Deivids Morels

ROZES BRĀLĪBA

.

.

Parīze. 1118. gada septembris.

Izskatīgais Notrdamas baznīcas kanoniķis Pjērs Abelārs pavedināja savu pievilcīgo skolnieci Eloīzi. Satracināts par viņas grūtniecību, Eloīzes tēvocis Filberts alka atriebības. Agrā svētdienas rītā trīs Filberta nolīgti slepkavas uzbruka Abelāram ceļā uz misi, izkastrēja viņu un atstāja mirstam no ievainojumiem. Viņ� izdzīvoja, ta�u, bīdamies no turp�mākiem uzbrukumiem, tūdaļ pat meklēja patvērumu. Pirmoreiz viņ� aizbēga uz Sendenī klosteri Parīzes tuvumā. �eit, dziedēdams rētas, Abelārs uzzināja, ka da�i Filberta politiskie piekritēji, mēģinādami izpelnīties sava līdera labvēlību, gatavojas viņam uzbrukt vēlreiz. Otrreiz Abelārs aizbēga uz Kvinsiju, netālu no No�ānas, kur viņ� atrada dro�u namu, ko nosauca par "Parakletu" - mierinājumu - par godu Svētajam Garam.

Un beidzot atrada patvērumu.

Parīze. 1938. gada septembris.

Svētdien, divdesmit astotajā datumā, Eduārs Daladjē, Francijas aizsardzības ministrs, pa radio pavēstīja fran�u tautai:

"�orīt agri no rīta es saņēmu ielūgumu no Vācijas valdības tikties ar kancleru Hitleru, Musolīni kungu un misteru Neviļu �emberlenu Minhenē. Esmu ielūgumu pieņēmis."

Nākamajā dienā, Minhenes tik�anās laikā, gestapo dienestā eso�s aptiekārs savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka pēdējais no pieciem 1938. gada izlaiduma mersedesiem pabraucis garām viņa aptiekas kontrolpostenim un piebraucis pie neuzkrīto�a izskata akmens celtnes Bergnera ielā 36 Berlīnē. No katra automobiļa izkāpu�i spēcīgas miesasbūves �oferi, ģērbu�ies civilās drēbēs, neuzkrīto�i pārlaidu�i skatienu gājējiem ļau�u pilnajā ielā un atvēru�i durvis, pa kurām no katras ma�īnas izkāpa tikai pa vienam pasa�ierim - tie bija labi ģērbti pavecāki vīri. Izvadīju�i katrs savu pasa�ieri pa biezajām trīsstāvu rezidences koka durvīm, �oferi nekavējoties devu�ies uz trīs kvartālus attālo namu pēc turpmākajām instrukcijām.

Pēdējais no atbrauku�ajiem d�entlmeņiem atstāja savu platmali un mēteli aiz metāla letes alkovā pa labi no durvīm sēdo�am sargkareivim. Taktisku apsvērumu dēļ viņu nepārmeklēja, ta�u palūdza atdot portfeli. Galu galā tas viņam tā vai tā nebū�ot vajadzīgs. Izdarīt jebkādas piezīmes esot aizliegts.

Sargkareivis izpētīja vīrie�a personas apliecību, tad nospieda podziņu zem sava galda. Acumirklī apmeklētājam aiz muguras parādījās vēl viens gestapo aģents, lai pavadītu viņu līdz telpai gaiteņa galā. Apmeklētājs iegāja. Palicis iepakaļ, aģents aizvēra durvis.

Apmeklētāju sauca D�ons Tekss Otons. Viņ� bija piecdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, atturīgi glīts, iesirmām ūsām. Gatavs nekavējoties ķerties pie lietas, viņ� apsēdās atliku�ajā tuk�ajā krēslā un pamāja ar galvu �etriem vīrie�iem, kas bija ieradu�ies pirms viņa. Iepazīties nebija nepiecie�amības, viņ� tos jau pazina. Tie bija Vilhelms Smelcers, Antons �irārs, Persivals Lendi�s un Vladimirs Lazensokovs. Otons pats pārstāvēja Amerikas Valsts departamentu.

Izņemot ādas krēslus un pelnutraukus tiem blakus, istabā nekā nebija. Nekādu citu mēbeļu, nevienas gleznas, neviena grāmatu skapja, nekādu aizkaru, nekādu tepiķu, nedz arī lustru. Smelcers speciāli bija atstājis telpu tuk�u, lai pārliecinātu �os vīrie�us, ka tajā nekur nav paslēpts mikrofons.

-���� D�entlmeņi, - sacīja Smelcers, - blakustelpas ir tuk�as.

-��� Minhene, - sacīja Lendi�s.

Smelcers iesmējās. - Jūs ķeraties pie lietas būtības ar anglim neparastu tie�umu.

-���� Kāpēc jūs smejaties? - �irārs vaicāja Smelceram. - Mums visiem zināms, ka Hitlers pa�laik pieprasa, lai mana zeme un Anglija atceltu aizsardzības garantijas �ehoslo- vakijai, Polijai un Austrijai. - Lai amerikānis varētu saprast, viņ� runāja angliski.

Izvairīdamies no atbildes, Smelcers aizsmēķēja ciga�reti.

-���� Vai Hitlers ieplānojis uzbrukumu Cehoslovakijai? - ievaicājās Lazensokovs.

Izpūzdams dūmus, Smelcers paraustīja plecus. - Esmu jūs �eit uzaicinājis, lai kā vienas profesijas pārstāvji mēs būtu gatavi ikvienai nejau�ībai.

Tekss Otons piekrīto�i pamāja.

Smelcers turpināja: - Mēs neatzīstam cits cita ideoloģiju, bet savā ziņā visi esam līdzīgi. Mums patīk sare�ģījumi mūsu profesijā.

Visi tam piekrita.

-�� Jūs varat piedāvāt kādu sare�ģījumu? - vaicāja krievs.

-��� Pie velna, kāpēc jās, pui�i, nevarētu pateikt, kas jums prātā? - gari stiepdams vārdus, ieteicās Tekss Otons.

Pārējie zobgalīgi iesmējās.

-���� Tie�ums atņemtu pusi baudas, - Otonam atteica �irārs. Viņ� nogaido�i pagriezās pret Smelceru.

-���� Vienalga, lai kāds būtu draudo�ā kara iznākums, - sacīja Smelcers, - mums jāgarantē mūsu pārstāvju dro�ība.

-��� Tas nav iespējams, - sacīja krievs.

-��� Kas par dro�ību? - vaicāja francūzis.

-��� Vai jūs domājat naudu? - piebalsoja teksasietis.

-��� Nestabila, Tam jābūt zeltam vai dimantiem, - notei�ca anglis.

Vācietis piekrīto�i pamāja. - Izsakoties vēl precīzāk, dro�ai vietai, kur tos glabāt. Piemēram, dro�ās bankās �enēvā, Lisabonā un Mehiko.

-��� Zelts, - Pasmīnēja krievs. - Un ko, jūsuprāt, lai mēs darām ar �īm kapitālistu graba�ām?

-��� Izveidojiet patvertņu sistēmu, - atbildēja Smelcers.

-���� Tas nav nekas jauns. Mums jau ir, - sacīja Tekss Otons.

Pārējie izlikās nedzirdam.

-��� Un mājas atpūtai ari, vai ne? - ieteicās �irārs.

-�� Neap�aubāmi, - sacija vācietis. - Lai mūsu amerikāņu draugam būtu saprotams, jaujiet man paskaidrot. Katrai mūsu �ūniņai jau ir pa�ai sava patvertne, tā ir taisnība. Dro�i nami, kuros to aģenti var atrast, teiksim, patvērumu vai atskaitīties par paveikto, vai ari iztaujāt informatoru. Bet, kamēr katra �ūniņa tiecas �o patvertņu atra�anās vietas turēt noslēpumā, citas �ūniņas tās beigu beigās tik un tā atrod, un tāpēc �īs vietas patiesībā nav īsti dro�as. Lai gan tās tiek apsargātas, lielāki pretinieka spēki �īs patvertnes var ieņemt un no�aut katru, kas tajās meklējis patvērumu.

Tekss Otons paraustīja plecus. - Risks ir neizbēgams.

-���� Es nepiekrītu, - vācietis turpināja. - Es piedāvāju kaut ko jaunu - koncepcijas papla�inājumu, tās uzlabojumu. Ārkārtēju apstākļu gadījumā jebkuram aģentam no jebkuras mūsu �ūniņas tiks dota iespēja rast patvērumu rūpīgi izraudzītās visas pasaules pilsētās. Es piedāvāju Buenos- airesu, Potsdamu, Lisabonu un Oslo. Mums visiem tajās mēdz būt dari�anas.

-��� Aleksandrija, - piedāvāja anglis.

-��� Pieņemami.

-�� Monreāla, - sacīja francūzis. - Ja karadarbība pieņems man nevēlamu virzību, es varētu dzīvot Monreālā.

-�� Pagaidiet, pagaidiet, - teica Tekss Otons. - Jūs tie�ām gribat, lai es noticu, ka, gadījumā, ja izcelsies kar�, �ajās vietās kāds no jūsu pui�iem tūdaļ pat neņems un neno�aus kādu 110 maniem pui�iem?

-���� Kamēr vien iek�pusē paliek pretējo pu�u aģenti, - atteica vācietis. - Mēs visi zinām, kādas briesmas un spiediens draud mūsu profesijas ļaudīm. Man jāatzīst, ka pat vācie�iem reizēm nepiecie�ama atpūta.

-���� Un jānomierina nervi un jādziedē ievainojumi, - piebilda francūzis.

-���� To mēs esam pelnīju�i, - noteica anglis. - Un, ja aģents vēlas pilnībā aiziet no sava aģenta darba, viņam jādod iespēja no patvertnes pāriet uz atpūtas māju un saglabāt dro�ību visu atliku�o mū�a daļu. Reizē saņemt ari atkāp�anās samaksu zelta vai dimantu veidā.

-��� Kā atlīdzību par pakalpojumiem, - sacīja vācietis. - Un par kārdinājumu jauniem rekrū�iem.

-��� Ja notikumi attīstīsies tā, kā es tos paredzu, - noteica francūzis, - mums visiem var rasties vajadzība pēc �āda kārdinājuma.

-��� Bet, ja tie attīstīsies tā, kā es paredzu, - sacīja vācietis, - man būs viss, pēc kā es kāroju. Ta�u esmu piesardzīgs. Vai esam vienoju�ies?

-����� Kāda ir garantija, ka �ajos dro�ības namos mūsu cilvēki netiks nogalināti? - vaicāja anglis.

-��� Profesionāļu godavārds.

-��� Un soda mērs? ..

-��� Augstākais.

-��� Lai iet.

Amerikānis un krievs klusēja.

-���� Nojau�u atturību no mūsu jaunāko nāciju puses? - apvaicājās vācietis.

-���� Principā es piekritu un mēģinā�u iegūt līdzekļus, - atteica krievs, - ta�u nevaru būt dro�s par Staļina sadarbību. Viņ� nekad nepiekritīs dot patvērumu ārzemju aģentiem padomju zemē.

-���� Bet jūs ta�u apsolāt neaizskart ienaidnieka aģentu, kamēr tas atrodas nozīmētajā dro�ības patvertnē?

Krievs vilcinādamies piekrita.

-��� Un misters Otons?

-���� Labi, lai tā būtu. Es piesviedī�u kādu naudu, bet negribu, lai kāds no �iem namiem atrastos amerikāņu teritorijā.

-Tātad, ņemot vērā �os iebildumus, esam vienoju�ies?

Pārējie piekrīto�i pamāja.

-��� Mūsu vieno�anos vajadzētu �ifrēt, - teica Lendi�s.

-��� Es iesaku patvērums, - sacīja Smelcers.

-���� Neiespējami, - atbildēja anglis. - Pusi no mūsu slimnīcām sauc par patvērumiem.

-��� Tad es iesaku �ādu alternatīvu, - sacīja francūzis. - Mēs visi esam izglītoti cilvēki. Esmu pārliecināts, ka jūs atceraties stāstu par manu tautieti no tum�ajiem viduslaikiem: Pjēru Abelāru.

-��� Ko? - pārvaicāja Tekss Otons.

�irārs paskaidroja.

-Jūs sakāt, ka viņ� griezās pie baznīcas un viņam netika liegts patvērums? - teica Otons.

-��� Svēts patvērums - sanktuārijs.

-��� Mēs to nosauksim par sankciju - dro�ības pasākumu, - sacīja Smelcers. - Abelāra sankcija.

Divas dienas vēlāk, tre�dien, 1. oktobrī, Francijas aizsardzības ministrs Daladjē atgriezās no tik�anās ar Hitleru Minhenē.

Viņa lidma�īna nolaidās Lebur�ē lidostā. Kāpjot ārā no lidma�īnas, viļņojo�s ļau�u pūlis viņu sveica ar saucieniem: - Lai dzīvo Francija! Lai dzīvo Anglija! Lai dzīvo miers!

Vicinot karogus un ziedus, pūlis izlauzās cauri policijas cie�ajai aizsargjoslai. �urnālisti, apsveicot aizsardzības ministru, pacēla aug�up alumīnija lozungu.

Daladjē apstulbumā apstājās.

Pagriezies pret Fuko no Reitera ziņu dienesta, viņ� nomurmināja: - Lai dzīvo miers? Vai tie�ām viņi nesaprot, kas Hitleram padomā? Stulbie kretīni.

Parīze, 1939. gada 3. septembris, pīkst. 5 pēcpusdienā.

Pārtraucot teātra izrādes translāciju, radio diktors tikko bija paziņojis: "Francija atrodas oficiālā karastāvoklī ar Vāciju." '

Radio apklusa.

Buenosairesā, Potsdamā, Lisabonā, Oslo, Aleksandrijā un Monreālā tika nodibināti starptautiskie lielo spiegu aģentūru dro�ības nami. 1941. gadā �ādas aģentūras aptvers arī Japānu, bet 1953. gadā - kontinentālo Ķīnu.

Un tika radīts patvērums.

Veila, Kolorādo.

Snig�ana pieņēmās spēkā, padarot Sauļu vai aklu. Asi vēzēdams nūjas �urpu turpu, viņ� ar slēpēm lauzās cauri birsto�ajai sniega masai lejup pa nogāzi. Viss - debesis, gaiss un zeme - kļuva balts. Redzamība aizvien saruka, un visbeidzot viņ� saskatīja vairs tikai sniega vērpetes sev priek�ā. Viņ� slīdēja cauri haosam.

Sauls itin viegli varēja uzskriet neredzamam kokam vai nokrist no apslēptas klints. Viņam bija vienalga. Viņ� jutās pat uzjautrināts. Vējam sitoties Saula sejā, viņ� pasmaidīja un pārkrustījās. Sajutis, ka slīpums beidzas, Sauls drāzās taisni uz priek�u.

Nākamā nogāze būs kraujāka. Necaurskatāmajā baltumā Sauls atgrūdās ar nūjām, lai iegūtu lielāku paātrinājumu. Kuņģī dedzināja. Viņam tas patika. Vakuums. Nekā aiz muguras, nedz priek�ā. Pagātnei un nākotnei nebija nekādas nozīmes. Tikai tagadne - un tas bija brīni�ķīgi.

Viņam priek�ā pazibēja tum�a ēna.

Sauls metās sāņus, atsperdamies ar slēpju malām sniegā, lai apstātos. Galvā pulsēja. Ēna viņa priek�ā pazibēja no labās uz kreiso pusi, izzuzdama sniegā.

Par spīti vējam, Sauls izdzirda kliedzienu un iepleta acis. Salīcis viņ� kā nu spēdams pa dziļo sniegu virzījās uz tā pusi.

Cauri vētrai pavīdēja ēnas. Koku rinda.

Vaids.

Slēpotāju viņ� atrada guļam zemē blakus koka stumbram. Sniegā bija asins traipi. Zem maskas Sauls iekoda lūpā. Viņ� pieliecās un ieraudzīja asinis sūcamies no slēpotāja pieres. Viena viņa kāja bija nedabiski izliekta.

Vīrietis. Bieza bārda. Platas krūtis.

Sauls nevarēja doties pēc palīdzības - vētrā viņ� varētu �o vietu pēc tam vairs neatrast. Vēl sliktāk - pa to laiku, kamēr viņam izdotos atgriezties ar palīdzību, vīrietis varētu nosalt.

Ir tikai viena iespēja. Nav jēgas un nav laika pievērst uzmanību galvas ievainojumam vai lauztajai kājai. Sauls noņēma savas slēpes, noņēma slēpes arī ievainotajam, piesteidzās pie priedes un nolauza biezu, adatainu zaru.

Izpletis zaru blakus vīrietim, viņ� iekārtoja to uz zara, rūpēdamies, lai vīrie�a lauztā kāja dro�i gulētu uz nesavainotās. Saķēris zaru aiz gala, Sauls salīcis to sāka vilkt, pats kāpdamies atpakaļ. Aukstums kļuva dzēlīgs, tas sāka kost cauri cimdiem. Viņ� joprojām vilka, pēdu pa pēdai kāpdamies lejup.

Velkot pāri izcilnim, vīrietis ievaidējās. Sniegs ietina abus. Vīrietis savilkās sāpēs, gandrīz noslīdēdams no zara.

Sauls steidzās viņu iekārtot iepriek�ējā stāvokli, kad nodrebēdams pēk�ņi sajuta, - kāda roka sagrābj viņu aiz pleca.

Pagriezies viņ� uzlūkoja neskaidro figūru. "Slēpju patruļa" - vēstīja melnais uzraksts uz dzeltenās vējjakas.

-Lejup pa nogāzi! Simt jardu! Angārs! - palīdzēdams Saulam, lūdza vīrietis.

Pa abiem viņi nogādāja slēpotāju kalna pakājē. Sauls uzdūrās angāram, sajuzdams gofrēto metālu sev aiz muguras, un tikai tad to ieraudzīja. Viņ� atrāva vaļā neaizslēgtās durvis un iestreipuļoja iek�ā. Vēja gaudoņa aprima. Viņ� sajuta klusumu.

Iznācis no tuk�ā angāra, Sauls palīdzēja vīram no slēpju patruļas ievilkt iek�ā savainoto slēpotāju.

-��� Tev nekas nekait? - vīrs apvaicājās Saulam, un tas pamāja. - Paliec pie viņa, kamēr es dabū�u palīgus, - vīrietis turpināja. - Es atgriezī�os ar aerokamanām pēc piecpadsmit minūtēm.

Sauls atkal pamāja.

-��� Malacis, - vīrietis sacīja Saulam. - Cits tavā vietā tā nebūtu darījis. Iedzer! Mēs sagādāsim, ar ko tev sasildīties.

Vīrietis izgāja un aizvēra durvis. Sauls atgāzās pret sienu un noslīga zemē. Viņ� vērās vaido�ajā slēpotājā, kuram trīsēja acu plakstiņi. Sauls dziļi ieelpoja. - Nekustini kāju!

Vīrietis saviebdamies pamāja. - Paldies!

Sauls paraustīja plecus.

Samiedzis sāpēs acis, vīrietis sacīja: - Pamatīga neveiksme.

-��� Katram var gadīties.

-��� Nē. Tīri nostrādāts.

Sauls nesaprata. Vīrietis murgoja.

-��� Neparedzēju vētru. - Vīrietis sadrūma. Viņa deniņi pulsēja. - Muļķis.

Sauls ieklausījās vētrā un drīz vien izdzirdēja aerokamanu attālu rūkoņu. - Viņi brauc.

-��� Vai tu kādreiz esi slēpojis Argentīnā?

Sauls juta, ka aiz�ņaudzas rīkle. Murgo? Diez vai. - Vienreiz. Man sāka asiņot deguns.

-��� Aspirīns�

-��� � palīdz pret galvassāpēm, - Sauls pabeidza paroli.

-���� �ovakar pulksten desmitos. - Vīrietis ievaidējās.

- Nolādētā vētra. Kas varēja paredzēt, ka tā visu tik ļoti sare�ģis?

Rūkoņa kļuva skaļāka, un aerokamanas apstājās blakus angāram. Durvis atsprāga vaļā. Ienāca trīs vīrie�i no slēpju patruļas.

-��� Tev joprojām nekas nekait? - viens no vīrie�iem apjautājās Saulam.

-��� Nē. Ar mani viss kārtībā. Bet tas zellis murgo.

2

Turēties pie re�īma. Sauls katru dienu darīja vienu un to pa�u, parādīdamies noteiktās vietās noteiktā laikā. Astoņi trīsdesmit: brokastis viesnīcas kafejnīcā. Stundu ilga pastaiga pa nemainīgu mar�rutu. Divdesmit minū�u pakavē�anās grāmatu veikalā. Pulkstenis vienpadsmit: nogāzes, atkal pa vienu un to pa�u mar�rutu.

Iemesli ir divi. Pirmkārt - ja kādam rodas vajadzība stāties ar viņu kontaktā, kurjers jebkurā laikā zinās, kur Sauļu atrast, un varēs viņu sameklēt, lai gan negadījums skaidri parādīja, kā �o procedūru spēj ietekmēt viena nejau�ība. Otrkārt - ja Sauļu kāds novēro, viņa dienas re�īms ir tik vienveidīgs, ka neap�aubāmi notrulinātu ēnas uzmanību.

�odien viņam vairāk nekā citās reizēs jāizvairās izraisīt kāda aizdomas. Viņ� palīdzēja nogādāt ievainoto ambulancē. Kādu bridi papļāpāja ar slēpju patruļu viņu de�ūrtelpās, gaidīdams izdevīgu mirkli, lai nozustu. Tad viņ� devās uz savu istabu un, novilcis slēpo�anas kostīmu, apmainīja to pret d�insiem un svīteri. Bārā viņ� ieradās precīzi ierastajā laikā, apsēdās piesmēķētajā telpā, kur parasti visi mēdza apmainīties ar jaunumiem, vēroja filmas milzīgajā televizora ekrānā un sūca koku.

Septiņos viņ�, kā parasti, ieradās viesnīcas ēdamzālē uz vakariņām. Astoņos noskatījās Bārta Reinoldsa piedzīvojumu filmu. To viņ� bija redzējis jau agrāk un zināja, ka filma beidzas bez ceturk�ņa desmitos. Kinoteātri viņ� bija izvēlējies tādēļ, ka tajā vīrie�u tualetē bija pieejams maksas telefons. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, viņ� tie�i pulksten desmitos, kā vīrietis uz nogāzes bija norādījis, iemeta vajadzīgo naudas summu un uzgrieza numuru, ko atcerējās no galvas.

Rupja vīrie�a balss ziņoja basketbola spēles rezultātus. Sauls nepievērsa uzmanību komandu nosaukumiem. Viņam rūpēja tikai skaitļi, pavisam desmit, kas veidoja telefona numuru. Vairākas reizes atkārtojis, viņ� tos iegaumēja.

Sauls izgāja no tualetes istabas un slepeni pārlūkoja priek�telpu, pārbaudot, vai kāds viņu nav novērojis.

Nekas par to neliecināja, lai gan pieredzējusi ēna neļautu tik viegli sevi pamanīt.

Sauls iznāca no kinoteātra. Vētra, par laimi, bija mitējusies. Izmantodams tumsu un drūzmu, viņ� ieslīdēja kādā �ķērsielā, tad vēl vienā, alejas galā brīdi uzgaidīja, lai pārliecinātos, ka viņam neseko. Tā kā vētras dēļ redzamība bija ierobe�ota, "astei" alejā nāktos sekot viņam cie�i pa pēdām, lai viņu nepazaudētu.

Ta�u neviena nebija.

Viņ� �ķērsoja ielu un izvēlējās telefona automātu nepazīstamā bārā pāris kvartālu tālāk. Netālu no elektronisko spēļu automātiem viņ� uzgrieza tikko iedoto numuru.

Seksīga sievietes balss sacīja: - Trīs A atbildētāj- dienests.

-��� Romuls, - viņ� sacīja.

-���� Jums nozīmēta satik�anās. Otrdien deviņos no rīta, Denvera, Koudirouda, 48.

Viņ� nolika klausuli. Atstājis bāru, viņ� vētras aizsegā atgriezās viesnīcā precīzi tajā laikā, kādā būtu atgriezies, ja pēc filmas noskatī�anās būtu devies parastajā trīsdesmit minū�u pastaigā.

-��� Vai Grismanu neviens nav vaicājis? 211. istaba, - viņ� apjautājās de�urantam.

-��� Diem�ēl ne, kungs.

-��� Nekas.

Izvairoties braukt ar liftu, viņ� uzkāpa savā istabā. Matu �ķipsna zem viņa durvīm gulēja tie�i turpat, kur viņ� to aizejot bija atstājis, tātad viņa prombūtnes laikā istabā neviens nav ienācis. Vēl viena parasta diena.

Ar diviem izņēmumiem.

3

Parastā standarta procedūra. No rīta Sauls nopirka biļeti pa�ā pēdējā brīdī. Kad �oferis iedarbināja motoru, Sauls iekāpa autobusā. Viņ� apsēdās pakaļējā sēdeklī un vēroja, vai kāds neiekāps viņam pa pēdām.

Neviens.

Kad autobuss atstāja autoostu, viņ� atgāzās sēdeklī un apmierināti pamāja, vērodams Veilas apkārtni un melnos slēpotāju punktiņus sniegotajos kalnos.

Autobusi viņam patika. No pakaļējā sēdekļa vienmēr bija redzams, vai kāds neseko. Biļeti varēja nopirkt, neatstājot savus datus kompjūterā. �ī iemesla dēļ viņ� nemēdza lidot vai īrēt automa�īnas. Saulam nepatika atstāt aiz sevis papīra kaudzes. Bet vislabākais, ka autobuss brauciena laikā vairākkārt apstājās un viņam bija iespēja izkāpt vienalga kurā no �īm pieturām, nepievēr�ot sev uzmanību.

Lai gan biļete bija līdz Soltleiksitijai, Saulam nenāca ne prātā uz turieni doties. Viņ� izkāpa no autobusa Pleiserspringsā, stundas brauciena attālumā uz rietumiem no Veilas. Pagaidījis un pārliecinājies, ka vairāk neviens neizkāpj, viņ� nopirka biļeti uz Denveru, iekāpa pirmajā autobusā, kas gāja austrumu virzienā, un atkrita pakaļējā sēdeklī. Pārdomājis savu rīcību, Sauls nosprieda, ka nekādas kļūdas nav pieļāvis. Neap�aubāmi, ja kāds viņu arī bija novērojis, tad tagad tas apjucis un nervozēdams steidzīgi zvana pa telefonu. Sauļu tas neinteresēja. Viņ� bija brīvs.

Viņ� bija gatavs darīt savu darbu.

4

Otrdiena, deviņi no rīta. Denveras vējā viņam sāka asarot acis. Pelēkie, smagnējie mākoņi, kas pulcējās virs kalniem, rītu vērta par novakari. Lai gan Saulam mugurā bija dūnu mētelis, stāvot uz ielas stūra piepilsētā un vērojot kādu namu kvartāla vidū, viņam aiz aukstuma bija jātrīc.

Nams bija gar�, zems un sa�ākstējis. Sprie�ot pēc numura uz stūra, Sauls bija aprēķinājis, ka tam jābūt Koudiroudas 48. namam. Pa �kīdoni viņ� devās tā virzienā. Lai gan viņ� �urp bija nokļuvis ar vietējās satiksmes autobusiem, bie�i pārsēzdamies, Sauls tomēr atskatījās - tāpat vien, katram gadījumam. Redzamas bija da�as ma�īnas, bet neviena no tām nelikās aizdomīga.

No jauna paraudzījies sev priek�ā, Sauls pārsteigumā apstājās, ieraudzījis virs durvīm Dāvida zvaigzni. Sinagoga? Pats būdams ebrejs, viņ� tomēr sāka �aubīties, vai nav pārklausījies. Protams, viņ� bija pieradis tikties nepazīstamās vietās. Ta�u sinagogā? Mugurā jautās stīvums.

Juzdamies neveikli, Sauls iegāja. Atklājās krēslains vestibils. No putekļu smakas viņa nāsis iepletās. Aizvērto durvju troksnis ar skaļu dārdoņu atbalsojās visā namā.

Viņu pārņēma stingums. Izvēlējies kastē mazu, melnu cepurīti, viņ� to uzlika galvā un, sakniebis lūpas, atgrūda nākamās durvis.

Templis. Sauls jutās nomākts. Gaiss �ķita smags un sastāvējies. Likās, ka tas viņu tūdaļ saspiedīs. Viņ� spēra soli uz priek�u.

Pirmajā rindā Sauls ieraudzīja vecu vīru lūkojamies uz balto aizkaru, kas slēpa arku, viņa cepurīte no ilgas lieto�anas bija kļuvusi spīdīga. Vecais vīrs nolaida skatienu savā lūg�anu grāmatā.

Sauls aizturēja elpu. Izņemot veco vīru priek�pusē, templis bija tuk�s. Kaut kas nebija kārtībā.

Vecais vīrs pagriezās pret viņu. Sauls saspringa.

- �elom, - sacīja vecais vīrs.

Neiespējami. Tas bija�

5

Eliots.

Viņ� piecēlās. Kā vienmēr, tam mugurā bija melns uzvalks un veste. Uz blakussēdekļa gulēja pieskaņots mētelis un platmale. �im aristokrātiska izskata vīram bija se�desmit septiņi gadi. Viņ� bija gar� un vāj�, pelēcīgu ādu, tum�ām acīm, salīku�iem pleciem, skumju skatienu.

Silti smaidīdams, Sauls atbildēja: - �elom. - Aiz��ņaugtu rīkli viņ� tam tuvojās.

Viņi apkampās. Sajutis vecīgo skūpstu uz sava vaiga, ari Sauls noskūpstīja veco vīru. Viņi nopētīja viens otru.

-��� Tu labi izskaties, - teica Sauls.

-��� Meli, bet es tos pieņem�u. Tu gan izskaties labi

-��� Vingrinājumu rezultāts.

-��� Kā brūces?

-��� Komplikāciju nav.

-�������������������� Tie�i vēderā. - Eliots pa�ūpoja galvu. - Es gribēju tevi apciemot, kad uzzināju par notiku�o.

-��� Bet tu nevarēji. Es saprotu.

-��� Tevi labi aprūpēja?

-Tu ta�u zini, ka jā. Pats atsūtīji labākos no labākajiem

-��� Pats labākais ir pelnījis pa�u labāko.

Sauls samulsa. Pirms gada viņ� tie�ām bija labākais Bet tagad? - Meli, - viņ� sacīja. - Es to neesmu pelnījis

-��� Tu esi dzīvs.

-��� Laimīgs gadījums.

-��� Meistarība. Sīkāks gariņ� nebūtu ticis sveikā cauri

-�������������������� Nebija nekādas vajadzības tikt cauri, - sacīja Sauls

-�������������������� - Es ta�u pats plānoju operāciju. Man likās, ka esmu visu paredzējis. Bet maldījos. Pagadījās tā istabene. Viņai tobrīd vajadzēja atrasties citā stāvā. To istabu uzkopt viņa nekad nemēdza tik agri.

Eliots iepleta rokas. - Glu�i manas domas. Nejau�s gadījums. To nekad nevar paredzēt.

-�� Tev labāk zināms, - atteica Sauls. - Tu parasti sacīji ka vārdu nejau�ība izdomāju�i vāji cilvēki, lai attaisnotu savas kļūdas. Tu mācīji mūs tiekties pēc pilnības.

-�������������������� Jā. Bet� - Eliots saviebās, - pilnību nav iespēfams sasniegt.

-���� Es gandrīz biju sasniedzis. Pirms gada. Nesaprotu kā tas gadījās. - Bet viņ� nojauta gan. Sauls bija se�as pedas gar�, divsimt mārciņu kaulu un muskuļu. Ta�u viņam bija trīsdesmit septiņi gadi. Kļūstu vecs, viņ� nodomāja. - man

jāizstājas no spēles. Neizgāzās jau tikai �is darbiņ�. Jau divi pirms tam bija kļūmīgi.

-Tā atkal bija nejau�ība, - sacīja Eliots. - Es lasīju ziņojumus. Tā nebija tava vaina.

-Tu gribi mani attaisnot.

-mūsu attiecību dēļ? - Eliots pakratīja galvu. - Tā nav tainība. Es nekad neesmu ļāvies �ādi ietekmēties. Bet reizēm neveiksmei var būt pozitīvas sekas. Pēc neveiksmes var rasties vēlē�anās daudz vairāk piepūlēties. - Viņ� izņēma divas papīra strēmeles no uzvalka iek�kabatas. sauls izlasīja, kas glītā rokrakstā bija rakstīts uz pirmās. telefona numurs. Pamājis viņ� to iegaumēja. Eliots parādīja viņam otru lapiņu. Norādījumi, se�i uzvārdi, datums un adrese Sauls pamāja vēlreiz.

eliots paņēma papīriņus atpakaļ. Pārlicis pār roku platmali un mēteli, viņ� izgāja no svētnīcas, �ķērsoja vestibilu un devās uz labierīcību pusi. Pēc trīsdesmit sekundēm Sauls izdzirdēja ūdens skalo�anos. Viņ� pieņēma, ka Eliots sadedzinājis lapiņas un atbrīvojies no pelniem. Ja svētnīcā ierīkota noklausī�anās "aparatūra, viņu saruna vien nekādi neliecinātu par papīra lapiņu esamību, vilkdams mēteli, Eliots atgriezās. - Es izmanto�u aizmugures izeju

- Nē, pagaidi! Tik ātri? Es cerēju, ka mēs varēsim parunāties.

- Varēsim. Pēc tam, kad darbs būs galā.

- Kā klājas tavām puķēm?

- Nevis vienkār�i puķēm. Rozēm. - Tēlotā sa�utumā eliots pakratīja ar pirkstu. - Pēc visiem �iem gadiem tev joprojām sagādā prieku mani kaitināt, saucot tās par puķēm, sauls pasmaidīja.

- Nupat, - sacīja Eliots, - es izveidoju interesantu

variantu. Zilu. Neviena roze pirms tam nav bijusi tādā ki i�sā. Kad atbrauksi ciemos, es tev to parādī�u.

-��� Bū�u ļoti priecīgs.

Viņi sirsnīgi apskāvās.

-��� Ja tam kāda nozīme, - sacīja Eliots, - darbs, ko tu darīsi, ir domāts, lai pasargātu �o visu. - Viņ� norādīja svētnīcas virzienā. - Vēl viena lieta. - Viņ� iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka saldumu kārbiņu.

Saula krūtis, to paņemot, sa�ņaudzās. "Bēbija Ruta". - Tu joprojām atceries.

-��� Vienmēr. - Eliota acis bija skumjas.

Vērodams Eliotu aizejam pa aizmugures durvīm un ieklausīdamies aizkrīto�o durvju atbalsī, Sauls sāpīgi norija siekalas. Saskaņā ar procedūru viņam jānogaida desmit minūtes un tad jāiziet pa parādes durvīm. Eliota noslēpu�mainā piezīme par uzdevuma mērķi sagādāja viņam raizes, ta�u viņ� zināja, ka jābūt kaut kam svarīgam, lai Eliots pats personiski ierastos dot norādījumus.

Apņēmīgi viņ� sa�ņaudza dūres. �oreiz viņ� nekļū�dīsies. Viņ� nevarēja atļauties sagādāt vil�anos vienīgajam tēvam, kāds viņam, bārenim, jelkad ir bijis.

6

Ūsainais vīrs ko�ļāja tako. Sauls skaidroja viņam uzdevumu. Viņi, protams, neminēja vārdus. Sauls nekad agrāk �o cilvēku nebija redzējis un nekad vairs neredzēs. Vīrietim mugurā bija ceļojuma kostīms. Uz zoda tam bija rēta. Viņ� noslaucīja ūsas salvetē.

Baltimora. Trīs dienas vēlāk, pulksten divos pēc pusdienas. Meksikāņu restorāns bija gandrīz tuk�s. Neskatoties uz to, viņi apsēdās pie attālākā stūra galdiņa.

Pētīdams Sauļu, vīrietis aizdedzināja cigareti. - Mums būs vajadzīgi lieli papildspēki.

-��� Iespējams, ka ne, - sacīja Sauls.

-��� Tu ta�u zini protokolu.

Sauls pamāja. Izstrādāta metode. �etrpadsmit cilvēku komanda, lielākā daļa no tiem veic novēro�anu, citi gādā aprīkojumu, uztur sakarus, nodro�ina alibi, cits par citu zina pēc iespējas mazāk, un visi pazūd no redzesloka stundu iepriek�, pirms lietā iesaistās speciālisti. Efektīvi. Dro�i.

-��� Labi, - vīrietis sacīja Saulam. - Bet te ir se�i darbi. Pareizini ar �etrpadsmit vīriem. Iznāk �etrdesmit astoņi. Tikpat labi mēs varam noturēt sanāksmi, izlīmēt afi�as, pārdot biļetes.

-���������� Iespējams, ka ne, - sacīja Sauls. * - Tad apgaismo mani.

-��� Mezgls jāat�ķetina uzreiz - vienā laikā, vienā vietā.

-���� Kas zina, kad tas notiks? Mēs varam nogaidīt visu

gadu.

-��� Trīs nedēļu laikā, sākot ar �odienu.

Vīrietis palūkojās uz savu cigareti. Sauls pastāstīja par vietu. Vīrietis nodzēsa cigareti. - Turpini, - viņ� teica.

-��� Novēro�anu mēs varam samazināt līdz minimumam. Vienkār�i jānoskaidro, kad visi se�i gatavojas satikties.

-�� Varbūt. Ta�u mēs nevarēsim iztikt bez sakariem. Būs vajadzīgs kāds, kas piegādā ziņas.

-��� Tas būsi tu.

-�� Nav iebildumu. Bet dabūt ziņas nama iek�ienē nebūs viegli.

�- Ne tev par to jābēdā.

-�� Es jau neko. Tikai tas ir riskanti. Man tas viss nepatīk. Ta�u, ja tu tā gribi, mēs varēsim iztikt ar kādiem divdesmit vīriem.

-��� Tev taisnība, - sacīja Sauls. - Es gribu tie�i ta.

-��� Kāpēc?

-��� Teiksim, ka man bija jāveic da�i uzdevumi kopā ar cilvēkiem, kas mani pievīla. Es sāku zaudēt ticību cilvēkiem.

-��� Tas ir smieklīgi.

-��� �ajā darbā, cik vien iespējams, gribu paļauties pats uz sevi.

-�� Un uz mani, protams. Tev vajadzēs paļauties uz mani. Sauls viņu nopētīja. Oficiante pasniedza rēķinu.

-��� Es maksāju, - sacīja Sauls.

7

Mui�a bija izpletusies pa visu ieleju - trīsstāvu savrupmāja ar baseinu, tenisa kortiem, zirgu staļļiem, zaļām, sulīgām ganībām, izjādes celiņiem parkam līdzīgā me�ā, pīlēm ezerā.

Viņ� gulēja pusjūdzes attālumā garā zālē uz me�ainas kraujas. Silta pavasara saulīte karsēja muguru, bet tādā leņķī, ka nespēja atstarot viņa teleskopa objektīvu un brīdināt miesassargus mājas priek�ā, ka tos kāds novēro. Viņ� pētīja putekļu mākoni uz grantētā ceļa, ko sacēla limuzīns, tuvodamies mājai. �etri citi jau stāvēja se�vietīgās garā�as priek�ā ēkas kreisajā pusē. Ma�īna apstājās pie mājas, un, kad vīrietis grasījās izkāpt, miesassargs panācās uz priek�u.

- Nu jau viņam vajadzētu būt klāt, - no portatīvā raidītāja blakus Saulam atskanēja Baltimorā satiktā vīrie�a griezīgā balss. Raidītājs bija uzstādīts uz reti lietojamas frekvences. Bet pat tādā gadījumā vienmēr pastāvēja iespēja kādam sarunu nejau�i noklausīties, tāpēc raidītājs bija apgādāts ar kodētāju. Tikai tāds, kuram būtu cits kodētājs, kas noskaņots uz tās pa�as reti sastopamās frekvences, varētu skaidri sadzirdēt teikto. - Tas bija pēdējais no viņiem, - turpināja balss. - I.D.Eibols. Ieskaitot nama saimnieku, vi�sas se�as mūs interesējo�ās personas atrodas zonā.

Sauls pieslēdzās raidītājam. - Es novēro�u no �ejienes. Ej mājās! - Viņ� teleskopā nopētīja savrupmāju. Apmeklētājs bija nozudis iek�telpās, bet viņa limuzīns pievienojies pārējiem garā�as priek�ā.

Viņ� palūkojās pulkstenī. Viss norisinās pēc plāna. Pa�laik savrupmāja tika ļoti rūpīgi apsargāta. Ta�u vēl tikai pirms nedēļas tās aizsargspēki bija minimāli - tikai viens cilvēks pie vārtiem, otrs patrulēja teritorijā, bet tre�ais apsargāja māju. Ar Stārlaita naktsteleskopu viņ� bija pētījis mui�u trīs naktis pēc kārtas, iepazīdamies ar sardzes dienas kārtību, lai uzzinātu, kad tā tiek nomainīta un ir bezrūpīga. Viņ� bija izvēlējies pulksten �etrus naktī par labāko laiku, kad varētu ielavīties savrupmājas teritorijā. Tumsā viņ� līda cauri me�am uz mājas aizmuguri. Lai novērstu sargu uzmanību, precīzi �etros divi Saula komandas dalībnieki, izlikdamies par trakulīgiem jaunie�iem, bremzēm skaļi kaucot, pilnā sparā ar saviem vecajiem braucamajiem joņoja pa ceļu tie�i vārtu priek�ā. Kamēr sargi noskatījās jaunie�u izdarībās, Sauls, atmūķējis pagraba durvis, paspēja iekļūt pagrabstāvā. Par signalizāciju viņ� neuztraucās, jo bija ievērojis, ka sargs, kur� atbild par nama dro�ību, nekad pirms ieie�anas mājā nemēdza to atslēgt. Pagrabā, izmantojot aizklātu kabatas bateriju, kurtuves caurulē viņ� piestiprināja sprāgstvielu, pievienodams tai radioaktivētu detonatoru. Izdzirdējis, ka ma�īnu rēkoņa gatavojas noklust, viņ� savāca savus piederumus, aizslēdza durvis un pazuda me�ā.

Pēc divām dienām apsardze pilnā sastāvā pārmeklēja mui�u. To darot, viņi varēja uziet ari spridzekli, ta�u Sauls no sava novēro�anas posteņa nemanīja namā nekādu satraukumu. Likās, ka sargiem rūp tikai tā novēro�ana no āipuses.

Drīz viņ� uzzinās, vai spridzeklis nav novākts. Vēlreiz paraudzījies pulkstenī, viņ� pamanīja, ka pagāju�as divdesmit minūtes. Pilnīgi pietiekami laika, lai vīrs ar rētu uz zoda pagūtu tikt projām. Likdams raidītāju un teleskopu mugursomā, Sauls sakoncentrēja uzmanību uz vienu vienīgu zāles stiebru, viņ� koncentrējās tikai uz to, sa�aurinādams savu redzesleņķi tiktāl, kamēr visus viņa prātus aizņēma tikai zāle. Atbrīvojies no emocijām, pilnīgi nomierinājies, viņ� paņēma raidītāju un nospieda pogu.

Savrupmāja uzsprāga gaisā, sākot ar pagrabu un tad tālāk uz visām pusēm, sienas izjuka, visapkārt �ķīda akmeņi. Jumts pacēlās gaisā un, saceldams putekļu mākoni, liesmu apņemts, nogāzās. Sauļu sasniedza trieciena vilnis. Nelikdamies par to ne zinis, viņ� iebāza raidītāju mugursomā. Sauls nelikās dzirdam arī apdullino�o dārdoņu, bet skrie�us metās prom no kraujas uz zālainā pļaviņā stāvo�ās ma�īnas pusi.

Tā bija jau astoņus gadus veca. Viņa komandas dalībnieks, kas atbildēja par transportu, to bija pircis lēti par skaidru naudu un uz sve�a vārda no cilvēka, kas Baltimoras avīzē bija ielicis darba sludinājumu. Pēdas neviens nespētu atrast.

Sauls ievēroja ātruma ierobe�ojumu. Viņ� bija mierīgs, ta�u neatļāvās klaji izrādīt savu apmierinājumu, kaut gan bija izpildījis to, ko viņa tēvs prasīja.

KOSTIGENA, VIRD�lNIJA. (AP) - Otrdienas vakarā neizskaidrojama sprādziena rezultātā iznīcināta Endrjū Seid�a, ap�aubāmā naftas magnāta un prezidenta padom�devēja enerģētikas jautājumos, nomaļā savrupmāja. Eksplozijā gājis bojā Seid�s un pieci neidentificēti viesi, kas, pēc augsta ranga personu domām, biju�i da�ādu lielu Amerikas korporāciju pārstāvji, Seid�a nesen dibinātā Paradigmas fonda locekļi.

- Mistera Seid�a ģimene ir pārāk satriekta, lai par to runātu, - preses konferencē pavēstīja FIB pārstāvis. - Cik varam spriest, misters Seid�s bija sasaucis sava veida industrijas līderu sanāksmi, lai mēģinātu atrisināt nacionālās ekonomikas krīzes problēmu. Prezidents, protams, ir dziļi satriekts. Viņ� zaudējis ne tikai uzticamu padomdevēju, bet arī dārgu draugu.

Sprādziena laikā Seid�a ģimene nav atradusies savā lauku mui�ā. Vairākus no apsardzes vīriem bija ievainoju�as akmeņu �ķembas. Drupas tiek pārmeklētas, lai atrastu sprādziena cēloni.

Sauls pārlasīja ievadrakstu, salocīja avīzi un atgāzās krēslā. Garām viņa galdam, krūtīm un gurniem �ūpojoties, pagāja bārdāma. Viņ� pārlaida skatienu pianistam atpūtas krēslā, pāri trok�ņainajam kazino, ruletes galdiem, publiku pēto�ajam krupjē.

Sauls nejutās pats savā ādā. Raukdams pieri, viņ� mēģināja saprast, kāpēc. Darbiņ� bija gludi nostrādāts. Ari nozust viņam bija izdevies bez starpgadījumiem. Pametis ma�īnu Va�ingtonā pie tirdzniecības centra, viņ� ar autobusu bija nokļuvis Atlantiksitijā. Sauls bija pārliecināts, ka neviens viņam nebija sekojis.

Kāpēc tad viņ� raizējās? Spēļu automātiem d�inkstot, viņ� turpināja raukt pieri.

Eliots bija pastāvējis uz spridzekļiem. Ta�u Sauls zināja, ka darbu varēja paveikt arī ne tik dramatiskā veidā. Vēl pirms kopējās tik�anās se�i cilvēki būtu varēju�i nomirt acīm redzamu dabisku iemeslu dēļ da�ādos laikos un pavisam attālās valsts vietās: no sirdslēkmes, triekas, pa�nāvības, ceļa negadījumā un vēl daudzos citos veidos. Tuvākās aprindas būtu pamanīju�as sakritību un sapratu�as, ko tas nozīmē, ta�u nebūtu bijis pla�ās sabiedriskās atbalss. Tātad Saulam nācās secināt, ka �ī darba mērķis bija publiskums. Bet kāpēc? Saula instinkti lika uzmanīties. Publiskums runāja pretī tam, kas bija mācīts. Eliots vienmēr bija uzsvēris nepiecie�amību izvairīties no trok�ņa. Tad kāpēc viņ� tagad pēk�ņi mainījis taktiku?

Viņu uztrauca vēl kas - viņa pa�reizējā atra�anās vieta, Atlantiksitija. Paveicis uzdevumu, viņ� vienmēr devās uz iepriek� noteiktu neitrālu vietu - līdzīgā gadījumā uz ģērbtuves skapīti Va�ingtonas vingrotavā - un atrada tur- naudu un norādījumus, kur slēpties. Eliots zināja, kādām vietām Sauls deva priek�roku - kalniem, it īpa�i Vaiomingā un Kolorādo, - un, būdams pret viņu labvēlīgi noskaņots, Eliots vienmēr piekrita viņa izvēlei. "Tad kāda velna pēc esmu nosūtīts uz Atlantiksitiju?" viņ� domāja. Viņ� nekad �eit nebija bijis. Viņam nepatika ļau�u drūzma. Baudot slēpo�anas priekus, viņ� tos piecieta vienīgi kā neizbēgamu ļaunumu. �eit cilvēki mud�ēja viņam visapkārt kā lo�ņājo�i insekti.

Kaut kas nebija tā, kā vajadzēja. Pavēle lietot spridzekļus un doties uz Atlantiksitiju bija uzkrīto�s ierastās kārtības pārkāpums. Nod�inkstot ruletes ripai, Saula plaukstas nelabā priek�nojautā ieniezējās.

Viņ� pameta savu vietu kokteiļbārā un tuvojās galdiem, kur spēlēja "Melno D�eku". Drūzmu viņ� nemīlēja, bet skapītī viņ� bija atradis divtūksto� dolāru un pavēli spēlēt "Melno D�eku".

Izvēlējies galdu, viņ� sameklēja tuk�u krēslu un nopirka �etonus par piecsimt dolāriem. Licis uz divdesmit pieciem dolāriem, viņ� dabūja karali un dāmu.

"Melnajā D�ekā" vinnēja kār�u dalītājs.

- Nolādētie kretīni, - sacīja prezidents. Viņ� uzsita ār dūri pa otras rokas plaukstu. Viņ� nebija gulējis. Ziņas uz prezidentu bija iedarboju�ās satrieco�i, daudz spēcīgāk nekā nesenais slepkavības mēģinājums. Viņ� drebēja aiz noguruma. Sāpes un dusmas bija pārvērtu�as viņa seju. - Man jādabū rokā cilvēks, kas nogalināja manu draugu. Es gribu �os izdzimteņus�- Prezidents pēk�ņi apklusa. At�ķirībā no saviem priek�te�iem viņ� apjēdza klusē�anas gudrību. To, kas nav izteikts, nevar ne pret vienu izmantot.

Eliots domāja par to, vai prezidentam zināms, ka viņa Ovālā kabineta sarunu ieraksti tiek pavairoti.

Blakus Eliotam apsēdās CIP direktors. - VDK nekavējoties ar mums sazinājās. Viņi pilnībā noliedz, ka tiem ar �o notikumu būtu kāds sakars.

-��� Protams, viņi noliedz, - sacīja prezidents.

-���� Bet es viņiem ticu, - atteica direktors. - Lieta bijā pārāk sensacionāla. Tas nav viņu stilā.

-���� Viņi grib, lai mēs tā domājam. Viņi it mainīju�i taktiku, lai mūs samulsinātu.

-�� Godājamais prezidenta kungs, es tā nedomāju, - sacīja direktors. - Varu dro�i apgalvot, ka padomēm nepatīk pārmaiņas mūsu Vidējo Austrumu politikā - attālinā�anās no ebrejiem un tuvinā�anās arābiem. Padomes vienmēr ir rēķināju�ās ar mūsu proebrejisko nostāju. Viņi ir to izmantoju�i, lai uoskaņotu pret mums arābus. Tagad mēs darām to pa�u, ko bija darīju�i viņi. Tas viņus uztrauc.

-�� Tāpēc viņiem ir pamats iejaukties, - sacīja prezidents.

-����� Mūsu attiecības ar arābiem ir vienkār�as. Ja mēs uzgriezīsim muguru Izraēlai, arābi sūtīs mums lētāku naftu. Paradigmas fonds tika radīts, lai slēptu mūsu vieno�anos ar arābiem, - biznesmeņi slēdz darījumus ar biznesmeņiem, nevis valdība ar valdību. Iznīcini Paradigmas fondu, un tiks iznīcināta vieno�anās. Kā arī izskan brīdinājums to neatjaunot.

-���� Protams, tas ievie� skaidrību, - sacīja direktors.

-��� Pārāk daudz skaidrības. Krievi zina, ka mēs vainu uzvelsim viņiem, Ja viņi būtu iejauku�ies, viņi slēptu pēdas. Viņi rīkotos gudrāk.

-���� Kas tad, pie velna, to izdarījis? FIB atrada Endijū roku pusjūdzi no drupām. Man vajag ar kādu norēķināties. Pasakiet, ar ko, Kadāff? Kastro?

-��� Nedomāju vis, - noteica direktors.

-��� To izdarījām mēs, - sacīja Eliots. Viņ� bija klusējis, gaidot izdevīgu mirkli.

Prezidents apstulbis strauji panāca tam tuvāk. - Kādi mēs?

-���� Vismaz netie�i. Viens no mūsu cilvēkiem. Dabiski, ka viņ� nebija pilnvarots to darīt.

-��� Es ceru, ka ne!

-��� Mēs nejau�i uzzinājām, - sacīja Eliots.

Direktors, kas vienlaikus bija arī Eliota priek�nieks,

sa�utumā viņu uzlūkoja. - Man jūs neko neesat teicis.

-��� Man nebija izdevības. Es par to uzzināju tikai pirms �īs tik�anās. Mēs �o cilvēku vērojam jau vairākus mēne�us. Viņ� ir izgāzis vairākus uzdevumus. Viņa izturē�anās ir nestabila. Mēs jau domājām viņu atstādināt. Trīs nedēļas pirms sprādziena viņ� pazuda no redzesloka. �odien viņ� atkal uzradās. Mums izdevās restaurēt viņa darbību. Mēs varam pierādīt, ka sprādziena laikā viņ� atradies tuvumā.

Prezidents nobālēja. - Turpiniet!

-��� Viņ� pa�laik tiek novērots Atlantiksitijā. Liekas, ka viņam ir daudz naudas. Viņ� zaudē "Melnajā D�ekā".

-���� Kur viņ� būtu varējis dabūt tādu naudas �ūksni? - piemiedzis acis, apvaicājās prezidents.

-���� Viņ� ir jūds. Mosads palīdzēja mums viņu apmācīt. Septiņdesmit tre�ajā �is cilvēks cīnījās viņu Oktobra karā. Viņam ir dārgas vajadzības, kuras viņ� nespēs apmierināt, ja mēs viņam ļausim iet. Mēs domājam, ka viņam atlīdzinājis izraēlietis.

-���� Jūsu teiktais visu noliek savās vietās, - nelabprāt piekrita direktors.

Prezidents sa�ņaudza dūri. - Bet vai jūs varat to pierādīt? Vai jūs varat man dot pietiekamus pierādījumus pret Telavivu?

-��� Es ar viņu parunā�u. Pastāv da�ādi veidi, kā veicināt sarunu.

-��� Galu galā - vai mums nav priek�rakstu, kā apieties ar dubultaģentiem?

Prezidenta izvairīgā valoda Eliotam atkal lika pārdomāt, vai prezidentam zināms, ka Ovālā kabineta ieraksti tiek kopēti.

Eliots taktiski pamāja ar galvu.

- Domājams, ka jūs tos ieviesīsiet dzīvē, - sacīja prezidents. - Tam gan nav nekādas nozīmes, ta�u, man par prieku, pasakiet - kā viņu sauc?

11

Izgājis no kazino restorāna, Sauls pūlī pamanīja cilvēku, kas pēk�ņi apgriezās un aizgāja pretējā virzienā. Cilvēku ar rētu uz zoda un ūsām. Nē, tas nevar būt. Tā pati �aurā mugura. Tā pati matu krāsa un griezums. Cilvēks, ar kuru Sauls bija sarunājies Baltimorā. Cilvēks, kas bija palīdzējis darbā.

Saula muskuļi saspringa. Nevarēja būt, ka viņam taisnība. Kad komanda pēc darba izklīda, aģentūra nekad nesūtīja divus cilvēkus slēpties vienā un tai pa�ā vietā. Dro�ības nolūkā bija paredzēts, ka dalībnieki vairs netiksies vai arī kā citādi nebūs saistīti savā starpā. Tādā gadījumā ko �eit dara �is cilvēks?

Atslābinies, Sauls sacīja pats sev. Tu esi kļūdījies. Paseko tam puisim un paskaties vēlreiz. Nomierini savu prātu.

Izgājis cauri gaitenim pa durvīm, vīrietis bija iejucis pūlī. Sauls apgāja divas sievietes un pagāja garām klabo�u automātu rindai. Viņ� atsauca atmiņā mirkli, kad bija ievērojis vīrieti - pēk�ņo pagriezienu un do�anos pretējā virzienā, it kā būtu kaut ko aizmirsis. Iespējams. Vai varbūt vīrietis bija meties atpakaļ, jo negribēja, lai Sauls viņu pazīst?

Satvēris durvju rokturi, Sauls atrāva tās vaļā un ieraudzīja teātri, nespodri apgaismotu, tuk�u. Izrāde sāksies tikai pēc vairākām stundām. Tuk�i galdiņi. Skatuvi aizsedza priek�kars.

Priek�kara labā puse tikko jau�ami kustējās.

Sauls noskrēja pa plī�a kāpnītēm. Viņ� sasniedza zemākos galdiņus un uzlēca uz skatuves malas, zagdamies tuvāk priek�kara labajai pusei un klusībā sevi lādēdams, ka atstājis ieroci savā numurā. Citas izvēles nebija. Labākais veids, kā Atlantiksitijā pievērst sev uzmanību, ir nēsāt ieroci, vienalga, cik labi noslēpts tas arī būtu.

Priek�kars pārstāja kustēties. Viņ� sastinga, jo vaļā atsprāga durvis - pa labi no viņa, blakus skatuvei, aiz galdiem, zem dego�ā uzraksta "izeja". Ienāca viesmīlis, nesdams grēdu galdautu.

Viesmīlis uzmeta Saulam skatienu un parakstīja plecus. - Nepiedero�ām personām �eit nav paredzēts atrasties.

Atkal nejau�ība. Vēl viens istabenes variants, kad tā ierodas istabā tad, kad tai nav jāierodas. Ak mū�s!

Sauls izdarīja izvēli, nomezdamies uz grīdas un paripodams zem smagā priek�kara.

-Ē!

Viņ� izdzirdēja viesmīļa slāpēto izsaucienu priek�kara otrā pusē. Nepievērsdams tam uzmanību, Sauls joprojām ripoja, pieplakdams pie zemes aiz milzīga pianīna. Uz skatuves ēnas meta nespodra sāngaisma. Bungas, ģitāra, mikrofoni, no�u statīvi. Viņa acis aprada ar ēnām. Viņ� lī�us tuvojās skatuves labajam spārnam. Brīvā telpa uz skatuves noveda viņu pie galda, krēsla, plauktiem ar kostīmiem, sienas ar svirām un slēd�iem.

Neviena.

- Viņ� devās turp! - aiz priek�kara sauca viesmīlis.

Sauls virzījās uz rezerves izeju. Viņ� bija vingrinājies neņemt vērā traucēkļus un, pateicoties spējai koncentrēties, vēl joprojām bija dzīvs. Arī �oreiz tas viņu glāba. Satverot durvju rokturi, viņ� nepievērsa uzmanību a�ajiem soļiem uz skatuves aiz priek�kara. Viņu nodarbināja kas cits - auduma �auksts aiz muguras. Sauls izvairījās. Nazis atlēca no metāla durvīm. No stūra aiz redeļu kastes - vienīgās vietas, ko Sauls tī�ām aiz piesardzības nebija pārmeklējis, - izklupa ēna. Neej pie ienaidnieka! Liec viņam nākt pie sevis!

Adrenalīnam paātrinot reakciju, Sauls ieliecās ceļos, lai labāk noturētu līdzsvaru, un acumirklī bija gatavs uzbrukumam. Vīrietis izdarīja sitienu, pārsteigdams Sauļu ar to, ka par ieroci izmantoja plaukstas pamatni ar vertikāli izstieptiem pirkstiem, grūzdams to taisni uz priek�u. Labi pārzinādams aizsardzības metodes pret �o cīņas veidu, Sauls nobloķēja sitienu. Ar savas plaukstas pamatni viņ� savukārt deva triecienu pa vīrie�a krū�ukurvi, mērķēdams sirdī.

Nokrak�ķēja kauli. Izgrūzdams dobju vaidu, vīrietis sabruka. Sauls viņu pagrieza, satvēra no mugurpuses un, atgrūdis durvis, izvilka viņu pa tām.

Bija pagāju�as piecas sekundes. Aizverot durvis, viņ� uz skatuves pamanīja divus viesmīļus. Viņ� pagriezās, lai ietu uz kāpņu telpu. Tās galā ar muguru pret viņu stāvēja sargs un runāja pa telefonu.

Sauls sāka vilkt ievainoto pretējā virzienā, atstādams vaļā durvis ar uzrakstu "kāpnes", ta�u neizgāja vis pa tām, bet aizsteidzās tālāk pie durvīm ar lielu, sarkanu zvaigzni. Viņ� nospieda rokturi. Durvis nebija aizslēgtas. Iegājis ģērbtuvē, viņ� palaida vaļā vīrieti un aizvēra durvis. Tās aizslēdzis, viņ� apmetās riņķī, gatavs aizsargāties. Telpa bija tuk�a.

Klausīdamies pie durvīm, viņ� aizturēja elpu.

- Ēi - uzsauca viesmīlis. - Vai te neviens nav skrējis garām?

�Sarga atbildi Sauls nevarēja sadzirdēt.

- Durvis uz kāpnēm! - kliedza otrs viesmīlis.

Sauls dzirdēja, ka abi aizskrien. Soļu dipoņa attālinājās.

Viņ� vērās uz grīdas guļo�ajā vīrietī. Vīrietis bija bezsamaņā. Viņ� elpoja sekli, un pa nāsīm un muti nāca sarkanas putas. Krū�ukurvja sa�ķaidītie kauli būs radīju�i pla�u iek�ējo asiņo�anu. Kuru katru acumirkli varēja iestāties nāve no sirds vai plau�u aizsprostojuma.

Ūsainais vīrietis. Cilvēks, ar kuru Sauls bija sarunājies Baltimorā. Par to vairs nebija nekādu �aubu. Viņ� man sekojis uz �ejieni, nodomāja Sauls.

Bet kā? Viņ� bija pārliecināts, ka viņam neviens nesekoja. Secinājums - �is cilvēks labi pieprata savu amatu.

Pat pārāk labi. Kad vīrietis pie restorāna strauji apgriezās, viņa nolūks nebija slēpties no Saula. Tie�i otrādi. Vīrietis bija gribējis, lai Sauls tam seko - aizvest viņu klusākā vietā un�

Nogalināt. Kāpēc?

Viņu mulsināja kas cits. Metode. Ja es nebutu saglabājis modrību, nazis savu būtu paveicis. Bet tas, kā viņ� man nāca virsū, izklupienā izdarīdams taisnu sitienu ar plaukstas pamatni, mērķēdams pa krū�ukurvi, - tas ir vienreizēji. Tikai tāds, kas apmācīts Izraēlā, zinās, kā tas darāms.

Mosads. Izraēlas izlūkdienesta tīkls. Viņi bija apmācīju�i Sauļu. Arī vīrieti, kas gulēja uz grīdas.

Bet kāpēc gan viņi�

Neviens profesionāls slepkava nestrādā viens. Kaut kur tuvumā gaida citi nāves komandas locekļi.

Iznācis no ģērbtuves, Sauls pārlūkoja gaiteni. Sargs bija aizgājis. Noslaucījis no durvju roktura savus pirkstu nospiedumus, Sauls devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnācis, - garām skatuvei ar priek�karu, cauri tuk�ajam teātrim.

Kazino viņu apņēma pūļa troksnis. D�inkstēja spēļu automāti. Mikrofonā �ērksto�a balss aicināja princesi Fatimu pacelt dienesta telefona klausuli. Tulkojumā paziņojums nozīmēja, ka kazino izsludināta trauksme. Visam dro�ības personālam tika pavēlēts nekavējoties sazināties ar ofisu.

Izejot no kazino spo�uma un ejot pa pludmales dēļu celiņu, viņ� centās nesteigties. Acis bija atradu�as no mijkrē�ļa. Pret margām atspiedu�ies, stāvēja tūristi un lūkojās pāri pludmalei - tur, kur redzamas bija viļņu baltās cepurītes. Viegla brīze plandīja viņu apģērbus. Pagājis tiem garām, Sauls ieklausījās savos duno�ajos soļos uz dēļu seguma un vēlreiz paraudzījās pulkstenī.

Ap �o laiku vīrietis būs jau miris.

12

Siltumnīcas gaismas atmirdzēja stiklos, noslēpdamas, ka ir jau nakts. Iedams starp ejām, Eliots ieelpoja ro�u smar�u un mēģināja nodarbināt savas domas ar tām. Visda�ādākās �ķirnes - visda�ādākā lieluma un nokrāsas. Kaprīzas, izsmalcinātas, tās prasīja vislielāko saudzību un kop�anu.

Glu�i kā cilvēki, kas atradās viņa uzraudzībā. Patiesi - viņ� vienmēr bija ticējis, ka viņa cilvēki bija tikpat jūtīgi kā viņa rozes un tikpat skaisti. Ar ērk�ķiem.

Bet reizēm pat vislabākos no viņa veidojumiem nācās noplūkt.

Viņ� apstājās pie kādas tum�sarkanas rozes. Tā likās kā iemērkta asinīs. Izcila.

Viņ� pievērsa uzmanību rozei, par kuru bija ieminējies Saulam Denverā. Zilajai.

Saraucis pieri, viņ� paskatījās pulkstenī. Tuvojās pii�nakts. Ārpusē aprīļa nakts bija vēsa un sausa. Bet siltumnīcā bija silts un mitrs. Lai gan tecēja sviedri, Eliotam mugurā bija viņa melnā veste un uzvalks.

Viņ� aplaizīja lūpas. Kailā piere saraucās. Kaut kas nebija kārtībā. Pirms stundas viņam tika ziņots par misijas neizdo�anos. Sauls bija palicis dzīvs. Nāves brigāde bija aiz vāku�i slepkavas ķermeni, bet tikai pēc tam, kad to jau bija atklāju�i Atlantiksitijas kārtības sargi. Par �o nepatīkamo detaļu nāksies padomāt. Lai apslāpētu nervozitāti, Eliots uzjautrinājās, iedomādamies Atlantiksitijas pirmās skatuves zvaigznes pārsteigto sejas izteiksmi, ienākot savā ģērbistabā un atrodot uz grīdas līķi. Pēc daudzajām gangsterfilmām, kurās piedalījusies �ī superzvaigzne, reālā dzīve tam varētu būt devusi labu mācību. Bet ko lai dara ar �o nepatīkamo detaļu? >

Izdzirdot telefona zvanu, viņa uzjautrinājums izgaisa. Zvanīja īpa�ais telefons - zaļais, siltumnīcai tik piemērotais, blakus melnajam telefonam uz mazā galdiņa. Tikai uz rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki zināja �o numuru. Viņ� it īpa�i cerēja uz viena cilvēka zvanu.

Lai gan noba�ījies par �o zvanu, viņ� piespieda sevi necelt klausuli, pirms telefons nebūs iezvanījies vēl divas reizes. Nokrem�ļojies viņ� to pacēla. - Hallo?

- Romuls, - sacīja saspringta balss. - Melnais karogs. - Izklausījās, ka zvanītājam trūkst elpas. Eliots bija pārliecināts, ka siltumnīca un tās telefoni pieslēgti noklausī�anās ierīcēm. Viņ� un viņa cilvēki lietoja iepriek�noteiktus �ifrus. Romuls bija Sauls. Melnais karogs nozīmēja trauksmi - īpa�i, ja uzieta slēp�anās vieta un kāds gājis bojā.

Eliots atbildēja: - Iedod man savu numuru! Es tev pēc piecpadsmit minūtēm pārzvanī�u.

-��� Nē! - izgrūda Sauls.

Eliots iekoda sev lūpā. - Tad saki - ko tu gribi darīt?

-��� Man jāpazūd. Tu iedod man numuru!

-�� Pagaidi desmit sekundes! - Eliots no �aketes izņēma pildspalvu un piezīmju blociņu. Viņ� uzrakstīja numuru, kuru Sauls, kā viņ� zināja, bija iegaumējis.

967-876-99-88

Zem tā viņ� uzrakstīja numuru, par kuru zināja, ka tas ir dro�s.

703-338-9022

No aug�ējā viņ� atņēma apak�ējo.

264-538-0966

Un nolasīja Saulam atlikumu.

Saulam savukārt vajadzēja �o skaitli atņemt no numura, kuru viņ� bija iegaumējis.

967-876-9988 - 264-538-0966

703-338-9022

Tādējādi viņ� ieguva telefona numuru, kuru Eliots grasījās izmantot.

- Pēc trīsdesmit minūtēm, - Sauls strupi noteica. Eliots izdzirdēja klik�ķi, Saulam noliekot klausuli. Viņ� nolika telefona aparātu. Sasprindzis viņ� piespieda sevi pagaidīt, kamēr atgūs savaldī�anos. Saula uzstājiba, ka viņ� zvanī�ot Eliotam, nevis otrādi, bija negaidīta, bet ne nāvējo�a.

Viņam nāksies pamest slēptuvi un vienalga kādā veidā Sasniegt dro�o telefonu. Bet, ja Sauls viņam būtu atstājis savu numuru, viņ� to varētu izmantot, lai noteiktu vietu, no kuras Sauls zvanījis. Tad viņ� būtu varējis uz �o vietu nosūtīt nāves brigādi.

Tagad būs jāpadomā par citu iespēju. Eliots koncen�trējās uz savām rozēm un tad, atradis risinājumu, pamāja.

Viņ� paskatījās pulkstenī, pārsteigts, ka kop� Saula zvana pagāju�as jau desmit minūtes. Bet viņam joprojām bija pietiekami daudz laika, lai aizbrauktu līdz telefonam, kuru bija nolēmis izmantot ārpus vietējā tirdzniecības cen�tra - pēc pusnakts tur tuvumā neviena nebūs, - un steidzami piezvanīt, lai izliktu slazdus. Paskaidrojumiem pietiks ar minūti. Tad viņ� gaidīs Sauļu, lai vēlreiz ar to satiktos.

Tomēr, izslēdzot siltumnīcā gaismas, Eliots mirkli vilcinājās. Stāvot tumsā, viņ� domāja par to, ka Sauls ir tik lielisks, ka tīri vai jāno�ēlo, ka nāksies to iznīcināt. Bet nē, Eliotam ir tik daudz lielisku vīru, ka viens vairāk vai mazāk neko nenozīmē, ja uz kārts tiek likta tik liela spēle.

Ta�u viņu uztrauca vēl kaut kas. Tas, kā Sauls bija izvairījies no slazdiem Atlantiksitijā. Ko tad, ja Sauls ir pat lieliskāks, nekā Eliots domā?

13

Boulinga celiņi dunēja no sitienu un bumbu ripo�anas trok�ņa. Spēlētāji aizņēma tikai tre�daļu celiņu. Rikija "Auto Parts" pa�laik sadeva pirm�ķirīgajiem "Mufflers".

Sauls sēdēja grozāmajā krēslā ar muguru pret tablo. Viņ� centās izskatīties pēc tāda, kuru pilnībā nodarbina spēle, bet patiesībā viņ� vēroja boulinga zāles ieeju.

Neizej uz ielas - pārāk liels risks tapt pamanītam. Izvēlies publisku vietu - un policisti liks tevi mierā. Izvēlies vietu, kur nav pārāk lielas drūzmas, - var izrādīties nepiecie�ama manevrē�anas telpa. Un izeju - kalpotāju durvis aiz tablo.

-��� Ieliet vēl? - viņam aiz muguras vaicāja oficiante.

Viņ� pagriezās pret noguru�o sievieti saņurcītā formas tērpā. Viņai rokās bija kafijas kanna. - Nē, paldies! Liekas, ka mans draugs neieradīsies.

-���� Mēs slēdzam ciet. - Viņa palūkojās pulkstenī virs piena automāta. - Pēc piecām minūtēm.

-��� Cik esmu parādā?

-��� Astoņdesmit centu.

Viņ� tai iedeva dolāru. - Atlikumu paturiet. Es labāk piezvanī�u un noskaidro�u, kas viņam lēcies.

-Telefons ir tur. - Viņa norādīja uz telefona automātu blakus vitrīnai ar pārdo�anai izliktām boulinga bumbām.

Juzdamies no�ēlojami, Sauls cerēja, ka viņa smaids izskatās pārliecino�s. Viņ� devās pie telefona. Viņ� bija teicis Eliotam, ka piezvanīs pēc trīsdesmit minūtēm. Sauls iemeta monētu spraugā un nospieda pogu, lai savienotos ar operatori. Viņ� nosauca tai numuru, ko Eliots bija viņam iedevis. Vird�īnijas apgabala kods. Attiecīgajam telefona automātam vajadzētu atrasties blakus Grēkākri�anas baznīcai, kur dzīvoja Eliots. Eliotam nav laika tālu braukt.

Operatore lika Saulam samaksāt par trim minūtēm. Viņ� iemeta monētas, ieklausījās at�ķirīgajās skaņās, tām krītot pa spraugu automātā, un izdzirdēja dūkoņu.

Eliots atbildēja uzreiz. - Jā?

Lai gan �os automātus nenoklausījās, sarunu varēja izdzirdēt operatore. Sauls ātri paskaidroja, kas noticis, lietodams netie�as frāzes. - Mūsu draugi no Izraēlas, - viņ� secināja. - Es atpazinu viņu stilu. Viņi negrib, lai es strādāju �urnālā. Kāpēc?

-����� Es apvaicā�os izdevējam. Kaut kas sajucis viņu grāmatvedībā.

-Tam ir kāds sakars ar manu pēdējo rakstu. Viens no maniem pētniekiem gribēja mani atrunāt no nākamā raksta rakstī�anas.

-��� Varbūt viņ� domāja, ka tu strādā ari konkurējo�ajam �urnālam.

-��� Bet varbūt viņ� pats.

-���� Iespējams. �ajā darbības laukā ir liela konkurence, - sacīja Eliots.

-��� Tas ir pārāk riskanti. Man vajadzīga darba dro�ība.

-���� Un veselības aizsardzība. Es piekrītu. Es zinu vietu, kur tu varēsi atpūsties. Piespiedu atkāp�anās.

-��� Es ceru, ka tas nav tālu. Ir vēls. Ejot kājām, mani var aplaupīt.

-��� Viesnīca atrodas tev blakus. - Ar �ifra palīdzību Eliots pateica Saulam adresi. - Es tev rezervē�u vietu. Dabiski, ka esmu sa�utis. Es jātu tev līdzi. Noskaidro�u, kāpēc viņi dusmojas.

-��� Paldies, es zināju, ka uz tevi var paļauties.

-��� Tāpēc jau tēvi domāti.

Sauls nolika klausuli atpakaļ savā vietā. Viņ� visu laiku bija vērojis boulinga zāles ieeju. Viņ� dzirdēja vēl vienas bumbas dārdoņu. Pretinieku spēlētājs smējās. Telpā, virs kuras durvīm rakstīts "ofiss", plikpaurains vīrs nospieda da�us slēd�us pie sienas. Gaismas kļuva nespodras.

-��� Slēdzam ciet! - sacīja oficiante.

Caur stikla durvīm Sauls paraudzījās uz autostāvvietu. Ap to spīdēja gaisma. Tālāk viss grima tumsā. Citas izvēles nav. Juzdams skudriņas skrienam pa muguru, viņ� �ķērsoja stāvvietu.

No tumsas tuksnesīga kvartāla galā viņ� ieraudzīja savu mērķi. Viesnīcu. Eliots bija teicis, ka rezervē�ot vietu, bet Sauls noprata, ka viņ� to nav domājis burtiskā nozīmē. Kaut kas līdzīgs jokam. Sauls gandrīz vai smaidīja.

Vienīgais apgaismojums ielā nāca no spo�ās neona izkārtnes virs betona kāpnēm, kas veda nopluku�ā koka ēkā.

eifēras viesnīca

Sauls nosprieda, ka izdegu�ais burts izkārtnē varētu būt vai nu M, vai V. Meifēra. Veifēra. Vai nav vienalga, kura no tām. Svarīgi, ka viens no burtiem trūka. Tā bija zīme, ka viss ir kārtībā, ka vieta ir dro�a. Ja degtu visi burti, tas nozīmētu brīdinājumu neieiet.

Sauls pārskatīja apkārtni. Nevienu nemanīdams, viņ� devās pa ielu viesnīcas virzienā. Apkārtne sastāvēja no vieniem graustiem. Izdauzīti logi. Atkritumi. īres nami izskatījās neapdzīvoti. Lieliski. Viens pats trijos naktī viņ� �eit nepievērsīs neviena uzmanību. Neviena policijas ma�īna nepūlēsies de�urēt �ajā rajonā, neapturēs viņu un nevaicās, kurp viņ� dodas un kāpēc tik vēlu atrodas uz ielas. Vietējie iedzīvotāji savukārt aizņemti pa�i ar savām darī�anām.

Saula soļi atbalsojās tuk�ajā ielā. Baidīdamies, ka taksometrs varētu izrādīties par lamatām, viņ� vairākas stundas bija gājis kājām. Tās bija glu�i stīvas, pleci smeldza. Bez tam viņ� bija veicis daudz lielāku attālumu, jo bie�i bija apgājis kvartālu, lai pārbaudītu, vai viņam kāds neseko. "Asti" viņ� nebija manījis. Ta�u tas nenozīmēja, ka tādas nav.

Bet drīz tam nebūs nekādas nozīmes. Viņ� jau bija gandrīz mājās.

Tuvojoties viesnīcai, neona zīme kļuva aizvien lielāka.

Lai gan nakts bija vēsa, viņam pa krūtīm zem svītera un lo�u necaurlaidīgās vestes, ko viņ� vienmēr nēsāja da�as dienas pēc darba, tecēja sviedri. Rokas bija notirpu�as. Viņ� apspieda vēlē�anos pasteigties.

Un atkal Sauls paskatījās atpakaļ. Neviena.

Viesnīcai viņ� tuvojās no ielas pretējās puses un gribēja jau apiet apkārt kvartālam, lai pārlūkotu tuvāko apkārtni un pārliecinātos, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bet, tā kā pretinieks nevarēja zināt, ka viņ� dodas uz �ejieni, Sauls neredzēja nepiecie�amību turpināt izvairī�anās taktiku. Viņ� gribēja tikai atpūtu, sakārtot domas, izanalizēt, kāpēc tiek vajāts.

Eliots par viņu parūpēsies.

Sauls nokāpa no ietves, lai �ķērsotu ielu. Netīrā viesnīca ar tum�ajiem logiem viņu gaidīja. Aiz durvīm viņu sagaidīs glāb�anas komanda ar ēdieniem un dzērieniem, un visām ērtībām. Tie viņu aizsargās.

Lai gan Saula sirds strauji sita, viņ� gāja, stingri likdams soļus, saskatīdams vijīgās plaisas koka durvīs.

Bet nepatīkamā sajūta viņu neatstāja. Procedūra. Eliots vienmēr bija teicis - nekādos apstākļos nepārkāpt procedūru. Tas ir vienīgais, kas nodro�ina izdzīvo�anu. Vienmēr tuvojies mērķim pa apli. Pārbaudi teritoriju. Nekad nenāk par ļaunu lieku reizi pārliecināties par dro�ību.

Paklausīdams impulsam, viņ� strauji atgriezās uz ietves, no kuras tikko bija nokāpis. Ja, neskatoties uz piesardzību, viņam tomēr sekoju�i, �ī pēdējā negaidītā virziena maiņa varētu samulsināt "asti" un atklāt vina atra�anās vietu.

Trieciens pasita viņu sānis, tas viņu apstulbināja, tas bija negaidīts, trāpīja aug�ā, kreisajā pusē, netālu no sirds, pa lo�u necaurlaidīgo vesti. Viņ� nesaprata, kas noticis. Un pēk�ņi saprata. Uz viņu �āvu�i. Ierocis ar klusinātāju. Sauls tvēra pēc gaisa, dziļi izelpoja.

Viņa skatiens aizmiglojās. Viņ� nokrita uz ielas, kritienā veldamies uz notekas pusi. Lode bija nākusi no aug�as, no ēkas pretī viesnīcai. Vestei vajadzēja to aizturēt. Kāpēc tad viņ� asiņoja?

Apjucis viņ� uztaustījās kājās, saliecās no sāpēm un paklupa uz piemēslotās ietves. Krūtīs dedzināja. Grīļodamies Sauls sāka iet pa spraugu starp mājām, turoties tuvu sienām un veroties tumsā. Viņa priek�ā vīdēja neskaidras ēnas. Tālumā viņ� ieraudzīja citu ielu.

Ta�u uz turieni nedrīkstēja iet. Ja viņam sekoju�i, tad tas nebūs bijis viens cilvēks. Tādā gadījumā viņam ir aizmugure - citi nāves brigādes locekļi, kas uzmana tuvākās ielas. Kad viņ� tuvosies ejas galam, uz viņu atkal �aus, varbūt cenzdamies trāpīt galvā vai rīklē. Viņ� bija iekļuvis slazdā.

Sauls pastreipuļoja garām kādas ēkas rezerves izejai un pārpildītu atkritumu tvertņu smirdoņai. Viņam aiz muguras uz viesnīcas neona izkārtnes fona izdalījās vīrie�a stāvs. Viņ� tuvojās ejai, un viņa soļi atbalsojās baismīgajā klusumā. Vīrietis gāja, ielīcis ceļgalos, sakumpis, mērķēdams ar nelielu automātu, kas apgādāts ar klusinātāju, kur� piestiprināts pie stobra.

Mosads, atkal nodomāja Sauls. Tā pati raksturīgā stāja uz plakanās pēdas, �ķietami neveikli saliektais stāvs, kas garantēja, ka slepkava saglabās līdzsvaru pat tad, ja tiks ievainots. Viņam pa�am bija mācīju�i �ādu stāju.

Turēdamies sienas aizsegā un saplūzdams ar tumsu, slepkava ienāca ejā, pēdu pa pēdai virzīdamies uz priek�u.

Viņ� ir uzmanīgs, domāja Sauls. Viņ� nezina, ka man nav iero�a. Viņ� nāk lēni.

Pagriezies atpakaļ, Sauls paskatījās uz ejas otru galu. Parādījās vēl viens stāvs. Izejas nav.

Bet jābūt. Rezerves izeja. Neder - rāpdamies pa ugunsdzēsēju kāpnēm, viņ� izsauks uz sevi uguni. Viņ� juta, ka slepkavas tuvojas.

Durvis zem rezerves izejas? Viņ� izklupienā satvēra rokturi, bet durvis bija slēgtas. Ar elkoni Sauls izsita logu blakus durvīm, zinādams, ka birsto�o stiklu �ķindoņa pievērsīs vajātāju uzmanību. Viņ� steidzās, juzdams stiklus duramies cauri svārkiem. Rokas asiņoja. Spraucoties iek�ā pa logu, viņ� dzirdēja stikla �ņirkstoņu zem apaviem, atspiedās ar krūtīm pret apmali un sāpēs saviebās, slīdēja, krita.

Viņ� nokrita uz grīdas. Visapkārt bija tumsa. Drīz, viņ� domāja. Viesnīcā ir cilvēki. Viņi atsteigsies man palīgā. Jāpaliek dzīvam, kamēr viņi līdz �ejienei nokļūst.

Sauls taustījās uz priek�u, ar savainotajām krūtīm sāpīgi uzgrūdās neredzamām margām. Uz sejas izspiedās sviedri. Taustīdamies viņ� atklāja divas kāpnes, no kurām vienas veda aug�up, otras - lejup. Apspiezdams vaidu, viņ� sāka streipuļot aug�up. Priek�telpā smirdēja pēc urīna. Viņ� izstiepās kāpņu laukumiņā un, līzdams uz priek�u, atsitās ar galvu pret bērnu ratiņu riteņu spieķiem.

Viņ� sataustīja, kādā virzienā tie ripo, un asiņojo�ām rokām novietoja ratiņus kāpņaug�ā. Riteņi �īkstēja. Sauls sastinga. Netrok�ņot. Aiz loga ēna līda tuvāk.

Sauls saprata, ka tiek vajāts. Vienīgā ieeja �ai ēkā bija izsistais logs. Ta�u logs var būt lamatas.

Ēna vilcinājās.

Ta�u Sauls bija sa�auts. Viņ� bēg. Ēna var justies dro�a.

To viņa arī darīja. Ar pārsteidzo�u ātrumu ēna metās cauri logam, nokrita uz grīdas, ātri aizripoja un tumsā apstājās.

Slepkava atradīs divas kāpnes. Uz aug�u vai uz leju? Pa kuru ceļu gājis Sauls? Likums sacīja - aug�up. No aug�as vieglāk aizsargāties.

Vienīgi jautājums: vai Sauls ir bijis konsekvents un sekojis likumam vai arī devies uz puspagrabstāvu, cerēdams apmuļķot ienaidnieku? Zīlē nu!

Namā valdīja klusums. �āvējs joprojām stāvēja, nespēdams iz�ķirties par kāpnēm. Sauls pagrūda ratiņus un trāpīja vajātājam tie�i sejā. �āvējam krītot, atskanēja ratiņu dārdoņa. Mezdamies lejup, Sauls spēra un juta, ka pretinieka �oklis padodas.

Viņ� izdzirdēja vaidu un sagrāba �āvēju aiz svītera. Ar vienu roku raujot to uz leju, viņ� ar otru roku saķēra vajātāju aiz rīkles. Balss aiztrūka. �āvējs, raustīdamies konvulsijās, bez elpas pakrita. Pistole nobūk�ķēja.

Sauls sāpīgi saliecās un to sameklēja. Pazīstams apveids, ērti iekļaujas plaukstā. �ādu ieroci viņ� bija bie�i lietojis. To sauca "Baretta ". �ī pistole bija ar pietiekami garu stobru, lai varētu uzstādīt klusinātāju. Pielāgots 22.kalibra patronām, ierocis bija tik labi nostādīts, ka spēka ziņā zaudēto varēja atgūt ar precizitāti. Mosads deva priek�roku tie�i �im ierocim - vēl viena viņu vizītkarte.

Viņ� paraudzījās caur sasisto logu. Tālumā pa tumsu tuvojās vēl viens slepkava. Sauls nospieda gaili, raustīdamies no atkārtotām �āvienu kārtām un turpinādams �aut vēl arī tad, kad slepkava jau bija nogāzies un izlaidis garu.

Sauls atspiedās pret sienu, cenzdamies saglabāt līdzsvaru. Būs vēl citi �āvēji. To nācās atzīt. Viņa izdzīvo�ana balstījās uz pieņēmumiem. Jātiek prom. Viņ� uzsteidzās pa kāpnēm.

Kādā dzīvoklī raudāja bērns. Sasniedzis kāpņu aug�galu, viņ� atgrūda metāla durvis un izrāpoja uz jumta, tēmēdams ar pistoli uz ventilācijas lūkām, uz iz�autās veļas rindām, caurulēm, televīzijas antenām. Neviena. Jākustas. Viņ� līda caur ēnām, aiz sāpēm kozdams lūpā, līdz nonāca vietā, kur jumts pazeminājās. Zvaigznes auksti mirdzēja.

Pēk�ņi viņ� atradās uz jumta malas. Blakusēka atradās pārāk tālu, lai to varētu lēcienā sasniegt. Paskatījies visapkārt, viņ� ieraudzīja taisnstūrveida laukumu, kas rēgojās jumtā, atvēra tā durvis un pavērās lejup kāpņu telpas tum�ajā mutē. Ak Dievs, kādas sāpes!

Viens stāvs, otrs, vēl viens. Visbeidzot nonācis lejā, viņ� nopētīja izeju. Varbūt tur kāds viņu jau gaida, bet bija jāriskē. Iela bija tum�a. Viņ� izgāja. Aizturējis elpu, Sauls sasniedza ietvi. Neatskanēja neviens �āviens. Neviens nemetās viņam virsū.

Viņ� bija uzvarējis. Bet kurp lai dodas? Viņam nebija ne jausmas, kāds ir ievainojums. Nedrīkstēja vilcināties, citādi vajātāji viņu varēja atrast.

Viņ� domāja par viesnīcu. Slepkava nebija gribējis, ka viņ� līdz tai tiek. Sauls nesaprata, kāpēc nebija sagaidījis no turienes palīdzību. Slepkava lietoja klusinātāju. Varbūt glāb�anas komanda nezināja, ka uz viņu �auts.

Bet viņu ta�u notrieca uz ielas turpat pie viesnīcas. Neap�aubāmi, ka glāb�anas komanda to redzēja. Kāpēc viņi nebija steigu�ies palīgā?

Tāpēc, ka viņi nezināja, kur Sauls palicis. Viņi negribēja atklāt viesnīcas noslēpumu. Viņi palika savās vietās - cerībā, ka viņ� pats līdz tiem aizkļūs. Nokļūs līdz viesnīcai.

Ietves malā Sauls ieraudzīja vecu "Plymouth Duster". Tā neskaidrais siluets bija vienīgais visā tum�ajā kvartālā. Kaut tas nebūtu aizslēgts! Kaut to varētu iedarbināt!

Kaut�

Sauls paraustīja durvis. Tās atvērās. Atslēgas slēdzī nebija. Plecam sāpot, viņ� pieliecās un, parakņājies zem paneļa, atrada meklēto. Viņ� savienoja divus vadus. Plimutietis ierūcās.

Satvēris stūri, Sauls nospieda gāzes pedāli. Plimutietis rūkdams atrāvās no ietves malas. Bremzēm kaucot, viņ� nogriezās ap stūri. Garām skrēja nami. Apbraucot nākamo stūri, iela likās sarukusi.

Priek�ā viņ� ieraudzīja viesnīcu un piebrauca pie ietves. Neona izkārtnes gaismā viņa vajātāji nevarēja lietot nakts teleskopu. Tā lēca tik spo�i atstarotu gaismu, ka slepkavas kļūtu glu�i vai akli.

Sauls sarāvās no trieciena, kad plimutietis uzdrāzās ietves malai un drebēdams uzbrauca uz ietves. Nobremzējis pie pieturvietas netālu no netīrajām betona kāpnēm, viņ� ar plecu atgrūda durvis. Ma�īna bija novietota tā, lai vajadzības gadījumā viņu piesegtu. Viņ� uzsteidzās pa kāpnēm, atrāva vaļā durvis un iedrāzās iek�ā. Nometies uz grīdas, Sauls pavērsa ieroci pret ielu.

Viņ� bija ticis līdz viesnīcai. Viņ� bija dro�ībā.

Klusums viņu izbrīnīja. Kur tad glāb�anas komanda? Kur viņi paliku�i?

Atskatījies Sauls redzēja tikai tumsu. - Romuls! - viņ� uzsauca, izdzirda atbalsi, bet atbildi nesaņēma.

Viņ� rāpās tālāk, saozdams vienīgi putekļus un mitrumu. Kur, pie velna� Neviena nebija. Apjucis viņ� pārmeklēja drūmo priek�telpu. Nevienas dzīvas dvēseles. Viņ� pārbaudīja kantori un istabas ap priek�telpu, mezdams skatienus uz izeju, ieklausīdamies, vai kāds nenāk.

Pilnīga pamestība. Nekas nav gatavots viņa uzņem��anai. Nekāds dro�s patvērums. Ak kungs, �ī viesnīca ir kalpojusi par ēsmu, lai ievilinātu viņu lamatās! Viņi nemaz nav domāju�i, ka Saulam jelkad izdosies tikt iek�ā!

Tagad viņ� saprata, ka cilvēki, kas bija gaidīju�i, tie�ām iznāku�i no �ejienes. Bet nejau, lai viņu glābtu. Tie�i otrādi - lai viņu izsekotu un nogalinātu. Viņi bija ārā un meklēja Sauļu. Un pie durvīm stāvo�ā ma�īna tiem pateiks, kur viņ� atrodams.

Sauls skrie�us metās uz durvīm. Steidzoties lejā pa kāpnēm, viņ� ieraudzīja vienu no slepkavām parādāmies pie stūra un mērķējam uz viņu ar īsstobrainu pusautomātu, neap�aubāmi ar "Uzi".

Skr ienot Sauls iz�āva un manīja, ka slepkava saķer savu roku un nozūd aiz stūra.

Viņ� nebija velti tērējis laiku, lai meklētu vadiņus zem paneļa un izslēgtu plimutie�a motoru. �ofera durvis stāvēja vaļā. Sauls uzņēma ātrumu. Smilkstēdama ma�īna atrāvās no ietves, atstādama aiz sevis izplūdes gāzu asti, un rēkdama aizdrāzās pa ielu. Lo�u krusa sāka kapāt pakaļējo aizsarg- stiklu. Stikls sa�ķīda viņam virs galvas. Pieliecies Sauls vadīja ma�īnu, mēģinādams paslēpties.

Uz stūra viņam priek�ā iznāca vēl viens slepkava. Spiezdams gāzes pedāli, Sauls pagrieza ma�īnu viņa virzienā un brauca tam tie�i virsū. Trīsdesmit pēdas, divdesmit. Slepkava nomērķēja. Desmit pēdas. �āvējs pēk�ņi mainīja pozu un panikā metās bēgt uz durvīm.

Sauls nogriezās, izvairīdamies no ūdens pumpja, palielinādams ātrumu, lai pabrauktu garām vajātājam, un, bremzēm kaucot, iedrāzās sānielā. Lo�u spiets nodzinkstēja pret plimutie�a sāniem.

Uz krustojuma Sauls piebremzēja, ma�īna sasvērās uz sāniem un iedrāzās nākamajā sānielā. Ieskatoties spogulī, ne aizmugurē, ne priek�ā nevienu no slepkavām viņ� vairs neredzēja.

Viņ� bija dro�ībā. Ta�u ievainojums krūtīs asiņoja, tāpat arī elkonis, ko viņ� bija sagriezis, sadauzot logu. Dro�ībā. Bet cik ilgi?

Neskatoties uz steigu, Sauls palaida vaļīgāk gāzes pedāli. Jāievēro gaismas. Jāievēro ātruma ierobe�ojumi. Asiņojo�s zagtā ma�īnā ar sadauzītu aizsargstiklu un lo�u caurumiem sānos - Sauls nevarēja atļauties, lai viņu vēl turklāt aizturētu policija. Viņam jātiek vaļā no �īs ma�īnas.

Un pēc iespējas ātrāk.

15

Sauls pabrauca garām smago automobiļu stāvvietai, kuru spo�i apgaismoja benzīntanka un restorāna ugunis: Stāvvietā stāvēja divi pikapi, trīs puspiekabes. Nobraucis ceturtdaļjūdzi, viņ� pagriezās uz autofurgonu stāvvietas pusi. �etri trīsdesmit minūtes. Furgonos nedega neviena gaisma. Sauls apstājās uz grantētas joslas starp divām ma�īnām, izslēdza gaismas un atvienoja aizdedzes vadus zem paneļa.

No sāpēm bija jāsaraujas. Pametis skatienu visriņķī un pārliecinājies, ka nav pievērsis neviena uzmanību, viņ� noslaucīja lipīgos sviedrus no pieres. Pūlēdamies novilkt svārkus, Sauls pacēla uz aug�u svīteri, pieskārās Velkro siksnām uz savas lo�u necaurlaidīgās vestes un, vilkdams vesti nost, tās parāva.

Eliots vienmēr uzstāja, ka nedrīkst pārkāpt procedūru. Pēc darba jāveic dro�ības pasākumi. Jāvalkā veste. Gadījumam, ja rodas sare�ģījumi sakarā ar darbu. Pārbaudītas metodes glābj dzīvību.

Veste bija samērā apjomīga. Ceturtdaļcollas bieza, pusotras mārciņas smaga, tā bija gatavota no septiņām kevlara kārtām. Tā ir sintētiska, neilonam līdzīga �ķiedra, kas izturības ziņā piecas reizes pārsniedz tēraudu. Bet Sauls bija liela auguma, smagnējs, un papildu nasta viņu padarīja pārāk masīvu. Kazino, lai gan viņ� nebija riskējis nēsāt ieroci, no vestes tomēr nebija �ķīries. Vēl lieku reizi pieradums bija glābis tam dzīvību.

Ta�u lodei vajadzēja viņu tikai apdullināt. Tā nevarēja būt gājusi cauri vestei. Tā nevarēja viņu ievainot. Saraucis pieri, Sauls pataustīja asinis uz krūtīm, meklēdams lodes caurumu. Tā vietā viņ� sataustīja pa�u lodi, kas bija iestrēgusi ceturtdalcollas dziļumā viņa miesā un rēgojās starp divām ribām. Veste bija mazinājusi tās triecienu.

Sauls sakoda zobus un, dziļi izelpodams un apspiez�dams vēlē�anos izvemties, lodi izņēma. Uz mirkli tumsā likās, ka ma�īna sāk virpuļot. Tad reibonis pārgāja, un viņ� norija �ulti.

Noba�ījies viņ� apslaucīja lodi. Viss bija tik nejēdzīgi. Lodei nevajadzēja iet cauri vestei. Tā bija garena un smailu galu, bet viens gals acīmredzot saplacinājies no trieciena pret vesti.

Viņ� izmantoja izdevību un, atvēris ma�īnas durvis, tās gaismā aplūkoja lodi. Redzētais izraisīja vēl lielākas ba�as.

Lode bija zaļa. Tā bija veidota plūdlīnijas formā un tāpēc varēja caururbt bruņuvesti. Tās bija speciālas lodes, ar kurām apgādāja izlūkdienesta eliti. Mosadu ieskaitot.

Viņ� izpētīja'klusinātāju uz barettas. Tā lieto�ana bija tikpat nelegāla kā automāta vai granātmetēja glabā�ana. Neriskējot, ka tos pieķer, tādu nēsājot vai mēģinot nopirkt melnajā tirgū, operatīvie darbinieki parasti mēdza sa�komplektēt pa�i savus iero�us no viegli pieejamām detaļām, un izjauktā veidā tic izskatījās pavisam nevainīgi. �ajā gadījumā slepkava bija nopircis plastmasas cauruli, kas bija pietiekami plata, lai to varētu uzmaukt barettas stobram. Caurule bija pildīta pamī�us ar metāla un stikla vates paplāksnēm, kurās caurumi bija pietiekami lieli, lai pa tiem varētu iziet lode. Caurules galā bija atvere, pietiekami maza, lai paplāksnes nekristu ārā, bet pietiekami liela, lai cauri varētu tikt lode. Ceturtdaļcollas attālumā no caurules atveres bija izurbti trīs caurumi. �ajos caurumos iestiprinātās skrūves noturēja klusinātāju pie pistoles stobra. Viegli uzmontējamais veidojums bija derīgs septiņiem �āvieniem, tikai tad stikla vate zaudēja savu skaņas slāpē�anas spēju. Pēc tam to varēja ātri noņemt, sastāvdaļas izsviest un nekas neliecinātu, kādam nolūkam tās kalpoju�as. Ļoti vienkār�i. �ādai metodei priek�roku deva Mosads.

Pie velna, kas notiek? Kā viņa pretinieki uzzināju�i, ka viņ� dodas uz viesnīcu? Viņ� pats to uzzināja tikai pirms da�ām stundām. Te nebija runas par izseko�anu. Slepkavas bija paredzēju�i viņa rīcību. Tie bija viņu gaidīju�i.

Visu kārtoja Eliots. Eliots kaut kur būs kļūdījies. Varbūt izmantojis nedro�u telefonu.

Ta�u Eliots nemēdza kļūdīties.

Bet varbūt Eliotam kāds būs sekojis un noklausījies viņa sarunas mikrofonā?

Ta�u Eliots to labi zināja. Viņ� vienmēr nēsāja līdzi ierīci, kas mikrofonu izmanto�anu padarīja neiespējamu.

Varbūt kāds no Eliota cilvēkiem bija dubultaģents? Bet kā labā viņ� strādā? Mosada?

Sauls aizvēra durvis. Gaisma izdzisa. Ar kabatlakatiņu viņ� no krūtīm noslaucīja asinis. Naktī Sauls jutās noguris, viņam sala. >

Viņam nepatika sakritības. Eliots bija viņu nosūtījis uz Atlantiksitiju, kas bija neparasti. Tur izklīdu�ās komandas loceklis bija gribējis viņu� Sauļu sāka kratīt drebuļi. Eliots viņu bija sūtījis arī uz pamesto viesnīcu, kur Sauļu atkal tik tikko nenogalināja.

Kopsaucējs. Eliots.

Neiedomājami. Eliots - Saula aud�utēvs - lai būtu gribējis ar viņu izrēķināties?

Nē!

Sauls sarāva uz leju savu svīteri un izkāpa no ma�īnas, vilkdams mugurā sporta jaku. Pulkstenis rādīja pieci - debesis austrumos kļuva pelēcīgas.

Viņ� iznāca no stāvvietas un, cīnīdamies, ar sāpēm, sāka soļot pa �oseju. Pie smago automa�īnu stāvvietas Sauls, paslēpies kādas puspiekabes ēnā, pagaidīja, kamēr tās saimnieks iznāk no restorāna.

Viņu ieraugot, �oferis sastinga.

-��� Piecdesmit zaļie par braucienu, - sacīja Sauls.

-���� Pēc likumiem, tas nav atļauts. Redzi to zīmi? Pasa�ierus pārvadāt aizliegts. Es pazaudē�u darbu.

-��� Simts.

-��� Un tu pie gadījuma mani novāksi. Vai ari tavi pui�i uzbruks ma�īnai.

-��� Divi simti.

�oferis apsvēra savā prātā. - Tev uz drēbēm ir asinis. Tu esi kāvies vai arī tevi meklē policija.

-��� Skujoties sagrie�os. Trīs.

-��� Nekas nesanāks. Man ir sieva un bērni.

-��� �etri. Vairāk~nebūs.

-��� Nepietiek.

-��� Pagaidī�u kādu citu �oferi. - Sauls pagājās uz citas ma�īnas pusi.

-��� Ē, puis!

Sauls pagriezās.

-���� Sprie�ot pēc piedāvātās summas, tev tie�ām jātiek ārā no pilsētas.

-��� Tēvs saslimis.

�oferis sāka smieties. - Mans rēķins bankā arī. Es cerēju, ka tu piedāvāsi piecus.

-��� Man nav.

-��� Esi kādreiz bijis Atlantā?

-��� Nē, - Sauls meloja.

-��� Nu tad būsi. - �oferis pastiepa roku. - Naudu!

-��� Sākumā pusi.

-��� Samērā godīgi. Bet, ja tev rodas kādas jautras idejas, es tevi brīdinu, ka esmu dienējis jūras kājniekos. Es protu karatē.

-��� Patie�ām?

-���� Nekusties no vietas, kamēr es tevi pārmeklē�u. LJn sargies, ja atradī�u �aujamo vai nazi.

Klusinātāju Sauls bija aizsviedis, bet mazo barettu noglabājis apak�veļā starp kājām. Tas nebija visai ērti, bet viņ� zināja, ka tikai kailu ķermeni var pilnībā pārmeklēt. �oferis aptaustīs viņa ķermeņa aprises - rokas, kājas, muguru. Bet viņ� �aubījās, vai �oferis līdīs apak�veļā vai aiztiks viņa intīmās padarī�anas. Ja nu tomēr�

-��� Viss, ko tu atradīsi, ir �etrsimt dolāru, - Sauls viņam sacīja. - Atlantā, ja man pakaļ atnāks policija, es zinā�u, kuru pie tā vainot. Es piezvanī�u tavam �efam un pastāstī�u par mūsu vieno�anos. Man būs mierinājums, uzzinot, ka tu esi zaudējis darbu.

-��� Vai tad tā jārunā ar draugiem? - �oferis pasmaidīja. Kā jau Sauls bija paredzējis, pārbaude bija diletantiska.

Braucot rēco�ajā kravas ma�īnā pa �oseju cauri austo�ajai dienai, viņ� izlikās guļam, bet patiesībā pārdomāja notiku�o. Viņ� aizvien vēl domāja par Eliotu. Bija noticis kaut kas �ausmīgs. Bet viņ� ta�u nevarēja nepārtraukti bēguļot. Viņ� nevarēja slapstīties mū�īgi.

Kāpēc Eliots grib mani nogalināt? Un Mosads?

Viens ir skaidrs - viņam vajadzīga palīdzība. Bet kam lai uzticas?

Ma�īnā iespīdēja saule.

Viņu kratīja drudzis. Spiezdams brūci, viņ� svīda aukstus sviedrus un domāja par Kri�u. Savu aud�ubrāli. Remu.

i

Uz trok�ņainās, spīvi kodīgās Silomroudas kņadīgā austrumnieku pūlī gara auguma kaukāzietis nepievērsļa neviena uzmanību. Viņ� pārvietojās mērķtiecīgi, nesteidzīgi, dro�i, vienā ritmā ar pūli. Tikko kāds viņu paspēja pamanīļ, viņ� jau bija aizgājis. Nepieredzējis vērotājs nebūtu varējis noteikt viņa tautību. Varbūt francūzis, varbūt anglis. Varbūt vācietis. Viņa mati bija brūni, ta�u grūti pateikt - tum�i vai gai�i. Viņa acis bija brūnas, bet ar zilu un zaļu nokrāsu. Viņa seja bija ovāla, ta�u arī stūraina. Viņ� nebija kalsns, bet nebija arī smagnējs. Parasta �akete, neuzkrīto�as krāsas krekls un bikses. Ap gadiem trīsdesmit, varbūt vairāk vai mazāk. Ne rētu, ne apmatojuma uz sejas. Tikai vienā ziņā vīrietis bija neparasts - viņ� �ķita neredzams.

Patiesībā viņ� bija amerikānis. Lai gan viņ� mēdza ceļot ar da�ādiem vārdiem, vīrie�a īstais vārds bija Kriss Kilmūnijs. Viņ� bija trīsdesmit se�us gadus vecs. No rētām tikt vaļā palīdzēja plastiskā ķirurģija. Patiesībā viņa seja bija pārveidota vairākas reizes. No drēbēm viņ� bija nogriezis visas birkas. Zem �aketes oderes slēpās lielas naudaszīmes da�ādās valūtās piecu tūksto�u dolāru apmērā. Viņa piecpadsmit tūksto�u dolāru lielais fonds neparedzētiem gadījumiem bija pārvērsts zeltā un dārgakmeņos - piemēraņi, astoņpadsmit karātu Roleksa pulkstenī un vērtīgā kaklarotā, ko viņ� valkāja, kad nebija cilvēkos. Viņam vajadzēja, cik vien ātri iespējams, pārvietoties no valsts uz valsti, būt neatkarīgam no bankām. Viņ� neraizējās par to, ka kāds zaglis varētu iekārot viņa bagātības un tās viņam atņemt. Zem svārkiem aiz jostas mugurpusē Kriss nēsāja mauzeri HSc. 7.65 mm automātisko pistoli. Ta�u vairāk par ieroci no sadursmes ar viņu atturēja Kri�a acis. Tajās dziļi aiz mainīgajām krāsām slēpās brīdino�a pa�paļāvība, kas lika sve�iniekam turēties no viņa pa gabalu.

Nogājis pusceļu pa ielu, Kriss apstājās starp bambusa nojumēm, no kurām cits ar citu saklaigājās pārdevēji, mādami ar izrakstītiem pūķiem, zīda �allēm un tīkkoka statuetēm. Nelikdamies ne zinis par tirgoņa piedāvātajiem cepta mērkaķa gabaliem, kurus tas izvadāja ar stumjamajiem ratiņiem, Kriss palūkojās turp, kur aiz velosipēdu un mopēdu jūkļa slējās vīnstīgās ieaugusi, starp austrumniecisku viesnīcu un misiju iespiesta slaida, smaila divstāvu baznīca. No vietas, kur Kriss stāvēja, varēja redzēt mācītājmāju, baznīcas aizmugurei piespiedu�os divstāvu namiņu. Aiz tā viņ� pamanīja kapsētu.un piparu dārziņu nogāzē, kas stiepās līdz pat duļķainai upei, kura mud�ēja no krokodiliem. Tālumā rīsa lauciņi robe�ojās ar d�ungļiem. Tomēr visvairāk viņu ieinteresēja se�as pēdas augstais krāsaina stikla logs zem baznīcas smailes. Viņ� zināja, ka pirms vairākiem gadiem viens pēdu liels loga fragments vētras laikā bija saplīsis. Tā kā �ī draudze Savangkanivatā, Bangkokas vecpilsētā, bija trūcīga, fragments, kas atgādināja pusmēnesi, bija aizvietots ar lētu galvanizēta tērauda gabalu. �ī pusmēness ielāpa dēļ zem baznīcas smailes to bija iesāku�i dēvēt par Mēness baznīcu.

Kri�am bija zināms ari tas, ka pēc krievu VDK prasības baznīca 1959. gadā tika pārvērsta par Abelāra patvērumu, dro�ības māju, kas pieejama jebkuras aģentūras operatīvajiem darbiniekiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem. Gaidot pārtraukumu satiksmes plūsmā un �ķērsodams ielu, Kriss bija pārliecināts, ka no apkārtējiem namiem viņu novēro da�ādu izlūko�anas aģentūru darbinieki. Tam nebija nozīmes. Baznīcā un tās apkārtnē viņam bija garantēta neaizskaramība.

Viņ� atvēra sa�ķiebu�os koka vārtiņus un devās pa piemirku�o, grantēto celiņu, kas veda uz baznīcas aizmuguri. �eit ielas troksnis likās slāpēts. Kriss norāva kreklu no sasvīdu�ā ķermeņa, temperatūra bija deviņdesmit pieci grādi pēc Fārenheita, mitrums smacēja. Lai gan lieti nebija gaidāmi vēl vismaz mēnesi, pāri d�ungļiem slīga biezi, melni mākoņi.

Uzkāpis pa �īksto�ajiem, nekrāsotajiem pakāpieniem, viņ� pieklauvēja pie mācītāja durvīm. Durvis atvēra kalps austrumnieks. Tā valodā Kriss apvaicājās pēc priestera. Pagāja minūte. Ieradās vecais mācītājs un viņu nopētīja.

Kriss pateica: - Ei ba.

Taju valodā �ī frāze bija lielu, netīru mērkaķi apzīmējo�s lamuvārds. Tā varēja nozīmēt ari partizānu. Vairāk Kri�am nekas nebija jāsaka, lai dabūtu �eit patvērumu.

Priesteris soli atkāpās un pamāja.

Kriss iegāja, miegdams acis, kamēr tās aprada ar krēslaino priek�telpu. Smar�oja pēc pipariem.

-Jūs runājat�

-��� Angliski, - atteica Kriss.

-��� Jūs zināt mūsu noteikumus?

-��� Jā, esmu �eit jau vienreiz bijis.

-��� Neatceros.

-���� 1965. gadā.

-Tomēr nespēju�

-��� Tad es izskatījos savādāk. Mana seja bija sakropļota.

Vecais mācītājs pārdomāja. - Plīsis apendicīts? Lauzts

mugurkauls?

Kriss pamāja.

-��� Tagad es atceros, - atteica vecais priesteris. - Jūsu aģentūra var būt apmierināta. Tās ķirurgi ir ārkārtīgi pedantiski.

Kriss nogaidīja.

-��� Bet jūs �eit neatrodaties, lai atcerētos vecos laikus, - turpināja priesteris. - Mans kabinets ir vairāk piemērots sarunām, - Pagriezies pa kreisi, viņ� iegāja kādā telpā.

Kriss viņam sekoja. Viņ� bija lasījis vecā vīra dosjē un zināja, ka tēvs Gabriels D�anīns ir septiņdesmit divus gadus vecs. Viņa baltās vaigubārdas rugāji pieskanēja īsi apcirpto matu sariem. Mācītājs bija kārns, salicis un grumbains. Kājās viņam bija dubļainas brezenta kurpes un audekla bikses zem bezformīga, izbaloju�a stihārija. Gan viņa vecums, gan nevī�īgais izskats bija maldino�i. No 1929. līdz 1934. gadam tēvs Gabriels bija Fran�u ārzemju leģiona biedrs. Apnicis no nemitīgajām cīņām, viņ� 1935. gadā iestājās cistercie�u mūku ordenī "Sito". Pēc �etriem gadiem viņ� no ordeņa aizgāja un kara laikā mācījās par misionāru priesteri. Pēc kara viņu nosūtīja uz Saigonu. 1954, gadā viņu pārcēla, �oreiz uz Bangkoku. 1959. gadā viņu sakarā ar pārāk lielu interesi par jaunām taju meitenēm sāka �anta�ēt VDK, gribēdama panākt, lai viņ� kļūtu par starptautiskās dro�ības mājas saimnieku, Kriss bija dro�s, ka mācītājs �aus, lai aizsargātu savus viesus. .

Kabinets bija �aurs, pieblīvēts, nopelējis. Mācītājs aizvēra durvis. - Nevēlaties ko atsvaidzino�u? Varbūt tēju vai�

Kriss papurināja galvu.

Mācītājs iepleta rokas. Viņ� apsēdās otrpus rakstām�galda. Piparu dārziņā dziedāja putns.

-��� Ar ko varu jums pakalpot?

-���� Tēvs� - Kri�a balss bija piesmakusi, it kā viņ� grasītos sūdzēt grēkus. - Man vajadzīgs zobārsts, kas rauj zobus un klusē.

Tēvs D�anīns likās iztrūcināts.

-����� Kas noticis? Jūsu jaukajai organizācijai �āda informācija nav vajadzīga, - sacīja vecais priesteris. - Tai pa�ai ir savi zobārsti ,

-��� Bet man vajadzīgs jūsējais.

Mācītājs, saraucis pieri, paliecās uz priek�u. - Kāds tam sakars ar tevi? Kāpēc,tu nāci uz �ejieni? Atvaino mani par pļāpību. Vai �is zobārsts kādam nodarījis ko sliktu vai nodevis kādu? Tu grasies izdarīt kādam pakalpojumu, viņu novācot?

-�� Nekādi pakalpojumi, - Kriss centās viņu pārliecināt. - Mani saimnieki uztraucas par informācijas noplūdi mūsu aģentūrā. Reizēm nākas izmantot spēkus no malas.

Tēvs D�anīns pārdomāja. Joprojām raukdams pieri, viņ� pamāja - Skaidrs. Un tomēr� - Viņ� pabungoja ar pirkstiem pa rakstāmgaldu.

-��� Kad vāksi informāciju, zini, ka mans kriptonīms ir Rems.

Priesteris pārstāja bungot pa galdu. - Ja tu pārgulēs�, pa nakti, es no rīta mēģinā�u dot tev atbildi.

Tas nav īpa�i ātri, nodomāja Kriss.

2

Kriss sēdēja ēdamistabā pie galda un ēda cāli ar makaroniem un sarkanajiem pipariem tajie�u gaumē. Viņa acis asaroja, nāsis iepletās. Dzerdams silto kokakolu, viņ� pavērās pa logu. Mākoņi bija sasniegu�i pilsētu. Kā kausēts svins lija lietus. Nevarēja saskatīt pat krustus kapsētā.

Viņu uztrauca tēva D�anīna atturība. Kriss bija pārliecināts, ka pa�laik mācītājs zvana, ievākdams ziņas par viņu Telefonu, protams, neviens nenoklausās. Tāpat no noklausī�anās ierīcēm brīva ir dro�ā māja. Tā skaitās neitrāla teritorija. Katrs, kas pārkāps tās neaizskaramību, tiks padzīts no savas aģentūras, to kopīgiem spēkiem vajās pasaules izlūkdienesti un sodīs.

Un tomēr Kriss bija noba�ījies. Tiklīdz aģentūra uzzinās, ka viņ� atrodas �eit, vietējā biroja �efs sāks brīnīties, kāpēc. Viņam būtu bijis jāsazinās ar augstāko priek�niecību. Kriptonīmā svarīgi bija divi pirmie burti - piemēram, AM attiecas uz Kubu, un AMALGAMS būtu �ī rajona operatīvā darbinieka vārds. Biroja �efs, pārbaudījis Kri�a kriptonīmā REMS pirmos divus burtus, noskaidros, ka RE nozīmē, ka Kriss atrodas Longlijas �tāba Vird�īnijā un tātad Eliota pakļautībā. Drīz vien Eliots tiks informēts, ka Kriss negaidīti ieradies Bangkokas dro�ības namā. Eliots, protams, būs neizpratnē, jo viņ� Kri�u uz turieni nav sūtījis.

Tas radīja problēmu. Kriss negribēja, lai Eliots uzzina par viņa pārvieto�anos. Pildīdams iecerēto, Kriss nevēlējās, lai Eliots uzzina par sekām, negribēja, lai Eliots justu sāpes vai apjukumu.

Viņ� centās neizrādīt nepacietību. Pie mazākās iespējas viņ� dosies pie priestera un dabūs zobārsta adresi.

Noraizējies viņ� novērsa skatienu no nomāco�ā lietus aiz loga. Slaucīdams acis, kurās koda sviedri, viņ� neticīgi palūkojās uz cilvēku, kuru bija redzējis pirms septiņpadsmit gadiem.

Ēdamistabā bija ienācis kāds ķīnietis Viņ� bija slaids, apaļu seju, smalks, nēsāja nevainojamu haki krāsas uzvalku, kura �akete Mao stilā bija aizpogāta līdz pat apkaklītei. Viņa jauneklīgā seja un biezie, melnie mati pilnībā apslēpa viņa se�desmit divus gadus.

Vīrieti sauca �in Ken �ans. Inteliģences koeficients: simt astoņdesmit. Runā arī krieviski, franciski un angliski. Kri�am viņa pagātne bija zināma. Formālo izglītību �ans bija guvis Oksfordas universitātes Mērtona koled�ā, kur mācījās no 1939. gada līdz pat kara beigām. Tajā laikā viņu ietekmēja komunistiskās partijas biedri gan no Oksfordas, gan Kembrid�as klubiem, un Gajs Bārgess pēc kara viņu viegli savervēja doties palīgā Mao. Būdams homoseksuālists, �ans Ķīnas dro�ības dienestā tā arī netika augstāk par pulkve�a pakāpi. Ta�u maoistu lietā viņ� bija noderīgs ideālists un, lai gan viņam nīkulīgs izskats, viens no viņu labākajiem �āvējiem, it īpa�i ar garoti.

�ans izvairīgi palūkojās uz Kri�u un piegāja pie otra galda. Viņ� stīvi apsēdās un, pataustījies starp savas �aketes pogām, izvilka pats savu irbuļu komplektu.

Slēpdams pārsteigumu, Kriss ko�ļāja un rija ēdienu. - Sniega leopards.

�ans pacēla galvu.

-��� Vai Sniega leopardam trūkst dziļa sniega?

�ans bezkaislīgi pamāja. - Pēdējoreiz pie mums Austrumos dziļ� sniegs bija pirms trīspadsmit gadiem.

-��� Es domāju, ka pirms septiņpadsmit. Man liekas, ka toreiz sniga Laosā.

�ans pieklājīgi pasmaidīja. - Togad sniegā bija tikai divi amerikāņi. Cik es atceros, tad viņi bija brāļi - ta�u ne no dzim�anas.

-��� Un �is te ir tev mū�am pateicīgs.

-��� Kriss? - sacīja �ans.

Rīklei sa�ņaudzoties, Kriss pamāja. - Priecājos tevi redzēt, �an!

Viņ� pasmaidīja un, sirdij strauji sitot, piecēlās. Viņi �ķērsoja istabu un apkampās.

3

Tēvs D�anīns bija satraukts, Tikko kalps bija aizvedis amerikāni uz ēdamistabu, viņ� paķēra telefona aparātu no rakstāmgalda un steidzīgi uzgrieza numuru.

- Rems, - viņ� sacīja,

Nolicis klausuli, viņ� iekampa glāzi brendija, saviebās un sāka gaidīt.

Sakritības viņam darīja raizes. Pirms divām dienām viņ� bija devis patvērumu krievam Josifam Maļenovam, VDK atbildīgajam par opija nogādi Dienvidaustrumāzijā. Maļenovs bija palicis savā istabā, kur saskaņā ar vieno�anos mācītājs viņam bija katru dienu piegādājis trīssimt miligramu nomierino�ā līdzekļa dilantīna, lai apslāpētu viņa niknuma un hipertonijas lēkmes. Ārstē�ana bija iedarbīga.

Vakar mācītājs bija devis patvērumu Ķīnas komunistu aģentam pulkvedim �in Ken �anarn. Informatori bija priesterim pavēstīju�i, ka �ans ieradies, lai tiktos ar krievu un, iespējams, kļūtu par VDK dubultaģentu, Tas nebija nekas neparasts.. Atrazdamies Abelāra dro�ības namā, pretējo pu�u aģenti bie�i izmantoja neitrālās teritorijas priek�rocību, lai noslēgtu darījumus, reizēm, lai dezertētu. Ta�u priesteris nebija pārliecināts par �ana motivāciju. Viņ� zināja, ka Ķīnas komunisti pretojās Krievijas opija kontrabandai Dienvid�austrumāzijā - daļēji tāpēc, ka ņēma ļaunā padomju iejauk�anos �ajā rajonā, daļēji ari tāpēc, ka nojauta opija graujo�o iedarbību uz situāciju apgabalā. Nebija nekādas jēgas, ka �ans, kur� gadiem ilgi bija sabotējis Krievijas opija sūtījumus, tagad pārietu pie cilvēka, kur� �o kontrabandu vadīja.

Un �odien ieradies amerikānis. Viņa prasība pēc zobārsta, kur� varētu izraut zobu un klusēt, varēja nozīmēt tikai vienu - izdarīt tā, lai kāda ķermeni nevarētu identificēt. Bet kura? Krieva?

Viņa pārdomas pārtrauca telefona zvans..

Mācītājs paņēma klausuli un klausījās.

Pēc mirkļa viņ� to nolika, būdams vēl lielākā nesapra�anā nekā pirms tam.

Viņ� bija uzzinājis, ka REMS ir Kristofera Patrika Kilmūnija kriptonīms. Kilmūnijs esot biju�ais amerikāņu speciālā dienesta leitnants, kur� 1965. gadā kopā ar CĪP piedalījies par Dziļo sniegu dēvētajā operācijā, kuras mērķis bija pārtraukt krievu opija piegādes. 1966. gadā Kilmūnijs esot izstājies no militārā dienesta un sācis darboties CIP. 1976. gadā viņ� esot iestājies cistercie�u klosterī. 1982. gadā viņ� atjaunojis darbību CIP. Reliģijas un politikas savienojums varētu likties neparasts, ta�u ne tēvam D�anīnam, jo viņ� pats tās bija savienojis. Tomēr visvairāk viņu uztrauca, ka visi trīs vīrie�i kaut kādā veidā bija saistīti ar opija kontrabandu.

Un vēl viena sakarība. Kad amerikānis 1965. gadā bija ieradies pie viņa ar sakropļotu seju, plīsu�u apendicītu un lauztu muguru, priesteris bija atcerējies viņa pavadoni - to pa�u ķīnieti, kas tagad atrodas namā, - �in Ken �anu.

