Egils Lukjanskis

�ēlsirdības dāvana

.

.

������������������������������������������������������������� 1937-2008

Debesis, kā bez vainas pamests bērns, skaļi raudāja.

Spēcīgs lietus uz ielām, māju jumtiem un cilvēku galvām sāka gāzties jau pirms pāris stundām.

Acīmredzot tur aug�ā kādam ļoti sāpēja.

No rīta vēl nekas par to neliecināja. Spīdēja spo�a saule, debesis bija dzidras kā bērna acis un reti mākoņi gaisa oke�ānā lēni peldēja kā gulbji vai neviena nevadīti burinieki.

Tad pēk�ņi viss vienā mirklī pārvērtās. Saule pazuda, baltie mākoņi kļuva melni, gulbji aizlidoja, burinieki nogri�ma, sacēlās spēcīgs vēj� un sāka stipri līt.

Pasaule pārvērtās. Tā vienā mirklī. Glu�i tāpat, kā da��reiz negaidīti da�os mirkļos mainās cilvēka dzīve.

Es, vienlaikus ar citiem, glābjoties no pēk�ņi uznāku�ā negaisa, apstājos netālu no kādas daudzdzīvokļu mājas ie�ejas durvīm, virs kurām atradās liela nojume. Paskatījies

uz tuk�o ielu, uzreiz pamanīju tās malā stāvam jaunu sie�vieti. Viņas galvu rotāja līdz pleciem izlaisti blondi mati, bet slaido augumu īsa gai�zila kleitiņa. Kājās zilas augst�papē�u kurpes, bet labās rokas pirkstos viegli �ūpojās zila rokassomiņa.

Viņa i netaisījās nekur bēgt, ne slēpties.

Izskatās, ka pirms negaisa sāk�anās, viņa, būdama tā daļa, ir nokritusi no tīrajām debesīm uz grēcīgās zemes, es nodomāju. Un tagad gaida, kad atkal varēs pacelties aug��up. Ta�u lietus apnicīgi turpināja līt. Man apkārt stāvo�ie cilvēki pamazām sāka izklīst, līdz zem durvju nojumes pa�liku viens.

Un jaunā sieviete ielas malā.

Man �ķita mēs tur stāvam bezgalīgi ilgi. Varbūt pat no mū�ības sākuma.

Nekādi nespēju izskaidrot, kāpēc negāju prom, gandrīz vai ne mirkli nenolaizdams skatu no netālu stāvo�ā "zilā sapņa".

Kaut kas mani pie viņas saistīja. Ta�u tie�i kas nezinu. Varbūt pats fakts acu priek�ā redzamā skaistā dzīves un dabas glezna?

Tuk�a, it kā ārkārtīgi gara iela bez sākuma un beigām. Melnas debesis. Lielas peļķes. Un lietus. Ilgs, nepārtraukts vasaras lietus, kas izslāpu�ai zemei dod veldzi, bet cilvē�kiem iespēju uz mirkli apstāties, domīgi paskatīties uz mel�najām debesīm un kārtējo reizi apjēgt, cik viegli un ātri var mainīties gan mūsu dzīve, gan visa pasaule.

Nesteidzoties �ķērsoju ielu un piegāju pie sievietes. Pirms tam viņa bija pagājusi da�us soļus sānis un tagad stāvēja ar muguru atspiedusies pret tum�u koka stumbru. �is skats nedaudz atgādināja kādu Salvadora Dalī gleznu.

-�� Izskatās, ka lietus tik ātri nepārstās, es teicu. Vai tomēr nebūtu labāk kaut kur pazust zem jumta?

Sieviete krietnu laiciņu klusēja, tad nopietni paskatījās uz mani.

-� �is ir labs mirklis, viņa patīkami samtainā balsī teica. Dieva pieskāriens dvēselei.

-�� Nekāds Dievs jums nepieskaras, es sacīju. Tas ir lietus, kas pa�laik mazgā jūsu matus un ķermeni.

Nesteidzoties �ķērsoju ielu un piegāju pie sievietes.

-������ Es esmu tīra, viņa sacīja, un man ir labi. Jūs jutāties slikti?

-������ Nē, viss ir kārtībā, es teicu, ta�u no lietus nekādu lielo baudu negūstu.

-������ Tā nav bauda, sieviete sacīja. Varbūt tā ir apziņa� Zeme, debesis� Un es pa vidu.

-������� Ta�u diez vai �is tomēr ir īstais placis garīgai meditāci�jai, es teicu. Ir daudz labākas vietas.

-� Jūs domājat baznīcu? viņa ziņkāri vaicāja.

-������� Es domāju krogu, atbildēju. Tā ir vispiemērotākā vieta, lai ātri aizmirstu gan debesis, gan zemi.

-� Bet vai vajag? sieviete nopietni prasīja.

-������ Da�reiz vajag, es apgalvoju. Tad atliek vairāk laika padomāt par sevi.

-������ Un ko tagad? sieviete vēlreiz mani cie�i noskatīja. Gri�bat aicināt uz restorānu?

-� Tā nav slikta ideja, es sacīju. Jūs iebilstu?

Sieviete iesmējās.

-� Kāpēc jūs to darītu?

-������ Es te netālu stāvēju un vēroju� Jūs izskatījāties ļoti skumja� Krogs ir īstā vieta, kur visas bēdas ātri aizdzīt.

-������ Bet kā ar sāpēm? Sieviete, paskatījusies uz debesīm, vaicāja.

-������� Ar sāpēm ir sare�ģītāk, es atbildēju. Da�reiz tās nepāriet nekur un nekad.

-� Ko tādā gadījumā darīt?

-� Neko, es teicu. Tad tās vienkār�i ir jāpacie�. Un jāiztur.

Sieviete skumji pasmaidīja.

-� To vieglāk ir pateikt�

-������ Protams. It sevi�ķi tam, kas neko nav zaudējis. Kas ir vesels un laimīgs. Tāds jebkuram var mēģināt iestāstīt, ka pat visas pasaules nelaimes tāds nieks vien ir.

-� Ja pa�am ir labi, vai ne?

-������� Pilnīgi pareizi, es piekritu. Kad jūtamies laimīgi, mēs gandrīz vai esam pārliecināti, ka arī pārējie jūtas tāpat. Cilvēki cits citu saprot daudz labāk, kad abi raud vienādā nelaimē vai staro līdzīgā laimē.

-������ Ar jums viss ir kārtībā? sieviete jautāja, ta�u ne viņas acīs, ne balsī nekādu lielo ziņkāri tomēr nemanīju.

-� Jā, es atbildēju. Grēks būtu sūdzēties.

-������ Ir nauda, presti�a profesija vai amats, liela māja, dārga ma�īna, skaista sieva un gudri bērni� Tā�? Sieviete jau�tājo�i skatījās man tie�i acīs.

-������� Ne glu�i, es pasmaidīju. Piedodiet, bet tas ir tipisks mūsdienu sīkbur�uju domā�anas standarts, es sacīju. Ne�noliedzami, jūsu nosauktās iespējas ir labas lietas, ta�u� Neviena no tām atsevi�ķi vai pat visas kopā nevienam nega�rantē apmierinājumu, mierīgu dzīvi vai laimīgu laulību. Tad jau drīzāk otrādi.

-������� Ja būtu sīkbur�ujene, es tagad justos apvainota un ar jums vairs nerunātu.

-������ Es jau jums par to lūdzu piedo�anu. Tas bija tikai tāds to cilvēku apzīmējums, kuri nez kāpēc iedomājas, ka visa dzīves jēga slēpjas naudā, īpa�umos vai augstos amatos.

-������ Bet vai tad vismaz skaista sieva un gudri bērni� Tie vīrietim neko nenozīmē?

-������� Kā kuram, es teicu. Da�reiz arī tas var būt liels apgrūtinājums.

Sieviete atkal man uzmeta vērtējo�u skatienu, tad pa�grieza galvu sāņus un ilgi klusēdama raudzījās uz tuk�o ielu.

-� Vai tramvaji �eit neiet? viņa negaidīti jautāja.

-������ Ja nu vienīgi pa gaisu, es teicu. Ne sliedes, ne pieI urvietas neredzu. To visu var atrast blakus ielā.

-������ Un vilcieni arī ne? �ķiet, sieviete to jautāja glu�i no�pietni.

-������ Jūs, cienītā, atrodaties nepareizā vietā, es sacīju. Vil�ciena sliedes un stacija atrodas vēl tālāk uz otru pusi.

-� �ēl, sieviete tikko dzirdami no�ukstēja.

-�� Jums te lietū nevajadzēja tik ilgi stāvēt, es teicu.

Tagad jau visi vilcieni būs aizgāju�i, bet stacijas ēka no�degusi.

-� Kāpēc nodegusi? viņa nobijusies ātri jautāja.

-� Tā da�reiz gadās, es teicu.

-������ Ko tad man tagad darīt? sieviete jautāja tik nopiet�ni, ka izskatījās īsti normāla viņa nav. Vai nu sarijusies kaut kādas tabletītes, iedzērusi krietnu devu alkohola vai vispār ir ar psihiskām novirzēm. Tas �ķita ļoti ticami. Ta�u vai mēs pārējie esam psihiski veseli? Stipri jā�aubās. Ja tā notiktu, mūsu dzīvei vajadzētu būt daudz labākai, taisnīgā�kai, godīgākai bez ļaunuma un naida. Bet nē!

-������ Kāpēc jūs domājat�? Sieviete izskatījās stipri apmul�susi. Tā nevar būt, ka vairs neviens vilciens� Tad vismaz pasakiet� viņas balss mazliet drebēja. Kur tad ir tā īstā vieta, kur man pa�laik vajadzētu atrasties?

-������� To es nezinu, paraustīju plecus. Vispirms nebūtu slikti nokļūt tur, kur uz galvas negā�as lietus.

Sieviete atkal man uzmeta ātru skatienu, bet, kas no�tika viņas galvā, to varēja tikai minēt. Varbūt par mani nodomāja to pa�u, ko es par viņu �is cilvēks ir tikpat dīvains kā es. Un, ja tas ir tā, mums labi sapasētu. Di�viem dullajiem būt kopā vienmēr ir vieglāk nekā diviem ļoti gudriem.

-������� Bet kāpēc tad pats tik ilgi stāvat lietū? viņa prasīja. Kāpēc nemeklējat sausāku vietu?

-� Es ieraudzīju tevi, paskaidroju.

-� Nu un tad? Vai vajadzēja apstāties?

-� Tu man uzreiz iepatikies.

Kaut kā neticas. �ādā izskatā?!

Izskatam nav ne vainas, es teicu.

Jāsāk domāt, ka attiecībā pret sievietēm jūs neesat se�vi�ķi izvēlīgs.

-������ Kā nu uz to skatās, es sacīju. Ta�u �ai gadījumā tava kleitiņa ir tik plāna, slapja, cie�i pielipusi pie miesas� Vai tu vasarā vienmēr staigā bez krū�tura?

Sieviete tā kā mazliet samulsa, tad iesmējās.

-� Vai tas ir tik uzkrīto�i redzams?

-������ Esmu gandrīz vai pārliecināts, ja to nevarētu tik uzkrī�to�i manīt, tu bez krū�tura nekad nestaigātu.

-������� Vispār jau jā, viņa domīgi piekrita. Es bie�i arī ziemā� Tā ir vieglāk. Jūtos daudz brīvāka nekas neap�miedz. Jums patīk manas krūtis?

-������ Es jau tās neredzu, sacīju, bet varu nojaust, ka tās ir brīni�ķīgas.

-� Bet es pati? sieviete negaidīti prasīja. Patīku?

Kh jau teicu tu esi jauka. Kā zils eņģelis, nolaidies no dolioHlm.

-������ Tu pirmīt ieminējies par krogu� Arī sieviete, ilgi neceremonējoties, pārgāja uz tu. Varbūt uzcienāsi ar tasīti karstas kafijas un da�ām glāzītēm konjaka?

-������ Labprāt, uzreiz piekritu. Bet, ja esi ar mieru, kroga vietā es tevi labāk aizvestu pie sevis.

Sieviete ilgi klusēja, tad kārtējo reizi mani cie�i uzlūkoja.

-������ Es bie�i esmu aicināta� viņa klusi atzinās. Parasti gan vispirms tiek piedāvāts krogs un tikai pēc tam seko ai�cinājums� Vai es pie tevis varē�u justies dro�a?

-� Pilnīgi, apgalvoju. No kā tu parasti baidies?

Sieviete atkal kādu mirkli domīgi klusēja, tad ātri pateica:

-� No vardarbīgas nāves.

-������ Tas ir normāli, es teicu. Visi no tās baidās. Arī es. un pat slepkavas.

-������ Kas tu tāds vispār esi? sieviete prasīja. Izklausījās, ka l as patie�ām viņu interesēja.

-������� Neuzdod muļķīgus jautājumus! es teicu. Ja esi ar mieru man sekot� Es ta�u varu tev sastāstīt visu ko! Vie�nīgi pateik�u� Nekas slikts ar tevi nenotiks. Tu dabūsi to, ko vēlies jumtu virs galvas, tasīti karstas kafijas un da�as glāzītes konjaka.

-� Tas nav daudz, vai ne?

Tā ir, cienītā, es piekritu. No visa tā, ko tev varu dot, tas patie�ām ir niecīgi maz.

-������ Esi bagāts un gandrīz vai neticami! arī labsirdīgs? viņa jautāja.

-������ Nezinu, ko nozīmē bagāts. Kā tas izpau�as materiāli, garīgi? Tāpat ir ar labsirdību. Nevietā izrādīta līdzcietība da�reiz var būt līdzvērtīga smagam noziegumam.

Sieviete �aubās pakratīja galvu, tad vaicāja: Kur tu dzī�vo? Tālu?

-������ Vai attālums var ietekmēt tavu lēmumu? Ja tuvu, tad nāksi, ja tālu, paliksi te stāvam?

-������� Nezinu, sieviete joprojām �aubījās. Varbūt tomēr uz krogu?

-������� Ja pareizi sapratu, tu pa krogiem jau esi pietiekami dauzījusies. Bet pie manis būsi pirmo reizi.

-� Tur mēs atrādīsimies vieni? -Jā.

-� Pacienāsi ar kafiju un konjaku un pēc tam trieksi prom?

-� Kā kundze vēlēsies, es atbildēju.

-������ Es vēlētos� ja tu izrādītos normāls vīrietis, viņa sacī�ja. Vai tomēr esi tikai vientuļu sievie�u mednieks?

-� Un kas, ja arī būtu?

-� Man tas nepatiktu. Tas viss jau sen ir apnicis.

-������ Es patie�ām esmu mednieks, sacīju. Ta�u diezgan neveiksmīgs. Visu mū�u medīju vienu cilvēku, bet līdz �im nekādi� Tā ka dro�i, cienītā! Tevi es neaiztik�u.

-������ Bet kaut kāds mērķis tev ta�u prātā ir, ja mani aicini pie sevis! Ko tu gribi?

-������ Neko. Ja atceries, kaut ko gribēji tie�i tu tasīti kafijas un da�as glāzītes konjaka.

-� Un to var dabūt tikai pie tevis?

-������ Nē, cienītā. To visu tu vari dabūt jebkurā ieskrietuvē, es pateicu, pagriezos un ātri gāju prom.

Pēc brī�a aiz muguras atskanēja skaļ� sievietes sauciens: Ei! Pagaidi!

Apstājos. Sieviete pienāca klāt un ar plaukstu pieskārās manām krūtīm.

-� Tu vienmēr tik ātri padodies?

Nē, strauji pakratīju galvu. Es vispār nekad nepadodos. Tu man vienkār�i sāki apnikt.

-� Piedod! Es negribēju būt slikta.

-������ Atceries! Nevienam nav jāprasa piedo�ana par to, kādi esam. Ja labi, tad labi, ja slikti, tad slikti! Pasaulei mūs jā�pieņem tādus�

-� Bet ja pasaule mūs tādus nepieņem?

-������ Tāpēc cilvēki jau no senseniem laikiem iegādājas iero��us, brūvē vīnu, taisa konjaku un katrā ceļmalā ceļ krogus.

-������ Tas ir pārāk vienkār�oti, sieviete teica. Manā izprat�nē gan cilvēks, gan �ī pasaule tomēr ir mazliet sare�ģītāka.

-������ Protams, es piekritu. Ta�u tikai tāpēc, ka pa�i to sa�re�ģījam. Vajag dzīvot vieglāk un īpa�i necerēt, ka tūlīt kļūs labāk. Jo vienmēr pastāv iespēja, ka var būt daudz sliktāk.

Sieviete pagrieza galvu un skatījās uz pretējās puses mfi jus logiem. Iela joprojām bija tuk�a. Tad uz tās izskrēja IukIh neliels noplucis �unelis, pastāvēja, pao�ņāja gaisu un ai ri pazuda.

Lietus turpināja apnicīgi līt. Tagad tas bija kļuvis manā�mi aukstāks.

-������ Tomēr savādi, ka te neiet ne tramvajs, ne trolejbuss, ne autobuss� Sieviete atkal izskatījās pamatīgi apmulsusi.

Kur mēs īsti atrodamies? Vai �ī vispār ir pilsēta?

Tā kā būtu, es sacīju. Vienīgi cilvēki kaut kur pa�zudu�i.

-� Nomiru�i?

-� Diez vai, es �aubījos. Vismaz ne visi. Mēs ta�u esam.

Tie�ām? Sievietes izbrīns �ķita patiess.

-� Vismaz tam gribas ticēt.

Vai Dievam arī tici? viņa negaidīti jautāja.

-������ Nē, pakratīju galvu. Ticu, ka visu �o putru vāra kāds cits.

-� Kāpēc viņ� to dara?

Bet vai tad nav interesanti? Ja pa�laik nelītu lietus, dzīvot ta�u būtu vienreizēji labi! Mums nevajadzētu tik ilgi domāt, kur paglābties krogā vai pie manis mājās?

-� Tev ir māja? viņa painteresējās.

-� Jā, es apliecināju.

-� Liela?

-� Milzīga!

-� Un tur ir arī tava sieva un daudz bērnu?

Es tur dzīvoju viens. Pat suņa nav.

-� Kāpēc?

-� Tas tev nav jāzina.

-������ Nu jā� sieviete gari novilka. Ja atļauts� Kā tevi sauc?

-� Ceslavs.

-� Un tālāk?

-� Ceslavs Rajevskis. Gadus arī gribi zināt?

Sieviete neko neatbildēja. Tad diezgan drud�aini sāka kaut ko meklēt rokassomiņā, ta�u, meklēto neatradusi, gandrīz vai lūdzo�i paskatījās uz mani.

-� Varbūt tev ir kāda cigarete?

-� Es nesmēķēju. Bet mājās ir. Tātad braucam?

-� Ar ko?! Sieviete lielām acīm raudzījās apkārt.

Ar tramvaju, gribēju teikt, ta�u noklusēju. No kabatas izņēmu mobilo tālruni un uzspiedu vajadzīgo vārdu.

-� Sveiks, Arni! es sacīju. Vai pa�laik esi brīvs?

-� Ko vajag?

-������ Atbrauc uz Nometņu ielu! Tur, kur agrāk atradās kino�teātris "Oktobris". Atceries?

-� Braukt tūlīt?

-������ Zibenīgi! Man te blakus stāv sieviete nu glu�i kā tāds salds cukurgraudiņ� un taisās lietū izkust.

-� Tad nu gan� Arnis pateica un beidza sarunu.

Es paskatījos uz sievieti. Viņa paskatījās uz mani.

-� Tu pasūtīji lidma�īnu? viņa nopietni prasīja.

-������� Jā, es apliecināju. Tūlīt atlidos Boeing 737. Bet pirms iekāp�anas būs jānosauc vārds. Kāds tev tas ir?

-������� Anna, sieviete pateica un, pacēlusi galvu, savādām acīm skatījās uz debesīm.

Vai gads, desmit gadi, piecdesmit vai simts gadi ir sena pagātne?

Es zinu daudziem cilvēkiem pat vakardiena �ķiet aizvēs�turisks laiks, ko nav vērts pat pieminēt. Bet to, kas ar mums, mūsu vecākiem vai citiem radiniekiem noticis pirms gada, desmit, piecdesmit vai simts gadiem ir vērts atcerēties?

Varbūt pat vajag?

Jo galu galā �īs atmiņas kaut kādā veidā noteikti būs saistītas arī ar visas tautas likteni. Bet kas, ja �īs atmiņas pēk�ņi pazustu un neviens vairs neko neatcerētos? Varbūt labi? Katram cilvēkam atsevi�ķi un tautai kopā vienā mir�klī no apziņas izgaistu tas drausmīgi smagais un sāpju pil�nais atmiņu slogs, kas tik bie�i un vairumā gadījumu arī pilnīgi nevajadzīgi traucē normāli dzīvot, traucē dabiski un vienkār�i izbaudīt pa�reizējā dzīvības mirkļa vienreizējo burvību.

Bet tas tikai tā nedaudz noguru�a cilvēka īslaicīgas pārdomas. Versija. Pieņēmums. Valsts, protams, ar savu pa�reizējo ideoloģiju �o to no mūsu pagātnes var mēģināt noslēpt, par to tikpat kā nerunāt un nerakstīt, ta�u ļau�u atmiņās nezūd nekas ne vecie Ulmaņlaiki, ne padomju un vācu okupācija, ne arī tas, kas notiek �odien. Varbūt ti�kai da�iem �īs atmiņas par savu radinieku un pa�u likteni izpau�as spilgtāk un jūtamāk ietekmē arī �odienas dzīvi, I urpretī citi cen�as par to tik bie�i nedomāt, aizgāju�o laiku neuztverot pārāk sāpīgi.

Ta�u kaut kādā mērā sāp visiem. Arī man.

Es esmu Nolemtais. Un arī tas cilvēks, kas man jāatrod, i r nolemts savam liktenim. Man ir dots uzdevums vai, pareizak sakot, ir izteikts lūgums, kas man obligāti jāizpilda. �ī uzdevuma izpildi var krietni atvieglot gan mans raksturs, fiziskās un garīgās spējas, gan tas, ko es domāju par dzīvi, cilvēkiem un kā vispār izprotu �o pasauli.

Atklāti sakot, neko labu nedomāju. Un maz izprotu. Da�reiz man dzīve atgādina tuksnesi. Un sevi iztēlojos kā vientuļu un ļoti noguru�u ceļinieku, kas bezcerīgi klīst pa nebeidzamu smil�u jūru, lai beidzot ieraudzītu kaut vie�nu zaļas zāles stiebru; un kaut vienu puķi; un kaut vienu akmeni; un kaut vienu koku; un kaut vienu lidojo�u putnu; un kaut vienu ūdens lāsi; un kaut vienu sev tuvu cilvēku; un kaut vienu sievieti dievieti;

un kaut vienu mirkli miera, kad visi vēji norimst, lietus vairs nelīst, kad apstāju�ies visi tramvaji un vilcieni, kad gaisā nepaceļas neviena lidma�īna, kad nekur vairs ne�auj un nekaro, kad neviens ļau�u pūlī neuzspridzinās, sevi velti /iedodams Allāham; kad mēs pārstājam cits citu nodot un beidzot spējam saviem pāridarītājiem arī piedot. Ta�u tas, diem�ēl vai par laimi, nekad nenotiks. Piedot jau mēs varam, bet neko nespējam aizmirst. Tad kāda jēga piedo�anai? Tas ir pa�apmāns.

Tāpēc jādzīvo tā, kā liek mūsu prāts, iespējas un pieņem�tās dzīves vērtības. Bet vērtība var būt arī smil�u graudiņ� mūsu acī, tai pa�ā laikā absolūti bezvērtīga�tā cilvēka dzīvī�ba, kas tev vai tavai dzimtai ir nodarījis ko ļoti ļaunu.

Arnis Varbuts pa lielām ūdens peļķēm noklāto, ta�u ļau�u pilnīgi tuk�o Nometņu ielu ar naktsklubam "Putnu būris" piedero�o d�ipu drāzās tik ātri, it kā visā nopietnībā gribē�dams glābt manu sava drauga un darba devēja Ceslava Rajevska dzīvību. Strauji nobremzējis, Arnis veikli izlēca no ma�īnas un pienāca klāt.

-������ �esik, viņ� tūlīt prasīja, pie reizes uzmezdams vērīgu skatienu blakus stāvo�ai sievietei. Kas noticis?

-������ Līst lietus, es paskaidroju. Būs jau pagājusi vismaz pusstunda�

-������ Vai tad nevarējāt palīst kaut kur zem jumta? Arnis izskatījās norūpējies. Vai akurāt vajadzēja stāvēt uz ielas? Mazliet tālāk uz ielas stūra ir kafejnīca!

-������ Dāma negrib, es paskaidroju. Viņai ārkārtīgi patīk, kad uz galvas gā�as ūdens.

-� Nopietni?

-� Paprasi pats!

-������ Cienītā, kāds jums no tā labums? Jums mājās nav du��as?

Anna viegli pieskārās manai rokai un ar galvu pamāja uz Arni.

-� Kas tas par tipu?

-������ Viņ� ir mans draugs, es atbildēju. Pie reizes arī mie�sassargs, kluba pārvaldnieks un �oferis. "Afgānis".

Annas acis uz brīdi kļuva nedaudz lielākas.

-� Un kas tu pats tāds esi? Tev vajadzīgs miesassargs?!

-������ īpa�as vajadzības nav, es atbildēju, ta�u da�reiz no�der.

Anna kādu laiciņu klusēja, tad pasmaidīja.

-������ Da�reiz noder arī �āda "debess du�a", viņa teica. Ti�kai par to nevajag smieties.

Paņēmu Annu zem rokas, atvēru d�ipa durvis un viņu gandrīz vai ar spēku iestūmu ma�īnā. Pēc tam apsēdos bla�kus. Arnis pagriezās pret mums.

-� Kur tagad?

-� Uz Dzirciema ielu! es pavēlēju.

Anna ar galvu pieskārās manam plecam.

-� Tas ir tur, kur tava lielā māja? viņa vaicāja.

-� Jā. Veca, balta divstāvu māja.

-�� Kāpēc veca? Ja tev ir d�ips, personīgais �oferis un mie�sassargs� Dro�i vien esi bagāts. Kāpēc tev nav jauna māja .lurmalā vai Baltezerā?

-� Man tur nepatīk, es atbildēju. Dzirciema ielas māju trīsdesmito gadu beigās uzcēla mans vectēvs, bet pabeidza levs Vladislavs un viņa krietni vecākais brālis, slavenais medicīnas profesors Boļeslavs Rajevskis. Tāpēc man tā Iļftuciema māja ir mīļa un tuva. Tagad gan pamatīgi pārbū�vēta.

-� Tu tēvu mīlēji?

Protams. Tu savējo nemīli?

Es viņu ienīstu!

Neprasīju kāpēc? Gan jau varbūt vēlāk pateiks pati. Un vispār� Ko man tādu īpa�u vajadzētu zināt par �o sve�o un mazliet savdabīgo sievieti? Vēl joprojām tā īsti nespēju saprast, kāda velna pēc viņu vispār pievācu? Ko es ar viņu �larī�u? Pārgulē�u? Nu un tad? Kas tālāk? Dro�i vien tā arī notiks, kā pati pirmīt ieminējās no rīta aiztriek�u prom! Ilrt smuka gan. Un augums ideāls. Un kolosālas krūtis. Un lielas acis. Ta�u skatiens skumj�. Kaut kas ir noticis. Kaut kas viņai sagājis dēlī. Baudot lietu, viņa teica: "Dieva pienkariens dvēselei." Nu jā. Kaut kas nav kārtībā ar sirsni�ņu Kaut kas sāp. Vai viņu atstājis vīrs? Dro�i vien. Tā jau daudzām sievietēm ir dzīves lielākā traģēdija. Neviena, ja tikai viņa nav profesionāla prostitūta, parasti pēc pirmā ai� -inājuma viena sve�a vīrie�a ma�īnā tomēr nesē�as. Tātad, kad i ir secinājumi? Ļoti vienkār�i. Vai nu viņa ir parasta, normāla mauka vai jūtami nojūgusies. Vai arī ļoti nelaimī�ga, kas pirmajā nejau�i sastaptajā cilvēkā cer rast tūlītēju i:labiņu vai vismaz kaut kādu palīdzību savas dzīves sare��ģījumu atrisinā�anā.

Vismaz to es sapratu viņa manī ar savu skumjo skaI ienu, balsi un da�brīd nesakarīgo runā�anu bija izsaukusi līdzcietību, bet ar izskatu izraisījusi spēcīgu iekāri.

-�� Ceslav� Anna, vēl cie�āk uzlikusi galvu uz mana pleca, �ukstēja. Vai tavs �oferis�? �is cilvēks�Viņ� arī paliks tavā mājā? Mēs būsim trijatā?

-� Negribi?

-� Ja es tur palieku, tad gribu būt kopā tikai ar tevi.

-� Labi, Anna. Mēs tur būsim tikai divi vien.

Pēc apmēram desmit minūtēm apstājāmies Dzirciema ielas galā, kur aiz greznas dzelzs sētas bija redzama mana māja.

Anna uz to vērīgi paskatījās.

-� Nemaz tik veca neizskatās, viņa secināja.

-�� Mājas da�reiz ir kā sievietes, es teicu. Nedaudz kosmētikas un� uzreiz par da�iem gadu desmitiem jaunā�ka�

-� Man tevi pagaidīt? Arnis prasīja.

-�� Nē. Ja kas, es tev piezvanī�u, ta�u vakarā tomēr esi "Putnu būrī" un pārbaudi, vai visas meitenes ir uz vietas un kārtīgi strādā. Un vēl! Ja atnāk Barons, ar viņu nerunā! Lai gaida mani rīt vai nākamnedēļ! Bet vispār� Mums beidzot jāizdomā, kā no viņa tikt vaļā! Vai nu īss, bet ne�ē�līgs kariņ�, vai arī� Mums �ī problēma vistuvākajā laikā jāatrisina.

-� Protams, Arnis pateica un aizbrauca.

Pie mājas ārdurvīm nospiedu attiecīgos slēdzenes koda numurus, durvis automātiski atvērās un, pakāpies pusstāvu augstāk, tagad jau ar parastu, ta�u ļoti sare�ģītu atslē�gu atslēdzu ar vēl sare�ģītāku slēdzeni aprīkotas tērauda durvis, kas veda dzīvoklī. Pēc tam ar Annu iegāju lielajā zālē pla�ā viesu telpā un liku mazliet uzgaidīt. Pats aiz�gāju uz blakusistabu, kur no skapja paņēmu baltu, pūkainu peldmēteli un, pasaucis Annu, ievedu viņu vannas istabā. Ieraugot tās iekārtojumu, viņai burtiski aizrāvās elpa.

-� Kur es atrodos? viņa pārsteigta jautāja.

-�� Simtszvaig�ņu hotelī, es teicu. Ģērbies nost! Tūlīt d�akuzi vannā salaidī�u ūdeni, bet pārējo sameklēsi pati! Te ir viss, kas vajadzīgs ziepes, �ampūni, visādi krēmi, losjoni un dvieļi. Vari arī ieslēgt muzikālo centru un vannojoties klausīties mūziku. Pēc tam, kad būsi beigusi, slapjās drēbes noliec uz �īs speciālās ierīces �āvēties. Nekas no sie�vie�u apģērbiem un apak�veļas �ai mājā man nav. Bik�eles un kleitu atkal varēsi uzvilkt, kad tās būs iz�uvu�as. Kad izvannosies, uzģērbsi peldmēteli, pēc tam nāc uz istabu, kur dabūsi apsolīto kafiju un konjaku. Bet tagad parādi vai patie�ām esi slapja līdz ādai?!

Anna apmulsusi lēnām pavilka gai�zilo kleitiņu uz aug��u. Pēc īsa brī�a kļuva redzamas zilas, ļoti smalkas maza izmēra biksītes, kādu laiku viņa nekustīgi stāvēja, tad klei�tu novilka pavisam. Tūlīt kļuva redzams vēl viens sievietes daiļuma un seksuālās pievilcības izpaudums vidēji lielas un apaļīgas krūtis.

Tik tie�ām bez krū�tura. Tās izskatījās vienreizēji pie�vilcīgas.

Tikko spēju noturēties, lai uzreiz tām nepieskartos ar lupām vai rokām. Ātri izgāju no vannas istabas, virtuvē sameklēju nelielas uzkodas, uzvārīju kafiju, bet viesistabā speciāli ierīkotā bārā starp daudzām tur eso�ām dzērienu pudelēm sameklēju Napoleon markas konjaku un to visu uzliku uz neliela, nesen antikvariātā nopirkta divus gad�simtus veca rokoko stila galdiņa.

Mani jau vairākus gadus nemocīja nekādas pastiprinātas vai prātu satrauco�as seksuālas vēlmes, it sevi�ķi tāpēc, ka katru dienu kad vien to gribēju bez mazākām pūlēm varēju iegūt vienu, divas vai pat trīs augstākās klases sie�vietes sev piedero�ā naktskluba striptīza dejotājas, pasū�tījumu meitenes vai citas tur strādājo�ās it sevi�ķi jaunās viesu apkalpotājas.

Jau krietni pasen pret visām daiļā dzimuma pārstāvēm i/turējos uzsvērti rezervēti, bet tomēr �ad tad gadījās da�as (Iurnas un brī�i� Un atsevi�ķas sievietes, kas manus uz�skatus un attieksmi pret viņām tomēr spēja krasi mainīt. I 'a lielākai daļai mani karstie jūtu uzplūdi gan diezgan ātri noplaka, ta�u, kad viss jau bija beidzies, tās dienas un ne< lejas, kad jutos iemīlējies, �ķita vienreizēji jaukas un vēl krietnu laiciņu palika atmiņā.

Es nesapratu un tas bija labi! kāpēc pēk�ņi pievērsu uzmanību �ai uz ielas stāvo�ajai Annai? Varbūt tāpēc, ka lija spēcīgs lietus? Bet kāpēc vēl uzaicināju pie sevis? Katrā ziņā vismaz pa�ā sākumā tas ne mazākā mērā nesais�tījās ar cerībām dabūt viņu gultā. Pat ne tuvu! Bet kāds bija īstais iemesls, nezinu. Iespējams, tas bija viens no tiem sievie�u un vīrie�u attiecību noslēpumiem, ko nevienam vēl

nav izdevies uzminēt. Var vienīgi domāt, ka gan manu, gan viņas kā jebkura vīrie�a un sievietes tuvinā�anās mēģi�nājumu tomēr motivēja dziļi zemapziņā apslēpta seksuāla dziņa.

Apmēram pēc pusstundas, slaido augumu ietinusi balti pūkainajā peldmētelī, istabā ienāca Anna. Viņa, acīmredza�mi juzdamās apmierināta, gandrīz vai staroja. Un izskatījās satrieco�i skaista.

-� Kā bija? tūlīt painteresējos.

-������ Lieliski! Anna atbildēja. Paldies! Tava vannas ista�ba ir divreiz lielāka par manu dzīvokli!

-������ Tam nav nekādas nozīmes, es teicu. Kā mēs pirmīt piedzīvojām var nomazgāties arī uz ielas lietū.

-������ Tā vienkār�i gadījās, Anna sacīja. Es vienmēr esmu tīra.

-� Sēdies!

-������ Tev �ie atpūtas krēsli izskatās kā mazi dīvāniņi. Kolo�sāli!

-������ Iekārtojies, cik vien ērti vari! Tūlīt ielie�u kafiju. Kādu tu parasti lieto? Ir kāda speciāla �ķirne?

-� Nē. Ja nu vienīgi gadās Kenijas�

-������� Tādas man nav. Ir no Brazīlijas, Kolumbijas, Arābijas� Tās neder?

-� Es jau par to Keniju tikai tā�

-� Tici trīs pārējās arī nav sliktas!

-� Es zinu.

-� Esi kafijas dzērēja?

-� Katru rītu divas tasītes. Tas �ķiet daudz?

-� Nezinu. Pats kafiju nelietoju.

-� Mundruma pietiek tāpat?

-������ Vispār jā. Parasti iedzeru glāzīti konjaka ēstgribas un asinsrites uzlabo�anai.

-������ Esmu dzirdējusi� �is napoleons, kas te stāv uz galda, esot �ausmīgi dārgs.

-������ Lēts nav, pareizi, ta�u ir arī desmitkārt dārgāki. Piemē�ram, viens no fran�u �ampanie�iem tūksto� latu pudele.

-� Vai ir vērts tādu pirkt?

-� Tikai pudeles dēļ. Bet pats dzēriens� Nekā īpa�a.

-� Kāpēc tad tas ir tik dārgs?

Slaido augumu ietinusi balti pūkainajā peldmēteli, istabā ienāca Anna.

Cie�i paskatījos uz pretim sēdo�o Annu. Viņas saulstaru krāsas mati bija iz�uvu�i un tagad, brīvi krizdami līdz ple�ciem, neparasti daiļo seju darīja līdzīgu seno laiku gleznās redzamajām svētajām madonnām, bet pūkainais peldmētelis, viņas izskats, runā�ana un poza, kādā viņa sēdēja, maz�liet atgādināja kādu citu, nu jau divdesmitā gada madonnu blondo "grēka eņģeli" amerikāņu kinoaktrisi Merilinu Monro. Vienu brīdi man patie�ām arī �ķita iepretim sē� Merilina Monro ne kādreiz nogalināta, ne pati sevi noin�dējusi. Iedzērusi tikai nemirstības eliksīru un visu �o laiku dzīvojusi kaut kur Kalifornijas �tata kalnos. Tad pēk�ņi sa�domājusi apceļot pasauli un tagad ieradusies Rīgā. Mazliet gan apmaldījusies un nejau�i nokļuvusi pie manis.

Turpināju viņu uzmanīgi vērot un negaidīti jutos ļoti labi. Vajadzēja paiet vairākiem gadiem, kad atkal sev par nelielu pārsteigumu uz sievieti spēju skatīties ne tikai kā uz izcilu mākslas darbu, bet �oreiz vairāk gan kā uz seksuā�las iekāres objektu. To sapratu jau uz ielas nekāda �ķīstā jaunava viņa, protams, nav. Man bija grūti iedomāties, ka normāla precēta vai brīva sieviete tā uzreiz pēc pirmā aici�nājuma� Bet jau pēc brī�a apjēdzu, ka �ai ziņā dro�i vien esmu vienreizēji stulbs� Jo neviens no mums� Neviens un nekad nevar zināt, kā cilvēks var rīkoties jau nākamajā mirklī! Neviens un nekad nevar zināt arī to, kas notiek cita cilvēka dvēselē pat tad, ja viņ� daudzmaz saprotamā veidā mums to izstāsta. Un, ja kardiologiem ir diezgan skaidrs, kas notiek ar cilvēka sirdi, tad pat visslavenākajam psihi�atram jebkura cilvēka psihes darbība pagaidām vēl tomēr paliek līdz galam neatminēta mīkla�

-� Varbūt pateiksi, cik tev ir gadu? prasīju. Vai gadīju�mā nav trīsdesmit se�i?

-��� Patie�ām, Anna, nedaudz pārsteigta, apstiprināja. Trīsdesmit se�i. Tas tev �ķiet daudz? Esmu jau veca?

-�� Atcerējos kad nomira slavenākā no slavenākajām amerikāņu kinoaktrisēm Merilina Monro, viņai arī bija ti�kai trīsdesmit se�i gadi.

Annas sejā uz brīdi pazibēja bailes.

-�� Tātad� arī man ir jāmirst? viņa jūtami drebo�ā balsī jautāja.

-������� Nē, Anna! skaļi iesmējos. Tev ir jādzīvo, jāmīl un jāpriecājas par dzīvi! Bet par to mir�anu tas tikai tā� Vien�kār�i sagadījās. Piedod!

-� Zini, par ko es bie�i esmu domājusi? Anna vaicāja.

-� Kā lai es to zinātu?

-������ Nu, protams, viņa teica. Es bie�i esmu domājusi par l.o, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie� kuri nekad nepiedzimst, kuri nekad �ai pasaulē neieradīsies.

-� Kāpēc?

-������ Tāpēc, Ceslav, ka viņiem nekad nevajadzēs� nomirt, Anna nedaudz pārvērstā balsī pateica.

Pārsteigts paskatījos uz iepretim sēdo�o sievieti un, ja ne sapratu, tad vismaz nojautu, ka viņa �eit tomēr atrodas ne piedzīvojuma, ne seksa un ne kaut kādu tur psihes traucē�jumu dēļ. Viņa ir dabiska un īsta. Viņai vienkār�i no kaut kā ir bail. Visticamāk kā mums visiem bail no nāves.

Ks ielēju jau tre�o konjaka glāzīti un uzmundrino�i paHinaidīju.

Kas tevi ir piemeklējis? prasīju. Atgadījies kas no�pietns, kāda traģēdija vai vienkār�i nelaimīga mīlestība?

Anna strauji papurināja galvu.

Nez kāpēc daudzi uzskata, ka nelaimīga mīlestība ir kaut kas ārkārtīgi slikts, viņa teica. Daudzi �aujas nost, karas, slīcinās vai lec no piektā stāva. Bet nelaimīgai mī�lestībai ta�u piemīt arī savs skaistums! Dvēseli un prātu satrauco�a smeldze! Es zinu, ka daudzi cilvēki, it sevi�ķi sievietes, būtu pat laimīgi, ja dzīvē trāpītos kaut tāda veida mīlestība� Vai tie�ām tai vienmēr ir jābūt laimīgai?

Tu pa�reiz runā par sevi?

-� Nē, Ceslav. Vispār.

Bet kā pa�ai? Viss kārtībā?

-� Ko nozīmē viss kārtībā?

Tradicionāli, es atbildēju. Māja, vīrs, bērni, darbs�

Anna skumji pasmaidīja.

-� Māja ir, darbs arī. Vīrs bija, bet bērnu nebūs nekad.

-� Vai skumsti tādēļ?

-������ Es skumstu pa�as dzīves dēļ, Anna klusi atbildēja un lēnām izdzēra kārtējo konjaka glāzīti.

-�� Nē, Ceslav, Anna grūtsirdīgi pasmaidīja. Tā ir mī�lestība�

-�� Tad tas patie�ām ir vairāk nekā nopietni, es teicu. Ar naudas lietām kaut kā vēl var tikt galā, bet ar mīlestī�bu bie�i vien nekā�

-�� Tuvāk neko vēl nestāstī�u, Anna sacīja. Dro�i vien juties pamatīgi pārsteigts, ka uzreiz biju ar mieru braukt pie tevis. Varbūt pat nodomāji tā nu gan ir īstā� Bet tagad tev vajadzētu saprast, kāpēc to darīju. Es vienkār�i kaut kur gribēju aizbēgt.

-� Atvaino! skaļi iesaucos. Kāds tev ir uzvārds?

Kāpēc to vaicāju, nespēju izskaidrot. Ta�u pēk�ņi manī

radās kaut kāda priek�nojauta, tāla nojausma un dīvaina sajūta, ka man pa�laik viegli pieskaras pagātne un pats lik�tenis, lai atgādinātu, ka mēs neko nedrīkstam aizmirst un joprojām esam cie�i saistīti ar cilvēkiem, kuri jau sen no �īs pasaules ir aizgāju�i.

-� Mans uzvārds ir Stafecka, viņa atbildēja. Vai tas tev �ķiet svarīgi?

-� Pat ļoti! nedaudz satraukts teicu. Vai gadījumā tev rados nav kāda Stefānijā?

-� Tik tie�ām, Anna pārsteigta apliecināja, manu vec�māmiņu sauca Stefānija Stafecka. Agrāk viņa un īsu laiku arī es dzīvojām tepat Iļģuciemā Buļļu ielā netālu no dzelz�ceļa pārbrauktuves. Pirms diviem gadiem viņa nomira.

-� Es zinu. Biju viņas bērēs.

-� Tu viņu pazini?!

-�� Stefānija Stafecka bija sieviete, kuru savā laikā mīlēja mans tēvs Vladislavs Rajevskis un vēl viens vīrietis Ro�berts Rogovs. Vēlāk viņ� izrādījās pēdējais nelietis un, at�klāti sakot, arī Stefānija tomēr nebija tā sieviete, kuras dēļ, kā saka, būtu vērts mirt. Tā ka pareizi vien ir mīlestība ir viena baigi nolādēta padarī�ana�

-� Varbūt tad iznāk� Anna izskatījās apmulsusi. Vai neiznāk� ka esam radi?

-�� Nē, Anna, nekādi radinieki mēs neesam, es atbildē�ju. Ja tu nezini, es vēlāk visu tev izstāstī�u par brāļiem Rajevskiem, Robert u liogovu, nepārspējamo poļu skaistuli Stefāniju Stafecku� Starp <'it.ii, t u viņai esi ļoti līdzīga. Bet pa�laik� Kā sauc to vīrieti, kas tevi vajā un ar kuru tev �ovakar jāsatiekas?

-� Ivars īvans, Anna pateica. Viņ� ir ļoti slikts cilvēks. Atklāti ļauns.

-� Kāds augums, kā ģērbies, kā izskatās?

-� Gara auguma, melniem matiem, parasti staigā sarkanā kreklā.

-� Viņ� tur būs ar ma�īnu?

-� Dro�i vien.

-� Kāds autiņ� viņam ir?

-� īsti nezinu. Man �ķiet sarkanas krāsas volvo. Jā! Dikl i smuks.

-� Labi.

Tūlīt paņēmu mobilo un piezvanīju Arnim Varbutam.

Paklausies, vecīt! stingrā balsī teicu. Speciāls uzde�vums! Lūdzu, pulksten se�os esi Me�aparkā pie karuseļiem! Tur, atsevi�ķi no citiem, stāvēs kāds vīrietis. Pagara augu�ma, melniem matiem, iespējams, mugurā sarkans krekls. Sauc Ivars īvans. Viņam blakus vai netālu vajadzētu būt pagāju�ā gada izlaiduma sarkans volvo. Tu ar viņu parunā! I'ats saproti kā! Parunā tik nopietni, lai viņ� saprastu un npsolītu, ka nekad vairs mū�ā� To tā īpa�i uzsver! Lai ne�kad vairs savā mū�ā pat i necen�as traucēt vai kā citādi tu�voties vai aizskart Annu Stafecku! Viņ� zina, par ko ir runa! (!lu�i nost nesit, bet tikai tā� Lai viņ� saprot. Dro�s paliek dro�s, paņem līdzi vēl kādu no pui�iem. Varbūt Vilku.

Saņēmis apstiprino�u atbildi, atslēdzu telefonu un no�pietni paskatījos uz Annu. Viņa izskatījās stipri apjukusi.

-� Redzi, Anna, es turpināju. Es noticēju tam, ko man pateici tavs vīrietis esot ļoti slikts cilvēks un viņ� tev da�rot pāri. Es neielaidī�os sīkumos un nestāstī�u, ko mani pui�i ar viņu izdarīs. Bet tu to apmēram vari iedomāties. Ta�u, ja atklāsies, ka būsi man samelojusi un viņ� izrādī�ies godīgs� Tad savukārt tev var klāties ļoti slikti. Tie, Annā, nav draudi. To saku tikai tāpēc, lai tu zinātu� Es augstu vērtēju un cienu cilvēku godīgumu, pats, kā man Aķiet, esmu godīgs un vēlos, lai tādi būtu arī citi. Drausmīgi neieredzu melus, nodevību, izlik�anos, gļēvumu, augstprā�tību un savtību.

-� Ja viņam pieder pagāju�ā gada volvo� Viņ� ir bagāts?

-������ Ne īpa�i. Diezgan turīgi ir Ivara vecāki. Arī ma�īna pie�der viņiem.

-� Ar Ivaru esi jau gulējusi?

-� Bet kā citādi? Anna iesaucās. Tāpēc jau viņ� tā trako!

-������ Tātad bijis labi, es teicu. Vai tu ar visiem, ar kuriem iepazīsties, liecies gultā?

Annas sejā vēlreiz pavīdēja tikko manāms mulsums.

-� Ne jau glu�i tā� ka ar visiem un tūlīt.

-������� Kā būs �oreiz? prasīju. Vai paliksi pie manis pa nakti?

-������ Tu to gribi? Annas seja un acis uzreiz kļuva gai�ākas. Patiesi?

-������ Tu, Anna, esi no tām retajām sievietēm, es teicu, ku�ras vispār ir neiespējami negribēt.

"Arī vecs un salūzis pulkstenis divreiz diennaktī tomēr rāda pareizu laiku."

Nav slikti teikts. Un tā ir patiesība.

Bet ko vispār nozīmē pareizs laiks? Kas ir pareizs laiks?

Vai pulksteņa strēlī�u stāvoklis uz ciparnīcas?

Vai mūsu dzīves mirkļi mū�ībā?

Laiks, kad dzīvojam?

Vai tas var būt pareizs, nepareizs?

Tas ir laiks, ko mums kāds uzdāvināja, neko neprasot pretī, ja nu vienīgi pulksteņa apstā�anās brīdī mūsu aiz�ie�anu�

Palicēju vērtējumi nevienu jau tie�i vairs neskars.

Mūs ievaino, dara laimīgus vai nelaimīgus �odienas laika pieskārieni. Tas ir apmēram tas pats, kad kara laikā spē�cīgā pretugunī karavīru rota dodas uzbrukumā neviens īpa�i nebaidās. Gan jau kāds dzīvs tomēr paliks�

Nenoliedzami mūsu mii/ii iz�ķiro�i vispirms ietekmējam mēs pa�i mūsu prāl m, ra k h!,u i m, aI klātās un slēptās vēlmes, j iedzimtība, izglltiba. n<> ln < < . pasaules redzējums, dzīves pieredze un politiski abiedrinkā darbība vai bezdarbība.

Ta�u mūsu dzīvi un likteni bie�i vien iz�ķiro�i ietekmē il sevi�ķi kara vai citos vēstures lūzuma brī�os arī apstāk11, kādos mēs un citi nokļūstam. Tie ir mirkļi un dienas, kad mums nākas nosargāt savu dzīvību vai iet bojā.

Un ir diezgan grūti atrast tik spēcīgus argumentus, kas mums ļautu bargi nosodīt tāda cilvēka rīcību, kas, glābjot sevi, pazudina citus� Tas ir drausmīgi, bet to, ja gribam, vismaz da�reiz varam saprast, ta�u nodot citus, tādējādi vi�ņus pakļaujot dro�ai nāvei tikai tāpēc, ka labprātīgi vēlies, lai �ie cilvēki tev vienkār�i netraucētu baudīt dzīvi, tomēr Ir augstākā mērā zemiski.

Tāpēc arī atmaksājami ar to pa�u jau tūksto�iem gadu laikā atzīto sodu dzīvība pret dzīvību, nāve pret nāvi un taisnīgums pret netaisnību.

Tikai, lūdzu, neraudiet! Nedusmojieties! Nelasiet likumu grāmatas un starptautiskās cilvēktiesību hartas! Jo Dievs man to atļaus, teikdams: "Tu pareizi darīji, dēls! Tas bija taisnīgi!"

I )zirdi, Anna?

Si ir tāda kā neliela preambula stāstam, ko tuvāko die�tai laikā gribu tev izstāstīt. Bet izstāstīt patie�ām gribas. Un ne tikai tev. Arī citiem un pa�am sev! Jo laiks, kas bija pirms manis, savādā kārtā ietekmē to laiku, kurā es esmu Āodicn. Un cilvēku darbi, ko viņi darīja toreiz, tāpat manu <l/ivi zināmā mērā dara tādu, kāda tā ir un kāds esmu es pats. Un beigu beigās tas viss man liks izdarīt to, ko citos apstākļos varbūt nekad nedarītu. Ta�u laiks un notikumu *k rējiens nav apturams. Ja vēl �odien savos radio sprak��ķ os varam saklausīt Visuma ra�anās brī�a, pirms piecpa�dsmit miljardiem gadu notiku�ā Lielā Sprādziena atskaņas, t ad mūsu �odienu un daudzu cilvēku dzīvi joprojām spēcīgi Iespaido senāka vai tuvāka pagātne. Līdzko vēstures vēj� u/pū� stiprāk, mēs to uzreiz jūtam. Nekādi kloķi nav jār.rie� un nekādas pogas nav jāspie�. Viss turpinās tas ir fa�ists, tas komunists! Tas baltais, tas sarkanais! Tas la�bais un pareizais, tas sliktais un nepareizais! Tas latvietis, t as �īds, tas krievs! Dalī�ana turpinās. Tie ir vainīgie, mēs nevainīgie! Tie ir bendes, mēs upuri! Kurus tiesāt, kuriem piedot?

Vesels lērums jautājumu, bet nevienas pareizas atbil�des.

Vladislavs Rajevskis jauns, spēcīgs un glīts vīrietis virtuvē mazā sienas kalendārā ilgi domīgs raudzījās uz kār�tējo lapiņu 1940. gada 16. jūnijs. Pēc tam pagriezās, piegā�ja pie loga un paskatījās laukā. Tie�i iepretim bija redzams krā�ņi iekoptais Vērmanes parks.

-� Ellīgi karsts, viņ� teica. Laika ziņotāji sola, ka karsts bū�ot viss jūnijs.

-� Bet man salst, viņa sieva Vanda sacīja.

Vladislavs pārsteigts paskatījās. Vanda bija glīta, maz�liet izstīdzējusi jauna sieviete, kas pēdējā laikā nemaz tik īpa�i necentās slēpt savas gandrīz vai pastāvīgās dusmas un nepatiku gan pret visu pasauli, gan vīru. Mīlestība, ja tāda vispār bija, tagad sāka strauji izplēnēt visi ugunsku�ri agrāk vai vēlāk beidz degt it sevi�ķi vēl tāpēc, ka viņu attiecības un laulība balstījās nevis uz dziļu jūtu, bet gan uz savstarpēji izdevīga aprēķina pamata.

Pēdējā laikā viņi arvien bie�āk strīdējās, varbūt pat ne�apzināti mēģinādami vēl no pārāk skaļiem skandāliem, rupjībām un savstarpējiem draudiem kaut kā tomēr izvai�rīties, lai vismaz �ķietami attālinātu neizbēgamo laulības krahu�

Viņi, radniecības pakāpē būdami māsīca un brālēns, vecāku un vecvecāku neatlaidīgi pierunāti, pirms diviem gadiem apprecējās, nekādās mīlas ugunīs nedegdami. Vandas Naglinskas vecāki dzīvoja Poznaņā un bija visai bagāti cilvēki. Viņiem da�ādās Polijas pilsētās piederēja vairāki juvelierveikali un dārglietu apstrādes darbnīcas, ta�u tagad kara dēļ viss vienā mirklī tika zaudēts un māja gandrīz vai pils Poznaņas pievārtē pamatīgi sagrauta. Arī pasta un telefona sakari starp Poliju un Latviju pa��laik bija gandrīz vai pilnībā pārtraukti vai vismaz ļoti ap�grūtināti, un tas panu Naglinsku vienīgo meitu un man�tinieci Vandu ārkārtīgi satrauca un bie�i darīja necie�ami nervozu.

-�� Kāpēc tādā elles karstumā tev vajadzētu salt? Vladis jautāja, lai gan jau uzreiz saprata, ka to viņa nebija domā�jusi fiziskā nozīmē.

-� Tāpēc� viņai viegli drebēja balss. �odien krievu tan�ki iebrūk Lietuvā, rīt dro�i vien tie iebruks arī Latvijā. Ko tavi radi darīs? Kur Rajevski liks savus īpa�umus un naudu?

-�� Kāpēc esi pārliecināta, ka viss tik krasi mainīsies, ja tie krievu tanki arī iebruks Latvijā? Vladislavs vaicāja. Avīzes un radio ziņo, ka Maskava pieprasa tikai sastādīt jaunu valdību!

-� Nākamais jurists! Vanda nicīgi paskatījās uz vīru. Tu neko neesi dzirdējis, neesi lasījis vai mācījies par komunis�tu ideoloģiju un praksi? Nekādi privātīpa�umi! Visiem jābūt nabagiem!

-� Kur tu ņēmi, ka pie mums te Latvijā valdīs komunisti? Vladis jautāja. Varbūt to jauno valdību arī sastādīs latvie��i jau tādi dikti paklausīgi varbūt no valdī�anas atstādinās pat Ulmani, bet kur tu redzi komunistus?

-� Interesanti, kam tie tanki pieder? Vanda prasīja. Kas tos �urp sūta? Kas pieprasa jaunas valdības sastādī�anu? Marsie�i, vai?

-�� Kaut kā negribas ticēt, ka Ulmanis viņiem tik viegli visu to atļaus. Vladis �aubās kratīja galvu. Beigu beigās mums ta�u ir arī armija!

Vanda apsēdās pie virtuves galda, nolieca galvu un ilgi klusēja. Tad ar nedaudz miklām acīm paskatījās uz Vladis�lavu.

-� Vai tevi nebaida tas, ka mēs arī �eit visu zaudēsim? klusi jautāja.

-� Baida, Vladislavs atbildēja, ta�u nedomāju�

-�� Tās būs beigas, Vanda bija pārliecināta. Varbūt va�jadzētu bēgt?

-� Kur mēs varam aizbēgt? viņ� prasīja. Un ja tas arī izdotos� mēs tik un tā būtu pliki un nabagi! Vai līdzi varē�tu paņemt visus mūsu īpa�umus?

-� Bet nauda! Vanda iesaucās. Rīt pat no bankas jāiz�ņem visa nauda! Un prom!

-� Vilciens Rīga-Var�ava vairs nekursē, Vladis atgādi�nāja.

-�� Tavam tēvam tepat degungalā Āgenskalna līcī stāv noenkurota jahta! Brīni�ķīgā "Santa Barbara"! Cik bie�i mēs ar to esam devu�ies da�ādos izpriecu braucienos, bet

tagad� Varbūt tā pa�laik mūs izglābs no bojāejas! No kau�na un pazemojuma, ja drīz �eit sāks valdīt komunisti!

-������� Liecies mierā! Vladislavs īgni atmeta ar roku. Tu nekādi nespēj tikt vaļā no tiem komunistiem! Kur tev viņi ir? Kur būs? Muļķības!

-������� Bet Polija jau pagalam! Vanda iesaucās. Un Franci�ja! Un puse Eiropas!

-� Tur ir vācie�i, Vladislavs atgādināja. Tā ir cita opera.

-������ Bet otru Eiropas daļu paņems krievi! Vanda bija pār�liecināta. Tu redzēsi!

-� Kaut kā neticu�

-������ Es vienkār�i par tevi brīnos, Vladik! Vanda pārmeto�i teica. Vai tie�ām pasaule no tava prāta ir izkritusi, un tu tagad domā un redzi tikai to augstprātīgo dziedātāju Stefā�niju?

-������� Viņa nav augstprātīga, Vladislavs iebilda. Kur tu to ņēmi?

-� Vienmēr, kad viņu redzu, Vanda pateica.

-������ Viņa ir skaista, Vladis sacīja. Un ļoti talantīga. Varbūt paies tikai da�i gadi un visa pasaule būs pie viņas kājām!

-� Un tu arī? Vanda, vāji slēpjot niknumu, jautāja.

-������ Pie kājām ne, Vladislavs mierīgi atbildēja. Bet nav izslēgts, ka bū�u blakus.

-������ Tātad tas nozīmē� Vanda, dusmas valdot, sacīja. Tu savu nākotni esi jau izplānojis� Paldies par atklātību! Bet kur palieku es?

-������ Neko īpa�u neesmu plānojis, Vladislavs teica. Tā ir tikai viena no iespējām. Ja pasaule katru dienu tik krasi mainās, kas gan salīdzinājumā ar to ir cilvēka dzīve?

-������ Tātad tu netici, ka mēs arī turpmāk varētu būt kopā? Vanda prasīja. Tu gribi mani mainīt pret to dziedātāju?!

-������ "Es neko negribu mainīt, Vladislavs nervozi sacīja. Tomēr visu var mainīt turpmākie politiskie notikumi mūsu valstī.

-������� Tas, Vladislav, ir diezgan nelietīgi no tavas puses, Vanda sarūgtināta turpināja. Tie�i tagad, kad mana ģime�ne Polijā ir zaudējusi visu� Kad brūk valstis un pasaule kā vecas durvis knapi karājas sarūsēju�ās eņģēs� Tu domā, kā sagraut arī mūsu dzīvi!

-�� Izbeidz! Vladislavs nikni atmeta ar roku. Ja kaut kas arī bruks, tad ne jau dzīve, bet mūsu laulība! Un tu pati zini, ka tā agrāk vai vēlāk sabruktu bez visiem kariem un Stefānijas! Mūsu attiecības, Vanda, nav būvētas uz mīlestības pamatiem, bet gan uz da�ām dārgakmeņu bo�dēm Polijā un vairākiem namīpa�umiem un fabriku Rīgā. Pirms diviem gadiem, kad pasaule vēl bija daudzmaz mie�rīga, Naglinski un Rajevski nolēma, ka viņu bērni, tas ir, es un tu, spēs saglabāt un pavairot mūsu ģimeņu bagātības, bet, kā redzi, pasaulē nav nekas absolūti dro�s. Ne seifi ar briljantiem, ne piecstāvu nami, ne akcijas, ne laulība un pat ne mīlestība! Viss kādreiz sabrūk un pazūd! Pat sapņi, mīļā�

-� Tad beidzot pārstāj sapņot par to Stefāniju! Vanda ie�saucās. Nekāda slavena operdziedātāja viņa nekļūs! Dzie�dās krogos tu redzēsi! Un tur viņai arī īstā vieta!

-� Neko mēs vēl nevaram zināt�

-�� Bet es zinu! Vanda apņēmīgi apgalvoja. To es tev vēl neesmu teikusi� Un nezinu, kā tu uz to reaģēsi, bet� Vladislav! Es esmu stāvoklī!

Vladislavs spēji paskatījās uz sievu un tūlīt saprata, ka �ī ziņa viņu vairāk apbēdina nekā iepriecina.

-� Tas ir ļoti slikti, viņ� sadrūmis teica. Kā tu zini? Biji pie ārsta?

-� Vēl tikai ie�u, Vanda atbildēja. Bet es zinu. Tu ne�priecājies? Negribi?

-� Par ko lai es priecātos? Vladislavs rūgti iesmējās. �ajā laikā, kad katra diena var būt liktenīga ne tikai valstij, bet arī ikvienam cilvēkam� Bērns tā tikai būtu vēl viena lieka nelaime.

-� Bērns tā var būt tikai laime, Vanda ne sevi�ķi pār�liecino�i sacīja un ar neslēptām cerībām skatījās uz vīru. Tu saproti, Vladik, laime�

-� Vai tu pati tam tici? Vladislavs uzkliedza. Normā�los apstākļos, varbūt. Nestrīdos. Ta�u ne tagad! Tu saproti, Vanda! Ne tagad! Un ja tu pa�laik nemelo� Ej pie ārsta un tiec no tā bērna vaļā! Kāpēc mums �ajā vājprātīgajā pa�saulē jārada vēl viens nelaimīgs cilvēks?! Un līdz ar to arī pa�iem, lieki apgrūtinot savu dzīvi, jākļūst nelaimīgiem?

-� Varbūt tev zināmā mērā ir arī taisnība, Vanda domīgi sacīja, bet tas būtu milzīgs grēks� Dievs to nekad nepie�dotu, un mūs abus noteikti piemeklētu liela nelaime� Man vienkār�i bail�

-� Vismaz pa�laik mēs mierīgi Dievu varētu likt mierā, Vladislavs teica. Viņ� mūs saprastu. Eiropā plosās kar�, un nav nekādas garantijas, ka tas tūlīt neatnāk arī līdz Lat�vijai. Tā ka labāk�

Ta�u Vandai tas tomēr �ķita liels grēks. Likvidēt sevī jau radu�os dzīvību viņai neļāva gan reliģiskā pārliecība, gan jau iedzimtais mātes instinkts.

1941. gada 13. janvārī Vandai un Vladislavam Rajevskiem piedzima dēls, kuru ne pārāk laimīgie vecāki nosauca par Ceslavu.

Cilvēks mēģina izdzīvot.

Kas tur slikts, kas nosodāms? Nekas. Tas ta�u ir tik vien�kār�i un saprotami. Da�reiz nosodāmi ir tikai līdzekļi, ar kādiem viņ� to mēģina panākt. Bet� Kad okeāna vidū no�grimis kuģis, vai nav vienalga pie kā dēļa gala, glāb�anas riņķa vai ūdenī ieskalotas koka mucas pieķeras lielajos viļņos slīksto�ais cilvēks?

Rajevski, protams, jutās ārkārtīgi satriekti, kad iepriek� neparedzami, it kā pēk�ņi nez no kurienes te pirms gada uzradās padomju vara, pārsvarā visu noteica krievi un jau pēc nepilna pusgada diezgan ātri un nekaunīgi iedzīvotā�jiem atņēma to, kas viņiem piederēja.

"Nekādi privātīpa�umi! Viss pieder tautai!"

Rajevski, kā saka, vienā mirklī kļuva nabagi. Viņiem at�ņēma vairākus Rīgas centrā eso�os namus, audumu fabriku un likvidēja visus bankā noguldītos naudas līdzekļus, atstā�jot vienīgi nelielo Dzirciema ielas māju. Ta�u glu�i nabagi viņi tomēr nepalika. Rajevskiem bija iekrājumi krietni paliela inkrustēta ozolkoka kaste ar zeltlietām un visda�ā�dākās ar briljantiem, dimantiem, pērlēm un citiem dārgak�meņiem greznotas sievie�u un vīrie�u rotaslietas. Tur bija izcili priek�meti piemēram, kāda Amsterdamas juveliera darināta ar vairākiem desmitiem briljantu, rubīnu un pērļu greznota sievie�u kaklarota "Rīta mirdzums", kas bija ie�kļauta starptautiskos dārglietu izstrādājumu katalogos un tā laika cenās maksāja apmēram pusmiljons dolāru.

Rajevskiem nācās krietni saspiesties arī lielajā se�u is�tabu dzīvoklī, kas atradās Rīgas centrā vienā no viņiem vēl nesen piedero�ajiem namiem Tērbatas ielas sākumā. Jaunā vara viņu rīcībā atstāja tikai divas istabas, pārējās iemitinot divus sve�iniekus viens bija tā sauktais Krievi�jas latvietis biju�ais sarkano strēlnieku komisārs, tagad pilsētas Molotova rajona partijas komitejas kaut kāds tur darbinieks, bet otrs Iek�lietu tautas komisariāta jeb �e�kas vecākais leitnants Sergejs Ustinovs.

Viņ�, kā jau lielākā daļa krievu, neskatoties uz diezgan augsto dienesta pakāpi valsts dro�ības sistēmā un darbu slepenajā, jau daudziem rīdziniekiem un pārējiem Latvi�jas iedzīvotājiem bailes izraiso�ajā �ekā, bija diezgan at�klāts, sabiedrisks cilvēks, kas, iespējams, specifiskā darba dēļ gandrīz vai katru dienu atradās te vieglākā, te smagā�kā alkohola reibumā un itin bie�i ienāca Rajevsku virtuvē "papļāpāt par dzīvi". Tas galvenokārt izpaudās bur�uju, kapitālistu un tautas ienaidnieku lamā�anā un arvien uz�krīto�ākos jaunās un pietiekami glītās Vandas Rajevskas pavedinā�anas mēģinājumos.

Ne viņas vīrs Vladislavs, ne Vladislava tēvs And�ejs uz to īpa�i nereaģēja, tīri pragmatiski nolemdami, ka �ī nosa�cītā draudzība ar atbildīgu �ekas darbinieku nekādā ziņā viņiem par sliktu nenāks. Iespējams, tā ir kārts se�nieks, kas kādā liktens sistā stundā negaidīti var pārvērsties ja ne par d�okeri, tad vismaz par dūzi gan.

Tā arī gandrīz vai notika. Ta�u tikai gandrīz�

Se�nieki par dū�iem parasti nekļūst. Tad jau daudz bie��āk it sevi�ķi tolaik! dū�i pārvērtās se�niekos vai apaļās nullēs.

Kādā 1941. gada jūnija sākuma vakarā, kad Vladislavs bija aizbraucis uz lauku mājām netālu no Dagdas, virtuvē bez brīdinājuma ienāca viegli iereibu�ais Sergejs Ustinovs. Vanda tobrīd stāvēja pie plīts un gatavoja vakariņas. Sergejs no mugurpuses lēnām pienāca pie sievietes, ar abam rokām apņēma viņas plecus, kādu brīdi tā turēja, il Ka pat maigi noglāstīja, pēc tam pagāja da�us soļus sāņus un apsēdās vir�tuves stūrī starp galdu un logu.

-� Visa māja smar�o, viņ� teica. Ko tik gar�īgu gatavo?

-�� Cepu kotletes, Vanda mazliet samulsusi atbildēja un juta, ka pāri mugurai un varbūt arī dvēselei ātri pārskrien te karstas, te aukstas tirpas. Tā nebija pirmā reize, kad �is vēl pajaunais un diezgan izskatīgais dzīvokļa kaimiņ� ne�gaidīti ienāca virtuvē, �o to stāstīja par savu bērnību kādā Kurskas apgabala sād�ā, par strādnieku labo dzīvi Padomju Savienībā un izteica visvisādus parasti gan diezgan pras�tus komplimentus par Vandas jaunību, slaido augumu un patīkamo izskatu. Vanda neiebilda. Zināmā mērā tas viņai pat patika, jo no vīra Vladislava mutes viņa jau sen neko tamlīdzīgu nebija dzirdējusi.

-� Vai bērnam arī dosi kotletes? Sergejs ironiski jautāja. Ja pareizi saprotu, tad tā kā mazliet par agru�

-� Tā ir, Vanda apstiprināja. Viņ� vēl barojams ar krūti.

Sergejs kārām acīm cie�i paskatījās uz Vandas stipri pie�briedu�ajām krūtīm. Tās īpa�i izcēlās uz viņas slaikā augu�ma fona un uzreiz lika Sergejam iedegties grūti noslēpjamā iekārē. Un kāpēc gan viņam to vajadzētu slēpt, ja tie�i tāpēc arī bija te ienācis, lai �o jau sen iedegu�os iekāri apmieri�nātu.

-�� Kur tad tavi vīrie�i? viņ� prasīja un paskatījās ap�kārt.

-�� Kaut kur aizbrauca, Vanda izvairīgi atbildēja. Rīt būs atpakaļ.

-� Tie�i kur aizbrauca?

-� Tas man nav zināms, Vanda meloja. Kāpēc tā darīja tobrīd to nespēja izskaidrot. Iespējams, tīri neapzināti no�strādāja kāds personīgais, varbūt arī ģimenes saglabā�anas instinkts, lai gan faktiski Vandai ar Vladislavu jau krietnu laiku tikpat kā nekādu ģimenisku attiecību vairs nebija.

Vladislavam bija Stefānija, viņai bērns. Pārējais tikai formalitāte.

-� Vai tad vīrs tev nesaka, kur viņ� iet, kur brauc, ar kā�diem cilvēkiem satiekas? Sergejs prasīja.

Sergejs no mugurpuses lēnam pienāca pie sievietes, ar abām rokām apņēma viņas plecus.

-������ Kā kuro reizi, Vanda izvairīgi atbildēja. Pēdējā laikā arvien retāk.

-� Esat sastrīdēju�ies?

Vanda krietnu laiciņu klusēja, tad smagi nopūtās.

-������ Tas ir kaut kas daudz nopietnāks nekā tikai strīds. Viss iet uz to, ka būs jā�ķiras.

-� Viņam ir cita sieviete? Sergejs tūlīt painteresējās.

-� Iespējams, Vanda viegli paraustīja plecus.

Sergejs vēl joprojām nespēja atraut skatienu no Vandas auguma un kuplajām krūtīm.

-� Ja tā, viņ� teica, tad arī tev jāiegādājas cits vīrietis.

Vanda, mājienu saprazdama, savādi iesmējās.

-������� Tas nav tik vienkār�i, viņa teica. Kur es viņu lai meklēju? Tirgū, vai?

-������ Ja es pareizi sapratu� Jūs bijāt turīgi ļaudis. Uz Operu vairs neej? Preses balles neapmeklē?

-������� Es nekad neesmu bijusi turīga, Vanda atkal meloja. Rīgā ierados no Latgales. Tur dzīvo daudz poļu, un visi ir nabagi. Viņi pie bagātajiem latvie�iem strādā par kalpiem.

-� Tu arī? Sergejs jutās pārsteigts.

-������ Bet kā citādi? Vanda iesaucās. Nācās slaukt govis, strādāt uz lauka, kopt saimnieka māju�

-������ Tas ir labi, Sergejs itin priecīgi sacīja. Tu jau zini es arī nāku no laukiem, un mani vecāki pirms revolūcijas tāpat pie "kulakiem" strādāja par vēdera tiesu.

