Egils Lukjanskis

UGUNĪ NOSALU�IE

2006

.

Sindija strauji pagriezās pret blakus gulo�o vīrieti un teica:

-�� Tu esi ļoti pārvērties. Vai sāpes vēl nav rimu�as?

-� Nē, - viņ� gurdi atbildēja. - Vēl ellīgi sāp roka un galva. Ta�u tu maldies. Es neesmu pārvērties. Man tikai tagad beidzot ir laiks domāt. Jau trīs dienas līst �is nolādētais lietus. Un kad cilvēks ilgi domā, viņ� daudz ko atceras. Es neesmu kļuvis savādāks. Varbūt nedaudz nopietnāks. Un vēl drausmīgi sāp roka un galva. Seja sakropļota. Acīmre�dzot nāksies pierast arī pie tā. Man ļoti slāpst, Sindij.

Sieviete pasniedzās pie telts stūrī noliktā krietni sadau�zītā spaiņa, kas bija paņemts no sadragātās automa�īnas un vēl smar�oja pēc benzīna, iesmēla plastmasas krūzītē savākto lietus ūdeni un pasniedza to guļammaisā gulo�a�jam vīrietim.

-�� Paldies, Sindij, - viņ� noguru�ā balsī teica. - Tik vien labuma no �ī lietus.

-������� Man �ķiet, tas nekad nepārstās, - teica sieviete. - Tā arī līs. No rīta līdz vakaram. Visbriesmīgāk naktīs. Mēne��iem ilgi. Varbūt pat gadiem.

-������ Ilgākais nedēļu, - vīrietis sacīja. - Varbūt divas. Es zinu, kā tas �eit notiek. Kaut tikai ātrāk pārstātu sāpēt roka! Mums ta�u kādreiz no �ejienes būs jātiek prom.

Sieviete vairākas reizes neticīgi pakratīja galvu. Viņas skaistā seja bija skumju pilna.

-������ Mēs �eit nomirsim, Krist! - viņa teica. - Mēs te aiziesim bojā! Tev nekad nekļūs labāk! Tev rokā tūlīt sāksies gan- grēna vai asins saindē�anās, un tu te nomirsi! Es palik�u viena. Tas ir �ausmīgi, Krist. Pie tā visa vainīgs esi tu. Vie�nīgi tu!

-� Sindij, vainīgs ir lietus, - viņ� nopietni teica. - Tu ta�u zini!

-������ Bet tava salauztā roka? - Sindijas balsī bija jūtams ap�valdīts niknums. - Un sasistā galva un kājas? Vai es tās sasitu? Tu biji tik neuzmanīgs! Kas tev bija uznācis? Kāpēc tu sāki grābstīties gar manām krūtīm? Tagad tev sāksies gangrēna un tu nomirsi.

Vīrietis strauji uzslējās sēdus, bet tūlīt ar skaļu vaidu atkrita atpakaļ.

Viņ� ar patiesu izbrīnu paskatījās uz netālu sēdo�o sie�vieti un ar veselo roku pārbrauca pāri sejai. Tā bija slikti un nemākulīgi nosaitēta.

-������ Tā, Sindij, nevajag, - viņ� lūdzo�i teica. - Tas nav tavā stilā. Labāk paklusē!

-�� Tikko lietus pārstās, es aizie�u kājām, - Sindija sacīja.

-������� Lietus nekad nepārstās, - vīrietis teica. - Tu vienmēr paliksi kopā ar mani.

-�� Es aizie�u, - sieviete apņēmīgi atkārtoja.

-������� Es tevi mīlu, - teica vīrietis, un viņa tum�ajās acīs pa�zibēja atklāti saskatāmas sāpes.

Sieviete tās redzēja un galvu strauji pagrieza sāņus.

-� Un tomēr, Krist, - viņa sacīja. - Es aizie�u, tikko pārstās līt.

Kad beidzu lasīt vakar uzrakstīto tekstu, labu brīdi val�dīja klusums. Visi, kā sarunāju�i, reizē pacēla glāzes un tās ar baudu iztuk�oja.

-�� Nu, kā? - mazliet satraukts jautāju.

-�������� Es nesapratu, tās ir iecerētā romāna beigas vai sākums? - Niks painteresējās.

-������ Vai tas ir tik svarīgi? - pēto�i pavēros pret Niklāvu - liela grāmatu apgāda īpa�nieku.

-������ Modernajā literatūrā tas, protams, nav īpa�i svarīgi, - Niks paskaidroja. - Ta�u tu zini manu negatīvo attieksmi pret �iem modernistiem - apziņas plūsmu un da�ādu murgu rakstītājiem. Man vajadzīgi skaidri, reālistiski un labi uz�rakstīti darbi!

-������� Un lasītāju vairākumam arī, - Ēriks piebilda. - Visda��ādākos murgus un rupjības var lasīt interneta Delfos. Ta�u labs literārs darbs�

-������ Es nesapratu, kas tev tajā fragmentā īsti notiek? - Niks turpināja. - Vai viņi ir piedzīvoju�i smagu autoavāriju?

-�� Tā izskatās, - es atbildēju.

-�� Kur? - Niks pavaicāja.

-� Nezinu, - paraustīju plecus. - Dro�i vien kādā vientuļā vietā.

-�� Kur? Latvijā?

-������� Varētu arī Latvijā, - domīgi sacīju. - Ta�u visticamāk kaut kur tālāk uz dienvidiem. Varētu būt pat Itālija. Kaut kur Sicīlijā. Brauku�i pa kalnu ceļu, Krists, kā jau iemīlē�jies un pārsteigts par apkārtējās dabas skarbo skaistumu, gribējis sievieti noskūpstīt, paliecies uz viņas pusi, stūre strauji sagriezusies un viņi ielidoju�i dziļā aizā.

-������ Ļoti skaisti, - Artūrs pasmaidīja. - Kārtējais mīlestības upuris.

-������� Vispār man tas fragments patika, - Niklāvs atzinās. - Kas notiek tālāk?

-�� Vēl neesmu izdomājis. - Es paraustīju plecus.

-������� Par ko vispār būs romāns? - Niks neatlaidās. - Man tomēr tā kā nāktos zināt, vai es �o gabalu no tevis vēlē�os pirkt, vai arī man tev būs jāatsaka.

Stipri pārsteigts paskatījos uz savu seno draugu.

-�� Vai tu varētu man arī atteikt?

-������� Protams, - Niklāvs atklāti pateica. - Labi draugi mēs esam tikai �eit - dārgā krodziņā pie konjaka glāzes! Ta�u, līdzko tu ienāc manā darba kabinetā un uz galda uzliec

kārtējā romāna manuskriptu, draudzība ir jāaizmirst! Tad sākas citi spēles noteikumi. Tas, Krist, ir bizness! Man ir kārtīgi jādomā - ja es tavu romānu nopērku, vai to spē�u pārdot tālāk arī lasītājiem. Bet �odienas lasītājiem iesmērēt jebkuru mēslu vairs nevar!

-�� Vai kaut viens mans darbs ir bijis mēsls? - es jautāju. - Vai tu kādu manu grāmatu neesi pārdevis?

-�� Nomierinies! - Niks strauji atmeta ar roku. - Es runāju vispārīgi! Tās grāmatas, ko �odien sacer da�as mūsu pār�gudrās, eksaltētās un da�ādu kompleksu nomāktās rakst�nieces un tādi pa�i pusjuku�i vīrie�u kārtas autori, patie�sībā ir domātas ārkārtīgi �auram lasītāju pulciņam. Ar tām neko nopelnīt nevar! Da�i simti eksemplāri, un viss! Skaiti tikai zaudējumus! Situāciju neglābj arī viņu draugu slavi�no�ās recenzijas. Lasītāju tik un tā nav, vai arī to ir ļoti maz! Tāpēc viņi pie manis nemaz nenāk - zina, es ar labdarību nenodarbojos!

-�� Bet varēji gan, - Ēriks atgādināja. - Galu galā tu ta�u esi miljonārs!

-� Tāpēc jau arī esmu, ka skaidri zinu, ko pērku un ko varu pārdot tālāk! - Niklāvs sacīja. - Uz �ī principa balstās visas pasaules ekonomiskā sistēma! Un arī mans bizness. Kā tu domā romānu nosaukt?

-�� īsti vēl nezinu, - domīgs pa�ūpoju galvu. - Pagaidām uzliku - "Ugunī nosalu�ie." Ir arī otrs variants - "Durvis cie�i aizvērtas."

-�� Kam tās ir aizvērtas? - Niks tūlīt pavaicāja.

-� Visam, - es paskaidroju. - Kad cilvēks ar savu dzīvi un mīlestību smagi ievainots iekrīt dziļā bedrē�

-�� Un pirmais variants - "Ugunī nosalu�ie"? Kā to lai saprot? Vai tas vispār ir iespējams?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Dro�i vien reāli tas nekad nevar notikt. Patie�ām. Ta�u simboliskā nozīmē� Kad jūtas un dvēsele ir auksta, bet asinis karstas�

-�� Tātad par ko īsti būs tavs iecerētais darbs? - Niks vēl�reiz prasīja. - Par mīlestību?

-�� Jā, galvenokārt, - negribīgi atbildēju. - Un vēl par naidu, nodevību, izmisumu, atriebību� Tu jau zini, par ko

Tātad par ko īsti būs tavs iecerētais darbs? - Niks vēlreiz prasīja. - Par mīlestību ?

es parasti rakstu. Par vienām un tām pa�ām tēmām simt variantos. Ta�u lasītāji manī vēl nekad nav vīlu�ies.

-�� Ne jau nu visi, - Artūrs iebilda.

-�� Protams, - es piekritu. - Vieniem patīk BMW, citiem Mercedes. Kā pa�am �ķiet - vai visiem patīk arī tavas gleznas?

-� Tik iedomīgs patie�ām neesmu, - Artūrs piekrita. - Manas bildes patīk tiem, kas tās pērk!

-�� Tas pats ar manām grāmatām, - es sacīju. - Par ko mums jāstrīdas?

-�� Paklau! - Niks atkal vērsās pie manis. - Vai tu sava ro�māna galveno varoni sauksi savā vārdā - Krists?!

-� Kāpēc gan ne? - viegli pasmaidīju. - Vārdam nav ne vainas!

-� Un Sindija? - Niks turpināja. - Tā sieviete būs izdomāta?

-�� Jā, - es apliecināju. - Ta�u bie�i daudz kas no tā, ko savās grāmatās esmu it kā izdomājis, tūlīt vai kaut kad vēlāk tomēr pārvēr�as īstenībā. Da�reiz tas mani pat baida.

Mēs toreiz karstā vasaras dienā �etratā sēdējām Rīgas centrā uz Vaļņu ielas iepretim Unibankas ēkai ierīkotās restorāna atklātās terases un, apsprie�ot mana jaunākā ro�māna ieceri, vērojām arī garām ejo�os ļaudis.

-�� Taisni vai jābrīnās, cik daudz cilvēku var dzīvot bez darba, - Ēriks sacīja.

-�� Tie, kuri iet garām, tie�i tāpat domā par mums, - teica Artūrs. - Bet mēs ta�u strādājam, vai ne?

-�� Un kā vēl! - Ēriks piekrita. - Ar baudu skatāmies uz garām ejo�ām pusplikām meitenēm� Redzi to drostaliņu terases galā? Viņas sarkanie svārciņi ir tik īsi, ka var jau redzēt pat biksītes!

-��� Ļoti jauki, - Niks apmierināts sacīja. - Kā kādreiz teicis ievērojamais fran�u rakstnieks Emīls Zolā - sievietes pakaļa ir mūsu pasaules lielākais dzinējspēks� �ai sakarā atceros vēl kaut ko. Ir tāda laba grāmata - Armans Lanū "Labdien, Zolā kungs!" Cita starpā viņ� tur apraksta arī �ādu diezgan interesantu notikumu Zolā dzīvē. Vēlākais fran�u literatūras klasiķis vēl ir jauns iesācējs un, tāpat kā mēs �odien, da�u draugu pulciņā sē� Angļu kafejnīcā.

Saruna, tāpat kā mums, drīz ievirzījusies par literatūru. Jaunais Zolā, kā saka, ar atplestu muti klausījies, par ko

runā viņa slavenie paziņas. Viens no viņiem - lielas avīzes īpa�nieks - atcerējies kādu ļoti slavenu Parīzes kurtizāni Hortenziju, kas nevienam vīrietim neesot atdevusies vien�kār�i tāpat - vai nu mīlestības vai sava prieka pēc. Tikai par naudu!

Ta�u viens jauns un nekaunīgs �urnālists saderējis, ka viņ� tomēr būs pirmais un varbūt arī vienīgais, kas �o nekaunīgo palaistuvi tomēr spēs iegūt par velti!

"Nē, nekad!" kliegu�i draugi. "Tas nav iespējams! Visi Parīzes vīrie�i to jau esot izmēģināju�i!"

"Nekas!" �urnālists Pols bijis pārliecināts. "Es tomēr to dabū�u gatavu!"

Un tā kādu dienu viņ� aiziet pie daiļās Hortenzijas un izsaka vēlē�anos pamīlēties.

"Nav nekādas problēmas!" Hortenzija tūlīt piekrīt. "Pus�stunda - desmit tūksto� franku!"

Pols nekavējoties viņai iedod prasīto summu, izdara savu darbiņu, pieceļas un sāk ģērbties.

Hortenzija, dro�s paliek dro�s, naudu pārskaita.

Pols sāk smieties.

"Muļķīt!" viņ� saka. "Velti dari! Visa nauda ir viltota!"

"Ko?!" Hortenziju pārņem neprātīgas dusmas un viņa, nevaldāma niknuma pārņemta, svie� naudu Pola sejā. "Pēdē�jais nelietis! Pretīgais krāpnieks!"

Pols mierīgi savāc naudu, iebā� to*kabatā un, ejot prom, vēl pagrie�as pret satriekto Hortenziju.

"Stulbā!" Pols saka. "Kur gan es būtu varējis dabūt vil�totu naudu?"

Un aiziet kā derību vinnētājs!

Tad avīzes īpa�nieks pagriezies pret jauno literatūras censoni un nopietni teicis: "Lūk, Zolā kungs, par ko rakst�niekiem ir jāraksta!"

"Varat būt mierīgs," Zolā atbildējis. "Es to neaizmirsī�u."

- Un to arī tu, Krist, neaizmirsti! - Niks man atgādināja. - Visas tās mūsdienu politiskās, saimnieciskās vai drūmās pagātnes problēmas interesē tikai nelielu mūsu sabiedrības daļu! Raksti par mīlestību, seksu, par noziegumiem - vis�pār par parastu cilvēku ikdienas dzīvi! Un tu kā rakstnieks vienmēr būsi uzvarētājs! Lai kritika klusē vai tevi lamā� Vai tāpēc tev sāpēs zobi? Lasītāji tevi slavēs un tu viņiem kļūsi tik tuvs kā labākais ģimenes draugs!

- Labi! - nopietni teicu. - Es tāpat kā Zolā kungs par to noteikti padomā�u!

Jau tre�o dienu, kā apnicīgi gara dziesma, lija sīks vasa�ras lietus.

Varbūt tāpēc, ka negāza kā ar spaiņiem, ilgsto�ais debess asaru birums pilsētai diez cik lielus plūdus nesolīja. Tik vien kā applūdināja da�as zemāk stāvo�as ielas. Nekāda milzu traģēdija nebija arī tā, ka da�ām dāmām augstpapē�u kur�pītes nācās apmainīt pret nedaudz prastākiem apaviem, bet zemniekiem kārtējo reizi radās pamatots iemesls nopietni satraukties par gaidāmo kartupeļu ra�u.

Man, tāpat kā vairumam valsts iedzīvotāju, arī �is lietus nepatika. Kartupeļus, puķes vai labību es, protams, neau�dzēju. Iztiku ar to, ko piedāvāja tirgus un tuvākie lielvei- kali. Ta�u ilgsto�ais lietus liedza normāli atpūsties. Tas kai�tināja.

Divdesmit lati diennaktī Jūrmalā tomēr bija pietiekami liela nauda, lai par to pretī varētu gaidīt ne tikai viesmī�līgās vasarnīcas īpa�nieces vislielāko labvēlību, bet arī ie�spēju lī�a diezgan vēsajos ūdeņos vismaz divreiz dienā pel�dēties. Jūra, mierīga vai vētraina, man parasti �ķita tikpat mīļa un vajadzīga kā tuva sieviete.

Pēc tam, atvēsināts un jūras viļņu apmīļots, varēju bez�rūpīgi sauļoties baltajās pludmales smiltīs, pie reizes ar neslēptu baudu vērojot, kā mūsu jaunās, acīmredzot bez�darbībā nīksto�ās sievietes, savu peldkostīmu izvēlē kļūst arvien bezbailīgākas. Līdz �im tik izteikti tradicionālais sie�vie�u seksuālās pievilcības pastiprinātājs pēdējās sezonās savos izmēros bija kļuvis tik pārdro�i pieticīgs, ka, tā turpinot, jau nākamajā peldsezonā varētu sagaidīt to, ka cienījamajām kundzēm un draiskajām jaunkundzēm vispār vairs nebūs nekā, ar ko piesegt to vietu, pie kuras pat negribot apstājas ikviena vīrie�a skats�

Kad savā dārgajā, nesen nopirktajā Audi A6 limuzīnā pēc pulksten divpadsmitiem naktī, no Mellu�iem izbraucis jau gandrīz cauri visai Jūrmalai, tuvojos vecajai, kādreiz supermodernajai Dubultu stacijai, netālu no perona ierau�dzīju stāvam vientuļu sievieti.

Apstājos un labu brīdi uz viņu skatījos.

Attāluma un lietus dēļ seju nespēju saskatīt, ta�u au�gums izskatījās slaids, ietērpts spilgti baltā bik�kostīmā, bet sievietes galvu rotāja līdz pleciem izlaisti ogļu melni mati.

Dro�i vien kāda ārzemniece, nez kāpēc nodomāju. Un ja tā, nebūtu slikti, ja izrādītos japāniete. Kādreiz sen redzē�tas filmas iespaidā jau no agras bērnības �ad tad ilgojos sa�stapties ar jaunu, skaistu un trauslu kā sakuras zieds, mei�teni no Japānas. Viņa būtu atbraukusi uz mūsu tālo zemīti mācīties baletskolā un brīvajā laikā, protams, cerot iepazī�ties ar gara auguma, glītu un spēcīgu latvie�u jaunekli. Nu, apmēram ar tādu, kāds biju es.

Pēc kāda mirkļa sieviete lēni, it kā pat nedaudz grīļo�damās, paspēra vairākus soļus sāņus, apsēdās uz tuvāk eso�ā sola un zemu nolieca galvu. Man �ķita - viņa raud. Varbūt sievietei tobrīd patie�ām kaut kas ļoti sāpēja.

Tā varētu būt. Ja sieviete nakts vidū atrodas viena uz ielas, tad, visticamāk, viņa ir vai nu prostitūta vai arī ļoti nelaimīga.

Vēl neilgu laiciņu �aubījies, beidzot, sajuzdams zināmu �ēlumu un kārtējo reizi sev tik raksturīgo piedzīvojumu kāri, izkāpu no automa�īnas un nesteidzoties piegāju pie sve�inieces.

- Atvainojos, - klusi sacīju. - Vai ar jums atgadījies kas slikts?

Sieviete lēnām pacēla galvu un, nedaudz pārsteigta, paskatījās uz mani. Viņas acis bija lielas un tum�as, seja pārsteidzo�i skaista, bet biezās lūpas - tik kārdino�i ero�tiskas, it kā daba tās tī�i būtu radījusi vienīgi vīrie�u kais�līgajiem skūpstiem.

Izrādījās - viņa nebija japāniete. Viņa bija mazliet ierei�bu�i latviete.

-��� Ko jūs no manis gribat? - sieviete diezgan patīkamā balsī prasīja.

-��� Es vaicāju, vai ar jums nav atgadījies kas slikts? - atkārtoju.

-��� Un ja arī būtu? - Viņa bija nedaudz izaicino�a. - Ar ko jūs man varētu palīdzēt?

-��� Nezinu. �ī palīdzība būtu atkarīga no tā, kāda nelaime jūs piemeklējusi.

Sieviete brīdi klusēja.

- Vai vil�anās tuvā cilvēkā ir liela nelaime? - viņa jautāja.

-��� Arī nezinu, - sacīju. - Es nevienā tuvā cilvēkā vēl ne�esmu vīlies.

-��� Kā tad tā? Simts gadus dzīvojat laimīgā laulībā? - Ta�gad sievietes balsī bija jūtams arī neliels izsmiekls.

- Nē, - es atbildēju. - Jau piecus gadus esmu �ķīries.

- Un kā? - sieviete vaicāja. - Iztikāt bez vil�anās sajūtas?

- Gandrīz.

-��� Tā nemēdz notikt, - sieviete neticīgi pakratīja galvu. - �ķir�anās vienmēr vismaz vienam sagādā sāpes.

-�� Tā ir, kundze, - es piekritu. - Bet sāpes - tas tomēr nav tas pats, kas vil�anās.

- Interesanti. Vai esat laimīgs? - sieviete pajautāja.

- Jā, - es apliecināju. - Par savu dzīvi neraudu.

- Bet es raudu, - viņa teica.

-��� Nevajag, kundze, - es teicu. - Raudāt var par visu ko, izņemot nelaimīgu mīlestību.

-�� Tādā gadījumā jūs esat absolūti bezjūtīgs cilvēks, - sie�viete secināja. - Jūs nezināt, ko nozīmē�

-�� Es, kundze, zinu, - sacīju. - Es par cilvēkiem zinu visu. Un kaut ko arī par mīlestību. Ja tas nav liels noslēpums - kāpēc jūs par savu vil�anos kādā cilvēkā pulksten divpa�dsmitos naktī viena raudat tuk�ā dzelzceļa stacijā?

- Es gaidu vilcienu, - sieviete paskaidroja.

- Kur jūs vēlaties nokļūt? - tūlīt painteresējos.

-�� Parīzē, - viņa negaidīti un pavisam nopietni sacīja. - Es gaidu pēdējo vilcienu uz Parīzi. Drīz jānāk.

-�� Diem�ēl man jums būs jāsagādā vēl viena vil�anās, - es teicu. - Visi vilcieni jau ir aizgāju�i - gan uz Parīzi, Lon�donu, Var�avu, gan Sahāras tuksnesi un Kongo d�ungļiem.

- Patie�ām? - Sieviete izskatījās patiesi pārsteigta.

-��� Tā sanāk, kundze. Mēs uz �īs pasaules esam paliku�i vieni�

- Vai mēs netiekam arī līdz Rīgai? - viņa vaicāja.

-�� Līdz Rīgai mēs tiekam, - sacīju. - Nav nekādu problēmu! Es jūs varu aizvest.

-�� Ar ko? - sieviete painteresējās. - Tas būtu jauki. Kāds transporta līdzeklis ir jūsu rīcībā?

-��� Izvēle ir pla�a, - teicu. - Es jūs varētu aizvest ar velo�sipēdu. Uz rāmī�a. Ceru, bērnībā jūs noteikti kāds tā jau būs vizinājis.

-�� Līdz Rīgai ir tālu, - sieviete domīgi pakratīja galvu. - Nekā labāka jums nav?

- Varu piedāvāt lidma�īnu - Boeing 737. Arto ir dro�i un ātri.

- Vai ir vēl kas?

-�� Ir aviācijas bāzes kuģis "D�ord�s Va�ingtons", - es tur�pināju.

Sieviete pagrieza galvu un ļoti nopietni atkal cie�i ieska�tījās manās acīs.

-��� Un jūs to visu darītu manis dēļ? - viņa, mazliet pār�steigta, prasīja. - Nebūtu �ēl ne kuģa, ne lidma�īnas? Var�būt vēl ir arī atomzemūdene?

- Diem�ēl� - Plati noplātīju rokas.

-��� Paldies, - viņa klusi teica. - Man pilnīgi pietiek ar to, kas jums jau ir.

-��� Lai gan jūs pirmīt apgalvojāt, ka esmu absolūti bezjū�tīgs cilvēks� Bet man vēl ir arī sirds.

Sieviete vēlreiz krietnu brīdi domīgi klusēja. Tad jautāja:

- Vai to arī piedāvājat? Man - sve�am cilvēkam?

gan, - vinaja urolifc artDalocīja galvu. - Vai jūs etni?

-��� Kāpēc gan ne? - es teicu. - Ja jums ar to pietiktu� Es saprotu - cilvēkiem ar sirdīm tā vieglprātīgi mētāties neva�jadzētu un to arī parasti nedaru. Ta�u, ja jums tas vismaz �ai naktī varētu līdzēt�

-��� Varētu to visu nop

bibu<Ј

Es pasmaidīju un paskatījos apkārt. Neskatoties uz diez�gan labi apgaismoto stacijas apkārtni un iedegtajām sarkanajām dzelzceļa luksofora gaismām, izskatījās diez�gan baismīgi, vai vismaz noslēpumaini, kad dzelzceļa melnās sliedes, izlocīju�ās kā nosalu�u koku zari, pēc neliela ceļa posma pēk�ņi pazuda tumsā.

-�� Vientuļa sieviete nakts vidū uz tuk�a dzelzceļa perona, gaidot vilcienu, kas nekad neatnāks� Tas, cienītā kundze, vienmēr ir ļoti nopietni.

Sieviete piecēlās un viegli pieturējās pie mana pleca. Viņa patie�ām bija krietni iereibu�i.

- Kas jūs tāds esat? - viņa jautāja.

- Cilvēks, kas vēlas jums palīdzēt, - es atbildēju.

- Kāpēc? - viņa prasīja.

-�� Jūs man esat iepatikusies, - sacīju, un tur bija liela daļa patiesības.

-�� Kāpēc? - Viņa jutās nedaudz pārsteigta. - Mēs viens otru pat lāgā neredzam.

-�� Man patīk sievietes baltos tērpos, - es teicu. - Tiesa - bik�- kostīmus gan neatzīstu.

- Kādēļ?

- Nevajag slēpt to, kas vīrie�iem ļoti patīk, - paskaidroju.

- Jūs domājat kājas?

- Es domāju arī kaut ko citu.

-��� Es sapratu, - sieviete teica. - Varbūt jūs mani uzcie�nātu ar cigareti?

- Labprāt.

No kabatas izņēmu Marlboro paciņu, un piedāvāju viņai cigareti. - Kaut ko iedzert negribat?

- Gribu, - sieviete tūlīt atzinās. - Vai jums kaut kas ir līdzi?

-��� Nē, - noraido�i pakratīju galvu. - Bet mēs varam aiz�braukt uz kādu naktsklubu.

Sieviete smēķēja cigareti un labu brīdi domāja.

-��� Tā nav slikta ideja, - viņa beidzot teica. - Jūs apmeklē�jat naktsklubus?

- Ļoti reti, - atbildēju. - Parasti dzeru mājās.

- Viens?

- Kā pagadās, - es sacīju. - Man patīk vientulība.

- Vientuļa sieviete nakts vidū uz tuk�a dzelzceļa perona, gaidot vilcienu, kas nekad neatnāks� Tas, cienītā kundze, vienmēr ir ļoti nopietni.

- Jums nav draugu? - Sieviete atkal jutās pārsteigta.

-��� Ir, - es teicu. - Ta�u draugu esamība neizslēdz vēlmi �ad tad tomēr pabūt vienam.

-��� Ja jūs pirmīt nemelojāt par �ķirto laulību� Jums nav arī sievietes?

- Ir, - es atbildēju. - Nupat atradu.

Sieviete iesmējās. Neskatoties uz to, ka viņa bija jūtami iereibu�i, smiekli bija īsti un patīkami. Tā parasti smejas bērni.

- Neticami, bet nupat arī jūs man sākat patikt.

-��� Ļoti jauki, - es teicu. - Ko tad, kundze, darām? Kur braucam?

Sieviete strauji pagriezās un saspringta skatījās uz spilgti apgaismoto ielu, it kā vēlēdamās pārliecināties, vai kāds nedzenas pakal.

-��� Vai jūs patie�ām mani varētu no �ejienes aizvest? - viņa prasīja.

- Protams, - es atbildēju. - Kur jūs vēlaties nokļūt?

-��� Tikai ne krogā, - viņa sacīja. - Es jums būtu patei�cīga� Gribu būt mājās.

- Vai mājas ir tālu? - jautāju. - Ceru, ka ne Parīzē.

-��� Nē, nē! - sieviete smiedamās sacīja. - Tepat mūsu vecajā labajā Rīgā! Mēs brauksim ar taksi?

Neko neatbildējis, paņēmu viņu zem rokas, aizvedu līdz ma�īnai un apsēdināju salonā uz priek�ējā sēdekļa. Pēc tam apsēdos pats, aizvēru durvis un tās automātiski aizslēdzās. Kad iedarbināju dzinēju, automa�īnas mēraparātu panelis uzreiz iemirgojās tik daudzkrāsainās krāsās, ka tas nezinā�tājam varēja atgādināt filmās redzētās lidma�īnu pilotu kabīnes.

Sieviete izskatījās tāda kā apmulsusi un vairākas reizes vērīgi nopētīja gan automa�īnas salonu, gan mani.

-��� Es atvainojos� - viņa klusi teica. - Vai ma�īna pieder jums vai valstij?

-��� Ma�īna pieder man, - es atbildēju. - Vai tas jums �ķiet svarīgi?

-�� Ar �ādiem limuzīniem brauc ministri, - viņa teica. - Ka�bineta locekļi. Arī mans �efs.

-�� Vai jūsu priek�nieks ir ministrs? - Tagad pārsteigts jutos es. Bet, ja viņas tie�ais priek�nieks ir ministrs, tad blakus sēdo�ā kundze varētu būt pat attiecīgās ministrijas valsts sekretāre. Pirmajā mirklī tas �ķita maz ticams, lai gan� Dzīvē gadās visādi. Bez tam, lai cik augstu amatu viņa arī ieņemtu, sieviete vienmēr paliek sieviete� Vismaz vairumā gadījumu.

- Jā, - viņa apliecino�i palocīja galvu. - Ministrs�

Sāku braukt.

-� Ja atļauts zināt� Kādu ministriju pārstāvat? Vese�lības, aizsardzības, satiksmes, ārlietu, ekonomikas?

Sieviete krietnu brītiņu klusēja, tad atkal palūdza cigareti.

-� Bet kas jūs pats tāds esat? - viņa pavaicāja un diezgan asi pagriezās pret mani.

Es viegli pasmaidīju.

- Vai arī tas jums �ķiet svarīgi?

-� Protams! - sieviete iesaucās. - Varbūt esat seksuāls maniaks! Ievedīsiet tepat kaut kur me�ā un izvarosiet!

- Nu un tad? - es noteicu. - Vai jums tā būtu liela traģēdija?

- Un kā pa�am �ķiet?

-� Man �ķiet, cienījamā kundze, ka par to jums vajadzēja padomāt, pirms iekāpāt automa�īnā, - es teicu. - Tagad jūs esat mana gūstekne.

-� Ko darīsiet? - sieviete mazliet drebo�ā balsī jautāja un varbūt vismaz tai mirklī no�ēloja, ka, radu�os apstākļu spies�ta, uzticējusies sve�am cilvēkam.

-Vedī�u jūs uz Rīgu, - es atbildēju. - Uz jūsu mājām - garām visiem naktsklubiem, me�iem un ceļmalas krūmiņiem. Ja gribē�u jūs izvarot, varu to izdarīt tepat. Starp citu, vai jūs kādreiz esat mīlējusies automa�īnā?

Sieviete klusēja. Kāri smēķēja cigareti, diezgan skumīgi raudzīdamās, kā automa�īnas priek�ējā logā nemitīgi sitas lielas lietus lāses.

-� Tātad automa�īnā mīlējusies jau esat, - es teicu. - Ja nebūtu, jūs to pateiktu. Jūs negribat melot, tāpēc arī klusē�jat. Ta�u atmiņas par �o kādreiz notiku�o gadījumu neko patīkamu jūsos neizraisa. Tādēļ arī esat skumja. Un vēl iedomājoties, ka tas varētu atkārtoties� Bet nomierinieties, kundze! Lai gan es reti lai�u garām izdevību pārgulēt ar kādu sievieti, jūs tomēr varat justies pilnīgā dro�ībā!

- Paldies, - sieviete klusi pateica. - Kā jūs to visu zinājāt?

-��� Es neko nezinu, - atbildēju. - Kur nu vēl visu! Man vienkār�i ir diezgan labi attīstīta iztēle un, kā jau teicu, �o to zinu, kas ar cilvēkiem notiek. Vai arī var notikt.

- Vai ar mums nekas slikts nenotiks? - viņa tramīgi jautāja.

-��� Es ceru. Ja nu vienīgi tūlīt no Lielupes tilta neiegāzī- simies upē.

-�� Ai nē! - sieviete iesaucās. - Tas būtu ļoti bēdīgi. Tā beigt dzīvi es negribētu.

-��� Bet kā citādi? - prasīju. - Nodzīvot līdz pilnīgi sagrabē�ju�as vecenītes stāvoklim? Man �ķiet - tas ir daudz sliktāks variants.

- Iespējams� - viņa no�ukstēja.

-��� Ja jau mēs esam sāku�i tik atklāti runāt� Kāda bēda jūs jau ir piemeklējusi, ja pēk�ņi nakts vidū viena atrā�dāties uz dzelzceļa perona? Vai kādās mājas viesībās sastrī�dējāties ar vīru vai draugu un bēgāt?

Sieviete atkal klusēja, nervozi nospieda cigareti un tur�pināja raudzīties uz lietū mirksto�o Jūrmalas �oseju.

-��� Jūs esat precējusies? - turpināju taujāt, un ne tik daudz tāpēc, ka mani tas sevi�ķi interesētu, bet par kaut ko ta�u runāt vajadzēja! Pulkstenis jau rādīja pāri vieniem�

-�� Jā, esmu precējusies, - viņa atbildēja. - Bet pēdējā laikā kopā nedzīvojam.

- Jūs Rīgā, viņ� Jūrmalā?

- Apmēram.

-��� Jūs esat skaista sieviete, - es teicu. - Strādājat minis�trijā� Kas par vainu? Viņ� jūs krāpa un to nevarējāt piedot? Vai otrādi? Neuzticīga bijāt jūs un to nevarēja piedot viņ�?

-��� Ja cilvēki vairs nespēj dzīvot kopā, tas nebūt vēl nenozīmē, ka vienīgais �ķir�anās iemesls ir neuzticība, - viņa sacīja.

-��� Protams, iemesli var būt visda�ādākie, - es piekritu, - ta�u visbie�āk sastopamais ir tie�i �is - neuzticība. Atklāti sakot, es to nekad neesmu spējis saprast. Gadījās sagrēkot. Nu un tad? Kas tāds briesmīgs ir noticis?

- Jums ir pilnīga taisnība, - sieviete negaidīti piekrita. - Bet ne jau tur slēpjas laulības nelaime! Briesmīgākais ir tas, ka pēc tam pazūd mīlestība�

- Diez vai, - domīgi pa�ūpoju galvu. - Ja tāda nieka dēļ var pazust iepriek� eso�ās jūtas� Tad jums vispār nekāda mīlestība nav bijusi!

Sieviete strauji pagriezās un patiesi pārsteigta paskatījās uz mani.

- Neuzticība - tas jūsuprāt ir tikai nieks?!

- Ne glu�i, - es atbildēju. - Ta�u no tā arī nevajadzētu taisīt milzīgu traģēdiju. Kad, patiesu jūtu pārņemtai vai arī glu�i nejau�i, pa�ai gadīsies sagrēkot, jūs to sapratīsiet un notiku�o uztversiet glu�i citādi.

Sieviete vēlreiz uzmeta man ātru, ta�u vērtējo�u skatienu, un atkal painteresējās:

- Tomēr, kas jūs tāds esat? Pēc bom�a tā kā neizskatītos. Vai esat baigais biznesmenis - miljonārs?

- Pa�laik esmu vienkār�s �oferis, kas nejau�i ceļā sastaptu bēdu nomāktu sievieti centīsies nogādāt siltā gultiņā.

- Jūs man patīkat, - viņa negaidīti atzinās. - Ja atklāti - man principā vienalga, kas jūs esat - nabadzīgs �oferis vai miljonārs. Lūdzu, apstājieties un noskūpstiet mani!

Kaut ko tamlīdzīgu jau biju gaidījis. Lai gan viņa bija pateikusi arī lūdzu, pārējais teksts vairāk atgādināja uzstā�jīgu pavēli. Patie�ām - īpa�i pārsteigts nejutos. Viss �īs sie�vietes izskats, augums, runasveids un izturē�anās nepār�protami liecināja, ka viņa ir ārkārtīgi seksuāla būtne. Un �ai naktī viņas dzīvē ir atgadījies kaut kas tāds, kas viņu vienlaicīgi ir gan apbēdinājis, gan saniknojis, tādējādi viņas jau tā paaugstināto seksualitāti pastiprinājis vēl vairāk.

Ilgi nedomāju. Automa�īnu apturēju, ar labo roku apņēmu viņas kaklu, ar kreiso sāku spēcīgi glāstīt kuplās krūtis un pēc tam kā izslāpis pieplaku viņas biezajām lūpām. Tas bija īsts un ļoti ilgs fran�u skūpsts un viņa tam atdevās daudz kaislīgāk nekā es. Pēc tam kreiso roku lēnām laidu zemāk, līdz to apturēju pa�ā pavēderē.

Sieviete uzreiz spēji notrīcēja un sāka skūpstīties vēl kaislīgāk.

Viņa acīmredzot ir no tām trakajām, es nodomāju. Viens pieskāriens kājstarpē, un asinis jau vārās.

- Redzat, kādas neērtības sagādā bik�kostīms, - skūpstu starplaikā es teicu. - Tāpat kā zeķbikses. Minisvārciņi un zeķes visu padara daudz vienkār�āku.

- Nevajag! - pēc neilga laika viņa sacīja. - Es �eit neko vai�rāk negribu. Ja vēl nebūsiet atdzisis, pacietīsimies līdz mājām.

Uz neko citu arī neuzstāju un mierīgi atsāku braukt.

- Kā jūs sauc? - sieviete pēk�ņi prasīja. - Tā vēl kopā pava�dīsim nakti un nemaz nezināsim�

- Mans vārds ir Krists, - es atbildēju. - Krists Kristsons. �etrdesmit �etrus gadus vecs, �ķīries, ir meita - studente. Viņa dzīvo pie mātes. Pa�am pieder neliela māja Iļģuciemā. Vecāki mīt uz laukiem - Valmieras pusē. Ja jūs vēl interesē mana nodarbo�anās� Esmu rakstnieks. Daudzi pat apgalvo, ka ļoti labs. Vēl nesen strādāju arī par �urnālistu. Tagad galveno�kārt nodarbojos tikai ar literatūru. Rakstu romānus. Pirms da�ām dienām iesāku jaunu darbu - "Uguni nosalu�ie." Bet kas tur notiks, es vēl skaidri nezinu. Si�eta pagaidām nav. Ta�u neuztraucos. Gan jau dzīve pati pateiks priek�ā, ko raks�tīt. Starp citu, tagad ir ļoti moderni rakstīt romānus vispār bez jebkāda si�eta. Vienkār�i rakstīt, kas tobrīd ienāk prātā.

- Es jūsu grāmatas esmu lasījusi, - sieviete sacīja un viņas lielajās acīs kaut kas spo�i iemirdzējās. - Jūs patie��ām esat Krists Kristsons?

- Neuzrunā mani uz jūs! - es palūdzu. - Kā sauc tevi?

- Sindija, - viņa atbildēja. - Trīsdesmit trīs gadi. Strādāju Ārlietu ministrijā. Esmu ministra palīdze sabiedriskajos jautājumos un viņa oficiālais tulks. Dzīvoju Me�aparkā - mums ar biju�o vīru tur pieder kopīpa�ums - liela divstāvu māja un zeme. Bērnu nav.

- Neteik�u, ka būtu slikti, - es sacīju, �ķērsodams Rīgas robe�u. - Vai kādreiz neesi piedalījusies arī Miss Latvija skaistumkonkursā?

- Neesmu gan! - Sindija smiedamās atbildēja. - Ja gri�bēsi, mani varēsi dabūt bez jebkādiem komplimentiem. Bet pagaidām paklusēsim! Visi �īs nakts notikumi mani ir krietni nogurdināju�i.

Klusi, kā aizmigu�a cilvēka sirdspuksti, �alca Me�aparka priedes. Man �ķiet, �ī ir vienīgā vieta Rīgā, kur uz ielām tikpat kā nevar redzēt cilvēkus. Vietējie iedzīvotāji pie savām lepnajām mājām galvenokārt piebrauc ar automa��īnām, un tikai retais līdz veikalam vai tramvaja pieturai aiziet kājām.

- Kāpēc tu māju uzbūvēji tie�i �eit? - es Nikam jautāju. - Vai presti�a dēļ?

- Arī tāpēc, protams, - Niks atbildēja. - Es, kā visiem pa�zīstama grāmatu apgāda īpa�nieks, nemaz nedrīkstu dzīvot kaut kur Ķengaragā vai Purvciemā! Uzreiz visi nodomātu - �is vīrs ir tuvu bankrotam!

- Nemuldi! - Artūrs neapmierināts iesaucās. - Tātad es - Purvciemā iedzīvotājs - esmu zemākās klases cilvēks?!

- Pats nepļāpā dumji! - Niks miermīlīgi aizrādīja. - Tu neesi zemākās klases cilvēks, bet tikai tāds, kas, piemēram, salīdzinot ar mani, stāv uz mazliet zemākām sociālās hier�arhijas kāpnēm.

- Baigais bur�ujs! - Artūrs nicīgi iesmējās. - Tātad esam nonāku�i jau tiktāl, ka Rīgu sāksim dalīt hārlemās, �an- hajās un Piektās avēnijas kvartālos? Nabadzīgos atdalīsim atsevi�ķi, bet bagātajiem savi rajoni?

- Tu vairāk nedzer! - Niks deva padomu. - Rīga �ādi ir sadalīta jau sen! Pirms simts gadiem! Paklau, Erik! Vai Maskavas for�tate jau tolaik vēsturiski nebija izveidojusies tāda kā Rīgas hārlema? Gan cara, gan padomju laikā.

- Tā ir, - Ēriks piekrita. - Es vispār domāju, ka tas padom�ju laiks nemaz tik briesmīgs nebija. Protams, izņemot tos gadus, kad valdīja staļinisms. Bet mūsu vecī�iem un jaun�izceptajiem nacionālistiem viss padomju laiks kaut kā savdabīgi saistās vienīgi ar pirmo padomju okupācijas gadu un pēckara laiku.

- Patie�ām, - Artūrs tūlīt piekrita. - Jo raugi - vācu okupācijas laiks latvie�u un citām tautām arī bija baismīgs un nākotnē absolūti bezcerīgāks par komunistu valdī�anu! Nu, kaut vai tas, ka mēs tāpat kā krievu laikā ar puķīti rokās nevarējām apstāties Brīvības pieminekļa priek�ā, par pa�u brīvību - kā valstisko, tā personisko - nedrīkstējām pat iepīkstēties, vai ieiet iepirkties Armijas ekonomiskajā veikalā - tur ieeja bija atļauta tikai vācie�iem! Kā nekā, bet padomju laikā gan nevienā sabiedriskā vietā nestāvēja brī�dino�s uzraksts - ieeja tikai krieviem!

-� Toties bija specveikali, - es atgādināju. - Bet vispār mums tik senu pagātni nemaz nevajadzētu malt aug�ā! Visas tās okupācijas un pēckara bandītisms�

- Nemaz tik sena tā nav, - prokurors Ēriks iebilda. - To notikuma aculiecinieki vēl skaitāmi tūksto�os!

- Upuri un bendes?

- Jā, - Ēriks apstiprināja. - Upuri un bendes. Taisnīgi vai netaisnīgi, ta�u es joprojām nevaru saprast tos cilvēkus, kuri �odien publiski lielās ar kādreiz izdarītajiem noziegu�miem. Atvainojiet - lielās ar saviem "varoņdarbiem" tēvze�mes labā.

- Kāpēc to nevari saprast? - es jautāju. - Tā ta�u ir bijis pie visām varām! Cara laikā lielījās ar to, ka apkāvu�i revo�lucionārus. Pēc tam revolucionāri plātījās ar to, kā kāvu�i bur�ujus! Pirmajā padomju okupācijas gadā tas pats. Vācu laikā Viktors Arājs un citi lielījās, kā �āvu�i �īdus un komu�nistus. Vēlāk komunisti atkal ar to, kā atmaskoju�i bur�u�āziskos nacionālistus un iznīcināju�i padomju varas ienaid�niekus. Bet �odien daudzi mūsu tautas brāļi publiski lepo�jas ar to, ka savā laikā �āvu�i padomju aktīvistus un tagad atmasko latvie�u tautas nodevējus! Ērik! Tā ir bijis vien�mēr un būs arī turpmāk! Viss ļoti vienkār�i. Jebkuros lai�kos ir bijis izdevīgi uzdoties par patriotu un kvēlu brīvības cīnītāju!

- Bet vai tad ne? - Niks prasīja. - Kas tur nosodāms?

- Nekas, - es atbildēju. - Tu vienkār�i neko neesi sapratis.

- Es vispār par �īm lietām daudz nedomāju, - Niks teica. - Tas mani ikdienā netraucē. Man jāpelna nauda!

- Ko tie trīs ve�i tur rok? - es ar galvu pamāju uz lielā dārza stūri. - Jaunas puķu dobes?

- Man tevis ir �ēl, - Niks sacīja. - Acīmredzot tu vēl neko neesi dzirdējis par jaunajiem turīgu ļau�u dzīves standartiem!

Man tur ve�i taisa peldbaseinu! Kad būs gatavs, pats varēsi nākt peldēties!

- Paldies! - es teicu. - Man labāk patīk jūra. īsta daba. Peldbaseins pie mājas sliek�ņa� tā vienkār�i ir sociāla izvirtība.

Niks sāka smieties. Viņ�, turot rokā puspiepildītu glāzi ar konjaku, smagnēji atgāzās vecmodīgā �ūpuļkrēslā un vērīgi skatījās uz dārza malu.

- Neaizmirsti, Krist! - viņ� skaļā balsī teica. - Jebkura veida izvirtība ir patīkamākais, ko varam darīt! Vai Hennessy konjaks ir slikts? Tā arī ir izvirtība, ja prasta �ņabja vietā baudām tik lielisku dzērienu!

- Es nerunāju par to, - iebildu. - Daļa ļau�u vienkār�i nedabiski pārspīlē savas turības nozīmi. Vai tu bez tās ūdens bedres vari iztikt? Vari! Jo no tās esamības vai neesa�mības ne mazākā mērā nav atkarīga tava eksistence! Tāpat trīsstāvu villa nav tavas dzīvības jautājums! Glu�i kā tele�vizors, dārgas mēbeles, automa�īna, ledusskapis, dators, interneta pieslēgums, iespaidīgs bankas rēķins, ārzemju ceļojumi, kaut kāda tur Kardēna �ūti uzvalki, izsmalcināti ēdieni un tā tālāk un tā joprojām! Cilvēka dzīvē svarīgs un patiesi nepiecie�ams ir tikai tas, kas vajadzīgs dzīvības uztu�rē�anai. Vai vienkār�āk - sauss maizes gabals un ūdens malks.

Niklāvs noraido�i pakratīja galvu un viņa apaļā, vienmēr omulību izstarojo�ā seja mazliet piesarka.

- Tā ir nabadzības sludinā�ana, - viņ� teica. - Tādus uzska�tus var paust tikai slinki, neuzņēmīgi un ļoti netalantīgi cilvēki.

- Es esmu talantīgs, - sacīju.

- Arī es esmu talantīgs, - sacīja mākslinieks Artūrs, - bet no mūsu bariņa pats nabadzīgākais. Manas gleznas neviens vairs nepērk. Es nevienam neesmu vajadzīgs.

- Vai atceraties, zēni, par ko mēs katrs sapņojām vidus�skolas izlaiduma vakarā? - Ēriks negaidīti prasīja.

- Kaut kā neatceros, - Artūrs saīdzis atbildēja.

- Ērik, par ko mēs sapņojām? - es pārjautāju.

- Mēs sapņojām par skaistu, rado�u dzīvi, - Ēriks at�gādināja. - Un viss ir piepildījies! Mēs to esam panāku�i!

Es gribēju studēt juristos un to arī izdarīju! Tagad strādāju atbildīgā amatā ģenerālprokuratūrā. Niklāvs jau toreiz sāka spekulēt ar d�insiem un no ārzemju jūrniekiem par lētu naudu nopirktām precēm. "Es bū�u bagāts!" viņ� mums apgalvoja un savu solījumu ir turējis. Krists sapņoja kļūt par rakstnieku un par tādu kļuvis. Artūrs slavens māksli�nieks. Puikas, kas vainas? Par ko mums skumt? Ko no�ēlot?

- Neviens jau neraud un neko arī neno�ēlo, - es sacīju. - Ja nu vienīgi� Vai nav savādi, ka nevienam no mums nav bijusi laimīga laulība?

- Es gan tā neteiktu, - Niks nepiekrita. - Mums vien�kār�i neveiksmīga izrādījās pirmā izvēle. Ērikam laulības laimi izdevās noķert tikai ar otro, man ar tre�o piegājienu. Pagaidām tuk�ā ir vienīgi Krists. Vai tas tevi nomāc?

- Nē, - es atbildēju. - Tikai da�reiz, ja par to sāku nopietni domāt.

- Bet tu nedomā! - Artūrs sacīja. - Lai domā zirgs - tam lielāka galva!

- Baigi asprātīgi!

- Paklausies, Krist! - Niklāvs paliecās uz manu pusi. - Es savukārt pēdējās dienas domāju par tavu iecerēto romānu. Tas mani ir ieinteresējis. Ta�u es tā arī nesapratu, vai tas, ko tu mums toreiz nolasīji, bija romāna sākums vai beigas?

- Es nezinu, - paraustīju plecus. - Varbūt �ī epizode ro�mānā nemaz neietilps.

- Ja pareizi atceros, sievieti, kas gatavojās atstāt auto�avārijā cietu�o vīrieti sauca Sindija, vai ne?

- Jā, - piekrīto�i pamāju. - Tas tēls bija izdomāts. Ta�u, kā man tas jau �ad tad ir gadījies arī agrāk, tas, ko it kā izdomāju, vēlāk notiek pavisam reāli. Tā ir iznācis arī �oreiz. Kad sāku rakstīt, nejau�i kalendāra lapiņā izlasīju �o vārdu, tas iepatikās un tā nosaucu iecerētā romāna sievie�u kārtas varoni. Bet pirms da�ām dienām, vai kā to būtu teiku�i Kanādas indiāņi - pirms da�iem miegiem, es nejau�i satiku sievieti vārdā Sindija�

- Nu un? - Artūrs pavaicāja. - Ko tu ar viņu izdarīji? Vai vēl neko?

- Bija nakts. Es viņu no Dubultu stacijas aizvedu uz mājām.

Nu, ko tu, ko! - Artūrs ironiski pasmīnēja. - Vīrie�a pievilcība slēpjas dvēseles dāsnumā!

- Ļoti d�entlmeniski, - Artūrs teica. - Kas notika tālāk? Pavadīji tikai līdz sētas vārtiņiem vai arī līdz gultai?

- Redzat? - Niks ar roku parādīja uz ielas pretējā pusē modernā arhitektūras stilā uzceltu divstāvu villu. Manu kaimiņieni arī sauc Sindija. Velni�ķīgi skaista sieviete!

- Ko tu par viņu zini? - es pavaicāju. - Tā ir tā pati, kuru pusdivos naktī atgādāju no Jūrmalas.

- Ko neteici agrāk? - Niks neslēpa pārsteigumu. - Vai tad tuvāk neiepazināties?

- Mazliet, - es atbildēju. - Vai daudz var uzzināt vienas sarunas laikā?

- Tā ir, - Artūrs piekrita. - Vienas nakts laikā sievieti var tikai izdrāzt. Bet, lai iepazītu, da�reiz viss mū�s var izrā�dīties par īsu.

- Viņa strādā Ārlietu ministrijā, - Niks sāka stāstīt. - Ko viņa tur dara, es īsti nezinu. Toties labi zinu, ka viņai totāli sagājusi dēlī ģimenes dzīve. Māju pirms da�iem gadiem uz�cēla viņas vīrs - viņ� nodarbojas ar nekustamajiem īpa�u�miem. Bērnu viņiem nav. Kad da�reiz ar kaimiņieni nācies aprunāties, viņa vienmēr atstājusi sirsnīgas, ļoti jaukas sievietes iespaidu. Nezinu, kā ir īstenībā, ta�u vismaz ārēji viņa izskatās pēc baigās seksbumbas! It sevi�ķi, kad peld�kostīmā iznāk uz mājas terases pasauļoties. Ko tu ar viņu sarunāji? Sāksiet salaist?

- Kā tad tur bija? - Artūrs, nesagaidījis atbildi, vēlreiz vēr�sās pie manis. - Aizgāji līdz sētas vārtiņiem vai tiki līdz gultai?

- Domāju, ka stundu pēc iepazī�anās� - Niks domīgi parāva pieri. - Diez vai.

- Bet tu labāk paskaties uz mūsu Kristu! - Ēriks iesau�cās. - Vai tu, būdama sieviete, varētu viņam atteikt? Nekad mū�ā! Viņ� ta�u ir visīstākais pleibojs!

- Es pēc tāda tikai izskatos, - sacīju. - Jūs tādi kā pirm�klasnieki! Vai tad vīrie�a pievilcība slēpjas viņa izskatā?

- Nu, ko tu, ko! - Artūrs ironiski pasmīnēja. - Vīrie�a pie�vilcība slēpjas dvēseles dāsnumā!

- Nevajadzētu aizmirst arī naudas maku! - tāpat viegli smīnot, sacīja Ēriks. - Vai viņa gadījumā neapjautājās, kādi ir tavi gada ienākumi?

-�� �aubos, - Niks pa�ūpoja galvu. - Tādas kā Sindija dro�i vien vispirms painteresētos, vai viņ� nav impotents!

-��� Kā tad tur, Krist, īsti bija? - Artūrs neatlaidās. - Nelie�dzies! Tu viņu izdrāzi, vai nē?

Kad iebraucām Rīgā, lietus pēk�ņi pārstāja un centra ielas izskatījās kā tikko nomazgātas ar kādu no tiem �ampū�niem, ko vismaz desmit reizes dienā reklamē visi televīzijas kanāli.

-�� Vai mūslaikos Me�aparkā dzīvo tikai bagātnieki? - bei�dzot iebraukdams Stokholmas ielā, prasīju. - Pirmskara Latvijā tā esot bijis.

-��� Nezinu, - Sindija atbildēja. - Es par kaimiņiem daudz neinteresējos. Neliels kontakts man ir tikai ar grāmatizde- vēju Niklāvu Nātri. Viņ� dzīvo tie�i pretī. Bet vispār� Jā! Tā izskatās. Vieni bagātnieki vien! Kur atrodas tavas mājas?

- Es jau tev teicu.

- Iļģuciemā, jā?

- Tu vispār zini, kur Iļģuciems atrodas?

-��� Es pat zinu, kur atrodas Rīga! - Sindija draiski iesmē�jās. - Domā - esmu kāda duro�ka?

- Es par sievietēm vienmēr domāju tikai labu!

- Par visām?!

- Cik nu es viņas pazīstu.

- Da�us simtus?

- Da�us tūksto�us, - atbildēju. - Ja tam ir kāda nozīme.

-��� Patie�ām, - Sindija teica un nevarēja saprast, vai viņa par to priecājas vai bēdājas. - Nozīme ir tikai tam - tev kāda sieviete, man kāds vīrietis. Pārējie var nākt un iet, ta�u vienam vienmēr ir jābūt tuvākam par pārējiem.

Turpinot braukt pa Stokholmas ielu, es orientējos pēc Niklāva mājas atra�anās vietas. Apstājos tai iepretim.

-�� Vai �eit? - Palūkojos caur logu uz skaistu divstāvu māju, kas atradās soļus divdesmit aiz dekoratīvas dzelzs sētas.

-�eit, - Sindija teica. - Paldies, Krist! Kad rakstīsi jaunu romānu, varbūt tev �īs nakts epizode noderēs.

- Iespējams, - es piekritu. - Man noder viss, kas notiek dzīvē.

-��� Vai tagad uz savām mājām? - Sindijas balss skanēja mazliet citādāk nekā brauk�anas laikā. �ai balss intonācijā pēk�ņi saklausīju kaut ko ļoti pazīstamu - sievietes cerības, ka viņa netiks atstāta viena�

- Kur citur, Sindij? - es rūgtā balsī iesmējos.

- Iļģuciems ir tālu, un tu dro�i vien esi noguris, - viņa teica.

- Patie�ām, - es apstiprināju. - Pilnīgi mirstu nost�

-��� Tad nekas cits neatliek, kā tevi aicināt uz karstas kafi�jas tasi, - Sindija sacīja. - Nāksi? Pulkstenī neskaties! Pus�divi naktī tam ir vispiemērotākais laiks.

-��� Iespējams, par mani nāktu barga Dieva sodība, ja es atteiktu tik burvīgai nakts princesei, - teicu. - Un tomēr - dro�s paliek dro�s - mēs tur būsim vieni?

- Vai tev bail no greizsirdīga vīra? - Sindija jautāja.

-��� Bail glu�i nav, - es atbildēju. - Ta�u, kad man iznāk darī�ana ar precētu sievieti, vienmēr kļūstu piesardzīgs.

-��� Un pareizi dari! - Sindija iesmējās. - Man savukārt ir bail no greizsirdīgām sievām. Ta�u mums vismaz �onakt nekādas briesmas nedraud. Mēs būsim vieni.

- Vai vīrs palika Jūrmalā?

- Nē, - Sindija sacīja. - Ģirts pa�laik atrodas Ēģiptē.

-��� Tālu gan, - es teicu, izslēdzu motoru, izkāpu no auto�ma�īnas, apgāju tai apkārt un, kā jau tas smalkās aprindās pieņemts, atvēru priek�ējās durvis.

-�� Paldies! - Sindija jutās patīkami pārsteigta. - Vai vien�mēr tāds d�entlmenis?

-��� Nē, ne vienmēr, - es atbildēju. - Pusdivos naktī ne pie vienas sievietes vēl neesmu gājis. Prom devies gan�

Pēc da�ām minūtēm jau atradāmies mājas iek�pusē. At�klāti sakot, mani tur nekas īpa�i nepārsteidza. Telpas bija pla�as, ta�u kā padomju laikā gandrīz visi jauno mikrora�jonu dzīvokļi bija vienāda izmēra un tikpat vienveidīgi iekār�toti, tā arī �odienas bagātnieku dzīvesvietas lielā mērā bija veidotas pēc zināma standarta, lai ikviens, ienācis no malas, ar plati atvērtu muti varētu skaudībā skaļi noelsties: "Jā!"

Vispirms mēs iekārtojāmies virtuvē. Sindija automātā ātri uzvārīja kafiju un, lai gan parasti priek�roku dodu stip�rai tējai, �oreiz tomēr iz�ķiros par izņēmumu - kopības izjū�tas labad dzēru melnu un ļoti rūgtu kafiju. Apzinoties, ka sievietes labvēlības dēļ ir vērts veikt arī daudz di�ākus va�roņdarbus, pacietīgi melno dziru dzēru maziem malciņiem, pie reizes neaizmirstot uzteikt arī daiļās saimnieces izcilo kafījvārī�anas prasmi.

- Ko tavs vīrs dara Ēģiptē? - pavaicāju. - Kamieļa mugu�rā jāj apkārt piramīdām? Vai dziļdomīgi raugās sfinksas akmens acīs?

- Es nezinu, ko viņ� tur dara, - Sindija atbildēja. - Varbūt tie�i pa�laik peldas Nīlā un viņu aprij krokodils�

- �ēl nebūtu?

- Nē! - Sindija strauji pakratīja galvu. - Viņ� nav tā vērts.

- Tu nemaz neizskaties pēc tik cietsirdīgas sievietes, - es teicu.

- Ārējais izskats bie�i viļ� Neko par to neesi dzirdējis?

- Neko. Esmu vien dzirdējis, ka visas sievietes esot kā balti eņģeļi, tikko nolaidu�ies tie�i no debesīm�

- Vai tu bie�i nakts vidū neapdomīgi mēdz ienākt nepa�zīstamas sievietes mājvietā, kur tevi iecerētās baudas vietā var sagaidīt arī kaut kas ļoti slikts? Varbūt pat nāve� - Sindija negaidīti nopietni prasīja. - Jo, raugi, varbūt par sevi tev esmu samelojusi. Varbūt nekādā Ārlietu ministrijā nestrādāju, bet esmu profesionāla vīrie�u pavedinātāja, kopā ar mani darbojas vesela rīkļurāvēju banda un tu �eit esi ievilināts tikai tāpēc, lai paņemtu tavu dārgo automa�īnu, bet pa�u nogalinātu! Vai tas tevi nebaida?

Uzmanīgi paraudzījos apkārt, ta�u pagaidām nekas tomēr neliecināja, ka bez mums mājās atrastos vēl kāds. Ta�u māja bija liela un pie vajadzības tur varētu paslēpties pat pilna sastāva armijas rota.

Tas, ko viņa pirmīt pateica, man ļoti nepatika. Vēstītais gan �ķita maz ticams, lai gan �ādu notikumu pagriezienu pilnībā izslēgt arī nevarēja. Mūsdienās notika visneiedo�mājamākie noziegumi, par kādiem pats savā laikā biju daudz rakstījis. Mazliet nomierināja vienīgi tas, ka man �aketes iek�kabatā atradās reģistrēta Makarova pistole. To es vienmēr, kad nācās braukt naktī, dro�ības pēc ņēmu līdzi. Divreiz man jau bija uzbruku�i, mēģinot nolaupīt dārgo automa�īnu.

- Bet ko tu zini par mani? - vēlēdamies viņai atkosties, prasīju. - Vai pa�ai bail nav? Varbūt arī es tev pirmīt same�loju - neesmu nekāds smalkais rakstnieks Krists Kristsons, bet gan jau vairākkārt sodīts bruņots bandīts un laupītājs! Bet tu mierīgi mani uzaicini savā lepnajā mājā, smalkās fran�u porcelāna tasītēs cienā ar kafiju un vēl stāsti, ka dzīvo viena un vēlies, lai tavu vīru aprij krokodils! Kāpēc, Sindij?

Viņa, neko neatbildēdama, lēnām piecēlās un kaut kur aizgāja. Nedaudz sasprindzis, gaidīju, kas notiks tālāk. Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm viņa atgriezās, bija pārģērbusies un rokā turēja aizsāktu vīna pudeli.

- Tu prasi, kāpēc? - viņa vaicāja, sameklēja divas glāzes, atkal apsēdās iepretim, pārmeta vienu kāju otrai un cie�i paskatījās uz mani. Tikai tagad pamanīju, ka viņai ir skais�tas, reti sastopamas zaļas krāsas acis. - Tāpēc, ka mans vīrs izrādījās� ne īstais vīrietis, - viņa turpināja. - Un vēl tāpēc, ka �onakt darba kolēģes vasarnīcā Dubultos, viņa, neko nezinot, mani mēģināja iepazīstināt ar man jau pazīstamu cilvēku, kas pirms vairākiem gadiem, gribēdams izvarot, mani smagi piekāva. Kaut kas viņu toreiz iztraucēja, nekas nesanāca, un viņ� aizbēga. Es tūlīt vērsos policijā un vēlāk tiesa viņam piesprieda trīs gadus ilgu cietumsodu. Viņ� atsē�dēja divus, bet jau pēc tiesas solījās atriebties. �onakt atkal satikāmies. Viņ� bija miermīlīgs, jautrs, pieklājīgs. Iespē�jams, viņ� pret mani nekādas atriebības vēlmi vairs neizjūt. Tomēr gadi� Ta�u es uzreiz nobijos. Varbūt tāpēc, ka biju krietni iedzērusi, bet es patie�ām ļoti nobijos. Un tad bēgu! Jutos tik vientuļa, neviena neaizsargāta� Tad pie manis pienāci tu. Tāds glīts, eleganti ģērbies un vīri�ķīgs. Es ne�zinu, kādi izskatās �odienas liela mēroga bandīti - varbūt viņi tāpat staigā Versa�es uzvalkos, bet tevi es pazinu. Div�reiz esmu bijusi uz taviem literārajiem vakariem. Tādā sakarā tu man jau sen patīc! Ko nu par patik�anu! Es tevī jau sen esmu iemīlējusies! Redzi, Krist, nupat tevis dēļ pat

Sindija �ķita ļoti nepacietīga. Viņa drud�ainām roku kustībām rāva man nost �aketi, kreklu un atsprādzēja bik�u siksnu.

pārģērbos! Uzvilku tev tik tīkamos minisvārciņus! Smuki, vai ne? Un kārdino�i. Un zeķbikses nomainīju pret dārgām zeķēm. Un aizdzinu visas sliktās domas! Un vispār� Tas ir stipri savādi, varbūt pat liktenīgi, ka mēs, abi rīdzinieki, pēk�ņi nakts vidū satiekamies tuk�ā Jūrmalas stacijā - kad visi vilcieni jau pārstāju�i iet. Vai tu arī no kā bēgi?

- Nē, Sindij, viss kārtībā, - es atbildēju. - Es nekad ne no viena nebēgu. Un pēdējos gados nekas slikts nav arī atga�dījies. Man vienkār�i no rīta deviņos jābūt Stradiņa slim�nīcas kardioloģijas centrā uz pārbaudi. Negribēju agri cel�ties un lielā automa�īnu burzmā� Naktī Jūrmalas �oseja, kā mēs par to pārliecinājāmies, vienmēr ir gandrīz tuk�a.

- Mums nevajadzētu vienam otru baidīt, - Sindija teica un palūdza piepildīt glāzes. - Uz mūsu iepazī�anos! Tas ilgus gadus ir bijis mans sapnis.

Tas mani pārsteidza. Manī iemīlējās daudzas sievietes, ta�u lielāko tiesu tās bija man nepazīstamas, attiecību nebija vai bija, kā es tās dēvēju - sausas mīlestības, bez tuvākiem kontaktiem. Ta�u tagad rokas stiepiena attālumā pretī sēdē�ja apbrīnojami skaista sieviete, gandrīz vai visā garumā atse- gusi savas garās, patie�ām elegantās zeķēs ietērptās kājas un koķeti smaidīja.

Man tas patika. Pieredze nekļūdīgi teica priek�ā - �ī sie�viete ir jau gatava. Ar tik mirdzo�ām acīm parasti skatījās tās, kuras jau bija tiktāl nogatavoju�ās seksam, ka vairs at�lika tikai pieskarties viņas krūtīm vai gurnu iek�pusei, kad tūlīt atskanēja skaļ� elsiens un klusi pateikts �uksts: "Nāc�!"

Tā arī izdarīju. Paņēmu viņu uz rokām un nesu ārā no virtuves uz tuvāko istabu, kur jau pirmīt biju pamanījis stā�vam sarkanu dīvānu.

Sindija �ķita ļoti nepacietīga. Viņa drud�ainām roku kus�tībām rāva man nost �aketi, kreklu un atsprādzēja bik�u siksnu.

Es viņu neizģērbu. Man nekad nav patiku�as pilnīgi kailas sievietes. Uz viņas auguma vajadzēja palikt vismaz ķēdītei ar zelta krustiņu�

Uz rīta pusi jau jutos kā smagsvara bokseris, ringā pava�dījis piecpadsmit raundu ilgu, smagu cīņu. Un tik un tā mani nebija pārliecības, vai �o cīņu tomēr neesmu zaudējis pēc punktiem�

-�� Tici, Krist! - Sindija �ukstēja. - Tagad esmu laimīgākā sieviete pasaulē!

-�� Es ticu, Sindij, - aizelsies sacīju. - Tā tas parasti ir pēc laba seksa. Kad atnāks diena, tu tik laimīga vairs nejutīsies.

- Tu man pazudīsi? - viņa jautāja. - Aiziesi?

