Egils Lukjanskis

TRĪS SAUJAS MĪLESTĪBAS

.

Un taisna tiesa

visiem

Nenoliedzami tas skan ļoti skaisti. Un zināmā mērā arī patīkami. Ta�u patiesībā tas ir tikai sapnis, kas diem�ēl ne�kad nepiepildīsies. Ne man, ne tev, ne sabiedrībai kopu�mā, nemaz nerunājot par visu cilvēci. Un nepiepildīsies vienkār�a, bet vērā ņemama iemesla dēļ - gan katram cil�vēkam, gan atsevi�ķām tautām un valstīm ir da�ādi, pat pilnīgi pretēji uzskati, zinā�anas, priek�stati un pārliecība par taisnīgumu un tā izpausmi sadzīvē, politikā un jurispru�dencē.

Manuprāt, taisnīgums ir tikpat stiepjams un da�ādi trak�tējams jēdziens kā ko�ļājamā gumija, ko gan gudrs profe�sors vai pirmās klases skolnieciņ� �īs nodarbes beigās kā gaisa burbuli izpū� no atsvaidzinātās mutes, lai vienaldzīgi izspļautu.

Pametot skatu atpakaļ tikai mūsu tautas divdesmitā gadsimta vēsturē, mēs, subjektīvi vērtējot (bet jebkuru no�tikumu un cilvēku rīcību mēs vienmēr vērtējam tikai sub�jektīvi - mūsu priek�statu līmenī par labo un ļauno), re�dzam, ka sava taisnība ir bijusi visiem. Gan piektā gada revolucionāriem - baronu mui�u svilinātājiem, gan soda ekspedīciju dalībniekiem, �aujot vai citādi sodot sadumpo�ju�os ļaudis, gan septiņpadsmitā gada boļ�evikiem, gan astoņpadsmitā gada nacionālistiem, gan �etrdesmitā gada padomju varas piekritējiem, gan tās pretiniekiem, gan leģionā, gan sarkanarmijā mobilizētajiem latvie�u ka�ravīriem, gan pēckara naida un atriebības kārajiem parti�zāniem, gan �ekas saorganizēto izstrebiķeļu vadiem.

Nupat izlasīju Latgales kultūras centra izdevniecības aprūpē Rēzeknē klajā laisto Pētera Kei�a dokumentālo aprakstu grāmatu "Kur ilgu dzērve brien�", veltītu Balti�navas pagasta nobendēto ļau�u piemiņai. �o grāmatu la�sot, kā saka, no �ausmām asinis stingst dzīslās, jo pēc�kara laikā ar pārsteidzo�u ne�ēlību civiliedzīvotājus vienādi bendēja gan me�inieki (tagad saukti par nacionālajiem partizāniem), gan �ekisti un vietējie Baltinavas mili�i. Un acīmredzot katram no viņiem tāpat bija sava izpratne par taisnīgumu un pareizu rīcību.

Iespējams, es nekļūdī�os, ja joprojām palik�u pie pār�liecības, ka nekāds vispārināts un absolūts taisnīgums �ajā pasaulē vispār nepastāv! Jo nav ne pilnīgi taisnīgu likumu, ne absolūti taisnīga soda. Viss balstās uz katrā val�stī un attiecīgā sabiedrībā valdo�ā priek�stata, kā ir pareizi un taisnīgi sodīt visda�ādākā veida likumpārkāpējus. Citur par vienu un to pa�u pārkāpumu tiek cauri ar viegliem so�diem vai vispār bez tā, citur pēc mūsu priek�statiem tiek piespriesti ārkārtīgi bargi sodi.

Un atkal un atkal uzrodas tas pats nolādētais jautājums - kur tad īsti slēpjas �ī diezgan abstraktā taisnīguma būtī�ba - pa�ā sodā vai tā bardzībā?

Manuprāt, īstā ļaunuma sakne tomēr reti kad slēpjas tie�i nozieguma izdarī�anas faktā, bet gan cilvēka prātā, domā�anā un viņa psihes īpatnībās, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem un jebkādas no�ēlas ļauj citam cilvēkam no�darīt sāpes, materiālus zaudējumus vai pat atņemt dzīvību.

Cilvēce jau no laika gala vienmēr kaut kā ir mēģinājusi cīnīties pret to, ko uzskatījusi par nepārprotama ļaunuma izpausmi. Rakstījusi likumus, cēlusi cietumus un trako na�mus, noziedzniekiem cirtu�i rokas, dūrusi acis, stiepusi uz moku ratiem, dedzinājusi sārtos, kārusi, �āvusi un sēdi�nājusi uz elektriskā krēsla.

Nekas nemainās un nekad nekas labāks arī nebūs! Vai valsts un sabiedrība ir bagāta vai nabaga, vienalga, lielāks vai mazāks valsts iedzīvotāju skaits vienmēr būs ļauni, agresīvi, garīgi atpaliku�i un cietsirdīgi, kuri apzināti vai ne�apzināti neatzīs nekādas sabiedrības noteiktās likumu nor�mas.

Pārējiem ar to jārēķinās un jebkurā dzīves situācijā jāatceras, ka tā tas ir un diem�ēl arī būs.

Varbūt romāna "Trīs saujas mīlestības" galvenais varo�nis Roberts Viklands to uz brīdi bija aizmirsis un tāpēc arī negaidīti nokļuva tik dramatiskā dzīves situācijā - nevai�nīgs apsūdzēts tī�ā slepkavībā un uz vairākiem gadiem ieslodzīts cietuma kamerā.

Neskatoties uz to, ka esmu �ā romāna autors, es līdz ar daudziem �īs grāmatas lasītājiem patiesi priecājos, ka ne�vainīgi notiesātais cilvēks, visu to smagi pārdzīvojot, tomēr spēj sevī apslāpēt gan dziļo apvainojumu, gan naidu kā pret sabiedrību kopumā, tā arī pret jauko tiesnesi, kura vi�ņam valsts vārdā netaisnīgi ir piespriedusi bargu sodu.

Varbūt �odien tas skan mazliet naivi un, iespējams, iz�klausās pēc fantastikas, ta�u es izjūtu pat zināmu lepnumu par to, ka mana romāna varonis Roberts Viklands pēc tik smagiem fiziskiem un garīgiem pārdzīvojumiem un kvēla naida sevī tomēr ir varējis saglabāt tik daudz cilvēcības un dvēseles siltuma, ka ar savu esamību vien spēj kaut vienā cilvēkā izraisīt ilgas pēc skaistā un mīlestības.

Jā, �ī mīlestība ir nedaudz skarba un visai neparasta, jo reti gadās sastapt tādu dzīves situāciju, kad mīlestības pirmsākumā ir nevis maigums, ilgas pēc tuva cilvēka vai seksuāla iekāre, bet gan ārkārtīgi spēcīgs naids. Ta�u da��reiz tā tie�ām notiek - mīlestība izrādās simtkārt spēcīgāka par visu to slikto, kas ir gan mūsos pa�os, gan citos.

Saviem daudzajiem lasītājiem patiesi novēlu kaut vien�reiz dzīvē satikt �ādu cilvēku, gan tādu mīlestību. Un kā�pēc ne? Varbūt paveicas.

Rīgā, 2003. gada 13. jūnijā Egils Lukjanskis

Līņāja sīks, ta�u silts pavasara lietus. Deviņpadsmitga�dīgā Baiba Boka, ietērpta baltā vidusskolas absolventes kleitā, gai�pelēkajā zārkā izskatījās kā skaista, tikko uz�plaukusi puķe. Tikai mazliet ilgāk pavērojot meitenes bālo seju, ikviens bēru dalībnieks spēja noticēt, ka �is brī�ni�ķi uzplauku�ais zieds ir jau nosalis.

Nekādas salnas gan netika manītas.

Toties bija manīti cilvēki. Viņu mīlestība, ļaunums, greizsirdība, atriebība un noziegums.

Baibas māte nepārtraukti raudāja, bija tuvu ģībonim un viņu no abām pusēm zem rokām turēja divas sievietes.

Mācītājs runāja ilgi, klusi un, kā man �ķita, kaut ko pil�nīgi nevajadzīgu un maz saprotamu.

Pavadītāju bija sanācis daudz. Viņus vērīgi noskatījis, nevienu nemanīju turam virs galvas lietussargu.

Es tāpat labprātīgi mirku Dieva asarās.

Skaidri apzinājos, sapratu un jutu, ka man �eit nevaja�dzētu atrasties, es pat nekādā ziņā nedrīkstēju uz �īm bērēm nākt, man no �o ļau�u vaimanām, asarām un at�klātā naida vajadzētu atrasties tūksto� jūd�u attālumā, bet�

Es Baibai kaut ko tomēr nozīmēju. Diem�ēl nepaspē�ju - bet varbūt tie�i labi! � ne īsti apjēgt, ne arī tie�i uz�zināt, cik lielu un svarīgu lomu viņas vēl tik jaunajā dzī�vē un jūtu pasaulē spēlēju, ta�u visa viņas izturē�anās, vārdi un neveiklās maiguma izpausmes nepārprotami lie�cināja, ka meitene manī bija iemīlējusies. Varbūt pat ļo�ti - nu tā, kā jau parasti mīl padsmitgadīgas meitenes.

Pacēlu galvu un paskatījos uz blakus augo�ajiem ko�kiem. Tie bija veci, sūnām apaugu�i, bet joprojām stipri. Uz tuvākā koka zara sēdēja kāds man nepazīstams liels putns un domīgs skatījās uz milzīgo aizgājējas pavadītāju pūli. Iespējams, ka arī putns raudāja. Un raudāja koki, zā�le, debesis un zeme.

Mācītājs apklusa, aizvēra Bībeli un pārmeta krustu.

Divi spēcīga izskata kapra�i uz brīdi it kā sastinga, tad zārku, kas bija pārklāts ar tautiski iz�ūtu segu, lēnām no�laida kapā. Pēc tam viens no viņiem ar gai�brūnām smil�tīm pilnu lāpstu vispirms pagriezās pret mācītāju, pēc tam apstaigāja Baibas vecākus, radiniekus, draugus un pazi�ņas, kuri bēdu nomāktām sejām drūzmējās ap apbedī�a�nas vietu.

- No zemes tu esi nākusi, par zemi tev jāpaliek! - maz�liet aizsmaku�ā balsī teica melnā talārā ģērbies un mie�sās neparasti dū�īgs Dieva kalps. - Lūdzu, aizgājējas pa�vadītāji, kā jūsu pēdējo �īs pasaules sveicienu varmācīgi izdzēstajai Baibas jaunajai dzīvībai tās mū�ības guļvietā iemetiet trīs smil�u saujas!

Es pat nepakustējos. Vienīgi skumji pasmaidīju.

Baibiņ, ja es varētu, samocīti domāju, ja es tikai varē�tu� Ta�u vairs nespēju neko. Esmu izmisis un mani kā smagi klints bluķi māc ne tikai sāpīgs �ēlums par tavu ne�būtību, bet arī spēcīgas bailes. Tavi vecāki, radi un drau�gi pa�laik uz mani skatās ar neslēptu nicinājumu un pat atklātu naidu. Pirms bēru ceremonijas pie manis pienāca tavs tēvs un draudīgā balsī pateica: "Robert, tūlīt taisies prom! Pazūdi! Tu nedrīksti �eit atrasties! Ja paliksi, es ne�zinu� Tu tikai vēlreiz Baibai nodarīsi sāpes, atklāti ņir�gādamies par viņas nāvi! Sāc jau kaltēt sausiņus un aut kājas cietumam!"

Piedod, Baiba, es tomēr paliku. Varbūt tu vienīgā no klāteso�ajiem zini, kā viss bija noticis īstenībā, ka esmu absolūti nevainīgs, lai gan pār manu galvu patie�ām ir sa�vilku�ies biezi un ļoti draudīgi aizdomu mākoņi. Par to, ka tie�i es tevi esmu nogalinājis, iespējams, ir pārliecinā�ti ne tikai tavi vecāki un draugi, bet tagad jau diem�ēl arī prokuratūras izmeklētāji.

Ta�u par to pa�laik labāk nedomāt. Es, Baiba, uz tava jau kapā nolaistā zārka trīs smil�u saujas tomēr nemetī��u. Iesviedī�u deviņpadsmit sarkanas rozes un trīs saujas mīlestības. Tā nu sanāca, ka, vēl dzīvai esot, man tev sa�vu mīlestību atklāt neizdevās.

"Es nesu ūdeni pats savās saujās,

Es zinu, uz ko man jāpaļaujas," kādā dzejolī ir teicis Imants Ziedonis.

Es nesu mīlestību savās plaukstās un tāpat kā mūsu lielais dzejnieks skaidri zinu, ka varu paļauties tikai pats uz sevi.

Kliedz vai lūdzies, vienalga, tev palīgā neviens nenāks! Vismaz ne tad, kad būs visvairāk nepiecie�ams.

Tev sava mīlestība un dzīve, laimes druskas un sāpju maisi jāieliek lielā mugursomā, jāuzveļ plecos un, zobus sakodu�am, jādodas ceļā. Protams, mugursomu ar �iem dzīves smagumiem un vieglumiem, ar visu skaisto un pre�tīgo tu jebkurā brīdī vari noņemt un atvieglots iemest tu�vākajā notekgrāvī! Bet ja atklāti - kas tā vairs būtu par dzīvi? Un, ja arī būtu - vai man pa�am tāda patiktu - tī�ra, pareiza, tikumiska un salda?

Varbūt tas izklausās nedaudz vulgāri un ir nepatiesi, ta�u man arvien bie�āk sāk �ķist, ka, vienīgi izejot caur da�ādiem pazemojumiem, pārdzīvojot vil�anos mīlestībā, redzot tuva cilvēka nodevību, pārcie�ot ne�ēlīgas gan fi�ziskās, gan garīgās sāpes, izjūtot atstumtību, ļau�u nici- nājdmu un nepelnītu sodu, cilvēks tā pa īstam spēj izjust dzīves gar�u un beidzot pārstāt baidīties no nāves.

"Baibiņ, lai tev vieglas smiltis�" netālu �ukstēja kāda melnā tērpusies sieviete.

Bet es savukārt skumji nodomāju - Baibiņ, lai tev vieg�la pēcnāves dzīve! Smil�u vietā, kā jau pirmīt nolēmu, es tev tum�ajā bedrē kopā ar sarkanu ro�u pu�ķi iesvie�u ari kaut ko no mūsu nepiepildītās mīlestības. Tā mums tikai sāka plaukt, pa īstam nemaz vēl neuzziedēdama. Mēs at�radāmies tikai ceļa sākumā. Dienas priek�pusdienā. Mēs vēl nebijām piedzīvoju�i ne vakara krēslas noslēpumainī�bu, ne nakts satrauco�o baisumu, ne gai�o mīlestības ne�prātu, ne nevaldāmus kaislību uzliesmojumus, ne brīni��ķīgo mīlestības maigumu.

Mēs to visu tikai gaidījām. Tas viss mums bija vēl priek�ā.

Nu viss ir beidzies, nemaz tā īsti nesākoties.

Tu man, lūdzu, piedod vēlreiz, bet es neraudu. Es sevī jūtu asu naidu un tas vismaz �ai brīdī ir daudz spēcīgāks par manām dvēseles sāpēm un �ēlumu par tavu mokpil�no nāvi.

Es zinu, kas tevi nogalināja. Tu man pati to vēl paspē�ji pateikt, lai gan pa�laik esmu vienīgais aizdomās tura�mais.

Mani māc nelāgas aizdomas, vai vispār spē�u no �īs ne�gaidītās situācijas izkļūt sveiks un vesels. Intuitīvi nojau��u, ka ko līdzīgu vēlāk piedzīvo�u vēlreiz un �ī epizode ma�nā mū�ā - kaut ļoti traģiska! - ir tikai viegla uvertīra turpmākajiem dzīves notikumiem.

Uzmetot trīs saujas mīlestības uz tava zārka vāka, es, Baiba, pie tava kapa svinīgi zvēru, ka kaut kad, ja tavu slepkavu neķers tiesas taisnais sods, es viņam atrieb�os pats. Un atrieb�os tie�i tāpat, kā viņ� izdarījās ar tevi, ne�skatoties uz to, ka joprojām neesmu pavisam pārliecināts, vai tas ir labākais un taisnīgākais, ko divtūksto� gadu ga�rumā ir spējis izdomāt vēl ne sevi�ķi attīstītais cilvēka prāts. Da�reiz man �is jau Bībelē Dieva apdvestais un tik skaļi paustais augstākais morālās taisnības postulāts - zobs pret zobu! - tomēr �ķitis vairāk nekā ap�aubāms. Ta��u tad, kad �ī izvēle skar tie�i tevi� Kad �o pasauli un kā�da ļauna cilvēka rīcību izjūti pats uz savas ādas un savā sirdī� Kad tā sāpīgi skar visus tavas ievainotās dvēseles kaktiņus� Visa tava iepriek�ējā pārliecība par piedo�anu, cilvēkmīlestību un dzīvības neaizskaramību pajūk kā uz grīdas nosviests putekļu maiss.

Kad toreiz jau biju izgājis no kapsētas, pie manis, ļau�ni smīnēdams, pienāca atlētiski noaugu�ais Viktors Zeļin- skis ar diviem saviem rokaspui�iem - Oļegu un Aleksan�dru - un mani strauji parāva aiz rokas.

-�� Piebremzē! - viņ� skaļi pavēlēja.

Es apstājos.

-�� Ko tev vajag? - skarbi jautāju.

-�� Neko, - Viktors atbildēja. - Es tev tikai gribēju atgā�dināt� Redz, kā iznāk, kad, nepaklausot brīdinājumam, sāc draudzēties ar jau citam piedero�u meiteni! Baiba guļ kapā, bet tu�

-�� Ko es?

-�� Tu nokļūsi cietumā un par sevi�ķi ne�ēlīgi izdarītu slepkavību tur arī paliksi vismaz piecpadsmit, ja ne visus divdesmit gadus!

Cie�i sakodu zobus un, naidā drebot, gribēju no visa spē�ka triekt dūri viņa platajā sejā. Ta�u savaldījos. Lai gan nebiju no vājajiem un tīri labi piepratu da�ādus tuvcīņas paņēmienus, viņi trijatā mani tomēr būtu sasitu�i zili mel�nu.

-�� Saki atklāti, Baibu ta�u nogalināji tu, vai ne?

Viktors drūmi iesmējās un nicīgi nospļāvās.

-�� Ja tā arī būtu, izmeklētājiem pret mani nav nekādu pierādījumu, - viņ� sacīja, - bet pret tevi to ir vesela kau�dze! Turklāt vēl pārliecino�i! Neatspēkojami! Tā ka tai�sies vien uz būri, kur pusi no savas nākamās dzīves varē�si pavadīt dziļās pārdomās, cik veselībai kaitīgi ir mīlēt sievieti, kuru jau mīl cits!

-�� Paklausies, tu pretīgais smerdeli! - es iesaucos. - Ma�ni aiztikt tev bija bail, tāpēc ņēmi un bruki virsū meite�nei, kura ne pie kā nebija vainīga?!

-� Gan jau es paspē�u tikt galā arī ar tevi! - Viktors drau�dīgā balsī pateica.

-�� Kāpēc tev viņas nebija �ēl? - es kā pēdējais stulbenis jautāju.

-� Tāpēc, ka neviena sieviete nav �ēlsirdības vērta, - Vik�tors atbildēja. - Viņas visas ir�

- Nē, Viktor, - stipri drebo�ā balsi sacīju. - Tāds esi vie�nīgi tu - smirdo�a mēslu �upa!

Pagriezos un nesteidzoties gāju prom.

Es jau pirms tam par �o pasauli un cilvēkiem nekādā lielā sajūsmā nebiju, bet pēc tam, kad tik traģiski bojā aiz�gāja Baiba un mani nevainīgu notiesāja, es pret cilvēkiem un vispār pret dzīvi sāku izjust lielu atsve�inātību, naidu, kuru bie�i nomainīja pilnīga vienaldzība un arvien pieau- go�āka neticība cilvēkiem, sievietēm, taisnībai, labajam un galu galā arī dzīvei un �ai pasaulei.

i

Kad mani, saslēgtu rokudzel�os, toreiz pastiprināta konvoja pavadībā veda pa Rīgas apgabaltiesas plato gai�teni uz lielāko tiesas zāli - 213. telpu - �ai ēka, jutos tik riebīgi, it kā mani vestu uz nāves soda izpildes vietu.

Varbūt, ka, vismaz no morālā viedokļa, tā arī būs, es nodomāju. Viņi mani nogalinās ja ne fiziski, tad garīgi jau nu noteikti. Pirms tam jau agrāk bie�i sastapdamies ar dzīves faktu, ko ir pieņemts dēvēt par cilvēka bioloģisko nāvi, es no medicīniskā viedokļa zināju, ko tas nozīmē, ta��u ar cilvēka garīgo nāvi jau bija daudz sare�ģītāk.

Katrā ziņā ar �īm sajūtām tik tie�i sastapos pirmo rei�zi mū�ā. Ar zemu noliektu galvu, ejot pa ļau�u pilno tie�sas nama gaiteni, nez kāpēc pēk�ņi iedomājos - interesan�ti, ko, piemēram, da�as minūtes pirms nāves soda izpildes 1649. gada 30. janvārī domāja reformistiem nepakļāvīgais Anglijas karalis Kārlis I, kuram Olivers Kromvels pavēlē�ja nocirst galvu?

Nāvei nolemtais karalis vismaz ārēji esot bijis ļoti mie�rīgs. Pat lepns. Ieraudzījis, ka bluķis, apklāts ar melna samta audumu, ir novietots ļoti zemu, tādēļ arī viņam nāksies zemu noliekties, to aizrādīja bendem.

"Tā vajag, ser," bende paskaidroja.

Ta�u pagāja tikai nieka divpadsmit gadi, kad pa�a va�renā Anglijas pārvaldītāja un karaļa sodītāja Olivera Kromvela mirstīgās atliekas satrakotais ļau�u pūlis izrā�va no kapa un tās atdeva publiskai apgānī�anai�

Kad mani, saslēgtu rokudzel�os, veda pa Rīgas apgabaltiesas plato gaiteni uz lielāko tiesas zāli, jutos tik riebīgi, it kā mani vestu uz nāves soda izpildes vietu.

Ko, nokļuvusi tādā pa�ā situācijā, domāja Skotijas ka�raliene Marija Stjuarte? Ko, liekot galvu uz giļjotīnas asi�ņainā galda, domāja un juta visā visumā labestīgais Fran�cijas karalis Ludviķis Se�padsmitais un viņa skaistā sieva Marija Antuanete? Varbūt �ādos brī�os cilvēks vispār ne�domā neko? Kādas izjūtas mirkli pirms bojāejas pārņēma tos cilvēkus, kuri bez tiesas un jebkādiem vainas pierādī�jumiem tika no�auti gan �ekas, gan gestapo pagrabos; eb�rejus, kas savas dzīves gaitas beidza gan Rumbulas me�ā, gan Osvencimas koncentrācijas nometnē? Ko domāja un izjuta kādreiz �ķietami visvarenākie pasaules cilvēki - Tre��ā reiha vadoņi kad pēc Nirnbergas starptautiskās tie�sas lēmuma vienkār�s amerikāņu armijas ser�ants mis�ters Vuds ap viņu kakliem apmeta karātavu cilpas?

Ko 1953. gada rudenī, kad pēc ātri noorganizētas tie�sas sprieduma pret viņu tika pavērsts pistoles stobrs, vēl paspēja nodomāt un izjust lielās Padomju Savienības vis�baismīgākais un varenākais cilvēks Lavrentijs Berija?

Varbūt �ie biju�ie valdnieki, di�ie un vienkār�ie ļaudis domāja vienu un to pa�u - kāpēc tā notiek? Un kāpēc tas notiek tie�i ar mani?!

Arī es tā toreiz domāju. Vēl jo sāpīgāk tas bija tāpēc, ka, piemēram, at�ķirībā no Kromvela, Himlera vai Berijas, ku�ri nāvē bija aizraidīju�i tūksto�iem, ja ne miljoniem cilvē�ku, es nevienu nogalinājis nebiju. Tie�i otrādi! Būdams augstas klases ārsts - ķirurgs, es biju izglābis simtiem cil�vēku dzīvības!

Par ko mani tagad ved pie tiesas?! Par ko mani ja ne glu�i fiziski, tad vismaz morāli grib iznīcināt? Par ko?!

Atcerējos, ka satiktie eso�ie vai biju�ie ieslodzītie visi vienā balsī apgalvoja, ka esot notiesāti nevainīgi. Tas, pro�tams, bija pilnīgs absurds, notiesātā cilvēka ilgas pēc brī�vības, ta�u tagad tomēr pavisam dro�i zinu, ka nevainīga cilvēka notiesā�ana mūsu tiesu praksē tomēr ir iespēja�ma.

Izmeklē�anas laikā es un mans advokāts Vilis Viklands, kur� bija arī mans pusbrālis, par manas nevainības pierā�dī�anu cīnījāmies ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ta�u bez jebkādiem jūtamiem panākumiem. Apsūdzības raksts tika uzrakstīts, pierādījumi savākti - turklāt vēl visai pār�liecino�i! - un tagad mans turpmākais liktenis atradās tie�sas rokās. Tiesnese bija samērā jauna sieviete un tas, ka ari nogalinātā bija jauna sieviete, man varēja nākt tikai par sliktu.

Tiesas sēde kā jau parasti �ādos gadījumos sākās ar tie�sas sastāva un procesa dalībnieku vārdu un uzvārdu no�sauk�anu, apsūdzētā un cietu�o iepazīstinā�anu ar viņu tiesībām un pienākumiem un apsūdzētā, tas ir, manas per�sonības, identificē�anu.

-������ Jūs vārds, uzvārds? - patīkamā balsī prasīja tiesnese, kuras amata atribūtiem - sarkanajai mantijai un zeltaini mirdzo�ajai ķēdei - labi piestāvēja viņas blondie mati un skaistās tum�zilās acis. Krū�u aprises zem kuplās tiesne��a mantijas nevarēju saskatīt, ta�u nodomāju, ka tās dro��i vien tāpat ir nevainojamas.

-�� Mani sauc Roberts Viklands, - atbildēju.

-�� Kad esat dzimis?

-������� 1963. gada 21. jūnijā. Esmu trīsdesmit septiņus ga�dus vecs.

-�� Kur dzīvojāt?

-�� Rīgā, �iekurkalnā, Augstrozes ielā 2.

-�� Kāda ir jūsu izglītība?

-�� Augstākā.

-�� Jūsu profesija?

-�� Esmu ārsts.

-�� Specialitāte?

-�� Ķirurgs.

-�� Ģimenes stāvoklis?

-�� �ķīries.

-�� Vai jums ir nepilngadīgi apgādājami bērni? -Nē.

-������� Vai pret jums celtajā apsūdzībā atzīstat sevi par vai�nīgu?

-�� Sevi par vainīgu neatzīstu.

-�� Lūdzu, sēdietfes!

Tad tiesnese ar prokuroru un manu advokātu pārrunā�ja turpmāko tiesas procesa gaitu un vienojās, ka pēc ap�sūdzības rakstā nolasī�anas tiesa vispirms uzklausīs ma�nus paskaidrojumus un notiku�ā versiju, atbildē�u uz tiesas un prokurora jautājumiem, pēc tam tiks nopratinā�ti liecinieki, nolasīti ekspertu slēdzieni, bet nākamajā dienā tiesa uzklausīs ieinteresēto pu�u - apsūdzības (pro�kurora), aizstāvības (advokāta) - debates un manu (apsū�dzētā) pēdējo vārdu. Spriedums, ja neradīsies nekādi ju�ridiski �ķēr�ļi, piemēram, jaunatklāju�ies fakti, tik�ot pasludināts pēc �etrām dienām.

Tūlīt pēc tam pusmū�a prokurors apnicīgi monotonā balsī stundu un desmit minūtes lasīja apsūdzības rakstu, ta�u es, to jau zinādams gandrīz no galvas, neklausījos, bet ar grūtsirdīgu skatienu uzmanīgi vēroju tiesnesi.

Viņa jau tagad savā sarkanajā mantijā un bez jebkādas kosmētikas izskatās ļoti pievilcīga sieviete, bet ja man vi�ņu gadītos sastapt kādā kokteiļu vakarā īsos minisvārci- ņos, augstpapē�u kurpēs, greznās zeķēs, dziļi dekoltētā blūzītē un gaumīgi izkrāsotu seju, viņa nenoliedzami iz�skatītos pat ļoti skaista.

Kāds viņai bija vārds un uzvārds? Jā! Ineta Kahovska. Tā nekas. Skan tīri jauki. Nenoliedzami, precējusies. Ie�spējams pat vairākkārt. Vismaz divi bērni. Apmēram tā�pat kā es - trīsdesmit septiņus, trīsdesmit astoņus gadus veca. Dzīvo normālu ģimenes dzīvi. Mīļāko nav, jo �ķir�a�nās vai skaļāka ģimenes skandāla dēļ varētu tikt traucē�ta turpmākā karjera. Ta�u diez vai. Apgabaltiesas tiesne��us ta�u ieceļ uz mū�u un nekādi skandāli, varbūt izņemot vienīgi juridiskus, vai �ķir�anās viņu karjeru būtiski ie�tekmēt nespēj. Sēdi un tiesā! Tīrs darbs, tīra sirdsapziņa. Apzinīga kalpo�ana sabiedrības interesēm. Ērti darba ka�bineti, labas algas un minimāli ierobe�ota neatkarība. Kā�da vaina dzīvot? It sevi�ķi, ja tev vēl ir lepna māja vai ele�ganti iekārtots dzīvoklis, jauna automa�īna, gādīgs vīrs, veseli bērni un patīkamu pārmaiņu dēļ vēl arī kāds mīļā�kais. Tāpēc tiesnese Ineta Kahovska, tiesājot pat iespēja�mo slepkavu, da�reiz var arī pasmaidīt.

Tu to vari atļauties. Tev viss ir kārtībā. At�ķirībā no tiem, kas parasti sē� tev iepretim uz apsūdzēto sola, tu stāvi neaizsniedzamā augstumā. Nedaudz pārspīlējot, tu sevi varētu pat uzskatīt par tādu kā dievieti. Senās Ro�mas imperators Nērons cilvēku dzīvības vai nāves jautā�jumu iz�ķīra, paceļot vai nolai�ot labās rokas strupo īk��ķi, bet tu to izdari, uzrakstot da�us juridiski precīzi noformulētus teikumus.

Ko es tev varu likt pretī?

Tikpat kā neko. Diez vai manas un advokāta runas un pretargumenti spēs apgāzt apsūdzības savāktos pierādī�jumus un kaut mazākā mērā ietekmēt, iespējams, tavu jau iepriek� pieņemto tiesas spriedumu.

Es patiesībā esmu jau nolemts notiesā�anai - kā spitā�līgais savai lēnajai bojāejai. Tā ka man nekas cits neatliek kā vienīgi, tev nedaudz ieriebjot, iztēloties vismaz �ādu ne�lielu atmaksas ainu�

Ir kluss, skaists vasaras vakars. Vientuļ� jūras krasts. Cilvēku nav. Tikai kaut kur tālāk, ik pēc brī�a iekliegda�mās, lido baltas kaijas. Riet saule. Tās ieslīpi sarkanīga�jos staros nez no kurienes - no jūras, me�a, debesīm vai zemes? - pēk�ņi parādies tu. Tērpusies baltā, caurspīdīgā kleitā, tu nesteidzoties pienāc man klāt, nostājies iepre�tim un es redzu, kā tavi brīni�ķīgie, gari izlaistie blondie mati viegli �ūpojas vējā un tu pati esi brīni�ķīga, un re�dzu, kā viegli trīc tavas apaļās krūtis, kā kaislē vai bailēs dreb spilgti uzkrāsotās lūpas un tavs ideāli veidotais ķer�menis; jūtu, kā tu nepacietīgi piekļaujies man klāt, kā ap kaklu maigi apvij rokas un tavās acīs parādās asaras, bet balsī vāji slēpta cerība.

' ^ - Sve�iniek, nebaidies un nejūties pārsteigts! - viņa sa- ka. - Es neesmu vieglprātīga! Neesmu izlaidīga! Neesmu pat sajukusi! Esmu normāla sieviete, bet tā nu pēk�ņi ir sanācis� Dzīvē ta�u ne viss iet kā iecerēts, vai ne? Sagrie��as melns notikumu viesulis un mēs negaidīti atrodamies lielas nelaimes priek�ā. Bet da�reiz tai tomēr izdodas pār�lēkt pāri. It sevi�ķi, ja atrodas kāds līdzjūtīgais. Ja kāds tev pasniedz roku vai atdod sirdi. Ceru, ka arī tu esi viens no tiem, kuriem dvēsele nav auksta.

-�� Ko tu no manis gribi?

-�� Neko sliktu.

-�� Un tomēr?

-�� Es gribu, lai tu mani paņemtu. Gribu, lai tu mani mī�lētu!

-�� �eit?! Tūlīt?! -Jā!

-�� Kāpēc?

-�� Es drīz mir�u. Jā! Tā man tika pateikts! Esmu sma�gi slima, neārstējama, tāds ir dzīves spriedums, ta�u es to�mēr varu izglābties, es to ļoti gribu, man vienīgi saulrie�ta laikā esot jāatdodas pirmajam jūras krastā sastaptajam vīrietim�

Es pat nepakustos.

Sieviete pārsteigta uz mani skatās.

-�� Kāpēc tu klusē?!

-�� Es domāju.

-�� Ko te vēl ilgi domāt?

-�� Tas ir ļoti svarīgi.

-�� Tu mani negribi? Nevēlies?!

-Nē!

-������� Vai esmu neglīta? Vai mani skūpsti un ķermenis tevi neiekvēlina?

-�� Ne mazākā mērā.

-�� Kāpēc?!

-������� Tāpēc, ka tu tiesā cilvēkus. Tu īstenībā nemaz neesi sieviete.

-�� Labi! Ja mani negribi tā� Glāb vismaz kā cilvēku!

-�� Nē, cienītā kundze, nekad!

-�� Es tevi lūdzu!

-�� Apklusti! Tev uz mani nav ne mazāko cerību!

-������� Tu man nedrīksti atteikt! Apdomājies! Tu ta�u esi ārsts un tavs vistie�ākais pienākums�

-�� Nerunāsim tagad par pienākumiem.

-������� Nē, runāsim gan! Cilvēkiem ir jāpalīdz! Nelaimē no�nāku�ie ir jāglābj! Bet ko tu? Tu mierīgs stāvēsi un ska�tīsies, kā es - jauna un skaista - te lēnām nomirstu?! Tu to spēsi? Tava sirds neiesāpēsies? Zēlumā nesarausies?

-������� Nē, - es salti atbildu. - Nesarausies un nesāpēs. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga.

-�� Kādēļ?!

-������� Tu mani tūlīt tiesāsi. Un dro�i vien arī notiesāsi. Kāpēc man tevi vajadzētu �ēlot un mēģināt glābt? Vai tu mani izglābsi?

-������� Ja izrādīsies vainīgs� nē. Tādā gadījumā tu nemaz nedrīksti būt ne laimīgs, ne brīvs.

-������� Tad tā lai arī paliek! Arī es tevi neglāb�u. Gandrīz vai varu saderēt, ka tavu dvēseli spie� vismaz desmit rei�u vairāk grēku nekā man! Tāpēc�

Es �ai sievietei gribu pateikt - mirsti! Ej bojā! Iznīksti! Bet nekādi nespēju. Es viņu vienkār�i atgrū�u, pagrie�os un eju prom. Pēc neilga laika apstājos, pavēr�u skatienu atpakaļ un redzu, kā viņa, apsēdusies kāpas malā, skato�ties sārtajā saules atblāzmā, klusi raud.

- Godājamā tiesa! - es sāku diezgan skafā balsī. - Tas, ko jums pateik�u, nav ne mana, ne kāda cita versija, bet gan visīstākā patiesība.

Un raudi, tiesnese! - es domās kliedzu. Raudi! Un at�ceries, cik daudz cilvēku ir raudāju�i tavā priek�ā!

Kad apsūdzības raksts beidzot tika nolasīts, tiesnese vārdu deva man.

- Apsūdzētais Vikland, lūdzu piecelieties un tiesai iz�stāstiet savu notiku�ā versiju!

-�� Godājamā tiesa! - es sāku diezgan skaļā balsī. - Tas, ko jums pateik�u, nav ne mana, ne kāda cita versija, bet gan visīstākā patiesība. Nav ko noliegt, visi pret mani vērstie izmeklē�anas savāktie pierādījumi no formā�lā un faktiskā viedokļa nenoliedzami ir pareizi, vienīgi se�cinājumi izdarīti kļūdaini un īstenībai neatbilsto�i. Viss, ko esmu teicis, liecinājis un apgalvojis pirmstiesas izmek�lē�anas gaitā, pilnīgi atbilst patiesībai. Prokurors man ne�tic un, sprie�ot pēc savāktajiem faktiem un liecinieku lie�cībām, viņam patie�ām cits nekas arī neatliek kā man neticēt. Ta�u patiesība tomēr ir pavisam cita, vienīgi to nekādi nespēju pierādīt un visi lietas materiāli runā pret mani. Arī �eit jums neko dro�i vien pierādīt nespē�u, vie�nīgi pacentī�os godīgi izstāstīt, kas notika īstenībā, un tas jau būs jūsu ziņā - ticēt man vai neticēt.

Ar Baibu Boku iepazinos slimnīcā pirms nepilna gada, ko var apliecināt arī viņas vecāki un' viss mūsu nodaļas personāls. Viņa bija mana paciente. Kāds trakulīgs auto�ma�īnas vadītājs meiteni bija notriecis Rīgas centrā, kad viņa pie zaļās gaismas �ķērsoja Merķeļa, Brīvības un Tēr- batas ielu lielo krustojumu. To pa�u, ko mēs itin labi pa��laik varam redzēt arī pa �īs zāles logiem.

Meitene atradās diezgan smagā, pat dzīvībai bīstamā stāvoklī. Neiedziļinā�os �ā stāvokļa sīkā medicīniskā ap�rakstā, ta�u tad, kad viņu manas de�ūras laikā ieveda uzņem�anas nodaļā, kad tika veikta pacientes pirmā apskate un izdarīti rentgenuzņēmumi, mēs sapratām, ka steidzami jāveic ķirurģiska operācija, jo bez smadzeņu sa�tricinājuma un rokas lūzuma pacientei bija arī iek�ējo or�gānu plīsumi un spēcīga asiņo�ana.

Kad Baiba atlaba, viņa bija pārliecināta, acīnfredzot arī savas mātes iespaidota, ka viņas dzīvību esmu izglābis tie��i es. Bet tā tas, protams, nebija. Slimnieces dzīvību glā�ba vesela ārstu, māsiņu un citu speciālistu brigāde. Mēs ļoti priecājāmies, kad Baiba atlaba, sāka izveseļoties un nekādi sare�ģījumi pēc gūtajām traumām un operācijas nebija gaidāmi. Sare�ģījumi negaidīti radās citā plāksnē.

-�� Kādi tie bija? - tiesnese ātri jautāja.

-�� Baiba manī iemīlējās, - es turpināju. - No sākuma, iespējams, vienīgi tāpēc, ka es, kā meitene uzskatīja, biju izglābis viņas dzīvību un arī pēc tam par viņu rūpējos, bet vēlāk� Nezinu. Vai �ai pasaulē ir kaut viens cilvēks, kas spēj pārliecino�i izskaidrot mīlestības ra�anos? Vismaz es to nespēju. Varbūt arī tāpēc, ka savas pacientes veselības stāvoklim patie�ām veltīju vislielāko uzmanību un rūpes; varbūt tāpēc, ka viņa bija ļoti jauna un neparasti skais�ta� Es jau vairākus gadus dzīvoju viens. Tas ir, juridiski viens. Esmu �ķīries un man nav bērnu. Bet tā� Pa lai�kam kāda draudzene uzradās� Vairāk miesas, nevis dvē�seles vajadzībām. Ta�u dvēsele tomēr alka kaut ko vairāk. Kaut ko vērtīgāku. Palieko�āku. Daudz nozīmīgāku nekā īslaicīgus sakarus, kas nenoliedzami tāpat spilgti krā�ņo mūsu dzīvi un ir vērtība pati par sevi.

Kad Baiba izrakstījās no slimnīcas, sākām satikties. Vi�ņa bija Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fa�kultātes studente. Skaidri nezinu, bet �ķiet, ka Baibas ve�cākiem nekas nebija pretim, ka meita satiekas ar mani - jūtami vecāku vīrieti par viņu.

-�� Cik liela bija jūsu gadu starpība?

-��� Astoņpadsmit gadi. Nekas sevi�ķs. Viņai deviņpa�dsmit, man trīsdesmit septiņi. Mēs ātri kļuvām draugi. Gā�jām uz teātriem, da�ādiem koncertiem, kafejnīcām� Tā�pat pastaigājāmies pa Rīgas parkiem, da�reiz aizbraucām līdz jūrai.

-�� Jums ir sava automa�īna?

-�� Protams.

-�� Piedodiet, bet cik tālu jūs savās attiecībās aizgājāt? - tiesnese painteresējās.

-� Ja godājamā tiesa ar �o jautājumu domā seksuālās at�tiecības, tad tādu nebija.

-�� Patie�ām?

-�� Patie�ām.

-�� Kāpēc?

-�� Nezinu. Mums bija labi tāpat. Bez tam� Ja atklāti - mūsu gadu starpības dēļ es tomēr mazliet baidījos. Pats nekādu iniciatīvu neizrādīju, nojauzdams, ka arī Baibai tas vismaz tolaik nebija galvenais un pats nepiecie�amākais, ko mums vajadzētu darīt. Kā jau teicu, mums bija labi tā�pat. Ta�u loģiski vai, pareizāk sakot, dabiski, tas agrāk vai vēlāk dro�i vien būtu noticis. Bet drīz vien pēc mūsu attiecību sāk�anās pēk�ņi nez no kurienes uzradās Baibas iepriek�ējais draugs Viktors Zeļinskis. Viņi savā laikā bi�ja kopā mācīju�ies vidusskolā un reizē iestāju�ies arī uni�versitātē. Ta�u Viktors sācis lietot narkotikas, sasaistījies ar sliktiem draugiem un daudz laika pavadījis Vecrīgas ka�fejnīcās un da�ādos naktsklubos. Savā barā mēģināja ie�vilkt arī Baibu, bet viņa kategoriski atteicās un paziņoja, ka attiecības ar Viktoru pārtrauc. Tas �ai vienmēr agresī�vi noskaņotajā puisī izraisīja ārkārtīgi spēcīgu dusmu lēk�mi un viņ� pateica, ka Baiba tik lēti no viņa vaļā tomēr netiks. Meitene nepiekāpās, un Viktors viņai sāka drau�dēt. Nezinu, varbūt viņ� Baibu patie�ām mīlēja, bet tica�māk, ka Viktora darbību vadīja vienīgi aizvainots pa�lep�nums un spilgti izteikts egocentrisms.

Gandrīz vai katrs vīrietis jūtas sāpīgi aizskarts, kad no viņa aiziet mīļotā sieviete. Tas ir saprotams. To mēs pa�rasti uztveram turpat vai kā personisku apvainojumu un daudziem rodas vēlē�anās vai nu sievietei, vai viņas jau�najam draugam kaut kādā veidā atriebties. Parasti gan �ie nodomi paliek tikai vēlmju līmenī, ta�u nemaz ne tik re�ti �īs vēlmes diem�ēl tiek arī piepildītas. Man savā darbā ir nācies diezgan bie�i sastapties ar to, ka cilvēki savas pat�mīlības dēļ nespēj samierināties ar notiku�o, zaudē nor�mālas domā�anas spējas, sadzeras vai sazāļojas un visne��ēlīgākajā veidā atriebjas tiem, kurus pirms tam ir ļoti mīlēju�i.

Baiba man jau slimnīcā pateica, ka mirkli pirms tam, kad viņu notrieca automa�īna, viņa redzējusi, ka pie tās stūres sē� Viktors Zeļinskis� Bet iespējams, tas viņai ti�kai tā �ķita, tāpēc policijai par to neko neteica. Ta�u ta�gad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas patie�ām bija Ze- ļinska pirmais Baibas slepkavības mēģinājums�

Drīz pēc tam Viktors kaut kādā saistībā ar narkotiku tirdzniecību uz pusgadu bija nokļuvis apcietinājumā, ta��u, ja nemaldos, pierādījumu trūkuma vai cita iemesla dēļ tika atbrīvots un palika nesodīts.

Ļoti �ēl. Ja būtu noticis pēc taisnības, Baiba pa�laik bū�tu dzīva un man te jūsu priek�ā nevajadzētu attaisnoties par smagu noziegumu, kuru nekad neesmu izdarījis.

Man �ķiet, ka pēc iznāk�anas no cietuma Viktors vai kāds no viņa draugiem mūs pastāvīgi novēroja un izseko�ja. Varbūt tāpēc, ka Baiba kaut ko zināja par Viktora no�ziedzīgajiem darījumiem un viņ� baidījās, ka meitene ta�gad par tiem var izstāstīt man. Reiz viņ� mūs sastapa kādā no Vecrīgas kafejnīcām, vienkār�a sagadī�anās diez vai tā varēja būt, un mums abiem draudēja.

-� Apsūdzētais Robert Vikland! - tiesnese mani pārtrau�ca. - Kā Viktors Zeļinskis jums draudēja? Pastāstiet sīkāk! Kā �ie draudi izpaudās?

-�� Nekādi vai, pareizāk sakot, tie izpaudās vienīgi vār�dos. Viņ� mūs, ņirdzīgi smīnot, brīdināja, tas ir, jā, faktis�ki draudēja, ja mēs nepārtrauksim draudzēties� Ja es pats neatstā�os un Baiba neatgriezīsies pie viņa� Precīzi vi�ņa sacītos vārdus vairs neatceros, bet Viktors teica, ka tā�dā gadījumā mums abiem to nāk�oties ļoti no�ēlot.

-�� Vai liecinieki �ai sarunai bija?

-�� Nē. Mēs sēdējām pie atsevi�ķa galdiņa un tobrīd ka�fejnīca bija gandrīz tuk�a.

-�� Kas notika tālāk?

-�� Mēs ar Baibu turpinājām satikties un draudzēties. Vairs neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, varbūt divas trīs nedēļas, kad Baiba mani uzaicināja pie sevis. Viņas vecā�kiem Juglā pieder neliela savrupmāja. Es jau gan tur da��reiz biju bijis, ta�u nekad tikai divatā ar Baibu. Kad Bai�ba man izteica �o priek�likumu, viņas vecāki bija devu�ies �etru dienu ilgā ceļojumā uz Prāgu. �oreiz mēs mājā bū�tu biju�i vieni un neizslēdzu iespēju, ka tie�i tovakar pir�mo reizi būtu baudīju�i arī fizisku tuvību. Baiba pirms tam - mūsu saruna notika pa telefonu - man pateica, ka dro�i varē�u palikt arī pa nakti� Tagad domāju, lai gan tas �ķiet diezgan neticami, ka �o mūsu telefona sarunu kāds noklausījās� �odien pie vispla�ākajām tehniskajām iespējām� Tas ir ļoti iespējams.

Advokāts Vilis Viklands pacēla roku un paskatījās uz tiesnesi.

-�� Godājamā tiesa, �ajā sakarā varbūt atļausiet apsūdzē�tajam uzdot vienu jautājumu?

-�� Lūdzu!

Advokāts pagriezās pret mani.

-�� Runājot par iespējamo jūsu un Baibas Bokas telefona sarunas noklausī�anos� Protams, �odien to tehniski iz�darīt ir diezgan viegli, par to nav ne mazāko �aubu, bet� Kas, jūsuprāt, būtu ieinteresēts �o sarunu noklausīties?

-�� �ai gadījumā visieinteresētākā persona nenoliedzami bija Baibas iepriek�ējais draugs Viktors Zeļinskis. Es jau to teicu izmeklētājam, bet arī cienījamais prokurors ma�nas aizdomas viegli palaida gar ausīm. Manuprāt, pēc tam pastāvēja arī ne pārāk sare�ģītas tehniskās iespējas to smalki pārbaudīt, bet nu jau viss ir palaists vējā.

Apklusu un nikni paskatījos uz prokuroru. Viņ� ātri no�lieca galvu un sāka �ķirstīt sev priek�ā stāvo�os papīrus.

-�� Apsūdzētais, lūdzu, turpiniet! - tiesnese aicināja.

-�� Turpinājums bija visai bēdīgs, - stāstīju tālāk. - To�vakar, iegājis pa neaizslēgtajiem sētas vārtiņiem, piezva�nīju pie Baibas mājas durvīm. Neviens atvērt nenāca. Tas man �ķita savādi. Zvanīju vēl vairākas reizes. Tas pats. Tad spēcīgi pieklauvēju un tūlīt pamanīju, ka durvis nav aizslēgtas. Atvēru tās un iegāju mājā. Skaļi saucu Baibu. Neviens neatsaucās. �ķērsoju priek�telpu un, neko ļaunu nenojauzdams, iegāju Baibas istabā. Tas, ko tur ieraudzī�ju, bija tik �au�alīgs un neticams, ka krietnu laika brīdi pat nespēju pakustēties. Baiba gulēja istabas vidū uz grī�das, visapkārt varēja redzēt preto�anās pēdas, bet meite�nes krūtīs, iedurts turpat vai līdz spalam, rēgojās spo�s tērauda nazis, kādu �odien var nopirkt jebkurā saimnie�cības pre�u veikalā.

Satriekts notupos blakus Baibai un pataustīju pulsu. Vi�ņa bija vēl dzīva. Pēc tam izrāvu viņas krūtīs ietriekto na�zi un mēģināju apturēt asiņo�anu, lai gān īstā asiņo�ana bija iek�ējā un, kā mēs tagad zinām no tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziena, na�a dūriens bija skāris ne tikai mei�tenes plau�as, bet arī lielo sirds vainagartēriju. Kad biju noliecies pār Baibu, pēk�ņi sadzirdēju viņu klusi �ukstam: "Viktors� Tas bija Viktors�" Tie bija viņas pēdējie vār�di. No �aketes kabatas izņēmu mobilo telefonu un gribē�ju zvanīt gan ātrajai palīdzībai, gan policijai. Ta�u nepa�spēju. Negaidīti atvērās durvis, un istabā ātri ieskrēja Viktors Zeļinskis un divi viņa draugi. Viņ� uzreiz sāka kliegt - "slepkava, slepkava", man uzbruka, sāka sist un plēst drēbes. Esmu ļoti spēcīgs, pilnībā pārvaldu vairākus austrumu cīņas veidus, ta�u tobrīd par Baibas vardarbī�go nāvi, kā vispār par notiku�o jutos tik ļoti satriekts, ka nekādu preto�anos izrādīt nespēju. Citos apstākļos Vikto�ru Zeļinski ar visiem viņa drauģeļiem būtu vienkār�i sa�malis kotletēs. Viņi mani pamatīgi sasita, kas vispirms po�licijas izmeklētājiem, bet pēc tam arī prokuroram, pavir�i pildot dienesta pienākumus, deva glu�i nepamatotu iemes�lu apgalvot, ka uz manas sejas un rokām redzamie zilu�mi, sasārtumi, zemādas asinsizplūdumi un skrāpējumi ir radu�ies tie�i Baibas izmisīgās preto�anās rezultātā. Da��as minūtes vēlāk kāds no Viktora draugiem aizskrēja uz kaimiņu māju un pasauca da�us citus lieciniekus�

Tādā veidā �etri vai pieci cilvēki, kas tagad �ai tiesas procesā ir liecinieki, nepārprotami redzēja, ka es ar asi�ņainām rokām un asinīm notraipītu saplēstu kreklu un uzvalku stāvu blakus noslepkavotai meitenei� Turpat uz grīdas vēl mētājās asiņains nazis, uz kura izmeklētāji, pro�tams, atrada vienīgi manus pirkstu nospiedumus�

Vēlāk, kad tiku jau arestēts, un arī pa�laik man gribas rūgti smieties un negribas ticēt, ka viss, kas toreiz notika un kas notiek pa�laik, ir īstenība.

�ādas gandrīz vai standartsituācijas jau biju neskaitā�mas reizes redzējis gan filmās, gan lasījis par tādām grā�matās, nekad pat vismurgainākajā miegā nespēdams no�sapņot, ka kaut kas tamlīdzīgs patie�ām varētu notikt arī dzīvē, un nekādi nespēju iedomāties, ka tā var notikt tie��i ar mani!

Arī pa�laik tam joprojām neticu. Tas ir kaut kāds pil�nīgs absurds, kaut kāda fantastika, tāpēc, godājamā tie�sa, ļoti ceru, ka jūs noticēsiet tam, ko stāstu es, nevis po�licijas un prokuratūras pavir�i veiktajam darbam, kā arī Baibas Bokas īstā slepkavas Viktora Zeļinska un viņa ban�das līdzdalībnieku melīgi sniegtajām liecībām. Nenoliedza�mi, tas bija �o ļauno cilvēku smalki un ļoti pārdomāti iz�plānots un, ja tā varētu teikt, diezgan spo�i realizēts noziegums. Pareizāk sakot, divi smagi noziegumi - Bai�bas slepkavība un manis apsūdzē�ana �īs slepkavības iz�darī�anā. Tāpēc ceru, ka godājamā tiesa nozieguma izmek�lē�anas gaitā būs objektīva, spēs at�ķirt melus no patiesības, īstās liecības no melīgajām un vairāk ticēs man - ārstam ar pilnīgi nevainojamu reputāciju, cilvēkam, kas nekad nav nonācis konfliktā ar likumu, nekad nav bijis apsūdzēts - nevis tiem, kas jau vairākkārt ir biju�i tiesāti, ir narkomāni un pastāvīgi atrodas konfliktā ar li�kumu.

Apklusu un jau kuro reizi atklāti paskatījos uz tiesne�si. Viņa izskatījās nopietna, ieinteresēta �ķirstīja abus ma�nas krimināllietas pabiezos sējumus, kaut ko tur lasīja, tad atkal pavērsās pret mani.

-�� Jūs esat �ķīries� Kāds tam bija iemesls?

-�� Tas absolūti neattiecas uz izskatāmo lietu, - diezgan asi iebildu, - bet, ja godājamā tiesa to vēlas zināt un tas �ķiet svarīgi� Mēs ar sievu iz�ķīrāmies pirms diviem ga�diem un �ķir�anās iemesls bija viņas neuzticība, tas ir, vi�ņa iemīlējās citā.

-� Vai jūs to ļoti pārdzīvojāt? Varbūt jums pret sievietēm radās pat naids?

-�� Nē, nekāda naida man nebija, ta�u �ķir�anos patie��ām pārdzīvoju diezgan smagi.

-�� Jūs jutāties apvainots, pievilts, pazemots?

-�� Nē, jutos kā zaudētājs� ja dzīvi uztveram kā nepār�trauktu cīņu.

-�� Kādi bija jūsu turpmākie nodomi attiecībā pret cietu��o Baibu Boku? Jūsu rīcību un vēlmi ar viņu uzturēt at�tiecības vadīja mīlestība vai tikai seksuālās tieksmes un apziņa, ka jums - jau nobriedu�am vīrietim - draudzene ir ļoti jauna meitene?

-�� Es nezinu, kādi būtu biju�i mani turpmākie nodomi attiecībā pret �o jauno meiteni, ta�u nekādas īpa�i pastip�rinātas seksuālās tieksmes mani nevadīja. Ja tas tā būtu, tad �o vēlmi jau sen varēju piepildīt - tā nebija problēma. Mēs vienkār�i draudzējāmies un mums tā bija labi.

-� Viktors Zeļinskis savās liecībās apgalvo, ka Baiba Bo- ka visu laiku turpinājusi satikties arī ar viņu. Jūs to esat zinājis, pastāvīgi rīkojis asas greizsirdības scēnas un drau�dējis viņai atriebties, ko galu galā arī izdarījis.

-�� Tas ir absurds! - paceltā balsī sacīju. - Klaj� apmelo�jums! Es, protams, nevaru apgalvot, ka Baiba patie�ām mūsu draudzības laikā ne reizi nav satikusies ar savu bi�ju�o draugu un, kā �ķiet, arī mīļāko Viktoru Zeļinski, ta��u pavisam skaidri zinu, ka Baibu nogalinājis neesmu! Dzirdat?! Neesmu! Es vispār neesmu spējīgs�

-� Muļķības! - mani asi pārtrauca prokurors. - Katrs spē�cīga psihiska uzbudinājuma laikā, dzērumā, greizsirdības lēkmē, dziļa apvainojuma brīdī vai citos sevi�ķos apstāk�ļos spēj nogalināt. Manuprāt, visvieglāk to spēj izdarīt tie��i ārsts ķirurgs, kur� katru dienu ir pieradis graizīt cilvē�ku ķermeņus, redzēt asinis un nepārdzīvot ne cilvēka sāpes, ne viņa nāvi!

Ar dziļu un atklātu nicinājumu paskatījos uz iesirmo prokuroru, kas man vismaz tobrīd �ķita pretīgs un sevi��ķi nelietīgs ne tikai tāpēc, ka mani nepatiesi apsūdzēja vis�smagākajā noziegumā, bet, apvainojot mani un manu pro�fesiju, viņ� apvainoja visus ārstus kopumā.

-� Jūs, prokuror, esat vienkār�i nelietis! - dusmas neval�dīdams, pateicu. - Tāpēc turpmāk kategoriski atsakos at�bildēt uz jebkuru jautājumu un oficiāli pieprasu prokuro�ra Alda Vītola nomaiņu!

Protams, tiesa �o manu un advokāta Viļa Viklanda jau iepriek� uzrakstīto prasību pēc divu stundu apsprie�anās noraidīja.

Turpmāk patie�ām klusēju un tiesas procesā vairs tie��i nepiedalījos. Ar dziļu naidu un izmisumam līdzīgu bezspēcības sajūtu klausījos Viktora Zeļinska un viņa drau�gu melīgās, ta�u ļoti ticamās liecības, kas it kā nepārpro�tami apstiprināja manu vainu notiku�ajā slepkavībā.

Kad tiesa kā lieciniekus izvaicāja Baibas vecākus, viņi par mani nepateica nevienu sliktu vārdu, ta�u diem�ēl ne�ko sliktu nepateica arī par Viktoru Zeļinski.

Tāpat man par labu neliecināja arī ekspertī�u slēdzie�ni. Uz slepkavības iero�a tika atrasti manu pirkstu nospie�dumi, uz drēbēm un ķermeņa Baibas asinis� Viss! Es bi�ju iemests dziļā un pretīgi smirdo�ā bedrē, no kurienes izrāpties tīrs un neaptraipīts vairs nespē�u nekad.

Es - pilnīgi nevainīgs cilvēks.

Es - ārsts - jaunas meitenes slepkava?!!

Es - norr ^ls cilvēks un pēk�ņi - nenormāls? Necilvēks?!

Sapratu, ka tā sevi mocīt ir diezgan bezjēdzīgi, visu no�tieko�o vajadzētu uztvert daudz mierīgāk, savu dvēseli un apziņu neplosīt ar lāstiem par ļauno likteni, īstajiem slep�kavām un tiesu. Ārēji man tas da�brīd arī tīri labi izde�vās, ta�u smadzeņu �ūnas joprojām vārījās un nemaz vēl nespēja apjēgt, kā kaut kas tamlīdzīgs vispār ir iespējams.

�etri liecinieki - Viktors Zeļinskis, divi viņa draugi un kaimiņ� - apliecināja, ka mani tad un tad, tikos un tikos redzēju�i stāvam pie nogalinātās meitenes līķa, esmu bi�jis pagalam apjucis, piekusis un asinīm notraipīts.

Diem�ēl tiesa kā nepierādāmu noraidīja arī manu ap�galvojumu par Viktora jau agrāk izteiktajiem draudiem un Baibas pirmsnāves atzī�anos, ka īstais slepkava esot vi�ņas iepriek�ējais draugs Viktors Zeļinskis.

Jutos tik satriekts, ka gribēju atteikties pat no pēdējā vārda. Es vispār neko vairs negribēju teikt! Atklāti sakot - gribēju būt miris. Es nebiju ne fiziski, ne garīgi vāj� cil�vēks. Tie�i otrādi! Visu līdz�inējo dzīvi man bija pamats sevi uzskatīt pat par ļoti stipru. Bet nu jutu, ka krak�ķē- dams lūstu sīksīkos gabalos. Paldies Dievam, ka vēl nesa- juku prātā.

Kad man deva pēdējo vārdu, smagnēji piecēlos un ilgi klusēdams skatījos zālē. Tur viss bija tāpat kā pirmajā die�nā. Baibas vecāki, vairāki mani biju�ie kolēģi, da�i �urnā�listi, ziņkārīgie un Viktors Zeļinskis ar saviem draugiem. Viņi, vaļīgi atgāzu�ies solos, skatījās uz mani un uzvaro��i smīnēja.

