DEIVIDS MORELS

SARGS

Arkarteja situācijā

POLICIJA IZKLĪDINA PROTESTĒTĀJUS

Sentluisa, Misūri, 14 aprīlis (AP). Iju gan oficiālās perso�nas ar bailēm gaidīja jau tre�o nekārtību dienu, forft divi tūksto�i bruņotu policistu ar stekiem, piparu un asaru gāzi izklīdināja desmit tūksto�us protestētāju. Nekārtības ar mērķi dezorganizēt Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) konferenci bija pār�vērtu�as Senduisas centru īstā karalaukā, un ugunsgrēku un vandaiisma postījumi tiek lēsti 15 miljonu dolāru apmērā.

Demonstranti apgalvo, ka PTO ignorē kaitējumus apkār�tējai videi un darbaspēkam mazattīstītajās valstīs. Kaut arī lī�dzīgas demonstrācijas pirms �etriem gadiem Sietlā jau kalpoja par brīdinājumu Sentluisas varas iestādēm, tomēr to apjoms pārsteidza policiju nesagatavotu. "Mēs gatavojāmies pusgadu," preses konferencē atzina policijas �efs Edvards Geinzs, "ta�u �ie anarhisti ir vēl vairāk organizēti nekā Sietlā. Paldies Die�vam, mēs viņus beidzot nokausējām."

-���� Anarhisti. - Kolektīva smadzenes pārlika prātā �o vārdu. - Lieliski izvēlēts.

-��� To iekļaut paziņojumā policijas �efam ierosināja Ela, - no�rādīja armijas ģenerālis.

-���� Tomēr �efam nav ne jausmas, kas notika patiesībā. Abso�lūti veiksmīga operācija, - sacīja militārais analītiķis.

Pārējie grupiņas dalībnieki bija divi pulkve�leitnanti un slai�da, muskuļota sieviete. Ela (saīsinājums no Alisija), kuru bija pieminējis ģenerālis, valkāja haki krāsas bik�kostīmu, kas atgā�dināja formastērpu. Viņa kopā ar pārējiem sēdēja istabā, kuras sienas klāja tum�i paneļi. Viņu krēsli ar augstām atzveltnēm bija novietoti iepretim milzīgam ekrānam, uz tā televīzijas projektors meta staru ar krīzes videoattēliem.

Nule bija beigu�ies būtiskākie momenti no NBC reportā�ām. Sākās saīsināta CNN reportā�u versija. Sākotnējās epizodes ap�tvēra pirmo nemiem dienu. Protestētāju pūlis stiepās no Bu�a sta�diona un Federālā tiesas nama līdz pla�ajam "America's Center", kurā Pasaules tirdzniecības organizācija bija sarīkojusi konferen�ci. Vakarpusē Sentluisas centrs jau bija paralizēts. Ekrānā bija redzams, kā dumpinieki izsit katru logu, kam tiek klāt. Viņi ap�gāza transporta līdzekļus un pielaida tiem uguni. Liesmas atspo�guļojās uz ietvēm, kuras klāja stikla lauskas.

Otrās dienas rediģētajās epizodēs bija redzams vēl vairāk pro�testētāju, kas pulcējās ielās un postīja visu, ko jaudāja atrast. Mērs sasauca preses konferenci un izsludināja ārkārtas stāvokli, pavēlot civiliedzīvotājiem turēties tālāk no pilsētas centra.

Tomēr tre�ajā dienā pārāk mazskaitlīgajiem policistu spēkiem pievienojās pavalsts policija un nacionālā gvarde un uzsāka pret�uzbrukumu. Ekrānā bija redzams, kā likumsargi pa Mārketstrītu, �esnatstrītu un citām centra ielām kā piltuvē ar asaru gāzes pa�līdzību spieda nemierniekus uz Memoriālo parku. Tur zaļā lau�kumiņā pie augstās Geitvejas arkas atspiestie demonstranti no�bradāja pa�u sacelto tel�u pilsētiņu.

Reportieris bēra vārdus, un kamera no helikoptera lūkojās le�jup uz nemierniekiem, kurus spieda pie arkas. Demonstranti ap�mētāja nemitīgi plūsto�os policistus ar akmeņiem un pudelēm. Vienā pudelē bija iepildīts �ķidrums un iesprausta lupata. Kāds jauneklis to aizdedzināja un aizsvieda, un kamera �igli pagriezās, lai notvertu brīdi, kad tā sa�ķīst liesmās. Gāzmaskas, ķiveres, vai�rogi un bruņuvestes lika policistiem izskatīties pēc "Robotu po�licistu armijas", kā vēstīja aizelsies reportieris. Policija �āva asa�ru gāzes karte�as, neliekoties ne zinis par dego�o benzīnu un

akmeņiem. Protestētājus ietina tik bieza migla, ka viņi teju ne�bija saskatāmi.

Notikuma vietu rādīja kamera uz Misisipi bar�as. Nemiernieki dūmakā klupa un krita, saliecās, klepoja un izskatījās tikpat no�biju�ies, cik agresīvi bija vēl pirms da�iem mirkļiem. Iznira poli�cisti gāzmaskās, zvetēja ar stekiem, grūda ar vairogiem. Klepus lēkmju pārņemtie demonstranti krita panikā un metās vienīga�jā neaiz�ķērsotajā virzienā - uz Misisipi. Tūksto�iem cilvēku bira upē un pūlējās noturēties virs ūdens, tikmēr tum�as policistu figū�ras sasniedza krastmalu un nostājās sardzē.

-��� Jūs noteikti ievērojāt vīni, kur� svieda Molotova kokteili, � ierunājās ģenerālis. - Da�i liberāļu komentētāji apgalvo, ka viņ� pieder pie kūdītāju bariņa. Ir izvirzīta teorija, ka korporācijas, ku�ru politika tiek apdraudēta, nolīgu�as noziedzniekus, kas izpro�vocētu nekārtības. Policija stājās pretī, un īstie demonstranti, kas spiesti aizstāvēties, ar laiku pārvērtās nemierniekos, un viņu mērķi tika diskreditēti.

-��� Sazvērestību teorija. - Kolektīva smadzenes nopūtās. - Sa�zvērestību teorijas uzpeld cita pēc citas. Tomēr �oreiz �ajos vār�dos ir daļa patiesības. Vienīgi sazvērestība ir pavisam citāda, nekā viņi iedomājas.

Ģenerālis palocīja galvu.

-��� Un tas tika rādīts televīzijā, visu acu priek�ā. Visos kanā�los. Skaidrs kā diena. Ta�u neviens neievēroja.

-��� Kā jau minēju, - militārais analītiķis parādīja apsveikuma �estu, - absolūti veiksmīga operācija.

TRENIŅA UZDEVUMA LAIKĀ IET BOJĀ ARMIJAS REIND�ERI

Radera nometne, Florida, 24- aprīlis (AP). Radera nomet'

nes sestā reind�eru apmācības bataljona �tāba komandieris

apstiprināja, ka pirms divām dienām mācību laikā purvā

noslīku�i piecpadsmit armijas reind�eri. Pēc viņa vārdiem, pa- ziņojums ir novilcināts, lai paspētu ziņot viņu ģimenēm.

"Mums vēl joprojām nav skaidrs, kas īsti notika," sacīja pulkve�leitnants Roberts Dolends. "Tai apkaimē nepārtraukti noris apmācības, tomēr gandrīz ne reizi nekas slikts nav gadī' jies. Jāatzīst, ka iepriek�ējā nakts bija neparasti auksta, un ne�seno lietusgā�u dēļ ūdens līmenis bija pacēlies neparasti aug- stu. Ta�u �ie vīri bija reind�eri. �ajā apmācību stadijā viņiem jau bija iemācīts izturēt krietni smagākus apstākļus. Mums zi�nāms vienīgi tas, ka viņi nesazinājās pa rāciju, Ieaut arī tas bija jādara."

Purvs ir mans draugs, Bredoks sev iegalvoja.

Viņ� turēja virs galvas savu M-16 un brida pa salto ūdeni, kas sniedzās līdz krūtīm, vilka armijas zābakus no slīk�ņas un skandi�nāja �o mantru, ko izdzīvo�anas mākslas instruktori bija Bredokam iedzinu�i galvā tajos senajos laikos, kad viņ� iestājās reind�eros.

Purvs ir mans draugs.

Kop� tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, Bredoks bija piedzīvojis kaujas Grenadā, Panamā, Irākā, Afganistānā un daudzās sabied�rībai nezināmās misijās, nereti d�ungļos. Tagad pats bija in- stmktors un, vilkdamies cauri tumsai, saliecoties uz priek�u, lai kompensētu se�desmit mārciņu smagās uzkabes svaru, cerēja, ka ikviens vienības vīrs ir padarījis teicienu "Purvs ir mans draugs" par savu mantru.

Aligatori ir mani draugi.

�ūskas ir mani draugi.

Nedomā!

Atkārto un notici tam!

Neliekoties manām nogrimu�am baļķim līdzīgu priek�metu, kas saļodzījās viņam zem kājām un teju maksāja līdzsvaru, Bre- doks koncentrējās uz �iem vārdiem, kas nesa dzīvību, cerot, ka vīri ievēro �o pa�u noteikumu.

Viņi purvā atradās trīs stundas, un būs jāiet vēl divas. Bre- doks vēlējās mierināt vīrus un teikt, ka jau vairāk nekā pusceļ� pieveikts, ta�u nedrīkstēja. �is uzdevums bija jāveic pilnīgā klu�sumā, nesarunājoties. Sazinā�anās ik pēc pusstundas pa rāciju ar otru vienību, kas atradās ceturtdaļjūdzes attālumā, notika bez balss, ar elektronisku pīkstienu palīdzību. Lai vēl vairāk sare�ģī�tu stāvokli, nevienam nebija nakts redzamības brilles - saskaņā ar teoriju, ka moderns ekipējums ir greznība, uz kuru nedrīkst paļauties.

Tumsa ir mans draugs.

�ī nakts tika izvēlēta tāpēc, ka nespīdēja mēness. Piedevām vēl debesīs pēc vakardienas negaisa krājās biezi mākoņi un aiz�sedza zvaigznes. Melnajā tumsā vīdēja pelēki kritu�u koku stum�bri - vienīgās necilās novirzes no krāsu spektra zemākās daļas -, sniedzot Bredokam norādi par atra�anās vietu. �ādos aklos ap�stākļos zaļmelnās maskē�anās grima svītras uz sejas �ķistu liekas, tomēr Bredoks bija piekodinājis ierēķināt jebkādu nejau�ību, pie�bilzdams, ka pat nakts misijā maskē�anās grims ir obligāts.

Izmirku�ais, saltais formastērps ķērās pie kājām, gurniem un krūtīm. Viņ� pamanīja sīku gaismiņu gabalu priek�ā - tur vienī�bas izlūks ielūkojās luminiscējo�ā kompasā un mainīja virzienu, un pārējie vīri sekoja. Bredokam nāksies viņu sodīt, aizliedzot atstāt barakas un liekot noskriet vēl da�as jūdzes. Es nedrīkstēju redzēt atmirdzumu no kompasa, viņ� prātoja. To būtu varējis pa�manīt arī snaiperis.

Par spīti tam, ka Bredoks bija noziedies ar līdzekli pret ku�kaiņiem, uz sejas sēdās moskīti, sūca asinis un kairināja ādu. Viņ� tiem neveltīja vērību. Insekti ir mani draugi.

Bredoks ieklausījās ūdenī saceltajos vilnī�os, vienībai brienot uz priek�u starp tikko redzamajiem kritu�ajiem kokiem. Rokas, pacēlu�as M-16 virs galvas, rāva krampji. Smakojo�ais purvs pa�kāpās līdz kaklam. Kreisajā pusē zem ūdens Bredokam kaut kas pieskārās. Nāsīs ielīda sapuvu�u augu smārds.

Viņ� nodrebēja.

Tas viņam aizdeva raizes. Bredoks bija pieradis pie vēl ļaunā�kiem apstākļiem un nu apsūdzēja sevi veltīgā nervozitātē.

Pāri aizplūda pelēcīga migla, un nāsis sāka kairināt sīva dva�ka. Ūdens �ķita vēl aukstāks, un viņ� notrīsēja vēl spēcīgāk. Bet nejūtīgās kājas un sa�ņaugtās krūtis nebija būtiskas. Viņu nodar�bināja svarīgāki jautājumi.

Nu jau kuru katru brīdi, nodomāja Bredoks.

Laika izjūta viņu nepievīla. Virs galvām eksplodēja signālra�ķetes. To spilgtās �autras, dūmu ieskautas, pār�ķēla tumsu. Bredo- ka vīri izbrīnīti pacēla skatienu; netīrajā ūdenī atspoguļojās lejup krīto�ās spilgtās gaismas strēles. Kaut ari Bredoks par signālraķe�tēm bija informēts, viņam bija pavēlēts vīriem neko nestāstīt.

Pieļaujiet visu!

Nepadodieties pārsteigumam!

Vingrinājuma mērķis daļēji bija likt Bredoka jau tā sanervo�zētajai vienībai izjust negaidītus draudus. Pēk�ņi virs skeletvei- dīgajiem kokiem pāri pār�āvās trīs iznīcinātāji � tik zibenīgi, ka, tikai tiem izgaistot skatienam, bija dzirdams to radītais apdulli�no�ais, pērkondimdo�ais troksnis. Bredokam bija ūdensdro�s elektronisks atra�anās vietas raidītājs, lai piloti zinātu, kur ne�drīkst tēmēt. Iznīcinātāji kādu gabaliņu priek�ā ie�āva purvā ra�ķetes un trasējo�ās piecdesmit milimetru lodes. Divsimt jardu no viņu atra�anās vietas nakts atdzīvojās eksplozijā un ugunī.

-��� Kungs tētīt! - kāds izdvesa.

Nē! Bredoks domās iesaucās. Runāt nav atļauts!

-��� Kas, pie� - cits noprasīja. - Vai tad �ie nezina, ka te esam mēs?

Bredoks traucās pa ūdeni pie otrā vīra un uzmeta niknu ska�tienu. Turi muti, vēstīja Bredoka acis.

Pāri vienībai aizklīda signālraķe�u radītie dūmi, kas smirdēja pēc kordīta un nāves, un Bredoks ar pūlēm novaldījās nesarīstījies.

-��� Ak kungs, tās raķetes gandrīz mūs aizķēra! - tre�ais vīrs iz�saucās.

Bredoks steig�us brida viņa virzienā, ar niknu skatienu pie�spiezdams viņu apklust. Nolādēts, savaldieties! Klausiet pavēlēm, viņ� gribēja uzsaukt.

Ūdens �ķita vēl dzestrāks. Bredoka kreisajiem sāniem vēlreiz piedūrās kaut kas glums, un viņ� notrīsēja vēl stiprāk. Sirds dau�zījās. Elpa paātrinājās.

-���� Par raķetēm nekas netika teikts, - sacīja ceturtais drebo�ā balsī.

Bredoks pārskaities metās viņa virzienā, ta�u apstājās, jo sig�nālraķetes �ņākdamas iekrita ūdenī, izplūdinot jaunus dūmu mu�tuļus, un visus pārņēma tumsa. Bredoks nodrebēja tik stipri, ka noklabēja zobi.

Ta�u kuņģis dega kā ugunīs. Pa rumpi aug�up rāpās neizskaid�rojamas bailes, rāva krampjos muskuļus un izplatīja svelmi ap sir�di. Elpas vilcieni kļuva straujāki, pat nekontrolējami. Ieelpot - viens, divi, trīs. Pauze - viens, divi, trīs. Izelpot - viens, divi, trīs. Pauze - viens, divi, trīs.

Bet krūtis atsacījās klausīt un nerimās cilāties. Viņ� neko ne�saprata. Viņ� bija piedalījies daudzos kaujas uzdevumos, un �is nebija nekas sevi�ķs. Purvs ir mans draugs. Tumsa ir mans draugs. Kas ar mani notiek? Viņ� ar pūlēm apvaldīja kliedzienu.

Viens no vīriem, vissīkstākais audzēknis, tomēr iekliedzās:

-��� Man kaut kas iekoda!

Nē! Tas vīrs izklausījās tikpat nesavaldīgs kā civilists �ādā si�tuācijā. Tas nepadevās loģikai.

-��� �ūska!

Baļķis - vai kas cits - piegrūdās Bredoka sānam.

-��� Aligators!

-��� Man kaut kas zem�

Piepe�i viens no Bredoka vīriem tumsā iz�āva veselu kārtu, uguns no stobra gala apgaismoja saviļņoto ūdeni, lodes �ķai�dīja kritu�os kokus, vīri iekliedzās, un arī citi sāka �audīties tumsā. Lode apsvilināja Bredoka labo roku. Viņ� zaudēja līdz�svaru un krita atmuguriski, dubļainais ūdens ie�ļācās mutē un degunā.

Zem ūdens M-16 dārdi izklausījās dobji. Cie�i satvēris ieroci, Bredoks cīnījās ar uzkabes svaru un pūlējās pietrausties kājās. Viņ� izlauzās gaisā, cīnīdamies pēc elpas, un viesuļuguns pēk�ņi iedārdējās tik skaļi, ka ausīs iedimdējās. Ap viņu virpuļoja dūmi un kordīta dvaka.

Stobru uguns ap�ilbināts, viņ� kliedza: - Pārtraukt uguni! Pārtraukt uguni! - Kaklu tik spēcīgi bija sa�ņaugu�as bailes, ka pats ar pūlēm pazina savu balsi - parastais zemais tembrs bija pārvērties spiedzienā.

Kreiso plecu aizķēra lode, iegā�ot viņu atmuguriski ūdenī. �ķi- ta, ka ilkņi pār�ķeļ kaklu. Nē! Purvs ir mans draugs! Aligatori un�

Tiklīdz viņ� bija uzrausies kājās, vēlreiz uznirstot kliedzienu un ap�audes panikā, lode no�ķēla pakausi.

Apavi un pulksteņi. Kavano jau izsenis bija ielāgojis, ka viens no spējīga sardzes aģenta amata noslēpumiem ir pievērst uzma�nību apaviem un pulksteņiem. Tā, piemēram, mokasīnu tipa kur�pes. Cilvēks ar �ādiem apaviem visticamāk nebūs kvalificēts no�laupītājs vai slepkava, jo pieredzējis "skrējējs un �āvējs" apzinās, cik viegli nozaudēt mokasīnkurpi pakaļdzī�anās vai cīniņa laikā. Vienīgie pieņemamie apavi bija zābaki vai kurpes ar saitēm. Vēl viens pierādījums tam, ka konkrētais cilvēks nav nopietns drauds, ir plānas zoles - cīņā obligātas ir biezas zoles. Protams, arī cilvēks mokasīnu tipa kurpēs vai apavos ar plānu zoli var ra�dīt draudus, ta�u tad Kavano vismaz saprastu, ka darī�ana ar ama�tieri.

Līdzīgā kārtā arī pulksteņi Kavano vēstīja daudz. Vairākums septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados apmācīto operatoru valkāja vai nu "Rolex" ūdenslīdēju, vai pilotu pulksteņus. Iegu�vums bija divkār�s. Pirmkārt, �ie pulksteņi bija izslavēti ar spēju nebojāties arī smagos apstākļos, un tā "skrējējam un �āvējam" bija būtiska prasība. Otrkārt, ārkārtējā situācijā "Rolex" kļuva par pārnēsājamu bagātību, ko viegli varēja apmainīt pret skaidru naudu.

Nevarētu teikt, ka ikviens "Rolex" valkātājs Kavano izraisīja aizdomas. �ādam cilvēkam bija jābūt vismaz �etrdesmit gadu ve�cam, lai atbilstu vecuma grupai, kas apmācīta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Turklāt tā laika operatoriem bija ten�dence par ielas apģērbu izvēlēties sporta kurpes, d�insus, T krek�lus un vējjakas (nereti ādas). Vējjakai bija jābūt pavērtai un tik platai, lai zem tās paslēptu pistoli. Neapmācītai acij cilvēks ar �ādu aprakstu ne�ķistu neparasts, bet Kavano �āda persona ra�dīja ba�as.

Operatori, kas bija apmācīti pēc 1990. gada, atbilda citādam raksturojumam. Viņi, protams, bija jaunāki, un viņu izvēlētie pulksteņi bija lēti mazpazīstamu firmu ra�ojumi, ta�u spēja iztu�rēt lielas slodzes; nirēju pulksteņi ar gumijas apvalku un taimera funkciju, kādus varēja nopirkt jebkurā jēdzīgā sporta pre�u vei�kalā. Viņi deva priek�roku alpīnistu zābakiem (ar biezām, spē�cīgām zolēm), ērtām biksēm ar lielām kabatām (lai noslēptu iero�ci), platiem puloveriem (lai noslēptu ieroci) un somiņai pie jostas (lai noslēptu ieroci). Tā kā vairākums garāmgājēju nevar lepoties ar īpa�u modes izjūtu, cilvēks ar �ādu aprakstu uz apkār�tējo fona neizcēlās, ta�u Kavano acu uzmetiens tādus nekavējo�ties ierindoja aizdomīgo sarakstā.

Pulksteņi. Tie pauda krietni daudz. Kavano reiz bija norīkots darbā Stambulā. Viņa uzdevums bija nodro�ināt apsardzi ameri�kāņu miljardierim - tas bija devies uz Stambulu apspriest kom�pāniju apvieno�anu, ignorējot slepkavības draudus saistībā ar ne�slēpto finansiālo atbalstu Izraēlai. Pirms miljardiera lidma�īna nosēdās Stambulas lidostā, Kavano izpētīja mutuļojo�o drūzmu un lidostas apkaimi. Pūļa daudzveidīgais apģērbs - tradicionālie arābu halāti, kā arī visda�ādākie rietumnieku apģērbi - neļāva rast nodevīgo kopsaucēju. Ta�u pulksteņi, kā Kavano zināja, me�lo reti. Ievērojot pusduci aptuveni trīsdesmit gadu vecu vīrie�u, kas ne�ķita jebkā savā starpā saistīti, tomēr valkāja da�ādas, bet tikai maisveidīgas drēbes, un visiem bija līdzīgi apavi ar biezām zolēm un līdzīgi robusti, melni sporta pulksteņi ar gumijas ap�valku, viņā iedunējās trauksmes zvani, liekot meklēt citu iespē�ju, kā izvest klientu no lidostas.

Tāda Kavano rīcība nebija apzināta. Tā bija refleksīva pasau�les uztvere - līdzīgi kā leģendārais dro�ības eksperts pulkvedis D�efs Kūpers visiem deva padomu uzturēt sevī modrības pakāpi, kādu pats dēvēja par "dzelteno stāvokli" ("baltais" bija vidusmēra cilvēka informētības trūkums, "oran�ais" - intensīva modrība, re�aģējot uz briesmām, un "sarkanais" - cīņa par dzīvību).

Tā nu Kavano ieslēdza "dzelteno stāvokli" un, novērodams apavus, pulksteņus un citas norādes, izkāpa no taksometra Ko- lumba aplī un iesoļoja Centrālajā parkā. Pulkstenis bija aptuve�ni divi pēcpusdienā. Viņa nospraustais mar�ruts starp kokiem vai�rījās no celiņiem un bija izplānots tā, lai atklātu iespējamos sekotājus. Viņ� devās laukā no parka uz Rietumu Septiņpadsmi�tās ielas un meta līklo�us cauri kvartāliem dienvidu virzienā, līdz beidzot uzgāja pa pakāpieniem Kolumba avēnijā un devās pāri milzīgajam, atklātajam laukumam Linkolna centra priek�ā.

Viena no �ādas saasinātas uztveres priek�rocībām bija tāda, ka tā ļāva viņam cie�i novērtēt katru brīdi, izpētīt katru mir�kli, ievērot ne tikai kā parasti piebāzto laukumu pie Linkolna centra, bet arī neparasti skaidrās debesis un patīkamo saules glāsmu �ajā burvīgajā maija pēcpusdienā. Viņ� piegāja pie sla�venās strūklakas, apsēdās pret to ar muguru un vēroja visu, kas bija redzams priek�ā. Divi jaunie�i mētāja lidojo�o �ķīvīti. Uz soliņiem sēdēja studenti, visticamāk no netālās D�uljarda mū�zikas skolas, un lasīja grāmatas. No da�ādām ēkām �urpu turpu staigāja rosīgi ļaudis. Tērzēja pārī�i. Kavano pagriezās un pa�manīja, ka viņam aiz muguras uz strūklakas baseina malas sē� biznesmenis, turēdams klēpī diplomātportfeli, un lūkojas pulk�stenī.

Kavano ieraduma pēc mazliet pagriezās, lai aplūkotu vīrieti cie�āk. Vīrietim bija virs trīsdesmit, īsi, tum�i mati, viņ� bija vi�dējas miesas uzbūves un garuma. �ādam raksturojumam atbilstu jebkur� biznesmenis. Melnais uzvalks izskatījās dārgs un derēja kā uzliets. Nekādu iespēju noslēpt ieroci. Arī melnais diplomāt- portfelis izskatījās dārgs un tik spīdīgs, ka varēja būt nesen pirkts. Vīrietis sakrustoja kājas, un Kavano radās izdevība apskatīt vie�nu viņa kurpi. Melna, robusta ielas kurpe, tik jauna, ka pazole bija tik tikko ieskrāpēta. Un kas attiecas uz pulksteni�

Kavano nebija iebildumu, ka tas bija no tiem mirdzo�ajiem ar visādām ciparnīcām un podziņām. Tiesa gan, zināms skaits biz�nesmeņu vēlējās būt neuzkrīto�i, ta�u citiem patika apkrauties ar nieciņiem, un pulkstenis, kas var kalpot par taimeri, kā arī rādīt stundas, minūtes un sekundes divās da�ādās laika joslās, da��iem prātiem varētu likties amizants. Nē, Kavano raizes darīja kas cits - pulkstenis bija tik biezs, ka krekla aproci bija nācies atstāt neaizpogātu, un tas radīja pavir�u priek�statu, kontrastēja ar citādi nevainojamo vīrie�a izskatu.

Vīrietis vēlreiz pavērās pulkstenī un paskatījās uz kreiso pusi, pret Averīfi�erholas ieeju, vienu no kompleksa ēkām.

Tajā brīdī Kavano sajuta kādu pienākam klāt, pacēla acis un ieraudzīja garu, slaidu vīrieti ar tievām ūsiņām un cepurē ar pla�tām malām - Kavano zināja, ka zem tās slēpjas plāni, sirmi ma�ti. Kaut arī vīrietim bija virs piecdesmit, viņ� izstaroja stipri jau�nāka cilvēka stiegraino spēku. Kurpes bija tā nospodrinātas, ka tajās atspoguļojās garāmgājēji. Pelēkais uzvalks ar gai�ām svītri�ņām atgādināja formastērpu. Baltais krekls bija pamatīgi iestīvi- nāts. Vienīgais spilgtais apģērba gabals bija sarkanzilā kaklasai�te, kas nekādi neizcēlās uz viņa bāluma.

-���� Dankan! - Kavano pasmaidīja un paspieda vīrie�a roku. - Tu izskaties neveselīgi. Tev bie�āk jāiziet svaigā gaisā.

-���� Tas kaitē veselībai. - Dankana cepures malas ieslēpa seju ēnā. Viņa uzvārds bija Venvorts, un, tā kā viņ� lielāko tiesu mū��a bija pavadījis brīvā dabā kā īpa�o vienību loceklis un vēlāk kā vienības "Delta" galvenais instruktors, viņ� bija pārcietis jau trīs operācijas, ārstēdams ādas vēzi smagā formā. - Tu esi pārāk iededzis. Bie�āk uzzied sauļo�anās krēmu!

-Jā, ozona slānis dilst. Kārtējā uztraukuma vērtā lieta. - Ka�vano vēlreiz pameta skatienu uz vīrieti melnajā uzvalkā, kas tu�pēja otrpus strūklakas uz baseina malas. - Lai nu kā, tik jaukā dienā grēks dirnēt zem jumta. Es nospriedu, ja tu esi atbildīgs par jaunajiem dro�ības pasākumiem Linkolna centrā, mēs varam satikties te, nevis tavā kabinetā. - Viņ� atsaucās uz "Global Pro- tective Services" galveno mītni Medisona avēnijā - apsardzes aģentūru, ko Dankans bija nodibinājis pēc aizie�anas no vienī�bas "Delta". Tikai pēc piecu gadu darbības aģentūrai bija filiāles Londonā, Parīzē, Romā un Honkongā, un tika plānots atvērt vēl vienu Tokijā. Tās reputācija bija pla�i izplatījusies Dankana no�līgto aģentu profesionālisma dēļ - tie visi bija īpa�o operāciju personāla darbinieki un daudzi biju�ie Dankana studenti.

-��� Kā tavi ievainojumi? - pajautāja Dankans.

-��� Sadzija.

-��� Vēstnieks sūta sveicienus.

-��� Viņam ļoti veicies.

-�� Jā, ja kāds ar �ķēr�ļiem tiek galā tik labi kā tu.

Kavano neizdevās apspiest smaidu.

-���� Ikreiz, kad tu man pielaizies, es saprotu, ka tev kaut kas va�jadzīgs.

Dankans uzmeta viņam vainīgu skatienu.

-��� Domā, ka esi gatavs atgriezties darbā?

Vēlreiz palūkojies pāri plecam, Kavano ievēroja, ka vīrietis melnajā uzvalkā izskatās vēl vairāk saspringts, viņ� kārtējo reizi uzmeta skatienu pulkstenim un nenolaida acis no Averīfi�erho- las. Neaizpogātā aproce ap biezo pulksteni kaitināja Kavano vēl vairāk.

Piepe�i vīrietis pamanīja ko tādu, kas lika viņa mugurai sa�stingt. Viņ� uzlika pirkstus uz ceļiem novietotā diplomātportfe- ļa slēd�iem, gatavodamies to atvērt.

-���� Atvaino uz mirkli! - Kavano bilda Dankanam. Viņ� pie�cēlās un apgāja apkārt strūklakai, sekojot vīrie�a skatienam, kas bija piekalts Averīfi�erholai un no tās tikko iznāko�ai rudma�tei. Viņa bija vecāka par trīsdesmit gadiem, labi ģērbusies un izskatīga un iznāca kopā ar vīrieti, kam uzspieda uz vaiga atva�du skūpstu, un tad devās pāri atklātajam laukumam. Pēc desmit sekundēm viņa būs izgājusi cauri pūlim un atradīsies netālu no tās vietas, kur �obrīd sēdēja un viņā lūkojās vīrietis melnajā uz�valkā.

Kavano piegāja vīrietim klāt no otras puses brīdī, kad viņ� pavēra diplomātportfeli un iegrūda tajā roku.

Sieviete pienāca tuvāk un uzmeta vīrietim skatienu, kas Ka�vano izbrīnīja, jo vairākums ļau�u nekad neko sev apkārt neie�vēroja. Viņa sastinga, un vīrietis nogrūda portfeli zemē, atklā�dams, ka tur rokā pistoli.

Gandrīz vienlaikus norisinājās vairāki notikumi. Sieviete ie�kliedzās, vīrietis brāzās viņas virzienā, un Kavano metās viņam pakaļ, pasviedis roku gaisā. Viņ� izrāva pistoli vīrietim no rokas, atvilka viņu atpakaļ, iestūma baseinā un pabāza vīrie�a galvu zem ūdens.

Pie Kavano pienāca Dankans.

-Jā, tu nudien jūties labāk.

-���� Tu tur stāvēsi un sajūsmināsies vai varbūt tomēr izsauksi policiju?

Dankans izvilka mobilo telefonu.

-Tev neliekas, ka būtu vēlams ļaut viņam ieelpot?

-��� Ne glu�i, bet jādomā, ka citādi mums neizdosies uzklausīt viņa stāstu.

-��� Viņa paziņoja, ka vēlas no viņa �ķirties - vai ko tamlīdzīgu -, un viņ�, protams, nespēja pārdzīvot atraidījumu, - Dankans mi�nēja.

-��� Protams. Bet es gribu zināt, kādēļ viņ� tā uzcirties. Viņ� nav pieradis nēsāt uzvalku. To var redzēt, jo pulkstenis nesatilpst zem uzvalka krekla aproces.

-��� Ja tūlīt pat neļausi viņam ievilkt elpu, tu nekad to neuzzi�nāsi.

-���� Nebojā man prieku! - Kavano izvilka vīrie�a seju no ūdens, vēroja, kā viņ� sprauslā, un pieprasīja paskaidrojumu par uzvalku.

Vēl da�as reizes pabijis zem ūdens, vīrietis bija ar mieru visu izstāstīt. Viņ� bija iecerējis no�auties, ta�u pirms tam no�aut sie�vu, ar kuru bija sarunāts satikties viņas advokāta birojā un kura patie�ām bija iesniegusi �ķir�anās prasību. Melnais uzvalks un arī kurpes bija jauni. Viņ� bija atstājis rīkojumu �ajā kārtā viņu ap�glabāt.

-��� Un man jau likās, ka mani vairs nekad nekas nepārsteigs, - Kavano izmeta.

Bet tas vēl nebija viss. Vīrietis nemitīgi lūkojās pulkstenī, jo zināja, cikos sieva varētu iznākt no biroja un doties uz tik�anos ar savu advokātu. Viena no trim pulksteņa ciparnīcām rādīja pa��reizējo laiku. Otra rādīja, cik pagājis kop� brī�a, kad viņa pazi�ņoja, ka vēlas �ķirties; tre�ā rādīja, cik viņai atlicis dzīvot. Kavano vēlreiz iegrūda vīrie�a galvu ūdenī.

-��� Nu, kā tu domā? - Dankans apvaicājās. -Par ko?

-��� Vai esi gatavs vēl vienam uzdevumam?

Viesnīca "Warivick" bija nesen restaurēta, ta�u tās marmora un tum�ā koka vestibils saglabāja Manhetenas vēsturiskās tradī�cijas un raksturu. Kavano pagriezās pa kreisi un iegāja klusajā viesnīcas bārā, kur pie stūra galdiņa sēdēja pievilcīga sieviete za�ļām acīm un intriģējo�u sejas izteiksmi. Kavano atzinīgi novēr�tēja viņas izvēlēto atra�anās vietu - ar muguru pret iek�ējo sie�nu, tālu no daudzajiem bāra logiem -, lai gan, ja Kavano būtu uzskatījis, ka sievietei draud jebkādas briesmas, vispār nebūtu ļā�vis viņai parādīties publiskā vietā.

Viņas vārds bija D�emija Treversa, un vēl nesen viņa kopā ar Kavano noslēgtībā mita ran�o Vaiomingas pavalstī kalnos netā�lu no D�eksonholas. Tur viņ� pieraudzīja, lai D�emijas �au�anas prasme atbilstu mūsdienu prasībām, un, kad Kavano laiku pa lai�kam devās veikt apsardzes uzdevumus, tur uzkavējās un viņa prombūtnē sievieti pieskatīja kolēģi, kuriem bija nepiecie�ams atvaļinājums. Pirms diviem gadiem D�emija bija sniegusi liecī�bas mafijas karu slepkavības lietā. Mafijas boss, kur� nonāca aiz restēm, deva pavēli viņu novākt. Par spīti policijas apsardzei, di�vas reizes viņa gandrīz tika nogalināta, un tas pamudināja Ka�vano, kur� apbrīnoja viņas apņēmību, iejaukties un noorganizēt viņas pazu�anu. Pavēle drīz vairs nebija spēkā, jo tās izdevējs no�smaka federālajā cietumā, aizrīdamies ar spageti un frikadelēm. Kaut arī mafijas bosa nāves apstākļi �ķita nevainīgi, D�emijā mita pārliecība, ka ar to ir kāds sakars Kavano, ta�u viņ� turpināja noliegt, ka būtu jebkā ar to saistīts, kaut arī pats bija reiz atzi�nis, ka vienīgais paņēmiens, kā novērst mafijas bosa draudus, ir aizsūtīt to pie tēviem. "Liktenis", - tas bija vienīgais, kas bija sakāms Kavano par �o �ķietamo nelaimes gadījumu. Drīz pēc tam viņi bija apprecēju�ies. Viņi vēl aizvien bija apmetu�ies Vaiomin- gā, ta�u tās skaistuma, nevis noslēgtības dēļ.

Bē�ais bik�kostīms un smaragdzaļā blūze ideāli piestāvēja D�e- mijas mirdzo�ajiem, brūnajiem, līdz pleciem slīgsto�ajiem ma�tiem. Tīksminoties par sievu, Kavano pievilka krēslu tā, lai va�rētu apsēsties stūrī viņai līdzās. �āda atra�anās vieta ļāva viņam paturēt redzeslokā abas ieejas telpā, kā arī garāmgājējus aiz loga Piecdesmit ceturtajā ielā.

-��� Ko tu dzer? - Kavano pavaicāja.

-���� "Perrier" ar laimu.

Viņ� nogar�oja, izbaudīdams laimu.

-��� Kā pagāja pēcpusdiena? Izbaudīji tūrista izpriecas?

-��� Pilnībā. Es gau�ām sen nebiju apmeklējusi Modernās māk�slas muzeju. Glu�i kā apciemoju senu draugu. Un kā tava pēc�pusdiena?

Viņ� izstāstīja.

-���� Tu piekriti vēl vienam uzdevumam? - D�emija izskatījās pārsteigta.

-��� Mēs �ā vai tā parīt grasījāmies lidot mājās, tāpēc tas nekā�dus īpa�os sare�ģījumus neradīs, sevi�ķi tāpēc, ka tu rīt dodies pie mātes. Es prātoju, ka tev diez vai būs kas pretī braukt mājās vie�nai. Es atgriezī�os pēc nedēļas.

-���� Bet tu esi tikai nupat cik necik atveseļojies pēc pēdējā uz�devuma.

-��� �is būs viegls.

-��� Tā tu teici arī iepriek�ējā reizē.

-��� Arī piedāvātā summa ir laba.

-��� Manas naudas pietiks mums abiem un pāri paliks, - atbil�dēja D�emija.

Kavano pamāja ar galvu. Viņa sardzes aģenta ienākumi ļāva abiem apmesties "Warwick" - ērtā, bet ne glu�i lepnā hotelī.

Ta�u, ja viņi sākru tērēt D�emijas naudu, kas iegūta, deviņdes�mitajos gados interneta trakuma laikos pārdodot daudzsolo�u interneta kompāniju, viņi būtu varēju�i apmesties "Plaza" vai vismaz "St. Regis" luksusa apartamentos.

-��� Kāpēc tu nejauj man tevi aprūpēt? - viņa vaicāja.

-��� Muļķīgs vīrie�a lepnums.

-��� Tā teici tu, nevis es.

Kavano paraustīja plecus.

-��� Da�us tie�ām vajag aizsargāt.

-���� Un tāds ir tavs darbs. Nebija vērts taujāt. - D�emija ieāķē- ja roku viņa elkonī. - Tad kāpēc �is uzdevums būs vieglāks?

-��� Klients neprasa, lai viņu aizsargā.

-��� Ak tā? - D�emija atkal �ķita brīnāmies. - Ko tad viņ� grib?

-��� To pa�u, ko reiz tu. Pazust.

Kavano izkāpa no ma�īnas, divus gadus veca "Ford Taurus", kuru bija pie�ķīrusi "Global Protective Services". Tas tika izvē�lēts ne tikai tā īpa�o papildierī�u, to vidū sacīk�u ma�īnas mo�tora un atbilsto�u amortizatoru, dēļ, bet arī tāpēc, ka putekļai�ni pelēkā krāsa un universālais dizains padarīja ma�īnu tik neuzkrīto�u, ka citu sedanu vidū tā bija glu�i neredzama. To�mēr svētdienas pēcpusdienā tas bija vienīgais transporta līdzek�lis �ajā visu pamestajā industriālajā zonā Ņuarkā, Ņūd�ersijas pavalstī. Viņ� nopētīja ar grafiti apzīmēto noliktavu - iepletu��os trīsstāvu celtni, kam vairākums logu bija izdauzīti. Rūsas strēmelēm klātās durvis karājās eņģēs, un telpa aiz tām pirma�jā acu uzmetienā izskatījās pēc atkritumu izgāztuves, ta�u pa�tiesībā bija bezpajumtnieku pilsēta. Cik vien tālu skatiens snie�dzās, ēkas iek�ienē vāļājās par mājvietām kļuvu�as samurcītas kartona kastes. Melnos plastikāta maisos glabājās iemītnieku bagātības.

Tum�ie mākoņi meta dzestru ēnu. Upē viņpus noliktavas dū�ca kuģu dzinēji, letaurējās velkonis. Iedārdējās pērkons. Kava- no, lai nomierinātos, piespieda labo elkoni pie deviņu milimet�ru pistoles, kas atradās jostas makstī zem jakas. "Sig Sauer 225" satilpa astoņas patronas aptverē un viena patrontelpā. Ne pārāk varens ugunsspēka apjoms, tā nebija "Bereua", kurā savietojās se�padsmit patronas, ta�u pistole ar tādu munīcijas ietilpību vi�ņa rokā likās pārāk liela, un tas ietekmēja precizitāti - deviņi labi paveikti �āvieni bija pārāki par se�padsmit, kuri aizgāja "pēc piena" slikta tvēriena dēļ. Turklāt federālie aviācijas mar�ali jau astoņdesmito gadu beigās bija nospriedu�i, ka vieglā svara un plā�nā, kompaktā dizaina dēļ "Sig Sauer 225" ir ideāli piemērots nē�sā�anai zem apģērba. Visviens viņam zem jakas kreisajā sānā pie jostas maisiņā katram gadījumam bija vēl divas astoņu patronu aptveres.

Pieņēmās spēkā salts vēj�, vēstot par tuvo lietu. Pa nolikta�vas rēgainajām durvīm pabāzās da�as sirmas galvas.

Kavano izņēma no jakas kabatas mobilo telefonu un piespie�da Dankana dotos tikai �ajā dienā derīgos numurus.

Pirms klausulē ieskanējās pīkstiens, parādījās vēl da�as sirmas galvas - da�as lūkojās ar ba�ām, citas novērtējot.

Atskanēja vēl viens pīkstiens.

-Jā? - jautāja drebo�a vīrie�a balss. Izklausījās, it kā viņ� at�rastos atbal�u kamerā.

Kavano izrunāja savu atpazī�anas teikumu pusi.

-��� Nebiju domājis, ka noliktava ir slēgta.

-�� Jau pirms desmit gadiem, - atskanēja otra paroles daļa, un balss joprojām skanēja nedro�i. - Jūsu vārds ir� ?

-��� Kavano. Un jūsu?

-��� Denjels Preskots. Denjels. Ne Dens.

Arī �ī vārdu apmaiņa piederējās pie paroles.

Viņu nopētīja vēl da�as izkāmēju�as sejas; skrandaiņu armi�ja centās noteikt, vai jaunatnācējs ir ienaidnieks, labvēlis vai mērķis.

Uz eļļainā asfalta nokrita atsevi�ķas lietus lāses.

-���� "Global Protective Services" piemīt vislabākās firmas repu�tācija, - sacīja balss. - Es gaidīju lepnāku auto.

-��� Viens no iemesliem, kāpēc esam vislabākie, ir tāds, ka ne�piesaistām uzmanību sev un, vēl svarīgāk, mūsu klientiem.

Uz seguma pilēja smagas lāses.

-���� Pieņemu, ka jūs mani redzat, - Kavano turpināja. - Iera�dos viens, kā jūs lūdzāt.

-��� Atveriet auto durvis!

Kavano izpildīja.

-��� Atveriet bagā�nieku!

Kavano arī to izdarīja. Vīrietis acīmredzot atradās tādā no�vēro�anas punktā, no kura varēja ieskatīties ma�īnā.

Tum�ie mākoņi sabiezēja. Ap viņu nopilēja vēl da�as lietus lāses.

Kavano saklausīja telefonā atbalsojamies klusinātus metālis�kus trok�ņus.

-��� Hallo!

Nekādas atbildes.

-��� Hallo! � viņ� prasīja vēlreiz.

Klusinātie metāliskie trok�ņi turpinājās.

Pērkons ierūcās tuvāk.

No noliktavas izklīda da�i skrandaiņi. Viņi, tie�i tāpat kā pā�rējie, bija netīri, rugājiem noaugu�i, bet acīs manāmais izmisums kontrastēja ar tuk�umu un rezignāciju, kādu Kavano sajuta ci�tos. Narkomāni, viņ� pieņēma, tik ilgi nocietu�ies pēc devas, ka centīsies uzbrukt neprātīgam sve�iniekam, kur� ieradies ellē.

-��� Klau, es ierados jums palīdzēt, - viņ� sacīja telefonā, - ne�vis izmirkt līdz ādai.

Metāliskie trok�ņi nerimās.

-��� Manuprāt, mēs abi esam pieļāvu�i kļūdu. - Viņ� aizcirta ba�gā�nieka vāku un pasa�iera puses durvis. Jau grasīdamies iekāpt ma�īnā, viņ� dzirdēja drebelīgo balsi sakām:

-Taisni uz priek�u. Pa kreisi. Durvis redzat? -Jā.

Tās bija vienīgās durvis, kas turējās eņģēs. Aizvērtas.

-��� Ejiet iek�ā! - teica nedro�ā balss.

Kavano iesēdās pie stūres.

-��� Es teicu - ejiet iek�ā! - balss neatlaidās.

-��� Vispirms novieto�u auto.

Kavano stūrēja pa ieplaisāju�ā betona stāvvietu. Pie durvīm viņ� apmeta pusapli un novietoja automobili ar priek�galu pret ceļu, pa kuru bija ieradies, lai nepiecie�amības gadījumā varētu nekavēdamies aizbraukt.

-��� Eju iek�ā, - viņ� bilda telefonā.

Kavano iztrausās no ma�īnas, aizslēdza to ar tālvadības pulti un steidzās cauri lietutiņam. Ar perifērisko redzi sajuzdams kus�tību, viņ� uzmeta aci pa kreisi gar noliktavas sienu uz to vietu, kur vēl da�i narkomāni iznāca aizvien spēcīgākajā lietū un vēro�ja viņu. Piesardzīgi prātojot, kas viņu sagaida otrpus �īm durvīm (vēl da�i narkomāni?), viņ� ielika telefonu jakas kabatā un izda�rīja to, ko nebija plānojis, - izvilka pistoli. Pagriezdams rokturi, viņ� ievēroja, ka zem putekļu kārtas, kas klāja slēdzeni, varēja manīt mirdzumu - slēdzene bija nesen ielikta. Bet durvis nebija aizslēgtas. Atvēris tās, viņ� ienira ēkā.

Kavano aizvēra smagās, �īksto�ās durvis, cik vien ātri protes�tējo�ās eņģes ļāva, un viņa siluets izgaisa uz aizvērto durvju fo�na. Viņ� ievilkās tum�ākajās ēnās, lai aptvertu, kur atrodas. Pie putekļainām betona kāpnēm ar metāla pakāpieniem. Margās �ū�pojās zirnekļu tīkli. Pa kreisi aiz lifta durvīm dunēja motors. Ēka dvakoja pēc pelējuma un uzdvesa dzestrumu.

Pavērsis pistoli pret kāpnēm un tad pret liftu, Kavano pa�sniedzās sev aiz muguras, lai aizvilktu robustās slēdzenes aiz�au�jamo un aizslēgtu durvis. Bet, pirms viņ� paspēja tai pieskar�ties, slēdzenes bulta aizsitās ciet - tā tika elektroniski vadīta no attāluma.

Kavario koncentrējās, lai apvaldītu nemieru. Nebija nekāda iemesla domāt, ka draud briesmas. Galu galā Dankans bija brī�dinājis viņu, ka potenciālajam klientam, kaut arī viņ� nebija sais�tīts ar noziedzību, raksturīgi ekscentriski gājieni.

Preskots tikai vēlas būt piesardzīgs, Kavano centās sevi mie�rināt. Pie velna, ja Preskots tā noraizējies par savu dro�ību, ka viņam vajadzīga aizsardzība, nav brīnums, ka tik ļoti rūpējas, lai durvis būtu aizslēgtas. Ne jau man, bet viņam draud bries�mas.

Tad kāpēc es turu rokā ieroci?

Viņ� izvilka telefonu no kabatas un ierunājās:

-��� Kur tālāk? - Vārdi atbalsojās.

It kā atbildot, atvērās lifta durvis, atklājot spo�i apgaismotu kabīni.

Kavano necieta liftus: �auras, noslēgtas kabīnītes, ko viegli pārvērst par slazdiem. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas atradī�sies aiz durvīm, kad tās atvērsies vēlreiz.

-��� Pateicos, - viņ� ierunājās klausulē, - bet man nāktu par la�bu izkustēties, le�u pa kāpnēm. - Acīm pielāgojoties pustumsai, viņ� pamanīja novēro�anas kameru, kas bija nemanāma ierīkota zem kāpnēm un pavērsta pret durvīm. - Man ziņoja, ka vēlaties pazust. Rādās, jau esat to paveicis.

-�� Ne pilnībā, - izdvesa nedro�ā balss. �oreiz tā nāca nevis no telefona, bet gan no sienā ieslēpta skaļruņa.

Kavano ielika telefonu kabatā. Nāsīs ieknieba vāra asa sma�ka, it kā tuvumā būtu līķis. Pulss paātrinājās.

Lai cik klusi viņ� centās likt soļus, metāla pakāpieni skaļi at�balsojās.

Kavano nonāca kāpņu laukumiņā un virzījās tālāk. Asā sma�ka kļuva mazliet manāmāka. Viņ� nostājās pie blīvām metāla durvīm, un kuņģis sarosījās. Viņ� vilcinoties pastiepa roku.

-��� Ne tās, - norādīja balss no sienas.

Kavano nervi neizskaidrojamā kārtā bija saspringti kā stī�gas; viņ� kāpa augstāk un pēc pusstāva nonāca pie vēl vienām durvīm.

-��� Arī �īs ne, - balss sacīja. - Starp citu, vai man jājūtas mie�rīgam, redzot, ka esat paņēmis līdzi ieroci?

-��� Nezinu par jums, bet mani �ādos apstākļos tas ārkārtīgi no�mierina.

Balss izdvesa kaut ko līdzīgu rūgtam spurcienam.

Ēku pātagoja lietusgāzes, liekot tai vibrēt.

Kāpņu aug�ā gaidīja pēdējās durvis. Tās bija atvērtas, aicinot Kavano spilgti apgaismotā gaitenī, kura otrā galā atradās aizvēr�tas durvis.

Tas pats, kas ieiet liftā, Kavano nosprieda. Asā smaka �ķita vēl nedaudz spēcīgāka. Muskuļi saspringa, un viņ� nesaprata, kas ar viņu notiek. Nojauta lika aiziet no ēkas. Viņ� piepe�i iedo�mājās, vai vispār varētu to atstāt. Lai gan Kavano alla� jakas ap�kaklē nēsāja mūķīzerus, viņam bija aizdomas, ka ar tiem durvis apak�stāvā nebūs iespējams dabūt vaļā. Elpodams mazliet strau�jāk, Kavano sev vēl un vēlreiz iegalvoja, ka ne jau viņam draud briesmas - apdraudēts bija Preskots, un tas izskaidroja to, kas bija tikai dro�ības pasākumi, kā viņ� cerēja, nevis viņam ierīkotas lamatas.

Viņ� pameta skatienu uz novēro�anas kameru gaitenī, kurā viņam bija jāieiet. Pie velna to kameru, Kavano nodomāja, pa��a mitro plaukstu aizkaitināts. Ja Preskots vēlētos mani novākt, viņ� jau sen būtu varējis to izdarīt. Pat neņemot vērā sirds uz�stājīgo dauzī�anos, spēcīga intuīcija lika ļauties situācijai. Cits instinkts spieda viņu ņemt kājas pār pleciem, ta�u tas bija pret�runā ar loģiku, jo nebija pamata uzskatīt sevi par apdraudētu. Kļuvis nepacietīgs, viņ� nonāca pie strikta lēmuma un iestū�ma ieroci makstī. Gaitenī man tik un tā nebūs no pistoles ne�kāda labuma.

Iegājis iek�ā, Kavano nebrīnījās, redzot, ka durvis aiz mugu�ras aizcērtas un skaļi aizslēdzas.

Pēc mijkrēslī tītajām kāpnēm gaisma iesvēla sāpes acīs, bet vismaz asā smaka bija pagaisusi. Spējis mazliet atslābināt nervus, Kavano aizsoļoja līdz durvīm gaiteņa galā, pagrieza rokturi, at�stūma durvis vaļā un attapās gai�ā, monitoro kontroles iekārtu un elektronisko konsoļu pārpildītā istabā. Logs tie�i pretī bija aiz�mūrēts ar ķieģeļiem.

Tomēr viņa uzmanību saistīja apmēram �etrdesmit gadu vecs, korpulents vīrietis, kas stāvēja starp mirguļojo�ām iekārtām. Vī�rietis bija ģērbies saburzītās platās biksēs, tikpat saburzīts balts krekls ar sviedru plankumiem bija pielipis pie dū�īgā vēdera. Viņ� sen nebija skuvies. Biezie smil�krāsas mati bija izspūru�i. Ada zem acīm no miega bada pietūku�i. Tum�ās acu zīlītes no sasprindzi�nājuma ieplestas.

Vīrietis bija pavērsis pret viņu pusautomātisko �etrdesmit piektā kalibra "Colt". Tā stobrs svārstījās.

Kavano ne�aubījās, ja viņ� būtu ienācis ar pistoli rokā, vīrie�tis būtu iz�āvis. Ar pūlēm saglabādams vienmērīgu elpu, viņ� mierinot pacēla rokas gaisā, apliecinot, ka padodas. Lai gan pret viņu bija notēmēta liela pistole, neomulīgā sajūta, kura Kavano bija pārņēmusi, viņam kāpjot aug�ā, �ķita pavisam nebūtiska sa�līdzinājumā ar to, ko jūt �is vīrietis, jo tik pārbiedētu cilvēku kā Preskotu Kavano vēl nekad nebija redzējis, ja nu vienīgi kaujas apstākļos.

-��� Atcerieties, ka jūs pēc manis sūtījāt, - Kavano ierunājās. - Ierados, lai jums palīdzētu.

Preskots turpināja mērķēt ar koltu, acu zīlītes iepletās vēl pla�tāk. Istabā sabiezēja bailes.

-��� Man bija zināms jūsu vienreizējās izmanto�anas tālruņa nu�murs un parole, - Kavano sacīja. - Tāda informācija varēja būt tikai "Protective Services" darbinieka rīcībā.

-��� Jūs varējāt izspiest �īs ziņas no personas, ko viņi sūtīja, - attrauca Preskots. Viņa balss bija drebo�a, tāpat kā pa telefonu, ta�u Kavano jau saprata, ka tas nebija elektronisks efekts, - Pres- kota balss trīsēja tāpēc, ka viņ� bija nobijies.

Durvis aiz Kavano muguras aizcirtās, un slēdzene elektronis�ki aizslēdzās. Viņam izdevās nesatrūkties.

-��� Nezinu, kas jūs apdraud, ta�u ārkārtīgi �aubos, vai prātīgā�kais paņēmiens, lai jūs sagūstītu, būtu sūtīt vienu pa�u cilvēku, vismaz ņemot vērā to, kā jūs �eit esat iekārtojies. Jums būtu lo�ģiski jāsecina, ka es jūs neapdraudu.

-��� Visģeniālākā taktika ir negaidīts uzbrukums. - Preskota pis�toles tvēriens bija tikpat nedro�s kā viņa balss. - Turklāt jūsu spriedumiem ir ēnas puse. Ja viens cilvēks nerada nekādus īpa��os draudus, kā viens cilvēks spēj piedāvāt atbilstīgu apsardzi?

-�� Jūs neteicāt, ka jums nepiecie�ama apsardze. Jūs gribējāt pa�zust.

Sviedru plankumi Preskota padusēs pletās pla�umā, un viņ� uzmanīgi nopētīja Kavano.

-��� Sākotnējās pārrunas es vienmēr veicu divatā ar iztaujājamo personu, - Kavano piebilda. - Man jāuzdod jautājumi un jāiz�vērtē draudu līmenis. Tad es izlemju, kāda palīdzība �im klien�tam ir vajadzīga.

-���� Man stāstīja, ka esat dienējis vienībā "Delta". - Preskots aplaizīja sausās, gaļīgās lūpas.

-��� Tiesa.

Klasiskā īpa�o operāciju karavīra ķermeņa uzbūve bija �āda - muskuļaini pleci, kas sa�aurinājās līdz stingriem, �auriem gur�niem; aug�ējās ķermeņa daļas stiprinā�ana bija viens no spraigo treniņu mērķiem.

-��� Papilnam fizisku vingrinājumu, - Preskots turpināja. - Vai tas, pēc jūsu domām, ļauj jums pretendēt uz kāda apsardzi?

Cen�oties Preskotu nomierināt, Kavano pasmējās.

-��� Vai vēlaties mana darba statistiku?

-��� Jā, ja gribat mani pārliecināt, ka ieradāties palīdzēt, ja gri�bat strādāt pie manis.

-��� Tā ir aplama pieeja. Es neiztaujāju potenciālo klientu tāpēc, ka vēlos pie viņa strādāt. Da�kārt es nevēlos pie viņa strādāt.

-��� Proti, jūs gribat, lai klients jums iepatīkas? - Preskots ar rie�bumu noprasīja.

-��� Da�kārt man klienti nepatīk, - Kavano atbildēja. - Bet tas nenozīmē, ka viņiem nav tiesību dzīvot. Es esmu sargs, nevis ties�nesis. Pastāv izņēmumi. Narkotiku pārvadātāji atkrīt. Bērnu iz�mantotāji atkrīt. Un atkrīt jebkur�, kas acīm redzami ir monstrs. Vai jūs esat monstrs?

-��� Skaidrs, ka ne! - Preskota acīs bija neticība.

-��� Tad atliek tikai vēl viena mēraukla, kas man palīdzēs no�teikt, vai vēlos jūs aizsargāt.

-��� Proti?

-��� Vai esat gatavs pakļauties?

Preskots, samirk�ķinot acis, notrausa sviedru lāsītes no skrop�stām.

-Ko?

-��� Es nevaru aizsargāt cilvēku, kas nepakļaujas pavēlēm, - Ka�vano paskaidroja. - Tāds ir sarga darba paradokss. Mani nolīgst klients. Teorētiski �ī persona ir mans priek�nieks. Ta�u aizsardzī�bas operācijā pavēles dodu tikai es. Darba devējam man jāklau�sa, it kā priek�nieks būtu es. Vai esat gatavs pakļauties?

-��� Galvenais, lai es paliktu dzīvs.

-��� Darīsiet, ko lik�u?

Preskots padomāja un bailīgi pamāja ar galvu.

-���� Labi, te būs pirmā pavēle - aizvāciet to nolādēto stroķi, pirms neesmu iestūmis jums to rīklē!

Preskots pāris rei�u samirk�ķināja acis un atkāpās, it kā Ka�vano būtu viņu iepļaukājis. Viņ� sa�ņaudza ieroci cie�āk, savie�bās un nolaida roku gar sāniem.

-��� Sākums teicams, - Kavano noteica.

-��� Ja neesat tas, par ko uzdodaties, dariet to jau tagad, - Pres�kots lūdza. - Nogaliniet mani! Es vairs nespēju izturēt �ādu dzīvi.

-��� Tikai mieru! Nezinu, kas ir jūsu ienaidnieki, bet es to vidū neesmu.

Kavano pārlaida acis istabai. Pa labi kaktā pie elektronikas un monitoriem viņ� ieraudzīja saliekamo gultu, mazu ledusska�pi, izlietni un nelielu krāsniņu. Aiz tiem atradās tualete, du�a un noteka. Pārtika plauktos nepārprotami lika manīt, ka Preskotam svara pieaugums nerūp: makaronu un siera kastītes, ravioli un lazanjas kārbas, �okolādes tāfelītes, kartupeļu �ipsi, klasiskās ko- kakolas komplekti.

-Cik ilgi jūs jau te atrodaties?

-��� Trīs nedēļas.

Kavano plauktā zem pārtikas pamanīja grāmatas. Lielākoties zinātnisko literatūru par tik daudzpusīgiem tematiem kā ģeolo�ģija un fotogrāfija. Uz vienas vāka bija kailas sievietes fotogrāfi�ja, un tā grāmata laikam bija par seksu. Turpretī citas nosaukums bija "Robinsona D�efersa Kopoti raksti", un tai blakus atradās vēl da�i Robinsona D�efersa dzejoļu krājumi.

-��� Jums iet pie sirds dzeja? - Kavano apvaicājās.

-���� Remdē dvēseli. - Preskota balsī ieskanējās taisno�anās, it kā viņ� domātu, ka par viņu zobojas.

Kavano izvilka grāmatu, atvēra un nolasīja pirmās rindiņas, ko redzēja.

-��� "Es viņai torni uzcēlu, kad biju jauns. Kādudien viņa mirs�"

Preskots izskatījās vēl vairāk gatavs taisnoties.

-���� Prot saistīt uzmanību. - Kavano nolika grāmatu un turpi�nāja pētīt istabu. Blakus nelielam televizoram bija sakārtotas vi�deokasetes. Preskota gaume bija nekonsekventa: trilleris ar Klin�tu Istvudu, vecs pusaud�u mīlas raudamgabals ar Troju Donahjū un Sandru Dī. - lr redzētas arī sliktākas paslēptuves, - Kavano izteica savas domas. - Bezpajumtnieki un narkomāni par aizse�gu. Gudri darīts. Kā jūs atradāt �o noliktavu? Kā iekārtojāt �o istabu?

-��� Es to paveicu pirms gada, - Preskots stāstīja.

-��� Lai kādas būtu jums draudo�ās briesmas, jūs tās paredzējāt.

-��� �īs konkrētās briesmas gan ne.

-��� Tad kādēļ jūs�.

-��� Es vienmēr veicu piesardzības pasākumus, - Preskots atteica.

-��� Tas neskan loģiski.

-��� Katram gadījumam, - Preskots piebilda.

-��� Kādam gadījumam? - Piepe�i Kavano uzmanību saistīja kus�tība TV monitorā. - Acumirkli!

-��� Kas lēcies? - Preskots apsviedās pret monitoru.

Pelēkajā ekrānā parādījās ducis noskrandu�u vīru, kas slāja cauri lietum "Taurus" virzienā.

-��� Kungs tētīt! - Preskots izsaucās.

-��� Narkomāni ir apbrīnojami, - Kavano izmeta. - Viņi mēģi�nās nozagt pilnīgi jebko, kas atstāts bez uzraudzības. Reiz pazinu �ali, kur� pa�a tēvam nozaga �etrdesmit mārciņu suņa pārtikas, lai varētu nopirkt kreku. Brīnumainākais ir tas, ka narkotiku tir�gotājs bija ar mieru pieņemt suņu pārtiku, pat neprasīdams nau�du. Cik man zināms, tirgotājs to pārtiku notiesāja.

Ekrānā bija redzams, kā noskrandu�ie, lietū izmirku�ie vīrie�i rausta sānskata spoguļus un cen�as ar metāla stieņiem atlauzt de�koratīvos diskus.

-��� Vai te var noklausīties, kas notiek ārpusē? - Kavano apjau�tājās.

Preskots uzsita pa sviru uz konsoles. Audio skaļrunī uzreiz ie�skanējās lietus plīk�ķieni.

Kavano dzirdēja attālu metāla skrapstoņu, skrandaiņiem lie�tusgāzē pūloties izjaukt viņa ma�īnu pa sastāvdaļām.

-��� Labāk ejiet strādāt, zēni!

Viņ� izvilka no jakas kabatas auto tālvadības pulti. Tā bija izsmalcināta, nevis tāda kā parasti, bet aprīkota ar pusduci po�dziņu.

Preskots izskatījās samulsis, bet Kavano tikmēr nospieda vienu podziņu.

Pēk�ņi pa audio skaļruņiem istabu piepildīja dzirdi ploso�a sirēna, kas nāca no "Taurus", un lika vīriem nomest pa�taisītos zagļu instrumentus un bēgt kā izmirku�iem putnubiedēkļiem no grāmatas "Brīnumainā Oza zeme".

Kavano vēlreiz nospieda podziņu, un sirēna apklusa.

-���� Vai esat gatavs iziet no �ejienes ārā? - viņ� jautāja Pres- kotam.

-��� Uz kurieni? - Preskots izskatījās noba�ījies.

-��� Uz kādu dro�āku vietu, lai gan, Dievs zina, �eit ir pietiekami dro�i. Kad ieradīsies mana vienība un mēs saorganizēsimies, mēs jums pie�ķirsim citu identitāti un pārvietosim citur. Bet vispirms man jāzina, par kādu riska līmeni ir runa. Kāpēc jūs tā baidāties?

Preskots pavēra muti, grasīdamies atbildēt, tomēr savieba seju pret monitoru.

�etri vīri bija atgriezu�ies un devās pie "Taurus".

-��� Viņiem vismaz pienākas uzslava par neatlaidību, - Kavano konstatēja.

Viņ� nospieda vēl vienu pogu uz tālvadības pults.

No riteņu arkām iz�āvās pelēka migliņa. Tā uzplauka, par spīti lietum, un ieskāva narkomānus. Klepodami un lādēdamies viņi klup�us atkāpās. Saliekusies, it kā grasoties vemt, viņi berzēja acis un grīļodamies laidās prom.

Kavano vēlreiz nospieda pogu, un migliņa pārtrauca plūst no riteņu arkām.

-��� Kas tad tas bija, sasodīts? - Preskots vaicāja.

-��� Asaru gāze.

-Kas?

-��� Ma�īna ir uzlabota ar labākajiem Slepenā dienesta eksem�plāriem. Tajā ir bruņu plāksnes un� - Jauns attēls ekrānā lika viņam aprauties pusvārdā. - Neticami. Ja �ie ve�i būtu politiķi, ar tādām ambīcijām viņi jau valdītu pār pasauli.

Abi vēroja ekrānā, kā divi narkomāni tuvojas "Taurus".

-��� Nogrieziet klusāk �o skaļruni! - Kavano izrīkoja Preskotu.

Preskots apjucis paklausīja.

Kad vīri bija piegāju�i tuvāk "Taurus", Kavano piespieda citu pogu uz tālvadības pults.

No riteņu arkām iz�āvās mazas, melnas kārbiņas. Pēc skata kā miniatūras konservu kārbas, tās vairākas reizes spalgi eksplo�dēja, satricinot skaļruni, kaut arī skaļums bija nogriezts klusāk. Nepārtrauktie eksploziju zib�ņi bija spo�i, un kamera ar grūtībām saglabāja kontrasta līmeni.

Kad dūmi izklīda, abi narkomāni gulēja uz betona.

-��� Mans Dievs, jūs viņus nogalinājāt! - iesaucās Preskots.

-Nē.

-��� Bet viņi atradās tuvu granātām.

-��� Tās nebija īstas granātas.

Ekrānā bija redzams, ka abi vīrie�i sāk locīties.

-��� Es izmantoju apdullinā�anas granātas, - teica Kavano.

-��� Apdullinā�anas?

-���� Savā ziņā līdzīgas granātām, tikai neizmet �rapneļus. Tās tikai uz laiku ap�ilbina un apdullina. �iem ve�iem piemetīsies pamatīgas galvassāpes.

Abi narkomāni ekrānā ar pūlēm uzslējās stāvus, aptvēru�i ausis.

-��� Tomēr �o auto var aprīkot ar granātmetēju, ja uzdevuma veik�anai tas vajadzīgs, - Kavano stāstīja. - Un zem priek�ējiem lukturiem var ierīkot automātus. Tādas ekstras ir visiem di�enā�kajiem diktatoriem un narkotiku baroniem. Protams, krietni lep�nākās ma�īnās nekā "Taurus". Ticiet man, mister Preskot, mēs varam jūs aizsargāt.

Kavano atkal pievērsās monitoru rindai, un vienā no tiem bija redzams "Taurus" zemes līmenī. Skata leņķis ļāva daļēji ie�lūkoties zem automa�īnas, un Kavano savieba seju, ievērodams zem transporta līdzekļa kaut ko līdzīgu ēnai. Viņ� pabakstīja ar pirkstu.

-��� Vai �ai kamerai var mainīt fokusa attālumu?

-��� To var visām. - Preskots pagrieza skalu, palielinot attēlu uz monitora. Ēna zem "Taurus" pārvērtās par mazu kastīti. Augstais Dievs, Kavano nodomāja, to tur būs novietojis kāds no narko�māniem.

Viņ� samirk�ķināja acis, jo tai brīdī "Taurus" eksplodēja.

Troksnis skaļrunī bija tik skaļ�, ka satricināja visu telpu. "Tau�rus" atlūzas ietriecās betonā, dūmi un uguns pieņēmās spēkā. Preskots sastindzis vēroja.

Istabu sa�ūpoja vēl viens sprādziens. Citā monitorā bija re�dzams, ka durvis, pa kurām Kavano iegāja ēkā, gā�as iek�ā un tel�pa ap kāpņu pakāji pildās ar dūmiem un uguni. Ēkā iesteidzās trīs vīri - kaut arī viņu mati bija sapinkoju�ies un sejas netīras un klātas ar bārdas rugājiem, skatienā nebija nedz bezpajumtnie�ku tuk�uma, nedz narkomānu izmisuma. �o vīru acis bija mod�ras kā jebkuram Kavano redzētam �āvējam.

-��� No �ejienes ir cita izeja?

Preskots nenovērsās no ekrāna, kurā bija redzams, kā viens no vīriem pavēr� pistoli pret lifta durvīm, kamēr pārējie tēmēja aug�up un ieņēma kāpnes.

-��� Preskot? - Kavano atkārtoja un izvilka ieroci.

Preskots turpināja blenzt ekrānā.

Kavano viņu sagrāba, pagrieza un sakratīja.

-���� Dieva dēļ, klausieties, ko es saku! Vai no �ejienes ir cita izeja?

Ta�u Preskots nevis atbildēja, bet metās pie elektronikas kon�soles un pagrieza pogu.

-��� Ko jūs darāt? - Kavano noprasīja.

Preskots lūkojās citā ekrānā.

Abi vīri parādījās kāpņu aug�galā. Viņi apstājās un tēmēja aug�up, un abu izskats liecināja, ka, pēc viņu domām, pārāk viegli tiku�i iek�ā un ēkā jābūt lamatām.

Monitorā, kurā bija redzama ieeja ēkā, cauri izklīsto�ajiem eksplozijas dūmiem iebrāzās divi citi skrandaiņi. Arī viņi bija no�tēmēju�i pistoles.

Abi devās aug�up pa kāpnēm, tāpat kā pirmie divi. Viņi pie�sardzīgi lūkojās sev aiz muguras un lejup, �ķietami sajūtot bries�mas.

-Jūs esat kāpnēs izlicis spridzekļus, vai tā? - Kavano jautāja Preskotam.

Bet ekrānā nekādi sprādzieni nebija redzami. Neiedarbojās noslēpti �aujamiero�i. No sienām neiz�āvās liesmas. Tomēr vīri tik un tā bija acīm redzami satraukti. Da�ādos monitoros bija re�dzams, ka visi ir apstāju�ies - gan tas, kur� uzmanīja liftu, gan tie divi kāpņu sākumā, gan ari tie abi kāpņu vidusdaļā, it kā zi�not, ka dodas taisnā ceļā nāvējo�ā slazdā.

No viņu sejām pilēja lāses. Kavano sākumā domāja, ka tās ir no lietus, kam tie bija brāzu�ies cauri.

Pēc brī�a viņ� atskārta, ka tie ir sviedri.

Viens no vīriem uz kāpnēm pēk�ņi pavērsa �aujamo aug�up un atklāja uguni.

Piepe�i pārējie �āvēji kāpnēs darīja tāpat. Skrandainais stāvs, kas uzmanīja liftu pirmajā stāvā, bez mitas lūkojās sev pāri ple�cam, it kā dzirdēdams aizdomīgu troksni. Viņ� apsviedās apkārt pret izspridzinātajām durvīm un �āva lietū.

-��� Kas tur, pie velna, notiek? - Kavano prasīja.

Preskots joprojām grozīja pogu, klusu murminādams, it kā ie�kārtās kaut kas būtu sabojājies.

-��� Jā. - Viņ� apsviedās pret Kavano. - No �ejienes ir cita izeja.

Kavano samulsis vēroja, kā Preskots traucas pie pārtikas plauktiem. Viņ� vēlreiz sarauca pieri, monitorā redzot, kā vīri kāpnēs nerimstas �audīties. Divi me�onīgā ātrumā pārlādēja ie�ro�us. Otrs pāris apsviedās apkārt, lai tēmētu sev aiz muguras. Vīrs pirmajā stāvā neatslābsto�i mainīja mērķi no lifta uz izspri�dzinātajām durvīm.

Kavano uzmanību novērsa troksnītis istabā - skrapstoņa, kad Preskots atbīdīja plauktus uz kreiso pusi, un aiz tiem atklā�jās durvis.

-��� Kur tās ved?

-��� Uz noliktavu.

Atsaucis atmiņā narkomānu armiju, kuru ierodoties bija re�dzējis, Kavano prātoja, cik lielā mērā varēs paļauties uz Presko- ta palīdzību.

-��� Vai protat apieties ar ieroci, kuru tēmējāt uz mani? -Nē.

Tas Kavano neizbrīnīja. Viņ� paņēma �etrdesmitpiecnieku un atklāja, ka Preskots bija tēmējis, nenoņemot dro�inātāju. Vēl ļau�nāk, kad Kavano noņēma dro�inātāja sviru un atvilka aizslēgu par puscollu ārā, viņ� pamanīja, ka patrontelpa ir tuk�a. Tomēr, izvilcis aptveri no spala, viņ� atklāja, ka tajā ir parastās septiņas lodes. Iestūmis aptveri atpakaļ spalā, viņ� iebīdīja lodi patron- telpā, un pistole bija gatava darbam.

-��� Vai rezerves munīcija ir? -Nē.

Arī tas Kavano nepārsteidza. Tā kā �etrdesmit piektā kalibra pistole pirms �au�anas jāuzvelk, viņ� atstāja gaili atvilktu un dro��inātāju ieslēgtu - tā ir profesionāļu pierastā metode. Iebāzis to aiz jostas, viņ� izvilka savu "Sig Sauer".

Kavano pēdējo reizi uzmeta skatienu monitoriem un ierau�dzīja kāpnēs uzskrienam vēl da�us skrandaiņus ar pistolēm. Arī �ie, tāpat kā pārējie, pēk�ņi vilcinājās, it kā pamanot kāpnēs kaut ko aizdomīgu ārpus kameru redzes leņķa.

Tomēr Kavano uzmanību visvairāk saistīja vidējais monitors, tajā redzamais ar bārdas rugājiem noaugu�ais vīrs saskretu�ās drē�bēs stāvēja pie ēkas aiz "Taurus" atliekām, kas pat lietusgāzē jopro�jām liesmoja. Izmirku�ais vīrs turēja aptuveni �etras pēdas garu me�tāla caurulīti, tā aizdomīgi atgādināja prettanku raķe�u metēju.

-��� Preskot, vai te var apskatīt, kas atrodas viņpus �īm durvīm?

-��� Aug�ējā monitoru rinda. Labajā pusē.

Ekrānā nebija redzams nekas vairāk par pustum�u metāla til�tiņu.

-��� Atveriet durvis! Nost no ceļa!

�ausmās iepletis acis, Preskots atslēdza durvis, atgrūda vaļā un ievirzījās sienas aizsegā.

Kavano pavērsa pistoli pret durvju aiļu, bet neredzēja neko citu kā tikai monitorā skatīto tiltiņu. Gaisā pakārtais metāla celiņ� nozuda tumsā. Noliktava dārdēja no lietus lāsēm.

-��� Vai atceraties, ko teicu par pavēļu pildī�anu?

Preskots tik tikko spēja parunāt.

-Jā.

-��� Labi, kad izskrie�u pa durvīm, skrieniet man pakaļ. Turie�ties man tuvu!

Vidējā ekrānā redzamais izmirku�ais, saskretu�ais vīrietis bei�dza pielādēt prettanku raķe�u metēju. Tas bija strups un viegli valdāms; vīrs uzcēla to uz pleca un notēmēja aug�up cauri lie�tum uz istabas aizmūrēto logu.

- Aiziet! - iesaucās Kavano.

Mezdamies laukā pa durvīm, viņ� mērķēja lejup pustumsā zem tiltiņa un dzirdēja pa�a steidzīgos soļus uz metāla pārejas. Mirkli vēlāk Kavano ar atvieglojumu saklausīja, kā cie�i aiz muguras klaudz Preskota soļi.

Nākamajā brīdī viņ� dzirdēja vienīgi zvanoņu ausīs, raķetei uzsprāgstot ēkas sienā. Kavano juta sprādziena vilni, it kā ar ro�kām kāds triektu pret muguru un grūstu uz priek�u, un, tā kā viņ� nedrīkstēja zaudēt modrību un palūkoties atpakaļ, Kavano iztē�lojās, kā ķieģeļi ielido istabā, sa�ķaida monitorus un elektronis�kās konsoles.

Triecienvilnis laupīja līdzsvaru un nosvieda viņu ar izplestām rokām uz tiltiņa, piere atsitās pret tā grīdu, un uz viņa nolaidās Preskota smagais augums. Pistole aiz Kavano jostas iegrauzās sānos. Uz mirkli acu priek�ā viss kļuva pelēks.

Tiltiņ� sa�ūpojās.

Preskots ievaidējās.

Tiltiņ� sa�ūpojās vēl stiprāk.

Kavano prāts noskaidrojās. Sāpīgi ievilcis elpu, viņ� centās izlocīties zem Preskota svara. Pāri viņiem plūda sprādziena izrai�sītie dūmi un putekļi.

-��� Preskot!

Milzis ieklepojās. Kavano tas sadrebināja.

-��� Vai esat ievainots?

-��� īsti nezinu� Laikam ne.

Zvanoņa Kavano ausīs lika Preskota balsij izklausīties nākam it kā no tālienes, nevis tie�i virs viņa.

-��� Mums jāceļas kājās.

-��� Tiltiņ�! - Preskots brīdināja.

Tā �ūpo�anās �urpu turpu lika justies kā vētras svaidītā lid�ma�īnā. Apmācība "Deltā" bija norūdījusi Kavano pret līdzsva�ra zaudē�anu un nelabu dū�u. Bet ar Preskotu bija citādi. Būdams nepieredzējis, viņ� noteikti bija kā bez prāta aiz bailēm.

Balo�i satrūku�ies pacēlās spārnos. No spraugām jumtā auma�ļām gāzās lietus.

-���� Preskot, es par jums parūpē�os. Jums tikai jāizdara kāds vienkār�s sīkums.

-��� Vienkār�s? - Preskots bija viņam pieķēries kā slīcējs glābējam.

-��� Ļoti vienkār�s. - Kavano iztēlojās, kā �āvēji steidzas pa kāp�nēm un kuru katru brīdi var ielauzties istabā, bet viņ� neuzdro��inājās likt Preskotam manīt situācijas steidzamību.

-��� Kas man jādara?

-���� Piecelieties!

Tiltiņ� novibrēja, un Preskots saspringa.

-��� Tas ir tīrais sīkums. - Kavano pūlējās saglabāt mierīgu bal�si. - Izliecieties, ka atspie�aties ar rokām no grīdas.

Preskots nespēja pakustēties.

-��� Dariet to! - Kavano pavēlēja. - Tūlīt pat!

Preskots piesardzīgi ar pūlēm iztaisnoja elkoņus. Colla. Vēl viena colla.

Kavano izlīda no Preskota nospiedo�ā svara. Viņ� iestūma pis�toli makstī un piecēlās tupus, sagrābjot trīso�ā tiltiņa metāla mar�gas. Putekļu migla bija mazinājusies, un pelēkā gaisma cauri iz�dauzītajiem logiem ļāva acīm pierast pie pustumsas. Viņ� pavērās pret drupu pārpildīto istabu, no kuras abi nupat bija izbēgu�i, un ieraudzīja tiltiņa stiprinājumu pie sienas.

Sarūsēju�ās skrūves bija daļēji izslīdēju�as ārā.

Viņ� prātoja, pēc cik ilga laika �āvēji ielauzīsies istabā.

-��� Preskot, viss ir kārtībā. Tagad jums tikai jāpieceļas kājās.

-��� Nevaru.

Tiltiņ� drebēja. Kavano ar pūlēm saglabāja līdzsvaru. Ap viņu cauri spraugām jumtā gāzās lietus.

-��� Tad lieniet! - viņ� skubināja.

-Ko?

-��� Lieniet! �igli!

Viņ� pavilka Preskotu, pamazām bīdot uz priek�u.

-��� Vēl! Mazliet ātrāk.

Kavano parāva Preskotu vēlreiz, un tas pabīdījās tālāk. Roku ap�ļakstīja ūdens.

-��� Man ir nelabi, - izdvesa Preskots.

-����� Pacietieties, līdz norāpsimies no �ā verķa. - Kavano cerēja novirzīt Preskota domas.

-��� No �ā verķa, - Preskots noburk�ķēja.

-����� Taisni tā. Rāpieties! Veicīgāk! Drīz būsim pie pretējām durvīm.

Kavano cauri pustumsai pablenza uz priek�u un pamanīja, ka arī no pretējās sienas tiltiņa stiprinājuma skrūves bija līdz pusei izlīdu�as ārā.

No�ņirkstēja metāls.

Apak�ā kāds vīrs iekliedzās:

-��� Skatieties! Uz tiltiņa!

Preskota paslēptuvē sprādziens izārdīja durvis, pa kurām Ka�vano bija ienācis telpā. �āvēji metās uz priek�u, Kavano izrāva pistoli un trīs reizes iz�āva, liekot uzbrucējiem meklēt aizsegu. Viņ� iz�āva vēl trīs reizes, cerot noturēt �āvējus aizsegā tik ilgi, kamēr pats ar Preskotu tiks līdz otrām durvīm. Bet Preskots sa�rāvās no �āvienu trok�ņa, un �ī negaidītā kustība sadrebināja til�tiņu. No pretējās sienas izrāvās skrūves.

Tiltiņ� slīga lejup.

Sarūsēju�ais metāls ieliecās. Tiltiņa gals skrāpējās lejup pret sienu, liecās un izveidoja slidkalniņu, un Kavano ar Preskotu pū�lējās no tā nenokrist.

-��� Turieties pie margām! - Kavano iekliedzās.

Preskotam beidzot nevajadzēja pamudinājuma. Pat caur pe�lēko gaismu vidēja viņa baltie pirkstu kauliņi.

Metāls protestēja, un tiltiņ� liecās zemāk, vēl slīpāk.

-���� Izliecieties, ka margas ir virve! - Kavano pavēlēja. - Rā�pieties lejup, liekot roku aiz rokas!

Tiltiņa gals ar apdullino�u klaudzienu atsitās un apstājās pus�krēslā iegrimu�ajā otrajā stāvā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka gan�drīz atrāva Kavano rokas no margām.

Viņi abi ar Preskotu karājās �etrdesmit piecu grādu leņķī.

Kavano raizes darīja �āvēji istabā virs viņiem. Viņ� cerēja, ka pustumsā uz viņu un Preskotu būs grūti notēmēt. Bet kur palika vīrs, kas kliedza no apak�as?

-���� Preskot, nevajag rāpties! Ieurbieties ar papē�iem grīdā un �ļūciet!

Preskota seja bija pārakmeņojusies.

-��� Aiziet! - Kavano pavēlēja. - Skatieties uz mani!

Kavano �ļūca lejup uz sē�amvietas, bremzējot ar kurpēm un

stūrējot ar rokām uz margām. Viņ� ar prieku izdzirdēja �ņirksto- ņu sev aiz muguras - Preskots sekoja viņam kā prazdams.

Cauri noliktavai atbalsojās �āvieni. Sienās caurumus izrāva lodes no istabas, ko viņi bija nupat pametu�i.

Preskotam piepe�i nevajadzēja pamudinājuma. Viņ� tik strauji �ļūca, ka viņa kurpes bikstīja Kavano. Pats Kavano arī slīdēja āt�rāk, jūtot, ka bik�u sē�amvieta draud sadriskāties, bet Preskota kurpes bikstīja viņu vēl sāpīgāk, un Kavano slīdēja vēl ātrāk.

Viņ� nokūleņoja uz mitrās grīdas, nolecot sāņus brīdi pirms tam, kad uz tās novēlās Preskots. Ta�u, nepaspējis apvaicāties, vai Preskots ticis sveikā, Kavano izrāva ieroci un pieplaka pie zemes, sargājoties no vīra, kur� bija saucis zem tiltiņa.

�ķita, ka siena sakustas. Kavano tūliņ noprata, ka tie ir bez�pajumtnieki, kas tupēju�i ēnās. Viņ� pamanīja milzīgās kastes, ku�rās tie bija gulēju�i, un atkritumu tvertnes - Dievs vien zina, ar ko tās bija piepildītas. Urīna un ekskrementu smirdoņa bija necie�ama.

Da�i narkomāni sāka tuvoties. �āvieni no aug�as piespieda vi�ņus ierāpties atpakaļ ēnā. Lodes pērās pa grīdu.

�āvēji mūs neredz, Kavano padomāja. Viņi �audās uz labu lai�mi. Ja es atbildē�u ar uguni, viņi pamanīs uzliesmojumu stobra galā un zinās, kur tēmēt.

Ap viņu lējās ūdens no jumta. Viņ� palūkojās sev pār plecu, pamanīja durvis un uzrāva Preskotu kājās.

Tomēr, paraustījis durvis, Kavano atklāja, ka tās ir slēgtas. Do�mās nolamājies, viņ� meklēja citu izeju, ieraudzīja kāpnes, kas veda uz pirmo stāvu, un grūda Preskotu to virzienā. Viņ� pilnīgi pieļāva, ka tur, lejā, stāv �āvēji, bet viņam neatlika nekas cits kā riskēt.

Nebija pagāju�as ne divdesmit minūtes kop� iepazī�anās ar Preskotu. Viņam nebija ne jausmas, kas bija Preskots un kāpēc �ie vīri tā kāroja viņu nogalināt. Kavano pat nebija pārliecināts, vai, pabeidzis iztaujāt Preskotu un veicis riska novērtējumu, bū�tu uzņēmies �o uzdevumu. Sākumam viņam bija tikai Preskota godavārds, ka viņ� nav narkotiku tirgotājs vai jebkāds cits monstrs, kādus Kavano atteicās apsargāt. Bet tam vairs nebija nekādas nozīmes. Uzbrukums bija noteicis Kavano izvēli. Viņ� un Preskots tagad bija sargs un apsargātais.

Vadīdams Preskotu lejup pa kāpnēm aizvien dziļākā tumsā, viņ� strauji pārlādēja ieroci - izņēma gandrīz tuk�o aptveri, ie�bāza to kabatā, izņēma no jostas pilnu un iestūma pistolē.

Dvaka kļuva neizturami �ķebino�a. Preskots steidzās tik ne�prātīgi, ka viņa soļi skaļi atbalsojās. "Nē!" domās iesaucās Ka�vano. Mūs izdzirdēs un atklās uguni! Viņam atlika tikai cerība, ka lietus bungo�ana pa jumtu apslāpēs viņu sacelto troksni.

Cerības bija veltas. No aug�as nodārdēja �āvieni, izraujot vēl da�us gabalus no sienas. Steidzinādams Preskotu virzīties lejup, Kavano sastinga, ieraugot vēl vienu bariņu klaidoņu. Viņ� no�tēmēja, nespēdams at�ķirt īstus bezpajumtniekus no tiem, kuri var radīt draudus. Daudzi jau bija pieplaku�i pie zemes, vairīda�mies no �āvieniem un sve�iniekiem, kas pēk�ņi bija nolaidu�ies viņu vidū. Ieraugot Kavano pistoli, viņi saguma vēl vairāk.

Da�i turpretim atgādināja �akāļus, kas gaida, kad viņu upuri novērsis uzmanību.

Tomēr neviens neizvilka pistoli vai kaujas �auteni, kaut ari pret vienu bruņotu vīru un klientu, kuru tas no visa spēka cen�tās pasargāt, viņiem izredzes būtu labu labās.

Virs galvas Kavano saklausīja skaļas, niknas balsis un �vīk- stus uz tiltiņa, it kā da�i �āvēji pūlētos nolaisties pa to pa�u ceļu, pa kuru Kavano un Preskots. Pārējie steigsies lejup pa kāpnēm uz ārdurvīm. Viņi trauksies cauri lietum, iebrāzīsies noliktavā, iz�klīdinās tās skrandainos iemītniekus un turpinās medības. Pa to laiku citi uzbrucēji steigsies uz pretējo noliktavas pusi, ja Kava�no un Preskots censtos aizbēgt tajā virzienā, bet �āvēji nekādā ziņā nevarēja paspēt atskriet līdz �ejienei.

Pavērsis pistoli pret skrandaiņiem, Kavano pamāja Presko- tam, lai tas seko viņam uz aiļu, kurai līdzās uz zemes gulēja sarū�sēju�as durvis, noliktavas upes pusē. Bet tad viņ� atskārta - pat ja daļai uzbrucēju nav bijis laika nokļūt �ai pusē, pastāv iespēja, ka to no logiem uzmana da�i snaiperi, gatavi �aut cauri izsista�jiem logiem.

Mums nebūs nekādu izred�u, viņ� padomāja. Pa durvju aiļu gāzās lietus. Pelēkā gaismiņa aicināja. Upē pūta velkoņa taure. Tik tuvu. Kavano vēlreiz iztēlojās, kā �āvēji ielau�as noliktavā, izklīdina tās skrandainos iemītniekus, medījot�

Izklīdina?

-��� Preskot, sekojiet, dosimies turp, no kurienes atnācām.

-��� Bet vai tad mēs neiesim prom?

-��� Tad, kad lik�u. - Kavano veda Preskotu telpas vidū. Viņ� nostājās ar seju pret skrandaiņiem. - Man jums visiem padomā kāds darbiņ�.

Viņi izskatījās samulsu�i. Da�i pat �ķita nobiju�ies no vārda "darbiņ�" tikpat stipri kā no pistoles viņa rokā.

Ierūcās pērkons.

-Jūsu pirmais solis ceļā uz pa�apgādi.

Bezpajumtnieku apjukums pieauga.

-����������� Nav nepiecie�amas nekādas iemaņas. Un, ja viss ies, kā plā�nots, es rīt jums atsūtī�u kravas ma�īnu ar pārtiku un apģērbu. Izdevīgāku darījumu pat nevar vēlēties.

Viņi lūkojās Kavano tā, it kā tas runātu nesaprotamā valodā.

-��� Nu, kādas ir jūsu domas? Esat gatavi sākt strādāt?

Viņi nerimās blenzt.

-��� Jauki, - sacīja Kavano. - Lūk, ko es vēlos no jums. Redzat tās durvis? Tās ved uz citām noliktavām un uz upi. Jums būs jā�paveic� Preskot?

-Jā?

-��� Aizklājiet ar rokām ausis!

�oreiz nebija nekādu jautājumu. Preskots paklausīja.

Kavano uzrunāja klaidoņu grupu:

-���� Es gribu, lai jūs visi paturat prātā pārtiku un apģērbu, ko rīt saņemsiet. - Kavano pacēla pistoli. - Skrieniet tai virzienā!

Viņi lūkojās ar tuk�u skatienu.

-��� Skrieniet!

Kad viņi vēl aizvien nepakustējās, Kavano iz�āva ar pistoli pār viņu galvām. Uzliesmojums stobra galā bija labi redzams pustum�sā, un ausis apdullino�ais rībiens lika bariņam kāpties atpakaļ.

-���� Skrieniet! - Pa�a Kavano ausis cieta, vēl divas reizes iz�au�jot pāri galvām, un �oreiz pārbīlis lika viņiem kustēties mazliet ātrāk, izmisumā bēgot no tā psihopāta ar �aujamo.

Nākamā reize, kad Kavano iz�āva pāri viņu galvām, savu pa�veica. Viņi krita vispārējā panikā un klup�us metās uz izeju. Sa�duroties cits ar citu, bezpajumtnieki izbrāzās lietū.

- Sekojiet viņiem! - Kavano pavēlēja Preskotam.

Lai pastiprinātu uzmudinājumu, Kavano iz�āva vēl pēdējo rei�zi, tā pārbiedēdams bariņu, ka tas, ne uz ko neskatoties, izdrāzās negaisā. Viņu kopā bija vismaz trīsdesmit, visi traucās meklēt pa�tvērumu, kur vien spēja. Viņ� mudināja Preskotu turēties bara

vidū. Cerībā, ka haoss pievērsīs uzbrucēju uzmanību un viņi ne��aus, Kavano juta, kā dzestrais lietus viņu mērcē, kamēr abi ar Preskotu skrēja pāri betona uzbrauktuvei un atkritumiem nosē�tajam stāvlaukumam.

Viņiem visapkārt skraidīja putnubiedēkļi. Priek�ā da�i izlīda pa caurumu metāla re�ģu �ogā. �ļakstinoties cauri peļķēm, Kavano veda Preskotu uz spraugu. Viņ� sargājot uzlika roku uz Preskota gal�vas un izstūma viņu cauri. Noliecies, lai sprauktos viņam pakaļ, Kavano juta, ka salst ne tikai no lietus, jo nu viņu tuvumā atra�dās tikai da�i klaidoņi un abi ar Preskotu bija viegli saskatāmi mēr�ķi. Viņu vienīgās priek�rocības bija attālums un cerība, ka uz kus�tīgiem mērķiem no augstas pozīcijas ir grūti notēmēt.

Bum! �āviens aiz muguras uzplēsa betona segumu.

-��� Preskot, tā noliktava tie�i pretī!

Bum! Vēl viens robs betonā.

-��� Tūliņ būsim klāt, Preskot!

Bum! Gar Kavano pieri nozibēja betona gabals no laukuma seguma.

-��� Kusties, Preskot!

Kavano nevarēja atļauties skriet tik ātri, cik jaudāja. Viņam nācās pielāgoties Preskota tempam, izkliegt pamudinājumu un satvert Preskotu aiz rokas ikreiz, kad tuklais vīrs draudēja sagrī�ļoties. Pat tad Kavano plau�as dega no piepūles, apskrienot ap noliktavas stūri.

Sargājo�ā sienas aizsegā Preskots saliecās un nodrebēja, aiz�gūtnēm elsodams.

-��� Mums izdevās, - viņ� izspieda, - neticami, ka mums�

-��� Skrienam tālāk!

-��� Bet man jāatvelk�

-Nav laika. Skrienam! - Kavano rāva Preskotu līdzi.

Viņ� pārlaida skatienu noliktavai. Logi nebija izsisti. Iek�ā bi�ja sakrauti konteineri. �o vēl izmanto, viņ� padomāja. Lietus pātagots, viņ� piegāja pie durvīm un paraustīja tās. Aizslēgtas. Iek�ā gaisma nedega. Viņ� nemanīja nekādu kustību. Svētdienas pēc�pusdienā tas nebija nekāds pārsteigums.

Viņam izdevās paraut Preskotu līdzi pusrik�us un aizvest uz ēkas priek�pusi, kur acīm pavērās sīkākas ēciņas un aiz tām ne�gaisa klātā upe. Kaut arī pārējās ēkas izskatījās nesen izmanto�tas, nevienā nekādas aktivitātes nemanīja. Dro�i vien te tuvu�mā jābūt sargam, bet Kavano tādu neredzēja un, protams, nekādā ziņā negrasījās sargu skaļi pasaukt. Tas pievērstu arī �āvēju uz�manību. �obrīd viņi jau noteikti plūda uz �o pusi.

Lietus pieplacināja Kavano drēbes pie ādas, uzdzenot drebu�ļus, un viņ� drud�aini apcerēja un noraidīja da�ādas iespējas. Viņ� varēja atmūķēt durvis un kopā ar Preskotu noslēpties kādā ēkā. Bet visām tuvumā eso�ajām durvīm bija restots lodziņ�. Uzbru�cējiem atliktu tikai ielūkoties pa to. Slapjās pēdas, ko viņ� un Preskots katrā ziņā atstātu, pavēstītu vajātājiem, kurā ēkā viņi nolēmu�i paslēpties.

Turēdams Preskotu aiz rokas, Kavano virzījās pa lietus apska�loto, pamesto ielu. Tum�ie mākoņu mutuļi un noliktavu mestās ēnas vērta pēcpusdienu trauksmainā puskrēslā. Tas mums sniegs daudzmaz cie�amu aizsegu, viņ� nodomāja. Bet ar to būs par maz. Sasprindzinājumā apzinoties, ka viņi nedrīkst palikt atklātā vie�tā, Kavano meklēja kādu paslēptuvi. Uz mirkli uzmanību saistī�ja milzīga atkritumu kaste, bet tā bija pilna, turklāt arī tur viņi būtu kā sprostā. Ar laiku �āvēji pārmeklētu arī to.

-�� Jāatpū�as, - nomurmināja Preskots. Nogurums un svars �o�brīd nomāca bailes, liekot vilkt gurdus soļus.

-��� Drīz.

Stumdams viņu pa ielu, Kavano apsvēra iespēju atmūķēt kā�das durvis. Vajātājiem paietu zināms laiks, līdz viņi atklātu, kurn ēku viņ� izvēlējies. Paietu vēl ilgāks laiks, iekams viņi pārmeklētu apkārtni un atrastu abu paslēptuvi. Tikmēr viņ� pa mobilo telefo�nu sazvanītu "Protective Services" un izsauktu palīgus.

Pastāvēja iespēja, ka tuvumā kāds cilvēks, izdzirdējis eksplo�ziju un �āvienus, ir izsaucis policiju, bet sprādzienus varētu pie�dēvēt pērkonam vai zibens spērienam. �āvienus, iespējams, ne�gaiss ir apslāpējis, vai arī �ajā apkaimē tādi nav retums. Jebkurā gadījumā, ja policija tie�ām ierastos, tā vairāk radītu sare�ģīju�mus nekā palīdzētu. Galu galā, ja �āvēji bija nomaskēju�ies par narkomāniem, vai da�i uzbrucēji nevarētu nomaskēties par poli�cistiem? Tādā gadījumā Kavano nezinātu, vai likumsargiem uz�ticēties. Dro�āk paļauties uz "Protective Services". Viņ� piezvanīs Dankanam. Glābēju komanda ieradīsies�

Pēc cik ilga laika? Pēc piecpadsmit minūtēm? Maz ticams. Pēc pusstundas? Iespējams. Bet garantijas nav. Un kā glābēju vienī�ba spēs noteikt, kurā ēkā viņi abi paslēpu�ies?

Mums jāturpina virzīties, sprieda Kavano. Labajā rokā viņ� turēja pistoli, kreisā atradās uz Preskota izmirku�ā krekla, velkot viņu cauri lietum. Viņa uzmanību saistīja vēl viens metāla re�ģu �ogs tie�i priek�ā. Ta�u tas bija vesels. �ogā bija pamatīgi metā�la vārti ar slēdzeni. Tiem līdzās uz ēkas bija piestiprināts uzraksts "Brāļi Vilsoni, būvuzņēmēji". Drebēdams no aukstuma, viņ� ve�da Preskotu pie �oga un pamanīja divus autokrāvējus, atkritumu izvedēju, pikapu un nopluku�u rūsas krāsas sedanu, kas izskatījās divdesmit gadu vecs.

Kaut nu tajā būtu benzīns! Kavano izņēma mūķīzerus no ie�griezuma zem izmirku�ās �aketes apkakles. Viņ� jutās neaizsargāts, iebāzdams pistoli makstī, izvēlējās divus mūķīzerus, kas derēja slē�dzenei, un sāka ar tiem darboties - ar vienu lika lietā griezes spē�ku, bet ar otru atbrīvoja slēdzenes zobus. Pēc desmit sekundēm vārti bija vaļā.

Kavano tik tikko paspēja iegrūst Preskotu stāvlaukumā un aiz�vērt vārtus, kad starp noliktavām uz ielas izskrēja vairāki vīri. Viņ� dzirdēja to steidzīgos soļus un dusmīgās balsis, bet tikmēr bīdīja Preskotu aiz sedana, gandrīz neievērodams to, ka braucam�rīks ir rūsas krāsā tāpēc, ka tas patie�ām viscaur noklāts ar rūsu.

Kavano paraustīja �ofera puses durvis un atklāja, ka tās nav aizslēgtas. Būvfirma acīmredzot uzskatīja, ka �ogs ir pietiekama garantija ma�īnai, kas izskatījās pēc graba�as. Vīru balsis tuvo�jās. Ja viņi nonāks pie �oga, ja ievēros, ka vārti nav aizslēgti�

Lietum aizmiglojot acis, Kavano atvēra durvis. Viņ� ieslīdēja pasa�iera sēdeklī ar seju pret stūres statni, atspieda pret to pē�das, ar rokām strauji pagriezdams stūri, lai salauztu iek�ējo slē�dzeni, kas neļāva stūrei griezties. Viņ� pavilka motora pārsega at�vēr�anas kloķi un izrāpās lietū, steidzoties pacelt vāku. No dzi�nēja uz stūres statni stiepās vadu sai�ķis. Zinot vajadzīgos vadus, Kavano izvilka no apkakles sasprau�amo adatu, caurdūra vadus tā, lai izveidotos ķēde, un aizvēra adatu. Dzinējs iedarbojās.

Troksnis lika vīriem steigties �urp, viņu soļi un balsis bija la�bāk dzirdami.

Nelikdamies ne zinis par sacelto troksni, Kavano aizcirta pār�segu un iestūma Preskotu ma�īnā.

- Piesprādzējies! - Viņ� ielika pārnesumā un spēcīgi piespie�da gāzes pedāli. - Nolaid lejā logu!

Norūsēju�ais auto pārsteidza Kavano, �aujoties uz priek�u ar apbrīnojamu enerģiju. Kāds noteikti bija labi aprūpējis motoru, kaut arī virsbūve bija aizlaista ellē ratā.

-��� Nolaid logu! - Kavano vēlreiz uzkliedza Preskotam, un Pres- kots - jau atguvies - nekavējoties paklausīja.

-��� Nolien zemāk uz grīdas! - Kavano izvilka pistoli.

Tiklīdz ma�īna iztriecās cauri �ogam, sa�ķaidot priek�ējos luk�turus, un �ogs atsprāga vaļā pa labi, Kavano vairākas reizes iz�ā�va pa Preskota atvērto logu uz abiem tuvākajiem vajātājiem. Tie bija nāku�i pārbaudīt �ogu. Vārtiem atlecot vaļā, viņi apstājās, �okā atplētu�i muti, un nākamajā brīdī lidoja atmuguriski, Ka�vano lo�u nogāzti.

Pistoles sliede palika vaļā. Aptvere bija tuk�a. Ta�u, kamēr viņ� strauji grieza pa kreisi, lai aizmuktu no pārējiem �āvējiem, kas tai brīdī parādījās, viņ� nevarēja atlaist vaļā rokas, lai paņem�tu un ielādētu "Sig Sauer" pēdējo aptveri. Viņ� būs spiests pa�ļauties uz �etrdesmitpiecnieku, ko atņēma Preskotam.

Kavano to izvilka no jostas un nometa uz sēdekļa, bet �ādā situācijā viņam �ā vai tā nebija laika iz�aut. Visu Kavano prātu aizņēma automa�īnas savaldī�ana. Tā uz mitrā, eļļainā seguma mētājās kā zivs aste. Lietus pret stiklu triecās tik spēcīgi, ka viņ� tik tikko spēja saskatīt ceļu. Ar kreiso roku sataustījis stiklu tīrī�tāja kloķi pie stūres, viņ� pagrieza to un atklāja, ka darbojas ti�kai �ofera puses tīrītājs. Tam bija tikai viens ātrums - superātrs.

Kamēr tīrītāja slotiņa histēriski trakoja no vienas puses uz ot�ru, sedana aizmugurējo logu sa�ķaidīja lode un izgāja cauri jum�tam, gandrīz skarot Kavano galvu. Viņ� pieliecās, cen�oties sa�mazināt sevi kā mērķi, kaut gan zināja, ka bagā�niekā tēmētai lodei ir labas izredzes to izvagot, izurbties cauri aizmugurējam sē�deklim un tad cauri priek�ējam sēdeklim, iespējams, ķerot arī viņu.

Kavano bija vienalga, vai uzbrucēju vienības raidītais �āviens trāpīs benzīna tvertnē, kura, kā vēstīja mērītājs uz paneļa, bija pilna par trim ceturtdaļām. Protams, lo�u izrauto caurumu dēļ nāktos zaudēt benzīnu, ta�u, ja vien �āvēji neizmanto trasējo�ās lodes - un neizmantoja -, nepastāvēja nekāds risks, ka degviela eksplodēs. Tā neiespējamā parādība, kad lodes uzspridzināja ben�zīnu, atgadījās tikai pilsētas leģendās. Var pat teikt, ka benzīns tvertnē var palīdzēt un palēnināt lodes, neļaujot tām izurbties cauri sēdekļiem.

Uzbrucējiem labāka taktika būtu sa�aut Kavano ma�īnai rie�pas. Bet pat tādā gadījumā postījumi būtu mazāki, nekā �ādos ga�dījumos varētu gaidīt. �autenes lode vai automāta zalve saplosī�tu riepu gabalos. Tomēr, ja riepai trāpītu viena vai divas pistoles lodes, riepa noteikti saglabātu gaisu vēl aptuveni piecām jūdzēm, un �āds attālums ļautu Kavano aizbēgt no �āvējiem. Ja nepiecie��ams (viņam pāris rei�u bija nācies tā darīt), viņ� turpinātu ceļu pat ar pliku riteņa disku.

Aizmugurējā logā ietriecās vēl viena lode. �oreiz tā izlidoja cauri arī priek�ējam stiklam. Kavano dzirdēja to pasvilpjam ga�rām. Viņ� juta, kā pagrūstais gaiss uzsitas uz vaiga. Bet viņ� ne�drīkstēja domāt par to, cik tuvu lode pazibējusi, viņ� nedrīkstēja domāt par Preskotu, kas bija saritinājies tik cie�i pie grīdas, cik vien �is druknais vīrs to spēja.

Kavano saspringts lūkojās cauri lietum un stikla tīrītāja ziboņai un palielināja ātrumu. No sānieliņas iz�āvās gara, melna automa��īna un, bremzēm kaucot, apstājās, bloķējot �auro krustojumu. No tās negaisā izlēca vīri, nostājās aiz ma�īnas un notēmēja pistoles. Bet, nepaspēju�i iz�aut, viņi aptvēra, ka iesprostoju�i nevis Kava�no, bet pa�i sevi, jo Kavano nebija laika apturēt. Pa�apzinīgie ska�tieni pārvērtās panikā, un viņi metās pie ēku sienām abās pusēs.

-��� Preskot, saturies! Tūlīt būs ellīgs trieciens!

Strauji tuvojoties ma�īnai, kas bija aiz�ķērsojusi krustojumu, Kavano cauri lietum redzēja gana skaidri, lai nāktu pie atziņas, ka ielā nebija iespējams apgriezties otrādi. Palika tikai divas ie�spējas. Pirmkārt, varēja paraut rokas bremzi un par ceturtdaļu pa�griezt stūri, lai ma�īna apsviestos otrādi par simt astoņdesmit grā�diem - tā saucamais kontrabandista grieziens. Pēc tam jāatlai� rokas bremze un jātraucas prom no barikādes.

Ta�u tas neko neatrisinās, tāpēc ka, braucot pretējā virzienā, viņi nonāks atpakaļ pie �āvējiem, kas viņus vajā. Turklāt uz sli�denā ceļa būs grūti veikt �o manevru precīzi. Tāpēc atlika otrā iespēja.

Kavano ieskatījās spidometrā. Se�desmit. Pārāk ātri. Svied�riem pilot, viņ� pacēla pēdu no akseleratora pedāļa un centās uz stūres turēt rokas stāvoklī "bez desmit divi", pla�i izple�ot pirk�stus, lai tvēriens būtu viscie�ākais.

Bija acīm redzams, ka, tie�ā triecienā iebrā�oties ma�īnā, ies bojā gan Preskots, gan viņ� pats - nepārvarams spēks pret ne�kustīgu masu. Tomēr pastāvēja kāda iespēja izdzīvot sadursmē. Viņam bija jāmaina attiecība starp spēku un masu.

-��� Tūlīt būs, Preskot! Turies!

Samazinājis ātrumu līdz �etrdesmit piecām jūdzēm stundā, Kavano lūkojās cauri stikla tīrītāja neprātīgajiem zib�ņiem uz priek�ā nostādīto automobili, kas bija novietots ar sāniem pret viņu. Kavano mērķēja uz to vietu, kur ma�īna bija visvieglākā, - uz bagā�nieka aizmuguri, no viņa pa labi. Viņ� koncentrējās uz pakaļējo buferi. Vienlaikus Kavano sagrieza ma�īnu tā, lai bufe�ra sānos ietriektos tikai kreisais priek�ējais stūris.

Sadursme izvēla cauri sāpīgu triecienvilni. Būdams gatavs, ka galva parausies atpakaļ, Kavano bija sagumis sēdeklī un atspie�dis galvu pret atzveltnes pagalvi. Tik un tā kaklu sāpīgi sarāva.

Simtprocentīgam spēkam vajadzēja iedrāzties simtprocentīgā masā, ta�u Kavano izkalkulētā sadursme ar otru automa�īnu sa�mazināja abus faktorus par divām tre�daļām. �ķīda stikli. Me�tāls sagumzījās. Automobilis Kavano priek�ā pagriezās, pakaļē�jais gals pasviedās sāņus, izveidojot spraugu, caur kuru Kavano drāzās uz priek�u, spēcīgi uzspiezdams uz akseleratora pedāļa.

Viņam aiz muguras uzbrucēji atguvās no �oka un pat sāka ap��audīt aizbrauco�o ma�īnu. Kavano neslējās aug�up, dzirdot, kā lodes dauzās ap ma�īnas pakaļgalu, da�as pat iz�āvās cauri gan�drīz pilnīgi izdauzītajam priek�ējam stiklam. Viena lode ietrie�cās priek�ējā panelī. Cita aizlidināja spazmatisko stikla tīrītāju.

Lietum sitoties iek�ā pa atvērumu, kurā agrāk atradās priek��ējais stikls, Kavano turpināja traukties pa �auro ieliņu. Tālumā ieskanējās sirēnas.

-��� Preskot, tu neesi cietis?

Atbildes nebija.

Starp vēja brāzmām Kavano pamanīja priek�ā vīdam krus�tojumu un laideni uzspieda kāju uz brem�u pedāļa, lai veiktu pagriezienu. Slidenais segums lika riepām �ļūkt kā pa ledu. Viņ� atņēma kāju no brem�u pedāļa, vienlaikus atlaizdams vaļīgāk akseleratora pedāli, liekot dzinējam veikt brem�u funkcijas. Bet krustojums visvienalga paskrēja garām, pirms viņ� paspēja no�griezties.

-��� Preskot, saki kaut ko! Viss kārtībā?

Preskots, sakņupis cie�i pie grīdas, sakustējās.

-��� Prieks uzzināt, ka neesi mūs pametis.

Sirēnu gaudo�ana tuvojās, priek�ā vīdēja vēl viens krustojums, un �oreiz Kavano spēja savaldīt ātrumu un, grie�oties pa labi, ne�pieļaut, lai riepas izslīd.

Vairs nebūdams mērķis, viņ� jutās gandrīz pacilāts un jautāja Preskotam:

-��� Tev trāpīja?

-Nē.

-��� Tad celies un nodarbojies ar ko lietderīgu!

-��� Tik labi tomēr nejūtos.

-���� Arī man biju�as labākas dienas. Redzi, man jākoncentrējas uz auto vadī�anu. Izņem man no jakas telefonu un piezvani pa �ādu numuru! - Kavano nodiktēja. - Tad pasniedz telefonu man, lai varu izsaukt palīgus.

-��� Jā, palīdzību, � izdvesa Preskots.

-���� Un tad tu man izstāstīsi, kas, pie joda, �ie zeļļi tādi bija, - Kavano sacīja, - un kāpēc viņi tā tiecās tevi nogalināt.

-��� Viņi netiecas mani nogalināt, - atteica Preskots.

-Ko?

-��� Viņi grib mani saņemt dzīvu.