- Tu to negribi?

- Es jau agrāk biju iedomājusies, ka man ar tevi būs labi.

- Labi tev varēja būt arī ar jebkuru citu, - es teicu.

-�� Man ar tevi bija pasakaini labi! - Sindija uzsvērti sacīja. - Tā var būt tikai ar vienu!

-��� Paldies, Sindij! - es sacīju un atkal noglāstīju viņas krūtis. - Tas vienmēr skan patīkami - "tu esi vienīgais!" Bet, ja tā labi padomā, es patie�ām tāds arī esmu vienīgais uz �īs jaukās zemītes. Bet vai bū�u arī vienīgais tavā dzīvē� Es nezinu, Sindij. Katrā ziņā tev neko neapsolu.

-��� Tev vēl ir cita sieviete? - Sindijas balss mazliet iedre�bējās. - Tu esi solījies viņai?

-�� Nē, Sindij, - es teicu. - Tas man vienkār�i ir tāds dzīves stils - nevienai nekad neko neapsolīt! Vismazāk jau mū�īgu mīlestību, jo nekas mū�īgs �ai pasaulē nemaz nepastāv!

-��� Krist! Tu netici mīlestībai?! - Sindija iesaucās un izskatījās tik satraukta, it kā nupat būtu aizdegusies viņas lepnā māja.

-��� Ticu, - es atbildēju. - Ticu glu�i tāpat, kā cilvēki tic Dievam - nekad to neredzēju�i�

- Un pareizi! - Sindija apgalvoja. - Mīlestību var tikai just!

Es piecēlos, aizgāju uz vannas istabu, palīdu zem vēsas

du�as un nomazgājos. Uzreiz jūtami at�irgu. Pēc tam atgrie�zos istabā, apģērbos, apsēdos uz dīvāna malas un Sindiju maigi noskūpstīju.

-�� Tu biji laba, - sacīju. - Nē, nopietni! Es patiesi priecājos, ka esmu spējis tev sagādāt kaut īsu laimes mirkli. Tos mēs savā dzīvē sastopam tikpat reti, kā vinnējam loterijā miljonu�

-��� Lūdzu, tikai neaizej pavisam! - Sindija ar savām zaļi mirdzo�ajām acīm uz mani skatījās tā, it kā no �īs aizie��anas pavisam turpmāk būtu atkarīga viņas dzīvība�

-��� Nē, Sindij, es pacentī�os nepazust, - sacīju. - Tikai pē�dējais idiots varētu atstāt tādu sievieti kā tu. Vienīgi nesa�protu� Ja tu man nemelo, kāpēc tev nav neviena mīļākā? Vai pat vairāki? Tev līdzīgās nekad ilgi vienas neguļ.

- Tu man netici? - Sindija vaicāja.

- Jā, - es atbildēju. - Tas ir gandrīz neiespējami.

-�� Vai gribi zināt patiesību? - Sindija piecēlās sēdus, un es redzēju, ka viņas tik vienreizēji daiļā seja pēc trakās grēko��anas ir kļuvusi vēl gai�āka. Viņa pilnīgi staroja.

- Gribu gan, - es teicu. - Kāda ir patiesība?

-�� Skaista. Es gaidīju tevi, - Sindija atbildēja un nez kāpēc sāka raudāt.

Tā viņas ar savām asarām var uzvarēt vai visas pasaules armijas, nodomāju, piegāju Sindijai klāt un saudzīgi noglās�tīju viņas galvu.

-�� Es tev atstāju savu vizītkarti, - sacīju. - Te tā ir! Bet tu iedod savējo! Sazvanīsimies! Pagaidām - �au! Lai tev labi veicas! Un nekad vairs naktī neej uz staciju! Redz, kā tas da�reiz var beigties!

Izgājis ārā, iesēdos ma�īnā un braucu prom. Jutos ne lai�mīgs, ne nelaimīgs. Sajūta vairāk atgādināja paģiras. No iepriek�ējā atceries kaut ko jauku un patīkamu, tai pa�ā laikā, mokoties ar stiprām galvassāpēm, saproti - tavā dzīvē tūlīt sāksies pamatīgas problēmas�

- Ļoti aizkustino�i, - Niks sacīja. - Gandrīz vai apraudājos!

-�� Ha-hā! - Artūrs atkal nicīgi iesmējās. - Bet kā tad citā�di? Mīlestība bez rūgtām asarām� Tā būtu jūtu krutka!

-��� Nekā aizkustino�a tur gan nebija, - Ēriks apgalvoja. - Normāls gadījums iz dzīves. Bez asarām var iztikt. Bet, lūk, mīlestība bez seksa� Tas gan ir neiespējami!

-�� Tu vispār esi malacis, - Artūrs teica. - Viņas to vien gaida, lai kāds tās agrāk vai vēlāk iemestu gultā!

- No īstām jūtām tur nav ne vēsts! - Niks bija pārlieci�nāts. - Vai tad jūs nesaprotat? Sindija vienkār�i kādu laiku nebija mīlējusies, tāpēc arī pieķērās pirmajam, kas viņai trāpījās!

Es drūmi klusēju. Sapratu - man viņiem to nemaz neva�jadzēja stāstīt.

- Sī epizode nebija slikta, - Niks turpināja un atkal visiem piepildīja glāzes ar patīkami smar�ojo�u Hennessy. - Vai to ieliksi arī topo�ajā romānā?

- Iespējams, - domīgs teicu. - It sevi�ķi, ja tu saki, ka tā nemaz neesot slikta. Es padomā�u.

- Neaizmirsti, ka �is notikums skar arī Sindijas dzīvi, - Ēriks atgādināja. - Varbūt pat daudz pamatīgāk nekā Krista. Kas tad �im? Padarīja savu darbiņu, iesēdās automa�īnā un ariveder�i! vienas nakts mīļākā! Bet viņa noteikti gribēs turpinājumu! Ko domā darīt, Krist?

- Es vēl nezinu, - godīgi atzinos. - Viņa tomēr bija lai�mīga. .. To nav iespējams notēlot.

- Protams, ka viņa gribēs turpinājumu! - Niks apgalvoja. - Bet kā gan citādi? Cik bie�i es jūs esmu mācījis - zēni, kad pirmo reizi guļat ar jaunsatiktu sievieti, nekad viņu neno- vedat līdz orgasmam! Viņas pie mīlas baudām jāpieradina lēnām, pakāpeniski� Nevar uzreiz tā - kā iz�aut ar lielga�balu! Kādu laiku vispirms jāpa�audās ar mazkalibreni! Un tikai pēc tam� Bet tagad, Krist, tu �ai dāmītei esi atklājis visas savas spējas, uzreiz novezdams līdz stāvoklim, kad viņa jūtas apmierināta. Tagad viņa to no tevis gaidīs un prasīs vienmēr! Tu apjēdz, ko esi izdarījis?! Kādās prob�lēmās iekūlies? Tagad tev turpmāk būs jāstrādā kā galeru vergam! Atkāp�anās nav iespējama.

- Izbeidz, Nik! - neiecietīgi iesaucos. - Varbūt nekāda tur�pinājuma vispār nebūs! Un ja arī būs� Kāpēc iemīlēju�os sievieti nedarīt apmierinātu un laimīgu, ja arī pa�am tas sagādā prieku? Vai jūs, vecie izvirtuļi, vispār zināt, kas sievieti patiesi dara laimīgu?

-� Kad tu pēc pusdienām viņas vietā nomazgā netīros traukus, - Artūrs teica.

- Vai, kad iztīrījis savas kabatas, viņai atdod pēdējo san�tīmu, ko tur gadījies sagrābstīt, - teica Ēriks.

- Vai kad uzdāvini briljanta gredzenu vai �in�illas ka��oku, - Niks sacīja.

- Neko jūs no sievietēm nejēdzat, - es teicu. - Sievieti īsti laimīgu dara ne jau nomazgāti trauki, dāvanas vai desmit orgasmi dienā! Sievieti laimīgu dara tas, kad tu aizejot ap�soli atgriezties. Un tā arī notiek. Tu vienmēr atgriezies pie sievietes, kas tevi gaida.

-� Atceries, Krist, - Niks sacīja. - Ja es pareizi bū�u sapratis, tad Sindija savu laulību vēl oficiāli nav iz�ķīrusi. Arī tas tev var radīt nopietnas problēmas. Maz ticams, ka viņas vīru Nīlā būs aprijis krokodils�

- Es vienmēr esmu teicis - nekad nepinieties ar precē�tām sievietēm! - Ēriks atgādināja. - Es jums te varu pastās�tīt vienu �ausmino�āku gadījumu par otru, kas notiek, kad vīrs noķer sievu ar mīļāko, vai, kas vēl sliktāk, kad viņa savējo atrod citas sievietes skavās!

- Kas tad notiek? - es prasyu. - Vai vienmēr slepkavība?

- Ne glu�i katru reizi� - Ēriks atbildēja. - Bet mēsli ir vienmēr!

Mēs atkal iztuk�ojām glāzes, mazliet uzkodām un turpinā�jām runāt par sievietēm, sportu un politiku. Tā notika diez�gan bie�i. Mēs visi nācām no Iļģuciema, bijām mācīju�ies vienā skolā, vienā klasē un palikām kopā arī turpmāk. Ar pastāvīgu regularitāti vismaz reizi mēnesī satikāmies vai nu pie Nika, Ērika, Artūra vai manis. Neteik�u, ka mēs būtu biju�i draugi, kā saka, līdz nāvei, ta�u mūs tomēr kopā saturēja gan kopīgas bērnības un jaunības atmiņas, gan vēlākajos gados pārdzīvotais.

- Paskaties! - Niks negaidīti sacīja un ar roku parādīja uz ielas pretējā pusē stāvo�o māju.

Tur bija arī vērts skatīties. Uz pla�ās mājas terases bija iznākusi Sindija un, tērpusies spilgti sarkanā bikini peld�kostīmā, apstājās pie terases margām, kādu brīdi pavēroja ielu un Niklāva dārzu, tad apsēdās baltā �ūpuļkrēslā, pie�vēra acis un pavērsa seju pret sauli.

Vai viņa mūs pamanīja, varēja tikai minēt. Visticamāk, ka tomēr jā. Bet, ja Sindija starp Niklāva viesiem būtu pazi�nusi mani, tad viņai tomēr vajadzēja savu skatienu mūsu virzienā paturēt daudz ilgāk. Vismaz man tā būtu gribējies.

- Velns parāvis! - Artūrs iesaucās. - Viņa patie�ām ir gards kumosiņ�! Es tevi, Krist, apskau�u! Dabūt gultā �itādu mākslas darbu!

- Nav vērts Kristu apskaust, - Ēriks teica. - Par viņas ārējo izskatu es neko nesaku - Merilina Monro viņai līdzās izskatītos pēc no�ēlojamas bom�enes! Bet, ja sieviete ar kādu var likties gultā pēc da�u stundu iepazī�anās� Piedod, Krist, ta�u tādā gadījumā viņa vienkār�i ir baigā palaistuve un tev no viņas vajadzētu turēties krietnu gabalu nostāk! Bet kas attiecas uz mīlestību� Zini, mīlestībā tev var atzīties arī jebkura �aka ielas meitene! Ko tas maksā? Neko! Mīles�tība neizpau�as vārdos. Kā teicis viens austrumu gudrinieks - īsta mīlestība sākas tikai tad, kad tev no visām sievietes ķermeņa daļām patīk vienīgi seja! Bet mūs visus vēl pagai�dām galvenokārt interesē tā vieta, kas atrodas krietni zemāk. Mēs pa īstam iemīlēsimies tikai tad, kad ar sievieti neko vairs nespēsim izdarīt! Cits nekas neatliks kā vienīgi mīlēt!

Visi sākām smieties. Kas zina - varbūt tur bija krietna daļa patiesības�

Bet es skatījos uz pretējās mājas terasi, kur �ūpuļkrēslā, saules staru apspīdēta, sēdēja pasakaini skaista sieviete un kaut kā nemaz neticējās, ka tikai pirms da�ām dienām esmu bijis viņas mājā, tur dzēris kafiju un vīnu un ar viņu mīlējies. Pa�laik tas viss �ķita pārāk tālu - kā sapnis vai kādreiz redzētas filmas kadri�

Vai dzīvē tā vispār notiek? Pēk�ņi ieraugi skaistu sie�vieti, mazliet papļāpā ar viņu, iepazīstaties, tu viņu aizgādā uz mājām, pēc tam izdzerat tasīti kafijas un tūlīt gā�aties gultā� Tā - it kā jūs jau būtu pazīstami tūksto� gadus.

Bet, iespējams, Sindija to darīja vienīgi tāpēc, lai man it kā samaksātu par viņas atve�anu mājās? Vai arī tikai tāpēc, ka bija krietni iedzērusi? Bet varbūt vienkār�i tādēļ, ka viņa patie�ām ļoti alka seksu?

Nu labi, bet kāpēc to darīju es? Vai neko stulbāku neva�rēju uzprasīt? Tāpēc, ka to daru vienmēr - līdzko rodas �āda iespēja un situācija. Kāda te vieta mīlestībai?

Ta�u varbūt kaut kas jau tomēr bija pieķēries? Ne velti visas �īs dienas par viņu vien domāju un atcerējos katru vārdu un sīkumu. Un tomēr - manā izpratnē mīlestība bija kaut kas daudz vērtīgāks, svētīgāks un daudz nesa�protamāks par to, kas notiek gultā. Cilvēki sajūk prātā, ir nelaimīgi, izdara smagus noziegumus un pa�nāvības nejau tādēļ, ka viņu dzīvē ilgāku laiku vai vispār trūkst seksa! Cilvēki nokļūst psihiatriskajās slimnīcās, cietumos un morgā tāpēc, ka viņiem pietrūkst otra cilvēka mīlestība, maiguma un sajūta, ka vienmēr ir vieta, kur vari atkāpties. Kur varēsi būt dro�ībā. Ka tev blakus ir Sargs.

Mīlestība neizpau�as ne sejas, ne intīmu ķermeņa daļu patik�anā. Mīlestība izpau�as, kad savā dvēseles cietoksnī tu atļauj ienākt kādam tāpat no vientulības bēgo�am cilvē�kam un vēl iedod atslēgas, lai viņ�, kad gribēs, �o cietoksni var arī atstāt�

- Paklausies! - Pie mana pleca pieskārās Ēriks. - Es ne�zinu, par ko tu savā romānā gribi vēstīt - par savām attie�cībām ar nupat iepazīto Sindiju vai atcerēsies savas ģimenes dzīvi, vai arī pavisam ko citu, bet es tev ieteiktu tuvākajās dienās aizbraukt uz Jelgavas cietumu un tur aprunāties ar kādu noziedznieku - uz mū�u notiesāto Imantu Kuhar�u. Es tev atļauju sagādā�u. Piezvanī�u ieslodzījumu vietu pār�valdes priek�niekam, viņ� savukārt cietuma bosam� Ne�kādu �ķēr�ļu nebūs.

- Kas tur var būt interesants? - jautāju. - Ko jaunu uzzinā�u?

- To es nezinu, - Ēriks atbildēja. - Viņ� vairākkārt ir lūdzis iespēju tikties tie�i ar tevi!

- Kāpēc? Kas es tāds esmu - augsta ranga amatpersona, vai?

- Visticamāk, ka tu viņam esi iepaticies kā rakstnieks un viņ� vēlas tev izkratīt sirdi. Dro�i vien kā lielākā daļa noziedznieku, zvērēs, ka notiesāts nepareizi, ne pie kā nav vainīgs un lai tu viņa vārdā uzraksti sirdi ploso�u ap�ē�lo�anas lūgumu Valsts prezidentei�

- Vai citu variantu nav? - pavaicāju.

- Dro�i vien, ka ir, - Ēriks sacīja. - Vispār viņ� tur ir uz mir��anu - tuberkuloze pēdējā stadijā. Varbūt viņ� tev grib pateikt kaut ko tādu, ko nepateica ne izmeklē�anai, ne tiesai. Bet varbūt vienkār�i tāpat - grib ar tevi parunāt par dzīvi.

- Man to baigi vajag, ja? - rūgti iesmējos. - Kad strādāju par �urnālistu, to vien darīju, kā ar ieslodzītajiem runāju par dzīvi. Bet kas tā viņiem par dzīvi - vienās asinis un cietumos?

- Ta�u tu tomēr aizbrauc! - Ēriks neatlaidās. - Kas zina, varbūt pēc �īs tik�anās gan pa�a dzīvē, gan romānā radīsies krass si�eta pavērsiens, un tu to neno�ēlosi!

- Bet ja no�ēlo�u?

- Nu..- Ēriks paraustīja plecus. Pēc tam iesmējās. - Tad abi �ausimies nost!

Es atkal pagriezu galvu uz pretējās mājas pusi un redzēju, ka Sindija ir piecēlusies, vēlreiz piegājusi pie greznajām te�rases margām, skatās �urp un, ieraudzījusi mani, jauki pa�smaida un sveicienam pamāj ar roku.

Lūk, kur man ir jāiet! Nodomāju un pamāju pretim. Un, lūk, godājamais prokuror, par ko man ir jāraksta! Glu�i tāpat kā kādreiz Zolā kungam�

Man patika braukt Jelgavas virzienā. Tas gan nenotika bie�i, bet kad atgadījās, uz kādreizējās lielhercogistes gal�vaspilsētu devos labprāt. �oseja, vismaz mūsu Latvijas mē�rogos, �ķita gandrīz vai ideāla un it sevi�ķi, ja bija saulaina vasaras diena, pārņēma pat sajūta, ka braucu vai nu pa kādu Vācijas vai Nīderlandes ceļu.

Bet, kas attiecas uz noziedzniekiem - vispār un daļēji uz Jelgavas cietuma ieslodzītajiem -, tad mana attieksme pret viņiem laikam tomēr nedaudz at�ķīrās no citiem. Es pret viņiem reti kad jutu pretīgumu vai asu naidu. Iespēju robe��ās esmu mēģinājis viņus kaut nedaudz saprast. Kāpēc man tas būtu vajadzīgs, īsti nespēju izskaidrot. Katrā ziņā vismaz tik daudz apjēdzu, ka aiz katra nozieguma slēpjas tā izdarī�anas iemesls, cietu�o sāpes un pa�a noziedznieka trulais vai gudrais prāts. Un vēl viņu raksturi, psihes īpat�nības, taisnīga atriebības vēlme, jau iedzimts ļaunums, greizsirdība vai no�ēlojama mantkāre, kas kā nozieguma izdarī�anas iemesls pēc statistikas datiem atrodas pirmajā vietā. Otrajā - viss, kas saistīts ar jēdzienu mīlestība un greizsirdība.

To zinot, mums visiem vajadzētu kļūt kaut nedaudz apdomīgākiem.

Bet kāpēc man �ad tad radās �ēlums pat pret vispretī�gākajiem slepkavām? To varu izskaidrot diezgan vienkār�i. Pirmkārt, es viņus visus uzskatīju savā ziņā par slimiem cilvēkiem. Bet, otrkārt, �ēlums radās arī tāpēc, ka cilvēks tik vieglprātīgi un ne�ēlīgi spēj (patiesībā pat grib!) izpostīt ne tikai citu cilvēku dzīvi, bet arī pats savējo!

Vienmēr mani ir pārsteigusi �o neparasti dīvaino ļau�u vēlē�anās, tī�i pārkāpjot likumu, lielu daļu no savas dzīves, bet da�reiz pat visu vēl atliku�o mū�u pavadīt cietumā.

Tā man vēl joprojām ir liela mīkla.

Jelgavas cietumu jau vairākkārt biju apmeklējis arī iepriek�. Pirms daudziem gadiem tur savu sodu izcieta kāds no ļoti nabadzīgas ģimenes nācis Iļģuciema zēns - viens no maniem bērnības paziņām - un mēs ar Niklāvu toreiz aizbraucām viņu apciemot un aizvest pārtiku un �o to no drēbēm.

Pēdējo reizi �ajā neviesmīlīgajā namā, kur katrs sienā iemūrētais ķieģelis, durvju sprauga un pat gaiss �ķita pārsātināts ar tur ieslodzīto ļau�u sviedriem, lāstiem, rupjī�bām, vientulību, sāpēm un ilgām pēc brīvības, viesojos pirms da�iem mēne�iem. Cietuma vadība mani bija uzaicinājusi kā rakstnieku, kas gandrīz vai katrā savā romānā pieskā�ries arī krimināla rakstura notikumiem.

Vienā no labiekārtotajām cietuma skolas mācību klasēm bija sapulcējusies, ja tā varētu teikt, notiesāto grupa ar, iespē�jams, augstāku intelekta līmeni, nekā tas bija pārējiem.

Toreiz izvērtās diezgan interesanta diskusija gan par lite�ratūru, politiku, sportu, sievietēm un da�ādu likumu normu traktējumu. Paradoksāli, bet saruna bija stipri līdzīga tām, kādas parasti notiek arī starp brīvībā eso�ajiem profeso�riem, profesionāliem literātiem vai pat ar zinātniskiem grā�diem apveltītiem filozofiem.

Nekādu lielo at�ķirību nejutu.

Kā brīvo ļau�u sabiedrībā varam sastapt garīgi atpa�liku�us un ļoti gudrus cilvēkus, tā arī ieslodzīto vidū ir gan debilie, gan tādi, kas var lepoties ar visai augstu intelektu, pārsteidzo�u asprātību un tādām tehniskām zinā�anām, ka viņus varētu apskaust pat pasaulslaveni izgudrotāji.

Viens no viņiem, ilgi uz mani skatījies un klausījies, pēk�ņi prasīja: "Es raugos, rakstniek, tu esi tāds diezgan būdīgs vecis. Vai nav kauns strādāt tik vieglu darbu - ar zīmuli rokā? Tev vajadzētu me�ā gāzt kokus!"

Tad varbūt pirmo reizi tā pa īstam sāku domāt - kā tad īstenībā ir? Vai rakstnieka darbs patie�ām ir tik viegls, kā no malas izskatās? Bet tie�i tā arī izskatās - atlētiska auguma vīrietis neasfaltē ielas, negā� me�u vai uz muguras nestiepj ogļu maisus, bet, apģērbis tīru kreklu, da�reiz pat mazliet uzpucējies, apsē�as pie rakstāmgalda, paņem rokā pild�spalvu un uz baltas papīra lapas kaut ko raksta! Un ja vēl kaut ko pārsteidzo�u! Nebiju�u! Ja vēl kaut ko sirdi un prātu tik ploso�u, ka cilvēki to atcerētos vēl pēc simts gadiem! Bet nē! Pa lielākai daļai tikai tādu, ko lasītāji jau nākamajā dienā aizmirst!

Nezinu, varbūt arī man vajadzētu kaunēties, ka esmu rakstnieks? Neko ta�u ģeniālu neesmu radījis un nekas no manis nākamajām paaudzēm nepaliks�

Bet vai daudz ir tādu, kuru darbi paliks kaut vai dienu pēc viņu aizie�anas mū�ībā?

Diez cik kupls �ādu ļau�u pulciņ� vis nebūs.

Bet vai vispār vajag?!

Kāpēc man kaut kas pēc sevis būtu jāatstāj?! It sevi�ķi jau valstij, kas nav pakustinājusi ne mazo pirkstiņu, lai kaut ko palieko�u iedotu arī man!

Jā, es neslēpju - nekāds di�ais savas tēvzemes patriots neesmu. Neesmu arī nacionālists, komunists, vai anar�hists. Ne mazākā mērā neuztraucos, kas ar Latvijas valsti notiks pēc tūksto� gadiem, un nebaidos, ka, ja ar kādu krievu runā�u krieviski, tiks apdraudēta latvie�u valodas pastā�vē�ana.

Nu un tad?

Es vienkār�i �ai pasaulē jūtos kā cilvēks, kas kaut kādas fantastiskas nejau�ības dēļ �eit ieradies, īsu brīdi paska�tījies, kas uz �īs zemītes notiek, tad, trekni nospļāvies, bez mazākās no�ēlas atkal do�os prom�

Pēc neilgas sarunas ar cietuma priek�nieka vietnieku viņ� norīkoja pajaunu virsnieku par manu pavadoni un mēs, skaļi klaudzinot dzelzs kāpņu pakāpienus, nesteidzo�ties uzkāpām tre�ajā stāvā, kur �aura gaiteņa abās pusēs atradās trīsdesmit trīs ar mū�a ieslodzījumu notiesāto ka�meras.

-� Es jūs ar notiesāto kopā nelaidī�u, - virsnieks sacīja. - At�vēr�u durvis, jūs apsēdīsieties gaitenī viņam iepretim un sarunāsieties caur kameras otru durvju restēm.

-� Vai viņ� ir agresīvs? - painteresējos. - Ļoti bīstams?

-�� Ne pārāk, - virsnieks atbildēja. - Viņ� pēdējā laikā ir smagas depresijas nomākts. Un lai man neviens nestāsta, ka nāvessods ir daudz bargāka likuma atriebība! Ne velna! Izskatās, ka jau pēc da�iem gadiem viņu lielākā daļa būs sajukusi prātā!

Virsnieks, vispirms pa lodziņu garāku brīdi pavērojis, kas notiek kamerā, atslēdza smagas, ar dzelzi apkaltas durvis, aiz kurām bija redzamas nākamās vai, pareizāk sakot, tās vienkār�i bija durvju formā izveidotas restes. Virsnieks mani palūdza apsēsties apmēram metru no tām, bet pats atgāja sāņus. Pēc neilga laika viņ� sāka nesteidzoties staigāt pa garo gaiteni.

Pirmais, ko ievēroju, bija ārkārtīgi smagais klusums, kas valdīja visapkārt. Nezinu, kāds viņiem tur bija re�īms, bet tas, ka ieslodzītie nekādu lielo trobeli taisīt nevar, ir fakts.

Pēk�ņi atcerējos slavenā krievu rakstnieka Dostojevska ne mazāk slaveno memuārgrāmatu "Piezīmes no Miru�o nama."

Mani pirmajās uzturē�anās minūtēs tāpat pārņēma līdzīga sajūta - es atrados vietā, kur aiz biezajām kameru dubultdurvīm atrodas trīsdesmit trīs vismaz garīgi miru�i notiesāti ļaundari� Ta�u mani ātri vien nomierināja ap�ziņa, ka jebkurā brīdī es no �ejienes varu tikt prom, bet �ie trīsdesmit trīs notiesātie vairākkārtējie slepkavas no

Kāvām tagadējām dzīves vietām varēs tikt brīvībā vienīgi miru�i�

Pēc īsa brī�a pie durvju restēm piespiedās kalsna vien- acaina ieslodzītā diezgan atbaido�a izskata seja, apaugusi ar sirmiem bārdas rugājiem.

Vienīgā acs bija dziļi iekritusi redzokļa dobumā, bet piere un sejas kreisā puse acīmredzot kādreiz cietusi no uguns liesmām - tā bija dzeltenbrūni kreveļaina un izska�tījās pēc novalkātu kurpju pazoļu ādas.

-������ Kas tu tāds esi? - notiesātais Imants Kuhar�s aizsma�ku�ā balsī jautāja. - Prokurors? Mācītājs? Ārsts?

-������ Mani sauc Krists Kristsons, - es atbildēju. - Esmu rakst�nieks. Pie vajadzības arī �urnālists.

-������ Ā! - ieslodzītais gari novilka. Tad pasmaidīja. - Es tevi gaidīju!

-������ Tas ir labi, - es teicu. - Ja mums pēk�ņi vispār nebūtu neviena, ko gaidīt�

-�� Tu raksti "Vakara Ziņām"? - Imants painteresējās.

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Esmu neatkarīgais �urnālists.

No kabatas izvilku Marlboro paciņu un iedevu ieslodzītajam.

-�� Ņem! - es teicu. - Varbūt noder.

-������� Paldies! - teica Imants, rūpīgi apskatot glīto cigare�u paciņu. - Es vairs nesmēķēju. Bet gan jau� No kāda uzrauga to mēģinā�u iemainīt pret tējas paciņu. Skatos - pats dzīvo diezgan labi, vai ne?

-������� Tā ir, - es apstiprināju. - Neko daudz �ēloties nevaru. Vismaz nopirkt labas cigaretes man nesagādā problēmas. Kā pa�am? Ir kādas sūdzības?

-�� Nē, nekādas.

-�� Kā jūs �eit ēdina?

-� Var iztikt.

-�� Kā izturas?

-������� Nekas, tīri pieklājīgi. Bez vajadzības ar steku pa galvu negā�.

-�� Kāpēc gribēji mani satikt?

-������ Tu man patīc, - ieslodzītais pateica. - Te no bibliotēkas var dabūt grāmatas. Tavējās esmu izlasījis visas! Vislabāk man patika "Dzīve vienam mirklim", "Zem akmens debesīm"

un "Asinsnaids". Var just - tu labi izturies pret cilvēkiem. Tu saproti tādu, kāds esmu es. Tevi nav naida. Ja mani tagad bez sardzes izlaistu pastaigāties pa Rīgas ielām, ļau�dis mani uzreiz saplosītu sīksīkos gabaliņos! Bet tevi dro�i vien visi godbijīgi sveicina, ciena, sievietes raksta mīlestī�bas vēstules�

-�� Tu ta�u, Imant, neesi dumj� un pats visu saproti, - es sacīju. - Apkārtējo cilvēku izturē�anās atkarīga tikai un vienīgi no tā, kādus darbus savā dzīve esam veiku�i. Viss nāk atpakaļ - labajam labais, sliktajam sliktais.

Uz mū�u notiesātais vairākkārtējais slepkava Imants Kuhar�s lēnām atgāja no durvju re�ģiem un sāka staigāt pa �auru kameru. Tur atradās dzelzs gulta, neliels galdiņ�, uz kura stāvēja mazs radioaparāts, un kameras stūrī tualetes pods. Pie vienas no sienām ievēroju no kāda �urnāla iz�grieztu skaistas sievietes kailfoto, bet tai blakus, acīmre�dzot tāpat no kāda preses izdevuma izplēstu, Jēzus Kristus attēlu - ^pl krustā nepiesistu�

Pēc krietna laika sprī�a ieslodzītais atkal pienāca pie durvīm, ar abām rokām ieķērās restēs un izskatījās pama�tīgi satraukts.

-�� Tu gribi zināt, ar ko es at�ķiros no citiem? - viņ� gan�drīz vai kliedza. - Ta ar visu ko! Tu redzi, kāds izskatos? Aci man jau piecu gadu vecumā dzēruma trakumā izsita pa�a tēvs! Bet nedaudz vēlāk, kad viņ� aizdedzināja dzī�vokli, es krietni apdegu. Cieta ne tikai seja. Cieta arī mana dvēsele! Un dro�i vien arī prāts! No vienas puses skatoties, tēvs nemaz tāds briesmonis nebija. Vienīgi tad, kad sadzē�rās� Jā, tad viņu vienmēr pārņēma nevaldāms niknums. Viņ� mū�īgi kāvās - vai nu ar māti, vai saviem pudeles brā�ļiem, līdz vienudien �ādā kautiņā tika nosists. Pirms tam māte no viņa jau bija paspējusi aizbēgt, pie reizes pametot arī mani. Un tā es jau no visagrākās bērnības - pa slimnī�cām, kaimiņiem, internātiem, bērnunamiem un cietu�miem! Bet tas vēl nekas! Kaut kā tomēr pieradu. Daudz briesmīgāk bija tas, ka ar mani neielaidās neviena meitene! Pat tās, kuras �aļi knieba vai uz katra stūra! Visas kaut kā no manis izvairījās un atklāti ņirdza! Es sapratu, kāpēc.

Pēc krietna laika sprī�a ieslodzītais atkal pienāca pie durvīm, ar abām rokām ieķērās restes un izskaņas pamatīgi satraukts.

Paskaties uz manu ģīmi, un tu ari �ausmās novērsīsies! Un tad mani pamazām un neatgriezeniski pārņēma svelmains naids! Es sāku ienīst visus! Gan �o pasauli, gan cilvēkus, gan savu dzīvi un sevi pa�u! Vēlāk sapratu - tā cilvēks nedrīkst dzīvot! Nedrīkst just tikai naidu! Bet kur gan lai es būtu atradis mīlestību?

Ieslodzītais uz brīdi apklusa, dziļi ievilka elpu, tad turpi�nāja: - Iļģuciemu pazīsti?

-�� Es tur dzīvoju, - atbildēju.

-�� Tad iznāk, ka esam no viena pagasta, - viņ� it kā pat nopriecājās, tad stāstīja tālāk ar vēl lielāku niknumu. - Nu, lūk, tai Iļģuciemā netālu no Dzegu�kalna� Tas bija pirms deviņpadsmit gadiem. Tur vienā no Daugavgrīvas ielas koka mājām dzīvoja tāda Ligita. Visā visumā prīmā skuķis, neko teikt, strādāja Dagmāras ielas gastronomijas veikalā par pārdevēju. Pie viņas mājās parasti sapulcējās diezgan for�a dzērāju kompānija. Es krietnu laiciņu mēģināju ar viņu salaist, bet nekā! Viņa tikai smējās, un mani trieca ratā! "Pieej'pie spoguļa un paskaties, kāds izskaties! Ja nu vie�nīgi tu varētu sakrāt vismaz tūksto� rubļus� Es varbūt spētu apslāpēt riebumu."

Un zini, tad manā apziņā kaut kas sāpīgi noklak�ķēja un prāts sagāja dēlī! Manī pēk�ņi radās svelo�s naids arī pret sievietēm! Pret viņām kā sugu! Tu to spēj saprast? Es uz�reiz it kā vienā mirklī izjutu ārprātam līdzīgu naidu ne tikai pret �o Ligitu, bet arī pret savu māti, visām palaistu- vēm un godīgajām!

Un tad kādā kārtējā dzer�anas reizē Ligitas dzīvoklī notēloju, ka esmu nolūzis, un, kad pārējie aizgāja, Ligitu ne�ēlīgi piekāvu un iesviedu gultā! Ta�u viņa nez kāpēc par notiku�o nevienam nesūdzējās, neziņoja arī milicijai, tikai da�us gadus vēlāk, mani satikusi, pateica, ka viņai no manis esot piedzimusi meita.

Ieslodzītais apklusa. Es pagriezu galvu sāņus un redzēju, kā virsnieks turpina vienmērīgi staigāt pa gaiteni, ik pēc laiciņa ieskatīdamies kādā no kameru lodziņiem.

Teik�u uzreiz - mani �is ieslodzītā stāsts ne mazākā mērā neieinteresēja. Tādus jau biju dzirdējis desmitiem, tie

parasti stāstītājam kalpoja kā savas noziedzīgās rīcības attaisnojums. Un tomēr, vēlreiz paskatījies uz viņa sakrop�ļoto seju, painteresējos:

-�� Kas notika tālāk?

-������� Tālāk notika ļoti bēdīgas lietas, - viņ� turpināja. - Bet ja tā nopietni padomā� Visa dzīve ta�u ir viens bēdīgs notikums!

-������ Kā tev pa�am �ķiet�? - es prasīju. - Vai tu tāds vispār drīksti būt �ai pasaulē?

-������� Drīkstētu, - ieslodzītais domīgi sacīja. - Bet tas būtu ellīgi grūti. Tas visu laiku ir bijis grūti.

-�� Tāpēc, ka ar naidu? - jautāju.

-�� Nē, - notiesātais atbildēja. - Tāpēc, ka bez mīlestības.

-������� Tagad tev drīz viss beigsies, - es sacīju. - Ja mūsu val�dība tik ļoti neizdabātu Eiropai, tu jau sen būtu no�auts! Bet tagad� Man teica - esi smagi slims ar tuberkulozi. Vai tā ir?

Notiesātais Imants Kuhar�s pēk�ņi sāka neganti klepot. Tas turpinājās diezgan ilgi. Pacietīgi gaidīju. Nez kāpēc man �ķita, ka viņ� ar to klepo�anu krietni vien uzspēlē.

-������� Vai pats neredzi? - kad klepus lēkme beidzās, viņ� noprasīja. - Patie�ām viss drīz beigsies. Un tad būs kolosāls miers. Beidzot!

-�� Kāpēc tevi neievieto slimnīcā? - pavaicāju.

-������ Tāpēc, ka tāds esot likums, - viņ� paskaidroja. - Uz mū�u notiesātie nekur citur nedrīkst uzturēties. Mums te ari jāno�mirst. Nekas patīkams tas nav - sēdēt pa�am savā kapā�

-������ Dro�i vien, - es piekritu. - Varbūt tomēr viņi tevi mēģi�nās glābt.

-������ Man pa�am sevi vajadzēja glābt! - notiesātais teica. - Ta�gad viss ir nokavēts. Un tādā sakarā� Paklau, Krist Krist- son! Es tev varu uzticēties?

-�� Kāpēc gan ne?

-������� Es jau tā domāju, - viņ� pēk�ņi kļuva priecīgs. - Jau pirmīt minēju. Man ir meita - Indra vārdā. Astoņpadsmit gadi. Vēl jau faktiski bērns. Nekad ar viņu neesmu runājis. Tik vien, kā da�as reizes redzējis, kad bija pavisam maziņa. Izskatījās tāda mīlīga meitenīte. Bet kas pa �o laiku ar viņu ir noticis? Neko nezinu. Vai viņa ir skaista, neglīta, dumja,

gudra, laimīga, nelaimīga? Es pat nezinu, vai viņa vispār vēl ir dzīva? Tādēļ gribu lūgt�

Ieslodzītais no kabatas izvilka pārlocīta rūtaina papīra lapu un to pasniedza man.

-� Ja vari, izpildi manu pēdējo vēlē�anos� - viņ� palūdza. - �ī vēstule ir domāta viņai. Es tevi lūdzu! Sameklē viņu! Tas tev neko nemaksās, bet man� Lai Indra uzzina, ka es �ai pasaulē tāds esmu bijis. Lai uzzina, ka arī man kādreiz ir ļoti sāpējis un esmu gribējis dzīvot. Arī zvēri to grib. Arī zvēri�

Notiesātajam aizlūza balss, un man pat �ķita, ka viņ� tikai ar lielām grūtībām apvalda asaras.

Es no viņa trīco�ajām rokām paņēmu papīra lapu un iebāzu kabatā.

-� Labi, Imant Kuhar�! - teicu. - Es pamēģinā�u viņu atrast.

-�� Es tur uzrakstīju� - Viņ� joprojām vēl runāja stipri pārvērstā balsī. - Es viņai lūdzu piedo�anu.

-�� Mirsti mierīgs, Imant! - es sacīju. - Viss būs kārtībā! Es pacentī�os tavu meitu atrast.

Kad biju nolasījis iepriek�ējo nodaļu, Niks vieglā nepa�tikā savilka ģīmi un, mazliet pagriezies aiz sava lielā darba rakstāmgalda, no turpat stāvo�ā seifa izņēma licences līguma veidlapu.

- Tas viss, protams, nebija slikti, - viņ� sacīja. - Bet pasaki man, lūk, ko! Vai tu vari uzrakstīt kaut vienu romānu, kur nebūtu cietumu, noziegumu, slepkavu un visda�ādāko ban�dītu? Es ta�u tevi lūdzu - uzraksti beidzot tīru mīlestības romānu! Lai tur būtu attēlotas skaistas jūtas, apbrīnoja�mas mīļāko vai precētu cilvēku attiecības, raiti dialogi, uz�ticība un līdz zināmai atklātības pakāpei kaut kas arī par seksu. Ja kaut ko tādu uzrakstīsi, tūlīt noslēgsim līgumu, es tev labi samaksā�u un tad varē�u cerēt, ka grāmatai būs labs noiets tirgū!

-� Ja būs ari par ko citu, tad, domā, neviens nepirks? - es vaicāju.

-�� Ieej jebkurā grāmatveikalā, tu no piedāvāto pre�u pār�pilnības galīgi apstulbsi! Un pēc tam varēsi izdarīt seci�nājumus!

-� Man nepatīk, ka tu grāmatu sauc par preci, - es sacīju.

-�� Bet kas tad tā ir? - Niks prasīja. - Ja tai ir cena, labāks vai sliktāks iesaiņojums, un tā tiek pārdota uz veikala le�tes?! Nemaz sa�utumā never vaļā muti! Es bez tevis zinu, ka daudzas grāmatas bez cenas un iesaiņojuma satur arī literārās, mākslinieciskās un kādas tur vēl garīgās vērtības, bet tas viss ir otr�ķirīgi! Vispirms jebkura grāmata ir prece! Atceries! Un tā ir jāpārdod! Un tikai pēc tam pircējs varēs tur mēģināt atrast to, kāpēc viņ� vispār �o grāmatu ir iegādājies! Vai tu vari atcerēties kādu skaistu mīlestības romānu, kas ir uzrakstīts pēdējos piecpadsmit gados? Nav! Absolūts mīlestības vakuums! Tāpat kā teātros, arī litera�tūrā tu vari redzēt un lasīt tikai visādas riebeklības, bezsi- �eta murgojumus vai intelektuālas pārgudrības! Es nevienu no tiem modernajiem vai literārajiem konjunktūristiem nemaz tālāk par apgāda slieksni nelai�u!

-�� Tā nu glu�i nav, kā tu te dziedi! - es iebildu. - Tu vien�kār�i visu nemaz neizlasi, kas būtībā tie�ām ir neiespējami. Tikai ar to nevajag lepoties, kā to dara da�i mūsu jaunie lite�ratūras censoņi - "es latvie�u literatūru nelasu!" Un kad viņiem pajautā - kāpēc, augstprātīgi atbild - "tur ta�u nekā nav!" "Ko tad tu lasi?" Un viņi nosauc da�us ārzemju vai �odienas krievu rakstniekus, kas ir tādi pa�i murgotāji kā �ie latvie�u literatūras nīdēji. Tas patie�ām ir diezgan rie�bīgi. Bet kas attiecas uz mani un iepriek�ējo nodaļu� Ne�prasi to, kas dzīvē nenotiek! Nav nekādas tīras mīlestības! Ir noziegumi. Ir sare�ģīti cilvēku likteņi. Ir uzticība, node�vība un izvirtība. Ir da�ādas politiskās pārliecības, ir sadzī�ves un vēstures meli, varaskāre, tieksme izcelties, liekulība, mantkāre, sociālās problēmas, cilvēka vēlē�anās atriebties, nevaldāma seksuāla kaisle un vēlē�anās mīlēt. Un, lūk, ja visu to kāds rakstnieks spēj ar savas grāmatas varoņu tēlu palīdzību veiksmīgi apkopot aizraujo�a si�eta darbībā, tad

zini - grāmata būs laba, jo katrs lasītājs tajā atradīs tie�i to, ko viņ�, pirkdams �ā izvēlētā autora darbu, ir cerējis tur atrast.

-������� Nē, es ne uz ko strikti nepastāvu, - Niks noņurdēja. - Raksti, ko un kā gribi! Es zinu - neko sliktu tu nemaz ne�spēj uzrakstīt!

-� Protams, - es piekritu. - Tāpēc man arī ir tik daudz lasītāju.

-������ Bet kritika gan tevi neko īpa�i necildina, - Niks atgādi�nāja. - To es nekad neesmu spējis saprast.

-������ Es gan to saprotu, - sacīju, - bet lai jau paliek! Ne par to mums �odien jārunā!

-� Ko domā darīt tālāk? - Niks vaicāja. - Iesi to meiteni meklēt?

-������ Es viņam apsolīju, - teicu. - Meiteni kaut kā būs jācen��as atrast. Ceru - viņa dzīvo turpat Iļģuciemā nevis kaut kur Īrijā vai Brazīlijā.

-�� Gan jau atradīsi, - Niks sacīja. - Kas notiks pēc tam?

-�� Atdo�u tēva vēstuli, - atbildēju. - Ko vēl?

-������� Nezinu, - Niks paraustīja plecus. - Viņa tomēr ir slep�kavas meita. Ja viņa vispār vēl ir dzīva, tu domā - satiksi sirds�ķīstu jaunavu?

-������� Man par to nav jādomā, - es sacīju. - Kas man no tā - palaistuve vai nevainīga?

-������ Vispār jau jā, - Niks īdzīgi novilka. - Vienīgi� Nekad iepriek� nevar paredzēt, kā �ādas tik�anās var beigties.

-������� Bet es zinu - nekādi! - sacīju. - Man viņa ir vēl bērns. Astoņpadsmit gadi.

-�� Skaties, ka viņai jau pa�ai nav bērni! - Niks iesmējās.

-������ Ko tu man te esi uzkritis ar to skuķi? - neapmierināts iesaucos. - Es vispār par viņu nedomāju!

-� Lai nu tā būtu! - Niks viegli atmeta roku. - Kā tev ar Sindiju?

-������ Viss it kā kārtībā, - es atbildēju. - Vienīgā lieta, kas man ļoti nepatīk� Sindija manī ir baigi iemīlējusies!

-�� Vai tad tas ir slikti? - Niks bija mazliet pārsteigts.

-������ Tur nav arī nekā laba, - es atbildēju. - Ļoti iemīlējusies sieviete ir bīstama.

Niks piekrīto�i pamāja un ar roku parādīja uz kabineta priek�telpu, kur pie daudz mazāka rakstāmgalda sēdēja viņa sekretāre - jauna, skaista blondīne.

Niks piekrīto�i pamāja un ar roku parāda^abineta priek�telpu, kur pie daudz mazaka rak^alda sedeja vina sekretāre -jauna, skaista blondīne.

-�� Tu viņu redzēji? - Niks prasīja.

-������� Tādas nevar nepamanīt, - es teicu. - Atceros, pirms mēne�a tur sēdēja cita.

-�� Tā ir prom. Sitā tev patīk?

-������� Kas tad man. Tev jau tas ir svarīgi! Bet ja nav noslē�pums - vai �ī drostaliņa kaut ko jēdz arī no darba, vai viņu turi citai vajadzībai?

-������� Neko daudz viņa tie�ām nejēdz, - Niks atzinās. - Tas tiesa. Toties kā mīļākā� Augstākā klase! Aizslēdzam dur�vis, un es viņu ņemu priek�ā tepat kabinetā! Viņa ir kā traka! Tas attaisno �īs burvīgās būtnes atra�anos �eit.

-�� Tu viņai par to maksā?

-������ Par seksu es viņai neko nedodu, - Niks atbildēja. - Toties maksāju ministra algu!

-�� Tad jau nav brīnums, ka tēlo traki kaislīgo! - es teicu.

-�� Par tādu algu to darītu pat mūķene!

-������� Tā ir, - Niks piekrita. - Teik�u atklāti - nauda ir viena nolādēta lieta! Ko gan cilvēki tās dēļ� Pārdos gan sevi, gan citus!

-�� Neaizmirsti - tikai tad, ja ir pircēji! - es atgādināju.

-�� Brīvā tirgus attiecības arī ir tikpat nolādēta bū�ana kā pati nauda! Starp citu, tā ir jāsakrāj ļoti daudz, lai varētu pasaulei bezrūpīgi pavēstīt, ka "nejau naudā ir laime".

-������ Vai Sindija gultā ir laba? - Niks atkal centās griezt sa�runu uz citu pusi.

-�� Es jau tev to esmu teicis, - atbildēju. - Viņa ir laba.

-������ Kādu vakaru redzēju pie mājas piebraucam viņas vīru, - Niks pavēstīja. - Nav izslēgts, ka Sindija guļ ar jums abiem�

Iesmējos.

-������� Tā kā es Sindiju nemīlu, manis pēc viņa var gulēt arī ar tevi! - sacīju.

-������� Kur viņa pa�laik atrodas? - Niks turpināja. - �odien avīzē ziņots, ka ārlietu ministrs devies uz kādu tur ap�spriedi Londonā. Sindija viņam līdzi?

-�� Jā, - es apliecināju. - Da�as dienas varē�u atpūsties.

Nakts lielāko daļu pavadīju satrauktā nomodā. Ne tikai tāpēc, ka domāju par Sindiju - kā viņa Londonā jūtas un ko tur īsti dara? Lai gan �is jautājums man nebūt nebija tik svarīgs, lai tas uzreiz spētu atņemt miegu, tomēr, atce�roties �o sievieti, man gribot negribot vajadzēja domāt arī par viņas darbu. Ta�u pēc sarunas ar Niku man daudz sva�rīgākas �ķita viņas attiecības ar vīru. Man Sindija varēja sastāstīt visu ko, ta�u kāda tomēr ir īstenība? Varbūt patie��ām ir tā, kā ieminējās Niks? Iespējams, viņi tik tie�ām dzīvo �ķirti, bet tas nebūt neizslēdz varbūtību, ka abi jopro�jām uztur tuvas attiecības. Un pārlieku temperamentīgā Sindija vienu nakti pārguļ ar vīru, bet otru ar mani�.

Arī �āds visai iespējamais Sindijas dzīvesveids manu sirdi sāpēs neplosīja, lai gan, atzī�os godīgi, nekas sevi�ķi patīkams tas nebija. Vienmēr kaut kā tomēr gribas, lai sie�vietei esi visdārgākais un vienīgais. Tas jūtami ceļ pa�ap�ziņu, un tu patie�ām sāc sevi uzskatīt par kādu lielu vēr�tību. Lai gan bie�i tava vienīgā vērtība izpau�as tikai spējā pilnībā seksuāli apmierināt sievieti. Nenoliedzu, daudzos gadījumos sievietēm tā patie�ām arī ir liela vērtība un citas viņām nemaz nav vajadzīgas.

Domāju, Sindija tomēr nav no �īs grupas sievietēm, lai gan sekss viņas dzīvē nenoliedzami spēlē lielu lomu.

Pēc tam atcerējos savu biju�o sievu Daci un tos laimīgos gadus, kurus pavadījām kopā. Un to, kā viņa vienvakar sa�vādi sagurusi atnāca mājās, apsēdās dīvāna stūrī, cie�i ieska�tījās manās mazliet izbrīnītajās acīs, tad skatu nolaida zemāk un apņēmīgi pateica:

-�� Viss, Krist! Es aizeju! Es vairs tā negribu dzīvot!

Tas mani pārsteidza. Nekad nebiju iedomājies, ka tie�i tā var beigties mūsu laulības dzīve.

-�� Kā tad tu gribi dzīvot? - es jautāju.

-�� Vai pats to neapjēdz? - Dace stingrā balsī prasīja. - Pēc tam, kad tu man esi bijis neuzticīgs� Es vienkār�i vairs nevaru atrasties ar tevi vienā gultā. Nemaz nerunājot par mīlē�anos!

-�� Kāpēc tu nevari? - es vaicāju. - Vai tāpēc pēk�ņi esmu kļuvis cits? Daudz sliktāks, pretīgs?

-�� Jā! - Dace spēji iekliedzās. - Tie�i tā! Fiziski un garīgi pretīgs!

Tas mani aizvainoja un stiprā mērā pazemoja. Vispirms uznāca negantas dusmas, bet tomēr diezgan ātri tās pār�gāja, es nomierinājos un tad dusmas nomainīja neliels izbrīns.

-�� Tātad viss, ko esam pārdzīvoju�i, viens otru mīlēju�i, ko esam solīju�ies, kā iekārtoju�i māju un sapņoju�i par bērniem un to, cik tas būtu vienreizēji skaisti - abiem nosirmot kopā� vienā mirklī var pazust un es, kas tev vēl vakar bija vismīļākais, vistuvākais vīrietis pasaulē, �odien negaidīti tavās acīs esmu kļuvis fiziski un garīgi pretīgs?! Ja patie�ām tā ir, tad izskatās, mīļā Dacīt, ka sekss tavā dzīvē vai vismaz tavās domās ieņem tik ļoti augstu vietu un milzīgu vērtību, ka spēj vienā mirklī pazudināt pat visstip�rāko mīlestību un visu, kas ar to saistās! Turpretī manā dzīvē, labi vai slikti, sekss ieņem apmēram tikai to vietu, kāda ir ierādīta ikrīta bārdas skū�anas rituālam vai labas grāmatas lasī�anai! Un ne vairāk!

-�� Nekrietnais melis! - Dace nerimās un uz mani vēlreiz paskatījās ar tik nicino�u skatienu, ka nepalika ne mazāko �aubu - viņa patie�ām aizies. - Ja tas tev nav svarīgi, Krist, kāpēc tad katru nakti līdi man virsū un vēl mīļākās meklēji visur, kur vien atradies? Es tevi ienīstu, nelieti! Pa�laik un uz visiem laikiem!

-�� Bet es tevi mīlu, - sacīju. - Tas, kas ir noticis, patiesībā tāds nieks vien ir. It sevi�ķi, ja to salīdzina ar manām jūtām pret tevi.

-�� Preteklis! - Dace turpināja ārdīties. - Tādā gadījumā ir daudz sliktāk, nekā biju domājusi! Tātad tu vari jebkuru tev pa rokai pagadīju�os sievieti izdrāzt bez jebkādām jūtām? Pat bez patik�anas? Kā jebkur� pagalma suns?! Krist! Tā ir patoloģija!

-� Mīļā, nomierinies! - es mierīgā balsī palūdzu. - Es tevi mīlu, un tas notiku�o pilnā mērā atsver!

-��������� Lūdzu, par mīlestību vairs ne vārda! - Dace joprojām nerimu�ās dusmās iesaucās. - Ja tu tie�ām mani mīlētu, tu uz citām sievietēm nevarētu pat paskatīties! Bet ko tu, lops, darīji?!

Es pacietīgi uzklausīju viņas niknuma izvirdumus un domāju, kā gan tas var būt, ka līdz tam mīlo�a, maiga, visādi gudra un inteliģenta sieviete, turklāt vēl ārste, uzzi�nājusi par vīra vienas nakts bezjūtu sānsoli, pēk�ņi var pārvērsties negantā un ļoti rupjā fūrijā, vienā mirklī iznīci�not visu, kas bijis līdz tam.

Es, Artūra mākslinieka darbnīcā pēc krietnas iedzer�a�nas vienu reizi pārguļot ar tur pagadīju�os jaunu aktrisīti, no savas līdz�inējās dzīves neizpostīju neko! Un, ja Dace notiku�o tomēr uztvēra kā kaut ko graujo�u un visu pazu�dino�u, tad iznāk, ka sekss tomēr ir viena �au�alīga, jūtu un prātu ploso�a bū�ana, un cilvēku dzīvē, varbūt pat neap�zināti, spēlē ievērojami svarīgāku lomu, nekā mēs to ikdienā apzināmies.

Es vēl tagad redzu un dzirdu, kā ar skaļu troksni aizve�ras manas mājas durvis, un tu pēk�ņi, kaut īslaicīgi, uz �īs pasaules paliec viens�

Ta�u Dace drīz atgriezās, lai jau pēc nepilna gada no manis aizietu cita iemesla dēļ.

Un vēl es domāju par savu pēdējo sarunu ar grāmat- izdevēju, vienu no saviem labākajiem draugiem Niklāvu Nātri.

"Lūdzu, uzraksti romānu par tīru mīlestību!" viņ� sirs�nīgi prasīja.

Bet kā es tādu romānu lai uzrakstu, ja dzīvē nekas tam�līdzīgs nenotiek!? Tad man jāraksta zinātniskās fantāzijas darbs. Bet reālajā dzīvē, Nik, viss notiek daudz sare�ģītāk. Mums visiem tik pazīstamā vīrie�a un sievietes jūtu pasaule, viņu savstarpējās attiecības ir tik pla�as un daudz�ķautņai�nas, ka tās varētu salīdzināt ar milzīga orķestra atskaņotu simfoniju, bet tīru mīlestību, kas var pastāvēt tikai ļoti īslaicīgi, ar kādu jauku �lāgerdziesmiņu�

Un tad pusmoda vīzijās pēk�ņi vēl parādījās uz mū�u ie�slodzītā slepkavas Imanta Kuhar�a manis vēl nesameklētā meita Indra. Kāda ir viņas dzīve? Kāda ir viņa pati? Ko domā, kādu darbu strādā? �aubos, vai �is meitenes dzīve ir gai�a un patīkama.

Bet, galu galā, kāda man daļa par sve�u cilvēku dzīvi? Man jārūpējas, lai pa�a dzīve nekļūtu sliktāka! Un jādomā, kā lai turpinu jau iesākto romānu "Ugunī nosalu�ie". Vai pēk�ņi kļūt modernam un romāna darbību turpmāk virzīt bez stingra un loģiski secīga si�eta? Uz to pusi it kā jau velk. Jo esmu iecerējis romāna darbību būvēt galvenokārt uz to notikumu pamata, kas �ai stundā, dienā vai tuvākajā laikā notiks ar mani un tiem, kurus satik�u.

Un pirmais, kas atkal ie�aujas prātā, ir diezgan mulsi�no�as �aubas par to, vai spē�u ko jaunu lasītājiem pateikt vai atklāt? Ko jaunu, vēl nekad nebiju�u un nezināmu es varu pateikt par sievieti, mīlestību vai vispār par cilvēka dzīvi?

Neko! Vai gandrīz neko.

Pirmajā brīdī �ī atziņa mazliet pat �ausmina un dara grūtsirdīgu, ta�u, ja par to sāk domāt ilgāk un pamatīgāk�

Vai vispār to vajag? Varbūt vajag tie�i tā, kā esmu iece�rējis - rakstīt, kas ar mani un citiem notiek ikdienā? Nekādi jauni pasaules atklājumi tur noteikti nav gaidāmi, bet� Varbūt tomēr lasītājiem būs saisto�i uzzināt, ko tādā un tādā dzīves brīdī esmu darījis, ko domājis, jutis, pārdzīvojis, vēlējies, ieguvis un zaudējis.

Kas jau iepriek� var paredzēt un dro�i apgalvot, ka tas nevienu neinteresēs? Ka visus atstās vienaldzīgus?

Labai literatūrai, kā jebkuram citam mākslas �anram, ir jābūt kā lielam, uz autora rado�ās uguns stāvo�am verdo��am emociju katlam, kur, sajauku�ies kopā, vārās cilvēku mīlestība, viņu prieks, sāpes, cie�anas, laime un nelaimes, panākumi, vil�anās, slimības, nodevība, atriebība un nozie�gums.

Un mēs, gribam to vai ne, �o ne sevi�ķi gar�īgo ēdienu tomēr baudām un, reizēm slavēdami, te atkal to nolādē�dami, visi saucam par Dzīvi�

Es - pavārs, tu, lasītāj, izsalkusi bārenīte. Pacieties! Mie�rīgi apsēdies pie galda, paņem rokā grāmatu un turpini lasīt! Es tevi tūlīt uzcienā�u ar karstu saldējumu�

Tikko beidzot biju iemidzis, kad mani pamodināja skaļ� telefona zvans. Neapmierināts paņēmu mobilo, nospiedu taustiņu un klusi nomurmināju:

-�� Es klausos!

-������ Krist, tas esi tu? - atskanēja kaut kad jau dzirdēta sie�vietes balss. Pēc mirkļa pazinu Sindiju.

-� Jā, Sinda, tas esmu es - Krists Kristsons.

-�� Ko dari? - viņa jautāja. - Jau gulēji?

-� Tu mani uzmodināji, - es teicu. - Bet nekas! Ļoti patīkami.

-� Vai guli viens? - Sindija painteresējās.

-�� Diem�ēl�

-�� Kāpēc diem�ēl? - viņa ātri prasīja.

-�� Tu neesi man blakus.

-�� Tas tev patie�ām ir �ēl? - Sindija neticīgi pārvaicāja.

-� Jā, Sinda, es pat raudu, - sacīju.

-�� Neāksties! Vai tu vispār dzīvē kādreiz esi raudājis?

-������ Vienreiz, - es atbildēju. - Pirms trim gadiem, kad tak�sometrs pie mājas sabrauca manu suni. Vai, pareizāk sakot, suneni. Viņu sauca Kleopatra. Kleo.

-�� Tev jau tagad ir cits suns! - Sindija atgādināja.

-������ Jā, Sinda, - es piekritu. - Sauc D�okers. Kad viņ� kaut kad aizies bojā vai nomirs dabiski, es pacentī�os asaras vairs nebirdināt. Uzticīga suņa nāve - varbūt tas ir pat maz�liet skaisti.

-�� Par kādu cilvēku nekad neesi raudājis?

-������� Nē. Da�reiz vienīgi bezgala �ēl tos bērnus, kas ubago Rīgas ielās.

-�� Manuprāt, viņus to darīt piespie� vecāki - dzērāji.

-�� Dro�i vien. Tāpēc man viņus ir vēl jo vairāk �ēl.

-������ Atzī�os, Krist, man da�reiz �ēl ir tevis, - Sindija sacīja. - Kāpēc tu dzīvo viens?

-������� Sinda, es ta�u viens nedzīvoju! Man ir suns D�okers! Tu vispār zini, kas ir d�okers?

-�� Tas ir tavs suns, - Sindija atbildēja.

-������ D�okers kār�u kavā ir visspēcīgākā kārts, - es paskaid�roju. - Daudz spēcīgāka par visiem dū�iem!

-������� Nu un tad? - Sindija prasīja. - Kādus dū�us tu gribi pārspēt?

-������� Mēs katrs savā dzīvē pa�i esam visstiprākie dū�i, - es teicu. - Bet agrāk vai vēlāk liktenis mums sievietes izskatā pēk�ņi piespēlē d�okeru, un mēs visu zaudējam�

-������ Tātad sievietes tavā izpratnē var sagādāt tikai zaudēju�mus? - Sindijas balsī bija skaidri jau�ams rūgtums.

-������ Sievietes nē, - atbildēju. - Es teicu - sieviete� Tā vienīgā un parasti liktenīgā, ar kuru tu sasaisti savu dzīvi. Manās aprindās nav neviena, kas vēl dzīvotu kopā ar pirmo sievu.

-������ Tu kaut kā pārāk gudri gribi izteikties, - Sindija sacīja. - Tāpēc bie�i arī kļūdies. Jūs esat zaudēju�i tikai savu pirmo dzīvesbiedri, nevis dzīvi! Neapjēdz?

-������� Redzi, mīļā Sinda, kad mēs iemīlamies, tad �is cilvēks mums tomēr bie�i arī nozīmē visu dzīvi. Protams, es pār�spīlēju. Gandrīz nekad mīlestības zudums tik spēcīgi ne�traumē, lai mēs tūlīt meklētu striķi vai lektu Daugavā. Ta�u piekritīsi - nekas patīkams tas nav.

-������ Vai tu vēl smagi pārdzīvo savu �ķir�anos? - Sindija pra�sīja. Izklausījās, ka viņa par to ir pārsteigta.

-�� Nē, ne sevi�ķi, - es atbildēju. - Tikai da�reiz.

-������ Es gan tam jau esmu tikusi pāri, - Sindija teica. - Vairs nekādu pārdzīvojumu, ne asaru, ne sāpju!

-�� Pat �ēl vairs nav?

-������� Nē. Tas ir kā vilciens, kas bez apstā�anās padrā�as garām stacijai. Es mierīgi stāvu un gaidu nākamo.

-������� Vai nu tik mierīga esi, - sacīju. - Dzirdēju, ka tavs vīrs� Paklausies! Tu esi vai neesi oficiāli �ķīrusies?

-������ Vēl neesmu, - Sindija teica. - Bet visi papīri ir jau tiesā. Tātad - ko tu esi dzirdējis par manu vīru?

-�� Viņ� vēl joprojām itin bie�i ierodoties pie tevis.

-�� Kas tev to teica?

-�� Tas nav svarīgi! Vai teiktais nav patiesība?

-������ Ir, - Sindija neliedzās. - Galu galā māja ta�u pieder viņam! Ja tu būtu gudrāks, tad saprastu pats - viņ� nebrauc pie manis, bet atbrauc uz savu māju!

-�� Vai viņ� paliek arī pa nakti?

-������� Kā kuro reizi, - Sindija atklāti atbildēja. - Kop� esam uzsāku�i �ķir�anās procesu, viņ� bie�āk uzturas pie saviem vecākiem.

-������� Bet kad pa nakti paliek jūsu Me�aparka mājā� - Es mazliet samulsu. - Viņ� liekas tev blakus?

Sindija brīdi klusēja. Tad iesmējās.

-�� Nē, Krist! Tad viņam blakus liekos es!

-������� Ļoti jauki, - noņurdēju. - Itin laikmetīgas attiecības, vai ne? Vai mani tad no savas apziņas izslēdz?

-������ Tas jau vairs nav iespējams, - Sindija atzinās. - Es tevi, Krist, ļoti mīlu. Un, lūdzu, neliec man to atkārtot simtām rei�u!

-�� Nelūg�u, - apsolīju. - Man pilnīgi pietiek ar vienu reizi.

-�� Bet tu man to vēl neesi teicis nekad! Kāpēc, Krist?

-������� Nezinu, - paraustīju plecus. - Tu gribi, lai es tev to pa�saku tūlīt?

-������� Tūlīt vari arī neteikt. Pataupi, kad atgriezī�os no ko�mandējuma. Tad tu atbrauksi pie manis, iekursim kamīnu, aizdegsim divdesmit vienu sveci, dzersim �ampanieti un viens otram atzīsimies mīlestībā. Ko tu par to saki?

-������� Nekādā sajūsmā neesmu, - sacīju. - Tā ir �odienas bagātnieku bezgaumības izpausme. Standarta variants. Vai mēs viens otram nevarētu atzīties mīlestībā, piemēram, braucot tramvajā, vai kādā zaļā pļaviņā?

Sindija sāka smieties. Acīmredzot tas viņu ļoti uzjaut�rināja.

-������� Kāpēc ne? - viņa teica. - Var arī tramvajā vai pie Get- liņu izgāztuves. Ta�u tas būtu tāds pats bezgaumības pie�mērs kā pie kamīna ar dego�ām svecēm. Krist! Jādeg mie�sām! Un dvēselēm! Vārdi vēl neko daudz nenozīmē.

-������� Paklau, Sindij! - iesaucos. - Es tev par to gribēju jau pajautāt agrāk. Nekāda īpa�ā interese man par to, pro�tams, nav, un tomēr� Kā jūs tikāt pie tik milzīgas mājas, turklāt vēl Me�aparkā? Tavs vīrs patie�ām ir miljonārs?

-� Jā, - Sindija apstiprināja. - Tev tas nepatīk?

-������ Nē, Sindij, viss ir ļoti jauki, - apliecināju. - Es tikai �ad tad joprojām kā mazs bērns brīnos par to, cik neparasti da�reiz savijas cilvēku likteņi un cik liela nozīme mūsu dzīvē ir nejau�ībām.

-�� Mēs ta�u arī satikāmies nejau�i, vai ne?

-�� Ārēji tā jau izskatās, - es teicu. - Bet kas to lai zina�?

-������ Es zinu! - Sindija iesaucās. - Tā tam visam arī vajadzēja notikt!

-������� Tonakt, braucot garām Dubultu stacijai, varēju paska�tīties uz otru pusi, - sacīju. - Un tu tur stāvētu vēl tagad!

-������� O, nē! - Sindija smiedamās sacīja. - Tad mani noteikti būtu savācis kāds cits!

-������ Dro�i vien, - es piekritu. - Tu tie�i tāda arī izskatījies - viegli pievācama�

-�� Es par �iem vārdiem varētu apvainoties, - Sindija teica.

-�� Un varbūt arī vajadzētu! Ta�u atcerējos� Sievietes tie�i tad vislabāk arī izskatās, kad vīrie�u acīs viņas tiek novēr�tētas kā viegli iegūstams medījums! Sievietei vienmēr ir jābūt seksuāli pievilcīgai. Un tikai pēc tam viņa var plātīties ar savu ķēk�as prasmi, profesiju, ieņemamo amatu, izglī�tību vai vēlmi pēc krietna bērnu pulciņa!

-�� Bet kā ir īstenībā?

-�� Īstenība visbie�āk izrādās glu�i cita.

-�� Bet man izdevās, - es atgādināju. - Ar pirmo gājienu�

-�������� Ko tu toreiz no rīta par mani nodomāji? - Sindija prasīja. - Ka esmu palaistuve?

-������� Nē, Sinda, - es atbildēju. - Nodomāju - beidzot man trāpījusies kolosāla sieviete! Ja tu būtu lauzusies un mēs to nakti pavadītu katrs savā istabā, es no rīta pieklājīgi atva�dītos un tu mani nekad vairs neredzētu.