- Godājamā tiesa! - mēģinot sevī apvaldīt naidu, kau�nu un zaudētāja rūgtumu, sacīju. - Principā visu jau es�mu pateicis. Izdarītais noziegums pēc savas būtības ir ne tikai zemisks un ļoti cietsirdīgs, bet arī ārkārtīgi primi�tīvs. Diem�ēl tikpat vienkār�ota un primitīva Ir bijusi pirmstiesas izmeklē�ana. Ceru, ka tiesa ņems vērā vismaz to apstākli, ka man nebija ne mazākā iemesla, tas ir, man nebija nekādas daudzmaz jēdzīgas motivācijas Baibu no�galināt! Prokurors savā runā gan apgalvoja, ka cilvēki cits citu pārāk bie�i nogalinot arī bez jebkāda iemesla. Tas slēp�joties katra cilvēka psihes īpatnībās, raksturā, instinktos un slepenās vēlmēs. Iespējams, ka tas tā arī ir. Nestrīdos. Ta�u es nespēju� Es nekad nespētu nogalināt otru cilvē�ku. Pat karā! Ta�u tā domāju līdz �im. Līdz Baibas slep�kavības dienai es vispār biju daudz augstākās domās par

Ilgi klusēdams skatījos zālē. Tur viss bija tāpat kā pirmajā dienā. Baibas vecāki, vairāki mani biju�ie kolēģi, da�i �urnā�listi, ziņkārīgie un Viktors Zeļinskis ar saviem draugiem.

cilvēkiem. Tagad neizslēdzu iespēju, ka pie zināmu apstāk�ļu sakritības vai spējā naida uzliesmojumā spētu kādu ne�lieti arī nosist! To būsiet panāku�i jūs - mani nepatiesi apsūdzot smaga nozieguma izdarī�anā, ^s nekad vairs nespē�u būt tāds, kāds biju agrāk.

Un nobeidzot� Es nevēr�os pie tiesas, bet gan pie jums, godājamie Baibas vecāki! Nav izslēgts, ka kādreiz taisnas atriebības dienā es jums parādī�u jūsu meitas īsto slepka�vu! Un piespiedī�u viņu jūsu priek�ā rāpot uz ceļiem un skaļi izlūgties piedo�anu! Bet, kas attiecas uz mani� Ti�ciet - esmu absolūti nevainīgs! Diem�ēl to nekādi nespē�ju pierādīt, tāpat man nav citu liecinieku kā vienīgi pa�a sirdsapziņa un Dievs!

Apsēdos un paskatījos uz Baibas vecākiem. Viņi, nolie�ku�i galvas, raudāja. Tad mans skatiens apstājās pie Vik�tora Zeļinska nedaudz uzblīdu�ās sejas. Viņ� turpināja smīkņāt, un tad nez kāpēc arī es nicīgi pasmīnēju.

Pēc �etrām dienām tiesa nolasīja spriedumu, ar kuru tomēr tiku atzīts par vainīgu Baibas Bokas tī�ā slepkavī�bā, kas acīmredzot notikusi pēc mūsu savstarpēja asa strī�da, un man piesprieda brīvības atņem�anu uz astoņiem gadiem.

-� Apsūdzētais! Vai spriedums jums ir saprotams? - ties�nese kā pierasti ļoti patīkamā balsī jautāja.

Es uz viņu cie�i paskatījos un tai mirklī �o ārēji skais�to sievieti dziļi ienīdu. Lai gan, pareizāk sakot, es viņu ie�nīdu kā amatpersonu, kas kā taisnīgu sabiedrības atmak�su valsts vārdā man nupat piespriedusi smagu sodu, ko ne mazākā mērā nebiju pelnījis.

-�� Nē, godājamā tiesnese, es spriedumu nesapratu, - nikns atbildēju.

Ineta Kahovska nedaudz samulsa un lēni un pacietīgi atkārtoja.

-�� Robert Vikland, Rīgas apgabaltiesa jūs ir atzinusi par vainīgu tī�ā slepkavībā un, pamatojoties uz Latvijas Re�publikas Kriminālkodeksa 116. pantu, notiesājusi ar brī�vības atņem�anu uz astoņiem gadiem bez mantas konfis�kācijas, pēc soda izcie�anas atņemot tiesības piecus gadus iegādāties, glabāt un nēsāt �aujamiero�us, soda izcie�anu sākot slēgta tipa cietumā. Vai tagad sapratāt?

-�� Nē, - es stūrgalvīgi apgalvoju. - Nesapratu ne vārda.

-�� Tiesas spriedumu desmit dienu laikā apelācijas kār�tībā varat pārsūdzēt Augstākajā tiesā, - Ineta Kahovska vēsi pateica, un viss tiesas sastāvs steidzīgi izgāja no zāles.

Atvērās apsūdzēto sola dzelzs būra durvis un sardzes kareivis manas rokas saslēdza rokudzel�os. Jutos vairāk nekā draņķīgi.

-� Ko, Robert, darām? - advokāts Vilis Viklands mazliet nervozi jautāja. - Padodamies vai turpinām cīņu?

Es ilgi klusēju. Sadrūmis un galīgi nomākts vairākkārt pārlaidu skumju pilnu skatienu Centrālcietuma patiesī�bas istabai, kur parasti ieslodzītie tikās ar saviem advo�kātiem un izmeklētājiem. Nekā ievērības cienīga �ai tel�pā nebija. Kailas sienas, augstu pie griestiem metāla re�ģī iemontēta spuldze, neliels galdiņ� un divi pie grīdas pie�skrūvēti krēsli. Telpa bez logiem. Glu�i kā pa�reizējais Okupācijas muzejs, es rūgti nodomāju. Patiesībā tur ir vēl sliktāk. Milzīga ēka bez neviena loga! Ja tā būtu celta tie��i kā Okupācijas muzejs, to simboliski vēl varētu saprast. Dzīve bez gaismas. Bet ēka ta�u sākotnēji bija celta mū�su latvie�u strēlnieku spo�ajai slavai! Savu padarīju�i, ta�gad jūs varat pazust vēstures tumsā! It sevi�ķi jau �odien.

-�� Tu dzirdēji, ko tev prasīju? - Vilis, kā gribēdams ma�ni atmodināt, ar roku pieskārās plecam. - Cīnāmies vai padodamies?

-� Vai tad ir vēl kādas izredzes? - nedaudz izbrīnījies pa�skatījos uz savu neveiksmīgo advokātu.

-�� Ne pārāk lielas, - Vilis atklāti pateica, - ta�u Augstā�kā tiesa sodu var vismaz samazināt.

-�� Kāda tam jēga?

-�� Vai vēl neesi izjutis, ka ieslodzījumā pavadīta jebku�ra lieka diena� Bet mēs varam cīnīties pat par gadiem!

-� Vili, - es noguru�ā balsī sacīju. - Kāpēc mēs vispār ne�uzvarējām jau pirmajā gājienā? Kā tas bija iespējams, ka es tiku notiesāts nevainīgs?

Viļa kalsnā seja savilkās mulsā grimasē.

-�� Fantastiska apstākļu sakritība�

-�� Ja atklāti, vecīt, es no tevis tomēr gaidīju daudz ko vairāk.

-�� Ko?! - Vilis pēk�ņi kļuva gandrīz vai nikns. - Es ta�u darīju visu iespējamo!

-�� Tev tiesā vajadzēja panākt manu attaisno�anu! - es skarbi pateicu. - Tev vajadzēja mani no �ejienes dabūt lau�kā! Cik īstu noziedznieku tu esi izpestījis? Bet mani - ne�vainīgu, turklāt vēl savu labāko draugu un brāli�

-�� Robert, saproti�

-� Es neko nesaprotu! Tā ir kaut kāda mistika vai �odie�nas valsts tiesu sistēmas pierasti drūmā ikdiena! Kādi gan blē�i, krāpnieki, pēdofili, reketieri un visīstākie bandīti pē�dējā laikā ir tiku�i cauri sveiki un veseli vai ar viegliem sodiem! Bet man - astoņi gadi! Tu apjēdz? Astoņi gadi starp īstiem noziedzniekiem!

-�� Cik jūs tur esat kamerā? - Vilis painteresējās.

-�� Mūsējā skaitās luksusnumurs. Esam tikai se�i.

-�� Zeķi ir normāli?

-�� Nevaru sūdzēties. Visi slepkavas. Viens trakuma lēk�mē nositis sievasmāti, cits izvarojis un pēc tam no�ņau- dzis pazīstamu meiteni, tre�ais dzērumā nodūris savu pu�deles brāli, vēl viens laupī�anas uzbrukuma laikā no�āvis veikala apsardzes darbinieku� Bet es� Es ta�u arī skai�tos slepkavnieks.

-�� Viņi tevi sita?

-� Nedaudz, pierakstī�anās laikā. Ta�u tas ir sīkums sa�līdzinājumā ar to, kas pa�laik notiek manā dvēselē.

-�� Paklau, Robert! Es ticu, ka tu Baibu patie�ām neesi nogalinājis, ta�u� Tu kaut reizi ar viņu vismaz pārgulēji?

-�� Kāda tam tagad nozīme?

-�� Nekāda. Prasu vienkār�i intereses pēc.

-�� Nē, ne reizi, - es atbildēju.

-�� Kāpēc tu ar viņu vispār sapinies?

-�� No sākuma man prātā noteikti bija kas cits, bet vē�lāk� Zini, Vili, mani pēk�ņi pārņēma spēcīgas ilgas pēc mīlestības. Jā, lai cik tas arī jocīgi skanētu. Ilgas pēc mī�lestības� Tādas tīras, skaidras, vēl neaptraipītas. Bet tā�da jau laikam nemaz vairs nepastāv. Vai, pareizāk sakot, ja gribi tādu sastapt, tad �āda mīlestība ir jāsāk meklēt jau starp piektās, sestās klases skolniecēm! Ta�u to darīt nedrīkst. Uz tik jaunām meitenēm tu nemaz nedrīksti pa�skatīties! Tad ko mums darīt? Mums atliek vienīgi mau�kas vai labākajā gadījumā dzīvē un vīrie�os vīlu�ās �ķir�tenes.

Vilis domīgs pakratīja galvu.

-�� Tā vis nesaki. Vēl ir arī glu�i normālas precētas sie�vas�

-�� Es gribēju tīru meiteni un tīras jūtas, - sacīju. - Bet ko dabūju pretī? Baibas iepriek�ējo mīļāko Viktoru Zeļin�ski, apsūdzību slepkavībā, grūti pārdzīvojamu pazemoju�mu, nepelnītu sodu un cietuma kameru kopā ar pieciem slepkavām! Dzīve ir skaista, vai ne?

-�� Jā, - Vilis piekrita. - Vismaz līdz tam brīdim, kamēr neiekrītam mēslu bedrē.

Ta�u agrāk vai vēlāk mēs tur iekrītam visi, es nodomā�ju. Vieni izrāpjas, nomazgājas un iet tālāk. Citi ari beigu beigās izlien laukā, ta�u smird visu turpmāko mū�u. Bet daudzi noslīkst un viņiem pēc tam jau ir pilnīgi vienalga, ko par tiem domā citi. Ta�u man tas tomēr ir svarīgļ! Ne�saku, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums, ta�u mana goda jautājums gan! Es vēl gribu dzīvot! Gribu strādāt. Gribu būt kopā ar kādu sievieti. Mīlēt. Redzēt, kā noriet vai uzlec saule. Sajust savu seju starp mīļotās sievietes krū�tīm. Ieelpot smar�as� Ziedo�u ceriņu, ābeļu un tavu gai��o matu izstaroto aromātu! Un tīru, svaigiem palagiem klā�tu gultu. Ar mīkstiem spilveniem un dūnu segām. Dego�as sveces, klusu mūziku un tavu kailo ķermeni. Vai es vēl kād�reiz ko tamlīdzīgu piedzīvo�u? Vai arī tās līdz mū�a galam paliks vienīgi kā ilgas un kā atmiņas par manas dzīves vis�skaistākajām dienām? Kāpēc tie�i tās laimīgās vienmēr ir tik īsas un ātri izgaisto�as? Lai ilgāk paliktu atmiņā? Var�būt.

Bet man daudz spēcīgāk atmiņā ir palikusi tā diena, kad tu, Anda, mūsu platajā laulības gultā� Es jau tev teicu - tu varēsi, ja tā gribēsi un tas tev �ķitīs nepiecie�ami, būt man neuzticīga vienalga kur - dārzā, kāda me�a pļaviņā, lidma�īnā, mājas bēniņos, Borisa mājā vai viņa automa�ī�nā, bet tu nedrīkstēji, tu nekādā ziņā nedrīkstēji ar viņu likties mūsu laulības gultā! Visur kur, tikai ne tur! Es tev būtu piedevis. Es tev varbūt neko pat nebūtu pārmetis, bet tas, ko tu toreiz izdarīji, bija vispretīgākā nodevība kā�da vien starp laulātajiem ir iespējama! Bet es tev pat neiesitu! Es, apvainots un pazemots, me�onīgā dusmu lēk�mē situ tavu mīļāko - Borisu. Un gandrīz vai nositu. Pēc tam aizvilku līdz tualetei un mērcēju viņa seju podā! Ilgi un ar patiesu baudu. Pēc tam viņu vienās apak�biksēs iz�triecu uz ielas. Pēc tam, Anda, patriecu arī tevi. Kur tu pa�laik dzīvo un ar ko guli, es nezinu. Tas mani arī vairs neinteresē. Varbūt guli ar to pa�u Borisu, varbūt ar kādu citu, bet, iespējams, dzīvo viena, bie�i raudi un notiku�o no�ēlo. Ta�u diez vai. Tādā gadījumā tu man vismaz kaut reizi būtu piezvanījusi. Vecgada vakarā, dzim�anas dienā vai mūsu kāzu jubilejā, ja tu vēl to atceries.

Kad pēc institūta beig�anas strādāju mazā rajona lau�ku slimnīcā, kāda veca slimniece pēc izveseļo�anās patei�ca: "Tu, dakter, esi ļoti labs, bet tev nekādi neveiksies mī�lestībā! Kāpēc tā, es nezinu. Varbūt tu kādā no savām iepriek�ējām dzīvēm būsi gau�i slikti izturējies pret sie�vietēm, un tagad viņas tev par to vēl gau�āk atriebsies�" Tas nav izslēgts. Es tam gribētu pat noticēt, ja vien� Es ta�u esmu bijis arī laimīgs! Kaut īslaicīgi, kaut arī ne pā�rāk bie�i, ta�u tie�i saskarsmē ar sievietēm - kā garīgi, tā fiziski - esmu izjutis to, ko mēs parasti saucam par jūtu pilnību, par dzīves jēgu un attaisnojumu savai eksis�tencei.

Bet kas notiek pa�laik? Cik ilgi man vēl nāksies elpot �o pretīgo cietuma smārdu? Astoņus gadus! Varbūt vaja�dzētu priecāties, kā cilvēki priecājās Staļina represiju lai�kos, ka nav no�auti, bet dabūju�i tikai desmit vai divdes�mit piecus gadus? Man nāves sods nedraudēja, ta�u nebija izslēgti arī visi piecpadsmit. ASV par �o man pie�ūto no�ziegumu es būtu dabūjis mū�a ieslodzījumu! Tā ka, Ro�bert Vikland, priecājies! Dziedi jautras dziesmiņas un jū�ties laimīgs! Un vispār� Ik mirkli atceries, ka vienmēr varēja būt vēl sliktāk!

-�� Paklau, Vili, - es klusi sacīju. - Tu to tiesnesi Inetu Kahovsku pazīsti?

-�� Jā, - Vilis apliecināja. - Tik ilgus gadus strādādams par advokātu, es pazīstu gandrīz vai visus tiesne�us.

-�� Kāda viņa ir?

-�� Kādā nozīmē?

-�� Nu� Kā sieviete, kā cilvēks, kā tiesnese.

-������� Kā sieviete viņa ir ļoti jauka. Varētu pat teikt - tais�ni brīni�ķīga! Atraitne. Vīrs nomiris jauns. Kas bija par vainu, nezinu. Viens bērns. Meita. Ir arī mīļākais - viens no Ģenerālprokuratūras prokuroriem. Bet kā tiesnese Ine�ta skaitās viena no labākajām, - Vilis stāstīja. - Strādā per�fekti un ir pirmā kandidāte uz Augstākās tiesas tiesne�a vietu� kad tāda atbrīvosies.

Man uznāca smacējo�as dusmas.

-�� Es bū�u pirmais, kas kliegs uz katra ielas stūra�

-������� Robert, nevajag! - Vilis lūdzo�ā balsī sacīja. - Mums viņas darbam nav kur piesieties. Nekādi procesuāli pār�kāpumi nav izdarīti, bet lietā savāktie pierādījumi� Tu biji iedzīts stūrī.

-Tātad man patie�ām ir jāpriecājas, ka godājamā ties�nese par neizdarītu noziegumu mani nav aizsūtījusi pie karātavām?!

-������ Tā diem�ēl iznāk, - Vilis drūmi sacīja. - Ta�u Augstā�kajā tiesā lieta tiks izskatīta pilnīgi no jauna un tur tiesu sprie� Krimināllietu tiesas kolēģija, tas ir, trīs Augstākās tiesas tiesne�i.

-������ Kādus citus argumentus, kādus jaunus pierādījumus mēs vēl varam pievienot lietai?

-�� Diem�ēl nekādus, - Vilis izteiksmīgi noplātīja rokas.

-������ Tad kāda jēga vēl Augstākajā tiesā sist dūres pie krū�tīm un izmisīgi brēkt, ka esmu nevainīgs, ja �o nevainību arī tur nekādi nespēsim pierādīt?

Vilis domīgs paraustīja plecus.

-������� Es vēl uzstājīgāk vm-ētu spiest uz tavu tā brī�a afek�ta stāvokli, ierobe�otu nepieskaitāmību�

-������� Izbeidz! - spēji iekliedzos. - Tu par to nedrīksti bilst ne vārda! Nekāda afekta stāvokļa man nebija! Es viņu ne�esmu nogalinājis! Un ja mēs to nekādi nespējam pierādīt� Tad lai paliek! Raudulīgā balsī saukt Dievu par liecinieku un zvērēt pie savas nevainības? Tas ir muļķīgi. Tas ir vēl sliktāk nekā patie�ām būt noziedzniekam.

-�� Bet tu ta�u tāds neesi! - Vilis iesaucās.

-�� Tagad esmu.

Vilis pārsteigts uz mani paskatījās.

-�� Tu jau esi iejuties slepkavas lomā?

-�� Gandrīz.

-�� Es tomēr Augstākajai tiesai iesnieg�u apelācijas sū�dzību, - Vilis apņēmīgi pateica. - Tu parakstīsi?

-�� Ar ko tu apelācijas prasību pamatosi? - es jautāju. - Kaili apgalvosi, ka perfekti strādājo�ā un simpātiskā ties�nese Ineta Kahovska ir smagi kļūdījusies? Ko tad viņa nav ņēmusi vērā?

-�� Tiesneses lielākā kļūda ir tā, ka viņa tomēr nav pie�nācīgi izvērtējusi ne tavu, nekad iepriek� netiesāta cilvē�ka, ne Viktora Zeļinska, jau vairākkārt ar likuma pārkā�pumiem saistīta cilvēka, personību. Tas pirmkārt un galvenokārt. Bet otrkārt�

-�� Tas viss ir velti, - noguru�ā balsī sacīju. - Tādā gadī�jumā iznāk, ka cilvēkam, kas reiz nonācis konfliktā ar li�kumu, jau a priori nevar ticēt, bet vēl netiesātam vajadzē�tu ticēt uz vārda! Nē, Vili! Tad labāk nākamreiz atnes man ampulu ar ciankāliju! Bēdpilnā luga, ko cilvēki sauc par dzīvi, būs beigusies.

Vilis nervozi aizsmēķēja cigareti, tad attapies piedāvā�ja arī man un tā mēs krietnu brītiņu pīpēdami klusējot skatījāmies viens uz otru. Viņ� - brīvs, turīgs un sabied�rībā pazīstams cilvēks, es - tagad ieslodzīts, nabags, beztiesīgs un uz mū�u apzīmogots ar drausmīgo vārdu slepkava.

-� Tu gribi nomirt? - Vilis klusi un it kā nobijies jautāja.

-�� Nē, ne visai, - es atbildēju. - Bet nav izslēgts� Zini, ko es �eit satiku? Borisu Ņevzgodu. Nu, to pa�u Andas bi�ju�o mīļāko! Kas to lai zina, varbūt viņ� tagad ir Andas vīrs.

-�� Viņ� arī sē�?

-�� Tur jau tā lieta, ka ne! Viņ�, izrādās, tagad ir cietu�ma priek�nieka vietnieks ieslodzīto audzinā�anas vai ope�ratīvās uzraudzības jautājumos. Kad mēs satikāmies, man �ķiet, viņ� speciāli bija atnācis uz mūsu kameru, es sapra�tu, ka Boriss man katrā ziņā centīsies smagi jo smagi at�riebties par toreizējo piekau�anu.

-�� Ar ko viņ� nodarbojās agrāk?

-�� Boriss ir biju�ais sportists. Bokseris. Bijis pat 1 .atvi�jas izlasē. Sporta meistars. Savā laikā beidzis Politehnis�ko institūtu un jau toreiz bijis pazīstams ar Andu Strā�dāja VEF laikam pat par kāda ceha priek�nieku, bet, kad viss tur paputēja, acīmredzot darbu atradis �eit.

-� Viņ� tev neko nevar izdarīt, - Vilis sacīja. - Bet ja kas� Pēc kāda laika pats kā tiesājamais var atrasties vienā no �ā cietuma kamerām�

-�� Kaut nu tā būtu, - smagi nopūtos, - ta�u man �ķiet, ka tev tomēr ir visai miglains priek�stats, kas īstenībā no�tiek vai var notikt cietumā� Tu jau parasti tālāk par �o istabu netiec.

Vilis kādu laiku atkal klusēja, iedeva man cigare�u pa�ciņu, piecēlās un sniedza roku.

-�� Es tomēr apelāciju iesnieg�u, - viņ� pateica. - Ja tu to pat neparakstīsi. Starp citu, tava piekri�ana tam ne�maz nav vajadzīga.

-�� Dari, kā zini! - diezgan vienaldzīgi atmetu ar roku. - Mūsu varenā tiesu sistēma�

-�� Es arī piederu pie �īs tiesu sistēmas, - Vilis atgādinā�ja, - un tai nekādas būtiskas vainas neredzu.

Pārsteigts cie�i ielūkojos brāļa acīs un atkal sajutu pēk��ņi uznāku�u dusmu vilni.

-�� Tātad es nekad pat nevarē�u apgalvot, ka esmu no�tiesāts tiesas kļūdas dēļ? Man un sabiedrībai būs jātic, ka esmu notiesāts un sodīts pareizi?! Taisnīgi?! Vai tā iznāk?

Vilis neko neatbildēja, tikai vairākkārt domīgs pa�ūpo�ja galvu.

-�� Kad tu savās tiesu darī�anās atkal satiksi debesbrī- ni�ķo tiesnesi Inetu Kahovsku, - es sacīju, - mīļi pasvei�cini no manis! Un pasaki, ka esmu pilnīgi aizgrābts no vi�ņas sievi�ķības, ārējā spo�uma un visaugstākā līmeņa profesionalitātes! Cepuri nost! Ja viņa mani nebūtu ne�vainīgu notiesājusi, es labprāt ar viņu pat pārgulētu. Bet tagad nekā! Lai neņem ļaunā! Tu tikai viņai uzprasi, var�būt viņa zina - kas vispār ir Patiesība? Kas Taisnība? Kas Ļauns? Kas Labs? Un ko galu galā īsti nozīmē kāda cilvē�ka Vainība vai Nevainība?

Biezajās dzelzs durvīs jau pierasti asi no�īkstēja atslē�gas pagrieziens un kamerā ienāca trīs cietuma darbinie�ki - divi kontrolieri un viens administrācijas pārstāvis. Tas bija Boriss Ņevzgoda. Viņ� izlikās mani nepazīstam. Bo�riss deva pavēli un ienāku�ie tūlīt ķērās pie darba, tas ir, �monajeb jau diezgan pierastās kameras un tajā ieslodzī�to cilvēku pārmeklē�anas. Mani no galvas līdz kājām rū�pīgi iztaustīja viens no mūsu stāva kontrolieriem un, kad jau �ķita, ka �ī procedūra ir beigusies, viņ�, pagriezies pret cietuma priek�nieka vietnieku, uzvaro�ā priekā iesaucās:

-�� Paskaties!

Boriss paskatījās, un arī es pēc brī�a nepatīkami pār�steigts ieraudzīju, ka kontrolieris Sa�a rokā tur it kā no mana apģērba tikko izņemtu garu cigare�u iemuti, no ku�ras, nospie�ot tikko saredzamu podziņu, negaidīti izlēca asi notrīts īlens. Tas bija diezgan parasts visos cietumos un lēģeros pazīstams pa�aizsardzības vai uzbrukuma ie�rocis, ko ar lielu prasmi slepus gatavoja uz visu spējīgie ieslodzītie tautas daiļamata meistari.

-� Tā, tā, - Boriss apmierināts noklak�ķināja mēli un ļau�ni pasmīnēja. - Kā jau slepkavniekam pienākas, bez du�ramā nevari iztikt pat �eit?

-�� Tā ir tī�a provokācija, - es diezgan mierīgs atbildēju.

-�� Man nekad tāda mantiņa nav piederējusi. To Sa�a ar tavu ziņu ir izņēmis pats no savas kabatas.

-�� Tu, mēslu vabole, vēl uzdro�inies mūs apvainot neli�kumīgā rīcībā? - Boriss ierēcās un trieca pret manu gal�vu savu gumijas steku. Gar acīm dzirksteles vien no�ķī�da. - Par aizliegtu priek�metu izgatavo�anu un glabā�anu, par cietuma administrācijas un darbinieku rupju apvai�no�anu tu, notiesātais Robert Vikland, tiec sodīts ar des�mit diennak�u ilgu ieslodzījumu karcerī! Saprati?

-� Tu pats, Boris, esi visīstākā mēslu vabole! - es, niknu�ma un spēja aizvainojuma pārņemts, skaļi atbildēju.

-�� Apstākļu sagadī�anās dēļ tev ir radusies lieliska iespēja man atriebties! Nu atriebies ar! Ko citu no tevis var gaidīt? Ta�u �ādi var rīkoties vienīgi bailīgais un gļēvais! īsti vīri savas attiecības nokārto citādi!

- Tu, mēslu vabole, vēl uzdro�inies mūs apvainot nelikumīgā rīcībā? - Boriss ierēcās un trieca pret manu galvu savu gumijas steku.

- Zēni, vediet viņu prom! - Boriss, joprojām ļauni smīnot, pavēlēja.

Kontrolieri mani sagrāba aiz rokām, izrāva no kame�ras un pa garu cietuma gaiteni aizveda līdz tā galam. Boriss, ritmiski, viegli sitot steku pret savas kreisās rokas

plaukstu, apmierināts sekoja. Kā jau biju paredzējis, viņi mani neveda vis tūlīt uz karceri, bet gan iegrūda vienā no saimniecības telpām, kur tūlīt saslēdza rokudzel�os un, no mugurpuses spēcīgi iebel�ot pa kāju locītavām, nospieda uz ceļiem. Boriss nostājās iepretim un, turpinot rotaļāties ar smago gumijas steku, ilgi klusēdams skatījās man sejā. Tad skarbi sacīja:

- Redzi, Robert, Dievs �o pasauli tomēr ir iekārtojis tais�nīgi. Un arī pareizi. Par katru ļaunu darbu cilvēks saņem sodu. Agrāk vai vēlāk, tas nav svarīgi, ta�u nevienam, ja viņ� to ir pelnījis, no soda izbēgt neizdodas. Tu to zini tik�pat labi kā es. Jā, man savā laikā bija un vēl tagad ir at�tiecības ar tavu sievu. Nu un tad? Vai tas ir kāds nozie�gums? Un vispār - kas pie tā bija vainīgs? Vai es? Anda? Bet varbūt visīstākais vaininieks biji tie�i tu?! Caurām die�nām dzīvodams pa slimnīcu, tu savu sievu biji pametis pil�nīgi novārtā! Tu īstenībā par viņu nelikies ne zinis! Par jaunu un vitālu sievieti! Cik rei�u mēnesī tu ar viņu mī�lējies? Trīsdesmit reizes? Desmit? Piecas? Vienu? Bet var�būt ne reizi? Ko tad tu gribēji sagaidīt? Tikai to tu ari va�rēji dabūt pretī! Bet kļuvi me�onis! Piekāvi un pazemoji mani, visjēlākajiem vārdiem izlamāji un patrieci Andu, bet pēc tam, acīmredzot uzkrājis naidu pret sievietēm vispār, vēl ņēmi un nogalināji jaunu meiteni!

Tad pasaki, ko es un pasaule ar tādiem kā tu lai iesāk? Vienīgi samīcīt mēslos! Tāpēc tūlīt pateik�u, kas ar tevi notiks turpmāk. Augstākā tiesa tev trīs gadus nometa. Tā�tad tev ir jāsē� pieci. Ta�u stipri �aubos, vai tu tos nosē�dēsi. Tu nosprāgsi kā suns, kā pēdējais maita! Pēc desmit dienām, kuras pie maizes un ūdens pavadīsi karcerī, es te�vi pārvedī�u uz Valmieras speciālā re�īma cietumu, kur sē� tikai visnevaldāmākie bandīti un slepkavas! Viņi zi�nās, ko ar tevi darīt! Bet nav izslēgts, ka līdz turienei tu nemaz nenonāksi. Ļoti ticams, ka sadomāsi bēgt, un es te�vi pēc visiem mūsu likuma paragrāfiem - bac, bac! - un no tevis sūdi vien paliks! Kā tev patīk �āda perspektīva?

Cie�i sakodu lūpas un klusēju. Mani spēji no galvas līdz kājām pārņēma spēcīga naida un pazemojo�a kauna sajū�ta. Pirmo reizi mū�ā asi sajutu cilvēka absolūto bezspēcī�bu atsevi�ķa subjekta, ļau�u grupas vai vispār valsts va�ras priek�ā. �ādu stāvokli pirms manis tūksto� gadu lai�kā jau bija pieredzēju�i miljoniem cilvēku visā pasaulē, ta��u nekad nebiju iedomājies, ka ar! pats varu nokļūt tādā pa�ā pilnīgā valsts varas vai tās pārstāvja atkarībā. Tu pār�stāj būt cilvēks �ā vārda normālā izpratnē. Tu pēk�ņi vairs neesi nekas! Tu esi sīks puteklis. Mikrobs. Pa grīdu rāpo�jo�s tārps. Un kā tādam tev vairs nav nekādu tiesību! Tu vairs pat fiziski nespēj pakustēties. Viņi tavu ķermeni ir piespiedu�i smirdo�ai cietuma grīdai, bet dvēseli iemetu��i atejas bedrē! Tu vari kliegt, raudāt, lūgt �ēlastību, kaut ko zvērēt vai solīt, vienalga, tas ir pilnīgi velti! Atsevi��ķam cilvēkam likumīgi pie�ķirtā vai pa�a uzurpētā vara tāpēc jau arī ir vara, ka tā nekādu �ēlastību nepazīst. Tā ir absolūti nejūtīga, auksti bezdvēseliska un pavisam pri�mitīva. Protams, ka savā domā�anā un bezjūtīgumā vēl primitīvāki kļūst tie cilvēki, kuri apzināti �o varu ļaun�prātīgi izmanto savu vēlmju vai tieksmju piepildī�anai.

Boriss Ņevzgoda mani sita ilgi un pamatīgi. Izskatījās, ka viņam �ī nodarbe sagādā īpa�u baudu. Ja būtu citādi, diez vai Boriss tik ļoti pūlētos. Ir jābūt īpa�i ne�ēlīgam, lai līdz pagurumam sistu cilvēku, kur� ir saslēgts roku- dzel�os un ne mazākā mērā nespēj pretoties.

Kad viņi mani aizvilka uz karceri, es joprojām atrados tādā kā pusnemaņā. Cik ilgi �ādā stāvoklī paliku, nezinu. Karcerī valdīja pilnīga tumsa, laika ritējums sajuka un viss ķermenis smeldza moko�ās sāpēs. Palika iespaids, ka pēk��ņi atrodies kaut kur ārpus mūsu laika un telpas dimen�sijām.

Pamazām atguvos. Nekādu medicīnisku vai cita veida palīdzību nesaņēmu. Ar to samierinājos, saprazdams, ka arī turpmāk man būs jāpaļaujas tikai pa�am uz sevi, no citiem īpa�u pretimnāk�anu negaidot.

Mēdz teikt - cilvēks cilvēkam vilks� Diez vai. Cilvēks cilvēkam ir cilvēks, un ar to arī viss ir pateikts.

Kad pēc desmit diennaktīm mani no karcera beidzot iz�laida laukā, knapi turējos uz kājām. Manā apziņā jau kuro reizi smagi kā dzelzsbetona plāksne bija iegulies ass naids un necie�ama pazemojuma sajūta.

Atkal biju sists, apvainots un sodīts nevainīgs. Da�reiz �ķita, ka lēnām jūku prātā un nekad ne pie kādas skaid�rības netik�u. Par gaismu nerunājot. Pa�saglabā�anās dēļ centos domāt tikai par kaut ko labu un patīkamu. Atce�rējos aizkustino�us mīlestības mirkļus vai arī tikai tīru seksu, kas man atmiņā tomēr bija saglabājies kā skaistā�kais, kas piedzīvots.

Tas, protams, nedaudz nomierināja, ta�u dzeļo�ā dvē�seles sāpe nerimās. Un diez vai pēc visiem �iem notiku�miem tā varēja rimties. Ta�u, lai patie�ām kādā jaukā Die�va dieniņā galīgi nenojūgtos, man kaut kādas zāles tomēr vajadzēja atrast!

Vai �ī bie�i tik ļoti prātu nomāco�ā smeldze varētu rim�ties tikai pēc tam, kad - kad?!! - kaut kādā veidā bū�u at�riebies gan Viktoram Zeļinskim, Borisam Ņevzgodam un galu galā arī tiesnesei Inetai Kahovskai?

Un tad beidzot viss būs kārtībā? Miers sirdī un pasau�lē? Ta�u vai pēc tam manu dzīvi nesare�ģīs vēl smagāki notikumi, daudz nepatīkamāki pārdzīvojumi un nesalīdzi�nāmi bargāks, ja nejuridisks, tad vismaz morāls sods? Var�būt tad mana dvēsele ne tikai sāpēs, bet tiks pat pilnīgi saplosīta?

Kā es tāds dzīvo�u - cilvēks bez dvēseles?

Bet kā dzīvo Zeļinskis, Ņevzgoda, zināmā mērā arī ties�nese Kahovska un miljoniem citu cilvēku?

Un nekas - dzīvo! Varbūt pat ir laimīgi.

Atgrie�oties kamerā, redzēju jau pazīstamos ieslodzītos, izņemot vienu. Tas bija apmēram piecdesmitgadīgs vīrie�tis ar īsi apgrieztiem matiem, apaļu seju, ļoti vērīgu ska�tienu un spēcīgu miesas uzbūvi. Vakarā uzzināju, ka viņu sauc Harijs Sniegs, iesauka Barons, un viņ� Rīgā esot tur�pat vai lielākā kriminālo aprindu autoritāte, vietējās no�ziedzīgās pasaules krusttēvs.

Harijs bija mierīgs, pieklājīgs un neap�aubāmi arī gudrs cilvēks. Nevienam, kas to nezinātu, nevarētu ienākt pat prātā, ka viņ� no saviem piecdesmit gadiem divdesmit di�vus ir pavadījis soda izcie�anas vietās.

Tikai vakarā, pirms tam ilgi vērojis, viņ� mani pasau�ca pie sevis un sāka runāt.

-�� Būri esi pirmo reizi?

-�� Tā iznāk.

-�� Kā jūties?

-�� Kā tu pats jūties?

-������� Diezgan labi, - Harijs atbildēja. - Esmu jau pieradis. Ta�u tev vajadzētu justies diezgan draņķīgi.

-�� Tā arī ir. Justies vēl draņķīgāk nemaz nav iespējams.

Harijs pasmaidīja, atklādams veselu rindu zelta zobu.

-������� Ir gan iespējams un neizslēdzu, ka tas viss tev vēl ir tikai priek�ā.

-�� Kāpēc tā?

-������� Tāpēc, ka tu esi zeks. Un tāda ir mūsu sodu sistēma un ieslodzījumu vietu iek�ējā kārtība. Par ko sēdi?

-�� Par slepkavību.

-������� Ko nogalēji? Māti, bērnu, mīļāko? Varbūt tas saistīts ar izvaro�anu?

-�� Nē, nē! Es vispār nevienu neesmu nogalinājis.

Harijs atkal pasmīnēja.

-������ �o pasaciņu tu varēji stāstīt prokuroram un tiesai, bet �eit� �eit nekas nav noslēpjams. Viss agrāk vai vēlāk kļūst zināms.

Es Harijam Sniegam, neko neslēpjot, sīki izstāstīju, kas ar mani bija noticis, vēl pastāstīdams arī par Borisu Ņevzgodu un viņa nelietīgo rīcību, mūsu kamerā veicot kratī�anu, mani ne�ēlīgi piekaujot un bez jebkādas vainas ieslogot karcerī.

-������� Ja kāds uz tevi �eit tur zobu� Vienalga, no uzrau�giem, administrācijas vai zekiem, dzīve tev būs ārkārtīgi grūta�

-������� Boriss Ņevzgoda mani solīja sūtīt uz Valmieru, - es pateicu.

Harijs domīgs pa�ūpoja galvu.

-������� Cietuma priek�nieks tur ir labs, bet brālī�i� Daudz kas būs atkarīgs no tā, pie kādiem vīriem tu kamerā no�kļūsi.

-������� Varbūt nemaz nenokļū�u, - drūmā balsī sacīju. - Ja pareizi sapratu, tad pārve�anas laikā Boriss Ņevzgoda ir iecerējis inscenēt bēg�anas mēģinājumu un mani no�aut.

-�� Vai viņam ir tik liela cemme uz tevi?

-�� Pietiekama.

-�� Kāpēc?

-�� Mums ir personisks naids. Tas sākās jau diezgan pa�sen, pirms trim gadiem. Mans naids pret viņu jau bija gan�drīz norimis. Nu atkal pamodies. Viņam vēl stiprāk.

-�� Naudas dēļ?

-�� Tur bija iejaukta sieviete.

-� Ā! Tad tas, protams, ir daudz sliktāk.

-�� Un mana goda dēļ, - es piebildu.

-�� Tad tas jau ir pavisam bēdīgi, - Harijs sacīja. - Ja viņ� tev tagad grib atriebties, tad to arī izdarīs. Par to nemaz ne�aubies. Viņiem te ir liela vara, bet ko mēs? Nemaz ne�gribu noliegt - daudzi zeķi ir vispretīgākie tipi, ta�u mums pretī stāvo�ie musori arī nav neko daudz labāki.

-�� Es neesmu nekāds pretīgs tips! - nikns sacīju. - Un neesmu arī mēsls!

-�� Kas tad tu esi? - Harijs izsmējīgi jautāja.

-�� Esmu normāls cilvēks, kas nokļuvis nenormālos ap�stākļos.

-�� Aizmirsti! - Harijs sacīja un lēnām atlaidās savā gu�ļas vietā. - Viņu acīs tu �eit neesi nekas! Da�reiz pat ne mēsls! Vienīgi inventarizācijas lieta. Uzskaites papīros ti�kai kaut kāda tur ciparu virkne! Un viss! Kur tas stāvēja rakstīts - Ienākot �eit, cerības atstāj ārpusē?

-�� Virs Dantes Dievi�ķajā komēdijā attēlotās ieejas el�lē, - es atcerējos. - Un �ķiet, ka vēl uz kādas hitleriskās Vācijas koncentrācijas nometnes vārtiem.

Viss bija pareizi. Uz ko nevainīgi ieslodzītajam vēl ce�rēt? Uz Dieva �ēlastību? Uz cilvēka saprātu un taisnīgu�mu? Jāsmejas! Bet gribējās raudāt. Raudāt par cilvēku muļķību, tieksmi mīlēt un spējām citam pret citu būt ne�iedomājami ne�ēlīgiem. Ta�u var arī daudz neskumt, ja fi�lozofiskā mierā izdodas pa�am sevi pārliecināt, ka nekas �ai pasaulē nav izmaināms, viss jāpieņem tā, kā tas ir, jo tāda ir dzīve�

Apgūlos, aizvēru acis un centos ne par ko vairs nedo�māt. Pēc neilga laika dzirdēju skaļus kunkstienus. Tie man bija vairāk nekā pazīstami. Tā lielās sāpēs parasti vaidē�ja slimnieki. Piecēlos sēdus un paskatījos apkārt. Harijs Sniegs, abas rokas pielicis pie vēdera, bija savilcies �oku�rā un caur cie�i sakostiem zobiem ik pēc brī�a izdvesa īdie- niem līdzīgas skaņas.

Piegāju viņam klāt, pieliecos un klusi uzprasīju:

-�� Kas ar tevi notiek?

-�� Liec mani mierā! - Harijs negribīgi atteica.

-�� Tev sāp?

-�� Pie tam vēl pamatīgi.

-�� Kas par vainu?

-������� Nezinu. Visticamāk, kārtējo reizi saasinājusies kuņ�ģa �ūla.

-�� Kad manīji pirmās pazīmes?

-������� Kādas pazīmes? To man oficiāli pirms �ā aresta kon�statēja Gaiļezera slimnīcā! Teica, ka jāoperējot, ta�u vai man bija laiks gul�ņāt pa slimnīcām? Vajadzēja dzīvot, ne�vis ļaut sevi graizīt!

-�� Atgulies uz muguras! - es pavēlēju.

Harija seja savilkās ātrās dusmās.

-�� Tu mani komandēsi? Tu - vienkār�s mu�iks�

-������� Nē, - es atbildēju. - Tu, Baron, mani atvaino, bet es mēģinā�u tev palīdzēt.

-Kā?!

-�� Esmu ārsts, - atbildēju. - Turklāt ļoti labs ārsts.

Barons pārsteigts uz mani paskatījās un tūlīt paklau�sīja.

Es uzmanīgi iztaustīju viņa vēderu. Kuņģis bija ļoti jū�tīgs un sāpīgs. Man neradās ne mazākās �aubas par kuņ�ģa �ūlas iekaisuma saasinājumu, varbūt pat iek�ējo asiņo��anu. Bet, ja tā, tad tūlīt vajadzēja izsaukt stāva de�urantu un Baronu nogādāt uz cietuma slimnīcu. Piecēlos, lai jau ietu pie kameras durvīm, kad Barons mani apturēja.

-������� Neaizej! - viņ� palūdza. - Pieliec atkal rokas� Kad tu pirmīt mani spaidīji, sāpes tikpat kā pārgāja. Tagad sā�kas no jauna.

-������� Tās tev bez zālēm, diētas, varbūt pat operācijas vai vismaz ilgsto�as ārstē�anās nekad nepāries, - es pateicu.

-������� Robert, es nekad nevienam dzīvē neko neesmu lū�dzis, - Barons sacīja. - Esmu tikai prasījis vai pavēlējis, bet pa�laik� Es jutu. Tavās rokās slēpjas milzīgs spēks�

Es zināju, ka manas rokas izstaroja neparasti spēcīgu bioenerģijas lauku. Būtu varējis palikt turpat vai stāvus bagāts, piepelnoties kā ekstrasenss, papildus ķirurga darbam slimniekus vēl ārstējot ar manuālo masā�u un terapiju. Ta�u laika trūkuma dēļ vienmēr to atliku. Vēl at�cerējos, ka, mīlējoties un maigi glāstot sievietes, viņas vien�mēr nonāca pārsteidzo�ā eiforijas stāvoklī, ko izskaidrot tikai ar normālu seksuālo apmierinājuma sajūtu bija diez�gan grūti. Tur noteikti nāca klāt kaut kas daudz vairāk, jo visas - cik nu viņas man vispār bija! - neslēptā sajūs�mā stāstīja, ko izjutu�as tikai no manu roku pieskārieniem vien�

Es sāku Barona vēderu apļveidīgi, pulksteņrādītāju vir�zienā viegli glāstīt, tad masēt, pēc tam, miesai nemaz ne�pieskaroties, diezgan ilgi savas rokas apļveidīgi pludināju virs viņa krūtīm un galvas, pie tam vēl klusi, ta�u ļoti skaidri un pavēlo�i sacīdams:

-�� Sāpes pāriet! Tās pakāpeniski kļūst arvien mazāk jū�tamas, arvien mazāk, mazāk� Tā! Tu pa�laik vairs nejū�ti neko, izņemot patīkamu siltumu un vēlmi aizmigt. Gu�li! Sāpes ir rimu�as! Guli! Nekas tev vairs nesāp, nekas� Tu esi jauns, stiprs un vesels. Aizmiedz!

Pārējiem ieslodzītajiem par milzīgu pārsteigumu, Ha�rijs Sniegs patie�ām tūlīt arī aizmiga, nepamostoties no- gulēdams līdz pa�ai rīta gaismiņai.

Arī pats Harijs, nekādas sāpes vairs nejuzdams, par no�tiku�o bija ārkārtīgi pārsteigts. Viņ� man cie�i paspieda roku un, ēdot brokastis, tūlīt nosēdināja sev blakus. Tas nepārprotami nozīmēja, ka es vienā mirklī esmu kļuvis par otro cilvēku kamerā pēc viņa un pārējiem pret mani ir jā�izturas ar tādu pa�u cieņu kā pret Baronu.

Vēlāk viņ� painteresējās:

-�� Kā tu domā, tas ir uz ilgu laiku?

-�� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Es ar tevi vēl veik��u vairākus seansus, ta�u �ādā veidā kuņģa �ūlu izārstēt nav iespējams. Tev tomēr būs jāliekas slimnīcā un jādara viss, ko liks ārsti.

-�� Ko viņi liks?

-�� Ja varēs iztikt bez operācijas - rīt zāles, ieturēt diētu un nenervozēt. Nestresot. Vienmēr būt mierīgam un pret visu notieko�o izturēties ja ne glu�i ar saproto�u smaidu, tad vismaz bez naida un dusmām.

Harijs domīgs pa�ūpoja galvu.

-�� Vai tas vispār ir iespējams?

Es sāku Barona vēderu apļveidīgi, pulksteņrādītāju virzienā viegli glāstīt, tad masēt, pēc tam, miesai nemaz nepieskaro�ties, diezgan ilgi savas rokas apļveidīgi pludināju virs viņa

krūtīm un galvas.

-�� Ir jāmēģina.

Harijs ilgi klusēja, tad pateica:

-������ Mūs noteikti drīz iz�ķirs. Tevi etapēs uz kādu citu cie�tumu, bet man te būs jāpaliek līdz tiesai. Runā, ka tā no�tiks tikai pēc gada, ja ne diviem. Bet atceries, Robert! Lai

kur viņi tevi arī aizsūtītu, kaut uz to pa�u Valmieru, vien�alga, jau nākamajā dienā visi zeķi zinās, ka tu esi mans draugs un līdz ar to esi neaizskarams! Visi tevi uzrunās uz jūs un neviens neiedro�ināsies tev piedurt pat mazo pirkstiņu! Es protu novērtēt to, ko cilvēki man dara, - vai ko ļaunu, vai ko labu. Dots pret dotu! Tu man atņēmi sā�pes, tāpēc tagad, vismaz ieslodzījuma laikā, tu arī nekā�das sāpes vairs nejutīsi.

Pēc divām nedēļām, kā Boriss Ņevzgoda bija apsolījis, man paziņoja, ka vakarā tik�u pārvests uz Valmieras cie�tumu. Pa �o laiku katru dienu no rīta un vakarā Baronam veicu da�āda veida manuālas masā�as vai, pareizāk sakot, uz viņa organismu spēcīgi iedarbojos ar savu bioenerģijas lauku, kas, iespējams, tik stiprs kļuva tikai pēc tam, kad smagos dvēseles pārdzīvojumos un fiziskās mokās desmit diennaktis pavadīju aukstajā ar biezu tumsu pielietajā karcerī.

Mani, saslēgtu rokudzel�os, cietuma pagalmā iesēdinā�ja nevis ieslodzītajiem tik pierastajā Melnajā Bertā, bet gan parastā Mercedes Benz busiņā. Bez �ofera un manis auto�ma�īnā vēl atradās tikai Boriss un viens no sardzes pul�ka konvojniekiem.

Braucām klusēdami. Ievēroju, ka Borisam pie sāniem ir pistole, bet konvojnieks, �ķiet, bija bruņots tikai ar gu�mijas steku. Nez kāpēc uzreiz radās aizdomas, ka te kaut kas tomēr nav tā, kā vajadzētu. Likās savādi, ka tieku vests ar parastu busiņu, turklāt mani - vienkār�u notiesāto - pavada pats cietuma priek�nieka vietnieks. Kad jau atra�dāmies kaut kur pie Straupes, aizdomas pastiprinājās. Bo�riss, pagriezies pret mani, apmierināts pasmaidīja un, it kā rūpju nomākts, uzprasīja:

-�� Kā jūties? Varbūt tev ir notirpu�as rokas?

-�� Nē, nekas, - es atbildēju. - Gan jau izturē�u.

-�� Es tomēr tev rokudzel�us noņem�u, - Boriss sacīja. - Lai tev, draudziņ, �is brauciens kļūtu daudz patīkamāks. Kā nekā piecus gadus tev nekāda vizinā�anās vairs neiz�nāks! Būs jāsē� būrī, jāgrau� sausiņi un rūpīgi jāpārdomā dzīve! Nebūtu slikti, ja tu vēlāk padomātu arī par to, ka nedrīkst tik slikti izturēties pret sievas draugu, kas neko sliktu ne tev, ne viņai nenodarīja. Tie�i otrādi! Viņ� pada- rija sievieti laimīgu. Ta�u tu apvainojies, ka cits ir izrādī�jies labāks par tevi, kļuvi me�onis! Bet ko ar trakajiem da�ra? Pareizi! Viņus sasit, izolē no sabiedrības un da�reiz pat iznīcina!

Boriss, ļauni smīnēdams, mani atbrīvoja no rokudzel- �iem un piedāvāja cigareti. Es neatteicos. Sparīgi vilku dū�mu un saspringts domāju, ka varbūt patie�ām Boriss ir nodomājis mani no�aut. Tas bija izdarāms vieglāk par vieg�lu. Viņi, it kā dabisku vajadzību spiesti, apstāsies, mani izgrūdīs no automa�īnas un� Daudz pūļu nevajadzēs, lai mani tur no�autu un pēc tam viegli pierādītu, ka esmu vi�ņus atgrūdis un meties bēgt! Visapkārt jau bijusi tumsa, tāpēc, lai es tajā ātri nepazustu, vajadzējis �aut tūlīt, bet kas attiecas uz rokudzel�iem� Nav izslēgts, ka tie tika noņemti tikai tāpēc, lai mana no�au�ana būtu vieglāk at�taisnojama! Bet kāpēc es vispār esmu bijis nesaslēgts? Kaut ko jau viņi izdomās! Kaut vai to, ka es pats kaut kā�dā veidā esmu spējis atbrīvoties, kas tikai vēl pārliecino��āk pierādīs manu nelietīgo nodomu bēgt.

Man pret Borisu atkal uznāca tik spēcīga naida lēkme, ka knapi nocietos, viņa ģīmī neietriecis savas dūres. Ta��u, ja tomēr gribēju palikt dzīvs, es nedrīkstēju ļaut sevi izprovocēt. Nekādā gadījumā nedrīkstēju izkāpt no auto�ma�īnas un vispār vajadzēja būt pēc iespējas mierīgākam.

Manas pārdomas pēk�ņi iztraucēja spilgts gaismas stars, kas nāca no kādas pretimbrauco�as kravas automa�īnas spēcīgajiem lukturiem. Tas acīmredzot līdz īslaicīgam ak�lumam ap�ilbināja ne tikai mani - aizmugurējā sēdeklī sē�do�u - bet ari busiņa vadītāju, jo pēc mirkļa sajutu draus�mīgu triecienu, ausis uztvēra asi lūsto�a metāla skaņas, mūsu busiņ� kaut kur lidoja, meta vairākus kūleņus, līdz ar sevi�ķi pretīgu troksni atsitās pret kādu koku un pali�ka guļam uz sāniem.

Es, vai nu tīri instinktīvi, vai arī kādreiz armijā gūtās pieredzes dēļ, ne mirkli nezaudēju pa�savaldī�anos un kon�troli pār sevi. Kad trieciena spēks ma�īnu bija nometis no ceļa un tā sāka ripot, cie�i satvēru priek�ā eso�ā sēdekļa atzveltni un centos noturēties. Tas man arī izdevās, tā ka es ne uz bridi nezaudēju samaņu un būtībā, neskaitot ti�kai pamatīgu apdauzī�anos, neguvu nekādus ievainojumus.

Neilgu laiku pagulējis, nedaudz atjēdzies un at�irdzis, mazliet parāpoju uz priek�u, pa vaļā atsistajām durvīm iz�līdu no ma�īnas un streipuļodams paskrēju nost no tās. Bet tas, ko domāju, nenotika. Automa�īna neeksplodēja. Atgriezos notikuma vietā un, cik nu tumsa ļāva, secināju, ka visi automa�īnā eso�ie cilvēki acīmredzot ir nositu�ies. Vismaz neviens no viņiem neizrādīja nekādas dzīvības pa�zīmes. Mazliet tālāk, izsviests no automa�īnas, ar seju pret zemi gulēja Boriss. Kad apgriezu viņu otrādi, Boriss ska�ļi ievaidējās un ar roku pārbrauca pār asinīm noplūdu�o sēju.

Es nevarēju noteikt, kādus ievainojumus Boriss ir gu�vis, ta�u tas, ka viņ� ir dzīvs, neradīja �aubas. Sēdēju vi�ņam blakus un saspringts domāju - brīnumainā kārtā arī es esmu dzīvs. Ko man tagad darīt? Vel tikai pirms da�ām minūtēm pret �o cilvēku izjutu asu naidu. Vai tagad, at�riebjoties viņam gan par manas ģimenes izjauk�anu, gan netaisno sodī�anu, ne�ēlīgo piekau�anu, ņirgā�anos un par velni�ķīgo nodomu mani no�aut, man �o tik dziļi ienīsto cilvēku nevajadzētu nogalināt pa�u? No morālā viedokļa tas nekādā ziņā nebūtu nosodāmi. Tas būtu bijis tikai tais�nīgi. Tas, ko tu ļaunu gribi izdarīt vai izdari otram, agrāk vai vēlāk ķer tevi pa�u. Tas ir vēl stingrāks likums nekā Ein�teina vispārējā relativitātes teorija vai Ņūtona vispa�saules gravitācijas likums.

Ļaunums vienmēr tiek atmaksāts ar ļaunumu.

�o, pa�a Dieva, dabas vai cilvēku pieņemto, varbūt vis�pareizāko ļau�u prātos pastāvo�o pasaules taisnīguma pos�tulātu nekad ne mazākā mērā nav spējusi ne iedragāt, kur nu vēl izskaust, arī divtūksto� gadu ilgā kristietības slu�dinātā vispārējā cilvēkmīlestība un paradoksālā Bībeles dogma - mīli arī savu ienaidnieku.

Tas ir absurds! Es savu ienaidnieku nekad nevaru mī�lēt! Tas ir neiespējami. Kaut vai tāpēc, ka viņ� pirmais nav ievērojis �o Dievam tik ļoti vēlamo mīlestības likumu.

Ta�u tūlīt atcerējos, ka Boriss vispirms ir cilvēks, viņ� ir ievainots, asiņo, bet es esmu ārsts. Kaut kā pavisam pie�mirsās, ka pa�laik esmu notiesātais, formāli esmu jaunas meitenes slepkava un, ja nebūtu notikusi �ī avārija, cil-

Sēdēju Borisam blakus un saspringts domāju - brīnumainā kārtā arī es esmu dzīvs. Ko man tagad darīt ?

vēks, kas pa�laik guļ tepat blakus, mani ar milzīgu bau�du būtu no�āvis! Tas viss manas sakarsētās apziņas labi�rintos kaut kur, protams, pazibēja, ta�u ne tik spēcīgi un ilgsto�i, lai spētu nomākt otru, gadu gadiem trenētu un jau par dabisku kļuvu�u mana rakstura un profesijas var�būt vislabāko īpa�ību - ja vari, palīdzi! Mēģini glābt! Mums visiem dzīvība ir dota tikai vienreiz kā �īs pasaules lielākais brīnums un mūsu pienākums ir to saudzēt - kā savu, tā citu.

Es ar diezgan lielām grūtībām pa stāvu nogāzi uzrāpos uz ceļa. Kravas automa�īnu, kas mūs aizķēra, nekur ne�manīju. Nostājos turpat vai ceļa vidū un mēģināju aptu�rēt garāmbrauco�ās automa�īnas. Divas, mani apbraucot un dro�i vien nolamājot, aizdrāzās tālāk. Tre�ā apstājās. Tas bija spīdo�s Audi A6 limuzīns, kurā atradās trīs drū�ma izskata vīrie�i. Runāja krieviski. Es viņiem izstāstīju par notiku�o un palūdzu, vai viņi Borisu nevar aizvest uz Valmieras slimnīcu.

-������ Nevaram gan, - viens no viņiem sacīja. - Ta�u mums ir mobiļņiks un mēs tūlīt izsauksim Valmieras ātros. Okei?

-� Okei! Un pie viena arī Valmieras policiju.

-������ Kaut vai visu Latvijas armiju! - vīrietis teica un sāka spaidīt telefona pogas.

Atkal nogāju lejā pie Borisa, apsēdos viņam blakus un atpogāju formas tērpa aug�ējo pogu.

-������� Elpo dziļi un mierīgi, - es sacīju. - Drīz dakteri būs klāt.

Boriss izbrīnīti paskatījās uz mani.

-�� Kāpēc tu to dari? - viņ� gārdzo�ā balsī jautāja.

-������ Tāpēc, ka esmu ārsts, - atbildēju. - Vienīgi pa�laik man nav ne mazāko iespēju�

-������� Tu neesi nekāds ārsts, - Boriss atgādināja. - Pa�laik tu esi tikai notiesāts slepkava.

-� Par to nav ko strīdēties, - es teicu. - Lai tā arī paliek.

-�� Kaut kā stulbi sanāca, - Boriss sacīja.

-�� Tu domā avāriju?

-�� Es domāju visu.

-� Protams. Visa cilvēka dzīve ir viena stulba padarī�ana.

-�� Nez vai. Ja viss rit normāli�

-�������� Nevienam normāli nekas nenotiek, - es pateicu. - Vienmēr uzrodas kāds gadījums vai nelietis�

-�� Tu joprojām man nevari piedot?

-������� Nē, Boris, nevaru! Tu viņu nedrīkstēji aiztikt. Ja An�da vispirms būtu no manis aizgājusi� Tad jā. Kāpēc gan ne? To vien varēji darīt kā no rīta līdz rītam ņemties pa gultu! Bet viņa bija mana sieva, to tu spēj apjēgt? Un tā�pēc tu nedrīkstēji�

-������ Muļķības, Robert! Cilvēks drīkst visu, kas nav aizliegts ar likumu. Bet morāle? Ko gan mūsdienās, Robert, nozī�mē morāle?

-������� Neko, - es atbildēju. - Ta�u tā notiek, vienīgi patei�coties tādiem tipiem kā tu!

-������� Nepārspīlē! - Boriss smagi nopūtās. - Ne jau es, sle�pus satiekoties ar tavu sievu, esmu sagrāvis mūsdienu sa�biedrības �ķīstību! To, tāpat kā pirms divtūksto� gadiem, grauj mantkāre, varaskāre, slavaskāre, naudaskāre, na�badzība un cilvēku kaislības.

-�� Tu pie Andas nāci tikai tāpēc? - painteresējos.

-�� Nē, ne tikai. Es viņu mīlēju.

-�� Ko viņa tagad dara? Zini?

-Jā.

-Ko?

-� Viņa ir mana sieva, - Boriss negaidīti pateica.

Mani atkal spēji sagrāba svelo�s naids.

-������� Tu nu gan esi nelietis! - es iesaucos un spēji atgrūdu sāņus viņa galvu. - Tev vajadzētu �eit nosprāgt! Kāpēc tu mani tik ne�ēlīgi siti? Kāpēc slodzīji karceri? Kāpēc gri�bēji no�aut? Kāpēc?! Ja jau biji dabūjis, ko gribēji? Tikai tāpēc, ka tev toreiz sadevu pģrpurnu? Ja tu būtu īsts vī�rietis, tad saprastu, ka patiesībā biji pelnījis daudz ko vēl sliktāku! Kāpēc - to jau es tev paskaidroju.

Boriss vārgi pasmaidīja.

-������ Robert, tagad tev ta�u ir lieliska izdevība, varbūt vie�nīgā tavā mū�ā, kad tu man beidzot par to visu vari at�riebties! Paņem manu pistoli un no�auj! Pirmīt tu biji manā varā. Viens mirklis un, kā dzīvē bie�i gadās, lomas zibenīgi mainās. Tagad esmu tavā varā. Ko tu ar mani te ņemies? Ko �ēlo?

-������� Paklausies, Boris, - es rūgtuma pilns sacīju. - Tu pa�tie�ām biji sadomājis inscenēt bēg�anu un mani no�aut?

-� Jā, - Boriss atzinās. - Tāds bija mans nodoms.

Smagi pakratīju galvu.

-������ Man tevi toreiz vajadzēja nosist, - caur sakostiem zo�biem izgrūdu.

-������� Nekas jau nav vēl zaudēts, - Boriss sacīja. - Es tev teicu. Paņem pistoli un no�auj mani!

-������ Aizveries! - es iekliedzos. - Gribi, lai kļūstu tāds pats nelietis kā tu?