Kavano piepe�i sajuta spēcīgāku dzestrumu, nekā to spētu iz�raisīt lietus, kas triecās sejā. Viņ� ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai pārbaudītu, vai uzbrucēji metu�ies pakaļ, un realitātes izjūta cieta dramatiskas pārmaiņas, liekot uz visu raudzīties pavisam ci�tā gaismā. Kad �āvēji atklāja uguni noliktavā, Kavano bija uz�skatījis, ka ēnas un cauri jumtam krīto�ais lietus aizkavēju�i uz�brucējus saskatīt mērķi. Tagad viņ� atskārta, ka patiesībā lodes rūpīgi iz�autas, nevis lai Preskotu nogalinātu, bet apstādinātu. Ja vien �eit bija kāds nogalināms mērķis, tas biju es, nodomāja Ka�vano. Tagad viņam bija skaidrs, ka uz automa�īnu iz�autās lodes bija mērķētas uz �ofera pusi, uz viņu, nevis uz Preskotu. Vienīgā neiederīgā uzbrucēju rīcība bija raķetes �āviens pa aizmūrēto lo�gu, ta�u arī tam bija izskaidrojums. Parakņājoties atmiņā, Kava�no aptvēra, ka raķetes eksplozīvais spēks bijis vājāks nekā paras�ti. Ēkai nodarītajiem postījumiem bija jābūt daudzkārt lielākiem. �āviņa jauda bija samazināta cerībā, ka tas apdullinās, nevis no�galinās.

-���� Skaidrs. - Gandarīts, ka var saskatīt satiksmi cauri lietum, Kavano attālinājās no noliktavām un sasniedza sagrabēju�as mā�jas līdzās lielceļam. - Viņi nomaskējās par narkomāniem, saplūs�tot ar apkārtni, un cerēja tevi pārsteigt. Kad uzrados es, viņi no�prata, ka situācija tūlīt kļūs citāda, un strauji mainīja plānus, uzbrūkot, pirms bija sagatavoju�ies.

Sirēnu kauk�ana priek�ā pieņēmās spēkā.

-���� Paņem manu mobilo! - Kavano atkārtoja. - Nospied ma�nis nosaukto numuru!

Beidzot Preskots tā izdarīja.

-��� Lūdzu! Jau savienojās.

Kavano atlaida labo roku no stūres, paņēma telefonu un no�lēma pārbaudīt Preskotu, pajautājot:

-��� Skan sirēnas. Vai negribi doties uz policiju?

-��� Nē, - Preskots atteica.

-��� Kāpēc ne?

-��� Nekādas policijas! - Preskots uzsvēra.

Pirms Kavano paspēja viņu iztaujāt sīkāk, viņ� izdzirdēja Dan- kana balsi sakām:

-���� "Gbbal Protective Services".

-��� Te Kavano. Man ir "sarkanais stāvoklis".

Kavano iztēlojās, kā Dankans saslejas taisni kā spieķis.

Vēja un salauztā slāpētāja radītā trok�ņa dēļ Kavano ar mo�kām saklausīja Dankana atbildi.

-��� Atra�anās vietas raidītājs tavā "Taurus" nedarbojas. Uz ek�rāna tevi neredzu.

-���� "Taurus" jau ir pagātne. Mēs ar Preskotu atrodamies zagtā ma�īnā. - Pūloties vadīt auto ar kreiso roku, Kavano piespieda mobilo telefonu tuvāk ausij.

-��� Nosauc savu atra�anās vietu!

-��� Es ieslēg�u balss �ifrētāju. - Kavano piespieda podziņu tele�fona apak�ā, un tā aktivizēja skrembleru. Ja vajātājiem ma�īnās bija mobilo sakaru skeneris, viņiem noklausī�anās būs liegta. - Es vēl aizvien esmu Ņuarkā, - viņ� turpināja. - Attālināmies no upes. Sev priek�ā redzu dzīvu satiksmi, bet nevaru noteikt, kas �ī par maģistrāli.

-Cik uzbrucēju? - Spriedze Dankana balsi padarīja sa�ņaugtu.

-��� Kādi astoņi.

-��� Viņi uzsāku�i pakaļdzī�anos?

-���� Neesmu pārliecināts. Iespējams, ka es� - Stūrējot uz ma�ģistrāli, traucoties garām vēl bariņam pussabruku�u māju, Kavano vēlreiz iemeta aci atpakaļskata spogulī. Viņ� jau grasījās pabeigt teikumu ar "esmu atrāvies", kad no tum�ā stūra izslīdēja divas ma�īnas un metās viņu virzienā. - Jā, - viņ� atbildēja. - Viņi dzenas pakaļ.

Kavano nonāca pie uzbrauktuves maģistrālē un pamanīja zīmi.

-��� Es dodos ziemeļu virzienā pa divdesmit pirmo ceļu. - Viņ� ieraudzīja vēl vienu zīmi. - Makārtera maģistrāle.

-��� Ja tu attālinies no upes un dodies uz ziemeļiem pa divdes�mit pirmo ceļu� - Kavano iztēlojās, kā Dankans datora ekrānā studē karti. - Turpini braukt tai virzienā! Aptuveni pēc desmit jūdzēm būs krustojums ar tre�o ceļu. Nogriezies uz austrumiem, tad uz ziemeļiem pa septiņpadsmito ceļu! Līdz Tīterboro tiksi?

Dankans domāja Tīterboro lidostu, ceturto nozīmīgāko lid�ostu Ņujorkas apkārtnē pēc Kenedija, Lagvārdijas un Ņuarkas lidostām. Tīterboro atradās Ņūd�ersijā, tur, kur pie 80. starp�ta- tu maģistrāles saplūda 17. un 46. ceļ�, divpadsmit jūdzes no Man- hetenas nomales pāri D�ord�a Va�ingtona tiltam. Tā tika pro�jektēta kā "atslodzes" lidosta, un tas nozīmēja, ka to izmantoja kompāniju, privātajiem un �arterreisiem, lai atvieglotu lielāko lidostu darbu un to apkalpotos lielos pasa�ieru lainerus. Tā kā daudzi "Global Protective Services" klienti bija kompāniju vadī�tāji, aģentūrai lidostā bija savs birojs un helikopters, lai gan tie di�ojās ar "Atlas Avionics" - "Global Protective Services" filiāles logo.

-���� Es �obrīd atrodos Tīterboro, - cauri negaisa radītajiem trau�cējumiem skrapstēja Dankana balss. - Mēs veicam nodo�anu.- Tulkojums: klients kādu laiku ticis apsargāts Manhetenā un ta�gad no bruņotas ma�īnas tiek pārvests uz klienta kompānijas lid�ma�īnu, pēc tam darbu sāks aģenti, kas nepieder pie "Gbbal Pro�tective Services". Brīdī, kad lidma�īna pacēlās gaisā, darbs bija galā. - Jūs tiksiet līdz �ejienei?

-Jātiek. - Kavano uzmeta aci benzīna rādītājam, kas no trīs ceturtdaļām bija nokrities līdz pusei, norādot, cik daudz benzīna izlijis pa lo�u caurumiem tvertnē.

-��� Piezvanī�u pēc desmit minūtēm, - Dankans deva norādīju�mus. - Tad man būs skaidras sīkākas tik�anās detaļas.

Kavano pārtrauca sarunu un nolika telefonu blakus pistolei uz sēdekļa. Viņ� pavērās atpakaļskata spogulī un ieraudzīja, kā uz maģistrāles iznirst abas vajātāju ma�īnas. Negaisa dēļ dau�dzām ma�īnām bija ieslēgta gaisma, bet �īs traucās, iegrimu�as tumsā.

Sirēnas atkāpās tālumā.

-���� Preskot, tu neatbildēji uz manu jautājumu. - Kavano no�slaucīja lietus lāses no sejas un koncentrējās kravas ma�īnas ap�dzī�anai. - Kāpēc tu negribi, lai es zvanu policijai?

-���� Viņi nesapratīs, ko ar mums iesākt. Iero�i. Zagta ma�īna. Jēzus! - Preskota sejā bija daļēji pazudis tuklums, spriedze to bija samazinājusi. - Mūs nopratinās uz ielas. Mūs nopratinās iecir�knī. Kad mani beidzot palaidīs vaļā, cilvēkiem, kuri man seko, būs laika atkal sagatavoties.

-��� Tiesa. - Kavano vēlreiz noslaucīja lietu no sejas. - Bet man radās sajūta, ka tev ir vēl kāds iemesls, kāpēc tu negribi iet uz policiju.

-��� Tāds pats iemesls, kāpēc es izvairītos no Narkotiku apka�ro�anas pārvaldes. Es neuzticos nevienam, kam ir saistība ar va�ras iestādēm.

-���� Narkotiku apkaro�anas pārvalde? Kāds tai sakars ar� - Ka�vano piepe�i uzmācās �ķērma nojauta, ka Preskots tomēr var iz�rādīties monstrs.

-��� Vīri, kas mums dzenas pakaļ, strādā pie Hesusa Eskobara. - Preskota bailēs pārvērstā seja bija tādā pa�ā krāsā kā nosmulē�tais baltais krekls.

Kavano nelabums auga augumā - Hesuss Eskobars bija ievē�rojams narkotiku barons Dienvidamerikā. Viņ� vēlreiz palū�kojās atpakaļskata spogulī un ieraudzīja, ka vajātāji bija pie�tuvoju�ies.

-��� Tu zvērēji, ka tev nav nekāda sakara ar narkotikām! Es ne�aizsargāju narkotiku tirgotājus.

-��� Es teicu, ka neesmu narkotiku tirgotājs. Tas ir tiesa. Bet es neteicu, ka te nav iejauktas narkotikas.

-��� Tas neskan loģiski.

-��� Vai esat dzirdējis par D. P. biolaboratoriju?

-��� Nē. - Riepas iz�ļakstīja ūdens migliņu no ceļa seguma, kad Kavano padrā�as garām vēl vienai kravas ma�īnai.

-���� I). P. nozīmē "Denjels Preskots". Tā pieder man. Mūsdie�nīga biotehnoloģijas izpētes iestāde. - Kad Preskots palūkojās cauri lietum uz abām vajātāju ma�īnām, zīlītes viņa acīs no bai�lēm iepletās. - Ja jūs būtu dzirdējis par D. P. biolaboratoriju, tad gan man būtu pamats ba�ām. Es lielākoties veicu valdības pasū�tījumus.

Kavano pēk�ņi radās neomulīga priek�nojauta par to, ko tū�līt dzirdēs.

-��� Pēdējās pretnarkotiku kampaņas laikā mani nolīga veikt pē�tījumus par to smadzeņu daļu, kas saistīta ar atkarību. - Emoci�ju pārņemtais Preskots sāka runāt ātrāk. - Atkarība ir neaptve�rami sare�ģīta. Nav skaidrs, vai cilvēki iegūst pieradumu psiholoģisku vai fizisku iemeslu pēc, - Preskots bēra vārdus kā pupas. - Da�ādas personas kļūst atkarīgas no da�ādiem efektiem. Pasīvās tiecas pēc depresantiem. Aktīvie tipi kāro stimulantus. Da�kārt glu�i otrādi.

Vajātāju ma�īnas jau atradās simts jardu attālumā no aprūsē�ju�ā sedana.

-��� Doma bija tāda, - Preskots klāstīja, - ja es atrastu kopsau�cēju, visiem vienādu fizisko kairinātāju faktoru, piemēram, sma�dzeņu garozā vai hipotalāmā, tad varbūt varētu atrast paņēmie�nu, kā apturēt �ā faktora darbību. Atkarība netiktu izraisīta.

Vajātāju ma�īnas jau atradās tik tuvu, ka Kavano atpakaļska- ta spogulī saredzēja katrā sē�am �etrus vīrus. Vienam �oferim bija ūsas. Otrs bija noskuvis galvu kailu. Acīs dega cilvēku mednie�ku apņēmība.

-��� Un tu to atradi? To atkarību izraiso�o faktoru?

-Nē.

Kavano centās paredzēt, kā rīkosies �āvēji. Viņi grib saņemt Preskotu dzīvu, viņ� prātoja. Uz mani viņi ne�aus. Vismaz ne braucot tik lielā ātrumā. Viņi negrib izraisīt autoavāriju, jo tajā var iet bojā Preskots. Vienīgā iespēja ir nostumt mūsu ma�īnu no ceļa.

-��� Es neuzgāju �o faktoru, ko varētu likvidēt, lai novērstu at�karību, - teica Preskots. - Ta�u es, lai Dievs stāv man klāt, atra�du viegli izgatavojamu ķimikāliju, kas momentā izraisa atkarī�bu. Atkarību no tās. Lēta ra�o�ana. Nav vajadzīgas komplicētas iekārtas. Un ra�o�anas procesā nerodas toksiski blakus efekti, tas nedraud izraisīt eksplozijas un ugunsgrēkus, kā tas gadās citu nar�kotiku ra�o�anā.

Kavano vēlreiz ielūkojās atpakaļskata spogulī. Vajātāju ma��īnas traucās cauri lietum un atradās tikai divdesmit jardu aiz se- dana.

-���� Tiklīdz es ziņoju par atklājumiem, - Preskots turpināja, - mana darba devēju aģentūra tā satraucās, ka izpētes program�mu slēdza.

Viena no ma�īnām iekārtojās aiz sedana, bet otra piebrauca Kavano kreisajā pusē. Viņi centīsies ieslēgt mūs "kārbā" un no�stumt no ceļa, iedomājās Kavano.

-��� Pēk�ņi ieradās NAP un konfiscēja manus pētījumus, - Pres�kots stāstīja. - Nozvērināja mani un laboratorijas asistentus tu�rēt muti. Tiesa, maniem laboratorijas asistentiem nekas nedraud. Es vienīgais zinu formulu.

Kavano izpētīja satiksmi priek�ā un strauji pieņēma lēmumu.

Preskota balss nodrebēja. Vārdi plūda straumēm.

-��� Bet Eskobaram laikam NAP ir savs ziņotājs. Mani pētījumi ir tik labi apsargāti, ka pat Eskobara ļaudis netiek tiem klāt. Palie�ku tikai es. Viņi vēlas mani sagūstīt un piespiest atklāt formulu.

-��� Dieva dēļ, kāpēc NAP necen�as tevi aizsargāt?

-��� Centās. Bet Eskobara ļaudis tik un tā mēģināja mani no�laupīt. Jādomā, kāds no viņiem strādā NAP, un tas būs paziņojis manu atra�anās vietu. Vienībai, kura mani apsargāja, uzbruka.

Es līdz ar nagiem izspruku no nolaupītājiem. Izmantojot sajuku�mu, aizlavījos prom, un man izdevās tikt līdz noliktavai.

-��� Ko tu biji iekārtojis jau agrāk. Katram gadījumam, - Kava- no noteica.

-���� Bet es nevarēju palikt tur mū�am. Man izbeigtos pārtika. Es gribēju ar kādu parunāties. Man ir līdz kaklam dzīvot bailēs.

-��� Es darī�u visu iespējamo, lai to vērstu par labu. - Kavano savā pusē nolaida lejā logu. Viņ� dzirdēja ne tikai lietus plīk�ķus, bet arī ma�īnu, kas tuvojās no sāniem. - Vai tu proti pielādēt pistoli?

-Nē.

Nav nekāds brīnums, Kavano iedomājās. Viņ� bija grasījies pasniegt Preskotam vienu no pilnajām "Sig Sauer" aptverēm un likt pārlādēt ieroci. Nu vairs nebija laika izskaidrot, kā to dara. Kavano būs jāpaļaujas uz Preskota �etrdesmitpiecnieku.

Auto Kavano kreisajā pusē piebrauca cie�i līdzās sedanam un ietriecās tam sānos.

-��� Pieraugi, lai siksna ir cie�i nostiepta, - Kavano izmeta.

Ma�īna vēlreiz iebelza pa �ofera pusi. Kavano dzirdēja, kā sa-

ņurcās metāls. Saspringti stūrējot ar kreiso roku, viņ� labajā pa�cēla �etrdesmitpiecnieku.

-��� Lai tik pistole pamēģina nedarboties!

Viņ� pārlika ieroci kreisajā rokā un stūrēja ar labo.

Automa�īna kreisajos sānos jau tre�o reizi iezvēla pa Kavano pusi, pūloties novirzīt sedanu uz ceļa malu.

Jūtot sadursmes izraisītās trīsas, Kavano ar īk�ķi noņēma dro��ības sviru uzvilktajai pistolei.

Ja divu auto masa ir vienāda, tie var kādu laiku sisties viens pret otru, un, ja �oferi savu darbu prot, ne vienu, ne otru ma�ī�nu no ceļa nenostums. Nelaime tāda, ka ma�īna, kas triecās pret

Kavano sarūsēju�o sedanu, bija lielāka un smagāka. Fizikas liku�mi bija tās pusē. Ar laiku tās svars nogrūdls Kavano sedanu ceļa malā.

Viņ� varēja �oferi no�aut, bet, tā kā uzbrucēju auto svaidījās nekontrolējami, pastāvēja pārāk liels risks, ka tas uztriektos aiz�mugurē brauco�ajām ma�īnām un to pasa�ieri ietu bojā. Bez tam lodes varētu iziet cauri �oferim un turpināt lidojumu uz ma�īnām pretējā lielceļa pusē, un, iespējams, kādam atņemt dzīvību.

Tomēr pistoli varēja izmantot arī citādi.

- Preskot, aizklāj ar rokām ausis!

Pa�a Kavano ausīs nerimsto�i zvanīja kop� brī�a, kad viņ� sāka �aut. Tagad viņ� sagatavojās nodarīt tām vēl lielākas sāpes.

Spēcīgi uzspiedis uz akseleratora pedāļa, viņ� traucās uz priek��u. Nonācis blakus uzbrucēju ma�īnas motoram, viņ� pabāza pis�toli pa logu, notēmēja uz dzinēja pārsegu un septiņas reizes iz�ā�va, iztuk�ojot aptveri, cik vien ātri spēja nospiest mēlīti. Zem pārsega iz�ķīda ventilators. Radiators uzsprāga. No dzinēja iz�ļā�cās eļļa un oglekļa putekļi, izlau�oties pa caurumiem, ko motora pārsegā bija iztrieku�as viņa raidītās lodes. Ma�īnas priek�galā no radiatora pacēlās tvaiks.

Aizslēgs pistoles virspusē palika atvilkts līdz galam, norādot, ka pistole ir tuk�a. Kavano nekavējoties ievilka ieroci sedanā, lai �āvēji noprastu, ka ap�aude beigusies, un neatklātu uguni. Pa��reizējā situācijā viņiem rai�u bija gana, lai vēl nepaklausītu Es- kobara pavēlēm un apdraudētu Preskota dzīvību, ap�audot �ofe�ri, kura ma�īnā Preskots atradās. Iero�a raidītās lodes bija tā sabojāju�as dzinēju, ka uzbrucēju ma�īna strauji zaudēja ātrumu. Eļļas dūmakas un tvaika ieskauts, sakropļotais auto atkāpās un nogriezās uz ceļa malu.

Aiz Kavano brauco�ā ma�īna centās atmaksāt, pietuvojoties un uzsitot pa sedana pakaļējo buferi. Tas sedanu tikai sadrebinā�ja un neatstāja nekādu iespaidu uz Kavano spēju valdīt pār au�to. Kaut arī �ī taktika izskatījās dramatiska, tā necik daudz ne�panāca. Kad vajātāju spēkrats otrreiz ietriecās Kavano ma�īnas buferī, viņam nebija jādara nekas cits kā mazliet jāpiespie� brem��u pedālis, un aizmugurējā ma�īna jaudāja labi ja nedaudz pa�stumt priek�ējo. Fakts, ka uzbrucēju �oferis taranē�anu uzskatīja par pietiekami efektīvu, pauda Kavano, ka oponentam auto kau�jās nav nekādas di�ās pieredzes.

Auto kaujās pastāvēja tikai viens efektīvs manevrs. Ta�u Ka�vano vispirms bija jātiek atbilsto�ā pozīcijā. Viņ� negaidīti no�stūrēja labajā malā un piespieda brem�u pedāli gandrīz līdz ga�lam, ta�u ne pilnīgi. Kavano sprieda par spiediena spēku pēc brem�u pulsa bie�uma. Deviņdesmit astoņu procentu spiediens pie�ķīra apstā�anās jaudu un vienlaikus ļāva kontrolēt stūrē�a�nu. Simtprocentīgs spiediens nozīmē, ka strauji paātrinātais pulss ir pēk�ņi aprāvies un bremzes ir bloķētas, pārvēr�ot sedanu par vienīgi pāris tonnām slīdo�a metāla.

Viņ� ieslīdēja aiz vajātāju ma�īnas, atlaida brem�u pedāli un iekārtojās aiz tās, joprojām turoties līdzās ceļa malai. Mērķējot ar priek�ējā bufera kreiso stūri, Kavano uzsita pa pretinieku ma��īnas labo aizmugurējā bufera stūri, izmantojot tā saucamo precī- zijas imobilizācijas metodi. P1M manevrā praktiski nemaz neva�jadzēja spēku, tikai priek�ējā bufera kreisā stūra dāvātu skūpstu.

Un atkal tika laista darbā fizika. Pretinieku ma�īna apgriezās par simt astoņdesmit grādiem, ar priek�galu pret viņiem, tās pār�steigtie pasa�ieri lūkojās Kavano tie�i sejā. Vienlaikus ma�īna slī�dēja sāniski pa labi un griezdamās nonāca ceļa malā. Ta�u, tur�pinot griezties, tā aizslīdēja tik tālu, ka ietriecās maģistrāles malā uzstādītajai barjerai. Tikmēr Kavano uzbrauca uz ceļa un traucās uz priek�u.

-���� Preskot, palūkojies aiz muguras! Vai vēl kāda ma�īna no�braukusi no ceļa? Ir kāda avārija?

Preskots apbrīnā pavērās pāri plecam.

-�� Nē. Mans Dievs, da�as ma�īnas slīd, ta�u turas uz ceļa. Citu avāriju nav. Neticami, ka jūs to spējāt! Jums izdevās atrauties.

-��� Nē, - atteica Kavano.

-��� Bet�

-���� PIM manevrā pretinieka ma�īnai netiek nodarīti gandrīz nekādi kaitējumi, - Kavano sacīja.

-��� Kādā manevrā?

-��� Ja vien tam auto nav nekas salauzts no trieciena ar sānu pret barjeru, tie vīri drīz atkal nāks mums pa pēdām. - Kavano uzmeta aci degvielas rādītājam uz paneļa. �autriņa atradās uz vie�nas ceturtdaļas atzīmes. - Turklāt benzīna tvertnē ir pārpārēm lo�u caurumu. Drīz būsim tuk�ā.

Tālumā iekaucās cita sirēnu grupa.

Kavano palūkojās atpakaļskata spogulī - nekas neliecināja, ka otra ma�īna būtu izrāpusies uz lielceļa. Viņ� vērās uz priek�u un ieraudzīja nobrauktuvi. Kavano bija pietiekami attālinājies uz maģistrāles, un vīrie�i atpaliku�ajā ma�īnā diez vai ievēros, ka sarūsēju�ais sedans nogriezies no lielceļa. Vismaz tā viņ� cerēja.

Sirēnu auri pieņēmās spēkā.

-��� Laiks mainīt plānu. - Kavano nogriezās uz nobrauktuves, nobrauca lejā, kreisajā pusē ieraudzīja iepirk�anās centru un de�vās uz tā pārpildīto autostāvvietu. Citu automa�īnu pasa�ieri pār�steigti blenza uz Kavano ma�īnas sadauzīto purnu.

-���� Preskot, ar krekla piedurkni noberz visu, kam pieskāries. Notīri savus pirkstu nospiedumus!

Cerībā, ka lietus apslāpēs automobiļa manevrus, Kavano ie�brauca pla�ajā stāvlaukumā, bet visas vietas izvēlētajā rindā bija aizņemtas. Viņ� nolādējās un cauri peļķēm stūrēja uz nākamo rin�du, kur tāpat visas vietas bija aizņemtas.

Kā nu ne, viņ� domāja. Lietaina svētdienas pēcpusdiena. Kā lai ļaudis nosit laiku? Dodas uz iepirk�anās centru.

Kavano iegriezās nākamajā rindā un tad vēl vienā, un vēl vie�nā. Visas bija pilnas ar automa�īnām.

Tālumā sirēnu gaudo�ana apklusa, iespējams, nostājoties pie ma�īnas, kuras dzinēju Kavano bija samaitājis.

Pēk�ņi rindā, kurā brauca Kavano, iestūrēja melna automa��īna un traucās viņam pretī. Cauri tās plando�ajiem stikla tīrī�tājiem uz viņu glūnēja trīs pasa�ieri un �oferis skūtgalvis.

Kavano nobremzēja, padeva atpakaļgaitā un sāka braukt, bet tai brīdī vīrietis pasa�iera sēdeklī nolaida lejā logu, izliecās pa to lietū un notēmēja pistoli ar klusinātāju. Kavano nedzirdēja �ā�vienu, dzirdēja vienīgi to, kā lode saduras ar radiatoru.

No plaisas radiatorā pacēlās tvaiks. Bum! Radiatorā ieurbās otra lode. Vajātāji bija guvu�i mācību no tā, kā Kavano bija iz�vedis no ierindas pirmo ma�īnu, ar �etrdesmitpiecnieku sa�au�jot dzinēju un radiatoru. Pistole pasa�iera rokā pēc skata bija ma�zāka par �etrdesmitpiecnieku. Tā nenodarītu tādu postu dzinējam, ta�u radiatoru gan ellīgi pagandētu.

Strauji virzoties atpakaļgaitā, Kavano sagrieza stūri, apsvie��ot sedanu par simt astoņdesmit grādiem. �aurajā rindā uz mitrā asfalta viņ� nevarēja izdarīt pusapgriezienu atmuguriski tik pre�cīzi, kā spēja. Priek�ējā bufera labais sāns viegli skāra rindā no�vietotā busiņa pakaļējo gabarītu lukturi, satricinot sedanu. Ka�vano tomēr steig�us izlīdzināja gaitu un nostājās ar skatu pret veikalu, nevis vajātāju auto. Viņ� pārslēdza ātrumu un traucās starp ma�īnu rindām.

Lietus sāka apslāpēt tvaiku no radiatora, un Kavano krūtis sa��ņaudzās, jo starp ma�īnām, turot lietussargu, iznāca sieviete. Viņa aizgāja līdz rindas vidum un pamira, ieraugot, ka virsū lido Kavano ma�īna.

Nekad neskaties uz to, no kā centies izvairīties! Skaties tur, kur gribi izvadīt ma�īnu! �o likumu Kavano bija iedzinu�i "Bil! Scott's Raceway" instruktori Rietumvird�īnijā, uz kurieni "Glo�bal Protective Services" un da�ādi izlūkdienesti sūtīja savus ope�ratorus apgūt prasmi aizmukt no pakaļdzī�anās.

-���� Kāpēc daudzās autokatastrofās ma�īnas saskrienas ar pur�niem vai ietriecas viena otrai sānos, it kā nebūtu mēģināts no tā izvairīties? - bija taujājis Dankans, sēdēdams blakus �oferim.

Kavano nevarēja atbildēt, jo tai brīdī veica pagriezienu ar āt�rumu simt divdesmit jūdzes stundā.

-��� Kāpēc tad, kad ma�īna trāpa uz ledus laukumiņa un noslīd no ceļa, tā uztriecas virsū vienīgajam telefona stabam simts jar�du attālumā vai vienīgajam kokam laukā?

Ari �oreiz Kavano nebija varējis atbildēt, nodarbināts ar to, ka ieklausījās dūkoņā un ma�īnas riepu pulsā, zinādams, ja dūko�ņa paaugstināsies, ja vibrācija paātrināsies, riepas zaudēs saķēri ar segumu un viņ� izlidos no trases.

Dankans atbildēja viņa vietā:

-��� Tas tāpēc, ka �oferis vēro ma�īnu, kas tuvojas viņam, tele�fona stabu ceļa malā vai koku lauka vidū. Un, kaut arī �oferis vēlas no tiem izvairīties, viņ� tiem nolādētajiem priek�metiem uzdrā�as virsū. Kāpēc viņ� ar tiem saduras?

-��� Tāpēc, ka viņ� uz tiem skatās, - Kavano beidzot izdvesa at�bildi, izbraukdams no līkuma.

-��� Jā. �oferis stūrē tur, kur rāda viņa acis. Lūkodamies tur, no kā gribi izvairīties, tu dosies tie�i tajā virzienā.

Piepe�i ma�īnas priek�ā uz skrejceļa izbrāzās milzīga kartona kaste. Kavano pārsteigumā uzmeta tai skatienu un devās taisni virsū. Samirk�ķinājis acis, viņ� vēlreiz palūkojās uz priek�u un spēja noturēties trasē. Lielā ātrumā brauco�ais auto tikai mazliet sa�ūpojās, pabraucot garām kastei, kas ielidoja grāvī. Viņam li�kās, ka redz pie tās piesietu virvi.

-��� Vai tur kāds trases malās paslēpās un parāva kasti pāri? - Kavano jau bija iegriezies nākamajā līkumā.

-��� Astoņdesmit procentu iesācēju mācekļu ierauga to kasti un seko tai grāvī, - bija atbildējis Dankans. - Kāda ir mācība?

-��� Skaties, kur gribi braukt, nevis tur, kur baidies ieskriet.

-��� Tie�i tā!

Kavano lūkojās garām no bailēm paralizētajai sievietei uz peļ�ķi, kurā pilēja lietus.

Nekustieties, kundzū!

Kavano nospieda brem�u pedāli, sajūtot brem�u pulsu, mē�rot to pieaugu�o bie�umu. Nogaidot, līdz bremzē�anas jauda ir deviņdesmit astoņi procenti, viņ� turēja pēdu stingri. Uzspie��ot vēl kaut nedaudz, bremzes nobloķēsies, un viņam vairs ne�būs iespēju kontrolēt sedana gaitu. Ta�u, kamēr bremzes nav nobloķēju�ās, viņ� varēja gan kontrolēt ma�īnu, gan samazināt ātrumu.

Kavano atradās tik tuvu pamiru�ajai sievietei, ka redzēja, kā iepletu�ās viņas acu zīlītes, un pagrieza stūri pa labi.

Nē! Neskaties uz viņu! Skaties uz lietu peļķē viņai aiz mu�guras!

Kavano juta, kā ma�īna uz mitrā asfalta grasās izslīdēt no kon�troles. Sedans pēk�ņi pagriezās pa labi, kā viņ� to bija vēlējies. Nenolaizdams acis no tās peļķes, kuru vēlējās sasniegt, Kavano sacirta stūri pa kreisi, apsviezdamies apkārt sievietei un sajuz�dams, kā gar logu pazib viņas lietussargs, bet ma�īna tikmēr sa�sniedza peļķi, un viņ� atlaida brem�u pedāli.

Kavano mirkli salēcās sirds, viņ� pameta acis atpakaļskata spogulī, baiļodamies, ka vajātāju ma�īna sievieti notrieks, ta�u izglāb�anās par mata tiesu bija izrāvusi sievieti no sastinguma. Viņa steidzās pie rindā stāvo�ajiem auto, un nākamajā mirklī melnā ma�īna paskrēja sievietei garām, iebraucot peļķē un ap��ļakstot viņu.

Uzmanīgi vērojot, vai pēk�ņi neparādīsies vēl kāds gājējs, Ka�vano traucās starp ma�īnu rindām veikala virzienā. Viņ� pagrie�zās pa kreisi, pie vienas no veikala ieejām - stiklotu durvju vir�kni Preskota pusē.

-��� Preskot, ver vaļā durvis! Mēs tinamies prom!

-Bet�

-���� Klausi! - Kavano spēji apstādināja ma�īnu iepretim vie�nām no durvīm. Viņ� paķēra "Sig Sauer" un �etrdesmitpiec- nieku. - Aiziet!

Viņ� dzirdēja, kā melnais auto strauji tuvojas, bet kopā ar Preskotu ieskrēja veikalā.

Tre�ais stāvs bija silts, sauss un gai�s, pircēju un skaļu sarunu pārpilns, tomēr Kavano uzmanību tūlīt saistīja elektronikas vei�kals, pirmais rindā pa kreisi.

-��� Meties te iek�ā! - viņ� pavēlēja Preskotam.

Kavano zināja, ka melnā ma�īna apstāsies pie sarūsēju�ā se- dana. Visi trīs pasa�ieri ieskries veikalā. �oferis paliks ma�īnā un pa mobilo telefonu nepārtraukti sazināsies ar �āvējiem, kas steig�sies meklēt Kavano un Preskotu. Tādējādi, ja Kavano un Pres- kots centīsies aizmukt caur citu centra nodaļu, �oferim var likt, lai steidzas pie tām veikala durvīm.

Steidzinādams Preskotu doties uz elektronikas veikalu, Kava�no iebāza �etrdesmitpiecnieku aiz jostas. Izmisīgi cen�oties no�zust, pirms veikalā ieskries �āvēji, viņ� paslēpa "Sig Sauer" sev cie�i klāt. Viņ� izņēma tuk�o aptveri, iemeta to kabatā, no jos�tas patronsomas pie kreisā sāna izņēma jaunu, iestūma to pisto�lē un piespieda sviru, kas pastūma stobra aizslēga daļu uz priek��u, ievirzot patronu patrontelpā. Viņ� to visu paveica ejot, nedomājot, ar simtiem rei�u treniņos slīpētu pārliecību.

Jauniņais elektronikas veikala pārdevējs samulsa, redzot, kādā ātrumā, ūdenim pilot, telpā iebrā�as Kavano un Preskots.

-��� Kā vani jums palīdzēt?

Paslēpis "Sig Sauer" zem �aketes, Kavano vilka Preskotu ga�rām pārdevējam, garām spilgti izgaismotām televizoru, videomag�netofonu un DVD atskaņotāju rindām.

-��� Mūsu meklētais ir pa�ā galā.

Pārdevējs aizgūtnēm viņiem sekoja.

-Ja jūs man to parādītu, es ar prieku palīdzētu.

-��� Jauki! - Kavano ar Preskotu spiedās garām klientiem, tu�vojoties letei telpas galā.

Letei kreisajā pusē atradās durvis. Kavano pastūma Preskotu garām letei un atvēra durvis.

-��� Ser, klientiem nav atļauts ieiet noliktavas telpās! - pārde�vējs iesaucās.

-��� Bet te ir tie�i tas, ko mēs meklējam. - Ievilcis Preskotu no�liktavas telpā, Kavano aizvēra durvis un aizslēdza tās.

-��� Ser! - protestēja apslāpēta balss.

Kavano apmetās otrādi, un skatienam pavērās vāji apgaismoti plaukti, kas bija nokrauti ar videomagnetofonu un DVD atska�ņotāju iepakojumu kastēm.

-��� Nāc, Preskot!

Kāds sāka grozīt rokturi un tad dauzīt durvis, bet Kavano vir�zījās uz metāla durvīm pretējā sienā. Iegājis iepirk�anās centrā, viņ� uz brīdi bija apstājies un noskatījis, kas atrodas otrpus �īm durvīm. Viņam bija zināms, ka likums prasa komerciestādēs ie�rīkot divas izejas, lai ugunsgrēka laikā cilvēki netiktu iesprosto�ti. �īm durvīm bija vienkār�a mehāniskā atslēga.

Viņ� pagrieza rokturi.

Kamēr �āvēji pārmeklēja iepirk�anās centru, Kavano un Pres- kots izskrēja ārā lietū. Melnais auto ar neizslēgtu dzinēju bija ap�stājies pie ietves aiz sarūsēju�ā sedana, kā Kavano bija paredzē�jis. �oferis skūtgalvis nenovērsa acis no stikla durvīm, pa kurām viņa biedri bija ieskrēju�i lielveikalā, - arī to Kavano bija pare�dzējis.

Pirms �oferis ievēroja kustību sev blakus, Kavano pustumsā skrēja pieliecies. Izmantojot sarūsēju�o sedanu un no tā kūpo�os tvaikus par aizsegu, viņ� pieskrēja pie melnā auto, izvilka �etr- desmitpiecnieku, kas viņam nu noderēja tikai kā truls priek��mets, ko varēja atļauties sabojāt, un uzsita ar stobru pa ma�īnas pasa�iera puses logu. Pāri pārsteigtajam �oferim nobira stikla �ķembas, bet Kavano pavērsa pret viņu "Sig Sauer" un pamanīja uz pasa�iera sēdekļa vīrie�a mobilo telefonu un pistoli, kā arī "Zippo" �ķiltavas un cigare�u paciņu. Dzinējs bija ieslēgts.

-��� Ārā! - Kavano pavēlēja.

Turot cimdotās rokas uz stūres, �oferis satrūcies pa�ķielēja uz pistoli.

-��� Ārā! - Kavano uzsauca.

Pārbiedētais skūtgalvis nenovērsās no pistoles uz sēdekļa.

Kavano nospieda "Sig Sauer" mēlīti un izplēsa caurumu sē�deklī.

Skūtgalvis sarāvās un steig�us iztrausās no ma�īnas.

-��� Skrien! - Kavano iz�āva pāri �ofera plikajam pakausim, lie�kot viņam pielikt soli lietū un skriet gar veikala sienu. - Pres�kot, kāp iek�ā!

Preskots paklausīja, un Kavano, pirms steidzās apkārt atvērt �ofera puses durvis, paķēra �ķiltavas no sēdekļa. Viņ� tās aizde�dzināja un pasvieda zem sedana bagā�nieka, kur tās bija pasar�gātas no lietus un kur bija iztecējis benzīns no sacaunimotās tver�tnes. Benzīna tvaiki momentā iegailējās, un liesmas izplatījās se�dana pakaļpusē. Kavano steidzīgi iekāpa melnajā ma�īnā, ielika pārnesumā un traucās uz priek�u.

Ielūkojoties atpakaļskata spogulī, viņ� ieraudzīja, kā sarūsē�ju�ais sedans salīgojas, uzsprāgstot benzīna tvertnei, ko lielāko�ties piepildīja benzīna tvaiki. Pretēji pla�i izplatītajam uzskatam tā neeksplodēja. Nekādas milzīgas uguns bumbas. Nekāda sprā�dziena, it kā to būtu izraisījis tonnām smags dinamīts. Tikai dobj� �vīksts un enerģisks uzliesmojums. Patiesībā, ja degvielas tver�tne būtu gandrīz pilna, skābekļa trūkuma dēļ tā pat neuzliesmo�tu. Liesmas laizītos tikai ap tvertnes ārmalu.

Vēl pēdējo reizi iemetot aci atpakaļskata spogulī, Kavano pa�manīja, kā no iepirk�anās centra izdrā�as trīs saniknoti vīrie�i. Viņam �ķita, ka visiem trim, tāpat kā �oferim, rokās bija cimdi. Tad Kavano iegriezās ielā aiz stāvlaukuma, un vīrie�i pazuda no redzesloka.

Kavano traucās uz uzbrauktuvi, kas veda atpakaļ uz maģistrāli. Sēdēt ma�īnā ar veselu priek�ējo stiklu un diviem funkcionējo��iem stikla tīrītājiem likās tīrā greznība.

Preskota tumīgās krūtis sa�ūpojās. Viņ� piespieda pie tām rokas.

-��� Viss kārtībā? - Kavano uzbrauca uz maģistrāles labās joslas un centās iejukt satiksmē. - Tev ta�u nebūs sirdslēkme, ko?

-��� Nē. Nevaru atvilkt� trūkst elpas.

-��� Neesi formā, - Kavano atmeta. - Tev būtu jāparūpējas par sevi. - Lai nomierinātu Preskotu, Kavano rosināja viņu gara acīm skatīt nākotnes ainu - ainu, kurā viņ� justos dro�i. - Tad, kad palīdzēsim tev pazust, būs papilnam iespēju nodarboties ar fizis�kiem vingrinājumiem.

-��� Vingrinājumi? Pat tas man �ķistu patīkami.

Tālumā iekaucās vēl viens bariņ� sirēnu. Kaut arī Kavano alka pēc iespējas ātrāk nonākt Tīterboro lidostā, viņ� nepārsniedza at�ļauto ātrumu, lai lieki nepiesaistītu uzmanību.

-���� Patīkami atrasties sausā vietā. - Kavano vēlreiz mēģināja nomierināt Preskotu.

-��� Un siltā.

-��� Jā. - Kavano mitrās drēbes saldēja miesu. �oferis bija at�stājis sildītāju ieslēgtu. Kavano juta, kā pāri plūst gaiss.

Preskots nodrebinājās.

-��� Pagriez sildītāju līdz galam! - Kavano norīkoja. - Pacel lāp�stiņas uz aug�u līdz galam!

Rokām drebot, Preskots taustījās gar priek�ējā paneļa svirām.

-Jūs aizdedzinājāt ma�īnu, lai� novērstu uzmanību?

-��� Daļēji. Policijai būs jā�ķie� laiks, kamēr tiks galā ar uguns�grēku un centīsies noskaidrot, kas noticis.

-��� Jūs teicāt - daļēji. - Preskota gaļīgā piere saraucās grum�bās. - Vai bija vēl kāds iemesls?

-��� Mūsu pirkstu nospiedumi. - Kavano vēlreiz ielūkojās atpakaļ- skata spogulī. - Sākumā man bija padomā pamest auto stāvlauku�mā. Tur tas kādu laiku netiktu ievērots. Mēs pagūtu noslaucīt pirk�stu nospiedumus, pirms aizlaistos prom un izsauktu palīdzību. Tad uzradās otrā ma�īna� bet pēc ugunsgrēka mums par pirkstu no�spiedumiem vairs nav jāuztraucas. Tici man, policija visādā ziņā noņemtu pirkstu nospiedumus un noteikti spētu tos identificēt. Tas nav pārāk labi, ja tu vēlies pazust un es gribu palikt neredzams.

-��� Kavano. -Jā?

-��� Nezinu jūsu vārdu.

-���� Man tāda nav. Kavano ir vienīgais vārds, ko daru zināmu citiem. Darba vārds. Es nekad nenosaucu savu īsto vārdu. Tas var radīt briesmas cilvēkiem, kurus es apsargāju.

-��� Pseidonīms?

-��� Jums zināms mūsu amata �argons? - Ar atvieglojumu dzir�dot, ka Preskota elpa kļuvusi rimtāka, Kavano nebija nekas pre�tī novirzīt viņa uzmanību, atbildot uz nekaitīgiem jautājumiem. - Viena no pretinieku metodēm, kā atrast klientu, ir uzzināt klienta sargu identitāti.

-��� Ko tas dotu?

-��� Pretinieks var atklāt sargu dzīvesvietu, to, vai viņiem ir ra�dinieki un tā tālāk. Redzi saistību?

Preskots pamāja ar galvu, un tuklais zods noļumēja.

-��� Pretinieks var nogalināt miesassargus viņu dzīvesvietā, ka�mēr viņi neatrodas darbā, kad zaudēju�i modrību.

-��� Un jaunā komanda, ko klients nolīgs, nespēs pietiekami ātri noorganizēt dro�ības pasākumus. Klients kļūs par reālu mērķi, - turpināja Kavano.

Preskots vēlreiz pamāja.

-��� Vai arī pretinieks nolaupa miesassargu radiniekus un izdara spiedienu uz miesassargiem, lai tie pavājina apsardzi.

-��� Tu strauji apgūsti. Ja sliktie zēni nezina, kas ir man tuvie cilvēki, viņi nevar būt apdraudēti. Tas tāpēc, ka sliktie nezina, kas esmu es, - Kavano skaidroja.

-Jums ir ģimene?

-���� Nē, - melodams atteica Kavano. - Tu minēji "miesassar�gus". Es neesmu miesassargs.

-Tad�?

-��� Tehniskais termins ir sardzes aģents.

-��� Kāda ir at�ķirība?

-��� Miesassargi ir rīkļurāvēji. Tādi strādā pie gangsteriem. Rupji muskuļmaisi.

-��� Bet jūsu darbā, kā jūs to pierādījāt, nepiecie�ams izsmalci�nāts talants. Paldies! Tas, ko jūs paveicāt, cen�oties mani glābt, bija visdrosmīgākā rīcība, kādu esmu piedzīvojis.

-��� Nē, - Kavano atteica. - Drosme gan tā nebija.

-��� Nevaru iedomāties, kā lai to sauc.

-��� Par sagatavotību.

Starp sēdekļiem iedūcās �ofera mobilais telefons.

Preskots sarāvās. Telefons iezumējās vēlreiz.

-��� Nospiediet atbildes pogu! - Kavano pavēlēja. - Un tad ie�dodiet to man.

Preskots uztraucies paklausīja.

Lietpratīgi stūrējot ar kreiso roku, Kavano pielika telefonu pie labās auss.

-���� Picērija.

-��� Glauni, - teica balss kā smil�papīrs.

-��� Pateicos!

-��� Ne par picēriju. Es domāju, kā jūs aizdedzinājāt pa�a auto�ma�īnu un aizdzināt mūsējo.

-��� Es tā arī sapratu.

Preskots nenolaida no Kavano acis, cen�oties saprast, ko viņ� dzird.

-���� Tas mūs neatturēs. Mēs turpināsim uzbrukt, - pavēstīja balss.

-��� Tas ir sagaidāms, - Kavano sacīja klausulē.

-��� Tu neesi policists. Citādi tu būtu izsaucis papildspēkus. Bet tu izvairies no policijas ma�īnām. Tātad tu esi no privātas apsar�dzes firmas. Met mieru! Mēs neesam tavā kategorijā.

-��� Paskat, man likās, ka pagaidām sokas tīri labi.

-��� Preskots tev jau paziņoja, ar ko tev darī�ana?

-��� Viņam nav bijis laika man neko stāstīt. - Kavano mānījās. Sakari bija slikti. Ausīs tā zvanīja no �āvienu trok�ņiem, ka vi�ņam nācās telefonu spiest cie�i klāt, lai saklausītu, ko balss saka.

-��� Ja tu neko nezini, varam būt pielaidīgi. Atdod viņu mums, un mēs tevi neaiztiksim.

-��� Atkārtojiet to vēlreiz - un �oreiz ar lielāku pārliecību!

Balss izklausījās gurdena.

-��� Ja tu nebūtu nepārtraukti atradies Preskota tuvumā, tu jau būtu pagalam. �ī laikam ir pirmā reize, kad mūsu meklētais ir sava miesassarga aizsegs.

-��� Sarga.

-Ko?

-��� Es neesmu miesassargs.

-��� Lai nu būtu. - Balsī ieskanējās skarbāki toņi. - Nākamreiz, kad tik�u tev klāt, lūdz Dievu, lai tu atrastos tuvu Preskotam!

Citādi ielaidī�u tev lodi pierē. Vai tas tevi pietiekami pārlie�cinās?

-��� Tad tāpēc jūs piezvanījāt? Lai izteiktu prastus draudus?

Balss apklusa.

Kavano piepe�i saprata, kas notiek.

-��� Un pamatīgu siera kārtu, pareizi?

-Kas?

-��� Pica būs gatava pēc piecpadsmit minūtēm. - Kavano riskē�ja atraut skatienu no ceļa vienīgi tik ilgi, lai nospiestu atvieno��anas pogu.

Garām brauca ar atkritumiem pārkrauts pikaps. Kavano at�vēra logu un iemeta telefonu tā kravas kastē.

-��� Ko jūs darāt? - Preskots apvaicājās.

-��� Eskobara cilvēki nezvanīja tāpat vien. Viņi vēlējās noskaid�rot, vai telefons ir pie mums.

-��� Bet kāpēc�

-��� Telefonā dro�i vien ir kaut kāds atra�anās vietas raidītājs. Viņi tam sekos, cerēdami, ka tas aizvedīs pie mums. Tagad tas viņus aizvedīs ellē ratā. Cik var spriest, arī �ajā ma�īnā ir atra�a�nās vietas raidītājs, ta�u pagaidām es �ajā ziņā neko nevaru uz�sākt.

-��� Kāpēc jūs neno�āvāt �ā auto �oferi? - Preskots taujāja.

-��� Ko? - Kavano sarauca pieri, izdzirdot �ādu negaidītu jautā�jumu.

-���� Tur, pie iepirk�anās centra, jūs pieļāvāt risku brīdī, kad pavēlējāt viņam laisties prom. Viņ� varēja pasniegties pēc iero��a, - Preskots sacīja.

-���� Mironis ma�īnā mūs aizkavētu. Man būtu jāizvelk viņ� no sēdekļa. Pārējie varēja mums uzskriet virsū, pirms mēs paspētu aizbraukt.

-Ja viņ� nebūtu atradies ma�īnā, tad jūs viņu būtu nogalinā�jis? - Preskots jautāja.

-Jā, ja viņ� dotu tādu iemeslu. Bet citādi� es esmu sargs, ne�vis slepkava.

Lietus mazinājās.

Kavano izņēma telefonu no jakas un piespieda pēdējā zvana pogu.

-��� "Global Protective Services". - Dankana balss bija saspringta. Telefons palika skremblera re�īmā.

-��� Nācās nomainīt ma�īnas. Mēs esam melnā pontiakā.

-���� Vai varēsiet aizbraukt uz "Holiday Inn" netālu no lidostas? Es tur esmu kopā ar da�iem draugiem.

-��� Labi, - Kavano noteica. - Draugi man alla� noder.

Kad Kavano, sekojot Dankana norādījumiem, nonāca "Holi�day Inn", kas atradās pie 17. ceļa, pusjūdzi no Tīterboro lidos�tas, lietus vairs tikai smidzināja. Dankans gaidīja zem autostāv�vietas nojumes pie moteļa ieejas. Viņ� bija lietusmētelī un cepurē. Rokas bija sabāztas mēteļa kabatās, un vienā, bez �au�bām, atradās pistole. Viņa smalkās ūsas izcēla cie�i sakniebtās lū�pas. Ar savu stalto militāro stāju un spraigajām acīm Dankans izstaroja tādu pārliecību, kas lika Kavano ar prieku uz viņu pa�ļauties.

Brīdī, kad Kavano pabrauca zem nojumes un apstājās līdzās Dankanam, aiz viņiem pēk�ņi parādījās pelēks busiņ�.

Preskots sarāvās.

-��� Mēs esam notverti.

-��� Nē, - atteica Kavano. - Viss ir kārtībā.

Ielūkojies atpakaļskata spogulī, viņ� ieraudzīja, ka no busiņa izkāpj divi vīrie�i un sieviete, visi viņam pazīstami, visi tērpu��ies lietusmēteļos. Viņi turēja rokas zem mēteļiem, visticamāk uz iero�iem, un nopētīja apkārtni, īpa�u uzmanību pievēr�ot liel�ceļam viņpus autostāvvietas. Pēc piecām sekundēm, apmierināts ar redzēto, viens no vīrie�iem tuvojās Kavano ma�īnai vadītāja pusē.

Ieraudzījis �o signālu, ka gaiss tīrs, Kavano piespieda pogu, kas atslēdza ma�īnas durvis.

Dankans nevilcinoties atvēra pasa�iera puses durvis un pabā�za galvu ma�īnā.

-��� Mister Preskot?

Preskots izskatījās apstulbis.

-���� Es esmu Dankans Ventvorts. "Global Protective Services". Mēs runājām pa telefonu. Lūdzu, nāciet man līdzi!

Pirms Preskots �ķita to apzināmies, Dankans viņu bija aizvedis nost no ma�īnas. Tikmēr sieviete un otrs vīrietis nostājās Presko- tam abās pusēs; Dankans gāja priek�galā, vezdams viņu uz busiņu.

Kavano izkāpa no auto.

-��� Kā svie�as? - Tievais vīrietis, kas stāvēja vadītāja pusē, ze�lēja ko�ļeni.

-��� Labāk nekā pirms pusstundas.

-��� Vari atvilkt elpu. Atstāj izrādi mūsu ziņā!

-��� Ar lielāko prieku. Ma�īnā var būt atra�anās vietas raidītājs.

-���� Kad viņi to atradīs, ma�īna būs tālu no lidostas. Neviens nenojautīs, kā jūs aizlaidāties.

-���� Pistole uz sēdekļa piederēja uzbrucējiem. - Kavano izvilka aiz jostas aizbāzto �etrdesmitpiecnieku. - �ī pieder Preskotam. Man nav ne jausmas, kur tā pabijusi.

Vīrietis, kura vārds bija Edijs, pamāja ar galvu. Pastāvēja no�teikums - nekad nepaturēt ieroci ar nezināmu pagātni. Ja cilvē�ku ar to pieķer, ballistikas ekspertīzē var atklāties, ka ierocis ti�cis lietots ap�audēs. Policijai būtu visas tiesības uzskatīt, ka pieķertais ir ar tām saistīts.

-��� �ie mēsli drīz peldēs kanalizācijā.

Vārdu spēles uzjautrināts, Kavano pakāpās sāņus un ļāva Edi�jam ierausties pie stūres.

-��� Visiem rokās bija cimdi.

Edijs apspīlēja pats savus cimdus.

-���� Ar pirkstu nospiedumu palīdzību viņus neidentificēsi. Tad jau nekas, ja noslaucī�u tavus nospiedumus.

-��� Mēs pieskārāmies tikai ap priek�ējo sēdekli.

-��� Vēl jo vieglāk. �au!

Melnā ma�īna atstāja viesnīcas auto nojumi un iebrauca lie�tū, Kavano iekāpa busiņā un aizbīdīja durvis.

-��� Sveiks, Kavano! � �oferis, kur� bija spāņu izcelsmes, iedar�bināja dzinēju un izbrauca no nojumes. Lietus migliņa uz jumta radīja �ņāco�u troksni.

-�� Sveiks, Roberto! - Kavano zināja tikai kazbārdiņas īpa�nie�ka vārdu un pieļāva, ka tas ir segvārds. - Kā tavas tropiskās ziv�tiņas?

-��� Notiesāja viena otru. Es sev sarūpē�u citu hobiju.

-��� Kādu?

-��� Lidma�īnu modeļi. Tādi ar motoriņiem, lai lidma�īnas va�rētu palaist gaisā. Es tās uzpri�inā�u un sarīko�u gaisa kaujas, lai tās cita citu ap�auda un tamlīdzīgi.

-��� Un tamlīdzīgi?

-��� Nu, ar mazām raķetēm. Varbūt pat metīs mazas bumbiņas.

Busiņ� bija iekārtots tā, ka sēdekļu rindas bija viena otrai pre�tī, ar galdiņu pa vidu. Kavano piesprādzējās sēdeklī līdzās Pres- kotam un Dankanam un palūkojās pāri galdam uz vīrieti un sie�vieti, kuri bija pavadīju�i Preskotu uz busiņu. Viņi bija novilku�i lietusmēteļus, zem tiem atklājot Kevlara bruņuvestes un pisto�les makstīs pie jostas.

-��� Sveiks, �ad! - Kavano uzrunāja rudmataino vīrieti, kas bi�ja aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs un tādiem pa�iem pla�tiem pleciem kā Kavano. Arī viņa vārds dro�i vien nebija īstais.

Da�os dro�ības biznesa aspektos �ada rūsganie mati būtu trau�cēklis, pievērstu viņam lieku uzmanību. Bet, būdams sardzes aģents, �ads bie�i izmantoja matu krāsu savā labā, darbojoties kā pievilinātājs. Slepkava vai nolaupītājs, labu laiciņu izpētījis mērķi, būtu noskaidrojis, ka rudmatis ir viens no sargiem, un pie�vērstu uzmanību �ada mar�rutam, pieņemot, ka �adam jāatro�das tuvu klientam. Tādējādi �ads izstrādāja savu metodi - viņ� tēloja, ka apsargā klienta līdzinieku, un tikmēr īstais klients aiz�manījās prom citu pavadībā. Kad �ads vēlējās palikt neredzams, viņ� uzlika cepuri.

-��� Dzirdēju, ka tu esot sa�auts, - Kavano turpināja.

-��� Nekā.

-��� Labi. Prieks, ka neesi ievainots.

-���� Es nesacīju, ka neesmu ievainots, - �ads atteica. - Mani sadūra.

-Oi!

-��� Varēja būt ļaunāk. Kreisajā plecā. Ja būtu rokā, ar kuru es metu boulinga bumbu�

Kavano pievērsās sievietei blakus Cadam.

-��� Sveika, Treisij!

Viņai mugurā bija "Yankees" plānais d�emperis, un blondie mati bija gandrīz paslēpti zem "Yankees" beisbola cepurītes. Vi�ņai piemita spēja vajadzības gadījumā izskatīties gan parastai, gan satrieco�ai, un, ja viņa būtu iegājusi restorānā "Holiday Inn", ja būtu uzkrāsojusi lūpas, noņēmusi cepuri, ļāvusi garajiem matiem brīvi krist un uzvilkusi cie�i pieguļo�u d�emperīti, viņa būtu ie�spiedusies atmiņā visiem restorāna apmeklētājiem, to vidū �etr�gadīgiem bērniem.

-��� Dzirdēju, ka esi aizgājusi, - Kavano sacīja.

-���� Un atteikusies no tādiem pasakainiem darba apstākļiem? Turklāt - kad lai tiekos ar savu mīļoto, ja nestrādāju plecu pie pleca ar viņu?

Ar to viņa domāja �adu, ta�u jokoja. Sargiem, kurus saistīja tuvākas jūtas, nebija ļauts strādāt vienā un tai pa�ā vienībā. Bīs�tamā situācijā viņi varētu pamest novārtā klientu un pieskatīt viens otru. Bet �ads un Treisija bija daudzos uzdevumos pierā�dīju�i, kādas ir viņu prioritātes.

Busiņ� sasniedza lielceļu un devās uz lidostu. Pa to laiku Dan- kans Preskotam un Kavano izdalīja segas un ielēja kūpo�u kafiju "Scyrofoam" tasītēs.

-��� Drīz jums izsniegsim sausu apģērbu.

Kavano juta, kā kafija sasilda kuņģi.

-Jūs labi pastrādājāt, mister Preskot.

-��� Misters? Nu jūs mani uzrunājat par misteru? Kop� nolikta�vas to vien dzirdēju kā "Preskot, dari to!" - un: "Preskot, dari �ito!"

-��� Radusies problēma? - Dankans sarauca pieri.

Preskota pietūku�ās acis samiedzās.

-��� Nebūt ne. �is vīrs izglāba manu dzīvību. Esmu bezgala pa�teicīgs. - Preskots smaidīdams paspieda Kavano roku.

-��� Jums auksta roka, - Kavano teica.

-��� Es nupat grasījos teikt tie�i to pa�u jums.

Kavano palūkojās uz savām rokām. Tās tie�ām �ķita vēsas, viņ� atskārta. Bet ne tāpēc, ka viņ� bija izmircis.

Sākas, viņ� padomāja. Kavano aplika pirkstus ap silto "St^ro- foam" tasīti, bet rokas �ķita piederam kādam citam un drebēja tā, ka gandrīz izlija kafija.

-��� Adrenalīna uzplūdi drīz pāries, - ierunājās Dankans.

-��� Jau sāk izgaist.

-��� Negribi deksedrīnu, lai kompensētu zudumu?

-��� Nē. - Kavano atrāva rokas no tasītes un sasprindzis pūlējās tās nomierināt. - Nekādus stimulantus!

Kavano pārāk labi zināja, kādu iedarbību pārdzīvoja centrālā nervu sistēma pēc tam, kad adrenalīna eiforija bija ļāvusi veikt darbus, kas prasīja neparastu spēku un izturību. Viņ� jau juta ne�patīkamus �āvu uzplūdus - tam nebija nekāda sakara ar miega badu, toties tas bija cie�i saistīts ar neērto muskuļu spriedzes at�lai�anos. Deksedrīns Jautu nervu sistēmai atgriezties pie tā uzplū�du līmeņa, kādā tā darbojās, kamēr viņ� glāba Preskotu. Ta�u Ka�vano necieta paļau�anos uz ķīmiju un, kā vienmēr, bija apņēmies iziet cauri adrenalīna atplūdiem pēc iespējas dabiskākā ceļā. Vi�ņam nepatika tas, ka klients redz viņu pārdzīvojam �o tikko ma�nāmo nelīdzsvarotību, redz �āvājamies. Alla� pastāvēja iespēja, ka Preskots pārpratīs �o neizbēgamo kaujas apstākļu seku iespai�du, noturēdams to par baiļu simptomu, glu�i kā nesen viņ� sla�vēja Kavano par drosmi - tikumu, ko Kavano bija noliedzis.

-��� Nekādus stimulantus! - Kavano atkārtoja.

Kad dispe�eru tornis deva atļauju, no Tīterboro lidlauka pa�cēlās "Bell 206L-4" un devās ziemeļu virzienā gar Hudzonas upi. Tā kā lidostu izmantoja korporatīvie, privātie un �arterreisi, cauri metāla detektoriem un līdzīgām dro�ības pārbaudēm nebija jā�iet, un viņiem nesagādāja nekādas grūtības ienest lidaparātā ie�ro�us, kuru nēsā�anai vairākās pavalstīs bija izsniegtas licences.

Glu�i kā laivas, automa�īnas un �aujamiero�i - minot tikai da�us apsardzes profesijai ļoti nepiecie�amus priek�metus - ne�viens helikopters pilnībā neapmierina visas vajadzības. Bija jā�ņem vērā ātrums attiecībā pret sēdvietu skaitu, kravas ietilpī�bu un manevrē�anas spējām, un arī to, cik tālu un augstu helikopters var lidot. �is helikopters, saukts par "Garo reind�e- ru", bija projektēts tā, lai spētu nolaisties un pacelties nepie�ejamās vai nomaļās vietās, un to bija iecienīju�as katastrofu no�vēr�anas un likumsargu iestādes, tomēr tā efektivitāte un ērtības bija pa prātam arī firmām. Tajā varēja sasēsties septiņi cilvēki, ieskaitot pilotu - �ai gadījumā Roberto. Helikoptera maksimālais ātrums bija simt divdesmit septiņas jūdzes stun�dā, ar pilnu bāku tas spēja mērot, augstākais, trīs simti se�des�mit jūdzes un tādējādi, ja to darbināja ar pilnu jaudu, varēja lidot aptuveni trīs stundas.

Tas spēja pacelties pat līdz divdesmit tūksto�u pēdu augstu�mam, ta�u Roberto lidojuma plāns lika virs upes saglabāt �etm tūksto�u pēdu augstumu. Lietutiņ� pārgāja miglā, un, tā kā debe�sis bija skaidras, viņ� mēģināja nomierināt Preskotu, aicinādams aplūkot klin�u un me�u ainavas gar Ņūd�ersijas klin�u grēdu.

Ta�u Preskots neizrādīja nekādu interesi par ainavu, nelieko�ties ne zinis par platajiem organiskā stikla logiem, kuri, kā pa�vēstīja Dankans, bija lo�u necaurlaidīgi. "Garā reind�era" sēdekļi bija izkārtoti glu�i kā busiņā - divas sēdekļu rindas viena pretī otrai. Sēdekļi bruņotajā busiņā bija projektēti robusti, lai uzbru�kuma gadījumā netraucētu, turpretī mīkstie ādas sēdekļi, kurus Dankans bija pasūtījis ar Kevlara plāksnēm ap�ūtajam "Garajam reind�eram", bija ārkārtīgi ērti, ar paliktņiem rokām un kājām un iespēju atgāzt atzveltni.

Ģērbies platā apmetnī, kas uz krūtīm un vēdera tik un tā iz�skatījās ap�ņaugts, Preskots ignorēja ainavu arī tāpēc, ka bija pā�rāk nodarbināts, atbildot uz Dankana jautājumiem un stāstot par Hesusu Eskobaru.

Kavano cieta klusu. Jebkādas piezīmes no viņa mutes tikai piesārņotu iztaujā�anu. Vienībai bija jādzird Preskota problēma no viņa pa�a.

Sēdēdams klusajā zemas vibrācijas kabīnē, Dankans beidzot pievērsa uzmanību Kavano.

-��� Vai ir kas piebilstams?

-���� Man diezgan pamatīgi izdevās aplūkot vīrie�us abās ma�ī�nās. Nemanīju, ka tie būtu spāņu izcelsmes.

Roberto, kas klausījās, sēdēdams pilota sēdeklī, bilda pāri plecam:

-��� Tātad Eskobars ir darba devējs, kas ne�ķiro rases. Arī mel�nie ne vienmēr nolīgst tikai melnos.

-���� Lai sarīkotu tādu uzbrukumu, jābūt cilvēkam ar Eskobara līdzekļiem, - Kavano sacīja.

-��� Man izklausās tā, - ierunājās �ads, - ka viņi izstrādā pie�sardzīgu plānu, kurā nolaupītāji tēlo narkomānus un saplūst ar vidi. Ja misters Preskots atstātu noliktavu, viņi bija gatavi izda�rīt gājienu. Ja apniktu gaidīt, viņi bija gatavi izlauzties cauri un viņu sagūstīt. Kad uzradās Kavano, viņi sabijās, ka viņ� pieder pie savāk�anas vienības, tāpēc viņiem likās, ka nav citas izejas kā pasteidzināt grafiku.

-��� Es sazinā�os ar Narkotiku apkaro�anas pārvaldi un lik�u aiz�bāzt informācijas noplūdi, - pieteicās Dankans.

-��� Dieva dēļ, nesakiet, ka es jūs nolīgu, lai jūs palīdzētu man pazust! - Preskots iesaucās. - Tas, kur� strādā Eskobara labā, no�teikti nodos informāciju tālāk!

-��� Neraizējieties! - Dankans atteica. - Nenāk ne prātā radīt pa�am savu informācijas noplūdi. Atslābinieties un izbaudiet li�dojumu!

-��� Uz kurieni jūs mani vedat?

-��� Tur, kur būsiet dro�ībā.

Helikopters lidoja divsimt jūdzes gar Hudzonas upi uz ziemeļiem, virzoties pāri vairākām pilsētām un pilsētiņām, no kurām da�as klāja smoga vainags. Aiz Kingstonas tas nogriezās uz rietumiem, uz zemajiem, paugurainajiem Katskilu kalniem. Klātas bieziem me�iem, starp tiem vīdēja neskaitāmas gleznai�nas ielejas.

-���� Skatieties! - Kavano norādīja uz dūmu grīsti, kas pacēlās no klints kores ziemeļu pusē.

-Jā, - Dankans atbildēja. - �ogad sauss pavasaris.

-���� Es paklausījos radio, - pāri plecam atsaucās Roberto, dar�bodamies ap helikoptera vadības paneli. - Lietus līdz �ejienei ne�tika, bet zibens gan, un tie�i tā sākās ugunsgrēks. Bet neliels. Tas jau ir lokalizēts.

Dankans palocīja galvu un pavērās uz debesīm aiz muguras.

-��� Vai mums kāds seko?

Helikopterā bija veiktas modifikācijas, iebūvējot vairākus iz�smalcinātus elektroniskus instrumentus, to vidū jaudīgu radaru sistēmu, kas spēja pazīt jebkādu lidaparātu, kur� tam sekoja.

Roberto nospieda ciparu taustiņus uz tastatūras un ielūkojās radara displejā.

-��� Nada[1]

-��� Tad aiziet! - Dankans pavēlēja.

Roberto vadītais lidaparāts pārlaidās pāri virsotnei un iegrima mazā ielejā, kas bija sevi�ķi blīvi noklāta ar mū�zaļiem kokiem.

-���� Paverieties lejup, mister Preskot! - �ads teica. - Jums tas �ķitīs interesanti.

Helikopters grima aizvien zemāk ielejā.

-���� Kas man jāskatās? - Preskots vaicāja. - Es �eit redzu tikai egles.

-��� Tie�i tas jums jāredz, - atbildēja Treisija.

-��� Es vienalga ne� - Preskots lūkojās cauri stiklam.

Darbodamies ap helikoptera vadības pulti, Roberto piespie�da pogu.

-��� Un tagad redzat?

-��� Nē, es� Uzmanīgi! Nelaidieties zemāk, mēs ieskriesim ko�kos! Augstais Dievs!

Kavano no savas vietas neredzēja, ko Preskots dara. Ta�u viņ� zināja, kas notiek. Me�ā sakustējās kaut kas līdzīgs �etrstūrim trīs�desmit kvadrātjardu platumā. Piepe�i parādījās betons.

-��� Kas pie� - Prestons izsaucās.

-���� Vislabākais maskē�anās tīkls pasaulē, - atteica Dankans.

-��� Pat pielidojot �ādā attālumā, grūti at�ķirt ilūziju no realitātes.

Helikopters nosēdās uz mazā lidlauka betona seguma. Ro- berto izslēdza motoru, grupiņa atsprādzējās, atvēra lūkas un iz�kāpa ārā.

-��� Uzmanīgi! - Kavano brīdināja. Sajūtot vēja pūsmu no ro�tējo�ām propellera lāpstiņām, viņ� lika Preskotam pieliekties.

Grupiņa devās pa kreisi, pie aizvērtas elektrības kastītes, kas bija piestiprināta pie staba starp kokiem nolai�anās laukuma malā.

Dankans atslēdza kastīti un atvēra to.

-���� Mums da�i mirkļi jānogaida, līdz beigs griezties rotors, ci�tādi gaisa plūsma iesūks maskē�anās tīklu lāpstiņās.

Pēc tam Dankans nospieda slēdzi, un ierūcās motors.

Preskots izbrīnījies vēroja, kā tīkls, no aug�as redzētais spo�kaini reālistisks krāsojums ar bieziem mū�zaļiem kokiem, sakus�tējās - �oreiz pretējā virzienā. Tīklu turēja izturīgi stieņi, ko pa zemē ieguldītām sliedēm pārvietoja motors; tīkls pārbīdījās pāri grupiņai, noslēdza skatienam debesis un noslēpa helikopteru.

-��� Ziemā, kad sāk snigt, sensors liek tīklam atvilkties automā�tiski, lai neļautu sniega svaram to sabojāt, - Dankans skaidroja.

-��� Sniegu kausē uzkarsētas spirāles betonā. Norimstot sniega vēt�rai, tīkls atgrie�as savā vietā. Sniegs koku zaros kūst strauji, tā�pēc tīkls joprojām saplūst ar apkārtni.

Roberto piemetināja:

-��� Tīterboro dispe�eram iesniegtajā lidojuma plānā par gala�mērķi es norādīju privātīpa�umu �eit, kalnos. Te ielejas līdzinās cita citai kā ūdens lāses. Apraksts nav pietiekami detalizēts, lai kāds ar �ā lidojuma plāna palīdzību varētu sekot un mūs atrast. Pat apmeklētāji, tādi kā jūs, ja gribētu �eit atgriezties, nezinātu, kura ieleja ir īstā.

-���� Mēs zinām no radara, ka mums nesekoja, - piebilda Trei- sija.

-��� Un no aug�as helikopteni neviens redzēt nevar, - �ads pabei�dza. - Tāpēc varat būt mierīgs. Te ir tik dro�i, cik vien iespējams.

-��� Un kā tad helikoptera izdalītais siltums?

Preskota jautājums lika visiem grupiņas dalībniekiem pārstei�gumā lūkoties citam citā.

-Jūs zināt par izdalīto siltumu? - Kavano vaicāja.

-���� Ko tad jūs gribējāt no zinātnieka? Siltumu izdala ikviens objekts. Lidaparāts ar izsmalcinātiem infrasarkano staru senso- riem prot uztvert �ādu siltumu, noteikt tā aprises un noskaidrot, kas paslēpts zem kokiem, zem maskē�anās tīkla vai tumsā.

-��� Tā ir militāristu vai likumsargu aparatūra, - �ads atteica. - Tas, kur� spēj aprīkot lidaparātu ar tādām iekārtām, spēj aprī�kot to arī ar citādu smalku aparatūru.

-��� Ar automātiem un raķetēm, piemēram, - sacīja Treisija.

Preskots savieba seju.

-��� Vai tas man ir kāds mierinājums?

-��� Viņi gribēja teikt - ja esat sācis uztraukties, pie reizes bai�dieties arī no napalma un raķetēm, - norādīja Kavano.

Preskots nesaprata.

Dankans spēra soli viņam pretī.

-���� Aizsardzības pamatlikums ir tāds - mēs pielīdzinām dro�ī�bas pasākumus klientam draudo�o briesmu līmenim. Eskobaram naudas un līdzekļu netrūkst, ta�u nav viņa spēkos tik īsā laikā, kamēr viņa ļaudis centās mūs izsekot, aprīkot lidaparātu ar tā�dām iekārtām. Absolūti dro�as vietas nepastāv. Pat armijas ko�mandantūras centrs �aienas kalnā būtu pakļauts briesmām, ja kā�dam izdotos slepus ienest tajā koferi ar kodolierīci. Ta�u �ādos apstākļos, zinot jums draudo�ās briesmas, �ada teiktajā ir daudz patiesības. - Dankans mierinot uzlika plaukstu uz Preskota ro�kas. - Te ir tik dro�i, cik vien iespējams.

Preskots aplaida skatienu visapkārt, vēl aizvien izskatīdamies neomulīgi.

-��� Kur mēs paliksim?

-��� Tur! - Treisija norādīja.

-��� Kur? Es redzu vienīgi kokus.

-��� Ieskatieties cie�āk!

-��� Tas kalns? Aiz tā ir būda vai kas tamlīdzīgs?

-��� Kaut kas uz to pusi. - Kavano veda Preskotu starp kokiem.

-���� Es nāk�u pēc brī�a, - ierunājās Roberto. - Man jāiepilda helikopterā degviela. - Viņ� devās pie sūkņa blakus nomaskē�tam iekārtu �ķūnītim nosē�anās laukuma malā.

-��� Gribat teikt, ka jums te glabājas degviela? - Preskots �ķita pārsteigts.

-��� Pazemes tvertnē. Mēs ik pēc pusgada atsūtām degvielas ma��īnu, lai to piepildītu.

Rieto�ā saule meta ēnas. Vēsa, maiga brīzīte smar�oja pēc egļu skujām. Grupiņas soļus apslāpēja me�a mīkstais segums.

Pakalns, kam viņi tuvojās, bija trīsdesmit pēdu augsts, ar krū�māju brik�ņiem un no zemes izlīdu�iem lieliem akmeņiem. Ve�dot Preskotu tam klāt, Kavano pagāja garām laukakmenim un norādīja uz izdobtu betona eju.

-��� Te ir tā būda. Vai kaut kas tamlīdzīgs.

Dankans spēra soli ejā un nonāca pie metāla durvīm, kurām blakus atradās elektronisks ciparu bloks. Kad Dankans izstiepa pret to roku, kustību sensors lika uz tā iekvēloties vārai gaismi�ņai. Aizsedzis ciparnīcu Preskota skatienam, viņ� piespieda vai�rākas podziņas.

Durvis atslēdzās elektroniski ar dobju būk�ķi. Dankans atvē�ra durvis, un tai brīdī iepīkstējās trauksmes signāls.

-Ja piecpadsmit sekun�u laikā nedeaktivē trauksmes sistēmu, iebrucējs saņem apdullino�as gāzes devu, - Kavano klāstīja Pres- kotam.

Dankans pagriezās pret vadības paneli gaitenī, arī �oreiz no�stājoties tam priek�ā, un vēlreiz piespieda vairākas podziņas.

Pīkstieni apklusa. Kustību sensori ieslēdza telpā gaismu.

-��� Esiet sveicināts savā dro�ajā miteklī!

Preskots iegāja lēnām, brīnīdamies vēl vairāk nekā tobrīd, kad ieraudzīja, kā atvelkas maskē�anās tīkls, atklādams helikoptera nosē�anās laukumu.

Koridors veda pa labi uz pla�u dzīvojamo platību. Grīda bija no slīpēta ozola. Mēbeles no ādas. Sienas bija pelēkbaltas, pie tām atradās grāmatplaukti, impresionistu gleznas un milzīgs ka�mīns.

-���� �ī ir ar betonu nostiprināta un ar zemi nosegta velve, - Dankans ierunājās. - Ērtības labad mēs izvietojām velves iek�ē�jās sienas �etrstūra formā. Būves ļoti izolējo�ās struktūras dēļ tem�peratūra gan vasarā, gan ziemā turas vienādi ap septiņdesmit di�viem grādiem [2] , un, ja vajadzīgs, katrā istabā ir kamīns.

-��� Elektrību ra�o saules gaismas paneļi un baterijas, - �ads pie�bilda. - Nepiecie�amības gadījumā iedarbojas rezerves ģenerators.

-��� Dzeramo ūdeni iegūst no akas zem bunkura, tāpēc to nevar saindēt. Cauri ventilācijas lūkai no aug�as ienāk saules gaisma, un spoguļu sistēma to izkliedē pa istabām, radot ilūziju, ka sie�nās ir logi, - pastāstīja Treisija. - �ī ēka enerģiju izmanto tik efektīvi, cik vien var iedomāties.

-���� Bet, tā kā ieeju kontrolē ar elektronikas palīdzību, tad, ja atslēdz elektrību, mēs esam iesprostoti, - Preskots ba�ījās.

-���� Durvīs ir centrālā manuālā atslēga. Piedevām ir vēl viena izeja. - Dankans norādīja uz metāla durvīm pretējā koridora galā. - Tām ir rokturis un aiz�aujamā bulta. Bet ārpusē nav nekā, ne roktura, ne atslēgas cauruma, nekādu iespēju atmūķēt un iekļūt ēkā.

Preskots mazliet uzelpoja.

-��� Vai kāds nav izsalcis? - �ads saberzēja rokas.

-��� Tas atkarīgs no tā, kur� gatavos, - Treisija atsaucās. - Tu?

-��� Neviens cits.

-��� Tādā gadījumā es esmu izbadējusies.

Cada pavārmāksla bija izslavēta.

-���� Mister Preskot, vai jūs neesat veģetārietis? Vai jums nav alerģija pret kādu pārtikas produktu?

-��� Es varu ēst pilnīgi jebko.

Kavano klusībā piebalsoja, atceroties noliktavā redzētos ar ogļhidrātiem pārpilnos pārtikas plauktus.

-��� Drīz būs befstroganovs, - �ads pavēstīja.

-��� �oreiz nepārcenties ar krējumu, - Treisija piekodināja.

-��� Tā, tu gribi ierobe�ot ģēnija darbu?

-��� Es pieskatu savu figūru.

-��� Arī es pieskatu tavu figūru.

-��� Vai dzirdat, kā viņ� ar mani runā?

-���� Kamēr viņi tiek viens ar otru galā, jūs varat iekārtoties, - Dankans teica Preskotam. - Ja jums tīkama tabaka, te ir istaba ar da�ādiem smēķējamiem materiāliem.

-��� Nē! - Preskots izskatījās �ausmināts no tādas domas vien.

-���� Tādā gadījumā jūsu nesmēķētāja istaba ir �ai gaitenī, tre��ā pa kreisi. Jādomā, ka jums nāktu par labu karsta du�a un drēbes, kas jums derētu. Tur ir bārs. Satelīttelevīzija. Sauna. Jūs esat daudz pārdzīvojis. Varbūt spēsiet nosnausties, lai atslābi�nātu nervus.

-���� Kādas ir tavas domas par viņu? - Dankans ievaicājās pēc tam, kad abi ar Kavano bija vēroju�i Preskotu ieejam savā ista�bā. Ļaujot �adam un Treisijai ķerties pie da�ādiem darbiem, abi vīri �ķērsoja dzīvojamo istabu un piegāja pie durvīm kamīna la�bajā pusē - tās veda uz kabinetu.

-��� Nekāda īpa�ā personība Preskots nav, toties ideāls klients, - Kavano atbildēja. - Viņ� darīja visu tie�i tā, kā liku. Viņ� ir resns un sliktā fiziskā kondīcijā, tomēr uztvēra visu teikto un darīja, kas nepiecie�ams. Protams, aiz bailēm gandrīz atbrīvojās no pus�dienām, ta�u uzticējās man un ne reizi nekrita tādā panikā, ka zaudētu savaldību. Ņemot to visu vērā, viņ� uz mani atstāja zi�nāmu iespaidu.

-��� Vēl kas?

-��� Viņ� ir gudrs.

-��� Bez �aubām. Viņ� ir bioķīmiķis.

-��� Tiecas mācīties. Uzdod milzum daudz jautājumu.

-��� Mēs ar viņu vienojāmies pa telefonu, arī par naudas elek�tronisku pārsūtī�anu, - Dankans sacīja. - Viņ� uzstāja, ka nevē�las tikties ar mani personiski.

-���� Tagad mēs zinām iemeslu. - Kavano mirkli vilcinājās pie durvīm, kamēr Dankans iegāja kabinetā.

-��� Kāpēc viņ� man pa telefonu nepavēstīja par savu ķibeli? - Dankans atlaida savu garo, slaido stāvu biroja krēslā pie rakstām�galda.

-��� Varbūt nebija pārliecināts, vai mums var uzticēties, - Ka�vano minēja. - Preskots vēlējās nogaidīt, līdz varēs novērtēt vie�nu no mums klātienē.

Dankans apdomāja dzirdēto.

-��� Ta�u viņ� mums uzticējās tiktāl, ka atklāja savu paslēptuvi. Trūkst konsekvences.

-��� Nav teikts. Tā kā Preskots nevarēja ierasties pie mums, vi�ņam nebija citas izvēles, kā ļaut kādam no mums aizbraukt pie viņa, - Kavano sacīja. - Turklāt noliktavā viņ� ar TV kameru palīdzību mani izpētīja. Ja būtu manījis ko aizdomīgu, viņam pie�tiktu atslēgt sakarus, un es tik un tā nezinātu, kur viņ� atrodas.

-��� Tu domā, Preskots apzinās, ko īstenībā nozīmē pazust? Vai viņ� ir gatavs sekām?

-��� Stimula Preskotam netrūkst, - Kavano teica. - Kā man pa telefonu apliecināja viens no uzbrucējiem, viņi turpinās vajā�a�nu. Patiesību sakot, arī es esmu kļuvis par tādu kā medījumu.

-��� Ak tā?

-���� Vīrs pa telefonu gandrīz vai piesolīja, ka mums būs kārto�jami personiski rēķini.

Dankans vēl brīdi kavējās pārdomās un tad pacēla klausuli.

-��� Es aprunā�os ar savu NAP kontaktpersonu un noskaidro�u sīkāk Preskota situāciju.

-Ja tu sāc zvanīt� -Jā?

-��� Noliktavā da�i bezpajumtnieki palīdzēja man un Preskotam aizbēgt. Es viņiem apsolīju, ka rīt piegādā�u kravas ma�īnu ar pār�tiku un apģērbu. Varbūt da�us guļammaisus.

Dankans pasmaidīja.

-��� Es piegādā�u veselu viesnīcu "Rit?".

Kavano bija izjaucis savu pistoli (tās iek�ienē viņ� bija atklā�jis ne tikai �aujampulvera paliekas, bet arī lietusūdeni), izlicis uz dzīvojamās istabas kafijas galdiņa, kuru bija apklājis ar dvieli, un tīrīja to. Sajuzdams kustību, viņ� pacēla acis un ieraudzīja, ka is�tabā ienāk Preskots.

-��� Pagulējāt? - Kavano apvaicājās.

Preskots pamāja.

-��� Pats brīnījos. Jutos tik saspringts, ka domāju - pagulē�u ar acīm vaļā un pablenzī�u griestos.

-��� Vai miegs nāca par labu?

-��� Kad pamodos, vienu mirkli jutos brīni�ķīgi. Bet tad� - Pres�kota balss izdzisa. Ģērbies d�insos un kreklā, viņ� jutās neveikli, acīmredzot bija vairāk pieradis pie uzvalkiem un kaklasaitēm. To�mēr at�ķirībā no helikopterā valkātā apmetņa �is apģērbs vismaz derēja viņa druknajam stāvam. Dankans lepojās ar to, ka bun�kurā glabāja visda�ādākos izmērus.

-��� Kur visi paliku�i? - Preskots pajautāja.

Kavano noslaucīja eļļu no "Sig Sauer" sastāvdaļām, kas bija rūpīgi izklātas uz dvieļa.

-��� Dankans zvana pa telefonu. Treisija ir vadības istabā.

-��� Vadības istabā?

-���� Līdzīga tai, kādu jūs bijāt ierīkojis noliktavā. Ēkai visap�kārt izvietotas novēro�anas kameras. Treisija uzmana monitorus un radara displeju, kas mūs brīdinās par jebkuru lidaparātu tu�vākā apkārtnē. Roberto veic helikoptera apkopi. �ads gatavo ēdienu.

Istabā ieplūda patīkama befstroganova smar�a.

-��� Un jūs pats? - Preskots nopētīja d�insus un bikses, ko Ka- vano bija uzvilcis. - Jums izdevās atpūsties?

-��� Man bija jāuzraksta ziņojums un pēc tam jāpaveic da�i darbi.

-��� Piemēram, �āds? - Preskots norādīja uz izjaukto ieroci.

-��� Esmu mācīts, ka pēc operācijas pirmais darbs ir apkopt eki�pējumu. - Kavano ievietoja aizslēgu stobra aizmugurējā daļā, no�stiprināja atgriezējatsperi un tās vadstieni. Saspiedis atsperi, viņ� piesardzīgi pavērsa ieroci prom no sevis un Preskota, lai tā ne- a izsprāgtu brīvībā un kādu nesavainotu.

-��� Ko jūs domājāt ar vārdu "sagatavotība"? - Preskots jautāja.

Kavano mulsumā pakratīja galvu.

Preskots turpināja:

-��� Kad es jums apliecināju, ka tas, ko jūs paveicāt, cen�oties mani glābt, bija visdrosmīgākā rīcība, kādu esmu piedzīvojis, jūs atbildējāt, ka tā nebija drosme - tā bija sagatavotība.

Kavano ieslidināja salikto aizslēga mehānismu "Sig Sauer" rāmī un nodro�ināja. Viņ� mirkli padomāja.

-��� Cilvēki izrāda drosmi brī�os, kad ir pārbiju�ies, ta�u piespie� sevi riskēt ar dzīvību cita labā.

Preskots palocīja galvu un vērīgi klausījās.

-��� Kāpēc jums tas rūp? - Kavano vaicāja.

-��� Mana specialitāte ir pētījumi par cilvēka smadzeņu funkci�jām - kā tās izstrādā hormonus un kontrolē mūsu uzvedību, - Preskots atbildēja. - Epinefrīns, ko parasti dēvē par adrenalīnu, ir viens no hormoniem, kas saistīts ar bailēm. Sirds ritma paāt�rinā�anās un sirds kambara sarau�anās. Karstuma sajūta vēderā. Muskuļu trīce. Mani interesē, kā tāds cilvēks kā jūs pārvarat hor�monu iedarbību.

-��� Bet es to iedarbību nepārvaru.

-��� Nesaprotu.

-���� "Deltā" mani apmācīja �o iedarbību izmantot, izturēties pret to kā pozitīvu, nevis negatīvu parādību, ko bie�i asociē ar bailēm.

Preskots vērīgi klausījās.

-���� Kad cilvēkam mugurā uzliek izpletni un paziņo, ka būs jā- izlec no lidma�īnas divdesmit tūksto�u pēdu augstumā, viņ� pār- bīsies. �ī darbība potenciāli apdraud dzīvību un konkrētajam cil�vēkam ir absolūti nepazīstama. Ta�u cilvēku var apmācīt pamazām, ierādīt, kā lēkt peldbaseinā no aizvien augstākām plat�formām. Tad iemāca lēkt no vēl augstākām platformām, iekari�not elastīgu virvju mud�eklī, tā simulējot sajūtu, kāda rodas, le�cot ar izpletni. Pēc tam ierāda, kā jālec no mazām lidma�īnām un saprātīga augstuma. Pamazām palielina lidma�īnu jaudu un lielumu un lēciena augstumu. Kad cilvēks izlēks no lidma�īnas divdesmit tūksto�u pēdu augstumā, viņ� izjutīs tādu pa�u sirds rit�ma paātrinā�anos un kambara sarau�anos, tādu pa�u karstuma sa�jūtu vēderā un muskuļu trīci kā agrāk. Tomēr �oreiz viņ� nebūs pārbiedēts. Cilvēks zinās, kā samazināt risku līdz minimumam, viņ� ir piedzīvojis simtiem līdzīgu pasākumu. Baiļu vietā viņ� jū�tas līdzīgi sportistam, kas, asi koncentrējies, gatavojas uzsākt dar�bību. Adrenalīns uz viņu atstāj tādu pa�u iespaidu kā vienmēr. Ta�u prāts prot to savaldīt un novērtē tā konstruktīvo iedarbību.

-��� Konstruktīvo?

-���� Sirds ritma paātrinā�anās un kambara sarau�anās rada lie�lāku asiņu pieplūdumu muskuļiem un sagatavo tos ekstrēmām nodarbēm. Elpa kļūst bie�āka un liek muskuļiem uzņemt vairāk skābekļa. Aknas izdala glikozi, kas palielina cukura līmeni asi�nīs. Tai pa�ā laikā riņķo vairāk taukskābes. Gan cukurs, gan tauk�skābes kļūst par �ķīsto�o degvielu, radot lielāku enerģiju un iz�turību.

-��� Pareizi, - Preskots teica. - Jūs esat teicami instruēts.

-���� Mani apmācīja adrenalīnu apsveikt, novērtēt to, ko tas da�ra, lai saglabātu manu dzīvību. Tāpat mani mācīja uztvert ap��audes, auto kaujas un visus pārējos �ās dienas notikumus kā� ne glu�i normālus, ta�u es zinu, ko sagaidīt. Es zinu, kā reaģēt. Es varu godīgi teikt, ka �odien ne reizi neizjutu to, ko mēdz dē�vēt par bailēm.

Kavano uz bridi apklusa. "Ne reizi?" viņ� sev jautāja. Kā tad tas savādais brīdis noliktavā, kamēr devos aug�ā pa kāpnēm, lai satiktu Preskotu?

-��� Spēcīgu adrenalīna uzplūdu, bet ne bailes, - Kavano turpi�nāja. - Un tie�i tāpēc es neuzskatu, ka manai �īsdienas rīcībai bija kāds sakars ar drosmi. Glu�i otrādi, drosmīgs bijāt jūs.

-��� Es? Drosmīgs? - Preskots blisināja acis. - Tīrais absurds! Es jau trīs nedēļas, un īpa�i �odien, esmu pārbijies līdz nāvei.

-���� Tur jau tā lieta, - Kavano skaidroja. - Cilvēks var būt drosmīgs tikai tad, ja ir nobijies. Tas, ko jūs �odien pārdzīvo�jāt, bija tik varmācīgs, ka izsistu no sliedēm pat da�u labu pie�redzēju�u operatoru. Varu tikai minēt, kādu rakstura stingrību jums nācās sakopot, lai pārvarētu trakojo�ās bailes. Jūs nepār- akmeņojāties. Jūs nekritāt panikā, kaut gan noteikti nebijāt tā�lu no tā. Jūs solījāt man pakļauties un solījumu turējāt. Jūs esat ideāls klients.

Preskots bikli pievērsa skatienu koka grīdai. Viņ� acīmredzot nebija pieradis pie komplimentiem.

-��� Lai gan jūs bailes neizjūtat, tomēr liekat uz spēles savu dzī�vību. Sve�inieku labad. Kāpēc jūs tā darāt?

Kavano uzvilka kokvilnas cimdus un sāka ievietot pistoles ap�tverē deviņu milimetru patronas. Līdzīgu jautājumu Manhete- nā, bārā "Waru>ick", bija uzdevusi D�emija.

-��� Tāpēc, ka tas ir tas, ko es protu, un man tas padodas.

-��� Cita iemesla nav?

-���� Parasti es to ar citiem nepārsprie�u, jo vairākums cilvēku to nesaprastu. Varbūt jūs, būdams zinātnieks, kas pētījis atkarī�bu, to saprastu.

-��� Neatteiktos pamēģināt.

-���� Alkohols, kokaīns, heroīns, metamfetamīni. Cilvēki no daudz kā var kļūt atkarīgi. Da�i īpa�o operāciju kareivji pēc aiz�ie�anas no dienesta nespēj paciest klusu ikdienas dzīvi. Viņi kļūst par algotņiem, CIP llgumdarbiniekiem vai dro�ības speciālistiem.

-��� Vai sardzes aģentiem?

Kavano paplēta rokas, atzīstot teiktā patiesību.

-��� Glu�i kā sacīk�u braucējs, kas laimīgs jūtas tikai uz skrejce�ļa, traucoties ar ātrumu divsimt trīsdesmit jūd�u stundā, cīno�ties par pozīciju ar citām ma�īnām. Adrenalīna vilnis. Lai pie tā tiktu, viņam jāpacie� intensīvas bezdarbības periodi pirms un pēc katrām sacīkstēm. Tie�i tādi ir vairākums aizsardzības uzdevumu. Tomēr pat bezdarbībai, nepārtrauktai nepatik�anu gaidī�anai pie�mīt savs stress. Lai kā man negribētos to atzīt, esmu atkarības varā.

-��� Negribas atzīt?

-Jebkura atkarība ir vājuma pazīme.

Istabā iestājās klusums.

Durvīs, kas atradās pretī tām, pa kurām Preskots ienāca dzī�vojamā istabā, parādījās �ads, aplicis baltu priek�autu, kas kon�trastēja ar rudajiem matiem un �im muskuļainajam vīrietim iz�skatījās smieklīgs. Viņ� centās attēlot sulaini filmās.

-��� Pusdienas galdā!

-��� Sasauk�u vienību. - Kavano nespēja apvaldīt smaidu.

�ads atgriezās virtuvē, un Preskots mulsi palūkojās uz kok�vilnas cimdiem Kavano rokās.

-��� Kāpēc jūs uzvilkāt cimdus, pirms pielādējāt�

-���� Aptveri? - Kavano iestūma to "Sig Sauer" un darbojās ap aizslēgti pistoles aug�galā, ievietojot patronu patrontelpā. Viņ� pastūma gaiļa nolai�anas sviru.

-���� �āda tipa pistolēs pēc lodes iz�au�anas tuk�ā patrona tiek izmesta. Es negribu atstāt savus pirkstu nospiedumus, ko vēlāk varētu identificēt.

-��� Vēl viens veids, kā būt neredzamam?

-Ja man būtu ģerbonis, tā moto būtu "Esi neredzams!".

-��� Jūsu teiktais par atkarību kā vājuma pazīmi ne vienmēr ir spēkā, - Preskots aizrādīja. - Da�as izpausmes nav kontrolējamas.

-��� Es ticu gribasspēkam, - Kavano atbildēja.

- Da�reiz ar to nepietiek. Substance, ko es esmu atklājis, pie�mēram, ir spēcīgāka par jebkura cilvēka gribu.

-��� Es negribu dzirdēt neviena �ēlabas, jo vienīgie filejas gabali bez kauliem bija sasalu�i, un tos nācās atkausēt mikroviļņu krās�nī, - pavēstīja �ads.

Grupiņa, atskaitot Treisiju, kas joprojām uzraudzīja monito�rus vadības telpā, apsēdās pie liela galda virtuvē, kas bija pārpil�dīta ar nerūsējo�a tērauda piederumiem. Katram priek�ā uz gal�da bija nolikts �ķīvis ar puscollu garām liellopu gaļas strēmelēm gai�i brūnā mērcē un zaļām nūdelēm. Visām pāri bija uzbārstītas sēnes un sīpoli. Katram �ķīvim blakus atradās salātu bļodiņa un galda vidū grozs ar tikko ceptu maizi, kam bija pārklāta salvete.

-��� Un es negribu dzirdēt neviena �ēlabas par to, ka zaļās nū�deles nav pa�a gatavotas, bet izvilktas no kastītes.

-��� Nevaru iedomāties, kur� uzdrīkstētos �ēloties, - Preskots sa�cīja. - Ēdiens gan izskatās, gan smar�o brīni�ķīgi.

-���� Cilvēkam, kuram ir tik pareiza attieksme, esmu ar mieru gatavot ēdienu jebkurā laikā, - �ads piesolīja.

-��� Vienība atrodas darbā, - Dankans sacīja Preskotam. - Tā�pēc vīnu dzert nedrīkstam, bet tas nenozīmē, ka arī jūs nevarat. Varu piedāvāt, kā man apgalvo, smalku "Chianti Classico".

Preskots atzinīgi pamāja.

Roberto aizbāza aiz krekla apkaklītes salvetes stūri, kas izcēla viņa tum�o kazbārdiņu.

-��� Baigi, sazin cik ilgi neesmu ēdis gula�u.

-��� Tas nav gula�s. Tas ir befstroganovs, - �ads iebilda. - To deviņpadsmitā gadsimta beigās izgudroja fran�u �efpavārs, kas strādāja pie krievu aristokrāta. Grāfa vārds bija Pāvels Stroga- novs. Kā alla�, atzinību izpelnījās tas, kas bija pie varas, turpretī pavāru, kur� ēdienu izgudroja, neatceras neviens.

-��� Tu nekad neesi apsvēris iespēju strādāt godīgi - vadīt res�torānu? - Kavano vaicāja.

-��� Ļoti bie�i, - atteica �ads. - Ta�u zinu, ka man pietrūks ie�ro�u eļļas smar�as.

-��� Gardi. - Entuziasms, ar kādu Preskots ķērās pie ēdiena, bija iespaidīgs. - Te ir kāda piedeva, ko es īsti nevaru noteikt. Sine�pes un skābais krējums, protams. Bet�

�ads ar interesi vēroja, kā Preskots izbauda kumosu.

-��� Austeru mērce? Tas ir tas, ko es sagar�oju? Austeru mērce?

-��� Divas ēdamkarotes. Jūs par ēdienu �o to zināt.

-��� Te būs jūsu vīns. - Dankans parādīja Preskotam pudeli un nolika viņam blakus uz galda glāzi.

Preskots ļāva tum�ajam �ķidrumam paslīdēt pāri mēlei, to no�vērtējot.

-���� Es zvanīju savām NAP kontaktpersonām, lai izdibinātu vairāk par Eskobara taktiku, ta�u �odien ir svētdiena, un ne�vienu nedabūju rokā, - Dankans pavēstīja. - Mēģinā�u rīt vēl�reiz. Ta�u pagaidām mums jāapsprie� vairākas problēmas. - Viņ� palūkojās uz Kavano, kas nolika uz galda dak�iņu un sāka in�struktā�u.

-��� Jums jāsaprot, ka jūsu pazu�anas organizē�anā ir �etras sta�dijas, - Kavano stāstīja. - Vispirms jauna identitāte un tai atbil�sto�a dokumentācija, īpa�i dzim�anas apliecība un sociālās ap�dro�inā�anas numurs. Jābūt pārliecībai, ka varas iestādes neap�aubīs jūsu sociālās apdro�inā�anas numura autentiskumu. Viena metode ir pieņemt jau labu laiku miru�a cilvēka identitā�ti, kuram nav dzīvi tuvi radinieki, kas varētu apstrīdēt jūsu jau�no identitāti. �ādas prasības var izpildīt, meklējot vecos laikrak�stos ziņas par ugunsgrēkā vai līdzīgā nelaimē bojā gāju�u ģimeni. Pēc tam noskaidro tās ģimenes bērna, kas tagad būtu jūsu vecu�mā, sociālās apdro�inā�anas numuru. Daudzi vecāki izņem soci�ālās apdro�inā�anas numuru saviem jaundzimu�ajiem. Slimnīcas nereti pievieno �o pieteikumu savai parastajai dokumentācijai. Da�ās pavalstīs �is numurs tiek minēts mir�anas apliecībās, un tās ir viegli iegūstamas, pieejamas publiski.

-���� Citas personas sociālās apdro�inā�anas numura piesavinā��anās, protams, nav likumīga, - Dankans sacīja. - Saprotams, �o pakalpojumu mēs saviem klientiem nesniedzam. Mēs tikai iemā�cām, kā to dara.

-��� Saprotu, - Preskots teica.

-�� Vidējam draudu līmenim �ī jaunas identitātes iegū�anas me�tode ir visnotaļ dro�a, - Kavano turpināja.

-��� Tomēr tā nav nekļūdīga. - Roberto noslaucīja muti ar sal�veti un iesaistījās sarunā. - Da�reiz kāda varas iestāde kļūst aiz�domīga par gadiem ilgi neizmantotu sociālās apdro�inā�anas nu�muru, kas pēk�ņi uzrodas nodokļu deklarācijā. Tas nozīmē, ka saviem vajātājiem varat pievienot arī valsti, jo tā var jūs apsū�dzēt federālas nozīmes noziegumā.

-��� Tie�i tā, - Kavano piekrita. - Un Eskobara draudu līmenis ir pārāk nopietns, lai pieļautu, ka jūs tiekat tā atklāts.

-��� Mūsu ieteikums būs sālīts, - Dankans sacīja. - Dārgāks nekā pa telefonu nolīgtais simt tūksto�u dolāru honorārs.

-���� Jūs vēlaties paaugstināt cenu? - Preskots nolika uz galda dak�iņu un nazi.

-��� Ņemot vērā �īs dienas notikumus, man nav citas izvēles, - Dankans teica.

-��� Paaugstināt par kādu summu? - Preskots sarauca pieri.

-��� Vēl par �etrsimt tūksto�iem.

Preskots ne acu nepamirk�ķināja.

-Jūs ievācāt zinas par mani? -Jā.

-��� Jums zināms, ka biotehnoloģiskie patenti mani padarīju�i par vairākkārtēju miljonāru?

-Jā.

-���� Man jāpateicas "Gbbal Protective Services", ka neesmu Es�kobara rokās. Patiesību sakot, ņemot vērā visu, ko Kavano un pārējie manā labā ir darīju�i, nemaz nerunājot par �o visu, - Pres�kots aplaida roku apkārt, - pusmiljons dolāru izklausās pieņema�ma cena. Rīt no rīta noorganizē�u, lai pārskaita �o summu uz jūsu kontu.

-��� Simt tūksto�i dolāru no tās summas nedrīkst parādīties pat tuvumā mūsu kontam, - Dankans atteica. - Tiklīdz mēs jums ie�mācīsim, kā noslēpt elektroniskās pēdas, es gribu, lai jūs pārskai�tāt simt tūksto�us pa tie�o citam cilvēkam. - Dankans pārslidi- nāja pār galdu papīra lapiņu. Uz tās bija uzrakstīti cipari un bankas nosaukums.

-���� Speciālistam, kuram ir iespēja izgādāt jums pilnīgi jaunu, agrāk nepie�ķirtu numuru, - Kavano paskaidroja.

-��� Vai tad �eit nepastāv līdzīgi sare�ģījumi? - Preskots vaicā�ja. - Jaunus numurus pie�ķir jaunie�iem. Vai varas iestādes ne�sāks �aubīties par numuru, kas piepe�i uzrodas mana vecuma vī�rie�a nodokļu deklarācijā?

-��� Jaunus numurus saņem arī imigranti, kam ir zaļā karte, - Dankans atbildēja.

Preskots veltīja viņam zīmīgu skatienu.

-��� Spīdo�i.

-��� Pieņemu, ka �is speciālists izstrādās jūsu pagātni, kas aplieci�nās, ka esat no Kanādas, Lielbritānijas, Dienvidāfrikas, Austrāli�jas vai Jaunzēlandes. No valsts, kas jūsu anglosak�u sejas vaibstu dēļ būtu ticama, - Dankans stāstīja. - Viņa jums izsniegs�

-Viņa?

-��� Kārena jums �ķitīs visai jauka. Viņa jums izsniegs detalizē�tu pagātnes aprakstu - kur jūs esat uzaudzis, apmeklējis skolu un tā tālāk -, un jums būs tas jāiekaļ no galvas, līdz tā jums �ķitīs jūsu pa�a pagātne. Tāpat viņa jums iedos tās pilsētas fotogrāfijas un informāciju, kas būtu jāzina ikvienam, kur� tajā bijis. Protams, jūs saņemsiet arī citu vārdu, kas jums jāapgūst tiktāl, līdz tas kļūst jums par otro dabu. Autovadītāja apliecību ar fotogrāfiju. Pasi. Kredītkartes. Da�reiz pat bibliotēkas karti. Visi dokumenti būs nevainojami. Kadiljaka līmeņa pakalpojums. Ļoti dārgs, - Dan�kans noslēdza.

Preskots izskatījās apburts.

-��� Bet kā viņai tas viss izdodas?

-Ja es Kārenai pajautātu, viņa noteikti atteiktos atbildēt vai arī samelotu.

Kavano zināja, ka Dankans pats melo. Patiesībā Kārena bija kādreiz strādājusi Valsts departamenta nodaļā, kas piegādāja sle�penajiem izlūkaģentiem dokumentus uz sve�u cilvēku vārdiem.

-��� Galvenais ir tas, ka viņa strādā izcili, - Dankans turpinā�ja. - Viņa jau ķērusies klāt dokumentu gatavo�anai. Jums va�jadzīgs tikai, lai viņa jūs nofotografē un ievieto bildi jūsu jau�najā autovadītāja apliecībā un pasē. Rīt mēs jūs aizvedīsim uz Olbani un pieliksim procesam punktu. Rītvakar jau būsiet jauns cilvēks.

-Jūs minējāt, ka manas pazu�anas organizē�anā ir �etras sta�dijas, - Preskots teica. - Kādas ir pārējās trīs?

Dankans uzmeta skatienu Kavano un, pamādams ar galvu, lika turpināt.

-���� Ar laiku jūs gribēsiet pārvērst savu ārieni. �is tas ir vien�kār�i paveicams. Tā kā mati jums ir gai�i, būtu loģiski tos no�krāsot tum�us. Jums nav sejas apmatojuma, tāpēc būtu loģiski uz�audzēt ūsas vai bārdu. Tas viss ir diezgan uzkrīto�i, un vidēja riska situācijās ar to pietiktu, ta�u jums būtu ieteicama kāda ķirurģis�ka pārmaiņa. Mēs aizvedīsim jūs pie mūsu plastiskā ķirurga. Kad viņ� būs apstrādājis jūsu degunu un zodu, pat miesīga māte jūs nepazīs.

-��� Mana māte ir mirusi, - Preskots sacīja.

-��� �ēl, ka tā, ta�u, no otras puses, tas daļēji atrisina nopietnā�ko paredzamo problēmu, - Kavano teica.

-��� Un tā būtu?

-���� Pēc brī�a pie tā nonāksim, bet vispirms tiksim galā ar jū�su pazu�anas tre�o stadiju. Un tā būtu - kā nokārtot, lai jūs tie�kat pie naudas. Daudzos gadījumos persona, kas pazūd, ir spiesta aiziet no darba. Jaunajā dzīvē nauda kļūst par nozīmīgu pro�blēmu.

-��� Par laimi, jums tā nebūs problēma, tāpēc ka esat bagāts. - Dankans pār galdu pārslidināja vēl vienu papīra lapu. - Kad rīt būsim nokārtoju�i pēdējos sīkumus jaunas identitātes saņem�a�nā, jūs pārskaitīsiet naudu uz �o kodēto kontu, ko esam atvēru�i īpa�i jums Bahamu salās. Atzīmējiet, ka jūsu parole ir "Fēnikss".

Nespēju pretoties atdzim�anas teorijai. Tiklīdz jūs aktivizēsiet kontu, nomainiet kodu un paroli, lai būtu garantija, ka nauda ir dro�ībā pat no mums.

-�� Jums būs jāatver vēl viens bankas konts, �oreiz parasts, uz jūsu jaunā vārda jaunajā dzīvesvietā, - Kavano sacīja. - Jūs lai�ku pa laikam pārskaitīsiet naudu uz otro banku, vēlams, ne vai�rāk kā desmit tūksto�us dolāru vienā reizē, jo par lielāku sum�mu pārskaitījumiem jāziņo varas iestādēm. Turklāt summa nedrīkst būt pārāk tuvu desmit tūksto�iem, jo NAP ar �ādas sis�tēmas palīdzību meklē narkotiku tirgotājus. Septiņi vai astoņi tūksto�i būtu saprātīgs skaitlis, kas nepiesaistītu varas iestā�u uzmanību.

-�� Jums vajadzēs leģendu baņķierim, lai izskaidrotu jūsu ienā�kumus, - Dankans piebilda. - Varbūt jūs periodiski saņemat maksājumus no trasta fonda? Varbūt jūs aizgājāt pensijā agrāk, pārdodot savu uzņēmumu, un nodokļu dēļ izvēlējāties maksāju�mu grafiku, nevis vienreizēju izmaksu. Izvēlieties, kāda leģenda jums visvairāk iet pie sirds.

Preskots vēlreiz iemalkoja vīnu.

-��� Un ceturtā stadija? Tā, kas rada visvairāk klapatu.

Kavano aplaida skatienu apkārt galdam. Visi neveikli nodū�ra acis.

-��� Vispirms jaunā dzīve �ķiet vilino�a, - Kavano teica. - Aiz�bēg�ana no ienaidniekiem. Jauns sākums. Iespēja labot kļūdas un sākt visu no gala. Nelaime tāda, ka jums pilnībā jāsadedzina til�ti uz pagātni. Vai jums ir ģimene, mister Preskot?

-Nē.

-���� Bijusī sieva? Bērni koled�ā?

-��� Nav. Mans darbs alla� traucējis nodibināt laulību un izvei�dot ģimeni.

-��� Draudzene?

-��� Nav.

-��� Draugs?

-��� Es neesmu gejs, - Preskots ērcīgi pavēstīja.

-����������� Apbrīnojami. Es sargāju cilvēkus jau vairākus gadus un pir�mo reizi saskaras ar klientu, kuram nav nekādu nopietnu sociā�lo sakaru. Jūs minējāt, ka jūsu māte ir mirusi. Un tēvs?

-��� Ari miris.

-���� Citiem vārdiem sakot, visā pasaulē nav neviena, kam jūs pietrūktu, ja pazustu no zemes virsas.

-��� Vairāk vai mazāk. - Juzdamies neērti, Preskots nolaida ska�tienu. -Jā.

-��� Tad būs vieglāk, - Kavano atbildēja. - Tāpēc ka tiltu no�dedzinā�ana uz pagātni nozīmē, ka jūs vairs nekad nevarētu sa�zināties ne ar vecākiem, ja viņi būtu dzīvi, ne ar citiem radiem vai draugiem. Ja jūs vēlētos, jūs varētu jaunajā dzīvē paņemt lī�dzi sievu un bērnus, bet viņiem savukārt būtu radi un draugi, un jums vai kādam no ģimenes reiz rastos kārdinājums sazināties ar cilvēkiem, kas pagātnē biju�i tuvi. Daudzos gadījumos, kad ie�naidnieks spēj pazudu�o atrast, tas noticis tie�i tā - modri uzma�not atstātos draugus un radus, izskatot viņu pastu, noklausoties sarunas un gaidot jebkādas pārmaiņas ikdienas rutīnā. Par lai�mi, �ai gadījumā tā nav problēma.

-��� Vai esat fantazējis par kādu vietu, kur būtu gribējis apmes�ties? - taujāja Dankans. - Vai, nolemjot pazust, jums prātā bija kāda konkrēta vieta?

-��� Nē. - Preskots, izskatīdamies glu�i pamests, blenza savā vīna glāzē.

-��� Labi, - Dankans teica. - Tas tāpēc, ka jūs dro�i vien būtu to minējis saviem kolēģiem vai biznesa partneriem.

-��� Nepiespiestā sarunā, - �ads ieminējās. - "Kungs tētīt, cik for�i būtu dzīvot Aspenā un ziemā pēc sirds patikas izslēpoties." Tā nu jūs pazūdat un pārceļaties uz Aspenu, un, pirms spējat at�tapties, Eskobara vīri izgā� mājas pagalma puses durvis.

-��� Vai pasūtāt kādu zinātnisku �urnālu? - Kavano jautāja.

-��� Vairākus.

-��� Nu vairs ne, - Dankans piekodināja. - Eskobars noskaid�ros, kuri �urnāli raksta par jūsu specialitāti. Viņam izdosies tikt pie abonentu saraksta. Viņ� izpētīs, kuri abonenti nesen pārcē�lu�ies un parakstīju�ies pēc jūsu pazu�anas.

-��� Un, pirms spēsiet attapties, - teica Roberto, atkārtodams Cada nesen izmesto piezīmi, - Eskobara vīri izgāzīs mājas pagal�ma puses durvis.

-��� Jums patīk golfs? - Kavano jautāja.