-������� Tātad tev patīk tikai tādas, kas atdodas jau pirmajā naktī? - Sindija jautāja.

-�� Nē, Sinda, ne tikai tādas un ne tikai naktīs, - es sacīju.

-�� Tādās situācijās vīrie�a uzvedība atkarīga no attiecīgā brī�a garastāvokļa un izdzertā alkohola daudzuma.

-�� Bet kur tādā gadījumā paliek sieviete?

-������� Turpat arī paliek - neviena neiekārota vai nu uz staci�jas perona, uz ielas, veikalā, darba vietā vai gultā.

-������� Tu esi diezgan cinisks, - Sindija ne pārāk bēdīgā balsī secināja. - Bet man patīk!

-������� Iespējams, - es piekritu. - Tas tāpēc, ka jau agrā jau�nībā nonācu pie diezgan fundamentālas atziņas, uz kuras pamata varētu būvēt savu attieksmi kā pret atsevi�ķiem cilvēkiem, mīlestību, tā arī dzīvi vispār.

- Dro�i vien, - es piekritu. - Tu tie�i tāda arī izskatījies - viegli pievācama�

-�� Interesanti, - Sindija sacīja. - Un kāda �ī atziņa būtu filozofiska, sadzīviska?

-� Ļoti vienkār�a, - es atbildēju. - Pa�am neko nevajag sa�re�ģīt, jo mūsu dzīvi parasti sare�ģī citi. Visu vajag uztvert viegli - ar mazliet ironisku smīnu. Un atcerēties� Kā tur bija tai smukajā dziesmiņā? "Dzīve ir gara, mū�s ir īss�"

-�� Tie�i tā, Krist! - Sindijai jūtami iedrebējās balss. - Bet dzīve tāpat kā mū�s tomēr ir īsa un tāpēc� Mēs esam īstie, kuri viens otru beidzot atradu�i. Es domāju tāpat kā tu. No katras dzīves dienas vajag izplēst maksimālo, ko no tās vispār var izplēst! It sevi�ķi jau no mīlestības! Tāpēc, mīļo Krist, pret to ir jāattiecas ar vislielāko nopietnību!

-� Brauciens uz Londonu arī nav slikts dzīves notikums! - es atgādināju. - Ko tu vispār tur dari?

-� Strādāju! - Sindija sacīja. - Bet pa�laik vēl atrodos vies�nīcas gultā un sarunājos ar tevi! Pēc tam cel�os aug�ā, ie�ie�u du�ā, paēdī�u brokastis, bet pulksten vienpadsmitos Lielbritānijas ārlietu ministrijā notiks preses konference. Tad kāda stundiņa būs brīva. Pēcpusdienā vēl viena mūsu ārlietu ministra tik�anās ar preses un politisko partiju pār�stāvjiem, bet vakarā par godu mūsu valsts delegācijai briti rīko oficiālu banketu. Tas apmēram viss.

-� Tev ir interesants darbs, - es teicu. - Pa banketiem vien dzīvo.

-�� Tā ir neatņemama valdības delegāciju programmas sa�stāvdaļa!

-�� Kad atgrie�aties?

-�� Rīt. Lidma�īna Rīgā ielido 12.45. Varbūt sagaidīsi?

-�� Nē, - es atbildēju. - Mani dro�i vien neviens jūsu tuvu�mā nelaidīs! Tagad ta�u valdības locekļi tiek apsargāti tik�pat centīgi kā mafijas gangsteri!

-� Muļķības! - Sindija iebilda. - Piemēram, mūsu ministrs uz darbu iet kājām bez jebkādas apsardzes!

-� Kā tu to zini? - jautāju. - Varbūt viņ� da�reiz uz darbu dodas no tavām mājām?

-�� Nevajag, Krist! - Sindija gandrīz vai nelaimīgā balsī palūdza. - Tagad man esi vienīgi tu! Nevienu citu es negribu! Bet, atklāti sakot, par tevi gandrīz neko nezinu. Tas ir ļoti savādi. Jau gandrīz vai mēnesi guļu ar vīrieti, par kuru zinu vien tik, ka esi rakstnieks!

- Ar to tev pilnīgi pietiek, - sacīju. - Kad arī es piecel�os un paēdī�u brokastis, tad apsēdī�os pie rakstāmgalda un turpinā�u rakstīt romānu. Man tie�i jāsāk jauna - devītā - nodaļa un tajā, ja izdosies, varbūt mazliet īpatnējā veidā kaut ko pastāstī�u par savām izjūtām, iek�ējiem pārdzī�vojumiem un pasaules uztveri. Bet pagaidām - �au! Kad būsi Rīgā, piezvani!

Izslēdzu telefonu, piecēlos sēdus un domīgs paskatījos pie pretējās sienas piestiprinātajā Ernesta Hemingveja portretā.

Kāpēc man kādam kaut kas būtu jāstāsta par sevi, par saviem pārdzīvojumiem, ilgām, sāpēm un dzīves uztveri? Bet par to uzrakstīt varbūt patie�ām būtu vērts. Vismaz pamēģinā�u.

Teik�u godīgi - es īsti nezinu, kā pirms deviņpadsmit gadiem kādā nelielā Iļģuciema koka namiņā risināju�ies tie notikumi, par kuriem jums tūlīt pastāstī�u. Ta�u to man iedomāties nemaz nav grūti. Varbūt īstenībā tie biju�i ne glu�i tādi, varbūt mazliet citādāki. Tam būtiskas nozīmes nav. Pieļauju, ka �ie notikumi tomēr nav biju�i tik skarbi, rupji un ne�ēlīgi. Ta�u vakar, mierīgā gaitā ejot pa Daugav- grīvas ielu, turklāt, būdams ne pārāk labā garastāvoklī, �os notikumus iztēlojos tie�i tādus.

Mazais divistabu dzīvoklītis, kur mitinājās tikko no dzem�dību nama atgriezusies Ligita Liepa, neizcēlās ar īpa�u tīrību un priek�zīmīgu kārtību, ta�u neatgādināja ari atldātu atkritumu izgāztuvi. Tas bija glu�i normāls tuvākās ap�kārtnes pritons, kur gandrīz vai katru dienu lielākā vai ma�zākā skaitā sapulcējās da�āda vecuma un degradācijas pakā�pes dzērāji, klaidoņi, prostitūtas un biju�ie cietumnieki.

Dzīvokļa saimniece strādāja veikalā par pārdevēju. Izlai�dīgais dzīvesveids un turpat vai nepārtrauktā alkohola

lieto�ana �īs divdesmitpiecgadīgās sievietes izskatu un do�mā�anas spējas jau bija krietni mainījis. Viņa izskatījās daudz vecāka un brī�iem runāja un uzvedās kā mazs bērns, citreiz kā pusvājprātīga vecene�

Ligita cauri virtuvei dzīvokļa attālākajā istabā ieveda nesen no cietuma iznāku�o recidīvistu Gunāru Ginteru un ar roku nevērīgi parādīja uz gultu, kur, ietīts netīrā puspa- lagā, gulēja divas nedēļas mazs bērns - meitenīte.

-������ Paskaties! - Ligita nicīgi sacīja. - Te ir tas melnā grēka gabals!

Gunārs paskatījās un dusmās cie�i sakoda zobus.

-������ Es to nelieti Imantu Kuhar�u nositī�u! - viņ� apņēmīgi teica.

-�� Nekas nesanāks, - teica Ligita. - Viņ� jau atkal sē�!

-Vienalga! - Gunārs atmeta ar roku un nospļāvās. - Kādu

sroku viņ� �oreiz dabūja?

-�� Piecus gadus.

-������� Nekas, pagaidīsim! - Gunāra dobjā balss joprojām ska�nēja draudīgi. - Kur viņ� tevi paņēma? Tepat dzīvoklī vai Dzegu�kalna krūmos?

-������� Tepat, - Ligita bailīgi atbildēja. - Es, Gunār, pretojos, bet� Pats zini, kāds Imantam spēks!

-�� Vai toreiz biji piedzērusies? - Gunārs painteresējās.

-�� Ne sevi�ķi, - Ligita teica. - Visu sapratu un jutu.

-�� Un kāds bija Imants?

-������� Tāds pats, - Ligita sacīja. - Vai �eit vispār kāds kaut reizi ir bijis skaidrā?

-������� Kāpēc viņam tevi vajadzēja izvarot? - Gunārs nesa�pratnē prasīja. - Nevarēji iedot tāpat?

-������ Viņ� man bija pretīgs, - Ligita paskaidroja. - Es uz viņu nevarēju pat paskatīties!

-������� Kāpēc netaisīji abortu? - Gunārs turpināja izpra�ņāt. - Ja bērnu patie�ām negribēji?

-������� Tagad grūti pateikt. Nezinu. Kaut kā neatlika laika. Turklāt vēl nauda�

-������� Zini, Lid�en, - Gunārs domīgs sacīja. - Es varu derēt uz simts rubļiem, ka tas skuķis būs daunis� Cits iznā�kums tur nemaz nevar būt! Abi bijāt piedzēru�ies, turklāt

vēl ieņemts ar varu� Viņa būs, kā saka, nepilnvērtīgs dabas produkts�

Vēl mazliet apspriedu�i radu�os situāciju, viņi aizgāja uz virtuvi, kur jau uz galda stāvēja degvīna un divas alus pudeles, un Ligita uz pannas ātri uzmeta da�as olas un vairākas desas �ķēles. Kad uzkoda bija gatava, viņi sāka dzert. Gunārs pastāstīja, kā gājis pa zonu, un pavēstīja, ka ar vēl vienu nesen no cietuma atbrīvotu zeķu nodomājis aplaupīt kolhoza kasi.

-�� Algas izmaksas dienā tur ir liela nauda, - viņ� teica.

-�� To parasti atved jau no rīta, bet izmaksāt sāk tikai pēc�pusdienā. Pusdienas pārtraukumā, kad kantoris ir gandrīz vai tuk�s, mēs to darbiņu arī izdarīsim! Un tad sāksies jauna, skaista dzīve! Ceru, tev nekas nebūs iebilstams pret mūsu kopā dzīvo�anu?

-� Ko tu, Gunār! - Ligita iesaucās, un viņas acis drud�ai�ni mirdzēja. - Tā būtu tāda laime�

-�� Kā kāzu dāvanu es pacenstos aizmirst, ka ar tevi ir gulē�jis pus Iļģuciems, un tev nekad to nepārmestu! Es tev neko nepārmestu arī par to, ka nevarēji vai negribēji padzīt to vienacaino admirāli Nelsonu! Bet ko mēs darīsim ar bērnu?

-�� Kā - ko? - Ligita uzreiz pat nesaprata. - Ko tad tagad vēl vajadzētu darīt?

-�� Kaut kā no viņa jātiek vaļā! - Gunārs uzstājīgi pavēlēja.

-�� Kā?! - Ligita pārsteigta iesaucās. - Sist nost?!

-� Domā! - Gunārs iekliedzās. - Da�reiz pakustini arī savas smadzenes, ne tikai pakaļu!

-� Gribi, lai mēs viņu nogalinām? - Ligita �ukstus pārjautāja.

-�� Ne mēs, Ligit, bet tu! - Gunārs atkal pavēlo�ā tonī pa�teica. - Jā, tie�i tu! Es nebūt kategoriski neuzstāju, lai tu izvēlētos - es vai tavs bērns! Nē! Bet padomā pati! Ja tas skuķis patie�ām būs daunis, visu mū�u ņemties ar psihiski nepilnvērtīgu cilvēku?! Vai tu maz apjēdz..?

-�� Viņa būs normāla, - Ligita gandrīz vai lūdzo�i teica.

-�� Saproti, Gun�a, es pret to sīci neizjūtu nekādu patiku! Tie�i otrādi! Es viņu ienīstu! Ja tas bērns būtu no tevis� Vai vienalga, no kā! Bet tas ir no tā vienacainā briesmoņa Imanta� Bet ko darīt? Ja mēs viņu nogalināsim�

-�� Tu, Ligit! - Gunārs pārvērstā balsī vēlreiz atgādināja. - Bet ja kas nojuks� Es vairs zonā atgriezties negribu.

-�� Bet es gribu, ja? - Ligita nicīgi iesmējās.

-��� Tu kā māte� - Tagad arī Gunārs sāka runāt gandrīz vai �ukstus. - Tas tev būs viegli izdarāms. Tu apgulsies, pa�ņemsi blakus bērnu, sāksi viņu barot ar krūti, pēc tam uz velsies virsū un ar savu ķermeni nosmacēsi� Pēc tam dakteriem un milicijai varēsi stāstīt, ka tas viss ir iznācis nejau�i. Tu bērnu pabaroji, lielā mīlestībā atstāji sev bla�kus, bet nogurusi drīz aizmigi. Acīmredzot miegā kustoties, esi uzgūlusies bērnam� un viss! Visi gali ūdenī! Ka tas ir darīts tī�ām, to neviens nevarēs pierādīt Tas vispār ir nepierādāms! Tu tagad, slampa pēdējā, saprati, kas tev ir jādara?

-�� Sapratu, - Ligita piekrīto�i pamāja, tad asi pagriezās pret Gunāru. - Bet es to nedarī�u!

-�� Kāpēc? - Gunārs tūlīt painteresējās.

-��� Tāpēc, ka negribu nonākt cietumā, - Ligita trīco�ā balsī paskaidroja. - Un otrkārt� Tas tomēr ir mans bērns! Tu vari iet sist cilvēkus uz ielām, bet es savu bērnu neaiz�tik�u! Vismaz ne tā!

-�� Tu pirmīt pati teici - es viņu neieredzu! - Gunārs atgā�dināja.

-��� Jā - neieredzu! - Ligita apstiprināja. - Bet atņemt dzīvību� Tas tomēr ir par daudz prasīts.

Pēc nedēļas Gunārs ar pārinieku, aplaupījis kāda Rīgas rajona kolhoza kasi, vakarā atnāca pie Ligitas un viņai iedeva vecā sporta somā ieliktus piecpadsmit tūksto�us rubļus.

-��� Noslēp! - viņ� ļoti satraukts teica. - Tur iznāca baigie mēsli! Nācās no�aut kasieri un vēl vienu tur pagadīju�os sievieti� Tagad visa milicija kājās! Ja mani noķers, piec�padsmit gadi vai pat nāvessods garantēts! Tāpēc, Lid�en, lai �ī nauda palīdz gan tev, gan tavam skuķim! Ja mani neno�aus un es pēc piecpadsmit gadiem atkal atgriezī�os brīvībā, tu man to skuķi atdosi! Ja būs smuka un ne pārāk dumja, es viņu paturē�u sev! Ja būs citāda, triek�u uz paneļa, lai pelna naudu! Viss!

Pēc da�ām dienām milicija abus noziedzniekus arestēja un pēc gada notika tiesa. Vainu par abu kolhoza darbinieku slepkavību uzņēmās otrs nozieguma līdzdalībnieks, līdz ar to Gunārs Ginters nāvessodam veikli izspruka, tā vietā sa�ņemdams piecpadsmit gadus ieslodzījumā. Un jutās apmie�rināts. Savu dzīvību viņ� vērtēja ļoti augstu.

Laiks gāja. Ligitas meita, kura tika nosaukta par Indru, pamazām auga, ar katru gadu kļūdama arvien glītāka, līdz se�padsmit gadu vecumā par viņu jau dro�i varēja teikt - dienās būs īsta skaistule!

Izrādījās, nemaz nebija arī dumja. Normāli pabeidza devīto klasi, ta�u tālāk mācīties Ligita kategoriski aizliedza.

-� Pietiek! - viņa skaļi pavēlēja. - Tagad jāsāk maizīti pel�nīt pa�ai!

Indra raudāja un lūdzās. Nekas nelīdzēja. Viņa vispār bija tik pamatīgi iebiedēta, ka tikai retu reizi atļāvās mātei ko iebilst. Ligita viņu stingri uzraudzīja, bie�i, it sevi�ķi sadzērusies, sita un da�ādi pazemoja, tā uz bērnu izgāz�dama visas negantās dusmas un naidu par savu pagalam neizdevu�os dzīvi, un nekādi nevēloties, lai Indrai tā būtu kaut par nieka tiesu labāka.

-�� Nē! - viņa bie�i piedzērusies kliedza. - Nekādas baltas kleitas! Nekādas smalkas izpriecas! Arī tu vārtīsies dubļos! Arī tu vēlāk gulēsi ar ikvienu, kas ienāks mūsu mājā un uz galda uzliks kaut vienu alus pudeli!

Pazemība - tā bija �īs ļoti iebiedētās meitenes lielākā nelaime. Viņa nekādi nespēja pretoties tai diezgan �au�a�līgajai videi, kurā pastāvīgi nācās uzturēties. Nē, Indra vēl alkoholu nelietoja un ne ar vienu nebija arī gulējusi - ja tas būtu atnesis kaut veselu kasti alus vai degvīna.

Ta�u meitene katru dienu, vakaru un nakti blakus istabā dzirdot un arī redzot visu, kas tur notika, ar �aus�mām saprata, ka ilgi tam pretoties nespēs un viņu gaida glu�i tāds pats liktenis kā mātei.

Ne tāpēc, ka gribēs. Tāpēc, ka piespiedīs.

Drīz Indra sāka strādāt netālu no mājas eso�ajā Rīgas laku un krāsu rūpnīcā. Darbs bija grūts, vienmuļ� un stiprā mērā arī kaitīgs. Alga maza.

Un tā man visu mū�u pie �iem drausmīgajiem krāsu katliem?! - viņa ar vieglām �ausmām bie�i domāja. Pa dienu smags, prātu notrulino�s darbs, bet vakarā dzērāju klaigas, strīdi, dziesmas un kautiņi! Un vienmēr kāda ierei�bu�a vīrie�a uzbāzība.

-�� To skuķi liec mierā! - Ligita meitu vienmēr aizstāvēja. - Viņa ir paredzēta� Taisnību sakot, viņa jau sen ir pār�dota Gunāram Ginteram! Drīz atbrīvosies, un ja kāds Indru būs aizticis pirms viņa� Pa�i ziniet, kas ar jums var notikt!

Viņi to zināja. Gunāra Gintera vārds kriminālajās aprin�dās iedvesa bailes jebkuram.

Indra arvien bie�āk sāka domāt par pa�nāvību vai bēg��anu no mājām. Bet uz kurieni?! - viņa domās kliedza. Kas mani bez izglītības, angļu valodas zinā�anām, naudas un jebkādas jēdzīgas profesijas ņems pretī?

Un Indra arvien labāk sāka saprast tos cilvēkus - dzīves atraidītos, kas izmisuma un sava no�ēlojamā sociālā stā�vokļa dēļ vienīgo atrisinājumu atrod dzer�anā vai lēcienā no piektā stāva loga�

Vel pēc gada, kad Gunārs beidzot tika atbrīvots no soda izcie�anas Jelgavas cietumā, viņ� jau pirmajā vakarā iera�dās pie Ligitas.

Sieviete ļoti satraukta ātri uzklāja galdu, Gunārs pa ceļam jau bija iegādājies divas pudeles degvīna un, kad abi bija krietni iesilu�i, biju�ais zeks, drūmi skatīdamies apkārt, dobjā balsī painteresējās: - Lid�en, kur ir mana nauda?!

Ligita samulsa un strauji novērsa skatienu.

-�� Gunār, kāda nauda? - Viņa tēloja patiesu izbrīnu.

-��� Tie piecpadsmit tūksto� rubļu, kurus pirms aresta atstāju tev! - viņ� skarbi atgādināja. - Kur tie ir?

-� Esi ta�u prātīgs! - Ligita teica. - Kādi rubļi?! Mums jau sen te ir lati!

-� Vienalga! - Gunārs neatlaidās. - Dod latus!

-�� Kur es tev viņus lai rauju? - Ligita iesaucās. - Naudas reformas laikā, rubļus apmainot pret latiem, no taviem tūksto�iem tāds nieks vien palika!

Gunārs ilgi klusēja, galēji sadrūmis skatīdamies uz otras istabas durvīm, tad asi pagriezās pret Ligitu.

-� Tad dod �urp Indru! - viņ� pavēlēja. - Es par viņu esmu samaksājis! Bet, ja nedosi, tūlīt tevi nositī�u!

Draudi bija reāli - to Ligita zināja skaidri. Tāpēc, neko neiebildusi, piecēlās un atvēra istabas durvis.

Indra sēdēja uz dīvāna un skatījās televizoru.

-�� Paklausies, meit! - Ligita sacīja. - Tā nu ir sanācis, un man ir pat mazliet �ēl� Bet tu �ai pasaulē esi nākusi negribēta. Nevēlama. No vīrie�a - briesmoņa. Tagad ir pienākusi tava kārta. Ja tu pati labprātīgi neatdosies citam briesmonim - nu, tam, kas pa�laik sē� virtuvē, tu tāpat kā kādreiz es tiksi paņemta ar varu�

Indra skaļi iekliedzās un viņas glītajā sejā atspoguļojās gandrīz vai dzīvas �ausmas. Viņa ātri pielēca kājās un metās virsū mātei, cenzdamās viņu izgrūst no istabas un aizslēgt durvis. Bet bija jau par vēlu. Aiz Ligitas muguras parādījās Gunāra augums, viņ� ar vienu roku sagrāba meiteni pie rīk�les, mazliet pa�ņaudza, tad iemeta gultā�

Ligita ātri izmetās ārā no istabas, aizskrēja līdz virtuves galdam un ar mazliet trīco�ām rokām, ielējusi glāzē deg�vīnu, to izdzēra.

Lai viss notiek tā, kā tas notiek, viņa domāja. Tu, meit, tāpat kā es, nekad nestaigāsi greznā vakarkleitā. Tev nekad nebūs balts līgavas tērps. Nekad nelaulāsies baznīcā. Ne�viens vīrietis pie tevis neatnāks ar ziediem. Neviens tevi neaizvedīs ceļojumā ne uz Havaju salām, ne tepat pie mūsu Rāznas ezera. Tu nekad nesēdēsi Operas lo�ā un nepie�dalīsies nevienā skaistuma konkursā. Tu drīz sēdēsi man blakus pie virtuves galda netālu no �mucspaiņa, dzersi at�ķaidītu spirtu, rupji lamāsies, gulēsi ar visādiem sala��ņām un bandītiem un nolādēsi to dienu, kad esi nākusi �ai pasaulē�

Vēl pēc gada, Gunārs ar Ligitu jau stipri iereibu�i, atgrie�zās mājās no bērēm, kur Lā�upes kapos bija apglabāju�i vienu no savas kompānijas biedriem.

Kā parasti, iekārtoju�ies virtuvē, viņi no netīrām tējas glāzēm turpināja dzert.

Ligita pacēla glāzi un domīgi paraudzījās uz blakus�sēdētāju. Gunārs tagad skaitījās tāds kā viņas civilvīrs, lai

gan bie�i, neko nepaskaidrojot, uz ilgāku laiku pazuda, bet, kad atgriezās, vienmēr vispirms gāja pie Indras�

Izskatījās, ka jaunā sieviete jau bija pilnīgi pakļāvusies savam drūmajam liktenim�

-� Par ko tagad? - Ligita, rokā turēdama stikla trauku, prasīja.

-������� Par vieglām smiltīm dzērām, par nāvi dzērām, par Lai�moni dzērām, par jaunību dzērām, par mūsu prezidenti tāpat�

-�� Nemuldi tik gari! - Ligita skubināja. - Baigi slāpst.

-�� Tas ir labi, - Gunārs sacīja. - Tad vēl vienu ierausim!

-������� Tāpat es negribu, - Ligita iebilda. - Ir vajadzīgs tosts! Zini, kā ir pie gruzīniem? Viņi nevienu malku bez skaistas runā�anas!

-�� Kā tu to zini? - Gunārs jutās pārsteigts.

-�� Es tur esmu bijusi, - Ligita paskaidroja.

-�� Ko muldi! - Gunārs neticīgi iesaucās. - Pa kuru laiku?

-�� Kad sēdēji cietumā.

-�� Pirmo vai pēdējo reizi? - Gunārs vaicāja.

-������� Kas to vairs atceras! - Ligita atmeta ar roku. - Bet zini, Gun�a, ko es tev pateik�u? Tas tomēr bija skaists laiks! Kā konfekte!

-������� Mēs toreiz bijām jauni, - Gunāra sejā un balsī uz brīdi pazibēja tādas kā vieglas skumjas. - Mums bija kaut kādi sapņi. Tu saproti, Ligit? Mums katram bija kāds sapnis. Kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs.

-������� Tagad mūsu augstākā vēlme� - Ligita drūmi iesmējās. - Puspudele ļergas. Smieklīgi, vai ne?

-������� Tu aiz�āvi �ķībi, Ligit! Li-d�e-ne! - Gunārs kliedza. - Tu nolādētā, pretīgā, mū�am neuzticīgā un smirdo�ā manas jaunības skaistākā meitene! Tāda tagad vienkār�i ir mūsu dzīve!

Ligita kādu brīdi domīgi klusēja, tad no�ēlas pilna pateica:

-�� Bet Laimonim tā jau pagalam�

-�������� Nepuņķojies! - Gunārs Ligitu spēcīgi paraustīja aiz pleca. - Viņ� nomira viegli. Laimis neko pat neapjēdza. Tas bija kā karā. Tank�s! Un viss! Tu nedzirdi pat skaņu.

-������� Par to būtu vērts iedzert! - Ligita teica. - Lai arī mēs tā varētu - viegli un ātri. Ar glāzi rokā un smaidu sejā!

- Izdzeram pudeli tuk�u un liekamies gulēt! - Ligita icināja. - Varbūt Dievs par mums ie�ēlosies, piedos visus grēkus un mēs nekad vairs nepamodīsimies!

-������ Labāk jau ne! - Gunārs noraido�i pakratīja galvu. - Kad tu smaidi, Ligit, tu ar saviem izsistajiem zobiem izskaties vienkār�i briesmīga!

-������� Bet tu briesmīgs vienmēr! - Ligita pateica. - Bez visas smaidī�anas.

-������� Man tādam arī jābūt! - Gunārs rūgti iesmējās. - Es ta�u esmu� Paklau, Lid�en! Kas mēs abi tādi esam?

-�� Nezinu, - Ligita paraustīja plecus.

Gunārs, izdzēris savu glāzi, paskatījās uz no�ēlojamo apkārtni, pēc tam, tāds kā mazliet pārsteigts, ilgi raudzījās uz jau stipri iereibu�o Ligitu.

-� Dzi! - viņ� klusi sacīja. - Varbūt arī mēs jau esam miru�i?

Brīdi domājusi, Ligita atbildēja:

-� Ļoti iespējams. Es pat sāku domāt, ka tas ir pavisam dro�i!

-�� Ko mums tagad darīt?

-������� Izdzeram pudeli tuk�u un liekamies gulēt! - Ligita aicināja. - Varbūt Dievs par mums ie�ēlosies, piedos visus grēkus un mēs nekad vairs nepamodīsimies!

-������ Lai iet! - Gunārs tūlīt piekrita. - Tas bija labākais tosts, kādu man jebkad nācies dzirdēt!

Abi viebdamies iztuk�oja glāzes un labu brīdi klusēja.

-������ Bet gruzīni bija labi, - Ligita sapņaini atcerējās. - Viņi prata dzert, prata dziedāt, mīlēt un priecāties par dzīvi! Ta�u tu, Gunār, esi mēsls! Tu pat Laimonim kapā neiemeti pudeli, kā bijām norunāju�i! �ēl palika, vai? Bet Laimonim tagad debesīs jāsē� pie tuk�a galda�

-������ Aizveries! - Gunārs pēk�ņās dusmās iekliedzās. - Labāk padod �urp savu Indru!

-������� Vai atkal sagribēji? - Ligita jautāja, ta�u viņas balsī nebija ne jausmas no greizsirdības. Viņa vienkār�i kārtējo reizi no Gunāra iekāres uz savu meitu gribēja izsist kādu materiālu labumu.

-������� Es viņu esmu gribējis vienmēr! - Gunārs atgādināja. - Un nelik�os mierā, kamēr viņu nedabū�u pavisam!

-�� Tas tev dārgi maksās! - Ligita iesmējās. - Ļoti dārgi�

-������ Par to tu nebēdā! - Gunārs iesaucās. - �oreiz aplaupī�u Rīgas komercbanku, un tad es jūs abas kā semo�kas� Par desmit santīmiem glāzē�

-�� Tu esi maksājis arī vairāk, - Ligita atgādināja. - Atce�ries! Kad otrreiz iznāci no būra� Bet skuķis bija vēl nepiln�gadīgs�

-�� Atceros, kā tad! - Gunārs sacīja. - Tas bija grandiozs vakars! Un �is arī būtu pasakains vakars, ja tā Indra� Kur viņa ir?!

-�� Atdziesti! - Ligita mēģināja iekarsu�o vīrieti nomie�rināt. - Viņa ta�u nekur neaizbēgs!

Gunārs piecēlās un draudo�i Ligitai pie deguna pakratīja lielu un netīru dūri.

-�� Skaties tu man, sterva! - viņ� draudēja. - Tam skuķim vienmēr ir jābūt man pa rokai� kad es viņu gribu! Saprati?

Ligita nobijās un jau grasījās skriet uz otru istabu, lai no tās dabūtu laukā Indru.

-�� Kā nu ne, Gunār, ko ta te nesaprast?

Ta�u, ja Ligitai viss bija skaidrs, tad Indrai tas joprojām bija pilnīgi neizprotams - kā māte, kaut galīgi nolaidusies un turpat vai vienmēr piedzērusies, tomēr tik viegli jau kuro reizi var pārdot savu meitu�

Un jaunā sieviete, skatīdamās uz aizvērtajām un cie�i aizslēgtajām istabas durvīm, jutās gandrīz vai laimīga, ka vismaz �ovakar izmuks kārtējam pazemojumam� Pēc tam, kā mazs nosalis kaķēns, viņa dīvāna stūrī sarāvās �okurā un sāka skaļi un ilgi raudāt�

Es nesteidzoties uzkāpu lidostas Rīga aug�ējā terasē un, ar rokām atspiedies pret tās margām, nedaudz satraukts vēroju, kā paceļas un nolai�as daudzkrāsainas da�ādu avio�sabiedrību lidma�īnas.

�ai skatā bija kaut kas reti pievilcīgs, saviļņojo�s un maz�liet pat noslēpumains. Uzreiz atmiņā atausa kādreiz lasī�tais Artūra Heilija slavenais romāns Lidosta un nopriecā�jos, ka pa�laik nav ziema, netrako sniegputenis, neviens nav aiz�ķērsojis nolai�anās ceļu un jācer, ka lidma�īnu, ar kuru no Londonas atgrie�as Latvijas valdības delegācija un Sindija, neviens terorists negatavojas uzspridzināt.

Pēc stundas, beidzot sagaidījis Londonas reisa lidma��īnas laimīgu nolai�anos, nokāpu lejā, bārā izdzēru tasīti kafijas un, izgājis no lidostas, apstājos netālu no automa��īnu stāvvietas.

Es zināju - nav vērts Sindiju gaidīt pie ieejas pasa�ieru zālē, jo parasti tāda ranga valsts ierēdņi savā tēvzemē no ārvalstu komandējumiem atgrie�as caur speciālām VIP telpām. Un man kārtējo reizi, iedomājoties vien par tām privilēģijām, kādas bauda mūsu valsts birokrātiskā aparāta aug�ējais - politiskais - slānis, nepatikā kļuva gandrīz vai nelabi.

Kas tad ar jums tik slikts varētu atgadīties, ja no lidostas ēkas izietu kopā ar pārējiem reisa pasa�ieriem? Nenotiktu nekas! Ta�u laikam tomēr ir ļoti patīkami apzināties, ka tu neesi tāds kā citi. Tev ir da�ādas priek�rocības, labāka apkalpo�ana, goda izrādī�ana un apsardze.

Man no tā nebija nekas. Bet vai tāpēc jutos slikti? Nē! Tie�i otrādi! Es jutos turpat vai laimīgs un mani tādu darīja apziņa, ka man nekādā veidā nav jākalpo valstij, nekur pasaulē nav jāaizstāv �īs valsts intereses un pienākuma pēc nav jābrauc da�ādos komandējumos. Esmu brīvs cilvēks un varu darīt, ko gribu!

Tā bija kolosāla sajūta - neviens man neko nevar pavēlēt vai likt darīt to, ko pats nevēlos. Jūs man varētu solīt zelta kalnus un visādi apskau�amas priek�rocības - es tik un tā gribētu palikt viens un brīvs!

Tā arī ir mana vislielākā privilēģija, nodomāju, - iespēja jūs visus pasūtīt pie velna!

Līdzko mazskaitlīgā valsts ierēdņu delegācija iznāca no lidostas ēkas, mēs ar skatieniem tūlīt viens otru atradām, Sindija, pārmiju�i da�us vārdus ar delegācijas vadītāju, at�dalījās no pārējiem, un es gāju viņai pretim.

-� Tas ir tik jauki! - Sindija patiesi nopriecājās un man uz lūpām uzspieda ātru skūpstu. - Tu ilgi gaidīji?

-�� Nē, - es atbildēju. - Tikai divas stundas.

-�� Piedod, Krist! Tas iznāca ne mūsu vainas dēļ.

-�� Kāpēc reiss aizkavējās?

-������� Nezinu. Neviens neko nepaskaidroja. Ta�u kaut kas laikam bija noticis. Mums ilgi neļāva pacelties. Tu, Krist, esi bijis ļoti pacietīgs.

-������� Es ta�u tev apsolīju, - teicu. - Ja viņi tur būtu sadomā�ju�i pat streikot, es tevi būtu gaidījis līdz rītam.

-������� Krist! - Sindija laimīga iesaucās un mani vēlreiz no�skūpstīja. - Es tevi mīlu!

-�� Tu brauksi ar pārējiem vai ar mani?

-������� Protams, ar tevi, mīļais! Man �odien nekādi pienākumi nav vairs jāpilda.

Aizgājām līdz automa�īnai, iesēdāmies salonā un sākām braukt.

Sindija bija ģērbusies gai�zilā lieti�ķas sievietes kostīmā. Svārku garums - krietnu sprīdi zem ceļgala.

-�������� Vai minisvārciņos jums neļauj strādāt? - ironiski pasmīnot, vaicāju.

-�������� Tas ir starptautiski pieņemts standarts, - Sindija paskaidroja. - Kad tu mani uzaicināsi pasēdēt kādā no ielas kafejnīcām, es uzvilk�u tev tik tīkamos minibrun�us.

-�� Dari to vienmēr, - es teicu.

-�� Labi, Krist, - Sindija piekrita. - Kad bū�u kopā ar tevi.

-�� Kā tev vispār ir ar lido�anu? - jautāju. - Bail nav?

-������� �oreiz bija, - Sindija atbildēja. - Iedomājos - ja kaut kas notiktu ar lidma�īnu un mēs pēk�ņi iekristu jūrā� Es tevi nekad neredzētu.

-������ Tā nebūtu liela bēda, - es teicu. - Visa pasaule raudātu par tevi!

Sindija strauji pagriezās un cie�i paskatījās uz mani.

-�� Bet tu, Krist? Tu arī raudātu?

-������� Ne tikai! - atbildēju. - Es no pārmērīgām bēdām sajuk�tu prātā un atliku�o mū�a daļu pavadītu psihiatriskajā slimnīcā.

-�� Tas ir bēdīgs stāsts, - Sindija klusi pateica.

-������� Nē! - ātri iebildu. - Es �im stāstam tūlīt uzrakstī�u skaistu turpinājumu! Klausies! Izrādītos, ka no visiem ava�rēju�ās lidma�īnas pasa�ieriem tu būtu vienīgā, kas paliktu dzīva. Drīz ierastos glābēji un jauns helikoptera pilots, kas

tevi izceltu no negantiem jūras viļņiem, tava skaistuma ap�ilbināts, uzreiz tevī iemīlētos. Bet nē! Tu viņam salti atteiktu un atklātu, ka jau mīli citu - pazīstamo rakstnieku Kristu Kristsonu.

"Bet viņ� ta�u ir psihiski slims!" pilots sacītu. "Psihiat�riskās slimnīcas pastāvīgs pacients! Vai tu patie�ām varēsi dzīvot ar nenormālu cilvēku?!"

"Jā!" tu varonīgi atbildētu. "Kāpēc gan ne? Mīla ir stip�rāka par visu!"

Un tu, gan bēdu nomākta, gan laimē starojo�a, katru dienu nāktu pie manis uz slimnīcu, bet es, savas slimības dēļ, tevi nemaz vairs nepazītu, bet tik un tā tas tevi netrau�cētu no manis nenovērsties, tu mani pārvestu uz savām mājām, ne ar vienu vairs nedraudzētos, ne ar vienu citu vairs negulētu, tu visus atraidītu, bet līdz mū�a galam mīlētu tikai mani! Es nezinu, vai tas būtu darīts prātīgi un labi, bet katrā ziņā tas noteikti pierādītu, ka mīlestība cil�vēkiem patie�ām ir ārkārtīgi nepiecie�ama, tas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē, un �īs jūtas var būt tik �au�alīgi stipras, ka bie�i aptum�o iemīlēju�os cilvēku prāta skaid�rību. Atklāti sakot, ja tā notiktu reālajā dzīvē, tad tu, Sin�dij, rīkotos neaptverami stulbi! Mīlestības dēļ vai, pareizāk sakot, kāda cilvēka dēļ nekad nav vērts upurēt savu dzīvi.

-�� Kāpēc ne? - Sindija nopietni prasīja.

-�� Tāpēc, ka neviens cilvēks nav tā vērts, - es atbildēju.

-� Pat ne visskaistākais, gudrākais un labākais?! - Sindija pārsteigta iesaucās.

-�� Tie�i tā! Pat ne visskaistākais, gudrākais un labākais, - es atkārtoju. - Tas viss pavisam vienkār�a iemesla dēļ - mums dzīve ir dota tikai viena, bet cilvēku �ai pasaulē ir ļoti daudz�

Sindija brīdi domīgi klusēja un aizsmēķēja cigareti.

-�� Tas nebija slikts si�ets nelielam romānam, - pēc kāda laika viņa sacīja. - Varbūt tu pat kādreiz tādu uzrakstīsi. Vienīgi tā beigu filozofija� Tā visu samaitāja.

-�� Tā visu izskaidro, - es teicu. - Bet es jau esmu sācis un turpinu rakstīt citu romānu.

-�� Par ko tas būs? - Sindija tūlīt jautāja.

Sindija brīdi domīgi klusta un aizsmēķēja cigareti.

-�� Tas būs par mums, - es atbildēju. - Ta�u kādas izrā�dīsies beigas� Nezinu.

-� Ja mēs viens otru mīlēsim, beigām jābūt labām, - viņa apņēmīgi pateica. - Citādas nemaz nevar būt!

-�� Diez vai, - es iebildu. - Tie�i otrādi - jo stiprāka mīles�tība, jo lielāka nelaimes iespējamība�

-�� Nelaimes iespējamība pastāv vienmēr un visur, - Sin�dija atgādināja. - Tāpēc katrs mūsu dzīves mirklis� Krist! Tiem jābūt svētkiem!

-�� Nebūtu jau slikti, - es piekritu. - Bet kā nu katram� Es par to tev laikam vēl neko neesmu stāstījis. Pirms neil�ga laika biju Jelgavas cietumā. Tur pa�laik lēni mirst kāds uz mū�u ieslodzīts vairākkārtējs slepkava. Kad biju aizgā�jis, viņ� iedeva vēstuli, lai to nogādāju viņa meitai, kuru viņ�, �ķiet, bija redzējis tikai vienu reizi - pavisam maziņu. �o cilvēku, iespējams, visu mū�u tomēr ir nomocīju�i sirds�apziņas pārmetumi, un tagad viņ� grib lūgt meitai pie�do�anu.

-�� Par ko? - Sindija prasīja.

-�� Par to, ka savā laikā viņu radījis ar varu un vienaldzīgs viņu iemetis �īs pasaules lielajā nelaimju katlā. Tev, Sindij, �ai pasaulē neklājas slikti. Arī es ne par ko nevaru pārāk �ēloties. Bet tai Iļģuciema meitenei Indrai iet pavisam bēdīgi. Viņai katrs dzīves mirklis nav vis gai�i svētki, bet gan mel�nas �ausmas�

-� Tāda ir dzīve, - Sindija diezgan mierīgi pateica. - Vieniem tā ir slikta, citiem laba. Vieniem gara, citiem īsa. Ko mēs tur varam darīt?

-� Tikpat kā neko, - es piekritu. - Bet tas bie�i smagi nomāc.

-� Vai tu to meiteni esi jau saticis? - Sindija painteresējās.

-�� Vēstuli nodevi?

-�� Vel ne, - es atbildēju. - Adresi uzzināju. Vienreiz tur jau biju aizgājis, ta�u nevienu mājās nesastapu. Vienīgi kaimiņ� stāstīja� Tur notiekot diezgan baigas lietas.

-�� Lūdzu, Krist, - Sindija nedaudz pārvērstā balsī sacīja.

-�� Tu tā bandīta vēstuli ieliec aploksnē un aizsūti pa pastu! Un neej meiteni satikt personiski! Kāpēc tev kaut mirkli jāuzturas atkritumu tvertnē, ja vari atrasties pilī?

-�� Pareizi jau, Sindij, ir, - grūtsirdīgi piekritu. - Pils katrā ziņā ir daudz labāka vieta.

-�� Un es esmu labāka, - Sindija uzsvēra. - Krist! Turies pie manis, un varbūt mūsu dzīvi varēsim darīt daudz piln�vērtīgāku!

Iespējams, es nodomāju. Bet tas viss ir nosacīti. Strīdīgi. Par to varētu sarakstīt pat grāmatu kalnus. Kas vieniem dzīvi dara pilnvērtīgu, citiem tie�i otrādi - daudz tuk�āku.

Un kas vispār tās ir par tik svarīgām dzīves vērtībām, kas mūsu īso mū�u var darīt tādu, lai mēs apmierināti un, iespējams, pat laimīgi varētu �o pasauli atstāt?

Es negribētu kļūt banāls un varbūt mazliet pat garīgi aprobe�ots, lai tūlīt sāktu uzskaitīt jau tūksto�iem gadu sabiedrības apziņā iesakņoju�os priek�status, ka katram cilvēkam vissvarīgākais ir ģimene, bērni, mīlestība, vese�lība, pārticība, ticība Dievam, nozīmīgs sabiedriskais stā�voklis, laba izglītība, personīgā talanta publiska atzī�ana un iespēja valdīt pār citiem,

Principā pret to nekas nebūtu iebilstams. Viss ir pareizi. Cilvēku lielākā daļa būtu laimīga, ja viņi no �ī garā vērtību uzskaitījuma savā dzīvē varētu realizēt kaut vai vienu no tām!

Bet es tomēr stipri �aubos. Noteikti atradīsies arī pietie�kami daudz tādu ļau�u, kuri, visu to sasniegu�i, tik un tā jutīsies nelaimīgi.

Kas tā ir par zelta vai sarūsēju�as dzelzs atslēdziņu, ar kuru mēs viegli varētu atslēgt durvis uz paradīzi?

Ta�u pirms to darām, kaut mirkli tomēr padomāsim - vai vispār vajag� atslēgt?

Varbūt pilnīgi pietiek ar to, ka karstā vasaras dienā vari iekrist dzeltenu pieneņu laukā, skatīties, kā virs tevis skrien baltu mākoņu bars, un apzināties, ka tu nevienam neko neesi parādā. Un justies laimīgam kaut vai tikai tāpēc, ka tie�i tevis dēļ arī kāds cits cilvēks uz �īs pasaules ir dzīvs un tikpat laimīgs kā tu.

Kaut kur tālu tālu skan mūzika, salkana, lipīga melo�dija - "mīļais neaizej!" - sieviete lūdzas, bet pie manis pie�nāk suns, apsē�as un skatās ar tik gudra dzīvnieka acīm, ka �ķiet - pretī sē� nopietns filozofijas profesors, kas tevi tūlīt apgaismos par patieso dzīves jēgu un pastāstīs, ka Visuma lielākais noslēpums nav tas, kā uz Zemes radusies dzīvība, bet gan nesaprotamā parādība, kāpēc no visām dzīvajām radībām, kas ierodas �ai pasaulē, vienīgi cilvēk�bērns savu dzīvi sāk ar skaļu kliedzienu un asarām;

mūzika turpina skanēt, bet tagad jau, tāpat kā iepriek� sieviete, lūdzas smalka vīrie�a balss - "mīļā, neaizej!" - bet dro�i vien jau aizies, mūzika kļūst arvien skumjāka un nekāda lūg�anās nelīdz;

būtu jau jauki, ja mēs kaut ko varētu panākt vai atri�sināt tikai ar lūg�anos;

nē, neviens tevī neklausās, nevienam nav nekādas daļas par cita dzīvi, vienīgi stulbi un greizsirdīgi vīri sit savas sievas, dzen laukā no mājas - ziema vai vasara - bet nekad neesmu dzirdējis, ka kāda sieva - ziema vai vasara - būtu padzinu�i savu mocītāju;

tas ta�u ir tik vienkār�i - noliec viņa �emodānus aiz durvīm, iespļauj ģīmī un pēc tam no mājas izmet viņu pa�u! Mēs ta�u tik daudz ko dzīves laikā izmetam gan no atmi�ņām, gan vecām kumodēm, ledusskapjiem, pagrabiem, gan savām dvēselēm;

nupat izlasīju, ka cilvēks nāves brīdī no sava svara zau�dējot divdesmit vienu gramu - tie�i tik sverot dvēsele. Acīm�redzot kāds tos mirējus ir svēris, bet kas uz svariem ir licis mūsu dvēseles - ja tās patie�ām pastāv arī fiziskā veidā? Var�būt vieniem tā nesver neko, citiem - kilogramus un tonnas. Un svērēji esam mēs pa�i - kad pēc kādas sievietes lūguma - "mīļais, neaizej!" - tu nekur arī neaizej. Tu paliec un palī�dzi �ai sievietei dzīvot.

Bet kas palīdz izdzīvot tikko piedzimu�am bērnam? Varbūt tie�i tāpēc viņ� arī tik �au�alīgi kliedz? Pēdējā laikā gandrīz vai katru dienu kāda avīze ziņo - sievietes slepkavo savus bērnus! Tāda kā nāves epidēmija. Liepājā kāda māte dzemdējusi sava dzīvokļa vannas istabā, pēc tam bērnam uz galvas uzmaukusi polietilēna maisiņu, nosmacējusi un aizmetu�i aiz vannas malas. Tad nākamajā dienā bērna līķīti no turienes paņēmusi un ielikusi ledusskapī. Nesen viņu tiesāja - tagad pa�ai astoņi gadi ir jāpavada aiz dzīves malas.

Cita jaunā māmiņa savu mazo bērniņu nobendējusi ar alkoholā at�ķaidītiem medikamentiem. Vel viena - ņēmusi un no�ņaugu�i. Ļoti vienkār�i. Dakteri un psihologi saka - tas esot pēcdzemdību afekta stāvoklis. Var jau būt. Tikai kāpēc no simts jaunajām māmiņām deviņdesmit deviņas tūlīt pēc dzemdībām savu bērnu pieliek pie krūtīm, sirds un lūpām, bet cita savu bērnu nosmacē polietilēna mai�siņā? Kāpēc tikai viņai vienai no �ī simta uznāca tik nepa�rasts afekta stāvoklis? Starp citu, nevienā avī�u publikācijā nekas nebija teikts par �o mā�u nogalināto bērnu tēviem.

Varbūt �īs mātes, kā savā laikā Ligita Liepa, arī bija izvarotas un bērns - ne gribēts, ne dvēseles aicināts - bija radīts vardarbīgi?

Ko te daudz nosodīt? Ko pa visu pasauli brēkt par �o sie�vie�u cietsirdību, ja viņas pa�as pirms tam pret sevi ir izjutu��as vis�au�alīgāko cietsirdību un pazemojumus?

Ļoti iespējams, ka �ādos gadījumos viņas vispār tikko dzemdēto bērnu uztver kā kaut kādu no sava organisma izspruku�u pretīgu sve�ķermeni, no kā pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Jānobendē, jāieliek ledusskapī vai jāiznes uz tuvāko miskasti. Apziņa strādā bez dvēseles kontroles - beidzot jāatbrīvojas no pagātnes melnās dienas, kad tas, kas parasti sievietēm sagādā baudu, pēk�ņi kāda nelie�a dēļ kļuva par pretīgām mocībām�

Diem�ēl tāda ir dzīve, un tādi ir arī daudzi vīrie�i�

Tik vien tā mierinājuma�

Es bie�i domāju, bet skaidrībā netieku - kāpēc toreiz vienacainā bandīta Imanta Kuhar�a izvarotā Ligita Liepa tā neizrīkojās ar savu tikko piedzimu�o meitu Indru, it sevi�ķi pēc tam, kad to gandrīz vai pavēlēja darīt cits ban�dīts - viņas piedzīvotājs Gunārs Ginters? Kāpēc, kā tika likts, negūlās bērnam virsū un viņu nenosmacēja? Tas ta�u būtu tīrs nelaimes gadījums, un tagad viena dzīvība uz �īs pasaules būtu mazāk.

Ta�u tā tomēr nenotika. Kāpēc?

To uzzināt nav nekādas nepiecie�amības, bet domas par to man neliek mieru. Vai viņu no �ādas galējas rīcības attu�rēja pa�saprotams �ēlums? Mātes instinkts? Bet kāpēc tad vēlāk pret bērnu nejuta ne mazāko līdzcietību, atdodot tikko no cietuma iznāku�ajam recidīvistam?

Vai tā tomēr bija nez kāda iemesla dēļ aizkavējusies atriebība - toreiz nerealizētais nāves spriedums?

Suns skatās acīs un nesapratnē prasa - nu, ko tu tā mo�kies ar visām �īm domām par kaut kādiem tur Iļģuciemā dzīvojo�iem morāli pagrimu�iem ļautiņiem, ja tev esmu es, ja tev ir sava māja, laba profesija, sabiedrības atzinība, pār�ticība un tagad pēc ilgāka laika arī vienreizēji skaista un bagāta sieviete?

Ko tev vēl vajag?!

Kāpēc neklausi Sindijas padomam, neliec Jelgavas cie�tumnieka vēstuli aploksnē un viņa meitai neaizsūti pa pastu? Kāda velna pēc jau tre�o reizi dodies uz Daugavgrī- vas ielu, uz vecu, turpat vai pussagruvu�u koka namiņu ne�tālu no Dzegu�kalna, vēlēdamies tomēr vēstuli nodot tie�i adresāta rokās?

Kā lai es izprotu citus cilvēkus, ja da�reiz neizprotu pats sevi?!

Kas mums liek rīkoties tie�i tā, kā to tai brīdī nolemj mūsu prāts, un kādēļ tik bie�i rīkojamies tie�i pretēji skaidra prāta apsvērumiem, neapzināti pakļaujoties citiem mūsu dvēseles spēkiem?

Atbildes nav un nebūs. Un varbūt arī labi. Visai iespē�jams, ka tā ir liela patiesība - visu zināt ir bīstami! Un nav arī nekādas sevi�ķas vajadzības. Dari un rīkojies tā, kā tai brīdī liek darīt nevis prāts, bet gan sirds, un diez vai tu bie�i būsi zaudētājs.

Sirds reti kad pieviļ. Prāts - gandrīz vienmēr.

Piegājis pie mājas nopluku�ajām durvīm, vairākas reizes skaļi pieklauvēju. Pēc neilga laika durvis atvērās un tajās

parādījās vēl vairāk nopluku�i pusmū�a sieviete. Uzreiz varēja redzēt, ka viņa ir krietni iedzērusi.

-�� Labvakar! - es viņu sveicināju. - Vai esat Ligita Liepa?

-�� Kas ir? - viņa īgni prasīja. - Ko tev vajag?

-� Ja jūs esat Ligita�

-������� Esmu, esmu! - viņa pusaizsmaku�ā balsī nepacietīgi iesaucās. - Ko tu gribi?

-�� Vēlos uzzināt� Vai tava meita dzīvo �eit?

Ligita rupji iesmējās un atklāti mani nopētīja no galvas līdz kājām.

-������� Tā tak būtu teicis uzreiz! - viņa sacīja. - Ari tu esi sa�gribējis manu cielaviņu?

-������� Es nezinu, cik tev to bērnu ir, - sacīju. - Man ir vaja�dzīga Indra.

-������� Bet kā gan citādi! - Ligita priecīga iesaucās. - Kungs, mīļais! Tu ta�u esi atnācis īstajā vietā un laikā! Indra, jā! Smuks vārds, vai ne?

-�� Jā, - es piekritu. - Man patīk.

-������ Un pati meitene arī� kā bilde baznīcā! - Ligita, acīm�redzot ātri apjēgdama, ka no mana apmeklējuma var gūt kādu materiālu labumu, tūlīt sāka lielīt savu preci. - Ta�u, kā tev dro�i vien jau būs nācies dzirdēt� Katrs smukums �ai pasaulē maksā bargu naudu.

-�� Jā, kundze, to es zinu, - apliecināju.

-������� Tad ir labi, - Ligita apmierināta teica un pamāja ar roku. - Nāc pie galda un tūlīt arī vienosimies par cenu!

Mēs caur priek�telpu iegājām nelielā virtuvē, kur blakus sen netīrītai gāzes plītij stāvēja galds, pārklāts ar pagalam nosmērētu vakstūku, uz kura bija da�i �ķīvji ar kaut kādām ēdiena atliekām, krūzīte ar nosistu rokturi un pelnutrauka vietā tuk�a zivju konservu kārba.

Uzmanīgi apsēdos galda galā un nepatikā saviebos. Lai gan savas dzīves laikā da�reiz biju atradies daudz drū�mākās vietās, nez kāpēc tie�i �ī man �ķita sevi�ķi pretīga.

Ligita ar netīru lupatu vairākas reizes pārbrauca pāri galdam, tad no netālu eso�ā virtuves skapī�a izņēma pudeli ar mazliet duļķainu �ķidrumu un divas ne sevi�ķi tīras tējas glāzes, kuras tūlīt piepildīja ar dzeramo.

-������ Paldies! - es sacīju un glāzi pastūmu tālāk. - Esmu pie�radis pie labākiem dzērieniem.

-������� Dumjais! - Ligita pārsteigta iesaucās. - Kas tad vēl ir labāks? Tu domā visi tie smirnovi, raspuķini, kristāli vai gorba�ovskiji ir tīra manta? Tā pati hrutka vien ir! Lūk, nesen vienu nobērējām, kas arī dzēra tikai smalkus dzē�rienus!

-�� Es savukārt nesen biju cietumā� - klusi pateicu.

Ligita spēji sasita plaukstas un skaļi iesmējās.

-�� Tādi vien man tie draugi gadās! Vai ilgi sabiji?

-�� Nē, ne pārāk.

-������� Tu izskaties tāds dikti smalks, - Ligita secināja, mani vēlreiz rūpīgi nopētot. - Laikam esi no tiem blatnojiem? Autoritātēm?

-������� Jā, kundze, - es apstiprināju. - Savā profesijā esmu pa�ā aug�ā.

-������� Te pie manis jau nāk visādi, - Ligita atzinās. - Pēdējā laikā gan tādi �vabraki vien! No tā es sprie�u, ka �odien patie�ām viss iet uz leju!

Lēnām novērsu skatu no patiesībā vēl pajaunās sievietes, kas gan vairāk atgādināja veceni, un uzmanīgi paskatījos apkārt. Nekāds labais iespaids neradās. No virtuves sākās pagar� gaitenis, kur atradās durvis uz divām istabām.

-�� Māja ir veca? - vaicāju.

-������� Tikpat veca kā es! - Ligita atbildēja. - To cēla mans tēvs. Bet viņ� bija dzērājs, un māju uzcēla �vaku.

-�� Vai ziemā salst?

-�� Salst arī vasarā, - Ligita sacīja.

-�� Diezgan bēdīgi, - es teicu.

-������� Kur nu vēl bēdīgāk! - saimniece iesaucās. - Bet tā es tomēr vēl īsti neesmu sapratusi, kāds iemesls tevi atvedis �ai no�ēlojamā vietā?

-�� Vai tu kādreiz pazini tādu Imantu Kuhar�u? - prasīju.

Ligita pēk�ņi krasi pārvērtās. Viņa smagi saguma, ilgi

klusēja, nervozi kodīja lūpas, tad nikna satvēra glāzi un to vienā rāvienā iztuk�oja. Pēc tam kleitas piedurknē noslau�cīja lūpas un dusmīgi paskatījās uz mani.

-�� Es to vienacaino briesmoni atcerē�os visu mū�u!

-�� Kādēļ?

-�� Un tu vēl prasi?! - viņa sāka kliegt. - Viņ� bija pa�a ļaunuma iemiesojums! Zvērs! Pēdējais lops! Jau dzimis bandīts un slepkava! Tepat vien Iļģuciemā dzīvoja. Runāja, ka viņa vectēvs bijis kāds �ehs, kas te kādreiz atbraucis strādāt stikla fabrikā.

Brīdi domāju, tad gandrīz vai līdzjūtīgi paskatījos uz mājas saimnieci.

-�� Vai tas tiesa�? - jautāju. - Viņ� tev kādreiz ļoti noda�rīja pāri?

Ligita rūgti iesmējās.

-�� Tas ir pārāk viegli teikts! Pāri! Viņ� man sabendēja visu dzīvi! Tu to saproti? Līdz pa�iem pamatiem!

-�� Vai nevēlies par to pastāstīt sīkāk? - prasīju. Pēk�ņi iedomājos, ka arī �is gadījums ar Imantu Kuhar�u, Ligitu un viņas meitu man varbūt itin labi noderētu romānam.

-�� Neko stāstīt nevēlos! - Ligita skali pateica, atkal savā glāzē ātri ielēja degvīnu un, baigi viebdamās, to izdzēra. - Bet tomēr pastāstī�u! Tas viss ir tik �ausmīgi un pretīgi�

Ligita spēji apklusa, ilgi domīgi raudzījās virtuves logā, tad saņēmās, sevi it kā sakratīja un nikni turpināja:

-�� Man tolaik bija labs puisis. Strādāja tepat stiklenē par augstākās kategorijas slīpētāju. Es �ancēju Rīgas tekstilā. Nebija slikti. Abiem darbs netālu no mājām, nopelnīt arī varējām labi. Ar �odienas strādnieku algām nemaz nav ko salīdzināt! Jā, itin bie�i arī iedzērām. Nu un kas? Sanāca draugi, atskaņojām mūziku. Dziedājām, uzdejojām� Viss bija for�i. Vēl for�āk bija tas, ka jau gatavojos kāzām. Es neteik�u, ka būtu bijusi supergodīga meitene. Nē! Biju tāda, kādi te bija visi strādnieku skuķi tuvākajās fabrikās. Bet es vēl nebiju mauka! Es vēl nebiju pēdējā dzērāja! Es vēl nebiju nokritusi pa�ā dzīves apak�ā! Es biju diezgan normāla divdesmitgadīga meitene, kura iemīlējusies gata�vojās kāzām! Un tad tas Kuhar�s� Viņ� kārtējo reizi bija iznācis no cietuma un laikam jau ļoti nogribējies� Tas, ko es toreiz pārdzīvoju, vārdos nav izsakāms. To vispār neviena sieviete nevar izstāstīt! Un tad, kad man no viņa piedzima meita� Es negribēju, lai viņa piedzimst! Es riju visādas tabletes, gāju ledusaukstā vannā un lecu no otrā stāva� Ak, Dievs, ko gan es visu darīju, lai man tas skuķis nepie�dzimtu! Bet viss velti!

Tā kā es �o stāstu, vismaz aptuveni, zināju jau agrāk, tas mani tikpat kā neaizkustināja. Es paskatījos un mēģināju ieklausīties, vai mājā bez mums ir vēl kāds.

-�� Kur Indra pa�laik atrodas? - es jautāju.

-������� Tu labāk iedzer un mani nepratini kā tāds policists! - Ligita dusmīgi iesaucās. - Kur ir, tur arī ir!

-�� Es nesen satiku tavu Imantu Kuhar�u, - paziņoju.

Ligitas seja krasi izmainījās. Te nobālēja, te palika vēl

pelēkāka, un viņa satraukta paskatījās uz durvīm.

-�� Ko? - viņa iekliedzās. - Ko tu teici? Tu nesen satiki�?

-������ Tā, protams, bija nejau�ība, ta�u es viņu satiku un viņ� lūdza�

-������� Bet es domāju, ka viņ� jau sen ir miris! - Ligita jutās vēl vairāk pārsteigta un atkal grasījās tvert glāzi.

-�� Iespējams, ka viņ� pa�laik jau arī ir miris, - es teicu.

-������� Ko viņ� tev lūdza? - Ligita �igli vaicāja. - Vai viņ� vispār ir spējīgs kaut ko lūgt?!

-������� Acīmredzot, - es teicu. - Man jāsatiek Indra. Imants Kuhar�s viņai ir uzrakstījis vēstuli.

-�� Vai beidzot pirms nāves atcerējies, ka viņam ir meita?!

-�� Tā izskatās, - es sacīju.

-������� Bet viņam nav meitas! - Ligita atkal sāka kliegt. - Un arī man vairs nav! Tu to apjēdz? Nav! Es Indru jau no pie�dzim�anas brī�a neieredzēju tik stipri, cik stipri ienīdu viņas tēvu! Es Indru esmu situsi un lamājusi, es viņu esmu mērdējusi badā un visādi pazemojusi! Indra ir naida bērns! Viņai naids arī jāsaņem!

Es ar �o sievieti vairs nevēlējos runāt. Gan drausmīgi netīrā virtuve, gan pati tās saimniece uz mani atstāja tik riebīgu sajūtu, ka gribēju pēc iespējas ātrāk no turienes pazust.

-�������� Kur un kad es meiteni varu satikt? - pieceldamies prasīju.

Ligita labu brīdi klusēja, tad nicīgi iesmējās.

-�� Bet kas tev teica, ka tu viņu vari satikt? Liec galdā

Es piekrīto�i pamāju, tad paņēmu man domāto glāzi, piegāju pie izlietnes un izlēju tās saturu.

simts latus un varēsi ar viņu likties gultā kaut �onakt! Ja ne� Ariveder�i, kā saka itāļi. Es tevi neesmu redzējusi!

Brīdi domāju.

-�� Tātad tu saki� simt lati? - pārvaicāju.

-�� Var jau arī par piecdesmit! - Ligita atņirdza muti, kur biedējo�i trūka vairāki priek�zobi. - Un var arī par baltu velti, ja labi sarunā. Uzsauc vienīgi kādu trauku�

Piekrīto�i pamāju ar galvu.

-�� Es domāju, mēs sarunāsim. Vai viņa dzīvo �eit?

-�� Blakusistabā, - Ligita atbildēja, - bet pa�laik ir darbā.

-�� Kad pārnāks mājās?

-�� Indra �onedēļ strādā pēcpusdienas maiņā, - Ligita pa�skaidroja. - Tātad, kungs, vari kādu vakaru nākamnedēļ.

Es piekrīto�i pamāju, tad paņēmu man domāto glāzi, pie�gāju pie izlietnes un izlēju tās saturu. Pēc tam pagriezos un gāju prom. Mani pārņēma tik savāda sajūta, it kā būtu bijis daudz labāk, ja �ai mājai būtu pagājis garām.

- Vakar redzēju nelielu si�etiņu Panorāmas ārzemju ziņu klāstā, - es atcerējos. - Kāda maza pilsētiņa Francijā. Rādīja jaunu musulmanieti. Kā jau zināms, islāms aizliedz sievie�tēm publiskās vietās parādīties ar neapsegtu galvu. To viņa arī ievērojusi. Ta�u vietējiem tas nav paticis. Teiku�i, lai ģērbjas kā visi francū�i. Nav ko izlekt! Ta�u sieviete turpi�nājusi ievērot savai tautai piemīto�ās reliģiski sadzīviskās tradīcijas. Tad vietējie kļuvu�i pavisam nikni un sāku�i draudēt. Nē, ne jau ar to, ka kādu dienu viņai galvassegu noraus! Sievietei sāka draudēt ar nāvi! Televīzijas kameras priek�ā sieviete teica, ka pēdējais drauds esot izpaudies diezgan baigi - brīdinājuma vēstule un aploksnē ieliktas divas revolvera patronas�

Sieviete ar savām lielajām austrumnieces acīm raudzījās uz miljoniem televīzijas skatītājiem un, baiļu pārņemta, patiesā neizpratnē mums jautāja:

"Cilvēki, mīļie! Un tas viss - jūsu atriebība, mana dzī�vība un nāve - viena balta lakatiņa dēļ?!!"

-�� Jā, - Artūrs gari novilka. - Es to tāpat nekad neesmu spējis saprast, kas citiem par daļu - vai es baznīcas altāra priek�ā metu krustus, vai, nokritis uz ceļiem, pagrie�u seju pret Meku.

-� �odien viņi dro�i vien to musulmanieti ir jau nositu�i, - Ēriks sacīja. - Reliģiskais naids ir prātam neaptverams.

-�� Kas gan tur ko neaptvert! - Niks iesaucās. - Miljoniem cilvēku ir nogalināti pat mazāka iemesla dēļ! Der atcerē�ties, ka daudzi latvie�i arī ir noslaktēti kāda lakatiņa dēļ! Zilā! Vai �īs leģionāru dziesmas dēļ aiztriekti uz Sibīriju.

-�� Kāpēc cilvēks ir tāds - tik primitīvi stulbs? - es jautāju.

-� Ne jau cilvēks, - Niks iebilda. - Vainīga ir pati reliģija vai attiecīgās valsts ideoloģija.

-�� Bet kas tādu reliģiju ar tik �au�alīgi stingriem kano�niem ir radījis? - Es turpināju. - Kas radīja nacionālsociā�listisko un komunistisko ideoloģiju? Ne ta�u atnācēji no Marsa!

-�� Man nepatīk ari tās bie�i sastopamās galējā nacionā�lisma izpausmes, kas �ad tad sastopamas arī mūsu �odienas dzīvē, - Artūrs atgādināja. - Tāda pati prāta aprobe�otība, kas piemīt boļ�evikiem vai da�u reliģiju fanātiķiem. Starp citu, kas nu tik briesmīgs būtu noticis, ja tā musulmaniete savu balto lakatiņu arī noņemtu? Zeme pārstātu griezties, vai pa�ai notiktu kāda vaina?

-�� Notiktu, jā, - Ēriks apgalvoja. - Tad viņu nogalinātu savējie - pārējie musulmaņu kopienas pārstāvji.

Mēs todien, svētdienas pēcpusdienā, atkal bijām sapulcē�ju�ies grāmatizdevēja Niklāva Nātres savrupmājas lielajā dārzā, atzīmēdami mājas īpa�nieka dzīvē diezgan ievērojamu notikumu - peldbaseina atklā�anu.

Izģērbu�ies peldbiksēs, sēdējām tā malā un no greznām kristāla glāzēm laiski sūcām da�ādus itāļu vīnus. Bija arī konjaks un �ampanietis.

Niklāvs jutās lepns un gandarīts. Izrādījās, ka viņ� tikai tagad beidzot sevi esot sajutis kā normālu latvie�u mil�jonāru�

-� Mēs varam būt laimīgi, - viņ� teica. - Izskatās, ka komu�nisti jau nekad Latvijā pie varas vairs netiks un mums nekas nekad netiks atņemts.

-�� Protams, būtu ļoti �ēl, ja kāda jaunā vai vecā vara tev liktu �o grezno atpūtas vietu aizbērt ar būvgru�iem, - es teicu. - Nacionalizēt diez vai to kāds gribētu.

-�� Kā nu ne! - Artūrs iesaucās. - Nekādi komunisti! Pa�i vietējie! Katrs otrais Latvijas iedzīvotājs! Nekas daudz jau nav jādara! Atliek vienīgi izmainīt da�us likumus un mūsu Niklāva lielajā namā tūlīt tiks ierīkots trūcīgo darbaļau�u bērnudārzs, bet �is greznais peldbaseins - mūsdienu bur�u�āzijas pēdējais modes kliedziens - nodots bezpajumtnieku rīcībā. Lai ta�u arī bom�i var te paplun�āties, nomazgāties un, neejot uz tualeti, mierīgi iz�urāties tepat uz vietas!