Sakritības viņam darīja raizes.

4

Kriss stāvēja uz mācītājmājas lieveņa, bet lietus joprojām bungoja pa rievoto metāla jumtu. Kapsēta joprojām nebija saskatāma. Viņam blakus, atspiedies pret margām, lūkodamies pagalmā, stāvēja �ans. Lai gan dro�ības nams netika noklausīts, tomēr viņi izmantoja lietus radīto troksni, lai neviens nejau�i nevarētu noklausīties abu sarunu. Viņi bija izvēlēju�ies stūri bez logiem.

-��� Divas lietas, - sacīja �ans.

Kriss nogaidīja.

-�� Tev ātri no �ejienes jāpazūd. Aug�istabā atrodas Josifs Maļenovs, - sacīja �ans,

Kriss saprata. Viņu profesijā reti kad sacīja to, ko domā. Piesardzība bija likums. Bet �ans pat tik tie�i nekad nemēdza runāt. Kriss domās ātri aizpildīja tuk�umus starp �ana izteikumiem.

Viņ� bija �okēts. Viņu dzīvesveida pamatus veidoja uzticība stingram kodeksam, pats svarīgākais pieturas punkts tajā bija neaizskaramība, atrodoties Abelāra dro�ības namā.

�ans bija nodomājis izdarīt pa�u lielāko grēku.

-��� Tas nav iespējams, - sacīja Kriss.

-��� Nav taisnība Kamēr tu biji klosterī�

-��� Tu man garantēji neaizskaramību.

-��� Es izglābu tavu dzīvību. Es esmu atbildīgs par tevi. Kamēr tu biji klosterī, kodekss tika pārkāpts divreiz. Ferlahā Austrijā. Un vēlreiz Monreālā.

Kris� nodrebēja.

�ans nenovērsa skatienu.

-��� Tad pasaule ir sajukusi prātā, - sacīja Kriss.

-�� Vai ne tāpēc tu to pameti? Tādēļ ka klosteris piedāvāja labāku kodeksu?

-��� Nē. Un tomēr profesijā joprojām pastāv likumi. Es aizgāju tāpēc, ka man neveicās profesijā. Cita iemesla nav.

-��� Nesaprotu.

-��� Es nevaru paskaidrot. Es negribu par to runāt. Ja jau neaizskaramība ir zaudējusi savu nozīmi, kā tad mēs vispār varam uz kaut ko paļauties? - Viņ� izbiedēts pakratīja galvu. - Nekā svēta.

-���� Viss kļūst aizvien sliktāks, - sacīja �ans. - Pirms se�iem gadiem tas, ko esmu ieplānojis, būtu licies neiedomājami.

-��� Un tagad? - vaicāja Kriss.

-�� Tā kā precedents jau bijis, es jūtos brīvs no saistībām. Maļenovs ir garīgi slims. Pēdējos mēne�os viņ� ir tik lielā mērā palielinājis opija plūsmu, ka tas kļūst necie�ami. Viņ� ir jāapstādina.

-��� Tad izdari to ārpusē! - uzstāja Kriss.

-��� Tur viņ� tiek pārāk labi apsargāts.

-��� Bet tevi vajās.

-�� Viņi visi, - piekrita �ans. - Ikviens. Sniega leopardam ir savas viltības.

-��� Nieki, - sacīja Kriss. - Ja visi ir pret tevi� Ferlaha un tad Monreāla? Kas notika?

-���� Ar pārkāpējiem? Viņus atrada un nogalināja. Un nogalinās arī mani. Ar laiku. Bet pēc iespējas vēlāk.

-��� Es tevi lūdzu to nedarīt.

-��� Kāpēc?

-��� Tāpēc, ka jūtos tev pateicību parādā.

-��� Parādnieks esmu es. Es iejaucos, kā jūs sakāt, liktenī. Bet man jāstājas sava likteņa priek�ā. Tā kā kļūstu vecs, man jāsagatavojas nomirt, kā jūs, rietumnieki, sakāt - ar cieņu, bet es to saucu par godu. Man jāstājas pretī savam liktenim. Pārāk ilgus gadus esmu gaidījis �o izdevību. Opijs ir slikts. Tas jāaptur.

-��� Bet VDK atsūtīs kādu citu viņa vietā.

�ans sa�ņaudza margas. - Ne Maļenovu. �is cilvēks ir ļaunums. - Viņam uz sejas izspiedās sviedri. - Viņam jāmirst.

�ana tie�ums Kri�am sagādāja cie�anas. - No rīta es aizie�u.

-��� Bet es nevaru tik ilgi gaidīt. Krievs �eit paliek tikai līdz rītdienai.

-��� Man vajadzīga svarīga informācija no priestera.

-��� Tad dabū to ātri. Lai ko es darītu, mūsu draudzība paliek spēkā. Sakritība, ka pēc visiem �iem gadiem mēs tie�i tagad esam tiku�ies, tomēr liekas aizdomīga. Liktenis, mans draugs. Es toreiz neizglābu tavu dzīvību, lai manis dēļ tu to tagad zaudētu. Ej prom no �ejienes! Es tevi lūdzu!

Lietus pieņēmās spēkā.

5

Kri�u kaut kas pamodināja, Gulēdams tumsā savā istabā, viņ� pa�ķielēja uz sava pulksteņa luminiscējo�o ciparnīcu, Trīs trīsdesmit. Apmulsis viņ� palika rāms un koncentrējās. Vētra bija rimusies. No dzegām nopilēja pa retai lāsei. Pa atvērto logu iespīdēja mēness gaisma. Kriss ieelpoja netīrās upes un leknās augsnes smaku, kas nāca no dārza. Viņ� ieklausījās putnu rīta dziesmās.

Kādu mirkti Kri�am likās, ka viņu pamodinājis ieradums un nekas vairāk. Se�i klosteri pavadītie gadi viņam bija iemācīju�i izmantot pirmsausmas stundas meditācijai. Jebkurā gadījumā viņ� būtu pamodies agri.

Bet tad viņ� uzmeta skatienu trīso�ajai gaismai, kas pa durvju apak�u nāca no priek�telpas. Garām paslīdēja ēna. Lai kas arī būtu gājējs, tas zināja, kā pārvietoties līdzīgi dzīvniekam, ķermeņa svaru pārnesot uz pēdu ārmalām. Viņ� iztēlojās kaķi, kas zag�us tuvojas laupījumam.

Tas varēja būt kalps, kas de�urē priek�telpā. Vai �ans. Vai kāds, kas tīko pēc �ana dzīvības. Vai manējās, nodomāja Kriss, jo esmu �ana draugs.

Viņ� satvēra sev blakus guļo�o mauzeri un nometa palagu, kails lēcienā sasniegdams krēsla aizsegu. Viņa sēklinieki sarāvās. Viņ� aizturēja elpu un, būdams pati piesardzība, gaidīja, pavērsis revolveri pret durvīm.

Viņ� izdzirdēja aiz tām troksni, it kā kāds ar dūri uzsistu pa spilvenu. Lai gan troksnis bija slāpēts, tomēr pietiekami

spēcīgs.

Kāds ievaidējās, kāds priek�mets atsitās pret viņa durvīm.

Kriss iznāca no slēptuves aiz krēsla un lī�us aizlīda līdz sienai blakus durvīm. Pielicis ausi pie sienas, viņ� ieklausījās, kā noslcrapst durvju aizbīdnis un priek�telpā atveras vēl kādas durvis.

Kāds krieviski satraukti ierunājās: - Ko tu esi izdarījis?

Kriss dzirdēja vecā mācītāja atbildi, ari krieviski: - Viņ� gāja uz jūsu istabu. Redzat viņa garoti. Viņ� gribēja jūs no�ņaugt. Man nebija citas izejas. Nācās viņu nogalināt.

Kriss atvēra durvis. Ja viņ� to nedarītu, ja paliktu savā istabā, mācītājs sāktu brīnīties, kāpēc troksnis nav viņu pamodinājis Tas varētu radīt aizdomas, ka Kriss kaut kādā veidā ir �ajā lietā iejaukts.

Pa atvērtajām durvīm viņ� ielūkojās apgaismotajā priek�telpā.

Izdzirdējis Kri�a sacelto troksni, priesteris pagriezās, mērķēdams viņā ar krievu automātisko Tokareva pistoli ar klusinātāju,

Kriss sastinga. Viņ� pacēla rokas un mauzeri augstu virs galvas, - Jūsu balsis mani pamodināja. - Viņ� paraustīja plecus, - Es redzu, ka tā nav mana darī�ana.

Mācītājs ar galvas mājienu ļāva viņam iet, un Kriss, atkāpies savā istabā, aizvēra durvis.

Viņ� raudzījās tumsā. Viņ� bija redzējis cilvēku otrajās durvīs, Viņam bija pāri par se�desmit Krunkains, bāls. Ap acīm melni loki. Izspūru�i mati. Nervozas kustības. Mugurā piesviedrēta zīda pid�ama. Josifs Maļenovs, Kriss nodomāja. Ar �o cilvēku viņ� ne reizes nebija ticies, ta�u bija redzējis viņa fotogrāfijas un zināja, ka Maļenovs ne tikai nodarbojas ar opija kontrabandu, bet ir ari tā kaislīgs lietotājs.

Uz grīdas starp priesteri un Maļenovu Kriss bija redzējis �ana ķermeni. Viņa �okli bija sadragājusi krievu pistoles 7,62. kalibra lode. Asinis un urīns grīdu krāsoja tum�u. Nebija nekādas jēgas vēl pārbaudīt, vai �ans ir dzīvs.

Kri�am iek�ā viss mutuļoja. Durvju spraugu aizsedza citas ēnas. Viņ� izdzirdēja, ka kāds izklāj segu, Tad bija dzirdams, ka cilvēki, to bija vairāk nekā divi, klusi, bet ne tik klusi, kā �ans bija darbojies, paceļ ķermeni, ietin to un aiznes prom. Varēja saost sīvus sandalkoka dūmus, tad sveķainu priedes smar�u. Kāds būs aizdedzis vīraku un izbēris uz grīdas zāģu skaidas, lai nomāktu ķermeņa izgarojumus.

Kriss piesardzīgi piegāja pie loga. No kokiem iztraucēti uzspurdza putni. Mēnessgaismā bija saskatāms, ka no mācītājmājas lieveņa iznāk divi kalpi austrumnieki, salīku�i no segā ievīstītā priek�meta smaguma. Tre�ais kalps, iedams pa taciņu starp kapsētas krustiem un piparu stādījumiem dārzā, rādīja viņiem gaismu.

Pa nogāzi viņi devās upes virzienā - izbarot �anu krokodiliem vai arī nogādāt viņu ar laivu d�ungļos.

Draugs, nodomāja Kriss. Viņam aiz�ņaudzās rīlde.

Viņ� satvēra cie�āk savu mauzeri.

6

Tēvs D�anīns pārmeta krustu. Nometies ceļos, viņ� baznīcā pie altāra bija skaitījis dieni�ķās lūg�anas. Viņ� skatījās uz pa�a aizdegtajām vaska svecēm, ko apņēma vaska un vīraka smar�a. Liesmas �audījās tumsā.

Pulkstenis 5 no rīta. Baznīcā bija kluss.

Svētais patvērums.

Pieturēdamies pie altāra margām, vecais mācītājs piecēlās un noliecās relikviju �ķirsta priek�ā. Viņ� bija lūdzis Dievam piedo�anu . Reiz apņēmies sargāt �o dro�ības namu, viņ� ticēja, ka pazaudēs dvēseli, ja nepildīs savus pienākumus. Kaut gan viņu bija savervējusi VDK, tēvs D�anīns juta lojalitāti pret ikvienu aģentūru. Ikviens pasaules aģents bija viņa draudzes loceklis. At�ķirībām politiskajos uzskatos, ticībai vai tās neesamībai nav nekādas nozīmes. Pat ateistiem ir dvēseles. �urp pie viņa meklēt patvērumu nāca apātiski, pārguru�i cilvēki. Viņa priestera pienākums bija tos �ēlot. Ja viņam nācās nogalināt, lai pasargātu �ī dro�ības nama neaizskaramību, viņ� lūdza, lai Dievs viņu saprot. Kāds attaisnojums varētu būt vēl labāks? Tumsā �audījās sve�u liesmas miru�ā piemiņai.

Vecais priesteris aizgriezās no altāra un sastinga, ieraudzījis kustamies kādu ēnu. No tuvākā sola tumsas piecēlās kāds cilvēks un nāca tuvāk.

Amerikānis.

Priesteris caur atvērumu stihārija sānā sataustīja savu pistoli, atbrīvoja to no siksnas un zem brīvi krīto�ā tērpa krokām notēmēja viņa virzienā.

Piesardzīgā attālumā amerikānis apstājās.

-���� Nedzirdēju jūs nākam starp solu rindām, - sacīja mācītājs.

-��� Centos būt kluss, lai netraucētu jūsu lūg�anas.

-��� Vai jūs arī nācāt lūgt Dievu?

-��� No veciem ieradumiem nav tik viegli atbrīvoties. Nu jau jūs dro�i vien esat uzzinājis, ka es arī esmu bijis cistercietis.

-��� Un jūsu draugs? Jūs nealkstat pēc atriebības?

-��� Viņ� darīja to, kas viņam bija darāms. Tāpat jūs arī. Mēs zinām likumus.

Pamādams ar galvu, priesteris satvēra cie�āk savu pistoli zem stihārija.

-��� Vai dabūjāt zobārstu? � vaicāja amerikānis.

-��� Pavisam nesen. Esmu pierakstījis viņa adresi.

Mācītājs nolika lūg�anu grāmatu uz sola. Ar brīvo roku

viņ� parakņājās otrā stihārija �ķēlumā un izvilka papīra lapiņu. Uzlicis to uz lūg�anu grāmatas, viņ� piesardzīgi atkāpās,

Baznīcā valdīja klusums. Amerikānis pasmaidīja un paņēma zīmīti, Tumsā viņ� nemēģināja to izlasīt,

-��� Cilvēks, ko jūs meklējat, dzīvo tālu no �ejienes, - sacīja vecais priesteris.

-��� Jo labāk. - Amerikānis atkal pasmaidīja.

-��� Kāpēc jūs tā sakāt?

Ta�u amerikānis neatbildēja. Pagriezies viņ� lēni aizsoļoja uz izejas pusi. Viņa ēna izgaisa. Tēvs D�anīns izdzirdēja, kā atveroties no�īkst durvis. Viņ� pamanīja, ka ārājau svīda agrīna gaisma. Pirmīt to bija aizsedzis amerikāņa stāvs. Durvis aizcirtās, spēji nodārdēdamas klusumā.

Priesteris bija aizturējis elpu. Izelpojis viņ� atlika pistoli siksnā, juzdams, ka pieri klāj lipīgi sviedri. Saraucis pieri, viņ� palūkojās uz krāsainā stikla logu zem baznīcas jumta smailes. Tam cauri spiedās blāva gaisma, izceldama tērauda mēness siluetu.

7

Krievs, nodomāja Kriss.

Viņ� nevainoja priesteri. Kriss viņam bija teicis patiesību. Priesteris tikai ievēroja likumus. Ne tikai pilnvaras.

Nodro�ināt viesa neaizskaramību, pat ja nācās nogalināt citu viesi, kas mēģināja to pārkāpt, bija priestera pienākums.

Ta�u krievs� Iziedams no baznīcas, apiedams peļķes rīta pustumsā un iedams uz mācītājmājas pusi, Kriss domāja par viņu. Viņ� bija nikns, ta�u no malas to nevarēja manīt. Pēc ieraduma, jo apņēmīgāks viņ� bija, jo atbrīvotāks izskatījās. Viņa gaita �ķita nesteidzīga, kā izejot pastaigā, lai baudītu klusumu un apbrīnotu putnus.

Viņ� aizvien vēl domāja par krievu.

Kriss sasniedza mājas sētas pusi, palēnināja gaitu, izlikdamies, ka priecājas par skatu, kas paveras uz upi, bet klusībā sarunājās pats ar sevi. �ans bija gadiem ilgi cīnījies ar �o krievu un kļuvis tik apsēsts, ka upurēja savu dzīvību par iespēju viņu nogalināt. Toreiz, se�desmit piektajā, arī Kriss bija pret viņu cīnījies kopā ar �anu apvienotajā FIB un Ķīnas komunistu operācijā, lai pārtrauktu opija kontrabandu no Laosas uz Dienvidvjetnamu. Pēc neveiks�mīga uzbrukuma laosie�u nometnei, kura laikā Kriss bija notverts un spīdzināts informācijas iegū�anas nolūkā (sakropļota seja, plīsis aklās zarnas piedēklis, lauzts mugurkauls), �ans bija vadījis glāb�anas misiju un izglābis viņam dzīvību. �ans bija nogādājis Kri�u uz �o pa�u dro�ības namu, rūpējies par viņu, neatiedams ne soli, kamēr ieradās amerikāņu ķirurgi.

Tagad �ans bija miris.

�ajā pa�ā vietā �ans bija atgriezis Kri�u dzīvē.

Opija dēļ.

Krievam bija jāmirst.

Kriss zināja draudo�ās briesmas. Viņ� kļūs par izstumto, kuru visi vajās. Par spīti viņa prasmei, tie galu galā viņu atradīs. Viņam drīz būs jāmirst.

Tam nav nozīmes. Zinot iemeslu, kāpēc viņam vajadzīgs zobārsts, zinot, ko viņ� iecerējis darīt, viņam tāpat drīz jāmirst. Kāda gan at�ķirība? Ta�u �ādi, nezaudējot to, ko viņ� nav gatavs zaudēt, radās iespēja izdarīt, draugam pakalpojumu. Tas bija svarīgāks par patvēruma neaiz�skaramību, svarīgāks par visu pasaulē. Uzticība, draudzība. �ans bija izglābis viņam dzīvību. Paklausot savām goda jūtām, Kri�am vajadzēja atdot parādu. Ja ne, viņ� kritīs kaunā.

Un, tā kā neaizskaramība jau divreiz bija pārkāpta, vienīgā jēga bija vairs tikai privātajam kodeksam.

Viņa skatiens no upes pārslīdēja kapsētai. Atcerējies priestera iedoto zīmīti, viņ� to izņēma un izlasīja zobārsta vārdu un adresi. Viņa skatiens apmācās. Drūmi pamājis, viņ� uzkāpa lievenī un iegāja mācītājmājā.

Uzgājis savā istabā, Kriss sakravāja savu niecīgo ceļasomu. Viņ� izņēma no tās �ļirci zemādas injekcijām un zāļu pudelīti ar �ķidrumu. Nesdams somu rokā, viņ� izgāja no istabas.

Priek�telpā neviena nebija. Viņ� pieklauvēja pie krieva durvīm.

Balsī aiz durvīm varēja nomanīt sasprindzinājumu. - Kas tur?

Kriss atsaucās krieviski. - Jums jātiek no �ejienes projām. Ķīnietim ir dubultnieks.

Viņ� izdzirdēja steidzīgu atslēgas skrap�ķē�anu. Durvis atvērās. Aiz tām stāvēja Maļenovs ar pistoli rokā, nosvīdis, viņa acis no opija devas bija glu�i stiklainas.

Viņ� nepaspēja pamanīt Kri�a īk�ķi un rādītājpirkstu tuvojamies savam kaklam, saspie�am balseni, aiz�ņaudzam balss saites.

Krievs sagrīļojās un nokrita.

Aizvērdams aiz sevis durvis, Kriss ienāca istabā. Maļenovs, nespēdams parunāt, gulēja uz grīdas, izmisīgi cīnīdamies pēc elpas. Viņa ķermenis raustījās konvulsijās, pēdas sagriezās uz iek�u, rokas gramstījās gar krūtīm.

Kriss no flakona piepildīja �ļirci. Pavilcis uz leju krieva pid�amas bikses, viņ� tā dzimumlocekļa distālajā vēnā ie�ļircināja 155 milivienības kālija hlorīda. Kālijs aizceļos uz smadzenēm, hlorīds uz urīnceļu, izraisot ķermeņa elektrolītu depolarizē�anos, kā rezultātā iestāsies vispārēja paralīze.

Krieva seja jau bija zila, pamazām tā kļuva pelēka un pēc brī�a vērtīsies dzeltena.

Kriss ielika �ļirci un flakonu ceļasomā. Pacēlis drebo�o ķermeni uz aug�u, viņ� to atbalstīja pret krēslu tā, lai krieva kakls atrastos pret krēsla koka roku balstu. Pēc tam viņ� krēslu pagrūda, lai tas uzkristu krievam virsū un savainojums kaklā izskatītos kā kritiena pēdas.

Tas tev par �anu, viņ� nodomāja.

Paņēmis savu somu, Kriss izgāja no istabas.

Priek�telpa bija tuk�a. Ar krieva atslēgu aizslēdzis durvis, viņ� nogāja pa kāpnēm, �ķērsoja mācītājmājas lieveni un devās kapsētas virzienā.

Kriss zināja, ka, izejot pa parādes durvīm, viņam neap�aubāmi sekos da�ādu aģentūru darbinieki, tāpēc viņ� pelēkajā rīta gaismā devās lejup pa nogāzi uz upi , Nejaukajā smirdoņā, ko izgaroja upe, viņ� sameklēja laivu, kas neizskatījās tik caura kā abas pārējās, un atgrūdās no krasta, nelikdamies manām krokodilu atplestās rīkles.

8

Pēc divām stundām mācītājs (pēc tam, kad vairākkārt "bija klauvējis pie krieva durvīm) lika kalpiem tās uzlauzt. Iebruku�i istabā, viņi atklāja krieva ķermeni guļam zem apgāzta krēsla. Priesteris noelsās. Kā �ī dro�ības nama sargam viņam nācās atskaitīties savu viesu priek�niecībai. �ana nogalinā�anai bija attaisnojums, bet nu ari krievs bija miris. Vienai reizei tas bija par daudz.

Ja nu VDK nolemj, ka es esmu vainīgs�

�ausmās viņ� pārmeklēja ķermeni, lūgdams Dievu, kaut nāve būtu iestājusies dabiskā ceļā. Nekādas vardarbības pazīmes nebija atrodamas, izņemot zilumu uz kakla, bet to varēja izskaidrot ar kritienu pret krēslu.

Viņ� steidzīgi rēķināja. Maļenovs te bija ieradies, pa pusei zaudējis prātu. Viņam bija nepiecie�ama atpūta. Viņ� bija pieprasījis zāles niknuma lēkmju un hipertonijas ārstē�anai, Diez vai viņ� ir noslepkavots. Iespējams, ka papildu sasprindzinājums kombinācijā ar zālēm bija izraisījis sirdstrieku.

Ta�u tagad bija nozudis amerikānis,

Pārāk daudz kas notika.

Priesteris piesteidzās pie telefona aparāta. Viņ� zvanīja vietējai VDK ^rezidentūrai. Bangkokas rezidentūras �efs paziņoja savai priek�niecībai. Abelāra dro�ības namā nenoskaidrots nāves gadījums, kas kvalificēts kā nelaimes gadījums, prasa nekavējo�u izmeklē�anu.

Stundu pēc tam, kad priesteris bija atklājis līķi, no Hanojas Ziemeļvjetnamā izlidoja padomju kravas lidma�īna IL-18. Cīnīdamās ar pretvēju, tā 600 jūdzes līdz Taizemei lidoja gandrīz divas stundas. VDK virsnieks izmeklētājs tandēmā ar ārstu ekspertu grupu pētīja ķermeņa stāvokli, izdarīja fotouzņēmumus. Steidzīgi iekrāvu�i ķermeni lidma�īnā, viņi aizveda to sev līdzi uz Hanoju, un, �oreiz ceļavējam piepalīdzot, nokļuva tur deviņdesmit minūtēs.

Sekcija ilga septiņas stundas. Lai gan krieva sirdī aizsprostojumu nebija, smadzenēs bija vērojami asins- izplūdumi, Nāves cēlonis: trieka. Bet kāpēc? Ne mazāko aizsprosto]urnu. Asins analīzes uzrādīja dilantīna klātbūtni, kuru krievs bija ieņēmis, kā arī opiju, bez kura tas nevarēja iztikt, Nekādu citu neparastu ķīmisku vielu. Ķermeņa mikroskopiska pārbaude atklāja adatas dūriena pēdas krieva dzimumlocekļa distālajā vēnā. Lai gan izmeklētājs to nespēja pierādīt, viņam radās aizdomas par slepkavību. Ar �ādiem gadījumiem viņ� bija sastapies bie�i. Kālija hlorīds. Tā sadalī�ana sastāvdaļās var izraisīt trieku. Tā kā ķermenī ari dabiski sastopams kālijs un hlorīds, tad cēloni viegli noslēpt. Par savām aizdomām viņ� ziņoja virsniekam izmeklētājam.

Pēc stundas VDK Bangkokas rezidentūras �efs tika nosūtīts uz Mēness baznīcu. Viņ� ilgsto�i iztaujāja mācītāju. Mācītājs piebilda, ka mācītāj mājā bija apmeties amerikānis, �ana draugs.

-��� Viņa vārds un pazīmes? - vaicāja rezidentūras �efs.

Nobijies priesteris pastāstīja.

-��� Ko amerikānis gribēja? - vaicāja rezidentūras �efs.

Arī to vecais priesteris pastāstīja.

-��� Kur dzīvo zobārsts?

Izdzirdējis mācītāja atbildi, rezidentūras �efs pāri rakstāmgaldam viņu nopētīja. - Tik tālu? Mūsu izmeklētājs Hanojā uzskata, ka nāve iestājusies se�os no rīta. - Rezidentūras �efs pameta ar roku uz loga pusi, aiz kura krēsloja vakars. Viņ� iebakstīja ar pirkstu pulkstenī. - Tas notika pirms piecpadsmit stundām. Kāpēc uzreiz nepastāstījāt mums par amerikāni?

Priesteris ielēja sev vēl vienu glāzi brendija un to vienā paņēmienā iztuk�oja. Pa rugājaino zodu noritēja lāses. - Es biju nobijies. No rīta es nebiju dro�s, ka amerikānim ar to ir kāds sakars. Ja es, dro�s paliek nedro�s, būtu viņu nogalinājis, man nāktos atskaitīties FIB . Ta�u man pret viņu nebija nekādu pierādījumu.

-��� Tāpēc jūs nolēmāt labāk izskaidroties ar mums? -Es atzīstu, ka pieļāvu kļūdu. Man vajadzēja viņu labāk

uzmanīt. Bet viņ� mani pārliecināja, ka viņam nav nekādu nolūku attiecībā uz jūsu operatīvo darbinieku. Kad atradu līķi, es cerēju, ka nāve iestājusies dabiskā veidā. Nepieļaut kļūdu nebija iespējams. Jūs varat saprast manas �aubas.

-��� Protams.

Rezidentūras �efs pacēla klausuli. Uzgriezis numuru un sagaidījis savienojumu, viņ� ziņoja savai priek�niecībai.

-����� Abelāra patvērumā notikusi vardarbība. Atkārtoju: vardarbība. Kristofers Patriks Kilmūnijs. Kriptonīms: Rems. FIB. - Rezidentūras �efs atkārtoja mācītāja sniegto aprakstu.

-���� Viņ� ir ceļā uz Gvatemalu. - Rezidentūras �efs paziņoja adresi. - Vismaz viņ� apgalvoja, ka grasās uz turieni doties, ta�u, ņemot vērā notiku�o, nedomāju, ka viņ� to darīs. Jā, es zinu, viņ� ir piecpadsmit stundas mums priek�ā.

Pēc minūtes rezidentūras �efs nolika klausuli.

Viņ� pagriezās pret mācītāju un to no�āva, te

9

-��� Jūs esat par to pārliecināts? - FIB direktors izsaucās klausulē.

-���� Pilnīgi, - atbildēja VDK priek�nieks pa tālsakaru trauksmes līniju. Tā kā viņa sarunu biedrs nerunāja krieviski, viņ� runāja angliski. - Saprotiet, es nezvanīju, lai lūgtu jūsu atļauju. Tā kā pārkāpējs ir jūsējais, es tikai sekoju protokolam un informēju jūs par saviem nolūkiem.

-�� Es varu garantēt, ka viņ� nerīkojās saskaņā ar manām pavēlēm,

-��� Pat ja viņ� to darītu, tam nav nekādas nozīmes. Es jau esmu izsūtījis telegrammas. Pa�laik jūsu sakaru telpā jūs saņemat jums paredzētās. Atbilsto�i Abelāra patvēruma nosacījumiem esmu sacēlis trauksmi visās aģentūrās. Es nolasī�u pēdējos trīs teikumus. "Atrast Remu. Starptautisks līgums. Iznīcināt pēc saviem ieskatiem." Tā kā jūsu aģentūra ir iejaukta, pieņemu, ka meklēsiet viņu daudz mērķtiecīgāk nekā citas aģentūras.

-Jā� dodu savu vārdu. - FIB direktors norija siekalas, nolikdams klausuli.

Nospiedis selektora pogu, viņ� pieprasīja Kristofera Patrika Kilmūnija lietu.

Pēc pusstundas viņ� jau zināja, ka Kilmūnijs bijis nolīgts slepeno operāciju militarizētajos spēkos, Ģ�-13, kā viens no augstākā ranga aģentūras operatīvajiem darbi�niekiem.

Direktors nostenējās. Tas, ka viens nelietis rada jucekli, jau pats par sevi ir slikti, bet vēl sliktāk, ja �is nelietis izrādās par pasaules klases iznīcinātāju. Protokols - un piesardzība prasa, ka direktoram, lai sodītu �o cilvēku, jāizmanto cita Ģenerāl�tāba - 13s vienība.

No Rema lietas direktors uzzināja vēl kaut ko. Viņ� niknumā piecēlās un izsoļoja no kabineta.

Rems atradās Eliota pakļautībā.

10

-��� Es par to neko nezinu, - sacīja Eliots.

-�� Bet jūs par viņu esat atbildīgs! Jūs viņu sameklēsiet! - sacīj a direktors, izbrāzdamies no Eliota kabineta, lai uzsvērtu argumentāciju.

Eliots smaidīja atvērtajās durvīs. Viņ� aizdedzināja cigareti, pamanīja pelnus uz sava melnā uzvalka, nopurināja tos. Eliota vecīgās acis spīdēja apmierinājumā, ka direktors pats bija ieradies pie viņa, nevis izsaucis viņu uz savu kabinetu. Niknā vizīte bija vēl viena direktora vājuma pazīme, kas liecināja par Eliota varu.

Viņ� pievirzīja savu krēslu tuvāk logam un ļāva saules stariem sildīt seju. Lejā pla�a autostāvvieta stiepās līdz pat �ogam, un koki nodalīja aģentūru no Lenglijas �osejas Vird�īnijā. No savas vietas viņ� varēja saskatīt vienīgi desmit tūksto�us ma�īnu, kas ieskāva milzīgo, garo H-veida celtni.

Smaids nozuda no Eliota sejas. Jau Saula vajā�ana viņam bija sagādājusi raizes. Vakar viņ� satraucās vēl vairāk, kad uzzināja, ka Saula aud�ubrālis Kriss ieradies Abelāra patvērumā Bangkokā. Eliots nebija viņu uz turieni sūtījis. Kriss pirms da�ām nedēļām bija pametis savu apme�anās vietu Romā un kop� tā laika nebija neko par sevi ziņojis. Pieņēmums: Kriss ir nogalināts.

Ta�u tagad viņ� pēk�ņi atkal bija uzradies. Vai viņ� visu �o laiku bija bēguļojis un beidzot sasniedzis patvērumu? Neap�aubāmi, viņ� pirms tam būtu varējis atrast iespēju sazināties ar Eliotu vai vismaz izdarīt to pēc iera�anās Mēness baznīcā, Bezjēdzīgi. Prasīt pēc zobārsta, kas nav saistīts ar aģentūru. Pārkāpt patvēruma neaizskaramību, nogalinot krievu. Pie velna, kas notiek? Kriss ta�u likumu zina. Viņu vajās labākie slepkavas no visām aģentūrām. Kāpēc viņ� tik muļķīgi rīkojies?

Eliots savilka grumbainās lūpas.

Divi neīstie brāļi, abi bēguļo. Simetrija viņam patika. Stāvvietā ma�īnas saulē �ilbino�i mirdzēja, un Eliota sejā atgriezās smaids, Viņ� bija atradis atbildi uz savu jautājumu.

Sauls un Kriss. Sauls jānogalina, pirms viņ� uzzina, kāpēc tiek vajāts. Tātad - kur� gan zinās, kur viņ� varētu slēpties, ja ne viņa līdzinieks?

Ta�u zobārsts� Eliots nodrebinājās. �ī detaļa viņu nezin kāpēc uztrauca.

Kāpēc Kriss pirms krieva nogalinā�anas prasīja pēc zobārsta?

Eliotam pār muguru pārskrēja skudriņas.

-��� Mehiko, - sacīja Kriss. - Uz nākamo reisu.

Aviolīnijas biļe�u kasē havajiete uzsita pa datora

klaviatūru - Cik, kungs?

-��� Vienu, - viņ� atbildēja.

-��� Pirmās klases vai kopējā?

-Vienalga.

Sieviete pētīja ekrānu.

No trok�ņainās, stāvgrūdām pilnās uzgaidāmās zāles atplūda balsu dūkoņa. Kriss juta, ka pārējie pasa�ieri aiz viņa gaida.

-��� Kungs, 211. reisam ir vieta kopējā klasē. Tas atiet pēc piecpadsmit minūtēm. Ja pasteidzamies, jūs varat uz to paspēt. Jūsu vārds?

Kriss pateica uzvārdu, kāds bija ierakstīts viņa viltotajā pasē, un, kad tika vaicāts pēc kredītkartes,labāk samaksāja skaidrā naudā, jo pēc iespējas vairījās atstāt aiz sevis kādus papīrus.

-��� Jums ir bagā�a?

-��� Tikai �ī soma.

-���� Piezvanī�u de�urantam un palūg�u, lai aiztur izlido�anu. Patīkamu lidojumu, kungs!

-��� Paldies.

Lai gan Kriss smaidīja, tomēr, steidzoties uz lidma�īnu, viņa muskuli saspringa. Rūpīgi viņ� nopētīja katru, kas pūli pievērsa viņam skatienu. Zem policista pēto�ā skatiena Kriss sasniedza metāla detektoru, ta�u mauzeri viņ� jau bija izmetis notekcaurulē Bangkokā, zinot, ka pie iekāp�anas lidma�īnā par pistoles nēsā�anu viņu aizturētu. Viņ� to būtu varējis paslēpt ceļasomā un vienoties par somas novieto�anu bagā�as glabātavā zem lidma�īnas. Tur bagā�a netika pārbaudīta. Bet viņ� nevarēja tērēt laiku pie bagā�as saņem�anas. Viņam vajadzēja saglabāt kustības brīvību. Kad ceļasoma bija izgājusi cauri aparātam, Kriss to satvēra un aizsteidzās pa koridoru uz piestātni.

Pa lidma�īnas atvērtajām durvīm stjuarte vēroja viņu skrienam pa pasa�ieru tuneli. Viņa soļi atbalsojās tuk�umā.

- Paldies par gaidī�anu, - viņ� tai teica.

-Nekas. Pārtikas piegāde lidma�īnai arī kavējas. - Viņa paņēma Kri�a biļeti.

Viņ� pagāja garām pirmās klases pasa�ieriem, dodamies uz lidma�īnas aizmuguri, Vairākas vietas bija brīvas. De�urants Kri�am bija vaicājis, vai viņ� vēlas vietu smēķētāju vai nesmēķētāju nodalījumā, Kriss nesmēķēja, bet, tā kā smēķētāju nodalījums atradās lidma�īnas pakaļgalā, viņ� izvēlējās vietu, kas atradās visdziļāk aizmugurē. Viņam vajadzēja novērot pēc iespējas vairāk pasa�ieru, eju un īpa�i durvis.

Viņa vieta atradās starp paresnu vīrieti un pavecāku sievieti. Aizspraucies garām vīrietim, viņ� uzsmaidīja sievietei un apsēdās vidū, pabāzis savu somu zem priek�ējā sēdekļa, Piesprādzējies viņ� ar garlaikotu skatienu sāka vērot eju starp rindām.

Vajadzēja pieņemt visļaunāko - ka adatas dūriena pēdas Maļenova ķermenī ir atklātas un pret Kri�u pasludināta vispārēja meklē�ana. Lai gan viņa nodoms - sameklēt zobārstu - nemainījās, pie mācītāja ieteiktā zobārsta viņ� nevarēja rādīties. Priestera dotā adrese atradās Gvatemalā, bet priesteris būs VDK izmeklētājiem viņa nolūkus jau darījis zināmus. Savukārt tie būs paziņoju�i saviem cilvēkiem Gvatemalā un liku�i viņu novērot. Kri�am vajadzēs izvēlēties citu valsti - tādu, kuru viņ� labi pazīst, kurā viņ� var nozust un izmantot pats savus avotus uzticama zobārsta meklē�anai. Viņu vilināja Meksika. Ta�u, pametot Bangkoku un pēc tam Singapūru, iznāca aizkavē�anās ar reisiem. Lidma�īna Ho- nolulu nolaidās �etrdesmit minūtes vēlāk, nekā paredzēts. Līdz ar to viņ� nokavēja iepriek�ējo reisu uz Mehiko un bija spiests gaidīt �o. Sākumā Kriss bija cerējis visu līdz �im izdarīto paveikt divpadsmit stundās, bet nu jau bijapagāju�as se�padsmit, kop� viņ� nogalināja krievu.

Viņ� saspringti gaidīja. Bangkokā tagad būtu nakts, bet astoņus tūksto�us jūd�u uz austrumiem, Honolulu, ir rīts. Pa logiem iespīdēja saule, un viņ� svīda, klausīdamies gaisa kondicionētāja �ņāk�anā. Viņ� juta, kā, dzinējiem darbojoties tuk�gaitā, vibrē lidma�īnas korpuss. Zem viņa kaut kas nobūk�ķēja, iespējams, ka tur pēdējā brīdī tika iekrauta kāda pasa�iera bagā�a. Pa logu Kriss redzēja, kā aizbrauc divas iekrau�anas platformas.

Viņ� cie�i nopētīja eju starp rindām. Stjuarte, sniegdamās pēc aizbīdņa, vēra ciet pasa�ieru durvis. Pēc mirkļa lidma�īna trauksies pa skrejceļu.

Izelpodams Kriss atslābinājās. Pēk�ņi kuņģi savilka spējas sāpes, viņ� sastinga. Stjuarte atvēra durvis. Iekāpa divi vīrie�i. Viņa aizslēdza durvis, un vīrie�i pa eju nāca tuvāk,

Kriss viņus nopētīja. Viņu vecums - staip divdesmit un trīsdesmit. Muskuļaini, bet ne pārāk. Krekli un bikses neuzkrīto�os toņos. �ķita, ka viņi tī�ām nepievēr� uzmanību citiem pasa�ieriem, pievērsdamies tikai biļetēm, tad cipariem un burtiem virs sēdvietām. Desmit rindas Kri�am priek�a viņi apsēdās katrs savā ejas pusē.

Viņ� bija gaidījis cik vien iespējams ilgi un tikai tad pircis biļeti cerībā, ka būs pēdējais pasa�ieris, kas iekāps lidma�īnā. No savas vietas aizmugurē viņ� bija lūkojies, vai kāds nesteidzas nokļūt lidma�īnā vēl pēc viņa.

Kad abi vīrie�i pagriezās, lai ieņemtu savas vietas, Kriss noliecās pāri blakussēdo�ajam vīrietim, lūkodamies lejup ejā. Viņu apavi. Viņ� nemeklēja pēc superbiezām zolēm vai apkaltiem purngaliem, kas apavus pārvērstu par iero�iem. Par spīti mītam par karatē, operatīvais darbinieks reti kad izdara sitienu ar pēdu. Spēriens ir par lēnu. Viņ� meklēja kādu svarīgāku pazīmi. �ie vīrie�i valkāja kurpes ar paaugstinātu virsmu, kas ērti apņēma potītes. Tādiem apaviem operatīvie darbinieki parasti deva priek�roku, jo pieguļo�ā virsma pakaļdzī�anās vai cīņas gadījumā neļāva apavam nokrist. Arī Kriss pats valkāja �āda piegriezuma apavus.

Viņu ir izsekoju�i, tikai nav iespējams pateikt, kas, - krievi, angļi, fran�i, varbūt pat savējie. Pa�laik kāds steidzīgi zvana uz Mehiko. Kad viņ� nolaidīsies, slepkavu komanda - varbūt vairākas - viņu jau gaidīs.

Lidma�īna sāka kustēties, attālinādamās no piestātnes. Ripojot garām lidostas ēkai, tā pagriezās un dzinēji ierūcās skaļāk.

Salonā atskanēja zvans. Stjuarte pārbaudīja, vai visi piesprādzēju�ies.

Kriss rīstīdamies satvēra sēdekļa rokturus un, pagriezies pret sievieti sev blakus, teica: - Atvainojiet. Vai jums nav kāda salvete?

Sieviete �ķita aizkaitināta. Parakājusies savā tīklā, viņa tam pasniedza vairākas.

- Paldies. - Saplēsis salveti, Kriss iebāza tās ku�ķus sev ausīs. Sieviete �ausmās nobāla.

Skaņas salonā kļuva slāpētas. Ejas otrā pusē Kriss redzēja divus vīrie�us sarunājamies, viņu lūpas kustējās, vārdus nevarēja skaidri iz�ķirt.

Lidma�īna apstājās. Pa logu viņ� ieraudzīja starta līniju. Kāda lidma�īna izgaisa skatienam. Tās vietu ieņēma cita. Lidma�īnai priek�ā atradās vairs tikai divas.

Kriss aizvēra acis, juzdams lidma�īnas vibrācijas. Viņa krūtis aiz�ņaudzās.

Lidma�īna atkal pavirzījās uz priek�u. Atvēris acis, viņ� tās priek�ā ieraudzīja vairs tikai vienu lidma�īnu un skrejceļu.

Piepe�i Kriss atrāva vaļā dro�ības jostu. Viņ� uztrūkās kājās un garām blakussēdo�ajam vīrietim sāka spraukties uz ejas pusi. Stjuarte gribēja viņu apturēt: -Kungs, jums jāpaliek savā vietā! Piesprādzējieties!

Viņ� to atgrūda no sevis. Pasa�ieri izbiedēti atskatījās. Viņ� izdzirdēja aizturētu kliedzienu.

Abi vīrie�i pārsteigti pagriezās. Viens no viņiem trausās kājās.

Kriss satvēra avārijas izejas durvju rokturi un parāva.

Durvis atvērās. Salonā iebrāzās vēj�. Viņ� juta, ka lidma�īnas rēkoņa pieaug spēkā.

Lidma�īna tuvojās skrejceļam. Pie Kri�a atkal piesteidzās stjuarte, bet viņ� satvēra durvju aplodas apak�u un ie�ūpojies lēca. Karādamies viņ� salonā paguva ieraudzīt satrauktos pasa�ierus, slepkavu, kas metās uz viņa pusi.

Kri�am nācās lēkt no ejo�as lidma�īnas. Viņ� atsitās pret betonēto starta ceļu un ripoja - saliektiem ceļiem, pievilktiem elkoņiem, tā, kā bija mācīts. Neraugoties uz salvetēm ausīs, viņ� saviebās, dzinējiem iekaucoties. Virs viņa rēca izplūdes caurule, izgrūzdama smacējo�u karstumu. Tuvumā uzradās nākamā lidma�īna.

Viņ� sāka skriet.

Telpa bija milzīga, sterila, ar temperatūras kontroli. Gar sienām stiepās bezgalīgas datoru rindas. Mirdzēdamas dūca fluorescējo�as spuldzītes.

Eliota atkailinātā piere, koncentrējot uzmanību, saraucās. - Aviolīniju pasa�ieri, - viņ� sacīja klerkam.

-��� Kas par pilsētu?

-�� Bangkoka. Aizbrauco�ie. Pēdējās se�padsmit stundas.

Aģentūras klerks, sizdams pa taustiņiem, pamāja.

Eliots aizsmēķēja vēl vienu cigareti, ieklausīdamies

izdrukas klaboņā. Problēma viņu uzmundrināja. Katrā ziņā pastāvēja iespēja, ka Kriss bija palicis Taizemē un kaut kur slēpās. Tomēr Eliots par to �aubījās. Viņ� savus operatīvos darbiniekus bija mācījis pēc iespējas ātrāk pamest bīstamo zonu. Kriss būs gribējis nokļūt pēc iespējas tālāk, pirms tiks atrasts krieva līķis. Viņ� būs lietojis segvārdu, izmantodams pa�rocīgi iegūtu pasi. Bet iespējams ari, ka ne. Pa�rocīgi gādāt dokumentus ir riskanti. Drīzāk Kriss būs izmantojis pasi, ko viņam piegādājis Eliots, cerēdams pazust, pirms kāds atklāj viņa pēdas.

Klerks atgriezās ar vairākām papīra lapām, un Eliots noliecās pār galdu, vilkdams ar kaulaino pirkstu pa sarakstu uz leju. Atradis vienu no Kri�a segvārdiem pasa�ieru sarakstā, kas lidoja no Bangkokas uz Singapūni, viņ� satraukts atlieca muguru. Viņ� sacīja klerkam: - Aizlidojo�ie no Singapūras. Pēdējās trīspadsmit stundas. - Un atkal gaidīja.

Kad klerks atnesa otru sarakstu, Eliots aizsmēķēja nākamo cigareti un sakoncentrējās. Kriss būs lietojis to pa�u pasi. Galu galā viņ� nevarēja atļauties riskēt, ka muitnieks viņa bagā�ā atrod vēl citas pases ar da�ādiem uzvārdiem. Viņ� strauji izelpoja. Redz, kur, - tas pats pieņemtais vārds,

Trans World līnija no Singapūras uz Honolulu, - Aizlidojo�ie no Honolulu, - viņ� sacīja klerkam. - Pēdējās piecas stundas.

Brīdī, kas klerks atnesa Eliotam lapas ar tre�o sarakstu, viņ� izdzirdēja datoru zāles durvju �ņākoņu. Pagriezies viņ� ieraudzīja tuvojamies savu asistentu.

Asistents bija Jēlas universitātes septiņdesmito gadu beidzējs - apkaklītes podziņa vaļā, kluba emblēma un kaklasaite, melns uzvalks un veste pēc Eliota parauga. Viņ� uzjautrināti samiedza acis. - Tikko zvanīja MI-6. Viņi domā, ka atradu�i Remu. Honolulu lidostā,

Eliots pievērsās jaunajam pasa�ieru sarakstam. Viņ� sameklēja Kri�a pieņemto vārdu starp Havajas aviolīniju reisa pasa�ieriem, - Viņ� ir ceļā uz Mehiko.

-����� Vairs ne, - sacīja asistents. - Viņ� acīmredzot lidma�īnā pamanīja savus sekotājus. Pusminūti pirms starta viņ� atrāva avārijas izejas durvis un izlēca.

-��� Uz skrejceļa?

Asistents pamāja.

-��� Ak vai, ak vai.

-��� Sekotāji nevarēja viņu noķert.

-����� Es brīnītos, ja viņi to varētu. Viņ� ir viens no labākajiem, Galu galā es pats viņu apmācīju. - Eliots smaidīja. - Tātad viņ� slapstās Honolulu. Jautājums ir �āds: ko darītu es, ja es būtu Rems? Sala nav nekāda labā vieta priek� slēp�anās. Manuprāt, es gribētu tikt prom no tās. Un ātri.

-��� Bet kā? Un uz kurieni? Mēs vismaz zinām, uz kurieni viņ� nedosies. Viņ� būtu traks, ja mēģinātu nokļūt Gvatemalā vai Meksikā. Viņ� neap�aubāmi aprēķinās, ka mēs viņu tur gaidām.

-���� Vai arī aprēķinās, ka negaidām, jo tas būtu pārāk uzkrīto�i, - sacīja Eliots. - Par un pret Fascinējo�a problēma.

Kā es, būdams Kri�a vietā, tiktu prom no Havajas? Skolotājam jāprot paredzēt sava skolnieka rīcību.

Smaids viņa sejā noplaka, iedomājoties, kāpēc viņ� nebija paredzējis Saula rīcību.

13

Atlantā ziedēja acālijas, lai gan Sauls tās skatīja tikai kravas auto starme�u gaismā, kad tas, iebraucot pilsētā, aizducināja garām parkam. Acāliju sārtie ziedi, mijoties ar kizila baltajiem, atgādināja acis ceļmalā. Asiņo�ana bija mitējusies, lai gan lodes atstātā brūce joprojām pulsēja. Drudzis nerimās.

-��� Tālāk nevaru vest, - sacīja �oferis, bremzēm �īkstot, apstādinājis ma�īnu zem estakādes, - Bāze ir jūdzes attālumā. Tevi neviens nedrīkst pamanīt. Es jau teicu, ka, uzņemot pasa�ierus, varu zaudēt darbu.

-��� Ir jau labi. - Sauls atvēra savas durvis. - Un paldies.

�oferis pakratīja galvu. - īsti labi nav. Tu kaut ko esi

aizmirsis.

Izkāpdams uz ceļa, Sauls sarauca pieri. - Man gan tā neliekas.

-�� Padomā labāk. Naudu. Atceries? Pusi - izbraucot un pusi - nonākot galā. Tu man esi parādā vēl pāris simtu.

Sauls piekrīto�i pamāja. Viņu bija nodarbinājis jautājums, kādēļ viņa tēvs viņu^ajā, un tāpēc viņ� pavisam bija piemirsis noslēgto darījumu ar �oferi. Tas likās mazsvarīgi.

�oferis pabāza roku zem sēdekļa.

-�� Nomierinies, - Sauls viņam sacīja. Viņam nauda bija vajadzīga, ta�u �oferis bija turējis vārdu. Paraustījis plecus, Sauls viņam atdeva prasīto.

-�� Vēl mirklis - un� - �oferis izvilka roku no sēdekļa apak�as.

-��� Tu pārāk ilgi esi atradies ceļā. Nervi uzdod.

Pie visa vainīgs ātruma ierobe�ojums.

Nopērc sievai ka�oku.

-�� Obligāti. Un atlikumu notērē�u Makdonaldā. - �oferis pasmaidīja un iebāza naudu kabatā.

No�ņācās bremzes. Kravas auto atrāvās no ietves malas. Tumsā zem estakādes Sauls nolūkojās pakaļ izgaisto�ajām ugunīm. Virs galvas bija dzirdama ma�īnu rūkoņa, un Sauls sāka soļot pa tum�o ceļu.

Pēdējo reizi būdams Atlantā, Sauls bija noskaidrojis vairāku viesnīcu adreses gadījumam, ja viņam tās kādreiz izrādītos nepiecie�amas. Vajadzēja apkopt ievainojumu. Gribējās nomazgāties. Pārvilkt drēbes. Bija jāsameklē tāda vieta, kur par viesa personību neviens neinteresējas, kamēr vien rēķins samaksāts uz priek�u. Tālāk no Pī�trīstrītas greznības. Viņam kļuva skaidrs, uz kurieni doties.

Tālumā iekaucās vilciens. Sauļu ieskāva veci nami. Viņ� salīka, mazinādams spiedienu uz brūci, juzdams, ka viņu ielenc. �etri, ja vien drudzis nav vājinājis viņa dzirdi.

Tūlīt pēc tam, kad viņ� bija �ķērsojis tiltu pāri upei. Lejā �ukstēja straume. Pagājis garām izdegu�ai ēkai, tuk�ā klajumiņā Sauls saņēma sevi rokās. Asiņainās drēbēs, salīcis viņ� dro�i vien izskatījās pēc viegla laupījuma.

Viņi iznāca no tumsas un sastājās Saulam riņķī. Uz brīdi viņi tam atgādināja bandu, kas sen atpakaļ viņus abus ar Kri�u reiz bija piekāvusi, kad viņi atradās ārpus bāreņu patversmes teritorijas.

-��� Es esmu sliktā garastāvoklī, - viņ� sacīja.

Garākais pasmīnēja.

-��� Es runāju nopietni, - sacīja Sauls.

-�� "Paklau, mēs gribam tikai tavu naudu. Mēs tev neko ļaunu nedarīsim. Goda vārds.

Pārējie ieķiķinājās.

-��� Tik tie�ām, - sacīja Sauls. - Ejiet ar labu.

Viņi ķiķinādami apstāja Sauļu.

-��� Bet mums vajag, - sacīja garais.

-��� Pamēģiniet ar kādu citu.

-��� Bet kuru tad? Te neviena cita nav. Vai tu redzi vēl kādu citu tuvumā? - Garais atvāza nazi.

-��� Tev vajadzīga mācība. Tu to turi nepareizi.

Garais sarauca uzacis. Uz mirkli �ķita, ka viņam radu�ās

aizdomas. Tad viņ� uzmeta skatienu pārējiem. Lepnums lika viņam izdarīt izklupienu ar nazi.

Sauls tiem salauza rokas un kājas.

-��� Es ta�u teicu, ka tā bija kļūda.

Viņ� jau gribēja aiziet, bet tad, impulsa mudināts, viņus pārmeklēja.

Septiņdesmit dolāru.

14

-��� Tā vieta ir aizņemta, - norūca vīrietis ar kantainu �okli, norādīdams uz alus glāzi uz bāra letes iepretī ķeblim.

Kriss paraustīja plecus un apsēdās, iebāzdams pirkstu starp Kenija Rod�era "Spēlmaņa" lappusēm. - Kamēr tavs draugs atrodas tualetē, viņam tā nebūs vajadzīga.

Uz skatuves striptīza dejotāja lēni izlocījās kantrī- vesterna melodijas ritmā. - Viņa sevi savainos, - sacīja Kriss.

Druknais vīrietis drūmi paskatījās. - Viņa nav vienīgā. Tu esi mazohists? Tā ir tava nelaime, vai ne?

-�� Es ne. Ar to es at�ķiros. Man ir sekss tikai ar sievietēm.

-��� Es sapratu. - Vīrietim mugurā bija puķains, pāri izbaloju�iem d�insiem brīvi krīto�s krekls, Viņ� nospieda savu cigareti, piecēlās un nikni paskatījās lejup uz Kri�u, - Tev tik trakoti gribas to beņķi, ka man rodas vēlē�anās tevi atvēsināt�

-���� Tu jau Saigonā pamēģināji. Un redzēji, ka nekas nesanāk.

-��� Bet te ir Honolulu, Varētu pamēģināt vēlreiz,

-����� Man nav laika taviem mēģinājumiem, - Kriss pagriezās pret bārmeni. - Vēl vienu alu manam draugam. Un man kolu.

-��� Tu nedzer? - vīrietis puķainajā kreklā pavaicāja,

-��� �odien ne.

-��� Neveiksmīga operācija?

-��� Nekā laba. Tu izskaties smieklīgs tajā kreklā.

-���� Pārmaiņa pēc formastērpa Visu laiku viens un tas pats. Man nospļauties par krāsām. Tu brīnīsies. Tas pievelk sievietes.

-��� Pasaki viņām, ka tu esi majors. Tas atstās uz viņām lielāku iespaidu nekā krekls.

-��� Alus ir silts.

Kriss samaksāja par dzērieniem.

Dū�īgais vīrs sūca savu alu. - Tu apstaigā specdienesta bārus?

Kriss pamāja,

-��� Meklē draugus?

Kriss pamāja,

-��� Kuri tev ir parādā?

Paraustījis plecus, Kriss uzmeta skatienu izejai. - Tu esi kļuvis aizdomīgs.

-��� Bet tev ceļi rēgojas no biksēm.

-��� Man vajadzēja steigā aizceļot. Neesmu vēl paspējis nopirkt jaunas.

-���� Te tu esi dro�ībā. Neviens tevi netraucēs ar A vienībām, lai aizturētu.

-��� Bet tikko es sper�u soli ārpus� Patiesībā es gribētu doties ceļojumā. Prom no salām.

-��� Uz kādu noteiktu vietu?

-��� Es cerēju, ka tu būsi mans ceļojuma aģents. Tikai ne uz kontinentu.

Vīrietis ar masīvo skaustu uzmeta skatienu kailajai dejotājai. - Mēs izlidojam no �ejienes rīt.

-��� Militārais transports?

-���� Kanāla zona. - Vīrietis no jauna pievērsās Kri�am. -Der?

-��� Tu varēsi mani paķert līdzi?

-��� Kādas problēmas? Abi pui�i man ir �o to parādā.

-��� Tagad es ari.

-��� Ē, un kur� skaitīs punktus?

Kriss sāka smieties.

-��� Man tomēr ir viena problēma, - sacīja majors.

-��� Kāda?

-���� Puisis, ar kuru es te kopā sēdēju. Viņam vajadzētu būt jau atpakaļ. Viņ� ir tik sasodīti pilns, ka būs iekritis podā vai aizmidzis tualetē.

Ieskanējās jauna plate. Dejotāja sāka vilkt drēbes mugurā.

15

Kriss svīda, mezdams zemi uz visām pusēm. Viņ� uzgūla lāpstai, ik pa brīdim pa�ķielēdams uz tropu me�a pusi, kas pletās viņam visapkārt, - uz saldi smar�ojo�ajiem ciedriem, dzelk�ņainajiem lauru kokiem. Zaros, ar viņa klātbūtni apradu�i, laidelējās un dziedāja ko�i putni. Moskīti viņu netraucēja. Par drudzi viņ� vairs neraizējās, kop� ma�jors pa ceļam �urp, uz Panamu, bija apgādājis viņu ar nepiecie�amajiem supozitonjiem. Specdienesta standart- aprīkojums. Zarnu kapilāriem preparātu uzsūcot, ķermenis sāk izdalīt tikko samanāmu smaku, kas atbaida moskītus. Kad urīns kļuva zaļ�, Kriss saprata, ka preparāts sācis iedarboties. ,

Gaiss bija mitrs un smacīgs, bet viņ� atsāka darbu, dū�īgi lāpstodams melnzemi. Bedre kļuva aizvien lielāka. Ideju viņ� bija aizguvis no vjetnamie�u d�ungļos raktajām "cilvēku lamatām" kara laikā. Tās bija dziļās bedres, ko pārklāja ar metāla plāksni, kuru nomaskēja ar augsnes kārtu un papardēm. Rūpīgi nolīdzsvarotā plāksne, neattapīgam kareivim uz tās uzkāpjot, apgāzās, un viņa ķermenis uzdūrās uz apak�ā uzrīkotajiempungi mietiem. Kriss gan nēgrasījās lietot mietus., viņa mērķis bija pati bedre.

Viņ� bija racis visu rītu, Bedre pa�laik bija septiņas pēdas gara, trīs pēdas plata un �etras pēdas dziļa. Tā atgādināja kapu. - Vēl trīs pēdas dziļumā, - viņ� sev sacīja, slaucīdams sviedrus no pieres, un turpināja rakt.

Pabeidzis rak�anu, Kriss pameta klajumu un, iegājis me�ā, staip papardēm sameklēja �etrus paresnus zarus - katru �etru pēdu garumā. Vēlreiz noslaucījis sviedriem klāto pieri, viņ� atgriezās klajumā un nokāpa lejā bedrē. Bedrē bija salīdzino�i vēss , Viņ� pasniedzās pēc malā atliktās septiņreiz trīs pēdu lielās un puscollu biezās finiera plāksnes. Kriss bija lauzies cauri me�am, lai to �urp nogādātu �ajā apvidū dzīvoja maz ļau�u, Viņ� bija pārliecināts, ka neviens nebija sekojis.

Izmantodams kokus, Kriss ar plāksni pārsedza bedri. Tad caur izrakto atveri viņ� no tumsas izrāpās gaismā, viegli

apmeta finieri ar zemi, izraka papardes un iestādīja tās virs plāksnes.

Atkāpies Kriss pa gabaliņu nopētīja slēptuvi. Svaigi uzraktā zeme bija tum�āka nekā gai�i brūnā, kas pletās visapkārt slēptuvei. Ta�u rīt vairs nebūs nekādas at�ķirības. Apmierināts viņ� ieejai priek�ā aizlika akmeni.

Viņ� bija gandrīz gatavs. Vēl tikai jāizdara viena lieta. Vispirms bija vajadzējis aiziet pie zobārsta, bet viņ� nebija pārliecināts, vai pēc tam sekojo�ajā pusreibuma stāvoklī viņ� būtu spējis atstiept līdz �ejienei finiera plāksni un izrakt bedri. Viss jādara precīzi. Tikko viņ� atgriezīsies no zobārsta Panamā, viņam vairs nebūs nepiecie�ami majora dotie supozitoriji. Malārija būs mazsvarīga.

16

- Misters Bartolomeo? - māsa paaicināja Kri�u. Viņa bija pievilcīga panamiete, baltais halāts izcēla tās tum�o ādu. - Ārsta iepriek�ējais pacients aizņēma vairāk laika, nekā bija paredzēts. Jums nāksies vēl da�as minūtes uzgaidīt.

Pamājis ar galvu, Kriss viņai pateicās. Panamā runāja divās valodās: spāņu un angļu. Kriss bez trim citām valodām prata ari spāņu. Tomēr viņ� pārliecinājās, ka vieglāk tomēr runāt angliski, kad pirms divām dienām bija pirmoreiz apmeklējis zobārstu, lai paskaidrotu, kas viņam vajadzīgs.

"Bet nav ta�u nekāda iemesla to darīt," zobārsts bija teicis.

"Jums neviens iemeslu neprasa. Viss, kas jums vajadzīgs, ir �is te." Kriss bija noņēmis savu astoņpadsmit karātu zelta Roleksa pulksteni un pasniedzis to zobārstam. "Tas maksā �etrus tūksto�us dolāru. Būs vēl arī nauda, protams. Un �ī te." Kriss viņam parādīja vērtīgo kaklarotu. "Kad būsiet ticis galā ar darbu."

Zobārsta acīs bija uzradies alkatīgs spīdums. Viņ� pēk�ņi sarauca pieri. "Es negribu jaukties nekādās nelegālās padarī�anās."

" Kas gan tur nelegāls, ja zobārsts izrauj zobu?"

Dentists paraustīja plecus.

"Esmu ekscentriķis. Gribu, lai mani uzjautrina," Kriss bija sacījis. "Es atgriezī�os pēc divām dienām. Mana vizīte netiks reģistrēta. Un nekādu rentgena uzņēmumu."

"Bez rentgena es nevaru garantēt sava darba kvalitāti. Var rasties komplikācijas."

"Tam nav nekādas nozīmes."

Zobārsts bija saraucis pieri.

Tagad Kriss sēdēja uzgaidāmajā telpā un vērās vecos koka krēslos un ar saplaisāju�u plastikātu pārklātā dīvānā. Viņ� bija vienīgais pacients. Iemirgojās fluorescējo�a gaisma. Kriss palūkojās uz spāņu valodā iespiestajiem �urnāliem, ta�u nevienu no. tiem nepaņēma rokā, bet gan aizvēra acis un koncentrējās.

Drīz, viņ� nodomāja. �ovakar pirms do�anās uz me�u viņ� atgriezīsies un uzspridzinās kabinetu. Galu galā, neskatoties uz zobārsta solījumu, vienmēr pastāvēja iespēja, ka viņ� ir izdarījis ierakstus un rentgena uzņēmumus, kamēr Kriss anestezējo�ā līdzekļa iedarbībā atrodas bezapziņas stāvoklī. Svarīgi, lai nepaliktu nekādu pēdu.

Viņ� atgriezīsies me�ā, lai attīrītos un sāktu gavēni. Iespējams, ka tas ilgs se�desmit dienas, jo viņ� var dabūt arī malāriju, kad sāksies moskītu uzbrukums. Varbūt tas ilgs arī tikai trīsdesmit dienas. Se�desmit - pats augstākais.

Viņ� meditēs un lūgs Dievu, lai tas piedod viņam viņa grēkus - neskaitāmos upurus, ko viņ� nogalinājis, ne tādus kā krievs, kura nāvei bija attaisnojums - opijs, �ans, bet tos, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi eksistēja. Ar sāpēm Kriss atcerējās viņu vārdus, viņu sejas, kā lielākā daļa no viņiem bija lūgusi �ēlastību. Tagad viņ� izlūgsies �ēlastību sev. Viņ� mēģinās sevi attīrīt no kauna, no dvēseles slimības, no emocijām,

Viņ� gavēs, līdz viņa prāts pildīsies ar sajūsmu. Miesai sakritoties, viņam sāksies halucinācijas, viņa iztēle klejos. Ar pēdējām apziņas paliekām, ekstātiskā pārņemtībā viņ� aizrāpos līdz savam kapam. Tumsā viņ� izraus mietus, kas balsta finiera plāksni. Tā nokritīs kopā ar zemi, kas uzbērta virs tās, apraks un nosmacēs viņu.

Viņa ķermenis tiks aprakts. Tas vai nu sadalīsies, vai ari to izraks plēsīgie zvēri. Tie izsvaidīs viņa kaulus. Iespējams, ka tikai viņa �oklis paliks neskarts, ta�u bez zobiem varas iestādes to nespēs identificēt.

Tas bija svarīgi. Viņam jāmirst nezināmam Saula dēļ un Eliota dēļ. Viņi neap�aubāmi būs �okēti, ka viņ� pārkāpis patvēruma neaizskaramības tiesības. Ta�u viņu apjukumā būs mierinājums, ka viņu neviens nevar noķert. Protams, abi brīnīsies, kur viņ� palicis. Tas viņiem uz mū�īgiem laikiem paliks noslēpums. Ta�u labāk noslēpumainība nekā viņu sāpes un kauns, ka Kriss izdarījis pa�nāvību. Viņam gribējās to tīri nostrādāt. Viņ� negribēja būt par nastu diviem saviem tuvākajiem cilvēkiem - aud�ubrālim un aud�utēvam.

Gavēnis ir vienīgais pa�nāvības veids, ko pieļauj katoļu baznīca. Visi citi veidi norāda uz izmisumu, neticību Dieva gudrībai, nevēlē�anos paciest grūtības, ar kādām Dievs pārbauda savus bērnus. Absolūtais grēks, sods par pa�nāvību ir mū�īga deg�ana elles ugunīs. Ta�u gavēni uzsāk, lai no�ēlotu grēkus, meditētu, lai panāktu garīgu ekstāzi. Noliedzot miesu, tiek attīrīts gars. Tas tuvina dvēseli Dievam.

Ņemot vērā izdarītos grēka darbus, Kriss vienīgi �ādi spēja domāt par savu nokļū�anu debesīs.

-��� Mister Bartolomeo, ārsts ir gatavs jūs pieņemt, - Kri�am pavēstīja māsa.

Pamājis viņ� piecēlās un pa atvērtajām durvīm iegāja telpā, kurā atradās zobārstniecības krēsls. Ārsts nebija redzams, bet no blakustelpas varēja dzirdēt, kā izlietnē tek ūdens.

-��� Mans pienākums ir izdarīt anestēziju, - paskaidroja māsa.

Kriss apsēdās krēslā. Māsa sagatavoja �ļirci.

-��� Kas tas ir? - viņ� pavaicāja.

-��� Atropīns ar vistarilu.

Kriss pamāja. Viņ� bija gatavojies, ka anestēziķis būs nātrija amitāls, tā saucamais patiesības �ķīdums, kas cilvēku noveda bezapziņas, gandrīz hipnotiskā stāvoklī, kurā viņa griba bija tik pavājināta, ka tas izpļāpāja pat vislielākos noslēpumus.

-��� Skaitiet atpakaļ, lūdzu, - sacīja māsa.

Kad Kriss bija nonācis līdz deviņdesmit pieci, viņam acu priek�ā viss sāka griezties. Viņ� domāja par klosteri, par saviem se�iem mēmajiem gadiem, kas pavadīti pie cistērcie�iem, kad sazinā�anās notika vienīgi ar zīmju palīdzību, kad visas dienas ritēja svētlaimīgi vienādas meditējot un strādājot. Viņ� domāja par balto apģērbu, ko bija valkājis, tikpat baltu kā virpuļi viņa galvā.

Ja viņam nebūtu nācies aiziet, ja viņam nebūtu jau trīsdesmit se�i, gads pāri vecumam, līdz kuram drīkst no jauna iestāties klosterī, viņ� joprojām būtu varējis tur atrast mierinājumu un vainas izpirk�anu.

Tagad, kad laicīgā dzīve Kri�am bija kļuvusi nepie�ņemama, bet reliģiskā dzīve nepieejama, viņam bija palikusi tikai viena izvēles iespēja - nāve, attīrī�anās gavēnis, ceļojums pretī galējai pilnībai.

Ta�u virpuļo�ana viņa galvā pastiprinājās. Mute bija izkaltusi. Viņ� cīnījās pēc elpas. - Tas nav atropīns, - Kriss nomurmināja. - Tas ir kaut kas cits.

Viņ� mēģināja paglābties no zobārsta krēsla. Māsa stiprām rokām atspieda viņu atpakaļ. - Nē, - viņ� izmisis �ukstēja. ^

Ta�u virpuļojo�ais baltums vērtās cita veida baltumā. Riņķojo�ā miglā atvērās durvis. Spokaini peldot, viņam tuvojās balta figūra.

-Nē.

Seja pieliecās tuvāk - veca, krunkaina, pelēka.

Kriss iepleta acis. Zobārsts. Tas nevar būt.

Viņ� sita. Kri�am iegrimstot tumsā, prātā pazibēja pēdējā skaidrā doma.

Neiespējami. Zobārsts bija Eliots.

i

Eliots domāja. Pārbaudot Kri�a pulsu, viņa grumbas ievilkās dziļākas. Visbeidzot viņ� pamāja un teica māsai: - Dakteris ir bārā aiz stūra. - Viņa balss ieguva griezīgu pieskaņu. - Iesaku viņam pievienoties.

Plati iepletusi acis, viņa atkāpās uz durvīm.

- Vēl viena lieta. - Māsa sastinga, kad, pabāzis roku aiz zobārsta halāta, viņ� izvilka aploksni. - Jūsu nauda. Izejot aizslēdziet otras durvis.

Saspringusi viņa izgāja no zobārsta kabineta, �ķērsoja uzgaidāmo telpu, tad metās bēgt.

Eliots dzirdēja, ka noklik�ķ slēdzene. Viņ� aizvēra durvis uz uzgaidāmo telpu, nopētīja ratiņus ar zobārsta instrumentiem.

Kriss krēslā sakustējās. Viņ� elpoja sekli, amitāla nitrāts bija laupījis viņa apziņu. Preparāts nomāca aizturi, ļaujot iztaujātajam iegūt informāciju no pretoties nespējīgās per�sonas, kura atbildēja, lai gan neatradās pilnīgā bezapziņas stāvoklī, bet drīzāk gan pussnaudā, kurā neapzinājās, kas notiek apkārt, bet tik daudz tomēr spēja saprast, kas tai tiek vaicāts. Tā kā māsai bija pavēlēts Kri�u iemidzināt pilnībā, Eliotam nācās gaidīt, kamēr daļa preparāta iedarbības izkliedējas.

Viņ� iedūra adatu Kri�a rokas vēnā, tad atvēra atvilktni, nolika divas pilnas �ļirces blakus ampulai, kurā glabājās amitāls. Tā kā amitāls tika ra�ots pulverveidā, tad 500 miligramus preparāta sajauca ar 20 mililitriem sterila ūdens. Vienu �ļirci viņ� pievienoja Kri�a rokā iedurtajai adatai. Nospie�ot �ļirces virzuli, ar vārsta palīdzību �ķīduma plūsmu bija iespējams kontrolēt. Otru �ļirci viņ� katram gadījumam nolika sev blakus, lai gan, izpra�ņā�anai ievelkoties ilgāk par trīsdesmit minūtēm, viņam nāksies gatavot jaunu �ķīdumu, jo �ķidrā veidā amitāls ātri sadalās.

Piecas minūtes vēlāk, nekā Eliots bija aprēķinājis, Kri�a plakstiņi ietrīsējās. Eliots nospieda �ļirces virzuli, ielaizdams daļu preparāta vēnā. Kad Kri�a runa kļūs pārāk saraustīta, Eliotam vajadzēs aizvērt vārstuli, bet, tiklīdz Kriss sāks izrādīt pārāk jūtamas atmo�anās pazīmes, tad atkal to atvērt, lai viņu iemidzinātu. Procedūra prasīja rūpīgu attieksmi.

Vislabāk sākt ar vienkār�iem jautājumiem. - Vai tu zini, kas es esmu? - Nesaņēmis atbildi, Eliots atkārtoja jautājumu.

-��� Eliots, - Kriss �ukstus atteica.

-��� Ļoti labi. Pareizi. Es esmu Eliots. - Viņ� cie�i uzlūķoja Kri�u, uz mirkli atcerēdamies pirmo reizi, kad bija viņu ieraudzījis - pirm? trīsdesmit viena gada. Piecus gadus vecā zēna tēls skaidri atausa atmiņā. Netīrs, vāj�, skrandains, viņa tēvs bija miris, māte - prostitūta - zēnu bija pametusi. Patversme Filadelfijas graustu rajonā bija pilna ar galdiem. Uz katra galda zēns bija akurāti novietojis kaudzītes no beigtām mu�ām, kuras viņ� bija nositis ar gumijas pletni. - Tu atceries, - sacīja Eliots. - Es biju tas, kur� par tevi gādāja. Es tev esmu tikpat kā tēvs. Tu man esi tikpat kā dēls. Atkārto.

-��� Tēvs. Dēls, - Kriss murmināja.

-��� Tu mani mīli.

-��� Tevi mīlu, - Kriss neskanīgi atkārtoja.

-��� Tu man uzticies. Neviens pret tevi nav izturējies tik laipni kā es. Tu esi dro�ībā. Tev ne no kā nav jābaidās.

Kriss nopūtās.

-��� Vai gribi darīt mani laimīgu?

Kriss pamāja.

Eliots smaidīja. - Protams, ka tu gribi. Tu mani mīli. Klausies uzmanīgi Es gribu, lai tu atbildi uz da�iem jautājumiem. Saki man patiesību. - Viņ� pēk�ņi sajuta piparmētru smar�u zobārsta kabinetā. - Vai tev ir kādas ziņas no Saula? >

Kriss tik ilgi kavējās ar atbildi, ka Eliotam jau sāka likties, ka viņ� neatbildēs. Viņ� ievilka elpu, kad Kriss sacīja: -Nē.

-��� Vai tu zini, kur viņ� atrodas?

Kriss no�ukstēja: - Nē.

-���� Es tev pasacī�u vienu teikumu. Ko tas nozīmē? - Pirms �etrām dienām no Atlantas Remam tika telegrafeta ziņa caur Vidusjūras puķu veikalu, kurā atradās aģentūras birojs. Līdz nozu�anas brīdim Kriss tur strādāja par biroja �efa palīgu uz pārbaudes laiku, kamēr Eliots izpētīs iespējamo slikto iespaidu, ko uz viņa darbu varētu būt atstājis klosteri pavadītais laiks Ziņojums nebija �ifrēts, bet tas nebija nekas neparasts. Galvenais, ka tā saņem�ana sakrita ar Saula pazu�anas laiku. Paredzēdams, ka Sauls mēģinās sazināties ar Kri�u, Eliots bija izpētījis, ka ziņojumam at�ķirībā no daudziem citiem Kri�am sūtītajiem nebija nekāda sakara ar aģentūras �ifriem.

-��� Grozā ir ola, - sacīja Eliots.

-��� Ziņa no Saula, - aizvērtām acīm, neskaidri atbildēja Kriss.

-Turpini.

-����� Viņ� nokļuvis nelaimē. Viņam vajadzīga mana palīdzība.

-��� Tas ir viss, ko �is ziņojums nozīmē?

-��� Seifs.

Eliots pieliecās tuvāk. - Kur?

-��� Bankā.

-��� Kur?

-��� Santafe. Mums abiem ir atslēgas. Mēs tās paslēpām. Seifa. Tur es atradī�u zīmīti.

-��� Kodētu? - Eliota kaulainie pirksti sa�ņaudza zobārsta krēsla atzveltni.

Kriss pamāja.

-��� Vai kods ir man pazīstams?

-��� Privāts.

-��� Iemāci man to.

-��� Vairāki.

Eliots iztaisnojās, viņa krūtis aiz�ņaudza vil�anās. Viņ� varētu paprasīt, lai Kriss viņam izskaidrotu vairākus kodus, bet vienmēr pastāvēja iespēja, ka, nepavaicājot galveno jautājumu, viņ� var neuzzināt visu vajadzīgo informāciju. Nav nekādu �aubu, ka Kriss ir veicis dro�ības pasākumus, lai liegtu ienaidniekam pieeju seifam. Piemēram, kur ir atslēga? Vai ir kāda parole? Tie ir acīm redzami jautājumi. Eliotu uztrauca jautājumi, kurus viņ� varētu neiedomāties uzdot. Kriss un Sauls bija draugi kop� satik�anās bāreņu patversmē pirms trīsdesmit viena gada. Viņiem dro�i vien ir izveidoju�ies neskaitāmi privāti signāli. Eliotam atlika tikai neuzzināt vienu no tiem, lai zaudētu iespēju sagūstīt Sauļu. Aģentūras kompjūteri, protams, var at�ifrēt arī privātos �ifrus, bet jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs.

Eliotam vajadzēja rīkoties tagad.

Viņ� pakasīja grumbaino pazodi, intensīvi domādams par nākamo jautājumu. - Bet kāpēc tu gribēji izraut visus zobus?

Kriss atbildēja.

Eliots nodrebēja. Viņ� bija domājis, ka viņu nekas vairs nespēj �okēt.

Bet kaut kas tādsl

2

Auklēdams saldumu- kārbu, Kriss aizkustinājumā nopūtās. - Mazulīte Ruta. Tu joprojām atceries.

-��� Vienmēr, - Eliota skatiens pauda skumjas.

-���� Bet kā tu mani atradi? - Kri�a mēle bija stīva no amitāla.

-��� Profesionāls noslēpums. - Eliots pasmaidīja, lūpām cie�i savelkoties krunkainajā ādā.

Kriss palūkojās pa lidma�īnas logu, dzirdēja slāpēto dzinēja rūkoņu, saviebās no spilgtās saules, vērodams sniega kupenām līdzīgos mākoņus zem sevis. - Pasaki man, - viņ� teica dobjā balsī, palūkodamies atpakaļ uz savu aud�utēvu.

Eliots paraustīja plecus. - Tu ta�u zini, ko es vienmēr esmu teicis. Lai paredzētu pretinieka nākamo soli, jāiedomājas sevi viņa vietā. Es tevi esmu apmācījis. Es par tevi zinu visu.

-��� Ne glu�i.

-�� Par to mēs pie izdevības aprunāsimies. Svarīgi, ka es sevi iztēlojos par tevi. Zinot par tevi visu, es kļuvu par tevi.

-Un?

-��� Kas tev bija pateicību parādā? Kam tu varētu uzticēt savu dzīvību? Kam tu uzticējies? Tā kā es zināju, kas jājautā, es izskaitļoju atbildes. Viena no tām bija �āda: ja gribi atrast cilvēku, pārlūko specdienesta bārus Honolulu.

-��� Gudrs.

-��� Tu arī.

-���� Nepietiekami, - ja jau mani sazīmēja bārā. Un izsekoja, protams.

-��� Tev jāatceras, ka tu spēlēji pret savu skolotāju. Es �aubos, vai kāds cits būtu uzminējis, kas tev padomā.

-��� Kāpēc tu nepavēlēji, lai mani savāc turpat Honolulu? Es galu galā biju pārkāpis patvēruma neaizskaramību. Pārējās aģentūras mani vajā. Tu būtu nopelnījis da�us punktus attiecībās ar viņiem, it sevi�ķi ar krieviem, ja būtu mani dabūjis rokā.

-Es nebiju pārliecināts, ka tu dzīvs dosies mums rokās.

Kriss viņu uzlūkoja. Eliota palīgs ar Jēlas emblēmu un kaklasaiti ienesa paplāti ar periju, ledu un glāzes un nolika tos uz galda starp viņiem lidma�īnas atpūtas nodalījumā.

Eliots klusēja, kamēr asistents nebija aizgājis. - Bez tam� - likās, ka viņ� apdomā sakāmo, saliedams periju divās glāzēs. - Mani mocīja ziņkārība. Es brīnījos, kāpēc tev vajadzīgs zobārsts.

-��� Tas ir privāts jautājums.

-��� Vairs ne.�- Eliots pasniedza viņam glāzi. - Kamēr tu bezsamaņā gulēji zobārsta krēslā, es tev uzdevu da�us jautājumus. - Viņ� ieturēja pauzi. � Es zinu, ka tu gribēji atņemt sev dzīvību.

-��� Pagātnes izteiksmē?

-��� Manis pēc, es tā ceru. Kāpēc tu to gribēji darīt? Tu ta�u zini, ka tava nāve sagādātu man cie�anas. Bet pa�nāvība vēl jo vairāk.

-��� Tāpēc es gribēju izraut zobus. Pat ja manu ķermeni atrastu, to nevarētu identificēt. ^

-���� Bet kāpēc tu griezies pie priestera? Kāpēc gāji uz dro�ības māju?

-��� Man bija vajadzīgs zobārsts, kur� būtu radis strādāt ar aģentiem, kur� neuzdotu jautājumus.

-

Eliots pakratīja galvu.

-��� Es pateicu kaut ko nepareizi?

-���� Tā nav taisnība. Nedaudz piepūloties, tu pats būtu varējis atrast zobārstu. Tev nebija vajadzīgs zobārsts, kas saistīts ar mūsu profesiju. Tev bija vajadzīga vienīgi pietiekami liela naudas summa, lai aizbāztu tam muti. Nē griezties pie priestera tevi mudināja cits iemesls.

-��� Tā kā tev visas atbildes ir zināmas�

-Tu devies pie priestera, jo zināji, ka viņ� ievāks ziņas, pirms sniegs tev vajadzīgo informāciju. Un tad es uzzinā�u, kur tu esi. Mani samulsinās tava prasība un es tevi pārķer�u.

-���� Kāds no tā būtu labums? Es negribēju, ka mani apstādina.

-��� Nē? - Eliots pa�ķielēja uz viņa pusi. - Tavs gājiens pie mācītāja bija tas pats, kas palīgā sauciens. Pirms pa�nāvības atstāta zīmīte. Tu gribēji man pateikt, cik tev ir slikti.

Kriss pakratīja galvu

-��� Varbūt neapzināti? - Savilcis pieri, Eliots pieliecās tuvāk. - Kas par nelaimi? Es nesaprotu.

-Es nezmu, vai spē�u to paskaidrot. Teik�u vienīgi� - Kriss �aubīdamies vilcinājās. - Es esmu nāvīgi noguris. No visa,

-��� Dzīve klosterī tevi pārvērtusi.

-��� Nē. Nogurums sākās pirms klostera.

-��� Dzer periju. No amitāla tev būs izkaltusi mute.

Kriss automātiski paklausīja,

Eliots pamāja. - Kas tas ir par nogurumu?

-��� Man ir kauns.

-��� Par to, ko tu dari?

-���� Par to, ko es jūtu. Vainu. Es redzu sejas, es dzirdu balsis. Esmu beigts cilvēks. Es nespēju viņus aizmirst. Tu

man mācīji disciplīnu, bet mācība vairs nedarbojas, Es nespēju izturēt kaunu, ka�

-��� Klausies, ko es teik�u, - sacīja Eliots.

Kriss pārvilka ar roku pierei.

-��� Tu piederi pie augsta riska klases profesionāļiem. Es nedomāju tikai fiziskās briesmas. Kā tu esi atklājis, pastāv arī garīgās briesmas. Tas, kas mums jādara, reizēm spie� mūs būt necilvēcīgiem.

-��� Tad kāpēc mums tas jādara?

-Tu neesi naivs. Atbildi tu zini tikpat labi kā es. Tāpēc ka mēs cīnāmies, lai pasargātu dzīves veidu, kuram ticam. Mēs upurējam sevi, lai citi varētu dzīvot normālu dzīvi. Nevaino sevi par to, ko tev nācies darīt. Vaino otru pusi Un klosteris? Ja tava vajadzība bija garīga rakstura, tad kādēļ cistercie�i nespēja tev palīdzēt? Kāpēc viņi tevi atraidīja? Klusē�anas zvērests? Pēc se�iem gadiem tu to nespēji vairs izturēt?

-��� Tas bija brīni�ķīgi, Se�i miera gadi. - Kriss sarauca uzacis. - Pārāk āaudz miera.

-��� Es nesaprotu,

-���� Ordeņa askētiskā dzīves veida dēļ ik pēc se�iem mēne�iem mūs pārbaudīt ieradās psihiatrs. Viņ� vēroja, vai neparādās sīkākās neauglīgas rīcības pazīmes. Galu galā cistercie�u ticība balstās uz darbu. Mūs uzturēja lauku darbi. Tas, kur� nespēja dot savu ieguldījuma daļu, nevarēja pārtikt no citu sviedriem.

Eliots nogaido�i pamāja.

-���� Katatoniskā �izofrēnija - Kriss dziļi ievilka elpu.� - Lūk, ko mūsos pārbaudīja psihiatrs. Raizes. Transa stāvokļi. Viņ� uzdeva mums jautājumus. Viņ� novēroja mūsu reakciju uz da�ādām skaņām un krāsām. Viņ� pētīja mūsu ikdienas izturē�anos, Kādu dienu, pamanījis mani veselu

stundu nekustīgi sē�am dārzā un skatāmies uz akmeni, viņ� par to ziņoja klostera priek�niekam, Akmens bija fascinējo�s. Es vēl tagad to atceros. - Kriss piemiedza acis. - Bet es neizturēju pārbaudi. Nākamajā reizē, kad mani atrada �ādā nekustīgā - katatoniskā - stāvoklī, es tiku izraidīts. Miers. Es gribēju pārāk daudz miera. Tāds bija mans grēks.

Uz paplātes blakus perija pudelei vāzē stāvēja tum�i sarkana roze. Eliots to pacēla uz aug�u. - Tev akmens, man manas rozes. Mums vajadzīgs skaistums, nodarbojoties ar mūsu lietu. - Viņ� paostīja rozi un pasniedza to Kri�am. - Vai tev nekad nav radies jautājums, kāpēc es izvēlējos rozes?

Kriss paraustīja plecus. - Es domāj u, ka tev patīk puķes.

-��� Jā, bet rozes. Kāpēc tie�i rozes?

Kriss pakratīja galvu.

Rozes ir mūsu profesijas simbols. Man patīk �ī divkār�ā nozīmība. Grieķu mitoloģijā teikts, ka reiz mīlas dievs pasniedzis klusē�anas dievam rozi kā kukuli, lai �is dievs turētu slepenībā citu dievu vājības. Ar laiku roze kļuva par klusē�anas un slepenības simbolu. Viduslaikos rozi parasti piekarināja pie apsprie�u zāles griestiem. Padomnieki līdz ar to apņēmās neizpaust to, kas spriests zālē zem rozes, sub rosa.

-���� Tev vienmēr paticis spēlēties ar vārdiem, - sacīja Kriss, atdodams viņam rozi. - Mana nelaime ir tā, ka es tiem vairs nespēju ticēt.

-���� Ļauj man pabeigt. Sajūsmu par rozēm manī daļēji izraisa to �ķirņu daudzveidība. Da�ādās krāsas un formas. Manas mīļākās �ķirnes - 'Lady X' un 'Angel Face'. �os nosaukumus esmu izmantojis kā divu manu aģen�u kriptonīmus. Manas lēdijas, - Eliots smaidīja. - Mani valdzina arī citu �ķirņu nosaukumi. 'American Pillar', 'Gloria Mundi'. Bet katra ro�u mīļotāja mērķis ir radīt jaunu ro�u �ķirni. Mēs acojam, noliecam, potējam vai arī strādājam ar sēklu materiālu. Nogatavoju�ās sēklas tiek glabātas smiltīs līdz pavasarim, tad tās izsēj pannās. Pirmajā gadā tās ra�o tikai krāsu. Pēc tam atklājas īstenais plaukums un labās īpa�ības. Jaunā varietāte ir hibrīds. Derīgs ir tikai liels, pareizas formas, atsevi�ķi audzis zieds, kas pārspēj pārējos. Lai uzlabotu zieda kvalitāti, sāndzinumus nākas apgriezt. Jūs ar Sauļu esat mani hibrīdi. Jums nav sāndzinumu, jo esat augu�i bez ģimenes, bāreņu namā - jums nav jāapgrie� sāndzinumi. To jau izdarījusi daba. Jūsu pilnzieds tika panākts ar stingru apmācību un disciplīnu. Lai pie�ķirtu jūsu raksturam noturību, nācās jums nogriezt noteiktas jūtas. Jūsu raksturam tika uzpotēts patriotisms. Jums tika pieaudzēta militārā pieredze un, protams, kar�. Mani hibrīdi - jūs esat pārāki par citiem. Ja tavs rūdījums ir zudis un tu tagad jūti, tai nav jābūt vainas sajūtai, bet lepnumam. Tu esi skaists. Es tev nevarēju dot jaunu vārdu kā jaunai sugai. Bet es par tevi domāju kā par �o rozi, ko turu rokās, tā ir tik tum�i sarkana, gandrīz melna. Tā saucas 'Melnais princis'. Tā es domāju par tevi un Sauļu. Kā par saviem melnajiem prin�iem.

-��� Bet Sauls nav cietis neveiksmi. Viņ��- Kri�a skatiens pārvērtās. - Pagaidi. Tu ta�u man nestāsti to visu tikai tādēļ�

Eliots iepleta rokas. - Tu uzminēji.

-��� Kas noticis? Kas noticis ar Sauļu?

Eliots viņu uzlūkoja. - Tava brāļa dēļ es tevi lūdzu vairs nemēģināt nonāvēties.

-��� Kas? - Kriss saspringtās gaidās sasvērās uz priek�u. - Kas ir ar Sauļu?

-���� Pirms piecām dienām viņ� padarīja man darbu. Pēc tā kāds no vienības mēģināja viņu nogalināt. Viņ� sazinājās ar mani. Es viņam noorganizēju dro�u vietu. Tajā nonācis, viņ� atklāja, ka vieta nav dro�a. Viņu mēģināja nogalināt cita vienība. Viņ� bēguļo.

-��� Tad, Dieva dēļ, sameklē viņam citu vietu!

-��� Es nevaru. Viņ� baidās ar mani kontaktēties.

-��� Ar tevi?

-��� Kurmis. Es vienmēr esmu teicis, ka tāds pastāv. No pa�a aģentūras pirmsākuma. Kāds, kur� iefiltrējies pie mums no pa�a sākuma un kop� tā laika pakļauj mūs briesmām. Kāda man tuva persona izmanto Saula man sniegto informāciju, lai dabūtu viņu rokā. ,

-��� Bet kāpēc?

-���� Es nezinu, kāpēc Sauls viņiem �ķiet tik svarīgs, ka viņam jāmirst. Viņ� kaut ko ir atklājis vai kādam piedraudējis. Es to neuzzinā�u, kamēr nenoķer�u kurmi . Tas nebūs viegli. Es viņu meklēju kop� 1947. gada. Tomēr Sauls man jāatrod. Man jāgarantē viņa dro�ība.

-��� Kādā veidā? Ja jau viņ� baidās ar tevi sazināties, ja viņ� baidās, ka kurmis pārtvers viņa ziņojumu.

Eliots ielika rozi atpakaļ vāzē. - Grozā ir ola.

Kriss sajuta, kā lidma�īna sazvārojas.

-���� Ziņojums nonāca Romā pirms �etrām dienām. Tas bija adresēts tev. Domājams, ka no Saula.

Kriss pamāja.

-�� Es nezinu, ko tas nozīmē, - sacīja Eliots. - Dieva dēļ, nesaki to man. Pat �ai rozei var būt ausis. Bet, ja tas nāk no Saula un pavēsta tev, kur viņ� atrodams, izmanto to. Ej. Esi uzmanīgs. Nogādā viņu dro�ībā.

-��� Viens Melnais princis glābs otru?

-���� Tie�i tā. Tavs aud�utēvs lūdz, lai tu glāb savu aud�ubrāli. Ja tu meklē iemeslu, lai nenonāvētos, tad �is ir tas iemesls.

Piemiedzis acis ne tikai no saules, Kriss pagriezās pret logu. Viņ� domāja - visas pa�nāvības domas izgaisa raizēs par brāli. Sirds strauji sita. Saulam bija vajadzīga palīdzība.

Nekam citam nebija nozīmes. Viņa brālim viņ� bija vajadzīgs. Kriss bija atradis vienīgo iemeslu, kas varēja viņā uzturēt vēlē�anos dzīvot. '

Viņ� pagriezās pret Eliotu un apņēmīgi sacīja: - Vari uz mani paļauties.

-����� Ironija, - noteica Eliots. - Triecienkomanda vajā Sauļu, bet visi pārējie tevi.

-��� Tu ta�u priecājies par grūtībām,

-��� Es vairāk priecā�os, kad Sauls būs dro�ībā. Uz kuru zemi lai es lieku pilotam lidot?

-��� Mājās.

-��� Uz kuru pilsētu?

Kriss apsvēra. Seifs atradās Santafe, bet tie�ā ceļā uz turieni nedrīkstēja doties, Vajadzēja nolaisties kaut kur tuvumā, bet pietiekami tālu, lai tiktu vaļā no "astes". Vajadzēja būt izvairīgam, gadījumā ja sarunu kāds noklausījies. - Albukerke,

Eliots iztaisnojās, viņa acis zem sirmajām uzacīm iedzirkstījās, liekot saprast, ka viņ� nojau� viltību un atbalsta to.

-��� Vai tev ir kādreiz tā gadījies? - Kriss vaicāja.

Eliots sarauca uzacis, - Nesaprotu.

-��� Ka hibrīdi ir sterili.

Lidma�īna sāka slīdēt lejup cauri mākoņiem.

3

Tālumā neskaidri iezīmējās Sangre de Kristo kalni. Kalnu smailes joprojām klāja sniegs, nogāzēs tumsnīja ozoli un egles,

Kriss soļoja pa �auru ieliņu, pagāja garām plakan- jumtainām nededzinātu ķieģeļu ēkām ar sarkaniem �īfera rotājumiem un ar mūri apjoztiem dārziem. Pa vārtiem viņ� redzēja strūklaku. Priedes sniedza paēnu. To adatu zaļums kontrastēja ar namu zemes brūnajiem toņiem.

Kvartāla galā palēninājis soli, Kriss atskatījās pāri ielai. �o dārgo Santafe savrupmāju rajonu viņ� bija izvēlējies tādēļ, ka zināja - te valdīs klusums - maz ma�īnu, maz gājēju. Tā bija vieglāk pamanīt katru, kas varētu sekot, Kriss bija pārliecināts, ka, gadījumā ja VDK vai MI-6, vai kāda cita no vajātājām aģentūrām būtu viņu sazīmēju�as, tās nebūtu ļāvu�as vis viņam tik ilgsto�i klaiņot pa ielām. Tās vienkār�i būtu uz vietas viņu novāku�as. Tātad nācās secināt, ka to nebija tuvumā.

Ta�u Saula dēļ viņ� bija ar mieru riskēt. Kri�a acis spīdēja. Brāļa dēļ viņ� bija gatavs uzņemties jebkuru risku. Viņ� ar prieku izsauktu uguni uz sevi, ja ar to varētu mazināt brāļa vajātāju skaitu.

Kurmis. Kāds pārtvēra Saula ziņojumus Eliotam. Kādam bija vajadzīga Saula nāve. Jautājumi nedeva Kri�am miera. Ko Sauls tādu izdarījis, vai ari kas viņam bija zināms? Tik daudz bija skaidrs. Tā kā Kriss, baidīdamies no informācijas noplūdes, nedomāja ziņot Eliotam, tad vienīgais veids, kā kurmim dabūt savos nagos Saulu, būtu sekot Kri�am. Ta�u līdz �im nekas neliecināja, ka viņam kāds sekotu,

Vēlreiz pametis skatienu atpakaļ, Kriss pagāja garām namam ar pagalmu un daļēji kadiķos ieslēpu�os verandu. Viņ� palūkojās uz kalniem, �ķērsoja ielu un tuvojās spāņu katedrālei. Uzkāpis pa augstām akmens kāpnēm un parāvis dzelzs riņķi pie smagām ozolkoka durvīm, Kriss iegāja tum�ā un vēsā vestibilā. Pēdējoreiz viņ� �eit bija 1973. gadā. Togad baznīca par godu savai simtajai gadadienai bija pilnībā atjaunota. Viņ� cerēja, ka kop� tā laika tajā nekas nebūs mainījies. Velvētie griesti, vitrā�as logos, spāniskais altāra veidojums bija saglabāju�ies tādi pa�i kā toreiz. Piegājis pie marmora strūklakas ar svēto ūdeni, Kriss iemērca tajā roku un palocījās pret attālo zelta relikviju �ķirstu uz altāra. Pārmetis sev krusta zīmi, viņ� devās uz biktskrēslu rindu pa kreisi, zem kora baznīcas dibenplānā, soļiem atbalsojoties uz gludās akmens grīdas.

Viņu pievilka biktskrēsls pa�ā stūrī. Tuvējos solos neviens nesēdēja. No iek�puses neskanēja klusinātas balsis, tādēļ, atvēris bagātīgi izrotātās durvis, Kriss iegāja iek�ā un aizvēra tās aiz sevis.

Baznīca bija krēslaina, bet �aurajā grēksūdzētāju telpā valdīja pilnīga tumsa, spēcīgi oda pēc pelējuma. Pēc paraduma viņ� pie sevis noskaitīja: - Piedod man, Tēvs, jo esmu grēkojis. Mans pēdējais pārkāpums bija� - Viņ� atsauca atmiņā klosteri, savus grēkus, domas par pa�nāvību un apklusa. Viņa seja nocietinājās. Viņ� nedrīkst ļauties izmisumam. Vienīgi Saulam bija nozīme. Nenometies ceļos aizkara priek�ā,aiz kura būtu vajadzējis atrasties mācītājam, Kriss strauji pagriezās un pasniedzās uz aug�ējo labējo stūri. Viņa pirksti taustījās tumsā. Visus �os gadus� Viņ� svīda, domādams sevi par nelgu. Ja nu galdnieks, labodams biktskrēslu, ir atradis?� Viņ� pastūma nost netīrumu kārtu no gropes vietā, kur siena savienojās ar griestiem, un pasmaidīja, pieskāries atslēgai, ko bija pirms gadiem iebāzis �ajā ni�ā.

4

Banka bija projektēta indiāņu stilā: ar lēzenu jumtu, kvadrātveidīga, no smil�akmens imitācijas sienām izvirzītām atbalsta sijām Ieeju sargāja divi jukas augi. Taurēja ma�īnas. Restorānā pāri ielai pie vidējā galdiņa ar seju pret logu un banku sēdēja kāds biznesmenis. Viņ� samaksāja par len�u un izgāja, nepievērsdams uzmanību vēl vienam biznes�menim, kur� ienāca un apsēdās pie tā pa�a vidējā galdiņa ar seju pret logu un banku. Ari citi novērotāju komandas locekļi izskatījās kā daļa no ikdieni�ķās ielas dzīves. Jauns cilvēks dalīja reklāmas lapas. Smagās automa�īnas �oferis nesa ēkā kastes. Skaņupla�u veikalā gar logu spraucās kāda sieviete. Uzkavēju�ies tik ilgi, cik tas �ķita dabiski, viņi pameta arēnu, un viņus tūdaļ pat aizvietoja citi.

Restorānā biznesmenis aizsmēķēja cigareti. Viņ� izdzirda no kabatas atskanam īsus divviļņu radio signālus, ne skaļākus kā ārsta izsaukuma signālus. Tā bija zīme, ka pa ielu tuvojas Rems. Cie�i lūkodamies cauri tveicīgi dūmakainajam gaisam uz bankas ieeju, viņ� ieraudzīja no tās iznākam sievieti, viņa bija pacēlusi roku, lai pasargātu no saules acis. Viņai cie�i garām pagāja kāds vīrietis dzeltenbrūnā apģērbā. Oficiante atnesa ēdienkarti, bet biznesmenis iebāza roku kabatā un divreiz nospieda radioraidītāja pogu.

Rems atradās bankā.

5

Kriss pagāja garām sardzei un kabīņu rindai ar uzrakstiem "Depozīti" un "Hipotēkas" un nokāpa lejā pa kāpnēm. Pie sienām karājās indiāņu sienu zīmējumi. Piegājis pie letes, viņ� pasniedza ierēdnim savu atslēgu un parakstījās uz blankas kā D�ons Higinss. 1973. gadā viņi abi ar Sauļu �eit bija atvēru�i kontu, noguldīdami tūksto� dolāru un atstāju�i norādījumus, ka nauda seifa nomā�anai atskaitāma no rēķina kontā. Kop� tā laika Kriss �eit nebija bijis, lai gan zināja, ka Sauls katru gadu sazinājās ar banku, lai pārliecinātos, ka konts un rēķins nav noņemti no aktīva. Ierēdnis uzlika uz blankas zīmogu, parakstījās un izvilka nomnieku sarakstu, lai salīdzinātu parakstus.

-��� Mister Higins, man jums jāvaicā parole.

-��� Kamelots, - sacīja Kriss.

Pamājis klerks blakus uzvārdam sarakstā ievilka krustiņu. Viņ� atvēra durtiņas letē un cauri velvētām masīvām durvīm izveda Kri�u pie garas, augstas sienas ar seifiem. Dega gaismas. Kamēr klerks ar bankas un Kri�a atslēgām slēdza vaļā seifa durvis, Kriss pameta skatienu uz spoguļsienu halles galā. Spoguļi viņam nepatika. Bie�i vien tie izrādījās arī logi. Uzgriezis tiem muguru, viņ� paņēma slēgto lādīti, ko viņam padeva bankas ierēdnis, un devās uz kabīni.

Aizvēris aiz sevis durvis, Kriss nekavējoties pārbaudīja, vai griestos nav iemontēta slēpta kamera. Apmierināts viņ� atvēra lādīti. Ar roku rakstītā zīmīte bija �ifrēta. Pārtulkota tā vēstīja -Santafē telefona kabīne. �ermans un Grants. Kriss iegaumēja numuru. Saplēsis zīmīti, viņ� ielika to atpakaļ kastē, izņēma no tās mauzeri un aizbāza to mugurpusē aiz jostas zem �aketes. Divus tūksto�us dolāru, ko Kriss katram gadījumam bija atstājis seifa, viņ� iebāza kabatā.

6

Ēzdams salātus, biznesmenis pa logu vēroja banku. Zilā salātu mērce bija bezgar�īga. Pie ietves piebrauca forda furgons, aizsedzot viņam skatu. Aizsargstikli atstaroja sauli.

Biznesmenis nervozi norija kumosu. Ātrāk. Jāpa�steidzas. Jādabū prom tas sasodītais furgons.

Piecēlies viņ� palūkojās aiz furgona, iebāza roku kabatā un trīs reizes nospieda raidītāja pogu.

Rems devās prom no bankas.

7

�ermana un Granta ielu krustojumā Kriss iebāza kabatā Santafē karti un iegāja telefona būdā. Garām steidzās automa�īnas. Pircēji pie modernu modes pre�u veikalu skatlogiem palēnināja gaitu. Kriss aizvēra durvis, un ielas trok�ņi atkāpās. Lai gan viņ� nesmaidīja, tomēr jutās uzjautrināts par Saula izvēlētās vietas nosaukumu - abas ielas bija nosauktas pilsoņu kara ģenerāļu vārdā. Drīz mēs atkal būsim kopā, Kriss nodomāja. Kaklā sakāpa saviļņojums, ta�u viņ� neļāva jūtām sevi kavēt. Iemetis monētas atverē, Kriss uzgrieza iegaumēto numuru. Metāliska balss atbildēja, ka pareizais laiks esot 2.46. Ja ienaidnieks Kri�u būtu dabūjis rokā un piespiedis viņu atklāt zīmītes atra�anās vietu seifā, dzirdot tik svarīgu vēsti, viņ� būtu gar zemi. Ja viņ� būtu atņēmis Kri�am dzīvību, tā liegdams sev iespēju viņu tālāk iztaujāt, tad �is ienaidnieks nekad neuzzinātu, ka pareizajam laikam nav nekādas nozīmes. Vienlīdz svarīga bija katra diennakts stunda, Kīisam norāde uz laiku kalpoja par signālu pievērst uzmanību kabīnes sienām. Starp citiem smērē�jumiem Kriss atrada paziņojumu Rojam Palatinskim, zēnam, ko viņi ar Sauļu bija pazinu�i bāreņu namā. Viņ� tūdaļ pat novērsās. Gadījumā, ja par spīti piesardzībai, viņ� tomēr tiktu novērots, Kriss negribēja izrādīt savu aizrau�anos ar uzrakstiem uz telefona būdu sienām. �ifrētā veidā piedauzīgais uzraksts Kri�am pavēstīja, kur atrodams Sauls.

-���� Viņ� piezvanīja no telefona automāta, - sacīja biznesmenis rācijā, kurai uzstādīta pretnoklausī�anās ierīce. - Viņ� dro�i vien saņēmis norādījumus. Mēs tagad varētu viņu ņemt ciet.

-�� Nevajag. Zvans ir pārāk uzkrīto�s, - Eliota balss nāca no viņa siltumnīcas pie Grēkākri�anas baznīcas Vird�īnijā un izklausījās sīka un trausla. - �iem abiem ir izstrādāti privātie �ifri kop� bērnības, kad viņi bija piecus gadus veci. Zvans dro�i vien bija blefs, lai piespiestu jūs parādīties. Ja nu vienīgi viņ� ir saņēmis informāciju par citu vietu, kurā viņ� saņems tālākos norādījumus. Netraucējiet viņam. Vienīgais veids, kā sagūstīt Romulu, ir sekot Remam. Dieva dēļ, uzmanieties, lai viņ� jūs nepamana.

9

Kriss lidoja aizvien augstāk, garām pa�ai mākoņu malai un vēroja kalnus zem sevis. Sniegotās smailes, ko savienoja segliem līdzīgas kores, stiepās, cik vien tālu sniedzās skats. Visos virzienos lejup tiecās aizas. Kriss nostādīja īrēto "Cesnu" autopilota re�īmā un sāka pētīt topogrāfisko karti, salīdzinot tās konturētās līnijas ar nelīdzeno apvidu zem sevis. Ielejas mijās ar kalniem. Lejup burbuļoja strauti.

�ifrētais ziņojums uz telefona būdas sienas Kri�am bija pavēstījis garuma un platuma grādus, kā arī devis norādījumus, kā turp nokļūt. Viņ� bija aizgājis uz Santafē bibliotēku un uzzinājis, ka norādītās koordinātas atbilst me�onīgam kalnu sektoram ziemeļos, Kolorādo �tatā. Noīrēt lidma�īnu Santafe lidostā izrādījās pavisam viegli. Kriss bija izmantojis pieņemto vārdu, kas ierakstīts pilota tiesībās, iemaksājis ķīlas naudu un nopircis apdro�inā�anu. Aizpildījis lidojuma mar�ruta karti uz Denveru, viņ� norādīja, ka atgriezīsies pēc trim dienām. Ta�u, nokļuvis gaisā, Kriss pakāpeniski mainīja virzienu uz ziemeļrietumiem, uz norādīto kalnu masīvu.

Debesīs nebija ne mākonī�a. Kriss jutās labi. Kabīnē dzinēju rūkoņa bija tikko dzirdama, Kriss salīdzināja dziļo, garo ieleju, kam lidoja pāri, ār tādu pa�u kartē un paraudzījās uz priek�u, kur jau varēja saskatīt nākamo ieleju, pavisam ovālu, ar ezeru vidū, Norādītais punkts atradās netālu no ezera. Viņ� gandrīz jau bija sasniedzis mērķi.. Pavēries debesīs un neredzēdams tajās nevienu lidaparātu, Kriss jutās apmierināts un smaidīdams domāja par Sauļu.

Beidzot viņ� sāka rīkoties un ātri piesprādzēja savu apjomīgo izpletni. Lidma�īna planēja aizvien tuvāk ielejai. Uzstādījis par mērķi kalnu ezera viņā krastā, Kriss ieslēdza vadības ierīci, atvēra kabīnes durvis, izdzirdēja dzinēju rēkoņu un sajuta vēju brā�amies sejā. Ar pūlēm viņam izdevās nostiprināt durvis.

Atsperdamies ar kājām pret lidma�īnas apak�ējo daļu, viņ� lēca, kūleņoja, cīnījās ar vēja brāzmām. Kuņģi pārņēma kāpjo�a nelabuma sajūta. Gaisa strāvas spieda sejā aizsargbrilles, Lidma�īnas rūkoņu Kriss vairs nedzirdēja. Viss, ko viņ� dzirdēja, bija gaisa �ņākoņa gar ausīm un dunoņa ausīs. Ķivere spieda galvu. Apģērbam plandoties, izstieptām rokām un kājām, lai ieturētu līdzsvaru, Kriss horizontāli krita lejup. Ezers zem viņa kļuva lielāks. Ta�u Kriss ātri nomierinājās. Viņu pārņēma svētlaime, gandrīz anestēzisks stāvoklis. Aizverot acis, viņ� vairs nejuta, ka krīt. Kriss drīzāk karājās, peldēja, atbrīvojās, izpletņu lēk�anas skolā instruktori viņu bija brīdināju�i par �o mānīgo, bīstamo sajūtu. Nonāku�i vēja gandrīz vai seksuālajos skāvienos, da�i lēcēji kā hipnotizēti kavējās paraut izpletņa atvērējtrosi.

Kriss saprata valdzinājumu. Pirms sava pirmā lēciena viņ� bija pārāk noba�ījies, bet kop� tās reizes izjuta baudu tāpat kā citi. Tagad prieku iegro�oja vajadzība būt kopā ar Sauļu Viņ� strauji parāva auklu, nogaidīja, sajuta, kā izpletnis atraisās virs muguras, un izdzirdēja plīk�ķi, neilona audeklam atveroties virs viņa un viņu balstot. Par izpletņa atvēr�anos Kri�am nebija nekādu ba�u. Vakar nopircis to no vietējā izpletņlēcēju kluba, viņ� bija izpletni atvēris un pirms salocī�anas pats pārbaudījis visas auklas. Viņ� nekad nebija uzticējis to darīt kādam citam savā vietā, tāpat kā neuzticēja, lai kāds cits iztīra un pielādē viņa ieroci. �ūpodamies vējā, Kriss palūkojās uz kalna smaili ezera otrā pusē un pamanīja savas lidma�īnas sīciņās aprises, kas, darbodamās autopilota re�īmā, tuvojās kalnam, kuru viņ� bija izvēlējis par tās mērķi. Kriss satvēra izpletņa auklas un noliecās pa labi, izvairī�damies no ezera un nogriezdamies uz pļavas pusi. Uz priedēm apaugu�as nogāzes, vietā, kur divas klintis V burta veidā bija saaugu�as kopā, viņ� ieraudzīja būdu.

Pēk�ņi pļava kļuva lielāka. Nolai�oties Kri�am �ķita, ka tā drā�as viņam pretī. Ar triecienu viņ� atsitās pret zemi, izjuzdams to ar visu ķermeni, salieca kājas ceļos un nogāzās, lai mazinātu grūdienu jostasvietā, mugurā un plecos. Izpletnis viļņojās vējā, aizraudams Kri�u pāri pļavai. Viņ� pieslējās kājās, raustīdams izpletņa auklas, vilkdams tās uz savu pusi, kamēr nonāca līdz neilona kupolam, un, cīnīdamies ar vēja pretestību, izpletni sakļāva.

- Sen neesi vingrinājies, - no priedaines puses atskanēja aizsmakusi balss.

To pazinis, Kriss tēlotā aizkaitinājumā pagriezās. - Pie joda. Domā, ka tev izdotos labāk?

-���� Protama lieta. Pirmoreiz mū�ā redzu tik lempīgu nolai�anos.

-��� Vēj� pūta man pretī.

-���� Nemeklē attaisnojumus, - sacīja balss. - Tā ir amatiera pazīme.

-��� Un kritizē�ana ir nepateicīga mērkaķa pazīme. Ja tev nav ko teikt, tad būtu vismaz nācis man palīgā.

-��� Diez kur tāds nīkulis radies.

-��� Nīkulis vai ne, bet es esmu tev kaut kas stipri līdzīgs brālim.

-��� Neiebilstu. Pat tavas vājības netraucē man tevi mīlēt.

Jūtu pārpilnībā Kri�am aiz�ņaudzās rīkle. - Ja tu esi tik sentimentāls, ko tad nerādies?

-��� Tāpēc, ka nespēju valdīt sajūsmu.

No me�a lēnām iznāca spēcīgs, tum�matains vīrietis. Se�as pēdas gar�, muskuļots, spēcīgu zodu, vaigiem un pieri. Vīrietis pasmaidīja, viņa tum�ās acis iemirdzējās. Viņ� nēsāja garus sai�zābakus, izbalēju�us d�insus un vilnas kreklu prie�u zaļumā. Rokā viņ� turēja Springfīlda �auteni. - Astoņi gadi, Kris. Ak Dievs, kas ar mums notiek? Mēs nedrīkstējām jelkad �ķirties.

-��� Tāda profesija, - sacīja Kriss.

-����� Profesija? - Sauls atsaucās ar tikko jau�amu pretīgumu. - Mēs ļausim tai saēst mūsu dzīves.

Kriss dedzīgi piesteidzās pie viņa, rokā turēdams salikto izpletni. Tik daudz ko gribas uzzināt, pateikt. - Kas noticis? Kāpēc viņi grib tevi nogalināt?

-��� Profesija, - atkārtoja Sauls. - Viņ� tagad ir pret mani.

-��� Kas? - Kriss jau gandrīz bija viņam blakus.

-���� Tu nenojaut? Cilvēks, no kura mēs to nemū�am negaidītu.

-��� Bet tas ta�u ir neiespējami!

- Es tev pierādī�u.

Bet pēk�ņi nozīme bija vairs tikai vienam. Cie�i lūkodamies Saula skarbajā, glītajā sejā, Kriss nosvieda izpletni. Gandrīz vai bez elpas viņ� iepleta rokas un viņu apkampa. Likās, ka viņi grib ielauzt viens otram krū�ukurvi un muguru, un muskuļus, uzsūkt viens otra dzīvi.

Viņ� bija tuvu asarām.

Viņi atrāvās viens no otra. Pagriezu�ies prie�u skraj uma virzienā, abi noraudzījās sprādzienā, ko izraisīja Kri�a lidma�īnas ietriek�anās kalna korē.

10

-���� Tev nav taisnība! Viņ� nav pret tevi! - Kriss nesa izpletni, ķiveri un aizsargbrilles, soļodams pa taku caur priedēm. - Viņ� lūdza, lai es tevi sameklēju!

-Kāpēc?

-��� Lai tev palīdzētu! Lai nogādātu tevi dro�ībā!

-��� Kāpēc? - Sauls pārjautāja.

-��� Tas ta�u ir skaidrs. Tavus ziņojumus Eliotam pārtver kurmis.

-�� Kurmis, - Sauls pavīpsnāja. - To tev sastāstīja Eliots?

-�� Viņ� teica, ka vienīgā iespēja, kā nogādāt tevi dro�ībā, ir darboties man vienam pa�am.

-Viņ� nevarēja mani atrast, ta�u zināja, ka es mēģinā�u sazināties ar tevi. Viņ� tevi sūtīja, lai tu parādītu viņam ceļu pie manis.

Iznākot no ēnainā me�a, būda likās saulē mirdzam. Tā bija neliela, apmesta ar māliem. Jumta slīpums tiecās saplūst ar klintīm, kas slējās aiz būdas. - Kā tu sameklēji �o vietu?

-����� Es to uzbūvēju. Tu izvēlējies klosteri. Es dodu priek�roku �ai būdai.

-��� Bet tas tev būs prasījis�

-��� Mēne�us. Vienu pēc otra. Pēc katra uzdevuma, kad Eliots mani sūtīja uz Vaiomingu vai Kolorādo, es paslēpos �eit. Var būt, ka to var saukt par mājām.

Kriss sekoja Saulam ar asu zāli aizaugu�ā klajumā.

-��� Tu esi pārliecināts, ka �o vietu neviens nezina?

-��� Pilnīgi.

-��� Bet kā tu vari būt dro�s?

-��� Es joprojām esmu dzīvs. - Sauls palūkojās uz ielejas tālāko galu. - Pasteidzies. Mums nav daudz laika.

-���� Kāpēc? Es neredzu iemeslu. - Neizpratnē Kriss no saules pielietā klajuma iegāja mitri krēslainajā būdā. Viņam nebija iespēju novērtēt vienkār�ās, ar rokām darinātās mēbeles. Pagājis garām guļvietai uz grīdas, Sauls viņu pieveda pie pretējās sienas un atvēra rupji tēstas durvis. Kri�am sejā iesitās drēgns tuneļa gaiss.

-���� Tā ir raktuvju �ahta. - Sauls iebakstīja ar pirkstu tumsā. - Tādēļ es būdu uzcēlu tie�i �eit . Alai jābūt ar diviem caurumiem. - Viņ� atgriezās pie pavarda. Aizdedzis sērkociņu, Sauls pielika uguni iekuram zem baļķiem pavarda vidū. Iekurs bija sauss, bet baļķēni mitri un sulas pilni. Uz�āvās liesmas, radīdamas biezus dūmus, kas kāpa pret skursteni. - Iespējams, ka dūmi nemaz nebija vajadzīgi. Tomēr nenāk par ļaunu pārliecināties. Atstāj savu izpletni, - viņ� sacīja Kri�am. - Te ir kabatas baterija. - Sauls ieveda vīnu tunelī.

Lukturī�a gaismā Kriss varēja saskatīt savu elpu Tuneļa griestus balstīja baļķi. Kreisajā pusē pie sienas gulēja pamestas cērtes un lāpstas. Uz sāniem gulēja sarūsējusi ķerra. Sauls pieskārās nespodram metālam mitrajā, vēsajā akmenī.

-��� Sudrabs. Daudz vairs nav palicis.

Baterijas gaismā varēja saskatīt tuneļa galu. - �eit.

Mums būs jārāpjas. - Sauls izspraucās cauri ni�ai klintī. Viņ� pastiepās, atrada zābakam atbalstu plaisā un izzuda skatienam.

Kriss sekoja, skrāpēdamies ar muguru pret �aurās ejas sienu. Akmens likās glums. Bateriju nācās bāzt kabatā. Tad viņ� saprata, ka tā nemaz nav vajadzīga. No aug�as viņu sasniedza �aura gaismas strēle - vēl bija gar� ceļ� aug�up. Sauls pasniedzās pēc izciļņa virs sevis, aizsegdams gaismu. Kad viņ� pārvietojās tālāk, gaismu atkal varēja redzēt. - Tu domā, ka man sekoja?

-��� Protams.

Kriss pastiepās pēc izvirzījuma klintī. - Es esmu dro�s, ka nesekoja.

-��� Būs bijusi pati labākā vajātāju brigāde.

No Kri�a pieskāriena akmens dārdēdams nogāzās lejā pa ni�u. Viņ� sastinga. - Bet neviens nezināja, ka es tevi meklēju.

-��� Eliots zināja.

-��� Tu joprojām^vaino Eliotu. Bez tevis viņ� ir vienīgais cilvēks, kam es uzticos.

-���� Tie�i tā. Tā ir tava kļūda. Mana arī. - Saula balss skanēja dzēlīgi. Viņa siluets izzuda aiz �aurā gaismas kūļa.

Kriss rāpās augstāk. Gaismas kūlis pieauga, kļuva spo�āks. Nosvīdis viņ� izlīda no ni�as un nolikās guļus uz saules sasildīta akmens gludās muguras. Viņ� uzlūkoja Sauļu, kur� salviju aizsegā parāpās augstāk un pilnībā pievērsās ielejai. - Bet es nemanīju nevienu citu lidma�īnu.

-���� Ap tevi, - sacīja Sauls. - Protams. Bet virs tevis? Izlūklidma�īna �etrdesmittūksto� pēdu augstumā? Vajātāji būs lidoju�i lēnāk, turēdamies zināmā attālumā aiz tevis, ārpus tava redzesloka. Gaidīdami norādījumus.

Kriss aizrāpās līdz viņam un salīcis palika stāvot salvijas aizsegā. - Tu pats liki man lidot uz �ejieni, - viņ� dusmīgi sacīja. - Mēs varējām satikties jebkurā citā vietā.

-���� Pareizi. Bet �eit es esmu izstrādājis piesardzības pasākumus, lai tevi pārliecinātu. Man vajadzēja tev to pierādīt.

-��� Ko pierādīt?

-��� Es domāju, ka tev tas zināms.

Kriss izdzirdēja attālu dūk�anu - tad vēl un vēl, tā pastiprinājās, atbalsojoties apkārtējās klintīs. Attālā klin�starpā viņ� pamanīja mirdzo�us punktiņus, kas ātri tuvojās. Helikopteri. Iznīcinātāji. �etri. Atmiņā uzzibsnīja kara epizodes, un viņ� nomurmināja: - Jēzus.

Lejā zem viņiem pa būdas skursteni kāpa dūmi. Iznīcinātāji �ķērsoja ieleju un rūca arvien tuvāk, kārtojoties uzbrukumam. No pirmā helikoptera palaida raķeti. Apdullino�i gaudodams, �āviņ� triecās lejup un sprāga klajumā būdas priek�ā. Gaisā uzlidoja zeme. Ar saviem �āviņiem tuvojās citi helikopteri.

Virs viņu galvām Kriss izdzirdēja atkārtotus piec�desmitā kalibra lo�metēju sprak�ķus. Būda bija sabrukusi. Ielejā atbalsojās �āvienu troksnis. Helikopteri tuvojās, ap�audīdami iedobumu, kur bija atradusies būda. Kriss sajuta dunoņu ausīs.

-�� Divi neveiksmīgi uzbrukumi manai personai. �oreiz viņi grib būt pilnīgi dro�i. - Sauls sakoda zobus.

Helikopteri beidza riņķot virs liesmojo�ām drupām un, skardami prie�u galotnes, aizsteidzās uz pļavu pie ezera. Propelleriem mirdzot, tie apstājās divdesmit pēdas virs pļavas. No katra nokarājās virve, �ūpodamās virs zāles. Lūkā parādījās vīrietis maskē�anās tērpā, ar automātu uz muguras. Viņ� satvēra virvi, kas nokarājās līdz pa�ai zemei. Pa citām virvēm kā zirnekļi no spārēm rāpās citi vīri. Pļavā viņi

noņēma savus automātus no muguras un sastājās pusaplī ar mugurām pret ezeru. - Kā no grāmatas, - sacīja Kriss.