-������ Vai tagad viņi dzīvo labāk? Vanda jautāja un uzmeta ātru skatienu armijas formā tērptajam cilvēkam. Neko teikt, viņ� izskatījās tīri simpātisks un, atrodoties mājās, vienmēr izturējās cie�ami pieklājīgi, ta�u kāds ir patiesībā? Kāds dar�bā, kad arestē vai pratina aizturētos cilvēkus? Dro�i vien pavisam cits. And�ejs Vladislava tēvs zināja stāstīt, kādi biju�i un kā rīkoju�ies �ekisti Krievijā revolūcijas un Pilsoņu kara laikā� Un viņu galvenais priek�nieks no kādas panī�ku�as poļu mui�nieku dzimtas Fēlikss Dzer�inskis�

-������ Vecāki pa�laik strādā kolhozā, Sergejs sacīja. Sen neesmu ar viņiem ticies, ta�u domāju� Es viņiem palīdzu. Sūtu paciņas. �eit tomēr veikali ir labāki�

-������ Jā� Vanda gari novilka un no plīts noņēma pannu ar patīkami smar�ojo�ām, brūni apceptām kotletēm. Uz blakus

riņķa beidza vārīties katliņ� ar kartupeļiem. Agrāk bija vēl labāk�

-�� Bet ne jau strādnieku cilvēkiem, Sergejs bija pārlie�cināts. Tad, redzēdams, ka Vanda mēģina noliet ūdeni no tikko uzvārītajiem kartupeļiem, ātri pielēca kājās un pie�steidzās klāt. Pagaidi! Es palīdzē�u!

Vanda pārsteigta uz viņu paskatījās, tūlīt atcerēdamās, ka Vladislavs kopdzīves laikā nebija izrādījis ne mazāko vē�lē�anos virtuvē ko palīdzēt. Tas, kā rīkojās sve�ais krievu virsnieks, patiesībā tāds sīkums vien bija, ta�u patīkams. Tas Vandas sirdij uzreiz lika kaut nedaudz atmaigt un ra�dīja tik sen nebaudīto sajūtu, ka atkal blakus kaut ne�kāds! tomēr ir vīrietis.

Vanda ātri uzklāja galdu. Sergejs aizgāja uz savām ista�bām un pēc da�ām minūtēm atgriezās, rokā turot pudeli degvīna.

-� Tā pie mums, krieviem, ir pieņemts, viņ� paskaidroja. Bez da�ām glāzītēm vodkas nav nekādas vakariņas!

Kad bija paēdu�i un izdzēru�i ne tikai da�as glāzītes vien, viņi labā noskaņojumā devās vakara turpmāko daļu pava�dīt istabā. It kā jau diezgan dro�i paredzot, kādi notikumi tur varētu risināties, Vanda gribēja ieiet otrā istabā pār�ģērbties.

-� Nevajag! Sergejs atmeta ar roku. Kam vajadzīgi tādi smalkumi? Tu izskaties labi tāpat!

Vanda apsēdās uz gultas malas un, lai gan izdzertais alko�hols viņu jau bija krietni atbrīvojis no bailēm un pārāk liela satraukuma, viņa tomēr �aubījās, vai var atļauties darīt to, ko nepārprotami vēlas �is ārēji simpātiskais �ekas virsnieks.

-� Tu savu vīru mīli? viņ� negaidīti jautāja.

Vanda uz brīdi pat apmulsa, tad nopietni pateica: Lai būtu normāla un varbūt pat laimīga laulība, vienam otru mīlēt nemaz nav nepiecie�ams. Galvenais ir abpusēja cieņa un vēlē�anās viens otram palīdzēt.

-� Un kā? Sergejs jautāja. Jums abiem �āda vēlē�anās pastāv?

-� Kā kuro reizi, Vanda atbildēja.

-� Galu galā vismaz pa�laik tas nav svarīgi, Sergejs tur�pināja. Svarīgi ir tas� Tu jau man vari stāstīt pasaciņu par savu nabadzīgo izcelsmi, kā arī to, ka tavs vīrs Vladis�lavs un vīra tēvs ir revolucionāri noskaņoti proletārie�i� Vanda, tas ir naivi! Varbūt tu patie�ām arī esi tāda pastulba sieviete, ta�u es� Tu vispār zini, kas es esmu?! Es esmu �ekas virsnieks! Strādāju Iek�lietu tautas komisariātā un tur ieņemu pietiekami augstu posteni! Praktiski es jebku�ru Latvijas iedzīvotāju varu kā blakti� Arī tevi un tavu Vladislavu. Ta�u tu man iepatikies jau pirmajā dienā, kad �eit ierados. Un ja tu manī neizraisītu spēcīgu vēlmi ar tevi pārgulēt� Jūs jau sen nīktu mūsu kantora pagrabā! Tāpēc jūs neaiztieku. Vismaz pagaidām. Un labi, ka Vladislavs pa�klausīja gan mani, gan savu tēvu un 1. Maija darbaļau�u mītiņā, kā mūsu padomju jaunatnes un studentu pārstā�vis, uzstājās ar runu, kurā aicināja visus atbalstīt padomju varu! Un labi arī vēl tas, ka neesat latvie�i! Es ta�u par jums visu zinu! Pirms man ierādīja �o pagaidu mitekli jums kādreiz piedero�ajā mājā un dzīvoklī� jūs ta�u tikāt izpētī�ti kā zem mikroskopa!

Vanda manāmi nobālēja. Tas viņai kaut kā nebija ienācis prātā, un viņa atkal sajuta bailes. To uzreiz manīja Sergejs un apmierināts pasmaidīja.

Vai tagad saproti, kas ar jums var notikt? Sergeja balss pēk�ņi kļuva skarbāka, bet skatiens nedaudz tum�āks. Tas pats, kas maija sākumā ir noticis ar tavu vīratēvu And�eju. Diem�ēl es to uzzināju pārāk vēlu� Saproti, ka tu, Vanda, un tavs bērns, un tavs vīrs, kā arī pārējie Rajevski, kas vēl uzturas Dzirciema ielas mājā, varat dzīvot tikai tāpēc, ka tu, Vanda� Tu man ļoti patīc un es tevi gribu! Nesarksti! Esmu pieradis runāt atklātu valodu! Un nevēlos tevi iegūt ar varu! Tas tev pa�ai ir jāgrib! Tu saproti? Vēl vai�rāk! Ja pret mani būsi labprātīgi mīļa un devīga� Varu tev vēl kaut ko pateikt� Pateicoties tavam skaistumam, es tev dodu brīni�ķīgu izvēli, kādu nevienam vēl neesmu devis izglābties pa�ai un pie reizes varbūt izglābt arī pārējos Rajevskus, it sevi�ķi jau savu bērnu! Jo lieta ir vairāk nekā nopietna! Es tev pateik�u. Drīz 13. un 14. jūnijā sāksies speciāla akcija� Visu tautību bur�uji, militāristi, padomju varai naidīgi noskaņoti pilsoņi tiks savākti, sadzīti pre�u vagonos un aiztransportēti gan uz Tālajiem Ziemeļiem, gan uz mazapdzīvotām Sibīrijas vietām. Saraksti jau sastādīti. Transports sagatavots. Jūs arī esat �ajā sarakstā! Intere�santi, ko tu tur tālu aiz Ziemeļu polārā loka darīsi ar savu tikai da�us mēne�us veco zīdaini?

Vanda spēji nobālēja, un viņu no dzirdētā pēk�ņi sāka kratīt auksti drebuļi.

-�� Bet mēs ta�u neko sliktu� viņa pārsteigta �ukstēja un patiesā izbrīnā ieplestām acīm skatījās uz netālu sēdo�o cilvēku, kuram jaunā valsts bija pie�ķīrusi tik lielu varu, ka viņ� gandrīz vai kā rotaļājoties drīkstēja iz�ķirt daudzu cilvēku turpmāko dzīvi. Tas bija drausmīgi.

-�� Redzi, Vanda, lai kādu cilvēku taisnīgi sodītu, viņam bie�i nekas slikts nemaz nav jāizdara, Sergejs paskaid�roja. Par �ķiru cīņu neko neesi dzirdējusi? Pēc padomju likumiem cilvēka vaina turklāt vēl ļoti smaga! ir tāda, kas tiek definēta kā sociālais stāvoklis, vai, varbūt parei�zāk, sociālā izcelsme. Jūs tam atbilstat. Jūs esat bur�uji, darbaļau�u ekspluatatori, strādnieku �ķirai naidīgs sociāls grupējums� Mans pienākums kā padomju varas pārstā�vim ir jūs sodīt. Ta�u� tu man patīc! Un kas nav mazsva�rīgi to jau teicu iepriek� tu neesi latviete! Tu esi ārkār�tīgi simpātiska poliete. Man �ķiet, tu visu saproti. Ja tavs vīrs �ovakar mājās vēl neatgriezīsies� es pie tevis te palie�ku līdz rītam� Ja tu to atļausi un es ar tevi bū�u apmie�rināts� Apsolu, ka ne tevi, ne pārējos Rajevskus neaiztik��u� Kaut kā jau to oficiāli noformē�u, un vilciena sastāvs uz Sibīrijas pla�umiem aizbrauks bez jums. Tikai, lūdzu, Vanda� Domā pareizi! Es to nedaru tāpēc, lai varētu ar tevi vienīgi pārgulēt. Nē! Es ta�u to varu izdarīt kaut tūlīt, neko neapsolot, un tu neuzdro�inātos pat iepīkstēties! Tevi pa�laik nomāc bailes. Tas ir dabiski. Jo bailes, Vanda, tagad būs visa divdesmitā gadsimta cilvēkiem visraksturīgākā sa�jūta�

Vanda to saprata. Iespējams, ja nebūtu pirms pusgada piedzimu�ā Ceslava, viņa varbūt tik ātri un viegli �im abpu�sēji izdevīgajam apmaiņas darījumam nemaz arī nepiekris�tu. Ta�u atlika tikai iedomāties, kā viņa kaut kur Sibīrijā 45 grādu aukstumā ar mazu zīdainīti uz rokām brien pa bezgalīgu sniega lauku�

Uz notikumiem raugoties pat ar �odienas acīm un dzīves pieredzi, Vandai neap�aubāmi ļoti paveicās, ka viņas dzīves ceļā toreiz trāpījās tie�i tāds Iek�lietu tautas komisariāta virsnieks, kuram �ķiru cīņas karstumā vēl nebija sadegu�as pēdējās cilvēcības paliekas. Un, lai gan �īs paliekas balstījās uz ļoti savtīgām interesēm, tās Vandai, viņas mazajam bēr�nam un pārējiem Rajevskiem tomēr deva iespēju izvairīties no tā drūmā likteņa, kāds jau pēc da�ām dienām piemeklēja tūksto�iem citu Latvijā dzīvojo�o ģimeņu�

Apmēram pēc stundas iezvanījās telefons. Brīdi paklau�sījos � tā bija jauka melodija no kinofilmas "Mana skaistā lēdija". Man patika. Beidzot paņēmu telefonu un nospiedu attiecīgo taustiņu.

-� Es klausos!

-� Ceslav, viss kārtībā, Arnis ziņoja. Nekādus piespiedu līdzekļus lietot nevajadzēja. Tas puisis Ivars īvans izrādījās visai saprātīgs �alis. Varbūt viņ� notēloja, ta�u apsolīja tavu aizbilstamo Annu Stafecku likt mierā. Vienīgi pateica nezinu, vai teica, kā ir, vai tikai muldēja bet vēstīja, ka tā Anna esot stipri nojūgusies, da�reiz prātiņ� aizejot pavisam �ķībi. It sevi�ķi traka esot uz seksu, jo nez kāpēc ieņēmu�si galvā, ka, neskatoties uz absolūto neiespējamību, viņai bērns tomēr it kā vēl varot būt. Anna tam ļoti ticot. Un, ja pēc sagrēko�anas viņai tūlīt neliekoties, ka bērns jau ir ieņemts, viņa savu partneri esot gatava pat nogalināt! Tā ka uzmanies! Vai nu triec viņu uzreiz prom, bet, ja tomēr paturi līdz rītam, viņai nemaz nepieskaries! Smuka jau ir, bet vai tev baigi vajag?

-�� Es padomā�u, sacīju. Kā jau teicu iepriek�, �ova�kar "būrī" nebū�u. Ta�u tu tomēr tur aizbrauc un vēl�reiz apskaties, vai viss kārtībā. Vitolds tur atrodas katru nakti?

-�� Katru otro vai tre�o, Arnis precizēja. Viņ� mainās ar Zigi un Borisu. Bet tev pa�am jau arī vajadzētu� Sen neesi bijis.

-���� Gan jau aizbrauk�u, sacīju. Jūs tur labi saimnieko�jat, un es jums pilnībā uzticos. Tagad manu prātu un laiku aizņem jauns projekts. Ja kas, tad atkal zvani!

-���� Protams, Arnis apsolīja. Ko tā tava trakā bērnu gri�bētāja? Uzvedas rāmi?

-��� Jā, Arni, nekādas vainas, es teicu. Bet vai esi pārlieci�nāts, ka tas �alis� Viņ� patie�ām bija patiess? Varbūt jums tikai nopūderēja smadzenes un jūs viņam viegli noticējāt?

-���� Nestrīdos tas ir iespējams, Arnis sacīja. Vai tad �odien vispār kādam simtprocentīgi var uzticēties?

-� Man var, es teicu.

-���� Tev jā, Arnis piekrita. Ta�u runa nav par tevi! Ja vēlāk izrādīsies, ka viņ� mums būs samuldējis, mēs viņu atradīsim un� gan smagi samaksās.

-� Labi, es teicu. Brauc atpakaļ uz klubu!

-���� Esmu jau atbraucis, Arnis paziņoja, Nupat redzu, ka darbā ierodas arī mūsu superzvaigzne Marina Marī! Tu labāk uz savu māju ved viņu, nevis vāc kaut kādas tur sli�mas dāmītes uz ielām!

Neko neatbildējis, atslēdzu telefonu un paskatījos uz Annu. Viņa izskatījās tāda kā nobijusies.

-� Vai kas noticis? viņa, manāmi satraukta, prasīja.

-� Nē, nekas, es atbildēju

-���� Vai zvanīja tas cilvēks, kas manā vietā aizbrauca uz Me�aparku?

-� Tas pats.

-� Un kas?

-� Nekas. Viss kārtībā.

-� Ko tas nozīmē? Vai tavi pui�i Ivaru piekāvu�i?

-����� Nē. Tikai tā mierīgi aprunāju�ies. Viņ� apsolījies tev vairs neko sliktu nedarīt. Tev ar viņu ir ilgs romāns?

-� īss, toties ļoti vētrains.

-���� Tev, Anna, varbūt tomēr vajadzētu atmest tās muļķī�gās cerības par bērnu� Ir tik daudz sievie�u� Un nekas. Neviena tāpēc nemirst. Un galu galā var ta�u kādu pa�ņemt arī no bērnu nama.

-���� Es visu to saprotu. Viss pareizi, Anna klusā balsī sa�cīja. Ir daudzas lietas, kas mums ir neiegūstāmās. Tev pa�am ir bērni?

-� Viņi jau lieli. Dēls un meita.

-� Dzīvo pie mātes?

-� Viņiem pa�iem sava dzīve.

-� Kāpēc iz�ķīrāties?

-� Tas tev nav jāzina.

-� Bet kaut kāds iemesla ta�u bija?

-� Protams.

-� Viņa bija skaista?

-� Nu jau vairs ne īpa�i. Normāla.

-� Kā tu vērtē mani? Esmu smuka? Vilino�a?

-� Es jau teicu tu esi kā Merilina Monro.

-������ Zini, viņai arī nebija bērnu, Anna negaidīti sacīja un uzreiz atkal kļuva grūtsirdīga. Viņai bija tik daudz vīrie��u, bet bērna neviena! Kāpēc tā notiek?

-������ To tu labāk pajautā savam �aklajam ginekologam, es atbildēju. Gan jau viņ� zina.

-������� Dro�i vien, Anna domīgi piekrita un tad, it kā kaut ko atcerēdamās, paskatījās uz istabas iekārtojumu, priek�ā stāvo�o galdu un mani. Kaut kas �ai sievietes skatienā bija satrauco�s un mazliet noslēpumains, kā tas parasti notiek, kad ieraugām vai atceramies kaut ko tādu, kas mums kād�reiz ir izraisījis bailes vai sāpes.

-������� Tu pirmīt ieminējies par Stefāniju Stafecku, Anna atgādināja. Viņa �eit kādreiz ir bijusi?

-� Tu domā �o māju?

-� Jā. Un �o istabu.

-������� Tu kaut ko sajūti? mazliet ironiski jautāju. Kaut kas rādās?

-������ Tas �ķiet neticami, Anna �ukstus teica. Viņa tikko �ķērsoja istabu�

-������� Tās ir muļķības, sacīju un atkal piepildīju glāzes. Ja viņa �eit būtu nomirusi� Bet viņa �eit parasti nāca� Redzi to dīvānu? Toreiz tur gan stāvēja cits daudz vecmodīgāks un platāks. Stefānijā �eit parasti ieradās� Vismaz man tā �ķita� Viņa �eit ieradās galvenokārt tāpēc, lai varētu pamīlēties.

-� Ar tevi?

Es iesmējos.

-������ Nē, Anna, ne ar mani! Tas ta�u bija tik sen! Bet vien�reiz tomēr mēģināju.

-� Un kas?

-� Viņa mani pieklājīgi at�uva.

-� Kāpēc?

-� Viņa, kad to nedarīja ar citiem, parasti mīlējās ar manu tēvu Vladislavu. Es vēl biju puika piecpadsmit, se�padsmit gadi. Bet viņas skaistums mani burtiski ap�ilbināja. Ta�u Stefānija toreiz par mani tikai pasmējās. "Mīļo puisīt," viņa teica. "Man pagaidām pietiek ar tavu tēvu un citiem. Vēl da�us gadiņus paaudzies un tad�"

-Un tad'�?

-� Tad to vairs negribēju es.

-�� Tas nevar būt! Anna neticīgi pakratīja galvu. Vai tad to kāds vispār var negribēt?

Atkal skaļi iesmējos.

-� Da�reiz tā tomēr gadās!

-�� Paklausies, Ceslav, Anna mani uzrunāja tik klusi, it kā baidīdamās, ka kāds mūsu sarunu varētu noklausīties. Vai Stefānija bija baigā palaistuve?

-�� Viņa citāda nemaz nevarēja būt, es pateicu, vai tas tev patīk, vai ne. Varbūt īstā vaina slēpās citur, ta�u paras�ti visiem redzamais un daudzmaz saprotamākais iemesls sievietes izvirtībai ir viņas ārējais skaistums. Liela nozīme, protams, ir arī tiem apstākļiem, kādos sieviete nokļūst, un vīrie�iem, ar kuriem viņai nākas kontaktēties. Tā nekāda jauna pasaule nav. Tāda ir dzīve, tādi ir cilvēki un nekas nav mainījies kop� tā laika, kad mēs izlīdām no alām vai nokā�pām no kokiem. Mani tikai nedaudz pārsteidz, kāpēc daba tā iekārtojusi bet glu�i bez iemesla tas nevarētu būt! ka cilvēku savstarpējās attiecībās seksam ir tik milzīgs pie�vilcības spēks un nesamērīgi liela nozīme. Kā rāda tiesu prakse uz seksualitātes pamata izdarīto noziegumu skaits daudzkārt pārsniedz to likumpārkāpumu skaitu, kas veikti mantkārības, naida vai citu iemeslu dēļ.

-� Es Stefāniju atceros jau vecu, Anna teica. Vai viņai bija liela nozīme tava tēva Vladislava dzīvē?

-� Domāju, ka liela, es atbildēju. Viņ� �o sievieti ļoti mī�lēja un, kā jau parasti, kad mīlestība nedaudz aptum�o cilvē�ka prātu, tā nes tikai nelaimi. Turklāt toreiz bija tāds laiks, kad ne tikai mīlestība, bet arī krievu un vācu okupācijas re�īmi, gan vispār kar� cilvēku dzīves sagrieza tādā virpu�lī� Un lika pieņemt lēmumus, par kādiem citos apstākļos neviens nebūtu pat iedomājies. Bet patiesībā viss ir diezgan vienkār�i. Labs piemērs ir tas, kas �odien notika ar mums. Tu ilgi stāvēji lietū un sali. Kāpēc? Tu biji saņēmusi brīdinā�jumu. Tev vajadzēja braukt uz Me�aparku, kur tevi gaidīja kas ļoti nepatīkams. Varbūt pat vardarbīga nāve. Un dabis�ki tu juti bailes. Tāpēc stāvēji un gaidīji� Ko tu gaidīji, es nezinu, bet cilvēki �ādos briesmu gadījumos parasti gaida kādu brīnumu, kas viņus varētu glābt. �ai gadījumā �āds brīnums izrādījos es. Un es tevi pasaucu, un tu atnāci. Ta�gad mēs mierīgi sē�am pie galda, ieēdām, iedzeram un pēc tam liksimies gultā. Tā notiek vienmēr un visur. Tā ir gadu tūksto�iem veca cilvēku labi iestudēta izrāde, kur cēlais va�ronis kā galveno balvu saņem izglābtās daiļavas miesu� Ja paveicas mazliet vairāk, tad da�reiz iegūst arī viņas dvēseli. Bet vēstures lūzumu brī�os, it sevi�ķi kara laikā, bojā gāja miljoniem cilvēku, pie kuriem neviens, izņemot bendi, klāt nepienāca un pat nemēģināja glābt. Ja radās kaut mazākā iespēja, cilvēki glābās pa�i, daudz nedomājot ne par citiem, ne morāli. Tāpēc es nekad nevienu nenosodu kaut kādu tur morālo normu pārkāp�anā. Jo tādas normas patiesībā ne�maz neeksistē! Tās ir izdomāju�i galvenokārt neuzņēmīgi, labos sadzīves apstākļos dzīvojo�i un nekādus likteņa trie�cienus nekad neizjutu�i gudrinieki, kas savā godīgumā vien�kār�i grib izskatīties labāki par citiem. Bet tikko apstākļi mainītos, līdzko viņiem vajadzētu izvēlēties pārkāpt kādu no pa�a sagudrotajām morāles normām vai mirt mokpil�nā nāvē� vai vispār kaut ko dzīvē svarīgu zaudēt� Kā tu domā, Anna, kas notiktu? Ko viņi izvēlētos?

-� Es zinu, Anna teica. Daudzi izvēlētos to, kas viņiem nāk par labu.

-� Tu arī? es prasīju.

-� Protams. Tu ne?

-� Es ne, atbildēju. Man neviena priek�ā nav jāizliekas. Nekas nav jātēlo. Un zini, kāpēc? Viss ļoti vienkār�i es ne no viena nebaidos.

-�� Bet tev tomēr ir ko zaudēt, Anna atgādināja. Tas varbūt ir vēl svarīgāk par bailēm.

Jā, domīgi piekritu. Bet reiz ta�u pienāks diena, kad katram būs jāzaudē viss� Tomēr atceries, Anna! No neiz�bēgamā nav jābaidās! Jābaidās nonākt tādā situācijā, kad mums jāizvēlas mana vai cita cilvēka dzīve. Bet da�reiz vēl baigāk mana vai cita dzīvība�

Abi ilgāku laiku klusējām. Es skatījos uz Annu, kuras vēl pēc vannas smar�ojo�o augumu sedza balts peldmētelis, un domāju, ka tas tomēr ir vairāk nekā savādi, ka manā priek�ā sē� Stefānijas Stafeckas mazmeita, tās tālās Stefas, kuru savā laikā mans tēvs tik traki mīlēja, ka spēja aizmirst sievu un savā ziņā arī mani, ļaujot Vandai būt par mīļāko kādam no toreizējās �ekas virsniekiem�

Kāpēc tā notiek? Kāpēc mums ir tik grūti atteikties no tuvām attiecībām ar cilvēkiem, kas mums patiesībā ir sve�i un pat nepatīkami? Sekss savā ziņā vienmēr ir bijis tāds kā mūsu dzīves vai vismaz attiecīgas situācijas glāb�anas riņķis. Mēs pie tā pieķeramies vienmēr, kad ar to spējam atrisināt kādu mums svarīgu problēmu, vai arī cen�amies iegūt to, ko citādi iegūt būtu daudz grūtāk vai vispār neie�spējami.

Sekss vienmēr ir bijis daudz vērtīgāks maksā�anas lī�dzeklis par jebkuru mūsu pa�u vai ārzemju valūtu, jo tā vērtību nenosaka kaut kāds tur brokeru kantoris, bet mai�ņas kursu aprēķinām pa�i viss atkarīgs no situācijas no�pietnības un mūsu spējām maksāt tie�i ar seksu, nevis ar asarām, lūg�anos vai vēr�anos pie Dieva.

Ne mirkli ne�aubos, ka tie�i tā savā laikā no dro�as nāves izglābās mana māte Vanda Rajevska, pie reizes izglābjot arī mani; tā toreiz izglābās arī Stefānija un simtiem citu sievie��u, un tā tas turpinās arī �odien.

Īstenībā nekas jau nemainās. Skatuve pieliek tā pati. Pe�riodiski mainās tikai dzīves dekorācijas, bet miesa, dvēsele un prāts, lai spētu izdarīt sev labvēlīgu izvēli, paliek nemai�nīgi.

Pa�laik situācija, protams, ir cita. Mums nekāda nopiet�na izvēle nav jāizdara. Anna par to iz�ķīrās jau mazliet agrāk tur, uz ielas. Tagad, kas te notiks, būs tikai tāda viegla erotiska parotaļā�anās, kas absolūti neko neiz�ķirs, mūsu dzīvē neatvērs vai neaizslēgs nevienas durvis. Kā bijām, tā arī paliksim brīvi un no otra neatkarīgi cilvēki bez jebkādiem morāliem pienākumiem un velti izteiktiem solījumiem.

Stefānija toreiz saldā labpatikā gulēja Dzintaru pludma�lē un, nedaudz pievērusi acis, skatījās, kā augstu virs galvas tikko manāms dienvidu vēj� lēnām au� baltu mākoni.

Tā arī nodzīvotās dienas, mēne�i un gadi pamazām vei�do mūsu mū�u, viņa skumji nodomāja. Bet katra diena� Roberts saka: "Katra diena jānodzīvo kā pēdējā". Ta�u tas nav iespējams, lai gan jebkura diena patie�ām var izrādī�ties pēdējā� Bet tā var pienākt arī pēc simt gadiem. Tas tomēr būtu pārāk nomāco�i, ja par to vien vajadzētu do�māt rītdienas vairs nebūs� Un nebūs saules, jūras, baltās pludmales smiltis, nebūs ne Vladislava, ne Roberta, nebūs neviena vīrie�a pieskāriena, nebūs ne tēva, ne mātes, ne�vienas jautras ballītes, ne �ampanie�a, ne vīna, nebūs arī mūzikas un skatuves, bet galvenais nebūs vairs nekādu cerību� Viss zudīs, izgaisīs un tiks aizmirsts.

"Trīs vītu�as rozes un mazs smaido�s foto, tas viss, kas no laimes vēl atmiņā man� Mēs ticējām dzīvei kā burvīgai teiksmai, tak liktens bij' lēmis�"

Tā notiek �ai bēdu pilnajā dziesmiņā. Bet kas notiek �o�dien? Ko liktenis sadomājis ar mums darīt rīt? Rozēm jānovīst? Dzīve kā burvīga dzeja vai� maza ellīte zemes virsū?

Vladislavs pagriezās, paskatījās uz domās iegrimu�o Stefu un vairākas reizes ar labās rokas plaukstu pārbrauca pār sievietes stingrajām krūtīm.

-�� Nevajag, Vladik, viņa klusi teica. Visapkārt ta�u cilvēki�

Vladislavs iesmējās. Tas viņam ne�ķita nekāds argu�ments.

-� Nu un tad? Vai esi piemirsusi, ka pasaule ir apgriezu��ies ar kājām gaisā? Cilvēki tiek arestēti, �auti, atlaisti no darba, aplaupīti, pazemoti un cits cita nodoti, un tas viss it kā pieder pie lietas. Tā esot pareizi un godīgi un ir gandrīz

Stefānija toreiz saldā labpatika gulēja Dzintaru pludmalē.

-� Ko tu ar to domā?

-�� Kā krievi un mūsu pa�u komunisti rīkojas ar saviem konkurentiem un pretiniekiem? Viņi tos iznīcina! Saprati? Te ir cilvēks un te viņa vairs nav! Tāpēc� Brien jūrā un Robertu noslīcini! Ja tu viņu nenovāksi, agrāk vai vēlāk viņ� novāks tevi! Es, Vladik, to zinu. Viņ� man to jau ir teicis. Pagaidām Roberts tevi neaiztiks. Tu teici, ka tavai Vandai mīļākais ir �ekas virsnieks. Tātad zināmā mērā arī tu tiec pasargāts no padomju varas represijām. Tāpēc, kur� nojums beigu beigās uzvarēs�

-� Uzvarētāju noteiksi tu, Vladislavs nopietni sacīja. Tā tas ir bijis mū�īgi kas būs uzvarētājs vai zaudētājs, vien�mēr izlemj sieviete.

Stefānija gribēja kaut ko iebilst, ta�u, tikko izbridis no jūras, klāt pienāca Roberts Rogovs, paņēma dvieli, nedaudz apslaucījās un nogūlās blakus Stefānijai.

-� Jūs gan esat muļķi! Ūdens tik kolosāls, bet cepinaties saulē! Gribējāt pabūt vieni?

-� Jā, Vladislavs apliecināja. Tikko gribējām ieiet dzi�ļāk kāpās un tur pamīlēties. Bet pēk�ņi kā tāda veca nelai�me parādies tu�

-�� Es ta�u netraucēju, Roberts it kā jokodamies sacīja, ta�u viņa balsī tomēr ieskanējās kaut kas ass un netīkams. Arī skatiens bija kļuvis daudz tum�āks. Ejiet! Vai tad es jūs turu?

-� Kas? Vladislavs ātri prasīja.

-� Nekas, Roberts atbildēja. Tikai es to atcerē�os.

-� Un tālāk?

-�� Tad jau redzēs, Roberts pateica, izstiepa roku un uz�lika to uz Stefānijas krūtīm. Rīt tevi aizvedī�u pie māksli�nieka Grundmaņa, lai uzmālē tavu aktu! Citādi �ajos juku laikos kaut kur vari pazust, un būtu ļoti �ēl� Vismaz nā�kamajām paaudzēm paliks tava bilde.

-�� Stefānija nekur nepazudīs, Vladislavs apņēmīgi sacī�ja. Es viņu pasargā�u!

-�� Nerunā muļķības! Roberts nicīgi iesmējās. Pats visu laiku karājies diega galā� Varonis atradies! Vakar slepus klausījos radiopārraidi no Londonas. Viņi ziņoja, ka pēc divām dienām Vācija uzbruks Padomju Savienībai. Ja tā patie�ām notiks un vācie�iem veiksies, tad jau pēc ne�dēļas viņi var būt �eit! Un tad te ies vēl trakāk nekā pirms gada.

Ilgāku laiku visi drūmi klusēja. Beidzot Vladislavs cie�i paskatījās uz Robertu.

-� Tu patie�ām domā, ka tā var notikt?

-� Es neko nedomāju, Roberts nervozi atbildēja. Par to pa�laik nosvīdu�ām pierēm domā ve�i gan Berlīnes, gan Maskavas lielajos kantoros, bet mums atliek vien gaidīt� Tas ir visriebīgākais, kad skaidri apzinies no tevis nekas nav atkarīgs un neko tu nevari ietekmēt. Viss, kas notiks, notiks tāpat bez jebkādas tavas līdzdalības. Mēs jau tagad esam un arī turpmāk būsim tikai tādi kā mazi spēļu kau�liņi kur liktenis mūs uzmetīs, tur arī paliksim vai iesim bojā�

-� Gandrīz jau aizgājām, Vladislavs klusi atgādināja.

-� Tas ir tikai pagaidām, Roberts sacīja. Nedomāju, ka uzstā�anās 1. Maija mītiņā tev būs nodro�inājusi ilgsto�u aizsardzību. Tavu tēvu drīz vien arestēja. Cik daudz vēl citu ietekmīgu cilvēku ir pazudu�i! Kādus aizveda 14. jūnijā? Bet kas mēs nabaga studentiņi! Atklāti sakot, man �ķiet, ka esmu sapratis varbūt pa�u galveno cilvēka izdzīvo�anas formulu nav svarīgi, kas esi, svarīgi, kā izturies pret valstī pastāvo�o varu! Kā tai kalpo! Esi pret vai par! Tava uzstā�a�nās mītiņā, un redzi tu nevis lopu vāģī kraties uz Sibīriju, bet mierīgs vari gulēt blakus mūsu skaistulītei Stefānijai. Tāpat arī es. Un tava Vanda ar savu mazo Ceslavu. Pārguļ ar �ekas virsnieku un viss kārtībā! Tuvākajā laikā neviens viņu neaiztiks! Vismaz ne krievi. Un tevi, Vladik. Publiski izteikts atbalsts boļ�eviku varai un mierīga dzīve!

-�� Bet ja nu notiek tā, kā tu pirmīt minēji sākas kar� un jau pēc nedēļas te atnāk vācie�i? Stefānija manāmi sa�traukta vaicāja.

-�� Nekas pamatu pamatos tāpēc nemainīsies, Roberts bija pārliecināts. Tad ar kvēlu runu Vladislavs uzstāsies vienā no pirmajiem vācu varas atbalstītāju mītiņiem, viņa sieva Vanda savu �ekistu tūlīt apmainīs pret kādu no vācu dro�ības dienesta virsniekiem, bet tu, Stefa, ja turēsies pie manis� Mēs izkulsimies pie jebkurām varām.

-�� Kā? Stefa pārsteigta iesaucās. Bet ja turē�os pie Vladislava� Kas tad? Abiem beigas?!

-� Nav izslēgts, Roberts novērsa skatienu. Tas attiecas arī uz mani.

-� Protams, Vladislavs piekrita. Tas attiecas uz visiem. Tādai varai, kāda pastāv Padomju Savienībā un Vācijā� Cilvēka brīvība un dzīvība tai neko nenozīmē.

-� Ja kara gadījumā vācie�i tomēr tiks līdz Latvijai, tad viņi vismaz mums neko vairs neatņems, Roberts sacīja. Ko no nabagiem ņemsi? Visu jau būs pievāku�i boļ�eviki!

-��� Mīļie zēni! Stefānija atkal piecēlās sēdus un mīlīgi paskatījās uz abiem pui�iem. Izbeidziet! Man visa �ī po�litika� Visa �ī ideoloģiskā un fiziskā vardarbība galīgi ap�riebusies! Komunisti mūs ir padarīju�i par nabagiem. Bet mums ta�u vēl ir� Zēni! Viņi ta�u mums vēl nav atņēmu�i ne sirdis, ne pa�u dzīvību! Tas viss vēl pieder mums! Tā�pēc� Man ir priek�likums! Lai�amies prom! Nopērkam da�as pudeles vīna, arī kādu �ņabi un braucam pie manis! Nosvinēsim varbūt pēdējos mūsu dzīves svētkus! Un mīlē�simies� Lai neviens no jums nejustos apbēdināts, �oreiz mīlēsimies trijatā! Jā! Varbūt tas spēs saglabāt jūsu drau�dzību un jūs nekad nekļūsiet ienaidnieki, ta�u kas attiecas uz mani� Teik�u atklāti daudz tomēr neceriet! Abi! Es jūs mīlu, jūs mīlat mani, ta�u vēl ilgi gribu dzīvot kā brīva meitene�

Skaisti, neko teikt!

Brīva meitene. Brīvi zēni. Brīvi cilvēki. Brīva tauta, valsts un brīva pasaule. Ta�u tā ir tikai ilūzija vai nekad nepiepildāms sapnis.

Tas cilvēkam vispār ir absolūti neiespēja mi būt pilnīgi brīvam. Mēs pie dzīves esam piekalti ar tuketoft likumiem, pavēlēm un sabiedriskās uzvedības, ētikas iim visda�ādā�kajām morāles normām, kā kādreiz pie saviem airiem tika piekalti galeru vergi. Un tu vari tikai paklausi! un airēt. Kuģa kursu nosaka kapteinis un vel da�i viri, kas atrodas aug�ā viņam blakus.

Var jau sadumpoties. Vergi pēk�ņi vmi pārstāt airēt, un kuģim uzreiz draud bojāeja! Kas gan ir kapteinis ar saviem palīgiem bez vergiem airētājiem tin pa�u kura '! Nekas!

Tādēļ jau sen ir izdomāts, kā no �ādas situācijas izvairīties. Tāpēc ir uzraugi, slepenie ziņotāji, asas pātagas, saldi pīrā�dziņi un iespēja kādam no apak�ējā stāvā eso�ajiem varbūt kādreiz tikt arī uz aug�klāja. Un ir vēl viens efektīvs līdzek�lis, tiesa, ļoti radikāls, ta�u tas vienmēr kaut da�reiz tikai īslaicīgi tomēr atmaksājas. Kuģa kapteinis ar saviem pa�līgiem sadumpoju�os vergus vienkār�i pārmet pāri bortam un pie airiem, saslēgtus jaunās va�ās, sasēdina citus.

Un kuģis peld. Tas var peldēt ilgi, bet vētras laikā var jau nākamajā dienā uzskriet uz klintīm un nogrimt. Ta�u tūlīt tiktu būvēts cits kuģis un vākta jauna airētāju komanda. Tādēļ nebrīnīsimies, ja pie mūsu durvīm atkal pieklauvēs kāds vīrs ar sarkanu zvaigzni pie cepures vai cits, kuram pie cepures brīdino�i mirdzēs balta miroņgalva, vai vēl kāds, kura galvu rotās platmale, bet seju viltīgs smaids�

Tāpēc, meitenes un zēni, Stefānija, Robert un Vladislav, priecājieties! Dzeriet savu vīniņu un mīlējieties uz nebēdu, jo jūs visus pavisam drīz gaida dzīves vētrā trakojo�s bēdu pilns okeāns�

Mākslinieka Ervīna Grundmaņa darbnīca atradās viņa nelielajā privātmājā Iļģuciemā uz Riekstu un Dzirciema ielas stūra. Turpat atradās arī tuvākā apkārtnē vienīgais pārtikas veikals, bet nedaudz tālāk �ā rajona iedzīvotājiem tāpat visātrāk sasniedzamais krodziņ� "Vizbulīte". Apmek�lētāji zināja, ka tas nosaukts īpa�nieka sievas vārdā, ta�u neviens viņu nebija redzējis, bet da�i zināja stāstīt, ka ne�kāda sieva Fredim vispār neesot bijusi, tikai krietnu laiciņu iepriek� pēc Pirmā pasaules kara Neatkarības cīņu laikā tā sauku�i meiteni, kuru karā ievainotais klibais Fredis gri�bējis ņemt par sievu. Bet kaut kas viņiem tur sagāja dēlī un Fredis, skumju atmiņu mākts, krodziņu nosaucis viņas vārdā.

Ceļā uz Grundmaņa darbnīcu pirmais trāpījās minētais krogs, ko gan vēlākajos pēckara gados Iļģuciemā dzērāji ne�oficiāli pārdēvēja par "Amerikanku", un Roberts Rogovs ar

Stefāniju vispirms iegriezās tur. Apsēdās nelielās zāles stūrī blakus logam, un Roberts sveicienam ar roku pamāja bāra saimniekam, bet klāt pienāku�ajai viesmīlei teica: Trīs�simt gramus �artrēzi, kūku, vienu siermaizīti, �okolādes tāfelīti un cigaretes.

Viesmīle, uzmetusi vērīgu skatienu Stefānijai, mazliet samulsusi un tāda kā nokaunējusies, viņu pasveicināja. Pēc tam mazā blociņā pierakstījusi pasūtījumu, ātri aizgā�ja. Roberts, vērīgi noskatījies uz aizejo�o sievieti, pagriezās pret Stefu.

-�� Sievietei ar tik klasiski daiļu seju, augumu un mīlīgu skatienu te tā kā nebūtu īstā vieta. Viņai kā aktrisei vaja�dzētu atrasties uz skatuves, filmēties, strādāt kādā iestādē par �efa sekretāri vai vismaz sameklēt darbu kādā glaunākā dzertuvē.

-� Es viņu mazliet pazīstu, Stefānija klusi sacīja. Viņa, tāpat kā mēs, ir laikmeta upuris. Dzīvo tepat netālu. Ulma�ņa laikā Veras tēvs bija filozofijas profesors universitātē. Nekāds lielais nacionālists jau nebija tāds kā visi ta�u tie�i nacionālistisku uzskatu un nepareizas filozofijas pa�snieg�anas dēļ viņu no universitātes padzina. Tagad strā�dājot par rēķinvedi tepat "Rīgas tekstilā". Līdz ar tēvu no universitātes filozofiem atskaitīja arī studenti Veriņu. Te nemaz nav slikti, ja zinām, ka varēja būt vēl sliktāk strā�dāt kādā Sibīrijas sād�as ēdnīcā par trauku mazgātāju�

-� Kāpēc tad pati nenāci uz �ejieni strādāt? Roberts vai�cāja. Tevi ta�u tāpat izmeta no konservatorijas!

-�� Izmeta, jā, Stefa domīga apstiprināja. Varbūt pēc gada tomēr ņems atpakaļ. Tikai pirms tam noteikti vaja�dzēs iestāties komjaunatnē, aktīvi piedalīties sabiedriski politiskos pasākumos, kopā ar aģitbrigādēm koncertēt lau�ku kultūras namos�

-�� Beidz runāt muļķības! Roberts nikni sacīja. Gribi sekot Vladislava piemēram?

-�� Vlada piemērs nemaz nav tik slikts, Stefa atgādinā�ja, -ja runa ir par izdzīvo�anu. Viena lieta, protams, ir ideā�li, bet ir ta�u arī reālā dzīve. Vai par to nav jādomā?

-� Tā jau ir, Roberts, it kā negribot, piekrita. Ir jāizvē�las� Ja pretī stāv iespējams arests, izsūtījums, nabadzība

Varbūt kādu glāzīti iedzersi kopā ar mums? Roberts negaidīti piedāvāja.

un varbūt pat nāve� Man ir tāda sajūta, ka pa�laik dzī�vojam vissliktākajā laikā, kāds vispār ir iespējams. Vakar atkal klausījos Londonu. Jau rīt Vācija pieteik�ot karu Pa�domju Savienībai. Protams, tas nebūtu slikti, varbūt vācie��i tos krievus uzvarēs, ta�u kar� tomēr nekas labs nav.

-�� Tas mainīs dzīvi miljoniem cilvēku� Un atkal vieni vinnēs, citi zaudēs. Atkal vajadzēs cīnīties par izdzīvo�anu. Bet varbūt man paveiksies un es tomēr beidzot tik�u uz Operas skatuves?

Roberts neko neatbildēja, kādu brīdi domīgi klusēja, tad savu uzmanību pievērsa simpātiskajai viesmīlei Verai, kas uz nelielā galdiņa viņu priek�ā nolika pasūtījumu.

-� Varbūt kādu glāzīti iedzersi kopā ar mums? Roberts negaidīti piedāvāja. Viesmīle nedaudz apmulsa, tad norai�do�i pakratīja galvu.

-� Paldies! Ja es arī drīkstētu�

-� Vai tev ne�ķiet, ka pēdējā laikā mēs pārāk daudz ko ne�drīkstam? Roberta balsī skanēja neslēpts nicinājums. Vai nevajadzētu kaut vai tikai ar tādiem sīkumiem beidzot sākt izteikt protestu?

Jaunā sieviete noraido�i pakratīja galvu.

-� Tas neder. Var būt tikai sliktāk.

-� Veriņ� Stefa cie�i paskatījās uz biju�o studenti. Kā�pēc viņi tevi atskaitīja? Es mazliet saprotu, kāpēc viņi tā iz�darīja ar mani. Kāds konservatorijas partijas komitejai bija uzrakstījis ziņojumu, ka studentu ballītēs esmu dziedājusi nacionālistiskas dziesmas! Bet tevi!? Varbūt tāpēc, ka ne pā�rāk centīgi studēji Marksu un Ļeņinu, bet cītīgi lasīji Hēgeli un Kantu?

-� Jā, arī par to, Vera apliecināja. Mēs bijām vairāki. Visi vienādi vainīgi bur�uāziskie nacionālisti! Tagad esmu gandrīz vai proletāriete strādāju vidēji smagu fizisku dar�bu un tāpēc ir cerības� ka savu vainu izpirk�u�

Veriņai pēk�ņi aizlūza balss, acīs saskrēja asaras, viņa strauji pagriezās un ātri aizgāja.

-� Nelaimīga meitene, Roberts konstatēja.

-� Bet mēs ļoti laimīgi, vai ne? Stefānija rūgti iesmējās.

-�� Un kāpēc gan ne? Roberts sacīja. Vai vakar, kad trijatā trakojām pa tavu gultu, mēs nebijām laimīgi?

-� Tikai mazdrusciņ, Stefānija teica. Turklāt vēl īslai�cīgi. Es to visu biju iedomājusies mazliet citādāk.

-Kā?

-�� Lai jau, Robert, paliek! Stefānija sacīja. Mīlēties tri�jatā� kā fiziski, tā garīgi� Tas tomēr nekur neder! Vladis�lavam taisnība. Ja tas ir nopietni, tad vismaz vienam sāp.

-� Patie�ām, Roberts nopietni sacīja. Tā tas ilgāk vairs nevar turpināties! Tev beidzot jāizdara izvēle! Ja tu to ne�spēj, tad �ī izvēle jāizdara man vai Vladislavam. Vienam no mums ir jāatkāpjas!

-�� Bet ja neviens�? Stefānija izskatījās ļoti nopietna, pat stipri satraukta, lai gan, iespējams, viņa to vienkār�i labi nospēlēja.

-� Tad tālākais atkarīgs tikai no tevis! Roberts dusmīgi sacīja. Triec Vladislavu prom! Viņam jau ir sieva, bet es tagad esmu viens! Un pie tevis jau pieradis.

-� Bet ja nu es patriek�u tevi? Stefānija mazliet neiecie�tīgi jautāja. Ja nu es Vladislavu mīlu stiprāk par tevi? Ja es vispār tevi nemīlu, ko tad?

-� Tad ir slikti, Roberts nopietni sacīja. Varbūt tu vēl to nezini ar mīlestību nedrīkst spēlēties! Tas ir apmēram tas pats, kas rotaļāties ar pielādētu ieroci! Nekad nevar zi�nāt, kad tas pēk�ņi var iz�aut.

-�� Kā to lai saprotu? Stefānija viegli drebo�ā balsī prasī�ja. Tu man draudi?

-�� Nē, Stefa, Roberts strauji pakratīja galvu. Es tevi tikai brīdinu notikt var viss! Iespējams, ka arī to tu vēl nezini personīgai dro�ībai nav nekā bīstamāka par sievie�tes atraidītu vīrieti�

Stefānija nobijusies paskatījās uz Robertu, kas viņai kop� iepazī�anās brī�a �ķita simpātisks un ļoti vīri�ķīgs, ta�u neko vairāk Stefa nejuta. Bija vienkār�i patīkami, ka bez Vadislava un da�iem kursa biedriem uzradies vēl viens pielūdzējs un viņas miesas kārotājs. Tas Stefānijai bija patī�kami ne tikai fiziski, bet ārkārtīgi glaimoja arī patmīlībai.

"Es esmu visskaistākā!"

"Esmu vispievilcīgākā!"

"Katrs vīrietis, kas mani tikai ierauga, uzreiz grib dabūt mani gultā!"

"Man piemīt gandrīz vai nāvējo�a seksualitāte!"

Būtu muļķīgi visu mū�u turēties tikai pie viena. Kāds no tā labums? Vismaz man pa�laik pilnīgi �ķebina doma vien, ka visu dzīvi vajadzētu nodzīvot kopā ar vienu vīrieti, dzemdēt un ņemties ar bērniem un visu brīvo laiku pavadīt virtuvē vai vannas istabā, mazgājot veļu� Kaut ko �ausmīgāku pat grūti iedomāties! Vai tamdēļ man mū�ībā vajadzēja piedzimt tikai vienreiz, lai kļūtu par mājas, ģimenes un kāda riebīga vīrie�a verdzeni?! Un ja arī pa�a labākā! Tas ir briesmīgi, kā pa�as sievietes tūksto�iem gadu garumā ir atļāvu�as sevi pa�zemot! Un noticēt stulbu un varaskāru vīrie�u sludinātajam, ka tie�i tāds ir visu sievie�u galvenais pienākums un svēta sūtība nepārkāpt laulību, būt uzticīgai, paklausīgai, rāmai, atdoties, kad to nemaz negribas, gatavot brokastis, pusdie�nas, vakariņas, mazgāt veļu un ne vārdiņa nebilst, kad vīrs lai� pa kreisi un atklāti stāsta par savām mīļākajām! Paldies, jaukie un pretīgie ve�i! Mans augums pieder man pa�ai un es ar to varu darīt, kas vien ienāk prātā! Kāda jums par to daļa? Es pati izvēlē�os, kā man dzīvot un kā mīlēties pa�ai ar sevi vai arī ar vienu, diviem vai pieciem vienlaikus!

Iespējams, ka Stefānija ikdienā tik bravurīgi nemaz ne�domāja un to vēl nebija pilnīgi pieņēmusi kā savas dzīves galveno mērķi un veidu, ta�u jau krietni iebaudītais zaļais �artrēzes liķieris skaistulīti Stefāniju vismaz domās darīja jūtami apņēmīgāku.

-� Tu, lūdzu, Robert, mani nebaidi! Stefānija sacīja un varēja just, ka viņa mēģina sevī apslāpēt dusmas. Varbūt arī tu to vēl nezini sievietes savā naidā un aizskartajā pa��lepnumā da�reiz var būt tikpat bīstamas kā atraidīts vīrie�tis� Tāpēc, lūdzu, nekādas pretenzijas, nekādus mājienus par bēdīgām sekām! Mums katru dienu jau tā visādas bēdas sagādā citi! Un kādas vēl sagādās!? Ko tad vēl mēs? It sevi��ķi pēc tik vētraini skaisti pavadītas vakardienas!

-� Tā ir, Roberts piekrita, glāzēs salēja atliku�o liķieri, vēl krietnu laiciņu abi papļāpāja, vairs nestrīdējās, viens otru ne ar ko nebaidīja, nebrīdināja, bet izdzertā alkohola dēļ jutās arvien atbrīvotāki.

-�� Tu patie�ām gribi, lai tas. mākslinieks uzmālē manu aktu? Stefānija jautāja.

-� Jā, Roberts apliecināja. Ja gadīsies, ka mūsu ceļi pa��ķirsies� Man no tevis paliks vismaz tas. Pielik�u pie sie�nas iepretim savai guļvietai un vakaros, skatoties uz tavu atkailināto augumu, grim�u patīkamās atmiņās.

Pēc tam viņi piecēlās un aizgāja līdz Riekstu un Dzir�ciema ielas stūrim, kur savas nelielās privātmājas darbnīcā viņus jau gaidīja sabiedrībā labi pazīstamais mākslinieks.

-� Sveiks, Grundmani! Roberts jautri sveicināja jau sirmot sāku�o mājas saimnieku. Paskaties, kādu burvīgu dāmu esmu atvedis! Stefānija Stafecka! Dabas tīrradnis! Uzmālē viņu vēl skaistāku!

Mākslinieks, no mutes izņēmis pīpi un kreiso roku iebāzis gai�brūnā samta rītasvārku kabatā, rūpīgi noskatīja pretimstāvo�o meiteni.

-�� Nē, Robert, viņ� lēnīgi pakratīja galvu. Neko smu�kāku nevajag! Visam uz �īs pasaules jābūt dabiskam. Un pa�rasti labi mākslinieki sievie�u aktu gleznojumos ne vienmēr izceļ tie�i viņu mazāk vai vairāk skaistās ķermeņa formas, bet gan �o sievie�u iek�ējās pasaules skaistumu un tā brī�a dvēseles stāvokli. Kā jūs, cienījamā Stafeckas jaunkundze, pa�laik jūtaties?

-�� Ļoti labi, Stefa atbildēja. Ja justos slikti, jūs mani negleznotu?

-� Es jūs gleznotu jebkurā gadījumā, mākslinieks atbildē�ja. Pēdējā gada laikā� Diem�ēl mūsu �ībrī�a valsts varai attiecībā pret mākslu ir krasi at�ķirīgas prasības un nostād�nes nekā agrāk. Gandrīz vai piespiedu kārtā lai tikai varas priek�ā apstiprinātu savu lojalitāti uzmālēju da�us plakā�tus un divas gleznas: "Jaunais virpotājs komjaunietis Gavrilovs" un "Sarkano strēlnieku komandieris Jānis Fabriciuss". Tā ka tagad gleznot apbrīnojami skaistu sievieti man būs tikpat kā atgrie�anās vēl nesenajā brīvības laikā�

-�� Vai apstiprināt lojalitāti padomju varai� tas bija ne�piecie�ams? Stefānija painteresējās.

-� īsti obligāti jau nu ne� Grundmanis samulsis novēr�sa skatienu. Ta�u� Savā laikā esmu gleznojis ģenerāļa Balo�a portretu� Un vēl rakstnieku Jūliju Lāci un iek�lie�tu ministra Veitmaņa kundzi Austru� Viss notiek kā jau dzīvē vai dzīvnieku pasaulē. Ja gribi izdzīvot, jāpiemērojas

apstākļiem. Un jāaizmirst jebkāda morāle un iepriek�ējie priek�stati par labo, cēlo un pareizo� Jādara tikai tas, ko no tevis prasa vara vai par ko kāds labi samaksā.

Grundmanis pagriezās, steidzīgi kaut kur aizgāja, ta�u tikpat ātri atkal atgriezās, rokā turot jau nedaudz iesāktu konjaka pudeli.

-������ Mīļie bērni! viņ� �ēlabainā balsī teica. Mūsu �odie�nas vienīgais glābiņ� vai nu pudele vai striķis�

Visi apsēdās un diezgan drūmā noskaņā iztuk�oja da�as glāzītes alkohola. Pēc tam Grundmanis, rūpīgi noskatījis jau�no pārīti, pajautāja: Kur� nojums ir gleznas pasūtītājs?

Stefānija ar Robertu saskatīju�ies, kādu brīdi klusēja.

-������� Es to prasu tāpēc, lai jau zinātu iepriek� kas par to maksās? mākslinieks paskaidroja.

-������ Es, Roberts paziņoja. Es tev pasūtu Stefānijas aktu un par to arī samaksā�u.

-�� Dod avansu! Grundmanis gandrīz vai pavēlēja.

-Cik?

-�� Pieci simti rubļu!

-������� Piecsimt rubļus es tev samaksā�u par visu bildi! Ro�berts cieti pateica. Tagad ņem divsimt!

Mākslinieks īsu brītiņu domāja, tad atmeta ar roku un paņēma Roberta pasniegto naudu. Tad pavērsās pret Ste�fāniju.

-� Jums, jaunkundz, būs jāizģērbjas!

-������ Varbūt skices dēļ to var vēl nedarīt? Stefānija prasīja, ta�u izskatījās, ka tas viņu ne mazākā mērā neuztrauca. Viņa to jautāja tāpat vien.

-������ Man jūs jāredz pilnībā, Grundmanis apgalvoja. Ta�u, ja tas jums rada kādas fiziskas vai morālas problēmas�

-������� Ne, nē! Stefānija iesmējās. Tie�i otrādi! Man patīk, kad vīrie�i apbrīno manu ķermeni! Drēbes vienmēr nosedz tie�i to, ko vīrie�i visvairāk kāro ieraudzīt! Kāpēc jums un vēlāk tiem, kas bildi skatīsies, liegt to prieku?

-������ Izņemot mani, neviens cits to nekad neskatīsies! Ro�berts tēraudcietā balsī paziņoja. Tas tikai vēl trūka!

Stefānija ātri novilka plāno vasaras kleitiņu un pēc brī�a atbrīvojās arī no krū�tura un biksītēm.

-�� Nu kā, kungi? viņa mazliet izaicino�i jautāja.

Lai viņa stāv! Kad piegurs, lai atpū�as. Bet man viņa vajadzīga pilnībā!

-� Brīni�ķīgi! mākslinieks iesaucās. Mums atliek tikai iz�vēlēties pozu! Kā jums, jaunkundz, �ķiet labāk� Vai arī tev, Robert, kā gleznas pasūtītājam� Lai viņa stāv, sē�, guļ?

-� Es gribu sēdēt, Stefānija sacīja.

-� Nē, Roberts neapmierināts pakratīja galvu. Tā va�rēs redzēt tikai viņas seju, krūtis un pusi auguma. Bet es gribu visu! Lai viņa stāv! Kad piegurs, lai atpū�as. Bet man viņa vajadzīga pilnībā!

Grundmanis iesmējās un, piepildījis pīpi ar smar�ojo�u tabaku, to aizdedzināja un mazliet nikni paskatījās uz Ro�bertu.

-� Ja tu viņu tik ļoti gribi, tad tev �ī burvīgā jaunkundze jāmēģina dabūt gultā, viņ� sacīja. Ta�u glezna ir māks�las darbs un tam skatītājā jāizraisa cita veida sajūtas.

1941. gada 29. jūnijā Rīgu jau pārņēma acīmredzama panika. Izskatījās, ka pat tramvaji, autobusi, ormaņi un ri�teņbraucēji pa ielām traucas daudz ātrāk nekā parasti. Un baznīcu zvani dimd skaļāk. Un cilvēki runā klusāk. Un bēr�ni neraud. Un suņi nerej. Un Daugavmalā nav neviena mak��ķernieka. Un uz Iļģuciemu aiziet pēdējais tramvajs.

Kaut kas drūms un nenoteikts virmoja gaisā un cilvēku prātos. Visi saprata vēl da�as dienas, un viņu dzīve kardi�nāli mainīsies.

Cilvēki jutās galēji satraukti. Vieni tāpēc, ka vajadzēja bēgt, kas būtībā nozīmēja bēgt tikpat kā no dro�as nāves, citi ka viņiem lika to darīt vara, jo pretējā gadījumā tāpat draudēja kaut kas ļoti slikts.

"Tu gribi kalpot vācie�iem?!"

"Ne, biedri! Es gribu palikt dzīvot savā dzimtenē!"

"Aizmirsti to un atceries tagad tava dzimtene ir visa Padomju Savienība!"

"Bet Latvija�"

"Kāda tev vairs Latvija? Atkal virsū nāk mūsu mū�senie ienaidnieki� Un atkal būs vajadzīgi jauni pakalpiņi. Un citi nodevēji. Un citi varoņi."

Vanda stāvēja pie mazās bērna gultiņas un, dziļu skumju pārņemta, raudzījās, kā tur, saldā miegā aizmidzis, guļ vi�ņas pusgadu vecais dēls Ceslavs.

Kad Vanda vēlāk to atcerējās, viņa saprata, ka tas, ie�spējams, ir bijis gandrīz vai pats skumjākais mirklis viņas mū�ā.

Vajadzēja bēgt to viņa apjēdza skaidri. Vanda zināja ja paliks, tas nozīmēs dzīves beigas. Kaimiņi, daudzi pazi�ņas un pat tie, kurus viņa nepazina un nekad pat nebija redzējusi, uzskatīja, ka Vanda ir pagalam izlaidīga sieviete. Viņai ir vīrs, nesen piedzimis bērns, bet vēl iegādājusies mī�ļāko! Un kādu?!

�ekas virsnieku! Jā, viņ� ir izskatīgs, stalta auguma vīrietis, bet� vai viņam vispār ir kāda izglītība? Vai viņ� ir pieklājīgs, kulturāls, prot pieklājīgi uzvesties pie galda vai kādā sabiedriskā pasākumā? Un ja arī prastu, un ja arī būtu� Kas viņ� tāds ir?! �ekists! Krievs! Cilvēks, kas te atbraucis no Maskavas vai kādas utu noēstas sād�as un �eit arestējis, izsūtījis un varbūt pat �āvis mūs latvie�us!

Vanda, kā tāda maza nelaimes �upiņa, sakņupa pie bērna gultas un sāka skaļi raudāt. Viņa jutās nelaimīga. Vai tad �ie cilvēki, kas viņu tagad aprēja, atklāti nicināja ar skaļi izteiktu apzīmējumu "pretīgā poļu kuce", vācie�iem no�dotu jau viņu iera�anās pirmajā dienā, maz zināja, ka viņa �im krievu dro�ībniekam atdevās tikai tādēļ, lai sevi, mazo bērnu un pārējos Rajevskus izglābtu no aresta un izsūtī��anas uz Sibīriju? Vai tad es radīju �o iespēju "pārgulēt un glābt"? Vai es pēc tā ilgojos, gribēju? Nē! Es bezizejas situācijā dro�i vien būtu arī padevusies liktenim, ta�u tie�i liktenis �ā Sergeja Ustinova personā man piedāvāja ne pa�u sliktāko to dienu izvēli kļūsti mana mīļākā un tu ar bērnu paliec Rīgā savā siltajā dzīvoklī, vai arī lopu vagonā kraties uz auksto Sibīriju, strādā smagus darbus kolhozā un beigu beigās tur arī nosprāgsti bada nāvē!

Jauki, vai ne?

Īstenībā par �ādu pēk�ņi doto izvēli varēju justies pat lai�mīga! Un tāda mazliet arī jutos!

Nevajag liekuļot! Un nevajag tēlot nekādas svētās! Va�jag vienkār�i dzīvei ieskatīties acīs! Dziļi, dziļi. Un aizmirst visas ilūzijas un morālos priek�status par godīgumu, uzti�cību un līdz nelabumam melīgos ētiskos principus! Es zinu. �ādā situācijā vismaz deviņas no desmit sievietēm precē�tās vai vēl nevainīgās, vienalga, rīkotos tie�i tāpat kā es! Un rīkotos tāpēc, ka tā būtu pareizi!

Kāda velna pēc pakļaut sevi nepelnītam sodam; kādēļ man un manam bērnam ja nu tā sagadījies būtu stulbi jāiet bojā, ja ir iespēja glābties?! Kas noteiks, kas pateiks, ka tas nav godīgi un pareizi? Kur� sevi apliecinās kā pē�dējo stulbeni vai visgudro, apgalvodams, ka tas atdoties kādam bez mīlestības, turklāt sve�as zemes iebrucējam ir nodevība gan pa�ai pret sevi, gan savu dzimteni un visu, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par morālu vērtību un galu galā arī par normālas sievietes godu�

Ta�u tas viss ir klasiskas muļķības! Grāmatu gudrības. Un nekas vairāk. Dzīves gudrība ir pavisam citāda. Un cil�vēks ir glu�i cits. Vārdiem un jēdzieniem gods, nodevība un morāls pienākums ir nesalīdzināmi mazāka vērtība par jē�dzieniem dzīve, mans bērns vai dzīvība.

Ja sieviete traģiskā dzīves brīdī, it kā sargājot savu godu, piespiedu kārtā labāk izvēlas ar lepni paceltu galvu un mazu bērniņu uz rokām doties uz e�afotu, nevis jebkurā veidā tomēr censties izglābties, viņa ir ne tikai no�ēlojama muļķe, bet patiesībā arī pati piedalās gan sava bērna, gan sevis iznīcinā�anā! Un viņu apsūdzēt un nicināt par nespē�ju ar godu un cieņu nomirt var tikai tie, kuriem nekad pa��iem tik drausmīga izvēle nav bijusi�

Pēc neilga laika Vanda izdzirda dobjus soļus, lēnām pa�grieza galvu sāņus un ieraudzīja, ka istabā steidzīgi ienāk Sergejs. Viņ� izskatījās manāmi uztraucies.

-� Ko tu dari? viņ� tūlīt jautāja.

-� Sē�u un raudu, Vanda atbildēja.

-� Tas ir velti, Sergejs teica. Vajag kaut ko darīt!

-� Ko es varu darīt, kā tikai kaukt?

-�� Kur Vladislavs? Sergejs prasīja. Kur pārējie Rajevski?

-�� Nezinu, Vanda paraustīja plecus, izslaucīja acis un piecēlās. Vladislavs dro�i vien ir pie savas Stefānijas. Vai�rākas dienas mājās nav rādījies. Esmu palikusi viena.

-� Glu�i viena jau neesi, Sergejs atgādināja. Vai es tev neko nenozīmēju? Joprojām mani uztver kā sve�zemnieku, varbūt pat kā� ienaidnieku?

-� Nē, Sergej, Vanda strauji papurināja galvu. Kas tu man par ienaidnieku, ja neko sliktu neesi izdarījis?

-� Un neko arī nedarī�u, viņ� apsolīja. Bet tev, Vanda, apmēram stundas laikā ir jāizlemj� Ko domā darīt? Sarka�nā armija atkāpjas. Mēs evakuējamies. Pēc stundas manā rīcībā būs divas automa�īnas. Viena priek�niecībai, otra viņu sievām un bērniem. Ja izvēlēsies braukt man līdzi� Es tev vietu rezervē�u. Bet bīstami būs. Jau tagad itin bie�i visādi nelie�i uz mums �auj no māju stūriem vai logiem. Ja iz�ķirsies braukt līdzi, bērnu tomēr labāk atstāj �eit!

-��� Kā tu, Sergej, domā� Vandai mazliet iedrebējās balss. Tikai, lūdzu, godīgi! �is kar�� �ī atkāp�anās� Tas viss ir uz ilgu laiku?

-� Nedomāju gan! Sergejs apņēmīgi sacīja. Es ne mir�kli ne�aubos, ka drīz atgriezīsimies! Ja nebūtu �īs pārlie�cības�

Vanda piegāja pie Sergeja, piespieda galvu pie viņa krū�tīm, labu laiku tā stāvēja, tad ieskatījās �ī cilvēka acīs.

-� Sergej� viņa �ukstēja. Ja es braucu tev līdzi� Man tev pilnīgi jāuzticas. Tu nedrīksti mani pamest! Es nezinu, kas tev būs jādara, bet tu mani nedrīksti pamest! Ko es vie�na darī�u lielajos Krievijas pla�umos? Es aizie�u bojā! Tu to saproti? Un ko tava sieva? Ko bērni?

-�� Es jau esmu tev teicis nekādas sievas man nav! Un bērnu nav. Ja būs tāda iespēja, pie pirmās izdevības tevi aiz�vedī�u pie saviem vecī�iem, tur arī pārlaidīsi karu, pastrā�dāsi kolhozā, bet pēc tam atkal atgriezīsimies Rīgā. Tagad jau sen nenotiek nekādi simtgadu kari! Viss notiek ātri vai nu, vai�

Sergejs aizgāja. Vanda atkal piegāja pie bērna gultas, ilgi, kā sastingusi stāvēja, tad noliecās zemāk un aizmigu�ajam Ceslavam palūdza piedo�anu poļu valodā�

-� Dēliņ� Man tevi ir jāatstāj! Piedod! Es tevi nepametu. Nē! Es vienkār�i esmu spiesta tevi uz laiku atstāt. Jā, tie�i tā! Spiesta! Ja palik�u mani �ie pareizie latvie�i nositīs! Un ja ne, tad viņi mani vismaz nodos un pēc tam nositīs vācie�i�

Tā nu tā dzīvīte sanākusi. Bet tāda tā būtu sanākusi arī tad, ja Sergejs manā istabā nebūtu ienācis. Būtu ienāku�i citi, kas mūs aizvestu uz Sibīriju, un diez vai mūs būtu izglābusi arī tava tēva Vladislava uzstā�anās tai darbaļau�u mītiņā. Jo galvenais, Ceslav, pats galvenais un svarīgākais ir mūsu piederība bur�uāzijai! Tagad gan esam tikpat nabagi kā pā�rējie, bet boļ�eviku acīs pirms tam mēs tomēr bijām bagāti! Tas esot �ausmīgs grēks un to viņi nevienam nepiedod! To es nekādi nespēju saprast. Kāpēc turīgs cilvēks tiek uzska�tīts par briesmīgu noziedznieku, bet jebkur� ielas klaidonis tiek celts lielā godā?! Ta�u velns ar viņiem! Es tomēr pamē�ģinā�u glābties. Par tevi, dēliņ, parūpēsies pārējie Rajevski. Bet tu gaidi, Ceslav! Gaidi! Es atgriezī�os, bet pagaidām� Dro�s paliek dro�s�

Vanda aizgāja uz otru istabu, ar lielām pūlēm no sienas atstūma masīvu ozolkoka rakstāmgaldu un no tur slepeni iekārtotas slēptuves izņēma smagu, ar ādu apvilktu koka kasti tādu kā vidēja lieluma lādi, un to atvēra. Pirmajā mirklī no tur redzamā zelta un dārgakmeņu spo�uma ap�il�ba acis. Lāde līdz malām bija pilna ar visda�ādākās vērtības un sare�ģītības mākslas darbiem.

"�ie dārgumi varbūt izglābs tavu dzīvi," pēc vācie�u ie�brukuma Polijā, iedodot �īs vērtības glabā�anā savai maz�meitai Vandai, teica vecais Zbigņevs Naglinskis. "Ja būs vajadzība, izmanto prātīgi!"

Vanda saprata, ka viņa �o juvelierizstrādājumiem pilno lādi vest sev līdzi uz Krieviju nevar. Bet kas pa kara laiku notiks �ai dzīvoklī? Kādi cilvēki �eit dzīvos? Ko viņi darīs ar mēbelēm? Varbūt �ī māja tiks sabombardēta un nodegs glu�i tāpat kā Naglinsku savrupmāja Poznaņas pievārtē?

Tāpēc Vanda, neko nesakot Vladislavam, par to bija pa�domājusi jau agrāk. Viņa dārglietu kasti ielika lielā tirgus somā, izgāja no dzīvokļa un nokāpa pagrabā. Tur, vienā no tā brīvajiem stūriem, kur nevienam no iedzīvotājiem nebija nodalījuma, viņa izraka nelielu bedri un atnesto kasti apra�ka. Pēc tam rūpīgi nolīdzināja zemi un virsū vēl sameta vis�da�ādākos sadzīves atkritumus, ko salasīja turpat uz vietas.

�ai pagraba stūrī tikpat kā neiespīdēja gaisma, un Vanda apmierināta nodomāja, ka tagad māja var nodegt vai tikt

sabumbota, drupas pēc tam novākt un vietā uzcelt jaunu māju, ta�u dārglietu kaste tik un tā tur paliks. Un, ja ar viņu Krievijā kaut kas notiks, visas �is zeltlietas, no bril�jantiem un citiem dārgakmeņiem darinātās rotaslietas un vesela kaudze zelta cara laika rubļu, paliks Ceslava rīcībā. Un viņam būs nodro�ināta, ja ne ļoti turīga, tad vismaz pil�nīgi normāla dzīve. Bet kā viņam darīt zināmu �o vietu, kur pa�laik �īs dārglietas atrodas, viņa vēl nezināja. Vismaz tai dienā, kad viņa atgriezās dzīvoklī, nomazgāja rokas, pār�ģērbās un lielā steigā sapakoja divus �emodānus ar drēbēm, veļu un citām pirmās nepiecie�amības lietām, viņa cerēja, ka agrāk vai vēlāk tomēr atgriezīsies gan Rīgā, gan �ai mājā un dzīvoklī. Kar� būs beidzies un viņas dēls Ceslavs dzīvs. Kas notiks ar Vladislavu, viņu tikpat kā neinteresēja.

Vanda, joprojām stipri satraukta, piegāja pie telefona un uzgrieza Vladislava brāļa Boļeslava dzīvokļa numuru.

Neviens klausuli necēla. Tātad dzīvoklī neviena nebija.

Vanda, vēl vairāk satraukusies, zvanīja uz slimnīcu.

-������ Ceturtā nodaļa klausās! atskanēja skaļa kādas sievie�tes balss.

-������ Esiet tik laipna� Vandai nedaudz trīcēja balss. Lū�dzu dakteri Boļeslavu�

-������� Viņ� pa�laik ir aizņemts, atbildēja kāda sieviete acīmredzot de�ūrējo�ā medmāsa.

-�� Es jūs ļoti lūdzu� �eit viņa brāļasieva� Lūdzu�

-� Mirklīti pagaidiet! māsiņa teica. Es pamēģinā�u.

Pēc da�ām minūtēm Vanda izdzirda neapmierinātu sava

radinieka balsi.

-� Tā esi tu, Vanda?

-� Jā, Boļeslav. Es�

-� Kas noticis?

-� Pasaule sabrūk�

-� To es zinu! Konkrētāk!

-� Arī mana dzīve�

-� Vladislavs ir pie tevis?

-������ Es nezinu, kur viņ� ir. Dro�i vien pie tās sliktās sievie�tes Stefānijas�

-� Bet tu esi tā labā, ja?

-� Es arī esmu sliktā, ta�u� Es braucu prom.

-� Tūlīt? -Jā.

-Kur?

-� Uz Krieviju.

-� Kopā ar to �ekas virsnieku?!

-�� Es te nevaru palikt! Bet kāpēc man uzradās tas krie�vu virsnieks�? Pats zini! Tāpēc, ka viņam izpildkomiteja pie�ķīra divas istabas mūsu lielajā dzīvoklī! Ne jau es viņu gāju kaut kur meklēt! Viņ� atnāca pats! Un tika pie manis gultā tikai tāpēc� Jā, es varēju pakārties, varēju izlēkt pa logu, bet tādā gadījumā jūs pārējie Rajevski tagad pre�u vagonā kratītos uz Sibīriju vai velns sazina, kur citur! Es jūs esmu izglābusi, un galu galā arī tas �ekas virsnieks� Boļeslav, tu esi ārsts, gudrs cilvēks, un tev vismaz aptuveni vajadzētu zināt to cenu, kādu es maksāju�

-� Kas notiks ar Ceslavu? Tu viņu ņem līdzi?

-� Tāpēc jau zvanu! Boļeslav! Es viņu atstāju �eit! Es ne�zinu, kas ar mani var notikt Krievijā, turklāt vēl ar zīdaini uz rokām�

-� Tad paliec! Boļeslavs stingrā balsī teica. Ja tu spēsi pamest savu bērnu�

-Kas?

