Deivids Morels

Slepkavība kā smalkā māksla

.

No pirmā acumirkļa �ķiet dīvaini, ka Anglijā Viktori�jas laikmeta vidū, kas pazīstams kā cie�i iegro�otu emo�ciju laiks, tauta kļuva vai apsēsta ar jaunu literatūras pa�veidu, ko dēvēja par sensāciju romāniem. Kad 1860. gadā iznāca Vilkija Kolinsa romāns "Sieviete baltā", tas aizsāka "sensāciju māniju", kā to vēlāk nodēvēja tālaika kritiķi, tas apmierināja "slimīgās apetītes alkas" un kā "vīruss� izplatījās pa visu valsti". Lai gan jauno �okējo�o literatū�ras darbu sākotne meklējama iepriek�ējā gadsimtā popu�lārajos gotiskajos romānos, sensāciju romānos si�ets risi�nājās nevis senlaicīgās nomāco�ās pilīs, bet gan pavisam īstās Viktorijas laikmeta Anglijas mājās un to apkaimēs. Turklāt drūmajā noskaņā nebija nekā pārdabiska tā au�ga un pū�ņoja it kā-cienījamu sabiedrības locekļu sirdīs, un to privātā dzīve slēpa �ausmino�us noslēpumus. Ār�prāts, incests, izvaro�ana, �antā�a, zīdaiņu slepkavības, dedzinā�ana, narkotiku lieto�ana, indē�ana, sadomazohisms un nekrofilija to un ne tikai to atbilsto�i sensāciju romānu autoru ieskatiem slēpa viktoriāņu pieklājības un atturības plīvurs.

Papētot uzmanīgāk, Viktorijas laiku vidusposma sensā�ciju mānija �ķiet loģiska reakcija uz tā laikmeta stīvajām, ie�gro�otajām emocijām. Nav iespējams pārvērtēt vidus�ķiras un augstākās �ķiras angļu centienus stingri nodalīt sabied�risko un privāto dzīvi, slēpt savas patiesās jūtas no nepie�derīgajiem. Para�a vienmēr turēt aizkarus aizvilktus pilnī�bā atspoguļo Viktorijas laikmeta cilvēku pārliecību par viņu mājas un privātās dzīves neaizskaramību tai ir redzamā daļa, bet neredzamajā ielūkoties nav pieļaujams. Ikkatrā ģi�menē noslēpumu bija pārpārēm, piedevām �is fakts tika uz�skatīts par pa�saprotamu un sve�iem gar tiem nebija nekā�das darī�anas.

Tomass de Kvinsijs, pretrunīgi vērtētais Viktorijas laik�meta romānists, kura pārspriedumi par zemapziņu parādī�jās septiņdesmit gadu pirms Freida teorijas, par apvaldīta�jām jūtu izpausmēm un noslēpumiem izteicies �ādi: "Nav tādas lietas kā aizmir�ana. Viss reiz notiku�ais iespie�as prātā uz mū�iem un nakts laikā pēk�ņi uzrodas atkal." Rakstnieks ieguva vispārēju popularitāti, pastrādādams ne�iedomājamo atkailinādams savu privāto dzīvi bēdīgi sla�venajā darbā "Angļu opija lietotāja grēksūdze", kuru Vil�jams Berouzs vēlāk nosauca par "pirmo un joprojām vislabāko grāmatu par narkotiku pieradumu".

De Kvinsija baismais rakstības stils, kas īpa�i novērojams darbā "Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām", ierindo viņu sensāciju romānu aizsācēju vidū. �ī baismā eseja dramatizē bēdīgi slavenās Retklifas lielceļa slepkavības, kas 1811. gadā kā baiļu terors pārņēma gan Londonu, gan visu Angliju. Ir vilino�i salīdzināt �o slepka�vību iespaidu ar bailēm, kas sagrāba Londonas Istendas ra�jonu D�eka Uz�ķērdēja asiņaino dzīru laikā �ā pa�a gad�simta beigu daļā, 1888. gadā. Ta�u Retklifas lielceļa slep�kavību izraisītā panika patiesībā bija krietni vērienīgāka, jo tā bija pirmā reize, kad ziņas par �ādu slepkavību sēriju iz�platījās visā Anglijā to panāca augo�ā laikrakstu ietekme (1811. gadā Londonā vien izdeva piecdesmit divas avīzes) un nesen uzlabotā pasta sistēma, kuras ietvaros visu valsti ar nemainīgu ātrumu desmit jūdzes stundā krustām �ķēr�sām izbraukāja pasta karietes. Piedevām visi D�eka Uz��ķērdēja upuri bija prostitūtas, turpretim Retklifas lielceļa apkaimē bojā gāja sīkuzņēmēji un to ģimenes. No D�eka Uz�ķērdēja baidījās tikai ielasmeitas, toties Retklifas lielceļa slepkavnieks apdraudēja burtiski ikvienu. Upuru liktenis ir atspoguļots �ī darba pirmajā nodaļā, kura da�iem varētu �ķist �okējo�a, ta�u tās si�ets ir balstīts uz arhīva materiā�liem.

"Pagājis ilgs laiks, kop� lasījām Tomasa de Kvinsija esejas, ta�u viņa aprakstītās asiņainās �ausmas paliku�as mūsu atmiņā vēl ta�gad un līdz pat �ai dienai tās ir baisas savā varenībā. Jo vēl ilgi pēc tam ik nakti no jauna mūs sagrāba visreālistiskākās baiļu trīsas, mo�cīja visstindzino�ākās �ausmas un murgi, kas līdzīgi lāstiem pārņē�ma savā varā jau no pirmās reizes, kad lasījām viņa darbus."

Britisi i Quarterly Review, 1863. gads

"Lai panāktu priek�statu par izsmalcinātu slepkavību, nepietiek tikai ar diviem cietpauriem vienu, kur� nogalina, un otru, kur� tiek nogalināts, dunci, naudasmaku un tum�u �ķērsielu. Neatņe�mamas ideālās slepkavības sastāvdaļas ir plāno�ana, nogalināto cil�vēku izvietojums, apgaismojums un ēnojums, dzejiskums un senti�ments. Tāpat kā Eshils un Miltons dzejā, kā Mikeland�elo tēlniecībā, arī izcils slepkava paceļ savu mākslu līdz kolosālai grandiozitātei."

Tomass de Kvinsijs

"Spriedumi par slepkavību ka vienu no smalkajam mAkslAm" Londona, 1854. gads

Ticiāns, Rubenss un van Deiks tā ticis runāts pirms mākslas darba radī�anas vienmēr pilnībā pārģērbās. Vis�pirms viņi nomazgājās vannā, simboliski attīrīdami prātu no visa, kas varētu traucēt darbam, un tikai tad ķērās pie sava redzējuma iemū�inā�anas uz audekla. Viņi uzvilka vis�smalkākās drānas, uzlika vislabākās parūkas, un viens no tiem pat apjozās ar zobenu, kura spals bija nobārstīts bril�jantiem.

Nāves mākslinieks bija sagatavojies līdzīgi. Tērpies va�kara kārtā, viņ� divas stundas sēdēja un cie�i lūkojās sie�nā, lai koncentrētu izjūtas. Kad mijkrēslis cauri loga aizka�ram sāka mest ēnas, viņ� iededza eļļas lampu un melnā ādas somā sakārtoja sava māksla darba radī�anai nepiecie��amos piederumus. Paturot prātā Rubensu, viņ� ievietoja somā ari dzeltenīgu parūku, kuras krāsa nepavisam nelī�dzinājās pa�a gai�i brūnajiem matiem. Somā nonāca arī at�bilsto�as krāsas pieliekamā bārda. Vēl pirms desmit gadiem tā būtu piesaistījusi apkārtējo uzmanību, ta�u jaunākā mo�de diktēja nepiecie�amību audzēt bārdu, un viņ� ar saviem gludi skūtajiem vaigiem aizvien bie�āk izcēlās pūlī. Starp pārējiem priek�metiem somā tika ievietots arī smags kuģa namdara āmurs. Uz pavecā, nobru�ātā darbarīka sitamās virsmas bija iegravēti iniciāļi D�. P. Briljantiem rotāta zo�bena vietā, ar kuru gleznodams bija bruņojies kāds senāko laiku mākslinieks, viņ� iebāza kabatā salocītu bārdas nazi ar ziloņkaula spalu.

Viņ� izgāja no sava patvēruma un, nosoļojis vairākus kvartālus, nonāca pie rosīga krustojuma, kur pieturā gai�dīja kebu. Pēc divām minūtēm beidzot piebrauca tuk�a eki�pā�a ku�ieris bija iekārtojies augstu uz bukas divri�u aiz�mugurē. Nāves māksliniekam nebija nekas pretī stāvēt tur, visu acu priek�ā pat tajā saltajā decembra naktī. Patiesībā tobrīd viņ� pat vēlējās tapt ievērots, lai gan drīz vien viņu saskatīt traucēs migla, kas aizvien necaurredzamāka atplūda no Temzas un veidoja gai�us oreolus ap gāzes laternām.

Mākslinieks samaksāja kebmenam astoņus pensus un li�ka doties uz Adelphi teātri Strendā. Tur, izlīkumojis starp daudzajām karietēm, viņ� zirgu pakavu klaboņas pavadī�bā raiti tuvojās smalki ģērbtiem ļaudīm, kas drūzmējās pie ieejas. Gāzes laternu apgaismotā markīze virs teātra dur�vīm vēstīja, ka tiek izrādīta sensacionālā melodrāma "Kor�sikāņu brāļi". Nāves mākslinieks lugu labi pārzināja un spētu atbildēt uz visiem jautājumiem par to, īpa�i par pir�majos divos cēlienos izmantoto neparasto paņēmienu. Pēc autora ieceres, darbība �ajos cēlienos notika vienlaikus, lai gan teātrī tos izrādīja vienu pēc otra. Pirmajā daļā brālis ierauga sava dvīņa rēgu. Otrajā daļā dvīni nogalina tie�i tajā brīdī, kad brālis redz viņa spoku. Pēdējā cēlienā no�risinājās tik vardarbīga atriebības aina un uz skatuves lija tik daudz mākslīgo asiņu, ka neskaitāmi teātra apmeklē�tāji neslēpa satricinājumu un tāds sa�utums kāpināja pār�doto biļe�u skaitu.

Nāves mākslinieks iejuka priecīgi saviļņotajā pūlī, kas ie�plūda teātri. Kabatas pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Pēc desmit minūtēm paredzēts pacelt priek�karu. Foajē valdo�ajā kņadā viņ� pagāja garām tir�gotājam, kas pārdeva lugā iekļautās dziesmas "Spoka mel�dijas" notis, izgāja pa sānu durvīm miglā tītajā �ķērsielā, paslēpās aiz tum�ajām kastēm un vēlējās pārliecināties, vai

viņam neviens neseko.

/

Pēc desmit minūtēm, juzdamies dro�ībā, viņ� iznira no nelielās �ķērsielas otrā galā, nosoļoja pāris kvartālu un ap�stādināja citu kebu tagad nenācās gaidīt, jo no teātra prom brauca daudzas ekipā�as. �oreiz kebmenam tika pa�vēlēts braukt uz ne tik greznu pilsētas daļu. Mākslinieks aizvēra acis un ieklausījās, kā keba riteņi rībina pār liela�jām, gludajām granīta plāksnēm, kas klāja galvenās ielas, un pēc tam pār nelielajiem, nelīdzenajiem Londonas īstendas daļas senāko ieliņu bruģakmeņiem. Kad vīrietis izkā�pa apvidū, kur elegantu drēbju kārta nebija parasta parā�dība, kebmens ne�aubījās, ka pasa�ierim padomā atrast ie�lasmeitu.

Noslēpies aiz slēgtajām publisko labierīcību durvīm, viņ� izņēma no ādas somas ikdienas drānas, uzvilka tās mu�gurā un salocīja somā teātra apmeklējumam paredzētās. Vī�rietis turpināja soļot pa aizvien nolaistākajām ielām un iz�lo�ņāja da�ādu māju lieveņus, ielu nostūrus un �ķērsielas, notraipīdams nupat uzvilktās vienkār�ās drēbes un izvārtīdams ādas somu dubļos. Viņ� nonāca starp netīrajiem zir�gu staļļiem, un jau pēc brī�a gludi skūto seju sedza dzelte�na bārda un gai�brūnos matus tādas pa�as krāsas parūka. Saliekamais cilindrs jau sen glabājās somā, un galvā tagad bija nopluku�i jūrnieka cepure. Kuģa namdara āmurs atra�dās novazāta jūrnieka mēteļa kabatā.

�ādās nodarbēs aizritēja divas stundas. Tās nebūt ne��ķita garlaicīgas pievērst uzmanību katram sīkumam vi�ņam sagādāja prieku, un tāpat ielīksmoja iespēja kavēties pārdomās par gaidāmo lieliskā plāna izpildi. Soļodams bie�zajā, necaurskatāmajā miglā, viņ� nonāca pie sava galamēr�ķa, neievērojama veikaliņa netālu no Londonas dokiem. Tur pārdeva apģērbu tirdzniecības kuģu jūrniekiem, kuri apgrozījās tajā apkaimē.

Bridi pakavējies uz ielas stūra, mākslinieks uzmeta ska�tienu kabatas pulkstenim, ta�u pieraudzīja, lai laikrādi ne�viens nepamana. Trūcīgajā pilsētas daļā tā �ķistu pārlieka greznība, un ikviens noprastu, ka mākslinieks vis nav jūr�nieks, par kādu uzdodas. Pulksteņa rādītāji vēstīja, ka tū�līt būs desmit. Viss noritēja saskaņā ar plānu. Agrāk ap�meklēdams �o kvartālu, vīrietis bija ievērojis, ka vietējais policists �ajā ielā nonāk piecpadsmit minūtes pāri desmi�tiem. Precizitāte bija likumsargu darba sastāvdaļa, tālab katrs patruļnieks stundas laikā apstaigāja savu divu jūd�u garo mar�rutu. Parasti konstebls �ajā vietā nonāca vienā un tai pa�ā laikā.

Uz ielas bija redzams tikai viens cilvēks prostitūta, ku�ru pat saltā nakts nebija spējusi iedzīt atpakaļ spraugā, ko tā sauca par mājām. Manīdams, ka viņa tuvojas, mākslinieks uzmeta sievietei skaudru skatienu. Viņa apstājās kā dzelta, apcirtās un pazuda miglā.

Mākslinieks no jauna pievērsa uzmanību veikalam un at�zīmēja prātā, ka logu klāj putekļu kārta, kas padara blāvā�ku telpā dego�ās lampas gaismu. Uz ielas iznira tum�s vī�rie�a stāvs kāds, kā ierasts desmitos vakarā, aizvēra logu slēģus.

Līdzko vīrie�a ēna nozuda mājā, mākslinieks �ķērsoja tuk�o ielu, nostājās pie durvīm un nospieda rokturi. Ja dur�vju bulta jau būtu aiz�auta, viņ� pieklauvētu, cerēdams, ka veikalnieks nenoskaudīs piecas minūtes laika, lai apkalpo�tu vēl beidzamo klientu �ai dienā.

Ta�u durvis nebija aizslēgtas. Mākslinieks atstūma �īk�sto�ās durvis vaļā un iegāja veikalā, kur bija tikai mazliet siltāks nekā uz ielas. Cilvēks, kur� tobrīd nolaida griestu laternu, pagriezās pret nācēju. Apmēram trīsdesmit gadu vecajam, tievajam vīrietim bija bāla seja un noguru�as acis, viņ� valkāja melnu kreklu ar stāvu apkaklīti apaļiem galiem. Viena krekla podziņa at�ķīrās no pārējām. Apdilu�ie bik�u gali bija apspūru�i.

Vai di�am mākslas darbam visādā ziņā jāiemū�ina di��ens objekts? Vai karalienes slepkavība rada palieko�āku ie�spaidu nekā parasta cilvēka nogalinā�ana? Nē. Slepkavības mākslas mērķis ir sēt bailes un �ēlastību, ta�u neviens se�vi�ķi nepārdzīvo par karalienes, premjerministra vai bagāt�nieka slepkavību. Izdzirdot par �ādu noziegumu, cilvēkus vispirmām kārtām pārņem pārsteigums, ka pat �īs pasau�les varenie nav pasargāti no nāves triecieniem. Satricinā�jums ir īslaicīgs turpretim �ēlums un bēdas nomoka ilgi.

Tālab mākslas darba objektam jābūt gados jaunam, strā�dīgam, ar niecīgiem ienākumiem, apveltītam ar godkāri, ce�rību tālā nākotnē sasniegt mērķi, spītējot nogurdino�ajiem apstākļiem, kas laupa drosmi. Svarīgi, lai objektam butu mīlo�a sieva un bērni, kas ir atkarīgi no viņa nebeidzama�jiem pūliņiem. �ēlums. Asaras. Tie ir smalkas mākslas priek�nosacījumi.

-��� Grasījāties slēgt ciet? Laime, ka paguvu, ierunājās mākslinieks, aizvērdams durvis.

-���� Kundze jau po� vakariņas, bet vēl vienam pircējam laiks vienādiņ atradīsies. Ko vēlējāties? Kalsenā veikal�nieka sejā nemanīja apjausmu, ka mākslinieka liekā bārda nebūtu īsta un ka viņ� pazinis vīru, kur� iepriek�ējā nedēļā bija iegriezies �ai veikalā, tikai citādi nomaskējies.

-���� Man vajag �etrus pārus zeķu. Mākslinieks pameta skatienu aiz letes un norādīja uz vēlamo pirkumu. Bie�zas. Tādas kā tās, aug�ējā plauktā.

-���� �etrus pārus? Veikalnieka balss tonis liecināja, ka �ādā dienā tas būtu itin vērā ņemams pirkums. �iliņ� ga�balā.

-���� Pārāk dārgi. Biju cerējis, ka vairumā sanāks lētāk. Būs jāpameklē citur.

Dibenistabā aiz aizvērtajām durvīm ieraudājās bērns.

-��� Kāds laikam ir izsalcis, mākslinieks sacīja.

-���� Lora? Kad viņa nav izsalkusi? Veikalnieks nopūtās. Piemetī�u vēl vienu pāri. Pieci pāri par �etriem �iliņiem.

-���� Lai iet!

Kamēr veikalnieks devās pie letes, mākslinieks pasnie�dzās sev aiz muguras un aiz�āva durvju bultu. Lai noslā�pētu metālisko troksni, viņ� skaļi iekāsējās, un talkā nāca ari veikalnieka dobjo soļu troksnis. Tad mākslinieks seko�ja vīrietim, izvilcis no mēteļa kabatas āmuru.

Veikalnieks nostājās aiz letes un pastiepās pēc zeķēm augstākajā plauktā, ko mākslinieks bija noskatījis jau ie�priek�ējā nedēļā. Vai �īs?

-��� Jā, nebalinātās.

Mākslinieks atvēzējās un zvēla ar āmuru. Viņam bija muskuļainas rokas. Āmura galvai bija plata sitējvirsma. Ie�rocis ar lielu spēku iebelza veikalniekam pa galvu. Atska�nēja dobj� krak�ķis, līdzīgs tam, kāds rodas, ar zābaku ie�lau�ot ledus kārtu uz peļķes.

Iestenējies veikalnieks slīga zemē. Mākslinieks sita vēl�reiz, mērķēdams zemāk, un āmurs trāpīja pa ļimsto�ā vī�rie�a galvvidu. �oreiz atskanēja pauk�ķis.

No somas mākslinieks izņēma uzsvārci, ko tūdaļ uzstī�vēja mugurā virs drēbēm. Nostājies aiz letes, viņ� izņēma no kabatas bārdas nazi, atvāza to, atgāza veikalnieka iz�kropļoto galvu un pār�ķēla tam rīkli. Rūpīgi uzasinātais as�mens slīdēja kā pa mīkstu sviestu. Plauktos izkārtotos ap�ģērba gabalus no�ļāca asinis.

Griestu lukturis �ķita iemirdzamies spo�āk.

Smalkā māksla.

Aiz durvīm atkal ie�inkstējās mazulis.

Mākslinieks palaida vaļā miru�o, kura ķermenis gandrīz bez trok�ņa noslīga uz grīdas. Aizvāzis nazi, viņ� ielika to kabatā, satvēra āmuru un piegāja pie otrām durvīm, aiz ku�rām dzirdēja sievieti uzsaucam:

-��� D�onatan, vakariņas galdā.

Pastūmis durvis vaļā, mākslinieks sastapās ar neliela au�guma tievu sievieti, kas pati bija grasijusies atvērt durvis. Tāpat kā veikalniekam, viņai bija gurdas acis, kas izbrīnā iepletās. Kas jūs tāds būtu, jods rāvis?

�auro gaiteni ar zemajiem griestiem mākslinieks bija pa�guvis īsu mirkli apskatīt pirms nedēļas, kad ieradās veika�lā, izlikdamies par klientu. Tur trūka vietas, lai pienācīgi atvēzētos, tāpēc nācās turēt āmuru nolaistā rokā un izda�rīt sitienu no apak�as uz aug�u, trāpot sievietei zem zoda. No trieciena upura galva pacirtās atpakaļ, un viņa īsi ie�vaidējās. Viņ� nogrūda sievieti uz grīdas, nometās uz vie�na ceļa un tagad, ieguvis pietiekami daudz vietas atvēzie�nam, trieca āmuru viņai sejā vēl trīs reizes.

Labajā gaiteņa pusē durvis veda uz virtuvi. No tās atplūda vārītas jēra gaļas smar�a un varēja dzirdēt saplīstam �ķīvi. Mākslinieks pietrūkās kājās, iemetās virtuvē un ie�raudzīja tur jaunu kalponi, kuru iepriek�ējā nedēļā bija re�dzējis izejam no veikala. Viņa jau pavēra muti kliedzienam. Virtuve bija mazliet pla�āka, slepkava varēja atvēzēties sā�niski un spēja apklusināt kliedzienu, sadragādams sievie�tes �okli.

-��� Mammīt? turpat netālu ievaicājās bērns.

Apsviedies pret durvīm, mākslinieks gaitenī ieraudzīja

aptuveni septiņus gadus vecu meitenīti ar astītēs sasietiem matiem un lupatu lelli rokā. Viņa, �ausmu pārņemta, lūko�jās uz mātes līķi, kas gulēja uz grīdas.

-��� Tu laikam esi Lora, ieteicās mākslinieks.

Un ielauza meitenei galvaskausu.

Virtuvē iekunkstējās kalpone. Viņ� pārgrieza tai rīkli.

Viņ� pārgrieza rīkli mātei.

Viņ� pārgrieza rīkli bērnam.

Metāliskais asins smārds jaucās ar vārītas jēra gaļas aro�mātu, un mākslinieks pārlūkoja dzīvo gleznu. Sirds sitās tik strauji, ka aizcirtās elpa.

Mākslinieks aizvēra acis.

Bet strauji atvēra plakstus, jo atkal izdzirdēja mazuļa raudas.

Tās atplūda no istabas gaiteņa galā. Pagājies uz priek��u, viņ� ieraudzīja vēl vienas atvērtas durvis uz �auru, pēc pelējuma smirdo�u guļamistabu, kur sveces gaisma apspī�dēja zīdaiņa �ūpuli ar pītu klūgu pārsegu. Raudas skanēja zem pārsega.

Mākslinieks atgriezās virtuvē pēc āmura, tad devās at�pakaļ uz guļamistabu un sa�ķaidīja �ūpuli. Viņ� blieza pa salauzītajiem �ūpuļa gabaliem un pa tīstokli, pēc tam ar nazi pārgrieza bērnam rīkli.

Satinis tīstokli cie�āk, viņ� to atlika vietā zem �ūpuļa pār�sega paliekām.

Sveces liesma pēk�ņi likās iemirdzamies �ilbino�i spo��i. Tās absolūtajā skaidrībā mākslinieks konstatēja, ka vi�ņa rokas ir vienās asinīs. Uzsvārcis arī bija iekrāsojies sar�kans, un apavus klāja asinis. Atradis guļamistabas dzeltenbrūnajā kumodē ieplaisāju�u spoguli, viņ� tajā pār�liecinājās, ka liekā bārda, parūka un galvassega tomēr pa�liku�i neskarti.

Viņ� iegāja virtuvē, no krūkas ielēja bļodā ūdeni un no�mazgāja rokas, tad novilka apavus un noskaloja arī tos. No�ģērbis uzsvārci, viņ� to salocīja un novietoja uz krēsla.

Āmuru mākslinieks atstāja uz virtuves galda un, izgājis gaitenī, pagriezās, brīdi apbrīnoja jaunās kalpones līķi uz virtuves grīdas un aizvēra durvis. Aiztaisījis arī guļamista�bas durvis, viņ� izgāja veikala telpā un aplūkoia mātes un septiņgadīgās meitenes mākslinieciski izvietotos augumus asinīm no�ļakstītajā gaitenī.

Tad vīrietis aizdarīja arī �īs durvis. Veikalnieka līķis bi�ja ieraugāms vienīgi tad, ja ieskatījās aiz letes. Nākamo vei�kala apmeklētāju gaida virkne pārsteigumu.

�ausmas un �ēlums.

Smalkā māksla.

Piepe�i pie durvīm pieklauvēja, un mākslinieks strauji apsviedās pret tām.

Klauvējiens atkārtojās. Viesis ārpusē nospieda rokturi, paceldams aizkritni, ta�u mākslinieks bija pieraudzījis, ka bulta ir kārtīgi aiz�auta.

Ielas puses durvīs nebija loga, veikala loga aizvirtņi bi�ja ciet, tāpēc ārpusē stāvo�ais nevarēja ieskatīties iek�ā, lai gan pa durvju spraugām acīmredzot plūda lampas mestā gaisma.

-����� D�onatan, atnācis Ri�ards! ārpusē sauca vīrietis. Es atnesu Lorai segu!

Atkal atskanēja klauvējiens.

-���� D�onatan!

-���� Kas te par nekārtībām? kāds noprasīja valdonīgā balsī.

-��� Konstebl, cik labi, ka esat te!

-��� Stāstiet, ko �eit darāt.

-��� Tas ir mana brāļa veikals. Brālis lūdza atnest segu vi�ņa mazajai meitiņai, kas ir saaukstējusies.

-��� Bet kālab tā dauzāties pa durvīm?

-���� Viņ� never vaļā durvis. Gaidīja mani, bet nenāk pie durvīm.

-��� Klauvējiet skaļāk.

No sitieniem durvis nodrebēja.

-��� Cik cilvēku mīt �ai mājā? tincināja policists.

-��� Mans brālis, viņa sieva, kalpone un divas meitas.

-���� Kādam ta�u nudien būtu jādzird klauvējieni. Vai mā�jai ir ari sētas puses durvis?

-��� Pa �o ieliņu uz priek�u. Jākāpj pāri mūrim.

-��� Pagaidiet te, es aizie�u un paskatī�os.

Mākslinieks paķēra somu, atvēra durvis un, izgājis gai�tenī, neaizmirsa tās aizvērt aiz sevis. Bīstamajos apstākļos sirds spēcīgi pukstēja. Viņ� pasteidzās garām mātes un bēr�na līķiem, gandrīz paslīdēja uz slidenās grīdas un atslēdza sētas puses durvis. Izgājis �aurajā pagalmā, viņ� atkal atļā�vās zaudēt mazliet dārgā laika, lai rūpīgi aizdarītu durvis.

Migla oda pēc skursteņu pelniem. Tumsā viņ� saskatīja āra atejas aprises un paguva iespraukties aiz nelielās ēkas brīdi pirms tam, kad pāri mūrim elsodams pārrāpās kāds vīrietis un, pacēlis laternu, pārlūkoja apkārtni.

-���� Vai te kāds ir? vīrietis ieprasījās piesmaku�ā balsī. Viņ� piegāja pie nama durvīm un pieklauvēja. Es esmu policists! Konstebls Bekers! Vai jums kaut kas lēcies?

Konstebls atvēra durvis un iegāja mājā. Izdzirdējis viņu noel�amies, mākslinieks pagriezās pret tum�o mūri aiz at�ejas.

-���� Dievs tēvs debesīs� konstebls nomurmināja, acīm�redzot ieraudzījis mātes un meitenes mirstīgās atliekas gai�tenī. Grīdas dēļi ie�īkstējās konstebls devās miru�ajām klāt.

�o brīdi mākslinieks izmantoja novietoja somu uz mū�ra, uztrausās pats, paķēra somu un nolēca otrā pusē. Viņ� piezemējās uz dubļiem klāta slīpuma un noslīdēja zemāk, gandrīz iekrizdams samazgās. Blīk�ķis, ko viņ� krītot ra�dīja, �ķita tik skaļ�, ka vīrietis baidījās, vai to neizdzirdēs konstebls. Bik�u staras bija slapjas. Mākslinieks pagriezās pa labi un, taustīdamies gar sienu, virzījās uz priek�u mig�las pielietajā tumsā. Uz visām pusēm spruka �urkas.

Aiz muguras drīz atskanēja pazīstamais trauksmes sig�nāls. Ikviens patrulētājs nēsāja līdzi koka klabekli kad to grieza, pāri apkārtnei rībēja skaļi tark�ķi. Konstebls to lika lietā, un sacelto troksni noteikti izdzirdēs citi patrulētāji, kas apstaigā tuvējos mar�rutus.

Mākslinieks nonāca miglas pielietā �ķērsielā, kuras galā mirdzēja blāva laterna.

-��� Palīgā! Slepkavība! kliedza policists.

-��� Slepkavība? Kur? sauca pretī kāds cits.

-��� Mana brāļa veikalā! sauca vīrietis. �eit! Dieva vār�dā, palīdziet!

Varēja dzirdēt atveramies logus. Blīk�ķēdamas atdarī�jās durvis. Tumsā dimdēja steidzīgi soļi.

Tuvodamies gaismas lokam �ķērsielas galā, mākslinieks saskatīja atkritumu kaudzi un noslēpa aiz tās bārdas nazi. Miglā garām pa ielu paskrēja vairāki cilvēki, kurus bija pie�saistījis patrulētāja klabekļa saceltais troksnis.

Kad pūlis pazuda skatienam, mākslinieks izgāja no �ķērsielas un devās pretējā virzienā, turēdamies tuvu tum�sā grimsto�ajām ēkām un būdams gatavs ienirt ni�ā ikreiz, kad izdzirdēs kādu skrienam pretī. Pūļa murdoņas atbal�sis pamazām dzisa un palika tālu aiz muguras.

Uzmeklējis publiskās labierīcības, viņ� noņēma dzelte�no parūku un iemeta bedrē, tāpat izrīkojās arī ar bārdu. Pēc piecām minūtēm kādā �ķērsielā pie smalkāka kvartāla robe�as viņ� atbrīvojās no jūrnieka apģērba un apvilka te�ātra apmeklētāja kārtu, kuru bija nēsājis līdzi somā. Jūrnieka drānas līdz ar cepuri viņ� iemeta klusā stūri tām no rīta uzradīsies laimīgs atradējs. Dubļiem no�ķiestā ādas soma nonāca drazu kaudzē mazliet tālāk. Arī tai drīzumā gadī�sies jauns īpa�nieks.

Turīgāko ļau�u kvartālā viņ� sekoja pakavu klaboņai un cauri miglai nonāca pie platas ielas. Pieturā netālu no res�torāna gaidīja tuk�s kebs. No augstās bukas aplūkodams gājēja smalko apģērbu, kebmens nosprieda, ka �o pasa�ie�ri ir dro�i uzņemt tik vēlā stundā.

Pa ceļam uz mūzikholu Vestendā mākslinieks ar mutau�tu noslaucīja dubļus no kurpēm. Mūzikholā izlikdamies par kārtējo teātra cienītāju, kas pēc asiņainās kulminācijas izrā�dē "Korsikāņu brāļi" alkst maigākas izklaides, vīrietis pa�nāca, lai pārējiem apmeklētājiem viņ� paliek atmiņā. Visbei�dzot viņ� noīrēja vēl vienu kebu un devās mājās, gremdēdamies apcerē, vai Ticiāns, Rubenss un van Deiks jebkad izjutu�i tādu apmierinājumu par savu smalko māk�slu kā viņ�.

Londonas policija, pirmā likuma uzraudzības organizā�cija Anglijā, tika nodibināta 1829. gadā. Iepriek� pilsētas dro�ība bija atkarīga no gados vecākiem naktssargiem, ku�riem līdz ar klabekli pie�ķīra ari patum�u laternu un pavē�lēja apgaitas laika ik pēc pusstundas sasaukties. Tomēr ne�reti ve�uki visu nakti nosnauda savās �aurajās sardzes būdās. Kad Londonas iedzīvotāju skaits sasniedza pusot�ru miljonu, pilsētas pārstāvji uzdeva seram Robertam Pi�lam izveidot Metropoles policiju, kuras pirmie trīsarpus tūksto�i policistu par godu organizācijas dibinātāja vārdam un uzvārdam ieguva palamas "bobiji" un "pīleri".

Neilgā laikā, līdz 1854. gadam, Londonas iedzīvotāju skaits pieauga teju līdz �etriem miljoniem, un tobrīd tā bi�ja lielākā pilsēta pasaulē. Tikām policistu skaits bija tikai du�bultojies, sasniedzot.septiņus tūksto�us, un ar �ādu daudzu�mu nepavisam nepietika, lai nodro�inātu sabiedrisko kārtību septiņsimt kvadrātjūd�u platībā. Tika izveidota de�tektīvu nodaļa, kurai uzdeva palīdzēt policistiem, tajā ie�tilpa astoņi darbinieki, kas, ģērbu�ies civildrēbēs, palaikam apstaigāja pilsētu. �ādu neatpazīstamu varas pārstāvju ek�sistence stipri satrauca daudzus Viktorijas laika pilsoņus, kuriem apsēstība ar privātumu radīja patoloģiskas aizdo�mas par izspiego�anu.

Detektīvus izraudzījās no parasto policistu vidus. Ielas viņi jau pazina un izcēlās ar savām neparastajām spējām ie�vērot visus sīkumus, prasmi pārlūkot rosīgu viesnīcas ves�tibilu vai pārpildītu dzelzceļa staciju un pamanīt ikvienu, kura izturē�anās neiederējās: iespējamo laupītāju līdzzinā�tāju, kur� nekustīgi stāv sardzē steidzīgu ļau�u pūlī, iespē�jamo kabatzagli, kur� burzmā izvēlas upuri, iespējamo su�teneru, kura vaibsti nodod saltu aprēķinu laikā, kamēr apkārtējo sejas pau� jautrību.

Metropoles policija un tās detektīvu nodaļa Londonā ra�da mājvietu Vaithola rajonā, līdzās daudzām citām valdī�bas ēkām. Tā kā ēkas galvenās durvis veda uz Greitskotlendjardstrītu, avī�u reportieri policijas iecirkni, saīsinādami ielas nosaukumu, nodēvēja par Skotlendjardu. Neprecētiem detektīviem un konstebliem piedāvāja dzīvot kopmītnēs netālu no policijas ēkas, un tie�i tur svētdien, 1854. gada 10. decembrī, divdesmit piecas minūtes pāri pus�naktij �etrdesmit gadu veco detektīvinspektoru �onu Raienu uzmodināja patrulētājs, ziņodams, ka īstendā, Vopingas rajonā, noslepkavoti vairāki cilvēki. Lai arī varmācība īs�tendā bija parasta parādība, slepkavības tomēr gadījās re�ti. Togad Londonā bija pakārti vien �etri slepkavas, un kat�rā noziegumā bija pa vienam upurim. Pat vislielākajā pasaules pilsētā vairāki vienkop nogalināti cilvēki bija �o�kējo�a parādība.

Raiens, vakariņās saēdies vārītu liellopa gaļu un klim�pas un tālab gulējis caurā miegā, saģērbās nieka piecās mi�nūtēs un pārliecinājās, ka cimdi atrodas bezveidīgā mēteļa kabatās. Pasaucis līdzi desmit konsteblu, kuri arī mitinājās kopmītnēs, viņ� izgāja uz ielas. Ārā bija tik auksts, ka sal�tajā gaisā varēja saskatīt pa�a elpu; Raiens iekāpa policijas ratos, kurus bija licis piebraukt. Dzestrajās, miglas pielie�tajās ielās citus transporta līdzekļus tikpat kā neredzēja, un policisti slepkavības vietā ieradās �etrdesmit minū�u laikā.

Glu�i kā pie karātavām pirms soda izpildes ap māju drūzmējās ziņkārīgie, un ku�ieris bija spiests apturēt zir�gus gabaliņu nostāk. Raiens ar konstebliem izkāpa uz ak�meņiem bruģētās dubļainās ielas un devās turp, kur ska�nēja skaļas balsis, līdz atdūrās pret garāmgājēju mūri, kas neļāva piekļūt tuvāk.

-���� �ito pastrādāja Atsperpapē�u D�eks, es jums saku! kāds sauca, atgādinādams par ugunsspļāvēju vīru, kuram pie zābakiem piestiprināti lieli nagi un atsperes. Pirms sep�tiņpadsmit gadiem �āds noziedznieks it kā bija uzbrucis saujiņai londonie�u un kop� tā laika kļuvis par vietējās folk�loras tēlu.

-��� Nekā, tie būs biju�i īri! Lai kur pagriezies, visur redzi kādu nolāpītu ireli ubagojam! Tas bads bija galīgas blēņas! Nebija nekāda bada!

-��� Skaidra lieta! Tie īreļi samelsa pilnas ausis par to, lai varētu mums �e atņemt darbu! �ķūrējam �os mājās!

-���� Ne vella! Visi viņi ir zagļi, visi kā viens. Karam tik aug�ā!

Zēna gados kopā ar vecākiem atbraucis �urp no Īrijas, Raiens bija pamatīgi nopūlējies, lai runā atbrīvotos no īru ak�centa. Viņa apģērbs bija tikpat bezpersonisks. Pieradis dar�boties nepamanīts, viņ� valkāja zemu virs acīm uzvilktu avī�zēna cepuri, lai apkārtējie neievērotu viņa rudos matus.

-���� Konstebl, viņ� uzrunāja policistu, kas gāja blakus. Atbrīvojiet mums ceļu!

-��� Tūlīt, inspektora kungs.

Tā saucamajai "buļļa acs" laternai, kuru nēsāja katrs po�licists, bija atstarotājs korpusa iek�pusē un palielināmais stikls priek�ā vienīgajai atverei sānos. Desmit policistu zi�bināja spilgtos gaismas kūļus, stumdīja pūli un rupjās bal�sis bauroja: Atkāpties! Policija! Atbrīvot ielas!

Raiens tiem sekoja, cerēdams, ka tāds daudzums poli�cistu novērsīs ziņkārīgo uzmanību no viņa un ļaus aizslī�dēt neievērotam. Viņi nonāca pie viena no daudzajiem vei�kaliņiem �ai apkaimē, kur apkalpoja tirdzniecības kuģu jūrniekus no tuvējiem Londonas dokiem. Atrodoties tik tu�vu Temzai, nāsīs iesitās stipra ekskrementu smaka. Pilsētā nepastāvēja kanalizācijas sistēma, un visi ķermeņa izdalīju�mi nonāca vai tika iegāzti upē.

Pie veikala sardzē stāvēja konstebls, un slēgtie logu aizvirtņi neļāva ielūkoties iek�ā.

Konstebls, kā jau visi uniformētie policisti, bija gara au�guma, fiziski spēcīgs un prāvas miesasbūves, lai noziedz�niekiem neuzmāktos kārdinājums pamudināt viņu laist dar�bā steku. Policista ķiverē un platās jostas sprādzē bija iestrādāts policijas ģerbonis un zeltaini burti VR Victoria Regina ("Karaliene Viktorija").

Raiens pazina konsteblu, atcerējās viņu arī pēc rētas uz platā zoda, ko tas bija ieguvis pirms mēne�a, pievārēdams noziedznieku noliktu sargu aplaupī�anas lietā, kuru abi ar Raienu izmeklēja.

-��� Vai jūs, Beker?

-��� Jā, inspektora kungs. Priecājos jūs redzēt. Lai gan �ēl, ka netiekamies jaukākos apstākļos.

-��� Ko atradāt?

-��� Piecus līķus.

-Piecus? Konstebls, kur� mani uzmodināja, teica, ka esot �etri.

-��� Iesākumā es atradu �etrus miru�os. Trīs pieaugu�os un vienu meiteni. Kaimiņi teica, ka bērns bijis septiņus gadus vecs.

"Septiņi gadi"? Raicns ar pūlēm saglabāja bezkaislīgu se�jas izteiksmi.

-���� Bet tad es apskatīju visu kārtīgāk, Bekers turpināja. Guļamistabā bija sarīkots grautiņ�, visur mētājās kaut kā�das atlūzas un �ķembas. Sākumā neapjautu, ka tās ir �ūpu�ļa atliekas. Zem pīta pārsega gabala atradās zīdainis.

-��� Zīdainis, satriekts no�ukstēja Raiens. Slēpdams emo�cijas, viņ� pagriezās pret konstebliem, kuri bija ieradu�ies kopā ar viņu. Iztaujājiet kaimiņus, noskaidrojiet, vai tie nav redzēju�i kaut ko neparastu. Kādu sve�inieku. Cilvē�ku, kas apkaimē neiederas.

Lai gan mūsdienās �ādas darbības �ķiet pa�saprotamas, Raiena aizsāktā kārtība tolaik bija pastāvējusi tikai da�us desmitus gadu. Zinātne, kuru vēlāk nosauca par krimino�loģiju, radās Francijā, kad profesionāls noziedznieks E�ēns Fransuā Vidoks iestājās darbā Parīzes policijā un 1811. ga�dā noorganizēja detektīvu vienību, kas valkāja civildrēbes, nevis uniformu. Viņa vīri, izlikdamies par ubagiem un dzē�rājiem, apgrozījās noziedznieku iecienītajās tavernās. Lai�ka gaitā Vidoks pameta darbu policijā un izveidoja pirmo privātdetektīvu aģentūru. 1843. gadā, vienu gadu pēc tam, kad tika dibināta Londonas policijas detektīvu nodaļa, da��i detektīvi, tostarp Raiens, aizbrauca uz Parīzi, kur Vidoks ierādīja viņiem savus paņēmienus. Pirmo reizi vēsturē par standarta kārtību kļuva nozieguma vietas metodiska iz�meklē�ana.

-��� Lieciet kaimiņiem saprast, ka pat visniecīgākais sīkums var izrādīties būtisks. Vienam būs jāsargā durvis, kamēr mēs ar konsteblu Bekeru izpētām veikala telpas. Neviens cits ēkā nedrīkst ienākt. Vai esat gatavs? viņ� uzjautāja Bekeram.

-��� Tas būs iespaidīgs skats, Bekers, pavēris durvis, brī�dināja.

-��� Par to es ne�aubos.

Raiens devās iek�ā pirmais.

No pūļa aiz muguras atskanēja sauciens:

-��� Ielaidiet mūs! Ļaujiet ari mums apskatīt!

-��� Jā! kāds cits piebalsoja. Mēs te ārā salstam nost!

Kad veikalā iegāja arī Bekers, Raiens aizvēra durvis.

Iek�ā valdīja stiprā, metāliskā asins smar�a.

Sakopodams domas, Raiens parlaida skatienu veikala tel�pai. Nokvēpusi laterna pie griestiem. Nobru�āta lete. Plauk�ti ar raupja materiāla apģērba gabaliem un zeķēm. Aizvēr�tas durvis pa kreisi no letes.

-��� Vai �īs durvis bija aizvērtas, kad jūs ieradāties mājā? viņ� vaicāja Bekeram.

-���� Es ienācu no sētas puses. Jā, �īs durvis bija aizvērtas. Pārmeklējis māju, es pieraudzīju, lai viss paliek neskarts. Tie�i tā, kā jūs mums mācījāt pirms trim mēne�iem.

-��� Labi. Jūs ienācāt pa sētas puses durvīm? Vai tās nebija aizslēgtas?

-��� Tās viegli atvērās.

-��� Tātad slepkava aizbēga pa sētas pusi pirms jūsu iera��anās.

-��� Tādas bija ari manas aizdomas.

Savu viedokli Raiens nepauda skaļi. Iespējams, Bekeram palaimējies, ka bridi, kad viņ� iegāja mājā, slepkavas tur vairs nebija. Pārsteidzis noziedznieku notikuma vietā, konstebls varēja kļūt par kārtējo upuri.

Pamanījis uz letes asins traipu, Raiens saņēmās un iegā�ja aiz tās. Tur viņ� ieraudzīja pirmo līķi, kuram pārgrieztā rīkle glu�i vai atgādināja muti. Sadragātais galvaskauss iz�rādījās vienā pusē saplacināts. No pār�ķeltās galvas bija iz��ļācies milzīgs daudzums asiņu, un arī drēbes tuvējos plauktos bija notraipītas ko�i sarkanas.

Tik izkropļotu līķi Raienam bie�i nebija gadījies redzēt vienīgi reizēs, kad upurus, �urku pamatīgi apgrauztus, pēc ilga laika atrada peldam Temzā. Par laimi, viņam bija mācīts savaldīt emocijas.

Asiņu peļķē mētājās pieci zeķu pāri.

-��� Jādomā, ka veikalnieks sniedzies pēc tām. Kur ir kase?

-��� Zem letes.

Raiens atvēra kases aparātu un pārlaida skatienu zelta, sudraba un vara monētām. Mārciņa, astoņi �iliņi un divi peniji.

-��� Acīmredzot veikals nav plaucis. Bekera balsi ieska�nējās līdzcietīga nots.

-��� Tomēr citiem tā būtu vesela bagātība. Kāpēc slepkava nepievāca monētas?

Raiens atvēra durvis pa kreisi no letes un aplūkoja uz grīdas gulo�o sievieti un meiteni. Abām bija sadragātas se�jas un pārgrieztas rīkles.

Pirmajā mirklī Raiens pat nespēja parunāt, ta�u arī �o�reiz mācītā savaldība guva virsroku. Kāds, virzīdamies uz sētas puses durvīm, ir iekāpis asinīs un paslīdējis. Vai tas bijāt jūs, Beker?

-��� Nekādā ziņā, inspektora kungs.

-�� Pēdas nospiedums ir izsmērēts un nav labi sazīmējams, ta�u neizskatās, ka �im cilvēkam kājās biju�i nagloti zābaki.

-��� Tātad slepkavnieks nav no strādniekiem?

-��� Jūs esat vērīgs puisis, Beker.

Raiens atvēra durvis labajā pusē, un nāsīs līdz ar vārī�tas jēra gaļas aromātu iesitās arī asiņu smaka. Vilkdams sek�lus �ķebino�ā gaisa malkus, viņ� pētīja kalpu meitenes līķi, kas gulēja uz virtuves grīdas. Pat sāpju izķēmotajā, sadau�zītajā sejā viņ� saskatīja vasarraibumus, un tas varēja lieci�nāt, ka mei�a, tāpat kā viņ�, ir no Īrijas.

Neizturējis Raiens riebumā novērsās un pamanīja uz vir�tuves galda blakus �ķīvim novietotu lielu āmuru. Ieraugot, ka āmura sitējvirsma ir notriepta asinīm, viņam sirds sāka pukstēt straujāk.

Pirmo reizi detektīvs skatīja tik daudz nāves vienkop. Spriedumus viņ� izteica aiz�ņaugtā balsī:

-���� Vai veikalnieka sieva iztraucēja slepkavu, pirms viņ� paguva atvērt kasi zem letes? Vai tādēļ viņ� iebruka dzi�ļāk mājā un nogalināja visus pārējos? Lai nepaliktu liecinie�ku? Tad kāds pieklauvēja pie ielas puses durvīm, un viņ� bēga, nepaspējis pievākt naudu? Raiens iegrima pārdo�mās par pa�a izteiktajiem pieļāvumiem. Nē, tādi secinā�jumi neder. Ja nebija laika nozagt naudu, tad slepkava ne�zaudētu tik vērtīgos mirkļus, lai, bēgot pa gaiteni, aizvērtu durvis.

-��� Varbūt viņ� par kasi nemaz nezināja? Bekers minēja.

-��� Tad kālab viņ� noslepkavoja veikala īpa�nieku?

Atkal izgājis gaitenī, Raiens ievēroja, ka arī durvis uz

guļamistabu ir aizvērtas. Nelielajā istabelē valdo�ā nekār�tība liecināja, ka tajā naktis pavada vairāki cilvēki. Vietu�mis mētājās �ūpuļa gabali un atlūzas. Bekers bija brīdinā�jis, ka mājā ir nogalināts mazulis, tomēr Raiens izrādījās ne�gatavs ieraudzīt līķīti, kas, satīts segā, gulēja zem �ūpuļa pītā klūgu pārsega salauzītajām atliekām.

-���� Mīļais Dievs� Raiens par detektīvu strādāja divpa�dsmito gadu un pirms tam astoņus gadus bija pavadījis pat�ruļnieka amatā. Apstaigādams pasaules lielākās pilsētas ielas, viņ� bija domājis, ka ir pieredzējis visu ļaunumu, kādu viena cilvēciska būtne spēj nodarīt otrai. Ta�u nu detektīvs atskār�ta, cik nevainīgs savā domā�anā ir bijis, lai gan nebija nojautis, ka �o apzīmējumu vēl kādreiz spēs attiecināt pats uz sevi.

-��� Mazulis. Sitieni ar āmuru būtu� Raiens apklusa, ne�spēdams uz brīdi iegro�ot emocijas. Tā ir meitenīte, jūs sacījāt?

-��� Jā, Bekers klusā balsī apstiprināja.

-��� Sitieni vien būtu atnesu�i nāvi, ta�u viņ� tik un tā pār��ķēla tai kaklu. Detektīvs nenovaldīja dusmu uzbangoju�mu. Nolādēts, kāpēc? Tik mazs bērns ta�u nevarētu viņu sazīmēt. Zīdaini nogalināt nebija nekādas jēgas. Naudu viņ� nav paņēmis. Visas durvis ir aizvērtas. Āmurs atstāts. Kā�pēc? Man trūkst sapra�anas.

Izgājis no guļamistabas, niknuma pārņemtais Raiens aizsoļoja līdz gaiteņa galam un atvēra sētas puses durvis.

Konstebls, kur� stāvēja sardzē, izslējās taisnāk. �eit ne�drīkst nakt.

-��� Viss kārtībā, Harij, Bekers iznācis mierināja konsteblu. Tas ir detektīvinspektors Raiens.

-��� Piedo�anu, inspektor. Piesardzība nenāk par ļaunu.

-��� Piesardzība ir laba lieta. Raiens izgāja no mājas. Viņ� cerēja, ka nakts vēsais gaiss remdēs viņā niknumu, ta�u mig�las tvans piejaucās �ķebino�ajām dvakām, kas vēl kavējās nāsīs. Kas atrodas tur, tālāk?

Konstebls pavērsa laternas gai�o staru pret ateju, tad no�laida lejup, apgaismojot pieblietēto pagalma zemi. Es jau izmeklējos, bet uz cietās zemes pēdu nospiedumi nav sa�skatāmi.

-��� Vai jūs gājāt cauri mājai, lai nokļūtu pagalmā?

-���� Nē. Konstebls Bekers pieteica, ka būs labāk, ja mājā pabūs pēc iespējas mazāk cilvēku. Viņ� lika man pārrāpties pāri mūrim, kā to pats darīja pirmīt. Tur, labajā pusē.

-��� Izgaismojiet to vietu ar laternu!

Londonas bēdīgi slaveno miglu dēvēja par pilsētas "pa�rasto pavadoni", jo tā bija raksturīga vienīgi �ai metropo�lei. Miglu radīja no pusmiljona skursteņu izmestie ogļu dū�mi, kam piejaucās iztvaikojumi no Temzas. Sienas pilsētā pastāvīgi klāja kvēpu slānis. Laternas stars uz mūra izgais�moja gai�as �vīkas tur abi konstebli, trau�oties pāri, bija noberzu�i netīrumu kārtu.

-��� Apspīdini mūri viscaur!

Nelielā pagalma tālākajā malā aiz atejas uz mura aug��daļas arī vīdēja nospiedumi un �vīkas.

-��� �eit pāri sienai rāpies slepkava, Raiens nosprieda.

Varēja dzirdēt, ka pūlis uz ielas kļūst nevaldāms.

-��� Ielaidiet mājā, lai varam redzēt, ko tas neģēlis pastrā�dājis! kāds auroja.

-��� To izdarījis sve�s. D�onatanam neviens paziņa nebūtu ne pirksta piedūris!

-��� Rādās, ka jums, Raiens uzrunāja konsteblu, kur� stā�vēja sardzē pie sētas puses durvīm, jāiet talkā kolēģiem uz ielas. Nostājieties �ķērsielā. Neļaujiet nevienam tuvoties mājai no pagalma puses. Nebīstieties sagādāt kādu punu, ja rodas nepiecie�amība.

-��� Labi, inspektora kungs. Ikviens, kur� raudzīs tikt man garām, iedzīvosies galvassāpēs.

Konstebls, pagriezies pret sienu, ienira miglā. Viņa la�ternas mestais gaismas loks drīz nozuda tumsā.

Raiens klausījās, kā patrulētāja zābaki skrapst pret ķie�ģeļiem, kamēr konstebls rāpās pāri mūrim, un tad pievēr�sās Bekeram:

-��� Nāciet man līdzi.

-��� Jā, inspektora kungs.

Uztrausies uz mūra, Raiens ieurbās ar acīm miglas pie�sātinātajā tumsā uz ielas. Kad kāpsiet aug�ā, pasniedziet man laternu. Tikai uzmanieties un nekāpiet turpat, kur slep�kava. Mums nepiecie�ams nonākt otrā pusē, neaizskarot to vietu, kur nolēcis viņ�.

Lejā Raiens satraukts juta, ka pēdas iestieg dubļos. Viņ� spēji noelsās un gandrīz paslīdēja ieliņas slīpumā, tomēr pa�guva pieturēties pie Bekera.

-���� Pēdējā laikā nav lijis. Kāpēc te sakrāju�ies dubļi? Raiens neizpratnē pētīja zemi.

-��� Jā, veikala pagalmā zeme ir sausa kā akmens. Bekers tikpat apjucis piebalsoja un, sperdams piesardzīgus so�ļus pa slīpumu, pavērsa laternas staru lejup. Tas spēja pār��ķelt miglas sienu un atklāja skatienam pārāk spēcīgās dvakas cēloni, proti, ar tum�u, eļļainu �ķidrumu pilnu no�tekas grāvīti.

-��� Lai Dievs stāv klāt! Tā ir vietējā ateju izgāztuve!

Pa noteku aizpeldēja līķītis visticamāk, beigts suns. Dvingas nomocīts, Raiens norīstījās. Vai jūs uzskatāt, ka holeru izraisa smirdīgi izgarojumi?

-���� Māte vienādiņ mani par to brīdināja. Bekera vārdi skanēja slāpēti, it kā viņ� būtu aizturējis elpu\

-��� Vai esat dzirdējis par doktoru D�onu Snovu?

-��� Nē, Bekers novilka caur zobiem.

-���� Es strādāju kopā ar viņu holeras epidēmijas gadījumā pirms trim mēne�iem. Snovs ir pārliecināts, ka slimību sa�ķer, dzerot nelabu ūdeni, nevis ieelpojot nejauku gaisu.

-��� Ceru, ka viņ� domā pareizi.

-���� Ticiet man, es ari tā ceru. Rīkojamies a�i. Uzspīdiniet laternu dubļiem. Tur būs pēdu nospiedumi.

-��� Rau! Bekers norādīja. Tie ir dziļi!

-���� Lieliski! Nolaidiet laternu vēl zemāk. Redziet, arī �o apavu nospiedumiem nav naglotas zoles. Nospiedumi ir ga�na skaidri. Es varu izveidot ģip�a atlējumus.

-��� Par tādiem ir dzirdēts. Redzēts gan nav.

-��� Samaisa ūdeni ar ģipsi, līdz�

Netālu atskanēja dzīvniecisks krek�ķis.

Raiens saspringa.

Pēc brī�a lopiņ� ieurk�ķējās skaļāk un tuvāk.

Kreisajā pusē.

-��� Tā ir cūka, ieteicās Bekers.

-��� Jā, Raiens piekrita, juzdams nemieru.

-��� Varētu būt prāva, Bekers sprieda.

Londonā visās malās mitinājās daudz un da�ādi mājlo�pi. Fermeri, kas pārcēlu�ies uz pilsētu, vai arī strādnieki, kas centās izvilkt dzīvību, nereti ierīkoja pagalmā stūrīti, kur turēja lopus pārtikai. Govju, cūku, kazu, aitu un vistu radītie trok�ņi pilsētā alla� jaucās ar karie�u riteņu rīboņu un pakavu klaboņu.

Ta�u no cūkām labums bija divējāds. No tām ieguva ga�ļu, un tās klaiņodamas apēda atkritumus. Kopā ar neskai�tāmajiem kraukļu bariem tās neļāva Londonai noslīkt sa�mazgās.

Cūka ieruk�ķējās vēlreiz pēc skaņas varēja secināt, ka tās �ņukurs varētu būt aptuveni Raiena cirk�ņa augstumā.

-��� Stipri izbadēju�ās, tās var uzbrukt cilvēkiem. Vienā rokā Bekers turēja laternu un ar otru izvilka steku. Es vienreiz tādu skatu redzēju.

Laternas gaismā varēja saskatīt mūrī iestiprinātu metā�la kron�teinu. Bekers pa to uzsita ar steka dzelzs galu, un kaut kas noklabēja.

-��� Te staigādama, cūka izbradās apavu nospiedumus. Jūs nevarēsiet uztaisīt ģip�a atlējumus. Bet� kamēr mēs te dirnam, slepkava bēg aizvien tālāk.

-��� Vai jums ir kaut kas padoma? taujāja Raiens.

-���� Viens no mums sekos slepkavam, Bekers atbildēja, turpretī otrs sargās pēdu nospiedumus. Ejiet. Jūs zināt, kas meklējams. Es palik�u un neļau�u cūkai izbradāt pēdu nospiedumus.

-��� Vai jūs tie�ām esat ar mieru? Raiens �aubīdamies vē�rās smacējo�ajā tumsā.

-��� Esmu gatavs uz visu, lai �o ļaundari notvertu, inspek�tora kungs. Ejiet! Ņemiet laternu.

-��� Un atstāt jūs tumsā?

-�� Citādi jums pa�am nāksies staigāt tumsā. Kā tad jūs bez laternas varēsiet sekot pēdām? Noķeriet viņu!

-��� Ja man neizdosies viņu notvert, kazi, jūsu sargātie pē�du nospiedumi palīdzēs sazīmēt vainīgo. Ļoti labi. Raiens negribīgi paņēma laternu. Pateicos.

-��� Vai drīkstu uzdot jautājumu, inspektora kungs?

-��� Protams.

-��� Kas man vēl nepiecie�ams, lai kļutu par detektīvu?

-��� Jūs esat uz pareizā ceļa. Raiens noteica. Viņ� izpētī�ja, ka pēdas ved pa labi, pretēji virzienam, kur urk�ķēja cū�ka. Atgādā�u laternu atpakaļ, cik vien drīz varē�u.

Detektīvinspektors pagrieza laternas metāla vāku, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa. Laternas gaismas stars kļuva spilgtāks. Pavērsis to sev priek�ā, viņ� devās pa dubļiem klāto slīpumu. Dzīvnieks aiz muguras atkal ieruk�ķējās, un Bekera steka dzelzs uzgalis atkal nod�inkstēja pret kron�teinu. Tumsā noklinkstēja atbalss.

Turēdamies cie�i pie mūra, Raiens sekoja pēdām. Viņ� virzījās piesardzīgi un ne mirkli neaizmirsa, ka slepkava var atrasties tepat tuvumā. Miglas taustekļi vijās apkārt, un bija dzirdama �urku nagu skrapstoņa uz akmens. Pēc piecām minūtēm viņ� nonāca atkritumu piebārstītajā �ķērsielā pa labi, un te noziedznieka apavi uz ielas nelīdzenā seguma bija atstāju�i dubļu sliedi. Gar kājām, skaļi ņaudēdams, pa�zibēja kaķis.

Dubļu sliede vērtās aizvien nemanāmāka, ta�u vēl bija saskatāma, kad Raiens nonāca �ķērsielas galā pie gāzes la�ternas, kas meta dūmakainu gaismu. Apmulsis viņ� raudzī�jās uz dubļainajiem pēdu nospiedumiem, kas pievirzījās pie sienas kreisajā pusē un pēc tam aizstiepās tālāk pa ielu. Pūļa auro�ana skanēja no labās, no veikala puses.

"Skaļajā jūklī neviens neievērotu slepkavu, kur� tobrīd iznāktu no �ķērsielas," sprieda Raiens. "Bet ko viņ� da�rīja pie sienas?"

Uzspīdinājis laternu, Raiens ar kāju pārmeklēja atkritu�mu kaudzi. Pa�ķīda netīras lupatas, stikla lauskas un koka kastu atlūzas, kas smirdēja pēc urīna.

Skatienu piesaistīja kāds gai�s priek�mets. Atspēris nost drazas ap atradumu, viņ� noliecās to apskatīt. Krūtis sa��ņaudza satraukums viņ� sazīmēja savāzta bārdas na�a ziloņkaula spalu.

Kamēr inspektors Raiens pētīja bārdas nazi, konstebls Bekers stāvēja piķa melnajā tumsā, glu�i vai sajuzdams, kā miglas dūmaka aizslīd gar seju. Mūra siena klusināja jezgu, ko radīja pūlis uz ielas veikala priek�ā, tādēļ vie�nīgie dzirdamie trok�ņi bija steka klaudzieni pret sienu un cūkas ruk�ķē�ana, kas atgādināja diloņslimnieka krek�ķus.

Pie joda, vācies prom! Bekers iesaucās, cerēdams aiz�biedēt lopiņu.

Ta�u cūka neatkāpās.

Tie�i otrādi sprie�ot pēc trok�ņiem, tā nāca tuvāk. Bekeram �ķita, ka saredz miglā kustamies neskaidras aprises. Uzaudzis zemnieka mājā, viņ� zināja, ka cūkas var svērt tikpat, cik smagsvara bokseris protams, ja tām pietiek ēdamā. Vai �ī būtu pietiekami nobarojusies ar atkritumiem un maitām? Pat ja cūka svērtu divas tre�daļas no minētā svara, ar to būtu gana, lai viņu nogāztu gar zemi, ja tā sa�domātu tumsā uzbrukt īpa�i tādēļ, ka slidenajā nogāzē jau tā bija grūti noturēt līdzsvaru. Reiz, barodams cūkas, Bekera tēvs bija pakritis aplokā, un masīvie, riebīgie un ne�gantie lopi metās viņam virsū, ar asajiem zobiem izrauda�mi miesas gabalus no viņa rokām un kājām. Tēva kliedzie�nu atsaukts, mazais Bekers toreiz apmētāja cūkas ar akmeņiem, līdz tās atkāpās, un tēvs, asinīm noplūdis, va�rēja pārtrausties pāri aploka sētai.

Bekers pūlējās atgaiņāt seno notikumu no atmiņas un vienlaikus centās sevi pārliecināt, ka cūkas aprises, kas mig�lā arvien pieauga, ir tikai viņa iztēles auglis. Piedevām vi�ņam reiba galva no centieniem neieelpot ekskrementu ra�dīto smirdoņu, kas pacēlās no notekas. Vai Raiens runāja patiesību, teikdams, ka holera ceļas no nelaba ūdens, ne�vis no tā, ka ieelpo smirdīgus izgarojumus? No �ausmīgās dvingas Bekeram kļuva �ķeblgi.

Cūka o�ņājās tuvāk.

Neizturami gribējās pietrūkties kājās, pārrāpties pāri mū�rim un nolēkt otrā pusē, dro�ā vietā. Ta�u domas neizbē�gami atgriezās pie pieciem līķiem veikalā un solījuma sar�gāt slepkavas pēdu nospiedumus. Bekers bija apņēmies, ka nebūs visu mū�u konstebls. Viņam bija divdesmit pieci ga�di. Iepriek� viņ� bija izmēģinājis da�ādus dvēseli nomāco��us darbus piemēram, rāvies se�desmit stundu nedēļā ķie�ģeļu fabrikā -, līdz atskārtis, ka garais augums un spēcīgie muskuļi sniedz priek�rocību pieteikties darbā par policis�tu. Nu jau piecus gadus viņ� patrulēja Londonas ielās, lie�lākoties nepatīkamākajos rajonos, un strādāja garākas stun�das nekā ķieģeļu fabrikā, ik vakaru nostaigāja divdesmit jūdzes un saņēma tikai vienu brīvdienu divās nedēļās.

Tomēr, lai kādas drausmas, pienākumu pildot, gadījās redzēt, Bekers lepojās ar to, ka darbā spēj likt lietā ne ti�kai fizisko spēku, bet arī prātu. Viņa varā bija neļaut, lai ar cilvēkiem apietas varmācīgi. Ta�u tādā amatā kā inspektors Raiens viņa iespējas to nepieļaut pieaugtu turklāt detek�tīvs saņem astoņdesmit mārciņas gadā, bet konstebli pel�na tikai piecdesmit piecas. Ja radu�ās izredzes uz labāku dzīvi, liedzot vienai ne�petnai cūkai izbradāt �os pēdu no�spiedumus, tad, debesu vārdā, viņ� stāvēs un neatkāpsies.

�o apņēmību iedragāja vēl vienas cūkas ieruk�ķē�anās miglas mutuļos.

Tā atradās pretējā pusē. Nu Bekers stāvēja starp diviem lopiem, nerimtīgi sita ar steku pa mūri un sauca:

Nost no manis, bandubērni!

Piepe�i viņ� saklausīja pirmo cūku metamies uzbruku�mā. Pēc dzirdes noteikdams dzīvnieka atra�anās vietu, viņ� no visa spēka zvēla ar steku un trāpīja pa kaut ko cie�tu. Tumsā atskanēja neganti skaļa kviek�ana, kas Bekeram atgādināja ikgadējo mājlopu kau�anu tirgus sezonā, kad tēvs pārgrieza cūkām rīkles.

Nostājies ieplestām kājām virs nospiedumiem, kurus bija zvērējis aizsargāt, viņ� vēlreiz cirta ar steku, pēc tam tre�o reizi un ikreiz trāpīja mērķī. Cūka spalgi iekviecās un ie�triecās konsteblam ciskā. Spēcīgais grūdiens vīrieti teju no�trieca no kājām notekas grāvītī.

"Sargā pēdu nospiedumus!"

Lai saglabātu līdzsvaru, Bekers pieliecās un atvēzējās brīdī, kad cūka traucās garām. Triekdams steku tai pa pēc�pusi, viņ� juta, kā ierocis iegrimst miesā. Cūka iekviecās. Bekers pagriezās, bet pieraudzīja, lai pēdu nospiedumi, ku�ri atradās starp kājām, netiek bojāti.

Tagad abas cūkas atradās vienā pusē. Vairs nenācās sa�dalīt uzmanību. Ta�u, ja abas uzbruks vienlaikus, Bekeram nebūs cerību tās apturēt dzīvnieki notrieks viņu dubļos un gāzīsies virsū.

Gribat izkauties? Lūdzu! viņ� kliedza.

Bekers paspēra vēl vienu soli, nostādamies priek�ā pē�du nospiedumiem, lai varētu tos labāk aizsargāt. Sakopo�jis visus spēkus, viņ� gāza ar steku un pēc negaidītās sa�dursmes sagrīļojās. Ievainotā dzīvnieka kauciens pauda vienlaikus sāpes un niknumu. Ta�u niknums guva virsro�ku. Pirmā cūka uzbruka vēlreiz. Iespējams, tā tomēr bija ot�rā. Bekers vairs nespēja tās at�ķirt viņ� sita, netrāpīja un pārsteigts juta, kā piedurkne tiek sagrābta zobos un rauta. Viņ� vilka pretējā virzienā.

Piedurkne notrūka, un vīrietis pakrita. "Pēdu nospiedu�mi! Nedrīkst sabojāt pēdu nospiedumus!" viņ� paguva no�domāt, pagrie�oties aizvēlās sāņus un iestenēdamies atsi�tās pret mūri. Kājas paslīdēja dubļos, un konstebls nokrita uz sāniem. Tērauda ķivere no galvas nokrita un grabēda�ma aizripoja. Cūkas metās uzbrukumā. Bekers atvairījās ar abām kājām, spēra, trāpīja pa �ņukuriem un zobiem, un bai�les radīja halucinācijas, it kā viņ� sēdētu uz tās jaunās, ne�sen redzētās ierīces, ko dēvēja par divriteni, viņ� gan gu�lēja uz sāniem un zābaku biezās zoles nespiedās pret pedāļiem, tomēr, lielā ātruma kustinādams pēdas, viņ� spē�ra pa acīm, ausīm un purniem. Viņ� iekliedzās un spēra vēl spēcīgāk, virzīdamies ar muguru pret sienu. "Nē! Pārāk tu�vu pēdu nospiedumiem!"

Kamēr detektivinspektors Raiens pētīja atrasto savāzto bārdas nazi, liesma lukturī sāka dzist. Viņ� paskrūvēja va�ļā vāciņu, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa, ta�u tas nesa�gādāja cerētos uzlabojumus. Tik tie�ām, gaisma kļuva vēl blāvākā. Pakratījis lukturi un nedzirdējis tajā petrolejas �ļak�stus, inspektors apjauta, ka drīz paliks stāvam tumsā.

Ta�u vārajā apgaismojumā aplūkojis atvāzto nazi, Raiens vēl paguva saskatīt asinis uz bārdas na�a asmens un eņ�ģes. Viņ� salocīja nazi un ievietoja to mēteļa kabatā. Luk�turis apdzisa. Ja nebūtu gāzes laternas �ķērsielas galā, viņ� vairs vispār neko neredzētu. No labās puses atlidoja pūļa klaigas pie veikala. Izgājis no �ķērsielas, viņ� soļoja pa sli�deno bruģēto ielu no vienas pustum�as laternas pie nāka�mās un devās balsu virzienā. Kad Raiens tuvojās pūlim, ceļu saskatīt palīdzēja ne vien laternas, bet arī gaisma, kas kri�ta no apkārtējo namu logiem. Tra�a uzmodinātie veikalu īpa�nieki, kas dzīvoja ēku sētas puses istabās, bija ar sēr�kociņiem iededzināju�i savus gaismekļus, un tādējādi arī uz ielas kļuva gai�āks.

Nonācis pie ļau�u drūzmas, detektīvinspektors centās piekļūt tuvāk veikaliem labajā pusē un pūlējās izbrīvēt sev ceļu.

-��� Ei, tu negrūsties, ja? kāds vīrietis aizrādīja.

-��� Palaidiet mani. Es esmu policists!

-��� Tu gan pēc pīlera neizskaties.

-��� Es esmu slepenais. Detektīvs.

-��� Kā ta', un es esmu lords Pālmerstons. Va' ne, Pīt? Es esmu sasodīts lords Pālmerstons.

-��� Aha. Lords Kupidons, tas nu gan.

-��� Un �is zellis sevi iedomājas par karalieni Viktoriju. Pa�skat, kā grūstās!

-��� Man patiesi jātiek jums garām. Lūdzu, atbrīvojiet ce�ļu, lai es�

-��� Vācies prom, puis.

Runātāja elpa oda pēc d�ina. Raiens nosprieda, ka prā�tīgāk būs tikt cauri pūlim tā vidū, un atkal pūlējās izbrīvēt ceļu. Viņ� pacēla augstāk policista lukturi un cerēja, ka tā iedvesīs pienācīgu cieņu. Dodiet ceļu! Man jānokļūst vei�kalā.

-��� Kur tu nospēri bobija lukturi?

-��� Es strādāju policijā. Man jātiek cauri.

-��� Kā nu ne? Kur tavs �etons? Tinies!

Pēk�ņi Raiens juta kabatā rosāmies sve�u roku. Viņu mē�ģināja apzagt. Raiens ar lukturi iegāza vainīgajam pa roku.

-��� Viņam kabatā ir bārdas nazis! iekliedzās kāds vīrs, iespējams, aplaupītājs.

-��� Kam? Kur?

-��� �im! Viņam ir bārdas nazis!

Kad Raiens centās atbrīvoties, viņu sagrāba vairākas ro�kas, trieca pret laternas stabu un sapurināja.

Detektīvinspektora naģene nokrita zemē. Bez cepures galvā viņ� jutās kails.

-��� Rudmatis!

-��� Irs! Mēs atradām slepkavu!

-��� Uzklausiet mani! Es esmu no policijas!

-��� Ko ta' tu staigā ar bārdas nazi kabatā? Vai kāds viņu ir te redzējis?

-��� Es ne! Tik sarkanus matus es neaizmirstu!

Raiens pūlējās izrauties.

-��� Nekur tu nespruksi!

Detektīvs saņēma dūres triecienu vēderā un sāpēs sa�liecās. Kampdams pēc gaisa, viņ� zvēla aug�up ar lukturi. Kāds vīrietis ievaidējās, un Raiens cietu�o uzgrūda vairā�kiem citiem vīriem. Viens nogāzās uz ielas, un ielokā pa�vērās sprauga. Izmantojot izdevību bēgt, Raiens vairākas reizes pavēzēja ar lukturi.

-��� Neļaujiet slepkavam aizbēgt! kāds ieaurojās.

Pūlis metās viņam pakaļ. Raiens iebēga atpakaļ �ķērs�ielā, no kuras nupat bija iznācis, ta�u attālināties no la�ternas gaismas nebija pieļaujams, jo tālāk valdīja tik ne�caurredzama tumsa, ka viņ� varēja uzdrāzties kaut kam virsū un pārāk stipri savainoties. Vārajā ielas laternas gaismā viņ� saskatīja kastes dēli atkritumu kaudzē, ku�rā bija uzgājis bārdas nazi. Satvēris to, Raiens atkāpās pil�nīgā tumsā. Kad vajātāji nonāca pie �ķērsielas, tajā ieskrē�ja viens vīrietis, un Raiens ar dēli iebelza viņam pa deniņiem.

Sāpēs kliegdams, vīrietis iz�āvās atpakaļ uz platās ielas.

-��� Ko gaidāt? kāds brēca. Laidieties pakaļ!

-���� Pats laidies! atkliedza savainotais, taustīdams pār�sisto galvu, no kuras tecēja asinis.

-��� Kas �eit par nekārtībām? kāds bargi noprasīja.

-��� Konstebl, mēs atradām slepkavu! Viņ� ir tajā �ķērsie�lā. Viņam ir bārdas nazis!

-��� Atkāpties!

Miglu pār�ķēla skaudrs, �ilbino�s gaismas stars.

Tas tuvojās.

-��� Policija! vīrietis sacīja. Nosauciet savu vārdu!

Raiens pazina balss īpa�nieku. Ar �o konsteblu viņ� dzī�voja vienā telpā kopmītnēs līdzās Skotlendjardam.

-��� Sveicināts, konstebl Rolij.

-��� Kā jūs zināt manu vārdu?

-��� Vai tulzna uz kreisās pēdas ir apdzijusi?

-��� Tulzna uz� Augstā debess, rudie mati! Jūs esat detektīvinspektors Raiens!

-��� Sadodiet �im! uz ielas ieaurojās kāds vīrs.

-��� Iedodiet man savu steku, Raiens pavēlēja. Policists paklausīja. Izņemiet klabekli, Raiens norīkoja.

Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto klabekli un at�vāza tā rokturi. Luktura gaismā klabekļa svina rokturis iz�skatījās gana biedējo�i.

Raiena bezveidīgā mēteļa kabatās glabājās da�neda�ā�di noderīgi priek�meti. Viņ� izņēma �etrus vates kum�ķus.

-��� Kam tie domāti? taujāja konstebls.

-��� Lai mēs nezaudētu dzirdi.

Satinis divus kum�ķus piku�os, Raiens iebāza tos poli�cistam ausīs un atliku�os izmantoja sev par ausu aizbā��ņiem. Vate slāpēja troksni, ta�u nepadarīja to nedzirdamu.

-��� Atkal esmu iemācījies ko jaunu, konstebls secināja.

-������������ Pavērsiet lukturi sev priek�ā un darbiniet klabekli, cik vien skaļi spējat. Mēs atbrīvosim sev ceļu uz veikalu. Vai esat gatavs?

-��� Ar prieku!

-��� Nodibināsim kārtību.

-��� Vediet ārā to īru! no pūļa atskanēja sauciens.

Policists pavērsa lukturi pret pūli. Dodiet ceļu! Stin�gri satvēris klabekli aiz roktura, viņ� to spēcīgi iegrieza.

-��� Nost! ierēcās Raiens un iznāca priek�ā. Vienā rokā viņ� turēja steku un otrā dēli. Atbrīvot ielu!

Vīri apmulsu�i soli atkāpās.

-���� Ejiet prom! konstebls skaļi noducināja, griezdams klabekli, cik ātri vien spēja. Garā auguma vīrietis saminstinājās. Raiens iesita viņam pa roku, cietu�ais skaļi iekliedzās un a�i atkāpās miglā.

Nu uzbrukumā devās otrs. Raiens iespēra tam pa ceļ�galu, un vīrietis nokrita.

Piepe�i elles troksnim pievienojās citu klabekļu tark�ķi, atsteidzās konstebli un nostājās ierindā plecu pie pleca lī�dzās Raienam. Policisti atstūma pūli, ap�ilbināja nemiernie�kus, spīdinot tiem sejās luktura starus, un palaikam dāļāja cirtienus ar klabekļu svina rokturiem.

Pūlis bēga.

-��� Turpiniet meklēt! Turpiniet uzdot jautājumus! Raiens mudināja. Aizdodiet man lukturi!

Noraizējies par Bekeru, detektīvinspektors ieskrēja vei�kalā un pa gaiteni nonāca pagalmā.

-���� Beker! viņ� sauca, paskrēja garām atejai un uztrausās uz mūra. Beker, vai jūs mani dzirdat?

Palūkojies otrpus mūrim un pavērsis lejup luktura sta�ru, viņ� nespēja novērst acu no ainas, kas pavērās skatie�nam.

Konstebls gulēja blakus ekskrementu notekai. Viņa for�mastērpu klāja asinis un smirdo�i netīrumi. Blakus bija di�vas milzīgas cūkas, arī asinīm noplūdu�as; acīmredzot beig�tas.

-��� Beker! Runājiet! Vai esat dzīvs?

Acis samiedzis, konstebls pavērās aug�up, uz gaismu.

-�� Cūkas neizbradāja pēdu nospiedumus. Es solījumu tu�rēju. Tagad jūs varēsiet izveidot ģip�a atlējumus.

Opija tinktūra ir rubīnsarkanā krāsā, ar rūgtu gar�u un sastāv no deviņdesmit procentiem spirta un desmit procen�tiem opija. To se�padsmitajā gadsimtā ieviesa vācu izcel�smes �veices alķīmiķis, kad atklāja, ka spirtā opijs iz�ķīst labāk nekā ūdenī. Viņa maisījumā ietilpa saberztas pērles un zelta folija. Septiņpadsmitā gadsimta se�desmitajos ga�dos kāds angļu ārsts pilnveidoja formulu, izņēma no tās sa�berztās pērles un zelta foliju un parakstīja �ķidrumu kā zā�les pret galvassāpēm, kuņģa un zarnu darbības traucējumiem un nervu slimībām. Viktorijas laikmetā opija tinktūru tik pla�i izmantoja par sāpju remdētāju, ka burtis�ki katrā saimniecībā bija atrodams tinktūras trauks. Ņemot vērā to, ka no opija tiek atvasināts morfijs un heroīns, tink�tūras spējas nomākt sāpes nebija pārspīlētas. Zobu sāpes, podagra, caureja, tuberkuloze un vēzis tās bija tikai da��as kaites, ko solīja novērst opija tinktūras izgatavotāji. Sa�vus darinājumus tie nodēvēja da�ādi: "Beitlija nomierino��ais �ķīdums", "Makmanna eliksīrs" un "Beiliju mātes remdējo�ais sīrups". Sievietes lietoja opija tinktūru pret menstruālajām spazmām. To deva mazuļiem, kas cieta no kolikām.

Fiziskās atkarības jēdziens deviņpadsmitā gadsimta piec�desmitajos gados bija sve�s. Lai gan da�i ārsti atzīmēja, ka ilgsto�a opija tinktūras lieto�ana, iespējams, var radīt pie�radumu, daudzi pārāk lielu pieķer�anos opijam uzskatīja par ieradumu, gribasspēka trūkumu, ko var viegli pārva�rēt ar parastajiem Viktorijas laika tikumiem pa�disciplīnu un rakstura stingrību. Tāpēc likums neregulēja opija tink�tūras izplatību. To par lētu naudu varēja mierīgi iegādāties pie visiem apkaimes aptiekāriem. Turklāt tinktūras izsnie�dza bez receptēm un pārdeva arī pārtikas tirgotāji, mies�nieki, skroderi, ielu tirgotāji, traktiernieki un pat īres nau�das iekasētāji. Ieteicamā deva, ko drīkstēja lietot neilgu laiku un tikai noteiktu simptomu gadījumos, bija divdes�mit pieci pilieni, tre�daļa tējkarotes. Ta�u neskaitāmi cilvē�ki tolaik �o devu pārsniedza, un tiem patie�ām izveidojās fiziska atkarība, kaut gan Viktorijas laika sabiedrības �ņaugi nepieļāva atzī�anos �ādā gara spēka trukumā.

Ir grūti noteikt, cik daudz tālaika Anglijas iedzīvotāju biju�i atkarīgi no �īm zālēm, ta�u tās dienu no dienas lie�toja miljoniem ļau�u, tātad �is skaits noteikti bija ievēro�jams. Daudzu vidus�ķiras un augstākās �ķiras sievie�u bā�lums, bie�ais apetītes trūkums, tieksme ģībt un krietnu daļu dzīves pavadīt vienatnē tum�ās telpās, pārāk polsterēto un pārāk mēbelēto istabu greznie rotājumi, alla� aizvilktās bie�zās drapērijas tie visi ir valsts mēroga atkarības pierādī�jumi, kurus Viktorijas laika sabiedrības ierobe�ojumi liedza apspriest.