-����� Viņi nevar zināt, vai mēs bijām būdā. Viņi grib pārliecināties, ka mēs vairs neesam bīstami. Cik viņu tur ir?

-��� Se�padsmit.

-��� Skaties. - Sauls norādīja. Kriss redzēja, ka no viena helikoptera cilpās tiek nolaists suns. Vācu aitu suns. No otra helikoptera tika nolaists vēl viens suns. Lejā stāvēja divi vīrie�i, mērķēdami ar automātiem. Viņi steidzīgi atkāpās atpakaļ un noņēma suņiem cilpas. Atbrīvoju�ies no kravas, helikopteri atkāpās uz ielejas attālāko galu.

Katrs izlases korpuss deva priek�roku citai sugai, Jūras Kara flotes slepenais dienests izmantoja medību pūdeļus. Izlūkdesantniekiem patika dobermaņi. - Vācu aitu suņi. Speciālais dienests. - Kri�a rīkle bija kā izkaltusi.

Suņi ar abiem vīrie�iem skrēja uz koku pusi. Pārējie bija gatavi viņus segt. �etru cilvēku grupa metās koku virzienā, tad pieci un vēl pieci.

Kriss pētīja kokus, gaidīdams, kad viņi parādīsies. - Mums nav izejas. Man ir tikai �is mauzeris. Un tev springfīlds. Pat ja mēs būtu labi apbruņoti�

-��� Mums nevajadzēs cīnīties.

-��� Bet suņi sadzīs mūsu pēdas tunelī. - Kriss pagriezās pret ieplaku sev aiz muguras un nopētīja ni�u, no kuras tikko bija izrāpies. - Viņi dabūs zināt, kur esam gāju�i. Viņi liks helikopteriem ap�audīt �o krauju. Tad viņi uzrāpsies aug�ā un pabeigs savu darbu.

-��� Tici man, mēs esam dro�ībā.

Kriss atvēra muti, lai iebilstu, bet tad sastinga, jo Sauls aprauti norādīja uz koku pusi. No me�a parādījās viens no vajātājiem, iespējams, lai izsauktu uz sevi uguni un pārējiem atklātos mērķis. Tikko viņ� tuvojās dūmu apņemtajai būdai, no me�a iznāca otrs vīrs, pēc tam tre�ais.

-���� Viņi jūtas pa�pārliecināti. Suņi, sekodami mūsu smakai, viņus atvedu�i tie�i uz būdu. - Sauls ievēroja, ka līderis norāda uz klin�u sienu aiz sabruku�ās būdas. - Viņ� ir atklājis tuneli.

-��� Mums jātiek prom no �ejienes.

-��� Vēl ne.

-��� Dieva dēl�

Pirmajam vīrietim pievienojās vēl pieci. Piesardzīgi viņi tuvojās klintij. Kriss no aug�as viņus vairs nespēja saskatīt. Helikopteri dūkdami joprojām karājās gaisā dro�ā attālumā ielejas otrā galā. Sauls parāpās atpakaļ, apstādamies pie gluda akmens piltuves, kas bija vērsta lejup pret ni�u. Uzmanī�damies, lai neatklātu savu atra�anās vietu, viņ� ieklausījās. Kriss neizpratnē sarauca uzacis.

Sauls aprauti pasmaidīja un pievērsa Kri�a uzmanību skaņām, kas nāca no ni�as. Kriss nevarēja saprast, kāpēc Sauls izskatās tik apmierināts. Kad Sauls izņēma no kabatas radioraidītāju un nospieda pogu, viņ� visu saprata.

Sasprindzis Kriss juta, kā iedrebas zeme. No tuneļa pacēlās dārdoņa. Pagriezies viņ� nolūkojās uz to, kas bija palicis pāri no būdas zem klints. Pāri klajumam būdas priek�ā lidoja akmens �ķembas. Kūpēja putekļi,

-��� Se�i pagalam, vēl paliek desmit, - sacīja Sauls.

-��� Tu atstāji tunelī spridzekli.

-��� Eliots vienmēr mācīja, ka jāgādā par bēg�anas ceļa dro�ību. Tagad es viņa likumus vēr�u pret viņu pa�u. Vai esmu tevi pārliecinājis, ka viņ� grib mani nogalināt?

Vērdamies kokos zem sevis, Kriss bēdīgi pamāja. Pārējie vajātāji no prie�u aizsega metās uz tuneļa pusi, no kura atskanēja brūko�u akmeņu dārdoņa. - Nevienam citam nebija zināms, ka es dodos tevi meklēt. Viņ� mani izmantoja. - No izdarītā secinājuma viņam likās, ka kuņģis pārvērties ledū.

- Viņ� gribēja nogalināt arī mani Bet kāda velna pēc? Viņ� ir kā�

-��� Es zinu. Viņ� mums ir gandrīz kā tēvs.

Klajumā viens no vīrie�iem deva norādījumus pa lauka rāciju. Helikopteri pēk�ņi pameta savu dro�o atra�anās vietu ielejas tālākajā galā un steidzās uz klajuma pusi, motoru rūkoņa pieņēmās spēkā. Kriss ieraudzīja vācu aitu suņus stāvam sardzē koku pakājē.

-��� Labi, - sacīja Sauls. - Nu jau viņi ir pietiekami tuvu tunelim. Mēģināsim tikt prom no �ejienes. - Viņ� parāpās atpakaļ. Kriss viņam sekoja, vērodams, ka Sauls no jauna nospie� raidītāja pogu. - Vēl viens pārsteigums. - Kriss tikko sadzirdēja teikto pēk�ņi apdullino�ajā troksnī, kas nāca no klints pakājes. Trieciena vilnis atsvieda viņu atpakaļ, padarīdams kurlu. Dārdoņa atkārtojās, klintij un zemei nobrūkot pāri cilvēkiem klajumā.

-���� Tam vajadzētu kalpot par brīdinājumu pārējiem, - sacīja Sauls. Skriedams viņ� nometa raidītāju.

-��� Bet helikopteri?

-��� Uzticies man.

Viņi skrēja pa salvijām. Kri�am mutē līda putekļi, acis �ilbināja saule. Atskanēja strauji tuvojo�os helikopteru rūkoņa, bet Kriss domāja par to, vai kraujas otrā puse atdursies pret citu klinti. Ta�u Sauls viņu pa kokiem apaugu�u nogāzi noveda citā ielejā. Zem koku ēnainā patvēruma Kriss juta, ka uz pieres izspiedu�ies auksti sviedri.

-����� Helikopteriem vajadzēs tikai minūti, lai izstrādātu jaunu stratēģiju, - strauji elpodams, sacīja Sauls, - Viens no tiem, iespējams, nolaidīsies, lai paskatītos, vai kāds palicis dzīvs.

-���� Vēl paliek trīs. - Sabiru�o skuju klājiens klusināja Kri�a soļus.

-���� Viņiem vajadzētu attapties, ka mēs esam biju�i uz kraujas. Tad viņi dosies uz �o ieleju.

-���� Ejot kājām, mēs nevaram tikt prom, pirms viņi piegādā papildspēkus. Viņiem būs citi suņi, kas sadzīs mūsu pēdas.

-���� Pilnīgi pareizi. - Sauls bija nonācis pa�ā ielejas apak�ā, pārbridis pāri upītei un izrāpies tās krastā. Kriss sekoja. Viņa slapjās bik�u staras auksti piekļāvās kājām. Priek�ā Sauls apstājās biezā briksnājā. Viņ� stūma nost kritu�os baļķus un pa�ķīra saaugu�o pame�u. - Ātri! Palīdzi!

Kriss vilka baļķus. - Bet kāpēc? - Piepe�i viņ� saprata. Viņ� pastūma nost puspuvu�u klucēnu un ieraudzīja plastikātā ietītu apjomīgu priek�metu. Viņ� nepaspēja pavaicāt, kas tas tāds ir, kad Sauls jau bija attinis plēvi.

Kri�am aiz prieka gandrīz bija jāsmejas. Motocikls ar blakusvāģi - biezas, platas riepas un smaga piekabe. - Bet kā tu�

-��� Es to izmantoju nokļū�anai �urp un atpakaļ. Nebija nekādas vajadzības to turēt blakus būdai. - Sauls izcēla motociklu un izvadīja to apkārt atstumto kritalu kaudzei. Viņ� norādīja starp kokiem. - Dosimies tur pāri. Taka ved �ķērsām cauri ielejai. - Viņ� palūkojās pieaugo�ās helikopteru motoru rēkoņas virzienā. - Viņi ir sadalīju�ies, lai pārmeklētu visu ieleju.

Kriss viņam palīdzēja. - Bet viņu motoru rūkoņā nebūs dzirdama motocikla rūkoņa. Viņi mūs nepamanīs, ja turēsimies zem kokiem.

-��� Sēdies. - Sauls pagrieza atslēgu un nospieda gāzes pedāli. Motocikls ie�ķaudījās. Viņ� vēlreiz uzmina pedālim, un motocikls sāka vienmērīgi dūkt. - �e, ņem �auteni.

-��� Cīņā ar helikopteriem tā ir bezjēdzīga.

Sauls neatbildēja. Viņ� nospieda pedāli, ieslēdza sajūgu un nospieda akseleratora slēdzi. Motocikls atrāvās no vietas, palēkdamies uz nelīdzenās zemes. Viņi brauca lavierēdami caur koku skupsnām. Pie sevis smaidīdams, Kriss piekļāvās Saulam. Ņirbēja ēnas. Uz takas Sauls palielināja ātrumu. Vēj� sitās sejā, atgādinādams par to laiku, kad viņi vēl bija bērni, Kri�am gandrīz vai nāca smiekli.

Viņ� sastinga, izdzirdējis pērkonam līdzīgu dūkoņu tie�i virs viņiem. Pacēlis galvu, viņ� starp koku galotnēm ieraudzīja pārslīdam grotesku ēnu. Taka veda aug�up. Pa�ā aug�ā, braucot cauri niecīgam klajumiņam, Kriss atskatījās uz ieleju. Viņ� redzēja, ka divi helikopteri pārlūko tālāko un vidējo ielejas sektoru. �ajā ielejas galā de�urējo�ais helikopters tikko bija pārlidojis pāri, acīmredzot viņus nepamanīdams.

Tagad taka strauji veda lejup. Sauls uzmanīgi sekoja visiem pagriezieniem un līkumiem. Kriss atkal izdzirdēja helikopteru. - Tas nāk atpakaļ! Vēlreiz pārmeklē!

Taka viņus bija atvedusi pie zālainas joslas, kas stiepās no vienas ielejas malas līdz otrai. - Viņi mūs pamanīs, ja mēģināsim to �ķērsot. Bet �eit mēs ari nedrīkstam palikt. Ja gaidīsim līdz naktij, viņi paspēs atgādāt �urp citu desantu ar suņiem.

Virs pa�as galvas helikoptera saceltais vēj� sapurināja tuvējo koku galotnes. Kriss iedomājās par piecdesmitā kalibra lo�metēju lodēm.

Sauls paņēma no viņa springfildu. - Man nebija ne jausmas, kā viņi ieradīsies pēc manis. Kājām vai ar helikopteriem. - Viņ� atbīdīja springfīlda aizslēgu, izņēma lodi, izvilka no kabatas citu un ielika tās vietā. Tad viņ� aizslēgu no jauna aizbīdīja.

Uzspiedis gāzes pedālim, Sauls steidzīgi izvadīja motociklu no koku aizsega un devās pāri pļavai. Atskatījies

Kriss pamanīja, ka helikopters pagrie�as un metas viņu virzienā. - Viņi mūs ir pamanīju�i!

Sauls sagrieza stūri, gribēdams iebraukt atpakaļ me�ā. Zemi sāka kapāt automāta lodes. Helikopters pārlidoja tiem pāri, ar savu siluetu aizsegdams sauli. Tad atkal kļuva gai�s. Sauls iebrauca me�ā. Nolēcis no motocikla, viņ� caur zariem notēmēja uz helikopteru, kas strauji riņķoja virs pļavas.

Kriss sacīja: - Springfīlds nevar nogāzt helikopteru.

-��� Manējais var.

Izgāzis vēderu, helikopters tuvojās kokiem, strauji izaugdams lielāks. Sauls nospieda springfīlda gaili, izlīdzinādams atsitienu. Sev par brīnumu, Kriss ieraudzīja, ka eksplodē helikoptera benzīna tvertne. Sargādams acis, viņ� steidzās paslēpties. Rūco�ā ugunīgā bumba visos virzienos virs pļavas izspļāva korpusa, balstu, plāk�ņu un pārsegumu gabalus. Atlikusī korpusa daļa nedabiski karājās. Pēk�ņi tā sabruka.

-��� Es izņēmu lodes kodolu, piepildīju to ar fosforu un aizkorķēju, lai nepiekļūst gaiss, - sacīja Sauls.

-��� Pārējie helikopteri�

-��� Pārējie lidos �urp. Viņi meklēs �ajā ielejas galā. Mēs pa citu ceļu atgriezīsimies. Tur, kur viņi ir jau pārmeklēju�i.

Sauls satvēra motociklu. Kriss a�i apsēdās. Viņi steig�us brauca pa taku atpakaļ. Pēc divdesmit sekundēm pāri aizrūca pārējie helikopteri, dodamies helikoptera liesmojo�o atlieku virzienā uz pļavu.

11

Eliots satvēra siltumnīcas telefona klausuli. Viņa garais, kalsnais stāvs bija salīcis, galva sāpēja. - Es saprotu, - viņ� nepacietīgi sacīja. - Nē, man nav vajadzīgas nekādas atvaino�anās. Tev nepaveicās. Tas ir galvenais, nevis kāpēc nepaveicās. Tiec ārā no ķezas. Izsauc citas vienības. Sekojiet viņiem. -Eliotam mugurā joprojām bija melnais uzvalks un veste, kam pāri uzvilkts priek�auts. - Protams, bet jūsu vienība nebija sliktāka. Laikam mans spriedums bijis nepareizs. Vari ticēt, ka man arī ir ļoti �ēl.

Nolicis klausuli, viņ� atspiedās pret darbgaldu, viņ� jutās tik noguris, ka likās - kājas ceļgalos tūlīt saļims.

Viss gāja pavisam greizi. Iznīcināt Paradigmas fondu likās tik vienkār�i, atlika tikai uzvelt vainu vienam cilvēkam - cilvēkam, kur� nevarētu pateikt, ka sekojis pavēlēm, ja tiktu nogalināts, bēgot no saviem vajātājiem. Vienkār�i, nodomāja Eliots, pedantiski izplānots. Sauļu viņ� bija izvēlējies tāpēc, ka Sauls bija ebrejs, tāpēc, ka trieciens bija jāizdara kādam citam, nevis Eliotam, - kāpēc lai tas nebūtu ebrejs? Viņ� bija noorganizējis Saula iepriek�ējo uzdevumu neizdo�anos - piemēram, isULene, kura uzradās neparedzētā laikā, - lai Saulam sāktu nkties, ka viņ� netiek galā ar uzdevumiem. Cits veids, kā kompromitēt Sauļu, bija piedalī�anās azartspēlēs Atlantiksitijā. Saulam vajadzēja uzvesties atbilsto�i aģentam, kur� neatbilst etalonam, tādam, kas nav pelnījis �ēlastību. Spo�s, rūpīgi izstrādāts plāns.

Bet kādēļ viss gāja greizi? Vai pēc ilgiem karjeras gadiem, kam raksturīga nekļūdība, es beidzot būtu sācis kļūdīties? - viņ� domāja. Vai es beidzot būtu palicis pārāk vecs? Vai es būtu mānījis sevi ar domu, ka fakts, ka man izdevies sabotēt trīs iepriek�ējos Saula darbus, liecina, ka viņ� būtu zaudējis savu apķērību?

Lai kāds arī būtu iemesls, plāns izvērties gandrīz vai par postu. Saula izglāb�anās visu padarījusi riskantu, radījusi jaunas problēmas, pievērsusi uzmanību Paradigmas bojāejai.

Pirms stundas bija zvanīju�i no Baltā nama - nevis sekretārs, bet gan pats prezidents, dusmīgi atgādinot, ka viņa labākā drauga slepkavība vēl nav atriebta Ja viss būtu ritējis pēc plāna, ja Sauļu būtu izdevies apklusināt, prezidents būtu bijis apmierināts un pievērsis uzmanību ebrejiem, vainodams tos slepkavības noorganizē�anā. Tagad, nedabūjis gaidītās atbildes, prezidents sāka iztaujāt, pētīt, pārbaudīt. Ja nu viņ� uzzina, kas īstenībā ir uzbrukuma iniciators�

Viņu pārsteidza notikumā slēptā ironija, Kriss, pārkāpjot patvēruma neaizskaramību, bija izdarījis kardinālu grēku. Bet Sauls, lai gan pats to nezināja, bija grēkojis pat vēl vairāk.

Noslēpums jāsaglabā par katru cenu. Eliots pacēla klausuli un piezvanīja savam palīgam uz Lengliju. -Telegrafē Visām aģentūrām. VDK, MI-6, visām pārējām. 'Temats: Abelāra patvērums. Zinā�anai: Mēness baznīca, Bangkoka Pārkāpēju Remu novēro CIP Kolorādo, ASV," - Eliots iedeva asistentam koordinātas. - "Rems ir izvairījies no soda. Lūgums palīdzēt. Remam palīdz nelietīgs CIP aģents Sauls Grismans, kriptonīms Romuls. Aģentūra pieprasa sodīt Romulu kopā ar Remu,"

- Nevainojami, - sacīja viņa asistents.

Ta�u, nolikdams klausuli, Eliots nebija īsti par to pārliecināts. Lādēdams ziņas no Kolorādo, viņ� pats jutas apdraudēts un noba�ījies. Izbēdzis bija ne tikai Sauls, Vēl ļaunāk - kopā ar viņu bija Kriss. Eliots nobālēja. Tā kā neviens cits bez viņa nezināja, ar ko nodarbojas Kriss, viņi turēs aizdomās mani, viņ� nodomāja. Viņi gribēs uzzināt, kāpēc esmu nostājies pret viņiem

Viņi atnāks pēc manis.

No jauna paceļot klausuli, viņa roka drebēja. Aparātā atskanēja tik stipra dūk�ana, ka Eliots baidījās, ka nedabūs

savienojumu. Dūk�ana rimās un atskanēja pazema balss.

- Kastor, - sacīja Eliots. - Atved Pollūku. Nāciet uz siltumnīcu. - Viņ� aplaizīja lūpas. - Jūsu tēvam jūs esat vajadzīgi.

12

Uzlecot mēnesim, viņi pameta aizu, kurā zem akmeņiem, zemes un kritu�iem zariem bija apraku�i motociklu. Viņiem tas vairs nebūs vajadzīgs Krēslai pārvēr�oties tumsā, tik un tā nebūtu iespējams to dro�i izvadīt caur kokiem. Protams, nākamā triecienkomanda ar suņiem motociklu atradīs, bet Sauls un Kriss tad jau būs tālu projām Mēness gaismā pielieku�ies, lai slēptu sava stāva aprises, abi zagās pāri pļavai. Viņi sasniedza aug�upvedo�o taku, ko bija vēl krēslā izvēlēju�ies, pētīdami Saula apvidus karti un noteikdami mar�rutu. Viņi pārvarēja akmeņainu aizu, pat nepamezdami sUatienu aiz sevis, tikai ieklausīdamies katrā neparastākā troksnī, kas nāca no ielejas zem viņiem. Kop� uzbrukuma Saula būdai abi bija veiku�i divdesmit jūd�u pa trim savstarpēji savienotām ielejām. Ķrisam sāpēja mugura no brauciena ar motociklu pa grambām un kritalām. Tagad viņ� izbaudīja kāpiena piepūli, muskuļu atbrīvo�anos no sasprindzinājuma.

Pa�ā aug�ā viņi atpūtās, slēpdamies akmeņainā ieplak" Mēness apgaismoja abu sviedriem klātās sejas.

- Ja te būtu Vjetnama, mums nebūtu nekādu izred�u, - Sauls sacīja zemā balsī, aizturēdams elpu. - Viņi atsūtītu pēddzinējlidma�īnu ar siltuma uztvērēju.

Kriss saprata - siltuma uztvērējs reģistrēja kā dzīvnieku, tā cilvēku ķermeņa temperatūru. Vjetnamā vienīgais veids, kā varēja praktiski izmantot siltuma uztvērēju, bija izsmidzināt no lidma�īnām indi un iznīcināt visu dzīvo d�ungļos. Tādējādi, ja uztvērējs reģistrēja signālu, siltuma avots nevarēja būt nekas cits kā cilvēks. Kriss atcerējās nedabisko klusumu d�ungļos, kuros vairs nebija dzīvnieku. Ta�u �eit bija pārāk daudz dzīvības, lai būtu kāda jēga no siltuma uztvērēja. Me�s skanēja nepārtraukti, nomierino�i. Lapu �aboņa, zaru �alkoņa. Ganījās briedis, Rosījās dzeloņcūkas un āp�i. Ta�u, ja trok�ņi apklustu, viņ� zinātu, ka kāds tos ir iztraucējis.

-��� Viņi atgādās citas vienības, - sacīja Kriss.

-���� Bet tikai lai izsvēpētu mūs no �ejienes. īstie slazdi gaidāmi kalnu pakājē. Viņi uzraudzīs katru me�strādnieku apmetni, katru ceļu un pilsētiņu tuvākajā apkārtnē. Agrāk vai vēlāk mums nāksies kāpt lejā.

-���� Viņi nevar aplenkt veselu kalnu grēdu. Viņiem būs jārīkojas izlases kārtībā. Tuvākās kalnu piekājes atrodas uz dienvidiem un rietumiem no �ejienes,

-��� Tad mēs iesim uz ziemeļiem,

-��� Cik tālu?

-��� Cik vajadzēs. �eit, aug�ā, mēs esam mājās. Ja mums nepatiks situācija, mēs vienkār�i dosimies tālāk uz ziemeļiem.

-��� Mēs nevarēsim izmantot �auteni medībām. �au�ana pievērsīs uzmanību. Bet mēs varam zvejot. Bez tam vēl ir augi - ķērpji, skābenes, zaķkāposti

Sauls saviebās. - Zaķkāposti. Nu labi, man tik un tā vajadzēja nomest svaru. Stāvajās klintīs vismaz suņi nevarēs sadzīt mūsu pēdas.

-��� Tu esi dro�s, ka esi tam gatavs? - Kriss pasmaidīja.

-�� He, un tu pats? Ceru, ka tas klosteris tevi nav padarījis mīkstu.

-��� Cistercie�i? - Kriss smējās. - Padarīju�i mīkstu? Tas ir pats sīkstākais Katoļu baznīcas ordenis.

-��� Viņi patie�ām nerunā?

-���� Ne tikai nerunā. Viņi tic rupjam ikdienas darbam. Tikpat labi es būtu varējis pavadīt vēl se�us gadus specdienestā.

Sauls nogrozīja galvu. - Kopienas dzīve. Vai tu kādreiz esi padomājis par kopējo modeli? Vispirms bāreņu patversme, tad armija, pēc tam aģentūra un klosteris. Tam visam ir viens kopsaucējs.

-��� Kāds?

-��� īpa�i disciplinēti kadri. Tu esi nonācis atkarībā.

-��� Mēs abi. Vienīgā at�ķirība, ka tu nekad neesi spēris kādu ārpuskārtas soli. Tu nekad neesi mēģinājis iestāties kādā ebreju mūku klosteri.

-��� Vai tad tie cistercie�i tev nekā nav mācīju�i? Ebrejiem nemaz nav mūku klosteru. Mēs neticam aizie�anai no pasaules.

-��� Varbūt tie�i tāpēc tu paliki aģentūrā. Tu neatradi neko līdzīgāku klosteru dzīvei par to.

-��� Pilnveido�anās meklējumi, - Sauls nepatikā sarauca pieri. - Labāk kustēsimies. - Viņ� izvilka no kabatas kompasu un sāka pētīt tā luminiscējo�o ciparnīcu.

-��� Kāpēc Eliots grib tevi nogalināt?

Pat tumsā Kriss saskatīja, ka brāļa sejai pārslīd dusmu ēna. - Tu domā, ka es sev to nevaicāju? Viņ� ir vienīgais cilvēks, kas man bijis tēva vietā, un tagad �is bastards ir pret mani. Viss sākās pēc darba, ko es viņam izpildīju. Bet kāpēc?

-�� Viņ� ir pārliecināts, ka atrodas dro�ībā. Mēs nevaram vienkār�i pieiet pie viņa un pavaicāt.

Sauls sakoda zobus. - Nu tad apiesim viņu.

-Kā?

Pēk�ņi viņi satrūkās no tālīnas dārdoņas. - Izklausās, it kā kaut kas būtu uzsprādzis, - Sauls nomurmināja.

-��� Dumiķis. - Kriss smējās. Sauls apjucis viņu uzlūkoja.

-��� Tas ta�u pērkons.

Pēc desmit minūtēm, kad viņi jau rāpās robotas aizas dibenā, virs galvām savilkās negaisa mākoņi, aizsegdami mēnesi. Sauls atrada klints izcilni, kas pasargāja no pēk�ņi uznāku�ā dzēlīgā vēja brāzmām. Kriss saritinājās zem tā,

kad sāka gāzt lietus.

-��� Apiet viņu? Kā?

Saula atbilde pagaisa pērkona grāvienā.

i

Sauls saspringa. Tumsas aizsegā viņ� rāpās pa jumtu, vērodams ielu lejā zem sevis. Gar ietves malām stāvēja ma�īnas, dzīvokļos aiz aizkariem dega lampas. Viņ� redzēja, ka nama durvis otrpus ielas atveras. Pa tām iznāca sieviete: gados zem trīsdesmit, gara, slaida, eleganta, ar gariem, tum�iem matiem, tum�zilās biksēs, vīnsarkanā blūzē un brūnā zam�ādas �aketē. Gaismā, ko meta spuldze virs durvīm, Sauls nopētīja viņas vaibstus. Viņas āda bija gluda un iedegusi, izvirzītos, stingros vaigus akcentēja skaisti veidots zods, lieliska piere, juteklisks kakls. Viņu bie�i noturēja par modeli.

Ta�u Saulam bija labāk zināms. Viņ� parāpās atpakaļ no dzegas krū�u augstumā pie jumta malas, tad piecēlās kājās un atvēra rezerves izejas durvis, kuras veda uz trepēm un visbeidzot uz kāpnēm. Uz mirkli Saulam ienāca prātā izbēg�ana no slazda Atlantiksitijā, kad viņam nācās bēgt no jumta pa trepēm uz ielu, kur viņ� bija nozadzis automa�īnu. �oreiz Sauls, neviena nepamanīts, nosteidzās pa elegantā īres nama kāpnēm, pārlaida skatienu ielai abos virzienos un pagāja garām stāvo�ajām ma�īnām, lai sekotu sievietei.

Viņa gāja pa ielas kreiso pusi, nonāca līdz luksoforam un nogriezās ap stūri. Sauls dzirdēja sievietes augstpapē�u kurpju atbalsi, tad viņ� �ķērsoja ielu un sekoja viņai, arī nogriezdamies ap stūri. Viņu nervozēja lēnā gaitā brauco�s taksometrs. Vecs vīrs ar suni modināja viņā aizdomas.

Nogājusi puskvartālu, sieviete iegāja kādās durvīs. Sauls pienāca tuvāk un palūkojās caur logu, kur maza itālie�u restorāniņa kabīnēs varēja saskatīt ar sarkaniem galdautiem pārklātus galdiņus, Viņ� apstājās, it kā pētītu ēdienkarti uz sienas pie ieejas. Varētu viņu pagaidīt tepat tuvumā, nodomāja Sauls, ta�u nekur nebija manāma pieņemama vieta, kur paslēpties. Visas ēkas �ai ielā aizņēma kantori, biroji, ofisi. Paliekot alejā vai mēģinot atslēgt kādu citu lūku uz jumtu, viņu varētu noķert policija. Viņ� negribēja sastapties ar sievieti arī uz ielas, Pārāk riskanti. Ieejot restorānā, viņa atviegloja Saula uzdevumu,

Ieejot Sauls izdzirdēja akordeona skaņas, Pulētajā ozolkokā atmirdzēja sve�u gaisma. Balsu murdoņai pa vidu �ķindēja sudraba galda piederumi, Sauls pārlaida acis rosības pilnajai telpai, ieelpodams ķiploku un sviesta smar�u, Garām apkalpotājam, kas nesa paplāti, viņ� nopētīja telpas dibenplānu. Kājau viņ� bija gaidījis, viņa sēdēja ar muguru pret sienu, ar seju pret durvīm, bet netālu no ieejas virtuvē. Viņas oficiants bija noņēmis pārējos galda piederumus. Labi, nodomāja Sauls, tātad viņa iecerējusi vakariņot viena pati.

Pienāca zāles pārzinis. - Vai jums vieta rezervēta, kungs?

-��� Esmu kopā ar mis Bern�teini Tur, viņā stūrī. - Sauls smaidot pagāja viņam garām un �ķērsoja zāli. Viņa smaids pagaisa, apstājoties blakus galdiņam - Ērika,

Viņa apjukusi palūkojās aug�up. Piepe�i viņas uzacis satraukti sakustējās.

Sauls pastūma krēslu un apsēdās viņai blakus. - Nav pieklājīgi tā blenzt. Turi rokas virs galda malas. Tālāk no na�a un dak�iņas, lūdzu.

-��� Tu!

-��� Un, lūdzu, nepacel balsi.

-��� Vai tu traks esi, �urp nākdams? Tevi visi vajā.

-���� Par to es gribētu ar tevi aprunāties. - Sauls pētīja viņas seju, dziļās, brūnās acis un pilnīgās lūpas. Viņ� apvaldīja vēlē�anos pieskarties viņas ādai. - Tu esi kļuvusi vēl skaistāka.

Ērika neticīgi pakratīja galvu. - Pirms cik gadiem tas bija? Desmit? Un tagad nezin no kurienes tu pēk�ņi uzrodies, nonācis pa�ā ļaunākajā nelaimē, kāda vien var gadīties, - un tas ir viss, ko tu vari pateikt?

-Tev labāk gribētos dzirdēt, ka kļūsti aizvien neglītāka?

-��� Kristus vārdā�

-��� Nav labi jaukai ebreju meitenei tā runāt.

Viņa apjukumā pacēla roku.

Sauls sastinga, - Lūdzu, turi rokas virs galda malas, - viņ� atkārtoja.

Smagi elpodama, viņa paklausīja. - Tā nevar būt sagadī�anās. Tu neienāci �eit nejau�i.

-��� Es tev sekoju no dzīvokļa.

-��� Kādēļ? Th varēji uznākt aug�ā.

-�� Lai sastaptu istabas biedru vai kādu, kas to vien gaida, ka es varbūt mēģinātu ar tevi tikties? - Viņ� papurināja galvu.

-��� Man likās, ka labāk izvēlēties neitrālu vietu, Kāpēc viņi mani vajā?

Viņa pārsteigumā sarauca uzacis. - Tu patie�ām nezini? Bangkokas dēļ. Kriss pārkāpis patvēruma neaizskaramību.

-��� Viņa runāja klusi, bet saspringtā balsī. Tuvējās virtuves trok�ņi neļāva citiem klientiem saklausīt viņas vārdus.

-��� Bet Bangkoka bija pēc tam. Kāds tam sakars ar mani ?

-��� Pēc kā? Tu vienkār�i nesaproti.

-��� Tad paskaidro man.

-����� Kriss nogalināja krievu. VDK izsludināja viņa vajā�anu. Patvēruma likumi nosaka, ka citām aģentūrām jāpalīdz viņu notvert.

-���� To visu es zinu. Bet kāds tam sakars ar mani? Atlantiksitija bija pirms Bangkokas.

-��� Par ko tu runā? Pirms piecām dienām mēs saņēmām ziņojumu no jūsu aģentūras - ar lietas pārskatījumu. Kriss esot manīts Kolorādo. Ziņojumā teikts, ka tu viņam esot palīdzējis. CIP pasludināja tevi par nelieti, kas nogalināms reizē ar Kri�u.

Sauls nomurmināja: - Eliots.

-��� Dieva dēļ, tu gribi man pateikt, ka� - Nervozi viņa pamanīja, ka tuvākie apmeklētāji pievēr� viņiem uzmanību. - �eit mēs nevaram runāt.

-��� Bet kur tad?

2

Tumsā pa logu Sauls redzēja Va�ingtona pieminekļa attālās ugunis, - Jauka vieta.

-�� Desmit kvartāli līdz mūsu vēstniecībai, - sacīja Ērika viņam aiz muguras.

Sauls par skatu nebēdāja. Viņ� skatījās pa logu, lai pārbaudītu Ēriku. Sasprindzis viņ� gaidīja, ka Ērika mēģinās viņu nogalināt. Kad viņa to nedarīja, Sauls pievēra aizkarus un pievērsās stūra lampai, iegriezdams to tā, lai viņ� un Ērika nemestu ēnas uz aizkariem.

Viņ� pamāja, atzinīgi novērtēdams dzīvojamo istabu, vienkār�ās, rūpīgi izvēlētās, elegantās mēbeles. Guļamistabu, virtuvi un vannas istabu viņ� jau bija pārmeklējis un, kā viņa bija solījusi, neatradis tajās nedz istabas biedru, nedz kādu citu, kas viņu gaidītu. - Mikrofoni?

-��� �orīt pārbaudīju.

-��� Tagad ir vakars. - Viņ� pievērsās televizoram nevis tāpēc, ka gribētu ar tā skaņas palīdzību mazināt sarunas dzirdamību, bet viņam bija vajadzīga pastāvīga skaņa testam. Virtuvē viņ� bija redzējis portatīvo radioaparātu. Tagad viņ� to atnesa un ieslēdza frekven�u modulāciju. Sadalījis istabu sektoros, viņ�, lēni virzīdams atzīmi pa radio skalu, pārbaudīja katru no tiem, meklēdams noklausī�anās ierīces. Slēptais mikrofons parasti tika noskaņots uz frekvenci, kuru neizmantoja tajā rajonā eso�ā radiostacija. Tam, kas gribēja noklausīties, vajadzēja vienīgi gaidīt netālu eso�ā dro�ā vietā, noskaņot radio uz izvēlēto frekvenci un klausīties, ko runā paslēptā mikrofona tuvumā. Arī Sauls varēja izmantot ra�dio, lai uztvertu to pa�u. Ja viņ�, kustinot skalas atzīmi, būtu izdzirdēj is pa radio televizora trok�ņus - bie�i neskaidra fona veidā - ,viņ� zinātu, ka istabā uzstādītas noklausī�anās ierices. �oreiz, lai kāda frekvence būtu uzstādīta, komēdijā dzirdamos smieklus pa radio nevarēja uztvert. Sauls vērīgi pārlūkoja griestus, sienas, mēbeles, grīdu. Apmierināts viņ� izslēdza televizoru un radio. Istabā iestājās neparasts klusums.

-����� Sods? - viņ� vaicāja, it kā turpinot restorānā pārtraukto sarunu. - Vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc jūsu ļaudis mani vajā? Tāpēc ka es palīdzēju Kri�am?

-���� Kādi iemesli tad vēl varētu būt? - Ērika izbiedēta pacēla skatienu. - Mums nav nekāda prieka palīdzēt krieviem, bet sodu nedrīkst atcelt. Abelāra likums ir kardināls likums. Ja tas tiks pārkāpts, sāksies haoss, kurā mēs nogrimsim.

-��� Tad tu mani nogalinātu, ja rastos tāda iespēja? Tādu pa�u ebreju kā tu, savu biju�o mīļāko?

Ērika neatbildēja. Viņa novilka �aketi. Divas aug�ējās blūzes pogas bija vaļā, zemāk zem tām viļņojās krūtis. - Tu devi man tādu iespēju pirms da�ām minūtēm, kad skatījies pa logu. Es to neizmantoju.

-��� Tāpēc, ka tu zināji, ka es to daru tī�ām, lai redzētu, kā tu reaģē.

Viņa smaidīja.

Redzēdams uzjautrinājumu viņas acīs, Sauls atsmaidīja pretī. Ērika valdzināja viņu tāpat kā pirms desmit gadiem. Viņam tik ļoti gribējās apvaicāties, kā viņai klājas, kā viņa dzīvojusi kop� abu pēdējās tik�anās reizes.

Bet viņam nācās sevi pārvarēt. Viņ� nedrīkstēja uzticēties nevienam, izņemot savu brāli. - Katrā ziņā Kriss ir tepat tuvumā. Ja tu mani nonāvētu�

-���� Es pieņemu, ka tev ir dublieris. Viņ� ierastos, lai atriebtu. Es būtu muļķe, ja mēģinātu novākt jās pa vienam.

-��� No otras puses, iespējams, ka tu justos laimīga. Man tam tā neatliek laika. Man vajadzīgas atbildes. Eliots mani vajā, ta�u Kriss tur nav vainojams. Tās ir tikai Eliota atrunas. Pie velna, viņ� prasīja, lai Kriss mani sameklē - pēc tam, kad Kriss jau bija pārkāpis patvēruma neaizskaramību,

-��� Izklausās bezjēdzīgi.

-��� Protams. - Sauls nomākts atmeta ar roku. - Ja krievi uzzinās, ka Eliots tā vietā, lai Kri�u nogalinātu, prasījis viņam, lai tas sameklē mani, viņi izsludinātu vēl vienu vajā�anu. Eliots riskējis ar savu dzīvību, lai mani atrastu.

-��� Kādēļ?

-��� Lai nonāvētu.

-��� Tu domā, ka es tam ticē�u? Eliots tev ir kā tēvs,

Sauls paberzēja sāpo�o pieri, - Noticis kaut kas, kas ir

svarīgāks par mūsu attiecībām, svarīgāks par sodu, kaut kas tik svarīgs, ka viņam jātiek no manis vaļā. Bet, sasodīts, es nezinu, kas. Tāpēc es atnācu pie tevis.

-��� Kā tad es�

-������ Atlantiksitija. Pirms Kriss pārkāpa patvēruma neaizskaramību. Jau tad mani gribēja novākt mosadietis. Man jāpieņem, ka jūsu ļaudis palīdz Eliotam.

-Nevar būt!

-Varbūt! Bija!

Ērikas skatiens uzliesmoja. - Ja mēs palīdzētu Eliotam, es par to zinātu. Daudz kas mainījies kop� tā laika, kad mēs pēdējoreiz redzējāmies. Es strādāju par ierēdni mūsu vēstniecībā, ta�u patiesībā tagad esmu Mosada pulkvede. Manā pārziņā ir mūsu Austrumu piekrastes izlūkvienības. Bez mana apstiprinājuma neviens no mūsu ļaudīm nebūtu mēģinājis tevi nogalināt.

-���� Tad tas, kas pavēlējis to darīt, būs tev melojis un noslēpis �o faktu. Kāds Mosadā strādā Eliotam.

Ērika joprojām viņu dusmīgi uzlūkoja. - Es nevaru tam piekrist! Ja tas, ko tu apgalvo, ir taisnība� - Viņa nodrebēja un pacēla rokas. - Bet pagaidi. Tas ir bezjēdzīgi. Es strīdos ar tevi, pat nepainteresējusies par detaļām. Izstāsti man visu. Visu, kas notika.

Sauls atkrita krēslā. - Pirms desmit dienām Eliots deva man uzdevumu. Paradigmas fonds.

Ērika ieplefa acis. - Endijū Seid�a grupa. Prezidenta draugs. To izdarīji tu? Prezidents vaino mūs.

-��� Bet kāpēc?

-��� Paradigmas fonds strādāja prezidentam. To veidoja grupa amerikāņu biljonāru, kuri vienojās ar arābiem par lētāku naftas iepirkuma cenu, ja Valsts departaments anulēs lojalitāti pret Izraēlu Prezidents domā, ka mēs aizsargājām savas intereses, likvidējot fondu.

-����� Un pārtraucot sarunas, - sacīja Sauls. - Beidzot prezidents sācis loģiski domāt.

-��� Turpini. Kas notika?

-����� Tas nozīmē, ka beidzot esmu pievērsis tavu uzmanību? Tu redzi lietas būtību? Palīdzot man, tu palīdzēsi savējiem.

-��� Tu pieminēji Atlantiksitiju.

-�� Pēc uzdevuma izpildes Eliots mani nosūtīja uz turieni, lai es nozustu no redzesloka.

-��� Absurds. Tā nav vieta, ko izvēlas, lai paslēptos.

-��� Nav vis. Ta�u es vienmēr daru tā, kā saka Eliots. Es nestrīdos. Kāds no Mosada mēģināja mani kazino nonāvēt. Es prasīju Eliotam patvērumu. Viņ� nosūtīja mani uz viesnīcu, kur slazdus bija ierikojusi cita Mosada vienība. Tikai Eliotam bija zināms, uz kurieni es dodos Skaidrs, ka vienība strādāja Eliotam.

-��� Es tev saku, ka tas nav iespējams!

-��� Tāpēc, ka tu par to neko nezināji? Tu esi naiva.

-���� Ne tāpēc Tas, kas palīdzēja Eliotam, palīdzēja arī tam, kas gribēja, lai tiktu iznīcināta Seid�a grupa. Mēs nekad nebūtu tik stulbi, ka nogalinātu prezidenta draugu, lai cik stipri mēs ari vēlētos izjaukt vieno�anos. Mēs tik un tā būtu pirmā valsts, kuru prezidents vainotu, ja notiktu tas, kas notika. Uzbrukums mums nepalīdzēja - tas mums kaitēja! Kura Mosada vienība būtu vērsusies pret Izraēlu?

-�� Varbūt viņi nezināja, kāpēc Eliots grib mani nogalināt. Varbūt viņiem nebija zināms sakars starp mani un uzbrukumu?

-���� Es joprojām nezinu, kādēļ tu esi pārliecināts, ka uzbrucēji bija no Mosada.

-����� Padomā pati. Tuvcīņā viņi izmantoja plaukstas pamatni Viņi lietoja barettas un uzi. Viņi pārvietojās ieplestām kājām, kas ceļos ieliektas, lai saglabātu līdzsvaru, Nevienam citam to nemāca. Pat klusinātājus viņi pierīko tā, kā to dara tavi ļaudis.

Viņa neticīgi uzlūkoja Sauļu.

Ar kau�uka zolēm klusi skarot betona pakāpienus, Kriss kāpa aug�up pa kāpnēm. Katram kāpņu laukumiņam viņ� tuvojās, turēdamies tuvu sienai, lai neviens, lūkodamies pāri margām, nespētu viņu ieraudzīt. Dūca dienasgaismas spuldzes, ta�u Kriss ieklausījās ari citos trok�ņos virs viņa. Pārbaudījis visus piecus stāvus un nevienu nesastapis, viņ� pakāpās vienu stāvu zemāk un, pētīdams ceturtā stāva halli, atvēra rezerves izejas durvis. Abās pusēs stiepās numurēti dzīvokļi. Tie�i pa labi Kriss ieraudzīja liftu, nospieda pogu un gaidīja. Gaisma virs lifta durvīm iemirgojās vispirms pie atzīmes .5, tad 4, Durvīm atveroties, atskanēja zvans. Turēdams mauzeri zem �aketes, viņ� pārliecinājās, ka liftā neviena nav.

Labi, Kriss nodomāja. Iespēju robe�ās ēka bija dro�a, lai gan viņam nepatika nedro�ās atslēgas pie ārdurvīm un sarga prombūtne priek�telpā. Varbūt vajadzēja turpināt nama novēro�anu no iefas. Vienīgi no savas vietas viņ� nevarēja pārredzēt ēkas aizmuguri, nedz ari varēja noteikt, vai tas, kur� ienāk, pieder pie nama iemītniekiem vai ari dzen pēdas Saulam. Bez tam viņ� nevarēja zināt, vai nelaime negaida jau iek�pusē. Varēja pieņemt, ka da�ādu aģentūru darbinieki - sevi�ķi Eliota cilvēki - novēros ļaudis, pie kuriem viņi ar Sauļu varētu griezties pēc palīdzības, un Ērika neap�aubāmi skaitījās viņu draugs, lai gan visi trīs nebija redzēju�ies kop� septiņdesmit tre�ā gada. Iespējams, neviens nezināja, cik tuva bijusi viņu draudzība, bet, tā kā viņiem bija nepiecie�ama Ērikas palīdzība, Kriss apzinājās, ka jāparedz absolūti viss. Tagad, pārbaudījis ēku, viņ� jutās mierīgs, zinot, ka Ērikas dzīvoklis - pa kreisi, gaiteņa vidū - bija dro�ībā, Vajātājs nevarētu sasniegt ceturto stāvu, nedz ari liftu tā, lai Kriss to nepamanītu. Viņ� devās atpakaļ uz kāpņu laukumiņu, atstādams tā durvis mazliet pavērtas, un ieklausījās, vai neatskanēs lifta zvans vai soļi zem viņa.

Pirms tam, gulēdams uz jumta blakus Saulam, viņ� bija smaidījis, atpazīdams Ērikas stāvu, kad viņa izgāja uz ielas, ar patiku atcerēdamies pirmo sastap�anos ar �o sievieti, kad viņi abi ar Sauļu 1966. gadā bija nosūtīti speciālai apmācībai uz Izraēlu, Gan tad, gan tagad viņas elegance bija maldino�a. Būdama se�desmit septītā gada Izraēlas Se�u dienu kara un septiņdesmit tre�ā gada Oktobra kara veterāne, viņa bija tikpat spējīga - nudien - kā jebkur� vīrietis. Ironija, Kriss nodomāja. Amerikā stipras sievietes tika uzskatītas par draudu vīri�ķībai, kamēr Izraēlā viņas tika vērtētas kā dārgums, jo nācijas izdzīvo�anas jautājumos nepastāvēja vietu dzimumu aizspriedumi.

Pēk�ņi viņu satrauca zemāk atvērto durvju ie�īkstē- �anās. Viņ� pagriezās pret margām un paspēja ieraudzīt ēnas kāpņu lejasgalā. Izmantodams troksni, kas radās, durvīm aizveroties, Kriss paspēja nokļūt stāvu zemāk un, izvilcis mauzeri, nomesties gar�ļaukus uz vēsā betona.

Ēnas varēja piederēt nama iedzīvotājiem, kas priek�roku deva kāp�anai pa kāpnēm, nevis liftam. Ja viņi kāps līdz pa�ai aug�ai, tad, redzot Kri�a mauzeri, kritīs panikā. Viņam nāksies bēgt.

Gaismas dūca, paklusā aug�up kāpjo�o soļu �vīkstoņa gandrīz nebija dzirdama.

Otrais stāvs, viņ� nodomāja. Nē, tre�ais. Viņi apstājās. Kriss gandrīz vai atviegloti nopūtās, bet tad saprata, ka ir kļūdījies.

Ceturtais stāvs, tie�i zem viņa. Soļi apklusa. Kriss satvēra savu mauzeri, cie�i vērodams garās, kustīgās ēnas uz sienas.

Viņ� nomērķēja. Vai tie bija īrnieki? �ķiet, tomēr nē. Pēc mirkļa viņ� redzēs to sejas. Kriss uzlika pirkstu uz gaiļa, gatavs acumirklī pieņemt lēmumu.

Ēnas apstājās. Atvērās, pēc tam aizvērās durvis.

Kriss pacēlās puspietupienā un pavērsa mauzeri lejup uz kāpņu pusi. Nevienu neredzēdams, viņ� nosteidzās lejā. Piesardzīgi pavēris durvis, Kriss ielūkojās gaitenī.

Koridora vidū iepretī Ērikas dzīvoklim stāvēja divi vīrie�i. Vienam no viņiem rokā bija ma�īnpistole ar īsu un resnu stobru, neap�aubāmi uzi, tur nevarēja kļūdīties. Otrs vīrietis rīkojās ap granātu.

Kriss viņus pamanīja pārāk vēlu Pirmais vīrietis iz�āva. Apdullino�i tark�ķēdamas, uzi lodes spindza pret Ērikas dzīvokļa durvīm. Uz paklāja, d�inksto�i atsizdamās viena pret otru, krita iz�autās patronu �aulītes. Gaiteni pildīja kordīta skābenā smaka �āvējs, izvēlējies citu mērķi, neatlaida pirkstu no gaiļa un lodes tagad kapāja sienu blakus durvīm. Otrais vīrietis norāva granātas gredzenu un iespēra pa durvju sa�auto slēdzeni, gatavodamies mest granātu, tiklīdz durvis atsprāgs vaļā.

Kriss iz�āva divreiz Otrais vīrietis no trāpījuma galvā un plecā saguma, izlaizdams no rokām granātu Pirmais pagriezās un iz�āva uz Kri�u. Neskatoties uz troksni, Kriss izdzirdēja zvanu. Viņ� nozuda kāpņu telpā. Atskanēja soļi no lifta. �āvējs turpināja �aut. Pa vidu lo�u krusai kliedza un sa�auti krita cilvēki.

Atbalsodamās hallē, sprāga granāta. Uz visām pusēm pa�ķīda �ķembas. Kri�am nāsīs iecirtās kordīta smaka. Viņ� mēģināja pārvarēt zvanī�anu ausīs, lai dzirdētu skaņas, kas nāk no koridora.

Sasprindzis Kriss palūkojās no kāpņu telpas. No viņa pa labi lifta priek�ā asiņu peļķē nekustīgi gulēja divi ar uzi apbruņoti vīri.

Protams. Abas izejas uz �o stāvu sedza divi pāri. Ta�u bija izjukusi viņu koordinācija laikā. Lifts ieradās pārāk vēlu. Otrais pāris bija izdzirdējis �āvienus un steidzies palīgā, ta�u savējie viņus no�āva.

Kriss pagriezās pa kreisi. Tas, kur� �āva pa Ērikas dzīvokļa durvīm, ar norautu seju bija sakņupis blakus savam kompanjonam.

Izdzirdējis panikas pilnas balsis dzīvokļos, Kriss noskrēja hallē. Ērikas durvis bija sa�autas un stāvēja vaļā, atklādamas skatu uz dzīvojamo istabu. Uzi lo�u krusa bija sakapājusi mēbeles, sa�ķaidījusi televizoru. Aizkari bija vienās skrandās.

- Saul?- Ta�u neviens, ne dzīvs, ne miris, nebija redzams.

Pie joda, kur viņi paliku�i?

4

Tiklīdz atskanēja pirmais �āviens pa durvīm, Sauls nometās uz paklāja un dzirdēja, ka Ērika dara to pa�u. Pirmajā mirklī viņ� bija gribējis aizlīst līdz virtuvei vai guļamistabai. Bet tad lodes sāka urbties cauri sienai, nevis durvīm, sākot no jostasvietas un virzoties uz leju. Paklājs, pāri kuram viņam nāktos līst uz vienu vai otru telpu, kūpēja no to triecieniem. Paklājs tika kapāts noteiktā kārtībā turp un atpakaļ, no tālākā istabas gala uz vidu, kur gulēja Sauls.

Viņam un Ērikai nācās ripināties pretējā virzienā, prom no lodēm, līdz sienai pie durvīm. Sauls juta, kā tās dreb virs viņa. Pāri bira apmetuma gabali. Ja nu �āvējs būtu mērķējis zemāk,�

Durvis ielūza. Sauls pavērsa pret tām barettu, dzirdēja divus pistoles �āvienus, krīto�a ķermeņa troksni, kliedzienus, sprādzienu, klusumu.

Viņ� piecēlās kājās, juzdams, ka Ērika dara to pa�u. Ārpusē viņ� izdzirdēja kliedzienus un nomērķēja uz ēnu durvju ailē.

-��� Saul! - kāds iesaucās. Ēna ienāca pa durvīm.

Sauls nocēla pirkstu no gaiļa.

Kriss ba�īgi nopētīja sienmali. - Jūs esat ievainoti?

Sauls pakratīja galvu. - Kas tur bija?

-��� Nav laika. Mums jātiek prom no �ejienes.

Atvērās gaiteņa durvis. Atskanēja spalgs sievietes

kliedziens. Kāds vīrietis bļāva: - Izsauciet policiju!

Kriss sastinga, skatīdamies garām Saulam istabā.

-��� Kas noticis?

Sauls metās pie Ērikas, baidīdamies, ka viņa ir ievainota. Ērika stāvēja ar seju pret abiem blakus krēslam, no kura apak�as bija izvilkusi paslēptu pistoli, arī barettu.

-Nē!

Viņa mērķēja uz Kri�u. Sauls atcerējās, ko viņa pirms tam bija teikusi. Viņa būtu muļķe, ja mēģinātu no�aut Sauļu atsevi�ķi no�

-Nē!

Par vēlu. Viņa iz�āva. Sauls dzirdēja, kā lode ar pretīgu skaņu ietriecās miesā. Vaids, Viņ� apmetās riņķī. Kri�am aiz muguras ar pistoli bruņojies vīrietis smagi atslīga pret koridora sienu. Viņam no kakla �ļācās asinis.

Kriss saķēra galvu. - Jēzus!

-��� Es tev netrāpīju, - sacīja Ērika.

-��� Par ceturtdaļcollu! Lode skāra man matus!

-��� Tu labāk būtu gribējis, lai viņ� tevi no�auj?

Aiz sa�autajiem loga stikliem naktī atskanēja sirēnu kaucieni.

Ērika metās pie durvīm. Sauls steig�us viņai sekoja. - Diez pa kurieni viņ� ieradies?

Koridorā, skrienot garām uz grīdas guļo�ajiem ķermeņiem, viņ� rada atbildi uz savu jautājumu. Gaitenī no dzīvokļa blakus Ērikas dzīvoklim uz viņiem ar uzi mērķēja kāds vīrietis. Ērika iz�āva. Saula un Kri�a �āviens atskanēja pēc sekundes. Vīrietis iegaudojies sakņupa, joprojām spiezdams pirkstu uz gaiļa,*izlaizdams aptveri grīdā. Uzi izkrita viņam no rokām.

Ērika skrēja uz lifta pusi.

-��� Nē, - sacīja Sauls. - Tur mēs būsim kā slazdos.

-����� Pie velna, bez strīdiem! - Izvairīdamās no asins peļķēm ap līķiem, viņa nospieda lifta pogu, Durvis atvērās. Viņa iestūma Sauļu un Kri�u iek�ā un nospieda pogu ar numuru 5. Durvis aizvērās.

Liftam paceļoties, Saulam vēderā sāka kņudēt.

-�� Lejup mēs nevaram doties, - viņa sacīja, - Dievs vien zina, kas mūs sagaida priek�telpā. Policija vai� - Pastiepusies viņa atrāva plāksni lifta griestos.

Sauls izslējās, ieraudzījis aiz plāksnes lūku. - Avārijas

izeja.

-���� Es pārbaudīju todien, kad noīrēju dzīvokli, - viņa sacīja, - Gadījumā, ja man ievajagas personisko izeju.

Sauls atgrūda lūku. Lifts apstājās. Viņ� ieraudzīja, ka Kriss spie� pogu, kas neļauj lifta durvīm atvērties. Ari viņa vēders bija nomierinājies. Palēcies Sauls satvēra lūkas malu un, izrāpies pa �auro izeju, nonāca tumsā. Viņ� pasniedzās un satvēra Ērikas rokas, ieelpodams eļļas smar�u, kas nāca no lifta trosēm.

-����� Viņiem nebija vajadzības paslēpt noklausī�anās ierīces manā dzīvoklī vai novērot māju no ārpuses. - Viņa uzrāpās tam blakus. - Pats redzēji. Viņi turēja divus cilvēkus blakusdzīvoklī. Tikko tu ieradies, viņi izsauca papildspēkus.

Kriss padeva viņiem lifta griestu plāksni. Veikli uzrāpies aug�ā, viņ� pieliecās un atlika to vecajā vietā Viņ� aizvēra lūku. - Ko tālāk? �ēlīgais Dievs, kas par putekļiem. Es knapi varu elpot.

-���� Aug�ā. Uz jumta ir lifta virsbūve. Tajā atrodas visi mehānismi. - Ērikas balss atbalsojās tum�ajā �ahtā. Kurpēm skrapstot pret betona sienu, viņa rāpās aug�ā.

Sauls pastiepās un aizskāra metāla stieni. Mirklī, kad viņa kurpes atrāvās no lifta jumta, viņ� izdzirdēja rīboņu. Nē! Lifts brauca lejā! Viņ� palika karādamies. - Kris!

-Tepat esmu!

Saula pirksti gandrīz atrāvās no eļļainā stieņa. Ja nu viņ� nokrīt, ja nu lifts brauc līdz pa�ai apak�ai� Viņ� iedomājās, kā viņa ķermenis iztriecas cauri lifta jumtam, un izlocījās, lai stingrāk pieķertos stienim. Ērikas plauksta saņēma viņa locītavu. Viņ� uzķepurojās aug�ā.

-��� Pieliec galvu, - viņa pavēlēja. - Mehānismi atrodas tie�i virs tevis.

Sauls sajuta, kā grie�as troses un kā plūst gaiss no strādājo�ā mehānisma. Viņ� sakņupa uz betona dzegas.

-����� Mana �akete, - sacīja Kriss. - Tā ir ieķērusies mehānismā.

Mehānisma dārdoņu pastiprināja atbalsis �ahtā. Sauls apjucis, neko neredzēdams, metās pie viņa. Dārdoņa mitējās. Troses trīsēja, bet nekustējās. Klusums viņu nomierināja.

Viņ� izdzirdēja plīsto�a auduma �virkstu. - Piedurkne, - sacīja Kriss. - Man tā jādabū ārā, pirms�

Dārdoņa atsākās, apslāpējot Kri�a vārdus. Sauls pastiepās viņam pretī un, gandrīz zaudējis līdzsvaru, saspringa, lai nenokristu.

-��� Kārtībā, - sacīja Kriss. - Es to dabūju laukā.

Lifts apstājās tie�i zem viņiem. Iestājoties klusumam,

Sauls izdzirdēja, ka durvis atveras. Sāpīga balss ievaidējās, kāds gārdza. - Stāvoklis ir vēl ļaunāks, nekā mums tika ziņots! Gatavā lopkautuve! Izsauc bāzi! Dubultspēkus! Mums vajadzīga palīdzība! - Skrejo�i soļi attālinājās no lifta. Durvis aizvērās. Liftam lai�oties lejup, atsākās dārdoņa.

-��� Viņi aplenks ēku, - sacīja Ērika.

-��� Tad mums jātiek ārā no �ejienes.

-Es jau mēģinu. Te ir izeja uz jumtu. Bet tā ir aizslēgta.

Sauls izdzirdēja grabē�anu, atvelkot aizbīdni. - Nekur netiekam?

Lifts apstājās. Noskrapstēja metāls.

-���� Āķi. Viens no tiem ir nolūzis. - Ērika sacīja klusā balsī. Skrapstē�ana atjaunojās. - Gatavs. Es to dabūju ārā.

-��� Un otrs. Ņem manu nazi.

-��� Tas kustas. Kārtībā, vaļā ir. - Viņa atstūma vaļā lūku. Līdz ar krak�ķi Sauļu apsveica lielpilsētas ugunis. Viņ� pieliecās, ievilkdams plau�ās svaigu gaisu.

-����� Viņi pārmeklēs jumtu, - sacīja Ērika. - Mums būs jāpagaida, kamēr viņi būs beigu�i. - Lai kā Saulam gribējās ātrāk tikt projām, viņ� saprata, ka Ērikai taisnība, viņ� nesāka strīdēties pretī. - Es varu saskatīt durvis, kas ved uz jumtu, - viņa piebilda. - Ja tās atveras, man pietiks laika aizvērt lūku un aiz�aut aizbīdni.

Celdamies aug�ā, lifts atsāka dārdēt. Kļuva dzirdama slāpēta vīrie�a balss. - Kriminālpolicija ir ceļā uz �ejieni. Mēs pārmeklējam ēku. Kas apmeties tajā dzīvoklī?

-��� Kāda sieviete. Ērika Bern�teine.

-���� Pie velna, kur tad viņa ir? Es pārmeklēju dzīvokli. Un neredzēju nevienu līķi.

-Ja viņa joprojām atrodas mājā, tad mēs viņu atradīsim.

Pēc desmit minūtēm uz jumta iznāca divi policisti, turēdami sev priek�ā revolverus un kabatas baterijas. Ērika aizvēra lūku un klusi aiz�āva aizbīdņus. Sauls izdzirdēja soļus un balsis.

-��� Te aug�ā neviena nav.

-��� Bet lūka uz lifta �ahtu?

Pa spraugu lūkā iespīdēja kabatas baterijas gaisma. Sauls, Kriss un Ērika atvilkās, cik tālu vien iespējams, atpakaļ tumsā.

-��� Redz, kur aizbīdnis.

-��� Labāk pārbaudi. Varbūt tas ir atvērts. Soļi tuvojās.

-��� Esi uzmanīgs. Es palik�u iepakaļ un tevi seg�u. Sauls izdzirdēja noskrapstam aizbīdni.

-��� Tagad esi apmierināts?

-��� Kapteinis teica, lai visu pārbaudām rūpīgi.

-���� Vai nav vienalga? Viņ� tāpat vienmēr visu vēlreiz pats pārbauda. Un pēc tam sūta mūs atpakaļ, lai pārbaudām tre�oreiz.

Soļi attālinājās. Durvis, kas veda uz jumtu, aizveroties �ēli no�īkstēja.

Sauls strauji izelpoja. Sviedri aizmigloja acis. Divreizēja un trīsreizēja pārbaude? - viņ� izmisis nodomāja. Mēs esam slazdā.

5

Visu nakti lifts brauca aug�ā un lejā, saceļot putekļus, kas pārklāja viņu sejas un līda nāsīs, sitot ciet elpu. Kad Ērika no jauna atvēra lūku, viņi visi pēc kārtas gāja pie spraugas ieelpot svaigu gaisu. Sauls uzmanīja tumsā spīdo�os pulksteņa rādītājus. Tūlīt pēc se�iem viņ� sāka saskatīt Kri�u un Ēriku. Pa spraugu iespīdēja rīta saule, un viņu izmocītie vaibsti kļuva skaidrāk saskatāmi.

Sākumā gaisma Sauļu iepriecināja, bet svī�ana kļuva intensīvāka, un viņ� saprata, ka �ahta pamazām piesilst no saules stariem, kas apspīd lifta virsbūvi Trūka gaisa. Viņ� novilka �aketi un atrāva vaļā kreklu. Ap pulksten vien�padsmitiem viņ� novilka arī kreklu. Visbeidzot glu�i apdullu�i viņi izģērbās vienā apak�veļā Ērikas miesaskrāsas krū�turis lipa viņai pie krūtīm, starp tām tecēja sviedru strautiņi. Sauls ba�īgi pētīja*pārgurumu viņas sejā, beidzot atzīdams, ka viņa ir sīkstāka gan par viņu pa�u, gan Kri�u. Iespējams, ka Ērika pārdzīvos viņus abus.

Ap dienas vidu lifts sāka kustēties retāk. Projām bija arī ātrās palīdzības personāls un kriminālpolicijas brigāde. Naktī tika aizvākti līķi. No klusinātajām sarunām liftā Sauls bija uzzinājis, ka divi policisti novēro Ērikas dzīvokli, divi citi de�urē lejas gaitenī. Aiziet no �ejienes joprojām nebija dro�i. Netīri un noputēju�i viņi dienas gaismā nekur nevarēja rādīties, nepievēr�ot sev uzmanību. Tādēļ, cīnīdamies pēc elpas, viņi joprojām gaidīja. Ap saules rietu Saulam aizmiglojās skatiens. Viņ� ar grūtībām spēja pacelt rokas. Kuņģi no �ķidruma trūkuma organismā rāva krampji. Beidzot viņi sasniedza robe�u, par kuru bija vienoju�ies - divdesmit �etras stundas pēc uzbrukuma.

Gurdeni izrāpu�ies pa �auro lūku, viņi grīļodamies iznāca uz jumta. Slābaniem pirkstiem viņi uzvilka drēbes, kāriem malkiem ievilkdami vēso nakts gaisu izkaltu�ajās rīklēs. Kā apreibu�i viņi vēroja tālīnās Kapitolija ugunis.

- Tik daudz kas darāms, - sacīja Kriss.

Sauls zināja, ko viņ� ar to bija domājis. Viņiem bija nepiecie�ams transports, ūdens, ēdiens, vieta, kur varētu nomazgāties, dabūt tīras drēbes un atpūsties Bet visvairāk bija nepiecie�ams miegs.

Un pēc miega rast atbildes uz jautājumiem.

-��� Es varu dabūt ma�īnu. - Ērika atglauda savus garos, tum�os matus aiz pleciem.

-���� Tavu personisko vai vēstniecības? - Kriss, nesa�gaidījis atbildi, pakratīja galvu. - Pārāk riskanti. Policijai zināms, kas tu esi. Tā kā tavu līķi neatrada, tad viņiem nenāksies grūti izskaitļot, ka tu esi iejaukta. Viņi novēros tavas ma�īnas stāvvietu pie mājas. Viņi noskaidros, kur tu strādā, un novēros vēstniecību.

-�� Man ir rezerves ma�īna. - Velkot blūzi, Ērikas krūtis cilājās. Viņa aizpogāja piedurknes. - Es to pirku ar citu vārdu. Es maksāju skaidrā naudā no vēstniecības fonda ietekmīgu personu uzpirk�anai. Ma�īnai nav nekāda sakara ar manu personu. Es to turu garā�ā, kas atrodas otrā pilsētas galā.

-��� Mums joprojām paliek viena neatrisināta problēma - kur apmesties, - sacīja Kriss. - Policijai ir kaimiņu sniegtie mūsu personu apraksti. Mēs nevaram riskēt un doties uz viesnīcu. Divi vīrie�i un sieviete - tas ir pārāk uzkrīto�i.

-���� Un tie, kas mūs vajā, novēros tavus draugus, - piemetināja Sauls.

-��� Nekādas viesnīcas. Nekādi draugi, - viņa teica.

-Kas tad? '

-��� Beidz viebties. Vai tad tev nepatīk pārsteigumi?

6

(v43a

Kriminālmeklē�anas kapteinis pacēla klausuli savā kabinetā, drūmi vērdamies puizēstajā �ķīvī uz nekārtīgā rakstāmgalda. Klausīdamies valdonīgajā balsī, kas atskanēja no klausules, viņ� piepe�i zaudēja apetīti. Kuņģī sāka dedzināt. Aiz atvērtā loga Va�ingtonas naktī sāka gaudot sirēnas. - Protams, - kapteinis nopūtās. - Ser, es par to parūpē�os. Garantēju, ka nebūs nekādu problēmu.

161

Nepatikā savilcis lūpas, viņ� nolika klausuli un noslaucīja sasvīdu�o plaukstu, it kā telefons to būtu notraipījis. Durvju ailē parādījās kāds vīrietis. Palūkojies pāri rakstāmgaldam., kapteinis ieraudzīja savu leitnantu ar kārno seju - bez �aketes, bez kaklasaites, uzrotītām piedurknēm kur� pieliecies aizdedzināja cigareti.

Leitnantam aiz muguras zvanīja telefoni, klabēja rakstāmma�īnas. Noguru�i detektīvi pētīja kartotēkas un iztaujāja apcietinātos.

-���� Tev ir tik drūms izskats, - sacīja leitnants, - It kā būtu tikko uzzinājis, ka departaments tev uzspie� jaunu eksperimentālu programmu.

-��� Pārākais idiotisms. - Kapteinis atkrita savā �īksto�ajā krēslā.

-��� Kas noticis?

-Pagāju�onakt sarīkota vesela asinspirts. Pavisam parastā mājā noslaktēti se�i vīrie�i, ar kuru bruņojumu pietiktu, lai ieņemtu nelielu valsti.

-��� Prātu esi zaudējis?

-��� Tā varētu teikt. Nekad nekas tāds nav gadījies.

Leitnants ievilka dūmu. - Pie velna, par ko tu runā? -

Pagājis garām kartotēkas kastēm, viņ� ienāca kabinetā.

-�� Tikko zvanīja. - Kapteinis nicino�i pamāja uz telefona pusi. - Augsta persona. Saproti, tik augsta, ka es pat nedrīkstu tev sacīt, kas tā bija. Es nespēju par to pat domāt, Ja netik�u ar �o lietu galā, mana karjera būs pagalam. - Saviebies kapteinis saķēra vēderu, kuru mocīja dedzino�as sāpes. - �ī nolādētā pilsēta - reizēm man liekas , ka te ir pati dziļākā mēslu bedre visā pasaulē.

-��� Dieva dēļ, izstāsti man visu.

-����� No�autie. Valdība konfiscējusi viņu līķus. - Kapteinim nenācās skaidrot, kas domāts ar vārdu "valdība".

Viņi abi ar leitnantu bija pietiekami ilgi strādāju�i Va�ingtonā, lai zinātu, kas saistās ar slepeniem pasākumiem.

-���� Dro�ības apsvērumu dēļ līķi netiks identificēti. Dienesta noslēpums. Ne mazākās atklātības. Valdība gandrīz visu patur savās rokās.

-��� Gandrīz visu? - Leitnants nospieda cigareti pārpildītā pelnu traukā. - Es netieku ne pie kādas skaidrības.

-�� Divi vīrie�i un sieviete. Mums zināms sievietes vārds

-���� Ērika Bern�teine. Mums ir viņu precīzs apraksts. Ja mēs tos atrodam, man iedots telefons, pa kuru zvanīt. Ta�u viņi nedrīkst nojaust, ka ir pamanīti, un mēs nedrīkstam viņus arestēt.

-��� Tas ir ārprāts. Viņi no�āvu�i se�us cilvēkus, un mēs nedrīkstam viņus arestēt?

-��� Pie velna, kā tad mēs to varam? Es ta�u tev teicu, ka valdība konfiscējusi līķus. Līķu nav. Mums jāatrod trīs

neslepkavas masu slepkavībai, kas nekad nav notikusi. %

7

Ērika pirmā pameta namu. Kriss un Sauls pa da�ādām izejām un pa vienam pēc neilga laika viņai sekoja, pirms izie�anas uz tum�ās ielas rūpīgi pārlūkoju�i apkārtni. Pārliecināju�ies, ka neviens neseko, katrs no viņiem, nokļuvis patālāk no nama, noīrēja taksometru un lika �oferim sevi nogādāt da�ādos rajonos Va�ingtonas otrā malā. Kamēr Ērika devās uz garā�u pēc savas ma�īnas, Kriss, kā norunāts, viņu gaidīja picu tirgotavā. Savukārt Sauls iegriezās video spēļu zālē, kur, pa logu vērodams izvēlēto ielu, kādu laiku spēlēja "Vadāmo �āviņu".

Tie�i pie ietves zāles priek�ā viņ� ieraudzīja apstājamies zilu kamaro Atpazinis pie stūres Ēriku, Sauls iznāca un, atvērdams pasa�ieru durvis, automātiski pārlūkoja ielu.

-��� Es ceru, ka jums abiem pietiks vietas aizmugurē.

Sauls nesaprata, ko viņa ar to bija domājusi. Tad viņ�

uz grīdas aiz �ofera sēdekļa saritināju�os pamanīja Kri�u. - Vispirms lifta �ahta, tagad �is te. - Novaidējies viņ� ierāpās aizmugurē. Kad Ērika nobrauca ma�īnu no ietves, viņ� saritinājās uz grīdas blakus Kri�am.

-Pārāk ilgi jau jums nevajadzēs mocīties, - viņa sacīja.

Braucot Sauls manīja, kā ik pa brīdim atspīd luksoforu ugunis. - Un cik ilgi?

-��� Kādu stundu.

Viņ� novaidējās vēlreiz un iedunkāja Kri�u. -Ē, novāc savu milzu pēdu.

Ērika iesmējās. - Policisti meklē divus vīrie�us un sievieti. Ja mēs parādītos kopā, viņi mūs uzreiz savāktu.

-��� Es par to neesmu tik pārliecināts, - sacīja Kriss

-��� Bet kāpēc izaicināt likteni?

-��� Es domāju citu ko. Gaidīdams picērijā, es ieskatījos avīzē. Par ap�audi nekas nav minēts.'

-��� Dro�i vien tā bijusi vakardienas avīze, - sacīja Ērika.

-���� Nē, �odienas. Se�i cilvēki nonāvēti. Tavs dzīvoklis uzspridzināts. Es gaidīju, ka par to būs ziņots avīzes pirmajā lappusē, mūsu apraksti, notikuma izklāsts. Es pār�ķirstīju vēl da�as avīzes. Neatradu ne vārda.

-��� Varbūt viņi ziņu par notikumu saņēma pārāk vēlu un nepaspēja ievietot avīzē.

-�� Ap�aude notika vakarvakarā piecpadsmit minūtes pēc desmitiem. Laika bija, cik uziet.

Viņa nogriezās ap stūri. Kamaro pārslīdēja starme�u ugunis. - Kāds būs pārliecinājis avīzes, lai nepublicē.

-��� Eliots, - sacīja Sauls. - Pilnīgi iespējams, ka viņ� konfiscējis līķus un nacionālās dro�ības interesēs licis policijai ciest klusu. Avīzes nemaz neuzzinātu par notiku�o.

-���� Bet kādēļ? - vaicāja Kriss. - Viņ� mūs vajā. Tad varētu ielikt mūsu bildes ikvienas avīzes pirmajā lappusē, turklāt visā valstī. Ja mūs meklētu tik daudz ļau�u, viņam būtu labākas iespējas mūs noķert.

-��� Acīmredzot viņ� nealkst pēc atklātības. Lai kāds ari būtu vajā�anas iemesls, viņ� to grib paturēt slepenībā.

-�� Bet kas? - Kriss sa�ņaudza dūri. - Kas varētu būt tik sasodīti svarīgs?

8

Sauls juta, ka kamaro pagrie�as. Tumsā līdzenā �oseja pēk�ņi pārvērtās grambainā sānceļā. Gulēdams uz grīdas aizmugurē, viņ� satvēra sēdekli. - Vai tev ma�īnā nav neviena spilvena?

Ērika pasmaidīja. - Gandrīz jau esam klāt. Tagad var arī piecelties.

Sauls pateicīgi apsēdās uz sēdekļa. Atlaidies sēdeklī, izstiepis notirpu�ās kājas, viņ� cie�i raudzījās pa ma�īnas logu. Kamaro starme�u gaismā �aurās un dubļainās takas abās pusēs varēja saskatīt cie�i saaugu�us krūmus. - Kur mēs atrodamies?

-���� Uz dienvidiem no Va�ingtonas. Netālu no Vernona kalna.

Sauls papliķēja Kri�am pa plecu, norādīdams uz koku puduri. Aiz tā mēness gaisma apspīdēja iespaidīgu sarkanu ķieģeļu savrupmāju.

-��� Pirmskara? - Kriss vaicāja.

-Mazliet vēlākalaika. To uzcēla tūksto�astoņsuntajā. - Ērika apstādināja ma�īnu vietā, kur taka nogriezās no birzs uz mauriņu plata lieveņa priek�ā. Viņa pavērsa starme�us me�a virzienā.

-���� Tu zini, kas te dzīvo? - vaicāja Kriss. - Mēs ta�u vienojāmies, ka nedrīkstam apmesties pie draugiem.

-��� Viņ� nav draugs.

-��� Kas tad?

-����� �is cilvēks ir ebrejs. .Es karoju kopā ar viņa dēlu Izraēlā. �eit esmu bijusi tikai vienreiz - kad ierados pateikt, ka viņa dēls kritis, kā vīram klājas. - Viņai aiz�ņaudzās rīkle. - Es viņam iedevu kapa fotogrāfiju. Es viņam iedevu medaļu, ko viņa dēlam neiznāca saņemt, dzīvam esot. Viņ� teica, ja man kādreiz esot vajadzīga palīdzība� - Viņas balss aizlūza.

Sauls saprata neizteikto. � Tu labi pazini viņa dēlu.

-��� Es gribēju pazīt. Ja viņ� būtu palicis dzīvs, es būtu varējusi kopā ar viņu dzīvot Izraēlā.

Sauls uzlika mierino�u roku viņas plecam.

Mājā joprojām valdīja tumsa. - Vai nu viņ� ir aizmidzis, - sacīja Kriss, - vai arī nav mājās.

-���� Viņ� ir piesardzīgs. Negaidīti viesi tik vēlu - viņ� neiedegs gaismu.

-��� Izklausās pēc mums, - noteica Kriss.

-�� Viņ� pārdzīvoja Dahavu. Viņ� atceras. Dro�i vien viņ� pa�laik skatās pa logu un domā, kas mēs, nolāpīts, tādi esam.

-��� Labāk neliksim viņam gaidīt.

Ērika izkāpa un, apgājusi starme�iem, devās uz mājas pusi. No savas vietas ma�īnas aizmugurē Sauls redzēja, kā viņa nozūd aiz ziedo�a kizila krūma un izgaist naktī. Viņ� nogaidīja piecas minūtes. Piepe�i sanervozējies, Sauls pasniedzās uz durvju pusi.

Viņas garais, slaidais stāvs iznira no tumsas. Viņa iekāpa atpakaļ ma�īnā.

Sauls izjuta atvieglojumu. - Viņ� ir mājās? Viņ� mums palīdzēs?

Viņa pamāja, aizbraukdama ma�īnu no mājas priek�as. Taka iegriezās tum�ā me�ā aiz mājas. - Es viņam teicu, ka man un da�iem draugiem būtu vajadzīga vieta, kur apmesties. Es teicu, ka labāk būtu, ja viņ� nezinātu, kāpēc. Viņ� neuzdeva jautājumus. Viņ� saprata. - Kamaro kratījās uz grubuļainā ceļa.

Sauls atskatījās. - Bet mēs braucam prom no mājas.

-���� Mēs nepaliksim �eit. - Starme�u ugunis apspīdēja kokus.

Pa atvērtajiem logiem Sauls izdzirdēja putnu pirms- ausmas dziesmas. Sabiezēja migla. Mitrums sāka kost kaulos.

-��� Es dzirdu vardes, - sacīja Kriss.

-��� Priek�ā ir Potomaka. - Ma�īna izbrauca klajumā pie vecas akmens koted�as, ko daļēji sedza me�vīni. - Viņ� saka, ka tā ir viņa viesu māja. Te ir elektrība un ūdens. - Apstādinājusi ma�īnu, viņa izkāpa, nopētīja namiņu un atzinīgi pamāja.

Viņa kopā ar Sauļu iegāja namiņā, bet Kriss, pēc izjūtas noteikdams mājas apkārtmēru, apgāja tai apkārt un iznāca tās aizmugurē. Koka pakāpieni pa krauju nogāzi veda lejup uz upi, virs kuras stāvēja migla. Tumsā bija dzirdama viļņu skalo�anās pret krastu. Kaut kas no�ļakstēja. Bija jūtama trūdu smaka.

Viņam aiz muguras namiņā iedegās gaisma. Pagriezies viņ� redzēja, kā Sauls un Ērika atver bufeti lauku virtuvē. Logs bija ciet, un Kriss nevarēja dzirdēt, ko viņi runā, bet viņu pārsteidza nepiespiestība abu attiecībās - pat neraugoties uz to, ka pirms desmit gadiem viņi mīlēju�i viens otru. Kri�am nekad nebija nācies to pārdzīvot. Viņu atturēja aizliegumi. Kri�am sakāpa kamols kaklā, kad Sauls noliecās pie Ērikas un maigi viņu noskūpstīja. Kaunēdamies par to, ka skatījies, viņ� aizgriezās.

Ieejot viņ� tī�ām sacēla troksni. Dzīvojamā istaba bija pla�a, ap�ūta ar paneli, ar dēļu grīdu un sijām pāri smailajiem griestiem. Pa kreisi viņ� pamanīja galdu un dīvānu kamīna priek�ā pa labi. Mēbeles bija.pārsegtas ar audeklu. Iepretī viņ� redzēja divas durvis un ieeju virtuvē. Oda pēc putekļiem.

-��� Vajadzētu atvērt logus, - sacīja Ērika, kopā ar Sauļu ienākot dzīvojamā istabā. Viņa noņēma pārsegus no mēbelēm. Gaisā uzvirmoja putekļi, - Bufetē ir vairākas kārbas ar ēdienu.

Kriss sajuta izsalkumu. Viņ� atvēra logu un ieelpoja āra gaisu, tad ieskatījās pa abām durvīm. - Guļamistaba. Du�a. Ziniet, ko es jums teik�u. Es gatavo�u ēst. Jūs varat vispirms nomazgāties.

-���� Negaidi, ka mēs tev iebildīsim. - Viņa pārvilka ar roku matiem un, pa ceļam jau pogādama blūzi, iegāja du�as telpā un aizvēra aiz sevis durvis.

Viņi izdzirdēja līsto�a ūdens troksni un devās uz virtuvi, kur sasildīja trīs konservu kārbas ar liellopu gaļu. Sao�ot smar�īgos garaiņus, Kri�a vēders rāvās �okurā.

Drīz vien ūdens pārstāja �alot. Ērikai atgrie�oties ap galvu bija dvielis un mugurā ritasvārki, ko viņa bija atradusi skapītī du�as telpā.

-��� Tu izskaties burvīgi, - sacīja Sauls.

Viņa zobgalīgi attrauca. - Bet tu izskaties tā, ka tev vajadzētu nomazgāties.

Sauls parīvēja netīrumus uz sejas un iesmējās. Bet nebija nekā smieklīga. Ēdot pirmās karotes, neviens neteica ne vārda. Beidzot Sauls nolika karoti malā.

-��� Tie cilvēki blakus tavam dzīvoklim noteikti zināja, ka tas biju es, nevis Kriss, kas kopā ar tevi pārradās mājās.

Pat tozinādami, viņi aizsūtīja pēc triecienkomandas. Protams, es palīdzēju Kri�am, bet viņ� bija tas, kas pārkāpa patvēruma neaizskaramību. Viņam vajadzēja būt galvenajam mērķim, bet biju es, Kāpēc?

-Un ari Kolorādo nebijanekāda sakara ar patvērumu, - sacīja Kriss. - Lai kādi būtu viņu apsvērumi, viņi neuzbruka, pirms es nebiju tevi atradis. Es viņiem nebiju vajadzīgs. Vajadzīgs biji tu.

Sauls noraizējies pamāja. - Atlantiksitija. Mosadie�i.

-�� Vīrie�i pie mana dzīvokļa nebija no Mosada, - Ērika neatlaidās. - Man būtu pateiku�i par uzbrukumu. Pirms mēģinājuma jūs nogalināt viņi būtu pārliecināju�ies, ka es esmu dro�ībā.

-��� Bet viņi izturējās kā izraēlie�i.

-��� Tikai tāpēc, ka viņi lietoja uzi un barettas? - viņa vaicāja.

-��� Labi, es tev piekrītu. Pat krievi reizēm lieto �os iero�us. Bet pārējais? Plaukstas pamatne tuvcīņā?

-��� Un veids, kā viņi pierīkoju�i klusinātājus, un viņu gaita uz pilnas pēdas labāka līdzsvara iegū�anai, kad viņi lavās tev klāt? Es zinu, - sacīja Ērika. - Tu man stāstīji. Tas neko nepierāda.

Saula seja nepacietībā pietvīka. - Par ko tu runā? Neviens cits tā netiek apmācīts.

-��� Tā nav taisnība.

Viņi uzlūkoja Ēriku.

-��� Kas tad vēl? - vaicāja Kriss.

Viņi gaidīja.

-���� Tev likās, ka viņi sadarbojas ar Eliotu, - viņa turpināja, - bet sagatavojis viņus Mosads.

Viņi piekrīto�i pamāja.

-��� Padomājiet par to, - viņa sacīja.

-��� Mans Dievs, - noteica Kriss. - Tu tikko kā aprakstīji

mūs.

9

Kriss nevarēja aizmigt. Viņ� gulēja uz dīvāna un vēroja, kā aiz loga iestājas pelēcīgs rīta mijkrēslis. Caur aizvērtajām guļamistabas durvīm varēja dzirdēt aizturētas elsas - Sauls un Ērika mīlējās. Viņ� aizvēra acis, cenzdamies neko nedzirdēt, piespiezdams sevi gremdēties atmiņās.

1966. gads. Pēc tam kad viņi ar Sauļu bija atgriezu�ies no kara Vjetnamā un beidzies obligātais termiņ� speciālajā dienestā, Eliots gribēja viņus nodot īpa�ā apmācībā. Viņ� to sauca par "pēdējo slīpējumu". Pēc atsevi�ķā lidojuma uz Hītrovas lidostu ārpus Londonas abi bija satiku�ies pie bagā�as nodalījuma. Viņiem tika iedotas atslēgas, ar kurām viņi atslēdza slēdzenes un izņēma dārgo bagā�u ar fran�u apģērbu. Katrā �emodānā bija arī pa kapai.

Pa ceļam uz Telavivu viņi mazgājamā telpā pārģērbās. Stjuarte abu vecās drēbes ielika iepirkumu maisiņā un iemeta tuk�ajā produktu konteinerā lidma�īnas pakaļgalā. Lidostā tūlīt aiz muitas kontroles - viņus, mīlināmos vārdiņos saukdama, sagaidīja smagnēja vidēja vecuma sieviete. Ģērbu�ies cepurītēs un fran�u apģērbos, viņi atgādināja tipiskus Parīzes ebrejus, kas ieradu�ies savā pirmajā kibucā, kā tas ari izskatījās, abiem iekāpjot ārpilsētas autobusā.

Pēc da�ām stundām viņiem tika ierādītas istabas ģimnāzijas internātā, kas atgādināja Jaunie�u Kristīgās Savienības telpas Amerikā. Viņi saņēma norādījumus nekavējoties doties uz galveno zāli, kur viņus un divdesmit citus studentus sagaidīja vecs vīrs, kas stādījās priek�ā kā Andrē Rotbergs. Viņa ikdieni�ķā āriene ne ar ko neap�stiprināja iesīkstēju�o leģendu, ko viņ� pats par sevi bija radījis. Plikpaurains un grumbains, ģērbies baltās kurpēs, baltās biksēs un kreklā, viņ� līdzinājās aristokrātiskam sportistam. Bet leģenda atainoja pavisam citādu cilvēku. Viņa tēvs, pēdējā krievu cara pauko�anās skolotājs, mazajam Andrē bija ietrenējis tādu veiklību un roku un acu koordināciju, ka �īs iemaņas viņu ar lieliem panākumiem izvadīja cauri Kembrid�as sporta dzīvei trīsdesmitajos gados, darbībai britu jūras izlūkdienestā Otrā pasaules kara gados un, beidzot, Izraēlas izlūkdienestā pēc kara beigām. Būdams ebrejs, Rotbergs saglabāja britu pavalstniecību un tādējādi nekad netika ielaists Izraēlas iek�ējos varas gaiteņos. Ta�u, par spīti visam, viņ� deva pats savu nenovērtējamu ieguldījumu, izveidodams pa�aizsardzības apmācības sistēmu, kas bija neiedomājami precīza. Rotbergs to sauca par "vingrinājumiem slepkavas instinkta attīstī�anā", un paraugdemonstrējumi, ko Saulam un Kri�am nācās todien redzēt, viņus apstulbināja.

Izmantodams ar ķēdi pie griestiem piekarinātus ratus, asistents tuk�ā istabā iestūma kailu, se�as pēdas garu, spēcīga, nesen miru�a apmēram divdesmitgadīga vīrie�a līķi. Pirms līķis tika iekārts cilpās un pakarināts vertikālā stāvoklī, tas dro�i vien bija gulējis uz muguras, kur nostāju�ās asinis, jo līķa mugurpuse bija zilgani melna, kamēr priek�pusē tas bija dzeltens. Tas karājās stāvus, ar pēdām skarot zemi, blakus Rotbergam. Pēdējais paņēma lielu skalpeli un izdarīja desmitcollīgu griezumu katrā krū�u pusē un pēc tam �ķērsām pāri krū�u apak�daļai. Izdarīdams papildu griezienus, viņ� atdalīja zemādas audus no krū�ukurvja un atsedza kaulus. Viņ� pagaidīja, kamēr studenti apskata viņa darbu, pievērsdams uzmanību līķa nebojātajām ribām. Viņ� atlika audu slāni vecajā vietā un aizlīmēja griezumus ar ķirurģisko līmlenti.

Kriss to nekad neaizmirsa. Rotbergs pagriezās ar muguru pret līķi. Viņ� stāvēja uz pilnas pēdas, ieplestām kājām, izstieptām rokām, plaukstām uz leju paralēli grīdai. Asistents uz katras plaukstas mugurpuses uzlika ķēdi. Asistents noskaitīja līdz trīs. Rotbergs pasita plaukstas uz aug�u un noķēra ķēdes. Bet tajā pa�ā laikā līķis pēk�ņi atgrūdās atpakaļ, ar cilpām atsizdamies pret āķi, kas tās saturēja. Rotbergs parādīja noķertās ķēdes. Viņ� ielika tās kabatā un pagriezās pret līķi, atplēsdams līmlenti un paceldams audu sloksni. Ribas abās pusēs bija sa�ķaidītas. Rotbergs ne tikai bija parāvis uz aug�u rokas, lai zibenīgi saķertu ķēdes. Tajā pa�ā acumirklī viņ� ar kustību, kas ātruma dēļ nebija pat saskatāma, bija ari triecis elkoņus atpakaļ pret līķi. Par �ādu veiklību būtu slavējams ikviens - un kur nu vēl se�desmitgadīgs vīrs. Kamēr studenti murminādami izteica savu pārsteigumu, Kriss pavērās visriņķī un pirmoreiz pamanīja Ēriku.

- Te nu jūs redzat, - skaidroja Rotbergs, - ja mūsu draugs joprojām būtu dzīvs, sa�ķaidītās ribas caurdurtu viņa plau�as. Viņ� būtu miris no asfikcijas, pateicoties putām, ko izraisa plau�ās ieplūsto�ās asinis un gaiss. Trijās minūtēs viņ� kļūtu cianotisks un pēc se�padsmit iestātos nāve - pietiekami daudz laika, lai izdarītu injekciju, ja tā vajadzīga. Ta�u pats svarīgākais, ka nāvējo�o triecienu jūs izdarāt veidā, kas nemazina jūsu pa�u spēju aizsargāties pret citiem. Jo trīs galvenie iero�i, ko jūsu ķermenis jums piedāvā un kas nezaudē savu funkcionē�anas spēju, pat ja esat saņēmu�i ļoti nopietnu triecienu, ir jūsu elkoņi, plēve starp jūsu īk�ķi un rādītājpirkstu un jūsu plaukstas pamatne. Nākotnē jūs iemācīsieties lietot �os iero�us ātri, saskaņoti un ieņemot pareizu pozīciju, lai nezaudētu līdzsvaru. Bet tagad tiek pasludināts vakariņu pārtraukums. �ovakar es parādī�u, kā pareizi lietot garoti un nazi. Mēs to kopīgi demonstrēsim un pārrunāsim vēl da�as turpmākās dienas.

"Da�as dienas" izvērtās par septiņām nedēļām. Nodarbības ilga no ausmas līdz rietam katru dienu, izņemot ebreju Sabatu. Kriss un Sauls saņēma pa�u intensīvāko apmācību savā mū�ā, specdienestu ieskaitot. Paņēmienu demonstrē�anai sekoja praktiskā apmācība un vingrinā�anās līdz spēku izsīkumam. Viņi mācījās pauko�anos un baletu.

- Veiklībai, - paskaidroja Rotbergs. - Jums jāsaprot izsmalcinātības nepiecie�amība. Izturībai nav nozīmes, tāpat ari spēkam. Ir pilnīgi vienalga, cik liels un spēcīgs ir jūsu pretinieks salīdzinājumā ar jums pa�iem. Precīzs sitiens pa pareizo vietu, un viņ� būs beigts. Reflekss - tas ir pats svarīgākais, tāpēc vajadzīgas pauko�anās nodarbības un balets. Jums jāmācās kontrolēt savu ķermeni, justies tajā kā mājās, padarīt savu prātu un muskuļus par vienotu veselumu. Domas acumirklī jāpārvēr� darbībā. Vilcinā�anās, nepareiza laika koordinācija un neprecīzi sitieni dod pretiniekam iespēju nogalināt jūs. Ātrums, pareiza koordinācija un attīstīti refleksi - tie ir jūsu iero�i, kas ir ne mazāk nozīmīgi kā jūsu ķermenis. Vingrinieties, kamēr no pārguruma nespējat kustēties, kamēr jūsu iepriek�ējās mācības - lai cik brutālas tās būtu - liekas kā atpūta. Tad trenējieties vēl.

Ja nenotika nodarbības klasē vai vingro�anas zālē, Kriss un Sauls stundām vingrinājās savā istabā. Atdarinādams Rotbergu, Kriss izstiepa rokas ar plaukstām uz leju. Sauls uz katras plaukstas mugurpuses uzlika monētu. Kriss parāva nost rokas un mēģināja pagriezt plaukstas, lai noķertu krīto�ās monētas. Pēc tam nāca Saula kārta mēģināt. Pirmajā nedēļā viņiem likās, ka izpildīt �o triku ir neiespējami. Monētas vai nu nokrita uz grīdas, vai ari Kriss un Sauls tās saķēra pārāk zemu un neveikli. - Tevi gandrīz no�āva, - viņi tad sacīja viens otram. Otrās nedējas beigās viņu refleksi bija uzlaboju�ies tiktāl, ka viņi spēja noķert monētas ar vienu vienmērīgu kustību Likās, ka monētas karājas gaisā un tiek noķertas, pirms vēl sāk krist.

Ta�u monētas bija tikai-līdzeklis, nevis mērķis. Tiklīdz meistarīgi tika apgūta to noķer�anas prasme, viņi palielināja vingrinājumu grūtības pakāpi, Kā paskaidroja Rotbergs, viņiem vajadzēja iemācīties ne tikai izdarīt zibenīgu sitienu ar elkoņiem atpakaļ, bet ari, kā to tādā pa�ā ātrumā izdarīt ar plaukstu pamatnēm uz priek�u. Lai apgūtu �o otro uzbrukuma metodi, Kriss un Sauls uz galda salika zīmuļus. Tikko atrāvu�iem plaukstas no monētām, viņiem vajadzēja paspēt nogrūst zīmuļus no galda un tad atkal monētas noķert. Triks atkal �ķita neizpildāms. Viņi vai nu nepaspēja noķert monētas, vai ari nogrūst zīmuļus, vai arī kustējās tik lempīgi, ka atkal bija spiesti viens otram sacīt: - Tevi tikko gandrīz neno�āva.

Brīnumainā kārtā tre�ās nedēļas beigās viņi beidzot spēja izpildīt abus trikus. Ta�u arī zīmuļi nebija galīgais mērķis, Ātrumam un kustību koordinācijai viņi tagad pievienoja precizitāti, �ai nolūkā nosmērējot plaukstas ar tinti un svie�ot monētas pret apli, kas uzvilkts uz papīra lapas un piestiprināts pie sienas. Sākumā viņiem vai nu neizdevās atstāt tintes nospiedumus aplī, vai noķert monētas, bet piektās nedēļas sākumā viņi varēja aplūkot precīzos tintes nospiedumus, paskatīties uz monētām rokās un apsveikt pa�i sevi. - Tagad no�auts ir pretinieks. - Beigu beigās Rotbergs nosprieda, ka viņi ir sasniegu�i pietiekamu meistarību, lai varētu praktizēties uz līķiem. Bet pēdējā nedēļā viņ� pastāvēja uz to, lai abi tiktu galā ar gala pārbaudījumiem. - Atstājiet monētas kabatā. Uzvelciet �īs polsterētās vestes, - viņ� tiem sacīja. - Stājieties viens pret otru.

Kriss gulēja uz dīvāna nelielajā lauku mājā, vērodams, kā pa logu sāk spīdēt dienas gaisma. Krastmalā �ukstējās Potomaka. Viegls vējiņ� kustināja koku zarus. Dziedāja putni. Kriss atcerējās, ka kibucā Izraēlā nebija neviena putna. Tikai karstums un smiltis, un septiņas nedēļas sviedru, koncent�rē�anās un sāpju. Ta�u, kad slepkavo�anas instinkta attīstības kurss bija pabeigts, viņ� bija tik tuvu Eliota pastāvīgi ieteiktajam pilnveido�anās mērķim, cik vien tas iespējams, - starp nedaudzajiem izredzētajiem, pa�iem labākajiem, pa�iem disciplinētākajiem, spējīgākajiem, bīstamākajiem, pasaules klases aģents savas karjeras sākumā. 1966. gadā, viņ� nodomāja. Kad es biju jauns.

Tagad - pēc panākumiem, sakāvēm, nodevībām - Kriss pārdomāja aizgāju�os gadus. Aģentūra, klosteris, atkal aģentūra, viņa pārbaudījuma laiks Romā, Mēness baznīca, kaps, ko viņ� bija izracis Panamā. Dzīves modelis likās iepriek� noteikts. Trīsdesmit se�u gadu vecumā viņ� apsvēra visu, ko bija iemācījies. Septiņas nedēļas Izraēlā viņ� bija analizējis, atcerēdamies, ko teica Ērika, - ka Saula vajātāji Atlantiksitijā pēc apraksta atbilst ari Saulam un viņam pa�am - tie ir cilvēki, kuri saistīti ar Eliotu, bet kurus apmācījis Mosads. Tomēr, lai kā Kriss pūlējās, viņ� nespēja atcerēties, ka Rotberga skolā būtu bijis vēl kāds amerikānis. Nojauta lika iek�ām savilkties. Vai Eliots būtu melojis ari par to? Vai viņ� būtu da�ādos laikos pie Rotberga sūtījis ari citus, lai gan bija solījis Kri�am un Saulam, ka viņi tādi ir vienīgie? Kāpēc Eliots par to būtu melojis?

Kriss atcerējās vēl kaut ko. Kad Ērika, sasniegusi orgasmu, ievaidējās aiz aizvērtajām guļamistabas durvīm,

viņam prātā ienāca mirklis pirms se�padsmit gadiem Izraēlā, kad viņ� to pirmoreiz ieraudzīja. Kādu laiku Sauls no Kri�a grupas bija pārcelts uz Ērikas grupu. Neskatoties uz intensīvo dienas re�īmu, viņi kaut kādā veidā bija iemanīju�ies kļūt par mīļākajiem Kriss juta smagumu krūtīs. Tajā laikā viņa vēlē�anās izdarīt Eliotam pa prātam bija tik liela, ka viņ� bija noliedzis visas emocijas, izņemot lojalitāti pret savu tēvu un savu brāli. Viņ� attīrīja stevi no jebkādas vēlē�anās gūt apmierinājumu un piepildījumu, jo tēvs to bija noliedzis. Sekss bija atļauts tikai terapeitiskos nolūkos. Bet mīlas romāns bija kaut kas neiedomājams. - Tas tevi kompromitē, - bija sacījis Eliots. - Emocijas nozīmē atbildību. Tās neļauj koncentrēties. Veicot uzdevumu, tās var novest nāvē. Bez tam iemīļotais cilvēks var nostāties pret tevi. Vai arī ienaidnieks var izmantot viņu kā ķīlnieku, lai piespiestu tevi rīkoties pret aģentūru. Nē, vienīgie cilvēki, kurus tu vari mīlēt un kuriem tu vari uzticēties, esam mēs ar Sauļu. - Vēl lielāks smagums uzgūla Kri�a krūtīm. Viņu pārņēma rūgtums. Jo, par spīti izvirzītajiem noteikumiem, Kriss beidzot pārdzīvoja jūtas - nevis mīlestību pret sievieti, bet vainas apziņu par to, ko bija darījis, un kaunu, ka zaudējis tēvu. Viņu plosīja apjukums. Viņ� bija ziedojis, kā Kriss tagad saprata, svarīgākās cilvēka vajadzības, lai izpatiktu savam tēvam. Tagad tēvs bija nostājies pret viņu. Eliots bija viņu krāpis, vai viņ� bija Kri�am melojis arī par mīlestību? Viņā uzvilnīja no�ēla par dzīvi, kādu viņ� būtu varējis iepazīt, dzīvi, kuru tagad kauns un vainas apziņa padara neiespējamu. Ja nevajadzētu palīdzēt Saulam, tad labāk būtu padarīt sev galu, lai izbeigtu pieaugo�o riebumu pret sevi. Visu esmu darījis Eliota dēļ, viņ� nodomāja. Kriss sa�ņaudza dūres. Normālas 'dzīves dēļ, kura man nekad nav bijusi pieejama. Uz Sauļu viņ� nespēja dusmoties, lai gan mazliet viņu apskauda, jo

Sauls, palikdams uzticīgs Eliotam, bija spējis rast sev piepildījumu Ta�u pret Eliotu Kriss izjuta nevaldāmu niknumu Aizvēris acis, viņ�, sāpīgi saviebdamies, nodrebēja. Ja būtu noticis citādāk, Kriss iedomājās, strauji papurinādams galvu, ja viņ� un nevis Sauls būtu pārcelts uz Ērikas grupu toreiz Izraēlā - viņam aizrāvās elpa - ,vai viņ� būtu tas, kur� tagad Ēriku trīso�u turētu savās skavās?

10

Ērika pētīja sevi ģērbtuves spogulī. Caur durvju �alūzijām viņa dzirdēja abas pārdevējas sarunājamies. Viņa bija ieradusies desmitos uz veikala atvēr�anu. Bija sapulcēju�ies tikai da�i pircēji, tādēļ netīrajās biksēs un blūzē nepievērsa sev daudz uzmanības. Ātri izgājusi cauri sievie�u apģērbu nodaļai, Ērika bija izvēlējusies apak�veļu, korda �aketi, blūzi, d�insus un garus ādas zābakus. Turpat ģērbtuvē viņa pārģērbās. *

Savākusi vecos drēbju gabalus, viņa piesardzīgi palūkojās ārā, bet neviens pircējs nebija redzams. Viņai tuvojoties, pārdevējas pagriezās.

-���� Var būt, ka izdosies izgaisināt pilnīgu apnikumu ar pilnīgi jaunu apģērbu, - sacīja Ērika. - Ja ne, nāksies zvanīt psihoterapeitam.

-��� Vai arī draugam, - sacīja jaunākā sieviete, acīmredzot pamanījusi, ka Ērika nevalkā laulības gredzenu.

-��� Es tikko kā sarāvu ar vinu attiecības. Taisnību sakot, no viņa nebija nekādās jēgas.

Pārdevējas iesmējās.

-�� Es zinu, ko tas nozīmē, - sacīja jaunākā. - No manējā arī nav nekādas jēgas. Ja nu vienīgi�

Viņas atkal iesmējās.

-��� Ja man būtu jūsu figūra, - sacīja vecākā. - Apģērbs der jums kā uzliets.

-��� Priecājos dzirdēt. Vai jūs, lūdzu, neparūpētos par �o te? - Viņa norādīja uz netīrajām biksēm un blūzi.

-�� Tam mums ir speciāla vieta. - Jaunākā sieviete iemeta drēbes atkritumu tvertnē aiz letes". Pa to laiku vecākā sieviete nogrieza birkas jaunajiem apģērba gabaliem. Ērika par visu tiem samaksāja, pie sevis pasmaidīdama par nosaukumu uz izsniegtās kvīts. Goldblūms, Tikpat labi varēja palikt ko�ers, viņa nodomāja.

Vīrie�u nodaļā Ērika ieskatījās papīra lapiņā, uz kuras Sauls un Kriss bija uzrakstīju�i savus izmērus, un izvēlējās poplīna bikses, tenisa kreklu un vieglu vējjaku Saulam un dzeltenbrūnu kreklu un gai�zilu vasaras uzvalku Kri�am. Laiku Ērika bija aprēķinājusi absolūti precīzi. Tie�i desmitos un trīsdesmit minūtēs viņa apstājās pie taksofona netālu no atradumu galda izejas. Viņa pateica Aleksandrijas operatoram Va�ingtonas numuru, iemeta vajadzīgo skaitu monētu un izdzirdēja, ka klausulē atskan dūkoņa. Tūlīt pat sievietes balss atbildēja: - Labrīt, Izraēlas vēstniecība klausās.

-��� Ma ehpat li?

11

Tulkojumā �ī frāze nozīmēja - vai varu palīdzēt? Tā atbilda uzrakstam ebreju valodā uz plakāta, kurā attēlota ebreju veļas mazgātāja ar izmisumā vai nepatikā paceltām rokām un kur� karājās uz sienas virs sadales pults vēstniecības sakaru centrā. Operatoram uzreiz bija skaidrs, ka zvans savienojams ar trauksmes signālu pulti pagrabstāvā.

Mi�a Pletss, trīsdesmit piecus gadus vecs izmocīta izskata vīrietis ar ūsām un uz galvvidu atkāpties sāku�iem matiem - Mosada materiāli tehniskās apgādes priek�nieks Savienoto Valstu Austrumu krastā-pieslēdzās komutatoram. - Uzgaidiet mirkli, lūdzu. - Viņ� ieslēdza skaitītāju blakus rakstāmgaldam un paskatījās uz skalu. Ierīce mērija telefona līnijas elektrisko strāvu. Ja līniju noklausījās, strāvas noplūde radīja skalā novirzes no normālā stāvokļa. Adata uzrādīja normālu strāvas plūsmu. - �alom, - sacīja Pletss.

Patīkama, zema sievietes balss sacīja: - Nepieņemiet nevienu telefona zvanu no ārienes. �etrpadsmit trīsdesmit.

Klausulē atskanēja aprauti pīkstieni, norādot, ka līnija atvienota.

Pletss atslēdzās. Viņ� sāka vilkt ar pirkstu pa sarakstu, kas atradās uz sienas blakus pultij. Izvilcis �īsdienas kartīti, viņ� sāka pētīt ciparus. Zvans bija atskanējis desmitos trīsdesmit. Blakus �im skaitlim viņ� atrada aģenta vārdu, kuram �is laiks bija atvēlēts zvanī�anai neparedzētos gadījumos. Berņ�teine Ērika.

Pletss sarauca pieri. Jau trīsdesmit se�as stundas kop� uzbrukuma viņas dzīvoklim vēstniecībā neviens nezināja, kur Ērika bija palikusi un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Vakar agri no rīta vēstniecībā bija ieradusies policija un, pavēstījusi par notiku�o, gribēja ievākt par Ēriku informāciju. Viņus sagaidīja personāldirektors, kur�, izteicis no�ēlu par nogalinātajiem, piedāvāja visu iespējamo palīdzību. Viņ� parādīja policijai vēstniecības kartotēku ar Ērikas lietu, ar ko viņa palīdzība ari aprobe�ojās. �ī lieta bija rūpīgi izstrādāts dokuments, kas visā pilnībā atainoja viņas lietvedes darbu vēstniecībā un tikpat pilnīgi apslēpa viņas patieso Mosada pulkvedes darbību. Personāldirektors paskaidroja, ka viņa pēc rakstura esot bijusi noslēgta. Viņai bija maz draugu. Viņ� pavēstīja draugu vārdus. Daudz uzzināju�i, bet ne pie kādas skaidrības nenonāku�i, detektīvi neapmierināti aizgāja. Pletss bija pārliecināts, ka vēstniecība tiek novērota, gadījumā ja Ērika parādās, lai gan viņa informatori iepriek�ējā vakarā bija ziņoju�i, ka izmeklē�ana nez kāpēc esot izbeigta. Kop� tā brī�a Pletss bija gaidījis. Viņai būtu vajadzējis zvanīt, cik ātri vien iespējams, bet, tā kā trīsdesmit se�as stundas viņa nebija devusi par sevi nekādas ziņas, bija domājams, ka viņas nav starp dzīvajiem.

Un tagad viņa piezvanīja. Pletsa atvieglojuma sajūtu ātri nomainīja satraukums. Viņa bija tam teikusi: - Nepieņemiet nekādus zvanus no ārienes. - Tā bija �ifrēta frāze, kas norādīja pārtraukt sadarbību ar jebkuru ārzemju, pat Savienoto Valstu, izlūkdienestu. Viņa bija pieminējusi "�etrpadsmit trīsdesmit", t.i., laiku, kad viņa atzvanīs, iespējams, no dro�ākas vietas. Tātad jāgaida �etras stundas. Pletss necieta gaidī�anu.

Pie velna, kas notiek?

12

-�� Viņi paliks kopā, - sacīja Eliots. - Viņi abi un sieviete.

-�� Piekrītu, - sacīja viņa asistents. - Kopīgiem spēkiem viņiem iespējams labāk aizsargāties.

-���� Un izmantot viņas kontaktus. - Dro�ības nolūkos Eliots cik vien iespējams izvairījās uzturēties savā kabinetā. Apjucis viņ� slēpās savā siltumnīcā un pētīja miltrasas pazīmes uz American Beauty Rose. Domājams, ka viņa zvanīs uz savu vēstniecību. Viņu pretnoklausī�anās ierīces ir pārāk sare�ģītas, lai mēs spētu pārtvert viņas sarunas.

Viņa asistents uzmeta skatienu muskuļainajiem sargkareivjiem ar kvadrātveidīgām sejām pie katras siltumnīcas ieejas. Eliots būtu varējis izvēlēties miesassardzi no aģentūras personāla. Ta�u vietā viņ� bija izvēlējies �o te pārīti, par kuriem asistents nekad neko nebija dzirdējis un kurus Eltons bija nosaucis Kastoru un Pollūku. Arī �os kriptonīmus viņ� dzirdēja pirmoreiz. Ari māja, teritorija un iela tika apsargātas, ta�u �o komandu palīgs bija izvēlējies pats personiski. Vieta bija nepieejama, ta�u Eiiots acīmredzot uzticējās tikai �iem diviem. Asistents bija neizpratnē.

-��� Bet mēs varam uzminēt, ko viņa sacīs vēstniecībai. - Eliots viegli nodrebēja, apstrādādams miltrasu ar ķimi�kālijām. - Viņas vietā man būtu vajadzīga nauda un personības dokumenti - pases, vadītāja apliecības, kredītkartes, visticamāk, uz vairākiem da�ādiem vārdiem. Izraēlie�i neuzticas palīdzībai no ārienes. �ādas lietas viņi dara pa�i savā vēstniecībā.

Asistents pasniedza Eliotam drānu, kur noslaucīt rokas. - Tādēļ viņiem nāksies nodot tai paciņu.

Eliots viņituzlūkoja ar nepierastu atzinību. - Labi. Tu saproti, ko es domāju. Noorganizē, lai kāds uzmana vēstniecību.

-��� Mums būs vajadzīgi daudzi cilvēki.

-��� Izmanto patvērumu kā attaisnojumu. Pasaki VDK un citām aģentūrām, ka kurjers viņus var novest pie Rema. Saki viņiem, ka mēs teju, teju esam pārkāpējam uz pēdām.

Tagad bija asistenta kārta sacīt: - Labi.

-��� Dīvaini, kā zūd kontrole pār notikumiem. Ja Romuls būtu Atlantiksitijā novākts, nebūtu radu�ās visas pārējās problēmas.

-��� Rems tik un tā pārkāptu patvēruma neaizskaramību.

-���� Viņam nav nekādas nozīmes. Svarīgs ir Romuls. Vajadzēja iznīcināt Paradigmas fondu. Prezidentu vajadzēja pārliecināt, ka to izdarīju�i ebreji. - Eliots saviebās; miltrasa bija pārgājusi uz nākamo rozi. - Ta�u pēc Kolorādo mēs ta�u zinājām, kuriem draugiem viņi prasīs palīdzību, tādēļ nevajadzēja gadīties neveiksmei pie sievietes dzīvokļa. Mēs ejam solīti aiz viņiem, bet tā nevajadzētu būt. Sauļu es izvēlējos tādēļ, ka viņ� jau ir pārkāpis maksimālo spēju vecumu, tāpat kā atlēts slavas norietā. Es nekad nevarēju iedomāties, ka viņam� *

-� iestājusies otrā jaunība?

Eliots paraustīja plecus. - Tas pats ar Kri�u, Es biju pārliecināts, ka viņ� izmantos to, kas viņam vien zināms, lai atrastu Sauļu. Ta�u pēc klostera un sevi�ķi pēc tā, kas notika Bangkokā, es nekad nebiju domājis, ka viņ� nodzīvos tik ilgi. Notikumi iegrozās nevēlamā virzienā. - Eliots sarauca pieri. - Ja viņi uzzina patiesību�

-��� Kā lai viņi to izdara?

-��� Pirms divām nedēļām es būtu sacījis, ka viņiem tas nav iespējams. Bet, tā kā viņus līdz �im pavadījusi veiksme�- Eliota seja saspringa. - Bet varbūt tas ir kaut kas vairāk nekā veiksme.

13

-���� Rīt es varu tevi nogādāt uz Izraēlu, - Pletss sacīja Ērikai pa telefonu savā kabinetā, kas pasargāts no noklausī�anās. - Tu būsi dro�ībā, kamēr mēs te visu nokārtosim.

-���� Es nevaru. - Ērikas zemajā balsī ieskanējās raizes. - Man jāpaliek kopā ar Kri�u un Sauļu.

-���� Mēs nevaram pasargāt tavus draugus. Ja citas aģentūras uzzinās, ka mēs palīdzam kādam, kas pārkāpis patvēruma neaizskaramību�

-��� Runa nav par to. Jā, viņi ir draugi, bet viņi ir iesaistīti kādā lietā, kam nav sakara ar patvērumu, kas ir tik svarīga, ka slepkavām ir vienalga, ka es eju bojā, lai tikai izdodas nogalināt viņus. Es gribu izdibināt, kas tā par lietu Lūk, ko es varu pateikt. Tas attiecas uz Mosadu.

Pletss sastinga. - Kādā veidā? Tu ta�u zini, ka mēs tevi nemēģinājām nogalināt.

-��� Kādam ir vēlē�anās, lai izskatītos, ka jūs gribat.

-��� Tas ir absurds. Kāpēc?

-��� Tie�i to es gribu uzzināt. Es nevaru ilgāk runāt. Man liekas, ka mūs noklausās. Dabū man personības dokumentus, kurus es lūdzu, - tiesības, kredītkartes. Un vēl kaut ko.

-��� Es zinu - naudu.

-��� Kaut ko svarīgāku ,

Pletss vaicāja: - Ko? - Izdzirdot atbildi, viņam aizrāvās

elpa.

14

Kad labi ģērbtais vīrietis ar kabatas portfeli, miegdams acis no saules, iznāca no vēstniecības, viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka viņu novēro. Visu dienu vēstniecības dro�ības dienests bija novērojis neparastu daudzumu izsekotāju vēstniecības tuvumā. Katram, kas iznāca no vēstniecības teritorijas, vienalga - kājām vai brauk�us - kāds sekoja. Savukārt dro�ības dienests sadarbībā ar Pletsu bija noorganizējis neparastu daudzumu kurjeru, kas devās projām no ēkas. Pateicoties lielajai aktivitātei, �im kuņeram bija dota laba izdevība veikt savu misiju.

Vispirms viņ� apstājās pie grāmatu veikala un nopirka Stīvena Kinga jauno romānu. Viņ� nogāja vēl vienu kvartālu un, iegājis Silver�teina veikalā, nopirka macu un vistas aknu pastēti. Pēc tam viņ� devās uz dzērienu veikalu, kur izvēlējās baltvīnu. Nākamajā kvartālā viņ� iegriezās savā dzīvoklī, kur viņu gaidīja draudzene.

Ebreju veikalā kurjers savu kabatas portfeli bija nomainījis ar tie�i tādu pa�u. Tirgotājs, izņēmis no tā sainīti, oriģinālu jau bija paslēpis. Iesaiņota ietinamajā papīrā, ar etiķeti "kūpināts lasis", paciņa tagad atradās lielas kartona kastes dibenā, pārklāta ar ebreju tradicionālajiem ēdieniem un delikatesēm. Kamēr tirgotāja sieva uzraudzīja veikalu, Silver�tems kasti aiznesa līdz pārtikas izvadā�anSs ma�īnai, kas gaidīja alejā. Viņ� aizkrāva vairākas citas kastes pirmajai priek�ā, un tās tika aizvestas cauri visai pilsētai uz Marrena Zelta restorānu.

Nākamajā rītā produkti no Zelta restorāna tika nogādāti uz Dr.Bend�amina �atnera D�ord�taunas namu, kurā drīz vien no sinagogas pārradās viesi, lai apsveiktu �atnera dēlu ar spo�i iestudēto lugas pirmizrādi. Drīz pēc viesu iera�anās viens no tiem, Bērnijs Kelcs, nolēma aizvest savu ģimeni uz D�ord�a Va�ingtona mui�u Mauntvērnonā. Līdz savrupmājai bija tikai kādas nieka divdesmit jūdzes, bērni to nekad nebija redzēju�i, un puķes bū�ot vienos ziedos.

Kelcs novietoja ma�īnu apmeklētājiem domātajā stāvvietā. Kopā ar sievu un abām meitām viņ� devās pa taku, kas veda uz vārtiem.. Pūta patīkams vējiņ�, un viņi smaidīdami vērās pāri koptajam zālienam uz savrupmājas pusi zemes gabala tālākajā daļā. Pastaigājoties zem milzīgajiem kokiem, ejot garām lieliskajiem dārziem, Kelcs stāstīja meitām par sīkāko būvju nozīmi: par vērptuvi, �āvētavu, klēti. - Mui�a bija kā mazs ciemats. Absolūta naturālā saimniecība. - Meitenes sāka spēlēt rotaļu ar lēk�anu uz laika skartās bruģētās takas.

Trijos un trīsdesmit minūtēs Kelea sieva nolika savu lielo rupja audekla somu uz grīdas dāvanu veikalā diapozitīvu stenda priek�ā - "Va�ingtona māja ir jūsu māja". Viņai blakus Ērika pētīja krāsainu diapozitīvu kaudzi. Kamēr Kelcs pirka Va�ingtona pieminekļa �uguna kopiju, turklāt izteikdams vēlē�anos, lai tā tiktu pasniegta dāvanu iesaiņojumā, Ērika paņēma somu un devās projām no mui�as.

15

Blakus vadītāju tiesībām un kredītkartēm vasarnīcā pie Potomakas atradās datorizdrukas lapa. Upei �ukstoties uz saulrieta krāsotā fona aiz vaļējā loga, Sauls, Kriss un Ērika pētīja papīra lapu. Lapā bija redzams vārdu saraksts - sarakstā savukārt bija minēti visi amerikāņi, kuri, lai gan nepiederēja pie Mosada, tomēr bija saņēmu�i slepkavas instinkta attīstī�anas kursu Andrē Rotberga skolā Izraēlā. Lai gan Ērikas prasība Mi�u Pletsu bija pārsteigusi, viņ� tomēr bija savācis informāciju*ho vēstniecības datoriem.

1965.�� g.

Pirmās pakāpes ser�. Kevins Makelrojs, S V armijas sauszemes kājn., Spec. dienests.

Pirmās pakāpes ser�ants Tomass Kenlins, SVA sauszemes kājn., Sp. d.

1966.�� g.

Leitn. Sauls Grismans, SVA sauszemes kājn., Sp. d. Leitn. Kristofers Kilmūnijs, SVA sauszemes kājn., Sp. d.

1967.�� g.

�tāba ser�.Neils Prets, SVA sauszemes kājn., Reind�eri. �tāba ser�. Bernards Helidejs, SVA sauszemes kājn., Reind�eri.

1968.������� TOC \o "1-3" \h \z g.

Leitn. Timotijs Dijū, SVA sauszemes karasp., Sp. d.

Leitn. Endrjū Hiks, SVA sauszemes karasp., Sp. d.

1969.������� g.

Artilērijas ser�. D�eimss Tomass, SV Jūras kājnieki, izlūki.

Artilērijas ser�. Viljams Fle�ers, SV Jūras kājnieki, izlūki.

1970.������� g.

Jaunākais virsnieks Arnolds Hekets, SV Jūras Flote, desants

Jaunākais virsnieks Deivids Pjū, SV Jūras Flote, desants.

Saraksts turpinājās - deviņi gadi, astoņpadsmit uzvārdi.

Kriss sacīja: - Es tam neticu.

Ērika uzmeta viņam skatienu: - Tu domāji, ka esi vienīgais?

-�� Eliots teica, ka esam. Viņ� sacīja, ka gribot mūs padarīt unikālus. Lai mēs būtu vienīgie aģenti visā pasaulē ar tikai mums piemīto�ām spējām.

Viņa paraustīja plecus. - Varbūt viņ� domāja, ka jūs esat tik labi izdevu�ies, ka nolēma pasākumu atkārtot.

Sauls pakratīja galvu. - Mēs devāmies uz Izraēlu se�desmit sestajā. Pēc saraksta redzams, ka pirms mums tur pabiju�i vēl divi cilvēki. Eliots meloja, sacīdams, ka mēs esam vienīgie.

- Pat vēlāk, - sacīja Kriss. - Septiņdesmitajos. Pēc tam kad visi pārējie bija izgāju�i slepkavo�anas instinkta apmācību, viņ� aizvien apgalv�ja, ka mēs esam vienīgie.

Ērika vēlreiz paraudzījās uz lapu. - Varbūt viņ� gribēja, lai jūs jūtaties kā vienīgie.

-� Mans ego nav kaprīzs, - sacīja Kriss. - Man būtu bijis vienalga, cik cilvēki apmācīti tāpat kā es. Vienīgais, ko es vēlējos, - paveikt labi savu darbu.

-��� Un sagādāt prieku Eliotam, - sacīja Sauls.

Kriss piekrīto�i pamāja. - Tāpēc mēs gribējām labi padarīt savu darbu. Kāda velna pēc viņam vajadzēja melot par pārējiem?

-��� Mēs nezinām, vai Eliots bija tas, kur� organizēja �o cilvēku apmācību pie Rotberga, - sacīja Ērika.

-��� Jādomā, ka tas bija viņ�.

-����� To mēs vēl nevaram pateikt, - viņa atbildēja. - Pieņēmumus mēs nevaram atļauties. Varbūt vēl kādam ienāca prātā tāda pati ideja kā Eliotam. Pa�laik mums zināms tikai tas, kas redzams �ajā sarakstā. Tātad ko tas mums rāda?

-��� Modelis, - sacīja Sauls. - Visi tika sūtīti pa pāriem.

-��� Tāpat kā mēs, - sacīja Kriss.

-��� Abiem pāra locekļiem bija tā pati pakāpe. Se�desmit piektajā Makelrojs un Kenlins bija ser�anti. Se�desmit sestajā Sauls un es bijām leitnanti. Se�desmit septītajā Prets un Helidejs bija �tāba ser�anti. - Sauls vilka ar pirkstu tālāk pa sarakstu, nosaukdams pārējās militārās pakāpes: artilērijas ser�anti un jaunākie virsnieki.

-���� Abi pāra locekļi nāca no vieniem un tiem pa�iem militārajiem spēkiem, - sacīja Kriss. - Makelrojs un Kenlins darbojās specdienestā.