-� Tu būsi pēdējā neliete! Pretīga draņķe!

-�� Nomierinies, Boļeslav! Vanda sāka kliegt. Jūs, vī�rie�i, pa�i esat pēdējie maitas! Es nezinu, kas ar mani var notikt, kara laikā dzīvojot Krievijā, toties absolūti skaidri zinu, kas ar mani notiks� ja palik�u �eit. Tāpēc� Tu visu saproti. Es tevi lūdzu! Vladislavam bērns ir vienaldzīgs. Varbūt viņ� sāks dzīvot ar Stefāniju. Boļeslav! Man vairs nav laika! Vakarā, lūdzu, atbrauc uz mūsu dzīvokli un pa�ņem Ceslavu! Vai nu paturi pie sevis vai aizved pie māsas uz Dagdu! Bet, lūdzu, parūpējies par bērnu! Tu man to apsoli?

Boļeslavs krietnu brīdi domāja. Tad, smagi nopūties, pa�teica.

-�� Labi! Lai gan domāju, ka Vladis pats tiks galā ar savu bērnu, ja arī turpmāk dzīvos ar Stefāniju vai kādu citu! Ta�u to gan zinu ar tevi viņ� kopā vairs nedzīvos nekad!

-� Paldies, Boļeslav, Vanda klusi pateica un nolika klau�suli. Pēc tam ātri pieskrēja pie loga. Tie�i tobrīd uz ielas

Vanda paķēra abus �emodānus, uz mirkli apstajas pie bērna gultiņas.

apstājās autobuss, un �oferis vairākas reizes nospieda sig�nāltauri.

Vanda paķēra abus �emodānus, uz mirkli apstājās pie bērna gultiņas, viņas acīs parādījās asaras, tad steidzīgi devās lejā. Kad Vanda bija tikusi līdz autobusam, viņu un pārējos aizbraucējus no vairākiem mājas logiem pavadīja daudzu iedzīvotāju naida pilnie skatieni�

It kā juzdams, ka tiek atstāts un praktiski pamests lik�teņa ziņā, Vandas un Vladislava Rajevsku pusgadu vecais puika pēk�ņi pamodās un sāka skaļi raudāt.

Bet aizbrauco�ais autobuss ar Iek�lietu tautas komisa�riāta atbildīgo darbinieku sievām, bērniem, draudzenēm un citiem radiniekiem, �ķērsojot Gaisa tiltu, pie rūpnīcas VEF jau kļuva par mērķi spēcīgai ap�audei�

-������ Ko tu vakar darīji? Vladislavs jautāja un stingri pa�raudzījās uz blakus sēdo�o Stefāniju. Viņa izskatījās ne�daudz apjukusi, lai gan pirmajā brīdī pati īsti nesaprata kāpēc. Visticamāk, viņu vienkār�i pārsteidza, ka Vladislavs pēk�ņi sāka interesēties, ko viņa darījusi. Parasti Vladis�lavs uztraucās, ko viņa darīs rīt.

-� Es biju pie Roberta! Stefa neslēpa.

-� Kāpēc?

-� Vai vēl kaut ko muļķīgāku nevarēji uzprasīt?

-������� Tās nav nekādas muļķības, Vladislavs sacīja. Tas man ir svarīgi.

-������ Kad mēs trijatā mīlējāmies, Stefānija atgādināja. Tas tev nebija svarīgi? Neuztrauca?

-������ Turklāt vēl kā! Vladislavs iesaucās. Ta�u es gribēju redzēt.*., un uzzināt�

-� Vai atklāji ko jaunu? Stefānija �ķelmīgi pasmaidīja.

-������ Viss bija jauns, Vladislavs teica. Lai gan� Tā bija kļūda. Un ļoti muļķīgi.

-������ Es vēlējos paeksperimentēt, Stefānija sacīja. Tas tā notika pirmo reizi. Gribēju uzzināt�

-� Kur� no mums labāks? Vladislavs ātri prasīja.

-�� To jau es noskaidroju agrāk, Stefānija teica. Atse�vi�ķi� �oreiz gribēju pārbaudīt, vai jūs uz to vispār esat spējīgi mīlēties tie�i tā un greizsirdības dēļ viens otru nenosist�

-� Turpmāk tādus eksperimentus labāk nerīko! Vladis�lavs brīdināja. Citādi greizsirdības lēkmē mēs varam no�sist tevi�

Stefānijas lielās acis uz brīdi iepletās vēl lielākas un viņa ilgi nesapratnes pilna skatījās uz Vladislavu.

-� Tu to nopietni?

-� Redzi, mīļā, mīlestība vispār ir nopietna lieta, un paras�ti gudri cilvēki ar to nespēlējas. Un to nedara tāpēc, ka tas vienmēr ir ārkārtīgi bīstami!

-�� Es to sapratu, bet� Tovakar nonācu pie mazliet pār�steidzo�a secinājuma� Varbūt tas ir kļūdains, ta�u man �ķiet� Ja jūs abi bijāt ar mieru vienlaikus būt kopā ar mani gultā� Ne Roberts, ne arī tu, Vladislav� Neviens no jums nemaz tā pa īstam mani nemīl.

-� Secinājums ir kļūdains, Vladislavs teica. Vismaz es tevi mīlu. Tevis dēļ upurēju ģimeni�

-�� To, ko cilvēks nemīl, nav grūti upurēt, Stefānija no�pietni sacīja. Daudz grūtāk ir censties iegūt to, kas �ķiet vajadzīgs.

-�� Man vajadzīga esi tu, Vladislavs apgalvoja. To vēl neesi apjēgu�i?

-� To pa�u apgalvo arī Roberts. Ko man darīt? Kuram ti�cēt?

-�� Tev beidzot jāizvēlas! Vladislavs cietā balsī pateica.

-� Vai nu es, vai viņ�!

-� Vai arī neviens no jums! Stefānija negaidīti pateica.

-�� Man �ķiet, tas mūsu situācijā būtu visprātīgākais risinā�jums.

-�� Diez vai, Vladislavs domīgi iebilda. Tu vispār zini, kāpēc vīrietim vajadzīga sieviete? Ne jau tāpēc, lai viņa tam mazgātu traukus vai balinātu kreklus! Vīrietim sieviete gal�venokārt vajadzīga gultai dabiskai vajadzībai! Tu jau pati to nepārtraukti izjūti nav nekā spēcīgāka par �o draus�mīgo seksuālo dziņu� Ir sācies kar�, pasaule brūk kopā, kaut kur notiek zemestrīces, revolūcijas, vulkānu izvirdumi, drausmīgi plūdi un bads, vācie�i un krievi saplosa Poliju, ta�u tik un tā tas viss vīrietim un sievietei netraucē alkt vie�nam otra ķermeni. Starp citu, tie�i �ādās vēstures un dabas katastrofas �ī seksuālā dziņa desmitkārt pastiprinās, it kā daba to jau sen būtu paredzējusi un iecerējusi jo tuvāk cil�vēki atrodas bojāejai, jo spēcīgāk izpau�as vēlme radīt jaunu dzīvību�

Stefānija atkal ļoti pārsteigta paskatījās uz savu draugu.

-� Vladislav, kāpēc tu man visu to stāsti?

-�� Tāpēc, lai tu beidzot saprastu� Vīrietis, kas nespēj iegūt sievieti, kuru izvēlējies� var kļūt ārkārtīgi bīstams! Viņ� var zaudēt kontroli pār sevi, jo praktiski ir jau zaudējis to, kas viņam bijis pirms tam�

-��� Vladislav! Stefānija joprojām izskatījās pārsteigta. Bet tu ta�u mani esi jau dabūjis! Mēs kopā esam pavadī�ju�i daudzas skaistas dienas un vētrainas naktis. Ko tu vēl gribi?

-� Nesaprati? Vladislavs dusmīgi jautāja. Gribu, lai es tev būtu vienīgais! Vēlos, lai arī man tu būtu vienīgā! Tev Roberts jātriec ratā!

-�� Tie�i to man vakar uzstājīgi pieprasīja arī Roberts triec to Vladislavu prom! Es gribu būt tev vienīgais! Tad tagad, Vladik, beidzot man pasaki vai dzīt jūs abus prom? Vai arī abus tomēr paturēt?

-� �odien pat tev jāpārvācas pie manis! Vladislavs gan�drīz vai pavēlēja. Un situācija tiks atrisināta.

-�� Kur? Stefānija spēji iesaucās. Uz tavu centra dzī�vokli, kur ir arī tava neuzticīgā sieva un baigais �ekas virs�nieks?! Tu vispār zini, ka viņi ir mīļākie?

-� Tas mani vairs neinteresē, Vladislavs atbildēja.

-�� Ļoti slikti, Vladik! Par sievu tomēr �ad tad jāpainte�resējas! Vismaz tik daudz, ar ko viņa guļ, kad pats neesi blakus!*

-� Mani interesē tikai tu, Vladislavs sacīja. Un mūsu turpmākais liktenis.

Viņi toreiz sēdēja Stefānijas vecāku privātmājas dārzā, kas atradās Buļļu un Grīvas ielas stūrī un ne ar ko neizcē�lās. Kā daudzas citas Iļģuciema mājas, tas bija neliels bal�tu ķieģeļu namiņ�, kādus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pilsētas nomalēs sabūvēja vietējo fabriku strādnieki un da�ādu iestā�u ierēdņi.

Stefānijas Stafeckas vecāki pēc sava sociālā stāvokļa pa�tiesībā nepiederēja ne pie vieniem, ne otriem. Kazimirs Stafeckis pēc izglītības jurists strādāja Rīgas pilsētas Kri�minālpolicijā un skaitījās viens no labākajiem krimināllietu izmeklētājiem, ta�u tā kā bija kreisi noskaņots un Ulmaņa laikā savā mājā bija slēpis un tādā sakarā no dro�a ares�ta izglābis da�us aizliegtās komunistiskās partijas biedrus, padomju vara �ādu rīcību prata novērtēt un at�ķirībā no daudziem citiem viņa kolēģiem Kazimiru nerepresēja, bet tie�i otrādi iecēla diezgan augstā amatā Rīgas pilsētas Galvenajā milicijas pārvaldē.

Bet Stefānijas māte Beatrise strādāja Nacionālajā operā un bija tās slavenā kora dalībniece, kurai tomēr da�u operu iestudējumos �ad tad iedalīja arī nelielas solo partijas, par ko Beatrise Stafecka jutās gandrīz vai pārlieku laimīga.

Tāpēc viņa arī ārkārtīgi cerēja, ka savas dzīves nepiepil�dīto sapni kļūt par slavenu operdziedātāju ar uzviju pie�pildīs viņas vienīgā meita Stefānija. Ta�u meita lika rūgti vilties un viss rādīja, ka �is sapnis tā arī paliks neīstenots.

Meita jau no mazotnes bija nevaldāmas enerģijas pārpil�na vai, kā toreiz mēdza teikt, ļoti nemierīgs bērns. Ta�u ne vienmēr izprotamu iemeslu dēļ, viņai nereti pēk�ņi uznāca tik smags depresīvs garastāvoklis, ka Stefānija bie�i meklē�ja vientulību visbie�āk ieslēdzās savā istabā, ne ar vienu nerunāja un varēja stundām ilgi sēdēt un raudzīties kādā telpas punktā. Bet, kad �īs dīvainās, iespējams, patoloģis�kās psihes īpatnības pēc vairākām dienām tikpat pēk�ņi, kā parādīju�ās, pa�as no sevis pazuda, Stefānija atkal pārtapa it kā pilnīgi citā būtnē kļuva bezbēdīgi jautra, enerģijas pārpilna, visu laiku kaut ko darīja, kustējās, runāja, smējās un ne par ko īpa�i neuztraucās.

Arī viņas seksualitāte kā uzskatīja vecāki tāpat izrā�dījās ne pārāk normāla. Stefānija dzimumdzīvi uzsāka jau �etrpadsmit gadu vecumā, tā viņai uzreiz ārkārtīgi iepati�kās, un jau da�us gadus vēlāk visu, kas ar to saistījās, dik�tēja ne jau tikai vienkār�a vēlme vieglprātīgi patrakot, bet gan viss viņas jaunās sievietes organisms. Tas vistie�ākajā nozīmē arvien uzstājīgāk prasīja seksu, tā ka divdesmit gadu vecumā Stefānija jau bija pārgulējusi ne tikai gandrīz vai ar visiem sava vecuma Iļģuciema pui�iem un konserva�torijas studentiem, bet arī ne ar vienu vien jau nobriedu�u vīrieti.

Stefānijas vecāki skaidri saprata, ka ar meitas psihi un seksualitāti kaut kas nav īsti kārtībā, ka viņai acīmredzot piemīt kāda organisma patoloģija, ta�u bija kauns savu tik ļoti mīlēto un muzikāli apdāvināto meitu vest pie psihiat�ra, jo viņi diezgan pamatoti uzskatīja, ka tas varētu nākt zināms sabiedrībai un konservatorijas vadībai un meitas iecerētajai operdziedātājas karjerai pienāktu gals.

-� Runā, ka jau pēc da�ām dienām Rīgā būs vācie�i, Vla�dislavs atgādināja.

-� Tu domā, tas mums nāks par sliktu? Stefānija jautāja un, gaidot atbildi, satraukta skatījās Vladislava acīs.

-�� Bet kā citādi? viņ� skumji pasmaidīja. Kar�� Un jebkura varas maiņa� Ta�u, iespējams, daudziem tas tomēr nāks par labu.

-� Bet tie nebūsim mēs, vai ne? Stefānijas balsī bija sa�klausāmas skumjas.

-�� Diem�ēl� Vladislavs atbildēja. Tev tēvs, man sie�va� tā vai citādi bija saistīti ar krieviem un viņu varu.

-� Ko tad mums darīt? Stefānija jau kuro reizi prasīja.

-� Kāpēc tikai tagad par to sāki domāt? Vladislavs cie�i paskatījās uz meiteni. Kāpēc, piemēram, par to nedomāji, kad ar Robertu līksmojies krogā un pēc tam gāji pie māksli�nieka Grundmaņa pozēt aktam, ko viņam pasūtīja Roberts? Tev baigi to vajag? Pasaule jūk ārā, valsts iet bojā, bet tu ģērbies kaila un sajūsminies, ka tevi glezno slavens māksli�nieks! Normāli cilvēki tā nedara!

-�� Ko tad viņi dara? Stefānija mazliet izsmejo�i vaicāja. Iet kārties?

-� To es nezinu, Vladislavs atbildēja. Zinu vienīgi to, ka gudri cilvēki briesmu situācijās mēģina glābties.

-� Vai mums patie�ām kas nopietns draud?

-� Var gadīties visādi, Vladislavs drūmi atbildēja. Mēs kaut kā tomēr bijām saistīti ar padomju varu. Es uzstājos strādnieku mītiņā, �o varu, vismaz �īs runas laikā, atbalstī�ju un to ieteicu darīt arī citiem. Bez tam mūsu centra dzī�voklī mitinās �ekas virsnieks, bet tavs tēvs ir tie�s padomju varas pārstāvis. Ja vācie�i vai latvie�i ar saviem politiska�jiem pretiniekiem izrīkosies, kā visu �o gadu darīja komu�nisti, mums nav ne mazāko izred�u palikt dzīviem.

-� Tu par to esi pārliecināts?

-� Pilnīgi.

-� Tātad jābēg?

-� Tas būtu visprātīgākais.

-������ Bet kur mēs varam aizbēgt? Līdz ar pārējiem uz Krie�viju?

-� Ko darīs tavs tēvs?

-������ Viņ� jau ir prom. Pat lāgā atvadīties nesanāca. Un ko tava Vanda?

-� Viņa arī esot aizbēgusi.

-� Kopā ar savu �ekistu?

-� Acīmredzot.

-�ēl.

-� Ne mazākā mērā.

-� Un kur mazais Ceslavs? Vanda paņēma līdzi?

-������� Tas viņai laikam būtu milzīgs apgrūtinājums. Viņa Ceslavu pameta vienu.

-� Kur viņ� tagad atrodas?

-������ Tepat mūsu Iļģuciema mājā. Boļeslavs atveda. Par viņu pa�laik rūpējas brālis un kaimiņiene. Kad viss norimsies un mēs paliksim dzīvi� Tad par bērnu rūpē�os es.

-������ Vladislav� Stefānija negaidīti, un tāda kā nobijusies, �ukstēja. Tu mani mīli?

-������ Ja es tevi nemīlētu, tad būtu kopā ar sievu un savu dēlu un te tavā priek�ā kā pēdējais ubags nestāvētu�

-������� Tas ir patīkami, Vladislav, ka mani mīli, Stefānija sacīja. Tas vienmēr ir patīkami, ta�u� Viņa nedaudz samulsa. Katrs vīrietis, kas vēlējies mani iegūt, pirms tam vienmēr man ir atzinies mīlestībā. Tas ir bijis gan skumji, gan ļoti uzjautrino�i. Acīmredzot tas jums ir tāds kā reli�ģisks rituāls pirms tam nokrist manā priek�ā uz ceļiem un izlūgties� Bet īpa�i lūgties jau nevajag. Es pati to vien�mēr esmu gribējusi un tu, Vladislav, to labi zini. Domāju, tu esi izdarījis savas dzīves lielāko kļūdu gan manī pa īstam

iemīlēdamies, gan vispār iedomādamies, ka es varētu būt tavas dzīves partnere. Bet es, mīļais, tāda nevaru būt! Tā vienkār�ā iemesla dēļ� Tuvāk pārredzamā nākotnē, tas ir, apmēram desmit, divdesmit vai pat visus trīsdesmit gadus es tev un citiem varē�u būt tikai mīļākā. Tu man piedod, Vladik, ta�u, iedomājoties vien par ģimenes dzīvi un bēr�niem, man pār muguru skrien aukstas skudriņas un kļūst pat nelabi! Es neesmu tam radīta! Esmu dzimusi brīvībai!

Vladislavs ilgi klusēja. Viņ� bija satriekts un galēji sadrūmis. Vladislavs �ādu iznākumu jau apmēram bija gaidījis, ta�u, kad par to beidzot pārliecinājās, viņu pārņēma skaud�ras skumjas. Viss �ķita pēk�ņi sabrucis. Viss bija zaudēts. Un viņam negaidīti ienāca prātā, ka, iespējams, Stefānijas atteikums ir saistīts ar to, ka viņ� vairs nav bagāto Rajevsku dēls un turpat vai vienīgais mantinieks�

-�� Protams, Stefānij, tu ar sevi un savu dzīvi vari darīt, kā pa�ai tīk, Vladislavs sacīja. Tikai vienmēr der atce�rēties� Ja tu ar kādu sāc draudzēties, spēlējies ar mīles�tību un turklāt vēl ar viņu liecies gultā� Tu esi pamatīgi iejaukusies �ā cilvēka dzīvē un tāpēc vienmēr jārēķinās, ka kāds to var nepiedot un viņam tas var ļoti sāpēt. Es jau to teicu vīrietis, mēģinādams savā dzīvē iesaistīt sievie�ti, parasti kaut ko zaudē no jau iegūtā. Iemīloties un cerot turpmāk dzīvot kopā ar tevi, es zaudēju savu ģimeni, es no tās apzināti atteicos, un diez ko vēl zaudē�u rīt! Tā ka tu, Stefānij�

-� Es neko, viņa ātri sacīja. Kas mums liedz arī turp�māk palikt draugiem? Tu ta�u zināji, kāda es esmu! Vai tev ļoti patīk, ka Vanda tev ir neuzticīga? Un vai tie�ām tev vēl vairāk patiktu, ja arī nākamā sieva, tas ir es, tev uz katra soļa būtu neuzticīga? Vladislav, esi ta�u mazliet vīri�ķīgāks un, ja jau tik ļoti vēlies citu sievu, tad tomēr viņu izvēlies daudz rūpīgāk! Jā, esmu skaista, arī pēc rakstura laba, ta�u neesmu paredzēta tikai vienam vīrietim! Vai to ir tik grūti saprast?

-�� Nē, Stefānij, to saprast nav grūti, Vladislavs rūgti atbildēja. Grūti to ir pieņemt.

-� Bet tāda ir dzīve! Stefānija iesaucās. Tepat netālu, tikai kādus simts kilometrus tālāk krīt bumbas un mirst cilvēki, mūsu zemītē atkal nāk iek�ā sve�s karaspēks, bet tu runā par kāzām un mīlestību. Ta�u tagad mums vajadzētu domāt par to, kā paglābties no iespējamām represijām�

Vladislavs no�ēlas pilns paskatījās uz draudzeni un no�domāja, ka varbūt patie�ām nebija vērts ar viņu saieties un lolot kaut kādas tur ro�ainas nākotnes cerības. Mīlestība agrāk vai vēlāk vienmēr liek vilties. Es varbūt patie�ām neesmu pārāk gudrs. Mani hipnotizējo�i ir ietekmējis Ste�fānijas skaistums. Interesanti, ja es tādu Stefāniju nemaz nepazītu, ja tuvu nepazītu arī nevienu citu sievieti� Vai Vanda mani mīlētu un nekad ar to krievu nebūtu pārgulē�jusi? Būtu! Tas neko nemainītu! Viss ļoti vienkār�i mēs nekad viens otru neesam mīlēju�i. Mūs materiālas ieintere�sētības dēļ saveda kopā mūsu vecvecāki. Ar to arī mūsu lau�lība sākās un beidzās. Nekas cits nemaz nebija iespējams, ja nu vienīgi� mēs pa�i būtu ārkārtīgi ieinteresēti būt bagātiem. Bet man tas ir stipri vienaldzīgi. Un kā rādās arī Vandai. Man līdz �im kaut kā �ķita, es biju pat pārlieci�nāts, ka man �ai dzīvē daudz svarīgāka par visām dārglietu lādēm, bankas kontiem un nekustamiem īpa�umiem tomēr ir mīlestība. Ta�u, izrādās, arī mīlestība var būt tikai prece, maiņas objekts vai vienkār�i skaists, ar īpa�u maģiju ap�veltīts vārds, nevis tā cietā klints, uz kuras dro�i stāvēt, nebaidoties, ka �is pamats zem kājām kādu dienu varētu viegli iz�ķīst.

-� Tātad viss beidzies? Vladislavs vēlreiz cie�i paskatījās uz pretim sēdo�o Stefāniju. Viņa nez kāpēc izskatījās skais�tāka nekā jebkad agrāk.

-� Kāpēc? Stefānija mazliet pārsteigta jautāja. Varbūt tagad viss tā pa īstam tikai sāksies�

Un sākās arī, vienīgi ne glu�i tā, kā daudzi to bija iedo�māju�ies. Protams, vācu iebrucēji nebija tik prasti un rup�ji kā iepriek�ējie, arī daudz gudrāki un pieklājīgāki, ta�u tas viņu pārvaldes sistēmu, ideoloģiju un izturē�anos pret citādi domājo�ajiem ne mazākā mērā nedarīja humānāku.

Izrādījās, ka tā pati neiecietība un trulā ne�ēlība, kāda bija boļ�evikiem, piemita arī nacistiem. Bet ar savu izturē�anos visvairāk pārsteidza tie�i vietējie. Savai brutalitātei un so�dī�anas tieksmei viņi ātri atrada it kā labi saprotamu at�taisnojumu tas viss par padomju varas veiktajām represi�jām un tūksto�iem nevainīgu ļau�u izsūtī�anu uz Sibīriju, ta�u tai pa�ā laikā piemirstot vai arī absolūti neapzinoties, ka pa�i mats matā rīkojas tie�i tāpat kā nīstie boļ�eviki. At�taisnojumu ļaunajiem darbiem var atrast vienmēr un ļoti viegli. Ja pirmajiem par tādu kļuva �ķiru cīņa, tad otrajiem atriebība par tautai nodarīto pārestību. Bet patiesībā aiz visa tā lielākoties slēpās kaut kāda katra cilvēka personīgā ieinteresētība, varaskāre un vēlme, it kā taisnības vārdā, izpausties tie�i �ādi varmācībā pret patiesajiem vai tikai iedomātajiem ienaidniekiem, pilnīgi aizmirstot, ka, darot ļaunus darbus, lielākais ienaidnieks sev esi tu pats�

Vladislavs savu dēlu Ceslavu, kā viņ� teica uz laiku atstāja Boļeslava sievas Terēzes aprūpē, bet pats arvien bie��āk uzturējās pie Stefānijas. Atklāti sakot, �o sievieti bija diezgan grūti saprast viņa, tāpat kā Vanda, Vladislavu tik�pat kā nemīlēja, ta�u pie viņa bija jau pieradusi, viņ� bija arī labs mīļākais un iespēju robe�ās Stefānijai visādi palīdzēja.

Ta�u tai pa�ā laikā Roberts Rogovs arvien bie�āk, atnā�kot ciemos pie Stefānijas, konstatēja, ka durvis ir aizslēg�tas, ta�u dzīvoklī deg gaisma un patafons atskaņo amerikā�ņu deju mūziku.

Tātad Vladislavs atkal ir priek�ā!

Tas Robertu tracināja, dziļi aizskāra viņa vīrie�a godu, līdz beidzot Roberts nolēma rīkoties. Atklāti sakot, viņ� sa�vās jūtās pret Stefāniju viņas pārspīlēti izvirtīgā dzīves�veida dēļ jau bija krietni atsalis, ta�u pa�lepnums neļāva tā vienkār�i atkāpties. Galu galā Stefānija bija neparasti skaista.un, lai kāda viņa arī būtu citādā ziņā, tomēr bija patīkami laiku pa laikam ar viņu pamīlēties. Tas vien jau bija ko vērts.

Un tā kādu dienu Roberts Rogovs apsēdās pie rakstām�galda un uzrakstīja SD pārvaldei adresētu ziņojumu par valsts ienaidnieka Vladislava Rajevska un viņa sievas Van�das noziedzīgo darbību padomju laikā, kas nepārprotami bija vērsta pret latvie�u tautas interesēm� Diem�ēl 1941. gada vasarā tā pie saviem rakstāmgaldiem glu�i kā padomju lai�kā! sēdēja simtiem "godīgu un pareizi domājo�u" cilvēku, apzināti atmaskojot, apsūdzot un apmelojot pazīstamus un arī nepazīstamus līdzpilsoņus�

Rezultāts bija simtprocentīgs. Arī uz Roberta iesniegumu vācu okupācijas dro�ības iestā�u atbilde ilgi nebija jāgaida.

Pēc da�ām dienām pie Vladislava dzīvokļa durvīm skaļi pieklauvēja divi jauni vīrie�i, ģērbu�ies pelēkos lietusmē�teļos un ar tādas pa�as krāsas platmalēm galvā, un, neko daudz nepaskaidrojot, aicināja sekot.

Vladislavs, stipri nobijies, nemaz neprasīja kur un kāpēc? Viņam pietika tikai ar vienu vārdu, ko, stādīju�ies priek�ā un uzrādot attiecīgās iestādes apliecības, pavēstīja atnāku�ie vīri gestapo!

Vispirms Vladislavs patie�ām nokļuva tai pa�ā Reimersa ielas namā, kur vēlāk atradās gan LPSR, gan arī neatkarīgās Latvijas Republikas Iek�lietu ministrija, ta�u jau nākamajā dienā tika pārvests uz Centrālcietumu, kur viņu apmēram desmit dienas it kā aizmirsa. Bet kad beidzot atcerējās�

Viņu sita ilgi un ne�ēlīgi.

Vācu okupācijas laikā Rīgas Centrālcietuma aizturēto personu pratinā�anas kamera atradās ceturtā korpusa ot�rajā stāvā, bija apmēram divdesmit kvadrātmetrus liela, bez logiem, ar tum�i pelēki krāsotām sienām. Pie augstajiem griestiem bez pārtraukuma dega spilgtu gaismu izstarojo�a spuldze. Mazāka lampa atradās uz vidēji liela rakstāmgal�da, kur pie rakstāmma�īnas parasti sēdēja zemākas dienes�ta pakāpes protokolists, bet galda galā kāds no latvie�u SD izmeklētājiem.

Vispirms divi atlētiska auguma sitēji pirmskara spor�tisti rokās uzvilku�i boksa cimdus, uz pratinā�anu atvesto cilvēku sita, it kā atrastos smagā boksa treniņā. Kad pra�tināmais bija pamatīgi apdullināts, viņi novilka cimdus, rokās paņēma gumijas stekus un turpināja cilvēku dauzīt ar tiem. Pēc tam skaļi vaido�o vīrieti apsēdināja uz krēsla un ļāva da�as minūtes atjēgties. Viens no sitējiem iedeva pat netīru dvieli, ar ko noslaucīt no pārsistajām uzacīm un deguna teko�ās asinis.

-�� Mani sauc Arvīds Ādamsons, izmeklētājs sacīja, un es pārstāvu Tre�ā reiha dro�ības dienestu. Bet �is dienests, labi organizēts, pastāv, lai enerģiski cīnītos pret valsts iek��ējiem un ārējiem ienaidniekiem. To es saku tāpēc, lai tu jau uzreiz zinātu, ar ko tev ir darī�ana! Bez jebkādiem jo�kiem! Mēs, protams, jau �ovakar tevi kopā ar citiem komu�nistu līdzskrējējiem varam iemest automa�īnā, aizvest uz Biķernieku me�u un no�aut. Bet pirms tas notiek� �is tas vēl jānoskaidro. Turklāt vēl �ī izslavētā vācu kārtība un pe�dantisms� Visi ir jāuzskaita, jāreģistrē� Tātad� Kā tevi sauc, kad dzimis, kur dzīvoji un strādāji?

-� Mani sauc Vladislavs Rajevskis, sasistais cilvēks ar grū�tībām sāka stāstīt. Esmu dzimis Rīgā, 1918. gada 21. sep�tembrī. Pirms aresta dzīvoju Iļģuciemā, Dzirciema ielā 115. Latvijas Universitātē studēju jurisprudenci.

-� Tava dzīves vieta Dzirciema ielā� Tā ir privātmāja? -Jā.

-� Kam tā pieder?

-� Mums Rajevskiem. Uzcēla vectēvs, vēlāk piepalīdzēja tēvs.

-� Boļ�eviki nacionalizēja?

-Nē'.

-� Kāpēc?

-� Viņiem tomēr pastāvēja kaut kādi standarti. Izrādījās, �ī māja nav tik liela. Pietrūka da�i kvadrātmetri. Toties viņi nacionalizēja mums piedero�os divus piecstāvu namus vienu Rīgas centrā Tērbatas ielā, otru Āgenskalnā, divus audumu veikalus un fabriku "Rīgas tekstils", kur manam tēvam piederēja akciju kontrolpakete.

-� Man gan ir ziņas, ka jūsu Dzirciema ielas māju nenacionalizēja pavisam cita iemesla dēļ, Arvīds Ādamsons teica.

-�� Ja �āds iemesls arī ir bijis, man par to nav ne mazākās jausmas.

-� Gan jau zini, izmeklētājs diezgan mierīgi sacīja, bet tad pēc da�iem brī�iem negantā balsī uzbrēca un nikni paskatī�jās uz nelaimīgo studentu. Jums to māju, kas, starp citu, nemaz tik maza nav, neatņēma tādēļ, ka tu sirsnīgi kalpoji boļ�evikiem!

-� Nav tiesa! Vladislavs iebilda. Es viņiem nekalpoju!

Mani sauc Arvīds Ādamsons, izmeklētājs sacīja, un es pārstāvu Tre�ā reiha dro�ības dienestu.

-� Ko tad tu darīji?

-�� Es vienkār�i dzīvoju, viņ� atbildēja. Mēs visi gribē�jām izdzīvot. Tas ta�u ir tik saprotami!

-� Nemēģini izlocīties! Arvīds bargi brīdināja. Tas ta�u biji tu, kas kopā ar citiem komunistiski noskaņotajiem pie�dalījies boļ�eviku organizētajā strādnieku mītiņā, pēc tam 1. Maija demonstrācijā, tā atklāti atbalstot nelikumīgo pa�domju varu, turklāt vēl mītiņā teikdams kvēlu, boļ�evikiem tīkamu runu!

-�� Jā, tā bija, Vladislavs drūmā balsī apstiprināja, sa�prazdams, ka līdz ar to viņ� patiesībā paraksta sev nāves spriedumu. Ta�u brīvprātīgi diez vai kāds tur būtu gājis. Mūs to darīt piespieda!

-�� Nemuldi! Arvīds atkal uzkliedza. Tu to esi darījis brīvprātīgi!

-� Es to notēloju, Vladislavs mēģināja paskaidrot. Tēvs kaut kādā veidā bija uzzinājis, ka jūnijā notik�ot daudzu bagātu un padomju varai naidīgi noskaņotu ļau�u masveida aresti un izsūtī�ana uz Sibīriju. Tad mēs nolēmām, ka mūs varbūt varētu izglābt vismaz viena ģimenes locekļa atklāta nostā�anās padomju varas pusē. �ai lomai vispiemērotākā kandidatūra izrādījos es.

-� Nu un kā? Arvīds jautāja. Vai tas palīdzēja?

-� Ne visai, Vladislavs atbildēja. Tēvu jau da�as dienas pēc 1. Maija demonstrācijas arestēja un kaut kur aizveda. Kur to neviens nezina. Da�i gan runā, ka līdz ar citiem tepat kaut kur ir no�auts. Citi saka, ka viņ� atrodoties kādā no Krievijas nometnēm.

-�� Bet tavu brāli un sievu? izmeklētājs jautāja. Viņus neaiztika? Un tevi pa�u? Varbūt tāpēc, ka tava sieva un pats sadarbojies ar �eku?!

Vladislavs, zemu noliecis galvu, ilgi klusēja. Pēc tam dus�mīgi paskatījās uz melnajā SD formā tērpto Arvīdu Ādamsonu.

-� Man ar viņiem nav bijis ne mazākā sakara, viņ� teica. Vismaz ne tādā nozīmē, kādu jūs domājat. Varbūt vienīgi Vandai. Nezinu.

-� Kādas tautības cilvēks tu vispār esi? Arvīds negaidīti painteresējās. Latvietis?

-� Jā. Un polis.

-�� Tāpēc jau nav jābrīnās! pratinātājs nicīgi iesmējās.

-� Slāvs! Tas ir tas pats, kas krievs! Un kas esi pēc pārliecī�bas? Komunists?

-������ Esmu ticīgais, Vladislavs paskaidroja. Katolis. Bet īs�tenībā tomēr esmu latvietis. Mūsu poļu sen�i Latvijā ienāca pirms �etriem gadsimtiem reizē ar karaļa Sigismunda kara�spēku.

-������ Jā, tas mums vēl tikai trūka kaut kāds tur poļu kara�lis ar savu iekarotāju bandu!

-������ Bet pa�reizējie iekarotāji jums patīk? Vladislava balss pēk�ņi kļuva skaļāka, un viņa acīs iemirgojās spēj� naids.

-�� Un viss �is viņu dro�ības dienests! Mums to ļoti vajag? Ar ko tas at�ķiras no krievu �ekas? Toreiz tur cilvēkus mocīja no Krievijas atbrauku�ie �īdi un tatāri, bet tagad latvie�us dauza un �auj pa�i latvie�i! Kā jūs pa�reiz jūtaties? Acīmredzot savu kalpo�anu �ai sve�ajai varat uzskatīt par goda lietu, bet mani gribat no�aut tikai tāpēc, ka ar draudiem tiku izdzīts ielas gā�jienā un mēģināju glābt savu ģimeni?! Kuram no mums jums vai man Dieva un latvie�u tautas priek�ā ir lielāka vaina?

Arvīds ilgi domīgs klusēja, tad lēnām pienāca pie Vladis�lava, kādu brīdi tā stāvēja, tad no visa spēka trieca dūri krēslā sēdo�ā cilvēka sejā.

Vladislavs kopā ar krēslu nokrita uz grīdas. Tūlīt piestei�dzās abi sitēji un jautājo�i paskatījās uz savu priek�nieku.

-� Turpināt?

-������ Pagaidām lai paliek! Arvīds atmeta ar roku un atgrie�zās pie rakstāmgalda. Tad atkal pievērsās arestētajam Vla�dislavam.

-� Tev ta�u ir arī brālis, vai ne?

-� Jā, ir.

-� Kā sauc?

-� Boļeslavs Rajevskis.

-� Kur pa�laik atrodas?

-� Nezinu.

-� Kur tava sieva?

-� Dzirdēju, esot devusies bēgļu gaitās.

-������ Tātad kopā ar komunistiem evakuējusies uz Padomju Savienību, Arvīds secināja. Kāpēc arī pats nebēgi?

-� Tā sanāca. Un nebija arī iemesla.

-� Vai brālis tāpat ir students?

-������ Viņ� jau sen ir izstudējis. Daudz vecāks par mani. Bo�ļeslavs ir ārsts.

-� Kādā slimnīcā strādā vai strādāja?

-������� Viņam ir privātprakse. Pirms kara strādāja pilsētas 1. slimnīcā.

-� Vai viņam privātprakse bija arī padomju laikā?

-� Padomju laikā viņ� slēpās un nekur nestrādāja.

-� Bērni tev ir?

-� Dēls Ceslavs.

-� Kā sauc tavu sievu?

-� Vanda Naglinska. Apprecējāmies pirms diviem gadiem.

-������ Ziņojumā par tevi tiek pieminēta vēl kāda sieviete. Mī�ļākā? Arvīds prasīja.

-������ Ne�aubos, ka cilvēks, kas jums �o ziņojumu uzrakstījis, dro�i vien būs arī pavēstījis visu par manu ģimeni, gan sie�vieti, kuru mīlu�

-������� Tā arī ir, Arvīds ar nicīgu smīniņu sejā apliecināja. Un tomēr, kārtības labad�

-� Sievieti sauc Stefānija Stafecka.

-� Ar ko viņa nodarbojas?

-������ Padomju laikā viņu izslēdza no konservatorijas. Tagad strādā Operetes teātrī.

-� Tātad aktrise?

-� Pla�a profila. Vēl arī dzied un dejo.

-� Viņa arī ir poliete?

-� Iespējams.

-������ Kā tad tā? Liecies gultā ar sievieti, nemaz nepaintere�sējoties, kādas tautības cilvēks viņa ir? Varbūt �īdiete?!

-� Nē, nē! �īdiete gan viņa nav!

-� Kur tā Stefānija pa�laik atrodas?

-� Nav ne jausmas.

-������ Jocīgi sanāk. Kara sākumā neesi bijis kopā ne ar sievu, ne mīļāko. Vai tad jūs kopā nedzīvojāt?

-������ Tad dzīvoju pie brāļa. Bet kas attiecas uz Stefāniju� Tur viss bija sare�ģīti. Man vispirms vajadzēja �ķirt laulību ar Vandu. Bet kā par nelaimi� Te nāk iek�ā krievi, te vācie�i�

-� Ko vari pastāstīt par Robertu Rogovu?

-� Vai tas ir viņ�, kur� par mani uzrakstījis ziņojumu?

-�� Tas nav svarīgi! Mums ir svarīgi noskaidrot, vai viņ� patie�ām ir ļoti nacionāli noskaņots un ienīst padomie�us vai to tikai uzspēlē?

-�� Neko jau laikam netēlo. Viņa vecākus izsūtīja uz Sibīri�ju. Ta�u vairāk par padomju varu viņ� ienīst mani, Vladis�lavs pateica. Īstenībā par viņa politisko pārliecību neviens īsti nezina. Man gan �ķiet, ka viņ� ir no tiem, kas vienu dienu var domāt un rīkoties kā pārliecināts komunists, bet jau nākamajā būt īstens latvie�u patriots.

Arvīds Ādamsons, it kā tam piekrizdams, vairākkārt pa�locīja galvu, tad pamāja sitējiem.

-� Ar �ito daudzmaz ir skaidrs. Vediet prom!

Kad Vladislavu Rajevski aizgādāja atpakaļ uz Centrālcie�tuma tre�o korpusu un atkal ieveda 213. kamerā, kur priek��ā jau atradās apmēram piecpadsmit citi ieslodzītie, viņ�, sāpes cie�ot, apsēdās uz aukstas cementa grīdas, sasisto mu�guru viegli atspie�ot pret mūra sienu, nolieca galvu un bija pārliecināts, ka �ī ir viņa dzīves pēdējā diena, da�as stundas vēlāk pienāks arī pēdējais vakars, tad sekos pēdējā nakts un pēc tam pēdējais rīts klusi �alco�ajā Biķernieku me�ā�

Nekādu vainu jaunās okupācijas varas priek�ā viņ� ne�juta. Tāpat kā savas sirdsapziņas priek�ā. Jā, kopā ar sim�tiem citiem toreiz valsts iestādēs, fabrikās strādājo�ajiem un studentiem, aresta draudu spiests, bija devies 1. Maija demonstrācijā, bet pirms tam, ģimenes pierunāts, teicis pat nelielu runu par iespējamo labākas dzīves sākumu�

Nu un tad?! Viņ� iek�ēji kliedza. Vai tas ir kāds baismīgs noziegums? Vai tas ir manas nāves vērts? Bet ne jau tur tā sāls! Es zinu. Visu saprotu. Vaina ir cilvēka melnajās domās un viņa netīrajā dvēselē! Man jau daudz agrāk vajadzēja iedomāties, ka da�reiz arī labākais draugs var pēk�ņi kļūt nelietis un nekrietni nodot. Jo galu galā�

Sieviete!

Lūk, visas pasaules lielākā laime un nelaime! Visu asaru un traģēdiju sākums! Svētā un nolādētā! Uz baznīcas altāra liekama un sārta ugunīs metama! Mū�īgi mīlētā un tikpat stipri vienmēr ienīstā!

Stefānija Stafecka!

Kāda velna pēc tu esi tik skaista, tik pievilcīga, tik traku kaisli izraiso�a?

Un nabaga Roberts! Neko citu viņ� nespēja izdomāt, kā ņemt rokās spalvu un papīra lapu, lai savas mīlestības vārdā par mani uzrakstītu denunciāciju kā pirms da�iem gadsimtiem vairāki biju�ie draugi varas iestādēm nosūdzēja Edmundu Dantesu� �ēl, ka man, Robert, neiznāks tikpat spo�i atriebties, kā savā laikā tiem nelie�iem atriebās grāfs Montē Kristo�

Iespējams, rīt no rīta mani no�aus, ta�u tad, Robert, atceries! Par manu nāvi tev kādreiz atriebsies mans dēls Ceslavs un, ja ne viņ�, tad viņa dēls, un, ja tu jau būsi mi�ris, tad atriebība ķers tavu dēlu, un, ja ne viņu, tad viņa dēlu�

Tu, Robert Rogov, ar savu nodevību esi iesējis drausmī�gu naidu, kas varbūt nerims pat desmitiem gadu. Tas kā iedzimts grēks vai taisnības vīruss pāries no paaudzes pa�audzē, līdz tu pats vai kāds no tavas dzimtas turpinātājiem tāpat tiks fiziski iznīcināts.

Grozies kā gribi, domā, ko spēj izdomāt, meklē savai rī�cībai attaisnojumu, ta�u es nebiju pelnījis �odienas spīdzi�nā�anu! Es neesmu pelnījis vardarbīgu nāvi! Tāpēc sāc jau gaidīt arī savējo!

Man liktenis bija vēlējis dzīvot. Bija vēlējis satikt Stefā�niju un viņu mīlēt. Nekas man neliedza būt laimīgam, pat neskatoties ne uz kādām krievu un vācu varas maiņām. Ta�u tu kādu dienu, melnas skaudības un greizsirdības pārņemts, rokā paņēmi spalvu un papīra lapu�

Tu pēk�ņi iedomājies, ka, pakļaujot mani mokām un aiz�raidot nāvē, varēsi būt laimīgs. Ta�u tā nekad nenotiek. Tas vispār nav iespējams. Nevienam! Un arī mīlestību tā nekad neviens nespēj iegūt. Sievieti da�reiz var. Jā. Bet tas ir apmēram tas pats, kas dzert ar grāvja ūdeni at�ķaidītu �ampanieti�

Nākamās dienas rītā 1941. gada 28. augustā ap pulk�sten �etriem no vairākām Centrālcietuma kamerām tika izvesti trīsdesmit apcietinātie, visi formāli apsūdzēti pa�domju varas atbalstī�anā, iedzīti speciāli iekārtotā biju�ajā satiksmes autobusā un aizvesti uz Biķernieku me�u. �ādi braucieni 1941. gada vasarā it sevi�ķi no jūlija līdz oktob�rim notika katru rītu, da�reiz pat vairākas reizes dienā.

Kad atvestos diezgan brutāli izdzina no autobusa un lika bariņā nostāties neliela ar priedēm apaugu�a paugura malā, viņu priek�ā jau atradās dziļi izrakta bedre.

Vladislavs Rajevskis, sajutis, kā krūtīs me�onīgi sāk dauzī�ties sirds, pagrieza galvu sāņus un skatījās uz turpat netālu mierīgi sēdo�u putnu. Putns mierīgi sēdēja uz blakus eso�ā koka zara un ziņkāri skatījās uz �eit sanāku�ajiem ļaudīm. Pēc neilga laika turpat parādījās ari gai�i brūna vāverīte, tā sāka lēkāt no zara uz zaru, pēc tam pa koka stumbru no�skrēja lejā un kaut ko meklēja pie koka saknēm saaugu�ajās sūnās.

Drīz atskanēja da�i �āvieni un pirmie divi upuri kaut kā neveikli iekrita bedrē. Kamēr pie tās pieveda nākamos di�vus nāvei nolemtos, putns spēji aizspurdza un arī vāverīte, dro�i vien pie �āvienu trok�ņiem jau pieradusi, tomēr ātri aizskrēja prom.

Un tā arī mūsu dvēseles diez vai līdz debesīm nonāks, Vladislavs rūgti nodomāja. Tepat vien paliks karājoties tu�vāko koku zaros vai sakritīs zaļajā zālē. Un labi vien būs. Kad �ī elle kādreiz beigsies bet kaut kad ta�u tai būs jābei�dzas! pilsoņi varēs priecāties. īstie latvie�u "patrioti", vācu okupācijas varas pārstāvju uzraudzīti, visus pretvalstiski kaitīgos elementus beidzot būs ap�āvu�i, tā sekmīgi pabei�dzot �ekistu iesākto darbu mūsu divreiz pazemoto zemīti pilnīgi attīrīdami no visiem citādi domājo�iem ļaudīm�

�au�ana turpinājās, un ik pēc da�ām minūtēm bedrē ie�krita kāds no kārtējiem upuriem. Vladislavs atradās nāvei nolemto rindas beigu daļā un, mēģinādams pilnībā atslēg�ties no notieko�ā, sāka atcerēties bērnību un skolas gadus, tad domās sāka sarunāties ar Stefāniju� Mazliet dīvaini, bet viņam ne reizi atmiņā neiedzirkstījās neviena abu sek�suālās tuvības aina, bet gan nemitīgi atkārtojās pēdējā tik��anās diena, kad Stefānija mazliet samulsusi apvija rokas ap viņa kaklu, vairākkārt noskūpstīja un klusi �ukstēja: "Vladik! Ja es spētu tevi mīlēt tik stipri�"

Ta�u diem�ēl neviens nespēj otru cilvēku mīlēt tik stip�ri, lai �ī mīlestība būtu līdzvērtīga mīļotā cilvēka dzīvībai.

Naids to spēj. Un cilvēkā mīto�ais ļaunums to spēj. Un dzī�vību iznīcināt spēj arī ikviens, kura prātu un priek�statu par labo bezcerīgi ir sakropļojusi vai nu tā pati nolādētā mīlestība, aizskarta patmīlība vai ideoloģiska pārliecība.

Kāpēc smejas bērni?

Kāpēc raud mātes?

Kāpēc no zara uz zaru bezbēdīgi lēkā vāverīte?

Kāpēc uz viena sarkana karoga ir sirpis un āmurs, bet uz cita tādas pa�as krāsas karoga uzzīmēts ugunskrusts?

Kāpēc asinis ir sarkanas?

Kāpēc ūdens ir bezkrāsains?

Kāpēc cilvēkus �āva �ekisti?

Kāpēc cilvēkus �auj �ie vācu dro�ības dienesta brīvprātī�gie izpalīgi latvie�i?

Kāpēc viņiem nav bail par pa�u nākotni?

Kāpēc mēs visi te tik mierīgi stāvam?

Kāpēc viņi to, kas pa�laik te notiek, uzskata par pareizu un taisnīgu?

Kāpēc mēs tik viegli padodamies?

Un vai tos, kas kādreiz �aus �os �āvējus, arī varēs saukt par slepkavām?

Beidzot viens no apsargiem ar �autenes stobru Vladisla�vam iebakstīja mugurā un pavēlēja: Ej!

Vladislavs smagi nopūtās un lēnām gāja uz bedri. Katrs solis mazliet paildzināja �ķietami jau nevienam vairs neva�jadzīgo dzīvi� Bet tomēr, kā tūlīt izrādījās, katram mirklim un katram mūsu solim to sper ātrāk, apdomīgāk vai lēnāk var izrādīties dzīvības vai nāves cena.

Vladislavs vēl nebija ticis līdz bedres malai, kad negai�dīti uz vēl īsti neiebraukta me�a ceļa parādījās melns kab�riolets, kurā bez �ofera sēdēja viens no augsta ranga SD virsniekiem latvietis Edgars Osis un Vladislava vecākais brālis ārsts Boļeslavs Rajevskis.

Automa�īna strauji apstājās gandrīz blakus bedrei. Ed�gars Osis ātri izkāpa laukā, piegāja pie �āvēju grupas ko�mandiera un pasniedza viņam nelielu papīra lapu. To div�reiz izlasījis, komandieris �āvējiem asi pameta ar roku. Atlikt!

Pēc tam pamāja bedres otrā pusē stāvo�ajam cilvēkam.

-� Ei, tu! Nāc �urp!

Vladislavs, glu�i kā sastindzis, vēl kādu brīdi stāvēja, tad lēnām apgāja apkārt bedrei, kas līdz pusei jau bija pilna ar no��auto cilvēku līķiem, pēc tam apstājās pie ma�īnas. Viņ� bija ārkārtīgi pārsteigts, ieraudzīdams brāli, ta�u laimes sajūtu jūtami mazināja Boļeslavam blakus stāvo�ais SD virsnieks.

-�� Paldies Dievam, ka vismaz pēdējā brīdī� Boļeslavs priecīgi sacīja. Kāp iek�ā! Un saki paldies �im cilvēkam manam klasesbiedram Edgaram Osim! Pirms da�ām dienām es no dro�as nāves izglābu viņa ar difteriju saslimu�o piec�gadīgo meitiņu, bet savukārt viņ�, manis lūgts, tagad glābj tevi! Ir iestājies tāds dīvains laiks, kad itin bie�i nākas citam ar citu norēķināties kā vecā krāmu tirgū nāve jāmaina pret nāvi, dzīvība pret dzīvību�

-� Vēl neesi nogurusi? mazliet pārsteigts paskatījies uz Annu, vaicāju. Man �ķita, ka, neskatoties uz jau atnāku�o vakaru un izdzertā konjaka daudzumu, viņa kļūst arvien enerģiskāka.

-�� Vēl jau nekas nav darīts, Anna atbildēja un pavēra pūkaino peldmēteli. Uzreiz pilnībā atklājās patie�ām vien�reizēji skaistas, apaļas un stingras krūtis. Te pie tevis ir pārāk karsts�

-� Tevī pa�ā verd elles uguns, es sacīju. Kā ir? Tavas krūtis ir mākslīgas?

-� Nepatīk? Anna sarāva uzacis.

-� Patīk, es atbildēju. Ta�u īsti dabiskas tās tomēr ne�izskatās.

-�� Tās nav mākslīgas, Anna apgalvoja. Tikai mazliet uzlabotas.

-� Vai tad vajadzēja?

-� Ne sevi�ķi. Ta�u tomēr izskatās labāk. Vai tad ne?

-� Tev patīk, ka patīc vīrie�iem? es jautāju.

-� Pat ļoti! Anna iesmējās. Kas tur slikts?

-�� Nekas. Tas tev dro�i vien iedzimts no Stefānijas, es sacīju. Jo tava vecmāmiņa�

-�� Iespējams, Anna piekrita. Kas tev nāk no taviem radiem?

-� Nezinu, paraustīju plecus. Varbūt vienīgi uzvārds.

-� Jābūt arī kaut kam vēl citam, Anna sacīja. Tā tas visiem gan sliktais, gan labais.

-� Tā arī ir, es piekritu. Esmu burtiski piebāzts gan ar slikto, gan labo.

-� Tādā gadījumā tu esi normāls, Anna sacīja. Es da��reiz arī esmu normāla.

-�� Kāpēc negribēji būt aktrise? negaidīti painteresējos, jo Anna izskatījās tik ellīgi pievilcīga, ka kļuva pat mazliet �ēl, ka viņu �ai mirklī redzu tikai es. Kaut vai dziedātāja kā Stefānija?

-� Viņa jau īsti nebija nekāda dziedātāja. Anna savieba seju. Vismaz ne augstas klases. Tāpēc arī nebija slavena. Uz Operas skatuves tā arī nekad netika. Operetē jā, bet tas nebija ilgi. Mū�a lielāko daļu nodziedāja krogos.

-� Viņa to pārdzīvoja?

-�� Un kā vēl! Anna iesaucās. Tu nepārdzīvotu? Visu laiku lamāja krievus vai, pareizāk sakot, padomju varu. Ja tā viņu par da�ām nepareizām dziesmiņām toreiz nebūtu� Ceslav! Kāpēc tik bie�i daudz kas svarīgs mūsu dzīvē notiek bez pa�u gribas un vēlē�anās? Kāpēc gandrīz vai vienmēr mūsu mū�a galvenos notikumus iz�ķir citi? Tu to zini?

-� Nē, Anna, es to nezinu, atbildēju, bet pārāk bie�i tas tomēr nenotiek. Tie ir izņēmuma gadījumi.

-� Bie�āk nemaz arī nevajag, Anna teica. Pietiek jau ar vienu reizi un tu esi laimīgs vai nelaimīgs, dzīvs vai miris. �ausmīgi, vai ne?

-�� Dzīve jau vispār nav nekāds ro�u dārziņ�, nopietni teicu. Tāda kā aklo vistiņu spēle. Ja palaimēsies noķert iz��ķiro�o mirkli� Vienreizējo gadījumu� īsto cilvēku� Bet, ja nepaveiksies un turpināsi aizsietām acīm tuk�ā istabā meklēt to, kā tur, iespējams, nemaz nav�

-�� Bet ja patie�ām tur nekā nav? Anna spēji satraukta vaicāja.

-� Tad jāiet uz citu istabu, es atbildēju.

-� Bet ja arī tur nekā nav, tagad Annas balsī jau skaidri varēja saklausīt bailes.

-� Tā nevar būt, pakratīju galvu. Izvēle ir vienmēr.

Anna piecēlās, apgāja apkārt galdam un, iesēdusies man

klēpi, pavēra peldmēteli vēl platāk.

-� Tu ta�u mani gribi, vai ne? viņa atklāti vaicāja.

-�� Jā, Anna, gribu, es atbildēju. Ta�u dro�s paliek dro�s� Tu esi vesela?

Anna, nedaudz apmulsusi, krietnu laiciņu klusēja.

-� Tu domā�?

-� Jā, Anna, es domāju tie�i to, sacīju.

-� Vari būt mierīgs, viņa teica. Ar mani viss ir kārtībā. Esmu vesela.

Pēc �āda apgalvojuma vienmēr tomēr der padomāt par �o vārdu patiesumu. Iespējams, strādājot par medmāsu, fiziski viņa varbūt arī ir vesela, bet garīgā ziņā� Tā jau nekas, tīri sakarīga, ta�u �ī uzmācīgā doma par bērnu� Bet varbūt arī tas ir tikai normāli? Sieviete grib bērnu. Kas tur ko brīnīties? Tas ta�u ir dabiski ! Vienīgi mazliet nenormāli �ķiet tas, ka viņa to grib tik traki, labi zinādama, ka �ī vēl�me nekad nevar piepildīties. Ta�u varbūt arī tas nav pārāk tālu no normas? Jo kāda gan var būt norma cilvēka gribai radīt jaunu dzīvību, ja tai pa�ā laikā nekad nav pastāvējusi nekāda norma dzīvības iznīcinā�anai�

Ko tā Anna pirmīt teica? Katru vakaru pilns spainis ar bērnu embrijiem?! Un kapu lauki pilni ar kritu�iem kara�vīriem. Un me�i pilni gan ar �ekistu, gan mūsu pa�u me�a�brāļu no�autiem cilvēkiem. Un cietumi pilni. Un katorgas darbos aizdzītie. Un uz sārta sadedzinātie. Un gāzes kame�rās nosmacētie. Un badā nomērdētie. Un cilpās pakārtie. Un visiem kaut kāda vaina. Un vienmēr atrodas ļaudis, kas �īs vainas meklē, atrod un vainīgos soda. Viens no tādiem dro�i vien bū�u arī es. Jo jau ilgus gadus meklēju cilvēku, kas, manuprāt, sodu tomēr ir pelnījis. Pirmajā mirklī tas var �ķist tikai tīri personīgs, ļoti subjektīvs vērtējums, kas, protams, var izrādīties arī kļūdains. Tiesne�iem spriest tie�su ir daudz vieglāk, ta�u arī viņi nereti tomēr kļūdās. Un, ja nekļūdās pa�i, tad likums var būt kļūdains, netaisnīgs vai pat noziedzīgs. Vienmēr ir bijis ārkārtīgi grūti, da�reiz pat neiespējami pareizi noteikt cilvēka vainas pakāpi. Apsūdzēt ir viegli. Bet kā ar sodu?

Kara laikā, pēc kara un arī tagad cilvēkus apsūdzēt un pieprasīt sodu par da�ādiem pagātnes grēkiem parasti ne�kādas grūtības gan nesagādā. Tas ir pats vienkār�ākais, ko mēs cits citam varam nodarīt �odien daudzus apsūdzēt agrāk izdarītos morālos vai pat kriminālos pārkāpumos, kas to izdarī�anas brīdī no valsts varas un likuma viedokļa nekādi noziegumi nemaz neskaitās. Tie�i otrādi tas viss bija uzslavas, privilēģiju un da�ādu apbalvojumu vērts.

Tā arī �odien.

Apzinīgums, patriotisms, pareizums, taisnīgums, vaina, nodevība, dzimtenes mīlestība patiesībā daudziem nav ne�kas vairāk kā tikai vārdi, kā vēlme sevi izcelt sabiedrības acīs, gūt kādu personīgu labumu un ieriebt tam, kuru viņ�, protams, cēla mērķa vārdā apzināti nodod�

-� Kāpēc apklusi? Anna jautāja. Kāpēc pēk�ņi kļuvi tik nopietns? Par ko domā? Par mani?

-� Nē, Anna, ne par tevi, es atbildēju. Galvā atkal sāk virpuļot visādas sliktas domas�

-� Kāpēc sliktas? Anna neslēpa pārsteigumu. Kad tev klēpī sē� gandrīz vai kaila sieviete� Kāpēc tev prātā nenāk labas domas?

-� Tā man da�reiz gadās, paskaidroju. Piedod!

-� Vai tevi kas nomāc?

-� Jā, Anna, nomāc pamatīgi. Es gadiem ilgi meklēju vie�nu cilvēku, lai viņam atriebtos, bet pagaidām nekas nesa�nāk. Es viņu nekur nespēju atrast.

-� Ko viņ� tev nodarījis? Anna prasīja. Atriebties tas ir diezgan �ausmīgi.

-� Tu nevienu neesi vēlējusies sodīt? painteresējos.

-�� Kaut ko sliktu esmu vēlējusies, jā, bet sodīt� Manu�prāt, tas nav ne vienkār�i, ne labi.

-� Pilnīgi pareizi, es piekritu. Tas nekad nav vienkār��i, ta�u, vai tas ir labi vai slikti� Nezinu� Man �ķiet, tas bie�i vismaz ir taisnīgi.

-� Lai tas būtu taisnīgi, �im cilvēkam ir bijis jāizdara kaut kas ļoti ļoti slikts�

-�� Tā arī ir, Anna, es sacīju. Tu esi gudra meitene. Un pareizi darīji, ka iesēdies man klēpī un tik centīgi izrādi savu vēlmi un krūtis.

Tu esi gudra meitene. Un pareizi darīji, ka iesēdies man klēpī un tik centīgi izrādi savu vēlmi un krūtis.

-� Vai pats pie manis nebūtu nācis? Anna jautāja.

-������ Gan jau būtu, atbildēju. Bet vairumā gadījumu man patīk, kad sieviete izvēlas mani.

-� Kāpēc? Anna prasīja. Esi iedomīgs? Baigi lecīgs?

-������ Nē, ne baigi. Tikai mazliet. Bet ne tur tas iemesls! Kad man bija apmēram piecpadsmit, se�padsmit gadu, es mē�ģināju tikt klāt Stefānijai. Mani vienkār�i tracināja viņas skaistums. Ta�u viņa par mani tikai pasmējās un pieklājīgi pasūtīja vienu māju tālāk. Viņa teica, ka tas būtu apmēram tas pats, kas mīlēties ar savu dēlu. Es to ārkārtīgi pārdzī�voju, man bija kauns un �o atteikumu uztvēru kā milzīgu pazemojumu. Kop� tā laika es mēģinu nodibināt kontaktus tikai ar tām sievietēm, par kurām esmu pārliecināts, ka vi�ņas man neatteiks.

-������� Tad visdro�āk ir ar prostitūtām, Anna sacīja. Bet kāpēc tu tuvojies man? Vai es izskatījos pēc tādas�?

-������� Tobrīd par to nedomāju, sacīju. Man vienkār�i likās jocīgi, ka tu tur tik ilgi stāvi un ļauj lietum sevi mērcēt. Turklāt redzēju, ka vismaz tobrīd esi nelaimīga.

-������ Paldies, Ceslav, Anna sacīja. Tu biji labs. Es patie��ām jutos draņķīgi. Bet pa�laik tāda vairs neesmu, esmu arī ap�āvējusies un gaidu� Vai es neizskatos tā vērta, lai mēs abi jau atrastos gultā?

-������ Tūlīt atrādīsimies, es teicu. Vēl tikai aizie�u uz van�nas istabu.

Nevērīgi atstūmis Annu, jau cēlos aug�ā, kad atkal melo�diski ieskanējās telefons.

-� Klausos!

-������ Ceslav! �eit Arnis. Mums "Putnu būrī" draud nepatik��anas.

-� Tie�i �obrīd? -Jā!

-� Kas notiek?

-������� Ieradies Barons. Viņ� saka neesot laika gaidīt līdz rītdienai. Viņ� ar tevi grib runāt jau �ovakar!

-� Viņ� ir viens?

-������ Trijatā. Baigie purni. Varbūt kāds vēl atrodas automa��īnā.

-������ Kas būs, ja neaizbrauk�u? 100

-������� Viņ� ne ar ko īpa�u nedraud, tikai pateica, ka mums bū�ot lieli mēsli.

-� Domā var iznākt �audī�anās?

-������ Iznākt var viss kas! Tāpēc labāk atbrauc, un mēģinā�sim visu sarunāt pa labam!

-������ Ar viņiem neko pa labam sarunāt nav iespējams, tei�cu. Es viņus pazīstu. Tikai pa purnu! Kas tev tur ir uz vietas?

-� Vilks un Aivars. Varu vēl pasaukt Gunāru.

-� Kā ar iero�iem?

-������ Tev ir beretta, man TT. Pārējiem dun�i, nu� un arma�tūras dzel�i.

-������� Labi, neapmierināts norūcu. Gaidi! Pēc divdesmit minūtēm bū�u klāt. Ta�u dro�s paliek dro�s, tomēr piezva�nī�u policijai.

Pēc brī�a nospiedu attiecīgos taustiņus.

-������� Policijas de�ūrdaļa klausās! sparīgi atsaucās kādas sievietes balss.

-������ Tad, cienītā kundze, klausies uzmanīgi! es teicu. Mani sauc �eslavs Rajevskis. Esmu pazīstamā naktskluba "Putnu būris" īpa�nieks. Nupat manā iestādē ir ieradusies neliela re�ketieru banda, ko vada jau divkārt par slepkavību un bruņo�tu laupī�anu sodītais bandīts ar iesauku Barons.

-� Ko viņi pa�laik dara?

-������� Pagaidām vēl neko, es atbildēju. Ta�u draud darīt! Bet ja kas� Man ir oficiāli reģistrēta berettas markas pisto�le ar atļauju to nēsāt. Esmu jūs brīdinājis. Ja tiks apdraudē�ta mana dzīvība vai mans īpa�ums, ne mirkli ne�auboties, ar minēto ieroci aizstāvē�os. Tā ka nebūtu slikti, kundze, ja j ūs tomēr atbrauktu�

-������ Kamēr vēl nekas traks nenotiek� policijas de�urante izvairīgi sacīja. Ta�u, ja situācija dramatizējas� Lūdzu, piezvaniet vēlreiz!

Situācija jau ir dramatizējusies, es nodomāju un neap�mierināts atslēdzu telefonu. Tagad tikai jāgaida traģēdija.

Tad pagriezos pret Annu.

-������ Redz', kā tai dzīvītē iet, es sacīju. It kā Dievam skaustu, vienmēr pa�ā skaistākajā brīdī� Tu mani pagaidi! Ieslēdz vi�deomagnetofonu un paskaties multfilmas vai pornogrāfiskās

filmiņas. Kad bū�u atpakaļ, grūti pateikt. Bet ja vispār neat�grie�os� Nezinu. Tad dari, ko gribi!

Anna mirkli stāvēja kā sastingusi, tad negaidīti metās man ap kaklu.

-� Ceslav, lūdzu, nebrauc! viņa diezgan skaļi lūdzās. Ja neaizbrauksi, kas jums tur slikts var notikt? Vai viņi tavu "Putnu būri" tūlīt uzspridzinās? Nodedzinās? Un ja arī tā? Uzreiz kļūsi pēdējais nabags? Toties neriskēsi ar savu dzī�vību! Saproti? Paliekot �eit, savā mājā kopā ar mani� Tu paliksi neskarts! Dzīvs! Vai tie�ām kaut kāds tur īpa�ums vai nauda�

Rūgti iesmējos un no seifa izņēmu pistoli. Man tā patika. Gandrīz vai mākslas darbs.

-�� Bet, debesbrīni�ķīgā Anna! es sacīju. Silta istaba, burbuļvanna, uz galda la�i, �ampanie�a pudele un puskaila, ļoti pamīlēties gribo�a sieviete arī nav nekādas di�ās dzīves vērtības. Tā ka� Būs, kas būs! Gaidi!

Atri izskrēju pagalmā, atslēdzu garā�u, iesēdos savā su�perīgajā d�ipā un drāzos uz "Putnu būri". Tas bija vienīgais naktsbārs Iļģuciemā, skaitījās augstākās kategorijas izklai�des vieta, kur katrs nemaz nevarēja tikt iek�ā. Pirmkārt, ie�ejas maksa bija visai liela trīsdesmit lati, otrkārt, spēcīga apsardze un stingrs pārvaldnieks Arnis Varbuts, kas starp apmeklētājiem nepieļāva nekādus asākus konfliktus, lun�kanas striptīza dejotājas, smaidīgas un gandrīz vai jebku�ram viegli pieejamas viesmīles un glītas meitenes bez kom�pleksiem, kuras kluba viesi par attiecīgu samaksu varēja uz stundu nolīgt atsevi�ķos, pikanti iekārtotos kabinetos. Kluba lielajā zālē spēlēja arī ansamblis un starp galdiņiem bija atstāts neliels laukums dejām. Tam visam klāt nāca pla�a dzērienu izvēle.

Āgenskalnā man piederēja līdzīgs uzņēmums, tas tikai bija nedaudz vienkār�āks un lētāks. Tur atradās arī vairāki spēļu automāti, divi ruletes un viens kār�u spēles galds.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē visā valstī vēl pilnā krā�ņumā plauka vardarbīgs rekets, un tie�i tad man bija "uzbraukusi" kāda banda ar tās barvedi Baronu priek�galā. Tovakar vēl nezināju, ka mani ar �o bandu saistīs daudz kas vairāk nekā tikai izvēle pakļauties vai nepakļauties reke�tieru prasībām. Vēlāk runa jau būs par daudz nopietnākām lietām par atriebību, dzīvību un augstāko soda mēru.

Spēcīgs sniegputenis nerimās jau ceturto dienu. Kirovas apgabala Ori�u rajona Saltikovas ciema �aurās ieliņas bija jau tik aizputinātas, ka sād�as iedzīvotāji, ģērbu�ies vatniekos un velteņos, ar grūtībām pa tām brida gan pie akām pēc ūdens, gan uz nelielo ciema veikaliņu pēc pārtikas, kur gan nekad nekādu pla�o pre�u izvēli nebija redzēju�i. Vienreiz nedēļā no starprajonu �osejas ciemā iegriezās traktors, kas vilka uz lielām ragavām uzmontētu tādu kā nelielu mājiņu noliktavu, kur atradās rajona bāzē iekrautais katram sād�as iedzīvotājam vienai nedēļai paredzētais pārtikas minimums trīs rupjmaizes "ķieģelī�i", desmit cukura graudiņi, paciņa margarīna, da�reiz arī kāda makaronu vai prosas paciņa, tabaka un nereti arī neliels gabaliņ� gaļas vai kaltēta zivs.

Lai gan bija pagājis pusgads, kop� Vandu Rajevsku �eit bija atvedis viņas Rīgas komunālā dzīvokļa kaimiņ� un mī�ļākais Sergejs Ustinovs, viņa joprojām uz �o krievisko vidi un diezgan drausmīgo sadzīvi skatījās ar vāji slēptām �aus�mām. Pārāk liela vai, pareizāk sakot, prātam neaptverama bija at�ķirība starp Rajevsku dzīvesveidu pirmskara Rīgā un nabadzīgo eksistē�anu �ai utu noēstajā un Dieva aizmirs�tajā Krievijas sād�ā. Vandas apziņa un visa viņas būtība to īstenībā nemaz vēl nespēja īsti apjēgt, kādā drausmīgā el�les bedrē viņa ir nonākusi. Ta�u to gan saprata ja būtu palikusi Rīgā, nez vai viņa tagad būtu vēl dzīva. Diezin vai �ī apziņa viņu kaut nedaudz mierināja, ta�u tai pa�ā laikā nenoliedzami radīja naidu pret tiem latvie�iem, kas viņu no�teikti būtu nodevu�i vācie�iem, arestēju�i par sakaru ar Lat�vijas okupantu �ekas virsnieku tātad kā padomju varas atbalstītāju. Kā �eit par stāvokli vācu okupētajos apgabalos un vairākas reizes tie�i par Latviju un Rīgu ziņoja radio un avīzes, tad ar tādiem kā viņa jau esot pie�auts pilns Biķer�nieku me�s un gandrīz vai katra Latvijas pilsētas apkaime vai miestiņ�.

Par to vien iedomājoties, ko viņai nāktos pārdzīvot un izjust, paliekot Rīgā, da�reiz �ejienes dzīve vairs ne�ķita tik �ausmino�i grūta.

Kāda nekāda tā tomēr bija dzīve!

Vanda �o to bija dzirdējusi arī par tiem latvie�iem, kuri pirms pusgada piespiedu kārtā tika aizvesti un izvietoti da��ādās Sibīrijas sād�ās, it sevi�ķi Krasnojarskas apkārtnē, un cik slikti pret viņiem izturoties vietējā vara un iedzīvo�tāji. Arī �eit vietējo acīs Vanda skaitījās netīkama sve�inie�ce, ta�u tomēr glu�i par ienaidnieci vai fa�isti viņu neuz�skatīja.

�ai sād�ā uz dzīvi bija iekārtoju�ās arī vairākas citas eva�kuētās latvie�u sievietes ar bērniem, viņas strādāja kolhozā un, skaļi nekurnēdamas, mēģināja kaut kā pārdzīvot karu un remdēt bēdas par atstāto dzimteni.

Vanda zināja to viņai pateica Sergejs ka tepat kaut kur netālu vienā no �ai apgabalā eso�ajām soda nometnēm ieslodzījumā atrodas viņas ģimenes piederīgais Vladislava tēvs And�ejs Rajevskis.

Pati Vanda ne bez Sergeja palīdzības bija dabūjusi darbu ciema bibliotēkā un jutās apmierināta. Vismaz neva�jadzēja drausmīgā salā iet ne me�a darbos, ne kolhoza lopu kūtī, ne kur citur.

Parasti bibliotēkas apmeklētāju skaits bija neliels, tikai da�i mazliet skolā gāju�i cilvēki, bet pārējā iedzīvotāju daļa vakaros sēdēja mājās un dzēra pa�darināto ļergu. Tas arī bija viss viņu dzīves piepildījums. Tie, kas nebija mobilizēti armijā, kaut kā pa roku galam padarīju�i kolhoza darbus, pārējo laiku tērēja, sevi bendējot ar jau pa gabalu nejauki smirdo�u kand�u.

Vanda, tikko atnākusi uz darbu, tūlīt iekūra krāsni un, tā kā neviena apmeklētāja kā parasti tik agri vēl nebija, ap�sēdās krāsns priek�ā, un lasīja kādu grāmatu vai, skumji raugoties uguns liesmās, atcerējās dzīvi gan Poznaņā, gan Rīgā, un joprojām mocījās neziņā, vai darījusi pareizi, savā gultā un dzīvē ielaizdama krievu virsnieku Sergeju.