-�� Kaut tev mēle nokalstu! - Niklāvs iesaucās.

-�� Tas skaudības dēļ! - Ēriks sacīja. - Viņ� ta�u peldēt neprot, tāpēc arī nespēj pienācīgi novērtēt �o brīni�ķīgo mākslas darbu!

-�� Tas nav nekāds mākslas darbs! - Artūrs asi iebilda.

-�� Uzbūvēts nav slikti, es neko nesaku, bet� Mums bērnībā pietika, ka varējām aizskriet nopeldēties uz Rātsupīti. Pēdējos desmit gadus tepat aiziet līdz Ķī�ezeram, bet tagad, lūk, mūsdienu bur�ujiem ezeriņ� ir vajadzīgs pie pa�ām mājas durvīm! Izvirtība, nekas vairāk!

-� Zēni, paņemiet un to muldoņu iemetiet ūdenī! - Niklāvs aicināja. - Aizrīsies un turēs muti ciet!

-�� Es klusēju! - Artūrs teica un visiem glāzēs ielēja vīnu.

-�� Kad arī es reiz kļū�u bagāts� Par spīti Nikam un pārē�jiem biezajiem uzbūvē�u divreiz lielāku baseinu vai vispār privatizē�u visu Ķī�ezeru! Vai tas nebūtu vareni?

-�� Pat ļoti! - es teicu. - Ja tas ar likumu būtu atļauts, ne�aubos, gan jau kāds tūlīt atrastos, kas nopirktu ne tikai Ķī�ezeru, bet arī Daugavu un visu jūras līci!

-�� Latvijā neviens tik bagāts nekļūs, - Niks sacīja. - Pro�tams, �is peldbaseins tāda greznuma lietiņa vien ir, bez kuras mierīgi varētu arī iztikt. Ta�u kāpēc gan neizmantot izdevību? Padomāsim! Vai cilvēki vienmēr izmanto tās iespējas, ko viņiem sniedz dzīve?

-�� Beidz muldēt ari pats! - Artūrs pēk�ņi diezgan nikni pateica. - Tev ir daudz vairāk iespēju tāpēc, ka esi bagāts! Bet kāpēc esi bagāts? Vai savus miljonus nopelni ar gai�u galvu vai smagu darbu? Nē! Tu milzīgā vairumā izdod da�ādas grāmatas, bet autoriem maksā gra�us! Lūk, kur nāk tavi ienākumi! Interesanti, cik tu samaksāsi Kristam, kad viņ� uzrakstīs savu iecerēto romānu un iedos tev drukāt? Varbūt samaksāsi mazliet vairāk nekā citiem auto�riem, bet tikai tāpēc, ka esam seni �omi! Labāk paklusēsim! Neviens pie bagātības nevar tikt, kaut kādā veidā neap�akarējot citus! Tādēļ ne man, ne Kristam nekad nepiederēs trīsstāvu villas ar lieliem peldbaseiniem dārza vidū! Mēs, Nik, ne�maucamies! Uz citu rēķina nedzīvojam! Es uzmālēju bildi, bet Krists uzraksta grāmatu! Un viss! Tā ir tīra un godīga spēle, bet mūsu ienākumi ir atkarīgi tikai no tādiem kā tu - mūsu darba uzpircējiem!

-� Krist, vai es tev maksāju slikti? - Niks, nedaudz pagrie�zies pret mani, noprasīja.

-�� Nē, - es atbildēju. - Citi maksā daudz mazāk. Paldies!

-�� Ja tev jaunais romāns iznāks labs, es tev samaksā�u tik, cik tu prasīsi! - Niks apsolīja. - Kā vispār sokas darbs?

-� Tā nekas, - es sacīju. - Pirms nedēļas satiku Indras māti Ligitu. Es viņu atcerējos vēl kā jaunu meiteni. Tagad� Diezgan no�ēlojama. Patie�ām. Pat �ēl sametās.

-�� Un kāda ir viņas meita? - Ēriks jautāja.

-�� Nezinu. Rīt pievakarē mēģinā�u viņu satikt.

-��� Imants Kuhar�s Jelgavas cietumā nesen ir miris, - Ēriks paziņoja. - Kad Indru satiksi, varbūt viņai to nesaki.

-�� Krist! - Niks atkal vērsās pie manis. - Vai esi iecerējis epizodi ar Iļģuciema bandītu Kuhar�u, viņa kādreiz izvaroto meiteni Ligitu un viņas meitu Indru iekļaut arī romānā?

-� Jā, - es apstiprināju. - To jau esmu tev teicis - romānā mēģinā�u ielikt visu, kas �ā gada laikā notiks ar mani un tiem, ar kuriem nokļū�u kaut īslaicīgās attiecībās.

-�� Tātad arī par mani? - Niks prasīja.

-�� Protams.

-�� Iznāk - par mums visiem?

-�� Mazliet, Nik, - es teicu. - Bet vispār - rakstu par dzīvi.

-�� Tad nekāds spo�ais darbs tas nebūs, - Niks, tā kā maz�liet vīlies, sacīja. - Neko oriģinālu, lasītājus �okējo�u, izdo�māt nespēj?

-�� Kāpēc gan ne? - smaidot atbildēju. - Izdomāt var visu ko! Bet �oreiz gribu kaut ko pavisam vienkār�u, ikdieni�ķu. Nu, piemēram, kaut vai �ī epizode! �etri puspliki vīrie�i sē� peldbaseina malā, lēnā garā sūc diezgan draņķīgus itāļu vīnus un muld kaut ko ne īpa�i sakarīgu.

-�� Un tu domā, Krist, ka tas spēs ieinteresēt daudzus lasītājus? - Niks jautāja.

-�� Es tā ceru, - atbildēju. - Jo nekas nevar būt intere�santāks�

-� Es ta�u, di�o rakstniek, tevi lūdzu - jauno romānu raksti tikai par seksu un noziegumiem! Tas ir vienīgais, kas mūs�dienu lasītāju vēl interesē! Bet visi tie ārzemju saldenie un bezgala garlaicīgie sievie�u romāni� Nemaz nerunājot par pa�māju jauno un krietnu skaitu ari it kā ļoti slavenu au�toru darbiem� Nestrīdos, iespējams, tie patie�ām ir labi, ta�u domāti tikai da�iem simtiem lasītāju! Diem�ēl tāda ir mūsdienu realitāte. Bet man ir vajadzīga grāmata, ko varu pārdot vismaz desmit tūksto� eksemplāru lielā tirā�ā! Best�selleru! Vienīgi tā gan es, gan tu, Krist, varam tikt pie lielākas naudas! Kam �odien vajadzīga īsta māksla un di�a literatūra? Pat smiekli nāk! Tikai ārkārtīgi �auram cilvēku lokam! Baigiem intelektuāļiem! Bet tev ir jāuzraksta grā�mata, ko lasīs tūksto�i! Tu mani saprati, Krist?

Es neko neatbildēju, pagriezu galvu sāņus un paskatījos pāri ielai uz pretējās mājas otrā stāva terasi. Tur liegā vējā tikko manāmi kustējās tuk�s �ūpuļkrēsls�

-�� Nemaz neskaties! - Niks teica. - �oreiz viņa nekādā bikini peldkostīmā neparādīsies. Aizdrāzusies uz Itāliju.

-�� Nezini - aizdrāzusies viena? - tūlīt painteresējos.

-�� Tik skaistas sievietes nekur vienas nedrā�as, - Niks atgādināja. - Es redzēju, ka viņa automa�īnā iekāpa kopā ar vīru.

-�� Tas vēl neko nepierāda, - es teicu. - Visticamāk - vīrs viņu vienkār�i aizvedis uz lidostu.

-��������� Ahā! - Artūrs iesmējās. - Varu saderēt - viņa pa�laik ar vīru tāpat plun�ājas kādas Romas pieczvaig�ņu viesnīcas peldbaseinā! Un pēc tam abi �igli, �igli gultiņā�

-�� Vai viņa tev joprojām ausīs kar bumbierus, ka ar vīru vairs neguļ? - Niks vaicāja.

-��� Nē, ne glu�i, - es atbildēju.- Viņa to neslēpa, ta�u gandrīz vai zvērēja, ka mīl vienīgi mani!

-� Es savu daiļo kaimiņieni esmu uzreiz novērtējis pareizi - pārāk seksuāla! - Niks skaļi teica. - Ar vīru vien viņai nepie�tiek, tāpēc pie pirmās izdevības paķēra klāt vēl arī tevi! Bet zvērests par mū�īgu mīlestību ir cilvēku sacerēta visīsākā dziesmiņa. Tikai viena nots un īsa teksta rindiņa�

-�� Tu viņai tici? - Ēriks jautāja.

-��� Ne sevi�ķi, - es atbildēju. - Ta�u tas, ka Sindija manī ir pamatīgi ieķērusies, nav noslēpjams. To vispār nav iespē�jams notēlot!

-�� Sieviete?! - Artūrs nicīgi iesmējās. - Viņas tev notēlos visu, ko vēlies! Gan bezgalīgu mīlestību, greizsirdību, uzti�cību, gan beigās arī naidu!

-�� Artūr, es brīnos, - sacīju. - Katru dienu tavā darbnīcā sē� vismaz viena kaila sieviete, bet pazīt tu viņas joprojām nepazīsti!

-�� Viņ� ta�u skatās tikai uz viņas pupiem un pakaļu! - Ēriks teica. - Lai sievieti iepazītu, ir jāieskatās dvēselē! Vai vismaz dziļi acīs.

-�� Sievietes var notēlot visu ko, tas tiesa, - es teicu, - izņe�mot mīlestību un naidu. Un zini, kāpēc? Iemesls ir ļoti vienkār�s. Ne naids, ne mīlestība nepakļaujas cilvēka apzi�ņai. Tās ir iracionālas, patoloģiskas jūtas. Prāts tās nekon�trolē. Tie�i tāpēc uz �īs zemītes arī notiek tik daudz labas un ļoti sliktas lietas.

Sindija man par Itāliju neko nebija teikusi, atcerējos. Un, ja arī būtu teikusi, un, ja arī uz turieni būtu aizbraukusi ar vīru, un, ja arī peldētos pieczvaig�ņu viesnīcas peldbaseinā un pēc tam, ja arī abi mīlētos mīkstā gultiņā� Kāda man par to daļa? Katrs mēs savā izvēlē esam brīvi un darām to, kas mums patīk un kas mums ir izdevīgi. Pateicoties manai diezgan stiprajai nervu sistēmai un psihes noturībai, es sevī nekādas jūtu vētras attiecībā pret Sindiju nejutu.

Seksuālo vēlmi, jā - kā jebkur� normāls vīrietis. Bet neko vairāk. Kāpēc tā - es nezinu. Bet kas gan tur ko nezināt? Mēs ta�u neiemīlamies jebkurā sastaptā cilvēkā! Un bie�i pat ne tad, kad jau izveidoju�ās seksuālās attiecības.

Mīlestība - tā ir ļoti smalka un ārkārtīgi bīstama lieta. Varbūt daba to mums paradoksālā veidā ir ieprogram�mējusi tikai tāpēc, lai cilvēki, dzīvodami �ai pasaulē, pārāk ilgi nejustos laimīgi�

Lai gan ventilācija darbojās ar pilnu jaudu, stikla fab�rikas pudeļu cehā tomēr valdīja ne�ēlīgs karstums, sasma�cis gaiss un da�ādas nenosakāmas izcelsmes smakas.

Kā jau vecā fabrikā, kur notiek daudzveidīgas produkci�jas ra�o�ana.

Darba laiks beidzās.

Indra atviegloti uzelpoja.

Viņa jutās ļoti nogurusi.

Un nez kāpēc gribējās raudāt.

Pirms gada meitene bija strādājusi Rīgas laku un krāsu rūpnīcā gandrīz vai iepretim mājai. Nekādas profesijas viņai nebija, tāpēc rūpnīcā veica nekvalificētu darbu - aukstā telpā, kur pastāvīgi valdīja nepatīkams caurvēj�, ar spēcīgu verdo�a ūdens strūklu mazgāja speciālas alumīnija kannas, kas pirms tam biju�as pildītas ar kaut kādām asi smir�do�ām ķimikālijām.

Darbs bija smags un vienmuļ� un sava primitīvisma dēļ vairāk atgādināja kādu deviņpadsmitā gadsimta veļas maz�gātavu, kur beztiesiskas sievietes, apstākļu spiestas, strā�dāja katorgas darbu�

Stikla fabrikā nebija nekas daudz labāks. Darbs tikpat primitīvs un vienmuļ�, ta�u te vismaz izpeļņa bija lielāka.

Indra kādu brīdi vēl palika stāvot, ar grūtsirdīgu ska�tienu pavadīdama pēdējo alus pudeļu partiju, kas, kā atvadu sveicienus mājot, lēnām pa melnu konveijera lenti aizslī�dēja uz gatavās produkcijas noliktavas pusi.

Indra atcerējās, ka tas esot vissliktākais, kas vien cilvēku varot piemeklēt - kad no rītiem nepatīkami iet uz darbu, bet vakarā negribas atgriezties mājās�

Nekas labs vai patīkams tevi negaida - ne �eit, ne tur. Vienmēr viens un tas pats - vienmuļ�, nepatīkams darbs, bet mājās dzērāju kompānijas, klaigas, strīdi un kautiņi. Tas viss bija tik apnicīgi un pretīgi; un mātes riebīgā iztu�rē�anās, un dzērāju uzmāk�anās� ka Indra arvien bie�āk sāka domāt par pa�nāvību.

Kāda jēga tādai dzīvei? - viņa bie�i domāja. Kāpēc man tā jāmokās?

Indra apzinājās savu garīgo vājumu. Viņai nepietika spēka, ne arī īstas gribas pretoties tiem apstākļiem un drausmī�gajai videi, kurā viņu bija iemetusi dzīve.

Bet kur gan lai rastos preto�anās spējas, ja jau pa�ā ie�dīglī, jau no visagrākās bērnības māte ar saviem mū�īgi pie�dzēru�ajiem piedzīvotājiem, sitot un da�ādi pazemojot, tās bija iznīcinājusi?

Un pagaidām neviens puisis vai vīrietis arī nebija trāpī�jies tik labs, kur� kaut vienkār�a �ēluma dēļ būtu viņu pie- vācis.

Cik ilgi cilvēks to var izturēt?

Ilgi, viņai kāds pateica. Visu mū�u�

Un gribējās kliegt. Kāpēc citi dzīvo simtreiz labāk, skaistāk, brīvāk, interesantāk, bet mani nekas tamlīdzīgs dzīvē negaida? Kāpēc tāda netaisnība? Kāpēc man nav mīļas un rūpīgas mammas, bet katru dienu jāredz draus�mīgi pretīga vecene? Kāpēc Dievs man to ir noskaudis un nav iedevis ne mazāko cerību stariņu no �ī trulā dzīves zaņķa izrauties, kā vienīgi ielecot Daugavā, vai metoties zem kādas garām brauco�as automa�īnas riteņiem?

Pirms da�ām dienām Indra pēc darba bija piegājusi pie stikla kausē�anas krāsns un ilgi skatījusies, kā tum�i rozā krāsā vārās līdz divtūksto� grādiem uzkarsētā smil�u un vēl kaut kāda materiāla masa.

Vajadzētu tur ielekt un izkust, viņa satraukta domāja. Dzīve ir gara un man absolūti nevajadzīga, bet nāve - tik īss mirklis, ka to nemaz nespē�u apjēgt. Un viss!

Pēc tam stikla pūtējs paņems gabaliņu karstās masas, ieliks to formā un izveidos pudeli. Vai arī ieliks citā formā un radīs skaistu vīna glāzi. Strādnieki dzers alu, bet augstā�kās sabiedrības dāmas bagātu un slavenu vīru kompānijā dār�gus fran�u vīnus, un nevienam neienāks pat prātā, ka tās pudeles vai vīna glāzes stiklā būt kaut kas arī no manis�

Viens atoms vai pat vesela molekula� Un tā arī būs mana vienīgā iespēja no �ūpu elles un katorgas darba kaut pietuvo�ties tai pasaules daļai, kur cilvēki dzīvo citu, krasi at�ķirīgu dzīvi, kur viss notiek kaut kā savādāk, skaistāk, pārticīgāk un laimīgāk.

Indra beidzot atgāja no jau apstādinātās konveijera lentes, pagriezās un lēnām aizgāja līdz strādnie�u ģērbtuvei. Atslē�dza skapīti un gurdām roku kustībām novilka netīrās darba virsdrēbes. Pēc tam izģērbās kaila, paņēma ziepes un dvieli un iegāja turpat blakus eso�ajā du�as telpā. Noregulējusi ūdens padevi, nostājās zem du�as un ļāvās spēcīgajai ūdens strūklai, kas gāzās pāri galvai un jaunajam ķermenim.

Viņa skatījās uz savām krūtīm, tās vairākkārt noglāstot, un ar sāpīgu rūgtumu jau kuro reizi atcerējās, ka tām līdz �im neviens normāls vīrietis vēl nebija pieskāries. Nebija glāstījis. Nemaz nerunājot par to, ka kāds tās būtu vēlējies noskūpstīt.

Tas bija tik smeldzīgi un skumji, ka Indra domāja - nu, kur gan man likties? Vai patie�ām lekt Daugavā, stikla kausē�anas krāsnī vai beidzot vienkār�i aizmukt no mājām? Bet ko pēc tam? Mēģināt noīrēt istabiņu vai pat vienistabas dzīvokli? Nenoliedzami tas būtu glābiņ�, ta�u istabiņa, nemaz nerunājot par vienistabas dzīvokli, maksā dārgi - vismaz se�desmit vai deviņdesmit latus mēnesī - un to samaksāt man nav ne mazāko iespēju. Nē, iespēja ir, ta�u tā būtu gandrīz vai visa mana alga, un kas tālāk? Pēc zupas �ķīvja iet uz nabagu virtuvi vai piepelnīties kā ielas�meitai? Tad tomēr labāk ieslēdzos savā istabā, uz skaļāko ieslēdzu televizoru un, raudot mēģinu aizmirst, kas gan�drīz vai katru vakaru notiek blakus telpā�

Bet, protams, ir jau vēl viena iespēja dzīvi pagriezt uz citu pusi. Kas man liedz piebiedroties mātes kompānijai? Kāpēc

Viņa skatījās uz savām krūtīm, tās vairākkārt noglāstot, un ar sāpīgu rūgtumu jau kuro reizi atcerējās, ka tām līdz �im neviens normāls vīrietis vēl nebija pieskāries.

ari es nevarētu sākt dzert, smēķēt, lietot narkotikas un, kā māte, gulēt ar katru, kas mani gribētu?

Kāpēc gan ne?

Vai tā nav izeja no situācijas, no kuras tik ļoti gribas tikt vaļā? Vai tas izrādītos daudz sliktāk par Daugavas auksta�jiem ūdeņiem vai automa�īnas riteņiem? Mēs vienmēr lik�teņa uzdāvināto laiku varam izlietot gan kā pēdējie sko�puļi, gan kā bezrūpīgi uzdzīvotāji. Nevienam, ja es citiem nenodaru sāpes, nav nekādas daļas par manu dzīvi! Un nevienam nav un nedrīkst pat būt nekāda daļa arī par to, ko es daru ar savu miesu!

Es pati izvēlos - vai nu dzīvot daudzmaz laimīgi, neievē�rojot nekādas sabiedrības morāles normas un labas uzve�dības priek�rakstus, vai arī, dzīvojot saskaņā ar tiem, būt dziļi nelaimīgai�

Citas izvēles man patiesībā nemaz nav.

Vai nu dzīvot riebīgi, bet pacensties vismaz skaisti nomirt, vai arī riebīgi nomirt, pirms tam sev atvēlēto laiku tomēr mēģinot nodzīvot pēc iespējas labāk�

Ha-hā! Indra rūgti iesmējās, pārģērbās un, izgājusi no fabrikas, pa Daugavgrivas ielu devās mājup. �ķērsojot Dag�māras ielas krustojumu, pēk�ņi nez no kurienes viņas priek�ā parādījās krietni iereibu�ais Gunārs Ginters. Drē�bes bija netīras un saburzītas, it kā viņ� nupat būtu izlīdis no kādas alas, bet grumbaino seju klāja vairākas dienas neskūti bārdas rugāji.

-�� Ē, Indra! - viņ� skaļi iesaucās. - �au! Beidzot velcies mājās?

-�� Jā, Gunār, - Indra, pretīgumā noskurinājusies, klusi atbildēja. - Velkos�

-�� Kā ir? - Gunārs painteresējās. - Iet smagi?

-�� Kur nu vēl smagāk! - Indra sacīja. - Astoņas stundas pie karstas uguns.

-�� Dzirdēju, ka drīz fabriku it kā klapē�ot ciet, - Gunārs vēstīja. - Gaidāms bankrots.

-� Tā runā, jā, - Indra apliecināja. - Kam vairs vajadzīgas mūsu stikla pudeles? Veikali pilni ar bund�ām un plast- masenēm!

-� Ko domā darīt, ja viņi fabriku patie�ām aizcirtis ciet? - Gunārs prasīja. - Redz, kā iznācis Rīgas tekstilam\ Tagad ra�o�anas korpusos lupatu bodes!

-�� Nezinu, ko tad darī�u, - Indra paraustīja plecus. - Zinu tikai, ka māte mani neuzturēs nevienu dienu. Vai nu tūlīt aizdzīs uz �aka ielu, vai vispār padzīs no mājas.

-�� Nu, lūk, manu daiļo pumpuriņ! - Gunārs iesaucās un pavēra muti ņirdzīgam smaidam. - Uz �aka ielu tu, pro�tams, neiesi. Vismaz ne tagad, lai gan ar tevi varētu kāst baltu naudu! Bet par to mēs parunāsim vēlāk. Tagad tu nāksi pie manis!

Indra �ausmās nodrebēja. Ne glu�i tādēļ, ka nekad vēl nebūtu pabijusi �ī kādreizējā cietumnieka rokās un gultā, bet galvenokārt tāpēc, ka viņa nekad vairs nevēlējās nokļūt pilnīgi legālā izvaro�anas situācijā�

-�� Ko es pie tevis darī�u? - Indra, tēlojot naivu skuķi, prasīja.

-��� Ko tu vispār vari un proti darīt? - Gunārs turpināja ņirgt. - Labi ņemties pa gultu, to tu vari! Un tas tev būs arī jādara!

Indra saviebās, soli atkāpās un nospļāvās.

-�� Tu, Gunār, esi vispretīgākais cilvēks, kādu man jelkad ir nācies sastapt!

Izskatījās, ka �ie vārdi rūdīto cietumnieku ne mazākā mērā neaizskar. Viņ� turpināja ņirdzīgi smīnēt un starp apdzeltēju�iem zobiem zelēt cigareti.

-�� Vispretīgākais cilvēks, Indra, ir tava māte! - Gunārs pēk�ņi asā un ļoti skarbā balsī pateica. - Un tavs tēvs Imants Kuhar�s arī nebija nekāds paraugzēns! Man ar viņu ir nācies divas reizes atrasties kopējā kamerā, un tās nav nekādas labās atmiņas! Bet tava mutere, Indra, ir pēdējā ielene! Vai esi jau aizmirsusi, ka viņa jau sen, kad vēl biji pavisam maziņa, tevi man pārdeva?! Fer�tēn? Tu jau sen esi, kā tagad saka, mans privātīpa�ums, mana personīgā manta! Es tevi varu pievākt, kad vien gribu, jebkurā dienā un stundā!

Indra lēnām, ļoti nobijusies, atkāpās vēl vienu soli.

-�� Es tevi lūdzu� - viņa drebo�ā balsī �ukstēja.

-�� Lūgt tu vari citus, ne mani! - Gunārs sacīja. - Tavai zinā�anai - tagad es strādāju! Tā ka iztik�ana būs.

-�� Kur tu strādā? - Indra jautāja. - Uz ielas ar nazi?

-�� Skaties, ka uz ielas nav jāstrādā pa�ai! - Gunārs bargi atgādināja. - Bet es Lā�upes kapos atkal par kapraci. Nemaz tā ne�ķobi savu smuko ģīmi! Sefte ir for�a! Un naudīga!

-�� Labi, Gunār! - Indra samierino�i teica. - Es ie�u. Knapi turos uz kājām.

-�� Ej, jau ej! - Gunārs atmeta ar roku. - �odien esmu �ēl�sirdīgs! Bet zini! Vistuvākajā laikā tev tomēr būs jāauj kājas un jādrasē pie manis! Ja ne - rīkle pu�u!

Gunārs no bik�u kabatas izvilka iegarena koka priek��metu, uz tā ātri nospieda mazu podziņu, un no futrāļa pēk�ņi izlēca spo�i mirdzo�s, īlenam līdzīgs nazis.

Indra spēji nobijās, pagriezās un metās bēgt.

Aiz viņas muguras atskanēja skaļi Gunāra smiekli. Viņ� jutās apmierināts. Nemaz tik bie�i negadās ieraut gultā tik pievilcīgu un jaunu meiteni, viņ� nodomāja. Un vēl retāk trāpās padarīt viņu par paklausīgu, pretoties nespējīgu mājdzīvnieku - kucīti.

Sindija pēc desmit dienu ilgas prombūtnes beidzot at�griezās mājās un, kā parasti, pēc īsa atpūtas brī�a, iegāja du�ā.

Viņu gaidot, kārtējo reizi sēdēju pla�ā viesistabā, pie galdiņa jau biju iz�ķirstījis �urnālu Playboy, Santa un FHM kaudzīti un, neko būtiski jaunu tur neatradis (bet ko gan jaunu tur vispār varētu atrast?!), ieslēdzu televizoru.

Vienā no pārraidēm runāja par da�ādām televīzijas rek�lāmām. �urnālists, stāvot uz ielas stūra, ķēra pie rokas garāmgājējus un prasīja: "Ko jūs domājat par tādu un tādu reklāmu?"

Atbildes bija da�ādas - gan patīkot, gan nepatīkot, dziļi riebjoties, gan vispār neskatoties. Viena meitene - tāda smukiņa un viltīgi smaido�a - saka: "Vajadzētu reklamēt vienīgi mīlestību!"

�urnālists mazliet apmulst.

"Ko tādā gadījumā reklāmā vajadzētu rādīt?"

Meitene brīdi domā, tad draiski iesmejas un atbild: "Mani!"

Bravo! - gribējās iesaukties. Ļoti gudra meitene. Pro�tams! Reklamēt vajadzētu tikai mīlestību, bet du�u �elejas, veļas pulverus vai sievie�u higiēnas piederumus viņas no�teikti prastu iegādāties pa�as - gan jau zinātu - kādus.

Pēcāk programmu pārslēdzu uz blakus kanālu un tūlīt parādījās cita bilde - Ce�enijā kādas sād�as galvenajā lau�kumā guļ no�auts pusmū�a vīrietis un viņam visapkārt ple�as liela asins peļķe�

Tas ir Mashadovs - biju�ais I�kērijas (�e�enijas) repub�likas prezidents un teroristu vadītājs. Skats ir diezgan drūms. Tādus daudzi Latvijas mazpilsētu iedzīvotāji varēja redzēt pēckara gados, kad �ekisti no�autos me�abrāļus iz�lika apskatei pie baznīcām vai pagastmājām.

Nav �aubu - �ie redzējumi ļaudīm iedvesa bailes. Bet līdz ar tām vairoja arī naidu. Un tomēr� Citāds dzīves nobei�gums gan pēckara latvie�u partizāniem vai �odienas �e�enu teroristiem (ar retiem izņēmumiem) vispār nav iespējams. Tikai pa�u vardarbīga nāve, lai pēc tam viņu sakropļotie līķi par brīdinājumu citiem tiktu nosviesti kāda laukuma centrā vai pie baznīcas durvīm.

�ī patiesība ir tikpat sena kā pati pasaule - vienalga, kas tu arī esi bijis - vai kādreiz me�inieku bandā aktīvi darbo�jies latvie�u partizāns, vai kādas mazas Kaukāza pa�paslu- dinātas republikas prezidents - pēc tiem �ausmu darbiem, ko pret nevainīgiem cilvēkiem esat darīju�i vai nu Allāha, Dieva vai brīvības vārdā, cita vieta jums diez vai pienākas�

Es nospiedu televizora tālvadības podziņu, un pasaule pazuda. Bija tikai grezni iekārtots mājoklis, uz galda �ur�nāli, �ampanietis, da�ādas delikateses un tepat blakus tikko kā no du�as iznākusi sieviete�

Kas man vēl būtu vajadzīgs no dzīves? - nodomāju. Domā tikai par �odienu! Tikai par to savas eksistences mirkli, ko

redzi un sajūti pa�laik, nevis grimsti atmiņās par pagātni, kur ne tu, ne arī kāds cits neko izmainīt vairs nevar.

-������� Kāpēc tāds sadrūmis? - Sindija, vērīgi uz mani paska�tījusies, jautāja.

-�� Uznāca �ādas tādas pārdomas, - es atbildēju.

-�� Par mīlestību?

-�� Nē, Sindij. - Pakratīju galvu. - Tā - mazliet par dzīvi.

-������� Tas ir tas pats, kas par mīlestību, - Sindija sacīja un kā parasti atkal ierausās manā klēpī. Es uzreiz pa�ķīru pū�kaino halātiņu un vairākkārt noskūpstīju viņas patīkami smar�ojo�ās krūtis.

-�� Dari tā vienmēr, - Sindija teica.

-������� Vienmēr nesanāks, - teicu es. - Tu bie�i brauc koman�dējumos.

-�� Tāds ir mans darbs, - viņa paskaidroja.

-������� �is Itālijas brauciens tev nebija saistīts ar darbu, - es atgādināju. - Tu tur devies vienkār�i atpūsties vai izklai�dēties.

-�� Kā tu to zini? - viņa pārsteigta prasīja.

-�� Man visur ir sakari.

-� Ko tu vēl zini? - Sindija, tāda kā satraukusies, turpināja.

-������� Zinu, ka tu �īs desmit dienas Itālijā pavadīji kopā ar savu vīru, - es sacīju.

-������� Nav tiesa, - Sindija iebilda. - Viņ� mani aizveda tikai līdz lidostai. Ja es �o Itālijā pavadīto laiku būtu bijusi kopā ar vīru� Tad tici, Krist, es pa�laik sēdētu viņa, nevis tavā klēpī!

-������� Tu, Sindij, kaut ko blefo, - es teicu un garās kristāla glāzēs ielēju fran�u �ampanieti. - Bet ja tas tev tīk�

-������� Man tīk būt kopā ar tevi, - Sindija sacīja. - Vai tas nav svarīgāk par visu?

-�������� Par visu nē, - es teicu. - Ta�u pa�reizējais mirklis ir jauks.

-������� Ne tikai �is, - viņa sacīja. - Visjaukākie mirkļi ir gultā! Un kad es tos atceros� Saprotu, kāpēc daudzi cilvēki �ā iemesla dēļ ir ar mieru pat nomirt!

-������� Nieki, Sindij! - es sacīju. - Neviens seksa trūkuma dēļ vēl bojā nav aizgājis!

-�� Bet prātā sajucis gan! - Sindija iesmējās.

-� Vai varbūt tāpēc mani esi izvēlējusies par savu mīļāko?

-������� Nē, Krist! - Sindija strauji pakratīja galvu. - Tu man nozīmē daudz ko vairāk!

-�������� Nekas daudz vairāk es nevaru būt, - domīgs teicu. - Kamēr tev ir vīrs�

Sindija uz brīdi apklusa, ar baudu iemalkoja �ampanieti, tad, ieskatījusies man tie�i acīs, sacīja:

-������ Lūdzu, Krist, vienmēr, kad būsim kopā, pamēģini neko nejautāt par manām attiecībām ar vīru, labi?

-������� Kas ar tevi notiek? - es prasīju. - Vai tas tevi sāpina? Dvēselē aizskar kādas jūtīgas vietas? Vai vienkār�i tev tā ir ļoti labi un izdevīgi - vīrs un vēl �ad tad arī es?

Sindija atkal diezgan ilgi klusēja, tad nopietni jautāja:

-�� Bet vai tev, Krist, ir slikti?

-������ Nē, Sindij, man ir pat ļoti labi, - es atbildēju. - Kas gan dzīvē var būt vēl brīni�ķīgāks - atrasties greznā pilī un, turot klēpī tikko no du�as iznāku�u smar�īgu sievieti, dzert �ampanieti� Tas ir pat daudz kas vairāk, nekā tikai sekss.

-�������� �ēl, ka Itālijā nevarēju būt kopā ar tevi, - Sindija pavēstīja, un viņas balss skanēja tā, ka izklausījās - viņai patie�ām ir �ēl. - Mēs tad noteikti būtu sagrēkoju�i vai nu kādā dārgā Romas viesnīcā, Kolizejā vai pat biju�ās Pom- pejas drupās�

-������� Patie�ām, Sindij, tas būtu bijis ļoti romantiski, - es piekritu. - Neaizmirstami! Ta�u nav jau slikti arī �eit. Nekā�das drupas gan te apkārt nav redzamas, bet mēs vēlāk varam aiziet līdz ielas galam. Tur esmu ievērojis divas pa�valdībai piedero�as pussagruvu�ās mājas�

-������ Nekas, Krist! - Sindija iesmējās. - Mēs mīlēsimies tepat - manā laulības gultā!

-������ Es gribēju tev to pajautāt jau agrāk� Vai mēs nevaram pameklēt citu vietu?

-�� Kas vainas gultai?

-������ Nekādas, - es atbildēju. - Problēma nav gultā, bet tevī, Sindij.

Viņa uz mani paskatījās izbrīnās pilnām acīm.

-�� Manī? - viņa lēni pārjautāja. - Es nesaprotu�

-�� Tur jau tā lieta, mīļā, ka arī es �o to vēl nesaprotu, - sacīju. - Es nezinu, kas tu īstenībā esi par sievieti. Kādu spēli tu spēlē? Vai mūsu mīlē�anās tavā laulības gultā tev sagādā īpa�u gandarījuma sajūtu? Vai tu tie�i �ādā veidā vēlies atriebties savam laulātajam draugam?

-�� Es viņam neatriebjos, - Sindija apgalvoja. - Vienkār�i gribu tevi sajust sev blakus kā savu vīru. Tāpēc arī laulības gulta.

-�� Tas mūsu attiecības sare�ģī, - es teicu. - Nevajag to visu uztvert tik nopietni.

-�� Ja man uz �īs pasaules vēl kaut kas ir vajadzīgs..4 - Sindija sacīja un negaidīti kaisli pieplaka manām lūpām.

-�� Jā, Krist, es neesmu nekāda nabagā. Arī pie vīrie�iem man vienmēr ir bijusi liela piekri�ana. Ta�u no visiem esmu izvēlējusies tie�i tevi! Tu esi vienīgais!

Pirmajā mirklī tas mani nedaudz pārsteidza, lai gan �o apgalvojumu biju dzirdējis jau vairākkārt. Un tomēr neti�cēju, ka viņa manī ir tik ļoti iemīlējusies� Diez vai. Daudz vairāk ticēju savai versijai, ka Sindija, būdama sieviete ar stipri paaugstinātu seksualitāti, patiesībā ir visai izlaidīga dāma, kurai sekss atsver daudz ko citu viņas dzīvē. Un es viņu kā sievieti spēju pilnībā apmierināt. Tad kāpēc mani vēl nepieturēt, kamēr nav izlīgu�i ar vīru vai nav uzradies kāds labāks par mani?

-�� Kādēļ, Sindij, tie�i es? - prasīju. Iespējams, tas izklau�sījās diezgan muļķīgi.

-�� Tādēļ, ka esi dumj�! - viņa smaidot teica. - Kāpēc tu netici, ka tevi mīlu? Ceru, tu vismaz esi spējīgs apjēgt, ko tas nozīmē?

-�� Nu, tā� - Es pasmīnēju. - Apmēram.

-�� Es varu pateikt vēl vairāk! - Sindija sparīgi turpināja.

-�� Man �ī lielā māja nemaz nav vajadzīga! Nav vajadzīga arī nekāda pieczvaig�ņu viesnīca Romā vai Havaju salās! Tie bija tikai skaisti vārdi! Patiesībā es ar tevi varu gulēt jeb�kurā vietā. Kaut vai tuvākajā grāvī! Kaut vai uz miskastes vāka!

Tā arī ir, es nodomāju. Viņa gandrīz ne par ko citu nespēj domāt, kā galvenokārt tikai par mīlē�anos. Patiesībā tas jau nav slikti, tas neskaitāmu cilvēku dzīvē patie�ām nozīmē ļoti daudz, ta�u kāds tam sakars ar īstu mīlestību?

Protams, tik stulbs es tomēr neesmu, lai nesaprastu, ka mīlestība bez seksa ir tas pats, kas dārzs bez puķēm vai okeāns bez ūdens, un tomēr, ja attiecībās ar milzīgu pār�svaru pār citām jūtām un vēlmēm dominē sekss, tad tas tā arī jāpieņem un par mīlestību nav jāsaka ne vārda!

-��� Piedod, Sindij, bet man �ķiet� Tu nedaudz pārspīlē vai iedomājies to, kā patiesībā nemaz nav.

-�� Kā nav? - viņa ātri prasīja.

-�� Mīlestības, - es atbildēju. - Vismaz ne tās klasiskajā iz�pausmē, par ko mums tik bie�i ir stāstīts gudrās grāmatās vai pasaulslavenos romānos. Tu vienkār�i esi neganti kais�līga sieviete. Un tā vienlaicīgi ir tava laime un nelaime. Tev pilnīgi vārās visas iek�as, visi nervi un hormoni! Ja nebūtu es, visus iepriek� teiktos vārdus tu būtu sacījusi citam.

-�� Bet �obrīd es to saku tie�i tev! - Sindija sparīgi atgā�dināja.

-�� Paldies, mīļā! - es teicu. - Pacentī�os tos nekad neaiz�mirst.

-��� Pacenties gan, - viņa mudināja, tad ļoti nopietna prasīja. - Kāpēc tu negribi�? Mēs ta�u beidzot varētu sākt dzīvot kopā!

-�� Ja mums abiem sanāk un sagribas� - es smīnot teicu. - Mēs jau esam kopā.

-�� Tas nav tas, - Sindija spēji pakratīja galvu. - Es gribu būt kopā ar tevi katru nakti!

-�� Vai tev nav bail? - vaicāju.

-�� No kā? - Sindijas balsī atkal pazibēja izbrīns.

-�� Ka mums� Kā visiem� - Mazliet samulsu. - Tikko kaislība norims, viss arī beigsies.

Sindija veikli izrausās no mana klēpja un nemierīgi sāka staigāt pa pla�o istabu. Tad piegāja pie loga, ilgi skatījās uz dārzu, pēc tam pagriezās, aizsmēķēja cigareti un nopietni paskatījās uz mani.

-� Tas, kas reiz ir ļoti mīlējis� Viņam nekad nekas nebeidzas.

-� Sindij! - es iesaucos. - Kā tu vispār vērtē savu laulību? Kā kaut ko skaistu un vērtīgu? Tu biji laimīga?

-� Kāpēc tie�i tagad tu par to sāc interesēties? - viņa jautāja.

-�� Piedod! - es sacīju. - Tas iznāca nejau�i.

-�� Nejau�i tas nebija - nestāsti! Tevi interesē, vai biju lai�mīga?

-Nē.

-�� Interesē gan! Bet tu jau visu zini!

-�� Visu ne.

-� Tu gribi zināt, kā es ar viņu jutos gultā? Tas tevi interesē?

-�� Es jau tev atbildēju. Tas mani neinteresē.

-�� Un labi, ka tā! - Sindija apmierināta teica un vieglām, graciozām kustībām pienāca pie galda. Es viņai pasniedzu piepildītu vīna glāzi. - Neko jau tas nedotu, neko īpa�i neiz�mainītu. Vai man bija labi, vai slikti, es biju laimīga vai ne sevi�ķi. Kāda tam tagad vairs nozīme?

Patie�ām, Sindij, es domās piekritu. Mūsu mū�ā ir brī�i, kad tik tie�ām nekādas nozīmes nekam vairs nav. Bet ne pa�laik! �āds brīdis ir diezgan parasts notikums gandrīz jebkura cilvēka dzīvē, kad viens no laulātajiem krāpj otru un to mēģina klusi vai skaļi attaisnot vai nu ar iedomātu atmaksas rituālu, vai arī �o ne pārāk cildeno rīcību nofor�mulēt kā skaistu pasaciņu par pēk�ņi radu�os mīlestību.

Man nekas nebija pretim arī turpmāk �ai spēlītē piedalīties. Es sevi neuzskatīju par augstas morāles cilvēku, it sevi�ķi, ja runa gāja par seksuālajām attiecībām. Tās manā dzīvē nekādu lielo lomu nespēlēja. Es tās vairāk uztvēru kā pieau�gu�u cilvēku patīkami satrauco�as rotaļas, kā daļu no dzīves teātra, kā baudpilnu izklaidi vai interesantu romānu - nekad nevarēja paredzēt, vai beigās līs asaras vai skanēs smiekli.

Mani gan vairāk pārsteidza kas cits - kāpēc es pret �o patie��ām skaisto sievieti nejutu neko vairāk kā tikai normālu seksuālu vēlmi? Vai tāpēc, ka viņa savās jūtās un domā�anā �ķita diezgan aprobe�ota, vai tādēļ, ka aprobe�ots biju es pats?

Tā tas varēja būt. Jo savā līdz�inējā dzīvē patiesi biju mīlējis tikai vienu sievieti - savu biju�o sievu - un gandrīz dro�i zināju, ka nevienu citu vairs iemīlēt nespē�u. Ta�u pamīlēties - kāpēc gan ne? Tas būtu tas pats, kas atteikties no labām pusdienām vai svelmainā vasaras dienā neapēst porciju saldējuma Gardums.

Mani gan vairāk pārsteidza kas cits - kāpēc es pret �o patie�ām skaisto sievieti nejutu neko vairāk kā tikai normālu seksuālu vēlmi?

-�� Nāc, Sindij! - es aicināju un sniedzu viņai roku. - Lai tava guļamistaba ar plato laulības gultu paliek kā sadauzīts upurtrauks svētajā mīlestības templī� Noiesim lejā uz automa�īnu! Vai tu vispār kādreiz esi mīlējusies uz auto�ma�īnas aizmugurējā sēdekļa?

-� Nē, - Sindija atbildēja un cie�i satvēra manu roku. - Esmu to darījusi tikai uz priek�ējā�

Pēc tam viņa koķeti pasmaidīja un teica:

-� Protams, Krist, tas tikai tāds joks. Nekur neiesim. Mēs paliksim �eit�

Manā �aketes kabatā joprojām atradās kāda cilvēka rakstīta vēstule savai vienīgajai meitai. Nez kādē^viņ� man bija uzticējies, izvēlēdamies mani par pastnieku. �is cilvēks bija lasījis manus presē publicētos rakstus un pat da�as grāmatas.

Pieņemu, ka viņam būs patikusi mana diezgan saproto�ā attieksme pret visiem likumpārkāpējiem, viņos tomēr sa�skatot ne tikai drūmus, bezsmadzeņu radījumus, bet atro�dot arī ko labu un cilvēcisku.

Lai gan� Nekā īpa�i cilvēciska jau nevienā izvarotājā vai vairākkārtējā slepkavā nav. Esmu viens no tiem, kas visā nopietnībā tic, ka patiesībā viņi visi savā ziņā ir psi�hiski slimi cilvēki. Viņu smadzenes ir tik vāji attīstītas, ka tās nespēj veikt pat visvienkār�āko savas darbības analīzi un tās galējās sekas. Un, proti, - tūlīt vai mazliet vēlāk pēc nozieguma izdarī�anas tevi ta�u neizbēgami sagaidīs sods! To viņi nez kāpēc nespēj pat iedomāties! Viņu smadzenes nekad neaprēķina - vai maz ir vērts kaut ko tādu darīt? Bet vērts to darīt nav pat tajās ļoti retajās reizēs, kad kādam tomēr izdodas uz ilgāku laiku izvairīties no aresta.

Mūsu dzīves kvalitāte un iek�ējā komforta sajūta dau�dzējādā ziņā ir atkarīga no tā, kā mēs uztveram sev apkārt eso�ās lietas un vai pietiekami mierīgi spējam reaģēt uz notikumiem, kurus daudzi nez kāpēc uztver ļoti traģiski. Un �ausmās uztraucas par to, kas nav īpa�as uzmanības vērts.

Vai tikai krievu tanki atkal nestāv pie mūsu valsts robe�ām?!

Ja kāds latvietis kaut vārdu pasaka krieviski - ārprāts! Mūsu dzimtā valoda ir apdraudēta!!!

Vienā no Rīgas parkiem tiek uzstādīts piemineklis kņa�zam Barklajam de Tolli - glābieties! Tūlīt sāksies jauna krievu okupācija.

Vai piemineklis mocekļa nāvē miru�ajam Konstantīnam Cakstem, kas tolaik bija nostājies kā pret vācie�iem, tā krieviem un bija par latvie�iem. Nē! Nekādā ziņā! Kāpēc viņam vienam?! Man arī vajag! Es arī cīnījos!

Protams, par savu personisko un valsts brīvību vienmēr ir vērts pacīnīties, tomēr da�reiz derētu arī atcerēties, ko tauta, vienmēr kādas mazas ļau�u grupas vadīta, var ziedot savas iedomātās brīvības vārdā.

Un kas vispār ir brīvība?!

Man ļoti �ēl �e�enu tautas. Kādreiz esmu bijis Groznijā - pasakaini zaļā, vienā no skaistākajām Kaukāza novada pilsētām. Bet kas tur ir pa�laik? Tikai drupas, drausmīga nabadzība, neaprakstāms posts, tūksto�iem nokautu dzī�vību un nelaimīgu cilvēku.

Un tas tikai tāpēc, ka viens vai vairāki radu klani apvie�noju�ies grib neierobe�oti valdīt pa�i, bet tauta tiem ir tikai kā ļoti emocionāls aizsegs viņu personīgajām un reliģiska�jām interesēm.

Tā diem�ēl notiek visā pasaulē. Arī pie mums Latvijā. Paldies Dievam un tautas saprātam - iztikām bez daudziem upuriem un sagrautām pilsētām.

Vai jūs vēl atceraties mūsu dabisko vēlē�anos - "Mēs gribam būt kungi savā zemē!"

Vai tagad nemetas kauns?

Kur� no mums ir kungs?!

Daudziem ir liegtas iespējas būt pat kalpam�

Pār mums, kā daudzviet citur, tāpat valda neliela ļau�u saujiņa, kas, at�ķirībā no bruņotu klanu grupām, par tau�tas brīvību un tiesībām rūpējas, sē�ot labi apmaksātos de�putātu krēslos�

Bet tu, māsa, un es, brāl� Ņem rokās dak�as un ej no kūtspakaļas izmēzt mēslus! Bet tu paņem rokās spaini un steidzies izslaukt govi!

Bet tu savā kantorī klabini datoru, betonē jaunai augst�celtnei pamatus, stūrē savu fūri starpvalstu braucienos, salsti piejūras zvejā, no lī�a ar desmitiem rei�u lāpītu tīklu izvelkot pēdējo reņģi, strādā fabrikās, kas nepieder nevienam latvietim, tirgo bulciņas vai sakņu salātus kādā no liel- veikaliem, kas tāpat nav neviena latvie�a īpa�ums, vai ieej jebkurā bankā, jebkurā lielā firmā vai viesnīcā� Tur visur valda citi - sve�zemnieki�

Tu kungs savā zemē vari būt vienīgi vecā lauku mājā, dusmās brēcot uz sievu, iekaustot palaidnīgos bērnus, vai, patriotisku jūtu pārņemts, lamāt krievus�

Viņiem visu nelaimju cēlonis vienmēr ir biju�i �īdi - masoni, mums - civilie krievu okupanti�

Bet patiesībā visa vaina slēpjas mūsu pa�u mazajās gal�viņās - prāta mazspējā.

Acīmredzot mēs vienkār�i neesam ne pārāk gudri, kur nu vēl �akli un uzņēmīgi! Mums pagātne nez kāpēc ir daudz svarīgāka par nākotni, bet nākotni redzam kā baltu sapni - mūs sargās un no pa�u izraktās mēslu bedres mēģinās izraut sve�ās zemēs dzīvojo�i onkuļi un tantes�

Nu, ko! Cerēsim! Varbūt tas viņiem izdosies. Mums pa�iem nav izdevies gandrīz nekas�

Tā, skumji domādams, es jau tre�o reizi pa Daugavgrīvas ielu lēnām devos uz pazīstamo vienstāva koka namiņu netālu no Dzegu�kalna, kur mani tāpat negaidīja nekādi patīkami brī�i. Ta�u es biju apsolījies, un vēstuli vajadzēja nodot.

Pieklauvējis pie nopluku�ām ieejas durvīm, ilgāku laiku gaidīju. Neviens durvis atvērt nenāca. Nospiedu rokturi un atvēru durvis. �aurajā priek�telpā nāsīs uzreiz spēcīgi iesitās asa urīna, pelējuma un vēl kādas nenosakāmas izcelsmes smakas.

Aizgājis līdz virtuvei, vērīgi paskatījos apkārt. Uz netīra galda stāvēja vairākas izdzertas alkohola pudeles, da�as tuk�as konservu kārbas, izlietnē kaudze netīru �ķīvju, bet uz grīdas mani uzmanīgi vēroja melns kaķis.

-�� Ei! - es skaļi iesaucos. - Vai mājās kāds ir?

Pēc neilga laika sadzirdēju kaut kur noblāk�ķam durvis, pieklusinātus soļus, un jau pēc mirkļa virtuvē ienāca jauna, visumā pieklājīgi apģērbusies glīta meitene. Viņai bija spro�gaini melni mati, augumu sedza īsi zili svārciņi, balta blū�zīte, bet lielās acis �ķita skumju pielietas un manī vērās gan ar atklātu naidu, gan dziļu no�ēlu.

-������ Labvakar! - es viņu sveicināju. - Vai bez tevis mājās ne�viena cita nav?

-�� Ko tev vajag? - meitene skarbi prasīja.

-�� Kur saimniece?

-������� Kopā ar Gunāru aizslāja uz bodi pēc �ņabja, - meitene negribīgi atbildēja. - Vai neredzi? Visas pudeles tuk�as!

-�� Redzu gan, - es teicu. - Nu un kas?

-������� Tā ta�u ir pasaules mēroga traģēdija! - meitene nicīgi iesmējās. - Kā pa�am? Nekas līdzi nav?

-�is tas ir, - es sacīju. - Tu esi Indra?

Viņa brīdi klusēja, tad drūmā balsī vaicāja:

-�� Ko tev no manis vajag?

-������ Neko, - es atbildēju. - Varbūt atnācu vienkār�i tāpat uz tevi paskatīties.

-�� Nu un kā? - Indra jautāja. - Patīk?

-�� Var iztikt, - es teicu. - Kāpēc esi tik dusmīga?

-������� Ne tikai uz tevi! - viņa skaļi paziņoja. - Esmu dusmīga uz visu pasauli!

-������� Pietaupi nervus! - es devu padomu. - Pasaulei nav ne�kādas daļas par tevi!

-�� Bet par tevi ir, ja?

-������� Par mani arī ne, - es sacīju. - Tāpēc par pasauli nelie�kos daudz zinis. Mums jāuztraucas, tas ir, vai nu jābēdājas vai jāpriecājas tikai par to, ko pa�i varam ietekmēt.

-������ Varbūt tā ir pareizi, - Indra domīgi teica, - ta�u es neko ietekmēt nevaru. Stāvu te viena virtuves vidū�

-������� Kāpēc nenokop galdu? - es prasīju. - Kāpēc nenomazgā traukus? Neuzslauki grīdu? Tev tā patīk?

-������� Nepatīk, - Indra sacīja. - Bet �ī nav mana teritorija! Te es neko nedrīkstu darīt.

-�� Ko tādā gadījumā drīksti?

-������ Klausīt mātei, - Indra atbildēja. - Būt tādam kā mājas �unelim, kuru ar kāju var paspert pagaldē, bet labā prātā vismaz nesist.

-������� Es te pirms kāda laika biju jau atnācis, - sacīju. - Vai māte par mani tev neko nestāstīja?

-�� Ko viņai tādu vajadzēja vēstīt?

-�� Ka es tevi meklēju. Gribēju satikt.

-������� A! - Indra atkal nicīgi iesmējās. - Vai arī tevi māte ir sarunājusi par manu mīļāko? Un ja tā, cik tas tev izmak�sāja? Konjaka pudeli? �ņabja pudeli? Alus pudeli? Vai varbūt �oreiz gāja vēl lētāk un māte mani tev iztirgoja tikai par da�ām cigare�u paciņām?!

-������ Kāpēc tu par mani - glu�i sve�u cilvēku - domā tik slik�ti? - prasīju. - Es sievietes nepērku.

-�� Ko tad tu �eit meklē?

-�� Tevi, - es sacīju. - Indru Liepu.

-������� Ak, Dievs! - viņa smagi nopūtās. - Tu jau esi piektais vai sestais, kur� te pēdējā laikā, mātes sarunāts, mani centīgi meklē! Viņai ļoti vajadzīga nauda.

-�� Un ko tu? - jautāju. - Visus atraidi vai pieņem?

-������ Kā kuru, - Indra teica. - Neskatoties uz to, ka izskaties daudz labāks par citiem, arī tevi es atraidu!

-�� Kāpēc? - es vaicāju.

Meitene, cie�i sakniebusi lūpas, krietnu brīdi klusēja, tad nikni izkliedza:

-������ Tāpēc, kungs, ka es jau sen esmu pārdota citam! Un, ja viņ� tevi pamanīs man blakus, diez vai dzīvs paliksi!

-������� Gan jau palik�u! - mierīgi sacīju. - Kas ir tavs īpa��nieks? Vai Gunārs? Un ja tā, tad kāpēc tu viņu neatraidi?

-������� Tāpēc, ka �is darījums notika tad, kad vēl gulēju auti�ņos! Es jau saprotu. �odien var nopirkt daudz ko. Patiesībā var nopirkt visu, būtu tik nauda! Bet tagad - pieaugusi - es tik lēta tomēr neesmu, kā mani māte smagās paģirās te visiem Iļģuciema sala�ņām piedāvā. Un, ja jau tāda diena kādreiz pienāks, kad man nāksies sevi pārdot, tad es tomēr gribu pati nosaukt savu cenu! Pati! Tu to saproti?

-������ Saprotu, Indra, kas tur ko nesaprast! - atbildēju. - Ta�u vai es izskatos pēc dzērāja? Pēc pēdējā sala�ņas?

-� Nezinu, kungs, - Indra paraustīja plecus. - Atklāti sakot, mani tas neinteresē.

-�� Esi mierīga! - sacīju. - Es neesmu nācis vienas nakts precībās. Es tikai gribēju pajautāt� Tu kaut ko zini par savu tēvu?

Indra pārsteigta uz mani paskatījās, un es redzēju, kā viņai viegli noraustās seja un lūpas.

-� Tu viņu pazīsti? - meitene ātri prasīja. - Viņ� vēl ir dzīvs? Un, ja ir, kur viņu varu satikt?

-�� Mīļā meitene, - es saudzīgi teicu, - ja tu viņu ari varētu satikt, tas tik un tā nebūtu tavs glābiņ�.

-�� Kāpēc ne? - Indra manāmi saspringa. - Vai viņ� vispār vēl ir dzīvs?

-� Nezinu, - pa�ūpoju galvu. - Visticamāk, ka jau vairs nē.

-�� �ēl, - Indra vēlreiz smagi nopūtās. - Es par viņu maz ko zinu.

-�� Vai māte neko nav stāstījusi?

-�� Tikpat kā neko, - meitene atbildēja. - Zinu, ka tēva rados esot biju�i �ehi, saucies par Imantu Kuhar�u un bijis ļoti slikts cilvēks. Viņ� savā laikā māti esot ar varu� Tātad arī mani ar varu iemetis �ai pasaulē�

-�� Paklausies, Indra! - es sacīju, vēlreiz ar vieglu riebumu paraudzīdamies uz drausmīgi netīro apkārtni. - Tev ir at�sevi�ķa istaba?

-�� Nu un tad?

-�� Aiziesim sarunu turpināt tur, - es piedāvāju. - Ceru, tur būs mazliet tīrāks un tik traki nesmirdēs.

Indra klusēdama pagriezās un, �ķērsojusi nelielu caur�staigājamu istabu, iegāja nākamajā. Es viņai sekoju.

Redzētais mani pārsteidza, it sevi�ķi pēc tā, ko manas acis bija skatīju�as iepriek�ējās telpās. Arī �eit nekā izcila, protams, nebija - tā pati skaudrā nabadzība, ta�u telpa vis�maz bija uzkopta un atstāja tādu kā vienkār�as studentu kopmītnes istabiņas iespaidu. Pie vienas no istabas sienām bija piespraustas da�as no �urnāliem izgrieztas pazīstamu amerikāņu kinoaktieru fotoattēli, bet pa�ā centrā rēgojās liela Kloda van Dammes fotogrāfija. Visticamāk, no filmas Kikbokseris.

-�� Tev viņ� patīk? - jautāju, ar galvu pamādams uz sla�venā karatista bildi.

-�� Jā, - Indra apliecināja un pirmo reizi viņas līdz tam skumju pielietajā sejā pavīdēja gai�s smaids. - Viņ� ir labs un drosmīgs puisis. Ja būtu tāda iespēja, viņ� mani noteikti aizsargātu. Es beidzot varētu justies dro�ībā.

-�� Vai tev neviena cita pui�a bez viņa nav? - vaicāju.

-�� Diem�ēl� - Indra noplātīja rokas. - Vismaz neviena līdzīga viņam. Un kur gan es tādu �eit varētu atrast?!

Indra pagāja da�us soļus sāņus un apsēdās uz saliekamā dīvāna gala. Tad ar roku pamāja uz vienīgo istabā eso�o krēslu. - Sēdies! Dro�i vien �urp esi nācis lielu gabalu?

-�� Ne pārāk, - apsēzdamies sacīju un paskatījos uz meite�nes slaidajām kājām. īsie svārciņi bija uzrāvu�ies stipri augstu, viņas augums un kājas izskatījās turpat vai ideālas, un es nodomāju, ka tas ir pilnīgi dabiski, ka tik daudzi vīrie�i viņu iekāro. It sevi�ķi, ja uz to vēl mudina pa�as māte. Un, jo ilgāk uz viņu raudzījos, jo vairāk arī mani pārņēma iekāre, ta�u daudz spēcīgāks par to man pret �o nelaimīgo cilvēkbērnu radās saprotams �ēlums.

Nu, kāpēc pasaulē tā notiek? - nodomāju. Kāpēc tik liela netaisnība? Cik daudzām ne tik glītām sievietēm ir viss, lai dzīvē justos laimīgas - interesants darbs, pārticība, labi sadzī�ves apstākļi, gādīgs vīrs un, protams, visgudrākie bērni pa�saulē, bet, lūk, daudzām citām, arī �ai pēc izskata visai glī�tajai Indrai, ir jādzīvo nabadzības un vardarbības vidē.

Kāpēc tā īsti notiek, es nezināju, nekad to nebiju spējis saprast, ta�u kā visi vienkār�i pieņēmu kā aksiomu, ka tāda ir katras sabiedrības nez kādas (sociālas?, medicīniskas?, psiholoģiskas?) likumības noteikta kārtība un ikviena cil�vēka personiskais liktenis. Ta�u, tā kā pēc manas sapra��anas liktenis pret �o meiteni ir bijis pārāk ne�ēlīgs un paga�lam nepelnīts, mani pēk�ņi pārņēma gandrīz vai neval�dāma vēlē�anās viņai palīdzēt.

-� Ja tu vēl kaut ko zini par manu tēvu� - Indra klusi palūdza.

-��� Neko daudz, - es sacīju. - Man tev to varbūt neva�jadzētu teikt, ta�u tavs tēvs, ja tā varētu sacīt, ir bijis pats ļaunuma iemiesojums.

- Bet tu?-viņa skarbā balsī prasīja. - Tu pats arī neesi ļaunuma iemiesojums Ja jau esi bijis cietumā?

-�� Tu viņu satiki cietumā? - Indra jautāja.

-�� Tā gadījās.

-�� Par ko viņ� sēdēja?

-�� Par triju jaunu sievie�u noslepkavo�anu.

Indra pēk�ņi uz mani paskatījās ar neslēptu naidu.

-������� Bet tu? - viņa skarbā balsī prasīja. - Tu pats arī neesi ļaunuma iemiesojums, ja jau esi bijis cietumā?

-������� Nezinu, Indra, - tikko manāmi pasmaidīju. - Varbūt esmu, ta�u nevienu noziegumu līdz �im neesmu izdarījis. Es cietumā ierados savu personīgo intere�u dēļ.

Tagad meitenes sejā uz brīdi pavīdēja nesapratne.

-�� Kādas var būt intereses� cietumā?

-������� Tūlīt paskaidro�u, - sacīju. - Es pēc profesijas esmu rakstnieks. Agrāk arī �urnālists. Mani interesēja ļoti ļauna, ļoti ne�ēlīga, ļoti necilvēciska cilvēka psiholoģija un viņa rīcības motivācija.

Indra nolieca galvu un ilgi klusēja. Tad beidzot skumji paskatījās uz mani. Tagad viņas acīs mirdzēja kaut kas tāds, kas vienmēr izsauc līdzcietību un �ēlumu - izmisums vai sava bezcerīgā stāvokļa skaidra apzinā�anās.

-������� Tev to patie�ām nevajadzēja man stāstīt, - viņa klusi teica. - Kā nekā tomēr tēvs�

-������� Piedod, Indra, - tikko sadzirdami pateicu. - Es tevi negribēju sāpināt.

-�� Tu ar manu māti arī esi pazīstams? - viņa jautāja.

-������ Es �eit biju atnācis pirms nedēļas, - sacīju. - Tava māte man pastāstīja� Viņa joprojām izjūtot stipru naidu pret Imantu Kuhar�u, gan nez kāpēc arī pret tevi.

Indra apstiprino�i pamāja.

-������� Viņa mani ienīst! Zini, viņā mīt vēl lielāks ļaunums nekā visiem noziedzniekiem kopā! Bet kā būs ar mani? Vai arī es tagad vai kaut kad vēlāk pret cilvēkiem nekļū�u tik�pat ļauna un atriebīga kā mana māte un tēvs?

-������� Nezinu, Indra, - viegli paraustīju plecus. - Lai varētu kādam atriebties, ir vajadzīgs iemesls un liels gribasspēks. Bet tu pa�laik izskaties vāja. Bez tam� Ļauniem un atrie�bīgiem cilvēkiem ir daudz grūtāka dzīve nekā citiem. Kāda jēga tev savu dzīvi darīt vēl smagāku?

-������ Varbūt, ka tā arī ir, - Indra lēnīgi piekrita, - ta�u kur lai es savā dzīvē rodu prieku? Vai patie�ām tikai sapņos?

-������ Nezinu, - godīgi pateicu. - Viss atkarīgs no nejau�ībām un tava pa�as prāta.

-�� Bet kā ar sirdi?

-������ Jā, Indra, da�reiz �is tas atkarīgs arī no sirds - kāda nu katram tā ir.

Pēc tam no kabatas izvilku Imanta Kuhar�a iedoto vēs�tuli un to pasniedzu Indrai.

-������� Ņem! - es teicu. - To man lūdza nodot tavs tēvs. Neko īpa�u viņ� jau tur neraksta, ta�u tā tomēr ir cilvēka pirms�nāves vēstule. Pēdējais dvēseles kliedziens.

Indra paņēma �etrkārt salocītu papīra lapu, un es redzēju, ka viņai viegli ietrīcas pirkstu gali. Kas notika viņas galvā un sirdī, varēju tikai nojaust.

Ta�u domāt un skatīties, kā meitene lasa sava nekad neredzētā tēva vēstuli, ilgi neiznāca. Pie mājas ārdurvīm atskanēja skaļ� troksnis, tad virtuvē bija dzirdamas Ligitas un Gunāra piedzēru�ās balsis, līdz beidzot blakus istabā nodārdēja Gunāra Gintera negants brēciens.

-������� Lai tas skuķis nāk �urp! - viņ� kliedza. - Ko viņa visu laiku tēlo tādu kā nabaga bārenīti! Lai nāk pie puikām! Dzirdi, tu! Es tevi padarī�u par tādu pa�u kā tava māte! Par īstu Iļģuciema mauku - visu palaistuvju karalieni!

Indra, spēji nobijusies, pielēca kājās un durvis aizslēdza. Pēc tam paskatījās uz mani.

-�� Paklau! Kā tevi sauc? - viņa satraukti prasīja.

-�� Krists, - es atbildēju.

-� Ko darām, Krist? - viņa ātri jautāja. - Lecam laukā pa logu?

Biju�ais bandīts un cietumnieks Gunārs Ginters jau ar

abām rokām un kājām sāka skaļi dauzīt pa durvīm.

-������� Nē, - es cietā balsī pateicu. - Mēs paliekam! Labi vai slikti, Indra, bet es nekad nebēgu. Jebkura bēg�ana vai pado�anās pazemo. Būs, kas būs�

Ko�i baltā motorjahta Arabella, viegli �ūpodamās upes viļņos, lēnām atgāja no Rīgas pasa�ieru ostas un, uzņem�dama arvien lielāku ātrumu, devās uz Daugavas grīvu.

-�� Nu, kā? - Niks, stāvēdams pie stūres, jautāja, ik pa brīdim ar neslēptu lepnumu paskatīdamies uz mums.

Mēs, līdz pusei izģērbu�ies kaili, sēdējām uz jahtas aiz�mugurējā sēdekļa un ar sadrūmu�iem ģīmjiem raudzī- jāmies uz garām slīdo�o Rīgas ostas ainavu. Tā atstāja diez�gan netīkamu pamestības sajūtu - bez milzīgiem ogļu kal�niem un konteineru krāvumiem tur redzējām tikai vienu lielu kravas kuģi. Uz tā plīvoja baltzilais Grieķijas karogs.

-�� Laikam visas pasaules jūrnieki streiko, - Artūrs sacīja.

-�� Vai kaut kas noticis ar mūsu dokeriem.

-� Ārzemju jūrniekiem nav iemesla streikot, - Ēriks teica.

-�� Bet mūsējie� Diez vai viņiem tam pietiktu dū�as.

-� Man vēl atmiņā palicis Viļa Lā�a lieliskajā romānā Putni bez spārniem attēlotais Rīgas ostas krāvēju darbs pagāju�ā gadsimta divdesmitajos gados, - es sacīju. - Voldis Vītols ar smagu ogļu maisu uz muguras, bet krastmalā nosalu�as stāv divas kokaīnu saostīju�ās prostitūtas. Viena no tām - Lauma - Volda mīļotā meitene�

-�� Paklausies, Krist! - Ēriks vērsās pie manis. - Es nesaku, ka esi slikts rakstnieks, bet tu gan dzīvē, līdz ar to arī savos darbos, redzi tikai dzīves ēnas puses. Kur pazudusi tava kolosālā humora izjūta?

-� To iznīcinājusi dzīve, - mazliet pārspīlēti atbildēju. - Pie�mēram, ko tu ikdienā sev apkārt redzi skaistu vai labu? Neko! Tikai sakropļotus līķus!

-�� Es jau sen esmu ievērojis, ka Kristam humora sajūtu viņa romānos ir aizstājis melodramatisms un speciāli radīts emocionāls sakāpinājums. - Arī Artūrs iejaucās sarunā.

-�� Pavecākas kundzes, lasot viņa darbus, dro�i vien itin bie�i norau� pa asariņai, vai ne?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Toties dro�i zinu to - vis�maz tāda ir mana pārliecība - ka tas ir tūksto�kārt labāk un lasītājiem daudz vajadzīgāk, nekā tie �au�alīgie murgi, kurus, sevi uzskatīdami par modernistiem, producē vairāki mūsu kritikas tik ļoti iecienītie literārie �izofrēniķi�

-�� Es vispār viņus nelasu, - Artūrs atzinās. - Tā - da�reiz tikai ātri pār�ķirstu. Bet kas lasa? Dro�i vien tikai viņu pa�u draugi un paziņas. Tu, Krist, lasi �os autorus?