-��� Tāpat kā mēs, - kā atbalss Kri�a piezīmei atsaucās Sauls.

-��� Prets un Helidejs bija reind�eros. Tomass un Fle�ers nāk no jūras izlūkdienesta. Hekets un Pjū dienēja Jūras Flotē.

-��� Ta�u modelis nav pilnīgs, - sacīja Ērika. - �ajā ziņā pāri at�ķiras cits no cita. Te ir �etras da�ādas militārās vienības - specdienests, reind�eri jeb desantnieki, jūras izlūkdienests, flotes desantnieki.

-��� Gan at�ķiras, gan neat�ķiras, - sacīja Kriss.

Ērika neizpratnē sarauca pieri.

Sauls paskaidroja: - Tā ir elite. �ajās vienībās dien vislabāk apmācītie kadri, kādi vien mums ir.

-��� Protams, - viņa sacīja.

Saulam nenācās skaidrot detaļas. Ērika tikpat labi kā viņ� zināja, ka Savienoto Valstu armija būvēta pēc piramīdas principa. Jo labāka apmācība, jo mazāk kareivju to saņēmu�i. Tuvu smailei atradās airnijas reind�eri un jūras izlūkdienests - �īs vienības bija mazskaitlīgas, bet sevi�ķi labi apmācītas. Virs viņiem atradās specdienesta spēki, vēl mazskaitlīgāki un vēl labāk apmācīti. Pa�ā smailē atradās pati mazākā, vislabāk apmācītā grupa - jūras desantnieki. �āda hierarhija bija daļa no kontroles un līdzsvara sistēmas, ko no armijas vadības prasīja valdība. Ja reind�eri vai jūras izlūki mēģinātu izdarīt apvērsumu, viņu savaldī�anai tiktu izsaukti specdienesta spēki Savukārt, ja apvērsumu mēģinātu izdarīt specdienests, to apvaldī�anai pieslēgtu jūras desantniekus. Tomēr paliek jautājums - kas apturēs jūras desantniekus, ja viņi mēģinās izdarīt apvērsumu?

-Tas nav būtiski, ka �īs vienības at�ķiras cita no citas, - sacīj a Kriss, - salīdzinājumā ar parastajiem armijas spēkiem tās ir klase pati par sevi. Pa�i labākie.

-��� Labi, sapratu, - sacīja Ērika. - No izmeklētākajiem amerikāņu armijas kadriem tiek atlasīti kareivji. Viņi apgūst vēl sare�ģītāku apmācības kursu Izraēlā. Bet kāpēc?

-�� Un kāpēc tie�i �ie cilvēki? - vaicāja Sauls. - Un kāpēc tik maz? Kāds ir izvēles princips?

Ērika sarauca uzacis. - Es pati teicu, ka nedrīkstam balstīties uz pieņēmumiem, tomēr vienu pieņēmumu izteik�u. �ie cilvēki tika sūtīti uz Izraēlu laikposmā no 1965. līdz 1973. gadam. Vai jums neliekas� - Viņa ielūkojās tiem sejā. - Varbūt viņi kaut kā izcēlās kaujās?

-��� Kurā vietā? Vjetnamā? - sacīja Kriss. - Tāpat kā mēs?

-��� Gadi atbilst. Se�desmit piektajā Amerika bija dziļi iesaistījusies karā. Septiņdesmit tre�ajā Amerika beidza karot.

Varbūt �ie cilvēki bija varonīgi karotāji. Pa�i labākie no labākajiem. Ja jau reiz viņi bija sevi parādīju�i cīņās, ko vēl pamatīgāku viņiem varētu piedāvāt? Vienīgi slepkavo�anas instinkta attīstī�ana varētu būt augstāka.

-�� Tu runā par cilvēkiem, kuri beigu beigās būtu labāk apmācīti par jūras desantniekiem.

-��� Es runāju pārjums, - viņa sacīja.

Kriss un Sauls paskatījās viens uz otru.

-�� Kaut kā pietrūkst, - sacīja Kriss. - Es to jūtu. Kaut kā svarīga. Mums jāuzzina vairāk par �iem cilvēkiem

16

Sems Pārķers iznāca no stikloti niķelētās celtnes, priecādamies par maigo svētdienas vējiņu, kas bija izgaiņājis smogu. Būdams Nacionālās Aizsardzības departamenta vecākais programmētājs, viņ� lielāko daļu sava laika pavadīja noteikta temperatūras re�īma antiseptiskās telpās bez logiem. Pret to viņ� neiebilda. Galu galā kompjūteriem bija nepiecie�ams saudzējo�s re�īms. Ta�u, neraugoties uz darba intelektuālo motivāciju, nāk�ana uz �ejieni svētdienās izraisīja Sema iebildumus. Viņam kā ekspertam nācās labot padoto kļūdas.

Sems pavērās pāri upei uz Vird�īniju un Pentagonu. Tā stāvvieta, tāpat kā aizsardzības departamenta stāvvieta, bija gandrīz tuk�a. Skaidrs, ka viņi mājās malko martini un cep gaļu uz iesma, glu�i tāpat, kā es to būtu darījis, viņ� nodomāja, iedams uz savu pelēkbrūno, pa�māju ra�ojuma, ar degvielu uzpildīto automa�īnu. Martini? Patiesību sakot, Pārķers nelietoja alkoholu, kaut gan neiebilda, ka citi to lieto, ar mēru, protams. Pat svētdienā, iedams uz darbu, viņ� bija

uzvilcis �aketi un uzsējis kaklasaiti. Sems dievināja atbilstību normām un jutās neveikli, ka viņa vasaras raibumi un rudie mati viņu izdalīja no pūļa. Viņ� cerēja, ka ap piecdesmit pieciem gadiem matu sarkanums ātri iegūs diplomātisku pelēkumu.

Izbraukdams no stāvvietas, viņ� nepamanīja, ka tam seko kāds "pinto". Nedz arī piecas minūtes vēlāk pamanīja citu ma�īnu - toijotu, kamēr tā, izbraukusi no sānceļa, ietriecās viņa automa�īnas kreisajā priek�ējā spārnā, aiz�ķērsodama viņam ceļu. Svētdienas braucēji, viņ� dusmojās. Dro�i vien tūristi. Sems nobrauca ma�īnu ceļmalā. Ta�u viņa dusmas noplaka, kad, izslēdzis motoru, viņ� ieraudzīja izkāpjam toijotas vadītāju. Satrieco�a sieviete, slaida un vijīga, ar gariem, tum�iem matiem, d�insos un zābakos. Viņa smaidot tam tuvojās. Labi, Sems nodomāja, ja jau satiksmes negadījumam bija jānotiek, tad �oreiz par to varētu pat priecāties.

Visiem spēkiem pūlēdamies izskatīties nepielūdzams, viņ� izkāpa. - Jaunkundz, es ceru, ka jūs vismaz esat apdro�ināta.

Viņa pieskārās Sema plecam. - Es jūtos tik vainīga. Pati nesaprotu, kā tas notika. - Viņa to apskāva. Brīdī, kad sievietes krūtis skāra viņējās, Sems izdzirdēja, ka blakus apstājas ma�īna. Piepe�i viņu ielenca divi vīrie�i, muskuļots _ ebrejs un, ak Kungs, otrs izskatījās pēc īra.

- Neviens nav ievainots? - vaicāja īrs.

Ebrejs pieliecās tuvāk. Pārķers sarāvās, sajuzdams asu dzēlienu rokā.

Viņa skatiens aizmiglojās.

Viņi rīkojās ātri, Sauls ievilka Pārķēra ļengano stāvu savā ma�īnā, tad ieslīdēja viņam blakus un izbrauca uz ceļa, pirms kāds ziņkārīgs braucējs nav paspējis apstāties. Ērika sekoja toijotā, Kriss savā "pinto". Drīz viņi �ķīrās, katrs izvēlēdamies citu virzienu. Pārliecināju�ies, ka neviens viņiem neseko, visi pagriezās uz dienvidiem un satikās vasaras mājā.

Pa to laiku Pārķers jau bija pamodies. Viņ� pretojās, kad Sauls to sēja dzīvojamā istabā pie krēsla.

-��� Esmu redzējis jūsu sejas, - Pārķers muļķīgi ieteicās.

-���� Es redzēju da�us no ceļiem, pa kuriem braucām �urp. Cilvēku nolaupī�ana ir valsts noziegums. Jums par to nāksies atbildēt.

Sauls uz viņu pa�ķielēja.

-��� Ak vai, - sacīja Pārķers, un viņa skatienā atplaiksnīja pēk�ņa sapratne. - Lūdzu, nenogaliniet mani. Es apsolu, ka neteik�u ne vārda.

te

Kriss piegāja viņam tuvāk.

-��� Sieva gaida mani mājās �etros, - Pārķers brīdināja.

-��� Ja es nokavē�u, viņa izsauks dro�ības dienestu.

-��� Viņa to jau ir izsaukusi. Pulkstenis rāda pāri �etriem. Bet kā viņi tevi atradīs?

-����� O, - Pārķers atkal iestenējās. Viņ� mēģināja atbrīvoties no virvēm. - Ko jūs gribat?

-��� Vai tad tas nav skaidrs? Informāciju.

-�� Apsoliet, ka nedarīsiet man neko ļaunu. Es jums visu izstāstī�u.

-��� Tu samelosies.

-��� Nē, es sadarbo�os.

-���� To mēs zinām. - Kriss uzrotīja Pārķēra piedurkni.

Pārķers platām acīm nolūkojās, kā Kriss ierīvē viņa delmu ar spirtu un no flakona piepilda �ļirci. - Tas rada tādu pa�u sajūtu kā valiums, - sacīja Kriss. - Tā kā tev tāpat nav nekādas izvēles, tu varētu beigt pretoties un patīkami pavadīt laiku. - Viņ� iedūra adatu Pārķēra rokā.

Pratinā�ana ilga pusstundu. Izraēlas vēstniecība bija piegādājusi visu informāciju, kas bija tās rīcībā. Kri�am bija nepiecie�ams cits avots. Tā kā visi viņus interesējo�ie cilvēki bija dienēju�i Savienoto Valstu armijā, viņ� zināja, ka meklēto atradīs Nacionālā Aizsardzības departamenta datoros. Grūtākais bija atrast pieeju �iem datoriem, un vispirms vajadzēja uzzināt �ifru, lai datori uz jautājumiem atbildētu. Nepareizu kodu lieto�ana izraisīs trauksmi un sacels kājās NAD apsardzi, signalizējot, ka kāda nepiedero�a persona mēģina piekļūt datu bankai.

Spīdzinā�ana bija novecojusi pratinā�anas metode. Tā aizņēma pārāk daudz laika, un pat tad, kad pratināmā per�sona likās padevusies, tā reizēm apzināti meloja vai ari stāstīja tikai daļu patiesības. Ta�u nātrija amitāls - tas pats, ko Eliots bija izmantojis Kri�a pratinā�anā zobārsta kabinetā Panamā, - iedarbojās ātri un nekļūdīgi.

�ļupsto�ā balsī Pārķers Kri�am izstāstīja visu, ko viņ� gribēja uzzināt. �ifrus mainīja katru nedēļu. Pastāvēja trīs kodu veidi: skaitļu secība, burtu secība un parole. Skaitļu secība bija smiekla lieta, variācija par Pārķēra apsardzes numuru. Tagad viņi varēja strādāt ar datoriem. Kriss aizveda Pārķeru atpakaļ uz Va�ingtonu.

Pa ceļam Pārķers pamodās un sāka sūdzēties par sausumu rīklē.

- Ņem, iemalko kolu, - Kriss viņam sacīja.

Pārķers sacīja, ka jūtoties labāk. Viņ� runāja kā ffiedzēries. - Jūs lai�at mani vaļā?

- Kāpēc gan ne? Tu savu darbu esi padarījis. Mēs dabūjām zināt, ko gribējām.

Kola bija sajaukta ar skopolamīnu. Ierodoties Va�ingtonā, Pārķers jau bija kļuvis histērisks un centās notraukt halucināciju radītos zirnekļus. Kriss viņu izsēdināja porno rajonā, kur pat prostitūtas aizmuka, izdzirdēju�as Pārķēra gaudo�anu un redzot viņa nesaprātīgo mētā�anos ar rokām.

Nākamajā dienā skopolamīns būs izgājis. Pārķers atradīsies psihiski slimo palātā. Lai gan halucinācijas būs beigu�ās, tomēr saglabāsies cita veida preparāta iedarbība. Pēdējo divu dienu notikumi būs izdzisu�i no viņa atmiņas. Viņ� nespēs atcerēties, ka ticis nolaupīts. Viņ� neatcerēsies nedz pratinā�anu vasarnīcā, nedz Kri�u, Sauļu un Ēriku. Vadība, saņēmusi Pārķēra sievas brīdinājumu par viņa pazu�anu, jutīsies atvieglota, ka viņ� atradies. Tā izdarīs secinājumu, ka viņ� nemaz nav tāds svētais, par kādu izlicies. Bordeļu rajons. Protams, liekulis izpelnīsies vairāk zobgalību, nekā pats notikums to būtu pelnījis. Ap to laiku, kad vadība apķersies, Sauls un Ērika savu darbu jau būs paveiku�i.

18

7-436

Motelis ar nosaukumu "Patvērums" bija pa pusei aizslēpies aiz tirgotavas, kinoteātra un bāra Va�ingtonas nomalē. - Pilnīgs komforts, - sacīja Sauls, novietodams ma�īnu netālu no kantora. �o vietu Sauls ar Ēriku bija izvēlēju�ies tādēļ, ka tā izskatījās pietiekami nolaista, lai ierēdnis nesāktu iztaujat, kāpēc viņi īrē istabu tikai uz da�ām stundām. Ta�u tā nebija tik nolaista, lai policija par to būtu zaudējusi interesi.

193

Kamēr Ērika gaidīja ma�īnā, Sauls iegāja kantorī. Dzērienu automātu rotāja uzraksts "Nedarbojas". Raibais dīvāna pārvalks bija ieplīsis. Mākslīgie augi - apputēju�i. Aiz letes sēdo�ā sieviete ar grūtībām atrāvās no televizora, kur� rādīja Klinta īstvuda filmu. Sauls pierakstījās kā mis�ters un misis Heroldi Keini. Vienīgā reize, kad sieviete izrādīja interesi, bija - saņemot no viņa naudu.

Atgriezies ma�īnā, Sauls stūrēja uz viņiem ierādīto sekciju. Viņ� apgrieza pinto un pamanīja brauktuvi, kas veda �ķērsielā. Istabā viņi atrada melnbalto televizoru, notraipītu rakstāmgaldu, gultu ar saņurcītiem palagiem. Vannā pilēja krāns.

Sauls un Ērika ienesa istabā da�as kastes. Izmantodami Mi�as Pletsa piegādātās kredītkartes, abi bija iegāju�i un nopirku�i datoru, printeri un telefonu modemu. Ātri darbodamies, viņi izkravāja visas sastāvdaļas, salika un pārbaudīja tās. Sauls izgāja, izvēlējās neuzkrīto�u paslēptuvi aiz atkritumu tvertnes un sāka novērot moteļa autostāvvietas iebrauktuvi. Ja tuvotos kas aizdomīgs, viņ� varētu brīdināt Ēriku pa portatīvo raidītāju, kuru viņi bija iegādāju�ies tajā pa�ā veikalā.

Savukārt istabā Ērika pacēla klausuli un pieskārās skaitļu rindai, ko bija minējis Pārķers. Skaitļu rinda nodro�ināja savienojumu ar NAD. Klausulē atskanēja pīkstieni. Dators bija atbildējis izvēlētajam numuram un gaidīja turpmākos norādījumus. Viņa uzsita burtu rindu SAULSTARIN� - tas bija Parkera kokerspaniela vards-un atkal izdzirda pīkstienu. Datoram tika dots rīkojums ievākt informāciju. �āda datora izmanto�anas metode tika izstrādāta, lai radītu iespēju efektīvi apmainīties ar informāciju lielos attālumos. Pārķēra amatabrālim, piemēram, Sandjego, nevajadzēja ierasties Va�ingtonā, lai strādātu ar NAD

kompjūteru, vai ari kontaktēties ar Pārķeru un skaidrot, kas viņam vajadzīgs. Viņam vajadzēja tikai telefoniski dabūt tie�o savienojumu ar datoru. Metode bija vienkār�a un dro�a, ta�u, lai tā darbotos, bija jāzina �ifrs.

Ērika pieslēdza telefonu modemam - mazai, ar datoru savienotai ierīcei. Viņa piesēdās pie klaviatūras, drukādama komandas. Ziņojums caur modemu un telefonu nonāca NAD datu bankā. Pārķers bij a paskaidroj is, ka �is dators neizsniegs informāciju, kamēr nesaņems koda vārdus AIZEJ PAKAĻ. Tos viņa tagad uzdrukāja. Blakus eso�ais printeris sāka klakstēt, tulkojot elektroniskos signālus, kurus tas saņēma caur telefonu. Ērika gaidīja, cerot, ka NAD dro�ībnieki nesadzīs pēdas telefona zvanam.

Printeris beidza strādāt. Pamādama ar galvu, viņa uzrakstīja LABS SUNS - �ifru, ko Pārķers bija devis, lai izslēgtu datoru, atlika telefonu vietā un satvēra izdrukas.

19

Kriss, zaudējis drosmi, atkrita uz dīvāna. Naksnīgais lietus vēl padziļināja viņa drūmo noskaņojumu, bungādams pa koted�as jumtu. Lāses caur skursteni pilēja uz kamīna oglēm, saceldamas asu, degu�a koka smārdu. Kļuva drēgns. - Ja te ir vēl kāds kopsaucējs, tad es to neredzu.

Sauls un Ērika īgni pameta skatienu uz izdrukām, kuras gulēja uz galda. Viņa bija vaicājusi tikai būtiskus datus: dzim�anas vieta un laiks, reliģiskā piederība, izglītība, speciālās iemaņas, komandējo�ie virsnieki, kauju apbal�vojumi,

7<

- Neviens no viņiem nav dzimis vienā un tajā pa�ā vietā, - viņa sacīja. Viņi pieder pie da�ādām reliģijām. Viņi

195

ir specializēju�ies katrs savā virzienā. Viņi ir pakļauti da�ādiem virsniekiem un dienēju�i da�ādās Dienvidāzijas daļās. Nekādas saistības. Vai nu mēs esam kļūdīju�ies, vai arī jābūt kaut kam, kas viņus visus vieno.

Kriss gurdeni piecēlās un, �ķērsojis istabu, piegāja pie galda. Apstājies blakus Ērikai, viņ� vēlreiz pārlasīja izdrukas.

-���� Te. - Viņ� norādīja lapas kreisajā pusē. - Katrs pāris mācījies vienā un tai pa�ā pilsētā, bet pilsētas ir da�ādas. Omaha, Filadelfija, D�onstauna, Akrona. Bezjēdzīgi. Un te.

-��� Viņ� norādīja labajā pusē. - Visiem ir kriptonīmi, bet es neredzu nekādu citu kopsaucēju. Buts un Erehtejs. Pie velna, ko tad tas nozīmē?

Viņ� nepievērsa uzmanību ziņām, ko viņ� jau bija izslēdzis, bet koncentrējās uz to, kas viņu mulsināja.

Omaha, Nebraska. Kevins Makelrojs. Kastors. Omaha, Nebraska. Tomass Kenlins. Pollūks.

Filadelfija, Pensilvānija. Sauls Grismans. Romuls. Filadelfija, Pensilvānija. Kristofers Kilmūnijs. Rems.

D�onstauna, Pensilvānija. Neils Prets. Kadms. D�onstauna, Pensilvānija. Bernards Helidejs. Kiliks.

Akrona, Ohaio. Timotijs Drjū. Amfions. Akrona, Ohaio. Endrjū Vilkss. Zēts.

�eidgepa, Pensilvānija. D�eimss Tomass. Buts. �eidgepa, Pensilvānija. Viljams Fle�ers. Erehtejs.

Geri, Indiāna, Arnolds Hekets. Atlants. Geri, Indiāna, Deivids Pjū. Prometejs.

Saraksts turpinājās - deviņi pāri, astoņpadsmit uzvārdi.

-��� Bie�i pieminēta Pensilvānija, - sacīja Sauls.

-��� Bet kāds tai sakars ar Nebrasku, Ohaio un Indiānu?

-���� Paskatīsimies kriptonīmus, - teica Ērika. - Tie ir sve�vārdi. Grieķu un romie�u, pareizi? No mitoloģijas,

-���� Tas ir pārāk vispārīgi. Tas ir tikpat kā pateikt, ka Omaha un Filadelfija atrodas Savienotajās Valstīs, - teica Kriss. - Mums jāatrod specifiskākas sakarības, Kadms un Kiliks? Amfions un Zēts? Es nezinu, kas viņi biju�i un ko viņi paveiku�i, un vēl jo mazāk, kāds viņiem sakars vienam ar otru.

-��� Tad sāciet ar pāri, kas jums pazīstams, - sacīja Ērika. -Ar jums pa�iem. Romuls un Rems.

-���� Tas zināms visiem. Viņi bija brāļi, kas nodibināja Romu, - sacīja Sauls.

-���� Bet mēs nekad neko neesam dibināju�i, un mēs neesam brāļi, - noteica Kriss,

-��� Mēs varētu būt. - Sauls pievērsās Ērikai. - Kastors un Pollūks. Tie izklausās pazīstami. Kaut kāds sakars ar debesīm. Zvaigznājs.

Ērika pamāja. - Kad es mācījos nakts navigāciju, mans instruktors teica, lai ļaujot senajiem karavīriem sevi vadīt. Kastors un Pollūks Viņus sauc par Dvīņiem - rīta un vakara zvaigznēm.

-��� Dvīņi, - domīgi novilka Kriss,

-����� Kādi vēl vārdi liekas dzirdēti? - vaicāja Sauls. - Redziet, te apak�ā. Atlants,

-��� Spēcīgs vīrs, kas notur debesis virs zemes.

-��� Prometejs.

-��� Viņ� nozaga dieviem uguni un atdeva to cilvēkiem.

-��� Bet starp viņiem nav nekāda sakara.

-��� Iespējams, ka ir, - sacīja Ērika,

Kriss un Sauls viņu uzlūkoja.

-���� Mums vajadzīgs mitoloģiskais rādītājs, - viņa tiem teica. - Man liekas, ka es tagad zinu kopsaucēju, ta�u man jānoskaidro, kas biju�i Kadms un Kiliks un pārējie.

-���� Te ir viena vārdnīca, - teica Kriss, pārlūkodams vairākus grāmatu plauktus blakus kamīnam. - Daudz vecu grāmatu mīkstos vākos. Lūk. Kabatas enciklopēdija. Divi sējumi. - Viņ� paņēma pirmo un sāka �ķirstīt tās apbru�ātās lapas. - Atlants, - viņ� sacīja, sākdams lasīt, tad pēk�ņi strauji pacēla galvu. - Johaidī!

-��� Kas ir? - Sauls pārsteigts viņu uzlūkoja.

-��� Kādi kriptonīmi vēl sākas ar "A"?

Sauls a�i pārlūkoja izdrukas. - Amfions. Viņ� ir pāri ar

Zētu.

Kriss steidzīgi lapoja enciklopēdiju, lasīdams. - Ak Kungs, es nespēju noticēt. Saki man pārējos vārdus.

-��� Alfabēta kārtībā? Buts ir pārī ar Erehteju, un Kadms ir pāri ar Kiliku.

Kriss turpināja �ķirstīt lapas, kāri lasīdams tekstu. - Es zinu kopsaucēju. Es zinu, kāds starp viņiem sakars.

Istabā iestājās klusums. - Viņi ir saistīti viscie�ākajām saitēm, kādas vien iespējamas, - sacīja Ērika.

-��� Tu pati izdomāji.

-��� Es nebiju īsti pārliecināta, kamēr neieraudzīju tavu sejas izteiksmi.

-���� Atlants un Prometejs biju�i brāļi. Amfions un Zēts biju�i dvīņi.

-��� Tāpat kā Kastors un Pollūks, - sacīja Sauls.

-���� Buts un Erehtejs? Brāļi. Kadms un Kiliks? Brāļi. Romuls un Rems�

-�� Bet kādas paralēles mēs varam vilkt? - Sauls norādīja uz izdrukām. - Kastors un Pollūks bija dvīņi, bet cilvēkus, kuriem pie�ķirti �ie kriptonlmi, sauc Makelrojs un Kenlins. Skaidrs kā diena, ka viņi nav nekādi brāļi.

-���� Taisnība, - atteica Ērika. - Un �eit, tālāk, Prets un Helidejs ari neizklausās pēc radiniekiem, kaut gan viņiem pie�ķirti brāļu kriptonīmi. Tas attiecas ari uz visiem pārējiem vārdiem. Dijū un Vilkss, Tomass un Fle�ers, Hekets un Pjū - ja viņus nesaista radniecība, kāpēc dot viņiem brāļu kriptonīmus?

-��� Varbūt viņi nāk no izjuku�ām ģimenēm, - sacīja Kriss. - Ja viņu vecāki ir �ķīru�ies un apprecēju�ies ar kādu citu, Makelrojam un Kenlinam var būt da�ādi vārdi, bet viņu radniecība no tā nemainās.

-��� Varbūt vienā gadījumā. Bet teikt, ka viņi visi nāk no izjuku�ām ģimenēm, kurās vecāki otrreiz precēju�ies?

-��� Es zinu. Tas izklausās aiz matiem pievilkts, - Kriss piekrita.

-��� Bez tam jūs ar Sauļu nenākat no �ķirtas ģimenes. Jūs teicāt, ka jūs nesaista radnieciskas saites. - Piepe�i viņas skatiens kļuva vērīgs. Viņa pievērsās Saulam. - Pēc tam tu sacīji vēl kaut ko. Tu sacīji: "Bet mēs varētu būt." Kāpēc tu tā teici?

Sauls paraustīja plecus. - Mēs viens otru pazīstam gandrīz tikpat ilgi, it kā būtu brāļi. No piecu gadu vecuma. Tā ir, Kris?

Kriss smaidīja. - Tu esi mans labākais draugs.

-���� Kādēļ? - Ērika vaicāja, un viņas balsī ieskanējās sasprindzinājums. - Es neprasu, kāpēc jūs esat draugi. Es prasu, kāpēc jūs viens otru tik ilgi pazīstat. Vai jūs uzaugāt kaimiņos?

-��� Zināmā mērā. Mēs satikāmies skolā, - teica Sauls.

-��� Kādā skolā? - Ērika sarauca pieri.

-��� Franklina zēnu skolā Filadelfijā. Kur tikām uzaudzināti. Mēs nenākam no �ķirtas ģimenes. Pie velna, mēs vispār nenākam no ģimenes. Mēs esam bāreņi.

Kriss raudzījās lietū aiz loga.

-�� Tā ir otra mulsino�ā detaļa �ajā modelī, - sacīja Ērika. - Katrs pāris ieguvis izglītību vienā un tajā pa�ā pilsētā. Makelrojs un Kenlins Omahā. Tu un Kriss Filadelfijā. Pārējie Akronā, �eidgepā un tā tālāk. Tā kā visus kriptonīmus vieno kopsaucējs, tad jādomā, ka ar pilsētām ir tāpat.

-��� Tie�i tā, - sacīja Kriss. Dusmās viņ� aizgriezās no loga. - Zēnu nams.

-��� Kas? - Sauls neizpratnē iepleta acis.

-�� Tas ir Akronā. - Aiz niknuma trīcēdams, Kriss tuvojās Saulam un Ērikai. - Patvērums zēniem atrodas Omahā. Pensilvānijā ir D�onstaunas zēnu akadēmija un �eidgepas zēnu institūts, un kur nu vēl mūsu Franklina zēnu skola Filadelfijā. �ie nosaukumi uz lapām izklausās kā desmit parastu zēnu skolu uzskaitījums. Ta�u neļaujiet sevi muļķot, - Kriss dzēlīgi sacīja Ērikai. - Patvērums zēniem vai zēnu skola, vai zēnu institūts. Visas tās nozīmē vienu nolādētu lietu: bāreņu patversmi. - Viņ� sakoda zobus. - Visiem �iem cilvēkiem, kas uzskaitīti sarakstā, ir viena kopīga iezīme ar mani un Sauļu. Viņi visi ir bāreņi. Katrs pāris ticis uzaudzināts vienā un tai pa�ā iestādē. Tāpēc kriptonīmi liek domāt, ka viņi ir brāļi, lai gan uzvārdi ir da�ādi. - Kri�am sāpīgi aizrāvās elpa. - Kad tāds pāris sastapās, vientulība abus sasaistīja cie�i jo cie�i kopā. Viņu draudzība kļuva tik stipra, ka emocionāli līdzinājās asinsradniecībai. Lai viņ� nolādēts, Saul! Vai tu saproti, ko viņ� mums ir nodarījis?

Sauls pamāja. - Eliots mums melojis visnekrietnākajā veidā, kādu vien var iedomāties. Viņ� nekad mūs nav mīlējis. Visu laiku - no pa�a sākuma - viņ� mūs ir izmantojis.

Ērika cie�i satvēra Saula un Kri�a rokas. - Vai kāds no jums nevarētu man pastāstīt, par ko jūs, Dieva dēļ, runājat?

-��� Tam vajadzīga mū�ība, - noteica Kriss. Viņ� atkrita uz dīvāna un ievaidējās.

20

Lietus sāka līt stiprāk, pārvēr�ot ritu miglainā dūmakā. Eliots stāvēja pie sava kabineta loga, nepievērsdams uzmanību lietainajai Vird�īnijas ainavai, un domāja. Viņa āda izskatījās tikpat pelēka kā lietus. Kāds pieklauvēja. Viņ� nepagriezās pret ienācēju.

-��� Dīvainas lietas, ser. Es nezinu, ko par to domāt, bet man likās, ka labāk darīt jums to zināmu. - Balss piederēja

vina asistentam.

*

-��� Cik es noprotu, tās nav labas ziņas, - teica Eliots.

-����� Informācijas noplūde Nacionālās Aizsardzības departamentā. Vakar viņu galvenais programmētājs tika atrasts porno rajonā. Halucinācijas, lēkmes. Policijai likās, ka viņ� lietojis narkotikas, tāpēc tā nogādāja viņu psihiatriskajā klīnikā, lai attopas. Nu �orīt viņ� ir atjēdzies, bet nevar atcerēties, ka būtu gājis uz bordeļu rajonu, un neatceras, ka būtu lietojis kādas narkotikas. Protams, pilnīgi iespējams, ka viņ� melo, ta�u�

-��� Skopolamīns, - sacīja Eliots un pagriezās ar seju pret viņu. - Runā par lietas būtību.

-��� Vakarvakarā, kamēr viņ� bija psihiatriskajā slimnīcā, kāds ir lietojis �ifru, lai piekļūtu NAD'a datu bankai. Viņi izmantoju�i savu sistēmu, lai noskaidrotu, kas gribējis ievākt informāciju un kādu. Tādēļ pieslēdzāmies ari mēs. Tas, kur� izmantojis programmētāja �ifru, lai kur� tas ari būtu, nav interesējies par kādu klasificētu informāciju. Viņ� gribējis uzzināt tikai bāzes datus par astoņpadsmit cilvēkiem. Tā kā viņu apmācība bijusi jūsu pārziņā, NAD licies, kajums būtu jāzina par noplūdi. Lietas būtība ir tāda, ser, ka divi no vārdiem ir Romuls un Rems.

Eliots gurdeni apsēdās pie sava galda. - Un Kastors un Pollūks, Kadms un Kiliks.

- Jā, tā ir, ser. - Asistenta balsī ieskanējās apjukums.

-��� Kā jums tas zināms?

Eliots domāja par Kastoru un Pollūku, kas stāvēja sardzē aiz kabineta durvīm. Tad viņ� atcerējās Sauļu un Kri�u.

-����� Viņi tuvojas Tagad, kad viņi sapratu�i, kurā virzienā jāmeklē, nepaies ilgs laiks, kad viņiem taps zināms pilnīgi viss.

Drūmi viņ� piegāja pie loga, pa kuru lejup plūda lietus straumītes. - Dievs, stāvi man klāt, kad viņi to uzzinās.

Viņ� pie sevis piemetināja: - Dievs, stāvi klāt mums visiem.

Tre�a gramata

NODEVĪBA

AĢENTA OFICIĀLĀ IZGLĪTĪBA

i

a

1948. gada 23. decembri pulksten 17.00 Savienoto Valstu izlūkdienests Aļaskā, Nomā, saņēma vakara laika prognozi no krievu ostām Vladivostokas, Ohotskas un Magadanas. �īs prognozes kopā ar laika ziņām no Japānas ostām izmantoja gaisa kara flote, nosakot nakts izmēģi�nājuma lidojumu grafiku savam B-50. Krievu prognoze pareģoja gadalaikam neatbilsto�i siltu laiku Nebija iemesla uztraukumam.

Pēc septiņām minūtēm visās frekvencēs radās traucējumi sakarā ar pastiprinātu signālu no krievu jūras kara bāzes Vladivostokā, ko tā raidīja uz vienu no savām jūrā eso�ajām zemūdenēm. Ziņojums bija �ifrēts un padomju oficiālam ziņojumam ārkārtīgi gar�, kas amerikāņu �eperdfīldas kara izlūkdienestam Nomā likās pietiekami neparasti, un tāpēc tie vairāk uzmanības pievērsa tā at�ifrē�anai nekā japāņu laika prognozēm. Tas ierastā kārtībā apstiprināja �etru B-50 lidojumu lielā augstumā atledo�anas sistēmu izmēģinājumam.

19 00 visām �etrām lidma�īnām uzbruka auksta gaisa fronte no Sibīrijas, kas līdzi nesa vairāk nekā septiņdesmit ballu stipras vēja blāzmas Neviena no atledo�anas sistēmām neizturēja. Neviena no lidma�īnām neatgriezās bāzē. Vado�o lidma�īnu "Galma dāma" pilotēja majors D�eralds Kilmūnijs. Kad ziņa par viņa bojāeju sasniedza Astoto aviācijas bāzi (SAP) Teksonā, Arizonas �tatā, ģenerālis Maksvels Lepā�s piezvanīja Romas katoļu baznīcas kapelānam Filadelfijā Hjūd�am Kolinsam un uzdeva viņam pavēstīt �o ziņu misis Dorotijai Kilmūnijai ūn viņas trīsgadīgajam dēlam. Viņ� lika kapelānam pateikt D�erija sievai, ka valsts zaudējusi savu labāko pilotu izmēģinātāju.

2

Pēc diviem gadiem - 1950. gads. Kelkenlina ielā Filadelfijā cits pie cita rindā spiedās trīsdesmit īres nami. Bērnu rotaļām tā bija no�ēlojama vieta. Iela bija tum�a un �aura. Ogļu putekļi un netīrās smiltis glabāja sarūsēju�as naglas, stikla lauskas un �urku mēslus. Ietves plaisās auga nezāles. Ietves malās plaisu apmēri pieauga, un ceļa vidū tās veidoja bedres. Kvartāla vidū pa�ā tum�ākajā vietā atradās Dorotijas Kilmūnijas mājas.

Nams bija pieblīvēts ar galdiem: kār�u galds ar perlamutra inkrustāciju, rakstāmgaldi, trejkājaini salon- galdiņi, kafijas galds ar izdedzinātiem cigare�u traipiem uz virsmas, augsts tējas galds, atstutēts pret Meitāga veļas mazgājamo ma�īnu vannas istabā, ēdamistabas galds, virtuves galds ar hromētu apmali, uz tā atradās ugunsdro�as plastmasas paliktnis un plastmasas trauks ar vaska augļiem tajā. Mākslīgajiem augļiem blakus gulēja beigtu mu�u kaudzes. Tādas kaudzes bija uz visiem galdiem �ajā mājā. Tāpat uz katra galda blakus mu�ām atradās vecas, sa�uvu�as boloņas desas ripiņas, sa�okuroju�ās kā ciedrkoka skaidas.

Tajā karstajā augusta dienā Kriss vispirms atvēra salona logu un nolika bezgalvainu, treknu, eļļainu sardīni uz palodzes. Kad māte jūlijā, dodamās pavadīt vasaru uz

Atlantiksitiju, bija atstājusi viņu vienu pa�u mājās, viņa ledusskapī bija nolikusi �āvētās desas luņķi un vairākas konservētas zupas un sardīņu kārbas, kā ari krekeru kastes bufetē. Viņa bija iedevusi kaimiņiem naudu, palūgdama pieskatīt Kri�u, bet jūlija beigās kaimiņi naudu bija iztērēju�i savām vajadzībām un Kri�am nācās iztikt ar to, kas ir. Boloņas desa viņam negar�oja. Kriss to izmantoja, lai pievilinātu mu�as. Ta�u mu�ām desa riebās ne mazāk kā viņam pa�am. Bet �urku mēsli, ko viņ� salasīja uz ielas, lai gan mu�ām patika, sa�uva vēl ātrāk nekā gaļa. Par labu ēsmu izrādījās sardīnes. Torit ap deviņiem viņ� jau varēja lepoties ar pāris saujām mu�u, kas gulēja uz kafijas galda, nosistas ar garu gumijas siksnu no mātes zeķtura.

Pa�ā satrauco�ākajā medību brīdī, kad, pūlēdamies saglabāt līdzsvaru uz stūra galda, Kriss mērķēja ar gumijas pletni kādai gudrai mu�ai, kas ikreiz pacēlās gaisā mirkli pirms sitiena, viņ� sajuta neparastu kustību ielā un, paraudzījies laukā pa logu, pamanīja nelaimi vēsto�u milzīgu, melnu automa�īnu apstājamies mājas priek�ā. Piecu gadu vecumā viņ� bija lepns ar to, ka zināja at�ķirfbu starp "Hudson Hornetiem" un "Vaspiem", "Studbekeriem" un "Villijiem", un "Kaiser-Freizeriem". �is bija 1949. gada pakards, un ma�īnas korpuss aiz�ķērsoja gandrīz visu ielu. No �ofera sēdekļa gandrīz vai izripoja militārā formas tērpā ģērbies smagnējs vīrietis ar vēderu, kas līdzinājās piebāztam maisam. Viņ� izslējās un, pārlaizdams skatienu nolaistajai apkārtnei, ar roku nogludināja bik�dibenu. Plecos salīcis un vēderu izslējis, viņ� apgāja apkārt pakardam un atvēra priek�ējās durvis. Pa tām lēni izkāpa kalsns gara auguma vīrietis ar pelēku sejas ādu stipri saņurcītā putekļu mētelī. Vīrietim bija iekritu�i vaigi, plānas lūpas un uz leju liekts deguns.

Kriss nedzirdēja, ko viņi sacīja viens otram, bet tas, kā abi vīrie�i skatījās uz māju, darīja viņu nervozu. Viņ� norāpās no blakus logam stāvo�ā galda. Kad vīrietis pa bedraino ietvi sāka soļot uz mājas pusi, zēnu pārņēma panika un viņ� sāka skraidīt �urpu turpu. Viņ� padrāzās garām tējas galdam un virtuves galdam un, iekāpis pa lūku, paslēpās pagrabā. Lūkas vāks no�īkstēja, kad viņ� to vēra ciet, atstājis pirksta platuma spraugu, kas viņam ļāva pārredzēt virtuvi un salonu. Tumsā, stāvēdams uz pagraba kāpnēm, kas dvakoja pēc puvu�iem kartupeļiem, Kriss baiļojās, ka sve�inieki var uzzināt viņa atra�anās vietu, dzirdēdami, cik stipri dauzās viņa sirds.

Ārdurvis nodrebēja no klauvējiena. Kriss aizturēja elpu un pasniedzās pēc virves, kas stiepās no salona cauri virtuvei uz �īm kāpnēm. Viņ� nebija paspējis aizslēgt ārdurvis, ta�u bija vēl citi veidi, kā sevi aizsargāt. Kriss satvēra virvi. Ārdurvis �īkstēdamas atvērās. Zema vīrie�a balss prasīja: - Vai kāds ir mājās? - Gaitenī nodunēja smagi soļi. - Es redzēju zēnu pie loga. - Salonam pārslīdēja viņu ēnas. - Kas noticis ar visiem �iem galdiem? Mans Dievs, mu�as.

Kriss sakņu^a uz kāpnēm un caur spraugu lūkas vākā skatījās pāri netīrajam linolejam uz tīklu pār salona grīdu. Kop� māte bija devusies projām, Kriss, kad nesita mu�as, meistaroja tīklu no Kensingtona parkā dabūtās pūķa auklas, no tuk�ā autostāvvietā atrastas virves, no atkritumu konteineros salasītām auklām un kurpju saitēm, dzijas un diegiem no kaimiņu galda atvilktnēm, �ķeteres no tuvējās vērptuves un no apkārtējos pagalmos sadabūtām veļas auklām. Viņ� tās visas sasēja kopā - garus gabalus, īsus gabalus, resnus un tievus -, iznāca liels krustām �ķērsām samezglots veidojums. Māte bija solījusies atgriezties. Viņa sacīja, ka atvedīs jūras ūdeni, konfektes, glieme�vākus un fotogrāfijas, daudz fotogrāfiju. Un, kad māte atgriezīsies, viņ� to notvers savā tīklā un nelaidīs vaļā, kamēr viņa neapsolīs nekad vairs nebraukt projām. Vērīgu skatienu viņ� pētīja abus vīrie�us, kas, ienāku�i salonā, nostājās uz tīkla. Ja tas varētu sagūstīt māti�

- Un kas te par mezgliem un pinumiem uz grīdas?

Kriss pavilka virvi. Viņ� to bija piesējis krēsliem, kas bija uzcelti salonā uz galdiem. Krītot krēsliem, pinumam vajadzēja izvilkties cauri ķēdei, kas nokarājās no griestu lampas, un sacelt uz aug�u tīkla stūrus.

Krēsliem gā�oties, abi vīrie�i iekliedzās. - Kas tad tie par� Ak Kungs!

Kriss uzvaras priekā izrieza krūtis, bet tad pēk�ņi sadrūma. Vīrie�i smējās, vēderus turēdami. Pa vāka spraugu viņ� varēja saskatīt, ka viens no uniformētajiem vīrie�iem satver tīklu un, sarāvis mezglus un auklas, izkāpj no tā.

Asaras dedzināja Kri�a vaigus. Dusmīgs viņ� norāpās lejā pa pagraba kāpnēm un pazuda tumsā. Viņa rokas trīcēja no niknuma. Gan viņ� tiem parādīs. Viņ� tiem vēl atmaksās par smie�anos.

Pagraba lūka atsprāga vaļā. Līdz kāpņu apak�ai mēģināja izspiesties gaisma. Pa zara caurumu ogļu bunkura sienā Kriss vēroja, kā vīrie�u ēnas kāpj lejup pa kāpnēm. Viņi joprojām smējās. Kāds būs �iem sve�iniekiem visu par viņu izstāstījis, Kriss nodomāja, - kā viņ� nozadzis veļas auklu, diegus un �ķeteri un pat to, kur viņ� slēpjas. Pagrabā nedarbojās gaismas slēdzis, bet likās, ka vīrie�iem pat tas ir zināms, jo viņiem bija kabatas baterija, kuru viņi, Kri�u medījot, laida apkārt pa pelējuma klāto grīdu.

Viņ� atkāpās atpakaļ, iespiezdamies ogļu bunkura vistālākajā stūrī. Vasarā bunkurs stāvēja tuk�s, Un pat tad ogļu drumslas �irkstēja zem viņa tenis�ībām. Kabatas baterijas gaisma turpināja �ūpoties. Vairīdamies 110 tās, Kriss uzmina ogles gabalam. Viņa potīte same�ģījās. Zaudējis līdzsvaru, Kriss atsitās pret sienu.

Gaisma tuvojās. Soļi kļuva steidzīgāki. Nē! Viņ� izslīdēja no tvēriena, bet, mūkot ārā no bunkura, otrs vīrietis saķēra viņu aiz pleca. Nē! Kriss raudāja un spēra, bet trāpīja tikai tuk�am gaisam.

-��� Iznesīsim tevi dienas gaismā.

Zēns izmisīgi cīnījās, bet, satverts aiz rokām un kājām, spēja tikai locīties un sisties ar galvu pret vīrie�a krūtīm, kad tie abi nesa viņu pa pagraba kāpnēm aug�up. Iznests no tumsas, Kriss ap�ilba no saules gaismas, kas plūda pa virtuves logu. Viņ� raudāja.

-�� Nomierinies, - elsdams no piepūles, sacīja smagnējais vīrietis uniformā.

Tas, kuram mugurā bija putekļmētelis, sarauca uzacis, redzot Kri�a noputēju�ās tenis�ības, netīrās bikses un piekvēpu�os matus. Izņēmis kabatlakatu, viņ� noslaucīja asaras un ogļu putekļus no Kri�a sejas.

Kriss atgrūda viņa roku, pūlēdamies izskatīties tik liels un stiprs, cik vien viņa sīkais augumiņ� to atļāva. - Nemaz nav smieklīgi.

-Kas?

Kriss uzmeta skatienu salonā pamestajam tīklam.

-��� Ā, es saprotu, - vīrietis privātajās drēbēs sacīja. Par spīti aukstajam skatienam un nepatīkamajiem vaibstiem, viņa balss skanēja draudzīgi. - Tu dzirdēji, ka mums nāk smiekli.

-��� Nemaz nav smieklīgi! - Kriss sacīja skaļākā balsī.

-���� Nē, protams, ka nav, - sacīja vīrietis formas tērpā. - Tu mūs neesi pareizi sapratis. Mēs jau nesmējāmies par tevi. Mums iepatikās doma par tīklu. Protams, tu varēji izmantot kādu labāku materiālu un mazliet pamācīties konstruē�anas un maskē�anās mākslu. Bet ideja� Tāpēc mēs arī smējāmies. Nevis par tevi, bet kopā ar tevi. Zināmā mērā mēs tevi apbrīnojām. Tev ir ķēriens, puis. Pat ja tu viņam nelīdzinātos, es pēc tavas izturē�anās uzreiz varētu pateikt, ka tu esi D�erija dēls.

Daudz ko no teiktā Kriss nespēja saprast. Viņ� savilka pieri, it kā uniformā tērptais vīrietis gribētu viņu izjokot. Ļoti sen, tik sen, ka viņ� tik tikko spēja atcerēties, kāds viņam bija teicis, ka viņam kādreiz bijis tēvs, ta�u Kriss nekad nebija dzirdējis par cilvēku, vārdā D�erijs.

-��� Es redzu, ka tu man rietici, - sacīja vīrietis. Iepletis kājas, viņ� glu�i kā policists iesprieda rokas sānos. - Es labāk stādī�os priek�ā. Mani sauc Maksvels Lepā�s.

Tāpat kā "D�erijs", �is vārds Kri�am neko neizteica. Viņ� skatījās vīrietī platām acīm, kas pauda aizdomas.

Vīrie�a skatiens liecināja par apmulsumu. - Ģenerālis Maksvels Lepā�s. Tu ta�u zini. Tava tēta labākais draugs.

Kriss lūkojās ar vēl lielākām aizdomām.

-��� Tu gribi teikt, ka nekad neesi par mani dzirdējis? - Vīrietis bija satriekts. Viņ� sacīja garajam, pelēksejainajam civilistam. - Es ne visai to pieprotu. Varbūt tu vari viņam paskaidrot� - Viņ� bezpalīdzīgi iepleta rokas.

Vīrietis civildrēbēs pamāja. Panācis soli uz priek�u, viņ� pasmaidīja. - Dēls, es esmu Tedijs Eliots. Bet tu vari mani saukt par Eliotu. Visi draugi mani tā sauc.

Kri�a skatienā atspoguļojās neticība.

Par Eliotu sauktais vīrietis izvilka kaut ko no kabatas. - Manuprāt, visiem puikām gar�o �okolāde. Sevi�ķi "Bēbija Ruta". Es gribu ar tevi draudzēties. - Eliots pastiepa roku.

Iek�ēji satraucies, Kriss centās izlikties, ka viņu tas neinteresē, un neraudzīties uz aicino�ajiem saldumiem.

-��� Ņem, - sacīja vīrietis. - Es jau vienu apēdu. Tās ir gar�īgas.

Kriss nesaprata, ko darīt. Vienīgais padoms, ko māte aizejot bija devusi, bija nepieņemt saldumus no sve�iniekiem.

Viņ� neuzticējās �iem cilvēkiem. Bet viņ� visu nedēļu bija pārticis tikai no sakaltu�iem krekeriem. Viņa galva viegli reiba. Vēderā rūca. Vēl neapjēdzis, ko dara, Kriss pakampa saldumu kasti.

Par Eliotu sauktais vīrietis smaidīja.

Mēs esam atnāku�i, lai palīdzētu, - sacīja Lepā�s. - Mēs zināņn, ka māte tevi pametusi.

-��� Viņa atgriezīsies!

-�� Mēs esam ieradu�ies, lai parūpētos par tevi. - Lepā�s ar riebumu paskatījās uz mu�ām.

Kriss nesaprata, kāpēc Eliots aizver logus. Vai tad taisījās līt? Kad Lepā�s satvēra Kri�u aiz rokas, viņ� saprata, ka Eliots izmeta viņa ieroci, lipīgo gumijas pletni. Viņi izveda Kri�u uz lieveņa. Kamēr Eliots slēdza durvis, Lepā�s turēja Kri�u aiz rokas. Viņ� pamanīja, ka pa logu pa�ķielē kaimiņiene misis Kellija un tūdaļ pat pazūd. Agrāk viņa nekad tā nebija darījusi, Kriss nodomāja, - un piepe�i viņu pārņēma bailes.

3

Kriss sēdēja ma�īnas priek�ējā sēdeklī starp abiem vīrie�iem un no sākuma aplūkoja Lepā�a iespaidīgos apavus, pēc tam Eliota pelēksvītraino kaklasaiti un, visbeidzot, durvju rokturi. Doma par bēg�anu pārgāja, tiklīdz ma�īna sāka kustēties un viņ� savaldzināts sāka skatīties, kā Lepā�s pārslēdz ātrumus. Viņ� nekad agrāk nebija braucis ar ma�īnu. Vērodams gaismas uz paneļa, cilvēku un automa�īnu kustību uz ielas, viņ� tā aizrāvās, ka nepaspēja ne attapties, kad Lepā�s jau apturēja ma�īnu milzīgas ēkas priek�ā ar kolonnām, kas Kri�am atgādināja pasta ēku. Satvēris Kri�u

cie�i aiz pleciem, Lepā�s izvadīja viņu staip diviem vīrie�iem, cauri marmora zālēm ar solu rindām gar malām. Nesdami papīru kaudzes un kabatas portfeļiem līdzīgus nelielus �emodānus, ienāca vairāki vīrie�i un sievietes tādā apģērbā, it kā gatavotos iet uz baznīcu.

Aiz matēta stikla durvīm pie rakstāmgalda sēdēja jauna sieviete. Viņa kaut ko sacīja kastītē, kas atradās blakus telefonam, tad atvēra vēl vienas durvis, palaizdama garām Kri�u un abus vīrie�us. Dziļākajā kabinetā pie vēl viena rakstāmgalda sēdēja vecs, sirms vīrietis ar plānām ūsām, bet �is rakstāmgalds bija lielāks un aiz tā atradās Amerikas karogs, bet pie sienas grāmatu skapis ar biezām grāmatām ādas vākos.

Kad Kriss nostājās galda priek�ā, vīrietis pacēla skatienu. Viņ� pārlūkoja da�us papīrus. - Paskatīsimies. Jā. - Viņ� noskrem�ļojās. - Kristofers Patriks Kilmūnijs.

Nobijies Kriss nespēja izteikt ne vārda. Lepā�s un Eliots 1 abi reizē sacīja: - Jā. - Kriss apjucis pamāja ar galvu.

Vīrietis nopētīja Kri�u, tad sacīja Lepā�am un Eliotam:

-��� Māte no viņa ir atteikusies� - Viņ� novilka ar pirkstu uz leju pa lapu un pārsteigtā, nosodo�ā balsī vaicāja: - Pirms piecdesmit vienas dienas?

-��� Pareizi, - sacīja Eliots. - Viņa māte kopā ar vīrie�u dzimuma pavadoni ceturtajā jūlijā devās pavadīt atvaļi�nājumu. Kop� tā laika viņa nav atgriezusies.

Kriss skatījās no viena vīrie�a uz otru, gaidīdams, ko tie teiks.

Vecais vīrs ieskatījās kalendārā un pakasīja vaigu.

-��� Drīz būs Darba diena \ Vai viņam ir kāds vecāks brālis vai māsa, kas varētu par viņu parūpēties?

-��� Nē, - sacīja Eliots.

-��� Uz visu vasaru? Kā tad viņ� izdzīvoja?

-��� Viņ� ēda sardīnes un �āvētu desu un sita mu�as.

Vīrietis apstulba. - Sita?� Viņa māte? Vai viņa strādā?

-��� Viņa ir prostitūta, cienītais.

Tas bija vēl viens vārds, kura nozīme Kri�am nebija skaidra. Viņu pārņēma ziņkārība. Pirmoreiz pa visu laiku viņ� ierunājās. - Kas tas ir prostitūta?

Viņi aizgriezās un neatbildēja.

-��� Un kas zināms par tēvu? - vaicāja vīrietis.

-��� Viņ� miris pirms diviem gadiem, - Lepā�s atbildēja. - Tas viss atrodams lietā. Jūs varat saprast, kāpēc Sociālās apgādes departaments ir ieteicis nodot viņu pilsētas apgādībā.

Vīrietis sāka bungot ar pirkstiem pa stikloto galda virsmu. - Bet lēmums jāpieņem man, un es nesaprotu, kāpēc Sociālās apgādes departaments nav sūtījis pie manis kādu no saviem pārstāvjiem, bet gan jūs. Kāda ir valdības ieinteresētība �ajā lietā?

Atbildēja Lepā�s: - Viņa tēvs bija majors Gaisa kara spēkos. Viņ� gāja bojā, izpildot pienākumu. Viņ� bija mans draugs. Misters Eliots un es, mēs savā ziņā, varētu teikt, esam zēnu neoficiāli adoptēju�i. Neskaitot māti, mēs esam tuvākie viņa ģimenes locekļi. Tā kā darba dēļ nevaram audzināt viņu pa�i, mums jāzina, ka viņ� tiek atstāts labā aprūpē.

Vīrietis pamāja. - Jums ta�u zināms, uz kurieni viņ� tiks sūtīts.

-��� Jā, mēs zinām, - sacīja Eliots, - un atbalstām.

Vīrietis nopētīja Kri�u un nopūtās. - Ļoti labi. - Viņ�

parakstīja kādu papīru, ielika to vākos, kuros jau glabājās daudz citu papīru, un pasniedza vākus Lepā�am. - Kris� - Vīrietis pūlējās atrast vārdus.

-�� Es viņam paskaidro�u, - sacīj a Eliots. - Kad nonāksim

galā.

-��� Ko paskaidros? - Kriss sāka drebēt.

- Paldies, - Lepā�s sacīja vīrietim.

Pirms Kriss bija sapratis, kas notiek, Lepā�s pabīdīja viņu uz durvju pusi. Apjuku�u viņu atkal izveda hallē caur zaļajām stikla durvīm, kas viņam atgādināja banku un telegrāfu aiz stūra. Bet kurā pusē tie tagad atrodas? Un kurp viņ� dodas?

4

Metāla vārti bija augsti un plati, un melni. Vārtu stieņi Kri�am likās tik resni kā viņa delna, attālums starp tiem tik mazs, ka viņ� zināja, ka nemū�am neizsprauksies tiem cauri. Kreisajā pusē liela metāla plāksne vēstīja:

BEND�AMINA FRANKLINA SKOLA. ZĒNIEM

Labajā pusē uz citas plāksnes bija rakstīts:

MĀCIET VIŅIEM POLITIKU UN KARA MĀKSLU, LAI VIŅU DĒLI VAR STUDĒT MEDICĪNU UN MATEMĀTIKU

D�ONS ADAMSS

Zem �īs plāksnes, augstajā akmens sienā, kas likās stiepjamies uz abām pusēm bez gala un malas, bija iemūrētas smagas durvis, kas veda uz sargbūdai līdzīgu istabu, pilnu ar avī�u ķīpām, pasta maisiem un saiņiem. Svīterī un biļe�u kontroliera cepurē ar nagu ģērbies vīrietis uzsmaidījis joprojām �ķiroja saiņus. Lepā�s un Eliots, ne vārda nesakot, ar Kri�u pie rokas izgāja cauri istabai un cauri pagalmam un

pāri zālienam devās milzīgās ķieģeļu ēkas virzienā.

-��� �ī kādreiz būs tava skola, - Lepā�s sacīja Kri�am. - Bet tagad - tagad mēs tevi �eit tikai pierakstīsim.

Virs ieejas ēkā akmenī iekalti vārdi vēstīja:

GUDRĪBA CAUR PAKLAUSĪBU, PILNĪBA CAUR PAZEMĪBU.

Pulkstenis rādīja tikai pusvienu, tāpēc viņiem nācās gaidīt. Viņi apsēdās uz veca ozolkoka ēdnīcas sola, kura ozolkoka virsma bija biezā kārtā nolakota un ievaskota. Sols likās ciets, un Kri�am tajā bija jāatgā�as, kamēr viņa kājas nokarājās virs grīdas. Sēdē�ana bija neērta, un viņ� nepacietīgi lūkojās sienas pulkstenī, katru reizi saspringdams, kad minū�u rādītājs pārlēca uz nākamo iedaļu. Pulksteņa monotonā �erkstoņa likās pieaugam spēkā, atgādinot Kri�am troksni gaļas tirgotavā.

Vienos ieradās kāda sieviete. Viņa valkāja kurpes uz zemiem papē�ibm, vienkrāsainus svārkus un svīteri. At�ķirībā no Kri�a mātes viņa nelietoja lūpu krāsu, un mati viņai nebija vis cirtaini, bet sasukāti atpakaļ stingrā mezglā. Neuzmetusi Kri�am pat skatienu, viņa kopā ar Lepā�u iegāja savā kabinetā.

Eliots palika sē�am uz sola blakus Kri�am. - Varu derēt, ka tie divi hamburgeri, ko mēs tev nopirkām, nav remdināju�i tavu ēstgribu. - Viņ� smaidīja. - Ēd "Bēbijas Rutas", ko es tev iedevu.

Kriss, uzmetis kūkumu, ietiepīgi skatījās pretējā sienā.

-�� Es saprotu, tu gribi tās sataupīt līdz brīdim, kad atkal būsi izsalcis. Bet tevi �eit ēdinās trīsreiz dienā. Bet par konfektēm - nākamoreiz, kad tevi apciemo�u, es tev atvedī�u vēl. Varbūt tev labāk patīk kādas citas?

Kriss lēni pagriezās. �is garais, kalsnais cilvēks ar pelēcīgo ādu un skumjo skatienu viņu mulsināja.

-���� Es nevaru solīt, ka apciemo�u tevi bie�i, - sacīja Eliots. - Bet es gribu, lai tu zini, ka esmu tavs draugs. Es gribu, lai tu domā par mani kā par� teiksim, kā par tēva aizstājēju, par cilvēku, ar kuru tu grūtā brīdī vari rēķināties, par cilvēku, kam tu patīc un kas vēl tev visu to labāko. Da�as lietas ir grūti paskaidrot. .Uzticies man. Kādu dienu tu sapratīsi.

Kri�am acīs sakāpa asaras. - Cik ilgi es te palik�u?

-��� Diezgan ilgi.

-��� Kamēr māte atnāks man pakaļ?

-��� Es nedomāju� - Eliots savilka lūpas. - Tava māte nolēmusi rūpes par tevi uzticēt pilsētai.

Tagad asaras dedzināja Kri�a acis. - Kur viņa ir?

-��� To mēs nezinām.

-�� Vai viņa ir mirusi? - Kriss tik izmisīgi gribēja dzirdēt atbildi, ka pagāja labs brīdis, līdz viņ� apjauta, ka atkal raud.

Eliots aplika roku viņam ap pleciem. - Nē. Bet tu viņu vairs neredzēsi. Cik mums zināms, viņa ir dzīva, bet tev būs jāpierod domāt par viņu kā par miru�u.

Kriss sāka raudāt stiprāk, asaras viņu smacēja.

-�� Bet tu neesi vientuļ�. - Eliots viņu apskāva. - Es par tevi rūpē�os. Es vienmēr bū�u tev blakus, Mēs bie�i redzēsimies. Es esmu tava vienīgā ģimene.

Durvīm atveroties, Kriss atbrīvojās no Eliota skāviena. Pa tām iznāca Lepā�s un durvīs sarokojās ar sievieti, kura tagad bija uzlikusi brilles un turēja rokās Kri�a aktu vākus. - Pateicamies par palīdzību. - Viņ� vērsās pie Eliota. - Par visu ir padomāts. - Paskatījies uz Kri�u, viņ� sacīja: - Tagad mēs tevi atstāsim pie mis Helēnas. Viņa ir ļoti jauka, un es esmu pārliecināts, ka tev viņa patiks. - Lepā�s paspieda Kri�a roku. Kriss sāpīgi saviebās. - Klausi savu priek�niecību. Lai tavs tēvs var ar tevi lepoties.

Skardams Kri�a plecus, Eliots pieliecās. - Vēl svarīgāk, lai es varētu ar tevi lepoties. - Viņ� runāja pavisam klusi.

Abiem vīrie�iem aizejot pa gaiteni, Kriss pavisam apjucis rija asaras, kā vienīgo ne�aubīgo lietu juzdams konfek�u turzu sev kabatā.

5

Tik daudz kas bija noskaidrojams. �etrdesmit astoņus skolas teritorijas akrus divās daļās dalīja atsevi�ķs ceļ�. Mis Helēna Kri�am pastāstīja, ka no skolas ēkas uz guļamtelpām var nokļūt, ejot taisni pa ceļu. Te bija grūti nezaudēt dū�u. Ceļ� bija pavisam vientulīgs, it kā sagatavots parādei, kam tūdaļ pat vajadzēja sākties, bet gar ceļa malām nebija nedz tribīņu, nedz skatītāju, tikai milzīgi koki abās ceļa pusēs, kas sargāja Kri�u �o saules.

Par spīti viņas skaidrojumiem, Kriss jutās apmaldījies. Iepretī skolas ēkai atradās ēku puduris, kas kopā veidoja "kopmītnes un ēdnīcu", kā viņa bija teikusi. Pa kreisi atradās milzīga "kapela", bet iepretī tai otrpus ceļā - "izolators". Starp daudzajām ēkām vējoja viegls vējiņ�, bet, sekojot mis Helēnai garām "vingrotavai" skolas teritorijas pa�ā centrā, viņu pēk�ņi apņēma karsta gaisa vilnis, kas strāvoja no abās pusēs ceļam izvietotajiem spēļu laukumiem. Kriss redzēja vārtus un skrejceļus ar barjerām, un beisbola laukumus, bet visvairāk viņu pārsteidza, ka nekur nebija redzama zeme. Visapkārt pletās nepārredzami betona lauki.

Kriss pagāja garām "arsenālam" un "termocentrālei" ar daudziem dūmeņiem un ogļu kalniem. Kad viņi beidzot sasniedza ceļa galu, Kri�am sāpēja kājas. Raudzīdamies uz nopluku�o, pelēko celtni, ko viņa sauca par "dormitoriju", Kriss kļuva domīgs. Mis Helēnai nācās vilkt viņu aiz rokas lejup pa dobji duno�ām kāpnēm uz lielo pagrabstāva zāli, kas smar�oja pēc vaska, kur viņa nedro�ais skatiens sastapās ar duci citu zēnu skatieniem, no kuriem da�i bija vecāki, da�i jaunāki par Kri�u, bet visi ģērbti tādās pa�ās netīrās drānās. A

- Tu ieradies pa�ā laikā, - sacīja mis Helēna. - Tie�i uz iknedēļas iniciāciju. Citādi mums tevis dēļ nāktos to darīt vēlreiz.

Kriss nesaprata. "Iniciācija" bija vēl viens vārds, ar kuru viņ� nekad agrāk nebija sastapies. Viņam nepatika �ī vārda skaņa. Nervozi viņ� apsēdās �īksto�ajā vietā un saprata, ka arī pārējie zēni jūtas līdzīgi viņam. Auditorijā valdīja nedabisks klusums.

Zāles centrā iesoļoja vecs vīrietis haki krāsas biksēs un kreklā ar zaļi punktotu kaklasaiti. Viņ� nostājās paaugstinā�juma priek�ā, un Kriss atkal pamanīja Amerikas karogu. Vecais vīrs padusē turēja zizli un stādījās priek�ā kā pulkvedis Duglass Doltijs, uzņem�anas direktors un dormitorija pārraugs. Savu runu viņ� sāka ar anekdotēm par dzīvniekiem un sportu. Tikai nedaudziem zēniem nāca smiekli. Pulkvedis lika saprast, ka daudzas sporta pasaules zvaigznes zina par skolu un, ja gadīsies izdevība, ieradīsies zēnus apciemot. Lai gan Kri�u māca ba�as, viņ� pārsteigts atklāja, ka jūtas ieinteresēts. Asaras nu bija no�uvu�as, bet to sāļums kaltēja vaigus. Pulkvedis zēniem pastāstīja (bet Kri�a prātam tas likās neaptverami) par vietu, ko sauca Grieķija, un trīssimt kareivjiem, ko sauca par spartie�iem, kuri mira varoņu nāvē, mēģinot apturēt persie�u armiju pie Haizas, ko sauca par Termopilām. - D�entlmeņi, - viņ� nobeidza, - es gribu jums parādīt, kas �ī ir par skolu.

Viņ� nostādīja zēnus divās rindās un aizveda tos pa ceļu līdz arodskolas ēkai. Te jaunuļiem, kā viņus �eit sauca, izrādīja lietuvi, kur zēni pildīja ar �ugunu veidnes. Spiestuvē citi zēni salika nākamo skolas avīzes numuru. Kriss redzēja galdnieku un mehāniskās darbnīcas. Viņ� apmeklēja drēbnieku un kurpnieku darbnīcu un veļas mazgātavu. Pat �eit uz jaunatnācēju grupu dziļu iespaidu atstāja troksnis, rosība un nopietnība, ar kādu tādi pa�i bērni kā viņi darīja darbu. Viņiem gribējās pēc iespējas ātrāk izmēģināt ma�īnas.

Ta�u pa�u labāko pulkvedis bija atstājis uz beigām. Lepni smaidīdams, viņ� aizveda zēnus uz arsenālu un parādīja Kri�am un pārējiem zēniem līdz mirdzumam nospodrinātas 1917. gada Enfīlda �autenes, ar kurām tiem drīzumā būs jārīkojas, kā arī zobenus, tēraudpelēkas uniformas un piestiprināmas baltas apkaklītes, ko viņi drīzumā nēsā�ot skolnieku parādēs. Tie�i �eit Kri�u pārņēma dziļa godbijība. Neviens no zēniem nedz sarunājās, nedz muļķojās. Kriss ieelpoja asi saldeno iero�u eļļas, Brasso un stobru tīrāmo smārdu. Cieņa, kādH viņ� un pārējie zēni sajuta pret �o veco vīru, saglabāsies līdz pat dienai, kad viņi, beigu�i skolu, pieteiksies gaisa desantniekos vai otrajā jūras flotes divīzijā. Cieņa patiesi pāraugs mīlestībā. Mīlestība vīri�ķīgajā, spartiskajā Franklina skolas augsnē raisīs patriotismu un lepnumu. Bailes, pateicoties nepārtrauktajiem sodiem, drīz kļūs par pierastu lietu un visbeidzot pavisam aizmirsīsies. Zobenu mirdzums, iero�u, zīmotņu un �evronu valdzinājums radīs sajūsmu, kas vajadzību pēc varonības un lojalitātes sakausēs vienotā veselumā, lai radītu tādus vīrus, kādi pasaulē iznāk pa Franklina skolas vārtiem.

- Tā mēs nevarēsim vis stāvēt un skatīties, vai ne? - sacīja pulkvedis. Pierunā�anu turpinādams ar smaidu, viņ� tos aizveda uz citu ēku, kur katram zēnam tika izsniegts pāris augstu, melnu �ņorzābaku kā īstiem kaujiniekiem. Katram pasniedza vienu baltu kreklu un trīs vienkrāsainus kreklus da�ādās krāsās, �etras garās bikses, zeķes un apak�veļu, �etrus kabatlakatus - visu cie�i iesaiņotu garā, atbaido�ā kokvilnas naktskreklā. Ar kaklā pakārtiem zābakiem un drēbju sainī�iem, kas piespiesti pie krūtīm, iznākot atkal sausajā un karstajā āra gaisā un soļojot pa ceļu atpakaļ uz dormitoriju, viņi atgādināja'miniatūrus gaisa desantniekus.

<5

Zēnus gaidīja bārddzinis. Kad viņ� savu darbu bija beidzis, virs Kri�a ausīm rēgojās divas collas skalpa. Ar noskūtu pakausi viņ� atgādināja jaunkareivi mācību nometnē. No sākuma Kriss nervozēja un kautrējās, bet, paskatījies uz citiem zēniem un savukārt viņu nopētīts, viņ� izslējās, vērodams sevi spogulī, un, ieraudzījis, ka jaunais izskats viņu dara tā kā vīri�ķīgāku, sajutās negaidīti spēcīgs un dīvaini pa�apzinīgs.

Pēc tam sekoja du�a: maza flīzēta telpa ar du�ām bez krāniem, jo ūdens plūsmai caur logu sekoja un ar kloķiem rīkojās audzinātāja. Kāds cits apkalpotājs savāca viņu drēbes un sabāza tās lielā brezenta maisā, kas atradās telpas otrā galā Kri�am bija kauns. Viņ� nekad nebija izģērbies kāda cita, vienīgi mātes, klātbūtnē. Atceroties viņu, acīs atkal sakāpa asaras. Viņ� mēģināja aizsegties ar plaukstām un redzēja, ka citi zēni dara tāpat. Ta�u viņu mulsināja, ka nedz apkalpotājs, nedz audzinātāja nemaz nelikās viņu kailumu pamanām.

Drūzmēdamies zem du�as, viņi ļoti pūlējās nepieskar- ties viens otram, kas, cīnoties ar ziepju putām un lokoties zem spēcīgajām, kūpo�ajām ūdens strūklām, bija pavisam neiespējami. Strūklas bija tik biezas, ka Kriss tik tikko saskatīja pārējos zēnus. Apjucis viņ� izgāja no du�as telpas reizē ar citiem. Nosalu�i viņi drūzmējās ģērbtuvē. Uz grīdas no viņiem straumītēm pilēja ūdens. Apkalpotājs katram no viņiem izsniedza dvieli un, norādīdams uz lielu metāla spaini, pilnu ar kaut ko lipīgu un saldi smar�ojo�u, ko viņ� nosauca par auksto krēmu, lika zēniem ar to ierīvēt visus sarkanumus un jēlumus uz sejām, rokām un kājām. Kriss pēk�ņi pamanīja, ka lielais brezenta maiss, kurā tika sabāztas viņa un pārējo zēnu drēbes, ir pazudis. Viņ� tā arī nekad vairs neieraudzīja savas ar ogļu putekļiem notrieptās tenis�ības un netīro kreklu.

Un savu �okolādi.

Viņ� jutās piemānīts un nodots. Gribējās skaļi gaudot. Gaidāmā konfek�u ē�ana bija vienīgais, uz ko viņ� ar prieku bija cerējis.

Ta�u sevi �ēlot nebija laika. Apkalpotājs paņēma dvieļus un veda trīco�os, kailos puikas aug�ā pa kāpnēm uz lielo istabu, kur sarindotas gar sienām stāvēja lāviņas. Pie katras gultas atradās divi plaukti un aizslēdzams skapītis. Logi bija kaili, bez aizkariem. Apjucis Kriss uzvilka pelēkās vilnas zeķes, bikses un kreklu. Lai gan juzdamies neērti jaunajās, kņudīgajās drānās, viņ� uzjautrināts pameta skatienu uz pārējiem zēniem. Izņemot at�ķirības matu krāsā un miesas uzbūvē, visi izskatījās vienādi. Nezin kāpēc viņu tas nomierināja.

Pārraugs pavēstīja zēniem viņu dienas kārtību. Cel�anās 6, brokastis 7, mācības no 8 līdz 12, pusdienas līdz 12.30, atpūta līdz 13, mācības līdz 17, rotaļas līdz 18, tad vakariņas un mācību telpa, gulētie�ana 20. 00. - Ja kādas nepatīkamas sajūtas, nieze, smaganu asiņo�ana vai kāda saslim�ana, nekavējoties par to man ziņojiet. Rīt es jums iemācī�u, kā akurāti saklāt gultas. Da�as pirmās nedēļas gulēsiet ar gumijas paklāju apak�ā - katram gadījumam.

No guļamtelpām viņi tika aizvesti uz ēdamzāli, kur viņiem pievienojās simtiem citu visu lielumu, visu vecumu bērnu, ģērbu�os pelēkās drēbēs un īsi apcirptiem matiem. Pirms tam viņiem bija notiku�as stundas, bet, neraugoties uz pūli, telpā, zēniem ar paplātēm spraucoties gar letēm pēc ēdiena, valdīja dīvains klusums.

Ieraugot pirmo ēdienu, kas viņam �eit būs jāēd, Kriss aizspieda muti. Kāds no zēniem bija ieminējies par tun�a sacepumu. Cits bija īdzīgi pieminējis ro�u kāpostus. Kri�am tas bija jaunums. Vienīgais, ko viņ� par to varēja teikt un kas arī bija redzams, ka tas ir kaut kas zaļ�, kas pārliets ar kaut ko biezu, lipīgu un baltu un kas nejauki smird pēc spļaudekļiem. Viņ� apsēdās kopā ar savu grupu pie galda, kas pārsegts ar vaskadrānu, un nekustīgi raudzījās uz sāls trauciņu, nepieskardamies ēdienam, kad pār viņu noliecās kāda ēna. - Vai nu visi ēd, vai visi tiek sodīti, - norūca zema balss. Kri�am vajadzēja padomāt par �iem vārdiem. Pamazām viņ� sāka saprast. Viņ� redzēja, ka pārējie zēni cie�i uz viņu noskatās, un aptvēra, ka, ja viņ� neēdīs, viņa dēļ cietīs visi. Viņ� cīnījās ar sevi, apspiezdams nelabumu. Lēnām Kriss paņēma dak�iņu. Viņ� raudzījās baltajā eļļainajā masā. Aizturējis elpu, Kriss sāka to ko�ļāt un rīt, un likās, ka elpas aizturē�ana līdzēja.

Viņiem pateica, ka pēc vakariņām gaidāma izklaidē��anās. Filma. Tāpat kā Kriss agrāk nebija braucis ar ma�īnu, viņ� nebija redzējis arī nevienu filmu. Stāvot bariņā kopā ar citiem zēniem, viņa acis sajūsmā iepletās. Uz ekrāna vilino�i zibēja melnbaltie kadri. Rādīja filmu par karu ar nosaukumu "Jūras bi�u cīņa" ar aktiera D�ona Veina piedalī�anos - �ķita, ka pārējiem zēniem viņ� ir pazīstams, un tie sajūsmināti aplaudēja. Kri�am krūtīs dobji sita sirds. �āvieni un sprādzieni. Pārējie bērni gavilēja. Viņam patika.

Tonakt, gulēdams uz savas apak�ējās lāviņas guļam- telpas tumsā, viņ� domāja, kur pa�laik varētu būt viņa māte. Viņ� mēģināja saprast, ko viņ� te dara. Viņ� atcerējās Lepā�a teikto, ka tēvs esot miris, pildot kaut ko, ko sauc par pienākumu. Nobijies un mocīdamies neizpratnē, Kriss izdzirda, ka puisēns iepretī viņam sāk �ņukstēt. Viņ� sajuta, ka pa�am acu kaktiņos krājas karstas un kodīgas asaras, kad izdzirda kādu vecāku zēnu uzbļaujam: - Beidz pink�ķēt! Es gribu gulēt!

Kriss nokaunējies sastinga. Ta�u, sapratis, ka vecākais zēns uzkliedzis puikam pāri pretī, viņ� apspieda savas skumjas, cie�i aizspiezdams acis, apņēmies nepievērst uzmanību, būt no tiem, kas neraud. Bet viņ� vēlējās, kaut varētu pajautāt Lepā�am, kāpēc viņa māti sauc par prostitūtu, un no visas sirds vēlējās, kaut māte atgrieztos no Atlantik�sitijas un paņemtu viņu no �ejienes. Sāpes viņu �ņaudza vai nost. Ta�u sapnī Kriss redzēja Eliotu, kas dod viņam �okolādi "Bēbija Ruta".

7

- Es jūtu līdzi filadelfie�iem, - sacīja zēns pa labi no Kri�a.

Kriss kopā ar grupas biedriem tupēja uz ceļiem pirmās klases telpā un lika kopā bil�u mīklas - pārsvarā tās bija ar labības vārpu un ābolu, rūpnīcu, raktuvju un naftas torņu attēliem izraibinātas Savienoto Valstu kartes, ta�u reizēm kartes attēloja ari valstis, par kurām Kriss nekad neko nebija dzirdējis, piemēram, Ķīna, Koreja un Krievija. Mīklas bija ko�ās krāsās, un Kriss ātri iemācījās tās salikt. Viņ� nekad agrāk nebija gājis skolā, bet at�ķirībā no vecākajiem zēniem, kurus viņ� reizēm dzirdēja �ēlojamies, Kri�am skolā patika. Vismaz uz kādu laiku. Par spīti Eliota teiktajam, viņ� bija pārliecināts, ka māte atnāks un aizvedīs viņu uz mājām.

Zēns, kur� sacīja, ka jūtot līdzi Filadelfijas komandai, izskatījās pat tievāks nekā Kriss, viņa vājajā sejā kauli likās izspiedu�ies uz āru. Kad viņ� smaidīja, gaidīdams citu zēnu atzinību, Kriss pamanīja, ka viņam trūkst vairāku zobu. Ta�u, kad zēnam neviens tā ari nepievērsa uzmanību, smaids viņa sejā izgaisa un to aizstāja pazemība.

Ierunājās cits zēns. Pa kreisi no Kri�a. Būdams viena vecuma ar citiem grupas zēniem, viņ� bija padevies lielāks augumā - ne glu�i garāks, bet smagnējāks nekā citi. Viņam bija vistum�ākie mati, visbrūnākā āda, platākā seja un zemākā balss. Viņu sauca Sauls Grismans, un pagāju�o nakti dormitorijā Kriss bija dzirdējis, ka kāds no vecākajiem zēniem bija teicis, ka Grismans esot �īds. Kriss nesaprata, ko viņ� ar to domāja. - Kas tev noticis? - otrs zēns bija vaicājis. - Vai tev acu pierē nav? �īds. - Kriss joprojām nekā nesaprata. - Nu un, lai ir, - bija atbildējis otrs zēns. - Nezināju, ka da�i var būt tik stulbi. - Kad Kriss bija apvaicājies, kas tie da�i tādi ir, vecākais zēns bija īgni novērsies un aizgājis.

Bet tagad Sauls sacīja: - Es karstu par visām komandām! Un, lai to pierādītu, man ir beisbolistu fotogrāfijas! - Viņ� no krekla apak�as izvilka veselu �ūksni fotogrāfiju.

Pārējie zēni apbrīnā mirk�ķināja acis. Viņi pārstāja likt mīklas un uzmeta a�u skatienu audzinātājai, kas sēdēja pie rakstāmgalda un lasīja grāmatu. Pārliecināju�ies, ka tā neskatās, viņi vainīgi nolīka ap fotogrāfijām, godbijīgi tās

aplūkodami. Sauls pa vienai rādīja kartītes: tur bija attēloti vīrie�i sporta tērpos ar nūjām rokās, skrienot vai ķerot bumbu, Jogijs Berra, D�o Dimad�o, D�ekijs Robinsons. Tie bija vārdi, kurus Kriss nekad nebija dzirdējis. Katrai kartītei otrā pusē bija sportista biogrāfija, kurā aprakstīts, cik spēlēs viņi piedalīju�ies savā laukumā, cik rei�u biju�i izbraukuma spēlēs. Sauls apmierināti nolūkojās, kā citi zēni apbrīno viņa dārgumus, bet vienu fotogrāfiju, kuru viņ� citiem nedeva pat rokā paturēt, Sauls pacēla ar sevi�ķu godbijību. - Viņ� spēlējis pirms tiem citiem un bijis pats labākais, - Sauls noteica.

Kriss pa�ķielēja uz smagnējo vīrieti fotogrāfijā un pēc tam ūz apak�ā parakstīto vārdu - Beibs Ruts. Kriss sāka nervozēt, jo viņam par �iem spēlētājiem nekas nebija zināms. Tāpēc viņ� mēģināja izdomāt kaut ko tādu, kas viņu celtu pārējo bērnu acīs. - Skaidrs, - viņ� zino�i pamāja. - Viņa vārdā nosaukta �okolāde. - Uz mirkli viņ� iedomājās pelēksejaino vīrieti, vārdā Eliots.

Sauls sarauca uzacis. - Kas?

-��� �okolādes. "Beibs Ruts".

-��� �okolādes sauc "Bēbija Ruta".

-��� Es jau tā arī teicu.

-���� Tas nav viens un tas pats. Viņu sauc Beibs, nevis Bēbija.

-��� Nu un tad?

-��� �okolādes nosauktas kāda �ala mīļākās vārdā, kuru sauc Ruta.

K-4M>

Kriss nosarka. Citi zēni smīnēja, it kā tiem par viņu viss būtu zināms. Audzinātāja pacēla acis no grāmatas un raidīja uz puiku pusi dusmīgu skatienu. Sauls pasteidzās paslēpt kartītes zem krekla, kamēr citi zēni �igli nolieca galvas un atsāka mīklu lik�anu. Audzinātāja piecēlās,

225

draudīgi pārstaigādama klasi. Kriss jau sāka uztraukties, jo pagāja diezgan ilgs laiks, pirms viņa atgriezās savā vietā pie galda.

-���� Kā tev izdevās paturēt fotogrāfijas? - viens no zēniem apjautājās Saulam, kad klase rindā pa divi gāja pusdienās. Pārējie zēni saausījās, lai dzirdētu Saula atbildi. Saulam ne tikai piederēja kaut kas tāds, kā nebija nevienam no viņiem, bet viņ� arī bija izmanījies iedabūt fotogrāfijas skolā. Kriss atcerējās, ka viss, kas zēniem bija līdzi, viņiem tika atņemts jau pirmajā dienā, �eit ierodoties, viņa �okolādes (viņ� dusmīgi nodomāja) ieskaitot, kuras viņ� būtu varējis labāk apēst tūlīt, nevis taupīt vēlākam laikam. Tātad kā Saulam izdevies paturēt beisbolistu fotogrāfijas?

-��� Jā, kā tev izdevās tās paturēt? - ievaicājās vēl viens

zēns.

Atbildes vietā Sauls tikai smaidīja.

-��� Vai es varu pusdienās sēdēt tev blakus? - apjautājās tre�ais zēns.

-��� Es arī. Vai es varu sēdēt tev blakus? Vai tu parādīsi fotogrāfijas vēlreiz? - prasīja kāds cits puisēns. Lai gan viņiem vajadzēja iet rindā, likās, ka, ienākot ēdamzālē uz pusdienām, visi drūzmējas ap Sauļu.

Kad Kriss ar paplāti nonāca līdz savam galdam, izrādījās, ka vienīgā brīvā vieta atradās vistālāk no Saula. Pārējie zēni lepni sēdēja blakus vai iepretī Saulam, un da�i pat pamanījās viņam �ukstus uzdot vēl kādus jautājumus par � fotogrāfijām, kamēr pārraugs apstājās un lika visiem apklust.

Ārpus ēdnīcas, ejot atpūtā uz savu istabu, sarunāties bija atļauts, ta�u Kri�am neizdevās iespraust ne vārda. Visi gribēja apspriest tikai to, kur Sauls dabūjis fotogrāfijas un kā viņam izdevies tās paturēt. Pēc Kri�a neuzmanīgās piezīmes par Beibu Rutu un �okolādēm pārējie viņu uzskatīja par grupas dumiķīti, un Kriss vēl jo stiprāk sāka vēlēties, lai atnāk māte un aizved viņu no skolas. Beigu beigās viņ� nolēma, ka skolā viņam tomēr nepatīk.

Viņa nepatika vēl vairāk pieauga, kad vēlā pēcpusdienā audzinātāja aizveda viņus uz baseinu, kas atradās vingrotavas pagrabstāvā. Treneris lika viņiem izģērbties un noskaloties du�ā, un atkal Kriss kaunējās no sava kailuma citu cilvēku priek�ā. Viņa kauns drīz vien pārvērtās izbailēs, kad treneris lika zēniem lēkt baseinā. Kriss nekad nebija redzējis tik daudz ūdens. Viņ� baidījās, ka viņa galva paies zem ūdens un viņ� aizrīsies, kā vienreiz tas bija noticis, kad māte lika viņu vannā. Ta�u treneris pastūma viņu uz baseina pusi, un Kriss labprāt ielēca, priecādamies, ka ūdens apsegs viņa kailumu. Sabangodams auksto, asi smakojo�o ūdeni, viņ� spēji piezemējās, brīnīdamies, ka ūdens sniedzas tikai līdz krūtīm. Pārējie zēni ielēca baseinā tikpat negribīgi kā Kriss, izņemot Sauļu, kas baseinu uzskatīja par satrauco�u piedzīvojumu un pat ienira tā, ka viņa galva atradās zem ūdens.

-��� Tu! - treneris norādīja. - Kā tevi sauc?

-���� Sauls GrSmans, ser. - "Sers" bija obligāta uzruna. Viņi jau bija apguvu�i, ka katru reizi, kad zēns uzrunāja pieaugu�o, viņam vajadzēja sacīt "ser" vai atbilsto�i "kundze".

-�� Izskatās, ka tu jau agrāk esi nodarbojies ar peldē�anu.

Sauls atbildēja: - Nē, ser.

-��� Nekad neesi mācījies?

-��� Nē, ser.

Treneris pārsteigts paberzēja zodu. - Iespējams, ka tev ir dabas dots talants.

Trenera atzinība vēl vairāk pastiprināja zēnu apbrīnu, un viņi, turoties pie baseina malām, kad treneris tiem mācīja, kā peldot jākustina kājas, sacentās savā starpā, lai nokļūtu Saula tuvumā.

- Pareizi, skatieties, kā to dara Grismans, - sacīja treneris. - Viņ� saprot, kas jādara.

Pa�ā tālākajā vietā no Saula, sprauslodams, cīnīdamies, lai noturētu galvu virs ūdens, izmisīgi speroties ar kājām, Kriss jutās tik vientuļ� kā vēl nekad savā mū�ā. Kelkenlina ielā viņ� vasaru bija aizvadījis viens pats, gaidot atgrie�amies māti, bet tur viņ� vismaz bija pats savā mājā, pazīstamā apkaimē ar saviem vecajiem rotaļu biedriem Tur viņ� nejutās vientuļ�. Patiesībā tā nebija pirmā reize, kad māte viņu bija atstājusi vienu. Kriss gandrīz vai bija pieradis pie patstāvīgas dzīves, lai gan mātes viņam pietrūka vienmēr, kad viņa bija projām. Bet tagad, sve�ajos apstākļos, ūdenī trīcēdams, citu bērnu atstumts un apskauzdams Sauļu, Kriss asi izjuta savu vientulību un nosprieda, ka ienīst �o vietu.

Vienīgā reize, kad viņā modās interese, bija nākamajā vakarā. Bija sestdiena, kad pēc dienas, kas aizvadīta, mācoties, kā klājama gulta, aizsienami un spodrināmi apavi, kā sienams kaklasaites mezgls, lai tā būtu pareizā garumā, Kriss kopā ar visiem citiem skolas zēniem devās skatīties vēl vienu filmu. Viņ� ar aizrautību atcerējās iepriek�ējo, kas saucās "Jūras bi�u cīņa". �o filmu sauca "Kaujas lauks". Tai sākoties, visi uzgavilēja, un atkal darbība bija satrauco�a, ar daudziem �āvieniem un sprādzieniem. Kri�am patika filmas si�ets par grupu amerikāņu kareivju, kas plecu pie pleca cīnās kaujas laukā. No mūzikas - skaļām trompe�u skaņām, duno�ām bungām - viņam vēderā sakāpa siltums.

Bet pēc tam nevienu neinteresēja, ko Kriss domā par filmu. Visus interesēja tikai tas, ko par to domā5��/i'. Kriss gandrīz pārkāpa savu likumu, ka gulētejot nedrīkst raudāt. Viņ� neraudāja, bet, sakodis zobus, gulēja tumsā un domāja par bēg�anu.

Pulksten se�os viņu pamodināja pēk�ņa gaismas iedeg�anās. Kāds sacīja, ka esot svētdiena. Miegaini mirk�ķinādams acis, Kriss kopā ar citiem zēniem �ļūco�iem soļiem devās uz mazgājamo telpu, kur, turēdams zobu suku kreisajā rokā, viņ� labo pasniedza, lai uzraugs tajā iebērtu mazliet zobu pulvera. Tīrot zobus, uzmanīdamies, lai izdarītu visu tie�i tā, kā uzraugs bija mācījis, viņam uznāca viegls nelabums no "Kolgeita" piparmētru gar�as. Viņ� klausījās, kā burbuļo ūdens pisuāros un tualetes podos, un centās neskatīties uz puikām, kas kārtoja savas darī�anas. Tualetes bija atklātās - tām nebija ne sienu, ne durvju -, un Kri�am kautrības dēļ nācās ciesties, kamēr tas vairs nekādi nebija iespējams. Viņ� sēdās uz poda, kad vajadzība bija tik liela, ka vairs nevarēja ciesties, un pārsteigts konstatēja, ka viņam ir pilnīgi vienalga, vai kāds skatās vai ne. Patiesībā likās, ka neviens tam nepievērsa uzmanību. Un atvieglojuma sajūta pēc tam, kad datbs bija padarīts, apvienojumā ar pa�apzinī�gumu, kas radās, pārvarot nākamo kautrības slieksni, lika viņam saņemt dienu ar negaidītu optimismu. Viņ� pat ar patiku apēda pienīgo omleti, noskalodams to ar apelsīnu sulu, un, uzvelkot savu cietā auduma kreklu un jaunkareivja apģērbu pirms ie�anas uz kapelu, jutās mazlietiņ kā karavīrs no "Kaujas lauka."

Kapelai bija krāsaina stikla logi, bet nekur neredzēja nedz krustus, nedz kādus citus reliģiskus simbolus. Kad zēni bija ieņēmu�i katrs savu noteikto vietu uz soliem, kapelāns misters Eplgeits uzkāpa uz paaugstinājuma un ievadīja dziesmu - vispirms "Zvaig�ņotais karogs", pēc tam "Dievs, svētī Ameriku". Tad kapelāns izvilka dolāra banknoti (kas tūdaļ pat piesaistīja Kri�a interesi) un izlasīja vārdus otipus

Va�ingtona attēla. - Amerikas Savienotās Valstis! - viņ� sacīja pietiekami skaļā balsī, lai to sadzirdētu kapelas tālākajos stūros. - Mēs ticam Dievam! Atcerieties �os divus apgalvojumus! Mēs ticam Dievam! Viņ� tic mums! Tāpēc �ī valsts ir pati lielākā, bagātākā, spēcīgākā visā pasaulē! Tāpēc, ka Dievs mums tic! Mums vienmēr ar prieku jābūt Viņa kareivjiem, jācīnās ar Viņa ienaidniekiem, jāsargā mūsu Dieva noteiktais dzīves veids! Es nespēju iedomāties lielāku godu kā cīnīties par māsu valsti, par tās di�enumu un slavu! Dievs, svētī Ameriku! - Kapelāns pacēla rokas, pieprasīdams atsaucību. Zēni atsaucās. - Dievs, svētī Ameriku! - viņ� atkārtoja. Zēni atkal viņam atbalsoja. Kad kapelāns beidzot apklusa, Kri�am ausīs vēl joprojām skanēja saucienu atbalsis. Viņ� juta baiļpilnu satraukumu, jo, lai gan īsti neizprata kapelāna vārdus, tie skāra pa�as dziļākās viņa sirds stīgas.

- �odienas Bībeles teksts, - sacīja kapelāns, - nāk no otrās Mozus grāmatas. Mozu, kas vada Dieva izredzēto tautu, vajā faraona kareivji. Ar Dieva palīdzību Mozus pa�ķir Sarkano jūru un izvada tai cauri Viņa ļaudis, bet, kad faraona cilvēki mēģina sekot, Dievs atkal sakļauj Sarkano jūru un viņus noslīcina. - Kapelāns atvēra Bībeli un ievilka elpu, gribēdams sākt lasīt. Ta�u nesāka vis tūdaļ lasīt. - Ņemot vērā �odienas politisko situāciju, es domāju, ka Sarkanā jūra nav pats piemērotākais salīdzinājums, lai parādītu mūsu valsts nostāju pret komunistiem. Iespējams, ka pareizāk bi\tu teikt Sarkanā un Zilā jūra. - Kriss nesaprata, ko viņ� ar to gribējis pateikt, bet priek�ējās rindās sēdo�ie instruktori paslep�us sāka smieties, neskatoties uz to, ka atradās kapelā. Kapelāns no jauna uzstūma brilles uz deguna un sāka lasīt. Dievkalpojums beidzās ar vēl vienu "Dievs, svētī Ameriku"^ tam sekoja "Republikas kaujas himna" un, visbeidzot, kori dziedātais "Zvaig�ņotais karogs".

Kriss bija cerējis uz iespēju parotaļāties, tāpēc jutās vīlies, kad uzzināja, ka drīz pēc dievkalpojuma, kas bija veltīts visām ticībām, zēniem jāsadalās grupās pēc reliģiskās piederības, luterāņi pie luterāņiem, anglikāņi pie anglikāņiem, prezbiterie�i pie prezbiterie�iem, lai dievkalpojumu turpinātu. Kriss apjuka, jo nezināja, kurp viņam jāiet, kādai reliģijai viņ� pieder un kas tā reliģija tāda ir. Kamēr Kriss neveikli skatījās apkārt, kopā ar citiem zēniem ejot ārā no kapelas, viņ� sajuta kādu roku uzgulstam savam plecam un pagriezies ieraudzīja, ka tas ir sarkanmatainais un vasarraibumainais uzraugs, kur� vienmēr izskatījās kā apdedzis saulē. - Kilmūnij, tu nāksi man līdzi. - Uzraugam bija dziedo�a balss. Viņ� sacīja, ka viņu saucot misters O'Hāra. - Jā, Kilmūnij, es esmu īrs tāpat kā tu. Mēs abi piederam R.K. - Kriss neizpratnē sarauca pieri un 110 uzrauga paskaidrojuma dabūja zināt, ka viņ� ir kaut kas tāds, ko sauc par Romas katoli. Todien viņ� uzzināja mazliet arī par to, ko nozīmē būt ebrejam. Kad da�ādas reliģiskās piederības bērnu grupas devās katrs uz s^vu autobusu, kuru uzdevums bija nogādāt viņus uz da�ādām baznīcām, Kriss, uzmetis skatienu betonētājām ceļam, kas veda uz dormitoriju, pamanīja tur kādu vientuļu stāvu. Nedomādams viņ� izmeta: - Bet kāpēc Saulam nav nekur jābrauc?

Pārraugs acīmredzot nepamanīja, ka Kriss nepateica "ser". - Kas? Ā, Grismans. Viņ� ir jūds. Viņam svētdiena ir sestdienā.

Kāpjot autobusā, Kriss kļuva domīgs. Svētdiena sestdienā? Ko tas varētu nozīmēt? Par to viņam bija jādomā, kad autobuss pa lielajiem dzelzs vārtiem izbrauca no skolas teritorijas. Viņ� �eit bija pavadījis tikai da�as dienas, bet jau zaudējis ceļu atpakaļ, un, lai gan vēl pagāju�ajā nakti pirms aizmig�anas bija kalis bēg�anas plānus, ārpasaule tagad �ķita sve�a un biedējo�a. Platām un izbaiļu pilnām acīm Kriss raudzījās uz ļau�u pilnajām ietvēm un ma�īnu pārpildītajām ielām. Saule �ilbināja acis. Automa�īnas taurēja. Zēniem bija stingri noliegts autobusā sarunāties un sevi�ķi vaibstīties vai kā citādi pievērst ļau�u uzmanību. Sēdēdams dīvaini klusajā autobusā (kur vienīgais troksnis bja motora vienmuļā rūkoņa), Kriss, tāpat kā citi zēni, raudzījās cie�i uz priek�u un jutās nedro�s, nepilnīgs. Viņ� sajuta dedzīgu vēlē�anos atgriezties skolā ar tās stingro rutīnu.

Autobuss apstājās baznīcas priek�ā, kuras torņi atgādināja pili. Virs tās slējās krusts. Dunēja zvani. Iek�ā gāja daudz cilvēku, ģērbu�ies uzvalkos un kleitās. Misters O'Hāra nostādīja zēnus rindā pa divi un ieveda baznīcā. Tur bija tum�s un vēss. Ejot garām solu rindām mistera O'Hāras pavadībā, Kriss izdzirda kādu sievieti �ukstam: - Vai viņi savās formās neizskatās jauki? Paskaties uz to jauniņo. Vai viņ� nav mīlīgs? - Kriss nebija pārliecināts, ka sieviete domājusi tie�i viņu, bet jutās dro�s un pa�pārliecināts. Vienīgā viņa vēlē�anās bija saplūst ar grupu.

Baznīcā viņ� sajutās vēl mazāks, nekā patiesībā bija. Kriss aplūkoja smailo jumtu (augstāko, kādu viņ� jelkad bija redzējis) ar krusteniskajām sijām un lustrām. Viņ� nopētīja altāri, virs kura mirgoja sarkana uguntiņa. Dega sveces. Altāris bija pārklāts ar stīvu, baltu audeklu. Likās, ka mazās, apzeltītās altāra durtiņas glabātu kādu noslēpumu.

Bet pats satrauco�ākais skats pavērās aiz altāra. Kri�a krūtis aiz�ņaudzās, trūka elpas. Viņam nācās cie�i pietverties priek�ējam sēdeklim, lai apvaldītu roku trīcē�anu. Viņ� nekad nebija jutis tādas izbailes. Aiz altāra karājās statuja - vāj�, sakņupis, izmocīts vīrietis, kura rokas un kājas bija pienaglotas pie krusta un kuram galvā dūrās kaut kas, kas atgādināja asas metāla tapas, sānos rēgojās vaļēja, asiņojo�a brūce.

Kriss panikā palūkojās apkārt. Kāpēc citus zēnus statuja ne�okēja? Un pārējie ļaudis ("autsaideri" jeb tie, kas ārpusē, tā viņ� bija sācis par tiem domāt) - kāpēc viņiem �ausmās neaizrāvās elpa? Kas �ī bija par vietu? Apvaldīdams sevi, cenzdamies izprast, viņ� izdzirda, ka O'Hāra divreiz noknak�ķina ar pirkstiem un vecākie zēni uzreiz pārstāj tupēt uz ceļiem. Viņi apsēdās solos. Kriss sekoja viņu paraugam. Vēl vairāk viņu sabiedēja ērģeļu skaņas, ar saviem baisajiem akordiem piepildot visu baznīcu. Sāka dziedāt koris, ta�u valoda bija sve�a, un viņ� neko nesaprata. Tad pie altāra iznāca mācītājs garā, krāsainā talārā, un viņam sekoja divi zēni baltos apmetņos. Viņi nostājās ar seju pret mazajām zelta durtiņām, uzgriezu�i ļaudīm muguru, un uzrunāja statuju. Kriss cerēja, ka beidzot sekos kāds paskaidrojums, - viņ� vēlējās, kaut nu kāds viņam pastāstītu, kāpēc �is cilvēks ir tur pienaglots.

Ta�u viņ� nespēja saprast, ko priesteris saka. Vārdi izklausījās pēc vienkār�as buldurē�anas. Tie likās bezjēdzīgi. � Coņfiteor Deo omnipotenti�

Visu ceļu līdz skolai Kriss jutās apjucis. Priesteris baznīcēniem īsumā bija angliski stāstījis par Jēzu Kristu, kas acīmredzot bija pie krusta pienaglotais cilvēks, ta�u Kriss tā arī nebija uzzinājis, kas tas Jēzus Kristus tāds ir. Misters O'Hāra bija ieminējies, ka nākamnedēļ Kriss sāks iet svētdienas skolā, kā viņ� to bija nosaucis, - varbūt, Kriss nodomāja, tad es uzzinā�u. Viņ� nopūtās, kad autobuss iebrauca pa Franklina skolas atvērtajiem vārtiem un pa vienīgo ceļu ripoja dormitorija virzienā. Pēc satrieco�ā pārdzīvojuma, ko sagādāja atra�anās ārpus skolas �oga, briesmīgajā baznīcā ar �ausmīgo statuju, viņ� priecājās par atgrie�anos skolā. Viņ� pazina da�us zēnus. Viņ� ilgojās pasēdēt uz savas lāviņas. Viņ� zināja, kas no viņa un kad tiek gaidīts, un �ī zinā�ana radīja dro�ības sajūtu, kliedēja apjukumu. Arī pusdienas tika pasniegtas precīzi noteiktajā laikā. Izsalcis viņ� pilnu muti tiesāja hamburgerus ar kartupeļu �ipsiem, klāt glāzi pēc glāzes piedzerdams pienu. Cik labi būt mājās, Kriss nodomāja un piepe�i pārstāja ko�ļāt ēdienu, apjēdzis vārdu, kas uzzibsnīja smadzenēs. Mājas? Bet kā tad Kelkenlina iela? Bet kā tad māte? Kri�u atkal pārņēma apjukums - nezinot iemeslu, kādēļ, - viņ� saprata, ka atrodas �eit uz ilgu laiku. Pāri galdam vērodams Sauļu viņa goda vietā, viņ� pie sevis nosprieda, ka, ja jau �im jākļūst par mājām, tad jāiemācās tikt galā ar visu. Viņam nepiecie�ami draugi. Viņ� grib būt tie�i Saula draugs. Bet kā lai to panāk, ja Sauls ir lielāks un stiprāks, un ātrāks un ja viņam bez visa tā turklāt pieder beisbolistu fotogrāfijas?

9

Atbilde uz �o jautājumu radās nākamajā dienā peldē�anas nodarbībā. Nu jau viņ� mazāk kaunējās, ka kailam jārādās citiem zēniem. Un, kad treneris lika klasei darboties ar kājām tā, kā to dara Sauls, Kriss juta, ka sirds krūtīs no apmierinājuma sāk pukstēt straujāk. Man iznāk! - viņ� nodomāja. Man patie�ām iznāk!

- Labi, Kilmūnij, - sacīja treneris. - Kājām jābūt taisnām. Spēriens jāizdara spēcīgi un precīzi. Tā, kā to dara Grismans.

Pārējie zēni pārsteigti paskatījās uz Kri�u, it kā līdz trenera uzslavai nebūtu zināju�i par viņa esamību. Kriss nosarka, cenzdamies vēl vairāk, un viņa krūtis pildīja lepnums. Viņ� palūkojās uz zēnu rindu un ievēroja, ka Sauls pagrie�as un paskatās uz viņu, it kā gribēdams uzzināt, kas tas Kilmūnijs tāds ir un vai viņ� tie�ām prot darboties ar kājām tik labi, kā treneris bija teicis. Uz bridi, kamēr pārējie zēni kūla ūdeni, Kri�a un Saula skatieni sastapās. Varbūt Kriss maldījās, bet viņam likās, ka Sauls pasmaida, it kā viņiem abiem būtu uzradies kāds kopējs noslēpums.

Pēc nodarbības viņi visi trīcēdami steidzās uz ģērbtuvi, kur uz vad�iem karājās viņu pelēkās bikses un krekli. Kriss centās sasildīties, lēkādams no vienas basās pēdas uz otru pa aukstajām flīzēm, tad pakampa dvieli no stūrī stāvo�ās dvieļu grēdas un sāka slaucīties. Viņu pārsteidza dusmīga balss.

-��� Kur ir manas fotogrāfijas?

Kriss apmulsis pagriezās un ieraudzīja, ka Sauls izmisīgi rokas pa savām drēbēm. Pārējiem zēniem aizrāvās elpa.

-���� Tās ir pazudu�as! - Sauls draudīgi pagriezās pret grupu. - Kur� nozaga manas�

-��� Nesarunāties! - brīdināja treneris.

-��� Bet manas fotogrāfijas! Tās bija manā kabatā! Kāds tās ir�

-��� Grismam'fes sacīju nerunāt.

Ta�u Sauls no dusmām bija zaudējis savaldī�anos.

-��� Es gribu, lai atdod manas fotogrāfijas!

Treneris, panācis uz priek�u, draudīgi aizspieda viņam ar plaukstu lūpas. - Es gribu savas kartītes, ser\

Apjukumā Sauls bez skaņas plātīja muti.

-��� Tā tev jāsaka, Grisman. Ser!

Sauls apjucis un dusmīgs nolaida skatienu. - Ser!

-��� Tā ir labāk. Par kādām kartītēm tu runā?

-����� Par savām beisbolistu fotogrāfijām, - Sauls a�i piemetināja, - Ser. Tās bija manā�

-���� Beisbolistu fotogrāfijas? - Treneris savilka lūpas.

-����� Mēs neizsniedzam beisbolistu fotogrāfijas. Kur tu tās dabūji?

Saula acis bija apsarku�as un miklas. - Es tās paņēmu sev līdzi uz skolu. - Viņ� ar pūlēm izdabūja: - Ser. Es tas biju iebāzis bik�u kabatā un�

-��� Tev nebija atļauts neko no līdzpaņemtā paturēt. �eit tev nav rotaļlietu, Grisman. Tev nepieder lietas. Tev ir pateikts, ko tu drīksti un ko tu nedrīksti.

Kriss sajuta, ka vēderā Saula dēļ sāk kņudēt. Sauls, skatīdamies grīdā, pamāja un sāka raudāt. Pārējie zēni aizturēja elpu.

-��� Bez tam, Grisman, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka �īs tik vērtīgās kartītes nozagu�i tavi klasesbiedri?Nelegālās beisbolistu kartītes. Kā tu zini, ka tas nebiju es?

Asarām tekot pa vaigiem un cīnīdamies pēc valodas, Sauls �ņaukādamies viņu uzlūkoja. - Jūs to izdarījāt, ser?

Iestājās klusums. Kriss dega nepacietībā izdzirdēt atbildi.

-���� Man vajadzētu teikt, ka es tās paņēmu, tikai lai atvēsinātu �eit bangojo�ās kaislības, - beidzot sacīja treneris. - Bet es tās neesmu ņēmis. Ta�u, ja būtu ņēmis, tad tik un tā �īs smieklīgās fotogrāfijas tev nebūtu atdevis. Tas ir bijis viens no taviem draugiem.

Sarkanām acīm un naidā saspringtu seju Sauls pa�ķielēja uz zēniem. Lai gan Kriss nebija fotogrāfijas ņēmis, viņ� vienalga sajutās vainīgs, kad Saula skatiens, pārslīdē�dams no viena zēna pie otra, apstājās ari pie viņa. Saulam drebēja lūpas.

-����� Tiku�i pārkāpti daudzi likumi, - dusmīgi sacīja treneris. - Pie tevis nevajadzēja atrasties fotogrāfijām. Ta�u, ja tev tādas bija, vajadzēja ievērot citu likumu - ja tev ir noslēpums, glabā to, lai neviens cits neuzzina. Pastāv vēl viens, pat svarīgāks likums - un tas jāievēro visiem. Nekad nezodziet no savas komandas biedra. Ja jūs nevarēsiet uzticēties viens otram, kam tad jūs varēsiet uzticēties? - Viņa balss kļuva cieta. - Viens nojums ir zaglis. Un es esmu nolēmis noskaidrot, kur�. Stājieties rindā, - viņ� nosēca,

-��� visi.

Puikas drebēja. Trenera skatiens, pārmeklējot drēbes,

�ķīla zibeņus. ? i

Ta�u fotogrāfijas viņ� neatrada. - Kur tad tās ir, Grisman? Neviens tās nav paņēmis. Tu veltīgi esi sacēlis brēku. Dro�i vien pats esi tās pazaudējis ārā.

Sauls nespēja apturēt asaras. - Es zinu, ka fotogrāfijas bija manās biksēs.

-����� Saki - ser\ - Sauls salēcās. - Un ja es vēl tās fotogrāfijas redzē�u vai kaut reizi vēl par tām dzirdē�u, tu būsi pats nelaimīgākais cilvēks �ajā skolā. Un jūs pārējie? Kustieties! Turpiniet ģērb�anos!

Zēni steig�us sāka ģērbties. Vērodams, kā Sauls, pogādams kreklu, dusmīgi visus novēro, Kriss rāva kājās savas bikses. Viņ� nojauta, ko Sauls pa�laik dara - meklē, kuram drēbēs izspiedies nodevīgs puns - it kā pārliecībā, ka treneris nav pietiekami labi tās pārmeklējis. Kamēr treneris slēdza ciet durvis uz baseinu, Sauls piegāja pie kāda zēna un nopētīja kunkuli viņa krekla kabatā. Puika no kabatas izvilka kabatlakatu un iz�ņauca degunu.

Treneris, aizslēdzis durvis, nāca atpakaļ, uzkliegdams:

-��� Tu vēl neesi apģērbies, Grisman?

Asarām pilot uz krekla, Sauls steig�us uzrāva bikses un aiz�ņorēja apavus.

-��� Stāties! - sacīja treneris.

Zēni sastājās pa divi. Sprādzēdams siksnu, Sauls skrie�us nostājās savā vietā. Pa ceļam uz guļamtelpām likās, ka pasaule ir kļuvusi citāda. Tikai da�i no zēniem izrādīja līdzjūtību. - Grī, cik nejauki. Kāda riebīga blēdība. Kur� varēja tik zemu nolaisties un nozagt tavas kartītes? - Ta�u grupas biedri vairs tik dedzīgi nepulcējās ap Sauļu un necentās pievērst viņa uzmanību.

Arī Sauls savukārt vairs netiecās ar viņiem biedroties. Guļamistabā viņ� neizkustējās no savas vietas. Vakariņās viņ� pameta savu godpilno vietu pa�ā vidū un apsēdās galda galā, ne ar vienu nesarunādamies. Kriss viņu saprata. Ja zēni viņu atgrūda, viņam tie arLnebija vajadzīgi. Lai gan tikai viens zēns bija nozadzis viņa fotogrāfijas, Sauls nevarēja pateikt, kur�. Rezultātā viņ� vainoja visus. Zēni savukārt bija atklāju�i, ka Sauls ir ievainojams. Viņ� bija pat raudājis, tātad neat�ķīrās no citiem grupas bērniem. Fotogrāfijas bija viņu izcēlu�as pārējo vidū. Bez tām viņ� joprojām palika garākais, spēcīgākais un ātrākais - bet zaudēja varu. Vēl sliktāk - izrādīdams vājumu, viņ� bija tos apkaunojis.

Drīz vien klasē uzradās citi dienas varoņi. Peldē�anas nodarbībās da�iem bērniem bija izdevies atkārtot Saula sasniegumus, iespējams tāpēc, ka viņ� neizrādīja nekādu entuziasmu. Viņ� bija zaudējis dzīvesprieku. Bet Kriss nespēja doties uz baseinu, neatcerēdamies todien ģērbtuvē notiku�o. Kur� bija nozadzis fotogrāfijas? - viņ� brīnījās, pamanījis naidpilno Saula acu skatienu katru reizi, kad grupa ģērbās, it kā viņ� atsauktu atmiņā savu zaudējumu un pazemojumu.

Kri�u uztrauca vēl kas cits. Kādā veidā fotogrāfijas tiku�as nozagtas? Treneris ta�u bija pārmeklējis visu zēnu drēbes. Kā tad kartītes varēja nozust? Pēk�ņi viņu satrauca kāda doma.

Kriss vairs nespēja sagaidīt, kad varēs to pavēstīt Saulam, bet pēk�ņi atcerējās, kas bija noticis, kad viņam sajuka Beibs Ruts ar �okolādi, un apvaldīja savu dedzību, baidīdamies no izsmiekla, ja būs kļūdījies. Viņ� gaidīja, kad radīsies iespēja apstiprināt savas aizdomas, un nākamajā dienā, kad klase gāja no skolas ēkas uz dormitoriju, viņ� palika iepakaļ. Nozudis skatienam, viņ� aizsteidzās uz ģērbtuvi vingrotavas pagrabstāvā. Pameklējis zem soliem un aiz vingro�anas piederumu skapī�a, Kriss atrada kartītes spraugā starp ūdens cauruli un sienu zem izlietnes. Trīco�ām rokām viņ� tās izvilka. Tas, kur� kartītes nozaga, dro�i vien baidījās, ka klasi var pārmeklēt. Lai būtu dro�s, zēns tās bija paslēpis ģērbtuvē, lai atnāktu tām pakaļ, kad briesmas būs garām. Kriss iebāza fotogrāfijas kabatā. Skrienot no vingrotavas uz dormitoriju, lai atdotu tās Saulam, viņam aizrāvās elpa. Viņ� iztēlojās, cik ļoti Sauls priecāsies. Tagad Sauls ar vinu noteikti draudzēsies.

At�ķirībā no grupas Kriss ne mirkli nebija pārstājis vēlēties būt viņa tuvumā. Jau no pa�a sākuma Sauls viņu pievilka kā pa�a brālis, un viņ� nekad nebija aizmirsis to pēcpusdienu baseinā, kad treneris viņu bija uzlielījis, ka viņam izdodas tikpat labi kā Saulam, un Sauls smaidot bija pagriezies, it kā viņiem būtu kopīgs noslēpums. Bet tagad Sauls sev apkārt bija uzcēlis sienu, un Kriss nezināja, kā tai tikt cauri, ja nu vienīgi uzdāvinot fotogrāfijas.

Tomēr, nonācis līdz dormitorijam, Kriss pēk�ņi sajuta nedro�ību. Fotogrāfijas bija nozagtas pirms nedēļas. Kāpēc zēns, kur� tās bija nozadzis, nebija atnācis tām pakaļ? Kāpnēs palēninājis soļus, Kriss saprata, kas par lietu. Tāpēc, ka zēns bija aptvēris, ka nevarēs tās nevienam rādīt un nevarēs ar tām spēlēties nekā citādi kā vien slepeni. Citādi apgriezīsies pasaule - Sauls uzzinās, un tad būs slikti. Uztūku�i kabata darīja Kri�am raizes. Lai gan Kriss nebija fotogrāfijas zadzis, tomēr varētu likties, ka viņ� to ir darījis. Ja nu Sauls padomā, ka viņ� vainojams zādzībā? Galu galā - kā citādi viņ� būtu zinājis, kur tās meklējamas?

Kri�u pārņēma panika. No kartītēm vajadzēja tikt vaļā. Viņ� nodomāja, ka varētu tās paslēpt dormitorija mazgājamās telpās pagrabstāvā aiz izlietnes, kā bija darfjis zaglis. Bet ko tad, ja de�urants, mazgājot zem izlietnēm grīdu, fotogrāfijas atrod vai ari kādam zēnam nokrīt zemē ķemme un viņam gadās paskatīties zem izlietnes? Nē, tās bija jānoglabā kādā nepieejamā vietā. Paraudzījies aug�up, Kriss sev virs galvas pie griestiem pamanīja nokvēpu�as, ar azbesta starpliku klātas tvaika caurules. Pakāpies uz skapī�a, kur glabājās apavu krēms, tad uz sienā piestiprinātajiem metāla dvieļu pakaramajiem, Kriss aizbāza fotogrāfijas aiz tvaika caurules. Pavisam satraukts,'viņ� norāpās lejā un atviegloti nopūtās, ka neviens viņu nav pieķēris. Tagad vienīgi atlika izdomāt, kā atdot fotogrāfijas atpakaļ Saulam tā, lai viņu nevainotu zādzībā.

Visu nakti Kriss nespēja iemigt, par to domādams. Vajadzēja būt kādai izejai.

Nākamajā dienā, kad Kriss pēc pusdienām piegāja ēdnīcā pie Saula, pēdējais joprojām īgņojās uz visu pasauli. - Es zinu, kur� nozaga tavas kartītes.

Sauls dusmīgi noprasīja: - Kur�?

-��� Peldē�anas skolotājs.

-��� Viņ� sacīja, ka neesot tās ņēmis.

-��� Viņ� meloja. Es redzēju, ka viņ� fotogrāfijas iedeva mūsu audzinātājai. Es zinu, kur viņa tās nolika.

-��� Kur?

Tuvojās pārraugs. - Jums, pui�i, pa�laik jāatrodas savā istabā un jāatpū�as. - Viņ� tiem sekoja guļamistabā.

-�� Es tev vēlāk pateik�u, - Kriss pa�ukstēja Saulam brīdī, kad pārraugs neskatījās.

Pēc stundām Sauls steidzās pie Kri�a. - Nu, pasaki,

kur.

Skolas ēkā Kriss lika Saulam novērot gaiteni, kamēr pats ielavījās atpakaļ klasē, - Viņa tās ielika savā galdā.

-��� Bet galds ir aizslēgts, - sacīja Sauls.

-�� Es zinu, kā to dabūt vaļā. - Kriss pameta Sauļu gaitenī. Viņ� bija redzējis, ka skolotāja iziet no klases, tātad, atrodoties klasē, briesmas nedraudēja. Galdu viņ� nemaz nemēģināja atvērt, bet uzturējās klasē pietiekami ilgi, lai radītu iespaidu, ka viņ� to dara. Beidzot viņ� iznāca pie Saula gaitenī.

-��� Nu, dabūji? - Sauls ba�īgi vaicāja. Neatbildējis Kriss lika Saulam nākt līdzi lejā pa

kāpnēm. Pārliecinājies, ka neviena nav tuvumā, viņ� izvilka aiz biksēm aizbāztās fotogrāfijas. Viņ� tās jau agrāk bija dabūjis no slēptuves aiz caurules dormitorija mazgājamā telpā.

Sauls bija sajūsmā. Tad viņa uzacis vaicājo�i savilkās. - Bet kā tu iekļuvi viņas rakstāmgaldā?

-���� Es tev kādreiz parādī�u. Tu savas fotogrāfijas esi dabūjis atpakaļ .Es tās atradu. Atceries, ka es biju tas, kur� tev palīdzēja, - un tas ir viss. - Kriss devās uz izeju.

Aiz muguras atskanēja Saula teiktais: - Paldies. Kriss paraustīja plecus. - Nav par ko.

-��� Pagaidi mazliet.

Kriss pagriezās. Panākdamies tuvāk, Sauls savilka pieri, it kā par kaut ko iz�ķīries. Parakņājies staip savām kartītēm, viņ� vienu sniedza Kri�am. - Ņem.

-��� Bet�

-��� Nem ta�u. �

Kriss paskatījās uz fotogrāfiju. Beibs Ruts. Viņ� sajuta vājumu ceļgalos,

-��� Kāpēc tu man palīdzēji? - vaicāja Sauls. -Tāpēc. - �is vārdiņ� izteica visu. Viņam nevajadzēja

piebilst: - Es gribu ar tevi draudzēties.

Sauls domīgi pavērās grīdā. - Zini, ja tu gribi, es varētu parādīt, kā vislabāk darboties ar kājām, kad peld.

Sirdij dauzoties, Kriss piekrīto�i pamāja. Tagad bija viņa kārta raukt pieri. Viņ� iebāza roku kabatā. - Ņem. - Un iedeva Saulam �okolādi. "Bēbija Ruta".

Sauls uzjautrināts iepleta acis. - �okolādes nav at]autas. Kur tu to dabūji?

-��� Kā tu ienesi skolā fotogrāfijas un tevi nenoķēra?

-��� Tas ir noslēpums.

-���� Tāpat man ar �okolādēm. - Kriss paurbināja ar purngalu grīdu. - Bet, ja tu man izstāstīsi, es tev arī izstāstī�u.

Viņi paskatījās viens uz otru un sāka smaidīt.

10

Kri�am tie�ām bija noslēpums. Todien, kad audzinātāja Kri�u bija izsaukusi no klases, lai vestu uz administrācijas ēku, viņ� bija nodomājis, ka viņu grasās par kaut ko sodīt. Trīco�ām kājām viņ� ienāca ofisā. No sākuma tas likās tuk�s. Tad viņ� apmulsis ieraudzīja pie loga stāvam vīrieti un skatāmies pa to laukā. Vīrietis bija gara auguma un kalsns. Viņam mugurā bija melns uzvalks, un, kad viņ� pagriezās, Kriss pārsteigumā samirk�ķināja acis, atpazinis tā pa�a vīrie�a, kas viņu uz �ejieni bija atvedis, pelēcīgo seju.

-���� Sveiks, Kris, - vīrietis runāja klusā balsī. Viņ� smaidīja. - Priecājos atkal tevi redzēt.

Sev aiz muguras Kriss izdzirdēja noklaudzam durvis, audzinātājai izejot no ofisa. Viņ� saspringa, platām acīm raudzīdamies vīrietī, kas turpināja smaidīt.

-��� Tu ta�u mani atceries, vai ne? Es esmu Eliots.

Kriss pamāja.

- Protams, ka tu atceries. Es atnācu paskatīties, kā tev klājas. - Eliots pienāca viņam tuvāk. - Es zinu, ka skola tev varētu likties dīvaina un sve�a, bet ar laiku tu pieradīsi. Izskatās, ka tu esi pieņēmies pāris mārciņu svarā. - Iesmējies viņ� pieliecās, lai Kri�am nevajadzētu skatīties uz viņu no apak�as uz aug�u. - Manam apciemojumam bija vēl arī cits iemesls. - Eliots skatījās Kri�am tie�i acīs.

Kriss mīņājās no vienas kājas uz otru.

-Es tev jau teicu, ka nāk�u tevi apciemot. - Eliots uzlika rokas Kri�am uz pleciem. - Es gribu, lai tu zinātu, ka es pildu savus solījumus. - Viņ� iebāza roku kabatā. - Un es solīju, ka atnesī�u tev vēl, lūk, �īs te. - Viņ� izvilka divas "Bēbijas Rutas" tāfelītes.

Kri�a sirds sāka straujāk pukstēt. Nu jau viņ� bija uzzinājis, kāda vērtība �okolādei bija skolā. Vienīgais veids, kā tikt pie tām, bija kontrabandas ceļ�. Viņ� kāri uz tām nolūkojās.

Lēnām, nesteidzoties Eliots padeva tāfelītes Kri�am.