Vai tas bija labi? Slikti? Nepiecie�ami?

Vai totālas varas maiņas gadījumā valstī jebkur� cilvēks vispār var paredzēt savu turpmāko likteni? Vai tad tā nav,

ka �o sava mū�a turpmāko ritējumu vairumā gadījumu tu pats nemaz nespēj nekādi ietekmēt to tavā vietā vienmēr izdara citi. Tev atliek tikai viena izvēle pakļauties tam, ko tavā vietā ir izlēmu�i sve�i ļaudis, vai nepakļauties. Vien�kār�āk sakot, tev jāizvēlas dzīvot vai mirt. Varbūt labāka�jā gadījumā piespiedu kārtā dzīvot absolūti necilvēciskos apstākļos cietumā vai izsūtījumā, vai arī daudzmaz cie�a�mos kā ir gadījies pa�laik man.

Tagad, �ķiet, ir muļķīgi meklēt vainīgos un pareizās at�bildes.

Vai vainīgi bija vecāki un vecvecāki, mani burtiski pie�spie�ot apprecēt Vladislavu. "Padomā! Mūsu un Rajevsku nauda, īpa�umi, fabrikas, veikali un darbnīcas! Tā ta�u ir milzīga bagātība!"

Ha-ha-hā! Kur tagad ir tā bagātība? Viens vīrs Berlīnē, ēdot veģetāros sakņu sautējumus, bet otrs Piemaskavas va�sarnīcā, katru vakaru rijot gaļu un klāt piedzerot Gruzijas vīnus, vēsā mierā iz�ķir desmitiem miljonu cilvēku likteņus!

Ko es varēju darīt? Ko mēs visi varējām darīt?!

Tikai izmisumā raudāt un tomēr vismaz mēģināt sagla�bāt pēdējo, kas mums vēl bija atlicis kailo dzīvību. Kāpēc man par to būtu jākaunas? Kāpēc jāno�ēlo, ka Sergejam atļāvu�? Un kas, ja nebūtu atļāvusi? Tas tikai romānos vai gai�ajās pasakās viņa lepna, cēla un nevainīga labāk izvēlas nāvi, nevis būt kopā ar nemīlamu cilvēku�

Vanda nodrebēja, noliecās un ātri iemeta krāsnī vairākas , malkas pagales. Uguns pēc kāda laiciņa kļuva lielāka, lies�mas, kā Vandai �ķita, pat ar fizisku baudu apņēma sausās �ķilas, un viņa skumji pasmaidīja.

Varbūt tāda izskatās malkas un liesmas mīlestības izpaus�me? Jo karstāka uguns, jo mīlestība stiprāka. Jauki jau skan. Bet kāds ir iznākums? Bēdīgs. Viss tikai ātrāk sadeg�

Protams, ļoti skumji, kad vīrietis apmaina tevi pret citu sievieti. Esmu pārliecināta, ja Vladislavs arī nebūtu saticis Stefāniju, viņ� tik un tā agrāk vai vēlāk būtu no manis aiz�gājis. Es dro�i vien tā nevarētu, bet viņ� varēja. Dzīvot bez mīlestības ir grūti. Un vīrietim grūti bez sievietes. Es dro�i vien kaut kā iztiktu, lai gan� Kāpēc man vajadzētu dzīvot bez seksa? Ko es dabūtu tā vietā? Tikai rūpes par bērnu,

autiņu mazgā�anu, negulētas naktis, ēdienu gatavo�anu un mū�īgas bailes, ka tikai ar bērnu nenotiek kas slikts! Dabis�ki, visa dzīve jau nesastāvētu tikai no tā vien, ta�u kaut kas tomēr ļoti jūtami pietrūktu.

Un tad no manis pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ mūsu dzīvoklī, pēc tam arī manā gultā un dzīvē ienāca �is Sergejs Mihailovi�s. Un jāsaka gandrīz vai paldies, ka viņ� strādā tai briesmīgajā �ekā. Viņ� ta�u galu galā izglāba� Nē, ne izglāba! Viņ� vienkār�i ne mani, ne mazo Ceslavu, ne Vla�dislavu, ne Boļeslavu nearestēja, neaiztika, neizsūtīja uz Sibīriju! Ticu, ka viņ� to darīja tāpēc, ka viņam neatteicu. Un labi, ka viņ� mani atveda uz �ejieni. Nebūtu to izdarījis, kāds cits cilvēks Rīgā mani būtu aizvedis uz cietumu vai no�au�anai uz me�u.

Vai tas tomēr nav briesmīgi, ka pati neko nevaru, bet ar tavu dzīvi un dzīvību rīkojas, pat spēlējas, citi? Un kas tas vispār par noziegumu, ja, cituprāt, guļu ar nepareizo cilvē�ku? Kāda tiem vispār par to daļa, bet viņi gatavi tūlīt noso�dīt un nokaut.

Interesanti, ko tagad Rīgā dara Vladislavs? Dro�i vien dzī�vo pie tās izlaidīgās Stefānijās un mani jau būs aizmirsis.

Un ko dara mans mazais Ceslavs? Neko daudz viņ� darīt vēl nespēj tikai gulēt un gaidīt mammu, kas atkal sēdētu blakus gultiņai un dziedātu �ūpuļdziesmu�

Ta�u mamma ir tālu, nekādas dziesmas neskan, aiz ma�zās bibliotēkas koka namiņa gaudo sniega vētra un mam�ma pati gaida, kad beidzot kāda silta roka pieskarsies viņas rokai un balss �ukstēs tos vārdus� Vai kādreiz vēl kaut ko tamlīdzīgu piedzīvo�u?

Noklaudzēja durvis un bibliotēkas �aurajā telpā ienāca pusmū�a sieviete. Viņa bija ģērbusies kā visi �ai sād�ā ap galvu biezs vilnas lakats, mugurā vatnieks, kājās tādas pa��as biezas vatētas bikses un velteņi. No viņas mutes vēlās balti garaiņi.

-� Sveika! viņa skaidrā latvie�u valodā teica. Domāju, ka te pie tevis iek�ā būs siltāks!

-� Nupat tikai kā iekūru, Vanda, kā attaisnodamās, sacī�ja. Būtu atnākusi vēlāk� �ī telpa parasti iesilst apmēram pēc stundas. Da�reiz pat pēc divām.

-� Uzzināju, ka bibliotēkā strādājot kāda latviete� Sie�viete cie�i noskatīja jauno grāmatu pārzinātāju. Atnācu parunāties. Vai agrāk dzīvoji Rīgā?

-� Jā, Vanda, mazliet samulsusi, atbildēja un tūlīt sāka satraukti domāt, ko no �īs sievietes var sagaidīt kaut ko labu vai sliktu?

-� Mani sauc Zenta Zālīte, viņa stādījās priek�ā. Kur tu Rīgā strādāji?

-� Es nestrādāju, Vanda atbildēja. Biju mājsaimniece. Pirms gada piedzima dēls.

-�� Kāpēc nācās evakuēties? Zenta painteresējās. Vīrs vai vecāki strādāja atbildīgu darbu kādā padomju iestādē?

-� Nē, Vanda atkal nedaudz apmulsa. Vīrs vēl studēja, bet viņa tēvu padomju vara arestēja�

Zenta vēlreiz bibliotekārei uzmeta cie�u, aizdomu pilnu skatienu.

-� Vai viņ� bija tautas ienaidnieks? viņa piepaceltā balsī jautāja.

-� Tad jau drīzāk tautas draugs! Vanda izaicino�i atbil�dēja, nodomādama, vai tikai �ī sieviete pie viņas politiskai pārbaudei nav atsūtīta no vietējās �ekas pārvaldes. Un ja arī ne, tik un tā sarunās ar jebkuru bija jābūt ārkārtīgi uz�manīgai viens nepareizs vārds, skaļi izteikts politisks uz�skats vai kāda notikuma vērtējums, kas nesakrita ar oficiā�lo partijas un valsts viedokli, varēja maksāt pat dzīvību� Ta�u �ad tad Vanda par to vai nu aizmirsa, vai zinādama, ka vismaz pagaidām viņu piesedz Sergejs, vienkār�i aiz spī�ta sacīja to, ko patiesībā arī domāja. Vīratēvs vienkār�i bija turīgs cilvēks. "Sociāli bīstams". Pat smiekli nāk. Ar ko bagāts cilvēks var būt sabiedrībai bīstams? Nezinu. Es to vienkār�i nesaprotu.

-� Ļoti slikti, biedre Rajevska, sieviete sacīja. Ir lietas, ko obligāti tomēr nāktos zināt!

-�� Manuprāt, sabiedrībai daudz bīstamāks ir tie�i naba�gais�

Zenta Zālīte negaidīti pasmaidīja, paņēma krēslu un ap�sēdās blakus krāsnij�

-�� Brīni�ķīgi, ja uz pasaules kaut kur vēl ir silti. Vai jau esi apradusi ar �ejienes aukstumu un sniegputeņiem?

-� Diezgan grūti, Vanda atzinās. Pastāvīgi salst.

-�� Teik�u atklāti� Es arī vēl nekādi nespēju� Bet tas nu tā. Gribētu vēl zināt� Kāpēc, ja jau tu esi cietusi no padom�ju varas, nepaliki Rīgā un nesagaidīji tā sauktos Latvijas atbrīvotājus?

-�� Patiesībā es jau neko īpa�i neesmu cietusi, Vanda atbildēja. Mani vecāki Polijā, jā. Bet tur vainīgi vācie�i. Kāpēc man viņus vajadzētu gaidīt vēl Rīgā?

-� Ko tu vispār domā par padomju varu? Zenta negaidīti prasīja.

-� Es nedomāju neko, Vanda papurināja galvu. Es, kā daudzi citi, vienkār�i gribu dzīvot.

-� Visi to grib, Zenta sacīja. Jautājums vienīgi ir tāds kā?!

-� Nezinu, Vanda atbildēja. Vai ir kāda dro�a recepte?

-�� Ir gan, Zenta apliecināja. Bez ierunām pakļauties varai.

Vanda, redzami sadrūmusi, klusēja.

-�� Starp citu, tu tos Rajevskus mīlēji? Zenta atkal ne�gaidīti jautāja. Vladislavu, viņa brāli Boļeslavu, vīratēvu And�eju?

Vanda pārsteigta paskatījās uz blakus sēdo�o sievieti. Telpā bija kļuvis siltāk un tagad, kad sieviete runāja, balta dva�a no viņas mutes vairs nenāca. Toties Vandai nez kā�pēc �ķita, ka drausmīgs aukstums nāk no pa�as sievietes.

-� Tu viņus pazini? Vanda pārsteigta jautāja.

-� Tu neatbildēji� Zenta atgādināja.

-� Nē, es Vladislavu nemīlēju, Vanda teica. Boļeslavu vēl mazāk. Bet viņu tēvu And�eju cienīju. Viņ� bija goda�vīrs. Labs un izpalīdzīgs.

Zenta nedaudz noliecās, paņēma vairākas malkas paga�les un ielika krāsnī. Pēc tam domīga skatījās, kā tās pama�zām apņem liesmas.

-� Tu prasi, vai pazinu� Jā, Zenta apliecināja. Es strā�dāju And�eja Rajevska fabrikā. Tā nepiederēja tikai viņam vien, ta�u viņ� tur tomēr bija galvenais. No sākuma biju strādniece. Audēja. �etrdesmitā gada rudens sākumā, kad padomju vara fabriku nacionalizēja� Es jau no agras jaunī�bas esmu bijusi kreisi noskaņota. Mans vīrs bija komunists -

Zenta nedaudz noliecās, paņēma vairākas malkas pagales un ielika krāsnī.

pagrīdnieks. Ulmaņa laikā trīsdesmit sestajā gadā par pretvalstisku darbību mūsu pa�u varonīgā Politpārvalde viņu arestēja un notiesāja. Trīsdesmit devītajā viņ� Rīgas Centrālcietumā nomira. Vai man par to vajadzētu priecā�ties? Būt sajūsmā par Ulmaņa diktatorisko re�īmu? Jā, es biju par padomju varu un pievieno�anos Padomju Savienī�bai! Bet And�ejs Rajevskis un daudzi viņam līdzīgie bēdā�jās. No iepriek�ējās bagātības un varas vairs nekas� Un tad, nezinu kāpēc, Rajevskis trīsdesmitajā aprīlī atnāca uz fabriku un kopā ar partijas sekretāru, jauno direktoru un komjaunie�u vadītāju sāka strādniekus aģitēt visiem nā�kamajā dienā doties 1. Maija demonstrācijā. Ta�u es biju pārliecināta, ka Rajevskis liekuļo, ka viss, ko viņ� saka un runā, nemaz nenāk no sirds! Viņ� to dara tikai tāpēc, lai padomju vara viņu kā ne�ēlīgu darbaļau�u ekspluatatoru nesodītu un liktu mierā! Es saprotu, mēs visi pie izdevī�bas glābjamies kā varam, visi gribam dzīvot un būt brīvībā, ta�u Rajevska izturē�anās man nepatika. Tas bija pārāk lielā pretrunā ar to, kā viņ� bija izturējies pret strādnie�kiem iepriek�. Tāpēc tūlīt pēc viņa tribīnē kāpu es un visu strādnieku acu priek�ā �o liekuli un viņa ģimeni atmaskoju kā lielbur�uāzijas aģentus. Pēc tam to visu uzrakstīju un ziņojumu nodevu �ekas darbiniekam, kas arī piedalījās �ai mītiņā. Pēc da�ām dienām And�ejs Rajevskis tika arestēts un esmu dzirdējusi, ka viņ� pa�laik atrodoties tepat kaut kur netālu Kirovas apgabala pāraudzinā�anas un darba nometnē 037/21. Nu tur smagi jāstrādā pa�am.

Vanda ārkārtīgi pārsteigta paskatījās uz sve�o sievieti un atkal sajuta no viņas nākam saltumu.

-� Vai jūs pārējie Rajevski zinājāt, kas ar And�eju ir noticis? Zenta jautāja.

-�� Nē, Vanda atbildēja. Neviens mums neko neteica. Cilvēks vienkār�i pazuda. Bet to, ka viņ� atrodas vienā no �ejienes daudzajiem lēģeriem, uzzināju tikai �eit.

Zenta pārsteigta krietnu laiciņu klusēja, tad, strauji pa�griezusies pret Vandu, mazliet pārvērstā balsī painteresē�jās: Kā tu to varēji uzzināt?

Vanda, pret �o sievieti juzdama asu nepatiku, mierīgi pa�smīnēja.

-� Man ir savas iespējas� Bet kādas iespējas �eit ir tev?

-� Es biju spiesta evakuēties�

-� Protams, Vanda sacīja. Es arī biju spiesta to darīt, ta�u, at�ķirībā no tevis, es ne par vienu nekādu ziņojumu neesmu rakstījusi. Starp citu, Zenta, tu par And�eja nodo��anu nepelnītam sodam tagad jūties apmierināta? Varbūt pat laimīga?

-� Zināmā mērā, Zenta mazliet nervozi atbildēja. Viņ� tomēr bija mūsu �ķiras ienaidnieks!

-� Briesmīgi jau skan, ta�u kā tas izpaudās? Vanda pra�sīja.

Zenta klusēja. Varēja just, ka viņai �ī saruna kļūst nepa�tīkama.

-� Tātad tu uzskati, ka visi bagātnieki, mantīgo �ķira, tir�gotāji, baņķieri, lielie namīpa�nieki un fabrikanti� ir tādi pa�i kā mēs pārējie? Zenta beidzot nikni iesaucās. Ka viņi, rausdami savas bagātības, pārējiem ļaudīm neko slik�tu nav nodarīju�i?! Un, ja tu tā patie�ām domā, vai neiznāk, ka esi nostājusies pret padomju varu? Ka arī pati vari tikt apsūdzēta kā tautas ienaidniece?!

Vanda dziļā no�ēlā smagi pa�ūpoja galvu un nicinājuma pilna ar roku asi parādīja uz durvīm.

-� Ja neesi atnākusi pēc kādas grāmatas, tad lūdzu la�sies prom! viņa teica un piecēlās. Bet kas attiecas uz tautas ienaidnieci� Zālītes kundze� Es ieteiktu krietni padomāt. Pati zini, kāds pa�laik ir laiks un cik neticami viegli ir gandrīz vai jebkuram tikt apsūdzētam valsts node�vībā. Neaizmirsti, ka arī par tevi kāds var uzrakstīt attiecī�gu ziņojumu�

Zenta dusmīgi paskatījās uz jauniņo bibliotekāri, par kuru zināja, ka viņas draugs, varētu pat teikt, civilvīrs ir augstas dienesta pakāpes iek�lietu darbinieks un gandrīz vai no�ēloja, ka bija atnākusi un �o sarunu sākusi. Ta�u ļoti gribējās �ai kādreiz tik ļoti bagātās Rajevsku ģimenes piederīgajai kundzītei mazliet iekost un paskatīties, kāda viņa izskatās, ūdeļādas ka�oku apmainījusi pret vecu va�teni, greznas augstpapē�u kurpītes pret velteņiem un aug�stāko Rīgas sabiedrību pret atpaliku�as Krievijas sād�as trulajiem dzērājiem�

Protams, gan �eit, gan pārējā Kirovas apgabalā izvieto�tajiem bēgļiem no Latvijas, salīdzinot ar Sibīrijā eso�ajiem izsūtītajiem, bija nedaudz labāki sadzīves apstākļi, ta�u to�mēr bija bezgalīgi tālu no tiem, kādos viņi bija dzīvoju�i līdz karam.

Pēc �etrām dienām nedēļas beigās pie Vandas no Ki�rovas ciemos atbrauca Sergejs. Vanda tūlīt ievēroja, ka ta�gad viņam ir jau cita, daudz augstāka dienesta pakāpe no kapteiņa kļuvis par majoru.

Ar mājas saimniekiem kopā paēdu�i pieticīgas vakariņas, Sergejs ar Vandu atgriezās viņas istabā. Tikko atbraucis, Sergejs izskatījās sadrūmis un ar kaut ko ļoti neapmieri�nāts. Bet vakariņu laikā, turklāt vēl krietni iedzerot saim�nieka sagādāto kand�u, viņ� pamazām kļuva atraisītāks un nekādu bargumu neizrādīja, kas viņam vispār arī bija raksturīgi.

-� Esi noguris? Vanda, apsēdusies viņam blakus uz gul�tas malas, painteresējās.

-� Tā ir, Sergejs piekrīto�i pamāja. Darba daudz. Vā�cie�i jau nonāku�i pie Maskavas.

-� Domā, viņi atnāks arī līdz �ejienei? Vanda jautāja, lai gan �eit viņai no tā sevi�ķi baidīties nevajadzēja. Ja jau to�mēr tika līdz Rīgai un tagad līdz Krievijas galvaspilsētai�

-� Tas vēl neko nenozīmē, Sergejs cietā balsī pateica. Gan tatāri un mongoļi, gan poļi un Napoleons ari tika līdz Maska�vai� Nu un kas?

Vanda uzlika galvu uz Sergeja pleca un, aizturot asaras, tikko sadzirdami no�ukstēja: Sergej, es gribu atpakaļ uz mājām�

-� Jūties slikti? Sergejs līdzcietīgi vaicāja. Tev te kāds dara pāri?

-� Fiziski jau laikam izturē�u, Vanda klusi sacīja. Bet ar pārējo tā ir kā ir.

-� Garlaicīgi?

-� Arī tas. Es bie�i domāju par mājām Rīgā, par tur paliku��o bērnu� Kā tu domā, vai mēs kādreiz atgriezīsimies�

-�� Par sevi es nezinu, Sergejs paraustīja plecus. Gan�drīz vai katru dienu cīņa pret diversantiem un spiegiem� Ar mani var notikt viss kas. Ar to jārēķinās. Bet tu, Vanda�

Kāpēc gan ne? Kad uzvarēsim karā, tu atkal atgriezīsies Rīgā pie savējiem. Vienīgi� Es tevi lūdzu� Nē! Tā ir pavē�le! Lūdzu, nekad vairs�! Atceries un iegaumē nekad vairs ne ar vienu sve�u cilvēku nerunā par politiskām tēmām! Ru�nājiet par savām sievie�u lietām, bet politiku lieciet mierā! Saprati?

-� Jā� Vanda atkal no�ukstēja un varbūt tikai tagad sāka apjēgt, cik nepareizi rīkojusies, ielai�oties strīdā ar sve�o atnācēju.

-�� Zenta Zālīte, kas pirms da�ām dienām pie tevis bija atnākusi uz bibliotēku, ir mūsu aģente ziņotāja, speciāli iesūtīta �ai ciemā, lai izzinātu gan vietējo, gan jo sevi�ķi �eit atbrauku�o latvie�u noskaņojumu� Turpmāk tev jā�būt maksimāli uzmanīgai! Cik rei�u man tevi būs jāglābj? Un cik rei�u tas man vēl var izdoties?

Vanda nobālēja un juta, ka visu viņas prātu un dvēseli pārņem spēcīgs satraukums. Mirkli vēlāk arī bailes. Viņa to nekad nebija aizmirsusi, ka daudz labāk ir pēc iespējas mazāk runāt un nekad skaļi ne par kādiem notikumiem vai problēmām neizteikt savu patieso viedokli. Ta�u, būdama visai aizrautīga, �ad tad �o brīvību un varbūt pat dzīvību glābjo�o postulātu tomēr aizmirsa un pateica to, ko labāk būtu bijis noklusēt.

īstenībā Vanda baidījās arī no pa�a Sergeja, jo viņu tik labi vēl nepazina, turklāt galu galā viņ� ta�u tomēr bija vi�sai augsta ranga valsts dro�ības darbinieks� Ta�u tā kā Sergejs bija pateicis par iespējamo 14. jūnija izsūtī�anu un, kā vēlāk izrādījās, Rajevskus patie�ām neviens neaiztika; un, glābjot no padomju varas nīdēju atriebības, viņu paņē�mis līdzi uz Krieviju; un arī tagad viņu brīdinājis labāk tu�rēt muti ciet�

Interesanti, Vanda domāja, vai Sergejs, ja es ar viņu būtu pilnīgi atklāta, spētu arī mani par pretpadomju iztei�cieniem arestēt? Un kādam vajadzētu būt iemeslam, kas viņam neļautu to darīt? Mīlestība? Ta�u vai starp mums vispār pastāv mīlestība?! Vai laba izturē�anās un vēlē�anās �ad tad pamīlēties ir arī mīlestība? Nezinu. Ta�u vismaz pagaidām personīgi viņ� ne man, ne pārējiem Rajevskiem neko sliktu nav nodarījis. Un jācer� Kas gan cits atliek, kā cerēt, ka cilvēks, kuram valsts devusi milzīgu varu pār daudzu cilvēku likteņiem, vismaz man arī turpmāk neko sliktu nedarīs.

-� Sergej� Vanda dziļi ieskatījās viņa zilajās acīs. Bail pat prasīt� Tu mani mīli?

Sergejs pirmajā mirklī tā kā mazliet apmulsa, tad pa�smaidīja un vairākas reizes maigi noglāstīja Vandas galvu.

-� Tu to gribētu?

-� Protams! viņa ātri atbildēja. Apziņa vien, ka uz �īs pasaules ir kaut viens cilvēks�

-� Vai Vladislavs tevi nemīlēja?

-� Viņ� mīlēja citu sievieti.

-� Kāpēc ne tevi?

-� Nezinu.

-�� Tā nemēdz būt, Sergejs sacīja. Ja ir kāds iemesls, kāpēc viens cilvēks sāk mīlēt otru, tad ir jābūt arī kādam iemeslam, kāpēc viņ� nemīl vai mīlēt pārstāj.

-� Tā nav pareizi, Vanda iebilda. Mīlestību vai nemī�lestību nevar izskaidrot ar prātu. Tas notiek kaut kā savā�dāk, dvēseliskāk� Domāju, ka pa īstam mīlēt spēj tikai labi cilvēki. Bet tu ta�u esi labs, vai ne?

Sergejs ilgi klusēja, tad viegli atstūma Vandu no sevis, piecēlās un sāka nervozi staigāt pa istabu. Pēc kāda laika apstājās Vandas priek�ā un kaut kā savādi uz viņu skatījās.

-� Nē, Vanda! viņ� krasi pārvērstā balsī sacīja. Varbūt labs es esmu tikai pret tevi, bet vispār� Esmu pietiekami skarbs un ne�ēlīgs! Strādājot �o darbu, pildot dienesta pie�nākumus valsts dro�ības orgānos, citāds nemaz nedrīkstu būt! Bet manī eso�ais ļaunums nav radīts mākslīgi, tas man nav iedots kā obligāta piedeva pie formas tērpa! �is naids manī ir radies jau agrā jaunībā, kad mūsu sād�ā notika zem�nieku sacel�anās un viņi nogalināja visu manu ģimeni! Man vienīgajam izdevās aizbēgt un tad es nozvērējos� Es atrieb��os! Un tā viss notiek. Bagātie zemnieki, biju�ie mui�nieki, fabrikanti, spekulanti, spiegi, diversanti un pārējie padomju varas ienaidnieki mums atriebjas, ka tiem esam atņēmu�i viņu īpa�umus, kas patiesībā pieder tautai, bet mēs savu�kārt atriebjamies un sodām viņus, jo uzskatām, ka taisnī�ba ir mūsu pusē, un mēs esam spiesti da�reiz rīkoties ļoti ne�ēlīgi� Bet kā savu naidu pamato un vēl ilgi pamatos tie latvie�i, poļi, lietuvie�i vai ukraiņi, kas tagad sadarbo�jas ar vācu okupantiem un tāpat bez �ēlastības iznīcina tos, kuri savā laikā kaut ko labu darīja vai pat tikai pateica ko uzslavas cienīgu par padomju varu? Naids un asinis valda pār cilvēku prātiem, bet mīlestība� Mīļā Vanda! Kas vispār ir mīlestība? Tā ir tikai cilvēka vājuma izpausme! Ta�u tu man patīc! Kāpēc man to vajadzētu slēpt un no tā kaunē�ties? Jā, neslēp�u arī to� Pirmais stimuls, kāpēc es tev vis�pār tuvojos, bija traka vēlē�anās iegūt tevi kā sievieti� Tu esi tik jauna un skaista� Tu man toreiz neatteici un man tas patika. Ne es, bet tu esi laba! Tāpēc cerēsim, ka kar� drīz beigsies un tu varēsi atgriezties savā dzimtenē.

-�� Bet tu? Vanda manāmi trīco�ā balsī jautāja. Sergeja teiktais viņu bija stipri saviļņojis.

-�� Nezinu, Sergejs atbildēja un atkal apsēdās blakus Vandai. Ja ar mani nekas slikts nenotiks, varbūt arī es kādreiz vēl atgriezī�os Latvijā�

Ātri piebraucis pie "Putnu būra", uzreiz nesteidzos sa�tikties ar reketieru karali Baronu. Lai vēl pagaida! Aizlicis savu berettu mugurpusē aiz jostas, paskatījos uz d�ipu, ar kuru slavenais bandīts �eit bija ieradies. Izskatījās, ka tajā neviena nav. Tātad Barons ar saviem pui�iem jau atrodas zālē vai kluba pārvaldnieka Arņa Varbuta kabinetā.

Neilgi pastāvējis, pagāju da�us simtus metrus uz priek��u, kur atradās visā Rīgā pazīstamā pirts "Melnais krusts". Vietējie zināja, ka �o pirti kā jauku atpūtas vietu iecienīju��i da�āda līmeņa "mafiozņiki", tā ka katru vakaru, bet it sevi�ķi svētdienās, stāvlaukums bija pilns ar dārgām auto�ma�īnām un drūma izskata vīriem, kas �īs ma�īnas un to īpa�niekus apsargāja.

Iegāju iek�ā un pa diezgan �auru gaiteni tiku līdz telpai, kur parasti uzturējās "pirtnieks" gadus astoņdesmit vecs vīrs, kas jau agrā jaunībā bija pabijis gan latvie�u leģionā, gan pēc tam arī sarkanarmijas soda bataljonā. Pagāju�ā gadsimta piecdesmito gadu beigās par kāda, kā viņ� pats teica, slikta cilvēka slepkavību, atsēdējis divpadsmit gadus, bet septiņdesmitajos atkal iekritis. �oreiz saistībā ar kāda bērna slepkavas nogalinā�anu.

Pēc otrā desmit gadus ilgā soda termiņa izcie�anas it kā sācis normālu dzīvi, ta�u ar ko viņ� īstenībā nodarbojas, ne�viens tā arī noteikti nezināja. Runāja, ka viņ� esot visas kri�minālās Latvijas bosu boss un tā arī bija, vai citiem vārdiem sakot, galvenais Latvijas noziedzīgās pasaules nelegālās pa��palīdzības kases turētājs un �ķīrējtiesnesis, kura pasludinā�tie lēmumi da�ādu strīdu gadījumos vai tā saucamajos ban�dītisko grupējumu "razborkās" bija neapstrīdami.

Veco, ta�u arvien vēl stalto un fiziski stipro vīru sauca Zigismunds Zigalis kriminālajās aprindās viņam bija iesauka Ziga viņ� te Iļģuciemā jau krietni pirms kara bija dzimis, gājis skolā, bet pēc gūsta un sodu izcie�anas atkal atgriezies un joprojām dzīvoja tepat netālu no Dzirciema un Buļļu ie�las krustojuma.

Es ar viņu biju jau sen pazīstams, lai gan neietilpu tajā kriminālajā sabiedrībā, kas pakļāvās viņa pārraudzībai. Ta�u mūsu labās, varētu pat teikt, ļoti draudzīgās attiecī�bas pastāvēja uz pamatīga, gandrīz vai nesatricināma pa�mata Zigismunds Zigalis morāli apzinājās, ka jūtoties kā mans parādnieks, lai gan ne reizi nebiju licis manīt, ka arī es viņu par tādu uzskatu. Tāpēc mūsu attiecības arī bija tik labas. Nevienam nepatīk, it sevi�ķi jau tāda kaluma vīram kā Ziga, ka viņiem kaut tikko jau�ami atgādina par kaut kādu tur parādu�

Bet gadījums, kā mēs pavisam nesen �o pa�u deviņdes�mito gadu sākumā iepazināmies, bija gan vienkār�s, gan tai pa�ā laikā arī visai sare�ģīts. Un proti kādā svētdienas pēcpusdienā, kārtējo reizi pieminēdams sava tēva Vladislava nāves gadadienu, aizbraucu uz Lā�upes kapiem, aizgāju līdz viņa kapam, tur noliku desmit sarkanas rozes un krietnu lai�ciņu, galvu nodūris, domāju gan par viņa, gan pārējo manu tuvinieku likteņiem. Turpat blakus gulēja arī māte Vanda, mazliet tālāk kādreizējā poļu skaistule Stefānijā Stafecka, da�i citi radinieki un daudzi mani draugi, tikai nekur nere�dzēju Roberta Rogova kapa kopiņu. Iespējams, tādas te ne�maz nebija un Roberts vēl ir dzīvs, lai gan viņam pirmajam vajadzētu �eit atrasties bez pieminekļa, bez jebkādas pie�miņas plāksnītes, bez krusta un bez neviena zieda uz kapa. Un varbūt arī labi, ka tā. Man vēl ir cerības tikt viņam klāt.

Vēlreiz pārlaidis skatienu pāri sakoptajai kapsētai un at�cerējies savējos, rūgti nodomāju kur tagad paliku�as visas jūsu trakās kaislības, jūsu mīlestība, greizsirdība, mērķi un nodomi, cerības un nodevība, sāpes un prieks. Tas ilga tikai mū�ības mirkli. Un tāpat tas bija tikai mirklis arī no jums atvēlētā dzīves laika� Pārāk maz, lai īstenotu to, ko bijāt iecerēju�i. Bet nejau par to �odien vajadzētu raudāt! �ēl, ka vienmēr atrodas tādi apstākļi un cilvēki, kas, sava ļaunuma un personīgā izdevīguma dēļ, bie�i mums traucē gūt dzīves piepildījumu vienalga, dzīvojam simts vai tikai trīsdesmit gadus.

Izgājis no kapsētas, nez kāpēc pārgāju otrpus ceļam un nokļuvu me�ā, kur kādreiz, kā veci ļaudis stāstīja, deviņpa�dsmitajā gadsimtā un arī vēlāk, atradusies �īdu kapsēta. �o�dien nekas gan par to īpa�i neliecināja. Visi pieminekļi jau sen bija nozagti vai sadauzīti, kapi nolīdzināti, lai gan te bija visai paugurains.

Pagājis vēl gabaliņu uz priek�u, pēk�ņi vienā no me�a pau�guru ielejām ieraudzīju guļam kādu vīrieti ar asiņainu seju. Ieraudzījis mani, viņ� pēk�ņi satrūkās, ta�u tad, mani vērī�gāk noskatījis, nedaudz nomierinājās. Arī es, aplūkojis viņu cie�āk, atcerējos, ka �o vīrieti jau kādreiz Iļģuciemā esmu redzējis un pat zinu, kas viņ� ir vai vismaz kādreiz bija�

-� Kā �eit esi nokļuvis? prasīju. Kas noticis? Nokriti no koka vai uzbruka me�a zvēri?

-� Jā, zvēri� vīrietis, valdot niknumu, sacīja. Paska�ties! Man �ķiet, viņi ir sa�āvu�i manu kreiso kāju un būs trāpīju�i arī plecā.

-� Es tevi pazīstu, sacīju. Zigismunds Zigalis, ja? Dzīvo netālu no Dzirciema un Buļļu ielas krustojuma?

-�� Tu mani pazīsti? Ziga pārsteigts jautāja, tad, mirkli padomājis, nedaudz pakustināja galvu. Sāku atcerēties. Biju�ais zeks?

-�� Nē. Vienmēr kaut kā esmu spējis nenokļūt otrpus �o�gam.

Ziga vēl mazliet padomāja.

-� Ceslavs Rajevskis? No tiem Iļģuciema poļiem?

-�� Tā sanāk, es apliecināju. Esam viena pagasta ie�dzimtie.

-�� Tad, lūdzu, palīdzi� Ziga, cie�ot lielas sāpes, teica. Pagaidām ātros vēl nesauc! Tu �eit esi ar ma�īnu?

-� Protams.

-� Tad pamēģini mani kaut kā aizdabūt līdz savam brau�camajam un tad uz Saldus ielu! Tur man ir kāds pazīstams ķirurgs. Lai viņ� paskatās! Ja teiks, ka bez slimnīcas ne�var� tad neko būs jābrauc, ko gan es ļoti negribētu. Tad tūlīt iznāks darī�ana ar policiju. Izdarīsi?

-� Kāpēc ne, es piekritu. Citādi vēl ņemsi un te atstiep�si kājas.

-� Bet kas tad tev? Ziga izsmējīgi prasīja. Būtu �ēl?

-� Protams, es atbildēju. Lai gan esi biju�ais slepkava, tomēr cilvēks un man neko sliktu neesi nodarījis.

-� Kā tu zini�?

-� Viss Iļģuciems toreiz runāja. Vai tagad tev atriebās tā cilvēka draugi? Varbūt radi?

Ziga neko neatbildēja un smagi elpoja. Ne tikai viņa seja, bet arī viss krekls mirka asinīs, un es sapratu, ka patie�ām, lai kāds �is cilvēks arī būtu labais vai sliktais viņam steidzami jāpalīdz.

-� Paklausies, Rajevski� Ziga gārdzo�i teica. Varbūt mums vēl iznāks kādreiz satikties� Es tevi lūdzu� Nekad mani vairs nesauc par slepkavu!

-�� Labi, kaimiņ, es apsolīju. Tas man paspruka tikai tā�

Sa�auto vīru pacēlu, viņ� stipri kliboja un, neskatoties uz to, ka nebija tālu arī no tā, ka kuru katru mirkli varēja zaudēt pamanu, kaut kā tomēr viņu līdz automa�īnai aiz�dabūju un jau pēc desmit minūtēm bijām ārsta privātmājā, kas atradās Saldus ielā kaut kur viducī starp Slokas un Daugavgrīvas ielām.

Kā vēlāk izrādījās, �is dakteris par labu samaksu itin bie��i sniedza pakalpojumus ne vienai vien kriminālās vides au�toritātei. Aizgāja pat tik tālu, ka vienā no savas savrupmā�jas lielākajām istabām viņ� iekārtoja tādu kā savu privāto

Kaut kā tomēr viņu līdz automa�īnai aizdabūju un jau pēc desmit minūtēm bijām ārsta privātmājā.

slimnīcu, ta�u uz kaimiņu, kāda skaudīga kolēģa vai cita ļoti apzinīga valsts pilsoņa ziņojuma pamata par nelegālu uzņēmējdarbību ārsts tika sodīts ar milzīgu naudas sodu un aizliegumu trīs gadus darboties medicīnas jomā.

Dro�i vien tas cilvēks, rūgti nodomāju, kas, kā simtiem citu ļau�u gan krievu, vācu, gan tagad brīvo latvie�u laikā pēc sava ziņojuma uzrakstī�anas un it sevi�ķi, redzot �ā zi�ņojuma dramatiskās sekas, jutās ārkārtīgi apmierināts, jo citādi kāda velna pēc vispār jebkad kādam būtu jēga valsts varai kaut ko ziņot�?

Ta�u es jau no visagrākās jaunības �os cilvēkus pilnīgi skaidri redzēju un apzinājos nevis kā patie�ām apzinīgus pilsoņus, bet gan lielākoties kā pēdējos nelie�us.

Vienalga, vai tas bija pirmajā padomju gadā; vienalga, vai tas bija vācu okupācijas laikā; vienalga, vai tas notika bais�mīgajos pēckara gados; vienalga, vai Hru��ova vai Bre�ņeva valdī�anas laikā; vienalga, vai atjaunotās Latvijas laikā vienmēr bija un joprojām ir cilvēki, kas tūlīt jūtas būt ai�cināti atmaskot gan citu politisko uzskatu paudējus, gan vispār ikvienu, kas, viņuprāt, pārkāpj vai nu kādus valsts vai sabiedrībā pieņemtus morālos likumus. �o pilsoņu apzi�nīgumu un patriotisma izpausmes varētu tikai apsveikt, ja vien aiz �iem atmaskojumiem un slepenajiem ziņojumiem deviņdesmit deviņos gadījumos no simta neslēptos kaut kā�das �o ļau�u personīgās intereses, pazemojumi, asinis, sā�pes un izpostītas dzīves�

Un, ja kāds arvien enerģiskāk sāk izrādīt savu patrio�tismu un pārspīlētas rūpes par valsts interesēm, esiet ļoti uzmanīgi! Tūlīt varat nokļūt viņa personīgo vai valsts ie�naidnieka statusā tātad gaidiet tikai nepatik�anas un �o apzinīgo pilsoņu visda�ādākās nelietību izpausmes�

Nekāda taisnība nav sasniedzama ar ļaunumu pret ci�tiem. Pirmkārt, absolūts taisnīgums un godīgums nemaz nepastāv ir tikai katra cilvēka individuālais priek�stats par �iem jēdzieniem. Otrkārt, gandrīz vai tas pats nekad nav pastāvējis un nepastāv pareiza vai nepareiza otra cilvē�ka nodevība, nav labs vai slikts ļaunums, tāpat kā nav labie vai sliktie cilvēku �āvēji, pareizie vai nepareizie patrioti vai cildināms brīvības cīnītājs, ja viņa rokas ir notraipītas kaut ar viena cilvēka asinīm, bet dvēsele ar kāda cilvēka node�vību un sagandētu dzīvi.

Nelie�i vienmēr ir nelie�i, lai aiz kādiem cēliem un skais�tiem vārdiem viņi savus nicināmos darbus arī slēptu.

Pēc �ī gadījuma mēs ar tā laika Latvijas vai vismaz Rīgas kriminālās pasaules uzraugu Zigismundu Zigali kļuvām gandrīz vai draugi. Tā kā Ziga zināmā mērā jutās mans parādnieks, viņ� apsolīja, ja tā gadīsies, jebkurā laikā pa�līdzēs arī man. Līdz �im man gan nekāda palīdzība nebija vajadzīga un arī tagad pēc tās nekādu īpa�u nepiecie�amību nejutu, ta�u dro�s paliek dro�s� Ja ir iespējams, tad tomēr labāk lieki neriskēt. Veselāks būsi un dro�āk jutīsies.

-�� Sveiks! ienākot �igas "pirtnieka" kabinetā, es viņu godbijīgi sveicināju. Skatos, �ovakar uz laukuma diezgan pamaz glauno ma�īnī�u�

-� Jā, �iga gari novilka. Ko tad brauks, ja visi tīri un balti� Bet ko pats? Ieskrēji tāpat vai ir kāda vajadzība?

-� Nu tā� izvairīgi sacīju. Kā pa�am ar veselību?

-�� Slikti, Ziga atbildēja. Divdesmit divus gadus pa zo�nām. Tas nav joks. Kuņģis �upā. Ja vēl visu to laiku būtu vajadzējis atsēdēt Latvijā� tik slikti dro�i vien nebūtu. Bet vienmēr kaut kā trāpījās, ka tiku aiztriekts uz Krieviju. Vispirms uz Permu tur zonā bija drūmi, tad uz Mordviju, tur bija vēl sliktāk, bet pēdējo termiņu vilku Novoka�alovā, tā tāda maza, noskrandusi Sibīrijas pilsētiņa. Tur bija vis�sliktāk.

-� Es tev vēl neesmu pajautājis� Policija vai pats tos uz�brucējus dabūji rokā, kas toreiz tevi mēģināja nogalināt Kleistu me�ā?

Ziga krietnu laiciņu klusēja, tad viņa dziļu grumbu izva�gotajā sejā pavīdēja nicīgs smīniņ�.

-� Ko nu policija� Ja pats nespēj sevi aizsargāt� Ko citi var līdzēt?

-� Kaut ko jau var, es sacīju. Lielākoties mūsu dzīvi un likteņus ta�u ietekmē citi cilvēki, vienalga, notiek revolūci�jas, kari vai varam priecāties par mieru.

-� Miera jau nekad nav, Ziga, kā no�ēlodams, teica. Nav ta�u tādas dienas, kad kaut kur ne�autu, nespridzinātu, ne�dedzinātu vai vienkār�i tāpat cits citu nesistu nost!

-�� Dzirdēju, ka tie, kas tev toreiz uzbruka� Tu vismaz zini, kāpēc?

-� Bet ko tu zini? Ziga ātri prasīja. Pēk�ņi viņa balss bija kļuvusi daudz skarbāka.

-� Ka tie esot biju�i tā cilvēka radi, kuru tu toreiz� Par ko vēlāk arī dabūji pirmo sodāmību�

-�� Tā ir, Ziga apliecināja un varēja just, ka viņ� no dus�mām vai vārās. Cik daudz gadu bija jau pagāju�i, bet viņi, maitas, neko nebija aizmirsu�i! Taisni vai neticami! Kā tas, Ceslav, notiek? Vai smadzenēs atrodas kāds savāds punkts, kāda atsevi�ķa rieva vai mazs izpētīts smadzeņu centrs tāda kā noliktava kur uzkrājas un līdz mū�a galam glabājas viss sliktais, ko mums kāds nodarījis? Un kad viss sakrājas tik daudz, kad nav vairs vietas vēl kādam pāridarījumam, �ī savdabīgā noliktava vienkār�i aizdegas vai uzsprāgst! Notiek īssavienojums un viss iet gaisā! Tāpēc ir ārkārtīgi muļķīgi jautāt nu kāpēc tu, nelieti, tā darīji? Ņēmi un nogalināji cil�vēku! Citreiz to var izskaidrot, citreiz nekādi! Jo tu pats par to pārpildīto noliktavu nemaz neatbildi! Atbild citi, kas tavās smadzenēs lādē un lādē to, ko tu uzskati par nepareizu, ne�taisnīgu, par ļaunumu, kas skar visu tavu cilvēcisko būtību! Es toreiz to cilvēku nenogalināju ne naudas, ne sievietes dēļ. Tā vienkār�i vajadzēja! Tas bija tāds kā goda pienākums�

-� Un tomēr? es neatlaidos.

-�� Tas notika atriebības dēļ. Viņ� bija nodevējs. Viņa dēļ kara laikā un vēl da�us gadus pēc tam cieta daudzi cilvēki. Vairāki no tiem tika pat no�auti. Pēc tam Kleistu me�ā pēc tik ilgiem gadiem! viņa draugi un domubiedri atriebās man. Mazliet vēlāk es savukārt atriebos viņiem. Un tā tas turpinās. Asinis prasa asinis un netaisnība taisnību. Tā ir mū�sena tēma un mūsu eksistences galvenā problēma. Kā tu domā, Ceslav, kāpēc slēgtā balso�anā zeķi un viņu pilnva�rotie vienā no "shodkām" mani izraudzīja par galveno viņu intere�u aizstāvi un �ķīrējtiesnesi? Tāpēc, Ceslav, ka esmu taisnīgs un savā būtībā ļoti godīgs, neskatoties uz to, ka div�desmit divus gadus esmu mētājies pa visdrūmākajiem Krie�vijas cietumiem! Nekādi cilvēktiesību kantori vai visas tās izslavētās Eiropas tiesas nav tik taisnīgas kā es, kad taisu savus spriedumus.

-������ Ticu, ka tā tas arī ir, sacīju. Tevi labi saprotu. Es jau ilgus gadus mokos ar to pa�u problēmu.

-� Ar kādu? Ziga ātri jautāja.

-������ Ar domām par atriebību, tikpat ātri atbildēju. Ar�vien bie�āk to tāpat sāku sajust kā sava goda lietu.

-� Grūti pieņemt lēmumu? Ziga painteresējās.

-������ Lēmums ir jau pieņemts, sacīju. Jau sen! Viņ� to ir pelnījis. Vienīgi nekādi viņu vēl nespēju atrast. Varbūt jau miris, varbūt dzīvo ar citu uzvārdu, bet, iespējams, tepat vien tuvumā grozās, vienīgi nekādi netrāpās man pa rokai�

-������ Ceslav, ja esi ar mani atklāts, tad esi tāds līdz galam! Ziga gandrīz vai pavēlēja. Kāpēc gribi viņam atriebties? Ja to gribi darīt sievietes dēļ, iesaku vēl krietni pārdomāt!

-� Kāpēc?

-������ Neviena sieviete nav tā vērta, Ziga atbildēja. Sievie�tes dēļ kādu sist nost spēj vienīgi absolūts idiots! Ceru, tu to gribi darīt cita iemesla dēļ?

-������ Tā ir, es apliecināju. Iemesls patie�ām ir daudz no�pietnāks.

-� Vai vajadzīga mana palīdzība?

-� Paldies, Ziga! Varbūt vēlāk.

-� Es to cilvēku zinu?

-������ Iespējams. Tas ir Roberts Rogovs. Viņ� vainīgs gan mana tēva, gan daudzu citu cilvēku nelaimēs, gan mana brāļa nāvē.

-������ Es viņu patie�ām pazinu, Ziga apliecināja. Tāpat arī tavu tēvu Vladislavu un mazliet arī Stefāniju. Tikai nedo�māju, ka Roberts kļuva nelietis tikai tās Stefas dēļ. Sievie�tes jau vīrie�us dullus dara, tas tiesa, ta�u tur vairāk nospē�lēja Roberta aizvainotais pa�lepnums un vienkār�i bailes būt sodītam. Tu tādas bailes nejūti?

-������ Jūtu, atbildēju. Bet jūtu arī kaut kādu pienākumu pret tēvu, mūsu ģimeni un Stefāniju. Domāju, ja Rogovu kādreiz atradī�u un izdarī�u to, kas man ir jāizdara, es to paveik�u tik labi un gudri, ka neviens nekad�

-������ Tā gan gadās reti, ta�u da�reiz tomēr gadās, Ziga at�gādināja. Ja būs vajadzīga mana vai manu cilvēku palīdzī�ba� Tu jau zini jebkurā laikā�

-������� Paldies! Vēlreiz viņam pateicos. Varbūt pat �ova�kar� Tev viņu vajadzētu pazīt man pēdējā laikā arvien

bie�āk brauc virsū Barons. Viņ� ļoti grib, lai viņam pa lēto, tas ir, gandrīz vai par velti uzdāvinu savu "Āgenskalna ka�zino". Pa�laik uz it kā pēdējo sarunu viņ� mani gaida "Put�nu būrī".

-� Ko domā darīt?

-� Nekādā gadījumā viņam kazino neatdo�u un neko arī nemaksā�u! stingrā balsī pateicu.

-�� Barons ir tipisks mūsdienu bandītu pārstāvis, Ziga sacīja. Viņiem pat es nekāda lielā autoritāte neesmu. Bet kā ļaudis, vienalga, valdībā, kaut kādā tur pārvaldē vai zonā iegūst autoritāti? Parasti jau neiegūst, autoritāte vienmēr ir jāizcīna! Saproti? Ministrijās vai Saeimā, protams, tas tiek darīts krietni at�ķirīgāk, nekā tas notiek starp puikām mājas pagalmā vai zekiem zonā. Bet bez cīņas tas nenotiek nekad!

-�� Tad kādu padomu tu man dod? Konfliktu novest līdz �au�anai? Ar asinīm un upuriem?

-�� To nu gan tā kā nevajadzētu, Ziga domīgi pa�ūpoja sirmo galvu. Vispirms tomēr vēlreiz pamēģini ar mieru! Starp citu, tas kazino tev ienes labu peļņu?

-� Pat ļoti labu.

-�� Tad do�u tev padomu. Ja Barons nepadodas, pasaki, ka kazino jau esi pārdevis man! Nē, vēl labāk! Pasaki, ka to kazino ar ne�ēlīgu draudu palīdzību es tev esmu jau at�ņēmis un tas tagad ir mans īpa�ums! Tu esi palicis tikai formālais tā īpa�nieks. Ja viņ� tam netic, lai uz biznesa pus�dienām kādu dienu atnāk uz �ejieni! Un dodu garantiju viņ� nekad no �īm telpām vairs neiznāks! Tā ka tikai mieru, Ceslav! Viss būs kārtībā!

Tas mani mazliet nomierināja, lai gan arī līdz tam pārāk uztraucies nebiju. "Putnu būrī" strādāja spēcīga komanda, apsardzes vīri bija augstas klases profesionāļi biju�ie de�santnieki un galu galā arī es pats, kas vienmēr bija pratis sevi aizstāvēt un veiksmīgi izkļūt no visbīstamākajām dzī�ves un biznesa situācijām.

Atvadījies no Zigas, nesteidzoties devos atpakaļ, kur da��ādu krāsu neona gaismā spo�i mirgoja "Putnu būra" rek�lāma.

Vladislavs Rajevskis sēdēja Rīgas Operetes teātra zāles tre�ajā rindā un, da�ādu patīkamu sajūtu pārņemts, ska�tījās krā�ņo slavenās Ābrahama operetes "Havajas puķe" uzvedumu. Labsajūtu vairoja ne tikai ārkārtīgi skaistā, ļoti melodiskā mūzika, jaunās, puskailās dejotājas, krā�ņās dekorācijas, Stefānija, kas dziedot un dejojot aizrautīgi un patiesi tēloja vienu no havajie�u meitenēm, bet arī tas, ka mūzika un visa �ī aizraujo�ā izrāde lika pilnīgi aizmirst, ka Havaju salām iepretim zemeslodes otrā pusē notiek drausmīgs kar�, ka �īs izrādes laikā tikai vienas dziesmas vai daiļās dejotājas gurnu kustības brīdī kaut kur mazliet tālāk kaujas laukos iet bojā tūksto�iem karavīru; ka tepat aiz �ī baltā teātra sienām valda ne�ēlīgs vācu okupācijas re�īms, ka Rīga ir pilna ar sve�as valsts karavīriem, da�ā�diem dro�ības dienestiem, no�ēlojamiem okupācijas re�īma pakalpiņiem un cilvēku �āvēju zonderkomandām. Un ir Biķernieku me�s un Rumbula, ir Salaspils, Me�aparka un Dundagas soda nometnes, un nemitīgas bailes, ka atkal tie�i kā pirmajā gadā kāds par tevi valsts varas iestādēm var uzrakstīt kārtējo ziņojumu, un vienā mirklī tavai dzīvī�bai vairs nav nekādas vērtības�

�ī drausmīgā, cilvēka cieņu ārkārtīgi pazemojo�ā sajūta, ka tu patiesībā neesi nekas tikai sīka, nevienam īpa�i ne�vajadzīga niecība, kuras pastāvē�ana pilnībā ir atkarīga no citos cilvēkos eso�ā ļaunuma vai nenormālības izpausmēm -, ļoti nomāca un gandrīz vai ikvienu varas priek�ā darīja vai nu pārspīlēti paklausīgu, iztapīgu un vienmēr pakalpot ga�tavu, vai arī agresīvu un naidpilnu, tikai diem�ēl �o agresivi�tāti, naidu un radu�os ļaunumu nevēr�ot pret okupantiem, bet gan pret saviem līdzpilsoņiem pat pret saviem radiem, draugiem un paziņām.

Un kā padomju un vācu okupācijas laikā, tā arī �odien mūsu brīvības un demokrātijas uzplaukuma gados tas viss itin bie�i tiek krā�ņi pasniegts kā patiesa patriotisma un dzimtenes mīlestības izpausme�

Gadsimtu ritmos mainās valstu sociāli ekonomiskās iekār�tas, pārvaldes sistēmas un valdo�o partiju vai grupu ideoloģija, bet cilvēku uzvedība, rīcība un lēmumu pieņem�anas motivā�cija darīt ko labu vai ļaunu nemainās nekad! Mazliet mai�nās vienīgi cilvēku slikto darbu attaisnojumi, ta�u pats cilvēks kāds bija, tāds ari paliek.

Tāpat kā pamatu pamatos nemainās mūzika, tieksme pēc sievietes un normālas dzīves.

Havaju salās vienmēr ir vasara. Pie to krastiem slinki veļ viļņus Lielais okeāns. Un kafijbrūnas meitenes, savus vijīgos augumus neslēpjot zem kleitām, svīteriem vai ka�o�kiem, dabiskas un skaistas tevi aicina uz palmu birzi�

Kāpēc tāda nevarētu būt visa pasaule?

Kāpēc ne visi cilvēki?

Kāda velna pēc mēs te visi esam citādi?!

Vai daudz ko dzīvē sasniedzam ar naidu, nodevību, greiz�sirdību, skaudību, lepnību, meliem, likumu pārkāpumiem, pareiziem atmaskojumiem, atbilsto�i laika prasībām sa�meklētiem politiskiem uzskatiem, brēk�anu pēc taisnīgas tiesas, bargiem sodiem un saldkaislo vēlmi pazemot vai pat iznīcināt savu konkurentu, vienalga mīlestībā, politikā vai biznesā.

�odien pat vistrulākie bandīti savu noskatīto upuri iznī�cībai reti kad aizved uz Biķernieku me�u, bet toreiz� Vien�mēr, kad Vladislavs atcerējās tos melnos mirkļus, kad jau stāvēja bedres malā, viņu pārņēma auksti drebuļi. Ta�u tai pa�ā laikā arī zināms lepnums viņ� godam bija izturējis spīdzinā�anu Rīgas Centrālcietumā un Biķernieku priedēs no�au�anas laikā nebija ne kliedzis, ne raudājis; nebija kri�tis uz ceļiem un bendēm lūdzis �ēlastību. Neviens jau tāpat nebūtu �ēlojis, ta�u daudzi tā tomēr darīja izmisuma un baiļu pārņemti, bija gatavi savus slepkavas pat skūpstīt un par viņiem katru dienu lūgt Dievu�

Bet kas palūgs par mani? Kas par tevi?

Es līdz �im tā arī neesmu sapratis, Vladislavs domāja, vai Roberts Rogovs vācie�iem ziņojumu rakstīja un aizsūtīja, patie�ām domādams �ādā ceļā pilnībā sev dabūt Stefāniju, vai arī tā vienkār�i bija viņa kārtējā nelietība tāda ļauna prieka izpausme, redzot vai uzzinot, ka tavs sāncensis par Stefānijas sirdi un miesu diezgan riebīgā veidā izgaist no �īs pasaules�

Nupat ienāca prātā nejau mīlestība, kas bie�i tomēr rada arī ļaunumu, ir slikta, bet slikti ir cilvēki, kas cen�as kāda cil�vēka mīlestību iegūt ar da�ādām ļaunuma izpausmēm. Da��reiz pa�u cilvēku tā iegūt izdodas, ta�u mīlestību nekad!

Vai jūs kādreiz esat dzirdēju�i kā zvaig�ņotas nakts klu�sumā skan Havajas ģitāra? Un kā, ziedu vītnēm rotājusies, okeāna krastā saulrieta laikā dejo havajie�u meitene?

Tas viss ir tīrs, skaists un dabisks.

Tā ir pasaule, kādu to radījis Dievs. So zemeslodes pusi, kur dzīvojam mēs, ir radījis cilvēks.

Kad beidzās izrāde, Vladislavs iznāca no teātra un turpat netālu no izejas durvīm sāka gaidīt Stefāniju. Publika nāca visai raiba pārsvarā vācu armijas formās tērpti virsnieki un karavīri, bet liela daļa bija arī pavecākas dāmas, pus�augu meitenes un iesirmi kungi. Jaunu vīrie�u tikpat kā nemanīja. Un no kurienes lai viņi te rastos? Jauniem vīrie��iem vajadzēja karot vai, pareizāk sakot, pildot varas uz�spiesto patriotisko pienākumu, krist kaujas laukā par labu Lielvācijas uzvarai, līdzi paņemot varbūt vienīgi atmiņas par bērnību, māti, pirmo mīlestību un kā nekad nepiepil�dāmu sapni par mū�am saulainajām Havaju salām, palmu birzīm un ziedu apvītām skaistulēm okeāna krastā�

-�� Labi, ka pagaidīji, Stefānija, pienākot klāt, priecīga sacīja. Man arvien bie�āk tik vēlu vakaros braukt mājās kļūst bail.

-� Vai jau gadījies kas slikts? Vladislavs satraucies jau�tāja.

-� Jā, ir gadījies, Stefānija atbildēja. Bet par to pa�laik nerunāsim.

-� Roberts? viņ� ātri prasīja.

Stefānija noraido�i pakratīja galvu.

-� Tu ar viņu vairs nesatiecies? -Vladislavs jautāja.

-� Tas teātris ir nospēlēts, Stefānija skumji atbildēja.

-� Varbūt arī ar mani esi jau beigusi spēlēties? Vladis�lavs, skarbākā balsī nekā parasti, prasīja.

Stefānija iesmējās, ātri aizķērās Vladislavam aiz elkoņa un sāka iet pilsētas centra virzienā.

-� Ja tas tā būtu, Vladislav, tad ta�u mani uz mājām pava�dītu cits vīrietis! Stefānija sacīja. Nekad ar tevi neesmu

pat domājusi spēlēties. Es tikai tev jau daudzkārt esmu tei�kusi, ka man ar tevi nekas nevar sanākt tā nopietni. Bet īslaicīgi vienmēr!

Pēc tam Stefānija apstājās un paskatījās uz tuvākās mā�jas sienai piestiprināto plāksnīti ar jauno Brīvības ielas no�saukumu Ādolf Hitler Strasse.

-������� Pretīgi, viņa klusi pateica. Tā mūs vispirms �akarē�ja krievi, tagad fri�i.

-������ Nav izslēgts, ka varbūt kādreiz pienāks tāds laiks, kad to pa�u vieni latvie�i darīs ar citiem latvie�iem. Vladislavs sadrūmis teica. Pasaule un cilvēku sabiedrība vienkār�i tā ir uzbūvēta noteikumus diktē un par savu slikto dzīvi parasti brēc vājie un dumjie�

-� Tu ar savu dzīvi esi apmierināts? Stefānija jautāja.

-� Nē. Ne tuvu!

-� �ēl, ka nav vairs sievas?

-������ �ēl, ka tu no manis esi aizgājusi pārāk tālu, Vladislavs atbildēja. Un vairs negribi pienākt tuvāk.

Stefānija, piespiedusies Vladislava sāniem, sāka skaļi smieties.

-������ Kur nu vēl tuvāk! viņa, turpinot smieties, sacīja. Būt vēl cie�āk iespējams tikai gultā!

-������ Tad kas par problēmu?! Vladislavs nedaudz pārsteigts prasīja. �ovakar uz mājām nebrauc! Paliec pie manis! Uz�vārī�u tēju, man ir pat divas vīna pudeles�

-� Ļoti vilino�i�

-������ Tu pati esi ļoti vilino�a! Vladislavs satraukts teica. Tu vēl atceries, kad pēdējo reizi esam mīlēju�ies?

-������ Kad to esmu darījusi ar tevi� Stefānija uz brīdi tā kā pat samulsa. Tas vienmēr ir bijis neaizmirstami�

Diez vai nu tā ir bijis, Vladislavs nodomāja. Stefa kā pa�rasti uzspēlē. Parasti mēs atceramies daudz nopietnākus notikumus, nevis tik mazsvarīgus sīkumus, kā esam jutu��ies pēc gar�īgām pusdienām vai laba seksa.

-������ Tas ir jauki, Vladislavs sacīja. Tad patie�ām jāiet pie manis. Nav izslēgts, ka Iļģuciemā pie tramvaja pieturas tevi gaida Roberts. Un tu atkal kārtējo reizi padosies.

-������ Nē! Stefānija asi pakratīja galvu. Pēc tam, kad viņ� uzrakstīja ziņojumu par mani un tevi tāpat nodeva vācie��iem� Kad tikai neticams brīnums pēdējā mirklī tevi iz�glāba�

-�� Ne jau brīnums, Vladislavs iebilda. Tas bija mans brālis Boļeslavs un ne pārāk liela naida pārņemts kāds SD virsnieks latvietis�

-� Un tomēr, Stefānija turpināja. Roberts manās acīs tagad ir nelietis, un to es viņam nepiedotu pat tad, ja mēs nekādi draugi nebūtu! Bet bijām! Atceries? Viens otram pa�līdzējām, aizstāvējām, bijām gatavi atdot pēdējo� Vladis�lav, kas visu to izjauca? Kāpēc viss tik strauji mainījās?

Vladislavs ilgi klusēja un tikai tad, kad abi jau bija pienā�ku�i pie Rajevskiem kādreiz piederēju�ā nama, viņ� domīgi sacīja: Es negribētu pilnīgi apgalvot, ka pie tā visa kaut kādā mērā esi vainīga tie�i tu, Stefānij! Kad viena sieviete mīl divus vīrie�us vai divi vīrie�i mīl vienu sievieti un mīl stipri un patiesi, tad tas ir vissliktākais attiecību variants un nekad labi nebeidzas. Vienmēr vajag pēc iespējas ātrāk izlemt un no viena atteikties, nevis kā lauvenei pirms ap�ē�anas spēlēties ar diviem noķertiem savvaļas kumeļiem� Abiem izdzīvot ir gandrīz neiespējami. Turklāt vēl vairāk�kārtēja valsts varas maiņa un kar�� Tas vienmēr ir bijis ārkārtīgi izdevīgs laiks tiem cilvēkiem, kuri jau agrāk ir gri�bēju�i kādam atriebties, kaut ko iegūt, izcelties, izjust varu un tā tālāk. Tagad viņi �o laiku izmanto pilnībā.

-� Kaut kas te nav pareizi, Stefānija klusi sacīja. Vai tu būtu apmierināts, ja jau pa�ā sākumā būtu no tevis atteiku�sies un palikusi tikai ar Robertu?

-� Nē, Stefānij, tie�i pretēji es būtu bijis ļoti apbēdināts, Vladislavs drūmā balsī pateica. Tev jau no pa�a sākuma nevajadzēja ielaisties ar Robertu.

-� Es to esmu sapratusi tikai tagad, Stefānijā sacīja. Ta�u arī ar tevi, Vladislav�

-� Labi! viņ� cietā balsī pateica, satvēra Stefas roku un rāva sev līdzi. Kāpjam aug�ā un tur vai nu visu aizmirsī�sim, vai arī�

Stefānija pēk�ņi tā kā mazliet nobijās. Kad viņi apstājās kāpņu telpas laukumiņā un Vladislavs jau atslēdza durvis, viņa klusi pajautāja: Vladik, ko tu nepateici līdz galam? Lūdzu, turpini! "Vai arī�" Kas tālāk? Kas notiks?

-������ Es tev kārtējo reizi atzī�os mīlestībā, Vladislavs atbil�dēja, lai gan sagaidīt to pa�u no tevis acīmredzot ir tikpat bezcerīgi, kā no padomju vai vācu okupācijas varas gaidīt kaut vismazākās humānisma izpausmes.

-������ Kāpēc gan ne? Stefānija atslāba un pat pasmaidīja. Es ta�u esmu tev blakus! Paklausīju. Vladislav, esmu laba mei�tene!

Vladislavs devās vārīt tēju, pēc tam, sameklējis cepumu paciņu un vīna pudeli, to visu nolika uz maza galdiņa iepre�tim gultai. Vladislavs lēni, paskatīdamies te uz Stefu, te uz greznajiem kristāla traukiem, piepildīja glāzes.

-� Vajadzētu kaut ko vēlēties, viņ� teica.

-������ Tas ir velti, Stefānija skumji pa�ūpoja galvu. Tik un tā nekas nepiepildīsies.

-������ Nevajag sapņot, Vladislavs ieteica. Vēlies to, kas var piepildīties!

Stefānija brīdi domāja.

-� Lai rīt atkal spīdētu saule, viņa beidzot pateica.

-������� Tas ir labs vēlējums, Vladislavs sacīja. Tas mums dos cerību, ka arī rīt mēs vēl varētu būt dzīvi.

Viņi ātri iztuk�oja glāzes, kādu laiciņu klusēja, tad Stefā�nija paskatījās uz istabas durvīm.

-������ Tu tagad dzīvo viens? viņa prasīja. Kur palika pa�domju varas iemitinātie tava dzīvokļa kaimiņi?

-������ Kad sākās kar�, tas partijnieks tūlīt kaut kur pazuda, bet �ekas virsnieks�

Stefānija iesmējās.

-� Paņēma tavu sievu un tāpat kaut kur aizlaidās, jā?

-������ Es to īsti nezinu, Vladislavs nomāktā balsī sacīja. Kad viņa zvanījusi Boļeslavam un lūgusi paņemt Ceslavu, neko par to krievu nav teikusi.

-� Tu domā, viņa pati uz savu risku skrēja prom?

-� Nezinu, Vladislavs paraustīja plecus.

-������� Pamest pusgada zīdainīti� Stefānija noskurinājās. Lai ko par mani ļaudis runā un saka, es tomēr tā neva�rētu.

-������� Es viņu mazliet saprotu, Vladislavs sacīja. Vismaz visi mājas iedzīvotāji zināja, ka mūsu dzīvoklī, kas pēk�ņi bija kļuvis par "komunālo", mitinās �ekas virsnieks. Es domāju�

Stefānija, cie�i paskatījusies uz Vladislavu, aizsmēķēja papirosu.

Vismaz Vanda kaut ko tādu izmeta� Vladislavs nervozi turpināja. Vanda tam �ekas virsniekam esot atdevusies� tādā veidā samaksādama par manu, savu, gan mūsu bērna brīvību. Citādi arī mēs noteikti būtu Sibīrijā. Bet, ja Vanda patie�ām tā ir rīkojusies, es viņu nenosodu.

Stefānija atkal krietnu laiciņu klusēja, iedzēra da�us malkus vīna un pēc tam, cie�i paskatījusies uz Vladislavu, aizsmēķēja papirosu.

Ja es būtu tava sieva, man arī tas neko daudz nemak�sātu atdoties, piemēram, Robertam, lai tev nevajadzētu nokļūt gestapo un pēc tam Biķernieku me�ā� Saproti, Vladislav� Sievietei, �ādā veidā maksājot kādam nelietim par sava mīļotā vīrie�a brīvību vai dzīvību� tā nav pārāk augsta cena.

Vladislavs nedaudz pārsteigts paskatījās uz iepretim sē�do�o sievieti. Viņa pēdējā gada laikā bija manāmi pārvēr�tusies. Skaistums, elegance un gandrīz vai apdullino�ais seksapīls nekur nebija zudis, ta�u kaut kas viņā tomēr bija neglābjami mainījies. Viņa �ķita vairāk pieaugusi, kļuvusi tāda kā mazliet gudrāka, nopietnāka, piesardzīgāka, bet tai pa�ā laikā arī ciniskāka un tāda, kas par tālāku nākotni daudz nedomā.

Pēc vācie�u ienāk�anas Stefānija studijas neatjaunoja, bet, mātes lūgta, pie viņas divas reizes nedēļā no Operas uz mājām nāca kāda pusmū�a vokālā pedagoģe, un Stefānija, kaut ne pārāk centīgi un bie�i pat ar nelielu skandālu, to�mēr savu balsi kaut kā trenēja. Ta�u par Operu viņa varēja tikai sapņot, tāpēc jutās laimīga, kad darbu dabūja vismaz Operetē.

Kamēr Vladislavs atradās apcietinājumā, un kādu laici�ņu vēl pēc tam, viens no Stefānijas mīļākajiem kā iepriek� bija Roberts Rogovs. Ta�u, kad viņa kādā ballītē iepazinās ar stalta auguma biju�o sportistu Normundu Nuķi lat�vie�u SD virsnieku, kas vēlāk panāca Stefas atbrīvo�anu no apcietinājuma, ko viņai "nodro�ināja" tā pa�a Roberta Rogova vācu dro�ības iestādēm uzrakstītais ziņojums par Stefānijas tēvu un pa�u Stefāniju, viņa rupjā veidā palūdza Robertu beidzot tīties prom un nekādus viņa vēlākos drau�dus neņēma galvā.

-�� Tu nupat teici, ka tā neesot pārāk augsta cena, ko sie�viete, atdodamās kādam nelietim, maksājot par sava mīļotā vīrie�a glāb�anu. Bet kāda tad ir augstākā cena, ko sieviete var maksāt? Vladislavs, cie�i skatoties Stefānijas tum�a�jās acīs, prasīja.

-� Un tu to nezini? Viņa nelielā izbrīnā sarauca uzacis.

-�� Nē, Stefa, nezinu, Vladislavs dusmīgi atbildēja. Jo es nevienam nekad neko neesmu maksājis. Bet, kad vaja�dzētu, tik un tā �o cenu nezinātu. Tu zini?

Stefānija burvīgi pasmaidīja, nodzēsa papirosu, tad kļu�va ļoti nopietna.

-� Sieviete augstāko cenu maksā, kad viņa uzupurējas un sevi atdod tad, kad mīl vīrieti, kura glāb�anai tā rīkojas. Bet Vanda tevi nemīlēja. Es savukārt nemīlēju Robertu. Kāda te varonība? Kāda pa�uzupurē�anās?! Tik vien, kā paplest kājas�

-� Kāpēc tu mani un Robertu kā savus mīļākos apmainīji pret to vācu dro�ības d�eku? Vladislavs prasīja. Kā viņu sauc Normunds Nuķis?

-� Esi greizsirdīgs?

-��� Esmu nedaudz apmulsis, Vladislavs paskaidroja. Vanda sasienas ar krievu dro�ībnieku, tu savukārt ar vācu� Savādi. Vai tad citu vīrie�u vairs nav?

-� Vladislav! Stefānija iesaucās. Nav par ko samulst! Tāpat kā Vanda, es to daru pa�aizsardzības nolūkos! Man ta�u katra diena jāpavada bailēs! Katru dienu jebkur� cil�vēks tev var sataisīt pamatīgus mēslus! Mīļais! Vai vēl neesi apjēdzis? �is nav mīlestības laiks! �is ir visda�ādāko nelie�tību un nodevību laiks! Un tāpēc ir labi, ja mums draugos ir cilvēks, kas var pasargāt pret kāda vietējā patriota ap�melojumiem vai viņa centieniem atmaskot kārtējos tēvijas ienaidniekus�

Vladislavs paņēma glāzi, ilgi domīgs to grozīja pirkstos, tad lēnām iztuk�oja. Pēc tam skumji paskatījās te uz Stefā�niju, te uz blakus eso�o gultu. Kaut kas atmiņā asi iesmel�dzās, viņ� nopurinājās, it kā gribēdams no sevis nokratīt pagātni un dzīvi sākt no jauna.

Ta�u nekas pilnīgi jauns �ai dzīvē nevar notikt. Tepat tuvumā sē� sieviete, ar kuru kārtējo reizi vēlēsies gulēt, un tie�i �ī kopāgulē�ana ir turpat vai katra cilvēka dzīves gal�venā problēma, jo reti kad gultā tiec ar īsto, bet, kad vispār netiec ne ar kādu, kļūst vēl sliktāk, jo pēk�ņi �ķiet, ka visa pasaule tevi ir atstājusi, nevienam neesi vairs vajadzīgs, un varbūt tie�i tāpēc tevi pamazām pārņem naids un skaudība pret tiem, kuriem dzīvē iet kaut nedaudz labāk nekā tev�

Starp citu mazliet dīvaina sakarība: vairums stuka�u, nodevēju, slepeno ziņotāju un cīnītāju par taisnību ir tie�i vientuļie, dzīves neveiksminieki un citu atstumtie.

-� Tu esi laimīga? Vladislavs vaicāja.

-� Jā! Stefānija itin priecīga iesaucās. Esmu vēl jauna un dzīva, man ir draugs un draugi, ir darbs un nav jādzīvo nabadzībā. Ko vēl? Starp citu, Vladislav, katrs cilvēks var būt laimīgs, ja viņ� tikai spēj iedomāties, ka jau rīt viss var pēk�ņi beigties� Tāpat kā kādreiz viss pēk�ņi sākās.