-Jā. Viena no retajām fiziskajām nodarbēm, ko�

-�� Nu vairs ne. Jūs nedrīkstat rādīties golfa laukumam pat tu�vumā. Eskobars pratīs noskaidrot jūsu paradumus. Ja viņam sa- zin kādā veidā izdosies uzzināt, kur esat pārcēlies, viņ� liks sa�vam cilvēkam novērot golfa laukumus un gaidīt, līdz jūs parādāties. Un tā joprojām, - Kavano brīdināja. - Jūs saprotat, ko gribam jums teikt?

Preskots izdzēra pēdējo malku un pielēja glāzi pilnu.

-Jūsu apzīmējums "jauna dzīve" tie�ām jāuztver burtiski. Man pilnībā jānodedzina tilti uz pagātni.

-��� Un nekādu izņēmumu, - Kavano uzsvēra. - Jūsu iemīļotais apģērbs. Iecienītā mūzika. Iecienītais ēdiens. Jums nāksies mai�nīt pilnīgi visu. Jūsu iecienītās grāmatas. Noliktavā jums bija Ro- binsona D�efersa dzejoļu krājumi un da�as viņa biogrāfijas. No �ā brī�a D�eferss kļūst par autoru, kura lasī�anā jūs nedrīkst pie�ķert.

-��� No jūsu mutes tas izklausās� - Preskots sastomījās, - no�māco�i.

-��� Daudzi pazudu�ie tie�i tā jūtas, tiklīdz beidzot pilnībā apzi�nās, ko tas nozīmē, - sacīja Dankans. - Jums jāsaņemas un jau �ai brīdī jārisina �ī problēma. Cik ļoti jūs baidāties no Eskobara? Vai esat gatavs darīt visu nepiecie�amo, kaut arī jūs tiktu izolēts, lai turētos no viņa pa gabalu?

Preskots vēlreiz iesūca garu malku no glāzes.

-��� Man apnicis baidīties. Jā, - viņa sejas izteiksme nocietinā�jās, - esmu gatavs darīt visu nepiecie�amo.

-��� Labi, - Dankans atteica. - Rīt mēs aizvedīsim jūs uz Olba- ni pie Kārenas, nofotografēsim un saņemsim dokumentus jauna�jai identitātei.

Pēk�ņi istabā iesoļoja Treisija.

-��� Iespējams, ka nesanāks.

-��� Kāpēc ne? - Dankans sarauca pieri.

-��� �urp lido trīs helikopteri.

-��� Helikopteri?

Dankans pietrūkās kājās reizē ar Kavano. Abi kopā ar Treisi- ju izsteidzās no istabas un pa koridoru ieskrēja vadības telpā ar �adu un Roberto pa pēdām.

Gar sienu rindās bija nolikti da�ādi televizori, raidot iezaļga�nus nakts redzamības attēlus no kamerām, kas bija izvietotas ap helikopteru un bunkuru. Ta�u vienība pievērsa uzmanību rada�ra ekrānam, kurā bija redzami trīs punktiņi, kas tuvojās apkai�mei no dienvidiem.

Roberto nopētīja ekrānu.

-��� Jā, ātrums un izkārtojums atbilst helikopteriem.

-��� Kas �eit notiek? - aiz muguras aiz�ņaugtā balsī taujāja Pres- kots.

-��� Mēs vēl nezinām, - Kavano atbildēja. - Iespējams, ka mums par to nav jālauza galva.

-��� Brīdī, kad helikopteri parādījās uz radara ekrāna, lidojot no Hudzonas, bija skaidrs, ka tie pieturas pie lidojuma plāna, kuru mēs iesniedzām Tīterboro, - Treisija pavēstīja.

-��� Sakritība? - Dankans ievaicājās.

-��� Iespējams, - �ads atbildēja. - �aipus Hudzonas atrodas Ol- bani lidosta, kā arī vairākas mazas lidostas. Viņi var nosēsties vienā no tām un doties uz kādas kompānijas lauku māju vai ko tamlīdzīgu. Pie velna, tie var būt politiķi, kas lido uz pavalsts gal�vaspilsētu*.

-��� Var jau būt, - Treisija bilda, - un varbūt ne.

-��� Ko mēs iesāksim? - Preskots taujāja.

Neviens nenovērsās no radara.

-��� Ja tie ir Eskobara vīri, kas cen�as mums sekot, lidojuma plāna mērķis ir pārāk nenoteikts, lai atvestu viņus �urp, - apgal�voja Roberto. - �ai apvidū kalnu un ieleju ir atliku likām. Pat gai�ā dienas laikā helikopteri varētu te meklēt mū�ību, bet mūs neuzietu.

-�� Skatieties! - Treisija norādīja uz ekrānu, kurā trīs punktiņi attālinājās cits no cita, virzoties rietumu virzienā no upes.

-��� Viņi dodas uz kalniem, - �ads minēja.

-��� Sadalās, - Kavano teica. - Taupot laiku, katrs pārmeklēs savu ieleju.

-�� Bet pat ar nakts redzamības ekipējumu viņi nesaskatīs neko tādu, kas izpaustu mūsu atra�anās vietu, - Roberto teica. - Tik�pat labi mēs esam nosēdu�ies fermā un helikopters ievests �ķū�nī. Paies nedēļas, iekams viņi pārmeklēs visas apkārtnes fermas.

-��� Bez tam, ja viņi atlidoju�i no Tīterboro, apmēram pēc stun�das jāuzpilda degviela.

-��� Skatieties! - Treisija vēlreiz norādīja.

Ekrānā visi trīs punktiņi kustējās �urpu turpu katrs savā pusē.

-��� Meklē sistemātiski, - Dankans izmeta.

-��� Bet tas tiek darīts �ausmīgi ātri, - Kavano atsaucās. - Pat ja viņu rīcībā būtu nakts redzamības aprīkojums, viņiem būtu jā�kustas lēnāk, lai būtu dro�i, ka neko nepalai� garām.

Ekrānā visi trīs punktiņi strauji pārsviedās uz citu rajonu.

-�� Velns lai� Pat dienas laikā neviens nespēj tik �igli izskatīt ieleju! - Treisija izsaucās.

-Ja vien viņi nemeklē citādi, - �ads iebilda.

-��� Kā to saprast?

-��� Ne vizuāli.

Pārējā grupas daļa zibenīgi saprata �ada teikto. Viņi apsvie�dās apkārt pret Preskotu.

Viņa bālā seja kontrastēja ar tum�ajām, atskārsmes ieplesta�jām acīm, jo arī viņ� bija sapratis, kas notiek.

Kavano atkal pavērās radara ekrānā.

-���� Infrasarkano staru sensori? Termiskie sensori?

Punktiņi strauji pārvietojās uz trim citiem rajoniem.

-��� Dios! - Roberts izsaucās. - Tad gan skaidrs. Viņi meklē he�likoptera izdalīto siltumu. Dzinējs ir atdzisis, bet termiskais ske�neris at�ķir metālu no koka vai zemes. Viņi spēs ieraudzīt heli�koptera apveidu starp kokiem mums apkārt.

-��� Turklāt, - Treisija piemetināja, - nosē�anās laukums ir sa�glabājis saules siltumu, ko betons dienas laikā uzsūca.

-���� Bet vai tad siltums no mājām un lauksaimniecības tehni�kas nevarētu viņus maldināt? - Preskots pra�ņāja.

-��� Nē, - atbildēja Dankans. - Māja vai kravas ma�īna izdalītu pavisam citādu siltuma tipu. Turklāt �ī ieleja ir tik kalnaina, ka tuvumā neviena ferma nav uzcelta. Nosē�anās laukuma izdalī�tais siltums me�a vidū īpa�i uzvedinās.

Preskots izlauzās bariņam priek�ā un aplūkoja radaru.

-��� Pēc cik ilga laika viņi būs klāt?

-��� Ja sensoram ir palielinātāji, tad, lidojot pienācīgā augstu�mā, viņi var strauji pievārēt lielus attālumus. Meklējot �ādā tem�pā, viņi ieradīsies desmit minū�u laikā, - atbildēja Treisija.

-��� Tas nevar būt, - Dankans iebilda.

-��� Kā to saprast - nevar būt? - Izklausījās, ka Preskots ir vēl lielākas panikas pārņemts. - Tas notiek tie�i jūsu acu priek�ā!

-��� Lai cik bagāts būtu Eskobars, pat viņam nav tādu līdzek�ļu, lai tik īsā laikā dabūtu trīs helikopterus ar termiskiem sen- soriem, - Dankans skaidroja. - Tas ir specaprīkojums. To sa�ņem�ana iepriek� jāplāno, un Eskobaram nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka radīsies nepiecie�amība dzīties pakaļ ar helikop�teriem.

-��� Tad kur viņ�, ellē ratā, izrāvis termiskos sensorus? - �ads prasīja. - Te kaut kas neklapē. Ja vien�

-��� Kas? - Roberto ieprasījās.

-�� Tie nav Eskobara vīri. - Dankans apsviedās otrādi pret Pres- kotu. - Vai ir vēl kāds, no kā jūs baidāties? Kas vēl jūs varētu vajāt?

-��� Neviens. Ja tie helikopteri nav Eskobara, man nav ne jaus�mas, kam tie varētu piederēt.

Punktiņi ekrānā nerimtīgi pārvietojās uz trim citiem rajo�niem, virzoties tuvāk ekrāna centram, kur atradās bunkurs un helikopters.

-��� Lai kas tie būtu, viņi ir labi aprīkoti, - sacīja Dankans. - Ar ko vēl �ie helikopteri varētu būt apgādāti?

-��� Varbūt pienācis laiks uztraukties par raķetēm, ko apsprie�dām agrāk? - �ads ieteicās.

-��� Viedi vārdi, - Treisija piekrita. - Mums jāpieņem lēmums.

-��� Par ko viņa runā? - Preskots noprasīja.

-���� Paliekam vai aizejam, - Treisija atteica. - Ja paliekam, mums nav zināms, vai viņi nespēj ar spridzekļu palīdzību iekļūt bunkurā. Bet, ja aizejam�

-��� Ar helikopteru neaizmuksim, - Roberto teica. - Ja viņiem ir siltuma sensori, jāpieņem, ka ir arī radars. Kad mēs pacelsi- mies, viņi to uzreiz manīs.

-���� Bet ja nu mistera Preskota helikopterā nebūs? - Dankans prātoja. - Tu varētu pacelties un kļūt par pievilinātāju.

-��� Viņi tik un tā var mani notriekt. - Roberto ba�ījās.

-���� Nē, - Kavano atteica, - ne�aus, ja domās, ka uz borta ir Preskots. Viņiem Preskots vajadzīgs dzīvs. Kad man dzinās pakaļ uz lielceļa, mani varēja no�aut, tomēr to neizdarīja. Viņi baidī�jās, ka ma�īna cietīs avārijā un Preskots varētu iet bojā. Novērst uzmanību ir dro�i.

-��� Pārējie var aizbraukt d�ipā. - �ads runāja par vienu no di�viem transporta līdzekļiem pazemes garā�ā blakus bunkuram.

-���� Ar abiem d�ipiem, - Treisija izlaboja. - Vienu ma�īnu var izmantot par otru pievilinātāju. Da�i helikopteri turpinās mek�lēt citus siltuma izdalītājus un sekos mums. Tiem nāksies iz�ķir�ties un doties trīs da�ādos virzienos. Ja tiksim uz maģistrāles - Ņujorkas pavalsts autostrāde ir divdesmit jūdzes uz austrumiem. Tur būs tik bieza satiksme, ka viņi nespēs noteikt, kurai ma�īnai jādzenas pakaļ.

Punktiņi radarā turpināja tuvoties ekrāna centram.

Grupa vērās Dankanā.

-�� Ja brauksim prom, mūs neap�audīs, jo viņi grib saņemt mis�teru Preskotu dzīvu. Ja paliksim, viņ� būs iesprostots. Vai tāds būtu rezumējums?

Grupa nenolaida acis no viņa.

-��� Kustamies! - Dankans pavēlēja.

Viņiem nebija jāsprie�, kas tagad darāms. Kaut arī visiem pie sāniem bija pistoles, Kevlara bruņuvestes bija novilktas. Visi ātri un disciplinēti atstāja vadības telpu un iegāja blakusistabā. Bun�kura arsenāla istabā uz galda atradās bruņuvestes.

-��� Jums tā noderēs. - Kavano palīdzēja Preskotam aplikt ves�ti. - Gadījumā, ja citam mērķēta lode noklīst.

Vienība piesprādzēja vestes un paķēra AR-15 triecien�aute- nes no iero�u statīva, kurā bija novietotas �autenes un pistoles.

Teorētiski AR-15, armijas M-16 civilistu paveids, bija pus�automātiskās �autenes, proti, ja nospieda mēlīti, ierocis iz�āva vienu reizi - tā atbilstot federālajai likumdo�anai. Ta�u �īs �au�tenes bija modificētas, pilnībā automātiskas - ja vienu reizi no�spieda, tās �āva ātrās kārtās. Ja likumsargi vēlētos �os iero�us ap�skatīt, automātisko funkciju varēja atslēgt, pagrie�ot un izvelkot ārā mazu svini sānos; tās vietā iebīdīsies ar atsperi darbināms kor�ķītis, un ierocis kļūs likumam atbilsto�s, vienlaikus noslēpjot to, ka tas ir pārbūvēts.

Preskots ar pelnpelēku seju pastiepās pēc viena iero�a.

-��� Nē, - Cads noliedza. - Uguņo�anu atstājiet mūsu ziņā. Vēl nejau�i ie�ausiet sev kājā.

-��� Vai vienam no mums, - Treisija teica.

-���� Bet ja nu man jāaizstāvas? Man vismaz būtu jāzina, kā ar �ādiem verķiem apieties.

-Ja, Dievs nedod, situācija kļūs tik kritiska, ķerieties pie �au�tenes tikai tad, kad mēs esam pagalam un nav citas izvēles! -

Roberto piekodināja. - Atbalstiet laidi pret plecu! Pavērsiet stobru pret mērķi! Nospiediet gaili! Ja patrona iesprūst, to at�brīvo, paraujot �o pogu sānos pret sevi.

-��� AR-15 patīk rauties uz aug�u, - Kavano teica. - Ja nebū�siet piesardzīgs, jūs tikai ap�audīsiet debesis. Ar spēku spiediet stobru lejup uz mērķi. Varēsiet to visu paturēt prātā?

-��� Ceru, ka tas nebūs nepiecie�ams.

�ads steidzās uz virtuvi, lai pārbaudītu, vai plīts un cepe��krāsns izslēgtas. Visi paķēra vējjakas, lai noslēptu Kevlara ves�tes. Dankans atvēra izejas durvis. Skrienot pa dobjo betona gai�teni pretī dzestrajai kalnu naktij, Kavano izdzirdēja, kā tuvojoties aizvien skaļāk ducina helikopteri.

-��� Labu veiksmi, Roberto! -Treisijas gai�ie mati mirkli iemir�dzējās gaismā, kas īsi ielija pa atvērtajām durvīm.

-��� Viņiem degvielas pietiks mazāk nekā stundai, bet man tver�tne pilna. Es spē�u atrauties. - Roberto aizvirzījās pa kreisi un pazuda biezajā me�ā. - Adios!

-��� Nāciet, Preskot! - Kevlara veste viņam likās pārāk apjo�mīga. Kavano steidzās cauri tumsai pa labi uz pazemes garā�u, kuras ieeja bija iedobta kalnā. - Turieties cie�i līdzās! - Viņ� no�nāca pie garā�as un pameta skatienu atpakaļ pustumsā. - Pres�kot?

Turēdami rokās AR-15 �autenes, arī Dankans, �ads un Trei- sija palūkojās pāri plecam.

Kavano redzēja tikai neskaidras koku un krūmu kontūras.

-��� Preskot?

Helikopteri dārdēdami tuvojās.

-��� Kas tad nu? - �ads noprasīja. - Kur viņ� palika?

-��� Pēdējo reizi es viņu redzēju� - Dankans lūkojās atpakaļ uz durvīm. - Nesakiet, ka viņ� vēl atrodas iek�ā.

-��� Es izbrauk�u ar d�ipiem, - Treisija pieteicās.

-��� Preskot! - Kavano sauca.

Betona gaiteņa ieeja aizsedza helikopteru skatam vāro, uz kus�tību reaģējo�o gaismiņu, kas iedegās, tikko Dankans piesteidzās pie ciparu paneļa blakus durvīm.

-���� Preskot! - Kavano ar skatienu urbās tum�ajos kokos. Viņ� dzirdēja aiz muguras apslāpētas motora skaņas, Treisijai paceļot garā�as durvis.

Gaiteņa galā parādījās vēl viena gaisma, Dankanam ieskrie�not bunkurā.

-��� Varbūt viņ� iebēga krūmos? - Cads prātoja. - Viņ� bija stā�vās �ausmās, ieraugot tos punktiņus uz radara. Iespējams, viņ� ir tā pārbijies, ka pūslis satrakojās.

-��� Vai zarnas, - Kavano teica. - Vai ari kļuva slikti. - Kavano pētīdams virzījās cauri tum�ajiem krūmiem. - Preskot!

Viņ� dzirdēja, kā aiz muguras Treisija izbrauc ar pirmo d�ipu no pazemes garā�as uz rampas.

Helikopteriem ducinot aizvien tuvāk, Kavano piepe�i atskār�ta, ka nav dzirdējis, kā Roberto paceļas gaisā ar helikopteru. Kus�ties, Roberto, viņ� domāja. Ja tu drīz nepacelsies, tev neizdosies no viņiem atrauties.

-��� Preskot! - �vīkstinot zarus, �ads turpināja pārmeklēt krū�māju, bet Treisija izkāpa no d�ipa un steig�us atgriezās garā�ā.

Kavano acis jau bija pieradu�as pie tumsas, tāpēc, skriedams garām bunkura ieejai, lauzdamies cauri mū�zaļajiem krūmiem un steigdamies uz helikoptera laukumiņu, viņ� spēja izvairīties no �ķēr�ļiem zvaig�ņu pielietajā tumsā.

-��� Preskot!

Kavano uzreiz ievēroja, ka maskē�anās tīkls nav atvilkts un helikoptera tum�ais, spārei līdzīgais siluets joprojām stāv lauku�mā ar neiedarbinātu motoru un nekustīgiem propelleriem. Nā�sis sarāvās no asās aviācijas degvielas smakas. Nakts gaiss bija ar to piesātināts.

Pagriezies, lai skrietu tālāk, Kavano nepamanīja ēnainu baļ�ķi, paklupa pār to un nokrita. Uzmanīdamies, lai AR-15 stobrs neietriecas zemē, viņ� apvēlās, liekot uztvert triecienu pleciem un mugurai. Kavano izmantoja brīdi, kamēr vēlās, lai pieplaktu pie zemes, bet ātri vien pamanīja, ka tas, pār ko viņ� pakritis, nav baļķis.

Roberto gulēja nekustīgi; pusmēness dāvāja gana apgaismo�juma, lai Kavano saskatītu Roberto pavērtās, sastingu�ās acis un asiņu melno peļķi vietā, kur viņam bija ielauzts pakausis.

Tai pa�ā brīdī tumsa eksplodēja acis cepino�ā gaismā, aizde�goties degvielas tvaikiem. Liesmas apgaismoja degvielas sūkņa �ļūteni, kas gulēja uz zemes un cauri me�am iz�ļāca �ķidrumu. Ko�kos un krūmos uzsprāga gara uguns siena. Karstuma spiediens at�grūda Kavano atmuguriski.

Viņ� pagriezās un skrēja prom, bet pirms tam paspēja ierau�dzīt, kā liesmas ieskauj helikopteru un maskē�anās tīkls pazūd krak�ķo�ā ugunī. Liesmu mestā gaisma bija tik spilgta, ka varēja iz�ķirt skujas uz koku zariem un mizu rievu zīmējumu uz stum�briem. Skrienot uz bunkuru, viņ� dzirdēja, kā pa�a pēdas �ķaida sausās skujas, un tad rēcienu, ugunij izvirstot cauri me�am un va�jājot viņu.

-��� Preskot!

Kaut arī uguns rēciena troksnis pārmāca Kavano kliedzienu, tas tomēr nebija pietiekami skaļ�, lai apslāpētu strauji tuvojo�os helikopteru dūkoņu. Pielikdams soli, Kavano ieraudzīja abus d�i�pus, ko Treisija bija izvedusi no pazemes garā�as. Viņa kopā ar �adu, abi turot rokās AR-15, stāvēja līdzās ma�īnām, izbrīnā lū�kojoties uz liesmām, kas strauji izplatījās.

Nākamajā brīdī Treisija un �ads iz�ķīda, jo no helikoptera iz��āvās �autra un trāpīja d�ipiem, detonācija izmētāja metāla ga�balus un ķermeņa daļas uz visām pusēm.

�oks no tikko redzētā un piedevām sprādziena vilnis gan�drīz nogāza Kavano uz zemes. Veselais saprāts �ķita apdraudēts, tikko notiku�ā pārdabiskums viņu satrieca. Bet tad viņ� redzē�ja Dankanu izsteidzamies no bunkura, un sagatavotība guva virsroku. Cie�i sa�ņaudzis rokā kaujas �auteni, viņ� salīcis stei�dzās pie Dankana, kur� blenza liesmās, kas strauji izplatījās cauri kokiem.

-��� Iek�ā Preskota nav! - Dankans apsviedās un lūkojās uz krā�teri, kur vēl nesen stāvēja d�ipi. - �ads un Treisija�

-��� Tas viņiem trāpīja!

-���� Nolādēts! - Niknums Dankana sejā pārvērtās trauksmē, dzirdot, kā liesmu virzienā no helikoptera �vīkstot iz�aujas vēl kaut kas.

Izskrēju�i cauri hunkura ieejas tunelim, viņi izlidoja pa atvēr�tajām durvīm, pirms pie bunkura nodunēja vēl viens sprādziens. Vietu, kurā viņi nupat bija stāvēju�i, piepildīja lādiņ� un dego�u koku atlūzas.

Dankans aizcirta durvis.

-���� Biju sapratis, ka Eskobars grib saņemt Preskotu dzīvu! - Bunkurs sa�ūpojās no vēl viena sprādziena. - Kā viņ� var būt dro�s, ka neaizlaidīs Preskotu pie tēviem reizē ar mums?

-���� Arī Roberto miris! - Kavano pietrausās kājās un steidzās uz vadības telpu.

-��� Ko? - Dankans ar AR-15 rokā skrēja viņam pakaļ.

-��� Iedauzīju�i pakausi!

-��� Dieva dēļ, kas �eit notiek?

Viņi ieskrēja vadības telpā un nostājās pie monitoriem. Kaut arī Treisija bija atstājusi elektroniku ieslēgtu, da�i ekrāni bija iz�dzisu�i, jo uguns bija iznīcinājusi tiem pieslēgtās kameras. Kamēr Kavano pētīja atliku�os ekrānus, izdzisa vēl da�i. Tomēr lielākā tiesa kameru bija nebojātas, un viņ� redzēja, ka uguns izplatīju�sies milzīgā tempā un aptvērusi tre�daļu bunkura apkārtnes tai pusē, kur bija atradu�ies nosē�anās laukums un helikopters.

Vienas kameras redzeslokā tālumā parādījās trīs helikopteri.

Kavano nāsīs kaut kas iedzēla.

-��� Tu jūti dūmus?

-��� No ventilācijas sistēmas. - Dankans nospieda slēdzi. - Tā. Noslēdzu. Gaiss un dūmi no ārpuses vairs netiks iek�ā. Mums te pietiks gaisa vairākām dienām.

Kavano pamāja ar galvu.

-��� Tik ilgi mums te nevajadzēs uzkavēties. Drīz helikopteriem būs jādodas uzpildīties. Un tie neatgriezīsies, jo ugunsgrēks un sprā�dzieni atvilinās pavalsts policiju un glāb�anas darbu dienestus.

-���� Vai tie�ām viņi cer, ka spēs aizlaisties nepamanīti? Nesa�protu, kāpēc Eskobars rīkojas tik izmisīgi.

-��� Iespējams, ka tas, ko tu nesen teici, bija patiesība. - Kava�no nenolaida acis no iezaļganajiem attēliem. Da�ām ārpusē iz�vietotajām kamerām bija grūtības pielāgot nakts redzamības lē�cas pieaugu�o liesmu spilgtajai gaismai. Citas kameras pārraidīja tikai spo�u, zaļganu nokrāsu. - Varbūt tas nemaz nav Eskobars.

-Kas tad?

Dūmaka istabā kairināja Kavano kaklu.

-��� Vai tad tu nenoslēdzi ventilācijas sistēmu?

-��� Pats redzēji, kā noslēdzu.

-��� Tad no kurienes radu�ies dūmi?

No ventilācijas paneļa griestos izplūda biezāka migla.

-��� Es sao�u�

-��� Aviācijas degviela! - Kavano pastūma Dankanu sev pa priek��u un steidzās uz gaiteni pie vadības telpas. Tai pa�ā mirklī no ventilācijas paneļa izlauzās liesmas un �audījās gar griestiem.

Brīdī, kad abi sasniedza gaiteni, Kavano mugurā sajuta svelmi.

Dūmi un uguns izlauzās no vēl viena ventilācijas paneļa griestos.

Karstuma mocīts, Dankans ieklepojās.

-��� Uguns dro�i vien izskrēja cauri ventilācijas �ahtai, pirms es to nobloķēju.

-��� Nē! Ieskaties vadības telpā! Kreisais aug�ējais monitors!

Par spīti dūmakai un uguns liesmām pie griestiem, viņiem iz�devās neskaidri saskatīt displejus. Monitorā, kas atradās aug�ējā rindā kreisajā malā, bija redzama zeme tie�i virs bunkura. Uguns nebija aizsniegusies līdz krūmiem, tomēr pa ventilācijas �ahtu vir�zījās dūmi.

-���� Kādā veidā, pie velna, ventilācijas �ahtā iekļuvusi aviāci�jas degviela? - Kavano noprasīja.

Dūmu mutuļi gar griestiem pieņēmās spēkā.

-���� Mēs netiksim ārā pa priek�ējām durvīm! - Dankans kle�podams norādīja uz dūmakas ieskautajiem ekrāniem kontroles telpā.

Monitorā aug�ējā rindā pa labi bija redzams attēls no kame�ras, kas bija uzstādīta ieejas tunelī un pavērsta pret me�u. Ekrā�nu pārpildīja liesmas.

Bet blakus ekrānā bija redzamas aizmugurējās durvis � tur koki un krūmi bija neskarti, tik tālu uguns vēl nebija izplatī�jusies.

Kavano pieliecies steidzās cauri dūmiem pārpildītajai virtu�vei un dzīvojamai istabai. Abi ar Dankanu nonāca priek�ējā gai�tenī un skrēja uz labo pusi gar durvju rindu, kuras galā bija bun�kura aizmugurējā izeja.

Dankans pagrieza bultas sviru un pavēra vaļā durvis. Turē�dams triecien�auteni gatavībā, Kavano kopā ar Dankanu izstei�dzās pa betonēto eju pie bunkura pretī vēsajam gaisam un vēl neapdegu�ajiem kokiem. Tomēr zarus kulstīja vēj� no tuvās uguns, un me�a ēnas caurstaroja viļņojo�s liesmu atspulgs, kas krak�ķēja netālu labajā pusē. Piepe�i Dankans krita atmuguriski pret Kavano, abi nogāzās, un eju piepildīja automāta �āvienu dār�doņa, stobra uguns raustījās kā stroboskopa zib�ņi, un no betona riko�etā atlēca lodes. Dankans iekliedzās.

Tikpat spēji kā sākusies, ap�aude aprāvās. Kordīta smakas ap�ņemts, Dankana svara piespiests, Kavano ievaidējās, sajuzdams sāpes kreisajā plecā. Viņ� dzirdēja kokos metālisku skrapstoņu, izklausījās, it kā tur kāds censtos atbrīvot patronu, kura iestrē�gu�i kaujas �autenes patrontelpā. Blāzma tuvojoties izklīdināja ēnas un atklāja Preskotu, kas bija notupies krūmos. Raidīdams me�onīgus skatienus uz uguni, Preskots turēja visticamāk Roberto AR-15 un izmisīgi centās atvilkt podziņu sānos.

-��� Dankan? - Kavano izdvesa.

Atbildes nebija.

Sāpes plecā pieauga, un Kavano izlocījās no Dankana svara. Viņ� saoda �ķebino�o, vara smakai līdzīgo asins smārdu.

-��� Dankan, kusties!

Viņ� izmisīgi cerēja, ka Dankana ievainojumi nav nopietni. Ta�u tad ieraudzīja Dankana izkropļoto seju, ko vismaz pusducis jaudīgu �āviņu bija padarīju�i nepazīstamu.

-���� Dankan! - Spiests nomest �auteni, Kavano vilka draugu uz bunkuru. Viņ� pūlējās tikt iek�ā, pirms Preskots atbrīvos iestrē- gu�o patronu. Jo vairāk Kavano tuvojās durvīm sev aiz muguras, jo lielāks karstums to dedzināja.

Metāliskā skrapstoņa apklusa.

-���� Nē! - Vēl pēdējo reizi izmisīgi pieliekot pūles, Kavano ie�vilka Dankanu pa durvīm. Pāri Kavano galvai aizzibēja vēl vie�na lo�u krusa. Tās atsitās pret koridora griestiem un triecās pret betonu virs durvīm. Kavano aizcirta durvis mirkli pirms tam, kad Preskots izlaboja stobra izmetienu uz aug�u un nospieda to le�jup, kā Kavano bija viņam mācījis, un pret metāla durvīm trie�cās vēl da�as lodes.

-��� Dankan!

Kavano kreisais plecs cieta skaudras sāpes. Klepodams no dū�miem un karstuma, viņ� pievērsās Dankanam, pataustīja pulsu, ta�u bija skaidrs, ka tas nebūs atrodams.

-��� Dankan!

Dusmas jaucās ar sērām. Kavano rāpās atpakaļ, niknums no�māca bailes par pa�a dzīvību, tā vietā viņ� izjuta alkas dauzīt Pres- kota seju, līdz tā kļūst tāda pati kā Dankanam. Vēl pēdējo reizi uzmetis skatienu draugam, viņ� pieliecies skrēja uz dzīvojamo is�tabu. Kavano nevarēja izkļūt ārā pa aizmugurējām durvīm. Tās eja līdzinājās �autuvei, kurā lodes tiek novirzītas uz mērķi kā pil�tuvē. Kamēr vien Preskots tur uz grauda durvis, man nav izre�d�u, viņam ie�āvās prātā. Viņ� bija palicis dzīvs tikai tāpēc, ka priek�ā bija Dankans, kur� gandrīz pilnībā saņēma sprostuguni.

Traucoties cauri dzīvojamai istabai, Kavano pūlējās neno- smakt dūmos. Lode bija trāpījusi atsegtai vietai kreisā pleca aug��pusē starp kaklu un vestes siksnu. Saliecies viņ� skrēja cauri vir�tuvei, pieskārās gaļīgajai vietai starp atslēgkaulu un kaklu un ieraudzīja, ka roka notraipījusies sarkana. Asinis gāzās aumaļām.

Kavano nokrita uz ceļiem un ievilka plau�ās relatīvi mazāk dūmu piesātināto gaisu pie pa�as grīdas. Dego�o griestu karstu�ma dzelts, viņ� steidzās uz munīcijas telpu. Lai atstātu bunkuru, Kavano bija jāiziet pa priek�ējām durvīm, ta�u, kā parādīja ka�mera tajā ejā, ceļu aiz�ķērsoja dego�i koki un krūmi. Arsenāla telpā bija slepenas durtiņas uz tuneli, kas bija betonēts un veda uz nosē�anās laukumu, ta�u tie�i tajā vietā uguns bija visinten�sīvākā, un Kavano nebija pārliecināts, vai varēs atstāt bunkuru pa �o tuneli.

Biezo dūmu un svelmes ieskauts, Kavano pastūma galdu, uz kura vēl nesen bija sakrautas Kevlara vestes. Viņ� paspēra nost paklāju, atklāja lūku uz tuneli un pacēla to aiz roktura. Apstip�rinot aizdomas, ka tunelis viņu nepasargās, pacēlās dūmu mutu�ļi. Ja Kavano sadomās aizbēgt no liesmām, iekāpjot tunelī, uguns izsūks visu skābekli no tuneļa, un viņ� nosmaks ātrāk, nekā lies�mas viņu izcepinās.

Kavano plecs stinga aizvien pieaugo�ās sāpēs. Reiba galva.

Jāaptur asiņo�ana. Tas jādara tūlīt pat, Kavano iedomājās. Viņ� metās pie plaukta, kurā atradās vairākas sarkanas somiņas - glāb��anas dienestu iecienītie "Pro Med" pirmās palīdzības komplek�ti. Katrā komplektā starp citām lietām bija arī marles tampons dūres lielumā, saukts par "asiņu apturētāju", jo spēja uzsūkt pat līdz pintei asiņu. Ta�u uguns pletās pla�umā, un Kavano nebija laika atvērt somiņu, izvilkt asins apturētāju, uzlikt to uz brūces un nosiet.

Kavano pietika laika tikai lentei. Ne jau ķirurģiskajai. Tās vietā viņ� pagrāba sudraba krāsas līmlentes rituli, kas atradās bla�kus pirmās palīdzības somiņām un tika uzskatīts par piederīgu pie pirmās palīdzības krājumiem. Santehniķu līmlente. Strēlnieka draugs. Kavano neskaitāmas reizes bija pieredzējis, kā ar �ādu len�ti nosien ievainojumus. Viņ� atrāva vaļā apkaklīti un noslaucīja ar labo piedurkni asinis no gaļīgās vietas starp kaklu un plecu. Viņ� noplēsa divas līmlentes strēmeles un uzspieda tās kruste�niski pāri brūcei. Tad piespieda stingrāk, viebjoties no sāpēm, bet jūtot, kā biezās līmlentes lipīgā puse pieķeras pie ādas un cie�i tai pielīp.

Pieliecies pēc iespējas tuvu grīdai, Kavano no arsenāla ista�bas ieskrēja tālākā dūmu piepildītā telpā - vannas istabā -, iekāpa vannā un atgrieza du�u, aplejot matus un drēbes. Izmēr�cēja dvieli un aptina ap galvu. Pilēdams iebrāzās virtuvē un pa�kampa zem izlietnes ugunsdzē�amo aparātu. Kamēr Kavano ieskrēja Dankana kabinetā un paķēra vēl vienu ugunsdzē�amo aparātu no istabas kakta, bunkura apgaismojums noraustījās un nodzisa.

Jau grīļodamies, Kavano �ķērsoja dzīvojamo istabu, ko apgais�moja tikai liesmas, un spēja tikt līdz gaitenim, kas veda uz bun�kura izeju. Viņ� nolika abus ugunsdzē�amos aparātus uz grīdas un paņēma no skapja tre�o. Tāpat kā aizmugurējai izejai, arī priek��ējās durvīs bija apaļ� rokturis un mehāniskās slēdzenes svira. Pa�griezis slēdzi, viņ� pieskārās rokturim un atrāva roku atpakaļ, sa�juzdams, cik tas karsts. Kavano papurināja roku, parāva zemāk �aketes piedurkni, aptina to ap plaukstu un centās vēlreiz pagriezt rokturi, neliekoties ne zinis par tā karstumu; viņ� izmisīgi cen�tās aizbēgt no bunkura.

Kavano atvilka vaļā durvis un klup�us atkāpās - nespēja ne�atkāpties, par spīti blīvajai svelmei aiz muguras, ieraugot to, kas viņu sagaida, - elli.

Eju aiz�ķērsoju�o liesmu rūkoņa spēkojās ar to radītā vēja kau�cieniem. Karstums bija tik svelmains, ka no bunkura izsūca pār�paliku�o skābekli, radot brāzmainu vēja pūsmu, kas virzījās no iek�puses, apstādināja Kavano instinktīvo dzinuli kāpties atpa�kaļ un pastūma viņu uz priek�u.

Aiziet!

Puikas gados Oklahomā Kavano reiz bija piedzīvojis uguns�grēku naftas tornī, kurā strādāja viņa tēvs. Kavano nekad ne�bija aizmirsis, cik augstu �āvās liesmas un cik spēcīgs bija kar�stums. Ugunsgrēks izraisījās saulrietā un trakoja visu nakti, apmirdzēdams visu torņa apkārtni glu�i kā augusta pēcpusdie�nā. Tas pretojās piecu augsta spiediena ūdens �ļūteņu spēkam, līdz visbeidzot Kavano tēvs, uzvilcis ugunsdro�u kombinezonu ar kapuci, bija iebraucis ar buldozeru aug�up �audo�ajās ban�gās. Kavano tēvs pacēla buldozera lāpstu, lai pēc iespējas pa�sargātu sevi no svelmes. Pie lāpstas bija piestiprināts metāla stienis, kura galā pakarināta sprāgstvielu kārba, un no tās stie�pās ar azbesta izolāciju aptīti vadi. Kavano tēvs nometa spri�dzekļus gandrīz pa�ā liesmu mutuļa centrā, ar skubu aizbrauca buldozeru nostāk, un cits strādnieks nospieda sviru, detonējot sprāgstvielas. Eksplozijas trieciens gandrīz nogāza labu gabali�ņu nostāk stāvo�o Kavano no kājām. Belziena dēļ ausīs zvanīja vēl stundām ilgi, kaut arī viņ� bija tās aizspiedis ar rokām. Bet pats iespaidīgākais, kas visvairāk pārsteidza Kavano, bija tas, ka sprādziens noslāpēja ugunsgrēku.

- Tāpēc ka sprādziens radīja vakuumu, tāpēc ka tas izsūca gai�su no liesmām, - Kavano tēvs vēlāk paskaidroja.

Kavano iemeta pirmo ugunsdzē�amo aparātu liesmās gabali�ņu aiz ejas. Otro ugunsdzē�amo aparātu viņ� aizlingoja izmisīgi, no visa spēka, aizsviezdams labu gabalu tālāk. Kavano nebija ne jausmas, pēc cik ilga laika karstums atplēsīs vaļā balonu, ta�u viņ� nevarēja atļauties gaidīt. Neuzdrīkstēdamies domāt, juzdams, ka tūlīt pat karstums no muguras izcepinās samitrināto apģērbu, apzinādamies, ka viņ� ies bojā, ja paliks uz vietas, Kavano paķē�ra tre�o ugunsdzē�amo aparātu un steidzās pretī peklei.

Pirmās eksplozijas triecienvilnis iesita kā ar dūri. Turpinādams skriet, Kavano aizsvieda tre�o ugunsdzē�amo aparātu sev tālu priek�ā. Otrā eksplozija viņu apdullināja, gandrīz aptum�ojot prā�tu. Bet Kavano nedrīkstēja atlaisties, nedrīkstēja kavēties. Viņ� iesoļoja rēco�ajās liesmās vai tur, kur vēl nesen rēca liesmas, jo sprādzieni un to izdalītais dzē�amais maisījums bija uguns vidū radīju�i vakuumu. Tad Kavano priek�ā uzsprāga tre�ais ugunsdzē��amais aparāts, un viņ� attapās, ka, elpu aizturējis, traucas cauri tuk�am uguns koridoram, kam abās pusēs �audās desmit pēdu augstas liesmu sienas. Viņ� izjoņoja cauri uguns neskartam krū�mājam, zaudēja līdzsvaru un nokūleņoja lejup pa me�aino nogā�zi - �ī rīcība noslāpēja liesmas uz jakas un biksēm, bet aiz mugu�ras liesmas ar varenu �vīkstu atkal saslēdzās kopā.

Kavano noskārta, ka pulsējo�ās sāpes kājās, rokās un mugurā dro�i vien radīju�i akmeņi, kam viņ� bija vēlies pāri. Viņam tas bija vienaldzīgi. Sāpes nozīmēja dzīvību. Sāpes mudināja skriet pa dziļo ieplaku. Kavano bija pazaudējis izmērcēto dvieli, ko bi�ja aptinis ap galvu. Tam gan nebija nekādas nozīmes, jo uguns drīz vien bija iz�āvējusi dvieli, - galva kaisa no gruzdo�ajiem ma�tiem, un viņ� ar rokām un piedurknēm tos apslāpēja.

Kavano vēlreiz nokrita un apvēlās. Viņ� pietrausās kājās un klamzāja tālāk tumsā. Viņ� dzirdēja, kā aiz muguras sprak�ķēda�mas izplatās liesmas. Ta�u Kavano arī dzirdēja trīs helikopteru pērkondimdo�o troksni - tie virzījās uz to bunkura pusi, kas vēl nebija liesmu pārņemta.

Palūkojoties aug�up, Kavano ieraudzīja liesmu apspīdētos, ne- marķētos helikopterus nolai�amies līdz koku galotnēm, pamanī�ja, ka no katra izritinās virve, redzēja, ka no katra helikoptera lūkas iznirst melnā tērpu�ies vīri ar plecos uzmestiem mazizmēra automātiem un lai�as lejup divkār�ajās virvēs - viens, divi, trīs, �etri, pieci vīri no katras lūkas. Viņi slīdēja bez aizķer�anās, liet�pratīgi, neatlaidīgi. Galvā viņiem bija ķiveres ar austiņām un ra- diomikrofoniem.

Vīri nozuda starp kokiem, un Kavano līgojās tālāk pa tum�o gravu, bet viņ� bija redzējis diezgan, lai secinātu, ka nevienam narkobaronam, pat ne Eskobaram, nebūtu iespēju tik drīz samek�lēt tādu skaitu tik labi apmācītu vīru. �ādu apmācību varēja ie�gūt tikai armijā un ne jau kurā katrā armijas struktūrā. Vīri, kuri bija nolaidu�ies no helikopteriem, acīmredzot bija īpa�o operā�ciju personāls, glu�i tāpat kā viņf savulaik bija īpa�o operāciju vienības sastāvā.

Sirdij nevaldāmi dauzoties, Kavano vēroja, kā helikopteri pa�ceļas un attālinās cits no cita, nostājoties vienādā atstatumā ne�tālu no uguns, un saprata, ka nebūt nav dro�ībā, jo helikopterā paliku�ie vajātāji noteikti turpinās skenēt apkārtni ar termiska�jiem sensoriem, meklējot tos, kuri mēģina izbēgt no liesmām.

Kavano neuzdrīkstējās mesties skrie�us. Tiklīdz sensori uztvers siltuma izdalītāju cilvēka veidolā, helikopterā sēdo�ais operāci�jas vadītājs pārraidīs rīkojumu triecienvienībai uz zemes. Un �ā�vēji uzbruks attiecīgajam me�a sektoram.

Kavano aptvēra, ka viņam, lai glābtos, jāatgrie�as un jāriskē nostāties pēc iespējas tuvāk uguns sienai, lai tā nomaskē izdalī�to siltumu. Kavano pagriezās un streipuļoja aug�up pa nogāzi, vir�zoties uz to vietu, kur kokus un krūmus bija pārņēmu�as liesmas. Tie izdeva nelieliem sprādzieniem līdzīgus trok�ņus un sniedza cerību, ka ugunsdzē�amo aparātu radītie būk�ķi tika uztverti kā dabiska uguns virzī�anās procesa sastāvdaļa. Kavano juta, kā vi�ņu ieskauj svelmainais gaiss, un centās rast drosmi apziņā, ka nu viņ� bija neredzams termiskajiem sensoriem helikopteros.

Ta�u karstums bija tik ne�ēlīgs, ka, pieejot vēl tuvāk, Kava�no ietu bojā. Uguns virzījās aizvien straujāk, piespie�ot viņu at�kāpties ātrāk, krūmi gravā aizsvilās un �ķita viņu vajājam. Ka�vano virzījās līdzi ugunij, kustoties vienlaikus ar to aprēķinātā, nāvei tuvā ritmā. Acis aizmiglojās. Miesa svila. Viņ� nekad ne�bija izjutis tik lielas slāpes. Bet Kavano nedrīkstēja ļauties tādām domām, jo, turoties līdzi ugunij, viņam vienlaikus nācās vērot, vai uguns sienas abās pusēs neparādīsies �āvēji. Viņ� pieņēma, ka tie sadalīju�ies un izveidoju�i perimetru ap uguni, glu�i tāpat virzoties tai līdzi, tomēr turoties dro�ā attālumā, un meklēja ik�vienu, ko termiskie sensori helikopterā nav uztvēru�i.

Uguns vajāts, redzot, kā koki cits pēc cita aizsvilst liesmās, Kavano nonāca nelīdzenākā ieplakas daļā. Ceļi saļodzījās. Viņ� piespieda tos iztaisnoties. Plau�as cīnījās pēc tā mazumiņa gaisa, kas bija pieejams. Ceļi saļodzījās vēlreiz, un �oreiz Kavano zau�dēja līdzsvaru un nokrita, vairs nespēdams līgani velties. Viņ� at�sitās ar sāniem pret akmeni ieplakas dibena pustumsā, saviebās un grasījās celties kājās, ta�u saspringa un gulēja nekustīgi, pa�manīdams labajā pusē no kokiem iznirstam vīrieti ar automātu rokās un sekojam uguns robe�ai.

Liesmojo�a koka radīts ass krak�ķis lika �āvējam apmesties ot�rādi. �ai brīdī Kavano metās uz ieplakas slīpumu, uz �auru sprau�gu starp akmeni, pret kuru bija atsities, un gravas nogāzi. Viņ� piespiedās pie zemes, izmisīgi pūloties saplūst ar augsni, cerībā, ka nokvēpu�ās drēbes un seja ļaus viņam izlikties par kādu lauk�akmeni vai pūsto�u koka stumbru.

Sē�ot slēpnī, nekad neskaties uz cilvēku, kas tevi meklē, - tā Kavano instruktori bija mācīju�i. Vajātājs var pamanīt mirdzu�mu tavās acīs vai drīzāk sajutīs nekā saredzēs izstarotā skatiena intensitāti. Pētī viņu ar acs kaktiņu! Izmanto perifērisko redzi, lai sekotu viņa kustībām.

Kavano �obrīd tā rīkojās. Lūkojoties uz ieplakas pretējo no�gāzi un vienlaikus koncentrējot perifērisko redzi pa labi, viņ� re�dzēja �āvēja izplūdu�o siluetu nokāpjam gravā. �āvējs mirkli ap�stājās, it kā izvērtējot uguns izplatī�anos. Kavano saņēma drosmi, gatavojoties �aut, ja vīrietis izrādīs interesi par akmeni, aiz kura Kavano centās paslēpties. Vīrietis ieturēja vēl vienu pauzi. Pā�rāk ilgi. Kavano jau grasījās nospiest sprūdu, bet vīrietis izkāpa no ieplakas un turpināja soļot gar uguni.

Liesmas tuvojās. Pieaugo�ā karstuma piespiests pie zemes, Ka�vano rāpās uz priek�u garām citiem akmeņiem, pūloties pēc ie�spējas attālināties no uguns, ta�u nespēja attīstīt nekādu īpa�o ātrumu, jo �āvējs varēja pamest skatienu ieplakā un ievērot kus�tību. Karstums kļuva pavisam me�onīgs, un Kavano, cenzdamies ieraut pēc iespējas vairāk gaisa, elpoja caur muti, mēle un kakls bija kā apdegu�i.

Helikopteri virs galvas palika savās vietās trijstūra smailēs, jo�projām meklējot kāda dzīva paliku�a bēgļa cilvēkveidīgu termis�ku kontūru. Juzdams karstumu uz kurpju zolēm, tik tikko izvai�rīdamies no liesmām, kas laizījās tie�i aiz muguras, Kavano veicīgāk rāpās gar akmeņiem. Viņ� atradās pārāk zemu, lai re�dzētu, vai ieplakai nav tuvojies vēl kāds �āvējs. Viņ� tikai cen�tās atrisināt problēmas pēc kārtas, un �ai brīdī viņa prātu visvai�rāk nodarbināja briesmas sadegt.

Viņ� nonāca zem zemes atseguma, ko, lietusgā�u plūdiem tra�kojot ieplakā un izgrau�ot nogāzē iedobumu, bija izveidoju�i ne�gaisi. Pēk�ņi viņam uzbira drupa�as no zemes, kuru kopā turēja saknes. Muskuļiem saraujoties, Kavano kārtējo reizi sastinga un iztēlojās, ka virs viņa stāv �āvējs, tēmēdams ar ieroci un pētī�dams tuvojo�ās uguns malu. Viņ� baiļojās, vai vīrie�a smagums neielauzīs pārkāri un vajātājs neuzkritīs viņam virsū. Vīrs pamī- ņājās, un nokrita da�i zemes piku�i. Tie apbēra Kavano pakausi.

Apspiezdams klepu no dūmiem, kas spiedās virsū, Kavano ga�tavojās �aut, ja vīrietis nokāptu ieplakā. Dūmi ātri vien sabiezē�ja, un Kavano bija spiests aizturēt elpu. Tomēr Kavano zināja, ka arī vīram gravas malā noteikti jāaiztur elpa. Dūmi drīz pie�spiedīs vīrieti aiziet. Jautājums bija tāds - vai viņ� aizies, pirms Kavano būs spiests izkustēties? Spraigo "Deltas" treniņu laikā Ka�vano reiz nācās �etras minūtes aizturēt elpu ar asaru gāzi piepil�dītā istabā, ta�u tas bija noticis pirms vairākiem gadiem. Lai arī kā viņ� būtu apņēmies, Kavano tomēr �aubījās, vai spēs tik ilgi aizturēt elpu. Turklāt nebija zināms, vai vīrietim gravas malā nav maskas, kura filtrē dūmus.

Redzot, ka liesmas tuvojas, karstuma gandrīz pievārēts, Ka�vano noģida, ka viņam, ja vīrietis neaizies, pēc da�ām sekundēm nāksies izvelties no paslēptuves un �aut, un tad būs jādrā�as uz priek�u pa gravu, citādi elpu neatgūt.

Un pēc tam? Vai pārējie izdzirdēs �āvienu un steigsies uz �o sektoru? Pat ja viņi �āvienus nedzirdēs, vīrietim noteikti bija jā�uztur regulāri sakari ar helikopteru un citiem �āvējiem, izman�tojot ķiveres radiomikrofonu. Ja vīrs neziņos pēc grafika, pārē�jos vajātājos modīsies aizdomas, un viņi dosies Kavano virzienā.

Helikopteri darīs to pa�u. Kavano turpināja aizturēt elpu, acu priek�ā sāka virpuļot punktiņi, un helikopteru dūkoņa pēk�ņi bija tik skaļa, ka viņam �ķita - tie jau dodas viņa virzienā. Tie laidās lejā uz kokiem.

Vīrietis, kur� stāvēja virs Kavano, pateica kaut ko Kavano au�sij neat�ifrējamu. Vīrietis acīmredzot runāja radiomikrofonā stei�dzīgā balsī. Nākamajā mirklī Kavano dzirdēja, kā smagi soļi sa�tricina zemi, steidzoties prom. Helikopteru dārdoņa kļuva vēl skaļāka.

Kavano vairs nespēja aizturēt elpu. Punktiņiem acu priek�ā sabiezējot, viņ� iz�āvās no ieplakas. Lai izvairītos no biezajiem dūmiem, viņ� parāpās garām laukakmenim un tad vēl vienam, līdz sasniedza tīru gaisu, kas piepildīja plau�as. Kavano kop� bun�kura atstā�anas nebija ieelpojis tik spirgtu gaisu, lai gan tas bija sasilis. Redze sāka noskaidroties, un viņ� pamanīja nupat atstā�tajā ieplakā oran�as liesmu mēles. Ta�u viņ� saņēma spēkus un notēmēja ieroci uz gravas malu, gatavs iz�aut, ja parādītos kāds.

Neviens neparādījās. Labajā pusē dzirdamā tuvā helikopteru dārdoņa lika viņam piesardzīgi pavērties pāri nogāzes malai. Uguns atblāzmā bija redzams, ka helikopteri atrodas virs kokiem simts jardu attālumā. �āvēji �ķita maģiski paceļamies gaisā uz he�likopteru lūkām, kaut gan patiesībā viņus uzvilka virvēs ar me�hānisko piedziņu. Tik ideālu evakuē�anos Kavano reti bija gadī�jies redzēt. Likās, nepagāja ne mirklis, kad katrs helikopters jau bija uzņēmis piecus vīrus, un, pat neaizvēru�i lūkas, lidaparāti pa�griezās, netuvodamies ugunij, un devās uz rietumiem, uz blīvā�kām kalnu ielejām. Pērkondārdiem nokļūstot, tie izgaisa tumsā. Necik ilgi, un vienīgā skaņa bija liesmu rūkoņa, un Kavano bei�dzot varēja brīvi doties prom, cik tālu vien spēja.

Streipuļodams uz priek�u, Kavano sasniedza vēsāku gaisu un saklausīja bunkura tuvumā dārdam sprādzienus. Acīmredzot uguns bija uzspridzinājusi bunkurā glabāto munīciju. Viņ� lēni vilkās garām laukakmeņiem, pāri kritu�u koku stumbriem, cauri bieziem krūmiem un cīnījās ar mū�zaļo koku zariem. Kavano bi- ja tā izvārdzis no asiņu zuduma, ka radās kārdinājums apsēsties un atpūsties, ta�u bija jākustas uz priek�u, jāsakopo visa discip�līna, lai pēc iespējas attālinātos no uguns. Apziņā ielauzās jauna skaņa. Viņ� dzirdēja tālumā vāju, spalgu, spiedzīgu kaukoņu, kas pieņēmās spēkā. Tuvojās sirēna. Nē, Kavano sev teica. Vairākas sirēnas. �aubu nav, pavalsts policija un glāb�anas darbu dienes�ti. Nogrie�oties no �aurā asfaltētā celiņa, kas veda no astoņas jū�dzes attālās tuvākās pilsētiņas, viņi steigsies pa tik tikko pama�nāmo, koku apstādīto zemesceļu, kas veda uz bunkuru, par kura esamību viņiem nebija ne jausmas, ta�u ugunsgrēka dēļ nebūs grūtību to atrast.

Doma klamzāt sirēnu virzienā, nostāties ceļa malā un gaidīt glāb�anas transporta lukturu gaismu neizturami vilināja. Iespēja atpūsties. Ļaut, lai aprūpē ievainojumus. Iemalkot ūdeni - cik ļoti viņam slāpa, mēle bija tik sausa, ka likās sapampusi. Viņ� nebija pastrādājis neko pretlikumīgu. Viņam bija visas tiesības griezties policijā un lūgt palīdzību.

Bet tad Kavano iedomājās tos jautājumus, kādus policija vi�ņam uzdos. Viņu paturēs policijas aizsardzībā, ta�u Kavano tā ne�bija nekāda aizsardzība. Viņu mēģinās apsargāt vispirms slimnī�cā, tad policijas pārvaldē vai arī kādā policijas paslēptuvē, kas tāpat nebūs dro�a. Kavano dro�i vien turēs aizdomās par līdzda�lību slaktiņa sarīko�anā, un centieni pierādīt, ka viņ� nav vai�nīgs, aizņems vēl vairāk laika, aizkavējot viņa izlai�anu un radot vēl lielāku risku. Preskots bija gribējis novākt Kavano un visu vienību. Maitas gabals tāds! Kamēr vien Kavano neradīsies ie�spēja noskaidrot prātu un sakārtot domas: "Kas bija vīri helikop�teros? Vai tie bija militāristi, kā viņ� nojauta? Kāda bija viņu sais�tība ar Preskotu?" - pats piesardzīgākais, ko viņ� varēja darīt, bija ļaut Preskotam un vīriem helikopteros uzskatīt, ka visi aizsardzī�bas vienības locekļi, viņu ieskaitot, ir pagalam. Pretējā gadīju�mā, uzzinot, ka viņ� vēl ir dzīvs, viņi var sarīkot vēl vienu mēģi�nājumu, lai gan Kavano nebija ne jausmas, kāpēc bija vajadzīgs iznicināt aizsardzības vienību. Dankans, �ads, Treisija, Roberto. Litānija par zaudētajiem draugiem modināja Kavano kliedzienu. Galvā jaucās drūzmu drūzmām jautājumu, un ne uz vienu atbil�des nebija. Viņ� skaidri zināja tikai vienu: iekams tiks noskaid�rots, kas noticis, jāliek manīt, ka viņ� patiesībā ir miris.

Es esmu līķis, viņ� padomāja. Staigājo�s līķis.

Nē, ne staigājo�s. Streipuļojo�s. Viņam nācās sakopot visus spē�kus un disciplinētību, lai spertu soli pēc soļa un turpinātu iet. Ar līmlenti aizlāpītais ievainojums plecā nemitējās sūrstēt. No pārāk tuvas atra�anās liesmām smeldza āda uz rokām, sejas un pakau�a. Viņ� tomēr sakopoja pēdējās enerģijas paliekas, ar pū�lēm iztaisnoja muguru un centās kontrolēt gaitu.

Izliecies, ka atrodies jauniesaucamo apmācības nometnē, viņ� prātoja, mēģinādams jokot. Vai vēl labāk (un tas nebija joks) - izliecies, ka tā ir pirmā apmācības diena "Deltas" nometnē. At�saucot atmiņā "Deltas" nomaļo mācību laukumu Braga fortā, viņ� izjuta spēcīgu nostalģijas uzplūdu. Liec instruktoriem ar tevi lepoties, viņ� sev teica un soļoja vēl noteiktāk.

Sirēnas tuvojās Kavano no labās puses. Turoties no tām at�statu un pēc to gaudo�anas nosakot virzienu, Kavano turpināja lauzties cauri tum�ajam me�am. Man vajadzēs palīdzību, viņ� prā�toja. Es izskatos pēc kara upura. Līdzko parādī�os atklātībā, kāds iekliegsies un piezvanīs policijai. Kas man palīdzēs?

Viņ� atcerējās Ediju, kas sākumā bija savāk�anas vienībā, mū��am ko�ļāja gumiju, mēdza da�ādi izteikties: "�ie mēsli drīz pel�dēs kanalizācijā," - atcerējās �oferi, kur� bija aizvedis melno ma��īnu. Baidoties, ka automobilī varētu būt atra�anās vietas raidītājs, viņ� bija iecerējis to pamest tālu no lidostas. Kavano bija vairākas reizes strādājis kopā ar viņu. Tiklīdz Edijs uzzinātu, kas noticis, viņ� mestu visu pie malas un vēja ātrumā joņotu pie Kavano.

Bet �ai plānā radās kāds trūkums. Ja nu Preskotam vai vīriem helikopterā - vai arī gan Preskotam, gan vīriem - ir savs cilvēks "Gbbal Protective Services"? Ja nu viņiem zināms, ka Edijs sāku�mā bija vienības sastāvā? Lai pārliecinātos, ka nogalināts gan Ka- vano, gan visi pārējie, viņi Ediju novēros. Telefona zvans ar ai�cinājumu Edijam ierasties pilsētā netālu no iznicinātā bunkura būtu nepārprotama norāde, ka ne visi aizsardzības vienības da�lībnieki ir gāju�i bojā.

Tādu risku uzņemties nedrīkst, Kavano prātoja. Jābūt nere�dzamam.

Tad kam es, Dieva vārdā, varu lūgt palīdzību?

Grozies, kā gribi; viņ� alla� atgriezās pie vienas un tās pa�as atbildes - vienīgajam cilvēkam pasaulē, ar kuru viņ� negribēja sazināties, un vienīgais, kas viņam atlika.

-��� Viesnīca "Wariuick". - Reģistratūras darbinieka balss izklau�sījās miegaina.

-��� Lūdzu, pieci simti ceturto istabu! - Kavano tumsā zvanīja pa mobilo telefonu un runāja klusi. Viņ� bija sagumis aiz akme�ņiem un kokiem ceturtdaļjūdzes attālumā no pilsētas ugunīm, kuru virzienā un kurām garām bija soļojis pēdējās �etras stun�das. Viņ� bija nogaidījis, līdz nokļūs tik tālu, un tikai tad zvanī�jis, jo vienmēr pastāvēja risks, ka ugunsgrēka apkārtni uzmana ar mobilo telefonu skeneri (armijnieku skenera darbības rādiuss bija vairākas jūdzes), lai noskaidrotu, vai kāds palicis dzīvs. Bet zvans pa mobilo pilsētas tuvumā pat tik vēlā stundā ne�ķistu ne�kas neparasts. Vēl jo vairāk - �ai brīdī glāb�anas dienesta perso�nāls nepārtraukti zvanītu pa mobilajiem tālruņiem, un tas nozī�mēja, ka skeneris varētu no�ķirt konkrēto sarunu tikai tad, ja tam likts identificēt atslēgas vārdus, piemēram, miris, uzbrukums, "Global Protective Services", vai Kavano vārdu. Viņ� apņēmās būt pēc iespējas nemanāmāks.

-��� Lūdzu, runājiet skaļāk, ser! Es jūs gandrīz nedzirdu.

-��� Pieci simti ceturto istabu.

-Jau ļoti vēls. Vai esat absolūti pārliecināts, ka vēlaties trau�cēt�

-��� Sieva manu zvanu gaida.

Reģistratūras darbinieks gurdi nopūtās.

-��� Es savieno�u.

Piespiedis telefonu pie labās auss, Kavano klausījās vairākkār�tējos zvana signālos.

-��� E� hallo! - D�emijas balss bija miegaina.

-��� Tas esmu es. - Kavano saguma zemāk starp kokiem. Tele�fons saldēja roku.

-��� Hallo! Es nedz�

-��� Tas esmu es. - �ī frāze bija signāls, ka D�emija var uzticē�ties viņa sacītajam un neviens Kavano nav piespiedis zvanīt. Viņ� bija piekodinājis nekad nenosaukt vārdus pa telefonu. Ka�vano cerēja, ka viņa mācību atcerēsies.

-���� Te tāpat. - Tā bija paroles beidzamā frāze. - Kāpēc tu�? Cik pulkstenis?

Tas, ka D�emija bija iegaumējusi mācīto, lika viņam mazliet atslābt.

-��� Vēls.

-��� Mans Dievs, tūlīt būs �etri!

Viņ� iztēlojās, kā D�emija atglau� tum�os matus un, miegda�ma acis, mēģina saskatīt ciparus uz digitālā pulksteņa pie gultas. Viņ� kāroja uzreiz paziņot, ko vēlas, ta�u sarunai bija jāizklausās normālai, ja to kāds noklausās.

-Jā, zinu, bet tu izlidosi agri no rīta, un es gribēju tevi sazva�nīt, pirms tu izrakstīsies no viesnīcas un aizbrauksi uz lidostu. Ne�varē�u aizmigt, iekams nesalīgsim mieru pēc tā mūsu strīda.

-��� Strīda?

Kavano iztēlē redzēja, kā D�emija sarauc pieri.

-��� Svētdien pēcpusdienā viesnīcas bārā. Piedod, ka izraisīju tevī dusmas, paziņojot, ka gribu atgriezties darbā. Tev taisnī�ba. Mums vajadzētu bie�āk būt kopā. - Viņ� iztēlojās, kā D�e�mija vēl vairāk sarauc pieri. - Atceries, tu minēji, ka tev ir vairāk naudas nekā man, un tu gribēji par mani parūpēties. Kā tev patiktos jau tagad iztērēt daļu tās naudas un parūpēties par mani?

D�emija mirkli klusēja, acīmredzot cen�oties izprātot, kādā virzienā saruna rit.

-��� Ar prieku.

-Jauki. No rīta izraksties no viesnīcas, kā biji plānojusi. Ta�u nelido mājās ar lidma�īnu - brauksim ar auto. Kopā ar mani. Apskatīsim dabu un izklaidēsimies.

-��� Nav nekādas vainas. - D�emija slēpa apjukumu. - Kur lai es dabūju ma�īnu? Noīrēt?

-��� Dodies uz Vestsaidu un nopērc! Mums �ā vai tā vajag jau�nu. Man vecās gaita nekad nav īsti patikusi.

-��� Man arī ne. Jau sen bija laiks nomainīt. Kādu marku man pirkt?

-���� "Ford Taurus" būtu labs. Neko pārāk uzkrīto�u. Kā tev pa�tiktos tum�i zila vai tum�i zaļa?

-���� Manas mīļākās krāsas. - D�emija joprojām izklausījās aiz�smakusi no tā, ka tikusi pamodināta. Tas izraisīja Kavano vēlmi pievilkt viņu sev cie�i klāt.

-���� Pērc augstākās klases modeli! - Kavano zināja, ka tam ir divsimt zirgspēku motors, par piecdesmit vairāk nekā standar�ta modeļiem. Ar papildu zirgspēkiem "Grand Prix" sacīk�u āt�rumu rekordu nevarēs sasniegt at�ķirībā no nopietnajiem sacīk��u dzinējiem, kādus savos "Taurus" uzstādīja "Global Protective Services". Ta�u arī tādi bija gana sparīgi, turklāt, ņemot vērā to, ka pa ceļiem braukā miljoniem "Taurus", viņam �ai brīdī svarīgāka bija anonimitāte, nevis milzīga jauda. - Tā kā mums iznāks kādu laiku pabraukāt, man noderētu jaunas drēbes, - Ka�vano turpināja. Viņ� bija ielicis savu koferi "Taurus" bagā�nie�kā, kas uzsprāga pie noliktavas. - Platas bikses, sporta jaka, kur�pes. D�insi, pulovers, "Rockport" kurpju pāris. Manus izmērus atceries?

-��� Kā gan to var aizmirst?

-��� Neko uzkrīto�u.

-��� Dievs pasarg'! Vēl kas?

-��� Apak�veļu.

-��� Kā man patīk, ka tu tik seksīgi runā!

-���� Zeķes. Zobu suku. Skuvekli. Pirmās palīdzības aptieciņu. Nekad nevar zināt, kas ceļā var gadīties.

-��� Piesardzība nenāk par ļaunu.

-��� Tu pat iedomāties nespēj, cik tas ir patiesi, - Kavano attei�ca. - Paķer līdzi kādu sendvi�u! Un ūdeni. Labi daudz ūdens pu�deļu.

Klausulē brīdi valdīja klusums, kamēr D�emija centās aptvert tā nozīmīgumu.

-��� Kāds laiks paies.

-��� Skaidrs, ka tā. Tie�i tāpēc jāsāk pēc iespējas agrāk.

-��� Kur man tevi gaidīt?

-��� Vēl īsti nezinu. Es tev pusdienlaikā piezvanī�u.

-��� Gaidu tevi ar nepacietību.

-��� Es tevi tāpat. Piedod, ka pamodināju!

-���� Tu drīksti mani modināt jebkurā laikā. Tiesa, vēlams, lai tu man tai brīdī atrastos blakus.

Kavano piespieda pogu un pārtrauca sarunu. Viņ� atslēdza te�lefonu, lai taupītu bateriju, kā arī, lai tas pēk�ņi neiezvanītos un nepiesaistītu uzmanību. Viņ� ielika telefonu vējjakas kabatā un modri palūkojās sev aiz muguras, ieklausoties glāb�anas dienes�tu ma�īnu trok�ņos pilsētā, kurai bija pagājis garām. Ugunsgrēks jau plosījās tik tuvu, ka pavalsts policija uzsāka iedzīvotāju eva- kuē�anu. Kavano tik tikko spēja pārzagties pāri ceļam un ieskriet me�ā, �urpu turpu brauco�o auto lukturu gaismā nepamanīts. Viņ� redzēja, kā ierodas kravas ma�īnas, no tām izkāpj vīri ar lāp�stām un motorzāģiem, komanda, kas izskatījās gatava izmantot ceļu par perimetru, kur mēģināt uguns izplatī�anos apstādināt. Citas, lielākas ma�īnas atveda buldozerus.

Kavano instinktīvi pieliecās, izdzirdot pāri galvai aizzibam lid�ma�īnu ar propelleri. Protams, lidma�īna piederēja ugunsdzēsē�jiem. Viņ� pieņēma, ka tajā sēdo�ie novērotāji vadīs uguns loka�lizē�anas darbus. Un tomēr Kavano nespēja - kaut neloģiski - neuztraukties, ka lidma�īnā var būt termiskais sensors un tas ir kārtējais mēģinājums sadzīt viņam pēdas. Reizēm derētu lielāka ticība, viņ� padomāja.

Vadoties pēc transporta līdzekļu radītajām skaņām, Kavano turpināja virzīties pa me�u. Piecas minūtes vēlāk viņ� izdzirdēja tuvojamies helikoptera troksni un no jauna pieplaka zemei, to�mēr mierināja sevi, ka triecienvienīha nebūtu tik dumja un ne�atgrieztos tuvumā uzbrukuma vietai. Viņ� sev iegalvoja, ka �is he�likopters noteikti pieder ugunsdzē�anas darbu komandai. Iespējams, tas nometīs ūdeni vai uguni slāpējo�as ķimikāļijas. Lai gan Kavano bija pārliecināts par savu loģiku, tomēr, ejot starp kokiem, viņ� jutās kails.

Pusmēness dāvāja pietiekami spilgtu apgaismojumu, lai viņ� varētu atrast ceļu starp tum�ajiem celmiem un mū�zaļo koku za�riem. Kavano mērķis bija nākamā pilsēta ceļa malā, aptuveni pie�cas jūdzes uz austrumiem, kur ziemeļu lielceļ� krustojās ar rietu�mu ceļu, kas nogrie�as no Ņujorkas pavalsts autostrādes. �is ceļ� veda uz rietumiem, uz pilsētu, kuru viņ� tikko bija atstājis aiz mu�guras. �ādu mar�rutu glāb�anas darbu dienesti izmantoja, lai pie�kļūtu ugunsgrēkam. Kavano bija pārliecināts, ka pavalsts polici�ja bloķēs ceļu pilsētā, uz kuru viņ� devās. Policisti gribēs aizkavēt civiliedzīvotāju satiksmes plūsmu uz ugunsgrēka apdraudēto zonu. Tādējādi, ja Kavano nesameklēs satik�anās vietu, D�emija ne�varēs atbraukt viņam pakaļ.

Drīz vien pelēcīgā rītausmas gaisma ļāva pielikt soli. Dūma�kas ietītā saule jau vairākas stundas karājās debesīs, kad viņ� starp kokiem saskatīja pelēku dēlī�u seguma māju. Kavano momentā nokrita zemē un vērās caur krūmiem. Viņ� ieraudzīja apkoptu dārziņu, �ķūni un nelielu garā�u, kas bija nokrāsota tādā pa�ā pe�lēkā krāsā kā māja. Tomēr visvairāk Kavano uzmanību saistīja mājas sānos uz krāna saritinātā �ļūtene. Ja vien es varētu aizlīst un nodzerties�

Viņ� iztēlojās, kā vēsais un saldais ūdens plūst pāri lūpām iz�kaltu�ajā kaklā.

Viņ� gandrīz padevās vājumam un iznira no krūmiem. Labi, ka tomēr nepaspēja, jo pēc piecām sekundēm no mājas iznāca jauna, slaida sieviete zābakos, d�insos, vieglā d�emperī un cim�dos. Sieviete noteikti būtu viņu pamanījusi, reaģējusi uz viscaur no�ķiestajām asinīm un paziņotu varas iestādēm.

Viņa sarauca pieri, ieraugot dūmus debesīs, paķēra �ļūteni un uzsauca kādam mājā:

-��� Paklau, Pīt, nevar saprast, vai tas ugunsgrēks, par ko mums ziņoja, virzās uz �o pusi. Ja esi apņēmies aizsargāt veco fermu, būtu vēlams, lai tu noliktu alu malā, paņemtu otru �ļūteni un palīdzētu man aplaistīt jumtu.

Pārāk dehidrēts, lai svīstu dienas karstumā, Kavano rāpās at�pakaļ dziļāk me�ā. Viņ� izmeta loku ap �o un da�ām citām mā�jām piesardzīgā attālumā, izvairīdamies no pilsētas. Pie ziemeļu ceļa viņ� ierāpās caurtekā zem �osejas. Tur bija vēss, smil�ains un sauss. Viņ� izlīda otrā pusē un iegāja me�ā, bet nu smēlās spē�ku apziņā, ka drīz būs iespēja atpūsties. Viņ� pagriezās ieslīpi pret austrumu-rietumu ceļu, kas nogriezās no galvenās maģistrāles, ielīda ceļmalas krūmos, pavērsa skatienu uz rietumiem un ierau�dzīja, ka pavalsts policija no tiesas ir nobloķējusi ceļu, ta�u aiz krustojuma, pa�ā pilsētā.

Labs ir, Kavano nodomāja.

Viņ� atgriezās me�ā netālu no caurtekas. Ielūkojies pulkste�nī, viņ� pārsteigts konstatēja, ka tas rāda desmit pāri divpadsmi�tiem. Viņ� izvilka telefonu, ieslēdza to un nospieda podziņas.

Klausulē atskanēja tikai viens signāls, un D�emija pacēla klausuli. �ķita, ka vina ir noba�ījusies. -Jā?

-��� Tas esmu es. - Viņ� piesardzīgi runāja klusi.

-��� Te tāpat. Tā kā tu pusdienlaikā nepiezvanīji�

-��� Viss ir kārtībā.

-��� Tu dro�i zini?

-��� Būs vēl labāk, kad tu atbrauksi man pakaļ. - Viņ� saklausī�ja fonā balsis. - Kur tu atrodies?

-��� Pa�laik pērku ma�īnu. Varētu padomāt, ka, piedāvājot skaid�ru naudu, nekaulējoties, ietu ātrāk, ta�u papīru aizpildī�ana vil�kās mū�ību. Nu beidzot kuru katru brīdi man pasniegs atslēgas.

Kavano sa�ņaudza telefonu cie�āk.

-��� Runājot par naudu�

-��� Cik mums vajadzēs?

-��� Vismaz divus tūksto�us divdesmitniekos.

-��� Paķer�u trīs.

-���� Samels bankas klerkam, ka dodies uz Atlantiksitiju. Kad būsi visu savākusi, dodies ziemeļu virzienā pa Ņujorkas pavalsts autostrādi. Apmēram piecdesmit jūdzes aiz ceļa, kas nogrie�as uz Kingstonu, tu nonāksi pie pagrieziena uz pilsētu ar nosaukumu Bāskervila.

Kavano nebija izvēles - �ai brīdī gribot negribot bija jāno�sauc pilsētiņas nosaukums. Viņ� cerēja, ka tas tiks minēts tik dau�dzās telefona sarunās glāb�anas dienestu personāla starpā, ka ske�neris nemū�am neizvēlēsies �o vārdu, lai noteiktu sarunu.

-���� Brauc pa ceļu rietumu virzienā! - viņ� turpināja. - Aptu�veni pēc desmit jūdzēm, kad būsi nonākusi pie Bāskervilas, krust�ceļā griezies pa labi. Simts jardu attālumā no pilsētas ieraudzīsi sausu grāvi, kas ieiet caurtekā zem ceļa. Apstājies un izkāp ārā, it kā liktos, ka riepa lai� gaisu un tev būtu jāapskata.

-��� Krustceļ�. Pa labi. Caurteka. Skaidrs. Un tur būsi tu?

-��� Un tur bū�u es. - Viņ� pavērsa skatienu aug�up, jo pāri gal�vai pārducināja vēl viens helikopters. No tā karājās milzīga cis�terna, visticamāk, pilna ar ūdeni. - Ja me�a ugunsgrēks neizpla�tīsies tālāk.

-��� Me�a ugunsgrēks? - Nesagaidījusi atbildi, D�emija turpinā�ja: - Tu nu gan proti izklaidēties. Bū�u klāt, cik vien drīz varē�u.

-��� Kad būsi netālu, piezvani! Atstā�u savu mobilo ieslēgtu.

-��� Tev, goda vārds, viss kārtībā?

-��� Būs kārtībā. Paldies par izpalīdzē�anu!

-��� Paldies, ka palūdzi! Nebiju no tevis to gaidījusi.

Kavano ielika telefonu jakā. Beidzot īstenojis visu, kas bija darāms, viņ� pameta skatienu apkārt me�am. Atradis iedobumu zemē, Kavano nosedza to ar nokaltu�iem zariem, līdz bija apmie�rināts ar dabisku maskē�anos, un ielīda pustum�ajā paslēptuvē. Tur, patīkamās zemes smar�as apņemts, viņ� atspiedās pret slī�pumu. Kavano radās pārejo�a atvieglojuma sajūta. Tagad man at�liek tikai sagaidīt D�emiju, viņ� domāja.

Kaut arī pārklātie zari sniedza ēnu, diena vērtās aizvien siltā�ka. Sajutis, ka Kevlara veste spie�, Kavano to novilka. Tikai tad viņ� aptvēra, ka tajā ietriecies �rapnelis - uzsprāgu�ā ugunsdzē��amā aparāta �ķembas.

Kavano gandrīz minūti viebdamies aplūkoja �rapneli. Tad viņ� pārbaudīja līmlenti uz ievainojuma, kas pulsēja starp kaklu un plecu. Biezās, sudrabainās strēmeles joprojām nodro�ināja stin�gru pārsēju, asinis garām nelaida. Pietūkuma dēļ pagriezt kaklu bija sāpīgi.

Kavano izstiepa kājas vai patiesībā centās to darīt - tiklīdz viņ� bija izstiepis kājas, tās parāvās atpakaļ, saliecās un piespie�dās augumam. Sākas, viņ� nodomāja. Tas notika daudz agrāk, ne�kā viņ� bija paredzējis. Kamēr Kavano atradās kustībā, centās aiz�bēgt no uguns, deva rīkojumus D�emijai, meklēja miera ostu, adrenalīns bija viņa draugs, baroja noguru�o ķermeni, durstīja sā�nos pie�us.

Bet nu Kavano turpmākās da�as stundas nebūs nekas darāms, un adrenalīns vairs nekalpoja mērķim. Tas viņu padarīja nervo�zu. Tas lika ne tikai pieraut ceļus klāt, bet arī sakrustot rokas pāri krūtīm. Kavano jau sajuta uznākam �āvas, daļēji miega trūkuma dēļ, bet pārsvarā tāpēc, ka muskuļi tiecās atbrīvoties no sprie�dzes.

Kavano apvija sev apkārt rokas un nodrebinājās. Gaidīdams, līdz ķermenis norims, viņ� ieņēma kaut ko līdzīgu embrija pozai - visai atbilsto�i, jo viņ� adrenalīna atplū�anu nereti uzskatīja par gatavo�anos atdzim�anai, un dzemdības bez sāpēm nebija iedo�mājamas.

Plakstiņi kļuva smagi. Juzdams miega tuvo�anos, Kavano mo�bilajā tālrunī noteica "vibrozvana" re�īmu. Viņ� ielika telefonu jakas iek�kabatā, izņēma pistoli un turēja uz krūtīm sakrustotajā rokā. Pabeidzis sagatavo�anos, viņ� iegrima miegā.

Telefona vibrē�ana pie vēdera momentā atgrieza Kavano pie apziņas. Gadiem ilgā disciplīna bija iemācījusi viņam nadzīgi at�brīvot prātu no miega reibuma un atgūt modrību. Kamēr Kava�no līda aug�up pa iedobuma nogāzi, ieklausījās, vai nedzirdēs briesmas vēsto�as skaņas, un uzmanīgi pavērās caur rūpīgi sakār�totajiem zariem, viņ� juta, ka telefons novibrē vēlreiz. Tre�o reizi tas novibrēja, kamēr viņ� ostīja gaisu, meklēdams dūmu smar�u. Ta�u dūmaku nekur nemanīja, un Kavano secināja, ka pagaidām ir dro�ībā.

Slīdēdams atpakaļ iedobumā, viņ� iebāza makstī pistoli un pielika tālruni pie auss.

-��� "Taco Bell"! - Tā bija vēl viena viņu parole.

-��� Labi, ka esat atvērti, - atsaucās D�emija, pabeidzot paroles frāzi. - Tā kā tu uzreiz necēli klausuli�

-��� Es tikai nosnaudos. - Piespiedis telefonu pie auss, Kavano iemeta aci pulkstenī, tas rādīja puspieci. - Kur tu atrodies?

-�� Tuvojos pilsētai. Redzu krustceles. Par to ugunsgrēku tu ne- mānījies. Kalns ir noklāts ar dūmiem. Priek�ā aiz�ķērsots ceļ�.

-��� Pilsētā? - Kavano cerēja, ka tas nav pārvietots tuvāk.

-Jā, pilsētā. Policists raida prom vairākas ma�īnas pirms ma�nis.

-��� Varēsi nogriezties krustojumā? -Jā.

-��� Es gaidt�u.

Kavano pārtrauca sarunu, iebāza telefonu jakā un paķēra Kev- lara vesti. Vēlreiz pametis vērīgu skatienu cauri zariem, kas aiz�sedza iedobumu, viņ� izrāpās, aizgāja līdz krūmiem me�malā un sāka pētīt ziemeļu ceļu. Tālumā, kā D�emija bija teikusi, kalns bija noklāts ar dūmiem. Cik noprotams, uguns bija virzījusies uz rietumiem, nevis uz pilsētu. Cauri dūmu mutuļiem izlaidās heli�kopters, laistīdams ūdeni.

Kamēr garām aizbrauca busiņ� ar neieslēgtām signālugunīm, Kavano ievilkās dziļāk me�ā, nogaidīdams, līdz noklust motora troksnis. Pēc tam viņ� vēlreiz palūkojās uz ceļu un, neredzējis neko satrauco�u, ieslīdēja ar zāli apaugu�ajā grāvī un devās uz caurteku. Ielīdis caurulē, viņ� ieklausījās, vai nedzirdēs atbalsi, apstājoties automa�īnai.

Minūti vēlāk kāda patie�ām apstājās.

Durvis atvērās un pēc brī�a aizcirtās. Viņ� sadzirdēja soļus uz asfalta un pēc mirkļa uz grants - kāds riņķoja ap ma�īnu, it kā pārbaudīdams, vai kāda riepa nelai� gaisu.

-��� Kur tu esi? - klusi jautāja D�emija.

Viņ� aizgāja līdz caurules galam.

-��� Paraugies uz ceļa abām pusēm! Neviens tevi nevēro?

-��� Nav nevienas dvēseles.

-��� Iekāp ma�īnā! Gaidi, līdz es ieslīdē�u pakaļējā sēdeklī. Un tad brauc prom!

Kavano klausījās, kā D�emijas soļi atgrie�as pie �ofera puses durvīm. Sirds sitās straujāk. Tiklīdz Kavano dzirdēja durvis at�veramies, viņ� izskrēja no caurules, izkāpa no grāvja pie tum�ā "Taurus", atrāva vaļā durvis, iemeta iek�ā Kevlara vesti un ie�rausās tai pakaļ. Nogūlies uz sēdekļa, viņ� aizvēra aizmugurējās durvis.

D�emijai mugurā bija dzeltenbrūna linu jaka. Viņas tum�ie, mirdzo�ie mati iezīmējās uz priek�ējā stikla fona. Ieliekot pār�nesumā, D�emija pameta skatienu atpakaļ. Ieraugot viscaur ar asinīm nota�ķītās, ieplēstās drēbes, netīrumus, kvēpus, ap�svilu�os matus un sudrabaino līmlenti uz pleca, zaļās acis iepletās.

-��� Dievs tēvs! � viņa izdvesa.

Kavano kļuva lepns, redzot, cik veiksmīgi viņa pārvar �oku, pagrie�as uz priek�u un nospie� akseleratoru, braucot saprātīgā āt�rumā, lai nepievērstu lieku uzmanību.

-��� Cik ļauni ir? - Viņa saspringta nenolaida acis no ceļa.

-���� Izskatās ļaunāk, nekā patiesībā ir. - Vārdi kaklā bija kā akmeņi.

Viņ� ieraudzīja uz grīdas plastikātā iesaiņotu ūdens pudeļu komplektu. Juzdams sauso muti un piepampu�o mēli, viņ� parā�va cilpu, kas ļāva novilkt plastikātu.

-��� Vai tu esi� - D�emija ievilka elpu, - ievainots?

-��� Jā. - Viņ� satvēra pudeli un atgrieza korķīti.

-��� Kas var būt vēl ļaunāk?

-���� Netrāpīja masas centrā. Tikai plecā. - Kavano guļus stā�voklī ielēja ūdeni mutē un daļu izlaistīja pāri lūpām, uz jakas un sēdekļa. Mēle uzsūca ūdeni kā sūklis.

D�emijas balss kļuva saspīlētāka.

-��� Tas, ko dēvē par "ievainojumu miesā"? Kas tas tāds? Sudra- ba limlente?

-��� Bez tās no mājas nedrīkst iziet.

-Tu sevi salāpīji kā teko�u cauruli? Dieva dēļ, saķersi infek�ciju un nomirsi! Vedu tevi pie ārsta.

-��� Nē, - Kavano ātri atteica, - nekādu ārstu!

-��� Bet�

-��� Ārstiem par �autām brūcēm jāziņo policijai. Es negribu, lai iesaistās policija. Negribu, lai varas iestādēm kļūst zināms, ka esmu dzīvs.

-��� Vai "Global Protective Services" nav savi ārsti?

-Ir.

-Tad�

-��� Ari viņi nedrīkst zināt, ka esmu dzīvs.

-��� Kas, pie velna, te notiek?

Kavano norija vēl mazliet ūdens. Viņ� bija tā izkaltis, ka ju�ta, kā tas plūst kaklā un tālāk barības vadā. Blakus ūdens pude�lēm viņ� ieraudzīja nelielu "Styrofoam" aukstumsomu. Ievaino�tajam plecam sūrstot, viņ� atvēra kastes vāku un ielūkojās tajā.

-���� Pastrami ar rīsiem, - D�emija paskaidroja. - Kartupeļu un kāpostu salāti. Un vēl mazliet marinētu diļļu.

Kavano nokoda prāvu gabalu sendvi�a un badīgi ko�ļāja. To�mēr jau pēc pirmā kumosa pēk�ņi sajuta nelabumu. Viņ� atgūlās un lūkojās griestos, kas �ķita grīļojamies līdz ar līgano automa�ī�nas vibrāciju.

-��� Vai tu ainā nopietni? Pie ārsta neiesi? - D�emija pārjautāja.

-��� Neie�u.

-��� Kurp man tevi vest?

-���� Atpakaļ uz maģistrāli. Nogriezies uz ziemeļiem! Olbani ir apmēram stundas brauciena attālumā. Piereģistrē mūs moteli - tādā, kur ma�īnu drīkst novietot pie pa�ām durvīm.

-��� Es minē�u - neko uzkrīto�u.

-��� Tādu samērā papluku�u. Tādu, kurā pierasts norēķināties skaidrā naudā un darbiniekiem nepatīk zvanīt policijai.

-��� Es jau paredzu, cik tas būs apburo�i.

-��� Aptieciņu paņēmi?

-���� No tava balss toņa nopratu, ka jāņem lielā. Tā ir tur pie drēbju maisiņiem uz grīdas.

Kavano parakņājās pa maisiņiem un atrada plastmasas aptie�ciņu prāvas telefonu grāmatas lielumā. Ievainojums iesūrstējās spēcīgāk, un viņ� atrāva vaļā somiņu, izrakņājās pa pārsējiem, ziedēm, �ķērēm un atrada vairākas tailenola dubulto table�u pa�ciņas. Kavano atrāva vaļā vairākas paciņas un norija to saturu, uzdzerot virsū ūdeni. Dzer lēnām, viņ� sevi brīdināja. Uzmanies, lai nekļūst slikti!

-��� Es biju pacietīga, - D�emija atgādināja. - Es tev jautāju ti�kai vienu reizi.

-��� Tu gribi zināt, kas notiek.

-��� Kungs tētīt, kā tu uzminēji?

-��� Es nekad neesmu tev stāstījis par saviem uzdevumiem.

-��� Tas tiesa. - D�emija turpināja stūrēt. - Bet �oreiz pastāstīsi.

-��� Jā, - Kavano atteica. - Ja tev jāliek uz spēles sava dzīvība, lai man palīdzētu, tev ir tiesības zināt, kur tu iesaisties. �oreiz es tev pastāstī�u.

Motelis Olbani, saukts "Day's End Inn", atradās sānieliņā, piecus kvartālus no maģistrāles, lētā rajonā tālu no visiem "Ho- liday Inn" un "Best Western". Kaimiņos ierīkotie divi bāri, trans�misiju remonta serviss un hamburgeru ieskrietuve bija tipiski �im rajonam. Lejup slīdo�ā saule meta ēnas, un servisu slēdza ciet. Da�i vīri izkāpa no pikapiem un ieslāja vienā bārā. Cita neviena uz ielas nebija.

Pa ceļam Kavano bija ar pudeļu ūdeni noskalojis asinis un kvēpus no sejas. Viņ� bija uzvilcis D�emijas pirkto sporta jaku, d�insus un puloveru, tā noslēpjot skatieniem līmlenti uz pleca. Beisbola cepurīte, ko D�emija bija nolēmusi iekļaut pirkumā, no�sedza apsvilu�os matus un ļāva sēdēt taisni, nepievēr�ot lieku uz�manību. Kamēr D�emija iegāja noīrēt numuru, Kavano nopētīja netīro ielu.

Turot rokā pie liela, dzeltena plastmasas kubiņa piestiprinātu atslēgu, D�emija atgriezās pie ma�īnas.

-��� Samaksāji skaidrā? - Kavano noprasīja.

-Jā. Es paziņoju klerkam, ka mūsu kredītkarte nozagta.

-��� Tikpat labs aizbildinājums kā jebkur� cits.

-��� Viņ� laikam pieradis pie pārī�iem, kas norēķinās ar skaidru naudu. Varbūt iedomājās, ka mēs esam mīļākie. - D�emija no�griezās no ielas un devās uz moteļa sētu. - Es saprotu, kāpēc tu negribi, lai norēķinos ar kredītkarti. Neatstāj pēdas. Bet teorē�tiski par mani neviens nezina, vai ne?

-��� Teorētiski - jā, - Kavano atbildēja. - Es nevienam "Global Protective Services" neesmu to pastāstījis, pat Dankanam ne. - Atmiņā uzzibsnīja Dankana izkropļotā seja. Sēras un niknums auga augumā.

D�emija novietoja auto priek�pēdējā vietā pie atkritumu tver�tnes.

-��� Tādā gadījumā - vai tu neesi pārāk piesardzīgs? - Viņa pa��ūpoja galvu. - Es jau nojau�u, ko tu tūlīt teiksi. Nekad nevar būt pārāk piesardzīgs.

Par spīti nelāgajai pa�sajūtai, viņ� izmocīja smaidu.

D�emija izkāpa no ma�īnas, piegāja pie moteļa mājiņas un at�slēdza durvis.

Tai pa�ā brīdī Kavano atvēra aizmugurējās durvis, paķēra vai�rākus maisiņus, lai piesaistītu jebkura novērotāja uzmanību - cilvēkiem patīk aplūkot maisiņus -, un pēc iespējas stabilākā gai�tā piegāja pie krēslainās mājiņas.

Abām parastajām gultām bija izbalēju�i pārklāji. Galds saskrā�pēts. Pie sienas ar skrūvēm piestiprināts mazs televizors. Paklājs bija plāns. Spogulim virs kumodes ieplaisājis stūris.

-��� Tu pats gribēji nopluku�u, - D�emija taisnojās.

Istabā valdīja tik tikko manāms cigare�u dūmu smārds.

-��� Nesmēķētāju mājiņu nebija, - D�emija teica.

-��� Ir jau labi. - Kavano novietoja maisiņus uz galda, ieslīdēja gultā un atlaidās, aizvērdams acis un cerēdams, ka reibonis ma�zināsies. - Laba paslēptuve. Tava izvēle ir lieliska.

-��� Atnesī�u no ma�īnas ūdeni un visu pārējo. - Pabeigusi nest, D�emija aizcirta un aizslēdza durvis.

Ar aizvērtām acīm, gulēdams gultā, Kavano sajuta viņas pē�to�o skatienu.

-��� Vai atstāt gaismu ieslēgtu? - vina vaicāja. -Jā.

-��� Ko man tavā labā darīt?

-��� Atnes vēl ūdeni! Iedod man vēl tailenolu!

-��� Vai brūce ir inficēta?

Kavano norija tabletes un ūdeni.

-��� Jādomā, ka� - Viņam izdevās uztrausties kājās. - Tas būtu jānoskaidro.

Karstais du�as ūdens gāzās pāri Kavano, izmērcējot muguru un noliekto galvu. Viņ� pacēla galvu, ļaujot ūdenim apskalot seju un krūtis. Viņ� tā līgojās, ka bija spiests apsēsties.

Du�as aizkars pavērās. D�emija, kosmētikas spoguļa mestās gaismas ieskauta, aizvēra tualetes poda vāku. Viņa apsēdās, at�balstījās ar elkoņiem uz ceļiem un vēroja viņu.

Kaut arī gaisma kairināja acis, tā ļāva viņam redzēt, kā asi�nis, netīrumi un kvēpi aizvirpuļo kanalizācijā. Ieziezdams matos �ampūnu, viņ� pamanīja, ka tiem seko da�i apsvilu�i matiņi.

-��� Tev ir zilumi uz kājām un krūtīm. - D�emija ievēroja.

Brauciena laikā Kavano ar pārtraukumiem bija izstāstījis, kas

noticis. D�emija atkal ļāva viņam izjust lepnumu, jo klausījās, apslāpēdama emocijas, un tikai retumis uzdeva da�us nepiecie��amus jautājumus, nevis pārtrauca stāstīto ar izsaucieniem.

-��� Laikam sasitos, kad noripoju gravā, - viņ� prātoja. - Tu arī varētu būt operators, zini? Tu ātri apgūsti. Tev piemīt pareizi in�stinkti, lai gan nezinu, kur tu tādus esi ķērusi.

D�emijas skaistā seja kļuva pārāk nopietna, un viņa atbildēja:

-��� Instinkti radās tāpēc, ka bie�i esmu kopā ar tevi. - Viņa uz- rotīja piedurknes un ieziepēja Kavano muguru. - Tā, kāpēc Pres- kots gribēja, lai jūsu vienība tiek nogalināta?

-��� Un kas bija tie zeļļi helikopteros? Viņi izturējās glu�i kā ar�mijas īpa�ie operatīvie darbinieki, - Kavano prātoja.

-��� Un tad vēl uzbrucēji noliktavā.

-��� Viņiem bija labs ekipējums, ta�u tradicionāla taktika. Viņi nebija tik disciplinēti kā zeļļi helikopteros. Virzoties pa nolikta�vas kāpnēm, viņi pārāk vilcinājās, it kā būtu nobiju�ies.

Kavano aizgrieza du�as krānus. Ūdens pilēja no auguma, un brīdi ne viens, ne otrs nekustējās.

-��� Laikam jau jāsāk, - viņ� ierunājās. - Atceries, kas jādara?

-��� Tavi norādījumi bija nepārprotami.

-���� Labi. - Kavano dziļi ieelpoja, ar labo roku pasniedzās līdz kreisajam plecam un aptaustīja līmlentes malas, izelpoja, vēlreiz ievilka dziļu elpu un sāka plēst nost strēmeles. Lokanās līmlen�tes lipīgā puse lēnām atdalījās no ādas. Viņ� nedrīkstēja raut strauji, jo tā varēja ieplēst un papla�ināt brūci. Katra sekunde paildzināja sāpes. Kad līmlente bija nost, asinis atsāka plūst, ta�u retākā straumītē nekā pēc �āviena, jo starplaikā jau bija izveido�ju�ies recekļi.

D�emija uzreiz piespieda tai ziepjainu vīk�ķi, maigi, ta�u strau�ji noberza, iztīrot netīrumus un strutas.

Kavano saviebās.

-��� Darīts, - viņa teica.

Viņ� paliecās uz priek�u, lai atgrieztu du�u un noskalotos.

-��� Nevaru pakustināt galvu un apskatīt.

-��� Uz pleca tev ir pamatīgs robs. Labās ziņas ir tādas, ka, pēc visa sprie�ot, lode izskrējusi cauri.

-��� Tā jau man likās. Kādas ir sliktās ziņas?

-��� Robs ir divas collas gar�.

Kavano pamāja. Asinīm ieplūstot notekā, viņ� nogrieza ūdens strūklu un saņēma dū�u, gatavojoties nākamajai D�emijas ope�rācijai.

Pirms piereģistrē�anās motelī viņi bija ieskrēju�i aptiekā un nopirku�i pudeli ūdeņra�a pārskābes.

D�emija atkorķēja pudelīti un izlaistīja tās saturu brūcē.

�ķidrums burbuļoja un putoja garajā, dziļajā robā, sāpes �ķita reizē griezīgas un ugunīgas. Kavano sakoda zobus un pieķērās vannas malai.

-��� Izskalo! - D�emija norīkoja.

Aizmiglotām acīm viņ� vēlreiz atvēra du�as krānus. Kanali�zācijā aiztecēja vēl mazliet asiņu, sajauku�ās ar putojo�u �ķidru�mu. Kad viņ� iznāca no strūklas, D�emija ielēja vēl vienu tiesu ūdeņra�a pārskābes. Garais, dziļais robs vēlreiz izvirda asiņainas putas.

-��� Dievs visvarenais� - Kavano nomurmināja. Viņ� paliecās atpakaļ zem strūklas. Pēc tam kad notekā aizplūda vēl asiņainas putas, viņ� aizgrieza du�as krānus un pārkrita pāri vannas malai, jūtot, kā D�emija ar dvieli nosusina brūci.

Kavano �okļu muskuļi nocietinājās.

-��� Ada ir iesārta, - D�emija pamanīja.

-��� Dro�i vien kairinājums no līmlentes.

-��� Nē. Tas ir citāds sārtums. Izskatās, ka ievainojums ir iekai�sis. - D�emija ar dvieli uzsūca vēl asinis. Kamēr robs uz brīdi bi�ja sauss, viņa a�i atvēra antibiotiskas ziedes tūbiņu, izspieda pusi tās satura gar brūci, piespieda tam marles tamponu un nostipri�nāja ar vairākiem pirmās palīdzības plāksteriem.

Kavano dziļi ieelpoja.

-��� Vai nostāvēt spēsi? - D�emija vaicāja.

Kavano centās, ta�u paslīdēja. D�emija paspēja viņu satvert, pirms viņ� nokrita, ūdens no mitrā auguma piespieda viņas blū�zīti pie krūtīm.

D�emija nosēdināja Kavano uz aizvērtā tualetes poda un no�susināja ar pēdējo, vislielāko dvieli viņa rokas, krūtis, galvu un muguru, neaizskarot brūces apkaimi, - biezais pārsējs bija sārts no asinīm.

-��� Es tevi cel�u kājās, - D�emija brīdināja.

Kavano grīļojoties juta, kā viņa virza dvieli pāri kājām, dzi�mumorgāniem un gurniem. Visas maņas, ja neskaita sāpes ple�cā, �ķita attālas, it kā �is ķermenis nepiederētu viņam.

-���� Saņemies! - D�emija pārlika viņa roku sev ap kaklu un vadīja uz ēnaino guļamistabu, lēni noliekot viņu tuvākajā gultā. - Tu esi karsts. Vai tev gadījumā nav drudzis?

Nepaspējis atbildēt, viņ� sāka drebēt.

Drebuļi pieņēmās spēkā; D�emija novilka savas bikses, palī�da zem segas un apskāva viņu.

-��� Tev vajag�

-��� Nē, - Kavano izmocīja trīsēdams.

Plakstiņi kļuva smagi. Ēnas istabā satumsa.

Viņa piespieda Kavano sev klāt cie�āk.

Kavano pamodās, paraustīts aiz pleca. Mirk�ķinot acis cauri aizkariem plūsto�ās vārās gaismas dēļ, viņ� ar pūlēm nenovaik- stījās, kad D�emija noņēma pleca pārsēju. Viņas zaļās acis sa�au- rinājās, apskatot brūci.

-��� Kā tur�

-��� Tikpat sarkans kā vakar vakarā, - viņa atbildēja.

Kavano juta, kā kaut kas iek�ā sa�ņaudzas.

-��� Bet vismaz lielais karstums pārgājis.

-��� Tas jau ir cerīgi, vai ne?

-��� Brūce pārklājusies ar kreveli.

-��� Un ko es teicu? Cerīgi.

Viņa uzspieda vēl antibiotisko ziedi, pārklāja brūci ar jaunu marles kārtu un cie�i pārsēja.

-��� Cik pulkstenis? - Kavano instinktīvi palūkojās uz pulkste�ni pie gultas un saviebās, redzot, ka sarkanie cipari rāda 4:22. Satraukumam pieņemoties spēkā, viņ� norādīja uz aizkariem. - Kā tik dziļi naktī var būt tik gai�s?

-��� Tagad ir pēcpusdiena.

-Ko?

-��� Tu nogulēji visu nakti un lielāko tiesu dienas. Tu neatce�ries, kā es tev iebaroju sviestmaizi ar pastrami un mazliet kartu�peļu salātu no aukstumsomas?

-Nē.

-��� �orīt.

-��� Neatceros.

-��� Es vēl vairākas reizes palīdzēju tev aiziet uz tualeti.

Kavano vērās viņā ar tuk�u skatienu.

-���� Kad ieradās istabene uzkopt numuru, es izgāju ārā ar viņu aprunāties, - D�emija sacīja. � Es sastāstīju, ka tu esi saindējies, ēzdams sendvi�us, kas bija sabojāju�ies ma�īnā. Teicu, ka nevē�los tevi atstāt vienu. Iedevu viņai naudu par vēl vienu nakti, lai nodod reģistratoram. Piezvanīju reģistratūrai un noskaidroju, ka naudu viņa nodevusi. "Viss kārtībā!" paziņoja reģistrators.

-��� Jā, tev nudien piemīt operatora instinkti.

-��� Tev jāpaēd vēlreiz.

-��� Negribas.

-��� Tas nav svarīgi. Ja neēdīsi, neizveseļosies.

-���� Nevaru iedomāties, kā spē�u norīt pastrami un kartupeļu salātus.

-��� Tie dro�i vien jau veci. Nosauc, ko gribi! Picu? Liksim, lai pieved klāt.

Kavano gribēja iebilst.

Viņam bija pamats lepoties, jo D�emija attapās.

-���� Ņemu savus vārdus atpakaļ. Piegāda�ana atkrīt. Dro�ības noteikumu pārkāpums, pareizi?

-Jā.

-��� Tad man nāksies aiziet un kaut ko nopirkt. Nekas cits ne�atliek. Stāsti, pēc kā tev kārojas. Ceptus cāļus? Piena kokteili? Vienalga ko.

Kavano vajadzēja izlikties, ka viņam ir apetīte. Pretējā gadī�jumā D�emijai varēja rasties kārdinājums izsaukt ārstu.

-��� Vistu. Palīdzi man aiziet uz tualeti!

Pēc tam viņa pasniedza Kavano skū�anās putas un jaunu bār- dasnazi. Noskrāpējis trīs dienas dīgu�os bārdas rugājus, viņ� sa�jutās tīrāks. Tomēr, atkal ierāpies gultā, jau bija pārguris.

-��� Tu iztiksi manas prombūtnes laikā? - D�emija taujāja.

-��� Ja triecienvienībai būtu zināma mūsu atra�anās vieta, viņi jau būtu te ielauzu�ies. - Pārvilcis sev pāri segu un palagu, Ka�vano iekārtojās pussēdus un atspiedās pret spilveniem. - Uzka�rini uz durvju roktura zīmi "Netraucēt!" un padod man pistoli!

-��� Ja tu nebītos par iespējamiem draudiem, tad nedomātu, ka tev vajadzīgs ierocis.

-��� Ieradumam liels spēks.

-��� Tā gan, - D�emija skeptiski novilka.

-��� Gaidīt gaidī�u to cāli.

-��� Labs ir, - viņa piebilda vēl skeptiskāk un aizgāja.

Dzirdot, kā D�emija pārbauda, vai durvis ir aizslēgtas, Kava�no uzmeta skatienu pulkstenim pie gultas, tas rādīja 4:58. Viņam bija kaut kas jānoskaidro. Viņ� stīvi pasniedzās pēc televizora pults uz galdiņa pie gultas, pavērsa to pret televizoru aiz gultas kājgaļa, ieslēdza to un meklēja vietējo kanālu.

Sestajā kanālā sākās ziņas piecos. Kā jau Kavano bija pare�dzējis, ugunsgrēks bija viens no galvenajiem materiāliem. Viņ� koncentrējās uz reportiera stāstīto un vēroja noguru�os uguns�dzēsējus, kas darbojās ar motorzāģiem, lāpstām un �ļūtenēm, cen��oties nepielaist uguni tuvumā pirmajai pilsētai, kurai viņ� ie�priek�ējā pēcpusdienā bija pagājis garām. Cauri dūmiem piķēja helikopters, izlaistīdams liesmās ķimikālijas, kas slāpēja uguni.

-��� Līdz pēcpusdienai deviņdesmit procenti uguns bija lokali�zēta, - viena no vietējo ziņu diktorēm mierināja publiku un pār�slēdzās uz reportā�u par politisku skandālu Olbani, kurā bija ie�saistīts pavalsts senators, kas arestēts par brauk�anu reibumā un pusaugu velosipēdistes notriek�anu, salau�ot viņai kājas.

Kavano apjukumā vēl brīdi skatījās un tad sāka pārslēgt ka�nālus, apstājoties pie desmitā kanāla, kur reportā�a par uguns�grēku tai brīdī jau beidzās. Viņ� izbrīnījies klausījās, kā repor�tieris stāstīja, ka vēlu pēcpusdienā ugunsgrēks ir pilnībā ierobe�ots. Viņ� atgriezās pie sestā kanāla, tik satraukts, ka tik tikko pievērsa uzmanību ekrānam. Pusse�os sākās jauns vietējo ziņu izlaidums, un nu materiāls par it kā dzērumā brauku�o se�natoru bija pirmajā vietā. Viņ� pārslēdza uz desmito kanālu, tajā reportā�a par ierobe�oto ugunsgrēku tika rādīta tie�i pirms laika ziņām.

Kavano sarauca pieri.

Se�os, tiklīdz sākās vēl viens vietējo ziņu izlaidums, Kavano izdzirdēja klauvējienu, tad vēl trīs, un pēc tam pagriezās atslēga. Ja D�emijai būtu nevēlami ceļabiedri, Kavano pastūma pistoli zem segas un notēmēja pret durvīm.

Ienāca D�emija, nesot papīra maisiņus ar uzrakstu "Kentucky Fried Chicken".

Kavano atslābināja pistoles tvērienu.

-��� Kas noticis? - viņa apjautājās.

-��� Es tikai kaut ko ieraudzīju televīzijā.

D�emija aizslēdza durvis un izņēma kartona kārbas no mai�siņiem.

-��� Ko tu tur tik satrauco�u redzēji?

-��� Drīzāk jau neredzēju.

Viņa mulsi pa�ūpoja galvu.

-��� Palūkojies pati! - Kavano ieteica.

D�emija apsēdās līdzās, vietējās ziņas turpinājās.

Politiskais skandāls atkal bija pirmā ziņa, tai sekoja reportā��a par vairākiem sastrēgumiem benzīna uzpildes stacijās. �eit, tā�pat kā desmitajā kanālā, si�ets par ierobe�oto ugunsgrēku bija pē�dējais pirms laika ziņām, un tas sastāvēja tikai no da�iem kad�riem ar ugunsdzēsējiem.

-��� Nu tu redzēji? - Kavano jautāja.

-����� Es gandrīz neko neredzēju. Būtu pamirk�ķinājusi acis, vispār būtu palaidusi garām. - D�emija novērsās no televizora un veltīja viņam norūpēju�os skatienu. - �etri miru�i? Slepens bunkurs? Helikopteri ar raķetēm? Bet mēs ziņās redzam vie�nīgi da�us ugunsdzēsējus ar cirvjiem rokās un nokvēpu�ām sejām.

-��� Iepriek�ējās reportā�as bija garākas, bet principā vēstīja to pa�u, - Kavano sacīja.

-����� Iespējams, ugunsdzēsējiem vēl nav izdevies nokļūt līdz uguns izcel�anās vietai, un tāpēc līķi nav atrasti.

-���� Iespējams, - Kavano atteica. - Tomēr vietā, kurā izcēlās ugunsgrēks, tas nodzistu visātrāk, jo uguns būtu visu aprijusi. No�vērotāji lidma�īnās būtu varēju�i ieraudzīt iznīcināto helikopte�ru un abus d�ipus. Cadu un Treisiju uzspridzināja. - Niknumā vi�ņa balss aizsmaka. - Bet Roberto līķis bija vesels. Pat apdedzis tas izskatītos pēc līķa. Un nevar būt, ka neviens tuvējā pilsētiņā nedzirdēja trīs helikopterus un sprādzienus.

-���� Es nopirku Olbani "Times Union". - D�emija piegāja pie kumodes. - �ārīta laikraksts, tāpēc pēdējo notikumu tajā nebūs. Tomēr, iespējams, tas mums kaut ko pavēstīs.

Viņa paņēma blakus maisiņiem nolikto avīzi un pienesa pie gultas.

Raksts par ugunsgrēku bija pirmās lapas pa�ā apak�ā. Pie tā bija fotogrāfija ar bālu, dūmu daļēji ieskautu ugunsdzēsēju. Raksts turpinājās astotajā lappusē, tur tas arī atradās apak�ā.

-��� Te! - D�emija norādīja uz rindkopu beigās. - Kāds tuvējā pilsētā tomēr dzirdējis sprādzienus.

-��� Gāzes baloni? - Kavano neticēja savām acīm.

Viņa nolasīja rakstīto:

-��� "Varas iestādes izvirzīju�as versiju, ka uguns, izplatoties līdz mājiņām augstāk kalnā, uzspridzinājusi propāna gāzes balonus."

-��� Bunkura tuvumā nav nekādu būdu!

-��� Tātad par eksploziju cēloņiem viņiem ir tikai minējumi, - D�emija prātoja.

-���� Vai arī kāds melo. Ievēroji teikumu par to, ka izmeklēt uguns cēloņus ieradusies īpa�a vienība?

-��� Tu domā, ka te kaut kas tiek slēpts?

-��� Neiespējami tas nav, - Kavano bilda. - Kāda ietekmīga per�sona izdara spiedienu uz vietējām varas iestādēm un nokārto tā, ka ugunsdzēsēji turas pa gabalu, kamēr īpa�ā vienība dodas uz uguns izcel�anās vietu. Tas ir krietni tālu, un apkārtni var mierī�gi nokopt. Neviens neredzēs, kā atlido helikopteri, lai aizvestu līķus un drupas.

-��� Kāda ietekmīga persona? Tu domā valdību?

-��� Kas gan vēl varētu būt tik ietekmīgs, ka nevienu nelaistu tuvumā notikuma vietai? - Kavano attrauca.

-��� Bet, sasodīts, kāds Preskotam sakars ar valdību?

Kavano paraustīja plecus un nekavējoties to no�ēloja, jo �ī kustība iedzēla ievainojumā.

-��� NAP nolīga viņa laboratoriju, lai veiktu pētījumus, kā pār�traukt atkarību.

-��� Tas neizskaidro īpa�o uzdevumu armijas vienības iesaistī�a�nos, - D�emija iebilda. - Un kāpēc kāds pēk�ņi tīkoja nogalināt tavu vienību? Uzbrucēji noliktavā gribēja saņemt Preskotu dzīvu?

-��� Visādā ziņā tā izskatījās. Viņiem bija vairākas izdevības mūs abus nolaist no kājas. Ta�u viņi pūlējās mūs iedzīt stūrī.

-��� Bet pie bunkura viņi pēk�ņi gribēja visus nonāvēt.

Kavano vēlreiz pamāja ar galvu.

-��� Kas viņiem lika mainīt domas? Varbūt īstais mērķis bija aiz�sardzības vienība un Preskots bija ēsma, kas ar viltu piespieda paņemt sevi līdzi uz bunkuru, tā noorganizējot mūsu iesprosto- �anu.

-��� Bet kāpēc kādam būtu vēlē�anās iznīcināt jūsu vienību? Vai spēj iedomāties kādu agrākos uzdevumos iegūtu informāciju, kas varētu padarīt tevi un tavu vienību par mērķiem?

-��� Cik man zināms, es neesmu ne redzējis, ne dzirdējis neko tik nopietnu, lai biju�ais klients justos apdraudēts tāpēc, ka man kaut kas būtu zināms. - Kavano lauzīja galvu. - Turklāt �ads, Treisija un Roberto jau se�us mēne�us nebija strādāju�i pie vie�na uzdevuma kopā ar mani un Dankanu. Pat ja būtu, uzbrucē�jiem nebija nekādu iespēju izdibināt, kas �ajā uzdevumā piedalī�sies. Pat Dankans līdz pat pēdējam brīdim nezināja.