-�� Vai domā, ka būtu pelnījis tik bargu sodu? - iesmējos. - Ta�u vienu otru darbu tomēr izlasu. Patiesībā tas ir lite�rārās gaumes jautājums - vieniem patīk māte, citiem meita, bet vēl kādiem kleita.

-�� Tev, protams, meita, - Artūrs sacīja.

-� Ne glu�i, - es nepiekritu. - Atceros ne tikai Vili Lāci, bet arī gandrīz vai savu literāro dievu Ernestu Hemingveju. Un viņ� tādiem kā es ir sirsnīgi ieteicis - vajag rakstīt vien�kār�i un patiesi! Tā arī cen�os darīt - rakstīt par vienkār��ām dzīves norisēm. Kā jau ne vienreiz vien esmu sacījis - ir pilnīgi vienalga, ko rakstnieks uzraksta! Galvenais, lai tas būtu saprotams un lasītājs tam noticētu.

-� Nu gan samuldējies! - Ēriks atmeta ar roku. - Kas dzīvē ir vienkār�s? Vai cilvēka cīņa par eksistenci? Vai apmātība pēc varas? Vai noziegums? Mīlestība?! Tie ta�u ir vissare�ģītā�kie cilvēku dzīves notikumi! Piemēram, vakar Ķengaragā kādā daudzdzīvokļu namā notika baismīga traģēdija - kāda vīrie�a pamesta sieviete, acīmredzot atriebības jūtu mudināta, pie�dzirdot cietu�o, viņu ar cirvi sakapājusi gandrīz vai sīksīkos gabaliņos, pie viena nogalinājusi arī uz gultas gulo�o vīrie�a māti, viņai uz krūtīm uzmezdama zīmīti - "vajag dzemdēt cilvēku, nevis nelietīgu nodevēju!" - un pēc tam, iedzerdama kaut kādas stipras iedarbības zāles, nonāvējusies arī pati.

-��� Protams, tā nav nekāda ikdieni�ķa parādība, - es piekritu. - Tas ir ārkārtējs gadījums!

-� Liecies mierā! - Artūrs iebilda. - Turpat vai parastā cil�vēka stulbuma izpausme! Vecais nez kādu iemeslu dēļ pār�stāj viņu drāzt un tas pēk�ņi pārvēr�as lielākā dzīves traģē�dijā! Uzreiz ir klāt izmisums, bezgalīgs naids, atriebības vēlme un dzīves apnikums! Un tas viss tikai tāda sīkuma dēļ, ka vīrs katru nakti vairs nekāpj virsū viņai, bet �ad tad arī citai! Teik�u atklāti - man da�reiz gribas visas sievietes no�aut! Viņu stulbums ir neizturams!

-�� Tas nav nekāds stulbums, - es sacīju. - Tā ir ārkārtīgi sare�ģīta sievietes jūtu pasaule.

-�� Vai tu spētu no�aut arī mani? - negaidīti atskanēja dzidra sievietes balss, un no jahtas kajītes pa �aurām kāp�nītēm uz klāja uznāca burvīga, sarkanā bikini peldkostīmā ģērbusies jauna sieviete. Tā bija Niklāva sekretāre un mīļākā Sandra. Mēs par viņu uz brīdi bijām piemirsu�i.

-�� Nē, Sandra! - Artūrs smējās. - Tevi es vienīgo atstātu dzīvu!

-�� Kādēļ gan? - viņa smaidot prasīja. - Tev tikt man klāt ir tikpat nereāli, kā aizlidot uz Mēnesi!

-�� Tur es vēl kaut kā varētu, - Artūrs sacīja. - Uz Marsu gan būtu daudz grūtāk, ta�u tikt līdz tavai miesai� Nemaz tik kārdino�i negrozi savu pakaļu! Man atliek tikai palūgt Nikam atļauju, un tu jau pēc da�ām minūtēm te mūsu priek�ā gulēsi ar augsti paceltām kājām!

-� Nik, tu dzirdēji? - Sandra sauca. - Tu mani varētu viņiem atdot?

-� Viņi visi ir mani draugi, - Niks atbildēja. - Vai tev būtu kas iebilstams?

Sandra iesmējās. Arī mēs sākām smieties, tomēr ne uz mirkli nenovēr�ot kāru skatienu no seksīgās blondīnes.

-�� Labāk nokāp vēlreiz lejā un no ledusskapja uznes aug�ā divas �ampanie�a pudeles! - Niks pavēlēja. - Kā nekā mums ta�u �is mazais kuģītis jāiesvēta! Citādi vēl ņems un no�grims!

Sandra pagriezās un, it kā mūs tī�i kārdinot, graciozi �ūpodama gurnus, nesteidzoties atkal kāpa lejā.

-�� Es tev palīdzē�u! - Artūrs iesaucās un viņai ātri sekoja.

-�� Redz, cik tas da�reiz ir vienkār�i! - Ēriks man sacīja. - Patie�ām - tā ir liela prasme dzīvot bez problēmām! Kad Sandra kāps lejā nākamreiz, viņai palīdzēt piesakies tu!

-�� Nekas, - es mierīgi atteicu. - Lai pastrādā viena!

-�� Bet Artūrs ir malacis! - Ēriks turpināja. - Es viņu ap�skau�u. Kaut es tā varētu - nelaist garām nevienu izde�vību!

-�� Dzīvi vienmēr daudz grūtāku dara mūsu kompleksi, - es teicu. - Tā ir liela laime - beidzot tikt no tiem vaļā un justies garīgi brīvam! Citādi mums bie�i jājūtas kā vergiem - nevis ar ķēdēm piekaltiem pie galerām, bet gan liekulīgajai sabiedrības morālei!

-�� Paklausieties, ve�i! - Niks mums skaļi uzsauca. - Jau kuro reizi jums prasu - nu, kā? Vai jahta patīk?

-�� Nav nekādas vainas, - Ēriks sacīja. - Cik tālu tu ar to vari aizbraukt?

-�� Nekur tālu nemaz negribu, - Niks atbildēja. - Varbūt līdz Zviedrijai. Bet labi jau ir tepat arī mūsu likteņupē vai pa maziem vilnī�iem līcī.

-�� Kāpēc tu to nosauci par Arabellu? - es prasīju. - Man atmiņā atkal nāk viena vēl bērnībā lasīta grāmata - Kap�teiņa Blada odiseja. Tur bezbailīgais ārsts un vēlākais pirāts kapteinis Blads, kas esot slavenā jūras laupītāja Morgana prototips, iemīlējās Jamaikas gubernatora vienīgajā meitā Arabellā. Vēlāk viņ� tās vārdā nosauca savu lielāko pirātu kuģi. Arabella, protams, neskan slikti, ta�u vai tev savam kuģim nevajadzēja dot vārdu Sandra?

-� Zini, tādas Sandras nāk un iet! - Niks paskaidroja. - Ta�u �ī jahta paliks vēl manu mazbērnu bērnu bērniem! Tas ir kapitāls! Dro�s ilgtermiņa ieguldījums!

-�� Tādā gadījumā tu nekāds izcilais biznesmenis vis neesi, - es teicu. - Kas mūsu dzīvē var būt ilgtermiņā, turklāt vēl pilnīgi dro�s?! Bankas un uzņēmumi bankrotē, milzīgi oke�āna laineri un tankkuģi nogrimst, nemaz nerunājot, ka tas ļoti viegli var notikt ar tik mazu tupelīti kā tava Arabella. Bet iedomājoties par mums pa�iem� Tad, Nik, labāk klusēt.

-��� Pēdējā laikā esi kļuvis pārāk pesimistisks, - Niks sacīja. - Tas nekur neder! Kāda velna pēc dzīvi padarīt vēl riebīgāku? Priecājies! Tūlīt tiksim garām Daugavgrīvas bākai un pa līci aizlaidīsim līdz Majoriem! Tur restorānā paēdī�sim labas pusdienas, nopeldēsimies, pasauļosimies� Ja gribi, varēsi pat pamīlēties ar Sandru! Gribi?

-�� Viņa ir jauka, - es teicu. - Greizsirdīgs nebūsi?

-�� Es Sandrai maksāju tik lielu naudu, ka viņa bez ieru�nām izpilda jebkuru manu vēlē�anos! Un, ja es pateik�u, lai viņa pārguļ ar jums visiem, viņa to arī izdarīs!

-������� Nepūlies! Man tādas sievietes vairs nepatīk, - es atzi�nos. - Pirms divdesmit gadiem jaunībā� Tad jā. Bet kas tagad? Ar visām viens un tas pats. Apnicis.

-�� Kāpēc neiemīlies?

-�� Tu Sandrā esi iemīlējies?

-�� Vai tev prāts! Es mīlu savu sievu. Nezini?

-�� Es arī mīlu savu sievu.

-������� Tu, Krist, esi ar novirzēm! Tev ta�u jau sen nekādas sievas vairs nav!

-������� Sievas man patie�ām vairs nav, - es piekritu, - ta�u kā sieviete viņa ir palikusi.

-�� Ļoti aizkustino�i, - Niks sacīja. - Ko viņa tagad dara?

-� Joprojām strādā slimnīcas kardioloģijas nodaļā - par ārsti.

-�� Viņa ir laba ārste?

-������� Profesore nav, - es teicu. - Domāju - laba, normāla daktere. Vai tev radu�ās problēmas ar sirdi?

-������� Pagaidām varu paciest, - Niks atbildēja. - Vairāk jāuz�turas svaigā gaisā.

-������ Paklausies, Nik! - es sacīju. - Nesen pie manis bija atnā�cis kāds vecs vīrs un atnesa ne pārāk biezu savu atmiņu grāmatu. Viņ� grib, lai es to literāri apstrādāju un aiznesu kādam izdevējam. Nevienu viņ� nepazīstot. Honorārs viņam neesot vajadzīgs.

-������� Tas ir �auts garām! - Niks sacīja. - Ja tu viņa manu�skriptu literāri apstrādātu, man honorārs būs jāmaksā tev! Vai arī tev tas nav vajadzīgs?

-������� Derētu gan, - es teicu. - Pārāk ilgi pirms tevis esmu strādājis gandrīz vai par velti.

-������� Kas tas ir par vecīti? - Niks jautāja. - Vai kāds vēl no vecā Ulmaņlaika? Slavens gangsteris? Jūrnieks - pasaules apceļotājs vai kārtējais padomju re�īma upuris? Teik�u atklāti - ja tev ir apnicis drāzt jebkuru pa rokai pagadīju�os sievieti, tad man savukārt jau sen ir apnicis lasīt �āda veida memuārus! Mana sajūta ir līdzīga tavējai - nekā jauna! Vienmēr viens un tas pats! Apnicis!

-������� Tur ir arī kaut kas jauns, - es pavēstīju. - Man pat ienāca prātā doma, ka to manuskriptu es varētu no viņa nopirkt un uz tā pamata uzrakstīt nākamo romānu.

- Kas tur interesants ? - Niks turpināja jautāt.

-�� Kas tur interesants? - Niks turpināja jautāt.

-��� Patiesībā tur interesants ir viss vai nekas, - es atbil�dēju. - Vienkār�i kāda cilvēka diezgan baiga dzīve. Bet tur ir daudz kas tāds, par ko neviens no mūsu rakstniekiem, nemaz nerunājot par jaunajiem, nekad jau vairs neuz�rakstīs! Tur ir sīkas detaļas, dokumentāli precīzi lieci�nājumi, piemēram, par to, kā 1941. gada ziemā tika celta Salaspils koncentrācijas nometne, par baltkrievu bērniem, vispār par dzīvi �ai nometnē, par tā saukto zosu gājienu - pilnīgi absurdo, ta�u cilvēka psihi ārkārtīgi traumējo�o darbu. Tu zini, kā tas noticis? Vienā nometnes teritorijas galā divi ieslodzītie nostājas pie krietni lielas smil�u kau�dzes. Rokās - koka nestuves. Tre�ais, kas tur jau atrodas, uz nestuvēm uzmet vienu sauju smil�u. Ieslodzītie to aiz�nes uz teritorijas otru galu, smil�u sauju izber un nāk atpa�kaļ. Atkal uz nestuvēm tiek uzmesta smil�u sauja, atkal jā�ķērso viss laukums, smiltis jānober un jānāk atpakaļ. Un tā tas turpinās tik ilgi, kamēr dienas garumā smil�u kaudze nav pārvietota uz nometnes otru galu. Nākamajā dienā smil�u kaudze tāpat pa saujiņai ir jānogādā atpakaļ. Efekts esot apmēram tāds pats, kā viduslaikos ar vien�mērīgi pilo�ām ūdens lāsēm uz cilvēka galvas. Pēc da�ām dienām esi jau sajucis prātā�

-�� Kā viņ� tur nokļuvis? - Niks prasīja. - Vai bijis pirmā padomju laika aktīvists?

-�� Apmēram, - es atbildēju. - Komjaunietis, kara sākumā strādnieku gvards� Bet ne tikai tāpēc! Pie vācie�iem bijusi stingra kārtība - visiem vajadzējis strādāt reiha labā. Pastā�vējusi Darba pārvalde - darba spējīgajiem bijis pienākums reģistrēties. Staņislavs tur nav gājis, no darba izvairījies. Sekojis arests un kā sods - se�i mēne�i Salaspils nometnē.

Pirmajā dienā, ieejot nometnes administrācijas ēkā nokār�tot ar piespriesto sodu saistītos papīrus un reģistrāciju, viņ� tur negaidīti saticis savu bērnības draugu, toreiz Latvijā pazīstamu sportistu Elmāru Tabaku. Draugs bijis ģērbies melnajā SS formas tērpā, bet, neskatoties uz to, mūsu stāsta varonis Staņislavs no lieliem priekiem viņam vai apkritis ap kaklu� Galu galā ta�u draugs, turklāt, kā jebkurā ieslodzījumā, jau pirmajā dienā satikt kaut vai tikai paziņu� Tā jau ir liela laime.

Ta�u biju�ais draugs asi pagriezies un uzreiz Staņislava sejā triecis dūri�

"Aizmirsti!" viņ� kliedzis. "Es tevi nepazīstu! Suns tāds, kāpēc negribi strādāt mūsu atbrīvotāju labā? Agrāk kalpoji komunistiem, tagad būs jākalpo mums! Mēs tevi piespie�dīsim�"

Un piespieda arī. Vēlāk pēc soda izcie�anas viņ� ticis mobilizēts leģiona 15. divīzijā - cīņas pie Oderas un beigās gūsts amerikāņu okupācijas zonā. Tur viņ� interesanti ap�raksta gūstekņu nometnes dzīvi, deviņpadsmit dienu ilgo absolūto badu un tūksto�iem gūstekņu moko�o nāvi; kā zēni no patronu misiņa vai kaut kur sadabūtas bronzas izgatavoju�i tīra zelta laulības gredzenus ar visaugstāka�jām provēm un iesmērēju�i tos apsardzei, mainot pret ciga�retēm vai ko ēdamu.

Un vēl! Kad pirmajās dienās gūstekņi sadalīti pa bara�kām, pie to ieejām izlikti attiecīgie saraksti ar barakas iemītnieku vārdiem un uzvārdiem. Kādu dienu, ejot garām vienai no barakām un papētot to iemītnieku vārdus, Sta�ņislavs pēk�ņi izlasījis - Elmārs Tabaks! Augstprātīgais koncentrācijas nometnes apsargs arī nokļuvis gūstā! Sta�ņislavs gājis iek�ā un abi satiku�ies. Tagad Tabaks, ierau�dzīdams savu biju�o draugu, priekā starodams, gājis klāt un sniedzis roku.

"Sveiks, Stasik!" viņ� teicis. "Atceries, es tevi toreiz varēju arī no�aut, bet liku tikai strādāt!"

Staņislavs, ne vārda neteicis, tagad triecis savu dūri Ta�baka ģīmī. Viņ� nokritis uz nārām. Tūlīt pārējie gūstekņi vaicāju�i - par ko tu viņu dauzi?

Staņislavs paskaidrojis - �is puisis ir pēdējais nelietis! Aizmugures �urka! Dienējis Salaspilī� Ar to pieticis. Vis�maz kādi divdesmit biju�ie frontes leģionāri vēlēju�ies kaut reizi Tabakam iesist� Un beigu beigās tur arī nositu�i�

Bez tam Staņislavs vēl apraksta, kā Salaspils nometnē rīkojies un ļoti savdabīgi uzvedies SD komandieris Latvijā SS �turmbanfīrers Rūdolfs Lange. Viņ� vismaz reizi mēnesī

ar pavado�o svītu ieradies nometnē un, beidzis savas ofici�ālās darī�anas, apsēdies kaut kur laukuma malā un vien�kār�i tāpat, izklaides pēc, da�us no�āvis. Parasti ebrejus.

-�������� Kādā gatavības pakāpē �is manuskripts ir? - Niks painteresējās. - Tev tur ir daudz darba?

-������ Vispār, jā, - es atbildēju. - Ta�u neesmu vēl iz�ķīries - piekrist, vai nē.

-������� Es �o darbu ņemtu kaut vai tāpēc, - Niks sacīja, - lai �odienas sabiedrībai atgādinātu, ka nav biju�i tikai krievu lēģeri vien� Un nav bijusi tikai viena - padomju okupā�cija� Bet kā tev veicas ar jau sākto romānu "Ugunī nosa�lu�ie"?

-������� Pamazām uz priek�u iet, - es sacīju. - Vispār rādās diezgan drūms gabals.

-�� Kāpēc drūms?

-�� Nezinu. Varbūt tāpēc, ka tāda ir dzīve.

-�� Tev?! Nemuldi!

-������� Nē, nopietni, Nik! Pa�am jau it kā nekas. Ta�u, kad nesen satiku vienacainā bandīta meitu Indru� Manī kaut kas sagriezās. Kaut kas dziļi iesāpējās.

-������ Kā tev ar Sindiju? - Niks prasīja. - Pārguli un tūlīt lai�dies prom?

-�� Apmēram.

-������ Viņa tomēr ir ellīgi skaista, - Niks sacīja. - Nākamreiz vajadzētu arī viņu pievākt mūsu kompānijā.

-�� Vai viņas vīru vēl kādreiz esi tur redzējis? - pajautāju.

-������ Jā, itin bie�i, - Niks atbildēja. - Viņu pa�u ne vienmēr, ta�u Ģirta d�ips mājas pagalmā stāv turpat vai katru otro dienu. Bez tam pie viņas �ad tad atbrauc arī citi kungi. Tādi smuki saģērbu�ies - melnos uzvalkos ar kaklasaitēm.

-�� Vieni? Bez sievietēm?

-�� Da�reiz ir arī kāda dāma.

-�� Ko no tā mēs varam secināt? - es vaicāju.

-������� Neko īpa�u, - Niks sacīja. - Vienīgi der atcerēties, ka Sindijai tīk jautri pavadīt laiku un ka viņa, kā nekā, tomēr strādā ārlietu ministrijā.

Es gribēju vēl kaut ko jautāt, ta�u uz jahtas klāja, stipri sasarku�i un mazliet aizelsu�ies, parādījās Sandra un Artūrs.

Katram rokā bija �ampanie�a pudele, viņiem pievienojās ari Ēriks, un jau pēc brī�a, jautri smiedamies, mēs uz�dzērām uz Nika jauniegādātās jahtas un tās īpa�nieka veselību.

Sitieni pa durvīm kļuva arvien spēcīgāki, bet Gunāra Gintera balss draudīgāka.

- Varbūt tomēr bēgsim? - Indra, galēji satraukta, jautāja un cerīgi skatījās uz atvērto istabas logu.

Es savukārt skatījos uz durvīm - tās izturēs sitienu krusu vai ne?

Ta�u durvis bija taisītas, kā agrāk mēdza teikt, vēl miera laikā, tāpēc par to izturību it kā daudz uztraukties neva�jadzēja. Daudz vairāk nācās baidīties par mūsdienu atslēgu stiprumu.

Un tad pēk�ņi - asi un skaidri - atcerējos sen dzirdētu stāstu par kādu latvie�u zemnieku, kas bijis arī labs amat�nieks - galdnieks. Pagāju�ā gadsimta trīsdesmitajos gados blakus savai lauku mājai izbūvējis vēl arī lielu pagrabu, bet īpa�u prieku viņam sagādāju�as biezās ozolkoka durvis - tas bijis īsts amata meistardarbs. Bet tad sācies kar� un mazliet vēlāk, it kā par pretpadomju uzskatiem, bēgo�ie pagasta varas vīri un vietējie �ekisti viņu aizturēju�i, pa�matīgi sasitu�i, iemetu�i pa�a celtajā pagrabā, aizslēgu�i durvis un aizgāju�i.

Saimnieks, drēgnajā tumsā pavadījis vairākas stundas, beidzot mēģinājis tikt laukā. Ta�u nekā! No viņa sitieniem masīvās durvis nav pat ietrīcēju�ās. Tad viņ� sameklējis pēc celtniecības vēl paliku�us ķieģeļus, palielus un smagus lauk�akmeņus un beidzot pamatīgu dzelzs lauzni. Un sācis strā�dāt. Vairākas dienas pēc kārtas viņ�, mēģinādams atvērt durvis, tās nepārtraukti sitis un lauzis, ta�u biezajām durvīm tas tāds nieks vien bijis. Tās savās eņģēs stāvēju�as tik nesa�tricināmas, cik nesagraujama ir pati zeme un cilvēka darbs.

Saimnieks, pilnīgā spēku izsīkumā, beidzot apsēdies uz akmens kāpnēm, izmisumā sācis raudāt un skali nolādējis savu izcilo amata prasmi.

Nu kāpēc man vajadzēja tās durvis taisīt tik labas un izturīgas? - viņ� kliedzis. Kāda jēga manam darbam, tur�klāt vēl izcilam, ja tas ir izrādījies pa�a slazds?! Ja būtu izgatavojis plānas, pa roku galam darinātas durvis, es jau sen tās būtu salauzis un atrastos brīvībā!

Tas neap�aubāmi bija ļoti bēdīgs secinājums.

Bet kas tagad?! - viņ� turpinājis meklēt atbildi uz noti�ku�o. Ko esmu guvis? Neko citu, kā vienīgi ar savu izcilo amata prasmi palīdzējis saviem ienaidniekiem.

Man nav ne mazāko izred�u izglābties. Darīdams labu, es sev esmu izdarījis vissliktāko, ko vien bijis iespējams izdarīt.

Vai tā nenotiek pārāk bie�i? - to atcerēdamies, nodomāju.

Vai turpat jebkur� darbs, kas mums patīk un ko darām ar aizrautību, mūs netur kā ieslodzījumā?

Un mūsu aizrau�anās - sākot ar pastmarku krā�anu un beidzot ar vēlē�anos ziemā aizbraukt uz Zagarkalnu vai Alpiem paslēpot?

Tam nav iz�ķiro�as nozīmes, ar ko mēs aizraujamies vai ko darām. Mēs vienmēr pa�i sevi saņemam gūstā.

Un alkohols? Un profesionālā karjera? Un politiskā vara? Un vēlme dzīvot tikpat labi kā citi?

Un kur tad vēl sekss?! Mūsu dzīves visstingrākais cie�tumsargs!

Nemaz nerunājot par visbie�āk lietotās narkotikas - mīlestības - posto�ajām sekām�

Lai cik tas arī būtu no�ēlojami, netaisnīgi un ļoti sāpīgi, bie�i darot kaut ko labu, mēs pa�i sevi iegā�am dziļas nelaimes bedrē�

Pat tagad es - slavens un pietiekami labi apmaksāts lat�vie�u rakstnieks Krists Kristsons - atrodos kaut kādā pretīgā Iļģuciema dzērāju pritonā un gaidu, kad piedzēries un pagalam pārskaities vairākkārt tiesāts bandīts Gunārs Ginters uzlauzīs durvis un es tik�u pakļauts nopietnām nāves briesmām�

Kāpēc?! - gribējās kliegt.

Ta�u tas ir vismuļķīgākais jautājums, uz kuru mēs vien�mēr sniedzam nepareizas atbildes. Arī �oreiz.

Acīmredzot tāpēc, ka cietumā eso�a cilvēka lūgts, esmu �eit atnācis, lai kādai nelaimīgai meitenei nodotu viņas tēva pirmsnāves vēstuli. Un �ī meitene man ir iepatikusies. Tas nav svarīgi - vai tikai cilvēciska �ēluma vai sievi�ķīgas pievilcības dēļ. Svarīgi ir tas, ka atkal esmu gribējis otram cilvēkam izdarīt ko labu. Un par to man tagad sods?! Ne velna! Es neesmu viegli uzveicams cilvēks.

Kad kāju spērieni pa durvīm kļuva spēcīgāki, mani pēk�ņi pārņēma negantas dusmas. Piegāju pie durvīm, tās atslē�dzu un ātri atrāvu vaļā.

Priek�ā, naidā zvērodams, stāvēja vidēja auguma kalsns vīrietis. Viņa mute bija pilna ar bleķa zobiem, bet ķermeņa aug�daļu sedza netīrs, līdz nabai atpogāts flaneļa krekls.

-� Kas ir? - es jautāju. - Vai pieklājīgāk pieklauvēt nevari?

Gunārs uz mirkli tā kā pat apstulba, tad nicīgi pasmīnēja.

-�� Kas tu tāds esi? - viņ� vaicāja.

-������ Labāk neprasi! - es brīdino�i teicu. - Pateik�u - un tu tūlīt no bailēm pietaisīsi bikses!

-������� Ei nu ei? - Gunārs turpināja dzēlīgi smīnēt. - Kas - esi policijas ģenerālis?

-������� Daudz sliktāk, vecīt! - es sacīju. - Esmu pasaules �em�pions kikboksā!

-������ Diezgan iespaidīgi, - Gunārs sacīja. - Ta�u tas situāciju nemaina. Ko tu �eit meklē?

-������ Seno civilizāciju inku un maiju apslēptu zeltu, - es visā nopietnībā atbildēju.

-������ Diez vai nu tā būs, - Gunārs �aubījās. - Man ir stipras aizdomas, ka tomēr �eit esi meklējis ko citu! Vai Indru?!

-�� Nu, pieņemsim, - es teicu. - Vai tas ir aizliegts?

-������� Ko tu no viņas gribi? - Gunāra balsī ieskanējās daudz skarbāki toņi.

Neskatoties uz diezgan draudīgo stāvokli, nekādas īpa�as bailes nejutu. Biju pilnīgi pārliecināts - ja iznāks fiziska saķer�anās, es viņu pieveik�u.

-� Neko, - es atbildēju. - Vienkār�i atnācu meiteni apraudzīt.

-�� Kāpēc? Vai esi viņai rada?

-�� Jā, - es apliecināju. - Pusbrālis.

Gunārs brīdi domāja.

-������ Kā tas sanāk? - viņ� prasīja. - Jums abiem ir viens tēvs - Imants Kuhar�s?

-�� Tā iznāk.

-������ Tā vis nesanāk! - Gunārs neticēja. - Man �ķiet, tu tomēr baigi fleitē! Es Imantu pazīstu. Esam seni Iļģuciema puikas. Mācīju�ies vienā skolā un sēdēju�i vienā cietuma kamerā. Par Indru, jā, viņ� man ir stāstījis, bet nekad nav piemi�nējis, ka viņam būtu arī dēls!

-������� Dro�i vien, ka nav arī, - es teicu. - Tāpat kā tev! Pa kuru laiku jūs to būtu dabūju�i gatavu, ja gandrīz vai visu mū�u pa zonām vien vazāju�ies!

-������� Liec manu dzīvi mierā! - Gunārs iesaucās. - Vai Indra tev neteica, ka, izņemot mani, neviens cits viņai nedrīkst pat tuvoties?

-�� Teica, - es sacīju. - Nu un kas?

-�� Vai tev teiktais nepieleca?

-������� Pieleca. Bet es Indrai atbildēju, lai ta�u viņa beidzot tevi pasūta pie visiem velniem un satiekas, ar ko pati grib!

-������� Kāpēc tu viņu tā mācīji? - Gunārs arvien draudo�ākā tonī prasīja. - Tas no tavas puses ir bijis ļoti vieglprātīgi darīts!

-������ Diez vai, - viegli pa�ūpoju galvu. - Es to darīju tāpēc, ka Indru mīlu.

Gunārs aiz pārsteiguma labu brīdi kļuva mēms.

-�� Ko tu teici? - viņ� lēni pārjautāja.

-�� Ja esi kurls, varu atkārtot! Es teicu, ka �o meiteni mīlu.

-������� Ļoti slikti, - Gunārs sacīja. - Slikti tev un skuķim arī. Tu vispār zini, kas es esmu?

-������� Man tas ir pilnīgi vienalga! - atbildēju. - Sprie�ot pēc apģērba, nekāds Saeimas deputāts neesi. Tātad neesi arī neaizskarams. Tu par to padomā, vecīt! Ka neiznāk visu atliku�o vasaru pa slimnīcām vien dzīvot!

Gunārs patie�ām brīdi domāja. Tad paskatījās uz Indru.

-� Kas viņ� tāds ir? Vai tie�ām no policijas vai boksa �empions?

-������� I tas, i tas! - viņa ātri teica. - Tāpēc pēc iespējas ātrāk lasies prom!

- Tu uzdro�inies man draudēt?! - Gunāram aiz pārsteiguma iedrebējās balss. - Man - no kura baidās turpat vai viss Iļģuciems un biju�ie zeķi?!

-�� Un ko tu saki? - viņ� atkal pagriezās pret mani.

-�� To pa�u, - es teicu. - Tas ir labs padoms. Jo ātrāk aiz sevis aizvērsi istabas durvis, jo labāk tavai veselībai!

-��� Tu uzdro�inies man draudēt?! - Gunāram aiz pār�steiguma iedrebējās balss. - Man - no kura baidās turpat vai viss Iļģuciems un biju�ie zeķi?! Man - kas cietumos pavadījis sava mū�a lielāko daļu?!

-�� Redzi, Gunār, - es mierīgi teicu. - Ja tev būtu kaut mazliet vairāk prāta, tu nekad cietumā nebūtu sēdējis, bet gan dzīvojis skaistu un normālu dzīvi! Un vēl - neskatoties uz savu garīgo atpalicību, tev tomēr vajadzētu saprast, ka visus nobaidīt nevar! Tas vispār nav iespējams! Jā, Indru dro�i vien vari. Ko meitene tev var izdarīt? Vēl tu vari pa�baidīt da�as Iļģuciema tantiņas vai patie�ām kādu zeķu, bet ne mani vai citus! Lai gan es, protams, nekāds pasaules �empions neesmu, ta�u, tici, ja kas - es ar vienu sitienu ietriek�u tev rīklē visus tavus bleķa zobus, un varēsi vēl priecāties, ka būsi izsprucis cauri bez smagākām sekām!

-�� Indra! - Gunārs atkal ierēcās. - Ko man tagad darīt? Vai jūs abus nogalināt?

Indra piecēlās un pienāca pie durvīm.

-�� Gunār, lūdzu, ej prom! - viņa klusā balsī palūdza.

-��� Kur lai es eju? - viņ� prasīja. - Tad man tevi ta�u jāatstāj viņam! Kāda velna pēc? Tā es nevaru!

-� Paklausies, Gunār! - es mierino�i teicu. - Nav ko trakot! Parunāsim kā vīrs ar vīru! Kas tu Indrai esi? Oficiāls laulenis?

-�� Laulenis glu�i neesmu, - Gunārs tāpat daudz mierī�gākā balsī sacīja. - Bet jau ļoti sen� Indra vēl bija pavisam maziņa. Viņas māte Lid�ene, nu, Ligita Liepa, meiteni, var teikt, gandrīz vai oficiāli man pārdeva! Es Lid�enei toreiz pēc kolhoza kases aplaupī�anas, tur negaidīti iznāca arī divi līķi, uzglabā�anai atstāju piecpadsmit tūksto� rubļu! Tu to apjēdz? Tā toreiz bija baismīgi liela nauda! Divi �iguļi! Bet kamēr es godīgi atsēdēju savu sodu, tā mātīte visu naudu notrieca! Esot pat aizbraukusi uz Gruziju! Padomā tik! Tāpēc, ja patie�ām esi īsts vīrs un kaut ko sajēdz no kriminālās pasaules stingrajiem, ta�u taisnī�gajiem likumiem� Gan Lid�ene, gan Indra pieder man!

Glu�i tāpat, kā man pieder pulkstenis vai �is te krekls! Viss! Tirgus ir beidzies!

-�� Kur pa�laik Ligita atrodas? - es prasīju.

-�� Atvilkās mājās un tūlīt nolūza! - Gunārs paziņoja.

-������� Tad tagad paklausies tu! - es uzsaucu. - Nekāds tirgus vēl nav beidzies! Tev nauda ir?

Gunārs iebāza roku bik�u kabatā un tur pagrabināja sīk�naudu.

-�� Pusotra lata. Rītdienai pietiks.

-�� Vairāk negribi?

-������� Gribu, - Gunārs tūlīt atbildēja. - Bet arī cietumā vairs negribas.

-������� Es te biju jau atnācis pirms nedēļas, - turpināju. - Atnesu Indrai vēstuli no Imanta Kuhar�a. Meitene tobrīd nebija mājās, sarunājos ar viņas māti. Viņa �o to pastāstīja gan par Imantu, gan tevi. Un viņa man apsolīja, ka es Indru jebkurā laikā varē�u dabūt� ja attiecīgi samaksā�u.

Gunārs īsu laiciņu domāja. Tad painteresējās:

-�� Vai par cenu arī vienojāties?

-������� Ne glu�i, - es atbildēju. - Runa bija, sākot no degvīna pudeles līdz simts latiem.

-������� Tie�ām? - Gunārs izskatījās patīkami pārsteigts. - Tu to skuķi gribi?

-������� Jā, - es apliecināju. - Lai gan tevi varu patriekt un meiteni dabūt tāpat vien� Cik prasi?

Gunārs smaidīja.

-������� Es Indru jau sen gribēju izmantot kā labi ejo�u preci� Kāda tagad �ādām meitenēm ir tirgus cena?

-�� Desmit lati par nakti, - es paskaidroju.

-������ Nu, lieliski! - Gunārs nopriecājās. - Dod naudu un līdz rītam viņa ir tava!

Lai gan tajā brīdī ļoti gribējās Gunāra rīklē patie�ām ietriekt visus viņa mākslīgos zobus, es tomēr no kabatas izvilku sarkanas krāsas piezīmju grāmatiņu, ko izmantoju arī kā naudas maku. Gunāram iedevu divdesmit latus.

Viņ� naudu tūlīt iebāza kabatā, pagriezās un steidzās prom.

-������� Ei, Lid�en! - viņ� sauca. - Mosties! Dzīves svētki tur�pinās!

Lēnām pagriezos pret Indru.

Meitene pārsteigta skatījās uz mani, un es uzreiz neva�rēju pateikt - viņai mana rīcība ir izraisījusi prieku vai dus�mas. Ie�āvās prātā, ka vina tūlīt nicino�i pateiks: "Arī tu, Krist�"

-�� Vai tev sporta soma ir? - jautāju.

-� Ko?! - Indras acis pielija ar vēl lielāku pārsteigumu. - Ko tu teici? Kāda soma?!

-�� Ja tev ir sporta vai kāda cita soma, lūdzu, sameklē to un samet tajā sev visnepiecie�amāko! Iedomājies, ka dosies ilgsto�ā ekskursijā vai ārzemju ceļojumā. Paņem arī pasi un citus dokumentus, ja tādi ir.

-�� Kāpēc?! - Indra, nesapratnes pilna, brīnījās.

-�� Es ta�u tevi nopirku! - smaidīdams atgādināju. - Vai aizmirsi? Samaksāju veselus divdesmit latus! Redzēji, kā Gunārs nopriecājās! Tā viņam ir liela bagātība.

-� Viņam varbūt, - Indra piekrita, - bet ne man.

-�� Nu, protams! - es teicu. - Cilvēka bagātība ne vienmēr mērojama ar naudu.

-�� Kāpēc tu to darīji? - Indra prasīja.

-�� Paklausies! - nopietni sacīju. - Ja tu gribi �eit palikt, tad paliec! Apsēdies un gaidi, kad atkal piedzēru�ais Gunārs atgriezīsies un tevi te izdrāzīs! Un pateicības vietā vēl kārtīgi sados pa purnu! Es neko jaunu vai rupju nepateicu. Ja nemaldos, un Gunārs nemelo, tad tāda ir tava ikdiena! Bet, ja gribi no �īs elles izrauties, ja beidzot vēlies savā dzīvē kaut ko mainīt� Tad, lūdzu! Atri savāc savas man�tiņas un tinamies prom! Ceru, tu pati saproti - nekādā gadījumā tev sliktāk nebūs. Jo sliktāk vispār nemaz nav iespējams būt!

Indra samulsusi joprojām stāvēja netālu no durvīm, un viņas glītā seja un acis bija pilnas ar neziņu.

-�� Ko esi nodomājis ar mani darīt? - viņa klusi jautāja.

-�� Pārdot tālāk kādam arābu �eiham! - es, nedaudz aiz�kaitināts, atbildēju. - Saki atklāti - tev ļoti patīk būt tādai kā lētai tirgus precei? Ar tevi tirgojās māte, tad kaut kāds izbijis cietumnieks, tagad vēl es� Dro�i vien agrāk ir biju�i vēl citi. Nezinu. Zinu tikai to, ka tā dzīvot ir cilvēka necie�nīgi! It sevi�ķi jaunai meitenei, kurai priek�ā vēl visa dzīve! Es saprotu - savā ziņā katra sieviete agrāk vai vēlāk sevi pārdod. Vienas to dara uz �aka ielas, citas greznās guļam�istabās. Bet sievie�u lielākā daļa sevi pārdod vai, pareizāk sakot, sevi atdod saviem vīriem! Tu pirmīt sacīji - ja pie�nāks tāds laiks, tad es gribu pati nosaukt savu cenu! Ta�u, vai tu vispār, Indra, zini, kāda ir visaugstākā cena, ko gandrīz katra normāla sieviete par sevi prasa? Nezini? Tad es tūlīt pateik�u - tā ir mīlestība� Ta�u palikdama un turpinā�dama dzīvot �ajā namā, tu nekad, Indra, tici, nekad �eit mīlestību neatradīsi! Dzīve, kā tavai mātei, paies tuk�gaitā - bez jebkādām dziļākām jūtām� Un tava cena būs ne augs�tāka par da�iem latiem, bet vēlāk, visticamāk, tikai degvīna pudeles vai vienas narkotikas devas vērtē�

-� Un ko tu? - Indra pēc krietna klusuma brī�a prasīja. - Tu man dosi mīlestību? Tu to spēsi un gribēsi� tādai kā es?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Bet es tev do�u vismaz cerību� daudzmaz jēdzīgākai dzīvei.

-�� Notiek kaut kas neiedomājams, - Indra nomurmināja, strauji pagriezās, sameklēja diezgan apdriskātu somu un tajā sāka likt da�ādus drēbju gabalus, veļu un vēl kaut ko. Es neskatījos. Pagriezos sāņus un atkal uzmetu skatu mus�kuļainā Kloda van Dammes krāsainajai bildei.

Nav slikti būt fiziski spēcīgam, es domāju. Ar savu aus�trumu cīņu mākslas prasmi vari apsist lielu baru uzbru�cēju. Tev ir daudz naudas un pasaules slava. Redzi, pat viena latvie�u meitene pie sienas pielikusi tavu portretu un, iespējams, katru vakaru, it sevi�ķi tajās reizēs, kad pie viņas istabas durvīm dauzīju�ies piedzēru�ies ve�i, skatī�jusies uz tevi un domājusi - justos laimīga, ja man būtu tāds draugs�

Ta�u tāda drauga nav. Ir tikai sāpīga vientulība un skarba dzīve. Un lai gan tāda dzīve diem�ēl ir daudzām sievietēm, man Indras nez kāpēc bija sevi�ķi �ēl. Varbūt tāpēc, ka vispār riebās viss pirk�anas-pārdo�anas vājprāts, kas pē�dējos piecpadsmit gados bija pārņēmis mūsu sabiedrību.

Pavisam nopietni - tas tik tie�ām bija kaut kāds mant�rausības ārprāts! Pirka un pārdeva visu, ko vien varēja pārdot un nopirkt - zemi, me�us, nekustamos īpa�umus, amatus, nelegālo alkoholu, kontrabandas cigaretes un deg�vielu, godu, amatpersonas, miesu, eksāmenu biļetes, sievie�tes, politisko pārliecību un pat vēlētāju balsis! Tas viss bija tik no�ēlojami, ka atlika vien brīnīties, cik īsā laikā daudzi cilvēki pēk�ņi kļuvu�i negodīgi un alkatīgi. Pēk�ņi bija paspruku�i vaļā kaut kādi līdz tam slēpti instinkti un prāta bremzes.

Līdzko atvērās mūsu valsts politiskās brīvības vārti, pa tiem tūlīt mantkārības eiforijā izspruka arī piecdesmit pa�domju varas gados krātā vēlē�anās kļūt ne tikai brīviem, bet arī bagātiem. Un, lai gan �ī vēlme, iespējams, ir ļoti da�biska un nekādā ziņā nav nosodāma, ta�u mūsu sabiedrībā tās realizācija kaut kā pārāk bie�i ir kļuvusi par citu cil�vēku sociālo un personīgo nelaimi, nemaz nerunājot par daudzu ļau�u izdzēstajām dzīvībām�

-��� Esmu gatava, - mani no �īm drūmajām pārdomām iztraucēja Indras klusā balss. - Tikai nesaprotu, kāpēc man vienas nakts vajadzībām jāņem līdzi turpat vai viss drēbju skapis un pase? Vai tev ir tāda novirze - mīlē�anās laikā likt sievietei vairākkārt pārģērbties?

-�� Ne glu�i, - es atbildēju. - Vienkār�i iedomājos, ka tev tas viss var noderēt. Klodu van Dammi atstāsi?

-�� Lai paliek! - viņa viegli atmeta ar roku. - Lai paliek sargāt māju!

Līdz �im viņ� gan neko nav spējis nosargāt, nodomāju. Ne �o māju no dziļa posta, ne tevi no daudzkārtējiem paze�mojumiem.

Mēs �ķērsojām blakusistabu un uz brīdi apstājāmies vir�tuvē. Gunāru nekur vairs nemanīja, toties pie virtuves galda vienā rokā satvērusi pusizdzertu degvīna glāzi, nolūzusi gulēja Ligita.

-� Zini, Krist, - Indra, viegli nodrebējusi, klusi sacīja. - Izrā�dās, viņa jaunībā ir bijusi ļoti skaista. Esmu redzējusi da�as fotogrāfijas. Un dro�i vien ir biju�i arī kaut kādi sapņi� Kāpēc tie pārvērtu�ies tik no�ēlojamā īstenībā?

-�� Iemesli var būt da�ādi, - es paskaidroju. - Bet viens no galvenajiem - nav bijis stipras gribas. Acīmredzot viņai nav bijusi pat vēlē�anās dzīvot citādi. Neviens jau ar varu mūs nespie� dzīvot sliktāk, nekā tas ir iespējams. Tā vienmēr bijusi pa�u izvēle - kā dzīvot! Un te ne bagātībai, ne naba�dzībai nav nekādas nozīmes. Vismaz ne iz�ķiro�as. Svarīga nozīme ir tikai mūsu gribai un prātam. Pēc tam viss pārē�jais jau nāk it kā pats no sevis.

Mēs izgājām laukā un pa Daugavgrīvas ielu nesteidzo�ties aizgājām līdz Dagmāras ielas stūrim.

Atklāti sakot, es jutos diezgan pārsteigts, ka Indra bija ar mieru man sekot. �aubījos, vai viņa patie�ām tā arī sapratusi, ka esmu viņu uz vienu nakti nopircis. Ja es kaut ko arī esmu pircis, nodomāju, tad vienīgi �īs jaunās sievie�tes brīvību. Bet ko ar viņas brīvību lai daru, vēl nezināju. Vienīgi sajutu iek�ēju prieku un gandarījumu, ka man atkal ir izdevies izdarīt kaut ko labu.

-�� Kur tu mani vedīsi? - Indra jautāja. - Uz viesnīcu, pie kāda drauga, uz Spilves pļavām vai savām mājām?

-�� Kur tu gribētu? - es prasīju. - Kā redzi - izvēle ir pla�a!

Indra krietnu brīdi klusēja, tad skumji pasmaidīja.

-�� Es tagad gribētu nomirt, - viņa negaidīti pateica. - Pavi�sam nopietni.

Es viegli uzliku roku uz viņas pleca.

-�� Tas ir vienīgais, ar ko mums dzīvē nekad nevajag steig�ties, - es sacīju. - Tas, agrāk vai vēlāk, notiks pats no sevis. Labāk jādomā, kā sev atvēlēto laiku varam izmantot sev par labu. Viena cilvēku daļa nez kāpēc domā tie�i otrādi - kā lai savu dzīvi padarītu pēc iespējas sliktāku! Bet mēs, Indra, pacentīsimies savu iespēju robe�ās būt saprātīgi un nekādas muļķības nedarīt. Sarunāju�i?

-� Nodoms nav slikts, - viņa piekrita. - Kā tas ir realizējams?

-�� Nezinu, - paraustīju plecus. - Es būtu apmierināts, ja vispirms tu man paklausītu un uzticētos.

-�� Esmu jau paklausījusi, - Indra atgādināja. - Aizgājusi no dzimtajām mājām līdzi sve�am cilvēkam� Kas tālāk?

-�� Es neesmu sve�s, - sacīju. - Mani pazīst visa Latvija.

-�� Piedod, bet es tevi nepazīstu.

-�� Tu latvie�u literatūru nelasi?

-������� Lasu. Ta�u, ja pareizi saprotu, ir tomēr milzīga at�ķi�rība starp to, kas rakstīts romānos, un reālo dzīvi. Vēl lielāka at�ķirība dro�i vien pastāv starp autora vārdu uz grāmatas vāka un to, kāds �is autors ir dzīvē.

-�� Tā da�reiz patie�ām ir, - piekritu. - Es tev �ķietu slikts?

-�������� Ko tu! - Indra iesaucās. - Ja vērtēju tavu līdz�inējo izturē�anos pret mani, tu esi pat ļoti labs! Mani paglābi no kārtējās Gunāra uzbā�anās. Bet kāds tu esi īstenībā� Dikti jau gribētos domāt, ka man neko sliktu neizdarīsi. Un, ja arī izdarīsi� Galu galā es ta�u vismaz �odien esmu tavs īpa�ums�

-������ Izbeidz! - diezgan nikni uzkliedzu. - Tu piederi pati sev! Es tikai tā� Tavā dzīves ceļā nejau�i pagadījies garām�gājējs�

-������� Nav tiesa, - Indra strauji papurināja galvu. - Ja tev nav sliktu nodomu� Paldies, ka esi mani sameklējis un izrāvis no tās nolādētās vietas� Savādi, bet es jau no vis�agrākās bērnības tās nekad neesmu izjutusi kā savas mājas� Vai tev pa�am dzīvē vienmēr ir gājis labi?

-������� Nē, Indra, ne vienmēr, - es atbildēju. - Bet visā visumā, jā. Nevarētu �ēloties.

-�� Kur tu dzīvo?

-������� Tepat Iļģuciemā. Dzirciema ielas galā - netālu no lid�lauka. Esi tur kādreiz bijusi?

-�� Nekad.

-�� Peldēties uz upi negāji?

-�� Es neprotu peldēt.

-������� Kādreiz tur bija ļoti jauki. Tagad gan Rātsupīte pama�zām aizaug.

-�� Mana bērnība vairāk pagāja ap Dzegu�kalnu.

-������� Tā arī nav slikta vieta. Bērnībā ar draugiem tur gāju spēlēt kariņus. Tā iznāca, ka es ar saviem draugiem Artūru, Ēriku un Niklāvu vienmēr palikām neuzvarēti.

-�� Laba sajūta, vai ne?

-������ Jā, Indra, uzvarētājus netiesā. Uzvarētājus slavē, smu�kas meitenes bu�o viņus uz vaiga un pasniedz tiem sarka�nas rozes.

- Kas tālāk ? - Indra jautāja. - Tu ar mani ko darīsi, vai arī �eit pametīsi ?

-�� Man gan neviens nekad nav pasniedzis ne ziediņa�

-������� Tev jau viss vēl priek�ā. Neraudi! Gan jau uzradīsies kāds, kas to vien darīs, kā tevi apbērs ar puķēm�

Indra neticīgi iesmējās.

-�� Mani?!

-������ Paklausies, skuķēn! - es atkal mazliet pacēlu balsi. - Ne�kad nevajag sevi novērtēt par zemu! Ja tev arī gadīsies iekrist visdziļākajā bedrē, ja citi darīs pāri, smiesies, paze�mos un tev tie�ā vai pārnestā nozīmē nāksies vārtīties dzīves dubļos, dari to vismaz ar augstu paceltu galvu! Tas tevi varbūt arī nepaglābs, ta�u vismaz pati savās acīs nekļūsi glu�i zaudētāja. Tu būsi saglabājusi savu cilvēcisko pa�cieņu. Da�reiz tas ir vienīgais, kas mums atliek� Vienmēr jātu�ras līdz galam!

-������ Bet, ja dzīvē iet smagi, tad ar to stingro turē�anos tā ir, kā ir. Runāt vienmēr ir vieglāk.

-������ Protams, - es piekritu. - Ta�u tas, ko teicu, da�reiz tomēr noder.

-������ Kas tālāk? - Indra jautāja. - Tu ar mani ko darīsi, vai arī �eit pametīsi?

-������ Tad nebūtu vērts tevi raut laukā no mājas, - sacīju. - Vis�pirms man vajadzētu zināt� Tu esi pilngadīga? Cik tev ir gadu?

-������� Astoņpadsmit, - meitene atbildēja. - Drīz būs deviņ�padsmit.

-�� Nopietni?

-�� Vai vajag uzrādīt pasi?

-�� Nevajag! Bet tu izskaties daudz jaunāka.

-�� Paldies! - Indra skumji pasmaidīja. - Ko man tas dod?

-������ Daudz ko, - es atbildēju. - Tādā gadījumā tevi dro�i varu vest pie sevis.

-�� Bet līdz tam nevarēji, ja?

-�� Tu izskaties vēl nepilngadīga.

-������ Ak, kādi smalkumi! - Indra mazliet nicīgi iesmējās. - Cik tev pa�am ir gadu?

-�� �etrdesmit �etri.

-�������� Starp citu, tu arī izskaties daudz jaunāks! - Indra paziņoja.

Beidzot paņēmu Indru zem rokas un pa Balto ielu sākām iet manas mājas virzienā.

Es neko iepriek� nebiju plānojis. Viss bija iznācis kaut kā pārāk spontāni un negaidīti. Ko ar to skuķi iesākt, nemaz tā īsti nezināju. Ta�u, tā kā meitene man uzreiz bija iepa�tikusies, sirdsapziņa vienkār�i neļāva viņu atstāt tai dzē�rāju peklē.

Labi sapratu - tā nebija tikai, kā mēdz sacīt, kristīgā cil�vēkmīlestība vien� Tā drīzāk bija parasta vīrie�a līdzcie�tība pret viņam iepatiku�os sievieti, kas tai brīdī atradās uz pamatīga dzīves sēkļa� Un kāpēc gan nepalīdzēt, ja man tāda iespēja pastāv?

Protams, es nevaru palīdzēt visiem pasaules bāreņiem, ne arī Latvijas un pat ne kāda pagasta dzīves atstumtajiem, ta�u konkrēti �ai meitenei varu. Tad kāpēc gan ne?

-�� Mēs ejam pie tevis? - Indra jautāja.

-������ Jā, - es apstiprināju. - Ja gribēsi, varēsi tur dzīvot. Ja ne�patiks vai negribēsi, varēsi atgriezties pie mātes un Gunāra.

-������� Ko teiks tava sieva? - Indra pēc ilgāka klusuma brī�a prasīja.

-�� Man nav sievas, - es atbildēju.

-�� Kā tā?

-�� Esmu �ķīries.

-�� Un bērni?

-�� Meita jau liela. Pa�laik studē Londonā.

-�� Un tu visu laiku dzīvo bez sievietes?

-�� Nē, ne vienmēr. Laiku pa laikam kāda uzrodas.

-�� Tāpat, kā tagad es?

-�� Ne glu�i, - es sacīju. - Ta�u ir bijis visādi.

-�� Kāpēc tu iz�ķīries?

-� Viņa iemīlējās citā.

-�� Kāpēc? Tātad tu viņai biji slikts?

-� Nezinu. Iespējams, viņ� vienkār�i bija labāks par mani.

-�� Tu viņu mīlēji?

-�� Protams.

-�� �ķirties bija smagi?

-������ Jā. Gribēju pat uzrāpties pa Van�u tilta trosēm aug�ā un lēkt Daugavā. Ta�u pēdējā brīdī pārdomāju. Dzīve bez sāpēm un vil�anās mums ta�u sniedz arī bezgala daudz ko patīkamu! Redz, ja toreiz būtu nolēcis, nekad nebūtu sati�cis tevi!

-�� Vai tev �is ir kāds īpa�s gadījums? - Indra jautāja.

-������� Protams! - es apliecināju. - Nevienas tik jaunas meite�nes man vēl nav bijis.

-�� Gan jau bija, - Indra teica. - Kad pats biji jauns.

-�� Tad jā, - es piekritu. - Ta�u tas bija tik sen�

Indru aizvedu līdz mājai, atvēru sētas vārtiņus un iegā�jām pagalmā. No būdas tūlīt izlīda D�okers un, priecīgi smilk�stēdams, skrēja mums pretim.

-�� Nebaidies! - es Indrai teicu. - Suns neko�.

Kad bijām ar D�okeru sasveicināju�ies, Indra vērīgi paskatījās apkārt.

-�� �ī ir tava māja? - viņa prasīja.

-�� Vai nepatīk?

-�� Ko tu! Es biju iedomājusies, ka tev ir dzīvoklis.

-�� Māja tas pats dzīvoklis vien ir. Tikai ļoti liels.

Kad iegājām iek�ā, es Indru aizvedu uz gala istabu, kur agrāk bija mitusi meita.

-������� Iekārtojies! - es aicināju. - Būsi mana īrniece. Pagāj�- gad �o istabu izdevu kādai studentei. Viņa pēc studiju beig��anas tagad dzīvo ārzemēs. No tevis nekādu īres naudu neprasī�u. Starp citu, no kā tu pārtiec? Kaut kur strādā?

-������� Jā, - Indra klusi atbildēja un izskatījās, ka viņa jopro�jām netic, ka dzīve pēk�ņi ir izdarījusi tik krasu pavērsie�nu un devusi iespēju mierīgi dzīvot �eit. - Strādāju stikla fabrikā.

-�� Kantorī vai cehā?

-�� Pie pudeļu noņem�anas no konveijera lentes.

-�� Smagi?

Indra piekrīto�i pamāja.

-�� Ļoti nogurdino�i. Truls darbs.

-������� Nekas, Indra! - mierino�i teicu. - Varbūt tev drīz sa�meklē�u citu, daudz labāku (Tarbu. Bet pagaidām mierīgi iekārtojies. Te ir arī televizors ar piecdesmit divām prog�rammām un radio. Drēbes ieliec skapī, tur atradīsi arī visus gultas piederumus. Tūlīt pagatavo�u vakariņas, neko īpa�u, vakaros es parasti dzeru tikai tēju ar da�ām sviestmai�zītēm. Pēc tam liksies gulēt, un, ceru, viss sliktais tavā dzīvē būs beidzies.

īsi pirms pusnakts, kad joprojām sēdēju pie rakstām�galda savā darba kabinetā, pēk�ņi izdzirdu skaļu Indras balsi.

-�� Krist!

Tūlīt piecēlos un ātri aizgāju pie viņas.

-�� Kas noticis? - prasīju.

-������� Lūdzu, apsēdies! - Indra aicināja. - Jā, �eit man bla�kus! Tu jau gulēji?

-Nē.

-�� Ko darīji?

-�� Strādāju.

-�� Tas tev ir svarīgi - strādāt pat naktīs?

-�� Jā, Indra. Tāda ir mana dzīve.

-�� Vai mājā bez mums neviena cita nav?

-�� Nē, - es atbildēju. - Vari gulēt mierīgi.

-������� Taisni vai brīnums, - viņa klusi nomurmināja. Tad pa�smaidīja. - Tik negaidīts likteņa pavērsiens.

-������� Atceries, Indra, - es teicu. - Liktenis - tas vienmēr ir kāds konkrēts cilvēks.

-�� �ai gadījumā tu?

-������ Zināmā mērā, - es piekritu. - Vai, pareizāk sakot, iemesls, kāpēc tu atrodies �eit, bet ne citur, ir vairāku apstākļu secība. Vispirms mana drauga prokurora Ērika padoms aiz�braukt uz Jelgavas cietumu, pēc tam tava tēva lūgums par vēstuli un tevis sameklē�anu. Tad tavas mātes un Gunāra izturē�anās. Pēc tam sekoja mūsu satik�anās�

-�� Es tev patīku? - Indra jautāja.

-������ Jā, - apliecino�i pamāju ar galvu. - Lai gan tavu sākot�nējo izturē�anos pret mani par labu nenosauk�u, ta�u drīz sapratu, kāpēc esi tik asa.

-������ Pareizi, Krist, - Indra sacīja. - Varbūt esmu vismaigākā būtne pasaulē, ta�u� Mans vienīgais glābiņ� no dzērāju uzbāzības bija būt pēc iespējas niknākai! Noraido�ai! Visus turēt pēc iespējas tālāk no sevis.

-�� Tā es to arī sapratu, - teicu. - Ja sieviete grib saglabāt savu patību� Nevajag ļaut sevi iemīt dubļos vai pārvērst par kucīti, kuru jebkur� garāmgājējs var paraut sev līdzi.

-������ Atzī�os - man tas ne vienmēr ir izdevies, - Indra sacīja. - Tev nav nepatīkami�?

-�� Nē, Indra, viss kārtībā! Guli un dzīvo mierīgi tālāk!

-������� Kad �ovakar beigsi strādāt� - Indra uz mani skatījās ar gaidpilnām acīm. - Ko darīsi?

-�� Ie�u gulēt, - es atbildēju.

-�� Kur? - viņa ātri jautāja.

-�� Savā istabā!

-������ Kāpēc tur? - Indras balsī pavīdēja vil�anās. - Pie manis negribi nākt?

-Nē.

-������ Kāpēc? - Indrai mazliet aizlūza balss. - Tu ta�u par mani samaksāji�

-������ Ak, Indra, Indra! - es smagi nopūtos. - Vai patie�ām tas līdz tavai sapra�anai vēl nav aizgājis? Iedodams Gunāram naudu, es nepirku vis tevi, bet gan tavas tiesības uz brīvu rīcību. Vai tu tik tie�ām varēji iedomāties ko citu?

-������ Vai tad tas ir kas neikdieni�ķs? - Indra jautāja. - Tā ta�u dara daudzi! Vīrie�i pērk sievietes�

-������� Es nepērku, - nopietni sacīju. - Ta�u runājot par brī�vību. .. Zini, cilvēki par to atdod pat savu dzīvību� Un kas gan, salīdzinot ar to, ir kaut kādi no�ēlojami divdesmit lati?!

-������ Vai tu vienmēr esi tik labs? - Indra, nedaudz pārsteigta, vaicāja.

-� Jā, - es apliecināju. - Ne vienmēr, bet ļoti bie�i.

Kādu brīdi pārstājām runāt. Istabā un visā mājā pēk�ņi

bija dzirdams tik apdullino�s klusums, �ķita, pasaule ir aizgājusi bojā un mēs esam pēdējie, kas nez kāda iemesla dēļ vēl esam, izmisīgi pieķēru�ies pie aizejo�ā Laika stēr�belēm�

-������� Tu mani negribi? - Indra negaidīti prasīja. - īrniece ir īrniece, paldies par to, bet� Tu mani kā sievieti negribi? Tu tagad mierīgi piecelsies un aiziesi gulēt viens?

-�� Tā, Indra, izskatās, - es atklāti pateicu.

-������� Vai tu mani negribi tāpēc, - Indrai atkal iedrebējās balss, - ka mani ir ņēmu�i daudzi? Bet tici, Krist! Es pati to nekad neesmu gribējusi! �ī ir pirmā reize, kad to vēlos� Lūdzu, neaizej! Palikdama viena, es nosal�u�

-�� Ja tu nenosali savā mājā, tad manējā nekad! - es sacīju un silti pasmaidīju. - Es saprotu - kad cilvēkam salst dvē�sele, nekādas segas vai ugunskuri nelīdz. To var sasildīt tikai otra cilvēka sirds. Bet tu man esi vēl sve�a, un es tev esmu vēl sve�s. Pagaidām mēs viens otru varam sasildīt tikai ar fizisko tuvumu. Tas, protams, arī daudz ko nozīmē, bet� Es tavās acīs negribu izskatīties tāds, ar kuriem tu jau esi gulējusi. Es, kā literatūrā, tā vispār dzīvē, krasi at�ķiros no citiem.

-�� Tie�i tāpēc, - Indra sacīja un viegli pieskārās manai rokai. - Kā citādi lai es atmaksāju to, ko tu �odien manā labā izdarīji? Man nekā cita nav, vienīgi es pati�

Indra lēnām novilka segu uz leju, atklādama vidēja lie�luma apaļas, stingras krūtis. Līdz ar meitenes elpu tās vienmērīgi cilājās un atgādināja divus lielus, iesārtu�us ābolus.

-�� Vai tas tevi nesaviļņo? - Indra jautāja. - Nesatrauc? Neizsauc vēlē�anos�?

-��� Saviļņo, satrauc un izsauc, - es sacīju, noliecos un pieglaudu seju viņas krūtīm. Pēc tam sāku tās skūpstīt un glāstīt.

Indra pievēra acis un labsajūtā ievaidējās.

Varbūt tā arī ir, es nodomāju, ka viņa pirmo reizi to darīs ar patiku�

Vasara, kā paģirains vecis no kroga, negribīgi gāja uz rudens pusi. Vēl gan pieturējās diezgan silts laiks, ta�u dienas jau kļuva manāmi īsākas un arvien bie�āk debesis pārklājās bieziem lietus mākoņiem.

Tā arī �odien. Jau no rīta sāka viegli līņāt. Gunārs Gin- ters ar savu pārinieku Vili pagalam sadrūmu�i pagāja garām Lā�upes kapsētas vienstāva koka ēkai un apstājās pie neliela �ķūnī�a, kur glabājās kapra�u darbarīki. Tur viņi sameklē�ja lāpstas, ratus, uz tiem uzlika platus dēļus, tad vēl pa�ņēma divus garus baltus zārkdvieļus un devās uz norādīto apbedījuma vietu - tā bija turpat netālu no drā�u �oga, kur jau atradās kāds pamests kaps. Ta�u krusta vai piemiņas plāksnes tur nebija. Kapsētas pārvaldniece nekādus ierak�stus nevarēja atrast arī apbedījumu reģistra grāmatās.

Acīmredzot tur kāds vai kādi steigā bija norakti kara beigu juceklī, kad nevienam nekādas birokrātiskas forma�litātes nebija ne prātā.

Gruva pasaule, dega pilsētas un katru dienu un mirkli kauju laukos mira tūksto�iem cilvēku - tērpti gan da�ādu valstu karavīru formas tērpos, gan uzvalkos un kleitās.

-�� Te mīksta zeme, - Vilis teica. - Darbs nebūs grūts. Stundas laikā galā tiksim.

-��� Nekur nav jāsteidzas, - teica Gunārs, uz nokrautās dēļu kaudzes nolikdams degvīna pudeli. - Bēres ir paredzē�tas tikai �etros.

-�� Tad jau gan, - Vilis piekrita. - Vienīgi tas lietus�

-� Varbūt pārstās, - Gunārs sacīja un paskatījās uz debesīm.

-�� Cik viņai bija gadu? - Vilis painteresējās.

-�� Es nemaz tā īsti nezinu, - Gunārs paraustīja plecus. - Vajadzētu būt kādus piecus gadus jaunākai par mani. Katrā ziņā, kad pirmo reizi satikāmies, mēs vēl bijām pavi�sam jauni.

Drīz viņu lāpstas atsitās pret vairākiem satrunēju�iem dēļu galiem, un tad jau bija redzami arī cilvēku kauli. Ne�daudz paraku�ies, viņi izcēla divus galvaskausus - vienu lielāku, otru daudz mazāku - acīmredzot tas bija bērna. Kā apliecinājumu tam, viņi atrada arī labi saglabāju�os rotaļ�lietu - pūkainu lācēnu.

-� Tas noticis kara beigās, - Vilis teica. - Visticamāk - bēgļi. Māte ar meitu. Dro�i vien bombardē�anas laikā.

Izraku�i bedri, viņi vienu stūri padziļināja, tur salika atpakaļ atrastos kaulus, galvaskausus un lācēnu, un zemi pielīdzināja. Pēc tam apbedījuma vietu nostiprināja ar dē�ļiem, da�us no tiem uzlika uz bedres malām un abi, jūtami noguru�i, apsēdās sētmalē. Gunārs atvēra degvīna pudeli, uz viena dēļa gala uzlika glāzes un līdzpaņemtās sviest�maizes.

-� Lai viņām mierīga gulē�ana tālāk! - Vilis teica. - Varbūt sievieti sauca Aina.

-�� Kāpēc? - Gunārs mazliet izbrīnījies prasīja.

-�� Tā sauca manu māti, - Vilis sacīja. - Kur viņa apgla�bāta, nezinu.

-�� Kā to var nezināt?

-�� Viņa mūs ar mā�eli pameta, - Vilis sacīja. - Man bija se�i, māsai �etri gadi. Augām bērnunamā. Pēc vairākiem gadiem viņa pēk�ņi uzradās, bet mūs pie sevis nepaņēma. Pateica - drīz brauk�ot prom kaut kur uz Krieviju, kur dzīvojot viņas jaunais vīrs - armijas virsnieks. Tā arī neko vairāk par viņu nezinām.

-� Kāpēc tu domā, ka viņa ir mirusi? - Gunārs jautāja. - Var�būt vēl dzīva.

-�� Nē, Gun�a! - Vilis strauji pakratīja galvu. - Man viņa nomira tai dienā, kad mūs pameta.

-�� Tu domā - tas viss mīlestības dēļ?

-�� Dro�i vien, - Vilis sacīja. - Bet ticamāk - tā vīrie�a dēļ.

-�� Viņas visas tomēr ir baigās velnenes, - Gunārs teica. - Drātē�anās dēļ pamest mazus bērnus� Es viņas ienīstu.

-�� Vai tava māte bija laba? - Vilis jautāja.

-� Jā, - Gunārs atbildēja. - Mana māte bija ļoti laba! Man viņas joprojām ir �ēl.

Un Gunārs stāstīja, kā viņu lielā ģimene - �etri brāļi, divas māsas, māte, vecmāmiņa un vēl neliels �unelis mitu�i nelielā divistabu dzīvoklītī tūlīt aiz Buļļu ielas dzelzceļa pārbrauktuves un dzīvoju�i ārkārtīgi lielā nabadzībā. Tēvs bija miris, Gunāram vēl mazam esot. Māte strādāja turpat pārbrauktuves otrajā pusē eso�ajā kartonā�as fabrikā Sar�kanais karogs. Nopelnīt varēja ļoti maz, bet uzturēt nācās vēl septiņus cilvēkus�

No visagrākās bērnības Gunārs gandrīz neko citu neat�cerējās, kā vienīgi drausmīgu izsalkumu un aukstumu. Kas ir teicis, ka ļoti slikti klājies tikai uz Sibīriju izsūtītajiem? Gan pēckara gados, gan arī vēlāk tepat Latvijā un Rīgā ārkārtīgi bēdīgi klājās daudzām latvie�u ģimenēm - patiesībā tā pati Sibīrija vien bija, tikai ziemā ar nedaudz mazāku salu un lielākām iespējām badā varbūt tomēr nenomirt. Ta�u tālu no tā nebija.