-� Es neesmu nelietis, - Boriss teica. - Es kā daudzmaz īormāls cilvēks vienkār�i negribu, lai �ai pasaulē būtu arī ādi kā tu! Saproti? Ne tikai tāpēc, ka tu mani toreiz pie��āvi un pazemodams kailu izdzini uz ielas. Tevi neiere- Izu galvenokārt tāpēc, ka esi nogalinājis jaunu meiteni! Tu esi ne�ēlīgs slepkava un es jūs visus neieredzu! Orga�niski ienīstu! Jūs man visi riebjaties un jūs visus vajadzē�tu� Visus! Pakārt, no�aut vai kā viduslaikos uzstiept uz moku rata!

Boriss apklusa, sāka smagi elpot, jo �ī kaismīgā noziedz�nieku nolādē�anas runa viņu bija pamatīgi nokausējusi.

Es pa to laiku pacēlu galvu un ieklausījos, vai kaut kur tuvumā jau nebrauc ātrās palīdzības ma�īna. Bet nē. Pa �oseju ik pēc neilga brī�a garām drāzās automa�īnas, ta��u neviena neapstājās. Acīmredzot no ceļa mūsu avārijas vieta tomēr nebija saskatāma, lai gan tumsa nebija tik bie�za, lai neredzētu glu�i neko. Skaidrajās debesīs mirdzēja zvaigznes un augo�s mēness, un vismaz cietumu pārval�des sadauzīto busiņu un Borisa asiņojo�o seju redzēju diez�gan skaidri.

Tā tev arī vajag, es nodomāju. To tu esi pelnījis.

-�� Robert, - Boriss �ukstēja. - Ko tu te stāvi un gaidi? Kāpēc nebēdz? Tāda vienreizēja izdevība�

-�� Ej ellē! - dusmīgs pateicu. - Ja es būtu vainīgs� Ja patie�ām būtu tik zvērīgs slepkava, kas spējīgs nogalināt meiteni� Es jau sen tevi būtu no�miedzis un aizbēdzis! Par to vari ne�aubīties! Bet es neesmu slepkava! Es ne�vienu neesmu nogalinājis! Cik rei�u jau to esmu sacījis! Bet neviens nedzird! Neviens neklausās! Neviens netic! Ta�gad to kliedzu debesīm un zvaigznēm - esmu nevainīgs! Un kliedzu tev, nelieti! Es neesmu vainīgs! Esmu notie�sāts, apzīmogots, sists un pazemots bez mazākās vainas!

Pēc da�ām minūtēm, izdzirdis ātrās palīdzības automa��īnas sirēnu, atkal izstreipuļoju uz �osejas un māju ar ro�ku.

Automa�īna apstājās, un no tās ātri izlēca divi cilvēki baltos virsvalkos.

Aiz ātrās medicīniskās palīdzības automa�īnas apstājās arī ceļu policijas patruļma�īna, no tās tāpat veikli izkāpa divi zili zaļās uniformās tērpti policisti.

Viss, es atviegloti nodomāju. Esmu bijis pietiekami stiprs, lai visu, kas manās smadzenēs un dvēselē dega, spē�tu ja ne glu�i apdzēst, tad vismaz krietni atdzesēt. Bet ta�gad� Kaut kā jau dro�i vien izcietī�u tiesas netaisni pie�spriesto soda laiku, ta�u vai pēc pieciem gadiem vēl spē�u būt tāds, kāds biju agrāk un vēl esmu pa�laik?

Diez vai.

Kā parasti pēc brokastīm nostājos pie kameras aizres�totā loga un piezīmju grāmatiņā atzīmēju - kop� aresta brī�a ieslodzījumā sākās jau 1737. diena� To apzinoties, mani nekādas īpa�as emocijas nepārņēma, ja nu vienīgi kārtējo reizi uznāca nepanesamas skumjas. Ilgsto�i turpi�noties, tās cilvēku dara grūtsirdīgu, nereti novedot līdz pat dziļai depresijai, bet mani tik bie�i apmeklēju�ās skumjas bija pārvērtu�as turpat vai naida pilnā subjektā, kas pa�sauli un cilvēkus vairs nespēj uztvert ar līdzjūtību, saprat�ni un mīlestību. To vietā manī pārāk bie�i vārījās niknums un joprojām ārkārtīgi asi izjūtams personīgs apvainojums un apkaunojo�a pazemojuma radīts dvēseles rūgtums.

To laiku, ko biju pavadījis ieslodzījumā, es neuzskatīju par dzīvi, to nevērtēju pat par savas dzīves sastāvdaļu - tas vienkār�i bija sods. Bie�i domāju - ja es patie�ām bū�tu slepkava, �o sodu dro�i vien uztvertu savādāk - varbūt lēnprātīgāk, pazemīgāk, katru dienu mokoties sirdsapzi�ņas pārmetumos un Dieva priek�ā izlūdzoties piedo�anu. Bet tagad nekā! Būdams ārsts un savā laikā apmeklēdams slavenā psihoterapeita Vladimira Levi lekcijas, es biju ap�guvis spēju ārēji savaldīties, gandrīz vai katrā - pat ļoti bīstamā - situācijā palikt mierīgs un adekvāti novērtēt no�tieko�o, ta�u dvēselē katra cietumā aizvadītā diena bija ie�griezusi nelielu rētu un tagad, ja kāds manu dvēseli ķirur�ģiski izoperētu no manām krūtīm vai apziņas, viņ� to ieraudzītu kā asiņojo�u un pagalam saplosītu garīgās sub�stances objektu.

Pa mūsu kameras logu, pat pakāpjoties augstāk, neko citu nevarēja redzēt kā vienīgi skaidras vai apmāku�ās iebesis un augstu, ar dzeloņdrātīm apjoztu cietuma mū�ra sētu. �is vienveidīgais, līdz nāvei apniku�ais skats bija ļoti nomāco�s un psihei uzlika kārtīgu papildslodzi. Ta�u Dajā pa�ā laikā redzamās debesis un brīvi lidojo�ie putni bija daļa no tās pasaules, kas man bija liegta, un spieda atcerēties, ka bez �īs kameras, tās iemītniekiem, uzrau�giem un cietuma administrācijas tomēr pastāv arī cita pa�saule.

Pirmajā gadā, garīgo glābiņu meklēdams un it kā cenz�damies no �īs ne�ēlīgi skarbās un vēl nepierastās vides pa�slēpties, bie�i domāju par sievietēm, atcerēdamies visas, kuras man biju�as, un tās, par kurām tikai sapņoju un vē�lējos iegūt. Savādi, bet visretāk es domāju par savu biju��o sievu Andu, lai gan arī par viņu varētu daudz ko patī�kamu atcerēties. Ta�u vienmēr, kad par Andu iedomājos, apziņā kaut kas sāpīgi iesmeldzās, strauji uznāca nomā�co�a grūtsirdība un bie�i turpat vai tīri fizisks nelabums.

Tā vai cita iemesla dēļ pakāpeniski centos vispār par sievietēm vairs nedomāt un vēl retāk pēc viņām ilgoties, ta�u tas bija gandrīz vai neiespējami. �etri manas kame�ras iemītnieki, visi vairākkārtīgi slepkavas, no rīta līdz va�karam ne par ko citu nespēja runāt kā vienīgi par visda��ādākajiem saviem un citu pastrādātajiem noziegumiem, kā arī, protams, par sievietēm. Ta�u, tā kā viņiem dzīvē tikpat kā nebija iznācis sastapties ar normālām skaistā dzi�muma pārstāvēm, bet gan vienīgi ar dzērājām un mau�kām, �īs sarunas bija jēlām rupjībām pilnas un nekādi ne�veicināja sievie�u dzimumu uzskatīt par kaut ko īpa�i pievilcīgu, tīru, apgarotu un man vitāli nepiecie�amu.

Vienīgi atceroties un domājot par nevainīgi nogalināto Baibu, man joprojām �ēlumā sa�ņaudzās sirds un dvēse�lē uz īsu brīdi negribot pazibēja kaut kas no tām jūtām, ko parasti dēvējam par maigumu un mīlestību.

Pirms nedēļas pārsteigts saņēmu vēstuli no kādas ne�pazīstamas meitenes. Viņa rakstīja:

"Labvakar, Robert!

Istabā sēdu viena. Deg trīs sarkanas sveces. Harijs Spa- novskis dzied Caka ielas dziesmas. Skumji. Domāju par saviem vecākiem, kurus nekad neesmu pazinusi. Kas viņi bija? Vai dzērāji un noziedznieki? Bet varbūt ļoti gudri, inteliģenti cilvēki, kuri kāda ārzemju komandējuma lai�kā aizgāju�i bojā lidma�īnas katastrofā? Ne piederīgo, ne radinieku viņiem nav bijis - tā ta�u da�reiz gadās, vai ne? - un es� Atceros, istabā ilgi sēdēju viena un gaidīju� Die�nu, divas, desmit? Pārdzīvoju �ausmīgas bailes. Bija ļoti nepierasti, kad pēk�ņi vakarā mājās nepārnāca neviens no vecākiem. Bet tu sēdi un tomēr gaidi. Vienu, divas, desmit dienas ? Tad beidzot atveras durvis, dzīvoklī ienāk sve�as tantes un onkuļi, kaut ko runā un prasa, ēdina un mieri�na, līdz beidzot aizved prom.

Augu bērnunamā. Pabeidzu pamatskolu, pēc tam arī arodskolu un� pēk�ņi atrados uz ielas. Bērnunamā tādus kā es patur tikai līdz astoņpadsmit gadiem. Es neteik�u, ka dzīve ir ne�ēlīga, lai gan tomēr ir, ta�u daudz ne�ēlīgā�ka ir mūsu valsts. Es īsti nezinu, par ko valstij vajadzētu izrādīt sevi�ķas rūpes - par militāristiem, par ekonomiku, par ārvalstu sakariem, par valsts attīstību vispār ? Bet kā�pēc tā tik maz rūpējas par saviem iedzīvotājiem ? Kāda sī�ka pārkāpuma dēļ tiku atlaista no darba un izmesta no dzīvokļa. Kāpēc es - savas valsts pilsone! - nebiju tai vairs vajadzīga ? Piedodiet, es negribu �ēloties, ta�u arī par to nedomāt nekādi nespēju.

Lūdzu, kaut varbūt nekad dzīvē nesatiksimies, par ma�ni tomēr nedomājiet neko sliktu, lai gan es pati neko labu par sevi pateikt nevaru. Nē, tā glu�i nav, ka esmu kļuvu�si nelabojama narkomāne vai lēta �aka ielas meitene. Man patīk Paula dziesmas un Aleksandrs �aks. Bie�i vakaros, kā �obrīd, kad pārņem dziļa grūtsirdība, aizdedzu sveces, lēnām dzeru vīnu un lasu �aka dzeju. �ī dzeja, protams, ne tuvu nav tāda^ kas dvēselē spētu radīt lielu un pacilā�jo�u gai�umu. Dzejnieka skumjas ir līdzīgas manējām, tā�pēc viņu spēju uztvert kā savu brāli vai draugu. Viņa dze�ja mani nomierina un iedro�ina, it kā klusi sacīdama: "Meitenīt, nekas vēl nav zaudēts! Turies! Daudzi dzīvē zau�dē nesalīdzināmi vairāk, ta�u tu patiesībā neko vēl neesi paspējusi pat iegūt! Tikai tad, kad tas notiks, �is ieguvums tev �ķitīs vērtīgs un, kad to zaudēsi, tad arī varēsi kaukt!"

Tā arī cen�os dzīvot. Jūs, Robert, dro�i vien esat pār�steigts par �o vēstuli. Atklāti sakot, es tāpat. Mani Jums ■aut ko uzrakstīt palūdza cilvēks ar iesauku Barons, īsta- ā vārdā Harijs Sniegs. Viņ� nesen ir iznācis brīvībā, ir >agāts un ļoti varens vīrs. Baronu nepaklausīt ir ļoti bīs- ami, lai gan viņ� varbūt nemaz tik ne�ēlīgs nav, kā par >iņu runā. Barons teica, ka Jūs esot labs cilvēks, izcils ārsts m notiesāts nevainīgs. Ja es Jums uzrakstī�ot vēstuli, tā, espējams, Jūs iepriecinās un Jūs jutīsieties kaut nedaudz abāk. Ta�u, kā redzat, neko labu vai skaistu Jums uzrak�stīt nespēju. Nedusmojieties! Es neprotu nevienu mierināt. Pati gaidu, kad kāds mierinās un mīlēs mani. Ta�u varu Iedomāties - ja Jūs patie�ām esat nevainīgs -, ka Jums tur ir ļoti grūti, smagi, varbūt pat nepanesami. Ta�u jāiz�tur! Man arī jāiztur. To Jums ļoti novēlu. Atcerieties, ka �ai pasaulē un Rīgā, Dzirciema ielā 115-2, dzīvo kāda mei�tene vārdā Sintija Skuja. Kad vakarā liksieties gulēt, kad būs apklusu�i Jūsu cietuma un �īs vājprātīgās pasaules trok�ņi, kad Jūs, smagās dienas nogurdināts, ilgi nespēsiet aizmigt, iedomājieties Iļģuciema nomales divstāvu māju, diezgan pa�lielu istabu un tajā uz dīvāna sēdo�u deviņpadsmitgadīgu meiteni. Visi, it sevi�ķi vīrie�i, vienā balsī apgalvo, ka meite�ne esot skaista un, protams (kā nu bez tā!), arī seksuāli pie�vilcīga. Man pa�ai arī tā �ķiet un pareizi vien būs. Meitenei ir slaids augums kā mākslas vingrotājai, lielas, mazliet aus�trumnieciska izskata tum�as acis, stingras, apaļas krūtis un dabiski ogļu melni mati. Iespējams, mani vecāki biju�i �igā�ni, turkmēņi, spāņi vai itālie�i. Manī rit karstas asinis, ta�u dienvidu vai austrumu tautu piederīgajiem pilnīgi netipiski bie�i uznāk arī smeldzīgas skumjas. Tad es smēķēju cigare�tes, dzeru vīnu, lasu dzeju, �ad tad paraudu un cen�os aiz�mirst, kas katru dienu ar cilvēkiem notiek aiz manas mģjas sienām.

Robert, domājiet par mani, bet es �ad tad padomā�u par Jums! Varbūt Jūs to jutīsiet un Jums kaut nedaudz kļūs vieglāk. Tas būtu labi, kad visapkārt tik daudz cilvēku jū�tas slikti."

Sekoja glīti pārrakstīts Aleksandra �aka dzejolis "Mo�dernā meitene", kas beidzās ar rindiņām:

"Vienos naktī

mēs

sēdējām viņas istabā,

ēdām vīnogas un sākām skūpstīties. Divos es slavēju Dievu par to,

ka viņ� bija radījis Ievu." Vēstulēs noslēgumā bija �āda piezīme: "Tas bija mazliet par mani. �aks �o dzejoli uzrakstījis pirms 75 gadiem. Savādi, vai ne?

Sintija Skuja (ar iesauku Ieva)

PS.

�Un tu atkal �odien nevarēji Atnākt �urp, kā bija norunāts�

2000. gada 25. maija vakarā, izdegot svecēm un klau�soties, kā pie loga rūtīm klusi pieklauvē nakts.

S."

Mani �ī vēstule patie�ām pārsteidza, ta�u ne īpa�i sa�viļņoja. Ja viņai ir iesauka, tad meitene nekāda �ķīstā jau�nava vairs nav, viņa ir no tās pa�as kompānijas, no kuras nāk Barons un viņa bandīti. Es vairāk nopriecājos par to, ka Barons mani nav aizmirsis, ir atcerējies un pat licis mei�tenei uzrakstīt vēstuli. Nevarēju noliegt, vēstule bija tīri jauka un, iespējams, pati meitene arī, ta�u viņa dzīvoja jau ar salauztu dvēseli. Bet kuram gan tā ir pilnīgi vese�la un stipra? Mēs visi esam kā ievainoti karavīri.

Manas pārdomas iztraucēja skaļ� kameras durvju slē�dzenes pagrieziens, durvis atvērās un pie mums ienāca di�vi uzraugi. Kā parasti vērīgi pārlūkoja kameru, tad viens no viņiem cie�i paskatījās uz mani.

- Notiesātais Robert Vikland! - uzraugs ierēcās. - Uz izeju!

Es izgāju no kameras, turpat pie durvīm, rokas aizlicis aiz muguras, nostājos ar seju pret sienu un gaidīju, kas notiks tālāk.

Aizslēgu�i durvis, uzraugi mani noveda lejā un pāri cietuma pagalmam ieveda administrācijas korpusā. Pēc īsa brī�a atrados cietuma priek�nieka kabinetā. Mēs jau bi�jām diezgan lcfci pazīstami, jo trīs gadu laikā, kop� atra�dos �ai cietumā, es bie�i, gan priek�nieka, gan medicīnis�kā personāla lūgts, palīdzēju tikt galā ar visda�ādākajām ieslodzīto traumām un ievainojumiem. Viņiem tur bija ti�kai divi ārsti - terapeits un zobārsts - un, salīdzinot ar Centrālcietuma slimnīcu, ļoti trūcīgs medpunkta iekārto�jums. Ķirurga nebija, nebija arī daudzu ķirurģisko instru�mentu, tā ka man tur itin bie�i nācās strādāt glu�i kā pie- frontes kara hospitālī - primitīvos apstākļos ar visai primitīviem līdzekļiem lāpīt zekiem kautiņos, darbā vai citur gūtos ievainojumus.

Līdz ar to es visu ieslodzīto acīs un arī cietuma admi�nistrācijas vērtējumā biju ieguvis tik lielu un neapstrīda�mu autoritāti, ka arī bez Barona ieteikuma drīz vien kļu�vu absolūti neaizskarama persona un pret mani ar dziļu cieņu izturējās pat visrūdītākie likumīgie zagļi - kriminā�lās pasaules vislielākās autoritātes un viņu neap�aubāmie vadoņi.

-�� Lūdzu, sēdieties! - cietuma priek�nieks laipni uzaici�nāja.

Apsēdos.

-�� Kā jūtaties?

-� Paldies, nekas. Vai kādam atkal nepiecie�ama palīdzība?

-� Nē, Robert! - cietuma priek�nieks viegli atmeta ar ro�ku un arī pats apsēdās. - Es jūs izsaucu tāpēc, lai paziņo�tu� Jūs esat ap�ēlots un uz �ā lēmuma pamata jūs, Vik- land, jau �odien, pusotru gadu pirms tiesas noteiktā soda termiņa beigām, no turpmākās soda izcie�anas tiekat at�brīvots. Visi attiecīgie dokumenti ir jau sagatavoti, jūs vēl varat atgriezties kamerā, paņemt savas mantas un atva�dīties no kameras biedriem, bet es� Es jums, Vikland, no savas un cietuma vadības puses gribu izteikt pateicību par priek�zīmīgu uzvedību un visu to, ko jūs kā mediķis �eit darījāt. Paldies!

Jutos stipri apmulsis un, atklāti sakot, arī pārsteigts. Skaidri zināju, ka Valsts prezidenta ap�ēlo�anas dienests, kuram vienīgajam ir juridiskas tiesības Valsts preziden�tam - �ai gadījumā prezidentei - iesniegt ieteikumus ap��ēlot to vai citu notiesāto, par smagiem noziegumiem so�dītos ap�ēlot nekad neiesaka. Slepkavām, izvarotājiem, bandītiem, laupītājiem un citiem tiesas piespriestais sods vienmēr ir jāizcie� no zvana līdz zvanam.

-�� Kas mani ir ap�ēlojis? - klusi painteresējos.

- Priek�niek, - es klusi sacīju. - Vai jūs pat tagad man neticat?

-� Valsts prezidente pēc ap�ēlo�anas dienesta ieteikuma.

-�� Es ap�ēlo�anu neesmu lūdzis, - sacīju.

-������� To it kā ar jūsu piekri�anu ir darījis advokāts Vilis Viklands, - cietuma priek�nieks paskaidroja.

-������ Es nekādu ap�ēlo�anu nevēlos un to nepieņemu! - asā balsī pateicu. - Tas atkal ir tikai juridisks cirks un viltus

I humānisma izpausme! Viņiem vajadzēja būt humāniem tad, kad mani nevainīgu tiesāja! Un notiesāja! Tagad es ar to ap�ēlo�anas papīru varu aiziet uz vienu vietiņu! Lai viņi visi iet ellē!

-� Jūs velti iekarstat, - cietuma priek�nieks sacīja. - Ne�vajag, Vikland! Labāk priecājieties! No milzīgi lielā notie�sāto skaita gada laikā ap�ēloti tiek tikai da�i. Jūs esat viens no tiem.

-�� Nē! - es auksti pateicu. - Ja būtu vainīgs, tad jā! Pro�tams. Pusotru gadu ātrāk tikt brīvībā� Kāpēc gan ne? Ta��u mani notiesāja nevainīgu, jūs saprotat? Pilnīgi nevai�nīgu! Tāpēc �o ap�ēlo�anas aktu uztveru kā personisku apvainojumu! Man nav vajadzīga ap�ēlo�ana! Man ir va�jadzīgs attaisnojums! Kad nokļū�u aiz sētas, tas būs pir�mais, ko es tai stervai Inetai Kahovskai atgādinā�u! Ties�nese! Viņai tiesas namā ir jāmazgā grīdas, nevis jāiz�ķir cilvēku likteņi! Bet prezidentei, protams, paldies! Viņa ma�ni ir pat nedaudz aizkustinājusi.

Cietuma priek�nieks piedāvāja cigareti, mēs abi aizsmē�ķējām un krietnu laiciņu klusējām.

-�� Kā es dzirdēju, - cietuma priek�nieks sacīja, - tad jū�su lietā ir noticis negaidīts pavērsiens. Pirms kāda laika ir arestēts Oļegs Mura�ovs. Viņ� atzinies, ka pirms pie�ciem gadiem bijis spiests piedalīties kādas jaunas meite�nes Baibas Bokas slepkavības izdarī�anā. Par �ā noziegu�ma izdarī�anu esat notiesāts jūs. Tagad acīmredzot izmeklē�ana sāksies no jauna un, ja �is puisis nemelo�

-�� Priek�niek, - es klusi sacīju. - Vai jūs pat tagad man neticat?

-� Jūs, lūdzu, neapvainojieties, bet es savā trīsdesmit ga�du ilgajā praksē esmu sastapies ar tik daudzu zeķu glu�i vai fantastiskiem izdomājumiem, meliem, izlik�anos, ar tik ļoti pārliecino�i izstāstītiem dzīves notikumiem un svēti apzvērētu baltu patiesību� Es tāpat kā jebkur� tiesnesis ticu tikai neapgā�amiem faktiem. Ja tas, ko jūs man par savu lietu esat stāstījis, patie�ām atbilst īstenībai, tad, pro�tams, liktenis ar jums ir izspēlējis neparasti ļaunu joku. Bet nu dro�i vien viss noskaidrosies, lai gan par to var arī stipri �aubīties. Arestētais puisis, lai kādam varbūt iegriez�tu, tagad var stāstīt visu ko! Izmeklētājs un tiesa tāpat at�kal prasīs jaunus pārliecino�us pierādījumus, bet, ja tos pret citiem nevarēja sadabūt pirms pieciem gadiem, jā�au�bās, vai tie tiks gūti pa�laik. Vārdi, vienalga, mīlestībā vai noziegumā, kamēr tie netiek pierādīti, tā arī paliek tikai vārdi�

Aiz cietuma vārtiem mani sagaidīja ko�i zils BMW li�muzīns, kuram pie stūres, ģērbies spilgti zilā kreklā, sē�dēja mans brālis Vilis.

-�� Sveiks! - kad biju ierausies lepnajā automa�īnā, viņ� teica un man cie�i paspieda roku. - Neko daudz neesi iz�mainījies. Vismaz ne uz slikto pusi. Priecājos, ka beidzot esi laukā.

-�� Kā tev tas izdevās? - jautāju. - Es nelūdzu, lai tu pa�nāc ap�ēlo�anu!

-�� Kur tu to ņēmi?

-�� Cietuma priek�nieks teica.

-�� Viņ� kaut ko putro, - Vilis mierīgs sacīja. - Par godu Neatkarības deklarācijas pieņem�anas desmitajai gadskār�tai valdība izsludināja slēgtu amnestiju. Tas arī viss. Tev līdz soda izcie�anas beigām bija paliku�i �etrpadsmit mē�ne�i. Tu esi labi uzvedies, nekādu pārkāpumu nav un cie�tuma administrācija pirmstermiņa atbrīvo�anai tevi ietei�ca kā vienīgo no Valmieras cietuma.

-�� Ļoti jauki, - es teicu.

-� Bez tam� - Vilis turpināja. - Policija par bruņotu lau�pī�anu ir noķērusi Oļegu Mura�ovu. Nu, to pa�u, kas ko�pā ar Viktoru Zeļinski un Aleksandru Bitovu bija liecinie�ki Baibas Bokas slepkavības lietā. Viņ� ir atzinies, ka �o noziegumu izdarījis kopā ar abiem pārējiem. Dūrējs esot bijis Zeļinskis.

-�� Mēs jau to zinājām, ta�u ko tas mums dod pa�laik?

-� Tikpat kā neko, - Vilis sadrūmis teica. - Atzī�anās nav pierādījums. Ta�u �ā nozieguma pārliecino�s pierādījums it kā tomēr pastāvot. Kad Oļegs Baibu turējis, bet Zeļin�skis galinājis, Aleksandrs to visu ar videokameru esot

uzfilmējis. Ja mēs to filmu dabūtu� Tu tiktu pilnībā at�taisnots.

-������� Lai to filmu dabūtu, vai nav jāpacen�as nevis mums, bet gan policijai?

-������ Protams. To viņi arī sola darīt. Oļegs esot stāstījis, ka Zeļinskis bie�i narkotiku reibumā kaseti skatījies un at�klāti kaifojis, jau kuro reizi vērojot, kā Baiba mirst.

-������ Izdzimtenis, - cie�i sakodis zobus, pateicu. - Ja Oļegs nemelo, bet policija neko neatradīs� To kaseti vajadzēs atrast mums. Un dabūt arī pa�u Zeļinski.

Vilis man uzmeta cie�u skatienu.

-�� Nebūtu slikti, - viņ� piekrita.

Vērīgi paskatījos apkārt. Viss �ķita brīni�ķīgi. Skaidras debesis, saule, liegs vējiņ� un brīvība! �etrus gadus ilgais murgs bija beidzies. Sapnis piepildījies. Cietuma sēta aiz muguras, blakus Vilis, bet priek�ā īsāks vai garāks ceļ�. Taisns? Bedrains? Dubļains? Vai spo�i noasfaltēts un tīrs?

Vienu ceļa posmu esmu jau nogājis. Varbūt turpmākais būs vēl smagāks un sare�ģītāks par iepriek�ējo? Bet vis�pār nav ko uzdot muļķīgus jautājumus! Viss ļoti vienkār��i. Kāds būs, pa tādu arī vajadzēs iet!

-������ Ma�īna ir tava? - painteresējos, vērīgi aplūkojot ar gai��u ādu apvilktos sēdekļus un grezno salona paneli.

-�� Mana, - Vilis atbildēja un sāka braukt.

-�� Pēk�ņi kļuvi bagāts?

-������� Gandrīz, - Vilis sacīja. - Beidzot izdevās vinnēt vai�rākus gadus ilgu�u traki sare�ģītu civillietu par divu mil�jonu latu parāda atgū�anu. Man par �o darbiņu oficiāli pie�nācās desmit procenti no piedzenamās summas. Nopirku ma�īnu, bet atliku�o naudu noliku tai pa�ā bankā, no ku�ras �o naudu izplēsām. Es tev arī - jaunas dzīves sāk�a�nai - kaut ko iedo�u. Ar desmit tūksto�iem pietiks?

Nedaudz izbrīnījies paskatījos uz Vili.

-�� Tu to nopietni?

-�� Bet kā citādi?

-�� Pietiks, - es atbildēju. - Procentus arī ņemsi?

-������ Liecies mierā! - Vilis atmeta ar roku. - Salīdzinājumā ar to, ko saņēmu, tā tikai tāda sīknauda vien ir! Es tev to uzdāvinā�u vai, pareizāk sakot, lai �ī naudiņa ir arī kā kom�pensācija par manu nespēju tevi toreiz izvilkt no mēsliem.

-�� Tagad es saprotu. Tu to nemaz nevarēji.

-�� Tur jau ir tā lieta! Bet uz mani bļāvi!

-�� Es toreiz bļāvu uz visu pasauli.

-�� Kā tagad?

-������ Nekas īpa�s nav mainījies. Ja man būtu iespēja, es lab�prāt �o pasauli uzspridzinātu.

-�� Cilvēkus ari?

-�� Cilvēkus it sevi�ķi, - skarbi pateicu.

-������� Kāpēc? - Vilis jautāja. - Dzīve nemaz nav tik slikta. Un būs vēl labāka. Arī tev! Tu redzēsi! Darbs, nauda, sie�vietes� Tikai vairs nesasienies ar jauniem skuķiem! Kā redzi, ar tiem klapatas vien iznāk. Vajag normālas, piere�dzes bagātas lēdijas, ar kurām nekādas paslēpes nav jā�spēlē. Jā - jā, nē - nē un: Arrivederci, Romai Varbūt at�kal kādreiz satiksimies Gaujmalā!

-������� Kā tur pa�laik ir? - es painteresējos. - Ievas jau no�ziedēju�as?

-������� Ceriņi arī! Un dārzi! �ogad viss ziedu laiks trāpījās trīs nedēļas agrāk. Runā, ka tas nekas labs neesot. Bū�ot ārprātīgi barga ziema.

-�� Mani nekas vairs nebaida.

-�� Kā vispār jūties?

-������ Grūti pateikt. Es par savu pirmo brīvības mirkli sap�ņoju gandrīz vai katru dienu, bet pa�laik, kad tā beidzot pienākusi� Nezinu. Nekādu īpa�u saviļņojumu nejūtu. Prieks, protams, ir, ko tur runāt, ta�u�

-Kas?

-�� Nezinu. Kaut kāds pretīgs rūgtums.

-�� Nekas, Robert! Tas drīz pāries.

-�� Nē, Vili! Tas nepāries nekad. Es zinu.

-������� Par to nedomā! Un nesāc dzert! Sāc tūlīt strādāt, da�bū sievieti�

-������� Ej ellē ar visām savām sievietēm! - es atkal nikni sa�cīju. - Tās man turpmākajā dzīvē būs vajadzīgas visma�zāk!

-������� Kas noticis? Esi kļuvis zilais vai arī no tik ilgas attu�rē�anās�

-������� Nē. Viss vēl ir kārtībā, lai gan pirmajā laikā kaut kā�di traucējumi ir iespējami. Bet tas mani neuztrauc. Varē��u, būs labi. Nevarē�u, būs vēl labāk. �

-�� Esi kļuvis sievie�u nīdējs?

-�� Diez vai. Es vienkār�i esmu apjēdzis un pieņēmis kā�du fundamentālu dzīves atziņu - ja gribi kaut ko savā mū��ā vērtīgu iegūt, tad sieviete ir pēdējā, kas jāmeklē! Tie�i viņas ir visu mūsu nelaimju tie�s vai netie�s cēlonis. Tie��i viņas! Skaistās, pievilcīgās� mūsu dzīves ārdītājas. Jā! Smaidīgas un tik ļoti pavedino�as� Viņas vienmēr nez kā�pēc grib, lai mēs būtu viņu mū�īgie parādnieki. Par ko? Tikai tāpēc, ka mums atļauj iegulties starp savām atples�tajām kājām? Bet tas ir tas, bez kā var arī mierīgi iztikt! Katrā ziņā neviens tāpēc vēl nav nomiris, bet desmitiem, simtiem un tūksto�iem ir miru�i - noslepkavoti, cietumos iespundēti un pa�nāvības izdarīju�i! - tikai tāpēc, ka nav spēju�i atturēties un, baudā tvīkdami, sievietes mīlēju�i, vienalga, fiziski vai garīgi! Un, jo lielāku baudu esam iz�jutu�i, jo lielākas asaras pēc tam ir bijis jābirdina! Diem��ēl tāds ir vēl viens dzīves likums. Varbūt pats ne�ēlīgā�kais.

-�� Varen gudrs esi kļuvis,- Vilis ironiski novilka.

-�� Es dumj� nebiju arī agrāk, - teicu, - bet trīs gadi drū�mākajā Latvijas cietumā� Zini, tas ir apmēram tas pats, kas ar izcilību beigt Hārvarda universitāti. Iespējams, pat vēl praktiskāk.

Pēc nepilnām divām stundām Vilis mani aizveda līdz mājām Ciekurkalnā, iek�ā nenāca un patie�ām iedeva, pa�reizāk sakot, it kā uz nenoteiktu laiku aizdeva desmit tūk�sto�us latu. Pēc tam atvadījās un, sarunājis atkal mani sa�meklēt pēc da�ām dienām, aizbrauca.

Mājās mani sagaidīja māte.

Viņa jau ilgus gadus bija direktore kādā Rīgas vidus�skolā. Pirms manas piedzim�anas lielas mīlestības dēļ, it kā pat izjaukdama iepriek�ējo ģimeni, kur palika sieviete ar mazu bērnu - manu pa�reizējo pusbrāli Vili, apprecē�jās ar toreizējā Rīgas Politehniskā institūta profesoru Ar�tūru Viklandu. Ta�u arī �ī laulība pēc desmit gadiem nez kāda iemesla dēļ tāpat izjuka un turpmāk māte mani au�dzināja viena. Par tēvu neko sliktu nevaru teikt. Viņ� līdz manu studiju beig�anai mums ar māti visādi palīdzēja, un arī tagad pie viņa jebkurā laikā varu aizbraukt izrunāties vai palikt. Saulkrastos viņam pieder vēl septiņdesmitajos

gados celta vasarnīca, kur parasti vasaras pavada viņa mazbērni - Viļa bērni.

Lieki teikt, ka māte, mani ieraugot, bija bezgala priecī�ga un spēcīgā saviļņojuma dēļ ilgi raudāja.

-�� Robert, es ticēju, varbūt es vienīgā zināju un ticēju, ka tu esi nevainīgs, - viņa �ņukstēja. - Tu vienkār�i ne�spēji� Tu nevarēji to meiteni nogalināt!

-�� Cilvēks spēj visu� - domīgs sacīju, ar prieku un pat zināmu satraukumu atkal vērojot mūsu veco, labo māju, lielo dārzu un savu istabu. - Vienīgi atsevi�ķi ļaudis ne uz kādu ļaunumu nav spējīgi. Kā to ir pierādīju�i zinātniski eksperimenti - pat dziļā hipnozē ne. Tie tad arī ir mūsu pasaules taisnie, bet� vai vienmēr arī pareizie? Tagad par to �aubos. Vai nav tā, ka da�reiz ļaunums ir tikpat node�rīgs kā labais?

Māte neko neatbildēja, tikai domīgi pa�ūpoja galvu.

Pagāja apmēram nedēļa.

Sēdēju skaisti iekoptā dārzā un, seju pagriezis pret sau�li, ļāvos brīni�ķīgajai brīvības sajūtai. Varbūt pirmo reizi mū�ā līdz dvēseles sāpēm skaidri apjēdzu, ka brīvība pa�tiesībā ir kaut kas nesalīdzināmi nozīmīgāks par vienkār��u iespēju katru dienu staigāt pa ielu, strādāt, mīlēt, aiz�braukt uz jūrmalu vai laukiem, vai tāpat vien, neviena neuzraudzlts un sargāts, sēdēt �ūpuļkrēslā un sajust, kā, noskrēju�i simt piecdesmit miljonus kilometru garu ceļu, tavam ķermenim viegli pieskaras saules stari. Un māja nav tikai no ķieģeļiem vai koka uzbūvēta celtne, bet tā ir vie�ta, bez kuras neviens cilvēks normāli nemaz nevar - un nedrīkst! - justies; kur tu vari būt, vienalga, laimīgs vai nelaimīgs, �ai vietai piederīgs un nepiecie�ams. Tā ir vie�nīgā vieta, kur, ja tev ir paveicies ar ģimeni, vari paslēp�ties no �īs pasaules ļaunuma.

Atskaņojot maigu melodiju, iezvanījās blakus noliktais mobilais telefons.

-�� Es klausos.

-�� �eit Vilis. Ko dari?

-�� Sauļojos un domāju par dzīvi.

-�� Labu? i

-�� Sliktu.

-�� Kāpēc?

-� Jūtu, ka viss labais manā dzīvē jau ir paskrējis garām.

-�� Nez vai, Robert. Varbūt viss tikai tagad sāksies.

-�� Vili! Viss ir beidzies! Tagad var sākties vienīgi�

Aprāvos. Pēk�ņi nobijos, turpinājumā gribēdams pateikt

"�tagad var sākties vienīgi lēna mana bojāeja". Tas dro��i vien neatbilda īstenībai, jo savu garīgo krīzi biju spējis pārvarēt jau cietumā, ta�u acīmredzot ne pilnībā, jo ne�pagāja gandrīz neviena diena, kad mani nenomāktu de�presijas izraisītas dusmas, naids, izmisums, vienaldzība un vēlē�anās nomirt. Kāpēc tas viss man tik bie�i nāca virsū tie�i tagad, kad ieslodzījuma laiks jau bija garām un es ar pilnu ātrumu varēju joņot pa jaunās dzīves platajiem ce�ļiem? Dro�i vien visa nelaime slēpās pavisam vienkār�ā ie�meslā - nav iespējams sākt jaunu dzīvi, ja iepriek�ējā gan�drīz vai pilnībā ir sadragājusi tavu garīgo pasauli.

-�� Kas var sākties? - Vilis jautāja.

-������� Skaista dzīve, - es atbildēju. - Tik skaista, ka kādu dienu ņem�u un pakār�os!

-������ Tas nebūtu slikts darbs, - Vilis sacīja, - ta�u ar to vien�mēr var pagaidīt. Tu esi skaidrā?

-�� Kā kristāls.

-�� Nē, patie�ām, tu nedzer?

-�� Nē. Māte ir saslimusi.

-�� Gripa?

-�� Augsts asinsspiediens.

-������� Tev vajag pieņemt slimnieces kopēju! - Vilis smieda�mies ieteica. - Aizteci uz kādu no medmāsu skolām, iz�meklē to smukāko un par lētu naudu� Viņa pie reizes va�rētu paārstēt arī tevi� Vai tu, ārsts būdams, to jau esi aizmirsis, ka tad, ja mums viss ir kārtībā ar gultu, tad vien�mēr kārtībā ir arī galva?

-������� Nē, es to aizmirsis neesmu, - atbildēju. - Viss ir pa�reizi. Vienīgi sievietes man vēl joprojām izraisa alerģiju.

-������� Jā! - Vilis iesaucās. - Tu ar savām problēmām mani esi aizvedis pavisam sāņus! Es tev piezvanīju, lai pārlieci�nātos, vai esi mājās.

-�� Nu, esmu. Kas tālāk? Vēlies atbraukt?

-�� Pie tevis tūlīt atbrauks jauka dāma!

-�� Kāpēc?

-�� Viņa gribot ar tevi parunāties.

-�� Par ko?

-�� Nezinu! Dro�i vien par dzīvi, par ko tad citu? Vai par mīlestību. Par seksu. Vai par naudu. Par ko vispār sievie�te var runāt ar vīrieti?

-� Viņas līdz apnikumam var spriedelēt par bērniem, ap�ģērbiem, ēdieniem un kosmētiku. Vai arī vienkār�i gvelzt visādas muļķības.

-�� Tas tiesa. Ir lietas, ko sievietes nekad nespēj saprast.

-�� Un paldies Dievam! Vai tā, kuru tu te taisies man uz�sūtīt� Es viņu pazīstu?

-�� Jā, Robert, tu viņu pazīsti labi. Pēc minūtēm divdes�mit būs klāt!

Es pat netaisījos pārģērbties un centos palikt mierīgs. Un tomēr satraukumu jutu. Kā nekā pēc ļoti ilga pārtrau�kuma pie manis atkal ciemos atnāks sieviete� Un, lai tā arī būtu tikai kāda no manām biju�ajām kolēģēm vai te�legrammu piegādātāja, sirds sāka pulsēt nedaudz ātrāk un es nodomāju, ka tā laikam glu�i nav, ka pēdējo gadu sma�gie pārdzīvojumi manī būtu pilnībā iznīcināju�i to, ko pa�rasti saucam par pozitīvo jūtu pasauli. Man par labu vai sliktu, bet rādās, ka kaut kas no tās manī tomēr būs pa�licis.

Aizvēru acis un, neko vairs nedomādams, turpināju sau�ļoties. Pēc neilga laika dzirdēju, kā uz ielas diezgan skaļi nobremzē automa�īna, pēc tam noklaudz sētas dzelzs vār�tiņi un kāds man lēni tuvojas. Jutu, ka atnācējs apstājas un acīmredzot vērīgi uz mani skatās. Nez kāpēc acis jo�projām turēju aizvērtas, vienīgi līdz ar nelielu vēja plūs�mu sejā iesitās arī patīkams smar�u aromāts.

-�� Sveiks, Robert! - izdzirdu klusu sievietes balsi, kas manī pēk�ņi - vienā mirklī - atsauca atmiņā kaut ko gai��u un patīkamu, kaut ko tādu, kas jau bija it kā aizmir�sies, par ko vairs nedomāju, ta�u zemapziņā acīmredzot joprojām biju saglabājis.

Atvēru acis un ieraudzīju savu biju�o sievu Andu. Ne�ko daudz, vismaz ārēji, viņa nebija mainījusies. Vienīgi kļu�vusi nedaudz korpulentāka, bet pārējais - viss kā senāk. Tie pa�i garie blondie mati, spilgti uzkrāsotās biezās lū�pas, lielās krūtis, svārki ar �ķēlumu turpat vai līdz nabai un apaļīgajā sejā nevainīgs maza bērna smaids.

-������� Sveika, - es tikpat klusi atbildēju. - No kurienes tu te uzradies?

-� Vai tad Vilis tevi nebrīdināja?

-�� Par ko? Par tuvojo�os nelaimi?

-�� Robert, kādu gan nelaimi es tev vairs varu atnest?

-�� Ceru - nekādu.

-�� Protams.

-� Apsēdies, ja neesi atskrējusi man uzmest tikai aci!

-�� Nē, ne tikai.

Anda apsēdās. Tī�i vai nejau�i svārku �ķēlums pavērās daudz platāks un es ieraudzīju dārgu me�ģīņotu zeķu aug�daļu. Tas bija skaists un pietiekami satrauco�s skats, lai pie tā pakavētos daudz ilgāk, nekā to prasīja sabiedrī�bā pieņemta pieklājība.

-�� Tu labi izskaties, - es teicu.

-�� Tu vēl atceries, kāda izskatījos agrāk?

-������ Nē, Anda, tas ir kaut kur pazudis. Bet pa�laik tu tie��ām izskaties labi.

-������� Paldies, Robert. Es kā sieviete vienmēr esmu izskatī�jusies skaista.

Iesmējos.

-�� Kāda tu izskaties, kad neesi sieviete?

-�� Tad izskatos vēl labāk.

Klusēdams Andai pasniedzu cigareti un tūlīt ievēroju, ka abu roku pirkstus rotā vairāki zelta gredzeni, bet uz labās rokas vidējā pirksta atrodas plata, smalki apstrādā�ta laulības zīme.

-�� Tu vēl �o dārzu pazīsti? - jautāju.

-������� Tas ir tāds pats kā senāk, - Anda teica. - Koki mai�nās daudz lēnāk nekā cilvēki.

-�� Tas ir labi vai slikti?

-������� Tas, Robert, ir nekādi. Kokiem nav ne nervu, ne ap�ziņas. Tos nesatrauc nekādas jūtas, ne miesu un garu plo�so�as kaislības. Ja nu vienīgi da�reiz saule, da�reiz lietus� Tāpēc tie arī dzīvo tik ilgi.

-������� Koki nedzīvo, - es iebildu. - Tie vienkār�i pastāv, kā pastāv �ī pasaule.

-� Mēs arī tepat vieņ esam. Kā tev, Robert, tagad klājas?

-�� Brīni�ķīgi, - es atbildēju. - Nekas vairs nenomāc.

-�� Esi iemīlējies?

Jutu, ka atnācējs apstājas un acīmredzot vērīgi uz mani ska�tās. Nez kāpēc acis joprojām turēju aizvērtas, vienīgi līdz ar nelielu vēja plūsmu sejā iesitās arī patīkams smar�u aromāts.

- Sveiks, Robert! - izdzirdu klusu sievietes balsi.

-������� Mani vienkār�i vairs nenomāc nekādas problēmas, - es teicu. - Zinu, ka tas ir tikai uz īsu brīdi, drīz atkal viss mainīsies un sabruks, bet �is mirklis ir skaists.

-�� Kopā ar mani?

-�� Nē, Anda, bez tevis. Tie�i tāpēc tas ir tik labs.

-�� Es tepat vien esmu. Neredzi?

-� Redzu, bet tu jau sen vairs nepastāvi manu sajūtu pa�saulē. Un ja ari pastāvētu� Tev, Anda, nevajadzēja �urp braukt. Neko citu izdomāt nespēji?

-� Tas, Robert, nebija slikti izdomāts. Man vajadzēja pie tevis atbraukt.

-�� Kāpēc? Lai paskatītos, ka tev par lielu apbēdinājumu vēl joprojām esmu dzīvs?

-� Beidz stulbi runāt! - Anda diezgan pikti pateica. - Vai tad tu manis dēļ nokļuvi cietumā? Manis?! Kaut kāda tur skuķa dēļ! Varēji ar viņu drāzties no vakara līdz rītam, bet kāpēc vajadzēja galināt? Starp citu, es jau to paredzēju.

-�� Ko tu paredzēji?

-�� Ka esi spējīgs nogalināt. Atceries, kā tu mani padzini no �is mājas, jā, arī no �ā dārza� Ar kādu drausmīgu nik�numu un naidu! Nemaz daudz nevajadzēja, ka tu toreiz vispirms būtu mani�

-�� Pareizi, Anda, tik tie�ām no tā daudz netrūka. Es tev nespēju piedot, toties spēju pēdējā brīdī savaldīties. Tas tad tevi ari izglāba. Bet tu maldies, domādama, ka es tevi pa�dzinu no �īs mājas un skaistā dārza. Nē, Anda! Es vispirms tevi padzinu no savas dzīves un tā ir milzīga starpība! Mā�ju var mainīt", māju, ja tā nodeg, var pat uzcelt no jauna. Dārzu, ja tas ziemā izsalst, arī var atjaunot, ta�u dzīvi� Anda, kā mēs lai vēlreiz nodzīvojam savu mū�u?

Anda ilgi klusēja. Viņa nervozi nospieda cigaretes galu un nopietna raudzījās uz ķir�iem un ābelēm, kur jau bija pamanāmi pirmie augļu aizmetņi.

-�� Tu tagad gribi dzīvot krasi savādāk? - Andra prasīja.

-�� Es bū�u spiests to darīt. Nezinu, vai kādreiz par to esi iedomājusies, ta�u tu, tie�i tu - sieviete, kas nespēji būt uzticīga, - esi sākums manas dzīves sabrukumam!

-�� Jā, Robert, es par to da�reiz esmu domājusi, - Anda atzinās.

-�� Un kas? No�ēlojusi?

-Nē.

-�� Vai tas tev toreiz bija tik ārkārtīgi svarīgi - bez ma�nis gulēt vēl ar kādu?

-�� īpa�i svarīgi tas, protams, nebija, - Anda atbildēja. - Bet toreiz tā vienkār�i gadījās.

-������� Nemuldi! - asi pateicu. - Pat �aka ielas meitenei tas ne vienmēr ir vienkār�i un viegli, bet precētai sievietei� Tad ir jābūt vai nu lielai mīlestībai, seksuālam trakumam, vai ari kaut kāda iemesla dēļ stipram naidam pret vīru. Kas bija tev?

-������ Viss kopā, - Anda pateica. - Gan mīlestība, gan vēlē��anās pagrēkot, gan�

-�� Tu pret mani izjuti naidu? - jutos patiesi pārsteigts.

-������� Nē, naids tas glu�i nebija. Tad jau drīzāk vienaldzī�ba.

-�� Kāpēc es tev kļuvu vienaldzīgs?

-�� Nezinu. Kāpēc tu tagad esi vienaldzīgs pret mani?

-������ Netēlo muļķīti! - es iesaucos. - Tu mani toreiz nekriet�ni nodevi, piekrāpi un pazemoji, bet ko sliktu tev biju no�darījis es?

Anda klusēja. Pēc brī�a atkal paņēma cigareti, smēķē�ja un domīga raudzījās uz debesīm, kur viegls dienvidu vēj� pamazām auda baltu mākoņu segu.

-������� Kā tu tagad vispār dzīvo? - painteresējos. - Tu strā�dā?

-������ Jā, - Anda atbildēja. - Man vēl ar diviem partneriem Pļavniekos pieder divas kafejnīcas un neliels veikals.

-�� Lietas iet labi?

-�� Nevaru sūdzēties.

-�� Reketieri netraucē?

-�� Nu jau vairs ne.

-�� Kāpēc?

-�� Tagad viņiem pa�iem pieder daļa no �īm kafejnīcām.

-�� Labi viņiem un labi jums?

-������� Tie laiki, kad prasīja nodevas, ir pagāju�i. Pa�laik ir vienkār�āk - ņem daļā vai arī lido gaisā!

Es iesmējos.

-�� Dzīve bez problēmām, tā?

-������ Nē, Robert, problēmu ir atliku likām, ta�u dzīve� Jā, diezgan interesanta.

-�� Kā mīlestībā? Viss kārtībā?

-������� Tie�i tāpēc es pie tevis ari atbraucu, - Anda negaidī�ti atzinās.

-�� Vai tie�ām no�ēlot grēkus?

-�� Nē, ne tāpēc.

-�� Gribi pasūdzēties par neveiksmi?

-�� Nē, Robert, tie�i otrādi! Es atbraucu tev pateikt lielu paldies.

-�� Par ko?!

-�� Tu pirms trim gadiem esot izglābis mana vīra dzīvī�bu�

Nedaudz izbrīnījies paskatījos uz Andu.

-�� Tu joprojām esi kopā ar Borisu Ņevzgodu?

-�� Jā, joprojām, - Anda apliecināja. - Viņ� man pastāstī�ja, ka toreiz, kad tevi vedis uz Valmieru, notikusi avārija un� Ja ne tu un tava pa�aizliedzīgā rīcība, Boriss tur bū�tu noasiņojis. Pēc tam viņ� vēl mēnesi nogulēja slimnīcā.

Es lēnām �ūpuļkrēslā apsēdos taisni, aizsmēķēju ciga�reti, ātri vilku saldos dūmus un cie�i paskatījos uz blakus sēdo�o sievieti. Es viņu kādreiz biju ļoti mīlējis, viņa pa�tika arī manai mātei un mums vairākus gadus bija ļoti la�bi. Varbūt bijām pat laimīgi. Arī seksuālā dzīve bija pilnī�gi normāla un man pat prātā nevarēja ienākt, ka Andai �ai ziņā ir radu�ās problēmas. Acīmredzot viņai tomēr kaut ko vajadzēja bez tā, ko darīju es. Precētas sievietes reti kad kļūst neuzticīgas vienkār�i tāpat. Parasti tas notiek kāda ļoti nopietna iemesla dēļ - kad sieviete pret vīru iz�jūt naidu, apnikumu, vienaldzību, atriebības tieksmi vai arī mīlestību pret citu. Ta�u nekādi nespēju uzminēt, kā�da iemesla dēļ Andai būtu vajadzējis man atriebties. Sa�dzīviski dzīvojām draudzīgi. Vienīgais izskaidrojums viņas grēkā kri�anai varēja būt� mīlestība. Turklāt vēl ļoti stip�ra. Un, ja tā, tad vispār par to vairs nav vērts lauzīt gal�vu. Viss kļūst saprotams un atliek vienīgi no�ēlot, ka sie�vietes lielā mīlestība nav apstājusies pie tevis.

-�� Tu patie�ām Borisu mīli?

-�� Jā, Robert, mīlu.

-�� Kāpēc?

-�� Nezinu.

-�� Ar ko viņ� bija labāks par mani?

-�� Mīlestība nekad �ādus jautājumus neuzdod, - Anda pateica.

-�� Bet tu �ādu jautājumu varēji uzdot pati sev, - es tei�cu. - Kaut kādu vērtē�anas un iz�ķir�anās mirkli ta�u lai�kam pārdzīvoji?

-�� Dro�i vien. Atceros vienīgi to, ka Boriss man ļoti pa�tika, viņ� bija pilnīgs pretstats tev, un viņ� man patīk jo�projām.

-�� Tu pirmīt runāji kaut ko par mīlestību.

-�� Jā, tā ir. Es viņu mīlu.

-�� Nekas skaistāks vairs nevar būt, vai ne?

-�� Nekas labāks, Robert. Esmu laimīga.

-�� Vai par mani arī kādreiz iedomājies?

-�� Atzīstos - tikpat kā nekad. Ja tu būtu spējis mūsu �ķir��anos padarīt daudzmaz pieklājīgāku un cilvēciskāku� Es pret tevi izjutu vienīgi naidu. Nevienu cilvēku, it sevi�ķi jau nu sievieti, nedrīkst nosodīt par to, ka viņa mīl! Jā, ne tevi, bet citu. Nu un tad?

-�� Tik vienkār�i tas tomēr nav, - es sacīju. - Tie�i uz �īs izvēles pamata arī turas visas cilvēciskās attiecības un var�būt pat pasaule.

-�� Labi, par to vairs nerunāsim! - Anda nervozi atmeta ar roku. - Tā jau ir diezgan tāla pagātne. Es tikai vēlreiz gribu tev pateikt paldies un�

-�� Velti pūlies! - viņu pārtraucu. - Man nekāda pateicī�ba nav vajadzīga! Es vienīgi darīju to, kas būtu bijis jāda�ra katram normālam cilvēkam, ja kāds ir nokļuvis nelai�mē un viņa dzīvībai draud briesmas� Es toreiz, protams, formāli nebiju parasts cilvēks. Es biju pataisīts par no�ziedznieku un slepkavu! Tā domāja tiesnese Kahovska, tā domāja daudzi un par to biji pārliecināta ari tu! Bet tas tā nebija! Es biju nevainīgs! Ja mēs parasti ļoti smagi pār�dzīvojam dzīvesdrauga neuzticību, tad �īs garīgās mokas salīdzinājumā ar to, kas cilvēka dvēselē notiek, kad viņ� tiek ne�ēlīgi sodīts bez mazākās vainas, nav pilnīgi nekas! Ja tev kādreiz gadīsies izjust visstiprākās, vismoko�ākās un savā ziņā arī vispretīgākās garīgās sāpes, tad tas no�tiks tie�i tad, kad tevi nevainīgu iemetīs smirdo�ā cfetu- ma kamerā! Un pateiks - tev �eit būs jāpaliek līdz mū�a galam! Un tad, ņirdzīgi smīnot, tāds uz laiku ar varu ap�veltīts Boriss Ņevzgoda ar gumijas rungu sitīs, līdz zau�dēsi samaņu! Un tad ņems un tev vēl uzmīzīs virsū! Un tad ieslodzīs ledus aukstā karceri! Beidzot izdomās etapē�anas laikā inscenēt tavu bēg�anu un tevi no�aus! Tu saproti, Anda! Vai par to viņ� nestāstīja? Viņ� tev nepateica, ka bija nodomājis mani nogalināt? Un tas, ka es pēc tās drausmīgās avārijas nevis bēgu, bet tavu Borisu glābu, drī�zāk bija mana cilvēciskā vājuma izpausme, nevis garīgais stiprums! Tādi cilvēki kā Boriss, kā Baibas īstais slepka�va Zeļinskis, kā visi pārējie bandīti un noziedznieki� Jā, un tu, Anda, un pat tā mana skaistā tiesnese Kahovska� Es jūs visus ienīstu! Neieredzu! Domājiet, ko gribat, bet mans naids pret cilvēkiem un �o pasauli ir attaisnojams!

Anda smagi pa�ūpoja galvu un līdzjūtīgi uz mani pa�skatījās.

-� Tu, Robert, ārsts un humānists� Es tevi vairs nepa�zīstu.

-�� Un labi vien ir, - es teicu. - Mēs ta�u jau sen esam sve�i. Vai tad tu atkal ar mani gribētu būt tuvāka?

-� Vai tas būtu tik neiespējami? - Anda prasīja, un viņas lūpu kaktiņos pazibēja �ķelmīgs smaids.

-�� Ko tu ar to domā?

-�� Visu, kas starp sievieti un vīrieti var notikt.

Pārsteigts paskatījos uz Andu. Varbūt man tikai tā �ķi�ta, ta�u izskatījās, ka svārku �ķēlums paveras vēl platāks, viņa pārlika vienu kāju otrai un atklāti demonstrēja sa�vas greznās zeķes un spilgti sarkanas biksītes. Nenolie�dzami, skats bija vairāk nekā satrauco�s, un es, stipri pār�steigts, ātri nodomāju, vai patie�ām viņa grib man atdoties? Bet kāpēc? Parastā ikdienā �is jautājums, pro�tams, izklausītos ļoti muļķīgs, ta�u man tūlīt ie�āvās prā�tā, ka te varētu slēpties arī kāda provokācija vai pat smal�ki izlikti slazdi.

-�� Tu mājās esi viens? - Anda painteresējās.

-�� Pa�laik jā, - es atbildēju. - Māte aizbrauca uz poliklī�niku.

-� Varbūt uziesim aug�ā? - Anda lika priek�ā. - Tu mē�beles neesi nomainījis? Joprojām guli mūsu vecajā laulī�bas gultā?

-�� Tu gribi ar mani pamīlēties? - ļoti satraukts prasīju.

-�� Vai tev kaut kas būtu pretī? - Anda iesmējās. - Kā�pēc neatcerēties mūsu labākos gadus?

-�� Es tos atceros tāpat, - sacīju. - Un atceros, ka tu to�reiz mūsu it kā citu nekad neaizskaramajā laulības gultā ielikies ar to pretīgo Borisu! Nē, Anda, tās gultas jau sen vairs nav! Es to tepat mājas pagalmā sadedzināju, spilgti iztēlodamies, ka jūs ar Borisu tur joprojām mīlaties� Zi�ni, tā senāk uz sārta dedzināja raganas. Bet tagad citi lai�ki, cita morāle. Atklāti sakot, ja uz brīdi spētu aizmirst pagātni, es ar tevi labprāt pamīlētos tepat dārza maliņā, bet� Aizmirst neko nespēju. Un piedot neko nespēju. Tā ka, Anda, paldies, ka atbrauci� Pēc neilga laika atkal sev tik tuvu sajutu sievieti� ka gandrīz vai noreiba galva un vēlreiz gar acīm pazibēja kāds tāls sapnis�

Anda piecēlās, pienāca cie�i klāt, negaidīti noliecās un mani noskūpstīja. Vajadzēja krietni saņemties, lai nepa�liktu rokas zem viņas svārkiem un gar slaidajām kājām nevirzītu augstāk�

- Paldies, - Anda klusi pateica, pagriezās un gāja prom.

Es atkal pievēru acis un pēc neilga laika dzirdēju, kā ie�rūcas automa�īna un Anda aizbrauc.

Nekas neiesāpējās. Vienīgi kārtējo reizi kļuva neiztura�mi skumji.

Kad iegāju pla�ajā slimnīcas pagalmā, mani pārņēma savāda atkalredzē�anās sajūta. �eit divdesmit gadus, bū�dams vēl students, katru dienu biju agri nācis uz darbu un vēlu gājis prom. �eit bija manas otrās mājas, mana īs�tā vieta, lai sevi sajustu kādam ļoti vajadzīgu.

Bija pagāju�i vairāk nekā pieci gadi. Strūklaka nedar�bojās. Atpūtas solu pelēkā krāsa nopluku�i. Mauriņi ne�kopti. Visa apkārtne atgādināja kaut ko līdzīgu mūsu �o�dienas dzīves vispārējai ainavai - blakus ļoti greznām celtnēm un līdz zibens spo�umam tīrai teritorijai turpat netālu jau gadiem ilgi pierastā posta aina - neslaucīti pa�galmi, visda�ādākie atkritumi, putekļi un no�ēlojama iz�skata grausti. Ta�u pati slimnīca kā gigantisks balts putns pacēlās virs tuvākā me�a un, di�ciltīgi atslējusies pret de�besīm, joprojām izskatījās kā iekārojama sieviete - skais�ta, tīra un mazliet noslēpumaina.

Izgājis cauri neliela futbola laukuma izmēra vestibilam un pa pārspīlēti platām kāpnēm uzkāpis uz otro stāvu, pēc mirkļa apstājos pie galvenā ārsta - direktora - kabineta durvīm. Jutu, ka esmu ļoti uztraucies. Pieklauvēju, atvē�ru durvis un tūlīt nonācu pieņemamajā istabā. Aiz moder�na sekretāres galda sēdēja diezgan simpātiska vidēja ve�cuma dāma, kas man tūlīt uzmeta neslēpti ziņkāru skatu.

-�� Labdien! - es viņu sveicināju un rūpīgi apskatīju tel�pu. - Agrāk jūsu vietā sēdēja jauns skuķis.

-�� Ko jūs vēlaties? - sekretāre jautāja.

-�� Es gribētu satikt Marģeru Miglu.

-�� Vai jūs savu vizīti esat pieteicis?