Ta�u Tomass de Kvinsijs savu atkarību neslēpa. Deviņ�padsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados viņ� kļuva bēdīgi slavens visā Anglijā, jo viņam pietika nekaunības dokumen�tēt savu ieradumu skandalozajā darbā "Angļu opija lieto�tāja grēksūdze", kas strauji kļuva populārs. Tajā de Kvinsijs aprakstīja, kā 1804. gadā devies uz aptieku nopirkt maz�liet opija tinktūras, lai nomāktu nemitīgās "galvas un sejas sāpes", un tā bijusi viņa pirmā saskarsme ar �īm zālēm. To�laik deviņpadsmit gadu vecais jauneklis studēja Oksfordas universitātē, un viņa sejas sāpes, iespējams, radīja nervozi�tāte un spriedze, ko finan�u trūkuma māktais puisis izjuta starp turīgajiem studentiem.

Deviņu gadu laikā de Kvinsijs mazpamazām palielināja opija tinktūras lieto�anas bie�umu un daudzumu, līdz 1813. gadā spēja apspiest savu tieksmi tikai ar lielām pū�lēm un uz īsu laika posmu. Atkarības kulminācijas laikos viņ� diendienā lietoja nevis tre�daļu tējkarotes, bet gan ka�rafi ar se�padsmit un�u ietilpību. Viena unce būtu nāvējo�a deva ikvienam, kur� nav pieradis pie opija.

Par spīti opija tinktūrai vai arī tās rosināts -, de Kvin�sijs ir sarakstījis vairākas spo�ākās un izcilākās deviņpa�dsmitā gadsimta esejas, īpa�i "Angļu pasta kariete" un "Par klauvē�anu pie vārtiem "Makbetā"", ko dēvē par �ekspīra kritikas pamatakmeni. Memuāri par Vērdsvertu, Kolrid�u un citiem literātiem, ar kuriem autors bija draudzīgās at�tiecībās, ir neaizstājami. Ta�u de Kvinsijam vajadzēja rak�stīt daudz vairāk, lai uzturētu savu sievu un astoņus bēr�nus. Mū�īgo parādu nomocīts un daudzu parādu piedzinēju vajāts, viņ� bie�i aizbēga no mājām.

Reiz kāds nokaitināts namīpa�nieks uz veselu gadu ie�slodzīja de Kvinsiju savā īres namā, piespiezdams viņu rak�stīt, lai nomaksātu ievērojamo parādu. Kā vēlāk izteicās de Kvinsijs, istaba "piesniga" pilna ar papīriem. "Ne kvadrātcollas uz galda, kur novietot tasīti, ne taciņas no durvīm uz kamīnu." Visbeidzot rakstniekam izdevās bēgt, palūdzot izdevēju sagādāt viņam caurejas līdzekli, sāļus, ko paslēpa starp izdevēja sūtītajiem rakstu darbu materiāliem. Da�kārt opija lieto�ana izraisīja tik smagus aizcietējumus, ka de Kvinsijs pat piecas dienas nebija iztuk�ojis zarnas. �oreiz gan tā nebija. Pārdozējis caurejas sāļus, viņ� pavadīja vai�rākas dienas atejā, vienīgajās labierīcībās visā īres namā, kurā bija ieslodzīts. Noguris no nebeidzamajām īrnieku �ē�labām, namīpa�nieks negribīgi ļāva de Kvinsijam atstāt māju.

1854. gadā de Kvinsijam bija se�desmit deviņi gadi. Vi�ņa sieva bija mirusi, arī trīs dēlu vairs nebija �ai saulē. Dzīvi paliku�ie bērni bija izklīdu�i pa pasauli, apmetu�ies Īrijā, In�dijā un Brazīlijā, un pie viņa palikusi tikai pastarīte Emilija. Divdesmit vienu gadu vecā meita, kas vēl nebija saistī�jusies laulības saitēm, uzņēmās atbildību mesties vienreizējā dēkā pieskatīt savu ģeniālo, ekscentrisko un neparedza�mo tēvu.

No Emiliias de Kvinsiias dienasgrāmatas

Svētdiena, 1854. gada 10. decembris

�orīt es atkal atradu tēvu klīstam pa iek�pagalmu. Viņ� bija pamodies daudz agrāk nekā es, varbūt pat pirms rītausmas. Vakarnakt es skaidri dzirdēju no�īkstam grī�das dēlus, kad viņ� pagāja garām manas istabas durvīm un devās lejup pa kāpnēm ar nodomu klaiņot pa tum�a�jām ielām. Viņ� apgalvo, ka vienīgi �ādi spēj atturēties no opija tinktūras novirzot domas un nopūloties, lai nostai�gātu ik dienas pat piecpadsmit jūd�u.

Tēvs ir maza auguma, un tagad viņa stāvs �ķiet vēl izģindu�āks. Es raizējos, ka viņa apmātība ar pastaigām ne�sīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Arī viņa runasveids man aizdod ba�as. Pirms pametām mūsu mājas Edinburgā un devāmies �urp uz Londonu, lai popularizētu viņa jauno sacerējumu krājumu, tēvam bija pierasts atmosties no tramīga miega ne agrāk kā pusdienlaikā. Ilgu laiku viņ� atteicās doties kādā ceļojumā. Te piepe�i viņ� nodē�vēja to par pilnīgu nepiecie�amību un pārsteidza mani, pa�vadīdams vairākas stundas pastaigās, lai sagatavotos braucienam. Drīz viņ� modās deviņos. Da�u nedēlu lai�kā tēvs trūkās no miega arvien agrāk vispirms astoņos, tad septiņos, pēc tam jau se�os. Vilcienā, kas devās uz Londonu, viņ� staigāja pa vagonu, līdz vaigi ziedēja sār�ti no piepūles.

-�� Lai izvairītos no opija, tēvs spītīgi apgalvoja, lai gan es zināju, ka viņ� nav no tā pilnībā atteicies. Viņa man�tās starp apģērbu un grāmatām atrodas divas karafes �ī nicināmā �ķidruma.

Pavisam lielu uztraukumu manī radīja viņa vārdi:

-��� Tā kā arvien mostos par stundu agrāk, piecos, �et�ros, pat trijos naktī, es bīstos, ka atgrie�os vakardienā.

Ta�u es esmu pārliecināta, ka viņ� grib atgriezties va�kardienā. Brauciens uz Londonu liekas vairāk saistīts ar pagātni nekā rakstu darbu krājumu iespējams gan, ka �ie abi mērķi baismā kārtā ir savā starpā saviju�ies.

Mūsu ienākumi no tēva darba nav pietiekami, lai at�ļautos krā�ņo namu pilsētā, kurā esam apmetu�ies. Mums ir atsūtīta pusmū�a sieviete, kas kalpo reizē par istabmei�tu un virēju. Tēvs apgalvo, ka nezina, kas apmaksā rēķi�nus, un es viņam ticu. Iespējams, kāds no vecajiem pazi�ņām paslepus sagādājis līdzekļus, lai varam doties ceļā, kaut gan nevaru iedomāties, kur� tas būtu, jo daudzi no �iem paziņām, piemēram, Vērdsverts un Kolrid�s, ir pame�tu�i �o pasauli jeb, kā izsakās tēvs, "pievienoju�ies vairā�kumam", jo gadsimtu gaitā miris daudz vairāk cilvēku, nekā pa�laik ir dzīvo.

Mūsu miteklis atrodas netālu no Raselskvēra, un pēc tam, kad ieradāmies �e pirms �etrām dienām, tēvs mani samulsināja, uzaicinādams doties pastaigā vēl pirms man�tu izkravā�anas. Mēroju�i da�us kvartālus, mēs nonācām skvērā, un es ar iepriecinājumu trok�ņainās, juceklīgās pilsētas vidū ieraudzīju brīni�ķu parku. Vējiņ� bija izklī�dinājis miglu. Spīdēja decembra saule reta parādība, kā tēvs atzina, un viņ� pētīja zāli un kailos kokus, un zilo acu skatiena spraigums apliecināja, ka viņ� gremdējas at�miņās.

-�� Septiņpadsmit gadu vecumā manas mājas bija Lon�donas ielas, viņ� iesāka.

To es, bez �aubām, zināju, jo da�us tālaika �ausmino��os notikumus tēvs bija aprakstījis savā grāmatā par opija lieto�anu.

-Es augu ziemu dzīvoju ielās, viņ� turpināja.

Arī tas man bija zināms, ta�u es biju sapratusi, ka la�bāk (aut, lai tēvs izrunā visu, kas ir uz sirds.

-��� Tais laikos �ajā laukumā ganījās govis. Neskaitāmas naktis kopā ar līdzbiedru mēs pārlaidām tepat, ievīstīju�ies lupatā, ko tik 'tikko varētu nodēvēt par segu. Man pa�laimējās uziet vecu spaini. Kad govju tesmeņi pierietēja, es mēģināju vienu lopiņu izslaukt. Siltais piens kaut ne�daudz novērsa saltuma izraisītos drebuļus.

Tēvs runāja, neraudzīdamies manī; viņa dvēsele bija pievērsusies atmiņām.

-��������� Kādas pārmaiņas �eit norisināju�ās! Pirmīt, brauk�dams no dzelzceļa stacijas, kuras toreiz nebija, es pilsētu pat nepazinu. Cik daudz uietu man vajadzētu apskatīt!

Balss tonis liecināja, ka da�as no tām vietām viņ� ne�grib redzēt, lai gan tas būtu vajadzīgs.

-�� Anna, viņ� no�ukstēja.

Jāpiebilst, ka manas mātes vārds bija Mārgarita. Mani sauc Emilija.

-�� Anna, viņ� atkārtoja.

Paturēdama atmiņā �o sarunu, es vēroju, cik saspringti tēvs soļoja �urpu turpu pa pagalmu aiz mājas.

Virtuvē ienāca mūsu saimniecības vadītāja misis Vordena ar svinīga izskata cepurīti galvā, pasitusi padusē baznīcas dziesmu grāmatu.

Uz galda atradās maize, sviests, zemeņu d�ems un tēj�kanna.

-�� Es tad nu ie�u uz baznīcu, mis de Kvinsija. Pieņemu, ka jūs ar tēvu arī drīz turp dosities.

Kop� mūsu iera�anās misis Vordena pret tēvu izturējās piesardzīgi, ta�u mani viņa drīzāk uzrunāja ar līdzcietī�bu, it kā uzskatītu, ka man uzkrauta pārlieku smaga nas�ta.

-�� Jā, uz baznīcu, es atteicu un cerēju, ka manā balsī nejau�as meli.

-���� Viņ� �ķiet varen ticīgs, sacīja misis Vordena, it kā negribīgi izteikdama atzinību, Cln to, ja ļausiet man iz�sacīties vaļsirdīgi, es nebiju gaidījusi, ja atminas viņa sa�rakstīto "grāmatu".

Gadu gaitā tēvs bija sarakstījis daudz grāmatu, ta�u mi�sis Vordena �o vārdu uzsvēra tā, lai nerastos �aubas, par kuru darbu viņa runā.

-�� Jā, tā grāmata, es noteicu.

-�� Es pati, skaidra lieta, neesmu to lasījusi.

-��� Skaidra lieta.

Tēvs atkal pasoļoja garām logam, apstaigājis pagalma visus �etrus stūrus. Kalsnā seja bija piepūlē sasprindzinā�ta. Skatiens liecināja, ka domās viņ� atrodas ārpus pa�galma. Pirkstos viņ� virpināja kreļļu virteni.

-��� Es redzu, kā viņ� nodevies ro�ukronim, misis Vordena piezīmēja. Lūg�anu skaitī�ana pastaigas laikā stip�rina gan garu, gan miesu.

Ro�ukroņi krelles bija sadalītas pa desmit. Katra des�mitā krellīte bija zilā krāsā, pārējās bija baltas.

-��� Man nav gadījies sastapt daudzus romie�us. �ādi misis Vordena nodēvēja Romas katoļus. Bet gan jau da�s pāvesta piekritējs var būt tikpat ticīgs kā Anglijas baz�nīcai piederīgie.

Patiesībā tēvs ir Anglijas baznīcas piederīgais un bie�i raksta par reliģijas samezglotajiem noslēpumiem. Bet es nezināju, kā izskaidrot ro�ukroņi viņa rokā, neuzkurinot sievietē vēl lielākas aizdomas par manu tēvu, tālab es vie�nīgi palocīju galvu.

-��� Labi, es tad nu do�os, misis Vordena bilda.

-�� Pateicos. Tēvs liek piesacīt, lai gaidāt mūs vēlu.

Pagriezdamās uz promie�anu, misis Vordena uzmeta

man skatienu, kas vēstīja ja es patiesi po�os uz baznī�cu, mans tērps ne�ķiet piedienīgs tādam nolūkam. Pati vi�ņa bija tērpā, kura stīpotā, volāniem ap�ūtā apak�daļa bi�ja tik kupla, ka viņa tik tikko jaudāja izspraukties pa durvīm. Es nepārspīlēju viņai zem svārkiem �ķita izvie�tots vesels putnubūris. Es savukārt dodu priek�roku drā�nām, kādas nule sludināja Amēlija Blūmere, [1]garas, ēr�tas bikses, kas saņemtas cie�i ap potītēm un ko sedz da�biski krīto�a kleita. Es neizprotu, kādēļ laikrakstos �ādu ģērb�anas stilu apsmej un platās bikses zem kleitas sau�kā par "blūmerēm". Ta�u labāk lai mani zobo par apģēr�bu, nekā tradīciju labad ie�miedz tērpā, kas apgrūtina kustē�anos.

Kad misis Vordena aizvēra ielas puses durvis, no pa�galma ienāca tēvs itin kā būtu dzirdējis viņu aizejam. Ro�ukroņi viņ� nolika uz galda. Cepures galvā viņam ne�bija. īsajos, tum�ajos matos, kurus laiks pārsteidzo�ā kārtā nespēja iekrāsot sirmus, mirdzēja sviedru lāsītes, ta�u ti�kai daļēji no fiziskās piepūles. Bez �aubām, viņu mocīja tieksme pēc opija tinktūras.

-��� Cik daudz tu nostaigāji? es taujāju.

-��� Tikai piecas jūdzes.

Krelles nemaz nekalpoja par ro�ukroņi �ādu sistēmu tēvs izmanto, lai noteiktu, cik lielu ceļa gabalu ir mērojis ierobe�otā vietā. Kad mēs �ai mājā ieradāmies, viņ� izmē�rīja attālumu gar iek�pagalma �etrām sienām un to pielī�dzināja vienai baltajai krellītei. Nostaigājis deviņas baltās un vienu zilo krellīti, viņ� ķērās pie nākamā desmitnie�ka. �ādi viņam atlika paturēt prātā vien zilo krellī�u skai�tu un sareizināt to ar desmit un vēlāk ar izmērīto attālu�mu. Tēvs pats uzskata to par vienkār�u metodi, bet vairums, kam to skaidroju, saviebj seju kā piepe�ās gal�vassāpēs.

-��� Tēvs, laiks dzert tēju, es sacīju.

-��� Mans kuņģis nekādi nejaudās ar to tikt galā, Emīlij. Mums jādodas.

-��� Tēju! es atkārtoju.

-�� Man nepiecie�ams apmeklēt da�as vietas.

-�� Maizi, sviestu un d�emu, es piedāvāju.

Kop� iera�anās Londonā tēva laiku aizņem intervijas, kurās es viņu pavadu, lai atgādinātu viņam ieēst un pa�dzerties. Tagad arī Amerikā ir nopērkams viņa darbu ap�kopojums, un Lielbritānijā ir pieejami �etri rakstu sējumi, kuru skaits vēl papildināsies; �is ir viens no iemesliem, kālab tēvs devās �ajā braucienā lai tiktos ar grāmatu tirgotājiem, kā arī Flītstrītas �urnāliem un laikrakstiem.

To atzīt ir pazemojo�i, ta�u patiesība ir tāda, ka mēs dzī�vojam naudas grūtībās. Kaut arī spēcīgi pieradis pie opija tinktūras, tēvs vēl vairāk ir apmāts ar grāmatu pirk�a�nu. Gadiem viņ� mēdza piebāzt māju ar grāmatām un nekavējoties noīrēt otru, pēc tam tre�o, un tā tālāk. Parā�di ir sakrāju�ies milzu apjomos, un es baidos, ka mēs no�nāksim nabagu tiesā. Brauciens uz Londonu patie�ām bi�ja svarīgs, lai gan, iespējams, ne tādā nozīmē, kā to paklusām domāja tēvs.

Viņa drosmīgie centieni pelnīt iztiku nav bez sava upu�ra. Jaunības gados, brāļa iebaidīts, tēvs joprojām grūti sa�protas ar cilvēkiem. Kuņģa un citu gremo�anas orgānu traucējumi viņu nomoka pārāk bie�i un aprimst pēc opija tinktūras lieto�anas vai tad, kad es par viņu parūpē�jos. Tagad tēvs ir spiests tikties ar pasauli un izlikties par to priecājamies, lai cilvēki pirktu viņa darbus un sagādā�tu līdzekļus iespējai atkal ierausties savā �aulā. Viņa bra��ie, pazemojo�ie centieni nav biju�i bez panākumiem. Grā�matu pircēji alkst tikties ar bēdīgi slaveno Opija lietotāju, kura atklātais un sīksīkais apraksts par savu zāļu lieto�a�nas pieradumu pat trīsdesmit trīs gadus pēc pirmpublicē�juma ir skandalozas slavas apdvests.

Nesen tēvs pievienoja tre�o daļu savai �au�alīgajai ese�jai "Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām māk�slām". Lai gan es esmu pateicīga par to, ka jaunpievienotais materiāls ienes naudu un ļauj pārdot vairāk grā�matu, atzīstos, ka dramatiskie nogalē�anas apraksti ir pā�rāk baismīgi un es �o darbu neizlasīju līdz galam. Ļaudis tincina, vai es nebīstoties dzīvot kopā ar tēvu, kur� katrā ziņā esot vardarbīgs cilvēks. Es stāstu, ka mans tēvs ir maigākais vīrs uz Dieva radītās zemes, bet laba vēlētāji man velta neticības pilnus skatienus, it kā bilzdami: "Mēs zinām, ka jūs noteikti melojat, jo tas ir jūsu tēvs; patiesi, ikviens, kur� apraksta slepkavības tik spilgti un ar tādām asiņu bagātām ainām, noteikti slepenībā ir varmāka."

�odien bija mūsu pirmā brīvā diena, tālab mēs ar tē�vu aizsoļojām uz tuvējo Britu muzeju. Apkaime bija tuk��a kā izslaucīta, jo visi sēdēja baznīcu dievkalpojumos un tie�i tādēļ tēvs izvēlējās �o laiku, lai staigātu pa ielām. Muzejs bija slēgts, ta�u tēvs, visticamāk, tikpat bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai ietu tajā.

Saltais vēj� nerimās dzenāt miglu. Tēvs cie�i lūkojās uz muzeja majestātisko priek�pagalmu, un viņa �okfa muskuli te saspringa, te atlaidās; to izraisīja kāre pēc opija tinktūras.

-��� Tāda te nebija tolaik, kad Londonā uzturējos iepriek��ējo reizi, viņ� man stāstīja. Divdesmit piecus gadus tas bija lielākais būvlaukums Eiropā, bet man tā arī ne�gadījās to redzēt.

Milzīgā ēka lika man justies mazai un trauslai.

-�� �eit glabājas Asīrijas ķīļrakstu plāksnītes, tēvs tur�pināja, un viņa balsī jautās skumjas, arī Rozetas ak�mens. Atslēgas pagātnes iztulko�anai. Bet kur� var iztul�kot mūsu atmiņu drupas?

Ļaudis mel�, ka tēvam piemīt ērmīgs izteiksmes veids, bet pēc maniem uzskatiem glu�i pretēji. Lielākā da\a cil�vēku runā tik vienmuļi, ka teju ieaijā miegā. Lai arī ne alla� saprazdama, ko tēvs stāsta, es tomēr viņa vārdus uz�skatu par rosino�iem pat brī�os, kad viņ� pārbauda ma�nu pacietību. Kazi, tādēļ es pat divdesmit viena gada ve�cumā vēl neesmu sastapusi d�entlmeni, ar kuru kopā spētu pavadīt tikpat daudz gadu, cik ar tēvu.

Mēs nolīgām kebu un devāmies apskatīt visas ievēro�jamās vietas, kuras bija uzceltas tais desmitgadēs, kop� tēvs nav bijis Londonā, Bekingemas pili, Belgreivas lau�kumu, Trafalgarskvēru, Nacionālo galeriju un jauno Par�lamenta ēku.

Ta�u mēs no keba tā arī neizkāpām un nekur neuzka�vējāmies. Tiesa, sēdēdams kebā, tēvs nervozi �ļūkāja kā�jas, it kā soļotu. Man radās iespaids, ka viņ� mūsu gala�mērķus nosauc uz labu laimi. Drīz vien es apjautu, ka �ie apskates objekti izvēlēti vienīgi tādēļ, lai novilcinātu laiku, un mēs galu galā tuvojamies tai vietai, kuru tēvam vaja�dzēja apmeklēt un kur viņ� tik ļoti negribēja nonākt.

Mēs izkāpām no keba pie Marmora arkas, kura kā tēvs pastāstīja ir Romā uzbūvētās Konstantīna arkas ko�pija. Sākotnēji tā bijusi balta, ta�u tagad pilsētas sodrēji to padarīju�i pelēku. Kamēr rati izbrauca cauri lielajai at�verei arkas vidū, mēs devāmies cauri gājēju arkai krei�sajā pusē. Policists, kur� stāvēja savā telpā, pamāja mums ar galvu.

-Arī�īs būves toreiz nebija, tēvs ieminējās.

Mums aiz muguras pletās pla�ais Haidparks. Dievkal�pojumi beidzās, un �urpu turpu braukāja karietes. Siltos mēteļos ģērbu�ās ģimenes pastaigājās starp kokiem. Bet tēva skatiens vērsās tālumā, priek�ā, uz Oksfordstrītu.

�ī iela tolaik bija dzestrāka, skarbāka, viņ� atce�rējās.

Abās pusēs rindojās veikali un darbnīcas. Pilsētas tirdzniecības sirds, kas svētdienā slēgta, �ķita nedabiski klusa.

-��� Kad man bija septiņpadsmit gadu un es dzīvoju uz ielas� tēvs iesāka. Viņ� ilgu brīdi vērās uz pakāpieniem pie kāda veikala ieejas. Piecus mēne�us, parasti ziemā. Viņ� pētīja maiznīcu, itin kā uzlūkodams to no tālas pa�gātnes. Lielākoties es uzturējos �eit. Oksfordstrītā. Redzi to maiznīcu? Dzīvodams badā, es maiznīcas redzēju sap�ņos. Vai es tev jau stāstīju par skeletu?

No tēva mutes �āds baiss jautājums neizklausījās sa�vāds. Par skeletu? es pajautāju.

-���� Tolaik es mācījos Man�estras klasiskajā ģimnāzijā. Ķirurgam, kur� piedalījās skolas darbā, kabinetā atradās skelets. Baumoja, ka tie ir kāda bēdīgi slavena lielceļa lau�pītāja kauli. Dzelzceļu tolaik vēl nebija, tālab �ādi laupī�tāji bija nebeidzams ceļinieku bieds. �is vīrs pakārts, un ķirurgs bija samaksājis bendem, lai tas atgādā viņam lī�ķi, jo tajos laikos nebija cita likumīga ceļa, kā tikt pie lī�ķa, ko medicīnas studentiem secēt. Ta�u vēlāk izrādījās, ka steigā, izņemdams pakārto no cilpas, bende nebija pa�manījis, ka laupītājs vēl dva�o. Tādēļ ķirurgam un me�dicīnas studentiem nācās durstīt to ar skalpeli, pārliecinā�ties, ka lielceļa laupītājs izlai� garu, un tikai tad varēja ķerties pie secē�anas. Pēc tās viss, kas palika pāri no lī�ķa, tika izvārīts sārmā, un atlika vienīgi skelets.

Briesmīgais stāstījums manī neraisīja izbrīnu, lai gan es biju pateicīga liktenim, ka tuvumā negadījās neviens garāmgājējs.

-�� Manas izjūtas saistībā ar �o nelaimīgo skeletu precīzi atspoguļoja manas izjūtas pret skolu, tēvs turpināja. Vīrs, kur� man mācīja latīņu un grieķu valodu, necieta to, cik viegli man �ie priek�meti padodas, jo pats tos ap�guvis lielās mokās. Ar laiku aizvainojums pārauga dus�mās un pēc tam fiziskā cietsirdībā. Beigu beigās es lūdzos aizbildņiem, lai mani atpestī no skolas �ausmām.

Mana tēva tēvs, kuru viņ� redzējis pavisam reti, bija ce[ojo�ais tirgotājs un nomira ar diloni, kad dēlam bija septiņi gadi. Testaments paredzēja, ka puisēna dzīvi no�teiks �etri aizbildņi, ta�u tie savus pienākumus pildīja pa�vir�i, tādēf skolas gaitas palaikam aprāvās un nereti gadījās nezino�i skolotāji.

-��� Tomēr viens no aizbildņiem rīkojās īpa�i sparīgi. Viņ�, tāpat kā skolotājs, no manis pieprasīja pilnīgu pakļau�a�nos, un tas nebija manā dabā. Tāpēc es aizbēgu. Pie mā�tes ierasties nevarēju, jo viņa mani uz karstām pēdām no�sūtītu atpakaļ pie aizbildņiem. Tālab es aizņēmos mazliet naudas no ģimenes drauga, kur� juta līdzcietību manā izmisuma pilnajā situācijā. Kādu laiku es mitinājos te vie�nā, te citā fermā Velsas pusē, bet laika gaitā, pamazām izsīkstot arī tam mazumiņam naudas, es izmēģināju lai�mi �eit, Londonā. Un te mana dzīvība karājās mata galā.

Vējiņ� vairs nespēja izkliedēt miglu, un sāka biezēt dūmaka, kas nelāva redzēt tālāk par kvartālu. Kļuva vēl aukstāks, un es priecājos, ka biju iedomājusies uzvilkt siltu mēteli.

Tēvs soļoja uz priek�u, aplūkodams veikalu sliek�ņus un aizslēģotos log'us �ķita, ka viņ� katru no tiem pazīst pavisam labi.

-��� Trūcīgā iztika ļāva man ieturēt tikai vienu maltīti die�nā, un tā bija tēja ar maizi un sviestu. Necik ilgi, un arī tam vairs nepietika naudas. Es sāku ubagot, ta�u pilsētu apdzīvoja neskaitāmi ubagi. Ja nebūtu sastapis vīru, ku�ram piederēja māja netālajā Grīkstrītā, es nezinu, kas ma�ni nogalētu vispirms, dabas stihijas vai bads. �is cilvēks bija saistīts ar augļo�anu un �aubīgiem jurisprudences pār�stāvjiem. Vīru sauca Brunnels, ta�u viņ� sevi da�kārt dē�vēja par Braunu. Lai ienaidnieki viņu nenotvertu, Brunels ik nakti pavadīja kādā citā Londonas pusē. No rīta �is vīrs ieradās mājā, kuru tiku pieminējis, bet pēcpusdie�nā devās kaut kur paslēpties. Māja bija gandrīz neapdzī�vota, tāpēc pastāvēja briesmas, ka to kāds var izdemolēt; tālab, kad es ierados pie viņa aizņemties naudu, viņ� ma�ni nopētīja un piedāvāja darījumu. Es drīkstēju tur rast patvērumu naktī un apsolījos sacelt pamatīgu traci, ja kāds mēģinās tajā ielauzties. Māja bija nopluku�i, tēvs stāstīja. Vienīgās mēbeles bija atrodamas istabā, kurā �is cilvēks glabāja papīrus, bet citur neredzēja ne skaidiņas. Naktīs, kad nedega sveces, iestājās baismīga tumsa. Es mēģināju iemigt uz kailās grīdas un drebēdams klausī�jos �urku skrubinā�anā. Daudzo grauzēju nagi skrapstēja pa grīdu dēļiem. Slimība un bads, nemaz nerunājot par moko�ajiem sapņiem, ļāva man iekrist vienīgi suņa mie�gā, un pusmiegā es dzirdēju pats sevi vaidam. Saspīlētie nervi izraisīja muskuļu spazmas, kājas raustījās, bez mi�tas uzmodinot mani. Par laimi, �im Brunelam vai Braunam� lai kāds būtu viņa īstais vārds� patika apspriest grieķu un latīņu valodā sarakstītos daiļdarbus. Ik rītu, ie�radies mājā ar smalkmaizītēm savām brokastīm, viņ� pa�cienāja mani ar drupa�ām, kamēr abi pārrunājām "Odi�seju" vai "Eneīdu". Citādi es pārtiku vien no atliekām, ko ubagodams salasīju no vienaldzīgiem garāmgājējiem ro�sīgajās ielās. Ja kāda meitene nebūtu ie�ēlojusies par ma�ni� kaut arī viņa pati bija pelnījusi visas pasaules �ēlas�tību� manis �ai saulē vairs nebūtu. Un viņu sauca Anna.

�is uārds noskanēja tikpat piepe�i kā negaidīta zvanu dimdoņa. Aukstums pieņēmās spēkā. Es ietinos mētelī cie�āk un klusībā biju pateicīga tēvam par to, ka tas at�sāka soļot pa Oksfordstrītu. Migla zagās aizvien tuvāk. Ta�gad redzamība bija labi ja trīs ceturtdaļas kvartāla.

-��� Annai bija se�padsmit gadu, tēvs stāstīja. Viņa bija no tām sievietēm, kuras sauc par paklīdu�ām.

-���� Tu nekad neesi mani pārāk saudzējis, es iebildu. Tāpēc arī tagad runā bez aplinkiem.

Tomēr tēvs brīdi vilcinājās. Anna bija ielasmeita. No�nākusi trūkumā juridisku nesaskaņu dēl saistībā ar nau�du, kas bija palikusi mantojumā no vecākiem. Ta�u ci�tiem cilvēkiem izdevās piesavināties naudu un Anna palika bez nekā. Visus tos ziemas mēne�us viņa cieta no kāsa, ta�u aprūpēja mani tik centīgi, it kā patiesībā es bū�tu slimāks. Es bie�i pastaigājos kopā ar viņu pa Oksford�strītu, un mēs kopā patvērāmies zem portikiem. Viņa aiz�stāvēja mani pret pilsētas sargiem, kas dzina mani prom no lieveņu pakāpieniem, kur es vēlējos atpūsties un at�gūt spēkus.

Tēvs atkal itin kā vērās tālumā. Viņ� apstājās un no�rādīja uz kādu netālu vietu.

-��� Mēs kavējām laiku, gaidot leijerkastnieku, kas trink��ķināja savu instrumentu uz ielas stūra. Viņ� alla� izlikās, ka leijerkaste sver trīsreiz vairāk nekā patiesībā, un, griez�dams rokturi, piepūlē savieba seju un smagi elsa. Mēs ar Annu, rokās sadevu�ies, klausījāmies viņa mūziku. Ga�rāmgājēji �ad tad iemeta kādu monētu tasītē, kas bija pie�stiprināta pie leijerkastes, un vīrs tad izplūda pateicībā, it kā būtu saņēmis veselu bagātību. Mums �īs nieka monē�tas patiesi �ķistu liela bagātība. Tomēr, pat izsalku�iem, mums vēl bija mūzika; un kop� tiem laikiem, dzirdot lei�jerkasti, man atmiņā arvien ataust vakari, kad stāvēju �eit, pie vecās eļļas laternas, aplicis roku Annai ap ple�ciem.

Tēvs dziļi ieelpoja un piespieda sevi stāstīt tālāk: Vien�vakar, juzdamies īpa�i slābs, es palūdzu Annu aizvest ma�ni uz netālo sānielu. Tur es apsēdos uz kāpnēm, bet man pēk�ņi kļuva aizvien sliktāk. Es sēdēju, piespiedis galvu viņai pie krūtīm. Pēk�ņi es izslīdēju no jaunās sievietes apskāvieniem un nokritu uz pakāpieniem. Anna ieklie�dzās un satraukta aizsteidzās uz Oksfordstrītas pusi. Daudz drīzāk, nekā varēju iedomāties, viņa atgriezās ar glāzi, kurā bija nostāvējies vīns. Tas man bija pa�ā laikā. Tuk��ais kuņģis nebūtu ņēmis pretī ēdamo. Ta�u tāds stimu�lējo�s dzēriens sniedza man sparu, un es spēju uztrausties sēdus. Anna nekādi nevarēja cerēt, ka es viņai naudu atmaksā�u, un tomēr viņa bija iegādājusies vīnu tolaik, kad pa�as vajadzībām tik tikko pietika līdzekļu. Jo bie�i es esmu gremdējies pārdomās par to, cik strauji grie�as laimes rats. Da�as dienas pēc tam, kad Anna mani uz�cienāja ar vīnu, es lūdzu ubaga dāvanas Elbemarlstrītā, un man garām gāja d�entlmenis, kur� pazina manu ģi�meni un nejau�ā kārtā arī mani. Tiesa, pirmajā mirklī viņ� nosprieda, ka ir pārskatījies� tik /oti viņu bija satrie�cis mans stāvoklis. Es atbildēju uz viņa daudzajiem jau�tājumiem un atzinu, ka nevajag seizināties ar manu mā�ti, jo viņa brīdinās aizbildņus, kuri mani piespiedīs atgriezties tai no�ēlojamā skolā, bet es no tās vēlāk atkal izbēg�u. D�entlmenis saklausīja izmisumu manā balsī un solījās nepievilt manu uzticē�anos. Nākamajā dienā viņ� man pasniedza desmit mārciņu zīmi; tāds naudas dau�dzums man �ķita glu�i neiedomājams. Kad vīrs, kura mā�jā es radu patvērumu naktis, uzzināja par manām des�mit mārciņām, viņ� pieprasīja trīs no tām sev. Es lūdzu atļaut arī Annai namā apmesties, ta�u viņ� draudēja iz�lingot mani uz ielas, ja vedī�ot turp padauzas. Daļu no atliku�ās naudas� piecus �iliņus es izdevu par ēdienu man un Annai. Piecpadsmit �iliņus (atminu, cik grūti man nācās tos noskaitīt) es iztērēju par drēbēm, lai ārie�ne palīdzētu īstenot mana labvēļa ieteikto plānu. Man�es�tras skolā biju iedraudzējies ar zēnu, kura bagātais tēvs augstu vērtēja studentus ar latīņu un grieķu valodas zi�nā�anām, tāpēc es apņēmos doties pie sava drauga, kur� tobrīd studēja ītonā, un pārliecināt viņu aizvest mani pie sava tēva. Cerēju, ka spē�u izlūgties palīdzību. Iespēju spārnots, es atdevu Annai divas mārciņas; nevis pārtikai, bet zālēm, lai izdziedētu klepu. Tum�ā ziemas vakarā pulksten se�os mēs, rokās sadevu�ies, soļojām uz Pikadili laukumu. Es biju iecerējis iekāpt pasta karietē, kas de�vās uz Itonu. Mēs izgājām cauri Londonas rajonam, kas �obrīd vairs nepastāv. Es apsolīju viņai dalīties visā laba�jā, kas mani sagaida, un zvērēju meiteni nemū�am ne�pamest. Es atzinos viņai mīlestībā un apliecināju, ka ne�gribu viņu atstāt, tomēr mani spārno lielas cerības par mūsu nākotni. Ta�u Anna bija bēdu sagrauzta. Kad tei�cu ardievas un noskūpstīju meiteni, viņa apvija man ro�kas ap kaklu un lēja asaras. Man bija padomā pēc nedē�ļas atgriezties. Mēs sarunājām, ka pēc astoņām dienām tie�i pulksten se�os Anna gaidīs mani netālu no Greitti�fildstrītas sākuma, mūsu parastajā tik�anās vietā. Ta�u īto�nā mani gaidīja vil�anās, sarūgtinājums un ilgi pūliņi, tā�lab Londonā es atgriezos tikai pēc daudziem mēne�iem. Se�os vakarā es steidzos uz Greitti�ftldstrītas sākumu. Es gaidīju, ilgi gaidīju. Anna neatnāca. Nākamajā vakarā es atkal tur gaidīju. Arī �oreiz Anna neieradās. Nākama�jā un aiznākamajā vakarā iznākums bija tāds pats. Die�nas laikā es devos uz Annas pieticīgo mājvietu, ta�u ne�viena ielasmeita, kura tobrīd tur mitinājās, nebija viņu re�dzējusi. Viena stāstīja, ka namīpa�nieks pret Annu izturējies tik nelāgi, ka viņa bijusi spiesta meklēt dzīves�vietu citur. Kad es meklēju citos dzīvokļos, tajos jau bija apmetu�ās citas ielasmeitas, tās mani nepazina. Uzlūko�jot nesen iegādāto drēbju kārtu, tās nosprieda, ka esmu d�entlmenis, kuram ir vēlme pēc pērkamas sievietes sa�biedrības. Viņas piedāvājās Annas vietā. Citām radās aiz�domas, ka esmu likuma pārstāvis vai arī meklēju kādu, kur� mani aplaupījis, un atteicās mani uzklausīt. Dienu un nakti es pārstaigāju Oksfordstrītu, pēc tam papla�inā�ju meklējumus uz tuvējām ielām. Es gaidīju mūsu iecie�nītajā vietā netālu no leijerkastnieka. Ta�u velti. Bija pa�gāju�i tik daudzi mēne�i, un Anna, iespējams, zaudējusi ticību maniem solījumiem, vairs negrasījās atgriezties mū�su tik�anās vietā. Kazi, es, pats to nepamanīdams, pagā�ju viņai garām da�u soļu attālumā ļau�u pārpildīto ielu labirintā, kur da�as pēdas var būt tikpat daudz kā vairā�kas jūdzes. Iespējams, ka manas prombūtnes laikā An�nu pieveicis nejaukais kāss. Dziļi sērodams par �ādu var�būtību, es tomēr radu mierinājumu apziņā, ka Anna, ja mirusi, vismaz ir beigusi ciest. Pēc kāda laika centieni uz�labot manas izredzes piespieda mani atkal sēsties pasta ka�rietē. Gadu gaitā, iegriezdamies Londonā, es noteikti ik reizes se�os vakarā nostājos Greitti�fīldstrītā. Anna tā arī neparādījās. Es vienmēr meklēju viņu ar skatienu arī vi�sās citās ielās, bet nekur neesmu viņu redzējis.

Tēva stāsts izskanēja miglā, kuras dzeltenīgā dūmaka bija sabiezējusi tik ļoti, ka es spēju saskatīt tikai piecus tuvākos veikalus.

-�� Es uēlos uzdot tev jautājumu, tēvs sacīja.

-��� Mēs ta�u alla� esam spēju�i izrunāties par jebkuru tematu. Ko tu gribi zināt? es taujāju.

Ar grūtībām viņ� izmocīja vārdus: Vai tevi nesāpina tas, ka savulaik vistuvākais cilvēks pasaulē man bija ie�las staigule?

Es labi apdomāju atbildi. Ja jāizvēlas starp iespēju palikt dzīvam un iespēju zaudēt tikumu, es varu saprast ce[u, kādu Anna bija spiesta iet.

-���� Vai tevi nesāpina tas, ka es stāstu par Annu tik sir�snīgi, it kā viņa būtu tava māte?

-���� Tas norisinājās pirms piecdesmit diviem gadiem. Mātes jau piecpadsmit gadu vairs nav �ai saulē. Tu ne�izrādi necieņu pret māti, stāstīdams, ka ilgi pirms jūsu precībām kāda cita sieviete bijusi tavai sirdij tuva. Kāds ir tavs mērķis?

-��� Mērķis?

-��� Tu jau mēnesi kaut ko slēp. Vai tu piekriti atgriezties Londonā Annas dēļ?

Tēvs novērsās.

Es neatlaidos. Sākotnēji tu kategoriski atteicies braukt uz Londonu, lai popularizētu savus rakstu darbus. Par pietiekamu ieganstu kalpoja gan opija tinktūra, gan ne�vēlē�anās saistīties ar sve�iem cilvēkiem. Bet kādā dienā tu piepe�i mainīji savas domas, samazināji opija ikdienas devu un paziņoji,'ka tev visādā ziņā jābrauc �urp.

-�� Jā. Viss mainījās pēc ziņas, ko saņēmu pa pastu.

-�� Kādas ziņas?

Miglas dēļ bija redzami vairs tikai �etri tuvākie vei�kali.

-�� Tu brīnījies, kā mēs Londonā varam atļauties apmes�ties tik smalkā namā, tēvs sacīja.

-�� Jā, un tu atbildēji, ka neko nezini.

-����� Tā ir tiesa. Es nezināju� un vēl arvien nezinu. �is piedāvājums bija izteikts vēstulē. Sūtītājs nebija parakstī�jies. Ta�u dokumenti par mājas īri un misis Vordenas no�līg�anu izrādījās īsti. Pārējo es tev noklusēju, jo nejaudā�ju piespiest sevi vēlreiz izdzīvot to dienu tumsību. Alla� esmu atkārtojis, ka cilvēks nespēj pilnībā atbrīvoties no atmiņām, ta�u patiesībā tie�i tā es raudzīju sevi tī�i mal�dināt, proti, piespiezdams sevi aizmirst.

-��� Tu minēji, ka visu neesi man izstāstījis. Ko tu ar to domāji, tēvs?

Viņ� dziļi ieelpoja un izpauda to, ko bija glabājis sle�penībā: Man tika solīts, ka es, ieradies Londonā, uzzi�nā�u, kas ar Annu noticis.

�āds pārsteidzo�s paziņojums man uz brīdi laupīja va�lodu. Es paspēru soli tuvāk tēvam. Uzzināsi, kas ar An�nu noticis? Un tu jau zini? Mēs Londonā uzturamies �et�ras dienas. Vai �ī persona jau ir uzmeklējusi tevi?

-��� Nē. Tas palicis tāds pats noslēpums kā todien, kad �o vēstuli saņēmu. Biju domājis, ka braukā�u pa pilsētu, likdamies ar grāmatu tirgotājiem un avī�u �urnālistiem, un varbūt no pūļa kāds pienāks klāt un piedāvās apru�nāties divatā.

-�� Kādēļ lai kāds tā tērētos? Izīrētu mums namu, bet pats nepapūlētos sazināties ar tevi un izklāstīt, kādēļ ir mūs �urp atsaucis?

-�� Man nav ne jausmas. Tas laiks bija ļaunākais manā dzīvē. Vienlaikus arī labākais. Annas dēļ. Ja apstākļi bū�tu biju�i citādi, viņa varēja kļūt par manu dzīvesbiedri.

-�� Un to bija tik grūti man izstāstīt?

-�� Kā redzams, mēs lomēr neesam spēju�i apspriest visu, atteica tēvs.

-��� Tas mainīsies.

-�� Jā, viņ� atzina.

Migla kļuva arvien blīvāka, dzestrums pieauga. Es sa�vilku mēteli cie�āk.

-�� Iesim atpakaļ uz māju, tēvs izlēma.

-�� Kā mēs �ādā miglā spēsim to atrast?

-��� Oksfordstrīta ir vienīgā iela pasaulē, kur es pārzi�nu ikvienu kaktiņu. Neraizējies, Emilija. Mēs nokļūsim mājās.

Garām klabēdama aizbrauca kariete. Tēvs veda mani cauri miglai.

Mēs gājām pa ielas kreiso pusi. Nonākot pie platas ie�las, kas krustojās ar Oksfordstrītu, tēvs sacīja:

-Ja es nekļūdos, �ai jābūt Totenemkortroudai. Vai vari saskatīt plāksnīti pie sienas? Jā, Totenemkortrouda. Do�simies pa to. Jaunības gados es mēdzu te stāvēt un sap�ņot, kā dodos līdz pat ielas galam, kur beidzās namu rin�da un sākās me�i.

Nenieka neredzēdami sev apkārt, mēs turpinājām ce�ļu pa Totenemkortroudu, vēlāk nogriezāmies vispirms vie�nā sānieliņā, tad otrā. Pirmīt tēvs pielīdzināja Londonas ielas labirintam un bija tās novērtējis atbilsto�i. Viņ� lū�dza, lai es neuztraucos. Patiesību sakot, es nekad neuz�traucos ja nu vienīgi par savu tēvu.

Mēs mērojām, pēc manām aplēsēm, kādas divas jū�dzes. Lielākā daļa sievie�u kuplajos tērpos nebūtu spēju��as noiet pat pāris kvartālu. Ta�u manas blūmeres, kā tās nievājo�i saukāja avīzēs, sniedza man nepiecie�amo brī�vību.

Vispirms mēs nonācām ielā, kuras nosaukums, kā

r

tēvs teica, ir Lietā Raselstrita, drīz pēc tam iegriezāmies ci�ta ielā un viņ� dro�ināja: Mēs gandrīz esam klāt.

Tad miglā pavīdēja divi stāvi.

Tēvs strauji ieelsās.

Abi vīrie�i tagad tos redzēju skaidrāk bija gara au�guma.

Tie panācās pretī cauri miglai un aiz�ķērsoja mums ceļu.

-��� Vai jūs esat tie, kurus es gaidīju? tēvs noprasīja.

-�� Par ko jūs runājat?

-�� Par Annu.

-�� Kas ir Anna?

-�� Ja jūs nezināt, kas ir Anna, nestājieties man ceļā! tēvs atcirta.

Vīri nepaklausīja, un tēvs mēģināja paiet tiem garām.

Bet vīri arī paspēra da�us soļus sānis un atkal nostā�jās mums pretī. Vaigi viņiem bija bāli, neskūti.

-�� Nolādēts! Laidiet mūs garām!

Viena vīra bezveidīgais apģērbs līdzinājās tam, kādu valkātu ielas pa�puika. Otram galvā bija dīvaina apvei�da cepure. Es a�i aplēsu, uz kuru pusi man un tēvam bū�tu labāk bēgt.

-��� Man nav naudas! tēvs paziņoja. Ar mani varat darīt, ko gribat, bet manai meitai ļaujiet ieiet mājā!

-�� Bez tevis es nekur neie�u, tēvs!

-���� Vai jūs esat Opija lietotājs? noprasīja tas, kur� iz�skatījās kā pa�puika.

-Ko?

-��� Tomass de Kvinsijs?

-�� Kāda darī�ana jums varētu būt gar�

-��� Es esmu detektīvinspektors Raiens. Tas ir konstebls Bekers.

Miglai nedaudz pa�ķiroties, es ieraudzīju, ka otra vīra dīvainā apveida galvassega patiesībā ir policista ķivere, un viņam mugurā ir konstebla formastērps.

Ta�u noteicējs izrādījās pa�puika: Esmu spiests lūgt jūs doties man līdzi uz Skotlendjardu.

>

Holera izraisa neapturamu caureju ar rīsu krāsas izdalī�jumiem, kas strauji noved pie ūdens zuduma un iespējamas nāves. Vēl pirms trim mēne�iem, 1854. gada septembrī, Londona bija pārcietusi ļaunāko epidēmiju, biedējo�i īsā lai�ka sprīdī divās nedēļās zaudējot septiņsimt cilvēku. Ārsts D�ons Snovs darīja galu epidēmijai, pierādīdams, ka holeru izraisa nevis smirdo�s gaiss, bet gan ar fekālijām pie�sārņota ūdens dzer�ana. Uzliesmojuma epicentrs bija Brodstrītā, Soho rajonā. Snovs iztaujāja daudz cilvēku un no�skaidroja, ka inficēju�ies tie, kas izmantoju�i brīvkrānu tajā apkaimē. Ierokoties dziļāk zemē, tika atklāts, ka aka atro�das blakus atejas bedrei, no kuras ūdenī nonāk ekskremen�ti. Par pārsteigumu tiem, kas sludināja smirdo�ā gaisa teo�riju, Snovs pielika punktu epidēmijai ar vienkār�iem līdzekļiem lika noņemt brīvkrānam rokturi.

Detektīvinspektors Raiens toreiz bija nācis talkā Snovam, izmeklējot holeras cēloņus. Tagad, pavērsis lukturi viņpus mūrim un ieraudzījis asinīm noplūdu�o Bekeru gu�ļam blakus divām beigtām cūkām ekskrementu grāvī, Raiens ne�aubīgi noprata, ka Bekers nekavējoties jāgādā prom medicīniskās aprūpes saņem�anai.

Raiens pavēlēja Bekeru policijas ratos steig�us vest uz ārsta Snova dzīvesvietu Fritstritā 54, Soho rajonā, netālu no vietas, kur nesenā epidēmija bija uzliesmojusi visbargāk.

Ārsts, �etrdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar kalsnu se�ju, samērā ilgi meklēja un aizdedzināja sveci, kamēr pie vi�ņa namdurvīm sparīgi klauvēja.

-���� Kāda velna pēc? Ieraudzījis uz lieveņa divus konsteblus balstām Bekeru, doktors viņus uzmanīgi uzlūkoja.

-��� Detektīvinspektors Raiens lika nodot jums �o zīmīti, bilda policists.

Satraukumam augot, Snovs izlasīja ziņu.

-��� Tepat uz sliek�ņa novelciet viņam notraipītās drēbes un izsviediet tās uz ielas. Tad ievediet viņu priek�namā. Tā�lāk ne. Es atnesī�u karstu ūdeni un tīru drānu. Viņ� ir kār�tīgi jānomazgā, pirms ievedām viņu kabinetā.

Tīri noberztais Bekers tika nosēdināts Snova kabinetā ar palagu apsegtā krēslā. Viktorijas laikmeta vidusposmā ārstu kabinetos atradās rakstāmgaldi, nevis apskates gal�di. Galu galā, pēc apskates galdiem nebija nekādas nepie�cie�amības. Ārsti bija d�entlmeņi un gandrīz nekad nepie�dūra pacientiem ne pirksta ja nu vienīgi tāpēc, lai noteiktu pulsa bie�umu un stiprumu. Nepatīkamais pienā�kums pieskarties pacientam bija atstāts zemākai mediķu kār�tai ķirurgiem.

Ta�u Snovs, reiz strādājis par ķirurgu, bija saglabājis da��us paradumus arī pēc tam, kad bija paaugstināts dzied�nieku hierarhijā. Eievirzījis klāt eļļas lampu, viņ� uzmanīgi nopētīja kodienu radītās brūces Bekera rokās un kājās un iesaucās:

-���� Ja cūkas bija slimas, ja kodumos iesūku�ies ekskre�menti�

Snovs a�i dezinficēja ievainojumus ar stipru amonjaka �ķidrumu tolaik �ķita glu�i neiedomājami, ka ārsts varē�tu veikt tādu intīmu procedūru.

Ievilkdams nāsīs sīvo amonjaka dvaku, Bekers saviebās. Pēk�ņi atskanēja dzīvnieku radīti trok�ņi, un viņ� apjuku�mā vērās visapkārt. Uz letēm atradās būri, kuru iemītnie�kus peles, putnus un vardes negaidītā jezga �ķita sa�trauku�i.

-��� Vai man rādās?

-���� Es tos izmantoju eksperimentiem, lai noteiktu devas, Snovs paskaidroja.

-��� Kādas devas?

-��� Lielākās kodienu brūces man nāksies aiz�ūt. Sāpes būs ārkārtīgas. Bet �is jums palīdzēs justies ērtāk.

Snovs tuvināja masku Bekera sejai.

-��� Kas tas ir?

-���� Hloroforms.

-���� Nē! �ausmu pārņemts, Bekers atrāvās. Par �o nesen radīto anestezējo�o gāzi konstebls bija dzirdējis. Pērn Lon�donas avīzes rakstīja par to, kā karaliene Viktorija izdarī�jusi pretrunīgu izvēli un savu astoto dzemdību laikā pie�prasījusi hloroformu. Snovs bija ārsts, kuram karaliene uzticējusies.

-���� Tas ir pilnīgi dro�i, Snovs mierināja Bekeru. Ja Vi�ņas Majestāte uz mani paļāvās, arī jūs to varat. Esiet bez baiļu.

-���� Es ne no kā nebaidos, Bekers uzsvēra. Ta�u es ne�uzdrīkstos aizmigt.

-���� Ņemot vērā nupat izcīnīto kauju, mazliet miega jums nekaitētu. Snovs atkal mēģināja uzlikt masku Bekeram uz sejas.

-���� Nē! Bekers ar roku atstūmu Snovu. Es nedrīkstu aizmigt! Es gribu kļūt detektīvs! Ja jūs mani aizmidzināsiet, izmeklē�ana noritēs bez manis. Citas tādas izdevības man vairs nebūs!

Tikām slepkavības vietā saradās aizvien vairāk konsteblu.

-��� Klauvējiet pie durvīm. Izpra�ņājiet kaimiņus. Papla�i�niet meklē�anas loku, Raiens deva pavēli. Taujājiet pēc visa, kas liekas dīvains, lai cik neievērojams tas �ķistu.

Divu konsteblu pavadībā, viņu lukturu gaismas apspī�dēts, Raiens atkal kāpa pāri mūrim aiz veikala. Uzmanīda�mies, lai neuzlēktu virsū beigtajām cūkām, detektīvinspektors piezemējās gabaliņu nostāk un notupās, lai izpētītu pēdu nospiedumus. Tie izrādījās nevainojami saglabāju�ies labāki, nekā viņ� bija uzdro�inājies cerēt.

"Teicams darbs, Beker!" Raiens domās konsteblu uzslavēja.

Abi konstebli padeva viņam tuk�u spaini, krūku ar ūde�ni, maisu ar ģipsi un pa�i trausās pāri. Atcerējies, ka solījis parādīt Bekeram, kā to dara, Raiens ielēja ūdeni un iebēra pulveri tuk�ajā spainī un maisīja, pievienodams te vienu, te otru, līdz maisījums sāka atgādināt zirņu zupu. Tad viņ� iegūto �ķidrumu uzlēja pēdu nospiedumiem.

-��� Palieciet tepat, viņ� piekodināja konstebliem, kuri jo�projām turēja rokās lukturus. Nepieļaujiet, lai kāds aiz�tiek ģipsi, kamēr tas sacietē. Es apzinos, cik te ir briesmīgi apstākļi. Pēc divām stundām atsūtī�u konsteblus, kuri jūs nomainīs.

Raiens devās uz trok�ņaino ielu iepretim veikalam un sastapa tur ateju bedru iztuk�otājus, kurus pats bija ataici�nājis. Holeras epidēmijas laikā viens no ārsta Snova argumentiem par sliktu teorijai, ka �o slimību izraisa smirdo�ņa, bija tāds, ka ateju bedru iztuk�otāji, kuri vienā laidā ie�elpo nejauku gaisu, neslimo ar holeru bie�āk kā citi.

Ateju bedres parasti izsmēla naktīs tālab to saturu dē�vēja par "nakts zeltu". �etru vīru brigāde (viens iesmēla toveri, otrs vilka to aug�up, un pārējie divi iztuk�oja to mu�cā) īpa�i neizbrīnījās par pasūtījumu tik vēlā stundā, lai gan ziņkāri izraisīja paskaidrojums par tik steidzama aicināju�ma iemeslu.

Interese pieauga, kad Raiens paskaidroja:

-��� Iespējams, slepkava kaut ko iemetis bedrē un ar nūju pagrūdis dziļāk zem virskārtas. Izsmeliet bedri un izlejiet tās saturu pagalmā. Neejiet cauri veikalam. Paņemiet kāp�nes un pārkāpiet pāri mūrim no �ķērsielas blakus mājai.

Kamēr "nakts zelta" vīri ķērās pie rīkojuma izpildes, piebrauca policijas rati, kuros sēdēja bārdains vīrs. Detektīvinspektors Raiens pazina Illustrated London News zīmē�tāju.

-��� Tāda pati vieno�anās kā pagāju�ajā reizē, Raiens sa�cīja, policijas lukturu starme�u drud�aino zigzagu apgais�mots. Oriģināli paliek man. Jūs drīkstat izgatavot kopi�jas, ta�u publicēt var tikai ar manu atļauju. Un to, iespējams, saņemsiet tikai pēc vairākām nedēļām.

-��� Kas �oreiz par ļembastu?

-��� Vai jums ir stiprs kuņģis?

-��� Vai es no�ēlo�u, ka atsaucos jūsu aicinājumam ieras�ties?

-���� Neno�ēlosiet, kad redaktors būs ieraudzījis ilustrāci�jas. Es gribu, lai jūs zīmējat visu, ko redzat, un tik centīgi, ka pirkstus sarauj krampji.

-��� Tas aizņems tik ilgu laiku?

-����� Es ceru, ka sieva negaida jūs mājās, lai dotos uz baznīcu.

-��� Viņa pirms mēne�a aizgāja no manis.

-��� �ēl to dzirdēt. Ta�u pēc padarītā darba jums tik un tā var rasties vēlē�anās apmeklēt baznīcu.

Kad Raiens izrādīja, kas noticis veikalā, ilustrators no�bālēja.

-��� Dievs tēvs debesīs�

Raiens atstāja vīru zīmējam un izgāja uz ielas. Bija ie�radies policijas komisārs sers Ri�ards Meins, piecdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar aristokrātiskām manierēm un biezu sirmu vaigubārdu, kas stiepās gandrīz līdz zodam. Viņ� noklausījās Raiena ziņojumu un apskatīja nozieguma vietu. Vecais kungs gan spēja saglabāt profesionāli bez�kaislīgu stāju, tomēr, iziedams no veikala, �ķita tikpat bāls kā zīmētājs.

-��� Nekad neesmu redzējis neko tik briesmīgu, Meins noteica.

Par atbildi Raiens palocīja galvu. Piedevām tā nav lau�pī�ana.

-��� Iek�lietu ministrs izdarīs ievērojamu spiedienu, lai mēs atrastu ārprātīgo, kas to pastrādājis, komisārs paredzēja. Iek�lietu ministra pārziņā bija visi iek�zemes dro�ības as�pekti, arī Londonas policijas departaments. Viņ� bija komi�sāra Meina varenais priek�nieks. Lords Pālmerstons gau��ām vēlēsies, lai �o lietu nokārtojam bez kavē�anās. Iekams izceļas panika.

-���� Es domāju, ka esam atradu�i abus slepkavības iero��us. Āmuru un �o. Raiens parādīja komisāram bārdas na�zi ar ziloņkaula spalu.

-���� Izskatās dārgs.

-��� Tā ir. Un pēdu nospiedumi liecina, ka slepkavam kā�jās nav biju�i nagloti apavi. �is fakts arīdzan liek domāt, ka tas bijis nodro�ināts cilvēks.

-��� Neiedomājami, Meins iebilda. Nodro�ināts cilvēks nebūtu spējīgs uz tādu zvērību. Bārdas nazis noteikti ir zagts.

-��� Iespējams. Mēs pārskatīsim zādzību ziņojumus; varbūt �āds instruments pazudis. Tāpat mēs izklau�ināsim veikal�niekus, kas tirgo dārgus bārdas na�us. Varbūt kāds no vi�ņiem varēs �o sazīmēt. Kas attiecas uz āmuru, tā īpa�nieku dro�i vien nebūs grūti sameklēt. Uz tā ir iniciāļi.

-��� Iniciāļi?

-��� D�. P.

-��� Nevar būt! Meina sejas muskuļi �ķita nodrebam aiz satraukuma. Vai jūs esat par to pārliecināts?

-��� Kālab taujājat? Vai tas izraisa kādus sare�ģījumus?

-��� D�. P.? Ļoti bīstos, ka tas patiesi izraisa sare�ģījumus.

-��� Mēs viņu atradām! atskanēja sauciens. Slepkavu! Mēs viņu notvērām!

Raiens apsviedās un pūlējās saskatīt, kas notiek miglā. Tracis kļuva skaļāks, un laternu gaismā parādījās vairāki vī�ri, kas izstūma priek�ā kādu cilvēku. Viņa saburzīto mēteli klāja asinis. Vīrietis pretojās.

-��� Viņ� slēpās sānielā!

-��� Neslēpos vis! Es gulēju!

-��� Pretojās, kad mēs viņu sagūstījām!

-��� Ko lai citu iesāku? Jūs man sakritāt virsū!

-��� Noslaktēji D�onatanu un visu viņa ģimeni, tā, lūk! Vēl to nabaga kalponi piedevām!

-��� D�onatans? Es pat neesmu dzirdējis par�

-��� Tev uz mēteļa ir viņa asinis!

-��� Es par daudz iedzēru un pakritu!

-��� Tu nogalināji manu brāli! Kliedzējs iezvēla gūstek�nim ar dūri pa seju.

Raiens viņu brīdino�i apsauca.

Vīrietis sita vēlreiz. Gūsteknis sāpēs iekaucās un palēca sānis.

-��� Diezgan! Raiens pavēlēja. Lai viņ� paskaidro!

-�� Viņ� tik samelsīs pilnas ausis! Tas neģēlis pārgrieza ma�nam brālim rīkli! Pēc tre�ā belziena pa�ķīda asinis.

Raiens piesteidzās klāt, lai iejauktos. Piepe�i sagūstītais nogāzās zemē, un pārējie nokrita līdzi.

-��� Es viņu vairs neredzu! Kur viņ� palika? Nogalinātā brālis uztraucās.

-��� �eit! Es vinu turu!

-��� Nē, tu turi manil

Miglā kūņojās vairāki cilvēki.

-��� Tur! Tālāk!

Kņada aizvirzījās uz �ķērsielas pusi; pūlis vajāja izmisī�gi bēgo�u ēnu. Zvēliens ar rungu tik tikko neskāra bēgļa galvu.

Raiens �āvās viņiem pakaļ. Manīdams kādu skrienam lī�dzās, viņ� pagrieza galvu un pārsteigumā iepleta acis.

-��� Beker, jūs?

Bekers bija pārģērbies tīrā uniformā un tagad turējās lī�dzās Raienam, lai gan cie�ās �uves un pārsēji zem apģērba kavēja kustības.

-��� Es atgriezos, cik vien drīz varēju.

-��� Jums vajadzētu atpūsties.

-��� Lai palaistu secen iespēju mācīties no jums?

Vīri viņiem priek�ā iebrāzās sānielā.

-��� Viņ� atradis saplēstu pudeli! kads nokliedza. Ma�nas acis! Viņ� trāpīja man acis! Lai Dievs �ēlīgs, es esmu akls!

�aurajā ieliņā iespiedās aizvien vairāk cilvēku.

-��� Man trūkst elpas! kāds stenēja.

Raiens pūlējās izvilkt cilvēkus ārā no ielas.

Bekers sekoja viņa paraugam. Būdams piecpadsmit ga�du jaunāks par Raienu, garāka auguma un platākiem ple�ciem, viņ� sparīgi rāva vīrus ārā no sānielas un nogrūda tos uz bruģa.

Tie neizturami dvakoja pēc alkohola.

-��� Atkāpieties! Raiens pavēlēja.

Bet pūlis palika stāvam kā mūris.

Kreisajā pusē Raiens pamanīja gaismas strēli tur, pa�vērusi durvis, ārā pārsteigta lūkojās korpulenta sieviete.

-��� Skrienam! viņ� aicināja līdzi Bekeru.

Abi steig�us paspraucās garām sievietei un attapās vie�nā no daudzajām vietējām tavernām. Gar soliem un leti vi�ņi pa gaiteni nonāca pieliekamajā telpā ēkas labajā pusē.

-��� Pie loga! Raiens sauca.

Konstebls pasteidzās garām alus mucām un pastūma aug�up bīdāmo logu. No ielas atskanēja nomāco�a kliedzie�nu un lāstu kņada. Raiens pavērsa lukturi ārā pa logu, un tā stars pār�ķēla nakts tumsu. Varēja redzēt, ka bēglis at�gaiņājas no uzbrucējiem ar saplēstas pudeles lausku. Da��iem no brūcēm sejā tecēja asinis. Vajātāji izbīlī izmisīgi cen�tās pakāpties tālāk no bīstamā iero�a un uztriecās tiem, kas spiedās no aizmugures.

Bekers pasniedzās ārā pa logu, ar garajām rokām satvēra bēgli aiz pleciem un centās ievilkt mājā, bet divi vīri uz ie�las pieķērās bēglim pie kājām.

�ādi rauts uz pusēm, tas neganti iebļāvās.

Raiens nolika lukturi uz galda, paķēra kaktā ieslietu slo�tu un ar kāta galu dūra tiem, kuri turēja bēgli. Viņ� mēr�ķēja tiem pa zodu, trieca un cirta tik spēcīgi, ka viens no vīrie�iem iekliedzās un aizklāja ar plaukstām seju. Raiens nekavējās ar slotaskātu uzbrukt otram, un ari tas iegaudo�jies palaida vīrie�a kājas vaļā.

Negaidot zaudējis pretestību, Bekers krita atmuguriski, ieraudams vajāto vīreli istabā. Abi nogāzās uz grīdas.

-�� Novāciet rokas! gūsteknis sauca, atvairīdamies ar sa�plēsto pudeli.

Raiens izgrieza viņam roku, līdz vīrietis sāpēs iekliedzās un izmeta pudeli, kas uz grīdas sa�ķīda lauskās. No aprī�kojuma jostas Bekers izņēma modernos rokudzel�us, ku�ros iestrādātās atsperes ļāva cie�i apkļaut rokas, kamēr tos aizslēdza ar atslēgu.

-��� Es nekā slikta neesmu darījis! vīrietis iesaucās.

-��� Mēs pavisam drīz noskaidrosim patiesību, Raiens at�trauca, mēģinādams atgūt elpu. Kā jums uz mēteļa gadī�jās asinis?

-��� Tie mani gandrīz vai nobeidza! Tā tur tika asinis, vī�rietis runāja, veldams vārdus pār pietūku�ajām lūpām.

-��� Ja jūs tie�ām neslēpāties, bet aizmigāt, jo bijāt pārāk daudz izdzēris, ierunājās Bekers, �ie cilvēki patiesībā izdarīja labu darbu.

-��� Kāda vella pēc jūs tā domājat?

-��� Tik saltā naktī jūs būtu miegā nosalis.

-��� Tad nu gan laba izvēle� nosalt vai tikt piekautam līdz nāvei.

-��� Varat pateikties mums, ka nenotika ne viens, ne otrs.

-��� Kur tie�i jūs dzērāt? vaicāja Raiens, kas atzinīgi vē�roja Bekera pūliņus iekarot aizturētā uzticību.

-���� Daudzviet.

-��� Kura bija pēdējā vieta? Cikos jūs aizgājāt no tās?

-��� Es neatceros. Vīrietis oda pēc d�ina.

-��� Lai viņ� paliek tepat un at�irgst tiktāl, ka varam viņu iztaujāt, Raiens deva rīkojumu patruļas policistiem, kuri tikko ienāca istabā.

Joprojām smagi elsdams, detektīvinspektors kopā ar Bekeru izgāja tavernas priek�telpā; komisārs Meins viņu jau tur gaidīja un tagad �ķita daudz vecāks par saviem piec�desmit astoņiem gadiem. Cie�i sakostie �okļi, ko ieskāva vaigubārda, nodeva sasprindzinājumu.

Skaļais plūktiņ� uz ielas turpinājās konstebli klaigāja un belza ar stekiem, cenzdamies izdzenāt pūli.

-��� Tas ir tikai sākums, Meins nopietnā balsī paziņoja.

-��� Varam cerēt, ka d�ins drīzumā aizdzīs viņus gulēt, Raiens ieteicās.

-��� Nē, kļūs tikai ļaunāk. Zinu to no pieredzes. Āmurs un iniciāļi uz tā� Es�

Komisārs piepe�i aprāvās, pamanījis līdzās apaļīgo taver�nas saimnieci. Telpā ienāca vīrs sarkanu seju, acīmredzot viņas vīrs, un nostājās sievietei līdzās.

-���� Man ar jums jārunā, Meins pievērsās Raienam, tī�i nelikdamies zinis par Bekera klātbūtni. Zem �etrām acīm.

Tavernas saimniekus acīmredzami pārsteidza komisāra pievēr�anās sarkanmatainam īram, nevis patruļniekam uni�formā.

-���� Konstebls Bekers ir mans palīgs, Raiens aizrādīja. Viņam jāzina viss.

Bekeru �is apgalvojums pārsteidza, ta�u jaunais vīrietis prata noslēpt izbrīnu.

-��� Jūsu palīgs ir konstebls? Komisārs vēl arvien igno�rēja Bekeru. Vai tas nav mazliet neparasti?

-��� Kā jūs jau norādījāt, lords Pālmerstons pavēlēs mums atklāt noziegumu pēc iespējas drīzāk un izvairīties no pa�nikas. Mēs vēlamies apliecināt tautai, ka manā rīcībā ir visi nepiecie�amie līdzekļi. Ja atradīsiet spēkus atgriezties vei�kalā, tur mūsu sarunu neviens nenoklausīsies.

-��� Ja nu vienīgi miru�ie, komisārs klusu piebilda.

Kad viņi iegāja mājā, Illustrated London News mākslinieks malkoja no bla�ķes. Pieķerts �ai nodarbē, viņ� par to neiz�rādīja nekādu kaunu.

-��� Es laikam �im darbam neesmu radīts. Kad es te vairs nespēju atrasties, devos ārā un mēģināju uzskicēt traci, bet�

-���� Dieva dēļ, avīzē par traci neko nelieciet! komisārs lūdzās.

-��� Par mani varat neuztraukties. Es tai miglā neko neva�rēju saskatīt, kur nu vēl uzzīmēt. Ta�u saskaitīju vismaz di�vus du�us reportieru, tāpēc varat ne�aubīties, ka rīt lasī�siet ne tikai par nakts notikumiem veikalā, bet arī par nekārtībām uz ielas.

Komisārs novaidējās. Tad lords Pālmerstons visādā zi�ņā mani izsauks pie sevis.

-��� Tur sākās tādas lietas, ka es atgriezos �ai nolādētajā mājā.

Veikalā joprojām spēcīgi oda pēc asinīm.

-��� �is darbs pavisam noteikti nav manā gaumē.

-��� Varbūt jums jāiedzer vēl, Raiens ierosināja.

-��� Jāiedzer daudz. Ja vien man tā nevajadzētu naudu�

-��� Mēs gribētu �eit parunāties, sve�u netraucēti, Raiens aizrādīja. Ielās tagad iestājies miers. Iespējams, svaigā gai�sā jutīsieties labāk. Varat arī iegriezties tavernā.

-��� �eit? Citu netraucēti? Varat te uzturēties, cik sirds kā�ro. Ilustrators ātrā soli izgāja uz ielas un aizvēra durvis.

Komisārs cie�i vērās uz leti, aiz kuras gara acīm jopro�jām redzēja guļam veikalnieka līķi; to nevarēja aizmirst un ignorēt. Nelaiķa klātbūtnē telpa �ķita sakļaujamies ap vi�ņiem. /

-���� Vai esat pārliecināts, ka iniciāļi uz āmura patiesi ir D�. P.?

-��� Pilnīgi, Raiens atteica.

-���� Man tolaik bija tikai piecpadsmit gadu, bet vēl tagad atminu, kādās izbailēs dzīvoju. Un cik ļoti baidījās mana māte.

-��� Baidījās? Bekers pārjautāja.

-���� Mans tēvs nekad neatzina, ka būtu no kaut kā baidī�jies, ta�u es zināju, ka arī viņu māc bailes.

-��� Nesaprotu, par ko jūs runājat, Raiens atzina.

-��� Jūs abi esat jauni, tolaik jūsu vēl nebija pasaulē. Ta�u es dienu no dienas lasīju par tām katrā laikrakstā, ko vien atradu.

-��� Par ko?

-��� Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

Raiens un Bekers neizpratnē sarauca pieri, bet komisārs turpināja stāstīt.

Sestdiena, 1811. gada 7. decembris

Tās nakts notikumi izraisīja līdz �im nepārspētu �ausmu un baiļu vilni, kas vēlās pāri Anglijai. Tūksto� astoņsimt vienpadsmitajā gadā Retklifas apkaimē skraidelēja papilnam �urku, un tajā valdo�ais izmisums gāja roku rokā ar netī�rību.

Katra astotā ēka tajā apvidū bija taverna. Ik uz soļa vīri nodarbojās ar azartspēlēm. Visu ielu stūros sevi piedāvāja prostitūtas. Zādzību sērga bija tik neapvaldīta, ka starp Retklifas lielceļu un Londonas dokiem nācās uzcelt cietok�ņa mūrim līdzīgu sienu.

īsi pirms pusnakts audeklu tirgotājs Timotijs Mārs pa�lūdza mācekli D�eimsu Gouenu palīdzēt viņam aizslēgt veikalu, kas ilgāk nekā parasti bija vaļā, lai apkalpotu jūr�niekus. Tie nesen bija piestāju�i ostā ar pilnām kabatām nau�das, kura tiem glu�i vai svila pirkstos. Kalponi Mārgaritu D�ūelu tirgotājs sūtīja apmaksāt maiznīcas rēķinu un atnest svaigas austeres, izplatītu lētu ēdienu, ko notiesāt jēlu. Ta��u maiznīca un arī citas tirgotavas, kurās varēja iegādāties austeres, izrādījās slēgtas. Mārgarita vīlusies atgriezās au�dumu tirgotavā un atklāja, ka durvis ir aizbultētas no iek��puses. Meitenes sparīgo klaudzinā�anu pie durvīm izdzir�dēja gan nakts patrulētājs, gan kaimiņ�, kam �ī rīboņa bija iztraucējusi vēlās vakariņas.

Kaimiņ� pārrāpās pāri �ogam, kas atdalīja abu īpa�umu pagalmus, iegāja mājā pa neaizslēgtajām sētas puses dur�vīm un gaitenī ieraudzīja mācekļa līķi. Jauneklim bija ie�lauzts galvaskauss, sienas no�ķiestas asinīm. Iztrūcinātais kaimiņ� iegāja dziļāk namā un pamanīja netālu no ielas pu�ses durvīm zemē guļam misis Māru. Viņa bija saņēmusi vai�rākus sitienus pa galvu, pa plaisām galvaskausā bija izplū�du�as smadzenes." �ausmu pārņemtais vīrietis atbultēja ārdurvis. Ļaudis, kas tikām bija sapulcēju�ies nama priek��ā, atgrūda viņu sānis un iebrāzās mājā. Līdz ar citiem ie�skrēja Mārgarita D�ūela. Viņa ielūkojās aiz veikala letes un, ieraudzījusi Timotija Māra izkropļoto līķi, iekliedzās.

Ta�u �ausmino�ie atklājumi tikai sākās. Rūpīgāk aplūko�jot līķus, kļuva skaidrs, ka Mārām, viņa sievai un mācek�lim ir pārgrieztas rīkles. Turklāt Mārām griezums bija tik dziļ�, ka varēja redzēt kakla skriemeļus. Dibenistabā mek�lētāji ieraudzīja sadragātu �ūpuli un zīdaini ar ielauztu gal�vaskausu mazulim, tāpat kā visiem pārējiem, bija pār�griezta rīkle.

-���� Nauda no Māra veikala kases nebija paņemta, ko�misārs Meins turpināja. Guļamistabā tika uziets kuģa namdara āmurs ar iniciāļiem D�. P. Tā sitējvirsmu klāja asi�nis un mati.

-���� Bet� Bekers saminstinājās; viņam prātā valdīja ju�ceklis. Līdzīgi notikumi norisināju�ies arī te. �oreiz gan nogalināti divi bērni.

Komisārs pat nepamanīja protokola pārkāpumu Bekers bija uzrunājis viņu pirmais, nenogaidot, kamēr to izdarīs detektīvinspektors Raiens.

-���� Retklifas lielceļ� atrodas tikai ceturtdaļjūdzes attālu�mā, teica Raiens. Tas notika sestdienā, tūksto� astoņ�simt vienpadsmitā gada septītajā decembrī, jūs sakāt?

-���� Pirms �etrdesmit trim gadiem, komisārs no�ukstēja.

-���� �odien ir desmitais decembris, nevis septītais. Ta�u slepkavības notika sestdienā, tāpat kā �odien. Tas sakrīt.

Meins pamāja. Es uzaugu Īrijā, mans tēvs Dublinā ie�ņēma tiesne�a amatu.

Raiens nebija zinājis, ka Meins ir īrs un spējis gandrīz pilnībā atbrīvoties no īru akcenta.

-Tajos laikos, vēl pirms dzelzceļa, Londonas laikrakstus un �urnālus pārvadāja pasta karietēs. Uzlabotie ceļi ļāva tām traukties ar pārsteidzo�u ātrumu, desmit jūdzes stun�dā, Meins stāstīja. Ziņas par me�onīgajām slepkavībam nepielūdzami izplātījās, un visur tās uzņēma ar lielām iz�bailēm. Kad karietes nonāca Holihedā, pastu pārvietoja div�mastu buriniekos, kas aizpeldēja uz Dublinu. Pirms tvaiko�ņu izgudro�anas �ādi kuģī�i bija vēja un negaisu varā. Brī�iem nelielie pasta kuģi burāja pāri Īrijas jūrai veselas divas dienas. Mans tēvs bija iecerējis nodarboties ar politi�ku, tāpēc ziņas no Londonas viņam bija svarīgas. Vēstis par Retklifas lielceļa slepkavībām sasniedza viņu piecas dienas pēc zvērību pastrādā�anas.

Nams, kurā atradās pieci līķi, �ķita glu�i vai spie�amies sarunbiedriem virsū.

Ciktāl tēvs spēja atminēties� ciktāl ikviens spēja at�minēties, nebija tāda gadījuma, kad tik daudz cilvēku bū�tu nogalināts vienlaikus, komisārs turpināja. Jā, gadī�jās, ka laupītājs naktī no�āva ceļotāju. Garāmgājēju varēja ievilkt �ķērsiela un nodurt, lai iegūtu viņa zuteni. Dzērāju kautiņ� varēja beigties ar kāda nāvi. Ta�u noslepkavoti trīs pieaugu�i cilvēki un vēl bērns� nekas tāds nebija iedomā�jams. Nogalēts zīdainis! Un visi gāju�i bojā tik varmācīgā nāvē! Vēstis izplatījās no pilsētas uz pilsētu, valodas pie�ņēmās spēkā, jo vietējie laikraksti pārpublicēja sīkākas zi�ņas par �o noziegumu. Bija grūti aptvert, cik juku�am jā�būt cilvēkam, lai pastrādātu kaut ko tādu. Saņēmis laikrakstus piecas dienas pēc slepkavības, mans tēvs iemi�nējās veikala partnerim, kur� mūs tobrīd apciemoja, ka slep�kava jau varbūt paguvis aizceļot. Patiesi, tikpat labi varmā�ka varēja atrasties uz pasta kuģa, ar kuru �īs vēstis atveda uz Īriju. Slepkava pat varētu būt Dublinā. Tajā brīdi tēvs attapa, ka es klausos pie durvīm, un tās aizvēra.

Nāves māja likās kļūstam vēl dzestrāka. Milzīga satrau�kuma pārņemts, komisārs uzlūkoja Raienu un Bekeru.

-���� Ļaudis baidījās iziet no mājām, turēja aizdomās ikvie�nu sve�inieku. Es dzirdēju stāstu par kādu bagātnieci, kas likusi pienkot slēdzenes visām durvīm viņas namā. Katrs troksnītis naktī �ķita vēstām par slepkavnieku, kas katrā ziņā grasās visus nogalināt. Panika norima pamazām, ta�u drīz atgriezās ar vēl lielāku spēku. Divpadsmit dienas pēc pirmā vairāku cilvēku slaktiņa tika sarīkots otrs.

-���� Tie�ām? Raienu ziņa acīmredzami pārsteidza. Vēl viens? Pēc divpadsmit dienām?

-���� Tikai pusjūdzi no Māra veikala. Turpat Retklifas liel�ceļa apkaimē.

-���� �oreiz tas norisinājās ceturtdienā, komisārs stāstīja. Nedēļu pēc Ziemassvētkiem. Pie tavernas, kas piederēja kādam D�onam Viljamsonam, īsi pirms slēg�anas, cerēdams uz krūku alus, piesteidzās apmeklētājs un izdzirdēja kādu saucam: "Slepkavo!" Kliedzējs bija kāds puskails vīrietis, kur� tavernā īrēja istabu un nu karājās saplēstu palagu vir�vē no aug�stāva loga. Krīto�o cilvēku uztvēra piesteidzies naktssargs. īrnieks nerima klaigāt, un naktssargs sita pie aizslēgtajām ārdurvīm, kamēr uz ielas strauji sapulcējās ziņ�kārīgie. Kādam izdevās atraut vaļā lūku, pa kuru piegādā�ja alus mucas. Nonāku�i pagrabā, viņi atrada Viljamsona lī�ķi. Traktierniekam bija iedauzīta galva ar lauzni, kas, asinīm notriepts, mētājās līdzās. Arī rīkle bija pārgriezta. Labās rokas īk�ķis izrādījās gandrīz no�ņāpts acīmredzot vīrietis bija mēģinājis aizstāvēties. Uzskrēju�i pa kāpnēm virtuvē, ļaudis atrada Viljamsona sievu guļam asins peļķē, un arīdzan viņai bija pārgriezta rīkle. Blakus gulēja līdzīgi izkropļota kalpone. Izbēgu�ais īrnieks stāstīja, ka izdzirdējis skaļu troksni un zadzies lejup no aug�stāva, lai saprastu, kas notiek. Nonācis netālu no kāpņu pakājes, viņ� ieskatī�jies virtuvē un ieraudzījis kādu sve�inieku pie misis Viljamsones līķa. Bīdamies sacelt kaut mazāko troksni, īrnieks klu�siņām atgriezies istabā un sasējis kopā palagus, lai nolaistos pa logu. Vēsts par slepkavību izplatījās tuvu un tālu. Dim�dēja ugunsdzēsēju zvani. Vīri tvēra rokās pistoles un zo�benus un spietoja ielās, medīdami visus, kuri �ķita cik ne�cik aizdomīgi. Kāds brīvprātīgais vajāja varbūtējo slepkavu, kur� gan patiesībā bija nevainīgs. Vajātais izvilka pistoli, un lode sa�ķaidīja brīvprātīgajam seju. Ikviens sve�zemnieks, sevi�ķi īrs, tika uzskatīts par vainīgu.