-� Tu tā vari? Vladislavs painteresējās.

-� Es varu, Stefānija atbildēja.

-�� Bet es to nevaru, Vladislavs sacīja, ja pat spētu ie�domāties, ka mana dzīve var beigties jau �ovakar. Es to jau esmu izjutis Biķernieku me�ā. Tagad iedomājos, ka, iespē�jams, uz mirkli varētu būt laimīgs vienīgi tad, ja kaut kādā veidā spētu atriebties Robertam. Un ja ne es, tad to kādreiz varētu izdarīt mans dēls Ceslavs, ta�u Robertam agrāk vai vēlāk sods ir jāsaņem! Es saprotu vēlme kādam atriebties patie�ām nav nekāda cildināma cilvēka īpa�ība, ta�u arī nelietība vai kāda cilvēka pakļau�ana fiziskām mokām un nenovēr�amai bojāejai tāpat nav nekāda cēlā rīcība.

-� Vai ar mani� kaut �ovakar� tu nevari būt laimīgs? Stefānija mazliet saspringta jautāja un no krēsla pārsēdās Vladislavam klēpī.

-� Laimīgs ne, viņ� asi pakratīja galvu. Pirms da�iem gadiem es tevi biju iedomājies citādu. Tu toreiz man �ķiti sieviete, kas visu mū�u vai vismaz tā lielāko daļu ir spējīga būt kopā tikai ar vienu vīrieti. Bet tad uzreiz uzradās Ro�berts, pēc tam vēl kāds un vēl, un vēl� Tu gribi piederēt daudziem un, ja tevi nemīlētu, es ne mazākā mērā par to arī neskumtu, ta�u pēdējā laikā�

-�� Nevajag! Stefānija spēji iesaucās un apvija rokas ap Vladislava kaklu. Tas laiks ir jau pagājis! Un nezinām, kas būs rīt. Mūsu rīcībā ir tikai �is vakars! Ko darām? Strī�damies, kur� viens otram vairāk nodarījis pāri, vai arī da�rām to, ko mums tik ļoti patīk darīt?

Stefānija, nesagaidījusi atbildi, vai arī jau zinādama, kāda tā varētu būt, ātri uzlēca kājās, novilka kleitu, apak��svārkus un krū�turi. Uz viņas slaidā auguma palika vienī�gi baltas zīda biksītes, zeķturis un gai�as zeķes ar mazliet tum�āku aizmugures vīli.

-�� Pārējo tu pats, viņa, ātri elpodama, teica un atkal iesēdās Vladislavam klēpī. Vai tāda es tev patīku?

-� Jā, Vladislavs apstiprināja un sāka glāstīt Stefas krū�tis. Tu ta�u esi tikko ieradusies no Havaju salām, jūties nogurusi un nedaudz izslāpusi pēc mīlestības�

Kad �ī fiziskā mīlestība bija apmierināta, Stefānija smai�dīdama sacīja: Tas ta�u nekad nevar apnikt, vai ne?

-� Tā ir, Vladislavs piekrita. To var vienīgi nedarīt.

Iegājis "Putnu būrī", vispirms devos uz vienu no tām diezgan grezni iekārtotajām istabām, kur meitenes pieņē�ma savus klientus. Lai gan visos labākajos pasaules borde�ļos attiecīgās telpas parasti ir dekorētas sarkanos toņos un man pa�am �ī krāsa ļoti patīk, "Putnu būrī" dizaineriem to�mēr liku gandrīz vai visas attiecīgās istabas noformēt gai�i dzeltenos vai maigi rozā toņos. Tie tik traki neuzbudināja, bet tie�i otrādi lieliski nomierināja un radīja ilūziju, ka arī pārējā pasaule ir tīra un gai�a un tas, ko cilvēki �ai telpā dara, tāpat ir kaut kas skaists un sajūsmu izraiso�s.

�is mazliet savdabīgais telpu noformējums it kā runā�ja pretim �ādas iestādes mērķiem un pamatuzdevumiem, ta�u, manuprāt, galvenais klientu piesaistī�anas līdzeklis vispirms tomēr bija skaistas meitenes un mērenas cenas, bet vietai, kur notika pats fiziskās mīlestības process, bija otr�ķirīga nozīme. Un tomēr, ja vīrietis nākamajā dienā vai kaut pēc desmit gadiem kaut ko no tā visa atcerēsies, tad vispirms, protams, sievieti un telpu, kur tas bija noticis. Un viņam radīsies vēlē�anās atkal tur atgriezties�

Viņam būs palicis atmiņā tur viss bija skaists, gai�s un tīrs. Sekss vispār ir viens no tiem mūsu dzīves notikumiem, ko tikai retais aizmirst. Mēs ta�u visi patikā, bet da�reiz arī nepatikā atceramies tas toreiz notika labības laukā, margrietiņu pļavā, pludmales kāpās, upes vai ezera krastā, automa�īnā, kuģa kajītē, siena �ķūnī, pagrabā, uz parasta dīvāna, istabā uz grīdas vai pēļiem klātā laulības gultā�

Bez klauvē�anas atvēris septītās istabas durvis un ātri iegājis iek�ā, tūlīt ieraudzīju uz platas gultas malas sēdo�u skaistāko no mūsu meitenēm pērkamās mīlestības su�perzvaigzni Marinu Marī, īstajā vārdā Mariju Merkulovu, kura, kā pati vismaz simts reizes bija apgalvojusi, manī bija neprātīgi iemīlējusies. Par to gan stipri �aubījos, jo uz�skatīju, ka �āda tipa sievietes uz tādām jūtām nemaz nav spējīgas, lai gan� Varbūt smagi kļūdos un tie�i da�as no publiski pērkamajām sievietēm var izrādīt vispatiesākās un pat visapgarotākās mīlestības jūtas�

-�� Jūs?! Marija pārsteigta iesaucās un strauji uzlēca kā�jās. Viņai acīs mirdzēja neparasts spo�ums, bet pati izskatī�jās ārkārtīgi satraukta. Varbūt pirmajā apjukuma brīdī iedo�mājās, ka es pie viņas esmu ieskrējis kā kārtējais klients�

-�� Piedod! mazliet neveikli pateicu. Tu pa�laik kādu gaidi?

-� Jā, Marija klusi atbildēja. Arnis pateica, lai jau nā�kot �urp. Klients tūlīt būs klāt.

Man uzreiz radās aizdomas, ka tas varētu būt Barons.

Ātri izvilku no kabatas mobilo un piezvanīju Arnim.

-�� Paklausies!? es teicu. Kādu klientu gribi sūtīt pie Marijas? Vai gadījumā tas nav mūsu draugs Barons?

-�� Tie�i tā, Arnis apstiprināja. Tu pārāk ilgi kavējies un tad es nolēmu�

-�� Es biju aizgājis pie �igas, sacīju. Ja vajadzēs, viņ� mums* apsolīja palīdzēt. Bet Baronu tu varēji aizsūtīt pie trakās Betijas. Viņa to bandītu tā nokausētu, ka tas knapi spētu pavilkt kājas! Tā ka tu viņam pasaki, ka nekādas meitenes �ovakar nebūs� Starp citu, kur viņ� pa�laik at�rodas?

-� Sē� bārā pie letes.

-� Viens?

-� Ir vēl divi tipi, ta�u neizskatās, ka būtu agresīvi noska�ņoti un gatavi pamatīgam kariņam. Ja viņi kaut ko arī uz�sāks, tad ne jau �eit. To nokārtos tumsiņā un individuāli.

-� Ko tu ar to domā?

-� To pa�u, ko tu. Uzspridzinās tevi ma�īnā vai klusi no��aus. Vispirms tevi, pēc tam arī mani.

-�� Ļoti patīkamas nākotnes izredzes, es teicu. Tad mums vajag pasteigties pirmajiem� Varbūt jau �ovakar?

-� Lai paliek, Ceslav! Iespējams, sarunāsim pa labam.

-� Tu esi gatavs padoties? es prasīju.

-�� Tas būs atkarīgs no sarunu iznākuma, Arnis atbildē�ja. Ja uz viena svara kausa vajadzēs likt manu dzīvību vai mūsu draudzību�

-� Neturpini! asi pavēlēju. Es visu sapratu. Tās tie�ām nav līdzvērtīgas lietas. Ta�u ceru, ka vismaz �ovakar tu stā�vēsi manā pusē.

-� Vienmēr, Arnis teica. Es tev pirmīt gribēju tikai at�gādināt, ka ar "Āgenskalna kazino" mani nesaista nekādas materiālās intereses, vienīgi draudzība ar tevi�

-� Tā es to arī sapratu, sacīju. Vai gadījumā tu nezini, kāds Baronam ir īstais vārds un uzvārds?

-� Nezinu gan, Arnis teica. Vajag uzzināt?

-� Nebūtu slikti, sacīju. Es arī pamēģinā�u. Bet tagad pasaki viņam, lai mazliet vēl pagaida. Pēc apmēram piecpa�dsmit minūtēm bū�u klāt. No bāra letes pārvācieties uz tavu kabinetu! Lai mūsu pui�i arī turpmāk būtu tuvumā! Viss!

-� Kur tu pa�laik atrodies? Arnis painteresējās.

-� Tepat aug�ā, es atbildēju. Septītajā numurā.

Atslēdzu telefonu un paskatījos uz blakus stāvo�o Mari�ju. Meitenei bija nedaudz pāri divdesmit, un pirms gada es viņu pievācu uz �osejas netālu no Salaspils, kur viņa stāvēja slapjdraņķī galīgi nosalusi, cerībā beidzot tikt kāda tālbrau�cēja �ofera kabīnē�

Marijas līdz�inējā dzīve bija parastais bēdu stāsts, kādus es jau biju dzirdējis simtām rei�u un gandrīz vai katru die�nu varēju lasīt avīzēs vai skatīties televīzijas pārraidēs. Tēvs ģimeni pametis jau bērnībā, māte dzērāja, bet patēvs pastā�vīgi sitis un meiteni izvarojis jau divpadsmit gadu vecumā. Kaut kā beigusi deviņas klases, pēc tam sākusi klaiņot, sevi pārdot, bet, ja var ticēt, tad narkotikas nekad nav lietojusi, vienīgi �ad tad alkoholu.

Atvedis pie sevis, es viņu, tāpat kā �odien Annu, vispirms aizdzinu uz vannas istabu, pēc tam tuvāko dienu laikā ar Mariju nodarbojās frizieris, modes mākslinieks, psihologs un diezin kas tur vēl! Vesela glāb�anas brigāde!

Un tā no nopluku�as ielas staigules viņa drīz pārvērtās elegantā skaistulē un, izrādījās, nemaz nebija arī dumja.

Ta�u tā tomēr nenotika, ka viņu tī�i būtu gatavojis pērkamas mīļākās lomai. Nē! Vispirms es viņai piedāvāju darbu virtuvē, pēc tam par viesmīli zālē un beigās pat par iestādes izpilddirektora Arņa Varbuta palīdzi. Marija attei�cās un labprātīgi vēlējās strādāt seksa jomā. Pirmkārt, tur daudz vairāk varēja nopelnīt es viņai izņēmuma kārtā pat atļāvu iestādes kasē iemaksāt tikai trīsdesmit procentus no ikdienas peļņas, un viņa teicās da�u gadu laikā sakrāt tik daudz, lai pati varētu atvērt izsmalcinātu masā�as salonu. Otrkārt, at�ķirībā no darba virtuvē vai valdonīgā Arņa pa�kļautībā, darbs "Putnu būra" otrajā stāvā arī viņai pa�ai sagādāja baudu. Starp citu, tā notika gandrīz ar visām, kuras jau bērnībā ir piedzīvoju�as seksuālu vardarbību vai labprātīgi sāku�as agru dzimumdzīvi. Un tre�kārt neva�rēja pat salīdzināt to publiku, kas prostitūtas meklēja �ose�jas grāvmalās, ar to, kāda parasti apmeklēja dārgo "Putnu būri". Protams, to starpā bija ne tikai jaunie biznesmeņi, valūtas spekulanti, da�ādu marku blē�i un avantūristi, bet arī visīstākie bandīti, ta�u, tā kā pastāvēja ļoti stingra gan ārējā, gan iek�ējā apsardze, apmeklētāji uzvedās samērā mierīgi un �eit strādājo�ie, it īpa�i meitenes, varēja justies relatīvā dro�ībā.

-� Vai jums kas draud? Marija, noklausījusies manu te�lefona sarunu, manāmi satraukti jautāja.

-� Jā, es atbildēju, mazliet. Bet pie tā ir jāpierod. Lai gan bie�i mūsu dzīvei un pat dzīvībai daudz lielākas bries�mas draud vienkār�i ātri �ķērsojot tuvāko ielu. Tā ka, Marij, jāuzmanās visur un no visa!

-�� Es bie�i par jums uztraucos, Marija sacīja. Katru dienu reketieri tādus kā jūs biznesmeņus nolaupa, spri�dzina un �auj� Jums nav bail?

Pie galda sēdēja Barons un Arnis, bet uz melnas ādas sofas divi plecigi, padrūma izskata jauni vīrie�i.

-�� Gan jau tas kādreiz beigsies, es teicu. Paies tikai da�i gadi, lielākoties viņi pa�i cits citu ap�aus, uzspridzinās un sadedzinās�

-� Mēs izdzīvosim? Marija prasīja un negaidīti man cie��i piekļāvās. Viņai vēl joprojām bija pasakaini skaista seja, gari blondi mati, vijīgas puķes augums un vidēji lielas, stin�gras krūtis. Pilnīgi iespējams tomēr nedaudz mākslīgi uz�labotas.

-� Jācer, es atbildēju. Riebīgi un ļoti �ēl, ka daudzu cil�vēku dzīve ir pat pilnīgi atkarīga no citu, nevis pa�u gribas. Un nav nekādas starpības, vai tas notika pirmskara lielo pārmaiņu laikā, kara vai pēckara gados. Cilvēkiem vienmēr nācies baidīties no nodevības, no citu nelietībām, skaudības, greizsirdības, apmelojumiem, da�ādu pakāpju draudiem vai politiski motivētām apsūdzībām. Da�reiz �ķiet, ka cilvēks, kas ir labs un līdzcietīgs, stāv kā ozols melna me�a vidū, kur viņu no visām pusēm apvij baigas ļaunuma saknes�

-� Jūs esat labs, Marija joprojām satraukta sacīja, tikai �ēl, ka jūs mani� Es ta�u jūsu dēļ esmu gatava� uz visu!

-�� Tas, Marij, nekur neder! es teicu, cie�i noglāstīju vi�ņas krūtis un noskūpstīju uz vaiga. Sieviete visu iespējamo un pat neiespējamo var darīt vienīgi sava bērna, nevis kaut kāda tur vīrie�a dēļ! Tā ka esi vien mierīga! Kādreiz tev no�teikti būs gan savs vīrietis, gan bērns. Bet es� Esmu tikai tavs darba devējs, nekas vairāk! Ta�u man ir patīkami, ja tu par mani domā labi. Tuvākajā laikā sarunāsim un kādu va�karu pavadīsim kopā, dzerot fran�u �ampanieti, klausoties mūziku un romantiski veroties krāsainu sve�u liesmās� Tāpat kā tev, arī man bērnība nekāda saulainā nav bijusi�

Pagriezos un ātri gāju prom. Pēc pāris minūtēm iegāju Arņa kabinetā. Pie galda sēdēja Barons un Arnis, bet uz melnas ādas sofas divi plecīgi, padrūma izskata jauni vī�rie�i. *Pats Barons gan nekāda īpa�i atlētiska auguma īpa��nieks nebija, toties acīs un sejas vaibstos skaidri atspogu�ļojās viņa ļaunā daba valdonība, spēcīga griba, apvienota ar viltību un spējām uz jebko, lai tikai sasniegtu iedomāto mērķi. Atklāti sakot, tās patiesībā bija ļoti labas cilvēka rakstura īpa�ības, varbūt pat izcilas, ta�u vienīgi tad, ja iz�vēlētais mērķis bija labs un pareizs.

-� Sveiks! paskaļi teicu, vērīgi noskatīdams visus telpā eso�os cilvēkus. Mazliet iznāca aizkavēties. Ceru, ka tikai tādēļ mūsu sarunas nebūs mazāk veiksmīgas.

-� Kā nu uz to skatīsimies, Barons teica un man veltīja ledusaukstu skatienu. �eit pie tevis neesmu ienācis pirmo reizi. Neko teikt, esi uztaisījis labu atpūtas vietu. Man pa�tīk. Lietas iet labi?

-� Nevaru �ēloties, atbildēju. Tev iet slikti?

-� At�ķirībā nojums jaunbagātniekiem man nekas ne�pieder. Es vienīgi savācu nodokļus.

-� Nodokļus savāc valsts, sacīju. Tu vienkār�i laupi.

-� Neklausies, ko tirgū runā tantiņas! Barons nikni tei�ca. Visa Pārdaugava man labprātīgi maksā, bet tev es ne�esmu vēl ne reizi uzbraucis!

-� Vai pa�laik esi atnācis parunāties par rītdienas laika apstākļiem?

-� Varu arī par tiem, Barons riebīgi pasmīnēja. Bet mani tomēr vairāk interesē tavs bizness! Varbūt ņemsi mani daļā?

-� Visas daļas ir jau sadalītas, paskaidroju. Par vēlu esi pamodies. Un ja būtu arī agrāk� Ar mani tas neiet cauri! Es nevienam nepakļaujos un nekad nepadodos! Tev to ļoti silti iesaku atcerēties!

-� Paldies par padomu! Barons mierīgi pateica. Tad viņa kalsnā seja kļuva nedaudz drūmāka. Atceries Simkusu, kas te Iļģenē atvēra pirmās kafejnīcas? Kur viņ� pa�laik atrodas? Lā�upes kapos! Un tad bija vēl tāds Gundars Girgensons, kuram te piederēja autoservisa darbnīca. Tas tāpat tagad Lā�upes kapos. Un Vidiņu ģimene, kas lepni saimniekoja savā veikalā? Un Andrejs Bricis, kas, tāpat kā tu, uz katra stūra bļāva, ka nevienam nepakļausies, bet tagad paralizēts braukā invalīdu ratiņos! Un vēl, un vēl! Redzi, Ceslav, mēs esam nopietni ļaudis un ir daudz labāk ar mums nenonākt nekādos konfliktos! Visu ta�u var sarunāt, vēsi pīpējot!

-� Tā ir, es piekritu. Ko tu īsti gribi?

-� Teik�u atklāti bez jebkādas diplomātijas tevi un �o glauno "Putnu būri" es liktu mierā apmaiņā pret "Āgenskal�na kazino". Es neprasu visu, tā ka nomierinies. Kā jau pir�mīt teicu, ņem mani daļā, jau rīt ejam pie notāra un noformē mani kā kazino līdzīpa�nieku!

-�� Tas būtu piecdesmit procenti� Arnis domīgi sacīja. Vai neaizrīsies?

-� Jā, parasti mēs ņemam tikai desmit, bet jūs pa�i varat aizrīties ar saviem daudzajiem īpa�umiem! Tā ka daru vēl labu darbu, �o to jums atņemdams. Liela ienākumu daļa aiziet kopkasē. Cietumi pilni ar mūsējiem. Vai tad nav pie�nākums viņiem palīdzēt? Tu, Ceslav, esi gudrs vecis un tev tā kā nāktos zināt, kāpēc laiku pa laikam �ur tur pasaulē izceļas vardarbīgi nemieri un asiņainas revolūcijas. Redzi, cienītais kungs, tas tādēļ, ka bagātie negrib dalīties! Bet, ja gribi mieru, jau Bībelē ir teikts dalies ar savu tuvāko! Ne�ņaudzies! Ļau�u cieņu iegūsi ne jau ar to, ka tikai grābsi, bet ar to, kad kaut ko arī dosi!

Krietnu brītiņu domāju, lai gan principā lēmumu biju jau pieņēmis pēc sarunas ar Zigu. Protams, viņ� mani aiz�stāvēs, par to ne mirkli ne�aubījos, ta�u, lai �ī labi organi�zētā banda mani no�autu, uzspridzinātu kopā ar ma�īnu vai kādā naktī līdz pamatiem nodedzinātu "Putnu būri", nekādi Zigas, mana apsardze vai es pats nespētu to aizka�vēt. Tātad vismaz kādu laiku lai ir miers. Sākt karu vien�mēr ir vieglāk nekā to beigt. Bez tam es badā nemiru. Man bija laba māja, laba ma�īna un labs bankas konts. Ko vēl? Jahtu, lidma�īnu? Kāda velna pēc? Man pilnīgi pietika ar "Putnu būri" un to, kas man jau bija.

Un tomēr visa �ī organizētā izspie�anas sistēma un no�ziedzīgās grupas, kas ar to nodarbojās, man dziļi riebās, un �āda Barona iera�anās man piedero�ā īpa�umā, viņa izteik�tie priek�likumi un atklātie draudi mani, protams, aizskāra un pat pazemoja. Ta�u līdz�inējā pieredze pragmatiski teica priek�ā, ka, apstākļu spiestam, nav vērts izrādīt lieku varo�nību� Ne vienmēr atkāp�anās nozīmē pado�anos. Un ne vienmēr zaudēta cīņa nozīmē, ka esi jau zaudējis arī visu karu/

-� Varbūt, ka tā arī varētu sarunāt, domīgi sacīju. Ta�u man tevi ir jābrīdina! Man jau ir "jumts". Turklāt vēl ļoti dro�s!

Barons tūlīt nepatikā sarāva uzacis, viņa acīs iemirgojās savādas uguntiņas un drūmajā sejā pēk�ņi atspoguļojās at�klāts naids. Un neliels pārsteigums.

-� Policija? viņ� dobjā balsī uzreiz prasīja un paskatījās uz durvīm. Ievēroju, ka abi Barona apsardzes vīri momentā rokas iebāza bik�u kabatās, kur dro�i vien atradās pistoles.

-� Bez liekiem uztraukumiem! brīdino�i iesaucos. Ne�viens �eit neienāks. Bet ja ienāks, tad neviens nojums dzīvs no �ejienes neizies! Tā ka, zēni, tikai mieru! Varbūt pasaukt viesmīli, lai atnes ko dzeramu?

-�� Lai paliek! Barons atmeta ar roku un atkal cie�i uz mani paskatījās. Varēju manīt, ka no viņa pa�pārliecinātī�bas kaut kas jau bija zudis. Par kādu "jumtu" tu runā?

-� "Āgenskalna kazino" pārraudzību jau pirms krietna lai�ka uzņēmās Zigismunds Zigalis. Tev viņu vajadzētu zināt kā Zigu vienīgo latvieti, kas ir "likumīgais zaglis". Viņ� gan nebija tik alkatīgs kā tu ņem tikai divdesmit procentus. Tā ka, ja gribi reketēt, tev jāiet lūgties pie viņa. Viņ� ir no veca�jiem "zakoņņikiem" un tādus kā tu necie� ne acu galā! Bet, kādas ir viņa iespējas pārāk nekaunīgos sodīt, tev vajadzētu zināt atradīs kaut vai Kongo d�ungļos.

Barons ilgi nervozi pirkstos grozīja cigareti, tad aizsmē�ķēja un paskatījās uz saviem pavadoņiem.

-� Ko darām? viņ� prasīja.

-�� Es Zigu pazīstu, viens no viņiem atbildēja. Tas ir vairāk nekā nopietni! Es domāju tā "Āgenskalna kazino" liekam mierā, bet lai �is mums maksā par "Putnu būri"! Kāpēc gan ne?

-� Patie�ām, Barons atkal uz mani cie�i paskatījās. Ceslav Rajevski! Patie�ām kāpēc gan ne?

-� Gribi lai paskaidroju? skarbi prasīju.

-� Labprāt, Barons teica un ļauni pasmīnēja.

-�� Tad sāksies kar�, es atklāti piedraudēju, un stip�ri �aubos, vai jūs tajā uzvarēsiet. "Putnu būra" apsardzē strādā �etri Afganistānā izkaroju�ies desantnieki. Plus vēl Arnis Varbuts arī "afgānis". Un es astotā dana īpa��nieks karatē. Un viens korejietis, kas līdzvērtīgs veselai labi bruņotai karavīru rotai. Un vēl mans senais draugs Ziga ar saviem mafiozņikiem un zagļu goda kodeksu. Atklāti sakot, Baron, jūs jau tagad esat līķi tādēļ vien, ka vispār uzdro�i�nājāties �eit atnākt un no mums kaut ko prasīt! Ta�u pir�mo kļūdī�anos mēs tev varētu piedot, jo pieļauju, ka tu vēl nezini "Putnu būrim" jūs pat tuvumā nedrīkstat rādīties! �eit izklaidēties nāk ne tikai Zigas cilvēki, bet arī krievu ba�gātnieki ar saviem baigajiem apsardzes vīriem un pat da�as mūsu policijas amatpersonas. Tā ka pats saproti man �eit jau ir vismaz pieckārtējs "jumts", tikai at�ķirībā no tādiem kā jūs, viņi maksā man par simtprocentīgu dro�ības ga�rantiju! Lai tikai �eit arī turpmāk būtu laba izklaides vieta ar brīni�ķīgām meitenēm, lielisku virtuvi un deju zāli!

Barons labu brītiņu sasprindzis domāja, tad, beidzot kaut ko izlēmis, strauji uzlēca kājās un pamāja saviem pui�iem.

-� Ejam!

Tad netālu no durvīm apstājās un pagriezās pret mani.

-� Es atvainojos, Ceslav! Mēs laikam patie�ām būsim kļū�dīju�ies�

Un viņi aizgāja.

Es, protams, mūsu spēku krietni vien pārspīlēju, ta�u tas nāca lietai par labu, un mēs atviegloti varējām iedzert pa glā�zītei konjaka. Tad atcerējies, ka manās mājās joprojām atro�das no rīta sastaptā Anna, sēdos ma�īnā un braucu atpakaļ.

"Balts sniedziņ� snieg uz skujiņām�"

Sen dzirdēta Ziemassvētku dziesmiņa. Bet nu visi svētki jau garām. Kaut kur pazudu�i. Kā zūd mums atvēlētie gadi, mēne�i un dienas. Kāds tos salasa kā akmentiņus uz ceļa un aizsvie� tālu debesīs.

Trīs dienu ilgais sniegputenis beidzot norima un visā ap�kārtnē iestājās gandrīz vai nedabisks miers. Vanda Rajevska jau divarpus gadus, atrodoties evakuācijā netālu no Kirovas pilsētas Saltikovas ciemā, kaut kā tomēr bija pieradusi pie �īm pastāvīgajām sniega vētrām, lielā sala un pusbada dzī�ves. Ta�u bibliotēkā vienmēr bija silts. Tas gan tā varēja notikt, pateicoties vienīgi pa�as �aklumam neviens te spe�ciāli nenāca ne kurt krāsni, ne uzkopt telpas. Visu vajadzēja darīt pa�ai.

Kad bibliotēkā apmeklētāju nebija, Vanda, ietinusies bie�zā vilnas lakatā un aitādas puska�okā, apaļās krāsns priek�ā apsēdās uz zema ķeblī�a, atvēra durtiņas un, grūtsirdīgi skatīdamās uguns liesmās, atcerējās dzīvi Latvijā, savus ve�cākus Poznaņā, milzīgo dzīvokli Rīgas centrā, vīru Vladis�lavu un abu gandrīz vai piespiedu laulības Sāpju Dievmātes baznīcā blakus Valsts prezidenta pilij. Neskatoties ne uz ko, toreiz viss tomēr bija skaisti un aizkustino�i, un ksendza vārdi par mū�īgu uzticību un mīlestību, un lasījumi no Bī�beles, brīni�ķīgs kora dziedājums un divpadsmit mazi Dieva bērniņi balti eņģelī�i, kas nesa līgavas grezni baltās klei�tas divpadsmit metrus garo �lepi�

Kur tas viss palicis? Un saules pilnais medusmēnesis, ko viņi trīsdesmit devītā gada vasarā pavadīja Francijas kūr�ortā Nicā? Lepna viesnīca, izmeklēti ēdieni, laipna apkalpo��ana, palmas un spilgti zila jūra. Kur palika toreiz teiktie vārdi un tā neaprakstāmā laimes sajūta, kad apzinājos, ka esmu sieva un man līdzās "līdz nāve mūs �ķirs" vien�mēr būs vīrietis, kas par mani rūpēsies, gādās, aizsargās, saudzēs un mīlēs?

Kur tas viss palika? Kāpēc pasaule tik pēk�ņi sabruka? Kāpēc man tagad jāsē� tālu no Latvijas un kaut kādā bez�gala nopluku�ā krievu sād�ā jācie� gandrīz vai bads un �ē�labās turpat vai jākauc par visu, kas zaudēts?

Interesanti, ko tagad vācu okupētajā Rīgā dara Ceslavs un Vladislavs? �eslavam nu jau trīs gadi ja vispār vēl ir dzīvs dro�i vien jau interesējas, kur pazudusi mamma? Un ko Vladislavs ja tagad vēl ir dzīvs? Guļ siltā gultā ar smuko Stefāniju vai, mobilizēts vācu armijā, kaut kur Aus�trumu frontē salst dubļainā ierakumā?

Vladislav, kāpēc tu mani nemīlēji? Kāpēc es nemīlēju tevi? Kur tagad ir manu vecāku greznā Poznaņas māja, kur tavu vecāku piecstāvu nams Rīgas centrā, lielais se�istabu dzīvoklis un tā sauktā Rajevsku rezidence Iļģuciemā Dzir�ciema ielas galā? Kaut kādas vērtības tās bija tikai miera laikā, bet negaidīti Polijā iebruka vācie�i, Latvijā krievi, un pēk�ņi pasaule mainījās viss kļuva lēts un kopīgs, un pat cilvēka dzīvība vairs nenozīmēja neko�

Kā ir noticis, tā nav pareizi un nav arī taisnīgi, Vanda jo�projām, raugoties ugunī, turpināja domāt. Kāpēc mūsu dzī�vē tik bie�i iejaucas sve�a vara un citi cilvēki? Viņi vienmēr visu izjauc. Un vēl interesantāk diez ko pa�laik dara mana Vladislava aizvilinātāja Stefānija Stafecka? Ļoti iespējams, ka vācie�i viņu būs arestēju�i. Kā nekā Stefas tēvs bija viens no Rīgas milicijas priek�niekiem. Ar politiku viņam gan nekāda sakara nebija, viņ� ķēra tikai zagļus un laupītājus, ta�u tomēr� padomju varas pārstāvis!

Man ar politiku tāpat nebija ne mazākās saistības, tik vien kā mūsu dzīvoklī, varas ielikts, mitinājās padomju Iek�lietu tautas komisariāta darbinieks Sergejs Ustinovs. Vai kāds redzēja, ka viņ� �ad tad nakti pavadīja kopā ar mani vīra pamestu sievieti? Un vai kāds, izņemot mūs pa��us, zināja arī to, ka viņ� mūs paglāba no izsūtī�anas? Jā, Vladislava tēvu And�eju arestēja jau maija sākumā, bet vai es viņu varēju izglābt ar savu miesu? Turklāt neviens man tādu priek�likumu nemaz nepiedāvāja! Tāds, attiecībā uz Vladislavu, Boļeslavu, Ceslavu un mani, nāca tikai vēlāk! Un labi, ka nāca! Vismaz tagad paliek cerība, ka mans bērns tomēr ir dzīvs un arī Vladislavs, ja dzīvo kopā pat ar desmit Stefānijām, arī ir dzīvs, un nekas slikts ar viņu nenotiek.

Izskatās, ka krievi karu lēnām vinnē. �eit dzīvojo�ie lat�vie�i runā, ka jau �oruden Sarkanā armija atkal bū�ot Rīgā. Vai tas ir labi vai slikti, nezinu. Bet vai tad tie vācie�i ir labāki? Vai viņi mazāku cilvēku skaitu izsūta no Latvijas vergu darbos uz Vāciju? Vai viņi retāk arestē un mazāk no�galina? Un ko viņi ir izdarīju�i ar ebrejiem?! Tās ir visbai�gākās �ausmas! Bet nu jau drīz tas beig�oties. Iespējams, ka arī turpmāk nekas labs mūs negaida, ta�u kara vairs nebūs un dzīvei tomēr vajadzētu kļūt kaut mazdrusciņ labākai un ne tik bīstamai.

Bibliotēkā kāds ienāca. Vanda dzirdēja, kā apmeklētājs priek�telpā no apģērba un apaviem notrauc sniegu, tad at�vērās durvis un līdz ar salta gaisa mākoni telpā parādījās kāds heredzēts gara auguma vīrietis. Nekāds jaunais neiz�skatījās. Kalsna, grumbu izvagota seja, dziļi iekritu�as acis un sirmi mati.

Laba diena, Rajevskas kundze! vīrietis sacīja un maz�liet pat palocīja galvu. Vanda spēji satrūkās un pārsteig�ta paskatījās uz ienācēju. Neviens viņu jau sen tā nebija uzrunājis Rajevskas kundze! Vandu negaidīti uz mirkli pārņēma pat sajūta, ka nekāda padomju vara vairs neeksis�tē, nav arī kara, bet viņa atkal atrodas Rīgā, stāv sava dzī�vokļa pla�ajā viesistabā un, ģērbusies greznā vakarkleitā, pieņem dzim�anas dienas viesus no augstākās sabiedrības aprindām�

-� Laba� Vanda gandrīz vai �ukstus atbildēja. Vai jūs mūsu bibliotēkā esat jau piereģistrējies?

-� Nē, kundze, vīrietis pakratīja galvu. Un dro�i vien to arī nedarī�u.

-�� Kāpēc? Vanda jautāja un atnācējam uzmeta vērīgu skatienu. Apģērbies bija ne tā kā vietējie sād�inieki. Uzreiz varēja redzēt cilvēks no pilsētas. Un dro�i vien vēl kaut kāds priek�nieks.

-� Es �eit esmu ieradies tikai uz da�ām dienām, vīrietis paskaidroja. Parīt jau brauk�u prom. Bet jūs laikam gan te esat jau iedzīvojusies?

-� Grūti. Vanda smagi nopūtās. Tā tomēr ir liela at�ķi�rība Rīga vai �ī mazā krievu sād�a�

-� Ta�u redzat ir pat sava bibliotēka! viņ� gandrīz vai priecīgi sacīja. Pēc tam painteresējās. Vai grāmatu izvēle ir pla�a?

Vanda, uzreiz nodomājusi, ka arī �is sve�ais cilvēks, kā savā laikā Zenta Zālīte, varbūt ir �ekas cilvēks, tāpēc nolē�ma par bibliotēkas nabadzīgo grāmatu krājumu neko kri�tisku neteikt.

-� Grāmatu pietiek, Vanda atbildēja. Trūkst lasītāju.

-�� Vai tādā gadījumā jums �eit nav garlaicīgi? vīrietis prasīja un vēlreiz Vandu rūpīgi noskatīja no galvas līdz kā�jām. Jūs vēl esat tik jauna� Jums vajadzētu nodarboties ar daudz aktīvāku darbu.

-�� �eit nekā cita nav, Vanda sacīja, un sve�ais vīrietis viņas balsī saklausīja no�ēlu.

-� Bet ja es jums piedāvātu�?

Vanda saspringa. Kaut tikai viņ� nepiedāvātu strādāt �ekā, viņa ātri nodomāja. Atsacī�anās no �āda piedāvājuma parasti beidzas ļoti slikti. It sevi�ķi slikti tas varēja beigties tie�i viņai, jo visu laiku, kā saka, viņa karājās mata galā Vandas brīvība un vispār turpmākā eksistence pilnībā bija atkarīga no Sergeja Ustinova labvēlības�

-�� Ko jūs man varētu piedāvāt? Vanda ar sausu muti bijīgi vaicāja.

-�� Tūlīt paskaidro�u, vīrietis sacīja un, paņēmis krēslu, apsēdās iepretim krāsnij. Pēc tam no galvas noņēmis laps�ādas cepuri, novilka biezus cimdus un izstiepa rokas pret atvērtajām krāsns durvīm� Mani sauc Antons Lazdāns, viņ� turpināja, ik pēc brī�a vērīgi paskatīdamies gan uz nedaudz nobiju�os bibliotekāri, gan spilgtajām krāsns lies�mām. Esmu viens no tiem latvie�u strēlniekiem, kas pēc Pilsoņu kara beigām palika �eit Padomju Savienībā. At�grie�anās Latvijā bija tikpat kā neiespējama. Pilsoņu kara laikā Latvie�u strēlnieku divīzijas sastāvā pēc ļoti ne�ēlī�gajām kaujām Kazaņā un tur parādīto varonību, kas bie�i robe�ojās ar da�ādām cietsirdības izpausmēm, man iedalīja īpa�u uzdevumu komandas sastāvā speciāli radītu node�vēju, dezertieru, da�ādu kaitnieku, gļēvuļu un baltgvardu gūstekņu iznīcinā�anai. Atklāti sakot, tas bija diezgan rie�bīgs darbs, bet bez tā kara laikā iztikt nevarēja. Pēc tam beidzu attiecīgu skolu, speciālus kursus un turpināju dar�bu �ekā. Trīsdesmit septītajā gadā mani pa�u arestēja un pakļāva augstākās pakāpes pratinā�anai� Sīkāk neko ne�stāstī�u, bet, kad partija atmaskoja, arestēja un sodīja pa�u briesmīgāko ļaundari iek�lietu tautas komisāru Je�ovu, jaunais iek�lietu pārzinātājs biedrs Berija mani un daudzus citus biedrus atbrīvoja un ļāva turpināt darbu. Bet es jau tur vairs negribēju. Kad sākās kar� un Gorohovecā atkal Sarkanās armijas sastāvā tika radīta Latvie�u strēlnieku divīzija, tur izveidoja arī redakciju un laikrakstu "Latvie�u Strēlnieks". Tur darbojas daudzi pazīstami rakstnieki, dzej�nieki un �urnālisti. Turpina iznākt arī avīze "Cīņa", ta�u mums ļoti trūkst darbinieku! Pēc smaga ievainojuma es Kirovā beidzu ārstēties vienā no turienes kara hospitāļiem. Tur tād arī kādu dienu iepazinos ar Sergeju Ustinovu�

-� Ko? Vanda spēji iesaucās. Sergejs ir ievainots?

-�� Jā, Lazdāns apstiprināja. Bet varat neuztraukties! Nekas nopietns. Pēc da�ām nedēļām tiks izrakstīts. Un tad viņ� man arī pastāstīja par jums un ieteica darbam laikrak�sta "Cīņa" redakcijā. Jūs patie�ām esat vēl jauna, jādomā, arī pietiekami enerģiska un uzņēmīga, bet galvenais jūs esat izglītota. Pa�reizējos apstākļos cilvēks, kas beidzis ģim�nāziju un vairākus gadus bez skarbās ikdienas dzīvojis arī izcilu grāmatu pasaulē� Vai esat komjauniete?

-� Nē. Vanda krietni samulsa.

-� Vai arī partijā neesat?

-� Tā ir, Vanda, vēl vairāk apmulsusi, atbildēja.

-�� Tas nekas, Antons Lazdāns mierīgi pateica. Tas viss jums vēl tikai priek�ā.

Vanda, joprojām pagalam apmulsusi no negaidītā darba piedāvājuma, stāvēja, vēl īsti izteiktā priek�likuma būtību līdz galam nesapratusi.

-� Vai jūs, biedri Lazdān� Jūs domājat, ka es �ādu dar�bu varētu veikt? Vanda vaicāja. Es nekad neko neesmu rakstījusi�

-� Pat dienasgrāmatu ne?

Vanda pasmaidīja.

-� To jā. Par mīlestības ilgām�

-� Tad jau tā lieta ies, Lazdāns apmierināts sacīja. Lai gan tagad jums būs jāraksta par naidu. Par naidu, ko pa�domju cilvēki izjūt kā pret mūsu iek�ējiem, tā arī ārējiem ienaidniekiem. Tāpat vajadzēs atsaukties uz aktuāliem ik�dienas notikumiem un visādi izcelt mūsu karavīru un ko�mandieru varonību kaujās, un lasītājiem iedvest ticību par mūsu uzvaru un partijas izcilo lomu �īs uzvaras kaldinā�anā. Tas būs ļoti atbildīgs darbs.

-�� Es to saprotu un tie�i tādēļ� Vanda zemu nolieca galvu. Viņai nekas nebija pretim beidzot izrauties no �īs na�badzīgās sād�as un savas vientulības �ņaugiem, atkal no�kļūt citos sadzīves apstākļos, citā sabiedrībā� Kāpēc gan nepamēģināt darīt kaut ko interesantāku, nekā katru dienu turpat vai vienai nīkt �ai no�ēlojamā būdā?

-�� Kas jūs vēl mulsina, Lazdāns, vērīgi viņu uzlūkojis, jautāja.

-� Man jums tomēr ir jāpasaka, lai gan jūs dro�i vien jau tāpat zināt� Vanda runāja gandrīz vai �ukstus. Mans vīratēvs And�ejs Rajevskis� Es nezinu, ko viņ� ir izdarījis un par ko apsūdzēts, ta�u 1941. gada maija sākumā viņ� tika arestēts� Pirmajā gadā, kad �eit ierados, dzirdēju, ka viņ� atrodoties vienā no �ejienes darba nometnēm� Tad it kā vēl esot bijis dzīvs. Kā ir pa�laik, nezinu. Bet vai �is fakts vīratēva arests un sods�?

-�� Nē, Vanda, Lazdāns noraido�i pakratīja galvu. Ja And�ejs Rajevskis būtu jūsu tēvs� Tad jā. Varētu būt prob�lēmas. Ta�u, ja arī pa�laik kāda aizdomu ēna par lojalitāti padomju varai krīt arī pār jums, tad to jūs varat kliedēt vienīgi ar apzinīgu darbu, kas bez citiem redakcijas uzde�vumiem būs veltīts arī padomju cilvēka patriotiskajai au�dzinā�anai.

-� Es to saprotu.

-�� Ļoti labi, ka jūs tie�i tā to saprotat, Lazdāns sacīja. Parīt braucam uz Kirovu, tur jau esmu jums sarunājis istabu mazapdzīvotā komunālā dzīvoklī un tūlīt iesaistīsie�ties vietējās avīzes "Kirovskaja pravda" redakcijas darbā. Kad jau būsiet, kā saka, iesitusi roku un apguvusi �urnālis�tikas pamatus, vasaras sākumā pāriesiet darbā uz laikrak�sta "Cīņa" redakciju. Domāju, ka līdz tam laikam Sarkanā armija un 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzija jau būs pienākusi pie mūsu Latvijas robe�ām, un tad kopā ar to līdz Rīgai un varbūt arī tālāk�

Viņi vēl kādu laiku parunāja, apsprie�ot da�as Vandas turpmākās sadzīves un darba lietas, tad Lazdāns aizgāja. Vanda lēnām �ķērsoja nelielo bibliotēkas lasītavas telpu un piegāja pie loga. Pēc pēdējā sniegputeņa beidzot pie debe�sīm bija parādījusies saule, un sniegs tās spilgtajos staros mirdzēja kā zemē izkaisīti dimanta gabaliņi.

Un arī es esmu tikai gabaliņ� no �īs drūmās dzīves, kuru savu iegribu vai sliktāku vai labāku mērķu dēļ da�ādi cilvē�ki mētā un spēlējas kā ar savu personīgo mantu�

Antons Lazdāns, Vandu pēc divām dienām aizvedis uz Kirovu, vispirms viņai parādīja turpmāko dzīvesvietu trīsstāvu koka mājas otrajā stāvā eso�o dzīvokli. Viena jau mēbelēta istaba pienācās viņai. Pārējās divās dzīvoja kāds laulāts pāris no Lietuvas un vidēja auguma ļoti drūma iz�skata pusmū�a vīrietis, kuram trūka kreisās rokas un tās pa�as puses acs. Lietuvie�i zināja stāstīt, ka viņ� esot Sar�kanās armijas ģenerālis, ta�u kaujās pie Smoļenskas, smagi ievainots, pārstājis vadīt uzbrukumu, par ko degradēts, no armijas atvaļināts, un varot vēl priecāties, ka nav ne ares�tēts, ne no�auts, bet var mierīgi dzīvot izsūtījumā.

Istabiņa Vandai patika, lietuvie�i arī �ķita labi un pa�ai Kirovai tāpat nebija nekādas vainas. Tā bija tipiska Krievi�jas ziemeļu apgabalos sastopama deviņpadsmitā gadsimtā celta vidēja lieluma pilsēta Vjatkas kreisajā krastā.

Pirmajās dienās redakcijas darbinieki Vandu uzņēma ar diezgan saspringtu piesardzību. Nez kā visi jau zināja, ka jaunās �urnālistes aizbildnis ir vietējais Iek�lietu tautas komisariāta majors Sergejs Ustinovs. No �ī fakta izrietēja it kā tīri loģisks secinājums arī Vanda Rajevska ir sle�pena �īs iestādes darbiniece un redakcijā speciāli iesūtīta, lai vērotu un pēcāk ziņotu par redakcijas �urnālistu un ad�ministrācijas iek�ējām sarunām, konfliktiem un politisko noskaņojumu�

Ta�u� Ja kāds no redakcijas darbiniekiem patie�ām par padomju varu arī domāja ne sevi�ķi labi vai vispār bija pret to, pēc 1937. gada, kad toreiz tika arestēta un nedaudz vēlāk ap�auta turpat vai visa avīzes redakcija, nevienam i prātā nenāca publiski kritizēt ne tikai padomju varu un valsti, bet pat jebkuru galvenā redaktora akceptētu nelielu rakstiņu.

Vanda �o attieksmi pret sevi un vispārējo noskaņojumu tūlīt sajuta un saprata, ka citādi Krievijā nemaz nevar būt! Lai cik paradoksāli tas arī būtu, Vandai �āda baiļu un sa�traukuma pilna gaisotne redakcijā patika, un viņa jutās apmierināta. Tas tādēļ, ka, nezinot viņas īsto atra�anās ie�meslu �eit, pārējie no viņas baidījās. Un �o cilvēku baiļu aiz�segā viņa pati jutās kaut nedaudz dro�āk. Un nav ko kau�nēties draudzēties ar cilvēku, kura varā ir lemt par cilvēku likteņiem. Tas būtu nepiedodami gļēvi padoties apstākļiem un neizmantot kaut mazāko iemeslu, lai tikai paliktu dzīva un pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Rīgā un atkal rokās turēt mazo Ceslavu�

Sā mērķa īsteno�anai visi līdzekļi ir labi. Visi! Kad bende tev ap kaklu jau apmet cilpu, arī pēdējā brīdī tomēr pastāv iespēja izglābties, kad var aizmirst gan morāli, gan skaistās skolas laika pamācības par godīgumu, pa�lepnumu vai sirds�apziņu.

Vasaras sākumā pie viņas beidzot ieradās Sergejs. Kur viņ� pēdējā laikā bijis un ko darījis, Vanda neprasīja. Vienī�gi redzēja, ka Sergejs izskatās krietni saguris, ta�u Vandu tomēr maigi apmīļoja un rūpīgi apskatīja istabu.

-� Vai esi apmierināta? viņ� vaicāja.

-�� Pat ļoti! Vanda itin priecīgi atbildēja. Nevar pat salīdzināt ar iepriek�ējo.

-� Kādi ir kaimiņi?

-�� Labi. Vienīgi atvaļinātais ģenerālis� Kad virtuvē sa�tiekamies, viņ� vienmēr ir drūmā garastāvoklī, parasti ne ar vienu nerunā, bet, ja da�reiz muti tomēr atver, tad bries�mīgi lamājas.

-� Pārāk to nepārdzīvo, Sergejs teica. Viņu var saprast. Galu galā kar� mūs visus ir padarījis citādākus. Bet nu jau drīz uzvarēsim un sāksies cita dzīve.

-� Būtu jau labi, Vanda klusi pateica. Es visu laiku do�māju par Rīgu, savām mājām un bērnu� Ja nu viņ� vispār nav vairs dzīvs?

-� Drīz uzzināsi, Sergejs teica. Bet kā ar pārējiem? Par savu Vladislavu nemaz nedomā?

-� Tā glu�i nav, Vanda atbildēja. �ad tad jau atceros. Man �ķiet, ka viņam tomēr ir bijis ļoti maz izred�u palikt dzīvam.

-�� Kāpēc? Sergejs nicīgi pasmīnēja. Tie�i otrādi. Viņ� ta�u vācu okupantu un vietējo nacionālistu acīs ir boļ�eviku varas upuris! Tāpēc cienījams un �ēlojams! Tēvs arestēts, sieva, pamezdama mazu bērnu, aizbēgusi uz Krieviju� Ta�gad tādi cilvēki tur ir augstā cenā�

-� Diez vai nu tā ir. Vanda �aubās pakratīja galvu un uz galda uzlika tējkannu un sagrieza maizi. Vladislavs nav tāds. *Ne Ulmaņa laikā, ne padomju gadā un, domāju, tagad arī pie vācie�iem viņ� nekādā politikā neiesaistās. Jā, toreiz 1. Maija strādnieku mītiņā gan uzstājās ar aicinājumu vi�siem doties demonstrācijā, bet� Tu domā, Sergej, ka par to vācie�i viņu varētu sodīt?

-�� Protams! Sergejs iesaucās. Un ne jau vācie�i! Lat�vie�i citi nacionālisti un īstenie patrioti! Tas ta�u viņu

Vasaras sākumā pie viņas beidzot ieradās Sergejs. Kur viņ� pēdējā laikā bijis un ko darījis, Vanda neprasīja.

acis ir drausmīgs noziegums kaut tikai ar da�iem vārdiem atbalstīt padomju varu!

Vanda klusējot beidza klāt pieticīgo vakariņu galdu un atcerējās, ka toreiz viņi visi tā nolēma lai izvairītos no ie�spējamām padomju varas represijām, Rajevskiem publiski jāparāda, ka �o jauno varu atbalsta, ar to ir mierā un līdz ar to nekādu pretestību tai neizrādīs. Ta�u tas īsti tomēr nenostrādāja. Vladislava tēvs tika arestēts un, ja ne �is Ser�gejs, sailgojies sievieti, nebūtu tovakar atnācis pie Vandas, vēlāk noteikti būtu arestēti arī pārējie Rajevski.

Dzīve vienmēr ir bijusi kā ruletes spēle. Ja baltā lodīte neuzkritīs uz sarkanā laukumiņa, tad noteikti uzkritīs uz melnā. Citas iespējas nemaz nepastāv! Ja tev kaut ko sliktu neizdarīs tavs niknākais ienaidnieks, tad agrāk vai vēlāk ko sliktu tev izdarīs labākais draugs�

-�� Kā tev iet redakcijā, Sergejs painteresējās. Esi jau pieradusi?

-�� Jā, uzņēma labi un ar visu tieku galā, Vanda atbildē�ja. Ta�u tik ļoti gribu atgriezties mājās! Bie�i pat raudu.

-� �eit Krievijā tu nejūties kā mājās? Sergejs, nopiet�ni skatīdamies Vandas acīs, prasīja.

Viņa kādu brīdi domīgi klusēja. Tad, tāpat nopietni pa�skatīdamās uz Sergeju, jautāja: Tu Latvijā juties kā mā�jās?

-�� Nē, viņ� tūlīt atbildēja. Mazliet labāk kļuva, kad satiku tevi un tu mani pieņēmi.

-�� Tev patie�ām bija labi? Vanda pārvaicāja, atcerēda�mās, ka �ī "pieņem�ana" tomēr notika gandrīz vai piespie�du kārtā.

-� Jā, Sergejs apliecināja. Tas vispār ir sievietes gal�venais dzīves uzdevums bez pa�aizliedzīgas kalpo�anas dzimtenes labā, kaut me�a vidū vai tuksnesī radīt vīrietī mājas sajūtu.

Vanda vēlreiz vērojo�i paskatījās uz Sergeju. Viņ� bija liela auguma, melniem matiem, patīkama izskata vīrietis, kura formas tērpa frenci rotāja vairāki ordeņi, medaļas un vēl kaut kādas zīmes un lentītes. Ko katrs no �iem apbalvo�jumiem nozīmēja, Vanda, protams, nezināja, ta�u saprata par velti nevienam tādus nedod.

-� Es neko daudz par tevi nezinu, Vanda sacīja. Ja tas nav noslēpums tu karo frontē? Un kur atrodas tavas dzim�tās mājas? Kas tajās saimnieko? Tev ir sieva, bērni, vecāki?

-� Es biju precējies, Sergejs klusi pateica. Se�us gadus. Ta�u viņas vairs nav. Aizgāja bojā. Kā tas tev nav jāzina. Ir piecus gadus vecs dēls. Pa�laik dzīvo pie manas mātes Kurskas apgabalā. Tur ir tāda neliela pilsētiņa Kamennaja. Bet tēvs nesen krita frontē. Viņ� bija tankists sadega dzīvs. Tas arī viss. Nē, ne jau nu glu�i viss! Vēl man esi tu. Cik ilgi būsi nezinu. Ta�u ir vienreizēji laba sajūta, ka uz �īs pasaules ir vismaz viens cilvēks� Sieviete� Es gan patiesībā nemaz īsti nezinu, ko tu par mani domā, ko jūti� Vai es tev patīku un kā tu uztver to, ko es daru, pildot savus dienesta pienākumus. Ta�u prom tu mani nedzen. Varbūt toreiz Rīgā� kad pirmo reizi� Kaut kā neveikli un var�būt pat nedaudz brutāli jau sanāca� Bet tu man patie�ām uzreiz ļoti iepatikies. Es zinu latvie�i, poļi un arī daudzi krievi par manu dienestu neko labu nedomā, un dro�i vien arī tu� Ta�u vismaz neko sliktu nedrīksti domāt, jo es ne tev, ne tavai ģimenei neko ļaunu neesmu nodarījis! Tad jau drīzāk otrādi. Citiem, jā. Ta�u tāds ir mans dienests un tāda ir mūsu valsts politika. Un vēl ir kar�. Man nav jātaisnojas ne tavā, ne kāda cita priek�ā. Katra valsts cīnās pret saviem iek�ējiem un ārējiem ienaidniekiem. Tās ir valsts tiesības un pienākums. Tā ta�u notika arī Latvijā Ulmaņa laikā! Tā tas Latvijā kopā ar vācie�iem notiek arī �odien! Jā, �īs cīņas metodes da�reiz ir arī ļoti ne�ēlīgas, bet� tādi ir apstākļi. Tāda ir politika.

Vanda, it kā tam visam piekrītot, vairākkārt pamāja ar galvu.

-�� Es, Sergej, to mazliet saprotu un tāpēc cen�os daudz nedomāt, ko tu dari, kad atkal dodies prom. Bet� Vai tu gadījumā nezini, kas pa�laik ir ar And�eju Rajevski, manu vīratēvu? Viņ� bija labs cilvēks�

Sergejs cie�i paskatījās uz Vandu.

-� Tev viņa ir ļoti �ēl?

-�� Ta�u, ja viņ� ir nevainīgs? Viņa izskatījās nedaudz apmulsusi. Tas vienkār�i būtu netaisnīgi.

Sergejs mazliet stīvi pasmīnēja.

-�� Lielos mērogos neviens nemaz tā nopietni nezina, kas tad galu galā ir taisnīgi, kas netaisnīgi. To katrs vērtē indi�viduāli, bet bez tā vēl ir katras valsts īstenotā politika.

Vēlu vakarā, kad abi jau atradās gultā un caur plānajiem loga aizkariem vēroja, kā debesīs te iemirdzas, te atkal pa�zūd da�āda spo�uma zvaigznes, Sergejs negaidīti jautāja:

-�� Tu pirmīt izteicies, ka ļoti vēlies atkal atgriezties mā�jās, Rīgā� Saki atklāti tu tur gribi atgriezties viena? Es tev vairs nebū�u vajadzīgs?

Pirmajā mirklī Vanda uzreiz pat neattapa, ko atbildēt. Viņa par to kaut kā nemaz nopietni nebija domājusi. �ad tad jau prātā pazibēja kas notiks tālāk? Ta�u viņai vēl tā bilde pēc kara abi ir kopā arī Rīgā kaut kā nerādījās. Vismaz Vanda pēc tā nekādu vajadzību nejuta. Iemesls bija visai vienkār�s viņa �o cilvēku nemīlēja. Īstenībā Vanda no viņa baidījās, ta�u zināmā mērā tomēr cienīja. Galu galā Sergejs patie�ām viņai neko sliktu nebija izdarījis, bet tie�i otrādi daudz ko labu, ieskaitot arī to, ka viņ� pa�laik atro�das blakus gultā�

Vanda pagriezās uz sāniem un uzlika galvu uz Sergeja krūtīm.

-� Tu gribētu�? viņa �ukstus jautāja. Tu varētu�?

Sergejs ilgāku brīdi klusēja, tad tikpat klusi un domīgi

atbildēja.

-� Jā, Vanda. Es gribētu un varētu�

-� Tātad� tu mani mīli? Vanda nedaudz pārsteigta jau�tāja.

-�� Nezinu, Sergejs atklāti pateica. Lai gan mēs satie�kamies ne pārāk bie�i, es pie tevis tomēr esmu jau pieradis. Aizbrauksi, un manā dzīvē uzreiz iestāsies liels tuk�ums.

-�� Tik daudz vīrie�u būs kritu�i karā, Vanda sacīja. Mil�joni! Tu te Krievijā no pielūdzējām nespēsi atkauties! Tevi gribēs dabūt simtām atraitnēs paliku�ās!

-� Bet es gribu tevi, Sergejs cietā balsī noteica.

-� Tas, protams, ir patīkami, bet� Varbūt esi jau aizmir�sis? Man ta�u Rīgā ir vēl oficiāli reģistrēts vīrs. Un ir bērns.

-� Tas nekas, Sergejs mierīgi pateica. Ja Vladislavs būs vēl dzīvs, tu ar viņu iz�ķirsies. Bet puiku ja arī viņ� vēl būs dzīvs es pieņem�u kā savējo.

-� Tu to varēsi? Vanda pārsteigta jautāja.

-� Varē�u, Sergejs apņēmīgā balsī apgalvoja, ja tikai arī es līdz kara beigām bū�u vēl dzīvs�

Pēc da�ām dienām redakcijā negaidīti ieradās Sergejs ar vēl vienu �ekas virsnieku, iegāja galvenā redaktora kabine�tā un apmēram pusstundu tur sarunājās. Tad redaktors pie sevis izsauca Vandu un vēl vienu �urnālistu. Kad viņi iegā�ja kabinetā, tur joprojām atradās Sergejs Ustinovs un otrs virsnieks.

Vanda un Igors uzreiz nobālēja un instinktīvi sajuta spē�cīgas bailes. Jo tas tā vienkār�i nevarēja būt vai nu viņi tūlīt tiks arestēti, vai apcietinās galveno redaktoru. Tādā gadījumā viņ� jau būtu sestais, kuru pēdējos divos gados no redakcijas telpām uz neatgrie�anos aizved valsts dro�ības iestā�u pārstāvji. Ta�u �oreiz �ī ļoti reālā iespējamība kādas nieka kļūdas vai kārtējā stuka�a ziņojuma dēļ laimīgā kārtā paslīdēja garām, tikai viņu dvēselēm pamatīgi uzpū�ot sal�tu baiļu pieskārienu.

Redaktors īsos vārdos paskaidroja, ka viņiem ir dota reta iespēja �o valsts dro�ības darbinieku pavadībā apmeklēt vienu no Kirovas apgabalā izvietotajām soda nometnēm.

-�� Atgriezu�ies redakcijā, jūs par to neko nedrīkstēsiet rakstīt! Jūs tur tiekat sūtīti galvenokārt tāpēc, lai tur redzē�tais dziļi iespiestos ikvienā jūsu smadzeņu �ūnā, lai jūsu ap�ziņā rastos dziļ� naids pret tur ieslodzītajiem nelie�iem un lai �is naids labi noderētu jūsu turpmākajā darbā! Skaidrs?

-� Jā! Igors bra�i apliecināja. Tā ir ļoti laba doma�

-� Un kā �ķiet biedrei Rajevskai? redaktors prasīja.

Vanda paskatījās uz redaktoru. Viņ� tikko manāmi pa�locīja galvu.

-� Man tas tāpat būs ļoti noderīgi, Vanda atbildēja. La�bam �urnālistam, par kādu es, protams, gribu kļūt, ir jāiepa�zīstas arī ar mūsu dzīves ēnas pusēm�

Pēc pusstundas, sasēdu�ies sagrabēju�ā armijas busiņā, ko saviem sabiedrotajiem jau kara sākumā bija atsūtīju�i amerikāņi, viņi bija jau ceļā. Vēl pēc pusstundas vietējās preses un dro�ības iestā�u pārstāvji apstājās kādas lielas ieslodzīto nometnes priek�ā. At�ķirībā, piemēram, no oku�pētās Polijas teritorijā Vācijas pārziņā eso�ās Osvencimas jeb Au�vicas nometnes vārtiem, uz kuriem stāvēja spilgts un jau no tālienes labi salasāms uzraksts "Darbs dara brī�vu" uz �īs padomju nometnes ieejas rakstīts nebija nekas! Acīmredzot �eit eso�ajiem ieslodzītajiem jelkad atgūt brīvī�bu nebija ne mazāko izred�u pat ar vissmagāko darbu�

Ieradu�os viesus nometnē sagaidīja vietējā vadība ie�sirms apak�pulkvedis, majors un vecākais leitnants, kas at�braucējiem stādījās priek�ā kā �ekas pilnvarotais svarīgu lietu izmeklētājs.

�urnālistiem parādīja vairākas barakas, ēdnīcu un darb�nīcas, kur ieslodzītie armijas vajadzībām �uva vatniekus, cimdus un citu apģērbu. Redzētais Vandu ne pārāk �aus�mināja. Viņa jau iepriek� loģiski nosprieda neko labu tur ieraudzīt nav iespējams. Viņai skumji kļuva vienīgi tad, kad iedomājās �ais drausmīgajās barakās un pusbadā ieslodzī�to lielākā daļa tomēr dzīvo un strādā pilnīgi nevainīgi�

Mazliet vēlāk viņus aizveda uz nometnes galu, kur sākās me�a ceļ�. Bija dzirdamas attālas suņu rejas. Pagāju�i vēl krietnu gabaliņu tālāk, viņi pēk�ņi ieraudzīja ieslodzītos, kas devās me�izstrādes darbos. Cilvēkus, kas soļoja kolonnā pa divi blakus, no abām pusēm apsargāja karavīri ar automā�tiem un suņiem, kuri laiku pa laikam bez jebkāda acīm re�dzama iemesla tika uzrīdīti nelaimīgajiem cilvēkiem. Vanda no redzētā pirmajos mirkļos burtiski sastinga, tad ātri no�vērsa skatu. Ieslodzījuma vietas �ekas izmeklētājs to pama�nīja un pasmīnēja.

-�� Kas par lietu? Viņ� tūlīt vērsās pie Vandas. Nepa�tīk?

Vanda apliecino�i pamāja ar galvu.

-�� Kāpēc tā? viņa klusi jautāja. Ko viņi tādu ir izdarī�ju�i?

-� Tie lielākoties ir sagūstītie vlasovie�i, izmeklētājs pa�skaidroja. Dzimtenes nodevēji. Vispirms padevās gūstā fa�istiem, pēc tam kopā ar viņiem sāka karot pret mums.

Vanda vēlreiz �ausmās nodrebēja un ātri novērsās.

Un tad notika pilnīgi pretējais gaidītajam nometnes apmek�lējuma mērķim Vandā vēl vairāk nostiprinājās naids nevis pret "tautas ienaidniekiem" un "dzimtenes nodevējiem", bet gan pret tiem, kas viņus �eit bija ieslodzīju�i. Protams, Vanda bija pietiekami gudra, lai savas negatīvās emocijas neizrādītu. Nebija grūti apjēgt pavisam vienkār�u lietu ja gribi daudz�maz normāli dzīvot un pa�ai nekad �ādos ieslodzījuma ap�stākļos nenonākt savu naidu slēp! Runā, domā un raksti tikai pareizi! Tā, kā to grib tava tie�ā priek�niecība un valsts vara, jo pati neesi nekas vairāk kā tikai sīka niecība, ar kuru valsts vara var rīkoties, kā tīk. Tas bija tik no�ēlojami un skumji, ka Vandai gribējās vai nu skaļi kliegt, vai klusi raudāt.

Pēc pusdienām, ko viņiem pasniedza nometnes admi�nistrācijai paredzētajā ēdamtelpā, Sergejs piecēlās un kaut kur aizgāja. Apmēram pēc desmit minūtēm viņ� atgriezās, piegāja pie Vandas un viņu aicināja sev līdzi. Vandai uzreiz ie�āvās prātā es tieku arestēta! Un to izdara cilvēks, kas vēl vakar viņai atzinās mīlestībā!

-� Kur mēs ejam? Vanda drebo�ā balsī jautāja.

-� Uz administrācijas telpām, Sergejs paskaidroja. Es izkārtoju� Tu tur satiksi kādu cilvēku� Runāt varēsiet ne ilgāk par piecpadsmit minūtēm! Pēc tam brauksim atpakaļ.

Sergejs Vandu ieveda nelielā istabā, kas atradās blakus nometnes priek�nieka kabinetam. Kad viņi tur iegāja, Van�da ieraudzīja istabas vidū stāvam liela auguma, ta�u kalsnu vīrieti ar dziļi iekritu�ām acīm un pilnīgi sirmiem matiem. Viņ� satraukts paskatījās uz ienācējiem.

Sergejs kādu brīdi viņu, kā nedaudz �ēlodams, noskatīja, tad ātri izgāja laukā un aiz sevis cie�i aizvēra durvis. Vanda ar ieslodzīto palika divatā.

Pirmā attapās Vanda. Viņa lielā pārsteigumā pretim stāvo�ajā cilvēkā negaidīti pazina� savu vīratēvu And�e�ju Rajevski! Bet pats Rajevskis bija spējis iedomāties visu ko, tikai ne to, ka pēc trīs ieslodzījumā pavadītiem gadiem, gandrīz divus tūksto�us kilometru no Rīgas, turklāt vēl kara laikā, pēk�ņi te vienā no stingrākajiem padomju soda lēģeriem ieraudzīs un satiks kādreiz tik ļoti mīlēto sava jaunākā dēla sievu�

-� Vanda� viņ� milzīgā pārsteigumā �ukstēja. No ku�rienes tu te esi uzradusies? Vai varbūt tas ir tikai sapnis?

Vandas acīs tūlīt saskrēja asaras. Viņa vēl brīdi stāvēja, tad, pārvarējusi apmulsumu, piesteidzās pie And�eja, pieplaka viņa krūtīm un sāka skaļi raudāt.

-� Mēs visi par jums tā uztraucāmies, viņa drebo�ā bal�sī sacīja. Domājām, ka jau nekad vairs� Tas ir kā brī�nums�

-� Man Rīgā kāda nelie�a dēļ ārkārtīgi nepaveicās, And�ejs, viegli glāstot Vandas trīco�os plecus, sacīja, ta�u �eit man stiprā mērā tomēr paveicās. Pēc apmēram pusga�da atļāva strādāt kantorī par uzskaitvedi. Tikai tāpēc esmu vēl dzīvs. Bet kā tu, Vanda, esi �eit nokļuvusi? Ja �eit neat�rodies kā ieslodzītā, kā mani vispār atradi?

Vanda instinktīvi saprata, ka �ī, iespējams, nav viņu vie�nīgā tik�anās, tāpēc nolēma, ka būs prātīgāk, ja visu patie�sību vēl neatklās.

-�� Man nācās no Rīgas steidzami bēgt, viņa, novērsusi skatienu, teica. Kāpēc tas ir gar� stāsts. Ta�u beigu bei�gās ar da�iem citiem evakuētajiem atrados kādā sād�ā netālu no Kirovas. Tagad strādāju Kirovas vietējās avīzes redakcijā. Bet jau drīz� pamazām atpakaļ uz Rīgu.

-� Kas ar jums notika pēc mana aresta? And�ejs jautāja. Vai arī Vladislavu krievi apcietināja?

-� Nē. Vanda pakratīja galvu. Būtībā es viņu izglābu� Ta�u nav izslēgts, ka viņam briesmas draudēja arī no vācie��iem vai, pareizāk sakot, no latvie�iem, kas tik ļoti ienīda padomju varu.

-�� Māte Marija! Mēs ta�u nebijām par padomju varu! And�ejs sa�utis iesaucās.

-� Protams, Vanda piekrita, ta�u Vladislava toreizējā uzstā�anās 1. Maija mītiņā� Tas pēc vācu ienāk�anas vi�ņam varēja maksāt dzīvību.

-�� Kur palika Ceslavs? And�ejs atkal ļoti ieinteresēts prasīja. Tu �eit uz Krieviju atbrauci kopā ar viņu?

-�� Ceslavs palika Rīgā. Viņu pie sevis paņēma Boļeslavs. Jācer� Ceslavs te ta�u būtu aizgājis bojā! Ar ko es viņu barotu? Sād�as iedzīvotāji pienu nav redzēju�i gadiem! Ne viņiem tur kādas govis, ne normālu veikalu!

-� Bet kā ar Boļeslavu? And�ejs arvien satrauktāks jau�tāja. Kas ar viņu noticis? Dzīvs?

-� Nezinu. Vanda paraustīja plecus. Vai kop� �etrdes�mitā gada vasaras vispār kāds cilvēks par sevi var būt pilnīgi dro�s?

Vanda ieraudzīja istabas vidū stāvam liela auguma, ta�u kalsnu virieti.

And�ejs krietnu laiciņu jūtami sasprindzis stāvēja, tad spēcīgi satvēra vedeklas plecus un dziļi ieskatījās viņas lie�lajās acīs.

-�� Meitiņ� viņ� tikko sadzirdami �ukstēja. �ai lēģerī, izņemot vlasovie�us un tos karavīrus, kas biju�i vācu gūs�tā, gandrīz vai visi atrodas tikai tāpēc, ka viņus, rakstīdami attiecīgus ziņojumus, ir nodevu�i darba vai dienesta biedri, draugi un pat vistuvākie radinieki. Pasaule un cilvēki kļu�vu�i pavisam neizprotami. Baigi par to pat domāt. Ne vairs Dieva, ne goda. Visa dzīve turas tikai uz naida un baiļu pa�matiem. Es nezinu, vai izdzīvo�u. Tagad man �eit ir mazliet vieglāk nekā pārējiem nav pusbadā fiziski jāstrādā, un to�mēr� Lēģeris paliek lēģeris. Man piesprieda desmit gadus. Varbūt izvilk�u, varbūt ne. Ja aizie�u bojā� Ja tev izdosies atgriezties mājās� Kad Ceslavs paaugsies, tu viņam izstās�ti par mūsu likteņiem, par mani� Es nevienam cilvēkam, ne varai neko sliktu neesmu darījis. Kāpēc man kāda ne�lietīga cilvēka dēļ� Labi, pietiek! Pacentīsimies abi tomēr pārāk ātri vēl nenomirt. Un, ja viņi visi vēl ir dzīvi, lai tāpat pacen�as arī Vladislavs, Boļeslavs un Ceslavs!

Negaidīti strauji atvērās durvis un telpā ienāca kāds no nometnes administrācijas darbiniekiem neliela auguma vecākais ser�ants ar diezgan baigi sakropļotu seju.

-� Ieslodzītais numur 60071 satik�anās laiks ir beidzies. Seko man!

And�ejs noliecās, Vandu ātri noskūpstīja uz pieres un, jau ejot laukā, pateica: Pasaule tik riebīga ilgi nevar pa�stāvēt! Kaut kad tai beidzot ta�u jākļūst labākai!

Durvis atkal aizvērās. Vanda stāvēja nelielās telpas vidū, kur pie vienas sienas atradās Staļina, bet pie pretē�jās Dzer�inska portrets, un jutās kā notiesāta par laulības pārkāp�anu, par neuzticību, par draudzē�anos ar �ekas virs�nieku, par sava bērna pame�anu, par Latvijas kā savas dzī�ves vietas apmaiņu pret Krieviju tu tūlīt tiksi sadedzināta sārta ugunīs! Un tu tur degsi tūksto� gadu, kamēr sāpēs būsi izkliegusi savu bezgalīgo grēku sarakstu un Mātes Ma�rijas priek�ā palūgusi piedo�anu! Un viņa tev piedos! Māte Marija beidzot sapratīs, ka tu ta�u neesi izdarījusi neko tik īpa�u, ko diendienā kur nu vēl okupāciju un kara laikā! nebūtu darīju�i ari citi cilvēki. It sevi�ķi jau nelaimīga un nāves baiļu pārņemta sieviete�

1944. gada rudenī latvie�u tautas gadsimtu ilgajā dzīves drāmā sākās jauns cēliens. Pirms trīs gadiem viena tautas dala kopā ar krieviem, glābdamās no vācie�iem, bēga uz Krieviju. Tagad citi bēga uz Vāciju.

Ja Dievs no tuvākā mākoņa malas to redzēja, viņ� no�teikti skumji smaidīja un kaut kā jutās nedaudz līdzvainīgs. Viņ� savas aizņemtības dēļ cilvēku bija radījis ne pārāk gudru, ne pārāk taisnīgu, bet tie�i otrādi ar spējām bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem nodot savu tuvāko un pārsvarā tikai savu personīgo intere�u labā kalpot jeb�kurai varai, tādējādi cilvēkā izraisot arī bailes no soda, kas neizbēgami par �o kalpo�anu draudēja, varām mainoties.