-�� Nē. Vakar visu dienu gan mēģināju sazvanīt, bet�

-� Ā, tas bijāt jūs! - sekretāre saproto�i pamāja. - Vakar pie mums notika zinātniska konference, bez tam vēl da�i ārzemju viesi�

-� Vai Miglas kungs mani pa�laik varētu pieņemt?

-�� Es pajautā�u. Kā jūs pieteikt?

-� Mani sauc Roberts Viklands. Es �eit kādreiz strādāju un Miglas kungam mani vēl vajadzētu atcerēties.

-�� Mazliet uzgaidiet, - sekretāre laipni teica un, no gal�da paņēmusi kaut kādus papīrus, bet klauvē�anas atvēra slimnīcas direktora kabineta durvis un iegāja iek�ā.

Neskatoties uz to, ka Marģers jau ilgus gadus bija �īs valsts lielākās slimnīcas galvenais ārsts, bet es parasts ie�rindas ķirurgs, mūsu personīgās attiecības bija pat vairāk nekā labas. Mēs pirms apmēram desmit gadiem kļuvām mazliet vairāk nekā tikai kolēģi, kad kopā sākām apmek�lēt Tehniskās universitātes peldbaseinu un viņa sievasmā�tei veicu steidzamu kuņģa �ūlas plīsuma operāciju, kur lab�vēlīgu iznākumu iz�ķīra ne tikai mana amata prasme, bet arī laiks - da�as minūtes.

-� Lūdzu! - sekretāre, iznākot no priek�nieka kabineta, mīļi smaidīdama, teica. - Miglas kungs jūs gaida.

Mēs sirsnīgi sasveicinājāmies un man �ķita, ka Marģers par manu iera�anos ir neviltoti priecīgs.

-�� Tu neko daudz neesi izmainījies, - viņ� uzreiz kon�statēja. - Akmeņus kalt tur jau laikam nevajadzēja, vai ne?

-�� Tāds darbs tur visiem nāktu tikai par labu, - es sacī�ju. - Tie�i bezdarbība gan garīgi, gan fiziski nomāc visvai�rāk.

Kad iegāju pla�ajā slimnīcas pagalmā, mani pārņēma savāda atkalredzē�anās sajūta. �eit bija manas otrās mājas, mana īstā vieta, lai sevi sajustu kādam ļoti vajadzīgu.

-� Man grūti iedomāties, ko darītu un kā justos es, ja ga- dītos�

-�� Bet gadīties, Marģer, var. Jebkurā brīdī. Tur daudz nevajag. Es arī pirms tam nekad sevi nespēju iedomāties kā notiesātu cilvēku. Ta�u izrādījās, tas ir pat diezgan vien�kār�i.

-������ Man vairāki cilvēki stāstīja� Tu patie�ām iesēdies ne�vainīgs?

-� Absolūti! Bet es neiesēdos. Mani tur iesēdināja!

-Kas?

-�� Tā sagadījās.

-� Tiesas kļūda?

-������ Arī tā, protams, bet īstie slepkavas, cepuri nost, visu bija izrēķināju�i ļoti smalki!

-�� Kāpēc?

-������ Marģer, kādi ir mūsu dzīves lielāko nelaimju un tra�ģēdiju galvenie cēloņi? Tu jau tos pats zini, bet varu arī atgādināt. Pirmais - noteikti alkohols vai pla�ākā nozīmē tieksme apreibināties. Otrais - nauda, cilvēku mantkāre. Bet tre�ais - sieviete vai nedaudz vispārinātā izpratnē - mūsu nepārvaramā tieksme mīlēt un būt mīlētiem.

-������ Vai tagad tev mīlestība saistās tikai ar nelaimi? - Mar�ģers, nedaudz izbrīnījies, prasīja.

-������ Personīgi man jā! Ta�u daudziem tas noteikti ir savā�dāk. Dro�i vien arī tev. Kā jūtas kundze? Ko bērni?

-� Viss kārtībā, Robert! Grēks �ēloties.

-�� Kā pa slimnīcu?

-������� Pirms da�iem gadiem bijām iekritu�i milzīgos parā�dos un gandrīz vai bankrotējām, bet pa�laik stāvoklis vairs nav tik traģisks. Dzīvojam.

-������ Marģer� Es atnācu parunāties� Tu mani pieņemsi atpakaļ darbā?

0 Marģers ilgi domīgs klusēja, un es uzreiz sapratu, ka mana vēlē�anās viņam var izrādīties liela problēma. Tā arī bija.

-������� Pa�laik man visas ārstu �tata vietas ir aizņemtas, - viņ� mazliet apmulsis un, neērti juzdamies, klusi sacīja. - Varbūt nedaudz vēlāk�

-������� Saki, Marģer, atklāti! - es skarbi aicināju. - Tu mani negribi pieņemt tāpēc, ka tagad esmu cilvēks ar krimi�nālu pagātni? Notiesāts kā slepkava un tādu - Dievs pa�sargi - pie slimnieku gultām nevar laist pat tuvumā?! Tā, Marģer?

-������ Arī tas, protams, - Marģers, joprojām stipri apmulsis, sacīja. - Bet ja man patie�ām kāda vieta būtu brīva, mēs kaut kā �o jautājumu varbūt varētu arī atrisināt. Nedo�māju, ka tā būtu milzīga problēma. Katrā ziņā neviens li�kums tādus cilvēkus kā tu darbā pieņemt neaizliedz. Tas, kā tu jau pats dro�i vien saprati, vairāk ir morāles un ār�sta ētikas jautājums.

-�� Es par morāli neko vairs negribu dzirdēt! - skaļi pa�teicu. - Nekāda vispārīga morāle nemaz nepastāv! Ir ti�kai katra atsevi�ķa cilvēka individuālās intereses un, ja tās nenonāk asā konfliktā ar viņa sirdsapziņu� Es gribu strādāt, Marģer! Negribu lielīties, bet esmu viens no la�bākajiem� Tev to vēl vajadzētu atcerēties.

-�� Jā, Robert, es to atceros, - Marģers teica. - Bet kad tas bija?! Tev piecus gadus nav bijusi nekāda ķirurģiskā prakse! Ja atmiņa mani neviļ, tev jau tad drīz vajadzēja iet uz kārtējo pārbaudi, lai saņemtu praktizējo�a ārsta - ķirurga - sertifikātu. Vai esi aizmirsis, ka bez �ā Ārstu biedrības izsniegtā sertifikāta man nav tiesību pieņemt darbā nevienu - pat ja viņ� būtu visģeniālākais ārsts pa�saulē!

Es to visu zināju, tāpēc klusēdams pamāju ar galvu. Bi�ju cerējis, ka Marģers, būdams it kā mans draugs, �oreiz izņēmuma kārtā tomēr varētu� Un varbūt, ka arī varē�tu, ja ļoti gribētu. Ta�u viņ� nevēlējās riskēt un es viņu labi sapratu. Patiesībā runa nebija par risku. Slimnīcas gal�venajam administratoram vienkār�i vajadzēja ievērot li�kumu.

-�� Ko man tagad darīt? - es vaicāju.

-� Tev noteikti jāmēģina atjaunot savu sertifikātu, - Mar�ģers atbildēja.

-�� Man cietumā bija prakse, - es sacīju. - Protams, ne�oficiāla.

-�� Tas nav slikti, - Marģers teica. - Vēl nedaudz teori�jas�

-� Vai pa �o laiku ķirurģijā kaut kas būtiski ir mainījies?

-�� Ne īpa�i, - Marģers sacīja. - Strauji mainās farmako�loģija, tehnika, mainās cilvēki, mainās pasaule, mainās mūsu uzskati, bet cilvēku ievainojumi, traumas, slimības un sāpes� Tās, Robert, paliek mū�īgas.

Abi krietnu laiciņu klusējām. Sapratu, ka man jāiet, tā arī neko nepanāku�am. Ne�aubījos - citā slimnīcā rezul�tāts būtu tie�i tāds pats.

-�� Labi, priek�niek, - es pieceldamies sacīju. - Paldies, ka ar mani vismaz aprunājies.

-�� Tu dusmojies?

-�� Nē, Marģer, viss kārtībā. Neslēp�u, ka biju tomēr ce�rējis, bet� Gan jau kaut kā izkul�os.

-�� Tev ir materiālas grūtības?

-�� Kam tās nav, bet es varu iztikt. Man ir lielas psiholo�ģiskas grūtības. Joprojām nespēju adaptēties. Es neiere�dzu cilvēkus un pasauli. Acīmredzot tas turpināsies tik il�gi� Tu saproti, Marģer, man beidzot no sevis jānomet �is slogs. �is nepelnītais slepkavas apzīmējums. Tas ir diez�gan muļķīgi veciem draugiem, kolēģiem, visiem pazīsta�miem un jebkuram pretimnācējam kliegt ausī par savu ne�vainību un tiesas kļūdu! Man sava nevainība ir jāpierāda! Bet to pierādīt varu tikai ar īstā slepkavas noķer�anu, vi�ņa atzī�anos, ar jaunu izmeklē�anu un tiesu! Un tad man jau vairs nebūs tik svarīgi, vai kādas slimnīcas galvenais ārsts mani pieņems darbā vai ne! Es bū�u tīrs. Es bū�u pierādījis savu nevainību un varbūt pēc tam atkal spē�u normāli domāt un �o pasauli uztvert bez naida un nepa�tiesa apvainojuma sajūtas.

Atvadījos un gāju prom. Atkal nonācis pla�ajā slimnī�cas pagalmā, uz mirkli apstājos un vēlreiz paskatījos uz majestātisko slimnīcas ēku.

Iespējams, kā ārsts es �eit vairs nekad neatgriezī�os, no�domāju. Varbūt es vispār par ārstu nekad vairs nestrādā��u. Viss ir iespējams. Ta�u vienu gan zinu skaidri - turp�māk gribu dzīvot nevis kā slepkava, bet gan kā cilvēks. Vienalga - labs vai slikts, bet kā cilvēks, uz kura dvēseles vairs neguļ citu cilvēku lāsti, asaras un nāves grēks.

-�� Ko kungi vēlas? - gara auguma izstīdzējis viesmīlis, kas man atgādināja izkaltu�u slieku, jautāja.

Vēlos, lai pasaulē valdītu miers, viegli smaidot, nodo�māju. �āda vēlme padomju laikos bija tradicionāla. Lai ne�būtu kara. Lai padomju valdība un.di�ā boļ�eviku partija mūs arī turpmāk vestu pretim jaunām darba uzvarām! Bet

tagad neviens tevi nekur neved. Tu pats ej pretim savām uzvarām vai sakāvēm. Tu pats izvēlies - būt sabiedrības aug�ā vai apak�ā. Dzīvot trīsstāvu villā jūras krastā un braukt ar mersedesu vai stāvēt Stacijas tunelī ar cepuri rokā. Un tomēr. Varbūt tas ir tikai tāds �ķitums, ka mēs visu darām pa�i - mūsu zinā�anas vai neizglītotība, uzņē�mība vai slinkums, griba vai gļēvums. Bet īstenībā varbūt viss ir nedaudz savādāk. Mūs visus dzīves kalnā da�reiz uznes vai - tie�i otrādi - iegā� mēslu bedrē muļķīga ne�jau�ība, neparedzēts gadījums, kļūda vai kāds liktenīgs pārpratums. Un tad tavai augstajai izglītībai, pla�ajām zi�nā�anām, diplomiem un sertifikātiem, uzņēmībai un gri�bai nekādas lielās vērtības vairs nav. Nozīme ir vienīgi ta�vai vēlmei nepadoties� ja vēl neesi padevies. Ja vēl nejūties sakauts. Ja vēl gribi�

-�� Nu, tātad? - viesmīlis, sasprindzinājis uzmanību, jo�projām gaidīja pasūtījumu.

-�� Ceptu lasi ar olu, sieru, sarkanos ikrus un viskiju, - Vilis sacīja. - Ja ir, tad, protams, The Balvenie vai sliktā�kajā gadījumā Glenfidich.

-�� Mums ir viss, - garā slieka augstprātīgi paziņoja un savu glūno�o skatu pavērsa pret mani. - Jūs, kungs?

-�� Steiku, ceptas baravikas sviestā un pussauso marti- ni, - es sacīju. - Visu pudeli.

Viesmīlis aizgāja.

Mēs sēdējām restorānā Nostalģija un caur augsto stik�la sienu vērojām pa Kaļķu ielu garām plūsto�o ļau�u strau�mi. Metās jau krēsla, iedegās ielas apgaismojums un ātri ejo�ie cilvēki atgādināja kādas sen redzētas mēmās kinofil�mas mazliet padzisu�os kadrus - ļaudis ir beigu�i darbu, h) kantori un veikali kļūst tuk�i, bet tur tālāk aiz stūra stāv kāda skumju mākta meitene un tirgojas ar puķēm. Pēc mirkļa pie viņas pienāk maza auguma jocīgs vīriņ� - Cār- lijs Caplins - un no meitenes nopērk nelielu puķu pu�ķi. Viņa pateicīgi pasmaida. Jocīgais vīriņ�, labu brīdi mulsi �aubījies, nopirkto puķu pu�ķi pasniedz meitenei. Arī vi�ņa apmulst un turpina neveikli smaidīt. Tā viņi tur stāv, viens otram veltīdami siltus acu skatienus, da�us neveik�lus vārdus, līdz beidzot mazais vīriņ�, meiteni paņēmis zem rokas, lēnām iet prom. Vismaz �ajā brīdī viņi ir laimīgi. Vēl vairāk! Varbūt tie�i �ai mirklī pasaulē rodas jauna, vēl nebijusi mīlestība�

-������� Man tas viesmīlis nepatika, - Vilis nopietni sacīja. - Tik dārgā restorānā par viesmīlēm vajadzētu strādāt ti�kai jaunām sievietēm superīsos minibruncī�os.

-������� Tad nākamreiz mums jāiet uz kādu naktsklubu, - es teicu. - Tur dāmas viesus apkalpojot vispār bez svārkiem.

-�� Pilnīgi kailas?

-�� Kaut kas jau viņām tur ir.

-������� Būs jāaiziet, - Vilis teica. - Man arvien bie�āk sagri- bas aiz�aut pa kreisi.

-�� Kam tad to negribas?

-�� Vai tie�ām arī tev?

-������ Da�reiz. Ta�u at�ķirībā no tevis un miljoniem citu pre�cētu stulbeņu man nekādi kreisie gājieni nav jātaisa. Es�mu brīvs un daru, ko gribu. Pavisam atklāti.

-�� Silvija mani vēl ne reizi nav pieķērusi, - Vilis sacīja.

-�� Tev ar viņu pamazām iet grīstē?

-������� Nē, - Vilis strauji pakratīja galvu. - Viss kārtībā. Nu, tā nosacīti. Kā jau visiem.

-������� Es nezinu, kā ir visiem, - teicu. - Es no tā esmu at�radis.

-�� Gan jau atkal iemīlēsies un varbūt pat apprecēsies.

-�� Stipri �aubos. Vismaz pagaidām neko tādu nevēlos.

-�� Slikti.

-������� Nez vai. Varbūt tas ir pats labākais dzīves variants - vienam bez pastāvīgas sievietes. Kas tādā gadījumā ar te�vi slikts var notikt? Nekas! Bet, līdzko tu nonāc morālās vai, kas vēl bēdīgāk, juridiskās attiecībās ar kādu sievie�ti, tev tūlīt dzīvē noteikti jārēķinās ar daudzām ļoti sare��ģītām problēmām, smagiem pārdzīvojumiem, skandāliem, velni�ķīgām greizsirdības izpausmēm, ar personīgās brī�vības ierobe�o�anu, visda�ādākajiem pārmetumiem un materiālām grūtībām. Vai tas atsver to, ko tu no sievietes vari dabūt gultā? Domāju, ka ne. Katrā ziņā tā nav līdz�vērtīga kompensācija.

-������� Par to var strīdēties, - Vilis nepiekrita. - Bez seksa mēs no sievietes, ja paveicas, saņemam vēl daudz ko citu.

-������� Ja paveicas� - domīgs sacīju. - Protams. Ta�u tos, kuriem būtu paveicies, tu bie�i esi sastapis?

-�� Man pa�am ir paveicies, - Vilis sacīja. - Tas vēl neko nenozīmēja man da�reiz sagribas pārgulēt ar citu. Tas ir tikai dabiski.

Es neko neatbildēju. Pēdējā laikā mani arvien bie�āk pārņēma sajūta, ka vairs nespētu ne�aubīgi pateikt, kas ir dabiski, kas ne visai; kas ir raksturīgs tikai cilvēkiem, kas dzīvniekiem; kā at�ķirt to, kas patie�ām pastāv cilvē�ka dabā, no tā, ko laikmetu gaitā mūsu domā�anai, saprat�nei par notieko�o, labo un ļauno, publisko uzvedību, pie�nākumiem, laulību, seksu, patriotismu, noziegumiem, sodu un cilvēka vainas apziņu vai tās neapzinā�anos ir uz�spiedusi reliģija, valsts izdotie likumi, visda�ādākie aiz�spriedumi, morāle un mūsu visu tik ļoti at�ķirīgā domā��ana, psihe un priek�stati par notikumiem un lietām, kuru patieso būtību cilvēka prātam izzināt ir neiespējami.

Viesmīlis ar pagāju�ā gadsimta angļu lorda sulaiņa cie�nīgu nopietnību mums uzklāja galdu, glāzēs ielēja dzera�mo un tikpat cēli aizgāja. Pēc vairāku gadu ilgās maltītes ieturē�anas cietumu smirdo�ās kamerās atrasties dārgā restorānā un redzēt tik smalku apkalpo�anu, nenoliedza�mi, bija ļoti patīkami, lai gan tai pa�ā laikā tas manī iz�raisīja arī riebumu. Iespējams, tā bija tie�i �ī uzkrīto�i smalkā un pazemīgā apkalpo�ana un vēl izsmalcinātākā publika, pie kuras es it kā vairs nepiederēju, un man ta�gad piederētos sēdēt kādā lētā �eņķī vai stacijas bufetē, ēst iekaltu�as kotletes, sūkt alu un ap sevi redzēt no�ēlo�jamus dzērājus un bom�us.

Bet �eit sē� nopietni kungi. �eit, sakrustoju�as slaidās kājas un gaisā pū�ot smar�īgus cigare�u dūmus, sē� lep�nas dāmas. Visi tādi pa�apzinīgi, labi ģērbu�ies un ar dzī�vi apmierināti. Viņi apzinās savas personības svarīgumu un lomu sabiedrībā. Un ja ne sabiedrībā, tad vismaz savā ģimenē vai starp sev līdzīgiem.

Es viņus dziļi nicināju - lai kas un kādi viņi arī būtu. Iespējams, tikai tāpēc, ka arī viņu acīs es tagad biju kļu�vis nicināms.

-�� Vili, ko tu kā advokāts tagad dari? - painteresējos. - Esi pārgājis tikai uz civillietām?

-�� Nē, lai gan tās, protams, ir izdevīgākas, ta�u daudz sare�ģītākas par krimināllietām. Pēc divām dienām man tiesā būs jāaizstāv divi bandīti, pirmklasīgi nelie�i, otmo- rozki, kā saka krievi. Latviski tādus dēvē par cilvēkiem ar galīgi atsaldētām smadzenēm.

-� Aizstāvību uzņēmies pats? Viņi labi maksā?

-�� Viņi nemaksā neko! Varbūt da�s labs �eit zālē sēdo��ais ir tāds pats bandīts kā tie, ta�u �itiem acīmredzot ir nauda, bet manējie ir pliki kā baznīcas �urkas!

-�� Ko tad tu tādus ņemies aizstāvēt?

-�� To man liek darīt valsts! Tie smerdeļi advokātu noal�got nespēj, tāpēc to viņu vietā dara valsts vai, pareizāk sa�kot, to kā nodokļu maksātāji darām mēs pa�i! Jauki, vai ne?

-�� Ko viņi ir pastrādāju�i? Kādam pārgriezu�i rīkli?

-�� Turklāt vēl trim gabaliem!

-�� Laupī�ana?

-�� Bruņots uzbrukums kādas firmas kantorim, kura sei�fā glabāju�ies astoņdesmit tūksto�i ASV dolāru. Kāds no apsardzes ve�iem ir bijis pazīstams ar vienu no uzbrucē�jiem un, kā jau tas ne vienreiz vien ir gadījies, pārkāpjot instrukciju, zēnus ielaidis apsargājamajā objektā. Ar to tad arī pieticis. Divi no�auti, viens sadurts. Ta�u tas sadur�tais pēdējā brīdī vēl tomēr paspējis iedarbināt signalizāci�ju un jau pēc da�ām minūtēm valsts policijas apsardzes dienesta vīri biju�i klāt.

Ko dara bandīti? Bēg? Padodas? Nē! Viņi uzsāk �audī��anos, bet viens no viņiem rokasgranātai izrauj dro�inā�tāja gredzenu un granātu nomet pie �etru policistu kājām! Granātai pēc dro�inātāja izrau�anas jāsprāgst pēc �etrām sekundēm un tās darbības rādiuss ir apmēram divsimt metru. No �etriem policistiem nekas nebūtu palicis pāri, ja�Man to visu vajadzētu izstāstīt kādam rakstniekam, kas spētu smalki aprakstīt tā policista psihisko stāvokli un dvēseles vibrācijas, kad viņ�� Zini, ko viņ� izdarīja? Tas vispār veselam prātam nav aptverams! Sekundi pirms sprādziena viens no policistiem spēji uzkrita granātai vir�sū, tā ar sava ķermeņa svaru ne tikai aizsargājot pārējos, bet it kā granātai atkal uzliekot dro�inātāju. Ta�u mazā�kā kustība vai viegls atslābums un visi iet gaisā! Sprā�dziens ir neizbēgams! Pēc neilga laika sabrauc visādi spe�ciālisti, Omegas sapieri, in�enieri un gudro, kā no �īs ārkārtīgi bīstamās situācijas izkļūt bez upuriem.

Pēc vairāku gadu ilgās maltītes ieturē�anas cietumu smirdo�ās kamerās atrasties dārgā restorānā un redzēt tik smalku apkalpo�anu nenoliedzami bija ļoti patīkami.

Bet iztikt vismaz bez viena līķa nav iespējams! Pārējie var noslēpties, jā, ta�u uz granātas gulo�ā policista dzīvī�ba nav glābjama! Lai kāds, kaut visprofesionālākais sapie�ris tiktu pie granātas un to mēģinātu neitralizēt, kaut kā no tās jādabū nost policists! Ta�u, tikko policists pakus�tēsies, atskanēs graujo�s sprādziens! Ko darīt? Kur ir izeja?

Domīgs pa�ūpoju galvu un sapratu, ka nupat atkal dzir�du kārtējo dzīves radītu si�etu, kur kāds cilvēks savas vai cita vainas dēļ ir nokļuvis absolūtā bezizejas situācijā, kad neviens viņam palīdzēt nespēj. Ta�u pat �ādā, �ķiet, pil�nīgi bezcerīgā stāvoklī mums da�reiz tomēr spēj palīdzēt� gadījums. Vienkār�s gadījums, kuru, ja gribam, varam uz�skatīt par Dieva gribas izpausmi, bet ja negribam� Ne�zinu. Liktenīga veiksme, vai?

-�� Kā tad tur viss galu galā beidzās? - ieinteresēts jau�tāju.

-�� Neticami, bet beidzās laimīgi, - Vilis atbildēja. - Po�licistam, kur� gulēja uz granātas, laikam uzdeva nervi. Sa�pratis, ka tā nekustīgi tik un tā gulēt ilgi nespēs, viņ� pa�teica, lai visi ātri atstāj telpu un, kad tas tika izdarīts, cēlās aug�ā. Ta�u sprādziens visiem par brīnumu neatskanēja. Izrādījās, ka laupītāju rokās bija nokļuvusi pagalam veca, turklāt vēl nepiemērotos apstākļos glabāta granāta un kaut kas tur ar detonatoru bija sagājis grīstē. Tā, lūk, ve�cīt! Policists, jauns puisis, uz granātas bija gulējis apmē�ram stundu un pa �o laiku pilnīgi nosirmojis. Bet, kā jau teicu, par trīs apsardzes vīru slepkavību un policistu slep�kavības mēģinājumu sabiedrībai bīstamos apstākļos ban�dīti stāsies tiesas priek�ā. Es to visu tev varēju arī nestās�tīt, bet granātas metējs ir mums labi zināmais Viktora Zeļinska draugs Oļegs Mura�ovs, kas pirmajā pratinā�a�nas reizē, acīir redzot galīgi satriekts par neizdevu�os lau�pī�anu un arestu, atzinās, ka viņ� kopā ar Zeļinski toreiz piedalījies arī Baibas Bokas slepkavībā. Vēlāk, protams, viņ� �o atzī�anos noliedza un noliegs.

Es labu brīdi domāju.

-�� �ai sakarā nekāda papildiz meklē�ana Baibas slepka�vības lietā nav uzsākta?

-�� Diem�ēl. Ta�u tagad beidzot varu tev pateikt, ka tie��i uz Oļega atzī�anās pamata es tomēr panācu vismaz ta�vu pirmstermiņa atbrīvo�anu.

-�� Paldies, Vili, tas bija jauki. Kas tālāk?

-� Varam vēlreiz mēģināt vērsties prokuratūrā, lai viņi sāk jaunu izmeklē�anu.

-� Ja jau tā vairākkārt atteikta� Kādas ir cerības?

-������� Tikpat kā nekādas. Prokuratūrā atbild, ka �ī krimi�nāllieta ir jau izmeklēta, vainīgais sodīts, bet ko tur saka kārtējais noziedznieks� Robert! Ir vajadzīgi pierādījumi!

-������ Kad mēs braucām no Valmieras� Tu teici, Oļegs Mu�ra�ovs esot vēl stāstījis par kādu tur videofilmu. Tas arī ir samuldēts?

-�� Kas to lai zina? Pa�laik viņ� noliedz visu.

-������ Labi, Vili! - es sacīju, viegli atmezdams ar roku. - Gan to visu noskaidro�u pats.

Mēs vēl kādu pusstundu sēdējām, izdzērām visu pasū�tīto alkoholu un taisījāmies iet prom. Vilis no kabatas iz�ņēma mobilo telefonu.

-������ Es piezvanī�u Kitijai. Ja viņai �ovakar nav jābūt aero�bikas nodarbībās� Varbūt palūgt, lai viņa uzaicina arī kā�du draudzeni, un tad pie Kitijas aizbraucam abi?

-�� Kitija ir tava mīļākā?

-Jau pusgadu. Baigi sevi kopj. Iet uz solārijiem, masā��ām, peldē�anu un aerobiku. Vispār, superfor�a dāma!

-�� Precējusies?

-������ �ķīrusies. Kaut kādas tur fran�u kosmētikas izplatī�tāju firmas izpilddirektore. Mums nav jābaidās, ka greiz�sirdīgais vīrs viņai vai man uzsūtīs killeru.

-������� Neesi tik pa�pārliecināts, - es brīdināju. - Ja jaukā Kitija ir tik superfor�a, tad bez tevis viņai var būt vēl kāds. Neviens cilvēks nekad un nekur nevar justies absolūti dro�s. Ja nu vienīgi� jau atrodoties zārkā.

Vilis iesmējās.

-������� Nē, pat kapā ne! Arī tur tevi kāds Sarkandaugavas bomzis var izrakt laukā un iz�amdīt kabatas! Tā ka, kad nomirsim, krāsnī iek�ā! Tas ir visdro�ākais variants.

-������ Jācer, mums ir atlicis pietiekami daudz laika, lai par to vēl padomātu. Bet tagad es ie�u.

-�� Kur? Vai tev bez mājām ir vēl citur kur iet?

-�� Pilsēta ir liela�

-������� Pagaidi! Es zvanu Kitijai. Viņa pasauks kādu drau�dzeni, un aizbrauksim abi! Varbūt tas tev izrādīsies likte�nīgi - beidzot satiksi savu mū�a sievieti!

-������� Nekādu mū�a sievieti es nevēlos, - atbildēju. - Ta�u vienai naktij� Jā, tas nebūtu slikti, ta�u citreiz, Vili! Ta�gad uz redzi! Saskriesimies pēc da�ām dienām.

Izgāju laukā. Kaļķu iela bija kļuvusi tum�āka. Ta�u Fil�harmonijas skvēriņ�, tagad saukts par Līvu laukumu, bi�ja pilns ar jaunie�iem. Viņi skaļi sarunājās, bļaustījās, smē�jās un dziedāja.

Pa Kaļķu ielu devos uz Daugavas pusi. Pie Krievu drā�mas teātra sienas varēja redzēt izrā�u afi�as - Anarhista nejau�ā nāve, Ar mīlestību nejoko, Es vēlos dzīvot Parīzē.

Bet es vēlos dzīvot Rīgā, nodomāju. Kāda velna pēc tik daudz cilvēku grib dzīvot un nomirt Parīzē? Vai tur cilvē�ka nāve ir vieglāka? Patīkamāka?

Nesteidzoties gāju tālāk. Lielo restorānu, kazino un vei�kalu logi bija spo�i apgaismoti un tajos kārdino�i mirdzē�ja dārgas preces, kuras reti kāds pirka.

Melngalvju nams mirdzēja visā savā krā�ņumā un tas patiesi izskatījās skaists. Ta�u, apstājies baltās Rolanda statujas priek�ā, sevī sajutu asu nepatiku, varbūt pat dzi�ļu riebumu. Tev, Roland, vajadzēja būt melnākam par mel�nu, rūgti domāju. Un tavam zobenam asiņainākam par asi�ņainu! Uzstādot �o pieminekli pa�ā Rīgas centrā, mēs, latvie�i, kārtējo reizi esam sevi parādīju�i kā tautu bez va�jadzīgās pa�cieņas un goda.

Nesen bija dedzīgas diskusijas, vai kaut kur Rīgā uzstā�dīt vai neuzstādīt atjaunoto pieminekli Pēterim Pirmajam. Visi kliedza - nē! Nekādā gadījumā! Un varbūt patie�ām - nē! Bet kāpēc jūs, gai�a prāta noskaustie, klusējāt, kad ti�ka uzstādīts �is vācu bruņinieka - mūsu tautas izkāvēja un apspiedēja simbols? Tātad �is mums der? �im mēs pie�dodam un viņu cildinām?! Par ko?! Tagad jādomā, vai kā�da protesta balss maz ieskanēsies arī pret mūsu pa�u va�ronīgo, vēsturiski tik ārkārtīgi nozīmīgo latvie�u zēnu - strēlnieku pieminekļa novāk�anu? Dro�i vien, ka ne. Ar klusējo�ā vairākuma atbalstu to mierīgi ar buldozeru ie�stums Daugavā un neviens nekliegs - dullie, ko jūs darāt ar mūsu vēsturi?!

Kaut kas ar latvie�u prātiņiem tomēr nav kārtībā. Es nospļāvos un gāju tālāk. Tāpēc nekad nekas kārtībā ne�būs arī ar mūsu valsti. Varbūt pēc simts gadiem, kad visi dedzīgie vācu un krievu, nacistu un komunistu piekritēji savā stulbajā naidā būs sagūlu�i vietējās kapsētās, kad būs izaugu�as vairākas jaunas latvie�u paaudzes, kurām būs pilnīgi vienalga, ka kādreiz kāds ir bijis sarkanais, pelē�kais vai baltais� Jā, tad varbūt. Tad Latvija patie�ām varētu būt ziedo�a valsts ar pilnīgi normāli domājo�iem iedzīvotājiem.

Pa�laik īsti nespēju izskaidrot, kāpēc tovakar, vēl kādu laiciņu pastāvējis strēlnieku priek�ā, nepagrie�os un ne�gāju atpakaļ pilsētas centra virzienā, bet gan turpināju iet uz priek�u, līdz nonācu pie Daugavas granītā un dzel�os iekaltā krasta. Atspiedos pret margām un, joprojām drū�mu domu nomākts, raudzījos uz pretējo pusi, kur tūksto� uguņos mirdzēja baltais Radisson SAS pieczvaig�ņu ho�telis.

Nakts pieturvieta miljonāriem, es domāju. Bet nedaudz tālāk da�as no�ēlojamas naktspatversmes bezpajumtnie�kiem. Paēdu�ie un izsalku�ie. Cilvēki bez mājām un dzim�tenes un cilvēki, kuri par dzimteni un savām mājām ga�tavi atdot pat dzīvību. Kāpēc mūsu vērtību un sabiedrisko stāvokli tik bie�i nosaka galvenokārt tikai kaut kādu tur papīru gabaliņu daudzums, ko pasaulē pieņemts dēvēt par naudu?

�ī pasaule noteikti nav tāda, kādu Radītājs to vēlējies redzēt. Viņ� to radīja no haosa, bet haoss turpinās gan uz zemes, gan cilvēku prātos. Radītājs kā galveno cilvēku rī�cības stimulu pasludināja Mīlestību. Bet kā cilvēks, sākot jau ar �umeru valdnieku laikiem, Ēģiptes faraoniem, Ro�mas imperatoriem, Eiropas valstu karaļiem, Krievijas ca�riem, Padomju Savienības un Vācijas vadoņiem, ir rīko�jies? Tikai naidā kāvis.

Pēc kāda brī�a pēk�ņi netālu pa labi no sevis ieraudzī�ju stāvam kādu sievieti. Viņa bija ģērbusies viegli rozā, ķer�menim cie�i piegulo�ā kostīmā, kas īpa�i izcēla viņas ide�āli veidotā auguma aprises un atgādināja ģeniāla skulptora sārtā marmorā izkaltu figūru. Kājās baltas augstpapē�u kurpītes, gai�as zeķes, bet ap kaklu spilgti sarkana �allī- te. Neko teikt, viņas ārējais iepakojums bija nevainojams.

Ar vējā viegli plīvojo�iem gariem blondiem matiem un noskumu�u skatienu viņa ļoti atgādināja poļu aktrisi Bar�baru Briļsku no populārās filmas Likteņa ironija. Sievie�te raudzījās tum�ajos Daugavas ūdeņos, un man tūlīt ra�dās pamatotas aizdomas, vai tikai �ī skaistā lēdija netaisās

dzīvi beigt pa�nāvībā. Kaut pilnīgi sve�a, man viņas to�mēr kļuva �ēl. Sprie�ot pēc dārgā un elegantā apģērba, sie�vieti uz �ādu soli nespie� izmisumu izraiso�a nabadzība, bet acīmredzot, kā jau tas bie�i ar mums atgadās, nelai�mīga mīlestība.

Piegāju viņai klāt, apstājos blakus un klusi pateicu:

-�� Atvainojiet par traucējumu� Vai jūs māc kāda bēda?

Sieviete ātri uz mani paskatījās, tad novērsās un neko

neatbildēja.

Ta�u tai mirklī, kad viņa pret mani pagrieza savu pa�tiesi skaisto seju, es viņu uzreiz pazinu. Pirmajā mirklī tas �ķita ļoti pārsteidzo�i. Vientuļi stāvo�ā sieviete izrādī�jās mana tiesnese Ineta Kahovska, kuras vaigs un balss, �ķiet, manā atmiņā bija iegūlu�i uz mū�īgiem laikiem! Ju�tos pat neveikli un krietnu laiciņu nezināju ne ko domāt, ne ko darīt.

-������� Varbūt es jums varu kaut kā palīdzēt? - beidzot jau�tāju.

-������� Nē, paldies, - sieviete atbildēja. - Man nekāda palī�dzība nav vajadzīga. Bet tas bija patīkami. Jūs vienmēr izpalīdzat nelaimē nokļuvu�iem cilvēkiem vai tas bija ti�kai tāds neveikls iepazī�anās mēģinājums?

Es saraucu pieri.

-�� Kāpēc neveikls?

-�� Nu tā� Varējāt izdomāt kaut ko oriģinālāku.

-������� Dro�i vien, - piekritu. - Ta�u man nebija nodoma ar jums iepazīties.

-�� Patie�ām?

-�� Vai tas jūs pārsteidz?

-�� Mazliet.

-������� Skaistai sievietei vēlā vakara stundā atrasties vientu�ļā vietā� Vai jūs ar to nerēķinājāties, ka kāds jums var piesieties?

-������� Nē, - viņa atbildēja. - �eit pat dienā ir maz cilvēku, kur nu vēl vakarā!

-�� Jūs gribējāt būt viena? -Jā.

-�� Mīlat vientulību?

-�� Da�reiz.

-�� Ja nav noslēpums� Jūs pa�laik esat nelaimīga?

Piegāju sievietei klāt, apstājos blakus un klusi pateicu: - Atvainojiet par traucējumu� Vai jūs māc kāda bēda?

Jutu, ka sievietei nav nekādas lielās vēlē�anās runāties ar mani, ta�u, ja neesmu kļūdījies un tā patie�ām bija ties�nese Ineta Kahovska, es no viņas tik vienkār�i atkāpties vairs negribēju. Kāpēc, to vēl īsti jēdzīgi izskaidrot nespē�ju, ta�u par �ādu tik�anos - gandrīz vai fantastisku! - ne reizi vien jau biju domājis un tās nekādas labās domas vis nebija. Ta�u tobrīd viņa izskatījās tik vientuļa un nelai�mīga - nebija izslēgts, ka tik tie�ām domāja par pa�nāvību.

Es pret viņu nekādu naidu vairs nejutu. Vismaz ne tik spēcīgu, lai sāktu runāt rupjības, izteiktu draudus vai, ni�cīgi nospļaujoties, lepni ietu prom. Kaut kāds spēcīgs ne�redzams spēks man pavēlēja palikt uz vietas un mēģināt �o sievieti saņemt gūstā. Kas man ar viņu būtu jādara pēc tam, es vēl nezināju, bet tas jau vairs nebija tik svarīgi. Svarīgi bija viņai neļaut ielēkt Daugavā vai tā vienkār�i atkal pazust.

-�� Lūdzu, neuzskatiet mani par nekaunīgu un nebaidie�ties, - teicu. - Es neesmu vientuļu sievie�u mednieks. Es tāpat kā acīmredzot arī jūs �ovakar vienkār�i vēlējos aiz�bēgt no cilvēkiem. Bet, kā redzat, tas nav izdevies. Ta�u pa�laik to neno�ēloju.

Sieviete atkal neko neatbildēja, tad negaidīti palūdza cigareti. Abi smēķējām un ilgi klusējām.

-�� Vai sastrīdējāties ar vīru? - es painteresējos.

Sieviete klusējot noraido�i pakratīja galvu.

-� Nē, nē, - viņa klusi teica. - Tas būtu pārāk ikdieni�ķi.

-�� Vai ar jums �odien ir noticis kas neparasts?

-� Nē, nekas īpa�s, - viņa atbildēja. - Varbūt es tie�i vē�lējos, lai beidzot kaut kas neparasts ar mani notiktu.

-�� Ja jūs bijāt iecerējusi jaunu iepazī�anos� Tādā gadī�jumā jums vajadzēja sēdēt Svarca restorānā vai kādā citā glaunā vietā. Kaut vai doties uz Daugavas pretējo krastu, kur ugunīs mirdz Radisson SAS viesnīca.

-�� Vai mani tur vienu laistu iek�ā? - sieviete paintere�sējās.

-�� Nezinu, - paraustīju plecus.

-� Tāpat nelaistu pie Otto Svarca, - viņa turpināja. - Jūs slikti pārzināt Rīgas dārgāko viesnīcu iek�ējos noteiku�mus. Bet vispār� Paldies par padomu! Vai izskatos pēc tādas, kura vīrie�us varētu meklēt tik primitīvā veidā?

-�� Tas nemaz nav tik primitīvi, - es teicu. - Tie�i otrā�di! Man �ķiet, tā ir diezgan liela māksla - prast iepazīties. Ja jūs vada tikai seksuālas intereses, tad to, protams, iz�darīt ir daudz vieglāk, lai gan tas tik un tā nekādā gadī�jumā nav primitīvi. Cilvēku seksualitāte ir tik ellīgi sare��ģīta lieta, ka pat Ein�teina relativitātes teorija vai Planka kvantu mehānikas pamatprincipi da�reiz �ķiet tik vien�kār�i kā pirmklasnieku patiesības.

-������� Jūs esat fiziķis? - sieviete, nedaudz ieinteresēta, uz�prasīja.

-�� Nē, - atbildēju. - Esmu cilvēks bez profesijas.

Sieviete uz mani izbrīnījusies skatījās, beidza smēķēt

un cigaretes galu iesvieda Daugavā.

-�� Kā tad tā? Jūsu gados�

-������� Tā kļūmīgi ir sanācis, - sacīju. - Bet tas ir tikai pa�gaidām. Gan drīz atkal saņem�u licenci.

-������� Strādājat par taksometra �oferi vai esat daiļamat- nieks?

-������� Nē, lai gan tas varbūt būtu bijis daudz labāk. Esmu ārsts.

Sieviete vēlreiz mani cie�i noskatīja un �ķita, ka viņa no manis vairs tik ļoti nebaidās.

-������ Jūs mani mazliet nomierinājāt, - viņa pēc krietna brī��a sacīja. - Iedomājos, ka varbūt esat bandīts vai seksu�āls maniaks.

-�� Jūs uzskatāt, ka maniaks� tā ir profesija?

-������� Nē, tā ir slimība, - sieviete atbildēja. - Piedodiet! Bet bandīts, zaglis, krāpnieks, algots slepkava� �odien dau�dziem cilvēkiem tā diem�ēl jau ir kļuvusi par pamatno- darbo�anos.

-�� Skumji, vai ne?

-�� Ne tikai. Patiesībā tas ir traģiski.

-������� Vai jums ar �iem profesionāļiem ir iznākusi kāda cie��āka saskare? - es jautāju.

-�� Pie tam vēl ļoti bie�i, - sieviete atbildēja.

Tātad skaidrs, nodomāju. Es neesmu kļūdījies. Viņa tik tie�ām ir tiesnese Ineta Kahovska.

-������ Ja tas tā ir, kāpēc neesat ņēmusi vērā savu rūgto dzī�ves pieredzi un, labi ģērbusies, vēlā vakara stundā tomēr uzturaties tik vientuļā vietā?

-������� Jūs sprie�at diezgan prātīgi, - sieviete teica, - ta�u tie�i �ovakar es beidzot pārvarēju savas bailes. Varbūt tas bija pat sava veida izaicinājums.

-�� Kam - izaicinājums?

-�� Pa�ai sev. Savai dzīvei.

-�� Jūs to gribat kardināli izmainīt?

-�� Nē. Vispirms es gribētu mainīties pati.

-�� Kļūt labākai, sliktākai?

-�� Es gribu kļūt citādāka. Nav svarīgi - labāka vai slik�tāka.

-�� Vai tas vispār var nebūt svarīgi? - es vaicāju.

-� Katram personīgi tas gandrīz nekad nav svarīgi, - sie�viete atbildēja. - Tam kāda nozīme da�reiz var būt vienī�gi citu acīs.

-� Kas ar jums ir noticis? - es prasīju. - Kāpēc jums pēk��ņi ir uznākusi vēlē�anās kļūt citādai?

-�� Diez vai tas kādreiz notiek pēk�ņi, - sieviete domīgi sacīja.

-� Vai nelaimīgi iemīlējāties?

-�� Kāpēc nelaimīgi? Varbūt tie�i otrādi - esmu iemīlēju�sies laimīgi un tie�i tāpēc vēlos būt citādāka nekā esmu bijusi līdz �im.

-�� Jūs, cienītā, velti pūlaties! - es teicu. - Stipri �aubos, vai cilvēks vispār spēj būtiski mainīties. Nenoliedzu, ka tie�i laimīga vai nelaimīga mīlestība cilvēka domā�anu un pasaules uztveri var ietekmēt neparasti stipri, un tomēr� Manuprāt, cilvēks daudz bie�āk izmainās nevis mīlestības, bet gan spēcīga naida iespaidā. Vai arī lielu personisku tra�ģēdiju un zaudējumu brī�os. Atvainojiet, kundze, bet vai jūs savā dzīvē esat kaut ko būtisku zaudējusi? Vai esat pār�dzīvojusi kādu personīgās dzīves traģēdiju?

Sieviete jau kuro reizi ilgi klusēja, tad cie�i uz mani pa�skatījās.

-�� Par to es ar jums nevēlos runāt, - viņa sacīja. - Vis�maz ne pa�laik un ne �ai vietā. Man vēl grūti spriest, kas jūs esat par cilvēku� Par profesiju jūs man dro�i vien sa�melojāt. Ta�u pēc bandīta vai laupītāja arī neizskatāties. Vismaz bailes jūs manī vairs neizraisāt un �odien tas ir jau ļoti daudz. Ja turpinu spriest daudzmaz sakarīgi, tad arī jūs, ja patie�ām esat godīgs cilvēks, tāpat nekāds lai�mīgais neesat. Kādas bēdas jūs �ovakar ir izdzinu�as no mājām pie melnajiem Daugavas ūdeņiem?

-�� Tās nav bēdas, - klusi teicu. - Drīzāk jau skumjas. Grūtsirdība. Varbūt vienkār�i dzīves apnikums vai �ad tad uznākusi nomāco�ā netaisnības sajūta.

-�� Jums pasaule �ķiet netaisnīga?

-� Man netaisnīgi �ķiet cilvēki. Katrā ziņā jaunībā es par viņiem biju daudz labākās domās.

-�� Piedodiet� Jūs esat dziļi vīlies kādā sievietē?

-�� Vai vispār kādā sievietē ir iespējams nevilties? - rūg�ti iesmējos. - Ja spējam daudzmaz normāli domāt un mums ir stipra nervu sistēma, tā nekāda lielā traģēdija nav. Daudz sliktāk, kad viļamies nevis sievietē kā tādā, tas ir, viņas raksturā un domā�anā, bet mūs pārsteidz viņas stulbums vai apzināts ļaunums.

Sieviete ilgi klusēja un saspringta skatījās Daugavas ot�rajā pusē mirgojo�ajās gaismas strēlēs.

-�� No vīrie�u viedokļa skatoties, laikam vislielākais ļau�nums, ko sieviete var izdarīt, ir būt neuzticīgai, - viņa ne�daudz klusinātā balsī sacīja. - Ta�u tas nekāds ļaunums nav. Tāda vienkār�i ir dzīve. Tādi esam visi.

-�� Pilnīgi pareizi, - es piekritu. - Neuzticība laulībā vai draudzībā, protams, nav pats lielākais ļaunums, ko mēs varam nodarīt, lai gan daudziem tas bie�i tomēr pārvēr��as lielā personīgā traģēdijā. Daudz sliktāk, kad tiec pub�liski apvainots apkaunojo�ā uzvedībā, melos vai kādā sma�gā noziegumā. Tas nekad nav vienkār�i un tur ar da�ām asarām nepietiek. Tiek apkaunots tavs un tavas dzimtas vārds, tiek aizskarts tavs gods un tava pa�cieņa, uz visu mū�u tavā pierē un dvēselē tiek iespiests melns apvaino�juma zīmogs - tu esi ļaundaris, tu esi nelietis, tu esi no�ziedznieks! Tas, protams, ir sāpīgi, ta�u sāpes var paciest. Tā mēs esam iekārtoti. Daudz grūtāk, da�reiz pat neie�spējami ir cilvēkiem pierādīt, ka nē! Tu nekad neesi bijis nelietis, nekad neko ļaunu neesi darījis un neesi noziedz�nieks!

Sieviete mazliet neveikli paspēra pussolīti uz manu pu�si un atkal vērīgi paskatījās.

-�� Jūs kāds ir ļoti apvainojis?

-�� Jā, tā ir gadījies, - es atbildēju.

-�� �odien?

-�� Tas notika jau pasen.

-�� Un tomēr� joprojām sāp?

-� Jā, cienītā kundze, - es auksti pateicu. - Sāp ne�ēlīgi.

-�� Vai tāpēc tagad meklējat vientulību?

Piekrīto�i pamāju un grūtsirdīgi pasmaidīju.

-�� Ta�u Rīga ir kā komunālais dzīvoklis. Vajadzētu iegā�dāties klusas lauku mājas un pārējai pasaulei vienkār�i uzspļaut.

-�� Uzspļaujot pasaulei, jūs neizbēgami spļausiet arī uz cilvēkiem, - sieviete teica.

-�� Nu un tad? - rūgti iesmējos. - Liela nelaime? Jūs do�mājat, ka man pret cilvēkiem vajadzētu izturēties ar lie�lu mīlestību?

-�� Vai tas būtu slikti? - sieviete jautāja.

-�� Nē, tas būtu pat ļoti skaisti, - es atbildēju, - ja vien cilvēki to būtu pelnīju�i.

Sieviete nedaudz pagriezās sāņus un atkal skatījās rā�mi plūsto�ajā Daugavā, kuras ūdeņos atspoguļojās un draiskas rotaļas spēlēja gan no Akmens tilta senlaicīga�jām laternām nāko�ā gaisma, gan pretējā krastā mirguļo�jo�ās reklāmas ugunis.

-�� Pirms da�ām dienām es �eit biju atnācis daudz vēlāk, - sacīju. - Tā ap divpadsmitiem naktī. Tepat Daugavas vi�dū uz jūras pusi lēnām slīdēja kāda balta jahta. Cilvēkus neredzēju. Jahtas mastā un tās aizmugurē spīdēja vienī�gi sarkanas signālugunis un tā lēnām un klusi peldēja pa upi arvien tālāk un tālāk� Pirmajā mirklī �ķita, ka tas ir kāds spoku kuģis, klīsto�ais holandietis, bet tad iedomā�jos, ka tur dro�i vien brauc kāds iemīlējies pārītis, kas tā�pat kā mēs �ovakar, mēģina no �īs pasaules paglābties sa�vā divvientulībā. Jācer, ka viņiem tas izdevās. Kur lai aizbēgam mēs?

Sieviete lēnām pagriezās pret mani un domīga skatījās.

-�� Mēs? - viņa klusi pārjautāja.

-�� Kāpēc gan ne?

-�� Divi sve�i cilvēki�

-� Kas mums liedz iepazīties? Lūdzu! Mani sauc Roberts. Ārsts bez atļaujas ārstēt.

-�� Bet mani sauc Ineta, - sieviete pateica. - Esmu juris�te. Vienu brīdi man �ķita, ka mēs kaut kad jau agrāk esam tiku�ies. Tā garāmejot, uz īsu brīdi.

-�� Nē, - strauji pakratīju galvu. - Tādā gadījumā es jū�su seju noteikti atcerētos. Tā ir neaizmirstama�

-�� Kompliments?

-�� Nē, balta patiesība. Jūsu seja patie�ām ir skaista un atmiņā palieko�a�

-�� Paldies, - Ineta, nedaudz samulsusi, sacīja. - Bija pa�tīkami iepazīties.

-�� Man tāpat. Varbūt tagad ejam prom? Neskatoties pat uz jūsu gai�o tēlu, melnie Daugavas ūdeņi uzdzen drūmas domas. Ja jums nekas nebūtu pretim� Varbūt ieiesim uz bridi pasēdēt kādā kafejnīcā? Man �ķiet, ka tie�i tagad mums nekādā ziņā nenāktu par sliktu iedzert ne tikai kar�stu kafijas tasīti, bet arī kādu konjaku.

-�� Tas patie�ām nebūtu slikti, - Ineta piekrita, - ta�u �ovakar nē.

-�� Kāpēc? Tie�i �ovakar� Tas būtu labs un diezgan lo�ģisks mūsu nejau�ās iepazī�anās turpinājums.

-�� Bet kas notiks pēc tam? - Ineta jautāja. - Pēc kafej�nīcas jūs dro�i vien sacīsiet, ka tagad labs un vēl loģiskāks turpinājums būtu aizbraukt pie jums vai pie manis uz mā�jām. Bet pēc tam, protams, tikpat loģiski un labi būtu abiem iekrist gultā�

-�� Pilnīgi pareizi, - es teicu. - Vai tas būtu kas slikts?

-� Nē, nekas, - Ineta atbildēja. - Ko mēs darītu pēc tam?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Jums tas �ķiet svarīgi?

-�� Ne īpa�i, - Ineta atklāti pateica. - Un tomēr. Es pēc tam negribētu justies kā ielasmeita.

-�� Jūs esat tik aizspriedumaina? Nedomāju, ka sieviete, vienreiz nejau�i pārgulēdama ar vīrieti� Tam nav nekā�da sakara ar ielasmeitām.

-�� Iespējams, - Ineta piekrita. - Ta�u es neko negribu darīt nejau�i.

-�� Jūs, Ineta, esat pārāk racionāla, - es sacīju. - Pārāk pragmatiska. Ta�u viss dzīves skaistums vienmēr slēpjas tie�i negaidītajā.

Ineta klusēja, tad pēk�ņi pagriezās un sāka iet Vecrīgas virzienā.

-�� Pagaidiet! - es uzsaucu. - Varbūt jūs man atļausiet vismaz sevi pavadīt?

-�� Jā, labprāt, - Ineta piekrita. - Jau sen neviens vīrie�tis man nav izteicis �ādu vēlē�anos.

-�� Tas ir savādi, - es teicu. - Vai jūs patie�ām tāda esat vai arī tikai mēdzat sevi pasniegt kā ļoti nepieejamu sie�vieti?

-�� Nezinu, - Ineta atbildēja. - Bet es neko netēloju. Tas ir dro�i. Vienīgi� Jā, pēdējo gadu� Es patie�ām ne ar vie�nu neesmu vēlējusies satikties.

-�� Kāpēc?

Ineta atkal neko neatbildēja un mēs tā arī gandrīz vai visu ceļu līdz Hotel de Rome nostaigājām klusēdami. Kad tur apstājāmies pie kāda taksometra, Ineta pasmaidīja un sniedza roku.

-��� Paldies, Robert, - viņa teica. - Varbūt tas ir uz labu, ka mēs �ovakar esam satiku�ies. Un labi, ka esat izrādī�jies� Nu, ne tāds, kādu es jūs pirmajā mirklī iedomājos. Jūs patie�ām esat ārsts?

-�� Pavisam nopietni.

-�� Kāds? Psihiatrs? Varbūt ginekologs?

-�� Kāpēc tie�i �īs specialitātes jums ienāk prātā?

-��� Tāpēc, ka parasti tie�i viņi ir tik atklāti un mazliet rupji.

-�� Jums �ķiet, ka es kādā brīdī būtu pateicis ko nepie�klājīgu?

-�� Nē, nē! Un ja arī tā būtu. Es nedusmotos. Es nebūt neesmu tik pārliecināti smalka, lai�

-��� Es patie�ām esmu ārsts, - sacīju. - Ķirurgs. �obrīd tam gan nav nekādas nozīmes, turklāt es nemaz nevēlos, lai jūs tam par katru cenu arī noticētu. Ja apgalvotu, ka esmu kāds no valdības vīriem, deputāts vai man pieder vairākas lielu naudu ieneso�as firmas� Tad jā. Ķirurgs? Kas �odien vispār ir ārsts?

Ineta pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietna.

-�� Ārsts� - viņa domīgi teica. - Tas noteikti ir daudz�kārt nozīmīgāk par jebkuru mūsu valdības pārstāvi vai po�litiķi.

-�� Ineta� - es klusi sacīju. - Ja jau jūs esat tik augstās domās par ārstiem un, ceru, sevi�ķi slikti nedomājat arī par mani� Varbūt mēs varam satikties vēlreiz?

-�� Jā, labprāt, - Ineta ātri atbildēja, atvēra rokassomi�ņu, tur ilgi rakņājās, līdz beidzot pasniedza man vizītkarti.

-�� Lūdzu, piezvaniet! - viņa sacīja un iesēdās taksomet�rā. - Es gaidī�u!

Taksometrs aizbrauca. Es lēnām pagriezos un turpinā�ju iet uz priek�u, kur, spo�i apgaismots, kā milzīgs pie mel�najām debess klintīm piekalts putns parādījās Brīvības pie�mineklis.

Mani pārņēma baiga sajūta. Priek�ā pēk�ņi atradās bie�zas melnas durvis bez roktura. Bridi stāvēju, tad, pārva�rējis bailes, durvis asi pagrūdu. Tās viegli atvērās, un es iegāju spilgti apgaismotā gaiteni. Tur gar sienām, it kā no�tiesāti uz nāvi vai pilnīgu bezcerību, stāvēja ļoti skaistu un drausmīgi kroplu cilvēku augumi. Vieni uz mani nez kāpēc skatījās ar dziļu no�ēlu, citi ar atklātu nicinājumu, bet da�u sejās pamanīju kā skaudību, tā apbrīnu.

Turpināju iet.

Istabu nomainīja istaba. Ja viena bija spilgtas gaismas pielieta, tad nākamā noteikti tinās biezā tumsā. Vienmēr, kad atrados tumsā, mani pārņēma spēcīga trauksmes sajūta, bet, nonākot gaismā, tūlīt nomierinājos un jutos labi.

Gāju ilgi.

Visu laiku it kā tie�i līdzās skanēja te skaļāka, te klu�sāka mūzika, kas tikai pastiprināja bailes un neziņu par ceļa galu.

Beidzot nonācu milzīgā zālē bez mēbelēm un sienu de�korējumiem, vienīgi pa�ā telpas vidū stāvēja liels dīvainas formas akmens, kuram viena puse bija balta, otra melna. Lēnām piegājis klāt, uz tā ieraudzīju dziļiem burtiem iekaltus vārdus -

Es esmu.

Apmulsis stāvēju, tā arī nesaprazdams, ko �ie vārdi va�rētu nozīmēt?

Dievu? Cilvēku? Dzīvību? Nāvi? Naidu? Mīlestību?

Varbūt �ais divos vārdos bija iekodēta mūsu eksisten�ces - pasaules lielākā noslēpuma - at�ifrējuma atslēga?

Es esmu. Vai arī pēc tam�?

Iespējams. Mū�īgi.

Kad noliecos, mēģinādams ar pirkstu galiem pieskar�ties melnbaltajam akmenim, pēk�ņi atskanēja skaļ� trauk�smes zvans. Spēji satrūkos un atkāpos soli atpakaļ.

Zvans turpināja skaļi zvanīt, un es pamodos. Samiego�jies iededzu gaismu un paskatījos pulkstenī. Tas rādīja pus�etri naktī. Lēnām izstiepu roku un nocēlu telefona klausuli.

-Jā?

-�� Roberts Viklands? - prasīja dobja vīrie�a balss.

-�� Tas pats.

-�� Ceru, ka vēl nebūsi mani aizmirsis, - vīrietis teica.

-�� �eit Barons. Atceries?

-�� Protams, - es atbildēju. - Bie�i par tevi domāju.

-������� Es par tevi vēl bie�āk, - Barons sacīja. - Tu mājās esi viens?

-�� Ne glu�i. Mājas otrā galā guļ māte.

-������� Dakter� - Barona balss kļuva klusāka. - Es tevi gri�bētu palūgt�

-������� Lūgt neko nevajag! - es teicu. - Tev nepiecie�ama pa�līdzība?

-������ Jā, bet tā vispārīgi, - Barons sacīja. - Pa�laik neatlie�kama medicīniskā palīdzība ir vajadzīga kādam manam puisim.

-�� Kāda vaina?

-�� Viņ� ir sa�auts. -Kur?

-�������� Kreisajā plecā. Iespējams, ievainojums nemaz tik smags nav, ta�u zēns strauji noasiņo. Dro�i vien ir pār�rauts kāds lielāks asinsvads.

-�� Tad viņ� tūlīt jāved uz slimnīcu! - es pateicu.

-�� Uz slimnīcu mēs viņu vest nevaram, - Barons sacīja.

-�� Tur tūlīt būs klāt menti un Zor�u arestēs. Es viņu gri�bu aizvest pie tevis. Drīkst?

-�� Kur un kā tu uzzināji manu telefona numuru?

-��� Dakter� - Barona balss kļuva nedaudz skarbāka.

-�� Neuzdod muļķīgus jautājumus! Ja es gribu, tad uzzinu visu! Mans informācijas birojs nestrādā sliktāk par SAB! Tātad?

Es mirkli domāju.

-������� Tu man, Baron, piedod, ta�u tas man ir jāzina. Vai ievainotais puisis ir sa�auts kāda nozieguma izdarī�anas laikā?

Barons brīdi klusēja.

-������� Jā, - viņ� beidzot atklāja. - Vai tas tev rada problē�mas?

-������� Protams, - es atbildēju. - Tāpat kā tev un tavam pui�sim.

Samiegojies iededzu gaismu un paskatījos pulkstenī.

Tas rādīja pus�etri nakti. Lēnām izstiepu roku un nocēlu

telefona klausuli.

-�� Problēmas rastos, ja mēs �or�u aizvestu uz slimnī�cu, - Barons teica. - Tāpēc jau arī vēr�os pēc palīdzības pie tevis. Tev ta�u at�ķirībā no slimnīcas daktera policijai par �āda veida ievainojumu nekas nebūs jāziņo, vai ne?

-�� Būtu jau jāziņo tāpat, - es teicu. - Ta�u, ja vēlāk kas atgadītos, es varētu attaisnoties ar ārsta noslēpuma neiz�pau�anu. �ajā gadījumā tas gan laikam nederēs, jo es vairs par ārstu nestrādāju. Man vēl nav atjaunots sertifikāts! Tā kā, ja tu to ievainoto atvedīsi pie manis, es pacentī�os viņam palīdzēt vienkār�i kā cilvēks, kas kaut ko sajēdz no medicīnas.

-�� Labi, - Barons sacīja. - Mēs jau tā par ilgu pļāpājam. Zor�am kļūst arvien sliktāk.

-�� Kad jūs pie manis varētu būt? - painteresējos. - Kā tu pats saproti, es vēl atrodos gultā.