-��� Es tev vēl kaut ko apsolī�u. Es tev atnesī�u �okolādi katru reizi, kad nāk�u tevi apciemot. Ar to tu vari rēķināties. Es gribu, lai tu zinātu, ka tev ir draugs. Vairāk nekā draugs. Es tev esmu kā tēvs. Uzticies man. Paļaujies uz mani.

Vienu tāfelīti Kriss ielika kabatā, neskaidri nojauzdams, kā to izlietos, bet vēl nezinādams, kā tie�i. Turēdams rokā otru, viņ� uzmeta skatienu Eliotam, kur� atkal smaidīja.

-���� Nu, protams, ed to. Nobaudi to. � Eliots samirk�ķinaja acis. i

Raujot nost ietinamo papīriņu, Kri�am saskrēja mutē siekalas. Viņ� kāri iekodās �okolādē un piepe�i jutās iztuk�ots. Krūtīs kaut kas iedūrās. Nespēdams savaldīties, viņ� metās Eliotam ap kaklu un sāka nevaldāmi raudāt.

Reizēm Eliots viņu apciemoja divreiz nedēļā. Citreiz pazuda uz veselu pusgadu. Bet, pildot solījumu, viņ� vienmēr atnesa �okolādi "Bēbija Ruta". Kriss zināja, lai cik grūti klātos skolā, tomēr pasaulē ir viens pieaugu�ais, uz kura laipnību un ieinteresētību viņ� var paļauties. Eliots izņēma Kri�u no skolas, lai aizvestu uz boksa un tenisa ma�iem. Viņi devās pie Hovarda D�onsona pēc �okolādes saldējuma ar augļiem. Eliots Kri�am iemācīja spēlēt �ahu. Viņ� aizveda Kri�u uz savu lielo māju Fol�ēr�ā, Vird�īnijā, kur Kri�am bija jāapbrīno ietilpīgie krēsli un dīvāni, milzīgā ēdamistaba un pla�ās guļamistabas. Eliots viņam parādīja brīni�ķīgās rozes, kas auga siltumnīcā. Kri�u ieintriģēja priek�pilsētas nosaukums - Fol�ēr�ā *. Domādams par to, viņ� ostīja rozes, kuru smar�a atgādināja Lieldienu dievkalpojumu, un jutās �ajā siltumnīcā patiesi kā baznīcā.

Jo cie�ākas kļuva viņa attiecības ar Eliotu, jo cie�āka kļuva arī draudzība ar Sauļu. Abi zēni likās ne�ķirami. Kriss dalījās ar Sauļu "Bēbijā Rutā", un Sauls savukārt dalījās ar Kri�u savās fiziskajās iemaņās, mācīdams viņam beisbola, futbola un basketbola noslēpumus. Ta�u Saulam, kam piemita dabas doti talanti sportā, radās grūtības matemātikā un valodās, tāpēc Kriss, pēc dabas būdams apveltīts ar gai�u galvu, palīdzēja viņam mācībās un eksāmenos. Viņi viens otru papildināja. Ko nespēja izdarīt viens, to spēja otrs, kopā abi bija neuzvarami. Sauls no jauna atguva grupas autoritāti. Bet līdz ar viņu to ieguva arī Kriss.

Pilnai laimei trūka tikai vienas lietas.

Eliota nākamais apciemojums iegadījās jūlija pirmās nedēļas nogalē. - Rīt ir ceturtais datums. Zini ko? Kāpēc lai es tevi neaizvestu uz lielo uguņo�anu?

Kriss bija sajūsmā.

Ta�u Eliotam, �ķiet, kaut kas darīja raizes. - Es visu laiku prātoju. Labāk pasaki man pats taisnību. Mani tas nemaz neaizskars.

Kriss nesaprata, ko viņ� ar to grib teikt.

-��� Es domāju mūsu pastaigas.

Kriss sabijās. - Tu gribi tās pārtraukt?

-��� Nē. Pasarg Dievs, tās man pārāk daudz nozīmē. - Eliots smiedamies sabu�ināja Kri�a matus. - Ta�u es domāju par vienu lietu. Varu derēt, ka tev ir garlaicīgi visu laiku runāties tikai ar pieaugu�o. Tev dro�i vien apnicis skatīt vienu un to pa�u veco seju. Zini, ko es domāju - paklau, vai tu negribētu, lai �ajās pastaigās piedalās vēl kāds? Vai tev nav uzradies kāds draugs, kāds īpa�s draugs, kuru tu gribētu ņemt līdzi? Kāds, kas tev ir patiesi tuvs, gandrīz kā ģimenes loceklis? Es neiebilstu.

Kriss nespēja noticēt savai laimei - beidzot būt kopā ar abiem pa�iem nozīmīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Viņ� vienmēr bija pārdzīvojis, ka nespēj dalīties savā priekā ar Sauļu. No otras puses, viņ� tik ļoti lepojās ar Saula draudzību, ka gribēja Eliotu ar viņu iepazīstināt. Viņa acis satraukumā staroja. - Jā!

-��� Ko tad tu vēl gaidi? - Eliots smaidīja.

-��� Tu neaiziesi?

-��� Es tevi pagaidī�u tepat.

Plīsdams aiz laimes, Kriss uzlēca no sola blakus arsenālam, kur abi bija sēdēju�i. - Saul! Uzmini, ko es tev teik�u! - Viņ� izdzirdēja aiz muguras Eliota krek�ķo�os smieklus.

Kop� tā laika viņu pastaigās piedalījās arī Sauls. Kriss kūsāja pāri malām aiz prieka, ka Eliots atzinis viņa draugu. - Tev taisnība. Viņ� ir īpa�s, Kris. Tu esi izdarījis lielisku izvēli. Es esmu lepns par tevi. - Tagad Eliots nesa �okolādi abiem. Pateicības dienā* viņ� abus aizveda pie sevis uz mājām. Viņ� ļāva tiem pavizināties ar lidma�īnu. - Kris, mani uztrauc viena lieta. Es ceru, ka tu neesi greizsirdīgs, ka es dodu Saulam �okolādi un pievēr�u viņam uzmanību. Es negribētu, ka tu nodomā, ka tu man esi vienaldzīgs vai mazsvarīgāks nekā viņ�. Tu man esi kā dēls. Es tevi mīlu. Mēs vienmēr būsim tuvi. Ja es sagādāju Saulam prieku, tad tas ir tāpēc, ka es gribu prieku sagādāt tev. Tāpēc ka viņ� ir tavs draugs, ģimenes loceklis.

-��� Velns parāvis, ja es esmu greizsirdīgs uz Sauļu.

-�� Tad tu esi sapratis. Es zināju, ka tu sapratīsi. Tu man uzticies.

Katru sestdienas vakaru, gadu pēc gada, skolā rādīja citu filmu, bet tās visas bija par vienu un to pa�u. "Kaujas sauciens", "Aivo D�imas smiltis", "Gvadalkanālas dienasgrāmata", "Frensiss dodas uz Rietumiem", "Frensiss Jūras flotē". - Runājo�ais ēzelis zaldātiem dro�i vien liekas ļoti jocīgs, - runāja zēni. - "Akvalangisti", "Atpakaļ uz Batānu", "Kaujas vienība, Krasta placdarms", "Karadarbības zona", "Karadarbības rajons", "Kaujas posteņi". Senajā vēsturē viņi mācījās par Aleksandra iekarojumiem un Cēzara Gailu kariem. Amerikas vēsturē viņi uzzināja par Neatkarības karu, 1812. gada karu, Pilsoņu karu. Literatūras stundās zēni lasīja "Apbalvojums par drosmi", "Kam skanēs zvans", "Pieļaujamā robe�a". Zēni neiebilda pret tēmas atkārto�anos, jo grāmatās bija daudz varonības un darbības. Zēniem patika arī vingrinā�anās �au�anā, taktiskie manevri, ierindas mācība un citi vingrinājumi kara mākslā. Viņiem patika kara spēles.< Gan mācībās, gan sportā viņus mudināja sacensties ar citiem zēniem, lai redzētu, kur� ir apķērīgāks, stiprāks, ātrāks, labāks. Un viņi nevarēja nepamanīt sve�iniekus, kas bie�i klusi uzradās vingro�anas zāles, futbola laukuma vai klases dibenplānā, reizēm ģērbu�ies formas tērpā, reizēm bez tā. Piemiegtām acīm un neizdibināmu skatienu sve�inieki vēroja, salīdzināja, vērtēja.

12

Saldumi.To dēļ Saulam nācās glābt Kri�a dzīvību 1959. gadā. Puikas bija sasniegu�i �etrpadsmit gadu vecumu, un, lai gan viņi to nezināja, bija pienācis laiks beigt vienu piedzīvojumu etapu un sākt nākamo. Ar Eliota doto naudu viņi bija uzsāku�i veikalu, slepeni ienesdami skolā saldumus apmaiņā pret virtuves de�ūrām un citiem nepatīkamiem darbiem, ko citi zēni darīja viņu vietā. 10. decembrī pēc tam, kad guļamtelpās tika izslēgta gaisma, abi izlavījās no dormitorija un pāri apsnigu�ajam laukumam aizsteidzās līdz augstās mūra sētas apslēptajai daļai. Sauls uzkāpa Kri�am uz pleciem un uzrāpās uz sētas. Kriss satvēra viņa roku un pievilcies drīz vien bija viņam blakus. Zvaig�ņotajā naktī viņi varēja saskatīt savu kūpo�o elpu. Abi guļus pētīja tum�o ielu zem sevis.

Tā kā neviens nebija redzams, viņi nolēma laisties lejā. Sauls ie�ūpojās un lēca pirmais, bet pēk�ņi Kriss izdzirdēja, ka viņ� ievaidas un, palūkojies lejup, izbrīnījās. Sauls bija nokritis uz muguras un no�ļūcis uz ielas.

Kriss nesaprata. Viņ� steig�us nolēma doties palīgā un, saliecis kājas ceļos, lai mazinātu trieciena spēku, lēca, ta�u mirklī, kad kājas pieskārās zemei, viņ� saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpat kā Saulam, viņam kājas aizgāja katra savā virzienā. Krizdams Kriss atsitās ar galvu pret ietvi un izslīdēja uz ielas. Pamazām viņ� atskārta, ka dienā izkusu�ais sniegs naktī bija sasalis biezā ledus spogulī. Kriss izmisīgi centās apstāties, ta�u joprojām slīdēja uz Saula pusi. Viņa zābaki atsitās pret Sauļu un izstūma viņu tālāk uz ielas.

Kri�u piepe�i līdz nāvei pārbiedēja pēk�ņa klaboņa. Ap stūri strauji izgriezās tramvajs un, gaismām mirdzot, tuvojās abiem zēniem. Riteņi �erkstēja pret apsalu�ām sliedēm. Kriss saskatīja, ka vadītājs aiz stikla kaut ko kliedz, raustīdams zvana auklu un grozīdams sviras. Ie�īkstējās bremzes, ta�u riteņi turpināja slīdēt uz priek�u. Kriss pūlējās piecelties. Reiba sasistā galva, un, zaudējis līdzsvaru, viņ� nokrita vēlreiz. Viņu ap�ilbināja tramvaja pro�ektori.

Sauls nolīka pār viņu un, satvēris aiz mēteļa, sāka vilkt uz ietves pusi. Garām paslīdēja tramvaja ēna, tik tuvu, ka saceltais vēj� lika Kri�am nodrebēt. - Sasodītie aunapieres! - izliecies pa logu, uzbļāva vadītājs. Zvanam �ķindot un riteņiem grabot, tramvajs aizdrāzās tālāk.

Kriss sēdēja uz apledoju�ās ietves malas, nolaidis galvu uz ceļiem, un smagi elpoja. Sauls apskatīja viņa galvu.

- Stipri asiņo. Mums nāksies iet atpakaļ.

Kriss tikai ar lielām grūtībām pārrāpās atpakaļ pāri mūrim. Uz kāpnēm viņus tik tikko nenoķēra pārraugs. Tum�ajā mazgājamajā telpā Sauls, cik labi vien spēdams, iztīrīja Kri�a brūci, un nākamajā dienā, kad skolotājs apvaicājās par Kri�a savainoto galvu, viņ� paskaidroja, ka esot kritis uz kāpnēm. Ar to notiku�o ari varētu uzskatīt par izbeigtu. Vienīgi tas, ka Sauls izglāba Kri�a dzīvību, padarīja viņu attiecības vēl cie�ākas. Ta�u neviens no zēniem nenojauta par sekām, ne arī to, no kā viņi par mata tiesu izglābās.

Pēc desmit dienām, kad viņi atkal pārrāpās pāri sētai un devās uz veikaliem otrpus Fērmontas parka, viņiem ceļu aiz�ķērsoja huligānu bars.

ū. ■ Lielākais no laupītājiem, saķēris Kri�u aiz kabatas, pieprasīja naudu.

Dusmās Kriss viņu atgrūda, bet nepamanīja dūri, kas ietriecās viņam vēderā. Ar aizmiglotu skatienu viņ� pamanīja, ka divi citi uzbrucēji atlau� Saulam rokas aiz muguras. Ceturtais iesita viņam pa seju. Parādījās asinis.

Tikko spēdams ievilkt elpu, Kriss mēģināja doties Saulam palīgā. Dūres sitiens pār�ķēla viņam lūpas. Krītot viņ� dabūja zābaka spērienu pa plecu. Citi spērieni ķēra krūtis, sānus, muguru.

Kriss locīdamies mēģināja izvairīties no triecieniem. Sauls tika nogrūsts viņam blakus.

Beidzot si�ana vis�ēlīgi tika pārtraukta un nauda atņemta. Gulēdams asiņainajā sniegā, Kriss aizmiglotu skatienu redzēja, kā bandīti aizskrien. Pusnemaņā viņ� tomēr nojauta, ka kaut kas viņu mulsina�

Viņ� nespēja skaidri pateikt, kas, tomēr�

To viņ� aptvēra tikai pēc tam, kad policijas ma�īna abus aizturēja pa ceļam uz skolu un, aizvedusi vispirms uz ātrās palīdzības punktu slimnīcā, nogādāja skolas izolatorā.

Banda vairāk bija atgādinājusi pieaugu�os nekā pusaud�us. Viņu mati bija pārāk īsi un rūpīgi apgriezti, viņu zābaki, d�insi un ādas jakas izskatījās neparasti jaunas. Viņi bija aizbrauku�i dārgā ma�īnā.

"Kāpēc viņi bija tik pārliecināti, ka mums ir nauda?" nodomāja Kriss. Viņ� atcerējās pēdējo reizi, kad abi ar Sauļu bija rāpu�ies pāri sētai - kad Sauls bija aizvilcis viņu prom no brauco�ā tramvaja -, un gribēja zināt, vai arī tad banda viņus bija gaidījusi.

Kri�a pārdomas tika pārtrauktas. Gulēdams izolatora gultā, caur sāpēm, ar grūtībām spēdams pakustināt uztūku�ās lūpas, viņ� pasmaidīja, kad pamanīja iesteidzamies Eliotu.

-��� Es ierados, cik vien ātri varēju. - Izklausījās, ka Eliots ir bez elpas. Viņ� atbrīvojās no sava melnā mēteļa un platmales, uz kuriem kusa sniegs. - Tiklīdz uzzināju - ak, Dievs �ēlīgs, jūsu sejas! - Viņ� �ausmās nolūkojās te uz Kri�u, te uz Saulu. - Izskatās, it kā viņi būtu jūs dauzīju�i ar rungām. Brīnums, ka jūs abus nenosita! - Viņ� tos ar �ēlumu uzlūkoja.

-��� Viņi sita tikai ar dūrēm, - Sauls atbildēja vājā balsī. Viņa seju klāja brūces. Tā bija uztūku�i. - Un ar zābakiem. Rungas viņiem nemaz nebija vajadzīgas.

-���� Jūsu acis. Ap tām nedēļām ilgi būs zilumi. - Eliots samirk�ķināja acis. - Kaut jūs zinātu, cik man jūsu �ēl. - Viņa balss kļuva skarba. - Tomēr jāsaka, ka jūs dro�i vien pa�i uzprasījāties. Direktors man stāstīja, ka esot noskaidrojis - jūs slepus esot zagu�ies no skolas pēc saldumiem. Vai tā jūs rīkojaties ar manis doto naudu?

Kriss nokaunējās.

-���� Labi jau, labi. Pa�laik nav īstais laiks par to runāt. Tagad jums vajadzīga līdzjūtība, nevis lekcijas. Ja jau tā gadījies, es vismaz ceru, ka jūs viņiem arī krietni sadevāt.

-���� Mēs viņiem pat nepieskārāmies, - Sauls nomur�mināja.

Eliots bija pārsteigts. - Bet skolā ta�u jums ir boksa nodarbības. Jūs esat rūdīti pui�i. Esmu redzējis jūs futbola laukumā. Jūs gribat teikt, ka neesat pat ne reizi dūri pavicināju�i?

Kriss pakratīja galvu un sastinga no sāpēm. - Viņi notrieca mani no kājām, pirms es paspēju aptvert, kas notiek. Bokss? Man nemaz neiznāca atvēzēties. Viņi uzklupa mums visi reizē.

-��� Viņu kustības bija pārāk zibenīgas, - piebilda Sauls. - Par boksu te nav runas. Viņi bija labāki. Viņi bija� - Viņ� pūlējās atrast pareizo vārdu.

- Speciālisti?

Sauls, pārvarēdams sāpes, pamāja.

Eliots viņus uzlūkoja un sarauca pieri. Likās, ka viņ�, savilcis lāpas, kaut ko pārdomā. - Jādomā, ka jūs vairs neklaiņosiet apkārt. - Negaidot atbildi, viņ� turpināja: - Ta�u arī tad jums vajadzētu būt sagatavotiem ārkārtējiem gadījumiem. Jums jābūt spējīgiem sevi aizstāvēt. Man nepavisam nesagādā prieku redzēt, ka jūsu glītie ģīmī�i pārvēr�as par jēlas gaļas gabaliem. - Viņ� domīgi pamāja, it kā pieņemot svarīgu lēmumu.

Kri�am gribējās zināt, kādu.

13

Saula piecpadsmitā dzim�anas diena iekrita 1960. gada 20. janvārī. Sakarā ar �o notikumu Eliots ieradās no Va�ingtonas, lai aizvestu zēnus uz pilsētu. Vispirms viņi devās uz Horna uaHādarta automātiem, kur varēja dabūt sautētu pupiņu un kāpostu salātus, tad noskatījās Elvisa Preslija filmu. Atgrie�oties skolā, Eliots zēniem iedeva vairākas grāmatas ar momentuzņēmumiem, kuros bija redzami vīrie�i vienādi baltos apģērbos, grū�ot vai sperot viens otram. Tolaik vienīgais, ko amerikāņi zināja par pa�aizsardzības paņēmieniem, bija nostāsti par japāņu kareivjiem Otrā pasaules kara laikā. Zēni domāja, ka attēlos redzami profesionālās cīņas paņēmieni. Nākamajā nedēļā, kad Eliots ieradās viņus apciemot, viņiem radās iespēja uzzināt par grāmatām ko vairāk. Viņ� stāstīja par drosmi un patriotismu un piedāvāja abiem atteikties no visiem skolas sporta veidiem, bet to vietā trenēties individuāli trīs stundas katru dienu līdz skolas beig�anai.

Abi zēni aiz prieka palēcās. Tā vismaz bija brīni�ķīga iespēja izrauties no Franklina skolas rutīnas. Otrkārt, un tas bija vēl svarīgāk, uz viņu miesas vēl joprojām bija redzamas sitienu pēdas, un viņi bija cie�i apņēmu�ies neko tādu vairs savā mū�a nepieļaut. Neviens no zēniem nenojauta, cik �ī apņem�anās būs nozīmīga.

Februāra nākamās nedēļas nogalē Eliots aizveda viņus uz tik�anos ar abu instruktoriem. Zēni jau labu laiku zināja, ka Eliota darbs saistīts ar valsts pārvaldi, tāpēc nebrīnījās, kad viņ� tiem pastāstīja, ka pirms septiņiem gadiem, 1953. gadā, CIP nolīgusi Jukio I�iguro, biju�o Japānas d�udo �empionu, un majoru So Ko Lī, kādreizējo vecāko karatē instruktoru Dienvidkorejas armijā. Abi austrumnieki ieradās Savienotajās Valstīs, lai mācītu izlūkdienesta aģentiem to, kas, pirms tika izstrādāta nogalinā�anas instinkta attīstības apmācība, bija pa�as labākās tuvcīņas metodes. Mācību bāze sastāvēja no lielas sporta zāles, ko sauca par dojo. Tā atradās Filadelfijas centrālās daļas kādas noliktavas piektajā stāvā apmēram jūdzi no bāreņu patversmes.

Lifts, kas viņus nogādāja piektajā stāvā, atgādināja sarūsēju�u du�as kabīni. Tas tik tikko spēja uzņemt trīs pasa�ierus un smirdēja pēc urīna un sviedriem. Visas lifta sienas bija aprakstītas. Pati dojo nebija nekas vairāk kā milzīgi sprai�ļoti bēniņi ar sprak�ķo�ām dienasgaismas spuld�u rindām pie griestiem. Lielāko daļu grīdas sedza zaļ� trīs collu biezs tatami paklājs. Visas sienas klāja spoguļi, gar kuriem stiepās ozolkoka apmale.

Ieejot kopā ar Eliotu telpā, Kriss un Sauls starp ģērbtuvi un paklāju pamanīja vairākus spēļu galdus. Pie viena no �iem galdiem viņi atrada Lī un I�iguro ar melniem un baltiem kauliņiem spēlējam kādu austrumu spēli, kurn, kā paskaidroja Eliots, sauca Go. Abiem instruktoriem mugurā bija uzvalki -

I�iguro 110 zila zīda, Lī no pelēka, spīdīga sintētiska auduma. Abi vīrie�i bija bez apaviem. Viņu zeķes bija baltas un tīras, uzvalki - cieti iestīvināti, strīpainās kaklasaites - rūpīgi sasietas mezglā un izgludinātas.

Ar savu kailo galvu un apaļo vēderu I�iguro atgādināja liela auguma Būdas tēlu. Ta�u, kad viņ� piecēlās kājās, viņa se�u pēdu un trīs collu lielais augums un divsimtdeviņdesmit mārciņu smagais svars nevil�us iedvesa bijību. Pretstatā I�iguro, Lī bija tikai piecas pēdas un �etras collas gar�, smalki veidots, un viņa pakausi joprojām rotāja melni, spīdīgi mati, kā ari melnas, garas ūsas. Viņa muskuļi līdzinājās atsperīgam tēraudam.

Spēle uzreiz tika pārtraukta. Abi austrumnieki ar īsu galvas mājienu apsveicinājās ar Eliotu un sarokojās ar zēniem.

- Es ceru, ka mūsu kopīgais draugs Eliots jums ir paskaidrojis, ka jūs �eit neatrodaties sporta dēļ, - nevainojamā angļu valodā sacīja I�iguro. - Sansai Lī un es, mēs abi ceram, ka jūs pieņemsiet mūsu pakalpojumus. Tādā gadījumā mēs apsolām iemācīt jums uztvert strauju kustību tā, it kā tā būtu lēna. Tas vien jūs nostādīs augstāk par lielāko daļu cilvēku. Visam, ko jūs �eit iemācīsieties, jākļūst par jūsu otro dabu, jo, kad tuvojas nāve, nav laika domāt - nē, jums atliks tikai acumirklis, lai pierādītu, kajādzīvo. Saviem skolasbiedriem jūs varat stāstīt, ko jūs �eit mācāties, ta�u jūs ātri atklāsiet, ka viņi to nesaprot. Bet nekādā gadījumā jūs nedrīkstat viņiem to rādīt. Tā kā nevar zināt, kur� nākotnē var kļūt par jūsu ienaidnieku, vai nav labāk, ja neviens nezina to, kas zināms jums?

Lī klusēja, viņa sejā nesakustējās ne vaibsts. Kamēr I�iguro devās uzkarsēt ūdeni tējai, Eliots pārtrauca klusumu, apvaicādamies par Go spēli. Lī acumirklī pārvērtās.

-��� Āriene ir maldino�a, - viņ� smaidot sacīja. - Kā jums redzams, spēles laukums ir sadalīts puscollīgos kvadrātos. Laukumiem nav nozīmes. Līnijas izsaka visu. Novietojot kauliņu �eit un sākot gājienu no �ejienes, es ceru ietvert tik daudz teritorijas, cik vien iespējams. Uzdevums ir vienkār�s - uzdzīt pretiniekam bailes, ka es būvēju viņam slazdus. Ko es, protams, arī daru. - Lī sāka smieties. Viņ� nodemonstrēja, kā turams kauliņ�, izmantojot divus pirkstus kā spīles. I�iguro atgriezās ar tēju, un tik�anās beigās austrumnieki atgādināja zēniem ievērot brīdinājumu un glabāt savas zinā�anas pie sevis.

Viss notika tik ātri. Samulsu�i viņi klausījās Eliota paskaidrojumos, liftam lai�oties lejup.

-���� Kad jūs bijāt mazi, jūs interesēja sports. Kad jūs paaugāties, jūs atdarinājāt iemīļotos kino varoņus no kara filmām. Tikko jūs tikāties ar diviem pusmū�a vīriem netīrā Filadelfijas noliktavā. Diviem vīriem, kurus divas tre�daļas pasaules atzīst par di�eniem viņu nepārspējamās mākas dēļ. Iespējams, ka pazemība ir tikai gudrības ārējā pazīme. Es nezinu. Ta�u viņi ir uzņēmu�ies atbildību apmācīt cilvēkus speciālam valdības dro�ības dienestam. Abiem par darbu tiek labi samaksāts, ta�u man neliekas, ka viņus interesē nauda. Manuprāt, vairāk par visu viņus interesē mācīt jauniem cilvēkiem, kā kļūt par vislabākajiem karotājiem pasaulē. �odien jūs tikai iepazināties. Jums bija izdevība redzēt, ar ko jums būs darī�ana. Ja izlemsiet piedalīties, programmu vajadzēs apgūt līdz galam. Nekad nepārkāpiet savu solījumu. Viņi jūs pieņem kā vīrus. Viņiem nepatīk mazi bērni, kas atplestām mutēm stāv un brīnās vai kas padodas. Tā ka padomājiet labi un dariet zināmu man savu izvēli līdz nākamajai svētdienai. Jā, starp citu, ja izlemsiet piedalīties, nāksies atteikties no vakara maltītēm Franklina skolā. Tikai

neceriet, ka varēsiet ēst karbonādes un sendvi�us ar treknu gaļu. Jums noteiks speciālu diētu: liesa gaļa, sirds, zivis proteīna uzņem�anai organismā, rīsi, lai piepildītu vēderu, reizēm tēja un vienmēr greipfrūtu sula. Baidos, ka uz kādu laiku būs jāatsakās arī no "Bēbijām Rutām". Nepārkāpiet viņu ieteikto ēdienkarti, tā nāks jums par labu. Bet, ja ēdiens apniks, turpiniet vismaz dzert sulu. Lī un I�iguro to ļoti augstu vērtē. Viņi �alca, ka tā noņem visus krampjus un stingumu. Tā nebūs nekāda Jūras kara flote - pie �iem pui�iem jums nāksies krietni pasvīst.

Kad zēni Eliotam piezvanīja, lai pateiktu, ka vēlas, piedalīties, viņ� atbildēja, ka aizbrauk�ot viņiem pakaļ svētdien. - Saģērbieties, uzvelciet tīru apak�veļu, esiet gatavi rituālam. Būs kaut kas līdzīgs iesvētī�anas ceremonijai.

Otrreiz ierodoties dojo, notika rituāls getnpuku, kurā Kriss un Sauls tika iesvētīti vīrie�u kārtā. Tradicionālā īsā zobena un garā zobena vietā viņiem tika iedoti d�udo gi un karatē gi. Viņu uzmanību saistīja formas tērps. Pirmais bija gatavots no rupji -austa kokvilnas auduma, otrs no viegla sar�a. Apģērba gabalus sauca par haori, un tie sniedzās līdz ceļiem. Bikses sauca-hakama, un to platums aug�daļā ļāva neņemt vērā valkātāja izmērus.

I�iguro pamanīja zēnu ziņkāri. - Misters Lī un es esam nolēmu�i pieņemt jūs shizoku kārtā, kas nozīmē - pēcnācēji. Mums un jūsu draugam �ie vārdi ir ar īpa�u nozīmi. Jums tas uzliek papildu atbildību pasargāt sevi no pazemojuma. Ja jūs �o pienākumu pieņemat, jums kādu dienu var rasties vajadzība to pildīt. Tāpēc �ī ceremonija stāsta, kā lietot zobenu. Kad tiek pieņemti �āda veida lēmumi, vajadzīga patiesa vīri�ķība. Man jums jāatklāj jijin jeb kā pareizi lietojams zobens, lai atņemtu sev dzīvību.

I�iguro apsēdās uz grīdas ar sev priek�ā sakrustotām kājām. Viņ� paņēma rokās zobenu, kura asmens bija tikai �etrpadsmit collu gar�, un pārvilka ar to no labās puses uz kreiso horizontāli pāri savam vēderam.

-�� Sāpes būs ļoti stipras. Pa�ās beigās būs jāpaceļas pāri sāpēm, lai mierīgi stāvētu ar noliektu galvu. Jūsu asistents pabeigs procedūru.

Stāvēdams viņam blakus, Lī paņēma zobenu, kura asmens bija �etrdesmit collu gar�, un nodemonstrēja procedūras beigu aktu, kura laikā tika nocirsta galva. - Esiet uzmanīgi, lai kaklu nepārcirstu pavisam, bet atstātu strēmeli klāt tā, lai galva turētos pie ķermeņa.

I�iguro pacēla galvu un pasmaidīja. - Tas ir seppuku, un tas nozīmē izķidā�ana jeb godpilna nāve. Tas, ko dar a palīgs, iry7.ra/jeb sevis atbrīvo�ana. Tā ir godājamas tradīcijas daļa, iesvētī�ana cilvēces dievi�ķumā, kuru tā �ajā gadsimtā ir zaudējusi. Apmācībai, kojās saņemsiet, nav nekāda sakara ar mistiku, nekādas burvības. Tā mācīs, kā nogalināt vai arī neveiksmes gadījumā kā ar godu mirt.

Zēni apstulba.

-���� Jūsu dzīvē pienācis laiks beigt atdarināt citus, - I�iguro turpināja. - Tagad esat tikai jūs pa�i - bez citu atzinības. Tas ir svarīgi, jo meklēt citu atzinību, liekot apskaust sevi par to, ko protat, nozīmē meklēt savas personības atbilstību citu priek�statiem par sevi, priek��statiem, kas atkarībā no modes vienu brīdi ir pieņemami, bet citu bridi nepieņemami. Jūs pacelsieties tam pāri. Beidzot mācības pie mums, jūsu melnā josta stāstīs visiem tikai par to, ka esat nopietni skolnieki. Jūs nekad oficiāli nesaņemsiet shodan vai pirmo pakāpi, lai gan būsiet apguvu�i daudz vairāk. Atklāt jūsu patieso apmācības pakāpi nozīmētu iesaistīt jūs nacionālajā un starptautiskajā sacensībā. Bet samuraju pieeja paceļ jūs augstāk par vienkār�u tehnisku

izpildītāju spēlēm ar zobenu vai speciālistu ar nazi citu izklaidē�anai. Jūsu misija ir augstāka.

Zēni iemācījās, kā pareizi sēdēt, paklanīties, parādīt cieņu un atlaist pretinieku. I�iguro noveda malā Kri�u, Lī nodarbojās ar Sauļu Nākamajā dienā skolotāji mainīja partnerus. Pirmās divas nedēļas tika veltītas, lai iemācītos pareizi krist, katas jeb pamatsoļus un veidus, kā satvert pretinieku, lai tas zaudētu līdzsvaru. Tiklīdz pa�i pamati bija apgūti, zēniem sākās pastiprinātā apmācība, ko parasti apguva melnās jostas.. Viņi mācījās �ņaugt pretinieku, atlauzt viņa rokas, salauzt ekstremitātes.

- Ja jūsu reflekss būs pietiekami attīstīts, - paskaidroja Lī, - jūs saskatīsiet tādu pa�u refleksu cilvēka spērienu tā, it kā �is spēriens būtu palēnināts. Jums tikai jāpakāpjas atpakaļ vai sānis, lai redzētu, kā uzbrucējs zaudē līdzsvaru. Nekad neļaujiet, lai jums uzbrūk no sāniem. Turpiniet virzīties uz priek�u, lai sānus atsedz pretinieks. Tai pa�ā laikā pagaidiet, kamēr uzbrūk viņ�. Aizsargājieties tik pārliecino�i, lai būtu jāizdara tikai viens sitiens un lai tas pats sasniegtu mērķi. Nekad nenostājieties kaujas gatavībā pretinieka kājas spēriena attālumā. Nekad neļaujiet viņam satvert sevi no priek�as. Tas nozīmētu vienkār�i cīkstēties ar viņu kā sportā. Es jums parādī�u, kā aizsargāties no uzbrucēja, kas satvēris jūs no mugurpuses aiz kakla, aiz rokām. Jūs iemācīsieties cīnīties, stāvot uz ceļiem, izmantojot gurnus. Taktikai jābūt izstrādātai līdz automātismam.

Pamazām viņi sāka saprast, ka pretinieku uzvarēt spēj nevis tas, kur� ir jauns vai stiprs, bet gan tas, kuram pieder slepenas zinā�anas. Iemaņas, kuras zēni apguva, deva viņiem paļāvību uz saviem spēkiem un spēju saskatīt briesmas. Spēks darīja viņus pazemīgus.

9-436

Lī viņiem stāstīja visādus atgadījumus. - Es gāju

257

misionāru skolā. Es mācījos jūsu Bībeli - abas grāmatas. Es jums pastāstī�u kaut ko tādu, kas mani vienmēr interesējis. Vecajā derībā, Isaja grāmatā, jūsu Dievs saka: "Es radīju dienu; es radīju nakti. Es radīju labo; es radīju ļauno. Es, tas Kungs, visu to izdarīju." Es vienmēr esmu brīnījies, kā Rietumos cilvēki var ļauno uzskatīt par sliktu, ja viņu pa�u Dievs to ir radījis un atļāvis Luciferam to aizsargāt. Dīvaini, ka karotājs, kas redzējis gaiuiāvi, gan brīnumus, paliek armijā vai arī iestājas klosteri, lai audzinātu disciplīnu. Pa to laiku mājās sēdētāji, kas nekā nezina, sprie� par ļauno, par slikto, par grēku. Cik brīni�ķīgi, ka karotāja ikdiena neļauj apcerēt labo un ļauno, bet tikai pienākumu, godu un uzticību.

I�iguro ļāva zēniem spēlēt shintgurai spēli. Japāņu valodā �is vārds nozīmēja alkt pēc nāves. Viņ� cerēja, ka kādu dienu �ī primitīvā spēle ļaus zēniem bez kavē�anās mesties nāves apkampienos. Spēlē vajadzēja lēkt vienam pāri otram un priek�metiem, krist no augstuma un piezemēties tie�i uz krūtīm.

Lī sacīja: - Nav nekā satrauco�āka kā zināt, ka draugs kaut kur tumsā ir sastapies vaigu pret vaigu ar nāvi. Tāds uzmundrinājums!

I�iguro sacīja: - Es jums palasī�u "Hugakure". Nosaukums nozīmē - starp lapām apslēptais. �eit skaidrots klasiskais samuraju ētikas kodekss. Samuraja ceļ� ir nāve. Krīzes situācijā noteikts vienkār�i tuvoties mezglpunktam un mirt, ja tas nepiecie�ams. Tur nav nekā sare�ģīta. Tikai jāsaņemas un jādara. Tāds, kas atsakās no savas misijas un izvēlas turpināt dzīvot, saņem nicinājumu kā gļēvulis un nemākulis. īsts samurajs gatavojas nāvei rītā un vakarā, diendienā. Tā ir elle - dzīvot tādos laikos, kad nekas nenotiek, kad nav citas izvēles kā gaidīt, kad pienāks laiks izrādīt varonību.

Kādu dienu apmācība bija beigusies. I�iguro pasniedza viņiem pēdējo stundu. - Daudzus jo daudzus gadus Japānas vēsturē padotie cienīja savu komandieri. Viņu sauca �oguns, viņ� bija kaut kas līdzīgs jūsu prezidentam. Viņa pakļautībā atradās viņa prasmīgie meistari, tādi kā jūsu Pentagons un CIP. �iem meistariem pakļāvās hatamoto, kas kā samuraji kalpoja saviem kungiem �oguna armijā. Meistari bija starpnieki - viņi garantēja cieņu kungam un taisnību ļaudīm. Savukārt samuraji nozīmēja pateicību, drosmi un pienākumu. Viņu atbildība tika saukta par giri. Ja samurajs sāka domāt kā mūks vai arī tika sakropļots, viņu atlaida no kalpo�anas �oguna armijā. Ja meistars nomira, �oguns atlaida viņa samurajus no dienesta. �ie samuraji vieni pa�i klīda pa valsti - viņi neizrādīja pieķer�anos sievām bet savas mākas dēļ viņi bie�i tika vajāti, katrā ziņā viņiem bie�i nācās riskēt. Daudzi apvienojās. Da�i kļuva par bandītiem, bet lielākā daļa par mūkiem. Vai nav dīvaini, ka spēja nogalināt bie�i vien karavīru padara par mūku? Ta�u jūsu gadījumā �oguns nav jūsu prezidents. Prezidents ir pārāk atkarīgs no sabiedriskās domas. Nē, jūsu �oguns ir Eliots. Viņ� var jūs atlaist vai ari likt nomirt. Bet bez viņa jūs esat tikai ceļinieki.

14 i

Lietus joprojām bungoja pa būdas jumtu. Ārpusē bija uzausis pelēcīgs rīts.

Ērika mulsi samirk�ķināja skropstas. Pa kārtai Kriss un Sauls bija viņai visu izstāstīju�i. - Kā jūs teicāt, cik ilgi notika apmācība?

- Trīs gadus, - atbildēja Sauls. - Trīs stundas katru dienu.

Viņa dziļi ievilka elpu. - Bet jūs ta�u bijāt tikai bērni.

-��� Tu gribēji teikt, ka mēs bijām jauni, - sacīja Kriss.

-���� Mēs tikām audzināti tā, ka, liekas, nekad neesam biju�i bērni.

-�� Mums patika �īs nodarbības. Mēs gribējām, lai Eliots ar mums lepojas, - sacīja Sauls. - Mums bija nepiecie�ama vienīgi viņa atzinība.

Kriss norādīja uz datorizdrukām, kas joprojām gulēja uz galda. - Ja velkam vēl citas paralēles, tad jādomā, ka cilvēki, kas minēti �ajā sarakstā, tika audzināti tādā pa�ā atmosfērā kā mēs.

-��� Uzlabotā, - sacīja Ērika.

Saula skatiens bija ciets. - Tas iedarbojās. Tajā pavasarī, kad mēs beidzām skolu, gan speciāldienests, gan 82. gaisa desants sūtīja uz skolu savus rekrū�u vervētājus. Viņi pavadīja skolā veselu nedēļu, sacenzdamies savā starpā, lai pārliecinātu mūsu klasi par to, kura vienība var piedāvāt vairāk iespēju. - Viņa balss kļuva dzēlīga. - Glu�i tāpat kā IBM un "Xerox" vervē koled�u beidzējus. Mūsu klases pui�i izvēlējās vai nu vienu, vai otru vienību, ta�u kā grupa simtprocentīgi iestājās armijā. To darīdami, viņi turpināja tradīciju. Franklina skolu vēl nav beidzis zēns, kur� nebūtu iestājies armijā. Viņi tik ļoti gribēja pierādīt savu drosmi, ka pēc se�iem gadiem, se�desmit astotajā, Vjetnamas kara laikā, kaujās krita astoņdesmit procentu mūsu klases.

-��� Dievs �ēlīgs! - izsaucās Ērika.

-Ta�u mums vēl viss nebija beidzies, - Kriss turpināja.

-���� Eliots to sauca par uzspodrinā�anu. Pēc skolas un dojo, pēc specdienesta un Vjetnamas mēs beidzām Rotberga nogalinā�anas instinkta attīstības apmācības kursu. Tad mēs devāmies uz aģentūras nometni Vird�īnijā. Eliots jau sen bija mūs rekrutējis. Sai ziņā mūsu apmācība sākās no piecu gadu vecuma. Bet tikai pēc nometnes mēs beidzot bijām gatavi viņam strādāt.

-��� Viņ� padarīja jūs par vislabākajiem.

-���� Viņ� mūs padarīja. Jā - Kriss naidā savilka lūpas.

-���� Un tos pārējos arīdzan. Viņ� mūsos bija ieprogrammējis absolūtu padevību sev.

-�� Nekad neko nejautāt. Kā darbā ar Paradigmu, - sacīja Sauls. - Man pat neienāca prātā viņam pavaicāt, kādēļ viņam tas vajadzīgs. Ja viņ� ko lika, tad tas nevarēja būt nekas slikts.

-�� Mēs bijām tik naivi, ka viņam dro�i vien nāca smiekli. Kad mēs tovakar aizzagāmies no skolas un mūs piekāva banda� - Kri�a skatiens uzzibsnīja. - Es tikai tagad aptvēru. Mani �ajā sakarā vienmēr vajājusi kāda nojauta. Viņi izskatījās pārāk akurāti. Viņu ādas jakas bija pavisam jaunas. Viņi brauca ar dārgu ma�īnu. - Viņ� drebēja. - Tie dro�i vien biju�i aģenti. Viņ� tos uzsūtīja, lai mūs apstrādātu, lai mēs saniknotos un izmantotu pasviesto izdevību mācīties dojo. Dievs vien zina, cik daudzos da�ādos veidos viņ� ar mums manipulējis.

-�� Un "Bēbijas Rutas". Viņ� man vienu iedeva Denverā, kad sūtīja mani+iāvē.

-��� Un man, kad prasīja tevi izsekot, - piemetināja Kriss.

-��� Mēs esam Pavlova suņi �okolādes tāfelītes simbolizē viņa attieksmi pret mums. Ar tām viņ� gribēja nopirkt mūsu mīlestību Tas bija pavisam viegli. Neviens cits pret mums netika izrādījis laipnību. Vecs vīrs, kas dala bērniem saldumus.

Lietus sāka bungot skaļāk pajumtu.

-��� Un tagad mēs atklājam, ka viss, ko viņ� mums teicis, nav taisnība. Krāp�ana. Meli, - sacīja Sauls. - Viņ� mūs nekad nav mīlējis. Viņ� mūs izmantoja.

-��� Ne tikai mūs, - Kri�ā kūsāja niknums. - Dro�i vien �ie cilvēki arī domāja, ka viņ� tos mīl. Viņ� ir melojis visiem. Mēs bijām tikai grupas sastāvdaļa. Es gandrīz spētu viņam piedot melus - visu, ko viņ� licis man darīt! - ja man būtu pārliecība, ka viņam pret mums ir īpa�a attieksme. Ta�u nav nekādas īpa�as attieksmes. - Kriss ieklausījās vētrā. Viņa vārdi atbalsojās kā pērkons. - Un tāpēc es saku, ka viņam jāmirst.

NEMEZĪDA

i

Divas minūtes pēc dzērienu veikala atvēr�anas Hārdijs izgāja atpakaļ uz ielas, papīra maisā klunk�ķinādams divas D�ima Bīma pudeles. Viņ� lepojās ar savu prasmi izvēlēties brendiju. Valdības pensija neatļāva Hārdijam lieku greznību, ta�u viņ� nekad sevi nepazemoja ar neizturētu, lētu viskiju dzer�anu. Viņ� arīdzan nekad nemēģināja lietot lētos dzirksto�os vīnus vai arī salkanos aromatizētos ruma brūvējumus, kam priek�roku deva citi dzērāji viņa namā. Viņam bija savi standarti. Ēst viņ� ēda vienreiz dienā neatkarīgi no tā, vai bija izsalcis vai ne. Mazgājās un skuvās viņ� katru dienuun valkāja tīru apģērbu. Bija spiests to darīt. Maiami mitrajā klimatā Hārdijs nepārtraukti svīda, un alkohols iztvaikoja caur ādas porām, tikko viņ� bija paspējis to noslaucīt. Pat tagad, piecas minūtes pāri astoņiem no rīta, karstums bija neizturams. Saulesbrilles, sargādamas skatienu, aizsedza viņa apsarku�ās acis. Puķainais krekls bija pielipis pie miesas, saslapinādams papīra maisu, ko viņ� turēja, piespiedis pie krūtīm. Viņ� uzmeta skatienu savam vēderam un izbijās, ieraugot bālo, uztūku�o ādu, kas rēgojās pa atvēru�os kreklu. Viņ� to cienīgi aizpogāja. Vēl tikai divi kvartāli, un viņ� nokļūs savas istabas tum�ajā dro�ībā aiz aizvērtiem slēģiem, ieslēgs televizoru, noskatīsies pēdējo pusstundu no raidījuma "Labrīt, Amerika", uzsauks tostu Deividam Hartmenam.

Doma par pirmo �āsdienas glāzīti viņu apreibināja. Viņ� paskatījās apkārt - gadījumam, ja tuvumā būtu kāds policists, tad nogriezās alejā un paslēpās zem ugunsdzēsēju kāpnītēm. Garām rūcināja auto, ta�u viņ�, nepievērsdams tiem uzmanību, iebāza roku papīra maisā un, satvēris vienu no pudelēm, atkorķēja to un pacēla pie lūpām, Hārdijs aizvēra acis, izbaudīdams, kā burbona siltums ieplūst rīklē. Viņa ķermenis atslābinājās. Rokas vairs netrīcēja.

Piepe�i viņ� sastinga, izdzirdējis tuvojamies raustīgas mūzikas skaņas. Neizpratnē Hārdijs atvēra acis, un viņam aizrāvās elpa, ieraugot savā priek�ā garāko kubieti, kādu viņ� savā mū�ā redzējis, spīdīgā purpura kreklā un spogulbrillēs, grozot portatīvo radio, kas tam karājās uz pleca. Spēcīgais kubietis, savilcis lūpas ļaunā grimasē, piespieda Hārdiju pie sienas zem ugunsdzēsēju kāpnītēm.

Hārdiju atkal sāka kratīt drebuļi - �oreiz no bailēm. - Lūdzu. Man makā ir desmit zaļie. Tikai neaiztiec mani, neatņem viskiju.

Kubietis tikai sarauca pieri. - Par ko tu runā? Vecais lika tev nodot �ito. - Viņ� iegrūda papīra maisā aploksni un devās projām.

- Ko? Ei, pagaidi mirkli. Kas? Kā viņ� izskatījās?

Kubietis paraustīja plecus. - Vecais kā jau vecais. Kāda tam nozīme? Visi jūs izskatāties vienādi. Viņ� man iedeva divdesmit zaļos. Tas ir viss, kas mani interesēja.

Kamēr Hārdijs mirk�ķināja acis, kubietis nozuda alejā, un kopā ar viņu pamazām izgaisa ari mūzikas skaņas. Hārdijs aplaizīja lūpas un iemalkoja atliku�o burbonu. Trīco�ām rokām viņ� pasniedzās maisā pēc aploksnes. Viņ� sajuta, ka tajā paslēpts gar�, tievs priek�mets. Bez �ēlastības saplēsis aploksni, viņ� izvilka no tās atslēgu

Tā izskatījās pēc seifa atslēgas. Uz tās bija atzīmēts numurs 113. Un burti SVPA. Būdams iereibis, viņ� mēģināja koncentrēties un beidzot aptvēra, ko nozīmē burti. Savienoto Valstu Pasta aģentūra. Pasta sūtījums.

Glu�i kā senās dienās Ta�u sūtījums Hārdiju satrauca. Izlūkdienestam viņ� nebija strādājis kop� 1973. gada, kad Votpgeitas lieta beidzās ar pla�u aģentūras kadru tīrī�anu. Par spīti dzer�anai, toreiz viņ� bija vēl pietiekami liela vērtība, lai cerētu uz paaugstinājumu par Dienvidamerikas operāciju direktoru līdz laikam, kad sasniegs pensijas vecumu. Ta�u politiskajos skandālos nevar iztikt bez grēkā�u meklē�anas, un dzērājs �im nolūkam lieti noderēja. Se�desmit divu gadu vecumā Hārdijs bija spiests atkāpties no amata - viņ� vismaz saņēma pilnu pensiju - un, kā jau alkoholiķis, ienīzdams aukstumu, devās uz Maiami.

Tagad viņ� domāja - pie velna, esmu pārāk vecs kaut kādām spēlēm. Pasta sūtījums. Muļķīgi. Vispirms viņi iedod man ar kāju pa dibenu. Pēc tam izdomā, ka nekas nav noticis un es varu atkal viņiem strādāt. Viņ� iebāza atslēgu papīra maisā un iznāca bo alejas. Nekas, lai domā vien tālāk.

Nogājis puskvartālu, viņ� sāka ap�aubīt savu pieņē�mumu. Varbūt atslēga nemaz nav nākusi no aģentūras. Saraucis pieri, viņ� palēnināja gaitu. Tikpat labi tā var būt nākusi no citas puses. Hārdijam sāpēja galva. Tomēr - no kuras citas puses? Vēl svarīgāk - kāpēc? Kam vajadzīgs vecs �ūpa? Pat ja es būtu skaidrā, esmu zaudējis iemaņas. Pēc deviņu gadu pārtraukuma man nekas nav zināms par aģentūras operācijām. Kāda sodība!

Ne�ēlīgā saule nikni lauzās caur saulesbrillēm, likdama viņam samiegt acis. Pār niuguru tekāja skudriņas, it kā kāds viņu novērotu. Hārdijs paskatījās visapkārt. Muļķīgi, viņ� nodomāja. Puis, tie nav joki, tu sen neesi praktizējies. Senajās dienās, tik atklāti staigādams, tu jau sen būtu pagalam.

Ta�u tam nav nekādas nozīmes. Lai kas �o spēli piedāvāja, viņ� netaisījās tajā piedalīties. Viņ� gribēja vienīgi nokļūt mājās, ieslēgt kasti un uzdzert tostu Deividam Hartmenam. Un vairāk neko. Uzdzert labi daudz tostu. Un vel da�us, kad ieradīsies vecais, labais brālis Fils Donahjfi.

Drīz kļuva saskatāma ieeja viņa daudzdzīvokļu namā. īpa�nieks to dēvēja par kooperatīvo dzīvojamo namu, ta�u precīzāk būtu bi jis teikt - īres nams. Grausts bija piecpadsmit stāvus augsts - tā cel�anai bija izmantots nestandarta betons, kas drupa sāļajā gaisā, logu stikli bija tik plāni, ka tos drebināja trok�ņainā transporta kustība ielā. Kāpņu laukumiņos oda pēc kāpostiem. Burbuļoja caurules. Cauri plānajām sienām katru reizi varēja dzirdēt, kad kaimiņ� atbrīvojas no liekā �ķidruma. Pensionāru villa, vēstīja uzraksts. Pirmsnāves zārks, domāja Hārdijs.

Viņ� sasniedza ēku un nolūkojās uz kaiju mēslu un spalvu nota�ķīto ietvi izdauzīto stikla durvju priek�ā. Kļuva nelabi, iedomājoties, kā viņ� līdz �im bija dzīvoj is -burbons, izklaidējo�as pārraides, ziepes, beidzot ziņas, ja viņ� bija spējīgs tik ilgi palikt nomodā, pusnakts murgi, auksti sviedri, pamostoties pulksten trijos no rīta. Pie velna, Deivids Hartmens var pagaidīt, viņ� nodomāja un, pagājis garām ieejai, turpināja soļot tālāk pa ietvi. Viņ� apzinājās, ka dara muļķību. Diem�ēl, neskatoties uz savu aizvainojumu pret aģentūru un nelaimes priek�nojautu, Hārdijs nespēja pretoties ziņkārībai. �ādu interesi viņ� nebija jutis kop� pagāju�ās sezonas viesuļvētras.

Kura pasta nodaļa? Tā kā no kaut kurienes bija jāsāk, viņ� izvēlējās tuvāko pasta nodaļu, iegriezdamies pa ceļam alejās, lai stiprinātu drosmi ar burbonu. Pasta nodaļa bija būvēta stiklā un hromā, gara un zema. To ieskāva palmas, kas no karstuma �ķita salīku�as. Viņ� izgāja cauri �ņāco�ām automātiskajām durvīm, un nāsīs iesitās kodīga tīrītāja smaka, ar kuru apkopējs bija tīrījis betona grīdu. Abās gaiteņa pusēs rindojās pasta kastītes. 113 numuru Hārdijs pamanīja uz lielām durvīm labās puses apak�ējā rindā. Protams, katrā pilsētas pasta nodaļā dro�i vien ir pasta kastīte ar numuru 113. Atslēga varēja arī nederēt, bet, izņēmis to no papīra maisiņa, viņ� pārliecinājās, ka atslēga ērti iegulst slēdzenē. Kastīte a|jadās tik zemu, ka to atvēru�am viņam nācās nomesties ceļos, lai tajā ieskatītos. Ņemot vērā pasta kastes izmērus, viņ� "bija gaidījis, ka tajā atradīsies sainis. Bet tā bija tuk�a. Dziļi vīlies un dusmīgs, ka ticis izmuļķots, viņ� jau gandrīz piecēlās kājās, kad piepe�i viņā pamodās brīdinājuma instinkts. Kāpēc izraudzīta apak�ējā kaste? Tāpēc ka, pat nometoties ceļos, nav redzams, kas atrodas pie kastes aug�ējās sienas. Lai pārskatītu visu kasti, jānoliecas līdz pa�ai grīdai. Ja kaut kas ir piestiprināts pie aug�ējās sienas, pasta ierēdnis, no otras puses likdams kastē pastu, to nevar saskatīt, ja vien nepieliecas līdz grīdai kā Hārdijs. Un tur jau tas bija -�maza, plakana plastmasas kārbiņa, kas ar magnētu piestiprināta pie pasta kastes aug�ējās sienas.

Hārdija seja no locī�anās bija kļuvusi sarkana. Viņ� norāva magnētu un nesteidzīgi piecēlās. Pārlūkoja^aiteni ar kastī�u rindām. Nevienu nemanīja. Nesagaidījis, kamēr nokļūs dro�ākā vietā, viņ� izmantoja izdevību un atvēra kārbiņu.

Ieraudzījis vēl vienu atslēgu, viņ� sarauca uzacis. Kas

par�

Tā vairs nebija pasta kastītes atslēga. Tās numurs bija

Viņ� apgrieza atslēgu uz otru pusi. Atlantijas viesnīca.

Izdzirdējis atslēgu noskrapstam slēdzenē, Sauls saspringa. Viņ� aizslēpās aiz krēsla un, satvēris cie�āk savu barettu, vēroja, kā pamazām atveras durvis.

Viņ� bija aptum�ojis istabu, aizvērdams aizkarus. Gaisma no priek�telpas �aurā strēlē krita uz grīdas, tad strēle kļuva platāka. Gaismai priek�ā aizstājās cilvēka stāvs. Pāri slieksnim lēni pārkāpa tukls, satraukts vīrietis, kaut ko turēdams papīra maisā.

-��� Aizver durvis un aizslēdz tās, - sacīja Sauls,

Vīrietis paklausīja. Sauls iededza grozāmu lampu un

pavērsa to pret viņu. Nu vairs nebija �aubu. Lampas gaismā, miegdams acis, tie�ām stāvēja Hārdijs. Vīrietis noņēma tum�ās brilles un, pacēlis roku, mēģināja aizsargāties no �ilbino�ās gaismas. Sauls viņu nebija redzējis trīspadsmit gadus. Toreiz Hārdijam bija neveselīgs izskats, Tagad, septiņdesmit divu gadu vecumā, viņ� izskatījās vēl sliktāk - aizdomīgi uztūku�i āda, sarkanas pūtītes uz krunkainajiem vaigiem, noļucis vēders, kas itin bie�i raksturīgs alkoho�liķiem, Viņa mati bija sirmi, bez spīduma, nedzīvi. Bet tie vismaz bija saķemmēti. Viņ� bija skuvies. Viņ� nesmirdēja

-�� ja nu vienīgi pēc burbona. Viņa apģērbs - neglīts, puķains krekls un elektrozilas sintētiska auduma bikses - izskatījās tīrs un izgludināts. Baltās kurpes bija tikko kā spodrinātas.

Sasodīts, domāja Sauls, ja es būtu sīvā cienītājs, diez vai es pievērstu tik daudz uzmanības savam izskatam.

-���� Priecājos tevi redzēt, Hārdij. Gaismas slēdzis ir pa kreisi no tevis.

-��� Kas?� - Hārdijs ierunājās drebo�ā balsī, meklēdams slēdzi. Iedegās divas lampas - uz rakstāmgalda un virs gultas. Hārdijs viebdamies samirk�ķināja acis.

-��� Tu mani nepazīsti? Man trūkst vārdu.

Hārdijs turpināja viebties. - Saul? - Viņ� apjucis mirk�ķināja.

Joprojām slēpdams barettu, Sauls pasmaidīja un pasniedzās pāri krēslam, lai paspiestu viņam roku. - Kā tev klājas? Kas tev tai maisā?

-���� Ak�- Hārdijs samulsis paraustīja plecus. - Nekas liels. Mana senā vājība.

-��� Dzeramais?

-��� Niļja,..- Hārdijs pa�apzinīgi noslaucīja muti. - Esmu uzaicinājis da�us draugus. Nepadomāju, ka dzeramā krājumi izsīku�i.

-�� Izskatās �ausmīgi smags. Pakai uz āķa. Atpūtini rokas.

Apjucis Hārdijs izpildīja, ko viņam lika, - Es� gribētu

zināt, kas par lietu

Sauls paraustīja plecus. - Atkalapvieno�anās, ja tā varētu teikt.

Iezvanījās telefons. Hārdijs sarāvās. Telefons iezvanījās vēlreiz. - Tu necelsi klausuli? - Ta�u Sauls nepakustējās. Telefons pārstāja zvanīt. - Dieva dēj, - sacīja Hārdijs, - kas notiek? Tas kubietis�

-���� Vai viņ� nebija iespaidīgs? Man nācās pameklēt, kamēr tādu atradu. Pareizais vieplis.

-��� Bet kāpēc tas bija vajadzīgs?

-��� Līdz tam mēs vēl nonāksim. Tev ir ierocis?

-�� Tu smejies par mani? Kad apkārt klīst visi �ie kubie�u bēgļi?

Sauls pamāja. Par Hārdiju klīda leģendas, ka viņ� nekur neejot bez iero�a, pat uz vannas istabu. Reiz izlūkdienestam par lielām izbailēm viņ� bija paņēmis līdzi revolveri uz konferenci Baltajā namā ar prezidenta piedalī�anos. Citreiz reprezentablās viesībās viņ� bija pārdzēries un aizmidzis pie galda, bet revolveris, iz�ļucis no pleca maksts, bija nokritis pie divu kongresmeņu un trīs senatoru kājām. - Novieto to blakus pudelei uz pakaramā.

-��� Kāpēc?

Sauls izvilka aiz krēsla aizslēpto barettu. - Vienkār�i

nem un izdari! >

-E, pagaidi! - Hārdija acis iepletās. Viņ� mēģināja smieties, it kā pārliecinādams sevi, ka tas ir joks. - Tev tā nebūs vajadzīga.

Sauls tomēr nesmējās.

Hārdijs savilka lūpas. Nervozi viņ� pieliecās un, pavilcis uz aug�u labās kājas bik�u staru, izvilka no maksts īsstobra 38. kalibra koltu.

-��� Joprojām cieni �os revolverus, ko?

-��� Tu ta�u zini, kā mani agrāk mēdza saukt.

-��� Vjats Ērpss, - Sauls saspringa. - Ņem tikai ar diviem pirkstiem.

-���� Tev man tas nav jāsaka, - Hārdijs likās sa�utis. - Es vēl kārtību atceros. - Viņ� nolika revolveri virs pakaramā. - Tagad esi apmierināts?

-��� Ne glu�i, - Sauls to paņēma. - Man tevi jāpārmeklē.

-��� Bet Dieva dēl.

f

-���� Es nekutinā�u. - Iztaustījis Hārdiju, Sauls izrādīja sevi�ķu interesi par viņa pogām.

Hārdijs nobālēja. - Ak to tu meklē? Mikrofonu? Tu domā, ka es nēsāju līdzi noklausī�anās ierīci? Bet kāpēc man būtu�

-Tie�i tāpēc mēs izmantojām kubieti. Kāda garantija, ka tevi nenovēro?

-���� Novēro? Bet kāpēc kādam būtu mani� Pagaidi, pagaidi. Mēs? Tu sacīji - mēs?

-��� Kriss strādā kopā ar mani.

-��� Kilmūnijs? - Hārdijs izskatījās apjucis.

-��� Labi. Alkohols nav atņēmis tavu atmiņu.

-��� Kā es varētu būt aizmirsis, ko jūs, pui�i, manā labā izdarījāt toreiz �īlē? Kur�

-��� Viņ� zvanīja no*kāpņu telpas. Divi zvani nozīmēja, ka viņ� �aubās, vai tev kāds seko. Ja viņ� pamanīs ko aizdomīgu, viņ� zvanīs atkal - vienreiz - lai mani brīdinātu.

-����� Bet es būtu varējis tev pateikt, ka man neviens neseko. - Hārdijs pamanīja, ka Sauls izvairās no viņa skatiena. - Es sapratu. - Viņ� drūmi pamāja. - Jūs domājat, ka neesmu spējīgs pamanīt "asti".

-��� Ar laiku cilvēka iemaņas aizmirstas, ja tās nelieto,

-��� It sevi�ķi, ja viņ� ir dzērājs.

-��� To es neesmu teicis.

-��� Zini, tev to nevajadzēs teikt. - Hārdijs kļuva mo�āks. - Kāpēc jūs bijāt pārliecināti, ka es vispār atnāk�u?

-���� Mēs nebijām pārliecināti. Kad kubietis tev iedeva atslēgu, tu to varēji izsviest renstelē.

-Un?

-��� Mums nāktos likt tevi mierā. Vajadzēja pierādījumu, ka tu esi gatavs iesaistīties - ne tie�i ar mums, bet vispār. Tev vajadzēja kaut kā izrādīt, ka tev ir vēlē�anās rīkoties.

-Nē.

-��� Es neesmu pārliecināts, kas�

-��� Tev bija cits iemesls.

Sauls pakratīja galvu.

-���� Kubietis, - sacīja Hārdijs. - Tagad es saprotu, kāpēc jums viņ� bija vajadzīgs. Atslēga visu izskaidro.

-Labi, tad�

-��� Bet pasta kaste un otrā atslēga?

-��� Papildu dro�ības pasākumi.

-��� Nē, tu gribēji dot man pietiekami daudz laika - gadījumam, ja es gribētu aiz�maukt un piezvanīt. Kriss to būtu redzējis. Viņ� būtu piezvanījis tev un laikus brīdinājis. - Hārdijs bija saniknots. - Ar ko tad, pie velna, jūs domājat, es sastrādājos?

Sauls �aubījās. Iespējams, ka Hārdijs bija tuvu patiesībai. No otras puses, Sauls nezināja, pie kā vēl lai grie�as. Viņ� apsvēra iespējas.

Un pateica viņam.

Hārdijs vai apstulba Likās, uz brīdi viņ� zaudējis sapra�anu. Pēk�ņi viņa seja kļuva sarkana. Vēnas uz kakla pietūka. - Ko? - Viņa balss aizlūza. -Eliots? Tu domāji, ka es sadarbojos ar to maitu? Pēc tā, ko viņ� man nodarījis, lai es viņam palīdzētu?

-��� Mēs nebijām īsti dro�i. Pagāju�i tik daudzi gadi. Varbūt tu pa �o laiku esi mainījies. Da�kārt cilvēks aizmirst apvainojumus.

-� Aizmirst? Nemū�am' Pateicoties tam kretīnam, mani atlaida! Ja es tiktu viņam klāt, es labprāt viņu no�ņaugtu un�

-��� Vai negribi to pierādīt?

Hārdijs sāka smieties.

3

Sauls beidza paskaidrojumus. Hārdijs klausījās, un viņa skatiens kļuva cits, seja vēl sarkanāka, no naida kaisto�a. Beidzot viņ� pamāja. - Skaidrs. Viņ� novērsies arī nojums. Tas mani nepārsteidz. Viņ� novēr�as no visiem. Brīnums, ka ar jums viņ� izturēja tik ilgi

-� Turpini stāstīt,

-��� Es nezinu, ko lai�

s

-���� Eliots vienmēr ir teicis, ja gribat uzzināt cilvēka noslēpumus, pavaicā kādam, kas viņu ienīst.

-��� Tev par viņu zināms vairāk nekā jebkuram citam.

-Tā man likās. Es maldījos. Bet tu biji viņa sāncensis.

Tu viņu iztaustīji.

-��� Kā tu zini?

Sauls neatbildēja.

Hārdijs paraudzījās papīra maisā, kas karājās uz pakaramā. Izvilcis no tā pustuk�o viskija pudeli, viņ� noskrūvēja vāciņu un pacēla pudeli pi lūpām. Piepe�i viņ� apdomājās un uzmeta skatienu Saulam. - Protams, glāzes jau tev nav.

-��� Vannas istabā. - Sauls paņēma no viņa pudeli. - Bet man tev ir kaut kas cits dzerams.

-��� Kas tad?

-��� Atnes glāzi.

Ar aizdomām Hārdijs paklausīja. Atgrie�oties no vannas istabas^viņam rokā bija glāze. Viņ� pavērās uz pudelēm, ko Sauls bija izņēmis no skapī�a un a�i norija. -Nē.

-��� Tu man esi vajadzīgs skaidrā. Ja jau tev jādzer�

-��� Vermuts? Tu joko?

-��� Vai tad es smejos?

-��� Tas ir pretīgs.

-��� Varbūt tu tik daudz nedzersi. Katram gadījumam, ja nu tu nespēj pretoties kārdinājumam� - Sauls aiznesa viskija pudeles uz vannas istabu un izlēja tās izlietnē.

Hārdijs iestenējās. -Man tās maksāja se�padsmit zaļos!

-�e, ņem divdesmit. Atlikumu vari paturēt.

-��� Sadists!

-��� Vari domāt, kā tev patīk. Jo ātrāk mēs tiksim galā, jo ātrāk tu varēsi nopirkt vairāk viskija. - Sauls piegāja pie

skapī�a un atvēra abas vermuta pudeles - sarkano un balto - un salēja abus Hārdija glāzē. - Gadījumā, ja tavs kuņģis izrādās stiprāks, nekā es biju domājis.

Hārdijs pa�ķielēja uz sārto maisījumu. Viņ� pasniedzās, atrāva roku atpakaļ, tad vēlreiz pasniedzās - un iztuk�oja glāzi trijos malkos. Ķerdams pēc elpas, viņ� satvēra skapī�a malu. - Ak Kungs.

-��� Kas ar tevi notika? *

-��� Tas gar�o pēc pun�a ar LSD. - Hārdijs nodrebinājās.

-��� Es tev to nepiedo�u. - Bet tomēr no jauna ielēja sev pilnu glāzi. - Pareizi, esmu �o to uzzinājis. Bet kā tu atklāji, ka es to esmu darījis?

-��� Es neatklāju.

-��� Bet tu teici�

-���� Nojauta pateica priek�ā - zinot, kāda tev pret viņu attieksme. Ta�u skaidri es to nezināju. Vienīgi nodomāju, ka vaicājot tu varētu izbīties un visu noliegt. Tāpēc es izlikos, ka jau zinu - cerībā, ka tu piekritīsi.

-��� Es pārāk ilgi esmu bijis apak�ā. - Nopūtās Hārdijs.

-���� Pareizi, tas ir taisnība. Bet uz mirkli tu mani tie�ām nobiedēji. Nevienam nevajadzētu to zināt. Tici man, es biju uzmanīgs. Tādā darbā es neuzticējos nevienam un nevienam neprasīju palīdzību. Mazliet pārākos vienā vietā, mazliet otrā. Nekādu redzamu pierādījumu. Pietrūka laika. - Hārdijs sadrūma. - Man par laimi, uzpeldēja Votergeita. Man ar to nebija nekāda sakara. Bet mēs ar Eliotu jau labu laiku bijām sāncen�i. Viņ� pārliecināja direktoru no manis atbrīvoties. Piemēra pēc. Loģika skaidra. Es ta�u biju - pie velna, esmu dzērājs. Bet es nekādi nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka viņ� �ajā apstāklī saskatīja iespēju gūt galīgo uzvaru.

-��� Vai, tavuprāt, viņ� nezināja, ka tu viņu izspiego?

-��� Acīmredzot ne.

-��� Kāpēc tu esi tik dro�s par to?

-��� Viņ� būtu mani nogalinājis.

Sauls viņu cie�i uzlūkoja. - Tu tik daudz dabūji zināt?

-���� Es biju tuvu. Tur kaut kas bija. Es to varēju just. Da�dien es domāju, ka man nepiecie�ams tikai viens vienīgs fakts. Vēl tikai viens� - Hārdijs paraustīja plecus. - Ta�u viņ� uzvarēja. Zaudējis sakarus, es nevarēju turpināt izmeklē�anu un ļāvos savai vājībai. - Viņ� satvēra glāzi. - �is te patie�ām uzdzen �ausmas.

-��� Varbūt tu vēlētos kafiju?

-����� Dieva dēļ, nē, tā ir vēl sliktāka nekā vermuts. Kategoriski atsakos, - Hārdijs domīgi sacīja. - �eit cilvēks kļūst slinks. Kā tad es varēju pabeigt iesākto? Es nevarēju tikt klāt datoriem.

-��� Tu gribēji palikt dzīvs.

-���� Vai arī biju pelnījis, ka mani izmet. Ja man būtu biju�as kādas izredzes, es būtu turpinājis izseko�anu. - Viņam uz pieres izspiedās sviedri. - �ausmīgs karstums.

Sauls �ķērsoja istabu un ieslēdza gaisa kondicionētāju. Tas sāka dūkt, un istabai pār�alca mikls vējiņ�.

-��� Kas tevi ierosināja sākt izseko�anu?

Hārdijs nepatikā no�ņācās. - Kims Filbijs.

4

Kādreiz 1951. gadā Kims Filbijs bija augsta ranga britu pretizlūko�anas dienesta MI-6 loceklis. Pirms tam, Otrā pasaules kara laikā, viņ� palīdzēja sagatavot Amerikas bērnu autiņos eso�ā spiegu tīkla K1D nepieredzēju�os rekrū�us. 1947. gadā, kad KID pārtapa par CIP, viņ� tai neliedza savus padomus. 1949. gadā viņ� ieradās Va�ingtonā, lai palīdzētu

FIB meklēt padomju spiegus, un viņ� patie�ām atklāja, ka godājamais britu diplomāts Donalds Maklins ir komunistu aģents. Tomēr, pirms radās iespēja Maklinu arestēt, viņu brīdināja cits britu diplomāts Gajs Bārgess, kur� pats bija neviena aizdomās neturēts komunistu aģents, un viņiem abiem ar Maklinu izdevās aizlidot uz Krieviju.

Tik dziļa padomju aģentu iefiltrē�anās satrieca Rietumu izlūkdienestus. Vienlīdz �okējo�s bija fakts, kā Bārgess bija uzzinājis, ka Maklins tiek turēts aizdomās. �is jautājums bija nodarbinājis Hārdiju, tolaik CIP jaunāko virsnieku, kur� bija iesēdies savā ma�īnā kādā Va�ingtonas autostāvvietā, nogaidot, kamēr beigsies pēk�ņa lietusgāze, lai steigtos uz savu iemīļoto bāru paēst len�u, kad viņam prātā ie�āvās satrauco�a doma. Pārvarējis savas slāpes, viņ� steidzīgi atgriezās savā kabinetā vienā no Kvonsetas namiem, kas bija pārpludināju�i Va�ingtonas piepilsētu kop� kara gadiem. Pārmetis lietusmēteli pār krēsla atzveltni savā nodalījumā, viņ� ielūkojās vairākās lietās, izrakstīdams piezīmes savu aizdomu apstiprinājumam.

Maklinu bija brīdinājis Bārgess. Bārgess pazina Filbiju, cilvēku, kur� apsūdzēja Maklinu. Patie�ām - reiz Bārgess bija viesojies pie Filbija mājās. Vai Filbijs bija netī�ām izpļāpājies un licis Bārgesam noprast, ka Maklinam draud briesmas?

Pieņēmums bija pārāk neticams, Filbijam bija pārāk liela pieredze, lai atklātu �āda veida informāciju tā cilvēka draugam, kuru viņ� grasās apsūdzēt.

Kāds tad varētu būt sakars starp �iem trijiem? Bārgesu, Maklinu un Filbiju? Hārdijs izdarīja veiklu loģisku gājienu. Un ja nu ari Filbijs ir komunistu aģents? Ja nu Filbijs, apsūdzot Maklinu, vispirms bija aizsūtījis pie Maklina Bārgesu, lai viņu brīdinātu?

Bet kādēļ gan viņ� to būtu darījis? Kāpēc lai Filbijs, būdams komunistu aģents, apsūdzētu otru tādu pa�u komunistu aģentu? Hārdijs spēja saskatīt tikai vienu iemeslu - lai pasargātu nozīmīgāku komunistu aģentu, kuram draudēja briesmas tikt atklātam Ta�u kur� varēja būt nozīmīgāks par Maklinu? Hārdija satraukums pieauga. Pats Filbijs? Apsūdzot Maklinu, Filbijs paceltos pāri aizdomām. Iespējams, ka, sadarbojoties ar FIB, Filbijs bija atklājis, ka viņu teju, teju identificēs kā spiegu.

Pieņēmumi, domāja Hārdijs. Bet kur ir pierādījumi? Pēk�ņi viņ� atcerējās komunistu informatoru Krivicki, kur� pirms vairākiem gadiem bija brīdinājis par trim padomju aģentiem britu diplomātiskajā korpusā. Krivickis vienu no viņiem, Kingu, bija noteicis pēc uzvārda (vēlāk arestēts), ta�u nespēja precīzi pateikt uzvārdus abiem pārējiem: skotam, kur� komunistiem pieslējās trīsdesmitajos gados, un britu �urnālistam, kur� piedalījies Spānijas pilsoņu karā. Vēlāk izrādījās, ka skots ir Maklins. Bet kur� bija britu �urnālists?

Hārdijs izpētīja sīkākās Filbija dosjē detaļas un aiz prieka tikko nesāka smieties, kad atrada meklēto: Filbijs reiz bijis �urnālists - Spānijas pilsoņu karā. Pilnīgi viss sakrita. Filbijs un Bārgess viens otru pazina kop� studentu gadiem Kembrid�ā, Maklins arī bija studējis Kembrid�ā. Trīsdesmit�ajos gados visi trīs bija simpatizēju�i komunistiem, bet tad ar viņiem notikusi krasa pārmaiņa, visi trīs pēk�ņi deva priek�roku kapitālismam, iestājoties Britu diplomātiskajā dienestā.

Protams, nodomāja Hārdijs. Viņus bija savervēju�i krievi un pierunāju�i kļūt par padomju aģentiem dziļā aizmugurē.

-��� Līdz ar to mana reputācija bija nodro�ināta, - sacīja Hārdijs. Viņa elpa oda pēc vermuta. - Cilvēki ir aizmirsu�i, ka es biju tas, kur� atmaskoja Filbiju.

-��� Da�i no mums vēl atceras leģendas, - sacīja Sauls.

-���� Es un Eliots, - Hārdijs iedzēra vēl mazliet. - Zelta jaunekļi. Eliots vāca sev punktus, izmantodams biju�os nacistus un biju�os fa�istus, kas pēc kara atjaunoja savu izlūkdienestu, �oreiz strādādami mūsu labā. Mēs izskatījā�mies tik labiņi.

-��� No kurienes viņ� nāk?

-' Viņ� pat tik daudz nav tev atklājis? No Bostonas. Viņa ģimene piederēja pie elites. Viņa tēvs studēja Jēlā, pēc tam strādāja Valsts departamentā. Drīz pēc tam, kad 1915. gadā piedzima Eliots, viņa tēvs gāja "bojā, vācie�iem nogremdējot "Lusitāniju". Viņa māte mirusi 1918. gada gripas epidēmijā. Vai tu saproti, ko es gribu teikt?

-��� Eliots ir bārenis? - Saulam pārskrēja auksti drebuļi.

-Tāpat kā jūs ar Kri�u. Iespējams, ka tādēļ viņam radās

īpa�a interese pārjums abiem.

-��� Viņu nosūtīja uz patversmi?

-��� Nē. Viņam nebija neviena vecvecāka, ne tēvo�a, ne tantes. Bija da�i attāli radinieki, kuri būtu varēju�i viņu pieņemt. Vecāku atstātais mantojums bija pietiekami liels, lai viņa audzinā�ana nesagādātu problēmas. Ta�u pieņemt zēnu piedāvājās kāds tēva draugs - cilvēks ar ietekmi Valsts departamentā. Eliota radi piekrita. Galu galā �is cilvēks varēja uzaudzināt Eliotu tā, kā būtu gribējis viņa tēvs. Viņam piederēja vara un bagātība.

-��� Kam?

-��� Teksam Otonam.

Sauls iepleta acis.

-���� Pareizi, - sacīja Hārdijs. - Tas ir viens no Abelāra sanktuārija radītājiem. Eliotu apmācīja Otons, kur� palīdzēja izveidot modernās spiego�anas pamatlikumus. Var sacīt, ka Eliots bijis klāt pie pa�iem pirmsākumiem. Protams, Amerikai pirms kara nebija atsevi�ķa izlūkdienesta. Tā funkcijas veica armija un Valsts departaments. Ta�u pēc Pīrlharboras tika nodibināts KID, un Otons ieteica Eliotam iestāties tajā. Eliots devās uz Angliju mācīties. Viņ� paveica vairākas sekmīgas operācijas Francijā. Darbs viņam patika, un pēc kara viņ� pārgāja strādāt CIP, kas izveidojās biju�ā KID vietā. Pa to laiku Otons bija atvaļinājies, ta�u Eliots bie�i devās pie viņa pēc padoma, un pati svarīgākā mācība, ko Otons viņam atstāja mantojumā, - necensties ieņemt pa�us augstākos posteņus aģentūrā.

-����� Ta�u godkārīgam cilvēkam �āds padoms neko nenozīmē.

-���� Nozīmē gan, ja tā padomā. Cik daudz direktoru un izpilddirektoru bijis aģentūrā pa �iem gadiem? Tik daudz, ka es nemaz nevaru atcerēties. �ie posteņi atkarīgi no politiskās konjunktūras. To izpildītāji mainās atkarībā no tā, kur� ir saimnieks Baltajā namā. Patiesā�vara aģentūrā - ar to es domāju pastāvīgu varu - pieder tiem, kas atrodas tie�i zem izpilddirektora un viņa tie�ā padotā: tas ir ceturtais postenis no aug�as varas hierarhijā. Tas ir nepolitisks, tajā neieceļ. Tas balstās tikai uz nopelniem un ilgsto�u darbu aģentūrā.

-��� Tātad Eliots ņēmis vērā Otona padomu.

Hārdijs pamāja. - Viņ� auga tik tālu, cik uzdro�inājās. Trakums, viens prezidents Eliotam pat piedāvāja direktora posteni, bet viņ� atteicās. Viņ� gribēja saglabāt garantiju, ka nezaudēs savu darbu. Ta�u viņ� gribēja arī vairāk varas, tāpēc papla�ināja savu bāzi, panākdams, lai pēc iespējas vairāk aģentu būtu pakļauti tie�i viņam, izplatīdams savu ietekmi uz operācijām visās pasaules daļās. Pretizlūko�anas �efs. �o titulu viņ� ieguva 1953. gadā, ta�u viņam bija ievērojamas rezerves jau �etrdesmitajos gados. Senatori, kongresmeņi, prezidenti - viņi visi ir atkarīgi no vēlē�anām. Beigu beigās viņiem visiem savi kabineti jāpamet. Ta�u Eliotam nav jāuztraucas par vēlē�anām. Gadu no gada, neatkarīgi, vai pie valdī�anas ir demokrāti vai republikāņi, Eliots ieņem savu ceturto vietu aģentūrā. Tikai vienam cilvēkam izdevies atkārtot Eliota triku un tik ilgi noturēties pie varas.

-��� D. Edgaram Hūveram.

-����� Pareizi. Bet Hūvers tagad ir miris, tāpēc bez pārspīlējuma var teikt, ka kop� �etrdesmitajiem gadiem Eliotam ir bijusi pati pastāvīgākā ietekme uz Amerikas valdību. Liec aiz auss, ka Eliotam nepārtraukti bijis jāsastopas ar briesmām, lai kāds cits godkārīgs cilvēks nevarētu apdraudēt viņa ceturto vietu. Lai nodro�inātu sevi, viņ� ievāca ziņas par katru, kas viņu varētu apdraudēt. Par prezidentiem, kabineta locekļiem, da�ādiem aģentūras direktoriem, vienalga kāds bija cilvēka sabiedriskais stāvoklis. Vai nu viņ� pārņēma �o taktiku no Hūvera, vai arī viņam to iemācīja Otons, bet viņ� bija savācis vispilnīgāko dokumentālo skandālu kolekciju, kādu vien var iedomāties. Sekss, alkohols, narkotikas - var tikai minēt, kā viņam izdevies to visu izzināt. Nodokļu pārkāpumi, ietekmes steru dalī�ana, aizmugures darījumi, kukuļo�ana. Ja kāds draudēja atņemt Eliotam varu, Eliots vienkār�i parādīja �ai personai viņa lietu, un draudu vairs nebija. Tikai tāpēc viņ� joprojām vēl atrodas aģentūrā, lai gan sen jau sasniedzis pensijas vecumu. �o lietu

dēl. y

-��� Kur tās glabājas?

-���� Tā ir mīkla. Varbūt kādā �enēvas bankā. Varbūt personiskajā seifā. Kas to lai zina. Tici man, ne viens vien mēģinājis tās dabūt. Viņam sekoju�i, ta�u viņ� vienmēr pratis izvairīties no "astes".

-���� Tu joprojām neesi man pastāstījis, kāpēc tu ievāci ziņas par viņu.

Hārdijs brīdi padomāja. - Tā atkal bija nojauta. Tu ta�u atceries, kā Eliots mū�dien uzstāja, ka gan �eit, gan Lielbritānijā pat valdībā iefiltrēju�ies komunistu aģenti un to ir daudz vairāk - ne tikai Filbijs, Bārgess un Maklins? Turklāt viņ� bija pārliecināts, ka pie mums aģentūrā strādā krievu spiegs. �o teoriju viņ� izmantoja, lai izskaidrotu U-2 incidentu, notikumus Cūku līcī, JFK slepkavību. Tiklīdz mēs sākām kādu operāciju, likās, ka krieviem par to jau zināms. Eliota teorija bija �ķitusi paranoiska. Bet tagad tā skanēja pārliecino�i. Aģentūrā visi sāka cits citu izspiegot. Mās tik ļoti nodarbināja spiegu meklē�ana, savstaipējā aizdomās turē�ana, ka nekas cits vairs netika darīts. Spiegu mēs tā arī neatradām. Ta�u tam nav nozīmes. Eliota teorija nodarīja mazāku ļaunumu, nekā būtu nodarījis jebkur� spiegs. Faktiski viņ� paralizēja aģentūras darbu, un tas mani uzvedināja uz domām. Iespējams, ka Eliots sacēla pārāk lielu troksni. Iespējams, ka Eliots pats bija spiegs, kas ar gudru ziņu grauj aģentūru no iek�puses ar savām aizdomām par spiega klātesamību. Tā bija Kima Filbija taktika. Apsūdzi kādu, un neviens neturēs aizdomās apsūdzētāju.

-��� Tomēr tu turēji aizdomās.

Hārdijs paraustīja plecus. - Teiksim, ka es biju greizsirdīgs. Savu karjeru mēs uzsākām vienlaicīgi. Sākumā mēs bijām vienlīdz spo�i. Bet turpmākajos gados viņam veicās labāk. Viņ� kāpa arvien augstāk, bet es paliku turpat, kur bijis. Ja man būtu bijusi iespēja turpināt, iespējams, ka es būtu atguvis savas pozīcijas. - Viņ� pacēla glāzi. - Laikam jau es gribēju nogāzt viņu lejā un pats pacelties aug�ā. Es joprojām atceros savu pirmo lielo sasniegumu. Varbūt es spētu to atkārtot - tie�i tādā pa�ā veidā. Es tev stāstīju, ka Eliots kara laikā devās uz Angliju, lai sagatavotos darbam KID. Mēs par spiego�anu neko daudz nezinājām, bet briti zināja. Vismaz tas cilvēks no MI-6, kur� viņu apmācīja. Tu nekad neuzminēsi, kur� tas bija.

Sauls nogaidīja.

Hārdijs iztuk�oja glāzi. - Kims Filbijs.

6

Sauls aizturēja elpu. - Eliots ir kurmis?

-��� To es neesmu teicis.

-��� Kāda velna pēc tad pieminēt Filbiju, ja tu neko ar to negribi pateikt?

-���� Tās ir tikai manas domas. Es varu izteikt visādas hipotēzes, bet bez pierādījumiem tās ir bezjēdzīgas.

-��� Un tev neesot pierādījumu.

-���� Es ta�u tev teicu, ka līdz tam netiku. Kad Eliots panāca, ka mani atlai�, manu kabinetu aizzīmogoja. Manu dzīvokli, manu ma�īnu, manu seifu pārmeklēja. Katru papīra skrandu, kam bija kāds sakars ar aģentūru, man atņēma.

-��� Arī to, ko tu uzzināji par Eliotu?

-��� Paldies Dievam, es neko nebiju pierakstījis. Ja Eliots būtu redzējis savu lietu, ja viņ� būtu nojautis, ka esmu bīstams� dzērāja klusē�anai viņ� neticētu. Man vai nu gadītos sirdstrieka, vai arī es būtu izkritis pa logu.

-��� Tu atceries visu, ko uzzināji?

Hārdijs sa�utumā izslējās. - Protams, neesmu aizmirsis.

Klausies, viņ� ir ieradumu cilvēks, tāpēc katru reizi, kad viņ� atkāpās no ierastās kārtības, manī modās aizdomas. 1954. gadā - viņa ceļojumu kvītis var pastāstīt interesantas lietas - viņ� devās vairākos neizskaidrojamos ceļojumos uz Eiropu. Augustā viņ� uz nedēļu vispār pazuda no redzesloka.

-��� Atvaļinājums?

-��� Neatstājot ne adresi, ne telefona numuru, pēc kuriem aģentūrā varētu viņu trauksmes gadījumā atrast?

-��� Es saprotu tavu domu.

-���� Es viņam varu izsekot līdz Beļģijai. Pēc tam� - Hārdijs aizsmēķēja un ievilka dūmu.

-��� Un neviens neizmeklēja viņa pazu�anas gadījumu?

-��� To ne tikai neizmeklēja. Nākamajā gadā Eliots dabūja paaugstinājumu. Man zināms vienīgi tas, ka viņ� bijis nosūtīts veikt kādu misiju un paaugstinājums bijusi balva par veiksmīgi paveikto uzdevumu. Un tomēr �ī pazudusī nedēļa�

-���� Ja Eliots ir kurmis, viņ� būs ticies ar savu VDK sakarnieku.

-����� Arī man radās �ādas aizdomas. Ta�u tas ir pārāk darbietilpīgs process. Es varu iedomāties daudzus citus ne tik noslēpumainus veidus, kā VDK varētu uzturēt ar viņu kontaktu. Kādēļ jāpievēr� sev uzmanība ar �āda veida nozu�anu? Lai kāds būtu nozu�anas iemesls, tā acīmredzot bija nepiecie�ama - kaut kas tāds, ko citādi nav iespējams nokārtot.

Sauls sarauca pieri. Viņu kratīja drebuļi, bet nejau no vēsuma, ko istabā radīja gaisa kondicionētājs.

-��� Vēl kas, - sacīja Hārdijs. - 1973. gadā viņ� nozuda vēlreiz - �oreiz uz trim dienām jūnija beigās.

-����� Atkal uz Beļģiju? j � Nē. Japānu.

-��� Kāds te sakars?

Hārdijs paraustīja plecus. - Man nav ne mazākās jausmas, ko viņ� darījis �o ceļojumu laikā Ta�u atgrie�os pie sava pirmā pieņēmuma. Teiksim, kara laikā viņ� devās uz Angliju un pievienojās Filbijam, Bārgesam un Maklinam, kļūdams par divkār�u padomju aģentu.

-��� Vai trīskār�u aģentu.

-���� Viss var būt. - Hārdijs paberzēja zodu. - Par to es netiku domājis. Viņ� varēja-izlikties, ka sadarbojas ar Filbiju, tāpēc ka plānojis izmantot savas attiecības ar krieviem Savienoto Valstu labā. Viņam vienmēr patikusi sare�ģītība, un trīskār�ā aģenta loma ir pati sare�ģītākā no visām. Ta�u tam nav nekādas nozīmes. Vienalga, vai divkār�s vai trīskār�s aģents, viņ� ir uzturējis kontaktus ar VDK, Kādam vajadzēja nogādāt viņam ziņojumus, un �im kādam bija jābūt tik ļoti saaugu�am ar viņa ikdienu, ka nevienam nerastos jautājumi, ja abi regulāri tiktos viens ar otru, turklāt �im kādam bija jābūt apveltītam arī ar pārvieto�anās brīvību, priek�roku dodot Eiropas virzienam.

-���� Un tu viņu atklāji?

-��� Rozes.

-Kas?

-��� Tāpat kā sare�ģītību, Eliots mīl rozes. Savu dienu viņ� pakārto tām. Viņ� apmainās vēstulēm ar citiem ro�u mīļotājiem. Viņ� sūta un saņem retas �ķirnes.

Saulam it kā kāds būtu iebelzis pa pieri. - Un apmeklē ziedu izstādes.

-��� Eiropā. It īpa�i izstādi Londonā, kas notiek katru gadu jūlijā. Viņ� nav izlaidis nevienu reizi kop� �īs izstādes atklā�anas �etrdesmit sestajā gadā tūlīt pēc kara. Ideāla tik�anās vieta. Viņ� vienmēr apmetas pie drauga, kuram pieder mui�a Londonas tuvumā.,, Persivala Lendi�a, juniora.

Sauls dziļi ievilka elpu.

-��� Pazīstams vārds, vai ne? - noprasīja Hārdijs,

-���� Viņa tēvs pārstāvēja Anglijas izlūkdienestu, kad trīsdesmit astotajā gadā notika Abelāra tik�anās.

-��� Interesanta sagadī�anās, vai tev tā neliekas? Otons, kur� arī piedalījās tik�anās laikā, sadraudzējās ar Lendi�u, vecāko. Eliots - Otona aud�udēls - nodibināja draudzību ar Lendi�a dēlu, Staip citu, Lendi�s, vecākais, bija Filbija tie�ais priek�nieks.

-��� Ak Kungs, - atbalsoja Sauls.

-���� Tā nu man radās daudz vielas pārdomām, - sacīja Hārdijs. - Vai Lendi�s, vecākais, ari bija kurmis? Nelaime tāda, ka pēc kāda laika cilvēks visu sāk piemērot savai teorijai. Vai es neiztēlojos pārāk daudz? Padomāsim �ādi. Ja Eliots strādā krieviem, Lendi�s, jaunākais, manuprāt, varētu būt kurjers, kas nodod ziņojumus. �im nolūkam viņ� ir ideāls. MI-6 viņ� ieņem to pa�u stāvokli, ko Eliots CIP. Tāpat kā Eliots, viņ� pastāv uz to, ka MI-5 darbojas kurmis. Ja Lendi�s, vecākais, strādājis krieviem, iespējams, ka pēc tēva nāves viņa darbu turpinājis dēls.

-��� Vienīgā problēma, kā to pierādīt.

7

Ērika apstājās ejas vidū un sacīja pasa�ierim pie loga: - Piesprādzējieties, ser. - Viņai mugurā bija glīts Austrumu aviolīnijas stjuartes formas tērps. Steigas dēļ viņai bija maza iespēja izvēlēties starp tām sievietēm, kuras viņa varētu aizvietot. Viņas augums, matu krāsa, vaibsti bija gandrīz tādi pa�i kā apkalpes loceklei, kurai ar �o reisu bija jālido. Ta�u sieviete, kuru Ērika aizvietoja un kura pa�laik izbrauca no Maiami un devās pēk�ņā labi apmaksātā atvaļinājumā uz

Kīvestu, bija nedaudz sīkāka nekā Ērika, tāpēc formas tēips cie�i piegūla viņas augumam, izceldams krū�u aprises. Ta�u salonā sēdo�os vīrie�us tas nepārsteidza, drīzāk gan patīkami iepriecināja.

Iziedama caur eju, Ērika pārliecinājās, ka visi ir piesprādzēju�ies. Palūgusi kādai sievietei novietot savu apjomīgo tīkliņu brīvajā vietā zem priek�ējā sēdekļa, viņa pārlaida skatienu pasa�ieriem. Neviens nesmēķēja. Sēdekļi bija pacelti uz aug�u, ēdiena paplātes aizvērtas un nostiprinātas. Viņa pamāja otrai stjuartei un devās uz lidma�īnas priek�galu, no kurienes vēlreiz pārlūkoja pasa�ierus. Cik varēja spriest, neviens viņas klātbūtni neuztvēra kaut kā īpa�i. Neviena skatiens nesaspringa, kad viņa tos uzlūkoja. Neviens pasa�ieris nevairījās viņas skatiena. Protams, pieredzējis aģents tādas kļūdas nedarītu. Un tomēr �īs formalitātes vajadzēja veikt - izturēties pret tām vieglprātīgi būtu bijusi viņas pa�as kļūda.

Viņa pieklauvēja un atvēra pilotu kabīnes durvis. - Vai �eit kāds nevēlas kafiju?

Pilots pagriezās. - Nē, paldies. Tiek iekrauta bagā�a. Mēs pārtraucam iekāp�anu.

-��� Kādi �ķiet laika apstākļi?

-���� Labāki nevar būt. Visapkārt zilas debesis, - viņai blakus ierunājās Sauls. Viņiem abiem ar Kri�u - tik izskatīgiem savos pilotu ietērpos - kabatā bija dokumenti, kas apliecināja, ka viņi ir �ī reisa inspektori. Viņi sēdēja kabīnes pakaļgalā, vērodami ekipā�u, kurai nebija nekāda iemesla �aubīties par to, ka viņi tie�ām ir tie, par ko uzdodas. Kopā ar Ēriku viņi bija iekāpu�i jau agrāk, izmantojot dienesta ieeju pasa�ieru tunelī un atbrīvojoties no sekotājiem lidostas ēkā. Viņu pilnvaras bija prasmīgi nostrādātas. Mi�a Pletss no Izraēlas vēstniecības atkal bija darījis brīnumus.

Lidma�īnai atejot no iekāp�anas platformas, Ērika atgriezās pie pasa�ieriem, vēlreiz pārbaudīdama, vai kāds skatiens neliecina par sekotāju klātbūtni. Kādu vīrieti, �ķiet, valdzināja viņas figūra. Kāda sieviete izskatījās noba�ījusies par lidma�īnas startu. Paiedama tiem garām, Ērika nosprieda, ka �ie abi nav bīstami, lai gan tagad, kad lidma�īna bija sākusi kustēties, tam vairs nebija nozīmes, ja triecienkomanda iesēdusies lidma�īnā. Austrumu aviolīnija izcēlās ar dro�ības pasākumiem. Trīs pasa�ieri - lidma�īnas priek�galā, vidū un pakaļgalā - bija vienkrāsainās drānās ģērbusies apsardze. Pēk�ņi ārpusē, lidma�īnai izbraucot uz skrejceļa, no abām pusēm strauji piebrauca divas smagās ma�īnas. Ma�īnās Ērika pamanīja sē�am lielus, drūmus vīrus ar automātiem, kas gan bija skatienam apslēpti, - standarta dro�ības pasākums uz �īs līnijas, ko tik ļoti bija iecienīju�i teroristi. Kad lidma�īna nolaidīsies Londonā, to pavadīt līdz lidostai ieradīsies divas tādas pa�as ma�īnas. Arī lidostas ēkā Austrumu aviolīnijas sektors tiks slepeni, bet dro�i apsargāts. �ādos apstākļos triecienkomandas uebrukums Ērikai, Saulam un Kri�am būtu ne tikai muļķīgs, bet arī pa�nāvniecisks.

Viņas atvieglojuma sajūta ātri pārgāja. Pārbaudījusi, ka produktu glabātava lidma�īnas aizmugurē ir aizslēgta, Ērika ar izbailēm atcerējās, ka viņas pienākumos ietilpst visa lidojuma laikā iznēsāt kokteiļus un uzkodas pasa�ieriem.

Vecākais pilots paņēma mikrofonu. - Labvakar, - iesprak�ķējās skaļrunī. � Esiet sveicināti uz Austrumu aviolīnijas lidma�īnas borta, kas ar reisa numuru 755 lido uz�

Londona. Par spīti laika prognozei, kas vēstīja skaidras debesis, pāri pilsētai bija savilku�ies pelēki lietus mākoņi. Būdama aizņemta ar saviem stjuartes pienākumiem, Ērika tomēr bija atradusi laiku pārdomāt to, ko bija uzzinājusi.

Kri�a un Saula stāsts par Franklina zēnu skolu viņai nedeva miera. Ērika pati bija uzaudzināta Izraēlas kibucā - un tātad izolēti no apkārtējās pasaules. Tāpat kā Sauls un Kriss, viņa bija apguvusi karavīra iemaņas, un tomēr tas bija pavisam savādāk.

Viņu at�ķīra no mātes un tēva un audzināja aud�u�vecāki. Ta�u visa kopiena pret viņu bija izturējusies ar mīlestību. Ikviens ebrejs bija viņas ģimenes loceklis. Zemē, kura tik bie�i pārcieta ienaidnieka uzbrukumus, ka daudzi bērni zaudēja gan savus īstos, gan aud�uvecākus, sāpes bija panesamas vienīgi tad, ja galu galā par vecākiem kļuva visa tauta.

Ta�u Saulam un Kri�am neviens nebija izrādījis mīlestību, izņemot Eliotu, mīlestību, kas izrādījusies par meliem. Kibuca veselīgās atmosfēras vietā viņi jaunībā nebija redzēju�i neko citu kā skarbu disciplīnu un bezpersoniskumu - nevis savas zemes vārdā, bet slepenu motīvu vārdā, kurus iecerējis īstenot vīrs, kas sevi dēvēja par viņu labdari. Kādam gan jābūt tā cilvēka prātam, kas izperinājis �ādu plānu?

Neveselīgam. Perversam.

Tāpat kā Saulam un Kri�am, viņai bija mācīju�i nogalināt. Ta�u viņa to darīja savas zemes vārdā, savas tautas izdzīvo�anas vārdā, juzdama līdzcietību un sāpes par ienaidnieku, kamēr Saulam un Knsam pēc Eliota komandas tika izskaustas visas mulsino�ās emocijas, atņemta pa�cieņa, bez kuras tie pārvērtās par robotiem. Nekādi cilvēciski principi neattaisnoja viņiem nodarīto.

Tagad abu izolētība bija zudusi. Lai gan Ērika priecājās par atkalredzē�anos ar viņiem - it īpa�i ar Sauļu, jūtas pret kuru viņa bija domājusi esam miru�as, bet kuras bija atdzimu�as ar vēl lielāku spēku, - galvenais princips, kas viņu vadīja, bija ideālistisks: palīdzēt savai zemei, atmaksāt Eliotam par ļaunumu, kuru viņ� bija nodarījis Izraēlai, padarīdams to atbildīgu par prezidenta drauga bojāeju. Ta�u Sauļu un Kri�u vadīja cits motīvs. Personisks un �ajos apstākļos ironisks, jo emociju izraisīts. Lauzta bija viņu uzticība. Viņi bija nodoti.

Nu pienācis laiks atriebībai.

9

Londonas lidostā visi trīs izgāja cauri slēptai muitas zonai, kas domāta lidostas personālam. Apsardze, ko viņiem bija noorganizējis Pletss, neuzkrīto�i gaidīja otrā pusē. Izvairīdamies no pasa�ieru drūzmas lidostas ēkā, viņi izgāja pa lidostas darbinieku durvīm. Apsardze, pārbaudījusi apkārtni, izveidoja ķēdi, caur kuru Ērika, Kriss un Sauls nokļuva līdz bruņuma�īnai. Pabrauku�i garām lidostas apsardzei pie vaļējiem metāla vārtiem, viņi iejuka trok�ņainajā Pielondonas satiksmes straumē.

Kriss uzstādīja savu rokas pulksteni atbilsto�i Anglijas laika zonai. Rīta debesis bija apmāku�ās. Apkārtni ieskāva dūmaka. Pametis skatienu ārā pa aizmugurējo logu, viņ� saviebās. - Mums seko.

-���� Zilā ma�īna simt jardu attālumā? - vaicāja �oferis. Viņ� ielūkojās spogulī, saskatīdams Kri�a mājienu. - Tas ir viens no mūsējiem. Bet man nepatīk kas cits.

10-436

-��� Kas tad?

289

-��� Pavēles, ko mēs saņēmām. No Mi�as Va�ingtonā.

-��� Kas par lietu?

-�� Es to nesaprotu. Mums jāpārliecinās, ka jūs ierodaties sveiki un veseli, bet pēc tam mums esot jāpazūd. Tas ir absurds. Lai kas ar jums notiktu, pat ja jums trijiem būtu nepiecie�ama aizmugure. Te jābūt kādai kļūdai.

-��� Nē, tas ir mūsu pa�u lūgums.

-��� Bet�

-��� Tā vajag, - sacīja Sauls.

�oferis paraustīja plecus. - Jūs esat klienti. Man bija likts jūs nogādāt dro�ā vietā. Jūsu prasītais ekipējums atrodas somā. �eit to sauc par zābaku. Es nekad nespē�u pierast pie tā, kā �ie cilvēki runā.

10

Izlikdamies, ka ievācas, viņi palika stāvam ar neizkravātām ceļasomām, kamēr apsardze aizbrauca. Sauls uzmeta skatienu Kri�am. Pēc signāla viņi pārmeklēja istabu. Telpa bija maza, daudz mājīgāka nekā īrētās istabas Amerikā - sedziņas, me�ģīņu aizkari, ziedi vāzē. Glu�i tāpat kā ma�īnā, te oda pēc mitruma. Lai gan apsardze bija garantējusi, ka apme�anās vieta ir dro�a, Sauls nebija pārliecināts, vai var tiem uzticēties. No vienas puses, nebija iemesla neticēt. No otras, pārāk daudz cilvēku iesaistījās pasākumā, pārāk daudz iespēju tālākai nodevībai.

It kā izdzirdēju�i viņa aizdomas, Kriss un Ērika pamāja. Tā kā istabā varēja būt uzstādītas noklausī�anās ierīces, viņi nerunāja ne vārda, bet steidzīgi nometa savus formas tērpus. Vīrie�i Ērikas kailumam nepievērsa vairāk uzmanības kā Ērika viņējo. Pārģērbu�ies neuzkrīto�ās ielas drēbēs, viņi

izjauca, pārbaudīja un no jauna salika apsardzes dotos iero�us. Pārējais aprīkojums, ko viņi bija prasīju�i, darbojās nevainojami. Neko aiz sevis neatstāju�i, viņi nozagās lejup pa īres nama nopluku�ajām sētas kāpnēm. Nonāku�i pagalmā, viņi �ķērsoja zālienus, kas veda aleju labirinta virzienā, pielietodami sare�ģītus māņpaņēmienus, lai jauktu pēdas iespējamiem sekotājiem un nozustu Londonas lietū. Pat Mi�a Pletss nezināja, kāpēc viņi dodas uz Angliju. Tagad, atstātiem pa�iem savā ziņā, viņiem atkal vajadzēja kļūt neredzamiem, lai nevienam nerastos iespēja noteikt viņu gala mērķi.

Ir viens izņēmums, nemierīgi nodomāja Sauls. Vienam cilvēkam tas bija zināms - cilvēkam, kur� viņiem bija iedevis ceļa mērķa adresi un aprakstu. Pilnīgas dro�ības prasība bija apklusināt Hārdiju, lai pasargātu sevi. Bet kā es spētu �ādu rīcību attaisnot? - Sauls vaicāja pats sev. Hārdijs palīdzēja. Bez tam �is draņķis man ir pārāk simpātisks.

Vienalga, viņ� nemitējās atkārtot. Nenogriezti

pavedieni viņam sagādāja raizes. *

11

Ml�

Viņi gaidīja, jo Hārdijs pat nebija papūlējies veikt tik elementāru dro�ības pasākumu kā apmainīt dzīvokli. Protams, viņ� stipri dzēra. Ta�u vecā vājība ne tikai bija aptum�ojusi viņa saprātu. Tā bija nomākusi arī Hārdija refleksus, un tā, kad Hārdijs, iestreipuļojis savā dzīvoklī, pagriezās, lai aizslēgtu durvis, viņ� nespēja noreaģēt, dzirdot soļus, kas steidzās viņam pretī. Iespējams, ka skaidrā prātā viņ� būtu paspējis atkal atraut durvis vaļā un izskriet gaitenī, bet, tā kā adrenalīns, sajaucoties viņa vēderā ar alkoholu, gandrīz izraisīja vem�anu, vīrietis, kas bija paslēpies tualetē,

291

izgrieza Hārdijam roku un spēcīgi trieca viņu pret sienu, pabīdīdams viņa kājas tā, lai varētu pārmeklēt.

Otrs vīrietis, izdrāzies no vannas istabas, ap�amdīja Hārdija ķermeni, pārmeklēdams gan sē�amvietu, gan dzimumorgānus. - īsstobra trīsdesmit astotais. Labā potīte, - viņ� sacīja savam līdzdalībniekam, bāzdams ieroci kabatā.

-��� Dīvāns, - līdzdalībnieks sacīja Hārdijam.

-��� Atpūtas krēsls, - Hārdijs atteica.

-��� Kas par�

-���� Jūs, pui�i, tik daudz praktizēdamies, drīz pavisam pārstāsiet lietot darbības vārdus.

-��� Pie velna, dari, ko tev liek!

No trieciena pret sienu Hārdijam smeldza piere. Viņ� apsēdās. Sirds krūtīs lēkāja, bet prāts pārsteidzo�i klusēja, kas neap�aubāmi bija tuvākajā bārā pavadītās dienas rezultāts. Patiesi, kop� Saula aizbrauk�anas viņ� bija dzēris vairāk kā jebkad agrāk. Par spīti apņēmībai dzēruma dēļ nezaudēt cienību, viņ� bija pārstājis gludināt bikses un spodrināt kurpes. Sauls bija noraidījis Hārdija lūgumu ņemt viņu sev līdzi. "Tu esi pietiekami daudz palīdzējis." Ta�u Hārdijs saprata. Viņ� domā, ka esmu par vecu. Viņ� ir pārliecināts, ka nevar uzticēties�

Dzērājam? Hārdijs apstulbumā bija aizmirsis, ka Sauls tagad darīja to, ko viņam pa�am - ja būtu pieticis vīri�ķības - bija vajadzējis jau sen izdarīt.

Abiem vīrie�iem bija nedaudz pāri trīsdesmit. Hārdijs saoda viņu skū�anās losjona salkano smaku. Viņ� uzmeta skatienu abu tipiski amerikāniskajiem vaibstiem. īsi apgriezti mati un "Brooks Brothers " kostīmi. Viņ� tos pazina. Nejau tā, ka būtu tos kādreiz redzējis, ta�u savos ziedu laikos pats bie�i bija izmantojis viņiem līdzīgo pakalpojumus.

Ģ�-7. Nenozīmīgas figūras aģentūrā. Viņu pakāpe

Hārdiju sadusmoja, ko vēl vairāk pastiprināja dzērums, jo viņ� noprata, ka netiek uzskatīts par pietiekami bīstamu, lai viņa dēļ sūtītu pirmklasīgu vienību. Sūtot �os, viņam tika izrādīts nicinājums.

Hārdijam iek�ā viss vārījās, ta�u viņ� to neizrādīja, lai gan izdzertais viskijs viņu bija darījis drosmīgu. - Kad nu tagad esam tā jauki un ēr�

-��� Aizver savu smirdīgo muti, - teica pirmais vīrietis.

-��� Es jau teicu.

-Ko?

-��� Par tiem darbības vārdiem.

Abas niecības pavērās viens otrā. - Piezvani, - sacīja pirmais. Otrais pacēla klausuli, un Hārdijs pat dzērumā pamanīja, ka viņ� nospie� vienpadsmit ciparus.

-�� Ko? Tik liels attālums? Es ceru, ka par sarunu maksās otrs abonents.

-���� Man tas sāk patikt, - sacīja otrais un pievērsās klausulei. - Mēs viņu nogrābām. Nē, tas bija viegli. Jā, protams. - Viņ� paskatījās uz Hārdiju. - Zini ko? - Viņ� plati pasmaidīja - Ar tevi grib runāt.

Negribīgi Hārdijs paņēma klausuli. Lai gan viņ� zināja, kam jāseko, tomēr izlikās, ka nekā nav sapratis. - Hallo?

Balss otrā galā bija sausa kā krīts, tik �auksto�a kā nokaltu�as lapas - trausla, no seniem gadsimtiem nāko�a, bezdvēseliska. - Es esmu pārliecināts, ka kolēģi ar tevi apgājās labi.

-��� Kas?�

-���� Liecies mierā. - Balss kļuva flegmātiskā. - Nav nekādas vajadzības spēlēt teātri.

-��� Es teicu�

-��� Ļoti labi. Nudien man paliek jautri. Spēlēsim kopā.

Izdzirdējis vārdu, Hārdijs pārskaitās. - Es cerēju, ka

nekad mū�ā vairs par tevi nedzirdē�u, asinssūcējs tāds.

-�� Tu apsaukājies? - Eliots noklak�ķināja ar mēli. - Kas noticis ar tavām manierēm?

-��� Es tās pazaudēju reizē ar darbu, tu pederasts.

-��� Manā vecumā? - Eliots smējās. - Pie tevis laikam būs biju�i kādi apmeklētāji.

-Tu domā-bez �iem te jampampiņiem? Apmeklētāji? Kam gan, pie velna, kāda vajadzība mani apmeklēt?

-��� Divi nepaklausīgi bērni.

-��� Dēls un meita, ko es labprāt uzņemtu, negribēs ar mani pat runāt.

-��� Es, kā tu labi saproti, runāju par Sauļu un Kri�u.

-���� Runā, par ko tu gribi. Katrā ziņā es viņus neesmu redzējis. Un, ja arī būtu, tik un tā tev neteiktu.

-��� Tur jau ir tā nelaime, vai ne?

-��� Nē, pavisam kur citur. Kas noticis?

-���� Ļoti labi. Atbildi uz jautājumu ar jautājumu. Tas palīdz izvairīties no kļūdām.

-��� Jūtos sāpināts. Es lieku nost klausuli.

-��� Nē, pagaidi. Es īsti nezinu, ko viņi tev teiku�i. Viņi nokļuvu�i nelaimē.

-�� Viņi neko nav teiku�i. Viņi �eit nav biju�i. Dieva dēļ, es cen�os baudīt savas vecumdienas. Aizvāc savus bandītus. Ej savu ceļu.

-Tu nesaproti. Vainīgs Kriss. Viņ� pārkāpa patvēruma tiesības. Sauls viņam palīdz mukt.

-���� Un pirmais, ko viņi dara, - ierodas pie manis? Nu, protams. Kādēļ? Daudz gan es varu izdarīt. Pret krieviem? Muļķības. - Hārdijs saviebās.

-�� Iespējams, ka tev taisnība. Vai es, lūdzu, varu parunāt ar kādu no saviem kolēģiem?

Hārdijs sajuta pārāk lielu nespēku, lai atbildētu. Viņ� padeva klausuli pirmajam.

-��� Kas tas ir? Jā, ser, es saprotu. - Viņ� atdeva klausuli Hārdijam.

-��� Tu izdarīji kļūdu, - sacīja Eliots.

-��� Nebāz degunā. Es pats zinu.

-��� Jāatzīst, ka pirms tam tu turējies itin bra�i. It īpa�i ņemot vērā, ka tu sen neesi vingrinājies.

-��� Instinkts.

-��� Paradumam ir lielāks spēks. Patie�ām krievi. Kāpēc tev tie bija jāpiemin? Es cerēju, ka tu būsi labāks oponents.

-��� Atvaino, ka sagādāju tev vil�anos.

-���� Tu nebūtu pieminējis krievus, ja nezinātu, ka tie izsludināju�i vajā�anu.Man tomēr izrādījās taisnība, ka panācu, lai tevi atlai�. Draņķīga profesija. Tev vajadzētu zināt, ka, ja tevi nopratina, nedrīkst izpaust nekādu informāciju, lai cik nesaistīta ar lietu tā nebūtu.

-�� Dieva dēļ, nelasi morāli. Kā tu zināji, ka viņi pie manis biju�i?

-��� Es nezināju. Patiesībā - neapvainojies - es par tevi iedomājos tikai |orīt. Pēc tam, kad biju pārbaudījis visus citus kontaktus. Tu biji mana pēdējā cerība.

Tas varēja būt iemesls, kāpēc Hārdijs izdarīja savu izvēli.

Numurs divi nolika �emodānu uz kafijas galdiņa. To atvēris, viņ� izņēma �ļirci un flakonu ar kādu �ķidrumu.

-���� Es brīnos, ka viņi jau agrāk neķērās pie ķīmijas, - sacīja Hārdijs.

-���� Es vispirms gribēju parunāt ar tevi. Lai atsauktu atmiņā.

-��� Lai papriecātos, tu gribēji teikt.

-�� Tam man neatliek laika. Tagad ir mana kārta. Noliec klausuli!

-��� Nē, pagaidi. Es tev kaut ko gribu pateikt� - Hārdijs uzrunāja pirmo. - Tajā skapītī. - Tas bija K-Marta firmas ar plastikātu aplīmēts finiera skapītis. - Piedod par izteicienu. Bet tur atrodas kāda piektdaļa D�ima Bīma. Vai tu man to nepadotu?

Vīrietis �aubīdamies viņu uzlūkoja.

-��� Dieva dēļ. Esmu izslāpis.

-�� Pļēgurs. - Savilcis lūpas, viņ� atvēra skapīti un padeva Hārdijam pudeli.

Hārdijs to uzlūkoja. Kā mīļoto sievieti glāstīdams, viņ� lēnām atskrūvēja vāciņu un norija malku �ķidruma, to krietni izgar�odams. Taisnību sakot, tas būs vienīgais, kā viņam pietrūks. - Tu vēl klausies?

-��� Ko tu gribi teikt?

-��� Noliec klausuli!

Man ir septiņdesmit divi gadi, viņ� nodomāja. Brīnums, ka aknas vēl tur. Man jau sen vajadzēja būt beigtam. Es esmu no�ēlojama palieka, fosils izraktenis. Hārdijs zināja, ka pusstundu pēc preparāta ie�ļircinā�anas viņ� būs izstāstījis visu, ko vien Eliots vēlēsies uzzināt. Sauļu un Kri�u nogalinās. Uzvara atkal būs Eliota pusē.

Tas maita joprojām vinnē.

Vairs ne.

Dzērājs? Sauls mani neņēma līdzi tāpēc, ka man neuzticējās. Eliots atsūtīja divus nejēgas tāpēc, ka neciena mani.

-��� Man jāizdara atzī�anās, - sacīja Hārdijs.

-��� Mēs tik un tā lietosim ķīmiju.

-���� Tam nav nozīmes. Tev ir taisnība. Sauls bija pie manis. Viņ� uzdeva jautājumus. Es atbildēju. Es zinu, kur viņ� ir. Es gribu, lai tu to saproti.

-��� Kāpēc tāds tie�ums? Tu ta�u zini, ka darījums nav iespējams.

-��� Tev mani jānonāvē?

-��� Apsolu, ka beigas būs, cik vien iespējams patīkamas. Alkohola intoksikācija. Es �aubos, vai tu ņemsi ļaunā.

-��� Klausies tālāk.

Hārdijs nolika telefona aparātu uz kafijas galdiņa un uzmeta skatienu logam slepkavām aiz muguras. Viņ� svēra 230 mārciņu. Jaunībā viņ� Jēlas futbola komandā bija

9 7 ^

skaitījies labākais cīnītājs par bumbu. Iegaudodamies viņ� pielēca no dīvāna un, padrāzies tiem garām, metās pie loga. Kādu mirkli Hārdijs baidījās, ka nespēs izlauzties cauri aizvērtajiem slēģiem, ta�u cerēja, ka tās ir tikpat sliktas kvalitātes kā viss cits �ajā no�ēlojamajā graustā.

Viņ� ar galvu ietriecās logā, sa�ķaidīdams stiklu. Bet viņa apjomīgais ķermenis iesprūda loga rāmī, vēderā griezās stikla lauskas. Hārdijs iestenējās, ta�u ne sāpju dēļ, bet tāpēc, ka abi vīrie�i satvēra viņu aiz kājām, gribēdami ievilkt atpakaļ. Viņ� pretojās un spēra, dzirdēdams, kā brīk�ķ aizvirtņi, sajuzdams, kā �ķembas aizvien dziļāk grie�as miesā. Izmisīgi raudamies uz priek�u, Hārdijs atbrīvoja kāju, un pēk�ņi viņa asiņainais ķermenis gāzās tuk�umā. Kopā ar viņu, saulē mirdzēdami, lidoja stikli. Viņ� to visu saskatīja dzīvi jo dzīvi, vienā koncentrētā mirklī. Ta�u zemes pievilk�anas spēks darīja savu. Pirmais lejup nāca viņ� un pēc viņa stikla lauskas.

Vienādas masas priek�meti krītot ar vienādu ātrumu. Bet Hārdija masa bija pamatīga. Apsteigdams stikla drumslas, viņ� drāzās pretī ietvei, lūgdams Dievu, lai neuzgāztos kādam virsū. Piecpadsmit stāvi. No kritiena vēderu spieda uz aug�u. Pret locekli. Galu galā viņ� krita ar kājām gaisā. Pirms trieciena viņ� zaudēja samaņu. Bet kāds liecinieks vēlāk stāstīja, ka ķermenis, triecoties pret zemi, esot raustījies.

It kā viņ� smietos.

Mui�a bija milzīga. Sauls gulēja uz vēdera tumsā uz kokiem apaugu�as kraujas un cie�i raudzījās tur, kur tum�ās nogāzes dziļumā spīdēja tipiskas Anglijas mui�as ugunis. Mui�ai bija trīs stāvi, bet ēkas taisnstūrveida forma radīja iespaidu, ka tā ir vēl augstāka. Celtne bija gara un �aura. Platajai vidusdaļai no labās un kreisās puses piegūla mazāki spārni. Tās skaidrās, taisnās līnijas izjauca vienīgi mansarda logi, kas, iebūvēti viegli nolaidenajā jumtā starp juceklīgā rindā izslēju�amies skursteņiem, stingi blenza pretī leco�ajam mēnesim.

Sauls pavērsa nakts teleskopu pret mūra sienu, kas ieskāva mui�u. Sākotnēji nakts teleskopa darbības pamatā bija princips, ka tas atstaro infrasarkanos starus, tādējādi izgaismojot tumsu. �os starus, kas ar neapbruņotu aci nav redzami, iespējams viegli notvert ar speciālām teleskopa lēcām, Ierīce darbojās labi, lai gan priek�meti, caur to raugoties, izskatījās sarkanīgi tonēti. Tomēr tai bija viens būtisks trūkums. Ienaidnieks, izmantojot �ādu pa�u ierīci, spēja pamanīt otra teleskopa ultrasarkano starojumu. Rezultātā �āda teleskopa lietotājs sevi padarīja par mērķi.

Acīmredzot bija nepiecie�ams kāds labāks princips, un se�desmito gadu beigās, pateicoties karam Vjetnamā, �āds neatklājams nakts teleskops beigu beigās tika izgudrots. Tas kļuva pazīstams pēc firmas "Stārlait" nosaukuma un izgaismoja tumsu, pastiprinot jebkura niecīgākā gaismas avota, piemēram, zvaig�ņu, izstaroto gaismu. Tā kā tas neatstaroja gaismu, tas nevarēja pievērst ienaidnieka uzmanību teleskopa lietotājam. Septiņdesmitajos gados teleskops parādījās tirdzniecībā, lielākoties to varēja iegādāties sporta pre�u tirgotavās. �ī pa�a teleskopa iegū�ana Saulam nebija sagādājusi nekādas grūtības.

Tomēr Sauls to neizmantoja mui�as izpētei, jo no logiem krīto�ā gaisma teleskopā tiktu tik ļoti pastiprināta, ka ap�ilbinātu viņam acis. Toties mūris atradās tumsā, un viņ� skaidri varēja to saskatīt. Tas varēja būt divpadsmit pēdu augsts. Viņ� sakoncentrēja skatienu uz laika zoba apdeldēta- jiem akmeņiem, kas skaidri liecināja, ka �eit kādreiz atradies sens cietoksnis.

Ta�u kaut kas Sauļu biedēja. Viņ� nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka jau kādreiz �eit tupējis uz ceļiem un pētījis mūri. Piepūlēdams atmiņu, viņ� beidzot saprata. Mui�a Vird�īnijā. Endijū Seid�s un Paradigmas grupa. Ar to bija sācies �is murgs. Viņ� uzreiz sevi izlaboja, jo �is mūris atgādināja vēl kādu citu vietu, bāreņu patversmi, jā, tie�i tur murgs patiesībā bija sācies. Apbrīnojami dzīvi Sauls pēk�ņi iztēlojās, kā viņi abi ar Kri�u zogas pāri mūrim. Sevi�ķi spilgti viņ� atcerējās, kā tonakt�

Sienā�u �irkstē�ana apklusa. Me�ā iestājās neizturams miers. Iztrūcies viņ� izvilka nazi un pieplaka zemei, tum�ajam apģērbam saplūstot ar krēslu. Aizturējis elpu, Sauls piespieda seju zemei un saspringti ieklausījās.

Dziedāja putns, tad apklusa, vēlreiz iedziedājās. Izelpojis Sauls nometās rāpus. Joprojām saglabādams piesardzību, viņ� atspiedās pret ozolu, savilka lūpas un atdarināja putna dziesmu.