-Tā gan ir tikai ideja, bet� - D�emija vilcinājās.

Kavano gaidīja.

-��� Man bija papilnam laika visu apsvērt, kamēr tu gulēji. Pie�ņemsim, ka uzbrucēju vienības nebija savā starpā saistītas.

-��� Runā!

-��� Pieņemsim, pirmā grupa gribēja sagūstīt Preskotu, glu�i kā viņu stratēģija norādīja, - D�emija minēja. - Un otrā grupa�

-��� Gribēja viņu nogalināt, glu�i tā, kā izskatījās? - Kavano vai�cāja.

-��� Nogalināt Preskotu. Tu un tava komanda bijāt vienīgi otr��ķirīgi mērķi. Jūs tikai pagadījāties ceļā.

-��� Ta�u tas neizskaidro, kāpēc Preskots gribēja mūs visus no�slaktēt. Ja viņ� nestrādāja uz vienu roku ar tiem vīriem helikop�teros, tad viņa uzvedība liekas neloģiska.

-���� Tiem, kuri izskatījās pēc militāras īpa�o uzdevumu vienī�bas, - D�emija sacīja. - Tu minēji, ka redzēji, kā viņus ievilka atpakaļ helikopteros.

-Jā.

-��� Tu redzēji visus?

-Jā. Man bija jāpārliecinās, ka aizlido pilnīgi visi.

-��� Vai tu redzēji, kā Preskotu uzvelk kopā ar pārējiem? -Nē.

-��� Vai tev tas ne�ķiet dīvaini, ja jau viņ� bija uz vienu roku ar viņiem?

-��� Varbūt viņ� gāja bojā ugunsgrēkā.

-��� Un tie vīri nepaņēma līķi līdzi?

-�� Ja netika tam klāt, tad ne. Tas ir viens, ko laikrakstā minē�tā īpa�ā vienība gribētu aizvest prom.

D�emija nolaida skatienu uz izvalkāto paklāju.

-����������� Bet varbūt patiesība ir tie�i tāda, kā izskatās. Pirmā grupa kāroja nogrābt Preskotu dzīvu. Otrā kāroja viņu nogalināt. Viņ� bija pārbijies līdz nāvei no abām. Un jūsu vienības rīcībā to�mēr bija tāda informācija, kurai visādā ziņā bija jāpaliek noslē�pumā.

Kavano piepe�i sajuta dzestrumu - ne no drud�a izraisītajiem drebuļiem, bet no pēk�ņas nojautas, ka D�emija ir kaut kam uz pēdām.

-��� Jēziņ�

-��� Informācija, kas tevi padarīja par draudu, - D�emija turpi�nāja.

-��� Preskota izgai�anas plāni. - Kavano satraukumā piecēlās sē�dus, saviebdamies no sāpēm, ko radīja ievainojums. - Ak tu mai�tas gabals!

Viņam tagad kļuva skaidrs, ka Preskots bija atskārtis, kas sē� helikopteros, un bija pārliecināts, ka �ī grupa at�ķirībā no pir�mās grasās viņu nogalināt. Viņ� bija zinājis, ka triecienvienība iznīcinās jebkuru transporta līdzekli, kas mēģinās atstāt bunku�ru, un tie�i tāpēc bija pārliecināts, ka ar uzbrucēju bruņojumu pietiek, lai ielauztos bunkurā un pievārētu aizsardzības vienības pretestību. Sajūtot draudo�o nāvi, viņ� krita panikā. Izlēmis, ka vienīgais glāb�anās ceļ� ir novērst helikopterā sēdo�o uzmanību, Preskots izraisīja ugunsgrēku, izmisīgi cerēdams, ka tas ļaus vi�ņam aizzagties prom, nevis sagaidīt tuvojamies dro�u nāvi. Bet viņ� nespēja neraizēties, ka var izdzīvot kāds no aizsardzības vie�nības un nonākt pretinieka rokās.

-��� Manuprāt, Preskots jau no sākta gala bija iecerējis mūs no�vākt, - Kavano sprieda. - Viņam bija vajadzīga garantija, ka ne�viens nezina, kā mēs esam noorganizēju�i viņa pazu�anu. Tā viņ� varēja būt pārliecināts, ka viņa noslēpums ir absolūtā dro�ībā. Tad Preskotam nebūs nakti pēc nakts jāmētājas bezmiegā, bai�doties, ka ienaidnieks kādu mūsējo var spīdzināt, lai atklātu viņa jauno identitāti un atra�anās vietu.

-��� Bet kā Preskots cerēja aizbēgt no uguns?

-���� Preskots visu pamatīgi aprēķina. Viņ� uzdod jautājumus.

Viņ� vēro. Viņ� mācās. Es izvairījos no uzbrucējiem, turoties tu�vu ugunij, lai helikoptera termiskie sensori neatklātu mana ķer�meņa izdalīto siltumu. Ja es spēju to izprātot, kāpēc gan to ne�varētu kāds tik gudrs kā viņ.??

-�� Pastāv viena milzīga at�ķirība. Tu varēji lūgt palīdzību man. Bet tādā izmisumā iedzīts vīrs neuzticēsies nevienam, kas viņam atbrauks pakaļ. Tu minēji, ka Preskots ir tukls. Kājām viņ� ne�cik tālu nespēs aiziet. Kā viņ� var cerēt aizlaisties no turienes?

-�� Varbūt viņ� tomēr kādam piezvanīja, - Kavano prātoja. - Tik�līdz viņ� būs nogādāts dro�ā vietā, viņ� savu līdzdalībnieku noga�linās, lai �ī persona neatklātu, kur viņ� atrodas.

D�emijas acis satumsa.

-��� Varbūt viņ� ticis līdz tuvākajai pilsētai un piespiedis kādu vest viņu ar ma�īnu. Un varbūt� - Kavano pēk�ņi pārsteidza ne�gaidīta atklāsme. - Viņ� nedrīkst pieļaut, ka kāds zina, kā viņ� pazudīs. - Emociju saviļņojums Kavano atkal uzdzina reiboni. Viņ� ar pūlēm nostājās uz kājām. - Kur manas drēbes?

D�emija izskatījās satraukta.

-��� Tu nokritīsi! Ko tu gribi�

-��� Es tikko sapratu, uz kurieni devās Preskots. - Kavano pa�ķēra savu mobilo telefonu un piespieda numura taustiņus.

Otrā galā iepīkstējās signāls.

-��� Palīdzi man apģērbties - ātri! Man vajadzēs Kevlara vesti.

Otrs signāls.

-��� Pacel, pacel! - viņ� lūdzās cilvēkam, kam bija piezvanījis.

Signāls iepīkstējās tre�o reizi.

-��� Mums jātiek pie viņas.

-��� Pie viņas? - D�emija jautāja.

Telefonā atskanēja ceturtais pīkstiens.

Ierakstīta sievietes balss teica: "Atstājiet savu vārdu, tālruņa numuru un ziņojumu! Es jums piezvanī�u, cik ātri vien varē�u."

Kavano pārtrauca sarunu.

-��� Ātrāk! Manuprāt, �eit, Olbani, ir kāda sieviete, ko Pres�kots grasās nogalināt.

D�emija lielā ātrumā traucās pa saulrieta iekrāsotajām Olba- ni ielām, un Kavano tikmēr pielika visas pūles, lai paskaidrotu:

-��� Mēs iedevām Preskotam bankas nosaukumu un tālruņa nu�muru, kā arī konta numuru. Pēc naudas atmazgā�anas viņam bi�ja uzdots pārskaitīt simt tūksto�us dolāru dokumentu viltotājai, kas dzīvo �eit, Olbani.

Sekojot Kavano norādēm un braucot ar maksimālo atļauto ātrumu, D�emija nogriezās gar stūri un iebrauca parkā. No strau�jās kustības Kavano reiba galva, ta�u viņ� neļāva D�emijai to no�jaust, baidoties, ka tad viņa samazinās ātrumu. Nekam nebija no�zīmes, tikai mērķa sasnieg�anai.

-�� Viltotāja bija viņam sagatavojusi sociālās apdro�inā�anas nu�muru, pasi, autovadītāja apliecību, dzim�anas apliecību, kredītkar�tes, visu identitātes komplektu un jaunu vārdu. - Kavano vēlreiz ievilka dziļu elpu. - Preskotam atlika tikai izlemt, ko viņ� grib mai�nīt savā ārienē - nokrāsot matus vai nodzīt pavisam, pielīmēt lie�kās ūsas, kamēr uzaudzē savas, un tā joprojām. Tiklīdz viņ� izdarīs sākotnējo ārienes pārvēr�anu, viltotāja viņu nofotografēs pasei un autovadītāja apliecībai, un Preskots būtu gatavs uzsākt jaunu dzī�vi. Mums bija iecerēts viņu turp aizvest vakar no rīta.

-��� Pie kā?

-���� Pie Kārenas Atertones. Es mēģinu atcerēties, vai kāds no mums nosauca viņas vārdu Preskotam. �ķiet, ka Dankans mi�nēja. Bet tikai viņas vārdu. Bet ar to, viņas bankas nosaukumu un telefona numuru, kā arī ar viņas konta numuru pietiks, lai Preskots viņu uzmeklētu.

Palēninot ātrumu mazliet zem atļautā ierobe�ojuma, D�emi�ja pie parka robe�as pabrauca garām policijas auto.

-��� Kā gan Kārenas konta numurs var palīdzēt Preskotam viņu atrast?

-���� Preskota paslēptuve noliktavā bija kā piebāzta ar elektro�niku. Jāpieņem, ka viņ� ar datoriem prot apieties tikpat meista�rīgi kā es ar iero�iem. Zinot bankas nosaukumu, turklāt bruņots ar konta numuru� - Kavano balss izdzisa.

-��� Kā tu jūties?

-��� Es tikai atgūstu otro elpu. - Kavano piespieda sevi runāt. - Ar konta numuru bruņotam hakerim nebūs grūti noskaidrot Kārenas vārdu un adresi bankas interneta lapā. Bet pastāv arī cits ceļ�.

Turpinādama sekot Kavano norādījumiem, D�emija iebrauca lepnā dzīvojamā rajonā, kurā rekonstruētu deviņpadsmitā gad�simta māju priek�ā slējās augsti koki un otrpus tām pletās pla�i pagalmi.

-Kāds?

-��� Viņ� ir viens no talantīgākajiem izdibinātajiem, kādu vien esmu redzējis.

D�emijai �is termins bija pazīstams - cilvēks ar ievērojamām praktiskām spējām �ķietami nevainīgi izvilkt no cita cilvēka in�formāciju.

-��� Izliecies, ka strādā bankas kontu informācijas nodaļā! - Ka�vano norīkoja. - Es izlik�os, ka esmu Preskots, kas tev zvana. - Viņa balss ieguva nepacietīgu nokrāsu. - "Es zvanu sakarā ar kon�tu, tā numurs pieci, pieci, septiņi, se�i, trīs. Mēs ar sievu appre�cējāmies pirms trim mēne�iem. Viņa zvanīja jūsu nodaļai, lūdzot nomainīt vārdu un adresi, ta�u kop� kāzām mēs neesam saņē�mu�i nevienu konta izrakstu. Es jau vairākas reizes zvanīju ban�kai. Nolādēts, vai tad neviens jums tur nevar to nokārtot? Konts ir uz Kārenas Vo�bērnas vārda."

D�emija mirkli vilcinājās, prātodama, ko atbildētu iebiedēta bankas darbiniece.

-��� "Nē, ser, uz Kārenas Atertones vārda."

-��� "Tas bija viņas uzvārds pirms laulībām. Adrese ir Krestvjū- leina �etri simti �etrdesmit �etri."

-��� "Nē, ser, Morgana avēnija divi simti piecdesmit se�i."

-��� "Tā ir viņas bijusī adrese. Tie�i tāpēc bankas konta izraksti līdz mums nenonāk. Lūdzu, pieraugiet, lai informācija tiek nomai�nīta.'" - Kavano atmeta nepacietīgo balss toni. - Redzi, cik tas viegli?

-��� Preskots tik veikli prot manipulēt ar cilvēkiem?

-���� Pie velna, viņ� arī ar mani manipulēja. Vismuļķīgākais ir tas, ka viņ� man pat savā ziņā patika. Noliktavā viņ� bija pārbi�jies līdz nāvei, ta�u ne uz brīdi neļāvās zaudēt pa�savaldī�anos. Viņ� rīkojās tie�i tā, kā es liku. Bunkurā viņ� nebūtu to aizde�dzinājis, ja nejustos neglābjami iedzīts stūrī. Grūti iztēloties, kāda drosme viņam bija jāsaņem, lai mēģinātu mūs nogalināt.

-���� Drosme? - D�emija izskatījās samulsusi. - Izklausās, it kā tu pat apbrīnotu viņu.

-��� Apbrīnoju? Es viņu ienīstu tik neganti kā nevienu citu visā mū�ā.

Kavano paziņojuma nomākti, viņi kādu brīdi klusēja.

-��� Māja ir tie�i aiz stūra, - viņ� ierunājās.

D�emija iegrieza auto kārtējā ielā ar pla�iem pagalmiem, stal�tiem kokiem un vecām, majestātiskām mājām. Netālu dūca zā- lespļāvējs.

-��� Tur! - Kavano norādīja. - Tā Viktorijas laika māja.

Tā bija balta divarpus stāvu ēka ar smailiem tornī�iem, fron- toniem un garu, pla�u verandu ar pelēkiem rotājumiem.

-���� Apstājies tur tālāk! - Kavano noslīdēja zemāk sēdeklī, lai netiktu pamanīts. - Tik tālu, lai ma�īnu neievērotu Preskots, kas varētu atrasties mājā.

-��� Kāpēc līdzās verandas pakāpieniem ir uzbrauktuve? - D�e�mija taujāja, braucot garām mājai.

-Kārena pārvietojas invalīda ratiņos. Sakropļota autoavārijā.

-��� Un tomēr viņa izvēlas dzīvot Viktorijas laika mājā ar div�arpus stāviem?

-��� Patiesībā māja Kārenai ir piemērota. Tajā ir pārkārtots lifts, kas izveidots vēl divdesmitajos gados. Viņai nav nekādu grūtību tikt no stāva stāvā. Viņa pat spēj lietot tualeti, pati saviem spē�kiem iekāpj un izkāpj no vannas, un tie�i tāpēc automātiskais atbildētājs dara man raizes - parastos apstākļos viņa pati var pa�celt klausuli.

-Ja vien viņa vispār atrodas mājā.

-Tāda iespēja pastāv. Un ja nu tomēr nav?

-��� Piezvani policijai! Pasaki, ka, tavuprāt, kaimiņienei draud briesmas.

-���� Policijai ir moderna zvanītāju identificē�anas sistēma. Tā spēj noskaidrot arī mobilo telefonu, pat tādu, kam ir bloķēts nu�murs. Ja mājā būs kaut kas atgadījies, policija var to saistīt ar mani.

-��� Tad zvani no taksofona!

-��� Vai policija tādu zvanu uztvers nopietni? - Kavano pavai�cāja. - Vai viņi to neuzskatīs par viltus zvanu? Viņi steigsies �urp vai arī pagaidīs, līdz tuvumā gadīsies kāda patruļas ma�īna? Ja mā�jā neviens neatsauksies, vai viņi ielauzīsies, lai noskaidrotu, vai viss ir kārtībā? Un, ja viss tomēr ir kārtībā, bet policistiem izdo�das paok�ķerēt apkārt, viņi sāks prātot, ko Kārena dara ar tādām augsto tehnoloģiju drukas iekārtām un neaizpildītiem dokumen�tiem. Nē. Iespējams, ka Kārenai �obrīd draud briesmas. Nav lai�ka pārliecināt policiju. Tas jāpaveic man.

-��� No tavas mutes izklausās, ka viņa tev ir kas vairāk nekā ko�lēģe.

-��� Viņa ir mana "Deltas" drauga māsa.

D�emijas sejas izteiksme liecināja, ka �is iemesls viņu nepār�liecina.

-��� Viņu sauca Bens, - Kavano stāstīja. - Kamēr es viņu izne�su no kaujas vietas, viņ� noasiņoja.

D�emija nopētīja vīru.

-��� Kārena bija vienīgā palikusī viņa ģimenes locekle. Es apso�līju par �o sievieti parūpēties.

-��� Tādā gadījumā mums nāksies tavu solījumu pildīt. - Kvar�tāla galā D�emija apgrieza ma�īnu otrādi un novietoja ar skatu pret māju.

Viņi abi izkāpa no auto.

-��� Tu nedrīksti nākt man līdzi. - Kevlera veste zem krekla un sporta jakas spieda.

-��� Bet�

-Ja Preskots ir mājā, var sākties ellīga jezga.

-��� Es varu palīdzēt.

-Ja tev būtu pistole, - Kavano bija iemācījis D�emijai ar to apieties, - varbūt tu varētu. Bet es nedrīkstu pieļaut, lai tu, ne�kādi nespēdama sevi aizsargāt, pakļauj briesmām savu dzīvību. Un es bū�u tik aizņemts, ka nespē�u tev palīdzēt. Tev vislabāk būtu palikt ma�īnā un turēt rokā mobilo. Ja es zvanī�u un sauk�u palīgā�

-��� Es iedzī�u grīdā gāzes pedāli un pietrauk�os pie mājas. Ne�piecie�amības gadījumā piebrauk�u pie pa�as verandas.

-���� Labi. - Kavano pasmaidīja un apskāva viņu, tomēr sargā�dams savu plecu.

-��� Tu pirms brī�a runāji par drosmi. Es nesaprotu, kā� Vai tev nav bail iet tur iek�ā?

-��� Bail ir par Kārenu. Es domāju tikai par viņu.

Saule meta garas ēnas. Kavano koncentrējoties �ķita, ka �ī māja ir lielāka par pārējām, - jo tuvāk viņ� piegāja, jo milzīgāka tā likās. Aiz tās neatradās celiņ�, tikai kaimiņmājas, - viņ� ne�varēja piezagties no pagalma puses, neizraisot aizdomas kaimi�ņos, tie dro�i vien nekavējoties zvanītu policijai. Tādējādi viņam atlika tikai pieiet no ielas puses, it kā ejot ciemos.

Kavano ievēroja, ka, par spīti krēslas tuvumam, iek�ā nedega neviena lampa. Tā varētu būt slikta zīme, ta�u tas varēja lieci�nāt arī par to, ka viņas nav mājās, kāds draugs Kārenu kaut kur aizvedis, piemēram, uz kino. Tas varētu izskaidrot to, kāpēc Kā- rena nepacēla klausuli.

Tomēr viņ� brīnījās, vai tad Kārena nebūtu atstājusi da�as lampas iedegtas vai pieslēgusi tās taimerim, lai atgrie�oties māja neslīgtu tumsā.

Kavano nonāca mājas priek�ā un nogriezās no ietves, pa ce�ļam uz pla�o verandu paejot garām rūpīgi nopļautam mauriņam. Manot jebkādu aizdomīgu kustību ielas puses logos, viņ� bija ga�tavs izraut ieroci un meklēt aizsegu.

Ejot aug�ā pa verandas kāpnītēm, Kavano jutās kails, ta�u, apzinādamies, ka nekad nespēs sev piedot, ja neturēs godā solī�jumu miru�ajam draugam, viņ� piespieda sevi iet uz priek�u. Pa�licis labo roku zem sporta jakas uz pistoles, Kavano pavērās cau�ri stiklam, kas aizņēma parādes durvju aug�ējo tre�daļu.

Viņa skatienam pavērās tikai gaiteņa ēnas. Kavano impulsī�vi pagrieza rokturi un pārsteigts konstatēja, ka durvis atsprāgst vaļā. Vai nebūtu loģiski, ka riteņkrēslā sēdo�a sieviete neatstātu durvis neaizslēgtas?

Viņ� izvilka pistoli un ieslīdēja mājā. Ievainotais plecs iesūr- stējās, tomēr Kavano pacēla ieroci, turot to abās rokās, un virzī�ja visapkārt, izpētot pustum�o gaiteni, kāpnes tā sānos, istabu pa labi un istabu pa kreisi.

Uzmanīgi, cenzdamies nesacelt lieku troksni, Kavano pasnie�dzās aiz muguras un aizvēra durvis. Viņ� klausījās, aizturējis elpu, bet ausis uztvēra tikai klusumu. Māja �ķita tuk�a, bet �āds iespaids bija maznozīmīgs.

Kur sākt? Kavano tikai īsu brīdi kavējās pārdomās, atskārz�dams, kura istaba būtu jāpārbauda vispirms. Viņ� lēnām gāja pa gaiteni, sperdams sīkus solī�us, kas ļāva bez pūlēm saglabāt līdz�svaru, nepārtraukti tēmēdams ar abās rokās satverto ieroci. Viņ� koncentrēja skatienu uz plato ierobojumu tēmēklī virs pistoles aizslēga, kas ietvēra stabiņu stobra galā. Uz stabiņa atradās lu- miniscējo�s tritija punktiņ�, kas tumsā spīdēja zaļā krāsā. No priek�puses tas nebija manāms, bet Kavano to redzēja, un tas ļā�va nomērķēt aizvien sabiezēju�ā tumsā, nelietojot traucējo�o nakts tēmē�anas ierīci.

Viņ� pagāja garām aizvērtām durvīm labajā pusē - ieeja liftā, par kuru viņ� stāstīja D�emijai, - aizgāja līdz gaiteņa galam un izpētīja virtuvi, tajā atradās ķieģeļu kamīns un moderna senlai�cīgas �uguna krāsniņas imitācija. Pagriezies pret durvīm pa krei�si, viņ� izvairījās no �āviena līnijas, pagrieza rokturi (ienīzdams tik tikko dzirdamo metāla skrapstoņu) un pavilka.

Mājā atkal nolaidās klusums.

Turēdamies pie sienas, Kavano ieelpoja - viens, divi, trīs aizturēja elpu - viens, divi, trīs - un izelpoja - viens, divi, trīs -,

pūloties savaldīt sirdspukstus un elpu. Viņ� spēji pagrieza skatie�nu un pavērsa ieroci lejup uz pagraba kāpnēm. Ēnas pagrabā bija vēl tum�ākas nekā virtuvē, ta�u ne�ķita nekustīgas.

Zinādams, ka Kārena gaiteņa labajā pusē atvilktnē glabā ka�batas lukturīti, Kavano klusi to izņēma. Viņ� pieliecās, pacēla lukturīti kreisajā rokā virs galvas un notēmēja to lejup pa kāp�nēm. Kad viņ� ieslēgs lukturīti, pagrabā sēdo�ajiem radīsies vili�nājums iz�aut pa gaismas staru, pieņemot, ka tas ir masas centrs. Un Kavano tikmēr varēs �aut pa pretinieka stobra zibsni.

Ta�u neviens neiz�āva.

Viņ� ieklausījās. Māja atkal ieslīga klusumā.

Kavano sperot kāju uz pirmā pakāpiena, tas ie�īkstējās. �ī ska�ņa iztrenca dzirksteli cauri nerviem. Ieelpa - viens, divi, trīs. Aiz�turēt - viens, divi, trīs. Izelpa - viens, divi, trīs.

Viņ� turpināja kāpt.

Negaidīti saļodzījās kāja. Pēc tam iedrebējās kuņģis. Tas ir ti�kai sportista reflekss, gatavo�anās kaujai, viņ� sev iestāstīja. Sirds vienkār�i izsūknē vairāk asiņu.

Ta�u tai pa�ā laikā Kavano nāsīs iedzēla vāja, bet asa smaka, �ķietami liekot sirdij auļot vēl �iglāk. Tā savā ziņā likās pazīsta�ma, ta�u viņ� nespēja atcerēties, kur ar to saskāries, un neuzdro��inājās zaudēt uzmanību, rakņājoties atmiņā. Viņam bija jākon�centrējas uz to, ko var atrast lukturī�a stara gaismā kāpņu galā.

Ticis līdz pusceļam, kustoties piesardzīgāk, lai saglabātu līdz�svaru, viņ� juta kājas kļūstam vēl ļenganākas. Asā smaka tapa mazliet spēcīgāka. Rokas drebēja, un tēmē�ana sagādāja aizvien lielākas grūtības.

Adrenalīns ir mans draugs, viņ� sev stāstīja. Kājas ļogās tā�pēc, ka tās ir gatavas sviesties straujā darbībā. Sirds trako tādēļ, lai muskuļiem pieplūstu asinis. Kuņģis karst ķermeņa pārdzīvo�to ķīmisko pārmaiņu dēļ, aknas darbīgi ra�o glikozi un taukskā�bes, lai man netrūktu enerģijas. Krūtis cilājas tādēļ, lai man ne�piecie�amības gadījumā būtu papilnam skābekļa.

Kavano saprata, ka �obrīd viņ� piedzīvo tā saucamo "cīnies vai bēdz" reakciju. Ta�u bēg�ana nozīmēja paniku, un viņ� ne reizi dzīvē, īpa�i kaujas apstākļos, nebija jutis vēlē�anos bēgt.

Bet �oreiz gan.

Kas ar mani notiek, Kavano prātoja, nokāpis lejā. Kodīgajai smakai liekot nāsīm sarauties vēl spēcīgāk, prāta dzīlēs locījās un kliedza dziņa traukties pa kāpnēm un aizlaisties no mājas, iekams�

Iekams - kas?

Ieelpa - viens, divi, trīs. Aizturēt - viens, divi, trīs. Izelpa - viens, divi, trīs.

Bet Kavano nespēja saglabāt ritmu. Viņ� pūlējās, kā prata, ta��u elpa vērtās tik strauja, tā kuru katru brīdi varēja kļūt nekon�trolējama. Viņam reiba galva. Lukturītis sa�ūpojās - viņ� tos abus ar pistoli notēmēja uz tum�o gaiteni, kas mats matā līdzinājās koridoram pirmajā stāvā. Kavano atcerējās, ka pa kreisi ir slē�dzis, bet gaismu neiededza, vēloties ap�ilbināt ikvienu, ko varē�tu sastapt tumsā. Ievainotais plecs nerimās dzeldināt, ta�u viņ� pacēla kreiso roku, kurā turēja lukturīti, iespējami tālu no sevis, lai �āviena gadījumā neciestu svarīgas ķermeņa daļas. Tā kā vi�ņa pozīcija bija apgriezta attiecībā pret pirmā stāva gaiteni, ne�līdzsvarotā lukturī�a gaisma atklāja, ka aizvērtās lifta durvis ta�gad atrodas kreisajā pusē. Aiz tām gaidīja vēl vienas durvis - un vēl divas aizvērtas durvis pa labi.

Asā smaka pastiprinājās ar katru negribīgo soli, ko viņ� spē�ra gaitenī. Kuņģis tā lēkāja, ka viņ� baidījās izvemties. Kājas tie�cās sabrukt. Ķermenis draudēja noslīgt uz grīdas, piespiest mu�guru pret sienu, pievilkt kājas pie krūtīm, apvīt tām rokas un drebēt.

No�ausminājies par to, kā pa�a maņas vēlas viņu nodot, Ka�vano sevi izlamāja. Sviedriem piemirku�ām drēbēm viņ� pūlējās atsaukt atmiņā visus apvainojumus, ar kādiem instruktori viņu bija apveltīju�i, visas pavēles, visas caur sāpēm iegūtās mācības.

Lai nolādēts, adrenalīns ir mans draugs!

Piespiedis prātu koncentrēties uz Kārenu un doto solījumu, Kavano minstinādamies spēra vēl vienu soli tum�ajā gaitenī. Viņ� pēk�ņi aptvēra, kāpēc asā smaka viņam �ķiet attāli pazīsta�ma. Noliktava. Viņ� bija uzgājis vājāku tās atblāzmu tajā pames�tajā ēkā, kurā slēpās Preskots. Kad Kavano to saoda uz kāpnēm, kas veda uz Preskota paslēptuvi, priek�nojauta bija kārdinājusi viņu neiet tālāk un atgriezties automobilī. Tās dienas nemiers �ķita maznozīmīgs salīdzinājumā ar ba�ām, kādas viņ� apkaroja �ai brīdī. Ja nebūtu apmācības un gribasspēka, Kavano nebūtu spējis doties aug�ā pa noliktavas kāpnēm.

Preskots!

Tas izdzimtenis te ir bijis!

Kavano saoda vēl kādu dvaku. Meklēdams tās cēloni, viņ� pa- vērsa trīso�o lukturīti pret grīdu sev priek�ā. Tālākās durvis pa labi veda uz vannas istabu. Tuvākās veda uz Kārenas darbistabu, kurā viņa glabāja digitālās kameras, datorus un īpa�os printerus.

Kavano pa�ķieba lukturī�a staru pret �o durvju apak�u un sa- juta riebumu, ieraugot, ka pa to apak�u plūst dūmi un aiz tām plaiksnī gaismiņa. Viņ� pieskārās durvju rokturim, un tas bija mazliet iesilis. Panikas pārņemtā prāta daļa kliedza - bēdz! Bet cita sauca - Kārena! Un tā lika viņam atgrūst durvis.

Uguns viņu gandrīz ap�ilbināja. Bet ne jau uz to Kavano lū�kojās. Ar seju pret viņu, ap fotogrāfiju iekārtām, datoriem un printeriem līkņājo�u liesmu ieskauta, sēdēja Kārena. Sagumusi braucamkrēslā, savulaik laumiņai līdzīgā rudmate sēdēja nekus�tīgi, pie�miegu�i rokas pie krūtīm, tik plati ieplestām acīm, kā�das Kavano nekad nebija redzējis, ar �ausmu izķēmotu sejas iz�teiksmi. Vaigi bija tā nobālēju�i, ka vasaras raibumi izskatījās spilgti sārti. Viņai bija tikai �etrdesmit gadu, ta�u sa�ķobītie vaib�sti viņu vērta divtik vecāku.

Kavano iegrūda lukturīti sporta jakas kabatā un steidzās pie Kārenas, ta�u uguns pasteidzās piekļūt, pirms viņ� paspēja no�nākt tik tuvu, lai atvilktu sievieti nost. Lai gan, pat ja viņ� pa�spētu, tam nebūtu nekādas nozīmes. Kārena sēdēja ratiņos ne�kustīgi, nereaģējot uz liesmām, kas viņu aprija.

Mirusi.

Bet kā? Kavano prātoja, kāpjoties tālāk no liesmām. Viņ� ne�bija redzējis viņas sejā ne ievainojumus, ne traumas, nekādas asi�nis no brūces, arī kakls nebija nobrāzts vai uztūcis, kā no�ņaug��anas gadījumos. Sprie�ot pēc tā, cik cie�i Kārena bija sagrābusi krūtis, izskatījās, ka viņu ķēris infarkts.

Uguns pieņēmās spēkā. Klupdams krizdams izskrējis gaitenī, Kavano pamanīja, ka tā visne�petnāk plosās stūrī viņpus foto�grāfiju iekārtām, no grīdas kakta, it kā īssavienojums būtu izrai�sījis nelielu uguni, kas aiz sienas pieaugusi apmēros, līdz liesmām radās spēks izlauzties cauri sienai un piepildīt istabu. Preskots dro�i vien sienas kontaktligzdā saslēdzis pa tie�o vadus, lai izska�tītos, ka ugunsgrēks izcēlies nejau�i. Ienācis mājā, Kavano nebi�ja saodis dūmus tāpēc, ka liesmām bija vajadzīgs laiks, lai izvirstu no sienas. Kā Preskotam patika izmantot uguni par ieroci!

Dūmi kairināja Kavano plau�as, un viņ� izskrēja cauri gaitenim un metās aug�up pa kāpnēm. Viņ� sajuta neizskaidrojamu, nomā�co�u vēlmi apstāties. Ba�as, kuras Kavano iepriek� bija sagrābu��as, nu �ņaudza viņu vēl spēcīgāk. Sirds sitās tik strauji kā vēl ne�kad dzīvē. Krūtis cilājās tik strauji, ka �ķita - pārsprāgs plau�as.

Cīnies vai bēdz! Kavano neko tik ļoti nekāroja kā skriet prom no liesmām, ta�u, kamēr viņ� minstinājās uz kāpnēm, gandrīz no- lēmēts aiz �ausmām, viņ� pavērās aug�up un beidzot saprata, kā�pēc instinkti kavēja viņu traukties pa kāpnēm. Kad viņ� nāca lejā, durvis kāpņu galā bija paliku�as vaļā.

Tagad tās bija ciet.

Preskots bija uzkavējies, lai pārliecinātos, ka uguns izplatīsies. Kavano bija par to pārliecināts, tāpat kā bija pārliecināts, ka, uz�kāpis aug�ā, viņ� atradīs durvis aizslēgtas. Dūmi izraisīja klepu, un viņ� sajuta aiz muguras karstumu.

"Kāp aug�ā un izlauz durvis!" viņ� prātoja.

Bet ja nu Preskots uzkavēsies līdz pēdējam brīdim? Ja nu vi�ņam joprojām ir Roberto AR-15? Preskots vēlas, lai tas izskatī�tos pēc negadījuma, ta�u vajadzības gadījumā �aus.

Kavano noklumburēja pa kāpnēm. Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka liesmas jau izlauzu�ās no Kārenas darbistabas. Viņ� atrāva va�ļā lifta durvis un atvieglots konstatēja, ka pulētā ozolkoka kabī�ne atrodas pagrabā. Kā ikviens steidzīgais, kam kājas klausīja, Preskots bija uzgājis aug�ā pa kāpnēm.

Kavano izņēma no sporta jakas kabatas lukturīti, izmisīgi pār�laida to pāri lifta griestiem un sajuta cerības uzplūdus, ieraugot divu kvadrātpēdu platu remonta lūku, kas viņam bija palikusi atmiņā. At�ķirībā no liftiem mūsdienīgās biroju ēkās �īs kabīnes izmēri bija pieticīgi, un Kavano varēja aizsniegties līdz griestiem.

Kavano lūdzās, lai uguns radītais troksnis būtu tik skaļ�, ka noslāpētu �ķindoņu, kas radās, paceļot un atvā�ot lūkas vāku. Uguns lauzās uz lifta pusi, un viņ� aizvilka durvis un aizvēra me�tāla vārtiņus. Kaut arī Kavano no visa spēka centās aizvilkt vār�tiņus klusi, to metāla stieņi d�inkstēja, un viņam atlika tikai lūgt Dievu, lai uguns rēcieni noslāpētu arī Jo troksni.

�aurajā telpā skaļi atbalsojās Kavano straujā, aizsmakusi elpa. Pāri sejai lija sviedri. Lifti. Viņ� ienīda liftus. Nekad nevarēja pa�redzēt, kurā brīdī kaut kas sabojāsies un lifts apstāsies, vai arī - ko viņ� ieraudzīs, kad atvērsies durvis.

Pa durvju spraugu iespiedās dūmi un sāka piepildīt kabīni. Juz�dams kaut ko līdzīgu panikai, sajūtu, kas līdz �im Kavano nebija sagrābusi, viņ� piespieda pogu ar ciparu "2". Ja uguns būs aizsūtī�jusi pie tēviem elektrības sadales kārbu, ja lifta motors nestrādās�

Viņam gribējās kliegt. Lifts noraustījās, un �is impulss spie�dās kaklā. At�ķirībā no ātrgaitas biroju ēku liftiem, �is bija pro�jektēts lēnai gaitai. Kavano drebēdams iestūma pistoli makstī. Viņ� pasniedzās aug�up, novietoja lukturīti uz lūkas vāka, pieķē�rās lūkas malai un, saliekdams rokas, pievilkās.

Kreiso plecu plosīja agonija. Lifts vibrēdams lēnām virzījās aug�up, un Kavano izdzirdēja plīsuma skaņu pie pleca - pārsējs atrāvās no ādas. Pievelkoties viņ� sajuta pāri plecam tekam siltu �ķidrumu - brūce bija atvērusies.

Bet Kavano bija vienaldzīgas asinis, vienaldzīgas sāpes. Vis�svarīgākais bija izrausties no lifta kabīnes. Liftam apātiski slīdot aug�up, kabīni pildīja dūmi. Iek�ā sūcās svelme. Pār krūtīm stī�dzēja asinis, samērcējot kreklu un jaku, un panikas izraisītais dzi�nulis dāvāja vairāk spēka, nekā �ķita iespējams. Pat visgrūtāka�jos uzdevumos viņ� ne reizi nebija piedzīvojis tik neizmērojamu iek�ējo spēku. Sāpes pazuda nebūtībā. Vājums plecā izgaisa, to aizvietoja neiedomājama enerģija, kas dzina Kavano cauri lūkai, jo grīda, uz kuras viņ� stāvēja, sāka gruzdēt.

Sēco�i vilkdams elpu, Kavano lūkojās cauri lūkai, cauri dū�miem uz pārogļoto grīdu. Piepe�i viņ� izdzirdēja klusinātus vai�rākkārtējus pauk�ķus un krak�ķi, �ķīstot kokam, - pirmā stāva lifta durvis pār�ķēla lodes un ietriecās pretējā kabīnes sienā. Lifts turpināja celties, lēnām virzoties garām durvīm, kabīni pār�ķēla vēl viena zibenīga lo�u kārta, no durvīm at�ķeļot koka �ķembas.

�āvieni bija tik klusi, ka ārpus mājas tie nebūs dzirdami, un tas nozīmēja, ka Preskots izmanto skaņas klusinātāju. Bet ska�ņas klusinātājus likumīgi iegādāties nebija iespējams. Kur viņ� spējis tādu atrast?

Kur es būtu tādu atradis, Kavano iedomājās.

Atbilde nekavējās. Es vajadzības gadījumā iztuk�otu plastma�sas ūdens pudeli un uzmauktu to uz stobra. Bet mani apmācīja, kā �ādos gadījumos rīkoties. Kā to zina Preskots?

Arī �ī atbilde nekavējās. Preskotam bija divas dienas laika ap�svērt �o problēmu, Kavano prātoja. Viņa specialitāte bija pārzi�nāt fizikas likumus. Un vēl kas - varbūt viņam piemīt dabas dots talants.

Lifts moko�i rāpās augstāk, un �āvieni mitējās. Kavano iztē�lojās Preskotu klausāmies, kā lifts ceļas viņam garām, un tad brā��amies pa gaiteni uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, smagiem soļiem dimdinot aug�up. Pat būdams tukls, Preskots spēs nonākt nākamajā stāvā pirms lifta.

Kavano dzirdēja, kā virs galvas �īkst ritenī�i un motors velk kabeli, kas ceļ liftu. Brīdī, kad kabīnes grīda uzliesmoja, Kavano izdzirdēja vēl vienu pauk�ķu kārtu, lodēm sadragājot otrā stāva lifta durvis un sacaurumojot kabīni. Ja Preskots par klusinātāju būtu izmantojis plastmasas pudeli, lodes to jau būtu sa�ķaidīju��as driskās. Viņ� noteikti būs pārslēdzies uz citu klusinātāju, pie�mēram, aptinis ap stobra galu �aketi. Ta�u arī �akete drīz vien būtu lupatās, un Kavano minēja, ka turpmāk Preskota raidītie �āvieni būs tik skaļi, lai tos varētu dzirdēt arī ārpus mājas.

Ritenī�u �īkstoņa apklusa. Motora dūkoņa rimās. Lifts noraus�tījās un apstājās. Vienīgā skaņa bija liesmu gurkstoņa uz kabīnes grīdas. Karstums, kas tiecās aug�up, svilināja tā, ka Kavano bija spiests atvirzīt seju no lūkas.

Tad viņa uzmanību saistīja cita skaņa, vai varbūt viņ�, liesmu krak�ķē�anas pārņemts, to tikai iedomājās, - klusi skrapstēja eņģes.

Kavano izslēdza lukturīti. Lifta durvis lēnām vērās vaļā. Pres- kots atkāpsies nostāk. Kavano bija par to pārliecināts - pārlieci�nāts, ka Preskots nerēgosies durvju ailā, nepadarīs sevi par mērķi. Arī malā stāvēdams, Preskots cauri mazliet pavērtajām durvīm re�dzēs liesmas. Vai viņ� pavērs durvis platāk vai arī tāpat ticēs, ka liftā ie�autās lodes un dego�ā kabīne savu darbu paveiku�as?

Kavano sirds dauzījās tā, ka drebēja ribas. Sajuzdams, kā caur atvērto lūku karstums pieņemas spēkā, viņ� pacēla galvu un pa�lūkojās uz tre�ajām lifta durvīm, kuras veda uz bēniņiem. Lifta projektā tā pacel�anās uz tre�o stāvu nebija paredzēta, un pasa��ieri pa �īm durvīm nemaz nevarēja iekļūt. Tās bija divreiz ma�zākas par durvīm citos stāvos un domātas remontdarbiniekiem, lai iekāptu �ahtā un ieeļļotu ritenī�us un kabeļus.

Pēk�ņi lifta durvis atsprāga vaļā līdz galam. Preskots, vērojot piesardzīgā leņķī, redzēs, ka uz grīdas nav sakņupis Kavano līķis. Tā kā, neiekāpjot liftā un neaizverot durvis un vārtiņus, nebija iespējams pagrabā likt liftam pacelties, Preskots zibenīgi nopra�tīs, ka cauri apkopes lūkai Kavano ir uzrāpies uz kabīnes. Tad Preskotam atliks tikai pacelt �auteni vertikāli pret atvērumu un�

Kavano bija vajadzīgas abas rokas, un viņ� iemeta lukturīti sporta jakas kabatā. Ievainotais plecs dārdēja sāpēs, ta�u viņ�, satvēris lifta kabeli, ar pūlēm vilkās aug�up. Nonācis iepretim bē�niņu durvīm, Kavano, ar labo roku turēdamies pie kabeļa, izstie�pa kreiso, asiņojo�o roku pret durvīm. Viņ� izmisīgi atstūma tās vaļā, satvēra stenderes malu, gandrīz iekliedzās no sāpēm un ie�vilka sevi tum�ajos bēniņos.

Viņam tā pūloties, no kabatas bija izbīdījies lukturītis. Mir�kli pēc tā izraisītajiem klaudzieniem pret lifta griestiem �āvienu rēcieni izrāva no tiem veselus gabalus. �ahtas griestos ietriecās lodes, bet Kavano jau ripoja pa bēniņu grīdu un atsitās pret kaut ko līdzīgu ceļasomai. Viņ� izmisīgi izstūma somu cauri atvērta�jām durvīm un iegāza to lifta �ahtā. Atsitoties pret lifta kabīnes jumtu, tā var maldināt Preskotu, liekot domāt, ka ir trāpījis Ka- vano un viņ� nokritis.

Tomēr tagad �āvienus trok�ņu klusinātājs nebija apslāpējis. Kavano cerēja, ka visticamāk kaimiņi tos būs sadzirdēju�i un pie�zvanīju�i policijai.

Tā bija pirmā Preskota pieļautā kļūda. Pat ja ugunsgrēks ne�būtu izcēlies, Preskots nedrīkstēja riskēt un uzkavēties te ilgāk. Izraisot ugunsgrēku, viņam bija nekavējoties jāatstāj māja, citā�di viņ� te būs iesprostots. Kaimiņi dro�i vien redzēju�i, kā no mā�jas paceļas dūmi, un izsauku�i ugunsdzēsējus. Par spīti uguns rē�koņai, Kavano kā pa miglu likās, ka dzird tuvojamies sirēnas - vēl viens iemesls, lai Preskots laistos prom pēc iespējas ātrāk.

Guļot uz putekļainās grīdas un berzējot sasisto muguru, Ka�vano kāri tvēra svaigo gaisu, lai gan zināja, ka drīz vien ari �ī telpa piepildīsies ar dūmiem. Lai to daļēji aizkavētu, viņ� aizvē�ra lifta durvis, aizsedzot skatienam liesmu ņirboņu �ahtā. Viņ� bija tā pieradis pie liesmu �audī�anās, ka nebija gatavs gandrīz pilnīgajai bēniņu tumsai. Pelēcīga krēsla ar pūlēm zagās pa sīci�ņiem logiem abos galos. Viņ� nekādā ziņā nespētu izspiesties tiem cauri. Vienīgā izeja bija bēniņu durvis.

Bet vai Preskots viņu gaidītu tur, lejā, gatavs iz�aut? Aiz lo�giem tālumā gaudojo�ās sirēnas �ķita tuvojamies. Viņ� nolēmis, ka no�āvis mani, un aizgājis, Kavano prātoja, man tam jātic. Ja es vēl kavē�os te bēniņos, uguns mani iesprostos.

Acis pielāgojās un tumsā iz�ķīra masīvas kontūras, kas, pēc viņa minējuma, bija lielas kastes. Cilvēkveidīgais siluets, kā iz�rādījās, bija �uvēja manekens. Kavano zināja, ka bēniņos var ie�kļūt pa atvā�amu lūku otrā stāva kāpņu galā. Orientējies viņ� aprēķināja durvju atra�anās vietu. Cauri plaisām lifta �ahtas sie�nās turpināja sūkties dūmi, un viņ� rāpoja tai apkārt. Taustīda�mies Kavano meklēja ceļu cauri putekļiem un pēk�ņi uzgāja sa�locītas kāpnītes, kas gulēja uz lūkas vāka. Tagad viņam atlika tikai nolaist tās lejā�

Un ko Preskots? Ja nu es kļūdos, un viņ� mani gaida?

Kavano svīda. Viņ� sajuta sev aiz muguras tveici. Viņ� pagrie�zās un ieraudzīja, kā caur plaisām �ahtas sienā gā�as liesmas. Viņ� dzirdēja, kā tuvojas sirēnas.

Preskots ir prom! Viņam jābūt prom.

Kavano grūda lūkas durvis.

Nekas nenotika.

Viņ� grūda spēcīgāk. Velti.

Es acīmredzot stumju nepareizo pusi, viņ� padomāja. Es stum�ju to pusi, kurā ir eņģes.

Viņ� piesteidzās pie pretējās puses un pagrūda stingrāk.

Lūkas durvis palika savā vietā.

Gandrīz aizrijies no pa�a saceltajiem putekļiem, Kavano lū�kojās te uz vienu, te uz otru durvju pusi. Liesmas caur lifta dur�vīm bija spo�as, un to gaismā varēja redzēt, ka patiesībā eņģes bija tajā lūkas pusē, kuru viņ� bija mēģinājis uzspiest vispirms. Eņģes bija labi redzamas, pieskrūvētas pie paralēlām sijām. Ka�vano panikā metās pie tās durvju puses, kurā eņģu nebija, un spieda no visa spēka, ta�u durvis nepakustējās. Tātad otrā pusē ir aiz�aujamais, kas neļauj durvīm nejau�i atvērties.

Pāri plūda dūmi.

Viņ� uzsita ar kāju, cen�oties iztriekt caurumu lūkā, pa kuru izbāzt roku un atraut vaļā lūku.

Biezais koks nepadevās.

Kavano apsviedās otrādi un pārlaida acis kastēm, maneke�nam, vēl vienai ceļasomai, meklēdams jebko noderīgu. Viņ� sa�liecās un sāka klepot. Viņ� iedomājās, vai nevarētu eņģes atskrū- vēt. Kā? Kur lai es atrodu skrūvgriezi vai kaut ko�

Acis asaroja. Dūmi no �ahtas aizsedza liesmu mesto gaismu lifta kabīnē. Es te piņķerē�os, līdz pakritī�u, Kavano satraucās.

Skābekļa trūkums jau lika viņam grīļoties. Par spīti panikas dāvātajam spēkam, organisms bija sasniedzis robe�u. Ja viņ� tur�pinās ieelpot dūmus�

Tad neelpo, viņ� sev pavēlēja.

Kavano aizturēja elpu, neliekoties manām plau�u protestus, izvilka pistoli un notēmēja blakus eņģei. Stobrs atradās piecu col�lu attālumā, tādā leņķī, kas liktu lodei ietriekties zem eņģes un sabojāt skrūves.

Lai izvairītos no �ķembām acīs, Kavano, pirms nospieda mē�līti, aizgrieza galvu. �āviena troksnis satricināja bungādiņas. Aiz�turējis elpu, viņ� notēmēja citur, �oreiz citā vietā blakus eņģei, un atkal novērsās, pirms nospieda mēlīti. Atsitiena dēļ viņa ne�stabilās rokas pasviedās uz aug�u. Ausīs zvanīja no rībiena.

Pistoles aptverē satilpa astoņas patronas, un vēl viena atra�dās patrontelpā. Bīstoties, ka zaudēs samaņu, Kavano spieda mē�līti, �ķaidot apkārt koka �ķembas. Viņ� iztuk�oja aptveri, tās vietā no somiņas pie jostas ielika jaunu un iz�āva vēl astoņas lodes, �oreiz blakus otrai eņģei. Viņ� aizvietoja aptveri ar pēdējo pilno no somiņas un turpināja ap�audīt eņģes.

Pietaupījis pēdējo lodi gadījumam, ja Preskots palicis mājā, par spīti ugunij, Kavano iemeta pistoli makstī un uzspieda ar kāju durvīm. Viņ� dzirdēja, kā tās protestēja� uzspieda vēlreiz, dzir�dēja koku ie�īkstamies, eņģēm atdaloties no durvīm� uzspieda tre�o reizi un krita, jo durvis padevās, un viņ� kopā ar tām gāzās kāpņu laukumiņā.

Krizdams viņ� pieķērās pie lūkas malas, �ūpojās un ieraudzī�ja, kā liesmas izēdas cauri lifta durvīm zem viņa, un atlaida tvē�rienu. Nokritis dūmu pārpildītajā kāpņu laukumiņā, viņ� aizvē�lās pa grīdu. Cauri ķermenim izdrāzās triecienvilnis, kas izsita gaisu no protestējo�ām plau�ām un piespieda ieraut kaklā dūmus.

Kavano gribēja tikt līdz guļamistabai, kas atradās kāpņu ga�lā, ta�u, kārpīdamies pa grīdu, nesajuta nekādus �ķēr�ļus un at�skārta, ka ir devies nepareizā virzienā un kuru katru brīdi var no�velties pa kāpnēm pretī liesmām, kuras aiz�ķērsoja ceļu uz parādes durvīm. Dzeļo�ām acīm Kavano pagriezās, lai cauri dūmu sienai virzītos �etrrāpus uz guļamistabu.

Ta�u rokas atteicās darboties. Ceļi atteicās grūst uz priek�u. Skābekļa trūkums bija viņu paralizējis. �ķita, ka pāri augumam nolai�as sega un smacē.

Pēk�ņi viņu satvēra kādas rokas. Kavano juta, kā tiek ievilkts pustumsā, tālāk no liesmām, kas aprija lifta durvis. Atskanēja klaudziens � aizcirtās durvis viņam aiz muguras, aiz�ķērsojot ce�ļu dūmiem. Rokas viņu satvēra vēlreiz, vilka garām kaut kam tumsnējam, kas varēja būt gulta, cauri atvērtām durvīm uz bal�konu, kur viņ� tā bija tiecies nokļūt.

Ārpusē pirmā stāva logu liesmās viņ� ieraudzīja, kam piede�rēja �īs rokas un sasprindzinātā seja. D�emija. Zaļajās acīs atspo�guļojoties liesmām, viņa vilka Kavano uz balkona kreiso malu, uz vertikālu slie�u ietvertu motorizētu platformu, ar kuru Kāre- na, sē�ot riteņkrēslā, nolaidās piemājas pagalmā.

Viņ� dzirdēja D�etnijas spalgo elpu un motora sprauslā�anu, platformai lai�oties lejā. Gaudoja sirēnas.

Platforma noraustījās un apstājās. Visticamāk, uguns bija pār- dedzinājusi elektrības vadus, Kavano atskārta. Viņ� pablenza pāri malai un ieraudzīja liesmu ņirboņu atspoguļojamies uz mauriņa piecas pēdas zemāk.

D�emija atvēra platformas vārtiņus, pārkārās pāri malai un pa�laida vaļā rokas. Viņa nolēca, saņēmās un pacēla rokas pret Ka�vano, kur� slīdēja pāri malai. Viņ� lēca D�emijas izstieptajās ro�kās, un abi nokūleņoja zālienā.

Uguns sasniedza pagalma logus, un sirēnas gaudoja tuvāk.

D�emija uzvilka Kavano kājās un centās attālināties no de�go�ās mājas, vedot viņu uz labo pusi.

-��� Nē, - Kavano klusi iebilda. - Dziļāk pagalmā.

-Ko?

-��� Pagalmā. Vārtiņi.

Nosacīti tīrais gaiss izdzenāja reibumu no prāta, un Kavano cauri pagalmam klup�us attālinājās no mājas. D�emija turējās lī�dzās un atbalstīja viņu.

Mājas priek�ā klaigāja ugunsdzēsēji. Rēca motori. Rībēja un grabēja kāpnes un cits ekipējums.

Pagalms bija pla�s. Aiz diviem milzīgiem kokiem sabiezēja ēnas. Liesmu mestā spilgtā gaisma drīz aizsniegsies arī te, ta�u pagaidām viņi atradās tumsas aizsegā dzīv�oga iedobumā. To aiz�pildīja augsti, balti koka vārti.

-����������� Kārena tos ierīkoja, - Kavano ievilka elpu, - lai kaimiņu mājas puika� - Viņ� ieelpoja vēlreiz. - � Varētu ievest te zā- lespļāvēju un nocirpt mauriņu.

-Ja nu tie ir aizslēgti?

-��� Pamēģināsim pārkāpt.

Pēk�ņi vārti atsprāga vaļā. Abiem palīgā steidzās vīrietis, sie�viete un pusaugu zēns.

-��� Kas noticis? Jūs neesat cietu�i?

-��� Mēs nācām pie Kārenas, - Kavano izmocīja. - Izskatās, ka� uguns izcēlusies sienā. Izplatījās momentā. Tik tikko izmukām ārā.

-��� Kur Kārena?

-�� Pagrabā� - Kavano turpināja streipuļot pāri pagalmam. Pis�tole zem sporta jakas nebija redzama. - Mēs netikām�

-��� Mēs dzirdējām �āvienus.

-��� Krāsu bund�as eksplodēja. Pasakiet ugunsdzēsējiem, lai stei�dzas pie Kārenas.

Dego�ās mājas apmirdzēti, vīrietis un zēns metās Kārenas mā�jas pagalmā. Sieviete vilcinājās.

-��� Glābiet savu māju! - D�emija uzsauca. -Kā?

-��� Aplaistiet jumtu, lai dzirksteles neaizsvilina māju!

Sieviete nobālēja. Viņa metās pie �ļūtenes, kas bija piestipri�nāta pie krāna mājas sienā.

Kamēr viņa laistīja jumtu ar ūdeni, pagalmā sāka drūzmēties kaimiņi, centās saskatīt liesmas un grūstīdamies nepievērsa uz�manību Kavano un D�emijai.

Kavano, dodoties pa tum�o ieliņu divu kvartālu attālumā no mājas, no visa spēka centās soļot stalti un neizskatīties ievainots.

Aiz muguras no stūra parādījās automa�īnas ugunis. Baidīda�mies, ka tas varētu būt policijas auto, kas brauca no ugunsgrēka puses, viņ� iegāja krūmos.

Ta�u uz auto jumta nemanīja pazīstamo policijas bākuguņu statīvu - Kavano ieraudzīja pieticīgā ātrumā tuvojamies anonī�mo "Taurus" siluetu. Viņ� atgriezās uz ietves.

Kad D�emija piebremzēja, viņ� iekāpa un atzvēlās priek�ējā sēdeklī.

Viņa atsāka braukt tikpat pieticīgā ātrumā.

-��� Nebija grūti savākt ma�īnu? - Kavano apjautājās.

-���� Glu�i otrādi. Policija priecājās, ka aizbraucu, jo atbrīvoju vietu vēl vienai ugunsdzēsēju ma�īnai. Cik smagi esi cietis?

-��� Atvērās brūce.

Abi kādu brīdi neteica ne vārda.

-��� Mani glābdama, tu varēji iet bojā, - Kavano ierunājās.

-��� Es par to pat neiedomājos.

-��� Tev bail nebija?

-��� Baiļojos tikai par tevi.

Kavano palūkojās uz savām trīco�ajām rokām.

-��� �oreiz es izjutu bailes.

D�emija, turpinādama braukt, atrāva skatienu no lukturu ap�mirdzētās tumsas un ātri palūkojās uz vīru.

-��� Pār tavu galvu gāzies pārāk daudz.

-��� Ne tikai tas. Tajā pagrabā mani kaut kas pārņēma. - Kavano drebēja. - Es pirmo reizi sapratu, kas ir bailes. - Viņ� juta, kā no ievainojuma plūst asinis. - Biju cerējis, ka tas man paies secen. Mēs ceļā no moteļa pabraucām garām "Wal-Mart" veikalam.

-���� "WaUMart"? - D�emija samulsusi pārjautāja.

-��� Mums vajadzēs �o to iepirkt. Atkritumu maisiņus. Elektris�ko plītiņu. Kastroli. Un�

Spīguļoja elektriskās plītiņas spirāle. Cauri garaiņiem, kas plū�da pa atvērtās vannas istabas durvīm, Kavano manīja �o aparātu uz skapī�a pie kosmētikas spoguļa. Uz tā neskaidri vīdēja katliņa aprises. Katlā vārījās ūdens, saliekta �ujamadata un mak�ķer- aukla.

Kavano sagumis sēdēja vannā, kamēr karstais du�as ūdens ska�loja nost dūmus un netīrumus.

-��� Tev ir vēl vairāk zilumu, - D�emija teica. - No rīta tev būs grūti staigāt.

-��� Nebūs nepiecie�amības. Rītdienu mēs pavadīsim ma�īnā.

-��� Un arī daļu �īs nakts?

Kavano pagrieza galvu un nopētīja sievu.

-��� Tu uztver tikpat ātri kā Preskots.

-��� Turpretī es neizraisu ugunsgrēkus malu malās. Mēs te ilgi vairs nevaram uzturēties, pareizi?

-��� Pareizi. Katrā apkaimē ir kāds nemiera gars, kas ievēro ne�pazīstamas ma�īnas uz ielas. �is cilvēks par to paziņos policijai. Kāds no policistiem atcerēsies pievilcīgu sievieti, kas ugunsdzē��anas laikā atbrīvoja vietu ma�īnai. Tikmēr Kārenas kaimiņi pa�stāstīs policijai par ievainotu vīrieti un pievilcīgu sievieti, kas izskrēja no mājas un nozuda. Paies zināms laiks, līdz policija sa- organizēsies, ta�u jau pirms pusnakts viņi sāks meklēt vīrieti un sievieti tum�zilā "Taurus". Laiks doties ceļā.

D�emija uzmeta aci kastrolim uz plītiņas.

-��� Domā, jau būs uzvārījies? - viņa vaicāja.

-��� Desmit minūtes. Ja mikrobi jau nav pagalam�

-����������� Aizgriez du�u! - D�emija nosusināja ievainojumu ar ķirur�ģisko marli un uzklāja "Wal-Mart" veikalā iegādāto "Betadine" baktericīdu. Brūce izskatījās pietiekami tīra, lai Kavano nevaja�dzētu pārdzīvot ūdeņra�a pārskābes radītās sāpes. Viņa a�i uzklā�ja antibiotisko ziedi. Tad viņa, piesteigusies pie katliņa, ar spir�tu noberztām knaiblēm izcēla adatu un mak�ķerauklu no verdo�ā ūdens. D�emija novietoja tos līdzās dezinficētām �ķērēm uz an�tiseptiska dvieļa pie vannas.

-��� Tev vajadzēja kļūt par medmāsu. - Kavano pasmīnēja.

-��� Jā, mans mū�a mērķis ir lāpīt �autas brūces. Vai tu esi pil�nīgi pārliecināts, ka bez tā nevar iztikt?

-��� Brūce nedrīkst palikt vaļā, un nepietiek ar pārsēju vien.

-��� Mēs jebkurā laikā varam izmēģināt dzeloņstiepli un skavo- tāju.

-��� Asprātīgi.

-��� Smejies vien! - D�emija notupās vannā viņam blakus. � Es rīko�os, cik vien maigi varē�u, bet tev tik un tā sāpēs.

-��� Man jau agrāk nācies to piedzīvot. - Kavano seja bija tik�pat saspīlēta kā nervi.

-��� Varu iedomāties.

-��� Bet tas �alis nebija tik glīts kā tu.

-��� Glaimi ir patīkami. Turpini teikt jaukus vārdus par mani, kamēr es strādāju!

-��� Tu esi sīksta.

-��� Tāpat kā tu. - D�emija iedūra adatu.

Kavano pamodās no ma�īnas ritmiskās līgo�anās. Logā zibēja auto ugunis, un viņ� attapās, ka guļ aizmugurējā sēdeklī uz se�gas, ko D�emija arī bija iegādājusies "Wal-Mart". Jau nākamajā mirklī viņ� modri pamanīja aitādas imitācijas segas uz priek�ē�jiem un aizmugurējiem sēdekļiem - arī tās bija nopirktas "Wal-

Mart" veikalā un nosedza viņa atstātos asins traipus. Automa�ī�na bija pilnīgi jauna, ta�u strauji tuvojās norietam. �ī doma viņu nez kāpēc uzjautrināja.

-��� Kur mēs atrodamies? - viņ� nomurmināja.

-���� Man jau izklausījās, ka tu sakusties. Mēs esam uz dienvi�diem no Pokipsi. Tu labi izgulējies?

-��� Jā. - Viņ� lēnām pieslējās sēdus. Pretimbrauco�o ma�īnu ugunis �ilbināja acis.

-��� Kā plecs?

-��� Stīvs. Es noģību?

-��� Noģībi.

-��� Un tu vēl apgalvoji, ka esmu sīksts.

-��� Neslāpst? Tev pie kājām uz grīdas ir ūdens pudeles.

Kavano pavērās lejup un tumsā pamanīja pudeles. Viņ� vie�nu atvēra.

-��� Ēst gribi? - D�emija apvaicājās.

-��� Ņemot vērā, cik esi slaika, tu daudz domā par ēdienu.

-��� Par to tu nedabūsi nevienu virtuli.

-��� Virtuli?

-��� Ar �okolādes glazūru. Tu ta�u neiedomājies, ka brauk�u visu cauru nakti bez ēdamā, kas aizdzen miegu.

-��� Cik pulkstenis?

-��� Aptuveni viens naktī.

-��� Moteļa numuru uzkopt nebija grūti?

-��� Nē. Es izdarīju, kā mācīji, un saliku visus asiņainos dvieļus un apģērbu "Wal-Mart" iegādātajos atkritumu maisos. Maisus sa�metu atkritumu tvertnē pie būvlaukuma. Uz dvieļiem nebija mo�teļa nosaukuma, tāpēc mūsu saistību ar tiem nav iespējams pie�rādīt.

-��� Pirkstu nospiedumi?

-���� Es izslaucīju visu numuru un atstāju atslēgu kopā ar dze�ramnaudu. Glu�i tā, kā tu liki.

Kavano nopētīja reto satiksmi.

-��� Neesi nogurusi?

-��� Drīz bū�u.

-��� Atrodi apstā�anās vietu, un apmainīsimies. Es varu kādu lai�ku pastūrēt.

-��� Tu spēsi?

-��� Varu stūrēt ar labo roku. Tiklīdz nonāksim Ņūd�ersijā, at�radīsim citu moteli.

-��� Un tad?

-��� Tiklīdz sakop�u sevi, tā do�os pakaļ Preskotam.

-��� Dievs augstais, kas �im autiņam lēcies? - izsaucās auto krā- sotavas īpa�nieks.

Jautājums bija retorisks. "Taurus" bija gandrīz viscaur noklāts ar sarkanu un zaļu fluorescējo�u krāsu.

-��� Nolāpītie knēveļi! - Kavano sūrojās, kaut arī pats bija ap- smidzinājis automa�īnu. - Atstāju pusstundu uz ielas un, kad at�griezos, lūk, ko ieraugu!

-��� Vajadzēs pārkrāsot visu ma�īnu.

-���� Kā nu ne, bez tam izplatītāji paziņo, ka vandalisms garan�tijas remontā nav iekļauts. Viņi par pārkrāso�anu prasa zvērīgu summu.

īpa�nieks ieinteresējās. -Cik?

Kavano nosauca tik milzīgu skaitli, ka īpa�nieks, pat iedevis atlaidi, izskatītos pēc laupītāja.

-��� Kā izklausītos par pusotru simtu mazāka summa? - īpa�nieks apvaicājās.

-��� Labāk nekā tik, cik es biju gatavs maksāt. Ta�u es gribu, lai to paveic steidzami.

-��� Labi, labi. Kādu krāsu izvēlēsieties? To pa�u tum�zilo?

-��� Mana sieva ienīda �o krāsu kop� dienas, kad nopirku ma�ī�nu. Viņa gribot pelēku.

-��� Sems Mērdoks, - Kavano teica Filadelfijas bankas klerkam.

-��� Parakstieties �eit, mister Mērdok!

Kavano paklausīja.

Klerks salīdzināja ar bankas ierakstos atrodamo parakstu un ievadīja datumu blakus Kavano parakstam.

-��� Redzu, ka neesat te kādu laiciņu bijis.

-��� Pēdējo reizi pirms gada. Nepatīkami. Es vienmēr saku - cil�vēks, kur� ir spiests pieiet pie sava bankas seifa, noteikti pārdzī�vo grūtus laikus.

Klerks veltīja Kavano līdzjūtības pilnu skatienu, acīmredza�mi piedēvējot Kavano nobrāzto seju viņa pieminētajiem grūta�jiem laikiem.

-��� Lūdzu, jūsu atslēga.

Kavano, ģērbies uzvalkā un kaklasaitē un apgriezis matus īsus, lai tiktu vaļā no apsvilu�ajiem galiem, pasniedza klerkam pra�sīto.

-��� Vai jums vajadzēs kabīni?

-jā.

Klerks aizveda Kavano un D�emiju pa marmora kāpnēm pie metāla stieņu vārtiem, kurus atslēdza. Aiz tiem spo�i apgaismo�tā seifu glabātavā atradās nelielu, mirdzo�u nerūsējo�a tērauda lū�ku sienas. Klerks palūkojās uz atslēgas numuru, ko Kavano bija viņam iedevis. Viņ� devās uz sienu labajā pusē, iestūma atslēgu desmit reiz divpadsmit collu lielā lūkā netālu no grīdas, atdalīja atslēgu no sai�ķa, ko nēsāja kabatā, iebāza to lūkā un pagrieza abas atslēgas vienlaikus.

Atvēris lūku, viņ� izvilka seifa kastīti un pasniedza to Kavano.

-��� Kabīnes ir tepat ārpusē.

-��� Pateicos!

Kavano izvēlējās otro pa labi, iegāja tajā kopā ar D�emiju un aizvēra durvis. �īs norises laikā viņ� nemanāmi pārbaudīja sie�nas un griestus, meklējot slēptās kameras - lai gan tādu esamību ap�aubīja, ta�u no ieraduma tik un tā neatteicās. Viņ� novietoja kastīti uz galda un pārliecās tai pāri - D�emija darīja to pa�u, un abu muguras aizsedza kastītes saturu.

Zem vāka atklājās divas biezas brūna papīra aploksnes un zils auduma maisiņ�, kura piebāztās pusītes bija ar rāvējslēdzēju sa- vilktas kopā. Kavano sakrāva visu portfelī, ko bija nopircis vei�kalā �ai pa�ā ielā da�as minūtes pirms ienāk�anas bankā.

D�emija atvēra durvis. Neizrādīdams, ka kreisā roka ir neve�sela, Kavano spēja tajā noturēt portfeli, ar otru pasniegdams seifa kastīti klerkam, kur� to iebīdīja glabātavas sienā, apgrieza atslē�gas sākotnējās pozīcijās un atdeva atslēgu Kavano.

- Pateicos! - Kavano bilda.

Motelī, kurā norēķinā�anās skaidrā nebija neparasta parādī�ba, Kavano pagaidīja, līdz D�emija aizvērs �alūzijas. Tad viņ� iz�vietoja portfeļa saturu uz gultas. Pirmajā biezajā, brūnajā aplok�snē atradās pieci tūksto�i dolāru divdesmitniekos.

-��� Redzu, ka esi taupījis nebaltai dienai, - D�emija norādīja.

Otrajā aploksnē atradās dzim�anas apliecība, kredītkarte, pa�se un Pensilvānijas pavalsts autovadītāja apliecība uz Semjuela Mērdoka vārda. Vadītāja apliecībā un pasē bija Kavano fotogrā�fija.

-���� Piecus gadus veca dāvana no Kārenas. - Viņ� brīdi grem�dējās atmiņās par Kārenu. - Kā viņa man atgādināja, nekad ne�var zināt, kad var noderēt jauna identitāte. Es bie�i braukāju gar austrumu piekrasti, tāpēc man nav grūti reizi gadā pieskriet Fi�ladelfijā. Es izņemu kredītkarti no seifa un izdaru da�us pirku�mus, lai konts paliktu atvērts. Tāpat pagarinu autovadītāja ap�liecības termiņu.

-��� Kāpēc tie�i Filadelfija?

-��� Ērti. Atrodas pusceļā starp Ņujorku un Va�ingtonu - pilsē�tām, kurās es bie�i strādāju.

-��� Kur tev sūta kredītkartes rēķinus?

-��� Tos nosūta uz privātu pastkastī�u iznomā�anas kantori te�pat, Filadelfijā.

-��� Un tad tos pārsūta uz privātu pastkastīti, ko tu izīrē D�ek- sonholā uz Sema Mērdoka vārdu, bet to man nekad neesi stāstī�jis, - D�emija pra�ņāja.

Sa�ūtās brūces dēļ Kavano apvaldīja vēlmi paraustīt plecus.

-��� Labdabīgs noslēpums.

-��� Tīrais prieks iepazīt tevi tuvāk. Vai "Global Protective Ser�vices" par �o otru identitāti zina?

-��� Neviens nezina.

-��� Kas ir somiņā?

-��� Dāvana tev.

-��� Vai tu re!

Kavano atvilka somiņas rāvējslēdzēju.

D�emija izcēla tās saturu.

-��� Tu man reiz stāstīji anekdoti par komplimentu, kādu vīrie��iem visvairāk patīk dzirdēt no sievietēm: "Mīļais, kā man pa�tīk, ka tu piņķerējies ap motoriem un nes mājās elektroniku, dar�barīkus un �aujamiero�us."

Priek�mets, ko D�emija turēja rokā, bija Kavano "Sig Sauer" deviņu milimetru pistoles līdzinieks. �is, tāpat kā Kavano iero�cis, bija modificēts. Rūpnīcas ievietotās mērķē�anas ierīces bija aizstātas ar platāku pakaļējo tēmēkli un citu priek�ējo ar zaļu lu- miniscējo�u punktiņu, kas atviegloja tēmē�anu. Visas iek�ējās kustīgās detaļas bija apvīlētas un noklātas ar permanentu berzes samazinātāju, lai novērstu ieķīlē�anos. Ārpuse bija pēc iespējas nogludināta, nepieļaujot aizķer�anos aiz asām malām. Blāva, mel�na epoksīdsveķu apdare neļāva atstaroties gaismai.

Kavano vēroja, pārliecinoties, ka D�emija izpilda iemācītos dro�ības noteikumus. Tā kā �ī pistole nebija aprīkota ar dro�ības sviru, ar to bija jāapietas piesardzīgāk nekā parasti. D�emija tu�rēja ieroci labajā rokā, aplikusi rādītājpirkstu ap mēlītes skavu, un, pavērsusi stobru pret gultu, ar kreiso roku atvilka atpakaļ stobra aizslēga daļu un pārbaudīja, vai patrontelpā ir patrona. Bija. Viņa nospieda sānos podziņu un atbrīvoja aptveri, noķerot to gaisā.

-��� Labi notverts, - Kavano atzīmēja.

Atlikusi pistoli malā, D�emija paņēma aptveri un apskatīja caurumiņus sānos, kas norādīja, cik tajā patronu.

-��� Izskatās pilna, ta�u to dro�i zina, tikai pārbaudot, - pareizi?

-��� Pareizi, - Kavano atteica. - Ja uzskata, ka nepazīstamai pis�tolei ir pilna aptvere, bet izrādās, ka vienas patronas pietrūkst tie�i tad, kad tā vajadzīga visvairāk, var sanākt pagalam apkau�nojo�a situācija.

D�emija ar īk�ķi izstūma katru patronu no aptveres un saskai�tīja.

-���� Astoņas, - viņa noteica, apstiprinot, ka 225. modeļa ap�tvere bijusi pilna. Da�ās citās deviņu milimetru pistolēs satilpa vairāk munīcijas, ta�u līdz ar to masīvākie rokturi nebija prak�tiski, ja vēlējās ieroci nēsāt slēptā veidā. Piedevām pistoles ar lielām aptverēm slikti iegūla vidēja lieluma plaukstās, kādas ir vairākumam �āvēju, un pasliktināja tēmē�anu.

-��� Uzmanīgi, nenolauz nagu!

D�emija, uzmetusi viņam dzēlīgu skatienu, salika patronas at�pakaļ aptverē, pārbaudīja, vai tās atspere strādā. Tad viņa paņē�ma pistoli un atvilka stobra aizslēga daļu līdz galam, lai izņemtu patronu no patrontelpas. Viņa vairākas reizes pastumdīja aizslē�ga daļu, lai pārliecinātos, ka tā neķeras.

-��� Te derētu mazliet "Breakfree", - D�emija ieminējās, nosau�cot pistoļu zie�vielu un tīrītāja marku.

-��� Nenāktu par ļaunu, - Kavano teica. - Tā nogulējusi seifā piecus gadus.

-Ģimene, kas kopā tīra �aujamiero�us, paliek kopā.

D�emija iestūma aptveri "Sig Sauer" rokturī, iemeta patronu patrontelpā un nospieda gaiļa nolai�anas sviru sānos. Tas nozī�mēja, ka aptverē atrodas septiņas patronas. Lai aizpildītu star�pību, viņa izvilka aptveri, paņēma patronu, ko iepriek� bija iz�ķeksējusi no patrontelpas, iespieda to aptverē un atlika aptveri spalā - tādējādi pistole bija pielādēta līdz galam.

Vienu mirkli D�emija izskatījās, darbu pabeigusi, un tas Ka- vano darīja ba�as, jo tā nebija, ta�u tad viņa izvilka no maisiņa rezerves aptveri, izņēma no tās patronas, paziņoja: - Astoņas, - un iebīdīja ar īk�ķi tās atpakaļ aptverē. - Ievēro, ka es ne tikai neaplauzu nagus, bet arī nenocirtu sev pirkstus. Vai man jāpie�bilst, ka mums jādabū abu aptveru rezerves daļas? Tā kā aptve�res vairākus gadus nostāvēju�as pilnas, atsperēm noteikti iestā�jies metāla nogurums.

- Desmit ar krustu, - Kavano novērtēja.

-��� Dosimies iepirkties.

-��� Lieliska doma, - D�emija nopriecājās.

-��� Pie stūres sēdēsi tu. - Kavano plecs joprojām bija stīvs.

-��� Uz kurieni?

Viņ� parādīja adreses un karti telefonu grāmatā.

-�� Saimniecības pre�u veikals, auto rezerves daļu veikals un iero�u veikals.

-��� Pasakaini.

Saimniecības pre�u veikalā viņi iegādājās sudrabaino līmlen- ti, āmuru, skrūvgriezi, elektrības vadu, slēdzi, cimdus, kombine�zonus, santehnikas cauruli un da�ādas skrūves un stiprinājumus.

-��� Kādam nolūkam visas �īs mantas domātas?

-��� Labākam slazdam, - Kavano atteica.

Auto rezerves daļu veikalā viņi nopirka gaisa filtru, divus mig�las lukturus un �etras zam�ādas lupatiņas.

Pētīdama drāniņas, D�emija iejautājās:

-��� Mēs mazgāsim ma�īnu? Nē, tā ta�u nevarētu būt. Jo ma�ī�na netīrāka, jo grūtāk pamanāma.

Iero�u veikalā Kavano pieveda viņu pie iero�u siksnu stenda.

-��� Tai jāizskatās kā parastai siksnai, ta�u jābūt gana stingrai, lai izturētu pistoles svaru. Visizturīgākā siksna sastāv no divām kopā sa�ūtām ādas strēmelēm, kam dzīslu raksts iet pretēji. Sik�snai jāder tā, lai to var aizsprādzēt otrajā caurumiņā. Kura tev patīk vislabāk?

D�emija izvēlējās melnu mīkstu siksnu ar sudrabainu taisn�stūra sprādzi.

-��� �ī piestāv maniem pērļu auskariem.

-��� Un aksesuāriem� - Kavano pagriezās pret bārdaino pārde�vēju. - Vai jums ir makstis no "Kydex"? - Viņ� nosauca biezu plastikāta materiālu, no kā bija gatavota viņa pa�a pistoles maksts. Viņam patika "Kydex", kam nekaitēja lietus un sviedri, no "Kydex" gatavotās makstis bija plānas un viegli noslēpjamas.

-��� Kāda pistoles marka?

Kavano pateica.

-��� Jauki. - Pārdevējs pasniedzās zem stikla letes. - Te būs jau�nais "Fist, Inc." modelis. - Neatstarojo�ā, matētā melnā maksts bija mazliet īsāka par D�emijas plaukstu, tās aug�gals bija atvērts, ļaujot pistoli izvilkt ātri, un sānos atradās pievilk�anas skrūve, kas ļāva pistoli stingri noturēt makstī. - To dēvē par "Deivu Spal- dingu".

Kavano zināja, ka tā sauc vienu no valsts labākajiem �aujam�iero�u instruktoriem.

-Vēl kas?

-��� Divas aptveres "Sig Sauer" pistolēm, - sacīja D�emija, - un tīrī�anas komplektu.

-��� Un simt divdesmit deviņu milimetru "MagSafe" patronas, - Kavano piebilda. �āda tipa patronām bija epoksīdsveķu uzgalis, kurā iestrādātas bises skrotis. Kad uzgalis ietriecās mērķī, epok�sīdsveķi sa�ķīda un izmeta skrotis. Nodarītais bojājums bija ie�vērojams, turklāt jāņem vērā tāda priek�rocība, ka uzgalis un tā skrotis neizurbās cauri mērķim un netrāpīja blakus stāvo�ajam. Kā jebkurā labā iero�u veikalā, pārdevējs nepra�ņāja, kāpēc klientam vajadzīgs tāds lērums munīcijas, kādu neizmanto mēr�ķu ap�audē.

Ieraudzījis tālajā stūrī mak�ķerē�anas piederumus, Kavano teica:

- Man noderētu ari ducis svina svērteņu.

Moteli abi izkravāja da�ādos pirkumus.

Pārlaidusi pēto�u aci priek�metiem uz gultas, D�emija sprieda:

-��� Ja nepieminam pistoļu aprīkojumu, viss pārējais man �ķiet neloģisks.

-��� Kur tu noliki �ķēres, adatu un mak�ķerauklu? - Kavano pa�jautāja.

-��� Aptieciņā. Nesaki, ka tev atrisu�as �uves!

Kavano neatbildējis nocēla D�emijas bleizeru no pakarināmā pie galasienas. Viņa mulsi vēroja, kā viņ� izgrieza jaku otrādi un izpētīja oderējumu.

-��� Ei! - viņa iebilda, ta�u Kavano jau ar �ķērēm atārdīja vīli, ar ko odere bija piestiprināta pie ieloka.

Kavano paņēma trīs svina svērteņus un ie�uva tos zem ode�res. Pēc tam viņ� ie�uva vienu zam�ādas lupatiņu uz oderes jos�tasvietas līmenī.

-��� Nav nekas izspiedies?

-��� Tu būtu varējis kļūt par �uvēju.

-��� Tu būtu pārsteigta, uzzinot, kādas vispusīgas iemaņas man piemīt.

D�emija aizsprādzēja jostu, piestiprināja maksti, un Kavano izņēma aptveri no pistoles, izmeta patronu no patrontelpas, lai izvairītos no negadījumiem, un iestūma pistoli makstī.

D�emija uzvilka bleizeru.

Kavano apgāja viņai apkārt un novērtēja.

-��� Labi. Pat nevar pateikt, ka tev tur ir �aujamierocis.

-��� Kāpēc tu tā pār�uvi jaku?

-��� Atceries, kā es tevi mācīju izvilkt pistoli no maksts?

-��� Tu man pietiekami bie�i liki vingrināties.

-��� Tad jādomā, ka pati spēsi izprātot atbildi.

D�emija pacietīga nopūtās.

-��� Labi, ka manas Veleslijas koled�as korporācijas māsas mani �ai brīdī neredz. - D�emija atvilka atpakaļ jakas labo pusi un izrā�va pistoli. Paceļot ieroci, kreisā roka piebiedrojās labajai, īk�ķi no�vietojās viens virs otra un paralēli stobram. Mazliet paslējusies uz priek�u un ieliekusies ceļgalos, lai nodro�inātu labāku līdzsvaru, viņa notēmēja uz iedomātu mērķi pretējā guļamistabas sienā.

-��� Mani tavs stils saista, - Kavano izmeta.

-��� Svina svērteņi padara jakas sānu mazliet smagāku, lai, pa�verot vaļā, tas uzreiz nekrīt atpakaļ. Zam�ādas audums palīdz ja�kai slīdēt gar maksti.

-��� Vēl viens desmit ar krustu. - Kavano paņēma viņas vējja- ku un sāka arī to uzlabot.

-��� Es pati izdarī�u.

-��� Nē, �o es pat ar ievainotu plecu spē�u paveikt. Tev būs pa��ai savs darbs.

D�emija, aizdomu pilna, viņu uzlūkoja.

-��� Par kādu darbu tu runā?

Uzvilkusi cimdus un kombinezonu, ko viņi bija iegādāju�ies saimniecības pre�u veikaliņā, D�emija apsēdās aiz "Taurus" un centās ma�īnas aizmugurē piestiprināt miglas lukturus.

-��� Ja es varētu nosēsties un izdarīt to, nepārraujot �uves, ar prieku ieņemtu tavu vietu, - Kavano teica.

-��� Nez kāpēc īpa�i pārliecināts tu neizklausies. Miglas luktu�riem jābūt priek�ā. Kāpēc man tie jāliek �eit?

-��� Tie nav parasti miglas lukturi. Tie ir simt vatu kvarca ha- logēnie lukturi ar �etri simti astoņdesmit tūksto�u kandelu stip�rumu. Mēs pievienosim to vadus slēdzim, ko novietosim uz priek��ējā paneļa. Noregulēsim spuldzes tā, ka tās spīd acu augstumā, un tā varēs ap�ilbināt jebkuru autovadītāju mums aiz muguras. - Kavano atvēra pārsegu un noņēma "Taurus" oriģinālo gaisa fil�tru. - Standarta filtram nav nekādas vainas, ta�u �is "K and N" filtrs uzlabo uzrāvienu. - Viņ� ar santehnikas caurulēm un �ļūte�ņu skavām pārveidoja gaisa ieplūdes sistēmu. - �ādi dzinējā tiek iesūkts vairāk gaisa, un palielinās zirgspēki. Es piezvanīju speci�alizētajam auto rezerves detaļu veikalam Deitonbī�ā un pasūtīju ātrdarbīgu datora mikroshēmu, ko ievieto�u oriģinālās vietā.

-��� Vai mums vēl kas jāizdara?

-��� Jāuzstāda lieljaudas amortizatori. Jāsaslēdz aizdedze tā, lai varam viegli iedarbināt ma�īnu pat bez atslēgas. Bet vispirms tev būs jāielien bagā�niekā, - Kavano skaidroja.

-Ko?

-��� Tas nav nekāds perverss priek�likums. Mums vajadzēs veikt da�us mērījumus.

-��� Principā priek�likums darīt to bagā�niekā skan intriģējo�i.

-��� Ne jau ar �ādu plecu.

-��� Negrasījos darīt to ar tavu plecu. Kam domāti tie mērījumi?

-���� Puscollu biezai tērauda plāksnei, kas nejaus lodei iztriek�ties cauri bagā�niekam un nonākt salonā.

-��� Sēdi mierīgi!

-��� Tev aukstas rokas, - Kavano pasūrojās.

-��� Beidz gausties un nomierinies! Pirms attapsies, viss būs galā.

-��� Neko tamlīdzīgu tu man nekad neesi teikusi. Atgādina to pusaugu skuķi seksa mācības stundā.

-��� Seksa mācības stundā?

-Jā, skolotāja saka: "Neizbojājiet savu dzīvi piecpadsmit mi�nū�u baudas dēļ." Un meitene prasa: "Piecpadsmit minūtes? Kā var �o mirkli tā paildzināt?"

-��� Nekusties! - D�emija uzsauca. - Tā. Nu, kā bija?

-��� Nenieka nejutu.

-���� Nu re! Man jau sāk iet no rokas. - D�emija ar sterilizētām �ķērēm un pincetēm no�ņāpa un izņēma vēl vienu �uvi. - Izskatās tīra. Nekādu infekcijas pazīmju. - Viņa nogrieza un izvilka vēl vie�nu �uvi. - Varēsi pievienot vēl vienu rētu savai kolekcijai.

-��� Tās vairo skaistumu.

Izņēmusi pēdējos diegus, D�emija pārlaida acis savam veiku�mam.

-���� Sasodīts, man padodas. Ievainojums vēl dzīst. Te būs pār�sējs, lai tu nepiemirstu piesargāties.

-���� Es bū�u piesardzīgs. - Bija pagāju�as desmit dienas kop� ugunsgrēka bunkurā. �ai laika sprīdī Kavano bija paveicis daudz, ta�u lielākoties atļāvās atpūsties un dziedēt ievainojumus, lai gan �īs pūles pārbaudīja pacietību. Par spīti zobgalību apmaiņai ar D�emiju, kuras, kā Kavano juta, bija viņai parādā, oma bija drū�ma. Sapņos un nereti arī nomodā viņ� moko�i izdzīvoja spilgtas atmiņu ainas ar Roberto ielauzto galvaskausu, uzspridzinātajiem �adu un Treisiju, Dankana lodes izkropļoto seju. Kavano atce�rējās, kā blenza uz Kārenu riteņkrēslā, kā viņas rokas bija pie�spiestas pie krūtīm, kā viņas seja bija pārvērsta stīvajā pēcnāves neprātā, - viņas nāves iemeslu izskaidrot joprojām nebija Kava�no spēkos. Ta�u vienu viņ� zināja ne�aubīgi - vainīgs bija Pres- kots.

-���� Mēs esam sagatavoju�ies tik labi, cik vien iespējams. Laiks aug�āmcelties no miroņiem.

Druknais melnādainais vīrietis apskrēja ap stūri un rik�oja vēl �iglāk pa taisno celiņu Va�ingtonas piepilsētas parkā. Viņ� nebi�ja viens. Pusseptiņos no rīta dienas stresam sevi gatavoja ne viens vien skrējējs. Mazliet dzestrā laika dēļ vīrietim mugurā bija tum��zilas treniņbikses un plāns d�emperis. Baltajam vīrietim, kur� pie�steidzās viņam blakus, mugurā bija līdzīgs apģērbs, tikai pelēkā krāsā.

Viņi paskrēja garām krūmiem, kokiem un pīlēm dīķī. Kad kļu�va skaidrs, ka baltais turas līdzās ilgāk, nekā sve�am cilvēkam pie�klātos, melnādainais vīrietis uzmeta viņam skatienu un gandrīz nojauca soli.

-���� Vai es piedzīvoju reliģisku atklāsmi? - melnais vīrietis ie�prasījās. Viņa vārds bija D�ons Raterfords. Viņ� bērnībā bija au�dzināts dienvidnieku pavalstu baptistu garā. - Man rādās vīzi�jas? Mani apciemo aug�āmcēlu�ies?

-��� Redzēt nozīmē ticēt, - Kavano atteica.

-��� Jā, bet Toms tik un tā neticēja. Viņ� bija apmierināts vie�nīgi tad, kad ar roku pieskārās brūcei Kristus sānā.

-���� Bīstos tevi apbēdināt, bet es tevi tik labi nepazīstu un tā�das familiaritātes nepieļau�u. Turklāt mans ievainojums nav sānā.

Teju sadzijusi brūce Kavano plecā sūrstēja no skrie�anas pa betona celiņu, ta�u, pēc iespējas atturoties vēzēt rokas, viņ� ne�pieļāva, ka tā ieplīst.

-��� Dzirdēju, ka esi pazudis, - Raterfords sacīja. - Visticamāk, miris.

-��� Cik nepatīkamas baumas! Kur tu tādas saklausījies? - Ka�vano turējās soli solī ar Raterfordu, pieri klāja sviedri.

-��� To man atstāstīja "Global Protective Services" vadītāja viet�nieks. Mēs grasījāmies piedāvāt jūsu firmai kādu uzdevumu.

Kavano pamāja ar galvu. Valdības rīcībā bija vairākas teica�mas aizsardzības aģentu organizācijas, to vidū Slepenais dienests, ASV mar�alu dienests un Diplomātiskās dro�ības dienests, tomēr rei�u reizēm personāla trūkuma dēļ nācās izmantot privātu or�ganizāciju pakalpojumus.

-��� Rādās, ka tu, Dankans un vēl trīs operatīvie darbinieki pa�zudu�i no zemes virsas, paķerot līdzi klientu, - Raterfords turpi�nāja. - Viena no jūsu paslēptuvēm nopostīta.

-��� Vai direktora vietnieks nestāstīja, kas tas par klientu un kas tā par paslēptuvi?

-��� Nu nē! - Raterforda elpa bija mazliet saraustīta, abiem ie�līkumojot vēl vienā pagriezienā. - Ja viņ� būtu man atklājis tādu informāciju, es jūsu firmai neuzticētos un nesadarbotos ar to. Ma�nuprāt, viņ� man to pastāstīja vienīgi tādēļ, lai noskaidrotu, vai man kaut kas zināms.

-��� Un tu zināji? - Uz Kavano d�empera izplūda tum�s plan�kums.

-��� Ne vārda.

Viņi vēlreiz tuvojās dīķim un cilpoja garām pīlēm.

-��� Nu tad - kas tur īsti bija? - Raterfords taujāja.

-��� Noslēpumus glabāt proti?

-Ja neprastu, Birojs jau sen būtu mani izlingojis.

Jautājums bija retorisks un atbilde paredzama. Kavano nebū�tu riskējis satikties ar Raterfordu, ja pagātne nebūtu apliecinā�jusi, ka viņam var uzticēties.

-��� Es glabā�u jebkuru noslēpumu ar noteikumu, ka tas nav ne�kas pretlikumīgs un neizpostīs manu karjeru.

-���� Baumām ir savs pamats. Es esmu miris, - Kavano stāstīja. - Tu mani neesi redzējis. Tu neesi ar mani sarunājies.

Raterfords labu brīdi cieta klusu. No zoda pilēja sviedri, un abi sasniedza taisno celiņa posmu.

-��� Un kā tad Dankans un pārējie?

-Ja tev gadās redzēt viņus, tad tā ir aug�āmcel�anās.

-��� Nogalināti?

-��� Pat vairākas reizes.

-��� Kas bija pārējie sargi?

-��� �ads, Treisija un Roberto.

-��� Lai Dievs par viņiem ap�ēlojas! - Raterfords novilka. - Esmu strādājis ar viņiem visiem. Es zināju, ka varu uzticēt viņiem pat savu dzīvību. Kas notika ar tavu klientu?

-��� Tur jau tas āķis. - Kavano dusmas pieņēmās spēkā. - Tie�i viņa dēļ Dankans, �ads, Treisija un Roberto ir miru�i.

-��� Viņ� kļuva bezrūpīgs? Piespieda jūs bez vajadzības atklāties?

-��� Viņ� pavērsās pret mums.

Raterfords palēnināja gaitu, nogriezās no taciņas, krūmos ap�stājās un gaidīja, līdz Kavano pienāks klāt. Viņi nostājās ar seju viens pret otru.

-Cilvēks, kuru jūs aizsargājāt�

-��� Apzināti pievilināja sliktos zēnus. Iedauzīja Roberto galvas�kausu un no�āva Dankanu. Kad Cads un Treisija bija uzlaisti gai�sā, viņ� atstāja mani nomirstam dego�ajā ēkā.

Raterforda krūtis cilājās, viņ� atvilka elpu un centās izprast neiedomājamo.

-��� Viņ� bija uz vienu roku ar sliktajiem?

-��� Nē. Viņ� bēga no sliktajiem.

-Tad kāpēc viņ��

-��� Tāpēc, ka mēs parādījām viņam, kā iegūt jaunu identitāti un pazust. Viņ� izprātoja, ka, atbrīvojoties no mums, viņa bēg��anas plāns būs dro�ībā. Sliktajiem zēniem samazinās izredzes viņu atrast.

-��� Tādam cilvēkam ir paredzēta atsevi�ķa vieta ellē. Kā viņu sauc?

-��� Denjels Preskots.

-��� Tāds nav dzirdēts.

-��� Viņam pieder D. P. biolaboratorija.

-��� Arī par tādu neesmu dzirdējis.

-���� Narkotiku apkaro�anas pārvaldei ar viņu bija noslēgts lī�gums. Viņ� veica pētījumus par atkarības fizisko bāzi, ta�u atklāja viegli sara�ojamu substanci, kas atkarību rada.

Raterfords izskatījās apjucis.

-���� Es diezgan cie�i sadarbojos ar NAP. Man tas būtu bijis jā�zina.

-���� Hesuss Eskobars uzoda par Preskota atklājumu un centās viņu nogrābt. Tā kā NAP aizsardzības vienība nespēja atrauties no Eskobara, Preskots griezās pēc palīdzības pie mums.

Raterfords izskatījās vēl vairāk apjucis.

-���� Nevar būt. Eskobars tika nogalināts pirms diviem mēne��iem. Viņa kartelī valda sajukums. Viņi nav tik organizēti, lai kādam vispār dzītos pakaļ.

Kavano �ķita, ka zem kājām sa�ūpojas zeme.

-��� Tādā gadījumā Preskotu notvert kāroja cits kartelis, - Ka- vano teica, pats tam neticēdams. Zeme likās vēl nestabilāka, un ļodzīgās realitātes izjūtas dēļ reiba galva.

-��� Ari tad es to zinātu, - Raterfords apliecināja.

-��� Preskotam pakaļ dzinās vēl viena grupa. Izskatījās kā īpa�o uzdevumu vienība.

-��� Militāristi? Kā te būtu iejaukti viņi?

-��� Cerēju, ka palīdzēsi man to noskaidrot.

Kamēr D�emija darbināja ma�īnu tuk�gaitā, Kavano spaidīja telefona automāta podziņas iepirk�anās centra stāvlaukuma malā. Rieto�ā saule meta viņa ēnu.

Signāls klausulē nopīkstēja trīs reizes.

-��� Hallo! - nodunēja Raterforda bass.

-���� �eit zvana no restorāna "Pekinas pīle". Mēs vēlamies ap�stiprināt pasūtījumu - pa �o telefona numuru kāds nupat lūdza piegādāt simt divdesmit se�us dolārus vērtu pasūtījumu.

-Jūs tur sabāzāt tik daudz tās pārtikas piedevas MSG, ka man sāp galva! - Izklausījās, it kā Raterfords patie�ām ciestu galvas�sāpes.

-��� Bet man uzpū�as vēders, - Kavano atteica. Viņi bija vieno�ju�ies par �ādu dialogu, kas apliecināja, ka gaiss tīrs.

-��� Nepastāv absolūti nekādu norādījumu, ka Preskotam vai vi�ņa laboratorijai būtu bijis kāds sakars ar atkarības pētījumiem Narkotiku apkaro�anas pārvaldes labā. Tas pat nav viņu tipa pa�sūtījums. Ar to nodarbojas Nacionālais veselības institūts.

Satiksmes trok�ņi autostāvvietā lika Kavano piespiest klau�suli tuvāk ausij.

-��� Tu uzskati, ka man tagad jāgrie�as NVI?

-��� Nē. Dodies uz pirmavotu!

-����������� Ja tu runā par Preskota laboratoriju, es vienu dienu nosē�dēju D�ord�a Va�ingtona universitātes bibliotēkā. Par laborato�riju neko neatradu nedz presē, nedz internetā.

-��� Es gan. Tur gan nebija nekādas norādes, ar ko tā nodarbo�jas, ta�u tā atrodas�

Garām pabrauca pikaps ar skaļu trok�ņa slāpētāju.

-��� Ko? Pēdējo teikumu es nesadzirdēju.

-���� Es teicu, ka laboratorija atrodas Vird�lnijā, vietā, ko sauc par Beilijsrid�u.

-��� Kur tas ir?

Raterfords pastāstīja virzienu un piebilda:

-���� Piedod, vairāk palīdzēt nevaru.

-��� Tu milzum izpalīdzēji. Paldies! Nosūtī�u tev tos ķīnie�u ēdie�nus.

-��� Nepūlies! Par to MSG un galvassāpēm nebiju melojis.

-��� Rīt tev piezvanī�u. Līdz tam man būs radu�ies vēl da�i jau�tājumi.

-��� Nav iebildumu.

-���� Pa �o pa�u numuru. �ai pa�ā laikā. - Kavano pakāra klau�suli, noslaucīja pirkstu nospiedumus un iekāpa "Taurus".

-��� Kaut ko uzzināji? - D�emija apjautājās.

-�� Jā, kāds pielicis viņam �aujamo pie galvas. Lai�amies prom, iekams pie �īs telefona būdiņas, mūs meklējot, nav atsteidzies ba�riņ� ma�īnu.

-��� Mēs bijām iepriek� norunāju�i kodu, signālu, ar kuru otram paziņot, ka viss ir kārtībā, - Kavano atklāja. Viņ� pētīja auto straumi aiz muguras un juta, ka no ba�ām pietūkst vēnas.

D�emija vadīja ma�īnu un saspringta klausījās.

-��� Jociņ� par ķīnie�u restorānu un MSG. Sarunas sākumā mēs abi izrunājām to, par ko bijām vienoju�ies. Toties beigās, kad pie�dāvāju D�onam nosūtīt ķīnie�u ēdienu, viņam bija jāatbild: "Ne�pūlies! Man ir citi plāni vakariņām." Ta�u viņ� vēlreiz pa�ēlojās par MSG.

-��� Vai viņ� tev atklāja kādu informāciju? - D�emija ielūkojās atpakaļskata spogulī.

-��� Jā. Preskota laboratorijas atra�anās vietu. Mums jāpieņem, ka tas ir slazds.

-��� Kāds piespieda viņu tā darīt.

-��� �aubu nav. - Kavano svīda plaukstas. - Ta�u D�ons zināja, ka nenodod mani - tas tāpēc, ka viņ� brīdināja mani, sniegdams aplamu atbildi.

-��� Vai tas, kur� viņu sagūstījis�

-��� Nogalinās viņu? - Kavano juta, kā paātrinās elpa. - Tiklīdz lamatas būs izliktas, D�ons viņiem vairs nebūs vajadzīgs. Ta�u man izdevās novilcināt laiku.

-��� Kādā veidā?

-��� Es paziņoju, ka rīt zvanī�u vēlreiz. Tai pa�ā laikā. Pa to pa- �u numuru. Ar vēl da�iem jautājumiem. Tas, kur� viņu nogrābis, tagad viņu paturēs dzīvu vēl kādu laiku - gadījumā, ja slazds ne�nostrādā. Lai viņiem būtu iespēja uzturēt ar mani sakarus.

D�emija pārlaida viņam pēto�u skatienu.

-��� Man no tevis vēl daudz jāmācās.

-��� Tā, mums būs jāizrunājas. - Kavano pavērās uz savām ro�kām, cen�oties apturēt to drebē�anu.

-��� Mēs visu laiku runājam.

-��� Ne par visu.

-���� Tā, nupat sāksies. Tu paziņosi, ka sāk kļūt pārāk bīstami, un liksi man atgriezties Vaiomingā, kur es bū�u dro�ībā. Nepū�lies! Tu pats izlaidi d�inu no pudeles. Tu mani uzaicināji, un es nekur nebrauk�u. Es pierādīju, ka varu palīdzēt. Es pierādīju, ka uz mani var paļauties, man piemīt nepiecie�amie instinkti, un es nesabruk�u. Ja gribi saglabāt mūsu attiecības, tev nāksies par to maksāt. Vairs nekādu noslēpumu. Ne�ķirsimies pat uz laiku. Ja nebūtu tevis, mani pirms diviem gadiem būtu nogalināju�i. Es esmu tev parādā un, zvēru pie Dieva, esmu apņēmusies parā�du nomaksāt.

-��� Piekritu.

-��� Re, kā?

-���� Parādā tu man neesi, bet par pārējo nestrīdē�os. Es nepra�su, lai tu brauc prom.

-Tad..

-��� Es gribu tevi brīdināt.

-��� Par ko?

-��� Es pastāstīju tev par to, kas ar mani notika. Kārenas pagra�bā. Ugunsgrēka laikā.

D�emija mulsi gaidīja turpmāko.

-��� Es zaudēju savaldī�anos.

-��� Tā varēja gadīties jebkuram. Tev bijis daudz jāpārdzīvo.

-��� Nē, - Kavano noliedza. - Stress man alla� bijis kā otrā daba. Tas manī uzturēja dzīvību. Vienīgi� - Mute iz�uva. - Nu vairs laikam tā nav.

D�emija ieskatījās viņā cie�āk.

-��� Piecus gadus darbojoties vienībā "Delta" un vēl piecus "Glo�bal Protective Services", es smēlos spēku darbībā, - Kavano stās�tīja. - Fiziskās izjūtas, kādas vairākums uzskatītu par biedējo�ām, man sniedza baudu. Es nevarēju vien sagaidīt nākamo adrenalī�na vilni. Es dievināju �os uzplūdus.

Kavano ar grūtībām valdīja elpas tempu.

-���� Reiz es aizsargāju cilvēku, atbildīgu darbinieku vienā no piecsimt lielākajām firmām Amerikā, viņ� bija atkarīgs no niko�tīna un kofeīna. Viņ� ik dienas izsmēķēja divas paciņas cigare�u bez filtra un izdzēra �etrpadsmit tasītes kafijas. Cigaretes un ka�fiju �is cilvēks dēvēja par "raķe�u degvielu". Viņ� apgalvoja, ka to radītā enerģija ļauj viņam domāt labāk, �iglāk un skaidrāk. Viņam patika no tā gūt kaifu. Kādu rītu Briselē, stāvēdams sar�dzē pie viņa viesnīcas luksusa numura, es izdzirdēju troksni, it kā kaut kas būtu nokritis un saplīsis. Kopā ar mani strādāja vēl viens sargs, un, kamēr tas pa rāciju sauca papildspēkus un palika sargāt gaiteni, es iesteidzos numurā un atradu klientu uz grīdas. Troksni bija radīju�i, viņam krītot, apgāzti brokastu ratiņi.

-��� Un pagalam?

Kavano radās spocīga sajūta, ka viņ� katru teikumu saka aiz�vien straujāk.

-���� Sākumā man tā likās. Bet tad es pamanīju, ka viņ� mirk��ķina acis. Acu zīlītes bija ieplestas. Skrēju pie tālruņa un izsau�cu ārstu, kuram mēs maksājām algu. Pēc tam steidzos atpakaļ pie klienta. Es neuzskatīju, ka viņ� ir saindēts, - viņ� baidījās no no�laupī�anas, nevis noindē�anas. Ta�u man tik un tā bija jājautā: "Vai jums liekas, ka esat saindēts?" Viņ� noliedzot papurināja gal�vu. "Vai jums liekas, ka jums ir sirdslēkme?" es jautāju. Viņ� vēl�reiz papurināja galvu. "Trieka," viņ� izdvesa. "Reibst galva. Ista�ba grie�as. Grīda zvārojas." Es pataustīju pulsu. Simt piecdesmit. Tai brīdī man bija skaidrs, kas viņam kaitēja, lai gan gaidīju, līdz ārsts to apstiprinās.

-��� Un kas viņam kaitēja?

Kavano juta pulsējam deniņus.

-���� Pamatīga nikotīna un kofeīna pārdozē�ana. Viņ� tik dau�dzus gadus bija uzlādējis sevi, ka beigu beigās organisms sasnie�dza pieļaujamo spara robe�u. Ārsts iedeva viņam nomierino�u lī�dzekli un ieteica detoksikācijas programmu.

-��� Un tā līdzēja?

-��� Iespējams, ka glāba viņa dzīvību. Tomēr posts jau bija no�darīts. Organisms bija noteicis savu stresa līmeni. Kop� tā laika, ikreiz atrodoties vienā istabā ar smēķētāju, viņam sākās lēkme, pat tikai mazliet ieelpojot cita izpūstus dūmus, un viņ� teju sa�bruka. Iedzerot tikai vienu vai divus malkus kafijas - bez kofeī�na, piebildī�u, lai gan kafija nekad nav pilnībā bez kofeīna, - sirds sāka dauzīties kā pneimatiskais āmurs.

-��� Ko tu ar to gribēji pateikt? - D�emija saviebās.

-��� Adrenalīns. - Kavano kājas drebēja vēl spēcīgāk. - �obrīd tas joņo cauri manam ķermenim. Pirms gājiena uz Kārenas mā�ju es to uzņemtu ar atplestām rokām. Bet tagad� - Mute bija tik sausa, ka bija grūti runāt. - Bet man tev jāsaka, man tevi jā�brīdina�Tas, kas ar mani notika Kārenas pagrabā� - Viņ� ar pūlēm spēja to izrunāt, nekad nebija iedomājies, ka reiz to teiks. - Iespējams, es vairs nevaru strādāt.

D�emija kādu mirkli nereaģēja.

-��� Tu gribi atgriezties Vaiomingā?

-�� Nē. Es� Jā! - Kavano sastomījās. - Es gribu atgriezties Vaio�mingā.

D�emija neslēpa pārsteigumu.

-��� Es esmu tā apmulsis� - �is vārds viņu izbrīnīja. - Tik ļo�ti bīstos no pārvērtībām sevī, ka alkstu atgriezties D�eksonholā un vairs nebāzt degunu ārā. Ta�u, ja es pado�os un noslēp�os, es nebū�u nekam derīgs nedz tavās, nedz savās, nedz arī kāda cita acīs. Kā lai es tīkoju būt kādam tuvs, ja pieļauju D�ona bojāeju? Tikai manis dēļ viņ� ir iekūlies �ai ķezā. Ja viņu no�nāvēs�

-��� Mēs to nepieļausim.

-��� Nekādā ziņā, zvēru pie Dieva. Ta�u pat nezinu, kā jutīsies tu, atrodoties tāda cilvēka klātbūtnē, kur� izrāda baiļu pazīmes.

-��� Cilvēcības pazīmes, tu domā?

-��� Centī�os būt tikpat uzticams, kāda esi bijusi tu. - Kavano ievilka dziļu elpu, pūloties koncentrēties uz gaidāmajiem dar�biem. - Mums neviens neseko?

D�emija ielūkojās atpakaļskata spogulī.

-��� Satiksmē nekā neparasta neredzu.

-��� Dodies uz parku, kur es �orīt tikos ar D�onu.

-Kas tur�

-��� Es viņam zvanīju uz dzīvokli. D�ona sieva pirms gada no�mira. Viņ� dzīvo viens. Kamēr viņ� ar mani runāja, viņ� tur tika turēts stobra galā. Loģiski, ka viņ� sagūstīts dzīvoklī.

Viņi atstāja ma�īnu piemājas autostāvvietā un pa ēnaino skrē�jēju taciņu devās uz pretējo parka pusi. Tur, nostāju�ies koku pa�ēnā, viņi vērās pāri satiksmes pārpilnajai ielai uz spo�i apgais�moto dzīvokļu namu kompleksu.

-��� Sestais stāvs, - Kavano stāstīja. - Pa labi. Ceturtais dzīvoklis no malas.

D�emija pavērsa skatienu.

-��� Vienā logā deg gaisma.

-��� Tā ir dzīvojamā istaba. D�ons dievina skatu uz parku.

-��� Ne �ovakar. Aizkari ir aizvilkti.

-��� Logā blakus pa labi, guļamistabā, - vai tur ir gaisma?

-���� Arī tur aizvilkti aizkari, bet gaismas nav. Vai dzīvoklī ir vēl kāda guļamistaba?

-��� Nē. - Kavano alka iekāpt ma�īnā un aizbraukt prom. - Pēc D�ona sievas nāves viņ� pārdeva māju un pārcēlās uz �o dzīvok�li. Griboties vienkār�āku dzīvi, viņ� teica. Kļuva tāds kā vien�tuļnieks - kad nemedīja sliktos, sēdēja un lasīja Bībeli.

-��� Kāds ir istabu izkārtojums?

-���� Ieejot pat durvīm, nonākam gaitenī, kas ved dzīvojamā ista�bā. - Runājot par to, kas Kavano bija labi zināms, domas novērsās no pa�a izjūtām. - Ejot pa gaiteni, pa kreisi ir arka, aiz kuras atro�das neliela virtuve. Arka pretējā virtuves sienā ved uz dzīvojamo istabu. Pa kreisi no dzīvojamās istabas ir durvis uz guļamistabu.

-��� Vannas istaba?

-��� Savienota ar guļamistabu. Pa kreisi.

Kavano uzmanība saasinājās, ieraugot, kā dzīvojamā istabā aiz aizkariem sakustas ēna.

-��� Kā tu domā, cik cilvēku viņu uzrauga? - D�emija pavaicāja.

-���� Vismaz divi, lai viens var izgulēties, kamēr otrs sargā. - Amata noslēpumi novirzīja domas no emocijām. - Viņ� būs pie�siets pie krēsla dzīvojamā istabā. Tā guļamistaba paliek viņu rī�cībā, viņi var viens otru nomainīt un nosnausties.

-��� Un kā mēs D�onu izdabūsim ārā?

Kamēr D�emija uzdeva jautājumu, ēkas ieejai tuvojās vīrietis un sieviete un iegāja mirdzo�ajā vestibilā. Cauri logiem visas sie�nas augstumā varēja redzēt apsargu, kur� stāvēja aiz letes. Viņ� aprunājās ar pāri, pacēla klausuli, pateica da�us vārdus, pamāja ar galvu un piespieda pogu. Atvērās vārtiņi pa labi, ļaujot pārim iet dziļāk vestibilā un nonākt pie liftu rindas.

-Jā, starp citu, - D�emija piebilda, - kā mēs iekļūsim ēkā?

-��� Saskaņā ar likumu mājai jābūt vēl vienai izejai - ārkārtējai situācijai. Mēs vienmēr varam apiet mājai apkārt, atrast otru iz�eju un atmūķēt to.

-��� Un tie�i to tu vēl neesi man iemācījis.

-��� Atzīstu, ka esmu bijis nevī�īgs, bet mums patlaban nav laika to apgūt. Tā vai citādi, �ajā rosīgajā rajonā vienmēr pastāv ba��as, ka mūs ievēros. Sē�ot aiz restēm, D�onam nepalīdzēsim. Mēs varētu aizstaigāt līdz tam stūra veikaliņam un nopirkt cigaretes.

-��� Cigaretes? Ko tu runā? Tu ta�u nesmēķē.

-��� Kad iestājos "Global Protective Services", tad smēķēju. Dan- kans pielika tam punktu. Vēl joprojām atceros, kā viņ� mani bāra: "Kā tu vari cerēt kādu aizsargāt, kamēr grābsties ap cigare�tēm un �ķiltavām?"

-��� Un tagad tu atsāksi smēķēt?

Ieeja dzīvokļu kompleksā atradās trīsdesmit pēdu attālumā no ielas. Celiņu abās pusēs ieskāva krūmāji. Vēl draudzīgāku izska�tu pie�ķīra pusducis akmens soliņu.

Kavano izvēlējās soliņu vistuvāk ielai, pamāja D�emijai, lū�dzot viņu piebiedroties, un atvēra cigare�u paciņu.

-��� Gribi? - Viņ� piedāvāja.

-��� Kas tev uznācis?

-���� Pamēģini! Saņem drosmi! Tas palīdz nosist laiku. - Viņ� pasniedza D�emijai cigareti un aizkūpināja to, pamanoties, lai ro�kas netrīcētu.

-��� Man nav ne mazākās nojausmas, kā to turēt, - viņa atzinās.

-��� Tas nav svarīgi. - Kavano aizsmēķēja arī savu cigareti.

D�emija noklepojās.

-���� Paklau, es ta�u neliku vilkt plau�ās! Pakūpini mazliet un izpūt dūmus� Ne tik strauji!