Pieminējis īrus, komisārs brīdi klusēja, it kā Raienam va�jadzētu aptvert, kādas �ausmas viņu tautie�i pārdzīvoju�i.

-���� Sve�inieki slēpās un tika vainoti par slēp�anos. Na�miem aizslēģoja logus un nolīga sargus, kurus pēc tam tu�rēja aizdomās kā slepkavas. Pasta karietes izvadāja laikrak�stus uz visām valsts malām, un panika auga augumā. Nomaļos ciematos iedzīvotāji apbruņojās, jo dzīvoja pārlie�cībā, ka slepkava, bēgot no Londonas, dosies uz laukiem un atstās aiz sevis kārtējo līķu kaudzi. Atminos savu izbīli, dzirdot tēvu draugam apgalvojam: "Mēs vairs nejūtamies dro�i pat savās gultās." Es lasīju, ka Londonā cilvēki stei�gu�ies uz baznīcu izlūgties Dievam aizstāvību un tur uz durvīm ieraudzīju�i pienaglotu brīdinājuma uzrakstu: "Mū�su vidū ir briesmoņi."

-��� Briesmoņi, Raiens atkārtoja.

-���� Iztēlojieties, cik atviegloti visi jutās, kad anonīms zi�ņotājs aizveda izmeklētājus pie jauna tirdzniecības flotes jūrnieka D�ona Viljamsa, kur� nesen bija pārradies no gara jūrasbrauciena un piesaistīja uzmanību ar tieksmi iekulties kautiņos.

-��� D�ons Viljamss? Bekers pārjautāja.

-���� Tie�i tā. Viņ� īrēja istabu tuvējā pansijā, īsa gājiena attālumā no abām slepkavību vietām. Tajās mēbelētajās is�tabās agrāk bija uzturējies kāds kuģa namdaris un atstā�jis savu darbarīku kasti. Darbarīku vidū atradās ari āmurs, kura galvas virspusē ar naglu bija iegriezti nam�dara iniciāļi D�. P.

-�� Tie pa�i iniciāļi bija uz āmura, kuru atradām �onakt, Raiens sacīja.

-��� Nu jūs varat saprast manas raizes. Pansijas īpa�nieks āmuru pazina un sazīmēja tajā tādu pa�u ieroci, kādu atra�da pirmo slepkavību vietā. Liecinieki apgalvoja, ka otrās slepkavības naktī Viljamss esot atgriezies pansijā pēc tam, kad izplatīju�ās ziņas par drausmīgo notikumu, un izturē�jies dīvaini. Kāds atcerējās redzējis asinis uz viņa apģērba, bet pats jūrnieks apgalvojis, ka tās tur gadīju�ās kautiņa lai�kā tavernā. Viljamu apcietināja, un no Ziemassvētku vaka�ra līdz Otrajiem Ziemassvētkiem viņ� uzturējās Koldbātfīldsas cietumā, gaidot nopratinā�anu, kas bija nolikta pēc svētkiem. Ta�u, kad sapulcējās miertiesne�i un publika sa�spiedās tiesas zālē, cerot noskatīties iespējamā slepkavas iz�taujā�anu, tika paziņots, ka cietumsargi atradu�i Viljamsu kamerā miru�u.

-���� Miru�u? Bekers izbrīnīts atkārtoja.

-�� Tā bija pa�nāvība. Pie kameras griestiem bija kāds stie�nis, uz kura cietumsargi mēdza vēdinā�anai uzkarināt gul�tasveļu. Viljamsam bija ļāvu�i paņemt līdzi drēbes, un viņ� pakārās ap stieni apsietā kaklautā. Ta�u ar to �ausmas vēl nebeidzās.

-��� To gan ir grūti iztēloties, novilka Raiens.

-����������� Varas iestādes secināja, ka Viljamsa pa�nāvība princi�pā ir atzī�anās nodarījumā. Parastos apstākļos briesmoņu gals tika izrādīts, viņu publiski pakarot. �ajā gadījumā tas vairs nebija iespējams, tādējādi Vecgada vakarā līķi novie�toja uz ieslīpas platformas zirga vilktos ratos, lai iedzīvo�tāji varētu slepkavu ērti apskatīt. Āmuru iestiprināja spraugā pa kreisi no viņa galvas, lauzni nolika virs galvas. Iepre�tim āmuram ķermenim otrā pusē tika novietots vēl tre�ais priek�mets, kuram būs būtiska loma �ajā ceremonijā. Pub�lika pulcējās ap ratiem, kurus veda pa Retklifas lielceļu, komisārs stāstīja. Ratiem pa priek�u un aiz muguras so�ļoja vairāki politiķi, kuri alka pūļa uzmanības. Gājiens ap�stājās iepretim Māra veikalam, kur bija pastrādātas pirmās �etras slepkavības, itin kā Viljamsa līķim vajadzētu uzlūkot nozieguma vietu. Pēc desmit minūtēm ratus aizvilka pie tavernas, kur bija notiku�as pārējās slepkavības. Ielu malās, gājienu vērojot, pulcējās aptuveni divdesmit tūksto�i cilvē�ku. Drūzmā valdīja savāds klusums, it kā skatītājus būtu apstulbināju�i prātam neaptveramie Viljamsa noziegumi. Vienīgo izlēcienu atļāvās kāds ku�ieris, kas nolēca no bu�kas un vairākas reizes iecirta ar pātagu līķim pa seju.

Raienam noraustījās vaigs.

-��� Vēl rati apstājās Kenonstrītas un Keiblstrītas krustce�lēs. Tur izcēla bruģakmeņus, izraka bedri un tajā iemeta Vil�jamsa līķi. No ratiem izņēma priek�metu, kas bija iepriek� novietots iepretim āmuram. Tas bija miets.

-��� Kas? Raienam paspruka.

-��� Vīrs, kur� bija uzņēmies bendes lomu, ielēca bedrē un iedūra mietu tie�i Viljamsam sirdī. Mirstīgajām atliekām uz�meta nedzēstus kaļķus, pēc tam virsū uzbēra zemi. Bruģ�akmeņus ar āmuriem iesita atpakaļ vietā. Kad par to uzzi�nāju, es pra�ņāju tēvam, kāpēc laists darbā miets. Viņ� pastāstīja man par senu māņticību, ja nelaiķim �ādi caur�dur sirdi, ļaunais gars nespēj atgriezties, lai pastrādātu jau�nus, prātam neaptveramus noziegumus.

-��� Un kāpēc tie�i krustcelēs? Bekers pajautāja.

-��� Ari tā ir māņticība. Ja nelīdzētu pat miets un briesmo�ņa gars tomēr spētu atgriezties, tas paliktu iesprostots tur�pat krustcelēs, jo nemū�am nespētu iz�ķirties, kur� no �et�riem ceļiem ejams. Iesākumā bruģakmeņi virs apbedījuma pacēlās augstāk par pārējiem, un ceļiniekiem nebija grūti no�teikt, kur briesmonis ir apglabāts, un apbraukt viņa atdu�sas vietu, lai neapgānītu sevi. Ta�u mazpamazām akmeņi nosēdās un segums izlīdzinājās. Gadu gaitā ļaudis aizmir�sa, kur Viljams ir aprakts, un ari to, ka viņ� vispār ir tur apglabāts.

-���� Es bie�i �ķērsoju tās krustceles, Raiens piezīmēja. Man nebija nekādas nojausmas.

-��� Apzinoties, ka �im �ausmām pienācis gals, es beidzot varēju mierīgi gulēt un nebīties, ka Viljamss varētu slapstī�ties apkārt tumsā, komisārs atzina padotajiem.

-��� Un tām patiesi bija pienācis gals? Vai slepkavības tur�pinājās?

-��� Nē, neturpinājās.

Mājā atskanēja �īkstoņa, it kā viens no miru�ajiem būtu sakustējies, lai gan patiesībā salā logiem krakstēja koka rām�ju stiprinājumi. Tomēr Raiens, Bekers un komisārs Meins cie�i uzlūkoja aizvērtās durvis, aiz kurām gaiteni, virtuvē un guļamistabā gulēja miru�ie.

-��� Runājot par slepkavībām �eit� vai domājat, ka uzbru�cējs ir atradis vecu āmuru un ar naglu iegravējis iniciāļus D�. R, lai pievērstu uzmanību �ai līdzibai? iejautājās Be�kers. Kādas satrauco�as domas nomākts, viņ� piepe�i pa�purināja galvu. Lai gan� nē, tas pavisam nav iespējams.

-��� Stāstiet, kas jums padomā, Raiens pavēlēja. Ja vēla�ties strādāt kopā ar mani, tad negribu, lai slēpjat savas domas.

-���� Vai tas nevarētu būt tas pats āmurs, kuru izmantoja agrākajās slepkavības?

Negaidot durvis atvērās, un visi trīs iztrūkās.

Mājā ienāca bārdainais lllustrated London Neivs māksli�nieks.

-��� Vai �ī ir jūsu? viņ� uzrunāja Raienu, turēdams rokā avī�zēna naģeni. To atrada viens no patruļniekiem un ie�domājās, ka cepure līdzinās tai, kuru pazaudējāt.

-Jā. Pateicos. Raiens uzstīvēja naģeni galvā un noprie�cājās, ka var beidzot apslēpt rudos matus. Cik ilgi jūs gla�bājat vecos izdevumus?

-���� Redakcija ir saglabājusi visus numurus kop� laikrak�sta iznāk�anas tūksto� astoņi simti �etrdesmit otrajā gadā.

-��� Mūs interesē tūksto� astoņi simti vienpadsmitais gads. Un visas ilustrācijas, kurās attēlots togad kādā noziegumā izmantots ierocis.

-��� Tolaik laikrakstos zīmējumu nebija. Mēs pirmie tos ie�viesām. Jūs interesē noziegums? Kur� noziegums?

-��� Retklifas lielceļa slepkavības.

-��� Ak, tās, lieti�ķā tonī attrauca mākslinieks.

-���� Jūs par tām zināt? komisārs izbrīnīts vaicāja. Kā gan? Jūs esat jauns un tolaik, vienpadsmitajā gadā, vēl ne�bijāt dzimis.

-��� Protama lieta. Bet es pagāju�ajā nedēļā par tām lasīju.

Bekers �ķita tikpat izbrīnīts kā komisārs. Jūs par tām

lasījāt?

-��� "Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām māk�slām".

-��� Deviņi pērkoni, par ko jūs runājat? Raiens iesaucās.

-���� Par eseju "Opija lietotājs". Tās autors ir Tomass de Kvinsijs.

-���� Visi zina, kas ir Opija lietotājs. Kāds sakars Tomasam de Kvinsijam ar�

-���� Es piektdien skicēju viņa portretu avīzes vajadzībām. Drīz publicēs viņa kopotus rakstus. �is vīrs sniedz intervi�jas reportieriem, lai panāktu, ka ļaudis pērk viņa grāma�tas. Necienīgi, ja gribat zināt manas domas. Bet� kad tad Opija lietotājs ir bijis cienījams?

-��� Es �ā vai tā ne�

-���� "Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām māk�slām". Tas ir cits Tomasa de Kvinsija darbs. Viņ� nav sa�rakstījis tikai grāmatu par opija lieto�anu. Tā kā biju rakst�nieku uzzīmējis, es nolēmu noskaidrot, par ko tāda jezga.

It kā uzsvērdams teikto, bārdainis izvilka bla�ķi un pa�cēla pie lūpām, lai iztuk�otu to.

-���� De Kvinsijs nerakstīja tikai par opija pieradumu. �ī "smalkās mākslas" grāmata apraksta Retklifas lielceļa slep�kavības.

-��� Ko jūs teicāt?

-��� Opija lietotājs par to sacerējis lappusēm vien. Tik asi�ņainu gabalu es vēl nebiju lasījis. Iedzīvojos murgos. Viņ� tur aprakstījis tik daudz �ausmino�u sīkumu, it kā pats bū�tu bijis klāt.

�etrpadsmitajā gadsimtā Paternosterrova ieguva savu nosaukumu no tā, ka tuvējā Sv. Pāvila katedrālē bija dzir�damas mūku lūg�anas Pater Noster jeb "Mūsu Tēvs debe�sīs" skandē�ana. �ajā gadsimtā ielā izvietojās veikali, kur tirgoja reliģiskos tekstus un ro�ukroņus, bet ap 1854. ga�du �ī iela bija izveidojusies par Londonas izdevēju pasau�les centru. Se�os no rīta (kā vēstīja katedrāles zvani, mu�dinot ticīgos mosties un doties uz baznīcu) Raiens un Bekers izkāpa no policijas ratiem.

Agrā gaismiņā vēj� bija daļēji izdzenājis miglu un ļāva abiem nolūkoties uz grāmatu veikalu rindām abpus ielai. Daudzi piederēja izdevējiem, kas dienas laikā izvietoja ie�lās kioskus, lai reklamētu savus da�neda�ādos ra�ojumus. Ta�u se�i no rīta svētdienā nav glu�i darba laiks, tāpēc Raiens un Bekers klauvēja pie durvīm cerībā, ka namos kāds dzīvo pastāvīgi.

Pa aug�stāva logu izliecās samiegojies pavecāks vīrietis.

-��� Kas te par traci?

-��� Vai jūs te strādājat? Raiens viņam uzsauca.

-Jā. Ejiet prom. Nama iemītnieks atcirta un dzīrās aiz�vērt logu.

-��� Mēs esam no policijas un gribam ar jums parunāt.

-��� Policija? Lai ari paziņojums �ķita atstājis iespaidu uz veco vīru, pagāja zināms laiks, līdz viņ� nokāpa lejā un at�vēra durvis. Viņam mugurā bija naktstērps, galvā naktsmice. Sirmā bārda bija ieslīgusi iekritu�ajos vaigos.

-��� Baznīcas zvani jau tā skaļi dimdina, un tad vēl jūs rī�bināt, viņ� �ēlojās. Sameklējis acenes un uzlicis tās, viņ� izskatījās ļoti izbrīnīts, kāpēc policists formastērpā biedro�jas ar ielas dauzoņu, kam rudie mati spraucas ārā no avī�zēna naģenes apak�as.

-��� Vai zināt, kas ir Opija lietotājs? ierunājās Raiens.

-���� Tomass de Kvinsijs? Nelikdamies zinis par Raienu apvalkātajās drēbēs, pārdevējs uzrunāja konsteblu Bekeru. Jā. Ko jūs no viņa gribējāt? Te viņu neatradīsiet. Jums va�jadzēja atnākt sestdien, tad būtu sastapu�ies.

-��� Mēs vēlamies iegādāties viņa sarakstītās grāmatas, Raiens paskaidroja.

Pārdevējs nenolaida skatienu no Bekera uniformā. Tās izķer diezgan ātri. Man tikai da�as ir paliku�as.

-��� Mums tās ir jāizlasa, Raiens nerimās.

Vecais pārdevējs joprojām izlikās neredzam runātāju un teica Bekeram: Svētdienās veikals nav atvērts. Bet at�nāciet pēc dievkalpojuma. Konstebla labā es izdarī�u iz�ņēmumu.

-��� Mums tās jāizlasa jau tagad, Raiens strupi noteica, pa�spraucās vecajam vīram garām un iegāja veikalā.

Ādas vākos iesietajai grāmatai vēl nebija pārgrieztas la�pas. Bekers prata neizrādīt pārsteigumu, kad Raiens, ne�daudz pavilcis aug�up bik�u staru, no maksts, kas bija pie�stiprināta pie kājas, izvilka nazi un ķērās pie grāmatas.

-��� Tikai uzmanīgi! pārdevējs iebilda. Pircēji ir prasīgi pret to, kā tiek apgrieztas lapas. Konstebl, kop� kura laika jūs ļaujat cietumniekiem nēsāt dun�us?

-���� �is vīrs nav cietumnieks. Tas ir detektīvinspektors Raiens.

-��� Ak, tā. īrs. Ve�uks pamāja, it kā viņa aizdomas būtu apstiprināju�ās.

-��� Pastāstiet par grāmatu "Spriedumi par slepkavību, vie�nu no smalkajām mākslām", lūdza Raiens.

-��� Izskatās, ka jūs par �o tematu zināt vairāk nekā es.

Raiens cie�i lūkojās vecajā vīrā tik ilgi, kamēr tas, it kā

padodoties, pacēla rokas.

-���� Ja jūs domājat de Kvinsija esejas� pārdevējs no�vilka.

-��� Tātad ir vairākas? De Kvinsijs sarakstīja vairāk nekā vienu eseju par slepkavību? Raiens tincināja.

-��� Kopā trīs. Visas iekļautas tai sējumā, kuru jūs pa�laik pūlaties izpostīt. De Kvinsijam slepkavību temats nudien ir tuvs sirdij.

-��� Kādu slepkavību?

-��� Sarakstījis darbu "Angļu opija lietotāja grēksūdze", nākamo grāmatu viņ� solīja nosaukt par "Slepkavas grēksūdzi". Abi policisti izskatījās pārsteigti, bet pār�devējs turpināja: Ta�u viņ� uzrakstīja nevis grāmatu par slepkavo�anu, bet gan trīs esejas par to. Viņ� at�vēra sējumu.

Raienu un Bekeru satrieca de Kvinsija rakstītais par vī�rie�u klubu, kurā tiek lasītas lekcijas par ievērojamākajām slepkavībām cilvēces vēsturē. Cikls bija nosaukts par "Viljamsa lekcijām", �ādi iemū�inot par vairāku cilvēku noga�linā�anu apsūdzēto D�onu Viljamsu.

-����� Mans Dievs, skat, kā de Kvinsijs slavina tās slepkavī�bas! Raiens iesaucās. "Di�ākās jebkad pastrādātās slep�kavības. Viņa �ilbino�ā ģenialitātes spozme ir nepārspē�jama".

-����� Un palasiet �o arī. Bekers pārsteigts citēja: "Vislie�liskākās gadsimtā. Tās nav un nekad arī netiks pārspētas. Ģeniāli! Visas pārējās slepkavības nobāl �ī tum�sārtā noda�rījuma priek�ā."

-��� Izklausās, ka de Kvinsijs ir jucis.

Policisti noskaidroja, ka de Kvinsija jaunākā eseja par slepkavību publicēta tikai pirms mēne�a. Tajā Opija lieto�tājs piecdesmit satrieco�i asiņainu aprakstu pārbagātās lap�pusēs attēlojis abas Viljamsa pastrādātās slepkavību virknes. Tobrīd, 1854. gadā, kop� tiem notikumiem bija aizritēju�i �etrdesmit trīs gadi, ta�u slepkavību spilgtais apraksts ra�dīja iespaidu, ka tās notiku�as iepriek�ējā vakarā.

"Viljamss lauza ceļu cilvēku pilnajās ielās, sava mēr�ķa vadīts. Kas sacīts, tas jādara. Un �ovakar viņ� bija sev apzvērējies, ka piepildīs nesen iecerēto plānu, sējot milzu izbīli Londonas varenajā sirdī. Viņ� bija izgājis no īrētās istabas un devās �ajā drūmajā uzdevumā ap vien�padsmitiem vakarā, gan nedomādams sākt tik agri, ta��u bija nepiecie�ams izlūkot apkārtni. Darbarīkus viņ� nesa, cie�i iesaiņotus zem platā, brīvi krīto�ā mēteļa."

Raiens norādīja uz nākamo lappusi. Mārs aizslēdza veikalu tikai pusnaktī. Viljamss slapstījās ēnās ielas pretējā pusē. Kalpone izgāja no nama un devās uzdevumā. Pienā�ca naktssargs un palīdzēja Mārām aizvērt logu slēģus. Tad�

"Viljamss gaidīja, līdz noklust aizejo�ā naktssarga soļi, uzkavējās vēl kādu pusminūti, bet, kad �īs bries�mas bija prom, draudēja citas Mārs varēja aizslēgt durvis. Ja tirgotājs durvju atslēgu pagriezīs kaut rei�zi, Viljamss vairs netiks iek�ā. Tāpēc viņ� steig�us ie�metās namā un ar veiklu kreisās rokas kustību pagrieza atslēgu, tā ka Mārs nemaz nepamanīja �o liktenīgo ka�ra viltību."

-����� Ar veiklu kreisās rokas kustību, Bekers izbrīnīts �uk�stēja. Kā de Kvinsijs varēja zināt, ka Viljams aizslēdzis durvis ar kreiso roku?

"Nonācis pie letes, viņ� izsacīja Mārām vēlē�anos ie�gādāties nebalinātu vilnas zeķu pāri."

-������ Nebalinātu zeķu pāri? Kā de Kvinsijs par tām uzzinā�ja? Telpā tobrīd atradās tikai upuris un slepkava.

"Pre�u izkārtojumu slepkava jau bija iegaumējis. Lai tiktu pie konkrētā saiņa, Mārs bija spiests uzgriezt pir�cējam muguru un papūlēties aizsniegt plauktu, kas at�radās astoņpadsmit collu virs pa�a galvas."

-������ Astoņpadsmit collu? Kā de Kvinsijs var apgalvot tik precīzi? Raiens izsaucās.

"�āda veikalnieka poza slepkavniekam bija pilnīgi parocīga brīdī, kad Mārs pavērsa pret viņu pakausi, noziedznieks veikli izrāva no sava platā mēteļa apak��as smagu kuģa namdara āmuru un ar vienu vienīgu si�tienu pilnīgi apdullinaja upuri, laupot tam spēju preto�ties."

-������������ Tie�i tāpat notika vakar. Uz grīdas mētājās nebalinātu zeķu pāris. Veikalnieks noteikti sniedzās pēc tām, Bekers sacīja. Paskatieties �ajā vietā, kur rakstīts par mazuli!

"�eit acīmredzot slepkavu apgrūtināja divas lietas: vispirms pusapaļais pārsegs �ūpuļa galvgalī, kuru viņ� ar āmuru sadauzīja gabalos, un pēc tam sedziņas un spilventiņi, kas bija sakrauti mazulim ap galvu un da�ļēji pasargāja to no āmura belzieniem. Tālab viņ� pabei�dza iesākto, ar bārdas nazi pār�ķeldams mazajai, nevai�nīgajai radībiņai rīkli. Pēc tam, itin kā apmulsis, viņ� uzlūkoja pa�a pastrādātās zvērības un tad rūpīgi sakār�toja gultasveļu virsū miru�ajam bērniņam."

-��� Tie�i tādu ainu ieraudzījām mēs.

-��� Otrā reize, pēk�ņi ieteicās Raiens.

-��� Par ko jūs runājat?

-������������� Viljamss noziegumu pastrādāja divreiz, Raiens atgā�dināja, un, pār�ķīris lappusi, sāka lasīt par �au�alīgajām tavernas īpa�nieka, viņa sievas un kalpones slepkavībām, kas norisinājās pēc divpadsmit dienām.

-��� Ievērojāt tavernas īpa�nieka vārdu? Bekers vaicāja.

-��� Kas tajā īpa�s?

Bekers iebakstīja ar pirkstu kādā vietā grāmatā: Viņa vārds bija D�ons Viljamsons.

-��� Un tad? vaicāja Raiens.

-������������ Slepkavu sauca D�ons Viljamss. Otro slepkavību upu�ri sauca D�ons Viljamsons.

Raiens neizpratnē pavērās uz konsteblu.

-������ D�ons Viljamss. D�ons Viljamsons. It kā viņi nāktu no vienas un tās pa�as ģimenes, Bekers skaidroja. It kā tēvs nogalinātu dēlu.

-������� Tā noteikti ir sagadī�anās. Raiens iebilda. Ja slep�kava un upuri būtu radnieciski saistīti, komisārs to piemi�nētu. Turklāt �āda versija nav iedomājama dzīvē. Viljamss bija jauns, drīzāk viņ� varētu būt tavernas īpa�nieka dēls, nevis tēvs. Tamlīdzīga spriedelē�ana pie jēgpilna gala ne�noved. Būtiskāk ir tas, cik detalizēti Opija lietotājs aprak�sta slepkavības.

"Kalpone tobrīd tupēja uz ceļiem pie kamīna, pabei�dza tīrīt restes un brīdi, kad istabā ienāca slepkava, krā�va kamīnā malku un ogles. Misis Viljamsone sagadī�a�nās pēc bija uzgriezusi durvīm muguru. Iekams kāds viņu ieraudzīja, Viljamss ar spēcīgu zvēlienu pa pakau�si apdullināja un noguldīja tavernas saimnieci uz grīdas. Sitiens ar lauzni sadragāja uz mutes guļo�ās sievietes pakau�a apak�ējo daļu. Kritiena izraisītais blīk�ķis pie�vērsa kalpones uzmanību viņa paguva vienreiz ie�kliegties, kad slepkavnieks jau uzbruka, pacēlis savu darbarīku, un zvēla tik spēcīgi, ka viņas galvaskausa kaula �ķembas iedūrās smadzenēs. Abas dzīvības bija neglabājami izpostītas, tāpēc turpmākās zvērības būtu nevajadzīgas tomēr slepkavnieks nerimās un ar vie�nu kustību katrai sievietei pārgrieza rīkli. Sprie�ot pēc pozas, kalpone bija bez preto�anās pavērsusies pretī si�tienam, un vēlāk ļaundarim atlika vien atgāzt miru�ās sievietes galvu un viegli piekļūt kaklam."

-��� Jūtos tik nelāgi, it kā es pats atrastos tai istabā, Bekers klusi novilka. Pagāju�i �etrdesmit trīs gadi pēc slep�kavībām, bet Opija lietotājs par tām raksta kā par vakar�dienas notikumu.

-�� Ar kādu tīksmi viņ� raksta par asinīm! Raiens paķē�ra grāmatu un pietrūkās kājās. Mums ar viņu jāparunā.

-��� Ar ko jūs gribat runāt? ievaicājās grāmatu pārdevējs. Ar de Kvinsiju? Lejup pa pakāpieniem nodipēja soļi, ve�cais vīrs, pārģērbies un ar baznīcas grāmatu rokā, bija ga�tavs doties uz dievkalpojumu.

-��� Jūs minējāt, ka viņ� bija sestdien ienācis, Bekers at�gādināja.

-��� Sēdēja tur, tajā krēslā. Nejutās ērti. Piere viņam bija sviedriem noplūdusi. Un viņ� cilāja kājas, itin kā soļo�dams. Dro�i vien alka opija tinktūras. Ta�u de Kvinsija meita ik pa laikam pienesa tasi tējas, viņ� atbildēja uz pir�cēju jautājumiem, un jāatzīst, ka es pārdevu daudz grā�matu. Starp citu, vai jūs domājat iegādāties pa�u sabojāto sējumu?

-��� Policijas vajadzībām. Ar atlaidi.

-��� Par atlaidi mums nebija runas.

Raiens nolika uz galda naudu, pusi grāmatas cenas. Vai jūs zināt, kurp viņ� devās?

-��� Es zinu tikai to, ka viņ� dzīvo Edinburgā.

-���� Viņ� ta�u nedevās visu �o gabalu atpakaļ uz Skotiju? Tikai ne to!

-��� Man radās iespaids, ka visu nākamo nedēļu viņ� ko�pā ar meitu paliks tepat, Londonā.

-��� Kur? Raiens noprasīja.

-��� Nav ne jausmas. At�ķirībā no policijas� Ve�uks nie�vājo�i palūkojās uz Raiena apvalkātajām drānām. �es neuzdodu cilvēkiem personiskus jautājumus. To varētu zināt viņa izdevējs.

-��� Kur lai meklējam viņa izdevēju?

-��� Adrese ir grāmatā, par kuru samaksājāt tikai pusce�nu. Ta�u, ja gribat visdrīzākajā laikā aprunāties ar Opija lie�totāju, �ī adrese jums diez vai līdzēs.

-��� Kāpēc ne?

-��� Arī izdevējs atrodas Edinburgā.

Raiens un Bekers izsteidzās no grāmatu veikala un ie�kāpa policijas ratos.

-��� Uz dzelzceļa staciju pie Vaterlo tilta! Raiens uzsauca ku�ierim.

Rati aiztraucās pa ielu, un baznīcēni, kas devās Sv. Pā�vila katedrāles virzienā, ar nepatiku nopētīja Raienu raup�jajā, vienkār�ajā apģērbā, acīmredzot noturēdami viņu par arestantu.

-��� De Kvinsijs rakstīja par divām slepkavību virknēm, vai ne? Bekers ierunājās.

Raiena skatiens liecināja par neizpratni, kāpēc Bekers at�gādina tik pa�saprotamu faktu.

Jā, Retklifas lielceļa lietā tika pastrādātas divas slep�kavību virknes. Mēs ta�u to zinām.

-��� Vai, jūsuprāt, tagad varētu notikt vēl viena virkne slep�kavību?

Kad rati piebrauca pie Vaterlo tilta, namu rindas bei�dzās, un skatienam pavērās platā upe ar tvaikoņiem, bar��ām un vieglām laiviņām, kuru saceltie viļņi saplūda ar augstajiem upes viļņiem.

Bekers pamanīja, ka Raiens lūkojas sev pie kājām, nevis veras uz pla�o, vareno ūdeņu klaju. Detektīvs sēdēja, cie�i pieķēries ratu malai. Tikai tad, kad rati nobrauca no tilta otrā pusē un upe palika aiz muguras, Raiens atslābināja tvē�rienu un pacēla galvu.

-��� Vai jums kaut kas kai�? Bekers apvaicājās.

-��� Kāpēc jūs tā domājat?

-��� �ķita, ka brauciens pāri upei jums rada raizes.

-��� Man raizes rada slepkavības.

Rati nonāca pie arkām, uz kurām balstījās Vaterlo tilta dzelzceļa stacija, un iebrauca milzīgajā celtnē.

Raienam atmiņā vēl bija tie laiki, kad dzelzceļ� nepastā�vēja. Pirmais slie�u ceļ� tika izbūvēts 1830. gadā starp Li�verpūli un Man�estru; togad viņam bija se�padsmit gadu. Pirms tam cilvēki lielākoties ceļoja zirgu vilktās karietēs, kas, kā atzīmēja komisārs Meins, spēja pārvietoties pat ar ātrumu desmit jūd�u stundā, lai gan tādu pārsteidzo�u āt�rumu spēja uzturēt tikai pasta rati, kuriem stacijās mainīja zirgus. Tagad, kad valstī krustu �ķērsu stiepās dzelzceļi, cil�vēki attālumu varēja pieveikt ar vēl nesen neaptveramu āt�rumu se�desmit jūd�u stundā.

Tomēr, lai �āda kārtība funkcionētu, vilcienu pienāk�a�nas un atie�anas laikiem bija jāiekļaujas striktā grafikā. Tas izraisīja krasas pārmaiņas sabiedrības laika un attāluma uz�tverē. Pirms dzelzceļa izbūves kādā ciematā ziemeļrietumu Anglijā pulkstenis rādītu desmit minūtes pāri septiņiem, bet simts jūd�u attālajā ciematā par divdesmit minūtēm vai�rāk. �āda nesakritība nebūtu būtiska, ja cilvēks ceļotu ka�rietē un ceļā starp �iem ciematiem paietu vairāk nekā des�mit stundas.

Toties mūsdienās, kad vilcieni traukdamies pieveic �īs simts jūdzes vienā stundā un �etrdesmit minūtēs, pulkste�ņu rādījumu at�ķirības da�ādos ciematos bija svarīgi no�vērst. Ja neliela laika nobīde rastos visās apdzīvotajās vie�tās, saskaņots saraksts būtu neiespējams. Visos dzelzceļa un drīz visos pārējos Anglijas pulksteņos tika uzstādīts vienāds laiks, ko noteica Karaliskās Grini�as observatorija Londo�nā ātri vien to nodēvēja par Dzelzceļa laiku.

Pārsteidzo�ā kārtā ziņas spēja traukties vēl straujāk ne�kā vilciena pasa�ieri, mērojot simtiem jūd�u garu attālumu nevis da�u stundu, bet apbrīnojami! da�u sekun�u lai�kā; tas tādēļ, ka, dzelzceļu tīkliem papla�inoties, gar slie�dēm ierīkoja telegrāfa līnijas. Operatori, klabinādami taus�tiņus, nodeva tālāk ziņas neiedomājamā ātrumā.

Iegājis dzelzceļa stacijas telegrāfa kantori, Raiens lika no�sūtīt telegrammu D�eimsa Hoga izdevniecībai, kas atrodas Skotijas pilsētā Edinburgā, Nikolsonstrītā 4 tā vēstīja grā�matā ievietotā adrese.

Cilvēki briesmās. Nekavējoties atsūtiet To�masa de Kvinsija Londonas adresi.

-��� Telegrammas teksts liek domāt, ka briesmas draud pa��am de Kvinsijam, ieteicās Bekers.

-��� Tā mēs varētu drīzāk saņemt atbildi.

Kamēr viņi sarunājās, vēsts nonāca Edinburgas telegrā�fā. Pēc da�ām minūtēm kurjers ar aizlīmētu aploksni tika nosūtīts uz Hoga biroju; ja izdevējs nebūs tur sastopams (un svētdienas rītā tas ir ļoti ticams), kurjers iztaujās visus kaimiņus, līdz noskaidros Hoga mājas adresi.

Otru telegrammu Raiens nosūtīja uz Edinburgas polici�jas iecirkni.

Slepkavības izmeklē�ana. Steidzami sameklēt D�eimsu Hogu. Nepiecie�ama Tomasa de Kvinsija Londonas adrese.

-��� Tagad varētu nodomāt, ka de Kvinsijs ir aizdomās tu�ramais, Bekers atzīmēja.

-��� Vai tad nav? Salīdzinot ar Londonu, Edinburga ir ma�za pilsēta. Viena telegramma vēl �odien noteikti sasniegs mērķi. Pirms divdesmit gadiem, kad biju tāds pats konstebls kā jūs, uz Edinburgu nestiepās pat dzelzceļ�, kur nu vēl telegrāfa līnija. Tad mums �ai darbā paietu vairākas ne�dēļas.

-��� Ja nu Hogs ir izbraucis no pilsētas? Bekers prātoja. Iespējams, viņ� pat ieradies Londonā.

-��� Tad es lik�u patrulētājiem ievākt ziņas visās Londo�nas viesnīcās. Tā vai citādi, es esmu iecerējis noskaidrot, kur �is de Kvinsijs, jupis rāvis, atrodas.

Slepkavības vietā ņudzēja kā bi�u stropā.

Kad Raiens un Bekers izlēca no policijas ratiem, kāds konstebls ziņoja:

-��� Inspektora kungs, kaimiņi, ar kuriem es aprunājos, ne�ko nav pamanīju�i.

-��� Man arī neko nav izdevies noskaidrot, otrs piemeti�nāja. Miglas un aukstuma dēļ neviens nav rādījies ārā no mājas.

-��� Runāju ar naktstauriņu, kura esot redzējusi kādu sve��inieku, tre�ais piebilda.

-��� Jābūt lielas bezcerības māktai, lai vakar tādā aukstu�mā stāvētu uz ielas, Raiens sacīja policistam.

-��� Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa to ievērojusi. Ne�viens cits neesot redzēts.

-��� Viens no iemesliem? Raiens pārvaicāja.

-���� Sieviete apgalvoja, ka esot devusies klāt �im vīrie�tim, bet viņa skatiens it kā brīdinājis par briesmām, ja viņa ies tuvāk. Bargāku skatienu viņa savā mū�ā neesot redzējusi.

-��� Vai viņa varēja vīrieti aprakstīt?

-��� Gara auguma. Platiem pleciem. Jūrnieka mētelī un ce�purē. Dzeltena bārda.

-���� Dzeltena? Nav daudz vīru ar tādas krāsas bārdu. Iz�skatīsim katalogu, varbūt kāds līdzinieks trāpīsies.

Raiens zināja ja pēdējo desmit gadu laikā �is vīrs kaut reizi arestēts, viņa pieņemtie vārdi, vecums, garums, svars, tetovējumi, dzimumzīmes, rētas un citas pazīmes ir rūpīgi ieviestas katalogā.

-��� Vai viņa pamanījusi, kurp vīrs devies?

-��� Viņa apgalvo, ka rīkojusies prātīgi un uzgriezusi mu�guru un viņ� aizsoļojis uz pretējo pusi.

-��� Turpiniet izklau�ināt kaimiņus. Papla�iniet meklējamo loku!

Atgriezu�ies tavernā, Raiens ar Bekeru nonāca dibenis�tabā, kur divi patruļnieki pieskatīja rokudzel�os saslēgto vīrieti.

Joprojām pastāvēdams uz to, ka bijis piedzēries, arestē�tais nedz atcerējās to, kur iepriek�ējā vakarā bijis, nedz arī spēja nosaukt kādu, kur� varētu galvot par viņa atra�anās vietu laikā, kad tika pastrādātas slepkavības.

-��� Viņam kājās ir nagloti zābaki, Bekers norādīja Raienam. Pēdu nospiedumi bija citādi.

-���� Skaidrs, ka tie ir nagloti. Nav naudas jaunām zolēm, apcietinātais atņurdēja.

-��� Alla� var gadīties, ka pārauti citi apavi, Raiens iebil�da. Ta�u izmēru mainīt gan nav iespējams.

-��� To noskaidrosim. Bekers novilka gaudulīgajam ares�tantam zābaku no kājas un izgāja samērīt to ar nospiedu�miem, kuru atlējumi jau bija sacietēju�i. Pārāk mazi, viņ� atgriezies pavēstīja.

Raiens paberzēja skaustu. Gandrīz vai esam nonāku�i strupceļā.

-��� Detektīvinspektor Raien? Uzrunātais pagriezās pret konsteblu, kur� stāvēja uz sliek�ņa. Jūs meklēja kāds pui�ka. Viņam esot telegramma.

Atvēris aploksni, Raiens pasmaidīja. De Kvinsija Lon�donas adrese.

Emīli/as de Kvinsi/as dienasgrāmata. Turpināiums.

Maniem piedzīvojumiem ar tēvu es nu varu pievienot vēl vienu arestu. Konstebls Bekers un tas huligāns, kur� sevi nodēvēja par detektīvinspektoru Raienu, gan apgalvo pretē�jo, ta�u abu drūmās, nopietnās sejas izteiksmes un steiga, ar kādu mūs veda uz policijas ratiem, viņu teikto atspēkoja.

-��� Doties kopā ar jums uz Skotlendjardu? Kālab? tēvs noprasīja, kamēr mūs ietina miglas plīvuri.

-��� Mums ir jautājumi, atteica tas, kur� izskatījās pēc huligāna.

-���� Par ko?

-��� Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

-���� Visu, ko esmu gribējis par tām pateikt, esmu ierak�stījis savā jaunākajā grāmatā. Kādēļ jums "" svarīgi �etr�desmit trīs gadus veci notikumi?

-��� Es nerunāju par �etrdesmit trīs gadus veciem noti�kumiem, iebilda huligāns. Man grūti viņā saredzēt po�licijas detektīvinspektoru.

-��� Protams, ka slepkavības notika pirms �etrdesmit trim gadiem, tēvs iebilda. Vai detektīvi skolā nemācās? At�ņemiet tūksto� astoņi simti vienpadsmit no�

-���� Tās notika vakar vakarā, Raiens noskaldīja.

-���� Kā, lūdzu?

-��� Slepkavības pastrādātas vakar vakarā.

No �iem vārdiem gaiss �ķita kļuvis vēl saltāks. Pat caur miglas mutuļiem redzēju, kā tēvs iztaisno muguru.

-��� Slepkavības? Vakar vakarā?viņ� pārsteigts no�uk�stēja.

-���� Vai kāds var apstiprināt, kur jūs vakar vakarā atrā�dāties un ko darījāt starp desmitiem un pusnakti? vai�cāja Bekers.

No Raiena mutes �is jautājums skanētu izaicino�i, tur�pretim konstebls vērsās pie mana tēva ar cieņu.

-Nē.

-��� Lūdzu, pastāstiet, kur jūs tajā laikā bijāt! Arī �oreiz konstebla balss tonis iedro�ināja.

-��� Es nezinu.

-�� Jūs nezināt? Raiens rupji iejaucās. Vai opija tink�tūras lieto�ana ir vājinājusi jūsu atmiņu?

-��� Man ir lieliska atmiņa.

-���� Tad varbūt zāles jums tā apstulbināju�as prātu, ka neapjēdzāt, ko vakar vakarā darījāt?

-��� Es zinu, ko darīju. Tikai nezinu, kur tas bija.

Raiens pa�ūpoja galvu un dzēlīgi piezīmēja: Kādu

postu opijs nodara cilvēkiem!

Konstebls Bekers paspēra soli uz priek�u un pieklājīgi uzrunāja mani: Vāi drīkstu lūgt pēc jūsu vārda, mis?

-��� Emilija de Kvinsija. Esmu viņa meita.

-����� Vai jūs varat palīdzēt mums aptvert, ko jūsu tēvs stāsta?

-��� Es skaidri paudu savas domas. Viss ir saprotams, tēvs sacīja. Ja jūs būtu taujāju�i, ko es tobrīd darīju, ne�vis to, kur atrados, es būtu atzinis, ka pastaigājos.

-��� Pastaigājāties? Tik vēlu? Raiens atkal iejaucās. Mig�la mūs ietina aizvien cie�āk.

Es sāku noģist abu policistu iepriek� pārdomātu stratēģiju pa�puika pūlējās mūs iebiedēt, turpretim konstebls izturējās draudzīgi. Tie cerēja, ka �āda pre�ti�ķība mums sajauks prātus un mēs izpaudīsim ko noderīgu.

-����� Mans tēvs nostaigā lielus attālumus, es paskaidro�ju. īpa�i daudz laika viņ� pavada pastaigās, kad cen��as samazināt opija tinktūras devu.

-���� Kādā vasarā, ko pavadījām Ezeru novadā, tēvs ar lepnumu piebilda, es nostaigāju divus tūksto�us jūd�u.

-���� Divus tūksto�us jūd�u?Raienu �āds skaitlis samul�sināja.

-����� Te ir auksts, tēvs sacīja. Vai mēs varētu turpināt sarunu mājā, nevis uz ielas, visiem kaimiņiem dzirdot?

-���� Nē, mums ir jādodas uz Skotlendjardu, Raiens uz�stāja.

-����� Vai jūsu ratos ir ierīkota vajadzību telpa? Varbūt jūs pa ceļam apstāsieties, lai mēs to varētu apmeklēt? To pa�teicis, tēvs pagriezās pret mani. Atvaino par �o izteicie�nu, mana mīļā.

Nu pie stratēģiskās viltības ķērās tēvs, jo nekad agrāk viņ� nebija lietojis �o mui�niecības apzīmējumu atejai.

-��� Es piedodu, tēvs.

-���� Mūsu mājā ir ierīkota apbrīnojama vajadzību telpa, tēvs klāstīja Raienam un konsteblam Bekeram. Saim�niecības vadītāja pastāstīja, ka tā izveidota pēc ūdens ie�kārtas parauga, kādu pirms trim gadiem varēja aplūkot Lielajā Izstādē Haidparkā. Ja nemaldos, to esot izrādīju�i ar saukli: "Nospied un noskalo!" Izgudrotājs esot prasījis peniju par katru reizi, kad noskalots ūdens. Lielo Izstādi apmeklēja gandrīz se�i miljoni cilvēku. Padomājiet tik, katrs samaksāja peniju!

Raiens padevās un nopūties piekrita. Labi, labi. Ieie�sim mājā.

Kad visi �etri iegāja viesistabā, misis Vordena grozījās turpat tuvumā. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka nekas cits arī nebija gaidāms Opija lietotāju tūlīt nopratinās po�licija.

-��� Es iekur�u kamīnu, sieviete piedāvāja, nepārprota�mi vēlēdamās noklausīties sarunu.

-�� Nepūlieties, Raiens viņu atturēja. Mēs nepaliksim tik ilgi, lai istaba iesiltu.

-���� Tēvs kop� brokastīm nav neko baudījis. Lūdzu, at�nesiet tēju un biskvītus, es izrīkoju misis Vordenu. Bet viņa pat nepakustējās. Lūdzu! es neatlaidos.

Misis Vordena negribīgi devās izpildīt lūgumu, un vi�ņas kuplais tērps no�alca gar durvju stenderēm. Es pie�ņēmu, ka viņa par varītēm centīsies noklausīties sarunu no virtuves.

Pēc tam sākās liela staigā�ana, un visi ilgu laiku pa�vadīju�i aukstumā uz ielas apmeklēja to, ko tēvs vēl ar�vien dēvēja par vajadzību telpu, kas atradās pirmajā stā�vā. �o turīgo ļau�u Londonas daļu gan apkalpo uzņēmums, kas pa caurulēm piegādā ūdeni namos, to�mēr ūdens spiediens nav iepriek� paredzams. Tāpēc va�rētu gadīties, ka vajadzību telpā, ja to ierīkotu aug�stāvā, ūdens tomēr nebūtu nepiecie�amā daudzumā.

Visas �urpu turpu staigā�anas apjukumā es tomēr ie�vēroju, ka tēvs uzkāpj aug�stāvā. Necik ilgi, un viņ� at�griezās viesistabā. Lai arī telpā bija vēss, viņa pieri klāja sviedri. Pēc rīta pastaigas izraisītā pārguruma sviedru kār�ta mirdzēja, ta�u tagad izskatījās blāva; es no pieredzes zināju, ko tie�i tas nozīmē.

-��� Ak, tēvs� es vīlusies novilku.

Viņ� paraustīja plecus. Virsmēteļa kreisajā pusē bija re�dzams uztūkums, kur, bez �aubām, izspiedās kabatā ie�likts opija tinktūras flakons. Tas jau bija paredzams pēc tām mocībām, ko tēvam izraisa sarunas ar sve�iem cilvē�kiem.

-���� Kāpēc jūs tā teicāt? Vai kas atgadījies? konstebls Bekers iejautājās, raudzīdamies te uz mani, te uz tēvu. Viesistabas lampas apgaismojumā es pamanīju, ka poli�cistam uz zoda ir rēta. Tam par spīti, viņu bija patīkami uzlūkot.

-���� Mana meita vienīgi vēlas norādīt, ka ir nogurusi.

-���� Glu�i pretēji, tēvs.

-������� Vai vakar vakarā jūs devāties pastaigā? Raiens jautāja.

-���� Beidzamā laikā es izjūtu nemieru, tēvs sacīja. Es nekautrē�os atzīt, ka esmu iekrājis ievērojamus parādus. Bija brīdis, kad es maksāju īri par se�ām da�ādām vie�tām vienlaikus.

-����� Tēvs, ja tu nebūtu tādos daudzumos iegādājies grā�matas, lielākā daļa �o mājvietu tev būtu liekas. Es pa�griezos pret konsteblu Bekeru un paskaidroju: Viņ� pie�pilda vienu māju ar grāmatām, tad noīrē otru un pēc tam nākamo.

-����� Tās ir ģimenes darī�anas, Emilij. Sve�iniekam nav par tām jāzina tik sīki. Da�i namīpa�nieki izrādījās ciet�sirdīgi, iesūdzēja mani tiesā un pat panāca, ka mani ie�met cietumā.

-����� Cietumā? Raiens pārvaicāja visnotaļ Ieinteresētā tonī.

-��� Jā, cietumā. Kā gan es varēju strādāt, nomaksāt pa�rādus un uzturēt savu nu jau nelaiķi sievu un tolaik vēl astoņus bērnus? Draugi sedza manas saistības, un mani atsvabināja, bet tad, protams, es biju parādā ne tikai nam�īpa�niekam, miesniekam, maizniekiem, bet arī draugiem, un nu jūs apjau�at, kā tas viss krājās un auga. Da�brīd, vairīdamies no tiesu izpildītājiem, es biju spiests pārlaist nakti siena kaudzēs, ta�u tas bija nieks, salīdzinot ar iz�misumu, ko savulaik piedzīvoju septiņpadsmit gadu ve�cumā, mitinādamies Londonas aukstajās ielās.

Bekers sarauca pieri un jautāja:

-��� Mis de Kvinsij, vai jūsu tēvs alla� tā runā?

-��� Kā es runāju?Tēvu �āds jautājums samulsināja.

-���� Tik daudz vārdu tādā ātrumā.

-��� Es nemaz nerunāju ātri, tēvs iebilda. Glu�i otrā�di, visi pārējie runā lēnām. Es uzklausu katru vārdu un vēlos, kaut cilvēki pasteigtos izsacīt savas domas. Konstebl Beker, es negribētu runāt tik tie�i, ta�u cauri jūsu formas�tērpa biksēm no kreisā ceļgala sūcas asinis.

-��� Asinis? Bekers paraudzījās uz kāju. Ak tā. Lai�kam būs pārplīsusi kāda �uve.

-��� �uve?

-��� Mani naktī sakoda divas cūkas.

Tagad bija tēva kārta izrādīt apjukumu.

Misis Vordena atgriezās ar tēju un biskvītiem, tērpa pla�tā apak�daļa gandrīz iesprūda durvju ailā. Sieviete no�vietoja paplāti uz galda un, salējusi visiem tēju, nostājās maliņā.

-����� Tencinu, sacīja Raiens, skaidri likdams manīt, ka saimniecības vadītājas pakalpojumi vairs nav nepiecie�ami.

Sarūgtinātā misis Vordena nozuda virtuvē, kur pilnīgi noteikti centās noklausīties.

-��� Jūs runājāt par slepkavībām, tēus atgādināja.

-��� Jā, Raiens apstiprināja. Slepkavības notiku�as va�kar vakarā pie Retklifas lielceļa.

Tēvs samiedza zilās acis. Cik upuru?

-���� Pieci. Trīs pieaugu�ie un divi bērni.

-����� Vai dieniņ! tēvs nopūtās. Izskatīdamies pilnīgi sa�grauts, viņ� iebāza labo roku mēteļa kabatā, izņēma fla�konu un ie�ļāca tējas tasē rubīnsarkanu �ķidrumu.

-��� Ko jūs darāt? Raiens noprasīja.

-��� Uzņemu zāles.

-���� Zāles? Kas tās par zālēm, ko izsniedz flakonos? Vai tas ir alkohols?

-���� Nē. Nu, zināmā mērā tomēr ir. Bet patiesībā nav.

-���� Nesakiet, ka tā iropija tinktūra.

-������ Es jau teicu, es dzeru zāles. Mani moka spēcīgas se�jas sāpes. Opija tinktūra ir vienīgais līdzeklis, kas spēj tās remdēt.

-��� Sejas sāpes?

-����� Un kuņģa traucējumi. Tēvs iedzēra prāvu malku no tasītes. Tas sākās vēl tad, kad biju jauneklis.

Konstebls Bekers norādīja uz tējas tasi. Bet jūs ielējāt vismaz unci.

Tēvs iemalkoja vēl.

-����� Paga! Konstebls pastiepa roku pēc tasītes. Aug�stais Dievs, cilvēk, vai jūs grasāties sevi nogalēt?

Tēvs pievirzīja tasīti sev tuvāk, neļaudams konsteblam Bekeram to satvert. Nogalēt? Sviedru kārtiņa tēvam uz pieres kļuva manāmāka, tomēr vēl nespodrāka. Cik dī�vainas iedomas! Viņ� norādīja uz priek�metu, ko turēja rokā Raiens. Redzu, ka jums ir mana jaunākā grāmata.

-����� "Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām", Raiens skaļi izlasīja nosaukumu.

Tēvs iemalkoja vēl mazliet �ķidruma no tasītes. Jā, tā sauc vienu no esejām �ajā grāmatā.

Bekers paraudzījās uz mani un sacīja:

-��� Mis de Kvinsij, vai jūs nevēlētos pievienoties saimnie�cības vadītājai vai arī doties uz savu istabu?

-��� Kāda iemesla dēļ es varētu to vēlēties?

-��� Es bīstos, ka mūsu saruna varētu jūs satraukt.

-���� Es esmu lasījusi tēva darbus. Es zinu, kas tajos ap�rakstīts.

-���� Tik un tā, satricinājums var izrādīties pārāk liels.

-���� Ja jutī�os satriekta, tad aizie�u, es stingri noskal�dīju.

Kādu brīdi neviens nebilda ne vārda. Raiens un konstebls Bekers lūkojās viens otrā, itin kā nevarēdami vie�noties par turpmāko rīcību.

-����� Ļoti labi, palieciet, ja tā uzstājat, Raiens attrauca. Tūksto� astoņi simti vienpadsmitajā gadā D�ons Viljamss iegāja Retklifas lielceļa veikalā, kuru saimnieks jau grasījās slēgt. Ar āmuru, uz kura bija iezīmēti iniciāļi D�. P., viņ� sadragāja galvaskausu veikala īpa�niekam, viņa sievai, zīdainim un kalponei. Pēc tam viņ� mazulim pār�grieza rīkli.

Man radās iespaids, ka Raiens nevajadzīgi sabiezina krāsas, lai pamudinātu mani atstāt istabu, ta�u es nocie�tinājos un neizrādīju savas izjūtas.

-���� Tā tas notika, tēvs apstiprināja.

-���� Tie�i tādi pa�i notikumi norisinājās Retklifas lielceļa apkaimē vakar vakarā, Raiens stāstīja. Tikai �oreiz no�galināti divi bērni.

-���� Divi bērni? Tēvs lēni novietoja tasi uz galda. Ak vai!

-���� Mums radusies laba tiesa jautājumu, Raiens turpi�

ni

nāja. Kā jūs varat tik precīzi, tādos sīkumos zināt, kā izdarītas slepkavības pirms �etrdesmit trim gadiem? Kā�dēļ pat pēc tik ilga laika jūs slavināt �īs slepkavības? Kā�dēļ vēl pirms mēne�a jums �ķita svarīgi tās tik ārkārtīgi sīki un izteiksmīgi aprakstīt? Visbeidzot es jautā�u vēlreiz� kur jūs atradāties vakar vakarā desmitos?

-���� Un arī �oreiz mana atbilde būs tāda pati. Es staigāju pa ielām.

-���� Pa kurām ielām?

-��� Man nav ne jausmas. Es biju nogrimis domās.

-��� Jūs gribat, lai noticam, ka jūs nepievērsāt ne mazā�ko uzmanību apkārtnei?

-���� Miglā? Pat tad, ja es nebūtu tā aizdomājies, tur ne�būtu nekādas apkārtnes, ko ievērot.

-���� Par ko jūs bijāt aizdomājies?

-���� Par kādu personisku jautājumu.

-����� Kad notikusi slepkavība, nav tādu personisku jautā�jumu, par kuriem mēs nedrīkstam izpra�ņāt.

Es vairs nejaudāju ciest klusu. Tas ir neprāts! Jūs ta��u neapgalvosit, ka manam tēvam ir kāds sakars ar �īm slepkavībām?

-���� Viņ� �ai jautājumā ir zino�s. Viņ� ir apsēsts ar tām.

-��� Ar slepkavībām, kas notiku�as pirms �etrdesmit trim gadiem! Nokaunējusies, ka esmu tā pacēlusi balsi, es turpināju runāt klusāk, ta�u diezgan bargā tonī. Mans tēvs pelna iztiku ar rakstiem �urnālos. Lāgiem viņ� skar sensacionālus tematus, lai izdevēji spētu pārdot vairāk ek�semplāru. Un slepkavības interesē daudzus.

-������ Vakar vakarā mēs to pieredzējām, Raiens piezīmē�ja. Viņ� paraudzījās uz konsteblu Bekeru, it kā dodot mā�jienu pārņemt sarunas pavedienu.

-����������� Mis de Kvinsij, policists mani uzrunāja. Bija jau��ams, ka viņ� rauga izpelnīties manu labvēlību. Vai jums ir kāda nojausma, cikos jūsu tēvs atgriezās no pastaigas pa ielām?

-��� Nav gan.

-���� Vai jūs zināt, cikos viņ� izgāja no mājas?

-��� Ap deviņiem vakarā dzirdēju tēva soļus uz kāpnēm.

-���� Stunda laika, lai desmitos nonāktu līdz veikalam, Raiens pusbalsī aplēsa. Cilvēkam, kur� radis nosoļot lie�lus gabalus, tas ir izdarāms.

-����� Vai dzirdējāt viņu atgrie�amies? Konstebls Bekers man jautāja.

-Nē.

-����� Trijos naktī! no virtuves atskanēja misis Vordenas sauciens.

-���� Patiesi teikts, tēvs piebalsoja. Es pārrados trijos naktī.

-��� Pietiekami daudz laika, lai kājām atnāktu no veika�la, Raiens norūca zem deguna.

Vairs pār sevi nevaldīdama, es skaļi iesaucos: Jūs pa�skatieties uz viņu! Manam tēvam ir se�desmit deviņi ga�di! Viņ� ir maza auguma! Vārgs!

-��� Es esmu tievs, tēvs mani izlaboja. Toties vārgs ne, Emilija. �omēnes vien� un �odien ir vienpadsmitais da�tums� es esmu nosoļojis simtu un piecdesmit jūdzes.

-����� Vai jūs no tiesas pieļaujat, ka manam tēvam ir tik daudz spēka, lai sadragātu galvas trim pieaugu�iem cil�vēkiem ar� Kā jūs teicāt? Kas izmantots?

-��� Kuģa namdara āmurs, Bekers atgādināja.

-��� Dro�i vien smaga manta.

-���� Varens darbarīks.

-������������ Aplūkojiet tēva rokas. Abi pagriezās pret tēvu; var�būt pie vainas bija opija tinktūra, ta�u krēslā viņ� izskatī�jās sarāvies mazāks, un viņa kājas tik tikko skāra zemi. Jūsu aprakstītās darbības viņam nebūtu pa spēkam, es uzsvēru.

-���� Vienam pa�am ne, Raiens atteica, bet to varētu paveikt divi cilvēki; viens ar zinā�anām, otrs ar spēku.

-��� Jūs man laupāt pacietību, es aizrādīju. Vēl tikai pietrūka jūsu pieļāvuma, ka patiesībā es nācu tēvam tal�kā nogalināt visus �os ļaudis. Vai jūs vēlaties zināt, kur es atrados desmitos vakarā?

-��� Goda vārds, mis de Kvinsij, es nedomāju�

-��� Es atrados gultā. Tomēr bīstos, ka man nebūs nevie�na liecinieka.

Abu vīru bārdainajos vaigos sakāpa sārtums.

-��� Izmantots kuģa namdara āmurs? tēvs pārvaicāja.

-��� Jā, atbildēja Raiens. Vai izprotat tā nozīmi?

-��� Paralēle ar manu eseju bija tik precīza?

-��� Precīzāka, nekā varat iedomāties. Amūra galvā bija iegravēti iniciāļi. Vai gribat minēt, kādi tie ir?

-��� D�. P. Tas ta�u nav iespējams.

-����� Tomēr ir. Uz āmura patie�ām bija iegravēti burti D�. P. Tādi pa�i rotāja āmuru, ar kuru nogalināti cilvēki pirms �etrdesmit trim gadiem un kuru jūs aprakstījāt sa�vās esejās par slepkavību kā brīni�ķīgu mākslu. Tagad es uzstāju, Raiens sacīja un piecēlās kājās, lai jūs doda�ties mums līdzi uz Skotlendjardu un atbildat uz mūsu jau�tājumiem pienācīgākos apstākļos.

-��� Nē, tēvs iebilda. Es nebrauk�u kopā ar jums uz Skotlendjardu.

Raiens spēra soli viņam pretī. Jūs maldāties. Ticiet man, ser,jūs brauksiet mums līdzi uz Skotlendjardu. Vai nu pats pēc savas brīvas gribas, vai ar piespie�anu, tā nu ir jūsu izvēle.

-���� Nē, tēvs atkārtoja. Viņ� izdzēra pēdējās opija tink�tūras lāses no tasītes. Uz Skotlendjardu es nedo�os. Bai�dos, ka �o notikumu mēs varam pārrunāt tikai vienā vietā.

-Ak tā? Un kur tāda būtu?

-���� Tur, kur slepkavības pastrādātas.

Nakts tumsa jaucās ar aizvien biezāko miglu. Uz ielas veikala priek�ā vairs krustu �ķērsu nezibeņoja policijas luk�turu stari. Izmeklē�ana bija atdūrusies strupceļā visi kai�miņi iztaujāti, visas iespējamās vietas pārmeklētas.

Tomēr uz ielas valdīja juceklis. Izkāpjot no policijas ra�tiem, Raiens ar Bekeru tūdaļ novērtēja situāciju. Lielākā da�ļa dienas laikā sastopamo cilvēku, saprotams, atradās sa�vās mājvietās un slēpās no �ausmām, kādas varētu nest nesen iestājusies nakts, ta�u ielās paliku�ie dzērāji sacēla troksni, kāds būtu pa spēkam desmitkārt lielākam pūlim. Viņi bija bruņoju�ies ar rungām, zobeniem un �autenēm, un Raiens jutās bezspēcīgs. Valstī, kurā nav likumu par iero��iem, �aujamie drīkst piederēt pat bērniem.

-��� Cik ilgi jūs te paliksiet un gādāsiet par mūsu dro�ību? noprasīja kāds nogalinātās ģimenes kaimiņ� konsteblam, kas stāvēja pie veikala.

-��� Kamēr ilgst izmeklē�ana.

-��� Un cik ilgi tas būs? Līdz nākamās dienas naktij?

-��� Iespējams, atbildēja policists.

-��� Iespējams? Un kā būs nākamajā nedēļā? Vai jūs �eit pa�rādīsieties?

-��� Nemācē�u atbildēt. Kamēr mēs uzturamies �eit, dau�dzās ielās policisti nepatrulē. Drīz mums būs jāatgrie�as sa�vos rajonos.

-���� Mans Dievs! Ja mēs pa�i neatradīsim slepkavu, mūs visus apkaus!

Raiens pamanīja, ka Opija lietotājs ar meitu pa�i, bez palīdzības, ir izkāpu�i no policijas ratiem. Par spīti detektīvinspektora ievērojamajiem pūliņiem viņu atrunāt, de Kvinsija meita bija atteikusies palikt mājās, un pats de Kvinsijs savukārt nebija pierunājams doties prom bez meitas.

-���� Man jāpārliecinās, ka ar tēvu nenotiek nekas ļauns, viņa apgalvoja un par pierādījumu savas klātbūtnes nepie�cie�amībai brauciena laikā pierunāja de Kvinsiju notiesāt vairākus cepumus. Tēva kuņģis ir tādā stāvokli, ka viņ� ēd, cik maz vien iespējams. Un �odien �ī ir pirmā reize kop� brokastīm, kad viņ� apēd kaut mazumiņu.

Raienam nekad nebija nācies sastapties ar �ādiem cilvē�kiem. Piecas pēdas un desmit collas garais Raiens bija ga�rāks nekā lielākā daļa viņa līdzcilvēku 1854. gadā un pilnī�bā atbilda prasībām par policista augumu. Turpretim de Kvinsijs nesniedzās pat līdz tālaika vidējam cilvēka garu�mam piecām pēdām un �etrām collām un bija kalsns, tādēļ �ķita vēl īsāks, varbūt tikai piecas pēdas gar�. Tomēr Opija lietotāja runasveids pilnībā disonēja ar augumu, jo glu�i vai piepildīja tuvāko apkārtni.

Arī tik apņēmīgu sievieti kā viņa meita Raiens vēl nebi�ja sastapis. Viņas izvēlētais apģērbs blūmeres apliecinā�ja valkātājas neatkarīgo raksturu. Lai gan negribīgi atzī�dams, ka jaunā sieviete ir pievilcīga, ar patīkamiem vaibstiem, zilām acīm, kas mantotas no tēva, un gludiem, tum�iem, pakausī sakārtotiem matiem, Raiens tik tikko val�dīja niknumu, kad viņu uzrunaja:

-��� Tagad redzat, cik neērtā situācijā jūs esat sevi nostā�dījusi, par visu varu gribēdama braukt līdzi. Nu jums nāk�sies stāvēt �eit, aukstumā, un paļauties uz konsteblu, kur� sargās jūs no �ī sala�ņu pūļa, kamēr mēs uzkavējamies mājā.

-��� Un kālab, lūdzams paskaidrojiet, es vēlētos palikt ārā, aukstumā?

-��� Nudien, jūs ta�u nevarat iet �ai namā.

-���� Kāpēc ne? Es esmu pieredzējusi nāvi, īpa�i mātes il�gās, moko�ās slimības laikā.

Raiens uzmeta Bekeram skatienu, it kā lūgdams viņu tikt ar sievieti galā.

Ta�u Bekers nepaguva kaut ko sacīt, jo Opija lietotājs at�vēra durvis un iegāja veikalā. Raudzīdams nezaudēt notei�cēja stāvokli, Raiens veikli paspraucās vecajam vīram ga�rām. Nākamajā mirklī veikalā iesteidzās arī Emilija ar Bekeru pa pēdām.

Līķi bija aizvākti, ta�u telpā arvien valdīja nejauka sma�ka. Raiens atskatījās uz Emiliju, baidīdamies, ka jaunā sie�viete noģībs. Ta�u pārsteidzo�ā kārtā izrādījās, ka viņa, no�bālējusi un piespiedusi pie deguna kabatlakatiņu, vairāk padevusies ziņkārei, nevis �ausmām.

Bekers aizvēra durvis, lai neļautu dzestrajai miglai ie�plūst mājā.

-���� Vai viss �eit ir palicis tā, kā slepkava atstāja? Ja ne�skaita aizvestos līķus? vaicāja de Kvinsijs.

"Vai varbūt tā, kā to atstājāt jūs ar savu līdzzinātāju?" Raiens nodomāja, ta�u skaļi sacīja: Nē, nav.

-��� Kas ir citādi? de Kvinsijs taujāja.

-���� Mans nolūks, piekrītot atvest jūs �urp, ir uzdot jautā�jumus jums. Nevis atbildēt uz tiem, Raiens atgādināja.

-��� Kas tie�i ir mainījies? de Kvinsijs jautāja un norādīja uz atvērtajām durvīm pa kreisi no letes. Es redzu uz gai�teņa grīdas krietni daudz sakaltu�u asiņu. Tās izplūdu�as, veidojot siluetus, it kā iezīmējot nokritu�us cilvēkus. Uz ku�rieni miru�os nogādāja?

-���� Kad mākslinieks bija rūpīgi visu uzskicējis, mirstīgās atliekas nonesa pagrabā.

De Kvinsijs saproto�i pamāja. 1854. gadā Londonā ne�bija apbedī�anas biroju. Miroņus līdz apbedī�anai glabāja mājās. Ģimenes locekļi novietoja tuvinieku miesas gultā, no�mazgāja un apģērba, lai miru�ais izskatītos kā aizmidzis. Da�kārt taisīja pēcnāves maskas un, attīstoties dagerotipijas tehnoloģijām, �ad tad tos arī nofotografēja. Kad nelai�ķis bija sagatavots, telpā drīkstēja ienākt sērojo�ie draugi un aplūkot mirstīgās atliekas. �ādi apciemojumi varēja ilgt pat piecas dienas, bet pēc tam noteikti vajadzēja sagādāt zārku.

Miru�ā mājā tad tika noturēta reliģiska ceremonija, pēc kuras zirga vilktos līķratos zārku veda uz kapsētu. Ta�u Londonas straujā izaugsme veicināja sare�ģījumus. Kapsē�tās, kas paredzētas trīs tūksto�iem kapavietu, vajadzēja ie�tilpināt pat astoņdesmit tūksto�us. Problēmu atrisināja, lai�ka gaitā sakraujot zārkus citu citam virsū desmit, divpadsmit vai piecpadsmit kārtās. Apak�ējie zārki sadalī�jās, un kapsētas darbinieki �o procesu paātrināja, atrokot zemes virskārtu un lēkājot pa virsējiem zārkiem, lai iegrem�dētu tos dziļāk un virsū varētu sakraut jaunus.

Vēlāk kapsētas tika ierīkotas jūdzēm tālu no Londonas centra, un tādēļ bēru procesijai, nogādājot nelaiķi līdz pē�dējai atdusas vietai, aiz zirga vilktiem līķratiem ceļā bija jā�pavada dienas lielākā daļa. Ta�u tikai pirms mēne�a no�vembrī -, uzbūvējot Londonas Nekropoles dzelzceļa staci�ju, bija ieviests kāds jauninājums. Tagad bērinieki varēja sakāpt īpa�ā vilcienā, kas viņus nogādāja uz nesen izvei�doto Brukvudas kapsētu divdesmit piecu jūd�u attālumā. Pēc apglabā�anas ceremonijas vilciens aizveda bēru viesus atpakaļ uz Londonu, ļaujot vienas dienas laikā paveikt vēl nesen neiespējamo.

Kvinsija jautājumu plūsmu pārtrauca negaidīts troksnis. To radīja soļi uz kāpnēm, nevis krak�ķi, sijām aukstumā saraujoties.

Uzlicis plaukstu uz steka pie jostas, Bekers aizstājās Emilijai priek�ā.

Gaitenī izstiepās ēna, kas aizsniedzās līdz pagraba kāp�ņu aug�galam.

Emilija baiļpilni ieelsās.

Piepe�i viņiem tuvojās kāds cilvēks, uzmanīgi apiedams sakaltu�o asiņu lāmas uz gaiteņa grīdas.

Bekers pazina vīrieti, kur� iepriek�ējā nakti bija klauvē�jis pie durvīm, lai atdotu slimajai brāļameitai segu. �is pats vīrs bija vadījis pūļa uzbrukumu sve�iniekam, kuru uzska�tīja par slepkavu.

Plecīgais vīrietis drūmi uzlūkoja policistus. Viņa mati bija izspūru�i. Pāri nosmulētajiem, ar nekoptu bārdu apaugu��ajiem vaigiem stiepās iz�uvu�u asaru pēdas.

Ieraugot veikalā nepazīstamus cilvēkus, viņ� sākumā sa�springa, ta�u tad ievēroja Bekera formastērpu un sacīja:

-��� Es esmu D�onatana brālis.

-��� Tas ir detektīvinspektors Raiens, Bekers noteica.

Miru�ā brālis pamāja. Es jūs pirmīt redzēju.

-��� Tra�a laikā. Jā.

-��� Konstebls, kas apsargāja veikalu, teica, ka drīkstu ie�nākt mājā.

-��� Jā, Raiens novilka.

-���� Izdarīju viņu labā visu, ko varēju. Nabaga D�onatans. Nevajadzēja viņam braukt �urp no Man�estras. Mums vis�pār nevajadzēja. Es izvietoju pagrabā dēļus un steķus. No�guldīju viņus uz dēļiem. Lūkoju iztaisīt pēc iespējas dabis�kāk, bet, lai Dievs viņiem stāv klāt� Vīrie�a balss aizlūza. Pēc tam, kad tas nelietis ar viņiem tā izrīkojies� kā lai viņus iztaisa dabiskus? Apbedītājs prasa se�padsmit mār�ciņu par bērēm. Bērniem vajagot baltus zārciņus. Mazulī�te� Acīs no jauna sariesās asaras. Pat par zīdaiņa bē�rēm jāmaksā. Un kur es rau�u se�padsmit mārciņu? Izpostīts es esmu. Tas neģēlis iznīdēja D�onatanu ar visu ģimeni, un nu arī es esmu izpostīts.

Asaras jaucās ar �ķidrumu no nāsīm. Izmisuma mākts, viņ� pa�ūpoja galvu.

Emilija viņam apliecināja savu līdzjūtību.

Gan Bekera, gan Raiena un īpa�i sērojo�ā vīrie�a pārstei�gums tikai pieauga, kad Emilija �ķērsoja istabu un pieskā�rās viņa rokai. Vienīgi de Kvinsija sejā nemanīja izbrīnu.

-��� Man jūsu no sirds �ēl, viņa bilda.

Nepieradis pie laipniem vārdiem, vīrietis samirk�ķināja acis. Tencinu, mis.'

-���� Mister?�

-���� Hejvērts.

-���� Mister Hejvērt, kad jūs pēdējoreiz gulējāt?

-���� Da�as stundiņas �e, da�as te. Nav bijis laika. Patiesī�bu sakot, domas aizdzen miegu.

-��� Un� kad jūs pēdējoreiz ēdāt? Es manu, ka esat lieto�jis alkoholu.

-��� Atvaino�anu mis. Bet es biju tā satriekts, ka�

-��� Jums nav jāatvainojas. Bet� kad jūs pēdējoreiz ēdāt?

-��� Varbūt �orīt.

-��� Vai dzīvojat tepat tuvumā?

-��� Piecas minūtes jāiet ar kājām.

-��� Vai jums ir ģimene?

Vīrietis notrausa piedurkni gar seju. Sieviņa un puisēns.

-��� Detektīvinspektors Raiens liks kādam pavadīt jūs uz mājām. Dzirdot �ādu solījumu, Raiens iepleta acis, bet Emilija turpināja: Mister Hejvērt, es jums stingri pavēlu doties pie ģimenes un apliecināt, ka esat pie pilnas vese�lības.

-��� Jūs man stingri pavēlat?

-��� Jā. Jūsu sieva un dēls noteikti ir ārkārtīgi noraizēju��ies. Piedevām, zinot par notiku�o, viņus neap�aubāmi māc bailes. Viņi paļaujas uz to, ka jūs viņus aizstāvēsiet.

-��� Jūs pareizi sakāt, mis, vīrs kaunīgi piekrita.

-��� Es gribu, lai jūs bez kavē�anās ejat uz mājām un ieēdat. Pēc tam atpūtiniet galvu. Ja ari nespējat aizmigt, atgulieties. Tas nāks par labu. Vīrs, kur� pavadīs jūs, vēlāk pateiks man, kur atrodas jūsu nams. Kad radīsies iespēja, es jūs apciemo��u. Ja atklā�u, ka neesat klausījis maniem rīkojumiem, es bū�u ļoti neapmierināta, un to jūs negribēsiet piedzīvot.

-��� Saprotu, mis. Es apsolu, mis.

Viegli, gandrīz nemanāmi Raiens pamāja Bekeram ar galvu.

-���� Es to nokārto�u, Bekers pieteicās. Viens no konstebliem pavadīs misteru Hejvērtu uz mājām.

-��� Paldies jums, Emilija bilda Bckeram un Raienam.

-��� Paldies jums, mis. Hejvērts no�ņaukājās un noslaucī�ja seju piedurknē.

-���� Un mēs padomāsim, kā atvieglot jums bēru izdevu�mu nastu, Emilija teica. Ta�u patlaban jums visbūtiskā�kais ir jūsu ģimene, ēdiens un atpūta.

Hejvērts palocīja galvu. Cerībai jaucoties ar pārgurumu, viņ� atkal no�ņaukājās un ļāvās, lai Bekers izved viņu no veikala.

-���� Mēs padomāsim, kā atvieglot jums bēru izdevumu nastu? Raiens pārjautāja Emilijai, kad Bekers atgriezās un aizvēra durvis, neļaudams ieplūst vēsajam gaisam.

-��� Jā. Es esmu pārliecināta, ka mēs atradīsim kādu risi�nājumu, Emilija atteica.

-��� Mēs? taujāja Raiens. Metropoles policija nevar uz�ņemties tādas saistības.

-��� Man�estra, viņus pārtrauca de Kvinsijs. Upuris nā�cis no Man�estras. Ģimenes uzvārds ir Hejvērti.

-��� Tā viņ� mums apgalvoja. Kāpēc jūs tam pievēr�at uz�manību? vaicāja Raiens. Gandrīz jāsecina, ka, jūsuprāt, �īs nianses ir svarīgas.

-��� Tā var būt. Vai drīkstu apskatīt līķu zīmējumus?

-��� Jūs vēl arvien uzdodat jautājumus, nevis uz tiem at�bildat. Kā jūs tik sīki zināt par agrākajām Retklifas lielceļa slepkavībām? Cik gadu jums bija tūksto� astoņi simti vien�padsmitajā gadā?

-���� Divdesmit se�i. Ja neņem vērā manu nelielo augumu, tolaik biju pietiekami vecs un spēcīgs, lai pastrādātu �ādas slepkavības. Jūsu nākamais jautājums būs par to, kur es at�rados tajā decembra vakarā pirms �etrdesmit trim gadiem.

-��� Tie�i tā.

-���� Es atrados Ezeru novadā, Grāsmīras ciematā, dzīvoju agrākajā Viljama Vērdsverta namā jeb koted�ā "Dūja". To�laik ceļojums uz Londonu ar karieti ilgtu vairākas dienas, lai gan es pieņemu, ka man tas būtu spēkam, ja vien es iz�misīgi alktu noslaktēt veselu ģimeni Retklifas lielceļa malā. Tomēr manu pazu�anu noteikti pamanītu, jo tobrīd es biju ielaidies ilgsto�ās domstarpībās ar Viljamu Vērdsvertu un vi�ņa ģimeni par krūmu, ko izrāvu no zemes viņu agrākajā dār�zā. Viljama sieva Mērija un viņa māsa Dorotija bija varen ne�apmierinātas. Ticiet man, viņas būtu ievēroju�as, ja es būtu pazudis. Viljams un Dorotija, lai pār tiem debesu svētība, jau ir "pievienoju�ies vairākumam". Bet Mērija vēl ir dzīva un pa�laik gatavo jaunus vīra dzejas krājumu izdevumus. Es īs�ti nezinu, kur Mērija apmetusies, ta�u, iespējams, viņai vēl palicis atmiņā tā decembra mēne�a aizvainojums.

-��� Tā kā jūs vienlaikus uzdodat jautājumus un pats uz tiem atbildat, stāstiet, kāds būs mans nākamais jautājums.

Bekers klusībā secināja, ka Raiena balss tonis mainījies un viņ� vairs ne�ķita neapmierināts un īgns. Detektīvs bija izpratis, kā panākt de Kvinsija atsaucību.

-��� Pirmais, ar kuru sākāt iztaujā�anu. Kā es varēju zināt tik daudz sīkumu par toreizējām slepkavībām? Redziet, es tās izpētīju, inspektor Raien. Mani tā fascinēja slepkavību paralizējo�ais iespaids uz tautu, ka es sakrāju visas avīzes, kurās bija ievietots kaut raksta galiņ� par �iem notikumiem. Tais dienās sacēlās nepieredzēta panika, ko avī�nieki pla�i aprakstīja. Jūs atradīsiet �īs avīzes kādā no daudzajām māj�vietām, par kurām es no sirds pūlos samaksāt īri, lai tur glabātu savas mantas. Diem�ēl es nespēju atcerēties, kurā dzīvoklī tās novietotas.

-���� Edinburgā, tēvs, Lotjanstrītā, Emilija iejaucās.

-��� Vai patiesi, Emilij?

-��� Tu lūdzi mani atvest tās laikā, kad rakstīji savu tre�o esejas daļu par slepkavībām.

-���� Pateicos, Emilij. De Kvinsijs pagriezās pret Raienu. Vai tagad man ļauts apskatīt zīmējumus ar miru�ajiem?

-��� Tie nolikti letes galā.

De Kvinsijs iemalkoja no opija tinktūras flakona, un Raiens riebumā izvalbīja acis.

Pēc tam de Kvinsijs piegāja pie letes un citu pēc cita ap�lūkoja skices.

Bekers gaidīja atspoguļojamies viņa sejā �ausmas, ta�u vīriņa skatiens pauda vienīgi spraigu koncentrē�anos.

Pabeidzis viņ� skumju piesātinātā balsī noskandēja:

-���� "No zibens un negaisa, no sērgas, mēra un bada, no kara un slepkavībām un no pēk�ņas nāves atpestī mūs, ak, Kungs!"

-��� Kā, lūdzu? Raiens vaicāja.

-��� Tā ir daļa no Anglijas Baznīcas vispārējās lūg�anas, paskaidroja de Kvinsijs. Vai nav dīvaini �ādi baznīcas ie�skati, ka pēk�ņa nāve ir ļaunāka nekā sērga un bads? Jūlijs Cēzars to redzēja citā gaismā. Naktī pirms noslepkavo�a�nas viņam uzdeva jautājumu par to, kāda esot vislabākā nā�ve. "Tā, kas ir visātrākā," Cēzars atbildējis, ar to domā�dams nāvi, kas nerada sāpes un neiedve� �ausmas. Interesanti, ka Anglijas Baznīca dod priek�roku ilgsto�ai mir�anai, kurā sāpes spīdzina upuri un dod tam pietieka�mi daudz laika norēķināties ne tikai ar Dievu, bet arī pār�tikas tirgotāju.

Bekers nekad agrāk nebija dzirdējis kādu tā runājam. No Opija lietotāja ērmotajām domām viņam reiba galva.

-��� Jā, veikalnieks nepaguva nobīties. Pēc visa sprie�ot, viņ� pat neapjauta, kas viņam draud.

-��� Tie�i tā. De Kvinsijs norādīja uz vienu no zīmēju�miem. Izskatās, ka viņam divreiz iesists no mugurpuses pa galvu un pēc tam pārgriezta rīkle.

Konsteblam �ķita zīmīgi, ka de Kvinsijs �ādas sarunas jaunās sievietes klātbūtnē acīmredzot uzskata par pa�sapro�tamām un pat neatvainojas meitai.

-��� �is vīrs nebija noģidis, kas viņu sagaida. Līdzīgi ir ar zīdaini. Ta�u sieva, kalpone un mazā meitene saņēma si�tienu no priek�puses. Viņas aptvēra, kas tām draud. Visas trīs noteikti izjuta �ausmas.

-��� Ko jus ar to gribat sacīt? Raiens jautāja.

-��� Vai ir nolaupīta nauda?

-��� Nav.