Tūdaļ pat no tumsas iznāca Kriss. Klusi kā vēja �alkoņa krūmājā parādījās otrs stāvs. Ērika. Viņa pameta skatienu uz nogāzi un notupās blakus Saulam un Kri�am.

-���� Dro�ības pasākumi primitīvā līmenī, - Kriss klusā balsī ierunājās.

-���� Man arī tā liekas, - piemetināja Ērika. Viņi abi ar Kri�u bija nokāpu�i lejā un pa vienam izlūkoju�i mui�as apkārtni. - Mūris nav pietiekami augsts. Tam aug�daļā vajadzētu būt elektrizētam. Bet nav.

-��� Izklausās, ka tev tas sagādā vil�anos, - sacīja Sauls.

-�� Tas mani dara piesardzīgu, - viņa atbildēja. - Anglijā ir krīze. Zemākie slāņi nav mierā ar augstākajiem. Es noteikti Lendi�a vietā būtu parūpējusies par dro�ību. Ņemot vērā viņa stāvokli MI-6, viņam, jādomā, zināms, kā aizsargāt savu mui�u.

-��� Ja vien viņ� nevēlas izlikties, ka nekā aizsargājama te nav, - sacīja Kriss. >

-��� Vai arī nekā slēpjama, - piebilda Ērika.

-�� Tu domā, ka aizsardzība nav tik primitīva, kā izskatās?

-��� Es nezinu, ko domāt. Un tu? - viņa vaicāja Saulam.

-����� Es pārlūkoju teritoriju, - viņ� sacīja. - Sargus neredzēju, lai gan dro�i vien ēkā kāds atrodas. Un tomēr mums bija taisnība.

-��� Suņi?

Sauls pamāja. - Trīs. Var būt, ka pārējos es neredzēju. Suņi brīvi klīst apkārt.

-��� Suga?

-��� Visi dobermani.

-��� Jūrnieki justos kā mājās, - teica Kriss. - Jāpateicas Dievam, ka tie nav aitu suņi vai parastie pūdeļi.

-��� Jūs neesat aizmirsu�i par lietu?

-��� Nē ta�u, - sacīja Ērika.

Abi vīrie�i smaidīja.

-���� Tad ķersimies klāt. Mēs bijām noraizēju�ies par pareizā laika izvēli - kā tikt viņam klāt. Liekas, ka viņ� mās no �īs problēmas atbrīvojis. Paskatieties. - Sauls norādīja uz mui�as attālāko stūri. - Redzat siltumnīcu?

-��� Tajā deg gaisma.

Garā stikla būve mirdzēja ugunīs.

-���� Tāpat kā Eliots, viņ� dievina rozes. Diez vai viņ� ielaistu siltumnīcā kalpu? Vai sargu? �ajā visusvētākajā no svētnīcām? �aubos, vai ielaistu. Svētnīcā drīkst ieiet tikai augstais priesteris.

-��� Iespējams, ka viņ� savas rozes rāda viesiem, - teica Kriss.

-���� Tikpat iespējams, ka ne. Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt.

Abi vīrie�i atkal viens otram uzsmaidīja.

13

Cauri miglai un papardēm viņi rāpās lejup pa nogāzi uz mui�as pagalma pusi. Mēnesi aizsedza mākoņi. Nakts bija vēsa un mitra. Kriss atspiedās pret mūri un salieca kājas ceļos, lai Ērika varētu uzrāpties viņam uz pleciem, satvert mūra aug�malu un uzrāpties uz tās. Nākamais kāpa Sauls, rāpdamies Kri�am uz pleciem, bet, pieķēries malai, viņ� sa�ūpojās, un Kriss varēja izmantot viņa ķermeni kā kāpnes. Uzrāpu�ies aug�ā, Kriss un Ērika palīdzēja Saulam uzvilkties viņiem blakus.

Gulēdami uz vēdera, viņi pārlūkoja mui�u. Mirdzēja gaismas. Zemāk neskaidri vīdēja tum�u priek�metu aprises.

Kriss pacēla pie lūpām niecīgu caurulīti un iepūta tajā. Lai gan nakti nesatricināja ne skaņa, tomēr Sauls spēja iztēloties ultraskaņas toni. Suņiem tā būs dzirdama. Bet ja nu viņi ir apmācīti neatsaukties tās aicinājumam?

Tomēr nē. Masīvie dobermaņi skrēja tik klusu, ka Sauls tos nekad nebūtu sadzirdējis, ja vien nebūtu tam gatavs. Likās, ka suņu ķepas neskar zāli. Viņi kā ēnas drāzās cauri tumsai, piepe�i materializēdamies mūra sienas pakājē� Un pat tad Sauls nebija īsti pārliecināts, ka tie�ām viņus redz, līdz pēk�ņi me�onīgi neuzzibsnīja suņu baltie zobi. Neraugoties uz atieztajiem zobiem, suņi nerūca.

Tie nespēja, aptvēra Sauls. Tiem ir izgrieztas balss saites. Suns, kas rej, ir nederīgs aizsardzībai. Rējieni brīdināja uzbrucēju un deva tam iespēju aizsargāties. �ie dobermaņi nebija domāti laupītāju aizbaidī�anai. Tie kalpoja tikai vienam nolūkam - lai pārsteigtu nevēlamo viesi.

Un novāktu to.

Ērika pasniedzās pēc mugursomas. Izvilkusi no tās dūres lieluma kārbu, viņa to atskrūvēja un pasvieda suņiem.

Kārba �ņāca. Suņi tai uzbruka. Piepe�i suņi sāka kāpties atpakaļ un palika kā apstulbu�i stāvam, tad bez samaņas nogāzās zemē.

Sauls, aizturējis elpu, no�ļūca no mūra un, ripodams izpletņlēcēja pozā, iekrita zālē. Vairīdamies no izgarojumiem, viņ� nokļuva dzīv�oga aizsegā, kur sāka gaidīt Kri�u un Ēriku. Mēnesnīcā varēja labi pārredzēt zālienu mājas priek�ā. Kiūmi bija apcirpti ģeometrisku figūru - piramīdu, lo�u, kubu - veidā un meta groteskas ēnas. - Tur, - norādīja Sauls.

Kriss pamāja uz koka pusi, �ukstēdams: - Es redzu kvēli. Elektriskā acs.

-��� Būs vēl citas.

-��� Ta�u suņi skraidīja pa visu teritorij u, - �ukstēja Kriss. - Viņiem garām skrienot, būtu jāsaceļ trauksme.

-���� Gaismas dro�i vien novietotas augstāk nekā suņi parasti mēdz pārvietoties.

Sauls nometās uz vēdera no rasas mitrajā zālē un, lī�us līzdams, izvairījās no tik tikko manāmā elektriskās acs starojuma.

Spo�i apgaismotā siltumnīca viņa priek�ā atgādināja dārgakmeni. Visiespaidīgākās bija rozes, to da�ādie izmēri, lieliskās krāsas. Starp tām varēja redzēt sakumpu�u, vāju stāvu baltā virsvalkā. Pēc Hārdija apskata - it īpa�i viņ� bija izcēlis tā krunkaino seju - Sauls noprata, ka tas ir Lendi�s.

"Viņ� izskatās pēc mūmijas," bija teicis Hārdijs. "Liekas, ka viņ� būtu miris, bet viņa mati it kā būtu turpināju�i augt vēl pēc nāves."

Sauls pierāpoja pie siltumnīcas un pagaidīja, kamēr Kriss un Ērika ieslīd krūmos, kas auga abpus takas, kura savienoja kungu namu ar siltumnīcu. Viņi uzmanīs, vai kāds netuvojas. Tad viņ� piecēlās un iegāja iek�ā.

0

14

Gaisma viņu ap�ilbināja.

Saldi, reibino�i smar�oja rozes.

Lendi�s stāvēja pie galda ar muguru pret Sauļu, maisīdams paplātēs ar smiltīm sēklas. Izdzirdējis veramies durvis, viņ� pagriezās, bet acīmredzot domāja, ka tas ir kalps, jo viņa kustības bija mierīgas. Tikai pamanījis ienācēju, viņ� atkāpās atpakaļ un pārsteigumā pavērtu muti palika stāvam pie galda.

Attālums starp viņu un Sauļu bija desmit pēdas. Tik tuvu Lendi�s izskatījās slims, viņa savītusī seja- dzeltenīga, nedzīva. Un tomēr, kad Lendi�s bija nedaudz atguvies no �oka, viņa iegrimu�ās acis iezibsnījās. - Es negaidīju viesus. - Balss bija vāra, bet britu akcents to vērta pieklājīgi smalku.

Sauls pavērsa pret viņu pistoli. - Nekusties! Rokas un kājas paturi mierā, lai es tās varu redzēt.

-��� Tu ta�u nebaidies, ka vecs vīrs tev varētu nodarīt ko ļaunu.

-�� Esmu drīzāk pārliecināts par pretējo. - Sauls norādīja uz vadu, kas stiepās aug�up no darba galda. Viņ� piegāja pie galda, izņēma no kabatas knaibles un pārknieba vadu. Pameklējis zem galda, viņ� atvienoja signalizāciju.

-����� Apsveicu. - Lendi�s viegli pamāja. - Ja tu esi laupītājs, man jāsaka, ka skaidras naudas man nav. Protams, mājā tu atradīsi sudrablietas un kristālu.

Sauls pakratīja galvu.

-���� Tu gribi mani nolaupīt, lai saņemtu izpirk�anas maksu?

-Nē.

-��� Tā kā pēc terorista tu neizskaties, tad jādomā, ka�

-��� Informāciju. Man nav laika. Es prasī�u tikai vienreiz.

-��� Kas tu tāds esi?

Sauls nelikās jautājumu dzirdam. - Mēs gribējām izmantot ķīmiju.

-��� Mēs?

-����� Bet tu esi pārāk vecs. Sasprindzinājums. Mēs domājām, ka tu vari nomirt.

-��� Neap�aubāmi.

-�� Mēs domājām par spīdzinā�anu Atkal tā pati nelaime. Tu varētu nomirt, pirms mēs dabūjam zināt to, kas mūs interesē.

-���� Kāpēc tādas galējības? Iespējams, ka es tāpat visu pateik�u.

-��� Diez vai. Mēs tik un tā nezināsim, vai tu saki patiesību vai ne - Sauls pacēla no sola dzirkles. - Beidzot mēs vienojāmies par veidu, kā tevi pārliecināt. - Viņ� piegāja pie ro�u dobes, uzmeta skatienu pirmās godalgas lentītēm un noknieba izcilas pundurrozes 'Yellow Princess' �tampu.

Lendi�s ievaidējās un sagrīļojies gandrīz zaudēja līdzsvaru. - �ī roze bija�

-��� Nenovērtējama. Protams. Bet ne neaizstājama. Tev vēl ir �etrās citas. No otras puses, �ī sarkanā 'Tear Drop' ir daudz retāka.

-Nē!

Sauls to noknieba, vērodams, kā zieds nokrīt uz plāksnītes, ko tas bija izcīnījis.

Lendi�s pieķērās pie galda malas. - Tu esi prātu zaudējis, vai? Vai tie�ām tu nesaproti, ka�

-�� Es nogalinu tavus bērnus. �o sārto 'Afrodīti'. Skaista. Patiesi. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai to novestu līdz pilnībai? Divi gadi? Pieci? - Sauls pārgrieza ziedu uz pusēm, nobira ziedlapiņas.

Lendi�s tvēra pie krūtīm Viņa acis �ausmās iepletās.

-��� Es jau teicu, ka prasī�u tikai vienreiz. Eliots.

Lendi�s, asaras rīdams, blenza uz sabojātajām

ziedlapiņām. - Kas ar Eliotu?

-��� Viņ� strādā krieviem.

*

-��� Par ko tu vispār runā?

Sauls ie�ķēla 'Gift from God', kas bija neiespējami sarkanā tonī.

Lendi�s iekliedzās. - Vairāk ne!

-��� Viņ� ir kurmis, un tu esi viņu sakarnieks.

-��� Nē! Jā! Es nezinu!

-��� Pie velna, ko tas nozīmē?

-���� Es nodevu ziņojumus. Tā ir taisnība. Ta�u tas bija pirms desmit gadiem. Es neesmu pārliecināts, ka viņ� bija kurmis.

-��� Kāpēc tad VDK nodibināja ar viņu sakarus?

-��� Man nav nekādu�

Sauls paspēra soli Lendi�a kolekcijas meistardarba virzienā. 'Harbinger ofJoy'. Tā bija neticami zila. - Eliotam nebija taisnība. Denverā viņ� man teica, ka nav zilu ro�u.

-��� Nevajag!

Sauls pacēla dzirkles un, saņēmis starp asmeņiem stublāju, apstājās. Asmeņu malas atstaroja gaismu. - Ja viņ� nebija kurmis, kas tad viņ� bija? Kas bija ziņojumos?

-��� Es tos nelasīju.

Sauls saspieda kātu starp asmeņiem.

-��� Jā, tā ir patiesība!

-���� Kop� kura laika MI-6 ir kļuvusi par CIP izsūtāmo puiku?

-��� Tas bija pakalpojums personiski Eliotam! - Lendi�s skatījās no sakropļotajām rozēm uz Sauļu un atpakaļ, nervozi rīdams siekalas. - Es zvēru! Viņ� lūdza mani būt par starpnieku!

-��� Klusāk.

Lendi�u kratīja drebuļi. - Paklausies. Eliots teica, ka ziņojumos tiekot identificēts aģentūrā eso�s spiegs. - Viņa balsī jautās sasprindzinājums. - Ta�u informators esot nervozs un gribot, lai kurjers esot tāds, uz kuru var paļauties. Tā kā man kurjers bija pazīstams, tad loģiski, ka par starpnieku izvēlējās mani.

-��� Tu tam noticēji?

-��� Viņ� ir mans draugs. - Lendi�s izmisīgi iepleta rokas. - Mūsu aģentūras bie�i sadarbojās savā starpā. Ja gribi uzzināt, kas bija ziņojumos, prasi tam, kas man tos deva.

-����� Nu protams. Ielec tik lidma�īnā - un prom uz Maskavu.

-��� Nē. Daudz tuvāk.

-��� Kur?

-��� Parīzē. Viņ� tur strādā padomju vēstniecībā.

-��� Tu melo. - Sauls no�ķērēja lapu.

-��� Nemeloju vis! Vai tu tie�ām nesaproti, cik vārīga ir �ī roze? Viena bojāta lapa var�

-�� Tad labāk pārliecini mani, ka tu stāsti patiesību, jo es grasos nogriezt vēl vienu lapu.

-��� Tā ir vienīgā �āda roze visā pasaulē.

Sauls no�ņirkstināja dzirkles.

-��� Viktors Petrovi�s Ko�ubejs.

-��� Vārds neko neizsaka.

-��� Tas ir viņu kultūras ata�ejs. Viņ� organizē padomju orķestru un dejotāju ansambļu turnejas pa Franciju. Viņ� arī pats ir vijolnieks. Reizēm viņ� koncertē. Reizēm dodas turnejās,

-��� Bet viņ� neap�aubāmi ir no VDK.

Lendi�s iepleta rokas. - Viņ� tos neatzīst. Pirms piecpadsmit gadiem Ko�ubeju noķēra, kad viņ� mēģināja pārbēgt uz Rietumiem. Skaidrs, ka viņ� būtu bēdzis tik un tā. Padomju varas iestādes kompromisa kārtā atļāva viņam dzīvot Parīzē ar noteikumu, ka viņ� savus talantus izlietos Dzimtenes labā. Viņi Ko�ubejam atgādināja, ka viņa bērni paliks dzīvot Maskavā, bet viņu darba dzīves apstākļu līmenis būs atkarīgs no sadarbības.

-���� Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Vai viņ� strādā VDK?

-��� Protams. Viņa mēģinājums noliegt VDK bija tīrākā simulācija. Ta�u tā deva rezultātus. Viņa alibi ir vienkār�i lielisks.

-��� Un varu derēt, ka tu apmeklē ļoti daudz koncertu.

-����� Vairs ne tik daudz. - Lendi�s paraustīja plecus, joprojām mezdams nervozus skatus uz savām rozēm. - Ta�u pirms desmit gadiem., nebija grūti ar viņu satikties divatā. Apsprie�ot krievu mūzikas jaunumus, viņ� nodeva man ziņojumus. Pa reizei arī es viņam pa kādam nodevu. Ta�u tie bija aizzīmogoti. Es tos nekad netiku lasījis. Ja tu gribi uzzināt, kas tajos bija rakstīts, tev jārunā ar Ko�ubeju.

Pavērsis dzirkles uz bāli zilas rozes pusi, Sauls viņu nopētīja.

-���� Es tev pastāstīju visu, ko zināju, - Lendi�s skumji sacīja. - Es saprotu, ka tev mani jānogalina, lai es viņu nebrīdinātu. Bet es tevi lūdzu vairāk neiznīcināt rozes.

-�� Bet ja nu tu melo? Ja no tavas informācijas nav nekāda labuma?

-��� Kādas garantijas es varu dot?

-�� Nekādas, un, ja tu būsi miris, tu nevarēsi par to saņemt atmaksu. Kāda jēga būtu turpināt bojāt rozes? Līķim ir vienalga.

-��� Tad mēs esam nonāku�i strupceļā.

-���� Nē. Tu nāksi man līdzi. Ja noskaidrosies, ka esi melojis, tu redzēsi, ko �ai siltumnīcai var nodarīt gazolīns un sērkociņ�. Padomā par to, pirms mēs ejam. Gadījumā, ja tev ienāk prātā mainīt savu stāstu.

-��� Tu nekad netiksi garām sargiem pie vārtiem.

-�� Tas nebūs vajadzīgs. Mēs dosimies projām pa to pa�u ceļu, pa kuru es �eit ierados. Pāri mūrim.

Lendi�s pasmīnēja. - Vai tad es izskatos pēc atlēta?

-��� Mēs tevi pacelsim.

-��� Es esmu pārāk trausls. Man salūzīs kājas un rokas.

-��� Lai iet, nekādas cel�anas.

-��� Kā tad? Tas ta�u nav iespējams.

Sauls norādīja uz siltumnīcas aizmugurējo sienu. - Pavisam vienkār�i.

-��� Kā tad?

-��� Mēs izmantosim trepes.

15

Atvērtajā logā �ūpojās aizkari. Kriss pa�ķielēja uz lo�u pelēkajām debesīm, un viņa nāsis iepletās, sajuzdamas sāļo, mitro gaisu. Viņ� uzrāva plecus. Nikns vēj� dzina viļņus pāri Laman�am. Viņ� bija noba�ījies. - Es ie�u tavā vietā.

-��� Es tev jau teicu, ka nē, - sacīja Sauls. - Mēs norunājām. Vienam no mums jāpaliek �eit kopā ar Lendi�u, kamēr divi pārējie dodas pie Ko�ubeja. Mēs vilkām kārtis, lai iz�ķirtu, kur� uzņemsies risku. Tu izvilki mazāko kārti. Tev jāpaliek.

-��� Bet es negribu palikt.

-��� Vai tad tu pēk�ņi būtu sācis justies kā varonis?

-��� Nē. Protams, ka nē.

-��� Kas tad par lietu? Nevar būt, ka tas viss tikai tādēļ, lai brauktu kopā ar Ēriku. - Sauls pagriezās pret Ēriku, kas tobrīd sēja pie krēsla Lendi�u. - Viņa nemaz nav apvainojusies. Tev ir laba humora izjūta.

Viņa parādīja Saulam mēli.

Viņ� vēlreiz jautāja Kri�am. - Kas noticis?

-��� Tas ir muļķīgi. - Kriss apjucis pakratīja galvu. - �ī sajūta. Es zii , ka tā ir bezjēdzīga. Ta�u nelaime, ka es netieku no tās vaļā.

-��� Kas par lietu?

Kriss atvirzījās no loga. - Tu. Man ir tāda sajūta, ka� sauksim to par priek�nojautu. Ka ar tevi kaut kas notiks.

Sauls viņu nopētīja. Viņi ar Kri�u nebija māņticīgi. Viņi nevarēja atļauties tādi būt. Citādi vienmēr rastos vēlē�anās it visā meklēt zīmes, kas atņemtu spēju rīkoties. Viņi paļāvās uz loģiku un savām iemaņām. Un tomēr viņi abi Vjetnamas ofensīvas laikā bija guvu�i pieredzi, kas lika respektēt "dīvainās" sajūtas, - reizēm pui�i, kuriem tuvojās mājās do�anās laiks, sūtīja vēstules sievām vai draudzenēm, vai mātēm un nodeva tās biedriem, sacīdami: " Nogādā viņai �o. Es jūtu, ka nepārnāk�u." Un dienā pirms aizbrauk�anas dabūja lodi galvā. Vai citi biedri, dodoties parastā izlūkgājienā, - sīkums, to viņi bija darīju�i simtiem rei�u, ta�u �oreiz sacīja: "Es jūs vairs neredzē�u." Un uzdūrās mīnai.

Sauls mirkli padomāja. - Kad tas sākās?

-��� Lendi�a mui�ā.

-��� Kad ieraudzīji mūri?

Kriss pamāja. - Kā tu zini?

-��� Man radās tāda pati sajūta.

-Ko?

-��� Man likās, ka es tur jau esmu bijis. Tā mani uz brīdi turēja savā varā, bet es centos �o sajūtu izprast ar prātu. Mūris. Saproti? Tāds pats mūris kā Franklina skolā. Atceries, kā mēs zagāmies tam pāri pēc konfektēm? To nakti, kad mūs piekāva? Vai nakti, kad es paslīdēju uz ledus un tu lēci lejā, lai man palīdzētu, bet sadauzīji galvu? Tramvaju? Atceries?

-��� Tu atvilki mani nost un izglābi man dzīvību.

-��� Tas visu izskaidro. Dro�i vien mums abiem ienāca prātā tā nakts. Lendi�a mui�ā es sāku raizēties par tevi. Man sāka likties, ka tev draud nelaime un man tevi jāglābj. Tā pati doma ienāca prātā arī tev, tikai apgrieztā veidā. Varbūt tu vienmēr esi gribējis glābt manu dzīvību.

-��� Esmu. - Kriss pasmaidīja. - Pāris rei�u.

-�� Bet mūris tev to vēlreiz atgādināja. Atslābinies. Kaut kas neap�aubāmi notiks. Mēs ar Ēriku dosimies uz Parīzi un ņemsim pie dziesmas Ko�ubeju. Tas arī notiks.

-��� Gribētu tam ticēt.

-��� Tu nedrīksti domāt savādāk. Ja ar mani kas notiks, ko gan tu varētu izdarīt tādu, ko nespētu izdarīt Ērika?

Viņa iejaucās sarunā: - Padomā, ko tu runā.

-����� Un padomā vēl par vienu lietu, - sacīja Sauls. - Pieņemsim, es ļau�u tev braukt manā vietā. Pieņemsim, ka ar tevi kaut kas notiek. Es nespē�u sev piedot, tāpat kā tu nespētu sev piedot, ja kaut kas notiktu ar mani. Lomu pārdale ir bezjēdzīga. Mēs noslēdzām darījumu. Tu izvilki zemāko kārti. Tu dabūji vieglāko darbu. Tu paliec.

Kriss �aubījās.

-���� Un, kas attiecas uz tavām priek�nojautām, met tās pie malas. - Sauls uzrunāja Ēriku: - Tu esi gatava?

-��� Uz Parīzi skaistules pavadībā? Izklausās gandrīz vai kā joks.

Kriss nelikās mierā. Pulkstenis rāda gandrīz desmit. Parīzē tev jānokļūst jau �ovakar. Piezvani man se�os un pēc tam ik pēc �etrām stundām. Neķeries klāt Ko�ubejam, pirms neesi aprunājies ar mani. Tā kā Lendi�am būs laiks padomāt par savām rozēm, varbūt viņ� nolemj, ka sniegtā informācija neatbilst patiesībai.

-��� Es teicu taisnību, - atskanēja Lendi�a balss no krēsla puses.

-��� Tikai neaizmirsti par vienīgo zilo rozi pasaulē.

Tuvojās �ķir�anās brīdis. To tik un tā nebija iespējams

atlikt, tādēļ viņi sarokojās un cits citam uzmundrino�i uzsmaidīja.

Sauls paņēma savu somu. - Neraizējies Es bū�u uzmanīgs. Gribu -būt dro�s, ka varē�u atriebties� - Viņa skatiens uzzibsnīja.

-���� Un es parūpē�os par tavu brāli tavā vietā, - sacīja Ērika, - Mūsu abu vietā. - Viņa noskūpstīja Kri�u uz vaiga.

Viņam kļuva sāpīgi ap sirdi. Cik vien sirsnīgi spēdams, viņ� teica: - Laimīgu ceļu.

Nedro�i viņi �ķīrās. Rai�pilnu skatienu Kriss nolūkojās abiem pakaļ, stāvēdams vaļējās durvīs. Viņam aiz�ņaudzās kakls, redzot tos iekāpjam īrētā ostinā, savu brāli un māsu, un aizbraucam lejup pa zālēm aizaugu�u taku līdz �osejai un pēc brī�a jau pazūdam ceļa līkumā.

Kad ostina motora troksnis vairs nebija dzirdams, Kriss, kādu laiciņu pavērojis akmeņus ganībās, beidzot pārkāpa slieksni un aizvēra aiz sevis durvis.

-��� Mani meklēs, - sacīja Lendi�s.

-���� Bet viņi jau nezinās, kur jāmeklē. Mēs atrodamies se�desmit jūd�u attālumā no tavas mui�as. Starpā ir Londona. Viņi domās, ka esam devu�ies uz turieni.

Lendi�s paslēja galvu. - Koted�a dro�i vien atrodas uz klints. Es dzirdu, ka zem mums skalojas ūdens.

-��� Duvra. Es �o vietu noīrēju uz nedēļu. Sacīju, ka man vajadzīga klusa vieta, kur pavadīt atvaļinājumu. Viņ� teica, ka �ī vieta tādam nolūkam esot ideāla. Tuvākā vasaras māja atrodas pusjūdzes attālumā. Ja kliegsi, neviens tevi tāpat nedzirdēs.

-��� Vai mana balss liecina, ka esmu pietiekami spēcīgs, lai kliegtu?

-��� Es centī�os, lai tev būtu ērti. Un, lai tevi nesāktu mākt garlaicība, mēs runāsim par rozēm. - Kriss sakoda zobus. - Ja kaut kas notiks ar Sauļu�

16

Duvru viņi bija izvēlēju�ies tāpēc, ka no tās pa ūdensceļu viegli varēja nokļūt Francijā. Ļau�u pilnā piestātnē, kas Saulam atgādināja lidostu, viņi ar Ēriku katrs atsevi�ķi iegādājās biļetes un pēc septiņām minūtēm atsevi�ķi uzkāpa uz aerokuģa klāja.

Juzdams nemieru, Sauls devās uz atpūtas nodalījumu kuģa pakaļgalā, cerēdams iejukt pūlī. Viņ� zināja, ka MI-6 un citas izlūkdienesta aģentūras turēja kuģus savas uzmanības lokā glu�i tāpat kā lielāko daļu lidostu un dzelzceļa staciju. Protams, teorētiski neviens no ienaidniekiem nevarēja zināt, ka viņ� ir pametis Savienotās Valstis. Tā kā vajā�anas pasākumi bija vērsti uz Ameriku, viņam bija labas izredzes tikt nepamanītam.

Un tomēr Sauls nejutās dro�s. Ja viņu kāds pamanītu, uz kuģa nebūtu kur paslēpties vai aizbēgt. Viņam nāktos cīnīties, bet, pat dzīvam paliekot, nebija izredzes, ka viņu nenogalinās dublieru vienība, kas neap�aubāmi sagaidītu viņa iera�anos Francijā. Nebūs citas iespējas kā atvērt avārijas lūku un ielēkt Laman�ā. Ta�u, ja viņu nepieveiks paisums un zemūdens straumes, tad drīz vien spēkus atņems ledainais ūdens, atdzesējot viņa ķermeni līdz nāvei.

Bet līdz tam nenonāca. Aerokuģis rēkdams drāzās pāri viļņiem un, divdesmit divās minūtēs �ķērsojis Laman�u, nonāca Kalē. Sauls juta, kā kuģis pa betona uzbrauktuvi no ūdens paceļas līdz piestātnei. Izkāpis Sauls iejuka starp pārējiem pasa�ieriem. Viņ� gan nebija gadiem ilgi runājis franciski, tomēr saprata lielāko daļu no lasītā un dzirdētā. Nelikās, ka viņ� tiktu novērots. Muitā nekas neatgadījās. Ta�u Sauls savu ieroci bija atstājis pie Kri�a, lai viņu muitā neaizturētu, un ātrāk nenomierināsies, kamēr tā vietā nebūs iegādājies citu.

Norunātajā pludmales kafejnīcā viņ� pievienojās Ērikai. Viņi tūdaļ pat devās pie kāda melnā tirgus iero�u tirgoņa, ar kuru Sauls bija sastrādājies septiņdesmit ceturtajā gadā, samaksājot veselus divsimt procentus par nepiecie�amo bruņojumu. - Speciāli tev, - sacīja tirgonis. - Kā draugam. - Noīrēju�i ma�īnu, viņi uzsāka simt trīsdesmit jūd�u braucienu dienvidaustrumu virzienā uz Parīzi.

17

- Nē, - teica Kriss klausulē. - Mēs esam runāju�i par rozēm tik ilgi,ka man, tās iedomājoties vien, jau metas nelabi, ta�u Lendi�s joprojām apgalvo, ka tā esot taisnība.

-�� Tad mēs savāksim Ko�ubeju �ovakar pat. - Attālums izkropļoja Saula balsi līdz nepazī�anai.

-��� Jūs jau esat to nokārtoju�i?

-��� Pateicoties Ērikas sakariem.

-���� Turieties. - Kriss paskatījās uz krēslam piesieto Lendi�u. - Dodu tev pēdējo iespēju. Ja kaut kas noies greizi, tev cena zināma.

-����� Cik rei�u man tev jāsaka? Viņ� nodeva man ziņojumus.

-��� Labi, - Kriss sacīja Saulam. - Ķerieties viņam klāt. Bet zvaniet, tikko esat tiku�i ar viņu galā.

-��� Tas būs agri no rīta.

-���� Nebaidieties mani pamodināt. Kamēr jūs nebūsiet dro�ībā, es tik un tā nespē�u iemigt.

-��� Tevi joprojām nomoka priek�nojautas?

-��� Vēl vairāk nekā pirms tam.

-��� Tā ir tīrākā pastaiga. Ar viņu nebūs nekādu grūtību.

-��� Dieva dēļ, nekļūsti pārāk pa�pārliecināts.

-��� Es tikai mēģinu tevi nomierināt. Pagaidi. Ērika tev grib kaut ko teikt.

Klausulē ie�irkstējās. Ērika ķircinājās. - Mēs brīni�ķīgi pavadām laiku. Ēdiens te ir neticami gar�īgs.

-�� Negribu neko dzirdēt. Es tikko kā apēdu zemesriekstu sviesta maizi.

-��� Kā klājas tavam istabas biedram?

-���� Lieliski. Kad mēs nerunājam par viņa muļķīgajām rozēm, es lieku viņa vietā pasjansu. Tā kā viņa rokas ir sasietas, viņ� man pasaka, kuru kārti apgriezt.

-��� Vai viņ� ir pļāpīgs?

-��� Nē, es.

Viņa iesmējās. - Es labāk beig�u. Vienīgi gribēju pateikt, lai tu neraizējies. Viss noris bez aizķer�anās. Par Sauļu es parūpē�os. Paļaujies uz mani.

-Neaizmirsti par sevi, jā?

- Nekad mū�ā. Rīt redzēsimies.

Ar mīlestību domādams par abiem, Kriss izdzirdēja klausulē klik�ķi. Ērika bija beigusi sarunu. Noliekot klausuli, viņ� izdzirdēja ie�īkstamies durvis.

18

Kriss sastinga.

Viņ� ta�u bija aizslēdzis durvis. Slēģi bija aizvērti. Gaisma nevarēja pievilināt sve�iniekus no tum�ā ceļa. Ja kāds no kaimiņiem būtu gribējis ar viņu apsveicināties, viņ� būtu klauvējis, nevis lo�ņājis apkārt.

Viņi ir atklāti. Kriss nezināja, kā tas noticis. Viņ� nespēja domāt. Tam neatlika laika. Paķēris raidītāju no galda, viņ� nometās uz grīdas un nospieda pogu.

Trieciena viļņi lika viņam saviebties. Ap vasarnīcu rībēja sprādzieni, satricinādami sienas. Kriss bija izvietojis lādiņus stratēģiski svarīgās vietās, kuras kāds, rāpjoties aug�ā, visticamāk, izmantotu par paslēptuvi. Viņ� bija pārbaudījis, lai bumbas būtu pietiekami labas un netīras, radītu daudz trok�ņa un �ķembu, daudz dūmu un uguns. Viņ� tās bija izlicis tikai ieraduma pēc, paklausīdams Eliota noteikumam - lai cik dro�s tu justos, vienmēr pastāv iespēja darīt vēl vairāk savas dro�ības labā.

Kriss paķēra mauzeri. �āviņ� izsita durvīs caurumu. Uz paklāja ripodama un �ņākdama nokrita kārba ar asaru gāzi. Klepodams biezajos, baltajos dūmos un �audams pa durvīm, Kriss zināja, kas sekos. Tiklīdz gāze piepildīs istabu, durvis tiks izgāztas un iek�ā iebruks kaujinieki.

Viņ� metās pie loga, atvēra to un atstūma aizvirtņus.

Nakti pildīja dūmi un liesmas. Pa zemi kliegdams vārtījās kāds dego�s stāvs. Kāds cits pamanīja atstumtos aizvirtņus. Viņ� pagriezās, lai nomērķētu, un Kriss tam divreiz ie�āva krūtīs.

Atsprāga ārdurvis.

Kriss mērķējot pagriezās pret Lendi�u, bet tas baltajā

gāzē, kas pildīja istabu, nebija saskatāms. Viņ� izdzirdēja

dobju būk�ķi, it kā Lendi�s, meklēdams aizsegu, būtu apgāzis

krēslu. Soļi bija dzirdami jau uz pakāpieniem. Atkal nav

laika. Kriss izlēca pa logu un sāka skriet. Koted�u pildīja

niknas balsis. Skriedams tumsā pa krauju projām no liesmām,

viņ� iedomājās, kā triecienkomanda gāzmaskās pārmeklē

vasarnīcu un atklāj atvērto logu. Bet pa to laiku viņ� jau būs

tālu. Vispārējā juceklī neviens nespēs pateikt, uz kuru pusi

viņ� devies. Tie nekad vinu neatradīs. � i

Viņ� skrēja ātrāk, satvēris mauzeri, sviedru aizmiglotām acīm. Tālumā 110 liesmām viņ� vairs nejuta sasprindzinājumu,

un vina stāvs veikli �ķēla tumsu. > ?

Lendi�s pateiks, kur ir Sauls. Vajag viņu brīdināt. Tad viņ� to izdzirdēja. Sev aiz muguras. Tuvāk, ātrāk, skaļāk. Soļi. Kāds dzinās viņam pakaļ.

19

- Atraisiet man rokas, - izgrūda Lendi�s. Asaru gāze izraisīja klepu.

Vīrietis melnā ģērbā ar drūmi sakniebtām lūpām aizklāja Lendi�am acis ar speciāli apstrādātu drānas gabalu. Kāds cits rosījās ap saitēm.

Logi bija atvērti, aizvirtņi atbīdīti. Vējiņ� nojūras puses izklīdināja istabā gāzi.

Lendi�s pieklupa pie galda un satvēra telefona klausuli. Viņ� nepacietīgi grieza numuru. Pagāja garas sekundes. Viņ� pateica operatoram Fol�ēr�as numuru Vird�īnijā. Drebēdams viņ� pieķērās pie galda, lai noturētu līdzsvaru, neapzināti ar pirkstiem knibinādams pieccollīgo alumīnija plāksnīti jostas otrā pusē. Plāksnīte bija magnētiski kodēta. Tiklīdz apsardze bija atklājusi viņa nozu�anu, viņi bija veiku�i nepiecie�amo procedūru, lai ar elektronisko sensoru palīdzību sameklētu �ifru uz metāla plāksnītes. Uz zemes sensori darbojās tikai ierobe�otā attālumā, jo tos bloķēja jebkuri �ķēr�ļi un zemes izliekumi. Ta�u no satelīta vai lidma�īnas - Ml-6 turēja gatavībā gan vienu, gan otru - tie bija tikpat efektīvi kā jebkura liela augstuma skannējo�a ierīce. Divpadsmit stundas pēc Lendi�a nolaupī�anas viņa apsardzei jau bija zināma vieta, kur viņ� tiek turēts ieslodzījumā. Pārējais laiks tādējādi tika veltīts, lai noorganizētu glāb�anas darbus.

Lendi�am �ķita, ka istaba grie�as, tajā bija pārāk svaigs gaiss. Klausulē dūca. Dūk�ana turpinājās, padarot viņu vai traku, līdz beidzot kāds tomēr atbildēja.

-���� Eliotu, - pieprasīja Lendi�s, baidīdamies, ka viņ� varētu būt izbraucis. - Septiņpadsmit plus trīs.

Parupja vīrie�a balss steidzīgi atsaucās. - Tūdaļ savieno�u.

Pagāja sekundes, kas �ķita kā minūtes, kamēr Eliots atbildēja.

-��� Esmu atradis tavus Melnos prin�us, - sacīja Lendi�s.

-Kur?

-��� Viņi bija iegriezu�ies manās mājās.

-��� �ēlīgais Dievs.

-��� Ar viņiem kopā ir sieviete.

-��� Jā, es zinu. Kas notika?

-��� Viņi mani nolaupīja. - Lendi�s viņam visu izstāstīja.

- Rems izbēga. Mēs dzenamies viņam pakaļ. Romuls un sieviete devu�ies uz Parīzi.

-��� Kādā nolūkā?

Lendi�s viņam pateica.

-��� Ko�ubejs? Bet viņ� ta�u ir no VDK.

-��� Tevi tas uztrauc?

-Tie�i otrādi. Rems Abelāra mājā Bangkokā nogalināja krievu. Viņi izsludināja vajā�anu. Mums nevajadzēs iejaukties. Viņi man būs vēl pateicību parādā, ka esmu pateicis, kā dabūt rokā cilvēku, kas Remam palīdzējis.

20

Kri�a pretinieks sekoja viņam cie�i pa pēdām. Pa akmeņaino klintaini bija grūti skriet. Tumsā nevarēja redzēt, kur spert kāju. Viņam gribējās pagriezties un �aut, ta�u naktī mērķis nebūtu saskatāms. Vēl sliktāk, pistoles zibsnis par mērķi padarītu viņu pa�u, un �āviena troksnis pievilktu pārējos.

Krūtīs dedzināja. Sirds dauzījās Bet sekotāja asā, vienmērīgi straujā elpa bija dzirdama arvien tuvāk. Kriss sasprindzināja kājas, līdz muskuļi sāka sāpēt. Drēbes mirka sviedros. Atri tuvojo�ies soļi liecināja, ka tik�anās ir neizbēgama.

Ar aizmiglotu skatu Kriss manīja priek�a vīdam ko baltu. Tas atradās viņam labajā pusē un nolaideni atdūrās pret klinti. Vidū melnēja iedobums. Baltums bija krīts.

Ni�a.

Kriss ieripoja tajā, uztverdams triecienu ar pleciem un gurniem. Krītot lejā, viņ�, noskrambādams rokas līdz asinīm, tvērās pie izciļņiem. Iedobums kļuva stāvāks. Nolaidenums vairs neveda slīpi, bet taisni lejup, pārvērzdamies par kaut ko līdzīgu no trim pusēm norobe�otai ventilācijas �ahtai, pret kuras klin�ainajām sienām varēja atsperties ar rokām un kājām.

Rāpdamies Kriss izdzirdēja vajātāja apavu skrapstē�anu virs sevis. Viņam pāri kā ūdenskritums nobira krīta atlūzas, atsizdamās pret pleciem un pakausi. Laizdamies lejāk, Kriss juta, ka rokas nobrāztas līdz asinīm.

Kaut es tiktu līdz lejai, viņ� pie sevis lūdzās. Vēj� purināja matus. Tuvojoties piekrastei, arvien skaļāka kļuva bangu rēkoņa.

Slīdēdams Kriss gandrīz pakrita, bet viņam izdevās klintī atrast atbalstu kājām. Ticis garām izcilnim, viņ� sasniedza nogāzi, kas veda lejā uz akmeņaino piekrasti. Ceļā gadījās aizsegam izdevīga piecu pēdu augsta krīta siena. Parakņājies kabatā, Kriss izvilka klusinātāju un pieskrūvēja to pie mauzera stobra. Iepletis kājas līdzsvaram, viņ� pacēla labo roku un, atbalstījis to ar kreiso, nomērķēja.

Jā. Ni�ai pārsljdēja ēna. Kriss iz�āva. Bangu duna noslāpēja gan klusinātāja skaņu, gan lodes atsitiena troksni. Kriss nebija pārliecināts, vai trāpījis ēnai. Tumsā nevarēja ne precīzi nomērķēt, ne pārredzēt laukumu virs ur^em ni�as. Viņ� iz�āva uz labu laimi, mērķēdams vietā, kur bija manījis ēnu.

Jākustas. Paliekot ilgāk krīta sienas aizsegā, viņ� dos iespēju vajātājam aprēķināt savu atra�anās vietu. Saliecies Kriss skrēja pa krastu no viena izciļņa līdz otram, aizvien vairāk attālinādamies no koted�as. Viņam aiz muguras kraujas aug�galā nakti izgaismoja liesmas. Bangu dārdoņā nebija iespējams sadzirdēt, vai kāds vēl viņam seko. Kriss pagriezās un, kāpdamies atmuguriski, palūkojās uz tagad attālo ni�u.

Ni�a vairs nebija saskatāma, tādēļ Kriss nosprieda, ka ari vajātājs viņu vairs nevar saredzēt. Viņ� metās uz priek�u un skrēja tālāk. Piekraste atgādināja tuneli. Labajā pusē putoja viļņu baltās galotnes, kreisajā pusē stiepās krita klintis. Bet tālu priek�ā, tuneļa galā, Kriss ieraudzīja ciemata siluetu. Viņ� sāka skriet ātrāk.

Ja varētu nozagt ma�īnu�

Klints kļuva zemāka, vietām vairāk atgādinādama slīpumu nekā krauju. Kad viņam garām, skardama matus, aizlidoja lode, Kriss pārsteigumā palūkojās uz klinti. �āviens bija nācis no priek�ā melnējo�ās tumsas, klusinātāja, nakts un bangojo�o viļņu slāpēts.

Kriss klusībā lādējās. Viņa vajātājs nemaz nebija rāpies līdz pa�ai ni�as apak�ai. Sapratis, ka Kriss gatavo lamatas, viņ� bija uzrāpies atpakaļ un skrējis pa klintaines aug�u paralēli krastam. Zinādams, ka Kriss centīsies tikt gar krastu tālāk prom no vasaras mājas, viņ� bija cerējis uziet citu ceļu, kas vestu lejā uz piekrasti, apsteigt Kri�u un viņu pārtvert.

Slazdā.

Atpakaļ es nevaru iet. Viņi dro�i vien tagad pārmeklē visu to piekrastes daļu. Viņi sadalīsies un virzīsies uz �o pusi gan gar pa�u krastu, gan pa klintaines aug�u. Beigu beigās viņi nonāks arī līdz �ejienei.

Aplenkts.

No vienas puses jūra, no otras klints. Priek�ā un aiz muguras�

Kaut kas sakustējās. Priek�ā pa kreisi pret klinti iezīmējās ēna, izceldamās uz klints bālganā fona. Tā bija Kri�a vienīgā iespēja.

Nometies zemē uz vēdera, Kriss noķēra ēnu tēmēklī. �audams viņ� vienlaikus ripoja. Viņam blakus klintīs ietriecās lode, tik tuvu, ka pat cauri bangām bija dzirdams

sprak�ķis, kad lode, atsizdamās pret akmeņiem, riko�etā aizlidoja uz jūras pusi.

Viņ� pārripoja vēlreiz, izmisīgi cenzdamies paturēt acīs klinti, un �oreiz, lodei ietriecoties klintī, �ķembām ievainojot aug�stilbu - tam cauri izskrēja neatbilsto�i asa, dedzino�a sāpe -, Kriss skaidri saskatīja savu mērķi, salīku�u, skrejo�u stāvu, kas, ātri tuvodamies, nometās uz viena ceļa un nomērķēja.

Kriss iz�āva pirmais un, satraukumā trīsēdams, pamanīja, ka ēna zaudē līdzsvaru. Pat caur viļņu �ļakstiem viņam �ķita, ka izdzird sāpju kaucienu. Slēp�anos un vairī�anos, kamēr citi viņu atrod, vairs ilgāk nevarēja turpināt. Tagad, da�ās sekundēs, kas viņam bija atvēlētas, Kri�am vajadzēja izmantot izdevību un ņemt kājas pār pleciem, skrienot pa akmeņaino krastmalu tālāk. Viņ� ieraudzīja cilvēku - melnā ģērbā, ar ievainotu roku - kaut ko meklējam starp akmeņiem.

Kriss apstājās un nomērķēja. Viņ� nospieda gaili.

Nekas nenotika. Mauzerī bija astoņas aptveres.

Tās visas bijalz�autas.

Kriss metās uz priek�u, juzdams svelo�as sāpes vēderā. Nometis mauzeri, viņ� no maksts �aketes kreisajā piedurknē izvilka nazi.

Vīrietis pamanījis Kri�u tuvojamies, pārstāja taustīties pēc sava iero�a, piecēlās un ari izvilka nazi.

21

11-436

Amatieri tur nazi ar asmeni, kas vērsts no dūres pamatnes uz leju, ar īk�ķi aptverot spala aug�galu. �ādā stāvoklī nazis jāpaceļ plecu augstumā, raidot triecienu uz leju. Tas prasa laiku. Tas ir neērts stāvoklis.

321

Bandīti tur nazi ar asmeni, kas vērsts no dūres pamatnes, uz aug�u virs īk�ķa. �āds stāvoklis ļauj izdarīt da�ādus sitienus gan uz aug�u, gan uz leju un uz abām pusēm no jostasvietas līmeņa. Pamatpoza līdzinās paukotāja pozai - viena roka tiek izstiepta sāņus līdzsvara noturē�anai, bet ar otru roku tiek izdarīti cirtieni un atvairīts pretinieka uzbrukums. �ī taktika ir gracioza, dejiska. Tā balstās uz straujiem izklupieniem, veiklu atkāp�anos, izmanīgu kāju

darbību. Tā ir efektīva cīnā ar amatieri vai citas bandas

>

locekļiem. Ta�u pret pasaules klases iznīcinātāju tā ir smieklīga.

Profesionāļi tur nazi tāpat kā bandīti - ar asmeni virs dūres ta�u tā ari ir visa līdzība. Dejas soļu vietā viņi stāv uz pilnas pēdas, ieplestām kājām labākai līdzsvara noturē�anai, tās ir viegli ceļgalos ieliektas, ķermenis saliekts. Brīvo roku, elkonī saliektu, viņi paceļ, virzot to pāri krūtīm, it kā turēdami neredzamu vairogu. Ta�u vairogs ir pati �ī roka, kas pagriezta ar delnu uz iek�pusi, lai pasargātu galvenās artērijas. Labā roka, kas tur nazi, neizdara cirtienus taisni uz priek�u vai uz sāniem. Dūriens tiek veikts ar noteiktu leņķi, neliekoties zinis par pretinieka vēderu un krūtīm - ievainojums vēderā ne vienmēr izraisa letālu iznākumu, bet sirdi sargā krū�ukurvis mērķis ir acis un rīkle.

Kriss ieņēma �o stāvokli, pārsteigts, ka ienaidnieks darīja to pa�u. �ādu cīņas paņēmienu viņ� bija apguvis Andrē Rotberga iznīcinā�anas instinkta skolā Izraēlā. Metode bija unikāla. Pretinieks to varēja būt apguvis vienīgi �ajā skolā.

Atklājums viņu biedēja. Vai arī Lendi�s savus cīnītājus būtu sūtījis apmācībā pie Rotberga? Kas vēl saista Lendi�u un Eliotu? Kur vēl viņi abi ir iejaukti?

Kriss izdarīja dūrienu ar nazi. Pretinieks to nobloķēja

ar roku, paciezdams ievainojumu, nelikdamies par to ne zinis, savukārt uzbrukdams Kri�am, kur� sajuta asu sāpi delnā. Roka asiņoja. Ja būtu bijis laika, Kriss roku, ar kuru aizsargājās, būtu aptinis ar �aketi, bet, tā kā laika nebija, viņ� gatavojās, ka nāksies izturēt daudzus ievainojumus. Salīdzinājumā ar izdzīvo�anu savainota roka ir nieks.

Viņ� dūra vēlreiz. Pretinieks atkal ar roku nobloķēja cirtienu, saņemdams vēl vienu dūrienu. Roka bija sarkana 110 asinīm, sagrieztie audi atkarājās. Arī Kriss nobloķēja dūrienu ar nazi, kura asmens bija tik ass, ka viņ� gandrīz nejuta, ka tas iegrie�as rokā.

Viņi bija līdzvērtīgi. Abu vīrie�u reakcijas ātrums bija vienlīdz attīstīts. Stāvot uz pilnas pēdas, salīcis, Kriss sāka piesardzīgi, lēni riņķot ap ienaidnieku, cenzdamies atrast tā vājās vietas. Ienaidnieks mēģināja nezaudēt stāvokli ar seju pret viņu. Kriss cerēja piespiest vīrieti palikt apļa vidū. Kriss domāja, ka, kustēdamies pa apļa ārmalu, viņ� tik ātri nenoreibs kā pretinieks, kuram nācās nepārtraukti riņķot tā centrā.

Ta�u vīrietis saprata Kri�a nolūku. Pielāgodamies Kri�a taktikai, viņ� uzsāka pats savu lielo apli. Abu apļu orbītas krustojās, veidojot gandrīz atstotnieku.

Atkal tas pats. Abi vīrie�i bija spēkos vienlīdzīgi. Kad Kriss apguva kara mākslas, I�iguro bija teicis - Samuraja liktenis ir nāve. Krīzes situācijā vienkār�i tuvojies kritiskajam punktam, gatavs mirt, ja tas nepiecie�ams. Tur nav nekā sare�ģīta. Tikai jāsaņemas un jādara.

Kriss pa�reiz tā arī darīja. Vairs neba�īdamies par sevi, viņ� koncentrējās tikai rituālam. Dūriens, bloks, kustība pa apli. Vēlreiz. Un vēl. Asiņainā, sadurstītā roka pulsēja.

11

Ta�u viņa uztveres spēja bija kāpināta, saasināta, absolūti skaidra, nervi - saspīlēti līdz pēdējam. Dūriens,

323

bloks, kustība pa apli. Pirms gadiem Lī, viņa karatē skolotājs, bija sacījis: "Nav nekā satrauco�āka kā tumsā cīnīties vaigu pret vaigu ar nāvi." Iznīcinā�anas instinkta skolā Rotbergs bija sacījis: "Ja abiem pretiniekiem ir vienādas zinā�anas un iemaņas, uzvarētājs būs jaunākais un izturīgākais." Kriss, kuram bija trīsdesmit se�i gadi, rēķināja, ka viņa pretiniekam

varētu būt divdesmit deviņi.

>

Na�u cīņas pamatlikums ir neļaut pretiniekam iedzīt sevi stūrī.

Kri�a vajātājs lēni un neatlaidīgi spieda viņu pie klints. Kriss atradās iespiests starp krīta �ķautnēm. Viņa dūrieni kļuva izmisīgi. Vajātājs izdarīja cirtienu ar nazi un izlocījās no Kri�a pretdūriena.

Asmens iegāja miesā līdz spalam.

Kriss iegārdzās. Viņa balsene aiz�ņaudzās. No artērijas sāka �ļākties asinis, un, prātam satumstot, viņ� saļima tajās.

22

-���� Tu esi pilnīgi dro�s? - Eliots pārvaicāja, satvēris telefona klausuli savā siltumnīcā. - Tu esi pārliecināts, ka neesi kļūdījies? Vai nav iespējams kāds pārpratums?

-��� Nekādā ziņā. Viss tika pārbaudīts. Es pats izdarīju līķa apskati, - pret noklausī�anos nodro�inātajā telefona līnijā atskanēja Lendi�a balss. - Cilvēks, kas palīdzēja iznīcināt manas rozes - Rems -, ir miris.

Eliots juta dīvainu tuk�umu krūtīs. Lai pārmāktu izmisumu, viņ� pievērsās lietai - Pēdas novāci?

-��� Protams. Koted�u mēs nodedzinājām, lai iznīcinātu viņu pirkstu nospiedumus. Mēs nozudām pirms likuma pārstāvju iera�anās. Viņi tā arī nekad neuzzinās, kas noticis.

-��� Un līķis? - Eliotam aiz�ņaudzās rīkle.

-���� To aizveda ar manu privāto lidma�īnu Pilots tam piesies balastu un nogremdēs jūrā, pietiekami tālu, lai paisums un bēgums to neiznestu krastā.

-����� Skaidrs - Viņ� sarauca pieri. - �ķiet, ka tu esi padomājis par visu.

-��� Kas noticis? Tava balss izklausās dīvaini sve�āda.

-��� Es nenojautu, ka man� Nekas.

-Kas?

-��� Nav svarīgi.

-��� Mums vēl jātiek galā ar Romulu un sievieti.

Eliots mēģināja koncentrēties. - Esmu jau veicis

priek�darbus. Tiklīdz kaut ko uzzinā�u, es tev zvanī�u.

Stingu roku Eliots nolika klausuli. Viņ� nespēja saprast, kas ar viņu notiek. Visas �īs trīs nedēļas kop� Paradigmas operācijas viņa vienīgais mērķis bija atrast Sauļu un viņu novākt, lai neviens neatklātu, kas bijis operācijas organiza�tors. Prezidents nedrīkstēja uzzināt, kādēļ nogalināts viņa draugs. Ar laiku, arī Kriss bija kļuvis bīstams, ta�u nu �ī problēma ir atrisināta. Viens no abiem ir miris, un otra atra�anās vieta zināma, tādējādi Eliots ir tuvu savam mērķim, tuvu savam glābiņam. Tad kāpēc, runājot ar Lendi�u, viņu bija pārņēmusi no�ēla?

Eliots atcerējās pirmo reizi, kad bija aizvedis Kri�u un Sauļu kopīgā pārgājienā, - tas notika 1952. gadā, Darba svētkos Abiem zēniem toreiz bija septiņi gadi Viņi bija Eliota lielā iespaidā. Viņ� dzīvi atsauca atmiņā zēnu nevainīgi satrauktās sejiņas, viņu izmisīgo pieķer�anos, dedzīgo vēlē�anos viņam izpatikt. No visiem aud�ubērniem �ie abi bija viņa mīluļi. Juzdams kamolu sakāpjam kaklā, Eliots dīvainā kārtā jutās gandarīts, ka Kriss, lai gan viņam bija lemts zaudēt, tik pienācīgi bija sagaidījis savu nāvi. Jā, Eliots atzina, ka viņam nav tiesību �ādi justies, un tomēr pēc visa, ko viņ� zēnam bija iemācījis, nespēja ar Kri�u nelepoties. Lai Dievs ir �ēlīgs, viņ� nodomāja.

Trīsdesmit gadi? Vai tie�ām tik ilgs laiks pagājis tik ātri? Vai viņ� sēro pēc Kri�a, Eliots pie sevis brīnījās� vai pēc sevis pa�a?

Drīz vien arī Sauls būs miris. VDK jau ir brīdināta. Ja vien viņi rīkosies ātri, viņiem izdosies izlikt Saulam lamatas. Krīze beidzot būs pāri, noslēpums pasargāts. Paliks vēl tikai divi aud�ubērni - Kastors un Pollūks, kas pa�laik apsargā māju. Pārējie bija miru�i, uzticami kalpojot pienākumam.

Es vēl pārdzīvo�u visus savus dēlus, viņ� domāja, skumīgi vēlēdamies, kaut Saulam nebūtu jāmirst.

Bet tas nebija iespējams.

Piepe�i viņu pārņēma nemiers. Un ja nu Sauls izglābjas? Neiedomājami.

Un ja nu tomēr? Tad viņ� uzzinās, ka Kriss ir miris.

Un ieradīsies pēc manis.

Viņ� nekad nepiedos.

Es patiesi domāju, ka nekas viņu neapstādinās.

Ceturta gramata

ATMAKSA

FŪRIJAS

i

Sauls caur automa�īnas aizsargstiklu vēroja nespodrās pilsētas ugunis. Viņa īrētais sitroens bija novietots automa�īnu rindas vidū blakus dzīvojamo ēku kvartālam. Viņ� sēdēja cie�i blakus Ērikai, vienu roku aplicis viņai ap pleciem. Acīm redzami vēl viens pārītis �ajā Mīlētāju pilsētā. Ta�u Sauls nevarēja atļauties baudīt viņas klātbūtni. Viņ�

J 9 5 ļ

nedrīkstēja atslābināties. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no �īs misijas izdo�anās.

- Ja Lendi�s stāstījis patiesību, tad drīz vien mums daudz kas kļūs skaidrāks, - sacīja Ērika.

Ērikas informatori 110 Mosada bija ziņoju�i, ka Viktors Petrovi�s Ko�ubejs �ovakar uzstā�oties ar �aikovska vijoļkoncertu Padomju vēstniecībā, kur paredzēta pieņem��ana sakarā ar jauno Francijas un padomju puses vieno�anos. "Bet tur viņu saņemt nedrīkst," informatori bija teiku�i. "Ap vēstniecību da�ādi izlūkdienesti ii uzstādīju�i novēro�anas kameras, kas augu diennakti uzrauga visas ieejas. Policija nekavējoties arestē katru aizdomīgu personu. Nevienam nav atļauts bojāt attiecības ar Padomēm. Pēdējā laikā Francija un Krievija itin labi saprotas. Vislabāk viņu ņemt ciet vēlāk, kad viņ� atgriezīsies savā dzīvoklī Miera ielā."

"Vai viņ� netiks apsargāts?" bija apjautājies Sauls.

"Vijolnieks? Kādēļ viņam būtu vajadzīga apsardze?"

Vienos un astoņās minūtēs savā pe�o markas automobilī, starme�iem zibot, garām pabrauca Ko�ubejs. Ērika izkāpa un pagājās pa ielu uz priek�u. Ko�ubejs - gadus piecdesmit vecs, gara auguma, ar jutekliskiem, bet parupjiem vaibstiem -, uzmanīgi turēdams vijoles futrāli, aizslēdza savu ma�īnu. Mugurā viņam bija smokings. Brīdī, kad Ko�ubejs bija nonācis līdz sava nama lievenim, viņam tuvojās Ērika. Iela bija tuk�a.

Viņ� ierunājās pirmais. - Tik vēlā stundā dāmai nevajadzētu vienai atrasties uz ielas. Protams, ja vien viņa nedomā piedāvāt�

-��� Viktor, turi muti. Man kabatā ir ļoti liela pistole, kas vērsta pret tavu kājstarpi. Ej nu, lūdzu, tuvāk ietvei un gaidi, kad piebrauks ma�īna.

Viņ� iepleta acis, bet paklausīja. Sauls apturēja ma�īnu un, pārrāpies no �ofera vietas uz aizmuguri, pārmeklēja Ko�ubeju un paņēma viņa vijoles futrāli.

-��� Uzmanīgāk! Tas ir Stradivāri!

-��� Tai nekas nenotiks.

-��� Kamēr tu ar mums sadarbosies, - izmeta Ērika.

-���� Sadarbo�os? - Ko�ubejs nervozi atvēra un aizvēra muti. - Kā tad? Es pat nezinu, ko jūs no manis gribat!

-��� Ziņojumus.

-��� Ko?

-��� Ziņojumus, kurus tu devi Lendi�am.

-��� Atceries, - sacīja Ērika. - Lai nodotu Eliotam.

-��� Vai jūs abi juku�i esat, vai? Par ko jūs runājat? Sauls pakratīja galvu, nolaida loga stiklu un nolīdz-

svaroja vijoles futrāli uz loga malas.

-��� Es ta�u teicu, esi uzmanīgs!

-��� Ziņojumi. Par ko tie bija? - Sauls pastūma futrāli uz

āru.

-��� Stradivāri nevar salabot!

-��� Tad nopērc jaunu.

-��� Traks esi, vai? Kur tad es atradī�u�

Sauls atlaida futrāli. Tas sāka krist.

Ko�ubejs ievaimanājās un metās to ķert.

Sauls viņu atgrūda un ievilka futrāli atpakaļ.-Ziņojumi.

-���� Es nezinu, kas tajos rakstīts! Es biju tikai kurjers, nekas vairāk! Jūs domājat, es riskē�u ar dzīvību un taisī�u vaļā zīmogu? "

-���� Kas tev tos iedeva? - Sauls izcēla vijoli pa logu.

-��� VDK �efs!

-��� Kas?

-��� Aleksejs Goļicins! Lūdzu! - Ko�ubejs trīco�ām rokām gribēja satvert vijoli.

-����� Es tev neticu. Goļicinu septiņdesmit tre�ajā gadā no�āva par nodevību.

-��� Tad arī viņ� deva man ziņojumus!

-��� Septiņdesmit tre�ajā?

Sauls sarauca uzacis. Hārdijs bija stāstījis, ka Eliots nozuda piecdesmit ceturtajā un pēc tam vēlreiz septiņdesmit tre�ajā. Kāds sakars VDK virsnieka no�au�anai ar Eliota nozu�anu? Kas bija noticis septiņdesmit tre�ajā gadā?

-��� Tā ir patiesība! - sacīja Ko�ubejs.

-��� Varbūt.

-��� Stradivāri! Lūdzu!

Vijole joprojām atradās aiz loga. Garām zibēja starme�i. Paraustījis plecus, Sauls pārdomāja dzirdēto. - Tas ir bezjēdzīgi. Ja es nometu �o futrāli, tev nebūs nekāda iemesla mainīt savu stāstu. Ar amitāla palīdzību mēs drīz vien noskaidrosim, kas tev patiesībā zināms. - Viņ� nolika futrāli uz grīdas.

-��� Paldies Dievam.

-��� Paldies man.

Vini izbrauca no Parīzes.

-��� Kam tu strādā?

-��� Nevienam.

-��� Uz kurieni jūs mani vedat?

-��� Uz Vānu.

-Ā.

Saulam nepatika Ko�ubeja garastāvokļa pēk�ņā maiņa.

-��� Tu esi tur bijis?

Mūziķis, dīvaini iepriecināts par mazās pilsētiņas apmeklējumu, kas atradās piecdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Lionas, piekrīto�i pamāja. - Varbūt jūs man atļausiet to prieku paēst "Baltajā zirgā"?

-��� Tas izdevumos nav paredzēts.

Ko�ubejs piepe�i sadrūma. - Jūs, amerikāņi, gan esat skopuļi. Patiesība atstāj nejauku pēcgar�u - glu�i kā aknas bez sviesta vai �ķiņķa. Ļoti patīkami. - Viņ� nikni pa�ķielēja.

-���� Mums priek�ā veselas trīs stundas, ko braukt. Tā kā jūs savas pilnvaras neapspriedīsiet, es parunā�u par savējām.

Sauls, nojauzdams, kas sekos, novaidējās un nodomāja, ka būtu vajadzējis ie�ļircināt Ko�ubejam ko nomierino�u, ta�u tas varētu nomākt amitāla iedarbību.

Neķītri smaidīdams, Ko�ubejs atgāzās sēdeklī. Viņa lielo galvu ietvēra gari, priek�laicīgi nosirmoju�i mati, sasukāti stilā, kādu nēsāja pagāju�ā gadsimta komponisti un mūziķi. Viņ� pavilka vaļīgāk kaklasaiti un nolaida rokas klēpī. - Jūs, jādomā, nebijāt klāt manā priek�nesumā.

-��� Baidos, ka mēs nebijām ierakstīti viesu sarakstā.

-���� �ēl. Jūs redzētu padomju ideālisma paraugstundu. Saprotiet, �aikovskis bija līdzīgs Ļeņinam, un �ī līdzība ļoti labi saskatāma vijoļkoncertā, jo lielais komponists, tāpat kā to darīja Ļeņins, nepārtraukti patur prātā galveno tēmu. Lai sasniegtu savu mērķi, viņ� kompozīcijā ievij pārejas frāzes. Mums Padomju Savienībā arī ir savs ideāls, kuru mēs tiecamies sasniegt, ta�u nevis nepārtrauktu revolūciju ceļā, bet gan pakāpeniski, jo mums nācās pielāgoties kara un ekonomikas izraisītajiem apstākļiem. Neteik�u, ka esam savu mērķi sasniegu�i, ta�u se�desmit piecos gados esam nogāju�i garu ceļu, vai ne?

-��� Atzīstu, ka esat labi organizēti.

-���� Tas nebūt nav viss. Ta�u es sāku runāt par lielo komponistu. Koncerts aizsākas ļoti vienkār�i, un �ķiet, ka galvenais motīvs satur kādu vēsti. Bet aiz tā slēpjas citi motīvi, pa daļai saklausāmi, pa daļai nojau�ami, it kā meistars gribētu sacīt: "Man ir kāds noslēpums - ta�u citiem ne vārda." Glu�i kā �ukstus pateikts �ifrs spiegu organizācijas biedram vai ļau�u brālības zīme.

Sauls ātri pagura no Ko�ubeja pļāpā�anas un sāka cīnīties ar snaudu. Ērika tobrīd vadīja ma�īnu pa Dienvidu automaģistrāli Lionas virzienā. Līdz pilsētai atlika kādas �etrdesmit minūtes brauciena, kad viņa nogriezās uz grantēta pievedceļa, kam nākamajā gadā lemts pārtapt par �enēvas- Makonas ekspresmaģistrāles atzaru: Ceļmalā uz nakti bija apstāju�ās vairākas smagās ma�īnas. Sauļu pamodināja troksnis, kas radās, oļiem sitoties pret ma�īnas grīdu.

Sitroena starme�u gaismā viņ� pamanīja tuvojamies smago ma�īnu ar cisternu. Sauls neizpratnē sarauca pieri, kad tā pēk�ņi nogriezās.

Autocisterna aiz�ķērsoja ceļu.

No smago ma�īnu kolonnas izbrauca furgoni un ielenca sitroenu no sāniem. No tumsas pretī spīdēja starme�u loks.

-�� Manas acis! - Sargādama tās no �ilbino�ās gaismas, Ērika strauji nospieda bremzes, lai izvairītos no sadursmes ar kravas ma�īnu. Ietriecies buldozerā, sitroens apstājās. Ēriku pameta uz priek�u. Viņas galva atsitās pret stūri. No ievainojuma sāka plūst asinis.

Sauļu trieciens nogrūda uz grīdas. Slienoties aug�ā, viņ� dzirdēja Ēriku bezsamaņā vaidam. Sauls saprata, ka nav ne mazākās iespējas viņu no �ejienes iznest un tikt projām. Vienīgā izmisīgā cerība bija piespiest uzbrucējus furgonos dzīties viņam pakaļ, apmānīt tos un atgriezties pēc Ērikas Viņ� satvēra Ko�ubeju aiz svārku atloka, kad tas mēģināja atvērt durvis, ta�u audums saplīsa.

Izlēcis savā pusē no ma�īnas, Sauls izvairījās no buldozera un metās bēgt, cerēdams izkļūt no starme�u loka. Sāka klaudzēt furgonu durvis. Sauls izdzirdēja, ka uz ceļa, bremzēm kaucot, apstājas ma�īna. Cilvēki klaigāja. Zem kājām �irkstēja grants. Starme�u gaismas panāca Sauļu. Viņam priek�ā pāri dubļainajam laukam stiepās pa�a steidzīgā ēna. Viņ� paklupa pret kādu grambu un savicināja rokas, cenzdamies noturēt līdzsvaru, raudamies uz priek�u, izmisīgi tiekdamies sasniegt vietu, kur ārpus starme�u loka neskaidri iezīmējās koku aprises. Atskanēja metālisks troksnis. Sauls sasprindzināja plecus, jau iepriek� iztēlo�damies lodes triecienu, ta�u tā vietā sajuta tikai dzēlienu. Kaklā iedūrās kaut kas dzelonim līdzīgs. Nākamais dzelonis trāpīja gurnā. No ploso�ām sāpēm viņ� sarāvās. Skatiens aizmiglojās. Pievilcis ceļgalus un rokas pie krūtīm, viņ� nokrita dubļos. Un nejuta vairs nekā.

3

Atguvis samaņu, Sauls tik daudz aptvēra, ka jātur acis ciet un jāklausās. Glu�i bez spēka viņ� gulēja uz koka grīdas.

Sāpes kreisajā apak�delmā dro�i vien izraisījusi injekcija, Ja ie�ļircināts brevitāls, tad viņ� tā varēja būt nogulējis daudzas stundas, un tikai Ko�ubeja nesavaldīgie uzkliedzieni vēl kādai personai �ajā telpā viņu būs pamodināju�i. Roku dzel�i ap delnām bija auksti, vēl viņa ķermeņa nesasildīti. Tas otrs, kas atradās istabā, dro�i vien viņu �eit nogādājis pavisam nesen.

Ko�ubejs joprojām klaigāja. - Ko viņiem vajadzēja? Kāpēc jūs tik pavir�i mani apsargājāt? Jums ta�u dro�i vien bija zināms, ka esmu briesmās!

Sauls izdzirdēja citu balsi, zemu un mierīgu: - Ja tu, biedri, ar kreiso roku spēlē vienu toņkārtu, bet ar labo pavisam pretēju�

-���� Nav iespējams pateikt, vai toņkārta ir minorā vai ma�orā! Katram skolas puikam - bet kāds tam sakars ar�?

-���� Abas rokas izrādījās nesaderīgas. Ja tu būtu zinājis manu nolūku, tu Romulam nebūtu licies tik pārliecino�s. Bet tie�i kļūdainā uzticē�anās tev ļāva veiksmīgi noķert viņu izliktajos slazdos. Bet tagad, lūdzu, pārstāj kliegt, ja vien nevēlies koncertēt Hodeidas ostā Jemenā,

Sauls tie�i īstajā brīdī tikko manāmi pavēra plakstus, lai redzētu, kā Ko�ubejs nobāl.

-��� Atslābinies, Viktor, - sacīja balss. - Es tev pagādā�u jauku, siltu mētelīti un ar ātrvilcienu nosūtī�u atpakaļ uz Parīzi.

Kamēr balss uzrunāja Ko�ubeju, Sauls paspēja atpazīt tās īpa�nieka seskam līdzīgo seju, kas vīdēja starp melnu tirolie�u cepuri un zaļa mēteļa uzslieto apkakli. Boriss Zlatogors Orļiks, Galvenās izlūko�anas pārvaldes pulkvedis un VDK Parīzes nodaļas �efs. Orļiks mēdza lepoties, ka nekad neesot nevienu personiski nogalinājis, kā arī zadzis slepenu informāciju vai kādu dezinformējis. Viņ� esot teorētiķis, organizators, kur� savas metodes mantojis no ievērojamā padomju aģenta Riharda Zorges, kas Otrajā pasaules karā darbojies pret Japānu. Orļiks bijis tas, kur� pierādījis, ka GIP pulkve�leitnants Jurijs Popovs laikā no piecdesmit otrā līdz piecdesmit astotajam gadam strādājis kā CIP spiegs, bet GIP pulkvedis Oļegs Peņkovskis se�desmit otrajā gadā bijis MI-6 spiegs.

Ko�ubejs izgāja, ta�u Sauls nepaspēja pietiekami ātri aizvērt acis.

-��� Ā, Romuls, redzu, ka esi pamodies. Atvaino, ka biju spiests pacelt balsi, bet reizēm, runājot ar tādiem cilvēkiem kā Ko�ubejs, tas ir lietderīgi.

Sauls vairs necentās izlikties, ka ir aizmidzis. Ar pūlēm apsēdies, viņ� nopētīja telpu - istabu ar panelētām sienām, pie kurām karājās gleznas par lauku tēmu, un kamīnu. - Kur es atrodos?

-��� Netālu no Lionas. Pieticīgā chateau *, kuru es reizēm izmantoju nopratinā�anām.

-��� Kur ir Ēriķa?

-���� Lejā hallē. Tev nav jāuztraucas. Pie viņas ir ārsts. Viņai nekas nekait, izņemot spēcīgas galvassāpes.

Saulam arī sāpēja galva. Viņ� atspiedās pret krēslu. Domas virpuļoja, - Kā jūs mūs atradāt?

-��� Palīdzēja starptautiskā valoda.

-��� Es ne�

-����� Mūzika. Vijoles futrālī bez Stradivāri atradās mikrofons un vietas noteik�anas ierīce.

Saulam atlika tikai novaidēties. - Ko�ubejs izskatījās tik nekaitīgs, ka es neiedomājos pārbaudīt futrāli.

-��� Bet tu gandrīz to izmeti pa logu. Jāatzīstas, ka vienu brīdi man nācās krietni panervozēt.

-���� Tomēr tā nav atbilde uz manu jautājumu. Kā jūs uzzinājāt, ka mēs gatavojamies savākt Ko�ubeju?

-��� Jūsu aģentūra pavēstīja.

-��� Neiespējami.

-��� Informācija bija īpa�a. Tā kā Bangkokā nogalinātais bija mūsu cilvēks, mums vis�ēlīgi tika atvēlēts tevi novākt.

-��� Eliots, - Sauls izgrūda kā lāstu.

-��� Man ari tā likās.

-��� Bet kā?�

-����� Līdz tam mēs vēl nonāksim. Vispirms ļauj man paskaidrot tev situāciju. - Orļiks pamāja uz loga pusi. - Aust rīts. Glu�i dabiskas ir tavas domas par bēg�anu. Ta�u paklausies, ar ko tu riskē. Tepat aiz loga sākas Pelvū nacionālais parks. Uz dienvidiem no tā atrodas Vjenna, uz ziemeļiem - Pelsī, Bez �aubām, zinādams, ka mums ir suņi, tu dosies uz me�iem apaugu�o augstieni - Vjennas virzienā. No ciemata nāksies izvairīties. Naktī tavas kājas grims kapsētas vai atklāta lauka irdenajā zemē. Lai kur tu arī būtu, mēs tevi atradīsim. Jaunas injekcijas Jaunas galvassāpes. Un viss būs jāsāk atkal no gala. Ne�aubos, ka satik�anās kapsētā būs ļoti romantiska. Bet patiesībā jau aust rīts, un mums vajag parunāt. Atvaino, ka nevaru tev piedāvāt "Bēbiju Rutu".

Sauls piemiedza acis.

-��� Jūs esat labi informēti.

-����� Par to vari būt dro�s. Nevēlies ieturēt brokastis? Lūdzams, nedomā, ka esmu piejaucis kaut ko pie maizītēm un kafijas. Tas nedod pareizo rezultātu.

Neraugoties uz situāciju, Sauls sāka smieties.

-�� Labi, būsim draudzīgi. - Orļiks noņēma roku dzel�us.

Pārsteigts Sauls berzēja locītavas, gaidīdams, kamēr

Orļiks salej kafiju. Beidzot viņ� nolēma pavaicāt. - Tad jau jums zināms par Eliota bāreņiem?

-��� Dro�i vien tev ienācis prātā, ka patriotisma latīniskajam nosaukumam ir tā pati sakne, kas tēvam. Pater. Patriae amor. Tu savā tēvā saskatīji dzimtenes papla�inā�jumu.. Iemācījies to aizsargāt, tu darīji visu, ko viņ� tev lika. Pats to nezinot, tu biji lojāls viņam, bet ne valdībai. Shēma ir tik spo�a, ka pārējie tai piekrita. Sauls nolika tasīti. - Pārējie?

Orļiks viņu nopētīja. - Tev vajadzētu zināt Kādēļ tad tu būtu ieradies pie Lendi�a?

-��� Pārējie?

Orļiks sarauca pieri, - Tu patie�ām nezini? Es domāju, ka tu esi nonācis pie tā pa�a secinājuma, pie kura nonācu es. 1938. gads,

-��� Skaidrs. Eliots toreiz pat nebija valdībā. Viņ� nozuda piecdesmit ceturtajā.

-��� Un vēlreiz septiņdesmit tre�ajā.

-��� Tanī laikā viens no jūsu cilvēkiem, Goļicins�/

-��� Ne manējais, ta�u viņ� strādāja VDK.

-� arī bija iesaistīts, ta�u jūsu cilvēki viņu no�āva par nodevību.

-��� Tad tu esi ticis tālāk par mani.

-��� Dieva dēl!

>

-��� Lūdzu, esi pacietīgāks. Es domāju, ka tu varēsi man �o to pastāstīt. Man nemū�am neienāktu prātā, ka es stāstī�u

tev.

-��� Tad stāsti, velns ar ārā! Kas notiek?

-���� 1938. gads. Ko tas tev izsaka?

-�� Tas varētu nozīmēt Hitleru un Minheni� vai Abelāra dro�ības namus,.

-��� Labi. Tad ar to arī sāksim.

Tajā pa�ā dienā, kad Hitlers ar �emberlenu un Daladjē tikās Minhenē, Berlīnē notika kāda cita tik�anās. Hitlers - un pēc viņa Musolīni - pieprasīja, lai Anglija un Francija lauztu ar �ehoslovakiju, Austriju un Poliju noslēgto aizsardzības līgumu, kas �īs valstis sargāja no ienaidnieka uzbrukuma. Hitlera plāni bija acīm redzami, ta�u Anglija un Francija neko nedarīja, lai viņu apturētu, cerot, ka viņ� apmierināsies ar Vācijas teritorijas papla�inā�anu uz �o kaimiņvalstu rēķina. Otras - Berlīnes - tik�anās dalībniekiem stāvoklis bija daudz skaidrāks. Galu galā viņi vadīja Vācijas, Anglijas, Francijas, Padomju Savienības un Savienoto Valstu spiego�anas tīklu, un viņi saprata, ka �o valstu ieņem�ana nebūs vis Hitlera varaskāres beigas, bet gan sākums. Tuvojās kar�, tik pla�a mēroga un tik posto�s, kādu pasaule vēl nebija pieredzējusi. Lai gan valdību galvas izlikās neredzam draudus, izlūkdienestu vadītāji to nevarēja atļauties, jo apzinājās savu lomu iespējamā kara gadījumā, un viņiem tai bija jāsagatavojas. Kop� Pirmā pasaules kara viņu kopība bija vājinājusies. Arī apstākļi bija citi, tradīcijas aizmirsu�ās. Briestot jaunajam konfliktam, 15ija pienācis laiks pārkārtoties, vienoties par principiem un izstrādāt likumus, no kuriem viens bija Abelāra dro�ības nami.

- Vienmēr esmu apbrīnojis �o cilvēku iztēles spējas, - sacīja Orļiks. - Tik izsmalcināts, tik gudrs pasākums. Ta�u Berlīnes sarunām bija arī citas sekas. Pati svarīgākā no tām bija �o cilvēku savstaipējo sai�u atzī�ana,. Viņi apzinājās, ka veido profesionālu grupu, kas lieluma ziņā pārsniedz politiķu aprindas, kā arī sniedzas pāri nacionālajām robe�ām. Vienu gadu valstis var savā starpā draudzēties, citu gadu tās var būt ienaidnieces, ta�u jau nākamajā gadā atkal nodibināt draudzīgas attiecības. �āda nestabilitāte bija bezjēdzīga. Tā balstījās uz politiķu kaprīzēm. Tas ļāva aģentūru darbinie�kiem attīstīt iemaņas, riskēt, ta�u Berlīnes tik�anās dalībnieki apzinājās, ka sirdī viņi bija tuvāki cits citam nekā savām valdībām. Turklāt viņi nojauta, ka risks sāk iegūt draudīgus apmērus. Kamēr viņi apzinājās likumu nepiecie�amību, viņu valdības, �ķiet, vispār neatzina nekādus likumus. Kā lai pasaule izdzīvo, ja politiķi atsakās vienoties par robe�ām? Kādam jāuzņemas atbildība. Protams, pirms kar� nebija sācies, viņi nevarēja paredzēt, cik nopietns kļūs �is jautājums. Ta�u arī pirms kodoliero�u izgudro�anas izlūkdienestus nodarbināja atbildības jautājums. Zināms, ka da�i vācu izlūkdienesta virsnieki sadarbojās ar angļiem. �ie pa�i vācu aģenti mēģināja izdarīt atentātu pret Hitleru. Tas neizdevās, un, protams, viņi tika sodīti.

-Tu gribi teikt, ka pastāv kādas likumsakarības?

- Es runāju par faktiem. Turpmākais ir mani pieņēmumi. Abelāra tik�anās dalībnieki neoficiāli vienojās - kā lai to nosauc - rīkoties kā savu valdību sargsuņi, lai starptautiskā sāncensība nepārkāptu pieļaujamās robe�as. Protams, zināms konfliktu skaits bija nepiecie�ams, lai attaisnotos izlūk�dienestu nepiecie�amība, ta�u, to daudzumam pieaugot līdz noteiktam punktam, katrai nācijai radās vienāda iespēja zaudēt, tāpēc tika izgudrots �is plāns. Atceries, toreiz Staļins bija sācis tā saucamo tīrī�anu. Mans tautietis Vladimirs Lazensokovs tika sodīts da�us mēne�us pēc atgrie�anās no Abelāra sanāksmes. Vai Staļins bija uzzinājis par �o tik�anos un Lazensokova vieno�anos? Kas to var pateikt? Bet �is nāves sods saistībā ar Hitlera represijām pēc neveiksmīgā atentāta darīja aģentūru sargsuņus daudz piesardzīgākus. Viņi savu atbildību nodeva rūpīgi izvēlētiem prote�ē. Piemēram, Amerikas pārstāvis �ajā sanāksmē izvēlējās savu aud�udēlu

Eliotu. Persivals Lendi�s izvēlējās pats savu dēlu. To pa�u darīja Francijas un Vācijas pārstāvji. Domājams, ka Lazensokovs paredzēja savu galu un vienojās par visu jau iepriek�.

-��� Tu runā par Goļicinu?

_ - Priecājos, ka tu seko manai loģikai. Goļicinam, kuru sodīja ar nāvi septiņdesmit tre�ajā gadā, bija slepenas darī�anas ar Lendi�u un Eliotu, un vēl diviem cilvēkiem no fran�u un vācu izlūkdienesta. Ne�aubos, ka tu pats drīz to būtu izzinājis. Paralēles ir acīm redzamas. Pieci Abelāra tik�anās dalībnieki apmāca savus aizstājējus, kuri - par spīti savām ambīcijām - atsakās no augstākajiem posteņiem savās aģentūrās. Toties viņi iekārtojas posteņos, kas atrodas tie�i zem valdo�ās elites, kur tos neapdraud politiķu kaprīzes. Lai nodro�inātu savu palik�anu �ajās vietās, viņi visi vāc dokumentētu skandālu kolekciju, kuru izmanto kā ieroci pret katru, kas ir pietiekami muļķīgs, lai mēģinātu viņus atstādināt no varas. �ie cilvēki varu ieguvu�i tūlīt pēc kara un �ādi nodro�ināju�i sev pastāvīgu ietekmi uz valdībām. Viņi sabotēju�i valdības operācijas. Piemēram, jūsu U-2 incidentu un Cūku līci. Lai sajauktu prātus neattapīgākiem aģentūru darbiniekiem, viņi izgudroju�i pasaciņu, ka starp viņiem iefiltrējies spiegs. Rezultātā visas aģentūras nodarbojas ar spiega meklē�anu savu darbinieku vidū, saglabājot minimālu darbību ārpus aģentūras. Tādējādi tiek panākta nepiecie�amā kontrole. Atbildīgi rīkojoties - tā vismaz �ie cilvēki iedomājas -, viņi nodro�ina status quo starptautiskā mērogā.

-��� Ko nozīmē Eliota nozu�ana piecdesmit ceturtajā un septiņdesmit tre�ajā gadā?

-���� Tik�anās. Lai stiprinātu savas saites, lai saskaņotu savas ieceres. Viņiem vajadzēja koordinēt savus pūliņus. Viņi tikās, cik reti vien iespējams, bet tik bie�i, cik nepiecie�ams.

-��� �ajā teorija, manuprat, ir viena neskaidrība.

-��� Kāda?

-���� Viņi pa�i vien nevarēja ar to visu tikt galā. Bija vajadzīgs personāls un finanses.

-����� Tiesa. Bet ar tavu personu vien CIP ir ieguvusi nereģistrētu un neierobe�otu bud�etu. Neviens precīzi nezina, cik naudas tajā tiek ieguldīts un kur tā tiek izlietota. Ja arī kādas atskaites pastāv, tās tiek turētas pilnīgā slepenībā. �ādā veidā iegūt līdzekļus privātām operācijām nav grūti. Tas pats attiecas uz citām aģentūrām.

-�� Un tomēr Eliots un pārējie nevarēja iztikt bez atbalsta. Viņam dro�i vien jāatskaitās priek�niecībai. Tik un tā ar laiku kāds izpļāpātos.

-��� Nebūt ne. Padomā par to.

Saulam kļuva nelabi.

-��� Jūs ar Remu nebijāt no pļāpīgajiem. Tāpat arī pārējie Eliota bāreņi. Manuprāt, idejas autors ir Otons, un tā darbojās lieliski. Gadiem ilgi jūs un pārējie arī strādājāt Eliotam saskaņā ar Abelāra tik�anās principiem, pildīdami viņa aud�utēva norādījumus.

-��� Paradigmas operāciju veicu es pēc viņa pavēles.

-����� Acīmredzot viņ� uzskatīja to par vajadzīgu. Notiku�ajā vainoja mūs. Tāpat arī Izraēlu. Neviens no mums nevēlas arābu vieno�anos ar Savienotajām Valstīm. Jautājums tikai, ko viņ� ar to cerēja sasniegt.

-���� Nē. Jautājums, kāpēc viņ� man lika to darīt un pēc tam mēģināja nogalināt.

-��� Tas tev jāvaicā viņam pa�am.

-�� Ja vien es to izdzimteni nepiebeidzu vispirms. - Viņa iek�as spazmās sarāvās. - Viņi visi izmantoja bāreņus.

-��� Tā ir beidzamā paralēle. Lendi�s, Goļicins un pārējie sameklēja sev aud�udēlus bāreņu patversmēs, tā nodro�inā�dami sev bezierunu paklausību un upurēdami savus bērnus, kad viņiem tas bija nepiecie�ams.

-��� Mani tas padara vai traku. - Sauls pacēla rokas. - Ja vien es varētu�

-��� Tie�i tāpēc tu vēl joprojām esi dzīvs.

Sauls nikni pa�ķielēja. - Esam nonāku�i pie galvenā.

-���� Tāpat kā Lazensokovs, arī Goļicins jau iepriek� paredzēja savu galu un izvēlējās sev aizvietotāju. Esmu atklājis, kur� tas ir, bet baidos, ka manas pūles tapu�as zināmas. Mans pretinieks ir gudrs un spēcīgs. Ja es kļū�u pārāk bīstams, viņ� viegli tiks ar mani galā. Tāpēc es meklēju cilvēkus citās aģentūrās, kas saistīti ar Abelāra tik�anās mantojumu.

-���� Kādēļ? Ja vini sabotē savu aģentūru darbību, vini palīdz jums.

-��� Nē, ja viņi rīkojas saskaņoti un Goļicina aizvietotājs kopā ar pārējiem. Viņi jaucas dabiskajā lietu kārtībā. Es esmu marksists, mans draugs, un ticu Padomju Savienības pārākumam. Mūsu sistēmai piemīt trūkumi, bet tas ir nieks salīdzinājumā ar�

-Ar ko?

-���� Ar jūsējās absolūto jēlību. Es gribu iznīcināt �os cilvēkus. Es gribu, lai dialektika notiek pēc saviem likumiem, i/jatic pa�reizējo status quo un pabeidz revolūciju. - Orļiks smaidīja. - Saņemot norādījumu tevi notvert un nogalināt, es nespēju noticēt savai veiksmei.

-�� Tad tāda ir lietas būtība? Tu gribi, lai es tieku gala ar �iem cilvēkiem? Un tādējādi pasargāt sevi?

Orļiks piekrīto�i pamāja.

-���� Mana cīņa ir ar Eliotu. Lai tiktu prom no �ejienes, man jāpiekrīt kompromisa variantam. Es saprotu. Ta�u, lai palīdzētu, tev jāielai�as vēl lielākā kompromisā.

-�� Nē, manās rokās ir Ērika. Tu neļausi viņai mirt. Ta�u ir vēl kaut kas.

Sauls sarauca uzacis.

-��� Tu apgalvo, ka tev jācīnās ar Eliotu? Tu maldies. Vismaz ar vēl vienu.

-��� Ar kuru?

-�� Tu brīnījies par to, kā Eliots uzzināja, ka tu dodies uz Parīzi?

-��� Pasaki!

-��� Kriss ir miris. Lendi�s viņu nogalināja.

5

Ērika aizturēja elsas.

Guļamistaba bija bez logiem. Saulam gribējās kliegt, �ķaidīt sienas. Viņā kūsāja tik nevaldāms niknums, ka likās - tas viņu pārplēsīs pu�u. Bēdas stindzināja muskuļus, visu ķermeni pārņēma*smeldzīgas sāpes. - Tas varēju būt es.

Ērika izgrūda aizturētu vaidu.

-��� Viņ� gribēja būt manā vietā - kopā ar tevi braukt uz Parīzi un saņemt Ko�ubeju, kamēr es paliktu pie Lendi�a. - Sauls cīnījās pēc elpas. - Tāpēc ka viņu mocīja nojauta, ka es aizie�u bojā. Bet es nepaliku!

-��� Nevajag!

-��� Es neuzklausīju!

-��� Nē, tā nebija tava vaina. Viņ� izvilka mazāko kārti. Ja tu būtu bijis viņa vietā�

-��� Tad bojā būtu aizgājis es, nevis viņ�! Ja varētu viņu atgriezt atpakaļ, es mirtu ar prieku!

-Nejau to viņ� vēlējās! - Ērika pacēla roku pie galvas apsēja. - Viņ� negribēja mainīties ar tevi vietām, lai glābtu savu dzīvību. Viņ� domāja, ka izglābs tavējo. Tā nebija tava vaina. Dieva dēļ, pieņem, ko viņ� tev vēlējis. - Viņa sagrīļojās un sāka raudāt. - Nabaga Kriss. Viņam pat nebija lemts zināt, kas ir�

-����� Miers? - Sauls saproto�i pamāja. Viņiem ar Kri�u mācīja atmest visas emocijas, izņemot uzticību viens otram un mīlestību pret Eliotu. Sauls tā arī bija darījis. Viņ� nekad nebija dziļāk domājis par lietām, ko Eliots viņam lika darīt, jo nespēja sarūgtināt savu tēvu.

Bet Kriss�

Saulam kaklā iesmeldzās� Kriss bija savādāks. Viņa gadījumā smadzeņu apstrāde nebija devusi gaidītos rezultātus. Nogalinā�ana sagādāja viņam mokas. Dro�i vien viņ� izgājis elles lokus, mēģinādams izpatikt Eliotam un nomākt savu sirdsapziņu. Pat klosteris nebija viņu glābis.

Saulam pār vaigiem plūda asaras. To nepierastais siltums viņu satrieca. Asaras koda acīs. Viņ� pēdējoreiz bija raudājis piecu gadu vecumā Franklina skolā. Raudādams Sauls pieplaka Ērikai.

Beidzot sabruka arī viņa pa�a mākslīgi iegūtā aizsargbarjera. Dusmas padziļināja skumjas, bēdas baroja niknumu, līdz viņā kaut kas salūza. Dzīves laikā aizturētais izlauzās ar biedējo�u spēku. Nekad agrāk Saulam nebija nācies piedzīvot tādu urdo�u prasību par visām sāpēm saņemt pilnīgu atlīdzinājumu.

-����� Tu, izdzimteni. - Viņ� grieza zobus. - Par tām �okolādes tāfelītēm tu man vēl samaksāsi. - Sauļu pārsteidza naids savā balsī.

-��� Tā ir pareizi. - Ērikas balss iedrebējās. - Vaino tos, kas vainojami. Ne sevi. Eliotu. Tas ir viņa darbs. Viņa, Lendi�a un pārējo nelie�u vaina.

Sauls nikni pamāja. Viņ� saprata. Kriss jāatriebj.

Spēj� klauvējiens lika viņam sarauties. Slēdzenē noskrapstēja atslēga. Viņ� metās pie durvīm, kurās parādījās Orļika seskam līdzīgā seja un apsardze. - Norunātās piecpadsmit minūtes pagāju�as.

-��� Es esmu gatavs, - Sauls dega nepacietībā. - Kārto, kas kārtojams.

-��� Esmu jau nokārtojis. Tu dodies projām tūlīt pat, lai gan Ērikai, protams, jāpaliek. Kā manas dro�ības garantijai.

-��� Ja ar viņu notiks kas ļauns�

-��� Lūdzu, - Orļiks izskatījās aizvainots. - Es esmu ne tikai profesionālis, bet arī d�entlmenis.

-��� Dro�ības garantijai? - Ērika sarauca uzacis.

-��� Kā papildu stimulam, ja jums tā labāk patīk.

-�� Tev to nemū�am nesaprast, - sacīja Sauls, - ka nekāds papildu stimuls man vairs nav vajadzīgs.

-���� Savas ieceres veik�anai, - atteica Orļiks. - Bet es gribu, lai tu piepildi arī manējās. Ja ienaidnieks meklēs vainīgo, vainīgajam jābūt tev, nevis man. - Viņa skatiens uzzibsnīja. - Cerams, ka esi atguvies no miega zālēm.

-Kāpēc?

-��� Tev nāksies pa jokam izbēgt,

6

Sauls uzrāpās kores galotnē un, aizturēdams elpu, pārlūkoja mijkrēslī grimsto�o ainavu. Viņam aiz muguras ieleju klāja migla. Priek�ā vīdēja bieza eglaine. Ieelpodams egļu sveķaino smar�u, Sauls spraucās tām cauri, dzirdēdams aiz sevis suņu rejas. Tās bija kļuvu�as skaļākas, kop� viņ� pirms neilga laiciņa �ķērsoja pļavu, Sauls meklēja avotu, pa kuru noskrienot kādu gabalu varētu slēpt savas pēdas, ta�u veiksme viņu bija atstājusi. Krekls uz krūtīm mirka sviedros.

Suņu rejas kļuva skaļākas.

Orļika norādījumi izrādījās pareizi. No suņiem visizdevīgāk bija bēgt uz ziemeļiem me�iem apaugu�ās augstienes virzienā. Sauls bija cerējis uziet kādu klinti, kurā suņi nespētu uzrāpties, vai aizu, kurai tie nespētu pārlēkt pāri. Ta�u cerības izrādījās veltīgas.

Vakarā me�a gaiss kļuva mitrs. Spraucoties caur pame�u, Sauls bija viscaur nosvīdis. Suņi rēja aizvien tuvāk. Skrienot garām klajumam, Sauls labajā pusē pamanīja mirdzam attālas pilsētas ugunis, ta�u neriskēja tai tuvoties. Izsūtīs pavēles, izliks sargposteņus. Labāk turpināt ceļu tālāk uz ziemeļiem pa apvidu, kas viņam bija vismīļākais - kalnains un me�ains. Saulam patika, kā smar�o smil�māla augsne, kurai viņ� skrēja pāri.

Resnie zari plēsa viņa drēbes. Smalkie - skrāpēja ādu. Par spīti dzelok�ņiem, viņ� jutās pacilāts. Adrenalīns saasināja sajūtas. It kā būtu atstājis aiz muguras labirintu, viņ� atviegloti uzelpoja. Viņ� triumfēja.

Sauļu satrauca vienīgi suņi. Tie lauzās caur krūmiem - nepielūdzami aizvien tuvāk Pārvarējis kritalas, viņ� steidzās aug�up pa ēnainu nogāzi, ieklausīdamies, kā bēg�us glābjas me�a zvēri, it kā sajuzdami neizbēgamu nāvi. Sauls izvēlējās iemītu taku, kas veda pa kreisi un, apliekusi laukakmeni, iznāca klajumā.

Sauls saprata, ka atrodas kapsētā, kuru bija pieminējis Orļiks. Priek�ā vīdēja kapakmeņu silueti. Marmora eņģeļi pleta savus spārnus. Ķerubi sēroja. Mirsto�ās dienas atblāzmā migla veidoja blāvu oreolu ap priek�metiem. Viss �ķita iepriek�nolemts. Sauls sāka skriet starp kapu kopiņām. Viņa uzmanību piesaistīja vainags un kāds vientuļ� zieds. Aiz muguras varēja dzirdēt nagu skrapstoņu. Sauls pagriezās un, paskatījies uz pame�a pusi, iebāza roku kabatā. Orļiks bija piekodinājis to lietot tikai ārkārtējas nepiecie�amības gadījumā.

Tagad bija pienācis īstais bridis. Viņ� noskrūvēja vāciņu un izbēra asi kodīgo ķīmisko vielu uz svaigi aizbērta kapa. Nekavēdamies viņ� metās ap dzīv�ogu un nozuda vakara krēslā. Ziedi smar�oja kā bērēs.

Bet ne manās, domāja Sauls. Un ne sargu bērēs, kuriem bija trāpījis ar plaukstas pamatni, kad tie mēģināja Sauļu aizturēt Orļika pilī. Lai arī viņi skaitījās Saula ienaidnieki, viņi dzīvos. Un Orļiks būs dabūjis, ko gribējis, - pārliecino�u bēg�anu bez cilvēku upuriem.

Aiz muguras viņ� dzirdēja sāpēs gaudojam suņus, kuru nāsis bija izdedzinājis ķīmiskais preparāts, padarot tās pilnīgi nederīgas. Suņi skrāpēs purnus tik ilgi, kamēr asiņu smaka nomāks preparāta smaku. Ta�u Sauļu tie vairs nevajās.

Tomēr bēres notiks - un drīz. Ne manas, viņ� ļauni nodomāja. Mīlestības vietu ieņēma svelo�s naids.

7

Ma�īna bija paslēpta tur, kur Orļiks bija teicis, - tumsā aiz degvielas uzpildes stacijas, uz otr�ķirīga ceļa aiz Lionas. Tas bija trīs gadus vecs reno, kura neuzkrīto�i pelēkais tonis saplūda ar vēlā vakara mijkrēsli. Sauls tam gausi tuvojās, pārbaudīdams ceļu un kokus ap staciju, pirms uzdro�inājās pamest ceļmalas krūmu aizsegu. No sarga Orļika pilī viņ� bija paņēmis fran�u 9.kalibra MAB pistoli. To pavērsis pret aizmugures sēdekli, viņ� ielūkojās ma�īnā. Nevienu nemanīdams, Sauls atvēra ma�īnas durvis un - kā jau Orļiks bija solījis - zem paklājiņa priek�pusē atrada atslēgas. Izmantodams uz paneļa atrastos sērkociņus, viņ� pārbaudīja, vai ma�īnā nav ielikta maskēta mīna, apskatīja motoru un, palīdis zem ma�īnas, pārbaudīja arī tās apak�u, Sauls atvēra bagā�nieku un atrada tajā apģērbu un aprīkojumu, kuru Orļiks bija solījis piegādāt. Lai gan Saulam bija citi avoti, pirms gadiem da�ādās valstīs noslēptā nauda un personības dokumenti, Orļika attieksme pret viņu darījumu bija nomierino�a. Tādēļ Sauls bija cie�i apņēmies izpildīt savu saistību pusi.

Sauļu tomēr satrauca, ka Orļiks nebija atbrīvojis Ēriku, lai gan viņ� saprata Orļika rīcības loģiku. Ļaudams Saulam izbēgt, viņ� sevi pakļāva aizdomām. Vēl aizdomīgāk būtu bijis, ja izbēgtu ari Ērika. Bez tam Orļiks zināja, ka Ērikas dēļ Sauls darīs to, ko Orļiks no viņa prasīs. Ta�u viņ� nespēja atvairīt domu, ka Orļikam bez �iem ir arī vēl citi motīvi. Un ja nu pēc paveiktās operācijas Orļiks ieplānojis izmantot Ēriku, lai atvilinātu Sauļu atpakaļ, pēc tam abus nogalinātu un pasniegtu kā trofejas, atbrīvojot sevi no atbildības par to, ko izdarījis Sauls?

Sare�ģījumi kā plūsto�ās smiltis dziļi iesūca Sauļu sevī. Bet vienu viņ� zināja dro�i - Orļiks viņus nenodos, kamēr nebūs sasniedzis savu mērķi. Līdz tam laikam Saulam

J

darbības virziens bija skaidrs. Viss bija ārkārtīgi vienkār�i.

Kriss ir miris. Par to būs velni�ķīgi daudz jāmaksā.

Sauls iedarbināja reno. Motors vienmērīgi strādāja, it kā nesen būtu noregulēts, degvielas bāka bija pilna.

Starme�iem pa�ķirot tumsu, Sauls izbrauca uz ceļa. Viņ� izvēlējās vienu celiņu, tad otru, spogulī vērodams, vai kāds neseko. Nevienu vajātāju nemanīdams, Sauls iegriezās tuvākajā galvenajā ceļā un, ievērodams ātruma ierobe�o�jumus, devās uz rietumiem.

Orļiks par savu mērķi bija izraudzījies piecas Abelāra sākotnējās grupas atvases. Ta�u Orļiks nebija noteicis, kur� būs pirmais.

Sauls domāja atbrīvoties no �īs ma�īnas, cik ātri vien iespējams. Lai gan Sauls ma�īnu bija pārbaudījis, viņ� varēja nepamanīt pīkstienus raidītājā, kas pēddziņu vienībai ziņo par viņa atra�anās vietu. Iespējams, ka tā tomēr seko, bet pietiekami tālu, lai Sauls nevarētu saskatīt starme�u ugunis. Kāda tam nozīme?

Nekam nav nozīmes.

Izņemot atriebību. Saulam prieku sagādāja doma, ka iemaņas, ko viņa tēvs tam bija iemācījis, tagad kalpos par ieroci pret viņu pa�u.

Hei, vecais, es jau nāku.

Sauls tik spēcīgi sa�ņaudza stūres ratu, ka pirkstu kauliņi iesāpējās.

Un reizēm viņam blakus sēdēja Kriss, kalsnu seju, nedzīvām acīm, smaidot, it kā viņi atkal būtu bērni, kas gatavi sākt jaunu piedzīvojumu.

Labāko no visiem. Pierādīt savu vienlīdzību.

8

- Ko? Atvaino. Es nesadzirdēju, ko tu teici. - Eliots lēnām piecēlās. Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda un pacēla galvu, it ka būtu strādājis pie svarīgiem dokumentiem, lai gan galds bija tuk�s, lampas nodzēstas un aizkari aizvilkti. Viņ� pa�ķielēja uz atvērto durvju pusi, kurās uz apgaismotās priek�telpas fona iezīmējās spēcīgs vīrie�a siluets.

Vīrietis stāvēja ieplestām kājām, rokas nedaudz atvirzījis no ķermeņa. Viņ� bija gara auguma, kvadrātveidīgu seju.

Eliots sarauca uzacis. Uz mirkli viņ� vīrieti nebija pazinis - vai arī drīzāk baidījās, ka pazīst. Viņ� bija līdzīgs Kri�am.

Vai Kriss bija izdzīvojis un atnācis viņam pakaļ? Neiespējami. Lendi�s ta�u apgalvoja, ka Kriss ir�

Pret gaismu tum�ais stāvs izskatījās kā�

Miris? Neiespējami. Jeb varbūt tas bija Sauls, kur�, izlavījies garām visapkārt mājai izvietotajiem sargiem , tagad stāvēja viņa priek�ā?

Vēl ne. Vēl par agru. Ta�u izskaidrojums Eliotu satrauca, jo viņ� saprata, ka �is stāvs viņam atgādināja ne tikai Kri�u un Sauļu, bet arī visus pārējos, deviņus pārus - astoņpadsmit bāreņus, visus viņa aud�udēlus. Viņ� mēģināja sev iestāstīt, ka ir tos mīlējis. Vai viņam neaiz�ņaudzas rīkle, par viņiem domājot? Vai viņa bēdas nav pierādījums tam, ka viņ� nav rīkojies bezjūtīgi? Viņa sāpes, tos upurējot, ir pie�ķīru�as viņa misijai heroisku nokrāsu.

Piecpadsmit nu ir miru�i, lai gan iespējams, ka miris vēl viens - ja Saulam gadījies pārsteigties. Tomēr diez vai. Viss jau iepriek� zināms. Nekad neesmu ticējis veiksmei, nodomāja Eliots. Vai liktenim. Esmu ticējis tikai prasmei. Ta�u, pētot stāvu durvju ailē, viņam parādījās acumirklīga halucinācija, it kā visi viņa miru�ie bērni cits pēc cita nostātos viņa priek�ā. Eliots nodrebēja. Aud�udēlu kriptonīmus viņ�, sekodams tieksmei pēc sare�ģītības, bija izvēlējies no grieķu un romie�u mitoloģijas, ta�u nu viņam prātā ienāca vēl viens mitoloģisks tēls - Fūrijas. Atriebīgās ēnas.

Eliots noskrem�ļojies atkārtoja: - Nedzirdēju, ko tu

teici.

-���� Vai nekas nav noticis? - Pollūks panāca soli uz priek�u.

-��� Kāpēc tu domā, ka kaut kam jānotiek?

-��� Es dzirdēju, ka tu ar kādu te sarunājies.

Eliots satrūkās, jo neatcerējās, ka būtu runājis.

Pollūks turpināja: - Nesapratu, ar ko tu varētu sarunāties. Esmu dro�s, ka neviens man garām nepagāja. Tad man ienāca prātā telefons, bet no savas vietas priek�telpā redzēju, ka tas joprojām karājas uz āķa.

-��� Man nekas nekait. Dro�i vien� bū�u skaļi domājis. Nevajag uztraukties.

-��� Vai nevajag kaut ko atnest?

-��� Nē, �ķiet, ka ne.

-��� Es varētu uzvārīt kakao.

Eliots nostalģiski pasmaidīja. - Kad jūs ar Kastoru bijāt mazi un nācāt pie manis ciemos, es jums vārīju kakao. Atceries? Pirms gulētie�anas.

-��� Kā gan es to varētu aizmirst?

-��� Laikam mūsu lomas būs mainīju�ās. Vai tu domā rūpēties par savu tēvu, kad viņ� būs pavisam vecs?

-�� Par tevi? Tu ta�u zini, ka tavā labā es darī�u visu, kas manos spēkos.

Eliots, sāpīgu jūtu pārņemts, pamāja. Arī tie piec�padsmit citi bija izdarīju�i visu. - Es zinu. Viss kārtībā. Man vienkār�i vajag padomāt. Es tevi mīlu. Tu esi ēdis?

-��� Vēl ne.

-��� Noteikti paēd. Un tavs brālis?

-��� Viņ� lejā uzmana sētas pusi.

-��� Es jums drīz pievieno�os. Parunāsim par vecajiem laikiem.

Pollūks izgāja. Bez spēka atkritis krēslā, Eliots ar patiku atcerējās piecdesmit ceturtā gada vasaru, kad viņ� bija aizvedis Kastoru un Pollūku uz� vai tas bija Jeloustonas parks? Tik daudzi gadi bija tik ātri paskrēju�i garām. Atmiņa reizēm sāka viņu pievilt. Varbūt tas bija Lielais kanjons? Nē. Lielais kanjons bija piecdesmit sestajā. Kastors vēl�

Nodrebējis Eliots saprata, cik smagi kļūdījies. Domas sāka �audīties. Tas nebija Kastors un Pollūks. Nē, �ēlīgais

Dievs, tas bija pavisam cits pāris, un Eliots gandrīz apraudājās, jo nespēja atcerēties, kur� īsti. Varbūt Kriss un Sauls. Blakus cie�ā lokā drūzmējās viņa Fūrijas. Mutē saskrēja �ults.

Eliots bija aizgājis no darba agrā pēcpusdienā, tiklīdz asistents pavēstīja jaunākās ziņas.

-���� Romuls izbēdzis? Bet viss ta�u bija kārtībā, slazdi nostrādāja! VDK ziņoja, ka viņ� esot tiem rokā!

-��� Un sieviete arī. Jā. - Asistents negribīgi sacīja. - Ta�u viņ� izbēga.

-Kā?

-���� Vini to noķēra netālu no Lionas, Viņ� izlauzās no

> ? ■>

pils, uz kuru bija aizvests soda izpildei.

-��� Viņi gribēja tikt ar viņu galā uz vietas?

-��� �ķiet, ka vispirms bija paredzēts viņu nopratināt.

-��� Tā nebija runāts! Cik liels ir viņa nodarījums? Cik sargu viņ� nogalināja?

-��� Nevienu. Bēg�ana bija tīra.

Tas Eliotu biedēja. - Sievieti ta�u viņi nonāvēja?

-���� Nē, viņi to nopratina, lai uzzinātu, uz kurieni viņ� varētu būt devies.

Eliots pakratīja galvu. - Tas ir slikti.

-��� Bet viņi apgalvo�

-��� Tas ir slikti. Vini melo. Tas ir triks.

7

-��� Kāpēc gan?

-��� Kāds ir lāvis viņam izbēgt.

7 7 O

-��� Es neredzu iemeslu.

-��� Vai tad iemesls nav acīm redzams? Lai uzsūtītu viņu'

man.

Asistents piemiedza acis.

Un tad Eliots, saprazdams, ka asistents uzskata viņu

par paranoiķi, bija aizgājis, līdzi paņemdams Kastoru un Pollūku. Kop� tā laika viņ� sēdēja savā krēslainajā kabinetā, no visām pusēm apsargātajā mājā, ar abiem atliku�ajiem uzticamajiem dēliem savā tuvumā.

Bet tā tas nevarēja turpināties mū�īgi. Viņ� nevarēja tikai gaidīt. Par spīti Ēnām, kas viņu vajāja, Eliots neticēja liktenim. Viņ� vienmēr bija paļāvies uz profesionalitāti. Un viltību.

Es viņu mācīju. Es varu paredzēt viņa rīcību. Ko es darītu, ja būtu Sauls?

Mirklī, kad viņ� bija izdomājis jautājumu, prātā ienāca arī atbilde. Viņam tika dota vēl viena iespēja. Bet tikai tad, ja viņ� rīkosies ātri.

Jāsazinās ar Lendi�u.

Sauls kāros pēc atriebības, apstādamies savā ceļā, pastiprinādams teroru.

Viņa pirmā vizīte būs pie Lendi�a. Mēs varam izlikt slazdus.

te

9

12-434

Saulam atkal likās, ka viņ� �eit jau ir bijis. Acu priek�ā bija ne tikai Franklina skolas, bet ari Endrjū Seid�a mui�as mūris. Viss saistījās savā starpā. Eliots bija skolu izmantojis, lai viņu samaitātu. Viens no rezultātiem bija Paradigmas operācija. Sauļu pārņēma drūms prieks, nojau�ot, ka viss atgrie�as pie saviem pirmsākumiem. Uzspridzinājis Seid�a mui�u, viņ� nebija jutis neko. Tas bija darbs, kas jāpaveic. Viņ� to bija darījis Eliota dēļ. Tagad bija savādāk. Pirmoreiz viņ� gatavojās nogalināt ar prieku. Salīdzinot Seid�a mui�as

353

mūrus ar Lendi�a mui�as mūriem, Sauls apjauta sevī notiku�ās pārmaiņas. Viņ� gribēja nogalināt, un viņu iepriecināja, ka viņa izvēlētā metode ir tā pati, kuru viņ� izmantoja, lai nogalinātu Seid�u. Viņ� izgar�oja ironiju, ka Eliota taktika tiek lietota pret viņu pa�u. Es jau tev teicu, Lendi�, ka par meliem tu tiksi sodīts. Nolādēts, mans brālis ir miris. Iedomājoties Franklina skolas mūrus, viņ� juta acīs sakāpjam karstas, dedzino�as asaras.

Sauls pievērsās savam ierocim. Varēja izvēlēties �auteni un vienkār�i Lendi�u no�aut no attāluma. Ta�u tas nebūtu sniedzis gandarījumu, nebūtu bijis pietiekams draudu piepildījums. Lendi�am vajadzēja mirt noteiktā veidā.

Ta�u Saula nodoms radīja problēmu. Lendi�s vai nu bija kļuvis piesardzīgāks, vai arī uzzinājis par Saula bēg�anu, bet mui�as apsardze bija trīskār�ojusies. Viscaur bija izliktas patruļas. Apmeklētājiem prasīja uzrādīt dokumentus un tos vēi piedevām pārmeklēja. Māris bija apgādāts ar slēgta loka kamerām. Teritorijā vairs nebija iespējams ielavīties kā agrāk. Kā tad lai izvieto sprāgstvielas? Kā lai uzspridzina, nē, ne Lendi�u - es ta�u tev teicu, ko; tās, kas man simbolizē visu, kas nīstams, - �īs maucīgās rozes?

�is bija vislielākais no attāluma vadāmais lidmodelis, ko vien bija iespējams iegādāties. Sauls bija apstaigājis visus lielākos Londonas izpriecu veikalus, kamēr to atradis. Miniatūrs "Spitfairs" ar trīs pēdu platu spārnu atvērumu, vadāms pusjūdzes attālumā. Pa�a vadāma raķete. Veikdams priek�darbus, Sauls smaidot noslaucīja mitrās acis. Rotaļlieta. Ja �eit būtu Kriss, viņam nāktu smiekli. Sabojātais bērns bija izvēlējies spēļu mantiņu, ko nogādāt savam tēvam.

Modelis bija uzpildīts ar degvielu. Sauls to bija pārbaudījis citā vietā. Modeļa iedarbinā�ana nesagādāja nekādas grūtības. Tas atsaucās uz radio signāliem, manevrēja

gaisā ar raidītāja palīdzību. Tas pacēlās un nolaidās, un izdarīja pagriezienus tie�i tā, kā Sauls vēlējās. Ta�u lidma�īna nesa kravu: piecas mārciņas zagta spridzekļa, kas vienlīdzīgi tika sadalīts gar visu korpusu un piestiprināts pareizajās vietās. p apildu svars ietekmēja modeļa lidojumu, palēninot tā pacel�anos un padarot neveiklu gaitu. Bet ne tik lielā mērā, lai par to uztrauktos. Ierocis savu paveiks. Elektroniskās aparatūras veikalā Sauls bija nopircis detonatoram nepiecie�amās detaļas. Detonators tika piestiprināts zem korpusa un vadāms ar atsevi�ķa raidītāja palīdzību. Sauls bija parūpējies, lai detonators un lidma�īna darbotos da�ādās frekvencēs. Citādi sprāgstviela eksplodētu, ar raidītāju iedarbinot lidma�īnu.

Viņ� gaidīja. Rīts ausa lēni, nenesdams sev līdzi siltumu. Lai gan Sauls drebēja, dvēseli dedzināja naids.

Sauls zināja, ka viņa mērķis atradīsies noteiktā vietā. Rozes bija pārāk svarīgas. Baidīdamies par tām, Lendi�s nespēs atiet no rozēm ne soli.

Izbaudīdams gaidas, Sauls domāja par Kri�u, iztēlo�damies gandarījumu, ko drīz iepazīs. Pulksten septiņos viņ� saspringa, redzot, ka sirms stāvs apsardzes ielenkumā iznāk pa savrupmājas sētas durvīm un tuvojas siltumnīcai. Sauls baiļojās, vai tas nav kāds cits, kas pārģērbies par Lendi�u, ta�u, ielūkojies binoklī, viņ� veco vīru pazina. Kļūdīties nebija iespējams. Lendi�a dārza virsvalks izskatījās nedaudz uztūcis. Viņam mugurā bija bruņuveste.

No tās tev nebūs nekāda labuma, tu vecais iznireli.

12*

Tiklīdz Lendi�s un sardze iegāja siltumnīcā, Sauls parāpās atpakaļ aiz kokiem. Uz pleca viņam bija mugursoma, kurā glabājās lidma�īna ar abiem raidītājiem. Viņ� �ķērsoja pļavu, kurā zāle bija pārāk rasas piemirkusi, lai kalpotu par skrejceļu. �im nolūkam labi noderēja lauku ceļ�. Neredzē-

355

dams tuvumā ma�īnas, Sauls iedarbināja lidmodeli un ātri to vadīja, līdz modelis atrāvās no zemes un sāka uzņemt augstumu. Motors dūca. Kad modelis bija pacēlies pietiekami augstu virs koku galotnēm, Sauls, paturēdams to savā redzeslokā, pāri p|avai un cauri me�am atgriezās uz paugura, no kura bija saskatāma Lendi�a mui�a. Rasā samirku�ās bikses auksti apņēma stilbus, bet pat �ī sajūta likās patīkama. Dziedāja putni. Agrais rīta gaiss dvesa svaigumu. Sauls iedomājās, ka viņ� ir bērns, lai gan nekad tāds nebija bijis. Viņam nebija ļauts būt par bērnu.

Viņa rotaļlieta. Sauls smaidīja. �ūsto�ās asaras kaltēja vaigus. Viņ� pacēla lidma�īnu līdz pa�ai augstākajai robe�ai - tā atgādināja punktu bāli zilajās debesīs - un pavērsa to pret mui�u. Sargi, dūk�anas pārsteigti, atskatījās. Da�i, atgāzu�i galvas, lūkojās debesīs. Vīrietis ar suni norādīja uz lidojo�o modeli. Lai gan Sauls no mui�as nebija saskatāms, viņ� aizslēpās aiz krūmiem un vadīja lidma�īnu no turienes. Vērojot lidma�īnas manevrus gaisā, viņ� dzirdēja, cik dobji galvā pulsē pa�a asinis.

Sargi stāvēja kā paralizēti, tad piepe�i sākās rosība, drud�aina, nervoza, kā nojau�ot draudus, bet nesaprotot, kas gaidāms. Sauls, pacēlis lidmodeli maksimālajā augstumā, lika tai piķēt. Lidma�īna drāzās siltumnīcas virzienā, kļūdama arvien lielāka, dūkdama arvien skaļāk. To redzot, da�i no sargiem metās uz siltumnīcu. Citi kliedza. Vēl citi pacēla �autenes. Sauls izdzirdēja �āvienu sprak�ķus, redzēja, kā sargi saraujas no atsitiena. Pagriezis vadības ierīci, viņ� uzsāka izvairī�anās manevrus, virzīdams lidmodeli te pa labi, te pa kreisi, mainīdams virzienu, grozīdams to un griezdams. Vēl citi 110 apsardzes sāka �aut. Sauls nopētīja siltumnīcu. Caur stiklu varēja saskatīt sīku, baltā tērptu stāvu vērojam ārpusē notieko�o jezgu. Baltais ietērps bija tikai Lendi�am. Viņ� stāvēja starp rozēm, tre�ais uz celiņa blakus dobei. Sauls pavērsa lidma�īnu tie�i pret viņu. �āvienu sprak�ķi pārvērtās vienmērīgā rīboņā. Modelis negribīgi paklausīja komandām. Uz mirkli Sauls sāka baiļoties, ka lidma�īnai kāds būs trāpījis, bet tad saprata, ka tas ir bumbas svars, kas ietekmē pikē�anas straujumu Viņ� izlīdzināja modeļa gaitu. Kad tas ietriecās siltumnīcas stiklos, Sauls iztēlojās, kā Lendi�am aizraujas elpa. Viņ� nospieda otrā raidītāja pogu. Siltumnīca sa�ķīda. Mirdzēdamas gaisā pacēlās stikla lauskas. Meklēdami aizsegu, dūmu un liesmu apstulbināti, skraidīja sargi. Kad sprādziena atbaJss pārskanēja ieleju, Sauls steidzās nozust, iztēlodamies, kā birsto�ās ro�u ziedlapas pamazām piesūcas ar Lendi�a asinīm.

10

Atskanot telefona zvanam, Eliots sarāvās. Viņ� uzlūkoja telefona aparātu, piespiezdams sevi pagaidīt, kamēr tas ietrink�ķas vēlreiz. Saņēmies viņ� pacēla klausuli.

-���� Hallo? - Eliots piesardzīgi vaicāja. Viņ� nebrīnītos, ja klausulē atskanētu Saula triumfējo�ā balss, izsakot lāstus vai draudus. Viņam vajadzēja pārliecināt Sauļu tikties, lai ievilinātu viņu slazdos.

Runātājs bija viņa palīgs. - Ser, diem�ēl man jums jāpavēsta sliktas ziņas. Trauksmes vēsts no Ml-6.

-��� Lendi�s? Vai ar viņu kaut kas atgadījies?

-Jā, ser, kā jūs zināt?

-Stāsti!

-��� Kāds viņu uzspridzinājis. Ar visu siltumnīcu. Viņam bija spēcīga apsardze. Bet�

-�ēlīgais Dievs. - Uzzinot, kādā veidā bumba nogādāta siltumnīcā, Eliots juta, ka sirds krūtīs pamirst. Lendi�s nebija spējis to novērst.

Tas bija Sauls, kā tad. Viņ� grib man parādīt, cik gudrs ir. Viņ� grib man pateikt, ka tiks man klāt, lai kur es būtu un lai cik labi apsargāts tiktu. Eliots izbailēs pakratīja galvu.

Par ko es brīnos? Es ta�u pats viņu mācīju.

Nomurminājis: "Paldies," - viņ� nolika klausuli. Sē�ot tumsā, Eliots pūlējās nomierināt sevi, sakārtot domas, analizēt savas iespējas.

Eliotu sāka kratīt drudzis, iedomājoties, ka viņam nav draudēju�as briesmas kop� slepenās darbības kara laika Francijā. Kop� tā laika viņ� bija tik augstu kāpis pa kaijeras kāpnēm, ka pazina vienīgi politisko risku. Par nodevību ar nāvi vēl nekad nav sodīts neviens augstākā ranga izlūk�dienesta virsnieks. Ar nāvi cīņas laukā sastopas tikai aģentūras operatīvie darbinieki. Sliktākajā gadījumā viņam draudēja vienīgi cietums, iespējams, pat ne tik daudz - lai izvairītos no atklātības, augsta līmeņa nodevējus bie�i vien vienkār�i atlaida, ar to viņu iespējas kādam kaitēt izbeidzās. Pateicoties savai skandālu kolekcijai, viņ� būtu varējis pat pretendēt uz pensiju.

Nē, Eliots baidījās tikai no tā, ka viņu varētu atklāt. Un arī tikai lepnuma dēļ un tāpēc, ka bija cie�i apņēmies neiekrist.