Bēgļu straumes kā auksti rudens vēji pārpludināja Vec�rīgas ieliņas un ostas tuvāko un tālāko apkārtni. Vieglās un smagās automa�īnas, zirgu vilkti rati, rokās nesti saiņi un �emodāni. Bet vai daudz ko cilvēks var paņemt līdzi, glābjot sevi vai citus? Da�us drēbju gabalus, gabaliņu maizes. Da��as no fotoalbuma izplēstas fotogrāfijas. Kādu plī�a lācīti grūtsirdīgām atmiņām par laimīgo bērnību. Un atmiņas par līdz �im nodzīvoto dzīvi. Tas parasti ir nesamērīgi maz, ta�u nereti viss, kas mums tobrīd pieder.

Vladislavs Rajevskis 1943. gada pavasarī kaut kā tomēr pabeidza jurisprudences studijas Rīgas universitātē un, Stefānijas pierunāts, iekārtojās darbā Operetes teātrī par direktora vietnieku saimniecības jautājumos.

Strādāt bija patīkami, jo vide, kurā viņ� tagad atradās, bija savdabīgi interesanta un "mākslinieciska". Ta�u, ne�skatoties uz to, ka Vladislavs katru dienu bija saskarsmē ar skaistām un samērā vieglprātīgām aktrisēm, viņu joprojām tā pa īstam interesēja vienīgi Stefānija. Tās spēcīgās kaisles apņemtās jūtas, kādas Vladislavā trakoja pirmskara laikā, stiprā mērā bija jau atdzisu�as, ta�u Stefāniju viņ� joprojām uztvēra kā savas dzīves vajadzīgāko sievieti. Tas bija slimīgi savādi, jo Stefānija mīļākos mainīja tikpat bie�i kā savas cepures vai kleitas, bet viņam tas nez kāpēc īpa�i nesāpēja. Da�reiz dvēselē gan sajuta rūgtu vil�anos un pat personīgu apvainojumu, ta�u viņ� �o sievieti bija iemīlējis tie�i tādu skaistu, vieglprātīgu un seksuāli izlaidīgu, un tāpēc gandrīz nekad smagi nepārdzīvoja ne viņas izlaidīgo dzīvesveidu, ne arī to, ka viņa joprojām nevēlējās pastāvīgas attiecības.

Kādā no 1944. gada oktobra pirmajām dienām Stefānija, redzami satraukta, ieskrēja Vladislava kabinetā. Viņa kā parasti bija eleganti ģērbusies un apburo�i skaista, turklāt vēl pēdējo trīs gadu laikā Operetes teātrī kļuvusi turpat vai par visu izrā�u galveno lomu izpildītāju. Primadonna! Lai kādi Stefānijai arī būtu biju�i sakari ar atsevi�ķiem vācu okupācijas un vietējās varas pārstāvjiem, neviens tomēr nespēja noliegt, ka viņai nebūtu arī laba balss un, varētu teikt, pat diezgan izcilas aktrises spējas.

-�� Vladi! Stefānija, skaļi iesaukdamās, nostājās viņam iepretim rakstāmgalda otrajā pusē. Ko mēs darām?

-� Kādā nozīmē? Vladislavs ieinteresēts prasīja. Tūlīt, �odien, rīt?

-� Vispār! Stefānija iesaucās. Tuvākajās dienās! Tu ne�zini, kas �obrīd notiek pasaulē?

-� Zinu gan, viņ� samērā mierīgi atbildēja. Krievi jau tuvojas Rīgai.

-� Tas tevi neuztrauc?

-�� Ne sevi�ķi. Bet vispirms apsēdies! Patie�ām nebūtu slikti aprunāties. Tikai bez liekas bļaustī�anās.

-�� Esmu ļoti nobijusies, Stefānija, apsēdusies un garā iemutē aizsmēķējusi cigareti, paskaidroja. Nekad nebiju iedomājusies, ka tie fri�i izrādīsies tik vāji.

-� Viņi nav vāji, Vladislavs, domīgi skatīdamies uz ne�pārspējami skaisto Stefāniju, sacīja. Vienkār�i krievi ir stipfāki.

-� Nobiju�ies ir arī daudzi mūsu trupas dalībnieki, Stefa turpināja. Un taisās nekavējoties bēgt uz Vāciju!

-� Diez vai komunisti kādu no viņiem aiztiks, Vladislavs teica. Kas jūs tādi esat? Aktieri, dziedātāji, dejotāji. Un kāds mums ir bijis repertuārs? Vieglāks par vieglu! "Havajas puķe", "Grāfs Luksemburgs", "Monmartras vijolīte", "�igānu barons". Nevienas izrādes, kas kaut netie�i sliktā nozīmē varētu aizskart padomju ideoloģiju un varu! Un no kā būtu jābaidās tie�i tev, Stefa? Līdz ar boļ�evikiem mā�jās atgriezīsies arī tavs tēvs, kas �eit atkal kļūs liels priek��nieks! Un tu varēsi mierīgi turpināt līdz�inējo dzīvi.

-� Vladik! Stefānija nervozi iesaucās. Nekādas iepriek��ējās dzīves vairs nebūs! Vai tu to nesaproti? Varbūt tie�i mans tēvs būs pirmais no padomju varas pārstāvjiem, kas oficiāli vai privāti prasīs ko tu, mīļā meitiņ, darīji vācu oku�pācijas laikā?! Dziedāji un dejoji vācu virsniekiem par prie�ku? Un kāpēc pēc aresta tevi tik ātri atkal atbrīvoja? Kāpēc neno�āva, kāpēc citādi nerepresēja? Ko man viņam vajadzētu atbildēt? Vai pateikt, ka par mani ziņojumu uzrakstīja kāds nelietis, ta�u, tā kā man dro�ības policijā bija vairāki draugi, es laimīgi izspruku sveikā? Un ko lai saku par Normundu Nuķi? Un ko par to, ka trīs gadus te patie�ām pusplika vai katru vakaru esmu izklaidējusi vācu virsniekus?

-� Nomierinies! Vladislavs strauji pameta ar roku. Ska�tītāju zālē atradās ne tikai viņi vien!

-� Protams! Stefānija ātri piekrita. Bet kā man to iestās�tīt krievu �ekistiem? Viņi ticēs?

Vladislavs skumji skatījās uz tepat sēdo�o sievieti un mē�ģināja kaut nedaudz apjēgt, kāpēc vajadzēja tā sagadīties, ka viņ� neprātīgi jā, tie�i neprātīgi! iemīlējās tie�i �ai sievietē? Vai nevarēja trāpīties cita? Kāda velna pēc mēs vispār iemīlamies? Kāpēc nespējam iztikt tikai ar seksu? Nenoliedzami, Stefa ir skaista. Tātad esmu iemīlējies tikai viņas izskatā? Jā, viņa ir pat pārspīlēti seksīga. Tas nu būtu saprotams. Bet kā ar prātu? Sirds siltumu? Kā ar dvēseli? Kā vispār ar jūtām un dzīvesveidu? Vai vispār tā ir mīles�tība, ko es pret viņu jūtu? Vai tā tik tie�ām ir mīlestība? Vai var mīlēt sievieti, kas, tikko izkāpusi no mūsu kopīgās gultas, tūlīt liekas cita gultā, bet nākamajā dienā es atkal laimīgs ņemu viņu pretī? Manuprāt, tā mums abiem ir sava veida jūtu patoloģija. Apziņā dominē kāda psiholoģiska no�virze, kas acīmredzot arī nosaka mūsu rīcību un uzvedību. Bet kas tad mīlestībā īsti ir norma? Kas seksā ir norma? Kas morālē? Kas dzīvē? Vai tā Bībeles tekstos noteiktā? Vai varbūt patiesībā norma ir tie�i tā, kādu katrs izvēlamies?

Kas man vai Stefai var aizliegt dzīvot tā, kā pa�i gribam un ko uzskatām par labu tie�i mums vispiemērotāko dzīves�veidu?

-� Redzi, Stefānij, Vladislavs lēnīgi teica, nenovērsdams padrūmu skatu no viņas spilgti izkrāsotās sejas. Tu jau zini man nekad nav paticis tavs dzīves stils. Nav patiku�as ne mūsu abu savstarpējās attiecības, ne tavas attiecības ar citiem. Pirmsākumā biju iedomājies tevi stipri savādāku.

-� Kā svēto Mariju? Stefānija izsmejo�i vaicāja.

-� Vienkār�i biju nedaudz apstulbis.

-�� Tā notiek vienmēr, Stefānija sacīja. Tas ir gandrīz vai neizbēgami. Kad satiekas vīrietis un sieviete�

-� Toreiz mēs vēl bijām jauni, Vladislavs atgādināja. Ti�kai zēns un meitene.

-�� Tas ir vēl sliktāk! Stella iesaucās. Kad satiekas tik jauni cilvēki, ir ļoti grūti paredzēt nākotni. Vai tad spējām iedomāties, kā mainīsies dzīve, kā mainīsimies pa�i?

-� Es neesmu mainījies. Vladislavs teica.

-�� Bet es esmu!? Stella atkal nervozi pacēla balsi. Es nejūtos vainīga, ka man ir tāds organisms! Viens ir resns, cits tievs. Viens ir kluss un mierīgs, cits nevaldāmi tempe�ramentīgs! Tu gribētu, lai es būtu lēna kā govs?

-�� Es gribētu, lai tu būtu normāla sieviete, Vladislavs atbildēja.

Stefānija nicīgi iesmējās.

-� Kas manī ir nenormāls?

-� Viss, Vladislavs sacīja. It sevi�ķi tavs skaistums un tavas neprātīgās alkas pēc seksa.

-� Bravo! Stefa pasmaidīja. Es jūtos laimīga! Un tu būsi laimīgs. Tūlīt līdz ar krieviem mājās atgriezīsies tava neuz�ticīgā sieviņa Vanda un varēsi priecāties. Domāju, viņai pie�tiks tikai ar tevi, bet man� Labāk saki, ko man tagad darīt? Līdz ar citiem mukt uz Vāciju, vai tomēr palikt �eit?

Vladislavs lēnām apgāja apkārt rakstāmgaldam un nostā�jās Stefānijas priek�ā. Viņam, protams, bija �ēl, ka pret �o sievieti vairs nejūt ne to trauksmaini pacilājo�o sajūtu, kāda viņu pārņēma vienmēr, tikai iedomājoties par iespējamo tu�vību; ne vēlē�anos, lai arī turpmāk viņa būtu tepat kaut kur tuvumā� Ja agrāk viņ� �o sievieti bija spējis garīgi un pat fiziski vienlaikus mīlēt kopā ar Robertu Rogovu un vēlāk pārāk nesatraukties arī par citiem mīļākajiem, tad tagad viņa jau bija tik atsve�inājusies, ka Vladislavs, viņu satie�kot vai tikai uz viņu paskatoties, parasti nodomāja smuka lellīte. Patīkama rotaļlieta. Ņem blakus un spēlējies! Tikai pēc tam neaizmirsti aizskriet uz vannas istabu nomazgā�ties! Bet Stefu nodot ķīmiskajā tīrītavā tik netīra tagad �ķita viņas dvēsele un miesa� Lai gan tas, protams, ir visai nosacīti cik nu mēs dvēseliski esam tīri vai netīri�

-� Redzi, Stefānij, viena no cilvēku lielākajām kļūdām ir tā, ka mēs nez kāpēc iedomājamies, ka dzīvosim ļoti ilgi. Un viss, kas ap mums, arī pastāvēs bez būtiskām izmaiņām. Piemēram, bija Ulmaņa valdī�ana un visiem �ķita tā būs mū�īgi. Ta�u pēk�ņi viss sabruka. Atnāca padomju vara un arī tā līdz ar tās piekritējiem iedomājās, ka pastāvēs saules mū�u. Bet atkal viss pajuka. Krievus ātri nomainīja vācie��i, kas arī stulbi iedomājās, ka viņu reihs un vara pastāvēs vismaz tūksto� gadus. Bet, te Latvijā, kā redzi, tā pastāvēja tikai trīs gadus! Un tā domāja arī tūksto�iem latvie�u, kas tik iztapīgi palīdzēja mūsu zemes okupantiem iznīcināt ie�priek�ējās varas izpalīgus� Viņi nez kāpēc neiedomājās, ka dzīvē kaut kas var arī mainīties.

Bet vienmēr cilvēkiem labprātīgi vai piespiedu kārtā to�mēr ir nācies ātri pakot �emodānus. Tagad arī tu te sēdi izvēles priek�ā! Kāda velna pēc tev tik bie�i vajadzēja sasie�ties ar vācu virsniekiem?

-�� Neviens fricis man nebija! Stefānija satraukta atbil�dēja. Piemēra pēc Normunds Nuķis ta�u ir latvietis!

-� Bet kādu formu viņ� valkā?

-� Kāda tam nozīme?

-�� Stefa, ja tu esi tik vienreizēji stulba, tad to nozīmi tu izjutīsi, kad krievi jūs abus pieliks pie sienas�

-� Tevī runā greizsirdība, Stefa sacīja. Nekad neesmu dzirdējusi, ka kaut kur pasaulē kādu sievieti �autu nost ti�kai par to�

-� Jā, Stefa! Vladislavs apstiprināja. Sievietei vienmēr tomēr der zināt, ar ko viņa liekas gulēt! Un kā pati tagad pārliecinies� Man parasti ir izrādījusies taisnība.

-� Kāda taisnība?

-�� Sievietei vienmēr ir izdevīgāk un arī dro�āk tomēr tu�rēties pie viena vīrie�a ja tas ir tā vērts nevis gulēt ar visiem pēc kārtas!

Stefānija strauji uzlēca kājās, kādu brīdi stāvēja, tad ne�gaidīti apvija rokas ap Vlada kaklu, mazliet skumji ieskatī�jās viņa acīs un klusi pajautāja.

-� Tu mani vairs nemīli?

Vladislavs manāmi samulsa, tad tikko jau�ami pasmai�dīja.

-� Nē, Stefānij, nemīlu.

-� Kāpēc?

-�� Tāpēc, mīļā, ka tevī maz kas ir palicis pāri no tās meite�nes� kāda tu biji agrāk. Kādreiz es tev biju vienīgais. Pa��laik, labi ja kāds desmitais� To pat visstiprākā mīlestība diez vai spētu izturēt.

-�� Vladik, vai cilvēks spēj tikai ar savu gribu vien, piemē�ram, mainīt savu sirdsdarbību, apziņu, nervu sistēmu? Tas ir neiespējami! Manā gadījumā jau var saukt palīgā morāli vai da�ādus Bībeles tekstus, bet tas neko nedod! Tāpēc, ka tam, kas parasti notiek sievietes dvēselē un viņas klēpī, nav ne mazākā sakarā ne ar loģisku domā�anu, ne tikumisku tantiņu pamācībām un vismazāk jau ar morāli! Ja gribi rast izskaidrojumu, kāpēc kādai sievietei pietiek ar vienu vīrieti vai pat nav vajadzīgs neviens, bet savukārt citai nepiecie�a�mi vairāki desmiti, tad labāk palasi medicīnas literatūru, jo ar tikumību tam visam nav ne mazākā sakara!

-�� Var jau būt, Vladislavs domīgi piekrita. �ēl, ka mēs tikai reti spējam paredzēt turpmākos dzīves notikumus.

-��� Tad tu ar mani nekad nebūtu pat sācis? Stefa pār�steigta jautāja.

-� Dro�i vien, ka būtu. Tu biji pārāk neatvairāma.

-� Bet pa�laik?

-� Tagad tas pats.

-��� Paldies, Vladislav! Stefānija it kā atviegloti nopūtās. Tu paliksi Latvijā?

-�� Jā. Man no krieviem nav jābaidās. Man jāsagaida dēla māte.

-�� Man jau arī it kā sevi�ķi baidīties nebūtu par ko. Ta�u tas Normunds Nuķis�

-� Triec viņu ratā! Vai varbūt tomēr mīli?

-� īsti nemaz nezinu.

-� Tādā gadījumā varbūt zini, ko tagad domā darīt mūsu kādreiz kopējais draugs Roberts Rogovs? Vladislavs pain�teresējās. Ko viņ� ir sadomājis? Paliks �eit vai jozīs līdzi fri�iem?

-� To es nezinu.

-� Tu ar viņu vēl satiecies?

-�� Tā garām skrejot. Viņ� zina, ka starp maniem pēdē�jo gadu draugiem ir arī Normunds. Man �ķiet, Roberts no viņa pamatīgi baidās.

-� Viņam tagad būs jābaidās no daudziem, Vladis teica. Kā zini, starp mana brāļa Boļeslava pacientiem ir arī dau�dzi vācu un mūsu pa�u SD virsnieki. Un Boļeslavs tāpat kā tu skaidri zina, ka Roberts it kā par manu komunistisko noskaņojumu un padomju varas propagandu toreiz ziņoju�mu rakstīja ne tikai par mani, bet arī par tevi! Roberts toreiz mūs visus nodeva gestapo! Labi, ka mani pēdējā brīdī izglāba Edgars Osis, bet tevi tas Normunds Nuķis! Jums, sievietēm, �ai pasaulē ir daudz vieglāk izdzīvot. Jums vienmēr pa rokai ir ārkārtīgi spēcīgs gan aizsardzības, gan uzbrukuma iero�cis jūsu pēcpuse! Bet ko mēs nabaga vīrie�i lai darām? Atliek tikai noskatīties, kā no mums aiziet mīļotās�

Tā arī notika. Stefānija Vladislava lūpām uzspieda stei�dzīgu skūpstu un skrēja prom.

-� Paldies, Vladik! Tas tomēr bija skaists laiks�

Desmit dienas vēlāk Vladislavs stāvēja pie sava vecā Rī�gas centra dzīvokļa galējās istabas loga un vēroja, kā pa Tērbatas ielu aiziet neliela sarkanarmijas daļa. Vladislavu redzētais un vispār Rīgā un Latvijā notieko�ais ne sevi�ķi ielīksmoja, ta�u arī ne īpa�i apbēdināja.

Pilsēta bija kļuvusi jūtami tuk�āka, da�brīd pat �ķita, ka tā ir pilnīgi izmirusi, ta�u pēc 1944. gada 13. oktobra tā iedzīvotāju daļa, kas, acīmredzot nekādu vainu nejuzda�ma un apdullino�ās vācu propagandas neietekmēta, tomēr

Rīgā bija palikusi, sarkanās armijas otrreizējo parādī�anos pilsētas ielās uzņēma, ja ne ar skaļām gavilēm, tad ar nevil�totu apmierinājumu gan. Un cilvēciski tas arī bija saprota�mi. Vismaz rīdziniekiem kar� bija beidzies! Tie, kas �os trīs nacistu okupācijas gadus bija baidīju�ies no vācu un viņu vietējo pakalpiņu represijām, tagad varēja atviegloti uzel�pot, bet baidīties vajadzēja sākt tiem, kas kaut kādā veidā bija sadarboju�ies ar vācie�iem.

Tas ir vecu vecais spēles likums ruletes lodīte, vienreiz uzkritusi uz melnā laukumiņa, kādreiz vēlāk noteikti ap�stāsies uz sarkanā. Pēc nodevības sekos atmaksa. Pēc per�sonīgi pārciestām sāpēm un pazemojuma cietu�ais cilvēks mēģinās atriebties. Ar to ir jārēķinās Un tikai ļoti reti ļau�numa nodarītājs var cerēt uz augstsirdīgu piedo�anu.

Pēc brī�a pie loga pienāca arī nepilnus �etrus gadus ve�cais Ceslavs un paskatījās lejup uz ielu.

-� Soļo zaldātiņi, viņ� mazliet izbrīnījies teica.

-������ Jā, dēls, Vladislavs apstiprino�i pamāja. Soļo zaldā�tiņi�

-� Vai viņiem nav jākaro?

-������ Kā nu ne? Varbūt jau rīt neviens no viņiem vairs nebūs dzīvs.

-� Viņus no�aus?

-� Karā tā mēdz gadīties.

-������ Pirms da�ām dienām te gāja citi zaldātiņi. Viņi jau ir beigti?

-� Iespējams.

-� Vai �ie ir labie vai sliktie?

-������ Kā nu kuram. Vieniem noteikti viņi ir labie, citiem slik�tie.

-� Kāpēc tā?

-� Tāpēc, ka arī cilvēki ir tādi pa�i. Vieni ir slikti, citi labi.

-'Kāpēc visi nevar būt tikai labi?

-� Nezinu, Ceslav. Varbūt tā ir �īs pasaules lielākā mīkla.

-� Bet vai tā arī nav mīkla�? Kur ir mūsu mamma?

-������ Kaut kur jau ir. Iespējams, tagad reizē ar sarkanarmiju mājās atgriezīsies arī viņa. Ta�u tu viņu nepazīsi. Un viņa nepazīs tevi.

-� Tas ir slikti?

Pēc brī�a pie loga pienāca arī nepilnus �etrus gadus vecais Ceslavs un paskatījās lejup uz ielu.

Vienkār�i tā da�reiz gadās. Bet gan jau�Dievs dod� Vladislavs saprotamu iemeslu dēļ pret Vandu nekādu mīles�tību jau sen vairs nejuta, ta�u vismaz būtu ļoti apmierināts, ja viņa tomēr �ais kara gados un lielajos Krievijas pla�umos būtu palikusi dzīva un beidzot atgrieztos mājās vismaz Ceslava dēļ.

Vladislavam �ie gadi nebija viegli. Varbūt tie bija pa�i grūtākie viņa mū�ā. Vispirms jau Vandas negaidītā aizbēg��ana, tad Roberta nodevība, arests, spīdzinā�ana un Biķer�nieku me�s� Stefānijas atzī�anās savā nespējā mīlēt tikai vienu vīrieti. Ar mazo puiku tikt galā palīdzēja brāļasieva Terēze un viņu senā ģimenes mājkalpotāja Anastasija. Bet, kad 1943. gada pavasarī sākās vispārējā mobilizācija latvie��u leģionā, Boļeslavs, stipri riskējot, uzrakstīja medicīnisku izziņu, kas it kā iesauk�anas komisijas vārdā Vladislavam atsaka iespēju pildīt savu patriotisko pienākumu sakarā ar viņa organismā atklāto tuberkulozi. Ziedot savu dzīvību Hitleram drīkstēja tikai veseli vīri un zēni�

Vladislavs arvien bie�āk sāka domāt, ka visas nelaimes viņam ir nāku�as kā sods, ka nav spējis iemīlēt sievu Van�du. Par to, ka par savām dzīves draudzenēm izvēlējies divas absolūti sev nepiemērotas sievietes Vandu un Stefāniju.

Viņ� varēja kļūdīties pirmo reizi, kā tas parasti gadās turpat vai visiem vīrie�iem, bet otro reizi tomēr vajadzēja trāpīt ja ne desmitniekā, tad vismaz astotniekā noteikti! Ta�u abas reizes bija �auts tālu garām.

Vladislavs ļoti cerēja, ka ne kar�, ne pārējie notikumi ne�kādu dziļāku iespaidu uz dēla Ceslava apziņu neatstās un viņ� izaugs normāls, vesels, fiziski un garīgi stiprs cilvēks.

Pēc da�ām minūtēm pēk�ņi atskanēja skaļ� durvju zvans. Vladislavs pat satrūkās tāds vienkār�i toreiz bija laiks. Katrs klauvējiens, katrs durvju zvans cilvēkiem iek�pusē varēja nozīmēt lielu nelaimi vai pat visas ģimenes nenovēr��amu bojāeju.

Vladislavs ļoti satraucies noglauda Ceslava galvu un gāja atvērt. Varbūt tas ir Boļeslavs, viņ� nodomāja. Bet varbūt ir noticis brīnums, un mājās beidzot atgrie�as tēvs!? Lai gan tas patie�ām �ķita gandrīz vai neiespējami, viņ� tomēr bie�i par to domāja un gaidīja� Neviens gan līdz �im no 1941. gada

jūnijā izsūtītajiem vēl nebija atgriezies, ta�u� Vai patie�ām brīnumi var notikt tikai sapņos?

Atverot durvis, Vladislavs savā priek�ā ieraudzīja stā�vam Vandu. Nevarētu teikt, ka tas būtu bijis ļoti negaidīti un viņ� justos ārkārtīgi pārsteigts. Vladislavs tikai apmieri�nāts nodomāja paldies Dievam, ka tomēr atcerējusies!

Vanda ārēji neko daudz nebija mainījusies. Varbūt vienī�gi melnie mati bija nogriezti mazliet īsāki un pati kļuvusi nedaudz korpulentāka. Galvu rotāja balta berete, bet au�gumu sedza gandrīz vai jauns gai�i pelēks rudens mētelis. Glītajā sejā vīdēja nedaudz samulsis smaids, bet labā roka turēja palielu �emodānu.

-������ Sveiks, Vladislav, viņa klusi teica. Priecājos, ka esi dzīvs un �eit uz vietas. Esmu atgriezusies.

-������ Ļoti patīkami, Vladislavs sacīja, un tas patie�ām vi�ņam bija patīkami. Viņ� neliekuļoja. Es ticēju, ka tā kād�reiz notiks.

-������ Tātad iek�ā laidīsi? Vanda nedro�i jautāja un cerīgi paskatījās uz vīru. Viņas pirmo mirkļu redzējumā arī Vla�dislavs neko daudz nebija mainījies, ja nu vienīgi kļuvis nedaudz vājāks un acīs spīdēja nevis laimīga cilvēka dzīves�prieks, bet gan kaut kāda dzīves neveiksmju nolemtība.

-������ Lūdzu! Vladislavs aicināja. Daudz jau netrūka, ka tevi �eit būtu sagaidījis kāds cits�

Vanda, noģērbjot mēteli, uzmanīgi nopētīja pla�o dzīvok�ļa priek�telpu.

-� Tu saki cits? viņa jautāja. Nevis cita?

-� Tu neko nesaprati, Vladislavs sacīja.

-������ Tu pa�laik te esi viens? Vanda painteresējās un atkal uzmanīgi paskatījās apkārt.

-� Nē, Vladislavs atbildēja.

-� Tātad tomēr� ir kāda cita?

-� Vai tev par to vajadzētu būt pārsteigtai?

-� Stefānija?

-������ Ja atceries, Vanda, mums abiem bija mazs bērniņ�, Vladislavs atgādināja. Varbūt esi jau aizmirsusi, bet tas bija puika un mēs viņu nosaucām par Ceslavu.

Vanda brīdi stāvēja kā pārakmeņojusies, tad klusi ieklie�dzās un skrie�us metās tuvākajā istabā. Pēc tam nākamajā.

Pēc tam tre�ajā, ceturtajā, un tikai piektajā, ieraudzījusi Ceslavu, viņa tur apstājās, atkal neilgi stāvēja kā sastingu�si, tad lēnām piegāja pie bērna, ar abām rokām pievilka sev klāt un cie�i saturēja. Tad puiku pacēla aug�up, apsēdās uz gultas malas, bērnu ielika klēpī, cie�i viņu piespieda pie se�vis un sāka nevaldāmi, varētu pat teikt, histēriski raudāt.

Puika par to sākumā jutās stipri pārsteigts, bet, kad sve��ā sieviete sāka savu skaļo raudā�anu, viņ� spēji nobijās un arī sāka raudāt.

Vladislavs apstājās netālu no viņiem un apmierināts ska�tījās uz �o diezgan aizkustino�o mātes un bērna satik�anās brīdi.

Puika, kā palīdzību lūgdams, paskatījās uz tēvu.

-�� Kāpēc �ī tante�? Kāpēc�? Es gribu pie tevis! viņ� sāka kliegt.

-� Ceslav! Tā nav nekāda tante! Vladislavs mierino�i sa�cīja. Tā ir tava mamma!

To puika laikam nesaprata, jo turpināja raudāt. Un Van�da raudāja. Līdz beidzot arī pa�am Vladislavam acīs saskrē�ja asaras.

Neviens jau īsti nezina, ko tobrīd Vanda juta. Ko vispār var just sieviete vismaz normāla sieviete pēc vairākiem gadiem atkal satikdama reiz pamesto bērnu? Iespējams, lielākā daļa nekādu lielo prieku nejustu. Jo kāpēc tad viņu kādreiz vispār vajadzēja pamest? Ta�u da�as tomēr izjūt vārdos neaprakstāmu prieku un dziļu no�ēlu par kādreiz izdarīto�

Ne jau velti viņa kā neprātīga, skūpstot dēla galvu un seju, vismaz desmitkārt atkārtoja: Lūdzu, piedod! Lūdzu, piedod! Lūdzu, dēliņ, piedod!

Bet vai mazs bērns spēj ko piedot? Viņ� vispār nemaz īsti nesaprot, kas notiek. Piedot vai nepiedot varēja vienīgi Vla�dislavs. Un viņ� piedeva. Varbūt tas bija nedaudz savādi, ta�u tas acīmredzot notika galvenokārt tāpēc, ka pats, va�rētu teikt, brīnumainā kārtā bija palicis dzīvs, bija sjDējis vi�sus �os grūtos kara gadus dzīvu un veselu saglabāt Ceslavu; bija spējis izvairīties no iesaukuma leģionā un beigu beigās sagaidīt mājās atgrie�amies arī sava dēla māti. Viss pārējais patiesībā bija tikai tādi sīki dzīves putekli, kurus varēja arī atstāt, bet varēja arī mierīgi noslaucīt no pagaidām vēl ne�lielā mū�a galda.

Vakarā, paēdu�i pieticīgas vakariņas, viņi iekārtojās savā kādreizējā guļamistabā. Vladislavs apsēdās atpūtas krēslā blakus logam, bet Vanda palika stāvam, ar muguru atspie�dusies pret baltu podiņu krāsni.

-������ Nekad nebiju iedomājusies, ka tevi te sastap�u vienu, viņa sacīja. Vai tad Stefānija nav vairs dzīva?

-������� Nezinu, Vladislavs it kā vienaldzīgi paraustīja ple�cus.

-� Kā tad tā? Vanda bija pārsteigta.

-������ Es ar viņu kopā nedzīvoju, Vladislavs paskaidroja. Ja da�reiz arī satikāmies� Katrā ziņā �eit viņa ne reizi nav bijusi.

-� Kaut kā nemaz negribas ticēt�

-������ Man absolūti nav vajadzīgs, lai tu tam ticētu vai ne! Vladislavs paskarbi teica. Mēs jau pirms kara norunājām tev sava, man sava dzīve.

-� Un kāda tā dzīve tev bija? Vanda prasīja. Laba?

-� Slikta, Vladislavs atbildēja.

-������ Kāpēc slikta? Vanda vai nu tēloja, vai patie�ām jutās pārsteigta. Tev ta�u bija Stefānija! Skaistākā no skaistā�kajām� Tie�i viņas dēļ tu ta�u atsacījies no manis! Kāpēc viņa atteicās no tevis?

-������ Pagāju�i jau vairāk nekā trīs gadi� Vai vēl nevari no�mierināties?

-������ Es to tikai tā intereses pēc, Vanda paskaidroja. Es�mu jau sen nomierinājusies.

-������ Vīrietim atteikties no sievietes vai otrādi tā ir gandrīz vai ikdieni�ķa parādība. Bet, lūk, mātei atteikties no sava bērna�Tas gan kaut ko nozīmē un par �ā bērna māti neko labu neliecina.

-������� Tu pats zini, kāpēc es tā darīju! Vanda nepacietīgi iesaucās. Apstākļi bija stiprāki par mani.

Vladislavs ilgāku brīdi klusēja, tad, nedaudz piemiedzis acis, cie�i noskatīja sievieti, kura joprojām oficiāli skaitījās viņa sieva.

-������ Tu atgriezies viena? viņ� nopietni prasīja. Vai arī mūsu dzīvoklī atkal ienāks tavs toreizējais mīļākais� Nu, tas �ekas virsnieks Sergejs! Uzvārdu esmu jau aizmirsis. Tu to atceries?

-� Protams. Atceros.

-� Joprojām satiekaties?

-Viņ� man daudz palīdzēja. Un, ja arī tu viņu vēl atceries, tad tev noteikti vajadzētu atminēties arī to, ka tie�i viņ� gan mani, gan mūsu mazo puiku, gan tevi un Boļeslavu to�reiz izglāba no izsūtī�anas uz Sibīriju! Tagad jau var kliegt un �ausmināties, ka visi �ekisti ir zvēriem līdzīgi, ta�u arī vācu un latvie�u dro�ības dienesta SD vīri dro�i vien nebija nekādi paipuisī�i, vai ne? Vismaz krievi, at�ķirībā no vācu un latvie�u speckomandām, cilvēkus publiski ne�āva.

-������ Tas tiesa, Vladislavs lēnīgi piekrita. Man ir grūti sa�līdzināt �ekā neesmu pratināts toties vācu dro�ībnieki, spīdzinā�anā palīgos ņemot latvie�us� Viņi bija briesmīgi. Es daudz ko redzēju un pats tam visam izgāju cauri. Mani izglāba Boļeslavs un viens no SD virsniekiem, latvietis Ed�gars Osis. Tā ka starp krievu �ekistiem un vācu dienestā eso�ajiem latvie�iem patie�ām bija arī da�i glu�i normāli cilvēki.

-������ Viss �is laiks ir bijis nenormāls, Vanda sacīja un bei�dzot apsēdās uz gultas gala. Ja tu nemelo� Kāpēc Stefā�nija te ne reizi nav bijusi? Vai to negribēja viņa vai tu?

-� Mēs abi.

-� Kāpēc tad tā? Kur pazuda jūsu lielā mīlestība?

-������� Kur pazūd laiks? Vladislavs skumji caur logu paskatī�jās uz aizejo�o dienu. Kur pazūd dzīve?

-������ Vai gadījumā tev viņu neatņēma Roberts? Vanda jau�tāja un ar vāji slēptu izsmieklu paskatījās uz Vladislavu.

-������� Nē, Vladislavs teica. Ta�u tie�i viņ� mani nodeva vācie�iem.

-� Par to uzstā�anos 1. Maija mītiņā?

-� Ne tikai.

-� Idejas, atriebības vai Stefānijas dēļ?

-������ Kāda tur ideja! Vladislavs riebumā saviebās. Stefas dēļ.

-� Un tā tu visu �o laiku patie�ām viens?

-� Ne nu glu�i.

-������ Par mani da�reiz domāji? Atcerējies? 176

-�� Jā, Vanda. Bie�i. Ja tev vēl ir tas krievu virsnieks� Vienalga! Es ceru, tu otrreiz Ceslavu vairs nepametīsi?

-� Nē, Vladislav, nekad! Man tagad ir labs darbs, es turpi�nā�u dzīvot �eit un, ja gribēsim, varēsim arī oficiāli iz�ķir�ties. Bet Ceslavs� Es tev �o parādu atdo�u.

-� Nevajag, Vanda! Vladislavs spēji atmeta ar roku. Tu man neko neesi parādā! Ja nu vienīgi� mūsu puikam.

-�� Piedod, Vladislav! Vanda palūdza. Būtu muļķīgi mums tagad strīdēties, kur� vainīgs, kur� ne. Tas viss būs lieki. Aizbēgot uz Krieviju, es sev izglābu dzīvību. Turklāt vēl uzzināju� Tu pat iedomāties nevari!

-� Patie�ām, Vladislavs noguris piekrita. Varbūt to, ka Padomju Savienība ir paradīze zemes virsū?

-� Vladislav� Vanda dziļāk ievilka elpu un ieturēja ne�ilgu pauzi. Es tur satiku tavu tēvu And�eju!

-� Kā? Vladislavs no pārsteiguma pat uzlēca kājās. Viņ� ir dzīvs un� brīvs?

-� Jā, Vladik, dzīvs, Vanda apliecināja. Vismaz vasaras sākumā vēl bija.

-�� Kur tu viņu satiki? viņ� ātri prasīja. Maskavā uz ielas?

-� Nē, Vladislav, Vanda atbildēja. Es viņu satiku vienā no Kirovas apgabala soda nometnēm. Pie smagajiem dar�biem viņam vairs nav jāiet. Tagad strādā nometnes kantorī. Tā ka izredzes palikt dzīvam ir. Kad tiks atbrīvots, nezina. Formāli viņam piespriesti desmit gadi. Sūta tev sveicienu. Kad beigsies kar�, varēs arī sarakstīties un viņam sūtīt pār�tikas un da�u atļautu lietu paciņas. Ja pareizi atceros vie�nu paciņu ik pēc diviem mēne�iem�

-� Paldies, Vanda, par �o labo vēsti! Tātad tēvs ir dzīvs� Ta�u kā tu viņu varēji satikt nometnē? Vai arī pati biji ares�tēta?

-� Nē, Vanda noraido�i pakratīja galvu. Es tad strādāju vietējā partijas avīzē, bet tagad jau galvenajā partijas avīzē "Cīņa". Mūs tur kādu dienu aizveda parādīt, kā padomju darba nometnēs tiek pāraudzināti tautas ienaidnieki.

Vladislavs ilgi klusēja. Viņ� dabiski ļoti nopriecājās, ka tēvs ir dzīvs un varētu izdzīvot līdz sava soda termiņa bei�gām, ta�u tai pa�ā laikā viņam bija grūti, pat neiespējami saprast tos cilvēkus, it īpa�i Robertu, kur� tik viegli jeb�kuras varas iestādēm varēja uzrakstīt kaut kādu tur sīku papīreli, kas apsūdzētajam cilvēkam noteikti sagādās lielu nelaimi, ieslodzījumu vai moko�u nāvi. Vai rakstītājs patie��ām par to priecājas, jūtas laimīgs?

Un kas notiks ar mani, kad es veik�u līdzīgu atriebības aktu? Vai tāpat priecā�os, tāpat jutī�os laimīgs?!

Un kas un kāda pa�laik īstenībā ir Vanda? Ja viņa strādā kompartijas centrālkomitejas galvenajā avīzē "Cīņa", tad viņa, iespējams, tagad ir saistīta gan ar pa�u partiju, gan �eku. Lai gan� Diez vai. Vīratēvs notiesāts un atrodas nometnē. Brī�nums, kā viņa vispār ir pieņemta darbā �ai avīzē. Bez �ekas ziņas tas noteikti nav varējis notikt. Tātad Vandai joprojām ir tuvs sakars ar iek�lietu darbinieku Sergeju. Vai man no tā jābaidās? Protams! Lai gan es tagad dro�i vien skaitos pa�domju pusē stāvo�ais kā nekā vācu okupantu represētais tomēr būs labāk, ja turpmāk pēc iespējas mazāk runā�u un nedarī�u neko tādu, par ko padomju vara mani varētu sodīt.

-�� Kur tu nak�ņosi? Vladislavs, pagriezies pret Vandu, painteresējās.

-� Es jau teicu dzīvo�u �eit, Vanda atbildēja. �is ta�u ir arī mans dzīvoklis. Tu negribētu�?

-� Jā, Vanda, negribētu, Vladislavs atklāti pateica. Bet acīmredzot nav manos spēkos�

-�� Patie�ām, Vanda ar jūtamu pārākuma apziņu aplieci�nāja. Būs vien jāsamierinās. Turklāt� Maz ticams, ka pil�sētas varas iestādes mums atļaus �eit dzīvot tikai vieniem. Agrāk vai vēlāk viņi to noteikti atkal pārvērtīs briesmīgajā padomju varas izgudrojumā komunālajā dzīvoklī.

-�� Un �eit atkal parādīsies tavs Sergejs? Vladislavs vai�cāja.

-�� Iespējams, Vanda atbildēja. Ta�u Sergejs tagad ir jau iek�lietu iestā�u pulkvedis, un pilsēta viņam dro�i vien iedos atsevi�ķu dzīvokli.

-� Un tu viņam līdzi? Vladislavs jautāja.

-� Ja viņ� mani ņems, Vanda atbildēja.

-� Un kur paliks Ceslavs?

-� Ceslavs paliks kopā ar mani.

-� Un kur palik�u es?

-�� Tur, kur tu jau esi, Vanda sacīja. Vienatnē ar sevi vai arī� Atkal kopā ar Stefāniju vai citu sievieti. Vai tev tā varētu būt liela problēma?

-� Nē, Vladislavs asi pakratīja galvu. Problēma ir pati dzīve. Pa�laik tai neredzu nekādu jēgu.

Vanda lēnām pienāca pie Vladislava, vairākas reizes mai�gi pārbrauca viņa galvai ar roku, tad mīļi pasmaidīja.

-� Ja tu saki, ka ilgi neesi bijis kopā ne ar vienu sievieti� Vanda klusi sacīja. Mēs �o nakti atkal varētu pavadīt kopā�

Vladislavs pārsteigts pagrieza galvu un cie�i paskatījās uz Vandu. Viņam �ķita, ka Vanda vai nu joko, vai grib par viņu pasmieties.

-� Tu to nopietni? Vladislavs jautāja.

-� Kāpēc gan ne? Vanda smaidīja. Arī es krietnu laiku neesmu�

Vladislavs skumji paskatījās uz blakus stāvo�o sievieti. Īstenībā viņam nekas nebūtu pretim �o nakti pavadīt kopā ar savu biju�o sievu, vai to aizmirstot, vienkār�i ar jaunu un patīkama izskata sievieti, ta�u jau pēc brī�a viņ� �o vēlē��anos apspieda. Tas �ķita diezgan pretīgi darīt to, kas bija jādara tikai mīlestībā vai vismaz pret iegūstamo sievieti iz�jūtot maigumu un cieņu.

Es neesmu nekāds sētas suns, kas var uzlekt jebkurai garāmskrejo�ai kucei, Vladislavs rūgti nodomāja un no�ē�loja, ka pret Vandu vairs neizjūt neko citu, kā vienīgi dziļu nepatiku. Jo galu galā nemaz jau nebūtu bijis slikti�

Vladislavs aizgāja uz blakusistabu un tur gandrīz vai visu nakti nosēdēja pie loga, skumji vērojot, kā kaut kur bezgalī�gā tālumā debesīs iemirdzas, dziest un atkal iemirdzas tūk�sto�iem zvaig�ņu�

Pēc sarunas ar Baronu jutos vairāk nekā apmierināts. Biju pārliecināts, ka �ī ir pēdējā reize, kad viņ� mēģināja ar �antā�as un da�ādu draudu palīdzību izspiest naudu vai daļu no man piedero�ā īpa�uma.

Būtībā tas vairs nebija iespējams. Ne tikai tāpēc, ka es Ceslavs Rajevskis būdams fiziski spēcīgs, labi trenēts un gandrīz pastāvīgi bruņots vīrietis, vienmēr un jebkuros ap�stākļos biju gatavs un spējīgs sevi aizstāvēt, bet galvenokārt tāpēc, ka Pārdaugavas reketieru karali Baronu biju pamatī�gi nobaidījis un mani bija gatavs aizstāvēt Rīgas kriminālās pasaules bosu boss Zigismunds Zigalis jeb Ziga. Tas bija ap�mēram tas pats, ja mani būtu apņēmusies apsargāt Sicīlijas Cosa Nostra vai visa mūsu valsts nacionālā armija.

Ta�u, atklāti sakot, pa�a personīgā dro�ība mani nemaz tā īpa�i neuztrauca. Es biju nodzīvojis pietiekami intere�santu, raibiem piedzīvojumiem bagātu mū�u, iekrājis diez�gan pamatīgu kapitālu pārticīgām vecumdienām, un man piedero�o izklaides vietu "Āgenskalna kazino" un "Putnu būra" apsaimnieko�ana tagad izpaudās vairāk kā intere�santa laika nosi�ana, nevis kā pārmērīga centība no visa tā arī turpmāk gūt maksimāli iespējamo peļņu.

Man viss, kas vidus�ķiras cilvēkam nepiecie�ams, sen jau bija, tāpēc pēdējos gados nedaudz laika veltīju arī savu ve�cāku un ar viņiem saistīto cilvēku mū�u izpētei. Nu, varbūt ne pārāk sīki iedziļinoties viņu dzīves notikumos, ta�u zi�nāmu interesi tie manī tomēr raisīja. Un ne tikai interesi, bet arī pamatīgu izbrīnu� jo nekas būtisks cilvēku domā��anā, raksturos, tieksmēs, sapņos un rīcībā nebija mainī�jies. Vienalga bija kar� vai miers, mūsu zeme bija okupēta vai brīva cilvēki tāpat cits citu apskauda, nodeva, mīlēja, nīda, un cerēja, ka dzīve kļūs labāka un dro�āka.

Bet to, ka dzīvē cilvēks var justies arī ļoti nedro�i un ap�draudēts, pirmo reizi izjutu 1955. gadā, kad beidzu septīto klasi. īsi pirms skolas izlaiduma eksāmeniem mani pie sevis izsauca jaunais, pēc gadiem gan pusmū�a skolas direktors, pavēlēja apsēsties un ar atklāti niknu skatienu nepatīkami ieurbās manā sejā.

Kā tevi sauc? viņ� negaidīti jautāja.

Lai gan visos mācību priek�metos man atzīmes bija gan�drīz vai kā teicamniekam, nepaklausīgās, pat izaicino�ās uzvedības, iecirtīgā rakstura, atklāti demonstrētās stūrgal�vības, nicino�ās attieksmes pret pārāk apzinīgajiem paraugskolēniem un bie�ās sava fiziskā pārākuma demonstrē�anas

Un tāpēc, �eslav Rajevski, lūdz Dievu, lai mēs tev iedodam vismaz apliecību par pamatskolas beig�anu!

dēļ es nepārprotami skolas vadības acīs biju viens no visslik�tākajiem zēniem skolā. Turklāt vēl ātri uzliesmoju dusmās un bie�i tūlīt metos kauties, it sevi�ķi, ja mani kāds personī�gi apvainoja. Tāpēc arī ātri ieguvu iesauku Trakais.

-������ Ko jūs ākstāties! izsmējīgi teicu. Jūs ta�u zināt, kā mani sauc!

-������� Zinu gan, direktors apliecināja. Man tavs uzvārds atgādina� Ko esi nodomājis darīt pēc skolas beig�anas?

-� Mācības turpinā�u vidusskolā.

-� Un ko pēc tam?

-� Universitātes juridiskā fakultāte.

-� Kas tālāk?

-� Strādā�u par tiesnesi.

-� Kāpēc?

-� Lai varētu tiesāt�

Gribēju teikt "lai varētu tiesāt tādus kā jūs", ta�u to�mēr nepateicu. Jau daudz agrāk biju sapratis, ka da�reiz nav slikti arī paklusēt.

-� Es mīlu taisnību, biedri direktor, mierīgi paskaidroju.

-������� Tātad mūsu dzīvē tu saskati daudz netaisnības? di�rektors bargi prasīja.

-� Es redzu daudzus sliktus cilvēkus, atbildēju.

-������� Bet kāds pats esi? direktors spēji uzkliedza. Kāds ir tavs vectēvs? Tautas ienaidnieks! Joprojām sē� cietumā! Un tāpēc, Ceslav Rajevski, lūdz Dievu, lai mēs tev iedodam vismaz apliecību par pamatskolas beig�anu! Jo tu, tautas ienaidnieka mazdēls, nekādā augstskolā nekad netiksi uz�ņemts! Es to And�eju Rajevski pazinu. Jau tavā vecumā man nācās strādāt smagu darbu viņa fabrikā! Tāpēc tagad arī tu� Tikai par melnstrādnieku! Nekas labs tevi dzīvē negaida!

Neskatoties uz to, ka jau bija sācies tā sauktais Hru��ova atkusnis, parastā ikdienā to gandrīz vēl nejuta. Bet Staļina laika bargo ikdienu biju izjutis jau no agras bērnības.

"Tavs vectēvs dzīvo pie baltajiem lā�iem!"

"Tavi radinieki ir padomju valsts ienaidnieki!"

"Tu nāc no bur�uju ģimenes!"

"Rajevski kādreiz te ievāku�ies Latvijā� Darbaļau�u ekspluatatori�"

Bet man bija sava kompānija, labi draugi, kuri savukārt nikni neieredzēja komjaunie�us un partijniekus, un ar paraugzēniem kāvāmies uz velna parau�anu.

Ta�u bie�i man izrādītā nicinā�ana tikai vēl vairāk nocie�tināja sirdi, un pats jutu, kā no mierīga un samērā paklau�sīga un godīga zēna lēnām pārvēr�os niknā zvērēnā.

1956. gada rudenī beidzot mājās no desmit gadus ilgā apcietinājuma un tam sekojo�ā nometinājuma atgriezās vectēvs And�ejs. Tie�i tovakar ar tēvu atradāmies mājās. Mātei Vandai, sakarā ar to, ka vīratēvs notiesāts kā padom�ju varas ienaidnieks un atradās kādā no Krievijas soda no�metnēm, tomēr aizliedza strādāt partijas centrālkomitejas galvenajā avīzē "Cīņa", un māte pārgāja darbā uz rajona izpildkomitejas komunālo daļu. Sākoties Hru��ova valdī�a�nas laikam, viņa acīmredzot ne bez sava vīra valsts dro��ības komitejas augsta ranga darbinieka Sergeja Ustinova palīdzības tika pārcelta darbā uz pilsētas izpildkomitejas kultūras nodaļu.

Kad atvēru durvis, sev priek�ā ieraudzīju pavecu kalsnu vīrieti nonēsātā rudens mētelī ar nedaudz saņurcītu �okejcepuri galvā, bet rokā viņam bija paliels finiera �emodāns.

-�� Sveiks! vīrietis aizsmaku�ā balsī sveicināja. Vai esmu trāpījis pie Rajevskiem?

-� Jā, es atbildēju, bet bez mums �eit vēl mitinās Jegorovi un Ivanovi.

-�� Pats esi �eslavs? vīrietis, vērīgi uz mani skatoties, prasīja.

-�� Tā sanāk. Apliecino�i pamāju ar galvu. Ja jūs pie Rajevskiem� Es tūlīt pasauk�u tēvu.

-� Esmu atnācis arī pie tevis, vīrietis sacīja un, uzmanīgi skatīdamies uz gaiteņa sienām un tur pakārtām drēbēm, nesteidzoties devās uz divām attālākajām dzīvokļa istabām, kur dzīvojām ar tēvu.

Viņu satik�anās bija diezgan aizkustino�a. Viens otru cie�i apskāva, abi ilgi stāvēja gandrīz vai nekustēdamies, un es redzēju kā atnāku�ais sirmais vīrietis klusi raud.

-�� �is ir tas mirklis� viņ� tikko dzirdami teica. Bei�dzot tas ir noticis! Kaut kas pilnīgi neticams! Dēls� Es par �o brīdi sapņoju vairāk nekā piecpadsmit gadus�

Vectēvs And�ejs pret mani nekādu maigumu neizrādīja, tikai cie�i piespieda klāt un nedaudz sapurināja.

-� Esi izaudzis jau liels� Kad tevi pēdējo reizi redzēju, tu vēl gulēji ratiņos un nemaz neapjēdzi, kāda nelaime uzbru�kusi gan pasaulei, Latvijai, gan mūsu ģimenei.

Paēdu�i vakariņas, atgriezāmies istabā, kur vectēvs īsumā pastāstīja, ko bija piedzīvojis �ekā tūlīt pēc aresta un vēlāk soda nometnē, bet Vladislavs tēvam par Vandas saie�anos ar �ekas virsnieku, kas, iespējams, glābusi pārējos Rajevskus no padom�ju represijām; par gestapo un Biķernieku me�ā piedzīvoto�

-�� �okējo�ākais bija pats aresta brīdis jau da�as dienas pēc 1. Maija mītiņa, tēvs teica. Atceries, pēc �ī mītiņa mēs bijām pārliecināti, ka nekādas represijas mūsu ģimeni neskars� Un it sevi�ķi tas tā varēja būt pēc tam, kad Vandai uzradās tas viņas mīļākais no �ekas� Es nezinu, kā tu pēc tam izturējies pret Vandu un kā mums vajadzētu vērtēt viņas toreizējo rīcī�bu� Kā tu domā, Vladislav, vai Vanda, tolaik likdamās gultā ar to �ekistu, pārējos Rajevskus patie�ām centās pasargāt no izsūtī�anas uz Sibīriju?

-� Grūti pateikt, Vladislavs domīgi sacīja. Pats zini, kādas ir sievietes. Nekad neko nevar paredzēt. Varētu jau domāt, ka bez citas vajadzības viņai bija arī tāda vēlē�anās� Katrā ziņā ne mani, ne Boļeslava ģimeni, ne Ceslavu nekādas padomju represijas neskāra. Toties pēc krieviem tūlīt nāca vācie�i�

-� Iespējams, ka arī mani krievi būtu liku�i mierā, ja ne kāds ziņojums par mums visiem un atsevi�ķi par mani� An�d�ejs aiz niknuma manāmi drebo�ā balsī teica. "Darbaļau��u asinssūcējs", "Spilgts bur�uāzijas pārstāvis", "Strādnieku �ķiras nāvīgs ienaidnieks"� Un tā tālāk. Tā ka attiecībā uz mani, Vanda varēja ar to �ekistu arī nemīlēties. Jo vienmēr ne tikai padomju laikā kāda "patriota" ziņojums varas ies�tādēm par cita cilvēka "kaitīgiem" politiskiem vai dzīves uz�skatiem varai ir daudz svarīgāks par �ā cilvēka patieso dzīvi, profesiju un sociālo stāvokli. Galvenais ir atmaskot! Ieriebt visiem, kas �im ziņotājam nepatīk! Un līdz ar to pa�am jus�ties kaut īslaicīgā dro�ībā.

And�ejs uz brīdi apklusa un kārtējo reizi vērīgi noskatīja istabu, kuras iekārtojums neko daudz nebija mainījies kop� pirmskara laika.

-� Tu Vandai piedevi? viņ� negaidīti jautāja.

-� Ko man viņai vajadzēja piedot? Vladislavs pēc neilga klusuma brī�a vaicāja.

-� Nodevību! And�ejs stingrā balsī atbildēja. Viņa ta�u tevi un Ceslavu nodeva.

-� Es uz to skatos mazliet citādāk, Vladislavs mierīgi at�bildēja. Nodevība ir tā, ko pret mani izdarīja Roberts, bet Vanda� Sievietei nevienam nav jāpaskaidro, kāpēc viņa ar kādu liekas gultā. Pat vīram ne! Kas mēs vīrs un sieva viens otram esam? Divi cilvēki, kas kādu dienu sarunā dzīvot kopā. Bet, ja to nevar vai negrib, katrs atkal dara, ko grib. Bez tam� Es pirmais no viņas atsacījos. Tā ka nedomāju, ka viņa mani ir nodevusi vai izdarījusi liela grēka darbu, saiedamās ar citu.

-� Nevis vienkār�i ar kādu citu, bet gan ar �ekas virsnie�ku! And�ejs dusmīgi atgādināja.

-� Tam nav lielas nozīmes, Vladislavs atbildēja. Ja tu sāc vērtēt cilvēkus pēc �ādiem kritērijiem pēc viņu profe�sijām, ieņemamajiem amatiem, tautības vai sociālās izcel�smes, ar ko tādā gadījumā at�ķiries no trulajiem boļ�evi�kiem vai augstprātīgajiem nacistiem?

-� Un tomēr�

-�� Nē, tēv! Visu iz�ķir cilvēka patiesā būtība un tas, ko viņ� konkrēti dara! Tas ir stereotips liela daļa latvie�u uz�skata, ka tie, kas strādā padomju dro�ības iestādēs galve�nokārt �ekā, visi ir baigie nelie�i un nagu maucēji. Tāpat kā krievi un liela daļa no latvie�iem savukārt visus vācie�us un viņu dro�ībniekus uzskata par ļau�u bendēm, cilvēku �āvējiem un necilvēkiem. Bet tas vienkār�i ir stulbi! Jā, kā vieni, tā otri dienesti ir saistīti ar tūksto�iem cilvēku traģē�dijām, ar arestiem, sodiem un ļau�u ap�au�anu, ta�u nejau visi tur ir tādi, kuru rokas mirkst nevainīgu cilvēku asinīs vai asarās! Tas būtu apmēram tas pats, ja mēs kā nacistu ideologi uzskatītu, ka visi �īdi jau piedzimstot sevī iemieso smagu vainu cilvēces priek�ā un tāpēc ir iznīcināmi, vai kā komunisti, kas ir pārliecināti, ka tādu pa�u ļaunumu un vainu cilvēces priek�ā nes strādnieku �ķiras ienaidnieki bur�uji, kapitālisti, inteliģence vai vienkār�i daudzmaz tu�rīgi un gudri cilvēki.

-�� Es tevi, Vladislav, vairs nepazīstu, And�ejs noskumis teica. Tava sieva sametas kopā ar �ekas virsnieku�

-� Vai es pateicu ko nepareizu?

-� Nē, viss jau it kā pareizi, bet� Kur tagad Vanda dzīvo?

-�� Es jau tev rakstīju. Mēs iz�ķīrāmies un Vanda drīz ap�precējās ar Sergeju Ustinovu. Viņam tepat netālu Miera ielā iedeva lielu trīsistabu dzīvokli. Drīz piedzima dēls Andrejs.

-�� Un kas ar Stefāniju? And�ejs turpināja interesēties.

-� Dzīvo �eit vai kara beigās aizdrāzās uz Vāciju?

-�� Dzīvo turpat Iļģuciemā, Vladislavs atbildēja. Precē�jusies nav, bet viņai ir meita Baiba.

-� Kāpēc arī pats vairs neapprecējies?

-�� Nemaz īsti nezinu. Laikam jau neviena, ko es tā ļoti gribētu, vienkār�i nav trāpījusies.

-� Un kas ir ar Robertu? And�eja balss atkal kļuva daudz drūmāka. Viņ� ir Rīgā? Krievijā? Vācijā? Varbūt miris?

-�� Neviens par viņu neko nezina, Vladislavs atbildēja.

-�� Vanda vienreiz teica tas bijis da�us gadus pēc kara un to viņai savukārt kaut kā nejau�i esot pateicis Sergejs lai izvairītos no soda, laikam pat no no�au�anas par sadar�bo�anos ar vācie�iem, esot kļuvis par Valsts dro�ības komi�tejas īsti nezinu �tata vai ār�tata darbinieku, un �ekai nodevis turpat vai pusi no Iļģuciema iedzīvotājiem, kā arī daudzus mūziķus un kultūras darbiniekus, visus apsūdzot kalpo�anā vācu okupācijas varai. Bet vissmagākais esot nodevis pat veselu nacionālās preto�anās grupu, kādu mums te Kurzemē un Latgalē bija pilni me�i. Bet tad viņ� pavisam nesen pats kaut kur pazuda. Vismaz pēdējā laikā neviens viņu nav redzējis. Varbūt mainījis izskatu, vārdu un uzvārdu? Varbūt krievi viņu beigu beigās tomēr atkal arestēju�i un viņ� pa�laik atrodas kādā no nometnēm?

-�� Tā tas varētu būt, And�ejs domīgi pateica, tad negai�dīti pievilka mani pie sevis, cie�i piekļāva un ilgi tā turēja. Tad prasīja. Tu ar savu māti satiecies?

-� Ļoti reti, es atbildēju.

-� Uz viņu esi dusmīgs?

-�� Nē. Tas, ka viņa kara sākumā mani te pameta pavisam maziņu� Tas jau bija sen. Bez tam man ta�u bija tēvs, on�kulis Boļeslavs un tante Terēze.

-�� Kā tas gadījās, ka Boļeslavs ar Terēzi tika arestēti un notiesāti tikai �etrdesmit septītajā gadā, nevis tūlīt pēc kara? And�ejs jautāja. Ja jau viņi tāpat tika nodoti par sadarbību ar vācie�iem?

-� Grūti pateikt, Vladislavs atbildēja. Vienreiz par �o lietu parunāju pat ar Vandas vīru, bet viņ� teica, ka neko par to nezinot. Ta�u ticami tas neizklausījās. Mazliet vēlāk kāds vīrs, kas, iespējams, ir saistīts ar Valsts dro�ības ko�miteju un ir vienas mūsu teātra aktrises mīļākais, kādas pirmizrādes ballītes laikā, zinot, ka Boļeslavs ir mans brā�lis, pavēstīja ziņojumu par Boļeslavu, ka viņ� vācu laikā draudzējies ar SD virsnieku Edgaru Osi un vispār ārstējis tikai SS vīrus, "stūra mājai" uzrakstījis kaut kāds tur Ro�berts Ragovskis, kas mūs labi pazīstot. Nav izslēgts, ka �is rakstītājs ir tas pats Roberts Rogovs.

-� Tā tas varētu būt, And�ejs atkal domīgi sacīja. Kā�pēc viņ� tā uzkritis tie�i mūsu ģimenei? Vai patie�ām tikai Stefānijas dēļ? Bet tu ta�u viņu uz mū�u neesi dabūjis! Kā�pēc viņ� joprojām tā trako?

-� Ja tas būtu vienīgi Stefānijas dēļ, tad viņam loģiski va�jadzētu apmierināties tikai ar mani. Vladislavs mēģināja saprast �ā cilvēka rīcību. Bet Robertam ļau�u nodo�anas vai atmasko�anas tieksme ir jau kā smagas slimības izpaus�me apziņas patoloģija un varas laikiem te nav nekādas nozīmes. Jo tas vienkār�i ir cilvēka dabā un balstās uz ār�kārtīgi primitīva pieņēmuma pamata pareizi, taisnīgi un sabiedrībai derīgi ir tikai tas, ko daru un domāju "es"!

And�ejs vēlreiz cie�i paskatījās uz mani.

-� Tagad mācies vidusskolā? -Jā.

-� Patīk?

-� Nav ne vainas.

-� Ko pēc tam? Kas gribi būt?

-� Labprāt būtu izmeklētājs, prokurors vai tiesnesis. Man tas viss patīk. Bet mani jau brīdināja jūsu dēļ es nekad ju�ridiskajā fakultātē netik�ot uzņemts! Tā ka nekas neatliks, būs jāiet uz kādu fabriku par melnstrādnieku�

And�ejs pēk�ņi strauji pagriezās, ātri mani satvēra aiz abiem pleciem un spēcīgi sapurināja.

-�� �eslav, beidz tā muldēt! viņ� skaļi uzkliedza. Ja tā arī notiks, tad ne jau mūsu Rajevsku dēļ! Tas notiks �īs drausmīgās un stulbās padomju varas dēļ! Visas �īs vājprā�tīgās ideoloģiskās sistēmas dēļ! Un tādu cilvēku kā Rogovs vainas dēļ! Tu to saproti, �eslav? Bet ja nesaproti, tad tas tev jāiegaumē uz laiku laikiem iespējams, neviena varas sistēma nav ideāla, ta�u tāda, kāda valda Padomju Savienī�bā� Tā vienkār�i ir necilvēciska, un tev savā dzīvē ir jāda�ra viss, lai tādas vairs nebūtu�

-�� Izbeidz! tēvs ļoti uztraucies iesaucās un spēji mani atrāva no vectēva rokām. Liec puiku mierā! Tas tikai vēl trūka, lai vēl viens no mūsu ģimenes nokļūtu ieslodzījumā! Pietiek! Vai mēs patie�ām �ai ziņā esam nolādēti?!

Jā, Roberts, skatīdamies uz pārpildīto restorāna deju zāli, kādā no 1944. gada oktobra sākuma vakariem, nodo�māja. Mēs visi savā ziņā esam nolādēti un nolemti sodam. Un �is laiks ir nolādēts. Un �ī pasaule un cilvēki. Un zeme un debesis. Un ūdens vilnis jūrā, puķe pļavā, smil�u grau�diņ� pludmalē un vistālākā zvaigzne debesīs.

Varbūt nolādēts ir arī Dievs.

Kāpēc viņ� klusē un neko nedara? Kāpēc pasaulē valda tāds baismīgs haoss?

Roberts jau trīsdesmito gadu beigās, mācoties konser�vatorijā, kur arī iepazinās ar Stefāniju, sāka spēlēt sak�sofonu nelielā orķestrī, kas pastāvīgi muzicēja restorāna "Astorija" lielajā zālē. Orķestra sastāvs, salīdzinot ar pirmskara laiku, pa�laik gan bija krietni mainījies un pro�fesionālajā ziņā kļuvis krietni vājāks. Divi agrākie mūziķi aresta dēļ pazuda jau pirmajā padomju gadā, divi savukārt tāda pa�a iemesla dēļ vācu laikā, viens tika iesaukts leģio�nā, vēl kāds jau bija aizbēdzis uz Kurzemi, un �is izrādījās pēdējais vakars, kad da�i vēl paliku�ie orķestra vīri nolē�ma, ka beigt spēlēt pienācis laiks arī viņiem. Runāja, ka jau pēc trim �etrām dienām Rīgā atkal bū�ot krievi. Bet kas tālāk?

Galvenajās līnijās tas jau bija zināms. Tad kāpēc īsu brīdi pirms pasaules un pa�u bojāejas mēs vēl nevarētu palīksmot?

Roberts uzmanīgi vēroja zāli un mazliet nicīgi nodomāja tās ir dzīres mēra laikā� Un viņ� atcerējās kaut kur lasījis, ka �ādas "dzīres" esot pat kaut kas obligāts un likumsakarīgs. Vienmēr mēra vai kara laikos, Lielās fran�u revolūcijas vai boļ�eviku terora gados, pati daba kaut kādā fantastiskā veidā zinot un redzot miljoniem cilvēku bojāeju, atliku�ajām ļau�u masām pēk�ņi atraisa visus pamatinstinktus, tādā veidā viņus pilnībā atbrīvojot no Baznīcas un sabiedrības uzspiestajiem morāles �ķēr�ļiem, liekot mesties neprātīgās seksuālās orģi�jās, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu zaudēto dzīvību skaitu�

Un tagad, cienījamā publika, mēs varbūt pēdējo reizi Lat�vijā atskaņosim� Jā! Uz jūsu vēlē�anos "Zilais lakatiņ�"!

Un raudāja vijole. Un kliedza saksofons. Un arī orķestra jaunā soliste Irēna, ap kaklu apmetu�i gai�i zilu, saimniecī�bas telpā atrastu nelielu galdautu, dziedot gandrīz vai raudā�ja. Un arī vairākiem dejotāju pāriem acīs mirdzēja asaras.

Paliec sveika, mīlestība!

Paliec sveika, jaunība!

Paliec sveiks, mīļotais!

Paliec sveika, dzīve!

Un nekas vairs nebūs tā, kā bija vakar un kā ir �odien.

Roberts redzēja, kā Stefānija kaisli pieglau�as kādam jau�neklim, acīmredzot biju�ajam leģionāram, kas guvis smagu ievainojumu viņ� bija zaudējis aci, kas tagad pārvilkta ar smalku melnu zīda saiti.

Un profesors Boļeslavs Rajevskis ar jaunu skaistulīti dro�i vien ar kādu no savām medmāsiņām. Turpat blakus dejoja arī viņa draugs SD virsnieks Edgars Osis, tikai �o�reiz bez sava bailes izraiso�ā melnā formas tērpa. Un pazīs�tama Operas baleta soliste ar savu vīru abi vienlaikus gan laimīgi, gan nelaimīgi.

Un slavenā Dailes teātra aktrise Smiļģa prote�ē ar abām rokām apķērusies ap kaklu kādam pavecākam kungam.

Un viens no avīzes "Tēvija" asākajiem �urnālistiem, kas pēdējā laikā turpat vai katrā laikraksta numurā lasītājus brī�dināja no gaidāmajām boļ�eviku briesmām un aicināja tau�tie�us nekavējoties bēgt uz neuzvaramo brīvības un taisnības zemi Lielvāciju� Viņa dejas partnere bija populāra mīlas li�rikas dzejniece, kuras vīru pirmskara Latvijas armijas virs�nieku boļ�eviki bija arestēju�i jau 1940. gada vasarā.

Lai nu kam, ta�u viņiem visiem laikam patie�ām �īs bija pēdējās dienas, kad ja paveiktos vēl varēja aizmukt no tā, kas viņus �eit varētu sagaidīt jau pēc da�ām nedēļām.

Kad orķestris beidza spēlēt, Roberts nolika saksofonu, brītiņu pagaidīja, kamēr Stefānija ar savu "admirāli Nelsonu" apsē�as pie viena no zāles galdiņiem, tad nesteidzoties piegāja klāt.

-�� Sveika! Viņ� Stefānijai viegli pamāja ar galvu. Tad pagriezās pret biju�o karavīru. Kas tevi tā apstrādāja?

-� �ovasar pie Madonas, viņ� atbildēja. Tur gāja ellīgi smagi.

-� Vai kaut kur gāja arī viegli?

-� Viegli ir pa�laik, jauneklis sacīja. Labs restorāns, labs alkohols, laba mūzika un blakus jauka meitene. Kas vainas?

-� Nekādas, Roberts piekrita. Un galvenais krievi vēl nemet bumbas uz galvas. Tāpēc kamēr ir vēl tāds neliels klusuma brīdis varbūt uz da�ām minūtēm mūs atstāsi vienus? Stefānija man ir sena�

Jauneklis ar veselo aci nopietni paskatījās uz pretim sē�do�o Stefu.

-� Gribi?

-� Jā, Stefānija apstiprināja. Kas zina, kad �o tipu vēl kādreiz satik�u.

Vienacainais jauneklis piecēlās un aizgāja. Roberts apsē�dās viņa vietā.

-�� Patie�ām, Stefa, kas to lai zina, kā drīz sagriezīsies mūsu dzīve� viņ� nedaudz uztraucies teica. Par mīles�tību nerunā�u. Tu mīlēt neproti un dro�i vien nekad arī ne�pratīsi. Vai tagad, piemēram, ar �o kara invalīdu tu liecies gultā tīras �ēlastības dēļ? Un tev jau vienalga ar ko?

-�� Viņ� ir manas labākās draudzenes brālis, Stefānija sacīja. Jā, kaislībai nācis klāt arī �ēlums. Un kas?

-� Nekas. Roberts pasmīnēja. Kur palika tavs gestapovietis Normunds Nuķis? Jau aizlaidies?

-� Patie�ām, Stefānija apliecināja. Kaut kur pēk�ņi pa�zuda. Bet es domāju� Viņ� ta�u atrodas dienestā!

Roberts nolika saksofonu, tad nesteidzoties piegāja klāt.

-������ Ko pati doma darīt? Roberts painteresējās. Paliksi Rīgā?

-������ Nē, Stefānija atbildēja. Manai draudzenei Liepājā ir radi. Rīt vai parīt brauksim uz turieni. Un, ja sanāks, tad tālāk ar kuģi uz Vāciju.

-� Kāpēc?

-� Man te palikt ir bail.

-������ No kā tev jābaidās? Roberts ar nelielu izsmieklu pra�sīja. Tūlīt �eit atkal būs krievi. Bet tavs tēvs atkal liels priek�nieks� Tu te jutīsies labāk par visiem.

Stefānija lēnām paņēma garu ziloņkaula iemuti, ielika tajā cigareti, aizsmēķēja un, manāmi saspringta, cie�i paska�tījās uz Robertu. Viņ� joprojām bija izskatīgs, labi ģērbies un visādā ziņā interesants vīrietis, un Stefanijai nebija grūti sa�prast, kāpēc viņa tūlīt pēc Vladislava sev par mīļāko izvēlējās arī Robertu. Ta�u pa�laik sakarā ar to, ko Stefānija par Robertu zināja viņ� �ķita ārkārtīgi nepatīkams cilvēks.

-������ Paklausies, Robert, viņa klusi sacīja. Ko tev Vladis�lavs bija tik sliktu izdarījis, ka tu viņu nodevi vācie�iem, tā pakļaujot dro�ai nāvei?

Roberts nedaudz satrūkās, tad nopietni paskatījās, kā Ste�fānijā, vismaz ārēji mierīga, gaisā pū� lielus cigaretes dūmu apļus.

-� Kā tu to zini? viņ� prasīja.

-� Neuzdod muļķīgus jautājumus! Stefānija nikni sacīja.

-� Nezināji, ka nekas uz �īs pasaules nav noslēpjams?

-�� Kaut kā par to nemaz nedomāju, Roberts atbildēja.

-� Toreiz tas likās diezgan dro�s pasākums.

-������ Bet kādēļ? Stefānija nedaudz pacēla balsi. Mēs ta�u toreiz visi bijām draugi! Vai vēl atceries to mūsu trijatā pa�vadīto trako nakti?

-������ Tie�i tāpēc, mīļā! Roberts teica. Es vairs negribēju dalīties. Sieviete drīkst piederēt tikai vienam!

-������ Muļķības! Stefānija sacīja, un viņas balsī skanēja dziļ� nicinājums. Bet kāpēc fri�iem uzrakstīji ziņojumu arī par mani un manu tēvu?

Roberts spēji samulsa. Viņ� kaut kā nebija iedomājies, ka arī tas kādreiz varētu kļūt zināms Stefānijai un, iespējams, arī pārējiem cietu�ajiem.

-� Es neko tādu�

-� Nevajag, Robert! Stefānija asi sacīja. Man ta�u bija draugs� Kā tu saki gestapovietis Normunds Nuķis. Ta�u viņ� nebija tāds kā citi �ai dienestā nevienu nearestēja, nespīdzināja un ne�āva. Viņ� tur bija tulks kancelejas darbinieks. Tad kāpēc tu, Robert, gribēji, lai arī es, tāpat kā Vladislavs, tiktu arestēta un no�auta? Tikai, lūdzu, nestās�ti, ka to darīji mana tēva dēļ!