-��� Ja slepkavu nevadīja naudas kāre, kas tad tas varētu būt? de Kvinsijs skaļi prātoja. Atriebe? Kam? Veikalnie�kam? Nekāda lāga atmaksa nesanāk, ja upuris neapzinās, ka tiek sodīts. Atriebība sievai par to, ka agrākos laikos norai�dījusi slepkavas tuvo�anos? Iespējams. Bet kālab tad jāno�galina kalpone, meitene un zīdainis? Sieva tā ari nepieredzē�ja, kā nogalina viņas bērnus. Tādējādi viņas mocības netika iespējami palielinātas. Vai īstais upuris varētu būt kalpone? Tad kādēļ slepkava tik varmācīgi apgājās ar zīdaini?

-��� �ie jautājumi arī mums ir ienāku�i prātā, Raiens ne�pacietīgi iejaucās.

-��� Da�kārt prāts mūsu apmāna un liek saskatīt to, kā ne�maz nav.

-��� Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

-��� Tēvs, izstāsti viņiem leģendu par indie�u rad�u un ka�rieti! de Kvinsija meita mudināja.

-��� Paldies, Emilij. Teicams piemērs.

-��� Par indie�u rad�u un karieti? Raiens neapmierināts pacēla rokas. Vai mēs, lūdzams, varētu runāt vienīgi par �im slepkavībām?

-���� To es ari daru. Kāds britu diplomāts reiz uzdāvināja indie�u rad�am karieti ar augstu jumtu, �etrām sēdvietām un buku ku�ierim priek�pusē. Kariete bija krā�ņa un brīni��ķīgi izgreznota, ta�u Indijā tolaik tāds pārvieto�anās līdzek�lis bija kaut kas neredzēts un pēc ierēdņa aizbrauk�anas ra�d�a netika gudrs, ko ar �ādu dāvanu iesākt. Valdnieks gan zināja, ka viņa augstais stāvoklis paģēr būt pārākam par vi�siem, tālab kopā ar padomniekiem viņ� uzkāpa uz karietes jumta un pats apsēdās augstu novietotajā un bīstamajā ku��iera vietā. Turpretim ku�ieris, kura stāvoklis sabiedrībā ir tik zems, ka viņu neviens nedrīkst uzlūkot, iekāpa karietē un izvilka gro�us cauri spraugai, ko izlauza priek�ējā sienā zem bukas. Atrazdamies �ādā vietā un neredzēdams, kurp karieti vada, ku�ieris paskubināja zirgus. Iesākumā trakulī�gais brauciens rad�u iepriecināja, ta�u, pietiekami ilgi mē�tāts uz bukas, viņ� pavēlēja ku�ierim apturēt zirgus. Nevē�lēdamies zaudēt cieņu pavalstnieku acīs, valdnieks smaidīja un pavēlēja sevi nolaist zemē. Karieti aizveda nezināmā vir�zienā, un vairs neviens to neredzēja.

-��� Un kāda būtu �ī stāsta jēga? Raiens noprasīja.

-��� Mēs uzlūkojam notikumus no sava viedokļa, ko uz�tveram kā pa�saprotamu. Līdzīgi arī rad�a augsto ku�iera sēdekli uzskatīja par sev piemērotāku. Ta�u� ja nu mūsu viedoklis nav pareizs? Izpētot vietu, kur norisināju�ās �īs slepkavības, mēs varbūt uztveram vienu, bet patiesībā sva�rīgs ir pavisam kaut kas cits. Līķi ir aizvākti. Kas vēl ir mai�nījies?

-���� Visas durvis bija ciet, sacīja Bekers, kur� ilgi nebija runājis.

-��� Kur� pirmais ieraudzīja miru�os?

-��� Es, konstebls pieteicās. Es uzgāju upura brāli klau�vējam pie ielas puses durvīm. Tās bija aizslēgtas, tāpēc es pārkāpu pāri mūrim un ienācu mājā no pagalma puses.

-��� Un jūs ieraudzījāt�

-��� Māti un meitenīti uz grīdas gaitenī.

-��� Pēc tam�

-���� Atvēru tās durvis. Bekers norādīja uz durvīm bla�kus letei. Iegāju veikalā un atradu līķi aiz letes.

-��� Un tālāk�

-��� Es atvēru durvis uz virtuvi, tad uz guļamistabu un at�radu pārējos miru�os.

-��� Slepkava nav pilnībā sasniedzis mērķi.

-����� Es nesaprotu, iejaucās Raiens, no noguruma viņa balss bija saspringta.

-��� Savā esejā par slepkavību kā smalku mākslu es rakstī�ju, ka visaugstākie slepkavības mērķi ir �ēlums un �ausmas. Mēs izjūtam �ēlumu pret upuriem. Bet kur� izjūt �ausmas? Veikalnieks nepaguva. Zīdainis ari ne. Jā, sievu, kalponi un meitenīti gan pārņēma �ausmas, ta�u tikai acumirkli, re�dzot, kā āmurs tuvojas. Konstebl Beker, cikos jūs nonācāt pie veikala?

-��� Piecpadsmit pāri desmitiem, kā jau katru vakaru.

-��� Ikviena konstebla patrulē�anā ir svarīgs noteiktais gra�fiks. Es pieņemu, ka slepkava zināja jūsu apgaitas laikus, tādēļ bija iecerējis nogaidīt piecas minūtes pēc jūsu aizie�a�nas un tikai pēc tam atslēgt ielas puses durvis un iziet tum�sā. Viņ� nevarēja paredzēt, ka ieradīsies veikalnieka brālis un �o ieceri izjauks. Ja viss ritētu pēc plāna, tikai nākamajā dienā kāds sāktu prātot, kur palicis veikalnieks un viņa ģi�mene. �ī persona pieklauvētu pie durvīm, atklātu, ka tās nav aizslēgtas un ieietu namā. Telpās valdo�ais aromāts un asiņu �ļakatas pamudinātu viņu ielūkoties aiz letes un at�rast tur gulo�o. �ausmu pārņemtais apmeklētājs izskrietu uz ielas un sauktu palīgus. Veikalā sarastos daudz ļau�u, kuri sastaptos ar aizvien jaunām �ausmām, līdz aina sa�sniegtu vislielāko efektu, proti, aiz pēdējām durvīm tie ie�raudzītu nobendēto zīdaini.

De Kvinsijs piegāja pie durvīm, kas veda dziļāk ēkā.

Negaidītās kustības pārsteigti, Bekers un Raiens sekoja viņam gaitenī tur Opija lietotājs uzmanīgi apgāja sakaltu��o asiņu peļķi un ielūkojās virtuvē.

-��� Zobi uz grīdas, de Kvinsijs komentēja. Di�eni.

-��� Jūs esat prātu zaudējis, izgrūda Raiens.

-����� Kariete un indie�u rad�a, de Kvinsijs atgādināja. Lai izprastu, kas �eit norisinājies, jums jāizliekas, ka pats esat slepkava. Ja iedzīvosieties riebumā, jūs nespēsiet visu pienācīgi apskatīt. Ir nepiecie�ams �o slaktiņu aplūkot kā meistardarbu.

-��� Opija tinktūra saēdusi jūsu smadzenes.

-��� Glu�i otrādi, tā ļauj visu redzēt īstajā gaismā.

Bekers paskatījās atpakaļ, pārliecinādamies, ka Emilija

nav sekojusi. Jaunā sieviete palika veikalā, un viņas sejā jau�tās �ēlums pret policistiem.

De Kvinsijs atgrie'zās virtuvē un uzmanīgi apskatīja uz galda nolikto āmuru. Vai drīkstu to paņemt rokās?

-���� Visādā ziņā. Es pat gribu redzēt, kā jūs to darāt, Raiens piekrita.

Opija lietotājs nopētīja pielipu�os matus un asiņu kreve�li uz āmura sitējvirsmas.

-��� Ievērojiet, cik neveikli es ar to rīkojos. �āds āmurs bū�tu parocīgs vienīgi prāva auguma cilvēkam.

Sīkais vīriņ� aplūkoja āmura aug�pusi, kur koka spals bi�ja iestiprināts metāla galvas caurumā. Un te ar naglu ir ie�gravēti iniciāļi D�. P. Tie�i tāpat kā āmurā, ar kuru pastrā�dātas iepriek�ējās slepkavības. Toreiz ierocim bija kāda nepilnība, proti, metāla sitējvirsmā iegrebta līklo�u līnija. Vai drīkstu noskrāpēt nost mazliet matu un sakaltu�o asiņu?

Raiens labu brīdi raudzījās viņā.

-��� Es pats to izdarī�u, detektīvs izlēma. De Kvinsijs ti�kai bezkaislīgi noraudzījās, kā Raiens izņem nazi no maksts, kas piesprādzēta pie kajas zem labās bik�u staras.

Pūlēdamies neaizskart metāla virsmu, Raiens uzmanīgi pavilka nost matus un asinis, apskatīja virsmu un sarauca pieri. Vai līnija bija �āda?

De Kvinsijs samiedza zilās acis un saspringti pētīja. Jā. Nepilnība, kas atgādina zibens �autru. Tie�i tāda. Viss lie�cina par to, ka �is ir tas pats āmurs, kas izmantots agrāka�jās slepkavībās.

Virtuvē nolaidās klusums.

Opija lietotājs pievērsās baltai drānai, kas bija nomesta uz krēsla. Kas tas ir?

-��� Uzsvārcis, ko slepkava bija apvilcis virs drēbēm, lai tās nenotraipītu ar asinīm, atbildēja Raiens. Es jau ie�vācu ziņas. Tas ir parasts. Neviens pārdevējs nepaturētu at�miņā cilvēku, kas tādu iegādājies.

-��� Parasts? De Kvinsijs pacēla to izstieptā rokā un pētī�ja asiņu atstātās pēdas. Nē, es tā vis neteiktu. Varbūt jūs arī neatrastu veikala zēnu, kas to pārdevis, ta�u pats ap�ģērba gabals kalpo īpa�am mērķim. Tas ir mākslinieka uz�svārcis.

Virtuvē �ķita iestājamies vēl lielāks dzestrums.

-��� Slepkavība kā smalkā māksla, no�ukstēja Bekers.

-��� �is noziegums pastrādāts ne tik daudz nolūkā gūt bau�du no upuru nogalinā�anas, bet vairāk tādēļ, lai upuru at�klā�ana notiktu pēc iespējas dramatiskāk. Pirms �etrdesmit trim gadiem Retklifas lielceļa slepkavības sēja �ausmas vi�sā valstī, ta�u tās paveica amatieris. Un �oreiz �etru upuru vietā ir pieci. Divi bērni, nevis viens. Māksliniecisks līķu izkārtojums. Tas pats slepkavības ierocis. Lielisks uzlabo�jums!

-��� Uzlabojums? Raiens netīksmē atkārtoja.

-��� Rīt, kad laikraksti ziņos par notiku�o un telegrāfs acu�mirklī izplatīs vēsti visā valstī, slepkava gūs tik gau�ām kā�roto mākslinieka apmierinājumu. �ēlums un �ausmas. Visu Angliju pārņems vēl lielākas �ausmas nekā pirms �etrdes�mit trim gadiem. Un �ēlums? To mēs no slepkavas nesa�gaidīsim, kad notiks nākamais noziegums. Mums jā�ēlo ci�tam citu un jācer, ka Dievs ie�ēlosies par mums visiem.

-��� Nākamais noziegums?

No blakus istabas atskanēja Emilijas kliedzieni.

Tie nerima, un Bekers iztraucās no virtuves un steidzās pa gaiteni pie Emilijas, ta�u, ieraudzījis notieko�o veikalā, apstājās kā zemē iemiets.

Skaļiem, straujiem soļiem telpā ieskrēja Raiens un De Kvinsijs un arī pārsteigti sastinga.

Ārdurvis bija pavērtas. Pa tām ieplūda miglas vērpetes un vijās ap vīru, kura sejas vaibsti un krāsa līdzinājās sar�kankokam. Vīrietis bija ārkārtīgi gar�, pat garāks par Bekeru, un viņa galvu rotāja dīvaina apveida galvassega pe�lēkā krāsā. Sasprindzinājis prātu, konstebls atcerējās tās zīmējumu. Ja atmiņa nevīla, kāds laikraksts to sauca par turbānu. Saltajā naktī sve�inieka vienīgie apģērba gabali bija plando�s krekls, kas slīga pāri tikpat platām, plando�ām biksēm. Arī austrumnieciskā piegriezuma drānas bija pelē�kā krāsā. Bekers kaut ko tamlīdzīgu bija redzējis tikai Illustrated London News lappusēs. Ar �ādiem cilvēkiem sa�stapās vien angļu diplomāti un militārais personāls, kas no�metināts Indijā vai citā �ī kontinenta daļā.

Emilija stāvēja, piespiedusies pie sienas un aizklājusi se�ju rokām. Nu viņa tās nolaida un sacīja: Lūdzu piedodiet! Durvis piepe�i atvērās. Kad viņ� parādījās, es neattapu, kas notiek. Es nekad nebiju redzējusi�

-��� �malajieti, pabeidza de Kvinsijs.

-��� Vai jūs �o vīru pazīstat? izbrīnīts ievaicājās Raiens.

No ielas cauri miglai piesteidzās konstebli un izveidoja

policistu mūri aiz eksotiskā vīrie�a stāva.

-���� Nevar būt, de Kvinsijs �ukstēja. Un pēc tik dau�dziem gadiem!

-��� Tad jūs tomēr viņu pazīstat?

-��� Nē.

Raiens apmulsis pievērsās sve�iniekam. Ko jūs vēla�ties? Kā jūs tikāt garām apsardzei?

-��� Tālumā uz ielas mēs izdzirdējām kliedzienu. �ķita, ka tur kādam uzbrūk, inspektora kungs, paskaidroja poli�cists.

-���� Kamēr citi aizsteidzās pārbaudīt, kas noticis, es pali�ku uz vietas, cits policists turpināja. Es atrados ne vai�rāk kā divdesmit pēdu attālumā. Viņ� nevarēja tikt man ga�rām.

-��� Protams, ka varēja, de Kvinsijs uzstāja. Tas ir ma�lajietis.

-��� Ko jūs vēlaties? Raiens vēlreiz vaicāja. Par atbildi ne�lūgtais viesis tikai mulsi samiedza tum�ās acis. Ko jūs �eit meklējat? Raiens tincināja.

Vīrietis izskatījās apmulsis un papurināja galvu.

-��� Manuprāt, viņ� neprot angļu valodu, ieteicās Bekers.

-���� Tas malajietis, kuru es sastapu pirms daudziem ga�diem, ari neprata angļu valodu, atcerējās de Kvinsijs.

-����� Jūs sastapāt malajieti pirms daudziem gadiem? Raiens pārjautāja.

-��� Vīrs, kur� līdzinājās �im, reiz ieradās pie manis mājās Ezeru novadā, de Kvinsijs paskaidroja. Viņa pēk�ņā pa�rādī�anās mani satrieca. It kā viņ� būtu nokritis no Mēness. Es izmēģinājos uzrunāt nepazīstamo gan latīņu, gan grie�ķu valodā, bet bez panākumiem. Saziņa neizdevās. Tad viņ� nogūlās uz virtuves grīdas un aizmiga, pēc stundas pēk�ņi piecēlās un aizsoļoja pa ceļu, glu�i vai izgaisdams laukos. �is piedzīvojums �ķita tik nereāls, ka vēlāk man bie�i rādī�jās sapņos. Ta�u tas notika sen un �is nevar būt tas pats vīrs.

-���� �omas, izgrūda sve�ais.

-��� Ko viņ� grib pateikt? Bekers pūlējās saprast.

-���� �omas� insijs. Malajietis likās iegaumējis vārdus, neizprazdams to nozīmi.

-��� Tomass? vaicāja Opija lietotājs. De Kvinsijs? Viii to jūs mēģināt pateikt?

Viņ� norādīja uz sevi. Tomass de Kvinsijs?

Malajietis palocīja galvu. �insijs. Viņ� ieslidināja ro�ku zem krekla.

Bekers strauji spēra soli uz priek�u un satvēra mala�jie�a roku, lai aizkavētu to, ja nepazīstamais grasītos ķer�ties pie iero�a, bet viņ� izvilka vienīgi aploksni. De Kvinsijs to steig�us satvēra un atplēsa. Lasīdams vēstuli, viņ� nobālēja.

-��� Kas tur rakstīts, tēvs? Emilija jautāja.

De Kvinsijs ar drebo�u roku pastiepa meitai papīra lapu.

Emilija nolasīja vēsti skaļi, un viņas balss pamazām ietrī�sējās tikpat stipri kā tēva roka.

Ja vēlaties uzzināt, kāds liktenis piemeklējis Annu, un atrast viņu, rīt no rīta vienpadsmitos atnāciet uz Voksholas dārziem.

-�� Annu? Raiens taujāja. Jūs minējāt �o vārdu, kad sa�stapām jūs atgrie�amies namā. Kas viņa ir?

-��� Mana zudusi jaunība.

-Kas?

-��� Nav tādas lietas kā aizmir�ana, de Kvinsijs no�uk�stēja. Viņa zilo acu skatiens bija pievērsts zīmītei Emilijas rokā, ta�u patiesībā viņ� lūkojās kaut kur tālumā. Septiņ�padsmit gadu vecumā, kad pusbadā klīdu pa Londonas ie�lām, es iemīlējos staigulē.

Raienu un Bekeru tāda vaļsirdība acīmredzami izbrīnī�ja. Viņus satrieca ne tikai prostitūtas pieminē�ana, turklāt vēl meitas klātbūtnē. Gandrīz tikpat pārsteidzo�a bija at�zī�anās tik intīmās jūtās kā mīlestība. Tolaik �āda publiska atklātība bija neiedomājama.

-��� Es solījos satikt Annu noteiktā stundā, noteiktā vietā, ta�u nepārvarami apstākļi neļāva man ierasties.

Atmiņu vajāts, de Kvinsijs izņēma opija tinktūras flako�nu un iedzēra lielu malku.

-��� Kad es beidzot spēju citudien atnākt, Anna mani ne�gaidīja, un vairs es viņu neesmu redzējis, lai cik gadus uz�cītīgi meklēju. Es nemū�am nebūtu devies �urp uz Londo�nu, ja nebūtu saņēmis solījumu, ka noskaidro�u Annas turpmāko dzīves gājumu.

-��� Kas jums to solīja? tincināja Raiens.

-���� Man nav ne jausmas. Ta�u �ī pati persona piedāvāja noīrēt pilsētas namu, kurā mēs ar Emiliju esam apmetu�ies. �ķiet, mani atvilināja �urp, lai saistītu ar slepkavībām. Vai slepkava mani uztver kā skatītāju? Viņ� neap�aubāmi man seko.

-��� Seko?

-���� Kā vēl viņ� varētu zināt, kurp es �ovakar esmu de�vies, kad atsūtīja malajieti ar �o ziņu? Turklāt vēl jāpatur atmiņā, ka par upuri viņ� izvēlējās Man�estrā dzimu�a Hejvērta ģimeni.

-��� Jūs pirmīt minējāt, ka �is apstāklis ir svarīgs, ta�u ie�meslu nepateicāt, Bekers atgādināja.

-�� Es uzaugu Man�estras apkaimē. Manu dzimto māju no�saukums ir Grīnheja.

-��� Grīnheja. Hejvērta. Tā ir tikai sagadī�anās, Raiens uzsvēra.

-��� Nav vis.

-�� Jūs tie�ām no sirds uzskatāt, ka slepkava izvēlējās vei�kala īpa�nieku par upuri tamdēļ, ka jūs abi esat man�esterie�i un viņa uzvārdam ir zināma līdzība ar jūsu dzimtas īpa�uma nosaukumu?

-��� Tā nav sagadī�anās, ka noziegums pastrādāts mēnesi pēc manas jaunākās esejas publicē�anas. Tās ik sīkumā at�bilst notikumiem, kurus es aprakstu darba "Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām" pēcvārdā. Lai saistību stiprinātu vēl vairāk, slepkava uzmeklē upuri, ku�ra dzīvesstāstā meklējamas da�as līdzības ar mani. Lai Dievs man stāv klāt! Kā vēl viņ� iecerējis mani iesaistīt �ai asinspirtī?

1854. gadā Britu impērija bija vislielākā cilvēces vēstu�rē, daudz pla�āka par Aleksandra Lielā vai romie�u ieka�rojumiem. Tās teritorija apjoza visu planētu, un impērijas sastāvā ietilpa Kanāda, Bahamu salas, Bermudas, Gibral�tārs, Malta, Kipra, tre�daļa Āfrikas un prāva daļa Tuvo Austrumu, kā arī Indija, Birma, Malaja, Singapūra, Honkonga, Borneo, Jaungvineja, Zālamana salas, Fid�i, Samoa sa�las, Austrālija, Jaunzēlande un daļa Antarktikas.

Visas �īs impērijas centrā stāvēja tobrīd, iespējams, vis�varenākais cilvēks zemes virsū Henrijs D�ons Tempis, pa�zīstams ar titulu Lords Pālmerstons. Gandrīz pusgadsim�tu, sākot no 1807. gada, Pālmerstons ieguva aizvien pla�āku un dziļāku ietekmi britu valdībā, vispirms kā par�lamenta loceklis un vēlāk deviņpadsmit gadu ieņemdams kara ministra, tad piecpadsmit gadu ārlietu ministra un ta�gad iek�lietu ministra amatu. �is stāvoklis izvirzīja viņu par pavēlnieku teju visam, kas norisinājās uz britu zemes, īpa��i saistībā ar valsts dro�ību un policijas darbu. Lielākā da�ļa novērotāju ne�aubījās, ka Pālmerstons drīz kļūs par premjerministru, ta�u premjerministri nāca un gāja, turpre�tim vīrs, kuram gadu desmitiem bijusi vara pār trim svarī�gām ministrijām, būtībā kontrolēja visu valdību. Gan prem�jerministri, gan pati karaliene Viktorija bie�i aicināja Pālmerstonu ierasties audiencē un lika atskaitīties, kādēļ viņ� ie�viesis pārmaiņas, ko nav pilnvarojis ne parlaments, ne premjerministrs.

Pulksten deviņos pirmdienas rītā Raiens sēdēja iepretim �im svarīgajam vīram Vestminsteras kabinetā. Septiņdesmit gadu vecā Pālmerstona garā, biezā, brūnā vaigubārda stie�pās līdz pat spēcīgajam zodam un kalpoja kā ietvars val�donīgajiem vaibstiem un skatienam. Vecums nebija ietek�mējis ne viņa dzīves sparu, ne ambīcijas. Kabinetu greznoja milzīga Anglijas karte, kā arī pasaules karte ar sarkani ie�krāsotām visām britu teritorijām, un katrā bija iesprausta kniepadata ar britu karodziņu.

Pālmerstona turība atspoguļojās arī viņa apģērbā, un tā piegriezums un �uvums acīmredzami liecināja par tādu kva�litāti, ka Raiens sajutās trūcīgs, lai gan bija uzcirties savā vienīgajā smalkajā kārtā pelēkās biksēs, tādas pa�as krā�sas vestē un melnā pusmētelī, kas sniedzas līdz ceļgaliem. Jaunākā mode diktēja, ka lencēm bik�u staru galos jābūt ap�mestām zem zābakiem, �ādi nostiepjot bik�u staras un ne�ļaujot tām sagumzīties. Cie�i apspīlētās bikses spieda, se�vi�ķi apsē�oties, un Raiens ilgojās pēc savām ērtajām ielas drānām.

Blakus Raienam sēdēja policijas komisārs Meins. Telpas stūrī bija novietojies Pālmerstona sekretārs ar piezīmju blok�notu rokā. Līdzās kabineta aizvērtajām durvīm stāvēja Pāl�merstona pavadonis un apsargs, atvaļinātais pulkvedis Ro�berts Bruklains. Kad pirms vairākiem gadiem Pālmerstonu sa�āva atentātā, viņ� bija apņēmies nepieļaut, ka tas atkār�tojas. Bruklains, armijas veterāns ar divdesmit gadu stā�u un kauju pieredzi Indijā un Ķīnā, bija vairāk nekā piemē�rots miesassargs.

-��� Tolaik, kad notika pirmās Retklifas slepkavības, es bi�ju valdības loceklis, Pālmerstons stāstīja. Es atminu, kā�das bailes pārņēma britu nāciju un kā Iek�lietu ministrija nemākulīgi centās apturēt to izplatību. Es darī�u visu, lai mana dienesta laikā bailes nevēr�as tādā pla�umā kā tolaik.

Ietekmīgais vīrs norādīja uz laikrakstu kaudzīti rakstām�galda stūri visus piecus du�us avī�u izdeva Londonā.

-��� �ādas histēriskas reportā�as novedīs pie jauniem inci�dentiem, piemēram, tādiem kā nemieri pēc slepkavību at�klā�anas sestdienas naktī. Inspektor Raien, es noprotu, ka bijāt klāt abos �ajos notikumos.

-��� Jā, jūsu gai�ība. Vienubrīd pūlis noturēja mani par ie�spējamo vainīgo un vērsās pret mani.

-��� Nudien. Pālmerstons uzmeta zīmīgu skatienu Raiena rudajiem matiem.

-�� Pēc tam pūlis vērsās pret citu cilvēku. Mēs nepieļāvām, ka viņam nodara nopietnus savainojumus un varbūt pat at�ņem dzīvību.

-��� Es neesmu dzirdējis viņu pieminam un no tā secinu, ka pūlis ir maldījies.

-��� Tie�i tā, jūsu gai�ība. Viņ� nav slepkava.

-��� Vai esat pārliecināts par to?

-��� Pilnīgi.

-��� Cik reti gadās dzirdēt kādu runājam ar tik apskau�a�mu pārliecību! Un kā paliek ar malajieti?

-��� Kā varam noprast, viņ� neprot angļu valodu, jūsu gai��ība, un, lai kā pūlas Ārlietu ministrijas pārstāvji, mums pa�gaidām nav izdevies atrast nevienu, kur� prastu malajie�u valodu.

Tiklīdz tika pieminēta Ārlietu ministrija, kuru Pālmerstons reiz vadīja un, kā baumoja, patiesībā turpina vadīt, viņ� uzlūkoja viesus vēl modrāk.

-���� Malajietis ir aizturēts, Raiens piebilda, ta�u viņa pēdas izmērs neatbilst slepkavības vietā atstātajiem nospie�dumiem. Es sliecos domāt, ka viņ� notikumā iesaistīts vien kā apmaksāts ziņnesis.

Pālmerstons nepacietīgi papurināja galvu un pievērsa dziesto�o uzmanību komisāram Meinam. Kas tiek darīts, lai nodro�inātu iedzīvotāju aizsardzību ielās?

-��� Jūsu gai�ība, visi detektīvi un konstebli strādā virs�stundas. Visiem atceltas brīvdienas. Patruļas ir dubultotas. Kāda lieciniece apgalvo, ka redzējusi aizdomīgu slaida au�guma vīru ar dzeltenu bārdu, tirdzniecības kuģa jūrnieka mēteli un cepuri.

-��� Kas ir �ī lieciniece?

-���� Prostitūta.

-���� Prostitūta? Pālmerstons atkārtoja, neslēpdams ne�patiku.

-���� Mēs izskatījām mūsu Skotlendjarda kartotēku, mek�lēdami visus noziedzniekus, kuriem bijusi tāda bārdas krāsa.

-Un?

-��� Vienīgais noziedznieks ar �ādu pazīmi ir miris pirms trim gadiem, komisārs atbildēja.

-��� Jūrnieks, kur� vairākkārt burājis uz austrumiem, va�rētu prast malajie�u valodu, Pālmerstons pieļāva. Tā�pat viņ� zinātu, uz kura Londonā ienāku�a kuģa strādā ma�lajietis. Ta�u, ja slepkava patiesi ir jūrnieks, viņ� patlaban jau atkal var būt jūrā.

-����������� Tā ir, jūsu gai�ība, Meins atbildēja. Mūsu konstebli ievāc ziņas dokos. Ja kāds atcerēsies aprakstam atbilsto��u jūrnieku, mēs ar nākamo kuģi sūtīsim ziņu varas iestā�dēm uz ostu, kurā pirmais kuģis paredzējis piestāt.

-��� Ta�u tas var aizņemt nedēļas vai pat mēne�us un līdz tam laikam iespējamais vainīgais var jau atrasties uz cita ku�ģa, jau neiecietīgāk iebilda Pālmerstons.

-��� Jā, jūsu gai�ība. Tā kā pārjūras telegrāfs nav ieviests, mūsu rokas ir zināmā mērā saistītas.

-��� Pa�reizējos apstākļos es gribētu, lai telegrāfs vispār ne�būtu izgudrots. Pulkvedi Bruklain, kāds ir jūsu viedoklis �ajā jautājumā?

Vīrietis ar stingrajiem sejas vaibstiem stāvēja taisnu mu�guru, rokas salicis aiz muguras, un atbildēja: Tas mums vareni palīdzēja Krimas karā, jūsu gai�ība. Komandieri spēja nodot pavēles ievērojamā ātrumā.

-��� Tomēr tas neatturēja aunapieres Reglanu un Kārdiganu sarīkot to katastrofu ar Vieglās kavalērijas brigādi. Ja es tolaik vēl vadītu Kara ministriju, es būtu viņus atstādi�nājis no pavēlniecības. Reglans nosūta neprecīzu pavēli. Kārdigans aizauļo ar savu kavalēriju, īsti nezinādams, kāds ir viņa mērķis, bet grib būt varonis. Gandrīz iznīcinājis bri�gādi, viņ� sarīko vakariņas ar �ampanieti uz savas jahtas, kas noenkurota tuvējā ostā. Pateicoties telegrāfam, par no�tikumu acumirklī uzzina visi pat tūksto�iem jūd�u attālu�mā, un �āda nemākulība karā sa�ūpo valdību. Pirms �etr�desmit trim gadiem pagāja trīs dienas, līdz pasta karietes iznēsāja ziņas pa visu valsti. Bet vakar telegrāfisti par sest�dienas slepkavībām visām valsts pilsētām pavēstīja vēl pirms tam, kad laikrakstus iekrāva vilcienos. Ļaudis pul�cējas ielās. Daudzi bruņoju�ies ar pistolēm. Mani ziņotāji apgalvo, ka �odien visi runā tikai par to, kā pamest darba vietas agrāk un pagūt pārrasties mājās pirms miglas iestā��anās. Tas neattiecas uz Londonu vien. Grāfiste dzīvo lie�lās izbailēs, un tie�i uz mani gulstas atbildība visus nomie�rināt.

-��� Jūsu gai�ība, ierunājās Raiens. Mūsu rokās ir vēl viens izmeklē�anas vērts pavediens.

-��� Klausos jūsos vērīgi, inspektora kungs.

-���� Pēdu nospiedumus, ko mēs atradām nozieguma vie�tā, nav atstāju�i nagloti zābaki, un tas var liecināt, ka slep�kava nav fiziska darba strādnieks. Bārdas nazis gandrīz no�teikti ir otrs slepkavības ierocis. Tam ir smalki apstrādāts ziloņkaula spals un augstas kvalitātes tērauds. Ļoti dārgs. �īs pazīmes norāda uz to, ka slepkava nav no strādnieku �ķiras.

r

-��� Mitējieties norādīt to, kā nav, inspektora kungs.

Raiens juta vaigos sakāpjam tvīkumu. Jūsu gai�ība,

mums ir jāapsver iespēja, ka slepkava nāk no turīgām, iz�glītotām aprindām.

-���� Jāapsver? Debesu vārdā, cilvēk, tas ir neiedomājami! Bārdas nazis noteikti ir zagts. Nav pat iztēlojams, ka turī�ga, izglītota persona varētu būt atbildīga par �ādiem �au��alīgiem noziegumiem. To skaidri pierāda kaut vai baismī�gā varmācība, ar kādu tie pastrādāti. Uz to spējīgs vien zemas kārtas pārstāvis. Vai arī cilvēks zāļu iespaidā.

-��� Zāļu iespaidā, jūsu gai�ība?

-��� Visos �ajos laikrakstos minēts Opija lietotājs. Pirms mē�ne�a viņ� gari un pla�i aprakstījis pirmās asiņainās slepka�vības. It kā slepkava būtu izmantojis Opija lietotāja eseju par pamācību. Varbūt pats Opija lietotājs ir atbildīgs par �īm slepkavībām?

-������������ Jūsu gai�ība, viņ� ir labi ja piecas pēdas gar� un se��desmit deviņus gadus vecs. Viņam pat fiziski nebūtu iespē�jams nogalēt �os cilvēkus.

-��� Nav svarīgi, vai viņ� ir vainojams. Tas, kura spējas vi�su mū�u maitājis paradums lietot opiju, pilnīgi noteikti ir aizdomās turamais. Arestējiet viņu! Pieraugiet, lai reportie�riem tas top zināms.

-���� Bet�

-��� Ja mēs viņu ieliksim aiz restēm, tauta atviegloti uzel�pos, jo redzēs, ka esam rīkoju�ies. Es nevēlos, lai ar mani strīdas, inspektora kungs. Arestējiet viņu!

-��� Jūsu gai�ība, es tikai vēlējos norādīt kādu pieņēmu�mu. Ja vēsture atkārtosies, notiks vēl viena masu slepkavī�ba. Ja nozieguma izdarī�anas laikā de Kvinsijs atradīsies cietumā, kļūs skaidrs, ka mēs esam arestēju�i nevainīgu cil�vēku.

-��� Pēc divpadsmit dienām, inspektora kungs. Pirms �etr�desmit trim gadiem nākamās slepkavības tika pastrādātas pēc divpadsmit dienām. Ar tām vajadzētu pietikt, lai jūs at�rastu vājprātīgo noziedznieku. Ceru, ka spēsiet, citādi de�tektīva amats jums tiks atņemts, un tad tā būs jūsu mazā�kā bēda. Tikmēr de Kvinsija arests pierādīs, ka mēs strādājam. Viņa apcietinājums radīs iedzīvotājiem dro�ības izjūtu.

-��� Varbūt tas notiks agrāk nekā pēc divpadsmit dienām, jūsu gai�ība.

-��� Kā, lūdzu?

-���� De Kvinsijs uzskata, ka slepkava cen�as pārspēt Retklifas lielceļa slepkavības. Ja viņam ir taisnība, nākamajām slepkavībām jānotiek drīzāk nekā iepriek�ējā reizē un jā�būt vēl zvēriskākām.

Lai nepiesaistītu uzmanību, Bekers kāpa nevis polici�jas ratos, bet pasauca kebu un lika vest de Kvinsiju un Emiliju prom no viņu pilsētas nama Raselskvērā. Konstebls pavēlēja braukt pa apkārtceļu un lāgiem raudzījās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai neseko citi rati �o uzde�vumu gan atviegloja tas, ka ielās transporta bija mazāk, nekā parasts.

Pirmā apstā�anās vieta bija apbedītāju birojs, kam vaja�dzēja parūpēties par Hejvērtu ģimeni. Turēdama doto vār�du, Emilija bija iepriek�ējā dienā apciemojusi upura brāli un izpildījusi solījumu pārliecinājusies, ka viņ� patie�ām uz�turas kopā ar sievu un dēlu.

Tagad ar apbedītāju Emilija runāja bez aplinkiem: Mi�ru�ajam veikala kasē glabājās viena mārciņa, astoņi �iliņi un divi peniji. Tā būs pirmā iemaksa par bērēm.

Bekeram, kur� stāvēja aiz muguras, bija jābrīnās par Emilijas tie�o valodu, turpretim de Kvinsijam tā acīmredzot likās pierasta.

-���� Viena mārciņa, astoņi �iliņi un� apbedītājs sa�uta. Visas piecas apbedī�anas kopā maksā se�padsmit mārci�ņu. Vakar vakarā man nozaga līķratus! Ja man nesamaksās iepriek�, es neredzu, kā varu laikus apbedīt miru�os!

-��� Mani skumdina vēsts par �o zādzību, ta�u miru�ā brā�lis spēj maksāt tikai vienu mārciņu mēnesī, līdz parāds tiek segts, Emilija nesatricināmi atbildēja.

-��� Tad jau naudu es nesaņem�u ātrāk kā�

-��� Jā, pēc se�padsmit mēne�iem. Novēloti, toties dro��i. Pretējā gadījumā jūs zaudējat iespēju gūt vēlamo re�putāciju.

-��� Kādu iespēju es zaudēju? Es nesaprotu, ko jūs runājat.

-��� �īs slepkavības ir piesaistīju�as avī�nieku uzmanību.

-��� Tas nu tiesa. Visi par tām slepkavībām vien runā. Kur vien kāju sper�

-���� Ja piekritīsiet saņemt vienu mārciņu mēnesī, mani draugi policijas iecirknī pastāstīs reportieriem, ka tie�i jūs uzņēmāties palīdzēt miru�ā brālim �ajā tik sāpīgajā brīdī. Jūsu uzņēmuma vārds tiks augstu vērtēts. Jūsu veikali plauks un zels.

-��� Jā, tas būtu lieliski, ta�u es vienalga nesaprotu�

-��� Ja jūs atteiksieties, mani draugi policijas iecirknī kat�ram reportierim klāstīs, kādu neiejūtību jūs esat izrādījis laikā, kad upuru tuviniekiem būtu jāsaņem mierinājums. Visi londonie�i lasīs par jūsu salto izturē�anos.

-���� Bet�

-��� Kaut uz brīdi visu pārdomādams, jūs secināsiet, ka vie�na no �īm iespējām ir labāka par otru. Emilija piecēlās. Tikām �e būs viena mārciņa, astoņi �iliņi un divi peniji. Jūsu uzņēmumam ir spīdo�a slava. Es esmu pārliecināta, ka jūs sarīkosiet miru�ajam un viņa ģimenei bēres, par kurām jūs vēl ilgi tiksiet cildināts.

Bekers nekad dzīvē nebija dzirdējis kādu sievieti tā iz�sakāmies. Slēpdams izbrīnu, viņ� pavadīja Emiliju un de Kvinsiju līdz kebam, tad pārlaida skatienu ielai un pārlie�cinājās, ka neviens pārvieto�anās līdzeklis nav apstājies, lai pagaidītu keba pasa�ierus iznākam no apbedī�anas biroja.

-��� Nedomāju, ka mums kāds seko, viņ� piezīmēja, kad kebs uzņēma ceļu uz galamērķi.

-��� Seko�ana slepkavam neko nedos, de Kvinsijs domī�gi atteica. Galu galā, viņ� zina, kur es pulksten vienpa�dsmitos atradī�os.

-��� Tomēr ir jāpieļauj ari citi varianti. Viņ� varbūt iecerē�jis sagādāt jums kādu pārsteigumu pa ceļam.

-��� Jā, de Kvinsijs atzina, viņ� ir pārsteigumu meis�tars.

Piecas minūtes pēc tam, kad ceļa nodoklis bija samak�sāts un kebs pārbrauca Voksholas akmens tiltu, Bekers pa�vēlēja kebmenam �ķērsot dzelzceļa sliedes un apstāties Keningtonleinas aug�galā. Viņ� palīdzēja Emilijai izkāpt no keba un grasījās pasniegt roku de Kvinsijam, ta�u ieraudzīja, ka vīrietis, savam vecumam negaidīti izveicīgs, jau stāv bla�kus uz ietves.

No tuvējās spirta rūpnīcas plūda spēcīgs aromāts; Be�kers pārlūkoja strādnieku apdzīvoto rajonu, kur lielākoties rindojās veikaliņi ar dzīvojamām istabām otrajā stāvā.

Vēstis par slepkavībām bija manāmi ietekmēju�as vispā�rējo noskaņojumu pat �eit, Temzas dienvidu pusē, tālu no Retklifas lielceļa. Gājēji steidzās mājup, apdomīgi un pie�sardzīgi lūkojoties apkārt. Vīrs, kas ratiņos pārdeva cep�tus kartupeļus, tik ļoti baidījās no uzbrukuma, ka ar aiz�domām uzlūkoja ikvienu, kur� pienāca klāt.

Lai paliktu neievērots, Bekers bija saņēmis atļauju for�mastērpa vietā uzvilkt parastās drēbes. Tas bija kārtējais so�lis pretī mērķim kļūt par policijas detektīvu, tomēr viņ� vē�lējās, kaut tas būtu noticis citos apstākļos.

Da�i uzmeta nievājo�us skatienus Emilijas �aurajai klei�tai, zem kuras varēja saskatīt kāju kustības. Ta�u lielāko�ties neviens nepievērsa uzmanību trijotnei, kas virzījās gar koka dēļu sienu labajā pusē un nonāca pie platas, augstas ēkas. Izbalējis uzraksts virs lieliem vārtiem vēstīja: "Voks�holas dārzi."

Dc Kvinsijs izņēma no mēteļa kabatas flakonu ar opija tinktūru.

-��� Kop� izbraucām no mājas, �ī jau ir tre�ā reize, kad ie�dzerat. Bekers neslēpa, ka ir to ievērojis.

-��� Paldies, ka esat saskaitījis.

-��� �odien esat izdzēris tik daudz opija tinktūras, ka vai�rums cilvēku nomirtu.

-��� Tās ir zāles, ko man izrakstījis ārsts. Ja mēģinā�u pār�traukt lieto�anu, tas mani nobeigs drīzāk nekā zāles. De Kvinsija pieri klāja sviedru kārtiņa. Viņ� paraudzījās uz mei�tu un mainīja sarunas tematu. Izpriecu dārzi reiz bija lie�lā cieņā, Emilij. Kad man bija trīsdesmit, es �urp nācu ska�tīties Vaterlo kaujas rekonstrukciju.

-��� Vaterlo kaujas rekonstrukciju? Tas �ķiet neiespējami.

Rīta debesis atkal skaidrojās, vēj� bija izdzenājis miglu.

-��� Tajā piedalījās tūkstotis kareivju, De Kvinsijs klāstī�ja, lai runājot novērstu domas no gaidāmajām darī�anām.

-���� Aptuveni desmit tūksto�i skatītāju aizrautīgi vēroja, kā blīk�ķ musketes un kūp �aujampulvera dūmi.

-��� Vai tādam daudzumam cilvēku te pietika vietas?

-��� Pietika un pāri palika.

-��� Pulkstenis drīz būs vienpadsmit, Bekers norādīja. De Kvinsijs nervozi ievilka plau�ās gaisu un pamāja ar galvu.

-���� Ielāgojiet! Bekers aizrādīja. Ducis konsteblu ielas ap�ģērbā cits pēc cita pa vienam ieradās �eit, izliekoties par apmeklētājiem. Ja kas atgadīsies, viņi steigsies palīgā. Pa�klausieties, es joprojām uzskatu, ka man jāiet līdzi, lai uz�brukuma gadījumā varu jūs pasargāt.

Izcilnis uz vienkār�ā mēteļa norādīja vietu, kur Bekers glabāja steku un rokudzel�us.

-����������� Ja slepkava kaut ko ieplānojis, viņ� nerīkosies, kamēr turēsieties man blakus, de Kvinsijs norādīja. Ja tomēr maldos un sāksies varmācība, es vismaz zinā�u, ka Emilija pasargāta. Toties man jāuzņemas risks un jācer, ka uzzinā��u kaut ko vairāk par Annu.

-��� Vai tie�ām pēc visiem �iem gadiem viņa jums vēl tik daudz nozīmē? Bekers vaicāja.

-��� Tolaik, kad ubagoju Londonas ielās, Anna man izglā�ba dzīvību.

De Kvinsijs iegāja pa vārtiem dārzā.

Noskaitīju�i līdz divdesmit, Bekers un Emilija sekoja.

Vārti prasīt prasījās pēc jaunas krāsas kārtas. Koks bija saplaisājis un vietumis salauzts.

Biļe�u pārdevējs tik tikko pacēla acis no laikraksta, ko tobrīd lasīja. Pirmā lappuse bija veltīta rakstam par slep�kavībām.

-��� Divi �iliņi, viņ� izklaidīgi sacīja.

Bekers samaksāja no Skotlendjarda izsniegtās naudas.

Nonāku�i dārzā, abi pārlūkoja gandrīz tuk�o parku un vēroja, kā de Kvinsijs soļo pa baltu grants celiņu starp kai�lajiem kokiem. Ejot garām estrādei, viņ� teju gaidīja kādu pienākam klāt. Tas nenotika, un de Kvinsijs paraudzījās uz priek�u, uz garu rindu ar atklātiem nodalījumiem, kuros no pusdienu galdiem pavērās skats uz estrādi. Apkārtne jopro�jām grima klusumā, un neviens netuvojās.

Izlikdamies, ka apbrīno parku, Bekers ar Emiliju pagāja garām celtnei ar Austrumindijas pilij raksturīgām torņu smailēm, arkām un kupoliem. Viņi pagriezās pret vīru cir�ka kostīmā, kas staigāja pa virvi, stingri nostieptu starp ko�kiem virs mauriņa. Rokās mākslinieks turēja garu kārti, kas palīdzēja noturēt līdzsvaru. Reiz sarkanais tērps bija izba�lējis un nodriskāts.

Bekers prātoja, kur izvietoju�ies pārējie konstebli. Iespē�jams, da�i pievienoju�ies ļaudīm, kas vienaldzīgām sejām vēroja virves dejotāju un �ķita vēlamies pieprasīt naudu at�pakaļ. Daudz vairāk tos saistīja sarunas, un Bekers ne�au�bīgi zināja, ka tiek apspriestas slepkavības.

Kailo koku rinda stiepās tālumā. Statuju vīrieti zirgā apjoza kaili krūmi bez lapām. Zirgam bija nokritusi aste.

-��� Pavasarī, kad sakuplo lapotnes, te noteikti valda pie�vilcīgāka aina, Emilija pieļāva un vienlaikus pūlējās saska�tīt tēvu.

Dūmu aromāta un uguns sprak�ķē�anas vilināti, abi no�nāca pie liela gaisa balona, kurā pasa�ieri par samaksu va�rēja pacelties gaisā. Balona krāsas, tāpat kā virves dejotāja kostīms, bija pabalēju�as. Pārsegs virs ugunskura neļāva dzirkstelēm iemesties skurstenī, no kura aug�up aizstiepās audekla caurule tā novirzīja karsto gaisu uz balonu.'Zem balona bija iekārts grozs pasa�ieriem. No balona izplūda dūmi.

Līdzās atradās uzraksts, kas aicināja: "Apskatiet Voksholas dārzus no aug�as! Vestminsteras tiltu! Sentd�eimsa parku!"

-��� Varbūt pat Temzu varēs aplūkot pavisam tuvu, ja ba�lons iegāzīsies upē, Emilija ieminējās.

De Kvinsijs viņiem pa priek�u soļoja tālāk, arvien dzi�ļāk dārzos.

-�� Agrāk te savu mākslu rādīja akrobāti, �onglieri un mu�zikanti, Bekers stāstīja. Te laida raķetes. Man stāstīja, ka naktīs teritoriju apspīdēja tūksto� piecsimt laternu un gaisma bija redzama pat no Temzas pretējā krasta. Bet ta�gad� Viņ� norādīja uz sadragātajiem kupoliem stabu ga�los ceļa malās. īpa�niekiem radās naudas grūtības. Savu�laik te vakara izpriecas �ilbināja kā karaliskā balle. Bet mūs�dienās te norisinās pavisam kaut kas cits.

-�� Vai jūs runājat par prostitūciju? Emilija jautāja, un Bekers piesarka. Es negribēju jūs samulsināt.

-��� Patiesībā es baidījos samulsināt jūs, Bekers atteica.

-��� Tēvs ar mani alla� runā atklātu valodu. Pat tad, kad vēl biju meitene, viņ� neizturējās pret mani kā pret bērnu. Namā starp se�iem brāļiem un māsām, kuriem bija pavei�cies izdzīvot, es ātri kļuvu pieaugusi.

-��� Jā� augot tiesu izpildītāju apmeklējumu ēnā, jūs par dzīves patiesībām noteikti uzzinājāt ātri vien.

-��� Tēvs mani dēvēja par savu spiedzi.

-��� Re kā? �is vārds piesaistīja Bekera uzmanību.

-���� Edinburgas laikos tēvs bie�i nevarēja dzīvot kopā ar mums, citādi viņu arestētu, tālab viņ� slepeni apmetās citā mājvietā, un es turp nogādāju ēdienu un citas lietas, piemē�ram, spalvu un tinti. Kamēr tiesu izpildītājs novēroja mūsu na�mu, es izspraucos pa sētas puses logiem, pārrāpos pāri sie�nām vai izlīdu cauri �ogiem. Kad beidzot nonācu pie tēva noīrētajā istabā, kurā viņ� bija atradis patvērumu, man iede�va manuskriptu, kas bija jāaiznes izdevējiem. Ta�u arī tos no�vēroja. Man atkal nācās rāpties pāri sienām un spraukties cauri pagalma puses logiem, lai nogādātu uzrakstīto, saņemtu mak�sājumu un atgrieztos pie tēva. No atnestās naudas viņ� paņē�ma tikai nepiecie�amākajam un lauvas tiesu lika atdot mātei.

-��� Izskatās, ka jūsu bērnība nebija pārāk viegla.

-��� Glu�i pretēji! Tā bija aizraujo�a.

Aiz muguras Bekers sadzirdēja straujus soļus.

-��� Turieties man tuvumā, Bekers steig�us lika sievietei.

Gatavs uzbrukumam, viņ� pagriezās un pārsteigts ierau�dzīja pa celiņu tuvojamies Raienu.

Detektlvinspektors manāmi nebija savā ādā. Ģērbies viņ� bija garā pavērtā apmetni, zem kura bija redzamas ele�gantas pelēkas bikses, tādas pa�as krāsas veste un svārki. Ja rudos matus neapslēptu avī�zēna cepurīte, viņu varētu noturēt par komisāru, nevis detektīvu.

-��� Viss ir klusu, Bekers ziņoja.

Ta�u Raiena sejā bija lasāms satraukums. Debesis, kur sāka krāties tum�i mākoņi, atspoguļoja viņa drūmo noska�ņojumu.

-��� Kas atgadījies, inspektora kungs? Emilija taujāja.

-��� Vēl vakar, pirmoreiz sastapies ar jūsu tēvu, es būtu pil�dījis �o pienākumu ar prieku. Bet tagad�

-��� Kādu pienākumu? Es nesaprotu.

-��� Man pavēlēts de Kvinsiju arestēt.

-��� Arestēt? Emīlija iesaucās. Jūs ta�u nerunājat no�pietni.

-��� Kaut nu tā būtu. Kur viņ� ir? Raiens noprasīja.

-��� Tālāk, mums priek�ā, Bekers pavēstīja.

-��� Kur tie�i?

-���� Iet pa celiņu. Viņ�� Bekers pagriezās, lai norādītu de Kvinsija atra�anās vietu. Mans Dievs, viņa tur nav! Kur viņ� pazudis?

Opija lietotājs turpināja iet pa celiņu. Desmitiem gadu viņ� lielos apjomos bija dzēris tinktūru, un viņam prātā bi�ja izveidoju�ās daudzas realitātes. Neierastā apkārtne Austrumindijas paviljona tornī�i un kupoli, brīvdabas estrā�de, virves dejotājs, gaisa balons, no kura stīdzēja dūmu strūkliņa, un pat Miltona statuja tik ļoti līdzinājās vīzi�jām opija iespaidā, ka viņ� netika gudrs, vai tie ir nomoda murgi vai sapņi, un varbūt viņ� patiesībā atrodas gultā.

Apstulbu�ais prāts neļāva īsti nojaust, vai viņ� vispār ir aizbraucis no Edinburgas. Varbūt solījums dot ziņas par An�nas likteni, ja viņ� ierastos Londonā, nemaz nav saņemts. Opija lietotājs tie�ām alka pamosties no sapņa, jo tas nozī�mētu, ka slepkavības sestdienas nakti nav notiku�as un nav gaidāms vēl ļaunāks slaktiņ�.

Dārzu priek�ējā daļa bija atvēlēta sabiedriskiem pasāku�miem dejām, izrādēm, koncertiem un banketiem -, tur�pretim tālākajā pusē pletās pārsteidzo�i jauks me�s pilsē�tas vidū. Savulaik rūpīgi koptā audze aicināt aicināja apmeklētājus pastaigāties, ta�u gadu gaitā nolaidība un lī�dzekļu trūkums bija to novedis me�onīgā stāvoklī, kuru Opija lietotāja draugs Vērdsverts būtu vērtējis atzinīgi, ta��u tagad bie�ņa dāvāja neskaitāmas slēptuves un de Kvinsijs jutās apdraudēts.

Apjautu par jūkli vairoja starp kokiem �ur tur izvieto�tās neīstās drupas; tās atveidoja ievērojamas seno grieķu un romie�u būves, kas sabruku�as ērmotā gadsimtu secī�bā: nokaltu�as zāles un vīnstīgu apvītas, Partenona kolon�nas gulēja līdzās Kolizeja fragmentam.

Jau atkal Opija lietotāju pārņēma mulsino�a atskārta, ka acis rāda opija tinktūras rosinātas ainas. Ta�u, lai kā nopū�lējies sev iegalvot, ka īstenībā piedzīvo opija radītus mur�gus Edinburgā, viņ� nespēja aizmirst slepkavības vietā sa�justo asiņu dvaku un upura brāļa seju, kas izmocīta bēdās.

Nonākot krustcelēs, bija jāizvēlas, kurp doties pa krei�si, pa labi vai taisni. Impulsa vadīts, viņ� nogriezās pa kreisi uz baltas grants takas. Te abās pusēs auga skeletam līdzī�go kailo krūmāju un koku zaru mud�eklis. Krūtis spieda smagums. Viņ� strauji elsoja.

i

Anna.

153

De Kvinsijs nebija aizmirsis to vakaru agrajā jaunībā, kad atzinās meitenei mīlestībā. Viņ� bija zvērējis atgriezties Lon�donā pēc astoņām dienām, lai kopā ar Annu vadītu turp�māko dzīvi tāpat kā meitene bija kopā ar jaunekli dalīju�sies savos trūcīgajos naudas līdzekļos.

Ta�u Anna bija daudz labāk saredzējusi nākotni. Asaras ritēja viņai pār vaigiem. Apskāvusi jaunekli, viņa tomēr ne�bija bildusi ne vārda, un pēc tam de Kvinsijs viņu vairs ne�satika.

Kā viņ� ilgojās atkal staigāt roku rokā ar Annu, kopā ar viņu klausīties leijerkastes mūziku un skūpstīt viņu! Neskai�tāmas reizes viņ� bija par Annu sapņojis. Daudzās esejās un grāmatās bija par viņu rakstījis vēl un vēlreiz un slepka�va �os aprakstus katrā ziņā bija lasījis ļoti rūpīgi. Alla� pa�stāvēja varbūtība, ka aicinājums ierasties nav vienīgi ķircinājums var gadīties, ka slepkava tie�i tāpat ir kļuvis apsēsts ar Annu un noskaidrojis kādu gau�ām būtisku zi�ņu par jauno sievieti.

De Kvinsijs apspieda vēlmi izvilkt flakonu un iedzert vēl mazliet tinktūras. Ta�u viņu vairāk motivēja nevis bailes, bet gan cerība un nepiecie�amība sodīt sevi par to, ka pa�metis Annu. Ja vien bija kaut niecīga iespēja uzzināt kaut ko par visu mū�u meklēto sievieti, viņ� nespēja to neiz�mantot.

Koki un krūmi abās celiņa pusēs likās sniedzamies viņam pretī. Dzestrais vēj� iezagās aiz mēteļa. Zem apavu zolēm mazliet biedino�i �irkstēja grants. Cits gar citu gaudojo�ās brāzmās trinās zari.

Pēk�ņi viņ� attapa, ka gaudoņu rada nevis vēj�, bet gan cilvēka balss. Sievietes balss.

Tomas�

Tas nāca no labās puses spalgs, sērīgs, lūdzo�s sau�ciens.

-��� Tomas�

-��� Vai tā esi tu, Anna?

-���� Tomas�

Nesaprazdams, vai balss neskan viņa iedomās vien, de Kvinsijs nokāpa no celiņa, spraucās cauri krūmiem gar ko�ku stumbriem un pūlējās aizvien biezākajās ēnās saskatīt saucēju.

-��� Anna?

-��� Es esmu te, Tomas.

-Kur?

Klajā iznāca sieviete, kas bija slēpusies aiz koka.

Viņ� cie�i lūkojās uz �o būtni, ieelsās un grīļīgi atkāpās, tagad ne�aubīgi pārliecināts, ka murgo.

Sieviete bija izdēdējusi, teju plikgalvaina. Seja sa�uvusi, acis iekritu�as. Uz vaigiem pū�ņoja pu�umi.

-��� �eit, Tomas. Ņem mani. Savu Annu.

-���� Nē.

-��� Tu neatgriezies, kā biji solījis. Tu mani pameti.

-���� Nē.

-��� Bet nu mēs esam kopā. Kankaros ģērbtā, slimā sie�viete izstiepa rokas. Mīli mani, Tomas! Tagad mēs uz mū��u būsim kopa.

-��� Tu nevari būt Anna.

-���� Tu to gribi. Sieviete pacēla nodriskāto mēteli un svārkus, atklādama skatienam savu krunkaino kailumu. Mīli mani, Tomas.

De Kvinsijam kaklā kāpa kliedziens, un tajā mirklī viņu iztrūcināja cita �ēlabaina balss.

Blakus citam kokam nostājās vēl viena sieviete un arī pacēla mēteli un tērpa malu, atklādama sevi.

-��� Te es esmu, Tomas. Tava māsa D�eina. Vai tu mani at�minies? Vai atceries, kā mēs rotaļājāmies bērnistabā? Vai tu mani gribi? Tu vari mani dabūt.

Tajā brīdī viņ� patie�ām iekliedzās, jo pie cita koka no�stājās tre�ā sieviete, arī paceldama mēteli un kleitu.

-���� Te, Tomas. Es esmu tava māsa Elizabete. Vai atmini, kā tu iezagies istabā, kur mani miru�u noguldīja? Tu visu pēcpusdienu blenzi uz manām miesām. Un tad noskūpstīji mani. Tagad tu vari mani vēlreiz noskūpstīt, Tomas. Tu vari mani paņemt.

-��� Es esmu Katarīna, Tomas. Parādījās vēl viena sievie�te, arī sevi atkailinādama. Vai atceries mani? To meitenī�ti, kas dzīvoja turpat koted�ā "Dūja"? Vērdsverta meitu? Atmini, kā tu augām dienām gulēji uz mana kapa un �ņuk�stēji, domādams par D�einu, Elizabeti un Annu? Kāds �aus�mīgs zaudējums! Ta�u nu vairs ne. Mēs esam �eit, Tomas. Tu vari iegūt mūs visas.

Nevaldāmi liedams asaras, de Kvinsijs vēroja, kā aizvien jaunas sievietes ar pū�ņojo�ām sejām iznāk no koku pa�ēnām.

-��� Es esmu Anna!

-��� Nē, es esmu Anna!

-��� Es esmu D�eina!

-���� Elizabete!

-��� Katarīna!

-��� Mīli mūs, Tomas!

De Kvinsijs spalgi iekaucās. �ēlabainais brēciens izlau�zās no dvēseles dziļumiem, no izmisuma bezdibeņa. Asa�ras dedzināja acis. Vīrietis noslīga ceļos un kliedza: Nē! Nē! Nē!

-��� Sadalīsimies! Raiens ieteica. Jus ejiet pa �o celiņu. Es�

-��� Pagaidiet! Es kaut ko dzirdu, Bekers viņu pārtrauca.

-��� Balsis. Sievie�u balsis, Emīlija saklausīja. Viņas no�sauc vārdus.

-��� Turp! Raiens parādīja pa kreisi un metās skrie�us. Bekers iepalika, vēlēdamies turēties blakus Emilijai un

viņu pasargāt. Ta�u jaunā sieviete viņu pārsteidza blūmeres un drud�ainā vēlme satikt tēvu ļāva viņai uzņemt tādu ātrumu, ka Bekers ar pūlēm tika līdzi. Viņi nogriezās gar stūri.

-���� Nē! no koku puses atlidoja de Kvinsija spalgais sauciens.

-��� Anna! D�eina! skaļi sauca sievietes.

-��� �urp! Raiens iespraucās brik�ņos.

-��� Elizabete! Katarina! sievietes skandēja.

-��� Emilij, labāk nenāciet te! Bekers brīdināja.

Ta�u de Kvinsija meita bija pārāk stūrgalvīga. Lūsto�ie zari krak�ķēja zem kājām, kad viņi lauzās cauri krūmājiem. De Kvinsijs skaļi vaimanāja.

-��� Anna! D�eina! Elizabete! Katarīna! sievietes sauca. Bekers izvilka steku, ko nēsāja zem mēteļa, un steidzās

gar krūmiem.

Emilija centās neatpalikt.

Raiens, kur� pieskrēja pirmais, piepe�i apstājās, ieraudzī�jis de Kvinsiju tupam uz ceļiem un elsojam. Bekers piestei�dzās klāt un ar izbrīnu uzlūkoja kankaros tērptas sievietes vecas, slimas staigules.

-��� Jums, Emilij, nevajadzētu to redzēt!

-��� Bet� kas tur notiek?

Bekeram nebija ne mazākās nojausmas. Viņ� saņēmās un pārlūkoja bie�ņu, meklēdams kādu briesmu izpausmi, ta�u neko citu kā vien sievietes nesaskatīja.

De Kvinsija pleci nodrebēja, un konvulsijas �ķita augam no vistum�ākajām dvēseles dzīlēm.

-��� Tēvs! Emilija pieskrēja klāt. Vai tu neesi savainots?

Diem�ēl de Kvinsijs elsoja tik stipri, ka nespēja atbildēt.

Sievietes pamanīja steku Bekera rokās un atkāpās starp

kokiem, izdve�ot baiļpilnus saucienus.

-��� Stāt! Bekers uzsauca.

Ta�u viņas bēga.

Tomass de Kvinsijs sabruka uz zemes.

-��� Viņ� laikam nav ievainots! Emilija teica, mēģināda�ma tēvu noturēt. Es nesaprotu.

Bekers no mēteļa apak�as izvilka vēl vienu policista rī�ku klabekli, lai izziņotu trauksmi. Tark�ķo�ais, griezīgais signāls bija viegli sadzirdams visā dārzā. Varēja redzēt starp kokiem nozūdam pēdējās kārnās sievietes stāvu.

-���� Inspektor! sauca kāds vīrs, kas tuvojās cauri brik��ņiem. Tas izrādījās viens no civilā ģērbtajiem konstebliem, kuri bija ieradu�ies agrāk un izvietojo�ies dārza teritorijā.

-��� Skrien uz izeju! Raiens uzsauca. Aizslēdz vārtus! Nelaid nevienu ārā!

Konstebls nekavējās izpildīt pavēli. Parādījās arī citi po�licisti.

-��� Me�ā ir vairākas sievietes! Bekers tiem stāstīja. Pro�stitūtas. Sadzenājiet tās rokā. Esiet uzmanīgi, jo iespējams, ka viņas nav vienas.

No Emīlijas de Kvinsijas dienasgrāmatas

Visus �os gadus, dzīvojot pie tēva, es esmu redzējusi viņu raudam tikai divas reizes sērojot par mana brāļa

Horasa mir�anu un par manas mīļās mātes un viņa pa�klausīgas sievas Mārgaritas nāvi. Ta�u pat tuvinieku sma�gais zaudējums viņā neizraisīja tik dziļus, izjustus pārdzī�vojumus, kādus pieredzēju �odien. Apjautu�i, cik tēva dzīvē nozīmīgu cilvēku vārdi tika izkliegti, es sapratu vi�ņa mokas.

Konstebls Bekers pacēla tēvu uz rokām un nesa cauri me�am. Būdams maza auguma, tēvs konstebla rokās �ķi�ta kā bērns. Inspektors Raiens soļoja līdzās un uzmanīgi pārlūkoja me�u, it kā baidīdamies no uzbrukuma. Tas, ka Bekeram mugurā bija ielas drēbes, nevis uniforma, un Raiens bija tērpies baznīcā ejamā, nevis bandīta kārtā, padarīja pasauli vēl a�gārnāku.

Mēs nonācām tajā dārzu daļā, kur tika rīkoti priek��nesumi, un pagājām garām gaisa balonam un virves de�jotājam, kur� tobrīd stāvēja zālājā un ar izbailēm vērās no�tieko�ajā.

Austrumindijas paviljona smailes, arkas un torņi aici�nāja mūs. Uz velvētajiem griestiem bija uzgleznots plauk�sto�s zieds. Sienas greznoja austrumu dzīves ainas: tīģe�ris d�ungļos, vīrs ar turbānu galvā jā�us uz ziloņa, faķīrs spēlē flautu �ūskai, kas pacēlusies stāvus, pūlis apbrīno krā�ņa tirgus brīnumus.

Konstebls Bekers nosēdināja tēvu uz sola pie sienas. Lai cik izmisīgi es pūlējos nomierināt tēvu, viņ� nelikās mani dzirdam. Viņa raudas nāca no tāda dvēseles nostū�ra, kuru man nebija lemts aizsniegt.

Gan Bekeru, gan inspektoru �āds dramatisks emociju izvirdums nepārprotami darīja nemierīgus. Es pieņemu, ka viņi nekad, ne reizi nav redzēju�i vīrieti �ņukstam tik bargi vairums ļau�u iedīdīti iegro�ot savas jūtas.

Policistus, kuri paviljonā ieveda me�ā redzētās no�ēlo�jamās sievietes, ari satrauca tēva raudā�ana, un gūstek�nes jutās tāpat, jo noteikti nav redzēju�as vīrieti elsojam un pa�as dro�i vien ļāvu�as asarām vaļu tikai vienatnē vai da�u uzticamu draudzeņu klātbūtnē. Ikviens, kur� to�brīd atradās �ai dīvainajā paviljonā, savulaik mācīts uz�skatīt, ka emociju izpausme ir vājuma pazīme, un tēva bezpalīdzīgā skumju izrādī�ana bija viņu prātiem neap�tverama tikpat sve�a kā austrumnieciskās ainas uz sie�nām.

Aizvien vairāk konsteblu ienāca paviljonā, vezdami lī�dzi sievietes. Daudzas gūsteknes bija slābanas, acīmredzot kādas slimības ķertas, ta�u visas pretojās, kā vien spēja, un lādējās tik neķītri, ka manas ausis sviltin svila.

-���� Jums dro�i vien vajadzētu iet prom, Raiens piedā�vāja.

-��� Savu tēvu es neatstā�u, es atteicu.

Nelaimīgās tika pēc kārtas saslēgtas rokudzel�os, kat�ras labo roku savienojot ar kaimiņienes kreiso, tad nostā�dot visas aplī ap stabu un kopā sava�ojot rindas galos stā�vo�ās divas sievietes.

Edinburgā es naktstauriņus biju redzējusi, tomēr tik sa�vārgu�as staigules ne reizi nebija gadījies sastapt. Slimī�ba bija viņas izpostījusi. Sejas jēlām vātīm klātas. Da�ām izkritu�i gandrīz visi mati. Kad sievietes pavēra sa�uvu�ās mutes, atklājās tuk�as smaganas, bez zobiem. Staiguļu vaimanas atbalsojās pret kupolveidīgo jumtu.

-��� Klusu! Bekers uzbrēca.

-��� Jūs manu naudu nedabūs! kāda sieviete spiedza.

-����� Mums nevajag jūsu naudu, Raiens atcirta. Ne�domāju, ka jums vispār ir nauda, ko zagt.

-���� Mums naudas vesels lērums!

-��� Kā tad!

-��� Pati sapelnīju, nūja!

-��� Par to es it nemaz ne�aubos.

Kāds konstebls ieveda vēl vienu sievieti un pieķēdēja aplī pie pārējām.

-���� Cik pagaidām atrastas? Raiens jautāja.

-��� Divdesmit trīs, Bekers atbildēja. Un ved vēl vienu.

-��� Re, ko es pie viņas atradu, paziņoja nupat ienāku��as konstebls un parādīja divas zelta monētas.

-���� Tās ir manas! Dod �u'!

-��� Divi sovrini. Pat daudzi klerki nepelna tādu naudu nedēļā. Kur tu to nozagi?

-���� Pati nopelnīju.

-��� Nestāsti pasakas, attrauca konstebls, kur� bija at�radis naudu. Neviens nemaksātu divus sovrinus, lai izvārtītu tevi pa matra�iem.

-���� Konstebl! Raiens brīdino�i uzsauca un pameta ar galvu uz manu pusi, lai atgādinātu padotajam par ma�nu klātbūtni. Mūsu vidū ir lēdija.

-����� Oi! Atvainojiet, inspektora kungs. Izlūdzos piedo�a�nu, mis. Bekers nosarka. Brī�iem �īs neliekas dzirdam, ja nerunāju viņām saprotamā valodā.

-���� Neviens nekur mani nevārtīja, sieviete protestēja. Pati nopelnīju, es jums saku. Godīgā darbā.

Bekers nopētīja sievietes un ierunājās:

-��� Ja vienai ir zelta monētas, citām arī varētu būt.

Viņ� piegāja pie vienas no sievietēm.

-��� Kā tev vārdā?

-���� Dorisa.

-��� Parādi, kas tev kabatās, Dorisa.

-���� Nekā nebija, nerādī�u.

-��� Ja nerādīsi, es tevi pārmeklē�u.

-���� Vai, kā nobijos! Mei�as, �is grib mani pārmeklēt.

Sievietes smējās.

-��� Es prasu naudu no vīrie�iem, kas mani pārmeklē, Dorisa izmeta. Cik tu gribi man maksāt, lai pārmeklēju tavu kurkullti?

Viņas iesmējās vēl ska[āk.

Es centos izlikties, ka �ādas sarunas dzirdu ikdienā.

-���� Gibson, nāc talkā, Bekers aicināja konsteblu, kur� pēdējais bija ienācis pa durvīm. Netīksmē saviebu�ies, vī�rie�i pārmeklēja Dorisas tērpa kabatas.

-���� Tas ņerga taisās mani apspert! Dorisa centās izvai�rīties. Jūs būsiet manas liecinieces!

-��� Es jūs neapzogu, Bekers uzstāja. Nepretoties! Kas tad te? Viņ� pacēla divas zelta monētas. Kurai vēl tā�das ir?

Trok�ņains, vētrains cīniņ� noveda pie atklājuma, ka ikvienai gūsteknei visām divdesmit �etrām sievietēm ir pa divām zelta monētām.

Bekers sarauca pieri. Kur tu rāvi tās monētas, Dorisa?

-��� Pati sastrādāju, un ne jau tā, kā tu domā.

-��� Kā tad?

-��� D�entlmenis samaksāja.

-��� Kas tev bija jādara?

-��� Jāiezogas dārzos no rīta pirms atvēr�anas.

-��� Un pēc tam?iejaucās Raiens.

-��� Jānoslēpjas me�ā.

-���� Un tad? Raiens tincināja.

-���� Kad �is atnāks� Sieviete norādīja uz manu tēvu. �man bija viņ� jāpasauc.

Dorisa atdarināja balsi, kuru biju pirmīt dzirdējusi me��ā. Tomas! Tomas!

Izklausījās, ka viņa sauc palīgā.

Izdzirdējis savu vārdu, tēvs manāmi saspringa.

-����� Tomas! Tomas! pārējās pievienojās. Saucieni radī�ja baismīgu, dārdo�u atbalsi austrumnieciskajiem glezno�jumiem rotātajās sienās.

Man iesāpējās ausis.

Tēvs mitējās raudāt.

-�� Labi, labi! Raiens iesaucās, pacēlis rokas. Beidziet. Ja gribat atdabūt savus sovrinus, turiet mutes!

Sievietes cita pēc citas apklusa.

-��� D�entlmenis lika man teikt, ka mani sauc Anna, kāda sieviete paziņoja.

-��� Un man bija jāsaka, ka esmu D�eina, cita piebilda.

-��� Elizabete, pievienojās tre�ā.

-��� Katarīna, piemetināja ceturtā.

-��� Nē, Anna esmu es.

-��� Es esmu D�eina.

-��� Es esmu Elizabete.

-��� Es esmu Katarīna.

Tēvs, kur� sēdēja sagumis man līdzās, pacēla galvu. Balstīdama viņu, es ieskatījos viņam sejā un satriekta ie�raudzīju, cik sarkanas kļuvu�as no raudā�anas iekaisu��ās acis un cik stings vēr�as zilo acu skatiens.

Vārdu litānijas atbalsojās no sienām.

Raiens atkal iesaucās: Nolādēts, izbeidziet!

Detektīvinspektora bargais izskats lika sievietēm ap�rimt, arī viņa skarbo vārdu atbalsis vēl da�us mirkļus du�nēja telpā.

-��� Vai d�entlmenis lika jums saukt �o vārdus?Raiens noprasīja. Kas tas bija par d�entlmeni?

Staigules spītīgi klusēja.

-��� Es jautāju, kas tas bija par d�entlmeni? Aprakstiet viņu!

Dorisa paraudzījās uz Bekeru. Man netīk, kā viņ� ar mani runā. Tu esi pulka jaukāks.

-��� Pateicos, Dorisa, Bekers atteica. Pastāsti par d�entl�meni, un es sagādā�u jums karstu tēju.

-��� Karstu tēju?

-��� Es apsolu. Bekers pagriezās pret konsteblu, kas stā�vēja pie duruīm. Vebster, vai jūs būtu tik laipns un to nokārtotu?

Konstebls paraudzījās uz Raienu, un inspektors piekriz�dams pamāja.

-��� Tepat ir veikals, Vebsters sacīja, tādējādi apstiprinā�dams, ka rīkojumu sapratis.

-����� Un jūs atdosiet mums tos sovrinus? Dorisa ba�īgi jautāja Bekeram.

-��� Es apsolu jums atdot sovrinus.

Dorisa pasmaidīja, atklādama robainu zobu rindu.

Tāpat kā toreiz, kad mēs iepazināmies ar Raienu un Bekeru, man radās aizdomas, ka abi lieto kādu stratēģi�ju Raiens iebiedēja sievietes, un Bekers tikām runāja laipni un izturējās gādīgi, iekarodams labvēlību.

-���� Kā �is d�entlmenis izskatījās, Dorisa? Bekers taujāja.

-��� Gar� bija. Tāds stiprs.

-���� Cik vecs?

-��� Ne jauns, ne vecs. Dorisa pameta ar roku Raiena virzienā. Kā viņ�.

-���� Vai viņam bija bārda?

Dorisa ļoti pārliecino�i palocīja galvu. Tāda dzelte�nīga.

Es jutu, ka tēvs man blakus izslējās taisnāks.

-��� Kā viņ� bija ģērbies? Bekers tincināja.

-���������� Jūrnieka drēbēs, Dorisa atbildēja. Bet mani tu nenpvedīsi ap stūri. Neviens jūrnieks man nav devis divus sovrinus. Ja palaimējas, tad �iliņu. Divus sovrinus savu mū�u neredzēsi.

-��� Kopā �etrdesmit astoņas mārciņas, Raiens atzīmēja. Turīgs vīrs.

-���� Un kā viņ� runāja? Bekers nerimās.

-��� Nevienu jūrnieku neesmu dzirdējusi tā runājam. Iz�glītots vīrs, jā gan. D�entlmenis.

-���� Vai bail tev nebija? Galu galā, viņ� tev atklāti meloja.

-���� Skaidrs, ka bija! Kop� sestdienas baidās visi, kurus pazīstu. Bet viņ� man iedeva divus sovrinus. Dorisa to pateica sapņaini, glu�i kā par lielāko bagātību pasaulē. Es ij acīs neesmu redzējusi divus sovrinus. Lāgiem viņ� lietoja smalkus vārdus, kurus es nesapratu.

-���� Piemēram?

Dorisa kādu mirkli apdomājās. Piemēram, repetīcija. Galīgi nav sapra�anas, kas tas ir. Izrādās, �is grib, lai mēs savācamies sānielā, un tad viņ� pastāstī�ot, kas mums jā�saka, un pārliecinā�oties, ka mēs visu atceramies.

-�� �ovakar mums turjāatgrie�as pēc tre�ā sovrina, sie�viete, kas stāvēja līdzās Dorisai, lepni piebilda.

-���� Tre�ā sovrina? Raiens pārsteigts pārjautāja.

-���� Ku�, Melinda!Dorisa brīdināja.

-��� Nē, stāstiet vien. Raiens paspēra soli uz priek�u.

-����� Lai dro�i zinātu, ka esam visu izdarīju�as. Viņ� solī�ja mums iedot vēl vienu sovrinu,ja būsim labi pastrādā�ju�as.

-��� Kur?

-����� Tai pa�ā �ķērsielā, kur rīkoja� Melinda jautājo�i paraudzījās uz Dorisu.

-��� Repetīciju, noskaldīja Dorisa, iepriecināta, ka atce�ras �o vārdu.

-��� Sakiet, kur tas ir, Raiens uzstāja.

-��� Oksfordstrītā.

Jutu, ka tēvs, izdzirdējis ielas nosaukumu, sastingst manos apskāvienos.

-����� Vai mēs varam dabūt to tēju? Dorisa noprasīja. Es me�ā traki nosalu.

-���� To jau nes, Bekers nomierināja.

-����� Melinda, vai tu mani aizvestu uz to sānieliņu? Raiens lūdza.

-���� Nē! Dorisa iesaucās. Tad tas d�entlmenis jūs ie�raudzīs un neatdos mums to tre�o sovrinu. Viņa uzme�ta Melindai nīgru skatienu. Es ta�u tev piesacīju turēt mēli aiz zobiem.

-����� Viņ� mūs nepamanīs, to es apsolu. Raiens viņu mierināja. Ja darīsiet, kā lūdzu, mēs jums pie tējas pa�sniegsim arī biskvītus.

-���� Biskvītus? Kungs tētīt, jūs ta�u pret mums izturas kā pret lēdijām!

-��� Kā pret lēdijām, Raiens piekrita.

-���� Dzeltenīga, iztrūcinādams mani, ierunājās tēvs. Viņ� ilgu laiku nebija bildis ne vārda.

Visi paraudzījās uz viņu.

-��� Kā, lūdzu? Raiens sacīja.

-���� Viņa teica, ka bārda bijusi "dzeltenīga".

Tēvs pārsteidza mani vēl vairāk, pieceldamies kājās. Raudā�anas dē[ viņa seja �ķita vēl kalsnāka. Zilās acis raudzījās vēl stingāk.

-���� Dzeltenīga. Tā es teicu, jā, Dorisa atzina, sajuzda�mās neveikli tēva neatslābsto�ā skatiena dē(.

-����� Tas nozīmē, ka tā nebija tikai dzeltena, tēvs seci�nāja. Vai krāsa nebija nedaudz oran�īga? Teiksim, kaut kas pa vidu starp dzeltenu un oran�u?

Iegrimdama domās, Dorisa pie�ķieba galvu uz vienu, tad uz otru pusi. Drusku oran�a, drusku dzeltena. Tā�das bārdas bie�i vis negadās manīt.

-������� Tie�i tādas krāsas bārdu es aprakstu savā darbā "Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām māk�slām", tēvs sacīja Raienam. Savā esejā es lieku no�jaust, ka bārda izmantota maskē�anās nolūkā.

-��� Maskē�anās?

-���� D�ons Viljamss strādāja uz kuģiem, kas dodas arī līdz Indijai. Da�as turienes noziedznieku bandas mēdz pārkrā�sot zagto zirgu spalvu, un viena no krāsām ir tāda, kādu apraksta Dorisa un kādu es pieminu esejā. Savā darbā es uzdodu jautājumu, vai Viljamss nav nokrāsojis matus, lai maskētu savu ārieni noziegumu pastrādā�anas brīdī.

-���� Jūs liekat domāt, ka mūsu meklētais ir pārkrāsojis bārdu tāda pa�a iemesla dēj, lai atdarinātu jūsu esejā rak�stīto? Raiens vēlējās precizēt.

-���� Es lieku domāt daudz vairāk. Man ir grūti iztēloties, ka slepkava vairākus mēne�us audzējis bārdu, palaikam to krāsodams. Piedevām viņam nāktos krāsot arī matus, lai tie būtu saskaņoti ar bārdu un at�ķirība nepiesaistītu vairāk uzmanības nekā pati neparastā maskē�anās krā�sa. Tas būtu pārāk sare�ģīti.

-���� Bārda pati būtu maskē�anās?

-���� Bez �aubām. Tāpat kā pārģērb�anās jūrnieka drēbēs. Iespējams, viņ� nāk no teātra aprindām.

-��� Aktieris?

-���� Kāds, kur� meistarīgi prot mainīt ārieni. Ievāciet zi�ņas veikalos, kas pārdod parūkas un grimu mākslinie�kiem!

Raiens pagriezās pret vienu no konstebliem. Jūs sa�pratāt, kas darāms, Gibson.

-��� Jau eju, inspektora kungs. Konstebls izsteidzās no paviljona.

Bekers vaicāja tēvam: Kas tie bija par vārdiem, ku�rus sievietes nosauca? Par Annu mēs zinām. Bet� kas ir D�eina, Elizabete un Katarīna?

-��� Es negribu par to runāt.

-���� Tomēr�

-�� Es par to rakstīju savā darbā. Slepkava to izlasīja un izmantoja, lai mani sāpinātu. Tas ir viss, kas jums jāzina.

-���� Viņ� nobu�oja savu beigto māsu, tā, lūk, iejaucās Dorisa.

-��� Stāvi klusu!tēvs iesaucās.

-����� Nogūlās uz kaimiņa miru�ās meitas kapa, tā ja. Au�gām naktīm kārpīja nagiem zemi. Tas d�entlmenis izstās�tīja, kas jūs par putnu. Teica, lai neie�ēlojamies par jums, ja jūs sakreņķēsieties un vēl trakāk dusmosieties, kamēr mēs saucam tos vārdus. Jūs esot to pelnījis.

-���� Turi muti! Tēvs pacēla rokas un itin kā pastūma prom kādu neredzamu cilvēku vai rēgu. Pirmo reizi es re�dzēju viņu tik uzbudinātā stāvoklī. Esi nolādēta! Vairs ne vārda!

Piepe�i durvis atvērās, un atgriezās konstebls, kur� bi�ja aizgājis pēc tējas, un ienāca arī �etri viesmīli ar paplā�tēm.