Ta�u tagadējās bailes bija nesalīdzināmas. Tās nebija intelektuālas bailes. Drīzāk instinktīvas. Me�onīgas �ausmas. Tādas bailes viņ� nebija jutis kop� tās nakts meliorācijas bedrē Francijā, kad vācu sargkareivis viņam bija dūris ar�

No sasprindzinājuma Eliota sirds gandrīz plīsa pu�u. Viņa izkaltu�ās, no gadiem ilgās smēķē�anas trauslās plau�as varonīgi cilājās.

Es nepado�os. Es vienmēr esmu uzvarējis. Pēc gandrīz �etrdesmit gadiem Eliots atkal atradās galēji kritiskā situācijā. Un nedomāja zaudēt.

Tēvs pret savu dēlu? Skolotājs pret savu mācekli?

Labi, nu tad nāc vien pēc manas dzīvības. Man �ēl, ka Kriss ir miris. Ta�u es nepado�os. Es joprojām esmu spēcīgāks par tevi.

Viņ� pamāja. Jāievēro likumi. Nekad neej pie sava ienaidnieka. Lai viņ� nāk pie tevis. Piespied viņu cīnīties ar tevi savā teritorijā. Ar taviem noteikumiem.

Eliots zināja, ko darīs. Sauls kļūdījās, domādams, ka dabūs viņu rokā vienalga kur un vienalga cik labi apsargātu. Ir vēl viena vieta. Turklāt pilnīgi dro�a. Un pats labākais, ka tā atbilda likumiem.

Strauji piecēlies, Eliots izgāja hallē. Pollūks, būdams pati uzmanība, ieņēma miera stāju. Eliots smaidīja.

- Sauc �urp savu brāli! Mums jākravājas. - Uz kāpnēm viņ� apstājās. - Mēs pārāk ilgi neesam devu�ies nevienā ceļojumā.

11

Londona. Sauls nelikās ne zinis par lietu aiz loga. Viņ� aizvilka aizkarus. Un pat tad viņ� iededza gaismu tikai uz bridi, kamēr uzgrieza telefona numuru. Atkal viņ� gulēja tumsā uz dīvāna, gaidīdams atbildi. Pēc brī�a viņ� nomazgāsies du�ā un pārģērbsies, tad apēdīs līdzpaņemto zivi un �ipsus. Pēc tam viņ� samaksās par istabu, kurā uzturējies tikai stundu, un dosies tālāk pretī nākamajam mērķim. Gulēt varēs pa ceļam. Vēl tik daudz kas jāizdara.

Klausulē pārstāja dūkt. - Jā?

Balss izklausījās pēc Orļika, tomēr vajadzēja pārliecinā�ties. - "Bēbija Ruta."

-��� Un rozes.

Orļiks. Krievs bija Saulam iedevis telefona numurus - taksofonus, pa kuriem viņu noteiktās dienās un noteiktās stundās varēja sazvanīt, lai saņemtu informāciju un instrukcijas.

-���� Jādomā, ka esat dzirdējis �ausmīgos jaunumus par mūsu angļu draugu, - sacīja Sauls.

-��� Jā, patiesi. �ausmīgos, bet ne negaidītos. Un tie nav pagāju�i bez sekām, - teica Orļiks. - Viņa sabiedroto vidū bija jūtama manāma rosība. �ķiet, ka viņi baidās no līdzīgām ziņām par sevi.

-��� Vai viņi veiku�i piesardzības pasākumus?

-��� Kādēļ gan? Vai tie spētu tev traucēt?

-��� Nē, ja vien es zinu, kur viņus meklēt.

-��� Ceļojumi nomierina dvēseli. To es saprotu.

-��� Vai varat ieteikt, kādas vietas apmeklēt?

-��� Vairākas. Piemēram, man zināma kāda vīnu fabrika Francijā, Bordo apgabalā. Un kāda nomaļa vieta �varcvaldes kalnos Vācijā. Ja tev labāk patīk Padomju Savienība, varu ieteikt vasarnīcu netālu no Volgas ietekas Kaspijas jūrā.

-��� Tikai trīs? Man likās, ka jābūt �etrām.

-��� Ja tu uzreiz dosies uz ceturto, tev var pazust interese par pārējām trim, - teica Orļiks.

-���� No otras puses, es atkal tik ļoti ilgojos ieraudzīt ceturto, ka varu zaudēt spēju koncentrēties uz citām vietām.

-��� Es esmu tavs draugs un ļoti vēlos, lai tu pēc iespējas ātrāk pabeidz savus ceļojumus un vari atgriezties pie viņas. Mēs norunājām, ka tu sekosi norādījumiem. Ja tu nepildi manu gribu, tad kāda jēga man tev palīdzēt? Es biju domājis, ka nākamo tu apciemosi manu draudzīgo kolēģi Padomju Savienībā.

-��� Un atbrīvo�u tevi no spiediena? Padomā pats. Tu man palīdzi tikai tāpēc, lai ar manām rokām tiktu no viņa vaļā. Tad tu visu vainu uzvelsi man un pats tiksi sveikā cauri.

-��� Es nekad neko citu neesmu solījis , - atteica Orļiks.

-���� Ta�u, atbrīvojies no sava ienaidnieka, tu vari iedomāties, ka ar pārējiem tiksi galā pats. Tu izdari tā, lai mani nogalina, un atkal izrādies uzvarētājos.

-��� Tavas aizdomas aizskar manas labākās jūtas.

-��� Es �ai spēlītē esmu iesaistījies tikai viena iemesla - Eliota - dēļ. Ar pārējiem es nodarbo�os vēlāk. Nav nekādas garantijas, ka es tik�u galā ar viņiem visiem. Iespējams, ka es izdaru kļūdu un aizeju bojā, pirms tieku klāt pārējiem. Ja es rīkojos pēc taviem ieskatiem, varbūt es nekad netieku līdz Eliotam.

-��� Vēl jo lielāks stimuls būt piesardzīgam.

-��� Nē. Klausies uzmanīgi. Man ir jautājums. Ja atbilde mani neapmierinās, es nolieku klausuli. Ar Eliotu es nodarbo�os pats uz savu roku. Ja kaut kas notiks ar Ēriku, tevi sagaida tas pats, kas Eliotu.

-��� Tu to sauc par sadarbību?

-��� Jautājums ir �āds. Jādomā, ka Eliots zina, ka esmu izbēdzis, kā ari to, kas noticis ar Lendi�u. Viņ� nopratīs, ka tuvojas viņa kārta. Viņ� parūpēsies par dro�ības pasākumiem. Viņa vietā es nepaliktu mājās. Es dotos uz turieni, kur visdro�āk. Tātad - kur lai es viņu meklēju?

Lietus grabinājās gar loga rūtīm. Stāvot tumsā, Sauls cie�āk satvēra telefona klausuli, saspringti gaidīdams Orļika atbildi.

-��� Man nepatīk, ka mani �anta�ē.

-��� Nepareiza atbilde.

-���� Pagaidi! Kas ar tevi� Ļauj man padomāt! Tagad Eliota kārta? Un pēc tam pārējie apmaiņā pret Ēriku?

-��� Ja vien es nemanī�u, ka tu gribi viņu izmantot, lai noķertu mani slazdos.

- Dodu savu vārdu.

-Atbilde.

Orļiks nopūtās un pateica. Sauls nolika klausuli.

Sirds krūtīs lēkāja. Atra�anās vieta, ko Orļiks viņam atklāja, bija lieliska. "Un ko tad tu gaidīji?" Sauls nodomāja. Par spīti naidam, viņam nācās atzīt Eliota ģenialitāti.

Labākā, pati aizsargātākā vieta. Kriss būtu novērtējis.

12

Pie lauku mājas bija apstājies liels, melns furgons. Piebraucot tuvāk, Orļiks sarauca pieri. Zem sitroena riepām �ņirkstēja grants. Iegriezis savu ma�īnu ar priek�galu pret ceļu, Orļiks to novietoja labi patālu no sve�ā braucamā. Viņ� izslēdza gaismas un motoru, ta�u atslēgu atstāja pārslēdzējā. Piesardzīgi izkāpis, viņ� pavērās visapkārt.

Ja Orļiks furgonu būtu pamanījis no tālienes, viņ� būtu apstājies un, mezdams lokus, izpētījis apkārtni. Ta�u furgons bija novietots tā, ka to varēja saskatīt, tikai izbraucot uz pievedceļa pie mājas. Atkāpties, viesiem nemanot, bija par vēlu. Turklāt ap māju dro�i vien bija izlikta sardze. Viņam nebija citas izejas kā iet iek�ā, it kā nekas nebūtu noticis.

Vairākos logos spīdēja gaisma. Lūk. Tuvojoties mājai, viņ� pa labi aiz stūra pamanīja ēnu. Tur stāvo�ais cilvēks acīmredzot bija novietojies tā, lai Orļiks viņu pamanītu.

Kreisajā pusē piepe�i pārstāja �irkstēt sienā�i. Tātad arī tur kāds bija paslēpies. Ta�u atkal kustība bija tik uzkrīto�a, ka, jādomā, sargpostenī eso�ie Orļikam savu klātbūtni lika nojaust speciāli.

"Lai redzētu manu reakciju. Ja neesmu darījis neko sliktu, man nevajadzētu nervozēt. Ta�u, ja esmu darījis to, par ko viņi mani tur aizdomās, var būt, ka es to apliecinā�u bēgot."

Orļikam nebija �aubu, kas ir viņa apmeklētāji. Pēc Saula "bēg�anas" no pils Lionas tuvumā viņ� bija pārvedis Ēriku uz dienvidiem, uz �o lauku māju pie Aviņonas, gribēdams viņu paslēpt - katram gadījumam, ja Saulam ienāktu prātā nevis pildīt līdz galam vieno�anos, bet nodarboties ar viņas glāb�anu. Sauls �o vietu nekad nebūtu atradis. Fran�u varas iestādēm par notieko�o nebija ne mazākās jausmas. Kas tādā gadījumā varēja viņu apciemot? Kur� vēl bija iesaistījies spēlē un viņu �eit izsekojis? �

Bija divas iespējas. Vai nu kādam aģentūras darbi�niekam radu�ās aizdomas par Saula bēg�anu un viņ� uzrakstījis ziņojumu, vai arī Orļiku inspicēt ieradusies viņa priek�niecība.

-����� Ei, tu, - Orļiks sacīja krieviski. - Pa labi. Esi uzmanīgs, kāpjoties atpakaļ. Tev aiz muguras atrodas cis�terna. Tās vāks neizturēs tavu svaru.

Nekādas atbildes. Smaidīdams viņ� gāja tālāk, ta�u nevis uz galvenajām durvīm, bet gan uz ieeju labajā pusē.

Iegājis viņ� saoda teļa gaļas un sēņu smar�u, kas bija saglabājusies no vakariņām. �aurais gaitenis veda pa kreisi garām virtuvei uz dzīvojamo istabu, kurā dega gaisma. Pie durvīm ar piekaramo atslēgu stāvēja muskuļots sargs.

-���� Atver durvis, - sacīja Orļiks. - Man viņai jāuzdod da�i jautājumi.

Sargs saīgu�ā balsī atteica: - Viņiem tas nepatiks.

Orļiks pārsteigumā sarauca uzacis.

-��� Jūs gaida. - Sargs norādīja uz gaiteņa pusi.

Tagad man skaidrs, kas par mani ziņojis, Orļiks

nodomāja. Vīrs īstajā vietā. Viņ� dabūs, ko pelnījis. - Viņiem nāksies pagaidīt. Es liku atvērt durvis.

Sargs sarauca pieri. - Bet�

-Tu kurls esi, vai?

Sirdīgi pa�ķielējis, sargs izvilka atslēgu un atslēdza durvis.

No istabas bija izvāktas visas mēbeles, ko Ērika varētu izmantot kā ieroci. Ērikai bija atļauts paturēt mugurā d�insus un flaneļa blūzi, bet kurpes tika atņemtas, ja viņa izkļūtu brīvībā un mēģinātu bēgt. Arī josta, kas varēja noderēt kā ierocis, bija atņemta. Viņa sēdēja stūrī uz grīdas un, Orļikam ienākot, pavērās viņā.

-��� Tu esi nomodā. Tas ir labi, - viņ� sacīja.

-��� Kā es varu gulēt pie tādas gaismas?

-����� Man vajadzīga informācija. - Pagriezies Orļiks pamāja sargam un aizvēra durvis.

Orļiks �ķērsoja istabu. Savilcis drūmu sejas izteiksmi, viņ� no azotes izvilka Makarova 9. kalibra pistoli.

Ērika nepakustējās.

Orļiks viņu domīgi nopētīja un iegrima pārdomās.

-���� Tātad pienācis laiks? - Viņas acis bija tum�as kā ogles.

Iztēlojies ainu, kas viņu gaidīja dzīvojamā istabā, Orļiks pamāja. - Jā, ir laiks. - Viņ� pasniedza Ērikai pistoli.

Viņas acu zīlītes iepletās.

Pienācis cie�i klāt, viņ� ieelpoja Ērikas matu smar�u.

Orļiks runāja �ukstus. Beidzis runāt, izslējās. - Mans vienīgais mierinājums, ka pat negribot tu man palīdzēsi.

Viņ� sajuta nepiecie�amību pēc draudzīga miesas pieskāriena un pieliecies viņu noskūpstīja. Uz vaiga. Kā būtu noskūpstījis māsu. Zinādams, kas viņu sagaida.

Orļiks pagriezās un izgāja no istabas. Sargs izrādīja nepacietību.

-��� Es zinu, - sacīja Orļiks. - Viņi mani gaida.

Viņ� gāja pa gaiteni. Dzīvojamās istabas gaisma tuvojās. Pati telpa bija vienkār�a, tuk�a, nopluku�i. Nokvēpis kamīns. Dīvāns bez pārklāja. �īksto�s �ūpuļkrēsls.

Tajā sēdot, viņam ar skatienu sekoja kalsns skumīga izskata vīrietis.

Orļiks no pārsteiguma apstulba. Viņ� bija gaidījis ieraudzīt savu tie�o priek�nieku vai, sliktākajā gadījumā, Eiropas nodaļas direktoru. Ta�u viņa priek�ā sēdo�ais vīrietis, vēl kalsnāks un seskam līdzīgāks nekā viņ� pats, nebija neviens cits kā persona, ap kuru viņ� bija metis lokus, Abelāra grupas krievu mantinieks, Eliota padomju līdzinieks.

Viņu sauca Kov�uks. Viņ� bija ģērbies melnā. Beidzis �ūpoties, Kov�uks griezīgā balsī sāka runāt krieviski. No abām pusēm viņu ielenca bargi miesassargi.

-��� Es runā�u īsi un skaidri. Tev tika dotas instrukcijas nogalināt amerikāni. Tu nepaklausīji. Tu organizēji viņa bēg�anu. Es pieņemu, ka tu gribēji, lai viņ� mani nogalina.

Orļiks pakratīja galvu. - Es nezinu, kas� - Viņ� saminstinājās. - Dabiski, ka es jūtos pagodināts, jūs redzot. Ta�u es nesaprotu. Es nevaru atbildēt katra sargkareivja vietā. Ja viņi ir tik neveikli, ka�

-����� Nē. Teātra izrādēm man nav laika. - Kov�uks pagriezās pret sardzi. - Atvediet sievieti. Pielietojiet, kādu metodi vien gribat. Lieciet viņai izstāstīt visu, kas tai zināms. Sameklējiet dokumentālus pierādījumus viņu noziegumiem. Pēc tam iznīciniet abus.

-��� Paklausieties.

-��� Izbeidziet, jūs es no�au�u tepat uz vietas. Es gribu zināt, kur atrodas amerikānis. - Kov�uks vēlreiz uzrunāja sargu: - Es ta�u teicu, atvediet viņu.

Orļiks nolūkojās sargam pakaļ. - Jūs kļūdāties. Es gribu dabūt amerikāni atpakaļ ne mazāk kā�

- Netracini mani.

Orļiks ātri apsvēra. Viņam bija otra pistole. Tā kā nebija citas izejas, viņ� to izvilka. Ja viņ� paspēs no�aut atliku�o sargu pirms�

Ta�u Kov�uks, to paredzēdams, jau vilka ārā pats savu ieroci un iz�āva.

Lode ietriecās Orļikam krūtīs.

No trieciena viņ� pakrita. Viņ� nogāzās uz muguras un vaļējām acīm palika guļot. Par spīti no mutes plūsto�ajām asinīm, viņam izdevās pasmaidīt.

Viņ� bija zaudējis.

Ta�u uzvarējis. Jo no gaiteņa atskanēja asi �āvienu sprak�ķi. Viņ� atpazina Makarova pistoles troksni, pārliecināts, ka gan viņa neuzticamais palīgs, gan Kov�uka miesassargs ir miru�i. Sieviete bija tikpat profesionāla, cik erotiska.

Durvis atsprāga vaļā.

Sajūtas pamazām gaisa. Un tomēr viņ� izdzirdēja Makarovu vēlreiz ierejamies. Viņ� bija Ēriku brīdinājis par sargiem, kas gaidīja ārpusē un kur tie bija izvietoti.

Viņ� iztēlojās, kā viņa skrien cauri tumsai.

Viņ� pasmīnēja uz Kov�uka pusi. Dzirdēja ierūcamies sitroenu. Vēlreiz ierējās Makarovs.

Un tad viņ� nomira. �

I

13

Ērikas basās pēdas asiņoja. Viņa tās bija savainojusi, skrienot pa grantēto ceļu no mājas uz Orļika sitroenu. Atslēgas, kā Orļiks solīja, atradās aizdedzē. Viņas asiņainās pēdas nikni nospieda sajūgu un ātrumu pedāli līdz grīdai.

Viņa iedarbināja ātrumu, un ma�īna, pakaļējiem riteņiem mētājoties, rēkdama aizdrāzās pa ceļu. Priek�ā kā siena melnēja nakts. Ērika neuzdro�inājās iedegt starme�us. Viņa labāk riskēja ietriekties kādā pagriezienā nekā padarīt sitroenu par ap�audes mērķi.

Ta�u izrādījās, ka motora troksnis pietiekami skaidri liecina par ma�īnas atra�anās vietu. Eksplodēja aizmugures logs. Ērika dzirdēja iz�aujam vairākas automāta kārtas, lodes ietriekdamās sadrebināja ma�īnu. Spogulī redzot uzliesmo�jumus stobru galos, viņa atpazina attālos ma�īnpistoļu �āvienu sprak�ķus,

Uzi. Ērikai bija iznācis ar tiem pietiekami daudz darī�anu, lai kļūdītos. Pēk�ņi sapratusi, kā Atlantiksitijā bija juties Sauls, viņa iegrieza ma�īnu pēdējā brīdī pamanītā ceļa līkumā.

Instinktus pārmāca domas. Kāpēc krievi docl priek�roku izraēļu iero�iem?

Nav laika. Atstādama asiņainas pēdas uz sajūga, viņa parāva uz aug�u ātrumu pārslēgu. Tālāk no mājas tumsa bija kļuvusi vēl biezāka. Sitroens tikko neietriecās kokā. Ilgāk nespēdama to vairs izturēt, viņa iededza starme�us un pamanīja no pame�a izbraucam kādu lielu un tum�u ēnu.

Furgons. Ērika strauji sagrieza stūri pa kreisi un uzmina asiņainajam pedālim. Sitroens, slīdēdams sāņus un ar pakaļgalu atsizdamies pret celmu, izlocījās furgonam gar priek�u. Sa�ķīda aizmugurējā spuldze, ta�u riteņi, buksēdami grantī, sameklēja atbalstu un rāvās uz priek�u. Ma�īna gāzelēdamās apbrauca vietu, kur ceļu aizsprostoja koki un krūmi. Aiz tā varēja saskatīt tuneli, kura galā vīdēja lauku ceļ�.

Atskanēja jauni uzi �āvieni. Sasprāga otrs aizmugurējais lukturis. Līdz ar to viņi nodzēsa savu mērķi. Ērika pārslēdza ātrumu un, nobraukusi no grantētā ceļa uz asfaltēta seguma, nogriezās lauku ceļā pa kreisi. Uz �osejas viņa vēlreiz pārslēdza ātrumus, līdz spidometrs pārsniedzis simt divdesmit kilometrus stundā, un tad apstājās, lai pārdomātu.

Ērika zināja, ka notiks pakaļdzī�anās. Sitroens drebēja, it kā gatavodamies izjukt pa sastāvdaļām. Nāksies bēgt ar to pa�u, kamēr ma�īna tie�ām izjuks. Vai kamēr viņai izdosies atrast labāku.

Ta�u ceļ� bija vaļā un viņas mērķis bija skaidrs. Orļiks �ukstus bija brīdinājis par visu, par viņam gaidāmo nopratinā�anu, par abiem draudo�ajām briesmām, par viņai doto iespēju izglābties. Pateicoties Orļika brīdinājumam, Ērika bija gatava no�aut sargu, kad tas ieradās viņai pakaļ, un arī sargu, kas apsargāja priek�telpu. Viņa no�āva arī sargkareivjus abās mājas pusēs. Lai gan basās, uz grants savainotās kājas neganti sūrstēja, viņa jutās pacilāta, brīva un mērķtiecīga.

Viņa bija vajadzīga Saulam. Orļiks Ērikai bija pastāstījis, kur Sauļu atrast.

Ta�u visu ceļu, vērojot starme�u ugunis atpakaļskata spogulī un blakus guļo�ajai pistolei uzlikto roku, Ērika nespēja atbrīvoties no vienas domas, kas viņu vajāja jau no pa�a sākuma. Uzi. Kādēļ krievi dod priek�roku izraēlie�u iero�iem?

Iespējamā atbilde viņu satrauca. Jo cilvēks, kas mājā gaidīja Orļiku, bija Eliota krievu līdzinieks. Viņa, tāpat kā Eliota, miesassargu apmācība beidzās ar iznīcinā�anas instinkta attīstības kursu. Viņiem lika rīkoties kā izraēlie�iem, un par sekām būs jāatbild�

Ērika sakoda zobus. Izraēlai.

Viņa drāzās garām fermām un augļu dārziem. Ja starme�u ugunis viņu panāks, viņa apstāsies un, nobloķējusi ceļu, uzlaidīs vajātājus gaisā.

Ta�u, neskatoties uz sitroena drebē�anu, joņojot cauri tumsai, izdevās ieturēt distanci.

Ērikai no prāta neizgāja Orļika beidzamais �uksts. Sauls devies pie Eliota. Vecais ir izvēlējies ideālu patvērumu. Tās ir lamatas.

Bet kam? Saulam vai Eliotam?

Tik daudz viņai bija zināms. Orļiks izstāstīja. Province. Pilsēta Kalnu ieleja.

Kanāda.

Un viņa līdz turienei aizklās.

ATELPA,

RĒĶINI.

�>

�oseja kļuva tik stāva, ka Sauls, izdzirdējis, ar kādu piepūli, daudzvietīgajai vieglajai ma�īnai rāpjoties arvien augstāk, strādā ērgļa motors, pārslēdzās no otrā ātruma uz pirmo. �o modeli viņ� bija izvēlējies tādēļ, ka tam, neskatoties uz necilo izskatu, bija ļoti laba vilktspēja. No vienas puses, Sauls nevēlējās krist acīs. No otras puses, viņ� nevarēja zināt, cik krauj� būs apvidus, pirms izdosies nokļūt līdz galamērķim.

Tas jau tagad izskatījās pietiekami iespaidīgs. Ceļmalā ar paceltu pārsegu un kūpo�iem radiatoriem stāvēja pamatīgi piekrauta automa�īna ar provinces numuru. Vadītājam - izmocīta izskata vīrietim, kur� ieplestām rokām mēģināja nomierināt pārbiedēto sievu un bērnus, - acīmredzot nebija nekādas sapra�anas par brauk�anas tehniku pa kalnainu apvidu. Viņ� vai nu bija vadījis ma�īnu ar pārāk lielu ātrumu, vai arī, kas vēl ļaunāk, izmantojis automātisko ātrumu pārslēg�anu, kas izraisīja motora pārslodzi. Savukārt, braucot no kalna lejā, viņ� dro�i vien, nodeldēdams riepas un cilindrus, brauk�anas ātrumu drīzāk kontrolēs ar brem�u palīdzību nekā ar ātrumu pārslēgu.

Brauk�anu apgrūtināja ne tikai ceļa stāvums. Tas gan palēnināja brauk�anas ātrumu, ta�u ne mazāk to palēnināja priek�ā eso�ā braucēju rinda, ko kavēja priek�galā izaicino�i lēni rāpojo�ais pussmagais automobilis. Saulam izmisumā sāka likties, ka viņ� kustas uz priek�u ar milimetru, nevis kilometru ātrumu stundā. Asie pagriezieni brauķ�anu apgrūtināja vēl vairāk. Nogrie�oties pa kreisi, Sauls, par mata tiesu novaldīdams ērgli no ieslīdē�anas bezdibenī, asi sagrieza stūri pa labi un palaida garām pretimbrauco�ās ma�īnas.

Priek�ā, 10 000 pēdu augstumā, debesis aizsedza robotu kalnu sniegā mirdzo�ās virsotnes. Ar eglēm apaugu�as granīta kraujas likās kā mil�a pirkstu izvagotas. �ī kalnu daļa bija pazīstama ar nosaukumu Piekrastes kalni, ta�u Saulam labāk patika par tiem domāt kā par Kanādas Klin�u kalnu turpinājumu dziļāk iek�zemē. �īs Britu Kolumbijas kalnu grēdas bija tik milzīgas un nelīdzenas, ka atgādināja Saulam labi pazīstamos Kolorādo kalnus. Tie viņu valdzināja.

Lejā līdzenumam, kuru viņ� tikko bija pārvarējis, piemita cits di�ums. Me�iem apaugu�as nogāzes mijās ar zālainām pļavām, tad ar Vankūveras izplūdu�ajām aprisēm, kurā dārgi daudzstāvu nami kontrastēja ar pazemes tirdzniecības centriem, platām ielām un ainavu ieskautām mājām. Pilsētas rajonus savienoja iespaidīgais Laiongeitas piekartilts pāri B�rāra līcim.

Saules apmirdzēta paradīze. Karstumu kliedēja vējiņ� no jūras. Rietumu pusē jūras �aurumā vīdēja buras. Vankūveras varenie kalni aiz tā pasargāja pilsētu no Klusā okeāna vētrām, turpretī noslēgtais �uana de Fuka �aurums atnesa silto okeāna straumi.

Ideāls klimata un ainavas apvienojums. Saula seja naidā saviebās. Perfekti izraudzīta vieta "atpūtas mājai". Eliots - velns viņu rāvis - lieliski pratis izvēlēties kaujas lauku.

Sauļu kaitināja lēnā transporta kustība. Gribējās ātrāk nokļūt kalna galotnē. Nokļūt pie mērķa.

Un atmaksāt tēvam par visu.

Cels vis�ēlīgi kļuva lēzenāks. Starp priedēm apaugu�ām nogāzām pussmagā ma�īna pieplaka nobruku�ai klints sienai, palaizdama garām pārējās automa�īnas. Sauls ieslēdza otro ātrumu, ar ba�ām vērodams, kā gandrīz līdz pa�ai aug�ējai iedaļai bīstami uzkāpu�ais termometra stabiņ� noslīd zemāk. Pa atvērto logu ieplūda vēsma no jūras.

Ātruma ierobe�ojuma zīme rādīja astoņdesmit kilometrus stundā. Sauls nebrauca pat tik ātri, ievērojis citu zīmi, kas gan fran�u, gan angļu valodā brīdināja, ka ceļā sastopamas stāvas ieplakas. Kalnu nogāzes veidoja burtu V, caur kuru Sauls, it kā skatīdamies pa �autenes tēmēkli, neatlaidīgi vēroja priek�ā slejo�os klinti. Nolēmis saglabāt pacietību, viņ� apņēmīgi stūrēja pa korķuviļķim līdzīgo ceļu.

Nu jau drīz. Visam savs laiks. Eliots cer, ka, būdams nepacietīgs, tu izdarīsi kļūdas.

Pa līklo�u ceļu Sauls iegriezās me�ainā ielejā. Kreisajā pusē viņ� ieraudzīja ledus laikmetā radu�os ezeru, kura ūdens bija tik zils kā dimants. Pa labi kempinga pārvietojamie namiņi solīja izjādes ar zirgu un pastaigas dabā. Gaiss bija silts un sauss.

�ajos kalnos bija ne mazums līdzīgu ieleju. Braucot Sauls ieskatījās apvidus kartē. Trīsdesmit jūd�u garajā ceļā uz ziemeļrietumiem no Vankūveras viņ� bija vadījies pēc Orļika precīzajiem norādījumiem. Ta�u, sākot no �īs vietas, nācās paļauties tikai uz pusaizmirstiem nostāstiem. Galu galā jaunībā ne prātā nenāca, ka viņam būs vajadzīgs atpūtas nams. Neaizskaramais patvērums varbūt, bet�

Lūk. Viņ� ieraudzīja meklēto vietu kartē. Aiz divām kalnu korēm. Klostera ieleja. "Iegaumē, " bija teicis Eliots. "Ja kādreiz izmisums tev liek meklēt atelpas vietu, neaizmirsti par klosteri. Dodies uz �o ieleju. Sameklē zīmi. Atceries nosaukumu Ermitā�a."

Sauls apspieda vēlē�anos pasteigties. Viņ� pabrauca garām mak�ķerniekam, kur� uz brīdi pārtrauca vērot pludiņu, lai iemalkotu no pudeles alu. Lebetu. Ja �ī būtu Klostera ieleja, Sauls ne�aubītos, ka mak�ķernieks ir kāds no sardzes vīriem.. Ta�u ainava �ķita nevainīga. Tie�i virs galvas �ilbino�i spīdēja saule, likdama Saulam nolaist saules aizsargus. Tomēr starp reibino�i augstajām kalnu smailēm saulriets pienāks daudz ātrāk, nekā viņ� bija radis. Steigties nedrīkstēja, ta�u vilcināties arī ne. Visam jānotiek īstajā laikā. Pa�reiz laiks nosaka visu. Galā jānokļūst pirms krēslas iestā�anās.

Karte bija precīza. Sauls nonāca līdz T-veida krusto�jumam, pagriezās pa labi un pabrauca garām izstieptai koka ēkai, kurā atradās motelis. Ceļ� vijās gar mutuļojo�u upi. Sauls dzirdēja tās �ļakstus. Nogrie�oties aiz kores, sauli aizsedza prie�u galotnes. Sauls izgrūda lāstu.

Viņa brālis nekad vairs nejutīs atspirdzino�o me�a vēsumu.

2

Neaizskaramie patvērumi, atpūtas mājas. Abelāra pasākumu iniciatori to bija labi izgudroju�i. Viņi lieliski izprata at�ķirību starp īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem. Aģentam, kad tas jūtas apdraudēts, bēguļo, nepiecie�ama cerība. Bez tās kāda jēga amata piederībai? Neitrālā zona, atelpa nozīmēja ārkārtīgi daudz - pat Franklina skolā "mājiņa brīva" bija visu spēļu uzdevums. Aģentam vajadzīga iespēja izstāties no spēles un pateikt: "Labf , jūs mani iedzināt stūrī, ta�u, sasodīts, es joprojām vēl esr u dzīvs. Un vēl jo vairāk sasodīts, jums būs jāļauj man atgriezties spēlē. Redzat, es esmu �eit. Esmu neitralizēts." Dro�s patvērums, neaiz�skarams, kurā katrs mēģinājums nogalināt nozīmē tūlītēju sodu.

Ta�u neaizskaramais patvērums ir patvērums uz neilgu laiku, kas domāts aģentiem un algotajiem slepkavām. Bet ko tad, ja gadās pacelties tik augstu un iegūt tik daudz ienaidnieku, ka nav iespējams vairs patvērumu atstāt? Ko tad, ja vajātāju naids ir ieguvis tādu spēku, ka viņi gaidīt gaida jūs no turienes iznākam? Miesassargu skaitam nav nekādas nozīmes - vajātāji jūs nogalinās tik un tā, tiklīdz atstāsiet patvēruma teritoriju.

Skaidrs, ka aizsardzībai nepiecie�ams kas vairāk nekā motelis ceļa malā. Cik �urp un turp pa istabu nostaigātu soļu iespējams izturēt, cik skaņu ierakstu noklausīties, cik televīzijas pārrai�u noskatīties, pirms istabas sienas sagā�as tev pāri? Diendienā atkārtotais ikdienas rituāls ar savu nemainību beigu beigās pārvēr� neaizskaramo patvērumu par cietumu. Garlaicība kļūst neizturama. Sāk mocīt domas par bēg�anu, riskējot krist vajātāju nagos. Varbūt aiztaupīt viņiem pūles un no�auties pa�am? Nedēļa dro�ības? Brīni�ķīgi. Varbūt mēnesis. Un ja nu gads? Vai desmit gadi? Tādā vietā kā Mēness baznīca pat dro�ība pārvēr�as par sodu.

Nepiecie�ams kaut kas labāks, kaut kāds ekstremālāks risinājums, un gudrie Abelāra iniciatori ir padomāju�i ari par turpmāko. Atpūtas mājas. Permanentais patvērums. Ideāla vide. Pilnīgs apmierinājums.

Par maksu. Sastapies aci pret aci ar nāvi, no sabiedrības izstumtais ar prieku maksās prasīto summu par solīto neaizskaramību un garantētajām ērtībām. Tas vis nav patvērums. Atpūtas nams. Mū�īgi un uz visiem laikiem. Balva par izmisumu un bezcerību.

Pavisam pastāvēja septiņi Abelāra patvērumi.

Ar atpūtas namiem bija sare�ģītāk. Pla�i, milzīgi, ar visām ērtībām. Tie bija tikai trīs. Ņemot vērā klientūras vecumu, svarīga nozīme tika pie�ķirta klimatam. Tas nedrīkstēja būt ne pārāk karsts, ne pārāk auksts. Ne mitrs un arī ne kaltējo�i sauss. Paradīze paradīzē. Atpūtas mājas bija paredzētas ilgsto�ai dro�ībai. �ī iemesla dēļ tās tika izvietotas tradicionāli neitrālās valstīs ar nemainīgu politiku - Honkongā, �veicē un Kanādā.

Klostera ieleja. Britu Kolumbija. Kanāda.

Ermitā�a.

Eliots, meklēdams atkāp�anās vietu, cerēja ievilināt Sauļu lamatās.

Ta�u Sauls, dzīdams ērgli aizvien augstāk, līdz joslai, pie kuras beidzās koki un sākās sniegājs, lai pēc tam atkal laistos lejup nākamajā ielejā, un domādams par Kri�u, ar sakostiem zobiem nomurmināja: - Kas labs zosij, būs labs arī zostēviņam.

Lamatas iespējams apiet.

3

te

Sasniedzis krustceles, Sauls apstājās, lai ieskatītos kartē. Ja viņ� vēlreiz nogriezīsies pa labi, tad nokļūs līdz nogāzei, kuru apbraucot pa �auru pāreju var nonākt Klostera ielejā. Viņ� pieņēma, ka atradīs laika saēstu ceļa rādītāju, ļoti neuzkrīto�u, protams - ar uzrakstu "Ermitā�a". Garām�brauco�s ceļinieks nespētu saprast, vai arto domāts mednieku namiņ� vai kādam piedero�a savrupmāja. īpa�ums būs koku ieskauts. Aizslēgti vārti un izdangāts piebraucamais ceļ� apslāpēs jebkādu vēlē�anos apmierināt ziņkāri.

Viņ� pieņēma arī to, ka uz ceļa būs izlikti sargposteņi, kuru uzdevums atvairīt nevēlamus apmeklētājus. Visi pievedceļi ielejā tiks novēroti. Lauku veikaliņā būs izvietots kontrolpostenis, degvielas uzpildes stacija ņudzēs no apsardzes, lebetu malkojo�am mak�ķerniekam �oreiz mugursomā atradīsies portatīvais raidītājs. No brī�a, kad Sauls �ķērsos pāreju., par katru viņa kustību tiks ziņots.

Pa�i par sevi �ie dro�ības pasākumi Sauļu neuztrauca. Galu galā atpūtas namam jābūt dro�am. Tā vadībā dro�i vien ir profesionāļi, kas savu darbu zina. Viņu uztrauca tas, ka da�i no ceļā izvietotajiem sardzes vīriem varētu būt Eliota, nevis atpūtas nama cilvēki.

Jā, tā viņ� darīs, Sauls nodomāja. Izvietos triecien- komandu pa visu ieleju, gaidīs, kad es uzradī�os, un novāks mani, pirms es paspē�u nokļūt atpūtas nama teritorijā. Likumi aizliedz nogalināt, ja es atrodos neitrālā zonā, ta�u nekas nav teikts par to, ka nedrīkst nogalināt pa ceļam. Aizsargāta nav visa ieleja, bet tikai atpūtas namam piedero�ā zeme. Es būtu muļķis, ja brauktu cauri ielejai.

Ta�u Saulam bija zināms cits ceļ�. Viņ� nenogriezās vis pa labi, lai brauktu cauri pārejai, bet turpināja ceļu uz priek�u. Pļavā blakus upei ganījās trīs aļņi. Ceļu �ķērsoja fazāns. Sauls vēroja ap�u rindu labajā ceļa malā, ielūkojās kartē, tad atkal uzmeta skatienu kokiem. Meklētais nevarēja būt tālu. Vēj� purināja lapas, griezdams uz aug�u to sudrabotās virsas, kas mirdzēja saulē. Tātad saule jau bija diezgan zemu. Pulkstenis varēja būt ap trijiem. Lai paspētu izmantot pēdējo gai�o brīdi pirms krēslas iestā�anās, galā vajadzēja nonākt ne vēlāk par pieciem.

Puskilometru tālāk viņ� to ieraudzīja. Labajā pusē caur kokiem vīdēja ceļ�. To slēpa tik biezs krūmājs, ka Sauls būtu pabraucis garām, ja nevadītos pēc kartes. Priek�ā nebija redzama neviena automa�īna. Tāpat arī atpakaļskata spogulī. Apstājies Sauls pagrieza slēdzi stūres kreisajā pusē un, strauji uzņēmis ātrumu, iegriezās krūmu aizaugu�ajā ceļā.

Ceļ� bija �aurs, bedrains. Pāri tam liecās zaru velve.

Nobraucis simt jardu, Sauls nobremzēja. Izkāpis, sizdams moskītus me�a klusumā, viņ� devās atpakaļ uz lielo ceļu. Ma�īna iebraucot bija salauzījusi krūmu zarus, atstādama aiz sevis pārāk redzamas pēdas. Vai nav vienalga, teorētiski tas nevienu �ajā ielejā nevarētu interesēt.

Teorētiski.

Sauls aizvilka pāri ceļa galam lielu nokritu�u zaru, piespiezdams ar to krūmu zarus, lai tie izskatītos kā neaizlauzti. Ieskatoties cie�āk, lūzuma vietas varēja pamanīt, ta�u no garāmbrauco�as ma�īnas nekas nebija redzams. Pēc da�ām dienām krūmiem nobirs lapas, bet tad jau būs vienalga, vai kāds sapratīs vai ne, ka ceļ� ticis lietots. Viņam bija svarīgi, lai nepamanītu �ovakar un rīt. Sauls piekārtoja otro krūmu rindu un, aplūkojis savu darbu, nosprieda, ka tā izskatās tik neskarta, cik vien tas iespējams.

Viņ� brauca tālāk. Gar ērgli sitās zari. Sīkie krūmiņi skrāpēja ma�īnas apak�u. Grambās tā ne�ēlīgi zvalstījās. Ceļu aiz�ķērsoja zars, kas bija par lielu, lai tam pārbrauktu pāri. Izkāpis Sauls novāca zaru, tad pabrauca uz priek�u, bet, būdams piesardzīgs, atgriezās un nolika zaru atpakaļ iepriek�ējā vietā. Tālāk nācās piedot gāzi, lai tiktu pāri avotam, cerībā, ka ūdens nesabojās bremzes. Sauls saviebās, kad liels akmens atsitās pret klusinātāju.

Ta�u ērglim bija liels pacēlums. Kā visurgājējs ma�īna kalpoja lieliski, pārvarot visas kalnup brauk�anas grūtības. Pēc kartes sprie�ot, tuvumā nebija nevienas ēkas. Tas Sauļu mulsināja. Viņ� brīnījās, kas būtu varējis izbūvēt ceļu un kādā nolūkā. Me�cirtēji? Ūdensvada licēji, lai izbūvētu pievada balstus pāri kalniem? �īs teritorijas īpa�nieki medību rīko�anai?

Viņ� cerēja, ka nekad to neuzzinās.

Diem�ēl ceļ� izbeidzās garajā kalnu pļavas zālē.

Virzīties tālāk nebija iespējams. Sauls nevarēja atļauties riskēt un braukt pa zāli. Ma�īnas pēdas būtu redzamas no gaisa. Ermitā�ai dro�i vien pieder izlūkhelikopteri. Taisnību sakot, atpūtas nama apsardzei nebūtu daudz iemeslu pārmeklēt �o blakuseso�o ieleju, ta�u tādi neap�aubāmi bija Eliota cilvēkiem. Zinot, ka Sauls ir tuvumā, viņi būs īpa�i piesardzīgi.

Viņ� ielūkojās pulkstenī - �etri trīsdesmit minūtes-, tad uzmeta skatienu saulei, kas atradās viņam aiz muguras, un pamazām virzījās uz kalnu pusi. Drīz satumsīs.

Jākustas. Sauls nobrauca ērgli no ceļa un apstājās. No zemes ma�īnu slēpa krūmi, bet no gaisa - koki. Viņ� izņēma no bagā�nieka visu nepiecie�amo aprīkojumu.

Līdzņemamās lietas bija prasmīgi iesaiņotas: kaltēta vēr�gaļa, zemesrieksti, �āvētie augļi (proteīns un ogļhidrāti, kas neprasa papildu sagatavo�anu), maiņas apģērbs - tikai un vienīgi no vilnas, jo sliktu laika apstākļu gadījumā vilna ātri iz�ūst pat bez uguns, - ar "Dakronu" pildīts guļammaiss (līdzīgi vilnai tas ātri �ūst), piecdesmit jardu neilona auklas, nazis, pirmās palīdzības aptieciņa un jau piepildīta bla�ķe ar dzeramo ūdeni, kaut gan augstāk kalnos nāksies paļauties tikai uz ceļā sastaptiem avotiem. Kājās Saulam bija alpīnista zābaki ar biezu zoli, lai pēdām būtu vieglāk nest viņa svaru kopā ar saini.

Uzcēlis plecos mugursomu ar metāla rāmi, viņ� savilka cie�āk siksnas un sasprādzēja jostu. Viņ� acumirklī atrada pareizo ķermeņa stāvokli, piemērojot to ārpuskārtas svaram. Sauls nolaida pistoli gar sāniem, lai tā nerīvētos gar miesu, aizslēdza ma�īnu un uzsāka ceļu aug�up.

Sauls ne�ķērsoja pļavu, bet apgāja tai apkārt. Viņ� joprojām nedrīkstēja atstāt pēdas. Brizdams starp kalnu puķēm un neatlaidīgi soļodams gar kalnu pakājēm, sviedriem līstot, viņ� sasniedza otru malu. Kāp�ana kļuva aizvien stāvāka, grūtāka. Krekls mirka sviedros, kas straumītēm plūda zem mugursomas starp lāpstiņām. Sākumā Sauls virzienu noteica tikai pēc sasniedzamās kraujas izskata, bet, kad ceļu sāka aizsprostot izgāzusies koki un kritu�ie zari, kad tie aizsedza skatu uz krauju un vajadzēja līkumot, lai tiktu uz priek�u, viņam nepārtraukti nācās ieskatīties kartē, salīdzināt tās kontūras ar apkārtni un izmantot kompasu. Reizēm Saulam gadījās atrast ne pārāk aizaugu�u nogāzi, kurā likās viegli uzrāpties un kura veda vajadzīgajā virzienā, bet karte brīdināja par pretējo. Citreiz viņam ceļā gadījās tik biezi ar laukakmeņiem nosēta ieplaka, ka viņ� nebūtu uzdro�inājies iet tai pārija vien karte neparādītu, ka akmeņu krāvums drīz vien pārvērtīsies ērtā uzejā. Iepriek� brīdināts, ka aiz nākamā pakalna slēpjas krauja klints, viņ� par ceturtdaļjūdzi nogriezās no ceļa, lai pa stāvu, bet pārvaramu

aizu nokļūtu līdz avotam.

>

Tur Sauls ieēda klin�u sāli un padzērās. �ajā augstumā organismam nācās strādāt ar lielāku piepūli nekā parasti. Pamatīgi svīda. Ta�u sausajā gaisā sviedri tik strauji iztvaikoja, ka kāpējs varēja arī nepamanīt dehidratācijas briesmas. Letarģija beigtos ar komas stāvokli. Tomēr ūdens papildu uzņem�ana vien pret to nelīdz. Organismam �ķidruma paturē�anai nepiecie�ama sāls. Sauls nejuta sāls gar�u. Tā bija dro�a zīme, ka viņam sāls nepiecie�ama. Bā�ot bla�ķi atpakaļ mugursomā, viņ� pārlaida skatienu aizai, pa kuru bija uzrāpies, un ieklausījās krīto�ā ūdens dunā, tad palūkojās uz krauju virs sevis.

Ēnas sāka stiepties garākas. Me�s ieguva tum�i zaļu nokrāsu kā d�ungļi vai mākoņi pirms tornado. Viņā pa�ā uzbrāzmoja emociju viesulis. Viņa soļi bija nepielūdzami, skarbi. Iedomājoties par d�ungļiem, Sauls bija atcerējies kopējās operācijas ar Kri�u Vjetnamā - karā, kurā abi bija piedalīju�ies tikai tādēļ, ka Eliots gribēja, lai viņi iegūtu kauju rūdījumu. Viņ� atcerējās, kā abi ar Kri�u bija izglābu�ies no helikopteriem Kolorādo kalnos, jo tēvs viņus bija nodevis.

"Kris," viņam gribējās kliegt. "Vai atceries vasaru, kad Eliots mūs aizveda pārgājienā pa Menu? Tā bija skaistākā nedēļa manā mū�ā. Kādēļ viss nevarēja beigties savādāk?"

Me�a porainā smil�māla augsne turpinājās vēl augstāk. Caur kokiem Sauls pamanīja pāreju, līdz kurai bija gribējis nokļūt, segliem līdzīgu kori starp divām kalnu virsotnēm. Viņ� rāpās garām granīta bluķiem. Pēdējie saulstari mirdzēja virs pārejas, zūdo�a atblāzma pirms krēslas. Līdz pārejai Sauls nonāca daudz mērķtiecīgākā noskaņā. Pārāk satraukts, lai justu somas smagumu, viņ�, paslēpies aiz izciļņa, pārlūkoja pie kājām guļo�o ieleju.

Tā daudz neat�ķīrās no ielejas, kas palika viņam aiz muguras. Tādas pa�as smailes, tāds pats me�s. Tai cauri plūda Pitas upe. Kartē bija rakstīts, ka nākamajā ielejā atrodas Zeltausu nacionālais parks. Ta�u, vērojot rieto�ās saules staru apspīdēto ieleju, viņ� piepe�i aptvēra vārdos neizsakāmo, kas �o ieleju būtiski at�ķīra no iepriek�ējās.

Ieleju divās vienādās daļās, virzienā no austrumiem uz rietumiem, pārdalīja ceļ�. �o ceļu �ķērsoja otrs, kas veda uz blakusielejā eso�o parku. Bet ziemeļrietumu daļā� lūk�Palielā teritorija bija pilnībā atbrīvota no kokiem. Pēc Saula domām, tās zāliens aizņēma ap simt akriem. Palūkojies binoklī, viņ� ieraudzīja staļļus, baseinu, izjādes celiņus, golfa laukumu.

Teritorijas vidū atradās masīva ēka, līdzīga tai, uz kuru viņus abus ar Kri�u reiz bija aizvedis Eliots. Atpūtas māja. Osta. Nāves lamatas.

5

Naktī lija. Saulam mugursomā starp citām lietām atradās ūdensnecaurlaidīga neilona plēve. Pārvilcis to pāri diviem laukakmeņiem un nostiprinājis malas, viņ� izveidoja telti. Sauls palīda zem plēves, ieģērbās biezajās vilnas drēbēs, ielīda guļammaisā un, raudzīdamies tumsā, ieturēja maltīti, gandrīz vai nejuzdams riekstu un gaļas gar�u. Lietus, pilēdams no malām, bungoja pa neilona plēvi. Saula vaigi bija mitri. Viņ� drebinājās un, nespēdams aizmigt, domāja par Kri�u.

Rītausmā sīkais lietutiņ� pārvērtās miglā. Sauls izrāpās no guļammaisa un starp da�iem akmeņiem atviegloja pūsli. Tuvējā strautā vih� nomazgājās, tad noskuvās un izbrauca ar pirkstiem caur matiem. Higiēna bija obligāts nosacījums - viņ� nevarēja atļauties saslimt. Vienlīdz svarīgi bija saglabāt pa�cieņu. Netīrs un smakojo�s ķermenis drīz vien sāktu ietekmēt garu. Nevī�ība ārējā izskatā novestu viņu līdz nevī�īgai rīcībai un ļautu Eliotam viņu ātri vien pieķert izdarīto kļūdu dēļ. Kad vakardienas sviedri bija noskaloti, viņa kailajā, sarkani noberztajā ādā ielija siltums. Viņ� atguva enerģiju, ar patiku izjuzdams vēsuma radīto zosādu. Pieauga apņēmība. Uzbangoja niknuma vilnis. Viņ� bija gatavs.

Apģērbs tikai uz mirkli likās mitrs. Ķermenis sasildīja vilnas �ķiedras ar tuk�o vidu, un drēbes drīz vien sāka kūpēt. Savācis savus piederumus, Sauls uzcēla plecos mugursomu un drūmi sāka soļot no kalna lejā.

Sādā attālumā no Ermitā�as viņ� par sargiem neraizējās. Teritorija bija pārāk me�onīga. Tā kā uz ieleju veda vairākas pārejas, būtu vajadzīgi pārāk daudzi cilvēki, lai novērotu katru no tām. Galvenais uzdevums bija izvairīties no sekotājiem - un, iespējams, snaiperiem - uz ceļa. Tomēr jārēķinās, ka atpūtas nama tuvākā apkārtne, sevi�ķi ielejas ziemeļrietumu stūris, būs apsargāti. Neraugoties uz savu dedzību, Sauls, kāpjot lejā, ievēroja piesardzību, zinot, cik viegli satraukumā savainot potīti.

Pusdienlaikā parādījās saule, vēl pavairojot piepūles izraisīto karstumu. Klints stiepās abos virzienos tik tālu, ka Saulam nācās apmest cilpu ap mugursomu, nolaist to zemāk un, visbeidzot, vilkt aiz sevis. Beigu beigās viņ� pēcpusdienā sasniedza ielejas baseinu.

Domājot un rēķinot.

Ja snaiperi novēro ceļu, tiem nepiecie�ams klaj�, pla�s lauks. Tādā gadījumā viņi neslēpsies kokos, no kurienes pagūs vienīgi uz īsu mirkli saskatīt aizbrauco�u ma�īnu. Ticamāk, ka viņi izvēlēsies kādu paaugstinājumu, kā, piemēram, klinti, kura paceļas virs kokiem un no kuras pārskatāms jūdzēm liels attālums.

Slēpdamies aiz laukakmens, Sauls cie�i vēroja zemāk eso�ās kores, lēni laizdams skatienu no kreisās uz labo pusi, izpētīdams sīkākās detaļas.

Apskate aizņēma stundu. Beidzot viņ� pusjūdzes attālumā pamanīja divus novērotājus, kas kontrolēja abus ceļa galus. Abi divi gulēja garā zālē uz kraujas, un abiem mugurā bija brūni zaļ�, apkārtnei pieskaņots apģērbs un �au�anas gatavībā uzstādīta �autene ar teleskopu. Sauls nebūtu viņus pamanījis, ja tie nedaudz nesakustētos. Viens pasniedzās pēc portatīvā raidītāja. Otrs apmēram pēc minūtes - pēc ūdens bla�ķes. Pāri ceļam vienādā attālumā no abiem �ogā atradās vārtiņi. Tā neap�aubāmi bija ieeja atpūtas mājā.

Noteikumus nedrīkstēja pārkāpt. Ārpus atpūtas nama ieleju varēja izmantot par izrēķinā�anās laukumu - snaiperi netiktu sodīti. Viņi nebūtu pārkāpu�i likumu.

Bet atrodoties tie�i iepretī vārtiem? Ja nu kāds, kam vajadzīgs patvērums, tiktu no�auts tie�i pie �oga? Kāda jēga atpūtas namam, ja tajā nevar tikt iek�ā? Loģika prasīja, lai ap teritoriju būtu buferzona, neliela divdomīga zemes strēmele - iespējams, ne platāka par simt jardiem -, kas nebūtu apsargāta, bet nebūtu arī neapsargāta. Pelēkā zona, kas prasa piesardzību. Slepkavam par nogalinā�anu ārpus atpūtas nama nebūtu jāpakļauj sava dzīvība soda riskam. Viņ� varētu vienkār�i atnācēju nopratināt., ,

�ī divdomība strādātu Saula labā. Lai nokļūtu līdz �ogam, man jānonāk viņu redzeslokā, viņ� nodomāja. Jūdzes attālumā no snaiperiem uz ceļa. Mirklī, kad viņi mani ieraudzīs, es bū�u jau miris. Un ja nu es parādos tie�i ārpus vārtiem? Vai viņijievilcinādamies pārkāps likumu?

Viņu vietā es �autu.

Bet es neesmu viņi.

Norāpies no akmens, viņ� nozuda krūmos, turpinot ceļu lejup. Viņ� virzījās uz priek�u ar kartes palīdzību. Koku aizsegā kraujas, uz kurām gulēja snaiperi, nebija saskatāmas. Bez kartes un kompasa viņ� viegli varēja iemaldīties viņu kontrolētajā teritorijā. Ta�u, atzīmējis viņu atra�anās vietu kartē', Sauls izpētīja apvidu, rūpīgi izvēlēdamies ceļu, kas veda uz vārtiem Viņ� pārvietojās lēnām. Tik cie�ā vārtu tuvumā viņam nācās pārlūkot priek�ā eso�o pame�u, lai pārliecinātos, ka vārtus nenovēro vēl kāds snaiperis.

Sauls apstājās. Nemaz nevajadzēja redzēt vārtus - pēc kartes bija skaidrs, ka viņ� atrodas nieka piecdesmit jardu

no ceļa. Viņu no tiem atdalīja biezi saaugu�i krūmi un koki. Viss, ko vajadzēja darīt, bija� Nekas.

Pagaidām. Saule vēl joprojām stāvēja pārāk augstu. Viņ� kļūtu par pārāk labi saredzamu mērķi. Vislabāk rīkoties krēslā, kad viņam vēl pietiek gaismas, lai spētu kaut ko

saskatīt tuvumā, bet viņiem, lai no tālienes nomērķētu, tās

? ? 7

nepietiek.

Sauls noņēma mugursomu, nolika to zemē un paberzēja plecus. Vēderu rāva krampji. Līdz �im viņam izdevās apvaldīt savu nepacietību. Mērķis bija tālu. Daudz ko vajadzēja izdarīt. Ta�u tagad, kad atpūtas māja atradās piecdesmit jardu attālumā un Eliots teju, teju vai viņam rokā, sasprindzinājums sagādāja gandrīz vai fiziskas sāpes.

Gaidī�ana līdzinājās pirmsnāves agonijai. Lai saglabātu mo�u prātu, Sauls vēroja apkārtni. Pa zaru skrēja vāvere. Kokā klaudzināja dzenis. Dzenis apklusa.

Vāvere saslēja asti, vienreiz ierējās un sastinga.

6

Viņam pār muguru pārskrēja skudriņas.

Izrāvis pistoli, Sauls nometās zemē un, pievienodams pistolei klusinātāju, nemierīgi pavērās visriņķī. Dzeņa pēk�ņā apklu�ana viena pati vēl neko nenozīmēja. Ta�u tandēmā ar vāveres izturē�anos tā bija svarīga zīme. Kāds - vēl kāds ' cits? - atradās tepat tuvumā.

Viņa stāvoklis bija riskants. Trīssimt se�desmit grādu telpas, lai aizsargātos, un ne mazākās jausmas, no kuras puses briesmas varētu nākt.

Ja vien briesmas pastāvēja.

Par to vajadzēja pārliecināties. Jāpadomā. Ja tuvumā ir snaiperis, viņ� neatrodas aiz muguras. Citādi Sauls būtu pagājis viņam garām. Un viņ� jau būtu licis sevi manīt.

Tad viņ� atrodas vai nu priek�ā, vai sānos. Uzticēdamies savam instinktam, Sauls nolēma nelikties ne zinis par aizmuguri, bet koncentrēja uzmanību uz ceļmalas kokiem. Viņ� dzirdēja mani nākam un gaidīja, kad es parādī�os. Kad es apstājos, viņ� sāka �aubīties, vai nav kļūdījies. Varbūt viņ� nav me�a pazinējs un domā, ka troksni sacēlis kāds dzīvnieks.

Ta�u viņ� nevar paļauties uz varbūtību. Viņam jānoskaidro patiesība.

Bet varbūt kļūdījies esmu es. Varbūt es pats izbiedēju vāveri. Viņ� pakratīja galvu. Nē, vāvere, mani ieraugot, nepārstāja skraidīt. Kāds cits licis tai izbailēs sastingt.

Acis aizmigloja sviedri. Kur?

Kreisajā pusē lēni sakustējās zaļ� plankums.

Saulam blāķus stāvēja viņa mugursoma. Viņ� paspēra to pa kreisi - māņu kustība, lai pretinieks nodomātu, ka viņ� metas zemē. Tai pa�ā mirklī viņ� izlocījās pa labi, aizslēpdamies aiz krūma un nomērķēdams pa zaļo plankumu.

Cilvēks maskē�anās tērpā mērķēja pa vietu, kur bija nokritusi mugursoma. �audams Sauls izdzirdēja savu klusinātāju trīs reizes nopauk�ķam, kad lodes ietriecās pretinieka sejā un kaklā.

Ta�u Sauls nebija rīkojies pietiekami ātri. Cilvēks maskē�anās tērpā paspēja izdarīt �āvienu, pirms, nespēdams no kakla plūsto�o asiņu dēļ pat iekliegties, sabruka. Me�ā atskanēja �āviena atbalss, lodei ietriecoties mugursomā.

Sauls nepūlējās uzmest mugursomu plecos. Viņ� neapstājās, lai pārliecinātos, vai vīrietis ir miris. Viņam nebija laika. Viņ� skrie�us metas uz me�malu, lauzdamies cauri pame�am, nepūlēdamies pārbaudīt, vai priek�ā neatrodas vēl kāds. Tam nebija nozīmes. �āviena troksnis būs brīdinājis viņus visus. Viņi pagriezīsies uz me�a pusi, vērsdami turp savus iero�us. Nespēdami sazināties pa raidītāju ar savu biedru�

Viņi sapratīs, ka esmu �eit. Viņi izsauks papildspēkus

un�

Tagad vai nekad. Zari sitās sejā. Viņ� nobrāza pret celmu kāju. Ta�u turpināja skriet, vairīdamies no kokiem, kad piepe�i iznāca uz ceļa.

�ogs bija gar�.

Dzeloņstieple.

Nekas. Nepalēninot gaitu, Sauls nogriezās uz vārtu pusi. Tie vismaz bija zemāki.

Viņam aiz muguras pret asfaltu kaut kas nosprak�ķēja, atskanot �āvienam no kraujas. Sauls sāka mest līklo�us, kad viņam priek�ā asfaltā ietriecās otra lode. Viņ� uzgrūdās �ogam, saplēsdams uz dzeloņstieplēm drēbes un savaino�dams rokas. Tre�ā lode pārgrieza stiepli, pēc kuras viņ� sniedzās. Stieple svārstīdamās atsitās Saulam pret seju. Vaigs sāka asiņot. Sauls palēcienā satvēra �oga aug�malu, pārmetās pāri un lēca.

Viņ� piezemējās pievilktiem ceļiem un sāka ripot.

Ta�u kaut kas viņu apstādināja.

Zābaki un zili d�insi. Nikns vīrs mērķēja viņam krūtīs ar lielu revolveri.

Cits vīrietis brūnā mednieku jakā stāvēja viņam blakus, pavērsis �auteni pret kalniem.

�āvieni tūdaļ pat apklusa. Protams. Viņ� bija sasniedzis atpūtas māju. Tagad tie viņu neuzdro�ināsies no�aut.

- Vajadzīgs pats svarīgākais iemesls�

Sauls nometa mauzeri un pacēla rokas. - Tas ir mans vienīgais ierocis. Pārmeklējiet mani. Tagad man tas vairs nebūs vajadzīgs.

-��� �lai nāktu �urp.

-��� Man ir tāds iemesls. - Asinis pilēja Saulam no aug�up pavērstajām plaukstām, ta�u viņ� gandrīz vai smējās. - Abelārs.

Vairāk viņam nekas nebija jāsaka, lai iegūtu �eit patvērumu.

7

Viņi lika Saulam noiet koku aizsegā un viņu pār�meklēja - pilnībā, likdami noģērbties kailam.

Sēklinieku maisiņi sarāvās. - Es ta�u jums teicu, ka mauzeris ir mans vienīgais ierocis.

Viņi pārmeklēja Saula drēbes.

-��� Kas tas par sainīti aiz svārku oderes? - Negaidīdams atbildi, viens no sargiem norāva zīmogu, dusmīgi atplēsdams vaļā plastikāta maisiņu. - Papīri. - Viņ� nosvieda maisiņu kaudzē pie Saula drēbēm. - Ģērbies.

-��� Kas uz tevi �āva? - vaicāja otrs sargs.

-��� Es domāju, ka tie ir no apsardzes.

-���� Muļķības. Mēs ne�aujam uz viesiem. Mēs aizsargā�jam�

-��� Bet es vēl nebiju viesis. Varbūt kāds no jūsu cilvēkiem domāja, ka es grasos uzbrukt.

-��� Protams. Viens cilvēks. Uzbrukt. Neesi muļķis. Kas tas bija?

-��� Es nebūtu �urp nācis, ja man būtu tikai draugi.

Atskanēja motora rūkoņa.

-��� Mēs noskaidrosim.

Tūdaļ starp kokiem parādījās divi furgoni, strauji iegriezdamies ceļa līkumā. Bremzēm kaucot, tie apstājās. Ma�īnām vēl braucot, no abām pusēm izlēca cilvēki, ģērbu�ies lauka apģērbos, tādos pa�os kā abi iepriek�ējie sargi, spēcīgi, skarbiem vaibstiem, aukstu skatienu. Da�iem rokās bija �autenes, citiem ma�īnpistoles. Visiem plecos karājās raidītāji.

-��� �āvieni nāca no turienes. - Pirmais sargs norādīja uz kraujām labajā un kreisajā pusē pāri ceļam.

Otrs sargs atvēra vārtus, un cilvēki metās uz priek�u.

-��� Viņi tiks galā piecās minūtēs, - sacīja pirmais sargs.

-�� Ceļi ir bloķēti, - piesteidzies sacīja gludi skūts vīrietis, raidītājam sitoties gar sānu.

Garām pasteidzās vēl divi vīrie�i, turot siksnā drūmi klusējo�us dobermaņus.

-���� Viens no viņiem ir pāri ceļam, - Sauls uzsauca. - Piecdesmit jardu dziļāk me�ā.

-��� Nu jau viņ� būs prom, - smagnējais vīrs attrauca.

-��� �aubos. Viņ� ir miris.

Garāmskriedami viņi pa�ķielēja uz Sauļu.

Un divdesmit sekun�u laikā pazuda.

Sargs mednieku jakā aizslēdza vārtus. Otrs pameta skatienu uz Sauļu. - Tu nāksi mums līdzi.

Sauls pameta ar roku uz �oga pusi. - Kas tad sargās?

Furgonu vadītāji, izvilku�i pistoles, panācās uz priek�u.

-���� Labi, - apmierināts sacīja Sauls. Ja atpūtas nama dro�ība no tā necieta, Saulam nebija iebildumu, ka sargi viņu pavada. Tie par viņu neko nezināja. Bet citi jau zināja vēl mazāk.

Sauļu aizveda līdz ceļam. Viņ� gaidīja, ka priek�ā būs d�ips vai kāds cits furgons. Tā vietā viņ� ieraudzīja pontiaku uz augstiem riteņiem. Ar �ādu ma�īnu varēja lauzties cauri me�am un neiestigt dubļos.

Sauls, atzinīgi pamājis, ieņēma vietu aizmugures sēdeklī. No priek�puses viņu atdalīja izturīgs metāla re�ģis.

�oferis parāva sviru blakus avārijas bremzēm, aizslēdzot Saula durvis. Ma�īna izbrauca no koku aizsega. Cauri re�ģim Sauļu novēroja otrs sargs. Viņam blakus uz sēdekļa gulēja ma�īnpistole.

-��� Ja es būtu gribējis nokļūt koncentrācijas nometnē�

-Tev neliegs atvaļinājumu. Bet vispirms nepiecie�ama

identifikācija.

-��� Kādā veidā? Ar asins analī�u palīdzību?

-��� Ja mēs tevi pieņemtu, it kā te būtu tūristu nometne, vai tad tu justos dro�s? Atslābinies. Kad būsi piereģistrēts, es tev nopirk�u pat grādīgo.

-��� Tu sacīji "nopirk�u"? Vai tad tas nav par brīvu?

-��� Zini, te nav nekāda labdarības iestāde.

-��� Skaidrs, ka paradīze ari ne.

-��� Te nu tu, draudziņ, kļūdies.

Pontiaks sazvārojās. Sauls pieķērās sēdeklim un, palūkojies pa logu, ieraudzīja pie kokiem piestiprinātas metāla kastes. - Elektriskās acis?

-��� Un skaņas detektori.

-��� Apklusti, - �oferis uzsauca savam biedram. - Tu esi ekskursiju vadītājs, ko?

Otrs sargs piemiedza acis, dusmīgi nozibsnīdams uz Saula pusi.

Vini izdrāzās no me�a.

y

Ieraudzījis mui�u, Sauls visu saprata. Bezgalīgi tālu stiepās zāliens. Ceļ� tālāk bija asfaltēts. Pa kreisi no tā, sargādamies dabūt saules dūrienu, golfa spēlētāji devās dīķa virzienā. Labajā pusē viesi pastaigājās pa baltu akmens taku gar puķu dobēm, soliņiem un strūklakām.

Lauku klubs. Parks.

Ceļ� veda tie�i uz mītni. Kalnu smailes aiz tās Saulam atkal atgādināja Jeloustonu. Pacēlās helikopters.

Ta�u viņ� neļāva sev atslābināties. Koncentrēdamies uz mērķi, viņ� sagatavojās�

Kam? To viņ� nezināja.

Pontiaks nobremzēja ēkas priek�ā. Atslēdzis Saula durvis, �oferis izkāpa, pēc tam otrs sargs, tad Sauls.

Paņēmu�i Sauļu vidū, viņi sāka kāpt pa betona kāpnēm, uzkāpa lievenī, kas stiepās visas ēkas platumā. Lievenis bija būvēts no jauki smar�ojo�a ciedra koka. Viņ� sajuta koka stingrumu zem saviem zābakiem. Vienā pusē Sauls saskatīja tenisa laukumu un dzirdēja bumbiņu pauk�ķē�anu. Neredzams spēlētājs uzvaro�i iesmējās. Tuvojas krēsla, viņiem drīz būs jābeidz, Sauls nodomāja.

Tad viņ� pamanīja, ka laukumu ieslēdz lampiņu virkne.

Apsardze? Viņ� nopētīja dārznieku uz zāles pļāvēja, vīrieti baltā virsvalkā, kas ar dvieļiem pār roku steidzās uz tenisa laukumu, strādnieku, kas drīvēja logu spraugas. Ta�u �ķita, ka viņus vairāk interesē Sauls nekā pa�u nodarbo�anās.

Tad viss kārtībā.

Sargi izveda viņu caur milzīgām dubultdurvīm. Kreisajā pusē tabakas un �urnālu stends, pa labi sporta piederumu veikals. Viņ� pagāja garām apģērbu veikalam, mūzikas veikalam, aptiekai, nonāca līdz pla�ai zālei ar augstiem griestiem, pie kuriem rindās karājās lustras, un spo�u cietkoka grīdu. Lete ar pasta nodalījumiem un atslēgu dēli aiz tās Saulam atgādināja viesnīcu.

Aiz galda sēdo�ais klerks steidzīgi ierunājās. - Viņ� jūs gaida. Ejiet tūdaļ pat iek�ā. - Viņ� a�i norādīja uz durvīm, pie kurām karājās plāksnīte ar uzrakstu "Nepiedero�iem ieeja aizliegta".

Sargi lika Saulam iet pa priek�u - pa durvīm, cauri �auram gaitenim, līdz nākamajām durvīm, �oreiz bez uzraksta. Sargs mednieku jakā nepaspēja pieklauvēt, kad durvis dūcot atvērās. Sauls atskatījās un ieraudzīja virs iepriek�ējām durvīm novēro�anas kameru.

Nodrebējis viņ� iegāja. Ofisa telpa bija lielāka, nekā viņ� bija gaidījis, bagātīgi izrotāta, kaprīza, tajā dominēja āda, niķelis un stikls. Visu pretējo sienu aizņēma logs ar skatu uz peldbaseinu, kurā plun�ājās viesi, un uz kafejnīcu. Bet tie�i Saulam pretī, viņā pusē plī�a paklājam, aiz galda sēdēja kāds cilvēks un rakstīja uz biezi aprakstītas papīra lapas malām.

-��� Ienāciet, - sacīja vīrietis, pat nepaceldams galvu.

Sauls pārkāpa slieksnim. Sargi viņam sekoja.

-�� Nē. - Vīrietis palūkojās uz aug�u. - Viņ� viens pats. Bet ārpusē uzgaidiet. Jūs varat man ievajadzēties.

Viņi atkāpās un aizvēra aiz sevis durvis.

Sauls viņu nopētīja. Vīrietim varēja būt tikko pāri �etrdesmit. Apaļās sejas vaibsti �ķita smagnēji. Matu modernais griezums sedza ausu ļipiņas. Vīrietim bija apjomīgas krūtis, kuras, viņam pieceļoties, pārgāja tikpat apjomīgā vēderā. Mugurā viņam bija sarkans bleizers un tum�zilas bikses, gan viens, gan otrs no poliestera. Kad vīrietis iznāca �aipus galda, Sauls pamanīja, ka kājās viņam baltas kurpes. Kad viņ� izstiepa roku, Sauls pamanīja viņa pulksteni ar ciparnīcu un daudzajām podziņām. Tomēr, neraugoties uz to, ka vīrietis ārēji atgādināja augsta ranga tirdzniecības palātas pārstāvi reklāmas kampaņā, viņa acis raudzījās asi un vērīgi.

Apģērbs maldina, nodomāja Sauls. Viņ� nav tirgonis. Nē, viņ� ir rehabilitācijas centra direktors. Bezgaumīgais apģērbs domāts viesu nomierinā�anai.

-���� Mēs negaidījām jaunus viesus. - Vīrie�a smaids, paspie�ot Saula plaukstu un ievērojot asinis uz tās, nozuda.

-��� Man gadījās nelielas nepatik�anas, - Sauls paraustīja plecus, - mēģinot tikt iek�ā.

-�� Neviens man neteica, ka jūs esat ievainots. - Direktora balsī ieskanējās nemiers. - Un vaigs arī. Es pateik�u ārstam, lai jūs apskata. Ticiet man. Esjūtos vainīgs. Tam nevajadzēja notikt.

-Tā nebija jūsu vaina.

-���� Es esmu atbildīgs par visu, kas �eit notiek. Vai tad jūs nesaprotat? Es esmu pārjums atbildīgs! Apsēdieties un atpūtieties. Vai nevēlaties ko dzeramu?

-��� Neko alkoholisku.

-��� Varbūt Perjē?

Sauls pamāja.

Vīrietis likās iepriecināts, it kā viņa lielākā vēlē�anās būtu pakalpot. Viņ� atvēra grāmatu skapi, tad neliela ledusskapja durtiņas, atskrūvēja pudeles korķi, iemeta glāzē ledus gabaliņu, tad piepildīja glāzi. Viņ� to pasniedza Saulam kopā ar salveti.

Tikai dzerdams Sauls saprata, cik izslāpis bija.

Vīrietis izskatījās apmierināts. Berzēdams plaukstas, viņ� atkal apsēdās aiz galda. - Ēst?

-��� Ne tagad.

-��� Kad vien jūs vēlaties. - Viņ� atgāzās krēslā un pakasīja uzaci. - Cik es saprotu, jūs ieradāties pa grūtāko ce]u pāri kalniem.

Sākas, Sauls nodomāja. Lai gan netie�a, tā tomēr ir nopratinā�ana. - Man patīk me�i.

-��� Acīmredzot jūs nebijāt vienīgais. Kāds �āva.

-��� Pēddzini.

~ Jā. Bet kam viņi dzina pēdas?

Sauls paraustīja plecus kā bērns, kas pieķerts melos.

-��� Kāpēc viņi vajāja tie�i jūs?

-��� Labāk es neteik�u.

-���� Tādēļ, ka domājat, mēs jūs nepieņemsim? Tā nav taisnība. Vienalga, ko jūs būtu nodarījis, mūsu pienākums ir jūs aizsargāt.

-��� Man labāk patīk turēt savus noslēpumus pie sevis.

-��� Saprotams. Ta�u saprotiet mūsu stāvokli. Zinot, kas jūs grib nogalināt, mēs varētu jūs labāk aizsargāt.

-���� Bet, ja paklīdis runas, mana palik�ana var kļūt nevēlama.

-��� Jūs domājat, ka citi viesi "būs pret jums? Sauls pamāja.

-�� Atbalstu jūsu nostāju. Ta�u es esmu kā priesteris. Es nekad neatstāstu dzirdēto.

-��� Ko jūs domājat par noklausī�anos?

-��� �eit nav noklausī�anās ierī�u. Sauls iepleta acis.

-��� Es atzīstu, ka pastāv iek�ējie sakari. Gadījumā ja es nonāku grūtībās. - Viņ� pastiepa roku atvilktnē un nospieda slēdzi. - Es tos atslēdzu.

-��� Varbūt es izdarīju kļūdu. - Sauls piecēlās no krēsla. Vīrietis paliecās uz priek�u. - Nē. Es nedomāju jūs

piespiest. Es gribu tikai palīdzēt.

Sauls saprata. Ja kāds atsacījās no aizsardzības, direktoram būs jāpaskaidro priek�niecībai, kāpēc tas noticis. Viņ� apsēdās un pabeidza Perjē.

-��� Tomēr protokols gan jāievēro, - sacīja vīrietis.

-��� Dabiski.

-��� Es aizmirsu stādīties priek�ā. Es esmu Dons. Turklāt tu esi labs, nodomāja Sauls. �ķiet, ka tagad ir

mana kārta. - Sauls.

-��� Tu pateici sargiem paroli?

-��� Dabiski.

-��� Kā tā skan?

-��� Abelārs.

-��� Ievēro, ka to uzzināt var ari parasts laupītājs. Parole nav mainījusies kops 1938. gada. Informācija cirkulē apkārt. Tu saproti, ka patvērums tiek dots tikai aģentiem.

-�� Citādi es nebūtu �urp nācis. - Sauls pabāza roku zem svārkiem un izvilka sainīti ūdensnecaurlaidīgā ietinumā. Pār�ķirstījis vairākus dokumentus, viņ� pasniedza Donam savu pasi. - Mans īstais vārds. Varat pārbaudīt.

-���� Protams. - Dons atvēra pasi un sarauca pieri. - Un kriptonīms?

-��� Romuls.

Dons nosvieda pasi. - Dritvai kociņ, tu domā, ka tu

esi�

Sauls paklak�ķināja mēli. - Nu tu vismaz esi patiess. Pirms kāda mirkļa es jau iedomājos, ka tu varētu mani pārdot dzīvības apdro�inā�anas aģentūrai.

-�� Tie�i tas tev arī vajadzīgs. Tu rēķini, ka tu ar saviem trikiem lekļūsi te un�

-��� Trikiem? Lēnāk, lēnāk, kāds uz mani �āva.

-��� Algoti izpalīgi.

-��� Ne jau manējie. Mani tik tikko neno�āva. Tu domā, ka es kaut ekspertam uzticē�u �aut uz mani no liela attāluma un trāpīt tik tuvu, lai tas izskatītos pārliecino�i? Paskaties uz manām rokām. Pavaicā saviem cilvēkiem, kas stāv aiz durvīm, cik tuvu nāca lodes. Es esmu apmācīts. Es zinu paroli. Man vajadzīgs patvērums.

-��� Kāpēc ?

-���� Nu labi� tāpēc, ka prezidents izsludinājis manu vajā�anu. Paradigmas operācija. Es biju tas, kur� nogalināja viņa tuvāko draugu.

Dons aizturēja elpu un pakratīja galvu. - Tavs tevs?

-Kas?

-��� Vai tavs aud�utēvs vai vienalga kā tu viņu sauc. Tu laikam nezini, ka viņ� atrodas �eit.

-��� Nu un tad? Ja mans tēvs ir �eit�

-��� Viņ� man teica, ka tu gribot viņu nogalināt!

-���� Tad vienalga, kas viņ� ir, bet viņ� nav mans tēvs. Nogalināt viņu? Ārprāts. Kur ir �is cilvēks? Es gribu ..

Dons trieca dūri galdā. - Blēņas!

Durvis atsprāga vaļā. Ienāca sargi.

-��� Ārā no �ejienes! - teica Dons.

-��� Mēs domājām, ka �eit�

-��� Dieva dēļ, aizveriet durvis!

Vini aizvēra.

Arā aiz loga sabiezēja krēsla. Piepe�i iemirgojās loka spuldzes, apgaismodamas peldbaseinu.

Dons atspiedās ar rokām pret galdu. - Iztiksim bez pekstiņiem. Viņ� pastāstīja pietiekami daudz, lai es noticētu, ka tu grasies viņti nogalināt.

-��� Tas nav būtiski.

-��� Kas tad?

-Izsludinātā vajā�ana. Tā ir oficiāla. Ja mani nepieņem, esmu pagalam. Iedomājies, kā cietīs tava reputācija. Vienīgais atpūtas nama direktors, kas liedzis patvērumu kvalificētam profesionālim. Izmeklē�ana - un tavs nāves sods man sagādās gandarījumu. Ja vien es nebū�u beigts.

-��� Tu esi aizmirsis.

-��� Ko tad?

-��� Tu neizturēsi konkurenci. �ī vietiņa maksā naudu.

-��� Es ar to rēķinājos.

-��� Tie�ām? �is ir privāts klubs.

-��� Iestā�anās maksa?

-��� Uzminēji Divsimt tūksto�i.

-��� Padārgi.

-���� Mums ir izmeklēta klientūra, Viņi maksā, lai būtu patālāk no �audī�anās.

-���� Lai tā būtu. Glu�i tuk�inieks neesmu, - Ielūkojies vēlreiz savā sainītī, Sauls izvilka trīs dokumentus un pasniedza tos Donam.

-��� Kas tad�

-���� Zelta sertifikāti. Īstenībā tur ir vairāk nekā divsimt tūksto�u. Skaidrs, ka tu man dosi kredītu.

-��� Velns, kā tad�

-Tāpat kā citi.

Saulam nevajadzēja paskaidrot.

Nosmeļot krējumu, CIP piederēja neierobe�oti fondi. Dro�ības nolūkā netika rakstītas nekādas atskaites. Bija pieņemts, ka vadītājs no operācijas izmaksām desmit procentus noslēpa kā slepenu honorāru, prēmiju, ko noguldīja kādā no �veices bankām. Tas bija labākais apdro�inā�anas veids. Ja gadījās pieļaut kļūdas vai arī politika kļuva pārāk riskanta, vadītājs izmantoja noguldīto naudu savai aizsardzībai. Ja viņa dzīvībai draudēja briesmas, viņ� iestājās atpūtas namā.

�o triku Sauls bija iemācījies no Eliota, daļu no katrai operācijai iedalītās naudas noglabādams. Tātad viņ� atkal pielietoja tēva taktiku pret viņu pa�u.

-����� Kretīns. Te ta�u ir daudz kas vairāk. Tā ir tikai iestā�anās nauda. Bet veikali, kuriem tu gāji garām. Tenisa korti. Baseins. Golfa laukumi.

-��� Neesmu nekad pat mēģinājis.

-��� Kino. Ēst tev arī vajadzēs, Grilētas vistas un burgeri vai sendvi�i. Tas maksā naudu. Televīzija tev patīk? Mums ir satelīttelevīzija. Visvisādi kanāli. Skaties tikai, ko vien vēlies. Bet tas nav par brīvu. Mēs piedāvājam visu, ko vien sirds kāro, - sākot ar grāmatām un skaņu ierakstiem, seksu ieskaitot. Ja mums prasītā nav, mēs to sagādājam. Paradīze. Bet, draudziņ, tas tie�ām maksā. Un, ja tu nespēj samaksāt, tad tas ir vienīgais iemesls, kas man dod tiesības sadot tev ar kāju pa dibenu un izmest ārā.

-��� Izklausās, ka man būtu jānopērk vesela noliktava.

-��� Iztiksim bez pārspīlējumiem.

Sauls izvilka vēl divas papīra lapas. - Te būs piecdesmit tūksto�i. Tik daudz pat burgers nevarētu maksāt. Par to es �eit varu nodzīvot se�us mēne�us - un pat iet uz kino.

Dons sparīgi papurināja galvu. - Tu�

-���� Mieru. Tev nāksies ar to samierināties. Es esmu profesionālis.

Dons niknumā vārījās. - Viena nepareiza kustība un�

-��� Es zinu. Esmu beigts. Tikai pasaki to manam tēvam. Tas pats attiecas ari uz viņu.

-��� Tātad tu atzīsti�

-���� Nezinu, ko tu ar to domā. Bet es gaidu, ka mana dro�ība nebūs sliktāka par viņējo.

-��� Draņķis.

Sauls paraustīja plecus. - Tā ir tava personiskā problēma. Jūtu tev līdzi.

-Tevi uzraudzīs.

-�� Paradīze. Ceru, ka burgeri tie�ām ir ceturtdaļmiljona vērti. - Viņ� piecēlās un devās uz durvīm. - Rau, es domāju vēl par vienu lietu�

-��� Kādu?

-���� Es esmu ebrejs. Iespējams, ka es atkal pievērsī�os reliģijai. Es ceru, ka tie burgeri ir ko�ers *.

Pagājis garām sardzei, Sauls izdzirdēja, ka Dons tos dusmīgi iesauc pie sevis. Viņ� pasmīnēja, bet tikai, kamēr abi bija nozudu�i.

Acis kaisa. Izgājis no halles, Sauls tuvojās reģistratūras letei. - Es stājos iek�ā. - No satraukuma viņa balss aizlūza.

Viņ� aizpildīja reģistrācijas kartīti. Abi sargi atgriezās un, viņu vērodami, nostājās stūrī. Viesi tenisa tērpos garāmiedami viņu uzlūkoja. Citi vakartērpos iznāca no restorāna zāles otrā galā un, kāpdami pa nospodrinātajām kāpnēm, pievērsa Saulam neizpratnes pilnus skatienus.

Sauls iztēlojās, ko viņi domāja. Kas ir viņa aizmugure? Saula asiņainās, saplēstās drēbes krasi at�ķīrās no pārējo viesu garderobes. Draugi, rau, kur sabiedrības padibenes ieradu�ās.

Sievie�u bija maz - profesijas elite tradicionāli veidoja aristokrātisku vīrie�u klubu, veco zēnu sabiedrību. Daudzi patie�ām izskatījās pietiekami veci, lai atvaļinātos. Da�us Sauls pazina: Amerikas nodaļas �efs, kuru nosūtīja uz Irānu, kad gāza �ahu; krievs, kas bija kritis Bre�ņeva ne�ēlastībā, par zemu novērtējot partizānu pretestību Afganistānas invāzijas laikā; Argentīnas militārā izlūkdienesta direktors, kuru vainoja par valsts sakāvi Folklendu karā.

Viena lieta Sauļu satrieca. Ar da�iem izņēmumiem vienas aģentūras darbinieki gandrīz nemaz neuzturēja kontaktus savā starpā.

Klerks �ķita pārsteigts par Saula uzņem�anu. - Te būs jūsu atslēgas. - Viņa balsī skanēja apmulsums. - Pakalpojumu sarakstu jūs atradīsiet uz galda blakus gultai. Hospitālis ir lejā�

- Es savas vainas apkop�u pats.

Sauls iegriezās apģērbu veikalā un aptiekā. Abi sargi turējās fonā. Sauls sāka kāpt pa kāpnēm, sargi sekoja. Nonāku�i līdz klusam gaitenim, viņi palika ārpusē pie Saula istabas durvīm tre�ajā stāvā.

Dziļi ietekmēts, Sauls aizslēdza durvis. Atpūtas mājas klienti dabūja tādu dro�ību, par kādu maksāja. Viņa numurs bija vienlīdz iespaidīgs. Tas bija divreiz lielāks par parastu istabu. Guļamo daļu no dzīvojamās daļas no�ķīra grāmat- skapis. Istabā Sauls atrada magnetofonu un stereo iekārtu, televizoru, datoru un modēmu, kas, kā bija rakstīts instrukcijā, nodro�ināja sakarus ar informācijas biroju, kas saucās Avots. Uz datora ekrāna acumirklī parādījās viss, sākot ar The New York Times, beidzot pat ar bulvāra preses izdevumiem. Sauls iedomājās, ka visbie�āk pieprasītās dro�i vien ir Volstrītas ziņas. �ejienes cenas, bez �aubām, spieda klientus itin bie�i pārlūkot savus ieguldījumus. Ja nu pienāk rēķins un viņi vairs nespēj samaksāt�

Mēbelējums bija pārāk grezns jebkurai gaumei, lai apvainotos. Pārmērīgi lielajā vannas istabā viņ� bez atsevi�ķas vannas un du�as atklāja vēl arī televizoru, masā�as du�u, telefonu un solāriju. Visu, ko vien bēglis var vēlēties.

Ar vienu izņēmumu. Brīvību.

Sauls izģērbās un iemērcās masā�as du�ā, juzdams, kā ūdens straumes izmasē muskuļus. Masā�a izraisīja jutekliskuma uzplūdus un atgādināja viņam Ēriku, ar vēl lielāku apņēmību noskaņojot izdzīvot. Viņ� nedrīkstēja atslābināties. Kriss. Viņam vajadzēja koncentrēties savai misijai. Viņam bija jāatriebj sava brāļa nāve. Eliots. Viņ� aizmirsa visu procedūras sagādāto baudu. Naidā mutuļodams, Sauls izkāpa no vannas.

�āviena brūces bija svaigas un tīras, no tetanusa nebija ko bīties. Ta�u dzeloņstieples plēsumus vajadzēja dezinficēt. Sauls aptiekā bija iegādājies ūdeņra�a pārskābi. Rētas ne�ēlīgi sūrstēja, Apsaitējis nopietnākās brūces, Sauls uzvilka jaunu apak�veļu, bikses un svīteri ar augstu apkakli, ko tikko bija nopircis. Apģērba greznība viņu tracināja.

Izslēdzis gaismu, Sauls atvilka aizkarus un pavērās lejā uz tenisa kortiem. Neraugoties uz apgaismojumu, tie bija tuk�i, Pa apli riņķoja vientuļ� skrējējs. Sauls pavērsa skatienu tālumā, kur tumsā slīga kalni.

Paradīze. �is vārds neizgāja no prāta.

Viņam bija laimējies.

Tomēr ne jau nokļū�ana �eit bija galvenais. �eit viņ� atradās Eliota dēļ, un �ajā ziņā, par spīti galantajām attiecībām ar Donu, maz kas bija sasniegts.

Tātad tu esi �eit iekļuvis. Un tad? Dons nejokoja. Aiz durvīm stāvo�ie sargi tevi uzraudzīs. Vai tie�ām tu biji domājis, ka pietiek tikai ielauzties vecā vīra istabā - un viņu nogalināsi? Tevi no�aus, pirms tu būsi tik tālu ticis. Un pat, ja palaimēsies, dzīvs tu no �ejienes neizkļūsi.

Tas nekur neder, viņ� nodomāja. Man ir jānovāc nelietis un jāpaliek dzīvam.

9

-�� Viņ� ir,,.ko? - Eliots pielēca sēdus gultā - Tu gribi man iestāstīt, ka viņ� atrodas �eit? �eit, �ajā ēkā?

-��� Ne tikai. Viņam pie�ķirts patvērums, - sacīja Kastors.

-��� Viņ� piereģistrējās un devās uz savu istabu.

-���� Pie�ķirts?� - Eliots satriekts sāka mirk�ķināt acis.

-��� Tas nav iespējams. Direktors zina, ka es �eit esmu Saula dēļ. Viņu vajadzēja novākt Kāda velna pēc viņ� ļāva Saulam te iekļūt?

9

-��� Izsludinātās vajā�anas dēļ.

-Ko?

-��� Prezidents dzen viņam pēdas. Direktors nevar atteikt patvērumu aģentam, kuram draud briesmas.

Eliots saskaitās. Tā nebija plānots. Snaiperiem vajadzēja no�aut Sauļu, tikko viņ� bija sasniedzis ieleju. Ja Sauls tos apgājis, vajadzēja izmantot atpūtas mājas likumus. Ikviens, kas apdraud viesa dzīvību, jāsoda ar nāvi. Tāds bija likums.

Es nebūtu izvēlējies �o vietu, ja zinātu, ka viņ� te var iekļūt.

Ironija biedēja Eliotu. Paradigmas operācijas rezultātā, ar kuru viss bija sācies, viņam nācās meklēt patvērumu �eit. Sauls, viņa slēp�anās iemesls, tāpat bija izmantojis operācijas sekas, lai piespiestu direktoru arī viņam pie�ķirt �eit patvēiumu.

Es rēķinājos ar to, ka patvērums būs mans ierocis. Man pat sapņos nevarēja ienākt prātā, ka viņ� �o ieroci pavērsīs pret mani pa�u.

-��� Pollūks fr tepat hallē, - sacīja Kastors. - Viņ� apsargā durvis.

-�� Sauls tik uzkrīto�i nerīkosies. Viņ� uzbruks negaidot.

-��� Ja vien viņam radīsies tāda iespēja.

-��� Es nevaru iedomāties, kas spētu�

-��� Tas, ka es no�au�u viņu pirmais, - atteica Kastors.

-��� Un tiksi no�auts pats, jo būsi pārkāpis likumu.

-��� Es sagatavo�os bēg�anai.

-��� Viņi vajās tevi mū�īgi. Ko tas atrisinās? Viņi zina, ka tu esi mans miesassargs. Viņi secinās, ka esmu tev pavēlējis viņu no�aut. Vainos mani. Un arī no�aus.

-��� Ko tad lai mēs darām?

Eliots neziņā pakratīja galvu. Problēma likās neatrisi�nāma. �ajos apstākļos, ko noteica likumi, neviena no pusēm nedrīkstēja uzbrukt, bet abas bija spiestas aizsargāties. Uz brīdi Eliots pat negribot apbrīnoja Sauļu, ka tas izrādījies gudrāks, nekā viņ� bija gaidījis. �eit viņi stāvēja viens pret otru kā līdzīgs ar līdzīgu, gatavi iz�ķirīgajam tvērienam.

Kur� rīkosies pirmais? Kur� izdarīs pirmo kļūdu?

Par spīti bailēm, Eliots brīnījās pats par sevi. Situācija viņu fascinēja. - Darīsim? Neko, protams.

Kastors pārsteigumā saviebās.

-��� Mēs ļausim, lai sistēma visu izdara mūsu vietā.

10

Dons divreiz pieklauvēja, tad pieklauvēja vēl divas reizes. Sargs, kur� bija viņu vērojis caur "actiņu", atvēra durvis. Dons pameta skatienu gaiteni uz abām pusēm - tajā joprojām neviena nebija, neviens viņu nebija redzējis - un iegāja pārpildītajā istabā. Tajā bija divi sargi, trīs medmāsas, ārsts un istabene. Aizspraucies viņiem garām, viņ� nekur nemanīja sava nāciena cēloni.

-��� Vannas istabā, - sacīja sargs pie durvīm.

Dons nepatikā pamāja, un viņam izlauzās ieņemamam amatam neatbilsto�s vaids. Jēzus, viņ� nodomāja, atkal asinis. Iedams uz vannas istabu, viņ� izdzirdēja sargu aizslēdzam durvis.

Ta�u līķis neatradās vannā. Tas groteski gulēja uz turku paklāja - aug�up pavērstu seju, ģērbies pid�amā, rīta svārkos. Abi bija atpogāti. Viena ie�ļūcene bija noslīdējusi no kājas.

Paldies Dievam, es maldījos, nodomāja Dons. Asiņu

nav.

Dons miru�o pazina vienīgi pēc ienāk�anas vannas istabā, jo pret viņu rēgojās tikai tā pakausis ar otrādi pavērstu seju. Tomēr pēc numura virs durvīm un tā salīdzinā�anas ar kartotēku viņ� jau zināja, kur� no viesiem apdzīvoja �o istabu.

Ēģiptietis. Izlūkdienesta virsnieks, kur� bija bijis atbildīgais par prezidenta Sadata dro�ību dienā, kad pret Sadatu tika izdarīts atentāts.

Ta�u viņa seja bija tik izkropļota, ka, iepriek� nezinot, kas atrodas viņa priek�ā, Dons acumirklī nebūtu spējis vīrieti atpazīt.

Viņa vaigi bija savilkti atbaido�ā grimasē. Āda nebija vairs melnīgsnēja, bet zila.

-��� Krāsa, - Dons ieteicās ārstam. - Cianīds?

Kalsnais un bālais ārsts paraustīja plecus. - Tā �ķiet.

Tas liedz �ūnām saņemt skābekli. Tāpēc ādas krāsa varētu būt zila. Grūti pateikt, pirms nav izdarīta sekcija.

Dons saviebās. - Viņa seja liecina par sāpēm. Vai tad cianīds nav�

-��� Bezsāpīgs?

-���� Njā, - Dona balss liecināja par apjukumu. - Kā aizmig�ana.

-���� Varbūt viņam rādīju�ies murgi, - noteica sargs pie durvīm.

Dons pagriezās, nesaprazdams, vai sargs runā nopietni vai joko. Ta�u likās, ka sargu vienkār�i dziļi ieinteresēju�as indes darbības sekas.

-���� Katrā ziņā, - sacīja ārsts, - viņ� sajutis nelabumu. Paspējis tikt līdz izlietnei, izvemties, bet tad nokritis uz mutes. Mēs viņu pagriezām otrādi. Viņ� ir miris jau vairākas stundas. Krītot viņ� ar vaigu triecies pret grīdu. Iespējams, ar to var izskaidrot, kāpēc seja ir sāpēs saviebta. Varbūt viņ� miris ne tik daudz no indes, cik no kritiena. Varbūt viņ� aizrijies ar vēmekļiem. Jebkurā gadījumā jums taisnība - viņa gals nav bijis bez sāpēm.

-��� Pirms vairākām stundām?

-���� Vairāk vai mazāk. Mēs sekojām protokolam un mēģinājām viņu atdzīvināt. Adrenalīns. Sirds elektro�oks. Uz krūtīm jūs varat apskatīt injekciju pēdas.

-��� Kuņģi skalojāt?

-���� Mēs darījām visu iespējamo, bet bez jūtamiem rezultātiem. - Ārsts norādīja uz cilvēkiem, kas pulcējās dzīvojamā istabā. - Mūsu pūliņiem ir pietiekami daudz liecinieku. Vienīgais diskutējamais jautājums varētu būt par to, kādēļ neesmu viņu nogādājis lejā klīnikā. Es kā speciālists atbildē�u: viņ� bija aizgājis tik tālu, ka man nebija tiesību zaudēt laiku, viņu pārvietojot. Bez tam, staip mums runājot, nav iespējams nogādāt viņu lejā un turklāt saglabāt slepenību. Jums ta�u zināms, kādu iespaidu �āda veida gadījumi atstāj uz pārējiem viesiem. Ticiet man, tam nebūtu nozīmes. Viņ� bija miris.

-��� Kur� vinu atrada?

-���� Es. - Istabene bija kārtīga, pievilcīga, ģērbusies uniformā ar priek�autiņu.

Dons ieskatījās pulksteni. - Vienpadsmitos vakarā? Kop� kura laika istabas tiek uzkoptas�

-��� Mums nebija norunāta tik�anās, ja to jūs domājat.

-���� Tas nav svarīgi. Noteikumi to neaizliedz. Ta�u nopratinā�anā par to vaicās.

Nervozi viņa mēģināja sakārtot domas. - Vairākas beidzamās dienas viņ� likās nospiests. Es nezinu - tas kaut kādā veidā saistīts ar viņa sievas vēstuli. - Viņa sarauca pieri. - �orīt no rīta pie durvīm karājās uzraksts "Netraucēt". Es nodomāju, ka viņ� grib ilgāk pagulēt, un aizgāju. Ta�u, atgriezusies pēc len�a, ieraudzīju, ka uzraksts joprojām karājas pie durvīm. Pēc tam man iegadījās daudz darba, un es par viņu piemirsu līdz pat vēlai vakara stundai. Impulsa vadīta, es nolēmu vēlreiz aiziet līdz viņa durvīm, bet, kad uzraksts joprojām atradās savā vistā, sāku uztraukties. Es vairākas reizes pieklauvēju. Neviens neatbildēja. Atslēgusi durvis ar rezerves atslēgu, es iegāju numurā.

-��� Atradāt viņu un pasaucāt apsardzi.

Istabene pamāja.

-��� Jūs varējāt izsaukt apsardzi, pirms iegājāt numurā.

-��� Izceltos apjukums, ja es būtu kļūdījusies.

Dons padomāja. - Jūs darījāt pareizi. Pastāstiet izmeklē�anai to, ko jūs nupat stāstījāt man Jums nebūs nekādu nepatik�anu. - Viņ� palūkojās uz pārējiem. - Vai ir kādi vājie punkti, kas būtu jānoskaidro?

Neviens neatbildēja.

-��� Tad viss kārtībā. Pagaidiet. Ir viena lieta. Kur viņ� varēja dabūt indi?

Ārsta balsī jautās aizkaitinājums. - Kur viņi parasti to dabū? �ie cilvēki ir staigājo�as farmakopejas. Mūsu piegādātās zāles viņi nelieto. Lielākā daļa ienes tās no āra. Viņi zina tūksto�iem veidu, kā sevi nogalēt. Ja ne vienā veidā, tad citā.

-��� Fotouzņēmumus izdarījāt?

-��� Visos lenkos.

� �

-��� Brīni�ķīgi, - Dons pakratīja galvu. - Lielisks darbiņ�, vai ne?

-Esmu te jau vienpadsmito mēnesi. Paldies Dievam, mans līgums jau gandrīz beidzies.

-�� Laimīgais. - Dons savilka lūpas. - Viņu varēs aizvākt pēc pusnakts. Tad gaiteņi parasti ir tuk�i. Jūs divi, - viņ� sacīja sargiem. - Pārliecinieties, ka lifts ir tuk�s, pirms� - Viņ� uzmeta skatienu līķim. - Jūs zināt, kā tas darāms. Pārējo es nokārto�u. Tā kā būsiet ilgi strādāju�i, ziņojumus varēsiet nodot pēcpusdienā. Ta�u ap to laiku man būs vajadzīgas parakstītas liecības. Bez tam, - viņ� piepe�i izjuta vajadzību iziet no vannas istabas, - par �ādu darbu jums pienākas līgumā paredzētās prēmijas. Paskaidrosiet kā parasti. Viņ� izteicis vēlē�anos �onakt steidzami pamest atpūtas namu. Neviens nezina, uz kurieni viņ� devies. - Ātri bērdams vārdus, viņ� pasteidzās garām ārstam. - Es vēlos, lai sekcija tiktu izdarīta �onakt.

-��� Testiem vajadzīgs ilgāks laiks.

-�� Rīt ap pusdienlaiku. Drīz vien ieradīsies izmeklē�ana. Mums jābūt pārliecinātiem, ka netika pārkāptas patvēruma tiesības. Mums jābūt dro�iem, ka tas bija pa�nāvības gadījums.

11

Nonācis ofisā, Dons atslīga pret durvīm. Uz pieres izspiedās sviedri. Līdz �im viņ� bija pratis savaldīties. Viņ� pat bija spējis izturēt sarunu ar vairākiem viesiem zālē, spējis izturēties ticami, it kā nekas ļauns nebūtu atgadījies. Tagad, vienatnē ar sevi, nervi beidzot uzdeva.

Viņ� ielēja sev nedaudz burbona un izdzēra to vienā' paņēmienā. Saslapinājis izlietnē dvieli, viņ� piespieda to kaisto�ajai sejai.

Vienpadsmit mēne�i? Vai tā teica ārsts? Vēl tikai viens mēnesis - un cilvēks tiks ārā no �ejienes? Dons viņu apskauda. Viņ� pats �ai amatā bija iecelts tikai pirms se�iem mēne�iem. Vēl jāgaida vesels pusgads, un reizēm Donam �ķita, ka viņ� to neizturēs.

Pirmoreiz stājoties pie pienākumu pildī�anas, viņu pārņēma sajūsma. Gads paradīzē. Viņ� no�ēloja vienīgi to, ka gads tik ātri paies. Viss, ko vien sirds kāro, par brīvu - kā piedevas viņa simttūksto� dolāru lielajai algai. Protams, viņam jau tad radās aizdomas, ka tādus labumus tāpat vien nepie�ķir. Ta�u viņ� izlūkdienestā bija nostrādājis vairāk nekā divdesmit gadu un organizējis da�a3 no pa�ām grandiozā�kajām operācijām. Sistēma viņam bija skaidra lidz pēdējam sīkumam. Strādāt atpūtas namā ir sare�ģīti? Jauki Darbs prasa smalkjūtību? Nekādu problēmu. Viņ� bija speciālists sabiedriskajās attiecībās.

Ta�u neviens pats viņam neattēloja �eit valdo�o gaisotni. Neviens viņu nebrīdināja, ka tik bie�i būs jāsastopas ar nāvi.

Pats par sevi saprotams, ka ne. Tikai saujiņa ļau�u - biju�ie direktori un izmeklē�anas dienests - zināja, kas �eit īstenībā notiek, bet viņiem bija aizliegts par to runāt. Protams, ja sāktos valodas, neviens nebūtu tik traks, lai �eit ierastos. Ja zustu cerība uz atpūtas māju, kur� tad pievērstos profesijai? Galu galā - kļūdījās katrs. Ikvienam bija vajadzīga paradīze.

Bet �eit bija elle.

Dons nebijaoperatīvais aģents. Viņ� nekad nebija veicis slepenās akcijas, darba tum�o pusi, nebija piederējis pie rīkļurāvējiem vai kā tos arī nosauktu. Viņ� pārstāvēja parādes pusi, baltās apkaklītes. Pirms iera�anās atpūtas mājā Dons bija redzējis tikai trīs līķus, un tie pa�i bija draugs un divi radinieki, kas miru�i dabiskā nāvē un mierīgi dusēja kapli�ā savā zārkā. Un ari tad viņam tirpas bija skrēju�as pār kauliem.

Pirms tam. Bet tagad? Viņ� nodrebēja.

To vajadzēja paredzēt. Atpūtas nami bija domāti cilvēkiem ar ambīcijām, kuri spēli bija zaudēju�i. Tajos bija atrodams viss, ko vien cilvēks varēja vēlēties. Par maksu. Ar garantētu dro�ību. Tā solīja. Simt akru paradīzes. Ta�u laimi negarantēja neviens. Dons, kuram �eit nāksies pavadīt tikai se�us mēne�us, jau ilgojās pēc ceļojuma uz burgeru ēstuvi, kurā viņ� bija iegriezies pa ceļam no Vankūveras uz �ejieni. Vēlu vakaros viņ� sapņoja par pastaigām ļau�pilnās atpūtas vietās. Simt akru. Reizēm Donam likās, ka viņ� �eit pazīst katru collu. Pārējie - tie, kas �eit nodzīvoju�i vairākus gadus un kuriem nāksies �eit palikt uz visiem laikiem, - izjuta pat vēl lielāku klaustrofobiju. Kompensācijas nolūkā viņi sevi lutināja. Ar narkotikām, alkoholu un seksu. Ar izmeklētām maltītēm. Bet cik ilgi var durties, dzert, mīlēties vai ēst, lai tas sniegtu apmierinājumu? Simt akru, kas ar katru sekundi samazinās. Katra diena līdzinās iepriek�ējai. Ar tikko jau�amām pārmaiņām.

Kad esi izmantojis visas pārmaiņas, ko tad?

Dons nemēdza grimt apcerēs. Tomēr viņ� pamanīja, ka apmierinājumu �eit saglabāja tikai tie zaudētāji, kas nicināja fizisko. Ieskatoties bibliotēkā, Dons atklāja, ka viņi dod priek�roku garīgām tēmām. Svētajam Augustīnam. Būdas mācībām. Boēcijam un laimes ratam. Viņu pārsteidza, ka tie, kas visu mū�u dzīvoju�i aktīvu dzīvi, sāka nodarboties ar meditāciju un askēzi.

Bet pārējie, kas nespēja pielāgoties? Viņi indējās, kārās, grieza vēnas vai �āvās. Iespējams, ka viņi kalpoja par piemēru viens otram, jo pēdējā laikā vairāki bija sēdēju�i saunā, līdz paģību�i un gāju�i bojā no ūdens trūkuma organismā. Vēl viņi mēdza dzert vīnu, sē�ot karstā vannā, kamēr pietūka āda, un mirt no skābekļa bada. Bet bie�i vien, zaudēju�i samaņu, viņi noslīka.

12

Izejot no savas istabas, Sauls izlikās sargus neredzam. Sargi bija divi - tāpat kā viņam iepriek�ējā vakarā ierodoties.

Tomēr �ie bija divi citi. Dons nejokoja. - Tevi uzraudzīs. - Bez �aubām, viņus drīz vien nomainīs vēl divi citi. Viņi mainīsies nepārtraukti visu diennakti. Par divsimt tūksto�iem varēja nopirkt sasodīti daudz dro�ības.

Sargiem sekojot, viņ� nokāpa lejā pa kāpnēm. Nebūtu grūti, viņ� nodomāja, uzzināt Eliota istabas numuru. Bet kāda tam jēga? Viņ� nevarēja tai tuvoties, neizraisot savu sargu modrību. Viņ� varētu mēģināt tikt no tiem vaļā, bet tas radītu vēl lielāku satraukumu. Bez tam viņ� joprojām nebija atrisinājis bēg�anas jautājumu. Jo vairāk Sauls par to domāja, jo vairāk viņam sāka likties, ka mērķis nemaz nav sasniedzams. Lai atriebtu savu brāli, viņam vajadzēja nogalēt savu tēvu, un tomēr - lai pats nezaudētu dzīvību - viņ� to nespēja nogalēt. Pretruna neizgāja no prāta.

Izejai vajadzēja būt. Nolēmis, ka vēl pārāk maz zina, Sauls sāka medības ar atpūtas nama izpēti, kā pastaigājoties iziedams caur zāli, veikaliem un restorāniem, klīnikai, tad ārā, aplūkodams vingro�anas laukumus, dārzus, parkus. Sargi no viņa neatkāpās. Bet viesi, juzdami nemieru, turējās no Saula tālāk. Viesu skatieni lika Saulam pārdomāt, kā viņ� varētu to nervozitāti izmantot savā labā.

Viņ� apskatīja baseinu un golfa laukumu. Dro�i vien Eliotam nu jau paziņoju�i, ka es atrodos �eit, nodomāja Sauls. Diez ko viņ� darīs? No viņa puses loģiski būtu palikt savā istabā - viņ� zina, ka es neriskē�u tur ieiet. Ta�u cik ilgi Eliots izturēs ieslodzījumu? Viņ� zina, ka man nav prātā no �ejienes aiziet. Viņ� nespēs slēpties mū�īgi. Viņ� grib piespiest, lai es rīkojos pirmais. Bet kā?

Lai kas notiktu, tas notiks drīz. Tā kā viņam tik un tā jāparādās atklātībā, viņ� negaidīs. Viņ� pieņems neizbēgamo un pārcirtis mezglu.

Bet kur? Vecais ir par vārgu, lai noņemtos ar boulingu un tenisu. Ta�u viņam joprojān piecie�amas kustības. Ko viņ� varētu?�

Ne ar ko citu. Apmierināti pamājis, Sauls tuvojās siltumnīcai, kas tika būvēta blakus velotrekam, atpūtas mājas sētas pusē.

Viņ� ar baudu iztēlojās veidus, kā to izmantot.

Bet kurp vecais dosies, kamēr tā tiks pabeigta?

13

-��� Nezināju, ka tev patīk mak�ķerēt,

Izdzirdējis balsi, Eliots uzgrieza muguru platajai un straujajai upei, kuras krastus sedza biezs koku un krūmu mud�eklis, lai gan uz �o līcīti veda ērta, ar zālīti klāta nogāze. Ūdens patīkami smar�oja, bet laiku pa laikam vēj� atnesa pūsto�u augu - nāves un iznīcības - smaku.

Aug�ā krastmalā stāvo�ajam vīrietim saule atrādās aiz muguras. Tās spo�ums ap�ilbināja Eliota acis. Viņ� pacēla roku, sargādams tās no saules, un, pazinis vīrieti, pamāja. - Vai tad tu neatceries mūsu kopīgos izbraukumus uz ūdeņiem? Mak�ķerē�ana man sagādā prieku. Bet es reti kad varēju atļauties sevi lutināt. Ta�u tagad, kad esmu brīvs� - Viņ�, tīdams aūklu uz spoles, smaidīja un nolika mak�ķerkātu krastā.

-���� Tu maldies, es ļoti labi atceros mūsu kopīgos izbraukumus, - Saula balss bija niknumā piesmakusi. Kakla muskuļi saspringa. - Tu un es. - Viņ� nokāpa lejā. - Un Kriss. - Viņ� pārsteigts ievēroja Eliota salmu platmali, sarkano kreklu, pieguļo�os jaunos d�insus un gumijas zābakus kājās. Viņ� norūca: - Kur tad tavs melnais uzvalks un veste?

-����� Mak�ķerējot? - Eliots sāka smieties. - Es jau nevalkāju vienmēr darba drēbes. Tu esi aizmirsis, kas man bija mugurā, kad jūs ar Kri�u un es devāmies pārgājienos.

-���� Mēs visu laiku atgrie�amies pie Kri�a. - Naidā nobālis, Sauls sa�ņaudza dūres un pakāpās soli tuvāk.

Noliecies pie mak�ķerē�anas piederumu kastītes, Eliots izlikās to nemanām.

Sauls norādīja uz kastīti, kā ar pistoli mērķēdams. - Tā nav vis tava nolādētā �okolādes kārba.

-Nē, �oreiz diem�ēl man nav "Bēbijas Rutas". Atvaino. �ēl, ka nepaņēmu. Veco laiku vārdā. Es tikai mainu ēsmu.

Virs ūdens izlēca pēdu gara forele. Noķērusi vaboli, tā apmeta uz virsmas pla�u loku.

-���� Skat, kāda aizmuka. Man uz āķa bija bleķa zivtiņa, bet vajadzēja mu�u.

-��� Ēsmu, - Saula nāsis iepletās. - Es apvaicājos. Tev ir divi miesassargi.

-��� Pavadoņi. Tev taisnība. Kastors un Pollūks.

-��� Makelrojs un Kenlins, tu domā.

-��� Ļoti labi. -Eliots pamāja. - Tu sagādātu man vil�anos, ja nebūtu izpildījis mājas darbu.

-���� Vēl divi bāreņi, kam tu esi melojis. - Sauls nikni pavērās visriņķī. - Pie velna, kur tad viņi ir?

-��� Dro�i vien spēlē tenisu. - Eliots izcēla otru mak�ķeri. - Viņi nestaigā man visur pakaļ.

-��� Vai tu nebaidies atrasties �eit viens pats?

-��� Atpūtas mājā? Kādēļ lai es baidītos? Es esmu dro�ībā.

Sauls pienāca vēl tuvāk. - Maldies.

-��� Nē, tu maldies. - Eliots dusmīgi nosvieda mak�ķeri. ^ Tu esi zaudējis. Tev nāksies to atzīt. Nogalinot mani �eit, tu mirsi līdz ar mani. Pa visiem �iem gadiem varu pateikt, ko tu domā. Tu negūsi gandarījumu, ja nepanāksi savu. Bet tas nav iespējams.

-��� Varbūt.

-��� Tev ar to nepietiek. Tev vajadzīga skaidrība. - Eliota krūtis smagi cilājās. - Tāpēc es �odien esmu te viens pats. Es varētu slēpties savā istabā, bet esmu par vecu, lai izniekotu savu laiku. �i vieta jau tāpat ir pietiekami slikta. Tu dro�i vien esi sajutis �ejienes noskaņojumu. Viesi ir jau miru�i. Tikai negrib to atzīt.

-��� Tu pats izraki savu kapu.

-���� Nē. - Eliots lepni saslēja zodu. - Man drīz atkal piederēs manas rozes. Man ir �is te. - Viņ� nikni norādīja uz mak�ķerkātu. - Te nu es esmu. Labākas izdevības tev nebūs. Vari nogalināt mani tagad un bēgt pāri upei. Kas zina? Varbūt tev pat izdodas aizbēgt. Ja ne, vai nu ar labu, vai ļaunu, bet liec mani mierā. - Eliots, smagi elpodams, lūkojās upē. Emociju uzbangojums bija viņu jūtami nokausējis. - Labāk tomēr mēģināsim sadzīvot.

-�� Tas nebūs tik viegli. - Saula tonis bija dzēlīgs. - Vienu lietu tu esi man parādā.

-��� Kādu?

-��� Paskaidrojumu.

-��� Kam tas vajadzīgs? Vai tas ko mainīs? Ja tev zināms par Kastoru un Pollūku, tu dro�i vien esi uzzinājis arī par�

-����� Jūs bijāt pieci. - Sauls runāja ātri, kā izspļaudams vārdus. - Sākotnējās Abelāra grupas mantinieki. Katram no jums piederēja bāreņi, dēli, fanātiski uzticami cilvēki. Tāpat kā Kriss un es. Jūs izmantojāt mūs, lai sabotētu operācijas, kas jums likās nepareizas. - Viņ� nepacietīgi pamāja ar roku. - Turpini tālāk pats.

-����� Tu to visu esi noskaidrojis? - Eliots izbijies mirk�ķināja acis.

-��� Tu man iemācīji.

Uzlūkodams Sauļu it kā ar citām acīm, Eliots lēnām apsēdās upes krastā. Viņa grumbas �ķita esam kļuvu�as dziļākas. Āda likās pelēcīgāka. - Paskaidrojumu? - Viņ� paraustīja plecus. Uz mirkli �ķita, ka viņ� nekustas, pat neelpo.

Viņ� nopūtās. - Labi, man liekas, tu esi pelnījis� - Eliots pa�ķielēja uz Saula pusi. - Kad es biju jauns, - viņ� pakratīja galvu, it kā nespēdams atcerēties, ka kādreiz vispār bijis jauns, - un iesācējs savā profesijā� es palaikam brīnījos, kāpēc tiek pieņemti tik daudzi muļķīgi lēmumi. Ne tikai muļķīgi - posto�i. Cietsirdīgi. Uz daudzu dzīvību rēķina. Es par to apvaicājos savam aud�utēvam.

-��� Otonam.

-��� Arī tas tev zināms?

Sauls tikai nikni pavērās viņā.

-���� Viņ� atbildēja, ka savā laikā brīnījies par to pa�u. Viņam mēģināja iestāstīt, ka lēmumi esot tikai �ķietami posto�i. Padotajiem, kā viņam, neesot pla�a redzesloka. Esot tāda istaba ar kartēm un stratēģiskajiem plāniem. Tur augsta līmeņa politiķi ejot pēc pla�ā skatījuma, un reizēm viņi esot spiesti pieņemt lēmumus, kas no �aurā redzes leņķa varot izskatīties muļķīgi, bet patiesībā, ņemot vērā visus iespējamos faktorus, esot pa�i prātīgākie. Viņ� teica, ka esot tam ticējis daudzus gadus, kamēr pats neesot pacēlies tik augstu, ka atradies starp cilvēkiem �ajā istabā un atklājis, ka lēmumi biju�i tie�i tik muļķīgi, cik muļķīgi izskatīju�ies. �iem cilvēkiem nepiemitis pla�ais skatījums. Viņi biju�i tikpat apjuku�i, tikpat sīki kā visi citi. Beigu beigās arī es tiku tajā istabā un atklāju to pa�u, ko viņ�. Esmu redzējis, kā valsts sekretārs atsakās sarunāties ar aizsardzības lietu sekretāru, - es to domāju burtiskā nozīmē, tas ir, viņ� pagriezās ar mugura pret grupu un, apsēdies savā krēslā, raudzījās stūri. Es esmu redzējis, kā cilvēki strīdas par kārtību, kādā katram atļauts sēdēt cits citam blakus - glu�i kā skolas bērni un tajā pa�ā laikā viņi izdeva biljoniem dolāru, jaukdamies citu valstu valdību lietās mūsu nacionālās dro�ības vārdā, bet patiesībā tādēļ, ka lielajam biznesam sāka likties, ka to apdraud �o valstu sociālistu frakcijas. Viņi sniedza atbalstu diktatoriska�jiem re�īmiem un fa�istiskajiem apvērsumiem� - Eliots nepatikā saviebās. - Mūsu darbība Ekvadorā, Brazīlijā, Zairā, Indonēzijā un Sornālijā vien man izraisa nelabumu. Ko tur teikt, miljoniem cilvēku zaudēja dzīvības mūsu iejauk�anās rezultātā. Un rangu neatbilstība. Prasmīgi aģenti tika atlaisti, ja viņi savos ziņojumos minēja ko tādu, kas neatbilda pa�reizējai politiskajai domā�anai. Tad kāds no ierēdņiem �os ziņojumus pārrakstīja atbilsto�i tam, ko ziņojumos vēlējās lasīt vadība. Mūs neinteresēja patiesība. Mēs izplatījām melus. Kad Otons man piedāvāja turpināt Abelāra grupas iesākto darbu, es �o iespēju izmantoju. Kādam vajadzēja rīkoties ar atbildības sajūtu, lai mēģinātu saglabāt līdzsvaru un veselo saprātu,

-��� Paradigmas operācija, - sacīja Sauls.

-����� Labi, pāriesim pie tās. Mums radās problēmas ar degvielu. Un ko mēs darījām? Mēs parakstījām vieno�anos ar arābiem par lētākas naftas iepirk�anu, kas nozīmēja pārtraukt saistības ar Izraēlu. Neoficiāli, protams, sarunas veda amerikāņu biljonāri - ta�u ar slepenu mūsu valdības atbalstu. Kāds bija galarezultāts? Mums paveras iespēja braukt ar lielām ma�īnām, bet Izraēla tiek izputināta Es nenoliedzu arābu argumentāciju. Situācija Vidējos Austrumos ir sare�ģīta. Bet, velns ar ārā, Izraēla pastāv. �eit jārunā par veselas nācijas iznīcinā�anu.

-��� Un tu liec man iznīcināt sarunās iesaistītās personas.

-��� Da�us cilvēkus pretstatā veselai tautai. Brīdinājums bija skaidrs - nemēģiniet ko tamlīdzīgu uzsākt vēlreiz.

-��� Bet pēc tam tu mēģināji iznīcināt mani.

-���� Prezidents gribēja noslēgt rēķinus ar sava labākā drauga slepkavu. �ādam spēkam atrodoties izmeklē�anas rīcībā, tevi būtu agri vai vēlu sameklēju�i.

-�� Manas jūtas pret tevi bija zināmas. Es nebūtu runājis.

-���� Labprātīgi ne. Bet ar ķīmijas palīdzību viņi būtu uzzināju�i par mani. Un ķīmisko preparātu iedarbības rezultātā es būtu izstāstījis par pārējiem grupas dalībniekiem. Grupu vajadzēja aizsargāt.

-��� Trūkst loģikas.

-��� Kādēļ?

-��� Tāpēc, ka visā tika vainota Izraēla un tās tauta, kuru tu gribēji aizstāvēt.

-���� Uz laiku. Pēc tavas nāves es biju ieplānojis parādīt, ka tu rīkojies pats pēc savas iniciatīvas. Ebrejs, kas apņēmies aizstāvēt savu garīgo dzimteni. Es biju tas, kur� inspirēja arī vairāku tavu pēdējo operāciju neizdo�anos - lai pierādītu, ka tu esi nelīdzsvarots. Izraēla būtu attaisnota.

-���� Protams. Un es būtu miris. Vai to tu sauc par mīlestību?

-��� Tu domā, ka man nācās viegli? - Eliota balss aizlūza. - Murgi. Vainas apziņa. Vai manas sāpes nav pierādījums, ka es to nedarīju no laba prāta?

Sauls nicino�i pavīpsnāja. - Vārdi. Kastors un Pollūks, un es. Kas noticis ar pārējiem? Kri�u neskaitot, ar pārējiem �etrpadsmit bāreņiem.

-��� Miru�i.

-��� Piidot līdzīgus uzdevumus?

Eliotam kaklā iestrēga kamols. - Tas nenotika pēc manas pavēles. Nejau�ības.

-��� Tas visu attaisno?

-Tev labāk patiktu, ja viņi mirtu to vīru dēļ tajā istabā? Viņi bija karavīri.

-Roboti.

-���� Ta�u tādi, kas strādā cilvēkam, kura vērtības ir augstākas nekā viņu valdībai.

-����� Vērtības? Tu gribi runāt par� - Sauls saspringa. - Lūk, viena, par kuru tu pat dzirdējis neesi. Tos, kurus mīl, nenodod! - Viņ� no niknuma trīcēja. - Mēs tev uzticējāmies. Kā vēl mēs būtu izturēju�i to, ko tu liki mums darīt? Mēs gribējām izpelnīties tavu atzinību. Mīlestība? Tu savā augstprātībā iedomājies, ka tev uz to ir tiesības. Tu gribi glābt pasauli? Kad mēs visi būsim miru�i, tā istaba joprojām būs pilna ar ēzeļgalvām. Un nevienam gar mums nebūs bijusi nekāda daļa. Paliks vienīgi mierinājums, ko esam sniegu�i viens otram.