Kas mums - �etriem brāļiem Ginteriem - atlika? Kad sākām iet skolā, bijām visnabadzīgāk, vistrūcīgāk apģērbti, mū�īgi izsalku�i un naida pārņemti pret citiem. Negribu apgalvot, ka tas radās tikai mūsu no�ēlojamā sociālā stā�vokļa dēļ. Varbūt kaut kas tika mantots arī iedzimtības ceļā. Man par tēva raksturu, dabu vai kādām nosliecēm nekas nebija zināms. Bet māte bija laba, neko teikt. Kā viņa ar mums visiem daudzmaz tika galā, tas man līdz �im laikam nav īsti saprotams. Atceros tikai, ka viņa vakaros un naktīs bie�i raudāja. Ne vienreiz vien bija tuvu izmisu�mam, kad mums vakariņās varēja tik vien uz galda katram uzlikt kā tikai da�as �ķēlītes sausas maizes un mazu bļo�diņu ar ūdenī vārītu prosas biezputru�

Viņa, kā nokaunējusies par savu nespēju dot mums ko vairāk, bie�i ar asarām acīs klusi sacīja:

"Lūdzu, bērni, piedodiet man! Lūdzu, lūdzu, piedodiet!"

Atklāti sakot, tas bija diezgan �ausmīgi. Kur bija viņas vaina?! Ko māte bija tādu noziegusies, ja viņa mums lūdza piedo�anu? Vai tāpēc, ka mūs bija radījusi? Un liktenis tā sagriezies, ka ne tēvs, ne valsts un galu galā arī pati neko vairāk mūsu labā nespēja izdarīt, kā vienīgi, savās asarās mitrinātu, mums pasniegt gabaliņu maizes? Un tad mēs - �etri brāļi Ginteri - nolēmām palīdzēt mātei un pie reizes arī pa�i sev. Sākām zagt un laupīt.

Pirmo dzīvokli sekmīgi aptīrījām netālu no mūsu dzīves vietas - turpat Buļļu ielā. Tā bija divstāvu baltu ķieģeļu māja (tā tur stāv vēl �odien), kur pirmajā stāvā dzīvoja - kā mums toreiz �ķita - ļoti bagātie Zālī�i. Viņu vienīgā meita Baiba ar mani mācījās vienā klasē un vecāki viņu vienmēr apģērba tik labi, ka meitene izskatījās pēc mazas prince- sītes. Zināmā mērā tā bija arī atriebība - ko viņa tā izlec un izr ādās mūsu skrandaiņu baram?

Nobastojām no stundām, neviens no Zālī�iem mājās to�brīd nebija, durvis atlauzām un dzīvokli apzagām. Vispirms no pieliekamā kambara paņēmām visu pārtiku, mazliet

Kas mums - �etriem brāļiem Ginteriem - atlika?

vēlāk atradām arī nedaudz naudas. Pirmajai reizei tas bija labs ķēriens.

Es no mums visiem biju jaunākais. Mūs komandēja vecākais brālis Bruno, ta�u drīz viņ� ar citiem aplaupīja un nogalināja kādu dzelzceļnieku un par to dabūja sēdēt des�mit gadus. Tad pēc neilga laika uz astoņiem un se�iem gadiem iesēdās Viktors un Emīls, un nebija ilgi jāgaida, kad tāds pats liktenis piemeklēja arī mani. Starp citu, kop� tā laika mēs nekad visi pie viena galda neesam ēdu�i. Vienmēr kāds no mums ir atradies cietumā.

Ar mani tas pirmo reizi notika pāris dienas pirms kādiem Oktobra svētkiem. Kopā ar Imantu Kuhar�u nodomājām aizbraukt uz laukiem apzagt kādu dzīvojamo māju vai vis�maz pagrabu vai klēti. Tūlīt būs klāt lielie valsts svētki, �etras brīvas dienas, visi priecāsies, rīkos viesības, dzers un ēdīs, bet ko mēs? Mums, nīkstot aukstumā pie tuk�a galda, atliks vienīgi noskatīties, kā dzīros citi.

Bet nē! Gribējās kliedzot skaļi protestēt. Kur ir mana - personīgā - vaina, ka jādzīvo tik drausmīgos apstākļos? Ko esmu tik sliktu izdarījis, ka man jau no dzim�anas jājūtas �īs pasaules atstumtam un pazemotam?

Tie�i tai laikā manī arī radās �is neapdzē�amais un grūti panesamais naids pret cilvēkiem. Jo viņi visi - mazāk vai vairāk - dzīvoja labāk par mani! Tātad - es nospriedu - man ir tiesības citiem atņemt to, kas pa�am trūkst. Tas nekāds noziegums nav. Tas nav pat slikti! Tie�i otrādi! Tas ir ļoti taisnīgi�

Tonakt apzagām divas lauku mājas un ar pirmo rīta vil�cienu atgriezāmies Rīgā. Laupījums, galvenokārt pārtika, atradās mugursomās.

Bet tad iekritām. Kā jau tas parasti notiek - ļoti muļķīgi. Neilgi pirms Rīgas vagonā iekāpa divi kontrolieri un sāka pārbaudīt brauk�anas biļetes. Tā kā mums pie dvēseles ne�bija ne kapeikas, pats par sevi saprotams, nevienam neat�radās arī biļete.

Iebraucot Rīgā, kontrolieri aicināja izkāpt un sekot viņiem uz miliciju. Mēģinājām bēgt. Ta�u dzelzceļa perons bija ledus pārklāts, mēs pakritām un mūs aizturēja. Lai gan pirms tam mugursomas ar gudru ziņu bijām atstāju�i va�gonā, pasa�ieri kontrolieriem un uz perona de�urējo�ajam milicim pateica, ka tās piederot mums.

Da�as dienas vēlāk, kad pēc pamatīgas piekau�anas mili�cijā atzināmies nozieguma izdarī�anā, mūs kāda milicijas ser�anta un izmeklētāja pavadībā ar speciālu autobusiņu veda uz vietu, kur bijām zagu�i. Un tad notika kaut kas tāds, kas tolaik tika kvalificēts kā ārkārtējs notikums.

Izmeklētājs sēdēja blakus �oferim, bet mēs - divi aizdo�mās turamie - autobusa priek�galā, ar mugurām atspie�du�ies pret kabīnes sienu. Mūsu priek�ā - autobusa vidū - trakoja milicis. Viņ� acīmredzot bija krietni iedzēris, no maksts izrāva pistoli un, to draudīgi vicinot gar mūsu sejām, visu laiku kliedza un baidīja:

"Jūs - sala�ņu banda! Laikā, kad visi apzinīgie padomju jaunie�i, patriotisku jūtu pārņemti, dodas uz komunisma jaunceltnēm, jūs - pēdējie maitas gabali - braucat zagt un laupīt! Jūs visus tikai no�aut! Un vēlreiz no�aut! Un vēl�reiz!"

Nezinu - tī�i vai nejau�i - pēc mirkļa viņ� patie�ām arī iz�āva. Ma�īna tobrīd atradās uz Gaisa tilta. Lode trāpīja man. Tā izgāja caur krū�u kurvja labo pusi, caur�āva plau�u un lāpstiņu, vēl caursita plāno sienu, kas atdalīja manu muguru no vadītāja kabīnes, nosvilpa gar �ofera ausi un beidzot atsitās pret busiņa priek�ējo stiklu.

�oferis tā pārbijās, ka ma�īnu instinktīvi sagrieza sāņus un mēs ietriecāmies Gaisa tilta aizsargre�ģī. Ja ma�īnas ātrums būtu bijis par nieka tiesu lielāks, mēs no vismaz desmit metru augstuma būtu smuki nogāzu�ies uz dzelzceļa sliedēm un nositu�ies. Tur rēķins gāja uz centi�metriem. Bet tā dzīvi palikām.

Vērts atzīmēt, ka apmēram pēc gada - tas tolaik bija ārkārtīgi rets gadījums - milici tiesāja un viņ� dabūja piecus gadus. Es divus mēne�us nogulēju slimnīcā, pēc tam arī bija tiesa un saņēmu savu pirmo sodāmību - trīs gadus.

Un tad jau turpmāk viss gāja it kā pats no sevis. Vienai sodāmībai sekoja nāko�ā, viens noziegums citam, kolhoza kases aplaupī�anas laikā gadījās arī divas slepkavības, pēc tam piecpadsmit gadi vienā no �ausmīgākajiem Sibīrijas lēģeriem, bet tas manī tikai vairoja niknumu un naidu pret cilvēkiem.

Nekādas izglītības, ne profesijas man nebija. Labi, ka viena no māsām strādāja Lācara, vēlāko Lā�upes kapu kan�torī, un mani, kad īsāku vai garāku laiku atrados brīvībā, vienmēr tur iekārtoja darbā par kapraci. Darbs nekādā ziņā nav slikts. Un ir diezgan naudīgs, tā kā pēdējā laikā nekādus lielus mēslus neesmu sastrādājis. Tādā sakarā varbūt man savu dzīvi, at�ķirībā no bērnības drauga Imanta Kuhar�a, nenāksies beigt uz cietuma nārām, bet gan maz�liet labākos apstākļos.

Bet vispār - ja tā padomā - kāds gan tas mū�s ir bijis? Elle, ne dzīve.

Un Gunārs atcerējās to zēnu, kuru traģiska nelaime pie�meklēja vēl skolas laikā. Nedaudz neuzmanoties, zēns pakļuva zem vilciena riteņiem, tika nobrauktas abas kājas, un viņ� noasiņodams tur arī palika. Pēteris zārkā izskatījās ļoti bāls, un Gunārs pirmo reizi iedomājās arī par savu iespējamo bojāeju.

Viņa vietā varēju būt arī es. Es ta�u gandrīz vai katru dienu gāju uz Iļģuciema pre�u staciju zagt ogles, un man tāpat kā viņam atlika paiet tikai da�us soļus sānis� Bet tā jau dzīvē parasti notiek. Atliek tikai vienreiz izdarīt ne tā, mazliet nogriezties no ierastā vai pareizā ceļa, un tūlīt tiec vai nu smagi ievainots vai vispār aizej bojā.

Ta�u visu mū�u iet pa vienu un to pa�u ceļu� arī nekāda lielā prieka nav. Tas stipri atgādina mājlopa vienmuļo dzīvi - dienu dienā no kūts pie dzelzs stabiņa pļavas vidū. No dzelzs stabiņa pļavas vidū atpakaļ uz kūti� Un tā visu mū�u. Vai labāk nav tomēr pakārties?

Un tad vēl atmiņā nāk tā jaunā meitene - zārkā ar baltu kāzas kleitu mugurā. Viņu tūlīt pēc salaulā�anās Mārtiņa baznīcā visu kāzu viesu acu priek�ā nodūra iepriek�ējais draugs�

Un mūsu ielas skaistākā meitene, kuru, nākot no skolas, notrieca kāds piedzēries �oferis�.

Un Edmunds, kur� kādas toreizējā ansambļa Daile dejotājas dēļ izdarīja pa�nāvību. Atceros viņa mātes kapos teiktos vārdus "Tagad, dēls, tev beidzot būs miers�"

Un tā baltā meitenīte, �ķiet, tikai da�us mēne�us veca, mazā zārciņā un tās �ausmas, ko piedzīvoja daudzie pava�dītāji� Līdzko nolaidām zārku bedrē, pēk�ņi māte, skaļi iekliedzoties, metās zārkam pakaļ� Viņa ielēca kapā un, kā prātā sajukusi, kliedza, lai rokot ciet - viņa palik�ot pie sava bērna� Knapi knapi viņu dabūjām no bedres laukā un vēlāk dzirdēju, ka viņa patie�ām ir kļuvusi vājprātīga�

Un tad vēl tā vecā kundze Anna Velis. Viņa savukārt bija neparasti veca - krietni pāri deviņdesmit. Runāja, ka jau vācu okupācijas pirmajās dienās netaisnīgi arestēta un uz�raugu piespiesta, nogriezusi savus skaistos, garos matus. Pēc kara tos atkal ataudzējusi vēl garākus - līdz pat kāju lieliem. Ta�u tad - da�us gadus pirms aizie�anas - galvas operācijas dēļ, viņai atkal nācies tos nogriezt.

Bēru laikā, kad pie kapa tika atvērts zārks, kāda ļoti skaista sieviete, laikam mazmeita, zārkā līdz ar sarkanām rozēm ielika arī neparasti garu matu pīni�

Tas bija aizkustino�i. Bie�i esmu redzējis arī, kā aizgājēja zārkā draugi un piederīgie ieliek kādu grāmatu, fotogrāfijas, amata rīkus - ēveli vai kalēja veseri, un nereti arī vīna pudeli vai maizes kukulīti.

Beidzot Gunārs ar Vili smagnēji piecēlās un nesteidzo�ties aizgāja līdz nesen atjaunotajai kapli�ai, atvēra durvis un apstājās pie tur vaļā stāvo�a zārka - tajā gulēja pirms da�ām dienām mirusī Ligita Liepa.

Viņa bija apģērbta pelēkā vienkār�a auduma kleitā un neizskatījās ne glu�i kā dzīva, ne arī kā mirusi. �ķita, ka zārkā vienkār�i guļ pusdienlaikā aizsnaudusies smagā darbā pagurusi sieviete�

Redz, Lid�en, kā tai dzīvītē iet, Gunārs rūgti nodomāja. Tu pati nemaz neredzi, kā izskaties, un nezini kur atrodies. Bet atrodies ne visai tīkamā vietā - pustum�ā kapli�ā. Ebrejiem Jeruzalemē esot Raudu mūris, �ito varētu nosaukt par Raudu māju. Un pareizi vien būs. Un pareizi vien būs arī tas, Lid�en, ka tu savu dzīvi ne taupīji, ne �ēlo�ji, ne saudzēji. Es neko nesaku, godīgi dzīvojot, varbūt būtu izvilkusi da�us gadus ilgāk� Nu un tad? Kas no tā mainītos? Savā mū�ā es te esmu redzējis guļam kristāl- �ķīstus, godīgus, tā sauktos ar augstu morāli apveltītos, izglītotos, inteliģentos, atturībniekus; cilvēkus, kas ne reizi nav pārkāpu�i laulību, nav lamāju�ies, pareizi audzināju�i bērnus, regulāri gāju�i baznīcā, ne�aubīgi ticēju�i Dievam un savā dzīvē nekad otram nav izdarīju�i neko sliktu� Ta�u daudzi no viņiem da�ādu iemeslu dēļ no dzīves �ķīru�ies jaunāki par tevi�

Tā ka, Lid�en, neko neno�ēlosim! Dievs vai kas cits nejau�a gadījuma dēļ mums rokās iedeva savādu rotaļlietu, ko saucam par Dzīvi. Un mēs ar to varam darīt visu, ko atzīstam labu esam. Varam to aizrautīgi spārdīt kā futbol�bumbu, varam to saudzēt kā siltu cālēnu - padusē ieliktu. Neatkarīgi no tā, vai visu mū�u dzeram degvīnu, vai tikai vārītu krāna ūdeni, mēs visi - kas agrāk, kas vēlāk - nonākam �ajā krēslas apņemtajā Raudu mājā.

Un es nesaprotu, es patie�ām nesaprotu un nezinu, kādai vajadzētu būt tai mērauklai, lai �ai vietā baznīcvīrs vai izvadītāja - tautasdziesmu teicēja - varētu dro�i sacīt - tas aizgājējs ir dzīvojis godīgu un pareizu dzīvi, bet �is - nepareizu un negodīgu.

Mēs, Lid�en, dro�i vien neesam no tiem godīgajiem un pareizajiem, bet galu galā vai tam ir liela nozīme, kur tie�kam apglabāti - mauzolejā vai kaut kur sētmalā? Būtiskas starpības nav nekādas, ja nu vienīgi piederīgo lepnums par mauzoleju, vai arī kauns par prastu kapu�

Bet kas tad tev, Lid�en? Tu - pasaules lielākā grēciniece - gulēsi vienā bedrē ar kādu, iespējams, vis�ķīstāko sievieti un mazu bērniņu - absolūtās nevainības simbolu - un kad jums tur kļūs garlaicīgi, varēsiet spēlēties ar mazu rotaļ- lācēnu�

Viss izlīdzinās. Tur mūs neviens ne�ķiros, un nāve �ķīstību un grēku vienādos.

Es tavā zārkā ieliku kortelīti. Es saprotu - tā ir nesaprātīga labas mantas iz�ķie�ana, bet varbūt mēs arī savu nolādēto dzīvi, Lid�en�

Nemeklēsim vainīgos! Un nekādā ziņā neraudāsim!

Varbūt tas nemaz nav tik slikti - beidzot no �is pasaules tikt prom. It sevi�ķi kā mēs, kuriem pasaule bija sve�a un, atklāti sakot, pilnīgi nevajadzīga�

Pulksten �etros notika bēres.

Lietus turpināja līt.

Pavadītāju nebija daudz - tikai vairākas Ligitas drau�dzenes, blakusmājas iedzīvotāji, da�i viņas pastāvīgie pude�les brāļi un meita Indra, kuru pavadīja nevienam no �iem cilvēkiem nepazīstams rakstnieks Krists Kristsons ar savu draugu Artūru.

Aizgājēju klusi un diezgan ātri izvadīja kāda Krista nolīgta pavecāka kundze - bijusī Jaunatnes teātra aktrise.

Mūzikas nebija.

Indra neraudāja. Viņa neizskatījās arī pārāk noskumusi, tad jau glu�i pretēji - ar notiku�o atvieglota.

Kādu brīdi diezgan skaļi raudāja da�as Ligitas draudze�nes, bet arī viņas drīz apklusa un sāka savstarpēji apjau�tāties, kur tad meita rīkos bēru mielastu�

Ejot laukā no kapsētas, Indra piegāja pie Gunāra un pateica:

-�� Uz mūsu māju vairs nenāc! �o ceļu aizmirsti! Bet kas attiecas uz tavām mantām� Es tās iemetu malkas �ķūnīti! Vari savākt!

-�� To mēs vēl redzēsim! - Gunārs skarbi iesmējās un vis�notaļ pārsteigts noskatījās, kā Indra - kādreiz tik paklau�sīgā un mū�dien nobijusies meitene - pieiet pie lepna mel�nas krāsas limuzīna un glu�i kā tāda Holivudas dīva iekāpj tajā, bet �oferis - tas lecīgais vīrietis, kas pirms mēne�a par Indru bija samaksājis divdesmit latus - apsē�as blakus un abi aizbrauc.

Tu, vecīt, par �o meitenei tā kā būtu samaksājis tomēr daudz par maz, Gunārs nodomāja un, vīstīdams dūres, noskatījās, kā melnais limuzīns pazūd aiz tuvākās ielas līkuma.

-������� Brauc labāk viens! - Indra ierosināja un pavērsa ska�tienu sāņus. Viņas acis bija skumju pilnas.

-������ Kāpēc? - neapmierināts prasīju. - Vai jutīsies neērti, ar mani parādīdamās sabiedrībā?

-������� Tu domā tikai par sevi! - Indra pārmeto�i teica. - Esi mani apģērbis kā tādu lellīti, rūpējies, tagad katru dienu varu iet vannā, ar vismodernākajiem kosmētiskajiem līdzekļiem taisīt savu ģīmīti, kādu pati gribu, bet� Kas es tev īstenībā esmu?

-� Tu esi mana īrniece, - es sacīju. - Un vēl - draudzene�

-�� Tev tādas draudzenes kā es dro�i vien ir desmitām!

-������� Lai arī tās būtu skaitāmas simtos! - es iesmējos. - Bet pa�laik - �ajā vietā un laikā - tu man esi vienīgā. Tāpēc daudz nepļāpā, sataisies un lai�am!

-������� Kas tur būs vēl bez mums? - Indra satraukta pain�teresējās, un es jutu, ka viņai patiesībā ļoti gribas nākt man līdzi uz Latvie�u biedrības namu, kur Niklāvs Nātre ar pla�u vērienu lūgtai publikai (tātad izmeklētai, vai tai sauktajai augstākajai sabiedrībai) rīkoja pla�i pazīstama un stipri skandaloza politiķa memuāru grāmatas Varas virsotnē atvēr�anas svētkus.

-������� Tur būs da�i mani draugi, - es atbildēju. - Un, iespē�jams, arī da�i nelabvēļi.

-�� Vai tad tev tādi arī ir? - Indra izskatījās pārsteigta.

-������� Visiem slaveniem un talantīgiem cilvēkiem ir ienaid�nieki, - es paskaidroju. - Tas it kā pat piederas pie lietas.

-������� Ne nu glu�i tā, - Indra �aubās pa�ūpoja galvu. - Tie vienkār�i ir skauģi.

-������� Bet viņi parasti spēj dzīvi sagandēt daudz vairāk nekā atklāti ienaidnieki, - es teicu. - No tiem jāsargās.

-������ Man tagad vairs nav jāsargās ne no viena! - Indra gandrīz vai laimīga pasmaidīja. - Drīz pārstā�u būt ari tava īrniece!

-�� Tu to domā nopietni - atkal atgriezties savā mājā?

-������ Jā, Krist, - Indra apņēmīgi apliecināja. - Lai gan māja ir veca un tai nepiecie�ams pamatīgs remonts, to tomēr ir cēlis manas mātes vectēvs.

-�� Paklausies, Indra, - klusi sacīju un viegli apņēmu viņas plecus. - Vel visu kārtīgi pārdomā!

-�� Es jau esmu pārdomājusi, - viņa atbildēja. - Es atgrie��os pie savām saknēm. Tev tā var izklausīties tikai kā skaļa frāze, bet man tas ir ļoti nopietni. Es saprotu, tas varbūt skan visai briesmīgi, ta�u es bie�i par to esmu sapņojusi - Ligita dzērumā nomirst, no manas dzīves pazūd arī Gunārs un es beidzot, Krist, mīļais, beidzot savā mājā esmu viena! Vai tu to vari apjēgt - viena?! Viss beidzies! Notiek kaut kas neticams - mājās beidzot ir miers un klusums!

-�� Indra, es visu to saprotu, - sacīju. - Bet mazliet sasprin�dzini atmiņu - vai tu spēj atcerēties kaut vienu skaistu vai tikai normālu dienu, ko esi tur pavadījusi? Stipri �aubos. Kaut vienu dienu, kad tur nelamātos un nekautos dzērāji, un kad tevi neviens negribētu� Tādu dienu nav! Un ja nav, tad nevajag atgriezties tur, kur tevi nepārtraukti mocīs atmiņas par biju�o, tu naktīs nespēsi gulēt, tikko iemigsi, tev tūlīt �ķitīs, ka atkal pie durvīm dauzās kāds piedzēries tēviņ�, kuram Ligita tevi būs apsolījusi par da�ām pudelēm degvīna� Paliec �eit, Indra! Un visu iepriek�ējo aizmirsti!

Indra krietnu laiciņu domīgi klusēja, tad skumji pakra�tīja galvu. Viņa �ai brīdī izskatījās pēc nelaimīgas meitenes, kuru vecāki ar varu grib izdot pie nemīlama vīra.

-�� Nē, - viņa lēni pakratīja galvu. - Tu, Krist, esi nepa�rasti labs, patie�ām, un es tev bū�u pateicīga visu mū�u, bet cik ilgi vēl varu būt tava īrniece?

-�� Ilgi, - es atbildēju. - Mūsu attiecības - tas ir beztermiņa līgums.

-�� Tu iemīlēsies, apprecēsies� Tev beidzot atkal būs nor�māla ģimene� Ko tad es te darī�u?

-�� Es nevienā neiemīlē�os un nekad vairs neprecē�os, - sacīju. - Man ar vienu reizi pilnīgi pietika.

Indra lēnām pagriezās ar seju pret mani un skatījās ar tik savādu sejas izteiksmi, it kā gribēdama savās acīs un atmiņā mani paturēt pēc iespējas ilgāk.

-�� Krist� - viņa �ukstēja. - Tu manī nevari iemīlēties?

-�� Nē, - tikpat klusi pateicu. - Tas ir neiespējami.

-�� Tu mīli citu? - viņa prasīja.

-�� Nē, - es atbildēju. - Nemīlu nevienu.

-�� Vairākas reizes dzirdēju kā tu sarunājies pa telefonu� Ari Sindiju nē?

-�� Es jau teicu - nemīlu nevienu.

-�� Kāpēc? Man �ķiet, tas ir pretdabiski.

-�� Es zinu, ka sabiedrībā pastāv tāds savdabīgs uzskats, ka cilvēka dabiskais stāvoklis esot mū�īgi būt iemīlēju�a- mies. Bet es domāju, ka mīlestība ikviena cilvēka dzīvē vien�mēr ir izņēmuma vai pat ārkārtas stāvoklis. Es to esmu jau pieredzējis. Pārdzīvojis. Zinu, ka nekad nekas labāks vairs nebūs. Tad kāpēc? Bez tam, Indra, tev derētu zināt - mīles�tība cilvēkā nerodas pēc cita cilvēka vēlē�anās vai gribas. Mīlestība parasti atnāk pēk�ņi, kā lielais vinnests loterijā, un tai nav nekāda sakara ar to, kas notiek mūsu prātos. Mīlestība da�reiz skaļāk, citreiz klusāk pieklauvē pie mūsu dvēseles durvīm un tās ar retiem izņēmumiem atver vienīgi mūsu sirdis, un ir kaut kas tāds, par ko cilvēkiem vēl nav pat mazākās nojausmas.

-� Tātad tavas dvēseles durvis ir aizslēgtas? - Indra jautāja.

-�� Ne glu�i, - es atbildēju. - Tās stāv puspievērtas un aiz tām, protams, var ienākt daudzas sievietes, bet neviena tur nedrīkst uzkavēties pārāk ilgi.

-�� Vai tas nav ne�ēlīgi?

-�� Diez vai, - es sacīju. - Viņas visas vienmēr atnāk un aiziet labprātīgi.

-�� Tāpat kā es?

- Apmēram.

-�� Tas ir ļoti skumji.

-� Tāda ir dzīve, - es teicu. - Un tāds esmu es. Un tāda esi tu. Un tādi mēs esam visi. Vieniem deguna priek�ā aizcēr- tam durvis, citiem tās pla�i atveram. Arī es, Indra, tev plati atvēru savas mājas durvis, tu �eit vari palikt cik ilgi vien gribēsi, bet neko vairāk no manis neprasi. Jo nekā vairāk man vienkār�i nav ko dot.

-�� Paldies, Krist, - Indra sacīja un atkal skumji pasmai�dīja. - Es tomēr domāju, ka esi mazliet bagātāks.

-�� Muļķības! - skarbi teicu. - Nekad no citiem nevajag prasīt vairāk, nekā tas ir iespējams! Bet tas nu vēl nebūtu galvenais. Galvenais, Indra, nekad nevajag pazaudēt pa��cieņu! �ķiet, es jau tev to kādreiz esmu teicis. Tu esi brīni��ķīga meitene, tu man ļoti patīc, esi kļuvusi tuva un esmu pie tevis jau pieradis. Tāpēc vēl atliec savu pārcel�anos uz agrāko dzīvesvietu, mazliet vēl uzpūderē degungalu, uzkrāso lūpas, apģērb sarkano kleitu un ātri braucam uz biedrības namu!

Indra brīdi domāja.

-�� Krist, kā ir patiesībā? Tur gaida tevi, vai gaida mūs?

-� Es Niklāvam pateicu, ka bū�u ar tevi, - atbildēju. - Kāda mums daļa par pārējiem?

Apmēram pēc stundas ar nelielu nokavē�anos ieradā�mies sarīkojuma vietā. Pasākums jau bija sācies, tie�i tobrīd runāja grāmatas autors, visādi slavēdams gan savu pada�rīto politikā, gan uzrakstītos memuārus.

-�� Te viss ir atklāti un godīgi, - viņ� teica. - Vara nav salda, ta�u daudzi pēc tās tiecas, un vara visiem tā vai citādi tomēr ir nepiecie�ama. Varbūt salīdzinājums nav īpa�i veiks�mīgs, ta�u atcerēsimies Mihailu Gorba�ovu! Viņ� savā laikā bija pats varenākais politiķis pasaulē - kodollielvalsts vadī�tājs - bet pēc atkāp�anās no visaugstākā valsts amata tagad spēj dzīvot kā vienkār�s cilvēks. Ticiet - tas nebūt nav viegli! Es zinu. Tā bija arī ar mani! Būdams valdības vadītājs, katru dienu biju preses un televīzijas uzmanības centrā, stingras apsardzes pavadīts, da�ādu privilēģiju apveltīts un baudīdams lielu varu, ta�u tad pēk�ņi pienāk diena, kad atkal jākļūst par parastu, normālu cilvēku. Vari mierīgi iekāpt tramvajā un uz savu Me�aparka māju aizbraukt bez jebkādas dro�ības dienestu uzraudzības. Vari ieiet jebkurā krogā, jebkurā veikalā� Nevienam nekāda lielā interese par tevi vairs nav. Teik�u atklāti - pie tā ir diezgan grūti pierast un varbūt tie�i tāpēc tagad ir arī �ie memuāri�

Pēc tam runāja vēl da�i viņa biju�ie kolēģi, daudzi, it sevi�ķi sievietes, pasniedza puķes, tad memuāru autors, apsēdies pie neliela galdiņa, lepnībā starojo�s, lasītāju nopirk�tajās grāmatās sāka rakstīt savus autogrāfus.

Mēs ar Indru piegājām pie mazliet savrup stāvo�ā Artūra.

-������ Sveiks! - viņ� teica un pasniedza roku. Pēc tam uzmeta vērīgu skatienu Indrai. - Kas tā tāda?

-�� Viņa ir mana draudzene, - es paskaidroju. - Kāda ir?

-������� Tā nekas, - Artūrs novērtēja. - Priek� tevis gan pārāk jauna. Kur viņu atradi?

Miskastē, tūlīt gribējās atbildēt, ta�u laikus aprāvos.

-������ Viņa ir modele, - es teicu. - Augstākā klase! Drīz brauks strādāt uz Parīzi.

-������� Pirms tam lai viņa atnāk pie manis, - teica Artūrs. - Smuka. Es uztaisī�u for�u bildi.

-�� Mēs par to padomāsim, - es sacīju.

-������� �eit ir arī Sindija. - Artūrs darīja zināmu. - Nikam jau apjautājās par tevi.

-�� Kas viņai te būtu ko meklēt? - prasīju.

-������� Atnācis arī ministrs, - Artūrs paskaidroja. - Izskatās, ka viņa tam ir ne tikai padomdevēja� Un kādus gan ārpo�litiskus padomus viņa vispār ministram var dot? Stulbums, nekas vairāk! Manuprāt, viņa ir tikai liela speciāliste seksa jautājumos.

Pēc īsa brītiņa pie mums pienāca mans biju�ais kolēģis �urnālists Andris. Tagad viņ� strādāja �urnālā Privātā Dzīve.

-������ Kaut kā sen neesam saskrēju�ies, - viņ� teica. - Sabied�rībā nemaz vairs nerādies?

-�� Ļoti reti.

-�� Kas par lietu?

-������� Man nekad nav patikusi tā sauktā augstākā sabied�rība. Tev vēl nav apnicis nepārtraukti atrasties �o izredzēto vidū?

-������� Tāds tagad ir mans darbs, - Andris atbildēja. - Atspo�guļot presē smalkās sabiedrības dzīvi.

-�� Tev, Andri, ir slikts darbs, - es pateicu.

-������ Ei nu ei? - Andris tēloja izbrīnu. - Tev nepatīk skaistas mākslinieces? Aktrises? Gudri diplomāti, uzņēmēji, rok- mūziķi un slaveni politiķi? Ja tā, Krist, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā!

-������� Neuztraucies! - diezgan nicīgi iesmējos. - Ar mani viss ir kārtībā! Man patīk skaistas mākslinieces. Vēl vairāk patīk daiļas aktrises. Man nepatīk, ka tu �o sabiedrību pārāk izcel. It kā vērtē augstāk par citiem. Bet ar ko tā ir labāka par pārējiem?

-������ Ar to, ka viņi dzer labākus dzērienus! - Andris nopietni sacīja. - Un labi ģērbjas! Un prot pieklājīgi uzvesties! Nekai�tini mani! Labāk paskaties uz Sindiju! Kur tu vēl citur būtu atradis tādu sievieti?!

Es paskatījos. Viņa aizrautīgi sarunājās ar kādu jaunu vīrieti. Es pagriezos pret Andri.

-�� Kas viņ� tāds ir, nezini?

-������ Zinu, - viņ� atbildēja. - Augsts ārlietu ministrijas ierēd�nis. Vārdu arī gribi zināt?

-�� Nē, - pakratīju galvu. - Nodzerties nebaidies?

-������ Baidos gan! - Andris iesmējās. - Visas �īs nemitīgās pre�zentācijas, pieņem�anas, atklā�anas� Cen�os vairāk par da�ām glāzēm neizdzert.

-�� Dzejoļus vairs neraksti?

-�� Tā� Da�reiz kādai tuvai sievietei.

-�� Bet man gribas kādam iegāzt pa purnu�

-�������� Nomierinies, Krist! Viss ir normas robe�ās. Tev būs jāpierod, ka uz tavu Sindiju vienmēr arī kādam citam būs baigais iekāriens!

-�� Tu kaut ko zini?

-�� Tā� Vienu otru baumiņu.

-�� Ko tu zini?

-�� Tu jau tūlīt skriesi kauties!

-�� Neredzi? Esmu pavisam mierīgs.

Andris nevērīgi atmeta ar roku. - Neko es, veco zēn, ne�zinu! Bet par ko tev jāuztraucas? Skatos, tev blakus jau nav nemaz sliktāka! Kur tu tādu izrāvi?

-�� Studentu ballītē.

-� Juristos?

-� Viņa studē �urnālistiku. Raksta arī dzejoļus.

-������ Ļoti patīkami! - Andris, �ķiet, ar neviltotu cieņu Indras priek�ā nolieca galvu. - Vienīgi �ēl, ka pa�laik Latvijā dzeju lasot tikai apmēram da�i simti cilvēku.

-������ Viņas dzejoļus lasīs miljoni! - es teicu. - Sitīs pu�u gan Aspaziju, gan Zālīti!

-� Veļu sekmes! - Andris vēsi pateica un steidzīgi gāja prom.

Tad mums, rokā turot līdz pusei piepildītu vīna glāzi,

tuvojās Sindija. Indra joprojām jutās uzkrīto�i neveikli, līdz �im gandrīz vēl nebija bildusi ne vārda un izskatījās tā kā pat nedaudz nobijusies.

-������� Sveiks, Krist! - Sindija, mīļi uzsmaidot, mani sveici�nāja. Tad acīmredzamā pārākuma sajūtā Indrai veltīja nici�no�u skatienu un dro�i vien tūlīt nolēma viņai pārāk lielu uzmanību neveltīt. - Kāpēc nepiezvanīji? Būtu uz �o sarī�kojumu atbrauku�i kopā.

-������ Kaut kā neiznāca� - mazliet samulsu. - Neiedomājos, ka Niks uzaicinās arī tevi.

-������ Viņ� mani neuzaicināja, - Sindija sacīja. - Uzaicināts tika ministrs.

-�� Tad kāpēc tev vēl būtu vajadzīgs es?

-� Mēs ta�u joprojām esam draugi, vai ne?

-������� Nu, protams, Sindij! - es apliecināju. - Draugi līdz mū�a galam vai tikai līdz nākamās dienas rītam.

-�� Kāpēc tāda ironija?

-������� Tāpēc, Sindij, ka ar vīrie�a un sievietes draudzību tā bie�i gadās. Tā ilgst vai nu patie�ām visu mū�u vai tikai līdz brīdim, kamēr negadās kāds cits.

Sindijas lūpas atkal savilkās nicīgā grimasē.

-������ Un kas �is par skuķi? - viņa ar galvu pamāja uz Indras pusi. - Tava meita?

-�� Nē, - es atbildēju. - Vienkār�i pazīstama meitene.

-������ Ļoti patīkami! - Sindija teica. - Viņu interesē politiķu memuāri?

-������ Bet kā gan citādi? - es sacīju. - Meitene studē politolo�ģiju. Rudenī brauks papildināt zinā�anas Hārvarda univer�sitātē ASV

-������� Tad jau būs gudra, - Sindija teica. - Ko pats saki par Varas virsotne?

-������ Neesmu vēl lasījis, - teicu. - Pēc autogrāfa neie�u. Ta�u izbiju�o politiķu memuāri ar retiem izņēmumiem nekāda labā literatūra nav. Tur, tāpat kā viņu darbības laikā, ir daudz melu un patiesības sagrozījumu. Viņi �os memuārus raksta vienīgi tāpēc, ka tā ir vēl pēdējā iespēja sabiedrībai kaut kā atgādināt par sevi. Pēc tam� Visus viņus aiz�mirsīs.

-�� Ne visus, - Sindija teica. - Da�i paliks.

-������� Dro�i vien, - es piekritu. - Mazliet paradoksāli, ta�u tautas atmiņā paliks tie�i tie sliktākie. Labie būs tikai labi veiku�i savus amata pienākumus, bet sliktie sabiedrībai un valstij nodarīju�i daudz ļauna. Tas cilvēku atmiņā iespie�as dziļāk un uz ilgāku laiku.

-�� Uz ko tu, Krist, tēmē? - Sindija jautāja.

-�� Uz rūgto dzīves patiesību, - es atbildēju.

Sindija iesmējās un, pamanījusi viņai tuvojamies kādu man nepazīstamu vīrieti, pagāja da�us soļus viņam pretim.

-������� Krist, lūdzu, ejam no �ejienes prom! - Indra tūlīt sacīja un izskatījās vēl nelaimīgāka nekā pirmīt.

-�� Tev �eit nepatīk?

-������ Man �eit riebjas, - viņa atklāti pateica. - Lūdzu, ved mani ātrāk prom!

-������� Vēl mazliet pagaidīsim, - es teicu. - Man vēl jāparunā�jas ar Niku.

-������� Nu, kā zini! - Indra dusmīgi izmeta un vērīgi paska�tījās apkārt. - Kur �eit ir tualete?

Es parādīju. Indra aizgāja. Pēc brītiņa man tuvojās viens no Saeimas deputātiem - biju�ais komunists, tagad it kā pārliecināts nacionālists. Viņ� bija manāmi iereibis.

-������� Jūs esat Krists Kristsons? - viņ� bargā balsī jautāja. - Rakstnieks, �urnālists?

-������ Ne tikai, - es atbildēju. - Esmu vēl dramaturgs un pub�licists. Vai jums ir kādas pretenzijas?

-������� Un vēl kādas! - viņ� iesaucās. - Nesen lasīju kādā laik�rakstā jūsu rakstu par Lielo fran�u revolūciju. Piedodiet, vai jūs gadījumā neesat komunists?

-�� Vai tas jums �ķiet svarīgi?

-������ Tas var būt svarīgi visai sabiedrībai! - viņ� iesaucās. - Jūs esat revolūciju piekritējs?

-�� Jā, - es apliecināju. - Turklāt vēl ļoti dedzīgs piekritējs!

-�� Jūs atbalstāt teroru? - deputāts pārsteigts vaicāja.

Es sapratu, ka viņ� vienkār�i meklē ka�ķi.

-�� Kas tie par jokiem? - nopietni jautāju. - Vecīt, ja tev

būtu vairāk prāta un labāka atmiņa, tad tu atcerētos, ka katru gadu apmēram se�desmit miljoni francū�u ar lielu cieņu un lepnumu godina savu pagātni - tas ir, Lielo fran�u revolūciju!

-������� Kāpēc jūs mani uzrunājat ar tu? - deputāts sa�utis prasīja. - Vai tī�u prātu gribat apvainot?

-������ Jā - tu pelēkā niecība! - dusmās pacēlu balsi. - Man ļoti gribas tevi apvainot! Un ne tikai tevi! Jūs visus - biju�os vienīgās partijas aktīvistus, bet tagad pēk�ņi latvie�u urrā- patriotus! Labāk pēc iespējas ātrāk tinies no manis prom!

Tie�i tai brīdī pie mums pienāca Niks.

-�� Ko jūs te bļaustāties? - viņ� prasīja. - Gribat kauties?

-������� Par skādi nenāktu, - es teicu. - Vienam te baigi nepatīk revolūcijas, aizmirsis, kā katru gadu ar gavilēm sveicis Oktobra sociālistisko revolūciju Padomju Savienībā! Ja jau par ko iestājies, tad cīnies līdz galam, nevis skrien no vienas partijas pie citas! Ideoloģijas nekādas! Ne valsts, bet tikai amata intereses! Pazūdi!

Deputāts, klusi lādēdamies, paklausīja.

-������� Es tevi pirmīt redzēju ar kādu meiteni, - Niks sacīja. - Vai jauna mīļākā?

-������� Tā ir Indra. Viņai bija grūti dzīves apstākļi, patiesībā diezgan �au�alīgi, un es viņai izīrēju vienu no savām ista�bām, - paskaidroju. - Bez jebkāda aprēķina. Sekss nebija ne prātā! Vienīgi �ēlums.

-������ Kas tagad? - Niks iesmējās. - Zēlums pazudis, bet prātā tikai sekss?

-������ Ne glu�i, Nik! - noraido�i pakratīju galvu. - Man ir viens lūgums. Palīdzēsi?

-�� Ko tu gribi?

-�� Vai tu nevarētu to skuķi paņemt pie sevis darbā?

-�� Ko viņa prot?

-�� Neko, - es atbildēju. - Strādā fabrikā.

-�� Kāda ir izglītība?

-������ Deviņas klases. Esmu viņu pierunājis, ka turpinās mācī�bas vakarskolā.

-� Vai tev ar viņu ir kas nopietns? - Niks painteresējās.

-�� Nē, - es teicu.

Niks saproto�i pasmaidīja. - Es kaut ko izdomā�u. - Un devās pie memuāru Varas virsotnē autora. Man ar viņu iepazīties nebija ne mazākās vēlē�anās, raudzījos, kur pali�kusi Indra.

Nekur viņu neredzēju. Pēc minūtēm desmit sapratu, ka tualetes apmeklējums ir bijis tikai iegansts, lai no �ejienes pazustu.

Kļuva mazliet skumji un sajutu sevī tādu kā nelielu vainas apziņu.

Vairs negribējās tuvoties arī Sindijai.

Pagriezos un, ne no viena neatvadījies, lēnām gāju prom.

Neskatoties uz to, ka pirms gulētie�anas biju iedzēris divas miegazāļu tabletes, aizmigt joprojām nevarēju un jutos ļoti slikti. Iespējams, pēdējo dienu uztraukumu, Sin- dijas nemitīgo zvanu - "Kas tā tomēr tev bija par meiteni?", Indras gatavo�anās pārvākties uz iepriek�ējo dzīvesvietu un rado�ās krīzes dēļ, strauji paaugstinājās asinsspiediens un sākās sirds aritmija. Es to saucu par normālo, jo pirms pieciem gadiem biju pārdzīvojis divas mirdzaritmijas lēk�mes un tagad baidījos, ka nesākas atkal. Nekas patīkams tas nav. Vēl vairāk! Tas ir pat ļoti bīstami�

Ta�u nez kāpēc pārāk neuztraucos. Varu pat apgalvot, ka esmu viens no tiem, kuriem no nāves nav bail. Varbūt tāpēc, ka neesmu reliģiozs cilvēks un mani ne mazākā mērā ne�spēj ietekmēt �au�alīgie stāsti par grēcinieku mokām elles katlos�

Esmu pārliecināts - kad aizie�u, tepat vien palik�u� Nenoliedzami stāsts par cilvēka dvēseles nemirstību un tās jēgpilno autonomo dzīvi ārpus ķermeņa robe�ām ir viena no aizkustino�ākām pasaciņām, ko vien cilvēka prāts, acīm�redzot bailēs no nezināmā, ir spējis izdomāt.

Redzu vāzē sarkanas rozes. Sarkanu saullēktu. Sarka�nas asinis pēc avārijas, kad bojā aizgāja viens no maniem labākajiem draugiem. Un Sindijas velni�ķīgi kārdino�o apak�veļu. Un Indras sarkano kleitu, kuru viņai nopirku, lai kādreiz abi varētu aiziet uz teātri vai kādu mājas ballīti. Un tavas, Dacīt, sarkanās lūpas.

"Lūdzu, tu mani nekad neatstāj!"

Es turēju tev toreiz doto vārdu. Tu otrreiz atstāji mani - bez skandāla un liela trok�ņa.

"Esmu bezspēcīga, Krist! Es viņu neprātīgi mīlu!"

Tā gadās. Tā kā pats tolaik mīlestību uztvēru gandrīz vai kā �īs pasaules lielāko svētumu, es Dacei neko sliktu ne�teicu. Es zināju, ko mīlestība nozīmē sievietes sirdij.

"Esi laimīga, mīļā!"

Bet tagad pēc pieciem gadiem esmu dzirdējis, ka diez cik laimīga tu nemaz neesi. Tā arī da�reiz gadās. Dro�i vien daudz bie�āk nekā otrādi. Sākumā mēs ceram ēst no dār�giem kristāla traukiem un laimīgiem gulēt zelta gultā, bet nereti vēlāk nākas ēst no lētu konservu bund�ām un gulēt vientulībā uz koka la�iņas�

Un pēk�ņi vēl tas� Man nekādi vairs nevedas ar �ī ro�māna rakstī�anu. Nezinu, ko rakstīt tālāk. Vai nu sāk pie�trūkt iztēles, vai arī par maz reālo dzīves notikumu. Jau vairākas dienas uz rakstāmgalda stāv neaprakstītas papīra lapas. Un tad vēl �ī nemitīgi urdo�ā sajūta - ko es lasītājiem vispār ar savu jauno romānu gribu pateikt? Nudien, ne�zinu! Vienkār�i rakstu, ne par ko īpa�i nedomājot. Tagad jau tā var - bez stingras si�eta līnijas, bez asākiem konflik�tiem, bez jebkādām pārdomām par dzīvi un cilvēkiem, bez skaidri iezīmētiem tēliem, ar visādām rupjībām un jēlībām, bez morāles, interesantas intrigas un negaidītām beigām. Vispār - bez jebkādām emocijām! Tā vēsi un mierīgi. Sēdi un tikai raksti, kas ienāk prātā! Tas �odien skaitās ļoti moderni. Bet es laikam tomēr esmu vecmodīgs - turpinu vienkār�iem vārdiem aprakstīt vienkār�us dzīves notiku�mus. Nu, varbūt ne glu�i vienkār�us! Jo nekas vienkār�s uz �īs pasaules nemaz nepastāv! Par provi - jebkura orga�nisma dzīvā �ūna! Tā pēc savas bioloģiskās uzbūves un tur notieko�ajiem ķīmiskajiem procesiem ir tik neiedomājami sare�ģīta, ka to neviens normāls cilvēks nemaz nespēj aptvert! Bet mēs to dabiskā ceļā pat nespējam ieraudzīt! Tā mūsu acīm ir neredzama!

Ko tad vēl runāt par cilvēku dzīvi, mūsu domām un iek�ējo pasauli?!

Cilvēks, zemu noliecis galvu, sē� uz stacijas perona so�liņa, simtiem ļau�u iet garām, ta�u neviens nespēj ne iedo�māties, ne uzzināt, kas �ai brīdī notiek �ā cilvēka dvēselē! Un tā visur un vienmēr. Mēs redzam un dzirdam, kā cilvēks dusmās kliedz, bet neredzam un neko nedzirdam, kad viņ� klusi par kaut ko raud.

Pēk�ņi krūtīs sajutu spēcīgu sitienu, kaut kas it kā nobur- buļoja, un es uzreiz sapratu - sākas mirdzo�ā sirds aritmija jeb medicīniski - paroksizmāla mirdzaritmija.

Krietnu laiciņu nekustēdamies gulēju, satraukts klausī�damies kā krū�u kreisajā pusē trako sirds. Tā dauzījās tik neritmiski un ātri, ka pulsa bie�umu vispār nebija iespē�jams saskaitīt.

Glu�i dabiski, domas uzreiz sāka griezties ap iespējamo sirds apstā�anos un pa�a aizie�anu�

Kur?!

�im mazliet noslēpumainajam procesam cilvēks ir izdomājis labu apzīmējumu - Nebūtība� Bet, ja padomā dziļāk, tad arī Nebūtībai kaut kur tomēr vajadzētu atras�ties. Kur ir tā vieta? Tepat uz Zemes vai Visuma otrajā galā - trīspadsmit miljardu gaismas gadu attālumā�?

Vēl da�as minūtes pagulējis, diezgan nomākts piecēlos, aizgāju uz vannas istabu, nomazgājos, nodzinu bārdu un sporta somā sametu visu, kas man būs vajadzīgs ārstnie�cības iestādē. Cits variants nepastāvēja - ar �ādu diagnozi saslimu�ais vienmēr tiek vests uz slimnīcu.

Pēc tam paņēmu mobilo tālruni un izsaucu ātros. Viņi patie��ām atbrauca ātri - jau pēc se�ām minūtēm. Izmērīja asinsspie�dienu, uztaisīja elektrokardiogrammu un dakterīte pateica:

- Neko darīt - jātaisās uz slimnīcu!

Tas bija vairāk nekā nepatīkami. Man slimnīcas izsauca pat riebumu. Tā bija vieta, kur es gribētu atgriezties vienīgi galējas nepiecie�amības gadījumā. Bet kā gan citādi? Vai daudz ir tādu, kas tur ierodas pa�i - gai�a prieka pārņemti?

Tad aizgāju līdz Indras istabai un pieklauvēju pie dur�vīm. Pēc neilga laika viņa samiegojusies tās atvēra.

-�� Indra, - es klusi teicu. - Ar mani pa�laik ir slikti. Ved uz slimnīcu. Tu neuztraucies! Es nezinu, cik ilgi mani tur paturēs. Vispār nezinu, uz kādu slimnīcu vedīs. Es tev vēlāk piezvanī�u. Uz veco māju vēl neej, labi? Kad atgrie�zī�os, tad. Varbūt vēl pārdomāsi�

Indra manāmi satraucās, ātri uzmeta plecos halātu un nāca mani pavadīt.

-�� Kad piezvanīsi, es vakarā pēc darba pie tevis aizie�u! Ko vajadzētu atnest?

-�� Neko, - mazliet grūtsirdīgi pateicu un kopā ar dakte- rīti un māsiņu izgāju no mājas.

Mani aizveda uz Centra slimnīcu un ievietoja 3. kardio- loģijas nodaļas intensīvās terapijas nodaļā. Tā nesen bija izremontēta, jūtami papla�ināta, katra slimnieka gulta no pārējām atdalīta ar zaļas krāsas aizvērtņiem, un nu jau tā izskatījās pēc daudzmaz modernas Eiropas dziednīcas.

Jau pēc da�ām minūtēm pie manis pienāca divi ārsti, taustīja pulsu, klausījās sirdi, izpra�ņāja kā un kad viss sācies, tad pieslēdza modernai firmas Philips aparatūrai - uz monitora ekrāna ar krāsainām līnijām un skaitļiem rādīja manu asinsspiedienu, sirdsdarbības ritmu, elpo�anas un pulsa bie�umu.

Pagriezu galvu un paskatījos - pulss da�u sekun�u laikā lēkāja no deviņdesmit astoņiem līdz simt piecdesmit pie�ciem sitieniem minūtē.

Atnāca māsiņa, kreisās rokas artērijā ievadīja un nostip�rināja katetru, tajā adatu, caur kuru manī lēnām ar spe�ciālas aparatūras palīdzību automātiski laida iek�ā zāles.

-�� Paklausies! - es vērsos pie centīgās medicīnas darbi�nieces. - Kas tās ir par zālēm?

-�� Propafenons, - viņa atbildēja.

Tādu zāļu nosaukumu dzirdēju pirmo reizi.

-�� Tu domā - līdzēs?

-�� Es neko nedomāju, - māsiņa atbildēja. - Es strādāju.

-�� Varbūt tu zināsi vismaz to� - klusi sacīju. - Vai �ai nodaļā vēl strādā daktere Dace Kristsone?

-�� Tādas Kristsones mums nav, - māsiņa teica. - Ir ārste Dace Jansone.

-�� Vai viņa pa�laik atrodas nodaļā?

-�� Nē. Viņai �ovakar ir nakts de�ūra.

Māsiņa aizgāja. Pievēru acis, centos ne par ko satrau�co�u nedomāt un drīz vien jutu, ka sirds tik briesmīgi vairs neraustās. Tā, protams, turpināja neritmiski dauzīties, ta�u temps bija samazinājies - turējās ap simt sitieniem minūtē.

Savus kaimiņus neredzēju. �ad tad pie manis pienāca kāds no intensīvās terapijas nodaļā de�urējo�ajiem ārstiem, ta�u neko daudz ar mani nerunāja. Tas vispār viņiem �eit bija raksturīgi - nekādās pla�ākās sarunās ar slimniekiem neielaisties. Acīmredzot tāpēc, ka vājinieku stāvokli nepār�traukti kontrolēja aparāts. Un ja vispār vēra vaļā muti, tad tik vien kā formāli prasīja:

-�� Kā jūtaties?

-�� Slikti.

-�� Tā arī jābūt. Neviens �eit nejūtas labi�

Es iesmējos. Kāpēc tad vispār jautāt? Sēdi pie sava galda, vēro ekrānā zibo�os ciparus un sinusoīdas un priecājies, ka, satītam vadu mud�eklī, pie pretējās sienas nav jāguļ pa�am�

Bet es, plati iepletis acis, skatījos, kā pie griestiem lēni grie�as ventilācijas plastmasas vēdeklis un domāju, ka pēc pulksten astoņiem, kad būs notikusi ārstu maiņa, dro�i vien pie manis pienāks daktere Dace Jansone un, iespē�jams, pajautās kā iepriek�ējie:

-�� Slimniek, kā jūs jūtaties?

Un es atbildē�u:

-�� Dakterīt, es jūtos baigi draņķīgi, jo tu pirms pieciem gadiem no manis aizgāji pie cita, tūlīt pēc tam arī pirmo reizi uznāca �ī nolādētā mirdzaritmija, un tad es nodomāju - nu kāda velna pēc tā pēk�ņi tieku sodīts? Es ta�u neko sliktu nevienam neesmu izdarījis�

Pulkstenis jau tuvojās deviņiem, kad pie manis patie�ām pienāca �īs nodaļas ārste Dace Jansone. Viņa neko daudz nebija izmainījusies. Vēl joprojām jauna, smuka un slaida,

vienīgi tagad nēsāja brilles modernos ietvaros, kas viņas izskatu ne mazākā mērā nebojāja. Tad jau drīzāk otrādi�

-������� Labvakar, Krist! - viņa mīļi sveicināja. - Es jau agrāk iedomājos, ka �eit vari nokļūt vēlreiz.

-�� Vai mirdzaritmija nav izārstējama?

-�� Nē. Lēkmes te bie�āk, te retāk var atkārtoties.

-������� Pagāju�as jau divpadsmit stundas, - es sacīju. - Nekas nemainās. Sirds joprojām raustās kā uz drāts uzmests drēbju gabals. Vai apstāties nevar?

-������� Var, - Dace teica. - Bet par to nedomā! Ja pa nakti lēkmi nekūpēsim, tad rīt tev uzbliezīs ar elektrību, tas ir, uz da�ām minūtēm iedos vispārējo narkozi un veiks elek- trostimulāciju. Dro�i vien būsi redzējis filmās, kā to dara.

-�� Tas ir bīstami?

-������� Viss savā ziņā ir bīstami, Krist. Elektro�oka laikā var rasties trombs un�

-������ Es sapratu, - grūtsirdīgi pasmaidīju. - Bet tu ta�u mani izglābsi, vai ne? Es tā kā tomēr nebūtu pelnījis nomirt �etrdesmit �etru gadu vecumā.

-�������� No medicīniskā viedokļa cilvēka nāve nav sods par kaut kādiem dzīvē izdarītiem grēkiem. Mirst ta�u arī zīdaiņi un mazi bērni! Kādus ļaunus darbus viņi ir pastrādāju�i?

-�� Tu zini, kas ir nāve? - es prasīju.

-�� Zinu.

-�� Un kas ir mīlestība?

-������� Arī zinu, - Dace viegli pasmaidīja. - Tu gribi dzirdēt daudz izsmeļo�ākas atbildes?

-������� Nē, - pakratīju galvu. - Tas patiesībā ir arī viss, ko cil�vēkam vajadzētu zināt - kas ir nāve un kas ir mīlestība. Ar to pilnīgi pietiek, lai savai un citu cilvēku dzīvei noteiktu to patieso vērtību.

-������� Ne tikai, - Dace iebilda. - Cilvēka dzīves vērtība var mainīties pēc apstākļiem, kādos attiecīgā brīdī mēs no�kļūstam.

-������� Diez vai, - es iebildu. - Tai ir jābūt konstantai, tas ir, pastāvīgai jebkuros apstākļos.

-������� Mēs kā agrāk, - Dace skumji pasmaidīja. - Tikko sati�ku�ies, atkal sākam strīdēties.

-� Dacīt, vai tad mēs strīdamies? - nopietni jautāju. - Mēs to reti darījām arī senāk. Ja mani atmiņa neviļ, tad iz�ķī�rāmies ne jau �ā iemesla dēļ!

-�� Patie�ām, - viņa piekrita. - Iemesls bija cits.

-�� Kā pa�ai? - es prasīju. - Viss kārtībā?

-� Nekas nav kārtībā, - Dace sacīja. - Jau divus gadus dzī�voju viena.

-�� Domāju, tev daudz tomēr nevajadzētu �ēloties, - es teicu. - Galu galā, trīs gadi neprātīgas mīlestības� Tas daudz ko atsver.

-�� Mīlestība bija vēl īsāku laiku. - Daces balsī skanēja neslēpts rūgtums. - Vil�anās pienāca daudz ātrāk.

-�� Tu vēl atceries, ko es tev teicu, kad jau ar �emodānu rokā stāvēji durvīs un, laimē starojo�a, māji man atvadu sveicienu?

-�� Nē, Krist, - Dace pa�ūpoja galvu. - Es to neatceros.

-�� Bet nebūtu bijis slikti, - sacīju. - Es toreiz teicu - mīļo Dacīt, nevajag spēlēties ar likteni! Mīlestība nekad nedrīkst būt par iemeslu, lai tik krasi mainītu dzīvi! Es saprotu - �is ieteikums patiesībā ir ārkārtīgi stulbs, jo cilvēki deviņ�desmit deviņos gadījumos no simta savu dzīvi maina tie�i mīlestības dēļ! Ta�u tai mirklī es domāju tie�i tā! Man bija �ēl, ka tu aizej.

-� Atklāti sakot, man arī tas lielu prieku nesagādāja. Ta�u toreiz mīlestība bija stiprāka.

-�� Mīlestība vienmēr ir daudz stiprāka par citām mūsu sajūtām un morāles normām. Tādēļ arī noziegumi, pa�nā�vības un citas nelaimes. Nezinu, vai daru gudri vai dumji, ta�u cen�os vairs neiemīlēties. Iespējams, vēlāk viss pagriezīsies citādi, bet pagaidām man vēl pietiek ar to, kas bija ar mums.

-�� Tev joprojām sāp? - Dace jautāja.

-�� Ja tu runā par tavu toreizējo aizie�anu� Nē, Dacīt, nesāp. Man nesāpēja arī toreiz. Man bija tikai ļoti �ēl.

-�� Piedod, Krist, - viņa klusi teica. - Es saprotu - �obrīd tas varbūt skan diezgan muļķīgi�

-�� Patie�ām, - es piekritu. - Man nav tev ko piedot! Tu neko sliktu neizdarīji! Tā ta�u ir tava dzīve, un mēs katrs ar to varam rīkoties, kā gribam vai kā sanāk.

-������� Sanāca slikti, - Dace teica. - Kā tev? Es nerunāju par slimību.

-������ Runā, ka dzīve arī esot slimība, - es sacīju, - bet nāve - izārstē�anās.

-�� Es tev gribēju prasīt� Tu dzīvo viens?

-������ Tas tevi patie�ām interesē? � - Jā, Krist, interesē.

-������ Viens, Dacīt, viens! Es jau tev teicu - cen�os vairs neie�mīlēties.

-�� Tātad sievietes tomēr ir?

-� Jā, - es atbildēju. - Viena otra gadās.

-�� Kā tev gadījās Sindija? - Dace negaidīti jautāja.

-�� Kā tu to zini?

-������ Sindijai ir daudz draudzeņu, - Dace paskaidroja. - Viena gulēja mūsu nodaļā. Es viņu pazīstu. Un viņa stāstīja, ka Sindija tagad visiem lieloties, ka dabūjusi sev par mīļāko slaveno rakstnieku Kristu Kristsonu. Tā ir taisnība?

-� Jā, Dacīt, tā ir taisnība. Nu un kas?

-�� Nekas. Es to saprotu.

-�� Vai tev bez otrā vīra neviena cita vairs nav bijis?

-Nē.

-������ Tu tikpat kā neesi mainījusies. Tikpat smuka kā agrāk. Mīlēties negribas?

-�� �ad tad jau gribas. Bet tas nav tik vienkār�i.

-�� Ja ļoti gribas, tad nekas vienkār�āks vairs nevar būt.

-�� Es tā nevaru, - Dace teica.

-�� Ko mūsu skuķis? - pavaicāju. - Joprojām Londonā?

-�� Jā. Drīz brauks mājās.

-������� Es priecājos par viņu. Iegūt izglītību ārzemēs� Viņa dzīvē nepazudīs. Varam būt mierīgi.

-������� Darbs ir tikai daļa no dzīves, - Dace teica. - Satiks kādu vīrieti, tāpat traki samīlēsies, bet vēlāk viņ� izrādīsies nelietis un mūsu Ilzīte visu mū�u būs nelaimīga.

-�� Atvaino, Dace� Tu jūties nelaimīga?

-� Ne vienmēr, Krist, - viņa skumji pasmaidīja. - Tikai da�reiz.

-������ Ar to jau arī pietiek, - es teicu, - lai dzīvē justos slikti. Tev jāmēģina atrast tādu vīrieti, kas�

-�� Sievietes laime neslēpjas vīrie�os, - Dace mani ātri

- Turies, Krist! Viss būs kārtībā! Nekāda elektrība tevi nenositīs! Varbūt iztiksim ar zalem vien.

pārtrauca. - Mūsu laime izpau�as dzīves harmonijā. Mīlestībā. Tad, kad jūties fiziskā un sociālā dro�ībā.

-�� Vai pa�laik tā nejūties? - es vaicāju.

-������� Tikai daļēji, - Dace atbildēja. - Bērns ir. Materiālā nodro�inātība un darbs tāpat. Veselība arī vēl kārtībā. Trūkst vienīgi mīlestības.

-�� Mīlestības trūkst gandrīz visiem, - es teicu.

-�� Labs mierinājums, vai ne?

-������� Ja jūs mani rīt ar to elektro�oku nenositīsiet� - es smaidot sacīju, - varbūt tuvākajā laikā atbrauksi pie manis ciemos? Toreiz tik ātri skrēji prom, ka skapī vēl ir paliku�as da�as tavas kleitas un vēl �is tas.

-������� Paldies, - Dace teica. - Es par to padomā�u. Tu mani varētu ņemt atpakaļ?

Iesmējos. Pēk�ņi kļuva kaut kā labi.

-������ Arī es par to padomā�u! - sacīju. - Galu galā� Cik ilgi mēs kopā nodzīvojām?

-������ Deviņpadsmit gadus, - Dace atcerējās. - Tagad tas �ķiet viens mirklis.

Pēc tam viņa pienāca tuvāk, vienu brīdi izskatījās, ka tūlīt nolieksies un mani noskūpstīs, ta�u pēdējā brīdī laikam tomēr pārdomāja. Viņa uzlika savu roku uz manējās un uzmundrino�i pateica:

-������� Turies, Krist! Viss būs kārtībā! Nekāda elektrība tevi nenositīsi Varbūt iztiksim ar zālēm vien.

Un aizgāja. �oreiz ne pārāk tālu - līdz galdam, kur pastāvīgi uzturējās kāds ārsts vai vismaz māsiņa, uzmanīgi vērojot visu aparātu rādītājus.

Pievēru acis, sāku mierīgi elpot un domāt par to, ka nupat laikam lieku reizi pārliecinājos, ka patiesībā visu �o laiku esmu mīlējis vienīgi Daci, bet Sindija, Indra un iepriek�ējās sievietes man nav biju�as nekas vairāk kā tikai īslaicīga iz�klaide vai, labākajā gadījumā, mēģinājums no vientulības paslēpties ilūzijās par kaut ko mū�īgu un nepiecie�amu.

Bet tagad man atkal ir radusies cerība uz ko pastāvīgāku.

Ta�u� Kas gan mūsu dzīvē ir pastāvīgs un nesatricināms?

Varbūt vienīgi �īs nerimtīgās ilgas pēc dvēseles miera un sievietes maiguma�

Sirds atkal strādāja kā iepriek� - lēni un ritmiski. Ta�u tagad spēcīga aritmija piemetās dzīvei. Jutos tā kā pat nedaudz apmulsis. Indra savu visai trūcīgo mantību jau bija sapakojusi divās sporta somās, bet pati, mazliet nosku�musi, sēdēja uz dīvāna gala, un es mēģināju saprast pa��reizējo jaunās sievietes garīgo stāvokli.

Visticamāk - nekāds labais tas nebija. Zināmā mērā viņa �eit dzīvot jau bija pieradusi, pret mani nepārprotami iz�juta vislielākās simpātijas, varbūt bija pat iemīlējusies, un arī es pret viņu nebiju glu�i vienaldzīgs.

Ta�u tai pa�ā laikā sapratusi, ka ar mani, izņemot mīļāko attiecības, neko vairāk panākt neizdosies, stingri nolēma atgriezties savā iepriek�ējā dzīvesvietā.

No sekcijā izveidotā bāra izņēmu fran�u deserta vīna pudeli, sameklēju divas glāzes, tās piepildīju un aicināju uz atvadām iedzert.

-�� Lai tev veicas, Indra! - es teicu. - Varbūt tagad tavas dzīves melnais posms būs beidzies. Tāpēc galvu aug�ā!

Indra pasmaidīja un iztuk�oja glāzi.

-��� Būs beidzies ne tikai sliktākais, bet arī gai�ākais posms, - viņa teica.

-�� Tev te patika?

-�� Un kā vēl! - Indra iesaucās. - It sevi�ķi tūlīt pēc aizie��anas no Dzegu�kalna mājas. Tas bija pat vairāk nekā diena pret nakti! Paldies, Krist!

-�� Tev par to paldies nav jāsaka.

-� Tu ta�u to varēji arī nedarīt! - Indra atgādināja. - Varēji mani mierīgi atstāt Gunāra un viņu draugu saplosī�anai! Starp citu, Krist, pasaki godīgi - kāpēc tu to darīji? Kāpēc aicināji mani pie sevis? Vai tikai �ēluma pēc? Vai arī viens no stimuliem tā rīkoties tomēr bija iespējamais sekss? Kāpēc gan nepamīlēties ar jaunu skuķi? Vai tā?

-�� Vispār jau jā, - negribīgi piekritu. - Bija i tas, i tas - nosacīti. Ta�u tai brīdī, kad tevi aicināju līdzi, vismazāk man prātā bija sekss. Nenolieg�u - tu ar savām slaidajām kājām un superīsajiem minibruncī�iem mani, protams, iekārdināji, ta�u tas manam lēmumam tomēr nebija iz�ķi�ro�i! Es daudz ko savā dzīvē esmu redzējis un tas, ko skatīju tavā mājā, tāpat nekas negaidīti pārsteidzo�s nebija. Tā diem�ēl mūsu mazajā valstiņā dzīvo tūksto�iem ģimeņu. Gal�venais tomēr bija mans cilvēciskais �ēlums. Un tavas panis�kās bailes no piedzēru�ā Gunāra. Un da�as asaras tavās acīs�

-�� Vēlreiz paldies! - Indra sacīja. - Man pa�laik arī gribas raudāt. Pie tevis te tomēr ir brīni�ķīgi! Bet tu pats, Krist� Tu pret mani ne vienmēr biji labs.