-��� Biskvīti! Es neredzu biskvītus! Dorisa �ēlojās.

Es pievērsos tēvam, bet viņ� jau izrādījās izgājis no pa�viljona un aiztaisījis durvis.

-���� Tēvs! Es izsteidzos ārā, viņu meklēdama.

Viņ� stāvēja, nodūris galvu, un pētīja grants celiņu. Ce�puri viņ� turēja rokās. Aukstais vēj� bu�ināja īsos tum�os matus. Debesis sedza melni mākoņi.

-��� Nav tādas lietas kā aizmir�ana, viņ� klusā balsi no�teica.

Atvērās durvis, un no paviljona iznāca Raiens ar Bekeru.

-��� De Kvinsij! uzsauca Raiens.

Tēvs arī viņiem neatbildēja.

Abi vīri nostājās viņam priek�ā.

-���� Piedodiet, bet� Raiens atkal iesāka, man nepie�cie�ams, lai jūs paskaidrojat, kādēļ �o sievie�u vārdi jūs tik ļoti satrauc.

-���� Tā nav jūsu darī�ana.

-��� Slepkavības padarīja to par manu darī�anu, Raiens neatlaidās. Man jāizprot, kādu patoloģisku saikni �is cil�vēks jūt arjums.

-��� Lieciet viņu mierā, es pieprasīju. Dzirdot un pazīs�tot sievie�u izsauktos vārdus me�ā, man kļuva skaidra to baismīgā nozīme tēvam un arī tas, kādēļ tēvs jutās tik ne�izmērojami satriekts. Jūs ta�u redzat, kā tas viņu ie�tekmē.

-���� Mis de Kvinsij, jūs ta�u apzināties, Raiens palika pie sava. Es nevaru paļauties uz jūsu tēva palīdzību, ja slepkava spēj ar viņu manipulēt. Tas apdraud izmeklē�a�nu.

-��� �oreiz, sacīja tēvs.

Balss noskanēja tik klusi, ka es uzreiz neattapu, ko viņ� teicis.

-��� Kā, lūdzu? vaicāja Raiens.

-���� Tikai �oreiz, tēvs atkārtoja jau skaļāk. Viņ� pacēla acis pret Raienu un Bekeru. Skatienā vīdēja sāpes un ap�ņēmība. Slepkava spēja ar mani manipulēt tikai �ajā reizē. Es nepieļau�u, lai tas atkārtojas.

-��� Un vārdi?

-����� Ja tu glabā noslēpumus, iegrūd dvēseles dziļumos un nobēdzini, tad patiesībā tie valda pār tevi. Es par tiem esmu rakstījis, ta�u skaļi runāt nemū�am neesmu spējis. Kā jums �ķiet, kādēļ tā? Neaprakstītai, baltai lapai varu uzticēt vairāk nekā otram cilvēkam. Sve�i cilvēki drīkst lasīt par manām visdziļākajām cie�anām, ta�u es neļaujos izpaust savas cie�anas, stāvēdams aci pret aci.

Tēvs izņēma flakonu no kabatas un iedzēra opija tinktūru.

-���� Tā jūs sevi pazudināsiet, Bekers izgrūda, atkārto�dams brīdinājumu, kuru jau bija tēvam izteicis pirmīt.

-��� Pastāv vairāk nekā viena realitāte, tēvs paziņoja.

-��� Es jūs nesaprotu, konstebls atzina.

-��� Un da�as realitātes ir spraigākas par citām. Vai gri�bat zināt par D�einu, Elizabeti un Katarīnu?

-��� Nevis gribu, bet man jāzina, Raiens uzstājīgi izla�boja.

-����� D�eina bija mana jaunākā māsiņa. Viņa nomira, kad man bija �etrarpus gadu. Tēvs dziļi ieelpoja. Viņa bija kā saulīte un īsts nevainības iemiesojums. Kā es dievināju ar viņu rotaļāties! Par nelaimi, D�eina saslima ar neizskaidrojamu drudzi un tika ieslodzīta slimo ista�bā. Dzīvu es viņu vairs nekad neredzēju. Manas bēdas vien vairojās, kad mājā izplatījās runas par kalponi, kas, D�einas nemitīgās vem�anas nokaitināta, iecirta pļauku slimajai meitenītei, lai tā pārstāj vemt. lepļaukāja mirsto��u bērnu. Goda vārds, tobrīd mani pārmāca atklāsme, ka bērnistabā valdo�ā pasaule nav tāda, kā man agrāk �ķi�tis, ka pastāv ļaunums un pasaule ir �ausmu pārpilna. Emilija, lūdzu, nosauc savu otro vārdu.

-���� D�eina, es teicu ar lepnuma pieskaņu balsī. Par godu tēva miru�ajai māsai.

-���� Nav tādas lietas kā aizmir�ana, tēvs uzsvēra. Sa�maksājis tām no�ēlojamām būtnēm, lai tās sauktu D�einas vārdu, slepkava uzjundi manas atmiņas par kalpo�ni, kas iepļaukāja manu mirsto�o māsiņu. Viņ� liek manīt, ka es saņemu pliķi sejā. Smago atmiņu mocīts, tēvs sāka bērt vārdus ātrāk. Tagad es pastāstī�u par sa�vu māsu Elizabeti. Tolaik viņai bija deviņi gadi, man se��i. Meitenei bija liela galva, un ārsti uzskatīja, ka cēlonis ir hidrocefālija.

Bija redzams, ka abi policisti nesaprot medicīniskā ter�mina nozīmi.

-������ Manai māsai bija ūdensgalva, tēvs steidzīgi pa�skaidroja. Iespējams, viņas gudrība un jūtīgums tie�i skaidrojums ar lielo galvas izmēru. Pēc D�einas nāves man bija paliku�as vēl divas māsas, ar kurām rotaļājos, bet Elizabete bija mans "otrais es". Kur atradās viņa, tur veidojās paradīze. Mēs pastāvīgi rotaļājāmies kopā. Viņa lasīja man priek�ā brīni�ķīgās arābu nakts pasakas. Da��kārt to skaistums pat saraudināja Elizabeti. Tādos gadī�jumos viņa izlasīja man pasaku vēlreiz. Mēs gulējām vie�nā istabā. Es biju it kā no�ķirts klusā dārzā, no kura bija izraidīta visa apziņa par nomāktību un varmācību. Tēvs pavērās aug�up aizvien tumsto�ajās debesīs. Kādā svēt�dienas pēcpusdienā Elizabete viesojās pie draudzenes tu�vējā kalpu namā. Ciemos viņa dzēra tēju. Vakaram tu�vojoties, kalpone pāri pļavai atveda viņu mājās. Nākamajā rītā Elizabetei sākās drudzis. Slimība strauji at�tīstījās. Pēc nedēļas viņas vairs nebija. Vai ūdens tējā, ku�ru viņa dzēra, bija piesārņots? Vai saslim�anas ierosinā�tāji meklējami pļavā, pa kuru viņa gāja? To es vairs neuzzinā�u. Ārsti sprieda, ka pie vainas varētu būt viņas lielā galva.

Stāstījuma pārņemts, tēvs notrīsēja.

-��� Tev nav tas jādara, es aizrādīju.

-����� Inspektors Raiens apgalvo, ka paskaidrojums ir ne�piecie�ams, tēvs rūgti atteica. Kad aukle pastāstīja par Elizabetes nāvi, es to nejaudāju aptvert. Tolaik biju se�us gadus vecs, un man burtiskā nozīmē bija sajūta, ka es�mu no sitiena zaudējis samaņu. Strauji progresējo�ās sli�mo�anas laikā man nebija ļauts viņu apciemot, ta�u es nenovaldījos, kad uzzināju, ka miru�ās miesas novieto�tas aug�stāva guļamistabā. Vienos pēcpusdienā, kamēr kalpi ēda un pārējie mājinieki bija noliku�ies pasnaust, es pa sētas puses kāpnēm uzzagos aug�stāvā un uzlūko�ju istabas durvis. Tās bija aizslēgtas, ta�u kļūdas pēc at�slēga bija palikusi durvis, tādēļ es tās atslēdzu. Izdzirdējis kalpotāju balsis apak�stāva virtuvē, es steig�us iegāju is�tabā un aizvēru durvis tik nedzirdami, ka gaitenī neat�skanēja pat atbalss. Gultas augstais kājgalis iesākumā ne�ļāva man viņu saskatīt. Es pagājos uz priek�u, un manam skatienam pamazām pavērās mirusī Elizabete. Mīļā, jau�kā Elizabete. Atdzisu�ie plaksti, marmora bālās lūpas, uz krūtīm sakrustotās stingās rokas, ko nekādi nevarēja sa�jaukt ar dzīva cilvēka locekļiem. Tikai platā piere izskatī�jās tie�i tāpat. Logs bija atvērts, pa to iemirdzēja krā�ņa saules gaisma, tomēr �ķita, ka līdz ar to ieplūst sērīga pūs�ma, vēj�, kas simtiem gadsimtu pār�alc mirstīguma lau�kiem. Tēvs brīdi sakopoja spēkus un turpināja stāstu: Aiz loga �ķita atveramies zilo debesu jums. Es itin kā pacēlos gaisā un lidoju. Mani apņēma saltums, un es no�drebēju. Piepe�i es atkal atrados istabā un apjautu, ka aiz�ritējis ilgs laika sprīdis un es stāvu blakus Elizabetes mirstīgajām atliekām. Negaidot izdzirdēju soļus aiz dur�vīm. Steigdamies es noskūpstīju Elizabeti uz lūpām, tad pagaidīju, kamēr soļu troksnis noklust, un izzagos no is�tabas, neviena mājinieka neatklāts. Nākamajā dienā ie�radās ārsti ar ķirurgu, kas uzskatīja, ka nāves cēlonis ir meklējams smadzenēs, un atvēra Elizabetes brīni�ķīgo galvaskausu. Es to zinu, jo otrreiz ielavījos istabā un ie�raudzīju pārsējus, kas slēpa griezuma vietas. Es bie�i sap�ņos skatīju atveri zem �iem pārsējiem, �o eju uz viņas ag�rāko prātu. Vēlāk es dzirdēju ķirurgu sakām, ka Elizabetei biju�as visskaistākās smadzenes, kādas viņ� jebkad re�dzējis.

-���� Mīļo stundiņ� Raiens no�ukstēja.

-������ Tagad par Katarīnu, tēvs turpināja jau apņēmīgāk, Viljama Vērdsverta meitu. Viljams bija mans elks. Jau�nībā es rakstīju viņam apbrīnas pilnas vēstules. Grūti ap�rakstīt, ko izjutu, bet viņa dzejoļi mani burtiski spārno�ja. Viņa ticība jūtu brīvībai, atvērtība jaunām perspektīvām man likās vienīgais patiesais dzīves ceļ�. Dzejnieks atbildēja uz manām vēstulēm un pat uzaici�nāja paciemoties pie viņa Ezeru novadā. Divreiz devos turp, ta�u vienmēr mana nedro�ība neļāva pieklauvēt pie durvīm. Tikai daudz vēlāk, sava tālaika drauga Kolrid�a pavadīts, es spēju sakopot drosmi un iepazīties ar Vērdsvertu. Drīz es tai apvidū apmetos uz dzīvi un bie�i apmeklēju Vērdsvertu koted�ā "Dūja", mājā, kuru viņ� īrēja. Cik strauji mainās apstākļi! Kad Vērdsverts nolē�ma, ka viņam nepiecie�ams lielāks nams, es pats noīrē�ju to koted�u. Es gribēju gulēt tai istabā, kurā bija gulē�jis viņ�, ieturēt maltītes tai istabā, kurā ēdis viņ�. Diem�ēl elki nereti izrādās nepilnīgi. Viljams nereti bija mazisks un tracino�i neizlēmīgs jautājumos par darbu, kur es pie�kritu viņam palīdzēt. Mēs da�kārt strīdējāmies, un �īs ne�saskaņas ietekmēja manas attiecības ar viņa sievu Mē�riju un māsu Dorotiju. Draudzību gan uzturēja pieķer�a�nās, kuru es jutu pret viņa trīsgadīgo meitu Katarīnu. Mēs pavadījām laiku kopā, cik vien bie�i man bija ie�spējams. Brī�iem veselām pēcpusdienām divi vien rota�ļājamies koted�ā. Slepkava tiecas arī te uzlikt ļaunu zī�mogu, ta�u manas siltās jūtas pret Katarīnu vienkār�i līdzinājās mīlestībai, kuru jutu pret savām miru�ajām māsām D�einu un Elizabeti. Kopā ar Katarīnu es atkal jutos kā bērns. Es atrados savas zēnības bērnistabas dār�zā, no kura bija izraidīta visa nomāktība. Kādudien es saņēmu Viljama māsas Dorotijas rakstītu zīmīti, kuru at�ceros vēl līdz �ai dienai: "Mans mīļais draugs! Rakstīda�ma �īs rindas, esmu satriekta līdz sirds dziļumiem, ta�u nesu jums skumju vēsti. Mūsu mīlulīti Katarīnu tre�die�nas vakarā sagrāba krampji. Lēkmes turpinājās līdz piecpadsmit pāri pieciem no rīta, kad viņa pēdējoreiz ie�vilka dva�u." Tēvs brīdi klusēja. Pēdējoreiz ievilka dva�u. Tie�i tāpat kā D�eina un Elizabete. Pēc Katarinas apbedī�anas pie baznīcas netālu no koted�as es katru vakaru devos uz kapsētu un patie�ām kārpīju zemi na�giem, kā to stāstīja slimā sieviete paviljonā. Es biju ga�tavs mirt, lai Katarina atkal būtu dzīva. Tāpat arīdzan D�eina un Elizabete. Nudien, es biju ar mieru atdot dzī�vību, lai viņas aug�āmceltos. Un Anna� arī par viņu es sēroju. Es sēroju par visiem cilvēkiem, kuru aizie�anu sa�vā dzīvē biju pieredzējis. Es atkal un atkal rakstīju par viņām. Es atklāju savas dvēseles mokas uz papīra tā, kā to nekad līdz �im nebiju darījis. Pirms Katarinas nāves es dzēru opija tinktūru vien paretam, lai nomāktu vē�dera un sejas sāpes. Pēc tam tas kļuva par ārkārtīgi bie��u ieradumu, kā es rakstīju savā "Opija lietotāja grēk�sūdzē".

Raiens un Bekers da�us mirkļus stāvēja nekustīgi, ta��u viņu sejas izteiksmes skaidri apliecināja, kādu iespai�du stāstījums uz abiem atstājis.

Tēvs pacēla acis pret tum�ajām debesīm un pēc tam pret kailajiem koku zariem, kuri vairs nekustējās.

-��� Vēj� pierimis, viņ� sacīja. Biju domājis, ka tas vēs�ta par negaisu, ta�u tagad redzu� Tēvs norādīja uz zie�meļiem. �ka virs Temzas tik agri krājas migla. Viņ� pagriezās pret Raienu un Bekeru. Slepkava tiecas pa�nākt, lai identificēju viņu ar kalponi, kas iepļaukāja ma�nu mirsto�o māsiņu par neapturamo vem�anu. Es nedrīk�stu vemt. Tas ir mans mēģinājums izprast sāpes, kuras mani padarīju�as par tādu, kāds esmu. Tāpat es ceru, ka mani lasītāji izpratīs pa�i sevi. Savu neķītro nolūku va�dīts, slepkava izkropļo manu darbu, un, zvēru pie Dieva, es lik�u viņam par to samaksāt, tāpat kā es lik�u viņam samaksāt par to, ka sestdienas vakarā viņ� brutāli atņē�mis dzīvību tām piecām nabaga dvēselēm.

-��� Un, iespējams, plāno atņemt vēl citām. Raiens bei�dzot bija atguvis balsi.

Septiņpadsmitajā gadsimtā pelmels, spēle ar koka āmu�ru un bumbiņu, Vestminsteras rajonā ieguva tādu popula�ritāti, ka tie�i tā nodēvēja ielu, kurā ar �o spēli bija pierasts aizrauties. Ap 1854. gadu Pelmela, kas stiepās gar Sentd�eimsa parka ziemeļu malu, bija ieguvusi pavisam citāda rajona slavu tur rindojās grezni d�entlmeņu klubi, kur pulcējās vīrie�i ar līdzīgiem uzskatiem. Tie varēja kopā ie�turēt maltīti, iedzert, izsmēķēt cigāru, baudīt klusumu bib�liotēkas telpā vai pat pārnak�ņot. Lai ari da�i no tiem uz�turējās klubos, vairīdamies pavadīt vakarus ģimenes lokā, vislielākais pievilk�anas spēks bija azartspēles.

Pastāvēja klubi, kas apvienoja da�ādu politisko partiju, reliģisko novirzienu, aktiermākslas, rakstniecības, glezno��anas un praktiski jebkuru intere�u pārstāvjus, kurus ap�stiprināja eso�ie biedri un kuri bija ar mieru maksāt div�desmit gineju iestā�anās maksu un ik gadu iemaksāt vēl desmit gineju. Augstā likme apliecināja piederības ekskluzivitāti, jo gineja vairs nepastāvēja kā oficiāls maksā�anas līdzeklis, drīzāk kā jēdziens profesionāla honorāra vai luk�susa priek�meta apmaksai. Ja kāds pieprasīja gineju, tad sa�ņēma divas monētas mārciņu un �iliņu. Tādējādi tika no�rādīts, ka gineja, kas tolaik vairs nepastāvēja, ir labu tiesu vērtīgāka par mārciņu.

Pelmelā veidojās ne mazāk kā �etri simti intere�u klubu d�entlmeņiem, un da�iem klubiem nebija grūti palikt ne�redzamiem, neizpelnīties uzmanību kaimiņu vidū. Turklāt kluba biedri ieie�anai klubā vai izie�anai no tā varēja iz�mantot īpa�us aizkaru tuneļus, kādus da�i klubi uzstādīja starp ielu un ieejas durvīm. Kariete pasa�ieri pieveda tie�i pie tuneļa ieejas, kur tas izkāpa. Kad kariete aizbrauca, tā ari palika noslēpums, kas klubā ieradies.

Tajā pirmdienas pēcpusdienā pulksten divos kariete, kas ārēji neat�ķīrās no daudzām citām (tiesa, labiekārtotajā sa�lonā pasa�ieri varēja baudīt pat cigārus un brendiju) devās prom no tuneļa ieejas Karaliskajā Lauksaimnieku klubā un iejuka Pelmelas satiksmē. Izkārtne pie kluba durvīm vēstī�ja, ka tas ir slēgts remonta dēļ.

Ar drapērijām norobe�otajā ejā stāvēja trīs vīrie�i lords Pālmerstons, viņa apsardzes priek�nieks pulkvedis Bruklains un kāds Bruklaina vienības loceklis. Pēdējais palika pie ieejas tunelī un novēroja ielu, kamēr Bruklains piegāja pie vīrie�a, kur� bija ģērbies kā kluba �veicars, ta�u patiesībā arī piederēja pie apsardzes vienības.

-���� Nekas neparasts nav pieredzēts, pulkvedi, �veicars ziņoja.

Bruklains iegāja klubā, pārlaida skatienu ar gludu mar�moru izgreznotajam foajē un klusībā atzīmēja divu citu vie�nības locekļu pozīcijas abi pamāja ar galvu, apliecināda�mi, ka viss ir kārtībā. Citus cilvēkus foajē nemanīja.

-��� Viss gatavs, jūsu gai�ība, Bruklains pavēstīja.

Iegājis foajē, Pālmerstons devās garām reģistrācijas gal�dam klerkam bija dota norāde palikt mājās.

Kreisajā pusē mirdzēja stikla vitrā�ā veidotās bāra dur�vis un iepretī restorāna durvis, kas �ķietami vilināja un ai�cināja apmeklētājus. Ta�u Pālmerstons un Bruklains nogrie�zās pa labi un devās aug�up pa marmora kāpnēm. Katrs it kā smagnējā septiņdesmit gadu vecā Pālmerstona solis pau�da milzu politiskās varas iedvestu pa�paļāvību.

Viņ� mērķtiecīgi soļoja pa gaiteni un apstājās pie otra�jām durvīm labajā pusē. Tur viņ� pagaidīja, līdz Bruklains pieklauvē vispirms trīs reizes, pēc tam vēl vienu.

Kad durvis atvērās, aiz tām stāvēja pievilcīga jauna sie�viete apburo�ā tērpā.

-��� Pateicos, pulkvedi, sacīja Pālmerstons. Atgriezie�ties pēc pusotras stundas.

-��� Labi, jūsu gai�ība.

Uzsmaidījis jaunajai sievietei, Pālmerstons iegāja telpā un aizvēra durvis.

Lorda kaislība uz sievie�u sabiedrību bija tik pla�i zinā�ma, ka valodas no augstākajiem sabiedrības slāņiem izpla�tījās tālāk un kļuva par iemeslu piedauzīgiem jociņiem Lon�donas trūcīgajos rajonos. The Times bija viņu iesaukusi par Lordu Kupidonu.

�ādu slavu veicināja Pālmerstons pats un izmantoja par aizsegu citām darbībām. Sieviete, kas viņu sagaidīja pulk�ve�a Bruklaina nolīgta aktrise -, bija darījusi visu, lai vi�ņas ieie�anu kluba segtajā tunelī redzētu daudzi. Bruklains bija uzskatījis par pa�saprotamu iespēju, ka klubs tiek no�vērots. Aktrises iera�anās vīrie�iem paredzētā klubā, kas ir slēgts remontam, būtu pietiekami labs izskaidrojums tam, ka piecas minūtes vēlāk piebrauc Pālmerstons. Pat apsar�dzes vīri tiktu maldināti par patiesajiem Pālmerstona iera��anās iemesliem. Ja nedraudzīgs novērotājs spētu sazīmēt aktrisi, tas butu vēl labāk, jo nostiprinātu Pālmerstona kā eksotisku sakaru kārotāja slavu.

Aizslēdzis durvis, Pālmerstons pamāja aktrisei ar galvu. Vai esat pie pilnas veselības?

-��� Tencinu, jūsu gai�ība, esmu.

-��� Vai jums ir kāds laika kavēklis?

-��� Jaunas lugas manuskripts, kas uzmanīgi jāizlasa.

-��� Vai lugā ir papilnam asiņu?

-��� Jā, jūsu gai�ība. Dīķī nodur cilvēku. Un paredzēti arī divi sprādzieni.

-��� Ar nepacietību gaidī�u izrādi.

Pālmerstons atstāja sievieti viesistabā un devās uz gu�ļamistabu. Aizslēdzis durvis, viņ� atbīdīja skapi no sienas. Skatienam atklājās kāpnes, kas veda uz nākamo stāvu.

Tur viņ� iegāja istabā. Pie gara galda sēdēja se�i vīri, pa trim katrā pusē. Visi bija papūlēju�ies nepieļaut, lai kāds iz�seko viņu iera�anos. Ģērbu�ies putekļainās remontstrādnie�ku drēbēs un paņēmu�i darbarīku kastes, viņi aptuveni septiņos no rīta pa vienam bija ienāku�i pa kalpotāju dur�vīm. Strādnieku iera�anās klubā, kas slēgts uz remonta lai�ku, nevienā neraisītu aizdomas.

-��� Andrē, jūs esat kļuvis kalsnāks kop� mūsu beidzamās tik�anās reizes, Pālmerstons atzīmēja. Uzrunātais gan bi�ja anglis, ta�u Pālmerstons labprātāk dēvēja viņu fran�u segvārdā.

-��� Ne slimības dēļ, jūsu gai�ība.

-��� Nudien ne. Jums ir jauna draudzene.

Andrē neslēpa pārsteigumu par Pālmerstona infor�mētību.

-����������� Viņu sauc An�elika, Pālmerstons ziņoja. Divdes�mit gadu veca sieviete no Reimsas. Aizraujas ar dejo�anu. Viņas tēvs ir galdnieks.

-��� Jūsu gai�ība, es piesargājos viņai kaut ko izpaust. Sie�viete iederas manā viltus dzīvē un manus noslēpumus ne�zina.

-��� Nav pamata ba�ām, Andrē. Esmu jau noskaidrojis, ka viņa mūs neapdraud. Pieminu �os sīkumus vien tālab, lai atgādinātu, ka es par jums visiem domāju diendienā, kaut arī mēs satiekamies tikai divreiz gadā.

-�� Jūsu gai�ība, a�i ierunājās anglis, kur� sevi dēvēja par D�ovanni, ja esat dzirdējis par manu aizrau�anos ar al�koholu, tas nav tik pārmērīgi, kā es izliekos. Tā ir tikai iz�rādī�anās, lai Itālijas varas iestādēm nerastos aizdomas par manu nopietno darbu.

-��� Zinu, Pālmerstons atbildēja. Es neesmu vīlies ne�vienā no jums.

Visi izskatījās atviegloti.

-���� Es paļaujos, ka jūs nepievilsiet mani. Jūs patie�ām al�la� esat man prātā. Pālmerstons cie�i uzlūkoja klāteso�os citu pēc cita, izrādīdams varenu, ietekmīgu klātesamību, kas viņam bija ļāvusi ieņemt gan kara, gan ārlietu, gan iek�lie�tu ministra amatus. Tiekoties ik pēc pusgada, mēs nostip�rinām savstarpējo saikni. Apmainīdamies ar stingriem ska�tieniem, mēs no jauna pārliecināmies, ka es varu paļauties uz jums un jūs varat paļauties uz mani. Vai es varu? Vai va�ru uz jums paļauties?

-��� Jūs zināt, ka varat, jūsu gai�ība, Nilss apliecināja.

-��� Anselmo, Volfgang, Mihail? Arī �oreiz Pālmerstons nosauca pieņemtos vārdus, kas simbolizē valstis, kurās �ie britu slepenie darbinieki strādā.

-��� Esmu pilnībā uzticams jums, jūsu gai�ība, Mihails ap�galvoja. Vissvarīgākais ir misijas izpilde.

Pārējie apņēmīgi māja ar galvu.

-��� Sāciet ziņojumus!

Klāteso�ie cits pēc cita izklāstīja gūtos panākumus.

-��� Jūsu darbi mani spārno.

-��� Paldies, jūsu gai�ība.

-��� Vai jums ir nepiecie�ami papildu resursi?

-��� Vajadzīgi vēl iero�i, munīcija, sprāgstvielas un iespied�ma�īnas, Volfgangs atbildēja. Nemaz nerunājot par al�koholu, lai pamudinātu ļautiņus to visu laist darbā.

-��� Un cik mums tas maksātu?

-��� Divdesmit tūksto�us mārciņu.

Pārējie nosauca mītnes zemēs Francijā, Spānijā, Itālijā, Dānijā un Krievijā vajadzīgo naudas daudzumu.

-���� Finanses tiks piegādātas pa parastajiem kanāliem, Pālmerstons solīja, ne reizi neap�aubīdams iespaidīgos nau�das pieprasījumus.

-���� Esmu dzirdējis baumas, ka mūsu karaliene atkal ir uz grūtām kājām, sacīja Andrē.

-��� Nav, atteica Pālmerstons, lai gan esmu saņēmis ap�liecinājumu, ka tāds ir viņas mērķis. Ar astoņiem bērniem viņai ir par maz. Viņas Majestāte, alkdama laist pasaulē vēl kādu atvasi, ir iecerējusi visus savus bērnus ieprecināt Ei�ropas valdnieku ģimenēs, lai nodro�inātos, ka Eiropa ne�apdraudēs Britu impēriju. Viņa ilgojas pēc "Kontinenta vec�māmuļas" titula. Ta�u plāna īsteno�ana prasīs daudzus gadus, un Viņas Majestāte muļķīgā kārtā maldās, ja iedo�mājas, ka asinsradinieki neka�ķējas. Mūsu paņēmiens ir dro�āks. Tūksto� astoņi simti �etrdesmit astotais gads apliecinaja ta pareizību. Vienīgais ceļ�, ka aizsargat impēriju, ir destabilizēt Eiropu.

Tūksto� astoņi simti �etrdesmit astotais gads. Plaisa starp bagātajiem un nabagiem kļuva tik neizmērojama, ka gandrīz ikvienā Eiropas valstī izcēlās un izplatījās revolū�cijas.

Nemieri sākās Francijā, kur gaisā joprojām virmoja at�skaņas no asinīm bagātās 1789. gada revolūcijas un 1848. gadā gandrīz vai izcēlies pilsoņu kar� darīja galu monarhi�jai, kuras pārstāvis nesen bija atgriezies troni. Apvērsumi izplatījās uz Itālijas un Vācijas valstīm, uz Hābsburgu im�pēriju, Beļģiju, �veici, Dāniju un Poliju. Daudzviet nemieru sekas bija īslaicīgas, un aristokrātija drīz atgriezās pie va�ras. Ta�u kop� Revolūcijas gada bija pagāju�i vien se�i ga�di, un Eiropā aristokrātija joprojām dzīvoja bailēs.

Lielbritānija bija viena no retajām valstīm, kas nepiedzī�voja revolūciju, un sekas bija tādas, ka �ī valsts pacēlās pa�saules varas virsotnē un kļuva par planētas valdnieci. Ti�kai saujiņa izredzēto zināja, ka lorda Pālmerstona mērķtiecīgā virzība no kara ministra uz ārlietu ministra un pēc tam uz iek�lietu ministra posteni bija ļāvusi viņam iz�veidot provokatoru tīklu, kas musināja strādnieku �ķiru vi�sā kontinentā sacelties pret bagātajiem kungiem. Turot' Ei�ropu pastāvīgā juceklī, viņ� nodro�ināja Lielbritānijas dominanci pasaulē.

Kā viņ� stāstīja saviem spiegiem: "Vienīgais ceļ�, kā aiz�sargāt impēriju, ir destabilizēt Eiropu."

Ta�u, ārēji izskatīdamies pa�pārliecināts, Pālmerstons ap�zinājās, ka gandrīz aizgājis par talu. Revolūcijas gars, kuru viņ� bija ieviesis Eiropā, bija netie�i aplipinājis arī Angliju.

1848. gada Londonā, Keningtonas kriketa laukumā pie Voksholas dārziem uz dienvidiem no Temzas, sapulcējās simt piecdesmit tūksto�i �artistu kustības biedru. Viņi bija iecerēju�i doties gājienā uz parlamenta ēku un pieprasīt ik�gadējas vēlē�anas, vispārējas vēlē�anu tiesības ikvienam vī�rietim Anglijā un tiesības tikt ievēlētiem arī tiem, kuriem nepieder īpa�ums.

Bailes par sekām pamudināja Pālmerstonu nolīgt simt piecdesmit tūksto�us īpa�o konsteblu pa vienam uz kat�ru �artistu. Armijas vienības ieņēma visus tiltus pāri Temzai. Vēlāk �artisti piekāpās, un tikai da�i kustības pārstāvji �ķērsoja upi un iesniedza petīciju valdībai, kas izlikās to iz�skatām, ta�u beigu beigās nedarīja neko. �artisti visā val�stī atgriezās mājās. Krīze bija novērsta.

Ta�u Pālmerstons apzinājās, ka pa�a radītā dēmona dēļ sekas varēja būt pavisam citādas.

Viņa gai�ība devās atpakaļ pa slepenajām kāpnēm, aiz�stūma skapi vietā, atslēdza guļamistabas durvis un sveici�nāja jauno, valdzino�o aktrisi, kas sēdēja viesistabā.

Jaunā sieviete pacēla acis no melodrāmas manuskripta un smaidīdama jautāja: Vai mēs esam beigu�i, jūsu gai��ība?

Pālmerstons ieskatījās kabatas pulkstenī un nopūtās.

-��� Diem�ēl esam.

-��� Alla� esmu jūsu rīcībā, jūsu gai�ība.

-��� Jūs esat visnotaļ �armanta.

Pie durvīm klauvēja vispirms trīs reizēs, tad vēl vie�nu. Pālmerstons paraudzījās pa actiņu un atvēra durvis. Aiz tām gaidīja Bruklains.

-��� Pusotra stunda. Jūs esat punktuāls kā vienmēr, pulkvedi.

Abi devās atpakaļ pa kluba gaiteni, garām apsardzes virsniekam marmora kāpņu galā un uz kluba grezno foajē. Tikmēr aug�stāvā par strādniekiem pārģērbu�ies aģenti iz�gāja no sapulces telpas un turpināja izlikties, ka remonte kluba telpas. Saulrietā viņi izies no mājas pa kalpotāju dur�vīm. Nākamajā rītā ēkā ieradīsies citi strādnieki īstie.

-��� Pulkvedi, jūs �etrdesmit astotajā gadā dienējāt Indijā, Pālmerstons ierunājās, kad viņi bija nonāku�i kāpņu pakā�jē. Vai jūsu ausīs tolaik nonāca ziņas par iespējamo sacel��anos Londonā?

-���� Par �artistu nemieriem, jūsu gai�ība? Jā. Ārkārtīgi sa�trauco�i. Mēs alla� uzmanījāmies, lai vietējie Indijā nesarī�ko līdzīgu dumpi.

Pie kluba viņi atkal sastapa apsargu �veicara tērpā. Drapēriju tuneļa galā gaidīja citas krāsas kariete.

-��� Vai likāt pēc mums atbraukt citam transportlīdzeklim? Pālmerstons vaicāja.

-���� To darīju dro�ības dēļ, jūsu gai�ība. Ikviens, kas jūs izsekojis līdz klubam, varētu uzmanīt karieti, kurā ieradāties, un spriest, ka tā vēl atgriezīsies. Tas būtu vieglāk, ne�kā gaidīt uz ielas �eit un baiļoties, ka viņus var pamanīt.

-��� Vai jums ir aizdomas, ka man seko?

-��� Es alla� to paturu prātā, jūsu gai�ība.

Bruklains un viņa padotais, kas apsargāja eju, nostājās Pālmerstonam abās pusēs, lai viņu nevarētu ieraudzīt ie�kāpjam karietē. Pats Bruklains, liekot kāju uz karietes pa�kāpiena, vēl beidzamo reizi dro�ības pēc pārlaida skatienu apkārtnei.

Ar acīm viņ� meklēja pazīmi, kas nodotu novērotāju cilvēku, kur� nemitīgajā burzmā uz ielas stāv nekustīgi. Tajā dienā novērotāju saskatīt būtu vieglāk, jo ielās apgrozījās mazāk tautas nekā parasti satrauktie ļaudis steidzās no�nākt mājās, pirms iestājas tumsa un var notikt jaunas slep�kavības.

Jau mirkli vēlāk Bruklains sēdēja iepretim Pālmerstonam greznajā karietē, kas traucās pa Pelmelu. Uz bukas ku�iera pienākumus pildīja aģents, savukārt otrs aģents bija iekār�tojies blakus.

-�� Jūsu gai�ība, vai ierunājāties par �artistu sacel�anos kā�da noteikta iemesla dēļ?

-��� �artistu sacel�anās norisinājās tikai pirms se�iem ga�diem, cilvēki to labi atminas. Jāteic, vienīgā reize, kad ie�lās valdīja līdzīgas izbailes kā pa�laik, bija pēc Retklifas liel�ceļa slepkavībām vairākus desmitus gadu agrāk. Pēc slaktiņa sestdienas vakarā bailes ir atgriezu�ās pilsētas ie�lās. Mums jādara viss, lai novērstu paniku.

Bruklains deva rīkojumu ku�ierim nogriezties pa kreisi, uz Morlbororoudu.

-��� Tas nav ceļ� uz manām mājām, Pālmerstons iebilda. Man jādodas turp un jāgatavojas pieņem�anai, ko lēdija Pālmerstone rīko par godu premjerministram. Mums jāno�grie�as pa kreisi un jabrauc pa Sentd�eimsstrītu.

-��� Tādu mar�rutu no jums sagaida, jūsu gai�ība. �is būs vēl viens dro�ības pasākums. Mēs dosimies pa neparedzē�tu ceļu.

-��� Vēl viens dro�ības pasākums? Vai jūs sagaidāt nepatik��anas?

-��� Atkārto�u jūsu gai�ības vārdus: "Bailes ir atgriezu�ās pilsētas ielās." Kā iek�lietu ministrs jūs varat kļūt par mēr�ķi neapmierinātajiem, kuri uzskata, ka neesat darījis pietie�kami, lai ielās valdītu dro�ība. Runādams Bruklains ne�vis lūkojās uz Pālmerstonu, bet gan pievērsa visu uzmanī�bu namu logiem abās pusēs un pētīja ielu. Es nevaru mai�nīt jūsu dzīves un darba vietu, ta�u es varu mainīt mar�ru�tu, pa kuru jūs uz �īm vietām dodaties.

Kreisajā pusē palika Bekingemas pils, kariete nogriezās pa labi un ripoja pa Konstitjū�enhillu.

-��� Mani nemierina doma, ka Viņas Majestāte �ajā ielā pār�dzīvojusi se�us noslepkavo�anas mēģinājumus, ieteicās Pālmerstons.

-��� Tas tālab, ka viņa �eit dzīvo, jūsu gai�ība. Neviens ne�var paredzēt, ka jūs pa �o ceļu dosities mājup.

-��� Pirms �etriem gadiem kāds lūkoja nogalināt Viņas Ma�jestāti, iesitot pa galvu ar spieķi. Tas notika pie manas mā�jas tolaik, kad tas vēl bija viņas brālēna lorda Kembrid�a īpa�ums.

-��� Kā jau pirmīt sacīju, jūsu gai�ība, es varu mainīt mar��rutu, turpretim jūsu dzīvesvietu mainīt nevaru.

Pie Velingtona arkas kariete nogriezās pa labi un iebrau�ca Pikadili, ielā, kur atradās Pālmerstona savrupmāja. Se�nākos laikos te pletās tīrumi. Tad savu savrupmāju tur uz�cēla drēbnieks, kur� sapelnīja naudu, pārdodams tolaik tik modernās iestīvinātās apkakles jeb "pikadilus" ar me�ģīņu apmalēm. Namu nosauca par Pikadiliholu, un drīz tā no�saukumu attiecināja uz visu apkaimi. Drīz vien �ajā vietā slējās aizvien jaunas savrupmājas. Presti�ais rajons atradās taisni iepretim Grīnparkam, slavenam ar uguņo�anas izrā�dēm īpa�os valsts svētkos.

Kad kariete tuvojās mūrī iebūvētajiem vārtiem, aiz ku�riem varēja redzēt pusloka ceļu Pālmerstona savrupmājas priek�ā, Bruklains turpināja novērot ielu un pamanīja no parka iznākam kādu vīrieti.

Citu vidu gājējs izcēlās ar to, ka mērķtiecīgi soļoja pāri ielai, tik nesatricināmi virzīdamies uz karieti, ka pat neli�kās zinis par citiem ratiem, kuru vadītājam nācās tik spēji pievilkt gro�us, ka zirgi sacēlās pakaļkājās.

Labajā rokā virs turēja revolveri.

-��� Metieties uz grīdas, jūsu gai�ība!

-Ko?

-��� Metieties uz grīdas, jūsu gai�ība! Tūlīt!

Bruklains varēja saskatīt, ka sve�ajam rokā ir 1851. ga�da Kolta sistēmas revolvera jūrnieku modelis. Prātā viņ� automātiski pārlika tā parametrus pa�lādētājs, kura cilin�drus pielādē pa stobru ar divsimt astoņdesmit gramiem pulvera un trīsdesmit astotā kalibra lodi.

Vīrietis arvien tuvojās.

Viena vārtu puse lēni pavērās.

-��� Forster! Bruklains uzsauca ku�ierim. Abi ar Vitmenu nogādājiet viņa gai�ību dro�ībā aiz vārtiem. Es novēr�sī�u uzbrucēja uzmanību.

Kariete pievirzījās tuvāk vārtiem, kas gausi vērās vaļā.

Bruklains izlēca no karietes.

-��� Stāt! viņ� uzsauca bruņotajam vīram. Pulkvedis pa�cēla rokas, it kā raudzīdams uzbrucēju nomierināt, ta�u vienlaikus virzijās viņam pretim.

Virietis neatlaidīgi tuvojās.

-��� Tu nāc par vēlu! Lords Pālmerstons jau iebraucis pa vārtiem, Bruklains viņu brīdināja.

-��� Vēl nav iebraucis!

Sve�ais runāja ar vācu akcentu. Viņ� metās sāņus, lai la�bāk saskatītu karieti, kas tobrīd tikai brauca iek�ā pagal�mā. Vārti jau bija atvērti.

Viņ� pacēla pistoli.

Kāda sieviete iekliedzās.

Es zinu, ko tas bandubērns pastrādājis Vācijā! vīrie�tis iesaucās un notēmēja. Bet tas vairs neies cauri!

Bruklains metās uz priek�u.

Vīrietis nospieda mēlīti.

Revolveris uzbrucēja rokā sprāga.

Uzvirmoja pelēku dūmu mutulis, pulkvedis atvēzējās, zvēla ar dūri kā rungu un izsita ieroci uzbrucējam no ro�kas. Nākamajā mirklī viņ� ar visu augumu spēcīgi ietriecās slepkavā.

Ta�u pretinieks bija spēcīgs un izturīgs. Lai mazinātu trieciena spēku, vīrietis atliecās, ta�u noturējās kājās.

Bruklains vēlreiz sita ar dūri, tēmēdams vīrietim kaklā.

Pretinieks atvairījās un iebelza Bruklaitiam pa kaklu tā�dējādi apliecinādams, ka pats ir mācīts cīnītājs.

Pulkvedis veikli palēca atpakaļ, izvairīdamies no nāvē�jo�ā sitiena.

Trok�ņa iztrūcināts, kāds zirgs pacēlās pakaļkājās.

Aiz vārtiem, kas vērās ciet, atskanēja sauciens: Viņa gai�ība ir namā!

Uzbrucējs aizskrēja zirgam gar galvu, iecirta tam ar plaukstu pa gurnu, un izbijies dzīvnieks rāvās virsū Bruklainam.

Viņ� paguva izvairīties, nokrītot uz ietves, un sajuta gaisa plūsmu, kad kebs aiztraucās gar degunu. Bet uzbrucējs ti�kām izmantoja ratus par aizsegu un, pārskrējis pāri ielai, nozuda parkā.

Bruklains pielēca kājās un steidzās kebam gar aizmugu�ri. Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja, ka tūlīt var nokļūt zem cita satracināta zirga pakaviem, tomēr paguva �ķērsot ielu un ieskriet parkā pakaļ uzbrucējam.

Te bruģakmeņu klājumu nomainīja zālājs un laternu sta�bu vietā slējās koki. Uzbrucējs drāzās pa celiņu, viņam ce�ļā stāvēja aukle ar bērnu ratiņiem. Sieviete iekliedzās un, izvēloties mazāko ļaunumu, kas mazajam tiktu nodarīts, ieripināja ratiņus krūmos.

Paskrējis garām viņai un mazulim, kas �ēli raudāja, Bruklains gariem, straujiem soļiem tuvojās mērķim, ta�u sve�ais negaidot nogriezās no �aurā ceļa, izbrāzās cauri krū�mājam un nozuda nogāzē.

Tanī brīdī Bruklains samazināja ātrumu un nopētīja krūmus.

Piepe�i viņ� metās zemē virsū lidoja ugunsbumba. Dzirkstelēm �ķīstot, tā kaukdama pārlidoja pāri galvai un ietriecās kokā raķete uzsprāga. Ugunsbumbas izdalītais siltums bija jūtams pat saltajā gaisā.

Cauri parkam nelielā augstumā virs zemes aiz�āvās ot�ra raķete un uzsprāga, ietriekdamās soliņā.

Tre�ā trāpīja citam kokam.

Sākās īsts ugunsraķe�u izvirdums. Nogāzi pār�alca lies�mas sarkanas, zaļas, dzeltenas, zilas. Visapkārt itin kā strūklakas �ķīda dzirksteles, nereti tās griezās uz zemes kā no horizontāli novietota rata. Citas raķetes svilpa vai krak�ķēja kā �āvieni. Visur lidoja atlūzas, un nogāze ietinās ne�caurredzamā dūmu plīvurā.

Bruklains piespiedās zālājam, saraudamies pēc iespējas sīkāks, un aizklāja ausis ar plaukstām kā artilērijas ap�au�des laikā. Sirds sitās pret sasalu�o zemi. �ķita, ka viņ� dzird kaujas laukā pierastus kliedzienus.

Ar laiku sprādzieni noklusa. Pacēlis galvu, pulkvedis re�dzēja dūmus pamazām izklīstam. Viņ� uzmanīgi paslējās uz ceļgaliem un pārlaida skatienu izpostītajam krūmājam un nogāzei. Zari gruzdēja. Sausā zāle melnēja.

-��� Revolveri bija pārāk daudz pulvera? Pālmerstons jau�tāja, joprojām satriekts par notiku�o.

-��� Jā, jūsu gai�ība. �im modelim tāds pulvera daudzums var izraisīt uzsprāg�anu.

Abi stāvēja Pālmerstona savrupmājas balles zālē, kas at�radās otrajā stāvā. Uz galdiem mirdzēja �ampanie�a glāzes, kuras drīz piepildīs gaidāmās pieņem�anas viesiem. Izju�ku�ā iero�a daļas bija novietotas uz spo�as paplātes.

-��� Un jūs nespējāt viņu notvert?

-���� Pēc �ādi sagatavotas uguņo�anas tas vairs nebija ie�spējams. Kad sprādzieni aprima, uzbrucējs vairs nekur ne�bija redzams.

-��� Kādēļ �is neprātīgais tā alka mani nogalināt?

-���� Kā apgalvoja viņ� pats, jūsu gai�ība� Man jāatvaino�jas, tas bija rupji.

-��� Runājiet ta�u!

-��� Gatavodamies jūs no�aut, viņ� teica �ādus vārdus: "Es zinu, ko tas bandubērns pastrādājis Vācijā! Bet tas vairs ne�ies cauri!"

-��� Vācijā?

-��� Jā, jūsu gai�ība. Vai jums ir kāda nojausma, ko tās ap�lamības nozīmē? Es nesaprotu. Mēs pa�reiz esam uz na�iem ar Krieviju Krimas pussalā. Toties ar Vācijas valstīm mums nav nekādu naidīgu saķer�anos. Turklāt jūs tagad esat iek��lietu, nevis ārlietu vai kara ministrs. Norises Eiropā jūs vairs neskar; jums būtiski ir tikai notikumi �eit, mūsu zemē.

-��� Glu�i pareizi. Kādas sakars man varētu būt ar Vāciju? Tas vīrs acīmredzami murgoja.

Uz durvju sliek�ņa parādījās lēdija Pālmerstone, kādreiz lorda Pālmerstona mīļākā, un sievietes skatiens vēstīja, ka viesi kuru katru brīdi būs klāt.

-���� Vai, jūsuprāt, �is pasākums nav jāatceļ? ievaicājās Bruklains.

-���� �ādi sarūgtinot premjerministru? Pālmerstons īgnā noskaņojumā atjautāja. Atzīstot pa�reiz valdo�o nestabi�litāti? Nē. Uzsveru, nē. Bet, pulkvedi Bruklain�

-��� Jā, jūsu gai�ība?

-��� Palieliniet manu apsardzi.

Gar Voksholas dārziem puk�ķinādams aizbrauca vil�ciens. Viņpus sliedēm pa Temzu slīdēja daudzi kuģi. Raiens vēroja, kā lokomotīves mestie melnie dūmi sajaucas ar mig�lu, kas veidojās virs upes. Goda drānas, kas bija apvilktas, dodoties uz sapulci pie lorda Pālmerstona, �ķita stīvas un neērtas, īpa�i augstā apkakle un lences bik�u staru galos, kas nospriegoja audumu.

Ta�u ne tikai tas radīja viņā neveiklības sajūtu. Vīrietis pagriezās pret konsteblu vienību, kas veda prom no dār�ziem visas divdesmit �etras prostitūtas, lai sēdinātu polici�jas ratos. Sievietes atkal �ēlojās, ta�u tikt ar viņām galā bi�ja pavisam vienkār�i. Turpretī de Kvinsija lieta bija daudz sare�ģītāka.

Kaut es spētu noticēt, ka tinktūra nav saduļķojusi vi�ņa prātu, Raiens sacīja Bekeram, kamēr Opija lietotājs ar meitu iznāca no dārziem. Vai tas, ko viņ� stāstīja par abām miru�ajām māsām un Vērdsverta bērnu, jums �ķita saprātīgi? Kad man bija desmit gadu, gāja bojā mana mā�sa. Iekrita upē un noslīka. Es skumu pēc viņas, ta�u laika gaitā samierinājos ar zaudējumu. Tagad par māsu atceros gau�ām reti.

-��� Vakar, kamēr braucām pāri Vaterlo tiltam uz telegrā�fu, es ievēroju, cik ļoti noraizējies jūs izskatāties, Bekers sacīja.

-�� Kāds tam sakars ar de Kvinsiju? Pa�laik mani māc dau�dzas problēmas.

-��� Upes �ķērso�ana varētu būt viena no tām.

-��� Jūs ta�u neapgalvosiet, ka tas ir manas māsas bojāejas dēļ? Vai jūs pats gadījumā neesat piekļuvis pie tinktūras pu�deles? Vakar vakarā jūs sliecāties piekrist de Kvinsijam, ka mēs rīkojamies bez sapra�anas. Lai Dievs stāv klāt! Kamēr viņ� runā, viss neprātīgā kārtā izklausās loģiski, turpretim pusstundu vēlāk sajūk tādā miglā kā tā, kas �obrīd mums tuvojas. Ak mū�s, te nāk viņa meita! Atzī�os, man viņa �ķiet pievilcīga, ta�u ar viņu ir tikpat grūti�

-��� īnspektor, kas ar �īm sievietēm notiks? Emilija jautāja.

-��� Mēs viņas aizvedīsim atpakaļ uz Oksfordstrītu.

-��� Un viss? Vairs neko nedarīsiet?

-��� Par vakar iegūtajām zelta monētām viņas varētu pār�tikt pat veselu mēnesi, ja vien nenotriektu visu naudu par d�inu, bet samaksātu par ēdienu un mitekli.

-��� Bet� vai jūs nevarat viņām kaut kā palīdzēt?

-��� Viņas pa�as tādu dzīvi ir izvēlēju�ās. Metropoles poli�cija nav atbildīga par �īm sievietēm.

-��� Tādu dzīvi viņas izvēlas, nabadzības spiestas. Jūs ta��u nedomājat, ka sieviete labprātīgi piekrīt tādai dzīvei? Vai būtu iespējams viņas nogādāt pie ķirurga, kur� apskatītu viņu iekaisumus un izpuvu�os zobus? Vai jūs nevarat na�badzītes aizsūtīt uz fermām, kur viņas strādātu cienījamos apstākļos un atgūtu veselību?

-���� Mis de Kvinsija, policijas iecirknis nav labdarības ie�stāde. Nav mūsu spēkos rīkoties tā, kā jūs ierosināt.

-���� Ta�u, ja �īm sievietēm nebūtu nepiecie�amības atras�ties ielās, noziedzība mazinātos un vīriem būtu mazāk kār�dinājuma grimt netiklībā. Konstebl Beker, vai jūs nevarat viņām palīdzēt? Ne�aubos, ka mēs visi kopā spētu rast kā�du risinājumu.

"Mēs?" Raiens domās atkārtoja, uzjautrinādamies par to, kā �ī sieviete alla� prot iesaistīt pārējos.

Ierunājās Bekers: �ovakar sievietēm jāsaņem tre�ā zel�ta monēta no vīra, kur� viņām samaksāja pirmās divas. Mēs liksim konstebliem civildrēbēs novērot sānieliņu un gaidīt slepkavu atgrie�amies.

�o paziņojumu izdzirdēja de Kvinsijs. Viņ� piegaja klat un sacīja: Pilnīgi skaidrs ir tas, ka slepkava neatgriezīsies tajā �ķērsielā. Viņ� tie�i vēlas, lai jūs nosūtāt turp savus vī�rus un citas pilsētas daļas paliek neapsargātas. Vai nopra�tinājāt visus cilvēkus, kuri �ovakar atradās Voksholas dār�zos? Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņ� no tālienes vēlējās patīksmināties par savu spēlīti.

-���� Visi klāteso�ie spēja ticami paskaidrot savu atra�anos dārzos.

-��� Prasmīgs aktieris to spētu bez pūlēm, de Kvinsijs no�rādīja.

-����� Mēs turpinām izmeklēt varbūtību, ka slepkavam ir saistība ar teātri, Raiens apliecināja. Iespējams, mums ir zināms vainīgā vārds.

-��� Vārds? De Kvinsijs ieinteresēti uzlūkoja runātāju.

-���� Pirms iera�anās es saņēmu jaunas ziņas. Māja, kurā esat apmeties, pieder veikalniekam, kas bie�i dodas brau�cienos uz Kontinentu. Viņ� algo īres aģentu, kur� cen�as at�rast īrniekus tam laikam, kad veikalnieks ir prom.

-����������� To es noskaidroju pats savā izmeklē�anā, de Kvinsijs atteica. īpa�nieku sauc Vestfols. Viņ� pārdod audumu apģērbu ra�otājiem otrpus Laman�a. Ta�u īres aģents at�teicās nosaukt cilvēku, kur� samaksājis par manu uzturē��anos �ai namā.

-��� Tas tādēļ, ka īres aģents saņēma papildu honorāru par to, ka neizpaudīs �ā cilvēka vārdu, Raiens skaidroja. Ta��u, apjautis situācijas nopietnību, viņ� atklāja policijai, ka cil�vēku, kas parakstījis īres dokumentus, sauc Edvards Saimonss.

De Kvinsija skatiens satumsa. Nevar būt� viņ� no��ukstēja.

-��� Vai jums �is vārds ir pazīstams?

-��� Vai to raksta ar diviem "s" beigās?

-��� Jā, nevis ar vienu, kā parasti, Raiens atbildēja. Kā jūs zināt?

-��� Tas nav tā cilvēka vārds, kur� mums noīrēja �o namu.

-���� Bet�

-��� Edvards Saimonss ir miris.

Raiens ar Bekeru pārsteigti saskatījās.

-��� Pirms trīsdesmit gadiem Saimonss pastrādāja vairākas slepkavības Hodsdonā, Midlseksas grāfistē, de Kvinsijs paziņoja. Viņu pakāra.

-��� Pirms trīsdesmit gadiem? Bet� kā jūs�

-��� Saimonss strādāja kādā fermā par kalpu un meta acis uz sava saimnieka sievu. Kad viņ� atklāja tai savas jūtas, sieviete atbildēja, ka at�ķirības sabiedriskajā stāvoklī, viņa izglītības, naudas un fiziskās pievilcības trūkums �ādu ie�rosinājumu padara neatbilsto�u un apsmejamu. Abas sievie�tes māsas, kas dzīvoja tai pa�ā fermā, piebiedrojās naba�dziņa pazemo�anā. Saimonsam tika uzteikts darbs, un viņ� aizbrauca no Midlseksas, ta�u apvainojumus paglabāja sirdl. Nakti un dienu Saimonss perināja atriebes plānus, un drīz vien vairs nespēja apspiest dziņu tos īstenot. Sievietes jau sen bija par puisi aizmirsu�as, bet viņ� pēk�ņi ieradās fermā un galēju dusmu lēkmē vēcināja ar nazi pa labi un pa kreisi, līdz visas trīs sievietes gulēja nokautas un vir�tuvi pārpludināja asinis.

Raiens ievēroja, ka Emilija novēr�as.

-��� Vai viss kārtībā, mis de Kvinsij?

-��� Jā. �ķiet, ka ari mani ietekme teva runasveids. Tevs, lūdzu, turpini!

-���� īsi pirms pakār�anas Saimonss pastāstīja cietuma ka�pelānam par dīvainu sajūtu, kas viņu pārņēmusi �īs traku�ma lēkmes laikā. Viņ� apgalvoja, ka telpā atradies vēl kāds. Tum�s stāvs, kas visu nozieguma laiku turējies cie�i viņam pie labās rokas.

-��� Vēl kāds cilvēks? Raiens jautāja.

-���� Kapelāns uzskatīja, ka tum�ais stāvs bijis Sātans, kas skubinājis Saimonsu tā rīkoties. Ta�u Saimonss bija tāda ne�gantuma pārņemts, ka viņam nebija nepiecie�ams nekāds velna pamudinājums.

-��� Kas bija �is tum�ais stāvs?

-��� Viņa ēna.

-��� Ēna? Raiens sarauca pieri. Es nesaprotu. No sau�les gaismas pa logu? No virtuvē dego�as lampas?

-���� No pa�a Saimonsa. Trakumā Saimonss iztēlojās savas personības tum�o pusi atdarinām visas viņa kustības.

Raiens paskatījās uz Bekeru. Un ko es pirmīt teicu? Ru�nā glu�i kā �ī biezējo�ā migla.

-��� Es par Saimonsu rakstīju vienā savā esejā. Slepkava at�kal mani ķircina, salīdzinādams sevi ar Saimonsu un pie�draudēdams ar mani izrīkoties tāpat, kā Saimonss izrīko�jās ar tām sievietēm.

-��� Mister de Kvinsij, jūs esat mums devis iespēju parau�dzīties uz �iem noziegumiem citā gaismā, un par to es jums pateicos. Diem�ēl baidos, ka man patlaban jāizpilda nepa�tīkams uzdevums.

-��� Nepatīkams?

-��� Tēvs, man neradās iespēja tevi brīdināt, Emilija a�i iejaucās.

De Kvinsija apjukums pieauga. Par ko brīdināt?

-��� Inspektors Raiens ieradās �eit ar absurdu nodomu te�vi arestēt.

Kamēr Raiens izcīnīja iek�ēju kauju, sev jautādams, vai lorda Pālmerstona pavēle katrā ziņā uzliek pienākumu ie�slēgt de Kvinsiju rokudzel�os (viņ� izlēma, ka tomēr ne), otrā upes krastā kādu �ķietami neievērojamu ve�iņu gaidī�ja ļoti drūms atklājums. Viņu sauca Mārgarita, un naktis vi�ņa pārlaida kaktā maizes ceptuvē, kurā strādāja. Tā atra�dās da�u kvartālu attālumā no bēdīgi slavenajiem Septiņiem Pulksteņiem tajā vietā satikās septiņas ielas, un stabs krustojuma vidū bija aprīkots ar saules pulksteņiem. Kad tās dienas maizes cepums bija galā, turp devās trūcī�gie, kuri nevarēja atļauties savos no�ēlojamajos mājokļos iz�būvēt krāsnis, un lūdza no atnestajiem produktiem paga�tavot viņiem dienas galveno maltīti. Viņi atdeva Mārgaritai katliņus ar jēlas gaļas gabaliņiem un zaļiem kartupeļiem un vēlāk atgriezās pēc gatavā ēdiena.

Arī Mārgarita pati savas pieticīgās maltītes gatavoja krāsnīs. Lai gan vasarās ceptuvē mēdza trūkt gaisa, ziemā tās siltums bija patīkams un pat remdēja kaulu sāpes. Vi�ņas vajadzības ceptuvē bija tik labi apmierinātas, ka viņa reti izgāja no ēkas, ja nu vienīgi uz ateju. Tātad par sest�dienas vakarā pastrādātajām slepkavībām viņa varēja ne�uzzināt, bet ziņas par to bija uz mēles ikvienam, kur� pirm�dien ieradās maizes ceptuvē. Cilvēki sanesa savus katliņus ar ēdamo agrāk nekā parasti, tādējādi izrādīdami vēlmi at�griezties būdās, iekams dzeltenīgā migla atkal ietin pilsētu un slepkava, iespējams, atkārto savus �au�alīgos nozie�gumus.

-��� Tai reizē vairāku cilvēku slepkavības sarīkoja divās mā�jās, zināt, stāstīja kāda noskrandusi sieviņa.

-��� Kādas slepkavības? vaicāja Mārgarita. Uz viņas krei�sā vaiga vīdēja pirms daudziem gadiem ugunsgrēkā iegū�ta rēta. Lai to slēptu, viņa bija ieguvusi paradumu novēr�sties no sarunu biedra.

-����� Kā?! Retklifas lielceļa slepkavības, protams. Neesi dzirdējusi, vai? Par to tērgā visās ielās.

Izdzirdējusi Retklifas nosaukumu, Mārgarita gandrīz iz�meta no rokām katlu, kuru sieviņa tai sniedza pāri letei.

-���� Nē, es neesmu izgājusi no mājas, Mārgarita attrau�ca. Retklifas lielceļa slepkavības notika pirms daudziem gadiem. Kamdēļ par to vēl mel�?

-���� Tamdēļ, ka sestdien slepkavības atsākās, ierunājās cita skrandaino, pasniegdama savu katliņu Mārgaritai.

-��� Kādas slepkavības?

-��� Tu, goda vārds, neesi dzirdējusi? Un atkal pie Retkli�fas lielceļa! Bodē, kur tirgo preces jūrniekiem. Zeķes, apak��bikses, linu veļu un tādā garā. Taisni tāpat kā izgāju�ajā rei�zē, tikai vairāk beigto. Tūdaļ pēc veikala slēg�anas pieciem ielauza galvu un pār�ķēla rīkli.

-��� Nevar būt� Mārgarita izdvesa.

-��� Mans vecpaps tos laikus atminas, iejaucās tre�ā sie�viete. Viņ� arī stāstīja, ka toreiz, pirms daudziem gadiem, slepkavības sastrādāja divās mājās. Divpadsmit dienas pēc pirmās reizes tavernā vēl vairākiem iedauzīja galvu un pār�grieza rīkli. Vecpaps stāstīja, ka visi trakoti baidīju�ies iz�iet uz ielas.

Pirmā sieviete zūdījās: Konstebls no mūsu ielas stūra sola, ka gādās par dro�ību, bet� vai tad pileriem rūp tādi kā mēs? Es ij netaisos tēlot dro�o. Pēc stundas atskrie�u pa�kaļ ēdienam un steig�os uz mājām. Ir mums konstebls vai nav, bet tumsā var gadīties jebkas.

-���� Mārgarita, tev trīc rokas! cita sieviete ba�īgi norā�dīja.

-���� Visas tās pļāpas par slepkavībām� Kuram tad netrī�cētu?

Todien Mārgaritai rītā un pusdienā saskrēja neparasti daudz klientu, turpretim vēlajā pēcpusdienā maizes ceptu�vē valdīja glu�i vai klusums, un tikai da�i nervozi ļaudis ieskrēja, ietina līdzpaņemtajās segās kūpo�os katliņus un at�kal aizskrēja. Vienīgi trīso�ās rokas nodeva Mārgaritas iztrūcinā�anos, uzzinot par slepkavībām.

Viņas ļaunākās bailes bija piepildīju�ās. Viss atkārtojās. To�reiz audumu veikalā tika nogalināti �etri cilvēki, turpretim �oreiz bojā gāju�i pieci. Un tagad Mārgarita bija pārlieci�nāta, ka nākamās slepkavības norisināsies tavernā tāpat kā pirms daudziem gadiem.

Viņa zināja pilnīgi noteikti �oreiz tās notiks drīzāk.

Un būs vēl zvēriskākas.

Viņa noslīga gar sienu ceptuves stūrī.

-���� Mārgarita, vai tev ir nelabi? līdzjūtīgi iejautājās kā�da darbiniece.

-��� Es izie�u ārā. Man �is tas darāms.

-���� Bet tu ta�u nekad neej ārā. Drīz uznāks migla. Vai tev nav bail?

-��� Ilgāk gaidīt es nevaru.

Uzsviedusi plecos plāno mēteli, Mārgarita no siltās cep�tuves izgāja uz drūmās, aukstās ielas. Ierastās kņadas vie�tā valdīja klusums.

-���� Kā lai nonāku Skotlendjardā? vecā sieviete taujāja konsteblam, kas stāvēja uz stūra. Arī �oreiz viņa aizgrie�zās, lai sejas kreisā puse nebūtu saskatāma.

-��� Tas ir labu gabaliņu tālāk, kundze.

-���� Man vajag parunāt ar to policistu, kas izmeklē sest�dienas vakara slepkavības.

-��� Tas būtu inspektors Raiens. Kas jums par �iem nozie�gumiem ir zināms?

-��� Par �iem ne. Par citiem.

-��� Par citiem, kundze?

-��� Par tiem, kas notika pirms �etrdesmit trim gadiem.

-��� Mums svarīgi ir tikai jaunākie.

-��� Bet es zinu patiesību par tiem, kas notika senā pagāt�nē. Lai tas Kungs ap�ēlojas, bet es laikam zinu, kur� noga�lināja cilvēkus pagāju�ā sestdienā.

-��� Jūs pieļaujat kļūdu, uzstāja de Kvinsijs, kamēr poli�cijas rati veda �etrotni pa Feringdonroudu. Atgriezu�ies Temzas ziemeļu pusē, viņi atradās tikai jūdzes attālumā uz austrumiem no Raselskvēra, kur slepkava bija noīrējis māj�vietu de Kvinsijam un viņa meitai. Ta�u �o rajonu at�ķirība bija ārkārtīgi izteikta. Feringdonroudā valdīja nomāco�a gaisotne, nabadzība. Citkārt ielās drūzmētos atkritumu ve�dēji, sētnieki un ielu tirgotāji, kas izmisīgi censtos nopelnīt iztikai, pārdodot augļus, dārzeņus un zivis, ko pārvadāja ratiņos. Ta�u, miglai biezējot, visi steidzās uz mājām, jo agri iestājusies tumsa draudēja ar jauniem varmācības uzplū�diem. Viņu sejās labi varēja saskatīt satraukumu.

-��� Es lūdzu jūs to nedarīt, de Kvinsijs protestēja.

Ratu riteņi klaudzēja pret bruģi. Krustojumā rati nogriezās uz Mauntplezantstrītu, pavīdēja augsti akmens mūri. Aizvien biezākās miglas pelēkums vērta akmens mūrus vēl drūmākus.

-��� Koldbātfīldsas cietums� de Kvinsijs iesaucās, sapra�tis, kurp viņi dodas. Tikai ne tur!

-��� Man nav izvēles, Raiens viņam paskaidroja. Lorda Pālmerstona rīkojumiem man jāpakļaujas pat vairāk nekā premjerministra pavēlēm. Ja es jūs nearestē�u, mani atbrī�vos no amata, un pa�reizējā brīdī pilsētai nepiecie�ams ik�viens detektīvs un konstebls, lai nepieļautu, ka slepkava turpina savu melno darbu.

Rati nonāca pie neglītas arkveida ieejas ar augstiem vār�tiem, kuriem abās pusēs stāvēja barga izskata sargkareivji. Turpat netālu nepacietīgi grozījās vairāki vīrie�i civilapģērbā. Kad rati apstājās, vīri steig�us tuvojās, turēdami gata�vībā zīmuļus un piezīmju grāmatiņas.

-��� Vai �is ir Opija lietotājs? viens sauca.

-���� Kāpēc jūs nogalinājāt visus tos cilvēkus? otrs no�prasīja.

-��� Reportieri? Emilija iesaucās. Kā viņi zināja par mū�su iera�anos?

Bekers izlēca no ratiem un, iepletis rokas, devās tiem pretī. Atkāpties!

-��� Vai jūs to izdarījāt opija iespaidā? tre�ais kliedza.

Sargi, kas stāvēja pie vārtiem, skrēja Bekeram palīgā un

sauca:

-��� Nenāciet klāt!

-��� Acīmredzot lords Pālmerstons padevis ziņu, riebu�ma pārņemts, Raiens paskaidroja de Kvinsijam. Viņ� ir pārliecināts, ka pēc jūsu aresta ļaudis vairs nedzīvos vie�nās bailēs. Bet mēs tikmēr paklusām turpināsim dzīt slepkavam pēdas.

-���� Bet tas ir labi, ka cilvēki baidās, de Kvinsijs iebilda. Aizdomīgums var glābt kāda dzīvību.

-��� Pālmerstonam rūp vienīgi viņa politiskā reputācija. Ja neesat ar mieru ieiet pa vārtiem pats savām kājām�

-��� Ķerties pie citām metodēm nevajadzēs.

De Kvinsijs izkāpa no ratiem un devās uz priek�u, iz�mantojot Bekeru par aizsegu.

-��� Vai jūs nogalinājāt Māru ģimeni un Viljamsonus pirms �etrdesmit trim gadiem? sauca reportieris.

Raiens palūkojās vispirms uz Emiliju un pēc tam uz re�portieriem. Biju cerējis, ka varēsiet pagaidīt mūs uz ie�las, kamēr pabeidzam visas darī�anas. Bet tagad�

-��� Pat tad, ja te neredzētu reportierus, es nepiekristu pa�likt ārā.

Negaidīdama palīdzību un pārsteigdama Raienu ar sa�vu veiklību, Emilija jau bija ārā no ratiem. Neviena sievie�te krinolīna tērpā nebūtu varējusi braukt ratos, kur nu vēl tik veikli izkāpt no tiem jo kuplie svārki noteikti celtos aug�up un visu skatieniem atklātos apak�drānas.

-��� Kāpēc jūs vispirms pārsitāt upuriem galvas un pēc tam vēl pārgriezāt rīkli? bļāva kāds reportieris.

-��� Kāpēc jūs nokāvāt zīdaini?

Kamēr Bekers pūlējās izlauzt ceļu cauri reportieru bie��ņai, no vārtu puses palīgā atsteidzās vēl da�i sargi.

-��� Nelieciet mums lietot rupju spēku! Bekers brīdināja reportierus. Atbrīvojiet ceļu!

Cenzdamies pasargāt de Kvinsiju un Emiliju, Raiens iz�vadīja viņus garām sargiem un ieveda teritorijā.

Tur visus uzreiz apņēma drūmāks un vēsāks gaiss.

Savulaik Koldbātfīldsas cietuma vietā pletās lauks, ku�rā plūda avots, un londonie�i to izmantoja, lai mazgātos. Laika gaitā metropole izpletās uz ziemeļiem un nonāca arī �ajā laukā. Valganā zeme, uz kuras uzcēla cietuma ēku, pa�darīja sienas nepatīkami miklas.

Tiklīdz Bekers panāca Raienu, de Kvinsiju un Emiliju, aug�stie vārti klaudzēdami aizcirtās. Visi stāvēja pagalmā uz netīaimiem apaugu�iem, grubuļainiem bruģakmeņiem. No cietu�ma ēkas vidusdaļas skanēja savāda drebino�a rūkoņa. Pa kreisi vīdēja salta ēka ar izkārtni "Cietuma priek�nieks". Pa labi tik�pat salta izskata celtne di�ojās ar uzrakstu "Vārtu sardze".

No pirmās iznāca labi nobarots vīrs cie�i piegulo�ā uz�valkā, slaucīdams muti ar ēdienu notraipītā auduma serv�jetē. Viņa vaigi ziedēja kā rozes.

-��� Inspektor Raien! viņ� aizgūtnēm sveicināja. Lords Pālmerstons jau brīdināja, ka ieradīsieties. Tikai nezināju, kad tas būs. Es nupat drusku iekodu. Piedo�anu, ka liku gaidīt. �is būtu tas ieslodzītais?

-��� Viņa vārds ir Tomass de Kvinsijs.

�is cietuma priek�nieks bija ne tikai garāks par de Kvin�siju, bet arī trīsreiz apjomīgāks, tādēļ rakstnieks izskatījās vēl sīkāks nekā parasti. Priek�nieks runāja tik nevērīgi, it kā de Kvinsija līdzās nemaz nebūtu. Opija lietotājs. Kad viņ� sapratīs, ko esmu viņam sagatavojis, tad gan no�ēlos, ka nepaturēja savu āmuru un bārdas nazi kabatā.

-���� Laikam noticis pārpratums, bilda Raiens. Mistera de Kvinsija atra�anās �eit patiesībā ir viņa dro�ības nolūkos.

-��� Jūs teicāt "misters"? Mēs �eit ieslodzītos tā neuzrunā�jam. Lorda Pālmerstona sūtītajā vēstulē bija skaidri pateikts, ka �is cilvēks ir galvenais aizdomās turamais.

-��� Jā, �ī ziņa vairāk domāta avī�u reportieriem. Patiesī�bā misters de Kvinsijs ir mūsu padomdevējs, un mēs vēla�mies garantēt viņa neaizskaramību.

-��� Tas ir ārkārtīgi neparasti. Cietuma priek�nieks uzlū�koja Emiliju. Un �īs jaunās lēdijas klātbūtne padara situā�ciju vēl neikdieni�ķāku. Mis, es baidos, ka jums vajadzēs gaidīt uz ielas. Te nav vietas�

�oreiz iejaucās Bekers: Atļausiet stādīt priek�ā mis Emiliju de Kvinsiju, mūsu padomdevēja meitu?

-��� Es atļauju, ta�u sieviete tik un tā jāizved ārā.

-���� Ne jau tagad, kad reportieri ceļ tādu traci! Bekers iebilda.

-��� Un kas jūs tāds būtu?

-���� Konstebls Bekers.

-��� Kādēļ jūs nevalkājat formastērpu?

Iekams Bekers paguva atbildēt, Emilija izstiepa roku un sacīja:

-��� Cietuma priek�nieka kungs, es priecājos ar jums iepa�zīties!

-��� Patiesi? Aizdomu pilns, priek�nieks tomēr �ķita Emilijas spo�o, tum�o matu un spridzīgo zilo acu savaldzināts un paspieda viņas roku.

-�� Jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja izstāstītu savus pienākumus, Emilija turpināja. To noteikti ir milzīgi daudz. Kādas ir jūsu atziņas par cietumu reformu? Tās dro�i vien ir ārkārtīgi interesantas.

-��� Cietumu reforma? Atziņas?

-��� Es esmu lasījusi D�eremija Bentema darbus. "Lielākais labums lielākajam skaitam cilvēku", un tādā garā. Ta�u jū�su domas neap�aubāmi ir tikpat apgaismojo�as.

-��� D�eremijs Bentems?

Visi stāvēja uz celiņa, kas veda pie drūmām celtnēm, no kurām joprojām plūda klusa, vibrējo�a dūkoņa. Miglai krā�joties, no skursteņiem lejup laidās kvēpu putekļi.

-��� D�eremijs Bentems? cietuma priek�nieks apjucis at�kārtoja un notrausa kvēpu plēksnltes, kas bija sabiru�as vi�ņam uz piedurknes. Varbūt iesim iek�ā?

Viņi iegāja drēgnā celtnē, kur no centrālās telpas kā ra�tu spieķi aizstiepās pieci gaiteņi. Pie ieejas katrā bija iebū�vētas restotas durvis un aiz tām rindojās kameras. �āds iz�kārtojums ļāva novērotājam, stāvot telpas vidū, saskatīt visu, kas norisinās jebkurā gaitenī. Lai gan būve atradās virs zemes, sajūta bija kā pagraba telpā.

Nerimtīgajai vibrējo�ajai dūkoņai tagad no kamerām vi�sos piecos gaiteņos pievienojās klusa klaudzoņa.

No telpas pa labi, kur uz āķiem karājās steki un roku va�as, iznāca cietuma uzraugs. Zem smailā deguna vīdēja ūsas, kas cietumsargiem nebija ierasta parādība. Acīmre�dzot viņ� atļāvās nesekot da�iem vispārējiem darbinieku izskata noteikumiem.

-��� Kur� tad būtu mūsu nākamais īrnieks? Raiens man ir pazīstams. Lēdija tā noteikti nav. Tātad viens no �iem d�entlmeņiem, un es spriestu, ka tas esat jūs, viņ� uzru�nāja Bekeru.

-��� Patiesībā es esmu konstebls.

-���� Bez formastērpa?

-��� Es mācos par detektīvu.

-���� Ērts darbiņ�. Tātad vaininieks ir �is.

-��� Tas ir Opija lietotājs, paskaidroja cietuma priek�nieks.

-��� Dievinu ieslodzīt slavenības. Tas viņus padara līdzvēr�tīgus mums. Iesākumā, d�entlmenīt, es paņem�u jūsu bik��turus un kaklautu. Negribētos, lai jūs pakaraties. Negribē�tos ari, lai jūs ienesat kamerā na�us vai citus nedraudzīgus priek�metus.

-��� Nazi es lietoju vienīgi tādēļ, lai atgrieztu grāmatu la�pas, sacīja de Kvinsijs, kamēr cietuma uzraugs pārmeklē�ja viņa drēbes.

-��� Un te nu tas būtu, cietuma uzraugs teica, izvilkdams saliekamo nazi no de Kvinsija mēteļa. Ir nu gan jancīgs. Pavei, kas tad tas? uzraugs jautāja.

-���� Manas zāles. de Kvinsijs izņēma no mēteļa kabatas flakonu, izdzēra da�us atliku�os malkus un pasniedza tuk��o trauku Emilijai.

-��� Zāles? uzraugs iespurcās. Labs joks!

-��� Lūdzu, piepildi to, Emilija.

-��� Bet nesteidzieties nest atpakaļ, uzraugs ieteica. �eit viņam nebūs brīv to malkot.

No gaiteņiem, kas aizstiepās visos virzienos, joprojām skanēja klaudzoņa.

-��� Atcerieties par D�eremiju Bentemu, Emilija atgādi�nāja priek�niekam.

-Jā, jūs minējāt misteru Bentemu. Cietuma priek�nieks sarauca uzacis, jo saspringti domāja. Es īsti neizprotu, ko gribat ar to sacīt.

-���� D�eremijs Bentems sacījis: "Lielākais labums lielāka�jam skaitam cilvēku." Labi paēdināti, veseli cietumnieki, kas apgūst ieslodzījumā amatu, brīvībā iznākot, varētu kļūt par ieguvumu sabiedrībai.

-��� Mēs gan nekādus di�os ieguvumus neredzam, iejau�cās uzraugs, iekams cietuma priek�nieks paguva atbildēt.

-�� Teorija māca, ka labo�ana ir produktīvāka nekā sods, Emilija pavēstīja.

-��� Ja reiz tā sakām, uzraugs atkal runāja priek�nieka vietā, cietumsods labo viņu grēkus, par to es lieku gal�vu ķīlā.

-��� Pa grīdu skraida prusaki.

-��� Tā ir. Ja tādu �eit nebūtu, nāktos atgādāt no citurie�nes, lai padarītu ieslodzīto dzīvi vēl nepatīkamāku.

-��� Es redzēju pa gaiteni aizjoņojam �urku.

-��� Ja uzturēsieties �eit pietiekami ilgi, tad redzēsiet vēl daudzas citas, iejaucās cietuma priek�nieks, cenzdamies atgūt sarunas pavedienu. Bet tas nenotiks, jo jums laiks doties uz�

-��� Aiz restotajām durvīm gaitenī es redzēju vīrieti ar ka�puci galva, Emilija turpināja. Īstenībā tur bija vairāki vī�ri. Cietumsargi viņus vilka, saistītus vienā virvē.

-��� Jūsu D�eremijs Bentems apgalvotu, ka viņus vadīja, nevis vilka, attrauca cietuma priek�nieks, pats acīmredza�mi uzjautrināts par savu mēģinājumu pajokot. Mēs �eit īstenojam citādu sistēmu.

-���� Labi. Jūs solījāt izklāstīt savas teorijas. Es nepacietīgi vēlos tās dzirdēt.

-�� Cietuma nolūks ir izolēt noziedzniekus un piespiest vi�ņu gremdēties apcerē par saviem pārkāpumiem.

-��� Izolēt? Emilija pārjautāja.

-���� Katra kamera ir domāta tikai vienam cilvēkam. Viņ� ēd vienatnē. Vedot ieslodzītos uz darbu vai pastaigā, tiem galvā uzmauc kapuci, kas ļauj saskatīt tikai zemi sev kāju priek�ā.

-��� Kas tās ir par pastaigām?

-��� Ieslodzītie ik dienas pusstundu pastaigājas pagalmā, ko apjo� augstas sienas.

-��� Man, nejēgai, tomēr nav skaidrs, Emilija sacīja. Ja cietumnieki ar kapuci galvā redz tikai zemi sev pie kājām, kā viņi nesaskrienas cits ar citu?

-��� Viņi pieturas pie virves, kurā ik pēc divdesmit �etrām collām ir iesiets mezgls. Sargs uzrauga cietumnieku ierin�du, kas soļo aplī.

-��� Un pastaigādamies viņi ne uz brīdi neredz citus ieslo�dzītos, un, es pieņemu, arī nedrīkst ar tiem sarunāties.

-��� Glu�i pareizi, priek�nieks apliecināja. Tas pats at�tiecas arī uz bridi, kad viņus izved no kamerām un atved atpakaļ. Ja ieslodzītajiem nebūtu kapu�u, mums vajadzētu vairāk cietumsargu.

-��� Vai ieslodzītajiem vismaz ir atļauts sarunāties ar cie�tumsargiem?

-��� Ap�ēliņ, nē ta�u!

-��� Bet, ja cietumnieki nedrīkst sarunāties ar cilvēkiem, vai tas nerada spēcīgu garīgo stresu?

-��� Da�i ieslodzītie tie�ām sajūk prātā vai padara sev ga�lu, cietuma priek�nieks atzina. Mūsu mērķis ir likt vi�ņiem nodarbināt prātu ar domām par noziegumiem, kuru dēļ viņi �eit nonāku�i. Dvēseles vajadzībām katram cietum�niekam ir sagādāta Bībele.

-�� Jūs teicāt, ka viņus izved no kamerām uz darbu. �is Emilijas apgalvojums drīzāk līdzinājās jautājumam.

-��� Jā, uz kājminamā rata namu, atzina cietuma priek��nieks.

-��� Izklausās aizraujo�i. Jaunās sievietes balss tonis mu�dināja viņu pastāstīt tālāk.

-��� Cietumā ir veļas mazgātava, kokapstrādes darbnīca, dzirnavas, virtuve un citas palīgtelpas, kas ļauj mums pa��iem gandrīz pilnībā uzturēt sevi. Visus mehānismus dar�bina piecdesmit pēdu gar� kājminamais rats. Tajā iestrādā�ti pakāpieni, kurus cietumnieki min, itin kā pārvietodamies pa kāpnēm. Bet, protams, rats aizvien grie�as, tādēļ cietum�nieki tā arī nepaceļas augstāk.