-�� Tu nesaproti būtību. Pateicoties tādiem dēliem kā jūs un operācijām, kuras es liku jums sabotēt, man izdevies izglābt dzīvību nezin cik tūksto�iem nevainīgu cilvēku.

-����� Bet Kriss ir miris. Cik es saprotu, �ī ir varen no�ēlojama profesija. Paklau, es pat nepazīstu tos cilvēkus. Es pat neesmu pārliecināts, ka viņi man patiks. - Tik tikko spēdams valdīt niknumu, Sauls riebumā pakratīja galvu un aizsoļoja pa krastu uz aug�u.

-���� Pagaidi! Neuzgriez man muguru! Es vēl neesmu beidzis!

Sauls neapstājās.

-�� Nāc atpakaļ! Uz kurieni tu iesi? Es neesmu teicis, ka tu drīksti iet!

Aug�ā krastā Sauls apmetās riņķī. - Man ir līdz kaklam paklausī�ana. Dēlam jārūpējas par savu veco tēvu. Es? Es ' tavas pēdējās dienas pārvērtī�u par elli.

-��� Ne �eit! Nogalinot mani, tu mirsi un zaudēsi spēli!

-��� Dēls ar laiku izaug�

-Ko?

- Un pieņemas prātā, un gā� savu tēvu no pjedestāla. Tu neaprēķināji, ka Kri�u es mīlēju vairāk par tevi. - Pēdējoreiz uzmetis Eliotam naidīgi nicino�u skatienu, Sauls strauji pagriezās. Iedams gar krastu, viņ� pazuda aiz līkuma.

14

Upe �alca. Eliots mēģināja piecelties, ta�u spēki viņu bija atstāju�i. Kājām ļogoties, viņ� uzkāpa krastā. Viņ� bija aizliedzis sev skatīties uz me�aino krauju upes otrā krastā.

Bet tagad viņ� skatījās. Apjucis.

Tur slēpās Kastors un Pollūks. Kopā ar atpūtas mājas direktoru, izmeklētāju, kur� bija ieradies kopā ar savu brigādi sakarā ar pa�nāvības gadījumu un, kas bija pats svarīgākais, snaiperi.

Eliots bija aprēķinājis katru detaļu. Saulam bija divas iespējas. Ieklausīties saprāta balsī. Vai tad arguments - tūksto�iem dzīvību- nebija pārliecino�s? Vai viena cilvēka, pat Kri�a, dzīvība nebija upura vērta?

Vai arī mani nogalināt.

Ja Sauls būtu izvēlējies pirmo, es varētu savas pēdējās dienas nodzīvot mierā, varbūt pat atgriezties pie savas misijas un izglābt vēl vairāk dzīvību.

Ja Sauls būtu izvēlējies otro? Izdarot slepkavības mēģinājumu, viņ� tiktu no�auts. Pateicoties liecinieku klātbūtnei, es tiktu attaisnots. Beigas būtu nemainīgas.

Ta�u - Eliots sarauca pieri - kaut kas nebija pareizi. Sauls bija rīkojies neparedzēti, neizvēlēdamies ne vienu, ne otru iespēju. Es viņu nepārliecināju, bet viņ� mani ari nemēģināja nogalināt. Nekas nebija mainījies.

Ar vienu izņēmumu.

14-434

j

417

Viņ� likās pārāk dro�s. Viņ� rūpīgi līdzsvaroja savu darbību, ne reizi nepienākdams pārāk tuvu.

Varbūt viņ� bija nojautis? Vai iespējams, ka esmu viņu mācījis labāk, nekā pats biju domājis? Vai viņ� spēja nolasīt manas domas?

Tas nevarēja būt.

15

-��� Tu biji ar viņiem kopā. - Pa�ķielējis uz Donu, Sauls apsēdās kāpņu aug�galā un gaidīja.

-��� Ko? - Dons pārsteigts apstājās, uzlicis baltu, dubļainu kurpi uz apak�ējā pakāpiena.

-��� Kaut kas nav kārtībā ar tavu garderobi.

Dons palūkojās uz savu sarkano poliestera bik�u izspīlēju�os ceļgalu. Viņ� instinktīvi noņēma pie zilā bleizera pielipu�o dadzi. - Es biju pastaigāties.

-���� Me�ā. Es zinu. Ar viņiem. - Sauls norādīja tenisa laukuma virzienā uz Kastoru un Pollūku, uz izmeklētāju, kas no rīta bija atlidojis ar helikopteru, un vīrieti ar pieņiiegtām acīm, kur� turēja rokā garu, �auru futrāli. Tajā varēja atrasties biljarda nūja. Vai arī snaipera �autene.

No upes puses tuvojās Eliots, nesdams mak�ķerkātus un mak�ķernieka piederumu kārbiņu.

-��� Ai, ai, ai, viņ� nav noķēris nevienu zivi.

-�� Kas liek tev domāt, ka es esmu bijis kopā ar viņiem? - vaicāja Dons.

-�� Man ierodoties, pirmais, ko tu darīji, - apvainoji mani gatavībā nogalināt atpūtas mājas viesi. Tu man piekomandēji divus sargus. Te pēk�ņi sargi nozuda, un es varēju sekot vecajam uz upi, kur viņ� man piedāvāja iespēju viņu

nogalināt. Tā kā man tāda doma nebija nākusi ne prātā, tad es īsti nesapratu, par ko viņ� runā. Galu galā - viņ� ir mans tēvs. Dabiski, ka es priecājos par atkalsatik�anos. Bet vecais sāka runāt muļķības, un es biju spiests aiziet, bet tu nekad neuzminēsi, kas notika tālāk. Piepe�i atgriezās mani sargi. - Sauls norādīja uz diviem vīrie�iem, kas netālu bija atgāzu�ies saliekamajos dārza krēslos. - Ko tu par to domātu?

-Es?�

-��� Izskatās, ka vecais gribējis ar mani izrēķināties. Ja es viņam būtu pieskāries, tad es vairs nebūtu dzīvajos. Būtu arī liecinieki, kas visu apstiprinātu. Dons un vēl vesela kompānija. Jāsaka, tu ne visai precīzi ievēro manas intereses.

Direktors ievilka krūtīs gaisu, it kā grasītos strīdēties. Tad skaļi izelpoja. Atmetis pūliņiem ar roku, viņ� sacīja: - Man vajadzēja iet līdzi. Vecais nebeidza apgalvot, ka tu viņu nogalē�ot.

-�� Un tev nebi ja vajadzīgi nekādi pierādījumi, lai viņam noticētu.

-���� Paklau, viņ� iesaislīja izmeklē�anas brigādi. Ja es atteiktos piedalīties, varētu rasties aizdomas, ka es slikti pildu savus pienākumus. Pārbaude. Tā bija tikai pārbaude un nekas vairāk. Ja tev padomā nebūtu nekas ļauns, neviens tevi neaiztiktu. Ja tu mēģinātu viņu nogalināt�

-����� Bet es nemēģināju. Es tik daudz samaksāju par dro�ību, bet man nepārtraukti izsaka draudus. Viss ir a�gārni. Vecais tikai vēlreiz pierādīja, ka grib nogalināt mani. Es prasu - pie joda, pieprasu - vienlīdzīgu apie�anos.

-��� Par ko tu runā? Tevi jau apsargā.

14'

-Mājas arests. Viņi mani neapsargā. Viņi mani novēro. Starplaikā Eliots var darīt visu, kas viņam ienāk prātā. Tas nav pareizi. Ari viņu vajag apsargāt. Tikai lai to nedara tie divi tēvaiņi, kas atbrauku�i kopā ar viņu. Lai viņu apsargā

419

tavi cilvēki. Viņ� sava paranoiķa prātā vel pastradas kadas muļķības.

-��� Absurds.

-��� Ja kas notiks, tu lūgsies Dievu, kaut būtu ieklausījies manos vārdos. Nebūs miera no izmeklētājiem. Es tev saku, ka viņ� ir traks. Turklāt jāuzrauga arī abi viņa bandīti.

-��� Man nepietiks personāla!

-��� Tu nespēsi atrast vēl se�us sargus?

-Trijās maiņās? Papildus tavējiem? Tas jau ir divdesmit �etri! - Dons �ļupstēja. - Man viņi vajadzīgi ari citās vietās. Un tas ir tikai pa�laik! Kas notiks, ja uzzinās citi viesi? Viņi ari vēlas būt aizsargāti! Daudzi no viņiem bija ienaidnieki pirms aizie�anas atpūtā! Vienīgi paļau�anās uz atpūtas māju ļauj viņiem naktīs mierīgi gulēt! Ja viņi iedomājas, ka tās neitralitāti kāds varētu pārkāpt�viesus nemitīgi izsekot? Ja visur drūzmēsies miesassargi? Atpūtas mājājāvalda mieram un klusumam!

-Tu domā, ka citi nav pamanīju�i, ka tavi cilvēki mani uzrauga? Kad es no rīta devos brokastīs, visu skatieni restorānā bija pievērsti manai apsardzei un katrs par to vien domāja, kā pēc iespējas ātrāk tikt no turienes projām.

-��� Tu �eit esi pavadījis tikai divas dienas un�

-��� Un kas?

-����� Un sāc apdraudēt �etrdesmit gados izstrādātas tradīcijas.

-��� Nejau es. Eliots. Un tu pats. Es sev sargsuņus neesmu prasījis. Kas der man, būs noderīgs arī viņam. Ja man pa pēdām velkas astes, tad, pie velna, lai velkas viņam arī.

Dons iepleta rokas. - Ne, viņam sargu nebūs. Es nevaru ļaut �im āiprātam plesties pla�umā.

-���� Vadoties pēc loģikas likumiem, tev ir tikai Viena iespēja.

-��� Kāda? - Dons viņu cerīgi uzlūkoja.

-���� Rīkoties pretējā virzienā. Mazinot ārprātu. Atsauc savus sargsuņus.

16

Kastora un Pollūka pavadībā ieejot siltumnīcā, Eliots izjuta sasprindzinājumu.

Viņ� tik izmisīgi bija gaidījis, kad tā tiks pabeigta. Kaislīgi kā mīlētājs viņ� atgriezās pie savām rozēm.

Ta�u �eit atradās vēl kāds. Siltumnīcas otrā galā muguru atlieca kāds vīrie�a stāvs, kur� kaut ko bija darījis zem galda, un tagad steidzīgi izslīdēja pa aizmugures durvīm.

Eliots sarauca uzacis. - Pagaidi ta�u! Ko tu tur?� - Pieskrējis pie durvīm, Eliots tās atrāva vaļā un ieraudzīja Sauļu, kas, �ķērsojis skrejceļu, devās mītnes virzienā. - Nāc atpakaļ!

Sauls metās skriet.

-�� Ko viņ� tilr� - Eliots uzsauca Kastoram un Pollūkam.

�

-��� Paskatieties zem galda!

Kastors apjucis nometās ceļos. Pataustījies zem galda, viņ� nomurmināja: - Vadi.

-��� Kas? - Eliots �ausmās izsaucās un arī pieliecās, lai paskatītos. No cauruma galdā nokarājās divi vadi, viens sarkans, otrs melns. Abi veda uz ro�u dobi.

-��� Ak Kungs.

-��� Bumbas nav. Vismaz ne �eit.

-���� Tā pati metode, ar kuru tika nogalināts Lendi�s. - Eliota acis iezibsnijās. - Ko jūs vēl gaidāt? Sauciet apsardzi. Viņ� nedrīkst aizmukt. - Eliots gandrīz apreiba no prieka.

-��� Tagad viņ� man ir rokā. Es varu pierādīt, ka viņ� grib mani nogalināt.

Kastors piesteidzās pie telefona.

-�� Viņ� domā, ka ir meistars, - ha, nespēja pat tik daudz kā pabeigt pirms manas iera�anās, - Eliots smējās. - Tā ir viņa sakāve. - Pagriezies viņ� uzsauca Kastoram. - Pasaki, lai ierodas direktors!

-��� Kur viņ� dabūs sprāgstvielas? - vaicāja Pollūks.

-��� Turpat, kur tu dabūtu! Paskaties apkārt! Mēslojums! Kūdra! Viņ� var aiziet uz aptieku un sajaukt tādu kokteili! Vienīgais, kas viņam vajadzīgs, ir baterijas un� - Eliots sāka rakņāties ro�u dobē. - Palīdziet man to atrast!

Pollūks neizpratnē viņu vēroja.

17

Donam, ienākot siltumnīcā, pavērās mute. Viņ� zaudēja runas spējas. Siltumnīca tika uzbūvēta pēc Eliota norādī�jumiem. Modernākais aprīkojums. Retas �ķirnes. Tagad skatienam pavērās posta�a. Eliots bija sācis ar dobi, no kuras nokarājās vadi. Sekodams vadiem augsnē un starp rozēm, viņ� bija dūris un racis, raudājis un metis zemi, mezdamies no vienas dobes pie nākamās, kamēr pa�u klāja melnzeme un rozes gulēja viņam apkārt.

-�� Kur? Nolādēts, es zinu, tas ir te! Viņ� ir ieracis bumbu! Man tā jāatrod!

Lāpstodams zemi, Eliots ietriecās stikla sienā, gandrīz izskriēdams tai cauri.

Kastors un Pollūks piesteidzās palīgā.

-��� Kur viņ� to varēja ielikt?

Pastūmis dēļus malā, Eliots ar spēku sāka vilkt vadus un gandrīz pakrita, kad tie beidzot padevās. Ieplestām acīm viņ� aplūkoja abus kailos vadu galus. - Ak Kungs, nē.

Izdzimtenis!� Te nav bijis nekādās� - Elsodams vecais vīrs noslīga zemē.

18

Nu tas ir noticis, nodomāja Dons. Kaut ko tādu jau varēja gaidīt. Viņ� ir sagādājis tik daudz nepatik�anu un vēl nezin cik sagādās.

Pagāja stunda, kamēr Dons bija ticis galā ar nepatīkamā atgadījuma sekām, - Eliotu pirms atgrie�anās savā istabā nācās izmeklēt medicīniskajam personālam. Atminētāji vēlreiz pārbaudīja, vai siltumnīcā tik tie�ām nav sprāgstvielu. Beidzot viņ� varēja tikt projām. Iebrāzies vingro�anas zālē, Dons sastapa apkalpotāju. - �eit jābūt Grismanam.

-��� Viņ� pirms minūtes aizgāja.

Dons izmetās pa durvīm atpakaļ. Pārāk saniknots, lai gaidītu liftu, viņ� sāka skriet aug�up pa kāpnēm. Grismans gribēs pārģērbties.

Nosvīdis slapj�, Dons nolēma, ka jāatgūst forma. Tā viņ� sasniedza tre�o stāvu - pa�ā laikā, lai pamanītu Grismanu ieejam savā istabā. - Ei, apstājies! Man ai tevi jārunā!

Ta�u Grismans nedzirdēja. Iegājis savā istabā, viņ� aizcirta durvis.

Dons traucās pa gaiteni uz priek�u.

Divas istabas tālāk atskanēja apdullino�s grāviens, likdams viņam apstāties kā zemē iemietam. Sprādziens izcēla Grismana istabas durvis. Donam aizkrita ausis.

-�� Nē! - Dons �ausmās rāpās uz durvju pusi. Atsprāga vaļā daudzas durvis. Viņ� nepievērsa tam uzmanību.

-��� Grisman! - Saodis sēra smaku, Dons iespraucās istaba.

Istaba bija izpostīta, stereo, televizors un dators - sadauzīti, sienas apkvēpu�as. Gultā gruzdēja ogles. Sāka spiegt dūmu trauksmes signāls.

-��� Grisman!

Klepodams Dons ieskrēja vannas istabā.

Redz, kur! Uz grīdas! Paldies Dievam, viņ� elpoja!

19

-��� Tas ta�u nav nopietni! Tu domā, ka es�

-��� Vai nu tu, vai viņi. - Dons norādīja uz Kastoru un Pollūku.

-��� Bumbu pagatavojis viņ� pats! - sacīja Eliots.

-���� Un pats uzspridzināja? Smieklīgi. Viņ� gandrīz aizgāja bojā.

-��� Gandrīz? Tu domā, ka tas ir kāds pierādījums? Vai tad nav skaidri redzams? Viņ� paslēpās vannas istabā un pēc tam to uzspridzināja!

-��� Bet kāpēc tad viņam�

-��� Lai vainu uzveltu man, vai tad tas nav saprotams? Izspēlējis triku ar vadiem, viņ� radīja pamatu domām, ka esmu pietiekami saniknots, lai atdarītu viņam ar to pa�u!

-���� Bet varbūt tu pats ieraki vadus. Lai uzveltu vainu viņam. Lai radītu �ķietamību, ka viņ� spēlējās ar bumbām un viena no tām uzsprāga.

-��� Stulbeni� Tev neliekas, ja bumbu būtu nolicis es, viņ� jau sen būtu beigts?

-���� Man liekas, ka noteikumos rakstīts, ka gadījumā, ja viesis sagādā nepatik�anas, man ir tiesības atteikt viņam patvērumu. Es prasu paklausību. Un man vislabāk patiktu, - nezinu, kur� nojums vainīgs, tāpēc tas attieksies uz abiem, - ja tu un tavs dēls savas problēmas risinātu kādā citā vietā.

Sauls kavējās zālē, novērodams liftu un kāpnes. Sāpēja apdegumi, ta�u viņ� bija pārāk satraukts, lai par to domātu. Izlikdamies, ka viņu interesē skatlogā izliktie krosa apavi, viņ� pētīja restorāna ieejas atspulgu tajā.

Septiņos viņa pacietība tika atalgota. Eliots - Kastora un Pollūka pavadībā - nāca lejā pa kāpnēm. Viņi iegāja restorānā. Mirkli uzgaidījis, Sauls viņiem sekoja.

Viesi reaģēja acumirklī, nolikdami dak�iņas, pārtrauk�dami gremot un vērsdami skatienus no Saula uz Eliotu un atpakaļ. Sajutu�i saspīlējumu gaisā, vairāki no viņiem pieprasīja rēķinus. Citi ienāku�i uzmeta a�u skatienu un izgāja atpakaļ zālē. Telpa kļuva sasprindzināti klusa.

Lai gan Eliots, pētīdams ēdienkarti un runādams ar Kastoru un Pollūku, stāvēja ar seju pret ieeju, viņ� tī�ām izlikās Sauļu neredzam.

-���� Man patiktu galdiņ� tur pāri, - Sauls sacīja zāles * pārzinim.

-��� Vai nevaru ieteikt jums galdiņu tur tajā stūri, ser?

-���� Nē, tas tur iepretī vecajam vīram man patīk daudz labāk.

Sauls nedeva zāles pārzinim iespēju iebilst. �ķērsojis zāli, viņ� apsēdās un no se�u pēdu attāluma cie�i raudzījās tie�i uz Eliotu.

Eliots pūlējās viņu neievērot. Pārējie viesi beidza ēst un pameta restorānu. Tuk�o galdiņu ieskauts, Sauls turpināja skatīties.

Eliots iemalkoja ūdeni.

To pa�u darīja arī Sauls.

Eliots nolauza gabalu ķiplokmaizes.

Sauls ari.

Viņi saskaņoti ko�ļāja ēdienu.

Eliots noslaucīja muti ar salveti.

Sauls, nenolai�ot acis no Eliota, darīja to pa�u. Viņam sagādāja prieku izspēlēt vienu no Kri�a jokiem pret viņu tēvu. Kriss bija Saulam pastāstījis par klosteri. "Vairāki no mums dedzīgi gribēja palikt. Maz bija tādu, kas gribēja aiziet. Ta�u viņiem nebija drosmes to pateikt. Ko viņi darīja? Viņi sāka kaitināt citus. Un labākais veids, kā to darīt, - izzobot biedru pie pusdienu galda. Apsēsties viņam pretī un atdarināt katru viņa kustību. Pret to nav iespējams cīnīties. Pretinieks pret savu gribu iesaistās spēlē. Tu atdarini viņu, un viņ� sāk atdarināt tevi. Un viņ� nespēj apstāties. Tas viņu padara vai traku. Beigās viņ� iet sūdzēties. Bet klostera direktors nespēj noteikt, vai vainīgs esi tu vai ari tās ir tikai biedra iedomas."

Sauls atdarināja katru Eliota kustību.

Pacēla roku pie zoda.

Pakasīja uzaci.

Aizkaitināti nopūtās.

Pagāja desmit minūtes. Eliots piepe�i nometa salveti un, Kastora un Pollūka pavadīts, izgāja no restorāna.

- Vai viņ� kaut ko nelabu apēda? - Sauls vaicāja tuk�ajai zālei.

21

Sauls bija nesapra�anā. No restorāna iznākot, kāds pavēstīja, ka. viņu gaidot apmeklētājs. Atpūtas mājas noteikumi apmeklējumus atļāva, ja vien dokumenti bija kārtībā un pārbaudē neatklājās, ka ciemiņam līdzi ir iero�i. Ta�u Sauls nespēja iedomāties, kas būtu vēlējies viņu sastapt. Dro�i vien Eliots grib atriebties.

Ta�u, ieraudzījis savu viesi, viņ� sajuta vēderā krampjus. Pārsteigts Sauls apstājās. - Ērika? Kā tu�

Ģērbusies dzeltenbrūnos svārkos ar tādas pa�as krāsas aug�daļu, viņa smaidīdama �ķērsoja zāli un apkampa Sauļu.

-��� Paldies Dievam, tu esi dzīvs!

Viņam aizrāvās elpa. Laiks apstājās. - Nespēju noticēt, ka tu esi �eit, - viņ� sacīja. Drebo�s un apjucis Sauls soli atkāpās. - Orļiks� Kā�

-��� Viņ� ir miris. - Ērika nevēlējās par to runāt. - Pirms nāves viņ� ļāva man izbēgt. Viņ� man pastāstīja, kur tevi meklēt. Es tev paskaidro�u vēlāk. - Ieskatījusies Saulam sejā, viņa sāpīgi saviebās un ba�īgi iejautājās: - Kas tev noticis?

-����� Tu runā par apdegumiem? - Viņ� piesardzīgi pieskārās vaigiem un aplaida skatienu zālei, kas atbalsoja viņas vārdus. - Es tev paskaidro�u vēlāk. - Viņ� pasmaidīja, izgar�odams jau iepriek� savu stāstījumu par paveikto.

Ta�u Ērika pa�ūpoja galvu, saraukdama pieri vēl vairāk.

-��� Nē, ne tikai par apdegumiem.

-��� Par ko tad?

-��� Tavām acīm. Nezinu, kā lai to pasaku� Tās ir�

-��� Turpini. Runā dro�i.

-��� Vecas.

Sauls sarāvās, it kā būtu pieskāries elektrībai. Viņam piepe�i gribējās mainīt sarunas tēmu. � Iesim. - Viņ� pūlējās runāt ikdieni�ķi. - Es tev parādī�u apkārtni.

Saule cepināja. Tās versmē trīsēja gaiss. Sauls un Ērika gāja pa baltu akmens taciņu gar strūklaku. Ainavu no visām pusēm ieskāva kalni.

Ta�u Sauls nespēja aizmirst, ko viņa tam bija teikusi.

-��� Es slikti gulēju.

Ērika uzmeta viņam īsu, satrauktu mirkli. - Tavi vaigi. Tie ir�

-��� Kas tad ar tiem?

-���� Tie ir iekritu�i. Paskaties uz sevi. Tu esi nokrities svarā. Tu esi bāls. Vai tu neesi slims?

-��� Es esmu�

-Ko?

-���� Gandrīz viņu pieveicis. Vēl nedaudz - un es bū�u uzvarējis. - Saula skatiens drūmi iekvēlojās.

Viņa izbailēs iepleta acis.

-��� Rīt notiek apspriede, - viņ� sacīja, - kurā izlems, vai mūs no �ejienes neizraidīt. Tikko viņ� atradīsies ārpus teritorijas�

Ērika enerģiski viņu pārtrauca. - Tas nav tā vērts salīdzinājumā ar ļaunumu, ko �īs medības nodara tev pa�am. Tu esi pārmainījies. Dieva dēļ, met visu pie malas. Brauc projām. Man ir ma�īna. Mēs varētu�

-��� Tikai ne tagad, kad viss jau gandrīz galā.

-��� Tas nekad nebūs galā. Paklausies, ko es teik�u. Tā biju es, kas tev ieteica atriebties. Ta�u es kļūdījos.

-��� Nevar būt, ka tu esi kļūdījusies, ja ir tik laba sajūta.

-��� Tu zaudēsi spēli.

-��� Nē, ja palik�u dzīvs.

-��� Jebkurā gadījumā. Tas vairs nav profesionāli. Tavs mērķis ir pārāk personisks. Tu neesi emocionāli tam gatavs. Tu cietīsi visu atliku�o dzīvi.

-��� Par to, ka atrieb�u savu brāli?

-�� Par to, ka nogalināsi savu tēvu. Viņa ietekme ir pārāk spēcīga.

-��� Uz to viņ� arī paļaujas. Bet es viņu sakau�u. - Viņa balsī jautās naida griezīgā pieskaņa.

Un Ērika pēk�ņi saprata, ka viņai jātiek prom no �ejienes. Viņa �eit jutās kā mirusi. Tas bija slikti. Vēl nekad agrāk viņa nebija novērojusi sevī tik krasas pārmaiņas.

Vienīgā Ērikas cerība bija pierunāt Sauļu braukt viņai līdzi. Ērika bija ieplānojusi palikt pa nakti, bet saprata, ka viņai pieder tikai pēcpusdiena.

Abi pastāstīja viens otram par to, kas bija noticis kop� pēdējās tik�anās reizes. Viņi atgriezās mājā, uzkāpa Saula istabā un lēnām izģērba viens otru. Ērikai sekss nebija prātā. Viņa gribēja savaldzināt Sauļu, lai glābtu viņa dvēseli.

Ta�u, guļot Ērikas skavās, piesedzis viņu ar savu kailumu, Sauls satrūcies nodrebēja. Viņ� zināja, ka tas nav iespējams, un tomēr viņam �ķita, ka blakus guļ Kriss. Viņa miru�ajās acīs bija lasāms pārmetums.

Pratu pārņēma vainas apziņa. Man nevajadzētu atrasties �eit. Man būtu bijis jādzen pēdas Eliotam.

Ta�u vientulība prasīja savu. Savienodamies ar Ēriku, viņ� piepe�i aptvēra, ka ne tikai viņi abi, bet gan visi trīs ņemas pa gultu. Ne tikai viņ� un Ērika, bet arī Kriss.

-��� Es tevi mīlu! - viņ� izsaucās. - Ak Dievs!

Un Ērika, juzdama, ka atgadījies kas �ausmīgs, saprata, ka ir viņu zaudējusi.

22

-��� Tu nepaliksi pat uz vakariņām?

Ērika ar riebumu paskatījās uz māju. - Man jāiet.

-��� Es cerēju, ka tu varēsi�

-��� Tev palīdzēt? Nē, tu maldies. Sī vieta ir� Nāc man

līdzi.

Viņ� pakratīja galvu. - Es vēl neesmu beidzis.

-��� Viņa nāve neko nedos. Vai tad tu neredzi? Viņ� jau ir uzvarējis. Viņ� ir iznīcinājis tevi. - Asaras ritēja Ērikai pa vaigiem. Viņa noskūpstīja Sauļu. - Es tevi pazaudēju pirms desmit gadiem. Tagad es zaudēju tevi vēlreiz - Viņa skumji pa�ūpoja galvu. - Man tevis pietrūks.

-���� Pēc nedēļas es bū�u panācis savu Es varē�u tev pievienoties.

-Nē.

-��� Tu gribi teikt, lai es nenāku?

-��� Es gribētu, lai tu nāc. Bet tu nenāksi

-��� Es nesaprotu

-�� Es zinu. - Ērika vēlreiz viņu noskūpstīja. - Tur jau tā nelaime. - Kāpdama ma�īnā, viņa paberzēja asaru uztūku�ās acis. - Ja es tomēr maldos, vēstniecībā pateiks, kur mani atrast,

-�� Grieķijā ir kāda vieta, - viņ� sacīja. - Jūra ir tik zila�

Viņai izlauzās sāpīgs vaids. - Es ticu. Un viļņi veļas

un veļas, un peldēt ir tik�It kā es nevēlētos. Zini ko? - viņa sacīja trīco�ām lūpām. - Es esmu domājusi par atlūgumu. Uz satik�anos, mīļais. Esi uzmanīgs. - Viņa iedarbināja ma�īnu un aizbrauca.

23

Sauls domīgi nolūkojās viņai pakaļ, kamēr ma�īna nozuda aiz kokiem ielejas galvenā ceļa virzienā. Viņ� juta tuk�umu sevī. Galvā, zaudēju�as virzienu, juka domas, it kā trieciens no malas būtu sa�ķobījis viņa ideāli izstrādāto iek�ējo sistēmu. Kas ar mani notiek?

Apjucis Sauls pagriezās un sāka kāpt aug�up pa atpūtas mājas kāpnēm, piepe�i sapratis, ko Ērika bija gribējusi viņam pateikt. Es paliku. Kamēr vecais nebūs sodīts, es nebū�u kopā ar Ēriku.

Bet pēc tam jau būs par vēlu. Viņa piedāvāja sevi, bet es paliku, izvēlējies savu tēvu.

Kā viņa pēc tam varēs mani pieņemt?

Atcerējies savu nepatiku pret atpūtas māju, Sauls pēk�ņi iedomājās, vai nav pats sevi nolādējis. Viņ� jau gribēja mesties atpakaļ pa kāpnēm, lai pieskrietu pie ma�īnas un�

Ko tad? Dzītos viņai pakaļ? Pateiktu, ka braucu viņai līdzi?

Uzmācās domas par Eliotu. Apstājies uz kāpnēm, viņ� nekustīgi skatījās uz ceļu, kas slēpās aiz kokiem. Viņ� jutās nomākts. Sāpes plosīja dvēseli. Viņ� nespēja iz�ķirties. Ko darīt? Ko izvēlēties? Te viņa priek�ā nostājās Kriss, apsūdzo�i piemiedzis skumjās acis.

Stingums pārtapa apņēmībā.

24

Dons pagājās uz priek�u, nikni norādīdams uz peldbaseinu aiz stikla sienas viņa kabinetā. Liii gan diena bija karsta un saulaina, baseins bija tuk�s. - Jūsu jociņu dēļ viesi kļuvu�i tik nervozi, ka baidās iziet no savām istabām. Restorānā nav neviena apmeklētāja. Tāpat parks - pie velna, es varētu izsūtīt ārā plikas dejotājas, un neviens pat nepamanītu. Baumas par jūsu� nesaskaņām, teiksim tā, ir izplatīju�ās visā atpūtas namā. Veselais saprāts saka, lai viņi brauc projām no �ejienes, lai apmetas Honkongas vai �veices atpūtas mājā. Padomā par nepatik�anām. To cēlonis ir viņi visi.

Nepatik�anas, par ko runāja Dons, sastāvēja no Eliota, Kastora, Pollūka un Saula. Sargu uzraudzībā viņi apsēdās - Eliots un viņa miesassardze patālāk no Saula -, un Dons turpināja: - Tāda ir situācija. Patvēruma tiesību likumi nosaka, ka atpūtas mājā jāuzņem ikviens aģents, kuram tas nepiecie�ams, ja vien viņ� var iemaksāt vajadzīgo summu. Ta�u likumi nenosaka, ka direktoram būtu jānoņemas ar neērtiem viesiem. Es esmu sazinājies ar savu priek�niecību un izskaidrojis �ejienes problēmas. Esmu ticies ar administrāciju. Esmu ierosinājis lietas izskatī�anu un saņēmis lēmumu. Abelāra likumi nosaka, ja direktoram ir pietiekams iemesls - un Dievs mans liecinieks, man ir pietiekams iemesls! - viņ� var dot rīkojumu, lai viesi sakravā savas so�mas. - Dons norādīja uz durvīm. - Un pazūd.

Eliots nikni izslējās. - Un lai �is cilvēks mani nogalina tajā pa�ā acumirklī, kad es atstā�u atpūtas nama teritoriju?

- Vai tad es teicu, ka ļau�u viņam jūs nogalināt? Mēs neesam dzīvnieki. Administrācija piedāvā kompromisu. Jūs esat samaksājis par pakalpojumiem, kurus neesat saņēmis, tāpēc jums tiek atdota atlikusī iemaksas nauda. Tas ir tikai taisnīgi. Jūs savu mū�u esat ziedojis profesijai. Jūs esat pelnījis papildu iespēju. Tādēļ mēs pie�ķiram jums divdesmit �etras stundas. Cilvēkam ar jūsu pieredzi tas ir pietiekams laiks . Pateicoties saviem sakariem, jūs varat pazust uz visiem laikiem. Izmantojiet nakti atpūtai. Atslābinieties. Ta�u rīt pulksten astoņos no rīta ir pēdējais laiks. Es gribu, lai jūsu �eit vairs nebūtu. Un nākamajā dienājāpazūd arī Grismanam. Varbūt tad pārējie viesi atkal varēs atviegloti uzelpot.

Sagrozījies krēslā, Eliots uzmeta niknu skatienu Saulain.

Kur� tikai pasmaidīja un paraustīja plecus.

25

Saule nepielūdzami slīga aiz kalniem, mezdama Eliota istabas logā rudu mirdzumu.

-��� Tam nav nekādas nozīmes, - Eliots piesmaku�ā balsī noskaldīja telefona klausulē. - Man pilnīgi vienalga, cik cilvēku �ai nolūkā nepiecie�ami un cik tas maksā. Ielejai rīt jābūt nobloķētai. Viņ� jānogalina tūdaļ pēc izie�anas no atpūtas nama. Nē, jūs neklausāties. Es neprasu brigādi, kas mēģināja viņu aizturēt �urpnākot Kas ar jums notiek? Man ir apniku�i zaudētāji. Es ta�u teicu, ka man vajadzīgi pa�i labākie. - Eliots bija tik cie�i satvēris klausuli, ka iesāpējās pirkstu kauliņi. Viņ� sadrūma. - Ko jūs gribat pateikt, sacīdami, ka nav neviena labāka par Grismanu? Es esmu labāks. Dariet, ko jums saka.

Eliots nometa klausuli un pagriezās pret Kastoru. Pollūks atradās gaitenī, kur Dona atsūtītā sardze turēja Eliotu un viņa pavadoņus mājas arestā. � Vai mūsu vietas ir rezervētas?

Kastors pamāja. - "Air Canada " reiss no Vankūveras uz Austrāliju, Rīt pulksten septiņos vakarā.

-��� Jādomā, ka mums laika ir diezgan.

Kastors paraustīja plecus. - Iespējams, ka ne. Romuls zina, ka nekad tevi neatradīs, ja laika starpība starp jums būs divdesmit �etras stundas. Var būt, ka viņ� mēģinās no �ejienes izlauzties ātrāk.

-��� Protams, ka viņ� mēģinās. Tie�i uz to es ari paļaujos. Viņ� gribēs uzsākt pēdu dzī�anu pēc iespējas ātrāk� un tā ir mana priek�rocība.

Kastors sarauca pieri. - Es te nesaskatu nekādu priek�rocību.

-��� Es tam idiotam pa telefonu pateicu taisnību. Neviens nav labāks par Romulu. Izņemot mani. Un jūs abus. Es uzraudzīju viņa apmācību. Es varu paredzēt viņa rīcību. Mana galvenā kļūda no pa�a sākuma bija tā, ka uzticēju citam darbu, kas bija jāveic man pa�am.

-��� Bet tu pavēlēji brigādei nobloķēt ieleju.

Eliots pamāja. - Tie�i to Romuls no manis gaida. Ja es neizrādī�u satraukumu, viņ� var nojaust lielākus slazdus. Protams, var gadīties, ka brigādei palaimējas un tā viņu no�auj. - Viņ� apcerīgi savilka grumbainās lūpas. - Tomēr es par to �aubos. Me�ā viņ� jūtas kā mājās. Ja viņ� atstāj ieleju pa to pa�u ceļu, pa kuru ieradās, pat tūkstotim vīru neizdosies pārraudzīt katru taciņu kalnos.

Kastors atplauka. - Ta�u mēs tādā gadījumā tomēr būsim dro�ībā. Lai nokļūtu pāri kalniem, vajadzīgs laiks. Viņ� krietni no mums atpaliks. Viņ� nespēs mūs panākt.

-��� Un tāpēc viņ� izvēlēsies citu ceļu.

Kastora gai�ais skatiens sadrūma, piere atkal saraucās. - Bet kas tas ir par ceļu? Un kā lai mēs viņu apstādinām?

-���� Iedomājies sevi viņa vietā. Nav nemaz tik grūti paredzēt viņa rīcību. Loģiski, ka viņam ir tikai viena iespēja.

-��� Var būt, ka tev tas �ķiet loģiski, bet�

Eliots paskaidroja, un Kastors, nomierinājies un atguvis pa�pārliecinātību, pamāja.

26

Saule jau par trīs ceturtdaļām bija nogrimusi aiz kalniem. Pāri ielejai sāka stiepties ēnas, sākumā gandrīz purpursarkanas, pēc tam pelēkas, tad drīz vien melnas, sajauku�ās ar miglu.

Sauls to nemanīja. Viņ� sakrustotām kājām sēdēja savā tum�ajā istabā, sakopodams domas, lai būtu gatavs iz�ķiro�ajam mirklim. Viņ� zināja, ka istabas durvis no ārpuses tiek apsargātas, lai viņ� nespētu neko uzsākt pret veco, kamēr tas vēl atrodas atpūtas mājā. Viņ� bija pārliecināts, ka ari Eliots un viņa miesassargi tiek uzraudzīti.

Tam nebija nekādas nozīmes. Lai kāda būtu Saula vēlē�anās, viņ� nevarēja riskēt un nogalēt Eliotu �eit. Kop� iera�anās viņa vienīgā doma bija atriebties, bet palikt dzīvam, lai izbaudītu gandarījumu, ko radīja apziņa, ka viņ� atdevis Kri�am godu.

Savam brālim. Dusmas uzbangoja ar jaunu spēku. Sauls koncentrējās to apspie�anai. Tagad, kad mērķis bija tik tuvu, viņam vajadzēja attīrīties no blakus domām, lai sasniegtu samuraja skaidrību, lai pierādītu, ka viņ� ir profesionālis, par kādu Eliots bija viņu mācījis.

Meditējot, tuvojoties apņēmības un klusuma būtībai, sakopojot savas domas, instinktus un prasmi, Sauls vēl un vēlreiz klusu pie sevis atkārtoja mantru.

Vēl un vēlreiz. Viņ� sajuta brāļa garu nostājamies sev blakus.

Kriss. Kriss.

Kriss. Kriss.

Kriss.

27

Rīts bija pelēks. Zemu karājās mākoņi. Gaisā, solot lietu, jautās mitrums un vēsums. Mājas priek�ā uz grantētās piebrauktuves gaidīja tum�zils furgontipa autobuss - bez niķeļa, bez spoguļiem, nekā tāda, kas varētu pievērst uzmanību.

Precīzi astoņos atpūtas mājas durvis atvērās. Eliots, Kastors un Pollūks, sargu ielenkti, iznāca uz lieveņa. Tūdaļ aiz viņiem parādījās Dons.

Eliots bija ģērbies savā uniformā - melnajā uzvalkā ar vesti un mētelī. Ieraudzījis ma�īnu, viņ� palēnināja soļus, tad pagriezās pa labi un drūmi pa�ķielēja uz Sauļu, kur� citu sargu ielenkumā stāvēja lieveņa galā.

Pamazām kļuva gai�āks. Eliota nāsis nicino�i iepletās. Saspīlējuma brīdis ieilga.

Strauji pagriezies, vecais virs satvēra margas un sāka kāpt pa kāpnēm. Kastors atvēra viņam ma�īnas pakaļējās durvis un aizvēra tās, tikko viņa tēvs bija iekāpis, tad abi ar Pollūku ieņēma vietas priek�ējos sēdekļos un pagrieza aizdedzes atslēgas. Tūdaļ pat atskanēja motora rūkoņa.

Riepām �irkstot uz grantētā ceļa, furgons uzņēma ātrumu. Sauls sa�aurināja savu redzes lauku tiktāl, kamēr vienīgais, ko viņ� saskatīja, bija �evroleta aizmugurējais logs. Sasprindzinājis skatienu, viņ� to koncentrēja tikai uz Eliota pakausi, uz siluetu platmalē.

Ta�u vecais vīrs ne reizi neatskatījās.

�evrolets sāka kustēties straujāk, kļūdams aizvien niecīgāks, motora rūkoņa pamazām �izgaisa. Drīz vien tā tum�i zilais tonis saplūda ar me�a zaļo krāsu.

Sirdij skaļi sitoties krūtīs, Sauls sabozies vēroja tā nozu�anu.

Dons, augstprātīgi smīnēdams, pienāca tuvāk. - Ilgi jāgaida, ko? Divdesmit �etras stundas. Bet kārojas skriet uz garā�ām, nozagt kādu auto un dzīties viņam pakaļ, vai ne?

Sauls lūkojās uz ceļu, kas izlocījās starp kokiem.

-��� Vai helikopteru, - sacīja Dons. - Saderam, ka tu tik tikko spēj noturēties neizmēģinājis, ko? Tas ta�u ir tik vilino�i, vai ne?

Sauls pievērsa Donam ilgu un naidīgu skatienu.

-���� Ej un pamēģini, - teica Dons. - Tāpēc jau es tevi �orīt izlaidu no istabas. Lai tu redzētu, kā vecais aizbrauc, un varbūt zaudētu savaldī�anos. Pamēģini. Noriskē. Izmūc un pamēģini viņu noķert. Kop� pa�as iera�anās tu man esi kā nagla pakaļā. Es mīļu prātu redzētu tevi caur�autu kā sietu par administrācijas lēmuma neievēro�anu.

Sauls joprojām neatbildēja, bet, aizspraucies viņam garām, devās uz durvju pusi.

-����� Negribi? - viņam aiz muguras apvaicājās Dons. - Nav noskaņojuma �odien paveikt kādu nejaucību? Ai, ai. Nu labi, vismaz kāda pārmaiņa dzīvē.

Saulam atverot durvis, viņu ielenca sargi.

-��� Tādā gadījumā, draugs, ej uz savu istabu un nenāc laukā, - Dons strupi noteica. - Divdesmit �etras stundas. Kā vienojāmies. Rīt no rīta varēsi dzīties viņam pakaļ, cik vien tev uziet. - Viņ� izslējās. - Ja vien varēsi atrast.

Sauls vienaldzīgi uz viņu palūkojās un iegāja mājā.

Pagāju�onakt, analizēdams visda�ādākos plānus, viņ� bija visu rūpīgi pārdomājis�

Rūpīgi apsverot visas detaļas, izrādījās, ka ir tikai viena iespēja.

28

Dons izberzēja acis. Viņam dro�i vien rādās. Tas ta�u nevar būt. Ejot iek�ā, Grismans neaptveramā ātrumā kaut ko darīja ar elkoņiem. Sargi, kas atradās viņam aiz muguras, uztrieku�ies cits citam virsū, acumirklī kūleņodami nogāzās zemē. Tajā pa�ā brīdī nama durvis aizcirtās. Slēdzene aizkrita.

-��� Kas par� Ak Kungs! - Atbrīvoju�ies cits no cita un pieslēju�ies kājās, sargi lādēdamies piesteidzās pie durvīm un sāka tās raustīt un spārdīt ar kājām.

Dons savukārt, nespēdams ticēt pats savām acīm, �ausmās sastinga. Tas ta�u nebija iespējams. Viņ� bija juties tik pa�pārliecināts, stāstot Grismanam, kādu apmierinājumu gūs, kad nolādētais nekārtību cēlājs beidzot tiks nolikts savā vietā.

f Nē, pie joda, nē. Tas nevarēja būt. Grismans bija paklausījis viņa izaicinājumam, viņ� grasījās izbēgt.

- Uz garā�ām! -kliedza Dons. -Uz lidlauku! Pārstājiet dauzīt tās sasodītās durvis, ēzeļgalvas tādi! Nogrieziet viņam ceļu!

Dons jau drāzās lejā pa kāpnēm. Viņ� histēriski metās pa kreisi un apsviedās ap nama stūri.

29

Izbēgt nemaz nebija sare�ģīti. Tiklīdz Sauls bija iz�ķīries par vienīgo iespējamo taktiku, viņ� sāka vienkār�i iztēloties da�ādus scenārijus, iedomājās, kā tas varētu izskatīties, paredzēja, kādos apstākļos savu plānu vislabāk īstenot. Pirmajā izdevīgajā brīdī viņ� rīkojās. Ārā uz lieveņa, Dona un daudzu sargu klātbūtnē, kad Eliots tikko kā bija pametis atpūtas nama teritoriju, kur� gan spēs iedomāties, ka Sauls nepatik�anas sagādās tik drīz? Katrā ziņā ne Dons un sargi. Sauls izmantoja viņu pa�pārliecinātību savā labā.

Kamēr sargi atguvās no pārsteiguma pie slēgtajām durvīm, Sauls cik spēdams skrēja pa zāli. Viesus nekur neredzēja, tikai da�i no personāla izbīlī palika stāvam ar atvērtām mutēm. Pa kreisi Sauls drīzāk nojauta nekā saskatīja, ka ierēdnis pie viesu uzņem�anas pults steidzīgi pasniedzas pēc telefona. Aiz muguras Sauls dzirdēja, kā pie aizslēgtajām durvīm dauzās sargi. Skrienot uz kāpņu telpu gaiteņa galā, viņ� pamanīja kustību labajā pusē. No restorāna iznāca sargs, kur�, ieraudzījis Sauļu, izdzirdējis kliedzienus, tūdaļ pat aptvēra, kas par lietu, un izvilka pistoli.

�āvienu troksnis atbalsojās zāles spo�ajās sienās. Lodes ietriecās kāpņu margās, uz visām pusēm iz�ķaidīdamas skaidas. Bet Sauls jau bija nokļuvis koridorā aiz stūra. Skriedams, cik jaudas, viņ� nogriezās uz durvīm koridora galā, ni�ā aiz kāpnēm, atraudams tās vaļā tie�i tajā brīdī, kad sargs otrā pusē tvēra pēc durvju roktura. Sargs dro�i vien bija izdzirdējis �āvienus un steidzies noskaidrot to cēloni. Ta�u viņ� nebija gaidījis, ka Saula plaukstas pamatne sadragās viņa krū�ukurvi. Sargam iekliedzoties un krītot, Sauls paspēja iztvert viņam no rokām uzi un apmesties riņķī, lai iz�autu uz vajātāju koridorā, kur� meklēja glābiņu bēgot.

Sauls negaidīja. Nebija laika. Pārkāpis pāri zemē nokritu�ajam vīrietim, viņ� skrienot pārvarēja īsu kāpņu posmu, uzgrūzdamies augstam metāla skapim ar dvieļiem, ziepēm un tualetes papīru. Skapis aiz viņa apgāzās, krīto�ajiem priek�metiem aizsprostojot �auro koridoru.

Atvērtajās durvīs pa labi parādījās ba�īga istabene. Ātri sapratusi, kas notiek, viņa steidzīgi atrāvās atpakaļ. Sauls vēlreiz pacēla uzi un noraidīja brīdinājuma kārtu sargam, kas viņam joprojām sekoja, un nozuda pa sētas durvīm.

Ierodoties atpūtas mājā, Sauls automātiski bija sekojis vienam no Eliota likumiem un apstaigājis savu medību teritoriju, iepazīdamies ar tās izvietojumu. Tagad, izkļuvis no ēkas, viņ� nonāca uz cementa kāpnēm, kā jau bija gaidījis. Lēkdams pa trim pakāpieniem uzreiz, viņ� metās uz priek�u.

Mākoņi, pelēki un drūmi, peldēja pavisam zemu. Viņam pie kājām pletās pelēka ainava, miglā tītas garā�as pa labi un angārs helikopteriem pa kreisi.

Tiklīdz Sauls sajuta miglas vēso mitrumu uz sakarsu�a�jiem, sviedriem klātajiem vaigiem, viņam acumirklī kļuva skaidrs, kurp doties un ko darīt.

Pavisam bez elpas, izmisīgi streipuļojot gar ēkas sienu uz sētas pusi, Dons uzbļāva pa priek�u skrieno�ajiem sargiem.

-�� Nolādēts, - viņ� elsa, - sadalieties! Nogrieziet viņam ceļu! - Viņ� aizelsies apstājās, slaucīdams miklumu no sejas.

-��� Helikopteru angārs! Garā�as! - Sargi paklausīja.

Cīnīdamies pēc elpas, sakopodams spēkus, Dons mēģināja skriet tālāk un, nogriezies aiz stūra, uzskrēja sargam, kur�, izstieptajā rokā turēdams pistoli, tie�i tobrīd izlīda no ēkas.

-��� Kur viņ� ir? - Dons uzkliedza.

-�� Viņ� tika ārā pa �īm te durvīm, - sargs runāja �ukstus, slēpdamies aiz betonētājām kāpnēm. - Metieties zemē, - viņ� brīdināja, - kamēr viņ� jūs vēl nav no�āvis.

-��� Viņ� nav apbruņots.

-��� Viņ� atņēma Rejam uzi.

-��� Tad tas bija Grismans, kas nupat te �āva? - Donam pār muguru pārskrēja skudriņas. Viņam uznāca drebuļi.

-��� Es domāju, ka tie esat� Ak Kungs! - Viņ� nometās zemē, sākdams drebēt vēl stiprāk, samērcējis slapjajā zālē rūtainās bikses un vīnsarkano sporta jaku. � Pie velna, kur viņ� atrodas?

Sargs, tupēdams uz pirkstgaliem, turpināja mērķēt da�ādos virzienos.

Dons cīnījās ar stindzino�ām bailēm un, pārsteigdams pats sevi, noripoja pa betona kāpnēm blakus sargam pie durvīm. - Tev ir raidītājs? Padod to man.

Neatraudams skatienu no ainavas, sargs izvilka makstī aiz jostas iebāzto raidītāju un pasniedza to Donam.

Dons nospieda pārraides pogu un satrūkās pats no savas �ērksto�ās balss. - Te runā direktors. Pārbaudiet garā�as.

Viņ� atlaida pogu. Atskanēja sprak�ķis.

-���� Nekas neliecina par viņa klātbūtni, - atteica kāda balss. - Mēs turpinām meklē�anu.

-��� Helikopteru angārs, - Dons noskaldīja.

-���� Nav, - atbildēja balss. - Mēs putniņu esam pilnībā aplenku�i. Pret tik daudziem �āvējiem viņ� būs galīgs muļķis, ja mēģinās tikt cauri.

Dons sarāvās, kad viņam aiz muguras atvērās durvis un rāpus izlīda vēl viens sargs.

-��� Es tikko kā nāku no Reja, - sacīja jaunpienāku�ais.

-��� Pie vina ir ārsts.

>

Pagāja labs brīdis, pirms Dons aptvēra sacīto. Atkal viņam pār muguru pārskrēja skudriņas. - Tātad viņ� ir dzīvs?

-����� Grismans satriecis viņam krū�ukurvi. Lauztas vairākas ribas. Tomēr ārsts saka, ka viņ� dzīvos.

-���� Es nesaprotu. Grismans ir pietiekami spēcīgs, lai pieļautu tādu kļūdu. Nespēju noticēt, ka viņ� netrāpīja, kā nākas.

-��� Ja vien tā bija kļūda.

-��� Tu gribi sacīt, ka Grismans viņu tī�uprāt nenosita? -Ja Grismans būtu gribējis, viņ� būtu nositis. Būtu sitis

mazliet stiprāk un gatavs.

-�� Tad kāda velna pēc viņ� to nedarīja? Par ko viņ� galu galā domā?

-���� Kas to lai zina? - Sargs palaida sīku smiekliņu.

-��� Varbūt viņam palika mūsu �ēl.

Pēk�ņi iesprak�ķējās raidītājs. - Rau, tur! Es viņu redzu!

-����� Kur? - Dons ierēcās nelabā balsī, turēdams radioaparātu pie mutes. - Garā�ās? Pie�

-����� Nē, vēl tuvāk! Tas stulbais kretīns drā� pāri skrejceļam, garām siltumnīcai!

-Ko?

- Viņ� skrien cauri parkam! Upe! Viņ� skrien uz upi!

Dons pielēca kājās, zaudēja līdzsvaru un gandrīz pakrita, tad sāka skriet uz miglā tītās siltumnīcas pusi. Aiz viņa lieliem lēcieniem lēk�oja abi sargi. Nez no kurienes uzradās pārējie.

31

Saul,s satvēra cie�āk uzi un skrēja caur miglu, kas sabiezējusi pārvērtās smalkā lietutiņā. Kājas kustējās kā virzuļi, krūtis strādāja kā plē�as. Aiz muguras bija dzirdami drūmi kliedzieni. Piepe�i tie kļuva skaļāki. Sauls sāka skriet ātrāk. Kājās pulsēja, adrenalīns dzina uz priek�u.

�ķiet, blakus pazibēja ēna. Pa kreisi. Pametis a�u skatienu, Sauls saprata, ka tās ir tikai iedomas. Ta�u, neskatoties uz to, viņ� varēja apzvērēt, ka redzējis Kri�u. Likās, ka viņi skrien soli soli. Tad Kriss viņu apdzina. Tu nekad neesi skrējis ātrāk par mani, Sauls nodomāja. Satraukums viņu gandrīz vai ielīksmoja. Tu biji apķērīgāks, bet es spēcīgāks. Tu domā, ka �oreiz tev izdevies mani apdzīt, ko?

Nē, brāl, tu maldies.

�

Viņam aiz muguras atskanēja �āvienu atbalsis. Sauls, skriedams platiem soļiem, sasprindzināja spēkus līdz pēdējam un panāca Kri�u. Tālumā sprak�ķēja uzi. Sauls skrēja Kri�am līdzās. Viņ� piespieda sevi skriet vēl ātrāk.

Klaigas atskanēja pavisam tuvu.

Kriss nozuda, un caur miglu Sauls skatīja upi netālu no tās vietas, kur bija notikusi vārdu apmaiņa ar Eliotu. Viņ� sāka lauzties cauri krūmiem lejā pa nogāzi. Sasniedza

akmenainu izcilni.

�

Un ienira.

Acumirklī Sauļu apņēma ledusauksts ūdens. Inerces spēks aiznesa viņu tālāk tumsā. Viņu sagrāba zemūdens straume. Sauls izlocījās zem ūdens, pūlēdamies izlīdzināt kustības un nokļūt virspusē. Pārpūlētās plau�as dumpojās, prasīdamas pēc gaisa, spiezdamas izdarīt ieelpu. Ausīs sāka dunēt. Sauls locījās, darbodamies ar rokām un kājām, izlauzās līdz ūdens virsmai, ieelpoja, izdzirdēja �āvienus un no jauna ienira, jo ūdeni sāka kapāt lo�u krusa.

Sauļu pārsteidza straumes stiprums. Vietā, kur viņ� bija strīdējies ar Eliotu, ūdens �ķita gandrīz nekustīgs. Ta�u tur dro�i vien bija kaut kas līdzīgs nelielam līcītim, kuru straume nemaz neskāra. �eit straume atgādināja spēcīgas rokas, kas grasās viņu sagrābt un no�ņaugt. Vajadzēja vēlreiz ievilkt plau�ās gaisu, un Sauls no jauna iznira virspusē, bet, ievilcis elpu, tūdaļ pat atkal ienira, par ātru, lai dzirdētu �āvienus, bet nepietiekami ātri, lai aptvertu, cik tālu straume jau viņu bija aiznesusi.

Sauls atviegloti uzelpoja, sapratis, ka sargi paliku�i iepakaļ. Tagad atlika vienīgi uzveikt upi. Nokļūt otrā krastā, viņ� nodomāja. Ar �ausmām Sauls konstatēja, ka pazaudējis uzi.

Ta�u viņ� bija dzīvs. Pirmais plāna posms bija paveikts. Pacēlis galvu virs ūdens, Sauls dziļi ieelpoja un, strādādams ar rokām un kājām, tuvojās kokam, kas, iemērcis zarus ūdenī, auga simt jardu tālāk pretējā upes krastā.

32

Grūtsirdīgi vērdamies uz upi, Dons atglauda no pieres lietū samirku�ās matu �ķipsnas, raizēdamies par sirds izmisīgo dauzī�anos krūtīs. Tas draņķa Grismans, viņ� klusībā lādējās. Skriedams viņam pakaļ, es gandrīz dabūju sirdstrieku. - Nu, vai nekur viņu nemanījāt?

Sargs pakratīja galvu. - Otra brigāde vēl nav sniegusi atbildi.

Dons pamāja. Sapratis Grismana nolūku, viņ� tūdaļ pat bija licis pārējiem sargiem izlikt posteņus tālāk gar upi. - Agrāk vai vēlāk viņam nāksies uzpeldēt, lai ievilktu plau�ās gaisu. Ūdens ir pārāk auksts, lai tajā ilgsto�i uzturētos.

Sargi turpināja novērot upi.

-���� Nekad nevar zināt, - sacīja Dons, pavilkdams nost slapjās bik�u staras no stilbiem. - Varbūt mums palaimējas. Varbūt tas kretīns ir noslīcis.

Abi sargi, skeptiski savilku�i uzacis, pagriezās.

-��� Labi, labi, - noteica Dons. - Es jau arī tam neticu.

Raidītājā atskanēja �erkstoņa. - Viņ� nupat kā mums

izspruka, - sacīja balss. - Mēs viņu pazaudējām. Apmēram ceturtdaļjūdzi pa upi uz leju no jūsu atra�anās vietas. Tiklīdz mēs tur nonācām, viņ� izrāpās no upes otrā krastā un nozuda krūmos.

-��� Bet es nedzirdēju �āvienus.

-��� Mēs nepaspējām. Vai mums peldēt pāri un turpināt pakaļdzī�anos?

Dons redzēja, ka blakus stāvo�ie sargi gaida viņa reakciju. Dons vilcinādamies palūkojās nemīlīgajās, pelēkajās debesīs. - Acumirkli uzgaidiet, - viņ� teica raidītājā. Pagriezies pret sargiem, Dons vaicāja: - Sakiet - ko darītu jūs?

-��� Viņ� nenosita Reju, - atgādināja sargs. - Varēja, bet nenosita.

-��� Tātad tu iesaki ļaut viņam aiziet?

-��� Es saku, ka viņ� nenogalināja Reju.

Dons pārdomāja un beidzot pamāja. Nospiedis raidītāja pogu, viņ� sacīja. - Beidzam. Atgrie�amies mītnē.

-��� Atkārto, - sacīja balss. - Vajadzīgs apstiprinājums.

-��� Viņ� ir ārpus teritorijas. Tātad āipus mūsu jurisdikci�jas. Atgriezieties mītnē!

-��� Rod�ers. Apstiprinājumu pieņemam.

Dons nolika raidītāju. Sargi joprojām viņu vēroja.

-���� Bez tam, - viņ� nolēma atklāt tiem noslēpumu, - esmu pārliecināts, ka vecais jau izsaucis vienības, kas uzraudzīs visas izejas, kas ved no ielejas, - ja gadījumā Grismans izstrādā tamlīdzīgu joku. Viņ� drīz vien uzskries snaiperiem. Uzmanieties, lai pa�i netrāpāt viņiem pa �āvienam.

-��� Tas man tie�i pa prātam, - atteica viens no sargiem.

-����� Es nemaz nebiju sajūsmā par iespēju dzīties pakaļ Grismanain un tikties ar viņu me�ā. Uzbrukt un skriet me�ā. Tā ir viņa specialitāte.

-��� Lai nu kā, tagad tā ir Eliota problēma, - sacīja Dons. Joprojām vēl dusmodamies, viņ� nupat, kad krīze bija pāri, sāka atgūt dzīvesprieku. - Mēs esam darīju�i visu, ko spējām. Dro�i vien Grismans ierodoties kaut kur atstājis ma�īnu, ta�u me�i �eit ir tik biezi, ka viņam paies vairākas stundas, kamēr viņ� līdz tai nokļūs. Pa to laiku Eliots jau būs izbraucis no valsts. At�ķirības nav nekādas - vai Grismans divdesmit �etras stundas gaida �eit vai klaiņo pa me�u. Jebkurā gadīj umā vecajam ir starta priek�rocība. - Juzdams smagumu kājās, viņ� pagriezās un devās atpakaļ uz atpūtas nama ēku. Lietus lāses pilēja aiz apkakles. Pat neskatoties uz to, viņu pārņēma pēk�ņa jautrība. - Tas nu gan ir trakums, - viņ� sacīja sargam sev blakus. - Reizēm aģents mēģina ielauzties atpūtas mājā. Bet kur� ir mēģinājis no tās izlauzties? Turklāt, ja nav nevienu �eit nogalinājis? Tas ir kaut kas nepieredzēts.

�o to, protams, nāksies nokārtot. Vispirms Donam vajadzēja sazināties ar savu tie�o priek�niecību un paskaidrot notiku�o. �o uzdevumu viņ� uzskatīja par tik svarīgu, ka pat nepārģērba slapjās drēbes, bet steidzās pie telefona. Atgriezies savā kabinetā, viņ� stāvēja pilo�ajā apģērbā un runādams raudzījās pa pla�o logu uz peldbaseinu, kur lietus lāses kapāja ūdens virsmu. Vienreiz viņ� no�ķaudījās. Pāris rei�u viņa balss iedrebējās, jo izmirku�o drēbju aukstums gāja caur kauliem, bet lielākoties viņam izdevās izturēties profesionāli un mierīgi. - Es piekrītu, ser. Administrācija vēlēsies saņemt detalizētu ziņojumu. Es jau to gatavoju. Gribētu uzsvērt �ādu momentu, Protams, Grismans ir izbēdzis. Es uzņemos vainu par notiku�o. Viņ� nedrīkstēja izbēgt. Tam nav nekāda attaisnojuma. Ta�u mēs vecajam vīram apsolījām laiku, un, taisnību sakot, laiku viņ� tik un tā ir ieguvis. Nekāds ļaunums patiesībā viņam nav nodarīts.

Saruna beidzās ar to, ka tie�ais priek�nieks piesardzīgi lika Donam gaidīt administrācijas lēmumu. Dons apsolīja, ka līdz tam laikam dzīve iegrozīsies atpakaļ normālajās sliedēs.

Cerībā, ka nepatīkamais starpgadījums līdz ar to beidzies, Dons nolika klausuli, iztuk�oja glāzi viskija un devās uz saviem apartamentiem, kur pusstundu mērcējās gandrīz verdo�ā vannā. Viņu plosīja pretējas jūtas. No vienas puses, viņ� joprojām jutās saniknots. Grismans Donam bija radījis tādus sare�ģījumus, tik daudz nepatik�anu, ka viņ� ar prieku būtu to pārmācījis. Bet tagad, kad Grismans bija izbēdzis, nepatik�anas pieauga, nevis gāja mazumā. Sasodīts, �ēl, ka mēs to maitasgabalu nenoķērām pa ceļam uz upi. Es viņu būtu no�āvis pats savām rokām.

No otras puses, Grismans beidzot bija projām. Krīze bija pāri. Atpūtas namā, kā Dons jau teica savam priek�nie�kam, dzīve ritēja savu normālo gaitu, ja vien �ajā atbaido�ajā vietā vispār kaut ko varēja saukt par normālu.

Atguvis līdzsvaru, Dons sajuta atvieglojumu.

Viņ� uzvilka tikko kā izgludinātas zaļas bikses, spilgti dzeltenu kreklu un glu�i jaunu rūtainu smil�krāsas sporta jaku. Izmetis vienā rāvienā vēl vienu glāzi burbona - ar to dienas norma bija izsmelta -, Dons, beidzot atslābinājies, tīksmi izstaipījās. Nogājis lejā uz savu kabinetu, viņ� atspieda baltās kurpes pret rakstāmgaldu un ieslēdza diktofonu, lai rakstītu ziņojumu, saviebdamies, kad, garām braucot, tik tuvu atskanēja motora rēkoņa, ka iedrebējās loga stikli viņam aiz muguras.

"Kas tad nu atkal?" viņ� aizkaitināts nodomāja.

Pēk�ņi sirds salēcās. Kuņģi sa�ņaudza �ausmīgas priek�nojautas. Dons jau sāka baidīties, ka tik kas nenotiek ar izdzerto burbonu.

Viņ� satvēra telefona aparātu un nospieda trīs pogas, lai dabūtu savienojumu�

Ta�u izrādījās, ka tas nav nepiecie�ams. Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Dons nepaspēja izteikt uzaicinājumu "ienāciet", kad sardzes kapteinis atrāva vaļā durvis.

-��� Tas nolādētais Grismans!

-��� Runā!

-���� Runas par upes pārpeldē�anu, bēg�anu me�ā - tas viss ir blēņas.

-��� Stāsti tālāk.

-��� Viņ� mūs vazāja aiz deguna! Viņ� nemaz negribēja iet caur me�u! Viltus gājiens! Tas bija tikai acu apmānī�anai! Lai izsistu mās no līdzsvara! Tiklīdz mēs atslābinājām helikopteru uzraudzību, viņ� atgriezās! Tas tur, aug�ā, ir Grismans! Viņ� nozaga sasodīto putnu!

Ak tu velns, nodomāja Dons, mēģinādams iztēloties administrācijas reakciju un to, vai viņam izdosies no �īs jezgas izkulties dzīvam.

34

Sauls drebēja izmirku�ajās vilnas drēbēs, un viņam gribējās no prieka vai gavilēt. Helikoptera apsardze pēc Saula bēg�anas bija tik ļoti zaudējusi modrību, ka nemaz nemanīja viņu zogamies siltumnīcas, tad skrejceļa un strūklakas, visbeidzot, puķu dobes, sola un viņu pa�u virzienā.

Saulam vajadzēja vēlreiz izsist pretinieku no ierindas nenogalinot. Tas bija svarīgi. Ja viņ� kādu �ajā teritorijā nonāvētu, tad vajā�ana atjaunotos ar pilnu sparu. Tad viņam, visdrīzāk, nekad neizdotos panākt Eliotu un dro�i vien nekad neizdotos palikt dzīvam, lai izbaudītu savu atriebību. Vajadzības gadījumā pasaules izlūkdienesti nekavētos viņu iznīcināt pat ar raķe�u palīdzību, ar vienalga ko, lai tikai Sauls neizbēgtu sodam par atpūtas mājas neaizskaramības pārkāp�anu.

Pa�laik viņa lielākais pastrādātais noziegums bija satracinātais personāls un nozagtais helikopters. Salīdzinā�jumā ar patvēruma neaizskaramības pārkāpumu tas nozīmēja ne vairāk par iesaistī�anos ielu kautiņā un automa�īnas zādzību. Tiesas spriedēji sapratīs, cik lielu savaldī�anos tas no viņa prasījis. Viņi zinās, ka Sauls neuzbrūk sistēmai, bet vienīgi noslēdz rēķinus ar Eliotu. Te nav iejaukta politika, � attiecību skaidro�anai piemīt tīri personisks raksturs. Ņemot vērā divkaujas būtību, viņi, iespējams, izdarīs atlaides.

Tā viņ� cerēja.

Saula principi vismaz bija saprotami, bez tam viņ�

priecājās, nojauzdams, ka Kriss tos uztvertu atzinīgi. Patie�ām, likās, ka Kriss smaidot un uzmundrinot sē� viņam blakus. Sauls atsmaidīja viņam pretī. Helikopteru viņ� nebija vadījis kādus septiņus gadus, ta�u Eliots viņu bija labi mācījis, un Sauls jau pēc pirmās minūtes jutās dro�s pie vadības pults. Viņ� pacēlās augstāk, pārlidoja pāri atpūtas mājai un pārslīdēja kokiem, kas iezīmēja tās teritorijas robe�as. Blakus Saulam uz sēdekļa gulēja �akete, ko viņ� bija novilcis vienam no sargiem, un divi uzi, kā arī vairākas pilnas aptveres. Sauls vadīja helikopteru pacilātā noskaņo�jumā. Eliotam, loģiski, bija tikai viena iespēja. Nu, protams, viņ� varēja izlikties, ka aizbrauc, bet patiesībā palikt atpūtas nama teritorijā, cerībā, ka Sauls aizbrauc viens. Ta�u, ievērojot Eliotam nodro�ināto starta priek�rocību, no viņa puses prātīgāk bija braukt prom, cik vien ātri iespējams, nokļūt Vankūverā un iesēsties lidma�īnā, kas lido uz tālāko pasaules nostūri, kur, kā Saulam nācās arī pa�am atzīt, viņ� Eliotu nespētu atrast. Dabiski, ka Eliots būs nolīdzis atpūtas mājas novērotājus, kas Sauļu nonāvēs, tiklīdz viņam būs dota atļauja to atstāt. Helikopters - un sliktākajā gadījumā automa�īna - faktiski bija vienīgā Saula iespēja.

15-436

Helikopters izrādījās liela priek�rocība. Apvidus bija me�onīgs. Tam cauri vijās tikai da�i ceļi. Sauls atcerējās ceļu, pa kuru bija ieradies atpūtas mājā. Nekā sare�ģīta. Jau iepriek� Sauls bija aprēķinājis, ka nevar kļūdīties, izvēloties vienalga kuru ceļu, kas ved uz dienvidrietumiem Vankūveras virzienā. Eliots bija par divām stundām priek�ā. Ta�u viņ� brauca pa līklo�u ceļu, kura virzienu noteica sare�ģītais kalnu izvietojums, bet Sauls varēja dzīties viņam pakaļ brīvā lidojumā. Turklāt helikopters bija ātrāks par furgontipa ma�īnu. Daudz, daudz ātrāks.

449

�etrdesmit minūtes, Sauls rēķināja. Un viss būs beidzies.

Viņ� iztēlojās, kā Kriss priecāsies.

35

Lietus sāka līt stiprāk. Saulam izbraucot, laika apstākļi problēmas neradīja. Ta�u tagad lietus samazināja redzamību un ietekmēja helikopterakontrolierices. Pētot līkumoto ceļu zem sevis, Sauls raizējās, ka neietriecas kādā neredzamā �ķērslī � kokā, klintī vai ūdenstornī, kas slēpjas zemu slīgsto�ajos mākoņos. Nācās vērot apkārtnes piepe�ās pārmaiņas.

Vienīgais mierinājums bija tas, ka drūmais laiks bija izkliedējis ceļotājus. Satiksme lejā bija reta, visbie�āk varēja sastapt kravas furgonus un mājiņas uz riteņiem. Nedaudzo automa�īnu markas bija viegli nosakāmas. Fords LTD. VW Siroko. Pontiaks. Ugunsputns.

Bet neviena furgontipa �evroleta.

Pirmajās pakaļdzī�anās minūtēs Sauls neuztraucās. Galu galā Eliots varēja būt �ķērsojis jau vairākas ielejas. Lai gan galvot nekad nevarēja, Sauls patiesībā nemaz necerēja �evroletu tik drīz ieraudzīt.

Ta�u minūtes krājās cita pie citas. Trīsdesmit. Trīsdesmit piecas. �etrdesmit. Lietus lija aizvien stiprāk, rūco�ais helikopters aizvien negribīgāk paklausīja koman�dām, un Sauls sāka baidīties, vai nav pārrēķinājies. Vai Eliots būtu paredzējis Saula rīcības plānu un devies nevis piekrastes virzienā, bet gan dziļāk sauszemē? Varbūt Eliots bija kaut kur paslēpies, cerot, ka Sauls nozaudēs viņa pēdas un ceļā uz Vankūveru paskries viņam garām? Par un pret. Iespējamie varianti vidēja acu priek�ā kā juceklīgs labirints, izeju no kura nebija iespējams atrast,

Sauls izdzina mulsino�ās domas no prāta. Viņ� nevarēja atļauties ap�aubīt izvēlēto kursu. Viņ� neuzdro�inājās zaudēt pacietību. Bijajāseko plānam un jānoved tas līdz galam. Citas iespējas vairs nepastāvēja,

Pēc piecām minūtēm Saula apņēmība tika atalgota. Lejā, nedaudz sev priek�ā, viņ� pamanīja samazinātu tum�i zila furgontipa �evroleta siluetu izgrie�amies no me�a ieloka un braucam dienvidrietumu virzienā. Viņ� dziļi ieelpoja.

Ta�u tūdaļ pat Sauls sajūsmu apspieda. Krāsa un modelis gan bija tie pa�i Tomēr nebija izslēgts, ka tā ir tikai sagadī�anās,

Viņ� nolaidās zemāk, lai braucējus labāk aplūkotu. Ne niķeļa, ne spoguļu. Arvien labāk, viņ� nodomāja. Nolaidies vēl zemāk, Sauls saskatīja trīs pasa�ieru aprises. Divi sēdēja priek�ā, viens aizmugurē, Viņu pārsteidza, ka tie neatskatās, it kā neko nemanītu sev aizmugurē. Tomēr izskatījās, ka pasa�ieri ir vīrie�i, turklāt aizmugurē sēdo�ajam galvā bija platmale, Vēl labāk. Nu jau Sauls atradās pietiekami tuvu, lai binoklī saskatītu ma�īnas numuru. Numurs bija tas pats, kas ma�īnai pie atpūtas mājas,

Viņu pārņēma niknums. Uzņēmis ātrumu, helikopters strauji tuvojās ma�īnai. Priek�ā pa labi vīdēja no kokiem attīrīts pusapaļ� laukums. Lietū samirku�o grantēto autostāvvietu lokā ieskāva piknika galdiņi. Nekur neredzēja neviena cilvēka.

Krīzes situācijā noteikts vienkār�i tuvoties mezgl- punktam un mirt, ja tas nepiecie�ams. Tur nav nekā sare�ģīta. Tikai jāsaņemas un jādara. Tā Sauļu pirms daudziem gadiem do�o zālē bija mācījis viņa d�udo skolotājs I�iguro. Pa�laik

Sauls, pieņēmis acumirklīgu lēmumu, tā arī darīja, kaut gan viņam nebija nodoma mirt.

Helikopters slīdēja virs ceļa, aizvien samazinādams attālumu līdz ma�īnai. Apmetis loku, Sauls iegrieza to pretī �evroletam.

Piepe�i notikumi strauji attīstījās. Sauls uz īsu mirkli virs stūres saskatīja Kastora izbiedēto seju. Ja Kastors būtu turpinājis braukt pa ceļu, ja helikoptera �asijas skartu furgonu, tas zaudētu līdzsvaru un no atsitiena pret �evroletu, izceltos milzīgs liesmu stabs, kas aprītu gan ma�īnu, gan helikopteru. Eliots neap�aubāmi būtu pagalam, bet Sauls nebija iecerējis mirt kopā ar viņu.

KastorS reaģēja tie�i tā, kā Sauls bija gaidījis. Strauji sagriezis stūri, viņ� pagrieza ma�īnu vecajā, neaizsprostotajā virzienā pretī automa�īnu stāvvietai, piknika galdiem, pretī kokiem.

Sauls darīja to pa�u, braukdams paralēli �evroletam un neļaudams Kastoram apstāties, bet spiezdams viņu drāzties tie�i kokos. Pa�ā beidzamajā brīdī, tie�i pirms helikopters draudēja ietriekties me�ā un sabrukt gabalos, Sauls to pacēla vertikāli aug�up virs koku galotnēm. Glu�i kurls no helikoptera kabīnē valdo�ā trok�ņa, Sauls zināja, ka troksni, kas radās, ma�īnai ieskrienot kokā, viņ� varēja tikai iztēloties.

Iztēles auglis vai ne, Sauls jutās apmierināts. Strauji apgriezies, viņ� laidās atpakaļ uz stāvvietu. �evroleta priek�gals bija ietriecies akmenī starp diviem kokiem. Steidzīgi nolaidies, viņ� ļāva dzenskrūvei darboties tuk�gaitā un, paķēris abus uzi un pilnās aptveres, nolēca uz piemirku�ās . grants. Lietus �austīja seju. Apstājies, lai izvairītos no rotējo�ajiem propellera spārniem, Sauls nekavējoties sāka �aut, tad metās uz furgonu, kuram no radiatora tecēja kūpo�s antifrīzs, pa ceļam raidot ma�īnas virzienā nepārtrauktu lo�u kārtu.

Ta�u kaut kas nebija kārtībā, �evroleta logi neplīsa. durvis palika neskartas.

Sauls sadrūma. �evrolets izrādījās bruņuma�īna Tās logi bija lo�u necaurlaidīgi. Iz�audams vēl vienu kārtu, Sauls pāri peļķēm skrēja tuvāk. Lodes atsitās pret ma�īnas spārniem un durvīm, joprojām nenodarīdamas tai nekādu lielo ļaunumu.

Iek�ā neviens nekustējās. Piesardzīgi skriedams uz priek�u, Sauls ielūkojās pa lietus aizmigloto logu un ieraudzīja pār stūri pārkritu�o Kastoru, kuram no pieres plūda asinis. Viņam blakus Pollūks bija� manekens. Lelle, kas ieģērbta Pollūka kokvilnas auduma �aketē.

Un Eliots? Pakaļējā sēdeklī, uz sāniem apgāzies, gulēja otrs manekens melnā uzvalkā. Platmale bija nokritusi uz grīdas. Tad tāpēc viņi nebija pievērsu�i uzmanību helikoptera rūkoņai.

Zem pults Sauls atrada iemontētu divvirzienu raidītāju un tūdaļ pat atskārta sev draudo�ās nāves briesmas. Skrienot garām furgonam uz tuvējo koku pusi, viņ� sajuta no aizmugures iz�autu lodi apdedzinām roku. Nākamā lode norāva priedei mizu. Miza iesita Saulam pa vaigu.

Viņ� neapstājās, lai aizslēptos aiz koka un izdarītu atbildes �āvienus. Viņ� necentās izdomāt, kas ir �āvējs vai kā ma�īnā gadīju�ies manekeni. Viņ� tikai skrēja pa me�u, pūlēdamies nokļūt pēc iespējas tālāk, nekavēdams laiku pārdomām.

Jo radioraidītājs runāja pats par sevi. Nolādēts, domāja Sauls, kā es varēju nesaprast? Kā es varēju būt tik neaptēsts? Eliots jau kop� aizbrauk�anas brī�a dro�i vien uzturējis kontaktus ar atpūtas māju. Skaidrs, ka viņ� zināja, ka esmu nozadzis helikopteru. Ak Kungs, viņ� dro�i vien uz to pat cerējis. Manekeni acīmredzot bija paslēpti furgonā jau aizbraucot Vecais paredzējis katru manu soli.

Un snaiperis, kas �āva uz Sauļu? Tam vajadzēja būt Pollūkam, kas sekojis Kastoram citā ma�īnā. Ja Sauls nebūtu atklājis manekenus un divvirzienu raidītāju, ja viņ� nebūtu meties uz koku pusi tajā pa�ā acumirklī, kad nojauta lamatas, Pollūks viņu būtu no�āvis. Eliots būtu uzvarējis.

Nē! Sauls iek�ēji iekliedzās. Nē, es nepado�os. Man jānoslēdz rēķini par Kri�u!

Viņ� steidzās tālāk me�ā un lietū, mainīdams virzienus, kad zināja, ka Pollūks viņu nevar saredzēt. Ceļ�, domāja Sauls. Man jātiek atpakaļ uz ceļa.

Pollūks, protams, viņam sekos, mērķēdams uz to pusi, no kuras atskanēs krūmu �aboņa un lūsto�u zaru troksnis, tāpēc Sauls bija nolēmis trok�ņot, cik vien tas iespējams. Viņ� bija iecerējis ievilināt Pollūku me�ā. Bet, tiklīdz Pollūks būs tālu no ceļa, Sauls apklusīs, pārstās skriet un turpinās ceļu lī�us, lai samulsinātu Pollūku un gūtu iespēju atkāpties līdz ceļam.

Jo Pollūks viņu neinteresēja. Viņu interesēja Eliots. Sauls sāka drebēt lietū. Pār viņu nāca apskaidrība. Vai vecais rādīsies �ādā nejaukajā laikā, ja vien varēs nerādīties? Eliota plānos ietilpa izmantot Kastoru kā ēsmu, kamēr Pollūkam vajadzēja nākt no aizmugures un pārsteigt Sauļu. Ta�u Eliots dro�i vien būs ņēmis vērā iespēju, ka bez kaujas neiztiks. Vai Eliots neaizsargāts gaidīs otrā ma�īnā? Vai viņ� lietū slēpsies me�ā? Diez vai. Vecais dos priek�roku siltai un

dro�ai vietiņai.

i

�ēlīgais Dievs, vecais dro�i vien palicis kaut kur pa ceļam. Kādā viesnīcā vai motelī, iespējams, kādā tūristu mītnē. Viņ� nemū�am negaidīs savu lidma�īnu lidostā-ja vien viņam vispār bijis nodoms lidot ar lidma�īnu.

Bet Sauls bija lidojis pāri vairākiem moteļiem. Ja būtu pietiekami daudz laika, varētu atgriezties un tos visus pārbaudīt. Bet tur jau tā lieta. Laika nebija. Pollūks turpinās dzīt viņam pēdas. Drīz vien negadījumu izmeklēt ieradīsies policija. Man jātiek projām, viņ� domāja.

Pēc divdesmit minūtēm, svīstot par spīti aukstumam un lietum aizvien pieņemoties spēkā, Sauls pusjūdzes attālumā no pikniku laukuma sasniedza ceļa līkumu. Neskatoties uz mieru un savaldību, Sauls juta nepārtrauktu dzeļo�u sāpi starp lāpstiņām, vietā, kur varēja trāpīt Pollūka lode.

Jāatrod Eliots. Jā�

Izdzirdējis tuvojamies motora rūkoņu aiz pagrieziena, Sauls nogaidīja, lai pārliecinātos, ka tā nav policija. Ieraugot furgonu ar iedegtiem lukturiem, viņ� izlēca no koku aizsega un māja �oferim, likdams tam apstāties. Kad garmatainais jauneklis pie stūres mēģināja apbraukt Saulam apkārt, viņ� pacēla uzi Jauneklis nobāla, uzspieda uz �īksto�ajām bremzēm un izkāpa, turēdams paceltas trīco�ās rokas. - Ne�auj mani. - Viņ� atkāpās un metās skrie�us.

Sauls ierāpās furgonā. Ieslēgts pirmajā ātrumā, ātruma pārslēgs iesmilkstējās. Ma�īna ar grūdienu atrāvās no vietas. Drīz vien Sauls pabrauca garām atpūtas laukumam. Helikoptera propelleris joprojām griezās.

�evroleta priek�ējās durvis atsprāga vaļā. Kastors�

Nebija miris. Turēdams vēderu, viņ� grīļodamies izkāpa 110 sadauzītās ma�īnas. Te Kastors izdzirdēja piebrauco�ā furgona troksni un pameta skatienu uz ceļu, tie�i laikā, lai pamanītu pie stūres sēdo�o Sauļu.

Mirk�ķinādams Kastors pakratīja galvu, it kā neticot pats savām acīm.

Piepe�i viņ� izslējās un sāpēs savieba seju. Asinīm plūstot no pieres, viņ� metās uz me�a pusi, pie Pollūka, protams.

Tas ir labi, nodomāja Sauls, nozuzdams no atpūtas laukuma. Patiesībā tas ir pavisam labi. Labāk nevarēja būt.

Drīz vien viņ� ceļmalā pamanīja tum�zaļu fordu. Iespējams, ka tā bija ma�īna, kuru Pollūks izmantoja, lai sekotu Kastoram. Apņēmies veikt savu uzdevumu ar vislielāko rūpību, Sauls apstājās un izkāpa no furgona. Pavērsis pret fordu pistoli, viņ� to pārmeklēja, bet ma�īna bija tuk�a. Dubļos nebija nekādu pēdu nospiedumu, kas liecinātu, ka vecais varētu būt izkāpis un paslēpies me�ā.

Sauls pamāja, vēl vairāk pārliecināts par savu aizdomu pareizību.

Pagriezies viņ� palūkojās caur lietu uz atpūtas laukuma pusi. Pollūks pa�laik lieliem soļiem skrēja viņa virzienā, Kastors klupdams krizdams viņam sekoja. Pamanījis Saulu, Pollūks apstājās un tēmējot pacēla pistoli, bet Sauls jau atradās furgonā. Lode ietriecās pakaļējā spārnā. Sauls pacilāti nospieda gāzes pedāli. Nu jau pavisam drīz.

Aiz diviem ceļa līkumiem, pārliecināts, ka vajātāji viņu neredz, Sauls iegrieza furgonu me�a ceļā pa kreisi un drīz vien, nogriezies vēlreiz pa kreisi, paslēpa to biezā koku audzē. Izlēcis no ma�īnas, viņ� rāpus, sakumpis lietū, aizlīda līdz ceļa malai un, aizslēpies aiz krūmiem, vērodams gaidīja.

Pagāja minūte. Sauls apmierināti noelsās, ieraudzījis gaidīto. Viltība bija izdevusies.

Garām pabrauca zaļa ma�īna. To vadīja Pollūks. Viņa sejā bija izmisums. Blakus viņam, raudzīdamies pa logu, sēdēja Kastors, bez �aubām, meklēdams ar acīm kādas furgona pēdas.

Sauls būtu varējis viņus no�aut, kad tie brauca garām. Viņ� bija pārliecināts, ka �ī ma�īna nav lo�u dro�a kā �evrolets. Bet ko viņ� ar to būtu ieguvis? Viņi nebija Saula mērķis. Mērķis bija Eliots, un Sauls cerēja, ka Kastors un Pollūks steigsies pie tēva, lai to pasargātu.

Vediet mani pie viņa.

Nu jau drīz, viņ� domāja, skrienot atpakaļ pie furgona. Beigas pienāks drīz.

Viņ� to juta. Pavisam drīz.

36

Ta�u Kastors un Pollūks nedrīkstēja nojaust, ka viņiem seko, vajadzēja palikt iepakaļ, ārpus viņu redzesloka. Viņu vietā Sauls laiku pa laikam ielūkotos atpakaļskata spogulī, vienkār�i tāpat, paraduma pēc, kā viņ� to darīja pa�laik, - lai pārliecinātos, ka viņam pa�am neseko, piemēram, policijas ma�īna �ādiem dro�ības pasākumiem tomēr bija savi trūkumi. Ja viņ� nedrīkstēja Kastoram un Pollūkam ļaut sevi pamanīt, viņ� arī pats nevarēja tos redzēt. Rezultātā Saulam nācās slēpt furgonu pie katra moteļa vai viesnīcas, kurai brauca garām, un tikai tad zag�us vērot, vai tuvumā nav piestājusi viņu atitoma�īna.

�is process bija nogurdino�s un nomāco�s. Pēc ceturtās pārbaudītās viesnīcas Sauls sāka baidīties, vai nav pazaudējis forda pēdas. Pa�laik arī policijai dro�i vien kļuvis zināms par atgadījumu uz ceļa. Garmatainais jauneklis dro�i vien ziņojis policijai par furgona zādzību. Viņu dro�i vien sāku�i meklēt.

Un ko dara atpūtas mājas sargi? Arī tie viņu vajā.Viņi dro�i vien izsauku�i papildspēkus. Vienīgais labums, ka �is bija vienīgais atpūtas mājas helikopters. Viņiem vajadzēs turpināt pakaļdzī�anos ma�īnās. Ta�u beigu beigās viņi virzīsies tie�i pa �o ceļu.

Saula prasība saglabāt savu brīvību pārmāca vēlē�anos sodīt Eliotu. Pārtrauc vajā�anu, tum�a balss viņu brīdināja.

Tu neiespēsi atrast veco, pirms policisti vai sargi atradis tevi pa�u. Tu esi pielicis visas pūles, bet apstākļi darboj u�ies pret tevi. Gan jau radīsies citas iespējas.

Nē, viņ� sev sacīja. Ja es ļau�u viņam izslīdēt no rokām, viņ� aizbēgs tik tālu un paslēpsies tik viltīgi, ka es viņu nemū�am neatradī�u. Viņ� neatstās aiz sevis pēdas. Tam jānotiek tagad. Citas reizes nebūs.

Trīsdesmit minūtes vēlāk, septītajā apstā�anās vietā, starp divām paralēlām mājiņu rindām ar autostāvvietu vidū, Sauls beidzot atrada tum�i zaļo fordu.

Neona izkārtne virs administrācijas telpām vēstīja: Klin�u kalnu krogs. Izkārtne spokaini mirdzēja drūmi lietainajā ainavā. Fords stāvēja ar pakaļgalu pret kreisā spārna vidējo sekciju. Bagā�nieks bija atstāts vaļā.

Nobraucis furgonu no ceļa, Sauls gar lietū izmirku�a- jiem kokiem aizrāpās līdz krūmainajai apmalei, no kurienes varēja pārskatīt viesu māju, pie kuras bija novietots fords. No savas slēptuves Sauls redzēja, ka mājiņas durvis lēnām atveras. Pa tām ptflūrēja Pollūks, tad, steidzīgi iesviedis bagā�niekā uzvalku un aizvēris vāku, ienira atpakaļ.

Sauls piemiedza acis. Tad jau viss kārtībā. Viņ� sakoda zobus. Esmu ieradies tie�i laikā. �ie grasās aizbraukt.

Sauls izdarīja steidzīgus aprēķinus. Uzi nebija pietiekami precīzs �au�anai no �āda attāluma. Ja noslēptos aiz viesu mājas pretī fordam, tad viņ� varētu �aut, kad Eliots nāks ārā, lai dotos uz ma�īnu.

Ta�u tas bija jādara ātri. Viņ� ievēroja jaunaudzi, kas stiepās līdz pat viesu namiņiem, un, aizrāpies pāri sakritu�ajiem zariem, izvēlējās vietu aiz vidējās mājiņas, kas atradās rindā iepretī fordam.

Lietus sāka līt spēcīgāk Satumsa. Kļuva aukstāks. Gaidīdams slēpnī, ieklausīdamies smagās ma�īnas motora troksni, kas atskanēja netālu, Saulu sāka mākt ļaunas nojautas.

Izliekas pārāk viegli, viņ� nodomāja.

Tāda sajūta, it kā viss būtu tī�uprāt noorganizēts. Eliots neļaus saviem pavadoņiem atstāt ma�īnu tie�i savas mājiņas priek�ā. Viņi jūt, ka esmu tuvumā. Ma�īna domāta pievilinā�anai.

Tomēr Saulu neatstāja pārliecība, ka Eliots ir kaut kur tuvumā.

Bet kurā mājiņā?

Viņ� atcerējās, ko bija redzējis no kraujas virs mājiņām. To bija pavisam divdesmit, pa desmit katrā pusē. Acīmredzot tūristi lietus dēļ bija atcēlu�i visas ekskursijas. Kā lai savādāk izskaidro, ka �etrpadsmit mājiņu priek�ā stāvēja braucamie? No se�iem neapdzīvotajiem numuriem divi atradās katrā pusē namiņam, kura priek�ā stāvēja fords. Tre�ais tuk�ais numurs atradās blakus administrācijas telpām. Ceturtais bija otrā rindā, ta�u tālākajā rindas galā, labajā pusē, gandrīz pa�ā me�ā. Atliku�ie-divi atradās pāri pretī, �ajā rindā.

Ar sirdssāpēm Sauls atcerējās spēli, ko viņiem ar Kri�u patika spēlēt bāreņu patversmē. Spēli viņiem iemācīja Eliots. Viņ� to sauca par �aulī�u spēli. "Blē�i karnevālos tā apmāna zaļknābjus," viņ� sacīja. "To dara tā. Ņem trīs tuk�as �aulītes. Saliek tās rindā. Zem vienas paslēpj zirni. Pēc tam samaina �aulī�u kārtību - vairākas reizes - un cik vien ātri iespējams. Lūk, tā. Tagad pasakiet - zem kuras �aulītes paslēpts zirnis?" Ne Sauls, ne Kriss nespēja pateikt pareizi. "Tas pierāda," sacīja Eliots, "ka roka ir veiklāka nekā acs. Bet es gribu, lai jūs spēlējat �o spēli tikmēr, kamēr varat nekļūdīgi pateikt, zem kuras �aulītes paslēpts zirnis. Es gribu, lai jūsu acis ir veiklākas par pa�ām veiklākajām rokām."

�aulī�u spēle. Atmiņas ar jaunu spēku lika uzbangot naidam. Tikai tagad trīs �aulī�u vietā bija se�as. Kurā numurā slēpās zirnis?

Izvēles iespējas vajadzēja samazināt. Vai Eliots izvēlēsies mājiņu blakus administrācijas telpām un ceļam? Diez vai. Viņ� dos priek�roku pa�ai labākajai slēptuvei - vidū. Bet varbūt arī ne. Ja nu viņ� izvēlējies mājiņu pa�ā tālākajā rindas galā - to, kas vistuvāk me�am?

Sauls pakratīja galvu. Pārāk tālu no ceļa, ja rodas nepiecie�amība ātri tikt projām no �ejienes.

Tomēr kaujas gadījumā tai ir savas priek�rocības - neviens nedzirdēs troksni.

Atkal bezizejas situācija.

Ja nu viņ� paslēpies vienā no mājiņām, kas atrodas blakus tai, pie kuras novietots fords? Tas likās pārāk klaji. Sauls atmeta �o iespēju.

Bet ja nu Eliots nolēmis slēpties aiz acīmredzamības? Domas sāka jukt.

Kritiskais punkts. Eliots nerādīsies, kamēr jutīsies dro�ībā. Savukārt Sauls atteicās rīkoties, pirms nebūs pārliecināts, ka priek�ā negaida lamatas. Bet Eliots tikpat labi kā Sauls zināja, ka policija sāks interesēties par negadījumu uz ceļa un nozagto furgonu. Tā drīz būs klāt.

Tāpat arī atpūtas nama sargi.

Kaut kam vajadzēja notikt, lai tiktu pāri kritiskajam punktam, vai nu uz vienu, vai otru pusi.

Vienam bija jārīkojas pirmajam.

Sauls pieņēma lēmumu. Tas bija patvaļīgs. Bet sirds dziļumos viņ� juta, ka nekļūdās. Kur es slēptos, ja būtu Eliota vietā? Tālāk no Pollūka, pretējā namiņā. Es gribētu redzēt, kas notiek. Un katrā ziņā tālāk no forda. Es paliktu viesu mājā tur pretī.

Iespējas samazinājās, vismaz teorētiski. Sauls zibenīgi metās caur lietu uz tuk�ajiem viesu namiņiem, kas atradās viņam kreisajā pusē.

-��� Tātad tu uzminēji.

Vecīgajā balsī skanēja pārsteigums.

Sauls strauji pagriezās, tēmēdams telpā starp abām viesu mājiņām.

Un �okēts atradās seju pret seju ar Eliotu. Vecais bija neredzams stāvējis tuk�ās mājas priek�ā. Tagad viņ� iznāca no tumsas, pavisam salijis lietū.

Noguris un sakrities vairāk nekā jebkad, vecais vīrs paraustīja plecus. - Nu, ko tu gaidi? �auj!

Sauls gribēja �aut, no visas sirds gribēja un brīnījās pats par sevi, jo , lai cik nikns būdams, nespēja nospiest gaili.

-��� Kas noticis? - vaicāja tēvs. - Vai tad tu to negribēji7 Apsveicu tevi. Tu esi uzvarējis.

Saulam gribējās kliegt, ta�u aiz�ņaudzās kakls. Viņ� tik tikko spēja paelpot. Krūtis spieda smagums, likās, tās tūlīt pārsprāgs.

-��� Tu pareizi aprēķināji, - sacīja tēvs. - Sasodīts, labi esmu tevi mācījis. Vienmēr teicu, iedomājies sevi pretinieka vietā. Un tu iedomājies. Nojauti, ka bū�u mājiņā �ajā pusē.

Lietus lija tik stipri, ka Sauls vairs nesaprata, vai vaigi slapji no lietus lāsēm vai asarām. - Tu, izdzimteni!

-��� Ne vairāk kā tu pats. Turpini, - sacīja tēvs. - Esmu atzinis savu sakāvi. Atliek tikai nospiest gaili.

Saulam bija grūti runāt. - Kāpēc? - viņ� aizsmaku�ā balsī nomurmināja.

-��� Vai tad tas nav skaidrs? Esmu vecs, esmu noguris.

-��� Vēl joprojām pastāv iespēja.

-���� Kāda? Nomirt? Vai redzēt, kā mirst vēl kāds no maniem bērniem? Man pietiek. Jau tā mani apciemo pārāk daudz rēgu. Fūriju. Toreiz upes krastā es mēģināju paskaidrot, kādēļ esmu darījis to, par ko tu mani vaino.

-��� Es nevaru piedot tev Kri�a nāvi.

-���� Man nevajadzēja tev prasīt. No�auj mani! - Eliota plānie, pelēkie mati lietū bija pielipu�i pie pieres. - Ko tu vilcinies? Tava attieksme ir neprofesionāla. - Eliota melnais uzvalks, caurcaurēm izmircis, no�ēlojami piekļāvās miesai. - Tavs tēvs liek, lai tu viņu no�auj.

-��� Nē. - Sauls pakratīja galvu. - Ja tu vēlies nāvi, tas ir pārāk viegli.

-���� Taisnība. Es saprotu. Atriebība nedod gandarījumu, ja cilvēks, ko nīsti, nepretojas. Ļoti labi. Ja tam jānotiek �ādi, tad atsakoties tu esi izdarījis izvēli.

Abi cie�i raudzījās viens otrā.

-��� Es nerunāju par samierinā�anos, - teica Eliots. - Bet es domāju, varbūt iespējams kaut kāds kompromiss. Es esmu tavs tēvs. Lai cik tu mani ienīstu, mūs tomēr saista cie�as saites. Ļauj man nodzīvot atliku�os da�us gadus mierā. Par piemiņu no tiem laikiem, kad tu mani mīlēji.

To dzirdot, Sauls viņu gandrīz no�āva, tik liels bija kārdinājums liegt viņam prasīto

Ta�u viņ� saprata, ka runājies ar Eliotu pietiekami ilgi, lai Kastors ar Pollūku būtu varēju�i viņu no�aut. Tātad Eliots patie�ām bija padevies.

Nē, ne �eit, ne tagad, viņ� nodomāja. Viņ� nespēja �aut. Ne aci pret aci - ja tēvs no cīņas bija atteicies.

-��� Pēc visa, ko tu man esi mācījis, esmu cietis sakāvi.

Tēvs skumji, mazliet jocīgi savilka uzacis.

-���� Vai arī tu neesi mani pietiekami mācījis, - Sauls turpināja. Viņ� nolaida uzi. - Var būt, ka tā arī labāk. Esmu beidzis. Es izstājos. Pie velna aģentūru. Pie velna tevi. Es pazīstu kādu dāmu. Tā vietā, lai spēlētu ar tevi paslēpes, man vajadzēja doties viņai līdzi.

Tēvs pārdomāja dzirdēto. - Es tev neesmu stāstījis. Tas bija piecdesmit pirmajā. Tu dro�i vien brīnījies, kādēļ neesmu precējies. Redzi, nācās izvēlēties. Aģentūra vai� Zini, es neesmu pārliecināts, vai mana izvēle bijusi pareiza. - Nodārdēja pērkons. Vecais palūkojās melnajos mākoņos. - Es bie�i esmu domājis, kas ar viņu notika pēc tam. - Viņ� nostalģiski pievēra acis. Piepe�i Eliota noskaņojums mainījās, un viņ� saraustīja uzvalku, - Tu un es, mēs abi esam smieklīgi. - Viņ� izklausījās uzjautrināts. - Stāvam lietū. Tādam jaunam cilvēkam kā tu lietus nekaitē. Bet mani vecie kauli� - Viņ� pasmējās pats par sevi -Paldies Dievam, tas nu ir pāri. - Viņ� pastiepa roku. Tā trīcēja. - Man ceļasomā ir "Wild Turkey". Glāzīte uz atvadām varētu nākt tikai par labu. Lai sasildītos.

-��� Tu mācīji mūs nekad nedzert. Tu teici, ka alkohols saduļķo smadzenes un nomāc jutekļus.

-��� Es nedomāju, ka tu to attiecināsi uz mani. Bet tagad, kad esi atvaļinājies, kāda tur starpība?

-��� Veci paradumi tik ātri neiznīkst.

-�� Es zinu. Piedod man. Lai cik stipri tu pūlētos, tu nekad vairs nebūsi normāls, Tas ir kaut kas cits nekā dzīties man pakaļ.

Eliots gurdi pagriezās un pakāpās uz namiņa lieveņa, ko no lietus sargāja nojume. Viņ� pamāja pretējās viesu mājiņas virzienā, kuras priek�ā bija novietots fords. Tā atvērtajās durvīs nervozēdams stāvēja Pollūks. Ieraudzījis Eliota signālu, viņ� atslābināja sarauktos plecus un acumirklī nozuda namiņā, aizvērdams aiz sevis durvis.

Sauls piegāja tuvāk tēvam.

-��� Tā kā mēs dro�i vien vairs neredzēsimies, - sacīja Eliots, - es gribu tev atklāt kādu noslēpumu.

-��� Kādu?

-��� Par Kri�u un klosteri. Kādu lietu, kas viņam tur atgadījās. Manuprāt, būs labi, ja tu par to zināsi. - Vecais vīrs iegāja savā numurā un sāka rakņāties savā ceļasomā, beidzot izvilkdams no tās piektdaļu "Wild Turkey". - Te kaut kur vajadzēja būt glāzei. Te jau tā ir. - Viņ� ielēja glāzē nedaudz viskija. - Tu tie�ām nevēlies man pievienoties?

Sauls nepacietīgi piegāja viņam tuvāk. - Kas notika ar Kri�u? Kas ar viņu atgadījās klosterī?

Vienīgais brīdinājums bija vieglā durvju ie�īkstē�anās Saulam aiz muguras. Viņ� automātiski noliecās uz priek�u un sakumpa, sargādams nieru artēriju. Viss notika acumirklīgi, auduma �vīkstoņa, gaisa �alkoņa. Nē, ne nazis, bet gan elektriskais vads, kas nozibēja viņam virs galvas, gar acīm, ap kaklu.

Garote. Ierocis parasti atradās zem cilpas Divi koka rokturi, ko izvilka no krū�u kabatas, kas bija ar āķiem pievienoti katram vada galam, pasargāja slepkavu no roku savaino�anas �ņaug�anas brīdī.

Sauls pasvieda uz aug�u rokas, lai aizsargātu kaklu. �ests bija pilnībā instinktīvs, turklāt kļūdains.

Andrē Rotbergs: Lai aizsargātu kaklu, izmanto tikai vienu roku. Otrai rokai jābūt brīvai, lai varētu cīnīties. Ja cilpā iekļūs abas rokas, tu būsi pagalam,

Sauls palaboja instinktīvi izdarīto kustību tā, lai kreisā roka paliktu brīva. Labā roka, kas sargāja balseni, bija noķerta cilpā. Viņam aiz muguras Kastors, kas bija slēpies aiz vaļējām durvīm, cie�āk savilka vadu.

Sauls neskaidri dzirdēja Eliotu sakām: - Man ļoti �ēl. Bet zini, es tev nevaru ticēt. Ja nu tu no rīta pamosties un tomēr nolem mani nogalināt? - Viņ� aizvēra durvis - Tā būs labāk. Nekādas �au�anas. Nekādu pārbiedētu tūristu. Nekādu zvanu uz policiju. Mums būs laiks tikt projām Tomēr man �ēl, ka esmu tevi piemuļķojis. Ja tam ir kāda nozīme, es ta�u tevi mīlu.

Garote nogalina divējādi: no�ņaudzot upuri vai pārgrie�ot tam rīkli. Savā vienkār�ākajā formā tā nav nekas vairāk kā elektriskais vads. Bet uzlabotā variantā mēdz izmantot vairākus vijumus, starp kuriem iestrādāti rūpnieciskie dimanti. Rezultātā, ja upuris ari paspēj pacelt roku, lai atvairītu garoti no pieskar�anās rīklei, dimantu asās malas var nogriezt tam pirkstus.

Kaut kas tamlīdzīgs pa�laik draudēja notikt. Sauls cīnījās, juzdams, kā vadam pierīkotie dimanti, �urpu turpu rīvēdamies, līdz pat kaulam iegrie�as viņa pirkstos, ar kuriem viņ� sargājo�i bija aptvēris balseni. Roka bija asinīm noplūdusi. Pat turēdams roku starp vadu un kaklu, Sauls juta, ka garote aizspie� rīkii. Aptrūkās gaisa, no rīkles izlauzās gārdzieni,

Atvērās durvis. Ienāca Pollūks, uz acumirkli iztraucē�dams Kastora darbo�anos.

Sauls ieguva laiku. Lai gan domas no skābekļa trūkuma sāka jukt, viņ� izsvieda uz priek�u savu brīvo, dūrē savilkto roku un ar saliekto elkoni no visa spēka deva triecienu uz aizmuguri. Trieciens trāpīja Kastoram krūtīs. Andrē Rotbergs Sauļu bija labi apmācījis. Elkonis sa�ķaidīja Kastora krū�ukurvi . Lūstot kauli caurdūra viņa plau�as.

Kastors iestenējies atlaida tvērienu un streipuļodams atkāpās atpakaļ.

Sauls netērēja laiku ar garotes noņem�anu. Kastoram zaudējot cīņas spējas, viņ� sajuta asas sāpes elkonī un saprata, ka tas ir lauzts, ta�u nepievērsa lūzumam uzmanību. Rotberga apmācība balstījās uz teoriju, ka atsevi�ķas ķermeņa daļas, pat ievainotas, joprojām var kalpot par ieroci. Elkonis bija viena no tādām daļām.

Nelikdamies ne zinis par sāpēm, Sauls iztaisnoja roku un atvēzējās. Viņa stiegrās plaukstas ārmala ķēra Kastora brāļa Pollūka kaklu. Iznākums bija letāls. Raustīdamies konvulsijās, Pollūks sabruka zemē.

Neticami, ta�u par spīti smagajam krū�ukurvja ievainojumam, Kastors vēl stāvēja kājās. Sitiens ar plaukstu pa lauztajām ribām nogāza viņu zemē. Sabrucis viņ� sāka raustīties pirmsnāves trīsās.

Sauls norāva garoti sev no kakla un strauji pagriezās pret Eliotu. - Es sacīju to, ko domāju. Pa�ā pēdējā mirklī es nespēju izdarīt to, ko biju gribējis. Es nebūtu tevi nonāvējis.

Eliots nobālēja. - Nē. Lūdzu.

Sauls pacēla kautiņa laikā nokritu�o uzi. - Bet tagad es to izdarī�u. Nāc! - viņ� nikni pavēlēja. Paspēris soli uz priek�u, Sauls apskāva savu tēvu. Aptvēris viņu ar ievainoto roku, ar otru viņ� pacēla uzi krū�u augstumā.

Eliots sāka locīties.

Piespiedis viņu sev klāt, Sauls nospieda gaili. Viņ� turēja to nospiestu. Uzi, izsviezdams tuk�ās �aulītes, iedūcās ne skaļāk par �ujma�īnu.

Un sa�āva tēva sirdi.

- Sirds tev nemaz nav bijis. - Tēva trīco�ais ķermenis, izslīdēdams no Saula skāviena, no�ķieda viņu ar asinīm. � - Par Kri�u, - Sauls iestenējās.

Un aptvēra, ka sācis raudāt.

Viņ� aptina ap asiņojo�ajiem pirkstiem kabatlakatu. Kauli, kaut garotes savainoti, sadzīs. Sāpes bija spēcīgas, ta�u Sauls izlikās tās nemanām. Viņ� steidzīgi novilka savas asiņainās, saliju�ās drēbes un uzvilka Pollūka sausos d�insus un kokvilnas kreklu.

Daudz kas bija jāpaspēj. Policija un sargi drīz vien būs klāt. Viņ� neuzdro�inājās atgriezties pie nozagtā furgona, tāpēc vajadzēja izmantot fordu, lai gan �āvienu trok�ņa satrauktie tūristi redzēs viņu tajā aizbraucam. Viņ� atrada tā atslēgas pie Pollūka. Dro�ības dēļ to drīz nāksies pamest. Ja varētu tikt līdz Vankūverai, viņ� spētu nozust.

Un pēc tam? Policija pazaudēs pēdas.

Bet profesionāļi? Vai viņu joprojām vajās? Kamēr Sauls nepārliecināsies, ka ir brīvs, viņ� nevarēs savienot savu un Ērikas dzīvi.

Atverot namiņa durvis, tajā ie�ļācās lietus. Sauls atskatījās uz Eliota līķi. Par Kri�u, viņ� bija teicis. Tagad viņa balss aizlūza.

- Un par mani.

Epilogs

ATBALSIS

ABELĀRS UN ELOIZE

Francija, 1138. gads.

Pjērs Abelārs, Notrdamas katedrāles kādreizējais kanoniķis, vēlāk godināts kā sava laika lielākais skolotājs, bija kritis ne�ēlastībā /mīlestības dēļ pret savu skaisto audzēkni Eloīzi. Viņas tēvocis, saniknots par Eloīzes grūtniecību, bija licis viņu kastrēt. Skauģi, kas cerēja izmantot kanoniķa negodu savā labā, viņu nebeidza vajāt. Visbeidzot, Abelārs radīja sev dro�u patvērumu, Parakletu, un uzaicināja Eloīzi, kas bija kļuvusi par mūķeni, ņemt �o klosteri savā pārziņā. Zaudētā vīri�ķība liedza viņiem savienoties mīlestībā, bet, paliku�i dziļi uzticīgi viens otram kā brālis un māsa, abi atstāja pēc sevis liecības - Abelārs savu nelaimju vēsturi un Eloīze vēstules kas rada pamatu leģendai par viņu traģisko kaislību. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem atgūt biju�o godību Abelārs nomira - nomākts, paguris; varētu teikt, ar salauztu sirdi. Viņa mirstīgās atliekas no Senmarselas klostera tika slepeni nogādātas pie Eloīzes Parakletā, kur pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilgām sērām nomira arī viņa un tika guldīta Abelāram blakus. Viņu pī�ļi gadsimtu gaitā vairākkārt tiku�i pārvietoti, bet beigu beigās atradu�i mieru zem kapa pieminekļa, kas nes viņu vārdu, - Perla�ēzas kapsētā Parīzē.

Kur abi radu�i mū�īgu patvērumu.

ZEM ROZES

FOL�ĒR�A, VIRD�ĪNIJA (AP) - Pagāju�ajā naktī spēcīgs sprādziens iznīcinājis siltumnīcu aiz Edvarda Franciska Eliota, biju�ā Centrālās izlūko�anas pārvaldes pretizlūko�anas daļas �efa, mājas. Eliots, kaislīgs ro�u mīļotājs, tika noslepkavots pirms se�ām dienām, atvaļinā�juma laikā atrodoties Britu Kolumbijā Kanādā. Viņa bērēs Va�ingtonā, kas notika otrdien,izpaudās reta saskaņa starp demokrātiem un republikāņiem, kuri visi kā viens sēroja par izcilā amerikāņa zaudējumu. "Viņ� pa�aizliedzīgi kalpojis savai zemei vairāk nekā �etrdesmit gadus," sacīja prezidents. "Mums viņa ļoti pietrūks."

Pagāju�ās nakts sprādzienu, kā vēstīja izmeklē�ana, izraisījusi spēeīga termiskā bumba. "Karstums bija neticams," preses konferencē ziņoja Ugunsdzēsības departamenta oficiālais pārstāvis. "Ko bumba nespēja pārvērst pelnos, tā izkausēja. Mēs vairākas stundas netikām siltumnīcai pat tuvumā. Es nespēju iedomāties, kam varēja rasties vēlē�anās to iznīcināt. Stāsta, ka �eit audzētās rozes biju�as izcilas, da�as no tām pārstāvēja sevi�ķi retas �ķirnes, da�as biju�as vienīgie savas �ķirnes eksemplāri. Tas ir bezjēdzīgi."

Noslēpumainība vairojās, kad ugunsdzēsēji, novācot gruve�us, zem siltumnīcas atklāja slēgtu tērauda seifu. C1P personāls ar FIB palīdzību pasludināja apkārtni par slēgto zonu.

"Mēs nostrādājām visu nakti, lai to atvērtu," sacīja runātājs."Termiskās bumbas izraisītais karstums bija izkausējis visas slēdzenes. Beidzot mums nācās to atgriezt. Zināms vienīgi tas, ka seifs izmantots dokumentu glabā�anai. Ta�u, kas tie biju�i par dokumentiem, nav iespējams noteikt. Karstums pārvērtis dokumentus pelnos."

e�

IZPIRKUMS

Izbaudīdams lāpstas kāta smagumu savā rokā, Sauls meta zemes izraktā grāvja malā. Viņ� bija nostrādājis jau vairākas stundas, baudot muskuļu piepūli, godīgu sviedru sāļumu. Kādu laiki1 Ērika bija rakusi viņam blakus, palīdzēdama papla�ināt grāvi, bet tad mājā bija ieraudājies bērns, un viņa aizgāja auklēt mazo. Pēc tam viņa bija mīcījusi un cepusi maizi Sabata mielastam. Vērodams, kā Ērika ieiet mājā, kas bija celta no betona blokiem un krāsota baltā krāsā tāpat kā visas mājas �ajā apmetnē, Sauls smaidīja, apbrīnodams viņas spēcīgo, cēlo un graciozo gaitu.

Debesis bija tirkīzzilas, tajās kā izkausēta peldēja balta saule. Viņ� noslaucīja pieri un atsāka darbu. Kad apūdeņo��anas sistēma būs pabeigta, viņ� iesēs dārzeņu sēklas un iestādīs vīnogulājus. Tad viņ� gaidīs, lai Dievs paveic savu darba dalu un atsūta lietu.

Viņi ar Ēriku bija ieradu�ies �ajā apmetnē - ziemeļos no Bīr�ebas un tuksne�u rajona - pirms se�iem mēne�iem, īsi pirms brī�a, kad bērniņam vajadzēja nākt pasaulē. Viņi gribēja palīdzēt valsts robe�u papla�inā�anas darbā, bet, vīlu�ies starptautiskajā sāncensībā, neapmetās vis arābu apstrīdētajā teritorijā, bet iek�zemē. Tomēr pierobe�a nebija tālu. Vienmēr bija iespējams negaidīts uzbrukums, tāpēc Sauls visur nēsāja līdzi ieroci. Arī tagad grāvim blakus gulēja vina �autene.

Liekas, viņ� bija nodro�inājis arī sev patvērumu. Teorētiski starptautiskais izlūkdienestu tīkls izsludināto vajā�anu joprojām nebija atcēlis, tāpēc Sauls pēc tam, kad bija sodījis Eliotu, sazinājās ar savu aģentūru, kā ari ar MI-6 un VDK pārstāvjiem. Sauls viņiem atklāja informāciju par sākotnējās Abelāra grupas turpinātāju slepeno darbību un tādējādi atguva zaudēto labvēlību. Tiem jau agrāk bija radu�ās aizdomas par veicamo operāciju starptautisku sabotā�u, ko Saula sniegtās ziņas lieliski apstiprināja. Viņi veica pasākumus, kas likvidēja Eliota un viņa grupas iejauk�anās radītās sekas un līdz ar to ļāva globālajam saspīlējumam attīstīties dabiskā ceļā.

Ta�u Saula aģentūra pieprasīja no viņa tālāku labās gribas izpausmi, pirms gatavojās pilnībā atbrīvot no vainas smaguma. Sauls bija runājis par dokumentiem. Par Eliota skandālu kolekciju. Tas bija �antā�as avots, kas uzturēja Eliota varu. "Bet neviens nezina, kur �ie dokumenti atrodas," bija teiku�i aģentūrā. - "Nē, es zinu," atteica Sauls. Viņ� par �iem dokumentiem bija domājis jau kop� tā brī�a, kad Hārdijs viņam pirmoreiz par tiem pastāstīja. Kur Eliots tos varēja paslēpt? Iedomājies sevi viņa vietā. Kur es tos būtu slēpis, ja es būtu Eliots? Vārda spēļu apsēsts cilvēks? Kur� savu dzīvi balstījis uz vārdiem sub rosa? Zem rozes. Nav iedomājams, ka vecais būtu izvēlējies kādu citu slēptuvi1 . Negribēdams, ka dokumenti nonāk kādās citās rokās, kas tos varētu izmantot savā labā, Sauls iz�ķīrās par kompromisu, uzspridzināja siltumnīcu un tos iznīcināja. Prezidents, kas publiski par Eliotu bija teicis tik slavino�us vārdus, esot izjutis milzīgu atvieglojumu.

Ta�u patvēruma likumiem pēc savas idejas vajadzēja būt absolūtiem. Sauls saņēma tikai neoficiālu dro�ības garantiju. "Mēs piekrītam, ka jāmeklē citi ceļi," sacīja viens no vecākajiem izlūkdienesta virsniekiem. "Ja tu pietiekami labi paslēpsies un nebāzīsi no slēptuves ārā galvu, mēs apsolām speciāli tevi nemeklēt."

Saulam arto pietika. Kā Kandids savā dārzā viņ� aizgāja no pasaules, baudīdams patīkamo nogurumu, ko sniedza fiziskais darbs, rokot apūdeņo�anas grāvjus. Viņ� domāja par kapu, ko Kriss bija sev racis Panamā. Tagad zemes rak�ana radīs dzīvību, nevis nāvi. Tomēr vecie paradumi neiznīkst, un brīvajā laikā, kad Sauls nenodarbojās ar mājas iekārto�anu Ērikai, viņu dēlam un sev, viņ� mācīja ciemata jaunie�iem, kā aizsargāties, ja gadījumā apmetnei uzbrūk ienaidnieks. Pirmām kārtām viņ� tomēr bija karavīrs un, lai gan izstājies no profesionāļu rindām, uzskatīja, ka viņa talanti var lieti noderēt. Viņu satrieca paradoksālā situācija; daudzi no zēniem, ko Sauls apmācīja, bija ciematā pieņemtie bērni: bāreņi. Tomēr �oreiz viņa rīcībai bija attaisnojums. Ta�u, rokot zemi no grāvja, Sauls atcerējās, ka arī Eliots savu rīcību uzskatīja par attaisnojamu.

Sauls bija gaidījis, ka atriebība sniegs gandarījumu. Tomēr viņ� maldījās. Atriebība pildīja Saulu ar �aubām, vajāja viņu. Mīlestības pārņemtu dzīvi, lai cik tā izrādījusies iluzora, nevar tik vienkār�i atmest, tāpat kā nav iespējams atmest mīlestību pret Kri�u. Vai mīlestību pret Ēriku. Kādēļ dzīve nevarēja iegrozīties savādāk? Grūtsirdības brī�os Sauls diskutēja pats ar sevi. Iespējams, ka viņ� mīļuprāt būtu vēlējies, lai atpūtas nama sasprindzinājums ilgtu mū�īgi. Sods turpinātos. Viņi ar Eliotu uz visiem laikiem būtu ieslodzīti kopā. Saķēdēti ar naidu.

Un mīlestību.'

Bet tad Saula noskaņojums kļūst gai�āks. Pametis skatienu uz pla�ajām, siltajām debesīm, ieelpodams tuvojo�ā lietus nojausmu gaisā, viņ� ieklausās Ērikas balsī, kad tā mājā sarunājas ar bērnu. Viņā uzbango jūtas, pilnīgas, ne tādas kā slimīgā pieķer�anās, ko izraisīja Eliots, un viņ� saprot, ka tēvam nav taisnība. "Lai kā tu pūlētos, tu nekad vairs nebūsi normāls," �os vārdus tēvs sacīja pēdējā tik�anās reizē. Tu, izdzimteni, tu kļūdies. Un Sauls, kas vienmēr bijis bārenis, jūtas sajūsmināts par domu, ka ir tēvs savam dēlam.

Viņ� noliek lāpstu, izslāpis, visu dienu strādādams karstajā saulē, paņem �auteni un dodas uz mājām. Pārkāpis slieksni, Sauls gaisā sajūt rītdienas svētku aromātu, pieiet pie Ērikas un noskūpsta viņu. Ērika brīni�ķīgi smar�o pēc cukura, miltiem, sāls un rauga. Viņas spēcīgās rokas, kas spējīgas acumirklī nogalināt, viņu cie�i apskauj. Saulam iesprūst kamols kaklā.

Padzēris ūdeni no vēsa māla poda, viņ� noslauka muti un �ķērso istabu, lai palūkotos uz savu dēlu, kas, sedziņās satīts, guļ �ūpulī. Draugi no apmetnes bija apvaicāju�ies par

vina vārdu,

>

-���� Kas kait vārdam? - Sauls nesaprata. - Manuprāt, tas ir labs vārds.

-��� Kristofers Eliots Bern�teins-Grismans?

-��� Kas tad ir?

-��� Pa pusei kristie�u, pa pusei jūdu?

-���� Kriss bija mans draugs. Patiesībā var teikt, ka viņ� bija mans brālis.

-��� Nu labi. Kriss Grismans. Kad viņ� ies skolā, tas visiem patiks. Bet Eliots?

-��� Es biju radis domāt, ka viņ� bija mans tēvs. Tagad es īsti nezinu, kas viņ� man bija. Vienalga. Es esmu tas, par ko viņ� mani izveidoja.

Draugi nesaprata. Un dziļi sirdī nesaprata ari Sauls pats.

Vēl vairāk kā zēna vārdam apmetnes draugi pievērsa 1 uzmanību kaut kam vienreizējam pie Bern�teinu-Grismanu mājas. Tas liekas kā brīnums, viņi teica.

Zīme no debesīm, ka Dievs svētījis �o apmetni. Kā savādāk lai to izskaidro?

Cilvēks (ar tum�u pagātni, kā apmetnē ne bez cieņas baumoja), kas nekad dzīvē neko nav izaudzējis? Un �ādā trūcīgā augsnē?

Milzīga melna roze.

Prologs.

ABELĀRA PATVĒRUMS

Pirmā grāmata.

PATVĒRUMA TIESĪBAS

Otrā grāmata.

ATRAST UN IZNĪCINĀT

Tre�a grāmata. NODEVĪBA

Ceturtā grāmata. ATMAKSA

Epilogs.

ATBALSIS

Deivids Morels

ROZES BRĀLĪBA

Redaktore V. Duka Korektore R. Rone Operators A. Kalnietis

Izdevniecība "Kontinents", LV-1080 Rīgā, Dzelzavas ielā 87, tālr. 576610. Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Iespiesta tipogrāfijā "Rota", LV-1011 Rīgā, Blaumaņa ieiā 38/40. Pa�ūt. JVi) 436.

Morels D.

Mo 531 Rozes brālība: Romāns/Tulk. S. Rutmane. -R., Kontinents, 1995. - 47Tlpp. - (Trillers).

ISBN 9984-519-17-1

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 576610.