-��� Pretīga gar�a.

-��� Vai ne? Pa�am brīnums, kāpēc man tas tā patika.

Abiem garām pagāja divas sievietes un netīksmē novērsās.

-���� Mūsdienās, kad visās malās ierīkotas nesmēķētāju zonas, nav nekā dabiskāka par diviem cilvēkiem, kas pulcējas uz ielas, neveikli kūpinot cigaretes, - Kavano stāstīja. - Mēs izskatāmies pēc ļaudīm, kas apciemo kādu ēkā un tiku�i izraidīti ārā, lai ne- piesmirdinātu dzīvojamo istabu brīdī, kad mums akūti nepiecie��ama kārtējā nikotīna deva.

Kāds vīrietis un sieviete �ēlodami pa�ūpoja galvu. Arī nāka�mais pāris vērās līdzcietīgi, it kā pa�i savureiz tiku�i izraidīti ār�pus mājas uzsmēķēt.

-��� Labi, tu esi atradis metodi, kā attaisnot mūsu klātbūtni pie mājas, - D�emija sacīja. - Ko tālāk?

-��� Darīsim kā Preskots. Klausīsimies un mācīsimies.

Cilvēki nāca un gāja, viņu sarunās dominēja valdonīgi priek��nieki, jaunatklāti restorāni, lētas aviobiļetes uz Bahamu salām un sievietes, kurām vajadzētu pārtraukt flirtē�anu ar sve�iem vīriem.

Pagāja piecas minūtes.

-��� Vai dieniņ, neticami, ka mēs tik ātri tikām galā ar cigare�tēm. Būs jāaizsmēķē vēl viena, - Kavano ieminējās.

-��� Ja man uz pirkstiem parādīsies dzelteni plankumi� - D�e�mija piedraudēja.

Kavano pasniedza viņai vēl vienu cigareti, pie�ķīla sērkociņu un izlikās, ka neievēro divus taksometrus, kas apstājās pie ietves. Aizdedzinājis cigareti arī sev, viņ� pacēla acis pret naksnīgajām debesīm, tēlodams, ka neliekas ne zinis par astoņiem cilvēkiem, kas steidzās garām.

-��� Cik pulkstenis? - satraukta noprasīja kāda sieviete. - Tūlīt būs desmit? Paldies Dievam, paspējām! Sendija solīja kopā ar Tedu atgriezties no kino piecpadsmit pāri desmitiem.

-��� Kā viņai tas izdosies? - jautāja vīrietis.

-���� Izliksies, ka viņai sametusies nelaba dū�a, un atteiksies iet vakariņās. Vai nav gudri? Viņas māsa mūs ielaidīs dzīvoklī. Ie�domājies, kāda Tedam būs sejas izteiksme, kad mēs visi kopā ie�sauksimies: "Pārsteigums!"

Viņi sapulcējās vestibilā, un da�i vienlaikus uzrunāja apsar�gu, kur� piezvanīja, pamāja ar galvu un ielaida viņus iek�ā.

-���� Nabaga Teds, - nomurmināja D�emija, izpūzdama dūmu mutuli.

Kavano caur logiem vēroja skaitļu lodziņu virs lifta, kurā sa�kāpa �ī cilvēku grupiņa. Zibēja cipari, norādot stāvus, kuriem lifts pabrauca garām. Viņ� bija pārāk tālu, lai saredzētu numurus, to�mēr skaitīja, cik rei�u lodziņā noplaiksnīja. Septiņpadsmit. Pēc astoņpadsmitās reizes skaitlis vairs nekustējās. Pieskaiti vēl vie�nu reizi pirmajam stāvam, Kavano sev atgādināja. Viņi izkāpa deviņpadsmitajā.

Birdinādams pelnus no cigaretes, Kavano ievēroja, ka ēkas piegādes laukumiņā apstājās automa�īna ar izkārtni "Domino's pizza". Izkāpa tievs, briļļains �oferis, stiepdams pilnas rokas ar cie��i plastikātā ietītām picu kastēm.

-��� Palūkosim, uz kurieni tās picas dosies, - Kavano teica D�e- mijai. �oferis tuvojās, un Kavano piecēlās kājās, savilka pārlie�cino�u smaidu un ierunājās: - Sveiki! Mēs nolēmām nokāpt le�jā uzsmēķēt un aiztaupīt jums laiku. Se�i simti divdesmit astotais dzīvoklis. - Tas bija D�ona dzīvokļa numurs.

-��� Piedodiet! �īs visas ir citiem.

-��� Visas? - Kavano aplūkoja kastī�u grēdu. - Dro�i vien ballī�tei septītajā stāvā. Viens no iemesliem, kāpēc nokāpām lejā. Tie tur ceļ nenormālu jezgu.

-��� Nē. �ī kastu kaudzīte nonāks� - Kurjers samiedza acis aiz brillēm, ielūkojoties papīra lapiņā, kas bija pielīmēta iesaiņoju�mam. - Tūksto� deviņi simti vienpadsmitajam dzīvoklim.

-���� Veicas �iem, - D�emija noteica. - Rādās, ka nāksies pasē�dēt un uzpīpēt vēl vienu cigareti.

-��� Gan drīz būs klāt, - �oferis mierināja.

-��� Piedodiet par traucējumu! - Kavano sacīja.

-�� Nekas. - Balansēdams picu kastes, kuijers piegāja pie stiklotās ieejas brīdī, kad pa tām kāds izgāja ārā un pieturēja viņam durvis.

D�emija nodzēsa cigareti.

-��� Ko tas nozīmēja? Tu nudien uzskatīji, ka �īs picas tiek pie�gādātas D�ona dzīvoklim?

-���� Varbūt ne �oreiz. Bet ar laiku tur piegādās picas, ķīnie�u ēdienu vai cita veida pārtiku.

-��� Kā tu vari būt tik pārliecināts?

-��� Tāpēc, ka esmu daudzkārt pieredzējis, kā sargi pieļauj �ādu kļūdu. Diennakts sargsuņa de�ūra novārdzina. Ja apsardzes vie�nības dalībniekiem trūkst disciplīnas, viņi nerimstas domāt par ēdienu. Viņi var izrakņāt skapī�us un pagatavot ēst, bet vairā�kums �o cilvēku nav diez cik izveicīgi pavāri. - Vienīgi �ads jeb�ko prata pagatavot gar�īgi, Kavano atminējās, un viņam pēk�ņi uzbruka skumjas. - Viņi sāk fantazēt par picu, olu ruletēm un vistu, un nūdelēm sojas mērcē. Ja tie ir tie pa�i, kas centās no�grābt Preskotu noliktavā, tad da�as raupjas viņu pazīmes rosina domāt, ka �ie tipi neizturēs un pasūtīs ēdienu.

-��� Mēs varam nosēdēt stundām ilgi.

-Ja ēdiens tiks piegādāts, gribētos, kaut tas notiktu pēc iespē�jas drīzāk. Es zvanīju D�onam mazāk nekā pirms stundas. Pirms zvana viņi bija pārāk noslogoti, lai lauzītu galvu par ēdamo. Bet tagad viņus sāks pārņemt rutīna.

-���� Vai ēkas sargs nekļūs aizdomīgs, redzot, ka mēs te uztura�mies?

-��� Viņ� mūs neredz.

-��� Kā tad tā?

-���� Pēdējoreiz �eit apgrozoties, es ievēroju, ka vestibils ir ap�gaismots spilgtāk nekā celiņ� pie mājas. Apgaismojums vestibi�lā met atspīdumu uz logiem. Sargs otrpus durvīm neko neredz.

-��� Bet kā tad kamera virs durvīm?

-��� Tu to pamanīji? Tā ir pavērsta uz laukumiņu durvju priek��ā, nevis uz ielu. Kad mēs izdabūsim D�onu ārā, mudinā�u viņu pārcelties uz ēku ar labāku dro�ības sistēmu.

-���� Tas ir tāds prāta triks, ko tu izmanto saskarsmē ar klien�tiem?

-��� "Prāta triks"?

-��� "Kad mēs izdabūsim D�onu ārā." Tu aizvedi mani nākotnē un liki noticēt, ka viss nokārtosies. Ļoti nomierināji.

Ēkas piegādes joslā apstājās vēl viena ma�īna, �oreiz ar izkārtni "Pizza Hut".

-��� Mana kārta. - D�emija izskatījās priecīga, ka atradusies no- darbo�anās, lai atslābinātu nervus.

Kamēr �oferis vilka no ma�īnas picu kastes, viņa tuvojās, ber�zēdama rokas izsalku�ās gaidās.

-���� Sveiki! Mēs nolēmām nokāpt lejā uzsmēķēt un aiztaupīt jums kāpienu aug�ā. Se�i simti divdesmit astotais dzīvoklis. Esam izbadēju�ies.

Piņņainais tīnis arī izskatījās izbadējies, ta�u ne jau ēst viņam gribējās. Ieraudzījis sev līdzās pievilcīgu sievieti, viņ� gandrīz iz�meta kastes no rokām.

-��� Ēmm� - Viņ� tusnīja. - Ēmm� Es apskatī�os. - Puisis no�pētīja piegādes �eku, kas bija piestiprināts pie kastes. - Jā, se�i simti divdesmit astotais.

-��� Brīni�ķīgi!

-��� Divas vidējās. Viena ar peperoni un melnajām olīvām. Otra deluxe ?

-���� Glu�i pareizi. Smar�o gardi. Cik esmu parādā? - D�emija piemeta arī dzeramnaudu un paņēma abas kastes. - Līdz nāka�majai reizei!

-��� Jā, kundze. - Zeņķis pietvīka. - Pateicos! - Izskatīdamies apjucis, viņ� iekāpa ma�īnā un aizbrauca.

-��� Divas vidējās picas. Diviem dū�īgiem sargiem pietiks, - D�e�mija teica.

-��� Man arī tā �ķiet, - Kavano atbildēja. - Ja vien tur nav ti�kai viens sargs, kur� ir dāsns pret gūstekni, ta�u es par to �aubos.

-��� Tas, ka viņi pasūtīja ēdamo, nozīmē, ka viņi jūtas ērti, vai ne?

-��� Jā. Viņi lē�, ka par sagūstīto D�onu neviens nezina.

-��� Ko tagad iesāksim? - D�emija jautāja.

-���� Atgriezīsimies parkā, atradīsim kādu krūmos guļo�u cilvē�ku un ziedosim �īs picas. Mums vajadzīgas tikai kastes.

D�emija izskatījās apjukusi.

- Vienai kastei jānoplē� vāks un otrai dibens, lai, saliekot tās vienu uz otras, varu ienest savu Kevlara vesti, - Kavano skaidroja.

Stāvēdams pie letes, apsargs pacēla acis - D�emija atvēra un pieturēja durvis, kamēr Kavano ienesa picas kastes vestibilā. Viņa acis labu brīdi nevarēja pielāgoties spo�ajai gaismai.

-���� Sveiki! Mēs esam kopā ar to pārsteiguma bariņu Tedam tūksto� deviņi simti vienpadsmitajā dzīvoklī, - Kavano sacīja.

Apsarga sejas izteiksme bija barga.

-��� Pirms divdesmit minūtēm jau uznesa picu grēdu.

-���� Es jau zināju, ka vajadzēja ņemt ribiņas, kartupeļus frī un kāpostu salātus! - D�emija izsaucās.

-��� Tu nudien pārāk domā par ēdienu, - Kavano atbildēja, cen��oties izklausīties jautrs, kaut arī krūtis �ņaudza nemiers.

-��� Pasakiet, lai netaisa lielu traci, - apsargs piekodināja. - Ne�gribam, lai kaimiņi sāk �ēloties.

-��� Būsim klusi kā pelītes! - Kavano atmeta.

Sargs piespieda podziņu, un labajā pusē iedūcās un atslēdzās vārtiņi vidukļa augstumā.

-���� Paldies! - Viņi izgāja pa vārtiem un nostājās pie liftiem, D�emija piespieda pogu. Pēc neilgas gaidī�anas, kas �ķita bezga�līga, vienas durvis nozvanīja un atvērās.

Kavano, ienīzdams liftus, iegāja kabīnē. Kad D�emija pasnie�dzās, lai piespiestu sestā stāva podziņu, viņ� nomurmināja: -Nē!

-��� Kas tad nu?

-��� Apsargs vēros skaitļu lodziņu virs lifta, lai pārliecinātos, vai mēs apstājamies stāvā, kuru nosaucām.

-��� Vai! - D�emija piespieda deviņpadsmitā stāva pogu.

Durvis aizvērās.

Liftam paceļoties, Kavano kājas kļuva smagākas. Viņ� vēro�ja, kā oran�ie cipari lodziņā mainās, vieninieks, tad divnieks, tad trijnieks. Sasniedzot deviņpadsmito stāvu, �ķita, ka pagājis ilgs laiks, vismaz tik ilgs, lai paspētu atkārtot norādījumus, ko Kava�no bija izklāstījis D�emijai pirms ieie�anas ēkā.

-��� Tu esi dro�s, ka viņi atvērs durvis? - D�emija vaicāja.

-��� Ieraugot piņņainu zēniņu, viņi durvju ķēdi nenoņemtu, pa�sniegtu naudu pa spraugu un liktu puikam iebāzt picas sāniski. Toties, ieraudzīju�i caur actiņu tevi, tici man, viņi durvis atvērs. Atpogā blūzīti!

-��� Kā, lūdzu?

-��� Trīs aug�ējās podziņas.

-��� Vai tie�ām tu par mani esi tik sliktās domās? - D�emija at�pogāja.

Labi, Kavano domās viņu uzslavēja. Joko vien! Tā tu liec ma�nīt, ka kontrolē sevi.

Un pats? Kavano prātoja. Vai es sevi kontrolēju?

Tink�ķis. Durvis atvērās. Kavano elpa paātrinājās, un viņ� spē�ra soli uz acīmredzot nesen izklāta bē�krāsas paklāja baltā gaite�nī, kurā vēl vēdīja krāsas smaka, ar spo�ām, griestos iestrādātām lampiņām un ne dvēseles tuvumā.

Uzmetot �iglu skatienu abos virzienos, viņu acīm labajā pusē pavērās durvis ar uzrakstu "Kāpnes". Viņi izgāja pa durvīm un nonāca drēgnā betona kāpņu telpā, kas bija vēl spilgtāk apgais�mota nekā gaitenis. D�emija aizvēra durvis, un Kavano tikmēr meklēja novēro�anas kameras, ta�u velti. Viņi centās saklausīt kādus trok�ņus, ta�u neko nedzirdēja. Soļi atbalsojās, kamēr abi strauji, ta�u piesardzīgi kāpa lejā uz sesto stāvu.

Pie durvīm viņi apstājās.

-��� Tu spēsi? - Kavano pieklusināja balsi. - Es bū�u tev tepat blakus. Dari visu tie�i tā, kā es liku.

D�emija saminstinājās.

-��� Vēl nav par vēlu atteikties, - viņ� ierunājās.

-��� Protams, ir, - viņa atteica. - Es vairs nespē�u sevi piespiest aiziet tik tālu.

-��� Varbūt tev vispār nevajadzētu tik tālu nonākt.

-��� Tu spēsi izglābt D�onu bez manis?

Kavano palika atbildi parādā.

-��� Tad dod man kastes! - D�emijas acu zīlītes bija ieplestas.

Kavano vēroja, ka viņa reaģē uz Kevlara vestes smagumu kas�tēs. Viņa pārkārtoja kastes tā, lai tās mazliet pastumtu aug�up krūtis, vēl vairāk pa�ķirot platāk atpogāto blūzīti.

-��� Viņi nodomās, ka ir miru�i un nonāku�i paradīzē. - Kava�no pasmīnēja. - Pirms klauvē pie durvīm, uz mirkli aizver acis! Tā tu samazināsi acu zīlītes un līdz ar to noslēpsi satraukumu. Atceries, ja dzirdi ieslēgtu televizoru, tas nozīmē, ka viņi ir bez�rūpīgi. Labiem sargsuņiem istabā valda klusums, lai var dzirdēt trok�ņus aiz durvīm.

D�emija dziļi ievilka elpu un norādīja ar galvas mājienu uz durvīm.

-��� Ver vaļā!

Sestajā stāvā bija tāds pats acīm redzami jauns paklājs un ne�sen krāsotas baltas sienas kā deviņpadsmitajā. Kavano sasprindzis sekoja D�emijai gaitenī. Kā jau viņ� bija paredzējis, pēc desmi�tiem vakarā gaitenis bija tuk�s.

Tik un tā vēl nav par vēlu atkāpties, viņ� sev nepārtraukti iegalvoja.

Protams, ir. Ja es atkāp�os, citas iespējas izglābt D�onu man var vairs nebūt.

628. dzīvoklis atradās labajā pusē. Piespiedies pie sienas līdzās durvīm, Kavano saklausīja slāpētus eksplozijas trok�ņus, kam sekoja �āvieni, sirēnas un pulsējo�a mūzika - asa si�eta fil�ma televizorā. Viņ� uzmeta D�emijai mierino�u skatienu un iz�vilka pistoli.

D�emija nostājās iepretim durvju actiņai un aizvēra acis. Pēc mirkļa tās atverot, acu zīlītes bija atguvu�as parasto lielumu, ne�kādi neliecinot, kāds stress viņu māc.

Kavano gan. Viņ� pēk�ņi saprata, ka pieļāvis kļūdu, ļaudams sievai iesaistīties. Viņ� ar mājienu aicināja viņu iet prom.

D�emija nelikās par viņu ne zinis un pieklauvēja pie durvīm.

Kavano pamāja uzstājīgāk.

Neveltot viņam vērību, D�emija pieklauvēja vēlreiz, un �o�reiz televizora troksnis noklusa.

Nu ir sācies, Kavano nodomāja. Viņ� apbrīnoja D�emiju par spēju izskatīties garlaikotai, kamēr krūtis atbalstījās uz picu kastēm.

Noskrapstēja atslēga. Kavano piespiedās cie�āk pie sienas, tu�rēdamies tādā attālumā, lai nebūtu ieraugāms.

Kā viņ� bija paredzējis, cilvēks pie durvīm pavēra tās vienīgi tik tālu, cik atļāva ķēde.

-��� Jūs pasūtījāt divas vidējās picas? - D�emija ielūkojās papī�riņā, kas ar līmlenti bija piesprausts pie aug�ējās kastes. - Pepe- roni un melnās olīvas? Otra deluxe?

-��� Parasti mums piegādā puika. - Vīrietim bija eiropeisks ak�cents.

-���� Ei nu? - D�emija atmeta. - Picērija pieder mums ar vīru. �ovakar darbā neieradās trīs kurjeri. �ito laimi, te nu es esmu.

Vīrietis pasmējās.

-��� Cik jāmaksā?

Viņa piespieda kastes cie�āk pie krūtīm un nolieca galvu, lai nolasītu cenu no papīra gabaliņa.

-��� Vienu mirkli! - Vīrietis aizvēra durvis.

Brīdī, kad durvis aizvērās un vīrietis vairs neredzēja, kas aiz tām stāv, Kavano zibenīgi atrāvās no sienas, pie kuras bija pie�spiedies. Viņ� pieskrēja pie durvīm un noliecās zem actiņas. Sar�gādams ar augumu D�emiju, viņ� dzirdēja �vīkstoņu un graboņu, kad tika noņemta ķēde.

Tiklīdz durvis atvērās līdz galam, Kavano uzbruka pārsteigta�jam vīrietim. Paklausot norādījumiem, D�emija pagrieza picas kastes stāvus, lai tajās ievietotā Kevlara veste viņu pasargātu. Vī�rietis bija tas pats skūtgalvis, kam Kavano pirms divām nedēļām pie iepirk�anās centra bija atņēmis melno ma�īnu. Skūtgalvis, muti pavēris, taustījās pēc pistoles. Kavano spēcīgi uzsita ar "Sig Sauer" spalu pa viņa pliko pauri. Vīrietis apdullis krita atmugu�riski, piespiezdams pie zemes roku, kurā varēja turēt ieroci. Ka�vano pārlēca viņam pāri un iegāja dzīvojamā istabā, mērķējot pa kreisi uz istabas daļu televizora priek�ā.

Uz krēsla pārbijies sēdēja ūsains vīrietis, pēc skata ap �etr�desmit gadiem, neapjēgdams, uz kurieni lūkoties - uz Kavano pis�toli vai to, kuru D�emija bija notēmējusi, stāvot virtuves arkā. Pa�a vīrie�a pistole atradās viņam priek�ā uz kafijas galdiņa.

Raterfords sasiets, ar aizbāztu muti sēdēja uz krēsla tālāk kaktā pa kreisi. Asinis uz viņa sejas kontrastēja ar melno ādu. Acis pār�steigumā iepletās, bet Kavano �obrīd nebija viņam laika. Viņ� paķēra pistoli no galdiņa. Ejot garām ūsainajam vīrietim, viņ� arī tam iegāza pa galvu. Pēc tam Kavano piespiedās pie sienas, aiz kuras atradās pustum�ā guļamistaba. Notēmējis uz istabas pusi, kas atradās viņa redzeslokā, viņ� metās pie pretējās sienas un pa�vērsa ieroci pret istabas otru pusi. Neko satrauco�u neieraudzī�jis, viņ� metās istabā, piestūma kumodi pie sienas skapja durvīm, palūkojās zem gultas un pārliecinājās, vai vannas istabā gaiss tīrs.

Kad viņ� atgriezās dzīvojamā istabā, ūsainais vīrietis vaidē�dams gulēja uz grīdas.

Kavano piesteidzās pie dzīvokļa durvīm, aizslēdza tās un pa�vērsa pistoli pret skūtgalvi, kas gulēja uz grīdas. Viņ� pārmeklēja vīrieti, izņēma aiz siksnas aizbāztu pistoli un ar to pa�u siksnu sasaistīja vīrie�a rokas aiz muguras.

To pa�u Kavano izdarīja ar ūsainā rokām un pēc tam pārbau�dīja, vai priek�nama skapis ir tuk�s. Tikai tad viņ� pieskrēja pie Raterforda un izvilka tam no mutes aizbāzni.

- Mēs nogrābām visus? -Jā.

Kavano atraisīja virvi no Raterforda potītēm un roku locī�tavām.

-��� Cik smagi tu esi savainots? - Viņ� novērtēja nobrāzumus un brūces uz Raterforda sejas.

-���� Izsita zobu. - Raterfords norādīja uz pietūku�o kreiso vai�gu. - Iespējams, arī kāda riba ielūzu�i. - Viņ� ievilka elpu un no- vaikstījās.

Kavano pamanīja uz galdiņa pie sienas kastīti ar salvetēm. Viņ� da�as paķēra un pasniedza Raterfordam.

-��� Kārtīgi noklepojies un iespļauj te!

Raterfords paklausīja.

-��� Dievs augstais, sāp pēc traka!

Kavano aplūkoja spļāvienu salvetē.

-��� Asiņu nav. Atgulies uz sofas! - Kavano palīdzēja viņam aiz�iet līdz dīvānam un maigi paspaidīja Raterforda vēdera dobumu un krūtis. - Nekādu satūkumu nesataustu. Vai nejūti kādas aiz�domīgas sāpes?

-���� Pagājis visai ilgs laiciņ� - ja manī būtu kaut kas lauzts, es jau būtu atslēdzies. - Raterfords masēja roku locītavas, kur gan�drīz bija pārtraukta asins cirkulācija.

-��� Kur tev ir aptieciņa?

-��� Vannas istabā zem izlietnes.

Kad Kavano atgriezās ar aptieciņu un ziepjainu sūkli, Rater�fords pielika pūles, lai pietraustos sēdus.

-��� Tu neesi iepazīstinājis mani ar savu draudzeni.

-��� Tā ir D�enifera. D�enifera, tas ir D�ons.

D�emija nereaģēja uz to, ka tika nosaukta citā vārdā.

-��� Priecājos iepazīties. Varen liela patika būt dzīvam un izjust �ādu laimi, - Raterfords teica.

Kavano atvēra aptieciņu un sastinga, starp pārsējiem un zie�dēm pamanot trīs �ļirces. Viņ� paņēma tās rokās un tikai tad at�skārta, kam tās domātas.

-��� No tā laika, kad sieva bija dzīva?

Kavano atcerējās, ka viņa bija diabētiķe un ik dienu ie�ļircināja sev insulīnu. Paradoksālā kārtā viņas dzīvību izdzēsa autoavārija.

-��� Es ziedoju kaudzēm Debas apģērba baznīcai. Izsviedu ārā vēl vairāk, vecas kurpes un mantas, kuras, viņasprāt, nebija vērts pa�turēt, ta�u no kurām viņa tik un tā neatbrīvojās. Man nebija ne�kādu grūtību no tā visa �ķirties, paturēju tikai da�as viņas iemī�ļotās kleitas, bet �īs �ļirces nez kāpēc vairāk nekā jebkas cits man uzvēdīja gūzmu mīļu atmiņu. Man neizdevās sevi piespiest tās iz�mest ārā.

Kavano atlika tās atpakaļ aptieciņā un sāka tīrīt Raterforda seju.

-�� Tu ievēroji manu brīdinājumu, otro piezīmi par MSG? - Ra- terfords taujāja.

-��� Labi nostrādāts.

-��� Es drīzāk ļautu sevi nogalināt nekā tev - nonākt lamatās.

-��� Zinu, - Kavano apliecināja.

-Tie, kuriem pra�ņāju par Preskotu un viņa laboratoriju, ap�galvoja, ka nekad nav par tādu dzirdēju�i. - Stundām ilgi aiz�bāztā mute padarīja Raterforda balsi �erksto�u.

-��� Atnesī�u ūdeni, - D�emija piedāvāja.

Kad viņa atgriezās, Raterfords iedzēra pāris garu malku, mēr�cējot apkaltu�ās asinis uz lūpām un ļaujot ūdenim notecēt gar zodu. � Tad es izmeklējos mūsu datoru datubāzē. - Vēl viens malks. - Nekādu rezultātu.

-��� Tad kā�

-��� Visticamāk, �iem ir ziņotājs Birojā. Otra versija - viņi ielau�zu�ies mūsu datorsistēmā un noskaidroju�i, kas pieprasījis infor�māciju par Preskotu. Kad izgāju no darba un devos mājās, viņi gaidīja pie manas ma�īnas autostāvvietā. - Raterfords viebdamies aptaustīja �okli, kur viņam bija izsists zobs. � Kāds blakus rindā nosauca mani vārdā. Es pagriezos un paskatījos, kas mani sauc. Pēk�ņi man blakus apstājās busiņ�. Tas aizsedza mani skatienam, trīs ve�i sagrāba mani no mugurpuses un iegrūda busiņā.

-��� Viens, kur� pasauca. Trīs, kas tevi iegrūda. �oferis. Kopā pie�ci? � Kavano taujāja.

-��� Nē. - Raterfords iemalkoja ūdeni. - Vēl ir sestais, �īs izrā�des vadītājs. Viņ� sevi dēvē par Klainu.

-��� Abus tavus sargus es pazinu. Viņi bija tajā pirmajā grupā, kas dzinās pakaļ Preskotam.

Raterfords, raukdams pieri, palūkojās garām Kavano.

-��� D�enifera, tev laikam slikti.

Kavano pievērsās viņai.

-��� Tu esi bāla. Labāk apsēdies.

-������������ Man drīzāk padomā nomesties ceļos. - Viņa izgāja cauri gu�ļamistabai un iegāja vannas istabā.

Pēc brī�a Kavano dzirdēja klusas skaņas, sievai vemjot.

-��� Viņas pirmā operācija? - Raterfords apvaicājās. -Jā.'

-��� Viņa labi pastradāja.

Kavano palocīja galvu.

Kad D�emija atgriezās, Kavano viņu apskāva.

-��� Es nepievīlu tavas cerības, - D�emija teica.

-������������ Tu mani nepievīli. - Un es nepievīlu tevi, viņ� domās pie�metināja.

Ūsainais vīrietis uz grīdas ievaidējās, D�emija pārkāpa viņam pāri un atlaidās uz krēsla iepretim Raterfordam.

-������������ Neņemiet mani galvā! Turpiniet savu sakāmo, es tikmēr pa�pūlē�os pārliecināt sevi, ka joprojām esmu dzīva.

Kamēr Kavano bija kāda nodarbo�anās, rokas turējās stingri. �ai brīdī viņam jau nācās sasprindzināt spēkus, lai neļautu tām drebēt.

-Jā, kas notika pēc tam?

-������������ Vispirms �ie zēni ar mani padarbojās, apliecinot, ka nedzen jokus, un pēc tam pielika �aujamo man pie galvas un piedāvāja izvēli - vai nu es izstāstu, kāpēc meklēju Preskotu, vai viņi mani nogalinās. - Raterfords spieda mitro sūkli pie nobrāztā vaiga. - Es paskaidroju, ka ne jau es meklēju Preskotu. Viņu meklē kāds mans draugs. Viņi man piedāvāja līdzīgu izvēli - pastāstīt, kas ir mans draugs, vai arī viņi mani nogalinās. Es nenosaucu tavu vārdu. Es tikai minēju, ka tas ir "viens no Preskota apsargu vienības".

Kavano pamāja ar galvu.

-������������ Tas viņus ārkārtīgi ieinteresēja, - Raterfords klāstīja. - Viņi nevarēja vien sagaidīt, līdz tiks tev klāt.

-��� Kā tad! Viņi cerēja, ka es zinā�u, kur Preskots dējies.

-��� Es paziņoju, ka arī tu centies viņu sameklēt un nezini vai�rāk par viņiem.

-��� Bet viņi neuzķērās? - Kavano pra�ņāja.

-���� Lika pagaidīt. Viņi vēlreiz piebāza �aujamo pie galvas un pavēlēja tev pavēstīt, ka Preskota laboratorija atrodas Vird�īni- jā, kādā vietā, ko sauc par Beilijsrid�u.

-��� Un nu visi �etri, to vidū Klains, sē� Beilijsrid�ā un gatavo man lamatas?

-��� Viņi aizbrauca tūdaļ pēc tam, kad es noliku klausuli, - Ra- terfords sacīja.

D�emija paliecās uz priek�u.

-��� Tā kā tur neviens neieradīsies, viņi sāks prātot, kas izgājis greizi. Viņi atgriezīsies te, cerēdami, ka tu sazināsies vēlreiz, kā solīji.

-��� Jā, - Kavano atteica. - Viņi gribēs ierīkot vēl vienu slazdu.

Raterfords izstiepa roku pēc telefona klausules.

-��� Tā, ko tu dari? - Kavano pasniedzās viņu aizkavēt.

-��� Sauk�u papildspēkus. -Nē.

-��� Bet Birojs var�

-��� Mēs nezinām, kas vēl ir iesaistīts.

Raterfords vilcinājās.

-���� Tu minēji, ka Klainam var būt ziņotājs Birojā, - Kavano sacīja. - Pieņemsim, Klains uzosta, ka mēs viņu gaidām. Tad �ī būs pēdējā vieta, kurai viņ� tuvotos.

Kad iezumējās selektors, Kavano da�us mirkļus nogaidīja un tad piespieda pogu. -Jā?

Apsarga balss bija metāliska. - Pie jums misters Klains un vēl viens kungs.

-��� Sūtiet viņus aug�ā! - Kavano atlaida pogu un atgriezās dzī�vojamā istabā.

-��� Divi, - Raterfords sacīja. - Abi pārējie dro�i vien būs pali�ku�i Beilijsrid�ā - un gaida, kad tu parādīsies.

D�emija ieskatījās pulkstenī.

-��� Mazliet pāri divpadsmitiem. Agrāk, nekā tu paredzēji.

-��� Nosēdējis visu nakti slēpnī, Klains noteikti spļauj zilas ugu�nis, ka es neturēju solījumu. Tagad viņ� grib vēl vienu sirsnīgu sarunu ar D�onu. Vai esam gatavi viesiem? - Kavano uzdeva �o jautājumu pie krēsliem piesietajiem skūtgalvim un ūsainim. Aiz�ritēja vesela stunda, kamēr viņi bija atguvu�i samaņu. Pēc neat�laidīgas nopratinā�anas viņi atzina tikai to, ka ir nolīgti opera�tori, un par Preskota nozīmību nezināja neko.

�ai laikā divreiz bija iezvanījies skūtgalvja mobilais tālrunis - Klains dusmīgi pārbaudīja. Kavano kopā ar abiem gūstekņiem bija iestudējis sarunu, pieraudzīdams, lai viņi nekļūdīgi zinātu, ko atbildēt, ja iezvanīsies kāds no viņu mobilajiem telefoniem. Kamēr skūtgalvis runāja pa telefonu, Kavano, pielicis pistoli pie viņa galvas, vēroja acis. Ja Kavano atklātu kaut vissīkāko mēģi�nājumu brīdināt Klainu, viņ� būtu izrādījis dedzīgu nepatiku.

Skūtgalvim bija uzmaukta beisbola cepurīte, lai noslēptu asi�nīm no�ķiesto pakausi.

-���� Es tev prasīju, - Kavano paplak�ķināja pa cepurīti, - vai esi gatavs uzņemt viesus?

Skūtgalvis saviebās un palocīja galvu.

-���� Atnāk�u pēc da�ām minūtēm, � sacīja D�emija. Izpildīda�ma agrāk izstrādātos norādījumus, viņa izgāja no dzīvokļa. Ra�terfords aizslēdza durvis.

Kavano nervozi iztēlojās, kā viņa iet pa gaiteni, atver durvis uz kāpnēm netālu no lifta un gaida otrpus tām. Kad D�emija iz�dzirdēs lifta radīto tink�ķi, viņa noskaitīs līdz divdesmit - viņi bija izrēķināju�i, ka aptuveni tik ilgs laiks paiet, līdz veic attālu�mu no lifta līdz Raterforda dzīvoklim. Tad viņa atvērs durvis un, rakņājoties somiņā, it kā meklēdama dzīvokļa atslēgu, iznāks no kāpņu telpas, ne reizi nepaceļot acis uz gaitenī pie Raterforda dzīvokļa durvīm stāvo�ajiem vīrie�iem. Tie D�emiju ievēros, ta��u nebūs nekāda iemesla nojaust par slazdu - galu galā viņi pa�i ta�u ierīkoja lamatas �, viņu uzmanību drīz piesaistīs notikumi, pēc tam kad atvērsies Raterforda dzīvokļa durvis. Izejot no dzī�vokļa, D�emija izskatījās līdzsvarota, starplaikā pavingrinājusies vizualizācijas metodēs, ko Kavano bija viņai iemācījis, iztēloju�sies iespējamos plānotā scenārija pavērsienus, prātā tos vēl un vēlreiz izspēlējusi, sagatavojot sevi jebkuram pārsteigumam. Lai justos pa�apzinīgāka, viņa zem blūzītes un �aketes pavilka Kev- lara vesti. Tās dēļ viņa izskatījās mazliet korpulentāka, un ap�ģērbs bija pārlieku apspīlēts, ta�u �ai brīdī izskats D�emiju uztrau�ca mazāk.

-�� Tā, - Kavano vērsās pie skūtgalvja, pavērsis pret viņu pis�toli. - Esi labs namatēvs!

Raterfords jau iepriek� bija atbrīvojis viņa potītes un rokas locītavas. Patlaban viņ� atraisīja saites, ar kurām gūsteknis bija piesiets pie krēsla.

-�� Atceries, - Kavano vīrietim piekodināja, - tu mūsu uguns�līnijā būsi pats pirmais. - Viņ� ar mājienu ļāva tam �ķērsot dzī�vojamo istabu. Pats sekoja un vēroja, kā vīrietis pa gaiteni aiziet pie durvīm un apstājas. - Tagad tavs vienīgais uzdevums ir ne�sagādāt mums iemeslu tevi no�aut, - Kavano sacīja.

Raterfords ieņēma pozīciju virtuvē, turēdams pistoli kaujas gatavībā.

Kavano gaidīja, un viņam gar sāniem lāsoja sviedri.

Piecpadsmit sekundes. Trīsdesmit. Piecdesmit. Kavano atsau�ca atmiņā, cik lēni lifts �ķita paceļamies. Tas, ka vīrie�i vēl nav pieklauvēju�i pie durvīm, nenozīmē, ka kaut kas nogājis greizi, viņ� centās sevi mierināt. Bruņojies ar pacietību! Viss būs�

Tuk-tuk! Pauze. Tuk-tuk! D�ons bija dzirdējis, kā vienība vie�nojas par �ādu signālu - tas norādīja, ka drīkst atvērt durvis.

Kavano kuņģis sa�ņaudzās, un viņ� pamāja skūtgalvim, lai ie�lai� viesus.

Brīdī, kad sākās rūpīgi izmēģinātā operācija, Kavano atkāpās dzīvojamā istabā, lai no durvīm nebūtu redzams. Skūtgalvis ļoti labi zinās, ka Raterfords tēmē uz viņu no virtuves. Atvēris dur�vis, skūtgalvis paziņos: - Viņ� nav zvanījis, - tad pagriezīsies un dosies uz dzīvojamo istabu, nonākot Kavano tie�i pa �āvienam. Pa to laiku Raterfords slēpsies aiz ledusskapja. Tikai tad, kad vī�rie�i ienāks dzīvoklī un spers soli gaitenī, Raterfords parādīsies un tēmēs uz viņiem no virtuves. Otrs vīrietis ieraudzīs Raterfor- du tai pa�ā brīdī, kad pirmais ieraudzīs Kavano dzīvojamā ista�bā. Vienlaikus D�emija, viņiem sekojot, būs ienākusi gaitenī, iz�vilks pistoli un pavēlēs: "Uz dzīvojamo istabu!" Un �ai brīdī viņa tā arī teica.

Pārsteigti no trim pusēm, nepaspēju�i izvilkt zem jakām pa�slēptos iero�us, vīrie�i neredzēja citu iespēju kā pakļauties.

-��� Uz grīdas! - Raterfords pavēlēja. - Rokas aiz galvas!

-��� Tūlīt pat! - Kavano piebilda.

Skūtgalvis paklausīja un noslīga ar seju uz paklāja. Abi pārē�jie vilcinājās tikai īsu brīdi, tad atkārtoja viņa kustības, aizlie�kot rokas aiz galvas.

D�emija ienāca dzīvoklī un aizslēdza durvis.

-��� Vai gaitenī vēl kāds bija? - Kavano vaicāja, tēmēdams uz vīriem. - Vai kāds redzēja tavu pistoli?

-��� Kad nācu iek�ā, no lifta izkāpa divi cilvēki. Pistole atradās blakus somiņai. Tā nebija redzama.

Kavano zināmā mērā jutās atvieglots. D�ons bija viņu mieri�nājis, sakot, ka ēkā lielākoties apmetu�ies kvalificēta darba da�rītāji, kas, visticamāk, agrā darbdienas pēcpusdienā mājās nerā�dīsies. Pat tādā gadījumā garāmgājējs, kas aplamā brīdī iemaldījies gaitenī, bija nejau�ība, ko Kavano nevarēja paredzēt.

-��� Glīti, - izmeta pirmais vīrietis, paceldams acis no paklāja. Viņ� bija vidēja auguma, stiegrains, ar kalsnu seju un armijnie�ka frizūru.

Kavano pazina smil�papīram līdzīgo balsi.

-��� Esam jau runāju�ies. Pa �ā te mobilo. - Kavano norādīja uz skūtgalvi. - Pēc tam kad es pie iepirk�anās centra savācu viņa ma�īnu.

-����������� Tu izprātoji, ka telefonā ir raidītājs. - Vīrietim, tāpat kā skūtgalvim, bija eiropeisks akcents. - Mēs tam stundām ilgi se�kojām, līdz noteicām, ka esi to iesviedis garāmbrauco�ā pikapā.

-��� Kas tad nu? Jokus nesaprotat? - Kavano prātā ie�āvās kāda doma. - Jūs sekojāt ma�īnai? Kādēļ tā pūlējāties, ja zinājāt, ka mēs aizlaidāmies ar helikopteru?

-��� Helikopteru? Nesaprotu, ko tu runā.

Vīrie�a apjukums izskatījās gana spontāns un līdz ar to pastipri�nāja Kavano aizdomas, ka vienība, kas centās sagūstīt Preskotu no�liktavā, nebija tā pati, kura ar helikopteriem uzbruka bunkuram.

Kamēr viņ� ar D�emiju turēja uz grauda vīrie�us, kuri gulēja uz grīdas, Raterfords sasēja viņu potītes un rokas.

Kavano izvilka deviņu milimetru "Beretta", kas bija paslēpta otram vīrietim zem vaļīgā pulovera. Viņ� pataustīja pirmā vīrie��a melno ādas jaku un atrada deviņu milimetru "Hi Power" brau- niņu. Tāpat viņ� atrada bik�u kabatā piesprādzētu saliekamo nazi. No ārpuses bija redzams tikai klipsis. Pavelkot klipsi uz aug�u, īpa�nieks varēja izvilkt nazi vienā rāvienā. Neliels robots izvir�zījums asmenī ļāva atvāzt nazi ar īk�ķi, kamēr velk nazi ārā no kabatas. Atvāzts tas bija gandrīz astoņas collas gar�.

Na�i savulaik tika uzskatīti par zemākas �ķiras iero�iem ("Stulbais, tu paņēmi līdzi nazi uz ap�audi!"), tomēr deviņdes�mitajos gados tika laista klajā uzskatāma pa�aizsardzības video- pamācība "Kā izdzīvot uzbrukumos ar asu asmeņu iero�iem", un tā parādīja likumsargiem un apsargu personālam, ka ar nazi bru�ņojies cilvēks spēj mērot divdesmit pēdu attālumu un radīt nā�vējo�us ievainojumus, kamēr cilvēks ar slēptu pistoli pārvar pār�steiguma refleksu, izvelk ieroci un iz�auj. Mūsdienās da�i operatori uzskatīja nazi par tikpat pieņemamu ieroci kā pistoli un nēsāja pat veselus trīs. Nazim, ko rokā turēja Kavano, bija neatstarojo�a, melna apdare, un to bija izgatavojis Ernests Emer- sons, viens no labākajiem pa�aizsardzības instruktoriem un na�u radītājiem. Nazi dēvēja par CQC-7, abreviatūra vārdiem "close- quarter combat"[3]. tā epoksīdsveķu spals ar viļņainu rakstu bija veidots tā, ka neslīdēja, pat ja bija klāts ar ūdeni, sviedriem vai asinīm. Robainais tērauds bija tik ciets un ass, ka spēja caurdurt auto durvis.

-��� Glīti, - Kavano sacīja, mēdīdams pirmā vīra teikto. Viņ� aizvāza nazi un piestiprināja pie savu bik�u kabatas. Viņ� apsē�dās ar sakrustotām kājām uz grīdas, atrazdamies pirmā vīrie�a acu augstumā. - Tu sevi dēvē par Klainu?

-��� Kāda vaina vārdam?

-��� Pastāsti par Preskotu!

Klains neatbildēja.

-���� Pastāstī�u, ko par viņu zinu es, - Kavano turpināja. - Tu jebkurā brīdī drīksti mani pārtraukt.

Kavano izstāstīja Klainam, kas notika pēc pakaļdzī�anās au�toma�īnās, - par iera�anos bunkurā, par Preskotam sniegtajiem norādījumiem, kā pazust, par ugunsgrēku, par helikopteru uzbru�kumu un otro ugunsgrēku Kārenas mājā. - Nu tu saproti, ka es gribu viņu nogrābt tikpat ļoti kā jūs. Varbūt vēl vairāk. Ja mēs sadarbotos, mēs sasniegtu vairāk.

-��� Bet mūsu mērķi nesakrīt.

-��� Esmu pārliecināts, ka spēsim apiet mūsu nesaskaņas. - Ka�vano viņu nopētīja. - Izskatās, ka tev sāk sāpēt rokas. Būs jāpa�līdz tev iekārtoties ērtāk.

Klains apjucis sarauca pieri, kad Kavano iznesa no virtuves koka atzveltnes krēslu. Klains saviebās vēl stiprāk, kad Kavano viņu piecēla kājās un atrāva ar īk�ķi vaļā Emersona nazi.

-��� Es pārgriezī�u virves tev uz rokām, - Kavano solīja. - Ja pa�kustēsies manā virzienā, mans draugs, - Kavano norādīja uz Ra- terfordu, � kur� cie� baismīgas sāpes un, tā kā vakar tava vienī�ba viņu piekāva, ir riebīgā omā, �aus.

Raterfords bija iegājis virtuvē un nu atgriezās, uzmaucis tuk��u plastmasas limonādes pudeli uz pistoles stobra gala kā skaņas klusinātāju.

-��� Es gribu atgūt savu zobu.

�o taktiku viņi ar Kavano bija iestudēju�i, un tā radīja kāro�to efektu, īpa�i pa�taisītais skaņas klusinātājs, liekot Klaina acīm samiegties.

-���� Bet kādēļ gan uzprasīties uz nepatik�anām? - Kavano vai�cāja. - Mums būs patīkama sanina. Mēs viens ar otru sadarbosi�mies. - Kavano nostājās aiz Klaina, pārgrieza virves, kas saistīja rokas, un pavēlēja: - Sēdies!

Klains paklausīja.

Kavano vēlreiz sasaistīja Klaina rokas, �oreiz piesiedams tās pie krēsla paro�iem.

-��� Ērti? - Kavano apvaicājās. - Jauki. Es no visas sirds uzska�tu, ka sadarbojoties mums ir lielākas izredzes atrast Preskotu. Ta�gad tava kārta. Stāsti, kas tev zināms.

Klains novērsās.

-��� Vispirms - kādēļ Preskots jums tik ļoti vajadzīgs? - Kavano pra�ņāja. - Viņ� man izklāstīja leģendu par atkarības pētījumiem, ko veicis NAP rīkojumā. Preskotam uzdots atklāt, kā bloķēt fi�zisko mehānismu, kas rada cilvēkos atkarību. Viņ� apgalvoja, ka atklājis viegli pagatavojamu substanci, kas atkarību rada. Pres�kots stāstīja, ka Hesuss Eskobars sazin kādā veidā par to uzzinā�jis un centies viņu sagūstīt, lai izdabūtu tās formulu. Viņ� norā�dīja, ka jūs strādājat Eskobara labā. Bet izrādījās, ka tas viss ir blēņas. NAP nekad nav dzirdējusi par Preskotu, un Eskobars no�galināts pirms diviem mēne�iem. Tātad - kā labā jūs patiesībā strādājat?

Klains beidzot pavērsa seju pret Kavano. Spriedzes dēļ viņa ei�ropeiskais - slāvu vai, iespējams, krievu - akcents bija jūtamāks.

-��� Tu labi zini, ka es nedrīkstu to atklāt.

-��� Varbūt man pagatavot kafiju, kamēr �o dilemmu apsprie��am?

-��� Kafiju? - Klains mulsi pa�ķieba galvu.

-Jā, nekas nelīdzinās papļāpā�anai pie kafijas tases. D�on, kur tev tā ir?

-��� Virs ledusskapja. - Raterfords un D�emija izskatījās tikpat apjuku�i, cik Klains. - Turpat blakus ir dzirnaviņas. Kafijas apa�rāts ir blakus tosterim uz skapī�a.

-��� Kafijas aparāts? Es biju iecerējis pagatavot �ķīsto�o kafiju, - Kavano teica.

-��� Ā, bufetes skapītī pa labi no plīts.

Kavano sagrieza krēslu tā, lai Klains varētu redzēt. Pēc tam Kavano iegāja virtuvē, atvēra skapī�a durtiņas un atrada kastīti ar vairākām �ķīsto�ās kafijas �ķirņu paciņām.

-���� Palūkosim. Riekstu gar�a, vaniļas gar�a, �okolādes gar�a. Kura no tām tev labāk iet pie sirds? - viņ� uzdeva jautājumu Klainam.

Atbildes nebija.

-��� D�on, tev derētu atteikties no �ādas saldās kafijas, - Kava- no brīdināja. - Tu tā pieņemsies svarā, ka pat skrie�ana nelīdzēs. Tev nav nekā stingrāka? Vienu mirkli. Kas tas? "Mochūjam"! Tā, �ī nudien izklausās pēc vīri�ķīga brūvējuma.

Kavano atvēra divas paciņas un izbēra pulveri caurspīdīgā su�las glāzē. Viņ� ielēja tējkannā pavisam maz ūdens, uzlika to uz plīts un uzgrieza degli līdz galam.

-��� Ilgi tas nevilksies, - viņ� apliecināja Klainam. - Nekas tā neveicina sarunas kā karsta kafija ar dāsnu kofeīna devu. Tu esi pārliecināts, ka nevēlies jau �ai brīdī izklāstīt da�as detaļas, pie�mēram, kāpēc tev vajadzīgs Preskots un kur� vēl varētu viņu va�jāt?

Klains joprojām izskatījās stūrgalvīgs.

-��� Nu labi, - Kavano teica. - Es visādā ziņā cienu tavus prin�cipus. Tark�ķis tu nekādā ziņā neesi.

Iesvilpās tējkanna.

Kavano ielēja aptuveni pusotras unces vāro�a �ķidruma sulas glāzē. Ūdens tik tikko pietika, lai iz�ķīdinātu divas kafijas kris- tāliņu paciņas. Viņ� to mazliet pamaisīja, ļaujot Klainam apska�tīt, cik tum�s un biezs ir maisījums. - Lūk, �ī nu vis nebūs nekā�da mīkst�aulīga manta. Tā acīs iededz ugunis un liek matiņiem uz krūtīm sacelties.

Klains izskatījās vēl vairāk samulsis.

-��� Tu iedomājies, ka es to dzer�u? Kāda jēga? Tas piespiedīs mani runāt? Es to, visticamāk, atvem�u.

-��� Dzert? Nenāk ne prātā. Tici man, tu to neatvemsi.

Kavano atvēra Raterforda aptieciņu un izņēma vienu �ļirci.

Klaina acis iepletās.

Kavano ievietoja �ļirci biezajā kafijas maisījumā, atvilka vir�zuli, piepildīja caurulīti un nospieda virzuli, izspiezdams no �ļir�ces gaisu. Viņ� sāka dungot "Aizsūti mani uz Mēnesi".

-��� Beidz! - Klains izsaucās. - Tu ta�u nedomā nopietni, ka�

Kavano pārtrauca Klainu, atraudams vaļā viņa kreklu un pil�nībā atsegdams viņa kaklu. Sākdams dungot "Melno kafiju", viņ� pavērsa �ļirces adatu pret Klaina jūga vēnu.

-��� Kristus vārdā, izbeidz! - Klains sasvērās uz pretējo pusi, gan�drīz apgāzdams krēslu.

-��� Pievaldi mēli! - Raterfords, Dienvidu baptists, nopietni pie�kodināja.

-��� Labi, labi. Bet izbeidz! - Klains lika Kavano. - Tu ta�u ne�piespiedīsi mani ticēt, ka esi tik traks un�

-��� Atraisi prātu, pie reizes arī artērijas un svarīgākos orgānus, - Kavano teica. - Es lik�u tavai sirdij aulek�ot un uzspridzinā�u smadzenes no iek�ienes. Pēc maniem aprēķiniem, kad pulss sa�sniegs simt astoņdesmit, tu pat varētu pacelties gaisā, vienīgi esi piesiets pie krēsla. Bet nu sēdi mierīgi�

Kavano stingri sagrāba Klaina plecu un no jauna novietoja �ļirci ieslīpi pie kakla.

-��� Nē! - Klains sasvērās tik tālu, ka �oreiz krēsls tomēr apgā�zās. Viņ� ar skaļu blīk�ķi nokrita uz grīdas.

-��� Paklau, esi ta�u iejūtīgāks pret kaimiņiem, - Kavano teica.

-Tā mikstūra mani nobeigs! - Klains iesaucās.

-��� Nobeigs? Tava vielmaiņa metīsies tādos auļos, ka, vistica�māk, tu pats aizdegsies.

Kavano paspieda Klaina galvu pie paklāja un sa�ķieba �ļirces adatu tā, ka tā piespiedās pie Klaina jūga vēnas.

Klains, cen�oties samazināt kakla kustību, �ukstēja, it kā būtu norijis pelnus.

-Ja tu mani nogalināsi, es tev neko nevarē�u pastāstīt.

-��� Zini ko? Man pat savā ziņā tas bijis nebijis. Es saskrējos ar tevi divas reizes, un tas bija divreiz par daudz. Es esmu nikns par savu draugu nāvi. Es esmu nikns par to, ka Preskots cen�as no�galināt mani. Es esmu nikns par to, ko tu ar saviem vīriem esat nodarīju�i D�onam. Es gribu ar vienu cilvēku noslēgt rēķinus, un, ja tev nav padomā sadarboties ar mani tā, kā es sadarbojos ar tevi, vismaz viens gandarījums man tiks.

Kavano iedūra Klaina artērijā, iztecinot da�as lāsītes asiņu.

Klains saviebās un izskatījās tā, ka cen�as nenodrebēt, ta�u neveiksmīgi, un �ī nevil�ā kustība lika vēl mazliet asinīm izritēt no artērijas.

-��� Stāsts par narkotiku atkarību bija leģenda. Preskots darbo�jās ASV armijas labā.

-��� Es gribu sīkāk.

-���� Armijas daļa, kas nodarbojās ar īpa�o iero�u izstrādi. - Klains aplaizīja lūpas, kas pēk�ņi izskatījās ārkārtīgi sausas. - Man var uznākt klepus.

-��� Labāk gan ne. �ļirces adata iedursies līdz galam.

-���� Apak�nodaļas apak�nodaļa, - Klains ierunājās vēl klusāk, cenzdamies nekustināt kaklu. - Tādi pētījumi, par kuriem aiz�sardzības sekretāram neziņo.

-��� Vai tādi, par kuriem pat Pentagons nav informēts? Kā eks�perimenti ar LSD Va�ingtonā piecdesmitajos gados vai ar nervu gāzi Jūtas pavalstī septiņdesmitajos.

Klains vēlreiz aplaizīja lūpas. -Jā.

-��� Re, ka izmanto musu nodokļu naudu! Tātad - kāds bija �ā eksperimenta mērķis?

-��� Bailes.

�is vārds �ķita atbalsojamies gaisā. Tas bija tik negaidīts, ka Kavano sākumā pat nereaģēja. Viņ� nebija pārliecināts, vai sa�dzirdējis pareizi. - Bailes?

Kavano muskuļi sa�ņaudzās un plaukstas kļuva mitras, jo ra�dās priek�nojauta par to, ko Klains tagad paziņos.

-����� Bailes, - Klains aizsmacis �ukstēja, juzdams riebumu pret to, kā adata spiedās pret artēriju. - Preskots vadīja bioķīmijas pētījumus, kuru mērķis bija iedvest izbīli jebkuram ASV armi�jas pretiniekam. Kakls! - Klains saspringa. - Tu uzspiedi stingrāk!

-��� Preskots! Stāsti par Preskotu!

Klaina uzacis bija nosētas ar sviedru lāsītēm.

-��� Viņ� izveidoja sintētisku hormonu, kas izdala adrenalīnu tik milzīgās devās, ka sekas ir momentāna panika.

Kavano pēk�ņi atskārta, ka Preskota meli par to, kā viņ� cen�ties darīt galu atkarībai, savukārt atklādams, kā to radīt, biju�i daļēji balstīti uz patiesību. Vienīgi vārds "pieradums" bija jāaiz�vieto ar "bailes". Prātā pazibēja atmiņu ainas par kāpnēm pames�tajā noliktavā un kodīgais smārds, ko viņ� bija sajutis, kāpjot aug�up pirms tik�anās ar Preskotu. Ejot pa kāpnēm, viņ� bija kļu�vis aizvien nemierīgāks, un ķermenis ar katru soli vērtās nervo�zāks.

-���� Preskota militārie uzraugi bija stāvā sajūsmā. - Nespēdams pagriezt galvu, Klains ar piepūli pavērsa acis uz sāniem, tur, kur �ļirce dzēla kakla artērijā. No sejas pilēja sviedri. - Ja �o sintē�tisko hormonu varētu pārvērst par gāzi un nomest karte�ās no lidma�īnām vai aizlidināt ar raķetēm, tā ienaidnieka armiju pa�darītu kaujas nespējīgu.

-���� Politiķiem ir tieksme mazliet nervozēt, izdzirdot par ķīmis�ko iero�u pētījumu, tomēr tāda nieka dēļ neies ta�u izbojāt labu ideju, - Kavano atteica, ar pūlēm valdīdams dusmas.

Viņ� atcerējās, kā Klaina vīrus, viņiem iebrūkot noliktavas kāpnēs, bija pēk�ņi pārņēmusi panika. Reaģējot uz neredzamām briesmām, viņi bija sāku�i nekontrolēti ap�audīt kāpnes virs gal�vas, nespēdami piespiest sevi doties augstāk. Acīmredzot Pres�kots kāpnēs bija noslēpis gāzes kārbiņas. Niecīgs daudzums gā�zes bija izplūdis gaisā, un tas izskaidroja Kavano trauksmaino izturē�anos.

Viņ� atsauca atmiņā vēl kaut ko - kā Preskots bija darbojies ar slēd�iem uz paneļa, kad Klaina vienība iebruka kāpnēs. To�mēr, lai cik baiļpilni Klaina vīri kļuva, viņu reakcija acīmredzot nav bijusi pietiekama, jo Preskots satraukts klusu purpināja, it kā kaut kas nebūtu izdevies. Varbūt kārbiņās bija parādījusies ne�liela sūce, un Klaina vienības uzbrukuma laikā ierocis nespēja darboties ar pilnu jaudu.

-��� Preskots veica eksperimentus ar dzīvniekiem, - Klains stās�tīja. - �urkas juka prātā. Kaķi un suņi tā pārbijās cits no cita, ka ierāvās stūros. Vienreiz tas iedzina duci kazu tādā panikā, ka tās lēk�oja gar krātiņa sienām, līdz �okā nokrita un nobeidzās.

Kavano atcerējās Kārenas pagrabu, kodīgo dvaku, un viņam bija skaidrs, kas licis viņam pirmo reizi mū�ā piedzīvot bailes, un tās sekas bija vēl ilgi jūtamas. Kavano prātoja par paniku, kas gandrīz bija viņu iznīcinājusi ugunsgrēkā. Viņ� atcerējās Kāre- nu, kas bija nekustīgi sakņupusi braucamkrēslā, piespiedusi ro�kas pie krūtīm, atcerējās viņas seju, kas bija stīvi pārvērsta �aus�mu grimasē. Tagad Kavano apjauta, kas bija viņas nāves cēlonis. Gribēdams izvairīties no brūces vai no�ņaug�anas pazīmēm, kas varētu darīt uzmanīgu Kārenas līķa tiesmedicīnisko ekspertu, Preskots ar hormona palīdzību bija Kārenu nobiedējis līdz nāvei. Visticamāk, viņas sirds un artērijas bija pārplīsu�as no milzīgā baiļu spiediena.

-��� �ļirce! Tev atkal dreb roka! - Klains atgādināja.

-��� Stāsti visu!

-��� Ar laiku kārdinājums kļuva pārāk neizturams. Preskots iz�mēģināja to uz cilvēkiem. Pilsētas centra bandas panikā bēga, kad viņu valdījumā ieklīdu�ais vientuļais upuris aizsargājās no uz�brukuma, pamezdams viņiem mazu, �ņāco�u kārbiņu.

-�� Tad jābūt arī kādam neitralizētājam, - Kavano prātoja. - Pre�tējā gadījumā arī kārbas sviedēju sagrābtu bailes.

-���� Jā! - Klains sarāvās, sajuzdams, kā �ļirces adata spie�as kaklā.

Kavano atskārta, ka Preskots noteikti būs lietojis neitralizē- tāju Kārenas mājā. Pretējā gadījumā hormons būtu pievārējis arī viņu.

-���� Bez neitralizētāja viņi nebūtu tiku�i galā ar pūli Sentluisā notiku�ajos Pasaules tirdzniecības organizācijas nemieros, - Klains izmeta.

Kavano par nemieriem atcerējās tikai to, ka pēc trim dienām haosa varas iestādes beidzot bija pārvarēju�as nemiernieku pre�testību, iedzenot viņus Misisipi.

-��� Asaru gāze ?

-��� Tajā iestrādāja baiļu hormonu. - Klains aizvēra acis, mēģi�not mazināt spriedzi. - Militāristu piegādāto gāzmasku filtros bija neitralizētājs. Eksperiments bija veiksmīgs.

-��� Ja nepiemin to, ka tikai da�i armijas virsnieki un Preskots zināja visu patiesību, - Kavano piebilda.

-���� Un vēl da�i ietekmīgi civilisti ar nelokāmām idejām par valsts aizsardzību. Viņi nolēma izdarīt vēl vienu slepenu ekspe�rimentu ar cilvēkiem, �oreiz ar grupiņu, kas bija apmācīta nere�aģēt uz bailēm. ASV reind�eru vienība apmācības uzdevuma lai�kā Floridas purvā.

Kavano atminējās, ar kādu satraukumu bija nesen lasījis par piecpadsmit reind�eriem, kas noslīku�i Floridā.

Klains svīda un nevēra acis vaļā.

-��� Iespējams, ka hormona koncentrācija bija pārāk liela. Var�būt vīri, kas apmācīti rīkoties ar iero�iem, panikas pārņemti, tie�i tā rīkojas. Viņi sāka �audīties pa malu malām. Vairākums vīni nenoslīka - viņi gāja bojā ap�audē.

Kavano sajuta nelabumu un neviļus atgāzās atpakaļ, atvilk�dams �ļirci no Klaina jūga vēnas.

Istabā iestājās klusums, tikai Klains smagi sēca. Pagāja vairā�ki mirkļi, līdz Klains, bāls, piesiets pie krēsla, gulēdams uz grī�das, �ķita aptveram, ka �ļirce vairs nespie�as pie kakla. Viņ� gausi un ba�īgi pavēra acis, acīmredzot neticēdams, ka sē� pretī Kava�no un �ļirce novietota blakus uz paklāja.

-��� Stāsti tālāk! - Kavano pieprasīja.

-��� Divi notikumi. - Klains pūlējās pacelt galvu, lai ieskatītos Kavano acīs. - Pirmkārt, par �iem eksperimentiem uzzināja mans darba devējs.

-Kā?

-��� Viens no Preskota līdzstrādniekiem bija mūsu ziņotājs.

-��� Un otrs notikums?

-���� Ziņotājs bija pārāk neapdomīgs, tērējot mūsu honorāru. Preskota uzraugiem radās aizdomas, viņi to nopratināja un at�klāja, ka pētījumi ir sakompromitēti un ieroci kāro iegūt kāda nedraudzīga valdība. �āds dro�ības noteikumu pārkāpums un pie�devām vēl bojā gāju�ie reind�eri neveiksmīgajā eksperimentā li�ka armijas virsniekiem pieņemt lēmumu, ka turpināt ir pārāk ris�kanti. Programma tika atcelta, pirms jūsu varas iestādes paguva uzzināt par pētījumiem un sacelt traci.

Klains ļāva nojaust neizskanēju�o norādi.

-��� Tu liec manīt, ka Preskota uzraugi par viņu �aubījās un bai�dījās, vai var viņam uzticēties? - Kavano iejautājās.

-��� Mūsu ziņotājs pārzināja baiļu hormona dabu, ta�u ne tā ra�o��anu. Visi sīkumi bija zināmi vienīgi Preskotam. Pētījumu burtis�ki var identificēt ar Preskotu. Lai programmu varētu pilnībā slēgt�

-��� Preskots bija jāiznīcina, - Kavano pabeidza.

-��� īpa�i tāpēc, ka viņa priek�nieki zināja - mēs vēlamies pie�kļūt viņam. Viņ� nojauta, kādas briesmas viņam draud. Viņ� bē�ga, un viņam pakaļ dzināmies mēs un viņa priek�nieki - viena grupa centās viņu notvert, otra - nogalināt. Mums izdevās sadzīt viņam pēdas noliktavā. Tad uzradies tu, un te nu mēs esam, - Klains stāstīja.

-��� Bet kā Preskota priek�nieki uzzināja, kur mēs viņu vedam? - Kavano jautāja. Piepe�i atbilde �ķita acīmredzama. - Viņi no�teikti sekoju�i jums uz noliktavu.

-��� Mēs bijām piesardzīgi.

-��� Varbūt kāds no jūsējiem jūs nodevis.

-��� Kāpēc tad Preskota priek�nieki tik ilgi netika viņam klāt? - Klains jautāja. - Viņi izdarīja pirmo gājienu tikai pēc jūsu parā�dī�anās.

Kavano juta, kā seja lēnām sastingst.

-���� Man sekoja? Kāds no "Global Protective Services" paziņoja viņiem, ka mēs palīdzam Preskotam?

-Jūsu firma aizsargā bagātos un ietekmīgos. Loģiski, ka da�ā�di izlūkdienesti uzrauga jūsu aktivitātes.

Kavano atkal sāka zust realitātes sajūta. Viņ� nezināja, ko do�māt, uz ko paļauties. Tad, palūkojies uz D�emiju, kuras skaistās, ta�u nemiera pilnās acis bija pievērsu�ās viņam, viņ� pavisam skaidri zināja, uz ko var paļauties.

-���� Pie velna! - Kavano piecēla Klainu no grīdas un izvilka Emersona nazi.

-��� Ko tu dari? - Klains sarāvās.

-��� D�ons piezvanīs Tieslietu departamentam un liks aizvest ta�vus draugus uz sirsnīgu sarunu par nedraudzīgām ārvalstu valdī�bām.

Klains nenovērsās no na�a.

-��� Bet kas būs ar mani?

-��� Mēs dosimies pavērot dabas jaukumus.

-Ko?

-��� Kluss izbrauciens uz laukiem.

-��� Kopā ar tevi? - Klains lūdzo�i pavērās Raterfordā. - Tu ne�redzi, ka viņ� ir traks? Viņ� mani aizvedīs uz me�u. Dievs vien zina, ko viņ� ar mani tur izdarīs. Pat manu līķi neviens neatra�dīs.

Raterfords nopētīja Kavano.

-��� Mēs varam brīdi aprunāties?

-���� Turi Klainu uz grauda, - Kavano norīkoja D�emiju. Viņ� sekoja Raterfordam guļamistabā.

Raterfords pievēra guļamistabas durvis.

-��� Tu nopietni runā?

-��� Es gribu, lai viņ� man parāda Preskota laboratoriju. Varbūt tur izdosies uziet ko tādu, kas ļautu tikt skaidrībā, uz kurieni Pres- kots devies. Tas ir vienīgais virziens, ko varu iedomāties.

-��� Nevaru to pieļaut, - Raterfords paziņoja. - Klainu tagad ir aizturējis FIB.

-��� Neesmu dzirdējis tevi nolasām viņam tiesības.

-��� Pēc trīsdesmit sekundēm dzirdēsi, - Raterfords atcirta.

-��� Kā būtu ar da�ām stundām?

-��� Ko tu centies�

-��� Tiklīdz Klainu oficiāli aizturēs FIB, kas ievietos viņu valsts ēkā, spiediens izgaisīs. Viņ� vairs nejutīsies apdraudēts. Viņ� jums vairs neko neatklās.

-��� Federālā aģenta nolaupī�ana draud ar mū�a ieslodzījumu, - Raterfords teica. - Lai izspiestu soda samazinā�anu, viņ� mums atklās visu, ko mēs gribēsim zināt.

-���� Bet vienoties par soda samazinā�anu ir laikietilpīgi, - Ka- vano atteica. - Tikmēr Preskota atstātās pēdas atdzisīs. Man jau tagad vajadzīgs viss, ko Klains zina.

-��� Nevaru, - Raterfords atkārtoja. - Ja Birojs uzzinās, ka at�laidu gūstekni, es zaudē�u darbu.

-��� Tu viņu neatlaidīsi, - Kavano sacīja.

-��� Tad ko mēs te tagad sprie�am?

-��� Es viņu savāk�u līdzi.

-Ko? '

-��� Nogaidi divas stundas un tad zvani Birojam. Pasaki, ka bi�ja vēl viens gūsteknis, bet, pirms situācija normalizējās, es biju viņu aizvedis. Pasaki, ka mēs devāmies uz Preskota laborato�riju. Līdz tam laikam es bū�u izvilcis no Klaina visu nepie�cie�amo.

-��� Tu esi ārprātīgs.

-��� Teiksim tā - manī norisinās tādi procesi, kam būtu jādara gals.

-��� Es nesaprotu.

Kavano pacēla drebo�o roku.

-��� Preskots iedalīja man devu tā baiļu hormona, par ko stāstī�ja Klains.

Raterfords brīdi nespēja bilst ne vārda.

-��� Ak dievs!

-��� Klains apliecināja, ka ir izstrādāts neitralizētājs. Preskotam tāds ir. Man to vajag. - Kavano atvēra durvis un iegāja dzīvoja�mā istabā, kur viņu gaidīja noba�ījies Klains. - Dodamies ceļā!

-��� Nē, - teica Raterfords.

Kavano ar īk�ķi atvāza Emersona nazi, atraisīja Klainu no krēsla, sasaistīja Klaina rokas priek�ā un uzmeta jaku viņam pār rokām.

-��� Mēs nokāpsim lejā un atstāsim māju pa rezerves izeju. D�e- nifera, piebrauc ma�īnu! Tiekamies aiz mājas.

-��� Es nevaru pieļaut, ka tu to dari, - Raterfords brīdināja.

-��� Divas stundas, D�on.

-��� Nepiespied mani jūs apturēt!

-��� Kādā veidā? �ausi?

Raterfords tikai blenza viņā.

D�emija stūrēja, Klains sēdēja viņai blakus, un Kavano atra�dās viņiem aiz muguras, nolicis pistoli sev uz ceļiem zem avīzes, gatavs iz�aut cauri Klaina sēdekļa atzveltnei, ja viņ� dos jebkādu iemeslu.

Kādas simt jūdzes uz rietumiem no Va�ingtonas Vird�īnijas lauki bija lekni un kalnaini, ar katru jūdzi ceļa malā parādījās aizvien mazāk pilsētu un vairāk lauku un me�ainu apvidu. Gar kokiem apstādīto divjoslu ceļa malu bija redzamas retas fermas, akmens �ogi un dīķi. Tomēr lielākoties ceļmalā vīdēja pla�i lau�ku īpa�umi, un pļavās ganījās zirgi.

�etros pēcpusdienā satiksme nebija rosīga. D�emija vadīja "Taurus" lejup ielejā, aug�up pa lēzenu pakalnu, tad nākamajā ielejā, un Kavano noprasīja Klainam:

-��� Cik tālu?

-��� Vēl piecas minūtes.

-��� Tu esi dro�s, ka tie abi vīri, kurus tu atstāji gaidīt mani, ir prom?

-�� Tu dzirdēji, kā es piezvanu un lieku doties prom. Tu nepārpro�tami nosolījies mani no�aut, ja ieraudzīsi viņus kaut ar acs kakti�ņu. Es vam apliecināt, ka viņi ir prom. Es viņus nekādi nebrīdināju.

D�emija pabrauca garām zīmei ar uzrakstu "Beilijsrid�a".

-��� Kur ir pilsēta? Es nevienu ēku neredzu.

-��� Tā nav pilsēta, - atbildēja Klains.

-��� Tad kas tas ir?

-��� �ajā vietā norisinājās Pilsoņkara kauja.

Aiz zīmes uz plāksnes bija attēlota karte un vēstures apraksts. D�emija pie tās apstājās.

Karte bija veidota kā bareljefs, izceļot apvidus me�iem noklā�to pakalnu kontūras. Bultiņas norādīja unionistu un konfederātu kareivju cīņas vietu. �ajā kaujā tika izpostīta liela daļa īru imig�ranta Semjuela Beilija fermas un gāja bojā viņa sieva un meita. Kauja beidzās, kad Beilijs, uzvilcis kritu�a unionista uniformas ja�ku, paķēra �auteni un pārveda ziemeļnieku vienību pāri kraujai virs fermas, tā apejot ienaidniekus no flanga. Beilijs pēcāk kļuva par virsnieku, saņēma kapteiņa zīmotnes un piedalījās daudzās citās kaujās, tomēr beigu beigās nomira no difterijas, tā arī neredzējis ne savu fermu, ne savas sievas un meitas kapu.

-��� Tā, ar to pietiek, lai izbojātu man dienu, - Kavano noteica.

-��� Manējā jau ir izbojāta, - Klains atsaucās. Viņa rokas jopro�jām bija sasaistītas zem pa�a ādas jakas. - Pēc divām ielejām la�bajā pusē būs me�a ceļ�.

D�emija turpināja ceļu, uzbrauca pa nogāzi un nolaidās pir�majā ieplakā.

-��� Nogriezies uz �ā ceļa! - Kavano lika D�emijai.

-��� Nē, tas nav īstais, - Klains protestēja. - Es ta�u teicu - pēc divām ielejām.

-��� Es zinu, ko tu teici, - Kavano atbildēja. - Bet mēs izmēģi�nāsim laimi �ajā.

D�emija nogriezās no �osejas. Biezu krūmu un koku apmalo- to ceļu ar divām tum�ām zālainām riteņu grambām aiz�ķērsoja koka vārtiņi, to baltā krāsa bija izbalējusi līdz tum�ai krēmkrā- sai. Kavano uzmanību saistīja tas, ka zāle bija nogūlusies, it kā pa to nesen būtu pārbraucis transporta līdzeklis.

-��� Es neredzu slēdzeni, - D�emija teica. Piesardzīgi pavērusies visapkārt, viņa izkāpa no auto, izņēma sarūsēju�o ķēdi no vār�tiem un atrāva tos vaļā. D�emija iebrauca pa tiem, apstājās un vēlreiz aplaida visapkārt uzmanīgu skatienu, pēc tam atgriezās pie vārtiem un aizvēra tos.

-��� Vārtiņi ir trausli, - D�emija teica, iesē�oties ma�īnā. - Atpa- kaļbraucot vajadzības gadījumā varam mierīgi iztriekties tiem cauri.

-�� Novieto ma�īnu tā, lai krūmāji aizsedz to skatienam no ceļa. Mēs iesim kājām, - Kavano sacīja.

Brīdinājis Klainu uzvesties klusi, Kavano lika viņam doties pa izdangāto ceļu, kas veda starp kokiem un krūmiem. Viņ� iz�vilka pistoli un sekoja Klainam piesardzīgā attālumā.

Zari virs galvas aizsedza sauli. Pēc brī�a zari pa�ķīrās un stāva nogāze izveda viņus izcirtumā, ko klāja zāle ceļgalu augstumā. Veci, laikazoba apgrauzti piknika soliņi nolūkojās uz pusjūdzi pla�tu ieleju. Apvidus tur, lejā, izskatījās pilnībā atdots ganībām, ne�kur nevīdēja koku ēnas, un tas būtu dīvaini, ja ganības būtu pa�redzētas zirgiem, Kavano sprieda, ta�u nebūt ne dīvaini, ja koki nolīsti, lai izveidotu brīvu zonu �au�anai un novāktu iespējamās uzbrucēja slēp�anās vietas.

Uz staba galā piestiprinātas koka izkārtnes vīdēja izbalēju�i dzel�teni burti, kas reiz biju�i oran�i - "Esiet sveicināti Beilijsrid�ā!".

-��� Izskatās, �eit kāds no vietējiem pirms da�iem gadiem cen�ties uzsākt tūrisma biznesu, - Kavano prātoja.

Viņ� pievērsās ierobumiem garajā zālē, kur nesen novietots au�to. Ar �estu viņ� lika Klainam iet gar iebraukto sliedi zālē uz pik�nika soliņiem. Kavano uzmanību saistīja nobradātā zāle ap vienu no soliņiem, kā arī cigare�u gali, kuru papīrs izskatījās jauns.

-��� �ajā vietā tavi vīri gaidīja mani, vai pareizi? - Kavano jau�tāja. Viņ� palūkojās uz bruģēto ceļu, kas veda cauri pļavai. - No �īs vietas viņi varēja ievērot visu, kas notiek lejā. Kāpēc tu va�kar iedomājies, ka es brauk�u pa nākamo ceļu?

-���� �ī ir vienīgā vieta, kur ceļa malā izcirsti koki. Vēl pirms mēne�a te atradās stiepļu pinuma �ogs. Izraujot stabus no zemes, tā tika izrakņāta. Izcirtēji, cen�oties nolīdzināt zemi, iestādīja krūmus, ta�u bija acīm redzams, ka ainava ir skarta. Visi pārējie celiņi, kas �ķietami stiepjas nekurienē, ir zemesceļi, grambaini un aizaugu�i ar zāli. Tas ceļ� ir tik gluds un attīrīts no zāles, cik vien var būt. Viņpus kokiem tas ir bruģēts.

-��� Kā Preskots ar priek�niekiem ieguva atļauju aiz�ķērsot �ādu vēsturisku vietu?

-��� Preskotam nebija vajadzīga atļauja. �is īpa�ums ir vēsturisks, bet valstij nepieder. Tas pieder viņam.

-��� Vai tur doties ir dro�i?

-�� Te neviena nav. Tiklīdz projektu pārtrauca, laboratorija tika pamesta.

-��� Bet kur laboratorija atrodas? Klains norādīja uz ieleju.

-��� Es neredzu neko citu, vienīgi izdegu�u lauku māju, - Kava- no teica.

-��� Pirmo reizi Beilija fermu iznīcināja tūksto� astoņi simti se��desmit ceturtajā gadā, - Klains skaidroja, kamēr viņi brauca pa ceļu cauri pļavai, tuvojoties izdegu�ajai mājai. - Pēc jūsu Pilsoņ�kara jaunais īpa�nieks, rūpnieks, kas bija sarausis bagātības, pār�dodot munīciju valstij, iegādājās vairākus īpa�umus �ai apvidū un uzcēla savrupmāju tai pa�ā vietā, kur bija stāvējusi Beilija mā�ja. Projektā tika iestrādātas oriģinālās pagrabtelpas. Sienās iebū�vēja akmeņus no Beilija mājas.

-��� Tev vajadzēja kļūt par vēsturnieku.

-��� Mans tēvs bija vēsturnieks, - Klaina balss bija no�ēlas pār�pilna.

Viņi piebrauca pie apdegu�ās, sabruku�ās mājas un izkāpa no "Taurus".

Par spīti apdegu�o koka baļķu un sabruku�o sienu nokvēpu�o akmeņu iznīcībai, Kavano spēja aptvert, cik iespaidīga �ī savrup�māja bijusi tās ziedu laikos. Viņ� iztēlojās kolonnas un divas ga�ras verandas vienu virs otras, cilvēkus stāvam verandā un mā�jam viesiem, kuri, grezni uzcirtu�ies, piebrauc karietēs ar aizjūgtiem zirgiem.

-��� �ēl, ka Preskota priek�niekiem nācās to iznīcināt.

-���� Ne jau viņi to iznīcināja, - Klains atteica. - To izdarīja Preskots.

Kavano un D�emija uzmeta viņam skatienu.

-����������� Pieliku�i punktu viņa projektam, Preskota priek�nieki ieslo- dzija viņu savrupmājā, - Klains stāstīja. - Cilvēks nevar nodo�ties baiļu pētniecībai, ja vien pats ar tām neidentificējas. Ja viņ� ir paranoiķis, tad �ī apsēstība pieņemsies spēkā, visapkārt tiks saskatītas pazīmes, ka ļaudis viņu uztver kā traucēkli.

-���� Bailes ir viņa primārās emocijas, - Kavano piekrita. Un viņa dēļ tagad arī manas, viņ� domās piebilda.

-��� Lai sevi pasargātu, Preskots izdarīja ko tādu, ko viņa priek��nieki nekādi neparedzēja, ņemot vērā to, cik ļoti viņ� lepojās ar savu īpa�umu, - Klains sacīja. - Kādā naktī, kad Preskota bailes kļuva īpa�i sakāpinātas un viņ� bija pārliecināts, ka tūlīt tiks no�galināts, viņ� savrupmāju nodedzināja. Priek�nieki bija Presko- tu pārāk zemu novērtēju�i, spriezdami par viņu pēc dū�īgajiem apmēriem un �ķietamo fizisko vārgumu, un viņa tuvumā izvie�toja tikai da�us sargus, pārējo pienākums bija neielaist īpa�umā iebrucējus - tādus kā es. Liesmu radītajā apjukumā Preskots prata aizslīdēt tumsā. Ugunsgrēks gan bija tikai puse stratēģijas. Mā�jai aizdegoties, viņ� izlaida gaisā hormonu. Tā ietekmē sargi kri�ta panikā un sāka ap�audīt iedomātos uzbrucējus, kas it kā soļo�ja cauri ņirbo�ajām ēnām. Savējie no�āva vairākus vīrus - vēl viena jezga, kas bija jānoklusina. �āvienu troksnis atvilināja sar�gus no perimetra. Pa to starpu Preskots nolaupīja vienu viņu ma��īnu un izbrāzās cauri �ogam īpa�uma tālajā galā. Viņ� pameta automa�īnu tuvējā pilsētā, kur kādā ar sve�u vārdu izīrētā garā�ā bija novietojis auto.

-��� Tas tikai pierāda, ka paranoja ir izdzīvo�anas iezīme, - D�e- mija iestarpināja.

-��� Kur atrodas Preskota laboratorija? - Kavano noprasīja.

-��� Aiz �īs ēkas, - Klains sacīja.

Viņi apgāja apkārt apdegu�u baļķu un akmeņu krāvumam un tuvojās līdzīgām drupām, ta�u �īs izskatījās kā �ķūņa paliekas.

-���� Preskota pielaistā uguns tik tālu neizplatījās, - Klains bil�da. - Par �o ir atbildīgi Preskota priek�nieki, kas pēc da�ām die�nām pavēlēja to nodedzināt. Tas ietilpa sakop�anas darbos. Efek�tīvs paņēmiens paveikt darbu.

-��� Laboratorija ir pazemē?

-��� Zem �ķūņa. - Klains norādīja uz vietu, kur nomelnēju�ās dru�pas bija pabīdītas sāņus, lai atsegtu taciņu uz �ķūņa betona grīdas. Viņ� vērsa uzmanību uz lūkas vākam līdzīgu plāksni. - Tā ir ieeja.

-��� To attīrīji tu ar vīriem? Nebaidījāties, ka jūs pieķers?

-��� Kas? Es ta�u teicu, ka �is īpa�ums ir pamests. Nav nekāda iemesla to apsargāt. Te nav nekā tāda, kas varētu darīt raizes Preskota priek�niekiem.

Klains pēk�ņi iegārdzās. Kavano blenza, un D�emija ieklie�dzās, ieraugot no Klaina pieres iz�ļācamies asinis. Attāla �āvie�na atbalss pavadīts, Klains nokrita uz vēdera zemē.

Tas notika tik pēk�ņi un negaidīti, ka Kavano savaldījās, ti�kai pārsteiguma refleksa vadīts. Pēc Raterforda dzīvoklī piedzī�votās spriedzes līdz pat �im brīdim viņ� bija spējis apvaldīt ner�vozitāti. �ai vajadzēja būtu faktu meklē�anas misijai, nevis konfrontācijai. Tagad nepierastās, Preskota hormona izraisītās bailes, ko viņ� tā centās iegro�ot, atkal paņēma viņu savā varā. Bet bailes par D�emiju bija vēl lielākas. Muskuļi reaģēja kā cie�i saspiestas un tikko atlaistas atsperes, Kavano metās D�emijas vir�zienā un piespieda viņu pie zemes līdzās �ķūņa drupām.

Lode uzspēra gaisā zemi aiz viņu galvām, bet �oreiz �āviena troksnis bija tuvs un skaļ� un nodārdēja gandrīz vienlaikus ar lodes ieurb�anos zemē.

Otrs �āviens izārdīja putekļus blakus viņu pēdām. Kavano sa�juta asu zemes vibrāciju.

Savrupmājā pārogļoju�ies dēļi skrāpējās cits pret citu, grozī�jās, veidoja spraugas. Sasvērās nomelnēju�ie akmeņi. �ķita, ka drupas atdzīvojas, vietām sakustējās un pieņēma neatkarīgus vei�dolus. No pelniem, kvēpiem un netīrumiem cits pēc cita pacē�lās stāvi melnos tērpos, ar ogli sasvītrotām sejām. Viņi notēmē�ja kaujas iero�us.

Viens no vīriem maskē�anās tērpā ielaida kārtu zemē līdzās D�emijai. Gaisā uzspurdza putekļi. Zeme nodrebēja. Troksnis bija nomāco�s.

�āvieni norimās, un pēk�ņajā klusumā, ko pārtrauca tikai zva- noņa Kavano ausīs, viņ� spēja savaldīt trīco�ās rokas un pacēla tās par zīmi, ka padodas.

Bāla, strauji elsodama, D�emija darīja to pa�u.

Viņi lēni un nedro�i uzrausās kājās.

-��� Ja viņi būtu gribēju�i mūs piebeigt, - visiem spēkiem cenz�damies D�emiju mierināt, Kavano murmināja ar sausu muti, vār�di lipa kā līme, - viņi jau būtu mūs no�āvu�i. - Viņ� cerēja, ka runā pārliecino�i un balss neskan tuk�i. Kuņģis kaltējās tveicē.

Iznākot no mājas drupām, tum�ie, maskē�anās tērpos ģērbu��ies stāvi nerimās tēmēt ar iero�iem, un Kavano pazina MP-5 automātus. Tāpat kā vīriem, kas nolaidās no helikopteriem bun�kura uzbrukuma laikā, arī �ie bija apmācīti īpa�o uzdevumu vie�nībā. Viens no vīriem noraudzījās garām Kavano, liekot arī Ka�vano ba�īgi pavērties tajā virzienā.

No me�a ielejas pretējā malā izlīda punktiņ� - transporta lī�dzeklis. Tas traucās tuvāk pāri laukam un sacēla putekļu māko�ni. Tad tas izrāpās uz bruģētā ceļa, putekļi plandījās vējā, un pat cauri zvanu dimdoņai ausīs Kavano sadzirdēja, kā dzinēja rūko�ņa pieņemas spēkā. Spēkrats jau bija tuvu, un Kavano pazina lie�lu apvidus ma�īnu ar �etrriteņu piedziņu, "Ford "Explorer"". Kad tā pagriezās pret sauli, viņ� saskatīja aiz vējstikla divu cilvēku ap�rises - �oferi ar platiem pleciem un apmēram trīsdesmit gadu ve�cu slaidu, blondu sievieti, kuras ovālā seja un augstie vaigu kau�li padarītu viņu pievilcīgu, ja vien viņai nebūtu tik neredzēti saltas acis.

"Explorer" nobremzēja, apstājās, un sieviete izkāpa ārā. Viņa bija aptuveni piecas pēdas un desmit collas gara, tāpat kā D�e�mija. Seju klāja sportisks iedegums, bet ne kosmētika. Arī matu sakārtojums bija sportisks, mati bija pārāk īsi, lai tos atsukātu at�pakaļ. Acis zilas kā ledāji. Kājās biezas sporta kurpes, mugurā haki krāsas bikses, tādas pa�as krāsas jaka un bē�s krekliņ�, pie��ķirot viņai militāru ārieni.

Kamēr maskē�anās tērpos ģērbu�ies stāvi, turot rokās iero�us, nāca tuvāk, sieviete �oferim, kas izskatījās pēc svarcēlāja, pavē�lēja:

-��� Pārmeklē viņus!

Muskuļainais vīrs veica savu darbu ar baudu, dunkādams Ka�vano spēcīgāk, nekā nepiecie�ams, un tad apgrābstīja D�emiju.

Tu par to samaksāsi, Kavano nodomāja, cen�oties ar dusmām neitralizēt bailes.

�oferis atrada zem jakām pistoles un pamāja ar galvu, ierau�got neatstarojo�o, tum�i melno apdari - pierādījumu, ka ar tām strādājis lietpratējs iero�u meistars. �oferis iebāza pistoles savās platajās tūristu biksēs, pēc tā varēja spriest, ka viņ� nolēmis ie�ro�us paturēt. Viņ� pievāca rezerves aptveres un Kavano mobilo telefonu, atsprādzēja Emersona nazi no Kavano bik�u priek�ka- batas, arī to novērtēja atzinīgi un piestiprināja pie savas kaba�tas. Visbeidzot �oferis pakampa D�emijas auto atslēgas.

-��� Jūsu vārdi? - sieviete noprasīja.

-���� Sems Mērdoks, - Kavano nosauca vārdu, kas bija minēts Kārenas izgatavotajā personas apliecībā.

-��� D�enifera, - teica D�emija, nosaucot izdomāto vārdu, kuru Kavano viņai bija pie�ķīris Raterforda dzīvoklī. Viņas personas apliecība atradās somiņā, kas bija palikusi uz "Taurus" priek�ējā sēdekļa.

-��� Sems Mērdoks? - Sieviete izpētīja maku, ko viņai bija pa�sviedis �oferis. - Var jau būt, ka te tā rakstīts, ta�u tavs profesio�nālais vārds ir Kavano.

-��� Nesaprotu, ko�

-��� Tu strādā "Global Protective Services". Tu esi tas, kur� devās uz noliktavu pēc Preskota.

Tātad Klainam bija taisnība, Kavano prātoja. Mani nodevis kāds no "Global Protective Services". Man sekoja uz noliktavu.

-��� Preskots? - Kavano sarauca uzacis. - Par ko jūs runājat?

Sieviete pamāja �oferim ar galvu, un tas ietrieca dūri Kava�no vēderā.

Kavano noelsās un noslīga uz ceļiem. Viņam bija tā aizsista elpa, ka uz brīdi acu priek�ā sametās pelēks, un viņ� cīnījās pēc gaisa.

-Jūs ieradāties apskatīt laboratoriju, - noteica sieviete. - Lai notiek! Es jums to parādī�u.

Viņa noņēma no jostas kaut ko līdzīgu peid�erim un piespie�da podziņu.

Kavano aiz muguras iedūcās motors. Viņ� pagriezās tajā vir�zienā. Hidraulikas stieņi pacēla betona lūku, un aiz tās pavērās pakāpieni, kas izgaisa tumsā.

-���� �āvieni pievērsīs uzmanību, - Kavano bija pietiekami at�guvis elpu, lai izmocītu vārdus.

-���� Diez vai. Lielākā daļa apkārtējās zemes pieder Preskotam. Vietējiem iegalvots, ka viņam patīk �audīt pa mērķiem. Kāpiet lejā uz laboratoriju, citādi Edgars jūs nosviedīs.

-��� Pateicos, es do�u priek�roku pirmajam variantam.

Kavano ar pūlēm piecēlās kājās. Viņ� pamāja ar galvu D�e-

mijai, kas izskatījās vēl bālāka un meklēja mierinājumu viņa ska�tienā, un abi kopā devās lejup pa pakāpieniem.

-���� Mēs �o pagrabu izvācām tuk�u, - sacīja sieviete, vārdiem atbalsojoties. � Izķidājām visu pa tīro.

Bruņotie vīri atsprādzēja "Surefire" kabatas lukturī�us no eki�pējuma jostām. Miniatūrās melnās caurulītes, mazliet garākas un resnākas par smagsvara boksera rādītājpirkstu, meta apbrīnoja�mi spilgtu gaismu, atklājot skatienam garu betona gaiteni ar dau�dzām durvju ailām abās pusēs. Gaiss bija sastāvējies.

-���� Mēs iznīcinājām visu zinātnisko aparatūru, datorus un ie�rakstus, - sieviete pavēstīja. - Aizgādājām prom mēbeles. Izjau�cām apkures un gaisa kondicionē�anas sistēmas. Mēs pat izvā�cām apgaismojuma armatūru, izlietnes un tualetes, paklājus, iekārtos griestus, durvis un sienu paneļus. - Paņēmusi lukturīti no kāda vīrie�a, sieviete notēmēja to uz griestiem, kur no cauru�miem, kuros acīmredzot reiz bija iestiprinātas dienasgaismas lam�pas, karājās izolēti vadi. Viņa pavērsa lukturīti citā virzienā un parādīja vadus pie sienā izkaltiem maziem �etrstūrainiem cauru�miem - tur bija atradu�ies gaismas slēd�i. - Tīrāk vairs nav ie�spējams. Nevienam nevar rasties kaut mazākās aizdomas, kādiem nolūkiem �īs telpas izmantotas. Pie velna, ja �ķūnis vēl būtu ne�skarts, tajā varētu izvietot sienu vai mājlopus.

-��� Tāpēc jums rūp, ka �ajā īpa�umā kāds iemaldās? - Kavano balss atbalsojās. - Te nav nekā tāda, kas varētu kādu ieinteresēt un atnest jums nelaimi.

-��� Pilnīgi pareizi. �eit nav nekā, vienīgi tuk�as istabas. Nees�mu dro�a, vai esi uztvēris galveno, - sieviete atbildēja.

Bruņotie viri piesoļoja tuvāk, tēmēdami lukturī�us Kavano un D�emijas acīs, piespie�ot viņus atkāpties istabā.

-��� Mēs �eit neko nesargājam. Mani vīri negulēja nekustīgi zem gruve�iem, lai vienīgi demonstrētu savas iemaņas un pacietību. Mēs gaidījām.

Kavano nereaģēja.

-��� Bet ne jau kuru katru. Kavano vēl aizvien nereaģēja.

-��� Tevi.

�oreiz Kavano tomēr reaģēja, tomēr ne tā, kā sieviete bija pa�redzējusi. Paļaujoties uz savu sagatavotību, viņ� ierunājās:

-��� Es gribu zināt jūsu vārdu.

-Ko?

-��� Ja mēs vēlamies panākt vieno�anos, man būtu vieglāk, ja zinātu jūsu vārdu. Lai saprastos. Lai vairotu savstarpēju uzticību.

-��� Pārsteidzo�i, - sieviete atbildēja.

-��� Tādā gadījumā es dro�i vien varu uzminēt jūsu uzvārdu - Greisa [4] .

Kabatas lukturī�u gaismas kūļu pār�ķeltajā tumsā sieviete uz brīdi apklusa. Kad viņa beidzot atkal ierunājās, balss izklausījās aizkaitināta.

-Jā, visi mūsu pētījumi liecina, ka tev padodas, manipulējot ar vārdiem, mainīt situācijas. Patiesībā es tie�i to no tevis vēlos. Runāt. Un daudz.

-��� Par ko?

-��� Par Preskotu.

-��� Kā jūs zinājāt, ka mēs te ieradīsimies?

-��� Edgar, pamāci viņu nemainīt sarunas tematu!

Lukturī�u ap�ilbināts, Kavano neredzēja, kur tika vērsta dū�re. Viņ� gaidīja vēl vienu belzienu pa vēderu un nocietināja tā muskuļus, tomēr �ai reizē sitiens trāpīja pa seju un notrieca viņu uz grīdas. Apdullis, uz īsu mirkli manot uz sevi notēmētu vēl vai�rāk lukturī�u staru, Kavano izspļāva asinis. Dusmas jau otro reizi palīdzēja neitralizēt bailes.

-���� Mēs uzskatījām, ka Preskots ir miris, bet neatradām viņa līķi kalnā pēc ugunsgrēka, - sacīja Greisa.

Jūs mani sodījāt, bet es tik un tā guvu virsroku, Kavano do�māja. Tu atbildēji uz manu jautājumu.

-��� Tāpēc mēs nolēmām pieskatīt savus konkurentus, - viņa sacīja. - Viņi joprojām centās sameklēt Preskotu un ārkārtīgi in�teresējās par jebkuru citu, kas centās viņu atrast. Vakar mēs re�dzējām, kā viņi nolaupa FIB aģentu. Pēc tam �etri vīri, arī tas mironis virszemē, ierīkoja novēro�anas posteni pie tuvējās krau�jas - acīmredzot gaidīja ierodamies kādu svarīgu personu. Mēs cerējām, ka tas būs Preskots, lai arī nespējām aptvert, kādēļ vi�ņam būtu jāatgrie�as. Bet tad divi vīri aizbrauca. Kad arī abi pā�rējie �ajā pēcpusdienā gatavojās aizbraukt, mēs viņus nopratinā�jām un uzzinājām par tevi un tavu interesi par �o vietu, tāpēc pa?i kādu laiku izdarījām novēro�anu.

-��� Kādēļ jūs no�āvāt Klainu?

-��� Tā viņu sauca? - Greisa paraustīja plecus. - Ja viņ� kaut ko zinātu, tad nebūtu tik dedzīgi kārojis nogrābt tevi. Man viņ� nebija vajadzīgs, ja nu vienīgi, lai pierādītu, cik nopietni ir mūsu nodomi.

-��� Bet es jums esmu vajadzīgs, tāpēc jūs mani nenogalināsiet, - Kavano atteica.

-��� Kā lai mēs tevi nobaidām tik ļoti, ka tu sāc runāt? Edgars varētu risināt sirsnīgu sarunu ar tavu draudzeni. Iespējams, tas tevi piespiedīs runāt.

�ie draudi kā karsta adata iedūrās Kavano krūtīs. Joprojām apreibis no sitiena pa seju, viņ� centās ātrumā izdomāt, kā no�virzīt Greisas domas no D�emijas.

-��� Es un mana vienība iemācījām Preskotam pazust. Tad viņ� nogalināja visus, tikai mani ne. - Kavano nepateica visu patie�sību. Viņ� ar nolūku noklusēja to, ka Greisas vienības iz�autā ra�ķete bija uzspridzinājusi �adu un Treisiju. Varbūt viņam izdo�sies noslēpt no Greisas to, ka viņ� ienīda viņos pusi tikpat spēcī�gi kā Preskotu. � Es tā maitas gabala dēļ riskēju ar dzīvību. Viņ� noslaktēja cilvēkus, kuri bija zvērēju�i viņu aizsargāt. Manus draugus. Centās nogalināt mani� Es gribu viņu notvert tikpat de�dzīgi kā jūs.

-��� Tad pastāsti, kur viņu atrast, - Greisa teica.

Gulēdams uz grīdas, Kavano pacēla kreiso roku, pūlēdamies pasargāt acis no �ilbino�ajiem stariem. No mutes nemitējās sūk�ties asinis.

-���� Kā jūs domājat - ja es zinātu, kur Preskotu atrast, vai es būtu ieradies viņa laboratorijā?

-��� Tu nupat teici, ka esi palīdzējis iemācīt Preskotam pazust, - Greisas balss nodimdēja.

-��� Visu, tikai ne beidzamo soli - jauno identitāti. - Satūku�ās mutes dēļ Kavano bija grūti parunāt. - Mēs bijām vienoju�ies, ka viņ� dosies pie dokumentu viltotājas, kas viņu nodro�inās ar jau�nu vārdu un dokumentiem. Preskots ieradās pie viņas pirms manis, savāca dokumentus un viltotāju nogalināja. Nav iespējams uzzi�nāt, kādu vārdu un dzīvesstāstu viltotāja viņam izsniedza.

-��� Kur Preskots bija paredzējis apmesties uz dzīvi?

-��� Man nav ne jausmas. Tas vēl nebija izlemts.

-��� Edgar! - Greisa pavēlēja.

�oreiz Kavano saņēma spērienu pa sāniem, un viņam izlau�zās vaids. Cenzdamies mazināt sitiena spēku, viņ� vēlās atpakaļ, ta�u ne tālu - ceļā stājās stūris.

Sitiena atbalsīm mazinoties, Kavano izdzirdēja D�emijas ner�vozo elpu.

-���� Mēs likām Preskotam izvēlēties vietu, kur viņu vismazāk gaida parādāmies, par kuru viņ� ne ar vienu nav runājis.

-��� Tu mums neradi diez cik labu priek�statu par sevi, - Greisa draudēja. - Kādēļ mums atstāt tevi dzīvu, ja tu mums nekā ne�vari palīdzēt?

-��� Es viņu izprotu.

-��� Tu izproti? - Greisa mēdījās. - Viņ� pie mums strādāja des�mit gadus, un neviens tur viņu nesaprata.

-���� Vienīgi to, ka viņ� ir paranoiķis, - Kavano atteica. - Un vēl iedomīgs.

-��� Tu man nestāsti neko tādu, ko es nezinātu. Manuprāt, Ed�garam nāksies risināt to sirsnīgo sarunu ar draudzeni, lai piespies�tu tevi dāsnāk dalīties informācijā.

Kavano dzirdēja, ka D�emijai aizraujas elpa.

-��� Greisa, es tev paziņo�u vissvarīgāko ziņu, kas tev par viņu jāzina, - viņ� piedāvāja.

-��� Beidz mani tā saukāt! Ja tu te mēģini izlikties murgains, tev nekas�

-��� Preskots uzskata, ka ir gudrāks par visiem, - Kavano turpi�nāja.

-��� Nu un?

-��� Varu derēt, viņ� uzskata, ka labāk par mani zina, kā pazust. Varu derēt, viņ� uzskata, ka var pārkāpt noteikumus un tikt svei�kā cauri ar prāta palīdzību. � Doma, kas nule bija ie�āvusies Ka�vano prātā, sāka �ķist kas vairāk nekā izvairī�anās taktika.

-��� Stāsti sīkāk!

Mirk�ķinādams plakstiņus, Kavano vērās garām �ilbino�ajiem lukturī�u stariem uz punktu kreisajā pusē, no kurienes tumsā ska�nēja Greisas balss.

-��� Mēs vaicājām Preskotam, vai viņam ir padomā kāda vieta, kur sākt jaunu dzīvi. Viņ� atteica, ka nav, un mēs atbildējām, ka tas ir labi. - Kavano noslaucīja asinis no mutes. - Tas tāpēc, ka, sapņodami par kādu apme�anās vietu, cilvēki nereti neapzināti iepin to sarunās. - Viņ� ievilka sāpīgu elpu. - Kāds vēlāk var �o repliku atcerēties un pastāstīt nevēlamiem cilvēkiem. - Gulē�dams uz betona grīdas, Kavano sakustējās, jūtot, kā viņā iezogas tās dzestrums. - Es visu laiku cen�os atcerēties, vai Preskots ne�vil�us tā neizrunājās.

-��� Un izdevās?

-��� Viņam gar�oja vīns.

-��� Arī tas nav nekāds jaunums.

-��� Viņam gar�oja izsmalcināti ēdieni. Viņ� tos analizēja glu�i kā �efpavārs, - Atcerējies Preskota uzslavu �ada pagatavotajam befstroganovam, Kavano kļuva vēl niknāks par �ada nāvi, par to, ka tās varēja nebūt, ja neierastos Greisas vienība un Preskots neaizdedzinātu bunkuru. Ienīzdams Greisu, viņ� slēpa savas emo�cijas, koncentrējoties uz sāpēm, ko viņam bija nodarījis Edgars, uz smeldzo�ajiem vēdera muskuļiem un saplosītajām lūpām. - Pres�kots apgalvoja, ka vienīgās fiziskās aktivitātes, kas viņam patīk, ir golfa spēle.

-��� Tātad Preskots devās uz Napa ieleju, Ņujorkas vīnu rajonu vai Bordo apkaimi Francijā, kur pārmaiņus spēlē golfu un bauda izsmalcinātus ēdienus, � vai tāds ir tevis sniegtais ziņu izlai�dums? - Greisa jautāja. - Ja tu nesāksi stāstīt noderīgu informāci�ju, Edgars uzdejos ar tavu draudzeni. Un pie reizes uzkāps mazliet stingrāk uz taviem pirkstgaliem.

-��� Ļauj man pabeigt! - Kavano pietūku�ās lūpas pulsēja sāpēs. - Kad iegāju pie Preskota noliktavā, ieraudzīju uz plaukta da�as grāmatas un videokasetes. Ne pārāk daudz. Bet viņ� tai paslēp�tuvē bija uzturējies trīs nedēļas. Loģiski jāsecina, ka tas līdzpa�ņemtais mazumiņ� bija Preskotam ārkārtīgi nozīmīgs un spēja viņu �o laika posmu izklaidēt. - Kavano ieturēja pauzi, cerēdams ielaist āķi dziļāk. - Vai apmierināt viņa fantāzijas.

-��� Fantāzijas?

-���� Par plānoto ideālo dzīvi. Par izsapņoto vietu, ko Preskots apskatīs, kad iegūs jaunu identitāti.

-��� Kas tās par grāmatām un videokasetēm?

-��� Tur jau tas āķis. Es jau krietnu laiku neveiksmīgi cen�os at�cerēties nosaukumus. - Kavano atkal pa daļai meloja. Viņ� vi�sādā ziņā atminējās Preskota apsēstību ar dzejnieku Robinsonu D�efersu. Viņa nolūks bija sniegt Greisai gana daudz informāci�jas, lai viņa nezaudētu interesi, kamēr viņ� novilcinās laiku, ce�rēdams, ka spēs izdomāt, kā izdabūt ārā D�emiju un pa�u. - Vie�na bija pornogrāfiska grāmata. Cita bija par ģeoloģiju. Es pamanīju savādu filmu miksli. Asa si�eta filma ar Klintu Istvu- du. Pusaud�u romantika ar Troju Donahjū galvenajā lomā.

-��� Nosaukumus! - Greisa prasīja.

-��� Es ta�u saku - es neatceros.

-��� Atcerēsies! - Greisa brīdināja.

Viņa paklak�ķināja pirkstus. Soļiem �vīkstot, grupiņa atkāpās. Razdams atbalstu, atslienoties pret sienu, Kavano juta, ka D�e- mija palīdz viņam piecelties kājās. Viņ� izkliboja no istabas un vēroja, kā grupiņa dodas aug�up pa betona kāpnēm uz saules gais�mu, kas dzeldēja acis.

Greisa stāvēja kāpņu aug�galā, piespiedusi pie auss mobilo tāl�runi.

-���� Pasauciet kāds doktoru Ratiganu� Man vienalga, ko viņ� dara. Tūlīt pat pasauciet!

Grupiņa izzuda dienas gaismā.

Betona lūkas durvis dūcot laidās lejup un aizsedza skatienam sauli. Trīs pēdas. Divas pēdas. Kavano izbaudīja pēdējo gaismas strēli. Kad durvis ar dobju būk�ķi aizvērās, viņu un D�emiju ie�tina tumsa.

Tumsa un izolētība bija tik absolūta, ka gaiss �ķita blīvāks un vēl vairāk sastāvējies. Kavano saklausīja D�emijas elpu tepat lī�dzās.

-���� Kas ir doktors Ratigans? - Viņas balss trīsēja. Absolūtais gaismas trūkums radīja iespaidu, ka atbalss ir skaļāka.

Ievainojumu un piedevām baiļu novājināto muskuļu dēļ Ka�vano bija grūti tumsā saglabāt līdzsvaru.

-��� Jādomā, ka cilvēks, kam pilna somiņa ar �ļircēm un medi�kamentiem, kuri atsvaidzinās manu atmiņu.

-��� Cik stipri viņ� tev iesita?

-���� Mans smaids vairs nav tik uzvaro�s kā agrāk. - Joks necik smieklīgs nebija, bet Kavano mēģināja kaut vai tā uzlabot D�e�mijas omu. - Un kā tev pa�ai? Vai�

-��� Man vajag� Piedod, bet man gribas�

Kavano dzirdēja, kā D�emija taustās gar sienu un ieiet ista�bā. Strauji atrāvās siksna, �ai �vīkstoņai sekoja atvilkts rāvējslē�dzējs, bik�u noslīdē�ana un urīna �ņācieni uz grīdas.

-��� Piedod, - viņa lūdza. - Piedod!

-Ja gribi zināt� - Ja Kavano nebūtu tā apņēmies uzlabot D�e- mijas omu, viņ� nebūtu atzinis, ka pa�a bikses ir mitras. - Kad Edgars man iespēra, mans pūslis paspruka vaļā.

Arī par to viņ� un Greisa samaksās, Kavano domās draudēja.

No�vīkstēja audums, D�emijai sakārtojot drēbes.

-���� Nezinu, vai esmu tev jebkad stāstījusi. Bērnībā da�i mani draugi, ja tos tā var nosaukt, ieslēdza mani skapī. Man nepatīk tumsa.

-��� Arī es par to neesmu sajūsmā.

-��� Man kļūst nelāgi telpās, kurās jūtos ieslēgta.

-��� Varbūt var padarīt �o telpu pla�āku.. - Kavano pulksteņa luminiscējo�ā ciparnīca atainoja, kā paceļas viņa roka, jo viņ� bija atcerējies, kas atrodas jakas aug�ējā kabatā.

Sprak�ķis.

Iegailējās sērkociņ�.

Mirguļojo�ā gaismiņā uzplaiksnīja D�emijas pārsteiguma pil�nā seja.

-��� No kurienes tu izrāvi�

-��� Kad mēs izlikāmies, ka smēķējam pie D�ona mājas.

-��� Viens no retajiem ieguvumiem, kādu var izvilināt no pīpē��anas.

-��� Edgars nav ne uz pusi tik labs pārmeklētājs, kā pa�am �ķiet. Viņ� atstājis arī siksnas.

-��� Kāds no tām�

-��� Sprādzes adata var kļūt par ieroci.

Kavano sajuta karstumu, sērkociņa liesmiņai tuvojoties pirk�stiem. Liesma drebo�ajā rokā salīgojās. Viņ� beidzot bija spiests to nosviest.

-��� Nostājies man blakus! - Kavano teica. - Pieķeries pie jakas!

Tumsā atbalsojās �virkstoņa, kāda rodas, plē�ot audumu.

-��� Ko tu dari? - D�emija taujāja.

-��� Plē�u nost krekla piedurknes.

-��� Kādēļ gan?

-��� Lai izgatavotu lāpas. - Kavano parāva audumu, bet tas bija izturīgāks, nekā viņ� cerēja. Tomēr drīz vien abas piedurknes bija nost. Kailās rokas sajuta dzestrumu, ko visapkārt izstrāvoja be�tons. Viņ� mudīgi uzvilka jaku.

-��� Mana kārta, - sacīja D�emija. Viņa pasniedza vīram bleize- ru. Blūzītes smalkais audums abiem ar Kavano ļāva vieglāk no�plēst piedurknes. D�emija sabāza tās kabatā.

-��� Kādu laiku būs iespējams saskatīt apkārtni, - D�emija ietei�cās, - bet mēs tik un tā nespēsim izkļūt ārā.

-���� Iztēlojies savā vietā Preskotu! - Kavano izrāva siksnu un iedūra sprādzes smaili vienas noplēstās piedurknes galā. - Lai cik aizdomīgs Preskots būtu, viņam tomēr ne vairāk kā mums patik�tu būt iesprostotam. Tās betona durvis nolai�as un�

-��� Hidraulika var sabojāties, - D�emija turpināja. - Darbinie�ki var tikt ieslodzīti un nosmakt. Preskotam nekādā ziņā nepa�tiktu apziņa, ka var aptrūkties gaisa.

-�� Tā gan. - Kavano aizdedzināja vēl vienu sērkociņu un pielai�da uguni piedurknes galam. Kā jau vairākums audumu, arī �is bija apstrādāts ar vielām, kas nespēj aizkavēt drēbi aizdegties, ta�u no�teikti palēnina uguns izplatī�anos, un tie�i tas Kavano bija vajadzīgs.

Viņ� novietoja piedurkni uz grīdas un vilka to ar siksnu. Tā Kavano neriskēja apdedzināt roku. Siksna klabēja uz betona grī�das. Tikmēr ņirbo�ā gaisma lika D�emijas sejai mazliet atslābt.

-��� Tunelis, kas ved uz Preskota savrupmāju, - viņa bilda.

-��� Glu�i pareizi.

Sprādze klaudzēja, un viņi virzījās uz kāpnēm, kas veda uz dur�vīm. Pie kāpnēm labajā pusē dego�ās piedurknes gaismā atklājās gaitenis. Viņi devās pa �auro eju, ta�u abus apstādināja durvis.

Durvis bija aizslēgtas.

Kavano atlocīja �aketes apkakli un izņēma mūķīzerus. Viņ� nolika siksnu uz grīdas un, pūlēdamies apvaldīt drebo�ās rokas, ķērās pie darba.

-��� Vai tev gaismas pietiek? - D�emija apvaicājās.

-��� Lielākoties strādāju, pamatojoties uz izjūtu. - Sniedzot D�e- mijai solīto mācībstundu, Kavano cerēja novirzīt viņas domas un pie reizes novirzīt arī savas, tāpēc paskaidroja, ko dara. Ar viena mūķīzera galu radot griezes spēku, viņ� iestūma otru mūķīzeri at�slēgas caurumā. Slēdzene bija pamatīga, ar se�iem zobiem, un Ka�vano pabikstīja katru no tiem.