-�� Nē, Stefa, viss ir pareizi, Roberts sadrūmis atbildēja. Tas tika darīts tevis dēļ. Nodomāju ja nav man, lai nav nevienam! Un vispār� Dzīvē tā notiek. Visi labie un sliktie darbi vienmēr tiek darīti tikai sievietes dēļ. Bet sievietes visu slikto un labo dara vīrie�u dēļ. Tas viss, protams, ir diezgan primitīvi, bet ko citu gaidīt, ja pats cilvēks daudzē�jādā ziņā vēl atrodas primāta stāvoklī, kad viņa dzīvi un pa�a rīcību galvenokārt nosaka tikai da�as visinstinktīvā�kās vēlē�anās vara un sekss. Vai arī otrādi.

-� Tas nav attaisnojums Stefānija teica un beidza smē�ķēt. Un kāpēc vēl vajadzēja mākslinieku Grundmani?

-� Viņ� negribēja atdot tavu aktu, ta�u tu tur esi tik vien�reizēji skaista�

-� Paldies, Robert.

-�� Bet vispār interesanti. Roberts, nopietni skatoties Stefānijas lielajās acīs, sacīja. Kāpēc tie fri�i tevi tomēr tik ātri palaida vaļā?

-� Kāpēc Vladislavu neno�āva? Kāpēc drīz brīvībā palaida Grundmani? Tāpēc, Robert, ka vienmēr atrodas cilvēki, kas tomēr nav primāti, vienalga, tas ir latvietis, krievs, ebrejs vai vācietis. Bet kāpēc tu, mans biju�ais draugs, vēl atrodies �eit, spēlē "Zilo lakatiņu", bet ar to nepamāj atvadu sveicie�nus un nelaidies prom? Krievi jau esot netālu no Rīgas!

Roberts krietnu laiciņu klusēja. Acīmredzot viņ� vēl neko īsti nebija izlēmis. Visticamāk, bija nolēmis tomēr pa�likt Rīgā, ja sava prāta mazspējā bija iedomājies, ka neviens ta�u neuzzinās, ka viņ� vācu okupācijas laikā par daudziem cilvēkiem rakstījis denunciācijas, kas nevienam vien mak�sāja ne tikai ieslodzījumu, bet arī dzīvību.

Viņ� bie�i jautāja pats sev, jo patie�ām pats sevi bie�i ne�saprata kāpēc es to daru, turklāt vēl nekādu materiālo vai cita veida labumu no tā negūstot? Kāpēc?! Sākumā viss it kā bija skaidrs viņ� bija samīlējies Stefānijā, ta�u Vladis�lavs traucēja. Bija pienācis laiks gan padomju, gan vācu okupācija -, kad, lai personīgu iemeslu dēļ un ne tikai tāpēc! iznīcinātu kādu cilvēku, nemaz nevajadzēja pa�am ķerties pie na�a vai pistoles. Atlika vienīgi rokā paņemt spalvaskātu un nelielu papīra gabaliņu�

Viens no pirmajiem viņa upuriem bija Vladislavs un, kaut pēdējā mirklī tomēr izglābās no nāves, vismaz dabūja izbau�dīt visus pastiprinātas nopratinā�anas "jaukumus" Rīgas Centrālcietumā. To uzzinot, Roberts sajuta līdz tam vēl ne�izjustu baudu. Viņ� pēk�ņi sajuta varu pār cilvēkiem! Viņ� apzinājās un tas viņu bezgala priecēja! cik neparasti viegli viņ� spēj ietekmēt daudzu cilvēku likteņus. Tas Robertā ra�dīja ārkārtīgi patīkamu varas apziņu ne viņam jākaro, ne ar kaismīgām runām jāuzstājas da�ādos darbaļau�u mītiņos vai pretboļ�evisma demonstrācijās. Tikai mierīgi jāapsē�as pie rakstāmgalda un tobrīd eso�ās varas represīvajiem orgā�niem jāuzskribelē da�u personu vārdi un uzvārdi, paziņojot, ka �ie cilvēki ir nāvīgi varas pretinieki�

Ta�u ne vienmēr tas nostrādāja tie�i tā, kā bija iecerēts. Galu galā arī �ajos visai drūmajos kantoros ne visi bija muļ�ķi vai attiecīgās ideoloģijas galīgi apmāti ļaudis. Tā sveikā izspruka arī Stefānija, mākslinieks Grundmanis un vēl da�i nepamatoti apvainotie. Ta�u �os "zaudējumus" ātri kom�pensēja tie, kuri tā arī palika ieslodzīti soda nometnēs vai tika no�auti.

So nodarbi Roberts pārvērta tādā kā aizraujo�ā sporta veidā, kad, gūstot kārtējo uzvaru, izjuta garīgu pacēlumu un pat zināmu lepnumu es esmu spēcīgāks!

Stefānija satvēra rokassomiņu un skatījās uz zāles ieeju, vai tur jau neparādīsies viņas vienacainais draugs.

-�■ Mēs katrs savu mū�u nodzīvojam tā, kā pa�i to gribam vai kā mums to liek darīt apstākļi, Stefānija domīgi sacī�ja. Varbūt tā, kā dzīvoju es, pēc kaut kādiem tur morāles standartiem, ir ļoti slikti un nepareizi, ta�u es nevienam, at�ķirībā no tevis, Robert, nekādu ļaunumu neesmu sagā�dājusi. Tā ka paliec uz vietas vai bēdz, kur acis rāda, ta�u diez vai no soda kādreiz spēsi izvairīties.

-�� Par mani daudz nebēdā! Roberts indīgi pasmīnēja. Krievi nav muļķi viņiem tādi kā es varbūt būs daudz vajadzīgāki par vienu otru stahanovieti�

Stefānija dusmīga uzmeta viņam nicino�u skatienu un atkal paraudzījās uz zāles durvīm.

-�� Tūlīt atgriezīsies Oļģerts un es pateik�u, lai viņ� tevi no�auj! Stefānija visā nopietnībā teica.

Roberts skaļi iesmējās un pret Stefāniju izjuta grūti ap�valdāmu niknumu.

-� Viņ� jau vairs neatgriezīsies, Roberts sacīja. Neceri! Visi vīrie�i, ar kuriem tu guli, nez kāpēc tevi ātri pamet. Gan Vladislavs, gan es, gan Grundmanis, gan tas Normunds Nu�ķis, gan �is nelaimīgais kara invalīds un desmitiem citu! Un zini kāpēc? Tāpēc, ka tu neko citu dzīvē neproti darīt, kā vienīgi nodziedāt da�as dziesmiņas un kaislē trakot gultā! Bet ar to ir par maz, lai sieviete ilgsto�i būtu laimīga. Ja �o laiku pārdzīvosi un paliksi dzīva, pēc da�iem gadu desmitiem tu jau būsi veca, līdz pēdējam izjāta vecene un nomirsi dziļā vientu�lībā.

-� Labāk padomā pats par savu galu! Stefānija teica un atkal uzmeta Robertam nicino�u skatienu.

Tas vispār �ķita savādi. Bija pagāju�i tikai kādi pieci gadi kop� tā laika, kad viņi viens otru neprātīgi skūpstīja, mīlējās un skaļi sapņoja par skaistu dzīvi jau vistuvākajā nākotnē. Kāpēc un kur tas viss tik ātri iz�abēja?

To izdarīja laiks vai viņi pa�i?

Vai mirkļa sekss, ko bija iedomāju�ies par mīlestību, vai katra ambiciozais ego, kad daudz nerēķinies ar citu cilvēku jūtām un dzīvēm?

Tikai es! Tikai man!

Ļoti skaisti. Vienīgi vēlāk nebrīnies, ja pienāks brīdis, kad pēk�ņi tev visapkārt eso�ā pasaule izrādīsies baismīgi tuk�a�

Stefānija, netikusi Rīgā uz pēdējā bēgļu pārpildītā kuģa, nākamo ziemu un pavasari nodzīvoja Liepājā draudzenes ģimenē, priecādamās par veiksmes doto iespēju turpināt �o trako, aizraujo�o teātra izrādi "Dzīve", ko iestudējis Dievs vai, daudz ticamāk, kāds no psihiatriskās slimnīcas izbē�dzis �izofrēniķis.

Maija sākumā, kad negaidīti bija uzziedēju�i ceriņi, Ste�fānija vēlreiz mēģināja aizbēgt uz Vāciju. Ta�u arī �oreiz, izvairoties no asas drūzmē�anās un pat kautiņiem, viņa pa�lika krastā. Un labi vien bija.

Mazais, izmisu�u ļau�u pārpildītais kuģītis vēl nebija ti�cis pat da�as jūdzes no krasta, kad sarkanarmijas piķējo��ais bumbvedējs tie�ā trāpījumā tam uzmeta divas nelielas bumbas, bet ar to pietika. Pēc pusstundas tai vietā varēja redzēt peldam tikai da�ādus koka gabalus, vairākus �emo�dānus, bērnu rotaļlietas da�as lellītes un lā�us un kādu vīru, kas, pieķēries pie atrautām kajītes durvīm, lēnām pel�dēja atpakaļ uz krastu�

Rudenī Stefānija atgriezās Rīgā un, sākoties jaunajai te�ātra sezonai, turpināja darbu Operetē.

Turpat bija arī Vladislavs.

Darbu Centrālajā slimnīcā turpināja Boļeslavs.

Tāpat arī Roberts Rogovs pēc ilgām pārdomām tomēr ne�bēga, bet palika Rīgā un turpināja spēlēt saksofonu restorā�nā "Astorija". Repertuārs tagad, protams, bija stipri mainī�jies, ta�u visi jutās apmierināti kaut vai ar to, ka pagaidām vēl ir dzīvi. Un brīvi. Kas zina, kas notiks rīt, un tāpēc�

Drīz pēc kara beigām Rīgā atgriezās arī PSRS Iek�lie�tu tautas komisariāta pulkvedis Sergejs Ustinovs, kur� to�laik ieņēma Latvijā darbojo�ās speciālās karaspēka grupas "Smer�" komandiera pirmā vietnieka posteni.

Pēc �ī savdabīgā un ārkārtīgi varenā spiegu, sabotieru, dezertieru un pretpadomju apkarojo�ās specvienības, kas pastāvēja līdz 1946. gada maijam un kuras nosaukums bija saīsinājums no krievu valodas vārdiem "CMepTb mriMOHaM!" jeb "Nāvi spiegiem", vadības pieprasījuma pilsētas izpild�komiteja Sergejam Ustinovam pastāvīgai dzīvo�anai ierā�dīja lielu trīsistabu dzīvokli Miera ielā, kur pirms tam bija dzīvojusi kāda bēgļu gaitās uz Rietumiem devusies latvie�u ģimene.

Drīz pie Sergeja pārgāja dzīvot no Vladislava jau oficiāli �ķīrusies Vanda, līdzi ņemot arī dēlu Ceslavu.

Vladislavs savā Tērbatas ielas tagad jau patie�ām komu�nālā dzīvokļa divās istabās palika viens.

1946. gada vasarā gandrīz vai visu �o cilvēku dzīvē ienāca it kā jau gaidītās satraukuma, baiļu un baigu nojausmu pil�nas dienas. Padomju vara Sergeja Ustinova personā beidzot gribēja noskaidrot, ko tad Rajevski un ar viņiem saistītie cilvēki īsti ir darīju�i vācu okupācijas laikā�

Pirmais uz nopratinā�anu ārēji skaistā jūgendstila ēkā iepretim Vecajai ģildei biju�ajā "Smer�", tagad Baltijas kara apgabala sevi�ķās daļas �tābā tika iesaukts Vladislavs.

Telpa, kur viņu ieveda, bija diezgan pla�a, ta�u visa gri�ma vieglā pustumsā. Visiem trim logiem bija tum�zili aiz�kari, un izskatījās, it kā gaisā virmotu dūmaka.

Sergejs sēdēja aiz papīriem apkrauta rakstāmgalda, bla�kus dega spo�a galda lampa, bet netālu no durvīm apstājās Vladislavu pavado�ais virsnieks.

Vladislavs jutās pamatīgi uztraucies. Lai gan nekādu vai�nu viņ� neizjūta, visa �ī procedūra tūlīt atmiņā atsauca tās dienas un nedēļas, kuras vācu laikā bija pavadītas gestapo.

Varbūt tāpēc, ka Sergejam Ustinovam nācās �o pratinā��anu veikt ar viņa pa�reizējās sievas biju�o vīru, viņ�, iespē�jams, lai neviens nevarētu pārmest personīgo ieinteresētī�bu, bija pasvītroti pieklājīgs un lietu ilgi garumā nevilka.

Pēc oficiālām ievadfrāzēm Sergejs turpināja:

-� Kāpēc vācu dro�ības iestādes tevi arestēja?

-� Viņi bija saņēmu�i par mani attiecīgu ziņojumu, Vla�dislavs paskaidroja.

-� Tu zini, kas �ai ziņojumā bija rakstīts? Sergejs prasīja.

-� Visu nē. Ta�u galvenā pret mani vērstā apsūdzība bija tā, ka es bailēs no padomju puses represijām pret mūsu sa�mērā turīgo Rajevsku ģimeni, 1. Maija mītiņā tēvam pirms tam daļēji piedero�ajā fabrikā aicināju strādniekus piedalī�ties svētku gājienā.

-� Vai aresta laikā tu tiki arī fiziski ietekmēts?

-� Un kā vēl! Pēc tam kopā ar citiem tiku aizvests uz Bi�ķernieku me�u no�au�anai.

-� Kā no �īs situācijas izkūlies?

-� Pēdējā brīdī kāds virsnieks �āvējiem pavēlēja mani at�stāt dzīvu, Vladislavs sacīja. Pēc tam atbrīvoja.

-� Kāpēc viņ� tā darīja?

-�� Kā jūs zināt, mans brālis Boļeslavs ir ļoti labs ārsts. Pirms tam viņ� �ā virsnieka meitiņai bija izglābis dzīvību.

-� Pēc tam nekāda veida sadarbību ar vācie�iem neveici? -Nē.

-� Arī preto�anās kustībā neiesaistījies? -Nē.

-� Kāpēc?

-�� Man bija bail, Vladislavs paskaidroja. Es vairs ne�gribēju atkal nokļūt cietumā un vēlreiz pārdzīvot to, ko jau biju pārdzīvojis Biķernieku me�ā�

Sergejs krietnu laiciņu klusēja, tad, cie�i paskatījies uz Vladislavu, uzdeva jautājumu, uz kuru atbildi jau noteikti zināja.

-� Kas bija ziņojuma rakstītājs? viņ� paskarbā balsī jau�tāja. Tu zini?

Un te Vladislavs pirmajā mirklī it kā apmulsa, it kā ne�daudz pat apjuka. Viņ� par to bie�i bija domājis jau agrāk ko atbildēt, ja man par to kāds prasīs? lai gan nekad pie pilnīgi dro�as pārliecības nebija nonācis. Nenoliedzami viņā joprojām ar mainīgu temperatūru dega naids pret Rober�tu, kas vācie�iem bija nodevis viņu pa�u, savukārt krieviem brāli, ta�u� Jā, Vladislavs alka par to visu Robertam at�riebties, vēlējās, lai viņ� tiktu sodīts, varbūt pat no�auts, bet kāds tādā gadījumā savas sirdsapziņas un Dieva priek�ā kļūs viņ� pats? Vai līdz ar to arī viņ� nekļūs par nodevēju morālā ziņā līdzvērtīgs tam pa�am Robertam?

Ja Vladislavs nebūtu tik reliģiozs, viņam katrā ziņā būtu bijis daudz vieglāk iz�ķirties un �im �ekas pulkvedim no�saukt Roberta vārdu. Ta�u vēl krietnu laiciņu padomājis, Vladislavs saprata, ka viņa klusē�anai nekādas lielas nozī�mes tomēr nebūtu. Vanda ta�u �im Sergejam to ir izstāstī�jusi, Un viņa zina �ā ziņojuma autora vārdu!

-� Tas ir Roberts Rogovs, Vladislavs pateica. Viņ� cil�vēkus ir nodevis gan padomju, gan vācu dro�ības iestādēm.

-� Kā domā kāpēc viņ� tā darīja? Sergejs prasīja.

-�� Grūti pateikt. Vismaz man viņ� varētu gribēt ieriebt sievietes dēļ tas nu ir skaidrs. Bet pēc tam brāli� dro�i vien manis dēļ. Arī Stefāniju Stafecku, tas ir, sievieti, kuru

abi mīlējām, tāpat nodeva. Atriebjoties par nevēlē�anos būt kopā ar viņu. Par pārējiem nezinu. Un vai vispār tas ir svarīgi? Vai jūs pats daudz interesējaties par to cilvēku motivāciju, kas nāk pie jums uzrādīt tos, kas tī�i vai netī�i vācu laikā ir izdarīju�i kaut ko tādu, kas jums nepatīk? Un �odien?

Sergejs kādu brīdi klusēja, tad tikko manāmi pasmīnēja. Izskatījās, ka tas, ko Vladislavs pa�laik domā un runā, viņu nemaz tā īpa�i neinteresē.

-������ Vai turpini strādāt Operetē? Sergejs negaidīti mainīja sarunas tēmu.

-Jā.

-� Darbs apmierina?

-� Visā visumā, jā.

-������� Bet tu ta�u esi jurists! Sergejs atgādināja. Kāpēc negribi strādāt profesijā?

-������ Jūs ta�u zināt, Vladislavs rūgtā balsī sacīja. Sakarā ar tēva atra�anos vienā no Kirovas apgabala soda nomet�nēm�

-� Vai Operetē strādā arī Stefānija?

-� Tagad viņa tur ir galvenā.

-� Joprojām tava mīļākā?

-� Kā gadās, Vladislavs izvairīgi atbildēja.

Sergeja sejā atkal uz brīdi pazibēja tikko manāms smīniņ�.

-������� Man jums abiem gandrīz vai jāsaka paldies, ka toreiz viens otrā samīlējāties, viņ� teica. Citādi es diez vai būtu ticis pie tavas Vandas�

-������ Gan jau būtu� Vladislavs drūmi teica. Vai te vispār ir kāds cilvēks, kam jūs nevarat tikt klāt?

Sergejs domīgi vairākkārt pa�ūpoja galvu, tad jau kuro reizi Vladim uzmeta caururbjo�u skatienu.

-������ Vai dusmojies uz mani� Vandas dēļ? viņ� negaidīti prasīja.

-������� Nē. Pirms jūs toreiz parādījāties Latvijā un pēc tam mūsu dzīvoklī, viņa jau bija� Mēs viens no otra jau bijām ļoti tālu. Starp citu, kā Ceslavs pie jums ir iejuties?

-������ Tā ir, kā ir, Sergejs, nedaudz sadrūmis, sacīja. Viņ� pie tevis ir pieradis, bet es pie viņa ne. Varbūt sarunāsim

tā� Vanda pa�laik ir stāvoklī� Kad mums piedzims bērns� Varbūt Ceslavu atkal paņemsi pie sevis?

-� Labprāt! Vladislavs priecīgs iesaucās. Es jums būtu ļoti pateicīgs�

-�� Nē, nē! Sergejs spēji atmeta ar roku. Tas nav pa�teicības vērts! Vienkār�i tāda ir dzīve katram savs bērns tomēr tuvāks par sve�u�

Vēl mazliet parunāju�i par da�ām sadzīves lietām, Vla�dislavu no �īs iestādes telpām izlaida laukā, toties jau nāka�majā dienā tur tika ievests Roberts Rogovs�

Divas dienas bez nopratinā�anas noturētu nelielā telpā, kas acīmredzot uz ātru roku bija izveidota par kameru, Robertu beidzot pa diezgan garu gaiteni aizveda uz lielu, spilgtas gaismas apspīdētu zāli un lika apstāties netālu no durvīm. Pie zāles pretējās puses sienas, kas visa bija noklā�ta ar biezu dēļu kārtu, stāvēja �etri cilvēki trīs vīrie�i un jauna sieviete.

Visu �o cilvēku sejās un skatienos vīdēja nenoslēpjamas �ausmas.

Roberts tāpat sevī uzreiz sajuta spēcīgu satraukumu viņ� saprata, kas tūlīt notiks.

Viens no Robertu pavado�ajiem vīrie�iem skaidrā latvie��u valodā cilvēkiem pavēlēja pagriezties ar sejām pret dēļu sienu. Vīrie�i pēc īsa brī�a negribīgi paklausīja, bet sieviete sāka skaļi raudāt un lēnām noslīga uz ceļiem.

-� Es jūs lūdzu! Es ne pie kā neesmu vainīga!

Virsnieks mazliet pagaidīja, tad ar roku pamāja blakus

eso�ajam ser�antam. Viņ� ātri piegāja pie sievietes, strauji to uzrāva aug�ā un apgrieza otrādi. Sieviete tūlīt atkal sa�bruka, ta�u �oreiz tik zemu, ka ar rokām nācās atspiesties pret grīdu.

-� Darbojies! virsnieks pavēlēja.

Ser�ants no maksts izvilka pistoli, mazliet noliecās un ie�āva lodi sievietei galvā. Pēc tam atgāja soli atpakaļ un, raidot lodes upuru pakau�os, no�āva arī pārējos.

Roberts nobālēja un no ārkārtīgi spēcīgā satraukuma un bailēm, kā karsta drud�a pārņemts, tūlīt nodomāja tātad nākamais esmu es� Un nav �ai pasaulē spēka, kas to va�rētu novērst. Tu vari kliegt, lūgties, krist ceļos un raudāt -

Vīrie�i pēc īsa brī�a negribīgi paklausīja, bet sieviete sāka skaļi raudāt un lēnām noslīga uz ceļiem.

tavs liktenis ir jau iz�ķirts. Es saprotu par to, ka arī es esmu iz�ķīris daudzu ļau�u likteņus, man varbūt kāds sods arī pienākas, ta�u diez vai tie�i tāds un �ādā vietā�? Vai da�ādu varu iestādēm rakstīdams attiecīgus ziņojumus par vairāku cilvēku politisko neuzticību vai pat it kā viņu kaitniecisko darbību, es vēlējos viņu nāvi? Nē! Piemēram, An�d�ejs Rajevskis, Vladislavs, Stefānija, Grundmanis un vēl citi ta�u ir dzīvi! Jā, kaut ko viņi nenoliedzami ir pārdzīvo�ju�i, kaut ko zaudēju�i, fiziski cietu�i, bet vai tad tā bija, ka viņi cieta glu�i bezvainīgi? Jā, manā apziņā un jūtās mutu�ļoja naids un skaudība, jo Stefāniju tikai sev tā arī nedabū�ju, konservatoriju tā arī nepabeidzu, bie�i jutos nesaprasts un visu atstumts un galu galā kāpēc man vajadzētu �ēlot bagātos Rajevskus un citus, kas visi kaut kādā veidā bija pārāki par mani?

Blakus stāvo�ais virsnieks pagriezās pret Robertu un pa�māja ar roku.

-� Ejam!

Robertam no bailēm pēk�ņi kļuva fiziski slikti, un viņ� juta, ka diez vai pats saviem spēkiem spēs �ķērsot attālumu līdz asinīm no�ķaidītajai dēļu sienai. Ta�u notika brīnums to nemaz nevajadzēja darīt. Virsnieks viņu uzveda otrajā stāvā un gandrīz vai ar spēku iebīdīja Sergeja Ustinova ka�binetā.

Pulkvedis viņu auksti noskatīja.

-� Nu kā, Robert Rogov, vai patika? viņ� tūlīt skaļā balsī prasīja.

-� Kas? Roberts, rīdams siekalas, jautāja.

-� Tas, ko tu redzēji! Sergejs pacēla balsi. Skaisti, vai ne?

-� Jā� Roberts �ukstus piekrita.

-� Nemuldi! Sergejs uzkliedza. Nekā skaista tur nebija! Toties tas bija taisnīgi! Tu to saproti, nelieti? Tie bija mūsu ienaidnieki! Bandīti! No�āvu�i kāda mili�a ģimeni! Visus! Se�us cilvēkus, to vidū divus mazus bērnus! Pēc tam node�dzināju�i māju! Kuri tad ir tie sliktie, kuri labie? Un kāds, Rogov, esi tu? Pareizais, nepareizais? Taisnīgais vai pēdējais maita? Labi, es neko nesaku, kad tu �etrdesmit pirmā gada vasarā kā padomju varas ienaidniekus mums uzrādīji dau�dzus cilvēkus, lai gan mēs ari bez tevis par to būtu tiku�i skaidrībā ir viņi tautas ienaidnieki vai nē. Bet kāpēc tu uzreiz sāki kalpot vācie�iem? Kāpēc kaut kādas tur maukas dēļ viņiem nodevi Vladislavu savu kādreizējo draugu? Kā�pēc pārējos?

Roberts klusēja. Viņ� nezināja, kā lai sevi attaisno. Viena lieta bija par to stāstīt pa�am sev vai, piemēram, Stefānijai, bet pavisam kaut kas cits �ekas pulkvedim.

-� Ko tu zini par Boļeslavu Rajevski? Sergejs turpināja.

-� Tas tiesa, ka draudzējies ar kādu SD virsnieku?

-Jā.

-� Kā �o virsnieku sauc?

-�� Edgars Osis. Tolaik dzīvoja Iļģuciemā. Man �ķiet, viņi bija pat skolasbiedri.

-� Vai �is Osis pa�laik atrodas Latvijā vai aizlaidās kopā ar vācie�iem?

-� Esmu dzirdējis, ka Osis atrodas Latvijā kaut kur Lat�galē� Dro�i vien kaut kādā bandā� Kur tad citur?

-� Un ko Boļeslavs? Sergejs prasīja. Vai viņi uztur sa�karus?

-�� Dro�i nezinu, Roberts, kā vainīgs juzdamies, atbildē�ja. Bet tas ir iespējams. Kā nekā draugi�

Sergejs krietnu laiciņu domīgi klusēja, nervozi ar pirkstu galiem klauvēdams pa rakstāmgalda virsmu. Tad atkal ar saltu skatienu paskatīdamies uz atklāti nobiju�os arestan�tu, negaidīti jautāja: Dzīvot gribi?

Roberts pat satrūkās un, pamatīgi pārsteigts, paraudzī�jās uz pulkvedi. Vai patie�ām pēk�ņi būtu iemirdzējies kaut niecīgs cerību stariņ�?

-� Protams! Lieki prasīt!

-� Par to nekad nav lieki padomāt! Sergejs sparīgi teica.

-� Ta�u iespēja dzīvot ir jānopelna! Es nerunāju par pirmsā�kumu! Es runāju par laiku, kad cilvēkam jāsāk domāt par atbildību, kad uz vieniem svariem jāliek iespēja par savu rīcību saņemt vai nu apbalvojumus vai sodu! Tā, kā pa�laik ir sanācis tev. Par vienu un to pa�u darbību tu vēl vakar pie vācie�iem varēji saņemt uzslavas, bet �odien pie mums vari tikt no�auts! Teik�u atklāti, Rogov, atmaskot cilvēkus kā pastāvo�ās varas ienaidniekus, it sevi�ķi ne valstisku, bet personīgu intere�u vadītam, vienmēr ir ļoti bīstami! Jo bie��i var kļūdīties. Un kā pa�laik, arī vara var mainīties. Bet tu paliec. Vakar tev vēl visapkārt bija draugi, bet �odien tikai ienaidnieki. Un ko tu vari izdarīt? Neko! Lūgt pie�do�anu arī nav vērts, jo ir notikumi, kurus neviens nekad nepiedod! Ko darīt, Rogov? Vispirms tev kā vīrietim vaja�dzētu atcerēties, ka neviena sieviete uz �īs pasaules nav tā vērta� Vismaz nav vērta neviena cilvēka dzīvības� Un otrkārt. Uzreiz ir jāiz�ķiras, kādas varas pusē nostāties! Vienlaikus kalpot diviem kungiem� protams, drīkst, ta�u tas ļoti slikti izskatās. Un ir bīstami! Viens no kungiem var apskaisties, un tu, lūk, pēk�ņi atrodies tur, kur pa�laik esi! Tagad saki pats ko es ar tevi lai daru? Vest atpakaļ uz pagrabu, vai�?

Roberts vēlreiz ar cerību pilnām acīm paskatījās uz pulk�vedi.

-� Vai ir arī cita iespēja? viņ� atkal, strauji rīdams mutē saskrēju�ās siekalas, jautāja.

-�� Ir, pulkvedis atbildēja un aicināja Robertu apsēsties blakus rakstāmgaldam. Es jau pirmīt ieminējos ja gribi dzīvot, tad dzīve ir jānopelna!

-�� Kā? Roberts tūlīt prasīja, un pulkvedis redzēja, ka �is cilvēks ir gatavs uz visu. Nekāds pārsteigums tas Sergejam nebija. Bija ļoti maz cilvēku, kuri nāvē gāja labprātīgi. Gan�drīz vai visi pat fiziski un garīgi stipri cilvēki vismaz kādu laiku pārdomāja iespēju ja nu tāda pēk�ņi radās! tomēr glābties no dro�as bojāejas. Diem�ēl kā vācu, tā. pa�domju okupācijas gados sevis glāb�anas cena gandrīz vai vienmēr bija vienāda tev vajadzēja kādu nodot� Iznāca tā, ka sava dzīvība vai vismaz normāla dzīve bija jāpērk par citu cilvēku dzīvību vai izpostīto dzīvi�

Tātad viss bija atkarīgs no tavām spējām vai nespējas� būt* cilvēciski stipram un godīgam. Bet tai pa�ā laikā, kas tad īstenībā ir godīgums, salīdzinot ar pa�a dzīvību un dzī�vi? Da�reiz �ķiet, ka tās ir tikai tādas vārdu un jēdzienu rotaļas godīgums, taisnīgums, meli un patiesība, labais un ļaunais, nodevība un ideāli un katra cilvēka personīgā dzīve. Tas ir tikai līdzeklis, ar ko piesegties, kad jāglābjas, jāattaisnojas, jāaizstāvas vai jāuzbrūk kad tava personīgā dzīve grūst vai vēlies to darīt labāku. Bet tas ir īslaicīgi, kā īslaicīgs ir viss �ai pasaulē un pati pasaule. Ta�u mums visiem ir dota dzīve vieniem garāka, citiem īsāka un ne�viens no mums labprātīgi to nevēlas zaudēt. Un tikai tāpēc viss arī notiek vienmēr sevi liekot pirmajā vietā, un tikai pēc tam citus�

�ādos kritiskos izvēles mirkļos cenai nav nekādas nozī�mes.

Nozīme ir tikai pa�ai notikuma būtībai vai nu dzīvosi tu un es mir�u, vai mirsi tu, bet dzīvo�u es�

Balvu apkaimē� Kaut kur Baltiņas ciema apkārtnē� Sergejs, joprojām nopietni skatīdamies uz pretim sēdo�o Robertu, sāka lēni stāstīt. Tur darbojas kāda Logina ban�da. Pēc mūsu rīcībā eso�ajām ziņām, skaitliski glu�i kā pārējās tai apvidū tā nav liela, tāpēc nekādas militāras operācijas veikt nespēj vai vienkār�i baidās. Ta�u �o grupu vada ārkārtīgi ne�ēlīgs cilvēks Broņislavs Logins, biju�ais vācu laika policists �ucmanis, kas, starp citu, ir bijis to latvie�u policistu �āvēju komandā, kas 1942. gada 4. jan�vārī Rēzeknes tirgus laukumā, vācie�iem komandējot, pub�liski izpildīja nāves sodu trīsdesmit ķīlniekiem. Tagad kopā ar tādiem pa�iem nelie�iem turpina slepkavot zemniekus, kuri tā vai citādi atbalsta padomju varu. Ja gribi, Rogov, palikt dzīvs� Es tev palīgos iedo�u vienu tās puses cilvē�ku� Viņ� tevi pie bandas aizvedīs. Tu būsi rīdzinieks� kas aresta laikā izbēdzis. Neviens tevi tur nepazīs� Neko nezinās. Un, ja arī kāds kaut ko uzzinās un tevi pazīs� Tu ta�u pie viņiem būsi tikpat kā savējais tāpat sadarbo�jies ar vācie�iem. Uzdevums tev tā banda jāievilina mūsu slazdos cilvēks, kas tevi pavadīs, visu organizēs vai arī, ja nekas no tā nesanāks, tev vismaz vajadzēs fiziski likvidēt Broņislavu Loginu un nebūtu slikti vēl kādu vai pat visus. Kā to izdarīt domā pats! Ieroci saņemsi vēlāk. Ta�u tas ir jāizdara! Balva varēsi dzīvot. Vēl labāk varēsi dzīvot, ja arī turpmāk sadarbosies ar mums. Un atceries nekas �ai dzīvē nenāk par velti! Viss ir jānopelna. Kā tā nu ir katra cilvēka pa�a izvēle.

Iebraucis savas Dzirciema ielas mājas pagalmā, d�ipu no�vietoju garā�ā, bet pats ilgāku brīdi pastāvēju pagalmā.

Pati māja, kā visa tuvākā un tālākā apkārtne, salīdzinā�jumā ar pēckara gadiem, bija mainījusies turpat vai līdz ne�pazī�anai. Kur pazudusi Viļņas, Kaunas, Palangas, Skodas, Malkas, Cementa, Garā un Markusa iela? So da�u ielu pos�mi kaut kur jau vēl bija saglabāju�ies, ta�u uz neatgrie�a�nos pazudu�i desmiti skaistu, nelielu privātmājiņu, ziedo�i dārzi, pagalmos suņi, smil�ainais ceļ� uz Spilves pļavām, dūmi no skursteņiem, logi ar slēģiem un pa�i cilvēki.

Viss mainījies, ļaudis kļuvu�i veci un aizgāju�i, sev līdzi paņemdami daudzu cilvēku traģiskus dzīves stāstus, sare��ģītus likteņus un atmiņas par to, kā bija "toreiz", un kā viss tik pēk�ņi mainījās, kad ienāca krievi, kad sākās kar�, kad iebruka vācie�i, kad atkal atgriezās krievi un kad pēc pusgadsimta varu savās rokās vēlreiz dabūja latvie�i.

Ta�u ir lietas, kas tomēr nav mainīju�ās un diez vai kād�reiz arī kļūs citādas. Lūk, manas mājas pirmā stāva otrais logs! Tas ir apgaismots. Paslēpusies aiz gai�zilām �alūzi�jām, patīkamu gaismu izstaro kristāla lustra, un tur mani gaida �odien lietū uz ielas sastapta sieviete.

Tā jau mēs viņas visas sev par laimi vai nelaimi kaut kur atrodam. Darbā, uz ielas, viesībās, pludmalēs, pilīs, krogos, pie atkritumu tvertnēm vai internetā, kas patiesībā ir vissliktākais, lai neteiktu cilvēciskās cieņas vispazemo�jo�ākais iepazī�anās veids. Tas ir tas pats, ja kādā no tirgus būdelēm� Nu labi! Kādā no lielveikala plauktiem izliktu tūlītējai apskatei un vēlākai pārdo�anai pati sevi kopā ar pavalkātu apak�veļu� Apskatiet, papētiet, bet par cenu parunāsim vēlāk�

Bet ko lai es tagad sarunāju ar Annu Stafecku? Uzreiz dzīt prom vai da�as dienas tomēr vēl paturēt? Smuka jau viņa ir, nav ko teikt, un ja vēl ar prātiņu viss būtu kārtībā� Kāpēc gan ne?

Stefānija bija līdzīga. Galvā tikai domas par seksu, un viss mū�s� Ta�u nomira laimīga. Tātad nekāda mums visiem it kā pieņemamā normālā dzīve viņai nevienu mirkli nav

bijusi vajadzīga! Un kas vainas? Kaut kāda vaina laikam jau tomēr ir. Jo manam tēvam Vladislavam viņas dzīve ir sāpējusi. Un Robertam un daudziem citiem. Ta�u Stefānija �īs sāpes, un pāri mēram, ir kompensējusi, viņiem sniedzot gultā turpat vai dievi�ķīgu svētlaimi�

Atslēdzu durvis un iegāju istabā. Anna, kā viņu biju at�stājis, joprojām, uz kailā auguma uzmetusi tikai manis ie�doto balto peldmēteli, sēdēja pie galda un domīgi raudzījās uz trim dego�ām svecēm. Blakus atradās ieslēgts muzikā�lais centrs, kas tobrīd atskaņoja Imanta Skujas saksofona izpildījumā ārkārtīgi smeldzīgo "Uguns skūpstu".

Annas skatiens bija manāmi noguris un skumj�. Ierau�dzījusi mani, viņa atviegloti nopūtās.

-������ Es domāju, ka tu nekad te vairs neatgriezīsies, Anna teica.

-� Vai būtu ļoti bēdājusies? painteresējos.

-� Dro�i vien. Ko es bez tevis darītu?

-� �ovakar vai vispār? es pavaicāju.

-������� Gribi, lai saku vispār? Anna prasīja un vērtējo�i paskatījās uz mani.

-������� Nē, Anna, negribu, atbildēju. Tu savā dzīvē neesi viena, un tev ir ko darīt. Rīt atkal būsi darbā pie sava gine�kologa un vakarā uz katlumāju stiepsi spaini ar nedzimu�a�jiem ģēnijiem un idiotiem.

-� Tev raudāt negribas? Anna jautāja.

-� Nē, mīļā, negribas! es atbildēju. Gribas iedzert.

Apsēdos pie galda, piepildīju glāzes ar konjaku un uzko�dai uz �ķīvja uzliku vairākus siera gabaliņus.

-� Tu esi labi uzvedusies, sacīju. Pudele tikai pusē.

-������ Gaidīju tevi, Anna teica. Bet, ja trauku būtu izdzē�rusi tuk�u, tas būtu slikti?

-������ Mazliet, es atbildēju. Tad tu �ovakar jau vairs ne�būtu lietojama.

-������� Tas patie�ām būtu slikti, Anna piekrita. Vai man vairs nedzert?

-� Dzer dro�i! es teicu. Nemaz tik vāja neizskaties.

Anna pasmaidīja. �ai brīdī viņa izskatījās stipri līdzīga

savai vecmāmiņai Stefānijai.

-� Kur tu tik ilgi biji? viņa prasīja.

-� Vai tas bija ilgi?

-������� Divas stundas. Man �ķita es tevi nekad vairs nere�dzē�u.

-� Nu un tad? Būtu baigā traģēdija?

-� Man būtu �ēl. Un es ilgi raudātu.

-������� Kāpēc? Mēs ta�u esam tikpat kā sve�i, atgādināju. Tikai pirms da�ām stundām nejau�i sastapu�ies uz ielas. Un nevajag par katru sev nepatīkamu notikumu tūlīt bir�dināt asaras! Varbūt rīt, kad redzēsi kā dakteris no kādas sievietes iek�ām atkal izpumpē kārtējo seksuālo attiecību blakusproduktu, tu jutīsies ļoti priecīga. Varbūt dakteris būs izvilcis vēlāko ļaundari daudzu cilvēku nelaimi. Kat�rā ziņā iespēja, ka tas varētu izrādīties kāds glu�i normāls vai pat svētais, ir tūksto�kārt mazāka par pirmo variantu. Vai tad tu neredzi, kādi ir cilvēki, kādi mēs pa�i un kāda ir pasaule?

-������� Diem�ēl jā, �eslav. Anna nolieca galvu. Kāpēc visi nav labi?

-������� Nezinu. Paraustīju plecus. Varbūt tas ir līdzsvaram? Ir ta�u teikts, ka pastāv elle un paradīze. Tātad ir vajadzīgi gan labie, gan sliktie. Iespējams, Dievam nemaz nepatiktu, ja elle stāvētu tuk�a.

Anna krietnu laiciņu klusēja, tad skumji izdzēra glāzi un aizsmēķēja cigareti.

-������ No rīta nekādi nespēju iedomāties, ka pavadī�u tik ne�parastu vakaru, viņa negaidīti teica. Jauki, ka nenobijos no lietus un apstājos. Un labi, ka arī tu apstājies. Neno�ēlo?

-� Nē, Anna. Tu esi burvīga.

-� Un smuka?

-� Tu esi skaista.

-� Tāda pati kā jaunībā Stefānija?

-������ Neskatoties uz vētraino dzīvi, viņa bija skaista arī ve�cumā.

-� Tu Stefāniju labi pazini?

-������ Ne glu�i. Ta�u �ad tad satikāmies. Kā nekā viņa toreiz bija mana tēva liktenīgā sieviete.

-� Viņ� bija nelaimīgs?

-� Vēlāk izskatījās, ka ne visai.

-� Kāpēc Stefānija viņā neiemīlējās?

-� Kāpēc tu neiemīlies savā Ivarā, kuru mani zēni �odien bija gatavi� Bet par mīlestību labāk nerunāsim! Daudz vieglāk un saprotamāk mēs varētu izskaidrot Visuma ra�a�nos vai tikt skaidrībā ar kvantu mehānikas pamatlikumiem. Starp citu, es to kādreiz Stefānijai jautāju. Un zini, ko viņa atbildēja? Mīlestība esot kāda mums vēl nezināma putna dziesma. Pa�u putnu nekad neredzam, bet dzirdam tikai tā dziedā�anu. Tā ir ļoti smalka skaņa un ne visi to spēj pilnībā uztvert. Ja tā notiek, ir tikai sekss. Ta�u, ja dzirdi visas ska�ņas pilnībā� Tu esi daudzus sastapusi ar absolūto dzirdi?

-� Tās ir muļķības, Anna strauji papurināja galvu. Mī�lestībai nekāda absolūtā dzirde nav vajadzīga! Tu acīmre�dzot esi pieredzes bagāts vīrietis, ta�u nezini visvienkār�ā�ko� Mīlestībai vispirms ir vajadzīga cilvēka miesa. Ta�u ar kaut ko tā tomēr ir jāapsedz. Tā vismaz pieklājības pēc. Tāpēc gribam arī �ā cilvēka dvēseli.

-� Tas ir mazliet par daudz, es teicu. Parasti jau iztie�kam ar miesu vien. Un pareizi ir. Cilvēka dvēsele ir pārāk smalka matērija, lai ar to tā viegli spēlētos.

-� Tu to nekad neesi darījis?

-� Grūti pateikt. Ir gadījies visādi.

-� Saki atklāti, �eslav! Tu esi godīgs?

�is jautājums mani pamatīgi pārsteidza.

-� Kam tev tas?

-� Tāpat vien.

-� Varu dot padomu, Anna. Tāpat vien nekad, lūdzu, ne�lien pat tuvumā cita cilvēka dvēselei! Tas bie�i var beigties slikti.

Anna uzreiz izskatījās tāda kā apjukusi, tāda kā nobiju�sies.

-� Tu, �eslav, sadusmojies?

-� Es uz sievietēm nedusmojos, atbildēju. Vai nu tūlīt triecu ratā, vai arī pieņemu, kādas tās ir.

-� Tu mani pieņem? Anna prasīja un, nedaudz saspringusi, gaidīja atbildi.

Es skaļi iesmējos. Viņa man vienlaikus gan patika, gan nepatika. Bet nepatika varbūt tāpēc, ka kaut kādā ziņā at�gādināja Stefāniju. Atklāti sakot, Stefānija ne manam tēvam Vladislavam, ne man, ne vispār mūsu ģimenei neko sliktu nebija izdarījusi. Viņa pa savu dzīves ceļu te vietām spo�i asfaltētu, te dubļiem klātu bija nostaigājusi ar augsti pacel�tu galvu, jautri un skaļi, maksimāli apmierinot sava trako�jo�ā ķermeņa seksuālās prasības, daudz par morāli un citu cilvēku uzskatiem nedomājot. Man pat patika, kā smejoties viņa bie�i sacīja vīrietis ir tikai neliela piedeva vīna glāzei! Var arī tā. Kāpēc gan ne?

-� Tev patika Stefānijas dzīvesveids, es vaicāju, tie�i ne�atbildot uz viņas jautājumu, vai es viņu "pieņemu".

-� Tas mani netraucēja, Anna sacīja. Mēs visas trīs: Ste�fānija, viņas meita un mana māte Baiba, kas tāpat kā Ste�fānija tā arī nekad neapprecējās, un es, kopā dzīvojām līdz manām pirmajām laulībām. Man patika, kā Stefa dziedāja. Viņa bija arī laba aktrise. Un savus vīrie�us viņa izvēlējās� Pārsvarā no mākslas pasaules. Visi tādi smuki, inteliģenti, labi ģērbti� Protams, da�i trāpījās arī tādi ne visai� Ta�u vai vienai baudas naktij akurāt vajadzīgs kungs ar augstāko izglītību un ģērbies smokingā?

-�� Neatceries, vai pie viņas �ad tad neatnāca arī tāds� Gara auguma vīrietis blondiem matiem, pagaru degunu, virs kreisās uzacs skaidri samanāma rēta. Muzikants. Kro�gos spēlēja saksofonu.

-� Jā, tāds bija. Tu domā Robertu Rogovu?

-� To pa�u.

-�� Stefānijā ar viņu nesagājās. Kādu laiku jau diezgan ilgi pēc kara viņ� salaida ar Stefānijas draudzeni Elīnu arī no Operetes. Kad Stefānijā mājās sarīkoja kādu ballīti, Elīna rei�zēm ieradās kopā ar Robertu. Pēc tam viņ� kaut kur pazuda.

-� Varbūt zini kur? Es uzreiz saspringu.

-� Kaut kur uz laukiem Latgalē, Anna atbildēja. Elīna vienreiz sacīja, lai mēs no viņa uzmanoties. Viņ� it kā esot saistīts ar �eku. Es nezinu. Tā Elīna teica.

-Vairāk neko nezini?

-� Zinu.

-� Lūdzu, Anna! Ko tu zini?

Anna pasmaidīja un pavēra balto peldmēteli. Tūlīt atkal visā pilnībā kļuva redzamas viņas apaļās krūtis.

-�� Mani prom nedzīsi? viņa �ķelmīgi jautāja. Vismaz �ovakar?

Anna pieceļas un, atkal iesēdusies man klēpī, aplika rokas ap manu kaklu un sāka kaislīgi skūpstīties.

-� Esi mierīga, es teicu. Kur tevi tādu pliku lai lai�u?

-������ Roberts Elīnai uztaisīja bērnu, Anna turpināja. Pui�ku. Varbūt tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Roberts pārvācās uz laukiem. Puiku nosauca par Rolandu. Tā kā oficiāla tēva nebija, Elīna viņam deva savu uzvārdu.

-� Elīna vēl ir dzīva? painteresējos.

-� Jā. Bet jau ļoti veca.

-� Ko dara Rolands?

-������ Ar Rolandu ir slikti, Anna teica. Tas Ivars, kas man tagad piesienas� Viņi abi ir draugi. Es par Ivaru neko daudz vēl nezinu, ta�u Rolands ir bandīts. Vairākkārt jau sēdējis. Ļoti ne�ēlīgs. Runā, ka esot visas Pārdaugavas reketieru karalis. Tāpēc laikam arī attiecīga iesauka Barons.

To izdzirdot, pat nedaudz satrūkos. Tas man nāca glu�i negaidīti pēk�ņi kā autoavārija vai neliels vinnests bingo spēlē.

-������ Lūdzu, Anna, atkārto! es iesaucos. Barons ir Rober�ta Rogova dēls?!

-������� Bet, protams! Anna apstiprināja. Ja pazini Stefāni�ju, kāpēc tu to pats nezināji?

-� Tu teici, ka Barons esot Elīnas dēls.

-������� Nu ja, Anna viegli pamāja ar galvu. Kad Elīna at�brauca ciemos, viņas par bērniem nekad nerunāja. Tikai par vīrie�iem.

-� Kur man to Elīnu atrast?

-������ Nezinu. Kur tie gadi� Ta�u domāju, ja par to tev pēk��ņi ir radusies interese, vieglāk būtu sameklēt Rolandu.

-������ Esmu jau viņu sameklējis, sacīju. Vai, pareizāk sa�kot� Viņ� sameklēja mani, un tas tā glu�i nejau�i nevar būt� Kāds augstāks un ļoti gudrs spēks būs man palī�dzējis.

Anna piecēlās un, atkal iesēdusies man klēpī, aplika ro�kas ap manu kaklu un sāka kaislīgi skūpstīties.

-������ Visaugstākais un gudrākais spēks uz �īs pasaules ir, lūk, �is! viņa �ukstēja. Tu tagad mani vari atgrūst? Vai pa�dzīt? Vari neiegūt?

-������ Nē, Anna, skatīdamies viņas glītajā sejā un sajuzdams viegli drebo�o augumu, es atbildēju. Tas ir galīgi neiespē�jami.

Aiz Zilpuķu mājām eso�ā pļava patie�ām izskatījās pēc zilas segas. Viss lauks bija noklāts ar ziedo�ām rudzupuķēm. Mazliet tālāk ezerā lēni slīdēja veca koka laiva, un tajā sēdo�ais vīrietis uzmanīgi vēroja mak�ķeres pludiņu. Pie savas būdas ķēdē piesiets gulēja suns. Kūtī paretam iemāvās govs, bet stallī iezviedzās zirgs. Pa putekļaino ceļu aizbrauca tuk�a armijas kravas automa�īna. Mājas pagal�mā klaigādamas staigāja zosis un pīles, bet vistu bars klukstēdams kārpījās pa piemājas dārzu.

Skatoties no malas, tas viss varēja �ķist pēc ārēji mierī�gas, gandrīz vai tipiskas Latvijas lauku ainavas. Ta�u skar�bajos pēckara gados �is miers tikai ārēji izskatījās gleznains un labdabīgs, bet patiesībā turpat vai katrā lauku mājā vai tās apkārtnē risinājās traģiski notikumi. Un atkal un atkal, un atkal tikai tāpēc, ka vieni pieņēma, bet citi nepieņēma jauno varu; ka atkal un atkal, un atkal cilvēki, zinādami, ka par tāda vai citāda veida kalpo�anu iepriek�ējiem Latvi�jas okupantiem, viņus sagaida bargs sods, tāpat kā �ekisti bez jebkādas izmeklē�anas un tiesas sodīja un slepkavoja tos, kuri pārdzīvoju�i kara �ausmas, beidzot gribēja dzīvot mierā.

�etri vīrie�i, bārdām apaugu�i un netīri, savu bunkuru bija izraku�i un daudzmaz labiekārtoju�i Zilpuķu lielajā sie�na �ķūnī. Arēji par bunkura esamību neko nevarēja manīt. Pusē �ķūņa vēl stāvēja pērnie salmi, bet priek�plānā tūlīt aiz durvīm bija nomests vezums ar jauno, nesen nopļauto un tik patīkami smar�ojo�o sienu, kas visiem bunkurā mī�to�ajiem vīriem sāpīgi atgādināja bezrūpīgo bērnību�

Bunkurā dzīvoja tagad jau "biju�ie" biju�ais Rēzeknes apriņķa policijas 3. iecirkņa priek�nieka vietnieks Broņis�lavs Logins, biju�ais vācu okupācijas laika Ludzas cietuma uzraugs sadists Aloizs Bārtulis, no Rīgas atbēgu�ais biju��ais latvie�u SD virsnieks Edgars Osis un Zilpuķu saimnie�ka Jāņa Kei�a dēls, biju�ais latvie�u 19. divīzijas leģionārs Staņislavs Kei�s.

Lai nu kam, bet viņam vismazāk vajadzēja baidīties no pa�domju varas represijām. Vissliktākais, kas viņam draudēja, bija filtrācijas nometne, ta�u jaunība un bailes darīja savu. Beigu beigās viņ� un arī pārējie saprata, ka �āda nīkuļojo�a eksistence vienkār�a dzīvības vilk�ana ilgi turpināties nevar. Agrāk vai vēlāk nāksies padoties vai arī kaut kad to�mēr visi tiks arestēti un no�auti. Izņemot jauno Staņisla�vu, pārējie jau sen saprata, ka arī pado�anās viņus no nāves soda tomēr neglābs vēsturiskie notikumi un pa�u rīcība vācu okupācijas laikā viņus bija iedzinusi stūrī, nostādījusi absolūtā bezizejas situācijā, tā ka savu dego�o naidu viņi ar�vien bie�āk slepkavojot, laupot un pazemojot vērsa pret tiem, kas jaunajos varas apstākļos jutās daudz dro�āk vis�maz nebija tik tie�i un nepārprotami apdraudēti kā viņi.

Ne par kādu patriotismu vai nacionālās atbrīvo�anas cīņu te neviens pat neieminējās. Viss bija pārāk vienkār�i un pat primitīvi skaudība un naids lika uzbrukt un noga�lināt tos, kuri daudzmaz mierīgi tagad varēja dzīvot savās mājās, nevis kā �urkas nīkuļot pazemes bunkuros.

Pie rupji sanaglota neēvelētu dēļu galda vīri sēdēja galēji sadrūmu�i, ik pa laikam ieklausoties vāji dzirdamos ārpa�saules trok�ņos. Un arvien bie�āk tuk�ojot glāzēs salieto pa�brūvēto.

-�� Ludzas cietumā bija daudz labāk, Aloizs grūtsirdīgi atcerējās. It sevi�ķi, kad likvidēja �īdus. Komunistu jau nebija daudz.

-� Tu dzīvoji cietumā? Staņislavs prasīja.

-�� Es dzīvoju savās mājās, Aloizs atbildēja. Cietums bija mans darbs.

-�� Kas nu tas par darbu� Staņislavs nicīgi pasmīnēja. Kāpēc tur vispār gāji?

-� Patika.

-� Patīkami būtu bijis strādāt meitu mājā vai kopt zirgus, Staņislavs sacīja. Kas cietumā var būt patīkams?

Vara! Aloizs nekavējoties atbildēja. Protams, nekā�da lielā tā nav, ta�u tomēr� It sevi�ķi laikā, kad valstī ne�pastāv ne kārtīgas tiesas, ne likumi, kad nav ne prokuroru, ne tiesne�u� Ir tikai tādi kā es! Un cilvēki, kas nonāku�i manā rīcībā. Tā ir laba sajūta apzināties, ka es ar �iem cilvēkiem varu darīt visu, kas tik ienāk prātā! �ī personīgā vara un tās dotās iespējas tik pamatīgi reibināja, ka gandrīz vai vienmēr sajutos kā dievs! Kaut maziņ�, ta�u tomēr dievs!

-� Un kā pa�laik? Staņislavs prasīja. Jūties tāpat?

-� Ne glu�i, Aloizs negribīgi atbildēja. Ta�u kas to va�rēja paredzēt, ka fri�i izrādīsies tik vāji, bet krievi stipri?

-�� Es savu kārti neliku uz vācie�iem, Broņislavs sacīja. Fri�i tikai deva iespēju� Man vienkār�i boļ�eviku vara ārkārtīgi nepatika.

-� Tā nepatika daudziem, Staņislavs atgādināja. Ta�u lai tādēļ uzreiz stātos �ucmaņos un ietu �aut cilvēkus� Tur noteikti prātiņā ir jābūt vēl kaut kam citam.

-�� Un ko tad pats, humānist? Broņislavs nikni paskatī�jās uz jauniņo Staņislavu. Vai tad pats ne�āvi?

-�� Iznāca gan, viņ� atbildēja. Bet tur ir milzīga star�pība �aut no ierakuma uz tiem, kas tev uzbrūk, vai arī triekt lodes krūtīs ļaudīm, kas tev neko sliktu nedara.

-�� Paklausies, Stasik! Aloizs nikni iesaucās. Vai gadī�jumā jau nesāc slieties uz komunistu pusi?

Jaunais puisis domīgi klusēja, tad nedaudz samocīti pa�smaidīja.

-� Ja es uz kādu pusi arī sliecos� viņ� klusi teica, tad uz Dieva�

Mazliet atstatus no pārējiem, drūmi klusēdams, sēdēja bi�ju�ais vācu laika dro�ības policijas virsnieks rīdzinieks Edgars Osis. Viņ� �ai kompānijā neiederējās. Salīdzinot ar pārējiem, Edgars bija izglītots, pie vācie�iem ieņēmis augstu posteni un apgrozījies tā laika rīdzinieku augstākajā sabiedrībā, ta�u nelaimīgi sakrita, ka da�as dienas pirms sarkanarmijas ie�nāk�anas Rīgā, kad vēl bija iespēja aizbēgt uz Kurzemi, viņ� negaidīti saņēma kaujas pavēli ar nelielu diversantu grupu doties Balvu apkārtnē organizēt preto�anās kustību padomju varai.

Edgars Osis tā arī nesaprata, kāpēc uz turieni sūta tie�i viņu, kāpēc �ī preto�anās kustība būtu jāorganizē tie�i tur, un galu galā kāda tam visam vairs jēga? Viņu grupa ātri tika lik�vidēta, pats Osis tomēr izglābās; pēc tam, ilgi klīzdams pa ap�kārtnes me�iem, mēģināja nodibināt sakarus ar kādu no na�cionālo partizānu vienībām, līdz beidzot satikās ar Broņislava Logina vīriem. Sākumā tie viņu gan uzņēma visai atturīgi, ta�u ar laiku aizdomas izklīda, bet nekāda lielā draudzība starp viņiem tā arī neizveidojās. �ie vīri bija latgalie�i, bet viņ� rīdzinieks at�ķirība milzīga. Viņus kopā saturēja vienī�gi bailes par savu dzīvību un kopējs naids pret padomju varu, kas viņiem liedza arī turpmāk dzīvot tā, kā to bija darīju�i līdz �im.

Apmēram stundu pirms pusnakts bunkurā atskanēja norunāts signāls un tur ieradās Zilpuķu saimnieks Jānis Kei�s, �ekas pārvervētais biju�ais nacionālais partizāns Le�onards Zalāns un cilvēks no Rīgas Roberts Rogovs, kuru, pēc Zalāna vārdiem, par aktīvu pretpadomju darbību vajā�jot gan galvaspilsētas, gan Balvu �eka.

Pēc iepazī�anās ar bunkura ļaudīm Roberts pamatīgi pār�steigts konstatēja, ka viņ� Edgaru Osi pazīst, bet Osis savu�kārt pazīst Robertu. Tas Robertam, protams, nāca tikai par labu, jo Osis zināja ko arī apliecināja pārējiem ka Roberts Rogovs slepus sadarbojies ar vācie�iem, ta�u tā vismaz Ro�berts domāja neko nezināja par viņa kontaktiem ar �eku. Un ja arī būtu zinājis� Tolaik tādu ļau�u bija daudz, kuri bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem ķērās pie jebkuriem lī�dzekļiem, lai tikai izdzīvotu, vai personīgu intere�u un vēlmju vadīti, atriebtos visiem, kas tiem nepatika. Ja tas nebūtu tik ārkārtīgi traģiski, to varētu uztvert gandrīz vai kā debilu bēr�nu spēlīti komunisti, slepkavojot vai citādi sodot ļaudis, bija pārliecināti, ka tas ir ļoti taisnīgi. Savukārt vācu okupācijas laikā policijā dieno�ie un pēckara gados me�os patvēru�ies nacionālie me�abrāļi tāpat bija pārliecināti, ka ļoti taisnīgi ir nogalināt vai citādi sodīt padomju varas pārstāvjus.

Tad kas, velns parāvis, beigu beigās ir taisnīgi ? Vai varbūt nekāda taisnība vispār nepastāv, bet ir tikai katrā cilvēkā mīto�ais ļaunums vai labestība?

Mazliet vēlāk Edgars un Roberts izlīda no bunkura, neil�gi,'ar baudu ieelpojot svaigu gaisu, pastaigājās, tad apsēdās, ar muguru atspiedu�ies pret �ķūņa sienu, un, krietnu laici�ņu klusēdami, raudzījās spilgti zvaig�ņotajās debesīs.

-� Savādi, Roberts klusi teica. Tu spēj iedomāties bez�galību?

-� Nē. Edgars pakratīja galvu. Es tagad nespēju iedo�māties pat daudz vienkār�ākas lietas.

-������ Baigi riebīgi ir sanācis, Roberts sacīja. Nekādi neva�rēju paredzēt, ka Vācija zaudēs.

-������ Ja arī nezaudētu, tas mums, latvie�iem kā tautai, tāpat neko labu nesolītu. Personiski, jā, Edgars teica. Vismaz man būtu bijusi laba karjera.

-������� Man gan krievi vai vācie�i� vienalga. Es tik un tā spēlētu kādā orķestrī.

-� Par ko tevi �eka vajā? Edgars painteresējās.

-� Par Rajevskiem, Roberts paskaidroja.

-� Par Vladislavu?

-������ Nu jā� Roberts lēnīgi novilka. Kāpēc tev toreiz Bi�ķernieku priedēs viņu vajadzēja glābt?

-������ Boļeslavs lūdza, Edgars sacīja. Tu joprojām no�ēlo, ka Vladislavu toreiz neno�āva?

-������� Jā, Roberts apstiprināja. Es ļoti vēlējos, lai viņ� vairs nebūtu.

Edgars nesapratnē paskatījās uz blakussēdētāju.

-������ Un tas viss tikai tās trakās Stefānijas dēļ? Edgars jau�tāja. Tikai tādēļ, ka ar Vladislavu nevarējāt sadalīt viņas gultu?

-������� Ne tikai, Roberts sacīja. Man vispār tie Rajevski nepatika�

-� Arī Boļeslavs?

-� Es jau teicu viņi visi.

-������� Mana darbība vācu laikā galvenokārt bija vērsta pret cilvēkiem, kuri pirmajā padomju gadā bija noziegu�ies pret latvie�u tautu, Edgars teica. Bet ko tu? Rakstīji tikai ziņojumus?

-� Vai tad tā arī nav cīņa? Roberts nopietni jautāja.

-������ Savā ziņā, protams, Edgars piekrita. Tikai� Es uzzi�nāju, ka tu toreiz esot rakstījis ziņojumus arī �ekai. Tā ir?

Roberts klusēja.

-������� Tātad vienus tu nodod �ekai, savukārt citus vācie��iem� Arī par Stefāniju uzrakstīji, ka viņas tēvs pirmajā padomju gadā ieņēma augstu amatu milicijā. Tikai tur tev nekas nesanāca, tāpat kā ar Vladislavu. Tu zini kāpēc?

-� Apmēram.

Edgars krietnu brītiņu klusēja, tad nicīgi paskatījās uz Robertu. Lai gan Edgara sirdsapziņu cilvēcības izpratnē tāpat nospieda diezgan pamatīga grēku kaudze, ta�u tas, ko krievu un vācu laikā darīja Roberts, viņam tomēr �ķita zemiski.

-�� Redzi, Robert, Edgars lēnīgi sacīja. Cilvēku lielā�kā daļa jebkuras varas apstākļos tomēr darbojas kaut kādu cerību un ideālu vadīti. Jā, da�reiz �ī darbība pret citiem ir ne�ēlīga un vardarbīga. Ir upuri. Tāda ir cīņa. Ta�u dau�dzus cilvēkus pakļaut dro�ai nāvei tikai skaudības vai kaut kādas tur vieglprātīgas sievietes dēļ� Un ja vēl būtu kaut ko sasniedzis! Stefāniju tā arī nedabūji� ilgsto�ai lieto�a�nai. Vladislavs palika dzīvs. Un pārējie, kurus esi nodevis. Ko būsi panācis?

-� Varbūt ar to arī pietiek, Roberts nicīgi teica. Vismaz viņiem krietni pabojāju dzīvi.

-� Pārāk sīki, Edgars teica. Tu patie�ām justos apmie�rināts, ja viņi tagad būtu beigti?

-�� Jā, Roberts apstiprināja. Ne jau velti Vladislava sieva sāka salaist ar krievu virsnieku! Bet kas attiecas uz Stefāniju� Nav jau slikti, ja tava sieviete gultā uzvedas kā pēdējā palaistuve, ta�u, ja viņa tā uzvedas arī ar citiem� Zini, uznāk baigākā cemme, mīlestību nomaina naids un tad gribas kaut kā ieriebt. Tas attiecas arī uz pārējiem. Naids cilvēku skubina rīkoties daudz enerģiskāk nekā mī�lestība. Ja mīlestība cen�as kaut ko radīt, tad naids sa�graut un izpostīt.

Abi vīri apklusa un ilgi domīgi raudzījās uz debesīm, kur starp spo�ajām zvaigznēm bija nostājies vēl spo�āks mē�ness.

-�� Es tā arī nesaprotu, Roberts sacīja. Kur tad sākas un beidzas Visuma bezgalība? Grūti aptvert, ka kaut kam var arī nebūt gala.

-�� Tev par to nevajadzētu lauzīt galvu, Edgars sacīja. Mums jādomā, cik ilgi pa�i spēsim noturēties.

-�� Pārāk ilgi tas nevar būt, Roberts teica. Neticu, ka sāksies jaunais kar� un mūs �oreiz izglābs angļi un ameri�kāņi.

-� Protams, ka nē, Edgars piekrita. Jāglābjas būs pa��iem.

-� Vai tas vispār ir vairs iespējams? 218

Abi vīri apklusa un ilgi domīgi raudzījās uz debesīm, kur starp spo�ajām zvaigznēm bija nostājies vēl spo�āks mēness.

-�� Bez �aubām, Edgars teica. Jāaiziet tikai uz �eku pieteikties un apsolīt tagad strādāt viņu labā. Ta�u tu to vari, es nē.

-� Kāpēc?

-� Tāpēc, ka uz manām rokām ir asinis, bet uz tavām tikai tintes traipi�

Viņi kādu laiku vēl parunāja, par �o to pastrīdējās, tad nesteidzoties atgriezās bunkurā. Kad Edgars iekārtojās savā vietā, viņ� vēlreiz paskatījās uz netālu gulo�o Robertu un nodomāja slīpēts tipiņ�. Katrā ziņā neradīja pārliecī�bu, ka viņu patie�ām medī �eka. Tad jau drīzāk otrādi iz�klausījās, ka �eit ieradies tie�i �ekas uzdevumā, lai medītu mūs. Jo �ie klusie nodevēji un slepenu ziņojumu rakstītāji prot labi maskēties. Bie�i nevainīga jēriņa ādā slēpjas agre�sīvs zvērs.

Tā arī notika. Pēc da�iem mēne�iem kādā rudens naktī, kad laukā plosījās spēcīgas vēja brāzmas, Roberts Rogovs un Leonards Zalāns no�āva visus grupas dalībniekus, iz�ņemot Edgaru Osi. Viņi to sasēja un nākamajā dienā at�deva Balvu �ekistiem. Vēlāk viņu aizveda uz Rīgu un jau pavasarī pēc Baltijas kara apgabala tribunāla sprieduma no�āva.

Tai pa�ā laikā Roberts, ar �ekas palīdzību nomainījis savu uzvārdu uz Ragovskis, turpināja spēlēt ballītēs un krogos. Tā kā Stefānija Robertu joprojām atraidīja, kādu laiku piecdesmito gadu sākumā viņ� aplidoja Stefānijas draudzeni Elīnu arī Operetes teātra mākslinieci.

Kad sākās Hru��ova atku�ņa laiks, valsts dro�ības sis�tēmā notika lielas pārmaiņas, to pakļāva stingrai partijas kontrolei, daļa ziņotāju ar ne visai labu reputāciju tika at�laisti. Roberts, pametis Elīnu, kaut arī tā jau gaidīja viņa dēlu, kuram vēlāk deva vārdu Rolands, pats pārcēlās dzīvot u� Balvu rajona Baltiņas ciemu pie sava kādreizējā sadarbī�bas partnera Leonarda Zalāna.

Un visu turpmāko mū�u dzīvoja bailēs. Bija pārliecināts, ka agri vai vēlu kāds viņu tomēr �eit atradīs, atmaskos un pasniegs rēķinu, ko viņ� nekādi nespēs samaksāt�

Neskatoties uz izdzerto alkoholu un zināmu spēku pa�tēriņu, mīlējoties ar Annu, es tomēr ilgi nespēju aizmigt. Gulēju, caur logu stikliem raudzīdamies uz spo�i mirdzo��ajām zvaigznēm un, ieklausoties blakus gulo�ās sievietes vienmērīgajā elpā, domāju par to, ka cilvēka mū�ā pārāk bie�i gadās sīkas nejau�ības, �ādi tādi notikumi, kas tajā brīdī it kā neko nenozīmē da�i nevērīgi izmesti vārdi, īss, garām slīdo�s skatiens vai nejau�s pieskāriens kāda cilvē�ka rokai vai augumam, ta�u tas viss mūsu dzīvē agrāk vai vēlāk var nospēlēt liktenīgu lomu kļūt par iemeslu laimei vai nelaimei, mīlestības vai naida izpausmei vai pat pa�a vai cita cilvēka bojāejai�

Dzīvot tas nozīmē kā pavasara plūdu laikā staigāt pa jau saules staru izkausētu ledu plānu plānu� Bet tev no�teikti jātiek upes otrajā pusē, un tu ej. Katrs solis var izrā�dīties pēdējais. Un, ja ne glu�i pēdējais, tad tomēr�

Mātes Vandas vīrs Sergejs Ustinovs, būdams jau pensijā, nomira astoņdesmito gadu beigās, drīz pēc tam, kad saņē�ma ziņu, ka viņa dēls Andrejs mans pusbrālis -, būdams virsnieks, gājis bojā Afganistānā. Sergejam vispār ar vese�lību bija kā bija gandrīz vai pastāvīga alkohola lieto�ana, 1940.-1941. gadā stresainā "kārtības ievie�ana" Latvijā, pēc tam kar�, vēlāk "Smer�". Jāsaka godīgi pats viņ� ne�bija ļauns cilvēks. Ļauna bija vara visa padomju sistēma.

īsi pirms nāves viņ� mira slimnīcā ar vēzi Sergejs mani pasauca un mēs ilgi vairākas stundas runājām par dzīvi.

-� Es tā arī nezinu, �eslav� Viņam runāt bija grūti. Ko tu beigu beigās par mani domā?

-�� Neko sliktu, es teicu. Mēs neesam Mainīgi par to, kādā laikā mums paveicas vai nepaveicas piedzimt.

-�� Visos laikos ir bijis kaut kas labs un slikts, Sergejs atgādināja. Pat tā sauktajos cilvēces zelta laikmetos ir pa�stāvējusi vardarbība.

-� Vai bez tās patie�ām nevar? es prasīju.

-� Acīmredzot. Tas viss cilvēkā ir jau ģenētiski ieprogram�mēts skaudība, mantkārība, greizsirdība, varaskāre� Un arī priek�stats, kādai politiskā un sociālā ziņā vajadzētu iz�skatīties pasaulei.

-� Nabadzīgai?

-� Tāda mērķa nav! Tie�i otrādi! Ta�u�

-� Kaut kā tomēr nesanāk, vai ne? rūgti iesmējos. Vai tādēļ bija vērts �etrdesmit pirmā gada jūnijā un vēlāk tūk�sto�iem cilvēku pārvietot uz Sibīriju un Ziemeļiem?

-� Katrā ziņā es personīgi tādu pavēli nebūtu devis, Ser�gejs apgalvoja, un tam varēja ticēt. Bet� Tu dusmojies, ka apprecēju tavu māti?

-�� Nē, es atbildēju. Kad tas notika, mēs vēl bijām pa�sve�i. Arī tēvs Vladislavs� Man �ķiet, tas viņam bija diez�gan vienaldzīgi. Viņ� tikai ļoti pārdzīvoja, kad tika arestēts un izsūtīts viņa tēvs And�ejs. Un, ja atklāti, tad dziļi ienī�da jūsu varas kantorus Iek�lietu tautas komisariātu un Valsts dro�ības komiteju.

-�� Tā ir, Sergejs domīgi piekrita. Mūs daudzi ienīda. Bet tāda toreiz bija vara, tādi likumi un partijas lēmumi. Nevajag aizmirst, Ceslav, ka tādi kantori pastāv turpat vai visās pasaules valstīs. At�ķiras vienīgi mērogi mazā �veice, piemēram, gadā varbūt arestē un soda tikai da�us cilvēkus, bet mēs tūksto�us. Turklāt� Vai tad te pie jums Ulmaņlaikā arī nebija sava �eka politiskā slepenpolicija? Divdesmito gadu sākumā pastāvēja pat uz ātru roku izvei�dotas kara tiesas cilvēkiem viņu politiskās pārliecības un pretvalstiskās darbības dēļ piesprieda nāves sodu! Un vē�lāk? Tāpat valsts savus politiskos pretiniekus arestēja, tie�sāja un bāza cietumos! Tikai atkal� mērogi.

Es sēdēju blakus pie viņa gultas un, savādu jūtu pār�ņemts, skatījos slimā cilvēka jau stipri novecoju�ajā sejā. Kādreiz �is vīrs ir lēmis daudzu ļau�u likteņus, bijis varens, varētu pat teikt dzīvību pavēlnieks, un, sastapdams manu māti, iz�ķiro�i �oreiz, paldies Dievam, uz labu ietekmējis arī mūsu ģimenes dzīvi, bet tagad slims, vecs un nevarīgs guļ slimnīcas palātā un grib zināt, ko es par viņu domāju. Nē, biedri Sergej Ustinov! Mirsti mierīgs! Es neko sliktu nedomāju. Tu biji mazliet labāks gan par laiku, kurā mums nācās dzīvot, gan par varu, kāda toreiz pastāvēja. Varbūt tā bija liela veiksme, ka tie�i tevi pilsētas vara ievietoja mūsu lieliskajā se�istabu dzīvoklī Rīgas centrā. Un tev ļoti sagri�bējās pārgulēt ar manu māti. Nebūdama ne karstasinīga, ne kaislīga sieviete, viņa tomēr nebļāva un nepretojās, bet mierīgi aprēķināja, ka tas viņai varētu būt ļoti izdevīgi. Un līdz ar to arī man, Vladislavam un pārējiem Rajevskiem, tā�dējādi apliecinot, ka bie�i sievietes miesa spēj panākt daudz vairāk nekā valsts likumi, pavēles un pat vesels karaspēks!