-��� Vai tas rada to vibrāciju, ko es �eit visu laiku dzirdu?

-��� Patiesi tā.

-��� �is troksnis krīt uz nerviem.

-��� Jā, ar laiku cietumniekiem sāk riebties. Cietumsargi, kuri strādā pie kājminamā rata, saliek ausīs aizbā�ņus. Ja ieslodzītie izrāda dumpo�anās pazīmes, cietumsargi pie�grie� cie�āk rata skrūves, un tad to ir grūtāk griezt. Tādēļ cietumsargus nereti saukā par "skrūvēm".

-�� Esmu �ādu apzīmējumu dzirdējusi. Paldies, ka izskaid�rojāt. Cik ieslodzīto vienlaikus darbina ratu?

-��� Tik, cik nepiecie�ams, lai to grieztu un �ādi iekustinā�tu ar to savienotus da�ādus mazākus mehānismus maiznī�cā, veļas mazgātavā un citur.

-��� Cik ilgi cietumniekiem ir nepiecie�ams mīt �o ratu?

-��� Līdz uzkāpj pa astoņiem tūksto�iem pakāpienu, pa�steidzās atbildēt cietuma uzraugs.

Līdz �im Emilijas jautājumi bira kā no pārpilnības raga, ta�u tajā brīdī viņa saminstinājās, it kā nejaudādama kaut ko piebilst.

-��� Viņi ik dienas pieveic astoņus tūksto�us pakāpienu? sieviete beidzot izmocīja.

-Jā.

-��� Katru dienu?

-����������� Glu�i kā Sīzifa akmens, de Kvinsijs beidzot ierunā�jās. Tonis liecināja par ļoti apvaldītām emocijām. Viņ� cie�i vērās gaiteni.

-��� Par misteru Sīzifu nezinu vairāk kā par misteru Bentemu, atzina priek�nieks. Tomēr es protu panākt, lai cie�tumnieki no�ēlo noziegumus.

-���� Laiks izrādit misteram Opija lietotājam viņa aparta�mentus. Cietuma uzraugs izņēma pie jostas piestiprinātu lielā gredzenā savērtu prāvu atslēgu sai�ķi.

-���� Vai drīkstu atgādināt, ka misters de Kvinsijs neatro�das �eit notiesāta noziedznieka vai pat aizdomās turamā statusā? ieteicās Raiens. Viņ� ir policijas padomdevējs, par kura dro�ību mums ir iemesls satraukties. Lūdzu to ņemt vērā.

-��� Man zināms tikai tas, ka lords Pālmerstons grib viņu iebāzt aiz restēm, un mūsu iek�lietu ministra vēlē�anās al�la� tiek izpildītas. Ja �ai valstī ir kaut kas, ko �is vīrs ne�kontrolē, man gan gribētos zināt, kas tas ir. Priek�nieks deva zīmi cietumsargam atvērt vidējā gaiteņa restotās dur�vis. Palieciet tepat, mis.

-��� Es vēlos redzēt, kur mans tēvs pavadīs nakti.

-���� Un, iespējams, vēl daudzas nākamās naktis, atteica cietuma priek�nieks. Ja reiz tik uzstājīgi gribat redzēt to, ko lēdijas acīm neklātos skatīt� Lai notiek, nāciet līdzi! Mums trūkst darbinieku, un es nevaru norīkot nevienu jūsu uzraudzī�anai.

Soļu troksnis atbalsojās miklajā gaitenī. Visās aprūsēju��a metāla kameru durvīs bija iebūvēta actiņa un atvere, pa kuru pasniegt priek�metus. No visām joprojām plūda klau-

dzona.

/

-��� Kas rada �o baismo troksni? vaicāja Emilija.

�ķita, ka klaudzieni piepilda visu gaiteni.

-��� To ir vieglāk parādīt nekā izstāstīt, teica uzraugs.

Kad viņ� atvilka vaļā kameras durvis, no tās izplūda

drēgnuma dvaka.

Emilija un de Kvinsijs piesardzīgi iegāja kamerā, kurā tik tikko pietika vietas diviem cilvēkiem.

Kamera bija septiņas pēdas plata, astoņas pēdas augsta un trīspadsmit pēdu gara. Slaidam vīram, tādam kā Bekeram, pietiktu izstiept rokas uz aug�u vai uz sāniem, lai aiz�sniegtu griestus un pieskartos sienām. Viņam pat nebūtu iespējams spert da�us soļus. Maza auguma vīram, tādam kā de Kvinsijs, telpā bija tikai nedaudz vairāk vietas.

Gaismu kamerā sniedza vien augstu sienā izbūvēts no�kvēpis restots lodziņ�. Pēcpusdienas miglai biezējot, telpā valdīja pustumsa kā vakarā.

Logs atradās vienā �aurās telpas galā pretī durvīm. Zem loga uz sienā iestiprināta āķa bija uzmaukti divi gredzeni, kuriem bija piestiprināts uz pusēm salocīts guļamtīkls. Tajā atradās saritināta sega un plāns matracis.

De Kvinsijs raudzījās aug�up. Te nav cauruļu.

-��� Skaidrs, ka nav, no gaiteņa atsaucās uzraugs. Kā�pēc gan tur vajadzētu būt caurulei?

-��� Tūksto� astoņi simti vienpadsmitajā gadā pāri gries�tiem stiepās caurule. Iespējams, �ai pa�ā kamerā.

-���� Ko nu mel�at? cietuma uzraugs iesaucās. Vai jūs vienpadsmitajā gadā �eit paciemojāties?

-��� Tikai savos murgos.

-��� Gan �eit piedzīvosiet vēl daudz murgu.

�aurajā telpā bija vēl spainis dabiskajām vajadzībām, vecs krēsls, galds, uz kura novietota Bībele, un�

-�� Kādam nolūkam kalpo tā koka kārba, kas piestiprināta pie sienas? jautāja Emilija. Kādēļ tajā ir iestrādāts rokturis?

No pārējām kamerām gaitenī atbalsojās klaudzieni.

-��� Arī tas piederas pie ieslodzīto darba, atbildēja cie�tuma priek�nieks, kur� joprojām stāvēja gaitenī.

-��� Darba? �aurajā kamerā pietika spert tikai vienu soli, lai nonāktu pie kastes. Kas tas ir par darbu?

-����� Par to pienākas privilēģija, proti, ēdiens, atteica priek�nieks, un viņa vārdi atbalsojās gaitenī. Kaste ir līdz pusei piepildīta ar smiltīm. Kad ieslodzītais grie� rokturi, kastes iek�pusē ierīkotais kauss pildās ar smiltīm un ceļas aug�up. Kad tas nonāk kastes aug�daļā, smiltis izbirst. Tad kauss atkal noslīd lejā un pildās ar smiltīm.

-��� Un, rokturi grie�ot, kausu izber un piepilda no jauna? Emilija taujāja.

-��� Tie�i tā.

-��� Vai ir jāpieliek kādas pūles?

-���� Rokturi griezt ir grūti. Smiltis ir smagas.

-���� Bet�

-��� Turpiniet vien, mis. Es ar lielāko prieku atbildē�u uz jūsu jautājumiem.

-����� Es atzīstos savā neziņā. Kāds ir labums no �ādas kastes?

-��� Darbs aizņem cietumnieka laiku.

-��� Vai to jūs saucat par darbu? Tas ta�u nerada neko taus�tāmu, Emilija iebilda. Kājminamais rats vismaz dod enerģiju mehānismiem veļas mazgātavā un virtuvē.

-��� Kaste rada vēlmi vairīties no noziedzības ceļa, kad ie�slodzītais tiks uz brīvām kājām.

-��� Ja ieslodzītos iemācītu �ūt apģērbu, tas neap�aubāmi būtu produktīvāk un tāpat aizņemtu laiku. Piedevām viņi, kļūstot par brīviem cilvēkiem, būtu apguvu�i arodu, ar kuru pelnīt iztiku.

-�� Vai �ādas gudrības liek priek�ā tas jūsu D�eremijs Bentems? Mācīt cietumniekiem �ūt drēbes? Cik neparasti! Cie�tuma priek�nieks izskatījās tik tie�ām apmulsis. Diez vai tiem nabaga nelie�iem vispār var kaut ko iemācīt.

-��� Vai �īs kastes rada to troksni, kas dzirdams gaitenī? Emilija vaicāja.

-��� Jā gan. Tādas ir katrā kamerā.

-�� Jūs minējāt, ka par �o darbu pienākas privilēģija. Ēdiens. Cik rei�u dienā katram cietumniekam jāpagrie� �is rokturis?

-��� Desmit tūksto� rei�u. Priek�nieka nosaukto skaitli izdzirdot, Emilija ieelsās. Vai jums ir vēl kāds jautājums?

Sievietei pār lūpām nenāca neviens vārds.

-��� Tādā gadījumā es atnesī�u misteram Opija lietotājam cietuma apģērbu, ieteicās uzraugs, stāvēdams uz kame�ras sliek�ņa.

-��� Nevajag, iejaucās Raiens. Misters de Kvinsijs uztu�rēsies �eit dro�ības nolūkos. Viņ� nav arestēts un drīkst pa�turēt savu apģērbu.

-���� Lordam Pālmerstonam �ai sakarā varētu būt cits vie�doklis, cietuma priek�nieks pieļāva. Es to noskaidro�u.

-����� Tāpat misteram de Kvinsijam nebūs nepiecie�ams griezt kastes rokturi, lai saņemtu ēdienu.

-���� Arī �ajā jautājumā lordam Pālmerstonam varētu būt cits viedoklis. �ā vai ta, Opija lietotājā gaumei edienkarte �ķitīs ļoti trūcīga. �ovakar viņ� saņems vārītu kartupeli ar nedaudz ūdens, kurā tas gatavots.

-��� Kuņģa kaites dēļ mans tēvs nespēj ieēst smalkāku ēdie�nu, ja vien netiek piedāvāti vārīti rīsi vai mīkstā pienā mēr�cēta maize, skaidroja Emilija.

-��� Un, ja pasniedz liellopu gaļu, tā jāsagrie� plānās strē�melēs pa diagonāli, nevis gareniski, piebilda de Kvinsijs.

-���� Gareniski? Ko �is tagad mel�as? cietuma uzraugs noprasīja.

-���� Gan jūs pieradīsiet pie viņa runas veida, Bekers mierināja.

-��� Nepierādīsiet vis, iestarpināja Raiens.

-���� Viss notiek aplam. De Kvinsijs vērsās pie Raiena. Vai jums izdevās noskaidrot, kā slepkava ticis pie āmu�ra, kas tika izmantots iepriek�ējās slepkavībās?

-��� Visu laiku ierocis atradās mūsu tā saucamajā pierādī�jumu telpā kā vēsturiskas intereses priek�mets.

-���� Un tomēr slepkavam izdevās to iegūt savā īpa�umā. Ja tas viņam bija pa spēkam, kur vēl viņ� spētu iekļūt? Mēs zinām, ka slepkava man seko. �eit es neesmu dro�ībā.

-��� �onakt, tā kā jūs esat aizturēts, �ī ir dro�ākā vieta Lon�donā, cietuma priek�nieks zvērēja.

-��� Nav vis, de Kvinsijs iebilda. �ajā cietumā galu da�būja D�ons Viljamss, kuru toreiz apsūdzēja Retklifas lielce�ļa slepkavībās. Iespējams, tas notika �ai pa�ā kamerā. Viņ� esot izdarījis pa�nāvību, pakaroties pie stieņa. Ta�u pastāv teorijas, ka viņam bijis līdzzinātājs, kur� noorganizējis Viljamsa slepkavību, lai tas nemēģinātu izkaulēt dzīvību ap�maiņā pret līdzdalībnieka nodo�anu.

-��� Jūs gribat sacīt, ka slepkava �onakt varētu ar jums iz�strādāt līdzīgu numuru? jautāja uzraugs. Viņa tonis lieci�nāja, ka �āda doma ir pilnīgi absurda.

-��� �is cilvēks ir apsēsts ar slepkavībām, kas norisināju��ās pirms �etrdesmit trim gadiem. Un ar mani. Inspektor Raien, neatstājiet mani te!

-���� Tāda ir pa�a lorda Pālmerstona pavēle, norādīja Raiens. Citas izejas nav.

-����������� Es jūs lūdzu. Cietumi ir iekārtoti, lai cilvēkus tajos pa�turētu, nevis otrādi. �eit ielauzties no ārpasaules ir vieglāk nekā izlauzties.

-��� Nu, jūs katrā ziņā neizbēgsiet, uzraugs apstiprināja.

Sarunu pārtrauca Emilija: Tēvs, es darī�u visu, lai tu

�eit varētu iekārtoties ērti.

Ar diviem soļiem nonākusi pie �aurās dibensienas, viņa izņēma no salocītā guļamtīkla segu un plāno matraci. Noāķējusi virsējo guļamtīkla gredzenu no āķa, sieviete nostie�pa tīklu gar sienu, uzmaucot gredzenu tādam pa�am āķim pie pretējās sienas. Visbeidzot viņa uzklāja matraci un se�gu uz guļamtīkla.

-��� Arlabunakti, tēvs. Jaunā sieviete apskāva de Kvinsiju un ilgi nelaida vaļā, ie�ukstēdama da�us vārdus viņam ausī. Pēc tam viņa atrāvās un nedro�ā balsī skaļi piebilda:

-��� Izgulies, cik vien labi spēj. Rīt no rīta es tevi apciemo�u.

-����� Tas var nenotikt, cietuma priek�nieks brīdināja.

-���� Mēs noskaidrosim, kas lordam Pālmerstonam ir pado�mā. Iespējams, ka Opija lietotājs nedrīkst pieņemt apmek�lētājus.

-��� Mis de Kvinsija, es jūs pavadī�u atpakaļ uz jūsu mi�tekli, Bekers piedāvāja.

-��� Nedomāju vis, ka jūs to darīsiet, Emilija attrauca.

-��� Piedodiet. Ja esmu jūs kā apvainojis�

-���� Patlaban par visu mazāk pasaulē es vēlos atgriezties namā, kurā mēs esam apmetu�ies. Vai jums jau pagaisis no prāta, ka to mums noīrēja slepkava?

�is aizrādījums uz klāteso�ajiem atstāja atskurbino�u, nopietnu iespaidu.

-��� Ja tēvam draud briesmas, man arī. Slepkava var no�spriest, ka, spīdzinādams mani, viņ� vienlaikus spīdzinās arī manu tēvu. Inspektor Raien, vai jus esat gatavs nostā�dīt sargus pie mājas? Cik vīru būtu nepiecie�ams? Vai kāds var galvot, ka viņi savu uzdevumu veiks nevainojami? Tā kā Raiens klusēja, Emīlija turpināja: Ļoti labi. Mēs zinām, ka slepkava seko man un tēvam, un cietuma priek�nieks ap�liecināja, ka �ī ir dro�ākā vieta Londonā, tādēļ es palik�u tepat.

Ārpus Koldbātfīldsas cietuma teritorijas dūmi no pus�miljona Londonas skursteņu jaucās ar dzeltenīgo miglu, kas pacēlās no Temzas un pārklāja pilsētu. Gaisā lēni plī�voja kvēpu plēksnes. Ta�u nāves mākslinieks nepiesaistī�tu neviena uzmanību arī tad, ja nebūtu �īs necaurredza�mās miglas. Tie da�i, kas patrāpījās ceļā tie, kurus neatliekamas darī�anas piespieda sakopot visu drosmi un steigties pa teju pamestajām ielām, raidīja viņam patei�cības pilnus skatienus. Kā mierinādams, viņ� pamāja pre�timnācējiem ar galvu.

Mēteļa piedurknē vīrietis nesa nelielu lauzni. Astoņpa�dsmit collu garajam darbarīkam vienā galā bija noasināta �ķautne kā kaltam, otrs gals bija ieliekts kā āķis, ari ar asu malu. �ādu instrumentu bija iecienīju�i ēku nojaucēji ie�cērtot āķi sienā un raujot lejup, bija ērti izplēst koka vai ģip��a gabalus.

Tie�i tāds lauznis tika izmantots otrajā Retklifas lielceļa slepkavību virknē pirms �etrdesmit trim gadiem. Taverna, kurā pēc divpadsmit dienām tika atkal nogalināti cilvēki, toreiz atradās netālu no veikala. Otrajā uzbrukumā bija trīs upuri, bet pirmajā �etri, tostarp zīdainis. Nogalinot pie�cus cilvēkus, no kuriem divi bija bērni, māksliniekam jau bija izdevies pārspēt �os pagātnes rādītājus. Nu viņ� bija nolēmis apliecinot savus talantus kādā tavernā, tomēr ne�izvēlējās to tuvu veikalam, kurā bija izrādījis savas spējas sestdienas vakarā.

Nē, di�am māksliniekam nepiecie�ams papla�ināt apvār��ņus, un tāpat viņam nepiecie�ams samazināt laika nogriez�ni, kurā savus mākslas darbus izrādīt sabiedrībai. Divpa�dsmit dienu starp �edevriem pārāk ilgs posms. Turpretim tikai divas dienas tas atstātu lielāku iespaidu. Kāds baiļu pārņemts pretimnācējs, kas teciņiem iznira no miglas, gan�drīz uzskrēja māksliniekiem virsū, ta�u jau tūlīt sasprin�gums vīrie�a sejā atslāba. Atviegloti pamādams ar galvu, vīrietis aizsteidzās garām, un mākslinieks pa�pārliecinātā, vieglā, dro�ā gaitā turpināja ceļu. Gāzes laternas ap sevi iz�platīja tikai nelielus gai�us nimbus. Naksnīgajā pilsētā val�dīja klusums, kuru pārtrauca vienīgi attāla karie�u riteņu klaboņa.

Mākslinieks pagāja garām konsteblam viņam jau bija sajucis, cik policistu viņ� tovakar sastapis patrulējam ielās, un ar �estu apliecināja likumsargam, ka viss ir kārtībā. Nonācis pie galamērķa, viņ� palocīja galvu vīrietim, kas lielā ātrumā pasteidzās garām. �ķita, ka grozā vīrietis nes kaut ko acīmredzami svarīgu iespējams, vakara maltīti savai ģimenei. Vai tas vientiesis neapjēdz, ka vakara maltīte nav dzīvības vērta?

Zem tuvākās gāzes laternas mākslinieks pamanīja stā�vam kārtējo konsteblu un arī ar viņu apmainījās �estiem abi apliecināja, ka viss ir mierīgi.

Kad viņ� iegāja tavernā, klāteso�ie iztrūkās un spēji pa�cēla galvas, tomēr tūdaļ visi, izņemot vienu, atviegloti no�pūtās un atgriezās pie sarunām, alus krūkām vai pīpēm.

Piedūmotajā telpā atradās astoņi cilvēki. Tavernas saim�nieks baltā priek�autā ar lenci ap kaklu stāvēja aiz letes pa labi. Uz augstiem krēsliem pie letes sēdēja divi vīrie�i. Pie tālākās sienas blakus kamīnam ap galdu sēdēja trīs vīri, un tavernas apkalpotāja, arī apsējusi baltu priek�autu, pienesa viņiem �ķīvi ar maizi un sieru. Pie galdiņa vistuvāk dur�vīm sēdēja acīmredzami noguris konstebls. Redzēdams nā�cēju, viņ� pielēca kājās policists bija vienīgais, kur� neiz�rādīja atvieglojumu, ieraugot mākslinieku.

-���� Piedodiet, ser�ant, konstebls izgrūda. Es tik ilgi staigāju pa ielām un krietni nosalu, tamdēļ nevarēju�

-��� Esiet bez rai�u, konstebl. Es saprotu. Patiesību sakot, man arī nosalu�as kājas, un es ienācu �eit tāda pa�a iemes�la dēļ kā jūs. Ko jūs dzerat? Tēju? Es varētu jums piebied�roties.

Tavernas saimnieks smīnēdams noteica: Labāk, ser��ant, es jums ielie�u pinti alus. Par brīvu.

-���� Pateicos, nevajag, mākslinieks attrauca. Pietiek ar to, ka es pārkāpju vienu noteikumu. Dzert alkoholu darba laikā nevajadzētu.

-��� Jūs tie�ām smagi strādājat, lai mēs justos dro�ībā. Par to mēs pateicamies. Karstu tēju uz mūsu rēķina?

-��� Jūs esat gau�ām laipns.

Konstebls ķiveri bija nolicis uz galda. Ķiverē iestrādā�tais metāla re�ģis to nostiprināja tik ļoti, ka uz galvasse�gas varēja pakāpties, ja policistam radās nepiecie�amība pa�lūkoties pāri �ogam. Tā arī bija pietiekami izturīga, lai pārciestu spēcīgu sitienu pa pakausi. Ta�u, nolikta uz gal�da, tā savu īpa�nieku nepasargāja.

Iedams garām konsteblam, mākslinieks ļāva lauznim iz�slīdēt no piedurknes un ar āķa trulo pusi trieca nelaimīga�jam pa galvaskausu. Ne uz mirkli neapstājies, viņ� apcirtās un blieza vēl trīs reizes pa lefbi, pa kreisi, pa labi, sa�dragādams galvas tiem, kas grasījās notiesāt sendvi�us. Ap�kalpotāja skatījās pavērtu muti. Izliektais āķis trāpīja viņai pa deniņiem, un jaunā sieviete bezsamaņā noslīga uz grīdas.

Tavernas īpa�nieks paguva vien īsi izsaukties.

Tobrīd pie letes sēdo�ajiem vīriem no galvām pa�ķīda asinis, dzelzs stienim precīzi trāpot mērķī. Viss norisinājās tik zibenīgi, ka tavernas īpa�niekam tā arī neizdevās bilst kaut vārdu, kad mākslinieks pagriezās pret viņu un spēcī�gi atvēzējās.

Pēc tam viņ� steig�us pagrieza lauzni ar asā āķa galu aug�up, novēla konsteblu no sola, uzlika savu kāju tam uz krūtīm un novilka ar aso �ķautni gar miru�ā kaklu.

Līdzīgi viņ� izrīkojās ar vīriem, kuriem tā arī neizdevās nogar�ot sendvi�us, tāpat ar krogusmeitu, tiem vīriem, kas gulēja blakus letei, un ar tavernas īpa�nieku.

Ta�u meistardarbs vēl nebija pabeigts. Atstājis lauzni uz letes, mākslinieks izkārtoja ļenganos ķermeņus pie galdiem vai pie letes, lai tie izskatītos guļam dzēruma miegā ja vien visur neredzētu asinis.

Pa�a uniforma arī bija no�ļakstīta asinīm, ta�u ar to ne�bija pietiekami. Divreiz iesmēlis saujā asinis no lāmas uz grī�das, viņ� tās izzieda sev uz sejas un kakla, lai nomaskētu vaibstus.

Tad mākslinieks atvēra sētas puses durvis.

Pēc tam viņ� piesteidzās pie parādes durvīm, vairākas reizes dziļi ieelpoja, lai izskatītos aizelsies no varena cīni�ņa, un izstreipuļoja uz ielas, �ēlabaini uzsaukdams konsteblam, kas stāvēja pie gāzes laternas staba: Slepkavība!

-��� Ser�ant! Konstebls traucās klāt.

-��� Palīgā!

Mākslinieks nokrita uz bruģakmens.

Konstebls atsprādzēja no siksnas klabekli un drud�aini iegrieza tā rokturi. Troksni varēja dzirdēt ievērojamā attā�lumā tas piesaistīs visus apkārtnes patruļniekus.

-��� Tur, iek�ā! mākslinieks vaidēja. Visi pagalam.

�aurajā, miglas pielietajā ieliņā acumirklī izcēlās rosība,

kaimiņi bailēs sasaucās un drāzās uz tavernas un elles trok��ņa pusi.

-��� Kas noticis?

-��� Mans Dievs, paskaties iek�ā!

-��� Nokauti!

-��� Nevar būt! Es satiku Pīteru vēl pirms stundas!

-��� Marta arī pagalam! Nē!

Pa ielu turp skrēja konstebli, tum�ie formastērpi vērta tos līdzīgus rēgiem miglā.

-��� Kas te noticis?

-��� Noslepkavoti? Kas?

-��� Visiem atkāpties no durvīm! Tur nav ļauts ieiet!

-��� Dariet, kā viņ� liek! Nenāciet klāt!

-��� Ser�ant! Konstebls, kur� bija skandinājis trauksmi, nometās ceļos blakus māksliniekam, kas asinīm notraipītu seju un uniformu vaidēdams gulēja uz bruģakmens. Es liku atbraukt �urp ratus. Mēs aizvedīsim jūs pie ķirurga.

-��� Par vēlu.

-��� Mēs darīsim visu, ko spēsim. Vai jūs redzējāt cilvēku, kur� to pastrādāja?

-��� Viņ� bija ģērbies jūrnieka drēbēs.

-��� Vai slepkavam bija dzeltenīga bārda?

-��� Nebija. Viņ� izskatījās kā visi citi jūrnieki.

-��� Vai redzējāt, kurp viņ� devās?

-��� Izgāja pa sētas puses durvīm. Man acu priek�ā miglojas.

-��� Rati jau ir klāt. Aizvedīsim jūs pie ķirurga. Ei, jūs abi! I'alīdziet man iecelt ser�antu ratos! Pārējie, klausieties! Slepkava aizbēga pa sētas puses durvīm. Meklējiet kādu jūrnieku.

Aizvēris acis, mākslinieks juta, kā viņu paceļ uz rokām un nogulda ratos. Rati uzsāka ceļu pa grambainajām ielām un atstāja aiz muguras klaigas ap notikuma vietu.

-���� Lēnāk! konstebls piekodināja.

-���� Vai gribat �igli viņu dabūt pie ķirurga? Vai arī vilk�siet garumā un aizvedīsiet beigtu! ku�ieris uzsauca pār plecu.

Troksnis liecināja, ka ratos iekāpis konstebls. Labi, bet viņ� nedrīkst izlaist garu brauciena dēļ!

Ratos iekāpa vēl divi konstebli.

-���� Paturiet acīs jūrniekus! kāds pūlī iebļāvās. Nozie�gumu pastrādāja jūrnieks, nolādēts!

"Jūrniekus nebūs grūti uziet," domāja mākslinieks. "Doki atrodas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā."

Rati turpināja zvalstīties pa bruģakmeņiem.

-��� Viņ� mitējies vaidēt, konstebls ieteicās. Vēl ņems un nomirs mums uz rokām! A�āk!

Nu pakavi klaudzēja straujākā ritmā, un rati grīļojās vēl spēcīgāk. Pūļa niknie rēcieni palika tālumā, miglas slāpēti.

-���� Ķirurga mājai tepat tuvumā jābūt, ku�ieris sprieda. Miglas dēļ īsti nevaru� Tur!

Kāds pieklauvēja pa ķirurga nama durvīm, vairākas ro�kas izcēla mākslinieku no ratiem un nesa aizvien tuvāk lam�pas gaismai.

-��� Iek�ā! pavēlēja kāds vīrietis.

Mākslinieku ienesa pa ārdurvīm, no priek�nama nogā�dāja citā istabā un noguldīja uz galda.

-��� Kāds lērums asiņu! ķirurgs iesaucās. Pat neredzu, kur viņ� savainots.

Samiedzis acis, mākslinieks ieraudzīja, ka ķirurgam mu�gurā ir naktstērps.

-��� Vai viņ� ir miris?

-���� Nē, es jūtu, ka elpo. Atbrīvojiet telpu, lai varu strā�dāt. Jūs ejiet ārā, bet tu palīdzi manai sievai atnest karstu ūdeni.

Uz da�ādām pusēm aizsteidzās soļi.

Kāds sāka pogāt vaļā mākslinieka virsdrēbes.

-��� Vai jūs mani dzirdat, ser�ant?

Mākslinieks iestenējās.

-��� Es darī�u visu, lai jūs izglābtu.

Gulo�ais ļāva plakstiem viegli pavērties. Viņam pāri lie�cās sirms, aptuveni piecdesmit piecus gadus vecs vīrietis acenēs.

Mākslinieks pārlaida skatienu telpai. Neviena cita neredzēja.

Visa pamatā ir apņēmība un prasme. Mākslinieks iesli�dināja dunci ķirurgam starp ribām, pār�ķeļot sirdi. Atbrī�vojies no mirsto�ā ķermeņa, kas krita virsū, viņ� novietoja to uz galda. Izdzirdējis gaitenī soļus, vīrietis nostājās pie durvīm.

Garām patraucās konstebls, nesdams bļodu ar kūpo�u ūdeni. Aiz policista steidzās sirma pusmū�a sieviete. Sie�vietes rokas nebija aizņemtas. Tādējādi viņa radīja drau�dus lai arī tas bija maz ticams, un atrada nāvi pirmā, no dun�a labajā nierē.

Izdzirdējis sievietes vaidu un kritiena troksni, konstebls pagriezās ar visu verdo�ā ūdens katlu rokās. Mākslinieks pār�ķēla tam rīkli un balseni, lai aizkavētu upuri ieklieg�ties, un paguva izķert konsteblam no rokām bļodu, lai tā nenoklaudzētu uz grīdas un nepiesaistītu abu ārpusē atstā�to policistu uzmanību.

Diem�ēl bļodā bija ie�ļāku�ās asinis, un ūdens vairs ne�bija izmantojams, ta�u virtuvē noteikti būs atrodams vēl ūdens. Novietojis bļodu uz grīdas, mākslinieks steidzās dziļāk mājā. Virtuvē neviena nebija. Katlā, kas �ūpojās vairs pavarda uguns, vēl bija ūdens.

Viņ� noskaloja asinis no rokām un sejas, novilka tum��sarkanajā �ķidrumā izmirku�o ser�anta uniformu. Zem tās bija ubaga skrandas. Biezā drānu kārta nebija apkārtējiem likusies aizdomīga, jo aukstuma dēļ daudzi bija savilku�i mugurā vairāk drēbju nekā parasti. No netīro bik�u kaba�tas izvilcis tikpat netīru cepuri, viņ� uzlika to galvā tā, lai seja paliktu ēnā.

Pavērās ielas puses durvis, un viens no policistiem uz�sauca: Kā viņam ir? Vai dzīvos?

Mākslinieks atvēra pagalma puses durvis un pazuda miglā. No tuvējām ielām nakts gaisu satricināja vajātāju sau�cieni un vajāto kliedzieni. Mākslinieka �edevrs bija izdevies, un, sprie�ot pēc dzirdētā, pat brīni�ķīgāks, nekā sākotnēji cerēts.

Vācu jūrnieks prata angļu valodu tik, cik bija nepiecie��ams darbam. Torīt viņ� bija atgriezies Londonā pēc pus�gadu ilga jūrasbrauciena uz austrumiem, ar British East India Company kuģi, kas veda tēju, gar�vielas un opiju. Atradis pansiju, viņ� samaksāja kalpam, lai uznes viņa istabā van�nu un spaiņus ar karstu ūdeni. Iekārtojies �aurajā baļļā un pievilcis ceļgalus sev klāt, viņ� bija izbaudījis ūdens attīro��o karstumu. Pēc tam viņ� tika pie cie�ama ēdiena galve�nais, lai tajā nebūtu zivju. Rīt viņ� par nopelnīto naudu ie�gādāsies jaunas drēbes, ta�u vispirms bija jāremdē spiedo�ākas vajadzības. �ķērsielas galā viņu apmierināja sieviete, un tur valoda bija lieka, pietika parādīt divus �iliņus.

Pēc tam uz tavernu. Katrā ziņā uz tavernu. Vācu jūr�niekam riebās angļu alus, ta�u d�inu viņ� necieta vēl vai�rāk, tālab angļu alus bija labāk nekā nekas. Ilgi krāju�os kāri pēc alkohola nekādi neizdevās dzesēt, lai cik krūkas viņ� izdzēra un lai cik bie�i devās uz ateju tavernas sētā. Sieviete pie letes raidīja jūrniekam skatienus, kas liecinā�ja, ka ari viņa gatava saņemt divus �iliņus, ta�u kāds vī�rietis tai, iespējams, piedāvāja trīs, tāpēc viņa uzkāpa aug��stāvā ar to. Visbeidzot jūrnieks, noguris un piedzēries, nosprieda atgriezties pansijā ja vien spēs atcerēties, uz kuru pusi jāiet.

Klupdams viņ� gāja pa �aurajām ieliņām, saltās dzelte�nās miglas ieskauts. Tavernā viņa ierobe�otās angļu valo�das zinā�anas ļāva uztvert sarunu druskas, un tās lielāko�ties grozījās ap slepkavībām, kas notiku�as pirms divām dienām, ta�u sikāk viņ� nebija sapratis un pārgurumā arī nebija centies lai gan patie�ām likās dīvaini, ka tavernā nevalda ierasti dzīvīgā gaisotne.

Lai nepakristu, jūrnieks atspiedās ar roku pret nokvē�pu�ā mūra sienu, piepe�i tālumā izdzirdēja biedējo�u trok�sni un tikai pamazām attapa, ka to rada Londonas polici�jas klabekļi. Turpat uzreiz atsaucās citi klabekļi, ielas galā sākās klaigas un panikas piesātināta jezga. Sākās neaptve�rams troksnis.

-��� Slepkavība! kāds sauca.

Cits auroja par jūrniekiem.

Kliedzieni jaucās ar soļu dipoņu, cilvēkiem skrienot pa ielu, un da�i tuvojās viņam. Laternu blāvajā apgaismojumā bija redzamas miglas driskas, kas vērpās ap steidzīgajiem stāviem.

Vācietis ievirzījās �ķērsielā, Viņ� redzēja parādāmies pūli un paslēpās tumsā. Garam, skaļi kliegdami, aizbrāzās ne�skaidri stāvi. Teju visi pieminēja jūrniekus.

Viņ� nodrebēja un juta urīnpūslī sāpīgu spiedienu, bet cietās un gaidīja, līdz pūlis patrauksies garām. Da�iem ro�kās bija na�i. Citiem zobeni. Viens pat nesa �auteni.

Sāpes pūslī pieauga. Iespraucies dziļāk ieliņā, kur vairs neredzēja nedz laternu, nedz ielu, jūrnieks steig�us atpo�gāja bikses un palaida strūklu pret sienu. Pat tādā nakts dzestrumā viņam uz pieres izsitās sviedru lāsītes, un pūsli gribējās iztuk�ot vēl ātrāk.

-��� Ieklausieties! uz ielas kāds mudināja pārējos.

Vācu jūrnieks prata angļu valodu pietiekami labi, lai to saprastu. Viņ� momentāni mitējās urinēt.

-��� Es neko nedzirdu, attrauca cits tum�ajā �ķērsielas galā.

-��� Tur, tālāk. Izklausījās, ka tur kāds nolai� ūdeni.

-��� Tik un tā nedzirdu. Bet tādā tumsā un viens pats es ij netaisos iet tur iek�ā. Turklāt tas var būt jebkur�. Kaut vai kāds mūsējais.

-��� Man laikam tikai rādījās. Skriesim pakaļ pārējiem. Tiesa kas tiesa, te atrasties vienam nav dro�i.

Pa ielu pūļa virzienā aizdipēja soļi.

Vācu jūrnieks tumsā trīsēdams ieklausījās un gaidīja, līdz spiediens pūslī vairs nebija izturams. Viņ� vēlreiz ļāva strūklai ap�ļākt sienu.

Visbeidzot viņ� aizpogāja bikses. Bailes bija izdzinu�as visas alkohola reibuma paliekas. Vīrietis pat atcerējās pan�sijas atra�anās vietu, ta�u līdz tai ir jātiek neuzkrīto�i. Ja novilktu jūrnieka mēteli, tad viņu, iespējams, neievērotu. Naktī gan sals koda līdz kaulam, ta�u pansija atradās tikai ceturtdaļjūdzes attālumā, tātad viņ� dro�i vien spēs nonākt tur arī vienā kreklā.

�ķērsielas galā, kad skatienam parādījās gai�ā oreola ie�tvertā gāzes laterna, viņ� nosvieda zemē jūrnieka mēteli un iznāca uz ielas.

-��� Re, es tak teicu. Tur kāds bija, noteica kāds vīrietis.

No miglas iznira draudo�i stāvi. Jūrnieks ieelsās.

-��� Ko �is tur nometa?

-��� Jūrnieka mēteli!

-��� Nevainīgs nebūtu to nosviedis!

Cenzdamies atspēkot �os maldus, vācietis runāja dzim�tajā valodā.

-��� Sve�zemnieks!

-��� Tas ir slepkava!

Vācietis bēga.

Kā dūres zvēliens mugurā ietriecās sāpes. Sejā joprojām bija lasāma neizpratne, kad viņ� pavērās lejup un ieraudzī�ja no vēdera izspraucamies zobena smaili. Asinis straumēm gāzās uz biksēm. Viņ� pūlējās pastreipuļot uz priek�u, ta�u spēji saļima.

-��� Tā tev arī vajadzēja par Pītera un Martas nokau�anu, neģēli!

1854. gadā Londonā kāds �urnālists, apkopojis �etros sējumos vairāku gadu garumā veikto pētījumu ar nosau�kumu "Londonas darbaspēks un Londonas nabagi", lēsa, ka "vairāk nekā piecdesmit tūksto�i personu vai aptuve�ni �etrdesmitā daļa metropoles iedzīvotāju pelna iztiku uz ielas". Daļa savāca kaulus no beigtiem, pūsto�iem lopiem, ko atrada uz ielas, un pārdeva mēslojuma ra�otājiem. Ci�ti uzlasīja par "attīrītāju" dēvētos suņu ekskrementus un pārdeva ādmiņiem, kuri tos izmantoja ādas apstrādei, lai noņemtu no tās apmatojumu. Krustceļu slaucītāji atbrīvo�ja ielu krustojumus no zirgāboliem, lai turīgi gājēji varētu pāriet no vienas ietves uz otru, nenotraipīdami apavus. Ielu muzikanti, lupatla�i, lietussargu lāpītāji, sērkociņu tir�gotāji, leijerkastnieki, penterētāji, kuri klāstīja ielās ainas no slavenu vīru pirmsnāves brī�iem �ie un simtiem citu klaidoņu un vazaņķu ("atsevi�ķā rase", kā viņus nodevē�ja �urnālists) pildīja divus tūksto�us jūd�u garās Londo�nas ielas.

Cits apzīmējums vazaņķiem būtu "ubagi", un pat ieras�tajos apstākļos viņiem tikai retais pievērsa uzmanību. Ga�lu galā, ievērojot tos, varētu rasties vēlme iedot tiem nau�das gabalu, ta�u neviena cilvēka spēkos nebija atvieglot piecdesmit tūksto�u ubagu stāvokli, pa�am nekļūstot par ubagu, tālab gudrāk bija izlikties tos neredzam. Ta�u pat tādā elli�ķīgā nakti, kad ļaudis klīda pa ielām, lūkodami ieraudzīt nepazīstamus un ārzemnieciska izskata gājējus, lai sodītu tos par bailēm, kas bija pārņēmu�as pilsētu, ubagus neviens ij neievēroja. �os it kā neeksistējo�os cilvēkus ne�uztvēra kā draudu.

Viens tāds neeksistējo�s skrandainis netraucēti kliboja pa Londonas nolaisto Istendas rajonu. Necaurskatāmajā mig�lā nopluku�ais stāvs, kas virzījās pa nomāco�o ieliņu labi�rintu, nesaistīja uzmanību. Tālumā dzirdamās pūļa klaigas ielīksmoja sirdi, un viņ� nonāca pie sa�ķiebu�ās ēkas ar iz�balēju�u izkārtni virs dubultdurvīm: "Publiskais zirgu stal�lis." �ādi staļļi, kuros par naudu varēja atstāt zirgus un transportlīdzekļus, bija parasta parādība Londonā, kur piec�desmit tūksto�i zirgu (faktiski tikpat, cik ubagu) bija ne�piecie�ami, lai vilktu daudzās ekipā�as, kebus, karietes, ra�tus un omnibusus. Rīt ielās izbrauks vēl vairāk �ādu transportlīdzekļu, jo panikas pārņemtie iedzīvotāji visiem spēkiem pūlēsies rast jebkuru iespēju atstāt Londonu.

Pie ļodzīgajām sāndurvim ubags pieklauvēja vispirms divreiz, pēc tam vēl trīs reizes un nostājās iepretim putek�ļainai loga rūtij, ļaudams sevi labi apskatīt. Mājā kāds at�vilka aizkaru un pacēla laternu, lai apgaismotu ubaga sejas vaibstus. Pēc brī�a aizkars nolaidās vietā.

Tika at�auta durvju bulta, pavērās �aura sprauga, lai ubags spētu iespraukties stallī, noslēpjot sve�iem skatieniem tā iekārtojumu. Ja ari kādam izdotos ielūkoties stallī, tas pagūtu ieraudzīt tikai vienu staļļa pusi, bet noteikti nere�dzētu abus ratus, kas stāvēja viens aiz otra iepretim aiz�slēgtajām dubultdurvfm galvenajai ieejai ēkā. Ratus se�dza melns audekls.

Aizbultējis durvis, ubags (kur� vairs nekliboja) sekoja vī�rietim ar laternu rokā pie diviem citiem vīriem, kuri sēdē�ja uz mucām.

-��� Man pat nav jāvaicā, vai misija ir izdevusies, vīrietis ar laternu rokā uzrunaja ubagu. Par pierādījumu kalpo neprāta tracis ielās. Pēc notikumiem cietumā �onakt pani�ka tikai pieņemsies spēkā.

-�� Jā, cietumā. Entonijam alla� patiku�i grūti uzdevumi, ubags piekrita. Ta�u es vēlētos, kaut varētu to paveikt viņa vietā.

-��� Jums �ovakar bija cits uzdevums, otrais vīrietis uz�svēra. Vēl svarīgāks.

-���� Lai katra pa�a uzskati iz�ķir, kur� uzdevums ir svarī�gāks. Vīrietis ubaga drānās piegāja pie apsegtajiem ra�tiem. Vai ar zirgiem viss nokārtots?

-��� Jā. Zirgi ir gatavi.

Pacēlis audeklu, ubags apskatīja ratus.

Tie bija līķrati. Tumsa tā melno iek�pusi vērta vēl mel�nāku. Pa logu kulbas sānos bija redzams atvērts zārks.

-��� Ļoti jauki.

-��� Otri līķrati ir vēl labākā stāvoklī, ieteicās tre�ais vīrs. Neviens mūs neapturēja un neiztaujāja, kamēr braucām �urp no vietas, kur tos nozagām.

-��� Tā ir, ubags piebalsoja. Līķrati var parādīties gan�drīz jebkur, un nevienam nenāks prātā tos aizkavēt.

Metālam noskrapstot, cietuma uzraugs aizslēdza de Kvinsija kameru. Bekers vēroja, cik saspringti Emilija pa durvju actiņu vēl beidzamo reizi aplūko savu tēvu. Pēc tam viņ� ar Raienu pavadīja sievieti pa gaiteni, un viņiem se�koja uzraugs, savukārt cietuma priek�nieks, kura kuplais stāvs aizņēma teju visu gaiteņa platumu, gausā solī pārvie�tojās pēdējais.

Visi nonāca centrālajā telpā, no kuras uz visām pusēm stiepās pieci gaiteņi. Vēlreiz noskrapstēja metāls, un cietu�ma uzraugs aizslēdza arī gaiteņa restotās durvis. Bekers sa�skatīja pa gaiteni aizskrienam �urku.

-��� Mis de Kvinsij, vajadzētu sameklēt jums naktsmājas, Raiens sacīja. Pāri ielai atrodas pansija. Tur apmetas ra�dinieki, kad ierodas apciemot ieslodzītos. Istabas tajās nav tādas, pie kādām esat pieradusi, ta�u būs gana piemērotas �ajā situācijā.

-��� Slepkava seko man un tēvam. Tikpat labi iespējams, ka viņ� no �īs pansijas loga novēro cietuma vārtus. Tādā naktsmītnē es nejustos dro�a. Turpretim �eit es justos pil�nīgā dro�ībā.

-�� �eit vēl nekad nav apmetusies vie�ņa, cietuma priek��nieks iebilda. Mūsu piedāvātās ērtības nav piemērotas�

Emilija pārlūkoja telpas, kas bija izvietotas starp gaite�ņu durvīm. �ai darbtelpā es redzu koka gultu.

-��� Jā, tajā nosnau�as sargi atpūtas brī�os, paskaidroja uzraugs. Tomēr�

-��� Ja tā ir pietiekami laba sargiem, tā būs pietiekami la�ba arī man.

-��� Bet mums trūkst atbilsto�a sanitārā aprīkojuma, cie�tuma priek�nieks tiepās.

-��� Vai jūs domājat ateju?

Bekers uzjautrināts vēroja, kā priek�niekam pietvīkst se�ja līdzīgi bija sarcis viņ� pats, pirmo reizi dzirdēdams Emilijas atklāto valodu.

-���� Redziet, mis, es� ē-ē�

-���� Pretējā gadījumā var izrādīties, ka pansijā pāri ielai man pārgrie� rīkli. Ņemot vērā tādu varbūtību, es sprie��u, ka �ejienes ateja ir visnotaļ atbilsto�a.

-��� Ta�u ir jānorīko jums sargs, cietuma uzraugs neat�laidās. Un mums jau tā trūkst darbinieku.

-���� Nebūs nepiecie�ams īpa�s sargs, pieteicās Bekers. Es palik�u kopā ar mis de Kvinsiju.

-���� Ārkārtīgi, ārkārtīgi neparasts lūgums, cietuma uz�raugs tiepās.

-��� Tomēr �āds lūgums ir labāks par pārmetumiem, kā�dus izteiktu laikrakstos un kādus jūs saņemtu no lorda Pālmerstona, ja varas iestā�u nevērības dēļ mani nogalinātu, aizrādīja Emilija.

-��� Man no tā visa sasāpējās galva, atzinās Raiens. No�kārtojiet to, Beker. Bet es turpinā�u izmeklē�anu.

Detektīvinspektors atvēra durvis un izgāja uz miglas pielietā ceļa, kas veda līdz cietuma vārtiem.

Iekams cietuma priek�nieks un uzraugs paguva bilst kaut vārdu, Emilija iegāja darbistabā un apsēdās uz koka gul�tas. Viņa izturējās tik pārliecināti, itin kā gulta tagad pie�derētu viņai.

-��� Ļoti labi. Mani gaida svarīgas darī�anas, teica cietu�ma priek�nieks. Redzēsim, kā jums patiks pavadīt nakti cietumā.

-��� Un man jāpārrauga, kā tiek izdalīta vakara maltīte, sacīja uzraugs. Redzēsim, kā jums patiks mitināties �eit vienai.

-��� Viņa nebūs viena, Bekers atgādināja.

Kad cietuma priek�nieks un uzraugs, aizvērdami dur�vis mazliet skaļāk, nekā būtu nepiecie�ams, aizgāja pa to pa�u ceļu, kuru nupat bija mērojis Raiens, Bekers pievie�nojās Emilijai.

Istaba bija maza un vēsa, un to apgaismoja viena vienī�ga gāzes lampa, kas karājās pie griestiem. Bez vienkār�ās koka gultas tajā atradās tikai nobru�āts rakstāmgalds un krēsls. Pie sienām karājās steki un rokudzel�i.

Emilija sēdēja uz gultas malas, izslējusi muguru taisnu, un tinās cie�āk mēteli.

-���� Cietuma priek�niekam bija taisnība, Bekers sacīja. Sieviete uz viņu neskatījās. Jums neklātos �eit atrasties, Bekers piezīmēja.

-��� Mana vieta ir pie tēva.

-��� Uzticība vecākiem ir apbrīnas vērta īpa�ība.

-Un?

-Un?

Beidzot Emīlija palūkojās uz vīrieti. Man radās iespaids, ka grasāties iebilst: "Bet uzticība var kļūt pārmērīga."

-��� Ne. Nebūt ne. Uzticība vecākiem ir apbrīnas vērta īpa��ība. Bekers apsēdās pie rakstāmgalda.

-��� Un viss?

-��� Viss.

Kādu brīdi Emilija pētīja konsteblu. Vai jums par �o tematu vairs nekas nav sakāms?

-��� Ne vārda.

-��� Jūs mani pārsteidzat, konstebl Beker.

Piepe�i atvērās ārdurvis. Līdz ar auksta gaisa pūsmu ie�nāca cietuma uzraugs un trīs citi sargi, kuri stūma ratiņus ar metāla bļodiņām.

-��� Tepat vien esat, kā raugos, noteica uzraugs, Te būs jūsu vakariņas. Ceru, ka ēdiens ies jums pie sirds.

Viņ� novietoja uz galda divas bļodiņas. Sazin kāpēc smīkņādams pie sevis, cietuma uzraugs izgāja no telpas un atslēdza pirmā gaiteņa restotās durvis, lai sargi varētu ķer�ties pie ēdiena dalī�anas.

No ilgās lieto�anas bļodiņas bija kļuvu�as nelīdzenas un grumbuļainas. Ieskatījies tajās, Bekers apjauta, kālab uz�raugs bija tā uzjautrinājies.

Katrā traukā collu dziļā, ziepjūdenim līdzīgā virumā, ku�ra vietām peldēja kaut kas līdzīgs gaļas plēksnītēm, atra�dās viens neliels kartupelis.

-��� Man jānosaka, vai tēvam �āds ēdiens ir piemērots, Emilija apņēmīgi paziņoja.

Piegājusi pie galda, viņa nopētīja bļodiņu saturu.

-��� Tāds ēdamais cietumos ir pierasts, Bekers atvai�nojās.

-���� Bet tas ir viņam kā radīts!

-��� Patie�ām?

-��� Tēva kuņģis nespētu izturēt daudz barojo�āku pārti�ku. Tomēr man zupa jānobauda, jāpārliecinās, vai tā ir pie�tiekami bezgar�īga. Emilija palūkojās uz galdu blakus traukiem. Uzraugs aizmirsis atstāt ēdamrīkus.

-��� Patiesībā neaizmirsa vis, Bekers atteica. Dro�ības apsvērumu dēļ ieslodzītajiem neizsniedz ne karotes, ne dak�iņas, par na�iem nemaz nerunājot.

-��� Vai viņi ēd ar rokām?

-��� Viņi strebj no trauka.

Emilija pamāja un pacēla vienu bļodiņu.

-��� Ko jūs darāt? Bekers pavaicāja.

-��� Cita veida nav.

-��� Pagaidiet. Man ir kaut kas noderīgs. Lūdzu, aizgrie�zieties.

-���� Bet�

-��� Lūdzu! Bekers atkārtoja. Jums tas var �ķist aizska�ro�s. Bet man tas ir jādara.

Jau dzirdamās kaut ko sacīt, Emilija tomēr padevās un pavērsa acis sāņus.

Bekers pavilka aug�up bik�u labo staru. Pazibēja atkai�lināta miesa, un viņ� no maksts, kas piestiprināta virs po�tītes, izņēma nazi �o iero�a nēsā�anas veidu viņ� bija ie�mācījies no Raiena.

-��� Tagad drīkstat skatīties. Viss ir pieklājīgi, viņ� ap�liecināja, novietodams nazi uz galda.

Emilija neizrādīja nekādu apjukumu, it kā ikvienam vī�rietim būtu pierasts nēsāt nazi zem bik�u staras.

Sagriezusi kartupeli, sieviete domīgi ko�ļāja vienu �ķē�līti un paziņoja: Tas ir bezgar�īgākais kartupelis, kādu man nācies nogar�ot. Tēva kuņģim ļoti piemērots.

-��� Tādā gadījumā es palūg�u, lai uzraugs nodod jūsu uz�slavu pavāram.

-���� Labi, ka es nevalkāju tās �ausmīgās krinolīna kleitas. Emilijas smaids vīrieti iepriecināja. Tad es gan jūs, gan inspektoru Raienu traucētu vēl vairāk un būtu jums smags pārbaudījums.

-��� Jūsu valkāto apģērbu sauc par blūmerēm, vai pareizi?

-���� Jā, �is apģērbs nodēvēts tās sievietes vārdā, kura sludināja tādu bik�u valkā�anu. Diem�ēl viņa joprojām paliek mazākumā. Konstebl Beker, vai, jūsuprāt, sievie�tei jākautrējas no tā, ka apkārtējie redz viņas kāju kustī�bas?

-��� Jākautrējas? Bekers juta sejā iesitamies karstumu, un tas izbrīnīja, jo viņ� bija domājies kļuvis nejūtīgs pret �īs sievietes pārāk nepiedienīgajām runām. Es�

-�� Ja tā, Emilija nerimās, kāpēc vīrie�iem nav jākaut�rējas no tā, ka viņu kāju kustības redz?

-��� Es, ē-ē, par to nekad neesmu domājis.

-��� Cik sver jūsu drēbes?

-��� Manas drēbes? Bekers pietvīka vēl vairāk. Ā� �ai gada laikā kādas astoņas mārciņas.

-��� Cik, pēc jūsu aprēķiniem, varētu svērt moderni ģērb�tas lēdijas drēbes? Ar visu krinolīnu?

-��� Viņai noteikti būtu vairāk apģērba gabalu. Varbūt des�mit mārciņas?

-��� Nē.

-��� Piecpadsmit?

-��� Nē.

-������ Divdesmit? Nevar būt, ka vairāk par divdesmit piecām.

-��� Trīsdesmit septiņas mārciņas, Emilija skaidroja. Ap�stulbu�ais Bekers nezināja, ko atbildēt. Smagās stīpas, kas veido svārku formu, ir darinātas no vaļu kaula. Jau�nākajiem modeļiem karkasus paredzēts gatavot no metā�la, un tad tas būs vēl smagāks. Stīpas klāj vairākas audu�ma kārtas, un virsējā ir pa�ūta no divdesmit jardiem satīna. Iztēlojieties, kā tas ir, ja visu dienu jānēsā līdzi div�desmit jardu satīna. Bet, tā kā krinolīna kleita �ūpojas un pastāv briesmas atklāt skatieniem sievietes kājas, nepie�cie�amas vairākas apak�svārku kārtas. Piedevām aug�pus viduklim arī jāģērbj vairākas kārtas, citādi tērps liktos ne�samērīgs. Ja jūs patrulējot nēsātu līdzi trīsdesmit septiņas mārciņas, es pieņemu, ka drīz vien jūs pārņemtu nogu�rums.

-��� Jau iedomājoties vien par to, mani pārņem nogurums.

-��� Kāds ir jūsu vidukļa apkārtmērs, konstebl Beker?

Vairs Emilijas vārdi nespēja izsist vīrieti no līdzsvara. Trīsdesmit se�as collas.

-���� Kāds stulbenis ir nospriedis, ka sievietes ideālais vi�dukļa apkārtmērs ir astoņpadsmit collu. Lai to panāktu, ne�piecie�ama stingra korsete, kas cie�i sa�ņaudz ribas. Es at�sakos sevi pakļaut tādām mocībām. Pie trīsdesmit septiņām mārciņām apģērba smaguma pievienojiet ie�ņaugtu viduk�li un tad nebrīnieties, cik bie�i sievietes ģībst. Un tomēr viņas uz mani raugās �ķībi, lai gan tie�i es spēju brīvi kus�tēties un elpot. Kādēļ jūs tā smaidāt, konstebl Beker?

-��� Ja man ļauts izteikties vaļīgi�

-��� Tā kā es pati tā runāju, neredzu iemesla, kālab jūs to nevarētu.

-��� Man ir patīkami klausīties jūsu valodā.

-���� Ēdiet savu kartupeli, konstebl Beker.

Bekers gan nezināja un arī cietuma priek�niekam, uz�raugam un Raienam tas nebija zināms, ka Emilija un vi�ņas tēvs glabā kādu noslēpumu.

Sakārtojusi de Kvinsija guļamtīklu kamerā, Emilija bija tēvam novēlējusi arlabunakti un ilgi turējusi savos apskā�vienos, �ukstot viņam kaut ko ausī, tad atrāvusies un ne�dro�ā balsī novēlējusi: Izgulies, cik vien labi spēj. Rīt no rīta es tevi apciemo�u. Un nākamajā brīdī viņa pie�bilda tik klusi, ka de Kvinsijs tik tikko saklausīja: Es paņēmu to no izpriecu dārziem, tēvs. Neko labāku at�rast nevarēju. Viņa slepus ievietoja tēva mēteļa kabatā kādu priek�metu.

De Kvinsijam bija izdevies noslēpt pārsteigumu. Tad meitu veda prom.

Dzirdot, kā aizslēdz durvis un soļu skarbie klaudzieni gaitenī attālinās, de Kvinsijs kādu bridi gaidīja, jo neuzdro��inājās priek�metu apskatīt bija bail, ka uzraugs varētu slapstīties aiz durvīm un glūnēt pa actiņu.

Reiz viņ� bija pavadījis veselu dienu nabagu cietumā. To�reiz pārdzīvojumi �ķita gandrīz neizturami, lai gan kame�ra bija lielāka un de Kvinsijam bija Jauts ņemt līdzi grāma�tas. Te vecajam vīram pretī raudzījās vienīgi izmisums.

Kameras galds un krēsls līdz ar guļamtīklu un koka kasti pie sienas aizņēma labu tiesu �aurās platības. Ar diviem so�ļiem jebkurā virzienā ieslodzītais nonāca pie sienas. Gais�ma telpā ieplūda tikai pa vienīgo restoto lodziņu. Aiz no�kvēpu�ās rūts biezēja migla, un kamera �ķita pamazām sa�aurināmies.

De Kvinsijs zināja, ka pirms �etrdesmit trim gadiem D�onu Viljamsu atrada miru�u kamerā, kas ļoti līdzinājās �ai. Viņ� ne�aubījās, ka apņēmība atkārtot pirms �etrdes�mit trim gadiem sarīkoto slaktiņu mudinās slepkavu atda�rināt arī citus tā laika notikumus. īpa�i pārliecināts de Kvin�sijs bija par to, ka slepkava raudzīs panākt, lai nesen pastrādātajās slepkavībās vainotais iet bojā �ī cietuma ka�merā glu�i tāpat, kā bija miris D�ons Viljamss. Slepkavas apsēstība ar de Kvinsija darbiem �o pārliecību vienīgi stip�rināja.

"Viņ� ieradīsies mani nobeigt," prātoja de Kvinsijs. "Cie�tuma priek�niekam es sacīju taisnību cietumā ielauzties ir krietni vieglāk, nekā tikt no tā ārā. �onakt kādā brīdī viņ� mēģinās nogalināt mani līdzīgi tam, kā nāvi atrada D�ons Viljamss. Bet� kā lai es aizsargājos tik �aurā telpā? Vēl �aurākā es reti esmu atradies."

Spēris pāris soļus, viņ� nonāca pie durvīm. Gaitenī jo�projām valdīja klusums, un viņ� ausījās, cenzdamies pār�liecināties, vai pa durvju actiņu tie�ām neviens neskatās. Pēc laba brī�a viņ� mēģināja mazliet pagrūst durvis un pārlie�cinājās, ka tās patiesi ir aizslēgtas.

Un tikai tad de Kvinsijs izņēma noslēpumaino priek��metu, kuru Emilija bija zag�us ielikusi viņam kabatā.

Tā bija dzelzs karotīte. Viena no tām, ar ko prostitūtas Voksholas dārzos maisīja tēju. Arī Emilijai toreiz atnesa tē�ju. Tobrīd meita jau zināja, ka Raiens ir ieradies viņu ares�tēt. Cik izmisuma pilnas biju�as meitenes domas, cik uzma�nīgi viņa bija raudzīju�ies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neredz, kā viņa nozog karotīti!

Varēja vien brīnīties, ko, viņasprāt, tēvs varētu ar �o ka�rotīti iesākt. Emilija bija teikusi: "Neko labāku atrast ne�varēju." Ta�u karote bija labāka nekā nekas.

Izdzirdējis, ka durvis gaiteņa galā tiek atslēgtas, de Kvinsijs saspringa. Soļu troksnis jaucās ar skaļu klaudzoņu, kopā sasitoties da�ādiem priek�metiem tās bija bļo�diņas, kā viņ� drīz noskaidroja, kad vienu tādu iestūma pa spraugu kameras durvīs.

Pa �o spraugu un actiņu de Kvinsijs saskatīja vairāku gai�tenī izvietotu gāzu laternu dzeltenās liesmas. Trūcīgajā ap�gaismojumā, kas ieplūda pa �īm divām atverēm durvis, viņ� tikai ar pūlēm ievēroja, ka metāla bļodiņā ir virums, kurā peld ar mizu vārīts kartupelis.

No sāpīgajiem pārdzīvojumiem veco vīru mocīja vēl spē�cīgāki kuņģa krampji nekā parasti, ta�u viņ� apzinājās, ka, nemēģinot krāt spēkus, nav cerību izdzīvot līdz rītam, tā�lab viņ� pustumsā pienesa bļodiņu pie galda, apsēdās krēs�lā un klausījās, kā cietuma uzraugi dala ēdienu pārējiem arestantiem.

Viņ� pagaidīja, līdz trok�ņi norimst un durvis gaiteņa galā atkal tiek aizslēgtas.

De Kvinsiju nepārsteidza tas, ka nav izsniegti ēdamrīki. Ta�u, pateicoties Emilijai, viņ� bija ticis pie karotes. Neaizmirsdams par savu vārīgo gremo�anas sistēmu, viņ� noskrāpēja kartupelim mizu un vilcinādamies tuvināja lūpām vienu gabaliņu. Viņ� mēģināja ielikt to mutē un sako�ļāt. Viņ� patiesi mēģināja, ta�u kuņģis pārāk protestēja un kāre pēc opija tinktūras lika viņam vārgt pastāvīgās sāpēs. Vis�beidzot viņ� iemeta kartupeļa �ķēlīti bļodā.

Kādu bridi de Kvinsijs noskatījās uz guļamtīklu, ko Emilija viņam bija sagatavojusi, uzklādama uz tā arī plāno mat�raci un segu. Kas gan cits viņam atlika kā ierāpties tajā un apsegties, lai neļautos drebuļiem, kad no akmens sienām aizvien saltāks dvesa aukstums? "Galu galā, kur lai es pa�slēpjos no slepkavas? Zem galda? īsais, kalsnais augums gan tur ietilptu. Pat varētu pavilkt klāt krēslu zem galda. Tur tupot visu cauru nakti, es noteikti iedzīvo�os muskuļu krampjos, ta�u labāk pārciest �īs sāpes nekā no�ņaug�anu. Ja noslēptu bļodu ar kartupeli un virumu samazgu spainī, izskatītos, ka �ī kamera nav apdzīvota."

Ta�u vai slepkavu tas apmānīs? Viena no opija tinktū�ras radītajām priek�rocībām bija spēja paraudzīties uz sevi no cita rakursa, un Opija lietotājs iztēlojās, kā slepkava stāv uz atvērto durvju sliek�ņa. Gaitenī izvietoto gāzes laternu dzeltenā gaisma ar pūlēm iestīdz telpā un izgaismo to pie�tiekami, lai atklātu skatienam tuk�u guļamtīklu. Paraugo�ties pa labi un pa kreisi, ir redzams, ka stūri ir tuk�i. At�liktu viena vienīga vieta, kurā paslēpties. Slepkava mestos zem galda un�

Bezpalīdzības un baiļu pārņemts, de Kvinsijs centās likt lietā tinktūras dāvāto neparasto spēju paraudzīties no ci�tas puses.

"Pārāk daudz realitā�u," izmisuma pilns, viņ� prātoja. "Aplūko kameru no slepkavas skatupunkta! Noteikti ir ro�dama kāda labāka paslēptuve."

Otrpus Koldbātflldsas cietuma sienām no miglas iznira ziņnesis un pa Mauntplezantstrītu soļoja tuvāk restotajiem vārtiem. Uz dienvidaustrumiem no doku puses nakts mie�ru traucēja skaļa jezga. Lai skaņa miglā pārvarētu tādu at�tālumu, nepiecie�ams sacelt neaptveramu troksni, un kur�jers zināja, ka tā tas patie�ām ir. Tur tauta klīda pa ielām jūrnieku medībās. Trīs jau bija nogalināti, divi sirdīgi pie�kauti. Vēl vairāki bija sagūstīti, un rīkļurāvēji tos pratinā�ja. Tie, kas bija noīrēju�i istabas pansijās, ieslēdzās un aiz�vēra izsisto logu slēģus. Divdesmit jūrnieku bija radu�i patvērumu noliktavā dokos un apbruņoju�ies, lai turētos pretī uzbrukumam. Konstebli, kuru uzdevums bija rūpēties par kārtību ielās, izmisīgi centās savaldīt ļaudis.

Ziņnesis piesita klauvēkli pie cietuma vārtiem.

Pavēris vārtu actiņu, sargs noprasīja: Kādās darī�anās?

-��� Man ir vēsts no iek�lietu ministra. Tā nekavējoties jā�nogādā jusu cietuma priek�niekam. Ziņnesis pacēla aplok�sni, un gāzes laternas apgaismojumā virs vārtiem bija sa�skatāms ministrijas oficiālais vaska zīmogs.

-��� Priek�nieks guļ.

-��� Dokuments ir saistīts ar Opija lietotāju. Man ir pieko�dināts nogādāt to bez vilcinā�anās. Lords Pālmerstons gai�da atbildi.

Nezinādams, ko iesākt, sargs turpināja blenzt pa actiņu.

-��� Es silti iesaku pamodināt cietuma priek�nieku, ziņ�nesis aizrādīja. Citādi jūs rīt attapsieties atkritumu vedē�ja, nevis cietumsarga amatā.

Vēl brīdi vilcinājies, sargs uzsauca:

-��� Gaidiet tepat.

Actiņa aizvērās.

"Saprotams, ka es gaidī�u tepat," ziņnesis domās atcir�ta. "Ja reiz mani neielaida cietumā, kur lai vēl, jods parā�vis, es gaidu?"

Tālumā pūļa auri nerimās. Paretam troksni pār�ķēla spal�gi kliedzieni.

Noskaitījis līdz trīsdesmit, ziņnesis pacēla roku, lai pie�klauvētu pie vārtiem vēlreiz. Bet, iekams viņ� to paguva, noskrapstēja smagā slēdzene, un vārti atvērās.

-��� Cietuma priek�nieks jus gaida.

-���� Labi.

-��� Es parādī�u ceļu.

-��� Es jau zinu. Jāiet turp.

Ziņnesis pamāja sveicienu diviem citiem uzraugiem, kas stāvēja sardzē pie ieejas, devās uz neizteiksmīgo, nemīlīgo ēku kreisajā pusē un atvēra durvis.

Uzmetis uz naktstērpa rītasvārkus, cietuma priek�nieks sēdēja pie sava rakstāmgalda. Kabinetā valdīja aukstums, jo uguns kamīnā bija izdzisusi. Aizvērtie aizkari gandrīz ne�aizkavēja dzestrumu no ārpuses. Cietuma priek�nieks pie�liecās pie vienīgā siltuma avota, lampas uz galda, un tās gaismā bija redzams, ka nakts vidū pēk�ņi uzmodinātā vī�rie�a pietūku�i seja ir uzblīdusi vēl vairāk.

-��� No lorda Pālmerstona? cietuma priek�nieks nervozi pārvaicāja.

-��� Jā. Par Opija lietotāju.

Ziņnesis aizvēra durvis, �ķērsoja kabinetu un pāri gal�dam pasniedza aizzīmogoto aploksni.

Cietuma priek�nieks ar vēstuļu nazi pārlauza zīmogu. Iz�ņemdams salocīto vēstuli, viņ� nevērīgi teica ziņnesim: Jūs drīkstat apsēsties.

-���� Paldies, ta�u man doti norādījumi bez kavē�anās at�griezties un apliecināt lordam Pālmerstonam, ka viņa pa�vēles tiek izpildītas.

-����� �ajā iestādē lorda Pālmerstona pavēles alla� tiek pildītas.

-��� Viņ� paklausību vērtē augstu.

Tikko cietuma priek�nieks ķērās pie vēstules lasī�anas, ziņnesis iedūra vēstuļu nazi viņam kaklā, ar veiklu kustī�bu uz�ķēr�ot balseni, lai tas nevarētu iekliegties. Kamēr resnais vīrietis kampa pēc gaisa un smaka pats savās asi�nīs, ziņnesis piegāja pie galdiņa, uz kura atradās liels, kantorgrāmatai līdzīgs sējums.

Tajā atradās cietuma plāns ar piezīmēm, kurā kamerā at�rodas katrs ieslodzītais.

Kad kurjers bija izlasījis nepiecie�amās ziņas, cietuma priek�nieks noslīga uz galda, un viņa svars spieda vēstuļu nazi dziļāk kaklā na�a gals jau rēgojās ārā no skausta.

Ziņnesis atvēra durvis �aurā spraugā un piesardzīgi iz�spraucās ārā tik uzmanīgi, lai sargi nevarētu redzēt kabi�netā notiku�o.

Visapkārt plūda dzeltenīga migla.

-��� Cietuma priek�nieks devās pie miera, bet uzdeva man aprunāties ar Opija lietotāju, paziņoja kurjers.

-��� Es aizvedī�u jūs pie uzrauga.

-���� Paldies. Piedodiet, ja pie vārtiem izturējos pārāk uz�stājīgi. Lordam Pālmerstonam nav viegli izpatikt� bet to jus neesat dzirdējis no manis. Brī�iem, ja atnesu viņam ne�tīkamas vēstis, vainu uzveļ man, nevis sūtītājam.

-��� Cietuma priek�nieks nav daudz labāks.

Soļu duna atbalsojās naktī. Pamazām varēja saskatīt lam�pu virs ieejas cietuma kameru ēkā.

Sargs atslēdza durvis. Kas tas par troksni upes pusē?

-��� Vairākās vietās izcēlu�ies nemieri.

-��� Tie�ām?

-���� Slepkava �onakt nokāvis vēl vienpadsmit cilvēku, to vidū arī ķirurgu un konsteblu.

-��� Ķirurgu? Konsteblu? Tad neviens nav dro�ībā.

-��� Ļaudis uzskata, ka vainīgs ir jūrnieks.

-��� Vai tad slepkava nav Opija lietotājs?

-���� Liekas, ka ne. Cilvēki grābj ciet visus jūrniekus, kas gadās ceļā.

-��� Lai Dievs mums stāv klāt!

"Lai Dievs tev pa�am stāv klāt," nodomāja ziņnesis, "ja tu neizpildīsi ieteikumu, kuru tūdaļ do�u."

-���� Tālāk es ceļu zinu. Cietuma uzraugs atrodas aiz �īm durvīm. Labāk gan atgriezieties pie vārtiem, ja nu pūlis nāk uz �o pusi.

-��� Vai tie�ām mācēsiet atrast ceļu atpakaļ uz vārtiem?

-���� Protams. Tā kā sargs minstinājās, ziņnesis sagatavo�jās viņu nogalināt. Būs labāk, ja steigsieties pie vārtiem. Ja nu sākas nekārtības? Man tā vien izklausās, ka nemier�nieki drīz būs klāt.

Kad sarga steidzīgie soļi noklusa, ziņnesis atvēra cietu�ma centrālās ēkas durvis.

Gāzes laternu dzelteno liesmu apgaismojumā ziņnesis no centrālās telpas lūkojās uz restotajām durvīm, kas veda uz vairākiem gaiteņiem. Tāpat varēja redzēt �etras atvērtas durvis uz telpām, kas bija izvietotas starp �iem koridoriem.

Pirmajā istabā pie galda bija saļimis cietuma uzraugs. Ot�rajā līdzīgi sagumis gulēja sargs. Tre�ajā prāva auguma vī�rietis ielas drēbēs bija sa�ļucis bez atmaņas pāri rakstām�galdam, un gultā gulēja Opija lietotāja meita.

Ceturtā istaba bija tuk�a izsvērtais, dro�ais cietuma telpu izkārtojums ļāva nepiesaistīt vairāk personāla nakts maiņā.

Visiem priek�ā atradās ēdiena bļodiņa. Sargiem gan pa�sniedza kvalitatīvāku maltīti nekā ieslodzītajiem, tomēr arī to gatavoja cietuma virtuvē, un visu edienu, kuru piegā�dāja centrālajā ēkā un gaiteņos gan cietumniekiem, gan sar�giem, bija sazāļojis kāds virtuves darbinieks, kuram ziņne�sis reiz krietni izpalīdzēja.

Opija lietotāja meitas un viņas pavadoņa atra�anās cie�tumā bija negaidīta, ta�u parocīga.

Ziņnesis noņēma no sazāļotā uzrauga jostas atslēgu sai��ķi, atslēdza vidējā gaiteņa durvis un sāka soļot garām klu�sumā grimsto�ajām kamerām. Drīz viņ� nonāca pie kame�ras labajā pusē, kur, kā vēstīja priek�nieka kantorgrāmata, atradās Opija lietotājs.

Viņ� atslēdza durvis. Tās bija atveramas tikai no ārpu�ses. �aurajā kamerā iezīmējās viņa ēnas siluets, ko radīja gaitenī izvietoto gāzes laternu mestā gaisma.

Bija labi redzams, ka �ajā kamerā neviena nav.

"Vai es būtu kļūdījies, pētīdams cietuma priek�nieka kantorgrāmatu?" Ziņnesis sarauca pieri. "Varbūt nepareizi nolasīju skaitli iepretim Opija lietotāja vārdam? Nē. Daudz ticamāk ir tas, ka cietuma priek�nieks pats ir pārrakstījies."

Stāvēdams turpat pie sliek�ņa, ziņnesis palūkojās uz stū�ri pa labi. Tur neviena nebija. Viņ� pavērsās uz stūri pa krei�si. Ari tur neviena neredzēja.

Viņ� lēni iegāja ēnu pilnajā telpā. Iepretim pie sienas no�karājās guļamtīkls, kur plānais matracis un sega gaidīja sa�vu jauno iemītnieku. Ziņnesis paskatījās uz galdu. Krēsls pie tā stāvēja mazliet ieslīpi, it kā atvēlēdams vietu cilvēkam zem galda. Gatavs pabeigt ieplānoto, uzbrucējs parāva krēslu un ienira zem galda.

Bet rokas satvēra tikai tuk�u gaisu.

Uz galda atradās tikai Bībele. Tuk�as bļodiņas nebija.

"Cietuma priek�nieks ierakstījis aplamu numuru!" ziņ�nesis domās pukojās. "Nolādēta bū�ana, tagad man jāstai�gā no kameras uz kameru!"

Viņ� izgāja atpakaļ gaitenī un aizvēra durvis, lai netrau�cēti palūkotos uz visām pusēm. Impulsa vadīts, viņ� izvē�lējās kameru pa labi, atslēdza durvis un iegāja smirdo�ajā viennīcā, kurā no spaiņa, kas kalpoja par naktspodu, plū�da spēcīga ekskrementu dvaka. Tuk�a bļodiņa uz galda lie�cināja, ka ieslodzītais ir notiesājis sazāļoto ēdienu. Guļamtīklā krāca liela auguma vīrs krietni prāvāks par Opija lietotāju.

"Nolāpīts!" ziņnesis domās izlamājās un devās uz bla�kus kameru, tad uz nākamo. Nevienā nebija ieslodzīts Opi�ja lietotājs.

"Necik ilgi, un sargs, kur� mani pavadīja �urp, nāks mani meklēt! Es nevaru pārmeklēt visas kameras visos piecos gai�teņos! Tas prasītu vairākas stundas!" viņ� gremzās.

Kad negaidītais viesis izgāja no kameras un aizvēra dur�vis, Opija lietotājs lēni izelpoja. Viņ� bija noslēpies vienīga�jā iespējamā vietā.

Izmisuma dzīts, viņ� bija iegremdējis bļodiņu ar kartu�peli un virumu spainī, kas kalpoja par ateju, un tad novie�tojis krēslu pie galda tā, lai radītu iespaidu, ka apak�ā kāds slēpjas.

Izdzirdējis troksnīti gaiteņa tālākajā galā, vecais vīrs bija nocēlis segu un matraci no guļamtīkla. Bailes caurstrāvoja sirdi. Viņ� nokabināja guļamtīkla galu pretējā pusē un no�vietoja uz āķa, ļaujot guļamtiklam nokarāties gar sienu. Pēc tam viņ� steig�us iebāza salocītajā guļamtīklā matraci un sa�rullēto segu uzlika tam virsū viss izskatījās tā, kā bija, kad viņi ienāca kamerā. Soļi jau skanēja gaitenī, kad viņ�, baiļu pārņemts, bija ietrausies aiz stāvus novietotā matra�a, ie�rāvies stūrī, kur mazo, kalsno augumu ietina ēnas.

Viss kamerā it kā liecināja, ka tajā nav nometināts ne�viens ieslodzītais.

Vismaz Opija lietotājs lūdza Dievu, lai negaidītais viesis tā secinātu.

Kamēr sve�ais pētīja telpu, pārmeklēja iespējamo paslēp�tuvi zem galda, ievēroja, ka ēdiena bļodiņas nav, un no�sprieda, ka �ī kamera ir tuk�a, Opija lietotājs centās aiztu�rēt elpu. Pēc tam trok�ņi liecināja, ka durvis aizveras un tiek atslēgtas kaimiņa kameras durvis. Tad nākamās. Tad vēl nākamās. Nepazīstamais pat necentās apslāpēt savu ne�pacietīgo soļu būk�ķus.

Opija lietotājs bija neizpratnē. "Kāpēc sve�ais nebaidās pamodināt cietumniekus? Vai viņi ir tā iebaidīti ne ar vie�nu nerunāt, ka neuzdro�inās iesaukties pat nakts vidū, kad ierodas nelūgti viesi? Vai ir iespējams, ka ieslodzītie tik ļo�ti bīstas? Vai tomēr ir kāds cits skaidrojums? Varbūt ieslo�dzītie ir�"

Drūmās aizdomas pieņēmās spēkā.

"Sazāļoti?"

Viņ� atcerējās neapēstās vakariņas, ko bija noslēpis spainī.

Nepazīstamais nikni �audījās pa kamerām, pat nepūlē�damies pievaldīties un netrok�ņot.

Iespiedies stūrī aiz salocītā guļamtīkla, Opija lietotājs dzirdēja, ka klaudzieni un blīk�ķi pamazām attālinās, un atļāvās uzelpot.

Gaitenis iegrima ilgā klusumā.

Un tad kameras durvis negaidot atsprāga vaļā.

Iebrāzās pārskaities sve�inieks.

-��� Kā gan es uzreiz neattapu, ka tuk�as kameras durvis nevar būt aizslēgtas? Nav ta�u jēgas aizslēgt kameru, kurā nav cietumnieka!

Iebrucējs aizvēra durvis un aizstājās tām priek�ā.

-��� Viņ� mani jau brīdināja, ka tu esi slīpēts draņķis.

"Viņ�?" Opija lietotājs sarāvās sve�ais piesteidzās pie sa�locītā guļamtīkla, pagrūda nost stāvus novietoto matraci un metās virsū upurim. Opija lietotājs ieelsās, kad uzbrucējs vi�ņu sagrāba, uzrāva kājās un spēcīgi grūda pret sienu.

No trieciena vecajam vīram aizcirtās elpa.

Ta�u ļaudis nesamierinās ar nāvi klusējot. Viņi pūlas iz�rauties, sper un ko�. Panikas pārņemts, Opija lietotājs tie�i tā rīkojās. Nepazīstamais bija gara auguma. Pacelts gaisā un piespiests pie sienas, Opija lietotājs aptvēra, ka pretinie�ka ceļgali nu ir vienā augstumā ar viņa zābakiem.

De Kvinsijs vairākkārt iespēra tam pa labo, pa kreiso, pa labo, atkal pa kreiso ceļgalu. Savā vecumā viņ� lepojās ar spēcīgām kājām, kuras bija norūdītas, ik gadu mērojot tūksto�iem jūd�u. Viņ� spēra neganti, drud�aini un trāpīja sve�ajam cirksnī.

Ierēcies nepazīstamais trieca viņu vēl spēcīgāk pret sie�nu. Opija lietotāja galva atsitās pret akmens sienu, un acu priek�ā pa�ķīda dzirksteles. Piepe�i tās apdzisa, un viņ� baidījās, ka zaudēs samaņu.

Par laimi, izdevās pagriezt galvu un iecirst zobus iebru�cējam labajā rokā, kas turēja viņu paceltu un �ņaudza ciet kaklu. Mutē ie�ļācās pretinieka asinis. Purinādams galvu, de Kvinsijs ar zobiem plosīja miesu aizvien dziļāk.

Sve�ais nosvieda veco vīru uz grīdas. Trieciens pret zemi Opija lietotāju apdullināja, un �ķita, ka telpa sāk griezties, ta�u izmisīgā dzīvotgriba guva virsroku pār sāpēm. Kad uzbrucējs pasniedzās pēc upura, de Kvin�sijs aizvēlās pa grīdu. �aurajā kamerā liela auguma cil�vēkam, tādam kā nepazīstamais, bija gandrīz neiespē�jami izgrozīties. Opija lietotājs svaidījās �urp un turp pa grīdu, izvairīdamies no uzbrucēja rokām, atsitās pret samazgu spaini, paķēra to aiz roktura un iebelza iebru�cējam pa seju.

Kad viņ� atvēzējās otrreiz, uzbrucējam izdevās satvert spaini un aizsviest. Atrazdamies guļus uz muguras, Opija lietotājs locījās un izvairījās no sve�inieka rokām. Viņ� sa�taustīja krēslu un mēģināja izmantot par aizsegu, bet uz�brucējs arī to aizlidināja prom.

Opija lietotājs drud�aini spēra pretiniekam pa ikriem un ceļgaliem, bet uzbrucējs vien sirdīgi noelsās un vilka upuri atpakaļ pie salocītā guļamtīkla.

Es nevaru tevi �eit pakārt. Tā galu dabūja D�ons Viljamss, bet te nav stieņa griestos. Ta�u es varu darīt �ādi.