Piecpadsmit sekun�u laikā, par spīti trīco�ajiem pirkstiem, Ka�vano bija atmūķējis slēdzeni.

Ta�u, atvelkot vaļā durvis, gaisto�ajā gaismā atklājās blīvs sa�kritu�u akmeņu un apkvēpu�u koka baļķu krāvums, kuru ierau�got D�emija ievaidējās.

-�o posta�u mes varētu atkraut labi ja vairāku stundu laikā, pieņemot, ka mēs vispār spētu to paveikt, - Kavano lēsa.

Liesma ruka.

-��� Nemaz nerunājot, ka saceltais troksnis piesaistītu virszemē stāvo�o uzmanību. Pat ja spētu izrāpties ārpusē, mūs sagaidītu du�cis pret mums pavērstu automātu.

Liesma izdzisa.

-��� Kā mēs rīkosimies? � D�emija jautāja.

Nezinādams, ko atbildēt, Kavano piestiprināja otru noplēsto piedurkni pie sprādzes un aizdedzināja. Viņ� steidzīgi devās at�pakaļ pa tuneli.

-��� Ko Greisa par to visu teica? Kas, pēc viņas vārdiem, no �e�jienes aizvākts?

-��� Gaisa kondicionē�anas un apkures sistēmas. Varbūt varam izmantot ventilācijas lūkas? - D�emija nobēra. - Varbūt ir kāda ventilācijas �ahta, kas ved uz virszemi.

Viņi nonāca galvenajā gaitenī. Kavano apstājās pie kāpnēm, kas veda uz betona lūku, pavērās aug�up un pamanīja divas kvad- rātpēdas pla�u spraugu, kurā kādreiz ticis iestiprināts ventilāci�jas lūkas re�ģis.

Kavano pieliecās, sakmstoja delnas un izveidoja kāpsli. Kad D�emija uzlika uz tā kāju, Kavano izslējās un pacēla viņu.

D�emija bija pietiekami gara, bez pūlēm aizsniedza spraugu griestos un iebāza tajā galvu.

-��� Vai ir kas redzams? - Kavano taujāja.

-���� Es tajā neietilpstu, tātad nekļūdīgi jāsecina, ka tu ne tik. Sasodīts, filmās gaisa kondicionē�anas caurules vienmēr ir tik platas, lai pa tām lodātu pat Milzis Andrē.

Kamēr Kavano nolaida sievu uz grīdas, dego�ā piedurkne sāka izdzist. Iekūpējās dūmi.

-��� Ko vēl Greisa pieminēja? Ko vēl viņi iznesu�i ārā?

-��� Santehnikas iekārtas. Apgaismojuma armatūru. Un�

-���� Mēs zinām, ka elektrība nav atslēgta. - Kavano uzmeta skatienu vadiem, kuri karājās no nelieliem iedobumiem sienās. - Pretējā gadījumā nedarbotos sistēma, kas paceļ betona lūkas vāku.

-��� Kur� slēdzis aktivizētu durvis no iek�puses? - D�emija pie�gāja pie vadiem iedobumā pa labi no kāpnēm. Vadu galus klāja plastmasas uzgaļi.

Kavano norāva uzgaļus un nopētīja kailos vadu galus.

-��� �eit atradās slēdzis, kas bija vistuvāk kāpnēm. Ja es saspie�dī�u �os vadus kopā, vai tie, izveidojot ķēdi, atvērs durvis?

D�emijas sejas izteiksme dziesto�ajā gaismā izskatījās cerību pilna. Ta�u tad spars acīs izgaisa.

-��� Ārpusē stāvēs sargi. Viņi manīs un dzirdēs, kā durvis iekustas.

-���� Iespējams, ka ne. Ja es sagrūdī�u �os vadus kopā, troksnis un kustība norisināsies tikai uz īsu brīdi. Mēs vismaz zināsim, vai ar �o vadu palīdzību tiek kontrolētas durvis.

-��� Un kāds no tā labums? Mēs visviens būsim te iesprostoti.

-��� Jā, kādu laiku, - Kavano atteica. - Līdz mēs sapratīsim, ka radies piemērotāks brīdis. Tad varēsim atvērt durvis līdz galam.

-���� Pirms vai pēc tam, kad doktors Ratigans piestūķēs tevi ar ķimikālijām, lai atsvaidzinātu tev atmiņu?

Kavano nezināja, ko atbildēt. Mums vismaz kaut kas jāizmē�ģina, viņ� prātoja.

Brīdī, kad viņ� grasījās salikt kopā vadus, durvis �ķietami pa�as no sevis sakustējās, hidraulikas sistēma iedūcās un durvis pacēlās.

Saules gaismā atklājās Greisas, Edgara un pusdu�a bniņotu vīru silueti.

Kavano uzkāpa uz dego�ās piedurknes, lai to noslāpētu, un ie�vilka D�emiju telpas puskrēslā. Viņ� nezināja, ko cer panākt, ta��u nekas nebija sliktāk kā stāvēt atklātībā. Viņ� izņēma sērkoci�ņu paciņu, noplēsa vairākus sērkociņus un kvadrātcollu abrazīvā papīra un iebāza to visu citā kabatā. Pēc tam viņ� sa�ķaidīja pa�ciņu dūrē.

Smagi soļi liecināja, ka pa kāpnēm vispirms dodas bruņotie vīri.

Greisa un Edgars sekoja.

-���� Parādieties! - pavēlēja Greisa. - Ja liksiet jūs meklēt, mēs katrā istabā iesviedīsim pa apdullino�ai granātai.

Ar draudu pārplēst bungādiņas pietika, lai pārliecinātu Ka�vano iziet koridorā, un D�emija viņam sekoja.

-��� Es sao�u dūmus. - Greisa pablenza uz pelnainajām apdegu��ās piedurknes atliekām uz grīdas.

-��� Gaismai, - Kavano atteica.

-��� Kā jūs aizdedzinājāt audumu?

-��� Sērkociņi.

Greisa uzmeta Edgaram riebuma pilnu skatienu.

Pa ieeju plūsto�ās gaismas pietika, lai Kavano pamanītu, ka �āvēji nelikās īpa�i masīvi, kādiem būtu jāizskatās cilvēkiem ar Kevlara vestēm zem krekla. Viņi valkāja ekipējuma jostas ar tām piestiprinātām divvirzienu rācijām, "Beretta" pistolēm, rezerves munīciju un apdullino�ajām granātām.

Kavano pievērsa skatienu Edgara plato bik�u kabatām. Labā kabata bija noslīdējusi zemāk, tajā acīmredzot bija ielikta viena no atņemtajām pistolēm. Emersona na�a klipsis bija piesprādzēts otrās kabatas ārpusē.

-��� Pasvied sērkociņus! - pieprasīja Greisa.

Kavano paklausīja.

-��� Ko tu ar tiem izdarīji? Pārbrauci pāri ar auto? - Greisa, ne�slēpdama pretīgumu, pacēla tos; to saņurcītā izskata dēļ pazudu�sī abrazīvā papīra kvadrātcolla neizraisīja aizdomas. - Man au�toma�īnā ir dators ar pieeju internetam. - Greisa pavicināja da�as no datora izdrukātas lapas. - Pirms ieradīsies labais dakteris, tu, iespējams, būsi ar mieru pats atsvaidzināt atmiņu. Trojs Donah- jū. - Saules gaisma Greisai aiz muguras ļāva izlasīt uz vienas la�pas. - "Slaids, blonds, zilacains pusaud�u sir�u lauzējs, slavens ar kokainu tēlojumu. Popularitātes kalngals - piecdesmito gadu bei�gas, se�desmito gadu sākums. Pazīstamākās filmas: "Vasaras māja", "Sūzana Sleida", "Draudze", "Piedzīvojums Romā", "Ne�dēļas nogale Palmspringsā". Vai kāda no tām �ķiet pazīstama?

-���� Es pamanīju tikai videokasetes kastīti, - Kavano atteica. - Man nav ne jausmas, kas tā bija par filmu. Uz kastītes bija rakstīts arī galvenās sievie�u lomas tēlotājas vārds. Nosauc kādu aktrisi!

Greisa sarauca pieri, ielūkojoties lapā.

-��� Konija Stīvensa. Sandra Dī. Suzanna Ple�ete. Stefānija Pau- ersa.

-��� Sandra Dī, - atbildēja Kavano, zinādams, ka jāuztur Greisā pacietība, sniedzot kaut mazliet informācijas. - Tā ar Sandru Dī.

-��� "Vasaras māja", - Greisa izlasīja si�eta anotāciju. - "Mīles�tība kūrortpilsētā Menas pavalstī. Varbūt Preskots plānoja ap�mesties Menā. - Viņa ielūkojās citā izdrukātajā lapā. - Filma ar Klintu Istvudu. Tu teici, asa si�eta filma?

-��� Katrā ziņā tā nebija kara filma vai vesterns.

-��� "Netīrais Harijs"? -Nē.

-��� "Magnuma spēks". "Izspiedējs". "Derības uz miru�ajiem". -Nē.

-���� "Uzdevums Eigera kalnā". "Nospēlē man "Mistiju"". "Zi- benszellis un Ātrkājis". "Virves dejotājs".

-��� Nē. - Emociju uzplūdos Kavano piepe�i atminējās filmas nosaukumu. Viņam izdevās noslēpt reakciju, sejā nepakustējās ne muskulis.

-�� Tu sāc mani kaitināt. "Bruņu cimds". "Jauniņais". "Uguns�līnija".

-Nē.

-��� "Ideāla pasaule". "Absolūtā vara". "īsts noziegums". "Asins�darbs".

-Nē.

- Visādā ziņā kaitino�i. Saraksta beigas. Sarunas beigas. Ārsts būs klāt pēc pusstundas. Ar prieku pavēro�u, kā viņ� bursies ap tevi.

Greisa sirdīgi pagriezās un aizgāja. Edgars ar bruņotajiem vī�riem sekoja. Betona lūka vāks vēlreiz nosēdās. Kavano no jauna izbaudīja pēdējos gaismas brī�us. Un viņus pa otram lāgam ieti�na pilnīga tumsa.

�oreiz melnums bija tik taustāms, ka �ķita viņus smacējam.

Izklausījās, it kā D�emijai ir grūtības ievilkt elpu. Kavano kā�jas tā ļodzījās, ka viņ� tīkoja atspiesties pret sienu un noslīgt uz grīdas. Kavano ar pūlēm apspieda �o vēlmi.

-��� Viens labums tomēr ir.

-��� Pat nevaru tādu iedomāties, - D�emija atbildēja.

-���� Mūsu siksnas tomēr neatņēma. - Kavano bravūrīgais mē�ģinājums izgāzās, un viņ� taustījās uz telpu, kurā viņi bija pūlē�ju�ies paslēpties. Viņ� pabraucīja kurpes gar grīdu un atrada no�mesto siksnu. - Padod piedurknes, ko noplēsām no tavas blūzes.

-��� Kāda no tā jēga? Greisa atņēma mums sērkociņus. Mēs ne�varam aizdedzināt piedurknes.

-��� Patiesībā mūsu pusē ir vēl viena priek�rocība. - Kavano ce�rēja, ka viņa balsī skan pārliecība. - Es neatdevu Greisai visus sērkociņus. - Viņ� izņēma vienu no �aketes un paberzēja to pret kvadrātcollu abrazīvā papīra.

Nekas nenotika.

Kungs tētīt, ja nu es noplēsu pārāk maz papīra, Kavano sabi�jās. Sirdij strauji sitot, viņ� mēģināja pa otram lāgam, un �ai rei�zē sērkociņ� iegailējās, ļaujot gaismā ieraudzīt, ka D�emijas sejas izteiksme ir tuvu panikai un tā, ieraugot vāro liesmiņu, atmaiga tikai daļēji.

D�emija izvilka piedurknes no bleizera kabatas. Vienu viņ� piestiprināja pie jostas sprādzes un pielika sērkociņu. Viņi vēro�ja, kā audums aiz�virkstas liesmās, it kā no �is mirgoņas būtu at�karīgas viņu dzīvības.

-��� Slāpst, - D�emija bilda.

-��� Man arī. Arī to varam novelt uz adrenalīnu.

-��� Mute tā izkaltusi� Ja vien varētu padzerties mazliet ūdens. Ja vien viņi nebūtu izvāku�i santehnikas iekārtas.

Pēk�ņi pat gurdenajā gaismiņā Kavano pamanīja, kā D�emi- jas acis iezibas atskārsmē.

-��� Kas ir? - viņ� iejautājās.

-��� Kur �eit būtu varējusi atrasties vannas istaba? - Viņa, ik pa brīdim apstādamās, virzījās uz priek�u pa koridoru.

Kavano pavilka jostu ar dego�o audumu, un, sprādzei ie�ņuk�stoties, tās atbalss uzsvēra ieslodzījuma tum�o tuvību.

-��� Kas tev padomā?

Viņa pastāstīja.

-��� Iespējams, - Kavano teica, - ka mums tas izdosies.

-��� Bet tas ir atkarīgs no ūdens, - D�emija atgādināja.

Viņi izmisīgi pārmeklēja istabas gaiteņa labajā pusē, visbei�dzot nonākot priek�pēdējā telpā, kurā no sienām nokarājās cau�rules un vietās, kur bija noņemtas izlietnes un pisuāri, sienās vī�dēja plankumi.

-��� Nolādēts, aizplombētas! - D�emija izsaucās. - Biju cerēju�si, ka būs atskrūvējami vārsti. Tas varēja izdoties.

-��� Tik un tā vēl var izdoties. - Dego�ās piedurknes nīkulīgajā gaismā Kavano izpētīja cauruli, kas bija lielāka par pārējām. Tās uzskrūvētajam uzgalim bija �etrstūraina galviņa.

-���� Bet mums nav atslēgas, ar kuru to atskrūvēt.

-��� Noņem savu jostu!

-��� Kāds no tā� - D�emija, lai arī protestēdama, noņēma jos�tu un pasniedza to vīram.

Gandarīts, ka var novirzīt domas darbojoties, Kavano aizde�dzināja otras D�emijas piedurknes galu un tās gaismā izpētīja ādas jostas dubultās sloksnes, kuru �ķiedras gāja pretējā virzienā.

-��� Palūkosim, cik izturīga tā patiesībā ir.

Kavano izbāza jostas galu cauri sprādzei, izveidojot cilpu. Viņ� apslidināja cilpu ap caurules kvadrātveidīgo uzgali un cie�i sa�vilka jostu. Kad āda bija stingri aptīta, viņ� sāka vilkt jostu, cen��oties pagriezt uzgali. Ādas josta iecirtās plaukstās. Rokas sasprin�ga. Kājas ar pūlēm veidoja atbalsta punktu uz grīdas.

Uzgalis nepadevās.

D�emija nāca talkā un ieķērās jostā.

Viņi vilka. Uzgalis griezīgi iespiedzās un mazliet pagriezās. Viņi atspiedās ar kājām, vilka un negaidīti atstreipuļoja atmu�guriski, jo uzgalis atsprāga vaļā.

Kavano veikli atlaida jostu un atskrūvēja ar rokām uzgali. Viņ� cerēja, ka sāks pilēt ūdens, bet, noņemot uzgali, konstatē�ja, ka caurules atvere ir sausa.

-�� Te jābūt galvenajam ūdens vārstam, - D�emija prātoja. - Tas ir aizgriezts ciet pie ūdens ieejas ēkā.

Vilkdams dego�o piedurkni, Kavano pustumsā sekoja viņai uz pēdējo telpu labajā pusē.

-��� Tur!

Istabā, kas izskatījās pēc izķidātas saimniecības telpas, gais�mā atklājās no grīdas izlīdusi milzīga caurule, kura bija savieno�ta ar mazākām caurulītēm, kas pazuda sienā. Galvenajā caurulē bija vārsts. D�emija to pagrieza, ta�u, pat atgriezta līdz galam, caurule neievibrējās no ūdens plūsmas. Nebija arī dzirdami ūdens �ļaksti caurulē, kuru viņi bija atgriezu�i blakus telpā.

-��� Ūdens padeve ir slēgta citur. - Kavano ar skubu apsviedās apkārt pret pretējo sienu. Elektrības dro�inātāju kārbas panelis bija noņemts. Bija novākti visi slēd�i un atstāts tikai viens aug��ējā labajā stūrī, tas acīmredzot nodro�ināja strāvas padevi gal�venajai ieejai. Karājās da�ādi krāsaini vadi.

-��� Laboratorijā dro�i vien tika izmantota aka, - Kavano prā�toja. - Tai nepiecie�ams sūknis. Bet ūdens neplūst, jo sūknis nav pieslēgts pie elektrības.

Viņi pievirzījās pie vadiem un centās izspriest, kur� ar kuru varētu būt saistīts. Kavano teju acumirklī noprata, ka vadi reiz biju�i sadalīti pa pāriem. Saņemdams divus vadus aiz gumijas izo�lācijas daļas, viņ� savienoja to kailos galus. Nekas nenotika. Viņ� saspieda kopā divus citus. Nekā.

D�emija izmisīgi sekoja viņa paraugam.

-��� Cik laika mums palicis?

-��� Mazāk nekā piecpadsmit minūtes.

Liesmai rūkot, ēnas sabiezēja.

Kavano saspieda kopā vēl vienu pāri un, tos savienojot, pa�manīja dzirksteli. Ta�u elektrības plūsmai nekāda acīm redzama efekta ne uz vienu apkārtējo iekārtu nebija. Viņ� atvienoja va�dus, bet atlieca tos tā, lai vēlāk bez grūtībām varētu tos vēlreiz atrast.

-��� Ātrāk! - D�emija izdvesa. Viņas aizsmakusi elpa atbalsojās.

Kad Kavano tik tikko spēja saskatīt vadus, kurus pūlējās sa�vienot, viņ� novilka �aketi un saplēsa kreklu pa �uvēm - betona uzvējotais saltums uzdzina drebuļus. Aizdedzinājis gabalu krek�la, viņ� piesteidzās pie vadiem un tai brīdī izdzirdēja zem grīdas dūkoņu un cauri ievades caurulei vibrējam ūdeni.

-��� Man izdevās! - D�emija iesaucās. - Es atradu īsto pāri.

Cauri gaitenim viņi dzirdēja, kā no atvērtās caurules vannas

istabā plunk�ķot gā�as ūdens.

Pūloties savaldīt emocijas, Kavano ievēroja plankumu uz grī�das, kur agrāk bija atradusies krāsniņa. Viņ� sasprindzināja ska�tienu uz sienā blakus dro�inātāju panelim iestrādātiem āķiem. Uz tiem dro�i vien agrāk balstīju�ās krāsniņas caurules, viņam ie�ā�vās prātā.

Nonācis laika trūkumā, viņ� no jauna pievērsās vadiem dro��inātāju kārbā.

-��� Nevar būt, ka tie ir tik īsi.

D�emija izvilka abus vadus no spraugas sienā un izstiepa, cik vien tālu varēja. Abi ar Kavano tos a�i locīja turp atpakaļ, lai pārlauztu pu�u.

Tostarp sūknis turpināja dūkt un spļaut ūdeni no caurulēm blakus istabā.

Kamēr Kavano ar zobiem plēsa nost izolāciju no abu vadu ga�liem, liesma dila. D�emija piestiprināja vēl vienu Kavano krek�la gabalu un izvilka uguni gaitenī.

-��� Es neredzu uz grīdas ūdeni! - viņa nemierīgi ierunājās.

Viņi skrēja pie ūdens, kas klunk�ķot tecēja tualetes telpā, un

atklāja, ka tas noklājis grīdu tikai vannas istabas vidū.

-��� Mans Dievs, te ir noteka! - D�emija iesaucās. Viņa norāva savu bleizeru un iemurcīja to notekā, cen�oties to aizbāzt ciet.

Kavano pameta dego�o krekla strēmeli gaitenī, pieskrēja pie D�emijas un iegumzīja arī savu �aketi notekā.

Viņi saspringti vēroja, kā ūdens krājas. Kavano mazliet reiba galva, un viņ� attapās, ka ir aizturējis elpu.

Aizbāznis izturēja. Ūdens sāka izplatīties. Kad tas sasniedza ieeju gaitenī, Kavano piegāja pie dego�ā auduma un izvilka to atpakaļ saimniecības telpā.

Kavano izdzirdēja neprātīgu �ļakstinā�anos un atskārta, ka D�e�mija ar kājām stumda ūdeni gaitenī, cen�oties to izkliedēt pēc ie�spējas ātrāk un tālāk. Stāvot pie dro�inātāju paneļa, viņ� pakam�pa pirmīt atliektos vadus, starp kuriem bija uzplaiksnījusi dzirkstele. Turēdams vadus atstatus, Kavano tos izstiepa, cik vien tālu no kastes varēja, savienoja ar tiem vadiem, kurus viņ� ar D�e- miju bija izvilku�i no spraugas sienā, un savirpināja galus kopā.

Vadu gali nolīka līdz grīdai.

Dego�ā auduma radītajā gaismā pazibēja D�emijas kailās ro�kas, viņai parādoties saimniecības telpas durvju ailā.

-��� Ūdens izplatās.

-���� Mums tas jāievada te. - Kavano kopā ar D�emiju ieskrēja gaitenī. Ar liesmu mesto gaismu pietika, lai redzētu, ka tum�o grīdu klāj plāna ūdens kārtiņa. Viņ� palīdzēja to paspert pēc ie�spējas tālāk, virzot uz saimniecības telpu.

Pirms ūdens tajā nonāca, Kavano aizjoņoja atpakaļ, pacēla vadus no grīdas un, netuvinādams tos vienu otram, pakāra uz āķiem blakus dro�inātāju kārbai.

Saimniecības telpā ieplūda ūdens.

-��� D�emija, paķer savu jostu!

Tai pa�ā brīdī Kavano atdalīja dego�o drēbi no pa�a siksnas un iemērca sprādzi ieplūdu�ajā ūdenī, atdzesējot karsto metālu. Viņ� izgrūda jostas galu caur sprādzi un ievēra caurumiņā, izvei�dojot riņķi. D�emija darīja to pa�u ar savu jostu. Viņ� uzkāra jostu uz āķa. D�emija rīkojās tāpat.

Ūdenim ple�oties tuvāk dego�ajam audumam netālu no abiem, viņi klusi un saspringti gaidīja, līdz liesma izdzisīs. Brīdi pirms uguns no�ņācās, vēl pēdējo reizi iegaismojoties, Kavano at�kabināja vadus, kuri kontrolēja ūdens sūkni.

Dūk�ana zem grīdas norimās. Arī �ļaksti noklusa. Liesma no�dzisa.

Viņi gaidīja, kārtējo reizi iesviesti tumsā.

Dzestrumam no betona pievienojās ūdens saltums. Kavano nodrebinājās vēl spēcīgāk, jo nu viņa ķermeņa aug�daļa bija pil�nībā kaila. Viņ� tumsā klausījās D�emijas nervozajos elpas vil�cienos.

Kavano pūlējās novirzīt viņas domas.

-��� Kad �ī jezga būs galā, man vajadzēs tev iemācīt neiroling- vistisko programmē�anu.

-��� Kas tā tāda?

-��� Kā ar valodas palīdzību kontrolēt citu domas un jūtas.

-��� "Kad �ī jezga būs galā"? Tu atkal sāc, tu liec man domāt, ka mēs izķepurosimies.

-��� Mēs noteikti izķepurosimies. - Kavano cerēja, ka runā pār�liecino�i. - Iedomājies to, kas notiks un kas jādara. Neļauj, lai tevi pārsteidz kas tāds, ko tu neesi iztēlojusies.

-��� Es iztēlojos saules gaismu.

-��� To tu pavisam drīz redzēsi.

-��� Nākotnes laiks ir brīni�ķīgs.

-��� Kā gan citādi.

Rūciens gaiteņa viņā galā liecināja, ka veras vaļā betona lū�kas vāks. Cauri gaitenim atbalsojās vairāku cilvēku soļu troksnis, tiem kāpjot lejup. Plaiksnījās kabatas lukturī�u stari - pietieka�mi augstu, lai neatklātu ūdens kārtiņu uz grīdas.

-��� Atvedu jums ārstu, - paziņoja Greisa.

Kavano un D�emija saimniecības telpā cieta klusu.

-��� Kur jūs esat? - Greisa prasīja.

Nekādas atbildes.

-���� Kur jūs esat? Nolādēts, nāciet �urp! Es brīdināju, kas no�tiks, ja jūs centīsieties noslēpties.

Nekādas reakcijas.

-��� Ja tik ļoti gribat apdullinā�anas granātas, tad jūs tās dabū�siet, - Greisa piedraudēja.

No�vīkstēja audums. Kavano sprieda, ka vienība iestumj ausīs aizbā�ņus. Viņ� sataustīja D�emijas rokas, piespieda tās klāt viņas ausīm un tad steig�us aizsedza savējās. Tas pasargās pret nelielā at�tālumā nosviestām apdullinā�anas granātām, ta�u, ja tās uzspridzi�nās saimniecības telpā, neletālā kontūzija būs tik milzīga, ka pat pie ausīm piespiestas rokas neglābs no drausmīgajām mokām.

Kavano iztēlē dzirdēja klaudzienus, apdullinā�anas granātai at�sitoties pret grīdu vienā no istabām.

Apslāpēts sprādziens ap viņu saspieda gaisu. Rībienu, kas at�balsojās no betona, viņ� tikpat labi sajuta, kā sadzirdēja.

Viņu satricināja vēl viens attāls sprādziens.

Un vēl viens, �oreiz jau tuvāk.

Kavano piespieda plaukstas stingrāk pie ausīm. Uzsprāgstot vēl vienai apdullinā�anas granātai, D�emija drebēdama atspie�dās pret viņu. Granātas sprāga istabās ļoti tuvu, un Kavano re�dzēja, kā gaiteņa sienās atspoguļojas ne�ēlīgā atblāzma - imobi- lizācijas iero�a izraisītais zibsnis. Viņ� pieņēma, ka Greisa ar savu vienību aizsedz acis.

Nākamais grāviens atskanēja vēl tuvāk. Kabatas lukturī�u gaismā atklājās ēnas - vīri ar automātiem rokās virzījās uz priek�u pa gaiteni. Cik Kavano varēja spriest, Greisa un viņas vienība atradās pie ūdens. Ausu aizbā�ņi neļaus viņiem sadzirdēt soļu sa�celtos klusos ūdens �ļakstus, ta�u nu jebkurā brīdī viņi var pa�raudzīties lejup un pamanīt, kur iekāpu�i.

Īstenībā tas jau bija noticis. Kad Kavano pēc īsa brī�a nesa�gaidīja kārtējo granātas sprādzienu, viņ� atlaida rokas no ausīm.

-��� Kas tas par ūdeni? - Greisa noprasīja. - No kurienes tas uz�radies, velns lai parauj?

Kavano uzsita D�emijai pa plecu un juta, kā viņa atsaucas uz iepriek� norunāto signālu. Viņa izbāza roku cauri āķī iekarināta�jai, no siksnas darinātajai cilpai. Iekārās cilpā un izcēla kurpes no ūdens.

- Pārbaudiet divas pēdējās istabas! - Greisa pavēlēja.

Kavano veikli izbāza labo roku cauri siksnai, kas bija pakari- nāta uz āķa. Pierāva klāt ceļus, izvelkot sevi no ūdens.

Nākamajā mirklī viņ� nocēla vadus no āķa, uz kura tie bija pakārti, un nometa tos ūdenī.

Ja neizdosies� viņ� nodomāja.

Kavano bija cerējis redzēt dzirkstis, vadiem iekrītot ūdenī, ta�u neredzēja neko un acumirklī noģida, ka viņi ar D�emiju ir nolemti nāvei. Piedod, D�emij, viņ� domās lūdzās.

Un saviebās, izdzirdot rēgainu troksni.

Ūūūūūūūhhhh!

Tas nāca no gaiteņa. Kluss, viļņojo�s, guturāls. Tam pievie�nojās citas līdzīgas skaņas. Uūūūūūūūūūhhhhh!

Kavano piepe�i saprata, ka dzird vīrus vaidam, viņiem cauri triecās elektrības lādiņ�. Krak�ķis. Dārds. Un tad klaudzieni. Uz grīdas, spalgi atbalsojoties, noslīdēja automāti. Nokrita kabatas lukturī�i, to gaismas kūļi vēlās pāri ar ūdeni klātajai grīdai, her�mētiskie apvalki neļāva tiem piesūkties ar ūdeni un izdzist.

Ūūūūūūūūūūūūūūūhhhhhhh!

Groteskajās ēnās, ko radīja gaisma grīdas līmenī, sabruka vīri, to apveidi raustījās ūdenī. Automāta radītā kārta riedama spīdzi�nāja Kavano ausis, bet viņ� nedrīkstēja tās aizsegt ar plaukstām, jo labā roka bija izbāzta cauri siksnai un turēja viņu virs ūdens. �āvieni nebeidzās, lodes riko�etā trasēja pa gaiteni. Vīri kliedza. Kavano nevarēja noteikt, vai �āvējs tēmē iedomātam mērķim vai arī elektrības lādiņ� liek vīram raustīties konvulsijās un spaidīt ar pirkstu sprūdu. Ūdenī iezvēlās tuk�as aptveru kārbas, �ķindot atsi�tās cita pret citu. Drīz automāts noklik�ķēja pa tuk�o, un vēl viens skaļ� klaudziens liecināja, ka arī tas atsities pret grīdu.

Ūūūūhh!

Ēnas, kas svaidījās koridorā, sāka aprimt.

Ūh!

Gaiteni iestājās spokains klusums. Karādamies labajā rokā, Kavano ar kreiso izcēla vienu vadu no ūdens un aptina to ap āķi, pārtraucot elektrības ķēdi.

- Aiziet! - viņ� pavēlēja D�emijai.

Viņi nolēca ūdenī. Izskrienot gaitenī, uz grīdas nokritu�o luk�turī�u gaismā viņu skatieniem atklājās desmit līķi. Kavano pa�kampa vienu ma�īnpistoli un gatavojās �aut, ja kāds tikai izlik�tos. Viņ� ieraudzīja nedabiskā pozā guļam līķi lieti�ķā uzvalkā, tam blakus mētājās ārsta somiņa. Kavano ieraudzīja Edgaru ar seju ūdenī, iebāza roku viņa plato bik�u kabatās un izvilka Emer- sona nazi un "Sig Sauer", ko bija paredzējis tur atrast. Viņ� pa�sniedza pistoli D�emijai un iestūma nazi savā kabatā.

Greisa. Nolādēts, kur palikusi Greisa?

�igli soļi pievērsa Kavano uzmanību gaiteņa galam. Saules gaismas ieskauts, uz izeju traucās stāvs.

Kavano iz�āva.

Lodes atsitās pret pakāpieniem, bet Greisa jau bija izdrāzu- sies ārā pa lūku un pieliekusies nogriezās pa kreisi. Viņa acīmre�dzot bija piespiedusi podziņu pie jostas piestiprinātajā pultī. Be�tona durvis slīga zemāk.

Kavano metās uz kāpnēm, prātodams, kā, pie joda, Greisai izdevies palikt dzīvai. Viņa dro�i vien stāvējusi nomaļus no ūdens. Varbūt viņai kājās bija kurpes ar gumijas zoli.

Betona durvis laidās lejup. Kavano dzirdēja, kā D�emija brā��as tuvu nopakaļus, ta�u viņ� koncentrējās vienīgi uz to, lai sa�sniegtu pakāpienus un trauktos pa tiem aug�up.

Gaismas sprauga nu bija tikai divas pēdas plata. Kavano lēca sāniski un veļoties nobrāza kailos plecus un muguru. Ķermenis un uzreiz pēc tam arī kurpes izspruka no spraugas brīdi pirms tam, kad durvis ar būk�ķi aizcirtās.

Ap�ilbino�ajā gaismā Kavano ar acs kaktiņu pamanīja �etrus izbrīnītus vīrus, vēlās, uz�āvās stāvus un nospieda sprūdu, mus�kuļi automātiski kontrolēja laika sprī�us, cik ilgi pirksts spie� mē�līti. Klakt! Klakt! Klakt! No MP-5 izlidoja īsas kārtas, pa trim un �etrām lodēm.

Viens vīrs atsprāga atpakaļ, nepaspējis pacelt ieroci, no bru�ņu nesargātajām krūtīm iz�ļācās asinis. Otram gan izdevās ieroci pacelt, ta�u lo�u kārta sejā novirzīja vīra mērķi uz debesīm - viņ� iz�āva un nokrita.

Tre�ais un ceturtais drāzās uz sabruku�ā �ķūņa gruve�iem.

Tai pa�ā brīdī Kavano metās uz savrupmājas krāsmatām.

Viņ� nokrita aiz akmens sienas paliekām, pirms abi vīri at�klāja uguni, lodes riko�etā svaidījās apkārt. Mezdamies zemē uz akmeņiem, Kavano atdauzīja kailās krūtis, ta�u viņam tas bija vienaldzīgi - svarīgi bija vienīgi izdzīvot, nogalināt katru, kas stā�jas ceļā, un izvilkt D�emiju no pagraba.

Ta�u, lai atvērtu durvis, viņam būs vajadzīga pults, kas atra�dās pie Greisas jostas. Kur viņa ir? �audīdamies, meklēdams aiz�segu, Kavano nebija viņu pamanījis. Viņa bija izzudusi skatie�nam pa kreisi, tātad �obrīd no Kavano pa labi. Greisas "Ford "Explorer"" bija tajā virzienā. Vai viņa bija noslēpusies ma�īnā?

Ma�īnu skatienam aizsedza tum�i zaļ�, visticamāk, ārsta uni- versiālis. Greisa, iespējams, lien gar automa�īnām, cen�oties mani apiet no flanga, Kavano prātoja. Blen�ot cauri spraugai ak�meņos, viņ� neatrada tādu skata leņķi, kas ļautu redzēt zem trans�porta līdzekļiem, kur Greisas kurpju kustības pavēstītu, kas viņai padomā.

Piedevām zvanoņa ausīs neļāva saklausīt tik tikko dzirdamas skaņas, kas brīdinātu par to, ko Greisa vai abi vīri varētu uzsākt. Sirds me�onīgi dauzījās, un Kavano atskārta, ka nonācis iedobu�mā, ko izveidojis kāds no �āvējiem, kamēr triecienvienība bija slēpusies drupās. Pa kreisi atradās līdzīgas renes, no kurām bija izvākti gruve�i. Viņ� līda cauri tām pāri gruve�iem, turoties cie�i pie sabruku�ās akmens sienas. Pūloties sacelt pēc iespējas mazā�ku troksni, Kavano meklēja plaisu akmeņos, caur kuru varētu iz�pētīt �ķūņa drupas un, iespējams, labāk saskatīt transporta līdzek�ļus labajā pusē.

Kavano aplūkoja MP-5, ko turēja rokās. Tās magazīnas kār�bā ietilpa trīsdesmit deviņu milimetru munīcijas kārtas. Viņ� mē�ģināja aplēst, cik kārtu atlicis. Kavano bija iz�āvis trīs reizes. Vi�ņam bija mācīts katrā reizē izlaist aptuveni �etras kārtas. Ta�u bija iespējams, ka viņ� iz�āvis vairāk. Pieņemot, ka iz�autas se�pa�dsmit kārtas, aptverē atlika �etrpadsmit - ja vien tā bija pilna - un viena patrontelpā, ja �āvējs bija ievietojis tajā patronu pirms magazīnas kārbas piesprau�anas.

Esi mērens, Kavano sprieda. Pieņem, ka tev ir tikai divpadsmit kārtas.

Kavano pārbīdīja slēdzi, pārslēdzot no automātiskā uz sav- rup�āvienu re�īmu. Viņ� pagarināja laidi, iespie�ot to tālākajā MP-5 rāmja robiņā, lai ar ma�īnpistoli varētu tēmēt kā ar �aute�ni. Uzrausies augstāk un pablenzis cauri spraugai akmeņos, Ka�vano �ķūņa krāsmatās pamanīja kustību pa labi un pa kreisi no aizvērtajām durvīm. Ta�u, pirms paspēja iz�aut, akmeņos virs gal�vas ietriecās lodes, piespie�ot viņu pieplakt pie zemes. Pierē ie�dzēla asas sāpes. No tās tecēja lāses. Pieskaroties uzacij, uz pirk�sta palika asinis no brūces, ko bija ieskrāpējusi no akmens sienas at�ķelta �ķemba.

Kavano pakampa pārogļoju�os dēļa galu un nemanāmi pasvie�da to uz ieplaku aiz sienas, kur bija nokritis, lai klaboņa liktu �āvējiem nodomāt, ka viņ� atgriezies iepriek�ējās pozīcijās. Uz�metis īsu skatienu pa tikko izmantoto spraugu, Kavano pamanī�ja, ka vīrs labajā pusē pacēlis galvu no paslēptuves, mērķējot uz vietu, kur viņ� tikko bija nosviedis dēli.

Kavano iz�āva un trāpīja plecā, vīrs nokrita atmuguriski. Ka�vano momentā pieplaka pie zemes zem atvēruma, jo apkaimi, caur kuru viņ� bija skatījies, sadrebināja lo�u krusa. Atkal ap�kārt sprāga akmens �ķembas, uzvirmoja putekļi. Trāpījis vienam no vīriem, Kavano īpa�i pacilāts nejutās. Ievainojums nebija ma�sas centrā. Tas nepadarīja vīrieti rīcībnespējīgu. Viņ� tik un tā bija drauds.

D�emija, Kavano iedomājās. Viņa tur, lejā, sajuks prātā. Var�būt kāds no tiem �āvējiem tomēr nav miris. Un viņai var iznākt cīnīties.

Pārtrauc domāt!

Viņ� locīdamies līda pa kreisi gar daļēji sabruku�o sienu, lī�kumoja pāri gruve�iem un vēl vairāk saskrāpēja krūtis. Kavano nonāca līdz drupu malai un aprēķināja, ka vīri pie sabruku�ā �ķū�ņa viņu neredzēs, ja vien, virzoties gar �o tālāko pusi, viņ� turē�sies pie zemes. Ja Kavano nonāktu priek�pusē un aizlīstu gar ot�ru malu, viņam rastos izdevība pārsteigt savus vajātājus. Turklāt viņam būtu iespēja pārsteigt Greisu, ja vien viņa atradās pa labi no sabruku�ā �ķūņa aiz "Explorer" un universiāļa.

Sasniedzis drupu priek�pusi, Kavano atrada "Taurus" tur, kur D�emija bija to atstājusi. Lai gan nekāda sevi�ķā labuma no tā nebija. Bez aizdedzes atslēgas viņ� nespēja iedarbināt auto tik klu�si, lai to varētu izmantot par pārsteiguma ieroci. Priek�pusē dru�pas slējās tik augstu, ka viņ� varēja paskriet saliecies. No nobrāz�tajām krūtīm sūcās asinis. Mēle �ķita piepampusi. Kavano pavērās gar nākamo stūri un netālu no �ķūņa gruve�iem ierau�dzīja universiāli un apvidus ma�īnu. Tās abas atradās ar sāniem pret viņu, noslēpjot skatienam to, kas bija aiz tām, ta�u no �ā skata leņķa viņ� varēja nomesties zemē un palūkoties zem spēk�ratiem.

Aiz "Explorer", pie tā priek�ējām riepām, vīdēja Greisas ro�bustās pārgājienu kurpes. Kavano pamanīja arī plato haki krāsas bik�u atlokus. Viņa bija gana prātīga, paslēpdamās aiz dzinēja, vienīgā punkta, kuru lieljaudas lode nevarētu caururbt. Ta�u tad Kavano ievēroja kustību tie�i virs pārsega. Līdzās priek�ējam stik�lam parādījās blondi mati, Greisa mazliet pacēla galvu un palū�kojās uz pussabruku�o sienu savrupmājas viņā galā. Greisas ska�tiena leņķis neļāva pamanīt Kavano, kur� viņu pētīja no priek�ējā stūra.

MP-5 �au�anas attālums bija divsimt divdesmit jardu. "Explo�rer" gan atradās aptuveni septiņdesmit piecu jardu attālumā. Ta��u tādos apstākļos attālums bija ievērojams. Kavano prātoja, vai tēmēklis ir pietiekami precīzs, lai ar ieroci, kura stobrs bija īss un kura tēmēkļus viņ� nebija kalibrējis, trāpītu tik sīkā mērķī - galvas aug�daļā, kas pacēlusies virs pārsega. Pēc visa pārdzīvo�tā rokas negribēja klausīt. Nervozā elpa arī bija traucēklis, ne�ļaujot nostabilizēt roku stāvokli. Ja viņ� netrāpīs, būs atklājis savu pozīciju. Tad Greisai un abiem vīrie�iem atliks tikai sada�līties un izveidot pla�u apli ap gruve�u priek�pusi, iespie�ot viņu kā spīlēs.

Kavano pārdomāja un piespieda kailo vēderu pie zemes. �ā�dā pozīcijā, nostatot MP-5 pret zemi, viņam bija lielākas izre�dzes noturēt ieroci stabili. Turot abas acis vaļā, Kavano noregu�lēja abus tēmēkļus, saglabājot fokusu un nomērķējot zem "Explorer" uz Greisas kurpēm un stilbiem. Kaut arī, lai saglabātu līdzsvaru, Greisa bija kājas iepletusi, no viņa skata leņķa tās �ķita saliktas kopā, kalpojot par labāku mērķi nekā Greisas galvas aug�daļa. Viņ� aizturēja elpu, sasprindzināja rokas un nospieda sprūdu.

�āviena krak�ķis bija tik skaļ�, ka viņ� nedzirdēja lodes ietriek- �anos mērķī, ta�u kliedzienu aiz "Explorer" dzirdēja gan. Palūko�jies zem automobiļa, viņ� ieraudzīja, ka Greisa nokritusi uz ze�mes, viņas sāpju izķēmotā seja atradās blakus vienai apvidus ma�īnas riepai. Lai labāk nomērķētu, Kavano bija spiests pavir�zīties tālāk no stūra. Greisa pamanīja kustību un zem "Explorer" notēmēja viņa virzienā. Viņ� vēlās atpakaļ, un nākamajā brīdī lode izrāva apdegu�a koka �ķembu.

- Tas maita ir �ai pusē! - Greisa iesaucās. - Priek�ā!

Kavano piecēlās un saliecies skrēja gar drupu priek�pusi pa to pa�u ceļu, pa kurn bija ieradies, uz savrupmājas kreiso pusi. "Cīnies vai bēdz" hormonu straumes izraisītais �oks bezmaz iz�raisīja vem�anu, tomēr viņ� paļāvās uz ilglaicīgajiem treniņiem, ilggadējo kaujas pieredzi, sakopoja visu atliku�o enerģiju un me�tās ap stūri. �āvējs �okā pamira. Atsaucies uz Greisas kliedzienu un atsteidzies no �ķūņa, vīrietis atradās pusceļā savrupmājas krei�sajā pusē, kad Kavano ielaida viņā divas īsas kārtas, sa�ķaidot vi�ņam krūtis.

Kavano turpināja skriet, ticis pie kritu�ā, pārliecinājās, ka tas ir miris un paķēra tā ieroci. Viņam nebija ne jausmas, cik munī�cijas palicis aptverē, ta�u nu viņam bija vairāk nekā iepriek�. Nesdams abus iero�us, Kavano nonāca pie savrupmājas kreisā aizmugurējā stūra. Vienīgais dzīvs paliku�ais vīrs bija ievainots un bez pamatota iemesla no aizsega neizlīdīs. Arī Greisa bija ie�vainota un varēja pārvietoties, tikai klibojot vai lienot. Kamēr Greisa noskaidros, kas noticis, viņa gribēs palikt aiz "Explorer". Ne vienam, ne otram nebija nekādu iespēju noskaidrot, ar ko beigu�ies tikko dzirdētie �āvieni. Loģiski sprie�ot, �āvējs abiem uzsauktu, ja būtu guvis virsroku, ta�u, ja netrāpītu un turpinātu dzīt pēdas Kavano, viņam būtu jāsaglabā kaujas klusums, tāpēc, nesadzirdot triumfējo�u saucienu, Greisai un viņas partnerim ne�bija nekāda pamata nākt pie secinājuma, ka vīrietis ir miris.

Kavano nolēma nogaidīt un ļaut viņiem vēl kādu laiku pa- asiņot, pirms riskēja parādīties atklātībā.

Tad, par spīti zvaniem ausīs, viņ� izdzirdēja dūk�anu. Kavano viebdamies sev teica, ka �āda skaņa nav iespējama, tā liecina, ka veras vaļā betona durvis, ta�u viņ� nespēja iedomāties, kā tas var būt.

Dūk�ana turpinājās. Jēzus, vai Greisa ar pulti atvērusi lūkas vāku? Vai viņa cen�as izvilināt D�emiju ārā, lai saņemtu viņu par ķīlnieci?

Nospriedis, ka pēdējā vieta, kurā Greisa vai �āvējs viņu va�rētu meklēt, ir aiz stūra pie pa�as zemes, Kavano nometās uz krū�tīm un palūkojās gar akmeni. Miegdams acis, viņ� pamanīja, ka lūkas betona durvis pie �ķūņa gruve�iem patie�ām veras vaļā.

Kavano palūkojās sev aiz muguras, piepe�i zaudēdams uzticī�bu savai pozīcijai un prātodams, vai Greisa netaisa vaļā durvis, lai novērstu viņa uzmanību. Vai viņa cerēja apklibot apkārt sav�rupmājas drupām un pielavīties no muguras, kamēr viņ�, pievēr�sis uzmanību �ķūnim, cen�as neļaut D�emijai parādīties pie at�vērtās lūkas?

Pametis uz visām pusēm strauju skatienu, Kavano atkal pa�lūkojās pāri sabruku�ās sienas stūrakmenim. Durvis jau bija līdz galam vaļā. Tum�ajā dzīlē kaut kas sakustējās.

-��� D�emija, nenāc ārā! - Kavano iesaucās un parāvās atpakaļ. Nākamajā mirklī �āvieni sadragāja vairākus akmeņus mājas stū�rī. Lidoja atlūzas, pacēlās putekļi. Da�i �āvieni bija no automā�ta, bet citi no pistoles, pau�ot Kavano, ka Greisa joprojām atra�dās viņpus "Explorer". - Tu mani dzirdi, D�emija? Nenāc ārā!

�oreiz Kavano balss nepiesaistīja �āvienus, acīmredzot tāpēc, ka gan Greisa, gan �āvējs taupīja munīciju.

-���� Es tevi dzirdu! - D�emijas balss bija tik tikko saklausāma. - Es palik�u tepat!

-��� Ja tu parādīsies, tevi no�aus vai saņems par ķīlnieci. Tie�i tāpēc Greisa atvēra durvis!

-��� Ne jau Greisa pacēla durvis! To izdarīju es!

Kā? Kavano domās iesaucās.

-��� Tu te gribēji savienot divus vadus. Tu cerēji, ka ar tiem var pacelt lūkas vāku! Tev bija taisnība! Var!

-��� Paliec lejā!

-��� Cik viņu tur ir?

-��� Greisa un viens vīrietis! � Kavano sauca.

-��� Kur viņi ir?

-��� Greisa ir tev pa kreisi! Aiz "Explorer"! Tur, kur tu redzēji, kā viņa apstājas. Vīrietis ir gruve�os aiz laboratorijas durvīm! Dieva dēļ, nenāc ārā!

-��� Tas vīrietis ir no manis pa labi vai pa kreisi?

-��� Bija pa kreisi, bet iespējams, ka mainījis atra�anās vietu. Es tevi lūdzu, nemēģini nākt ārā!

-��� Neie�u! - D�emija sauca. - Bet man radās kāda doma! Ga�tavojies �aut pēc mana signāla!

-��� Ko tu esi sadomājusi? Nevajag! Pārāk liels risks!

-��� Dod man divdesmit sekundes laika!

Kas viņai, pie velna, padomā? Kavano bija nesapra�anā.

Kavano piesardzīgi uzlika MP-5 siksnu uz kreisā pleca. Rokā sagrāba no�autā vīrie�a MP-5. Izmantot miru�ā ieroci ļāva loģisks pamatojums - vīrietis nebūtu riskējis atstāt patvērumu un skriet gar savrupmāju, ja aptverē neatrastos pietiekami daudz munīci�jas, tomēr izņemt magazīnas kārbu un izpētīt nebija laika.

Kavano kārtējo reizi uzmanīgi pavērās sev aiz muguras. Ja Grei- sa tik tie�ām nolēmusi apiet viņu no muguras, cik ilgs laiks būtu nepiecie�ams, lai viņa aizlīstu vai aizklibotu apkārt savrupmājai?

-��� Gatavojies! - D�emija pa atvērtajām durvīm uzsauca.

Lai ko viņa ieplānojusi, tam noteikti jānostrādā, Kavano prā�toja.

-��� Skaiti līdz pieci! - D�emija pavēlēja. - Sāc!

Kavano mulsi paklausīja.

Viens. Divi.

Kavano pārslēdza uz pusautomātiskās uguns re�īmu.

Trīs. �etri.

Viņu pārsteidza divi sprādzieni. Tie nāca no �ķūņa. Sasodīts, viņi met granātas uz atvērtajām durvīm! Kavano satraucās. Viņ� niknumā parāvās augstāk un ap�audīja gruve�us. Atskanēja vēl divi sprādzieni, to negantos blīk�ķus pavadīja acis dedzino�i uz�liesmojumi. Tās nav parastās granātas, Kavano aptvēra. D�emi�ja pa durvīm met apdullino�ās granātas.

Posta�u satricināja vēl divi sprādzieni. Pacēlās dūmi. Pieslē�jās kājās arī ievainotais �āvējs un, aizspiedis ausis, steig�us bēga.

Kavano sakārtoja tēmēkļus un iz�āva trīs reizes. Lodes bija mērķētas masas centrā, bet, kaut arī viena trāpīja mugurā, otra noklīda, ieurbjoties kaklā. Tre�ā netrāpīja vispār. Nav svarīgi. No vīra kakla iz�ļācās asiņu strūkla, un Kavano saprata, ka tas da�u sekun�u laikā noasiņos līdz nāvei.

-��� Vīrietis ir pagalam! - Kavano uzsauca D�emijai.

B um!

Bum!

Spo�as, dzirdi ploso�as eksplozijas �ķūņa pretējā pusē pavēstī�ja Kavano, ka D�emija sākusi apmētāt "Explorer" ar apdullinā- �anas granātām.

Bum!

Kavano metās uz savrupmājas priek�pusi un, lūkojoties ap stū�ri, centās apvaldīt satrakoto elpu. Pēc tam viņ� traucās gar priek��pusi un, nonācis savrupmājas stūrī labajā pusē, vēlreiz uzmanīgi izpētīja apkārtni, pirms riskēja parādīties.

Bum!

Pat septiņdesmit piecu jardu attālumā sprādzienu radītie uz�liesmojumi ap "Explorer" bija tīrā sodība Kavano acīm. Nosprie�dis, ka Greisu tie noteikti jau padarīju�i nekustīgu, Kavano ris�kēja izskriet atklātā vietā, turoties pa gabalu no drupām un cen�oties iekļaut redzeslaukā "Explorer" pretējo sānu.

�ofera pusē durvis bija vaļā. Kavano redzēja, kā Greisa ietrau- �as ma�īnā, viņas kreisā kāja asiņoja. Kavano iz�āva pa durvīm, ta�u lode nevis izurbās cauri un trāpīja sievietei, bet atsitās ar tādu pa�u blīk�ķi kā �āviņ� pret bruņām. Greisa aizcirta durvis. Cauri stiklam varēja redzēt viņas gai�os matus un augstos vaigu kaulus; viņa ietrieca atslēgu aizdedzē un iedarbināja motoru.

Kavano �āva pa stiklu, ta�u tas vienīgi ieplaisāja, un viņ� no�ģida, ka stikls ir lo�u necaurlaidīgs. Viņ� iz�āva vēlreiz, bet Grei�sa iespieda pedāli grīdā, izstūrēja "Explorer" no universiāļa aiz�mugures un metās viņa virzienā.

Viņ� iz�āva tre�o reizi, radīdams vēl vienu plaisu. Kavano zi�nāja, ka vairākums lo�u necaurlaidīgo stiklu nespēj izturēt pie�cus �āvienus astoņu collu rādiusā. Pēc ceturtās stikls sa�ķīdīs, iz�lai�ot lodes cauri. Tāpēc viņ� neatkāpās no pozīcijām un iz�āva ceturto reizi, ta�u Greisa jau atradās tik tuvu, ka viņas saspring�tās ledus zilās acis �ķita milzīgas.

Kad Kavano nospieda sprūdu piekto reizi, viņ� juta, ka belze- nis uzsit pa tuk�o. Viņ� nolādējās, svieda ieroci pret priek�ējo stiklu un metās sāņus brīdi pirms tam, kad Greisa būtu viņu no�triekusi. "Explorer", saceldams putekļus, padrāzās garām, un viņ� aizripoja pa zemi, sajuzdams, kā plecā uzliktais MP-5 ieduras kai�lajā miesā.

Tomēr Greisa nevis traucās pa me�a ceļu uz lielceļu, pa kuru Kavano bija ieradies ielejā, bet enerģiski sagrieza stūresratu un metās atpakaļ Kavano virzienā.

Pietrausies kājās, viņ� norāva MP-5 no pleca, bet Greisa bija pārāk tuvu, lai būtu laiks iz�aut.

Viņ� metās pa kreisi.

Greisa pagrieza tajā virzienā.

Viņ� metās pa labi.

Greisa viņu vajāja.

Pēdējā brīdī Kavano izdarīja māņu kustību uz kreiso pusi un lidoja uz labo. Sajuzdams garām trauco�ā "Explorer" sacelto vēs�mu, viņ� atsitās pret zemi, saviebās un pielēca kājās, gaidīdams, ka Greisa asi apsviedīs auto otrādi un no jauna uzbruks viņam.

Ta�u "Explorer" traucās uz ielejas otru pusi. Motora rēcienam gaistot, Kavano saklausīja kaut ko citu: ducinā�anu, kas tuvojās. Troksnim pieaugot skaļumā, varēja iz�ķirt atsevi�ķu lāpstiņu �vīk�stoņu. Helikopters. Greisa būs izsaukusi papildspēkus pa mobilo tālruni, Kavano iedomājās. Bet tad viņ� apjēdza - ja helikopterā būtu Greisas cilvēki, viņa būtu palikusi. Ta�u viņa laidās lapās no tiem, kas tajā atradās.

Kavano pieskrēja pie "Taurus", pa ceļam paķerdams akme�ni. Jaunākajos amerikāņu automobiļu modeļos stūres slēdzenes bija tik izturīgas, ka tās nevarēja atlauzt, atspie�oties ar kājām pret stūres statni un paraujot stūresratu, kā viņ� to bija darījis, noliktavā glābjot Preskotu. Tagad viņ� bija spiests atraut ne�aizslēgtās durvis, atsprādzēt Emersona nazi no kabatas, ar īk�ķi atvāzt asmeni, iegrūst to aizdedzē un dauzīt ar akmeni pa na�a spalu, iedzenot asmens galu dziļi aizdedzē. Viņ� līdz pusei aiz�vāza spalu un spēcīgi pagrieza, iegūstot griezes spēku no spala atra�anās deviņdesmit grādu leņķī. Asmens metāls bija nepa�rasti ciets, paredzēts �ādām brutālām nodarbēm. Vēlreiz ener�ģiski pagriezis, Kavano juta, kā aizdedzes slēdzene salūst un at�brīvo stūresratu.

Kustoties vēl straujāk, viņ� pasniedzās zem priek�ējā paneļa un parāva uz leju noslēptu "Radio Shack" pārslēdzējkārbu, ko viņ� bija ierīkojis, kad kopā ar D�emiju modificēja "Taurus", - stan�darta piesardzības solis gadījumam, ja nav pa rokai aizdedzes at�slēgas. Pārslēdzējkārba bija savienota ar startera vadiem. Kava�no nospieda pogu, un ierūcās dzinējs.

Pasa�iera puses durvis atsprāga vaļā. Kavano pacēla Emersona nazi, lai aizsargātos, ta�u nolaida to, jo salonā ielēca D�emija.

- Brauc! - viņa kliedza. - Brauc!

Kavano iespieda grīdā akseleratoru, jūtot, kā riepas ieko�as zemē un nesas pakaļ "Explorer".

D�emija aizcirta durvis, un Kavano pamanīja "Explorer" no�zūdam tālumā starp kokiem.

-���� Tev vēl ir tā pistole, ko atņēmu Edgaram? - Kavano tau�jāja.

-��� Kur nu bez tās! - D�emijas elpa bija brāzmaina un skaļa.

-��� Atver savu logu! Uzmani, kur Greisa varētu būt ierīkojusi slēpni.

"Taurus" joņoja garām kokiem un biezajiem, ēnainajiem krū�mājiem, un D�emija noteica:

-��� Iespēju ir atliku likām.

Celiņ� uzrāpās kokiem apaugu�ā kraujā, atstājot ieleju nopa�kaļus. Kraujas pakājē ceļ� izmeta vairākus līkumus, tad iztaisno�jās un nonāca pie T veida krustojuma ar grantsceļu. Labajā pusē nenosēdu�ies putekļi rādīja, kur Greisa nogriezu�ies.

Kavano uzbrauca uz grantsceļa un traucās viņai pakaļ. Gais�ma pūlējās izlauzties cauri migliņai un atstarojās, tāpēc radās grū�tības saskatīt ceļu. Kavano vadīja ma�īnu, cik vien ātri jaudāja, lai pagūtu nobremzēt, ja gadītos kāds �ķērslis. Vējiņ� paretināja putekļu mākoni, tā ka varēja palielināt ātrumu. Pēc neilga brī�a gaiss kļuva tīrs, ļaujot saskatīt, ka viņi tuvojas krustojumam ar asfaltētu ceļu.

Grantsceļa turpinājumā putekļu mākoņa nebija. Tātad Greisa nogriezu�ies pa labi vai pa kreisi uz asfaltētā ceļa, ta�u abos virzie�nos veda vienāds skaits putekļainu riepu nospiedumu, un izsekot viņas pēdām nebija iespējams.

-��� Izvēlies virzienu! - Kavano ieteicās.

-��� Pa kreisi, - D�emija sacīja.

Pārbaudījis, vai netuvojas transports, Kavano izslīdēja pa krei�si uz asfaltētā ceļa un spēcīgi piespieda gāzes pedāli, paskubinot "Taurus" sasniegt ātrumu simt jūdzes stundā. Koki un lauki sa�plūda miglā. Traucoties aug�up kalnā, viņam nācās samazināt āt�rumu, lai netiktu pārsteigts, ja Greisa ierīkojusi otrā pusē slēp�ni. Kalna apak�ā viņ� apstājās pie vēl viena krustojuma. �eit ceļi bija asfaltēti visos �etros virzienos.

-��� Izvēlies virzienu!

-��� Vēlreiz pa kreisi, - D�emija noteica.

-��� Ir kāds konkrēts iemesls?

-��� Ne glu�i.

-��� Tad grie�am pa kreisi.

Nākamajā asfaltētajā krustojumā "Explorer" joprojām nebija redzams, un Kavano nogrieza ceļa malā. Rokas bija tā iekram�pēju�ās stūrē, ka aizritēja vairāki mirkļi, līdz viņam izdevās tās atlaist.

Kavano svīzdams lūkojās uz priek�u. Blakus sēdeklī D�emija drebēja, glu�i tāpat kā viņ�.

-��� Tu krāsmatās labi pastrādāji, - viņ� beidzot ierunājās.

D�emijas balss bija piesmakusi.

-��� Paldies!

-��� Saglabāji mieru. - Viņam bija nelabi. - Necēli paniku.

-��� Bet gribējās.

-��� �o sajūtu es pazīstu. - Sviedriem pārplūdis, Kavano turpi�nāja skatīties uz priek�u. - Jauks triks - izmantot apdullinā�anas granātas.

-��� Es biju tā pārskaitusies! Nosolījos sev, ka negrasos tur, lejā, aiziet bojā.

-���� Dusmas ir labs stimuls. - Kavano roka drebēja, noslaukot ar smiltīm aplipu�o muti. - Sevi�ķi, ja nākas tikt galā ar bailēm.

-��� Es tev pagādāju dāvanu, - D�emija sacīja.

-���� Ak tā? - Kavano apmulsis nolaida skatienu. Blakus "Sig Sauer", ko D�emija bija nolikusi uz sēdekļa, atradās ekipējuma josta, ko viņa dro�i vien bija noņēmusi kādam miru�ajam gaite�nī. Jostā atradās "Beretta" makstī un rezerves aptvere, pilna ar munīciju.

-��� Prātīgi.

-��� Ceļ� uz mīļotā sirdi. Pie kā ir otra "Sig Sauer"l Pie Greisas?

-���� Iespējams, - Kavano atteica. - Arī ma�īnas atslēgas. Un mans mobilais telefons. Un maks ar manu Kārenas izgatavoto personas apliecību.

-��� Pasniedzies zem sēdekļa!

Kavano apjucis paklausīja un pacēla rokā D�emijas somiņu.

-��� Sasodīts!

Somiņas rāvējslēdzējs bija aizvilkts. D�emija pārbaudīja satuni.

-��� Neizskatās, ka viņi tai piekļuvu�i. Man vēl joprojām ir maks un mobilais.

Viņiem aiz muguras ielejā atskanēja helikoptera radītais troksnis.

D�emija pavērās tā virzienā.

-���� Diez vai tie ir papildspēki Greisai. Citādi viņa nebūtu tā bēgusi.

Kavano palocīja galvu.

-��� Varu derēt, tas ir D�ons un vienība no Biroja.

D�emija izskatījās atvieglota.

-��� Tad steigsimies atpakaļ un pastāstīsim, ko zinām.

Kavano nepakustējās.

-��� Kas tad nu? Ja mēs neatgriezīsimies, tiks izdots orderis mū�su arestam, - D�emija ba�ījās. - Pie velna, viņi varbūt ij tāpat gribētu mūs arestēt. Mēs savācām Klainu no D�ona, un nu Klains ir miris. Tāpat kā visi tie vīri pie bunkura. Un ārsts. Mums jāiz�skaidro, kas tur notika.

-��� Atgriezties nedrīkst.

-��� Kāpēc?

-���� FIB nevar uzticēties. Kāds no Biroja sadarbojās ar Klainu. Kāds informēja par D�onu. Ja es atklā�u, ko zinu, tad varu palī�dzēt nevēlamiem cilvēkiem piekļūt Preskotam.

-��� Bet D�ons atradīs ziņotāju.

-��� Cik ilgu laiku tas aizņems, un ja nu neizdodas? Man vaja�dzīgs pretlīdzeklis. Tostarp, pat ja D�ons tie�ām atrod ziņotāju, pat ja ir dro�i izklāstīt FIB visu, kas man zināms, arī tas neko neatri�sina. Preskots paliks nesodīts.

-��� Es nesaprotu.

-��� Valsts viņu aizsargās. Protams, tie nelegālie pētījumi viņus �ausminās. Preskota priek�niekus klusi un bargi sodīs. Bet Pres- kotu ne. Tā kā ierocis ir un postījumi nodarīti, Aizsardzības de�partaments gribēs par to zināt visu, kaut vai lai paturētu to pa rokai. Nacionālās dro�ības vārdā viņi to noslēps kādā ērtā vietā, kur tiem būs pieeja �ai informācijai. Preskots saņems jaunu iden�titāti, uzsāks jaunu dzīvi, ko viņ� jau no sākta gala kāroja.

D�emija blenza viņā.

-��� Ko tu tā skaties? - viņ� vaicāja.

-��� Iesākot �o jezgu, tevi vajāja, - D�emija sacīja. - Tevi gribē�ja nogalināt. Es spriedu - ja palīdzē�u sameklēt to, kur� tev dzen pēdas, mēs varētu no tā visa tikt vaļā. Mēs varētu atgriezties Vaiomingā. Mēs varētu atgriezties normālā dzīvē.

-��� Tici man, tas ir tie�i tas, ko es vēlos. Ar visu miesu un dvē�seli alkstu atgriezties tai dzīvē, kāda tā bija agrāk.

-��� Tad kāpēc mēs to nevaram?

-��� Kārena. Dankans. �ads. Treisija. Roberto. Tie nebūs Pres�kota pēdējie upuri. Viņ� ir tik paranoisks, ka turpinās slepkavot, kaut vai ieņēmis galvā, ka cilvēks uz viņu �ķībi paskatās, iztrūci�nājies, ka tiek apdraudēta viņa dro�ība. Preskots ir jāaptur.

Abi kādu brīdi cieta klusu. Vienīgo skaņu radīja smagais pi�kaps, kas klabēdams �ķērsoja tuvējo krustojumu.

-��� Tev vajadzēs notēlot ticamu noliegumu, - visbeidzot teica Kavano.

-Ko?

-��� Mēs nesavācām Klainu. To izdarīju es. Es ar varu piespiedu tevi doties man līdzi. Tāds būs tavs stāsts. Tēlosi upuri.

-��� Domā, kāds tam ticēs? - D�emija noprasīja.

-��� Gādā, lai notic. Rāpies ārā!

-��� Tu gribi teikt�

-��� Ej atpakaļ!

-��� Mums jāiz�ķiras? - D�emija jautāja.

-��� Manis dēļ tu gandrīz aizgāji bojā. Es vairs nedrīkstu pieļaut, ka tu riskē ar dzīvību.

-��� Es atrodos �eit tāpēc, ka tā vēlos.

-��� Bet es nevaru vajāt Preskotu un reizē baiļoties par tevi.

-��� Es visu paveicu lietpratīgi.

-��� Jā, - Kavano nenoliedza, - tas tiesa.

-��� Es palieku.

Kavano pablenza uz savām nedro�ajām rokām. Pāri krustoju�mam grabot aiztraucās vēl viens kravas pikaps.

Viņ� pamāja ar galvu.

-��� Ko nozīmē �is mājiens? Cik tālu tad esam nonāku�i? - D�e�mija vaicāja.

-��� Kaut kur netālu no Rietumvird�īnijas.

-��� Nav asprātīgi.

-��� Man aptrūku�ies joki. - Kavano pētīja viņas nokvēpu�ās ro�kas un blūzīti un tad piespieda pogu, ar kuru atver bagā�nieku. Tajā bija ievietoti viņu koferi. - Mums būtu jāpārvelk citas drēbes.

-��� Tev vajadzēs vairāk nekā tikai citas drēbes.

D�emijas cie�ais skatiens lika Kavano apskatīt sevi. Viņ� no galvas līdz kājām bija noklāts ar sodrējiem. Bikses bija skrandās. Krūtis - nobrāzumu labirints. Ar kvēpiem sajaucās asinis un sviedri.

-���� Uz aizmugurējā sēdekļa vēl ir ūdens pudeles. Es noskalo�u seju un tad uzlik�u cepurīti, uzvilk�u kreklu un bikses, lai apslēptu pārējo, līdz nonāksim motelī.

-��� Tu smirdi pēc kordīta, - D�emija novilka.

-��� Da�i ļaudis uzskata, ka tas ir seksīgi.

Motelis Harisbergas priek�pilsētā, Pensilvānijas pavalstī, at�radās divu stundu braucienā uz ziemeļiem, gana tālu, lai meklē��ana, ja Raterfords pavēlētu to uzsākt, nebūtu veiksmīga - se�vi�ķi tāpēc, ka Raterfordam nebija zināms ne D�emijas vārds, ne ma�īna, ar kādu viņi brauca.

Harisbergai, pavalsts galvaspilsētai, piemita vēl viena priek��rocība. Tā bija pietiekami liela, lai tajā atrastos daudzas video�nomas. Klinta Istvuda filma, kuras nosaukumu Kavano bija at�saucis atmiņā, ta�u paturējis noslēpumā, kad Greisa nolasīja sarakstu ar Istvuda asa si�eta filmām, nebija grūti atrodama. Ta��u filma ar Troju Donahjū un Sandru Dī bija kas cits. Reģistrē�ju�ies motelī, Kavano ar D�emiju apbraukāja gandrīz katru Ha�risbergas videonomu, līdz sadzina rokā kaseti ar "Vasaras māju".

-���� "Zem nelaimīgas zvaigznes dzimu�i mīlētāji kūrortpilsētā Menā", - uz videokasetes muguriņas izlasīja D�emija, kad abi bija atgriezu�ies motelī.

Kavano iestūma kaseti izīrētā videomagnetofonā.

-���� Preskots nav nekāds romantiskais tips, tā ka jābūt kādam citam iemeslam, kāpēc viņam �ī filma ir tik svarīga.

-��� Iespējams, Greisai ir taisnība. Varbūt viņ� bija iecerējis pār�celties uz Menu, - D�emija gudroja.

Kasetes lente bija veca un nodrāzta, krāsas izbalēju�as un at�tēls graudains. Panorāmas ainavas, acīm redzami paredzētas plat�ekrānam, bija apgraizītas, lai ietilptu standarta TV ekrānā, un izskatījās iesprostotas. Fakts, ka televizoram bija tikai divdesmit collu ekrāns, nepalīdzēja.

-��� Mūzikai nav nekādas vainas, - D�emija novērtēja.

-��� Un tas ir vienīgais, kam nav nekādas vainas.

Kamēr pieaugu�ie noņēmās savās mīlas dēkās, Donahjū un Dī tika brīdināti, ka viņu mīlestība ir aizliegta. Ri�ards Igens tēloja gandrīz tikpat kokaini kā Donahjū. Smagnējās ainas ik pa brīdim paspilgtināja viļņi, kas apskaloja satrieco�u, priedēm apaugu�u pludmali.

-��� Interesants nams.

Filmā bija redzama zema, smalka modernisma stila māja, uztu�pusies uz klin�aina zemesraga. Akmens nama struktūra atgādināja kuģa priek�galu, pret tā pamatni �ķīda viļņi.

-���� Atgādina Frenka Loida Raita [5] mājas, - D�emija piemeti�nāja.

Smeldzīgas mūzikas un dabasskatu apzelēta tēlojuma pavadībā filma, par atvieglojumu, beidzās.

Kavano piespieda atpakaļtī�anas pogu.

-��� Mena.

-��� Un nu mūsu otrā filma� - D�emija pacēla "Nospēlē man "Mistiju"" un izlasīja anotāciju kastītes otrā pusē. - "Sieviete vajā disk�okeju. Klinta Istvuda debija re�isora amatā. Uzņemta Kar- melā, pilsētā, kurā Klints apmeties uz dzīvi." - Viņa aplūkoja fo�togrāfiju uz kastītes. - D�esika Voltere un nazis. Teicami. Asins gabali ir mani iemīļotākie.

-���� Patiesībā tā ir visai labi uzņemta. Redzēju to krietni sen, gandrīz neko neatceros, tomēr atminos, ka Klints Istvuds bija pa�strādājis samērā sakarīgi. Jauka un saspringta.

-��� Spriedzes mums tik tie�ām pietrūkst, - D�emija piezīmēja.

-���� Kalifornija. Mena. Preskotam nudien bija grūti pieņemt lēmumu.

-��� Nu, met �o smukulīti iek�ā, - D�emija lūdza, - un novēr�tēsim, kāpēc Preskotam tā iet pie sirds.

Filma sākās ar ilgu, no helikoptera uzņemtu kadru, kas slī�dēja gar robainu piekrasti, - pret klintīm triecās viļņi un vēja liektas priedes bija apskāvu�as krasta kraujas.

Sē�ot uz gultas malas, Kavano un D�emija pēc mirkļa paliecās uz priek�u.

-��� Velns lai parauj! - Kavano izsaucās. - "Vasaras mājas" dar�bība risinās Menas pavalstī, bet īstenībā filmēta�

-��� Karmelā, - D�emija pabeidza.

Abi aizrāvu�ies vēroja, kā Klints īstvuds braukā gar klin�ai�no piekrasti sporta automa�īnā. Vēlāk viņ� ar draudzeni devās garās pastaigās pa liedagu.

-��� Tā ir tā pati pludmale, kas "Vasaras mājā", - ierunājās D�e�mija. - Pusaplī izliektā lī�a piekraste ir tik īpatnēja, ka identis�ka diez vai pastāv.

-��� Meklēsim Frenka Loida Raita māju, - Kavano teica.

Tā gan neparādījās, ta�u tas nebija būtiski. Kad filma bija galā, gan Kavano, gan D�emija bija pārliecināti - "Nospēlē man "Mis- tiju"" un "Vasaras māja" bija filmētas vienā un tai pa�ā apvidū.

-��� Ko vēl tu ievēroji pirmajā tik�anās reizē? Tu pieminēji grā�matas, - D�emija taujāja.

-���� Par fotomākslu - viena izskatījās pēc kaut kādas grāmatas par seksu. Cita par ģeoloģiju. Un Robinsons D�eferss.

Harisbergas bibliotēkai bija tum�a izliekta stikla fasāde un pla�a uzziņu telpa ar daudzām datoru darbstacijām. Kavano un D�emija klaiņoja gar plauktiem un krāva uz nomaļa galdiņa grā�matu pēc grāmatas.

-���� Paklausies! - D�emija �ukstēja. - Līcis pie Karmelas - pil�sētas pilnais nosaukums ir "Karmela pie jūras" - atrodas milzīgas zemūdens aizas smailē, kas mērojas pat ar Lielo kanjonu. Ģeo�logus �ī apkaime ļoti pievelk.

-��� Tā var izskaidrot vienu no grāmatām, - Kavano piebilda.

-���� Piedevām pilsētiņa ir slavena ar rakstniekiem, mākslinie�kiem un fotogrāfiem, - par spīti uzsvērtajam vārdam, D�emijai iz�devās nepacelt balsi. - �eit mitis Ansels Adamss. Ari Edvards Vestons.

-��� Adamsu es zinu, bet kas ir�

-��� Tu minēji, ka tev tā Preskota fotomākslas grāmata �ķitusi pornogrāfiska.

-��� Tai bija tāds seksuāls nosaukums un pliknis uz vāka.

-��� "Kaisle"?

-Kas?

-�� Vai grāmatai varēja būt nosaukums "Kaisles formas"? Paska�ties pats!

D�emija pārslidināja grāmatu pār galdu. Fotogrāfa vārds bija Edvards Vestons. Apvāks bija noņemts, ta�u Kavano, �ķirstīdams lappuses, apstājās pie visskaistākā akta, kādu bija redzējis.

-��� �is bija uz vāka, - viņ� sacīja.

Galvu noliekusi, pieri atspiedusi pret pacelto celi, sēdēja jauna, slaida sieviete. Viņa bija kaila, ta�u neviena intīmā vieta nebija atklāta. Viņas jutekliskā poza Kavano atgādināja iepriek� redzētu fotogrāfiju ar pipariem, kas izskatījās, it kā divi cilvēki mīlētos. Citā lappusē bija krā�ņa glieme�nīca ar tādām pa�ām erotiskām kontūrām.

-��� Kaisle. - Kavano blenza uz fotogrāfijām. - Uz visu.

Pēc tam Kavano nonāca pie Lobosas raga ainavām netālu no Karmelas, kā vēstīja grāmata. Lappusi pēc lappuses aizpildīja viens un tas pats skaisti izrobotais jūras krasts, kas bija redzams filmās "Vasaras māja" un "Nospēlē man "Mistiju"".

-���� Vai vēl ir kādas �aubas, ka Preskots ir kā traks uz �o apvi�du? - D�emija noprasīja.

Bibliotekāre, kas gāja garām, nelikās ne zinis par Kavano no�brāzto seju, ta�u nosodo�i pazibsnīja ar acīm D�emijai par skaļo ierunā�anos.

Savilkusi atvaino�anās pilnu sejas izteiksmi, D�emija pievēr�sa skatienu grāmatām. Tiklīdz bibliotekāres tuvumā nebija, viņa ie�ukstējās:

-��� Tu apgalvoji, ka Preskotu interesē golfs. Peblbī�ā uzbūvēts viens no pazīstamākajiem golfa laukumiem pasaulē - tas atrodas mazliet uz ziemeļiem no Karmelas. Tu stāstīji, ka viņ� ir gard�ēdis. Karmelā, kā �eit rakstīts, ir vairāk lielisku restorānu ikvie�nā kvartālā nekā jebkur citur. Lai pavisam precīzi noteiktu sa�karību, mums vienīgi nepiecie�ams izprātot saistību ar Robinsonu D�efersu.

-��� Tas jau ir darīts. - Kavano pārslidināja pār galdu savas pie�zīmes. - D�eferss ar sievu Unu apmeklēja Karmelu �etrpadsmi�tajā gadā, un abi bija tik pārsteigti par pieredzēto, ka apmetās tur līdz mū�a beigām. D�eferss iegādājās zemi, no piekrastes at�veda granīta klu�us un gadiem ilgi būvēja akmens māju un �etr�desmit pēdu garu torni. Viņ� to nosauca par Tora namu, tāpat kā klin�u krāvumus Anglijā. Gan D�efersons, gan Una tur ap�glabāti.

Kavano parādīja grāmatu ar D�efersa dzejoļiem, pievēr�ot vi�ņas uzmanību divām rindiņām.

Es viņai torni uzcēlu, kad biju jauns�

Kādudien viņa mirs�

-��� Mēs ar Preskotu pirmajā tik�anās reizē apspriedām �īs rindas par torni, bet man nebija ne jausmas, kāds �eit ir kopsakars, - Kavano stāstīja.

-��� Tagad tu zini.

-��� Tagad zinu.

Viņi brauca ar automa�īnu. Teroristu draudu izraisīto paaug�stināto dro�ības pasākumu dēļ lidostās Kavano neuzdro�inājās uz Karmelu doties ar lidma�īnu. Viņam vairākos kontrolpunktos bū�tu jāuzrāda personas apliecība ar fotogrāfiju, ta�u Edgars bija pie- vācis Kārenas izgatavoto viltoto �ofera apliecību un kredītkar�tes. Turklāt Raterfords un FIB, visticamāk, jau izsludināju�i trauksmi, liekot meklēt D�emijai un Kavano līdzīgas personas.

Ņemot visus �os apstākļus vērā - vēl viens faktors bija tas, ka vieglāk ceļot ar iero�iem, - pats ieteicamākais risinājums bija au�tobrauk�ana.

Turklāt Kavano radās iespēja apdziedēt ievainojumus. Garām brauco�iem �oferiem "Taurus" �ķita tikai kārtējais auto ar ikdie�ni�ķu pārīti salonā, lai gan brūces vīrie�a sejā norādīja, ka viņ� nesen iekļuvis kādā negadījumā. Tādi ievainojumi dro�i vien iz�skaidroja, kāpēc vīrietis ļauj augt bārdai.

80. starp�tatu maģistrāle izveda viņus cauri Ohaio, Indiānas, Ilinoisas un Aiovas pavalstīm.

Nebraskā, aplūkodams lēzeno, atklāto lauku, Kavano ieru�nājās:

-��� Atgādina Oklahomu.

-��� Kā tad tā?

-��� Bērnībā es tur dzīvoju da�us gadus.

D�emija ziņkāri viņā pavērās.

-���� Manam tēvam tur gadījās neveiksmīgs darbs, rokot naftas urbumu, jau pēc tā buma beigām. - Viņ� sastomījās. - Man bija suns. Ne jau kāds �ķirnes suns. Krancis. Aptuveni miniatūra kol- lija lielumā.

D�emija viņu pētīja, gaidīdama, kad viņ� turpinās.

-���� Mēs ar tēti un mammu bie�i pārcēlāmies, jo tētis meklēja darbu. Brī�iem vienīgais pieejamais darbs bija arī visbīstamākais. Reiz, kad vēl biju bērns, pieredzēju, kā viņ� nodzē� ugunsgrēku naftas tornī. Paveica to ar buldozeru un dinamītu. Pēcāk viņ� pie�dzērās. Nebija nekāds retums. Tonakt pārradās mājās un saplēsās ar mammu. Kad centos neļaut viņam sist mammai, viņ� iesita man. Suns sāka riet, tāpēc tētis parādīja visiem, kur� ir saimnieks, un nospārdīja suni līdz nāvei.

Vienīgā skaņa bija dzinēja dūkoņa un riepu sanoņa.

-��� Mamma pēc tam viņu pameta, - Kavano stāstīja. - Viņai bija jāsaņem krietna drosme, lai izturētu viņa agresivitāti. Mēs abi dzī�vojām vēl nabadzīgāk nekā tad, kad bijām kopā ar tēvu. Tomēr viņai izdevās savilkt galus kopā, atrast normālu vīrieti, viņa pat spēja mani sūtīt diezgan labās skolās. Manuprāt, mamma un aud�u�tēvs cerēja, ka es kļū�u par advokātu vai ko tamlīdzīgu. Bet manī kūsāja nevaldāmas dusmas. Es gribēju atriebties par katru piekau�to mammu un nospārdīto suni pasaulē, tāpēc iestājos armijā un izgāju īpa�o uzdevumu vienības apmācību. Man bija papilnam iz�devību atstādināt no darba teroristus un citus huligānus. Ta�u es atskārtu, ka ar laiku būs jāplāno nākotne. Civilajā dzīvē īpa�o uz�devumu kareivim sevi�ķi daudz darba neatrodas. Var kļūt par algot�ni, strādāt CIP, iestāties tiesībsargu iestādē vai strādāt privātajā ap�sardzē. Kad mans biju�ais vienības "Delta" instruktors piedāvāja sarga darbu, es to nekavējoties pieņēmu. Diez vai grūti saprast, kā�pēc. Mana vājā vieta ir upuri. Es joprojām cen�os palīdzēt mātei. Es vēl aizvien cen�os aizsargāt savu suni.

D�emi ja beidzot ierunājās:

-��� Es pirmo reizi dzirdu tevi tik ilgi stāstām par savu pagātni. Faktiski tā ir viena no retajām reizēm, kad tu vispār esi runājis par pagātni.

-���� Preskots izlikās par upuri, un izrādījās, ka viņ� ir bandīts. Viņa dēļ es patlaban izjūtu bailes no bandītiem. Es neļau�u vi�ņam sveikā tikt cauri.

Vaiomingā, pabraucot garām pagriezienam, kas abus būtu aiz�vedis uz ziemeļiem, uz Tītonreind�u, uz D�eksonholu un abu mā�jām, ne viens, ne otrs nebilda ne vārda.

�etru dienu laikā 80. starp�tatu maģistrāle aizveda ceļotājus uz Sanfrancisko. Viņi nogriezās uz Klusā okeāna krasta maģis�trāli, devās Karmelas virzienā uz dienvidiem un pārlaida nakti motelī. Bet Kavano nokāvās ar bezmiegu, pārāk noba�ījies par gaidāmajiem darbiem.

- Kur tu gribi meklēt pirmām kārtām? - D�emija vaicāja mo�teļa ēdnīcā nākamajā rītā, izvēlējusies brokastīs omleti ar sieru un �ķiņķi.

Kavano dzēra tikai kafiju.

-���� Kā tev izdodas notiesāt tādus kvantumus un tomēr palikt slaikai?

-��� Man ir paaugstināta vielmaiņa. Turklāt, kad es raizējos, man uzrodas apetīte.

-��� �ai brīdī mēs esam dro�ībā.

-��� Ne jau tas man bija padomā. - Abi sēdēja pie stūra galdiņa ar muguru pret sienu. Tuvākie galdiņi nebija aizņemti. Aiz letes dudināja televizors. D�emija visviens pieklusināja balsi. - Tevi vairs nemedī. Tā nav pavēļu izpilde kaujā. Tā nav pa�aizsardzī�ba. Tā nav klienta sargā�ana. Tagad tu esi mednieks. Es bīstos par to - ja tu iegūsi to, ko vēlies, kādas pārmaiņas tas tevī radīs.

-��� Preskots uzdeva līdzīgu jautājumu.

D�emija bija nesapra�anā.

-���� Pēc tam kad es viņu izglābu noliktavā, mēs gandrīz tikām iesprostoti iepirk�anās centrā. Grupiņa, kas mums dzinās pakaļ, atstāja pie ēkas automobili. Man izdevās pie tā nemanāmi pie�zagties, un es uzsaucu, lai �oferis vācas. Viņ� bija tik izbrīnījies, ka nekustējās ne no vietas. Man nācās sacaurumot salona jum�tu, un tikai tad viņ� piedabūja kājas klausīt. Vēlāk Preskots tau�jāja, kāpēc es neesot to vīru glu�i vienkār�i no�āvis.

-��� Un ko tu atbildēji?

-��� �is cilvēks nebija man devis tādu iemeslu, un es esmu sargs, nevis�

D�emijai vairs nekas nebija jādzird, lai saprastu viņa domu.

-��� Interesanti, vai Preskots uz to paļaujas, - Kavano rūgti no�vilka. - Viņ� nevar būt dro�s, ka esmu gājis bojā ugunsgrēkā Kārenas mājā. Interesanti, vai tas nekrietnelis paļaujas uz to, ka mana personība pamatā ir vērsta uz aizsargā�anos un es nevajā��u viņu, lai gan viņ� nodevis mani un manus draugus.

D�emija cieta klusu.

-��� Viņ� pārvērtīs ārieni, - Kavano paredzēja. - Jādomā, viņ� valkās brilles. Ar �o laika sprīdi pietiek, lai uzaudzētu ūsas vai bārdu. Iespējams, viņ� pārcietis kādu plastiskās ķirurģijas operā�ciju. Korpulenci gan būs grūti nomaskēt.

D�emija satraukta sāka atkal mieloties ar omleti.

Kavano uzmeta skatienu televizoram aiz letes. Svara zaudē��anas produkta reklāmā rādija fotogrāfijas ar kādreiz tuklu, bet tagad neticami slaidu vīrieti. Kavano pagriezās pret D�emiju.

-���� Kad pirmoreiz tikos ar Preskotu, viņam bija pilni plaukti ar ogļhidrātiem un kalorijām pārbagātu pārtiku. Makaroni un siers. Lazanja. Ravioli. Kartupeļu �ipsi. �okolādes konfektes. Un tāfelītes. Klasiskā kokakola.

-��� Tad nu no tiesas svars aug griezdamies.

-��� Pieņemsim, viņ� uzsācis intensīvu diētu.

D�emija pacēla acis.

-��� Pagāju�as jau gandrīz trīs nedēļas, kop� viņu pēdējo reizi re�dzēju, - Kavano teica. - Ja viņ� sevi badina, ja dzer tonnām ūde�ni, lai izskalotu organismu�

-�� Tik mērķtiecīgs cilvēks kā Preskots� - D�emija palocīja gal�vu. - Veselīgi tas nav, ta�u varu saderēt, ka viņ� ir spējīgs ik die�nas nomest vienu otru mārciņu.

-��� Kungs Jēzu, - Kavano novilka, - tādā tempā viņ� drīz vairs nebūs pazīstams.

-��� Ta�u pat ar bārdu, ko tu pūlies uzaudzēt, lai nomaskētu savu ārieni, tu būsi ļoti pazīstams, - D�emija sacīja. - Preskots var iejukt pūlī un pamanīt tavu tuvo�anos.

-��� Bet ne tavu, - Kavano atteica.

-��� Kā to saprast?

-��� Viņ� nezina, ka kopā ar mani esi tu. Viņ� var lūkoties tev tie�i virsū un nenojaust, ka tu viņu vajā.

-��� Ar viņa vajā�anu nodarbojies tu, - D�emija norādīja.

Vairākus kvartālus garā Okeāna avēnija bija vienīgā iela Kar- melā, kas stāvus stiepās taisni no automaģistrāles uz piekrasti. Avēniju uz pusēm pārdalīja krūmāji un koki, kuru ēnā varēja pa-

tverties. Gar tās malām zvilnēja senlaicīgi veikaliņi un atslābi�nāju�ies tūristi.

D�emija vadīja ma�īnu, bet Kavano pētīja ļaudis uz ietves, prātodams, vai palaimēsies ieraudzīt Preskotu.

Negadījās.

Uzkalna pakājē viņi nonāca pie viļņiem, kas apskaloja kā no skatu kartītes nāku�u, jūdzi garu pludmali pusmēne�a formā ar pārsteidzo�i baltām smiltīm. �ur tur no zemes bija izlīdis pamat�iezis. Cipreses pleta papardēm līdzīgus zarus. Pa viļņu baltajām galotnēm traucās divi sērfotāji ūdenssportistu tērpos. Viļņos draiskojās suņi, kamēr to īpa�nieki turpat netālu pastaigājās. De�besīs �audījās kaijas.

Kavano uzmanība gan bija pievērsta pludmalē klīsto�ajiem cilvēkiem, tomēr neviens ne�ķita līdzīgs Preskotam.

D�emija nogriezās pa kreisi un brauca pa piekrastes ceļu, no kura pavērās krā�ņs skats. Tipiskās ārpilsētas mājas ieskāva koki, kuru vidū, kā vēstīja ceļvedis, da�as bija Monterejas priedes, to�ties citi - vēja izkropļoti Vird�īnijas ozoli.

D�emija norādīja uz klintsragu labajā pusē.

-��� Tur ir tas nams no "Vasaras mājas".

Kavano tas joprojām atgādināja kuģa priek�galu, ta�u viļņu nemitīgā triek�anās nebija to saudzējusi.

-��� Izskatās pamests, - viņ� noteica, veltīdams tam tikai īsu ska�tienu, pirms turpināja pētīt cilvēkus, kas klīda pa pludmali vai gar ceļa malu.

Preskota viņu vidū nebija.

Viņi apstājās klusā, �aurā, ar kokiem apstādītā ieliņā, kuras nav bijis tolaik, kad Robinsons D�eferss un Una apmetās Kar- melā. Pagāju�ies pa piebraucamo ceļu, kas bija izklāts ar ķieģe�ļiem, viņi atvēra koka vārtiņus un nonāca pagalmā.

Kavano par �o māju, par izstīdzēju�ā īra ar iekritu�ajiem vai�giem episko cīņu, to būvējot, bija izlasījis ne mazums aprakstu un bija gaidījis līdzīgu episku garu. Ta�u izbrīnījies viņ� sajuta tā intimitāti. Krāsaini ziedi un krūmāji atgādināja Anglijas lauku dārzu. Kreisajā pusē slējās �etrdesmit pēdu augsta akmens celt�ne, ko D�eferss bija nodēvējis par Vanaga torni, ar skursteni, kāp�nēm, lūkām sienās un maziem tornī�iem. Pa labi atradās zema akmens māja ar mazliet ieslīpu dakstiņu jumtu un akmens dū�meni.

Ķieģeļiem izklāts celiņ� pieveda pie durvīm, kur pavecāks kungs paskaidroja, ka darbojas fondā, kas uztur �o īpa�umu.

-��� Vai vēlaties nelielu ekskursiju? - viņ� piedāvāja.

-��� Un kā vēl!

-��� Esat cietis avārijā? - sirmais vīrietis līdzjūtīgi apvaicājās, ie�vērodams Kavano seju.

-��� Kritiens. Es paņēmu darbā brīvdienas, lai atgūtos.

-��� Karmela tam ir piemērota pilsētiņa.

Mājas iek�ienē istabas, kuras D�eferss bija ar tādām mokām izbūvējis, bija mazas, tomēr savā ziņā arī pla�as. Konstrukcijas smaguma dēļ gaiss �ķita sablīvēts. No paneļiem ap�ūtajām sie�nām vēdīja tikko manāms dzestrums. Dzīvojamā istabā Kavano apskatīja akmens kamīnu labajā pusē un pianīnu tālākā stūrī. Pa logiem pavērās skats uz okeānu.

Gids izvadāja viņus cauri viesistabai, virtuvei, vannas istabai pirmajā stāvā un abām jumtistabām, vienā no kurām D�eferss mēdza rakstīt.

-����� Robins, kā mums patika viņu dēvēt, uzbūvēja nelielu māju, - pavecais vīrs klāstīja, - lai tā izturētu okeāna vētras. Viņam ar Unu bija dvīņu puikas, un varat iedomāties, cik stipri viņi viens otru mīlēja, ja spēja sadzīvot laimīgi tik saspiestos un nomaļos apstākļos. Viņi ar nolūku neievilka elektrību līdz pat �etrdesmit devītajam gadam un pēc tam nodzīvoja vēl trīsdes�mit gadu.

Dīvainā kārtā Kavano juta, ka sa�ņaudzas kakls.

-����������� Ievērojiet dzejoli, ko Robins iegravējis �eit sijā, - gids no�rādīja. - Tie gan nav viņa vārdi. Tie ņemti no kāda viņa iecienī�tā darba - Spensera "Laumiņu karalienes".

Dusi pēc darba, ostā piestāj pēc aukām, Rimsti pēc kara, nāve pēc dzīves līksmina, jaukā.

Kavano nu jutās pilnīgi satriekts.

-��� Lūdzu, nāciet līdzi uz Vanaga torni! - vīrs aicināja.

Ņemot vērā D�efersa drūmo tematiku - cilvēka trauslums ie�pretim cie�anu avotam, dabas spēkam, - Kavano bija pārsteigts, ieraugot, cik asprātīgi D�eferss veidojis torni. Tas bija paredzēts kā patvērums Unai un rotaļu vieta dēliem, tajā bija pagrabs un "slepenas" kāpnes torņa iek�ienē, kur bērniem paslēpties. Jūra bija saskatāma gan no novēro�anas punkta torņa galotnē, gan no vairākiem �auriem lodziņiem.

-���� Una nomira tūksto� deviņi simti piecdesmitajā gadā, Ro�biņ� - se�desmit otrajā, viņa no vē�a, viņ� no da�ādām kaitēm, - vēstīja gids. - Robiņam smēķē�anas dēļ bija slimas plau�as un pārkaļķoju�ās artēriju sieniņas, ta�u,, tā kā viņ� pēc Unas nāves tā arī neatguvās, es pieņemu, ka faktiskais nāves cēlonis bija sa�lauzta sirds. Viņai bija se�desmit se�i gadi. Viņam - septiņdes�mit pieci. Pārāk jauni, lai aizietu, kā da�i apgalvotu, tomēr viņu dzīve bija piepildīta. Bērniem, kurus te uz ekskursiju atved sko�lotāji, es to nestāstu, ta�u jums atklā�u. Jaunībā Robins un Una vakarā nosūtīja puikas gulēt uz mansarda guļamistabu. Tad viņi, - vīrs drusku sastomījās, - mīlējās viesistabā apak�stāvā un tikai tad uzkāpa savā jumtistabā. Gulta, kurā viņi mīlējās, ir tā pati, kurā viņi abi savā laikā sagaidīja nāvi. Abu pelni ir aprakti lī�dzās tajā dārza stūrī.

Uz ielas atvērās un aizcirtās ma�īnas durvis. Kavano palūko�jās cauri ziediem uz koka �ogu un ieraudzīja, ka no busiņa izkāpj ģimene.

-��� Te būs da�i Robiņa dzejoļu paraugi. - Gids izdalīja Kavano un D�emijai da�as nokopētas lapas. - Ja jums ir kādi jautā�jumi�

-����������� Patiesībā ir gan. - Kavano uzmeta skatienu ģimenei, kas tu�vojās, un apmierināts konstatēja, ka ģimenes galva nav Preskots. - Bet ne saistībā ar Robinsonu D�efersu.

Gids pamāja ar galvu un gaidīja.

-���� Es meklēju kādu cilvēku. Esmu gandrīz dro�s, ka viņ� ne�sen �eit bijis. Viņ� ir fanātisks Robinsona D�efersa pielūdzējs.

Gids vēlreiz palocīja galvu, it kā būtu tikai normāli, ka visi ir fanātiski Robinsona D�efersa pielūdzēji.

-��� Viņa vārds ir Denjels Preskots. - Kavano stipri �aubījās, vai Preskots būs nosaucis savu īsto vārdu, tomēr mēģināts nebija zaudēts.

-��� Ne�ķiet pazīstams.

-���� Mazliet virs �etrdesmit gadiem. Aptuveni se�as pēdas gar�. Nēsā brilles. Viņam ir ūsas, un viņ� sācis audzēt bārdu. - Kava�no vēlējās aptvert vairākas iespējas.

-��� Piedodiet, nevaru jums palīdzēt, - gids atbildēja. - �āds at�tēlojums atbilstu lērumam vīrie�u. Es redzu tik daudz cilvēku, ka tie saplūst miglā.

-���� Saprotu. Viņ� turklāt ir visnotaļ tukls. Ārsts licis nomest ne mazums mārciņu. Vai jums nav gadījies redzēt aptuveni �etr�desmit gadu vecu vīrieti, kur� izskatītos tā, it kā nesen būtu kriet�ni nokrities svarā?

-��� Kā to var noteikt?

-��� Sejā nokarājusies āda, īpa�i zem zoda.

-��� Arī �ādas pazīmes neko neatsauc atmiņā. Ta�u, ja man gadās �ādu cilvēku sastapt, vai man nodot viņam ziņu no jums?

-��� Nē, - Kavano atteica. - Taisnību sakot, es esmu privātde�tektīvs un dzenu �im cilvēkam pēdas.

Gida acis iepletās.

-��� Viņam ir trīs sievas un divpadsmit bērneļi. Kad ģimenes dzī�ve ir līdz kaklam, viņ� aizbēg. Nomaina vārdu. Nemaksā alimen�tus. īsts draņķis. Mēs domājam, viņ� pārcēlies Karmelas apkai�mē un iecerējis nodibināt vēl vienu ģimeni. Dievs vien zina, kad viņ� pametīs nākamo sievu. Mani nolīga viņu atrast un piespiest kaut vai daļēji uzņemties atbildību par savu rīcību. Humors ir tāds, ka viņ� gan ir fanātisks Robinsona D�efersa pielūdzējs, ta�u tā ari nav nekādi pārņēmis to ziedo�anos, kāda sastopama D�e- fersa dzejā.

Gids izskatījās satraukuma pilns, kā gan kāds nav pratis izlo�bīt patiesību no D�efersa darbiem.

-�� Ja �is jokdaris te uzrodas, centieties iegaumēt viņa auto nu�mura zīmi, noskaidrojiet viņa vārdu vai tamlīdzīgi, - Kavano lū�dza. - Tomēr nemodiniet viņā aizdomas.

-��� Es bū�u tik izveicīgs, cik iespējams.

-��� Un, debesu vārdā, neatklājiet viņam, ka esmu tuvumā!

-��� Pat ne sapņos.

-��� Es viņu notver�u, - Kavano solīja.

-��� Es no visas sirds ceru, ka tā.

Peblbī�a atradās tuvumā, uz ziemeļiem. Viņi izvēlējās apkārt�ceļu caur miegainajām Karmelas ielām, bez mitas meklējot kādu, kur� kaut nedaudz atgādinātu Preskotu.

Tāds neatradās.

Pie barjeras D�emija samaksāja, lai iebrauktu visā apkārtnē slavenajā Septiņpadsmit Jūd�u ceļā, gleznā mar�rutā, kas vijās gar pla�u golfa laukumu, ļaujot aplūkot zālienus, dīķus, smil�u bed�res un tālumā arī okeānu. Brīvi klejoja briedis. Multimiljonāru īpa�umus apjoza cipre�u un Monterejas prie�u rindas. Kavano to visu ignorēja, ar acīm meklēdams Preskotu.

D�emija iebrauca pa vārtiņiem, atstāja aiz muguras Peblbī�as caurlai�u namiņu un apstādināja automobili nomaļā stūrī, no ku�rienes Kavano var vērot viesus, kas ierodas un aizbrauc. Viņa de�vās iek�ā un pēc desmit minūtēm samulsusi atgriezās.

- Kas tad nu? - Kavano pajautāja.

-Ja Preskotam no sākta gala biju�as ieceres spēlēt golfu Pebl- bī�ā, viņu gaidījis milzu pārsteigums. Cilvēkam, kuram nav ie�tekmes, jāpiesakās vismaz gadu iepriek�.

-��� Gadu?

-��� Un, ja piesaka grupu, tad veselus divus gadus. Ja tev taisnī�ba un Preskots jau sen to visu plānojis, viņ� varētu būt pietei�cies jau pirms laba laika, tā vai citādi izprātojot, kā nepieļaut, lai priek�nieki par to uzzina.

-��� Milzīgs risks, - Kavano sprieda. - Un tolaik viņ� savu jau�no vārdu nezināja. Viņam uz �ā vārda nebija kredītkartes, lai re�zervētu spēles laiku.

-�� Tātad, ja vien Preskots nav �eit ietekmīgs cilvēks - un pāris nedēļu laikā par tādu kļūt ir grūti, - D�emija turpināja, - vari atgriezties te apmēram pēc gada un pamēģināt viņu tad pazīt.

-��� Man padomā mazliet īsāks grafiks, - Kavano teica.

-��� �ai pusē ir vismaz ducis golfa laukumu. Da�os rinda varētu būt īsāka. Kāds ir tavs plāns? Apmeklēt laukumus citu pēc cita? Atrast kādu vietu netālu no golfa laukuma un vērot ar binokli spēlētājus cerībā, ka uzrodas Preskotam līdzīgs cilvēks?

-��� Jā, ja būs nepiecie�ams.

-��� Laikietilpīgi. Pārāk viegli palaist garām. F1B ir diezgan dar�binieku, lai novērotu visus golfa laukumus vienlaikus.

-��� Nekādu FIB! - Kavano noteica.

-��� Turklāt viņiem pietiek līdzekļu, lai pārbaudītu to viesu pa�gātni, kuri �eit spēlē pirmo reizi.

-��� Nekādu FIB! - Kavano atkārtoja.

Kavano sēdēja cipreses patvērumā pie Karmelas liedaga zie�meļrietumu robe�as, netālu no krasta, kas pacēlās līdz Peblbī�as golfa laukuma zālei. Viņ� atradās gabaliņu no piekrastes un uz koku un krūmāju fona nebija redzams. Gaiss smar�īgi vējoja, pēc�pusdienas saule tik spo�i mirguļoja ūdenī, ka vajadzēja uzlikt sau�lesbrilles.

- Visi ceļi ved uz Romu? - D�emija apvaicājās.

-��� Un ikviens �ai apkaimē ar laiku ierodas slavenajā Karme- las liedagā. Tas piesaista apkārtējos ne mazāk kā golfa laukumi un Septiņpadsmit Jūd�u ceļ�. - Kavano nopētīja garo, balto smil��u pusloku. Tajā atpūtās simtiem cilvēku, lasīja, atslīgu�i plud�males krēslos, �ļakstinājās bangās, pastaigājās, skraidīja vai mē�tāja lidojo�os �ķīvī�us suņiem. - Nevaru iedomāties, ka Preskots apmestos �ai apvidū un ne reizi �eit neierastos. Sākumā viņ� ba��īsies parādīties atklātībā. Viņ� turēsies tuvumā savam miteklim. Ta�u ar laiku palaidīs gro�us vaļīgāk. Varbūt pat ieradīsies �eit izlocīt kaulus. Pie velna, nemaz nebrīnītos, ja Preskots iegādā�tos suni.

-��� FIB varētu pārbaudīt visus, kuri nesen �ai pusē iegādāju�ies īpa�umu, - D�emija atgādināja.

Kavano turpināja vērot cilvēkus liedagā.

-��� Tas bija tikai ieteikums, - D�emija novilka.

-���� Es joprojām redzu Roberto ar iedauzītu galvu� Dankanu ar lo�u izrautiem caurumiem sejā� Kārenu burtiski pārbiedētu līdz nāvei riteņkrēslā.

-��� Valsts varētu nebūt tik iecietīga pret Preskotu, kā tev liekas.

Kavano neatbildēja, bet aplūkoja pilsētiņas veikalu karti.

-��� �is lielais grāmatveikals atrodas Karmelas iepirk�anās cen�trā. To būtu vērts uzmanīt. Tā kā Preskotam patīk lasīt, ļoti ie�spējams, ka viņ� agrāk vai vēlāk tur parādās.

-��� Ja vien nepasūta grāmatas no interneta.

-��� Nekas tomēr nelīdzinās īstam grāmatveikalam.

-��� Tādā gadījumā viņ� var aizskriet uz ziemeļiem, uz Monte- reju, - D�emija prātoja.

Kavano uzmeta sievai skatienu.

-��� Es tikai centos izkalkulēt alternatīvas, - viņa taisnojās.

-��� Pat tad mēs tomēr atgrie�amies pludmalē, nosē�amies te un mēģinām viņu ieraudzīt.

-��� Man nekas nav pretī. Paķer�u pludmales krēslu un grāma�tu. Atpūta man nekaitētu, - D�emija sacīja.

-��� Kad iestāsies tumsa, mēs ierīkosim novēro�anas punktus pie labākajiem restorāniem - varbūt viņ� parādās.

-���� Es nez kāpēc biju lolojusi cerības, ka mēs tajos restorānos varētu paēst, nevis tos novērot.

-���� Pieņemot, ka Preskots pēdējā laikā ēd pēc iespējas mazāk, viņ� gribēs, lai tās mazās porcijas, kuras viņ� atļausies, ir izsmal�cinātas. Viņu apmierinās tikai divi vai trīs smalkākie restorāni pilsētā.

-Ja vien viņ� neieturas mājās.

Kavano veltīja viņai vēl vienu skatienu.

Līdz pludmales galam atrik�ojis skrējējs apgriezās un traucās pretējā virzienā.

-��� Svara zaudē�ana, - D�emija noteica.

-��� Vai tev kaut kas ie�āvās prātā?

-���� Es pēcāk sevi ienīdī�u par �o atklātības uzliesmojumu. Lai strauji nomestu svaru, Preskotam ar diētām vien būs par maz. Vi�ņam vajadzēs fiziskus vingrinājumus. Stundām un stundām ilgi.

Kavano gaidīja mākslas galerijā, kamēr D�emija atradīs sprau�gu transporta plūsmā un pāries pāri ielai, no kuras saskaņā ar kar�ti celiņ� veda uz veikalu labirintu kvartāla iek�ienē. Viņi bija iz�dibināju�i, ka atlētiskā vingro�anas zāle, kuru viņi gribēja pārbaudīt, atrodas �ai kvartālā kādas ēkas otrajā stāvā un ir sais�tīta ar tuvējo viesnīcu. Pulkstenis rādīja puspieci. Lai gan nebi�ja nekādas garantijas, ka Preskots izmantos tie�i to trena�ieru zāli, nemaz nerunājot par to, ka tajā brīdī atradīsies �ajā konkrētajā klubā, Kavano nedrīkstēja riskēt tur parādīties, ja Preskots pa�tiesi tur būtu. Tā kā Preskots par D�emijas eksistenci nezināja, visdro�āk bija sūtīt viņu vienu, lai visu kārtīgi nopēta. Ja neviens cilvēks nemodina D�emijā aizdomas, viņai jāpaziņo instrukto�ram, ka gatavojas rakstīt veselības �urnālam par resnī�iem, kuri ar savu apņēmību īsā laikā krietni nometu�i svaru. Tad viņai jā�apjautājas, vai kāds kluba loceklis atbilst �ādam aprakstam.

Izlikdamies, ka aplūko galerijas gleznas, Kavano bie�i pame�ta skatienu pa logu uz pretējo ielas pusi. Vēlās pēcpusdienas saule da�as durvju ailas tina ēnā. Tūristi staigāja iek�ā veikaliņu labi�rintā un nāca no tā ārā, Kavano ielūkojās pulkstenī un turpinā�ja tēlot interesi par citām gleznām.

Pēc trīsdesmit minūtēm viņ� vēl aizvien izlikās, ka interesē�jas par gleznām.

Kavano izgāja laukā un pārgāja pāri ielai. Abpus labirinta ie�ejai bija novietoti podiņi ar ko�i krāsainām puķēm. Atstājis tos aiz muguras, virzoties garām tūristiem, viņ� pagāja garām celi�ņam labajā pusē. Kā viņi abi ar D�emiju bija noskaidroju�i, atlē�tiskās vingro�anas klubs atradās pie nākamās �ķērsieliņas labajā pusē. Viņ� nogriezās gar stūri, pagāja garām vēl da�iem ziedu kār�tojumiem un nonāca pie kāpnēm uz otro stāvu. Uz izkārtnes bija rakstīts "Fitnesa klīnika".

Uzkāpis aug�stāvā, Kavano izpētīja vestibilu un aiz tā garo, spo�i apgaismoto atlētiskās vingro�anas zāli. D�emija nekur ne�bija redzama. Turoties vestibila vienā malā, viņ� uzmanīgi no�vērtēja cilvēkus, kas darbojās ar da�ādiem trena�ieriem. Neviens neatgādināja Preskotu. Soļo�anas trena�ieru dūkoņas un svaru stieņu �ķindoņas apņemts, viņ� piegāja pie letes, aiz kuras stā�vēja muskuļains vīrietis apspīlētos �ortos un T kreklā.

-��� Man �eit bija sarunāts tikties ar sievu, ta�u es nokavēju, - Kavano paziņoja. - Jūs nezināt, vai viņa vēl te ir? Gara, slaida, kastaņbrūni mati. Izskatīga.

Instruktors sarauca pieri.

-��� Vai jūsu vārds ir Kavano?

-��� Kas tad nu? Kaut kas nogājis greizi?

-��� Vecīt, man baigi �ēl, ka tā sanācis.

-��� Kā, lūdzu?

-Jūsu sieva noģība, un abas draudzenes man paskaidroja, ka viņai esot zems asinsspiediens.

Kavano rokas un kājas sastinga.

-���� Es pieteicos izsaukt ārstu, - instruktors stāstīja, - ta�u viņas atteica, ka �ai sievietei jau agrāk da�as reizes uznācis ģībo�nis. Nekas dzīvībai bīstams. Kaut kas saistībā ar zemu elektro�lītu līmeni.

Kavano kuņģis pārvērtās ledus pikucī.

-��� Tāpēc es piedāvāju "Gatorade" pudeli no tā dzērienu auto�māta, - instruktors turpināja. - Viņas iedeva jūsu sievai pa�dzerties da�us malkus un palīdzēja nostāties. Viņa bija apdullusi, ta�u paiet varēja, kaut arī vienīgi, ja viņai aplika roku ap vidu.

-��� Draudzenes? - Kavano tik tikko jaudāja parunāt.

-���� Divas sievietes, kas ienāca uzreiz aiz viņas. Labi, ka �īs bija divas. Tā ar kruķiem nebūtu vienatnē tikusi galā ar jūsu sievu.

-��� Kruķiem? - Vestibils �ķita grīļojamies.

-��� Viena kāja bija ģipsī. Viņa teica, ka jūs noteikti raizē�oties, tāpēc atstāja jums zīmīti. - Instruktors pasniedzās zem letes un novietoja uz tās aploksni.

Kavano pirksti atsacījās klausīt, tomēr viņ� taustīdamies to atvēra. Ieraudzīdams tajā glītā rokrakstā uzrakstīto zīmīti, viņ� ar pūlēm apvaldīja kliedzienu.

Tora nams. Rīt no rīta astoņos.

TORA NAMS. RĪT NO RiTA ASTOŅOS.

Greisa, Kavano prātoja. Viņ� ar grūtībām saglabāja pa�saval�dī�anos. Par spīti uznāku�ajam vājumam rokās un kājās, viņ� uz labu laimi braukāja pa ieliņām, pa kvartāliem, apgriezās pretējā virzienā un devās turp, kur jau nupat bija braucis. Viņ� uzņēma luksofora gaismas nomaiņu laikus, lai piebrauktu klāt brīdī, kad tikko iedegās sarkanā, un izmantoja ikvienu prātā paliku�o me�todi, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Viņ� lādēdamies ap�tvēra, ka Greisa sasaistījusi kopā "Vasaras māju" un Karmelu. Ne- atrazdama nevienu citu virzienu, kurp doties, viņa, glu�i kā Kavano un D�emija, bija pārmeklējusi �o apkārtni. �odien kādā brīdi viņu ceļi bija krustoju�ies. Iespējams, pie Tora nama. Grei- sai nebija zināms, ka Preskots dievina Robinsonu D�efersu, ta�u tam nebija nozīmes. Tora nams bija viena no vietējām ievēroja�mām vietām un bija jāizpēta. Kazi, Greisa tam tuvojās un ierau�dzīja, kā Kavano un D�emija iesē�as ma�īnā un aizbrauc. Tas iz�skaidrotu, kāpēc Greisa nolikusi tik�anos rīt tie�i tajā vietā. Varbūt Septiņpadsmit Jūd�u ceļā vai pie Peblbī�as caurlai�u na�miņa - iespējams, Greisa bija pamanījusi Kavano binoklī, ka�mēr pētīja Karmelas liedagu.