-��� Paklausieties, klusi teicu un nedaudz paliecos uz priek�u. Tagad jau nav vērts klusēt. Vai Roberts Rogovs patie�ām padomju varas pirmajā gadā nodeva cilvēkus �e�kai, pēc tam vācie�iem manu tēvu Vladislavu, tad atkal jums Boļeslavu, kas kara laikā mani glāba un audzināja?

Sergejs ilgi klusēja, varbūt atcerēdamies visu savu dzīvi vai tikai tās skaistākos vai riebīgākos mirkļus. Pēc tam ar drebo�ām rokām atvēra slimnīcas skapī�a atvilktni un pa�ņēma vecu, jau stipri nodzeltēju�u aploksni un to pasniedza man.

-� Kur tie gadi� Sergejs smagi nopūtās. Tāda kā ne�liela vēja pūsma no �etrdesmit septītā gada� Nekas tomēr nezūd, nekas nepaliek nesodīts. Boļeslavu Rajevski un viņa sievu Terēzi tajā gadā par sadarbību ar vācu okupācijas re��īmu un it sevi�ķi par draudzību ar SD virsnieku Edgaru Osi, Centrālcietuma speciālā kamerā no�āva. Pirms tam viņ� gan paspēja uzrakstīt nelielu vēstulīti, kuru centās sle�pus izsūtīt no cietuma. Neizdevās. Drīz pēc tam vēstule no�nāca pie manis. Es to glabāju. Iespējams tāpēc, ka Roberts Rogovs bija mans speciālais aģents. Varbūt tāpēc, ka Vanda ir mana sieva, un es tomēr kaut netie�i esmu saistīts arī ar pārējiem Rajevskiem� Zinu, ka Vandai toreiz daudzi pār�meta, viņu nosodīja un pat atklāti nicināja, ka bija sākusi ar mani draudzēties. Un nemaz nevajag būt nekādiem nici�nāmiem krievu �ekistiem� Kad Rīgā ienāca vācie�i, naida pārņemti, Vandu būtu nogalināju�i līdz tam it kā normāli, godīgi un ļoti patriotisku jūtu pārņemti latvie�i� Tā ka�

Es vēstuli paņēmu un, atgriezies mājās, to izlasīju. Tie da�i vārdi vēl tagad neliek mierā manu prātu.

"�eslav!

Tu vēl esi bērns. Un paldies Dievam! Tev vēl nav ne ma�zākā priek�stata, kāda īstenībā ir �ī pasaule, cik da�ādi ir cilvēki� Tu nezini, kas ir nodevība, kas tiesa, arests, sods� Tu vēl nezini, kas ir nāve. Rīt mani no�aus. Nesen uzzinā�ju, ka Terēze, kas kara laikā tik rūpīgi aizvietoja tavu uz Krieviju aizbēgu�o māti, jau nupat kā ir no�auta. �ēl, ka neaizbēgām uz Vāciju. Ta�u domāju� ko tad esmu nozie�dzies? Esmu ārsts un nespēju �ķirot cilvēkus. Asinis visiem ir vienādas. Visiem vienādi sāp. Un bioloģiskā nozīmē arī nāve visiem ir vienāda. Ta�u ja "viņi" ir pārliecināti, ka es tomēr nāvi esmu pelnījis, tad Terēze to nu nekādi nebija pelnījusi! Tāpēc, Ceslav� Vladislavs ir par vāju. Bet tu� Es lūdzu� Dieva, Svētās Marijas un manas sievas Terēzes vārdā� Es zinu tas ir briesmīgi, ta�u nogalini Robertu Rogovu! Atrieb mūs! Tas ir viņ�, kas mūs nodeva! Es dro�i vien būtu arestēts �ā vai tā, ta�u viņ� savā ziņojumā par Terēzi ir uzrakstījis tik nekrietnus melus� Tāpēc es Boļeslavs Rajevskis, ārsts, kas no nāves izglābis simtiem cil�vēku, cita starpā, arī tavu tēvu, tagad lūdzu nogalini! No�galini to nelieti Rogovu! Ļaunums ir jāsoda! Un tev mūs ir jāatriebj! Nav svarīgi, kad to izdarīsi tuvākajā nākotnē vai pēc piecdesmit gadiem. Svarīgi, ka viens milzīga ļaunuma nesējs vairs pa �o zemi nestaigās!

Cerībā tavs krusttēvs Boļeslavs.

Ardievu! Lai Liktenis un Svētā Marija tevi sargā!"

Tas viss bija pārāk drūmi un neparasti. Laiks gāja, gadi ripoja kā kāpņu aug�ā nosviesta tenisa bumbiņa arvien ātrāk un ātrāk, arvien zemāk un zemāk� Ta�u tagad jau diezgan senā pagātne nekur tālu tomēr nebija tikusi. Viss it kā tepat vēl bija. Mana māte Vanda savu pēdējo dzīves gadu nogulēja uz gultas insults. Tas jau bija Atmodas sā�kumā, ta�u pirms tam, it kā jau paredzēdama savu drīzo galu, aizgāja uz mūsu veco dzīvesvietu, izraka pagrabā no�slēpto ģimenes dārgumu lādi un to atdeva man. Tas nāca īstajā laikā uzreiz varēju sākt savu personīgo biznesu, un lietas gāja labi. Pēc tam nāca "Āgenskalna kazino" un "Putnu būris", kas man tagad ienes krietnu peļņu, un iz�skatās, ka �odien esmu ticis vaļā arī no pēdējā reketieru uzbrukuma.

Kad māte mira, es nenocietos un viņai pajautāju: Tu biji laimīga?

Nē, viņa atbildēja. Sekss mani neinteresēja, lai gan runā, ka visas polietes pēc tā esot glu�i vai apmātas. Es biju mierīga. Kad mūsu dzīvoklī īsi pirms kara un pirmās lie�lās ļau�u izsūtī�anas parādījās Sergejs, viņ� man piedāvāja pavadīt nakti ar viņu. Padomājusi, es piekritu un, kā man toreiz �ķita, veicu mūsu ģimenei ļoti izdevīgu darījumu. No manas puses tas bija upuris gan pa�as, gan pārējo Rajevsku labā.

Lai notiek, es teicu, esmu ar mieru, ta�u tev jāapsola, ka nevienu no Rajevskiem padomju vara neaiztiks. Tas, pro�tams, bija naivi, ta�u Sergejs kaut kā tomēr panāca, ka mūs patie�ām uz Sibīriju neizsūtīja. Vienīgi And�eju� Bet viņu arestēja jau maijā un Sergejs And�ejam nekādi palīdzēt ne�varēja. Nezinu. Kas viņam tādi Rajevski? Es jā.

Māte ir apglabāta Rīgā Lā�upes kapos. Vandai blakus vie�nā pusē guļ viņas pirmais vīrs Vladislavs, bet otrā pusē otrais vīrs Sergejs. Izskatās jau smuki, ja tikai neviens nezi�nātu, ka aiz �īs klusās un rūpīgi koptās kapsētas ainavas ir paslēpusies divdesmitajam gadsimtam un toreizējai Latvijai ļoti raksturīga dzīves traģēdija.

Nedaudz tālāk guļ kādreiz nepārspējamā poļu skaistule Stefānija Stafecka. Tu pareizi darīji, Stefa! Tu savu dzīvi kā paradīzes ābolu iespiedusi starp savām kājām, no tās iz�spiedi visu, ko vien bija iespējams izspiest! Būtu dzīvojusi kā mūķene iznākums būtu bijis tāds pats neliela balta marmora plāksnīte un ar zaļu zālīti noklāts kaps. Trako vai dzīvo rāmi, vienalga, agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad pulkstenis apstājas. Un orķestris vairs nespēlē. Un novīst gan Monmartras vijolīte, gan Havajas puķe. Un visi �am�panie�a kausi ir sausi. Un ne Saule, un ne zvaigznes. Un ne Mīlestība, un ne Naids. Un ne vairs Iekāre, ne Apmieri�nājums. Ta�u varbūt tas viss ir bijis tikai sapnis, absolūta nerealitāte, bet īsto Apmierinājumu cilvēki gūst tikai �eit? Kad izskan pēdējie kapli�as zvani. Un īsto Mīlestību sajūt, kad vīrie�a rokas glāsta nevis tavas krūtis, bet rūpīgi ar grābeklīti sakopj kapa vietu, kur tagad guļ tavs kādreiz tik brīni�ķīgais un iekārotais augums?

Nekā vairs nav. Dzīves skatuve ir tuk�a un smagais priek��kars ir aizvēries. Esmu palicis vienīgais, kas tev aplaudē.

Bet ir arī atmiņas un mazliet �ēluma. Kaut kā vienmēr riebīgi sanāk, ka visiem dzīve ir par īsu un nez kāpēc no svētku galda jāiet prom tad, kad mums to gribas visma�zāk�

Lēnām atvēru acis, mazliet pagrozījos un paskatījos sā�ņus. Anna izskatījās vēl aizmigusi. Viņa gulēja uz sāniem, seju pagriezusi pret mani, galvu dziļi iespiedusi spilvenā, un elpoja tik mierīgi, kā to parasti dara mazi bērni.

Tātad nekādi slikti sapņi viņu nemoka, nodomāju, uz�manīgi piecēlos un aizgāju uz vannas istabu. Palīdu zem du�as un ļāvu pavēsai ūdens strūklai manu ķermeni darīt daudz mundrāku. Vakardiena bija pārāk smaga un pirmo reizi mū�ā tā �ķita neparasti gara.

Vispirms spēcīgā lietū satiku Annu, tad mājās iepazī�a�nās ar �o sievieti, pēc tam vajadzēja noorganizēt viņas mīļā�kā Ivara iebaidī�anu Me�aparkā, tad "Putnu būris", pirms tam draudzīga saruna ar Pārdaugavas bandītu pārraudzī�tāju Zigu, tā nodro�inot sev papildu aizsardzību, tad da�as jauki pavadītas minūtes ar skaistāko un labāko "Putnu būra" servisa meiteni Marinu Marī, pēc tam visai bīstama izskaidro�anās ar reketieru bandas vadoni Baronu; atmi�ņas par pagātni, saviem vecākiem un tiem cilvēkiem, kuri tā vai citādi ar mums bija saistīti, un atkal mājas un Anna, un gulta, un vēl joprojām neziņa, ko beigu beigās ar �o sie�vieti lai daru.

Kad jau taisījos izslēgt du�u, atvērās durvis un vannas istabā kaila kā bija gulējusi ienāca Anna. Viņa atviegloti uzelpoja un mīļi pasmaidīja.

Paldies Dievam! Pamodos, paskatījos un gandrīz vai sāku raudāt. Atkal esmu pamesta un viena!

-�� Tu, Anna, kā gandrīz vai visas sievietes, esi pārāk nas�ka uz raudā�anu! es teicu. Labāk nāc blakus un iedomā�jies, ka stāvi zem Viktorijas ūdenskrituma! Starp citu, tas ir skaistākais ūdenskritums pasaulē.

-� Kur tas atrodas? Anna prasīja un nostājās līdzās.

Tev virs galvas, es teicu un Annu nedaudz pagriezu, lai viņas krūtis cie�i piebļautos manējām.

-������ Tev virs galvas, es teicu un Annu nedaudz pagriezu, lai viņas krūtis cie�i piekļautos manējām. Jauki, vai ne?

-� Brīni�ķīgi! Anna smējās. Tā pirmo reizi mū�ā�

-������� Tev vajag izvēlēties pareizos vīrie�us, es teicu un ik pēc brī�a viņu noskūpstīju. Tas viss mani ātri uzbudināja.

-������� Tu esi pareizais? Anna jautāja un jutu, ka arī viņas uzbudinājums jau sasniedzis turpat vai galējo robe�u.

-������ Nē, es atbildēju. Kā gadās. Te esmu pareizs, te ne�pareizs. Te labs, te slikts.

-� Kāds pa�laik? Anna prasīja.

-� Vai tad neredzi? Nejūti?

Anna atkal iesmējās.

-� Redzu, redzu! Jūtu! Mīļais! Skrienam ātri uz gultu!

-� Nē! es sacīju. Vai tad nekad neesi mīlējusies stāvus?

Turklāt vēl tad, kad uz galvas gā�as auksts ūdenskri�tums. Tas nedaudz atdzesēs satrakojo�os hormonus un tad to varēs darīt daudz ilgāk.

Patie�ām mīlēties var visādi. Var kā hiperaktīvie jau�nie�i �ik �ik un gatavs! Bet es �ai ziņā biju pieredzējis un ar sievieti varēju darboties stundām ilgi. Ta�u tik ilgi reti kad vajadzēja. Viss bija daudz vienkār�āk. Sievieti fiziski vajag mīlēt tā, lai viņa būtu apmierināta. Lūk, visa mīlestī�bas gudrība un tās patiesā vērtība. Bet kur un kā to panākt, tas jau ir tavs pieredzes un meistarības jautājums. Neap�strīdams ir viens ja tu to patie�ām proti un tas izdodas, sievietes acīs uzreiz iegūsti tik daudzus savas vērtības pa�pildpunktus, ka ar tiem pilnīgi pietiek, lai viņas skatījumā tu būtu pats, pats, pats� Vismaz uz kādu laiku.

Vēlāk Anna atkal uzģērba savas jau iz�uvu�ās biksītes un zilo kleitu, iz�āvēja matus un nedaudz izkrāsoja seju. Izskatījās labi mazliet neparastā du�o�anās un mīlē�anās viņai bija palīdzējusi atgūties no vakardienas bailēm.

-������ Kas tālāk? viņa, skatoties uz mani ar zināmām cerī�bām, jautāja.

-� Ko tu vēl gribi? painteresējos.

-� Tu neko vairs negribi?

-������ Nē, es atbildēju. Redzi, �odien lietus nelīst, spīd sau�le un tevi dro�i vien gaida tavs darbs.

-� Tev pa�am uz darbu nav jāiet?

-� Es "Putnu būri" varu vadīt arī no �ejienes. Pa telefonu.

-������ Ko tagad lai daru es? Anna jautāja, un izskatījās, ka viņa tūlīt patie�ām sāks raudāt.

-� Es jau teicu acīmredzot tev jāiet uz darbu.

-� Un viss?!

-� Ko tu vēl gribi?

-� Nesaproti?

-������ Saprotu. Bet tas nav iespējams. Dienas beigās pēc dar�ba tev jāatgrie�as savās mājās.

-� �ēl. Tu mani vairs negribi? -Nē.

-� Kāpēc? Es biju slikta?

-������ Tu biji brīni�ķīga! es teicu. Bet nu jau diezgan ilgus gadus esmu pieradis dzīvot bez sievietes.

-� Vai tā ir vieglāk?

-� Grūtāk, Anna. Bet tā es patie�ām esmu jau pieradis.

-� Es tev nemaz neiepatikos?

-������ Un kā vēl! iesaucos. Gandrīz vai iemīlējos. Citādāk es ta�u tevi nesavāktu un nebūtu atvedis pie sevis.

-������ Ta�u tagad iznāk� tu mani �eit atvedi tikai tāpēc, lai pamīlētos?

-� Un ja arī tā? Kas tur slikts?

-������ Nē, nekas, �eslav. Viss bija jauki. Tev ir liela un skaista māja. Es te vairs nedrīkstu parādīties?

Piegāju pie Annas un viņu maigi apmīļoju. Man viņas kļuva mazliet �ēl.

-������ Mīļā Anna! Ir sievietes un mājas, kur savukārt nedrīk�stu parādīties es. Tāda vienkār�i ir dzīve. Ne visur mēs tie�kam aicināti. Bet ne visur arī atraidīti. Tev jau vajadzētu zi�nāt mūsu dzīve ir tikai tāda īslaicīga spēlīte, kur vieniem paveicas, citiem nē.

Anna skumīgi pasmaidīja.

-� Es pie tiem citiem, jā?

-������ Kāpēc? Tu vēl esi jauna, smuka, gaumīgi ģērbies un esi arī pietiekami gudra. Tev viss vēl priek�ā, bet man diem�ēl nekas daudz vairs nav atlicis� Bet �is tas svarīgs vēl jāpa�dara.

Anna smagi nopūtās, mani noskūpstīja uz vaiga un gāja prom.

-������� Paldies, �eslav, par jauko vakaru un �o rītu. Kad pil�sētā atkal negaidīti uznāks lietus, es tāpat kā vakar vēlreiz apstā�os ielas malā. Pacel�u seju pret debesīm un gaidī�u, kad pie manis pienāks kāds vīrietis un aicinās līdzi. Varbūt tas atkal būsi tu?

Lēnām noraido�i pakratīju galvu.

Anna aizgāja un es viņu pēc tam nekad vairs neesmu sa�ticis.

Tad paņēmu mobilo un piezvanīju "Putnu būra" pār�valdniekam Arnim Varbutam.

-� Sveiks! Kā pagāja nakts? Viss kārtībā?

-������ Jā, Arnis atbildēja. Bija mierīgi. Barons ar saviem "purniem" vairs nerādījās un diez vai kādreiz arī rādīsies. Galu galā Ziga viņiem tomēr kaut ko nozīmē!

-� Bet mēs? Kaut vai tu, kas esi izgājis Afganistānu!

-������� Es to atceros katru dienu. Un nevajag man to atgādi�nāt!

-� Labi! Kā vakar uzvedās meitenes?

-������� "Saulīte" ir saslimusi. Viņa piezvanīja un teica, ka ne�bū�ot arī �ovakar. Bet Marina Marī izskatījās neparasti skumja.

-� Kāpēc?

-������� īsti nezinu, bet iespējams� Tu ar viņu parunāji un aizgāji. Vai nezini, ka Marina tevī ir ieķērusies līdz matu galiņiem?

-������ Zinu gan, ta�u pa�laik ne par to! Ir cita problēma. Pro�tams, vari man atteikt, bet es gribētu� Pēc stundas sē�os autiņā un drā�os uz Latgali. Tā vieta atrodas nelielu ga�baliņu aiz Balviem. Nebūtu slikti, ja mēs tur varētu būt divatā.

-� Kas jādara? Arnis tūlīt painteresējās.

-� Kā to lai pasaka�

-� Saki dro�i! Uz mani vari paļauties.

-� Ja atklāti� Jānovāc viens "sliktais" vecis.

Arnis krietnu laiciņu klusēja. Tad pajautāja. Roberts Rogovs?

-� Tu jau zini.

-������ Tas tev tikai nupat ienāca prātā? Arnis vaicāja. Vai izdomāji jau agrāk?

-� Jā, Arni, daudz agrāk, kad manas mātes vīrs Sergejs Ustinovs pirms mir�anas atdeva man krusttēva Boļeslava vēs�tuli. Viņ� to uzrakstījis man da�as stundas pirms nāves soda izpildes. Krusttēvs mani lūdz, pat pavēl to Rogovu kaut kad sameklēt un atmaksāt visu ļauno, ko �is nelietis darījis� Es nedrīkstu atteikt aizejo�a cilvēka griba ir svēta.

Arnis atkal krietnu laiciņu klusēja, tad domīgi sacīja:

-� Tu pirmīt teici, vai atceros Afganistānu. Bet es to gribu aizmirst! Pārāk daudzus man tur nācās nogalināt. Nekas patīkams tas nav. Ta�u tur bija citi apstākļi. �eit atkal citi. Mani neviens te neapdraud. Tevi tāpat. Kāpēc kādam atkal jāatņem dzīvība?

-� Viss, kā jau dzīvē, ir ļoti vienkār�i. Tāpēc, ka savā laikā Rogovs ir atņēmis dzīvību citiem.

-� Tas bija sen, Arnis atgādināja. Vai tad tas vēl skaitās?

-� Tam nav nozīmes, es teicu. Tie citi ir jau miru�i, bet viņ� joprojām ir dzīvs. Tas nav taisnīgi.

-�� Kas mainīsies, kad sava krusttēva lūgumu izpildīsi? Arnis nedaudz pārsteigts jautāja. Vai tādēļ pasaule kļūs taisnīgāka?

-�� Dro�i vien, ka nē, es atbildēju. Toties bū�u izpil�dījis netaisnīgi uz nāvi notiesāta cilvēka pēdējo gribu. Un �ai gribā ir iekļauta jau ļoti sena visas cilvēces taisnīguma izpratne asinis mazgā ar asinīm, vardarbīgā nāvē miru�a cilvēka dzīvība tiek atmaksāta ar slepkavas dzīvību.

Arnis vēl kādu brīdi domāja.

-� Varbūt, ka tā arī ir, viņ� lēnīgi teica. Bet tas, �eslav, tev ir cietums. Tādā sakarā tu arī mani parausi līdzi. Bet es to negribu. Man ir laba sieva un divi mazi bērni. Tev no tā nav nekas. Tu esi viens. Pēdējos gados tev nav pat nevienas pastāvīgas sievietes! Vari riskēt. Piedod, veco zēn, bet es to vairs nedrīkstu atļauties.

Viņu saprazdams, piekrīto�i pamāju ar galvu.

-� Labi, Arni! Brauk�u viens. Ja ar mani kas notiks� Tes�tamentu esmu jau uzrakstījis. Tas atrodas Stabu ielā pie notāra. "Āgenskalna kazino" atdodu tev, bet pārējo arī "Putnu būri" un māju kādai sievietei.

-� Paldies, �eslav! Arnis ne sevi�ķi priecīgs teica. Vai tā lieta Balvos ir tik bīstama, ka uzreiz jāraksta testaments?

-�� Domāju, ka Balvos man nekādi pārsteigumi nedraud un nekā bīstama tur nebūs, es atbildēju. Ta�u gadīties var visādi. Galu galā ceļā uz turieni vai atpakaļ varu aiziet bojā autoavārijā. Tāpēc dro�s paliek dro�s�

-�� Bet tu netrako., Arnis deva padomu. Brauc lēni un uzmanīgi.

-� Tā arī darī�u, es teicu. Bet tu jau zini, kā dzīvē gadās sākt trakot var kāds cits.

-�� Un kam ja nav noslēpums tu atdod "Putnu būri", naudu, māju, zemi, automa�īnu un visu pārējo? Vai tā ir vakar sastaptā, naktī izmīlētā un no rīta atkal uz ielas pa�laistā Anna?

-� Nesmejies, Arni! es teicu. Viņa bija laba. Bet tā lai�mīgā sieviete� ja viņai bez manis vispār kaut ko nozīmē māja, nauda, zeme un ma�īna� Tā ir cita.

Arnis atkal klusēja, dro�i vien mēģinādams iedomāties, kas tā varētu būt. Es �o mirkli izmantoju un atslēdzu telefo�nu. Pēc tam stundas laikā sagatavojos, pārbaudīju berettu, aizslēdzu mājas durvis, iekāpu savā trīssimtajā mersedesā un sāku braukt. Tas viss notika gandrīz vai automātiski, par priek�ā stāvo�o notikumu tikpat kā nedomājot vis�maz pat nemēģinot sīkumos iztēloties, ko uzreiz darī�u un runā�u, satiekoties ar sava tēva un krusttēva nodevēju Ro�bertu Rogovu. Ja kas mani traucēja un stipri mulsināja, tad tas bija fakts, ka viņ� �is Roberts Rogovs man personīgi nebija izdarījis neko sliktu. Katrā ziņā absolūti neko tādu, kādēļ tie�i man viņu vajadzētu nogalināt. Es pēk�ņi sajutos kā algots slepkava, kuru savu atriebības mērķu īsteno�anai ir nolīgu�i jau sen miru�i cilvēki� Ta�u es jau biju sācis braukt, biju sagatavojies, pistole atradās kabatā, un apstā�ties vairs nespēju.

Pēc apmēram trīs stundu brauciena ma�īnu apturēju kādas pavecas lauku mājas pagalmā, kur ceļa galā stāvēja nokaltis koka stumbrs ar tur piestiprinātu vāji salasāmu uzrakstu "Dievmākoņi".

Vēl palikdams ma�īnā, mazliet pavēroju pagalmu un tā tuvāko apkārtni. Nevienu cilvēku nemanīju. Arī dzīvnieku nebija ne suņa, ne kaķu. Vienīgi mazliet tālāk dārza malā zemi ka�āja vairākas vistas, bet pļavā gulēja divas govis.

Izkāpu no ma�īnas un gāju uz māju. Nekādas bailes, protams, nejutu, jo skaidri zināju, ka man briesmas tur ne�draud. Tāds neliels satraukums bija. Gribēju jau klauvēt vai pats atvērt mājas simts gadus nekrāsotās ārdurvis, kad pa�manīju puspievērtu verandu, bet tajā pie galda sē�am vecu vīru ar baltu bārdu un ūsām. Viņ� uzmanīgi vēroja, ko daru. Pagriezos, aizgāju līdz mājas galam un nepieklauvējis iegāju verandā. Ne�aubījos, ka vecais vīrs ir Roberts Rogovs.

-�� Sveiks, saimniek! es teicu. Atvaino, ka bez brīdinā�juma. ..

-� Nekas, nekas! Roberts atmeta ar roku. Kas būsi?

-� Tā� Braucu no Rīgas.

-� Sen neesmu tur bijis. Skatos televizorā trakas lietas tur notiek.

-� Kad tad pasaule nav trakojusi? Kad cilvēki biju�i gudri un rāmi?

-� Jā� Roberts gari novilka. Vai tagad skaitās, ka At�moda jau beigusies?

-� Vēl jau glu�i nē, es teicu un apsēdos iepretim pie apa�ļa, dro�i vien vēl Ulmaņlaikā darinātā vecā galda. Varbūt īstā atmoda ilgs vēl simts gadus.

-�� Mums te padomju laikā nemaz nebija tik slikti, Ro�berts teica. Est gribi?

-� Nē. Es paēdu Balvos. Gar�īgi. Ne tā kā padomju ēdnīcās.

-� Es sen neesmu pusdienojis ēdnīcās� Roberts sacīja. Ta�u kad cilvēks ir izsalcis� Katrs ēdiens ir labs.

-� Vai esi bijis izsūtīts, es prasīju. Sibīrijā? Ziemeļos? Sēdēji cietumā, vergoji lēģerī?

Roberts vērīgi uz mani paskatījās, tad noraido�i pakra�tīja galvu.

-� Es nē�

-�� Tad tu badu nepazīsti, sacīju. Bet atgrie�oties pie mūsu Atmodas� Tie cilvēki, kuri tagad atgūs savus biju�os īpa�umus, mājas un zemi� Savā ziņā būs laimīgi, ta�u tie, kuri padomju laikā sadarboju�ies ar iepriek�ējo varu un it sevi�ķi ar Valsts dro�ības komiteju jeb �eku� Nekādas bez�rūpīgas dienas viņus negaida.

-� Kāpēc ne? Roberts pēc īsām pārdomām prasīja. Vai tad Valsts dro�ības komiteja bija kāda aizliegta, slepena

pagrīdes organizācija? Vai tad bija aizliegts ar to sadarbo�ties? Vai bija tāds likums?

-������ Nē, tāda likuma nebija, es sacīju. Tas bija katra cil�vēka sirdsapziņas jautājums.

-� Bet par to ta�u nedrīkst sodīt!

-������� Protams. Par to nevienu dro�i vien ari nesodīs. Ta�u slikti klāsies tiem, kuru vainas vai, pareizāk sakot, nodevības dēļ daudzi ir cietu�i, biju�i notiesāti vai pat tiku�i no�auti.

Roberts garāku brīdi klusēja, tad vēlreiz man uzmeta aizdomu pilnu skatienu.

-������ Kas tu tāds esi? viņ� prasīja. Vai jaunās varas pār�stāvis?

-� Pasarg' Dievs! iesaucos. Esmu brīvs cilvēks.

-������ Es nekādām nejau�ībām sen vairs neticu, Roberts sa�cīja. Viss �ai dzīvē notiek pēc nevienam vēl tā īsti nezinā�mām likumsakarībām. Tāpēc� Kādēļ esi ienācis tie�i manā mājā?

Iesmējos un iekārtojos mazliet ērtāk vecā, ar stipri no�bru�ātu drēbi apvilktā atpūtas krēslā.

-� Grūti saprast? Tāpēc, ka tu �eit dzīvo!

-� Nu un tad?

-������ Es tevi jau sen meklēju, paskaidroju. Bet to, ka esi vēl dzīvs un dzīvo �eit, uzzināju tikai nesen.

-������ Ko tev vajag? Roberts prasīja un uzmanīgi paskatījās apkārt.

-������ Gribu mazliet papļāpāt par dzīvi, atbildēju. Tev tā ir bijusi diezgan raiba.

-� Tā ir, Roberts apstiprināja. Gājis ir visādi.

-������ Vai vēl atceries Stefāniju Stafecku? es prasīju. Poļu skaistuli, kura dzīvoja Iļģuciemā un dziedāja Operetē?

-������� Protams! Roberts pārsteigts iesaucās. Kas tā bija par sievieti! Tu viņu pazini?

-������ Un savu draugu Vladislavu Rajevski tāpat vēl atceries? tagad vaicāju jau daudz skarbākā balsī.

Izdzirdis �o vārdu, Roberts manāmi satrūkās un nolieca galvu. Es jutu, ka viņ� varbūt sāk saprast, kāpēc esmu bei�dzot viņu uzmeklējis un atrodos �eit.

-� Un kā ar Boļeslavu Rajevski? Arī atceries?

Roberts klusēja.

-� Un viņa sievu Terēzi? Un citus? Vari klusēt! Tas tik un tā tevi neglābs! Tikai atgādinā�u, ka cilvēkus tu nodevi te krievu, te vācu varas iestādēm, neviena nepiespiests, tev ne�kas nedraudēja, tu to darīji no brīva prāta, gribēdams� Es nezinu, ko tu gribēji. Vispirms jau dro�i vien� Ar Stefāniju gulēt vienīgais?! Bet viņa negribēja vai, ticamāk, nemaz ne�spēja mīlēties tikai ar vienu! �ādu sievie�u nav daudz, bet tādas ir! Un nabaga Vladislavs tevis dēļ pārcieta pamatīgu spīdzinā�anu gestapo un jau atradās Biķernieku me�ā ti�kai soļa attālumā no nāves. Tie�i kā tu pa�laik. Un tad vēl gleznotājs Grundmanis, kuram tu negribēji samaksāt par Stefānijas aktu. Vieglāk tev viņu kā padomju mākslinieku bija nodot fri�iem! Un Pētersonu ģimeni, Saliņus un Papar�di! Un tad beidzot tu pats tiki nodots! �vaks pulveris biji! Sergejs Ustinovs tevi iebāza kabatā bez jebkādas preto�a�nās. Un tad nāca Broņislava Logina un pārējo viņa grupas dalībnieku nāve. Jā, nekādi labie viņi nebija, ta�u tomēr tu to nostrādāji veikli, neko teikt. Varu vienīgi piebilst, ka Boļeslavs draudzējās ar Edgaru Osi jau no skolas laikiem abi mācījās vienā klasē. Tagad neviens no nosauktajiem vairs nav dzīvs. Tikai tu, Robert Rogov, vēl esi. Ko darīt?

Beidzot Roberts pacēla galvu un ar labo roku nervozi sāka braucīt savu balto bārdu.

-� Tu esi atbraucis mani nogalināt? viņ� dobjā balsī jau�tāja.

-� Jā, Robert Rogov, es atbildēju. Ko citu esi pelnījis?

-� Pārāk ilgs laiks pagājis, viņ� atgādināja. Kam tagad būtu vajadzīga mana nāve? Sabiedrībai? Dievam? Kaut kā�dam abstraktam taisnīgumam?

-� Nē, Robert, es teicu. Nezinu, varbūt arī sabiedrībai un Dievam, bet tava nāve ir vajadzīga man! Iespējams, kaut ko būsi dzirdējis par asinsatriebību, par ģimenes godu? Jā, arī par to pa�u taisnīgumu?

Roberts saproto�i pamāja.

-� Tātad iznāk� Tu esi �eslavs Rajevskis? viņ� drūmā balsī jautāja.

-� Jā, es apstiprināju. �eslavs Rajevskis Vladislava dēls.

-� Vai tevi cietums nebaida? Roberts negaidīti painte�resējās.

-� Baida, es atbildēju. Bet pienākums pret manu radi�nieku cie�anām un nepelnīto nāvi� Es izturē�u.

-�� Par to nemaz ne�aubos, Roberts sacīja. Bet kā ir? Vai tu maz zini, ko īstenībā nozīmē vardarbīgi panākta kādas personas nāve ? Kad es to veicināju un izdarīju personīgi, bija pavisam cits laiks. Bija kar�, un ne cilvēka brīvība, ne dzīvība neko daudz nenozīmēja. Bet tagad? Cik gadu jau pagāju�i?

-�� Tam nav nekādas nozīmes, es teicu. Jau pirms div�tūksto� gadiem ļau�u pūlis pieprasīja: Nāvi Jēzum! Gāja gadi, gadsimti nomainīja gadsimtus, bet ļaudis turpināja prasīt Nāvi karalim! Nāvi ķeceriem! Nāvi raganām un burvjiem! Nāvi aristokrātiem un mācītājiem! Nāvi kapi�tālistiem un bur�ujiem! Nāvi spiegiem un tautas ienaid�niekiem! Nāvi fa�istiem! Un kas notiek �odien? Nāvi ban�dītiem! Nāvi mazu bērnu izvarotājiem! Nāvi savas mātes slepkavām! Tā ka vēlē�anos pēc nāves soda daba cilvēkiem ir jau ģenētiski ieprogrammējusi glu�i tāpat kā alkas pēc taisnības un atriebības. Bet tu, Robert, �iem cilvēkiem, it sevi�ķi Vladislavam, And�ejam un Boļeslavam atriebies ne kaut kādas tur patiesas vai iedomātas taisnības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi vispirms visās cilvēciskajās un profesionāla�jās izpausmēs bija pārāki par tevi, tāpēc, ka viņi bija bagāti, izglītoti, viņi bija poļi un beigu beigās tāpēc, ka tev bija mel�na, bet nopērkama dvēsele� Tā ka no atmaksas neizbēgt!

Lēnām no kabatas izvilku pistoli, nolaidu tai dro�inātāju un pavērsu pret priek�ā sēdo�o Robertu.

-� Kur tu gribi, lai �auju? es prasīju. Galvā, starp acīm, kaklā, krūtīs?

Roberts izskatījās ļoti nobijies. �ķiet, viņ� tikai tagad tā īsti saprata, ka nekādi joki nebūs. Viss ir nopietni. Es patie��ām esmu ieradies viņu nogalināt.

% Nevajag, viņ� klusi palūdza. Ja mani nogalinot, tu līdz ar to varētu iznīcināt cilvēku ļaunumu� kaut kāda jēga būtu. Bet tagad� Kamēr tu te runā savus gudros monolo�gus, tepat kaimiņos kāds brutāli nosit savu pudeles brāli, narkotikas sariju�ies neģēļi izvaro meiteni, tālāk tiek ap�laupīta kāda nabaga pensionāre, bet kāds cits nelietis sē��as pie rakstāmgalda, lai tagad jau brīvās Latvijas dro�ības iestādēm rakstītu ziņojumu par savu biju�o priek�nieku vai

Es ilgi skatījos Roberta sejā un mēģināju iztēloties, vai viņ� �ai brīdī izjūt vismaz kaut mazāko no�ēlu i

draugu "viņ�, nolādētais komunists, padomju laikā darīja to un to�" �eslav Rajevski! Mainās varas cilvēks nekad! Viss turpināsies, tikai citās dekorācijās un dro�i vien mazliet maigākās formās. Ta�u būtība paliks. Cilvēki turpinās cits citu skaust, ienīst un nodot. Tāda vienkār�i ir cilvēka daba.

Es ilgi skatījos Roberta sejā un mēģināju iztēloties, vai viņ� �ai brīdī izjūt vismaz kaut mazāko no�ēlu?

-�� Es saprotu, klusi sacīju. Pagājis gandrīz vai vesels laikmets� un neko vairs mainīt nevar. Bet, Robert� Vai tu vismaz no�ēlo izdarīto?

-� Jā, �eslav, viņ� tūlīt apliecināja. Patie�ām! Tas to�reiz bija skaists, ta�u arī reti riebīgs laiks. Ja Latvijā nebū�tu ienāku�i krievi, ja pēc tam te nebūtu iebruku�i arī vācie��i, tad atkal krievi; ja nebūtu tās trakās mīlestības un mēs pa�i� tādi� Nekas tāds nevarētu notikt.

-� Ta�u notika, skarbā balsī atgādināju. Tu �eit dzīvo viens?

-� Nē, Roberts skumji pasmaidīja. Man ir sieva.

Tad kādu brīdi klusējis, pamāja ar roku.

-Nāc!

Roberts piecēlās, un es viņam sekoju. Iegājām vienā no daudzajām mājas istabām un apstājāmies pie platas gultas, kur, apsegta ar krāsainu segu, nekustīgi gulēja vēl diezgan pajauna sieviete.

-� Tā ir Melānija, Roberts sacīja. Insults. Guļ jau otro gadu. Ja tu no�ausi mani, tu nogalināsi arī viņu. Neviena cita radinieka viņai nav. Un arī man vairs nav. Dēls Ro�lands Rīgā neskaitās. Mēs ar Melāniju uz �īs pasaules esam paliku�i divi vien. Un vēl tu ar savu pistoli�

Tagad nemaz tā īsti vairs neatceros, ko tobrīd jutu un domāju. Vienīgi sapratu, ka, lai es vismaz savā apziņā ne, kļūtu par pretīgu noziedznieku, man pēc iespējas ātrāk no turienes jātiek prom. Jo�

Ir pagātne un �odiena.

Ir sods un piedo�ana.

Ir atmiņas un aizmirstība.

Ir lietas, ko tu vari un ko vairs nevari mainīt.

Un vai vispār to vajag?

Rīts uzausa silts un saulains. Atvēris acis, ilgi raudzījos logā, skatījos, kā aiz tā vieglā vējā tikko manāmi �ūpojas zie�do�s jasmīna zars, un arī pa�am ir viegli. Ne dvēseli, ne apzi�ņu nenospie� nekāds izdarīta grēka smagums, varu mierīgi caur savas istabas logu skatīties, kā zilajā debess okeānā lēni aizpeld da�i balti mākoņu kuģi, līdzi aizvezdami arī to, kas mani ilgus gadus bija mocījis. Jutos, it kā mani, apsūdzētu smaga nozieguma plāno�anā, tiesa tomēr būtu attaisnoju�si un atbrīvojusi tiesas zālē. Un tas nekas, ka atkal esmu viens, blakus neguļ neviena sieviete, virtuvē nesmar�o mīļu roku uzvārīta kafija es tomēr jutos laimīgs. Un negribējās, nudien, pagalam negribējās atkal domāt par labo un ļauno cilvēkā, par uzticību un nodevību, par vainu un sodu un kas galu galā ir piedo�ana? Cilvēka vājums vai stiprums? Un kas mīlestība? Vai mūsu vismuļķīgākā �ēluma izpausme pret otra cilvēka ilgām un cie�anām, vai arī augstākais ga�rīgās pilnības punkts, kur beidzas visas �aubas un saprāta mokas tu esi uzkāpis savā sapņu un jūtu Everestā.

Uzvārījis kafiju un ieēdis vieglas brokastis, apsēdos uz baltas ādas sofas un uzspiedu Marijas jeb Marinas Marī te�lefona numuru.

-� Jā, viņa vēl samiegojusies atsaucās.

-� Vai jaunkundze vēl guļ? es jautāju.

-�� Nu jau vairs ne, Marija teica un pēc mirkļa klusi ie�kliedzās. Acīmredzot tikai tagad viņa saprata, ka zvanītājs esmu es. Līdz tam to nekad nebiju darījis. Vai patie�ām jūs� Rajevska kungs?!

-� Patie�ām, Marij. Pamodināju?

-� Nu tā� Sāku jau mosties. Vai kaut kas noticis?

-� Jā, Marij, noticis.

-� Tas skar mani?

-� Stiprā mērā, es atbildēju.

-�� Vai ir kāda sūdzība? Marija satrauktā balsī prasīja. Jūs gribat mani atlaist no darba?

-� Par to parunāsim vēlāk, es teicu. Bet tagad, meitenīt, celies aug�ā, iedzer stipru tēju vai kafiju, smuki saģērbies, paņem sporta somu un tur ieliec dvieli un peldkostīmu! Pēc tam izej no mājas un gaidi mani uz Dzirnavu un Tērbatas ielas stūra. Tie�i vienpadsmitos es piebrauk�u.

Marija krietnu laiciņu klusēja, tad manāmi drebo�ā balsī vaicāja. Rajevska kungs� Jūs patie�ām gribat�?

-� Jā, Marij, es �o dienu, vakaru, nakti un varbūt arī visu turpmāko dzīves daļu gribu pavadīt kopā ar tevi.

Marija smagi nopūtās, atkal labu laiku klusēja, tad jūta�mi sarūgtināta teica:

-� Rajevska kungs� Tas ir ne�ēlīgi�

Tagad apmulsu es.

-� Kas ir ne�ēlīgi?! neizpratnes pilns jautāju.

-�� Par to atliku�o dzīves daļu, Marija paskaidroja. Ja runa ir par �odienu paldies! Par to esmu sapņojusi bie�i! Arī par vakaru pateicos. Un par nakti jūs varbūt to neno��ēlotu. Bet par atliku�o�

-� Tu daudz nepļāpā! es viņu pārtraucu. Celies aug�ā un taisies! Da�reiz arī diena var būt tikpat gara kā dzīve. Viss atkarīgs no tā, kā un ar ko tā tiek piepildīta.

Beidzu sarunu, atliecu muguru pret dārgās sofas atzvelt�ni un kādu laiciņu domāju.

Kas mūsu dzīvē vispār ir dārgs? Ko mums no tās vajag? Ko mums vajag no citiem cilvēkiem?

Vīrietis meklē sievieti� Es jau vienu biju atradis gan�drīz pirms trīsdesmit gadiem skaistāko no skaistākajām, labāko no labākajām. Ta�u� Pareizi jau kāds gudrais ir teicis nekad necenties iegūt to, ko tu vari zaudēt. Bet mēs katru dienu, katru mirkli varam zaudēt visu, kas mums pieder. Ko darīt? Stāvēt plikiem klaja lauka vidū un gaidīt, kad pienāks gals? Kaut kā pārāk stulbi.

Es skaidri zinu, ka Marija, saukta Marina Marī, nav pati labākā un vērtīgākā sieviete man pieejamajā vidē, ta�u vi�ņas dvēseli dzīve, kādu viņa līdz �im ir dzīvojusi, vēl nav pa�spējusi ne nocietināt, ne galīgi apliet ar visu pretīgo un ļau�no, ko mēs cits citam spējam sagādāt. Un tāpēc kāpēc gan ne? Kāpēc savā vēl atliku�ajā dzīves daļā es nevarētu vienu nelaimīgu meiteni darīt laimīgu? Tas laikam ir vis�ausmī�gākais, kad cilvēkam likteņa sakritības, citu cietsirdības vai pa�a neuzņēmības dēļ dzīvē nekas cits nav gaidāms, kā vie�nīgi bordelis, grāvmala vai cietums.

Marija stāvēja uz ielas stūra, ģērbusies gai�i rozā kostīmkleitiņā, uz pleca uzmetusi nelielu sporta somu.

Apstājos un atvēru ma�īnas durvis. Pēk�ņi sajutos kā jaunībā esi sarunājis randiņu, un meitene īsā kleitiņā tevi patie�ām gaida. Varbūt tā ir viena no vispatīkamākajām sa�jūtām, ko mums dzīvē nākas pieredzēt.

-� Nāc! es aicināju. �eit es stāvēt nedrīkstu.

Marija veikli ierausās blakus mīkstajā ādas sēdeklī un, nedaudz pārsteigta, paskatījās uz mani.

-� Jūs kaut ko nedrīkstat?

-������� Mēs visi kaut ko nedrīkstam, es atbildēju un sāku braukt. Un, lūdzu, Marij, beidz mani uzrunāt uz jūs! Es gribu, lai mēs kļūtu īsti draugi.

Marija vēlreiz pārsteigta paskatījās uz mani.

-Jūs un es�?

-� Mēs abi, Marij, es teicu. Vairs negribi?

-� Ko jūs! Tas ir pilnīgi neticami!

-� Vai tad tu visu laiku sapņoji par to, kas ir neiespējams?

-� Gandrīz.

-������ Es ta�u pirms da�ām dienām tev apsolīju skaistu vaka�ru sve�u gaismā ar �ampanieti un jauku mūziku.

-������ Jā, tā bija, Marija atcerējās. Ta�u tas �ķita tik ne�reāli�

-� Kāpēc?

-������ Tāpēc� ka jūs esat mans darba devējs, bet es� Es ne�kas. Prece.

-������ Tad man tevi vajadzēs atlaist no darba, es teicu. Tu patie�ām "Putnu būrī" jūties kā� prece?

-������ Jā, �eslav, Marija nedaudz rūgtā balsī apliecināja. Īs�laicīgai lieto�anai�

-������ Nekā pazemojo�a tur nav, es teicu. Cilvēki bez tā ne�iztiek jau tūksto�iem gadu. Palasi grāmatas, piemēram, par deviņpadsmito gadsimtu Parīzē. Vai seno Romu un Grieķi�ju. Tur tādas kā tu bija pielīdzinātas dievietēm.

Marija klusēja. Bet es, jau traukdamies pa Jūrmalas �o�seju un alkdams vismaz kaut kādas pārmaiņas savā dzīvē, spiedu pedāli grīdā, līdz atjēdzos� Smagas avārijas dēļ es vairs nevienu sievieti zaudēt negribēju. Vismazāk �o skais�to, mazliet naivo un tāpat normālu dzīvi gribo�o meiteni�

-�� Rīt tu uz darbu vairs neiesi, es viņai negaidīti paziņo�ju. Es tevi atlai�u.

Marija nolieca galvu un klusēja. Varēju just, ka dzirdē�tais viņai bija nepatīkams.

-�� Tas, ko tu pirmīt man teici pa telefonu, viņa klusā balsī sacīja, par skaisti pavadītu dienu, vakaru, nakti un turpmāko dzīvi� Es tam neticu. Tā dzīvē ar tādām kā es parasti nenotiek. Bet pagaidām neko citu neprotu. Ko es darī�u? No kā dzīvo�u? Atkal stāvēt �osejas malā un pēc tam braukt tālbraucēja �ofera kabīnē?

-� Kāpēc? es iesmējos. Kas vainas mersedesam? Brauc ar to.

Marija negribīgi pa�ūpoja galvu un atkal klusēja. Es iz�stiepu labo roku un noglāstīju viņas augsti atsegto un jau saulē iedegu�o aug�stilbu.

-� Neraizējies, Marij! es teicu. Viss būs kārtībā! Vakar es gribēju izdarīt kaut ko sliktu, �odien kaut ko labu. Tas nav kaut kas ārkārtējs.

Pēc stundas mēs jau gulējām Mellu�u pludmalē, un es iekāres pilnām acīm skatījos uz ideāli veidoto Marijas augu�mu un iedomājos, ka pirms piecdesmit trim gadiem �eit pat baltajās pludmales smiltīs gulēja arī mans tēvs Vladislavs, viņa labākais draugs Roberts un valdzino�ā Stefānija Stafecka visi jauni, samīlēju�ies un skaistu nākotnes sapņu pārņemti. Kas ar viņiem notika vēlāk un kāda izveidojās viņu dzīve nemaz negribas par to domāt. Vēsturiskajam laika faktoram nenoliedzami ir milzīga nozīme, ta�u pama�tu pamatos visu tomēr tu izlem pats.

-�� Marij� klusi teicu un nedaudz pārliecos pāri viņas augumam. Kā jūties?

-�� Brīni�ķīgi, viņa smaidot atbildēja. Tu esi Deivids Koperfīlds. Ne no kā pēk�ņi uzbūri sauli, pludmales smiltis, jūru, sevi man blakus un mazu sapnīti�

-�� Bet mūsu dzīve no tā vien sastāv no maziem sapnī�iem un lielām nelaimēm� es teicu.

-� Saki atklāti, �eslav, Marija nopietni sacīja. Tu ne�mānies? Tas viss, ko tu teici�?

-�� Jā, Marij, tā ir patiesība. Es tevi ņemu pie sevis kā draugu, kā mīļāko, kā sievu. Es tev nevaru apgalvot, ka tas patie�ām ilgs līdz mana mū�a beigām, bet� Tas, vai tā no�tiks vai nenotiks, ir atkarīgs vienīgi no tevis.

-������ Bet mana pagātne�? Marija satraukta �ukstēja. Kad mēs gulēsim kopā un mīlēsimies� Tu to spēsi aizmirst?

-������ Es par to nedomā�u, atbildēju. Bet vai tev vispār ir pagātne?

-������� Nē, Marija papurināja galvu, apvija rokas ap manu kaklu un mēģināja aizdzīt atpakaļ acīs parādīju�ās asaras. Esmu kā tikko piedzimusi. Balta un tīra. Un nevainīga.

-������� Pareizi, Marij, es piekritu un viņu maigi noskūpstī�ju. Mums da�reiz tā dzīve kaut kā jāapmāna. Un netīrie putekļi, kas uz tās sakrīt, laiku pa laikam vienkār�i jāno�slauka. Un jādzīvo tālāk.

-� Tev ar mani? viņa jautāja.

-� Jā, Marij, es atbildēju. Un man ar tevi.

Par drosmi un skaistumu, par mīlestību un nāvi

Rakstnieka sirds ir apstājusies. Nāve, par ko viņ� tik bie��i ir rakstījis, ir viņu panākusi. Mēs nekad vairs nesatiksim stalto, jauneklīgo kungu Egilu Lukjanski elegantā samta (bet varbūt ko�i sarkanā) �aketē kādā sarīkojumā, nepaspiedīsim viņa roku, nesasmaidīsimies. Mēs tie esam kādreizē�jie divdesmitā gadsimta se�desmito gadu sākuma iesācēji, kas pulcējās Rīgas Jauno autoru apvienībā Rakstnieku sa�vienības paspārnē Benjamiņu namā, lasījām citiem priek�ā savus darbus un līdz aizsmakumam strīdējāmies par tiem no visas sirds, jo mums nebija jādomā par kaut kādu cen�zūru (ko bija spiesti ievērot visi raksto�ie), mēs sacījām tie�i to, ko domājām, un da�kārt bijām visai ne�ēlīgi pret savu biedru darbu, mūsuprāt, trūkumiem. Tas netraucēja kopā aizrautīgi ballēties sarīkojumos, par ko liecina fotogrāfijas mūsu albumos un saglabāju�ās galda kartes.

Toreiz arī Egils Lukjanskis rakstīja savus pirmos stāstus, un pirmās grāmatas iznāk�ana ikkatram no mums bija vēl tikai sapnis, bet tas nevienam nekavēja ticēt nākotnes pa�nākumiem un cerēt uz tiem. Egilam bija arī skanīgs vārds

un uzvārds, ko viņ� nesa ar lepnumu, un viņam nevajadzē�ja izdomāt sev pseidonīmu kā vienam otram citam.

Retajās tik�anās reizēs mūsdienās mēs gan bie�i nepie�minējām to laiku, kad visi bijām jauni. Toties �o seno tuvī�bu mēs ik reizes sajūtām, jo no Rīgas Jauno autoru apvie�nības uz visu mū�u aiznesām sev līdzi īpa�u brālības sajūtu, kaut sastapāmies pavisam reti. Tas bija mūsu Egils. Viņ� bija viens no nedaudzajiem toreizējās RJAA biedriem, kas piepildīja savus sapņus, kļuva par ievērojamu rakstnieku un nostrādāja literatūrā visu mū�u, padarīdams bagātāku latvie�u prozu ar saviem stāstiem un romāniem.

Egils Lukjanskis bija Rīgas zēns, viņ� nācis no Iļģuciema, un viņa stāstu un romānu varoņi visbie�āk satiekami Pārdaugavā tais pa�ās vietās, pa kurām bērnībā un jaunībā staigājis rakstnieks. Neatkarības laiks un īpa�umu atgū�ana aizveda Egilu uz �iekurkalnu, bet arī tā bija Rīgas vienkār��o cilvēku apdzīvota nomale, Iļģuciemam radniecīga vide, un rakstnieks alla� uzsvēra savu piederību vienkār�ajiem ļaudīm.

Jaunībā Egils bija ieguvis pamatīgu un daudzveidīgu darba pieredzi. Bija laiks, kad viņ� bija atslēdznieks rūpnīcā VEF, bija laiks, kad viņ� vairākus gadus Kazahijā urba akas, viņ� bija strādājis arī par pre�u vilciena vagona pavadoni, da�ādās vietās par strādnieku, un Egila rokas nebaidījās ne no kāda darba, iekams viņ� varēja sākt pelnīt ar literatūru. Rakstī�ana aizveda viņu pie citiem darbiem viņ� strādāja par prozas konsultantu �urnālā "Liesma", par redaktoru iz�devniecībā "Liesma", jau neatkarīgās Latvijas laikā par laik�raksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" korespondentu.

Visai simbolisks man �ķiet viņa pirmā stāstu krājuma nosaukums "Izvēle". Visu mū�u Egils rakstīja par izvēli rakstnieku nodarbināja domas par cilvēka dzīves jēgu un ieguvumiem, par taisnīgumu un netaisnīgumu, par juridis�kā un tikumiskā taisnīguma at�ķirībām, par soda neizbēgamību (vai tā tie�ām pastāv?), par cilvēka tiesībām pa�rocīgi sodīt noziedzniekus un par cilvēcību, par vīrie�a drosmi un varonību, bet arī par nodevību un gļēvumu un, protams, par mīlestību, par īstu un �ķietamu, un arī par pērkamu. Un par visu to nemaz nav iespējams rakstīt, pirmām kārtām nerakstot par izvēli.

Egils mērķtiecīgi izkopa savu prozas stilu, viņa vēlāko gadu grāmatas jūtami at�ķīrās no iesācēja darbiem ar tēlo�juma mērķtiecīgumu un spilgtumu, frāzes plūdumu, bet uz visiem laikiem viņ� palika pie savām tēmām un iemīļotajiem galvenajiem varoņiem. Sākot ar laiku, kad Egils aizrautīgi lasīja D�eka Londona un Viļa Lā�a romānus, viņu valdzināja stiprie, nelokāmie vīri, bie�i vien ārēji raupji, bet ar izcilu taisnīguma izjūtu un labu sirdi, par tādiem viņ� arī rakstīja, un bie�i vien viņa romānu centrālie varoņi ir tādi, kāds viņ� pats būtu vēlējies būt. Vīri�ķība un bezbailība, uzņēmība pārvarēt �ķēr�ļus ir gandrīz visu viņa varoņu raksturīgas īpa��ības. Un visas sievietes viņa romānos ir ļoti sievi�ķīgas skaistas, labi koptas, eleganti ģērbtas (visbie�āk sarkanās vai gai�i zilas krāsas tērpos) un, kā pats rakstnieks ir sacījis, "seksuāli atbrīvotas", apliecinot rakstnieka nezūdo�o apbrī�nu par sievietes skaistumu un mū�īgo valdzinājumu.

Egils neatlaidīgi centās realizēt pa�a izvirzītos mērķus: rakstīt par to, kas interesē lasītāju vairākumu, rakstīt sais�to�i. Viņ� apzinājās, ka galvenais prozā ir intriģējo�s si�ets. Romānā "Ugunī nosalu�ie", kur viena no galvenajām per�sonām ir rakstnieks Krists Kristsons, izteikts daudz domu un atziņu par rakstnieka darbu. Egils Kristsons par sevi saka: "Viss, ko es rakstu, ir uzrakstīts interesanti. /../ �ai ziņā man neko nevar pārmest. Es, tāpat kā Ērihs Marija Remarks, zinu, kas lasītājam patīk. Bet vispirms tam jāpatīk man pa��am! Es sevi nekad neesmu sajutis tādu kā garīgās gais�mas nesēju tum�ajai latvie�u tautai. Lai ar to nodarbojas tie, kas �ādu misiju sevī sajūt! Bet es� Es vienkār�i esmu labs rakstnieks. Un man ar to pilnīgi pietiek." Neuzskatot Kristu Kristsonu par rakstnieka pa�tēlu, tomēr �īs viņa iz�teiktās domas pilnībā saskan ar pa�a Egila Lukjanska do�mām. Mēs par to savulaik esam daudz runāju�i. Galvenais viņam bija lasītājs. Un viņ� nemaz neapvainojās, kad viņa grāmatas tika nosauktas par preci; tā bija ejo�a prece.

Tas ir bijis viens no viņa rakstnieka dzīves kardinālajiem jautājumiem kas tad ir �ī "īstā", "lielā", "vērtīgā" literatūra (ko varbūt lasa daudz mazāk), ja Egila romāni un stāsti da��kārt tiku�i saukti gan par "vieglo", "izklaidējo�o", "triviālo" un pat par "lubu" literatūru? Un tad rakstnieks jautā gan sev, gan lasītājam, gan literatūras vērtētājam: bet kas tad ir viņa cienīto rakstnieku Ēriha Marijas Remarka, Ernesta Hemingveja, D�eka Londona grāmatas? Par tām nu gan neviens neuzdro�ināsies pateikt, ka tā ir "vieglā" vai "lubu" literatūra, jo viņus lasa visā pasaulē jau daudzus gadu des�mitus� Un, ja rakstnieks Egils Lukjanskis būtu dzīvojis kādā angliski runājo�ā zemē, viņ� dro�i ar saviem romāniem būtu kļuvis par miljonāru.

Bet par Egilu man gribētos teikt tā: jau sen sen mūsu un Egila jaunības biedrs Rīgas Jauno autoru apvienībā, bet tagad dzīvs klasiķis Alberts Bels teica, ka visgodājamākais tituls ir "rakstnieks, kuru lasa". Par tādu vēlējās kļūt Egils Lukjanskis, un par tādu viņ� arī kļuva.

Egila romāni nekad nav rāmi un apcerīgi, darbība alla� ir strauja. Viņ� bija apbrīnojams meistars sare�ģītu si�eta intrigu savī�anā. Liktenīgas satik�anās, gadiem neatklā�ti noslēpumi, dīvainas sakritības; nereti pēc viņa kārtējās grāmatas izlasī�anas nācās pārsteigumā noelsties tad nu gan ir sagudrojis! Viņ� savu grāmatu varoņus gandrīz vien�mēr iedzina �aurā bezizejā, labi zinādams, cik bie�i tādā ie�dzen dzīve� Grūti nosaukt kādu citu mūsdienu rakstnieku, kura prozā ir tik daudz dramatisku notikumu, kas cilvēkā rada dziļus satricinājumus, un tikai tādi spēj radīt lasītāja līdzpārdzīvojumu, un vai tie�i dinamisko notikumu un sa�trauco�ā līdzpārdzīvojuma dēļ lasītāji negaidīja Lukjanska grāmatas?

Rakstnieks ir teicis, ka daudz ko no tā, par ko viņ� raksta, viņ� pats ir piedzīvojis, bet arī trīs dzīvju nepietiktu, lai pie�dzīvotu visu to, ko Egils aprakstījis. Turklāt Egils bija darba zirgs rakstniecībā lai uzrakstītu tās turpat �etrdesmit grā�matas, bija stingri vien jāsē� pie rakstāmgalda un meklēt piedzīvojumus neatliktu laika. Viņ� piedzīvojumus izdzīvoja savā bagātajā fantāzijā, protams, izmantojot apkārt eso��ās dzīves materiālu.. Cita lieta, ka viņ�, lai gan nav raks�tījis kriminālromānus, bie�i vien savā prozā attēlojis reāli notiku�us noziegumus, vienmēr pievēr�ot uzmanību cilvē�ciskajam aspektam viņam gribējās saprast, kādi apstākļi novedu�i cilvēku uz noziedzības ceļa.

Pēc neatkarības atgū�anas rakstniekam radās jaunas ie�spējas: vairs nebija jāuzmanās aizskart agrāk nepiemina�mas tēmas un idejas. Un Egils rakstīja par ārkārtīgi drama�tiskiem un traģiskiem notikumiem ne vien atsevi�ķa cilvēka dzīvē, bet ari visas latvie�u tautas dzīvē par karu, par pie�slie�anos vienai vai otrai lielvarai un par to, kas notiek, kad varas mainās; par holokaustu, par latvie�u cīnī�anos da�ā�du okupācijas armiju rindās, par mūsu tautas brāļu piedalī��anos gan �ekas zvērībās, gan vācu policijas bataljonā, par latvie�u karavīru PSRS armijas rindās Ungārijas 1956. gada sacel�anās apspie�anā, par zviedru jūrnieka pēdām Latvi�jā utt. Ta�u tie nekad nav tikai notikumi, tie alla� saistās ar romāna personu, visbie�āk galvenā varoņa pārdomām par smagām un pat neatrisināmām problēmām. Par atrie�bību un cilvēcību, par necilvēcīgu cietsirdību ne vien karā un varu pretstatījumā, bet arī mūsdienu (it kā) labklājīgajā kapitālisma pasaulē. Rakstniekam bija ne vien romantiski priek�stati par stipro varoni, bet arī redzīgas acis uz apkār�tējo pasauli un cilvēka nemainīgo dabu gadu tūksto�os.

Ne vienu reizi vien rakstnieks ir novedis savu galveno varoni slimnīcā. Slimība, nelaimes gadījums vai ievaino�jums rada piespiedu bezdarbību un distanci no parastās ik�dienas dzīves, ļauj viņa varoņiem pārdomāt būtiskas prob�lēmas, atskatīties uz piedzīvoto un varbūt to arī uzrakstīt, kā tas notiek romānā "Dzīve pēc pasūtījuma".

Egils bija nepārspējams virsrakstu izdomātājs, par to viņam būtu pienākusies īpa�a balva. Tikai da�i piemēri: "Skrējiens bezgalībā", "Rēta akmenī", "Trīs saujas mīlestī�bas", "Latvie�u �igolo", "Ugunī nosalu�ie". Kā lai neizlasa romānus ar tādiem nosaukumiem!

Diem�ēl Egils vairs neuzrakstīs nevienu jaunu romānu. Bet viņ� turpina dzīvot: Egila Lukjanska grāmatas biblio�tēku plauktos neieguļas, tās iet no rokas rokā un ir vienas no nolietotākajām, da�a laba jau sāk izirt. Viņ� ir sacījis, ka netic dvēseļu nemirstībai, reinkarnācijai un tamlīdzīgām lietām. Tur, grāmatu plauktos, ir viņa nemirstība. Da�u labu viņa grāmatu ar laiku noteikti izdos atkārtoti, un atkal jauni lasītāji iepazīsies ar Egila Lukjanska aizraujo�o vēstījumu. Un, kad mēs jauno grāmatu ieraudzīsim grāmatnīcā, mums būs tā, it kā mēs uz brīdi būsim satiku�ies un atkal dzirdēju��i viņa balsi. Un mēs par to priecāsimies tas ta�u ir mūsu Egils.

Astrīda Skurbe,

Jūrmalā 2009. gada 3. augustā

Izvēle. Stāsti un noveles. "Liesma", 1966.

Nekad nebeigsies. Stāsti un noveles. "Liesma", 1968.

Pieskāriens. Stāsti un noveles. "Liesma", 1971.

Bez �ēlastības. Garstāsti. "Liesma", 1973.

Bronzas sieviete. Stāsti un noveles. "Liesma", 1975.

Neuzvarētais. Romāns. "Liesma", 1977.

Memento mori. Romāns. "Liesma", 1977.

Lāse karogā. Mākslinieciski apraksti. "Liesma", 1980.

Skrējiens bezgalībā. Stāsti un noveles. "Liesma", 1981.

�un mana dzīvība arī. Dokumentālais apraksts. "Liesma", 1984

Atliktais laiks. Romāns. "Liesma", 1987.

Ne jau katru dienu. Romāns. "Liesma", 1987.

Atnāc un paņem. Romāns. "Liesma", 1987.

Rēta akmenī. Romāns. "Liesma", 1993.

Nakts tiesnesis. Romāns. "Avots", 1993.

Sāpes un triumfs. Romāns. "Sol Vita", 1994.

Kliedziens no debesīm. Romāns. "Liesma", 1994.

Sieviete visam mū�am. Romāns. "Preses nams", 1996.

Asaras debesīs. Romāns, "Liesma", 1997.

Palīgā sauciens. Romāns. "Daugava", 1999.

Privāttiesnesis. Romāns. "Preses nams", 1999.

Notiesātais. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Cilvēks naktī. Romāns. "Lauku Avīze", 2000.

Tas, ko tu negaidi. Romāns. "Lauku Avīze", 2001.

Naida nogurdinātie. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Krievu leitnanta mījākā. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Sprieduma izpildītājs. Romāns. "Lauku Avīze", 2002.

Trīs saujas mīlestības. Romāns. "Lauku Avīze", 2003.

Cilvēks, kur� negribēja mirt. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Latvie�u �igolo. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Dzīve pēc pasūtījuma. Romāns. "Lauku Avīze", 2005.

Kam neskanēs zvans. Romāns. "Zvaigzne ABC", 2006.

Ugunī nosalu�ie. Romāns. "Lauku Avīze", 2006.

Stāsti un noveles. Izlase. "Lauku Avīze", 2006.

Sarkanā luktura ēnā. Romāns. "Lauku Avīze", 2007.

Mīlestības neredzamā puse. Romāns. "Lauku Avīze", 2008.

___ 1999. gadā

1. V. Kaijaks Enijas bize

2. A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas

3. M. Zīle Lilija

4. M. Geidāne Puisiķciems

5. V. Kaijaks Zem Marsa debesīm

6. A. Pūriņ� Mīla un naids Livonijā

___ 2000. gadā

7. L. Bridaka Aizvēj� pie jūras

8. E. Lukjanskis Notiesātais

9. E. Lukjanskis Cilvēks naktī

10. R. Plūcis Mazā ciema ledainais pavasaris

11. A. Sedlenieks Gladiators

12. V. Kaltiņa Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti

13. M. Zīle Lilija-2

14. M. Geidāne Bāka pār me�iem 15.1. Bērziņa Dālderkalnā

16. D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība

17. V. Kaijaks Nārbuļu dēli

18. V. Gune Atpakaļceļ� � Nāruguns

___ 2001. gadā

19. B. Eglīte �Ābeļu� ragana

20. M. Geidāne Vēju dziesma

21. O. Mauriņ� Hameleonu rotaļas latvie�u gaumē

22. A. Pūriņ� Lā�plē�a klejojumi

23. M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu

24. A. Pūriņ� Lielā bērza noslēpums

25. S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī

26. B. Eglīte Me�a noburtie

27. E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi

28. M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā

29. Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas. E. �ņore Uzticības tests

30. L. Brīdaka Melnās ogas

2002. gadā

31. E. Lukjanskis Naida nogurdinātie

32. A. Pūriņ� Mana dzīve jūsu rokās

33. K. Klana Klūrgu sūnākļa rēgs

34. S. Me�ābele Uz priek�u, meitenes!

35. A. Zuja Piepildi savus sapņus

36. M. Geidāne Kārklu sīkstums

37. E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā

38. A. Skailis �ūsku dīdītājs un svētā

39. V. Kaijaks Mantinieki

40. V. Kaltiņa Te biju es

41. E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs

42. S. Me�ābele Naktī uz svētdienu

____________________________________________________________ 2003. gadā

43.1. Bondere Karaļkronis

44. M. Geidāne Pie mums Cusnakciemā

45. A. Auziņ� Neej uz savām bērēm

46. L. Brīdaka Notikums

47. U. Strupulis Paradīzes vārti

48. M. Geidāne Atvars aiz laipas

49. A. Zuja Zvaigznes gūstā

50. E. Lukjanskis Trīs saujas mīlestības

51. V. Ozols Sekslietu detektīvs jeb Roņals

52. Dz. �uravska Cietsirdīgās spēles

53. J. Pētersons Viltīgā mīla

54. M. Zīle Sliktā sieviete

____________________________________________________________ 2004. gadā

55. A. Pūriņ� Brentes pils briljanti

56. M. Geidāne Pūķu nams

57. A. Skailis Cilvēks, kas izlīda no Daugavas 58.1. Bauere Sauc mani sniegā

59L. Purs Daugav's vienu malu� 60. D. Avotiņa Zudībās atrastais 61.1. Freimane Malduguns vilinājums

62. L. M. Grīn�teina Mūzikas stundas

63. A. S. Gailīte Durvis nav aizslēgtas

64. S. Me�ābele Viena lustīga sieviete

65. V. Ozola Rūņciem bū�an un nebū�ans

66. H. Pauk�s Pirmā sniega sindroms

2005. gadā

67. V. Kaitina Savvaļas ganībās

68. A. Pūriņ� Auss no debesīm

69. E. Lukjanskis Latvie�u �igolo

70. L. Brīdaka Krustceļu vasara

71. M. Zīle Mana mīļākā nams 72.1. Bauere Nabassaite

73. Dz. �uravska Miljona medībās

74. A. Zuja Siseņu mar�s

75. M. Pauzers Pulksteņmeistars un Luīze

76. E. Ermansons Lāsts un mīlestība 77.1. Freimane Rudens smar�a dvēselē

78. E. Lukjanskis Dzīve pēc pasūtījuma

____________________________________________________________ 2006. gadā

79. M. Sli�āns Terakotas armija

80. V. Ozols Vienas kļūdas cena

81. M. Geidāne Izrautās saknes

82. A. Tauriņ� Vasara Bumbieros

83. A. Pūriņ� Divu brāļu divas mīlestības

84. Mairita Uguntiņa pelnos

85. A. Skailis �armantie sapņi

86. A. Zuja �ovs

87. E. Lukjanskis Ugunī nosalu�ie

88. L. Stumbre Pacietības mērs

89. H. Pauk�s Ledus sarkofāgi

90. A. Gavare Me�a strazda dziesma

____________________________________________________________ 2007. gadā

91. R. Missūne Mīl, nemīl, mīl

92. M. Geidāne Sili deg

93. M. Geidāne Negaisa laiks

94. R. �ulcs Izraidītie

95. M. Zīle Lakstīgalu asaras

96. Mairita Vecais mērkaķis

97. A. Liepa Ziemeļvēj�

98. Dz. �uravska Desmit pēdējās dienas

99. A. Skailis Mu�a un lauva

100.1.Bauere Vai tie�ām tru�a dēļ

101. V. Ozols �etri laivā un�

102. E. Lukjanskis Sarkanā luktura ēnā

2008. gadā

103. E. Ermansons Gaisma no vakariem

104. M. Pauzers Caurums ledū

105.J. Mauliņ� Pelnru�ķītes stāsts

106.A. Pūriņ� Tarzāns Latvijā

107. E. Lukjanskis Mīlestības neredzamā puse

108. Mairita Smiltis uz kurpēm

109.A. Bergmanis Solveiga un Diogēns

110. Dz. �uravska Sve�ā sirds � Nakts viesi

111.J. Pētersons Pieslēgums

112. A. Gavare Mantojums

113. A. Auziņ� Vendeta letiņu gaumē 114.1. Bērziņa Nenosodi mani!

____________________________________________________________ 2009. gadā

115. M. Grietēna Nemaz nav jābūt Monikai

116. A. Skailis Pilnīgi liktenīgās sievietes

117. M. Zīle Pati sev māsa

118. B. Mackoņīte Septiņu pulksteņu spēle

119. L. �mite Krustceļinieki

120. A. Vai�ulaitis Valentīna 121.1. Bauere Tu esi mans tētis

122.A. Kivirehks Rijkuris jeb Novembris

123. L. Stumbre Mācītājas māja

124. M. Sāta Burvība un gars

125. E. Lukjanskis �ēlsirdības dāvana

__________________________________________ TURPMĀK IZNĀKS

126. Andrejs Skailis Samaitātais spoks Jakobs

ATCERIETIES______________________________________________________

"Lata romānu" var arī abonēt (indekss 2150)

Latvijas Pasta (LP) nodaļās.

Izdevumu abonenti var saņemt LP nodaļās

Abonē�anas maksa: 1 mēnesim - Ls 1,65

3 mēne�iem Ls 4,79 6 mēne�iem Ls 9,49 12 mēne�iem Ls 18,15

"Lata romānu" var abonēt ari pa bezmaksas tālr. 80008001 un internetā www.pasts.lv

Egils Lukjanskis �ēlsirdības dāvana

Redaktors Valdis Veilands Korektore Mudīte Arāja Vitolda Kucina zīmējumi Dainas Girgensones datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespie�anai 19.10.2009. �Lauku Avīzes� izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīgā LV-1010. Iespiesta SIA �Latgales druka� tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600.

Andrejs Skailis

Samaitātais spoks Jakobs

Nezin kāpēc radies pilnīgi nepareizs uzskats, ka spoki rādās vienīgi Anglijas viduslaiku � pilīs. Kāda tumsonība! Katram inteliģentam cilvēkam būtu jāzina vecā patiesība astrālās būtnes sastopamas pilnīgi visās pilīs, ja tajās kādam pirms pieciem se�iem gadsimtiem nocirsta galva vai kāds pārcirsts vidū pu�u, un līķis pēc tam aprakts pils pagrabā. Ja minētie priek�noteikumi izpildīti, senajā celtnē obligāti jābūt spokam, tāds ir dabas likums!