Ar vienu plato plaukstu piespiedis Opija lietotāju pie grī�das, uzbrucējs pārvilka viņam pāri segu.

De Kvinsijs locījās, spārdījās, bet uzbrucējs uzspieda ar i i'ļgalu viņam uz krūtīm. Gandrīz vai nebija iespējams pa�elpot. Viņ� pavēra muti, lai ievilktu plau�ās gaisu.

Un norīstījās, kad uzbrucējs iestūma viņam starp zobiem segas stūri.

Izbīlī vecais vīrs vēzēja rokas, izmisīgi pūlēdamies at�brīvoties, atstumt uzbrucēju un izspļaut segas stūri, ta�u uzbrucējs uzspieda celi stingrāk. Kampdams pēc gaisa, Opij.i lietotājs instinktīvi pavēra muti pla�āk un atkal norīstī�jās, jo uzbrucējs ietūcīja segu dziļāk mutē.

Visā mēles garumā. Līdz pat rīklei.

Sausā, putekļainā sega uzsūca visu mitrumu mutes do�bumā. Plau�ās sākās spazmas. Kuņģis atgrūda �ulti, ta�u rīklē iesprūdītā sega novirzīja rūgto �ķidrumu plau�ās.

Sirds sitās nevaldāmi, un viņ� baidījās, ka tā var pār�plīst. Pirmo reizi mū�ā piedzīvodams tādu neprātu, de Kvinsijs manīja ēnas kamerā satumstam.

Rokas gura. Redzeslauks sa�aurinājās. Uzbrucējs nerim�dams bāza segu aizvien dziļāk rīklē.

Piepe�i Opija lietotāju pārņēma vieglums, peldes sajūta, un viņ� iegrima sapņainā stāvoklī līdzīgā tam, kādu rada opijs. Bērnībā viņu bie�i mocīja murgi par lauvas uzbruku�mu. �ajos murgos no bailēm glu�i pārakmeņojies, viņ� bija izjutis kārdinājumu nogulties lauvas priek�ā un cerēt, ka dzīvnieks neaiztiks tik padevīgu radību. Prāts aptum�ojās, un krūtis pamazām rima cilāties. De Kvinsijs iedomājās, cik ērti tagad būtu nogulties lauvas priek�ā.

Cik mierpilna būtu pado�anās!

Nē!

Vecais vīrs pagrābstījās mēteļa kabatā un, niknumam au�got, sataustīja meitas iedoto karoti.

Trakās dusmās viņ� satvēra karoti aiz apaļā gala un ar visu atliku�o spēku trieca kātu aug�up.

Atskanēja pauk�ķis. Pār dūri nolija silts, biezs �ķidrums, un Opija lietotājs pēk�ņi aptvēra, ka tējkarotes kāts ieur�bies pretiniekam kreisajā acī.

Uzbrucējs sastinga.

Tad iekliedzās.

Saņēmis vēl pēdējās spēka paliekas, Opija lietotājs stū�ma karotes kātu dziļāk redzoklī.

Kad uzbrucējs iegaudojās un aizklāja plaukstām seju, Opija lietotājs atgrūda pretinieku. Uzbrucēja galvai atsito�ties pret sienā iestiprināto kasti, atskanēja buk�ķis.

Izraut segu no mutes izrādījās grūti. Opija lietotājs vil�ka un vilka. "Augstā debess, kā mutes dobumā var ietilpt tik daudz segas!" Un piepe�i mute bija brīva. Vecais vīrs drud�aini ieelpoja, ta�u kuņģis vēl aizvien konvulsīvi sa�rāvās, �ults kāpa aug�up, dedzinot rīkli.

Viņ� pagrieza galvu un izvēmās.

Tikmēr uzbrucējs atkal tuvojās. Opija lietotājs spēra un manīja, ka ar zābakā ieauto kāju iestumj karoti vēl dziļāk nelie�a acs dobumā.

Neprātīgu izjūtu pārņemts, viņ� apvēlās uz vēdera, at�sitās pret sienu, pieķērās tai un trausās kājās. Kad uzbru�cējs satvēra viņu aiz potītes, Opija lietotājs paspēra nost vi�ņa roku un streipuļoja uz durvju pusi. Vīrietis viņam aiz muguras ar pūlēm slējās stāvus.

De Kvinsijs atgrūda kameras durvis un gandrīz vai ap��ilba tik spilgta izlikās parasti blāvā gāzes laternu gais�ma. Galva reiba, ta�u viņ� jau dzirdēja uzbrucēja soļus, tā�pēc izgāzelējās gaitenī un aizcirta durvis, iebelzdams ar tām sve�ajam pa seju.

Pieķēries ar roku sienai, viņ� klupdams devās uz priek�u.

Aiz muguras atsprāga vaļā kameras durvis.

Opija lietotājs pūlējās virzīties vēl ātrāk centrālās telpas virzienā, kas vīdēja gaiteņa galā.

Aiz viņa skanēja grīļīgas gaitas atbalss.

Viņ� lūkoja pasteigties.

Uz pleca nogūla spēcīga plauksta.

Kabinetā līdzās centrālajai telpai Bekers gulēja, noslīdzis uz rakstāmgalda. Pēdējais, ko viņ� atcerējās, Emilija �ē�lojās par miegainību un nolika uz galda nazi, kuru viņ� bi�ja aizdevis sievietei, lai viņa varētu sagriezt kartupeli.

Diena bijusi gara, uztraukumu pilna, viņ� teica. Es ieie�u blakus istabā, lai varat doties pie miera.

Ta�u, kad Emilija bija piecēlusies no krēsla un nogūlusies gultā, ari vīrieti turpat bija pievārējis miegs. Nolicis kartupeli, kuru ēda, viņ� bija mēģinājis pietrausties, ta�u kājas nevarīgi ļima un plaksti lipa ciet.

Pamazām modās apziņa, ka viņ� guļ, nolicis galvu uz galda. Radās vāra apjausma, ka aizritējis daudz laika. Ar pūlēm pavēris acis, viņ� ieraudzīja pa�a labo roku. Miglai�nais skatiens parādīja saujā kartupeli, kuru viņ� pirmīt bija negribīgi ēdis.

Kaut kas no�ķindēja itin kā būtu aizlingots spainis. Pret sienu ar būk�ķi atsitās koka priek�mets, iespējams, krēsls. Ta�u trok�ņi skanēja tālu, it kā sapnī.

Pavisam acis Bekers atvēra tikai tad, kad nogranda klie�dziens tālu, ta�u tas nekādā ziņā nebija sapnis.

Viņ� pacēla apdullu�o galvu un ieraudzīja gultā Emiliju.

Ārpus telpas bija dzirdams drud�ains cīniņ�. Spalgi no�klaudzēja durvis. Gaiteni �vīkstēja nedro�i soļi. Durvis no�rībēja vēlreiz, un gaitenī varēja saklausīt vēl viena cilvēka tuvo�anos grīļīgā gaitā.

Bekers jaudāja pieslieties ļodzīgajās kājās. "Nesaprota�mi, kādēļ cietuma uzraugs vēl nav devies turp, no kurie�nes nāk trok�ņi. Kur palicis sargs, kas naktīs de�urē gaite�ņos?" /

Sadzirdējis sāpju kliedzienu, konstebls paķēra nazi no galda. Galva joprojām skurba, ta�u viņ� izgāja priek�ista�bā, pagriezās pret vidējo gaiteni un pārsteigts gandrīz pa�klupa. Emilijas tēvs neatradās kamerā. Milzīga auguma vī�rietis ar asinīm noplūdu�u seju, piespiedis de Kvinsiju pie sienas, �ņaudza tam ciet rīkli.

Lai ari Bekers uzsauca sve�ajam, tas turpināja �ņaugt ve�co vīru. Abu �o cilvēku pretstats bija grotesks neliela au�guma upuris un milzīgs varmāka� it kā milzis smacētu bērnu.

Pietiek! Bekers nokliedza.

Durvis uz gaiteni bija pavērtas, un Bekers iesoļoja tajā. Kājas kļuva arvien spēcīgākas, un prāts vienā acumirklī no�skaidrojās. Konstebls pieskrēja pie uzbrucēja un ar na�a spa�lu trieca tam pa galvu.

No tāda sitiena cilvēkam būtu jānokrīt nemaņā, ta�u sa�niknotais vīrietis tikai pagriezās, un Bekers pārsteigts ie�raudzīja, ka no kreisās acs dobuma viņam vīd kāds priek��mets. Izskatījās pēc karotes. No brūces tecēja asinis.

Milzis atlaida de Kvinsija kaklu un ļāva upurim sabrukt uz grīdas. Spraigi un nikni pazibinājis veselo aci, viņ� pa�bāza roku zem mēteļa, kaut ko izvilka un nākamajā acu�mirkli uzbruka Bekeram. Priek�mets rokā spo�i nozibsnīja, bet konstebls paguva atlēkt malā un apjaust, ka tas ir nazis. Asmens skāra Bekera krūtis, �ķērsām pārgrieza mē�teli un aizķēra ādu. Konstebls kāpās vēl vairāk atpakaļ uzbrucējs ar nazi rīkojās tik veikli, ka tas zibēja kā milzīgā ātrumā griezts rats. Bekers ar acīm pat nepaguva izsekot tik straujām kustībām. Nekas cits neatlika vienīgi kāpties atpakaļ, pūloties izvairīties no �ausmino�ā, spo�ā loka, un piesargāties, lai nazis varbūt skar apģērbu, bet nepār�ķeļ adu.

Negaidot pretinieks dīvaini sasvērās, un tā vietā, lai uz�bruktu konsteblam, spēji paliecās uz priek�u un krita. Be�kers ieraudzīja, ka de Kvinsijs ir pieķēries sve�ajam pie po�tītēm un to paklupinājis.

Uzbrucējs gāzās uz priek�u. Atsities pret grīdu, viņ� ie�kliedzās, noraustījās un piepe�i gulēja pavisam nekustīgi.

Bekers drebēja un centās apjēgt, kas nupat norisinājies. De Kvinsijs elsa, lieliem malkiem kampdams pēc gaisa, un uz viņa kakla sārtoja uzbrucēja pirkstu nospiedumi.

Konstebls piesardzīgi apgrieza milzi uz muguras. Karo�te bija ietriekusies acī gandrīz līdz galam, un tās apaļo ga�lu varēja tik tikko redzēt. Vīrie�a sejā manāms bija vien ne�dzīvs stingums.

-��� Nevaru� klusi izkrāca de Kvinsijs, �paelpot.

Lai gan viņa seju un apģērbu klāja asins �ļakatas, varēja noprast, ka tās nav viņa asinis.

-���� Elpojiet sekli, Bekers lika, piesteidzies viņam klāt. -Jums sapampis kakls, ta�u nekas nav lauzts, citācii jūs ne�varētu parunāt. De Kvinsijs pamāja. Elpojiet sekli, Bekers atkārtoja. Atslābiniet kaklu. Drīz elpo�ana nor�malizēsies.

-���� Vai�

-��� Nevajag runāt.

-���� īsts? Tā kā Bekers nesaprata, Opija lietotājs pārjau�tāja: Vai tas bija īsts? Izklausījās, ka de Kvinsijs vairāk bīstas par saprāta skaidrību, nevis pa�a dzīvību. Vai tas patie�ām notika? Tas nebija opija iespaidā?

-��� Tas patie�ām notika, Bekers apliecināja.

-��� Tēvs!

Bekers pagriezās un ieraudzīja gaiteņa galā Emiliju, cie��i pieķēru�os restotajām durvīm.

Viņ� piesteidzās pie jaunās sievietes, un tobrīd no sava kabineta, skaustu berzēdams, grīļodamies iznāca cietuma uzraugs.

-��� Rādās, ka esam sazāļoti, Bekers viņam paziņoja.

Ārpusē nodimdēja soļi, kas tuvojās ārdurvīm. Divu sar�gu pavadībā no tumsas strauji parādījās Raiens.

Viņam mugurā atkal bija bezveidīgās ielas drēbes, un na�ģene gandrīz pilnībā sedza rudos matus. Viņ� neizpratnē uzlūkoja Bekera sagraizīto mēteli un tad pamanīja gaitenī nokritu�o līķi.

-��� Lūk, slepkava, Bekers norādīja.

-��� Tie�ām, esam sazāļoti, cietuma uzraugs apstiprināja. Visi ieslodzītie un arī visi sargi, kas strādā �ajā ēkā, ir sazāļoti.

-��� Ar pārtiku? jautāja Raiens.

-��� Jā. Sargi, kas de�urēja ārpus ēkas, ir saņēmu�i paras�to ēdienu. Saindēts tikai mūsu ēdiens, uzraugs skaidro�ja. Mums maltītes gatavo civilisti no ārpuses. Viens no tiem katrā ziņā bijis uzpirkts.

-��� Vārtu sargs apgalvo, ka �is vīrs esot atnesis vēstuli no lorda Pālmerstona, Raiens norādīja. Izmantots dro�s pa�ņēmiens iekļū�anai cietumā. Mēs atradām zīmīti priek�nie�ka birojā. Tajā rakstīts viens vienīgs teikums: "Izturēties pret Opija lietotāju, cik bargi vien iespējams." Priek�nieks, iespējams, pat nepaguva to izlasīt, jo tika nodurts.

-��� Pēc tam slepkava devās uz �o ēku, atrada mūs visus guļam, pievāca atslēgu un sameklēja mistera de Kvinsija ka�meru, Bekers secināja. Viņ� dzēra kafiju, lai noskaidrotu prātu pēc sazāļo�anas. Es pārmeklēju miru�o, ta�u nav ne�kā tāda, kas ļautu noskaidrot viņa personību.

-��� Vēsts no lorda Pālmerstona? Raiens �aubīdamies no�vilka. Es pazīstu vairākus lorda Pālmerstona padotos, bet �o vīru es nekad neesmu redzējis. Varbūt avī�u mākslinieks spētu izveidot labu viņa ģīmetni, un mums izdotos atrast kādu, kur� viņu pazīs.

Visi atradās istabā, kur pirmīt bija miegā ieslīgu�i Be�kers un Emilija. Jaunā sieviete kopā ar tēvu sēdēja uz gul�tas malas. De Kvinsija seja joprojām bija netīra ar uzbrucē�ja asinīm.

-��� Ak tā, karote! cietuma uzraugs atcerējās. Pārmaiņas pēc viņ� vērsās tie�i pie de Kvinsija. Kā jūs tikāt pie ka�rotes?

De Kvinsijs �ķita jautājumu pat nedzirdam. Viņu kratīja drebuļi no pārdzīvotās neprātīgās cīņas par savu dzīvību un no opija tinktūras trūkuma izraisītajiem krampjiem.

-��� Emilij, vai tu piepildīji manu flakonu?

-��� Man nesanāca, tēvs. Es neesmu izgājusi no cietuma.

Vecais vīrs joprojām trīcēja.

-��� Pasakiet, kā jūs dabūjāt karoti, uzraugs neatlaidās.

-��� To viņam iedevu es, Emilija atzinās.

Uzraugam no pārsteiguma pavērās mute.

-��� Inspektor Raien, de Kvinsijs runāja aizsmaku�ā bal�sī, kas zināja, ka mani atved uz �o cietumu?

-���� Iesākumam teiksim tā� visi avī�u reportieri, kuri re�dzēja jūsu iera�anos. Lords Pālmerstons izplatīja �o ziņu tu�vu un tālu. Vēlu pēcpusdienā tas kļuva vispārzināms fakts. Viņ� gribēja darīt visu, lai tauta jūs uzskata par galveno aiz�domās turamo un nopriecājas, ka jūs vairs neklīstat ielās.

-���� Lai cilvēki jūtas dro�i. Tagad de Kvinsijs izskatījās vēl sīkāks.

-��� Tie�i tā.

-��� Bet ir pastrādātas jaunas slepkavības.

-���� To es ierados jums pavēstīt. Turklāt divās vietās, stāstīja Raiens. Astoņi cilvēki tavernā un trīs ķirurga mājā.

-��� Arī cietuma priek�nieks. Slepkavības, kuras es neva�rēju pastrādāt, jo atrados ieslodzījumā. Tādējādi vairs nav nekāda iemesla mani turēt aiz atslēgas.

-���� Lords Pālmerstons nav devis tādu atļauju, cietuma uzraugs pretojās.

-��� Jā, es pieņemu, ka patlaban viņa prātu nodarbina ne�skaitāmi citi jautājumi, atzīmēja de Kvinsijs. Kaut vai nemieri, par kuriem stāstīja inspektors Raiens. Tomēr nav nekāda iemesla mani �eit ilgāk paturēt un ir daudz iemeslu mani palaist brīvībā.

-��� Piemēram?

-��� Man jāizpēta slepkavības vietas.

Emilija pārsteigta pacēla galvu. Ko tu runā, tēvs?

-��� Aizvediet mani uz tavernu, inspektor Raien. Man jā�noskaidro, ko �is slepkava vēl ir neviļus izpaudis par sevi. Kamēr nav noticis kaut kas vēl ļaunāks.

-���� Bet nu mums vairs nav jāraizējas! Bekers iebilda. Slepkava jau guļ tur, gaitenī. Viss ir beidzies.

-��� Gaitenī guļ kāds slepkava. Jā. Bet� vai īstais? Nē.

-��� Kāda velna pēc jūs tā uzskatāt? Raiens noprasīja.

-���� Ielauzies manā kamerā, viņ� izteicās nedelikāti, un es negribu to atkārtot.

-��� Ja reiz tu tā apgalvo, tas katrā ziņā ir nedelikāti, ie�jaucās Emilija. Bet es negrasos iet ārā.

-���� Ļoti labi. Tad klausieties visi. Viņ� mani nosauca par "slīpētu draņķi".

-��� Citi tam dro�i vien nepiekristu, iestarpināja uzraugs.

-���� Ja atkārtojam precīzi, slepkava sacīja: "Viņ� jau mani brīdināja, ka tu esi slīpēts draņķis."

-��� "Viņ� jau mani brīdināja"? Raiens pārvaicāja.

-���� Kāds �o cilvēku bija instruējis. Lai kur� tas būtu, viņ� ir atdarinājis agrākās slepkavības un tagad ķersies pie sa�va �edevra radī�anas.

Miglas vāli tinās vēl biezāki nekā iepriek�ējā vakarā, un kvēpu drusciņas aizvien lielākā skaitā lipa pie ādas un ap�ģērba. Raienam bija izdevies atrast pārsegtus ratus, kuros de Kvinsijs, Emilija, Bekers un pats varēja patverties zem nojumes, kamēr kāds konstebls vadīja iejūgtos zirgus uz tavernas pusi. Ta�u, lai arī audekla sienas un jumts dāvāja pa�tvērumu, Raienam labāk būtu paticis cie�i lūkoties smacē�jo�ajā miglā un minēt, kādas briesmas tajā slēpjas.

Zem audekla jumta �ūpojās laterna, un blāvajā apgais�mojumā varēja redzēt de Kvinsiju, kuru joprojām kratīja drebuļi. Kad viņ� bija noskalojis no sejas uzbrucēja asinis, bija redzams, ka tā ir satrauco�i bāla.

-��� Vai jūtaties slikti? Raiens apvaicājās.

-��� Pateicos, gan būs labi. Esmu jau agrāk to piedzīvojis.

-��� Jums ir uzbrukts arī agrāk? Vai jums ir nācies cīnīties par savu dzīvību?

-��� Tātad uzbrukums notika īstenībā? de Kvinsijs jau at�kal jautāja Bekeram.

-��� Pavisam dro�i.

-��� Es spēju pārciest visu, ja vien man ir zāles. De Kvin�sijs apskāva sevi.

-��� Kālab jūs vienā laidā saucat tās par zālēm? Bekers nesaprata.

-��� Bez tām manas sejas sāpes un kuņģa traucējumi būtu neizturami.

-��� Jūs justos sliktāk nekā patlaban?

-��� Lāgiem man ir izdevies ierobe�ot opija daudzumu, pat pārtraukt lieto�anu. To sakot, de Kvinsija balss nodrebē�ja. Ta�u tad sāpes vārdzina aizvien trakāk, it kā �urkas pluinltu vēdera dobumu, un beigu beigās es vairs nespēju pretoties �ai nepiecie�amībai.

-��� Vai nevar but tā, ka sāpes izraisa vēlme pēc �īm zālī�tēm? Raiens ierunājās. Iespējams, ja jūs pierastu nedzert opiju, sāpes ar laiku pārietu.

-��� Kā es vēlētos, lai tā patie�ām būtu!

Bekers manīja kādu piespie�amies pie sāna un attapa, ka joprojām miegainā Emilija ir iekritusi snaudā un galvu at�balstījusi viņam uz pleca. Ne viņas tēvs, ne Raiens nelikās ieskatām situāciju par nepiedienīgu, tālab viņ� necentās mo�dināt aizmigu�o.

-���� Mans prāts kāro medikamentu vairāk nekā miesa, De Kvinsijs teica, it kā runā�ana palīdzētu novirzīt domas no vēlmes pēc jaunas opija devas. Jo mūsu prātam ir durvis.

-��� Durvis? Raiens apjucis pārjautāja.

-��� Tās atvēris, es atklāju domas un jūtas, kas mani vada un par kuru esamību man nebija jausmas. Diem�ēl pa�izzi�ņa var pārvērsties murgos. Pārāk bie�i es esmu sapņos re�dzējis ku�ieri, kas pārvēr�as par krokodilu.

-��� Domas, kas jūs vada un par kuru esamību jūs nezinā�jāt? Krokodils? Raiens pa�ūpoja galvu. Vienbrīd man jau �ķita, ka spēju izsekot jūsu spriedumiem.

-���� Mans draugs Kolrid�s bija labi zināms kā opija lie�totājs.

-��� Es esmu par tādu dzirdējis, ta�u atzīstos, ka viņa dze�ju neesmu lasījis, Raiens atzina.

De Kvinsijs sāka melodiski deklamēt, un Bekers uz mir�kli nobijās, ka Opija lietotājs ir zaudējis prātu. �ķita, ka viņ� apraksta halucinācijas.

�ī baudas tempļa ēna augstu Pāri viļņu putām slīd;

Kur dzirdam skaņu jūkli paustu no alām, avota ikbrīd.

Rets brīnums saules pieliets, slejas baudas templis un tajā ledus ejas.

-��� �o rindu autors ir Kolrid�s, sacīja de Kvinsijs. Po�ēmas nosaukums ir "Kubla Hans".

-��� Katrai rindai ir atskaņa.

-��� Patiesi. De Kvinsijs arvien trīsēja.

-��� Izklausās pēc bērnu pantiņiem.

-��� Arī tas ir tiesa. Bērni�ķīgais pantmērs un atskaņas Kolrid�am ļāva radīt iespaidu, ka dzejolis sacerēts opija ietek�mē. Un, rakstīdams dzeju, viņ� patie�ām bija opija varā. Lai kā tas palīdzēja dzejniekam radīt �o skaistumu, tas vien�laikus izpostīja viņa veselību. Viņ� izmisīgi pūlējās atgūt brīvību, ta�u no baudas atteikties nav viegli.

Kliedzieni visapkārt piespieda ku�ieri apturēt ratus. Sē�do�ie uzgrūdās cits citam, un Emilija uztrūkās no miega.

-��� Kas tas par troksni? viņa murmināja.

-���� Inspektor, jums vajadzētu izkāpt! ku�ieris skaļi sauca.

Bekers un Raiens steig�us izlēca no ratiem, un no mig�las sienas viņiem pretī brāzās ēnas.

Dūmakā tītās laternas gaismā parādījās vīri, bruņoju�ies ar zobeniem, na�iem, �autenēm un rungām.

-���� Kas jums te meklējams? prasīja viens no nemier�niekiem.

-��� Es varētu jautāt jums to pa�u, Raiens atcirta.

-��� Mēs zinām, kas mēs esam. Bet tu esi sve�inieks.

-��� Mēs esam policisti.

-��� Manām acīm drīzāk pēc ubagiem rādās. Vīrietim no mutes plūda d�ina dvinga. Tam puisietim tev blakus mē�telis ir vienās d riskās.

Vīrietis runāja par sagraizītajām Bekera drēbēm.

-��� Un, rau, asinis! cits sauca, rādīdams ar pirkstu.

Vienu reizi na�a gals bija skāris Bekera krūtis, un tur ta�gad stiepās sarecēju�u asiņu �vīka.

-��� Vēl notriepies ar upuru asinīm!

-���� Tās ir manas asinis, Bekers paskaidroja. Es esmu konstebls, un pa�laik nepildu amata pienākumus. Tas ir detektīvinspektors Raiens. Ja jūs pārliecinās cilvēks uniformā, paskatieties uz ku�ieri!

-���� Jā, ku�ierim ir konstebla uniforma, bet tādu valkāja ari slepkava, kad aizraidīja pie Dieva piecpadsmit nabaga dvēseles tavernā. Sākumā visi domāja, ka viņ� ir jūrnieks, bet izrādījās konstebls. Ģērbies kā ser�ants.

-���� Tavernā nebija piecpadsmit upuru, Raiens uzstāja. Bija astoņi.

-��� Un vēl se�i ķirurga mājā.

-��� Trīs, Bekers izlaboja.

-���� Kā jūs to varat zināt? Bijāt klāt? Pie velna uniformu! Slepkava bija pārģērbies par policistu. Kā mēs varam ticēt sve�iniekam, kas uzvilcis tādu formastērpu!

-��� Pavei, tam otram no cepures malas spraucas sarkani mati!

-��� īrs!

-���� Pagaidiet! Es uzrādī�u �etonu! Raiens iebāza roku aiz mēteļa.

-��� Viņ� tūlīt izvilks nazi!

-��� Grābjam ciet!

Vīri metās klāt un piespieda Raienu un Bekeru pie ratu malas. No trieciena Bekeram noklabēja zobi. Kāds ar run�gu iebelza viņam pa plecu.

Raiens iestenējās.

Piepe�i atskanēja sievietes kliedziens.

Vīrietis, kas uzbruka Raienam, apcirtās uz miglas pusi.

-��� Kas tad tur?

-��� Palīgā! sieviete sauca.

-Kur?

-Tur!

-��� Palīgā! Viņ� man uzbruka!

Bekers satriekts ieraudzīja no miglas izstreipuļojam sie�vieti. Viņas cepurīte karājās lentē ap kaklu. Mētelis bija at�rauts vaļā, tērpa aug�daļa saplēsta.

Tā bija Emilija.

-��� Viņ� mani saķēra. Mēģināja�

-Kur?

-��� Tur, tai �ķērsielā! Policists! Saplēsa man tērpu. Mēģi�nāja�

-��� Aiziet! Tas neģēlis vēl aizmuks!

Pūlis padrāzās garām Raienam un Bekeram un pazuda miglā tai virzienā, kurp rādīja Emilija.

-��� Veicīgi! Bekers skubināja jauno sievieti, palīdzēdams iekāpt ratos.

Nonācis zem audekla jumta, Bekers dzirdēja, kā Raiens uzlec uz bukas blakus ku�ierim un uzsauc: A�i vediet mūs prom!

Kamēr rati lielā ātrumā kratījās pa bruģēto ielu, Emilija stingiem pirkstiem aizpogāja tērpa aug�daļu un sakļāva ciet mēteli.

-��� Labi darīts, Bekers viņu uzslavēja.

-���� Nekas cits man prātā neienāca. Pūlēdamās atgūt el�pu, Emilija sakārtoja mazo cepurīti.

-��� Un, ja tas nebūtu līdzējis, de Kvinsijs iejaucās, bū�tu jāliek lietā otrs plāns.

Viņ� bija nocēlis no āķa laternu, kas apgaismoja ratus, un rādīja, ka grasās to aizmest prom.

-���� Blīk�ķis, gaismeklim sa�ķīstot, un tam sekojo�ais uz�liesmojums radītu pietiekami lielu sajukumu un ļautu jums nozust miglā.

-��� Bet kā tad jūs abi? Pūlis tad pavērstos pret jums.

-���� Mazs, pavecs vīrietis un jauna sieviete? de Kvinsijs atgādināja un paraustīja plecus. Mēs bijām gatavi apgal�vot, ka jūs pirmīt mūs sagūstījāt. Pat dzērājiem mēs nelik�tos bīstami.

-���� Bet jūs tādi esat. Bekers vērās abos ar apbrīnas pil�nu skatienu. Jūs esat vieni no bīstamākajiem cilvēkiem, kādus esmu pazinis.

Saklausījis neapmierināto iedzīvotāju sacelto traci tavernas priek�ā, Raiens pavēlēja ku�ierim apstādināt ratus. Pēc tam, kad Bekers, de Kvinsijs un Emilija izkāpa, viņ� norī�koja divus konsteblus pavadīt viņus cauri pūlim.

Ta�u ļaudis �ķita zaudēju�i cieņu pret konstebliem un at�brīvoja ceļu ar tik tikko apvaldītu naidīgumu.

-��� Ģeniāli, no�ukstēja de Kvinsijs.

-��� Uz ko jūs to zīmējat? vaicāja Raiens.

-���� Vispirms slepkava apmānīja pūli, pamudinot to uz�brukt visiem jūrniekiem, ko sastop savā ceļā. Pēc tam lika noticēt, ka slepkava ir policists, jebkur� policists. Viņi neuz�ticas nevienam un tur aizdomās visus. Ģeniāli.

-��� Atvainojiet, ja nepievieno�os jūsu sajūsmai.

Visi nonāca pie tavernas, kur sardzē stāvēja divi acīm�redzami nervozi konstebli.

-���� Priecājamies, ka ieradāties, inspektor.

-��� Jā, rādās, ka jums noderētu liels atbalsts.

-���� Visādā ziņā. Mūsu te ir par maz, otrs policists atzina.

Raiens pagriezās pret Emiliju. Namā ir astoņi līķi. Es nevaru atstāt jūs ārā pie trakojo�ā pūļa. Sakiet, ko man ar jums iesākt?

-��� Es aizklā�u acis. Konstebls Bekers var mani aizvest uz istabas stūri, un es apsolos nelūkoties.

-��� Istabā spēcīgi o�.

-��� Ja jūs to varat paciest, arī man tas ir pa spēkam.

-��� Mūsu sarunas būs nepatīkamas.

-��� Nepatīkamākas par tām, kādās man jau nācies noklau�sīties? Grūti iztēloties.

-���� Beker�

-��� Es par viņu parūpē�os.

Visi iegāja tavernā.

Tur patie�ām spēcīgi dvakoja pēc ķermeņa izdalījumiem un miesas, kas jau sākusi bojāties.

Kamēr Bekers pavadīja Emiliju pie galda labajā pusē, Raiens pamāja ar roku de Kvinsijam, apliecinot, ka ir ga�tavs uzklausīt viedokli.

Ta�u de Kvinsijs slaktiņa pēdas likās neredzam. Viņ� pa�gājās dziļāk telpā, apmeta loku ap asins lāmu un nonāca pie ieejas aiz letes. Vecais vīrs �ķita nemanām uz letes saļimu��o tavernas īpa�nieku, kur� izskatījās kā iegrimis miegā. Vi�sa de Kvinsija uzmanība bija veltīta plauktiem aiz letes.

-��� Tas ir �eit. Es to zinu.

Viņ� pārlaida skatienu d�ina un vīna pudelēm, ielūko�jās aiz glā�u rindām, pieliecās un ieskatījās aiz alus mucām.

-��� Tam �eit ir jābūt.

Izmisuma dzīts, de Kvinsijs drud�aini �audījās aiz letes. Virs tās bija redzami tikai viņa pleci un galva. Viņ� vairījās lūkoties lejup, lai izvairītos no asinīm, kas bija izplūdu�as uz grīdas.

-���� Dieva vārds, kur� Lūk!

Kā zvērs, kur� uzklūp medījumam, viņ� metās pie plauk�ta letes tālākajā galā un nozuda Raiena skatienam. Pēc brī��a de Kvinsijs atkal parādījās, turēdams rokā karafi ar rubīnsarkanu �ķidrumu. Viņ� piepildīja vīna glāzi, drebo�u roku pacēla pie lūpām un, baidīdamies izliet kaut lāsīti, ie�dzēra prāvu malku.

Tad vēl vienu.

Pēc tam tre�o.

Līdz sirds dziļumiem satricināts, Raiens vēroja �īs dar�bības. Pirmajā acumirklī varētu iedomāties, ka de Kvinsijs dzer vīnu, ta�u Raiens bija pārliecināts, ka tā ir opija tink�tūra. Lielākā daļa cilvēku no viena malka zaudētu sama�ņu. Divi būtu nāvējo�i. Ta�u de Kvinsijs jau bija iedzēris trīs un tagad norija ceturto malku glāze bija tuk�a!

De Kvinsijs stāvēja aiz letes kā paralizēts. Skatiens pa�slīdēja garām līķiem, kas bija sakritu�i uz galdiem, un pie�vērsās pavardam dziļākajā stūrī, kur gailēja ogles.

Ta�u viņ� nelikās pētām pavardu. Zilās acis it kā lūko�jās tālumā. Tajās iezagās tuk�ums.

Klusums ieilga.

-���� Tēvs? no istabas stūra iejautājās Emilija. Jaunā sie�viete atradās ar muguru pret pārējiem un nevarēja viņu re�dzēt. Tu jau labu bridi klusē. Vai tev kaut kas kai�?

-��� Tagad es jūtos labi, Emilij.

-���� Tēvs�

-��� Nudien, es jūtos labi.

Ta�u, par spīti �im apliecinājumam, de Kvinsijs turpinā�ja spraigi lūkoties pavarda virzienā un vienlaikus vērās kaut kur tālumā.

Tad piepe�i acīs atgriezās dzīvība. Tumsa tajās atmaiga. Bālajā sejā ielija mazliet sārtuma. Uz pieres izsitās mirdzo��a sviedru kārtiņa.

Viņ� mitējās drebēt.

Skaļi ievilka elpu.

-��� lnspektor Raien, jādomā, ka jūs neesat lasījis Imanuelu Kantu.

Pārsteidzo�ais paziņojums nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Raiens apjuka un neatbildēja uzreiz.

-��� Glu�i pareizi.

Lepnums neļāva piebilst: "Es par tādu neesmu pat dzir�dējis."

De Kvinsijs atkal ieelpoja un lēni novērsās no pavarda.

Viņ� novietoja tuk�o glāzi uz letes un pārlaida skatienu istabai, it kā redzēdams līķus pirmo reizi.

-��� Jā, tas ir saprotams. Tā kā Kants rakstīja vāciski, viņa darbus Londonā atrast nav viegli. Esmu pārtulkojis vairā�kas viņa esejas. Da�as jums atsūtī�u. Vai man ļauts aizskart līķus?

No de Kvinsija mutes �is lūgums piepe�i likās visikdie�ni�ķākais pasaulē. Ja domājat, ka tas nepiecie�ams.

-��� Domāju gan.

De Kvinsijs piegāja pie tavernas īpa�nieka, kas bija sa�brucis uz letes.

-�� Ja neievēro asiņu traipus, liktos, ka vīrietis ir vienkār�i pārstrādājies vai ari pārāk dziļi ieskatījies d�ina pudelē un aizmidzis.

-��� Tā nudien liekas, Raiens piekrita.

-��� Līdz brīdim, kad mēģina viņu uzmodināt.

Satvēris tavernas īpa�nieka galvu pie deniņiem, Opija lietotājs pacēla to. Tagad visu skatieniem atklājas pār�ķel�tais kakls lauznis, ar kura aso galu tas bija pastrādāts, gu�lēja uz letes. Griezums bija tik dziļ�, ka atsedza balseni. No��ņirkstēja kauls.

-��� ĀL. novilka de Kvinsijs.

-��� Jā, Raiens noteica. A�

De Kvinsijs pavilka ķermeni mazliet atpakaļ un nopētīja tavernas īpa�nieka priek�autu, kas sedza krūtis līdz pat kaklam. Priek�auts bija tā no�ķiests asinīm, ka vairs nebija balts.

-��� Iespaidīgs zīmējums. Ja iespējams radīt mākslu, uz au�dekla nevī�īgi �ļakstot krāsu� �ajā gadījumā asinis� tad �is ir lielisks piemērs.

-Jūs neesat pie pilna prāta, Raiens secināja.

De Kvinsijs nelikās dzirdējis. Lau�ņa gals ir notriepts ar asinīm. Līdzīgs ierocis tika lietots otrajā Retklifas lielce�ļa slaktiņā, un slepkava to atstāja nozieguma vietā. Glu�i tāpat kā rīkojies �oreiz.

-��� Jā, jūs to pieminējāt savā esejā "Spriedumi par slepka�vību kā vienu no smalkajām mākslām". Slepkava arī tagad ievērojis jūsu tekstu.

-��� Emilij, vai �ī saruna tevi nomāc? de Kvinsijs uzrunā�ja meitu.

-��� Man patiktos būt savās mājās Edinburgā, viņa atbil�dēja, joprojām uzgriezusi tēvam muguru, un viņas vārdi at�balsojās istabā.

-���� Man arī, mīļā. Nevaru vien sagaidīt, kad varē�u at�griezties mājās un no jauna bēguļot no parādu piedzinē�jiem. Tagad viņi vairs ne�ķiet tāds fūriju bars. Vai nomākt smaku tev palīdzētu vīnā samitrināts mutautiņ�, ja tu el�potu caur to?

-��� Jebkas palīdzētu, tēvs.

De Kvinsijs izņēma savu kabatlakatiņu, sameklēja atvēr�tu pudeli, salaistīja drānas gabalu ar vīnu un pasniedza Raienam.

-��� Es aiznesī�u, Bekers piedāvājās.

Neatraudama skatienu no istabas stūra, jaunā sieviete pielika piesūcināto drānu pie sejas. Viņas balss skanēja ap�slāpēti.

-��� Tencinu.

-��� Atgrie�oties pie Kanta� de Kvinsijs ieteicās.

-��� Visādā ziņā. Raiens nopūtās. Mums tāpat nekā sva�rīgāka nav.

-��� �is filosofs izvirzīja jautājumu, vai realitāte pastāv ob�jektīvi, vai arī tā ir mūsu domu subjektīvi projicēta.

-��� Man nav ne mazākās nojausmas, ko jūs ar to domājat.

-��� Tūliņ radīsies.

De Kvinsijs gar letes galu iznāca istabas vidū un apska�tīja abus miru�os tavernas klientus, kas bija sagumu�i pār leti.

Pēc tam viņ� devās pie galda, kas atradās blakus pavar�dam un pār kuru bija saļimu�i vēl trīs apmeklētāji un krogusmeita. Uz galda atradās asinīm ap�ļakstīts �ķīvis ar mai�zi un sieru. Pacēlis sievietes galvu, viņ� apskatīja reiz bal�to, bet tagad asinīs mērcēto priek�autu. Tad viņ� piegāja pie astotā miru�ā pie konstebla, kas bija nokritis uz cita galda ar tējas tasīti rokā.

-���� Brīni�ķīgi. Saguru�i tavernas apmeklētāji dienas bei�gās. Dzēriens kā eliksīrs viņiem sniedzis tādu mieru, ka tie ir iekritu�i miegā. Asinis gan rada disharmonisku iespai�du, ta�u mākslā kontrasts ir nepiecie�ams. Un, protams, vēl otrs disharmoniskais elements, ko es atklāju, pacēlis vi�ņu galvas. Tie nav nekādi glītie bārdas na�a radītie grie�zumi. Tagad nodarītais posts robe�ojas ar izkropļo�anu. Ār�kārtēja varmācība zem ārēji �ķietama miera. Smalka māksla.

Raiens noburk�ķēja kaut ko nepieklājīgu un skaļi pie�bilda:

-��� Jūs vēl neesat izteicis neko tādu, kas ļautu man no�tvert �o ārprātīgo.

-��� Vai jūs, inspektor Raien, uzskatāt, ka to pastrādājis ār�prātīgais?

-��� Tas ir acīmredzams. Nauda nav nozagta. Varmācība ir neiedomājama.

-��� Mani vecāki nekādi netika galā ar manu brāli Viljamu un bija spiesti nosūtīt viņu uz privātskolu.

-��� Neredzu saistību. Opija tinktūra jums laupījusi spēju sakarīgi domāt.

-���� Pēc mana tēva pāragrās nāves māte atveda Viljamu mājās uz Man�estru, cerēdama, ka viņ� būs labojies. Cerī�bas izrādījās veltas. Viņ� bija negants dauzoņa, kas augām dienām uzspieda mums da�ādas absurdas lietas un lasīja bezjēdzīgas lekcijas, kurās mums vajadzēja noklausīties. Viņ� piespieda mūs piedalīties teātra izrādēs, kuru laikā pret mums izturējās varmācīgi. Viņ� izdomāja valstis, ku�ras mēs katrs pārvaldījām, ta�u savu valsti brālis alla� pa�pla�ināja, iekarojot un iznīcinot manu. Viņ� spīdzināja ka�ķus, iesiedams palagos un nomezdams no jumta, lai redzētu, vai izgatavojis izpletni. Diendienā es dzīvoju vie�nās bailēs.

-��� Bet kāds tam sakars ar�

-��� Ar laiku Viljama uzvedība kļuva tik necie�ami agresī�va, ka māte viņu atkal aizsūtīja prom. Reti es esmu juties tik atvieglots kā tai dienā, kad viņu iesēdināja ratos un aizve�da. Es bie�i prātoju, kādus �au�alīgus noziegumus viņ� bū�tu pastrādājis, ja se�padsmit gadu vecumā nebūtu nomiris no tīfa. De Kvinsijs uzgrieza muguru līķiem un nostājās Raienam pretī. Gandrīz tai pa�ā laikā, kad brāli aizveda uz Londonu, atgadījās kaut kas dīvains. Uz mūsu slēgto gal�veno vārtu pusi izskrēja suns. Pēc tam tas metās skriet gar īpa�uma robe�u. Mani pārņēma ziņkāre par dzīvnieka ne�parasto parādī�anos, un es sekoju viņam. Tajā pusē mūsu īpa�uma robe�u veidoja strauts, un tas mani glāba, jo ūdens kavēja suni uzbrukt man. Es uzmanīgi ieskatījos dzīvniekam acīs un pamanīju, ka tās ir glā�ainas, it kā sapņainas, ta�u vienlaikus miklas, un tā muti klāja baltas putas.

-��� Suns bija traks, Raiens secināja.

-��� Tie�i tā. Ar trakumsērgu slimais suns baidījās no ūdens un tāpēc neuzbruka man. Pa ceļu tuvojās da�i viri, dzīda�mi sunim pēdas. Dzīvnieks aizskrēja, bet pēc laika vīri at�griezās un pastāstīja, ka ir to notvēru�i un nokāvu�i. Vēlāk es uzzināju, ka suns ciematā sakodis divus zirgus un viens no tiem arī saslimis ar trakumsērgu. Inspektor, vai jūs no tiesas ticat, ka visus �os nelaimīgos cilvēkus, nepārvaramu, nevaldāmu impulsu dzīts, nobendējis traks neprātis?

Ka vēl var izskaidrot tādu milzīgu varmācību? Raiens vaicāja.

-��� Ja slepkavas impulsi biju nevaldāmi, kā jūs izskaidro�tu rūpīgi veikto līķu izvietojumu? Sestdienas vakarā viņ� noslēpa līķus aiz letes vai durvīm, lai cilvēki, ienākdami mā�ja, sastaptos ar satricino�iem atklājumiem citu pēc cita. �aja gadījumā viņ� slepkavības nomaskēja citādi, proti, liekot nogalinātajiem izskatīties kā ieslīgu�iem miegā. Saļimu�o au�gumu pozas liedz uzreiz saskatīt �au�alīgos izkropļojumus kaklā un sagādā pārsteigumu visiem, kas ielūkotos cie�āk. Uz ielas zem laternas patrulēja konstebls, bet slepkava ris�kēja uzkavēties ilgāk, lai izkārtotu savu mākslas darbu. Tā nav nevaldāma cilvēka rīcība.

-��� Jāatzīst, ka �oreiz jūsu loģika man ir saprotama.

-��� Imanuels Kants uzdeva jautājumu: "Vai pastāv objek�tīva realitāte? Vai arī realitāte ir mūsu domu subjektīvi pro�jicēta?"

-��� Jūs atkal runājat mīklās.

-���� Inspektor Raien, kad jūs raugāties zvaigznēs, vai ap�cerat, kur tās izkārtoju�ās attiecībā pret jums?

-��� Kā, lūdzu?

-��� Vai tās atrodas, piemēram, virs jums?

-��� Bez �aubām.

-���� Bet zeme ta�u ir apaļa, vai ne? Londona nav ziemeļ�polā. Tā izvietojusies aptuveni tre�daļu ceļa līdz dienvid�polam. Mēs uz zemeslodes atrodamies vairāk vai mazāk ie�slīpi. Gravitācijas spēks aizkavē mūs aizvirpuļot visumā.

Raiens saviebās, it kā viņam atkal draudētu galvassāpes.

-�� Jā, zemeslode ir apaļa, tātad loģiski, ka mēs atrodamies ieslīpi. Ta�u vienmēr izskatās, ka mēs stāvam pa�ā aug�ā.

-����������� Es nedomāju, inspektora kungs, ka pats Kants prastu izteikties tik daiļrunīgi. Patiesi, izskatās, ka mēs stāvam ze�meslodei pa�ā aug�ā, lai gan patiesībā atrodamies tās sā�nos. Mēs rīkojamies saskaņā ar pieņēmumiem, kas vada mū�su uzskatus par realitāti. Kaut arī realitāte var būt visnotaļ citāda. Pastāstiet, kāda būtu sajūta, ja jūs atrastos zemes apak�daļā un lūkotos uz zvaigznēm!

-���� Tādā gadījumā� Raiens saminstinājās. Saskaņā ar jūsu loģiku, es karātos kājām gaisā un skatītos� inspek�tors norija siekalas, �lejup.

-��� Un pla�ais visums zem jums aizstieptos bezgalībā.

-��� No domas vien sareiba galva.

-��� Tāpat kā no īstās realitātes, kas paveras mums priek��ā. Sastapdamies ar �ādu varmācību, mēs jūtamies kārdi�nāti uz karstām pēdām norādīt, ka tas būtu pa spēkam vie�nīgi trakajam. Iracionālam, nevaldāmam cilvēkam, kas pakļaujas tikai me�onīgiem impulsiem. Ta�u �eit redzamais neatbilst tādam novērtējumam. Padomājiet! Astoņi cilvēki vienā istabā. Slepkava pagūst tikt galā ar visiem, iekams jebkur� upuris, pat konstebls, spēj izrādīt pretestību. De Kvinsijs ar pla�u �estu norādīja uz telpu, it kā iezīmējot slaktiņa ainu. Kad ienāca slepkava, policists atradās vis�tuvāk durvīm, tādējādi ar �o cilvēku nācās izrēķināties vis�pirms. Pēc tam viņ� pievērsās trim vīriem, kas sēdēja pie galdiņa blakus pavardam, tad krogusmeitai, diviem vīriem pie letes un visbeidzot tavernas īpa�niekam, kas atradās otrpus letes. De Kvinsijs apstaigāja telpu un pie katra upu�ra izlikās atvēzējam slepkavības ieroci. Cik sekun�u man būtu nepiecie�ams �ādai apgaitai, inspektora kungs?

-���� Varbūt desmit.

-��� Bet tas ir jāpaveic daudz īsākā laika sprīdī. Citādi vis�maz viens upuris pagūtu pasaukt palīgā. Strādāts strauji un bez vilcinā�anās. Ar māksliniecisku precizitāti. Lai kļūtu par tādu lietpratēju, nepiecie�ams tikai viens. Prakse. Slepkavam ir pieredze cilvēku nogalē�anā.

-��� Jūs gribat sacīt, ka viņ� to darījis ari agrāk un sestdie�nas vakarā nemaz nebija pirmā reize?

-���� Lai paveiktu �o uzdevumu, viņ� noteikti ir daudzkārt nogalinājis cilvēkus.

-���� Neiedomājami. Es par to pilnīgi noteikti būtu dzirdē�jis. Pat ja noziegumi būtu pastrādāti tālu no Londonas, vēs�tis par �ādām zvērībām būtu izplatīju�ās tālu.

-��� Vēstis tie�ām izplatījās. Jūs ik dienas lasāt par �iem nā�ves gadījumiem laikrakstos, lai gan tie netiek dēvēti par no�ziegumiem.

-��� Vai jūs kaut ko saprotat, Beker? Raiens vaicāja. Vai�rākkārtējas slepkavības, ko nesauc par noziegumiem?

-��� Pilnīgi pareizi, �os asinsdarbus pat nesauc par slepka�vībām, de Kvinsijs noteica.

-������ Beker? Raiens nu jau gandrīz lūdza konstebla palīdzību.

-��� Man rodas nojausma, kurp viņ� tēmē.

-Un?

-��� Es negribu sekot viņa loģikai. Tā ir neiedomājama.

-���� Tur jau tas āķis! de Kvinsijs iesaucās. Mūsu reali�tātē neiederas lietas, kas �ķiet neiedomājamas. Inspektora kungs, jūsu pieņēmumi par iespējamo kavē jūs adekvāti uz�tvert realitāti jūsu acu priek�ā.

Opija lietotāju pārtrauca Bekers, tuvodamies Raienam.

-��� Vai atceraties apavu zoļu nospiedumus aiz veikala? Tie nebija naglotu zābaku nospiedumi, tāpēc mēs pieņēmām, ka slepkava ir izglītots un turīgs vīrs, nevis strādnieks. Par to pa�u liecināja dārgais bārdas nazis.

-�o secinājumu es jau paudu lordam Pālmerstonam, Raiens uzstāja. Viņ� to kategoriski noraidīja un apgalvo�ja, ka izglītots un turīgs vīrs nekādā ziņā nebūtu spējīgs uz tādu zvērisku mu.

-��� Lords Pālmerstons, protams, maldās, de Kvinsijs at�teica. Tā ir ikdieni�ķa parādība.

-���� Man gan tā ne�ķiet, Raiens iebilda. Baņķieri, liel�uzņēmumu īpa�nieki un parlamenta locekļi neklīst apkārt, iedauzīdami galvas un griezdami rīkles.

-��� Pārnestā nozīmē, iespējams, gan tā dara, de Kvinsijs piezīmēja.

-Ko?

-��� Neko. Es piekrītu. �īs slepkavības nav pastrādājis baņ�ķieris, lieluzņēmuma īpa�nieks vai parlamenta loceklis. Bet iztēlojieties vidi, kurā nogalinā�ana netiek saukta par slep�kavību.

-��� Ja es iedzertu drusciņu tās tinktūras, kazi, es saprastu.

-��� Slepkava ir iepraktizējies �ajā mākslā. Viņ� ir daudz�reiz nogalinājis. Viņam padodas maskē�anās. Viņ� spētu sa�zināties ar malajieti, kas vakarnakt nogādāja mums vēstu�li. �ādi fakti ievērojami sa�aurina meklējamo loku.

-��� Malajietis. Vai jūs liekat manīt, ka slepkava pabijis aus�trumos un prot kādu turienie�u valodu?

-Jā.

-���� Pieredze maskēties liecina, ka tas ir noziedznieks, Raiens turpināja.

-���� Vai ari cilvēks, kur� vēlas iejukt noziedznieku vidū un tos pievārēt. Piemēram, jūs pats ari maskējaties� De Kvinsijs norādīja uz Raiena prasto, bezveidīgo apģērbu. �lai paliktu nepamanāms starp zemākas kārtas ele�mentiem.

-��� Man jāmeklē policijas detektīvs, kas strādājis austru�mos? Raiens apmulsis vaicāja.

-���� Nedomāju, ka jāmeklē detektīvs. Kas vēl austrumos nodro�ina likuma kārtību? Piemēram, Indijā, kur kulti ir bē�dīgi slaveni ar savu maskē�anās māku?

Raiens izskatījās apstulbis, ta�u viņa domas pamazām sa�gula vietās un skatiens piepe�i noskaidrojās.

-��� Kareivis.

-��� Jā. Kareivis. Vīrs, kas apmācīts nogalināt bez minsti�nā�anās. Vīrs, kuram biju�as neskaitāmas iespējas pilnvei�dot savu māku austrumos, vienlaikus apgūstot kādu vie�tējo valodu. Ta�u viņa pastrādātās nonāvē�anas nesauca pa noziegumiem. To devēja par varonību. Un tas arī nav kur� katrs zaldāts. Mūsu meklējamais ir pildījis pienākumus, ku�riem nepiecie�ama maskē�anās.

-���� Karavīrs. Raiens izklausījās aizelsies. Es patie�ām jūtos tik jocīgi, it kā karātos kājām gaisā zemeslodes apak��ējā daļā.

Nāves mākslinieks aizslēdza savas istabas durvis un iz�klāja uz grīdas saburzītās avīzes. Jebkur�, kas kādā neie�domājamā kārtā spētu iekļūt istabā, uzkāptu papīram. Māk�slinieks izdzirdētu troksni un izlēktu no vienkār�ās gultas, vienlaikus izvilkdams nazi no maksts, kas piestiprināta pie rokas.

Pārcietis savu iknakts grēku no�ēlo�anu, viņ� atlaidās gultā tie�i tādā viņ� savulaik gulēja Indijā un cerēja, ka parastie murgi viņu nemocīs. Istabā bija izbūvēts kamīns, ko viņ� ne reizi nebija iekurinājis, jo gribēja, lai ziemas dzes�trums kalpo par kārtējo grēku no�ēlas sodu. Tāpat viņ� ne�kad neatvēra logus vasaras tveicīgajās naktīs, jo nevēlējās pieļaut, ka vēja pūsma ap�āvē sviedrus.

Indijas kalnos skarbais aukstums koda līdz kaulam, ta��u zemienēs valdīja nospiedo�a, smacējo�a versme.

Divdesmit gadu aukstuma un karstuma.

Un nāves.

Un Britu Ostindijas kompānija.

Tā �eit atradusies divsimt gadu, stāstīja ser�ants mākslinieka vienībai, kad tā 1830. gadā bija ieradusies Kalkutā. Ostindijas kompānijas pārstāvji apgalvo, ka gūst peļ�ņu, nogādājot tēju, zīdu un gar�vielas Anglijā. Un salpetri. Hez salpetra nekādu impēriju neizcelsi. Tu tur! Ser�ants norādīja uz vienu no jaunpienācējiem. Kādam nolūkam to izmanto?

-��� Mana māte to lieto marinādei, ser�ant.

-��� Stulbeni, vai tad marināde padara impēriju di�u? Kas rodas, ja salpetri pieliek sēram un pulveri saberztām kok�oglēm?

-��� �aujampulveris, ser�ant, atsaucās nāves mākslinieks, izstiepies taisns, par spīti zvērojo�ajai svelmei.

Viņam bija astoņpadsmit gadu. Armijā viņ� dienēja no divpadsmit gadu vecuma, kad iegāja Londonas rekrū�u centrā un uzdevās par �etrpadsmitgadīgu. Viltība ļāva pie�teikties tā saucamajā zēnu dienestā, vispirms par kurjeru un pēc tam par palīgu slimnīcā. Tur viņam patika vislabāk, jo, pienesot pārsējus sanitāriem un iztuk�ojot dabisko va�jadzību spaini, bija iespēja pētīt ievainoto kareivju sāpju iz�pausmes. Septiņpadsmit gadu vecumā jauneklis varēja ofi�ciāli iestāties pulkā, ta�u, gadiem ilgi novēroto cie�anu apburts, ierindā un uzkop�anas darbos garlaikojās. Tā kā dienests ilga ne mazāk kā divdesmit vienu gadu, māksli�nieks no armijas varēja izstāties, vienīgi dezertējot. Diem��ēl viņu jau meklēja policija, tātad nebija prātīgi palaist sev pa pēdām arī militāristus. Kad izplatījās ziņas, ka pulks do�das uz Indiju, mākslinieks līdz ar pārējiem skaļi ba�ījās par dzelteno drudzi un slepkavnieciski noskaņotajiem vietē�jiem, ta�u patiesībā tādas izredzes viņu darīja pārlaimīgu.

-��� �aujampulveris. Jā. Labi, puis. Ser�ants paskatījās uz nāves mākslinieku tik laipni, it kā kompliments būtu nācis no sirds. Saules nobrūninātā, grumbainā seja vēstīja, ka ser��ants Indijā uzturas jau veselu mū�ību. Ciniskais tonis, kā�dā viņ� veica instruktā�u, lika manīt, ka viņ� to ir stāstījis vairāk rei�u, nekā gribētos atcerēties. �aujampulveris. ser�ants uzsvēra. Impērija nevar kārtīgi izkaroties, ja trūkst salpetra, no kā taisīt �aujampulveri, vai ne? Un In�dijā ir lielākie salpetra sastāvdaļu krājumi pasaulē.

Saule kvēloja tik ne�petni, ka nāves mākslinieks, stāvē�dams miera stājā ierindā kopā ar citiem jaunpienācējiem, vairs nesvīda. Visas krāsas acu priek�ā izbālēja un noplaik�snīja zvaigznītes.

Bet ne jau salpetra, tējas, zīda un gar�vielu dēļ mēs ieradāmies �eit, lai palīdzētu Ostindijas kompānijai tai�sīt veikalu, pui�i. Mēs te esam �ā smukulī�a dēļ. Ser��ants pacēla bālu bumbuli. Tā ir magones galviņa. Viņ� ar nazi tajā iegrieza. Un �is baltais �ķidrums, kas sūcas ārā, tiek saukts par opiju. Kad sakalst, tas kļūst brūns. Saberztu pulverī, �o vielu var smēķēt, ēst, dzert vai ieelpot, lai justos tik brīni�ķīgi, it kā lidinātos māko�ņos. Kādudien to pilnīgi noteikti varēs ielaist taisni vē�nās. Ta�u, ja jums dārga jūsu dzīvība, nekad� es atkār�toju, nekad to neizmēģiniet. Ne tamdēļ, ka opijs jūs var nobeigt, ja lietosiet par daudz� To ir viegli izdarīt. Nē, ja pieķer�u jūs niekojamies ar �o velni�ķību, tad jūs no�beig�u es. Uz tādiem, kam prāts klīst pa mākoņiem, es nevaru paļauties. Iedzimtie mūs necie� ne acu galā un vēr�as pret mums ikreiz, kad rodas tāda izdevība. Ja iet vaļā ap�aude, es gribu būt dro�s, ka vīri, ar kuriem cī�nos plecu pie pleca, visiem spēkiem dara savu darbu, ne�vis blen� uz virpuļojo�iem dervi�iem. Vai es skaidri izsakos? Tu tur! Ko es nupat teicu?

Ser�ants izaicino�ā tonī uzrunāja mākslinieku, kas pūlē�jās aizgaiņāt gai�os punktiņus, kuri virmoja acu priek�ā.

-��� Ser�ant, jūs piekodinājāt mums nelietot opiju! Nekad! atbildēja mākslinieks.

-��� Tu tālu tiksi, puis. Ne reizi, vai dzirdat? Protams, jums būs kārdinājums nomēģināt! Jūs gribēsiet lidot mākoņos! Pretojieties �im kārdinājumam, citādi es zvēru, ka salauzī��u jums visus kauliņus un pēc tam jūs nobeig�u. Vai visiem ir skaidrs, ko es saku? Neļaujiet tam velnam jūs kārdināt.

-��� Jā, ser�ant!

-��� Skaļāk!

-��� Jā, ser�ant!

-��� Es nedzirdu!

-��� Jā, ser�ant!

-��� Labi. Lai jums rastos skaidrība par to, kādos atbaido��os bezdibeņos noved opijs, es gribu, lai jūs ikviens izlasāt �o draņķa smērējumu, ko turu rokā. �o smirdo�o drukājumu sauc "Angļu opija lietotāja grēksūdze". Tā autors ir de�ģenerāts, vārdā Tomass de Kvinsijs. Tiem, kuri neprot la�sīt, citi lasīs priek�ā. Tu tur! Ser�ants atkal pievērsās māksliniekam. Vai lasīt māki?

-��� Jā, ser�ant!

-��� Tad pielūko, lai pārējie uzzina, kas rakstīts �ajos slima suņa murgos!

-��� Jā, ser�ant!

Ser�ants nometa magones pogaļu un samīdīja ar zāba�ku, teatrāli ieberzēdams balto �ķidrumu smiltīs.

-��� Tagad es jums pastāstī�u, kā darbojas Ostindijas kom�pānija un kāpēc jūs liekat uz kārts dzīvību tās dēļ. Uzņē�mums sara�o papilnam opija Indijā, bet lielāku peļņu gūst no Ķīnā iepirktās tējas. Ka rīkoties ir sakarīgāk? Vai uzņē�mumam būtu jāved opijs uz mājām, uz Angliju, kur lēti jā�pārdod un par iegūto naudu jāiegādājas dārga tēja no ķī�nie�iem? Varbūt aiztaupīt sev problēmas, paturēt lielāko daļu opija te un atdot ķinie�iem apmaiņā pret tēju? Runā! ser�ants uzsauca māksliniekam, kuram dzirksteles neri�ma zibsnit gar acīm.

-�� Samainīt opiju pret ķinie�u tēju, ser�anti atbildēja nā�ves mākslinieks.

-��� Tu tie�ām rādies daudzsolo�s, puis. Glu�i pareizi. Britu Ostindijas kompānija apmaina opiju pret ķīnie�u tēju. �ai plānā gan ir tikai viena sīka aizķer�anās. Sanācis tā, ka opijs Ķīnā nav legāls. Ķīnas imperators diez ko negrib, lai mil�joniem viņa pavalstnieku kļūst par opija deģenerātiem. Ie�domājiet tik, kāda nekaunība no �ī imperatora puses! Viņ� stājas pretī Ostindijas kompānijai un tādējādi visai Britu im�pērijai. Starp citu, vai es jau paskaidroju, cik neaptverami grūti ir nodalīt mūsu valdību no �īs kompānijas?

-���� Nē, ser�ant! atsaucās mākslinieks. Bet mēs to gri�bam zināt!

-�� Ja tā turpināsi, puis, pēc pāris nedēļām tu tiksi pie kap�rāļa pakāpes. Visi klausās abām ausīm! Impērijas kariem ne�piecie�ama nauda, un tie nebūtu iespējami bez Bfitu Ostin�dijas kompānijas finansējuma. �is uzņēmums aizdevis britu valdībai miljoniem mārciņu Septiņgadu karam vien. Dāsni, vai jūs tā nedomājat? Bet apmaiņā par to valdība pie�ķīra kompānijai ekskluzīvas tiesības tirgoties ar Indiju un Ķīnu. Tā nav sakritība, ka uzņēmuma direktoru padomes priek��sēdētājs ir britu valdības ārlietu ministrs. �āda ērta kārtī�ba novedusi pie tā, ka jūs, aizsargādami Britu Ostindijas kompāniju, vienlaikus aizsargājat britu valdību. Paturiet prātā �o ārkārtīgi svarīgo domu, un jums vairs nebūs jā�brīnās, kāpēc esat ieradu�ies.

Smiltīs saļima kāds saules nokausēts rekrūtis.

Divi citi pieliecās, lai viņam palīdzētu.

-��� Vai es ļāvu kustēties? ser�ants norēca. Lai tik val�stās! Pēc tam, kad visi būs brīvi, jūs abi paliksiet tepat un stundu stāvēsiet miera stājā.

Ser�ants staigāja �urp turpu gar ierindu, visus apveltī�dams zvērojo�iem skatieniem. Tālumā divi ziloņi ar snu�ķiem pārvietoja baļķus jaunbūvē. Mākslinieks baidījās, ka jūk prātā.

Pēk�ņi ser�ants nostājās tie�i iepretī māksliniekam.

-��� Ja opijs Ķīnā ir nelegāls, bet Ostindijas kompānija vē�las apmainīt opiju pret ķīnie�u tēju, kā �o darījumu var no�kārtot?

Mākslinieks saspringti domāja, kauciamies ar karstuma uzdvesto nelabumu. Ievedot Ķīnā opiju paslepus, ser�ant!

-��� Ar �o es oficiāli paaugstinu tevi kaprāļa pakāpē. Pie�raugi, lai tie divi, kas nupat izkustējās no ierindas, sa�ņem sodu. Jā, opiju ieved kontrabandas ceļā. To nogādā ar kuģiem Honkongā vai ar karavānām pāri Indijas zie�meļu puses kalniem. Laikā, kad iedzimto dumpo�anās kāre ir iegro�ota, jūs apsargāsiet opiju, kamēr to iekrauj kuģos un karavānu ratos. �eit jums garlaikoties nesanāks, pui�i. Ja vien nekļūsiet tik vārgi, kā tas tur. Ser�ants norādīja uz vīru, kur� bija sabrucis zemē. Vai �is ir pa�galam?

-��� Tā rādās, ser�ant, atbildēja kāds no rekrū�iem.

-��� Tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.

Neskaitāmas kafijas krāsas opija briketes gaidīja savu kārtu sūtī�anai uz Ķīnu vai arī mājās uz Angliju, kur tās iz��ķīdinās spirtā, lai pēc tam sara�otu tinktūru. Visās nolik�tavās valdīja tikko jūtama kodīga dvinga, ko radīja dzēsti kaļķi; tos piejauca ūdens �ķīdumam, kurā opija pastu vārī�ja pirmām kārtām.

Mākslinieks �o aromātu iepazina ļoti labi, jo viņa pirmais norīkojums Indijā bija �o noliktavu apsardze. Katru nakti viņ� kopā ar citiem sargiem patrulēja starp ēkām. Nelik�damies manām kukaiņu kodienus, viņ� urbās ar skatienu tumsā bija pilnīgi skaidrs, ka �ie kukaiņi vai to pārnēsā�tās slimības būtu tīrais sīkums salīdzinājumā ar ser�anta dusmām, ja kāds ielauztos noliktavās un nozagtu kaut nie�ku opija.

Izdzirdējis klusu skrap�ķi, viņ� apstājās.

No noliktavas zag�us izsteidzās klusa ēna, un māksli�nieks pacēla �auteni.

-��� Stāt!

Ēna aizspruka aiz sakrautām kastēm.

Mākslinieks piegāja tuvāk, nenolaidis ieroci. Nosaukt vārdu!

-���� Es pazīstu �o balsi. Tas esat jūs, kaprāli? kāds no��ukstēja.

-��� Nāciet ārā!

-���� Paldies Dievam! Mēs jau domājām, ka tas ir ser�ants. Jūs tik klusāk, nebļaujiet. No paslēptuves iznira trīs ie�rindnieki, ar kuriem kopā mākslinieks bija ieradies Indijā. Mēs tik paķērām vienu klucīti. Viens no viņiem pasmīk�ņāja. Sadomājām pasmēķēt pirms gulētie�anas. Nolādē�tais karstums! Sasodītie kukaiņi! Negribat?

-��� Nolieciet atpakaļ noliktavā.

-��� Gribat paturēt visu sev, ja? Labs ir. �e būs. Mēs iesim prom. Izliecieties, ka neesat mūs redzējis.

-��� Es jums pavēlēju aiznest to atpakaļ uz noliktavu.

-����������� Un pēc tam? Tā kā mākslinieks neatbildēja, ierind�nieks pavaicāja: Tu ta�u mūs nenodosi, ko? Mākslinieks nenovērsa no vīriem �auteni. Nolāpīts, tas izdzimums mūs nodos!

Kad trijotne metās virsū, mākslinieks ielaida pirmajam lodi krūtīs. Pagriezies ar �auteni rokā, viņ� otrajam iedūra ar bajoneti.

Tre�ais ar joni uztrieca viņu virsū kastēm un dūra ar na�zi. Izlocījies un izvairījies, mākslinieks satvēra �ī vīra roku un atlauza to, lai piespiestu izmest nazi. Tad viņ� ietrieca pretiniekam kaklā elkoni un sadzirdēja krak�ķi.

Satvēris kaklu, uzbrucējs saļima zemē un kampa pēc gaisa.

Balsis un soļi liecināja, ka tuvojas papildspēki. Viņu ap�lenca karavīri.

-��� Mans Dievs! iesaucās kāds, pārlaidis laternas staru nokritu�ajiem.

-���� Kur� te �āva? pulciņa priek�ā izspraucās ser�ants. Kas notika?

-���� Redzat �o opija briketi? mākslinieks skaidroja. Es pieķēru, ka viņi to no�iepj no noliktavas.

-��� Un tu viņus nogalināji? ser�ants pārsteigts jautāja.

-��� Tāda bija jūsu pavēle.

-��� Jā, tāda patiesi bija mana pavēle.

-��� Turklāt viņi mēģināja nogalināt mani.

-��� Trīs, sacīja kāds karavīrs pēdējā rindā, viņ� nobei�dza visus trīs.

-���� Piedevām tie trīs bija savējie. Ser�ants mākslinieku nopētīja. Iedzimtos nokaut ir bērnu spēle. Bet trīs savē�jos? Vai tu agrāk esi kādam atņēmis dzīvību?

-��� Nē, mākslinieks meloja.

-��� Cits �ādā situācijā būtu vilcinājies.

-��� Ser�ant, man nebija laika domāt.

-���� Da�reiz nedomāt ir labāk. Es gribētu tevi pie kāda aizvest.

-��� Neņem vērā manu dienesta pakāpi. Nevajag mani uz�runāt par seru, sarunu uzsāka majors. Pastāsti par savu tēvu!

-��� Tādu es nepazīstu. Mana māte nebija precējusies. Kad man bija �etri gadi, viņa sagāja kopā ar kādu atvaļinātu zaldātu.

-��� Kur viņ� dienēja?

-��� Pie Velingtona, Vaterlo laikā.

-���� Tu esi dalījis pajumti ar viru, kur� palīdzēja radīt vēsturi.

-���� Viņ� par to nekad nerunāja. Viņam pāri kājai stiepās milzīga rēta, bet arī par to viņ� klusēja. Lāgiem viņ� uz�trūkās no murgiem.

-���� Arī mans tēvs kāvās pie Vaterlo, majors atzinās. Arī viņu modināja murgi. Es to pajautāju tādēļ, ka da�os gadījumos tas ir iedzimts.

-���� Iedzimts?

-��� Spēja lūkoties briesmām sejā un nenolaist acu. Diem��ēl tu nezini, kas ir tavs tēvs, tādēļ mēs nekādi nevaram noskaidrot, ko tu no viņa esi mantojis. Bailes nogalināt vai tikt nogalinātam cilvēku spēj paralizēt. Tikai divdesmit pro�centu mūsu kareivju māk pārvarēt �īs bailes. Pārējie vienī�gi dāvā aizsegu �iem īstajiem kareivjiem. Izskatās, ka tu esi viens no �ādiem kareivjiem.

-���� Bet es tikai aizstāvējos.

-��� Tu aizstāvējies pret trim apmācītiem vīriem un pat neiztrūkies.

Aiz majora telts instruktors ierādīja desmit karavīriem, kā iesiet auklā mezglu un izveidot pienācīgu garoti. In�struktors paskaidroja, ka �is ierocis iecienīts tagu kulta piekritēju vidū ne tikai no�ņaudz upuri, bet arī sadragā tam balseni.

Mākslinieks klausījās ar interesi.

-��� Es �eit veidoju īpa�u vienību. Tava runa ir smalkāka nekā taviem biedriem. Kur tu to iemācījies? majors jautāja.

-��� Katru svētdienu Londonā es gāju baznīcā, kur skolo�tājs man deva cepumu, ja iemācī�os lasīt Bībeles pantus.

-���� Bībelē stāv rakstīts: "Tev nebūs nokaut."

-��� Vecajā Derībā tā nav sacīts.

Majors klusi pasmējās. Kas tevi pamudināja kļūt par karavīru?

-��� Kad biju zīdainis, māte mani staipīja uz muguras, uz�lasīdama ogles gar Temzas krastu. Līdz deviņu gadu ve�cumam es strādāju pie atkritumu vedēja, vākdams pelnus. Pēc tam es ielās uzlasīju zirgābolus un krāju kastēs, kuras pēc tam savāca mēslojuma ra�otāji. No vienpadsmit gadu vecuma es palīdzēju iztuk�ot ateju bedres.

-��� �ai stāstā manāms kāds kopīgais elements.

-��� Gadu smēlis atejas bedres, es nospriedu, ka armija ne�var būt daudz ļaunāka, tālab divpadsmit gadu vecumā uzdevos par �etrpadsmitgadīgu un iestājos dienestā.

Uzjautrinādamies majors samiedza acis. Uzņēmīgs zel�lis. Ko par to teica māte un viņas piedzīvotājs? Vai tevi at�balstīja?

-��� Viņi gāja bojā ugunsgrēkā jau sen pirms tam, kad biju ķēries pie zirgābolu vāk�anas.

-��� Tavs grūtību pilnais dzīvesstāsts izraisa �ēlumu. Vai tu jebkad esi iedomājies, ka esi kā radīts armijai?

Smagā izdzīvo�anas skola Londonas ielās bija �ķitusi vis�grūtākais, ko cilvēks var pārciest, ta�u Indijā uzsāktā ap�mācība mudināja mākslinieku rast aizvien jaunus spēkus pievārēt nogurumu, tveici, izsalkumu, slāpes un miega ba�du. Dīvainā kārtā viņ� pat to izbaudīja. Viņ� ar lepnumu attīstīja sevī izturības un mērķtiecības rezerves, kuras ag�rāk ne�ķita iespējamas. Viņ� iemācījās uzveikt sāpes un nā�ves draudus. Bailes kļuva par sve�ām izjūtām, ta�u pats viņ� nozvērējās panākt, lai ienaidnieks izjūt neaptveramas bailes.

Viņ� tika pārvērsts karavīrā, kādu bija aprakstījis majors.

Viņam izsniedza labaku pārtiku.

Viņam tika pla�āks miteklis.

Viņ� izpelnījās cieņu.

Viņam tas ļoti patika.

Jūsu uzdevums ir apsargāt opija karavānas, majors paziņoja mākslinieka īpa�ajai vienībai. No Indijas līdz Ķī�nai pa sauszemi ceļ� ir īsāks nekā pāri jūrai. Teorētiski īsā�kajam ceļam jābūt paveicamam ātrāk, ta�u jums jā�ķērso kalni. Majors uzsita ar rādāmkoku pa karti, kas karājās pie sienas. Tur marodieri uzbrūk mūsu karavānām un no�laupa opiju. Apsargāt karavānas mēs sūtām smagi bruņotu kavalēriju. Viss velti. Karavānas izkūp gaisā. Jau nolaupī�tas daudzas tonnas opija. Majors pievērsās māksliniekam. Mēs uzskatām, ka marodieri ir tagi. Atkārto to, ko jums mācījām par tagiem!

Mākslinieks atbildēja bez stomī�anās. Majora kungs, tas ir noziedzīgs kults, kas pielūdz Kālī, hindu nāves die�vieti. Da�reiz viņu dēvē par Rijēju. Tādēļ viņu gleznās at�tēlo ar tik daudzām rokām. Tagu specialitāte ir ceļinieku aplaupī�ana, parasti tos no�ņaudzot.

-��� Kā alla�, pareizi, majors noteica.

Mākslinieks to nekādi neizrādīja, ta�u atzinība viņu ie�priecināja.

-��� Britu Ostindijas kompānija vēlas, lai jūs darāt galu lau�pī�anām, majors pavēlēja vienībai. Nē, ne tikai darāt galu. Tagiem jāliek saprast, kādas neaptveramas sekas gai�da jebkuru, kur� uzdro�ināsies apdraudēt mūsu impēriju.

Karavānu pavadīja �etrdesmit vietējo. Viņu uzdevums bija rūpēties par vēr�iem, kas vilka divdesmit ratu. Viņi ga�nīja kazas, kuras slauca un nokāva gaļai. Visi bija uzticami Britu Ostindijas kompānijas darbinieki.

Mākslinieks ar diviem vienības locekļiem ik dienu no�staigāja gar ratiem un izvērtēja vietējo iedzīvotāju uzvedī�bu. Katru nakti tumsā viņi patrulēja ap nometni un raudzī�ja saklausīt slepenas sarunas.

Karavānu pavadīja �etrdesmit kavalēristu, un to kaptei�nis sūtīja jātniekus uz priek�u meklēt slēpņus. Aizvien re�tāk ceļa malās redzēja ciematus. Kad ceļ� sāka vīties kal�nup, kokus nomainīja zālaines un laukakmeņi. Augstumā gan cilvēkiem, gan lopiem kļuva grūtāk elpot. No attāla�jiem kalniem lejup plūda strauti ar tik saltu ūdeni, ka, to dzerot, māksliniekam iesmeldzās zobi.

-��� Trīs dienas līdz kalnu pārejai, skaidroja vietējais pa�vadonis.

-��� Vai sniegs var uzkrist?

-��� �ai gadalaikā diez vai. Bet iespējams ir viss.

Patiesi, viss bija iespējams. Divi kavalēristu izlūki aulek��oja atpakaļ, celdami trauksmi. Kad karavāna nonāca platā līdzenā laukā, gaisā pacēlās kraukļi un maitasputni, un ska�tienam atklājās viss, kas palicis pāri no karavānas, kura bi�ja devusies ceļā divas nedēļas iepriek�. �o karavānu bija ap�sargāju�i vairāki mākslinieka vienības locekļi.

Visur mētājās plēsoņu izvazāti kauli. Bet tikai cilvēku kauli. Pazudu�i bija gan vēr�i, gan zirgi, gan kazas, kā arī rati un vezumi. Līķi pilnībā izģērbti ap skeletiem nema�nīja ne auduma diedziņu.

�ur tur vīdēja puvu�as miesas paliekas, ta�u ar tām bija par maz, lai noteiktu bojāgāju�o ievainojumus. Arī uz kau�liem neredzēja ne �aujamiero�u, ne asmeņu radītas uzbru�kuma pazīmes. Ja iero�i būtu izmantoti, tad vismaz uz da��iem kauliem varētu konstatēt pēdas. Tas māksliniekam lika secināt, ka visi astoņdesmit trīs cilvēki, kas devās ka�ravānā, kavalēristi, vietējie iedzīvotāji un trīs labi apmā�cīti mākslinieka vienības locekļi ir no�ņaugti.

Es neaptveru, kā tas varēja notikt, viņ� uzrunāja kavalērijas komandieri. Saprotams, iedzimtie nemācēja aiz�stāvēties, bet jātnieki ta�u prata, un viņu rīcībā bija ne ti�kai �autenes, bet arī zobeni. Manas īpa�ās vienības locekļi bija ļoti labi apmācīti. Tomēr visi ir pieveikti.

Uz lauka valdīja tik spēcīga puvuma dvinga, ka māksli�niekam un karavīriem vajadzēja aizsiet kabatlakatus priek��ā mutei un degunam. Viņi centās pēc iespējas ātrāk savākt kaulus vienā lielā kaudzē un nokraut to ar akmeņiem. Pa�rastos apstākļos nebūtu pieļaujams vienā kapā apglabāt da��ādu rasu cilvēku mirstīgās atliekas, ta�u te nebija iespē�jams at�ķirt vietējo iedzīvotāju un angļu kavalēristu kaulus, tādēļ �ķita labāk savākt visus vienuviet un apbedīt kristī�gā garā, ar lūg�anu. Vēr�i, zirgi un kazas, saozdami nāves tuvumu, izturējās tramīgi, tālab, lai tos nomierinātu, kara�vāna pavirzījās jūdzi tālāk, strauta malā izveidoja apli un ierīkoja nometni.

Naksnīgajās debesīs nemanīja ne mākonī�a. Ratus apmir�dzēja spo�s mēness. Tie bija labi redzami, tālab nebija jē�gas nekurināt ugunskurus ēdienu pagatavo�anai.

Kavalēristi nostādīja sargus. Kamēr vietējie un karavīri gatavoja ēdienu, mākslinieks kopā ar diviem savas vienī�bas locekļiem cerēja, ka tādā rosmē viņus nepamanīs iespē�jamie novērotāji. Lī�us viņi atstāja nometni un pa�i nostā�jās sardzē vienādā attālumā cits no cita uz ziemeļaustrumiem, ziemeļrietumiem un dienvidiem no no�metnes. Katram bija bla�ķe ar avota ūdeni un pilna kabata ar biskvītiem.

�eit, kur nekurējās ugunskuri, zvērīgi sala. Mākslinieks gulēja starp akmeņiem un ar gribasspēku apvaldīja drebu�ļus. "Es spēju paciest visu," viņ� sev iegalvoja. Prātā viņ� paturēja ser�anta teikto: "Tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus."

Ugunskuri nedega ilgi, jo kurināmais bija vien zāle, sa�kaltu�i dzīvnieku mēsli, retu krūmu vicas un viena vienīga sen nokaltu�a koka zari.

Mākslinieks turpināja aplūkot apkārtni.

Starp ratiem virzījās kāda ēna varbūt sargs, kas pēc nomaiņas atgrie�as no posteņa. Pēc mirkļa pazibēja vēl kā�da dro�i vien iedzimtais, kur� aiz ratiem atvieglojies.

Nometnē visi iekārtojās miegam.

Viņ� saskatīja vēl vienu ēnu, kas pavīdēja ārpus ratu iz�veidotā apļa. Pieplacis zemei, stāvs tuvojās māksliniekam.

Brīdī, kad mākslinieks izvilka nazi, pār viņu no mugur�puses mēness gaismā kritcj cita ēna.

■

Mākslinieks paguva pavelties sāņus, un tai pa�ā acumir�klī viņam uzbruka. Mēness gaismā varēja saskatīt, kā uz�brucējs slaidā lokā izmet auklu ar tajā iesietu mezglu vie�

tā, kur vēl pirms brī�a atradās viņa kakls. Mākslinieks ie�dūra pretiniekam, neļaujot tam pat ievaidēties. Pārsteig�dams otru uzbrucēju, viņ� pielēca un ielaida tam nazi zem ribām, vienlaikus ar plaukstu aizspiezdams tam muti.

Uzvaras saldmi mākslinieks neatļāvās izbaudīt. Uzvilk�ti nervi un saspringti muskuļi viņ� jutās kā dzīvnieks ie�naidnieka priek�ā. Nometnē norisinājās kaut kas �ausmīgs, un māksliniekā modās vēl baismīgāka nojauta par to, ka vi�ņam neizdosies to novērst.