Viens tomēr bija skaidrs: Greisa viņam bija sekojusi, izman�tojusi izdevību savākt D�emiju un, jādomā, patlaban seko Kava�no. Viņ� strauji ievilka elpu un apķērās, ka Greisa, kamēr viņi bija atstāju�i "Taurus", varēja ievietot automobilī atra�anās vie�tas raidītāju, tādējādi viņai būtu viegli sekot no attāluma. Ka�vano nekavējoties apstājās degvielas uzpildes stacijā un izskatīja parastās raidītāja paslēp�anas vietas ma�īnā un zem tās. Viņ� pa taksofonu piezvanīja informācijas daļai un noskaidroja vietējo "Radio Shack" veikalu adreses. Veikals ziemeļu pusē Monterejā bija atvērts līdz deviņiem. Apvaicājies, kā tur nokļūt, Kavano pēc iespējas ātrāk mēroja septiņas jūdzes pa 1. maģistrāli, ta�u nepārkāpjot ātruma ierobe�ojumu. Turot rokā FM uztvērēju, ko bija nopircis veikalā, viņ� vairākas reizes apstaigāja "Taurus", lēni mainot stacijas un gaidot atra�anās vietas raidītāja izdotos pār�trauktos signālus. Raidītājs būs noregulēts uz kādu �ai apkārtnē neizmantotu FM frekvenci. Signāla pastiprinā�anās un pavājinā��anās Greisai pavēstīs, cik tuvu atrodas Kavano. Ta�u, ja Grei- sai izdevies sameklēt kādu izsmalcinātu aparātu, kas izmantoja ultraskaņas pārraides, viņam nebija nekādu cerību atrast "Radio Shack" līdzīgu modernu iekārtu, lai atklātu raidītāju.

Pēc stundas, raidītāja meklējumiem nevainagojoties ar panā�kumiem, Kavano iesēdās "Taurus" un atsāka izvairīgo vizinā�a�nos, ik pa brī�am ielūkojoties atpakaļskata spogulī, lai noteiktu, vai kāda auto lukturi nenogrie�as tai pa�ā virzienā, kur viņ�. Vis�beidzot nogurums un izmisums viņu pievārēja. Kavano atgriezās moteļa numurā, ko viņi ar D�emiju bija noīrēju�i. Greisa ar me�dikamentu palīdzību varēja piespiest D�emiju atklāt moteļa no�saukumu, ta�u, lai cik ļoti Kavano vilināja doma pārlaist nakti citur, viņ� nedrīkstēja tai padoties. Ja D�emija izbēgtu, viņa zva�nītu uz numuru vai atgrieztos tajā, meklējot viņu. Kavano atstā�ja apgaismojumu ieslēgtu, aizstūma durvīm priek�ā kumodi un nosēdās uz grīdas kaktā pie ielas puses loga, pievilcis ceļus krū�tīm, sa�ņaudzis rokā pistoli, neiedro�inoties aizmigt, gatavs �aut, ja kāds lauzīsies iek�ā.

Miglas dēļ rīts atgādināja krēslu. Septiņos - stundu agrāk - ieradies pie Tora nama, Kavano novietoja auto kvartāla attālu�mā. Viņ� izslēdza lukturus, stikla tīrītājus, dzinēju un izkāpa mig�lā. Automa�īnas sildītājs bija veltīgi pūlējies iedvest viņā siltu�mu. Dzestrais mitrums gaisā uzdzina drebuļus. Vēlēdamies aizpogāt sporta jaku, lai nepiekļūtu aukstums, ta�u spiests turēt to vaļā, lai varētu izraut pistoli, Kavano spieda sevi kustēties. Migla sabiezēja, ēnas kļuva tum�ākas. Soļu atbalsis lika viņam noiet ceļmalā, kur sabiru�ās prie�u skujas slāpēja troksni kā spil�vens.

Tuvodamies ielai, kurā atradās Tora nams, Kavano īsti nezi�nāja, ko vēlas panākt, ierazdamies tik agri. Migla traucēja iden�tificēt iespējamos slēpņus. Ko es uzsāk�u, kad uzradīsies Greisa, viņ� prātoja. �au�u? Cerēdams viņu ievainot? Mēģinā�u piespiest viņu atklāt, kur atrodas D�emija? Greisa tik lēti nepadosies, un, ja tas tie�ām ir viņas mērķis, viņa tikpat viegli var no�aut mani.

Mirkli apstājies, cen�oties novērtēt ēnas zem kokiem, krūmā�jos un mājas priek�ā, Kavano atskārta, ka velti nav klausījis D�e�miju un dzinies pakaļ Preskotam. Tad D�emija nebūtu nolaupīta un viņ� nestāvētu miglā pārbijies tā kā vēl nekad mū�ā.

Vairs nebaiļojoties par sevi.

Baiļojoties par D�emiju.

Kavano ar grūtībām piespieda kājas kustēties. Ja da�u pēdējo nedēļu bailes pārvarēt palīdzēja dusmas, tad �obrīd vajadzība aiz�sargāt D�emiju izrādījās vēl ietekmīgāks spēks. Naktī viņ� bija apsvēris, ka varbūt jāpaklausa D�emijas padomam un jāgrie�as pēc palīdzības pie FIB, ta�u plāna saskaņo�anai nebija laika, pa�stāvēja risks, ka steig�us sapulcētā ķīlnieku atbrīvo�anas vienība var sevi nodot, un tādējādi varbūtība, ka Greisa sajustu bries�mas un neierastos, iznīcinot eventuāli vienīgo iespēju izglābt D�emiju, bija vairāk nekā ticama.

Kavano, pasoļojis garām tumsnējiem kokiem un spokainām ēkām, virzoties tuvāk tai vietai, kur, pēc viņa aprēķiniem, atra�dās Tora nams, juta, ka migla saldē līdz kaulam, - �āda sajūta, ņemot vērā svelmaino karstumu kuņģī, viņam likās neiespēja�ma. Tā kā Tora nams nebija apdzīvots, viņam radās kārdinājums paslēpties netālu no ēkas, piemēram, Vanaga tornī, un cerēt, ka pēc stundas dūmaka izklīdīs, ļaujot viņam pamanīt Greisas iera��anos.

Tikpat labi var pieņemt, ka Greisa jau slēpjas nama tuvumā, viņ� sprieda. Varbūt viņa ir tornī.

Tuk-tuk.

Troksnis lika Kavano sirdij salēkties. Viņ� apstājās kā iemiets miglas tītā krustojuma vidū.

Tuk-tuk.

Skaņa tuvojās.

Tuk-tuk.

Pamanījis miglā kustību, Kavano izvilka pistoli.

Tuk-tuk.

Pie dūmakas robe�as parādījās siluets. Klaudzieni norimās.

Tālumā vēlās bangas.

-���� Tu ieradies stundu par agru, ko? - ievaicājās kāda balss. Greisas. - Cerībā iegūt priek�rocību. Kā nākas, ka neesmu izbrī�nīta?

Kavano mēle neklausīja.

-��� Es eju tuvāk, - Greisa brīdināja. - Būtu pateicīga, ja �oreiz tu uz mani ne�autu.

Tuk-tuk.

No miglas iznira Greisas garais, slaidais siluets. Arī �oreiz viņa bija tērpusies pseidomilitārā apģērbā: haki krāsas bikses, tādas pa��as krāsas svīteris, kas sabāzts biksēs, un fotogrāfa jaka, tāda ar daudzām cilpiņām un kabatām, piemērota iero�a noslēp�anai.

Ta�u Kavano uzmanību visvairāk saistīja viņas padusēs ie�spiestie kruķi. Dzirdēto troksni bija radīju�i gumijas uzgaļu klau�dzieni pret ceļa segumu. Kreisās kājas apak�ējo daļu klāja ģipsis.

-��� Labi gan, ka kreisā. Citādi man būtu grūti vadīt automa�ī�nu. Neatteiksies uzlikt uz tā autogrāfu? Uzvilkt krustiņu vietā, kur tu mani ievainoji?

Kavano vēl arvien nejaudāja atbildēt.

-��� Varbūt vēlāk, - Greisa atteica. - Kad pabeigsim lieti�ķo da�ļu. - Ap viņas īsi apgrieztajiem, gai�ajiem matiem plandīja mig�la, radot ilūziju, ka dūmaka rodas no tiem. Seja ar augstajiem vaigu kauliem varēja būt pievilcīga, ja vien tās izteiksme nebū�tu tik īgna.

Viņa sarauca uzacis, pamanot Kavano rokā "Beretta".

Viņ� ievietoja to makstī.

Tālumā miglā nobūk�ķēja durvis.

-���� Nokāpsim liedagā, pirms uzmodinām kaimiņus, - Greisa piedāvāja.

Viņa pasvieda pēdas uz priek�u, atspiedās pret zemi un pār�cēla uz priek�u kruķus. Viens pieskārās zemei nedaudz vēlāk. Tuk-tuk.

-���� Es vēl spēju saprast to, ka tu mani ievainoji, - viņa teica, - bet tas, ka tu mani piespiedi noskatīties visas tās filmas ar Troju Donahjū, ir nepiedodami.

Tuk-tuk.

-��� Netiku skaidrībā, vai tu meloji, teikdams, ka otro galveno lomu filmā tēloja Sandra Dī, tāpēc, ciezdama mokas, noskatījos visus slavenākos Donahjū gabalus. "Piedzīvojums Romā"? Tā kā amerikāņus ārvalstīs aizvien bie�āk apdraud teroristi, tik aizdo�mu pilns cilvēks kā Preskots uz Eiropu nedosies. Nav divu do�mu, ka tabakas fermas filmā "Draudze" nav Preskota gaumē, pat ar visām pēc seksa izsalku�ajām sievietēm, kuras, kā filma cen��as iegalvot, lavās starp tabakas stādiem. "Nedēļas nogale Palm- springsā"? Tajā ir Preskota kārotais golfa laukums, bet, tā kā viņ� ir izbūvējis laboratoriju leknā Vird�īnijas ielejā, nevaru iedomā�ties viņu apmetamies tuksnesī. Atlika vienīgi "Vasaras māja" un tā kolosālā pludmale, kura, kā izrādījās, nemaz neatradās Menas pavalstī.

Migla nedaudz pa�ķīrās, atklājot, ka Kavano un Greisa nonā�ku�i uz krastmalas ceļa. Kavano seju klāja aukstas sviedru lāsītes.

-��� Ta�u, lai to noteiktu, - Greisa turpināja, - es biju spiesta noskatīties visas asa si�eta filmas ar Klintu Istvudu, kuras vien spēju uziet. Lai cik ļoti man nepatiktos vērot, kā Klints ap�auda sliktos, �āda nesatricināma diēta pēc da�ām dienām ir līdz kak�lam. Neesmu pārliecināta, vai jebkad jaudā�u piespiest sevi ska�tīties vēl kādu filmu ar viņa piedalī�anos. Arī par to es vainoju tevi.

-��� Kur tu mūs pamanīji?

-��� Es koncentrējos uz Preskota interesi par golfu. Ne�aubījos, ka jūs agrāk vai vēlāk meklēsiet viņu tur, kur sapņo spēlēt ik�viens golfists - Peblbī�ā. Vakar jūs tur uzradāties.

Kavano brīdi kavējās ar atbildi.

Okeāns nerimās bangot.

-��� Velns! - viņ� izmeta.

-��� Tad es gaidīju savu izdevību.

-��� Kā jums izdevās pievārēt D�eniferu?

-���� Aiztaupi man �o dezinformāciju! Personas apliecība somi�ņā pauda, ka viņas īstais vārds ir D�emija. Es palūdzu savu drau�dzeni man palīdzēt. Manu vienīgo draudzeni, jāpiebilst. Tu esi pa�nācis, ka Tieslietu departaments veic izmeklē�anu saistībā ar Preskota laboratoriju un visiem, kas ar to saistīti. �ai brīdī ma�niem priek�niekiem labpatiktos, ka nebūtu nedz Preskota, nedz manis. Draudzene mazliet uzpūta D�emijai �o. - Greisa parādīja Kavano mazītiņu aerosola flakonu. Tas bija paslēpts plastmasas maisiņā. - Vīrs aiz letes izskatījās atvieglots, ka vedam D�emiju ārā. Nesamaņa nav labākā reklāma trena�ieru klubam. Mani kru�ķi nodro�ināja līdzcietību. Nevienam ne sapņos nerādās, ka sie�viete ar kruķiem var būt vairāk nekā tikai upuris.

Kavano likās, ka sirds dauzās skaļāk nekā viļņi.

-��� D�emija ir dro�ībā?

-��� Cik vien tas ir iespējams. Ta�u no tevis atkarīgs, vai būs arī turpmāk. Vai tev bija gana laika pārdomāt, cik ļoti tev viņas pietrūkst? Tu esi gatavs darīt to, ko no tevis prasa?

Juzdams deniņos dunoņu, Kavano gaidīja, līdz viņa pa�skaidros.

-��� Man nepiecie�ams Preskots, - Greisa sacīja. - Tā ir vienī�gā iespēja neļaut priek�niekiem domāt, ka es esmu traucēklis. Ja es viņu nogrāb�u, spē�u izpildīt uzticēto uzdevumu un snieg�u pie�rādījumus, ka viņ� ir miris, man, iespējams, uzticēsies arī turp�māk, pat tik ļoti, ka ļaus man pazust, pieņemot manus noteiku�mus, nevis viņējos.

Kavano māca nelabums.

-��� Tu viņu atradīsi manis dēļ, - Greisa noskaldīja.

-���� Tu mums visur sekoji. Vai tad nav nepārprotami skaidrs, ka nezinu, kur viņ� atrodas? Nolādēts, man par viņa atra�anās vietu nav zināms vairāk kā tev.

-��� Toties tev abas kājas ir veselas, bet man - tevis dēļ - gan ne. Ja gribi atgūt D�emiju, atrodi Preskotu, - Greisa sacīja. - Rit �ai pa�ā laikā.

-��� Rīt?

-��� Tie�i tik daudz laika tev ir. Tie�i tik daudz laika ir man. Ja situācija ar Preskotu līdz rītdienai nebūs nokārtota, mani priek��nieki zaudēs sirdsmieru un paļāvību, un es vairs nekad nevarē�u atgūt viņu uzticību. Atrodi Preskotu! Te būs mans mobilā nu�murs. - Greisa pasniedza Kavano papīra lapiņu.

-��� Tu gribi, lai es aizvedu viņu pie tevis?

-���� Pie manis? Sasodīts, nē! Es gribu, lai tu viņu nogalini un pēc tam uzrādi līķi.

Kavano netika vaļā no domas, ka tie�i centieni nogalināt Preskotu bija izraisīju�i �o jandāliņu.

-��� �e, - Greisa teica, - varbūt tas noderēs.

Viņa pasniedza Kavano plastmasas maisiņu ar flakonu, kas bija izraisījis ģīboni D�emijai.

- Iedarbība ilgst pāris stundu, - Greisa stāstīja. - Preparāts iedarbojas caur ādu. Pirms tā lieto�anas noteikti uzvelc lateksa cimdu! - Kamēr Kavano ievietoja maisiņu jakas kabatā, viņa pie�metināja: - Ja no tevis līdz rītrītam nebūs nekādu ziņu, nāka�mais, ko tu no manis saņemsi, būs D�emijas mirstīgās atliekas.

Abi blenza viens otrā.

Bangas rēca.

Greisa iesoļoja tumsā.

Kruķu klaudzieniem izgaistot, migla pieņēmās saltumā. Ka�vano trīsēdams apsvēra iespēju Greisai sekot, cerēdams, ka viņa aizvedīs tur, kur tiek turēta D�emija. Ta�u, tiklīdz Greisa nonāks pie ma�īnas un dosies prom, seko�ana kājām būs bezjēdzīga. Pat ja Kavano izdotos noteikt auto marku un pierakstīt tā numuru, viņ� nekā nespēja uzzināt par to sīkāk. Piedevām viņam bija jā�pieļauj varbūtība, ka Greisa ma�īnu ir iznomājusi un vairs ne�kad netiks ar to saistīta. Otra iespēja bija steigties pie "Taurus" un traukties uz �o ielu, lolojot maz ticamu cerību, ka Greisa vēl nav nonākusi līdz savai ma�īnai. Ta�u tik biezā miglā būtu jāie�slēdz lukturi. Viņa visādā ziņā tos pamanīs. Ja Greisa justu, ka Kavano viņu apdraud, viņa var pielikt punktu zaudējumiem, no�nāvēt D�emiju un darīt visu, lai izgaistu bez pēdām.

Nē, Kavano sprieda. Man jāatrod Preskots.

Un pēc tam? Vai varu paļauties uz Greisas doto vārdu un so�lījumu atlaist D�emiju?

Tuk-tuk. Kruķu klaudzieni kļuva vājāki. Miglā uz ceļa viņam garām pa�āvās neskaidra nenosakāma auto lukturu gaisma. Dzinējs sprauslāja aizvien tuvāk, un ma�īna apstājās. Atvērās durvis un pēc brī�a aizcirtās. Automa�īnas radītais troksnis pagaisa tālumā.

Kavano steidzās pa dūmakas pielieto ielu uz vietu, kur bija atstājis "Taurus". Nogalināt Preskotu, viņ� prātoja. Nu nē! Man jānotur Preskots pie dzīvības. Tā ir mana vienīgā cerība atgūt D�emiju.

Bet vispirms, lai Dievs man stāv klāt, man Preskots jāatrod.

-��� Te Raterfords, - nodunēja zemā balss.

Kavano, stāvēdams degvielas uzpildes stacijā, satvēra cie�āk telefona automāta klausuli.

-Tu vēl aizvien neciet ķīnie�u ēdienus?

Raterfords vilcinājās tikai mirkli.

-Tu mums atstāji visai pamatīgu karalauku.

-��� Pa�aizsardzība.

-��� Tu mūs krietni vien vairāk pārliecinātu, ja būtu palicis un paskaidrojis, kas notika. Vai tu spēj iedomāties, cik aģentu tevi meklē, cik likumu esi pārkāpis? �aubos, vai piekritīsi atklāt, kur �obrīd atrodies.

-��� Labprāt atklā�u, jo tava zvanītāju identifikācijas sistēma to pavēstīs tev �ā vai tā. Karmelā.

-��� Jauki tā pagul�ņāt atvaļinājumā. - Raterforda balss sabiezēja aiz sarkasma. - Kādudien es arī tādu pieprasī�u, - fonā haotiski ieskanējās vairākas balsis, - kad nebū�u līdz ausīm ieķēpājies, pa�līdzot izmeklē�anas darbā, kas saistīts ar Preskotu un viņa labora�toriju. Tieslietu departaments domā, ka ir identificējis Preskota mi�litāro priek�niecību, ta�u, tā kā laboratorija ir iznīcināta un Preskots pazudis, nav nekādu cerību uziet tās saistību ar laborato�riju, kā arī pierādīt, ka tajā izstrādāts nesankcionēts bioķīmisks ie�rocis. Tas pats attiecas uz pierādījumiem, ka ierocis nelikumīgi pār�baudīts, izmantojot civiliedzīvotājus un militāro personālu.

-���� Iespējams, ka varu palīdzēt sadabūt pierādījumus, - Kava�no atteica.

-��� Vēl �īs nedēļas sākumā tev bija iespēja palikt tuvumā un to izdarīt, bet tu sakravāji mantiņas.

-��� Mainīju domas. - Kavano tik spēcīgi sa�ņaudza klausuli, ka iesāpējās pirksti.

-��� Kā izskaidrosi �ādu brīnumainu pavērsienu?

-��� Pazudusi mana sieva. - Pūloties saglabāt mierīgu balsi, Ka�vano izstāstīja, kas atgadījies ar D�emiju un kas jādara, lai viņu atgūtu. - Vai tu sadarbosies ar mani, lai atrastu Preskotu un iz- mantotu to par ēsmu?

-��� Sadarboties ar tevi? Paklau, agrāk tu par mūsu iesaistī�anos pat neieminējies, tad kāpēc lai mēs tagad iesaistītu ievil

-��� Tāpēc, ka tie�i tas man ir nepiecie�ams, lai paziņotu tev, kur meklēt.

-��� Karmelā? Tik gudrs es pats esmu.

-��� Varu tev sniegt precīzākus norādījumus, tomēr liec aiz auss, ja mēs no�aujam greizi, viņa var iet bojā.

Balsis fonā, visticamāk, birojā, bija viss, ko Kavano dzirdēja da�us turpmākos brī�us, kamēr Raterfords apsvēra dzirdēto.

-��� Tā, kāds ir pareizais ceļ�? - Raterfords beidzot iejautājās.

-���� Pārbaudiet visus golfa klubus ap Karmelu un Montereju! Noskaidrojiet katra golfista vārdu, kur� pēdējās trīs nedēļas ar tiem sazinājies un rezervējis spēles laiku.

-��� Bet tādu var būt tūksto�iem.

-��� Pēc tam aprunājieties ar visiem mākleriem �ai apkaimē. Pie�rakstiet visu cilvēku vārdus, kuri �ai pusē pēdējo trīs nedēļu lai�kā nopirku�i vai noīrēju�i īpa�umus. Ja Preskots noīrējis, viņ� varētu būt to paveicis bez māklera starpniecības, ta�u kaut kur mums jāsāk. Salīdziniet sarakstu ar golfa klubos iegūto! Meklē�jiet kopsaucēju!

Raterfords atkal uz mirkli iegrima klusumā.

-��� Būs jāiztaujā lērums ļau�u. Paies labs laiks.

-��� Laika man nav. �opēcpusdien, D�on. Es tev piezvanī�u �o- pēcpusdien. - Aiz bezpalīdzības viņ� gandrīz me�us nometa tele�fona klausuli. Skriedams uz ma�īnu, viņ� nespēja atbrīvoties no domas, ka zvans Raterfordam bija tie�i tas, ko D�emija viņam bija ierosinājusi jau no sākta gala.

- Bobs Banisters. - Kavano pastiepa labo roku, lai sasveici�nātos.

-����� Viks Makvīns. - Instruktors rokas spiedienā ielika prāvu devu vīri�ķīgas sirsnības un spēku.

Kavano ļāva Vikam da�as sekundes �ņaudzīt pirkstus un tad atvilka roku.

-���� Es r akstu jaunam fitnesa �urnālam "Mūsu ķermeņi, mūsu veselība". Izdevniecība atrodas Losand�elosā, ta�u e-pasts un in- ternets man neļauj pārcelties uz �ejieni.

Viks pamāja, jūtot līdzi ikvienam, kur� varētu būt spiests pamest Karmelvalejas svaigo gaisu un doties uz Losand�elosas smogu.

-���� Mani redaktori ir stāvā sajūsmā par manis ieteikto ideju, - Kavano klāstīja. - Es gribu uzrakstīt par cilvēkiem, kuri ar pa�matīgu apņēmību spēj strauji atgūt fizisko formu.

Viks ieinteresēts saslēja galvu. Viņi sēdēja viens otram pretī, kabinetā uz plauktiem bija redzamas da�ādas fitnesa trofejas un pie sienām izkārtas fotogrāfijas ar autogrāfiem. Tur bija gan Viks, gan citi labi veidoti, neticami veselīgi cilvēki apspīlētos T krek�los, acīmredzot �īs jomas slavenības.

-���� Es mnāju par ļaunākajiem gadījumiem, - Kavano turpinā�ja, - par cilvēkiem, kuri el� un pū�, pārejot pāri istabai, kuri ir tā apvēlu�ies, ka �ķiet, koronārā tromboze ir tepat aiz stūra. Rak�sta pamatdoma - nav svarīgi, cik briesmīgs grausts ir cilvēks. Ja vien atrodas pienācīga motivācija, diēta un norādījumi, viņ� spēj atgūt fizisko formu un radikāli mainīt savu dzīvi relatīvi īsā lai�kā. Ne gadā vai pusgadā, kā parasti var lasīt. Cilvēkiem pavi�sam bēdīgā fiziskajā formā gads vai pusgads liekas mū�ība. Viņi negrib pat dzirdēt, ka būs jācie� mēne�iem ilgi. Viņi vēlas ātrā�kus rezultātus. Kāds bija tas joks? "Pats nepatīkamākais tūlītējā apmierinājumā ir tas, ka tas ierodas pārāk vēlu."

Viks sarauca uzacis.

-��� Cik ātri rezultāti jums padomā?

-���� Mēne�a laikā. Es gribu zināt, vai iespējams vīrieti, kam pa�matīgs liekais svars, nosēdināt uz veselīgas novājē�anas diētas, iemācīt darboties ar trena�ieriem, uzraudzīt, uzmundrināt, likt vi�ņam ierasties diendienā uz vairākām stundām, sākt ar mazumiņu un spēcināt izturību, da�ādot vingrinājumus, - vai viņ� varētu mēne�a laikā nomest krietni daudz mārciņu un izskatīties līdzīgs jums?

-��� Kā es? Mēne�a laikā? Pie velna, ne jau kā es!

-��� Bet vai viņ� varētu būt radikāli labākā formā?

-��� Tas būtu bīstami.

-��� Tāpat kā būt fiziskam graustam, - Kavano attrauca. - Plā�noju uzrakstīt par viņu gan pirms, gan pēc kursa. Es gribu parā�dīt, ka �āds veselības klubs spēj ārkārtīgi īsā laika sprīdī radīt brīnumus. �ā gabala āķis būtu tāds - cilvēkam nav jābūt pacie�tīgam, lai būtu labā formā, galvenais, lai būtu motivācija.

Viks brīdi padomāja.

-��� Varētu izdoties, ja vien jūs vērstu uzmanību uz risku pārdo�zēt tempu.

-���� Pirms raksta nodo�anas es materiālu nosūtī�u jums. Tā jūs varēsiet pārliecināties, vai esmu sapratis pareizi. Varbūt izdosies ievietot arī fotogrāfijas ar jums un da�iem brīnumpacientiem, ar kuriem esat strādājis.

-��� Manas fotogrāfijas? Labs ir.

-��� Un kā jūsu kluba biedri? Vai kāds atbilst �ādam aprakstam?

-��� Tā pirms pusgada mums te gadījās viens vīrs, kas�

-���� Es biju domājis cilvēku, kur� sācis nesen, lai varētu viņu fotografēt procesa laikā.

-��� �ai brīdī neviena tāda nav. - Viks izskatījās satriekts. - Vai tas nozīmē, ka es un mans klubs rakstā neparādīsimies?

- Vairākums mūsu biedru ir teicamā fiziskajā kondīcijā. Lai�ku pa laikam gadās arī korektīvs gadījums, ta�u pēdējo trīs ne�dēļu laikā tāds nav trāpījies.

* * *

-Ja vien mums ļauj, mēs esam spējīgi uz brīnumiem, ta�u�

-��� Pēdējo trīs nedeļu laika nav bijis.

* * *

-���� Iespējams, ka mums tie�i viens tāds ir, - teica skandināvu dievam līdzīgais fitnesa instruktors.

Kavano izdevās noslēpt reakciju. �is bija desmitais atlētiskās vingro�anas klubs, ko viņ� apmeklēja. Nomocījies Karmelā, Pa- sifikgrovā un Monterejā, Kavano patlaban atradās desmit jūdzes uz austrumiem, Sīsaidā pie Monterejas lī�a, netālu no Ordas for- ta, biju�ajām annijas apbūvēm. Ar pūlēm saglabādams mieru, Ka�vano pacēla pildspalvu virs bloknota un noteica:

-���� Patiesi?

-���� Viņa vārds ir D�o�ua Kārters. Ne D�o�s. D�o�ua. �ajā ziņā viņ� ir uzstājīgs. Ieradās te� - instruktors mirkli padomāja, - gan�drīz pirms trim nedēļām. Atminos to tāpēc, ka viņ� izskatījās ļoti vārgs, māca pat �aubas, vai viņ� spēs izturēt programmu. Ta�u kop� tā laika viņ� ir klāt kā nagla ik pēcpusdienu. Es pasvītroju - katru pēcpusdienu. Darbojas �etras stundas. Sākumā man bija bail, ka viņ� sevi nobeigs, atstieps kājas uz kāda soļo�anas vai sva�ru trena�iera, ta�u viņ� ievēro ritmu, darbojas vienmērīgā tempā, nepārpūlas un nesaspringst. Pēc tam viņ� pasē� saunā un izsviedrē vēl da�as mārciņas.

Kavano, skribelējot bloknotā, sazin kādā veidā izdevās sagla�bāt vienmērīgu sirdsdarbību. Visu �o laiku sirds joņoja kā neprā�tīga.

-��� Izklausās, ka viņ� manam rakstam kā radīts.

-��� Nelaime vienīgi tāda, ka mazliet par vēlu fotografēt.

-��� Par vēlu?

-���� Viņ� ir tik apņēmīgs, tik strikts attiecībā uz treniņiem un diētu, ka viņa izskats kop� iera�anās ir stipri mainījies. Atgrie�zies no trīs dienu pārgājiena, es viņu tik tikko pazinu. Pat neva�rēju aptvert, kādā tempā viņ� sevi uzlabo. Vienīgās viņa bildes pirms vingro�anas jūs varat dabūt tikai no viņa personiskās ko�lekcijas.

-��� Ja viņam fotogrāfiju nav, tad laiks ir veltīgi tērēts. Kāds ir viņa tālruņa numurs un adrese, lai varu viņam pajautāt? - Ka- vano formulēja jautājumu pozitīvi, pamudinot instruktoru reaģēt viņam vēlami.

-���� Palūkosim. - Instruktors nospieda da�us datora tastatūras taustiņus. - Vistalinda septiņdesmit astoņi. Viena no tām jau�najām ielām, ko izbūvēja pēc tam, kad pilsēta pārņēma Ordas forta golfa laukumu. - Instruktors pierakstīja telefona numuru. - Ziniet, man tomēr kaut kas rada raizes. Teik�u jums vaļsirdīgi.

-��� Jā? - Kavano saspringts prātoja, vai instruktorā piepe�i ne�būs modu�ās aizdomas, ka viņ� nav �urnāla reportieris.

-Jo vairāk par to domāju, jo vairāk liekas, ka D�o�ua varētu nebūt īstais kandidāts jūsu rakstam. Viņ� tik nadzīgi atgūst fizis�ko formu, ka tas nav dabiski. Man brī�iem jādomā, ka te nav ie�saistīta tikai viņa apņēmība, diēta un mūsu sniegtie norādījumi.

-��� Kā to saprast? - Kavano jau paredzēja atbildi, ta�u sarauca pieri tēlotā neizpratnē.

-��� Saprotiet, es negribu, lai jūs ar �urnālu iekuļaties nepatik�a�nās, - jūs to rakstu pabeigsiet, to nodrukās, bet pēcāk kāds atklās, ka tās apbrīnojamās pārmaiņas D�o�uas ķermenī izraisīju�i�

-��� Steroīdi?

-��� Visas tās runas par to, ka tos lieto svarcēlāji un amerikāņu futbolisti profesionāļi, steroīdu skandāli Olimpiskajās spēlēs, bau�mas, ka tos lieto da�as tenisistes� fitnesa industrijai tas nenāk par labu. Da�i tik uzmet aci man un maniem muskuļiem un no�saka: "Protams, ja sarijas steroīdus, tad visi tādi var būt." Zvēru pie Dieva, es nekad mū�ā neesmu lietojis steroīdus. Tie var iz�raisīt sirdslēkmi un trieku. Tie ir pretrunā ar visiem labas veselī�bas principiem, kuru dēļ es aizrāvos ar �o nodarbi.

Steroīdi būtu piemēroti Preskota bioķīmiķa pagātnei, Kava�no sprieda.

-��� Jūs apvaicājāties D�o�uam?

-��� Viņ� bija satriekts par �o jautājumu. Zvērēja, ka nav ne pirk�stu piedūris tiem mēsliem.

-��� Bet? - Kavano ievaicājās.

-��� Māri tomēr grūti aptvert, kā citādi viņ� spējis tik strauji pār�mainīt ķermeni.

-���� Es to katrā ziņā pajautā�u, kad viņu satik�u, - un ja viņ� piekritīs man palīdzēt. Kā viņ� izskatās?

-��� Apmēram se�as pēdas gar�. Nedaudz virs �etrdesmit gadiem. Vēl aizvien mazliet patukls, ta�u ne pārmēru. Ar katru dienu kļūst slaidāks un vingrāks. Viens no iemesliem, kāpēc viņu ne�pazinu, kad viņ� atgriezās no pārgājiena, bija tas, ka viņ� noskuvis kailu galvu. Audzē kazbārdiņu.

�ī norāde atsauca Kavano atmiņā Roberto kazbārdiņu, un savukārt tas lika atcerēties Roberto ielauzto galvaskausu.

-���� Izklausās, ka ir fotogēnisks cilvēks. Rakstam pa�ā laikā, - Kavano noteica. Viņ� ar katru auguma �ķiedru tīkoja redzēt Pres- kota galvaskausu iedauzītu, ta�u dusmas bija jāapslāpē. Pats svarī�gākais bija atgūt D�emiju, ta�u, lai viņu atgūtu, lai liktu Greisai atdot sievu, viņ� bija spiests saglabāt Preskotu dzīvu. - Cikos viņ� parasti te ierodas?

-��� Ap vieniem.

Kavano iemeta aci pulkstenī. Viss rīts bija pagājis, pārbaudot daudzos veselības klubus. Pulkstenis �obrīd rādīja 12:35. Laiks. Daudz laika viņam nebija.

-��� Tad jau D�o�uam ir naktsdarbs, ja viņam tik bie�i pēcpus�dienas brīvas.

-�� Naktsdarbs? Nedomāju, ka viņ� vispār strādā! - instruktors izsaucās.

-��� Nesaprotu.

-���� Viņ� ģērbjas izmeklēti. Nēsā zelta pulksteni. "Piaget" vai tamlīdzīgu. Zinu, ka tas ir dārgs, jo, iestājoties klubā, viņ� lielu vērību veltīja tam, vai ģērbtuvju skapī�i ir dro�i. Brauc ar pil�nīgi jaunu "Porsche". Ne "Boxter". "Carrera". Māja lepnā ielā. Rodas sajūta, ka viņam naudas ir kā spaļu un nav nekādas vaja�dzības strādāt.

Zelta pulkstenis, Kavano apsvēra. "Porsche"? Vai Preskots aiz�mirsis, ko piekodināju, - nedrīkst pārāk izrādīties?

-��� Nauda? �ēl gan, ka tā, - Kavano sacīja.

-��� Kā to saprast?

-��� Bagātnieki parasti sargā savu privāto dzīvi un nevēlas, lai par viņiem raksta �urnālos. Viņi baidās, ka tā var pievilināt laupītājus vai ko citu. Izdariet man pakalpojumu! Kad ieradīsies D�o�ua, ne- bilstiet ne vārda par mūsu sarunu. Ļaujiet man uzsākt saninu pa savam. Pretējā gadījumā var neizdoties pārliecināt viņu, sevi�ķi, ja viņ� nojautīs, ka jūs esat ar mani runājis. Vēl jo vairāk, ja D�o��ua nojautīs, ka turat viņu aizdomās par steroīdu lieto�anu, viņ� var tā aizsvilties, ka iesūdzēs jūs tiesā par neslavas cel�anu.

-��� �ēlīgais Dievs, iesūdzēt mani?!

-��� Varbūt pat visu klubu. Tas bagātniekiem ir raksturīgi. Bet nebēdājiet! Es jūs neiepī�u iek�ā. Tikai neko D�o�uam nesakiet, pirms neesmu runājis es.

-��� Draugs, ticiet man, es nebāzī�u te degunu.

-���� "Porsche", jā? -Jā.

-�� Ja es laimētu loterijā, es arī tādu iegādātos. Sarkanu. Mana mīļākā krāsa.

-��� D�o�uam pieder balta.

Bez piecām vienos stāvlaukumā pa labi no sarkankokā un stiklā veidotā trena�ieru kluba iebrauca balts "Porsche". Kava- no, elpodams straujāk, vēroja to no "Starbucks" kafejnīcas ielas pretējā pusē un uzkricelēja stenogrāfista bloknotā "Porsche" nu�mura zīmi. Izlikdamies, ka bauda latte, viņ� sēdēja piesardzīgā at�tālumā no kafejnīcas logiem. Kavano vēroja, kā "Porsche" apstā�jas stāvvietā netālu no kluba. Izkāpa gar�, mazlietiņ korpulents vīrietis. Pat raugoties no �āda attāluma, nebija nekādu �aubu, ka viņa melnās kurpes, platās, pelēkās bikses un zilais pulovers ir slavenu dizainem radīti. Vīrie�a galva bija noskūta kaila. Viņam bija kazbārdiņa. Viņ� bija iededzis un uzlicis saulesbrilles.

Kavano izdevās savaldīties - viņ� nolika uz galda kafiju un saspringts lūkojās uz vīrieti, kur� sevi dēvēja par D�o�ua Karte�ru. Ja tas bija Preskots, pārvērtības bija apbrīnojamas. Tumīgs, lempīgs vīrietis ar bālu seju bija sācis pārvērsties, pārveidojis sa�vu ķermeni. Kaut gan viņam vajadzētu nomest vēl nedaudz sva�ra, zaudētais bija radījis pārmaiņas vaigu un zoda kontūrā. Kaz- bārdiņa un noskūtā galva arī pārvērta viņa profilu, pie�ķirot druknu, vīri�ķīgu ārieni. Dīvainā kārtā viņ� pat izskatījās glīts. Kavano apjauta, ka zem �ā ērtā, vaļīgā apģērba sāk veidoties spēks un vara.

Ņemot vērā �o neilgo laika posmu, �ķita, ka tas nav iespē�jams, Kavano prātoja. Pa�uzlabo�anas procedūrā visticamāk būs iekļauts kaut kas līdzīgs steroīdiem, citādi� Prātā ie�āvās doma: vai tik Preskots nav radījis kādu līdzekli, kas stimulē hormonus?

Vīrietis brīdi apstājās, pārlaida acis autostāvvietai un rajonam ap viņu un tad no grīdas aiz priek�ējā sēdekļa izcēla tum�u vin�gro�anas somu. Viņ� pārbaudīja, vai nedraud briesmas, vai arī glu��i vienkār�i izbaudīja apkārtni? Kārtera saulesbrilles neļāva Ka�vano saskatīt, vai, dodoties uz ieeju atlētiskās vingro�anas klubā, viņ� nepavēr� uzmanīgu skatienu turp un �urp. Ta�u nebija ne�kādu �aubu, ka vīrietis, pirms atvēra durvis, atskatās uz ielu aiz muguras.

Piecdesmit. Piecdesmit divi. Piecdesmit �etri. Ar rokām cie��i sa�ņaudzis stūresratu, Kavano virzījās pa Vistalindas ielu, skai�tot māju numurus. Visi nami �ajā ielā bija izsmalcināti labiekār�toti miljona dolāru vērti, ar gleznainu skatu uz golfa laukumu "Bajonete / Melnais zirgs" - nosaukums, kas palicis no laikiem, kad Orda forts vēl darbojās.

Se�desmit. Se�desmit divi. Se�desmit �etri. Pat ņemot vērā ielas tuvo atra�anos golfa laukumam, Kavano netika gudrs, kā�pēc Preskots izvēlējies apmesties Karmelā, nevis citā Montere- jas pussalas pilsētiņā. Pieņemsim, ka Preskots turas pa gabalu no vietas, kuru, kā viņ� baidās, var ar viņu saistīt. Ta�u, ja Preskots bijis tik piesardzīgs, kāda velna pēc viņ� valkā zelta pulksteni un vizinās ar "Porsche"?

Septiņdesmit. Septiņdesmit divi. Kavano bija iecerējis izdi�bināt visu iespējamo par Preskota mājas plānu, izprātot, kā na�mā iekļūt, ar Greisas dāvāto apdullinā�anas aerosolu pievārēt Preskotu un noorganizēt viņa apmaiņu pret D�emiju. Viņam, bez �aubām, nāksies apiet signalizāciju, un tikt iek�ā, kaimiņu nepa�manītam, nebūs viegli, ta�u izvēles nebija.

Septiņdesmit �etri. Septiņdesmit astotais bija tie�i priek�ā, impozanta, iespaidīga divstāvu pseidospāniska celtne ar daksti�ņu jumtu un�

Kavano samazināja ātrumu, blenzdams uz plakātu mauriņā mājas priek�ā: "Pārdod".

-���� Piedodiet par traucējumu, - teica Kavano pavecākam vī�ram ar paretiem matiem, kad tas atvēra durvis, - ta�u nejau�i ievēroju izkārtni pretējā ielas pusē.

Vīra brūnā, miecētai ādai līdzīgā seja no pārāk ilgas uzturē�a�nās saules gaismā bija klāta ar krunciņu tīklu. Tās padziļināja no�pietnais skatiens.

-���� Mans tēvs ir ķirurgs �ikāgā un pēc aizie�anas pensijā grib te apmesties, - Kavano stāstīja. - Viņ� ir kā traks uz golfu, tāpēc es te braukāju apkārt un meklēju mājas, kas tiek pārdotas. Tā māja pāri ielai būtu viņam kā radīta, ta�u �is rajons ir tikai ne�sen izbūvēts, un es gribēju apvaicāties, kas tai mājai vainas un kāpēc to tik drīz pārdod?

-��� Tā Dieva nolādētā zīme! - vīrs izsaucās.

-��� Kā,lūdzu?

-��� Es ta�u viņai lūdzu pa�ai apklau�ināties pēc pircējiem. Vai tad mēs gribam, lai tādas izkārtnes dēļ �is kvartāls izskatās pēc mēslu bedres un mākleri un visādi, kas nevar te atļauties dzīvot, vazājas, glūn un piesārņo ielu? Nekādas cieņas! Sema miesas pat nav paspēju�as atdzist, kā sieva jau metas namu pārdot.

-��� Sems?

-���� D�eimisons. Mēs pārcēlāmies uz �ejieni vienā un tai pa�ā nedēļā pirms diviem gadiem. Vakar no rīta viņ� golfa laukumā izlaida dzīvību, un jau pēcpusdienā tā nolāpītā izkārtne bija ie�sprausta mājas priek�ā.

Tuvākajā degvielas uzpildes stacijā Kavano piesteidzās pie te�lefona automāta. Viņ� iegrūda telefona karti spraugā un nospie�da podziņas.

-��� Raterfords, - iedūcās dobjā balss.

-���� Kā tev sokas ar tiem sarakstiem? - Bērdams vārdus, Kava�no pārsteigts konstatēja, ka zaudējis elpu.

-��� Ducis mūsu aģentu sē� pie telefoniem Va�ingtonā. Nosūtī�jām aģentus no Sanfrancisko un Sanhosē, lai sadarbojas ar mū�su Karmelas un Monterejas rajona aģentu. Ta�u vēl joprojām nav izdevies sazināties ar daudziem mākleriem; kas attiecas uz golfa laukumiem, es neatteiktos saņemt vienu dolāru par katru, kur� izteicis vēlē�anos tur spēlēt.

-��� Jums jāpasteizas. Pārbaudiet �o numura zīmi! Tā izdota Ka- lifornijā jaunam "Porsche Carrera". Baltā krāsā. - Kavano nodik�tēja numuru. - Kam �is auto pieder?

-���� Vai tu atrodies�? - D�ons nosauca numuru un atra�anās vietu taksofonam, pa kuru Kavano zvanīja.

-��� Tava zvanītāja identificē�anas sistēma ir ellīgi laba.

-����� Labs un ellīgs nesaderas, - aizrādīja Dienvidu pavalstu baptists. - Paliec turpat! Es sazinā�os ar Kalifornijas transpor�

ta līdzekļu departamentu un pēc desmit minūtēm piezvanī�u tev.

-��� Dari to pēc iespējas drīzāk. Es gaidī�u.

Nolicis klausuli, Kavano momentā metās pie "Taurus", bū�dams pārliecināts, ka pēc īsa brī�a viņu te meklēt ieradīsies Ra- terforda sūtīta policijas ma�īna. Viņ� nobrauca desmit jūdzes un apstājās citā degvielas uzpildes stacijā, pie kuras atradās telefo�na automāts. Laiks, kas nule vēl traucās vēja spārniem, nu mo�ko�i vilkās. Tie�i noninātajā brīdī Kavano iestūma telefona kar�ti atverē un nospieda podziņas. Roka svīda saskarsmē ar telefona klausuli.

-��� Ko tu noskaidroji?

-Tev bija jāpaliek tai vietā, no kuras zvanīji.

-��� Ko tu noskaidroji?

-���� "Porsche" ir iznomāts.

-Ko?

-��� Tikai uz mēnesi. Cilvēkam, vārdā D�o�ua Kārters. Auto iz�nomātāju kompānija apgalvo, ka viņ� uzdevis tādu adresi - Vis- talinda septiņdesmit astoņi, Sīsaida, Kalifornijas pavalsts. Vie�tējā policijas nodala nosūtīs turp nemarķētu ma�īnu, lai izpētītu.

Kavano tikko spēja parunāt.

-��� Pasaki, ka nav vērts. Kārters tur nedzīvo.

-Nedzīvo? Ja tu zināji, kāpēc, Dieva dēļ, tu liki man�

-��� Es cerēju, ka tu uziesi citu adresi.

-��� Tas ir neprāts. Tu man esi vajadzīgs tikko ierīkotajā �tābā. �ai reizē paliec turpat!

-���� Kā nu ne! - Kavano pakāra klausuli un steidzās pie "Taurus".

Jēzus, Preskots ir tāds paranoiķis, ka radījis papildu identitāti jau eso�ajai fiktīvajai identitātei, Kavano prātoja, vērodams at-

lētiskās vingro�anas klubu, sē�ot "Starbucks" pretējās ielas pusē. Tas maitas gabals dro�i vien paklausījis mūsu izteikumiem bun�kurā. Izpētījis nekrologus vecās avīzēs. Atradis bērnu, kur�, ja bū�tu palicis dzīvs, �obrīd būtu viņa vecumā. Zinot, ka daudzi vecā�ki reģistrē sociālajā apdro�inā�anā bērnus uzreiz pēc to dzim�anas un da�as pavalstis, to vidū Kalifornija, mir�anas apliecībā ierak�sta sociālās apdro�inā�anas numuru, viņ� devās uz tās pilsētas ar�hīvu, kurā bērns miris, un palūdza mir�anas apliecības kopiju. Sa�ņēmis sociālās apdro�inā�anas numuru no mir�anas apliecības, viņ� varēja dabūt autovadītāja apliecību un bankas kontu uz tā bērna vārda.

Izlikdamies, ka lasa �urnālu, Kavano pie loga iekārtojās ērtāk. Instruktors bija stāstījis, ka D�o�ua Kārters parasti trenējas �et�ras stundas. Patlaban pulkstenis rādīja pieci. Preskots acīmredzot izmanto otro viltoto identitāti, lai pārbaudītu apkārtni. Ja Pres- kota apbrīnojamā pārvērtība veselības klubā piesaistītu nevēla�mu uzmanību, viņ� varētu atteikties no viegli atmetamās D�o- �uas Kārtera personības un atgriezties pie pirmsākumiem, paļaujoties uz absolūti uzticamo, neaizvietojamo identitāti, kuru viņam radīja Kārena. Iznākot no kluba, viņ� pārslēgtos uz to identitāti un brauktu uz savu īsto mītnes vietu.

Man nav cerību sastapt viņu klubā vienu, pievārēt viņu un izvest ārā - kāds visādā ziņā centīsies mani aizkavēt, Kavano gud�roja. Ta�u ja varētu viņu izsekot�

Preskots iznāca no ēkas. Mirkli pakavējies saules gaismā, viņ� stāvēja, izslējies staltāk, nekā ejot iek�ā. Pleci izskatījās mazliet platāki, krūtis nedaudz stingrākas. No piepūles piesarku�ie vaigi �ķita mazlietiņ plānāki. Vienalga, kādu preparātu viņ� lieto, ko�pā ar fiziskiem vingrinājumiem un striktu diētu tas deva apbrī�nojamus rezultātus. Ģērbies atkal pelēkajās biksēs un zilajā pu- loverā, uz acīm saulesbrilles, kājās tās pa�as melnās kroskurpes, kā ieejot iek�ā, rokā tā pati tum�ā vingro�anas soma. Preskots, kailajai galvai laistoties, pētīja ielu un pagriezās pa kreisi uz klu�ba autostāvvietu. Nonācis pie "Porsche", viņ� vēlreiz pameta acis visapkārt un iekāpa ma�īnā.

Brīdi, kad Preskots atstāja stāvlaukumu, Kavano izskrēja uz ielas pie "Taurus", ko bija novietojis otrpus kafejnīcas. Viņ� se�koja ar piecpadsmit sekun�u atstarpi. �is laika sprīdis bija kritis�ki svarīgs, jo viņ� bija pārbaudījis abus virzienus ielā un aprēķi�nājis, ka, braucot ar atļauto ātrumu, transporta līdzeklis abos gadījumos nostāsies pie "Stop" zīmes pēc piecpadsmit sekundēm. Izbraucis no "Starbucks" stāvvietas, Kavano pamanīja, ka "Porsche" nonācis pie krustojuma pa labi. Brīdi vēlāk Preskots nogriezās pa kreisi.

Kavano devās uz krustojumu, pagriezās pa kreisi un pamanī�ja "Porsche" transporta plūsmā kvartāla attālumā. Viņ� apzinā�jās, ka nespēs tikt līdzi sporta ma�īnai un Preskots izmantos tās manevrē�anas spējas, lai līklo�iem izbraukātos transporta plūs�mā un lietpratīgi nogrieztos gar stūriem, tā kompensējot ātruma ierobe�ojuma nepārsnieg�anu. Ta�u Kavano cerēja, ka, tiklīdz Preskots attālināsies no veselības kluba, tā atmetīs to pa�a radī�to �iko personību un pēc iespējas centīsies iejukt pūlī, cik nu vien ar �ādu dārgu automobili tas iespējams.

It kā klausīdams �ādai loģikai, Preskots apdomīgi brauca pa Delmontes avēniju, galveno maģistrāli rietumu virzienā uz Mon- terejas pilsētu, kurā divas reizes piesardzīgi izvairījās no vakara sastrēgumiem un iegriezās divstāvu autostāvvietā līdzās biroju kompleksam.

Izeja no garā�as atradās tie�i blakus ieejai, ta�u Kavano bija jāpārliecinās, vai celtnē ir vēl kāda ieeja un izeja un vai Pres�kots, iebraucis garā�ā, bez kavē�anās to neatstās pa otru izeju, ja kāds viņam sekotu. Nelaime tāda, kamēr Kavano braukās apkārt kvartālam, meklējot citas izejas, Preskots var atstāt garā�u pa Ka�vano zināmo izeju. Ta�u tad Kavano pamanīja, ka darbdienas beigās no garā�as vēlas izbraukt tāds daudzums �oferu, ka ēkā pie norēķinā�anās stenda bija izveidojusies spēkratu rinda, tik gara, ka, pēc Kavano aplēsēm, viņ� paspēs apbraukt apkārt kvartālam, pirms Preskots tiks ārā pa �o izeju.

Kā viņ� jau bija cerējis, otras izejas nebija. Atgriezies pie Pres- kota izmantotās nobrauktuves, Kavano iebrauca garā�ā un līku�moja pa krēslaino, pēc izplūdes gāzēm dvakojo�o pirmo stāvu, ta�u "Porsche" ieraudzīt viņam neizdevās. Uzbraucis otrajā stā' vā, viņ� to atrada stāvlaukumā ar izkārtni "Tikai kompaktklasei", kopā ar citām mazākām automa�īnām blakus durvīm uz biroju kompleksu.

Tā atra�anās vieta piespieda Kavano pārskatīt stratēģiju. Ide�ālos apstākļos "Porsche" būtu tālu no durvīm starp masīvākiem spēkratiem, vislabāk starp apvidus ma�īnām, aiz kurām Kavano varētu novietot "Taurus", paslēpties un piesteigties pie Presko- ta, kad tas tuvosies savai sporta ma�īnai.

Tagad Kavano neatlika nekas cits kā novietot auto labu ga�baliņu tālāk. Viņ� prātā pārlika iespēju noslēpties tum�ā stūrī ne�tālu no "Porsche" un uzbrukt Preskotam, pirms tas iekāpj ma�ī�nā. Otrs variants bija ar Emersona nazi izgraizīt sēdekļu pārklājus, kas apslēpa Kavano asins traipus. Piebā�ot "Porsche" izpūtēju ar pārklāja gabaliņiem, dzinējs neiedarbosies. Kad Preskots izkāps, lai apskatītos, kas noticis, viņ� būs zaudējis modrību un Kavano būs labāka izdevība mesties viņam virsū.

Bet vai Preskota uzmanība būs novērsta, Kavano prātoja. Vai pēk�ņais automa�īnas defekts nesaasinās Preskota modrību? Ja Preskotam ir pistole, ja izceļas ap�aude� Es nedrīkstu riskēt viņu nonāvēt, Kavano domāja.

Tad viņ� nolēma, ka vislabākais paņēmiens būtu izsmidzināt mazliet tās apdullino�ās vielas uz "Porsche" durvju roktura. Kad Preskots tam pieskartos un sabruktu, Kavano pieskrietu klāt, paceltu Preskotu, it kā tas būtu piedzēries, un iestieptu viņu "Taurus".

Kavano uzstīvēja lateksa cimdus, ko bija iegādājies dienas lai�kā. Izņēma no plastmasas maisiņa aerosola flakonu, izkāpa no ma�īnas un aizlika rokas aiz muguras, lai prombrauco�ie biroja darbinieki nepamanītu cimdus. Pēc brī�a viņ� jau atkal sēdēja pie stūres. Atlicis flakonu atpakaļ maisiņā, viņ� rūpīgi novilka cimdus, uzmanīgi pieskaroties vienīgi to iek�pusei.

"Taurus" atradās puskrēslā. Biroju darbinieki, kas ienāca garā��ā, viņu nepamanīja. Garā�ā atbalsojās klaudzieni, atveroties un aizveroties automa�īnu durvīm. Transporta līdzekļi atstāja savu stāvvietu un devās uz pirmo stāvu. Palika aizvien mazāk un ma�zāk ma�īnu. Se�os "Porsche" bija vienīgā, kas stāvēja pie sienas bla�kus durvīm, un "Taurus" bija viens no retajiem auto pretējā pusē.

Kavano pārvietoja "Taurus" uz tālāku garā�as sektoru, iejū- kot starp paliku�ajiem braucamrīkiem.

Pusseptiņi. Aizbrauca vēl da�i biroja darbinieki.

Septiņi.

Kad pienāca astoņi un vienīgās ma�īnas stāvā palika "Porsche" un "Taurus", Kavano uzmācās nelāgas priek�nojautas.

-��� Kāds tur aug�ā atstājis pilnīgi jaunu "Porsche", - viņ� pazi�ņoja pie autostāvvietas norēķinā�anās stenda puisim ar riņķi de�gunā. - Jā, smuks, ne?

-��� Vai te ir pietiekami dro�i tik dārgam autiņam?

-��� Te vienmēr kāds de�urē, piemēram, es. Pagaidām zag�anas mēģinājumu nav bijis.

-��� Pagaidām?

-��� Tā īpa�nieks maksā pa mēne�iem. Tomēr ērmīgi.

-��� Kas ir ērmīgi?

-��� �is to "Porsche" savāc tikai pēcpusdienās. Izbrauc apmēram pusvienos. Drusku pāri pieciem atgrie�as.

Un iziet cauri biroja ēkai, Kavano saprata. Tad viņ� no ielas vēro, vai viņam kāds sekojis.

Viņ� mani ir atklājis. Man jāpieņem, ka tas izdzimtenis mani atklājis. Kavano izbrauca no garā�as, kura, kā viņ� atskārta, Pres- kotam bija robe�līnija starp Karteru un to identitāti, kuru viņam bija radījusi Kārena. Atgrie�oties uz Delmontes avēnijas, Kava- no bija pilnīgi pārliecināts, ka Preskots netālu no garā�as novie�tojis citu transporta līdzekli, tādu, kur� nepiesaistītu uzmanību un iejauktu pūlī, kā Kavano bija viņam mācījis.

Kavano piesargājās ne reizi neiemest aci atpakaļskata spogu�lī. Viņ� nedrīkstēja riskēt pat ne ar niecīgāko izpausmi, kas liktu Preskotam nojaust Kavano cerību, ka tiek izsekots. �ķita, ka cau�ri saspringtajam augumam �aujas dzirksteles; Kavano nogriezās pa kreisi un traucās dziļāk Monterejas vēsturiskajā vecpilsētā. Drīz vien viņ� attapās uz Kanerija ceļa, kur D�ona Steinbeka lai�kā bija zivju apstrādes fabrikas, bet tagad sabūvēti veikaliņi un kafejnīcas, ta�u viņ� par tiem nelikās ne zinis. Labajā pusē saule slīga dziļāk okeānā. Arī tai viņ� nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Seko man, Kavano turpināja cerēt. Seko man!

Viņ� pūlējās iztēloties, kas �obrīd norisinās Preskota prātā. Pir�mais kārdinājums būtu pēc iespējas drīzāk aizlaisties no Karme- las un Monterejas apkaimes. Ta�u Preskotam zināms vienīgi tas, ka atklāta tikai viņa jaunā personība - D�o�ua Kārters. Ja Pres�kots secinās, ka �obrīd Kavano darbojas viens pats, - un tāds ie�spaids viņam varēja rasties, - vai viņ� nesekos Kavano, lai pa�sargātu Kārenas radīto viltoto identitāti, likvidējot to, kur� apdraud �o identitāti? Tas viss bija atkarīgs no tā, kādu baudu Preskotam sagādāja jaunā dzīve un cik ļoti viņ� no tās negribēja atteikties. Vai viņ� ņems kājas pār pleciem vai arī aizsargās iden�titāti, kuras dēļ nogalinājis jau piecus cilvēkus?

Kavano vadīja ma�īnu, cik vien vienmērīgi spēja, neveicot nekādus izvairī�anās manevrus. Kanerija ceļ� beidzās ar strupce�ļu, liekot viņam nogriezties vispirms pa kreisi, pēc tam pa labi, ta�u citādi viņ� turpināja braukt taisni, sekojot okeāna piekras�tes līnijai labajā pusē. Rietēja saule, vēr�ot baltās viļņu galotnes tum�i iesārtas. Kavano ne reizi neielūkojās atpakaļskata spogulī. Viņ� nekā neizrādīja cerības, ka tiek izsekots. Pabraucis garām vairākām apstā�anās vietām, no kurām pavērās gleznaina aina�va, visbeidzot viņ� izvēlējās pieturvietu, kurā atradās vēl da�as ma�īnas. Nobraucis no ceļa, viņ� apstājās gabaliņu nostāk no pā�rējiem automobiļiem, izkāpa no ma�īnas un pārgāja pāri ceļam, dodoties uz prāviem akmeņiem piebārstīto okeāna piekrasti.

Tur Kavano, sev par pārsteigumu, izdarīja ko tādu, ko varētu nosaukt par drosmīgu rīcību, lai gan neuzskatīja, ka ar to būtu jebkāds pamats lepoties. Kā Kavano grūtsirdīgi sev atgādināja - ja būtu paklausījis D�emiju un kopā ar viņu devies uz D�ekson- holu, viņam �ai brīdī nebūtu nepiecie�amības nepakļauties vi�siem aizsardzības instinktiem. Viņ� izvēlējās divus zemus akmens bluķus, kas bija gana tuvu viens otram, lai uz viena apsēstos un uz otra uzslietu pēdas. Uzgriezis muguru stāvlaukumam, viņ� no�lika rokas uz ceļgaliem un gaidīja.

Ūdens klajā mirguļoja saulriets. Uzpūta vēsa brīzīte, iesvie��ot sejā viļņu �ļakatas, kas triecās pret akmeņiem. Ta�u Kavano uzmanība bija pievērsta vienīgi troksnim, ko sacēla automa�īna, kas viņam aiz muguras nobrauca no ceļa un apstājās stāvlaukumā.

Dzinējs palika neizslēgts. Atvērās un pēc brī�a aizcirtās auto durvis. Par spīti bangu rēkoņai, Kavano dzirdēja soļus, cilvēkam �ķērsojot ceļu. Uz oļiem �ņirkstēja kurpes, kāds tuvojās akme�nim, uz kura viņ� sēdēja.

Soļi apstājās viņam aiz muguras.

Bailes uzkurināja "cīnies vai bēdz" reakciju. Kavano palika ne�aizsargātajā pozīcijā, centrālā nervu sistēma bija saspīlēta līdz ga�lam, traucoties, pulsējot, pieprasot vairāk skābekļa un vēl stei�dzīgāku asiņu pieplūdumu.

-��� Kā tu mani atradi? - Preskota balss drebēja, glu�i kā pirma�jā reizē, kad Kavano bija to izdzirdējis.

-���� "Vasaras māja" un "Nospēlē man "Mistiju"". - Kavano plaukstas svīda.

Da�us mirkļus klusumu pārtrauca tikai bangas un tuk�gaitā rū�co�ais dzinējs.

-��� Tu esi vērīgs.

-��� Un tu ātri apgūsti. Citā dzīvē no tevis būtu iznācis opera�tors. � Apelē pie viņa lepnuma, Kavano sevi mudināja.

-��� Vai tu vienmēr lieli cilvēkus, kurus grasies nogalināt?

-���� Es vairs negribu tevi nogalināt. - Kavano nenovērsās no saulrieta iekrāsotā okeāna.

-��� Vai tas pārliecinās mani nenogalināt tevi?

-��� Ne jau tāpēc tu te pienāci. Citādi jau būtu nospiedis gaili.

-��� Tad kādēļ es te ierados?

-��� Lai aprunātos ar mani. - Kavano ar pūlēm kontrolēja elpu.

Un atkal vienīgās skaņas radīja bangas un tuk�gaitā strādājo��ais dzinējs.

-���� Nepacel rokas no ceļgaliem! Turpini lūkoties okeānā! - Preskots piekodināja.

Brīzei pieņemoties spēkā, Kavano izdzirdēja soļus uz oļiem. Perifēriskās redzes laukā labajā pusē parādījās plecīgs stāvs, dro��ā attālumā tuvojoties akmenim. Preskots bija pārmetis pār rokām �aketi, apslēpjot, kā sprieda Kavano, pistoli.

-��� Rādās, ka esi viens.

-��� Tev bija gana laika novērot garā�u. Tu zini, ka es vienīgais sekoju "Porsche".

-��� Ko tu uzklāji durvju rokturim?

-��� Tev tik labi izdevies mani novērot?

-��� Es virs vairākām garā�as �ķērssijām noslēpu mazītiņas video�kameras. Sīkas sīciņas. Darbojas ar baterijām. Praktiski nemanā�mas. Internets ir stāvgrūdām pilns ar reklāmām: "Kontrolējiet savu bērnu auklīti. Vērojiet, kā jūsu kaimiņu meitene sauļojas." Es veicu novēro�anu monitoros busiņā garā�as pirmajā stāvā.

-��� Tad tev nav noslēpums, ka palīgu man nav.

-��� Ko tu uzklāji durvju rokturim?

-��� Apdullino�u vielu, kas iedarbojas caur ādu.

-��� Kāpēc tu strādā viens? Kāpēc nepaziņoji valsts iestādēm, kur esi mani atradis?

-��� Tāpēc, ka valsts iestādes vēlētos ar tevi noslēgt vieno�anos, lai tu liecinātu pret militāristiem, kas tevi nolīga izstrādāt hor�monu.

-��� Tu to izok�ķerēji?

-��� Pieņemu, �obrīd tu hormonu nelieto vienīgi tāpēc, ka oke�āna vēj� aiznestu plūsmu prom, pirms tas tiktu man klāt.

-��� Kur� tev par to pastāstīja?

-��� Vīrs, kur� sevi nodēvēja par Klainu. Vadīja vienību, kura mēģināja tevi nolaupīt.

-��� Es zinu, kas ir Klains. - Preskota balss nocietinājās.

-��� Tev par viņu vairs nav jāraizējas. Viņ� ir miris.

-��� Tavs darbs?

-��� Nē. Par to atbildīga sieviete, ko es saucu par Greisu.

-��� Greisa?

-��� Piecas pēdas un desmit collas gara. Zilas acis. īsi, gai�i ma�ti. Izskatās tā, it kā bie�i apmeklētu trena�ieru zāli. Viņu varētu dēvēt par pievilcīgu, ja vien neizskatītos tik īgna.

-��� Arī es pazīstu Greisu. Viņas īstais vārds ir Alisija.

-��� Pārāk sievi�ķīgs.

-���� Sievietei, kuras apmācība ietilpst eksperimentālā īpa�o uzdevumu vienības programmā, daļa sievi�ķības, jādomā, iet zudumā.

Saule gandrīz bija noslēpusies aiz apvār�ņa. Iestājoties krēs�lai, Kavano kļuva skaidrs, kāpēc Preskots bija atstājis auto�ma�īnas motoru darbojamies. Priek�ējie lukturi bija ieslēgti un pavērsti pret viņiem abiem. Preskots negribēja, lai nosē�as auto akumulators.

-��� Viņa bija tā, kas man iedeva apdullino�o vielu, ko uzpūtu uz tava durvju roktura.

-��� Man prieks, ka tu pastāstīji.

-��� Kāpēc?

-��� �aubos, vai tavu spēju lokā ietilpst laboratorijas un formu�las. Tātad to vielu tev kāds iedevis. Tas ir pretrunā ar apgalvo�jumu, ka tu strādā viens.

-��� Es nesadarbojos ar Greisu, tici man.

-��� Pārliecini mani!

-���� Man ir� - Kavano ar piepūli pārkāpa savu likumu nekad neatklāt personisku informāciju. - Man ir sieva.

-��� Tu man teici, ka tev ģimenes nav.

-���� Padomā tik, - Kavano attrauca. - Parasti es viņu turu pa gabalu no sava darba. Ta�u pēc notikumiem bunkurā viņa bija vienīgā, kam es varēju piezvanīt un lūgt palīdzību. Viņa ieradās kopā ar mani Karmelā. Vakar Greisa viņu nolaupīja. Ja es ne�piegādā�u Greisai tavu līķi, mana sieva� - vārds iestrēga kaklā, - mirs.

-��� Spēcīgs pamudinājums, lai mani novāktu.

-��� Glu�i otrādi. - Bangu mestās �ļakatas mērcēja Kavano se�ju, ta�u vaigi bija tā baiļu sastindzināti, ka viņ� to gandrīz ne�manīja. - Ja es piegādātu tavu līķi, vai Greisai būtu motivācija atlaist manu sievu? Greisai ir papilnam iemeslu mani neieredzēt. Es viņu sakropļoju un iznīcināju viņas vienību.

-��� Sakropļoji?

-��� Ie�āvu kājā. Manis dēļ lec ar kruķiem. Viņas priek�niecība no viņas tikpat kā atteikusies.

-Jā, tas viss kopā viņu katrā ziņā aizkaitinātu, - Preskots pie�zīmēja.

-��� Tādējādi man ir aizdomas, ka, saņēmusi tavu līķi, Greisa izmantos manu sievu, lai atmaksātu par visu, ko esmu viņai ie�riebis.

-��� Ticami.

-��� Es gribu, lai tu man palīdzi, - Kavano sacīja.

Bangas dārdēja. Dzinējs rūca. Lukturu gaisma �ilbināja.

-��� Kā, lūdzu? - Preskots pārvaicāja.

-��� Esmu izdomājis, kā atrisināt mūsu abu problēmas. - Kavano krūtis sa�ņaudzās.

-��� Runā!

-��� Mana sieva man ir svarīgāka par visu pasaulē.

-��� Svarīgāka nekā pieci miru�i draugi?

-��� Svarīgāka par visu. Ja ar viņu kas notiks, es nezinu, kā spē��u� Palīdzi man viņu atgūt, un tev vairs no manis nebūs jābai�dās. Es tev neko sliktu nedarī�u. Es arī neļau�u nevienam tev ne pirksta piedurt.

-��� Tu atkal būsi mans sargs? - Preskots nosprauslājās. - Un kā tie�i man būtu tev jāpalīdz?

-��� Atrisinot tavu problēmu, es vienlaikus atrisinā�u arī savējo. Es zvanu Greisai un paziņoju, ka esmu tevi sagūstījis, ta�u ne�nogalinā�u tevi, kamēr viņa neatlaidis manu sievu. Es vienojos par apmaiņu. Kamēr sieva nāk pie manis, tu soļo pie Greisas. Ta�u Greisa neaptver, ka tu neesi mans gūsteknis - tu esi mans sabiedrotais.

-��� Kāpēc viņa neko nenojautīs?

-���� Greisa zina, ka es esmu mērojis tādu ceļa gabalu, lai tevi nogrābtu. Viņa uzskata, ka mēs esam ienaidnieki.

-��� Un mēs tādi neesam?

-Ja tu man palīdzi, tad ne.

-��� Kas viņu aizkavēs mani no�aut brīdi, kad es parādos redzes�lokā?

-��� Viņa gribēs gūt personisku gandarījumu, atrodoties tev tu�vu, pirms tev ko nodara. Ta�u tev katram gadījumam mugurā būs Kevlara veste, kas atrodas manā ma�īnā. Greisa tevi ir re�dzējusi tikai tad, kad biji miesās ra�ens. Tā kā tu esi pamatīgi zaudējis svaru, veste radīs iespaidu, ka tu līdzinies tam, kāds biji agrāk. Tas nepiesaistīs uzmanību. Tas neradīs viņā aizdomas. Pirms es pagrūdī�u tevi Greisai pretī, izlik�os, ka tevi apstrādā�ju. Es izgaisinā�u viņas neuzticību vēl vairāk, iztēlojot, ka tev ir sasaistītas rokas aiz muguras. Apsējs gan nebūs cie�s, un brīdī, kad nonāksi pietiekami tuvu� Tu proti apieties ar to pistoli, ko slēp zem jakas?

-��� Es katru rītu vingrinos �autuvē telpās Monterejā.

Kavano nepūlējās aizrādīt, ka mērķu ap�audī�ana krietni at��ķiras no tā, kā jāsaņem dū�a, lai �autu pa dzīvu būtni. Kā Pres- kots ne reizi vien bija demonstrējis, viņ� nogalinot neizrādīja ne mazāko svārstī�anos.

- Brīdī, kad tu atradīsies pietiekami tuvu Greisai, pārrausi saites uz rokām, izvilksi pistoli un no�ausi viņu.

-��� Viegli teikt. Ja nu viņai ir palīgi?

-��� Īstenībā tie�ām ir. Vēl viena operatore. Greisa apgalvo, ka ir tā atstumta, ka nevienu citu palīgu nav varējusi atrast.

-��� Pastāv varbūtība, ka viņa melo.

-���� Mēs izvēlēsimies apmaiņas vietu, kurā varam nokļūt jau pirms viņām. Tā mēs varam novērot, vai negadīsies pārsteigumi.

Lai arī kā notikumi risināsies, tu varēsi paļauties uz manu palī�dzību.

-��� Tu nudien esi nopietni nobriedis? - Preskots vaicāja.

-��� Greisa tevi ienīst tā, ka ne brīdi nerims tevi vajāt. Tu vairs nemū�am nejutīsies dro�ībā. Ik mirkli sev aiz muguras dzirdēsi soļus. Ja gribi saglabāt savu jauno identitāti, tev viņa jāaptur. Nāc man palīgā atgūt sievu, un es tev palīdzē�u tikt vaļā no Grei- sas.

-��� Un pēc tam? Ja mums �is gājiens izdosies, ja atgūsi savu sie�vu, tu nedarīsi neko, lai man kaitētu?

-��� Tie�i tā, - Kavano apliecināja.

-���� Par spīti tam, ko es izdarīju ar tavu vienību? Tas ir viens ellīgs uzticības pavērsiens. Izklāsti man kādu iemeslu, lai es tev ticētu.

-��� Es tev snieg�u labāko iemeslu pasaulē, - Kavano atbildēja. - Mans godavārds.

Kavano pirmo reizi novērsās no tum�ā apvār�ņa. Gaismas ap��ilbināts, viņ� pagriezās un palūkojās tie�i uz Preskotu, uz gan�drīz nepazīstamajiem, vīri�ķīgajiem sejas pantiem, izteiktajiem vaigiem un �okli, kazbārdiņu, noskūto galvvidu un attīstītajiem pleciem.

-���� Es dodu tev savu godavārdu. Palīdzi man atgūt sievu, un tev vairs nekad nebūs jābīstas no manis.

-���� Tavu godavārdu? - Preskots to izrunāja kā nedzirdētu jē�dzienu.

-��� Un manu mīlestību pret sievu.

-��� Kā es varu zināt, ka tev vispār ir sieva? Kā es varu zināt, ka te neslēpjas kāda viltība?

-��� Es varēju tevi no�aut jau autostāvvietā pie veselības kluba. Es taupīju tavu dzīvību tāpēc, ka mēs viens otram esam vajadzīgi.

Preskota tum�ās acis reaģēja.

-��� Bet, ja ar to ir par maz, varbūt ticēsi Greisai? - Kavano jau�tāja. - Motelī, kurā esmu apmeties, telefonam ir iebūvēta skaļ�ruņa funkcija. Kad piezvanī�u Greisai un tu dzirdēsi viņu runā�jam par manu sievu, vai tad tu ticēsi?

Tēmēdams ar pistoli, kas bija paslēpta zem �aketes, Preskots aiz Kavano iegāja moteļa numurā, lika aizslēgt durvis un aizvilkt ciet aizkarus. Kavano kustējās piesardzīgi, turēdams rokas atsta�tus no sāniem, kaut arī pistoli un Emersona nazi bija atstājis ma��īnā, kā Preskots bija noteicis.

Kad aizkari bija ciet, Preskots novietoja �aketi uz krēsla, at�klājot, ka visādā ziņā sekojis Kavano paraugam un viņa pistole ir tāda pati, kādu viņ� bija redzējis nēsājam Kavano, - "Sig Sauer225".

-��� Tie�i tā mēs iepazināmies, - Kavano noteica, - tu biji pa�vērsis pret mani pistoli.

Preskota acu zīlītes bija tikpat milzīgas un tum�as kā toreiz noliktavā.

-��� Atceries mūsu sarunu par adrenalīnu? - Kavano apvaicājās.

Preskots pamāja ar galvu un pārlaida mēli pār lūpām.

-��� Bunkurā.

-��� Es tev stāstīju, ka cilvēku, kas pakļauj adrenalīnu un izvē�las "cīnīties", nevar saukt par drosmīgu. Bet tāds kā tu, kur� spēj darboties, par spīti bailēm, alkst bēgt, tomēr enerģiski stājas pretī draudiem, - tāds ir drosmīgs.

-��� Nepielaizies! Mana vienīgā vēlē�anās ir atbrīvoties no sa�viem ienaidniekiem.

Kavano norādīja uz kumodi.

-��� Es grasos atvērt �o atvilktni un tev kaut ko parādīt.

-��� Tikai lēnām!

Kavano atvēra atvilktni ar kreisās rokas pirkstu galiem.

-��� Krū�turi. Biksītes. Es jau labi sen atmetu transvestīta para�dumus.

-��� Ko? - Preskota vaigi piesarka.

-��� Vannas istabā atradīsi sievie�u tualetes piederumus. Matu laku. Lūpu krāsu. Sejas krēmu. Mazu asmenīti. Es gribu, lai tevī nepaliek ne �aubu ēna, ka es ceļoju kopā ar sievieti.

-�� Labi, tu mani pārliecināji, - Preskots samulsis novilka. - Jau�tājums ir tāds - vai viņa ir nolaupīta.

Kavano izņēma no krū�u kabatas Greisas iedoto papīra lapi�ņu. Viņ� piegāja pie telefona, kas atradās pie gultas, piespieda devītnieku, pieslēdzot līniju ārpasaulei, nospieda pogu, kas akti�vizēja telefona skaļruņa funkciju, un piezvanīja uz mobilo tālru�ni, kuru, pēc Greisas teiktā, viņa lieto.

Apsēdu�ies gultās viens otram pretī, Kavano un Preskots, kur� vēl aizvien bija pavērsis pistoli pret Kavano, dzirdēja pirmo pīk�stienu.

Otrs pīkstiens.

Mirklī, kad Kavano sāka ba�īties, vai Greisa būs sazvanāma, atbildēja spīva sievietes balss:

-��� Hallo!

Kavano palūkojās uz Preskotu, it kā taujādams: vai tu pazīsti?

Preskota lūpas nobālēja.

Sakaros ar mobilo tālruni iejaucās traucējumi. Labi, Kavano padomāja. Viņa neievēros nedaudz dobjo skaņu, kādu rada skaļ�ruņa funkcija.

-��� Tas esmu es, - Kavano atsaucās.

-��� Ceru, ka zvani, lai pavēstītu labas ziņas.

-��� Preskots ir pie manis.

-��� Beigts?

-��� Es gribu dzirdēt sievas balsi.

-��� Es prasu, vai viņ� ir miris!

-��� Un es teicu, ka gribu dzirdēt sievas balsi.

Kavano dzirdēja vēl da�us sprak�ķus un tad apslāpētas, ne�pet�nas balsis fonā.

Pēk�ņi Greisas spalgā balss atgriezās, sakot:

-��� Pasaki, ka tev viss ir kārtībā.

Atbilde nesekoja.

-��� Dieva dēļ, runā!

-��� Man� - D�emijas sāpēs sa�ņaugtā balss lika Kavano kak�lam līdzjūtībā iesūrstēties. - �Man viss kārtībā.

-��� Tā, - Greisa iejaucās. - Viņa jūtas labi. Kas ir ar Preskotu?

-��� Ko jūs, sasodīts, viņai esat nodarīju�as?

-��� Neko tādu, ko nevar padarīt vēl sāpīgāku.

Kavano acu priek�ā pēk�ņi nostājās mokpilna aina - D�emi- ja ar asinīm notraipītu seju.

-��� Jo drīzāk tu viņu atgūsi, jo drīzāk viņa saņems maigu mīl�nieka aprūpi, - Greisa ņirdzīgi izmeta. - Preskots. Tu teici, ka ziņas ir labas. Viņ� ir miris?

-Nē.

-��� Tad tās ne tuvumā nav labas ziņas. Kāpēc tu viņu nenoga�lināji?

Kavano pavērās Preskotā, mēmi jautādams: nu tu dzirdi? Es tevi nemānīju.

Preskota gludā galva spīdēja sviedros.

-��� Gribu būt dro�s, ka atgū�u savu sievu, - Kavano atteica.

-��� Tu uzskati, ka es varu neturēt savu solījuma pusi?

-��� Jā, ja piegādā�u tev līķi. Vai tev būtu kāda motivācija at�dot man sievu? Tagad vani piedalīties līdzvērtīgā apmaiņā. Kad es redzē�u savu sievu, tu redzēsi Preskotu. Kad tu atlaidīsi manu sievu, es atlaidī�u viņu. Pēc tam tu varēsi ar Preskotu darīt, ko gribi.

-��� Nolādēts, tā mēs nebijām vienoju�ies.

-��� Bet tie�i tā notiks.

Skaļrunī iestājās klusums, ja neņem vērā elektronisku �ņā�koņu.

-��� Man nepatīk, ka uz mani izdara spiedienu, - Greisa noskal�dīja.

-��� Tev vajadzētu būt apmierinātai. Tu apliecināji, ka tev līdz rītrītam jāatgūst priek�niecības uzticība. Tā tu apsteidz grafiku. Atdod man sievu, un Preskots nonāks tavā rīcībā. Mūsu abu ne�dienas tūlīt būs galā.

Greisa ieslīga klusumā un beidzot gurdi, izmisīgi nopūtās.

-��� Kur tu gribi veikt apmaiņu?

Kavano tre�oreiz palūkojās Preskotā. Pa ceļam uz moteli viņi bija apspriedu�i apmaiņas loģistiku, ja Kavano spētu pārliecināt Preskotu par savu vārdu patiesīgumu un Preskots būtu ar mieru piedalīties. Preskots, kur� bija krietnu laiku pētījis Karmelas ap�kārtni, bija nācis klajā ar priek�likumu.

Kavano Greisai sacīja:

-��� Aptuveni piecpadsmit jūd�u uz dienvidiem no Kannelas uz pirmās maģistrāles ir ceļ�, kas iestiepjas kalnos. Uz ceļa zīmes rak�stīts "Vēstures piemineklis".

-��� Kultūras man vēl trūka! Kas tā par vēsturisku vietu?

-��� Akmens kapela, kuru tūksto� deviņi simti sestajā gadā uz�cēla kāds vientuļnieks. Baņķieris, kura ģimene gāja bojā Sanfran�cisko zemestrīcē. Tā gan jau praktiski sabnikusi. Tur reti kāds pa�rādās.

-Jāprasa, kā tev par �o kapelu zināms.

-���� Esmu jau agrāk bijis Karmelā, - Kavano meloja. - Reiz, braucot no Losand�elosas, ieraudzīju �o pagriezienu un izdomāju to apskatīt.

-��� Un man jājūt paļāvība, tiekoties ar tevi tādā vietā?

-��� Paklau, tu esi tā, kurai �ī palīdzība vajadzīga. Mana vienīgā vēlē�anās ir tikt vaļā no tā elles izdzimuma un atgūt savu sievu. Ko tu ar Preskotu izdari kalnos, kur tevi neviens netraucēs, tā ir tava darī�ana. Biju domājis, ka tādu nomaļu kaktu spēsi novēr�tēt.

Vēl viena izmisīga, gurda nopūta. Greisā aizdomas cīnījās ar nepiecie�amību atgūt priek�niecības uzticību.

-��� Cikos?

-��� Pēc stundas.

-��� Tik ātri tur netik�u. Lai būtu pēc divām! - Greisa pārtrau�ca sarunu.

Kavano atslēdza telefona skaļruņa funkciju un novietoja klau�suli uz aparāta. Viņ� stīvu muti vērās Preskotā un pistolē, kuru tas bija pavērsis pret viņu.

-Nu?

Preskots, nedro�i ievilcis elpu, �ķita parādām pārsteidzo�u gri�basspēku, sakopoja visus spēkus, �ā procesa laikā nez kāpēc iz�skatoties blīvāks un stingrāks. Viņ� pievērsa skatienu cipariem pulkstenī pie gultas - 10:20.

-��� Viņa meloja, teikdama, ka nokļūs tur tikai pēc divām stun�dām.

-��� Trāpīts!

-��� Viņa tur būs pēc iespējas ātrāk, - Preskots turpināja. - Lai ierīkotu lamatas un pieraudzītu, ka slazdus nesagatavo tu.

-��� Vēlreiz trāpīts! Es jau kuro reizi atkārtoju - tu neesi izvēlē�jies pareizo profesiju.

-��� Mums nav daudz laika, - Preskots sacīja.

-��� Kāda būs tava izvēle - turpināsi bēguļot, nemitīgi lūkojo�ties pāri plecam, vai arī jau �ovakar pieliksi punktu nedienām?

Preskots lūkojās viņā, pareizāk sakot, lūkojās cauri viņam, it kā Kavano nesēdētu viņam pretī, it kā Preskots vērtos nomāco��ā nākotnē, kas sastāv no nebeidzamas vajā�anas dienām un nak�tīm.

Beigu beigās viņ� piecēlās kājās. Tumsnējā kazbārdiņa asi kon�trastēja ar vaigu bālumu. Pāri kailajai galvai sūcās sviedri. Pres�kots izskatījās tā, it kā �ie divi vārdi būtu visgrūtāk izrunājamie viņa mū�ā.

-��� Dodamies ceļā.

-��� Novelc kreklu! Uzmet mugurā �o! - Kavano pasniedzās zem "Taurus" aizmugurējā sēdekļa pārvalka un izvilka tur noslēpto lo�u necaurlaidīgo vesti. - Tavs krekls ir gana brīvs, un zem tā pavilktā veste nebūs pamanāma. Virs krekla uzvelc �aketi, lai no�slēptu pistoli!

"Taurus" bija novietots pustumsā moteļa stāvlaukumā. Izman�tojot automa�īnu par aizsegu, Preskots paklausīgi izdarīja to, ko viņam lika. Kad Kavano skatienam uz niecīgu mirkli pavērās Preskota stingrais vēders un attīstītie krū�u muskuļi, viņ� bija pār�steigts.

Kad Preskots bija uzvilcis �aketi, Kavano pakampa sudrabai�nās līmlentes rituli no aizmugurējā sēdekļa grīdas.

-�� Tagad apsēdies priek�ā! Kamēr brauksim, aptin lenti ap po�tītēm.

Preskota sejas izteiksme bija aizdomu pilna.

-��� Aptin tā, lai izskatās cie�i! - Kavano mācīja. - Un tad liec lietā �o! - Kavano atvēra �ofera puses durvis un pacēla Emerso- na nazi, ko Preskots bija pavēlējis atstāt kopā ar pistoli pie ma��īnas pedāļiem. Piespiedis īk�ķi pie izciļņa asmens neasajā pusē, Kavano atvāza nazi un pasniedza to Preskotam. - Iegriez līmlenti no iek�puses, lai nepiecie�amības gadījumā vari atplēst to vaļā ar kājām.

Preskots vēl aizvien skatījās ar aizdomām.

-��� Vai tev neliekas, ka �ādā attālumā es būtu varējis izraut tev pistoli un no�aut tevi? - Kavano apjautājās. - Kamēr tu esi ar mani, tu esi dro�ībā. Aptin līmlenti ap potītēm un pēc tam ie�griez ar nazi! Esi uzmanīgs! Asmens ir ass.

Kavano iekāpa automa�īnā, pacēla pistoli no grīdas, iestūma to makstī un gaidīja, līdz Preskots viņam piebiedrosies. Presko- tam nācās vēlreiz sakopot spēkus, līdz viņ� iekāpa.

Kavano nekavējoties nobrauca divus kvartālus līdz spo�i ap�gaismotam pārtikas veikalam, kuru bija ievērojis, kopā ar Pres- kotu dodoties uz moteli. "Atvērts līdz pusnaktij" - vēstīja neo�na izkārtne. Viņ� iedrāzās iek�ā un pēc piecām minūtēm atgriezās ar papīra maisiņu un tā saturu izbēra uz sēdekļa.

Kavano traucās tālāk, un Preskots pameta skatienu uz �etriem priek�metiem - pudelīti bezkrāsaina kukurūzas sīrupa, pudelīti sarkanās pārtikas krāsvielas, plastmasas bļodiņu un milzīgu plast�masas karoti.

-��� Kam tas viss domāts?

-��� Samaisi bļodiņā mazliet kukurūzas sīrupa un pārtikas krās�vielas, - atteica Kavano, vadīdams auto uz 1. maģistrāli.

-��� Dieva dēļ, kādā nolūkā?

-��� Ja nepiemin profesionālu grima komplektu, �is ir labākais paņēmiens, kā imitēt kreveles un �ūsto�as asinis.

Viņi pievienojās auto lukturu gaismas straumei, kas devās pa 1. maģistrāli dienvidu virzienā. Par spīti nepacietībai, Kavano strikti ievēroja ātruma ierobe�ojumu. Paneļa pulkstenis rādīja 10:40. Tik�anās vietā viņiem bija jāierodas cik vien iespējams agri, un divdesmit minūtes jau bija palaistas vējā.

Preskots pabeidza maisīt mikstūru un iebāza roku �aketes ka�batā, izvelkot pelēku metāla stobriņu.

Kavano saspringa.

-��� Tas ir�?

-��� Hormons. - Preskots pamāja. - Tev bija taisnība. Es to ne�lietoju pludmalē tāpēc, ka vēj� to būtu aizpūtis sāņus. Ja pagrie��ot korķīti, dro�ības nolūkos iedarbojas divdesmit sekun�u aiztu�re. Pēc tam tās saspiestais saturs izplūst.

-��� Tu esi iecerējis to lietot tik�anās laikā?

-��� Nostādi mūs tā, ka vēj� pū� no muguras.

-��� Ja nu tas nav iespējams? Ja man kaut drusku tās gāzes ie�plūdīs sejā, es nevarē�u palīdzēt. Un ja nu Greisa ar partneri re�aģē tie�i tāpat kā reind�eri Floridā? Nevis bēg, bet sāk panikā �audīties. Un lodes var trāpīt D�emijai.

Preskots neatbildēja.

-��� Nē, - Kavano noskaldīja.

-��� Bet�

-��� Noliec to uz sēdekļa!

Preskots palūkojās uz viņu.

-��� Dari tā, - Kavano neatlaidās. - Atstāj te!

Preskots nolika stobriņu uz sēdekļa.

-��� �ā hormona dēļ es pirmo reizi uzzināju, kas ir bailes, - Ka�vano teica. - Vai pastāv arī neitralizētājs? - Viņ� cerēja, ka jau�tājums izklausās nevērīgs.

-��� Protams. Citādi pat dro�ības aizture nelīdzētu, un ierocis ie�darbotos arī uz cilvēku, kur� to atskrūvēj is.

-��� Pretlīdzeklis bailes nenovēr�?

-��� Tikai hormona radītās.

-��� Es gribu, lai tu man to izsniedz, - Kavano sacīja.

-��� Nevaru.

-��� Kāpēc ne?

-��� Pretlīdzekļa nav man līdzi, - Preskots attrauca. - Pat ja es varētu tev to iedot, �obrīd tas nekādi nelīdzētu.

-��� Ko tu stāsti?

-��� Tu tik un tā baidītos par sievu. Iemīloties kādā, tu sāc bai�ļoties, ka ar �o cilvēku var kaut kas notikt. Man, par laimi, ir izdevies no �īm bailēm izvairīties. Nu tev būs izdevība no�skaidrot.

-��� Ko noskaidrot?

-��� Kā kļūt drosmīgam.

Viņi pabrauca garām Karmelai un virzījās tālāk uz dienvidiem, gai�o lukturu skaits ruka, līdz tikai rets automobilis pabrauca ga-

rām, un viņi nonāca lielākoties neapdzīvotā apkaimē pie Lobo- sas raga.

Drīz vien Kavano caur koku ēnām saskatīja attālu māju gaismas.

-��� Kas ir �is ciems?

-���� Karmelhailendsa. Neliels māju puduris stāvā krastā virs okeāna.

Kavano labajā pusē pamanīja ceļu, kas vijās uz ciematu. Gais�mas kūļiem caururbjot ēnas, viņ� novirzīja ma�īnu uz celiņa un apstādināja starp kokiem.

Kavano izslēdza apgaismojumu.

-��� Agrāk es to nedrīkstēju, satiksme bija pārāk dzīva. Tavu seju varēja pamanīt policists un mūs apstādināt.

Kavano paņēma plastmasas karoti, iegremdēja to mikstūrā un iztriepa ko�i sārti iekrāsoto kukurūzas sīrupu ap Preskota mutes kreiso kaktiņu, pār kreiso vaigu, deniņiem un izveidoja tādu kā dziļu brūci pār viņa kaili noskūto galvu. Saskaroties ar gaisu, mik�stūra sāka biezēt; izskatījās, it kā uz Preskota sejas būtu sarecēju��as asinis.

Kavano ieslēdza ma�īnā gaismu, un atblāzma no paneļa ļāva viņam nopētīt radīto iespaidu.

-��� Izskatās, ka pēc tevis ilgojas slimnīcas palāta.

-��� Bet es sao�u kukurūzas sīrupa smaku.

-��� Kad tu nonāksi tik tuvu Greisai, ka viņa varēs to saost, viņa jau būs pagalam.

-��� Gribu būt dro�s.

-��� Kā to saprast?

-��� Tam jābūt īstam.

-��� Nesaprotu, ko tu�

-��� Iegriez man! - Preskots lika.

-Ko?

-�� Galvā. Brūces galvā asiņo satrieco�i. Varam līdzīgais smārds nomāks kukurūzas sīrupa smaku.

-��� Jēziņ� - Kavano izdvesa.

-��� Dari tā! - Preskots sarāvās, ieraugot Kavano paceļam Emer- sona nazi.

Iegriezdams divas collas garo robu virs Preskota pieres, Ka- vano tikai varēja iztēloties, kāda rakstura stingrība bija nepie�cie�ama Preskotam.

Asinis mutuļoja.

Kavano noslaucīja asmeņa sānus pret Preskota seju un �ūsto- �o mikstūru.

Preskots tagad izskatījās pēc dzīva miroņa.

-��� Izstiep rokas uz priek�u! - Kavano norīkoja.

Tās drebēja, un Kavano savija sudrabaino līmlenti ap Pres�kota rokas locītavām. Iebāzis Emersona nazi starp locītavām, Ka�vano uzmanīgi iegrieza līmlenti no iek�puses gan priek�ā, gan aiz�mugurē. �ādas darbības rezultātā līmlente no attāluma izskatījās neskarta, ta�u patiesībā tās sīkstums bija novājināts, un Preskots bez pūlēm to pārraus pu�u.

-��� Kārtībā? - Kavano apvaicājās.

Preskots paraustīja rokas, izmēģinot līmlentes stiprumu, un gandrīz pārplēsa to. Ievelkot plau�ās gaisu, elpa notrīsēja.

-��� Kārtībā.

Kavano apgrieza ma�īnu otrādi un atgriezās uz 1. maģistrāles, turpinot ceļu dienvidu virzienā. Labajā pusē mēness lēja gaismu pāri okeānam. Kreisajā mirdzēja retas uguntiņas kalnā. Uz ceļa bija tikai "Taurus", neviena cita automa�īna.

-��� Pagrieziens nākamajā līkumā! - Preskots aiz�ņaugtā balsī ie�minējās.

-��� Tu �o apkaimi pazīsti tīri labi.

-��� Kad sāku nomest svaru, izvairījos no ļau�u pūļiem, līdz mana āriene bija, kā nākas, pārvērtusies. Es �o pusi esmu izmalis no viena gala līdz otram.

Kavano iebrauca līkumā, un "Taurus" lukturu gaisma apmir�dzēja zīmi "Vēstures piemineklis". Viņ� nogriezās pa kreisi un uz�brauca uz grambaina zemesceļa, kas ieveda drūmu koku pudurī.

Celiņ� iestiepās mēness apmirdzētā pļavā un aiz tās no jauna ielīkumoja kokos. Da�ās vietās grambas bija tik dziļas, ka "Tau�rus" apak�a atsitās pret akmeņiem un zemi. Zaru bie�ņa virs gal�vas neļāva saskatīt mēness pielietās debesis. Krūmi skrāpēja ma��īnu.

-���� Drīz būs vēl viena pļaviņa, - ierunājās Preskots. - Kapela atrodas uz nogāzes otrā pusē. Nekā daudz apskatāma gan tur nav. - Preskota elpa paātrinājās un kļuva griezīgāka. - Ja nu vienīgi neliels tornītis ar krustu galā, viss pārējais ir sabrucis.

-��� Izelpodams lēni noskaiti līdz trīs!

-Ko?

-��� Aizturi elpu un noskaiti līdz trīs! Tad izelpodams skaiti līdz trīs! Atkārto vairākas reizes! Tas palīdzēs. Pēc tam noliec galvu, lai tevi neierauga. Izliecies, ka esi bez samaņas.

Preskots, kura bālums bija redzams pat tumsā, paklausīja.

Kavano klausījās pārspīlētajā, vienmērīgajā Preskota elpas vil�cienu ritmā. Viņ� izjuta katru reizi, kad ma�īna sakratījās uz ce�ļa, it kā grīļotos pa�a sirds. Viņ� nogriezās spējā līkumā un no tum�ā me�a iznira vēl vienā pļavā, ko apmirdzēja ne tikai mē�ness gaisma, bet arī pēk�ņi automa�īnas gaismas kūļi vietā, kurā, pēc Preskota vārdiem, bija jāatrodas kapli�ai.

-��� Nolādēts, viņa te ieradusies jau pirms mums, - Kavano no�teica.

Viņ� nepalēnināja ātrumu, neizlikās, ka ir pārsteigts, un tur�pināja virzīties pa ceļu pretī auto lukturu gaismai.

-��� Gatavs? - viņ� jautāja uz grīdas sakņupu�ajam Preskotam.

-��� Mazliet par vēlu atzīt, ka gribu atkāpties.

-��� Pēc piecām minūtēm tev vairs nekas nedraudēs. Es bū�u at�guvis sievu, un tu būsi brīvs.

-���� Tas triks ar nākotnes laiku paveica brīnumus, kamēr tu mani glābi noliktavā, - Preskots atteica. - Jā. Pēc piecām minū�tēm tu būsi atguvis sievu, un es bū�u brīvs.

Dzirdot Preskotu to sakām, Kavano daļēji sajuta �o vārdu bur�vību.

-��� Palūkosim, vai tu esi tikpat labs aktieris kā bioķīmiķis.

-��� Un palūkosim� - Preskots trīs sirdspukstus aizturēja elpu, - vai tu esi tik labs sargs, kāds solījies būt.

"Taurus" tuvojās gaismai. Greisa, atbalstīdamās uz kruķiem, stāvēja blakus "Mercury Sable", kas bija tik izplatīta ma�īna, ka spēja viegli iejukt starp citām, un tāpēc dro�ības speciālisti to bija iecienīju�i. Viņpus transporta līdzekļa Kavano auto luktum gais�mas lokā kļuva redzams kapelas tornī�a krusts. Zemāk rēgojās sa�gruvu�ās sienas.

Viņ� apstādināja automa�īnu astoņdesmit pēdu attālumā no Greisas ma�īnas, gabaliņu pirms reāla pistoles �āviena attāluma nakts apstākļos. Alla� pastāvēja iespēja, ka starp kokiem slapstās snaiperis ar �auteni, ta�u, lai pienācīgi nomērķētu, �āvējam būs ne�piecie�ams nakts redzamības tēmēklis, un Kavano �aubījās, vai Greisa tik īsā laikā un tik �igli būs sadabūjusi tādu izsmalcinātu ekipējumu. Turklāt abu auto priek�ējo lukturu spilgtā gaisma vairā�kumu nakts redzamības aprīkojumu traucēs, jo tā darbības pama�tā bija mēness un zvaig�ņu radītā apgaismojuma paspilgtinā�ana, ta�u lukturu gaisma to nomāks - būtībā snaiperis tiek ap�ilbināts.

Kavano atstāja dzinēju darbojamies un lukturus ieslēgtus un izkāpa ārā. Nakts bija salta, vairojot jau tā auksto sajūtu krūtīs.

Miegdams acis spilgtajā gaismā, cen�oties runāt dro�i, viņ� uz�sauca Greisai:

-���� Tu agri esi ieradusies. - Tas viņam atgādināja rīta sarunu miglas apkļautajā Tora namā. Vārdi atbalsojās no me�iem klāta�jām nogāzēm visapkārt.

-��� Izklausās, ka es neesmu vairāk pārsteigta par tevi, ieraugot, ka arī tu esi centies ierasties par agru, - Greisa atbildēja. - At�ver visas ma�īnas durvis!

Kavano paklausīja. Viņ� zināja, ka Greisa pavēlēja atvērt dur�vis vienīgi tādēļ, lai me�a malā stāvo�s cilvēks varētu pārlieci�nāties, vai ma�īnā kāds slēpjas. Tas modināja ba�as, ka viņ� ir pārrēķinājies - nogāzē tie�ām patveries snaiperis un tā nakts re�dzamības tēmēklis ir tāds reti sastopams moderns ra�ojums, kura darbība pamatojas nevis uz gaismas paspilgtinā�anu, bet gan uz siltuma izstarojumu, ko auto lukturu gaisma neiespaido.

Juzdams nelabumu, Kavano atvēra aizmugurējās kreisās dur�vis, apgāja ma�īnai apkārt, atvēra aizmugurējās labās durvis un paspēra pāris soļu uz priek�u, lai atvērtu pasa�iera puses durvis. Viņ� atkal bija nostājies blakus lukturu gaismas kūļiem, cerē�dams, ka tie viņu nevis atklās, bet gan sniegs viņam patvērumu.

Ta�u Kavano radās aizdomas, ka tūliņ piepildīsies viņa ļau�nākās priek�nojautas un plāns neizdosies.

Lūdzu, Dievs, palīdzi man atgūt D�emiju, viņ� lūdzās.

Piepe�i Greisa pateica ko tādu, kas visu mainīja un viesa viņā cerību.

-��� Kur ir Preskots?

Kādēļ gan viņa to prasa, Kavano brīnījās. Tā kā visas durvis bija vaļā, Preskots jebkuram sānos stāvo�am cilvēkam ir redzams. Snaiperis, izpētījis ma�īnas iek�ieni, ar pārnēsājamo rāciju vai citu līdzīgu divvirzienu radioierīci paziņotu Greisai, ka Kavano nav paņēmis līdzi palīgus.

-��� Pa pusei nesamaņā priek�ējā sēdeklī. - Rīkojums atvērt dur�vis bija blefs, Kavano apķērās, cerībām spārnojot pulsu. Viņa vē�las, lai es domāju, ka me�ā uzturas snaiperis. Ta�u patiesībā tā nav. Pretējā gadījumā Greisai būtu paziņots, kur ir Preskots, un tas, ka viņ� ir vienīgais cilvēks, kas atrodas ma�īnā.

-��� Velc to kropli ārā!

-��� Vispirms gribu redzēt savu sievu.

Greisa, izskatoties nepacietīga, atlaida vienu roku no kruķa un pamāja kādam, kur� bija noslēpies starp kapelas sabniku�a- jām sienām.

Divi stāvi izslējās taisni un iznira lukturu gaismā. Viens bīdī�ja otm. Grūstīja sieviete ar spēcīgu miesas uzbūvi. Viņas īsi ap�grieztie mati bija tum�i, nevis gai�i kā Greisai, ta�u citādi viņa gan pēc auguma, gan pēc kompleksijas stipri līdzinājās Greisai - iespējams, tāpēc, ka abas bija piedalīju�ās vienā un tai pa�ā sie�vie�u īpa�o uzdevumu vienības apmācības grupā, kuru bija mi�nējis Preskots.

Tā, kuru grūstīja, bija D�emija. Viņas rokas bija sasietas priek��ā. Viņa sasvērās un pieliecās, it kā aiz sāpēm. Kad D�emija pa�cēla galvu, Kavano ieraudzīja uz sejas asinis. Dusmas aizsvilināja muskuļus. Viņā modās kliedziens.

-��� Izvelc Preskotu ārā! - Greisa deva rīkojumu.

Kavano piegāja pie pasa�iera puses durvīm un pārliecinājās, ka Preskots klausījis pavēlei - metāla stobriņ� bija palicis uz sē�dekļa. No ma�īnas izvilktais Preskots nokrita tik smagi, ka ievai�dējās.

Ar tādu pa�u spēku Kavano vilka viņu uz ma�īnas priek�ga�lu. Lukturu gaismā, Greisas un tās sievietes, kas stumdīja D�e- miju, acu priek�ā Kavano pāris rei�u iespēra viņam pa sāniem, jūtot, kā kurpe ietriecas lo�u necaurlaidīgajā vestē zem Preskota krekla. Lai gan veste aizsargāja dzīvībai svarīgus orgānus, Pres�kots sitienu spēku sajustu tik un tā. Viņ� ievaidējās vēlreiz. Pēc ceturtā spēriena viņ� apvēlās un gulēja, piespiedis rokas pie au�guma.

-��� Kājās! - Kavano pavēlēja. - Es negrasos tevi tādu gabalu vilkt.

Kavano atsprādzēja Emersona nazi no bik�u kabatas iek�pu�ses, atvāza to ar īk�ķi un pār�ķēla sudrabaino līmlenti ap Pres�kota potītēm, atbrīvojot tās. Aizvāzis asmeni un piesprādzējis na�zi tai pa�ā kabatā, viņ� pavilka Preskotu aug�up. Preskota galva spēcīgi sazvārojās no rāviena spēka. Kavano stāvēja aiz mugu�ras, turēdams viņu aiz pleciem un pūlēdamies noturēt viņu tais�ni, jo Preskots gāzās vispirms uz vienu pusi, pēc tam uz otru.

-��� Tu viņu gribēji, tu viņu dabūji, - Kavano paziņoja Greisai.

-��� Ko tas viss nozīmē? - Greisa noprasīja. - Tas nav Preskots.

-��� Skaidrs, ka ir.

-��� Preskots neizskatās tāds�

-���� Lai nomaskētos, viņ� pamatīgi nokrities svarā. Es pierādī��u, ka tas ir viņ�. Nu, perdeli, pasaki kaut ko!

Preskots joprojām �ūpojās.

Kavano iegrūda dunku Preskota lo�u necaurlaidīgajā vestē, aknu apvidū. Lai neatdauzītu pirkstu kauliņus, viņ� pēdējā brīdī noslāpēja sitiena spēku, kad dūre vairs Greisai nebija redzama.

Preskots ierūcās un saliecās uz priek�u.

-��� Es tev liku viņai kaut ko pateikt!

-��� Ē� - �ķietami sāpju mocīts, Preskots pacēla galvu. - Kā�- Viņ� ieklepojās, it kā viņam būtu kaut kas lauzts. - Kā svie�as, Ela?

-��� Tas ir viņ�, - Greisa sacīja. - Dievs tēvs, kāda viņam seja! Ko tu esi ar viņu izdarījis?

-��� Mazliet atmaksāju par to, ko viņ� izdarījis ar maniem drau�giem. Tagad ir tava kārta likt viņam izbaudīt tavu atriebību. Laid manu sievu vaļā! Es palaidī�u vaļā Preskotu.

Balansēdama uz kruķiem, Greisa palūkojās uz savu draudzeni un pamāja ar galvu.

Draudzene pastūma D�emiju garām ma�īnai. Auto lukturu gaismas ieskauta, D�emija kūņojās uz priek�u.

-��� Tava kārta, - Greisa ierunājās.

Kavano pagrūda Preskotu uz priek�u. Preskots kā marionete, kuru vada spazmatiska leļļu meistara raustītas aukliņas, �ūpojās �urpu turpu, kājas burtiski atsacījās klausīt.

-��� D�emija, vēl tikai mazliet. - Kavano vēroja, kā sieva klup- �us virzās viņam tuvāk. - Tūlīt viss būs galā. Tev tikai jātiek pie manis.

Pa to laiku Preskots steberēja pretī D�emijai un viņas pava�donei.

Negaidīti viņ� saļima uz ceļiem.

Kavano piegāja klāt un uzrāva viņu kājās.

-��� Kusties, nolādēts! Cilvēki tevi gaida. Domā, man nav cita darāmā, kā nīkt te, kamēr tu liec vienu soli aiz otra.

Viņ� vēlreiz pagrūda Preskotu, kas �ķita vēl nesaraujamāk sais�tīts ar spazmatisko leļļu meistaru.

Preskotam streipuļojot tuvāk Greisai un viņas partnerei, abas sievietes �ķita �ausmināmies par viņa grotesko ārieni.

D�emija klupdama krizdama tuvojās Kavano, viņas zaļās acis lukturu gaismā jau bija labi saskatāmas.

Preskots jau otro reizi apstājās, grasoties sabrukt.

-��� Kusties! - Kavano piegāja klāt un atkal viņu pagrūda. �ajā brīdī viņi atradās pusceļā starp ma�īnām.

Preskots locīdamies virzījās uz priek�u, un D�emija pasoļoja viņam garām. No lūpām tecēja asinis, viņa ar �ausmām acīs uz�lūkoja to postu, kāds acīmredzot nodarīts Preskota sejai.

Gandrīz galā, gandrīz brīvi, Kavano prātoja, klusībā lūdzoties. Tikpat labi Greisa �ai brīdī varēja uz Kavano iz�aut, kamēr viņ� ved D�emiju. Viss bija atkarīgs no da�ām turpmākajām sekun�dēm.

- Dosimies mājās, - viņ� sacīja D�emijai. Grasoties aplikt vi�ņai roku ap vidu, Kavano ar �estu viņai norādīja virzīties uz ma��īnu.

Ta�u tai brīdī Kavano uzmanību saistīja rosība aiz Preskota. Atspie�oties pret vienu kruķi, Greisa atvēzēja otru, lai gāztu Pres- kotam pa seju, jo tas metās uzbrukumā. Tostarp Greisas draudze�ne notēmēja pistoli pret Preskotu.

Es devu savu godavārdu, Kavano ie�āvās prātā.

Greisa trieca ar kruķi, un Preskots, izvairīdamies no sitiena, novēlās zemē. Kruķis nosvilpa pār galvu. Viņ� nokrita ar rokām zem auguma, slēpjot tās apkārtējo skatieniem.

Tagad viņ� pārrauj līmlenti un pakampj pistoli zem �aketes, Kavano nodomāja.

Greisa atspiedās pret kruķi, lai gāztu otro reizi.

Mirklī, kad Preskots ripoja sāņus, lai izbēgtu no sitiena - daudz straujāk, nekā viņ� apdullu�ajā stāvoklī varētu spēt, - Ka�vano izvilka pistoli.

Trīs �āvieni no trim da�ādiem iero�iem nodārdēja tik drīz cits pēc cita, ka gandrīz saplūda kopā, - Greisas draudzene ie�āva Preskotam krūtīs. Preskots nodrebēja un ie�āva Greisai galvā, un tikmēr kruķis brāzās viņa virzienā, iebel�ot pa zemi Preskotam aiz muguras. Kavano izdzirdēja kliedzienu, lodei ķerot Greisas pa�vadoni krūtīs un triecot viņu atmuguriski. Ceturtais �āviens, �oreiz atkal to raidīja Preskots, apklusināja kliedzienu - lode trā�pīja sievietei sejā un nogāza viņu zemē.

Gaisā virmoja kordīta smaka, tā strūdziņas peldēja starme�u gaismā.

Ausīm zvanot, dego�iem nerviem, Kavano apcirtās pret D�e- miju, ar atvieglojumu ieraugot, ka viņa, līdzko sākās ap�aude, acumirklī bija nometusies zemē.

-��� Tu neesi ievainota? -Nē.

-��� Tu dro�i zini? -Jā.

Viņ� apsviedās pret Preskotu.

-��� Tu neesi cietis?

Gulēdams uz zemes, cīnīdamies pēc elpas no lodes belziena pa Kevlara vesti, Preskots vilcinājās ar atbildi. Domājams, arī viņ� vēl nebija nonācis pie atziņas, ka krīze ir galā un viņam vairs turpmāk nebūs jādzīvo bailēs. -Nē.

-���� Es savu vārdu turēju, - Kavano turpināja. - Es tev palī�dzēju. Es tevi aizsargāju. Tā kā tu palīdzēji man, tev vairs nav no manis jābaidās. Lai kāds būtu mans naids, es tevi vairs ne�vajā�u.

Preskots pamāja ar galvu, nekustīgi gulēdams uz zemes un rīs�tīdamies pēc elpas.

-��� Ja neatminējies noslaucīt pirkstu nospiedumus no patro�nām, pirms tās ielādēji, sameklē tuk�ās patronu �aulītes un pa�ņem līdzi, - Kavano atgādināja.

-��� Es atcerējos.

-���� Brauc prom Greisas ma�īnā! To pametot, ielāgo, ka jāno�slauka nospiedumi no visa, kam esi pieskāries.

-��� Es neaizmirsī�u.

-��� Tad mūsu darījums ir noslēdzies.

Nenovērsis seju no Preskota, neizlaizdams no rokas pistoli, Kavano kāpās atpakaļ pie D�emijas, palīdzēja viņai piecelties un turpināja kāpties atpakaļ uz automa�īnu.

-�� Tu neesi cietusi? - Kavano vēlreiz viņai pajautāja. - Vai ne�vajag tevi aizvest pie ārsta?

Preskots palika guļam uz zemes, piespiedis roku pie krūtīm vietā, kur lode bija atsitusies pret vesti un katrā ziņā izraisījusi zilumu.

Kavano un D�emijas silueti iezīmējās uz "Taurus" lukturu mestās gaismas aiz muguras. Dzinējs turpināja darboties tuk�gaitā.

-��� Nedomāju, ka man kas lauzts, - D�emija izmocīja.

Kavano nonāca pie "Taurus" un aizveda sievu pie pasa�iera

durvīm.

Piepe�i viņa augums sajuta, kā D�emija notrīs spēcīgāk. Ka�vano kājas ļima. Nāsis piepildīja kodīga dvaka - tā nāca no ma��īnas un lika sirdij auļot. Mute kļuva vēl sausāka. Elpa me�onīgi joņoja.

Metāla stobriņ� uz sēdekļa, viņ� aptvēra. Pirms izvilku Presko- tu no ma�īnas, viņ� atgriezis vaļā korķīti.