-�� Būsim klāt tūlīt, - Barons atbildēja. - Mūsu automa��īna jau stāv pie tavas mājas vārtiem.

Noliku klausuli, piecēlos un gāju uz virtuvi novārīt da��us ķirurģiskos instrumentus, sameklēt zāles, �prices, ķi�rurģiskos diegus, spailes asinsvadu satver�anai un pārsie�namos materiālus.

Pēc divām minūtēm pie durvīm pieklauvēja. Kad tās at�vēru, manā priek�ā divi atlētiska izskata pui�i zem padu�sēm turēja tre�o - ievainoto Zor�u. Viņ� izskatījās ļoti bāls un tikko turējās uz kājām.

-�� Kur? - Barons jautāja.

-�� Nesiet viņu istabā, - es teicu. - Tūlīt parādī�u.

Ātri mājas pirmā stāva viesistabā uz dīvāna uzklāju bal�tu palagu, kur pui�i saudzīgi noguldīja ievainoto cilvēku.

Apskatījis brūci, tūlīt konstatēju, ka acīmredzot �auts no diezgan liela attāluma, jo lode, caursitusi pleca mus�kuli, bija atsitusies pret kaulu un tur arī palikusi.

-�� Kāda tā bilde rādās? - Barons vaicāja.

-�� Tā nekas, - es atbildēju. - Nekas �au�alīgs. Lodi es iz�ņem�u. Asiņo�anu apturē�u. Ta�u vislielākās briesmas vi�ņam draudēs pēc tam. Nav izslēgts, ka radīsies infekcija, ja jau tā nav sākusies.

-�� Pacenties, dakter, - Barons teica. -�is puisis ir mans dēls un ja tu viņam neļausi nomirt� Es tev visu mū�u bū��u pateicīgs. Turklāt vēl labi samaksā�u.

Es vairs neko neteicu. Pēc savas rūgtās cietumu piere�dzes zināju, ka sarunās ar tādiem vīriem kā Barons labāk neko lieku nejautāt un ne par ko daudz neinteresēties.

Tūlīt ievainotajam ie�pricēju zāles pret stinguma krampjiem, bet pēc tam, kad biju dezinficējis skalpeli, spai�les un ievainojuma brūci, nedaudz noliecos tuvāk viņa se�jai un klusi pateicu:

-�� Tagad turies! Cie�i sakod zobus un mēģini nekliegt. Man nekādu pretsāpju līdzekļu nav, tā ka lodi ņem�u lau�kā tāpat.

Apbrīnojami, bet ievainotais patie�ām nekliedza. Viņ� gandrīz vai klusējot pārcieta, jāsaka atklāti, diezgan me�o�nīgas sāpes, kad ar pinceti viņa dzīvajā miesā meklēju lodi un, to sameklējis, vilku laukā. Pēc tam brūci attiecīgi ap�strādāju, bet ne�uvu. Ievainojums nebija tik pla�s, turklāt bez jebkādas anestēzijas ar adatu �ūt dzīvu miesu� Biju pārliecināts, ja neradīsies infekcija, brūce ātri sadzīs tāpat.

Pēc tam apsēdos, aizsmēķēju cigareti un sajutu patīka�mu atvieglojumu. Pēc ilga pārtraukuma atkal biju veicis kaut ne sevi�ķi sare�ģītu, ta�u tomēr ķirurģisku operāci�ju. No profesionālā viedokļa tā neap�aubāmi bija neliela uzvara un manu ķirurģisko spēju apliecinājums, bet no morālā viedokļa� Es par to negribēju domāt. Ne tikai tā�pēc, ka �odienas cilvēkos un sabiedrībā kopumā morāle kā jēdziens par pareizo, skaisto, cēlo un godīgo bija gandrīz vai izzudis vai vismaz krietni deformējies par labu cilvē�ku materiālajām un varas interesēm, es tomēr rīkojos pēc jau sen nostiprināta ārsta ētikas principa un neap�aubā�mas pārliecības, ka cilvēks, kam nepiecie�ama medicīnis�kā palīdzība, nekad nav vērtējams pēc viņa profesijas vai ieņemamā amata. Man vienmēr ir bijis vienalga, vai ma�nā priek�ā uz operācijas galda gulo�ais slimnieks ir valsts�vīrs vai bandīts. Manā sapra�anā viņ� vienmēr bija tikai cilvēks, kuram nepiecie�ams glābt dzīvību vai vismaz ma�zināt cie�anas.

Viens no Barona pui�iem izvilka no kabatas konjaka pu�deli, palūdza glāzes un piepildīja tās ar tum�brūnu �ķid�rumu. Pirmo glāzi tūlīt aiznesu Zor�am un pagaidīju, ka�mēr viņ� to izdzer. Ievainotais izskatījās slikti. Bija ļoti bāls, galīgi saguris un bez spēka.

-�� Kā tu domā, dakter, viņam viss beigsies labi? - Ba�rons norūpējies prasīja.

Nesteidzoties izdzēru arī savu glāzi, noliku uz galda un nopietni paskatījos uz savu kādreizējo kameras biedru.

-� Neko dro�i vēl nevar zināt, - es atklāti pateicu. - Teik��u, kā ir. Iespēja, ka sāksies sepse, tas ir, infekcija vai vis�pārējā asins saindē�anās, ir visai liela. Tas var būt ļoti bīstami. Ja viņam pēc da�ām dienām kļūs sliktāk, tev viņ� tik un tā būs jāved uz slimnīcu.

-�� Vai tu neizdarīji visu, lai to nevajadzētu darīt?

-�� Izdarīju, - es pateicu. - Bet ja jau ar pa�u lodi no ap�ģērba vai gaisa brūcē ir iekļuvu�i mikrobi� Es, protams, brūci kārtīgi iztīrīju, ta�u tas tomēr var izrādīties par maz. Ar to tev ir jārēķinās. Slimnīcā viņam to atkal iztīrītu, sa��ūtu, pa�u pieslēgtu sistēmai�

Barons brīdi drūmi klusēja.

-� Jācer, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, - viņ� teica. - Es ticu tavām spējām.

-�� Paldies, Baron. Mums abiem vēl vajadzētu ticēt arī Dievam. Tad viss būs kārtībā. Kā pa�am?

-�� Tu domā manu �ūlu?

-�� Jā. Vēl moka?

-�� Ne visai. Ja es spētu ieturēt ieteikto diētu� Ja varē�tu dzīvot mierīgi un bez liekiem uztraukumiem� Bet cik ilgi tad vispār ir palicis dzīvot? Kam man sevi taupīt?

-�� Tev ģimenes nav?

-�� Redzi, ir dēls. Bet acīmredzot arī viņu nekāda spo�ā nākotne negaida.

-�� Kāpēc, Baron? Vai citādi nevarēja?

-�� Var būt, ka varēja, - Barons sacīja. - Tikai stipri �au�bos, vai �ī citādā dzīve būtu arī labāka. Tagad, pārdzīvojot da�us riska mirkļus un paļaujoties uz veiksmi, mums vis�maz vienmēr ir nauda, zināma ietekme un raibi piedzīvo�jumi. Vai kādam lielam priek�niekam vai ierēdnim dzīve ir interesantāka? Man tāda būtu tikpat kā cietums. Bet gal�venais ne tas. Galvenais, ka esmu brīvs cilvēks un pats vien�mēr izvēlos, ko darīt, ko ne. Un pats to arī vērtēju neatka�rīgi no tā, ka da�reiz to nākas vērtēt arī tiesai. Mans vērtējums vienmēr būs objektīvāks, tātad arī taisnīgāks. Li�kumus vienmēr ir rakstīju�i un pieņēmu�i cilvēki, kuri sa�va prāta aprobe�otībā ir uzskatīju�i, ka tikai viņi zina, kas ir pareizi, kas nepareizi, kas labi, kas slikti, ko citi drīkst darīt, ko ne. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc jau agrā jaunī�bā, ja tā varētu sacīt, sacēlos pret visu, ko dara valsts!

Vai tev, Robert, nekad nav ienācis prātā, ka cilvēka lie�lākais ienaidnieks ir nevis otrs cilvēks, bet gan valsts, vien�alga, totalitāra vai demokrātiska? Vislielākie noziegumi pret cilvēci un atsevi�ķiem cilvēkiem vienmēr un visur ir ta�u pastrādāti tie�i valsts vārdā! Cik cilvēku dzīvi tu spēj ietekmēt? Cik es? Bet valsts?! Miljoniem! Un labi, ja vēl tikai dzīvi. Kā agrāk, tā tagad un arī turpmāk valstis ir iz�ķīru�as un vēl iz�ķirs miljoniem cilvēku dzīvības un nā�ves jautājumu! Par cie�anām, sāpēm, pazemojumiem, so�diem un galīgi salauztiem likteņiem nemaz nerunājot! Tā�pēc, atklāti sakot, man bie�i uznāk pat nelabums, dzirdot, kā mūsu militāristi vai kvēlie nacionālpatrioti sajūsmā kliedz, cik ārkārtīgi skaisti, vērtīgi un nepiecie�ami ir kat�ram valsts pilsonim pie vajadzības tūlīt grābt rokā ieroci un bez �ēlastības nogalināt citus un pa�am, laimes pār�ņemtam par svēta pienākuma izpildī�anu, nolikt galvu uz e�iņas� Tas ir nejēdzīgi un pat amorāli, tāpēc, Robert, tas, ko savā dzīvē esam izdarīju�i mēs, nav nekas ārkār�tējs. Mēs esam rīkoju�ies vienīgi tā, kā tajā brīdī to licis darīt mūsu saprāts un apstākļu sakritība. Mēs pa�i, nevis valsts, un tie�i �ī apziņa, ka varu rīkoties nevis pēc �ādu tādu �inavnieku pavēlēm, bet gan tikai pēc saviem ieska�tiem un pasaules redzējuma, mani dara brīvu un da�reiz pat laimīgu.

Es, Baronam principā piekrizdams, krietnu laiciņu klu�sēju, tad piecēlos un aizgāju pie ievainotā pui�a. Viņ� bi�ja aizmidzis.

-�� Tu viņu gribi atstāt �eit? - es, pagriezies pret Baro�nu, vaicāju.

-�� Vai tev būtu kas iebilstams?

-�� Nē, - sacīju. - Viņ� var palikt.

-�� Mēs viņu ņemsim līdzi, - Barons teica. - Varbūt pie tevis viņ� arī justos dro�āk, ta�u� Paldies, Robert! Es zi�nāju, ka uz tevi varu paļauties. Ja Zor�am kļūs sliktāk, tu viņu vismaz vēl vienreiz apskatīsi?

-�� Protams.

-�� Labi, Robert! Mēs tinamies prom. Ta�u es par tavu darbu tomēr negribu samaksāt tikai ar pliku paldies. Ņem naudu! Te ir piecsimt dolāru un gan jau tie tev noderēs.

Mirkli domāju, tad noraido�i pakratīju galvu. Es sapra�tu, ja naudu paņem�u, tad varbūt atkal kāds izmeklētājs vai tiesnese pret mani mierīgi varēs izvirzīt apsūdzību par līdzdalību kāda nozieguma izdarī�anā.

-�� Nē, Baron, - es teicu. - Labāk lai paliek.

-�� Nebaidies! - Barons sacīja. - �ī nauda ir tīra.

-�� Un tomēr, - atkal pakratīju galvu. - Man pilnīgi pie�tiek ar tavu paldies. Bez tam� Varbūt drīzumā man būs nepiecie�ama tava palīdzība. Tad arī būsim kviti.

Barons da�us brī�us domīgs klusēja, tad pateica:

-�� Labi, Robert! Ja es tev bū�u vajadzīgs� Tu mani jeb�kurā laikā vari dabūt rokā caur naktskluba Lotosa zieds bārmeni Rembo. Varu pateikt arī sava mobilā numuru, ta��u ar vienu noteikumu - to pierakstīt nedrīksti! Tas tev jāpatur prātā.

Barons lēnām divreiz nosauca septiņus ciparus, un es tos tūlīt iegaumēju. Jau atrazdamies pie durvīm un uz�manīgi vērodams, kā abi pui�i ievainoto Zor�u iznes lau�kā, viņ� vēlreiz pagriezās pret mani un pasmaidīja.

-�� Skatos, tu dzīvo viens, - Barons teica. - Varbūt tā arī ir labāk un mierīgāk, ta�u nedaudz garlaicīgi. Tāpēc� Ne sievu, ne līgavu tev neapsolu, bet labu mīļāko gan. Tev vi�ņu vajadzētu atcerēties. Tā ir meitene, kas tev uzrakstīja vēstuli - Sintija Skuja. Es viņu atsūtī�u pie tevis. Sintija strādā Lotosa ziedā, un �is naktsklubs pieder man. Tātad arī viņa ir mans privātīpa�ums. Tu viņu varēsi izmantot un paturēt, cik ilgi gribēsi. Pēc tam tu viņu man atkal at�dosi. Ladī?

Iestājies durvis, es vēl noskatījos, kā Barons ar saviem bandītiem aizbrauc, tad paraudzījos uz debesīm, kur to�brīd nemirdzēja neviena zvaigzne. Kļuva nedaudz skum�ji. Virs galvas, stipra vēja dzīti, skrēja melni mākoņi.

Māte jau bija uzcēlusies un virtuvē gatavoja brokastis.

Nesteidzoties nomazgājos, nodzinu bārdu, uzģērbu tī�ru kreklu un gurdi apsēdos pie galda. Māte jau ilgus ga�dus mocījās ar sirds i�ēmisko slimību un paaugstinātu asinsspiedienu.

-�� Kā �odien jūties? - tūlīt painteresējos.

-�� Tā nekas, - māte atbildēja. - Tās jaunās zāles, ko tu man iedevi, Physiotens, ja? Tās gan ir labas. Man palīdz.

-������ Tas ir pēdējais, kas �ai jomā izgudrots, - es sacīju. - Pa�gaidām tik tie�ām visefektīvākās zāles pret hipertensiju.

-�� Tās ir dārgas?

-�� Pat ļoti.

-�� Tad varbūt nevajag?

-�� Vajag! Tikai noteikti ievēro lieto�anas re�īmu!

Māte man skaistā porcelāna krūzītē ielēja smar�ojo�u

Jacobs kafiju un uz balta �ķīvī�a ar apzeltītu malu salika tosterī sagrauzdētas siermaizītes. Es tūlīt jau kuro reizi atkal atcerējos cietuma kameru, savu nedaudz iedauzīto bleķa krūzi, alumīnija bļodiņu un rīta suslu, ko neviens nevarēja nosaukt ne par kafiju, ne tēju.

-������� Es savu sirdi sabeidzu skolā, - māte kārtējo reizi at�gādināja, apsēdās iepretim galda otrajā pusē un sev ielē�ja apelsīnu sulu. - It sevi�ķi padomju laikā.

-������� Vai tā ir, ka tas ārprāts un stulbums, kas izglītības sistēmā valdīja toreiz, ar labām sekmēm turpinās arī �o�dien? - es jautāju.

-������� Ne glu�i, - māte iebilda. - �oreiz tas stulbums tomēr izpau�as savādāk. Ja tā varētu teikt - nedaudz smalkāk.

-������ Vai tev toreiz nevajadzēja atteikties no direktores vie�tas un strādāt par skolotāju?

-������� Tā, protams, būtu bijis labāk, - māte piekrita, - ta�u es biju partijas biedre un man �o amatu uzlika par pienā�kumu� Bez tam, kad mūs pameta tēvs� Mums uzreiz sare�ģījās materiālie apstākļi. Direktorei tomēr bija daudz lielāka alga.

-�� Kāpēc tēvs no mums aizgāja?

-�� Viņ� neaizgāja no mums. Viņ� aizgāja no manis.

-�� Mīlestības dēļ?

-�� Tā viņ� teica.

-�� Kāpēc viņ� vairs nemīlēja tevi?

-������� Viņ� arī agrāk mani nemīlēja. Tā biju es, kas izjauca viņa iepriek�ējo ģimeni.

-�� Kas tēvā tāds bija, ka tu tik traki viņā ieķēries?

-�������� Nezinu, - māte paraustīja plecus. - Kas tāds īpa�s bi�ja Andā, kad tu viņā neprātīgi iemīlējies?

-�� Kaut kas jau bija, - es pateicu.

-������� Es tevi toreiz brīdināju, - māte atgādināja. - Es jutu, ka �ī sieviete nespēj būt uzticīga!

-�� Vai arī tevi neviens toreiz nebrīdināja, ka tēvs tāpat neizskatījās pēc tāda, kas varētu būt draugs līdz mū�a galam?

-�� Tad jau ne par vienu nevar būt dro�s.

-�� Bet kā citādi? Tu to sāc apjēgt tikai tagad?

-�� Es vispār vēl daudz ko neesmu spējusi saprast.

-��� Es tāpat, - domīgs sacīju. - Kāpēc jūs abi tik ļoti vēlējāties, lai es studēju medicīnu?

-�� Vai tad tu to neatceries? Tu pats to ļoti gribēji! Mēs tikai tavu nodomu atbalstījām. Tagad no�ēlo?

-� Ne glu�i, - atbildēju. - Nupat tikai ienāca prātā� Var�būt man vajadzēja beigt Bulduru tehnikumu un strādāt par dārznieku?

-�� Tu domā, tā būtu bijis labāk?

-�� Iespējams, ka tad nebūtu saticis Baibu, nebūtu sācis ar �o meiteni draudzēties un līdz ar to nekad arī nebūtu iekūlies tādos mēslos, no kuriem tā pa īstam vēl joprojām nespēju tikt laukā.

-�� Pie visa vainīga bija tiesnese! - māte stingrā balsī pa�teica. - Man viņa uzreiz nepatika!

-� Vainīgi bija daudzi, - es teicu. - Gan policijas izmek�lētājs, prokurors, tiesnese, gan es pats un Vilis!

-�� Ko tad viņ� tādu izdarīja? - māte jutās pārsteigta.

-�� Viņ� neizdarīja to, ko labam advokātam vajadzēja iz�darīt! - nedaudz saērcināts pateicu. - Un tas jauniņais iz�ziņas inspektors. Un vecais kraķis prokurors! Un burvī�gā tiesnese Kahovska! Un galu galā arī es pats! Neviens no mums nevarēja pierādīt pretējo! Nespējām apliecināt visvienkār�āko lietu �ai pasaulē - cilvēks ir vainīgs vai ne�vainīgs?

-�� Tu ļoti maldies, - māte klusi teica. - Tā nebūt nav �īs pasaules visvieglāk atminamā mīkla! Tie�i otrādi! Tas ir vissare�ģītākais, ko mūsu prātiem tik bie�i nākas risināt: kā neap�aubāmi pateikt, ka, lūk, tie�i �ā cilvēka rīcību var kvalificēt kā vainu, bet cita ne? �ai gadījumā es, protams, nerunāju par tevi. Ticu, ka biji nevainīgs un visi tie, kas tevi apsūdzēja, smagi kļūdījās. Nenoliedzami, visnetaisnī- gāk pret tevi izturējās tiesnese. Ja arī visi pierādījumi bi�ja pret tevi, viņai vismaz ar skaidru prātu vajadzēja ap-

- Tā bija kaut kāda dievu sazvērestība! - māte iesaucās.

- Cilvēku, māt, cilvēku�

jēgt, ka tāds cilvēks kā tu nemaz nav spējīgs nogalināt citu! Turklāt vēl jaunu meiteni, kuru mīlēji! Tu viņu mīlēji?

-�� Tagad jau grūti pateikt. Bet iespējams.

-�� Tā bija kaut kāda dievu sazvērestība! - māte iesaucās.

-�� Cilvēku, māt, cilvēku�

-�� Kāpēc viņi par upuri bija izvēlēju�ies tie�i tevi?

-���� Nezinu, - paraustīju plecus. - Varbūt es tomēr kaut kad esmu izdarījis ko ļoti sliktu? Varbūt man savulaik nevajadzēja tik smagi piekaut Andas toreizējo mīļāko

Borisu un arī pa�u Andu nevajadzēja padzīt? Varbūt va�jadzēja piedot? Varbūt man, nobriedu�am vīrietim, neva�jadzēja sākt draudzēties ar jaunu meiteni? Bet, muterīt, vai mēs vispār kādreiz varam paredzēt - tā pilnīgi skaid�ri un tie�i, ar ko var beigties ikviens mūsu nodoms? Ik�viena rīcība? Nē! Mēs vienkār�i darām, ko dotajā dzīves mirklī mums liek darīt mūsu veselais vai slimais prāts un radu�ies apstākļi! Tikai pēc tam laiks savērpj nelielu ap�skaidrības brīdi un mēs redzam, kas mūsu rīcībā ir bijis pareizs, kas nepareizs. Pa lielākai daļai jau nepareizs.

-�� Ko tu tagad domā darīt? - māte painteresējās. - Par ārstu strādāt vairs negribi?

-�� Gribu, - es atbildēju. - Ta�u jāatjauno sertifikāts.

-�� Būs grūti?

-�� Domāju, ka jā. Komisijā sē� divi veci profesori, ar ku�riem man jau pirms apcietinā�anas �ad tad radās domstar�pības un sanāca pat neliels skandāls. Viņi to nebūs aiz�mirsu�i. Bez tam� Man jau pateica. Izredzes tikpat kā nekādas. Abi profesori esot kategoriski pret manu ārsta tiesību atjauno�anu, jo ko gan sabiedrība un Eiropa par mums domā�ot, ja mēs slimnieku veselību un dzīvības uz�ticēsim cilvēkam, kas ir bijis notiesāts par slepkavību?!

-�� Dēls� - māte izskatījās gan stipri apmulsusi, gan ļo�ti satraukta. - Ko tagad darīt?

Rūgti iesmējos.

-�� Vai nu man tie abi profesori jāno�auj, vai arī� jāat�rod īstais slepkava! Un ne tikai jāatrod, bet arī jāpierāda viņa vaina! Ja man tas izdosies, viņu notiesās, bet mani tiesa būs spiesta attaisnot un reabilitēt. Un tad jau nekā�das problēmas vairs neradīsies ne sertifikāta atgū�anā, ne vispār� Mans vārds, mans gods� Tev par mani nevaja�dzēs kaunēties.

-�� Ko tu! - māte iesaucās. - Vai tad es par tevi kaunos?

-�� Tad ir labi, - es teicu un viegli apskāvu mātes plecus.

-�� Bet, Robert� Ja ne policija, ne prokuratūra, ne tie�sa� neko nespēja. Kā tas var izdoties tev� noķert īsto slepkavu?

-�� Nebaidies, muterīt, man tas izdosies! Vienīgi jālūdz Dievs, lai man pietiktu savaldības savā naidā viņu neno�sisti Un arī turpmāk spēt būt savaldīgam pret tiesnesi Ine�tu Kahovsku.

un sāka spēlēt se�desmitajos gados ļoti populāru melodi�ju Sarkanais ziediņ�.

Stāvēju, klausījos un pēk�ņi caur biezo atmiņu slāni kā spēcīgi elektriskie lādiņi ātri pazibēja da�ādas ne visai sa�karīgas atmiņu drumslas. Sarkani ziedi, sarkanas drēbes, sarkans dīvāns�

Tavi spilgti nolakotie pirkstu gali toreiz lēnām pārslī�dēja pāri manām krūtīm, vēderam un apstājās zem tā.

"Tu esi brīni�ķīga," es Andai teicu. "Man būtu ļoti �ēl, ja tu nebūtu paklausījusi manam aicinājumam un devu�sies tālāk ar draudzeni."

"Tev vajadzēja zināt, ka parasti godīgas sievietes uz ielas ar vīrie�iem neiepazīstas," Anda atgādināja.

"Kāpēc tad tu tomēr apstājies?"

"Tev bija patīkama balss."

"Anda� Ko nozīmē godīga sieviete?"

"Tā ir tāda, kāda esmu es."

"Tu tomēr apstājies un sāki ar mani runāt," es sacīju. "Tu tai brīdī pārstāji būt godīga?"

"Tai brīdī es tevī iemīlējos," Anda atbildēja.

"Un es iemīlējos tevī," sacīju es. "Uzreiz - vienā mirklī."

"Vai mums viss nenotiek nedaudz par ātru?" Anda �ķel�mīgi jautāja.

"Iespējams," es piekritu. "Vai nu tas mums ilgs visu mū�u, vai arī tikai da�as naktis."

"Tas tāpat nebūtu slikti," Anda teica. "Mums ta�u pa��laik ir labi, vai ne?"

"Mums, Anda, pa�laik ir pat vairāk nekā labi. Mēs esam debesīs."

Es toreiz sapratu - pa�laik notiek mūsu negaidītās mī�lestības pirmās lielās dzīres. Grandioza svētku svinē�ana, ko vainago salūts ar spilgti dego�ām sarkanām raķetēm un baltiem cerību stariem.

Un tam vēl klāt nāca tavas kaislē trīco�ās, sarkanās lūpas.

Un sarkans vīns - mānīgi salds.

Un uz galda sarkanas rozes, kas jau sen bija pārstāju��as smar�ot.

Kā nokaitēta dzelzs, sarkana un kvēla mīlestība. Un nav daudz ko raudāt, ja tā patie�ām ilga tikai īsu brīdi. Tāpēc jau tā neko no sava skaistuma nezaudēja.

Vienīgi beigas iznāca pretīgas. Un tikai tāpēc, ka tu ar savu kaut kur negaidīti atrasto Borisu jaunam kaisles uz�liesmojumam nespēji atrast citu vietu kā mūsu laulības gul�tu! Nezinu, varbūt daudziem �odienas cilvēkiem tas tik�u tāds sīkums vien �ķistu, ta�u mani �is neparedzētais noti�kums toreiz uzspridzināja kā spēcīgs bumbas sprādziens, tikai trotila vietā bija milzīgi liels auksta naida lādiņ�.

Tas visu saārdīja. Sa�ķaidīja. Tas tomēr izrādījās daudz spēcīgāks par manu it kā ārēji vienmēr mierīgo, varbūt pat vēso izturē�anos attiecībās ar citiem cilvēkiem, ar ma�nu domā�anu un raksturu.

Pēc tam bija sarkanas kamīna liesmas, kurās sadedzi�nāju da�as tavas mīlestības vēstules un mūsu abu iemīļo�tākos mūzikas ierakstus. Un to jau sakaltu�o sarkano ro��u pu�ķi, ko tev biju pasniedzis mūsu kāzu dienā.

Un tad slimnīcas uzņem�anas nodaļā tika ievesta Bai�ba - automa�īnas notriekta, dubļiem un asinīm apta�ķī�tu seju. Viņai mugurā bija īsi sarkani svārki un sarkana apak�veļa.

Ta�u nepagāja ne pusgads, kad man atkal^ dvēselei sāpot, vajadzēja �ķirties no sarkana ro�u pu�ķa. �oreiz pu�ķes nebija ne novītu�as, ne sakaltu�as. Tās bija pilnīgi svai�gas - tādas pa�as, kāda vēl biji tu, Baiba.

Mana vēl īsti neiepazītā meitene.

Mana vēl īsti neiemīlētā sieviete.

Tovakar, mani gaidot, tu apzināti vai neapzināti atkal biji uzvilkusi ko�i sarkanus svārkus un melnu, tavam jau�najam ķermenim cie�i piegulo�u svīteri.

Vai sarkanā krāsa tev un man vienmēr nes nelaimi?

Tu pat mirusi izskatījies skaista.

Un tavas bēres bija skaistas, lai gan tie�i tas sāpināja visvairāk.

Pēc tam sarkanu un baltu ro�u kalns, zem kura�

Kur tu pazudi, Baiba?

Un kas tur notiek� pēc tam?

Pēc tam nāca tiesnese Ineta Kahovska. Skaista un auk�sta kā viņas zelta ķēde uz sarkanā tiesne�a talāra.

"Tiesa jūs, Robert Vikland, atzīst par vainīgu un�"

Ta�u tas tā bija tikai uz papīra. Ne jau tiesa mani atzi�na par vainīgu nekad neizdarītā noziegumā! Par vainīgu mani atzini tie�i tu, Ineta! Vienīgi tu!

Sirds sāka pulsēt daudz ātrāk, nervi saspringa, iesāpē�jās galva un es tūlīt sāku domāt par ko citu. Kļuvu dus�mīgs pats uz sevi. Nu, ko tu atkal, vājprātīgais, sevi plo�si? Jau sen bija laiks nomierināties, mēģināt visu aizmirst un vienkār�i priecāties par jebkuru dienu, kuru tev ir iz�devies daudzmaz normāli nodzīvot!

Melodija apklusa. Es piegāju pie sirmā ielas muzikan�ta un viņa mūzikas instrumentu kastē ieliku piecus latus.

-�� Paldies, - klusi pateicu.

-�� Paldies jums, - muzikants, mazliet pārsteigts, sacīja. - Jūs, kungs, esat pārlieku iz�ķērdīgs. Vai nupat atskaņo�tā mūzika jūsos izraisīja sevi�ķi patīkamas emocijas?

-�� Diem�ēl�

-�� Varbūt jaukas atmiņas?

-�� Ne tuvu, - noraido�i pakratīju galvu. - Tie�i otrādi. Jūsu atskaņotā melodija manī izraisīja sevi�ķi riebīgas at�miņas.

-�� Tad jau jums piecu latu vietā man te pie kājām vaja�dzēja nosviest tikai piecus santīmus! - muzikants bija pa�tiesi izbrīnījies.

-�� Ko jūs! - pasmaidīju. - Es ta�u samaksāju ne jau par savām atmiņām, bet gan par jūsu darbu! Turklāt� Jūs man ar savu spēli atgādinājāt vēl vienu nedaudz savādu notikumu, kuru kā daudz ko citu nekādi nespēju saprast. Nesen �iekurkalnā, kur es dzīvoju, asfaltēja 1. garo līni�ju. Kad darbi gāja pilnā sparā, kāda meitene ar ziedu klē�pi skrēja pāri ielai uz skolu. Steidzoties pāri vēl kūpo�a�jam asfaltam, viņai nokrita spilgti sarkana roze. Meitene, to nepamanīdama, ātri pazuda skolas pagalmā, bet asfal- tētājs, vadīdams desmitiem tonnu smago veltni, turpinā�ja savu darbu.

"Apstājies!" es viņam skaļi uzkliedzu. "Neredzi, ka priek�ā guļ puķe?! Tā vēl ir dzīva!"

"Un kas par to?!" viņ�, atkliedzis man pretī, mierīgi pār�brauca pāri uz ielas nokritu�ajam ziedam. "Ja es skatī�os uz katru gruzi vai puķi� Man ir jāstrādā!"

-�� Ko jūs tur nesapratāt? - muzikants jautāja.

-�� Es nesaprotu, kāpēc ļaudis ir tik cietsirdīgi, - atbildē�ju. - Man tai brīdī �ķita, ka viņ� spēj pārbraukt pāri arī cilvēkam.

-� Bet vai tad nebrauc? - muzikants rūgti iesmējās. - Ne�esiet tik sentimentāls! Dzīves lielais rullis mūs visus ag�rāk vai vēlāk saspiedīs plānus kā pankūkas! Varbūt labi vien būs! Vai tad �itā ir dzīve?!

-�� Es neesmu sentimentāls, - klusi pateicu. - Esmu cil�vēks, kas �etrus gadus pavadījis cietumā un kļuvis dus�mīgs uz visu pasauli. Varbūt pat cietsirdīgs.

-�� Diez vai, - muzikants �aubījās. - Jūs dro�i vien pār�spīlējat. Ļauni cilvēki ar naudu nemētājas. Bez tam� Lai cilvēks nokļūtu cietumā, viņam jau pirms tam kaut kādā veidā ir jāizpau� sava ļaunā daba.

-�� Es cietumā nokļuvu nevainīgs.

-�� Vai tad arī pa�laik tā mēdz notikt?

-�� Da�reiz gadās.

-�� Tādā gadījumā jūtu jums līdzi.

-�� Paldies! Jūs esat labs sava amata meistars.

-�� Ceru, ka tāds esat arī jūs, - muzikants sacīja. - Kādu citu dienu, nākdams �eit garām, apstājieties un es jums ar vislielāko prieku vēlreiz nospēlē�u Sarkano ziediņu vai Mazo Parīzi. Tās ir skaistas melodijas un būt mazliet sen�timentālam nemaz nav ne slikti, ne apkaunojo�i. Vismaz tādos mirkļos cilvēks diez vai domā ko melnu.

Piekrīto�i pamāju un pagriezos, lai jau ietu tālāk, kad pēk�ņi veikala iek�ienē nogranda ārkārtīgi spēcīgs sprā�dziens. Ar neparasti skaļu blīk�ķi uz Vaļņu ielas tie�i mums blakus izgāzās lielie veikala skatlogi. Spēji satrūkos, in�stinktīvi ierāvu galvu plecos un atlēcu da�us soļus tālāk līdz ielas vidum. Arī muzikants, sargājot savu dārgo instru�mentu, steidzīgi atgāja sāņus, bet pēc brī�a pa veikala dur�vīm sāka velties ārā putekļiem piesātināti biezi dūmu mā�koņi un drausmīgās balsīs kliedzo�i cilvēki. Lielākajai daļai asiņoja galva, seja vai rokas. Da�iem bija saplēsts apģērbs, bet daudzi bija acīmredzamā �oka stāvoklī.

At�ķirībā no se�desmito gadu smeldzīgi skaistajām mū�zikas melodijām �odien, lūk, tie�i �ādi skaļi un ne�ēlīgi bumbu sprādzieni ir mūsu laikmeta raksturīgākā skaņa, ļoti satraukts nodomāju. Pazīstamākā baiļu, posta un nā�ves dziesma.

Tas ir kārtējais iznākums da�u ļaunu, bezdvēselisku ciF- vēku centieniem, lai arī �ajā jomā pie mums būtu tāpat kā

Eiropā - kā Spānijā, Ziemeļīrijā, kā Bosnijā, Kosovā, kā Maskavā, Sanktpēterburgā vai vienkār�i kā pie prastiem bandītiem.

Labi vēl, ka bumbas izraisītais sprādziena vilnis nesa�bojāja universālveikala ieejas durvju automātiku un tās palika atvērtas. Tās ta�u varēja arī aizklapēties ciet un kas tad tur notiktu ar ievainotajiem, baiļu pārņemtajiem un panikā eso�ajiem cilvēkiem, grūti pat iedomāties.

�ķiet, es vairāk instinktīvi, nevis apzināti pēk�ņi me�tos pretim skrejo�o cilvēku pūlim. Visticamāk, ka mana zemapziņa asi signalizēja apziņai, ka es ta�u galu galā to�mēr esmu ārsts un veikala iek�ienē dro�i vien atrodas ie�vainoti cilvēki, kuri pa�u spēkiem laukā izkļūt vairs nespēj.

Tā arī bija. Gandrīz viss pirmais stāvs bija izārdīts un sagrauts. Caur biezo putekļu un dūmu miglu varēju sa�skatīt vairākus uz grīdas gulo�us cilvēkus, kuri, skaļi klieg�dami, mēģināja piecelties un tikt laukā. Da�i gulēja ne�kustīgi. Pagājis vēl da�us soļus uz priek�u, pie puķu veikaliņa un dāvanu iesaiņo�anas galda pēk�ņi ieraudzī�ju zemē blakus citiem uz grīdas gulo�ajiem ari Inetu Ka- hovsku.

Viņa, sprādziena viļņa triekta, acīmredzot bija atsitu�sies ar galvu pret turpat blakus eso�ā eskalatora metāla stieni un zaudējusi samaņu. Pierē bija redzama centimet�rus trīs plata brūce. No tās pāri sejai plūda diezgan spē�cīga asins straume.

Ātri noliecos, notupos viņai blakus, piecēlu sēdus, no kabatas izrāvu mutautu un ar to mēģināju apturēt asiņo��anu. Ta�u kabatas lakats ātri piesūcās asinīm, tas pilnī�gi mirka sarkanajā dzīvības sulā, un es, paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka uz grīdas mētājās tualetes papīra ruļļi. Vie�nu no tiem atplēsis, asins izplūdumu centos apturēt ar �o tīri labo higiēnisko preci.

-�� Kas notika? - Ineta, pamazām sākusi at�irgt, jautāja.

-�� Kaut kas ir sprādzis, - es teicu. - Jūs bijāt zaudējusi samaņu?

-� Dro�i vien, - Ineta ar grūtībām atbildēja un lēnām ar ro�kām sāka taustīt sava apģērba un ķermeņa priek�u, pēc tam, mani joprojām vēl nepazīdama, mulsi skatījās gan uz visap�kārt redzamo posta�u, gan savām rokām. - Tās ir asinis?

-�� Diem�ēl, - es apstiprināju. - Vel da�as minūtes palie�ciet �ādā stāvoklī!

-�� Kur esmu ievainota?

-�� Galvā. Bet tas nav nekas bīstams. Ķirurgs uzliks da��as �uves un viss būs kārtībā.

-�� Jūs esat ārsts? - Ineta vaicāja un daudz vērīgāk ie�skatījās manā sejā.

-�� Esmu ārsts - amatieris, - atbildēju. - Tūlīt būs klāt profesionāļi, jūs aizvedīs uz slimnīcu un tur savedīs kār�tībā.

-�� Kur es jūs jau esmu redzējusi? - Ineta prasīja. - Mēs esam pazīstami?

-�� Mazliet.

-�� Ā, nupat atcerējos! - Ineta iesaucās un mēģināja pa�smaidīt. - Mēs ta�u pirms nedēļas Daugavmalā� Vien�tuļ� vīrietis un sieviete. Jūs mani pavadījāt�

-� Jā, Ineta, - es teicu. - Ar atmiņu jums viss ir kārtībā. Tātad arī ar galvu, izņemot, protams, pārsisto pieri. Ta�gad pamēģiniet piecelties un pacentīsimies izkļūt uz ielas. Kas zina, varbūt vēl te viss sāk degt.

Es saņēmu Inetu aiz padusēm un saudzīgi piecēlu stā�vus. Joprojām visapkārt kliegdami, skrienot no aug�ējiem stāviem, mums garām drāzās cilvēki, ta�u dūmi pamazām sāka izklīst un visapkārt pavērās diezgan �ausmino�s skats.

Kāds idiots uz to visu pa�laik noskatās un priecājas. Kā�pēc? Par ko? Nav svarīgi, vai to izdarījis psihiski slims cil�vēks vai ar skaidru prātu apveltīts nelietis. Svarīgi, ka mū�su vidū vienmēr atradīsies kāds, kuram prieku sagādās daudzu cilvēku cie�anas.

Kā daudzās kinofilmās redzētie terora skati, es nodo�māju.

Mēģināju Inetu noturēt kājās, viņai stipri reiba galva, brūce joprojām asiņoja, un es viņu lēnām vedu uz izeju.

Tikko sāku�i iet, pamanījām, ka viņa sprādziena brīdī ir pazaudējusi kurpi, dāvanu paciņu un arī rokassomiņu.

-�� Ai! - Ineta skaļi iesaucās un apstājās. - Tas ir kaut kāds ārprāts� Es tā nevaru. Vismaz somu�

-� Pagaidiet! - es teicu un turpināju viņu vest laukā. - Iz�iesim uz ielas un tad� Kāda jūsu somiņa izskatījās?

Pēk�ņi ieraudzīju zemē blakus citiem uz grīdas gulo�ajiem

ari Inetu Kahovsku.

-������� Balta� Ar lielu dzeltenu sprādzi. Mans Dievs! Kas tagad notiks?

-������ Viss jau ir noticis, - es atbildēju. - Nav vairs ko bai�dīties. Tūlīt no �īs elles būsim laukā.

Izgāju�i uz ielas, redzējām, kā pie universālveikala dur�vīm, spalgi gaudodamas, viena pēc otras apstājās polici�jas, ugunsdzēsēju un ātrās medicīniskās palīdzības ma��īnas.

Es Inetu aizvedu līdz dakteriem, kuri jau sniedza palī�dzību kādam ar logu stikliem stipri savainotam vīrietim, un, atbalstījis Inetu pret ātrās palīdzības automa�īnas sā�niem, tur arī atstāju.

-� Pagaidiet! - es viņai teicu. - Tas būs tikai mirklis. Ār�sti jūs tūlīt pārsies un�

Pagriezos pret tuvāk stāvo�o dakteri.

-�� �ai dāmai ir nepiecie�ama ķirurģiska palīdzība staci�onārā! Redzat? Pieres daļā plata brūce un smadzeņu sa�tricinājums! Uz kuru slimnīcu jūs ievainotos vedīsiet?

-�� Nezinu, kā citiem. Mūsu brigādei tie jāved uz septī�to, - dakteris atbildēja, atlieca Inetas roku, ar kuru viņa pie brūces turēja manis pielikto papīra vīk�ķi, un pirms pārsie�anas injicēja viņai zāles un sāka apstrādāt ievaino�jumu ar kādu dezinficējo�u �ķidrumu.

-� Es tūlīt atgriezī�os, - Inetai pateicu. - Pamēģinā�u at�rast jūsu rokassomiņu. Kāda izskatās jūsu kurpe? Melna - augstpapē�u?

Ineta neko neatbildēja. Aizvērusi acis, viņa diezgan ska�ļi vaimanāja, ļaudamās ārsta darbībām.

Ātriem soļiem iegāju atpakaļ veikalā un apstājos vietā, kur pirmīt bija atradies dāvanu iesaiņo�anas galds. Uz grī�das mētājās visda�ādākās puķes, saplīsu�as vāzes, kafijas un tējas paciņas, kaut kādi koka un metāla gabali, krāsai�nas lentes un konfek�u kārbas. Vērīgi paraudzījies apkārt, ieraudzīju uz grīdas mētājamies mobilā telefona aparātu, baltu kurpi, lērumu cigare�u paciņu, diezgan palielu nau�das maku, zaļu dokumentu mapīti, izbārstītus kosmēti�kas piederumus, vairākus, iespējams, ļoti dārgus �veices pulksteņus, atslēgas, videokasetes un divas sievie�u rokas�somiņas. Viena bija tum�i brūna un maza, otra balta un liela ar mirdzo�u dzeltena metāla sprādzi.

Es to pacēlu, ta�u vaļā nevēru. Turpat netālu skraidī�ja gan veikala apsardzes darbinieki, gan policisti, un diez�gan loģiski nospriedu, ka viņi �ai mirklī mani var noturēt par marodieri vai labākajā gadījumā par parastu zagli!

Turklāt� Tikai tagad ieraudzīju, ka manas rokas un, protams, arī apģērbs atkal viss ir notraipīts ar kādas sie�vietes asinīm� Un atkal tu vari būt vainīgs! Vēlreiz vari tikt apvainots slepkavībā, laupī�anā vai sve�as mantas pie�savinā�anā!

Kāpēc tu nevari mierīgi noskatīties, kā cilvēki noasiņo, sauc pēc palīdzības, kliedz, lūdzas un raud? Kur tev atkal vajadzēja līst? Tu ta�u solījies. Vairs nevienam� Palīdzi tikai pats sev! Godā, cieni un augsti vērtē tikai pats sevi! Bet tu kā pēdējais idiots sniedzi palīdzību tiesnesei, kura tevi bez mazākās �ēlastības�

Nē, nē, gribējās kliegt. Ne kā tiesnesei! Ne kā Inetai Ka- hovskai! Un varbūt pat ne kā sievietei! Vienkār�i kā cil�vēkam.

Apjēdz, Robert?

Slimnīcā es ta�u ari nekad ne�ķiroju - tas ir tāds vai �i�tāds! Visi bija slimnieki. Visi vienādi. Visi cilvēki, kuriem bija nepiecie�ama palīdzība. Manas zinā�anas un amata prasme. Un es joprojām varētu būt laimīgs, ja vienīgi ne�būtu gadījies glābt kādu mirsto�u meiteni, nebūtu tiesas un �etru cietumā pavadīto gadu.

Bridi pēc �im sūrajām atmiņām man pēk�ņi kļuva kaut kā gai�i un patīkami. Tas bija pārsteidzo�i. Dvēselei kļu�va vieglāk. Iespējams, uz mirkli kļuvu pat laimīgs. Izrādī�jās, ne tiesa, ne netaisnīgais tiesas spriedums, ne cietums mani tomēr nav spējis galīgi salauzt. Visi �ie notikumi ne�bija varēju�i iznīcināt varbūt pa�u svarīgāko manas būtī�bas daļu - spēju būt līdzjūtīgam. Spēju jebkuros apstāk�ļos iet palīgā nelaimē nokļuvu�am cilvēkam. Joprojām būt ārstam.

Vēlreiz paskatījos uz savām asiņainajām rokām un no�domāju, ka nav vērts �ausmināties. Tādas ta�u �is rokas ir izskatīju�ās vienmēr, kad slimnīcā pēc operācijas izgā�ju no zāles. Un tomēr. Nomazgāt mēslus no rokām vien�mēr ir daudz vieglāk nekā citu cilvēku asinis�

Pagriezos un ātri devos uz izeju. Gaiss smirdēja pēc sē�ra un bija biezu putekļu pilns.

Vēl nebiju paspējis sasniegt lielās izejas durvis, kad pēk��ņi aiz muguras nogranda vēl viens spēcīgs sprādziens. Dī�vainā kārtā �oreiz es pat īsti nesatrūkos. Pagriezu galvu un ar interesi paskatījos atpakaļ. Pa gaisu lidoja da�ādi viegli priek�meti un papīru strēmeles, kuras atkal iekļā�va putekļu un pretīgi smirdo�u dūmu mākonis.

Patie�ām - kaut kāds ārprāts, es nodomāju. Nupat iet vaļā kā Belfāstā.

Izgājis uz ielas, paskatījos apkārt. Veikala priek�ā drūz�mējās satraukts un baiļu pārņemts ļau�u pūlis. Bija at�brauku�as vēl da�as policijas un ātrās medicīniskās palī�dzības ma�īnas, ta�u pirmītējo, pie kuras biju atstājis Inetu, nekur vairs neredzēju. Sapratu, ka viņa kopā ar ci�tiem ievainotajiem jau aizvesta uz slimnīcu. Da�as minū�tes vēl pavērojis cilvēkus un apkārtni, nesteidzoties devos uz 11. mar�ruta tramvaju, lai brauktu uz mājām, iepriek� gan atrasto rokassomu ielikdams polietilēna maisā, kas man vienmēr nelielu iepirkumu vajadzībām atradās bik��u kabatā.

Mājās jau virtuvē gaidīja māte. Viņa bija ļoti uztrauku�sies un bāla.

-�� Robert! Tu vēl neko nezini? - viņa stipri trīco�ā bal�sī vaicāja. - Nupat pa radio ziņoja, ka esot uzspridzināts lielais Centra universālveikals! Desmitiem bojā gāju�o un ievainoto! Vai tas var būt?

-�� Iespējams.

-�� Kas notiek, Robert? Vai cilvēki sajuku�i prātā vai arī Dievs uz mums par kaut ko ir tik ļoti noskaities?

-�� Muterīt! - es klusi sacīju un viņu rūpīgi apsēdināju krēslā. - Neuztraucies! Iedzer savus Zeļeņina pilienus vai es tev iedo�u tazepamu un nedomā par lietām, kas tevi neskar! Neviens bojā nav aizgājis, ta�u ievainoto patie�ām ir daudz. Bet kas mums par to? Mēs ta�u esam veseli! Mēs esam dzīvi, un vai mums vajadzētu pārdzīvot par to, kas notiek �ai patie�ām vājprāta pārņemtajā pasaulē? Labāk iziesim dārzā un pavērosim, kā ābelēs nobriest augļi, kā zied tavas krā�ņās rudens puķes un kaut kur tālu uz dien�vidiem, vienmēr nemaldīgi atrazdamas ceļu, aizlido dzēr�ves. Ja cilvēki tā spētu� Ta�u mēs nemitīgi maldāmies un izdarām vienu nelietību pēc otras� Ta�u tas, muterīt, vismaz pagaidām uz mums neattiecas. Mēs esam spēju�i noturēties� tīri un bez sevi�ķi lieliem grēku darbiem.

-�� Nē, Robert, - māte nogurusi sacīja. - Man tomēr vi�su mū�u ir kremtis� Man toreiz jaunībā nevajadzēja ie�kārot jau precētu vīrieti. Izjaukt ģimeni� Iespējams, vi�ņi būtu biju�i laimīgi un beigu beigās varbūt arī es pati� Bet kas ir tagad, dēls?

Nopietni paskatījos uz māti un cie�i sakodu zobus.

-�� Tu no�ēlo, ka tev ir piedzimis tāds dēls kā es? - dob�jā balsī jautāju. - Varbūt tu vispār no�ēlo, ka esmu dzīvs?

-� Ko tu! - māte satrūkās un nobijusies paskatījās uz ma�ni. - Kā tev kaut kas tāds vispār varēja ienākt prātā? Es biju domājusi pavisam ko citu!

-Ko?

-�� Ne man, ne tev tomēr blakus nav cilvēka, kas�

-�� Tev vai man varētu sagādāt� nelaimi? - rūgti iesmē�jos. - Nav jau slikti, ja blakus ir vīrs vai sieva, uz kuru ple�ca da�reiz var izraudāties un beigu beigās, protams, jus�ties arī dro�i. Bet kur ir tie laimīgie? Viņu ir daudz? Pasaule galvenokārt sastāv no lielākiem vai mazākiem nelie�iem un mums parasti jākliedz, jāsalst un jāraud vienatnē.

Uzkāpis mājas otrajā stāvā, tūlīt smagi iekritu atpūtas krēslā, no polietilēna maisiņa izņēmu universālveikalā uz grīdas atrasto sievie�u rokassomu, uzliku to uz ceļiem un ilgi skatījos.

Vert vaļā vai ne? Ja dro�i zinātu, ka tā patie�ām ir Inetas soma, tad varētu arī neatvērt. Bet ja nu soma pieder citai?

Somu atvēru. Sapratu, ka sevi�ķi pieklājīgi tas nav, un tomēr. Kā saka, apstākļu spiests�

Tā tik tie�ām bija Inetas soma. Izbēris tās saturu uz grī�das, ieraudzīju dzīvokļa atslēgas, neskaitāmus kosmētikas piederumus, naudas maku, kura iek�pusē bija ielīmēta kā�das apmēram astoņgadīgas meitenītes fotogrāfija, vizītkar�tes, uz kurām latvie�u un angļu valodā bija rakstīts: Ine�ta Kahovska, Rīgas apgabaltiesas tiesnese, doti darba un mājas telefona numuri. Starp mantām atradās arī kāda acīmredzot tikai todien saņemta un atplēsta vēstule.

Brīdi padomājis, nekādi tomēr nespēdams pārvarēt ziņ�kāri, izņēmu no aploksnes aprakstīto papīra lapu.

Debesbrini�kā Ineta!

Neizplūdi�u liekvārdībā, tikai pateik�u vienu - es Tevi ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti mīlu! Vārdi nobāl to jūtu priek�ā, ko es izjūtu pret tevi. Pietiek! Mums jau sen bija laiks būt kopā ne tikai īsajās satik�anās reizēs, bet gan� Jā, varbūt pat mū�a ilgumā! Pavisam nopietni. Es būtu laimīgs. Gaidu tevi �ovakar pīkst. 18.00. Būsim vieni. Lai gan man �odien ir jubileja, vēlos, lai Tu būtu mans vienīgais viesis. Ceru, ka spēsi apzināties, cik augstu es te�vi vērtēju. Gaidu! Ar nedziesto�u mīlestību

Tavs Ēriks.

Mirkli saspringu. Ko man pirms tiesas par Inetu stās�tīja Vilis?

"Kā sieviete viņa ir ļoti jauka, varētu pat teikt, taisni brīni�ķīga! Atraitne! Vīrs nomiris jauns. Kas bija par vai�nu, nezinu. Viens bērns. Meita. Ir mīļākais - viens no Ģe�nerālprokuratūras prokuroriem."

Mazliet nicīgi pasmīnēju. Diez vai �is Ēriks ir tas pats vai cits? Ta�u ieķēries ir pamatīgi. Pa�laik sēd mājās, ga�tavo bagātīgi servētu galdu un jau tīksminās par gaidāmo mīlas nakti. Ja sieviete grib un pie vīrie�a atnāk kā viņa vienīgā vie�ņa, tad cits vakara nobeigums nemaz nav iespējams.

Nekādas īpa�i spēcīgas emocijas tas viss manī neizrai�sīja un tomēr pa�am par lielu pārsteigumu pēk�ņi sajutu tādu kā vieglu greizsirdību, tādu kā nelielu skaudību, tā�du kā skaistu sapnīti par�

Ko?! Atkal par mīlestību?! - gribējās kliegt. Atkal par laimi un harmonisku ģimenes dzīvi, kas ir dro�a un reā�la vienīgi mūsu naivajās ilūzijās un ilgās pēc nesasniedza�mā?

Pēc stundas, nokāpis lejā, paēdu mātes pagatavotās va�kariņas, mazliet vēl ar viņu papļāpāju, tad atkal devos uz savu istabu, kur, krietnu brīsniņu domājis, tomēr piezva�nīju uz Gaiļezera slimnīcas ķirurģijas nodaļu.

-�� Vai dakteris Alberts Sārts? - es jautāju.

-�� Nē, - atbildēja nogurusi vīrie�a balss. - Vai jums va�jadzīgs tie�i Sārts?

-�� Ja viņ� nav pārāk aizņemts� Jā.

-�� Mirkli pagaidiet!

Alberts bija mans kursa biedrs un vienīgais no kolēģiem, kas katru dienu toreiz nāca uz manas tiesas sēdēm, vai- rakas reizes bija atbraucis arī uz satik�anos cietumā un varbūt bija vienīgais, kur� ne�aubīgi ticēja manai nevai�nībai.

-� Jā? - pēc da�ām minūtēm izdzirdu Alberta balsi. - Es klausos.

Brīdi padomājis, nekādi tomēr nespēdams pārvarēt ziņkāri, izņēmu no aploksnes aprakstīto papīra lapu.

-�� Sveiks, Albert! - es teicu. - �eit Roberts.

-������ Ja nav nekas daudz stāstāms, tad ātri. Esmu ļoti aiz�ņemts.

-�� Vai sakarā ar sprādzienu universālveikalā?

-�� Tie�i tā. Ir daudz ievainoto.

-������� �ādā sakarā tev arī zvanu. Vai atceries tādu Inetu Kahovsku? Skaista sieviete spilgti sarkanā bik�u kostīmā. Viņa ir pie jums?

-������� Par vārdu jāprasa uzņem�anas nodaļas reģistratūrā vai mūsu nodaļas māsiņai, - Alberts atbildēja. - Bet tāda sieviete pie mums ir. Es pats viņai sa�uvu diezgan pla�u brūci pieres daivas daļā. Viņu sauc Ineta Kahovska? Kur es �o vārdu jau esmu dzirdējis?

-�� Viņa ir tā tiesnese, kura mani toreiz tiesāja!

-�� Nemaz neatcerējos. Tu gribi, lai es viņu bendēju nost?

-�� Viņa vēl ir pie tevis?

-Jā. Vismaz nedēļu vajadzētu pagulēt. Bez pārsistās pie�res viņai vēl ir smadzeņu satricinājums. Divreiz vēma.

-�� Jūtas slikti?

-�� Diezgan.

-�� Kurā palātā esi ielicis?

-�� Ceturtajā.

-�� Labi! Kā citādi?

-������� Baigi daudz darba! Ja svētdien būsi mājās, es pie te�vis aizbrauk�u. Bet tagad man jāskrien! Jā! Kāpēc tu par to tiesnesi interesējies? Un kā vispār uzzināji�?

-�� Tā sagadījās. Es viņai sniedzu pirmo palīdzību.

-�� Kur? Tur veikalā?

-�� Jā. Un uz ielas.

-������� Ko tagad? Gribi atnākt papriecāties, ka tagad arī viņa dabū ciest?

-�� Albert! Tu par mani slikti domā!

-������ Bet kā lai es domāju, ja tu visus �os gadus par to vien esi runājis, kā tai tiesnesei atriebties!

-������� Nē, nē, Albert! - strauji iebildu. - Es neko tādu ne�gribu! Es ļoti vēlos atriebties īstajam Baibas slepkavam, bet tiesnesei� Tās cie�anas, ko nācās pārdzīvot man un ko pa�laik pārdzīvo viņa, nav salīdzināmas! Tās ir kā nakts pret dienu! Un tomēr man viņas kļuva ļoti �ēl.

-������ Nav jau ko brīnīties, - Alberts sacīja. - Ja tu spēj aiz�mirst, ka viņa ir tas cilvēks, kas tevi kādreiz ir nevainīgu notiesājusi, tad �o sievieti var pat mīlēt. Simt punkti! Vi�ņa tik tie�ām ir skaista.

-������� Es par to padomā�u, - sacīju. - Bet tagad atkal skrej �akli strādāt! Līdz svētdienai!

Noliku klausuli, aizsmēķēju cigareti, pēc tam piegāju pie sekcijas, no tās izņēmu fran�u konjaka Camus pudeli, ie�lēju pilnu glāzi, to ar baudu izdzēru un tad rūgti nodomā�ju - velns lai parauj tādu dzīvi! Kāpēc man tik ilgus ga�dus ir bijis jādomā par sievieti, kuru esmu dziļi ienīdis, ta��u tagad� Kas manī notiek pa�laik?

Nākamās dienas rītā, paņēmis līdzi Inetas rokassomu, aizbraucu uz slimnīcu. Lēnām uzkāpu sestajā stāvā, pa ga�ru gaiteni aizgāju līdz ceturtajai palātai un brīdi paliku stāvot. Jutos neparasti satraukts. Kā nekā �ai nodaļā bi�ju pavadījis piecpadsmit darba gadus. Atnācis bez lielas pieredzes - gandrīz vai jauns puika, bet aizgājis�

Asi nodrebēju. Jā, aizgājis kā ārsts, kur� tika turēts aiz�domās par slepkavību. Un par to notiesāts. Bet pa�laik aiz �īm palātas durvīm guļ tiesnese, kura mani atzina par vai�nīgu un pasludināja notiesājo�u spriedumu! Tas manai dzī�vei pārvilka pāri biezu, melnu svītru. Tagad pamazām mē�ģinu to nokasīt. Un, iespējams, ka pirmajā mirklī �is maz ticamais fakts, ka pa�laik stāvu slimnīcas gaitenī pie dur�vīm, aiz kurām atrodas viena no manas dzīves vistie�āka�jām sagrāvējām, ir vēl viens, kaut varbūt neveikls un ne pārāk apzināts, mēģinājums no savas dzīves smagā krus�ta izraut pirmo naglu.

Pieklauvēju un lēnām atvēru palātas durvis. Es vēl ne�biju aizmirsis, ka sievie�u palātās, ja nav steidzamas ne�piecie�amības, pa galvu un kaklu drāzties iek�ā nedrīkst.

Palātā bija �etras gultas. Viena tai brīdī stāvēja tuk�a, divās atradās pavecas sievietes, bet labajā pusē pie loga gulēja Ineta ar apsaitētu galvu. Viņai blakus uz krēsla sē�dēja apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs labi ģērbies vī�rietis ar mazām melnām pagāju�ā gadsimta angļu d�entl�meņa ūsiņām, stipri atgādinādams slaveno Holivudas aktieri Robertu Teiloru no ne mazāk slavenās kinofilmas Vaterlo tilts. Blakus gultai uz galdiņa, vēl neieliktas vāzē, stāvēja baltas rozes.

- Sveicināti, - es klusi teicu un viegli palocīju galvu. - Ja jūs, Ineta, pa�laik esat aizņemta�

Vīrietis strauji pagrieza galvu un mani vērīgi noskatī�ja. Pēc tam ar jūtamu pārākuma apziņu pasmaidīja.

/

-������ Nāciet vien iek�ā! - viņ� patīkamā balsī aicināja. - Es tūlīt eju prom.

Ineta, mani ieraudzījusi, tāpat pasmaidīja un viegli pa�meta ar roku.

-������� Dro�i! - viņa teica, pēc tam, pagriezusies pret vīrieti, ar galvu pamāja uz manu pusi. - Viņ� ir tas cilvēks, kas mani izglāba!

Vīrietis paliecās uz priek�u, Inetu noskūpstīja, tad pie�cēlās un gāja prom.

-������� Turies, mazā! - viņ� Inetai pateica. - Viss būs labi! Rīt atnāk�u atkal.

Pēc tam pagriezās pret mani.

-�� Bet jūs� Jūs esat ārsts?

-�� Nē, - es atbildēju. - Tā, parasts garāmgājējs.

-������� Nu vienalga! - vīrietis teica. - Paldies! Ja jūs Inetai būtu paskrējis garām, diez kā vēl viss sanāktu. Bet tagad� Dro�i vien būs labi.

Vīrietis aizgāja. Tūlīt pēc viņa no palātas izgāja arī abas sievietes. Es lēnām apsēdos uz krēsla gultas kājgalī un no�pietns paskatījos uz Inetu.

-�� Kā jūtaties?

-������� Vai- iztikt, - Ineta, joprojām jauki smaidot, atbildēja. Es jutu, ka mans apmeklējums viņu iepriecina. - Varēja būt arī sliktāk.

-������ Bez �aubām, - piekrīto�i pamāju. - Dzīvē vispār ar to ir jārēķinās katru dienu - vienmēr var būt daudz sliktāk.

-������ Vai par to, ka varēja būt arī labāk, nav jādomā? - Ine�ta, kā man �ķita, mazliet �ķelmīgi prasīja.

-������� Nē, kāpēc? Var. Ta�u tas mums pārāk bie�i sagādātu vil�anos, jo labāk nav gandrīz nekad.