-�� Patie�ām? - pārsteigts prasīju. - Kaut kā neatceros, ka pret tevi būtu izturējies slikti.

-��� Ne nu glu�i slikti� - Indra teica. - Kad tu mani da�reiz kaut kur paņēmi līdzi� Tu manis dēļ izjuti kaunu?

-�� Nesaprotu�

-�� Kā nu ne! Tev ir visādi slaveni un bagāti draugi, bet es - prasta fabrikas strādniece� Tāpēc tu visiem par mani stāstīji da�ādas pasaciņas - te esmu modele, te vēl nevienam nepazīstama ģeniāla dzejniece, te Hārvarda universitātes studente� Tev patie�ām par mani bija kauns? Un ja bija, tad kāpēc vispār vajadzēja ņemt līdzi un mani visiem rādīt?

-�� Nezinu, - viegli paraustīju plecus. - Varbūt tāpēc, lai tu redzētu, ka citi cilvēki dzīvo daudz labāk un interesantāk, nekā tie, kas mīt Iļģuciema vai citos pilsētas pritonos. Un, lai gan mērķis visiem ir vienāds, manas aprindas vīrie�i pret savām sievietēm izturas pavisam savādāk, tas ir, nesalī�dzināmi pieklājīgāk un labāk, nekā tas notika tavā mājā.

-�� Es to zināju arī bez tevis, - Indra sacīja. - Gan jau es no iepriek�ējās dzīves muklāja izrautos arī pati saviem spēkiem� Es nepado�os! Ja jau nesāku dzert un tirgoties ar savu miesu agrāk, tad tagad tas ir izslēgts pilnībā! Es vismaz tā ceru�

-�� Man par tevi ir prieks! - es sacīju. - Tu izkulsies! Un vienmēr varēsi cerēt uz manu palīdzību.

Indra piecēlās, pienāca klāt un maigi apvija savas siltās rokas ap manu kaklu.

-�� Mīļais Krist! - viņa klusi teica. - Kāpēc tu tomēr manī nespēji vai negribēji iemīlēties? Vai tie�ām tikai tāpēc, ka man nav izglītības un esmu fabrikas strādniece?

-�� Negvelz muļķības! - es nikni sacīju. - Tu jau nekāda (strādniece vairs neesi! Tagad strādā lielākajā grāmatu apgāda veikalā pie Niklāva, tev ir pietiekami laba alga un vispār� Būt par vienkār�u fabrikas strādnieci nekādā ziņā nav pazemojo�i. Slikti ir tad, kad cilvēks no dzīves neko vairāk arī negrib. Kad nav nekādas pla�ākas intereses, daudz kas ir vienaldzīgs, izņemot darbu, ko pats nolādi, un pudeli, kuru izdzerot, par savu neveiksmīgo dzīvi vari izgāzt dusmas uz mājiniekiem, apkārtējiem un valdību.

-��� Tas viss, Krist, ir pareizi, - Indra piekrita. - Ta�u es justos bezgala laimīga, ja tu mani� Tu joprojām mīli citu sievieti?

-�� Jā, - es apliecināju.

-�� Sindiju?

-�� Nē, ne Sindiju, - es teicu. - Savādi, ta�u mīlu savu sievu.

-��� Bet tev ta�u nekādas sievas nav! - Indra pārsteigta iesaucās. - Pats stāstīji - viņa jau sen ir aizvērusi �īs mājas durvis un�

-� Tas neko nemaina, - es paskaidroju. - Manās domās un sirdī viņa tomēr palika.

-�� Ta�u �ī mīlestība, ja pareizi saprotu, tev ne mazākā mērā netraucēja gulēt ne ar Sindiju, ne mani�

-� Pareizi, Indra, - es piekritu. - Un vēl ar daudzām citām sievietēm.

-�� Kas tad tā tev ir par mīlestību? - Indra jautāja. - Ja tu vari ar jebkuru�

-�� Nē, Indra, ne ar jebkuru, - es iebildu. - Ta�u mīlējoties bez mīlestības, es nevienai neko sliktu nenodaru. Gribu cerēt, ka daru tikai labu. Bet tā - manējā� Nē, tā netraucē. Jo manai mīlestībai pret biju�o sievu nav ne mazākā sakara ar to, ko esmu darījis ar Sindiju vai tevi. Tās ir pilnīgi divas at�ķirīgas pasaules�

-�� Dro�i vien, - Indra domīgi sacīja. - Viena izdomāta, otra reāla. Kurā atrodos es?

-�� Tu pa�laik atrodies manās skavās, - smaidot teicu. - Tu esi pavisam reāla. Un ļoti tuva. Varbūt vēl mazliet tuvāk un� Bet ir vēl viens ļoti spēcīgs arguments, kāpēc mēs nekad nevarētu būt kopā ilgsto�i. Atceries - esmu divdesmit piecus gadus vecāks par tevi! Es neesmu no tiem garā atpa�liku�ajiem, kas pusmū�a vecumā prec jaunas meitenes. Manai meitai ir vairāk gadu nekā tev! Bet kas attiecas uz mllē�anos� Kāpēc gan ne, ja tāda situācija gadās? Es ta�u pirms tam tev neko nesolīju! Tu pati mani pasauci�

-�� Pareizi, Krist! - Indra piekrita. - Es toreiz jutos tev parādā tik lielu pateicību� Tas bija vienīgais veids, kā to varēju izpaust�

-�� Mums ta�u nekas nav jāno�ēlo, vai ne? - es prasīju.

-�� Nē, Krist! - Indra strauji papurināja galvu. - �is laiks bija brīni�ķīgs - kā balts sapnis! Tu mani vēl atcerēsies?

-�� Mēs arī turpmāk paliksim draugi, - es apsolīju.

-�� Varbūt uz atvadām mani vismaz noskūpstīsi? - teica Indra.

-�� Varam ne tikai to, - es sacīju, cie�i satvēru meitenes �maugo augumu, sāku skūpstīt, līdz abi tik ļoti uzkarsām, ka lielā nepacietībā sākām viens otru izģērbt un jau pēc neilga laika atradāmies gultā�

-�� Traks atvadu sveiciens kādai skaistai dzīves daļai, - Indra vēlāk teica. - Varbūt nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtosies� Un to visu es dabūju piedzīvot par nieka divdesmit latiem� kas turklāt vēl nebija pa�as� Pasaule un cilvēki tomēr ir jocīgi�

Patie�ām, es nākamās dienas rītā nodomāju. Divdesmit lati par vairāku mēne�u savādu dzīvi. Citi par tādu iespēju ir gatavi maksāt miljonus. Bet tagad māja ir kļuvusi tuk��āka. Aukstāka. Tā notiek vienmēr, kad no tās aiziet mīļ� cilvēks. Tā notika arī pēc Daces. Es biju pārliecināts, ka tas ir uz visu atliku�o mū�u. Bet izrādās� Ko vispār nozīmē apzīmējums - traka mīlestība? Vai vēl sliktāk - es pēc viņa esmu kā bez prāta�

Es zinu. Tas ir pirmais signāls, ka viņiem tur nekas ilglaicīgs nevar sanākt! Visi trakumi ar laiku rimstas. Kais�les ugunis apdziest. Un nav vairs, kas iededz jaunu ugunskuru. Malka ir slapja. Sērkociņi beigu�ies. Un dvēsele tuk�a.

Tu, Dacīt, vēl vairākas reizes tonakt slimnīcā pienāci pie manas gultas, satvēri roku, skaitīji trakojo�o pulsu un jau kuro reizi jautāji:

-�� Kā jūties?

Un es kā vienmēr atbildēju:

-� Paldies! Es jūtos kolosāli! Manu mieru un veselību sargā skaista un gudra dakterīte, un es ticu, ka arī no �iem mēs�liem izkul�os sveiks un vesels. Un mēs abi pacentīsimies aizmirst pagātni - es tavus, tu manus grēkus - un dzīvosim ilgi un laimīgi�

Varbūt mums tas patie�ām izdodas.

Ar Indru nekas labs nesanāca. Un, iespējams, nekad arī nevarēja sanākt. To es sapratu pēc sarīkojuma Latvie�u bied�rības namā. Indra tovakar, ar kaut kādu savādu niknumu norāvusi manis dāvināto sarkano kleitu, to nometa uz grī�das un vienā apak�veļā iekrita atpūtas krēslā, iededza stāv�lampu un skumju pielietām acīm skatījās uz mani.

Es pacēlu uz grīdas nosviesto kleitu un to ieliku skapī.

-�� Ar tik dārgām mantām nav ko svaidīties, - es viņai pateicu.

-�� Toties es pati esmu lēta! - Indra sacīja un viņas balsī saklausīju gan nicinājumu pa�ai pret sevi, gan dusmas uz mani.

-�� Ko tu muldi, princesīt? - nedaudz izbrīnījies vaicāju.

-�� Krist! Kāpēc tu mani visu laiku sauc par princesīti, ja esmu izvilkta no mēslu bedres?

-�� Tāpēc, ka tu tāda arī esi - princese! Tas nav nekas apvainojo�s. Vai esi redzējusi amerikāņu kinofilmu Romas brīvdienas? Tu tie�i tā arī izskaties - kā pasakainā Odrija Hepberna! Un iedomājies, ka dzīve pie manis tev arī zināmā mērā ir brīvdienas no tavās mājās kādreiz eso�ās elles�

-�� Es tev pateicos, Krist! - Indra skumji pasmaidīja. - Bet visas brīvdienas kādreiz beidzas� Es �ovakar par to pārlie�cinājos vēlreiz - kā pastāv labie un ļaunie cilvēki, tā pastāv arī divas pasaules - gai�ā un drūmā. Es, Krist, dzīvoju tai tum�ajā�

-�� Kādēļ tu man to saki? - es prasīju. - Kādēļ tu man to saki tie�i tagad?

-�� Tāpēc, ka ir pēdējais laiks atjēgties! - Indra paskaidroja. - Gan man, gan tev!

-�� No kā� atjēgties? - uzreiz nesapratu.

-������� No tā, kas starp mums notiek, - Indra sacīja. - Nezinu, vai tā ir mīlestība vai tikai seksuālās attiecības vien, bet� Pavasarī, atnākot uz manu māju, tu būsi pieklauvējis pie nepareizām durvīm. Un arī es� bū�u mēģinājusi atvērt tās durvis, kas man vienmēr būs aizslēgtas�

Indrai savā ziņā bija taisnība. Mēs bie�i nez kāpēc gri�bam ieiet tie�i pa tām durvīm, uz kurām stāv brīdino�s uzraksts - nepiedero�iem ieeja aizliegtai

Varbūt arī es bū�u pieklauvējis pie nepareizajām dur�vīm�? Sindijas mājā�

Tā izskatās.

Todien - tā bija svētdiena - mēs ar Indru puskaili sēdē�jām manas mājas terasē un sauļojāmies. Bija karsta vasa�ras pēcpusdiena, blakus noliktais magnetofons atskaņoja kaseti ar fran�u dziedātājas Patrīcijas Kāsas dziesmu ieraks�tiem, kad pēk�ņi, iznākot pa terases durvīm, mūsu priek�ā nostājās Sindija.

Nebiju ne redzējis, ne dzirdējis, kā viņa piebraukusi pie mājas un, caur neaizslēgtajām durvīm uzkāpusi uz otro stāvu, mūs pārsteidza pusplikus skūpstoties.

-������� Tā jau es domāju! - viņa patiesās vai tēlotās dusmās iesaucās. - Kā divi balodī�i!

Tad asi pagriezās pret Indru.

-������ Varbūt tomēr piecelsies un uz kādu laiciņu no �ejienes pazudīsi?

Indra, tāda kā nobijusies, nez kāpēc tūlīt paklausīja, �igli piecēlās un ātri pazuda mājas iek�ienē. Bet es diezgan mie�rīgs aizsmēķēju cigareti, izslēdzu magnetofonu un, nedaudz pārsteigts, cie�i paskatījos uz negaidīto vie�ņu.

-�� No kurienes tu te uzradies?

-������� Krist! - Sindija pārmeto�i iesaucās un apsēdās �ūpuļ�krēslā, kur pirmīt bija sēdējusi Indra. - Tu esi nelietis!

-������ Sindij, nevajag to visu tik ļoti dramatizēt! - devu padomu. - Bet, ja tas tevi spēj nomierināt - piekrītu. Esmu nelietis.

-�� Tikai, lūdzu, nesmejies!

-������� Saku pavisam nopietni. Es vairs neprotu vai arī ne�gribu nevienu mīlēt.

Bet es cie�i paskalos uz negaidīto vie�ņu.

_ No kurienes tu te uzrad.es?

-������ Tu, Krist, manās jūtās stāvi tik augstu� Bet nez kāpēc gribi, lai par tevi domāju to sliktāko!

-�� Bīsties Dieva, Sindij! - smiedamies iesaucos. - Negribu!

-�� Bet tomēr dari�

-������� Sindij, labāk paskaties uz dārzu! - es aicināju. - Redzi, kāds mūsu priek�ā neprātīgs skaistums!

-������� �ēl, Krist, ka tu vairs nevari būt tikpat skaists un vili�no�s� - Sindija, rūgtuma pilna, pateica.

-�� Kāpēc gan ne? - es prasīju. - Kas tik slikts ir noticis?

-������� Un tu vēl prasi! - Sindija patiesā sa�utumā gandrīz vai izkliedza. - Mums abiem vajadzēja mīlēties uz manas mājas balkona!

-������� To jau vēl varam izdarīt, - es atgādināju. - Kāpjam ma�īnā un lai�am! Lai gan� Kas vainas �eit? �odien tu izskaties sevi�ķi pievilcīga. Nē, nopietni! Atklāti sakot, tik skaistu tevi vēl nekad neesmu redzējis.

-������ Un neredzēsi arī! - Sindija brīdināja, bet pēc balss tem�bra tomēr jutu, ka viņa to nedomā pārāk nopietni. - Tu, Krist, mūsu mīlestību esi nokāvis kā prasts tirgus mies�nieks! - viņa rūgti secināja. - Kādēļ tev tas bija vajadzīgs?

-�� Es neko neesmu kāvis! - nepiekritu.

-������� Nē?! - viņa atkal gandrīz vai iekliedzās un uz mani skatījās kā �ūska uz peli.

-������ Es tevi nekad neesmu mīlējis, un tu to zini. Es tev to esmu teicis ne vienreiz vien. Un otrkārt - vai tu mūsu draudzības laikā ne ar vienu citu neesi gulējusi? Esi! Tāpēc labāk klusē!

-������� Gaidi vien! - Sindija izaicino�i pasmīnēja. - Tu jau sāc salaist ar mazgadīgajām? Viņa izskatās vēl pēc bērna!

-�� Nē, Sindij, viss kārtībā, - es teicu. - Viņa ir pilngadīga.

-������� Tādā gadījumā viņa ir palaistuve! - Sindija joprojām nespēja nomierināties.

-������� Neko sliktu nerunā par cilvēkiem, kurus nepazīsti! - es atgādināju.

-�� Cik ilgi tu ar viņu jau salaid?

-�� Kop� vasaras sākuma, - es atbildēju.

-�� Tas ir ilgi, - Sindija domīgi sacīja. - Sasodīti ilgi.

-�������� Kas mainītos, ja būtu tikai da�as dienas? - vaicāju. - Vai arī, ja tas būtu tikai vienas nakts notikums?

-� Tad es tev piedotu! - Sindija pateica.

Es izstiepu roku un to viegli pārlaidu viņas kuplajām krūtīm.

-������ Paldies, Sindij! - es teicu. - Patie�ām piedod, ja vari! It Bevi�ķi tāpēc, ka varbūt manā dzīvē atgriezīsies cita tur jau reiz pabijusi sieviete.

-�� Sieva?

-Jā.

-������ Tas ir tik negaidīti� - Sindija noskumusi sacīja. - Tātad mums viss beidzies?

-�� Iespējams, - lēnīgi teicu. - Pats esmu pārsteigts.

-�� Bet mums ta�u bija labi, vai ne?

-������ Mums bija brīni�ķīgi, - es sacīju. - Tu vispār esi kolo�sāla sieviete!

-������� �ēl, ka dzīvē viss skaistais tik ātri beidzas, - Sindija smagi nopūtās un man �ķita, ka viņai patie�ām ir �ēl.

-�� Sindij! Viss dzīvē ātri beidzas! - es atgādināju. - Viss!

-�� Tādēļ jo vairāk �ēl.

-�� Nedusmojies!

-������� Atceries, kā tev toreiz naktī zvanīju no Londonas? - viņa jautāja.

-������ Tas bija vienreizēji, - es teicu. - Ja tev gadīsies tur pabūt vēlreiz�

-������� Bet tu man jau veselu nedēļu nevari piezvanīt pat no vienas Rīgas malas uz otru!

-�� Es gulēju slimnīcā, - paskaidroju.

-�� Tad vēl jo vairāk�

-�� Es negribēju, lai tu tur parādies.

-�� Kāpēc?

-�� Tajā nodaļā par ārsti strādā mana sieva.

-�� Un tāpēc tevi neviens nevarēja nākt apciemot?

-������ Varēja, - es atbildēju. - Un nāca. Es negribēju, lai viņa pie manas gultas redzētu tie�i tevi.

-������ Kāpēc? - Sindija pārsteigta iesaucās. - Esmu kāda bries�mone, vai?

-�� Viņa zina, ka esi mana mīļākā, - sacīju.

-������� Nu un tad? - Sindija izbrīnā paraustīja plecus. - Viņa ta�u ir tava bijusī sieva! Atjēdzies - bijusī!

-� Tu ta�u arī �ad tad pārguli ar savu biju�o� - es atgādināju.

-�� Tā ir pavisam cita opera! - Sindija sacīja. - Tu visus �os piecus gadus�? Tu viņu esi mīlējis?! Mīlējis, kad tev viņu jau sen vajadzēja aizmirst, uzspļaut iepriek�ējai dzīvei un apprecēties ar citu?!

-�� Ar ko? - es prasīju. - Vai vajadzēja apprecēties ar tevi?

-Varēji arī ar mani, - viņa nopietni atbildēja. - Uz to pusi

it kā jau gāja�

-�� Arī tā ir glu�i cita opera, - es teicu. - Vai labāka, slik�tāka - nezinu. Vispār - tā ir mana dzīve, Sindij. Un kas visbaigāk - tā jebkurā brīdī var pārstāt pastāvēt. Pietiek ar vienu sāpīgu klik�ķi sirdī, un viss!

-�� Tu esi nopietni slims? - Sindija prasīja un aizdomīgi uz mani paskatījās.

-� Mēs visi esam slimi, - es atbildēju. - Gan fiziski, gan garīgi.

-�� Es esmu vesela, - viņa apgalvoja. - Ko man tagad darīt?

-�� Piecelies un brauc uz mājām! - es teicu. - Pēc tam dro�i vien atkal aizlidosi uz Romu, Ņujorku vai veco, labo Parīzi, jautri pavadīsi laiku augstākās sabiedrības kokteiļvakaros, diplomātiskajās pieņem�anās un tev kā vienmēr blakus būs kāds ar labām manierēm un gudru prātu apveltīts kungs. Par ko tev skumt?

Sindija ilgi klusēja, nopietna raudzījās jau mazliet pēc rudenīgās dvesmas smar�ojo�ajā dārzā, tad pagrieza galvu pret mani un �ķelmīgi pasmaidīja.

Iespējams, tā bija viena no pēdējām �ā gada karstajām rudens dienām. Mēs atkal kā parasti sēdējām pa�ā Rīgas centrā iepretim Unibankai iekārtotajā ielas kafejnīcā, lēni sūcām Aldara aliņu, pieko�ot klāt grauzdētus riekstus un �ad tad pametot vērīgus skatienus uz garāmejo�o publiku.

- Mūsu skuķiem tā ir iepaticies staigāt ar plikiem vēde�riem un katram pretimnācējam rādīt savas kailās nabas, ka nemaz nebrīnī�os, ja viņas to darīs arī ziemā, - Artūrs teica.

-� Vai to neievēroji jau pagāj�ziem? - es prasīju. - Ejot pa ielu, viņām, protams, mugurā ir ka�oks vai sporta jaka, bet, ieejot kādā iestādē, poliklīnikā vai bārā, nabas vien zib, - es teicu.

-�� Tev nepatīk?

-� Nē, nekas, - es atbildēju. - Da�reiz ejot garām, neesmu spējis novaldīties un ar roku pat pieskāries viņu pliku�miem. Mani tikai kaitina �o sievie�u stulbā vēlme pastāvīgi sekot modei. Kaut kādai tur pusķertai tērpu dizainerei Parīzē vai Milānā pēk�ņi tas ienāk prātā un, lūk, puspasau�les sievie�u uzreiz visur staigā pusplikas! Es vēl saprastu - kaut kur Malaizijā vai Singapūrā, bet mūsu aukstajos pla�tuma grādos� Tāpēc jau nav jābrīnās, ka viņām gandrīz vai visām ir kaut kādas ginekoloģiskas kaites!

-�� Tas viss vēl ir sīkums! - Artūrs atmeta ar roku. - Pliki vēderi publiskās vietās� Kas nu tur tik traks? Lai tā būtu! Bet kas notiek izstā�u zālēs! Tas jau ir totāls idiotisms!

-�� Par ko tu runā? - Ēriks painteresējās.

-��� Pirms sākt runāt� - Artūrs mūs visus noskatīja, kā bargs profesors parasti skatās uz stulbiem studentiem. - Vai jūs vispār zināt, kas tas ir - māksla?!

Uz brīdi patie�ām jutāmies kā nesekmīgi skolnieki un neko jēdzīgu nespējām atbildēt.

-�� Nū� - Ēriks sasprindzināja atmiņu un mēģināja atce�rēties, kas tad patie�ām ir māksla.

-�� Nekādu nū! - Artūrs iesaucās. - Prasu vēlreiz - vai nu zinātniski vai tautas valodā, lūdzu, definējiet, kas, jūsu�prāt, ir māksla?!

-�� Tu mūs te nepratini kā tāds gestapo vai �ekas izmek�lētājs! - es teicu. - Tu pats to maz zini?

-�� Tur jau tas joks, ka zinu! - Artūrs apliecināja. - Bet jūs - prātā aprobe�otie plebeji�

-�� Nomierinies! - Niks viņu pārtrauca. - Ja tev to tik ļoti gribas zināt, mēģinā�u atcerēties� Pla�ākā nozīmē māksla ir jebkura meistarīgi, virtuozi, augstā mākslinieciskā līmenī veikta darbība, kas līdz ar to iegūst estētisku jēgu. Un vēl! Mākslas ra�anās cēloņi cilvēces domas attīstības vēsturē tiek interpretēti ļoti da�ādi. Reliģiskie ideologi atzīst mākslas dievi�ķo izcelsmi, citi, piemēram, Hēgelis domā, ka māksla ir absolūtā gara noteikta pa�attīstības pakāpe. Tad vēl filo�zofi runā par kaut kādām rotaļu, mākslas instinkta, biolo�ģisko un ar to saistīto erotisko, atdarinā�anas un iejūtas teorijām. Bet to visu pasakot mazliet vienkār�āk, manu�prāt, māksla ir kāda autora jebkurā �anrā radīts darbs, kas cilvēkos izraisa pozitīvas un emocionāli ētiskas sajūtas. Vai - māksla ir autora spēja cilvēkos radīt emocionālu pārdzī�vojumu un tieksmi pēc skaistā. Ja tas tā nenotiek, tā ne�kāda māksla nav.

-�� Pilnīgi pareizi! - Artūrs tūlīt piekrita. - Bet kas tagad notiek pie mums un citur pasaulē? Visi jūk prātā! Baletu, pārģērbu�ies par sievietēm, dejo vīrie�i, vienā no Rīgas teāt�riem pastāvīgi iestudē �izofrēniskas izrādes, da�i rakst�nieki raksta murgu pilnas grāmatas, un tādi pa�i garā tērēti kritiķi tās nemitīgi slavē, bet par tēlotāju mākslu vispār riebjas runāt� Pirmīt, kad �alojām par meiteņu plikajām nabām, atcerējos, ka vasarā Berlīnē notika� Es pat nezinu, kā lai to nosauc� Kaut kāda amerikāniete sarīko pla�i iz�reklamētu performanci, tas ir, mūsdienīgu mākslas izstādi. Kas tur tiek eksponēts? Savāc simts da�āda vecuma sievie�tes, apģērbj tās vienīgi zeķubiksēs un lielā tuk�ā telpā viņām gandrīz nekustīgām liek stāvēt vairākas stundas� Atklāti sakot, visu to redzot, gribas vemt, ta�u, izrādās, tā esot augstas klases mūsdienu modernā māksla� Tad jau arī mēs, te uz ielas dzerot alu, tāpat esam di�s mākslas darbs! Un katrs suņa sūds blakus mājas pagalmā! Un mis�kastē iesviests izlietots prezervatīvs vai veca automa�īnas riepa! Ko jūs par to sakāt?

-�� Es nesaku neko, - paraustīju plecus. - Vienkār�i jāsa�mierinās, ka mēs dzīvojam daudzu prātā sajuku�u cilvēku pasaulē�

-� Liecies mierā! - Ēriks iesaucās. - Es esmu pilnīgi normāls!

-� Es arī, - Niks sacīja. - Tomēr pieļauju, ka varbūt ne glu�i pilnīgi�

-�� Un es, - piebilda Artūrs. - Es esmu pat ģeniāls!

-� Tad no mūsu bariņa idiots laikam bū�u vienīgi es, - sacīju. - Galu galā es tāpat nodarbojos ar kaut kā radī�anu�

-������ Jā! - Niks tūlīt pagriezās pret mani. - Kā tev sokas ar romāna rakstī�anu?

-������ Vienu brīdi bija uznākusi tāda kā neliela rado�ā krīze, - es teicu. - Tas sakarā ar nokļū�anu slimnīcā. Ta�u tagad atkal iet diezgan raiti uz priek�u. Saskatu jau romāna beigas. Bet tie�i kādas - vēl nezinu.

-� Beigas taisi laimīgas! - Niks ieteica. - Tas lasītājiem patīk.

-������ Ne vienmēr, - es iebildu. - Diez vai pasaulslavenais Re�marka romāns Trīs draugi būtu guvis tik milzīgu lasītāju atsaucību, ja viņ� Patrīciju būtu atstājis dzīvu. Cilvēka nāve vienmēr emocionāli spēcīgi ietekmē ikvienu. Kur nu vēl dzī�ves vai literāra darba iemīļotu varoni!

-������ Paklausies, Krist! Tu patie�ām romānā raksti par visu, kas rakstī�anas laikā notiek ar tevi? - Niks jautāja.

-�� Ne nu glu�i visu� - mazliet samulsu.

-� Vai mēs arī tur esam? - Niks prasīja.

-� Bet kā gan citādi? - atbildēju. - Mēs ta�u vēl esam dzīvi!

-�� Un Sindija? - Niks turpināja interesēties.

-� Arī Sindija, - es apstiprināju. - Kā bez viņas?

-�� Un Indra?

-������ Arī viņa. Es jau tev paskaidroju - romānā nekas tāds īpa�s nenotiek. Tāpat kā dzīvē. Nekādas spilgti izteiktas si�eta līnijas arī nav. Tā - no visa pa druskai.

-�� Bet vai lasīt vismaz būs interesanti? - Niks nopietni

vaicāja.

-������� Viss, ko es rakstu, ir uzrakstīts interesanti, - sacīju. �ai ziņā man neviens neko nevar pārmest. Es, tāpat kā Ērihs Marija Remarks, zinu, kas lasītājiem patīk. Bet vispirms tam jāpatīk man pa�am! Es sevi nekad neesmu sajutis tādu kā garīgās gaismas nesēju tum�ajai latvie�u tautai. Lai ar to nodarbojas tie, kas �ādu misiju sevī sajūt! Bet es� Es vienkār�i esmu labs rakstnieks. Un man ar to pilnīgi pietiek.

-������ Es vakar redzēju Sindiju atbraucam mājās ar kādu ele�ganti ģērbtu pusmū�a vīrieti, - Niks paziņoja. - Izskatījās pēc diplomāta vai angļu lorda. Vai tev ar Sindiju viss beidzies?

-������ Ne glu�i, - es teicu. - Viss beigsies tikai tad, kad vismaz vienu no mums iestums krematorijas krāsnī� Bet, kamēr esam vēl dzīvi� Dzīvosim, iedzersim, strādāsim un mīlē�sim sievietes�

-�� Ja Sindija būtu nokļuvusi manās rokās, es viņu arī tik viegli vaļā nelaistu, - Artūrs sacīja.

-�� Sievieti var mēģināt paturēt vienīgi tādā gadījumā, ja tu viņu mīli, - es teicu. - Tad varbūt ir vērts pacīnīties. Ta�u, ja viņa tev ir vajadzīga tikai gultai� Tas nekāds lielais ieguvums nav. Bez tam� Par �īm lietām vajadzētu aprunāties ar psihiatru. Es nesaprotu, kāpēc vīrie�i vien�mēr tik sāpīgi greizsirdīgi uztver faktu, kad uzzina - viņa sieviete vienlaicīgi guļ ar vēl kādu! No vienas puses - nu un tad? Kas tāds traģisks notiek? Nekas! Vienkār�i sieviete tikai lieku reizi papletu�i kājas� Bet mēs uzreiz gatavi viņu nosist, dzīt laukā no mājām vai pa�iem pakārties! Tas ir tikpat debili, kā ar tām modernajām mākslas instalā�cijām. Ta�u tas jau vēl nekas! Vairāk jābrīnās, kā pret vīrie�a sānsoļiem izturas sievietes! Kaut ko vēl �ausmīgāku un stulbāku pat grūti iedomāties!

-��� Viss ir daudz vienkār�āk un nekā stulba tur nav, - Artūrs iebilda. - Sievietes vienkār�i grib gandrīz vai nepār�traukti mīlēties! Paklausieties! Es jums tūlīt nolasī�u nelielu gabaliņu no intervijas, ko �urnālam FHM sniegusi ameri�kāņu modele un televīzijas zvaigzne Līena Tvīdena. Tad jūs varbūt kaut ko sapratīsiet. Klausieties!

-�� Cik bie�i tu fantazē par seksu?

-�� Patiesībā ļoti bie�i! Esmu ļoti jutekliska mei�a. Skaidri apzinos, ko spēju panākt ar savu ķermeni un kas tam liek justies labi. Sekss galu galā ir lieta, kas cilvēku padara laimīgu.

-�� Kur tev visvairāk patīk ar to nodarboties?

-�� Man patīk nodarboties ar seksu it visur. Gultā! Tua�letē! Stāvot kājās! Uz dīvāna! Visur, kur vien konkrētajā brīdī sagribas! Ja man gribas seksu, es ar to nodarbojos. Es nekad nesaku - "Mīļais, ieiesim gultiņā!" Tas ir garlaicīgi!

-��� Tu savulaik izteicies arī, ka tev patīk sekss auto�ma�īnā. Vai tā ir ekstrēmākā vieta, kur tu esi to darījusi?

-��� Automa�īnā ir dro�i, jo neviens neskatās. Tomēr neesmu no tām meitenēm, kuras ar seksu var nodarboties

_ Izbeidz! - Ēriks atmeta ar roku. Tad pagriezās pret mani. - Tu stāstus vairs nerakstīt

kabrioletā. Ta�u - visekstrēmākā vieta? Tas izklausīsies nodrāzti, bet laikam jau lidma�īna.

-�� Tuvāk debesīm�

-�� Jā! Mēs to darījām nakts lidojuma laikā, kamēr visi gulēja. Es ielavījos tualetē, kur mani jau gaidīja D�oss. Nākot laukā, mēs uzskrējām virsū stjuartei, kas visu saprata. Mans draugs pasmaidīja un viņai pateica: "Mēs tur kopā tikai mazgājām rokas!"

-� Nu, lūk, godājamie pilsoņi! - Artūrs aizvēra �urnālu un kā olimpisko spēļu uzvarētājs lepni skatījās apkārt. - Tie�i tā domā un rīkojas vismaz deviņdesmit procentu modernās pasaules sievie�u! Ja no �iem miljoniem atrēķina mūsu aukstās latvie�u zeltenes un reliģiskos spaidos nīksto�ās musulmanietes, tad �ie procenti, protams, varētu būt arī nedaudz mazāki, ta�u tas nemaina lietas būtību! Sekss ir turpat vai katra cilvēka dzīves ārkārtīgi nozīmīga daļa, un tie�i tāpēc jau arī notiek visas tās �au�alīgās traģēdijas.

-�� Ve�i, vai jums vēl nav apnicis mū�īgi runāt par vienu un to pa�u - sievie�u pakaļām? - Ēriks pārmeto�i prasīja.

-� Sievietēm tas, kas atrodas starp viņu kājām, ir gandrīz vai tas pats, kas viņu dvēseles, - Artūrs paskaidroja. - Tāpēc nav mums ko pārmest. Mēs patiesībā runājam par svētām lietām.

-�� Izbeidz! - Ēriks atmeta ar roku. Tad pagriezās pret mani. - Tu stāstus vairs neraksti?

-�� Nē, - es atbildēju. - Nav kas tos drukātu.

-�� �ēl, - Ēriks teica. - Man nesen viens vecs latvie�u kara�vīrs - viņ� toreiz karojis padomju pusē� Diezgan savādi jau sanāk - neviens viņus tikpat kā vairs ne atceras, ne piemin. Viņus vispār mēģina pilnīgi izslēgt no �odienas sabiedrības apziņas - tā, it kā viņu nemaz nebūtu. Bet viņi ir - turklāt vēl tūksto�iem! Bet, ja runājam vispār par latvie�u karavīriem� Atklāti sakot, kļūst diezgan skumji, ja �odien mūsu jaunatnei galvenokārt tiek stāstīts tikai par vācu armijā dienēju�ajiem, bet par tiem, kuriem nācās karot sarkanarmijā, tikpat kā ne vārda�

-�� Ko tu vaimanā? - Niks viņu pārtrauca. - Par sarkana�jiem viss ta�u tika pateikts un izrunāts jau padomju laikā! Tagad taisnīgi pienākusi pelēko kārta.

-� Nupat pārlasīju grāmatu par Padomju Savienības Varo�ni Jāni Reinbergu� - Ēriks turpināja. - Cepuri nost viņa priek�ā! Bet ne par to vēlos pastāstīt. Tas tikai tā - starp citu. Ja jau mēs tik ļoti gribam patiesu mūsu tautas vēs�turi, tad tā patiesa arī jāuzraksta!

-�� Beidz te niknoties! - es Ērikam uzsaucu. - Un daudz nebēdājies! Gan jau kāds �ādu patiesu vēsturi arī uzrakstīs - pēc simts gadiem� �odien tas ir absolūti neiespējami! Bet iemeslus tu pats zini. Tātad - ko tu gribēji pastāstīt?

-�� Vienu diezgan interesantu un ļoti traģisku kara laika notikumu, ko man pavēstīja vecais karavīrs, - Ēriks atbil�dēja. - Ta�u ko es tev stāstī�u, ja tu stāstus vairs neraksti?

-� Stāsti vien! - es mudināju. - Es �o epizodi varu iepīt arī pa�laik topo�ajā romānā.

-�� Vai tas si�etam netraucēs?

-�� Romānā nekāda īpa�a si�eta nemaz nav, - es sacīju. - Tātad - klāj vaļā!

Ēriks brīdi domāja, no liela stikla kausa lēnām izdzēra da�us malkus alus, tad, salvetē noslaucījis lūpas, ērtāk atspie�dās pret krēsla atzveltni un uz mums paskatījās ar tādu skatienu, it kā atrastos tiesas zālē un nupat ar apsūdzības runu vērstos pret dzelzs būrī sēdo�ajām personām.

-� Tas noticis pie Staraja Rūsas, - viņ� sāka stāstīt. - Jūs jau zināt - kā vispār Padomju Savienībā, tā arī Sarkanajā armijā pastāvēja ārkārtīgi bargi likumi un sodi. Starp citu, tādi pastā�vēja arī vācu armijā. Piemēram, par sev tī�a kaitējuma nodarī��anu, lai tūlīt varētu nonākt kara hospitālī, nevis stulbi iet bojā ierakumos vai nākamajā dienā paredzētajā uzbrukumā.

Kāds latvie�u karavīrs, neuzmanīgi rīkojoties ar munī�ciju, saspridzināja sev roku, viņam tika norauta daļa no labās rokas plaukstas. Tūlīt sacēlies liels troksnis, pulka poļitruks apgalvojis, ka karavīrs sevi sakropļojis tī�ām un par to pienākas nāves sods. Nekādi iebildumi neesot ņemti vērā. Nelaimīgo izģērbu�i apak�veļā, nostādīju�i pulka ierindas priek�ā, atlasīti pieci �āvēji un poļitruks, pirms tam vēl noturējis kvēli patriotisku runu, pavēlējis �aut.

Nāvei nolemtais raudājis un skaļi lūdzies: "Tautie�i! Latvie�i! Mani uzticamie cīņas biedri! Ne�aujiet! Es jūs lūdzu! Es neesmu vainīgs! Tas patie�ām iznāca nejau�i! Bet mani mājās Latvijā gaida māte, sieva un trīs bērni! Es jūs lūdzu! Esiet cilvēki!"

Ta�u kara laikā jebkuras armijas karavīram vienkār�i palikt cilvēkam ir ļoti grūti, gandrīz vai neiespējami. Viņam vispirms noteikti ir jābūt dedzīgam patriotam un labam karotājam - jo vairāk nogalināsi pretinieka zaldātiņus, jo lielāks varonis būsi! Tad vēl karsti jāmīl dzimtene, vēl kars- tāk valsts vadoņi un valstī pastāvo�ā ideoloģija. Kā Dievam jātic partijas programmai un jāizjūt taisnīgs naids pret strādnieku �ķiras ienaidniekiem, bur�uāziskajiem nacionā�listiem un tā tālāk!

Poļitruks nokomandē "Uguni!"

Pēc īsa brī�a atskan piecu �auteņu zalve. Bet visiem par milzīgu pārsteigumu, nāvei nolemtais joprojām stāv - neviena lode viņu nav skārusi. Visi pieci tī�ām �āvu�i garām.

"Paldies, brāļi!" notiesātais kliedzis. "Jūs pierādījāt� �is nolādētais kar� nav asinīs noslīcinājis jūsu dvēseles!"

Poļitruks, rupji lamādamies, pavēlējis �aut vēlreiz.

Visi pieci iz�āvu�i vēlreiz, ta�u arī pēc tam notiesātais joprojām stāvējis, lai gan viena lode tomēr trāpījusi.

Tad �āvu�i tre�o reizi.

�oreiz no pieciem atkal tikai viens mērķējis uz cilvēku.

Viņ� ievainots nokritis uz ceļiem un gandrīz vai laimīgs skatījies uz �āvējiem.

Poļitruks pārskaities, atcēlis �au�anu un, turpinādams neganti lamāties, piegājis pie pakritu�ā karavīra, no maksts izrāvis pistoli un divas reizes ie�āvis viņam galvā.

Nākamās dienas vakarā no�auti visi pieci ne pārāk centī�gie �āvēji� Gan tie, kas tī�i �āva garām, gan tas, kas pavēli izpildījis.

Lūk, Krist, kāds tas stāsts! Diezgan riebīgs, vai ne?

-�� Stāsts ir labs, - Niks teica, - tikai īsti nesaprotu - kāda tam morāle?

-��� Nik, atmet beidzot savu padomisko domā�anu! - es sacīju. - Tas bija toreiz, kad jebkuram mākslas darbam, sākot ar visīsāko dzejolīti un beidzot ar stāstiem un romā�niem bija nepiecie�ama partijas ideoloģijai piemērota morāle.

Bet mūsdienās� Tu dzirdēji, ko Ēriks pastāstīja? Ar to arī pietiek! Nekādas morāles vai didaktikas! Domā pats!

-� Morāli, ja kāds grib, tur saskatīt, protams, var, - sacīja Artūrs. - Kar� ir briesmīgs. Un cilvēks karā ir briesmīgs un ne�laimīgs. Un vēl - situācijā, kas pati par sevi ir drausmīga - un kar� �āda situācija ir - daudzi tajā iesaistītie, neskatoties uz ne�ēlīgiem apstākļiem, tomēr spēj palikt cilvēki� Un otrādi - pirms tam normāli ļaudis pakāpeniski pārvēr�as zvēros�

-� Tam nemaz nav vajadzīgi kari, - es teicu. - Arī ikdienā, tas ir, �odien cilvēki nokļūst līdzīgās situācijās. Kad tāpat da�ādu apstākļu dēļ nākas iz�ķirties - saglabāt vai iznīcināt kāda cita cilvēka dzīvību�

-�� Ai, ai, ai! - Artūrs skaļi novaidējās. - Apklustiet ta�u! Un tu, Krist, neko tādu neraksti! No interesantām saru�nām par seksu un sievietēm, kas interesē visus, esam nonāku�i līdz truliem kara laika notikumiem, kas var iein�teresēt tikai atsevi�ķus cilvēkus! Vai tu vēl atceries, par ko mēs te runājām pavasarī? Kādu padomu jau pirms simt trīsdesmit gadiem vecākie kolēģi deva jaunajam Emīlam Zolā? Raksti galvenokārt tikai par seksu un ar to saistītām problēmām! Un, ja to darīsi pietiekami labi, drīz kļūsi sla�vens rakstnieks! Bet pārējās tēmas�

-�� Slikti domājot par citiem, mēs pa�i kļūstam slikti, - es sacīju. - Jebkura tēma ir laba, vienīgi jācen�as notikumus aprakstīt emocionāli iedarbīgi, lai tie spētu aizskart ikviena lasītāja dvēseli un prātu. Ar to pilnīgi pietiek! Vai nu lasītājs tavu darbu un tevi pa�u kādu laiku atcerēsies vai arī nospļausies un tūlīt aizmirsīs!

Kādu brīdi klusēdami dzērām alu. Pēk�ņi Niks man jūtami iebelza pa plecu.

-�� Paskaties! Redz, kur Sindija!

Es paskatījos un ieraudzīju, ka uz Vaļņu un Kaļķu ielas krustojuma stāv Sindija tai pa�ā baltajā bik�kostīmā, kādā viņu ieraudzīju pirmo reizi, un aizrautīgi sarunājas ar kādu sievieti.

Pāri mugurai ātri pārskrēja satraukuma pilnas trīsas.

Varbūt patie�ām no �ādas sievietes spēj atteikties vienīgi muļķis, es nodomāju un cēlos kājās.

-�� Kur skriesi? - Niks prasīja. - Pats teici - tev ar viņu viss esot beidzies!

-�� Nē, vēl ne glu�i viss, - es sacīju. - Aizie�u un vēl vismaz vienreiz viņu iesviedī�u gultā! Tas būs tas pats kā ar labi uzrakstītu grāmatu - lai mani atceras!

Indra lēni izstaigāja tuk�o māju. Redzējums nekādu prieku nesagādāja. Neskatoties uz to, ka viņa vispirms atvēra visus logus, gaiss telpās bija smags, sastāvējis, it sevi�ķi virtuvē, kur parasti agrāk uzturējās dzērāju kompānijas, pat pretīgi smirdīgs.

Nevarētu teikt, ka Indra justos pārlaimīga, sagaidījusi �o dzīves dienu, par kuru tik ilgi sapņojusi - beidzot māja ir tīra no dzērāju bandām! Un viņai �ķita, ka nekad vairs ne�viens te nebļaustīsies, nekausies, rupji nelamāsies un varbūt pat nekāros manu miesu!

Tagad viss būs citādāk! Viss! Viņa no Ligitas istabas un virtuves izmetīs laukā jebko, kas kaut mazākā mērā varētu atgādināt drūmo pagātni! Lai istaba un virtuve labāk kādu laiku stāv tuk�as, nekā ar tām graba�ām, kas tur atrodas!

Edī�u mazāk, arī no drēbēm vismaz gadu neko jaunu ne�pirk�u, Indra nolēma, bet pamazām krā�u naudu mēbelēm un mājas remontam.

Gan jau kaut kā izkul�os! - viņa pati sevi nemitīgi uzmun�drināja. Ta�u māja - kaut vai pēc vairākiem gadiem - tomēr būs tīra un skaista! Un nekas vairs neatgādinās tās �aus�mas un pazemojumus, ko man nācies �eit pārdzīvot!

Ielik�u jaunus logus, pie tiem gai�i zilus vai rozā aizka�rus, virtuvē elektrisko plīti, bet istabā platu dīvānu. Pie sienām gleznas. Pie griestiem lustras. Uz grīdām paklājus.

Viss būs jauki, svaigi un tīri. Svētsvinīgi.

Man beidzot ir pavērusies lieliska un vienreizēja iespēja aizbēgt no savas nolemtības un es �o izdevību nekādā ziņā garām nelaidī�u!

Tikko apstājos un atceros biju�o, tā tūlīt ausīs skan Ligitas nopīpētā balss - dobja kā sarūsēju�a zvana skaņa:

"Tu - ne mīlestības, bet akla naida bērns!"

"Tu - puņķainā grīdas lupata!"

"Tu - stulbais skuķis!"

"Tu - vispretīgākais radījums, kādu pasaule vien redzējusi!"

"Tu - nākamā stacijas mauka!"

"Tu - manas dzīves lielākā nelaime!"

"Tu� Tev jābūt pateicīgai, ka nenokāvu tevi jau savā vēderā!"

"Tu - mū�am nolādētā�"

Un nekad nedzirdēta mātes dziedāta �ūpuļdziesma.

Un nekad pie manas gultas neizstāstītās pasakas.

Un nekad mātes glāsts.

Un neviena skūpsta.

Un neviena mīļa vārda, nekādas maiguma izpausmes.

Un neviena gardāka kumosiņa, kas būtu atlikts tie�i man.

Un ne kripatiņas mīlestības�

Es zinu - tādas kā es, ir tūksto�iem, un tomēr�

Kāpēc?!

Man ir jābūt stiprākai par savu likteni!

Es nedrīkstu ļaut naidam un varmācībai uzvarēt to, kas manī vēl ir palicis - ticība labajam.

Arī Krists bija labs. Viņ� ne no �ā, ne tā, bet visticamāk tomēr baltas līdzcietības aicināts, manā priek�ā uz neilgu laiku atvēra durvis, aiz kurām bija cilvēki un pasaule, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās tai, kurā līdz tam biju dzī�vojusi.

�ī jaunā pasaule bija skaista, gudra, tīra un ļoti mierīga. Tas bija sens, ļoti sens vēl manas sakropļotās bērnības laikā radies it kā nekad nepiepildāms sapnis - dzīvot starp cil�vēkiem. Nu, vienkār�i starp normāliem cilvēkiem!

Kāpēc tik daudziem tas ir liegts?

Kādus grēka kalnus mēs - dzīves atstumtie - esam pastrā�dāju�i, ka mums tik smagi ir jācie�?

Krist, paldies! Tu mani mēģināji glābt! Es nekad to ne�aizmirsī�u! Tu pat gultā biji tik neparasti maigs un uzma�nīgs� Tu mani pasakaini mīlēji fiziski, bet nez kāpēc ne�spēji mīlēt ar sirdi�

Es tev neko nepārmetu. Es nemaz nedrīkstu tev neko pārmest! Es varu tikai no�ēlot, ka tu mani nespēji iemīlēt arī garīgi. Bet tik un tā tu gribēji, lai es palieku tavā mājā.

Paldies! Pasaka varēja turpināties, bet�

Es pati - gan ar savām rokām, gan cie�o apņem�anos - vēlos atvērt tās pasaules durvis, kur turpmāk gribu dzīvot.

Un agrāk vai vēlāk manā dzīvē bez tevis dro�i vien ienāks vēl arī kāds cits vīrietis un būs mīlestība, būs bērni un normālu cilvēku normāla dzīve�

Nākamās dienas rītā, kad Indra, ģērbusies vēl tikai vieglā mājas halātiņā, iegāja virtuvē uzlikt vārīties kafiju, pie mājas ārdurvīm kāds skaļi pieklauvēja. Indra brīdi domāja, tad uzmanīgi piegāja pie durvīm.

-�� Kas tur ir? - viņa satraukta jautāja.

-� Ver vaļā! - pavēlēja dobja vīrie�a balss. - �eit Gunārs!

Indrai nebija ne mazākās vēlē�anās Gunāru pat redzēt,

kur nu vēl ļaut ienākt savā mājā. Ta�u �ķūnītī varbūt vēl atradās �ādas tādas viņa mantas, turklāt durvis diezgan viegli varēja atvērt ar spēku.

Indra durvis atslēdza.

Gunārs, uzmetis viņai pagalam sadrūmu�u skatienu, ie�gāja virtuvē un smagnēji apsēdās ierastajā vietā starp galdu un trauku skapi.

-� Kaut kā pārāk ilgi biji prom, - Gunārs pārmeto�i sacīja.

-�� Domāju - tur arī paliksi.

-������ Nesaprotu, kāpēc tev par to vispār vajadzētu domāt? - Indra jautāja.

-������ Vai jau aizmirsies, kas tu man tāda esi? - Gunārs drau�do�i prasīja.

-������ Es tev neesmu nekas! - Indra asi atcirta. - Savāc savas mantas un lasies! Un atceries - �eit nekad neviens no agrā�kajiem Ligitas pudeles brāļiem vairs nespers kāju!

-� Neko nezinu par citiem, - Gunārs diezgan mierīgi sacīja.

-�� Bet es ne tikai �eit sper�u kāju, bet arī dzīvo�u!

-������ Ar kādām tiesībām?! - Indra iekliedzās un pēk�ņi pret netālu sēdo�o vīrieti sajuta dedzino�u naidu. Indra savas jaunās dzīves eiforijā kaut kā bija aizmirsusi �o pretīgo tipu - cil�vēku, kas viņai varētu būtiski traucēt uzsākt jauno dzīvi.

-� Tu prasi - ar kādām tiesībām? - Gunārs, indīgi smīnot, pārjautāja. - Tūlīt tev, neaptēstā, paskaidro�u! Pirmkārt - es ilgus gadus esmu bijis tavas mātes vīrs�

-�� Kas tu viņai par vīru?! - Indra ar izsmieklu balsī no�teica. - Pudeles brālis un piegulētājs!

-�� Tas nemaina lietas būtību! - Gunārs bargā balsī atgā�dināja - Neaizmirsti - es Lid�enei biju simtreiz tuvāks nekā tu!

-�� Tie�i tāpēc, Gunār� Savāc savu mantību un beidzot pazūdi gan no �īs mājas, gan manas dzīves!

-� Es skatos, skuķēn, esi kļuvusi baigi lecīga! Ta�u pieval�dies! Ka nenākas no�ēlot!

-�� Es visu, ko varēju, esmu jau no�ēlojusi! - Indra sacīja.

-�� Ta�u visvairāk no�ēloju to, ka tad, kad jūs te kā parasti piedzēru�ies gulējāt, kur katrs nokritis, es mājai nepielaidu uguni un jūs visus neizcepināju elles ugunī!

-��� Redzu, meitenīt, ka pēdējā laikā esi kļuvusi varen dro�a! - Gunārs jutās nepatīkami pārsteigts. - Ne tāda kā agrāk - klusa un paklausīga.

-� Jā, Gunār, tāda tagad esmu, - Indra piekrita. - Tas tāpēc, ka pirms pusgada, aiz sevis aizverot �īs mājas durvis, ierau�dzīju pasauli, kādā tagad gribu dzīvot arī es.

-� Muļķības! - Gunārs, nicīgi saviebis seju, atmeta ar roku.

-��� Kas tur labāks? Vai tur tie cilvēki nedzer? Neplosto? Nemelo? Nemīlējās? Cits citu nekrāpj? Neienīst? Neskau�? Nedara neko sliktu, ļaunu vai atriebīgu? Muļķīt, atmosties! Nav nekādas lielās starpības starp to, kas notiek tādās mājās kā �ī vai jebkurā Me�aparka pilī! Visur, kur dzīvo cil�vēki, notiek viens un tas pats! Vienīgā īstā at�ķirība ir tā, ka, piemēram, pie mums tas viss notiek daudz atklātāk un rupjāk, bet pie viņiem - vismaz ārēji - nedaudz smalkāk un klusāk! Bet opera viena un tā pati!

-�� Labi, Gunār! - Indra sacīja un aizgrieza gāzes plīts slēdzi. Krūze ar ūdeni bija uzvārījusies. - Ko mēs te vēl strī�dēsimies? Lūdzu, pievāc, kas tev vācams, un aizmirsti ceļu uz �ejieni!

Gunārs iesmējās. Pēc tam vēlreiz, patiesi pārsteigts, paska�tījās uz tik krasi pārvērtu�os meiteni.

-�� Pasaki, kā es to varē�u aizmirst, ja �eit paliksi tu?

-�� Gunār� - Indra smagi nopūtās. - Kāda tev vairs daļa par mani?

-�� Kā - kāda? - Gunārs vēl lielākā izbrīnā sarauca pieri. - Vai esi aizmirsusi, ka tu jau sen piederi man?

-�� Nemurgo! - Indra nikni pateica. - Es piederu tikai sev!

-�� Tie nav nekādi murgi, - Gunārs asi iebilda. - Tu vēl te pagaldē skraidīji ar pliku dibenu, kad tava māte Ligita man tevi pārdeva par piecpadsmit tūksto�iem rubļiem!

-�� Kā?! - Indra iekliedzās.

-�� Tā! - Gunārs kliedza pretī. - Pirms mani tolaik noķēra un notiesāja par kolhoza kases aplaupī�anu, es viņai atde�vu glabā�anā visu savu toreizējo ieguvumu - piecpadsmit tūksto� rubļus! Ta�u viņa ņēma un visu to naudu notrieca! Nodzēra! Noplītēja ar citiem ve�iem un pat aiztriecās izklai�dēties uz Gruziju! Tu to saproti, skuķēn? Bet man vajadzēja atsēdēt piecpadsmit gadus! No zvana līdz zvanam! Zini, Indra, ar tādām lietām neviens no mūsējiem nejoko! Man pēc mūsu zagļu goda likumiem par sodu Ligitu vajadzēja sagriezt sīkās �ķēlītēs! Bet viņa, bailēs drebēdama, rādīja uz tevi un sacīja: "Redzi, Gunār, kur tas skuķis? Ņem ciet! Es tev viņu atdodu to piecpadsmit tūksto�u vietā! Tā ir laba cena! Ņem!" Un es to paņēmu! Atstāju tavu māti dzīvu. Bet tagad tu te tēlo nez kādu baigo mājas saimnieci! Nē, mīļā, tas neies cauri! Vai nu tu man tūlīt atdod piecpadsmit tūk�sto�us latus - tas �odien būs ar soda procentiem - vai arī tūlīt met zemē halātiņu un liekamies gultā! Kā nekā tu jau sen esi mana sieva! Mans svētais privātīpa�ums!

Indra nobālēja, smagi atkrita krēslā un sāka raudāt.

Viss! - viņa rūgti nodomāja un ar izmisuma pilnu dvēse�les smeldzi saprata, ka nekas no viņas iedomātās gai�ās dzīves nesanāks. Nolādētā pagātne Gunāra izskatā viņai neko no iecerētā neļaus piepildīt. Kā biju, tā arī palik�u �ā cilvēka acīs tikai grīdlupata. Viņ� katru dienu varēs ar mani darīt visu, ko vien viņa ļaunais prāts vēlēsies! Bet kas tā par dzīvi?!

Indra pilnīgi skaidri saprata - visi viņas sapņi ir sabru�ku�i! Nekādas nākotnes nebūs! �īs apjēgums viņā izraisīja tik pretīgu sajūtu, izmisumu un spēcīgas aizvainojuma sāpes,

Indra zibenīgi no visa spēka trieca nazi Gunāra krū�u kreisajā puse�

ka pēk�ņi galvā it kā iespēra spilgts apgaismības zibens - ja es gribu dzīvot, un turpmāk dzīvot normāli - kā pa�ai patīk - man tūlīt jāizdara kaut kas ļoti nenormāls! Man �is cilvēks jānogalina! Bet ne tik�u tāpēc! Tā viņam būs arī atmaksa par manu sakropļoto bērnību un jaunību�

Izmisums pazuda. Indra pēc �ī lēmuma pieņem�anas negaidīti jutās savādi atvieglota un pat mierīga.

Viņa lēnām piecēlās un biju�ajam zekam samocīti uz�smaidīja.

-�� Labi, Gunār! - viņa klusi piekrita. - Ie�u sakārtoties. Tad tevi pasauk�u.

Indra aizgāja uz savu istabu, ātri no aug�ējās kumodes atvilktnes paņēma garu un ļoti asu saimniecības nazi, ko agrāk, kad piedzēru�ies vīrie�i mēģināja ielauzties istabā, vienmēr turēja pa rokai.

Pēc tam apgūlās, nazi ar roku cie�i piespieda pie labā sāna, pavēra halātu un, jūtami saspringusi, iesaucās:

-�� Gunār! Vari nākt!

Pēc neilga laika Gunārs �ļūco�iem soļiem ienāca istabā un krietnu brīdi ar neslēptu labpatiku skatījās uz vairāk nekā pavedino�ā pozā gulo�o meiteni. Viņ� kārtējo reizi sevi sajuta kā stāvokļa noteicēju. Mazliet vēl pagaidījis, viņ� uzslampās meitenei virsū, viņas sejā pūzdams drausmīgi smirdo�u elpu. Pēc tam, apmierināts ar meitenes padevību, uzslējās sēdus un sāka viņai vilkt nost biksītes. Tie�i tai mirklī, kad Gunāra ķermeņa aug�daļa bija nedaudz palie�kusies uz priek�u un skats koncentrējies uz traucējo�o apģērba gabalu, Indra zibenīgi no visa spēka trieca nazi Gunāra krū�u kreisajā pusē�

Pirmajos mirkļos nekādas asinis nebija. Vispār nebija nekā, izņemot milzīgu pārsteigumu Gunāra sejā un acīs. Izskatījās, ka viņ� gribēja kaut ko teikt, ta�u vārdu vietā atskanēja tikai dīvaini �ņāco�a skaņa, līdz beidzot viņ� lēnām uzgāzās Indrai virsū, nazi vēl dziļāk iespie�ot savā sirdī�

Indra, ar milzīgām grūtībām valdīdama pretīgumu un bailes, viņu novēla nost un pēc tam vēl krietnu laiciņu palika guļam. Tad izstiepa roku, paņēma uz blakus eso�ā galdiņa jau iepriek� tur nolikto mobilo tālruni un piezvanīja uz 02.

-�� Policija klausās! - tūlīt atskanēja mundra sievietes balss.

-������� Lūdzu, pierakstiet adresi! - Indra gandrīz �ukstus teica. - Daugavgrīvas ielā�

-�� Kas tur ir noticis? - de�urante noprasīja.

-������� Slepkavība� - Indra gurdi atbildēja. - Godīgi izdarīta slepkavība� Bet varat nesteigties! Es nekur nebēg�u�

-������� Gaidiet! - de�urante, neko vairs nejautādama, pateica un nolika klausuli.

Pēc tam Indra lēnām piecēlās, sajuzdama sevī kādu dīvainu smagumu un bezpalīdzīgas dusmas, apsēdās pie galda un piezvanīja man.

-�� Es klausos!

-������ Krist� - Indrai pēk�ņi aizlūza balss. - Ir notikusi liela nelaime�

-�� Kas atgadījies? - es satraukts vaicāju.

-�� Es jau teicu - liela nelaime�

-�� Kur tu esi? Mājās, uz ielas, slimnīcā?

-�� Mājās, Krist, - Indra atbildēja. - Mājās�

-�� Saki skaidri - kas noticis? - nopietni prasīju.

-������ Es nupat nogalināju� - Indra skaļi novaidējās. - Krist! Tas ir �ausmīgi!

-�� Lūdzu, nomierinies! - es saucu. - Ko tu nogalināji?

-�� Gunāru� Tu varbūt viņu vēl atceries?

-�� Atceros. Kā tas notika?

-������� Viņ� gribēja mani izvarot, - Indra ar grūtībām, smagi elso�jot un raudot, paskaidroja. - Bet ne tikai tāpēc� Es nezinu, Krist, vai tu spēsi to saprast� Tu esi vienīgais, kam es �obrīd varu piezvanīt. Piedod! Pasaule pēk�ņi palikusi pilnīgi tuk�a� Es jau kop� dzim�anas nevienam nekad neesmu bijusi vajadzīga� Nezinu, kāpēc tas tā. Ne mātei, ne tēvam, ne citiem cilvēkiem. Diem�ēl arī tev, Krist� Nevienam. Nē! Varbūt vienīgi �im trulajam biju�ajam laupītājam un slep- kavam� Bet tas arī bija vissliktākais� Vispazemojo�ākais. Es gribēju no tā visa beidzot tikt vaļā� Krist! Tu mani saproti? Tūlīt atbrauks policija un mani iekals va�ās, bet� Iespē�jams, es tad tomēr jutī�os daudz brīvāka nekā līdz �im�

-������ Indra! - es spēji iekliedzos. - Klausies, ko teik�u! Klau�sies uzmanīgi! Kad atbrauks policija, tu viņiem pasaki,

neko neslēp� Pasaki, jā, esi viņu nogalinājusi� Kā tu to izdarīji?

-�� Ar virtuves nazi.

-�� Vai jūs cīnījāties? Tu pretojies? -Nē.

-�� Tas ir slikti. Kur tas notika?

-�� Gultā.

-��� Tas jau ir mazliet labāk. Tagad klausies tālāk! Tu viņiem atzīsies slepkavībā, paskaidro, ka tev pa�ai ir drau�dēju�as nāves briesmas� Un viss! Vairāk ne vārda! Kad tevi aizvedīs uz policijas pārvaldi un vakarā vai rīt sāks oficiālu pratinā�anu� Klusē! Nesaki nevienu vārdu! Es tūlīt sazvanī�u savu draugu advokātu� Viņ� ir dārgs, tāpēc arī ļoti labs! Es visu samaksā�u! Tu sāksi runāt tikai un vienīgi viņa klātbūtnē! Viņ� tev pateiks, ko runāt! Atceries! Advokātu sauc Arvis Līdaks! Trīs diennaktis tevi paturēs pārvaldes pagrabā, tad vedīs uz tiesu! Tur izskatīs jautā�jumu par dro�ības līdzekļa piemēro�anu. Ir trīs varianti - apcietinājums, policijas uzraudzība vai paraksts par dzīves�vietas nemainī�anu. Ticu, ka Arvis panāks tev vislabāko rezul�tātu! Tā kā esi mierīga un atceries visu, ko tev nupat teicu!

-�� Labi, Krist! - Indra nomākta apsolīja. - Tu nedusmojies, ka esmu arī tevi iepinusi �ai lietā. Bet tici - man neviena cita uz �īs pasaules vairs nav� Vispār - nekad nav arī bijis�

Indra atslēdza telefonu un, pagriezusi pret dīvānu mu�guru, sāka gaidīt ierodamies policiju.

Tas bija smags laiks - vienas no visnepatīkamākajām dienām manā mū�ā. Lai gan visos �ais notikumos biju ierauts nejau�ības pēc un tie nekādā gadījumā manu dzīvi jūtami ietekmēt nevarēja, es tomēr notiku�o ļoti pārdzīvoju. Ātrā dzīves tempa dēļ kaut kā biju piemirsis savas esības prag�matiski filozofisko platformu, uz kuras stāvot man līdz �im bija izdevies �ai pasaulē justies diezgan dro�i un pat kom�fortabli - "Vispirms domā par sevi un tikai tad, ja tas bū�tiski nemaina tavu līdz�inējo dzīvi, vari padomāt un palī�dzēt arī citiem�"

Pēcpusdienā piezvanīja bijusī sieva Dace un mēs noru�nājām satikties vienā no jaukajiem Vecrīgas krodziņiem. Viņa bija eleganti ģērbusies - gai�i zilā blūzītē un tādas pa�as krāsas svārkos ar dziļu �ķēlumu sānos, uz pirkstiem vairāki grezni gredzeni, ap kaklu sarkana �allīte, bet pie blūzes bija piesprausta ar vairākiem lieliem rubīniem rotātā zelta bro�a, kuru viņai biju uzdāvinājis mūsu piecpadsmit gadu laulības jubilejas reizē.

-� Tu labi izskaties, - es teicu. Un tā arī bija - viņa patie�ām izskatījās labi.

-� Vai atceries slaveno kinofilmu "Maskava asarām netic?" - Dace jautāja. - Tur galvenā varone, kad atsaka savam biju��ajam draugam un bērna tēvam, teic �ādus vārdus: "Tagad es dro�i zinu, ka sievietēm īstā dzīve sākas tikai pēc �etr�desmit gadiem�"

-� Vai tā pa�laik notiek ar tevi?

-�� Tā notiek ar visām, - viņa atbildēja. - Vīri ir apniku�i, bērni lieli, izglītība iegūta, profesija apgūta, materiālais stā�voklis nodro�ināts� Tagad īstais laiks sākt dzīvot tikai sev. Ja pareizi atceros, mūsu �ķir�anās laikā tie�i tā domāji arī pats!

-� Jā, - es apstiprināju. - Un tā domāju arī pa�laik. Tikai tu aizmirsi vienu - trakas mīlestības apmāta, no manis aizgāji tu, nevis es pametu tevi! Tad nekas cits neatliek, kā vien trekni nospļauties un �ādu dzīves kredo pieņemt.

Dace brīdi klusēja, lēnām iemalkoja vīnu, tad nopietna paskatījās uz mani.

-�� Kā tagad jūties? - viņa jautāja. - Es domāju tavu medi�cīnisko stāvokli.

-�� Iztikt var, - es atbildēju. - Mirdzaritmijas lēkmes nav atkārtoju�ās. Varbūt arī nebūs?

-� Maz ticams, - Dace sacīja. - Ja reiz lēkme bijusi, atkār�to�anās iespējamība ir visai augsta.

-�� Tādā gadījumā nemaz nebūtu slikti, ja mājās atkal pa rokai atrastos sava dakterīte� - es teicu un cie�i ieskatījos viņai acīs. Ta�u tajās nekādas prieka dzirkstis nemirdzēja.

-�� �ādos gadījumos dakterīte mājās maz ko spēj līdzēt, - Dace paskaidroja. - Tad vienīgais glābiņ� ir slimnīca.

-�� Bet citos gadījumos? - es vaicāju. - Parastā ikdienā?

-�� Tad gan, - Dace piekrita, - ta�u ar vienu noteikumu� Kad mums ir slikti, kad māc vientulība un uznāk dzīves ap�nikums vai vienkār�i vairs nesaproti, kāda jēga tavai eksis�tencei, tad bez slimnīcas cilvēkiem var līdzēt vienīgi mīles�tība. Tā uzreiz mūsu mū�am rada kaut īslaicīgu jēgu un mēs pēk�ņi ieraugām, ka dzīve tomēr ir skaista� ar visiem tās neskaistumiem�

-�� Uz ko tu mērķē? - es prasīju.

-�� Uz tevi, - Dace atbildēja.

-�� īsti nesaprotu�

-�� Tūlīt sapratīsi, - Dace teica un negaidīti jautāja. - Tu mani mīli?

-�� Man �ķiet, ka jā, - domīgi sacīju. - Vismaz nevienā citā es vairs iemīlējies neesmu. Tu biji vienīgā. Bez tam cilvēkus ne vienmēr vieno tikai mīlestība. Vieno arī vientulība. Vieno kāda nelaime. Vieno kopīgas intereses. Kaut kādas atmi�ņas, kopēji pārdzīvojumi. Biju�ie sapņi. Varbūt tikai kāds īss, bet spilgts laimes brīdis. Bērni. Kopējs īpa�ums�

-�� Krist, tās visas ir lielas muļķības! - Dace spēji apgalvoja. - Kopējs īpa�ums drīzāk iz�ķir un sanaido! Un tāpat viss pārējais, ko tu nosauci. Nopietni vienot tomēr spēj tikai mīlestība vai vismaz kopīgas nākotnes ieceres. Pagātne, kādreizējie laimes brī�i, sapņi un atmiņas� Tas viss jau ir bijis, sen pagājis un mūsu atmiņās bie�āk rada skumjas un rūgtumu, nevis vēlē�anos ar to pa�u cilvēku vēlreiz iekāpt vecā vilciena vagonā un doties jau pa reiz izbrauktu mar��rutu. Bet nekur tālu vairs netikt. Stacijas aizklapētas ciet, de�urants ar dzelteno karodziņu rokās arī vairs nav re�dzams, bet sliedes izjauktas.