Hormonam izplūstot no "Taurus", Kavano paķēra caurulīti no sēdekļa un meta ar to Preskotam. Tur, kur vēl tikko atradās Pres- kots. Kamēr Kavano bija novērsies, Preskots bija izrāpies no re�dzesloka.

Kad Kavano pasviedās pret D�emiju, mudinot viņu kāpt "Taurus", no tumsas izlidoja lode, triecot sievu pret viņu.

-���� Nē! - Hormons pieblīvēja Kavano plau�as. �ausmas sma�cēja. Nerimstot drebēt, Kavano ar vienu roku turēja D�emiju, bet ar otru ap�audīja vietu, kur bija redzējis stobra uzliesmoju�mu. Viņam likās, ka pamana izplūdu�u ēnu sagumstam otrpus Greisas auto. Lukturu gaismā labi saredzams, viņ� drebot raidīja lodes pa Greisas ma�īnu, netrāpīja labajā lukturī un iz�āva vēl divas reizes. Lukturis sa�ķīda, ma�īnas labā puse iegrima tumsā. Ta�u, pirms viņ� paspēja iz�aut pa otru lukturi, Preskots atbildē�ja ar pretuguni, lode patraucās garām tik tuvu, ka nokrak�ķēja virs Kavano galvas.

Apzinādamies, ka pavērtas pasa�iera puses durvis nav nekāds vairogs pret lodi, Kavano veicīgi iecēla D�emiju pasa�iera sēdeklī un izbiedēts lūkojās, kā viņas krū�u labajā pusē izplūst asins traips.

Lode izurba caurumu priek�ējā stiklā.

Kavano pārliecās viņai pāri. "Taurus" motors bija derīgs aiz�segs, un viņ� atrāva vaļā D�emijas blūzi. Plau�a sēca. No hormo�na kodīgās smakas viņ� gandrīz izvēmās, tomēr saņēmās un pa�ķēra sudrabainās līmlentes rituli, kur Preskots to bija nosviedis.

Izmisumā drebēdams vēl spēcīgāk, Kavano atplēsa līmlentes strē�meli un uzlipināja to pāri D�emijas krūtīm, aizspie�ot ciet lodes ieejas atveri.

Viņas plau�a pārstāja sēkt.

Kavano noplēsa vēl vienu strēmeli un piespieda to pāri lodes izejas atverei mugurā. Vēl da�as lodes iztriecās cauri priek�ējam stiklam, viņ� sarāvās, pārliecās pāri D�emijai un aizcirta ciet pa�sa�iera puses durvis. Pēc tam Kavano sakumpa aiz stūresrata, ar rāvienu padeva "Taurus" atpakaļgaitā un, nospie�ot akselerato�ru līdz galam, centās iedabūt kājās spēku. Riepām �ķaidot gaisā zāli, ma�īna brāzās atmuguriski, viņ� atlaida pedāli un sagrieza stūresratu par ceturtdaļu. Ma�īna cirtās apkārt par simt astoņ�desmit grādiem un nostājās ar pakaļgalu pret Preskotu. Kavano izmisīgi pārslēdza ātrumu un traucās prom, paātrinājuma spēkam aizcērtot pārējās durvis.

Sagumis sēdeklī, lai viņa siluets nekļūtu par mērķi, Kavano bija tā nodarbināts ar auto vadī�anu, ka ar pūlēm sataustīja slē�d�us, lai atvērtu logus. Viņam izdevās pāris logu dabūt vaļā par da�ām collām, un salonā ieplūda svaigs gaiss, bet tad lode izrāva caurumu aizmugurējā stiklā. Pa�ķīstot stikliem, viņ� saguma vēl dziļāk, drebēdams kā drudzī. Tad Preskots nomērķēja zemāk, un lodes ietriecās bagā�niekā. Viņ� acīmredzot gaidīja, ka tās izurb�sies cauri abiem sēdekļiem un trāpīs Kavano. Ta�u tās atlēca no tērauda plāksnes, ko Kavano bija nolicis pie bagā�nieka sienas.

Traucoties pretī tum�ajiem kokiem pļavas malā, Kavano ne�kļuva vieglāk no domas, ka Preskots tūlīt būs iztuk�ojis aptveri. Preskotam vēl paliek Greisas un viņas draudzenes iero�i.

Ielūkojies atpakaļskata spogulī, Kavano pamanīja, ka vienī�gais atliku�ais lukturis Greisas ma�īnā sakustas - "Sable" uzsāka pakaļdzī�anos.

Draņķa gabals, Kavano nodomāja un taustīdamies aizsprādzē�ja dro�ības jostu. Es apsolīju viņu aizsargāt!

"Taurus" lukturu gaisma iedrāzās me�ā, atklājot negaidītu, le�jupejo�u līkumu, kuru Kavano novājinātie refleksi nebija pare�dzēju�i.

Es devu godavārdu, ka neaiztik�u viņu!

Koku zari nobrāza automa�īnu, Kavano cīnījās ar stūresratu un iebrauca vēl vienā krasā līkumā. Iemetis acis atpakaļskata spogulī, viņ� manīja, kā starp kokiem ik pa brīdim plaiksnās gais�mas kūlis. Otrā ma�īna strauji tuvojās.

Tā kā D�emija bija ievainota un pa�am hormons iedragājis nervu sistēmu, Kavano apzinājās, ka Preskotam ir priek�rocība. It kā to apliecinot, ass, lejupejo�s pagrieziens gandrīz izmeta D�e- miju no sēdekļa. Kavano nācās vēlreiz samazināt ātrumu, lai at�laistu labo roku no stūres, satvertu D�emiju un aizsprādzētu vi�ņas dro�ības jostu.

Tum�ais me�s atkāpās, un "Taurus" lukturi apgaismoja pirmo pļavu. Atpakaļskata spoguli bija redzams, ka vienīgais lukturis dzenas tuvāk. Kavano dzirdēja vēl da�as lodes atsitamies pret ba�gā�niekā novietoto tērauda plāksni.

Joņojot pāri drūmajai pļavai, viņ� sataustīja zem priek�ējā pa�neļa piestiprināto slēdzi. Jau nākamajā mirklī Kavano samiedza acis no �ilbino�ās gaismas atpakaļskata spogulī; miglas lukturi, ku�rus D�emija bija ierīkojusi aizmugurē, zvēroja Preskota ma�īnas vir�zienā. Simts vatu kvarca halogēnās lampas bija noregulētas tā, lai ap�ilbinātu aiz muguras brauco�ās ma�īnas �oferi, ar 480 000 kan- delu intensitāti ietriecoties Preskota auto priek�ējā stiklā.

Kavano turpināja traukties pāri pļavai. Palūkojies atpakaļska�ta spogulī, viņ� ieraudzīja, ka miglas lukturi spīd tik spilgti, ka vienīgais atliku�ais Preskota ma�īnas lukturis pat nebija redzams. Viņ� iztēlojās, kā Preskots aizsedz ar roku acis, samazina ātrumu, cen�as atgūt redzi.

Esmu atrāvies, Kavano sprieda. Man jānogādā D�emija slim�nīcā.

Viņa ievaidējās.

Mīļais Dievs, lūdzu, neļauj viņai nomirt!

Pavīdēja vēl viens koku puduris. Piepe�i "Taurus" sa�ūpojās no Preskota ma�īnas trieciena pa tā aizmuguri. Belziens bija va�rens un negaidīts, un Kavano tika samests uz priek�u, noraustī�dams dro�ības jostu. D�emijas galva zvalstījās �urpu turpu. Nē!

Preskots, neko neredzēdams, nevis atpalika, bet bija izman�tojis zvērojo�os miglas lukturus par mērķi. Nejaudādams izman�tot redzi, spēdams saskatīt vienīgi miglas lukturus "Taurus" aiz�mugurē, Preskots bija pierausies klāt Kavano ma�īnai. Saduroties ar "Taurus", viņ� nu atradās tik tuvu, ka miglas lukturi atstarojās no Preskota auto priek�gala. To gaisma piepildīja "Taurus" salo�nu, atstarojoties no atpakaļskata spoguļa un ap�ilbinot Kavano.

Kavano palocīja atpakaļskata spoguli uz aug�u, novirzot �il�bino�o gaismas kūli. Pūloties saglabāt kontroli pār stūri, viņ� sa�juta, ka Preskota ma�īna vēlreiz uzsit pa "Taurus" pakaļgalu. Pres�kots acīm redzami nebija neko mācījies no pakaļdzī�anās pēc notikumiem noliktavā. Viņ� ietriecās Kavano automa�īnas aiz�mugurē vairākas reizes - bez jūtamām sekām. Paņurcīja buferus. Pamētāja pasa�ierus. Bet automa�īna spēja turpināt ceļu.

Preskota auto vēlreiz atsitās pret "Taurus", tā tuvā atra�anās neitralizēja miglas lukturu spilgto gaismu. Iespējams, viņ� pūlas sa�ķaidīt lukturus, Kavano prātoja. Spiests samazināt ātrumu, ie�braucot priek�ā vīdo�ajā tum�ajā me�ā, Kavano sajuta, kā Pres�kota ma�īna nemitīgi mācas virsū "Taurus", un aptvēra, ko Pres�kots vēlas panākt. Kungs tētīt, viņ� cen�as mani izgrūstīt, lai zaudēju kontroli pār stūri. Viņ� cen�as mani iestumt kokos.

Par spīti riskam, Kavano neatlika nekas cits kā palielināt āt�rumu. Kamēr viņ� to darīja, gaismas spo�ums aiz muguras sama�zinājās, liecinot, ka Preskotam patie�ām izdevies sadauzīt vienu miglas lukturi. Nu Kavano pietika laika domāt tikai par brem�zē�anu un stūrē�anu cauri kokiem. Ieslīdēdams pirmajā pagrie�zienā, viņ� atsita buferi. Cauri logam iz�āvās lode. Citas atlēca no tērauda plāksnes bagā�niekā. Tad viena ķēra pārpaliku�o mig�las lukturi, un �ilbino�ā gaisma aiz "Taurus" izdzisa. Vienīgais gaismas avots aiz muguras bija Preskota ma�īnas priek�ējais luk�turis.

Koki pēk�ņi pa�ķīrās, un Kavano pasviedās pa labi, iegrim�stot Klusā okeāna piekrastes maģistrāles tumsā. Riepas iekaucās, viņ� ar trīco�u kāju uzspieda uz akseleratora un traucās ziemeļu virzienā uz Karmelu.

D�emija atkal ievaidējās.

- Tikai nemirsti! - Kavano lūdzās.

Aiz muguras uz �aurā lielceļa izslīdēja Preskota auto. Pa krei�si no Kavano okeānā spoguļojās mēness stari. Pa labi tālumā at�kāpās kokiem klāti kalni. Nekur aicino�i nevīdēja ne automa�ī�nu, ne māju ugunis. Viņ� strauji iemetās līkumā, ar grūtībām izbraukdams no tā. Stūre grozījās ļengani, it kā būtu kaut kas sa�lauzts. Tad Kavano sabijās, ka kaut kas noticis ar riepām. Ja Pres- kotam izdevies kādu riepu sa�aut, tā, lai arī nepārsprāgtu, tomēr sāktu izlaist gaisu, kļūtu mīksta.

Preskots jau strauji pietuvojās "Taurus". Ma�īnai ietraucoties nākamajā līkumā, bojājums vadībā lika Kavano samazināt ātru�mu. Piesteidzies klāt "Taurus", Preskots uzsita pa automobiļa pa�kaļgalu, sadrebinot D�emiju, un viņa ieelsās. Kavano neuzdrīk�stējās domāt par D�emiju. Viņ� sev atļāva pievērst visu uzmanību tikai auto vadī�anai.

Vadīt automa�īnu ar katru brīdi kļuva grūtāk. Pabraucis ga�rām gaismiņām māju logos, Kavano cerēja, ka izredzes vēl ir. Taisnā ceļa posmā viņ� iegrūda akseleratoru grīdā, pūloties at�rauties, ta�u aizvien mīkstākā riepa neļāva "Taurus" pienācīgi reaģēt.

Priek�ā uzradās auto lukturu gaisma. Garām paskrēja pretim�brauco�s minifurgoniņ�, Preskots atkal taranēja Kavano ma�ī�nu, atkāpās, pietraucās tuvāk, it kā lūkojot taranēt vēlreiz, bet tad negaidīti iegrieza blakus joslā, gatavojoties nostāties līdzās "Taurus".

Nē! Kavano domās izsaucās.

No Kavano apguvis tā saucamo precīzijas imobilizācijas me�todi, Preskots ar labo priek�ējā bufera stūri uzsita pa viņa auto kreisā pakaļējā bufera stūri. Gan tas, gan Kavano ma�īnas caurā riepa panāca, ka "Taurus" sagriezās uz kreiso pusi. Kamēr Pres�kota automa�īna mierīgi traucās tālāk, Kavano attapās, veroties virzienā, no kura bija braucis. Lukturiem mirdzot, "Taurus" atsi�tās pret ceļa no�ogojumu pie zema tiltiņa, izlauzās tam cauri, no�gāzē sasvērās, novēlās uz sāniem, tad uz jumta, uz otriem sāniem, tad atkal uz riteņiem un krita. Kavano sajuta �ķebino�u �oku, ma��īnai atsitoties pret ūdens virsmu.

- D�emija!

Ma�īnai grie�oties apkārt un krītot, D�emija atsitās pret sē�dekli. �obrīd viņa vaidēja Kavano blakus.

Kavano stingi centās noskaidrot prātu. "Taurus" sāka grimt, ūdens spiediens pret durvīm neļāva tās atvērt, līdz salons būs pie�pildīts ar ūdeni un spiediens nebūs izlīdzinājies. Pakaļdzī�anās lai�kā viņam bija izdevies nolaist logus lejā par da�ām collām. Viņ� piespieda slēdzi, kas atvēra �ofera puses logu līdz galam. Cerē�dams izgrūst D�emiju cauri atvērumam un pats viņai sekot, Ka�vano satrūkās, ieraugot, ka logs pat nepakustas.

Kurpes izmērcēja salts ūdens, Kavano atsprādzēja Emersona nazi no bik�u kabatas un trieca spalu pret �ofera puses loga stik�lu, sa�ķaidot tā vidusdaļu drumslās. Viņ� ārdīja pārpaliku�o stik�lu, cen�oties iztīrīt atvēruma malas, bet tad sastinga, sazīmējis tum�u veidolu. Mēness gaismā, "Taurus" dziesto�ajiem lukturiem palīdzot, bija redzams, ka tum�ais veidols ir milzīgs akmens.

Pagriezies pret pasa�iera puses logu, Kavano pamanīja, ka arī otrā pusē vīd akmens. "Taurus" bija nokritis uz riteņiem ieplakā starp klintsradzēm. Ne pa vienu, ne pa otru pusi nebija iespē�jams izlīst cauri izdauzītam logam, ne caur priek�ējo durvju lo�giem, ne caur aizmugurējiem.

Izsperies cauri priek�ējam stiklam, Kavano domāja. Tai pa�ā mirklī viņ� aptvēra, ka jumts, ma�īnai kūleņojot, ticis saspiests, sa�ķaidot gan priek�ējo, gan aizmugurējo stiklu, un abos galos at�vere bija pārāk �aura, lai viņ� pa to varētu izstumt D�emiju.

Saltais ūdens jau bija pacēlies līdz Kavano ceļgaliem. "Taurus" turpināja grimt, priek�ējo lukturu gaisma un paneļa ap�gaismojums raustījās. Drebēdams no aukstuma, Kavano izslēja

D�emiju taisni, lai viņai pēc iespējas ilgāk pietiktu gaisa. Pēdas stinga.

Durvis. Priek�ā klints akmeņi.

Logi. Caur tiem netikt.

Jumts.

Kavano ar īk�ķi atvāza Emersona nazi, izgraizīja jumta ap�u�vumu un norāva nost. Jumts bija ieliecies uz iek�u. Tā balsteņi bija iepletu�ies, izveidojot tik lielu atstarpi, pa kuru varētu iz�spraukties cilvēks, ja jumtā spētu izcirst caurumu.

Satvēris nazi tā, ka īk�ķis atradās paralēli asmenim, Kavano dūra aug�up metālā. Operatoru aprindās visā pasaulē Emersona nazis bija izslavēts ar izturību smagos apstākļos. Tas bija griezīgs kā bārdas nazis, noasināts vienā pusē, tērauds apbrīnojami ciets un asmens smailē iestrādāta maksimāla ilgizturība. Robojums bija veidots tā, lai varētu griezt metālu. Tas jaudāja izdurties cauri ma��īnas durvīm, un Kavano zināja gadījumus, kad tas bija izlauzies cauri starp Kevlara vestes �ķiedrām.

Patiesi, na�a asums, izturība un spēks, ar kādu viņ� to trieca jumtā, ļāva asmenim izdurties cauri. Viņ� zāģēja, izvilka nazi, vēl�reiz ietrieca to jumtā, zāģēja, izvilka nazi, pūloties izgriezt cau�rumu. Dzestrajam ūdenim sasniedzot gurnus, viņ� vēl un vēlreiz bakstīja nazi jumtā, sitienu spēks atbalsojās rokā un plecā, izpla�tījās cauri ķermenim.

Kavano vēl reizi dūra ar nazi cauri jumtam un ievaidējās no sāpēm. Ar satraukumu viņ� ieraudzīja, ka D�emija ir sasvērusies uz sāniem, slīgstot tuvāk plūsto�ajam ūdenim, kas jau sniedzās viņam līdz vēderam. Kavano pa otram lāgam trakā ātmmā pa�cēla sievu taisni un turpināja cirst ar nazi jumtā, mēģinādams izveidot apli. Elpa skaļi atbalsojās. Visapkārt virmoja tās garai�ņi. Ūdens bija uzkāpis viņam līdz krūtīm. Kavano kārtējo reizi trieca nazi jumtā, ta�u ūdens pretestība laupīja spēkus, un �oreiz asmens necaurdūra metālu.

Gaisma nodzisa. "Taurus" grimstot dziļāk, Kavano tumsā mē�mi kliedza. Ūdens kavēja kustības, un Kavano saprata, ka, bez lukturu gaismas neredzēdams, kur durt, viņ� nekādā ziņā netiks cauri jumtam. Kavano sajuta, ka D�emija slīd uz sāniem ūdenī, un vēlreiz uzslēja viņu taisni. Kavano aizskāra viņas seju. Būdams jau tuvu asarām, viņ� domās lūdza piedo�anu. Ja es būtu tevi pie�nācīgi mīlējis, ja būtu tevī ieklausījies, mēs tagad būtu mājās. Es tevi nepasargāju pietiekami labi. Lūdzu, piedod!

Ūdenim paceļoties līdz Kavano krū�u galiem, viņ� aizsvilās zilmelnās dusmas. Lai Dievs palīdz, jābūt ta�u�

Kavano nekavējoties piespieda pogu, kas atver bagā�nieku. Nospārdīja kurpes, pārrāpās pāri sēdeklim un iekrita aizmugurē. Drebēdams no aukstuma, Kavano norāva nost sēdekļa pārvalku, iegremdēja Emersona nazi atzveltnē un sāka to durstīt. Plē�ot un raujot viņ� papla�ināja caunimu un grūda tērauda plāksni, ko bija novietojis pie bagā�nieka sienas. Kavano ievilka dziļu elpu un ienira zem ūdens iegrimu�ajā bagā�niekā. Ūdens svars aizkavēja bagā�nieka vāku pacelties. Viņ� grūda vāku, ta�u, kaut arī bija iepriek� nospiedis pogu, ar kuru atver bagā�nieka vāku, nekas ne�notika. Atlika secināt, ka, ma�īnai veļoties, bagā�nieka vāks sa�bojāts. Kavano uzspieda spēcīgāk. Plau�ām dzeldinot, viņ� pagrie�za nazi slēdzenē, lauza, cēla un juta, ka tas padodas. Grūzdams ar muguru, viņ� uzspieda bagā�nieka vāku aug�ā.

Elpot! Trūka elpas. Kavano izmisīgi izslīdēja cauri spraugai pa�kaļējā sēdekļa atzveltnē, nonāca auto salonā un pacēla galvu, at�sizdams to tumsā. Izelpas brīdī plau�as ierēcās, un noslēgtā telpa �o skaņu pastiprināja. Kavano me�onīgā ātrumā aprēķināja, ka starp ūdens līmeni un jumtu ir labi ja piecas collas. Viņ� bez ka�vē�anās ierāva plau�ās, cik vien gaisa jaudāja, un metās zem ūdens, ieķērās priek�ējā sēdeklī, sameklēja D�emiju un pacēla vi�ņu paliku�ajā gaisa spraugā.

Viņas kunkstiens atmodināja Kavano cerību. Cilvēks, kur� neelpo, nespēj vaidēt. Kavano norāva sievai kurpes. Viņ� pagrie�za D�emiju pret sevi, pavēra viņas sadauzīto muti un pūta tajā elpu, cen�oties piepildīt plau�as un sniegt D�emijai tik daudz gai�sa, lai viņa izdzīvotu, kamēr pats vilks viņu pāri sēdekļa atzvelt�nei un cauri ejai aizmugurējā sēdekļa atzveltnē. Kavano ierāva viņu bagā�niekā, atspērās ar kājām pret grīdu un stūmās uz aug��u, izspraucoties cauri atvērtajam bagā�niekam un cīnoties, lai paceltos līdz ar straumi.

Viņā viesās bezspēcīga, dezorientējo�a sajūta, ka tiek mētāts turp un atpakaļ.

Viens tūkstotis.

Divi tūksto�i.

Trīs tūksto�i.

�etri tūksto�i.

Kavano likās, ka dzird sprādzienus, kad kopā ar D�emiju iz�lauzās cauri ūdens virsmai - viļņi triecās pret klintīm. D�emija noelsās, Kavano satvēra viņu ap pleciem un kulstījās ar kājām pa ūdeni, ar brīvo roku cen�oties peldēt.

Kabatas lukturī�a gaismas kūlis viņu gandrīz ap�ilbināja. Tas bi�ja mērķēts no tilta aptuveni divdesmit pēdu virs galvas, netālu no stāvā krasta, pa kuru novēlās "Taurus". Preskots, nodomāja Kava�no. Nu viņ� pabeigs iesākto. Ar pūlēm peldot uz klintsakmeņu pu�si, Kavano gaidīja lodi, kuru viņ� nejutīs, bet kura iz�ķaidīs viņa galvu. Viņ� apzinājās, ka D�emija noslīks, ja vien Preskots viņu neno�aus vispirms. Viņu līķus satvers straume un izskalos okeānā.

Tuvu. Mēs bijām tik tuvu.

-��� Tu maitas gabals! - Kavano izmocīja rēcienu.

-��� Ko? Es nedzirdu! - Pretī sauca vīrie�a balss; tā nepiederēja Preskotam. - Pamēģiniet nokļūt līdz tiem akmeņiem!

Kavano pietrūka spēka atbildēt. Lukturī�a stars vēl aizvien viņu �ilbināja.

-���� Pamanīju pārlauztu ceļa no�ogojumu, piestāju malā un ie�raudzīju, ka grimst jūsu ma�īna! Es izsaucu policiju! Peldiet tu�vāk! Man ma�īnā ir virve!

D�emija gulēja uz ratiņiem ar skābekļa masku uz sejas, pie kreisās rokas piestiprinātu intravenozās baro�anas sistēmu, un di�vas medicīnas māsas viņu steig�us stūma cauri elektroniski va�dāmām virpuļdurvīm uz spilgti apgaismotu gaiteni ar operāciju zālēm abās pusēs. Pulkstenis pie sienas rādīja 12:35. Vērojot, kā durvis līgani aizveras, Kavano sa�ņaudza cie�āk segu, kurā bija ietīts.

-��� Dzirdēju, ka tu esi apturējis asiņo�anu ar sudrabaino līm- lenti, - ierunājās balss aiz muguras.

Kavano pagriezās pret Raterfordu, kura tum�ie, spēcīgie sejas vaibsti izskatījās iepelēki no noguruma. Tāpat kā Kavano, viņa sejā vēl aizvien bija redzams atgādinājums par piekau�anu.

-���� Mums nāksies to iekļaut Akadēmijas apmācības program�mā, - Raterfords teica.

Kavano jutās tik iztuk�ots, ka viņam bija gnlti parunāt.

-��� Prieks tevi atkal redzēt, D�on.

-��� Tam grūti ticēt, ņemot vērā to, ko tu pārdzīvoji, lai tikai izvairītos no manis.

-��� Kad tu ieradies?

-��� �ovakar. Tiklīdz kļuva skaidrs, ka tu mūs vazā aiz deguna, bariņ� mūsējo nolēma doties apskatīt Karmelas jaukumus. Patie�sību sakot, tavu otro telefona zvanu es saņēmu Biroja reaktīvajā lidaparātā virs Ohaio.

-���� Tu policijai piekodināji ziņot par jebkādiem starpgadī�jumiem, kuros iesaistīti cilvēki ar mūsu izskatam atbilsto�u aprakstu?

-��� Tā �ķita sapratīga taktika. Tev nudien piemīt tieksme uz�rauties uz likstām. - Raterfords pamāja uz ķirurģijas nodaļas dur�vīm. - Viņa izķepurosies?

-��� Nav pārliecības. - Kavano pavērās uz rokām.

-��� Man ļoti �ēl. Mēs būtu mēģināju�i palīdzēt tev viņu atgūt.

-��� "Mēģināju�i". Milzīgs koordinē�anas apjoms. Laika pārāk maz. Varas iestādēm vairāk interesētu saglābt Preskotu, nevis pa�līdzēt man. Es nevarēju pieļaut tādu risku.

-��� Vai ārsti tev paziņoja, kad būs kāda skaidrība par viņas stā�vokli?

-��� Pēc �etrām vai piecām stundām.

- Ilgi jāgaida, - Raterfords bilda. - �o laika sprīdi vari pava�dīt vai nu cietumā, vai kopā ar mums. Kā tev �ķiet, vai tu tagad esi gatavs palīdzēt mums notvert Preskotu?

Monterejas policijas iecirkņa sanāksmju telpā atradās divas galdu rindas, pie tiem sēdēja saguru�i Tieslietu departamenta un vietējie kārtības sargu darbinieki un klausījās Kavano. Bez mi�tas zvanīja telefoni. Ikreiz, tiklīdz kāds pacēla klausuli, Kavano saspringa, cerot, ka zvana no slimnīcas. Pagaidām nekā.

-���� Liksim māksliniekam piestrādāt pie tevis sniegtā apraksta. Piekrastes lidostas jau saņēmu�as brīdinājumu, - sacīja Rater�fords.

-��� �aubos, vai viņ� pametīs �o rajonu, - Kavano atteica. Lam�piņas virs galvas dega sāpīgi spo�i. - Pēc Preskota domām, mēs esam pagalam. Iespēja, ka D�emija patiesībā �ai brīdī mirst, lika viņam sastomīties. Viņ� saņēmās un turpināja. - Es pastāstīju Preskotam, ka valsts iestādes nezina, ka esmu viņam sadzinis pē�das Karmelā. Viņ� man noticēja. Galu galā, ja es sadarbotos ar varas iestādēm, es nestrādātu viens. Preskots savā lepnībā varē�tu ieņemt galvā, ka beidzot noslēpis visas pēdas. Viņ� var rīko�ties negaidīti un turēties tuvu mājām. Kur ir saraksts, ko lūdzu sastādīt? - Kavano interesēja cilvēki, kas pēdējo trīs nedēļu lai�kā iegādāju�ies vai noīrēju�i īpa�umu Karmelas un Monterejas apkaimē, kā arī tie, kuri rezervēju�i spēles laiku labākajos golfa laukumos.

Raterfords pasniedza Kavano vairākas papīra lapas.

-��� Tas ir viss, ko pagaidām esam noskaidroju�i. Sarakstā nav iekļauti cilvēki, kuri īrēju�i īpa�umu bez māklera starpniecības. Mēs pārbaudām pēdējā laikā vietējā presē ievietotos sludināju�mus par īpa�umu izīrē�anu un cen�amies sazināties ar īpa�nie�kiem, kuri vienoju�ies ar jaunajiem īrniekiem pa tie�o.

Kamēr Kavano studēja sarakstu, gaisma virs galvas �ķita vēl griezīgāka.

-��� Krietni vairāk, nekā biju gaidījis.

-��� �ī apkaime ir iecienīta.

-��� Kā tas nākas, ka pa�ā Karmelā vārdu maz?

-��� Nekustamais īpa�ums tur ir dārgs. Ne katrs var to atļauties. Tā apkaime tiek vērtēta tik augstu, ka tikai retais pārdod.

Kavano turpināja pētīt vārdus. Atzīmēja Pasifikgrovas, Mon- terejas, Sīsaidas, Karmelas, Karmelvalejas un Karmelhailendsas iedzīvotājus, ta�u saraksts ar to nebeidzās.

-��� Lai to visu pārbaudītu, būs nepiecie�ams liels personāla ap�joms, - Kavano sprieda. - Pārāk daudz laika un arī pūļu, lai Pres- kots nekļūtu aizdomīgs, kad tiksim viņam tuvumā.

-��� Mēs bijām cerēju�i, ka daļu �ā laika un pūļu mums aiztau�pīsiet jūs, nosakot, vai kāds no �iem vārdiem nav piesaistījis jūsu uzmanību, - ierunājās FIB aģents.

-��� Gatavojot Preskota jauno identitāti, Kārena nebūtu izvē�lējusies neparastu vārdu, - Kavano pavēstīja. - Tādu, kas krīt acīs. Un tādu, kas var izraisīt asociācijas ar Preskota iepriek�ējo dzīvi.

Grupiņa izskatījās pavisam sagurusi.

-��� Ja vien Kārenai neuzmācās sliktas priek�nojautas par Pres- kotu, - Kavano piemetināja.

Visi pacēla skatienu.

-��� Ja Kārena manīja, ka viņai draud briesmas, - Kavano tur�pināja, - viņa varētu izvēlēties Preskotam vārdu, kas man kaut ko nozīmē un varētu novest mani pie viņa.

-��� Jums? - ievaicājās aģents.

-��� Viņai bija atliku likām iemeslu uzskatīt, ka es vajā�u ikvie�nu, kas viņai nodarīs ļaunu.

-��� Jūs abi bijāt tik tuvi?

-���� Mēs ar viņas brāli dienējām vienībā "Delta". Viņ� noasi�ņoja man uz rokām.

Grupiņa nopietni iegrima klusumā.

Kavano izskrēja ar acīm cauri sarakstam.

-��� Viņa vārds bija� - Kavano uzsita ar pirkstu pa vārdu, - Bens.

Raterfords pienāca klāt un palūkojās uz Kavano norādīto

vārdu.

-��� Bend�amins Krāmers.

-��� Karmelhailendsa. - Kavano atsauca atmiņā, kā bija uzbrau�cis uz ceļa, kas veda uz Hailendsu, un taujājis Preskotam, ko �is vārds izsaka. "Neliels māju puduris stāvā krastā virs okeāna," Preskots bija lieti�ķi teicis. Tas izdzimtenis tur apmeties, Kavano prātoja. Pats to neapzinādamies, es atrados tuvu Preskota mājai.

-��� Cik stipri tu pats tici, ka �eit pastāv saistība? - Izklausījās, ka Raterfords pats izmisīgi vēlētos tam ticēt. - Tā varētu būt sa�kritība.

-��� Sākumā es to nepamanīju, jo Bens ne reizi nelietoja savu pilno vārdu. Viņ� vienmēr bija tikai Bens. Bet Preskotam iesau�kas ir vājais punkts. Viņ� uzstāja, ka viņa vārds ir Denjels, nevis Dens, un, radījis D�o�uas Kārtera identitāti, viņ� trena�ieru zā�les personālam nepārprotami lika manīt, ka viņa vārds ir D�o- �ua, nevis D�o�s. �ajā sarakstā vairākums ļau�u sniegu�i saīsinā�tas vārda versijas - Sems, Stīvs. Turpretī Bend�amins izklausās stipri oficiāli.

-��� Un uzvārds "Krāmers"? - jautāja FIB aģents.

-���� Pirms Kārena cieta autokatastrofā, kuras dēļ sēdēja riteņ- krēslā, viņa bija saderinājusies ar puisi, vārdā Krāmers. Tiklīdz tas ķēms uzzināja, ka viņa visu mū�u būs invalīde, viņ� atsauca saderinā�anos. Bens apgalvoja, ka vienīgais labums no Kārenas avārijas ir tas, ka tās dēļ Krāmers viņu neapprecēja.

-���� Dabūsim zināt, kur atrodas �ī adrese. Kuram Hailendsa ir pazīstama?

-��� Tur dzīvo mana tante. - Kāda izmeklētāja satvēra telefona klausuli.

Raterfords pagriezās pret citu izmeklētāju.

-��� Vai jūsu nodaļā ir sīkas tās apkaimes kartes?

-��� Ir datorprogramma un satelītattēls no interneta.

-��� Noskaidrosim precīzu mājas atra�anās vietu.

Iezvanījās telefons. Detektīvs pacēla klausuli, un Kavano ce�rēja, ta�u vienlaikus ari baidījās, ka �oreiz zvana no slimnīcas, ta�u izrādījās, ka zvana citā sakarā.

Kāds ielika datorā CD-ROM disku. Monitorā parādījās da�u Karmelhailendsas ieliņu izkārtojums. Izmeklētājs ieklabināja da�torā adresi.

-��� Te. �īs kraujas galā. Tie�i virs okeāna. - Palielinātā satelīt- uzņēmumā bija saskatāmi māju jumti, augu valsts apveidi un ielu struktūra. Izmeklētājs pievilka tuvāk īpa�umu, kuru viņi vēlējās apskatīt.

-��� Pamatīgs placis, - Kavano noteica.

-��� Hailendsā da�i īpa�umi ir akra lielumā un vēl lielāki.

-��� Pla�a māja.

-��� Salīdzinājumā ar citu māju mestajām ēnām izskatās, ka �ai ir tikai viens stāvs.

Izmeklētāja beidza sarunu ar tanti un nolika klausuli.

-��� Tur visi cits citu pazīst. Kad �is vīrietis ievācies, tante ap�ciemojusi viņu ar augļu groziņu. Esot bijis korpulents. Paskarbs. Stāstījis, ka sē�ot uz diētas. Nedrīkstot ēst augļus to sastāvā eso��ās fruktozes dēļ. Tie�i tādu vārdu lietojis - fruktoze. Viņa to vī�rieti pēcāk redzējusi vēl da�as reizes, esot novājējis. Noskuvis gal�vu kailu. Uzaudzējis kazbārdiņu. Viņa �obrīd caur kokiem redzot viņa māju. Gaisma ieslēgta.

-��� Pusdivos naktī? - pārprasīja FIB aģents.

-��� Varbūt viņ� aizbraucot atstāj gaismu ieslēgtu?

-��� Vai ari kravā mantiņas, - paķerdams klausuli, attrauca Ra- terfords, - un, ja tā, mums nav daudz laika iedzīt viņu lamatās.

Spriedzes un miega trūkuma dēļ ar saspīlētiem nerviem, Ka�vano stāvēja aiz viena no trim policijas auto, kas izveidoja bari�kādi pie ieejas tum�ajā ieliņā. Uztraukumam par D�emiju nerim�tīgi augot, viņ� pirms izbrauk�anas bija zvanījis uz slimnīcu, ta�u par viņas stāvokli joprojām nekas nebija zināms. Raterfords un viņa komanda ar nakts redzamības binokļiem nopētīja saujiņu pustumsā grimsto�u, atstati izvietotu māju un pēc tam pievērsās ēkai kvartāla galā. Uz kraujas, tās zemais profils izpleties iezīmē�tos uz okeāna balto viļņu muguru fona, ja vien ap mājas peri�metru nespīdētu vairākas ārdurvju laternas. Arī da�i tās logi bija apgaismoti.

-��� Es neredzu, ka aiz aizkariem būtu pakustējusies kaut ēna, - ieteicās kāds aģents.

-���� Varbūt Preskots ir aizbraucis un lampas ieslēgtas, lai mūs maldinātu un liktu mums domāt, ka viņ� atrodas mājā, - atsau�cās cits.

Kaut arī apģērbs bija sauss, Kavano sakrustoja rokas uz krū�tīm, lai sasildītos, joprojām juzdams dzestrumu no tā, kas bija no�ticis ar D�emiju, un vēl citādu dzestrumu - aiz bailēm.

-��� Kustību tu neredzi tāpēc, ka nav Preskota dabā tuvoties lo�giem.

Viņa uzmanību piesaistīja kustība, kad starp kokiem iznira stā�vi un ēnas, - policisti pavadīja kaimiņu ģimeni pa ielu dro�ībā aiz barikādēm. To pamodināja ar telefona zvanu, piekodināja ne�ieslēgt gaismu un izrīkoja atstāt namu pa sētaspuses durvīm, kur gaidīja smagi bruņoti policisti.

-��� Viņi ir pēdējie? - Raterfords jautāja.

-���� Se�as mājas. Se�as ģimenes. Gaiss tīrs, - viņam atbildēja izmeklētājs.

Barikādes �aipusē, blakus busiņam ar atvērtām durvīm, atska�nēja skrap�ķi, tumsnējiem stāviem melnos tērpos apbruņojoties ar divvirziena rācijām, ekipējuma jostām, bruņuvestēm, nakts re�dzamības brillēm un ķiverēm; desmit ātrās reaģē�anas vienības karavīri, pārbaudot pistoles un kaujas �autenes, atgādināja zvaig��ņu kuģa triecienniekus.

Raterfords piesoļoja pie vienības. Kavano sekoja.

Busiņa otrā galā pusmū�a civilists, viens no Preskota kaimi�ņiem, rādīja vienības komandierim pa�a uzzīmētu Preskota mā�jas plānu. Lukturī�a apslāpētais sarkanais stars, kura apgaismo�jumā komandieris to pētīja, nebija samanāms jau nelielā attālu�mā no busiņa.

-��� Kad jūs pēdējo reizi bijāt tajā mājā? - komandieris taujāja.

-��� Pirms piecām nedējām. īsi pirms tam, kad tās agrākais īpa��nieks pārcēlās. Mēs ar Dzeju bijām tuvi draugi. �ausmīgi �ēl, ka viņ� saslima.

-���� Vai kop� tā laika veikta kāda pārbūve? Nav rādīju�ies re�montstrādnieki? Vai kas tamlīdzīgs?

-��� Es vismaz neredzēju.

-���� Labi, tātad aiz parādes durvīm atrodas dzīvojamā istaba, - atkārtoja komandieris. - Pa labi aparatūras istaba, tuk�a guļam�istaba un vannas istaba. Pa kreisi virtuve, vēl divas guļamista�bas un vannas istabas. Kabinets. Sasodīti liels namiņ�. �īs stik�lotās divviru durvis ved dzīvojamā istabā?

-Jā. Viņpus mājas ir terase. To iejo� siena vidukļa augstumā klints galotnē, un no tās paveras skats uz ūdens klajumu.

-��� Kas atrodas �eit aiz garā�as?

-��� Veļas mazgātava.

-��� Un Jeit - blakus tai?

-��� Tum�ā istaba. Mums ar D�eju patīk� - vīrietis sadrūma un izlaboja sevi. - Patika fotografēt, līdz D�ejs saslima.

Komandieris parādīja plānu vienībai un izskaidroja procedū�ru, kādā māja tiks ieņemta. Kad bija rastas atbildes uz visiem jau�tājumiem, viņ� pamāja ar galvu Raterfordam.

-��� Esam gatavi, gaidām jūs.

-��� Uzsveru, ka gribam saņemt viņu dzīvu. - Raterfords izteicās.

Tātad valdība ir iecerējusi noslēgt ar viņu darījumu, Kavano

domās minēja.

-��� Viņ� ir bruņots?

-��� Cik mums zināms, viņam ir AR-15 �autene, kas pārveido�ta par automātisko ieroci. Domājams, viņam ir vairāk nekā vie�na deviņu milimetru pistole.

-Ja viņ� sāk mūs ap�audīt�

-��� Jums ir asaru gāze. Jums ir apdullinā�anas granātas. Ja nu glu�i iznāks aizstāvēties, esiet tik labi un tikai ievainojiet viņu.

-��� Viņam ir arī Kevlara veste, - ierunājās Kavano.

Atrās reaģē�anas vienība pagriezās un nopētīja Kavano, cik vien tas tumsā bija iespējams.

-Jūs būtu tas miesassargs? - ieprasījās komandieris.

Kavano laida gar ausīm �o vārdu.

-��� Man da�as reizes nācies ar viņu saskrieties. Viņ� ir ārkārtīgi bīstams.

Komandieris veltīja skatienu Raterfordam.

-Jūs teicāt, ka mērķis ir bioķīmiķis?

-��� Glu�i pareizi.

-��� Tipiņ�, kas iztēlojas, ka prot skriet un �aut.

-��� Un pastrādājis vismaz piecas mums zināmas slepkavības, - Kavano aizrādīja. - Preskots ir gudrs. Viņam uz to ir ķēriens. Ne�novērtējiet viņu par zemu.

-���� Mēs �o tā apmētāsim ar apdullinā�anas granātām, ka viņ� būs kurls veselu nedēļu.

-��� Vai jūs esat informēts par viņa izstrādāto ieroci? - Kavano vaicāja.

-��� Kaut kas saistīts ar bailēm.

-��� Ar aerosolu izsmidzināms hormons.

-��� Hormons? - Komandieris uzmeta Kavano skatienu, kas �ķita sakām: "Ko nu gvelz!" - Lielākā daļa manas vienības strādā jau septiņus gadus. Mums darbā gadījies saķerties ar tādiem, ka bio�ķīmiķis ir bezmaz atvaļinājums. Mēs savā ziņā esam radu�i bai�dīties. Tas ir, tikt ar bailēm galā.

-��� Es saprotu, - Kavano atteica.

Komandieris pārlaida skatienu Kavano, it kā ap�aubīdams, ka �is cilvēks jebkad pagātnē varētu būt saskāries ar ko tādu, kas ļautu viņam saprast ātrās reaģē�anas vienības kareivju izjūtas.

-��� Ta�u, tā kā jūs neesat neko tādu piedzīvoju�i, jūs nevarat pat noskārst, cik tas ir jaudīgs, - sacīja Kavano. - Ja sajūtat kādu kodīgu smaku�

-��� Tas nozīmēs, ka panikā viņa zarnas paspruku�as vaļā, ierau�got, kā mājā iebrā�as elle zemes virsū, - komandieris atcirta.

-��� Manuprāt, man jāiet iek�ā pirmajam, - Kavano piedāvājās.

-��� Ko? - Raterfords bija nesapra�anā.

-��� Es zinu, ko var sagaidīt. - Kavano �ausmināja emocijas, kā�das izjustu, sastopoties ar hormona izdalīto smārdu, ta�u viņ� ne�drīkstēja ļaut �iem vīriem iet pirmajiem. Ttem nebija ne mazā�kās nojausmas, kas viņus var sagaidīt. - Man ir labākas izredzes�

-Jūs paraugieties pats uz sevi, - komandieris norādīja. - Bū�dams tādā stāvoklī, jūs nekādā ziņā nedrīkstat iet iek�ā. Tas vīrs jūs jau �onakt vienreiz apstrādāja; vai, pēc jūsu domām, viņ� tā�pēc nedarīs to vēlreiz? Ne�aubos, ka esat labs miesassargs, ta�u smagākā darba daļa �ajā gadījumā jāuzņemas profesionāļiem. - Komandieris pagriezās pret saviem vīriem. - Sākam!

Lai kādas dusmas kūsāja Kavano, viņ� karavīru darbu novēr�tēja atzinīgi. Sadalīju�ies divās grupās, aizslīdēju�i garām barikā�dēm, viņi, virzoties starp kokiem un ēnām abās ielas pusēs, rī�kojās tik lietpratīgi kā jebkura Kavano redzēta ātrās reaģē�anas vienība. Da�u sekun�u laikā visi bija izzudu�i skatienam.

Lēnām cita pēc citas Preskota mājā nodzisa gaismas.

-��� Kas tad� - kāds ierunājās.

-��� Varbūt beidzot liekas uz auss.

-��� Vai ari apgaismojumu izslēdz taimeris, - ieminējās cits iz�meklētājs.

-��� Tev jāpavēl apturēt operāciju, - Kavano pieprasīja Rater- fordam.

Busiņā policists ar austiņām galvā nomurmināja:

-��� Komandieris ziņo, ka nogaidīs desmit minūtes un skatīsies, kas būs tālāk. Ja mērķis patie�ām liksies gulēt, vēl jo labāk - �iem iebrā�oties mājā, Preskots būs maigs un miegains.

Kavano, nosalis vēl stiprāk, vērās uz laternām ap tumsā ie�grimu�o māju. Viņ� ba�ījās, ka, ejot līdzi ātrās reaģē�anas vienī�bai, ciestu vēl vairāk.

Aizritēja desmit minūtes. �etrdesmit pāri �etriem vīrs ar aus�tiņām izliecās no busiņa.

-��� Viņi iet iek�ā.

Kavano vēroja, kā no ēnām iznirst tum�i stāvi. Tie nadzīgi izsteidzās ārdurvju lukturu gaismā. Pārskrēju�i pāri mauriņam na�ma priek�ā, divi vīri nesa tarānu, satvēra to aiz rokturiem, trieca pret parādes durvīm un iz�ķaidīja tās. Kavano pieļāva, ka otra vienības daļa ar tādu pa�u tarānu ielau�as cauri sētaspuses dur�vīm. Turot iero�us gatavībā, vīri ķiverēs metās iek�ā. Aiz aizka�riem iezibējās stroboskopu zib�ņi. Iekaucās sirēna.

Sākās �audī�anās un kliedzieni.

-��� Mans dievs, kas tur notiek? - Raterfords izsaucās. - Kas tā par sirēnu? Kas tas par stroboskopu?

-��� Preskots, - Kavano atteica.

�audī�anās un kliedzieni pieņēmās spēkā.

-��� Sauciet papildspēkus! - Raterfords auroja radistam busiņā. Un izvilka pistoli. - Mums jāiet iek�ā. Mums viņiem jāpalīdz.

-��� Viņi ap�auda cits citu, - sacīja Kavano.

-Ko?

-��� �auj pa visu, kas kustas! Ja tu ieiesi mājā, arī tevi ap�audīs.

-��� Bet mēs ta�u nevaram�

�āvieni norima. Kliedzieni noklusa, bet sirēna neatlaidās. Stroboskopu gaisma aiz logiem turpināja zibināt tādā ātrumā, ka, uz to raugoties, Kavano sametās �ķebīgi.

-��� Dieva dēļ, neej iek�ā, līdz es tev ļau�u, - viņ� piekodināja. - Iedodiet man pistoli!

-��� Tu neesi pilnvarots!

Kavano pakampa no busiņa kabatas lukturīti. Pie reizes pa�manīja uz galda guļam neautomātisko �auteni un paķēra arī to.

-��� Ei! - iesaucās radists.

Pirms kāds paspēja Kavano apturēt, viņ� pasteidzās garām ba�rikādei. Ticis pie tipiskas ārpilsētas mājas labajā pusē, viņ� tum�sā steidzās no koka pie koka, jo�ot uz elektrības stabu, ko uz nak�snīgo debesu fona apspīdēja Preskota mājas gabala lukturu apgaismojums.

Stabs atradās Preskota mājas labajā pusē, un, jo tuvāk Kava- no virzījās stroboskopu zib�ņiem un sirēnai, jo lēnāk kustējās. Nonācis pie pēdējās mājas labajā pusē, Kavano lavījās gar tās tum�o sienu un izlīda caur �auro pagalmu sētas pusē, kur starp viņu un klinti, kas stiepās lejup līdz okeānam, slējās akmens sie�na vidukļa augstumā. Sirēna gandrīz nomāca bangu dārdoņu, un Kavano piegāja pie augsta sarkankoka �oga, kas atdalīja pagal�mu no Preskota īpa�uma. Otrpus �oga blakus mājai bija ierakts elektrības stabs.

Tā galā bija piestiprināts liels, pelēks transformators.

Kavano apsvēra iespēju uzkāpt uz �oga, nolēkt zemē un sa�meklēt dro�inātāju kārbu, kas parasti atrodas blakus elektrības skaitītājam. Ar slēdzi kārbā varētu atvienot elektrības pievadu stroboskopiem un sirēnai. Ta�u, iedomājies, ka būs jāpaceļ gal�va virs �oga, nezinot, kas viņam tur stāsies pretī, viņ� gribot ne�gribot sāka �aubīties. Turklāt kastīte varbūt bija aizslēgta un Pres- kots piestiprinājis tai kādu ierīci, kas padara rīcībnespējīgu ikvienu, kur� mēģinās kārbu atvērt un atvienot mājai elektrību. Laika trūkuma dēļ atlika tikai viena iespēja.

Kavano iemeta patronu �autenes patrontelpā, pavērsa to pret transformatoru staba galā un nospieda sprūdu, uztverot atsitie�nu ar plecu. �āvienam norībot, transformatorā uzradās desmit collu plats skro�u izrauts caurums. Ta�u sirēna un stroboskops ne- noklusa. Viņ� izmeta tuk�o patronas �aulīti, iegrūda patrontelpā jaunu un iz�āva otrreiz. �autenes dārdam sekoja sprādziens un uzliesmojums transformatorā, pa�ķīda dzirksteles, un strobosko�pu zib�ņi un sirēnas aprāvās.

Preskota nams iegrima aklā tumsā.

Kavano piesardzīgi virzījās gar �oga mesto ēnu un tā galā sa�liecās, veroties gar �ogu uz Preskota tik tikko redzamās mājas ie�las pusi.

Uz ielas atskanēja steidzīgi soļi.

Satrauktas balsis nāca aizvien tuvāk.

Piepe�i viņam līdzās saguma Raterfords.

- Tā, ja jau tev ir tik daudz zināms, ko tagad?

-��� Pirms ieie�anas mājās mums jāizsit visi logu stikli.

-��� Izsist visu�

-��� Lai vēj� no okeāna izklīdina gaisu mājā, izdzen no tās hor�mona dvaku. Pretējā gadījumā ikviens, kur� ieies namā, kritīs pa�nikā un sāks ap�audīt ēnas, un to pa�u darīs katrs, kur� vēl pali�cis tai mājā dzīvs.

Pienāca divi FIB aģenti. Pretējā ielas pusē starp tum�ajiem kokiem un krūmiem patvērumu sameklēja policisti un citi aģenti.

Iestājās klusums, tikai klints pakājē klusi �ļakstēja viļņi.

Cauri parādes durvīm vēj� atnesa kunkstu.

-��� Tonij! - Raterfords sauca ātrās reaģē�anas vienības koman�dieri.

Atbildes nebija.

-��� Tonij, vai tu mani tur dzirdi?

Atbildes joprojām nebija.

Kavano zināja, ka tam nav nozīmes. Ja Tonijs ir sveiks un ve�sels, viņ� nevēlēsies atklāt savu pozīciju, atbildot uz saucienu.

No parādes durvīm atplūda vēl viens vaids.

Raterfords izvilka pie jostas piestiprināto rāciju.

-��� Vai kāds sazinājies pa rāciju? Beidzu.

Rācija iesprak�ķējās.

-��� Nekā.

Kavano izdzirdēja tālumā sirēnas.

-�� Ja vēl kāds nav miris, tas noasiņos, ja neaizvedīsim uz slim�nīcu.

-��� Un Preskots mūs pa vienam novāks, kad mēģināsim iet vi�ņiem pakaļ. - Nākamais Raterforda teikums �ķita nākam no ne�kurienes. - Tu zini, kam tic Dienvidu baptisti?

Kavano pieļāva, ka viņ� runā, lai sevi nomierinātu.

-��� Nē, D�on. Pastāsti!

-��� Cilvēki ir grēcīgi.

-��� Tas ir tiesa, - Kavano atsaucās.

-��� Mūsu vienīgā cerība ir Dieva �ēlsirdība.

-��� Arī tas ir tiesa.

-��� Labi, lai Dievs ap�ēlojas, - Raterfords noteica. Viņ� metās pie priedes, kas auga Preskota mājas priek�ā.

Kavano gribēja sekot, ta�u kājas negaidīti pretojās. Iztēlē sa�jūtot hormona smaku, viņā radās impulss atkāpties, mukt pēc ie�spējas tālāk no �ā nama.

Raterfords bilda da�us vārdus rācijā. Sirēnu kaucieni tuvojās, FIB aģenti un policisti virzījās tuvāk mājai.

-��� Tas tiesa, lai Dievs ap�ēlojas, - Kavano piekrita. Cauri at�vērtajām parādes durvīm izdzirdēdams vēl kādu iestenamies, viņ� atrāvās no �oga. Sodīdams sevi par to, ka gandrīz bijis gļēvulis, viņ� metās pāri mauriņam, apstājās starp diviem logiem mājas ielas pusē, piespiedās pie akmens sienas un sa�ķaidīja abu logu stiklus ar bises laidi.

Viņ� dzirdēja, ka netālu �ķīst citu logu stikli, aģenti un poli�cisti sekoja viņa paraugam, piespie�oties ar augumu pret ielas pu�ses sienu un sa�ķaidot ar �auteņu laidēm stiklus. Pēc brī�a sa�ķī�da arī logi pagalma pusē.

Kavano gaidīja, vai Preskots nesāks �aut; cauri mājai, plan�dot aizkarus, izbrāzās okeāna brīze.

-��� Kas tā par smaku? - ieprasījās kāds policists.

-��� Atkāpties no mājas! - iesaucās aģents.

-��� Slēpties! Es redzēju kustību!

-��� Ne�aut, līdz mērķis nav skaidri saskatāms! - bļāva Rater�fords.

No mājas izskrēja policists.

Tam sekoja divi aģenti un aiztenterēja uz policijas automa�ī�nu barikādi kvartāla galā.

Kavano centās aizturēt elpu.

Ta�u nācās ieelpot, un plau�ās ievilktajam gaisam bija kodī�ga smaka. Pat gaisa at�ķaidīts, hormons satricināja smadzenes. Jau nākamajā mirklī visu ķermeni izmērcēja sviedri. Kavano būtu meties bēgt, ja vien, �ausmu pārņemts, nestāvētu kā nolēmēts. Elpas vilcieni lēni un moko�i uztvēra pēdējās hormonu drusci�ņas no mājas. Kaut gan turpmāk vienīgā smar�a bija okeāna nes�tais sāls un brūnaļģu aromāts, Kavano nerimās drebēt.

-��� Dzīvojamā istaba - tīrs! - iesaucās kāds mājas iek�ienē. Tā kā vienība mājas pagalma pusē bija sekojusi vēja plūsmai, hor�mons nebija to ietekmējis.

-��� Aparatūras istaba - tīrs!

-��� Viesistaba - tīrs!

-��� Vannas istaba - tīrs!

Aiz izdauzītiem stikliem zibinājās kabatas lukturī�u gaismas kūļi, kustoties cauri mājai. Pa parādes durvīm namā ieslīdēja aģenti un policisti. Lukturī�u zigzagi pieņēmās skaitā.

-��� Otrā guļamistaba - tīrs!

-��� Otrā vannas istaba - tīrs!

-��� Kabinets - tīrs!

Litānija turpinājās, meklē�anas vienība virzījās uz citām ista�bām, Kavano iezagās pa parādes durvīm. Hormona kodīgā smār�da vietā gaisā valdīja kordīta un varam līdzīgā asiņu dvaka.

-��� Izjaukt barikādi! Vediet �urp ātrās palīdzības ma�īnas! - Ra- terfords auroja rācijā.

Kavano redzēja viņu noliecamies pār līķi uz grīdas. Kabatas lukturī�a stars apspīdēja asinis uz ātrās reaģē�anas vienības for�mastērpa. �āviens bija ķēris seju.

Virzoties no istabas uz istabu, Kavano uzdūrās vēl citiem ķermeņiem, asinīm. Paldies Dievam, da�i viri locījās un vaidē�ja; bruņuvestes bija izglābu�as viņus no trāpījumiem masas cen�trā. Ta�u no ievainojumiem rokās un kājās viņi tik un tā varēja noasiņot līdz nāvei.

Pa izdauzītajiem logiem Kavano redzēja, kā, zibinot lukturu gaismu, mājai tuvojas divas ātrās palīdzības ma�īnas. Viņ� pie�vērsa uzmanību stroboskopiem, kas bija izkārtoti katras istabas kaktā, tiem līdzās bija ierīkotas sirēnas.

-��� Saimnieka guļamistaba - tīrs!

-��� Saimnieka vannas istaba - tīrs!

-��� Garā�a - tīrs!

-��� Veļas mazgātava - tīrs!

-��� Foto istaba - tīrs!

Kabatas lukturī�u staru gaismā mājā ieskrēja ātrās palīdzības sanitāri un steidzās no viena kritu�ā pie nākamā, darot visu ie�spējamo, lai glābtu ievainotajiem dzīvību.

-��� Tev bija taisnība, - Raterfords atzina. - Viņi ap�audīja cits citu.

Kavano norādīja:

-��� Stroboskopi uzstādīti tā, ka to zib�ņi dro�i vien izskatījās pēc automātiskās uguns. Varbūt tie pat radīja zibeņojo�u attēlu - cil�vēku ar ieroci rokās. Sirēnas iedarbināja pārsteiguma refleksu. Lai uz kuru pusi �ie zeļļi pagriezās, viņi nespēja at�ķirt draudus no pa��u kolēģiem. Atlika tikai vienam hormona ietekmē krist panikā un sākt �audīties, un pārējie darīja to pa�u. Pārbiedēti līdz vājprā�tam, kādu nekad nav piedzīvoju�i, viņi nopļāva cits citu ap�audē.

-��� Profesionāļi, - Raterfords novilka.

-���� Glu�i kā tie piecpadsmit reind�eri, kas zaudēja savaldī�a�nos un ap�audīja cits citu purvā. Nolādēts, kur patvēries Pres- kots? - Kavano jautāja.

Ieradās papildspēki, tumsu pār�ķēla vēl vairāk kabatas luktu�rī�u gaismas kūļu, divi desmiti aģentu un policistu vēl un vēlreiz pārmeklēja māju.

-��� Nav ne pagraba, ne bēniņu, - Raterfords stāstīja.

-��� Jumts ir ieslīps. Iespējams, zem tā ir kāda telpa, - Kavano ieminējās.

-���� Pāris aģentu jau divas reizes pārbaudīja katru collu. Pres- kota tur aug�ā nav.

-���� Atrās reaģē�anas vienībai tuvojoties mājai, viņ� izslēdza gaismu, - Kavano sprieda. - Iedarbināja kustības sensoru stro- boskopiem un sirēnai.

-��� Un tad izmuka pa sētaspuses durvīm, - Raterfords uztvēra. - Pārbaudiet kaimiņu īpa�umus! Pārmeklējiet mājas! Izvietojiet patruļas ma�īnas uz ielām un lielceļiem! Ja viņ� pārvietojas kā�jām, necik tālu netiks.

-��� Redziet, ir viena aizķer�anās, - ierunājās aģents.

-��� Kāda?

-��� Garā�ā ma�īnas nav. Pastāv iespēja, ka viņ� automobili at�stājis kaut kur netālu.

Kavano pirmo reizi dzirdēja Raterfordu lamājamies. Iekrak�ķējās Raterforda rācija. Balss, kurā Kavano pazina bu- siņa radistu, jautāja:

-��� Vai tas miesassargs ir pie jums? Beidzu.

-��� Stāv man blakus. Beidzu.

-��� Pasakiet, ka mums nupat piezvanīja no slimnīcas.

Kavano sēdēja intensīvās aprūpes nodaļā, �ilbino�i spilgtas pa�lātas stūrī. Viņam iepretī bez samaņas gulēja D�emija, ar bālu se�ju, pie krūtīm piestiprinātiem elektrokardiogrammas elektro�diem; augumu sedza slimnīcas virsvalks un palags, intravenozās baro�anas caurulīte bija piestiprināta pie kreisās rokas, kaklā ie- stldza respiratora caurulīte. Otrpus gultas zibsnīja un pīkstēja pul�sa, asinsspiediena un sirds monitori.

Ķirurgs, slaids spāņu izcelsmes vīrietis, pārtrauca apskati un pievērsās Kavano.

-��� Viņa ir ārkārtīgi stipra.

-��� Jā, - Kavano piekrita.

-���� Pēc divpadsmit stundām zinā�u vairāk, ta�u dzīvībai svarī�gākie rādītāji iepriecina. Mums ir pamats optimismam.

Lūkodamies D�emijā, Kavano pamāja.

-��� Viņai jāpateicas jums, - ķirurgs turpināja. - Viņa būtu no�mirusi jau pirms nonāk�anas slimnīcā, ja vien jūs nebūtu aptu�rējis asiņo�anu ar sudrabaino līmlenti.

-���� Nē, - Kavano noliedza. - Viņai nav nekāda iemesla man pateikties.

Ārsta skatienā vīdēja ziņkārība.

-�� Ja es būtu viņā ieklausījies, - Kavano prātoja, - viņa nebū�tu ievainota.

Iepīkstējās sirdsdarbības monitors.

-��� Vai drīkstu te uzkavēties? - Kavano lūdza.

-��� Parasti mēs neļaujam�

Kavano uzmeta viņam skatienu.

-��� Labi, - ķirurgs atļāva.

-���� Gaisma, - bilda Kavano, miedzot acis spilgto lampu dēļ. - Vai jūs nevarat uzklāt kaut ko viņai uz plakstiņiem?

-���� Tiklīdz būsim �eit pabeigu�i, spilgto apgaismojumu nodzē�sīsim.

-��� Un līdz tam?

-��� Palūg�u māsiņai, lai atnes marli.

-��� Pateicos!

Pēc brī�a Kavano bija divatā ar sievu.

Respirators �ņāca, sēca un dunēja, D�emijas krūtīm cilājoties aug�up lejup.

-��� Piedod! - Kavano lūdzās.

Muskuļi smeldza. Bija sajūta, ka acīs ber� smil�u graudiņi. Pie�vēris plakstiņus, lai pasargātu acis no �ilbino�ās gaismas virs gal�vas, Kavano atgāzās plastmasas krēslā un spēja iegrimt drud�ai�nā miegā, kuru neiztraucēja pat medicīnas māsas, kas ienāca apraudzīt D�emiju un nomainīt intravenozās baro�anas pudelīti.

Ap diviem pēcpusdienā Kavano vadīja patapinātu nemarķē- tu policijas auto pa 1. maģistrāli un nobrauca ceļa malā pie Kar- melhailendsas pagrieziena, kas veda uz ielu, kurā bija mitinājies Preskots. Viņ� izkāpa no ma�īnas un soļoja uz pagriezienu, turo�ties gar ceļmalas koku rindu. Laiciņ� bija patīkams, debesis lais�tījās vien, ta�u Kavano uzmanību saistīja tikai koku zari galot�nēs pie pa�a pagrieziena. Viņ� lēni piesoļoja tiem cie�i klāt, atgāza galvu un noņēma saulesbrilles, lai kārtīgāk aplūkotu kokus.

Nesaskatīdams to, ko vēlējās, Kavano pacēla binokli un iz�pētīja zarus. Joprojām piesardzīgi turēdamies ceļa malā, viņ� pie�vērsa īpa�u uzmanību zaru posmiem pie pa�a stumbra. Pēc des�mit minūtēm gara Monterejas priede kreisajā pusē, aptuveni �etr�desmit pēdas no pagrieziena, kļuva par vienīgo Kavano ziņkāres objektu. Viņ� pavērsa binokli pret spraugu zaros un pamāja ar galvu.

Vēl neiegriezies Preskota ielā, Kavano vēlreiz apstājās, izkā�pa no ma�īnas un, turēdamies pa�ā ceļa malā, tuvojās pagriezie�nam. Skatiens jau zināja, ko meklēt, un tikai piecu minū�u lai�kā viņ� uzgāja miniatūru TV kameru, kuras objektīvs bija apmēram kabatas luktura stikliņa lielumā un kura ar metāla slok�snīti bija piestiprināta pie Monterejas priedes zaru stakles aptu�veni trīsdesmit pēdu attālumā no ielas sākuma. Sloksnīte bija no�krāsota tādā pa�ā brūnā krāsā kā stumbrs. Kamera bija tāda pati, kādu, pēc Preskota vārdiem, viņ� bija paslēpis autostāvvietas ga�rā�ā, lai novērotu ikvienu, kas varētu viņu izsekot. "Internets ir stāvgrūdām pilns ar reklāmām," viņ� bija teicis. "Kontrolējiet savu bērnu auklīti. Vērojiet, kā jūsu kaimiņu meitene sauļojas."

Vai arī vēro, kā policija izvietojas pie mājas un cen�as tevi pārsteigt, Kavano prātoja. Vakar naktī Preskots redzēja ikvienu mūsu kustību kop� brī�a, kad mēs iebraucām Hailendsā un Ra- terfords lika aizsprostot ielu, līdz brīdim, kad ātrās reaģē�anas vie�nība piezagās mājai. Kavano atminējās, kā mirkli pirms tam, kad vienība sāka tuvoties Preskota mājai, visur gaisma nodzisa. Kā nu ne, Kavano pavīpsnāja. Preskots cerēja, ka spilgti izgaismota māja aizkavēs uzbrucējus un sniegs viņam mazliet laika, ta�u, ie�raudzījis tuvojamies policiju, pārgāja pie plāna otrās daļas, izslē�dza gaismu, iedarbināja kustību detektorus stroboskopiem un si�rēnām un pārpludināja māju ar hormonu.

Netuvojoties kameras skatu leņķim, Kavano atgriezās pie ma��īnas. Iebraucis Preskota mājas ielā, viņ� pavērās uz kvartāla galu un pirmo reizi tā kārtīgi aplūkoja Preskota namu - zemu, moder�nisma stilā ieturētu ēku, kas uzbūvēta no sakrautiem plakaniem akmeņiem. Puslokā izklāts piebraucamais celiņ�, ko apjoza krū�māji, veda līdz parādes ieejai. Durvis uz garā�u, kurā varēja no�vietot divas ma�īnas, bija atvērtas. Ap īpa�umu no koka uz ko�ku vijās dzeltena lente ar uzrakstu "Nozieguma vieta. Tālāk iet aizliegts!".

Kavano interesi saistīja rosība. Labajā pusē paliels smagais au�to bija pacēlis platformu blakus elektrības stabam, divi elektriķi uzstādīja jaunu transformatoru tā vietā, kuru iepriek�ējā naktī bija sa�āvis Kavano. Piebraucamajā ceļā bārdains vīrs kombine�zonā izcēla no pikapa saplāk�ņus. Puse izdauzīto logu mājas ielas pusē jau bija ar tiem aizklāti. Kreisajā ielas malā ar priek�galu pret Kavano stāvēja divas policijas ma�īnas un auto bez at�ķirī�bas zīmēm - Kavano pazina tum�o Raterforda un viņa kolēģu aģentu sedanu.

Mājas priek�ā Kavano nesteidzīgi apgriezās pretējā virzienā, izmantojot iespēju paslep�us nopētīt stūrus zem ēkas dzegām. Ma�zas kastītes ar caurumiņiem varēja būt putnu būrī�i, ta�u varēja arīdzan slēpt zem dzegām novietotas miniatūras TV kameras.

Atstājis automa�īnu priek�ā policijas spēkratiem, Kavano de�vās uz māju un ieraudzīja, ka no tās iznāk Raterfords un uzmanī�gi viņu nopēta.

-��� Tavas sievas stāvoklis ir uzlabojies? - Kaut arī Raterfords bija apvilcis citu uzvalku un noskuvies, viņ� tomēr izskatījās no�vārdzis. Zilumi, kas vēl joprojām bija uz sejas, �ķita padarām tum��o ādu bālu.

-��� Joprojām bez samaņas. - Kavano piespieda sevi turpināt. - Ta�u ķirurgs apliecināja, ka svarīgākie rādītāji ir labāki, nekā gaidīts. Tas vie� cerības.

-��� Jauki. - Izklausījās, ka Raterfords ir tik tie�ām atvieglots, kaut arī nodevīgā tonī piemetināja: - Starp citu, es nupat atklā�ju, ka viņas vārds ir D�emija, nevis D�enifera.

-��� Atvaino!

-��� Skaidrs.

-���� Es cerēju, ka, paturot īsto vārdu noslēpumā, viņa ar laiku izvairīsies no iesaistī�anās, - Kavano atteica.

-��� Tomēr viņu tik un tā iesaistīja, vai ne?

-�� Jā, - nenoliedza Kavano. - Viņa tika iesaistīta.

-��� Kāpēc tu ieradies?

-��� Slimnīcā man nav ko darīt. Gaidīt� - Nespēdams pabeigt teikumu, Kavano aplaida acis visapkārt. - Cerēju, ka varē�u nākt jums talkā.

-���� Kādā veidā? Preskots jau sen ir prom. Viņ� vai nu netālu bija atstājis automa�īnu, vai arī kādu nozaga, - Raterfords sacī�ja. - Mēs esam izsūtīju�i brīdinājumus visām pilsētiņām gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem. Ceļu policijai. Lidostām. Kuģī�u piestātnēm. Dzelzceļa stacijām. Autoostām. Un vēl daudziem. Esam izvietoju�i novērotājus pie ma�īnas, ko Preskots atstāja pie stāvlaukuma piekrastē Pasifikgrovā, kad stājās kontaktos ar tevi. Tāpat mēs novērojam busiņu, kuru, pēc viņa vārdiem, viņ� at�stājis autostāvvietā, kurā novietoja "Porsche".

Remontstrādnieks nagloja saplāksni pie nākamā loga, un Ka�vano ar galvas mājienu norādīja uz pavērtajām parādes durvīm.

-��� Laboratorijas ve�i jau pabeigu�i?

-��� Neko noderīgu gan neatklāja. Mēs konfiscējām Preskota da�toru un visus mājās atrastos dokumentus. Iespējams, tie sniegs norādes par turpmāko meklē�anas virzienu.

Ieiedams mājā, Kavano izdzirdēja balsis da�ādās istabās gan pa labi, gan pa kreisi; FIB aģenti un izmeklētāji acīmredzot vēl pēdējo reizi izpētīja visas telpas. Dienas gaismā ēkas pla�ums iz�skatījās dramatisks. Dārgais, modernisma manierē ieturētais mē- belējums mērojās greznībā ar nama arhitektūru, lai gan lo�u iz�rautie caurumi bija lielāko daļu krēslu, dīvānu, galdu un lampu izārdīju�i lupatu lēveros. Sienas un ierāmētie melnbaltie Karme- las apkaimes fotouzņēmumi tāpat bija saplosīti. Visās malās mē�tājās stikla lauskas. Caur izsistajiem sētas puses logiem no okeā�na atpūstais vējiņ� izkliedēja iespējamo dēļu grīdā iesūku�os asins traipu un krīta kontūru dvaku.

Kavano vēroja kaktos ierīkotos stroboskopus. To miniatūrās da�ādu krāsu spuldzes bija prasmīgi izkārtotas tā, ka atgādināja abstraktu mākslas darbu un nejau�am vērotājam cauri logam ne�radītu ne mazākās aizdomas.

-��� Bojā gāju�o skaits ir nemainīgs? - viņ� apjautājās.

-��� Pieci miru�i. Pieci smagi ievainoti. Stāvoklis stabils. Izska�tās, ka �iem izdosies izķepuroties.

-��� Jābūt pateicīgam vismaz par to.

Kavano �ķērsoja dzīvojamo istabu un devās pie stiklotajām durvīm, palīda zem vēl vienas policijas izvilktās dzeltenās lentes un izgāja uz akmens plātnēm klātās terases, kur podos bija izvie�toti augi un puķes. Viņ� norūpējies pavērās pāri akmens sienai vidukļa augstumā, uz �etrdesmit pēdas stāvo klints nogāzi, kuras pamatni apskaloja bangojo�i viļņi. Uz aug�u tiecās �ļakatu mā�konis.

-���� Mūsu laivas ūdenī meklē līķi, ja Preskots bijis tik dulls un centies nokāpt pa klinti, - Raterfords pavēstīja.

-��� Pārbaudīt nenāk par ļaunu.

Izskatīdamies cik vien iespējams nevērīgs, Kavano pagrieza muguru klintij un pamanīja ar acs kaktiņu zem jumta dzegas vēl divus putnu būrī�us, vienu pa�ā labajā stūrī, otru kreisajā. Tie bija pavērsti iepretim pretējiem stūriem. Ja tajos atradās miniatūras TV kameras - un Kavano par to bija pārliecināts -, novietojums ļautu Preskotam ieraudzīt ikvienu, kur� apietu gar stūri.

Kad Kavano atgriezās mājā, remontstrādnieks nagloja vēl vie�nu finiera plāksni pāri izsistam logam. Pa parādes durvīm izgāja �etri izmeklētāji. Divi FIB aģenti gaidīja Raterfordu.

-��� Mēs paliksim, kamēr pieslēgs elektrību un aiznaglos logus, un tad aizslēgsim māju.

Kavano pamāja.

Viņ� izskatīja kabinetu, guļamistabas un vannas istabas. Viņ� iegāja garā�ā, izpētīja veļas mazgātavu un fotoattīstī�anas istabu.

Raterfords ne uz brīdi neatkāpās.

Kavano atgriezās mājas priek�ā, izpētīja to vēlreiz un visbei�dzot pa�ūpoja galvu.

-��� Re? Es ta�u teicu! - Raterfords nosmējās.

-��� Tu vismaz nevari pārmest, ka es necentos.

-��� Tiesa. �ai reizē tev neko nevar pārmest.

-��� Vajadzēja palikt slimnīcā.

-��� Nē, ser. Nekādu pārmaiņu, - medicīnas māsa sacīja.

* * *

-���� Kā varu pakalpot? - vaicāja muskuļains, ūsains pārdevējs �aujamiero�u veikalā.

-��� Man vajadzīga �autene.

-��� Kāda konkrēta?

-��� Divpadsmitā kalibra automātiskā "Remington 870".

-���� Jā, tas nudien ir konkrēti. Vai jūs gadījumā nebūtu no likumsargu iestādes?

-��� Nē. Kādēļ tā prasāt?

-��� Vienkār�i vairākums policijas departamentu dod priek�roku tie�i tam modelim. �o �auteni izvēlas arī ASV īpa�o uzdevumu operācijām.

-��� Vai tu re, ko? - Kavano atteica.

* * *

-����� Man vajadzīgs pats izturīgākais metālzāģis, kāds jums ir krājumā, un da�i tam piemēroti asmeņi, - Kavano stāstīja pār�devējam saimniecības pre�u veikalā.

* * *

-��� Man vajadzīgs akvalangista tērps, - Kavano pavēstīja pārde�vējam ūdenslīdēju pre�u veikalā.

* * *

-������������ Man vajadzīga piepū�amā laiva, kurai pierīkots pāri bortam karinams motors, - Kavano pavēstīja pārdevējam armijas pre�u veikalā.

Kavano sēdēja moteļa numurā un blenza uz kosmētikas kom�plektu, ko D�emija bija atstājusi uz kumodes. Piezvanījis slimnī�cai, viņ� uzzināja, ka joprojām nav nekādu pārmaiņu.

Kavano novilka matraci no gultas un piestiprināja ar saim�niecības pre�u veikalā iegādātajām skavām �auteni pie gultas rāmja, nostādot tā, ka stobrs izdūrās tam cauri. Pēc tam viņ� pa�ņēma metālzāģi un nozāģēja �etras collas no astoņpadsmit col�las garā stobra, saīsinot to līdz daudzu policijas departamentu iz�vēlētam garumam. �is darbs prasīja stundu un vairākus asmeņus, ta�u Kavano laika ritumu nejuta - viņam bija krietni daudz jā�izprāto.

Vēlreiz piezvanījis uz slimnīcu ("nekādu pārmaiņu"), Kava�no atvēra divas kastītes ar federālajām "00" "taktiskajām" kar- te�ām. �āda tipa munīcija viņam patika, jo iz�autās prāvās skro�tis pat lielā attālumā koncentrējās blīvā pudurī.

Lai sakopotu skrotis vēl blīvāk, Kavano ar īk�ķi atvāza jau�nu Emersona CQC-7 nazi, ko bija iegādājies iero�u veikalā, un iegrieza visapkārt katras patronas plastmasas smailei. Viņ� kat�rā izvēlējās vietu aptuveni divas tre�daļas no smailā gala pie līnijas, kas atdalīja �aujampulveri no skrotīm, kuras izlidos brī�dī, kad aizsvilsies �aujampulveris. Jāgrie� bija uzmanīgi, lai neie- zāģētu pārāk dziļi un plastmasas cilindrs nepār�ķeltos uz pusēm, kamēr ar to darbojas. Ta�u griezumam bija jābūt pietiekami dzi�ļam, lai �āviena brīdī atrautos divas tre�daļas patronas. Tādē�jādi eksplozijas laikā izlidos ne tikai skrotis, bet arī plastmasas uzgalis, kurā tās atradās. Sekas būs tādas, ka skrotis neizklīdīs un paliks cie�ā skupsnā un mērķī trāpīs gandrīz ar eksplozīvu spēku.

Pēc tumsas iestā�anās Kavano brauca pa 1. maģistrāli uz ze�mu tiltiņu, kas atradās uz dienvidiem no Pontlobosas, netālu no Hailendsas. Apvidus reljefs viņa nolūkiem bija piemērots. Tur�klāt tie�i te Preskots bija iegrūdis "Taurus" ūdeni. Viņ� piestāja ceļa malā, nogaidīja, līdz uz ceļa noplaka auto lukturu gaismu straume, un novilka saplaku�o gumijas laivu pa nogāzi līdz ūde�nim. Ar saspiesta gaisa motoriņa palīdzību piepūtis laivu, Kava�no noenkuroja to pie klints un vēl divas reizes piesardzīgi uzkā�pa aug�ā līdz ma�īnai, nostiepjot lejā nelielu, ārpus borta karināmu motoru un peldo�u, ūdensdro�u somu, kurā glabājās ekipējums. Akvalangista tērpu viņ� bija uzvilcis jau motelī. Ta�gad atlika tikai novilkt treniņtērpu, kur� apslēpa to, kas viņam bija mugurā. Rokas un kājas aizsargāja gumijas cimdi un akva�langista zābaki. Viņ� atstūma laivu no klints, iedarbināja moto�ru un izbrauca mēness gaismas pielietās jūras virzienā, turoties simts jardu attālumā no krasta, sekojot Hailendsas stāvā krasta kontūrām un nosakot virzienu pēc māju gaismiņu punktiem.

Nonācis pie kraujas, kuras galā atradās Preskota māja, viņ� izslēdza motoru, paņēma airi un slīdēja tai tuvāk klusumā. Elek�trības padeve namā bija atjaunota, un par bāku kalpoja vairāki lukturi pie Preskota mājas. Ta�u viļņu un zemūdens straumju dēļ laivu bija grūti vadīt. No piepūles ar sviedriem nplūdis, viņ� strauji cilāja airi no labā borta uz kreiso un atpakaļ, airējoties tuvāk klintij.

Drīz Kavano nonāca tādā attālumā no klints, ko apskaloja bangas, ka, pievirzoties vēl tuvāk, laiva pārsprāgtu un apgāztos. �ļakatu pilieni saldēja seju. Uzlicis ūdenssportista tērpa gumijas kapuci, kā arī ar elpo�anas cauruli aprīkotu sejas masku un uz�vilcis pleznas, Kavano satvēra peldo�o somu ar ekipējumu un pār�slīdēja pāri bortam. Vienu mirkli ūdens �ķira neizturami auksts, gandrīz laupot spēju kustēties. Pēc īsa brī�a ūdens iesūcās akva�langista tērpā un izveidoja plānu slānīti starp tērpu un ādu. Ķer�menis gandrīz nekavējoties sasildīja ūdeni līdz pa�a temperatū�rai, tāpēc sala tikai seja. Zemūdens straumes gan bija biedējo�i spēcīgas. Sakopojis visus spēkus kājās un rokās, Kavano cīnījās cauri trauksmainajiem viļņiem, vilkdams ekipējuma somu iztu�rīgā neilona auklā, kas bija aptīta ap kreisās rokas locītavu. Vil�nis viņu pacēla, draudot sa�ķaidīt pret priek�ā vīdo�ajiem akme�ņiem. Sirds auļoja �ķebino�ā tempā, gandrīz piespie�ot mainīt domas un kulties atpakaļ uz laivu, kamēr straume vēl nav to aiz�nesusi prom.

Ta�u Kavano nedrīkstēja atkāpties, nedrīkstēja padoties bai�lēm. Ja tā notiktu, viņ� zināja, ka tā būtu tikai pirmā no dau~ dzām reizēm, kad viņ� padosies. Banga viņu parāva zem ūdens, pacēla, nometa. Ar varenu pūtienu izspļāvis ūdeni no caurulī�tes, Kavano vērās cauri norasoju�ai sejas maskai. Izpētījis ban�gas, viņ� sparīgi vēzēja kājas un rokas, cen�oties izvairīties no ak�mens bluķiem, kas slējās virs ūdens. Vilnis trieca viņu pret klinti. Ja ūdenslīdēja tērps nekalpotu par buferi, granīts būtu nodīrājis plecu. Viebdamies pēc �āda belziena, Kavano sniedzās pēc izciļ�ņa klintī, bet viņu aizmēza prom, pēc brī�a satvēra nākamais vil�nis un vēlreiz trieca pret klinti; tomēr �ai reizē viņ� iestenējies ar cimdoto roku aizķēra plaisu akmenī. Kavano ieķērās stingrāk un kārpīja ar otru roku akmens virsmu. Atradis citu plaisu maz�liet augstāk, izvilka sevi no ūdens, lai gan nākamais vilnis uzsita pa kājām un gandrīz norāva viņu no bluķa.

Zvalstoties virs grando�ās straumes, Kavano atlaida vienu ro�ku no klints un norāva sejas masku ar elpo�anas caurulīti. Al- kaini ievilkdams elpu, iesvieda masku viļņos, nospārdīja pleznas un nometa arī tās. Viņ� iekrampēja gumijotās pēdas ni�ā, brīdi pakarājās, ievilka vēl mazliet gaisa plau�ās un tad sāka lēnām kāpt aug�up tumsā. Visapkārt lidoja �ļakatas. Kavano bija nogrie�zis gumijas cimdu pirkstgalus, lai būtu vieglāk ieķerties klints ra�dzēs, ta�u pārējā gumijotā cimdu daļa traucēja kustēties. Drīz vien nācās pa vienai atlaist rokas, ar zobiem novilkt abus cim�dus un iemest zem kājām viļņos. Plaukstas momentā pārņēma saltums, ta�u ne tik ļoti, lai padarītu tvērienu stingu; pirksti tur�pināja ieķerties un noturēt.

Kavano vilkās aug�up. Ap kreisās rokas locītavu cilpā apmestā aukla bija aptīta ap spoli, kam bija atlai�anas slēdzītis. Nonācis pie akmens bluķiem, viņ� bija nospiedis slēdzīti, ļaujot auklai at- tīties, un ūdensdro�ā soma mētājās pa trakojo�ajiem viļņiem. Tā�dējādi, rāpjoties pa krauju, Kavano nespieda somas svars. Aug�stāk. Viņam radās sajūta, ka pirksti ir asinīs. Tas nebija būtiski. Svarīgi bija tikai nepadoties. Viņ� pasniedzās pēc atbalsta, iegrū�da pēdu vēl vienā plaisā, pasniedzās augstāk un pieskārās akmens sienai virsotnē, smejoties enerģiju apziņā, ka daļa moku jau ir aiz muguras.

Zem dzegām mājas stūros paslēptās miniatūrās TV kameras bija pavērstas viena pret otru. Tajās varēja redzēt cilvēku zoga- mies ap stūri, ta�u ierobe�otais redzeslauks caur spraugu putnu būrī�os neļāva saskatīt sienu vidukja augstumā klints virsotnē. Kavano uztrausās uz sienas un, balansēdams uz pēdu platās ma�las, vilka ap rokas locītavu aptīto auklu, cejot aug�ā ekipējuma somu. To darīdams, viņ� nepārtraukti vēroja Preskota mājas sē�tas pusi. Stūrus un divviru durvis tie�i pretī apmirdzēja spilgta gaisma. Arī durvis, tāpat kā izdauzītie logi, bija klātas ar saplāk�sni. Durvis slēdza piekaramā atslēga. Pāri tām stiepās noziegu�ma vietas dzeltenā lente. Pie saplāk�ņa pienaglotā policijas no�daļas izkārtne brīdināja, ka pārkāpējiem draud sods.

Kavano atvilka ūdensdro�ās somas rāvējslēdzēju un izcēla bisi ar apzāģēto stobru, kā arī kaprona maisiņu ar patronām, kuru pār�meta pār labo plecu. Viņ� pakampa Emersona nazi un, piesprā�dzējis to pie ūdenslīdēja tērpa kakla, izvilka maisiņu ar mūķī�zeriem. Visbeidzot Kavano atmeta atpakaļ tērpa kapuci un izņēma no somas nakts redzamības brilles, ko bija atradis armi�jas pre�u veikalā, pērkot "Zodiac" laivu. Viņ� nevērīgi uzmeta brilles kaklā.

Visu paveicis, Kavano nolēca uz terases, pieplaka pie akmens plātnēm un līda pāri tām uz stikla durvīm, kuru apak�ējā daļa arī nebija saskatāma TV kamerās to leņķa dēļ. Notupies pie dur- vlm, viņ� beidzot riskēja, ka viņu varētu ieraudzīt steidzīgi at�mūķējam slēdzeni. Kavano pavēra durvis, ieskrēja tum�ajā na�mā, aizvēra durvis, uzlika nakts redzamības brilles un notēmēja ar bisi.

Tum�ā mājas iek�iene brillēs atmirdzēja gai�i zaļā apgaismo�jumā, viņ� izskatīja posta�u dzīvojamā istabā, pēc tam iegāja pa kreisi aparatūras istabā, vēlāk viesu guļamistabā un vannas ista�bā. �īs telpas nebija galvenais viņa intereses objekts, ta�u bija jāpārliecinās, vai �eit neslēpjas draudi. Apmierināts ar redzēto, viņ� līda uz pretējo mājas pusi, zem gumijā tērptajām pēdām �irk�stēja stikla lauskas. Gaisā vēl aizvien virmoja tikko manāma kor- dīta smaka. Kavano piepe�i noģida, ka TV kameras pēdējā brīdī atklāju�as, kā viņ� pietupstas, lai atmūķētu piekarināmo atslēgu, un ieiet mājā, - kordīta smaku spēji nomāca hormona kodīgā dvaka.

Līdz �im Kavano akvalangista tērps bija patīkami sildījis. Atri vien no ķermeņa izsitās sviedri un temperatūra paaugstinājās - viņ� jutās kā pirtī. Gandrīz apskurbis no svelmes zem ūdenslīdē�ja tērpa, viņ� riskēja un atrāva uz mirkli labo roku no �autenes, lai atvilktu tērpa rāvējslēdzēju un atklātu krūtis. Nekāda labu�ma no tā gan nebija.

Kavano bija licies, ka jau Kārenas pagrabā izturējis pilnu hor�mona jaudu, ta�u tagad, smakai kļūstot teju neizturamai, viņ� sa�prata, ka nepavisam nav noskārtis, cik jaudīgs var būt Preskota ierocis. Kājas draudēja saļimt. Kuņģī bija reizē verdo�a tveice un ledusauksts sals. Pulss sitās tik strauji, ka draudēja kuru katru brī�di izraisīt nesamaņu.

Kavano daļēji alka saritināties kamoliņā un lūgties, lai �is murgs reiz beidzas. Vienlaikus radās mudinājums griezties uz riņķi aizvien straujāk, vēzēt �autenes stobru uz visām pusēm. Ķerme�ņa karstums apmigloja nakts redzamības briļļu gai�i zaļo attēlu. Ikviena prātam aptverama drauda ielenkts, vērojot pasauli cauri izbaiļu ierobe�otām acīm, Kavano pamanīja vīrieti, kas stāvēja gaitenī, kur� veda uz saimnieka guļamistabu, pavērsis pret viņu pistoli. Tikai sekundes tūksto�daļas pietrūka, līdz Kavano no�spiestu sprūdu, ta�u viņ� attapās, ka virs ar pistoli ir vienīgi ēna, un tie�i tādu reakciju bija piedzīvoju�i reind�eri un ātrās reaģē��anas vienības vīri.

Kavano vienīgā priek�rocība bija tāda, ka viņ� jau agrāk bija piedzīvojis hormonu efektu un zināja, kas sagaidāms. Ta�u pat tad, kodīgajai dvakai pieņemoties spēkā un radot �ultainu gar�u mutē, viņ� saklausīja troksni, kas laupīja drosmi, tomēr nāca pie sapra�anas, ka to rada no�ēlojami �ņuksti, ko izgrūda pa�a kakls. Skaļi elsojo�ās plau�ās dzimu�ie smilksti riesās, noklusa, riesās, noklusa, draudot izlauzties kliedzienā, ta�u Kavano to apspieda, traucoties pa gaiteni uz saimnieka guļamistabu.

Iedrāzies istabā, viņ� neuzdro�inājās domāt, neuzdro�inājās vilcināties vai ap�aubīt pa�a lēmumu. Milzīgajā guļamistabā bi�ja novietots videospēļu automāts un tam līdzās grezns krēsls la�sī�anai. Pie sienas iepretim gultas kājgalim bija piestiprināts mil�zīgs plakanā ekrāna plazmas televizors un tam blakus aparatūras skapītis. Pa labi no televizora aiz bīdāmajām durvīm atradās sie�nas skapis. Tai pēcpusdienā Kavano bija iemetis aci skapī un ap�lūkojis uz pakaramajiem uzmestus pazīstamu dizaineru veidotās Preskota �aketes un zem tām ciedru koka plauktos sakārtotos dār�gos sporta krekliņus, T kreklus un svīterus.

Kavano atgrūda kumodi no istabas sienas un iedzina to skapī ar tādu spāni, ka pārlauza stieni, uz kura bija sakārtas �aketes. Viņ� norāva zemē aparatūras skapīti un televizom, sa�ķaidīdams tā ekrānu. Ieeja skapī bija aiz�ķērsota un siena iepretim gultas kājgalim pilnīgi tuk�a. Kavano patronu maisiņā sagramstīja au�su aizbā�ņus un sastūma tos ausīs. Pirksti tā drebēja, ka tik tikko paklausīja. Kodīgā smaka tik ļoti nomāca, ka viņ� ar pūlēm no�turējās nesaliecies, lai nesāktu rīstīties. Kavano nolamājās, da��us soļus atkāpās, pacēla �auteni gaisā un iz�āva vienā punktā trīs pēdas no griestiem. No atsitiena, kuru trīso�ais ķermenis gandrīz vai neizturēja, viņ� gandrīz nogāzās atmuguriski uz grīdas, bet tad gandarīts ieraudzīja, ka �aujampulvera detonācijas brīdī tikpat kā nogrieztā plastmasas patrona atdalījusies no pamatnes. Patronas pamatdaļa un tajā iestiprinātās skrotis glu�i kā miniatūra raķete �āvās uz sienu pie griestiem, trieciena bridi iz�ķīda un izrāva sie�nā caurumu dūres lielumā, caur kuru skrotis iztriecās kā �rapne- lis. Cauri plaisai iemirdzējās bāla, spokaina gaismiņa.

Kavano parāva kloķi pie �autenes priek�ējā roktura, izmetot ārā tuk�ās patronas pārpalikumus, un ielika patrontelpā jaunu. Niknuma sagrābts, viņ� vēlreiz iz�āva sienā turpat zem griestiem, tēmējot trīs pēdas pa kreisi no pirmā cauruma. Vēl viena minia�tūra raķete �ķita uzspridzinām sienā caurumu dūres lielumā. Un tad nākamā. Caur katru caurumu istabā iespraucās bālā, spokai�nā gaismiņa. "Remington 780" aptverē ietilpa �etras patronas, un vēl viena atradās patrontelpā. Kavano zibenīgi iz�āva visas pie�cas, izspridzinot vēl vairāk caurumu sienā, pakāpeniski lai�ot stobru zemāk. Kordīta smaka palīdzēja nomaskēt hormona smār�du, Kavano sataustīja vairākas patronas un piespieda drebo�os pirkstus iestumt tās gropēs zem �autenes. Kaut arī ausis bija aiz�bāztas, viņ� otrpus sienas saklausīja apslāpētus kliedzienus.

Iz�autie dūres lieluma caurumi sienā virzījās zemāk, drīz vien sasniedzot piecu pēdu attālumu no griestiem. Preskots aiz sienas kliedza vēl griezīgāk, bet Kavano vēlreiz pielādēja un �āva, ar kat�ru �āvienu telpā iepludinot aizvien vairāk gaismas. Guļamistaba bija pārpildīta ar iero�a dūmu migliņu. Pārlādēt. �āviens. Pārlā�dēt. �āviens. Nu Kavano tēmēja zemāk, trīs pēdas no grīdas. Preskota kliedzieni atskanēja �ādā augstumā, tur viņ� bija patvē- ries, �āvienu lejupejo�ai secībai piespie�ot viņu pie grīdas.

-��� Tu manī iedvesi pārliecību, ka esi aizbraucis! - Kavano sau�ca. Bailes un ausu aizbā�ņi lika balsij mānīgi izklausīties it kā no tālienes. - Tad es pamanīja miniatūrās TV kameras mājas ārpusē!

Kavano pārlādēja �auteni un izplēsa vēl vienu caurumu sie�nā, nelai�ot zemāk par trim pēdām no grīdas un liekot Presko- tam tur saritināties panikā. Visapkārt bira koka �ķēpeles un ap�metums. Telpā ielauzās vēl da�i mirdzo�ās gaismas stari.

-��� Kameru, ka biezs! - Kavano kliedziens bija me�onīgs. - Ka�merām vajadzīgi monitori! Tad kur, nolādēts, atrodas tie monitori?

Kavano izraujot kārtējo caurumu sienā, hormons gandrīz lika urīnpūslim pasprukt vaļā.

-���� Kur ir tas sienas skapis, kādam vajadzētu atrasties aiz tik garas guļamistabas sienas?

Kavano pārlādēja �auteni un iz�āva. Caur aizvien bie�ākajiem caurumiem stīdzēja monitoru mestā gaisma, atklājot skatienam, ka tie sakrauti plauktos pie galasienas kreisajā pusē, kur Kavano �āvieni nebija aizsniegu�ies.

-��� Nebūtu nekas sare�ģīts skapja iek�pusē ierīkot sienu. Tādu, kuru var pagriezt kā durvis un no iek�puses aizslēgt.

Kavano no jauna spieda sprūdu. Viņ� ne�aubījās, ka �āvienus izdzirdēs kaimiņi un piezvanīs policijai. Viņam bija vienalga. Līdz ieradīsies policija, viņ� savu jau būs paveicis.

-���� Kā tu to paveici? Ar autostāvvietas busiņu atvedi būvma�teriālus? - Kavano �autene iedārdējās vēlreiz. - Kaimiņi neno�jaustu, ka tu ierīko atdalītāju sienu! Plauktus monitoriem! Ven�tilācijas cauruli, kas pievienota kopējai sistēmai! Gultasvietu! Pārtikas konservus! Pārnēsājamo tualeti! Glu�i kā mūsu pirmajā tik�anās reizē! Toreiz tu atradies paslēptuvē! Arī tagad esi pa�slēptuvē!

Kavano nospieda sprūdu un uzlaida gaisā sienas vidusdaļu. No monitoriem jau plūda tik spilgta gaisma pa caurumiem, ka tā traucēja nakts redzamības briļļu radītajam attēlam, liekot viņam uzstumt brilles uz pieres.

Visus tā ietekmēja milzīgais televizors pie sienas, ka neviens neaptvēra, kas aiz tā paslēpies! Pēc da�ām dienām, kad policija pārtrauktu meklēt tevi �ai apkaimē, tu būtu varējis pēc tumsas iestā�anās atstāt māju! Tu varētu nozagt ma�īnu un nonākt San�francisko, pirms kāds būtu attapies, ka pazudusi automa�īna! Ne�viens nesaistītu to ar tevi, īpa�i, ja tu atcerētos noslaucīt pirkstu nospiedumus, kā es tevi mācīju!

Kavano rokas un seja pludoja sviedros, viņ� izmeta ārā pēdē�jo tuk�o patronu un sāka ielādēt no jauna.

Pēk�ņi viņu apstulbināja lo�u haoss, kas gāzās no izrobotās sie�nas. Pa�ķīda koks un apmetums, kaujas �autenei dārdinot auto�mātiskas kārtas no sienas otras puses. Roberto AR-15, Kavano pa�domāja, mezdamies uz grīdas. Ausu aizbā�ņi tikai daļēji noslāpēja rejo�os dārdus. Pāri guļamistabai lidoja sienas gabali, lodes plo�sīja gultas galvgali un sienu aiz Kavano. Lampas un fotoattēlu rāmji sa�ķīda. Starp aizvien pla�ākajām spraugām sienā un arvien spilgtāko monitoru mesto blāzmu Kavano manīja stobra uguns kladzinā�anu.

Piepe�i ap�aude aprāvās. Kavano likās, ka dzird lāstu, metā�lisku skrapstoņu un pūlē�anos atsvabināt ieķīlāju�os patronu. Nā�kamajā mirklī sa�ķīda pāri palikusī sienas daļa, pa caurumu ar spalgu kliedzienu iztriecoties Preskota muskuļotajam ķermenim. Viņ� bija kails līdz viduklim, ja neņem vērā Kevlara vesti, ko bija apvilcis. Sviedru pilītes uz viņa varenajām rokām un gludi no�skūtā galvvidus atspoguļojās monitoru blāzmā. Pat �ādā nespod�rā apgaismojumā bija redzams, ka viņa acis liesmoja. Asās �okļa un zoda kontūras izstaroja stūrī iedzīta plēsēja agresivitāti. Pa�mezdams gaisā kaujas �auteni, viņ� pārlēca pāri salauztajam te�levizoram un bruka virsū Kavano. Trieciens bija tik pamatīgs, ka no Kavano plau�ām izsita gaisu. Kevlara vestes stīvā konstruk�cija pastiprināja Preskota ķermeņa spiedienu, apdullinot Kava�no tik spēcīgi, ka prāts aizmiglojās. Preskota varenās rokas sa��ņaudza Kavano kaklu, vēlreiz sadrebinot nervu sistēmu. Palicis bez elpas, Kavano juta, kā kauli kaklā ieliecas, ik brīdi gatavi sa�lūst. Viņ� tik spēcīgi uzsita ar rokām pa Preskota ausīm, ka tas sāpēs ieaurojās un atkrita atmuguriski.

Kampdams pēc gaisa, Kavano vēlās uz priek�u, kur bija no�metis �auteni. Bet Preskots paspēra viņa rokas sāņus, aiztika pie �autenes pirmais un nospieda sprūdu. Kaut arī Kavano ausīs bija aizbā�ņi, blīk�ķis, �āviņam pa�aujoties garām, apdullināja. �ā�viņ� trāpīja videospēles automātam, karte�as cilindrs, ietrie�coties mērķī, uzsprāga, sadragājot automātu gabalos. Tā kā Preskotam tādas �autenes mehānisms nebija pazīstams, viņ� pā�rāk ilgi atbrīvojās no patronas pārpalikumiem, sniedzot Kava�no laiku uzbrukt. Abu augumu sadursmē ietriecās jau sa�ķai�dītajās divviru durvīs. No ārpuses pienaglotais saplāksnis padevās, un Kavano ar Preskotu izvēlās cauri uz spo�i apgais�motās terases.

Kavano acis iesūrstējās pro�ektoru gaismā, Preskots kārpīda�mies atkāpās un pacēla �auteni.

-��� Nekāda labuma no tās nebūs. - Kavano balss bija nedro�a, baiļu caurstrāvota. Mutē un nāsīs ieplūda spēcīga, vēsa okeāna brīze. - Es paspēju ielādēt tikai vienu patronu, pirms tu izdrāzies cauri sienai.

-��� Tā nu ticē�u, - Preskots atcirta.

Kavano no akvalangista tērpa aug�daļas atsprādzēja Emerso- na nazi un atvāza ar īk�ķi asmeni. Viņ� pāris rei�u dziļi ievilka elpu. Svaigais gaiss neatbrīvoja no hormona efekta, ta�u pa�sa�jūta vismaz nepasliktinājās.

-����� Stulbais, tu uz ap�audi paņēmi līdzi nazi! - Preskots noņirdza.

-��� Vecs joks.

-��� Bet smie�os es. - Preskots nospieda sprūdu.

Nekas nenotika.

-��� Sāksim atkal mācības, - noteica Kavano.

Kamēr Preskots blenza uz nepielādēto �auteni, Kavano izrāva ausu aizbā�ņus. Tālumā atskanēja sirēnas.

-��� Kā tev patiktos apgūt tuvcīņu ar nazi? - Kavano veica izklu- pienu ar nazi rokā.

Preskots atlēca atpakaļ.

-��� Viens, kas jāapgūst, ir līdzsvara noturē�ana. - Kavano izklu- pa vēlreiz.

Preskots parāvās sāņus.

-�� Otrs -izveicība. - Kavano reibino�ā, zibenīgā ātrumā �audīja tum�o asmeni uz priek�u un atpakaļ, aug�up un lejup.

Preskots pacēla �auteni, grasīdamies zvelt kā ar beisbolu nūju.

-��� Un tre�ais, kas jāapgūst, ir zinā�anas, kurās ķermeņa daļās durt - atkarībā no tā, vai vēlies nogalināt strauji, - Kavano tei�ca, - vai lēni.

Preskots neatkāpās ne soli. Viņ� trauksmaini ievilka elpu, netī�i brīdinot, ka tūlīt uzklups pretiniekam. Un metās uzbrukumā.

Preskots zvēla ar �auteni, Kavano pieliecās, ieskrambāja Pres- kota roku un atliecās stāvus, pirms tas paspēs gāzt vēlreiz.

Preskots izskatījās �okēts, ieraugot asinis uz rokas.

Sirēnas iekaucās tuvāk.

Kad Preskots palūkojās to virzienā, Kavano metās uz priek�u un ie�ņāpa otrā Preskota rokā.

Preskots saniknots atkal zvēla ar �auteni un noelsās, jo Ka�vano pieliecās un iegremdēja Emersona nazi cauri Kevlara ves�tei Preskota vēderā.

Ceļiem saļogoties, Preskots �okā steberēja atmuguriski, neno- laizdams acis no asinīm klātā na�a, ko Kavano bija izvilcis no lo�u necaurlaidīgās vestes. No vestes apak�ējās daļas lāsoja asi�nis, tum�i sārts plankums pletās lejup pa Preskota treniņbiksēm. Preskota acis noraido�i iepletās, pau�ot neticību, ka iespējams kaut kas tāds.

-��� Ievainojums ir pārāk sekls, lai tuvākā laikā nestu tev nāvi, - Kavano pavēstīja. - Tu vēl ilgi noasiņosi.

-��� Kā tev� - Preskots jautājot izdvesa.

-��� Tāds gudrinieks jau nu pats spēs izprātot. Veste ir gatavota no polimēru �ķiedrām. Tās domātas, lai aizsargātu tikai pret lo�des trulo triecienu.

-��� Nazis ir pietiekami ass, lai izslīdētu cauri �ķiedrām?

-��� Kontroldarbs nokārtots! - Kavano dūra vēlreiz.

Ta�u Preskots �ā pārtraukuma laikā bija sakārtojis domas. Viņ� nevis kāpās atpakaļ, bet pārsteidza Kavano, svie�ot tam ar �auteni un metoties virsū, tā ka pienagloja Kavano rokas pie sā�niem, pirms tas paspēja ko vairāk kā vienīgi vēl reizi ieskrambāt viņu. Aptvēris rokas aiz Kavano muguras, Preskots sasprindzināja muskuļus, savilka, spieda.

Sajūta bija tāda, it kā ap augumu būtu apvīta metāla spirāle un smacētu aizvien cie�āk. Kavano nespēja pakustināt krūtis, ne�spēja ievilkt plau�ās gaisu. Veroties Preskota neprāta apņemta�jās acis pāris collu attālumā, Kavano pēk�ņi noreiba galva. �ki- ta, ka pro�ektoru gaisma terasē lēnām dziest. Rokas bija tik cie�i ap�ņaugtas ap Kavano sāniem, ka viņ� nespēja durt ar nazi. Viņ� atradās tik tuvu Preskotam, ka nejaudāja pacelt ceļgalu un ie�spert pa cirk�ņiem.

Izmisuma dzīts, Kavano aizlika labo kāju aiz Preskota kreisās potītes un parāva. Preskots gāzās atmuguriski, un Kavano uzkri�ta viņam virsū, izsizdams dva�u.

Preskota tvēriens atslāba, un Kavano izrāvās brīvībā. Viņi aiz�vēlās atstatus viens no otra un trausās kājās.

Kavano dūra ar nazi.

Preskots atlēca atpakaļ.

Kavano dūra otrreiz.

Preskots izvairīdams atsprāga vēl tālāk atpakaļ, atsitās pret te�rases sienu un krita tai pāri.

-��� Nē! - Kavano iekliedzās.

Viņ� piesteidzās un sagrāba Preskota kreiso roku, pirms tas būtu pazudis skatienam.

Preskots �ūpojās, kurpes skrāpējās gar klints sienu. Viņ� tik tikko spēja parunāt.

-��� Lūdzu� neļauj� man� nokrist.

-��� Man vēl aizvien sāp plecs no tevis raidītās lodes. - Kavano pārliecās pāri sienai, cie�i viņu turēdams. - Nevaru pateikt, cik ilgi spē�u tevi noturēt.

Preskots pasvieda aug�up otru roku un saķēra Kavano aiz plaukstas. Dziļi lejā pret klinti dārdēja viļņi.

-��� Baisi.

-��� Nu, skaidrs, - Kavano atteica. - Tava hormona dēļ esmu tā pārbijies, ka nezinu, vai spē�u savaldīt rokas.

It kā apliecinot sacīto, Preskota asinīm nota�ķītās rokas sāka slīdēt ārā no Kavano tvēriena.

-��� Dieva dēļ! - Preskots izdvesa.

-��� Kur ir pretlīdzeklis?

-Kas?

-��� Saki - kur ir pretlīdzeklis!

Sirēnām kaucot, mājas priek�ā apstājās ma�īnas. Cirtās durvis.

-��� Pasaki, kur ir pretlīdzeklis! Tad ļau�u tev dzīvot.

Preskota rokas izslīdēja vēl vairāk.

Kavano trīco�ais tvēriens lēnām atslāba.

Preskots noelsās.

Kavano novaikstījās un satvēra viņu cie�āk.

-��� Kur ir pretlīdzeklis?

-���� Pacel rokas tā, lai varu tās redzēt! - pie mājas sienas ieau�rojās Raterfords, pavērsis pistoli pret Kavano.

-��� Laikam jau būs tam cilvēkam jāpaklausa. - Kavano tēloja, ka tūliņ atlaidīs rokas vaļā.

-Nē, pagaidi! - Preskots lūdzās.

-��� Pretlīdzeklis! Kur tas ir?

-��� Mājā!

-��� Stāsti! - Kavano turēja no visa spēka.

-��� Tur, kur es slēpos! Aiz monitora! Sarkanā aerosola flakonā!

-���� Ja tas izrādīsies kukaiņu iznīcinātājs, tu rūgti no�ēlosi, ka neesmu tevi nometis no klints!

-���� Velc viņu aug�ā! - Raterfords apskrēja ap stūri, viņam se�koja FIB aģenti un policisti, visi mērķējot ar pistolēm. Ap pre�tējo stūri izskrēja līdzīga grupiņa, arī tēmējot ar pistolēm un �au�tenēm.

Joprojām pārliecies pāri sienai, turēdams Preskotu, Kavano ie�vaicājās:

-��� Kas ar viņu notiks, D�on? Valdība noslēgs ar viņu vieno�a�nos?

-���� Nu vairs ne. Pārāk daudziem zināmi vakarnakts notikumi. Jautājumus uzdod visi piekrastes laikraksti un TV kanāli. Tāpat arī kabeļtelevīzijas ziņu dienesti, nacionālās TV kompānijas, Austrumkrasta prese. Ja valsts noslēgtu vieno�anos ar vairākkār�tēju slepkavu apmaiņā pret viņa sniegto informāciju, tiktu uz�dots vēl miķwm daudz jautājumu. Viņ� saņems sodu.

-��� Lai būtu kā būdams, sods tik un tā nebūs pārāk bargs. Pres- kot, do�u tev padomu, - Kavano teica, vilkdams viņu aug�ā. - Pie�raugi, ka cietumā tiec pie putras bļodas, citādi tāds simpātisks d�eks izraisīs ieslodzītajos romantiskas jūtas. Lai gan, no otras puses, palieto kādu jauno muskuļu stimulantu un uzaudzē vēl grandiozāku masu, lai spētu atkauties no viņu uzmācības. Tu tikai nupat sāc aptvert, kas ir bailes.

Kavano sēdēja blakus D�emijai ne�ēlīgi spo�ajā intensīvās te�rapijas palātas apgaismojumā, nespēdams aizmigt, ik brīdi gaidot, kad kaut mazliet pamirk�ķināsies plakstiņi, kaut mazliet noraus�tīsies mute. Respirators bija izņemts no kakla. Krūtis cēlās un krita pa�as. Zibsnījo�ie, pīksto�ie pulsa, asinsspiediena un sirds darbības monitori liecināja par stabilu stāvokļa uzlabo�anos.

-��� Divdesmit �etras stundas, un nekādu saasinājumu, - aplie�cināja ķirurgs. - Teicama pazīme.

Kavano cerīgi pamāja.

-��� Jūs mierīgi varat doties da�as stundiņas nosnausties, - ķi�rurgs ierosināja.

-��� Es palik�u, ja vien jūs neiebilstat.

Se�os un trīsdesmit septiņās minūtēs no rīta (Kavano precīzi uzņēma laiku) D�emijas zaļās acis beidzot pavērās. Viņa izskatī�jās miegaina, apreibusi, kā sāpes ciezdama. Ta�u viņa pazina Ka�vano, un viņas acīs nobrāzumiem klātajā sejā pavīdēja maiguma pilns skatiens.

-��� Vai tu saproti, ko saku? - viņ� taujāja.

D�emija gandrīz nemanāmi palocīja galvu, jau nogurdama no sasprindzinājuma.

-��� Ja tu piemirsīsi, es tev nemitīgi atgādinā�u, - Kavano solī�ja. - Tiklīdz tava veselība ļaus, mēs atgrie�amies Vaiomingā. Mēs dosimies mājās. Un paliksim tur.

D�emija pūlējās viņu nopētīt ar vārgu skatienu.

-Ja es būtu piekritis atgriezties mājās tad, kad tu gribēji, tevi nebūtu ķērusi lode. Man nav ne jausmas, kā to vērst par labu, ta�u kādreiz es noteikti to izdarī�u.

D�emija ar piepūli izdvesa.

-��� Preskots?

-��� Es viņu atradu.

Viņas acis aptum�oja raizes.

-���� Viņ� ir dzīvs. D�ons viņu aizturēja. - Kavano mierināja sievu.

Starp abiem nolaidās klusums, ko pārtrauca tikai monitoru pīkstieni.

-��� Es gribu tev pierādīt, cik ļoti no�ēloju, - Kavano sacīja. - Tu man esi svarīgāka par visu. No �ā brī�a esmu gatavs tavā labā darīt pilnīgi visu.

Viņas acu plakstiņi slīga lejup.

-��� Es apzinos, ka �obrīd tev pārāk grūti to aptvert. Ta�u, kad tu nākamreiz pamodīsies, es bū�u tev līdzās un atkārto�u to. Es tev atgādinā�u vēl un vēlreiz.

Kavano saņēma viņas roku.

D�emijas pirksti pakustināja viņa delnu, vāri un gandrīz ne�manāmi. Ta�u ar to bija gana.

-��� Es tepat bū�u, - Kavano solījās. - Patausti, cik man stipra roka! - Pretlīdzeklis bija iedarbojies. - Es tevi pieskatī�u.

D�emija pamāja, atslābinot aizvērtos plakstiņus un iegrimstot miegā. Viņas nobrāztās lūpas savilka kaut ko līdzīgu smaidam.