Ineta atkal pasmaidīja. Tas bija laba cilvēka patīkams smaids, lai gan viņa pati tobrīd izskatījās ne sevi�ķi pie�vilcīga. Ne miņas no �odien tik pierastā vai ikvienas sie�vietes rūpīgi veidotā make up. Seja bāla, lūpas neuzkrā- sotas, acis nedaudz iekritu�as, bet galvas aug�daļa un piere nosaitēta ar baltu pārsēju.

-������� Jūs pa�laik izskatāties kā ievainots karavīrs pēc ne sevi�ķi veiksmīga uzbrukuma, - es teicu.

-�� Slikti, ja?

-�� Nav tik traki. Galu galā slimnīca nav frizētava, res�torāns vai jūsu darba vieta, - sacīju. - Labāk vai sliktāk, bet �eit tādiem ir jāizskatās visiem.

Tad pēk�ņi galīgi apstulbu. Atcerējos, ka tie�i �ai palā�tā un tie�i �ai gultā pirms pieciem gadiem ta�u bija gulē�jusi arī Baiba un es glu�i kā �odien tāpat bie�i biju apsē�dies �īs gultas kājgalī un ilgi ar meiteni runājis. Baiba ne mirkli neslēpa, ka jūtas laimīga, kad es pie viņas atnāku, apsē�os un mēs, it sevi�ķi nakts de�ūru laikā, stundām il�gi varējām pļāpāt par visu, kas mūs interesēja.

Ta�u ko �obrīd pret mani izjūt �ī sieviete, saspringts do�māju. Un ko galu galā es pats izjūtu pret viņu? Tas man joprojām vēl ne tuvu nebija skaidrs, glu�i tāpat, par ko man ar viņu vispār vajadzētu runāt. Painteresēties par per�sonīgo dzīvi? Parunāt par da�ādām tiesas prāvām, par tais�nīgiem un netaisnīgiem tiesas spriedumiem vai vispār ne�ko daudz nerunāt, atdot somu un ātri pazust? Ta�u varbūt tie�i �ī ir vienreizēji laba iespēja beidzot viņai pateikt visu, ko par viņu domāju, un atzīties, kas es esmu un cik viņa pret mani ir bijusi netaisna?

-�� Vai baltas rozes ir jūsu mīļākie ziedi? - neko labāku neatradis, beidzot pajautāju.

-�� Nē, - Ineta pakratīja galvu. - Manas mīļākās puķes ir orhidejas. Un vēl mūsu pa�u ceriņi.

-�� Līdz tiem vēl jāgaida ilgi. Gandrīz vai gads.

-�� Nekas, pagaidīsim, - Ineta sacīja. - Es pa�laik jūtos kā no jauna piedzimusi.

-�� Tā varētu būt. Jums patie�ām ir paveicies.

-�� Es ta�u varēju aiziet bojā, vai ne?

-�� Protams. Bet par to pa�laik nedomājiet. Mēs bojā va�ram aiziet jebkurā dienā, kaut vai �ķērsojot tuvākās ielas krustojumu.

-�� Vai ir labi sevi pieradināt pie �ādas varbūtības? - Ine�ta jautāja un nopietni ieskatījās manās acīs.

-�� Vismaz tas ir daudz labāk nekā iedomāties, ka varam būt nemirstīgi, - es atbildēju.

-�� Jūs to negribētu?

-�� Nē, - diezgan skarbi pateicu. - Tādā gadījumā mums būtu jāpārdzīvo pārāk daudz sāpju, cie�anu un zaudēju�mu. Mēs to vienkār�i neizturētu.

-������ Vai jums, Robert, dzīve saistās vienīgi ar cie�anām un zaudējumiem? - Ineta nopietni vaicāja.

-������� Nē, - es atbildēju. - Ne tikai. Un tomēr. Ko mēs īsti �ai dzīvē spējam iegūt? Tikpat kā neko. Un, ja arī ko ie�gūstam, neko nespējam paturēt. Beigu beigās.

-�� Jūs esat liels pesimists?

-�� Es pat teiktu - galējs.

-�� Kāpēc?

Klusēdams viegli paraustīju plecus un nodomāju, ka tas ta�u stiprā mērā ir noticis tie�i viņas dēļ!

Paņēmu sev blakus nolikto polietilēna maisu, no tā iz�ņēmu Inetas rokassomu un pasniedzu viņai. Ineta neslē�pa priecīgu pārsteigumu.

-�� Jūs to atradāt?!

-�� Kā redzat.

Ineta paņēma somu, to it kā pat mīļi noglāstīja, tad at�vēra, nedaudz tajā parakņājās, pārcilāja naudas maku, pie�zīmju grāmatiņu un vēstuli, tad somu atkal aizvēra un no�lika uz galda blakus kuplajam ro�u pu�ķim.

-������ Paldies, - viņa klusi teica un vēlreiz mani cie�i noska�tīja. - Jūs manis dēļ esat krietni riskējis. Drīz pēc tam ta��u atskanēja vēl viens sprādziens! Jūs paspējāt atgriezties uz ielas?

-�� Es vēl atrados iek�ā.

-�� Jūs necietāt? Ievainots netikāt?

-�� Es jau biju netālu no durvīm.

-������ Jūs manis dēļ tomēr esat ļoti riskējis. Kāpēc jūs tā da�rījāt? - Ineta vaicāja, un viņas lielajās acīs iemirdzējās sil�tas pateicības dzirkstelītes.

-������ Nezinu, - lēni pa�ūpoju galvu. - Varbūt es jums vien�kār�i gribēju izdarīt ko labu.

-�� Kāds tam varētu būt iemesls?

-������� Nav izslēgts, ka jūs man ļoti iepatikāties. Jūs esat skaista sieviete.

-������� Vakar es ta�u izskatījos �ausmīga! - Ineta iesaucās. - Kā es jums tāda varēju iepatikties?

-������ Mēs ta�u iepazināmies jau nedaudz agrāk, - es atgā�dināju. - Toreiz Daugavmalā jums nebija ne vainas. Tur�klāt. .. Es jūs pazīstu jau no daudz agrākiem laikiem.

Ineta atkal izskatījās pārsteigta un to nemaz neslēpa.

-�� Kādā sakarā? - viņa tūlīt painteresējās.

-�� Pirms pieciem gadiem jūs tiesājāt manu draugu, - es nopietni sacīju. - Sēdēju zālē un vairākas dienas jūs uz�manīgi vēroju.

-�� Ko jūsu draugs bija izdarījis?

-�� Jūs viņu tiesājāt par slepkavību.

Ineta kļuva nopietna, nolaida skatu un kaut kā neveik�li sāka burzīt plānās slimnīcas segas malu. Es tūlīt iedo�mājos, ka viņa pēc mirkļa pacels galvu, kārtējo reizi dziļi ieskatīsies man acīs un nicino�i pajautās: "Vai jums ir tā�di draugi?" Bet ne. Ineta ilgi klusēja, tad lēni atlaidās pus�guļus, galvu atspieda pret spilvenu un pievēra acis. Pēc tam klusi uzprasīja:

-�� Vai arī jau tad es jums patiku?

-�� Jā, - es apliecināju, - ta�u tikai kā sieviete. Kā cilvē�ku un amatpersonu es jūs dziļi ienīdu.

Inetu tas acīmredzot nepārsteidza. Viņa atkal ilgi neko nesacīja, skatoties griestos, kaut ko saspringti domāja, tad beidzot pievērsās man.

-�� Vai viņ� bija jūsu labākais draugs?

-� Jā, - es apstiprināju. - Pats labākais un vienīgais.

-�� Kāpēc jūs mani ienīdāt? - Ineta vaicāja. - Ja arī viņ� bija jūsu labākais un vienīgais draugs� Ja godīgi, vai tais�nīgāk tomēr nebūtu ienīst viņu� ja jau viņ� bija nogali�nājis cilvēku?

Es drūmi klusēju, tad rūgti pasmaidīju.

-�� Viņ� nevienu nebija nogalinājis, - es pateicu. - Viņ� bija absolūti nevainīgs. Bez tam� Jūs esat tiesnese un dro��i vien ne�aubīgi ticat - ja jau sabiedrība pa�aizsardzības nolūkā ir izveidojusi un pieņēmusi labāku vai sliktāku so�du sistēmu, tad galarezultāts - kāda apsūdzēta cilvēka no�tiesā�ana - vienmēr ir arī pareiza un taisnīga?

-�� Protams, - Ineta piekrita, - ja nu vienīgi ar nelielu piebildi: ja apsūdzība ir bijusi precīza un atbildusi izdarī�tā nozieguma juridiskajai patiesībai.

-�� Un ja tiesas spriedums tāpat ir pareizs un taisnīgs, - es teicu. - Vai jūs esat ne�aubīgi pārliecināta, ka arī jūsu spriedumi vienmēr ir pareizi un taisnīgi?

-�� Nē, - Ineta atbildēja. - Ne vienmēr. Es, protams, kā jebkur� cits, varu kļūdīties. Tāpēc jau mums pastāv trīspakāpju tiesu sistēma, lai jebkura iespējamā tiesne�a kļūda tiktu praktiski izslēgta.

-�� Un ja nu tomēr?

-��� Nepastāv nekāds tomēr! - Ineta manāmi nervozi iesaucās. - Gandrīz ikviens apsūdzētais sevi uzskata par nevainīgu!

-�� Bet ja nu viņ� patie�ām arī ir nevainīgs? - es neatlai- dos.

-�� Tad viņ� tāds arī paliek, - Ineta stingrā balsī pateica. - Viņ� notiesāts netiek. Viņu tiesa attaisno.

Man atlika tikai ironiski pasmīnēt.

-�� Vai jūs personiski esat kādu attaisnojusi?

-�� Jā, da�reiz ir gadījies, - Ineta atbildēja. - Vai tas jū�su draugs� Viņ� joprojām izcie� sodu?

-�� Diem�ēl, - klusi sacīju. - Tikai tagad viņ� �o nepelnī�to sodu turpina izciest nevis cietumā, bet gan�

Strauji aprāvos. Gribēju teikt - "turpina izciest arī pa��laik, sē�ot tev blakus un ļoti vēloties tev iespļaut sejā, tai pa�ā laikā to arī noskūpstīt; ļoti vēloties vismaz kaut kā�dā veidā tev nodarīt sāpes, tai pa�ā laikā tevi tomēr pa�ē�lot un just līdzi; vēlētos tev pateikt visrupjākos krievu la�mu vārdus, tai pa�ā laikā pateikt arī kaut ko skaistu un patīkamu; vēloties tev iesist un noglāstīt; vēloties par te�vi vien domāt, tai pa�ā laikā aizmirst un nekad vairs tevi neatcerēties."

Bet neko tādu nepateicu. Es pats nesapratu, kas ar ma�ni notiek. Tādu jūtu un sajūtu haosu es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Tāpēc ātri mēģināju sarunu griezt uz citu pusi.

-� Vakar, atgriezies veikalā, es jūsu somiņu atradu diez�gan ātri, - teicu, - ta�u tikai vakarā atcerējos, ka jūs ta�u tur pazaudējāt arī dāvanu. Tā bija dārga?

-�� Diezgan, - Ineta pateica. - �veices rokaspulkstenis. Trīssimt astoņdesmit �etri lati.

Atkal nenoturējos, rūgti nepasmīnējis.

-� Tādu dāvanu sieviete var pasniegt tikai ļoti dārgam cil�vēkam, - es sacīju. - Bet jums vēl nevajadzētu krist izmisu�mā. Policija jūs gan kā cietu�o, gan kā liecinieci drīz nopra�tinās, �eks jūsu somiņā dro�i vien ir saglabājies, jūs veikalam to uzrādīsiet, pulksteni atgūsiet un jūsu vīrietis bez prieka nepaliks. Ne viņ�, ne jūs neko nebūsiet zaudēju�i.

Bet neko tādu nepateicu. Es pats nesapratu, kas ar mani notiek. Tādu jūtu un sajūtu haosu es vēl nekad nebiju piedzīvojis.

Ineta uz mani cie�i paskatījās, un es uzreiz nespēju sa�prast, vai �is skatiens izstaro siltumu, aukstumu vai pil�nīgu vienaldzību. Ta�u pēc mirkļa tomēr �ķita, ka skatiens un viss, kas �ai skatienā slēpjas, man ir labvēlīgs.

-��� Vai jūs savu sievieti nemēdzat iepriecināt ar dārgām dāvanām? - Ineta negaidīti jautāja.

-�� Nē, - es atbildēju. - Nemēdzu.

-�� Esat skops?

-������� Man nav tādas sievietes, kurai es varētu uzdāvināt pat kaut ko lētu, - diezgan asi pateicu.

Ineta neticīgi pa�ūpoja galvu.

-������ Nu nē! Jūs noteikti melojat, - viņa sacīja. - Tā nevar būt!

-�� Kas nevar būt?

-�� Ka jums nav nevienas sievietes.

-� Vai tas ir kāds retums?

-������� Man �ķiet, ka jā. Un ja tā tas patie�ām arī būtu, tad varētu painteresēties, kāpēc jūs dzīvojat viens?

-�� Painteresēties jūs, protams, varat, - es lēnīgi teicu,

-�� lai gan patiesībā, kāda jums tur būtu daļa? Ta�u arī es varētu painteresēties, kas ir tas vīrietis, kuram pērkat dār�gas dāvanas, bet viņ� savukārt neskopojas ar lieliem zie�du pu�ķiem? Vīrs? Mīļākais? Varbūt vienkār�i labs draugs?

Ineta pagrieza galvu sāņus, paskatījās uz rozēm, tad at�kal pievērsās man.

-������ Viņ� ir mans draugs, - Ineta pateica. - Satiksmes mi�nistrijas augsta ranga ierēdnis. Iepazināmies pirms mē�ne�a, lai gan es� Bū�u atklāta, Robert. Iespējams, es ne�kad nebūtu �o iepazī�anos turpinājusi, ja vien�

Ineta nedaudz apmulsa un novērsa skatienu.

-�� Lūdzu, turpiniet! - klusi palūdzu.

-������ Ja vien jūs, Robert� Es ļoti gaidīju jūsu zvanu. Ne�zinu, kas pēc tam ar mani īsti notika, kad tovakar Dau- gavmalā iepazinos ar jums. Es jūs nekādi nespēju aizmirst un gandrīz vai katru dienu pārjums vien domāju.

-������� Kāpēc? - stipri izbrīnījies jautāju. - Vai tad tas bija kas sevi�ķs?

-�� Ja tas jūs interesē, es pastāstī�u, - Ineta ātri sacīja.

-� Esmu atraitne. Man bija labs, gādīgs un mīlo�s vīrs, bet� Viņ� bija nedaudz iedzēris, izraisīja autoavāriju un aizgā�ja bojā. Tas notika Rīgā, uz Salu tilta. Es to ļoti pārdzīvo�ju un pēdējos se�us gadus dzīvoju viena. Tikai darbs, mā�jas un rūpes par meitu. Bet �ovasar� Pļaviņās dzīvo mana māte un tur arī parasti pavadu atvaļinājumu. Mūsu mā�ja atrodas Daugavas krastā, vieta ir ļoti skaista, tikai da��reiz pavasaros plūdu laikā� Bet tas nu tā. �ovasar mana Ilze Daugavā noslīka. Ar kaimiņu bērniem spēlējās upes krastā, bet krasts tur ir ļoti stāvs, kāds viņu nejau�i pa�grūda un� viss. Mana dzīve bija sasista vēlreiz. Nav ne�kādas jēgas jums stāstīt, kas ar mani toreiz notika. Da�as nedēļas pēc bērēm, atgriezusies Rīgā, vēlu vakarā aizgā�ju uz Daugavmalu un vēlējos izdarīt pa�nāvību. Gribēju nomirt tais pa�os ūdeņos, kur mana meita. Tai pa�ā upē. Tādā pa�ā veidā. Bet tad pēk�ņi parādījāties jūs. Jūs tik negaidīti iznirāt no tumsas� Tur parasti vakaros neviens nepastaigājas. Bet jūs tur nez kādēļ atradāties. Nezinu, vai jūs mani noturējāt par vieglas uzvedības sievieti, ta�u sākāt ar mani runāt� Jūs tāpat kaut kas nomāca. Es to manīju uzreiz. Mēs abi atradāmies vienādi nospiestā ga�rastāvoklī. Mēs bijām līdzīgi. Sākām runāties, pamazām atraisīties un jūs, to ne apzinādamies, ne arī nojauzdams, man pēk�ņi kā visvajadzīgāko dāvanu pasniedzāt tikko jau�amu cerību, manas dvēseles tumsā iededzāt nelielu gaismiņu, tādā veidā mani paglābjot no tā, kas jau �ķita tik tuvs un neizbēgams. Es jums iedevu savu vizītkarti un, katru dienu par jums vien domājot, gaidīju telefona zva�nu. Bet jūs klusējāt. Tikpat pēk�ņi kā parādījāties jūs at�kal pazudāt. Pārjums es neko nezināju. Vienīgi to, ka esat ārsts un jūs sauc Roberts, kas galu galā varēja arī neat�bilst patiesībai. Un tad da�as kolēģes kādā nelielā ģime�nes ballītē mani iepazīstināja ar Ēriku. Es no �īs pazī�a�nās neatteicos. Kāpēc gan? Jūs mani sapratīsiet. Mums ta�u dzīvē pie kaut kā tomēr kādreiz ir jāpieķeras, vai ne? Un jāmēģina turēties.

Ineta apklusa. Bet es kārtējo reizi nodomāju, cik tomēr bie�i dzīvē nākas sastapt kaut ko neparastu, lai gan patie�sībā tas viss ir ļoti pazīstams. Es neteiktu, ka nupat dzir�dētais Inetas traģiskais dzīves stāsts mani būtu ļoti aizkus�tinājis, ta�u neatstāja arī glu�i vienaldzīgu. Es zināju, ka sievietei dzīvot bez ģimenes ir diezgan nepanesami, bet var�būt visi �ie traģiskie notikumi viņai ir nāku�i kā pa�as pel�nīts sods? Nekautrēdamies es viņai tūlīt to arī pajautāju.

Ineta jutās nepatīkami pārsteigta.

-�� Kā jūs kaut ko tādu vispār spējat iedomāties? - viņa nedaudz trīco�ā balsī vaicāja. - Man sods? Par ko?!

-� Piedodiet, ja jūs kaut kādā veidā esmu aizskāris, - klu�si teicu. - Es to nekādā ziņā negribēju. Ticiet! Vienīgi es jau tūksto�o reizi iedomājos, vai tiesāt un līdz ar to arī so�dīt citus cilvēkus ir pats labākais un pareizākais, ko mēs �ai dzīvē varam darīt. Negribu daudz filozofēt ne par so�da neizbēgamību, ne tā absolūto nepiecie�amību gan tais�nības un patiesības, gan arī labā uzvarai pār ļauno. Tas ir saprotams.

Cilvēkam sods par viņa izdarīto ļaunumu ir vajadzīgs. Ta�u, ja mēs pametam vieglu skatienu tikai pagāju�ajā gadsimtā, tad tomēr ieraugām diezgan �au�alīgu ainu. Cik cilvēku ir tiesāti un sodīti nevainīgi? Miljoni! Es atkārto�ju - miljoniem cilvēku ir sodīti un iznīcināti gan fiziski, gan garīgi pilnīgi nevainīgi! Tāpēc arī ļoti atturīgi un aiz�domīgi izturos pret vispār pieņemto morālo un juridisko postulātu, ka visi, kuri kaut kādā veidā ir pārkāpu�i pa��u cilvēku sagudrotos un it kā pareizos un vajadzīgos li�kumus, būtu sodāmi. Sods nekad nevar būt taisnīgs, jo vienmēr pastāv iespēja, ka nepareizs un netaisnīgs ir pats likums.

-�� Jā, protams, - Ineta piekrita. - Tā tas var būt un tā tas bie�i arī ir. Vai jūs pēc savas politiskās pārliecības esat anarhists? Gribat dzīvot bez jebkādām valsts institūcijām - bez valdības, tiesām, likumdevējiem un cietumiem?

-�� Principā tas nebūtu slikti, - es sacīju. - Cilvēku un sabiedrības lielākais ienaidnieks vienmēr un visur ir biju�si valsts. Un valsts ar savu valdību, sliktajiem likumiem, izseko�anas un izmeklē�anas iestādēm, tiesām un cietu�miem ir arī mana personīgā ienaidniece. Man par labu vai sliktu, ta�u ne �o valsti, ne pasauli es vairs nepieņemu.

Apklusu. Ineta ilgi un cie�i uz mani skatījās un �ķita, ka pirmītējais bargums viņas sejā tagad ir zudis un tur parādās iepriek�ējais gai�ums.

-�� Sakiet atklāti, Robert, - viņa klusi sacīja. - Kas jūs tik smagi nospie�? �aubos, vai jūsu nepatiku pret valsti un sabiedrību būtu spējis izraisīt vienīgi kāds nepelnīts aizvainojums.

-�� Nē, Ineta, - es teicu. - Protams, ne tikai tas. Klāt nā�cāt vēl arī jūs!

Ineta spēji satrūkās un patiesi pārsteigta paskatījās uz mani.

-�� Es? - viņa iesaucās. - Kādā veidā? Kādā sakarā?!

-������ Atcerieties, es pirmīt teicu, ka pirms pieciem gadiem, atrodoties tiesas zālē un vērojot jūsu darbu, es jūs dziļi jo dziļi ienīdu.

-� Tikai tāpēc, ka man toreiz nācās tiesāt jūsu draugu?!

-������� Ne tikai tāpēc, Ineta, - diezgan skarbi sacīju. - Nekā�da drauga nebija. Jūs tiesājāt mani! Jā, par slepkavību! Ta�u es �o slepkavību nebiju izdarījis un jūs mani notie�sājāt nevainīgu! Atzī�os, Ineta, es pa �iem gadiem jūs sim�tām rei�u savās domās esmu izvarojis, sitis, visādi ņirgā�jies, pazemojis un ne vienreiz vien pat nogalinājis! Tik liels ir bijis mans naids pret jums!

Ineta joprojām bija ārkārtīgi pārsteigta un no manis ne�novērsa cie�u skatienu.

-�� Kā jūs sauc? - viņa tikko sadzirdami jautāja.

-�� Roberts, - es atbildēju. - Roberts Viklands.

-������ Ā! - Ineta lēni novilka un saproto�i pamāja ar galvu. - Tāpēc jau es domāju, ka esmu jūs sastapusi agrāk. Tas bija sakarā ar jaunais meitenes Baibas Bokas�

-� Jā, Ineta, tie�i tā.

-�� Jūs patie�ām bijāt nevainīgs?

-�� Absolūti.

-������� Ja pareizi atceros, jūsu lietu caurskatīja arī Augstā�kā tiesa un mūsu tiesas spriedumu atstāja spēkā.

-������ Daļēji. Tos astoņus cietumā pavadāmos gadus, ko man piespriedāt jūs, viņi samazināja uz pieciem.

-�� Ta�u par vainīgu tomēr atzina?

-�� Diem�ēl.

-�� Vai pret tiem tiesne�iem jums naids neradās?

-�� Nē, - es atbildēju.

-�� Kāpēc tas radās tikai pret mani?

-������ Augstākās tiesas tiesne�i bija vīrie�i. Jūs esat sievie�te un mani nevainīgu notiesājāt pirmā.

Ineta domīgi pa�ūpoja galvu.

-������ Es atsakos ticēt, ka varētu notikt tik drausmīga tiesas kļūda, - viņa teica. - Visi pierādījumi ta�u bija pret jums!

-� Tur jau ir tas joks! īstie slepkavas nostrādāja smalki.

-������� Kur jūs, Robert, saskatāt manu vainu? - Ineta sa�springti jautāja, it kā gaidot, ka es nekādu viņas vainu ne- atzī�u. Un tā jau arī bija.

-������� Varbūt nekur, - es pateicu. - Vienīgi ļoti vēlētos, lai jūs man noticētu.

-�� Kā jūs zināt, tiesa tikpat kā nekad neņem vērā apsū�dzētā apgalvojumus par viņa nevainīgumu. Tikai fakti, ne�apstrīdami fakti! Neapgā�ami pierādījumi!

-�� Jā, es to saprotu, ta�u� mana dzīve tomēr ir izpostī�ta. Neskatoties uz to, ka tagad mans vārds ir aptraipīts un, iespējams, tāds arī paliks līdz mū�a galam, man vēl būs jāpieliek milzīgas pūles, lai atgūtu ārsta sertifikātu un es varētu atgriezties savā profesijā. Ta�u tas varēs notikt tikai pēc tam, kad tiks notverts un notiesāts Baibas īstais slepkava. Prokuratūra, protams, tagad viņu pat nemeklē, jo - viņuprāt, vainīgais ir atrasts, notiesāts un sodu jau izcietis. Tātad tas būs jādara man pa�am. Pa�am jānotver noziedznieks, jāpiespie� viņ� atzīties un jānodod tiesā�a�nai jūsu rokās. Ceru, ka �oreiz godājamā tiesa nekļūdīsies un es beidzot tik�u reabilitēts.

Ineta atkal ilgi klusēja, ik pēc brī�a joprojām nervozi raustīdama segas malu un skatīdamās te uz mani, te uz palātas durvīm, it kā tur pēk�ņi varētu parādīties vai nu laime, vai nelaime.

-�� Es pa�laik neesmu tiesnese, - beidzot viņa klusi pa�teica.

-�� Atvainojos, - tikpat klusi sacīju. - Kas tad jūs esat?

-�� Esmu vienkār�i nelaimīga sieviete, - Ineta atbildēja.

Ironiski pasmīnēju.

-�� Neliekuļojiet! - es teicu. - Jūs esat laimīga sieviete! Jums ir jūsu darbs. Jums ir vīrietis, kuram, kā domājat, ir vērts pirkt dārgas dāvanas. Un beigu beigās jūs esat iz�glābusies no diezgan dro�as nāves. Par ko jums skumt?

Inetas seja kļuva nedaudz gai�āka un viņa, izstiepusi roku, negaidīti pieskārās manai plaukstai. Par lielu pār�steigumu, man tas bija patīkami.

-�� Robert Vikland, - Ineta, vāji smaidot, sacīja. - Dzīvē notiek daudzas lietas, kuras es saprotu, un ir arī tādas, kuras man saprast ir ļoti grūti. Tāpat ar cilvēkiem. Viņus es da�reiz nesaprotu nemaz. Teik�u atklāti - es nesapro�tu arī jūs. Jūs nupat vairākkārt pateicāt, ka mani ienīs�tat un savās iedomās man esat vēlējis vissliktāko�

-� Ineta, es neteicu, ka jūs ienīstu. Es teicu, ka jūs ienīdu.

-�� Un tomēr, - Ineta turpināja. - Kāpēc tādā gadījumā jūs mani toreiz, nakts vidū nejau�i saticis Daugavmalā, ne- iemetāt upē? Kāpēc nesitāt vai vismaz neiespļāvāt sejā? Kāpēc sākāt ar mani runāt, piedāvāt kafejnīcu, pavadījāt līdz taksometram un neatklājāt, kas jūs īstenībā esat? Kā�pēc, mani pazinis, jūs pēc sprādziena universālveikalā to�mēr metāties mani glābt? Kāpēc, atradis manu rokasso�mu ar visu, kas tajā atrodas, starp citu, arī ar diezgan lielu naudu, jūs tomēr atnācāt pie manis, to atdevāt un sē�at man te blakus? Robert, vai tie�ām tikai tāpēc, lai atzītos savā naidā pret mani? Man tik ļoti gribas domāt, ka pa�rasti vīrietis pie sievietes nāk, lai atzītos mīlestībā.

Jau kuro reizi ilgi klusēju, jo nezināju, ko atbildēt. Vie�nīgi nojautu, pat diezgan dro�i zināju, ka neatnācu tikai tāpēc, lai pateiktu, cik dziļi viņu esmu nīdis. Ta�u diez vai arī tāpēc, lai jau runātu par mīlestību.

-�� Es, Ineta, nezinu, - mazliet samulsis sacīju. - Varbūt ne īpa�i apzināti, ta�u var pieņemt, ka tā esmu rīkojies ti�kai tāpēc, ka pēc savas būtības un pārliecības esmu ārsts un, ko tur slēpt, arī godīgs cilvēks. Varbūt tie�i to jums arī gribēju pierādīt? Nezinu. Lai gan kā par visu arī par go�dīgumu var strīdēties. Piemēram, jūsu naudas maku es neatvēru, ta�u jums rakstīto vēstuli izlasīju. Tā ka�

Ineta iesmējās.

-�� Gau�i sentimentāla, vai ne?

-�� Neap�aubāmi. Vīrie�i tā nedrīkst rakstīt. Ta�u, kad mēs iemīlamies� Notiek visādi brīnumi. Un vēstule jums noteikti patika.

Ineta vēlreiz pieskārās manai rokai un mīļi pasmaidīja.

-�� Man ļoti patīk, Robert, ka jūs esat atnācis un atroda�ties man tik tuvu blakus�

-�� Pirmīt jums blakus bija kāds cits, - es atgādināju, tajā pa�ā mirklī sapratis, ka to man nez vai viņai vajadzēja teikt. Galu galā kas man par daļu gar �īs sievietes vīrie�iem?

-�� Pamēģiniet to aizmirst, - Ineta sacīja. - Mums ar vi�ņu nekā nopietna vēl nav. Es ļoti gribētu, Robert�

Ineta strauji apklusa. Es uz viņu cie�i paskatījos.

-�� Ko jūs, Ineta, gribētu?

Viņa nedaudz samulsa.

-�� Es ļoti gribētu, Robert, lai jūs vēl kādu reizi, lūk, tā atrastos man blakus un tad mēs varētu parunāt par daudz patīkamākām lietām.

-�� �eit, slimnīcā?

-�� Diez vai. Ilgi jau mani te neturēs.

-�� Dro�i vien.

-�� Jūs, Robert, man piezvanīsiet? Atnāksiet?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Jums tas �ķiet svarīgi?

-������� Jā! - Ineta spēji iesaucās. - Arī agrāk, bet īpa�i tagad, kad esmu uzzinājusi par jūsu nepelnītajām cie�anām� Es jums kaut kādā veidā gribu atlīdzināt savu vainu.

-������� Cienītā kundze! - pēk�ņi diezgan asi pateicu. - Jūsu vaina, ja tāda patie�ām pastāv, ne ar ko nav atlīdzināma! Tas ir velti. Labāk domājiet par ko citu! Bet es attiecībā pret jums nekādu atriebību nealkstu. Es tagad gribu vie�nīgi notvert Baibas īsto slepkavu, kolēģu un sabiedrības acīs sevi reabilitēt un pēc tam� Pēc tam vēlētos mieru un, ja paveiksies, varbūt arī mazliet mīlestības�

Atvērās palātas durvis - no pastaigas atgriezās abas pir�mīt izgāju�ās slimnieces. Es piecēlos.

-������ Atvainojiet, Ineta, ka es pie jums neatnācu ar ziediem, bet� Ceru, jūs mani sapratāt. Tagad es ie�u. Novēlu jums drīzu atveseļo�anos un� Vispār, lai jums labi veicas!

Man atkal par nelielu pārsteigumu sievietes acīs uz brī�di pazibēja kaut kas līdzīgs bailēm vai vismaz stipram sa�traukumam.

-������ Robert� - Ineta gandrīz �ukstēja. - Jūs aizejat� pa�visam?

Neziņā paraustīju plecus.

-�� Ja jūs vēl kādu nedēļu būsiet slimnīcā�

-������ Es jūs gaidī�u, - Ineta klusi sacīja, un viņas acīs pēk�ņi ieraudzīju asaras. - Man ta�u jums ir jālūdz piedo�ana�

Domīgs pa�ūpoju galvu un nesteidzoties izgāju no pa�lātas.

Viktors Zeļinskis, smagi cie�ot sāpīgu visa ķermeņu lau��anu - tā saucamo lomku, uzmanīgi sagatavoja �ļirci, tik�pat uzmanīgi un lēni tajā iesūknēja tum�brūnu opiāta �ķidrumu, tad, uz rokas uzlicis �ņaugu un ar lielām grū�tībām starp daudzām rētiņām sameklējis jau stipri izkal-

Viktors Ze\inskis uzmanīgi sagatavoja �ļirci, iesūknēja tum�brūnu opiāta �ķidrumu, tad, uz rokas uzlicis �ņaugu, sameklējis jau stipri izkaltu�u vēnu, beidzot iedūra adatu.

tu�u vēnu, beidzot iedūra adatu. Pēc tam atlaida �ņaugu un lēnām sāka bīdīt �ļirces virzuli. Jau pēc da�iem mir�kļiem viņ� sajuta patīkamu atvieglojumu. Beidzot viņ� bi�ja spējis kaut uz da�ām stundām aiz sevis aizvērt elles vār�tus. Bet tāpēc diem�ēl paradīzes durvis vēl neatvērās. Viņ� joprojām to priek�ā palika kā nabaga lūdzējs. Viktors sa�vu organismu jau bija tiktāl sabendējis, ka, tajā iepildot

kārtējo narkotikas devu, to jau vairs neizjūta kā brīni�ķī�gu Dieva skūpstu un tīkamu nokļū�anu pavisam citā �īs pasaules realitātē, bet gan vienkār�i kā kārtējo zāļu devu, kā parastu pretsāpju līdzekli, lai beidzot mazinātu necie��amo ķermeņa un, jā, varbūt arī dvēseles smeldzi, kas vi�ņu pēdējā laikā piemeklēja arvien bie�āk un ne�ēlīgāk.

Viktora vecāki bija �ķīru�ies, katram jauna ģimene un bērni, un Viktors, glu�i vai nemanot, bija kļuvis nevienam vairs nevajadzīgs. Ta�u sākums bija gandrīz vai spo�s. Ar izcilību beidza vidusskolu, iestājās Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē un bija meitene, kuru viņ� mīlēja.

Ta�u tad� Sākums viņa kri�anai bija smieklīgi vienkār�s.

Viktors atlaidās guļus, pievēra acis un gar tām siltā ro�zā miglā lēnām aizpeldēja tie da�i dzīves brī�i, kas prin�cipā arī iz�ķīra viņa turpmāko likteni.

Naktsklubs Ieleja.

Parasta jaunie�u diskotēka. Dārdo�a mūzika. Meitenes superīsos svārciņos un ar atklātu aicinājumu sejās.

Vīrie�u tualete. Zils dūmu mākonis.

"Viktor, nāc! Beidzot pamēģini ari tu!"

"Kas tas ir?"

"Nekas slikts. Zālīte. Marihuāna."

"Lai paliek! Cik rei�u neesmu teicis, ka mierīgi varu iz�tikt bez tās."

"Bet �eit to dara visi!"

"Lai! Es to nedarī�u!"

"Bail?"

"Ja atklāti, tad jā."

"Daudzi var nodomāt, ka esi vienkār�i gļēvulis."

"Es - gļēvulis?!"

Viktors tāds, protams, nebija. Tie�i otrādi. Varbūt jauk�to asiņu dēļ - tēvs krievs, māte latviete - viņ� bija ārkār�tīgi kustīgs, enerģisks, fiziski spēcīgs, viegli aizkaitināms un bie�i ari agresīvs. Vienmēr gribēja būt līderis un tāds arī bija. Ta�u Viktors, būdams arī gudrs, saprata, ka, ti�kai pamēģinot kādu no narkotikām, tas var būt sākums visai drīzām beigām�

Tā arī notika. Vēlēdamies pārējiem pui�iem tomēr pie�rādīt, ka viņ� arī �ai jomā ir drosmīgs un neatpaliek no ci�tiem, īstenībā kļuva gļēvs un no�ēlojams.

Vai nu tāpēc vai ne tāpēc, bet Baiba no viņa ātri novēr�sās un arvien bie�āk uz ielas un sabiedrībā parādījās ar jau padzīvojo�u vīrieti. Viktors, jau stabili iekļāvies nelie�lā, bet labi organizētā narkotiku tirgoņu bandā un paspē�jis izjust arī vairākkārtējus arestus un izmeklē�anas izo�latoru drūmo gaisotni, uzzināja, ka vīrietis, ar ko Baiba satiekas, ir dakteris un meiteni ārstējis, kad viņu uz ielas bija notriekusi traki joņojo�a automa�īna.

Baibas noraido�ā izturē�anās un viņas jaunais sakars ar Robertu Viktorā izraisīja ne tikai spēcīgu un ļoti ilgsto�u greizsirdības lēkmi, bet arī personīgā apvainojuma jūtas.

Tātad �is dakteris ir labāks vīrietis par mani?!

Vīri�ķīgāks? Pievilcīgāks? Interesantāks? Turīgāks?

Bet viņ� ir jau vecs! Trīsdesmit septiņi gadi!

Iespējams, ka tie�i tas Viktoru aizskāra visjūtīgāk.

Viņ� vēl joprojām ar dusmām un naidu atcerējās pēdē�jo sarunu ar Baibu, pirms galīgi izlēma, meitenei atrieb�joties, viņu nogalināt.

"Baiba, kas notiek?"

Meitene paraustīja plecus.

"Vai tad vispār kaut kas tāds notiek, kas tevi varētu tik ļoti interesēt?"

"Neizliecies par muļķi!"

"Man ne par ko nav jāizliekas. Kāda esmu, tāda esmu."

"Tu esi slikta meitene."

"Vari domāt, ko gribi!"

"Kas tas ir par tipu, ar kuru tu tagad satiecies?"

"Viņ� ir ārsts."

"Tālāk!"

"Kas tālāk? Tas arī viss."

"Man gan tā ne�ķiet. Viņ� tevi grib dabūt gultā? Vai var�būt jau ir dabūjis?"

"Un ja tā arī būtu, kāda tev tur vairs daļa?"

"Es tev vairs neko nenozīmēju?"

"Nē. Mūsu attiecības ir beigu�ās."

"Kāpēc?"

"Mīļo Viktor! Es tev to desmitām rei�u jau esmu izskaid�rojusi! Jā, tu biji mans pirmais puisis. Mēs abi viens otrā bijām pat nedaudz iemīlēju�ies, bet vai tam tā vajadzētu turpināties mū�īgi?"

"Kāpēc gan ne?"

"Tāpēc, ka tu esi kļuvis cits! Arī es pēc nelaimes gadī�juma esmu kļuvusi daudz savādāka. Tāda kā nopietnāka, tāda kā krietni pieaugu�āka."

"Un dumjāka! Bet es neesmu kļuvis cits! Es esmu tas pats iepriek�ējais puisis, kur� tevi joprojām mīl tikpat stip�ri kā agrāk!"

"Viktor! Tā nav nekāda mīlestība! Tu vienkār�i mani gribi pakļaut savai varai glu�i tāpat, kā esi pakļāvis savus draugus! Ta�u es neesmu no tām, kura gribētu būt kāda cilvēka privātīpa�ums! Un vispār� Viktor! Kas tā tev ir par mīlestību, ja tu vari man draudēt? Cilvēks, kur� mīl, to nekad nespētu! Cilvēks, kur� kādu mīl, viņam nes zie�dus, pērk dāvanas, vienmēr pret viņu izturas mīļi un sau�dzīgi un mēģina katru kopā pavadītu dienu pārvērst gai��os svētkos! Bet galvenais, Viktor, pats galvenais, ka iemīlējies cilvēks vienmēr cen�as kļūt labāks, patīkamāks un mīļāks. Ta�u ko dari tu? Esi sācis lietot narkotikas, kas tevi agrāk vai vēlāk novedīs cietumā vai kapā! Vēl vairāk! Tu esi kļuvis narkotiku tirgonis un cietumā jau pabijis! Kāpēc tu negribi apstāties? Kāpēc? Iespējams, tu sevi vēl vari glābt! Tu atkal vari būt godīgs! Bet kamēr tas vēl nav noticis�"

"Tu turpināsi gulēt ar to veco kraķi!?"

"Pirmkārt, viņ� nav nekāds vecis! Roberts vēl nav sa�sniedzis pat savus brieduma gadus. Viņ� ir jauns. Katrā ziņā manās izjūtās viņ� ir vēl jaunāks par tevi! Otrkārt� Es ar viņu vēl ne reizi neesmu gulējusi un, iespējams, to nekad arī nedarī�u. Mēs vienkār�i esam labi draugi. Un galu galā viņ� man tomēr izglāba dzīvību."

"Un, protams, �is tavs jaunais draugs nav ne dzērājs, ne narkomāns. Viņ� ir godīgs, cienījams, gudrs un vēl ne reizi nav ne arestēts, ne pabijis cietumā!"

"Jā, Viktor, tie�i tā! Viņ� ir gudrs, godīgs un cienījams. Bet kāds tagad esi tu?"

"Tu mani nicini?"

"Nē. Tu man vienkār�i esi kļuvis sve�s un nepatīkams."

"Vai tam, kas starp mums ir bijis agrāk, vairs nav ne�kādas nozīmes?"

"Nekādas, Viktor. Es to gribu aizmirst."

"Tāpēc, ka mīli viņu?"

"Jā, Viktor, es viņu patie�ām mīlu. Un ar katru dienu arvien stiprāk un stiprāk. Viņ� man jau drīz varētu aiz�vietot visu pasauli."

"Tad tas patie�ām ir nopietni. Un, ja tu ar viņu tik tie��ām vēl ne reizi neesi pārgulējusi, tad tas katrā ziņā vis�tuvākajā laikā tomēr notiks! Obligāti! Citādi nemaz nevar būt! Bet, tikai iedomājoties vien tevi cita vīrie�a skāvie�nos, kā viņ� savā gultā ar tevi tur ņemas, kā tu baudā el�so, viņu skūpsti un esi laimīga� Nē, Baiba! Es to vien�kār�i neizturē�u. Es to nepieļau�u! Tu redzēsi!"

"Nē, Viktor! Viss beidzies! Nav vairs tavos spēkos ne ko atļaut, ne ko aizliegt! Mīlestība kā �īs pasaules augstākais garīgais spēks vienmēr ir daudz stiprāks par cilvēka fizis�kajām iespējām. Tāpēc, Viktor, ej! Ej ātrāk prom, lai tu manās acīs nekļūtu vēl no�ēlojamāks!"

Iespējams, ka Baibai tā tomēr nevajadzēja teikt, jo tie��i �ie pēdējie meitenes vārdi Viktorā iedzēla tik asas dus�mas, tik spēcīgu apvainojumu un dedzino�u naidu, ka viņ� negrozāmi nolēma Baibu nogalināt.

Viktors piecēlās, aiz cie�i sarindotas grāmatu rindas sa�meklēja videokaseti un ielika magnetofonā. Viņ� saprata, ka ir ļoti bīstami �o kaseti turēt dzīvoklī, jo aresta un kra�tī�anas laikā tā noteikti tiktu atrasta, ta�u viņu iedro�i�nāja tas, ka poli�i, rakņājoties pa dzīvokli, meklētu vienī�gi kaut kur iespējami noslēptās narkotikas vai iero�us, nevis pētītu un skatītu videofilmas, kuru Viktoram bija sakrājies vesels blāķis. Arī uz videokasetes, kurā toreiz pēc viņa gribas Aleksandrs Bitovs nofilmēja Baibas slepkavī�bas ainu, bija uzlīmēts spo�i krāsains apvākojums un tur it kā eso�ās mākslas filmas nevienam aizdomas nerado�s nosaukums - Zāles pļāvējs.

Viktors nospieda televizora slēdzi un jau kuro reizi ar patiesu baudu skatījās, kā viņ� toreiz bez jebkādas telefo�na sarunu noklausī�anās, ja ne dro�i jau zinādams, tad vis�maz diezgan skaidri nojautis drīzu Roberta iera�anos, pie�zvana pie Baibas mājas durvīm.

Durvis atveras. Baibas sejā nepatīkams pārsteigums. Un kā nu ne! Mīļā un dārgā jaunā drauga vietā viņas priek��ā stāv tagad nicināmais Viktors!

"Ko tev vajag?" Baiba jautā.

"Man ar tevi jāaprunājas."

Baiba, neko neatbildējusi, mēģina durvis atkal aizvērt, ta�u tas neizdodas. Viktors ir veiklāks. Viņ� meiteni ie�grū� gaitenī, aiz viņa seko Oļegs Mura�ovs un Aleksandrs Bitovs ar videokameru.

Istaba.

Baiba izskatās skaistāka kā jebkad agrāk. īsi minibrun- cī�i. Kājās augstpapē�u kurpes. Viktors ilgi, glu�i vai sa�triekts, uz viņu skatās.

"Tu mani �ādā izskatā nekad neesi sagaidījusi," viņ� saka.

"Tad, Viktor, mēs vēl bijām bērni. Tagad pieaugu�i. Es jau esmu sieviete."

Viktors, rokas ietērpis plānos baltos cimdos, no kaba�tas izvelk diezgan garu, spo�i mirdzo�u nazi un to lēnām tuvina Baibas pēk�ņu baiļu pārņemtajai sejai.

"Piedod, Baiba," Viktors drūmā balsī saka, "bet es te�vi tik skaistu negribu atdot citam! Es to vienkār�i nespē�ju! Jo es, vienīgi es tevi tādu esmu radījis. Es tevi padarī�ju par sievieti un tagad lai mana darba augļus baudītu kāds cits?! Nu nē! Nekad! Nekad, Baiba! Tu pati teici, ka mī�lestība ir �īs pasaules lielākais spēks. Tagad �is spēks ir nedaudz aptum�ojis manu prātu un tāpēc�"

"Nē!" Baiba sāk skaļi kliegt. "Tavu prātu ir aptum�o�jusi nevis mīlestība, kas mūsu prātus var darīt tikai gai��ākus, bet gan kārtējā narkotiku deva! Un naids! Un skau�dība! Un greizsirdība! Viss, kas cilvēkā ir slikts!"

Viktors, vairs neko nesakot, triec nazi Baibas krūtīs. Meitene �ausmās un sāpēs iekliedzas un, lēnām saļimstot, nokrīt uz paklāja. Viktors noliecas, grib nazi izraut un acīmredzot durt vēl vairākas reizes, ta�u pēdējā brīdī ap�domājas, lēnām izslējās un uzvaro�i pasmaida.

"Tu to biji pelnījusi," viņ� saka. "Tu mani nodevi. Tu, mīlot citu, sāki mani nicināt. To neviens nepiedod! Tā ir taisnīga atmaksa par manu pazemo�anu un tavu neaptu�ramo vēlē�anos piederēt citam, nevis man! Tagad tu ne�būsi nevienam! Nevienam, Baiba� Tu līdz mana mū�a galam tā arī paliksi piederīga vienīgi man� Ardievu!"

Viktors pagrie�as un kopā ar pārējiem steidzīgi atstāj istabu.

Pēc neilga laika pie Baibas mājas vārtiņiem parādās Ro�berts Viklands�

Viktors izslēdza videomagnetofonu un atkal lēnām at�laidās guļus. Pa�laik organismā uzņemtā narkotikas deva nenoliedzami diezgan spēcīgi izmainīja Viktora sajūtas, emocionālo stāvokli un dzīves uztveri, to padarot daudz vienkār�āku un patīkamāku. Ta�u viņam vienmēr lielu baudu sagādāja gan atcerēties, gan jau kuro reizi skatīties Baibas varmācīgās nāves ainu. Viktors pats to nekādi ne�spēja izskaidrot. Viņ� patie�ām �o meiteni bija mīlējis, ta��u kāpēc viņā nekad pat uz īsu mirkli neieskanējās ne ma�zākā �ēluma stīga? Galu galā Viktors saprata vai vismaz pieņēma, ka tas ir tāpēc, ka Baiba neko labāku patiesībā nebija ari pelnījusi! Viņa bija jāsoda! Viņa nedrīkstēja mī�lēt citu! Viņa nedrīkstēja mani atstumt! Viņa nedrīkstēja mani nicināt! Un beigu beigās Baiba man nedrīkstēja arī piedraudēt, ja no viņas beidzot neat�ū�os, viņa paziņos po�licijai, ka esmu narkotiku izplatītājs, tā saucamais narko�tiku dīleris, un kur tas parasti notiek. Tā ka viss normāli. Meitene bija jāsoda un jāapklusina. Viss ir pareizi.

Bez �īm vairāk prāta radītajām sajūtām Viktoru ļoti priecēja arī apziņa, ka viņ� tai brīdī bija tik spēcīgs un va�rens, ka spēja atņemt otram cilvēkam dzīvību. Viņ� spēja kardināli iz�ķirt kāda cilvēka likteni! Viņ� jutās gandrīz vai Dievs, ļoti nozīmīgs �īs pasaules spēks, kas var un drīkst, lūk, tik vienkār�i un ātri iz�ķirt cilvēka dzīvības un nāves jautājumu.

Vēl nozīmīgāks, gudrāks un varenāks Viktors pats sev �ķita pēc tam, kad tikpat vienkār�i un pat primitīvi kopā ar draugiem bija spējis apmānīt policiju, prokuratūru un pat tiesu! �ie notikumi viņā bez visām narkotikām izrai�sīja ne tikai eiforisku pacilātību, bet arī patiesu lepnumu un pārliecību, ka viņ� tik tie�ām spēj būtiski ietekmēt citu cilvēku dzīvi un likteni.

Pēc neilga laika Viktora vienistabas dzīvoklī, ko māte, apprecoties Otrreiz, viņam bija nopirkusi kādā Miera ie�las divstāvu koka mājā, ienāca viņa labākais draugs Alek�sandrs Bitovs, kur� pārsteidzo�ā kārtā narkotikas nelie�toja, ta�u tās tirgoja un bija Viktora labākais draugs vēl no pamatskolas laikiem.

Aleksandrs sasveicinājās un paskatījās uz videomagne�tofonu.

-�� Atkal skatījies Zāles pļāvēju ?

-� Jā, Sa�a, - Viktors atzinās. - �is notikums savādā kār�tā mani pievelk kā spēcīgs magnēts. Gribas skatīties at�kal un atkal. Mēs ta�u to nostrādājām lieliski, vai ne?

-�� Tu labāk to kaseti būtu beidzot iznīcinājis! - Alek�sandrs stingrā balsī deva padomu. - Ja nu tā tomēr no�nāk musoru rokās?

-�� Nebaidies! - Viktors mierināja. - Neviens ments ma�nā dzīvoklī nedrīkst ienākt. Dzīvokļa kratī�ana ir iespēja�ma vienīgi tai gadījumā, ja tieku arestēts, man uzrāda ap�sūdzību un prokuratūra dod sankciju. Ja tā arī kādreiz gadītos, tu domā, viņi �eit vai savos kantoros dienām ilgi skatītos manas videokasetes? Absurds! Te pat nav nevie�nas īstas pornofilmas!

-�� Un tomēr, Viktor, labāk to iznīcināt vai noslēpt rūpī�gāk! - Aleksandrs sacīja. - Man ir stipras aizdomas, ka mū�su apcietinātais draugs Oļegs Mura�ovs� Acīmredzot pa�gaidām viņ� klusē, bet kāda mums ir garantija, ka viņ� tiesā pēk�ņi atzīstas ne tikai tai bruņotajā laupī�anas uz�brukumā, bet arī, ka kopā ar mums piedalījies Baibas slep�kavībā?

-�� Muļķības! - Viktors atmeta ar roku. - Kāpēc lai viņ� ne no �ā un tā pēk�ņi atzītos tik smagā noziegumā, ja par to var dabūt vairāk nekā par uzbrukumu firmas kanto�rim! Apsardzes ve�us ta�u neno�āva viņ�! Tā ka, Sa�a, ti�kai mieru! Oļegs neko neteiks.

-�� Un tomēr, - Aleksandrs neatlaidās. - Tu labi pazīsti �urku, bet es zinu, ka viņ� savukārt ir labos draugos ar pa�u Baronu. Lai mums būtu mierīgāka dzīve, tu varētu caur �urku sazināties ar Baronu un viņu palūgt, lai viņ� savukārt kādam zekam dod pavēli jau pirms paredzamās tiesas Oļegu Centrālcietumā kaut kādā veidā padarīt auk�stu. Mēs būtu dro�ībā. Vismaz no tās puses.

-�� Labi, - Viktors domīgi teica. - Ideja principā nav slik�ta, un es par to padomā�u.

Tēvs par manu iera�anos viņa Saulkrastu mājā bija pa�tiesi priecīgs. Kop� viņ� no mums pirms divdesmit gadiem aizgāja, mēs satikāmies reti, ta�u mūsu savstarpējā attiek�sme vienam pret otru nemainījās. Mēs joprojām palikām draugi.

Paēdu�i pusdienas un nedaudz iedzēru�i fran�u konja�ku, aizgājām līdz Saulkrastu pludmalei, apsēdāmies kā�pas malā un skatījāmies, kā netālu skraida bērni un izai�cino�i kārdino�i, acīmredzot labi apzinādamās savu pa�vērtību, pastaigājas niecīgos bikini peldkostīmos ģēr�bu�ās sievietes.

-� Skaisti, vai ne? - tēvs neslēpa sajūsmu. - Vienmēr, kad atnāku uz pludmali un skatos uz �īm jaunajām sievietēm� Tikai tad tā pa īstam apjēdzu, ka esmu vēl dzīvs.

-�� Vai darbs tevi vairs neinteresē? - prasīju. - Galu ga�lā ta�u esi vēstures profesors!

-�� Kas es īstenībā vairs par profesoru! - tēvs nicīgi at�meta ar roku. - Padomju laikā man studentiem vajadzēja stāstīt� Nē, ne vienmēr melus. Tā glu�i nevarētu teikt. Tā laika vēstures interpretācijā nenoliedzami bija arī daudz patiesības, ta�u diem�ēl ne tuvu visa. Mani kaiti�na, ka tas atkārtojas arī �odien. Puspatiesību, noklusēju�mu un melu tāpat ir atliku likām! Ta�u es saprotu, kāpēc tas tā notiek.

-�� Kāpēc? - jautāju. - Vai tāpēc, ka cilvēks jebkuros lai�kos ir bijis tālu no iespējamā ideāla, vai arī viņam no pa�tiesības vienkār�i ir bail?

-�� Ar bailēm tur ir maz sakara, - tēvs nopietns atbildē�ja. - Cilvēks vienmēr ir vadījies galvenokārt no personīgā izdevīguma. Padomju laikā ļoti izdevīgi bija būt revolucio�nāram, komunistam, padomju partizānam, sociālisma pie�kritējam un cīnītājam pret tā saucamo bur�uāzisko ideo�loģiju. Savukārt pa�laik ir ļoti izdevīgi saukt sevi par brīvības cīnītāju, komunistu nīdēju, kvēlu padomju ideo�loģijas pretinieku, nacionālo partizānu, represētu perso�nu vai mēģināt iestāstīt sabiedrībai, ka hitleriskās Vācijas karaspēka sastāvā kā leģionārs esi cīnījies par brīvu un demokrātisku Latviju, lai gan patiesībā� Tāpēc es labāk skatos uz puskailām meitenēm nekā lasu avīzes vai mūs�dienu vēstures grāmatas!

-�� Ņem un uzraksti pats savu grāmatu! - es ieteicu.

-�� Lai viņi visi iet ellē! - tēvs nikni atteica, jau kuro reizi rūpīgi nopētīdams garām ejo�o publiku. Es savukārt paskatījos uz tēvu. Viņ� bija stalts septiņdesmit �etrus ga�dus vecs vīrietis, sportiski ģērbies, tīru seju, ar modernām brillēm uz acīm un vienmēr ar tikko samanāmu smīniņu biezo lūpu kaktiņos. Savā laikā augstskolu vidē izslavēts kā nepārspējams sievie�u mednieks, tādējādi gandrīz vai nepārtraukti iekuldamies lielās nepatik�anās.

-�� Cik ilgi tu jau dzīvo ar savu pēdējo sievu? - paintere�sējos.

-� Ilgi, - tēvs atbildēja. - Ne ar vienu, izņemot tavu māti, tik ilgi vispār neesmu dzīvojis. Nupat jau būs astoņi gadi.

-�� Viņa paliks arī pēdējā?

-� To nu es nezinu, - tēvs kārtējo reizi pasmīnēja. - Var�būt jau rīt vai parīt�

-�� Vai katru reizi, kad maini savas sievas, tu arī iemī�lies? - es pavaicāju.

-�� Nē, ne vienmēr, - tēvs sacīja. - Bet vienmēr tas ir brī�ni�ķīgi. Vienalga, esi ar sievieti kopā uz ielas, viesībās vai gultā, vienmēr, Robert, tas ir ļoti patīkami un skaisti! Dau�dzi to neapjēdz vai vienkār�i nav spējīgi neko tamlīdzīgu izjust. Tu jau zini, angļiem bija tāds slavens rakstnieks un dramaturgs Somersets Moems. Trīsdesmitajos gados viņ� bija vispopulārākais dramaturgs Lielbritānijā un, varētu teikt, arī pasaulē. Nu, lūk! Kad viņ� kļuva se�desmit ga�dus vecs, nodomāja, ka ilgi dro�i vien vairs nedzīvos, un uzrakstīja it kā savu pēdējo grāmatu Pavelkot svītru, kur ar pārsteidzo�u atklātību pateica visu, ko viņ� domā par Anglijas sabiedrību un tās smalkajām aprindām, visu, ko domā par reliģiju, filozofiju, teātri, literatūru, mākslu un politiku. Un tad pats sev pajautājis, ko viņ� galu galā uz�skata par visvērtīgāko, ko savā dzīvē ir paveicis un sasnie�dzis: vai sarakstīto grāmatu kaudzi, neskaitāmos lugu uz�vedumus, pasaules slavu, galvu reibino�o popularitāti vai lielu naudu? Nē! Di�ais cilvēces literatūras di�gars un ļo�ti bagātais cilvēks atklāti pateica, ka tas viss ir tikai zvār�guļu skaņas! Olu �aumalas! Visvērtīgākais, ko viņ� savā

- Skaisti, vai ne? - tēvs neslēpa sajūsmu. - Vienmēr, kad atnāku uz pludmali un skatos uz �im jaunajām sievietēm�

Tikai tad tā pa īstam apjēdzu, ka esmu vēl dzīvs.

dzīvē ir ieguvis, un vienīgais, ko, no �īs pasaules aizejot, viņ� vēlas saglabāt un paņemt sev līdzi, ir tas, ka viņ� sa�vā laikā ir pārgulējis turpat vai ar visām Londonas teāt�ru aktrisēm� Tā, lūk, Robert! Tādas ir tās īstās dzīves vērtības! Un tas patie�ām arī ir visas dzīves vērts! Bet ko tu? Tev pa�laik ir kāda sieviete? Vai otrreiz precēties ne�taisies?

-�� Nē, - es atbildēju. - Nevienu negribu.

-� Kāpēc? Vai tevi cietums ir tik spēcīgi iespaidojis? - tēvs mani uzmanīgi nopētīja. - Ar tevi viss ir kārtībā?

-� Jā, - es apliecināju. - Par to vari neuztraukties. Man kaut kas nav kārtībā ar galvu.

-�� Kādā ziņā?

-�� Domāju, ka ne medicīniskajā nozīmē. Man vienkār�i riebjas dzīvot.

-�� Es to varu saprast, - tēvs teica. - Bet, lai dzīve ne�riebtos, tev obligāti ir vajadzīga sieviete! Tikai sieviete mū�su dzīvei spēj pie�ķirt kaut kādu jēgu un likt saprast, kā�pēc �ai pasaulē vispār esam. Tu mani saproti?

-�� Es tevi saprotu, - sacīju. - Ta�u diez vai dzīves galve�nā jēga ir tāda, lai tā vien censtos pēc iespējas lielāku skai�tu sievie�u ieraut gultā! Diez vai. Somersetam Moemam bija viegli tā domāt, darīt un teikt. Viņam viss jau bija. Viņ� bija labs ārsts, slavens rakstnieks un bagāts cilvēks. Tādā gadījumā sievietes patie�ām var būt tikai kā gards saldais ēdiens. Bet kas ir man? Man nav nekā! Esmu vi�su zaudējis. Ta�u kāpēc esmu zaudētājs? Vai tāpēc, ka bi�ju slikts un ļauns un manas domas un darbi bija ļauni? Nē! Tāpēc, ka slikti un ļauni bija citi! Arī sievietes.

-�� Dēls, - tēvs klusi teica un smagi uzlika roku uz ma�na pleca. - Mēs visi attiecīgā dzīves situācijā spējam būt ļauni un varbūt, ka tā arī vajag. Ta�u sieviete� Lai sa�staptos ar Dievu, mums ne vienmēr baznīcā altāra priek��ā jākrīt uz ceļiem. Kad tu esi spējis sievieti iegūt gan garīgi, gan fiziski, tad tā arī ir vistie�ākā pieskar�anās die�vi�ķajam un varbūt pat pa�am Dievam� Tas nebūt ne�skan kā zaimi vai Dieva varenības noniecinā�ana. Tie�i otrādi! Mūsu garīgajā un fiziskajā tuvībā ar sievieti tie�i atklājas visas Dieva spējas, viss viņa di�enums un gai�ums. Visa �ī pasaule uz tā vien turas.

-�� Protams, - es domīgs teicu, - ja aizmirstam, ka �is, kā tu saki, dievi�ķais spēks, kas mūs patie�ām da�reiz tik neprātīgi dzen vienu pie otra, ir ne tikai rado�s, bet arī ārkārtīgi graujo�s! Un tad, ja mums nepaveicas, viss Die�va gai�ums pazūd un mēs atkal iegrimstam dziļā neticī�bas un depresijas tumsā.

-� Vai tad tu, Robert, domā, ka tev nekad dzīvē vairs ne�var paveikties? - tēvs jautāja.

Es rūgti iesmējos.