-�� Slimnīcā tu ar mani runāji pavisam par ko citu, - ne�daudz sarūgtināts, es atgādināju. - Vai tas bija tikai table- tī�u vietā?

-� Apmēram, - Dace piekrīto�i pamāja ar galvu. - Piedod, Krist, bet es pārdomāju.

-�� Kāpēc?

-�� Jau toreiz tev teicu - man ir pazīstama viena no Sin- dijas draudzenēm� Un tad es uzzināju, ka bez viņas tu dzīvo kopā ar vēl kādu jaunu meiteni. Tagad jau tāda mode, es saprotu, ta�u� Ja tu mani būtu patiesi mīlējis� tu nekad tā nebūtu rīkojies! Tu to vienkār�i nespētu.

Un tad mani pārņēma negantas dusmas. Es pēk�ņi �o sievieti ienīdu! Dziļi un patiesi. Pirms vairākiem gadiem viņa, laimē starodama, no manis aizskrēja pie cita, un tagad man vēl pārmetīs, ka viņu neturpinu mīlēt, pateicībā nebu�oju uz vaidziņiem un atkal viņas priek�ā laipni neatveru savas mājas durvis! Būtu vismaz palūgusi piedo�anu! Atvaino�jusies un, asaras slaucīdama, solījusies vairs nekad�

-��� Redzi, Dacīt, - es, mēģinādams tomēr sevi apvaldīt, klusi un mierīgi teicu. - Lai gan par sievietēm nekad neesmu bijis sevi�ķi augstās domās, es tomēr nevienai nekad neesmu nodarījis neko sliktu. Otrādi gan! Bet tu no manis, mīļā, tomēr prasi mazliet par daudz! Tavai zinā�anai - tā tās spēles nespēlē! Tā tikai trūka, lai tu mani vēl aicinātu pie jūsu gultas skatīties, kā jūs tur grēkojat, un tai pa�ā laikā skaitīt tev veltītus mīlestības dzejolī�us�! Sievietēm pēc �etrdesmit gadiem da�reiz ļoti noder psihoterapeita apmeklējums� Bet kas attiecas uz Sindiju� Jā, viņa ir mana mīļākā. Nu un tad? Kas tev no tā? Ja tas būtu noti�cis mūsu kopdzīves laikā, tu varētu brēkt! Es to saprastu. Bet tagad?! Bez tam� Jā, par to jauno meiteni! Viņa bija nokļuvusi ļoti grūtā dzīves situācijā, un es viņai palīdzēju - izīrēju vienu no savas mājas istabām. Ta�u man tev nekas par to nav jāstāsta! Man tavā priek�ā nav jātaisnojas! Tu darīji, ko gribēji, tagad es arī daru, ko gribu! Gulēdams slimnīcā, iedomājos� Es tev piedevu un biju gatavs visu sākt no jauna. Bet tu �odien atnāc un pēk�ņi paziņo - esmu pārdomājusi! Vai tavas jūtas atkal plosa traka mīlestība'? Un ja tā, kāpēc man pārmest, ka nesē�u mūka cellē, bet satiekos ar sievietēm, kuras man patīk?

Dace klusēdama izdzēra vīna glāzi, atvēra rokassomiņu, tur sameklēja lūpzīmuli un nedaudz uzkrāsojās.

-�� Kā es izskatos? - viņa negaidīti jautāja.

-�� Es jau tev pirmīt teicu - tu izskaties labi, - vēsi atbildēju.

-�� Sliktas ir tavas domas, Dacīt! Vēl sliktāka tava rīcība. Kā agrāk, tā pa�laik.

-� Zini, Krist, es bie�i par tevi esmu domājusi, - Dace sacīja.

-�� Un nekad neesmu tevi sapratusi. Tu man nepatīc! Un �aubos, vai arī citām patīc! Jā, tu esi glīts, gudrs, fiziski spē�cīgs vīrietis, bet tava attieksme pret sievietēm� Tā vienkār�i ir no�ēlojama! Tu esi vīrietis, kas nepazīst vai arī negrib pazīt mīlestību� Tai nez kāpēc nav vietas tavā dvēselē! Es nesaku, ka tu esi ļauns vai kādreiz būtu slikti izturējies� Bet nevienu sievieti tu nekad tā pa īstam neesi mīlējis. Kāpēc?!

-� Vai arī tevi? - jautāju.

-�� Jā! - Dace iesaucās. - Tie�i mani! Ja būtu citādi� Neviens vīrietis savu mīļoto sievieti nekad tik viegli prom nelai�! Tev mani vajadzēja turēt ciet ar abām rokām, sist, plosīties vai galu galā no�aut, bet ko tu? Mierīgi atver mājas durvis, dziļi paklanies un saki: "Lūdzu, Dacīt! Lai�mīgu ceļu!" Vai tu vēl patie�ām neesi apjēdzis, ka tie�i tādēļ es no tevis aizgāju! Aizgāju tāpēc, ka nekad tā pa īstam nebiju jutusi tavu mīlestību! Ta�u man tā bija nepiecie��ama! Visām sievietēm tā ir nepiecie�ama! Mīlestība - tas ir mūsu dzīves skābeklis! Mēs bez mīlestības smokam! Kļūstam trakas! Tāpēc, Krist, savā sirdī tī�uprāt neielaiz- dams mīlestību, ne uz ko labāku nemaz neceri! Tādas Sindijas un jauni skuķi tev arī turpmāk varēs būt simtām, ta�u vienmēr tu paliksi kā ledū iekalts - vientuļ� un nevie�nas tā pa īstam nemīlēts�

Ļoti iespējams, es nodomāju. Pat ļoti iespējams! Nu un tad? Vai man �ī mīlestība ļoti vajadzīga? Vai es bes tās mirstu nost? Sievietēm tas ir savādāk. Bet kāda velna pēc tā būtu nepiecie�ama vīrietim� ja mēs visu, ko vēlamies no sievietes, varam dabūt tāpat?

Dace aizgāja. Mazliet skumji jau bija, bet neko vairāk arī nejutu. Ja katras sievietes aizie�anu vajadzētu smagi pār�dzīvot, tad asarās vien būtu jāmirkst� Vai nemitīgi jādzer.

Pēc tam piezvanīju advokātam Arvim Līdakam un saviem vecajiem draugiem - Nikam, Ērikam un Artūram. Neko tuvāk nepaskaidrojot, uzaicināju visus vakarā ieras�ties pie manis mājās - mazliet papļāpāt par dzīvi.

Dace aizgāja. Mazliet skumji jau bija, bet neko vairāk ari nejutu.

Pulksten septiņos visi ari ieradās. Dārzā uzklāju galdu - divas pudeles Hennessy un vienu Mārtiņi, �o to no uzkodām un lielu trauku ar āboliem.

-�� Kas tā par miera konferenci? - Artūrs tūlīt paintere�sējās. - Turklāt bez nevienas dāmas� Te Sindijai būtu īstā vieta. Mēs varētu sākt runāt angliski un viņa tavam suņam to varētu tulkot latviski�

-� Mans D�okers ir tik gudrs, ka ar viņu var sarunāties jeb�kurā valodā, - es teicu. - Bet par sievietēm mazliet vēlāk!

-� Tev te dārza stūri beidzot vajadzētu uzcelt tādu kā laubīti, - Niks teica. - Kad uznāk lietus, lai uzreiz nav jāmūk istabās.

-� Lietus nebūs, - teica Ēriks. - Vispār �is bū�ot ļoti sauss rudens.

-�� Rudens nekāds sausais nemaz nevar būt, - Arvis teica. - Tāpat kā mīlestība bez sāpēm vai noziegums bez soda.

-�� Paklausies, mākslinieki - es vērsos pie Artūra. - Atce�ries - mēs pirms neilga laika runājām par to idiotismu, kas da�reiz notiek izstā�u zālēs - protams, modernās mākslas vārdā! Bet nupat jau iet vēl trakāk! Nesen Vācijā sabied�riskā vietā - kādā mākslas galerijā - simtiem apstulbu�u skatītāju acu priek�ā kāda sieviete dzemdējusi bērnu� Viņas vīrs �īs publiskās dzemdības nosaucis par velti cilvēcei un paskaidrojis, ka tas esot "eksistenciāls mākslas darbs�" Mediķi un reliģiskie līderi gan asi nosodīju�i �o "dzīvās māks�las izstādi", bet ko tas vairs dod? Dro�i vien drīz parādīsies vēl izcilāki mākslinieki�

-�� Tas ir no�ēlojami, - Arvis sacīja. - Nebū�u pārsteigts, ka drīz arī cilvēku slepkavības tiks dēvētas par di�iem mākslas darbiem�

-� Reāli tas jau notiek, - Ēriks sacīja. - Cik slepkavību mums katru dienu tiek rādīts televīzijā, teātru uzvedumos un kinofilmās? Nemaz nerunājot par to, kas notiek literatūrā! Tur katra grāmatas varoņa nonāvē�ana tiek aprakstīta vissīkākajās detaļās� un augstā mākslinieciskā līmenī�

-�� Nemuldi! - Niks iesaucās. - Vai tie�ām tu neredzi at�ķi�rību starp to, kas notiek mākslas darbā un kas dzīvē?!

-�� Arvi! - es vērsos pie advokāta. - Rīt tiesnese iz�ķirs - Indrai līdz izmeklē�anas beigām un tiesas sākumam vajadzēs palikt apcietinājumā vai arī� Tu varēsi panākt, lai viņu atbrīvo pret parakstu par dzīvesvietas nemainī�anu?

-�� Krist, es neko iepriek� apsolīt nevaru! - Arvis atbildēja. - Vienīgi tik daudz, ka noteikti pacentī�os.

-�� Kādas vispār ir izredzes? - es jautāju. - Kā viņa izturē�jās pirmajā pratinā�anas reizē?

-�� Apbrīnojami mierīgi, - Arvis atbildēja. - Izskatījās, ka viņa ar padarīto ir pat ļoti apmierināta. Nezinu, varbūt no viņas viedokļa tā nelie�a nogalinā�anu mēs arī varam uztvert kā vienreizēju mākslas �edevru� Ta�u teik�u kā ir - īste�nībā viņas izredzes palikt nesodītai ir ārkārtīgi niecīgas� Es jau, protams, varē�u spiest uz viņas drūmo pagātni, pastā�vīgo teroru no Gunāra Gintera puses, no nemitīgās vardar�bības. Beigu beigās uz spēcīgu afekta stāvokli, kura laikā, nevēlēdamās kārtējo reizi tapt piesmietai, viņa savu rīcību nekādi nav spējusi kontrolēt� Tas nenoliedzami tiesu varē�tu ietekmēt, ta�u� visu izjauc slepkavības ierocis - virtu�ves nazis - kas jau iepriek� atradies viņai blakus gultā! Tātad nekāds afekta stāvoklis nav pastāvējis! Tāds vispār nemaz nevarēja būt! Viss nepārprotami liecina par to, ka slepkavība notikusi ar iepriek�ēju nodomu - jau izplānota un rūpīgi sagatavota� Tātad sods no pieciem līdz piecpa�dsmit gadiem! Būtu viņa to veci galējusi nost virtuvē, gai�tenī vai vismaz sparīgi pretodamās�

-� Vai jau pats nodoms nogalināt kādu cilvēku nav afekta stāvoklis? - es jautāju. - Noteikti, tas nekādā ziņā nav ikdie�ni�ķs notikums! To izraisa - vismaz �ai gadījumā ar Indru - pēk�ņi radu�ies tādi apstākļi, kad cilvēks nekādu citu izeju neredz!

-�� Varbūt mazliet paradoksāli, ta�u �o situāciju analizējot tikai no juridiskā, tas ir, likuma viedokļa� Tā nebija bez�izejas situācija! Saproti, Krist! Un Ēriks to var apstiprināt! Apsūdzētā Indra Liepa varēja to veci vispār savā mājā neielaist! Durvis ciet - un staigā tālāk! Otrkārt, viņa varēja ieslēgties savā istabā. Tre�kārt - varēja aizbēgt caur logu. Un ceturtkārt - viņa mierīgi varēja ļauties vardarbībai, pēc tam ar iesniegumu vērsties policijā, tad sekotu izmeklē��ana, tiesa un noziedznieks saņemtu viņam pienāko�os sodu! Es saprotu, tā visa ir teorija - �ādu rīcību prasa likums - ta�u dzīvei, kā mēs lieku reizi pārliecināmies, ir savi likumi�

-�� Arvi, tev ir jādara viss� - es lūdzo�i teicu.

-�� Es arī visu darī�u, nebaidies, ta�u ir robe�as�

-� Paklausies, Krist! - Niks strauji pagriezās pret mani. - Ko tu tā uztraucies par to meiteni? Tev viņa baigi vajadzīga?

-� Nē, Nik, - es atbildēju. - Tas tā nav. Man vienkār�i viņas ir �ēl.

-�� Tu - �ēlsirdīgais samarietis! - Artūrs teica. - Cik rei�u es tevi esmu brīdinājis - nepinies ar lētajām un nabadzīga�jām! Nepatik�anas vien būs! Bez tam - �ēlsirdība - tā mūs�dienās ir jau atmirsto�a cilvēka dabas izpausme. Iemesls ir ārkārtīgi nopietns - ar �ēlsirdību neko nevar nopelnīt!

-�� Cinisma kalngals, - Ēriks pateica.

-�� Diem�ēl, - Artūrs piekrita. - Mūsdienu morāles aug�stais Everests�

-� Ja rit tiesnese Indru neatbrīvos� - es domīgi teicu. - Un vēlāk tiesa viņu sodīs� Tad izrādīsies, ka mēs patie�ām esam sāku�i dzīvot absolūti amorālā pasaulē�

-� Tu labāk par to visu uzraksti savā romānā! - Niks iero�sināja. - Kā vispār darbs sokas? Drīz beigsi?

-� Jā, - es apliecināju. - Vel paliku�as tikai da�as lappuses. Ta�u beigas joprojām tā īsti neredzu�

-� Pacenties tās tomēr ieraudzīt pēc iespējas ātrāk! - Niks teica. - Lasītāji jau sāk interesēties, kad atkal parādīsies kāds tavs romāns.

-�� Nik! - es lūdzo�i paskatījos uz bagāto grāmatizdevēju. - Tu �o manu gabalu noteikti ņemsi?

-�� Protams! - Niks iesaucās. - Par ko tad mēs runājam?

-� Ja tā� - es vēlreiz lūdzo�ā balsī sacīju. - Nik, veco zēn! Lūdzu, samaksā man par �o romānu vismaz trīskār�u hono�rāru, labi? Lai kāds liktenis to nabaga Indru arī turpmāk piemeklētu� Es gribu izremontēt viņas māju un, galve�nais, nostiprināt mājas ieeju. Es tur ielik�u vispamatīgākās tērauda durvis ar vismodernākajām zviedru atslēgām� Lai tur nekad vairs neviens� Lai Indra turpmāk justos dro�ībā�

- Nodoms nav slikts, protams, - Niks piekrita. - Ta�u tomēr der atcerēties - neviena cilvēka dro�ību ne mazākā mērā nenodro�ina nekādas superatslēgas vai cie�i aizvērtas tērauda durvis� Tad jau drīzāk - pla�i atvērta dvēsele� Un �odien tik ļoti ignorētā �ēlsirdība, līdzcietība un cilvē�ciskums�

Kad pēc da�ām dienām �o romānu aiznesu Nikam, viņ� to izlasīja un nedēļu vēlāk diezgan nikni pateica:

-� Piedod, bet tas nekur neder! Es jau tev vismaz simts rei�zes esmu teicis - man nekādi moderni romāni nav vajadzīgi!

-� Atjēdzies! - es pārsteigts iekliedzos. - Kas tur moderns?! Gandrīz vai mana dienasgrāmata�

-�� Beigas! - Niks paceltā balsī turpināja. - Parādi, kur tev ir romāna beigas?! Bet romāns bez beigām ir tas pats, kas kāzu nakts bez jaunās sievas! Lasītājs noteikti gribēs zināt, kas galu galā noticis ar Indru, kas ar Sindiju, Daci un beigu beigās arī ar tevi pa�u! Tu lasītājus nedrīksti atstāt neziņā!

-�� Bet, Nik� - es centos iebilst. - Kā lai es to varu zināt? Man nav ne mazākās jausmas ne tikai par to, kā turpmāk ritēs Indras, Daces un Sindijas dzīve, bet neko nevaru zināt pat par sevi!

-�� Ko tu jauc romānu - mākslas darbu - ar savu personīgo dzīvi?! - Niks neizpratnē skatījās uz mani. - Tās ir divas da�ā�das lietas! Tev jau tā tur si�ets, vismaz sākuma daļā, stipri klibo, mazliet arī par daudz tev tipisko pārdomu par dzīvi un vēsturi, da�ādi blakus stāsti, bet galvenais - trūkst efek�tīga nobeiguma! Es nesaku, ka tāpēc romāns ir neinteresants vai slikts. Tad jau drīzāk otrādi - tas ir pasaules klases best�selleru līmenī, ta�u nobeigums ir vāj�. Tā ka ņem un vēl maz�liet piestrādā! Labs romāns prasa kaut ko tādu, kas spētu dziļi aizskart un emocionāli saviļņot ikviena lasītāja sirdi!

-�� Ko tu mani te māci! - es sarūgtināts sacīju. - Pats zinu, kā jāraksta labi romāni! Ko tu gribi - lai es lieku tiesnesei

Indra notiesāt uz piecpadsmit gadiem katorgā? Vai likt viņai cietuma kamerā pakārties?! Bet tiesnese viņu no apcie�tinājuma ir atbrīvojusi pret parakstu par dzīvesvietas nemai�nī�anu un pēc gada varbūt notiesās ar nosacītu sodu. Kā es to varu zināt?

Dace atkal sagājusi kopā ar savu iepriek�ējo trako mīles�tību, bet tādu kā taisī�anos vēlreiz dzīvot ar mani izskaidro kā īslaicīgu eksistenciālu un ļoti sievi�ķīgu vājuma brīdi! Bet Sindija� Nezinu. �odien no rīta piezvanīja un lūdza va�karā viņu aizvest uz Smilteni - tur viņai saslimusi kāda radi�niece. Ma�īnu paņēmis vīrs un� Būs jau laikam jāizlīdz.

Vakarā, kad viesi beidzot aizgāja, iesēdos ma�īnā un aizbraucu uz Me�aparku.

Sindija mani jau gaidīja.

-������ Krist, cik mīļi, ka atbrauci! - viņa tūlīt iesaucās un mani noskūpstīja. - Lai gan lielas vajadzības nav, beidzot tomēr būs jānopērk pa�ai sava ma�īna!

-������ Nopērc gan, - es teicu. - Tavam sabiedriskajam stāvok�lim vispiemērotākais būtu se�simtais mersis. Lai gan stei�dzīgas vajadzības gadījumā uz jebkuru vietu Latvijā var aizbraukt arī ar vecumvecu �igulīti�

-������ Atkal apcelies? - Sindija jautāja un aicināja uz virtuvi pirms ceļa iedzert tasīti kafijas.

-�� Joprojām lielajā mājā dzīvo viena? - es painteresējos.

-������� Ne nu vienmēr viena, - Sindija �ķelmīgi pasmaidīja. - Da�reiz �eit ierodies tu, draugi, vīrs� Nekādu vientulību nejūtu. Un bail arī nav.

-�� �ķīrusies vēl neesi? - es prasīju.

-������ Un laikam arī ne�ķir�os, - Sindija atbildēja. - Mīlestība ir viena lieta, kopīgi īpa�umi cita! Nospriedām, ka tā būs pārāk liela ķēpa - dalīt visu, kas mums pieder. Varam vēl pagaidīt.

-������ Saki atklāti, Sindij, - es teicu. - Tu toreiz uz Romu aiz�brauci kopā ar vīra?

-� Jā, - Sindija vairs neko neslēpa. - Tas bija jauks laiks.

-�� Kāpēc tev man vajadzēja melot?

-�� Vai tam pa�laik ir kāda nozīme?

-�� Pa�laik nekāda, - es atbildēju. - Toreiz - jā.

-�� Kas mainījies?

-�� Ja bū�u pareizi sapratis, tu savu viru mīli un sarunas par �ķir�anos un mīlestību pret mani� Tas tikai tā� Viegls dzīves teātris!

-�� Tu būsi sapratis pareizi, - Sindija apliecināja. - Jau no pa�a sākuma tu pret mani izturējies tā, kā �odien arī izturas lielākā daļa vīrie�u - pamīlēties labprāt, bet mīlēt pa īstam vai vispār saistīt dzīves kopā� Ja arī būtu viena, tu ta�u tik un tā mani neapprecētu, vai ne?

-�� Dro�i vien, Sindij, - es piekritu.

-�� Kāpēc?

-�� Es negribētu, lai tu mani krāptu tāpat, kā pa�laik krāp savu vīru. Tev patie�ām ar viņu vien nepietiek?

-�� Kā kuro reizi, - Sindija atbildēja. - Bet ne tikai tāpēc, Krist! Man tas vienkār�i patīk! Ja pieņemam, ka dzīve patie�ām ir Dieva radīts teātris� Bet mēs pa�i �ī teātra re�isori inscenētāji� Kāpēc gan vienam otram neiedalīt arī da�as palīglomas? Tās tikai mūsu dzīvi padara daudz krā��ņāku un bagātīgāku! Vai mēs, Krist, esam kaut ko zaudē�ju�i, iepazīdamies un kļūdami mīļākie? Man �ķiet, līdz ar to mūsu dzīve ta�u ir tapusi daudz interesantāka! Vai tā nav?

-�� Ir, Sindij, - es piekritu. - Viss pareizi! Vienīgi �ādos gadījumos ne mēs, ne citi nedrīkst daudz pļāpāt par mīles�tību. Par to nedrīkst pat domāt! Varbūt esmu mazliet vec�modīgs, bet mīlestība� Tas tomēr ir kaut kas daudz nopietnāks. Kāpēc mīlestība man vai tev nevarētu būt tik�pat svēta un neaptraipāma kā katolim Svētā Marija?

Sindija novāca kafijas tasītes, uzkrāsoja lūpas un iegāja vienā no istabām pārģērbties. Kad viņa atkal parādījās, tēr�pusies baltā bik�kostīmā, pasmaidīju un nodomāju - kaut kad es �o dāmu tādu jau esmu redzējis�

Kad izbraucu uz Vidzemes �osejas, bija jau satumsis. Bet vienvirziena ceļ� pa vasaru bija daudzmaz savests kārtībā, un es mierīgi varēju braukt ar savai automa�īnai atbilsto�u ātrumu - simt piecdesmit kilometriem stundā.

-�� Tu saki - mīlestība kā Svētā Marija? - Sindija negaidīti jautāja, ilgāku brīdi drūmi klusēja, tad rūgti iesmējās. - Bet �ī Svētā Marija ta�u ir izdomāta! Vecu jūdu izfantazēta! Un arī mīlestība ir izdomāta! Krist, vai tu to nesaproti? Ja tūlīt apturētu ma�īnu un mēs tepat ma�īnā vai me�malā sāktu mīlēties, tas būtu kaut kas pilnīgi reāls! Mēs abi to redzētu un sajustu! Bet kas ir mīlestība�? Tikai mūsu iedomas! Saltā gaisā izpūsta karsta elpa. Viens mirklis, un tās jau vairs nav�

Tāpat kā dzīve, es nodomāju. Krā�ņais dzīves karnevāls rit pilnā sparā un nevienam neienāk pat prātā, ka turpat netālu, uzlicis roku uz liela gaismas sadales roktura, stāv pats Liktenis un da�reiz nejau�i, citreiz tī�i slēdzi parauj uz leju, un tad pēk�ņi iestājas tumsa�

Un nekam vairs nav nekādas nozīmes - ne amatiem, ne nabadzībai vai bagātībai, ne taviem karnevāliskajiem tēr�piem, ne tam, vai dzīvē tev bija iedalīta tikai palīgloma vai spēlēji galveno; un vēl mazāka nozīme ir tam, vai savu mū�u dzīvoji �ķīsti vai ne pārāk�

Gaisma tiks izslēgta, un nekā vairs nebūs.

Tikko biju beidzis tā prātot, kad tie�i pirms Lorupes tilta, izbraucis jau uz divvirzienu �osejas, pēk�ņi ierau�dzīju, ka pretī milzīgā ātrumā, ieslēdzis tālās gaismas, tie�i virsū drā�as milzīgs kravas furgons�

Man neatlika laika pat sekundi ilgām domām. Lai izvai�rītos no sadursmes, instinktīvi strauji pagriezu stūri pa labi un jau nākamajā mirklī pa stāvo ceļmalas krauju, ap- mezdami vairākus kūleņus, iegāzāmies dziļā gravā.

Laikam uz īsāku vai garāku laika sprīdi tomēr biju zau�dējis samaņu, jo, kad pamazām atjēdzos, vispirms virs sevis ieraudzīju garo Piena Ceļu ar tā daudzajām zvaigznēm, tad lēnām pagriezu galvu sāņus un pamanīju mirgojam auto�ma�īnas priek�ējo paneli. Mēģināju piecelties, ta�u, draus�mīgu sāpju dzelts, tūlīt atkritu atpakaļ.

Pēc brī�a sapratu, ka man ir lauzta vismaz viena kāja, esmu izsviests blakus automa�īnai un stipri asiņoju. Kur esmu ievainots, nespēju noteikt. Kur vien pieskāros, uzreiz uz pirkstiem manīju asinis.

Kad acis aprada ar tumsu un �ķita mazliet gai�āks, sadra�gātajā automa�īnas salonā ieraudzīju nekustīgi guļam Sin- diju. Baltajā bik�kostīmā tērptais sievietes augums tumsā blāvi mirdzēja tāpat kā Piena Ceļ� Visumā�

Laikam uz īsāku vai garāku laika sprīdi tomēr biju zaudējis samaņu, jo, kad pamazām atjēdzos, vispirms virs sevis ieraudzēju garo Piena Ceļu ar tā daudzajām zvaigznēm.

- Sindij! - es iekliedzos. Nekāda atbilde nesekoja. Nevarēju pateikt - viņa maz vēl ir dzīva vai tikai zaudējusi samaņu.

Vel krietnu laiciņu gulēju, klausīdamies, kā kaut kur augstu virs manis pa �oseju garām joņo automa�īnas, bet neviens no to vadītājiem par mums nevarēja pat iedomā�ties.

Jutu, ka strauji noasiņoju un, visticamāk, tūlīt atkal zau�dē�u samaņu, lai jau to nekad vairs neatgūtu�

Skumji, es rūgti nodomāju. Neviens par mani skaļi nerau�dās. Varbūt vienīgi meita, ja atbrauks no Londonas. Varbūt arī Dace - galu galā mēs tomēr kopā esam nodzīvoju�i sava neilgā mū�a labākos gadus� Arī vecāki, protams. Un nav izslēgts, ka varbūt pat kāds no maniem spalvas brāļiem, kuri tik daudzi mani apskauda un neieredzēja�

Bet kāpēc es vispār �eit atrodos? - gribējās kliegt. Kāda velna pēc man nakts vidū vajadzēja braukt�? Nu jā - to ta�u lūdza sieviete� Un tu - vēsi pieklājīgais d�entlmenis� Jā, es viņu nemīlēju, ta�u arī tie bija vieni no manas dzīves skaistākajiem mirkļiem�

Es neko no savā mū�ā izdarītā un neizdarītā neno�ēloju. Vienīgi �ēl nomirt� tik stulbi un vēl samērā jaunam�

Bet tu neko vairs nevari izdarīt - kliedz vai klusē - neviens tevi ne dzird, ne redz. Bet izdzīvot līdz gaismai nav ne ma�zāko izred�u�

Ta�u tad, kad �ķita - viss jau zaudēts, pēk�ņi saklausīju spalgi iezvanāmies mobilo telefonu� Lēnām paskatījos ap�kārt un da�us metrus tālāk ieraudzīju zemē mirguļojam savu veco, labo Nokia�

Tas varētu būt glābiņ�, es ātri nodomāju, uzmanīgi pa�griezos uz sāniem un, no drausmīgām sāpēm gandrīz vai atkal zaudējot apziņu, tomēr lēnām mēģināju lī�us aizkļūt līdz vietai, kur tumsā, kā bāka mū�a okeāna malā, spīdēja manas dzīves pēdējā un vienīgā cerība�

Beigas

Rīga, 2005. gads, 1. februāris - 4. jūlijs

Par cilv ēkiem traģiskās situācijās

Egila Lukjanska romānus gaida, zinot, ka tajos būs intriga, stiprs varonis, daiļa sieviete. Var jau teikt, ka tās ir kli�ejas. Tomēr, viņa jauno romānu lasot, jāatzīst: tas uzdod gana daudz jautājumu par dzīvi. Lai uzzinātu, ko par dzīvi domā autors, romānā saskatītos jautājumus uzdevu viņam.

-�� Kas ir laba romāna galvenā sastāvdaļa?

-�� Interese, tātad aizraujo�s si�ets. Manā izpratnē slikta lite�ratūra, pat ja tajā atrodamas augstas mākslinieciskas vai satura vērtības, ir tāda, kas neizraisa interesi lasītājos. Ko dod visas labās lietas, ja neviens tās nespēj izlasīt? Mums kaut kā sanā�cis, ka tiek slavētas grāmatas, kuras lasa maz, bet tās, kuras daudzi ciena un patur prātā, skaitās slikta literatūra.

Es sev jau no pa�a sākuma izvirzīju mērķi stāstīt interesan�tus notikumus, rakstīt par cilvēkiem, kuri nonāku�i traģiskās, dramatiskās situācijās. Turklāt, ja to vēl izstāsta labā, literārā valodā, ar aforismiem un sentencēm, kuri cilvēkiem paliek prātā, tad es uzskatu: tā ir laba literatūra.

Acīmredzot ir rakstnieki ar misiju izglītot vai apgaismot sabiedrību - uz to es nepretendēju. Citi vēlas izpaust sevi. Arī tas uz mani īpa�i neattiecas, kaut gan, protams, es romānos izsaku savas domas. Pats galvenais - un tā bijis kop� pa�a sākuma man vienmēr gribējies, lai manus romānu lasa. Tad ir glu�i vienalga, vai kritiķi mani atzīst par labu vai sliktu rakst�nieku.

-�� Romānu stiprais un mazrunīgais galvenais varonis: vai tas ir jūsu pretstats vai alter ego?

-�� Alberts Bels man kaut kad ziemā teica: "Egil, tu būtu gandrīz ģeniāls rakstnieks, ja tikai nerakstītu kli�ejās." Es apzi�nos, ka, vērtējot no profesionalitātes viedokļa, tās man par labu nerunā. Ta�u man jau kop� jaunības patiku�i Viļā Lā�a, D�eka Londona varoņi. Tādēļ arī, kaut gan si�eti maniem romāniem ļoti da�ādi, varonis tajos ļoti līdzīgs - stingrs, maz�liet cinisks, tāds īsts nazis. Tāds, kāds es esmu vai gribētu būt, jo man patīk cilvēki, kas nepadodas. Ļoti daudzus no drama�tiskajiem notikumiem, kurus aprakstu savās grāmatās, esmu pats piedzīvojis.

-�� Vai ir iespējama patiesa mīlestība līdz mū�a galam? Tie jūsu varoņi vienmēr ir ciniski, dzīvē un sievietēs vīlu�ies, kamēr Lukjanskis pats, cik zinu, laimīgi dzīvo visu mū�u kopā ar vienu un to pa�u sievieti�

-�� Mīlestība nenoliedzami ir viena no lielākajām nelaimēm, kādas var piedzīvot (smejas). Protams, ir neaizmirstami, skaisti un burvīgi brī�i, neaizmirstami pārdzīvojumi, ta�u parasti īslaicīgi. Diezgan ilgu laiku dzīvojot pasaulē, esmu dzirdējis par tik �au�alīgiem noziegumiem, tik lielām traģēdijām, kuras tiek darītas it kā mīlestības vārdā� Kādēļ daba mūsos tādas jūtas ieprogrammējusi, grūti saprast - cilvēce varētu ļoti labi turpināties arī bez tām.

Nemaz ne�aubos, ka var būt liela un patiesa mīlestība, ta�u cilvēkus ilgi tur kopā ne jau milzīga mīlestība. Satur kopīga manta, bērni, ieradumi, savstarpēja palīdzība. Es ticu, ka mīlestību var saglabāt visu mū�u, ta�u tas notiek ļoti reti. Man jau liekas: labi ir tiem, kuri izmuku�i �iem pārdzīvojumiem. Ģimenes dzīve vispār ir katorga, un tie ir lieli gudrinieki, kuri prot viens otram piemēroties.

Mani varoņi, īsti nesaprotu, kāpēc, parasti satiek tādas neuz�ticīgas sievietes (smejas). Ta�u viņi pārāk neļaunojas.

-� Teicāt, ka esat vīlies pasaulē. Vai tad tā mūsdienās būtu kļuvusi bīstamāka un samaitātāka nekā agrāk?

-�� Pasaule, ciktāl varu spriest no literatūras un vēstures, pēdējo pāris tūksto�u gados ir kļuvusi labāka, jo dzīvi atvieg�loju�i da�ādi mehānismi, tehnoloģijas, tāpat attīstījusies kultūra. Bet cilvēks, man �ķiet, gan nemainās. Kā daba to re�gulē, to mēs laikam nekad neizpratīsim, ta�u vienmēr piedzimst apmēram vienāds skaits zēnu un meiteņu, tāpat kā vienmēr ir zināms procents garīgi slimu cilvēku un tādu, kuri nespēj ievērot likumus, ir antisociāli. Tā notiek arī ļoti turīgās sabied�rībās, kur nenogalina patuk�a naudas maka dēļ. Labais un ļaunais cilvēkā pastāv līdzās, un, vadoties pēc apstākļiem, katrs var būt gan labs, gan ļoti ļauns.

Ta�u tas ir nosacīti, jo pat visļaunākais, ko cilvēks var izda�rīt, - nogalināt otru cilvēku - vienā gadījumā tiek vērtēts kā briesmīgs noziegums, kamēr citā - kā visaugstākā varonība.

-� Vai cilv ēks var nomirt vairāk nekā vienreiz?

-�� Vienkār�oti izsakoties, es, protams, ticu, ka cilvēks fiziski nomirst tikai vienreiz - nekāda dvēseļu pārceļo�ana nenotiek. Ta�u var gadīties, ka cilvēks garīgi paliek dzīvs, ja viņ� ko labu savā mū�ā izdarījis. Paiet gadsimti, mēs lasām viņa darbus, mācāmies, gūstam kaut kādas atziņas. Ta�u par fizisko dzīvi es nekādas ilūzijas neloloju: kad cilvēks nomiris, sabirzis atomos, tālāk vairs nekā nav.

-� Bet ja nu cilv ēks zaudē cerību, stāvokli sabiedrībā, nozī�mīgu savas būtības daļu? vai tad viņ� arī mazliet nenomirst?

-�� Dzīvē bie�i notiek personīgas traģēdijas: esi dzīvojis pilī un tad - cietuma kamerā, vai arī bijis sabiedrībā pazīstams un cienīts un pēk�ņi tas viss zūd. Tomēr tā nav nāve, cilvēks fiziski paliek dzīvs. Drīzāk tas saistās ar jautājumu, kas vispār ir laba dzīve. Parasti tiek uzskatīts: ja man ir zināms komforts, mate�riālās vērtības, tad tā ir laba dzīve. Ta�u vai tie�ām tā ir? Varbūt arī pēdējam bomzim ir brīni�ķīga dzīve, jo viņ� ir brīvs, viņam nav nekādu pienākumu pret sabiedrību. Cilvēkam jau nevajag daudz, lai paēstu.

Saka kādreiz: viņam ir laba, pareiza dzīve, bet tas parasti nozīmē, ka cilvēks dzīvo tā, kā pareizi �ķiet sabiedrībai. Ta�u mums katram savs ceļ� ejams. Glu�i kā mēdz uzskatīt par ģimenes dzīvi: sugai noteikti jāturpinās, jāaudzina bērni. Bet ja es to negribu? Re, tad es nepareizi dzīvoju! Tā ka viss �ajā pasaulē ir nosacīti.

-�� Kas ir lab āk: glābt vai tikt izglābtam?

-� Tas jau atkal ir tāds grūts jautājums. Cilvēku var glābt gan no fiziskām briesmām, gan no garīgām nelaimēm: izmisuma, bailēm� Ir labi tikt izglābtam, ja vien glābējs nerīkojas ļoti savtīgi. Mani personīgi ļoti aizkustina cēla rīcība, kad otram palīdz, vai arī ja cilvēki solidarizējas, kad kāda liela nelaime notikusi. Ir jau bezgala daudz labu cilvēku, kaut arī, neno�liedzami, ir daudz vienaldzības.

Ta arī manā grāmatā: galvenais varonis mēģina tai naba�dzīgajai meitenei palīdzēt, kad viņa iekļuvusi ļoti grūtā, bīs�tamā situācijā. Ta�u meitene pateicībā �ajā vīrietī iemīlas, kaut gan viņ� tie�ām tikai gribējis palīdzēt. Un tad rodas atkal jauna traģēdija, jo, izglābjot meiteni no fiziskām briesmām, ievedot labākā pasaulē, viņ� nespēj atbildēt uz viņas jūtām. Tas varbūt ir pat sliktāk, jo rada garīgas cie�anas.

-��� Kuru pārbaudījumu grūtāk izturēt: ar nabadzību vai bagātību?

-�� Kur� tad nu diez būs tas pārbaudītājs� Es teiktu: kā naba�dzība, tā arī bagātība var veidot gan labas, gan sliktas rakstu�ra īpa�ības. Ta�u dzīve, visa mūsu kultūra, vēsture radījusi ļoti spēcīgu priek�statu, ka bagātība, turīgums rada daudz sliktu, negatīvu īpa�ību un ir maz cilvēku, kuri to spēj cienīgi, cilvē�ciski izturēt. Ta�u citur pasaulē no bagātības ceļas arī labas īpa�ības: altruisms, palīdzība citiem - tas veido labu tēlu, ja turīgs cilvēks atbalsta labdarību. Varbūt tā kādreiz notiks arī pie mums. Pagaidām Latvijas bagātnieki vairāk izrādās ar savu bagātību, un tas tikai pastiprina mazāk turīgo nepatiku, naidu pret viņiem. Lai ko mēs domātu par Marksa teoriju, �ķiru cīņa tomēr pastāv, pat ja tā neizpau�as vardarbīgā veidā.

Ta�u bagātība var būt ne tikai īpa�umi, materiālas lietas, bet arī, piemēram, brīvība. Atceros vienu gadījumu, kad laikam 80. gados skaistā rudens dienā gāju no Juglas uz Biķernieku me�u pastaigāties. Kādas mājas priek�ā stāvēja izjaukta "Java", viens kaut ko laboja pie mājas pamatiem, vēl cits bija palīdis zem �iguļa, un pēk�ņi pārņēma tīra laimes sajūta: man nekas no tā visa nepieder, nekas nav jāremontē, es neesmu vēl vecs, neesmu slims un skaistā dienā vienkār�i varu iziet pastaigāties.

Kamdēļ daudzi atsakās no sabiedrības un dzīvo me�a būdiņā? Jo viņi tā jūtas labi, kamēr cits ir laimīgs, ejot uz zelta poda�

-�� Ko rakstniekam gr ūtāk attēlot: laimi vai cie�anas?

-�� Manos romānos jau tās nabaga sievietes cie� briesmīgi (smejas). Es domāju: gan man, gan lielākajai daļai lasītāju rodas līdzcietība pret tiem, kuri jūtas nelaimīgi, kuriem sāp, tādēļ nelaimes ainas noteikti iznāk daudz iespaidīgākas. Man vispār patīk dramatiskas situācijas, daudzas ainas notiek slimnīcā, kur varoņi nokļuvu�i fizisku un garīgu cie�anu stā�voklī.

Kā tad tu attēlosi laimi? Nav nekāda dramatisma tajā, ka cil�vēks iet pa dzīvi dziedādams. Visa literatūra un māksla jau pamatā balstās mīlestībā, kura izraisa cie�anas�

-� Ja jūs drīkstētu savā mājas grāmatplauktā paturēt vienu vienīgu grāmatu - kura tā būtu?

-�� Daudzas� Varbūt Vija Lā�a "Zvejnieka dēls", jo to esmu lasījis vismaz 20-30 rei�u, un mani tā ārkārtīgi spēcīgi ietek�mējusi. Tāpat mani ļoti iespaidoja Ernesta Hemingveja "Ardievas iero�iem", arī Aksela Muntes "Stāsts par Sanmi- kelu".

No manām grāmatām - visu plauktu (smejas). Patlaban kār�toju stāstu izlasi un ieskatoties sapratu, ka biju tos pilnīgi aizmirsis. Tīri vai atklājums, cik labus stāstus Lukjanskis rakstījis (smejas), bet vispār es savas grāmatas nelasu, jo jau rakstot tās nezin cik reizes labotas un pārlasītas.

Linda Kusiņa

Aiz loga rāmi un vienmērīgi līst jau tre�o dienu, un es par to nebēdāju. Pieliju�ais dārzs, dubļainā, grubuļainā taka līdz dīķītim un tālāk līdz ceļam, aiz kura �alc me�s, - to visu es redzu pa virtuves logu, un tas man patīk.

Lietus sudrabainām svītrām pārklāj visu redzamo un, man tā �ķiet, arī neredzamo pasauli. Tam līdzi �urp lido ari skaņas - klusi �uksti zālē, �aboņa un sīki smiekli koku lapot�nēs, nomierino�a graboņa uz palodzēm. Ceļa malā, da�us soļus tālāk ir arī autobusa pietura. Es zinu, ka viņ� nebrauks ar autobusu, tomēr man patīk, ka no virtuves loga varu to saskatīt. Autobuss nobrauc mums garām divreiz dienā - agri no rīta un septiņos vakarā. Un mūsu pieturu sauc Vagas. Tāpat kā mājas. Man prieks, ka nebija jāgudro mājas nosau�kums, citādi vienmēr kāds ierosina nosaukt tās par Smai�dām vai Laimltēm.

Kad apsē�os pie virtuves galda vai blakus plītij uz zemā trijkāja, tad vienmēr tā, lai logs būtu pa skatienam. Tad es redzu, kā Elza ar divriteni no rīta aizbrauc uz skolu un pēcpusdienā atgrie�as. Kaimiņi pie mums vēl neiegrie�as, bet tas jau ir saprotami - mēs te esam tikai mēnesi - atbrau�cām augusta beigās.

Viņ� mūs atveda, palīdzēja izkrāmēt visus tos neskaitāmos saiņus, kastes un somas, kurās es veselu nedēļu saiņoju mūsu iedzīvi, un sanest istabās. Salasījām iekuru pustuk�ajā malkas �ķūnī un atdzīvinājām plīti. Virtuve pienāca pilna ar baltiem, kodīgiem dūmiem, bet pēc nieka stundas plīts padevās - uzvārījām tēju un apēdām smalkmaizītes, kuras viņ� bija nopircis pa ceļam. Tad gājām staigāt. Kā vienmēr, kad esam kopā. Bez bērniem, divi vien. Viņ� bija ceļvedis, es - pateicīga ceļabiedre: redzi, te ir vecs ābeļdārzs, skat, kā sagriezu�ās vecās ābeles, bet mēs tās sakopsim, izgriezīsim, uzru�ināsim, un mums būs varena ābolu un plūmju ra�a. Tev gar�o plūmes? Tikai no koka. Jā, man arī� Te kādreiz bijis sakņu dārzs, un es atbrauk�u, lai rudenī to uzraktu. Zeme jāuzrok rudenī, tad pa ziemu izsalst nezāļu saknes. Pavasarī stādīsim kartupeļus, sēsim burkānus, bietes un dilles�Te būs siltumnīca, te ir dienvidu puse un lielie ceriņ- krūmi veido īstu cepli, vari iedomāties, ka gurķi un tomāti augs griezdamies! Un melones. Esmu dzirdējis, ka �ajās vietās kādreiz audzētas melones un arbūzi, te ir piemērots klimats. Tie�ām? Noteikti! Un, re, te ir dīķis, paskaties tik! Mums ir pa�iem savs dīķis! To mēs iztīrīsim, un būs gan vasarās, kur nopeldēties, gan karpām kur dzīvot. Karpām? Kāpēc ne? Un paskat tik, kādas liepas! Kā te smar�os, kad liepas ziedēs� es gulē�u zem liepām vasarā, nekur citur, mēs tur uzbūvēsim mazu lapenīti!

Tā mēs gājām mājai apkārt, arvien lielākus līkumus mez�dami, un skatījāmies, brīnījāmies, un man likās, ka esmu nokļuvusi paradīzē. Elza bija ieslēgusi istabā radio, un zēni no Prego dziedāja Dārziņa Melanholisko valsi.

Viņ� aizbrauca vēlu vakarā. Bērni jau gulēja, mēs abi sēdē�jām virtuvē pie galda un rakstījām sarakstu, kas mums te vēl būtu vajadzīgs - da�i katli, kārtīgs cirvis un zāģis, naglas, ķerra, televizors, viņ� sprieda, ka vajag ari elektrozāģi, sūkni, ar ko ūdeni dabūt tie�i virtuvē, un vēl visādus aparātus, bet es tik klausījos. Domājām arī, kas vēl �oruden būtu jāizdara, lai varētu pārlaist pirmo ziemu - jāaizlāpa jumts, jāsagādā malka, jāiepērk saknes, līdz veikalam tāls ceļ� - tie pa�i deviņi kilometri, kas Elzai līdz skolai. Viņ� domīgi apsvēra, vai mums nevajag arī vienu vieglu mopēdu. Sākumam. Tad iebāza sarakstu kabatā un pukojās, ka man nav telefona, ne mobilā, ne parastā. Arī to viņ� atvedīs - tā jau nav dzīve!

Tad mēs stāvējām tumsā pie viņa sarkanās ma�īnas, kas smar�oja pēc pilsētas, kuru nupat bijām pametu�i. Sirds man drusku drebēja - varbūt paķert bērnus, lekt iek�ā un braukt atpakaļ? Protams, ka nē, protams. Viņ� iesēdās viens pats, uz manām lūpām kā samtains tauriņ� vēl plivināja spārnus viņa silto, mīksto lūpu pieskārieni, ma�īna neveikli izgriezās uz ceļa un, uzmanīgi sprauslādama, pazuda tumsā. Ne jau uzreiz. Vēl kādas piecas minūtes es skatījos, kā augusta nakts tumsu iztausta viņa ma�īnas starme�i. Tie mūs abus satu�rēja vēl veselas piecas minūtes. Un tad gan viņ� bija prom.

Tagad mēnesis ir pagājis. Septembra beigas, un sāku�ās rudens lietavas. Elza ar divriteni brauc uz skolu, vienalga līst vai ne. Man viņas �ēl, bet nekā jau nevar darīt. Kā būs ziemā, negribas ne domāt. Miks un Rasa kūleņo pa māju, viņiem ir jautri pat bez televizora. Es sē�u pie virtuves loga un gaidu. Nav jau nekas traks - kop� viņ� aizbrauca, pagā�ju�as tikai �etras nedēļas. Ja būtu �etri mēne�i, tad gan� bet �etras nedēļas nav nekas traģisks. Kamēr lieti vēl nebi�ja sāku�ies, paspēju salabot jumtu. Tā, protams, nav nekāda varonība - vienkār�i lielajā �ķūnī, meklējot malku, atradu vairākus ruļļus ar jumta papi. Tad nolēmu, ka varētu viņu pārsteigt - re, kā es pati salaboju jumtu! Ar Elziņu atvilkām garās kāpnes, uzslējām pret jumta kori, un es rāpos aug�ā. Sākumā bija bail, es neesmu nekāda drosmīgā, drīzāk jau otrādi, man vajag, lai kāds saka: ej un dari, ej ta�u! Un Elziņa stāvēja apak�ā un sauca: "Nu, mammu? Kā tur ir?" Kā tur ir, to es redzēju, kad beidzot varēju pacelt acis un izslieties. Un tas bija tā vērts! Kas par skatu visapkārt, mīļā stundiņ! Ai, ai, kāds skaistums, pla�ums un brivestība, kādi vēji, saule un pla�ā debess! Tad es tik sapratu, kur esam nokļuvu�i! Lejā jau viss izskatās kā parasti - māja, ceļ�, me�s. Bet no aug�as! Ceļ� aiziet līkumu līkumiem, me�i mijas ar pļavām un pauguriem, pie viena paugura saulē mirk�ķina ezera acs, un tā vien liekas, ka visa mīļā, skaistā Dieva pasaule nolikta tev pie kājām, sak, ņem mani, apbrīno un nesūrojies! Un es pilnā kaklā iedziedājos: " Se�i mazi bundzinieki�", un Miks ar Rasu un Elza piebalsoja apak�ā tā, ka visi me�i trīcēja vien.

Tad es ņēmos pajumtu visu to dienu, un beigās jau �ķita, ka esmu varen veikla - varu �ļūkāt �urp un turp ar naglām mutē un āmuru padusē, bet tagad, kad lieti sāku�ies, saprotu, ka prieki biju�i pāragri - jumts tomēr vienā vietā vēl tek, dvīņu istabas vidū nolikta lielā plastmasas bļoda un pa nakti jāceļas aug�ā, lai to izlietu. Labi, tagad es to zinu, un, tikko laiks skaidrosies, brauk�u uz Meļķiem pēc kāda jumiķa. Jā�cer, ka papi neesmu pati savām rokām sabojājusi.

Kas tad vēl� Jā, �etras nedēļas� Saprotams, ka es to atce�ros dienu un nakti, atceros to sarakstu, ko viņ� iebāza kabatā, un viņa lūpu maigumu. Zinu, ka viņ� atbrauks, iespējams, jau rīt. Jo tas jau bija tie�i viņ�, kur� nolēma, ka mums te jādzīvo, tie�i viņ�. Es neesmu lauciniece, un mūsu bērni dzimu�i Rīgā, man ne prātā nenāca kaut kur braukt, bet pagāju�ā vasarā, kad mēs atkal visi bijām kopā, viņ� iesē�dināja mūs ma�īnā un atveda �urp. Viņ� gribēja, lai es redzu māju un lai pasaku, ka te ir skaisti un labi. Un es arī pa�teicu. Jo tā bija taisnība. Ne jau tādēļ, ka viņam acis mirdzēja un viņ�, kodīdams smilgu, basām kājām lēnām staigāja pa taku no mājas līdz dīķītim. Nu, varbūt arī tādēļ. Kad viņ� tā dara, tad es zinu, ka grib būt viens, un viņa sapņi, cits citu grūstīdami, joņo viņam apkārt - viņ� tikai nevar izlemt, kuru satvert. Un tad viņ� pienāca man klāt un teica: Es nopirk�u �o māju, ja jūs nāksit te dzīvot. Vai nāksit?

Un es pateicu, ka nāksim. Tā tas notika. Pārdevām dzī�vokli Rīgā, viņ� nopirka māju, un nu mēs esam te. Pirmo reizi mū�ā man ir pa�ai sava māja, zeme un pat me�s. Jā, me�s� tas tagad, rudenī, drūmi �alc un, kā man �ķiet, nikni uzlūko mūs, jaunatnācējus. Pagaidām es domāju tikai par māju, ne par zemi un me�u, to es vēl nespēju aptvert. Toties māju es redzu, dzirdu un jūtu - nelielo koka būvi ar trim istabām, virtuvi un mazu verandu, kas gan izskatās kā no citas operas. Arī lievenis ar sacementētiem akmens pakā�pieniem drusku tā kā lec laukā no mājas sākotnējā veidola, tomēr viss kopā man patīk. Viņam patīk. Kāpēc lai man nepatiktu?

Nē, nemaz nav tik traki, �etru nedēļu laikā esmu piera�dusi - pie mājas, pie takas, dīķī�a, ceļa, ceriņkrūmiem, liepām, draudīgās me�a �alkoņas vakaros� jā, katra diena te citā�dāka, pilsētā jau to nemana - kā skrien mākoņi, kādā krāsā lietus, un cik spocīgi dīvaina mēdz būt vakara gaisma. Kad viņ� atbrauks, es jau jutī�os kā saimniece, bet viņ� vēl ilgi būs ciemiņ�. Bet, kamēr viņa nav, man jādomā, kā mums te ies. Nu, badā neviens vēl nav nomiris, aizbraucot viņ� atstāja man visu atliku�o dzīvokļa naudu un, taupīgi dzīvojot, mēs varētu iztikt� nu, varbūt līdz pavasarim. Bet nu ir skaidrs, ka steidzīgi jāgādā malka, jo �ķūņi ir tuk�i un rudens klāt, jālabo jumts un jāuzrok sakņu dārzs, jāpērk mēsli un arī tele�fons, jādara simts citu lietu, lai ziemā mēs te nedabūtu galu. Meļķos dzirdēju, ka netālu esot kāda saimniece, kas mek�lējot strādniekus - pirtsslotu sējējus. Būs jādod viņai kāda ziņa par sevi.

Sniegjau tre�o dienu pēc kārtas. Lēni, mierīgi, stāvus, bez vēja. Labi, ka autobuss kursē pa mūsu ceļu, tad parādās arī sniega tīrāmā ma�īna. Sniegs sasnidzis vai līdz padusēm. Kopā ar Miku un Rasu mērām, cik augstas ir kupenas, vai jau viņiem pāri galvai? Elza katru rītu ceļas se�os, melnā tumsā, lai paspētu uz autobusu. Es klusēju, jo tur jau nav ko teikt. Viņa arī. Ceļas, ģērbjas un iet, un es pavadu viņu līdz ceļam. Dīķītis aizsalis, vienīgi pie laipas melnē caurums ledū - tas mūsu vienīgais ūdenskrāns. Svētdienās, kad Elza mājās, abas sanesam ūdeni, cik daudz vien var, salējam visos spaiņos un katlos, bet tik un tā - tre�dienā viss ir cauri un jāiet atkal. Bet es neeju tāpat vien - vienkār�i pēc ūdens. Katru reizi gājiens ir citādāks. Vai nu sniegs snieg, un es iztēlojos sevi kā pazudu�u sniega baltajā, necaurredzamajā pasaulē, vai visapkārt pelēki nomācies, debesu vāks spie� pie zemes, bet tad� piepe�i atspīd saule!

Ejot �o ceļa gabalu turp un atpakaļ, es domāju. Kādreiz tā nikni - ko es te daru? Vai esmu galīgi traka? Laukā divdesmit pirmais gadsimts, bet es noņēmos ar skaliem, ber�u nokvēpu�us plīts katlus un vakaros tamborēju lupatu paklājus. Kā tas gadījies, ka es dzīvoju �eit - nez cik kilo�metrus prom no pilsētas, kur esmu dzimusi un kur dzimu�i mani bērni? Kā gan esmu bijusi tik mazdū�īga un ļāvusi sevi tā apmuļķot?! Bet nākamajā dienā piepe�i uzspīd saule, sniegs mirdz, koki nosarmoju�i un viss �is nevainīgi baltais skaistums burtiski aizcērt elpu. Tad es saprotu - nē, viss ir pareizi un labi. Esmu te, un varu viņu gaidīt. Tā pavisam mierīgi un bez steigas. Ja mēs dzīvotu pilsētā, es simts reizes jau būtu zvanījusi un taujājusi, kur gan viņ� palicis, bet nu nekā, nu es esmu �eit, un nav nekādas jēgas raudāt, vaima�nāt, plosīties, jo itin nekas no tā nemainīsies. Aizbraukt es nevaru. Un laikam arī vairs negribu. Te ir manas mājas, un te es dzīvo�u līdz mū�a beigām. Lūk, tādas ir manas domas, ejot pēc ūdens.

Uz Ziemassvētkiem mēs sagaidām ciemiņus - atbrauc mana māte, tēvs un māsa ar vīru. Es negribu būt ļauna - viņiem visiem ir vārdi, tomēr es vēl nevaru tos izrunāt. Lai gan ciemo�anās ir laba un kārtīga - mēs ar Elzu cepam ābol- maizes ar cukuru un kanēli, kapājam rasolu un es nopērku divas konjaka pudeles. Radi atbrauc ma�īnā, kas pilna ne tikai ar viņiem pa�iem, bet arī ar visiem pasaules gardu�miem, kādi vien pilsētā dabūjami. Ak, to prieku, to līksmību! Nē, tie�ām! Tētis ar māsas vīru iet me�ā pēc egles, un es noskatos, kā viņi abi mierīgā solī ieiet me�ā, it kā tas nebūtu nekas īpa�s. Bet me�s� sastindzis, sasnidzis, kā ietinies siltos, baltos deķos un izliekas aizmidzis. Bet patiesībā� Patiesībā es nezinu par to glu�i neko. Esmu viņa jaunā kaimiņiene, un jūtu tikai, ka mani visu laiku vēro. Bet es esmu pārāk bikla, lai viņu uzrunātu pirmā.

Vēlāk mēs rotājam egli un tinam dāvanas skaistos papīros, bērni skaita dzejolī�us, un galds vai lūst. Ko tad vēl vairāk!

Kad visi ir gultās, es paņemu konjaku, ietinos ka�ociņā un apsē�os tum�ajā verandā. Es tur parasti neuzturos, jo veranda skatās dārzā, nevis uz ceļa pusi, bet �ajā naktī jau saprotu - �odien viņ� vairs neatbrauks. Tā es tur sē�u, mēma un melna kā ziemas nakts, leju sev iek�ā vienu glāzi kon�jaka pēc otras un raudu tā, ka rīb vien. Nejau tāpēc, ka viņ� neatbrauca. Visapkārt ir salta, skaidra ziemas nakts, debe�sis pilnas zvaig�ņu tāpat kā mana nabaga sirds - kā tu ne- raudāsi?

Noklaudz durvis un verandā ienāk māsa. Ari - mētelī ieti�nusies un ar glāzi rokās.

-�� Tev tur vēl kaut kas ir? -Jā.

-�� Vai drīkst?

-�� Protams!

Māsa sev ielej un apsē�as iepretī. Es nu gan negaidīju, ka viņa gribēs kaut ko teikt. Gribēt jau, protams, grib, bet vai iedro�ināsies.

-�� Kā tev te klājas?

-�� Labi.

-�� Tie�ām labi?

-�� Tie�ām.

-������� Skaistums jau te ir neizsakāms�Tāda Ziemassvētku nakts man ir pirmo reizi mū�ā.

-�� Jā� man arī.

Tad viņa klusē, un tas velkas labu brīdi. Es gaidu un do�māju - ko viņi ir izdomāju�i? Viņi noteikti kaut ko ir izdo�māju�i.

-�� Es viņu satiku.

-Ko?

-�� Viņu. Tavu bērnu tēvu. -Aktā�

-������ Es viņam jautāju, vai viņ� apjēdz, ka pametis tevi vienu laukos ar trim bērniem? Nu, es daudz ko viņam sarunāju, tu vari iedomāties, bet vin�� zini, ko viņ� teica?

-Nē.

-������ Viņ� tā lēni novilka: jā� Anna�Tu kaut ko saproti? Viņ� novilka tikai: Anna. Un viss! Vairāk neko! Kā tev tas patīk?

-�� Tev nevajag par to uztraukties.

-�� Gribi, lai mēs aizbraucam?

-� Jūs aizbrauksiet tik un tā.

-�� Bet tu to gribi?

-�� Ko es varu gribēt�

-�� Tas jau gan!

Māsa tā kā iesmejas, pieceļas, noliek savu glāzi uz palo�dzes un iet laukā, bet tad piepe�i apstājas un pienāk atkal. Tā pavisam tuvu.

- Varbūt tev arī galīgi vienalga, ko es par to domāju, tomēr es pateik�u, jo tu esi mana māsa. Es ienīstu �o tavu dievību, ienīstu no visas sirds. Vispirms viņ� tev uztaisa trīs bērnus, un tagad ar visiem bērniem nometina laukos, bez naudas, bez ma�īnas, bez telefona, bez draugiem, bez� bez jebkā�dām ērtībām, it kā te būtu astoņpadsmitais gadsimts! Un tu esi nenormāla, ka ļauj ar sevi ko tādu darīt! Tu esi traka! Un tā nav mīlestība, pat neceri! Tas vienkār�i ir stulbs tru�lums, bezdomu psihopātija, skaidrs? Atvaino, ka esmu tik skarba, bet es tie�ām nesaprotu, man nepielec. Paskaidro, ja vari, kā vārdā tu upurē pat bērnus? Vai esi par to domā�jusi? Elzai ir se�padsmit, viņai jāsāk domāt, kur mācīties tālāk, jādraudzējas ar zēniem un jāspaida mobilais, bet, ko viņa te dara? Stiepj malku, ūdeni no aizaugu�a dīķa un kāto deviņus kilometrus kā tāda nabadzīte. Anna� atjēdzies. Atjēdzies! Tas cilvēks nekad nebūs kopā ar jums, viņ� jūs te vienkār�i ir aizmirsis!

Es nepaspēju pat sakustēties, kad māsa ir laukā pa durvīm un prom. Bet pavisam skaidri jūtu, ka viņ� te nupat bijis. Sajūtu ar visām savām nosalu�ajām maņām! Kop� augusta pagāju�i �etri mēne�i, un nu viņ� te ir bijis. Es redzēju viņu - zilās acis, domīgo seju, dzirdēju viņa balsi, tie�i to balsi, kas lēnām izrunā manu vārdu. Briesmīgi satraukta nometu segu, ar ko biju apsegusi kājas, sataustu tumsā galo�as un izskrienu no verandas. Stigdama kupenās, metos uz ceļa pusi. Un tie�i īstajā brīdī! Pa ceļu, maigi skanot ilk�a zvaniņam, garām aiz�joņo pajūgs - zirgs iejūgts kamanās. Ragavas slīd klusi kā sapnī, zirga pakavi sacēlu�i sniega virpuļus, kas mirdz kā tīrs sudrabs mēnesgaismā.

Tā es uz Ziemassvētkiem tomēr saņēmu savu visvairāk ilgoto dāvanu, nu es zinu, ka izturē�u līdz pavasarim.

Izvēle. Stāsti un noveles. Liesma, 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. Liesma, 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. Liesma, 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. Liesma, 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. Liesma, 1975.

Neuzvarētais. Romāns. Liesma, 1977.

Memento mori. Romāns. Liesma, 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciskie apraksti. Liesma, 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. Liesma, 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentāls apraksts. Liesma, 1984.

Atliktais laiks. Romāns. Liesma, 1985.

Nejau katru dienu. Romāns. Liesma, 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. Liesma, 1987.

Rēta akmenī. Romāns. Liesma, 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. Avots, 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. Sol Vita, 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. Liesma, 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. Preses nams, 1996.

Asaras debesīs. Romāns. Liesma, 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. Daugava, 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. Preses nams, 1999.

Notiesātais. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. Lauku Avīze, 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. Lauku Avīze, 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Krievu leitnanta mīļākā. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. Lauku Avīze, 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. Lauku Avīze, 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. Zvaigzne ABC, 2004.

Latvie�u �igolo. Romāns. Lauku Avīze, 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns. Lauku Avīze, 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. Zvaigzne ABC, 2006.

____________________________________________________________ 1999. gadā

V. Kaijaks Enijas bize

A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas

M. Zīle Lilija

M. Geidāne Puisiķcicms

V� Kaijaks Zem Marsa debesīm

A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā

____________________________________________________________ 2000. gadā

L. Brīdaka Aizvēj� pie jūras E. Lukjanskis Notiesātais E. Lukjanskis Cilvēks naktī R. PlOcis Mazā ciema ledainais pavasaris

A. Sedlenieks Gladiators

V� Kaitina Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2

M. Geidāne Bāka pār me�iem I. Bērziņa Dālderkalnā

D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

V� Kaijaks Nārbuļu dēli

V� Gune Atpakaļceļ� � Nāruguns

____________________________________________________________ 2001. gadā

B. Eglīte �Ābeļu� ragana M. Geidāne Vēju dziesma

0. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

A.� Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī

B. Eglīte Me�a noburtie

E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas E. �ņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas

____________________________________________________________ 2002. gadā

E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņ� Mana dzīve jūsu rokās K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes! A. Zuja Piepildi savus sapņus M. Geidāne Kārklu sīkstums E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā A. Skailis �ūsku didītājs un svētā

V� Kaijaks Mantinieki

V� Kaltiņa Te biju es

E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs S. Me�ābele Naktī uz svētdienu

__________________________________________ 200 3- gadā

I. Bondere Karaļkronis M. Geidāne Pie mums �usnakciemā A. Auziņ� Neej uz savām bērēm L. Brīdaka Notikums U. Strupulis Paradīzes vārti M. Geidāne Atvars aiz laipas A. Zuja Zvaigznes gūstā E. Lukjanskis Trīs saujas mīlestības

V� Ozols Sekslietu detektīvs jeb Roņals Dz. �uravska Cietsirdīgās spēles

J. Pētersons Viltīgā mīla M. Zile Sliktā sieviete

___________________________________________________________ 2004. gadā

A. Pūriņ� Brentes pils briljanti

M. Geidāne Pūku nams

A. Skailis Cilvēks, kas izlīda no Daugavas

I. Bauere Sauc mani sniegā

L. Purs Daugav's vienu malu�

D. Avotiņa Zudībās atrastais

I. Freimane Malduguns vilinājums

L. M. Grin�teina Mūzikas stundas

A. S. Gailīte Durvis nav aizslēgtas

S. Me�ābele Viena lustīga sieviete

Ozola Rūņciem bū�an un nebū�ans H. Pauk�s Pirmā sniega sindroms

2005. gadā

V� Kaitina Savvaļas ganībās A. Pūriņ� Auss no debesīm E. Lukjanskis Latvie�u �igolo L. Brīdaka Krustceļu vasara M. Zīle Mana mīļākā nams

I. Bauere Nabassaite

Dz. �uravska Miljona medībās

A. Zuja Siseņu mar�s

M. Pauzers Pulksteņmeistars un Luīze

E. Ermansons Lāsts un mīlestība

I. Freimane Rudens smar�a dvēselē

E. Lukjanskis Dzīve pēc pasūtījuma

____________________________________________________________ 2006. gadā

M. Sli�āns Terakotas armija

V� Ozols Vienas kļūdas cena M. Geidāne Izrautās saknes A. Tauriņ� Vasara Bumbieros

A. Pūriņ� Divu brāļu divas mīlestības Mairita Uguntiņa pelnos A. Skailis �armantie sapņi A. Zuja �ovs

E. Lukjanskis Ugunī nosalu�ie

_________________________________________________ TURPMĀK IZNĀKS

L. Stumbre Pacietības mērs

ATCERIETIES

"Lata romānu" var arī abonēt (indekss 2150): Latvijas Pasta (LP) nodaļās un Abonē�anas centrā "Diena" (ACD). Izdevums abonentiem tiek izsniegts LP nodaļās vai ACD

LP

Ls 1,25 Ls 3,75 Ls 7,50 Ls 15,00

ACD

Ls 4,25 Ls 8,35 Ls 16,50

Abonē�anas maksa: 1 mēnesim - 3 mēne�iem - 6 mēne�iem - 12 mēne�iem - 3 mēne�iem - 6 mēne�iem - 12 mēne�iem -

Egils Lukjanskis UGUNĪ NOSALU�IE

Redaktors Valdis Veilands Korektore Mudīte Arāja Aleksandra Stankevi�a zīmējumi Valda Veilanda foto Inta Vilcēna datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 7.8.2006. �Lauku Avīzes� izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīgā LV-1010. Iespiesta SIA �Latgales druka� tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600.