-�� Man vispār ne reizi vēl nav veicies, - drūmā balsī at�bildēju. - Atceries, vidusskolas pēdējā klasē man bija tā�da Anita. Tīra, jauka meitene. Pajuka. Studiju gados bija vairākas - gan kursa biedrenes, gan medmāsiņas un pat viena daktere, ta�u nekas nopietns. Vienīgi sekss. Tad nā�ca Anda - dzīves lielā un liktenīgā mīlestība! Un kas? Jau pēc da�iem gadiem viņa mūsu laulības gultā iekrita ar ci�tu! Zini, kas viņ� tagad ir? Cietuma priek�nieka vietnieks! O, bo�e matka! Tikai tā man vēl trūka! Tad nāca Baiba - meitene eņģeļa izskatā. Mūsu mēģinājums tuvoties, var�būt beidzot patie�ām izbaudīt �o brīni�ķīgo Dieva atklās�mi beidzās jauki, vai ne? No Dieva pieskāriena tie�i sāta�na rokās! Tagad esmu iepazinies ar vēl vienu sievieti un kaut ko tik neparastu vēl neesmu izjutis.

-�� Kas tas ir? - tēvs ieinteresēts uz mani cie�i paskatījās.

-� Es nezinu, - paraustīju plecus. - Neko nesaprotu. Pir�majā mirklī �ķiet, ka tā ir kaut kāda savāda - rūgta un salda - jūtu putra, kur, pēc tava formulējuma, dievi�ķais sajaucies ar mūsu pa�u mēsliem. Es �o sievieti mīlu, jā, dro�i vien, ta�u mīlu varbūt tikai tāpēc, ka es par viņu pē�dējos gadus esmu nepārtraukti domājis un dziļi ienīdis.

Tēvs domīgi pa�ūpoja galvu, ilgi skatījās jūrā, kur ne�tālu no horizonta bija redzams liels balts kuģis, tad atkal pavērsās pret mani.

-�� Tas ir neiespējami, - viņ� pateica. - Esmu pārlieci�nāts, ka tā esi tikai iedomājies. Vienlaikus mīlestība ar nai�du nekādi neiet kopā. Tas ir izslēgts! Vai nu tu �o sievie�ti nemīli un pret viņu izjūti vienīgi naidu, vai arī patie�ām mīli un nekāda naida tevī nav! Kas viņa tāda ir un kāpēc tev viņu vajadzētu arī nīst?

Nedaudz pagriezos pret jūru un ar nelielām skumjām skatījos, ka baltais kuģis kā balts manas dzīves sapnis kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz debess un jūras sa�skarsmes vietā pazūd pavisam.

-� Viņu sauc Ineta Kahovska, - es teicu. - Viņa ir tā ties�nese, kas mani notiesāja.

Tēvs ilgi klusēja. Arī es neko vairāk neteicu, bet paska�tījos nedaudz sāņus, kur netālu no mums, jautri smejo�ties, spēlējās vairāki bērni.

�is laimes mirklis ir tik īss, es domāju. Bezrūpīgi spē�lējamies smiltiņās un pasaule �ķiet kā dzīva pasaka. Mēs vēl neko nezinām par cilvēku ļaunumu, par netaisnību, nabadzību, politiskajām un seksuālajām kaislībām, neko par noziegumiem, tiesām, cietumiem un nodevību! Un gal�venais varbūt pats galvenais, - mēs pat nenojau�am, ka �ai pasaulē bez visa cita pastāv arī kaut kas tik skaists un drausmīgs kā mīlestība!

-�� Es viņu atceros, - tēvs teica. - Tiesnese bija skaista sieviete. Tu joprojām domā, ka viņa tevi tī�ām notiesāja nevainīgu?

-�� Nē, tā es glu�i nedomāju, - atbildēju, - ta�u viņa ma�ni tomēr nevainīgu notiesāja! No tā ne viņa, ne es nekur un nekad nespēsim aizbēgt! Kā tu domā, tēv, man viņu beidzot vajadzētu aizmirst?

-� To nu es nezinu! - tēvs iesmējās. - Dari, kā sirds liek! Ta�u arī es, toreiz sēdēdams tiesas zālē, viņu ienīdu.

-�� Bet īstenībā viņa nav vainīga, - klusi sacīju, lai gan gribējās kliegt. - Tu saproti? Patiesībā viņa ir tikpat ne�vainīga kā es un mūsu naidu nav pelnījusi!

-�� Ko tad viņa ir pelnījusi? - tēvs dusmīgs prasīja. - At�zinības ordeni par taisnīgi spriestu tiesu?! Vai kā dzīves lielāko balvu tavu - viņas nevainīgi notiesātā! - mīlestī�bu?!

Es skumji pasmaidīju un atkal paskatījos uz jūru. Pla�s, zils klajums un pēc gardāka kumosa ķērksto�as kaijas.

Vai arī mēs neesam putni ar aizlauztiem spārniem un tikpat izsalku�i pēc cilvēcības un otra cilvēka siltuma? Vie�nīgi mēs tad parasti kliedzam klusi.

Kāds neatlaidīgi zvanīja pie durvīm. Tikko biju beidzis lasīt grāmatu, nodzēsis gaismu un taisījos iemigt. Pulk�stenis rādīja desmit minūtes pāri pusnaktij.

Piecēlos sēdus un klausījos. Zvans turpināja tark�ķēt, un es, mugurā uzmetis halātu, neapmierināts aizgāju līdz mājas ārdurvīm. Nepajautājis, kas ir zvanītājs, tās atvēru.

Durvju priek�ā stāvēja divi ādas jakās ģērbu�ies plecīgi pui�i, no abām pusēm vidū turēdami tre�o, kur�, nedaudz saliecies uz priek�u, klusi kunkstēja. Es visu sapratu.

-�� Tu esi Roberts Viklands? - viens no pui�iem jautāja.

Piekrīto�i pamāju.

-������� Sveiciens no Barona, - tas pats puisis sacīja. - Redzi, vienam no brāļiem ir gau�ām slikti.

-�� Kas par vainu?

-������ Divi na�a dūrieni. Viens tā kā būtu viegls, bet otrs var būt nāvējo�s.

-������ Kāpēc tad esat atdrāzu�ies pie manis? - dusmīgs pra�sīju. - Viņ� steidzīgi jāved uz slimnīcu!

-�� Tur nevar! Ievainotais atrodas meklē�anā.

-�� Par ko?

-� Tas tev nav jāzina! Barons teica, ka tu varēsi palīdzēt.

-�� Kur viņam ir iedurts?

-������� Kreisajā kājā, bet otrs dūriens kaklā. Varbūt ir pār�griezta pat artērija! Viņ� baigi asiņo.

Ja būtu pārgriezta artērija, tad viņ� jau sen būtu no�asiņojis, nodomāju, ta�u briesmas dzīvībai acīmredzot jo�projām pastāv.

-�� Tu zini, ar ko es riskēju? - vaicāju.

-������ To es nezinu, - puisis atbildēja. - Vienīgi zinu, ka mēs riskējam daudz vairāk! Barons teica, ka tu palīdzē�ot. Bez tam mēs, protams, tev arī labi samaksāsim. Pusgada ār�sta algu.

-������� Man �eit nav nekāda privātklīnika, - neapmierināts noņurdēju. - Un es neesmu medicīnas ģēnijs, kur� gan�drīz vai ar plikām rokām virtuvē no nāves spēj glābt sa��autus vai sadurtus�

Pēdējā brīdī vārdu bandītus nepateicu. Galu galā vismaz oficiāli sabiedrības acīs es ta�u biju tikpat kā viņējais.

-�� Nāciet iek�ā! - aicināju.

Pēc brī�a jau atradāmies lielajā istabā, ievainoto puisi noguldījām uz dīvāna, noģērbām virsdrēbes un es viņu rū�pīgi apskatīju. Ievainojums kājā tik tie�ām nebija bīstams. To varēja apstrādāt ar joda �ķīdumu, sasmērētu ar strep- tocīda ziedi un cie�i nosaitēt. Ta�u ar griezto brūci kaklā bija daudz sare�ģītāk. Tā bija diezgan plata, vairāk plēs�ta nekā griezta un stipri asiņoja. Principā tāda veida

brūci varēja operēt vienīgi slimnīcas apstākļos. Es brīdi domāju.

-�� Kas ir, dok? - jau iepriek� runāju�ais puisis satraukts jautāja. - Neko darīt vairs nevar?

-� Var, - es atbildēju. - Jūs patie�ām viņu nedrīkstat vest uz slimnīcu?

-�� Nekādā ziņā!

-�� Pat tad, ja viņ� tagad mirtu?

-�� Pat tad.

-�� Es, protams, varu pamēģināt brūci iztīrīt un sa�ūt, ta�u nevaru dot nekādu garantiju, ka viņam jau rīt nesāk�sies sepse, tas ir, vispārēja asins saindē�anās un viņ� tā�pat aizies bojā.

-�� Nu, pamēģini, dok! - puisis lūdzo�i teica. - Varbūt iz�dodas.

Apmēram pēc stundas viss bija kārtībā. �ķiet, es izda�rīju glu�i vai neiespējamo, it sevi�ķi, ja padomā, ka tas no�tika mājas apstākļos. Es par padarīto darbu jutos lepns. Un tam, ka sadurtais puisis acīmredzot bija bandīts, tajā mirklī nebija nekādas nozīmes. Viņ�, kāds nekāds, tomēr bija cilvēks, atradās jau nāves skavās, un arī es biju tikai cilvēks, kuram da�i ļaundari, liktenis un izmeklē�anas kļū�da bija liegusi priecāties par savu darbu un cilvēku glāb��anu no cie�anām un nāves, publiski izjust lepnumu un gandarījumu. Atklāti. Savu kolēģu vidū. Ne no viena ne�slēpjoties un ne no viena nebaidoties.

Jaunie cilvēki aizgāja, man uz galda atstājot krietnu �ūksnīti dolāru. Noguris apsēdos atpūtas krēslā, aizsmē�ķēju un mēģināju atslābināties.

Kad tas reiz beigsies? - domāju. Kad beidzot atkal va�rē�u strādāt slimnīcā un justies kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis? Varbūt viss mans pa�reizējais naids un nepatika pret pasauli pastāv vienīgi tāpēc, ka pa�laik kā biju�ais slepkava esmu it kā izslēgts no sabiedrības, tajā notieko��ajām norisēm un man ir liegts strādāt savā profesijā? Dro��i vien. Es zinu. �is naids un depresija nepāries tik ilgi, kamēr nedabū�u rokā�

Atvērās durvis, un istabā, nedaudz samiegojusies, ienā�ca māte.

-�� Kāpēc tu vēl neguli? - viņa tūlīt painteresējās.

Apmēram pēc stundas viss bija kārtībā. �ķiet, es izdarīju glu�i vai neiespējamo.

-�� Man vajadzēja mazliet pastrādāt, - atbildēju.

-������� Robert� Vai tie atkal bija noziedznieki? - māte sa�traukta vaicāja.

-������ Es to nezinu. Viens no viņiem bija ievainots, un es vi�ņam palīdzēju palikt dzīvam. Vismaz �onakt.

-������� Dēls� Vai tu rīkojies pareizi? - māte, vēl vairāk sa- traukusies, jautāja.

-��� Nedomāju, ka esmu rīkojies nepareizi. Un vispār� Muterīt! Kas īstenībā ir pareizi vai nepareizi? Tas viss ir tikai cilvēku izdomājumi un pieņēmumi! �ai pasaulē ab�solūts ir tikai Dievs, mīlestība un naids! Ja mēs ar savu naidu da�reiz vēl kaut kā spējam tikt galā, tad ar mīles�tību tas jau ir tikpat kā neiespējami. Bet Dieva esamība - ja tāda patie�ām ir - ne mazākā mērā nav atkarīga ne no mūsu gribas, ne jūtām.

-�� Robert, - māte klusi sacīja un, joprojām norūpējusies, apsēdās iepretim. - Kāpēc tu man visu to stāsti? Un kāds tam sakars ar to, ka tu jau kuro reizi palīdzi sliktiem cil�vēkiem? Vai tu līdz ar to arī pats nekļūsti likuma pārkā�pējs un tagad tiesa tevi varētu sodīt arī taisnīgi?

Brīdi klusējis un ilgāk pavērojis mātes satumsu�o vai�gu, mierino�i pasmaidīju.

-�� Nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkam sniegt palī�dzību otram. Tie�i otrādi! Tas ir katra normāla cilvēka pie�nākums, bet, ja mani par to valsts vai sabiedrība iedomā�tos juridiski vai morāli nosodīt, mēs atgrieztos alu laikmeta civilizācijā, no kuras, starp citu, mēs jau tā �odien vairs neesam nemaz tik tālu�

-�� Robert, - māte sacīja, - es labi saprotu tavu garīgo stāvokli un jūtu tev līdzi. Ta�u cik ilgi tā dzīvosi? Cik ilgi mocīsi sevi? Vai tev beidzot nevajadzētu aizmirst, kas ar tevi ir noticis, atrast sev piemērotu sievieti�

-�� Nē, nē! - strauji iebildu. - Tad man vispār būtu jāaiz�mirst, ka es dzīvoju! Bet es, kā redzi, tomēr vēl dzīvoju! Nekādu lielo prieku tas man nesagādā, ta�u tomēr. Mans riebums un naids, iespējams, beigsies vienīgi tad, kad bei�dzot dabū�u rokā Zeļinski, viņ� tiks notiesāts, bet es sa�vukārt attaisnots un reabilitēts. Tikai tad, muterīt! Bet tagad ejam gulēt!

-��� Iet jau varam, - māte nomākta sacīja un piecēlās. - Ta�u tik un tā aizmigt vairs nespē�u.

-�� Domā tikai par patīkamo!

-�� Paldies par padomu, dēls, bet man vairāk būs jādomā par to, ka tu, Robert, atkal esi nolēmis darīt kaut ko ne visai likumīgu!

-�� Par ko tu runā?

-�� Par tā slepkavas Viktora ķer�anu! Vai policija un pro�kuratūra ir tā pārstrādājusies, ka pa�i vairs nespēj?

- Cik iesniegumus un sūdzības tu jau esi uzrakstījusi? - es prasīju. - Cik iesniegumu un sūdzību esmu rakstījis pats? Cik Vilis? Un kāds ir rezultāts? Nekāds! Nulle! Tā�pēc, muterīt, visu izdarī�u pats! Un, kaut man atkal vaja�dzēs iet cietumā, ta�u Baiba tiks atriebta! Un es atrieb�os par sevi! Par savām cie�anām un godu! Un tikai tad, māt, tikai tad es sāk�u domāt, ka �ai pasaulē varbūt da�reiz tomēr pastāv arī taisnība!

�

Naktsklubs Lotosa zieds atradās pilsētas centrā vienā no Vecrīgas senlaicīgajām, bet tagad pilnībā restaurētajām celtnēm. Vilis teicās te kādreiz jau bijis, ta�u es tik smal�kā un, jāsaka, arī dārgā izpriecu vietā ierados pirmo reizi.

Lielajā zālē, kas bija ieturēta spilgti sarkanos toņos, at�radās ne pārāk daudz apmeklētāju. Pie zāles vidū novie�totajiem galdiņiem sēdēja galvenokārt labi ģērbu�ies vī�rie�i, ēda, dzēra un klausījās, kā uz mazas skatuvītes garmatains vīrietis dobjā balsī ģitāras pavadījumā dzied kādu skumju �igānu romanci.

Viesus pie galdiņiem apkalpoja divas puskailas viesmī�les. Viņu slaidos ķermeņus sedza vienīgi sarkani krū�tu�ri, mazas sarkanas biksītes un melnas, ļoti greznas zeķes. Telpas iekārtojums, gaisma, pusapģērbtās viesmīles un mūzika radīja tik lielā mērā erotizētu gaisotni un noska�ņojumu, kas apmeklētājiem dro�i vien pilnībā liedza do�māt par jebkādām citām daudzmaz sare�ģītākām dzīves problēmām, bet, domājot tikai par patīkamo, ļāva justies brīviem un atraisītiem. Vīrie�iem bija ļauts ne tikai ar baudkārām acīm skatīties uz piemīlīgajām viesmīlēm, bet arī pieskarties tām, noglāstīt un, cienājot ar �ampanieti, viņas iesēdināt sev klēpī.

-�� Te vairāk izskatās pēc prieka mājas, - es klusi sacīju, apsēzdamies pie viena no galdiņiem zāles malā. Telpā gar sienām viscaur stāvēja ar sarkanu samtu apvilkti nelieli dīvāniņi un sofas. - Vai viņi te publiski arī mīlējās?

-�� Nē, - Vilis atbildēja. - Te, ja tā var teikt, notiek tikai priek�spēle.

-�� Ar viesmīlēm?

-Viņas �eit ir tikai kā rezerves variants, - Vilis paskaid�roja. - Kad jau būsim krietni ieēdu�i un iedzēru�i, pie mums pienāks zāles pārzinis un laipnā balsī pajautās, vai kungi nevēlas atsevi�ķu izklaidi ar dāmām. Mēs, protams, to vēlēsimies. Tad mūs aizvedīs uz citu telpu, kur sastap�sim divas, trīs vai pat �etras attiecīgās profesijas izcilnie- ces. Jāatzīstas, tās visas ir jaunas, tīras, eleganti apģērb�tas, skaistas un speciāli sagatavotas vīrie�u seksuālai izklaidei. Tu kādu no viņām kā pudeli vīna vai la�maizīti vari pasūtīt arī pie galda. Tas acīmredzot ir pārņemts no tradicionālā japāņu atpūtas servisa - mūsu zeltenes kā lat�vie�u gei�as. Visas ir inteliģentas un jaukas. Man palika iespaids, ka katrai no viņām ir vismaz augstākā izglītība. Brīvi runā par filozofiju, literatūru un mākslu. Bet visvai�rāk, protams, par seksu. Un pareizi dara! Kas gan cilvē�kus vairāk interesē?

-�� Ne jau visur un vienmēr, - es iebildu.

-� Visur un vienmēr, - Vilis cieti pateica. - Ja tas neno�tiek atklāti, tad vismaz zemapziņā noteikti!

Es negribēju strīdēties. Vēlreiz uzmanīgi paskatījos ap�kārt. Neko teikt, telpa izskatījās grezna un mazliet noslē�pumaina. Melnīgsnējais vīrietis beidza dziedāt smeldzīgi skumjo �igānu romanci, izskanēja pēdējās ģitāras skaņas, un zālē no�alca vētraini aplausi. Pēc tam pie mums pie�nāca viena no viesmīlēm un, pavedino�i pasmaidījusi, pa�jautāja, ko kungi vēlētos pasūtīt.

Es vairs īsti neatceros, ko mēs tad pasūtījām, atmiņā palicis vienīgi tas, ka atnestās uzkodas un dzērieni bija iz�smalcināti labi un ļoti dārgi.

-�� Es pagāj�svētdien biju aizbraucis pie tēva, - sacīju.

-�� Kāds izskatās?

-�� Tā nekas. Par sievietēm vien runā.

-�� Es pie viņa neesmu bijis nu jau laikam pusgadu.

-�� Sastrīdējāties?

-�� Vienkār�i nav laika! - Vilis noplātīja rokas. - Par ko man ar viņu strīdēties? Agrāk viņ� bija baigais nacionā�lists, tagad, ja ne glu�i grib iestāties komunistiskajā par�tijā, tad pie sociāldemokrātiem noteikti!

-�� Tā �odien notiek ar daudziem, - es teicu.

-�� Tas ir slikti vai labi? - Vilis jautāja.

-�� Drīzāk jau slikti, - es atbildēju. - Tā ir tautas neap�mierinātības izpausme.

-�� Neapmierinātība - ar ko?

-�� Ar visu! Sākot ar politiku, likumiem, caurmērā zemo dzīves līmeni un beidzot ar ģimeni!

-� Paklau, Robert! - Vilis teica. - Vai nav savādi, ka mū�su tēvs savā laikā atstāja gan manu, gan tavu māti?

-� Kas tur savāds? - paraustīju plecus. - Daudz neparas�tāki �ķiet tie gadījumi, kad jaunībā iemīlējies pārītis ko�pā noturas līdz mū�a galam, bet vai tas ir arī labi, es ne�zinu. Zinu tikai, ka arī es esmu atstāts un tevi tāpat ir atstājusi vismaz viena sieviete. Nu un tad? Tagad �auties nost vai tomēr labāk visam uzspļaut un par sievietēm vis�pār nedomāt?

-�� Nu nē! - Vilis iesaucās. - Tu bez viņām vari iztikt?

-�� Kā redzi, nomiris vēl neesmu, - es pateicu. - Un ce�ru vēl kādu laiciņu padzīvot.

-�� Izbeidz! - Vilis asi atmeta ar roku. - Kas tā vairs par dzīvo�anu? Ja vairs negribi neko nopietni, tad vismaz �ad tad ar kādu draiskuli� Kāpēc ne? Starp citu, nevis laulī�ba, bet tie�i �ādas vīrie�a un sievietes attiecības ir visjē�dzīgākās. Pieaugu�i cilvēki satiekas, pamīlējas un, ja ap�nīk vai viens otram sāk nepatikt, katrs svilpodams aiziet atkal pie cita. Es neko nesaku - laulība, ģimene, bērni, at�bildība un pienākums ir tīri labas lietas, ta�u ne ikdienas lieto�anai. Vienkār�i vēsturiski, sociāli un eksistenciāli tūksto� gadu laikā ir izveidojies, ka cilvēku lielais vairums ir pārliecināti, ka tā ir vajadzīgs, ka tā ir pati pilnība un neko labāku nevajag. Ta�u tas ir tikai skatam uz āru. Tī�ri formāli - sabiedrības, svētuļu un morālistu nomierinā��anai, bet īstenībā vismaz katrā otrajā laulībā viens no lau�lātajiem ir neuzticīgs. Varbūt pat katrā - agrāk vai vēlāk.

-�� Vili, kāpēc tu man visu to stāsti?

-�� Lai nomierinātu arī sevi, - Vilis atklāti pateica. - Un kaut kādā veidā attaisnotu.

Brīdi domāju. Viesmīles, �ķelmīgi smaidot, staigāja no viena galdiņa pie otra, un viņas bija tik skaistas un kār�dino�as, un izdzertais alkohols mani jau bija tik krietni sasildījis, ka pasaule un dzīve vairs ne�ķita pretīga un man jau bija grūti novērst skatienu no sievie�u melnajās zeķēs ietērptajām kājām un lielajām krūtīm. Un tomēr.

-�� Zini, Vili, kad es varbūt ar kādu sievieti beidzot uz�sāk�u kaut ko nopietnu? - pagriezies pret viņu, jautāju.

-�� Nezinu. Tātad tomēr kaut kad uzsāksi?

-�� Man vispirms ir jātiek galā ar Zeļinski, - es pateicu.

-�� Īstenībā tikai tāpēc jau �eit arī esmu atnācis.

-�� Stop! - Vilis pēk�ņi iesaucās un ar plaukstu sev pie�sita pie pieres. - Jēzus Marija! Kā es varēju to aizmirst?

-�� Ko tu, Vili, aizmirsi? - nedaudz satraukts prasīju.

-� Tev pateikt� - Vilis izskatījās nedaudz apmulsis. - Pēc nedēļas Rīgas apgabaltiesā vajadzēja sākties procesam pret Zeļinska kādreizējo draugu Oļegu Mura�ovu. Apsūdzība bija uzrādīta par iero�a nelegālu glabā�anu, vairākām zā�dzībām un dalību bruņotā laupī�anā kādas firmas kasei. Kā jau tev tiku stāstījis, vienā no pirmajām pratinā�anas reizēm viņ� nesaprotamu iemeslu dēļ pēk�ņi atzinies, ka kopā ar Zeļinski pirms pieciem gadiem piedalījies Baibas Bokas slepkavībā. Pēc tam gan visu kategoriski noliedzis un attaisnojies ar to, ka policisti viņu situ�i un vispār uz�nāku�i kaut kādi melnie. Man pazīstams advokāts viņu gatavojās aizstāvēt un nebūtu izslēgts, ka Mura�ovs savu atzī�anos tomēr apstiprinātu ari tiesā. Tādā gadījumā tie�sas prāva, jaunatklāju�os faktu dēļ, visticamāk tiktu pār- traukta, advokāts iesniegtu oficiālu papildizmeklē�anas pieprasījumu un Baibas slepkavības lieta beidzot atklātos patiesā gaismā. īstie slepkavas tiktu notiesāti, bet tu at�taisnots. Ta�u tagad viss ir nojucis. Pirms da�ām dienām Oļegs Mura�ovs kamerā atrasts pakāries. Cik man zināms, tad līdz �im Centrālcietumā gan neviens labprātīgi no dzī�ves nav aizgājis�

Es drūmi klusēju. Tā, protams, bija ļoti nepatīkama zi�ņa, jo varbūt dotu man iespēju Zeļinski pie tiesas dabūt ar tīrām rokām. Ta�u tas tomēr vairāk pastāvēja kā re�zerves variants, jo mans gods un pienākums pret Baibas piemiņu prasīja, lai es to smerdeli taisnai sabiedrības at�riebībai nodotu pats.

-�� Tu mazliet pagaidi, - es Vilim pateicu un piecēlos.

-�� Tūlīt atgriezī�os.

Nesteidzoties �ķērsoju zāli un aizgāju līdz bāra letei, aiz kuras, no rokas rokā svaidot kokteiļa trauku, stāvēja at�lētiska auguma puisis.

-�� Sveiks! - es klusi teicu. - Tevi sauc Rembo?

Puisis mani cie�i noskatīja, klusēdams salēja divās glā�zēs nupat pagatavoto kokteili, to vēl izdaiļodams ar da��iem krāsainu augļu gabaliņiem, un tad atdeva turpat pie letes stāvo�ajai viesmīlei. Viņa, veltījot man profesionāli izkoptu apburo�u smaidu, devās uz zāli. Puisis nedaudz paliecās uz manu pusi.

-�� Ko tev vajag? - viņ� nopietni prasīja.

-�� Man jāsatiek Barons, - tikpat nopietni atbildēju.

-�� Kas tu tāds esi?

-������ Mani sauc Doktors, - es sacīju. - Barons teica, ka es vi�ņu �eit svētdienas vakaros varot satikt ar tavu starpniecību.

-�� Tu esi atnācis viens?

Pagriezos pret zāli un pamāju ar galvu.

-������� Nē. Tur pie malējā galdiņa sē�u kopā ar brāli. Viņ� pēc profesijas ir advokāts.

Puisis brīdi domāja.

-� Ej atpakaļ pie galda, - beidzot viņ� teica. - Un pagaidi!

Atgriezos pie galdiņa, ātri iztuk�oju konjaka glāzi, uz�kodu un apmierināts pasmaidīju.

-�� Kur tu biji? - Vilis prasīja.

-������ Varbūt tagad kaut kas sāks kustēties, - es sacīju. - Ze�ļinskis nepiedodami ilgi dzīvo brīvībā.

Uz skatuves, gai�i virpuļodama, uzskrēja jauna striptī�za dejotāja un, apķērusies ap spo�i mirdzo�u metāla stie�ni, sāka priek�nesumu. Nezinu, kāpēc, bet ne viņas pakā�peniski atkailinātais ķermenis, ne nepārprotami seksuālu iekāri izraiso�ās kustības mani ne mazākā mērā neuzbu�dināja. Tad jau drīzāk otrādi - nomāca un darīja skumju. Man �īs nabaga kaildejotājas, kā vispār lielāko daļu pro�stitūtu vai pat �īs jaukās viesmīles vienkār�i bija ļoti �ēl.

Pēc neilga laika pie mūsu galdiņa pienāca eleganti ģēr�bies iesirms kungs un mazliet paliecās uz manu pusi.

-�� Barons jūs gaida, - viņ� sacīja. - Es jūs pavadī�u.

Piecēlos un paskatījos uz Vili.

-�� Tu projām vēl neej, - es teicu. - Pagaidi!

�ķērsojām zāli, tad caur pustum�u pēc virtuves smar��ojo�u gaiteni nokļuvām līdz kādām biezi polsterētām dur�vīm. Pirms tās atvērt, elegantais kungs mani, strauji ap�stādinājis, pagrieza ar seju pret sienu un, kā man �ķita, ļoti profesionāli iztaustīja no pleciem līdz kāju papē�iem.

-�� Atvaino�

Es, visu saprazdams, neko neteicu.

Durvis atvērās un iegāju nelielā telpā, kas atgādināja patīkamu un ar labu gaumi iekārtotu atpūtas telpu.

Dego�s kamīns, sarkans dīvāns, trīs lieli ar melnu ādu apvilkti atpūtas krēsli, stāvlampa ar tum�i rozā aba�ūru, divi nelieli galdiņi, grāmatplaukts, mūzikas centrs, bet grī�du sedza biezs paklājs.

Barons sēdēja vienā no atpūtas krēsliem un rokā turē�ja slaidu kristāla glāzi, līdz pusei piepildītu ar tum�i sar�kanu vīnu.

-������� Sveiks, Dok! - viņ� priecīgs sacīja, nolika glāzi uz gal�da, piecēlās un, pienācis man pretim, cie�i apkampa. - Es tevi gaidīju. Kāpēc nenāci agrāk?

-������� Kaut kā nesanāca, - es atbildēju, - ko tagad ļoti no��ēloju.

-������� Sēdies! - Barons uzaicināja, ātri sameklēja vēl vienu glāzi, to piepildīja ar vīnu un mēs saskandinājām. - Tas ir fran�u Bordeaux. Neko labāku nezinu.

Iedzērām. Vīns patie�ām bija labs. Pēc tam aizsmēķē�jām un vēlreiz, viens uz otru cie�i paskatīju�ies, priecīgi pasmaidījām.

-������� Kā tev ar Veselību? - es jautāju. - �ūla vairs nemo�ka?

-������� Dzīvot var, - Barons atbildēja. - Neēdu neko ceptu, ne sālītu. Vajadzētu vēl tikai atmest smēķē�anu�

-�� Es arī nekādi nespēju, - teicu.

-������� Tad arī nevajag, - teica Barons. - Nervu bendē�ana vien iznāk. Kā citādi?

-�� Diezgan riebīgi.

-�� Ir kādas nopietnas problēmas?

-������� Ir, - atbildēju. - Tāpēc arī atnācu. Bet pirms tam� Kā tagad jūtas Zor�s? Vai pēc ievainojuma nekādas kom�plikācijas neradās?

Barons pakratīja galvu.

-������� Tu, Robert, toreiz nostrādāji lieliski! Paldies! Tu jau zini - esmu tavs parādnieks uz mū�u!

-�� Nu ko tu, Baron�

-������� Pavisam nopietni! Dzirdēju, tu vēl da�iem esi izlīdzē�jis, ja?

Piekrīto�i pamāju. Barons atkal glāzēs ielēja vīnu, un mēs iedzērām. Pēc tam viņ� nospieda kādu slēdzi un sā�ka skanēt klusa, patīkama melodija.

-�� Mēs neko neaizmirstam, - Barons teica. - Ne slikto, ne labo. Draugs, kādas problēmas tevi nomāc? Nauda? Sie�vietes? Darbs? Ārsta sertifikātu jau esi atjaunojis?

-�� Nē, - drūmi pakratīju galvu. - Tas nav tik vienkār�i. Turklāt� Ne naudas, ne sievietes dēļ es tevi nekad nebū�tu traucējis. Lieta ir daudz nopietnāka. Tu vēl atceries, ko es tev stāstīju par savu lietu?

-�� Atceros, - Barons apstiprināja. - Tevi it kā esot no�tiesāju�i nevainīgu�

-�� Nevis it kā, bet tie�i tā! - nikns iesaucos. - Nevainī�gu! Tāpēc visu atliku�o mū�u negribu dzīvot ar apzīmēju�mu slepkavai Es nezinu, Baron, kā ir pieņemts jūsu ap�rindās un ko tu pats par to visu domā, ta�u apzīmējums

* slepkava mani aizvaino un pazemo! Ja es tāds patie�ām būtu, to dro�i vien uztvertu savādāk, ta�u pa�reiz� Man ir ļoti smagi, Baron. Grūti, da�reiz pat neizturami. No�dzerties negribu. Visu aizmirst nevaru. Ta�u zinu, kas man jādara, bet bez tavas palīdzības�

-� Uz mani tu vari paļauties, - Barons teica. - Dro�i! Es tev kā tu man palīdzē�u jebkurā gadījumā. Kas man ir jā�dara?

-� Kaut kur Rīgā, vismaz tā es domāju, dzīvo Viktors Ze�ļinskis. Viņam māte bija nopirkusi vienistabas dzīvokli Miera ielā, ta�u viņ� no turienes ir aizgājis. Kur pa�laik atrodas, neviens nezina. Ne ar policiju, ne prokuratūru saistīties vairs negribu. Būdams vēl cietumā, es jau sāku rakstīt sūdzības un visādi viņus mēģināju pārliecināt, ka Baibas īstais slepkava ir Viktors Zeļinskis un viņa drau�gi. Vienu no viņiem - Oļegu Mura�ovu - noķēra citu no�ziegumu sakarā. Tā mums ar Vili, tas ir, manu advokātu bija vienīgā cerība, ka viņ� tiesā atzīsies ari �ajā noziegu�mā un policija ar prokuratūru būs spiesta manu lietu iz�meklēt no jauna. Bet tagad nekā! Pirms da�ām dienām Oļegs kamerā esot atrasts pakāries.

Barona seja krasi izmainījās. Tā kļuva skarba un auk�sta. Viņ� cie�i uz mani paskatījās, sakoda zobus un, dziļi nomākts, atkal piepildīja glāzes.

-�� Iedzer! - viņ� uzaicināja. - Un stāsti tālāk!

-�� Tālāk nav ko stāstīt, - es teicu. - Man tas Zeļinskis ir jādabū rokā! Tu saproti, Baron? Par katru cenu! Tas ir mans vienīgais glābiņ�, vienīgā iespēja, lai beidzot no �ā murga tiktu vaļā! Lai es beidzot atkal varētu sākt normā�li dzīvot un strādāt par ārstu.

-�� Kas man ir jādara? - Barons drūmā balsī jautāja.

-�� Ja tu vai tavi pui�i to Zeļinski varētu atrast�

-�� Tālāk!

-�� Un viņu atdot man�

Barons īsu brīdi saspringts domāja.

-�� Tu viņu gribi� likvidēt?

-�� Nē. Es ar viņu mazliet aprunātos, nu, tā kā viņ� to ir pelnījis, bet pēc tam ar viņa vaļsirdīgu atzī�anos un attie�cīgiem pierādījumiem nodotu policijai. Ja tu un tavi pui��i ar to smerdeli negrib ķēpāties, vismaz uzzini viņa pa��reizējo atra�anās vietu un pasaki man! Pārējais jau būs tikai tehnikas jautājums.

-��� Labi! - Barons stingri pateica. - Esi mierīgs! Tu uz�zināsi, kur viņu dabūt ciet. Palīgā iedo�u vienu no savē�jiem, bet tagad vēl iedzer un, lūdzu, piedod, Robert!

Es nesapratnē saraucu pieri.

-�� Par ko?

-�� Kaut kā nelāga ir sanācis ar to Oļegu Mura�ovu, - Ba�rons atbildēja. - Ta�u, ja es to būtu zinājis� Bet nu ne�kas! Galvu aug�ā! Viss būs kārtībā! Bet vispār� Zeļinskis ir krietni nodarījis pāri ne tikai tai meitenei, bet arī tev! Atdod viņu man! Un viņ� no�ēlos, ka vispār ir piedzimis!

-�� Nē, Baron, - es drūmi teicu. - Viņ� ir mans. Tu tikai, lūdzu, palīdzi viņu atrast!

-�� Labi! - Barons sacīja. - Man tavs mobilā telefona nu�murs ir. Gaidi zvanu!

-�� Paldies, - es klusi pateicu.

-�� Par to paldies nav jāsaka! Man tā ir goda lieta - tev palīdzēt! Bet lai vismaz �is vakars tev �ķistu labāks par citiem, es tevi iepazīstinā�u ar vienu burvīgu meiteni! At�ceries, kad vēl biji zonā, viņa pēc mana lūguma tev uzrak�stīja vēstuli. Sintija Skuja. Nebaidies! Viņa nav no tām, kas �eit apkalpo kluba apmeklētājus. Sintija pieder man! Ta�u uz �o nakti viņu atdodu tev! Ja vēlāk gribēsi, es tev viņu varu atdot pavisam! Ņem un priecājies! Dzīve ir īsa

- Atceros, - Barons apstiprināja. - Tevi it kā esot notiesāju�i nevainīgu� - Nevis it kā, bet tie�i tā! - nikns iesaucos. - Nevainīgu!

un mums ar katru aizejo�o dienu paliek arvien mazāk lai�ka� To vienmēr der atcerēties.

Atgriezos pie galda, apsēdos un, sastapies ar Viļa jau�tājo�o skatienu, apmierināts pasmaidīju.

-������� Viss būs kārtībā, - es sacīju. - Ja Zeļinskis vispār ir vēl dzīvs, mēs viņu drīz dabūsim rokā. Un viss beigsies.

-�� Tad tikai viss sāksies, - Vilis pateica.

Pagriezu galvu nedaudz sāņus un pēk�ņi ieraudzīju, ka no bāra puses mūsu galdiņam tuvojas pasakaini skaista, spilgti sarkanā vakartērpā ģērbusies jauna sieviete, ku�rai starp dziļi atsegtajām krūtīm mirdzēja zelta ķēdītē iekārta briljanta zvaigzne, bet garajos ogļu melnajos ma�tos viscaur mirgoja nelieli dimanta gabaliņi.

-�������� Labvakar, kungi! - viņa, cie�i skatoties manās acīs, maigi samtainā balsī sacīja. - Mani sauc Sintija Skuja. Bet jūs esat� Doktors?

-������� Nē, - mazliet samulsis atbildēju. - Mani sauc Roberts Viklands.

-������� Tev ir brīni�ķīgs dzīvoklis! - Sintija, krietnu laiciņu lūkojusies apkārt, sajūsmā iesaucās. - Man patīk.

-������ Vai tad pa�ai jādzīvo graustā? - es jautāju, meiteni aiz�vezdams līdz atpūtas krēslam un tam blakus iededzot stāv�lampu.

-������ Nē! - Sintija iesmējās. - Man arī ir labs dzīvoklis. Es�mu pilnīgi apmierināta.

-������� Kā pie tā tiki? Atceros, tu toreiz savā vēstulē rakstī�ji, ka esi atradene, augusi bērnunamā un pēc tam� Tālā�ko es ne sevi�ķi sapratu.

-������� Tālākais bija� - Sintija mazliet apjuka. - Turpinā�jums bija ļoti slikts.

-�� Kā beidzot izķepurojies? - painteresējos.

-������ Kad satiku Baronu, - Sintija atbildēja. - Viņ� man no�pirka dzīvokli, automa�īnu un visu pārējo, kas sievietei ne�piecie�ams.

-������� Tad viņ� tev tik tie�ām ir labs mīļākais, - es teicu. - Ko dzersi?

-�� Kas tev ir?

-�� �is tas ir. Konjaks, viskijs, vīns. �ampanie�a gan nav.

-������ Un nevajag ar! - Sintija draiski atmeta roku. - Dzer�sim konjaku!

Es sameklēju pudeli, glāzes un sieru.

-������� Tu �ai mājā dzīvo viens? - meitene jautāja un vaļīgi pārmeta vienu kāju otrai.

-�� Tepat netālu ir mate, - es pateicu.

-�� Viņa mūs netraucēs? -Nē.

-�� Viņa tev ir laba?

-�� Labākas nemēdz būt.

-������� Es bie�i esmu domājusi - interesanti, kāda būtu ma�na māte?

-�� Kāpēc būtu? Varbūt viņa vēl ir. Kaut kur.

-������� Iespējams. Varbūt mēs kādreiz esam pat kafejnīcā sē�dēju�as pie viena galdiņa, teātrī uz blakus sēdekļiem vai vienkār�i uz ielas viena otrai pagāju�as garām, tā arī ne�kad pat nenojauzdamas, ka esam māte un meita. Savādi, vai ne?

-� Jā, Sintij, - es piekritu. - Ta�u dzīvē tā da�reiz gadās.

-������ Es justos nedaudz labāk, ja skaidri zinātu, ka viņa ir mirusi, - Sintija negaidīti pateica.

-�� Kāpēc tā? - izbrīnījies prasīju.

-������� Vai tad tu nesaprati? Ir grūti dzīvot, ja man gandrīz vai jebkurā pretimnāko�ā sievietē gribas ieraudzīt to, kas man devusi dzīvību.

-������� To es saprotu, - teicu, - un saprotu vēl to, ka ne dzī�ve bērnunamā, ne laiks, līdz satiki Baronu, tevi ne mazā�kā mērā nav darījis ļaunu.

-������ Patie�ām, - Sintija piekrita. - Es pati par to esmu pār�steigta. Bet tu esi uzmanīgs vērotājs. Labi pazīsti cilvē�kus?

-�� Esmu ārsts, - atbildēju.

-�� Uzreiz vari pateikt, vai cilvēks ir labs vai slikts?

-�� Nē, diem�ēl ne vienmēr un ne uzreiz.

-�� Varbūt tas ir labi?

-�� Varbūt.

-������� Kā tu vērtē mani? - Sintija ar neslēptu interesi vai�cāja. - Lai gan principā es jau to zinu.

-�� Ko tu, Sintij, zini?

-������� Ka tavā un daudzu citu ar augstu morāli apveltītu vī�rie�u acīs esmu slikta sieviete, - meitene atbildēja. - Ta��u es pati tā nedomāju.

-������� Un pareizi dari! - es sacīju. - Patiesībā neviens cil�vēks nav un nemaz nevar būt ne īsti godīgs, ne arī apvel�tīts ar augstu morāli. �ie jēdzieni kā viss �ai pasaulē ir

relatīvi un mūsu priek�statos pastāv tikai tāpēc, ka da��reiz vēlamies, lai cilvēki, ar kuriem satiekamies, tie�i tā�di arī būtu - godīgi un garīgi tīri. Ja par atskaites punktu ņemam Bībeles bau�ļus, tad jēdzieni godīgs un garīgi tīrs ir daudzmaz saprotami un labi noder sadzīves līmenī. Ta��u, līdzko mēģinām cilvēka psihē un reālajā dzīvē ieurb�ties mazliet dziļāk, tad jau ir daudz grūtāk vai vispār ne�iespējami pateikt ne tikai to, kas ir godīgi, bet arī to, kas ir taisnīgi, kas patiesība, kas ļauns un labs. Tāpēc prātīgi dara tie, kas par �īm lietām vispār nedomā.

-�� Tu to spēj? - Sintija vaicāja.

-�� Nē, - atbildēju. - Es to nespēju. Tāpēc man arī ir tik grūti dzīvot.

-�� Barons man teica� - Sintija atkal manāmi apmulsa. - Tu sodu esot izcietis nevainīgs?

Piekrīto�i pamāju.

-�� Tā ir, Sintij. Nevainīgs.

-�� Tāpēc tagad esi ļauns uz visu pasauli?

-�� Nē, es neesmu ļauns. Es vienīgi alkstu pēc taisnības.

-�� Tu to panāksi?

-�� Ja tas cilvēks vēl ir dzīvs� Es panāk�u, - cietā balsī sacīju un vēlreiz rūpīgi paskatījos uz pretim sēdo�o sievie�ti. Atklāti sakot, tik skaistu meiteni es vēl nekad nebiju redzējis. Un nekad tāda man nebija atradusies tik tuvu. Un nekad, varbūt izņemot Baibu, man nav bijusi izdevī�ba �ādu sievieti iegūt. Varbūt izdzertā alkohola dēļ, bet varbūt tomēr savas smagi ievainotās dvēseles un vientu�lības dēļ es pēk�ņi ārkārtīgi spēcīgi izjutu ne tikai ilgas pēc �īs sievietes miesas, bet vēlējos viņu arī kā garīgu būt�ni, kā draugu un savas dzīves līdzgaitnieci. ^

Strauji noliecos, nometos viņas priek�ā uz ceļiem un lē�nām uzvilku dārgās kleitas malu augstu virs ceļgaliem. Vi�sā pilnībā atsedzās Sintijas slaidās kājas, zeķu greznā aug��mala un baltas biksītes. Es paliecos uz priek�u, iespiedu seju viņas klēpī un tikko dzirdami �ukstēju:

-�� Sintij, tu esi brīni�ķīga! Tu esi kā sapnis, kā manas miesas un dvēseles vienīgās zāles! Kur tu biji agrāk?

-� Tepat vien jau biju, - Sintija atbildēja. - Es tev pirms gada uzrakstīju vēstuli. Tur bija arī mana adrese. Ta�u tu klusēji. Tu man neatbildēji un mani nemeklēji.

-�� Vēstule bija jauka, - es sacīju. - Tā man cietumā vismaz kādu laiku ļāva justies daudz labāk. Paldies tev par to!

-�� Kāpēc tu man neatbildēji? - Sintija jautāja.

-� Es, protams, tev būtu atbildējis, ta�u� Tu man to vēs�tuli uzrakstīji, cita cilvēka lūgta. Ja tu mani būtu samek�lējusi tā� Kā nelaimīgi cilvēki, beidzot vēloties kļūt lai�mīgi, meklē sev līdzīgos� Es tev vēstules būtu rakstījis katru dienu un pēc iznāk�anas brīvībā tevi atradis. Un pie tevis palicis.

Sintija pasmaidīja un viegli kā putns ar savu mīksto spārnu sāka glāstīt manu galvu. Tas bija ellīgi patīkami. Pēc ilgiem gadiem es atkal sevi sajutu kā vīrieti, kas ne�prātīgi alkst iegūt sievieti, un kur� arī sievietes acīs un sa�jūtās ir vēlams un ļoti gaidīts.

-�� Miglā asaro logs, - Sintija klusi sāka runāt Aleksan�dra �aka kādreiz uzrakstītās ģeniālās dzejas rindas. - Ko tur liegties nav vērts, tikai tevi es mīlējis esmu�

Pēc tam viņa domīga apklusa, ilgi raudzījās baltajos is�tabas griestos, tad turpināja.

-�� Sieviete, kurai vīrietis var pateikt �ādus vārdus, no�teikti ir ļoti laimīga.

-� Ja tev ar to pietiek, Sintij, - es klusi sacīju, - tad klau�sies! Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts! Tikai te�vi es mīlējis esmu!

Sintija iesmējās.

-�� Tu melo! - viņa smiedamās teica. - Un dro�i vien arī �aks meloja! Vismaz viņ� �o dzejoli nav veltījis savai sievai.

-�� Tas nekas, - es teicu. - Jebkura atzī�anās mīlestībā savā ziņā ir meli. To mēs gan vienmēr atklājam daudz vē�lāk, ta�u tik un tā to atcerēties ir patīkami. Vismaz tajā brīdī �ie vārdi da�reiz tomēr ir biju�i patiesi.

-�� �is mirklis arī ir patiess, - Sintija sacīja. - Un mģs esam patiesi. Un mūsu vārdi ir patiesi. Un mūsu vēlē�a�nās ir patiesas. Robert, tu mani gribi?

-�� Neprātīgi, - es atbildēju. - Tu man �ovakar liki atce�rēties to, ko es jau sāku pamazām aizmirst. Kāpēc biju tāds muļķis?

-�� Tāpēc, mīļais, ka tu līdz �im vakaram vēl nebiji sati�cis īsto sievieti, - Sintija paskaidroja.

-������� Nemāni pati sevi, - es teicu. - Tu ari neesi īstā. Tu piederi citam.

-������� Nav tiesa. Es nepiederu nevienam, - viņa sacīja. - Es piederu tikai pati sev.

-������� Tu piederi Baronam, - es atgādināju. - Viņ� glu�i kā naudu man tevi tikai aizlienēja.

-������� Tā glu�i nav, - Sintija nepiekrita. - Viņ� mani tev at�deva.

Es pacēlu galvu un cie�i ieskatījos sievietes acīs.

-�� Pavisam?

-������ Pavisam, - Sintija apstiprināja. - Tagad esmu tava un tu ar mani vari darīt, ko gribi!

Es piecēlu Sintiju kājās un lēnām izģērbu, atstādams vienīgi greznās zeķes un starp kailajām krūtīm spilgti mir�dzo�u dārgakmeņiem izrotātu zvaigzni.

-������� Neviens cilvēks nedrīkst kādam piederēt, - es patei�cu. - Pat ne sieviete vīrietim. Ta�u, ja man liktenis �ova�kar ir bijis tik labvēlīgs, es, protams, �o izdevību garām nelaidī�u. Es tevi paņem�u, mīlē�u un mēģinā�u paturēt tik ilgi, cik vien mēs vispār to spējam�

Bija jau pavēla vakara stunda. Vaļīgi atlaidies uz dīvā�na, skatījos krā�ņo Sidnejas olimpisko spēļu noslēguma ce�remoniju. Ar īpa�u pacilātību vai ļoti patīkamām emoci�jām, kā vispār pēdējo gadu laikā, pārņemts nebiju. Manu psihi, neskatoties uz da�iem dzīves gai�ākiem brī�iem, jo�projām smagi nospieda pēdējo gadu traģiskie notikumi, de�dzino�ā atriebības vēlme un alkas pēc taisnības.

Negaidīti iezvanījās mobilais telefons.

-�� Klausos!

-�� Labvakar! - dobja vīrie�a balss sacīja. - Vai Doktors? -Jā.

-������ �eit �or�s, - vīrietis teica. - Atcerieties, jūs pirms da��iem mēne�iem mani operējāt!

-�� Atceros. Kā tagad ir?

-�� Paldies, viss kārtībā. Par to priecājas arī tēvs.

-�� Tas saprotams, - es teicu. - Kā viņ� pats jūtas?

-������� Tīri labi, - �or�s atbildēja. - Viņ� pēc da�ām dienām brauc uz ārzemēm, konkrētāk, uz Holandi. Viņam arī tur ir labs bizness. Lotosa ziedu tēvs atdod man, viņ� Holan�dē nopircis māju un, iespējams, tur arī paliks dzīvot.

Es mazliet samulsu un brīdi klusēju. Pēc tam pajautāju:

-�� Vai Sintiju viņ� ņem līdzi?

-������� Nē! - �or�s iesmējās. - Sintija ir brīva sieviete un, ja viņa gribēs, vēlāk aizbrauks pie tēva, ja ne� Lai paliek citam!

-�� Tu ar tēvu vēl satiksies?

-�� Protams. Rīt.

-�� Pasveicini no manis.

-�� Labi. Viņ� būs priecīgs.

-�� Lai viņam veicas!

-������� Dro�i! Tādi kā viņ�, ja nenotiek neparedzēta nelaime, nekad nepazūd. Ceru, Doktor, ka arī mums veiksies. Man ir labas ziņas.

-�� Patīkami to dzirdēt.

-�� Ko jūs pa�laik darāt?

-�� Skatos televizoru.

-������� Vajadzētu to kasti izslēgt, ātri saģērbties un iznākt laukā. Esmu ma�īnā jūsu mājas priek�ā.

-�� Kas par lietu?

-������ Lieta ir nopietna, - �or�s sacīja. - Mēs uzzinājām, kur pa�laik atrodas Viktors Zeļinskis un, ja jums �is puisis vēl interesē, varam braukt viņu ņemt ciet.

-������� Labi, �or�! - stipri uztraucies, tūlīt piekritu. - Pal�dies! Tūlīt bū�u!

Ātri apģērbos un izskrēju laukā. Uz ielas iepretim mā�jas vārtiem ar tum�i tonētiem sānu stikliem stāvēja melns d�ips. Pie stūres sēdēja Barona dēls Georgs vai kā viņu vi�si sauca - �or�s.

-�� Sveiks! - es teicu, apsēdos blakus un pasniedzu roku.

-�� �o mirkli esmu gaidījis piecus gadus.

Es viņam neprasīju, kur mums jābrauc un ko mēs da�rīsim. Acīmredzot tas viss būs redzams uz vietas. Vienīgi domāju, vai man pietiks savaldības, lai Zeļinski nenosistu.

-������� Tas tipiņ� pa�laik uzturas vienas meitenes - narko�mānes dzīvoklī Maskavas for�tatē, - �or�s sāka stāstīt.

-�� �obrīd tur kaifo jūsu meklētais puisis, meitene un kāds

pusmū�a vecis, kur� aizdomās par slepkavību atrodas po�licijas meklē�anā. Tas mums var nākt tikai par labu. Mēs abi ieiesim dzīvoklī, bet es bez īpa�as vajadzības neko ne�darī�u. Man līdzi ir rokudzel�i un pistole ar klusinātāju, tā ka varat mierīgi rīkoties, kā pavēl jūsu naids. Jūs tē�vam esot teicis, ka �is puisis piederot jums. Lai tad tā arī notiek! Es jūs pieseg�u, bet, ja situācija prasīs, mēs viņus visus padarīsim aukstus. Gadījumā, ja policija �o noziegu�mu atklās, kas gan ir maz ticams vai vispār neiespējami, man būs vairāku liecinieku apstiprināts alibi, ka visu �o vakaru esmu atradies Lotosa ziedā, bet jūsu alibi apstip�rinās Sintija, kura pateiks, ka jūs abi �o laiku esat pava�dīju�i gultā! Viss! Joņojam!

Mēs patie�ām joņojām. Pilsētas apgaismotās ielas un na�mu logi lielā ātrumā skrēja garām kā da�reiz redzētos fil�mu kadros. �ķita, ir pagāju�as tikai da�as minūtes, kad jau atradāmies kādā no Maskavas ielas graustu rajoniem. �or�s savu d�ipu apstādināja neapgaismotā �ķērsielā. Pa�gāju�i pārdesmit soļus uz priek�u, nonācām divstāvu ko�ka mājas priek�ā, kuras vienu galu nesen bija skāris uguns�grēks. Gaisā vēl joprojām varēja sajust deguma smārdu. Aug�ējais stāvs �ķita neapdzīvots, jo vienīgais apgaismo�tais logs atradās mājas pirmā stāva dārza pusē.

Abi, jau automa�īnā uzvilku�i rokās ādas cimdus, gara un tum�a gaiteņa galā klusi nostājāmies pie nedaudz iz- ļodzītām, sen nekrāsotām durvīm.

�or�s lēnām nospieda rokturi, un, kā jau to varēja pa�redzēt, durvis nebija aizslēgtas. Aiz tām nedaudz tālāk va�rēja dzirdēt skaļas balsis un mūziku.

Vispirms uzmanīgi iegājām nelielā virtuvē, kur izliet�nē, uz galda un pat grīdas stāvēja nemazgātu trauku kau�dzes, netīri katli un da�ādi mēsli. Pēc tam iegājām istabā. Acīmredzot tas bija vienistabas dzīvoklis, jo citas durvis neredzējām. Istabas vidū pie galda, kas bija apkrauts ar vairākām alus un degvīna pudelēm, sēdēja �igānietei lī�dzīga jauna sieviete, Viktors Zeļinskis un kāds pavecāks, asiem bārdas rugājiem apaudzis vīrietis. Visi mazliet iz�brīnīju�ies paskatījās uz mums.

- Labs vakars jūsmājās! - es teicu un nesteidzoties pie�gāju pie galda. �or�s palika aizmugurē pie durvīm. - Kā dzīve?

-�� Slikti, - vīrietis drūmi atbildēja. - Kaut ko atnesi?

-�� Protams.

-�� Ko? - visi ziņkāri uz mani paskatījās.

-������� Sliktas ziņas, - es auksti pateicu. - Tūlīt jums iznāks dzīvot� ja vispār iznāks�

-������� Kāpēc tad tā? - sieviete pārsteigta jautāja un mēģinā�ja celties kājās.

-������ Sēdi! - es uzkliedzu un viņu asi atgrūdu atpakaļ. - Un pārējie tāpat!

-������� Kas jūs tādi esat? - Viktors tramīgs jautāja un skatī�jās apkārt. - Menti?

-������� Daudz sliktāk, Viktor, daudz sliktāk! - es teicu. - Vis�maz tev noteikti!

-������� Jūs esat no Borisa komandas? - Viktors, vēl vairāk satraucies, prasīja. Acīmredzot Borisa komanda Viktoram piegādāja tālāk pārdo�anai narkotikas, ta�u, iespējams, Viktors viņiem bija palicis parādā un tādā gadījumā, bez �aubām, viņam no Borisa pui�iem bija iemesls baidīties simtkārt vairāk nekā no policijas.

-������� Nē, Viktor! - es dobjā balsī sacīju. - Mēs neesam ne no policijas, ne Borisa! Mēs esam pa�i par sevi. Tu mani vairs neatceries?

Viktors ilgi un cie�i uz mani skatījās. Piedzēries viņ� nebija. Neizskatījās, ka būtu pārāk apreibis arī no narko�tikām. Skatiens bija auksts un draudīgs. Ja es tai brīdī bū�tu varējis redzēt arī sevi, mans izskats un skatiens dro�i vien nebija neko patīkamāks.

�ķita, Viktors mani beidzot atcerējās. Viņa seja nedaudz izmainījās, viņ� cie�i saknieba lūpas un nolaida skatienu.

-������� Ja tu neatceries mani, - es sacīju, - tad tev vismaz va�jadzētu atcerēties Baibu! Un atcerēties to, ko tev jau sa�cīju sen - es tevi noteikti kādreiz atradī�u, izdauzī�u vi�sus zobus un piespiedī�u atzīties Baibas slepkavībā!

Viktors, galvu nodūris, klusēja.

-�� Vai tagad atcerējies? - es uzkliedzu.

Viktors pagriezās sāņus, it kā sagatavodamies bēgt, tad vēlreiz uzmeta man niknu skatienu.

-�� Ko tu gribi?

-������� Vai nedzirdēji? - joprojām runāju stipri paceltā balsī. - Atriebties! Un beidzot panākt taisnību!

-�� Kā?! - Viktors ņirdzīgi iekliedzās. - Atvēsinies! Kā tu to, stulbais, panāksi? Vai esi pārliecināts, ka nodo�u savus draugus un pats sevi?! Lika pagaidīt! Un ja tā arī izdarītu, ko tas tev dos? Kas tad tiesai ir vajadzīgs - ap�sūdzētā atzī�anās vai neapgā�ami pierādījumi? Bet kur tev tie pierādījumi ir? Kur? Tev pakaļā? Tā ka, ve�i, labāk tai�sieties prom ar labu, kamēr�

Es redzēju, kā Viktors lēnām labo roku iebā� bik�u ka�batā, kur, iespējams, atradās kāds �aujamais. Tai pa�ā brī�dī pamanīju, ka bārdainais vecis no galda paņem garu vir�tuves nazi, bet sieviete rokā satver alus pudeli.

Turpmākais notika tik zibenīgi, ka īsti pat neapjēdzu, kas notiek. �or�s kā lode bija atrāvies no savas vietas un jau nākamajā mirklī sieviete ar visu pudeli, �or�a rokās pacēlusies gaisā, pāri galdam lidoja skapja durvīs, bet vī�rietis, saņēmis spēcīgu sitienu, kopā ar krēslu nokrita uz grīdas un mēģināja ātri sameklēt no rokas izkritu�o nazi. Tas, protams, neizdevās, jo klāt jau bija �or�s, kur� viņam vairākas reizes iespēra ar kāju, un vīrietis palika nekus�tīgi guļam. Bet es tai pa�ā laikā, �ķiet, pat kādu sekundi ātrāk, pa taisno triecu dūri Viktora sejā. Sitiens bija draus�mīgs. Viņ� tāpat kā bārdainais vīrietis ar visu krēslu no�krita uz grīdas. Strauji noliecos, paķēru krēslu un vairā�kas reizes no visa spēka triecu pret Viktora galvu. Krēsls sa�ķīda, bet Viktors izskatījās galīgi apdullis. Sagrābis aiz sporta jakas, piecēlu viņu, atspiedu pret sienu un, it kā patie�ām vēlēdamies izdauzīt visus zobus, vairākas reizes spēcīgi triecu ādas cimdā tērpto dūri viņa sejā. Viktoram no deguna un lūpām sāka plūst asinis, un es viņu vairs neaiztiku. Tūlīt klāt pienāca arī �or�s un saslēdza Vikto�ra rokas rokudzel�os. Pēc tam viņu pārmeklēju�i, kabatā atradām Makarova pistoli.

-�� Tūlīt bāz atpakaļ! - �or�s man teica. - Ej sazini, kā�dus varoņdarbus viņ� ar to ir veicis! Lai dū�i pa�i tiek ga�lā, bet mēs� Tu viņu vairs nedauzīsi?

-� Redzēsim, - aizelsies sacīju un nikns paskatījos uz Vik�tora seju. Deguns un lūpas asiņoja. - Noguldīsim viņu uz grīdas, citādi viņ� mums te vēl iztecēs sauss.

Noguldījām Viktoru uz muguras, un es paskatījos ap�kārt. Vīrietis un sieviete nekustīgi gulēja netālu viens no otra. Izrādījās, kautiņa laikā arī bija apgāzies galds un tur-

Pie galda, kas bija apkrauts ar vairākām alus un degvina pudelēm, sēdēja �igānietei līdzīga jauna sieviete, Viktors Zeļinskis un kāds pavecāks, asiem bārdas rugājiem

apaudzis vīrietis.

pat mētājās netīrs galdauts. Es to paņēmu, Viktora galvu atliecu nedaudz atpakaļ, noslaucīju seju un mēģināju ap�turēt asiņo�anu.

- Elpo caur muti! - es pateicu un aizspiedu viņa degu�nu. Tā atkārtoju vairākas reizes, līdz intensīvā asiņo�ana beidzās.

-�� Bet tagad, mans nīstais draugs, līdz ar to tavas fizis�kās cie�anas, vismaz �ai telpā, varētu arī beigties, - es tei�cu. - Tev tikai jāpasaka�

Apklusu. Kabatā sameklēju cigare�u paciņu un aizsmē�ķēju. Neatceros, kad smēķis būtu gar�ojis tik labi.

-�� Kas? - Viktors �ukstēja. - Ko tu gribi no manis?

-� Tev man ir jāpasaka, kur esi noglabājis videokaseti ar Baibas slepkavības norisi. Es zinu, ka tev tāda kasete ir. Ir?!

-�� Bija! - Viktors iekliedzās. - Es neesmu tik stulbs, lai to saglabātu!

-� Nemuldi! - dusmīgs uzbļāvu. - Oļegs Mura�ovs, pirms tu viņam īsi pirms tiesas palīdzēji �o pasauli atstāt, savam advokātam pateica, ka �āda kasete esot, tajā skaidri re�dzams, kā Oļegs Baibu tur, bet tu, izdzimteni, meiteni no�dur! Filmējis Aleksandrs Bitovs. Neaizmirsti, ka mēs arī viņu bez visas policijas varam dabūt ciet, tā ka labāk, sev aiztaupot da�us ļoti nepatīkamus brī�us, pasaki uzreiz, kur kasete atrodama!

Viktors mirkli domāja. Tad, jūtami noba�ījies, prasīja:

-�� Kas notiks pēc tam?

-�� Pēc tam mēs tevi ar visu kaseti aizvedīsim uz polici�ju, un tur tu viņiem vēl uzrakstīsi vaļsirdīgu atzī�anos Bai�bas Bokas slepkavības izdarī�anā! - es paskaidroju.

-�� Bet ja ne?

-�� Tad būs slikti, - �or�s iemetās starpā. - Nekur neva�ri vairs sprukt - tev ir jāatzīstas! Tavai zinā�anai un ie�gaumē�anai - to ļoti vēlas ne tikai �is cilvēks, bet arī pats Barons! Tas tā, maigi sakot. Patiesībā Barons tev katego�riski pavēl atdot kaseti un nodarītā atzīties! Ja ne, tu jau pats zini, kas notiek ar tiem, kuri Baronam neklausa. Tā ka izvēlies - nomirt tūlīt, turklāt vēl moku pilnā nāvē, vai arī pavadīt piecpadsmit gadus zonā. Protams, neviens no variantiem nav nekāds labais, ta�u mēslus tu arī esi sa�strādājis pietiekami daudz un par tiem ir jāatbild!

Viktors krietnu laiciņu domāja, tad atkal nikns paska�tījās uz mani:

-� Vai �is, - viņ� ar galvu pamāja uz manu pusi, - arī ir Barona cilvēks?

�or�s piekrīto�i pamāja.

-�� Tev par lielu nelaimi, pat vairāk nekā savējais, - viņ� apstiprināja. - Turklāt mēs arī bez Barona varam ar tevi tā pastrādāt, kā da�reiz strādāja �ekisti vai gestapovie�i! Tā ka izvēlies! Lūdzu, Doktor, aizej un apskaties, vai vi�ņiem te vannas istaba ir?

Tūlīt aiz virtuves atradās neliela telpa ar netīru vannu un pussadauzītu tualetes podu.

-��� Diez vai tu būsi tik varonīgs kā Ivans Matrosovs vai izturīgs kā Zoja Kosmodemjanska, - Zor�s izsmejo�i sacī�ja. - Tevi gaida liels pārbaudījums ar ūdeni un uguni. Neko nesaku, dzīvs varbūt paliksi, ta�u kropls būsi visu mū�u.

Viktora seju gandrīz līdz nepazī�anai pārvērta ne tikai sasistās lūpas, asiņojo�ais deguns un zilums zem acs, bet arī patiesas bailes. Varbūt pat �ausmas.

-�� Tas tev nebūs kā durt pretoties nespējīgai meitenei, - es turpināju. - Pa�laik tu esi nokļuvis pretējā situācijā. Ta�gad, Viktor, mēs sāksim durstīt tevi. Un ne tikai!

-�� Labi, ve�i! - Viktors negribīgi piekrita. - Kasete ir te�pat.

-Kur?

-�� Uz skapjaug�as.

Es ātri paķēru vienu no krēsliem un, pametis sāņus da��ādus krāmus un vecas avīzes, tur patie�ām ieraudzīju �et�ras videokasetes.

-�� Kura? - es, tās gandrīz vai ietriecis Viktoram purnā, prasīju.

-�� Tā tur - Zāles pļāvējs\

-�� Noteikti?

-�� Goda vārds!

-�� Labi, pārbaudīsim, - es teicu un pamāju. - Brauksim pie manis!

Jau pēc pusstundas visi trīs sēdējām manā viesistabā un, stipri �okēti, noskatījāmies Baibas slepkavības ainu. Lai gan pēdējo piecu gadu laikā gan fiziski, gan arī garīgi kriminālnoziegumu uztverē un vērtējumā biju diezgan stipri norūdījies, tikko redzētais manī atkal uzjundīja tik spēcīgu naidu, no�ēlu, pretīguma sajūtu, atmiņas un sā�pes, ka man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai tūlīt ne�celtos aug�ā un Baibas slepkavu nenosistu.

Ilgi sēdēju klusēdams, līdz nedaudz nomierinājos. Tad piecēlos, nostājos Viktora priek�ā un, nicības pilns, iespļā�vu viņam sejā. Pēc tam rakstāmgaldā sameklēju baltu papīra lapu un pildspalvu un liku Viktoram uzrakstīt Rī�gas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Pirmajai, tas ir, slepkavību izmeklē�anas nodaļai adresētu vaļsirdīgu atzī��anos Baibas Bokas slepkavības izdarī�anā, vainu �ajā no�ziegumā savulaik apzināti noveļot uz ārstu Robertu Vik- landu. Kā pierādījumu klāt pievienojot videofilmu.

Pa to laiku, kamēr Viktors rakstīja, es savā videomag�netofonā ierakstīju filmas kopiju, kuru tūlīt ieliku rak�stāmgalda atvilktnē - dro�s paliek dro�s.

Kad viss bija izdarīts, Viktoru atkal iesēdinājām d�ipā un aizvedām līdz Galvenās policijas pārvaldes durvīm.

-�� Ej iek�ā, tūlīt piesakies pie de�uranta un, kad atnāks izmeklētājs, atdod viņam gan savu atzī�anos, gan kaseti! - �or�s pavēlēja. - Vēlāk neko tu nedrīksti slēpt arī tiesai! Tādā gadījumā tu varbūt zonā izdzīvosi, bet ja ne� Pats zini. Nejau man tev to stāstīt! Bet tagad ej! Saprati?!

-� Ar visiem rokudzel�iem? - Viktors, kā neticēdams, jau�tāja.

-�� Ar visiem! - �or�s pateica. - Efektīgāk izskatīsies!

Bet es neteicu neko. Tikai drūmi noskatījos, kā Viktors

pazūd platajās policijas pārvaldes ieejas durvīs. Gandrīz vai no�ēlodams nodomāju - ja man nebūtu vajadzīgs ofi�ciāls ar tiesas spriedumu pasludināts attaisnojums un ju�ridiska reabilitācija, es Viktoru Zeļinski tajā Maskavas for- �tates graustā dro�i vien būtu nogalinājis.

-�� Kā tagad jūties, Doktor? - �or�s jautāja. - Vai labāk?

-�� Paldies tev, �or�, - es sacīju. - Un Baronam arī. Ja Viktoru pēc kāda laika notiesās un mani attaisnos, tad tik un tā stipri �aubos vai tas, kas ar mani notiks, būs kaut kas labāks. Ta�u ceru, ka jutī�os vismaz citādi.

*

Tiesnese Ineta Kahovska kā parasti tie�i pulksten de�viņos no rīta savā darba kabinetā apsēdās pie rakstāmgal�da, kas bija nokrauts ar da�ādu dokumentu kaudzēm, va�kardienas avīzēm un vairāku krimināllietu sējumiem. Uz galda kreisā gala stāvēja dators.

Ineta tūlīt ieslēdza nevis to, bet gan kafijas automātu, no skapja izņēma smalku porcelāna tasīti un sagatavojās jau tik ļoti pierastajam darba dienas sākumam.

Pēc brī�a kabinetā ienāca viņas sekretāre un palūdza parakstīt da�as pavēstes uz tiesu izsaucamām personām. Pēc tam Ineta, grūtsirdīgi nopūtusies, sāka �ķirstīt kāda jau pēc da�ām dienām izskatī�anai paredzamās krimināl�lietas sējumus. Nekas īpa�i pārsteidzo�s vai sare�ģīts tur nebija. Trīs sadzēru�ies un narkotiku apreibināti jaunie��i kāda Zvaig�ņu ielas nama kāpņu telpā aplaupīju�i un smagi piekāvu�i pavecāku vīrieti, kur� vēlāk slimnīcā no�miris. Gandrīz vai tradicionāls un ikdieni�ķs mūsdienu no�ziegums, kas tie�i ar savu periodisko atkārto�anos da�ā�dās pilsētas malās radīja gan dusmas, gan arī bailes.

Ta�u Inetai, iepazīstoties ar �o diezgan parasto lietu, domas, kā vispār pēdējā laikā, nemitīgi klīda prom, vien�mēr apstājoties pie Roberta Viklanda - kā viņi bija iepa�zinu�ies, ko runāju�i, kā Roberts viņu bija glābis, kā pa�līdzējis, kā, atradis somu, to atdevis un nācis painteresēties par viņas veselību�

Ineta gandrīz vai izmisīgi mēģināja saprast, kas īsti no�tiek ar pa�as jūtām, domām un vispār dzīvi. Kāpēc viņa nepārtraukti par �o vīrieti vien domā? Kāpēc atceras vai katru viņa pateikto vārdu? Ko tas nozīmē? Vai es patie��ām būtu iemīlējusies?! Bet kāpēc?! Vīrieā, kur� atklāti pateica, ka mani ienīstot?! Vai tas vispār ir iespējams? Bet nē! Roberts ta�u teica, ka mani neieredzot vienīgi kā ties�nesi, kā amatpersonu, bet kā sieviete es viņam pat ļoti pa�tīkot! Vai viņ� tā tie�ām teica? Ja nē, tad vismaz tomēr li�ka saprast, ka tie�i tā viņ� jūt un mani uztver! Tie�i tā! Kā sieviete es viņam esmu ļoti patīkama. Pievilcīga. Var�būt pat iekārojama!

Un pats Roberts� Vai viņ� nav iekārojams? Stalts, vī�ri�ķīgs, pieklājīgs un elegants, aiz kura ārēji skarbās iztu�rē�anās jau�ama aizlauzta cilvēka dvēsele un dziļas garī�gas sāpes. Vai pie tām patie�ām būtu vainīga vienīgi es? Es?! Jebkur� tiesas spriedums notiesātajam atnes smagus un ne visai patīkamus brī�us, gandrīz vai vienmēr krietni iedragājot vai pat neatgriezeniski salau�ot līdz�inējo dzī�vi. Ta�u vai pie tā ir vainīgs tiesnesis? Es? Cilvēki mīļie! Nē, ne es! Vainīgi esat jūs pa�i! Jā, da�reiz varbūt arī jū�su dzīve kā tāda, apstākļi un kāda liktenīga nejau�ība, ta��u pamatu pamatos vienmēr vainīgs tomēr ir pats nozie�gumā apsūdzētais cilvēks! Bet kā bijis Viklandam? Man ir grūti iedomāties, ka es toreiz savā spriedumā būtu varē�jusi kļūdīties?! Tas ta�u ir neiespējami! Absurds! Divi aug�sti profesionāli tiesas sastāvi nevar pieņemt vienādi nepa�reizus spriedumus! Izslēgts! Var būt strīdi un at�ķirīgi vērtējumi par da�ām nozieguma niansēm un to klasifikā�ciju, bet nejau par nozieguma būtību!!!

Tātad iznāk� Kas tad iznāk? Kā toreiz tiesā, tā arī pa��laik Viklands melo! Un tas arī saprotams. Ja neesi ban�dīts vai galīgi deģenerējies cilvēks, nevienam nevar patikt dzīvot ar tikai nicinājumu izraiso�u apzīmējumu slepkava!

Ta�u vai tādiem inteliģentiem un gudriem cilvēkiem, kāds neap�aubāmi ir Roberts, �āds vienreizējs notikums un sods spēj būtiski izmainīt personību? Stipri �aubos. Kāds viņ� ir, tāds arī paliek, vienīgi dvēsele� Jā, kas gan notiek ar cilvēka dvēseli, kad viņ� citam atņem dzīvību? Varbūt tad dvēsele vispār pazūd? Un, ja tā, vai man, jā, tie�i man nevajadzētu vismaz pamēģināt viņam �o dvēse�li atgūt? Roberts man patīk! Pat ļoti! Jāaizmirst viņa pa�gātne, par to vairs nedrīkstu domāt, bet jādomā tikai par �odienu un rītdienu. Jā! Vieglākas dzīves vārdā man pēc iespējas retāk :r jādomā un jāatceras arī sava pagātne! Gan bojāgāju�ais vīrs, gan tik traģiski� Kāpēc man Ilzīti va�jadzēja aizvest uz Pļaviņām pie mammas? Ja tovakar Dau- gavmalā pie manis nebūtu pienācis Roberts, es, iespējams, būtu sekojusi savai meitai. Roberts, to varbūt vēl īsti ne- apjēdzis, dzīvo� Viņ� dzīvo, lai dzīvotu arī es. Ja man bū�tu kaut nedaudz vieglāks raksturs, dro�i vien nevajadzē�tu tā mocīties, lai Robertam pateiktu, kādu pateicību esmu viņam parādā, kā viņ� man patīk, cik ļoti viņu gribu un varbūt pat mīlu! Savādi, lai neteiktu vairāk, bet visā no�pietnībā to apjēdzu tikai pēc tam, kad viņ� slimnīcā no ma�nis atvadījās. Bet es to negribu! Nē! Pa dienu vēl nekas, darbs un kolēģi, bet mani vakari un naktis ir drausmīgas� Jā, man pa�laik kā īslaicīgs glābiņ� ir Ēriks, bet es viņu nemīlu, viņ� man pat īsti nepatīk un tie�i tas �os da�us vakarus un naktis, ko esmu pavadījusi kopā ar viņu, da�ra vēl sliktākus, vēl nepanesamākus. Kāpēc mēs nekad vai gandrīz nekad nevaram dabūt to cilvēku, ar kuru varētu būt laimīgi? Un kāpēc tik reti viņ� pie mums atnāk pats?

Spalgi iezvanījās telefons. Ineta pat satrūkās, noskuri�nājās un pacēla klausuli.

-�� Tiesa.

-� Vai Kahovskas kundze? - jautāja nedaudz aizsmaku�si vīrie�a balss.

-�� Tā pati.

-�� �eit jums zvana prokurors Imants Priede no Ģene�rālprokuratūras pirmstiesas uzraudzības departamenta. Kā jūtaties? Dzirdēju, esat smagi cietusi sprādzienā uni�versālveikalā?

-� Jā, - Ineta apstiprināja. - Bet ne smagi. Tagad jau viss kārtībā. Vai arī jūs esat iesaistīts �īs lietas izmeklē�anā?

-�� Nē, - prokurors atbildēja. - Zvanu citā sakarā. Man ar no�ēlu ir jāpaziņo, ka jums, Kahovskas kundze, draud diezgan pamatīga ķeza.

-�� Par ko tad nu? - Ineta jutās nepatīkami pārsteigta.

-�� Pirms pieciem gadiem, tas ir, laikā no 1995. gada 16. līdz 20. aprīlim jūs skatījāt krimināllietu, kurā apsūdzē�tais bija Roberts Viklands. Atceraties? Viņ� tika apsūdzēts kādas meitenes Baibas Bokas tī�ā slepkavībā.

Ineta, savādu priek�nojautu pārņemta, nodrebēja un brīdi klusēja.

-�� Es atceros, - beidzot viņa pateica. - Kas ir noticis?

-�� Policija nupat ir atradusi meitenes īsto slepkavu, - pro�kurors sacīja, bet pēc viņa balss nevarēja saprast, vai viņ� par to priecājas vai bēdājas. - Slepkava izrādās kāds Vik�tors Zeļinskis, kur� jūsu tiesas procesā bija galvenā lieci�nieka statusā. Man �ēl, Kahovskas kundze, ta�u izrādās, jūs toreiz esat pamatīgi kļūdījusies.

Inetu kā ass zibens spēriens vispirms ķēra apjēga par to, ka Robertam, iznāk, tātad tomēr ir bijusi taisnība. Viņ� nav melojis nevienu vārdu un patie�ām ir nevainīgs! Otrs sitiens nāca, apzinoties, ka netaisnās Roberta Viklanda no�tiesā�anas vistie�ākā vaininiece ir tie�i viņa! Tam bija grū�ti noticēt.

-�� Prokuror Priede! - Ineta stipri nervozi sacīja. - Vai tie�ām tas tā var būt? Policija neko nejauc?

-�� Nē, - Priede atbildēja. - Viss ir pareizi. Zeļinska lie�ta jau ir nonākusi Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā un viņam uzrādīta apsūdzība.

-�� Kādi ir pierādījumi?

-�� Pa�a Zeļinska vaļsirdīga atzī�anās, otra slepkavības līdzdalībnieka Aleksandra Bitova arests un viņa atzī�anās, bet galvenais - izmeklē�anas rīcībā ir nonākusi videoka�sete, kurā redzama Baibas Bokas slepkavība un tās izda�rītāji. Tie ir Zeļinskis un Mura�ovs.

-�� Un ko tad Bitovs?

-�� Viņ� filmēja, ta�u, protams, ir tie�s līdzdalībnieks.

-�� Kāpēc viņi to vēl pat filmēju�i?

-� Lai paildzinātu baudas mirkli. Citu izskaidrojumu ne�redzu. Vieni skatās pornofilmas, citi amerikāņu grāvējus, bet vēl da�i debilie pa�i savus noziegumus. Es ar tādām lietām esmu saskāries ari agrāk.

Ineta atkal krietnu laiciņu domīga klusēja, tad, jūtami satraukta, jautāja:

-�� Priedes kungs, kāpēc jūs man zvanījāt?

-�� Lai jums visu to darītu zināmu.

-�� Jūs mani uzskatāt par vainīgu kļūdaina tiesas sprie�duma taisī�anā?

-� Dārgā kolēģe! Izteikt �ādus vērtējumus neietilpst ma�nā kompetencē! Par to, vai esat vainīga vai ne, acīmredzot lems tiesne�u disciplinārā komisija, ta�u tas, ka tiesas spriedums patie�ām ir izrādījies kļūdains, vairs neizraisa ne mazāko �aubu!

-�� Iespējams, - Ineta domīgi teica, - ta�u tādā gadījumā vispirms, godājamais kolēģi, ārkārtīgi kļūdains un patie�sībai absolūti neatbilsto�s ir bijis prokuratūras sagatavo�tais un tiesai nosūtītais apsūdzības raksts! Un visa izmek�lē�ana!

-�� Protams, Kahovskas kundze, - prokurors vēsā balsī piekrita. - Tas tā diem�ēl ir iznācis, ta�u galu galā patie�sība vienmēr ir jānoskaidro tiesai�

-�� Paldies par atgādinājumu, - Ineta auksti pateica un nolika klausuli. Brīdi padomājusi, viņa piezvanīja uz Rī�gas tiesas apgabala prokuratūru, sameklēja Zeļinska lie-

Slepkava izrādās kāds Viktors Zeļinskis, kur� jūsu tiesas procesā bija galvenā liecinieka statusā.

tas izmeklētāju, nopietni ar viņu izrunājās, pēc tam uz�prasīja Roberta Viklanda mājas adresi un telefona numu�ru, jo arī viņ� �īs lietas sakarā jau bija nopratināts.

- Ko, iesiet lūgt piedo�anu? - prokurors mazliet ironis�ki jautāja.

Ineta, neko neatbildējusi, nometa klausuli un iegrima nepatīkamās pārdomās.

Visi apsūdzības materiāli, lieti�ķie pierādījumi, liecinie�ku liecības un ekspertu slēdzieni nepārprotami liecināja par Roberta Viklanda vainu, tā ka īpa�i vainīga nejūtos, ta�u beigu beigās tā tomēr biju tie�i es, kas apsūdzētajam paziņoja: "Tiesa jūs atzīst par vainīgu un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Kriminālkodeksa 116. pantu, jūs no�tiesā�"

Tātad tomēr vainīga?!

Savāda, neparasta ju�ana. Par �ādu lietas pagriezienu es vienlaikus gan priecājos, gan esmu galīgi satriekta! Ko man tagad darīt? Vai iet un atkal mēģināt lēkt Daugavā vai arī� Aiziet pie Roberta, viņa priek�ā nokrist ceļos un raudot izlūgties piedo�anu? Bet kas tālāk? Viņ� man pie�dos? Varbūt tie�i otrādi - nicinās vēl vairāk? Un ja tā, vai tādā gadījumā ir vērts iet un lūgties?

Klusi atvērās kabineta durvis un telpā vēlreiz ienāca sekretāre. Viņa bija jau sirma, krietni padzīvojusi sievie�te, kas tiesas darbā pavadījusi turpat vai visu mū�u. Ine�tai viņa bija ne tikai laba un pieredzējusi palīdze, bet arī draudzene.

-�� Mirdziņ, lūdzu, apsēdies! - Ineta palūdza. - Man ir radusies milzīga problēma.

-��� Nav nekādu milzīgu problēmu! - Mirdza iesmējās. - Visu vajag atrisināt viegli un ar smaidu!

-� Vai tu vēl atceries to tiesas sēdi, kad mēs tiesājām Ro�bertu Viklandu? - Ineta prasīja. - Nu, to dakteri, kas greiz�sirdības dēļ bija nogalinājis jaunu meiteni?

-� Kā tad, ka atceros! - Mirdza tūlīt atbildēja. - Viņ� ne�atzinās. Tas Roberts Viklands savu vainu noliedza un vi�su laiku apgalvoja, ka esot nevainīgs.

-�� Izrādās, Mirdziņ, ka viņ� patie�ām ir nevainīgs un es viņu par vainīgu esmu atzinusi nepareizi.

-�� Kā tas varēja notikt? - Mirdza neslēpa pārsteigumu.

-�� Nezinu, ta�u tā tas diem�ēl ir noticis.

-�� Tev būs nepatik�anas?

-�� Ja būs, tad ne jau tik drīz. Kamēr prokuratūra pa�beigs jaunu izmeklē�anu, tad jauna tiesa, spriedums� Ko man, Mirdziņ, tagad darīt?

-�� Kādā nozīmē?

-��������� Es tev to vēl neesmu stāstījusi� - Ineta smagi nolie�ca galvu. - Es ar Viklandu esmu satikusies. Tā, nejau�i. Divas reizes. Nē - trīs! No sākuma es viņu pat neatcerē�jos, ta�u pa�laik� Viņ� man patīk! Tu saproti, Mirdziņ? Vel vairāk! Neatkarīgi no tā, vai viņ� ir slepkava vai ne, es viņā esmu iemīlējusies! Par viņu vien domāju, viņu vien gribu! Kādas gan citas jūtas tās vēl varētu būt?

-� Bet Ēriks?! - Mirdza iesaucās un, stipri pārsteigta, ska�tījās Inetas nedaudz piesārtu�ajā sejā. - Tu viņu tagad pa�metīsi? Viņ� tev vairs nepatīk, nav vajadzīgs?

Ineta neziņā paraustīja plecus.

-�� Vispirms man jāsatiek Roberts! - viņa diezgan apņē�mīgi pateica. - Ja viņ� mani padzīs, es �o kaunu kaut kā pārdzīvo�u, bet� Man viņam vismaz ir jāatvainojas.

-�� Nedari to! - Mirdza lūdzo�i sacīja. - Ja atvainosies un lūgsi piedo�anu, tu līdz ar to tie�i vai netie�i atzīsi, ka kļū�dainajā tiesas sprieduma taisī�anā esi vienīgā vaininiece! Ta�u, ja viss ir tā, kā pa�reiz ir, tad vainīgi ir izmeklētāji! Prokuratūra! Vai tu Robertam to varēsi iestāstīt? Ļoti �au�bos. �ķiet, viņ� jau no tiesas pirmās dienas par savas dzī�ves izpostītāju uzskata galvenokārt tevi! Ineta! Tāpēc par Robertu labāk neliecies ne zinis! Ja vīrietis sievieti kād�reiz ir nicinājis� Nē, nē! Nekādas labās jūtas viņam pret �o sievieti nevar parādīties arī vēlāk! Bet, ja tā, viņam no�teikti ir jau cita sieviete un tev tur nav ko bāzties starpā! Turies pie Ērika! Viņ� ir labs, dro�s vīrietis� Kam tev va�jadzīgs vēl tas Viklands?

Ineta ilgi klusēja. Atkal uzvārīja kafiju, to lēnām dzē�ra, vairākas reizes atbildēja uz telefona zvaniem, tad pa�smaidīja un mīļi paskatījās uz blakus sēdo�o sekretāri.

-�� Mirdziņ� Man kauns un kaut kā neērti tev prasīt, bet vai tu kādreiz esi dzirdējusi kaut ko par sirdsapziņas mokām? - Ineta nedaudz drebo�ā balsī vaicāja. - Un par mīlestības mokām arī neko neesi dzirdējusi? Par ilgām pēc mīļota cilvēka, normālas ģimenes dzīves, dro�uma sajū�tas, drauga un, jā, arī pēc seksa? Tu domā, tas viss man vairs nav vajadzīgs? Vai savos �etrdesmit divos gados es�mu jau veca?! Tu manu dzīvi zini - esmu traģiski zaudē�jusi abus savus vistuvākos un dārgākos cilvēkus - vīru un meitu. Es pati brīnos, kā esmu spējusi visu to pārdzīvot. Un tagad vēl �is varbūt ne mazāk traģiskais gadījums ar

Robertu Viklandu. Es zinu dro�i - viņ� ir ļoti labs cilvēks. Neskatoties uz to, ka viņ� pret mani kā pret tiesnesi saprotama iemesla dēļ juta dziļu nepatiku vai pat naidu, kā pret sievieti un cilvēku tomēr izturējās augstākā mērā galanti un cilvēciski. Viņ� savā naidā mani neiegrūda Dau�gavā, bet uzaicināja uz kafejnīcu un pavadīja līdz takso�metram. Viņ� pēc pirmā sprādziena universālveikalā ma�ni neatstāja asiņojo�u guļam uz grīdas, bet sniedza palīdzību un izglāba no otrā sprādziena sekām! Vai to vi�su man tagad atstāt kā nebiju�u? Aizmirst? Ar prātu jau varētu, ta�u jūtas neļauj! Tātad tas ir liktenis. Varbūt jau no pa�a sākuma. Man viņu vajadzēja tiesāt, pēc tam mums atkal vajadzēja satikties, lai viņ� savukārt varētu tiesāt mani�

Mirdza tā savādi paskatījās uz savu priek�nieci un pie�cēlās.

-�� Bet kur tādā gadījumā paliek mīlestība, - viņa prasī�ja, - ja tiesas darbi vien?

Ineta pasmaidīja un domīgi paskatījās pulkstenī.

-�� Laikā, - viņa klusi atbildēja. - Laikā, kad mēs dzīvo�jam, un cilvēkos, kurus iemīlam.

Tā bija diena, kuru biju gaidījis ilgus gadus.

Diena, kuru atcerē�os līdz mū�a galam.

Diena, kad beidzot kļuvu brīvs un varbūt pat laimīgs.

Vispirms jau no rīta aizbraucu uz Juglu pie Baibas ve�cākiem. Viņi bija jūtami novecoju�i un mani sagaidīja ne naidīgi, ne priecīgi. Tad jau drīzāk vairāk izbrīnīti, ka ne�esmu viņus vēl aizmirsis un līdz ar to atceros arī viņu meitu.

Tālāk par slieksni viņi mani tomēr nelaida, un es tur�pat uz mājas ieejas kāpnēm viņiem pateicu, ka Baibas īs�tais slepkava beidzot ir noķerts, viņ� izdarītajā noziegu�mā atzinies, pēc kāda laika būs tiesa, kur acīmredzot viņiem atkal vajadzēs piedalīties kā lieciniekiem.

- Man ļoti �ēl, ka nespēju izpildīt to, ko jums kādreiz solīju - personiski, pirms Viktoru Zeļinski nodot policijai, viņu atvest �urp, nospiest uz ceļiem, lai palūdz jums pie�do�anu. Bet nesanāca. Principā tas arī nav būtiski. Ceru, ka viņ� to izdarīs tiesas laikā, bet tiesas spriedums �oreiz būs taisnīgs. Nezinu, vai arī jūs bijāt pārliecināti, ka no�ziegumu esmu izdarījis es, ta�u ticiet, Bokas kundze, un jūs, kungs, es jūsu meitu sāku iemīlēt. Diez vai mēs kād�reiz būtu sagāju�i kopā kā vīrs ar sievu, galu galā gadu starpība bija liela, ta�u tas laiks, ko mums izdevās pava�dīt kopā, bija skaistākais un labākais, kādu man ir nācies pieredzēt. Jūsu meita� Jūsu Baiba vienmēr būs kopā ar mani. Viņa nekur nepazudīs. Viņa vienmēr būs dzīva.

Baibas māte sāka raudāt, es paklanījos un gāju prom.

Pēc tam aizbraucu uz slimnīcu, visus dokumentus ār�sta sertifikāta atjauno�anai jau biju iesniedzis, komisijas sēdei vajadzēja notikt pēc nedēļas, un mans draugs un ag�rākais priek�nieks slimnīcas direktors Marģers Migla lika uzrakstīt iesniegumu par pieņem�anu darbā - pagai�dām gan tikai uz pusslodzi un bez tiesībām veikt ķirur�ģiskas operācijas.

�im brīdim man ar to pilnīgi pietika. Jutu - pamazām atgrie�os normālā dzīvē un varbūt arī pats pakāpeniski kļūstu normālāks.

�ādā sakarā pēc daudzu gadu pārtraukuma man uznā�ca vēlē�anās beidzot apmeklēt arī kādu kultūras iestādi. Izvēlējos kinoteātri Daile un pla�i izreklamēto amerikā�ņu supergrāvēju Gladiators.

Filma atstāja graujo�u iespaidu.

Man vispār patīk vēsture un Senās Romas dzīvi pārzi�nāju diezgan labi, tā ka filmā attēlotie notikumi dro�i vien atbilda tā laika īstenībai, lai gan lielas nozīmes tam, pro�tams, nebija. Filma kā atsevi�ķs un ļoti konkrēts mākslas darbs pastāvēja pats par sevi, bet Senās Romas augstma�ņi un plebeji toreiz dzīvoja, nīda, mīlēja un mira, kā tiem bija pavēlējis liktenis vai imperators�

Mani vienīgi nedaudz pārsteidza tas, lai gan to jau zi�nāju iepriek�, ka divtūksto� gadu laikā ne valstu, ne sabiedrības, ne atsevi�ķu cilvēku dzīvē nekas būtisks nebija mainījies. Tās pa�as tieksmes pēc varas, mantas, slavas; godkārīgu mērķu sasnieg�ana ar ļoti negodīgiem līdzekļiem, greizsirdība, nevaldāmas kaislības, nodevība, neuzticība, bagātie un nabagie, armija un asinis.

Protams, �odien cirku arēnās gladiatoru cīņas vairs ne�notiek, to vietā ir izgudrots hokejs, amerikāņu futbols, reg�bijs, kikbokss un citas aizraujo�as nodarbības, kurās va�ram riskēt ar dzīvību un veselību.

Vienīgi cilvēka dzīvības cena ir ļoti kritusies, lai gan tā nekad un nekur nav bijusi sevi�ķi augsta.

�odien vardarbīga cilvēka nāve ir simtreiz bezjēdzīgā�ka, no�ēlojamāka, netīrāka un pretīgāka par toreizējo gla�diatoru cīņām, kas ar savu pārsteidzo�o un apbrīnojamo vīri�ķību un cīņas sparu sagādāja baudu gan kārtējam valdniekam, gan ļau�u pūlim.

Gan tas, kur� toreiz tika nogalināts, gan tas, kur� pa�lika dzīvs, bija vīri�ķības iemiesojums un simbolizēja dros�mi, spēku, izveicību un nāves nicinājumu.

Ave, Caesar, morituri te salutant!

Esi sveicināts, Cēzar, nāvei nolemtie tevi sveicina!

Baigi un skaisti.

Vai es īsu brīdi pirms savas mokpilnās un ļoti ne�ēlīgās nāves spētu būt tik drosmīgs un savu bojāeju sagaidīt ar smaidu uz lūpām? Diez vai. Bet varbūt smaids toreiz tika demonstrēts tikai tāpēc, ka viss notika publiski? Ta�u tad, kad cilvēks mirst vientulībā savā pilī vai zaru būdā, viņ� jūtas pavisam citādi. Tad nav nekādas vajadzības slēpt ne savas bailes, ne izmisumu, ne no�ēlu. Mēs varam atklāti baidīties un raudāt.

No tā nav jākaunas.

Tāpat kā vīrietim nav jākaunas atzīties mīlestībā, tas ir, savā vājumā pret sievieti.

Tā tam acīmredzot jābūt, lai cilvēce no Senās Romas asiņainajām cirka arēnām priecīga un laimīga nonāktu līdz �odienas stadioniem, tiesu namiem, cietumiem, moderno slimnīcu palātām, morgiem un krematorijām.

Interesanti, kad cilvēkā pirmo reizi parādījās tas, ko mēs saucam par naidu un mīlestību?

Vai tad, kad kāds blakus dzīvojo�as cilts pārstāvis pa�steidzās ātrāk un nelikumīgi pievāca cita nomedītu stir�nu? Vai kāds no kopējā zupas katla nekaunīgi pakampa lieku gaļas gabalu? Katrā ziņā pirmās naida dzirksteles cilvēka vēl pustum�ajā apziņā varēja iedegties vienīgi tad, kad tika aizskarts viņa pa�lepnums un īpa�uma tiesības� Kaut tikai uz gabalu gaļas.

Daba cilvēkā naida jūtas acīmredzot radīja tāpēc, lai ar tām ne tik daudz aizsargātu mūsu eksistenci vai dzīvību, bet gan galvenokārt tāpēc, lai mēs vieglāk un bez jebkā�diem sirdsapziņas pārmetumiem varētu ja ne vienmēr iz�nīcināt savus ienaidniekus, tad vismaz stipri tiem kaitēt.

Tāpat ir ar mīlestību. Tā absolūti nav nepiecie�ama cil�vēku sugas turpinā�anai. Tā mums vajadzīga vienīgi tā�pēc, lai citu acīs celtu savu pa�vērtību, lai dzīves izjūtu pa- spilgtinā�anai sev un citiem sagādātu prieku, baudu un ne�ēlīgas mokas�

Ja notiktu citādi, tad tie, kuri no �īm jūtām ir spēju�i izvairīties, sajuktu prātā vai skumjās nomirtu. Bet nē! Viss notiek tie�i otrādi! Cilvēki sajūk prātā, nokļūst cietumos un skumjās mirst tie�i mīlestības dēļ!

Grūti saprast, kāda velna pēc tas Dievam un mums ir vajadzīgs?

Tā, varbūt stulbi domādams, ejot pa Ciekurkalna 1. ga�ro līniju, lēnām tuvojos savai mājai. Metās jau krēsla, bet ielu spuldzes vēl nedega. Kokiem jau sāka birt lapas, ta��u, neskatoties uz �o dabas skaisti uzgleznoto ainavu, to�mēr uzvēdīja nelielas skumjas. Vēl viens rudens, vēl vie�na vasara pagājusi� Vēl viena asara par aizejo�o gadu. Un tā arvien mazāk un mazāk�

Pienākot pie metālkalumā veidotas sētas, pēk�ņi pie mā�jas vārtiņiem ieraudzīju stāvam kādu sievieti. Turpat ne�tālu bija redzama sudrabpelēka Audi automa�īna. Pirma�jā mirklī sievieti nepazinu. Viņai mugurā bija elegants, spilgti sarkans mētelis, bet galvu sedza melna platmale. Uz krāsaino lapu un koku fona viņa izskatījās kā izņemta no kāda mūsdienu mākslinieka gleznas. Vai apstādināta Antonioni pasaulslavenās filmas Sarkanais tuksnesis kadra.

Kad pienācu klāt, ieraudzīju, ka sieviete ir tiesnese Ine�ta Kahovska. Tas mani stipri pārsteidza.

-�� Ko jūs �eit darāt? - mazliet uztraucies jautāju.

Arī Ineta izskatījās nedaudz apmulsusi.

-�� Labvakar! - viņa klusi sveicināja un pasniedza roku. Tā bija ietērpta smalkā melnā me�ģīņu cimdā.

-�� Labvakar, - es sacīju, cie�i saspiedu viņas plaukstu un ieskatījos acīs. - Jāsaka atklāti - nekad nebiju iedomājies jūs �eit redzēt. Visur kur, tikai ne pie manas mājas durvīm!

-��� Jūs tomēr esat ne�ēlīgs, - Ineta teica. - Vai jums bija grūti samelot? Sievietei nav sevi�ķi patīkami dzirdēt, ka viņa ir nevēlama.

-��� Atvainojiet, - es sacīju. - Vel joprojām netieku vaļā no domas, ka esat tiesnese.

-�� Pat tagad?!

-��� Tagad nē. Pa�laik jūs vienkār�i esat apbrīnojami skais�ta un eleganta sieviete. Kā jūs uzzinājāt, ka man ļoti pa�tīk sarkanā tērpu�ās sievietes? It sevi�ķi sarkanos peld�kostīmos.

-���� Tad jums jāpagaida līdz nākamajai vasarai, - Ineta teica. - Tādā izskatā es jums varē�u parādīties tikai tad.

-�� Nē, kāpēc? - es pasmaidīju. - To var izdarīt arī ātrāk.

Ineta pagrieza galvu sāņus un skatījās uz māju.

-�� Tā ir jūsējā?

-�� �eit es dzīvoju. Māja pieder mātei.

-�� Skaista.

-����� Dārzs ir vēl skaistāks. Jums te vajadzēja atnākt vasarā.

-��� Vasarā? - Ineta domīgi pārjautāja. - Vai jūs mani bū�tu �eit vēlējies redzēt? Jūs mani būtu ielaidis savā mājā?

-��� Nē, - es atbildēju. - Ta�u, ja būtu atnākusi, prom ne�dzītu. Mēs apsēstos tepat sētmalē un mazliet parunātu par dzīvi. Un ne tikai par to. Jūs jau zināt, kas man sāp. Mēs noteikti apspriestu arī jūsu darbu.

Ineta negaidīti panāca soli uz priek�u, gandrīz vai ar krūtīm pieskardamās manam augumam, un viņas acis un skats bija tik skumj�, ka tā vien gribējās viņu cie�i apskaut, noglāstīt un sākt skūpstīt. Ne mirkli ne�aubījos, ka tie�i to viņa arī gaida. Bet es neko tādu nedarīju. Ja viņa reiz jau ir tikusi tik tālu, ka atrodas �eit, tad es to pagū�u arī vēlāk. Un ne tikai to� Diez vai viņa ir atbraukusi vienī�gi tāpēc, lai man pateiktu labvakaru.

-���� Robert, - viņa klusi teica. - Man salst. īpa�i neceru, ka jūs mani gribētu sasildīt, tāpēc� Varbūt jūs mani vismaz varētu aicināt iek�ā un pacienāt ar tasīti karstas kafijas?

-���� Protams, - atbildēju, ta�u tūlīt indīgi piebildu. - Ti�kai �ēl, ka neviens to neredzēs. Tiesnese nāk ciemos pie sava notiesātā noziedznieka�

-���� Kāpēc joprojām to nespējat aizmirst? - Ineta pārme�to�i jautāja. - Kādēļ jūs nebeidzat man to pārmest?

-������� Piedodiet, - es sacīju. - Turpmāk tas nekad vairs ne�atkārtosies.

-������ Vai jūs beidzot manī nevarat saskatīt arī sievieti? Ti�kai tiesnese, tiesnese�

-������ Ja jūs būtu tiesājusi tikai citus, tad, protams, man ne�kad neienāktu pat prātā jūsu sievi�ķo personību identifi�cēt ar jūsu skarbo profesiju un ieņemamo amatu. Ta�u jūs, Ineta, esat tiesājusi arī mani, tāpēc�

Ineta ar abām plaukstām atspiedās pret manām krū�tīm, brīdi it kā �aubījās, tad pacēlās pirkstgalos un viegli noskūpstīja mani uz lūpām.

-������ Robert� Kāpēc jums neienāk prātā, ka tagad man no�tiku�ais sāp varbūt vēl vairāk nekā jums?

-������� Tas ir labi, - es nopietns sacīju. - Tad tas ir tāpat kā ar mīlestību. Ja sāp, tad tā ir īstā. Patiesā. Un vienīgā.

Ineta skumji pasmaidīja un nedaudz no manis atrāvās.

-������� Es bie�i esmu domājusi� Kāpēc cilvēki cits citu tik ļoti nīst, bet tik reti mīl?

-�� Acīmredzot tāpēc, ka naids ir stiprāks.

-�� Stiprāks par ko?

-������� Par mums. Un arī par mīlestību. Ja var ticēt, tad mī�lestība nav nekas cits kā tikai cilvēka vājuma pazīme.

-�� Jūs tam ticat?

-�� Ne visai. Ta�u nav izslēgts, ka tā tas patie�ām ir.

-�� Bet naids? Vai tas ir cilvēka gara stiprums?!

-������� Nāciet! - iesmiedamies aicināju un atvēru sētas vār�tiņus. - Iela nav piemērota tik smagām sarunām. To pa�tie�ām labāk darīt pie kafijas tases.

-�� Vai suņa nav? - Ineta bailīgi raudzījās pagalmā.

-������ Diem�ēl. - Plati noplātīju rokas. - Tas ir viens no ma�niem sapņiem, kas vēl tikai gaida piepildījumu.

-�� Suns nekad nav bijis?

-������� Bija. Apmēram tāds kā slavenais vācu policistu Rek- sis. Bet kā viss uz �īs pasaules� Toties mātei ir burvīga kaķene. Viņas izcelsmi gan grūti nosaukt par di�ciltīgu - tas pats miskastes kaķis vien ir, toties manieres un uzve�dība atbilst augstākajām aristokrātijas prasībām. Viņu sauc lēdija Arabella.

Gaitenī noģērbāmies, un es Inetu ievedu viesistabā.

-������� Lūdzu! - parādīju uz lielu atpūtas krēslu. - Apsēdie�ties! Varat pa�ķirstīt �urnālus. Es aizie�u uz virtuvi. Kā�du kafiju jūs dzerat?

-������� Parasti Jacobs. Bet ja jums �īs markas nav, tad vien�alga.

-������� Man ir Jacobs, - es pateicu un devos uz virtuvi. Mā�te kā parasti, kad neskatījās televizoru, sēdēja starp lielo virtuves galdu un trauku skapi un adīja.

-�� Kā jūties? - uzlikdams vārīties ūdeni, painteresējos.

-������� Kā vienmēr, - māte atbildēja un vērīgi uz mani pa�skatījās. - Dzirdēju sievietes balsi. Sintija?

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Tā ir cita.

-������� Neko nesaprotu, - māte sacīja. - Visu laiku apgalvo�ji, ka tev sievietes riebjas, tagad atkal nāk viena pēc ot�ras� Kas notiek, dēls?

-�� Nezinu. Varbūt tie�i tas, kam jānotiek.

-������ Atzī�os, Robert, Sintija man ne sevi�ķi patika. Nē, es neko nesaku, smuka viņa ir, ta�u� man �ķiet viņa nav se�vi�ķi tikumiska�

Gardi iesmējos.

-������ Muterīt! Atgriezies no pagāju�ā gadsimta sākuma �o�dienā! Vai vismaz no vecā Ulmaņlaika! Kura sieviete ta�gad ir tikumiska?! �odienas apritē vispār tāds jēdziens ne�maz vairs nepastāv!

-������� Tie�ām? - māte jutās patiesi pārsteigta. - Kā tad ta�gad apzīmē godīgas sievietes?

-�� Par stulbām mūķenēm, - es atbildēju.

-�� Un kāda tad ir �itā, kuru esi atvedis �odien?

-������� Viņa tev izraisīs vēl lielāku nepatiku nekā Sintija, - es pateicu.

Mātes acīs pazibēja gandrīz vai �ausmas.

-�� Vai tie�ām esi atvedis meiteni no �aka ielas?!

-������� Nē, muterīt, neuztraucies, - es sacīju. - Viņa ir godī�ga un daudz smukāka par Sintiju, ta�u�

Es apklusu un domīgs skatījos, kā baltā emaljas kannā sāka vārīties ūdens. Un tagad vārās arī mana dzīve, no�domāju. Varu apdedzināties. Applaucēties. Man var sāpēt. Bet varbūt� es beidzot varu būt laimīgs?

-�� Kas? - māte jautāja. - Turpini! Ko tu gribēji teikt?

-������� Sieviete, kas pa�laik sē� manā istabā� Tā ir tiesne�se Ineta Kahovska.

Mātei spējā pārsteigumā no rokām gandrīz vai izkrita adīklis.

-������� Ko tu teici? - viņai stipri trīcēja balss. - Tiesnese� Tā pati, kas tevi notiesāja?!

-�� Tā pati.

-�� Ko tas nozīmē?

-�� Es vēl pats nesaprotu.

-�� Gribi viņai nodarīt pāri? Atriebties? -Nē.

-�� Ko tad tu gribi? - māte iesaucās. - Mīlēt?!

Paraustīju plecus.

-�� Vai tas būtu slikti?

-�� Mīlēt cilvēku nekad nav slikti, - māte dusmīga teica.

-�� Ta�u� tiesnesi, kas tevi nevainīgu iespundēja uz ilgiem gadiem cietumā?

-������� Muterīt, - es klusi sacīju. - Pa�laik viņa nav nekāda tiesnese. Piedod, man pa�am viss jūk, ta�u �obrīd viņa vienkār�i ir sieviete, kas atnākusi ciemos pie vīrie�a. Tu saproti? Ne kā tiesnese pie biju�ā zeka, bet vienkār�i kā sieviete pie vīrie�a! Vai to ir tik grūti apjēgt?

-������ Nē, nē! - māte sparīgi iebilda. - Tagad, dēls, tu mēģi�ni apmānīt pats sevi! Viņa nevar būt tikai sieviete! Mums katram ir sava pagātne un viss, ko kādreiz esam vai ne�esam darīju�i. Tas nāk līdzi. Tas viss ir ne�ķirami. Mēs daudz ko varam no�ēlot vai priecāties, bet mēs ne no sa�viem sliktajiem vai labajiem darbiem nekur nespējam aiz�bēgt! Nekur!

-������� Nedomāju, ka Ineta kaut kur gribētu aizbēgt. Ja bū�tu citādi, vai tagad viņa sēdētu manā istabā? Es ticu, ka tagad, kad noteikti ir jau uzzinājusi par Zeļinska atzī�a�nos, viņa ir nelaimīga.

-������� Un ko tu? - māte prasīja. - Tagad �ēlosi? Un ja spēsi aizmirst, ka viņa ir tā tiesnese un viņu mēģināsi uztvert tikai kā sievieti� Varbūt ar viņu pat gulēsi? Mīlēsi?!

Neko neatbildēju. Klusēdams paņēmu kannu, sagata�voju kafiju, aizgāju uz istabu un uzklāju galdu.

-�� Varbūt dzersiet arī kaut ko stiprāku? - painteresējos.

-�� Konjaku, vīnu?

-������ Nē, paldies, - Ineta atteica. - Es atbraucu ar automa��īnu un man kaut kā tomēr no �ejienes vajadzēs tikt prom.

-�� Kur jūs dzīvojat?

-�� Zolitūdē. Pie Anniņmui�as.

-�� Dzīvojat viena?

-�� Diem�ēl.

-�� Jaunā mājā?

-�� Nu jau tā nekāda jaunā vairs nav.

-�� Dzīvoklis labs?

-�� Jā. Trīs lielas istabas, lod�ija� Man patīk.

-�� Samaksāt varat?

-�� Man ir diezgan laba alga.

-�� Piecsimt latu mēnesī?

-�� Apmēram.

-�� Kukuļus arī ņemat?

-�� Ņemu, - Ineta iesmējās. - Ta�u ne mazāk kā miljonu!

-������� Ineta� Pasakiet atklāti. Vai tiesne�i, kā raksta pre�se, patie�ām ir ļoti korumpēti?

-������� To nu es nezinu! - Ineta atbildēja. - Es varu runāt ti�kai par sevi. Tā kā nevienam, kuru man nācies tiesāt, mil�jona nav bijis, tad es savu darbu vienmēr esmu darījusi godīgi.

Es uz viņu cie�i paskatījos. Arī Ineta, nedaudz samul�susi, paskatījās uz mani, mirkli palika kā sastingusi, tad lēnām nolaida skatu, brītiņu klusēja un, iedzērusi da�us malkus kafijas, atkal ieskatījās man acīs.

-������� Robert, - viņa klusi teica. - Jūs jau to dro�i vien sa�protat pats. Esmu atbraukusi nejau tikai tāpēc, lai ar jums te padzertu kafiju. Starp citu, jūs to labi protat pagatavot. Es atbraucu galvenokārt tāpēc, lai jums atvainotos un lūg�tu piedo�anu. Man ļoti �ēl, ka tā tas toreiz iznāca� Ta�u jūs nedrīkstat pret mani turēt naidu! Es jūs lūdzu�

Domīgs klusēju. Nenoliedzami, sajutu nelielu gandarī�jumu par viņas no�ēlu un atvaino�anos, tomēr pēc tik il�giem gadiem tam vairs nebija lielas nozīmes. It sevi�ķi tā�pēc, ka pa�laik skaidri zināju - īstā patiesība tomēr nāks gaismā un taisnība uzvarēs. Turklāt, un tas bija pats gal�venais, es, spēdams pārvarēt naidu vai vismaz tam neļau�dams galīgi aptum�ot savu prātu, biju pietiekami skaidri apjēdzis, ka Ineta Kahovska - �ī jaukā un nelaimīgā ties�nese - tiesas kļūdā ir tikpat nevainīga, cik nevainīgs uz�rādītajā apsūdzībā biju es! Tagad, kad tiesas priek�ā drīz būs jāstājas īstajam Baibas slepkavam, tas mani priecēja un no manas dvēseles nometa ilgus gadus krāju�os naidu, apvainojumu un personīgās cieņas pazemojumu.

Es nedaudz paliecos uz priek�u un tik tikko atturējos, lai Inetu nenoskūpstītu.

-�� Ineta� - gandrīz �ukstus teicu. - Vai tas jums ir sva�rīgi� es pret jums izjūtu naidu vai mīlu?

Inetas nopietnajā sejā pēk�ņi atplauka silts smaids.

-�� Jā, Robert, - viņa atbildēja. - Man tas ir pat ļoti sva�rīgi! Neceru, ka jūs pēc visa notiku�ā mani varētu iemī�lēt, ta�u būtu ļoti priecīga, ja jūs pret mani vismaz vairs nejustu nepatiku. Un mēs spētu kļūt draugi.

-�� Neslēp�u, Ineta, viss, ko jūs nupat pateicāt, man ļoti patika.

Ineta tāpat strauji paliecās pretim un maigi pieskārās manai rokai.

-�� Robert� Jūs man piedodat?

-�� Nē! - es iesmējos. - Par ko? Jūsu rīcībā nav noziegu�ma sastāva! Jūs esat nevainīga! Tad jau drīzāk man jālūdz piedo�ana jums.

Es vēl vairāk paliecos uz priek�u, ar abām rokām saņē�mu Inetu aiz padusēm, nedaudz piecēlu un ierāvu sev klē�pī. Inetas svārki uzrāvās tik augstu, ka gandrīz pilnībā at�sedza viņas slaidās kājas. Biju tik uzbudināts, ka vairs nespēju sevi apvaldīt. Ar kreiso roku glāstīdams viņas kā�ju iek�pusi, bet ar labo cietās un apaļās krūtis, sāku viņu alkatīgi skūpstīt. Ineta nepretojās. Tie�i otrādi. Viņa skūp�stiem atbildēja ar tik vētrainu kaisli, ka �ķita - ja viņa to nedarīs, tūlīt aizies bojā.

Turot viņu uz rokām, jau gribēju celties un iet uz gul�tu, kad Ineta negaidīti aprāvās un pagrieza galvu sāņus.

-�� To nedrīkst, - viņa teica. - Mēs kļūstam pārāk traki.

-�� Kas gan var būt vēl labāks?

-�� Vēl ne, - Ineta sacīja. - Mazliet par strauju.

-�� Mēs viens otru pazīstam turpat jau se�us gadus.

-�� Jā, Robert, tik tie�ām, - Ineta piekrita. - Ja mēs �os gadus būtu spēju�i nodzīvot ja ne glu�i mīlestībā, tad vis�maz draudzībā� Ta�u tu visu �o laiku pret mani esi izju�tis pilnīgi pretējo! Vai pa�laik, mani iemetot gultā, tu vien�kār�i gribi tikai� izlādēties?

Krietnu laiciņu klusēju, tad Inetu atsēdināju iepriek�ē�jā vietā, piecēlos, aizgāju līdz sekcijai, izņēmu konjaka pudeli, pielēju palielu glāzi un to strauji izdzēru. Pēc tam atgriezos, apsēdos, aizsmēķēju un cie�i paskatījos uz iepretim sēdo�o sievieti. Viņa man ellīgi patika.

-�� Piedod, ka iejaucos tavā personīgajā dzīvē, bet� Tev jau ir mīļākais, vai ne?

-� Jā, - Ineta neslēpa. - Ir. Nu un tad?

-�� Nē, nekas, - es atteicu. - Tas tikai tā - zinā�anai.

-�� Tu jau to zināji, - Ineta sacīja. - Vēstuli izlasīji un vi�ņu redzēji. Ne�aubos, ka tev ta�u arī ir kāda sieviete.

Neko neatbildēju. Atkal ātri piecēlos, vēlreiz glāzē ielē�ju konjaku un izdzēru. Kad pagriezos, lai dotos atpakaļ, ieraudzīju, ka Ineta arī ir piecēlusies un nostājusies bla�kus. Pēc tam viņa nedaudz pagriezās, aplika rokas man ap kaklu, burvīgi pasmaidīja un atkal viegli noskūpstīja uz lūpām.

-�� Mīļais� - viņa klusi teica. - Es par tevi tik ilgi esmu domājusi� Man ir bijis �ēl un ļoti sāpējis� Es neesmu vainīga. Un tomēr. Piedod! Tāds diem�ēl ir bijis tavs lik�tenis. Nepelnīts un skarbs, bet tā notiek ar daudziem. Cie� nevainīgi. Arī man nav bijis viegli. Man ir bijis ārkārtīgi smagi, un ja tu toreiz man Daugavmalā nebūtu pienācis klāt� Manis vispār vairs nebūtu. Es zinu, ko nozīmē zau�dēt vistuvākos. Tas, ka pēc ilgiem gadiem man uz brīdi ir uzradies Ēriks, neko daudz nenozīmē. Nozīme ir tikai tam, ka mēs, Robert, viens otru esam sapratu�i. Būdami nai�dā, tomēr spēju�i viens otram piedot. Tas noteikti ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai abpusēja fiziska iekāre. Es�mu tev pateicīga, Robert, ka mūsu dzīves ceļi tik liktenī�gi un neparasti ir krustoju�ies. Mēs jau vairs nedrīkstam tā vienkār�i �ķirties. Ta�u es arī nevaru tā uzreiz� pir�majā vakarā, kad esam vieni. Ne tāpēc, ka tu nepareizi va�rētu iztulkot manu uzvedību. Nē! Kāda esmu, tāda esmu! Bet tāpēc, Robert� Tie�i tāpēc, ka tevi mīlu! Tu manā la�bā jau esi tik daudz izdarījis, bet ko es? Man tagad vaja�dzētu ātri noraut savas drēbes, mesties ar tevi gultā un ļauties savu jūtu brīvībai! Patie�ām, kas gan var būt vēl skaistāks? Bet man joprojām nav pārliecības, ka tu pēc tam mani gribēsi redzēt vēl kādu reizi. Un zini, kāpēc? Jo lie�lāka mīlestība, jo lielāks naids� pēc tam, kad viss pajūk.

■ Ineta� - gandrīz �ukstus teicu. - Vai tas jums ir svarīgi�

es pret jums izjūtu naidu vai m īlu ? Inetas nopietnajā sejā pēk�ņi atplauka silts smaids.

Tā notiek bie�i. Bet es nekad neesmu dzirdējusi, ka mī�lestība spētu rasties no naida�

- Mīļā Ineta, - es viņai atbildēju, - ja to, ko es jūtu pret tevi, var nosaukt par mīlestību, tad tā nekādā ziņā nav cē�lusies no naida! Tas ir absurds! �īs manas jūtas esi radī�jusi tu! Un tikai. Tu - skaistā un kādreiz nolādētā! Mīļā un patie�ām nīstā! Atraidītā un tomēr tik ļoti gaidītā! Zi�ni, Ineta, ko es par tevi domāju pirmajā tiesas dienā? Es sev uzbūru tādu kā saldas atriebības sapni. Tas bija pie jūras saulrieta laikā. Tu nāci man pretī un izmisīgi lūdzies, lai es tevi paņemu, jo tikai tā tu varētu kļūt vesela no kā�das nedziedināmas slimības. Bet es tevi atraidīju. Es ne�gribēju tevi glābt. Un redz, kā liktenim labpatikas spēlē�ties! Tagad es tevi turu savās rokās un mūsu izvēle ir gandrīz vai tā pati. Savādi, vai ne?

Ineta piekrīto�i pamāja un pasmaidīja.

-�� Tikai tagad runa nav par mūsu dzīvību, bet dzīvi. Ko tu, Robert, gribi darīt tālāk?

-�� To, ko neizdarīju savā sapnī, - atbildēju.

Ineta dzidri iesmējās.

-�� Nē, mīļais! - viņa iesaucās. - Toreiz tu atteici man, tagad es atsaku tev! Esam norēķināju�ies. Ja tu mani vēl gribēsi un ceru, ka tā arī būs, tu man tuvākajās dienās piezvani! Labi? Tad es tevi uzlūg�u pie sevis un� Saru�nāju�i?

-� Lai notiek! - es piekritu un viņu noskūpstīju. Pēc tam palīdzēju uzvilkt mēteli un pavadīju līdz automa�īnai.

Kad Ineta aizbrauca, paskatījos debesīs. Virs manis, ap�sedzot melno Visuma tumsu, pletās milzīga zvaig�ņu se�ga, bet nedaudz pa labi bija skaidri saskatāma mūsu ga�laktika - Piena Ceļ�.

Tās ir muļķības, es nodomāju. Mēs visi dzīvojam un ejam pa Mīlestības ceļu. Un tas ir vienīgais, pa kuru vērts iet.

Rīga,

2000. g. 21. aprīlis - 2000. g. 21. decembris

1. Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

2.� Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

3.� Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

4.� Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

5.� Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

6.� Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

7.� Memento mori. Romāns. Liesma, 1977./&/7 v

8.� Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

9.��� Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981. 10�. un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma,

1984.

11. Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

12. Ne jau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

13. Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

14. Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993.

15. Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

16. Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

17. Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

18. Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

19. Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997.

20. Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

21. Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

22. Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

23. Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

24. Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

25. Naida nogurdinātie. Romāns. Lauku Avīze, 2002. ,-v/

26. Krievu leitnanta mī|ākā. Romāns. Lauku Avīze, 2002. A<?

27. Sprieduma izpildītājs. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

1999. gadā

V� Kaijaks Enijas bize ,

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija

M. Geidāne Puisiķciems ,

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm / , A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā Ј

___________________________ ___________________ 2000. gadā

L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras (f

E. Lukjanskis Notiesātais

E. Lukjanskis Cilvēks naktī

R. Plucis Mazā ciema ledainais pavasaris ■

A.� Sedlenieks Gladiators

V� Kaltiņa Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli/

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāru guns

_____________ 2001. gadā

Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma

0. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

A.� Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī/

B.� Eglīte Me�a noburtie/

E.� Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas E. �ņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas ,

2002. gadā

E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņ� Mana dzīve jūsu rokās K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes! A. Zuja Piepildi savus sapņus M. Geidāne Kārklu sīkstums E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā A. Skailis �ūsku dīdītājs un svētā

V� Kaijaks Mantinieki (

V� Kaitina Te biju es f> t

E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs S. Me�ābele Naktī uz svētdienu (l.

________________________________________ 2003. gadā

I. Bondere Karalkronis

M. Geidāne Pie mums �usnakciemā (l

A. Auziņ� Neej uz savām bērēm f

L. Brīdaka Notikums,,/

U. Strupulis Paradīzes vārti

M. Geidāne Atvars aiz laipas/,

A. Zuja Zvaigznes gūstā

__________________________________ SA GATAVO �A NĀ

V� Ozols Sekslietu detektīvs jeb Roņals

E. Lukjanskis TRĪS SAUJAS MĪLESTĪBAS

Redaktors Valdis Veilands Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Korektore Mudīte Arāja Silvijas Kokinas datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 15.07.2003. "Lauku Avīzes" izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.