Nedzirdami viņ� līda nometnes virzienā un kādā brīdī sastinga, jo aptvēra ja jau viņ� bija ieraudzījis tuvojamies ēnu, tad arī ienaidnieks saskatīs viņu. Stāvs, kas bija tuvo�jies no nometnes puses, patiesībā bija māneklis, lai piesais�tītu uzmanību, kamēr īstais slepkava bija nācis no mugur�puses.

"Vai man aiz muguras ir vēl citi?" viņ� prātoja.

Vīrietis pieplaka zemei un mēģināja izprast, kurā pusē briesmas būtu lielākas. Izdzirdējis kādu trīs reizes noskan�dinām vēr�a zvaniņu, viņ� apjuka. Drīz mākslinieks ierau�dzīja starp ratiem cilvēku siluetus. Tie pieliecās un kaut ko plēsa un rāva. Sapratis, ko tie dara, viņ� juta kuņģi saraujamies �okurā uzbrucēji izģērba līķus. Drēbju gabalus līdz ar citiem priek�metiem, kuri bija izcelti no ratiem pirms va�kara maltītes, viņi sakrāva vezumos un tad iejūdza ratos vēr�us, kazas sadzina kopā un zirgus piesēja ratu aizmugurē.

Mākslinieks ne�aubījās, ka nometnē visi ir miru�i.

Skaidrs bija vēl kaut kas. �ie cilvēki drīz gribēs noskaid�rot, kādēļ nav atgriezu�ies tie divi, kurus sūtīja aizraidīt viņu aizsaulē.

Viņ� rāpās prom no nometnes, nemitīgi pūlēdamies sa�skatīt iespējamo apdraudējumu. "Vai abi pārējie vienības lo�cekļi, kuri stāvēja sardzē ap nometni, arī izdzīvoju�i?" No�spriedis, ka atrodas pietiekami tālu no nometnes, viņ� sā�ka mest loku ap to un meklēja abu vīru sargposteņus.

Drīz viņ� pamanīja kustamies ēnas. Divi izģērba līķi tas noteikti bija viens no mākslinieka biedriem.

Uzticība cīnījās ar veselo saprātu. Līdz �im viņ� bija sa�skaitījis vismaz divdesmit tum�o stāvu. "Nav �aubu, ka viens no īpa�ās vienības locekļiem ir miris. Cik ticams ir tas, ka otrs ir izdzīvojis? Ja būtu, tad kurp viņ� devies? Ka�ravānu izglābt vairs nav cerību. Tagad man jānoskaidro, kā pieveikta karavāna, un jāziņo nākamajai karavānai, kura dosies uz pāreju pēc divām nedēļām.

Mākslinieks zināja, ka viņa biedrs nerīkosies pārdro�i. Ja viņ� ir palicis dzīvs, tad atkāpjas un slēpjas, un tie�i tā bija nospriedis rīkoties ari mākslinieks. Viņi bija apmācīti paļauties tikai uz sevi. Viņi izdzīvos un sakaus �o ienaid�nieku citudien.

Paslēpties? Kur? Visa apkārtne bija kā uz delnas, ja ne�skaita laukakmeņus un strautu. Sakāpu�i kavalēristu zirgos, marodieri pavisam viegli un ātri spēs pārmeklēt apkārtni jūdzēm tālu visos virzienos.

Ap nometni mākslinieks virzījās platā puslokā. Pieplacis zemei, viņ� devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru karavāna bi�ja ieradusies. Viņ� nezināja, vai uzbrucēji prot sekot viņam pa pēdām. Dro�ības pēc vietās, kur lopi un rati bija piemī�dīju�i zāli un uzplēsu�i augsni, viņ� soļoja atpakaļgaitā.

Sārtās debesis virs austrumu puses kalniem liecināja par drīzo saullēktu. Tad viņu varēs saskatīt ari tad, ja viņ� skries pieliecies. Jātnieki viņu bez pplēm panāks. Bija jāpa�slēpjas.

Pēk�ņi vīrietis attapa, ka nonācis netālu no uzkalna, ku�rā bija apglabāti iepriek�ējās karavānas dalībnieku kauli. Gaisma jau svīda, kad mākslinieks pieskrēja pie kaudzes, novēla da�us akmeņus, izveidoja eju starp kauliem, ielīda tajā, atlika akmeņus vietā un sakārtoja kaulus tā, lai no ār�puses nebūtu saskatāms.

Saelpojies trūdo�ās miesas smaku, viņ� izvēma biskvī�tus, ko pirmīt bija apēdis. Ar gribasspēku vien nelabums nebija apturams smirdoņa bija tik riebīga un stipra, ka organisms neklausīja prātam. Nāves apbedīts, viņ� pūlējās nedrebēt no aukstuma, ko izstaroja krū�kurvju kauli un galvaskausi, kas viņu ieskāva no visām pusēm. Vīrietis sa�springti ausījās, vai netuvojas zirgu soļi un cilvēku balsis.

Tie ieradās drīz. Lai arī �o valodu mākslinieks neprata, balsu tonis pauda steigu un dusmas. Acīmredzot marodie�ri bija atradu�i miru�us vīrus, kas mēģināja viņu nogalināt. Tagad viņi zināja, ka vismaz viens karavānas pavadonis ir palicis dzīvs, un bija apņēmu�ies to atrast.

Vairums zirgu aizaulek�oja garām, tomēr da�i uzkavē�jās. Mākslinieks apjauta, ka dzīvnieki vairās no smirdoņas un jātnieki pūlas tos apvaldīt. Kāds vīrs laikam ierosināja novelt akmeņus no uzkalna un pārmeklēt kaulus. Pārējie, �ķiet, pretīguma pārņemti, atteicās. Zirgi kļuva aizvien tra�mīgāki.

Visbeidzot vajātāji devās tālāk, pa karavānas atstātajām pēdām uz nogāzes. Mākslinieks pieņēma, ka pārējie mek�lētāji devu�ies citos virzienos.

Kaulu smaguma spiests, viņ� elpoja sekli un pūlējās at�vairīt nelabumu. Sasprindzinātie, krampju mocītie muskuļi smeldza, jo viņ� nespēja pakustēties. Mākslinieks atcerējās auklu, ar kuru uzbrucējs bija mēģinājis viņu no�ņaugt, �ā�du ieroci bija iecienīju�i tagi. Ta�u tas neizskaidroja to, kā viņi spēju�i pievārēt �etrdesmit kavalēristu, �etrdesmit vie�tējo iedzīvotāju un vismaz vienu, ja ne divus labi apmācī�tās vienības locekļus. Kaut vienam karavīram ta�u vajadzē�ja, mazākais, reizi iz�aut pirms no�ņaug�anas, vismaz vienam iedzimtajam vajadzēja iekliegties un brīdināt citus. Ta�u visi kā viens bija atradu�i nāvi klusuciezdami.

Kā tas bija iespējams?

Drebēdams mākslinieks gulēja starp kauliem un sprie�da, kā �āds uzbrukums varēja notikt. Jāpieņem, ka tagi no�vēroju�i karavānu no attāluma un tuvoju�ies ratiem pēc tumsas iestā�anās.

"Ta�u kā viņi spēja tik nedzirdami un tik īsā laika sprī�dī pievārēt tik daudzus cilvēkus? Vai vietējie bija pārgāju�i pretinieku pusē? �ie iedzimtie Britu Ostindijas kompānijā bija strādāju�i jau daudzus gadus. Kāpēc lai viņi piepe�i kļūtu par nodevējiem?"

Mākslinieks prātā pārskatīja karavānas mar�rutu. Vienudien pa ceļam viņi bija atļāvu�i kādam vienkājainam ve�u�kam piebiedroties karavānai vīrs devās pie sava dēla ģi�menes kādā kalnu ciematā. Vēlāk karavānai pievienojās izdēdējusi vecmāmuļa ar mazu meitenīti. Bērns bija vests pie ārsta, un tagad abas atgriezās mājās.

Lai arī mākslinieks cēla iebildumus, vietējie paskaidroja, ka Indijā pierasts bezpalīdzīgiem ceļiniekiem ļaut pievieno�ties karavānai jo, galu galā, kā vienkājains vecis, izģindusi vecmāmuļa un meitenīte varētu apdraudēt karavānu?

Tobrīd, apdomādams lēmumu atļaut �iem cilvēkiem do�ties līdzi, mākslinieks negribot piekrita tādai loģikai. �ie vārguļi nespētu pievārēt tik daudz vietējo iedzīvotāju un karavīru.

Tas ļāva atgriezties pie sākotnējā pieņēmuma, ka node�vēji ir vietējie, kas gāju�i karavānā.

Ta�u, izdzirdot pakavus sadrebinām zemi, vīrietis strau�ji atgriezās tagadnē. Dimdinā�ana skanēja aizvien tuvāk. Atgriezdamies uzbrucēji sarunājās vēl niknākās un neap�mierinātākās balsīs. Kā viņ� vēlējās saprast, ko viņi pārru�nā! Vai tie nolēmu�i pārtraukt meklējumus? Ko viņi grasās darīt tagad? Mākslinieks nozvērējās ja viņ� paliks dzīvs, tad iemācīsies tik daudz vietējo valodu, cik vien spēs.

Jātnieki aizrik�oja ratu virzienā. Drīz mākslinieks izdzir�dēja attālu �ķindoņu un klaboņu karavāna devās prom. Būdams piesardzīgs, viņ� tomēr nekustējās. Viņ� gulēja stin�gi pat tad, kad vairs nevarēja dzirdēt ne dzīvnieku, ne ra�tu sacelto troksni. Iespējams, marodieri ir atstāju�i kādu no�vērotāju, kur� pēta apkārtni un gaida, vai dzīvs paliku�ais neizlīdīs no paslēptuves.

Rīts iegrima klusumā. Rokas un kājas par varītēm tiecās pakustēties, tomēr mākslinieks palika guļam kā sasalis zem aukstajiem kauliem un smagajiem akmeņiem. Viņu sasnie�dza da�i saulesstari, kas bija izsprauku�ies cauri grēdai. Dienas gaitā tie pārvietojās, pienāca pēcpusdiena. Pat tad mākslinieks nekustējās. Viņ� nodarbināja prātu un sprieda par to, kā sve�ajiem izdevās uzveikt karavānu.

Gai�ie punkti sāka blāvēt, saule virzījās pa debesīm, un pēcpusdiena pārvērtās krēslā.

Tad apkārtne iegrima tumsā.

Mākslinieks jau sen bija ļāvis urīnpūslim vaļu. Mute bija tā izkaltusi, ka mēle lipa pie aukslējām.

Tomēr viņ� palika tajā kaulu kapā.

Atģidis, ka krīt miegā pat par spīti disciplinētībai un ap�ņēmībai, vīrietis sakoda apak�lūpu līdz asinīm, lai at�irg�tu, un nolēma ja tagad viņ� neriskēs izlīst no pa�a izvei�dotās alas, tad var iekrist bezsamaņā.

Lēni un nedzirdami viņ� pabīdīja akmeņus nost no kaula uzkalna. Rokas atteicās darboties. īsām, piesardzīgām kus�tībām izspraucies no masu kapa, viņ� centās ievilkt plau��ās svaigu gaisu, ta�u nekādi nejaudāja atbrīvoties no pu�vuma dvingas.

Naktī atkal spīdēja spo�s mēness. Ļoti lēnām cerībā nepiesaistīt uzmanību mākslinieks līda uz strauta pusi. Nonācis krastā, viņ� strauji iegremdēja galvu strautā, ļau�jot, lai ledainais ūdens vienā rāvienā palīdz atgūt mo�umu. Glu�i kā dzīvnieks vīrietis modri raudzījās apkārt, lai lai�kus pamanītu ienaidnieka piezag�anos. Viņ� iedzēra vienu prāvu malku. Tad otru. Pēc tam tre�o. Saltais ūdens mēlei un rīklei nāca kā pēk�ņs trieciens, un tas mundrumu tikai vairoja.

Laizdams skatienu visapkārt un meklēdams kustīgas ēnas, viņ� izņēma no kabatas atliku�os biskvītus. Kuņģis gan nebija ar maltīti mierā, ta�u viņ� piespieda sevi ēst, jo nepiecie�ams uzkrāt spēkus.

Rati bija aizvesti rietumu virzienā. Viņam pa�am nāktos doties uz dienvidaustrumiem pretī karavānai, kura nonāks �ai apvidū pēc divām nedēļām. Zemu pieliecies, vīrietis de�vās gar strauta krastu lejup pa nogāzi.

Un apstājās.

Viņu aicināja miru�ie karavīri un iedzimtie, ar kuriem viņ� vēl nesen bija ceļojis kopā. Lai kā gribējās doties prom, upuri neatlaidīgi sauca klāt. Mākslinieks nebija spējis aiz�sargāt karavānu. Tādējādi viņam atlika pienākums noskaid�rot, kāpēc tik daudzi uzvarēti.

Sakopojis sevī nelokāmu apņēmību, vīrietis pagriezās un devās atpakaļ uz līdzenumu, kur iepriek�ējā naktī bija ierī�kota nometne. Viņ� turēja rokā nazi, būdams gatavs, ka jeb�kurā brīdī viņam var uzklupt ēna. Mēness gaismā uz ze�mes baloja daudzi iegareni priek�meti. Da�i izskatījās pavisam bāli.

Tie bija izģērbti līķi. Da�us jau bija daļēji apriju�i maitasputni. Iztraucēts vilks mitējās ēst, pacēla galvu un, saju�tis, ka tuvojas bīstams cilvēks, aizlavījās prom.

Varēja pieļaut, ka viens uzbrucējs ir uzkavējies te, izlik�damies par līķi. Bet mākslinieks par to �aubījās. Grūti ie�domāties, ka tik aukstā nakti cilvēks stundām ilgi spētu no�gulēt uz zemes kails.

Bet to viņ� drīz noskaidros. Gatavs sevi aizsargāt, māk�slinieks nopētīja katru līķi to bija astoņdesmit un vēl divi viņa biedri, kuru mirstīgās atliekas viņ� atrada sargpos�teņos.

Astoņdesmit divi.

Viņ� pieņēma, ka sirotāji būs paņēmu�i līdzi divus sa�vējos, kurus viņ� nogalināja uzbrukuma laikā. Bet pat tādā gadījumā laukumā jāatrodas astoņdesmit pieciem līķiem, to vidū arī vecajam vienkājim, izģindu�ajai vecmāmuļai un meitenītei. �ie trīs nekur nebija atrodami.

Tie biju�i tagi.

Neizprotami. Kā sakropļots ve�uks, salīkusi vecmāmu�ļa un maza meitene spēju�i klusumā pievārēt tik daudz cil�vēku, tostarp zaldātus ar pieredzi karo�anā?

Virs mēness apspīdētā lauka sāka krāties nāves dvaka, un mākslinieks apskatīja miroņus, lai noteiktu bojāejas cē�loni. Ta�u vienīgi divos gadījumos tas bija nepārprotams svītras uz kakla liecināja, ka viņi no�ņaugti. Pārējiem ne�kādu acīmredzamu vainu neredzēja, izņemot to, ko bija pa�guvu�i nodarīt vilki un maitasputni.

"Ka tas iespējams? Itin kā astoņdesmit cilvēku būtu aizmigu��i un vairs nepamodu�ies."

Aizmigu�i? Māksliniekam piepe�i prātā atausa gaisma. Sakropļotais vecis, izģindusī vecmāmuļa un meitenīte bija saindēju�i ēdienu iespējams, iebēru�i kaut ko katlos ar ūdeni tējai. Viņi noteikti biju�i apmācīti, kā to paveikt ne�manāmi. Kad inde iedarbojās, viņi trīs reizes paskandināja vēr�a zvaniņu, aicinot pārējo bandu ierasties nometnē un savākt trofejas. Mākslinieks ar saviem diviem biedriem aiz�gāja, kamēr maltīti vēl gatavoja, tādēļ no sazāļo�anas iz�vairījās.

Inde.

Tie�i tā.

Mākslinieks aizzagās prom no nāves lauka. Vairākas jū�dzes viņ� saliecies skrēja uz dienvidaustrumiem un tikai tad atļāvās iztaisnoties. Bija uzlēkusi saule, un tās stari sildīja viņu tāpat kā saspringums, kas lika steigties. Ar laiku viņ� bija spiests gausināt soli, un pa ceļam apēda da�us biskvī�tus, kas vēl bija paliku�i kabatā. Drīz viņ� atkal metās skrie��us. Miegam viņ� atvēlēja tikai īsus brī�us. Viņam par kat�ru cenu ir jānonāk pie nākamās karavānas. Nedrīkst uztvert par pa�saprotamu to, ka tagi gaidīs, līdz karavāna nonāks �ajā apvidū, viņi var grozīt stratēģiju un uzbrukt agrāk.

Viņ� izspieda no sevis visus spēkus un otrajā dienā no�nāca fermā, kur par naudu iegādājās ēdienu un apmetni. Darījuma laikā viņ� piesardzīgi uzlūkoja zemnieku un viņa ģimeni, jo baidījās, ka tie arī varētu būt tagi.

Pēc tam mākslinieks steig�us devās tālāk un visu laiku uzmanīja, vai viņam neviens neseko no fermas. Ciematam viņ� tomēr naktī apmeta loku, jo pieļāva, ka arī tajā mīt tagi, un nenogurdināms devās lejup no kalna.

Septītajā dienā viņ�, pārstreipuļodams pāri tīrumam, no�nāca pie nākamās karavānas. Tobrīd viņ� vairāk līdzinājās izvārgu�ām me�onim, tādēļ patruļa viņu apstādināja, no�turēdama par vietējo.

-���� Anglis� viņ� spēja izgrūst ar pietūku�o mēli, rau�dzīdamies kavalēristos, kas vērsa pret viņu �autenes.

-��� Pareizi, mēs esam angļi. Rokas aug�ā!

-���� Nē, es esmu anglis. Iekaisu�ais kakls neļāva skaidri izrunāt vārdus.

-��� Tas ubags galīgi nevar parunāt. Pārmeklēt, vai nenēsā iero�us!

-���� Pagaidiet! Es laikam viņu pazīstu. Robert? Tas esi tu, Robert?

Mākslinieks ar pūlēm veidoja vārdus. Tu esi D�eks Gordons.

-��� Tas patie�ām ir Roberts. Mēs kopā bija apmācībā! Viņ� ir manā vienībā.

-��� Jums� uzbruks.

-���� Es nesaprotu, ko tu saki, Robert. �e, iedzer ūdeni.

-��� Jums drīz uzbruks.

Aizgūtnēm malkodams no bla�ķes, mākslinieks tenterēja gar karavānu un piepe�i pastiepa pirkstu pret to pa�u vienkājaino veci un izģindu�o vecmāmuļu ar meitenīti, kuri ie�priek� bija pievienoju�ies viņa karavānai. Karavīri tos sa�gūstīja, un pārmeklē�anā atklājās, ka vīrs nav nedz vecs, nedz vienkājains prasmīgs grims padarīja viņu vecāku, sa�vukārt saliektā kāja bija piesprādzēta zem apmetņa.

Salīkusi, izģindusī vecmāmuļa izrādījās spēkpilna pus�mū�a sieviete, un arī viņu vecāku vērta sejai uzklātais grims. Meitene patie�ām bija jauniņa, ta�u apmācīta tikpat labi kā pieaugu�ie. Zem viņas apmetņa atrada maisiņu ar indi.

Neilgu laiku atpūties, mākslinieks ķērās pie gūstekņu spīdzinā�anas. Viņ� no�ēloja, ka nākas izmantot iedzimto tulka pakalpojumus, un atkal nozvērējās iemācīties vietējās valodas. Izrādījās, ka tie�ām, trīsreiz paskandinot vēr�a zvaniņu, tagi signalizē pārējiem bandas locekļiem par dro��u ceļu uz pretinieka nometni.

Kad notiks nākamais uzbrukums?

Sagūstītie ietiepīgi klusēja, tādēļ spīdzinā�ana turpinā�jās. Beidzot meitenīte neizturēja un visu izstāstīja.

Viņ� gūstekņus no�āva.

Karavāna nonāca vietā, kur bija paredzēts tai uzbrukt. Ratus izvietoja aplī, karavīri aprūpēja dzīvniekus un paga�tavoja vakara maltīti. Visi izlikās aizmigu�i, it kā noindēti, un mākslinieks deva vēr�a zvaniņa signālu.

Kad no tumsas aizsega izzagās divdesmit tagu, māksli�nieks nobeidza piecus, un vienības biedri novāca pārējos. Viņ� pieraudzīja, lai viens paliek dzīvs, un apsolīja to ne�nogalināt, ja tags viņam iemācīs kulta piekoptos maskē�a�nās paņēmienus. Sagūstītais pārcieta neiedomājamas sāpes, tomēr beidzot izpauda visus noslēpumus par grimu, lieko bārdu, uzacu sabiezinā�anu un par to, kā nokrāsot zobus melnus, lai tos tumsā nevarētu saskatīt, un ielikt oli apa�vos, lai klibo�ana izskatītos ticama. Tags arī izstāstīja, kur viņa marodieru banda ierīkojusi nometnes.

Kad tags bija izstāstījis visu, ko zināja, mākslinieks viņu no�āva.

Mākslinieka vadībā kavalērija devās uz tagu nometnēm un iznīcināja tur visus vīrie�us, sievietes un bērnus.

Viņu paaugstināja jaunākā leitnanta pakāpē. Lielākā da�ļa virsnieku bija turīgi d�entlmeņi, kas samaksāju�i par aug�stu pakāpi armijā tādas kārtības sekas nereti bija kata�strofālas. Ta�u mākslinieks saņēma paaugstinājumu par saviem nopelniem un labo slavu.

Drīz viņu iecēla leitnanta pakāpē.

Opija kar� ar Ķīnu sniedza jaunas iespējas kāpt pa kar�jeras kāpnēm. Anglijas valdība bija apņēmusies saraust mil�joniem mārciņu, pārpludinot Ķīnu ar opiju. Turpretī Ķīnas imperators bija apņēmies nepieļaut, lai miljoniem viņa pa�valstnieku apreibinās un zaudē prātu. Tādējādi nekas cits neatlika kā uzsākt karu, kas ilga �etrus baismīgus gadus no 1839. līdz 1842. gadam, un māksliniekam nācās nogalināt aizvien vairāk cilvēku.

Opijs. Kaļķu smārds, kas vēdīja no neskaitāmajām no�liktavās sakrautajām opija briketēm, viņam uzdzina nela�bumu. Arī opija brūnā krāsa viņu ietekmēja tās dēļ vi�ņam vairs negribējās dzert kafiju. Arī tēju ne jo tie�i pret tēju apmaina opija briketes. Toties viņ� aizvien bie�āk slī�ka alkoholā.

Viņu modināja murgi skeletu un līķu tēli virpuļoja acu priek�ā, it kā viņ� atrastos opija iespaidā. Upuru sejas iz�skatījās kā magoņu pogaļas, tās pārplīsa un no tām asiņu vietā iztecēja balts �ķidrums.

No nakts �ausmām viņu spēji uzrāva skaļ� troksnis. Mākslinieks izvilka nazi no maksts, kas bija piestiprināta pie plaukstas locītavas, izrāpās no gultas un sagatavojās uz�brukumam.

Troksnis atkārtojās.

Kāds stāvēja uz ielas un sita ar dūri pa ārdurvīm.

Joprojām nejaudādams aizgaiņāt murgus par Indijā pie�dzīvotajām elles �ausmām, mākslinieks nedzirdamiem so�ļiem apgāja ap gultu, pārkāpa pāri saņurcītajiem laikrak�stiem un tuvojās istabas logam. Tas bija tik mazs, ka pat bērns nevarēja pa to ielīst. Dro�ības pēc logu sargāja arī dzelzs restes.

Mākslinieks atvilka aizkarus un ieraudzīja aiz stikla dzi�ļu tumsu. Klauvējieni pie durvīm nerimās. Viņ� atbultēja lo�gu un paraudzījās lejup uz miglā tītu vīru, kas stāvēja zem gāzes laternas.

-��� Ko tev vajag? mākslinieks uzsauca.

-�� Jūs tiekat aicināts!

Greitskotlendjardstrītā vērpās miglas plīvuri. Alkdams izbēgt aukstuma, kāds konstebls atvēra durvis zem izkārt�nes "Metropoles policija" un iegāja gaiteni, ko apgaismoja pie sienām piestiprinātas gāzes lampas. Novilcis cimdus, viņ� saberzēja plaukstas, pūlēdamies tās sasildīt.

Pie sienas kreisajā pusē, atgāzusi galvu un atbalstījusies pret sienu, sēdēja pavecāka sieviete. Viņas acis bija aizvēr�tas, bet mute vaļā. Konstebls ieskatījās cie�āk, jo nodo�māja, ka sieviņa ir mirusi, ta�u tad pamanīja, ka viņas krū�tis lēni cilājas miegā.

Uz sievietes kreisā vaiga bija redzama pabalējusi apde�guma rēta.

Ienāku�ais uzrunāja konsteblu, kas stāvēja aiz augsta galda labajā pusē: Kas tā par ve�iņu uz sola?

-��� Uzradās pirms �etrām stundām. Gribot runāt ar in�spektoru Raienu. Viņai esot ziņas par slepkavībām.

-��� Kurām? Sestdienas vai �odienas?

-��� Ne vienām, ne otrām. Par slepkavībām, kas notiku�as pirms �etrdesmit trim gadiem.

-��� Pirms �etrdesmit trim gadiem? Ha! Maķenīt par vēlu sniegt ziņas par tām.

-��� Apgalvo, ka tās ļau�ot atrisināt �īs slepkavības.

-��� Nabaga dvēselīte! Parau tik! No vecuma prāts sagrie�zies, neat�ķir mūsdienas no seniem laikiem.

-��� Es viņu izpra�ņāju, centos noskaidrot, ko viņa grib. Bet viņa tik maļ savu. Esot kauns, sacī�ot to ne vairāk kā vienu reizi un vēl nemaz īsti nezinot, vai vīrietim varot to stāstīt.

-�� Tā kā konsteblu rindās sievie�u nav, viņai nāksies gai�dīt ilgi. Diez, par ko ve�iņai tāds kauns?

No Emiliias de Kvinsijas dienasgramatas

Tā kā pūlis joprojām uzturējās tavernas priek�ā un ci�tas vietas, kur pārlaist nakti, neatradās, inspektors Raiens un konstebls Bekers ieveda mūs ar tēvu aug�stāva ista�bā. Sagumzītā sega gultā liecināja, ka istabu vēl nesen kāds apdzīvojis, iespējams, tavernas īpa�nieks, ta�u zāļu iespaidā es joprojām jutos miegaina, un nogurums guva virsroku pār pretīgumu gulēt miru�a cilvēka gultā. No spilveniem izveidojām tēvam guļvietu uz grīdas. Raiens un Bekers iekārtoja guļvietas ārpus istabas. Man izdevās aizmigt, pat zinot, ka apak�stāvā joprojām atrodas miroņi.

Es uztrūkos no skaļa trok�ņa.

Izklausījās pēc sitieniem ar dūri.

Kāds klauvēja pie tavernas durvīm.

Viena no tēva esejām saucas "Klauvējot pie vārtiem "Makbetā"". Tajā aprakstīts brīdis, kurā Makbets un vi�ņa sieva aptver, cik ievērojama un nozīmīga būs slepka�vība, kuru tie sazvērēju�ies pastrādāt. Lēdija Makbeta vē�las, lai viņai izrauj sievietības garu, bet Makbets apgalvo, ka nav no sievas dzimis. Laiks �ķiet apstājies un abu sirdspuksti tāpat. Piepe�i klauvējieni pie vārtiem tos iz�trūcina. Visuma pulss atsākas un dzī�us steidzina tos pretī liktenim.

Pamodusies no klauvējieniem pie tavernas ārdurvīm, es jutos līdzīgi. Uz īsu brīdi miegā es biju spējusi aizmirst pēdējo trīs dienu �ausmas, cietumu un nāves miegā gu�lo�os apak�stāvā. Ta�u tagad pasaule vienā mirklī atgrie�zās manā prātā, un radās �ausmino�a priek�nojauta, ka �ī nomodu murga iznākums baismīgi drīz pārņems mūs visus.

-�� Kas tur ir? es dzirdēju noprasām inspektoru Raienu, kur� steidzās lejup pa kāpnēm.

Klauvē�ana turpinājās. Dzirdēju, kā tiek atslēgtas durvis.

Aug�stāvu sasniedza neskaidra balsu murdoņa.

Pēc sarunas Raiens aizvēra ārdurvis. Es saklausīju vi�ņa nesteidzīgos soļus uz kāpnēm un man radās ie�spaids, ka viņ� neviļus kavējas nodot ziņu, kuru nule uz�klausījis.

Es atvēru durvis, pirms viņ� paguva pieklauvēt. Man pretī stāvēja inspektors un Bekers, abi neskuvu�ies un gur�dām acīm.

-��� Kas lēcies?jautāja tēvs, kas bija palicis istabā.

-�� Lords Pālmerstons vēlas, lai mēs visi nekavējoties ie�rodamies pie viņa.

Braucot cauri aizvien biezākajai miglai, kas radīja vēl lielāku nereāluma iespaidu, ik uz stūra es redzēju ne�skaidrus sargu apveidus. Karieti, kuru mums bija atsūtī�jis lords Pālmerstons, ceļā divreiz apturēja, ta�u abas rei�zes sargi, ielūkoju�ies karietē un pazinu�i inspektoru Raienu, ļāva ku�ierim turpināt ceļu.

Tumsu pamazītēm kliedēja aizvien spo�āka gaisma mums priek�ā, un mani tā nervozēja. Ik otrā ēka ielā gri�ma tumsā, ta�u mūri ap lorda Pālmerstona savrupmāju apspīdēja daudzas laternas, un arī platās trīsstāvu celtnes logos dega gaisma.

Tēvs pirmīt bija paņēmis no manis flakonu, piepildījis ar tavernā atrasto opija tinktūru un tagad iestiprinājās. At�vērās vārti, un kariete iebrauca pusloka ceļā savrupmā�jas priek�ā, kur uzturējās vairāki sargi.

Mēs izkāpām no karietes un garām sargiem iegājām milzīgi pla�ā vestibilā, kur uz marmora grīdas dejoja griestu lustras sve�u liesmu atspulgi. Uzkāpu�i pa platām kāpnēm, mēs nonācām balles zālē, kurā daudzās glāzes uz galda un spēcīgais �ampanie�a aromāts liecināja par tai vakarā rīkotu pasākumu.

Sarīkojums acīmredzot bija nesis maz prieka vismaz sprie�ot pēc bargā skatiena, kādu mums veltīja aptuveni septiņdesmit gadu vecs vīrietis ar masīvu miesasbūvi, ga�ru, kuplu, tum�i krāsotu vaigubārdu un �aurām acīm, kā cilvēkam, kas radis pavēlēt. Viņam mugurā bija vakara kārta acīmredzot pēc pasākuma viņ� vēl nebija devies pie miera.

�im vīram līdzās, izstiepies kā stīga, stāvēja vairāk ne�kā �etrdesmit gadu vecs slaida auguma vīrietis. Viņa spē�cīgie, skarbie vaibsti tikai pastiprināja iespaidu, kādu ra�dīja militārā stāja.

Kad inspektors Raiens godbijīgi noņēma cepuri, atklā�dams visu acīm rudos matus, abi uzmeta viņam nicīgu skatienu.

Es a�i nokārto�u �īs darī�anas, lords Pālmerstons paziņoja un norādīja uz augstu avī�u kaudzīti. Tās drīz nonāks ielās. Es nezinu, kā reportieri tiku�i pie ziņas par to, ka �opēcpusdien notika atentāts pret mani, bet�

-��� Jūs mēģināja nogalināt, jūsu gai�ība? Raiens pār�steigts ievaicājās.

Lorda Pālmerstona asais skatiens neatstāja �aubas par tā nozīmi: "Nepārtrauc mani!"

-��� Pilsētā jau valda panika. Ziņas par atentātu to tikai padziļinās. Tavernā nokauti astoņi cilvēki. Savā mājā no�galināts kāds ķirurgs, viņa sieva un konstebls. Pūļi uz�brūk jūrniekiem un konstebliem. Koldbātfīldsas cietuma priek�nieks nogalināts mēģinājumā atbrīvot Opija lieto�tāju.

-�� Atbrīvot? Nē! Bekers iebilda. Tas bija slepkavības mēģinājums.

-��� Kā jūs sauc? noprasīja lords Pālmerstons.

-��� Konstebls Bekers, jūsu gai�ība.

-���� Vairs ne. Jūs tiekat atbrīvots no savām pilnvarām. Jūsu mētelis ir vienās lupatās. Kādēļ uz tā ir asinis?

-��� Koldbātfīldsas cietumā es mēģināju aizkavēt iebru�cēju, kur� grasījās nogalināt misteru de Kvinsiju,jūsu gai��ība.

-��� Pareizāk sakot, aizkavējāt atbrīvot. Lords Pālmer�stons pievērsās inspektoram. Raien, arī jums pilnvaras tiek atņemtas. Nav pagāju�as ij divdesmit �etras stundas, kop� es jūs brīdināju, kas notiks, ja nespēsiet iegro�ot �o krīzi. Bet, neklausīdams mani, jūs ļāvāties Opija lietotāja ietekmei.

Ar katru reizi, kad atskanēja �ī nievājo�ā palama, es jutu, ka tēvs man blakus aizvien vairāk saspringst.

-�� Pavēlot jums arestēt Opija lietotāju, mani vadīja no�doms nomierināt tautu un likt tai noprast, ka mēs esam noteicēji pār situāciju. Lords Pālmerstons runāja tik ne�vērīgi, it kā tēva tuvumā nebūtu. Ievietojot aiz restēm loģisko aizdomās turamo, mēs ieguvām laiku noskaidrot īsto slepkavu un vienlaikus nomierināt pilsoņus. Ta�u nu es uzskatu, ka Opija lietotājs patiesībā ir atbildīgs.

-��� Aplam! es izsaucos.

-�� Pulkvedi Bruklain, pastāstiet par saviem atklājumiem!

Garais vīrietis ar militāro stāju piegāja pie galda, kur

atradās vairāki dokumenti.

-��� Opija lietotājs nevar pierādīt, kur atradies un ko da�rījis sestdienas vakarā, kad notika slepkavības. Kā argu�mentu viņ� izvirza to, ka vecums un vājums padara vi�ņu nespējīgu pievārēt tik daudz cilvēku. Tas, ka meita viņam palīdzējusi, nav ticams. Manā virzienā raidītie pulkve�a nicīgie izteikumi mani aizskāra. Ta�u tas ne�nozīmē, ka viņam nevarēja būt palīgi. Līdzzinātājs, kur� centās viņu izglābt no cietuma, pierāda, ka Opija lietotājs nestrādā viens.

-��� Nē, Bekers neatlaidīgi skaidroja, tas vīrs centās nogalināt misteru de Kvinsiju, nevis viņu izglābt.

-�� Ja jūs turpināsiet strīdēties, es pavēlē�u jūs izraidīt un varbūt pat apcietināt, brīdināja lords Pālmerstons. Pulk�vedi Bruklain, turpiniet.

-��� Pēc Opija lietotāja aresta es veicu rūpīgu izmeklē�a�nu. �eit savāktie pierādījumi apliecina viņa nodomu iz�raisīt dumpi, kas salīdzināms ar Revolūcijas gada notiku�miem pirms se�iem gadiem. Jau kop� zēna gadiem viņ� izrādījis nicinājumu pret pastāvo�o varu. Viņ� aizbēga no skolas Man�estrā un apmetās Londonā viszemāko slāņu vidū, mitinājās uz ielas kopā ar prostitūtām. Iestājies Oks�fordas universitātē, viņ� gandrīz nemaz neiesaistījās izglī�tības aktivitātēs. Patiesībā pirms gala eksāmeniem �is vīrs pameta universitāti, acīmredzot apjautis, ka pārāk lielās prasības grieķu valodas kursā neļaus viņam pabeigt augstskolu.

-���� Nav tiesa! Eksāmens bija pārāk vienkār�s, un to va�dīja angliski, nevis grieķiski! tēvs izlaboja. Es aizgāju, jo tas mani aizvainoja.

Pulkvedis Bruklains turpināja tēlot, ka neredz tēvu. Izlikdamies par studentu Oksfordā, Opija lietotājs īstenī�bā lielāko daļu studiju laika pavadīja Londonā radikāļu sabiedrībā. Viņu aizrāva ateisms.

-�� Ateisms? tēvs sa�utis pārjautāja.

Bruklains pagriezās pret tēvu, it kā pirmo reizi viņu pa�manīdams. Vai jūs noliedzat pazī�anos ar bēdīgi slave�no ateisti Rei�elu Lī?

-��� Viņa viesojās manas mātes namā.

-��� Cln tas daudz pasaka par jūsu mājas vides �aubīgo dabu, atzīmēja Bruklains.

-��� Manu māti, lūdzu, lieciet mierā.

-���� Laikā, kad tēlojāt studentu Oksfordā, jūs stājāties sa�karos ar Rei�elu Lī tās skandalozās tiesas laikā, kad vi�ņa apsūdzēja divus Oksfordas studentus viņas nolaupī��anā un nodomā izvarot. Abu jauno vīrie�u liecībā teikts, ka sieviete labprātīgi gājusi pie viņiem ar nodomu pamest savu vīru un dzīvot ar tiem trijatā. Tiesa noslēdzās ar pār�steidzo�u paziņojumu. Sievietei tika lūgts sniegt liecību, apzvērot pie Bībeles, bet viņa atteicās, jo neticot Dievam. Tiesas prāva Lika nekavējoties pārtraukta un studenti at�taisnoti. Un ar �ādiem bīstamiem ļautiņiem jums labpati�kas biedroties. Jūsu saistība ar dzejniekiem Vērdsvertu un Kolrid�u rada vēl lielākas aizdomas. Jūs sekojāt viņiem uz Ezeru novadu, labi pazīstamu kā radikāļu pulcē�anās vietu. Tur Kolrid�s izdeva sabiedrību graujo�u avī�eli, kurā jūs gan ieguldījāt līdzekļus, gan ievietojāt musino�us rak�stus. Jūs palīdzējāt Vērdsvertam publicēt pamfletu, kur� saturēja apmelojo�u uzbrukumu parlamentam. Vērdsver-

Li rakstītais graujo�ais zemnieku, slaucēju un citu prasto lau�u slavinājums atstāja uz jums tādu iespaidu, ka jūs izrādījāt sauu nicinājumu pret sabiedrības struktūru, no�laizdamies zemāk par sauu stāvokli un apprecēdams slau�cēju.

-����� Mana mīļā nelaiķa sieva nebija slaucēja. Tēva se�jas vaibsti nocietinājās.

-����� Sauciet viņu, kā vēlaties, bet viņas tēvs bija viseks�tremālākais radikālis Ezeru novadā un pastāvīgi aicinā�ja gāzt mui�niecību. Bruklaina apsūdzību straume ne�rima. Jūs bie�i esat bijis meklēto personu sarakstā. Jūs nereti esat pieņēmis sve�us vārdus un slēpies daudzās ad�resēs, un lāgiem jums biju�as vienlaikus pat se�as māj�vietas.

-��� Parādu dēļ es mainīju vārdu un bie�i pārcēlos, lai iz�vairītos no parādu piedzinējiem.

-����� Vai arī vairījāties no Iek�lietu ministrijas aģentiem, ku�ri tika norīkoti uzraudzīt jūsu dumpīgās aktivitātes? Bruklains bargi jautāja. Jūs iesniedzāt tracino�eis ese�jas gan konservatīvajiem, gan liberālajiem �urnāliem, ve�dinādams abas puses ieņemt visradikālākās pozīcijas.

-���� Lai nomaksātu rēķinus, es piekritu strādāt visiem, kam mani pakalpojumi bija nepiecie�ami. Redaktori mu�dināja mani būt reakcionāram.

-������ Kādā gadījumā jūsu gānī�anās veicināja divu �ur�nālu redaktoru strīdu ar letālu iznākumu. Duelī vienam redaktoram trāpīja nāvējo�a lode. Jūs, bez �aubām, cerē�jāt, ka bojā ies abi un tam sekojo�ais vispārējais sa�utums izraisīs jaunu vardarbības vilni.

-��� Jūs sagrozāt faktus.

-��� Faktus sagroza jūsu prāts. Jūs aizstāvējāt pārmērīgu opija tinktūras lieto�anu.

-��� Es aprakstīju savu pieredzi ka brīdinājumu citiem.

-��� Jūs arīdzan nodevāties narkotikai ar nosaukumu "Bums"!

-���� "Bums"? lords Pālmerstons pārvaicāja.

-����� To dēvē arī par ha�i�u, jūsu gai�ība. Krusta karu lai�kā fanātiskie musulmaņi to smēķēja pirms slepkavīga�jiem uzbrukumiem angļu karaspēkam, jūsu gai�ība.

-��� Jums nav taisnība! Ha�i�s rosina apetīti, nevis var�darbību!tēvs uzstāja.

-���� Vardarbību. Jā, vairākās esejās jūs slavinājāt ekstre�mālu vardarbību, pau�ot savu apsēstību ar D�onu Viļjamsu un agrākajām Relklifas lielceļa slepkavībām. Jūs no�saucāt Viljamsu par ģēniju.

-��� Es mēģināju pajokot.

-����� Noslepkavotajiem gan smiekli nenāca. Caur narko�tikām, vardarbību un radikāliem uzskatiem jūs neatlai�dīgi propagandējāt aristokrātijas gā�anu. Tagad jūsu ap�sēstība ar vardarbību iedro�inājusi jūsu līdzdalībniekus rekonstruēt senās Retklifas lielceļa slepkavības, lai desta�bilizētu Londonu. Man ir pierādījumi, jūsu gai�ība. Bruklains pacēla vienu priek�metu, kas atradās doku�mentu vidū uz galda. Biju�ā inspektora Raiena viens no retajiem noderīgajiem darbiem bija lūgums avīzes māksliniekam uzskicēt Koldbātfildsas cietumā miru�ā vī�ra seju. �is vīrs iekļuva cietumā, uzdevies par ziņnesi no jums, jūsu gai�ība.

-��� No manis? Bet es nevienu neesmu sūtījis uz cietumu, lords Pālmerstons apjucis attrauca.

-���� Viņam līdzi aploksnē ar jūsu zīmogu bija vēstule.

-��� Neiespējami.

-����� Tas neap�aubāmi bija viltojums. Ziņa vēstulē izrādī�jās nesvarīga, tikai viltīgs gājiens, ļaujot iekļūt teritorijā.

/c būs zīmējums, jūsu gai�ība. Da�i nāves radītie izķēmoJumi ir notu�ēti. Vai jūs �o cilvēku pazīstat?

Pālmerstons pienesa zīmējumu tuvāk sve�turim uz gal�da. Viņ� nav strādājis pie manis. Es �o vīru nekad mū�zā neesmu redzējis.

-��� Lai arī viņ� nav strādājis pie jums, jūs patiesībā esat viņu redzējis, jūsu gai�ība.

-��� Es ne�

-��� Tiesa gan, vienīgi uz acumirkli, iekams es jūs nogrūdu uz karietes grīdas. �is cilvēks mēģināja jūs �odien no�slepkavot.

-��� Tie�ām?

-��� Cilvēks, kur� mēģināja jūs nogalināt, ir tas pats, kur� raudzīja izglābt Opija lietotāju no cietuma. Man ir lielas aizdomas, ka tas nav vienīgais Opija lietotāja līdzbiedrs. Arjūsu gai�ības atļauju, es uzskatu, ka būtu tālredzīgi vis�maz nogādāt Opija lietotāju atpakaļ cietumā un tad stin�gri nopratināt.

Mani pārņēma tādas dusmas, kas es nesavaldījos un pacēlu balsi, tēvu aizstāvēdama: Stingri nopratināt? Jūs ta�u nerunājat nopietni. Spīdzināt vecu vīru?

-���� Neviens nerunāja par spīdzinā�anu. Britu varas ie�stādes nespīdzina cietumniekus.

-���� Tad, iespējams, ar spīdzinā�anu nodarbojas britu ar�mija, pulkvedi.

Bruklains man uzmeta spīvāko skatienu, kādu vien esmu saņēmusi. Es nesaprotu, kādēļ �ī sieviete te ir ie�laista. Viņa nekalpo mūsu mērķiem un ar savu skanda�lozo apģērbu izrāda necieņu, kādu viņa un viņas tēvs jūt pret sabiedrības standartiem. �is tērps ne tikai nekautrīgi atsedz valkātājas kājas, bet arī nosaukts par godu bēdīgi slavenai aktīvistei, kura sludina sabiedrības grau�anu, pieprasot sievietēm balsstiesības.

-�� Nekautrīgi? tēvs nikni atkārtoja. Vispirms jūs ap�vainojat manu māti.

-��� Es tikai nosaucu faktus.

-��� Pēc tam jūs apvainojat manu miru�o sievu.

-��� Musinātāja meitu.

-���� Tagad jūs apvainojat manu meitu.

-��� Nemēģiniet mūs novirzīt no mērķa.

-��� Ar to jūs domājat veca vīra spīdzinā�anu? es ie�bildu.

-����� Veca? Bruklains nosprauslāja. Jūsu gai�ība, Opija lietotājs attaisnojas ar saviem gadiem, lai novērstu no sevis iespējamās aizdomas un ievestu apkārtējos maldi�nā�anā. Pēdējo da�u dienu laikā viņ� ir pierādījis, ka ir izveicīgāks nekā daudzi divdesmit gadu jaunāki vīri.

-��� Man gribas dzert, paziņoja tēvs.

-��� Ko?

Tēvs piegāja pie stūra galda un paņēma vienu no pus�tuk�ajām �ampanie�a glāzēm.

Tā saturu viņ� izdzēra vienā paņēmienā.

Mani pavadoņi Raiens un Bekers bija pieradu�i pie �ā�das izturē�anās, turpretim lords Pālmerstons un pulkve�dis Bruklains pārsteigumā iepleta mutes.

Arī otru pustuk�o �ampanie�a glāzi tēvs momentāni iz�dzēra. Un tad sāka ar acīm meklēt tre�o.

-��� Redzēsim, cik bezkaunīgs būsiet Koldbātfīldsas cie�tumā, izpauzdams savu līdzzinātāju vārdus, brīdināja Bruklains.

-���� Jūsu gai�ība� Tēvs pagriezās pret Pālmerstonu. Cilvēks, kuru jūs meklējat, ir britu karavīrs, kas pava�dījis krietni ilgu laiku Austrumos. Viņ� ir apguvis tā reģi�ona valodas pietiekami labi, lai spētu izrikot malajieti. Viņ� tur ir kļuvis par maskē�anās speciālistu. Viņam ir lie�la pieredze nogalinā�anā.

-��� Opija tinktūras izraisītas fantāzijas, jūsu gai�ība. Bri�tu kareivji nenogalina angļu civiliedzīvotājus, Bruklains iebilda.

-���� Vai liekat manīt, ka viņi nogalina tikai Austrumu ci�viliedzīvotājus? tēvs vaicāja.

-��� Neesiet tik nekaunīgs.

-���� Nesenais slaktiņ� būtu pa spēkam vienīgi cilvēkam ar pla�u pieredzi kaujas apstākļos, skaidroja tēvs. Tā�dam, kur� ir apmācīts un darījis to neskaitāmas reizes.

-���� Kaut kas nedzirdēts! Britu kareivji nav ārprātīgie! lords Pālmerstons pretojās. Ja mēs turam aizdomās bri�tu armijniekus, kur tam pienāks gals? �āds apraksts va�rētu atbilst pat pulkvedim Bruklainam.

-��� Nudien, varētu. Tēvs cie�i uzlūkoja Bruklainu. Vai jūs dienējāt Indijā, pulkve�a kungs?

-���� Tas ir kārtējais Opija lietotāja mēģinājums graut sa�biedrību, jūsu gai�ība. Ar savu līdzzinātāju palīdzību viņ� vispirms iegalvo cilvēkiem, ka slepkava ir jūrnieks, un tādēļ daudziem jūrniekiem uzbrūk un darbs dokos ap�stājas. Pēc tam viņ� pārliecina pūli, ka slepkava ir konstebls, un tādēļ tiek uzbrukts vairākiem policistiem un uz�ticība likuma nodro�inā�anai tiek grauta. Tagad viņ� mēģina mest aizdomu ēnu pār armiju. Kad apsūdzību vir�kne apsīks, vairs neviens nebūs brīvs no aizdomām. Vēl viņ� apgalvos, jūsu gai�ība, ka slepkava esat jūs. Bruk�lains pagriezās pret mums. Biju�ais konstebl Beker!

Viņ� uzsvēra vārdu "biju�ais".

-��� Jā? Bekers drūmi uzlūkoja runātāju.

-������������ Lai arī jūs atļaujaties staigāt bez uniformas, es ceru, ka esat pietiekami profesionāls un nēsājat līdzi rokudzel�us.

-���� Tie man ir mēteļa kabatā.

-��� Uzlieciet tos Opija lietotājam.

-��� Kā, lūdzu?

-���� Uzrunājiet mani par pulkve�a kungu. Nolādēts, uz�lieciet Opija lietotājam rokudzel�us! Tā kā Bekers vilci�nājās, Bruklains pajautāja: Varbūt arī jūs gribat izbau�dīt naktsmītni Koldbātfīldsas cietumā? Tur jums būtu iespēja pavadīt laiku kopā ar pa�a arestētajiem vīriem.

-���� Dariet, kā viņ� liek, iejaucās tēvs. Patlaban citas izejas nav.

-���� Pārmaiņas pēc Opija lietotājs bilst kādu prātīgu vār�du, piezīmēja Bruklains.

Kad tēvs pacēla rokas sev priek�ā un ļāva Bekeram uz�likt va�as, man aizrāvās elpa.

-���� Atdodiet man atslēgu! Bruklains pavēlēja un pa�stiepa roku.

-����� Visas konsteblu atslēgas der visiem rokudzel�iem, Bekers sacīja. Ta�u, ja esat tā ieņēmies dabūt manas, te tā ir. Un Bekers pasniedza atslēgu.

Bruklains tik nepacietīgi steidzās klāt tēvam, ka atstū�ma no ceļa Raienu, un inspektors uzgrūdās man virsū.

-��� Ārkārtīgi atvainojos, mis de Kvinsija, viņ� bilda, sle�pus iespie�ot man saujā kādu priek�metu.

Es attapu, ka tā ir rokudzel�u atslēga. Tā der visiem rokudzel�iem, arī tiem, kurus uzlika Bekers.

Pulkvedis vilka tēvu uz durvju pusi.

Piespiedusi sevi izplūst asarās, es paspraucos garām Bruklainam, apķēros tēvam un pūlējos histēriski elsot.

-���� Viss nokārtosies uz labu, Emilija.

-��� Mēs velti �ķie�am laiku. Bruklains stūma tēvu uz durvju pusi.

-��� Es lūg�u Dievu par tevi, tēvs. Tanī brīdī es ieslidi�nāju viņa mēteļa kabatā rokudzel�u atslēgu.

-���� Jūsu gai�ība, Bruklains uzrunāja Pālmerstonu, vilkdams tēvu ārā no svinību zāles, jums būtu bīstami rīt doties uz darbu. Es ieteiktu pagaidām visas darī�anas kārtot �eit, mājās.

Nākamie brī�i man aizritēja kā miglā, kamēr lorda Pālmerstona sargi skubināja Bekeru, Raienu un mani doties lejā pa marmora kāpnēm. Sekodami tēvam un Bruklainam, mēs izgājām cauri vestibilam, pa ārdurvīm nonā�cām lampu izgaismotajā miglā un tur vērojām, kā viņi iekāpj karietē, kura bija atvedusi mūs uz savrupmāju.

Tēvs izliecās pa logu un uzsauca: Tu zini, kur es bū��u, Emilija.

-��� Jā, cietumā, Bruklains atņirdza.

-���� Tur, kur es klausījos mūziku.

-���� Caur un caur jucis.

-��� Paturi prātā, Emilija! Tur, kur es klausījos mūziku!

Bruklains ievilka tēvu karietē. Viņiem līdzi iekāpa

sargs un aizcirta durvis. Blakus ku�ierim uz bukas apsē�dās otrs sargs.

Vārti atvērās, un kariete drīz vien izgaisa miglā.

-��� Lūdzu, piebrauciet citu karieti, Raiens pavēlēja su�lainim livrejā.

-��� Nav atļauts.

-��� Es nesaprotu.

-��� Pulkvedis Bruklains īpa�i uzsvēra, ka jūs varat do�ties prom kājām.

Lorda Pālmerstona savrupmājas apgaismojums pamazām izdzisa, un kariete kratījās pa bruģakmeņiem pāri tumsā neredzamajam I'ikadili laukumam. Lampa, kas dega blakus ku�iera vietai, meta blāvu gaismu cauri atverei karietes priek�ā un ļāva pasa�ieriem saskatīt seju neskaidrās aprises.

Pulkvedis Bruklains sēdēja iepretim de Kvinsijam. Dro��ības aģents sēdēja viņam blakus.

Rokudzel�i sāpīgi spieda de Kvinsija plaukstu locītavas.

-��� Indijā es sastapu jūsu dēlu Polu, negaidot ierunājās Bruklains.

-��� Patiesi?

-��� Tas notika �etrdesmit sestā gada februārī. Pēc Sobraonas kaujas pirmajā Angļu-sikhu karā.

-��� Indija ir milzīga valsts. Cik pārsteidzo�a ir tāda satik��anās!

-��� Jā, apbrīnojama sagadī�anās. Jūsu dēls stāstīja, ka ie�stājies armijā astoņpadsmit gadu vecumā.

-��� Tas ir tiesa.

-��� Man radās iespaids, ka viņ� ilgojies tikt prom no mā�jām. Lai nokļūtu pēc iespējas tālāk no sava tēva.

De Kvinsijs neizrādīja, cik sāpīgs viņa jūtām bijis �is dzēliens. Tie mani bērni, kas izauga lieli, ir aizklīdu�i pasaulē.

-���� Tagad padomādams es atceros, ka otrs jūsu dēls arī iestājās armijā un nonāca līdz pat Ķīnai.

-��� Arī tas ir tiesa.

-��� Viņ� tur nomira no drud�a.

-��� Nevēlos, lai man to atgādina.

-Ja jūsu dēls tā nealktu tik ļoti attālināties no jums, var�būt viņ� vēl būtu dzīvs.

-��� Jūs nemitīgi iesaistāt sarunā manu ģimeni.

Ritenis trāpīja grambā, un kariete sazvalstījās, sa�ūpojot pasa�ierus.

Rokudzel�i iegrauzās dziļāk de Kvinsija roku ādā.

-���� Ievilkdams jūs karietē, es kaut ko sataustīju jūsu mē�teļa kabatā, sacīja Bruklains.

-��� Tur nekā nav. De Kvinsijs glu�i vai fiziski sajuta at�slēgu, kuru viņam kabatā bija ielikusi Emilija. Sirds satrau�kumā sa�ņaudzās.

-���� Tomēr ir gan. Es kaut ko sataustīju. Bruklains pa�stiepās pēc sava gūstekņa mēteļa. Jūs ta�u nedomājat, ka spēsiet ienest cietumā kaut ko neatļautu.

De Kvinsijs aizturēja elpu, pūlēdamies neizrādīt satrau�kumu.

-��� Un paskat tik! Bruklains uzvaro�i paziņoja.

Viņ� izrāva de Kvinsijam no kabatas flakonu, sakratīja un ieklausījās, kā saskalojas �ķidrums. Vai tās būtu kle�pus zāles? Vai arī mazliet brendija, kas līdzētu atvairīt nakts dzestrumu? Pārbaudīsim.

Bruklains atskrūvēja korķīti, paostīja un saviebās. Vai jābrīnās, ka tā ir opija tinktūra?

Pulkvedis atbultēja loga aizvirtni un izmeta flakonu uz ielas. Pat sajaukts ar spirtu, tas derdzīgi smird.

�ķindēdams pa bruģakmeņiem, flakons aizvēlās tumsā.

-��� Tur tam draņķim vieta. Notekā.

-��� Vai jums, pulkvedi, opija aromāts ir pazīstams?

-��� Kaļķi, ko lieto tā apstrādei, pēc smar�as atgadina man nedzēstos kaļķus, ko uzber līķiem masu apbedījumos. Ar �o nāves dvaku, ar kaļķa dvingu es sastapos teju ik dienas tais daudzos gados, kurus pavadīju Indijā. Tur es nonācu astoņpadsmit gadu vecumā. Tāpat kā jūsu dēls, kur� aiz�bēga no jums uz Indiju.

-��� Iespējams, jūs bēgāt pats no sava tēva.

-��� Ja cerat, ka es uzķer�os, tad velti! Bruklains atcirta.

Manam tēvam nav nekādas nozīmes. Par viņu es neko

nezinu. Mana māte dzīvoja kopā ar izdienēju�u zaldātu. Vi�ņu par armiju nedzirdēju gau�amies, tālab pēc viņa bojāe�jas nelaimes gadījumā es nolēmu izmēģināt patēva profesi�ju. Mani apmācīja ser�ants, kur� izskaidroja situāciju ar Britu Ostindijas kompāniju un opija tirdzniecību. Ser�ants solīja, ka salauzīs visus kauliņus un tad nogalinās ikvienu, kuru pieķers lietojam opiju. Viņ� sauca opiju par velnu.

-��� Viņam bija taisnība.

-����� Lasot jūsu "Angļu opija lietotāja grēksūdzi", tads priek�stats vis nerodas. Jūs slavināt �o narkotiku par apzi�ņas papla�inā�anu. Jūs apgalvojat, ka, piemēram, mūzika opija iespaidā kļūstot spraigāka un cilvēks varot saskatīt to, ko dzird.

-��� Jā. Bet es grāmatā skaidri un gai�i pasaku, ka ar kat�ru lieto�anas reizi iespaids pavājinās. Lai sasniegtu to pa�u iespaidu, nepiecie�ams uzņemt aizvien vairāk. Drīz nākas lietot milzīgas devas. Mēģinājumi samazināt daudzumu iz�raisa necie�amas sāpes; tad �ķiet, ka tavā kuņģī no iek�pu�ses ārdās �urkas.

-��� To jums vajadzēja uzsvērt savā "Grēksūdzē", Bruklains norādīja.

-��� Domāju, ka esmu to uzsvēris.

-���� Manam ser�antam armijā bija jūsu grāmata. Viņ� lika visiem jauniesauktajiem to izlasīt, lai mēs labāk izprastu �o velna izgudrojumu. Patiesībā viņ� pat pavēlēja man lasīt jū�su nekrietno grēksūdzi tiem karavīriem, kuri neprata la�sīt. To man nācās darīt tik bie�i, ka �o pretīgo tekstu zinā�ju no galvas. Ta�u ser�ants rīkojās aplam, pavēlēdams mums to lasīt. Jūsu grāmata nevis brīdina par opija postu, bet gan pamudina to lietot.

-��� Tāds nebija mans nodoms.

-��� Cik cilvēku, jūsuprāt, opijs ir paverdzinājis tās grāmat.is dēļ? Cik cilvēku jūs esat ieslodzījis ellē?

-��� Tikpat labi es varu uzdot pretēju jautājumu. Cik cilvē�ku uzklausīja manu padomu un netuvojās �īm zālītēm, tik�līdz izprata �o viltus pievilcību? Ne uz vienu, ne uz otru jautājumu nav skaidras atbildes.

-��� Indijā un Ķīnā visas kaujas, kurās es piedalījos, bija iz�raisījis opijs, un arī visus cilvēkus es nogalināju �īs vielas dēļ. Gadsimtu gaitā simtiem tūksto�u cilvēku ir gāju�i bojā konfliktos, kura cēlonis bija opijs. Tas samaitājis miljoniem ļau�u Ķīnā. Un cik opija vergu ir pa�ā Anglijā?

-��� Arī �o skaitli noteikt nav iespējams.

-���� Ta�u, tā kā opija tinktūra ir pieejama uz katra stūra un katrā mājā, tā kā gandrīz katram bērnam tas ir dots pret klepu vai pat pret raudām, simtiem tūksto�u, pat miljoniem cilvēku, pa�iem to neapzinoties, varētu būt nepiecie�amība pēc opija. Vai piekrītat?

-��� Loģika tā liek spriest, jā.

-��� Ģībsto�as sievietes, kas reti iziet no mājas un vada die�nas, sēdēdamas aiz aizvērtiem aizkariem, un ēnainās vies�istabas iekārto ar spirālveida rakstiem� vai viņas ne�ķiet iegrimu�as �o zālī�u zaņķī? Strādnieki, tirgotāji, baņķieri, parlamenta locekļi, ikviena sabiedrības slāņa locekļi� arī tie noteikti ir opija varā?

-��� �āds arguments varētu būt ticams.

-Jūsu veicinātā varā.

-��� Nē.

-��� Riebums pret jūsu opija lieto�anas grēksūdzi mani pa�mudināja izlasīt jūsu pārējos atbaido�os darbus.

-��� Esat paveicis iespaidīgu darbu. Da�i redaktori sūdzas, ka man pa�am vajadzētu izlasīt esejas, kuras es iesniedzu.

-��� Jums viss ir joks. Neapmierinoties ar opija lieto�anas popularizē�anu, jūs slavināt Retklifas lielceļa slepkavu D�o�nu Viljamsu. "Visas pārējās slepkavības nobāl �ī tum�sārtā nodarījuma priek�ā," jūs rakstāt. Jūs nosaucat Viljamsu par mākslinieku.

-Jā.

-��� Retklifas lielceļa slepkavības bija "di�ākās, kādas vien pastrādātas", jūs apgalvojat.

-��� Tie patiesi ir mani vārdi.

-���� "Visizcilākās �ai gadsimtā".

-��� Jūs esat tūpīgi pētījis.

-���� Ļoti.

-���� Prātā gribot negribot rodas vārds "apsēstība".

-��� Opija lieto�ana, nogalinā�ana un nāve� par to nav pie�ļaujams ņirgāties. Koldbātfīldsas cietumā es jums �o patie�sību ieskaidro�u.

Brīdī, kad karietes ritenis trāpīja kārtējā ceļa grambā, Bruklains sasvērās uz priek�u.

De Kvinsijs jau bija lūdzis Dievu, kaut tas atkārtotos. Viņ� bija asinājis refleksus ar apziņu, ka �ī varētu būt viņa vienīgā izdevība. Rūpīgi apdomājis, viņ� paredzēja visu, kas būs jādara.

Mirklī, kad trieciens sakratīja Bruklainu un viņa pado�to, de Kvinsijs metās uz durvju pusi.

Kad ritenis izcēlās no grambas, Bruklains atsitās ar mu�guru pret sēdekļa atzveltni. Pārāk vēlu viņ� tvēra pēc de Kvinsija Opija lietotājs jau bija izsprucis pa durvīm un no�zudis tumsā.

Izlēkdams no brauco�ajiem ratiem, viņ� zaudēja līdzsva�ru, gandrīz izstiepās uz ielas visā garumā un viegli nobrā�za seju pret bruģakmeņiem, ta�u viņam izdevās uztrausties slāvus. Viņ� iztaisnojās un, panikas pārņemts, pagaisa mig�las vērpetēs labajā pusē.

Bruklains izgrūda kliedzienu.

Uz ielas seguma nodimdēja trīs pāri zābaku Bruklains un abi sargi sekoja de Kvinsijam, kur� pie sevis sprieda: "Kamēr vien viņi saceļ tādu troksni, mana pārvieto�anās nebūs saklausāma."

Pulkvedis �ķita lasām de Kvinsija domas un skaļi pavē�lēja visiem sastingt.

Opija lietotājam aiz muguras nakts iegrima klusumā, un viņa apavu dipoņa atbalsojās ielās.

-��� Turp! vajātājs iesaucās.

De Kvinsijs skrēja vēl ātrāk. Slaidie vīrie�i spēra garus soļus, tātad drīzumā pievārēs atstatumu. Par spīti vecu�mam, bailes dzina viņu uz priek�u, un arī paradums no�staigāt tūksto�iem jūd�u gadā palīdzēja. Vienīgā cerība bi�ja aizskriet pa Pikadili ielu uz lorda Pālmerstona savrupmājas pusi.

Tai iepretim pletās Grīnparks. Ja viņ� tur nonāktu, zāle apslāpētu apavu sacelto troksni.

Negaidot priek�ā no miglas iznira laternas stabs. Sirdij pērkonīgi sitot, de Kvinsijs metās sāņus, tomēr ar plecu uz�triecās stabam. Vecais vīrs nodrebēja pie visām miesām un ievaidējās. Viņu atkal apņēma tumsa.

-���� Es viņu dzirdu! Vairs nav tālu! Tur, priek�ā! Bruk�lains sauca.

De Kvinsijs pielika soli. Plau�as dega. Plecs sāpīgi pul�sēja. Aizvien lielāka piepūle sasprindzināja kājas.

Parādījās vēl viens laternas stabs, kuru viņam izdevās apiet, ta�u piepe�i viņu paklupināja izvirzījies bruģakmens. Viņ� nostenēdams pakrita, ta�u bailes ņēma virsroku pār sāpēm vīrietis uztrausās stāvus un metās uz priek�u dzi�ļāk miglā.

-��� Viņ� ir tuvu! Bruklains nokliedza.

Pēk�ņi skaņas uz ielas kļuva citādas. Iepriek� atbalsis nā�ca no abām pusēm, jo ēkas rindojās gan pa labi, gan pa krei�si. Ta�u nu atbalss atlidoja tikai no labās puses.

"Tātad parks ple�as man kreisajā pusē," de Kvinsijs se�cināja. "Bet� ja nu panika izkropļo dzirdi? Ja es maldos, tad uzskrie�u virsū nama sienai."

-��� Es redzu kustīgu ēnu! sauca Bruklains.

Uz aklu ticību de Kvinsijam dzīvē bija reti jāpaļaujas. Viņ� metās pa kreisi, izstiepa roku un sataustīja parka �o�gu mietus ar smailajiem galiem. Traukdamies gar �ogu, viņ� dzirdēja, kā viens no vajātājiem spēcīgi ietriecas �ogā un izlamājas.

Skriedams de Kvinsijs vilka roku gar �ogu, sāpīgi atdau�zīdams plaukstu gar mietiem. "Kur paliku�i vārti? Vai es�mu paskrējis tiem garām?"

Smagie vajātāju soļi aizvien tuvojās.

De Kvinsijam beidzot izdevās sataustīt vārtus. Drud�ai�nām kustībām pacēlis metāla aizkritni, viņ� pagrūda vārti�ņus un ieskrēja tumsā grimsto�ajā parkā. Tajā pa�ā mirklī viņ� juta, ka viņam kāds pieskaras pie pleca, ta�u nepagūst satvert.

Tagad viņ� kustējās gandrīz nedzirdami nogriezās pa labi un nokāpa no celiņa akmens plātnēm mīkstajā zālē.

Arī soļu troksnis aiz muguras apklusa Bruklains kopā ar biedriem bija nonāku�i parkā. Pilnīgs klusums tomēr ne�iestājās. Zāle nenoslāpēja skaņas pavisam. Lāgiem zem de Kvinsija apavu zolēm ie�abējās kritu�ās lapas.

-��� Tur! skaļi uzsauca Bruklains.

De Kvinsijam nācās palēnināt gaitu, lai pārvietotos pēc iespējas klusāk. Vēsajā naktī plau�as dega kā ugu�ni, bet nebija pieļaujams elpot pilnu krūti, lai remdētu karstumu, jo spalgā sēk�ana varētu nodot viņa atra�a�nās vietu.

Viņ� dzirdēja, ka viens no vīriem uztriecas kaut kam virsū.

-��� Uzmanieties no kokiem! Bruklains brīdināja.

De Kvinsijs gausināja soli vēl vairāk. Kad viņi izbrauca no lorda Pālmerstona savrupmājas gai�ās apkaimes, iela bija �ķitusi pavisam tum�a, lai gan patiesībā vietumis izvieto�tas laternas dāvāja miglainu blāvumu. Ta�u parks grima ab�solūtā tumsā. Migla bija kā plīvurs, caur kuru viņ� taustī�jās, un rokudzel�i, moko�i spiezdami plaukstu locītavas, ierobe�oja kustības.

Pulsējo�ās sāpes plecā pieņēmās spēkā. Pietūka arī zods, ko viņ� bija savainojis, izlecot no karietes.

Negaidot plaukstas atdūrās pret koka mizu. Taustīda�mies viņ� apgāja ap stumbru un ar sānu aizķēra netālo soliņu.

-��� Tur! atskanēja skaļ� Bruklaina sauciens.

Neprātīgais skrējiens bija pārgājis saspringtos soļos. Aiz

muguras kāds skāra kailo krūmu zarus.

Skaņa nāca no kreisās puses, tālab de Kvinsijs nogrie�zās pa labi un devās arvien dziļāk parkā.

-��� Pārbaudiet zem soliņiem! Viņ� ir tik mazs, ka var no�slēpties! Bruklains skaļi izrīkoja. Arī zem krūmiem!

De Kvinsija sava�otās rokas atkal noslīdēja gar koka stumbru. Viņ� zagās tam garām, atsitās ar galvu pret zaru un piesardzīgi virzījās uz priek�u, bet tad pēk�ņi mainīja domas. Nebija pieļaujams aizvirzīties tālu prom no ielas, zaudēt apjautu par atra�anās vietu un staigāt uz riņķi. Vi�sādā ziņā vajadzēja atgriezties uz ielas. No tā bija atkarīgs viņa plāns.

Opija lietotājs atgriezās pie koka, sataustīja zaru, pret ku�ru bija sasities, un pastiepa rokas augstāk, raudzīdams aiz�sniegt kādu zaru augstāk.

Tas viņam izdevās.

-��� Izklīst! pavēlēja Bruklains.

Steidzīgais pulss lika piebriest asinsvadiem. Atkal paļau�damies uz aklu ticību, de Kvinsijs uzrāpās uz zemākā zara. Sava�otās rokas varēja izplest pietiekami tālu vienu no ot�ras, lai ar tām satvertu nākamo zaru un uzraustos augstāk.

Apģērbs no�vīkstēja gar koka mizu.

-��� Tur! kāds iebļāvās.

Strauji tuvojās soļi, piemīdāmi nokritu�ās lapas. �o trok�sni de Kvinsijs izmantoja, lai nomaskētu �aukstoņu un uztraustos augstāk.

-��� Es viņu dzirdēju! Bruklains iesaucās. Tepat tuvumā!

Iespiedies starp zaru un stumbru, de Kvinsijs aizturēja

elpu.

Bik�u staras no�vīkstēja viena pret otru.

-��� Apstājieties un ieklausieties, Bruklains pavēlēja.

Parkā aprima visi trok�ņi.

-��� Kamēr mēs pārrņeklējam zem soliem un krūmiem, viņ� var virzīties tālāk, pēc brī�a atzīmēja viens no vīriem.

-Jā, viņ� patlaban varētu atrasties pilnīgi jebkur, Bruk�lains piekrita.

De Kvinsijs joprojām turējās neelpojis. Krūtis smeldza.

-���� Viņ� ta�u nevar slapstīties mū�am, viens no vīriem aizrādīja. Ar laiku mēs viņu nogrābsim.

-��� Es gribu viņu notvert jau tagad.

Viņi gaidīja vēl. Aizturēdams elpu, de Kvinsijs manīja, ka sāk reibt galva.

-��� Pulkvedi! no tumsā tītās ielas puses sauca karietes ku�ieris. Vai man aicināt kādu palīgā?

Bruklains bridi pārlika prātā, izgrūda lāstu un skaļi at�bildēja: Nevajag!

Viņ� veda abus padotos atpakaļ uz ielu.

De Kvinsijs pavēra lūpas un pūlējās pēc iespējas klusāk izpūst gaisu un lēni ieelpot no jauna.

Ta�u viņ� neuzdrīkstējās pat pakustēties. Tikpat labi Bruklains varēja notēlot aizie�anu, cerot, ka de Kvinsijs sajutīsies dro�ībā un nodos savu paslēptuvi.

Tikko dzirdamie trok�ņi, ko aizejot sacēla Bruklains un viņa vīri, pamazām noplaka.

Visbeidzot naktī iestājās klusums, ko paretam pārtrau�ca suņa rejas tālumā.

De Kvinsijs bija iespraucies starp zaru un stumbru, kā�jas savilka krampji, ta�u viņ� neuzdrīkstējās mainīt pozu. Lai kā plau�as pieprasīja gaisu, vecais vīrs piespieda sevi elpot lēni un klusu.

Nakts pēdējās stundas vilkās ilgi.

Plecs smeldza. Zods sāpīgi pulsēja.

Gaismai svīstot, migla nedaudz izklīda. Lai arī nejuzda�mies dro�i, de Kvinsijs saprata, ka ir jādodas tālāk. Viņam par katru cenu jānonāk uz ielas, kamēr vien pastāv iespēja, ka viņu neviens nepamana.

Mocīja sāpes, tomēr vecais vīrs pūlējās kustēties pēc ie�spējas klusāk un trausās lejā. Kad viņ� nostājās uz zemes pie koka, kājas saļodzījās. Nācās tās saberzēt, lai atbrīvo�tos no krampjiem.

Plaukstu locītavas no smagajiem rokudzel�iem bija iekaisu�as un uztūku�as. Viņ� izmisīgi vēlējās tos no�ņemt. Pateicoties Emilijai, mēteļa kabatā atradās atslē�ga. Ta�u slēdzene bija iestrādāta rokudzel�u ārpusē, un arestētais nekādi nespētu aizsniegties līdz tai ar at�slēgu.

Rīts vērtās pelēks, un aizvien retākajā miglā viņ� za�gās viz priek�u, ik pa laikam apstādamies un ausīdamies, pūlēdamies iztulkot dzirdētās skaņas. Netālu no ielas viņ� notupās aiz krūmiem un pētīja, cik bīstami būtu doties tā�lāk.

Tuvumā neviena neredzēja. Lavīdamies garām soliem, kas rindojās parka malā, viņ� nonāca pie vārtiem. Vai ie�naidnieks �eit gaidītu? De Kvinsijs cerēja, ka te viņu vis�mazāk domātu ieraudzīt drīzāk spriestu, ka viņ� devies meklēt kādu attālu patvērumu. Citas izvēles nebija viņ� pa vārtiem izgāja no parka.

Neviens viņu nesatvēra. Spītēdams krampju nomo�cīto kāju sāpēm, viņ� steidzās pa labi, prom no lorda Pālmerstona mājas. De Kvinsija galamērķis atradās tā�lāk aiz parka, vietā, kur abās ielas pusēs izvietoti nami.

Zemu pieliecies, viņ� rīta pustumsā pārlūkoja ietves ma�las, un sirds gandrīz salēcās, kad viņ� ieraudzīja meklēto.

Flakons gulēja notekā tur, kur Bruklains bija to nosvie�dis. Pulkvedis bija izteicies, ka tam tur īstā vieta, un de Kvinsijs nevarēja tam nepiekrist. Tam patie�ām īstā vieta ir notekā.

Ta�u �is flakons viņam bija nepiecie�ams. Paķēris stikla pudeli, vīrietis traucās atpakaļ uz parku.

Tikai �ajā reizē tinktūra nebija paredzēta viņam pa�am.

Organisms izmisīgi alka pēc opija devas, bet tai paredzēts ilaudz svarīgāks izmantojums.

Ar tās palīdzību viņ� varētu novērst citu varbūt pat daudzu citu cilvēku bojāeju.

Ja Voksholas dārzos de Kvinsijs būtu sadomājis par sa�maksu pacelties gaisa balonā, pla�ā Londonas pilsēta viņa skatienam pavērtos tāda, kādu nespētu atainot neviena karte. Celdamies aizvien augstāk, viņ� aplūkotu majestā�tisko Temzu un daudzos tiltus, apbrīnotu Vestminsteras abatiju un Parlamenta ēku.

Ta�u visvairāk viņa uzmanību saistītu karaliskie parki, kas virknē stiepās cauri pilsētai. Kā vēstīja izkārtne līdzās gaisa balonam, viens no parkiem, kur� redzams no aug��as, būtu Sentd�eimsa parks, kas atrodas tie�i uz rietu�miem no Vaitholas valdības ēkām. �is parks saplūda ar blakus eso�o Gnnparku, kur� savukārt pārgāja daudz pla��ākajā Haidparkā. Tādējādi cilvēks varēja nosoļot vairā�kas jūdzes cauri Londonas sirdij un iztēloties, ka atrodas laukos.

Tomēr Opija lietotājs nesoļoja. Bālajā rītausmā, kamēr migla pamazām izklīda un svīda gaismiņa, viņ� skrēja, ko kājas nes, un cerēja, ka daudzie koki un krūmi dāvās pie�tiekamu aizsegu. Fiziski nogurdināts, viņ� iedzēra mazu malciņu opija tinktūras. Zālītes nomērdēja sāpes un it kā atjaunoja spēkus, ta�u pārāk iztuk�ot flakonu viņ� nedrīksteja. �o dārgo �ķidrumu bija paredzēts izlietot krietni no�zīmīgākiem mērķiem.

Visspēcīgākās bailes sagrāba brīdī, kad Opija lietotājs nostājās pie ielas, kas atdalīja Grīnparku no Haidparka, ta�u viņ� tomēr �ķērsoja ielu, steidzās tālāk un centās izmantot gaisto�o miglu par aizsegu, līdz nonāca Haidparka ziemeļ�austrumu stūrī pie Marmora arkas.

Vien pirms divām dienām viņ� bija te ieradies ar Emiliju. Tai svētdienas rītā, kad viņa vienīgais sare�ģījums dzī�vē ja neskaita opija pieradumu un nabadzību bija ne�piecie�amība paskaidrot Emilijai, ka septiņpadsmit gadu vecumā, mirdams badā Oksfordstrītā, viņ� bija iemīlējies prostitūtā.

Oksfordstrītā. Tepat aiz Marmora arkas.

Pamazām gaisto�ā migla ietina ielu tādā pa�ā drūmā pus�krēslā kā pirms piecdesmit diviem gadiem, kad viņ� bija atradies uz nāves sliek�ņa bada un dabas stihiju dēļ.

Sācis klibot, de Kvinsijs gāja garām tumsā grimsto�ajiem veikaliņiem kreisajā pusē un nervozi meta skatienus pāri plecam, jo baidījās no izseko�anas. Piepe�i viņ� izdzirdēja pakavu klaboņu uz akmens plātnēm un sarāvās. "Rati. Var�būt policija? Vai Bruklains, tā pārņemts ar manas dzīves pē�tī�anu, uzminēs, ka es ieradī�os tai Londonas stūrī, kuru pazīstu labāk par visiem pārējiem? Ta�u pat Bruklains ne�var skaidri zināt, kur Oksfordstrītā es paslēp�os."

Pakavi klaudzēja tuvāk un skaļāk.

Joprojām de Kvinsiju mocīja sāpes. Viņ� iegriezās �ķērs�ielā, pieveica da�us netīrus pakāpienus, izlīda cauri �ogam un nokāpa vēl zemāk kādā tunelī, kur� veda citā tuneli. Tur tumsā uz granīta gulēja cilvēki pēc visām pazīmēm varē�ja spriest, ka viņi miru�i, ta�u patiesībā tie bija iekritu�i pārguruma izmocītā miegā, ko vēl dziļāku padarīja izdzer�tais alkohols.

Pēdējie spēki izsīka. De Kvinsijs noslēpa flakonu zem sa�lauztas kastes, tad ietrausās starp cilvēkiem un apgūlās.

Akmens grīda gan saldēja muguru, tomēr gaisu noslēg�tajā tunelī kaut mazliet sildīja gulētāju ķermeņu izdalītais siltums.

Slēpdamies starp Oksfordstntas ubagiem, Opija lietotājs centās aizmigt par spīti pārdomām, kas bangoja dusmu pilnajā prātā.

Agrajā rīta stundā, nespēdami iedomāties citu gājiena mērķi, Raiens, Bekers un Emilija uzņēma ceļu uz Skotlend�jardu. Ja palaimēsies, līdz policijai vēl nebūs nonākusi zi�ņa, ka Raiens un Bekers ir atstādināti. Bija nepiecie�ams rast atpūtas vietu un vienoties par turpmāku rīcību.

Parastos apstākļos �is attālums būtu mērojams divdes�mit minūtēs, ta�u miglā viņi soļoja veselu stundu. Emilija gan nenieka nebēdāja ne par ilgo gājienu, ne par stindzi�no�o aukstumu. Viņai rūpēja vienīgi tēvs.

Kad trijotne pienāca pie Metropoles policijas ēkas, jau lēca saule.

Siltums aicināt aicināja ieiet. Gaiteņa abās pusēs rindo�jās daudzas durvis. Kāpnes veda uz otro stāvu. Telpās val�dīja pilnīgs klusums.

Pamanījis vecāku sieviņu, kas gulēja uz sola, Raiens ie�gāja telpā pa labi. De�urējo�ais konstebls, kas sēdēja pie gal�da, pacēla galvu.

"Vai viņam jau ir paziņots, ka mēs esam atbrīvoti no dar�ba?" Raiens prātoja.

-�� Sveicināti, inspektor Raien. Pāris dienu neesmu jūs re�dzējis.

Raiens nedaudz atslāba. Biju nevaļīgs.

-��� Un drīz būsiet vēl aizņemtāks.

-��� Baidos, ka jums taisnība. Tas ir konstebls Bekers.

-��� Jā, esam tiku�ies. Kas tev, Beker, ar mēteli?

-��� Iznāca saķer�anās.

-��� Tas beidzamā laikā bie�i novērojams.

-��� Un �ī ir lieciniece, kuru nepiecie�ams iztaujāt, sacīja Raiens, norādīdams uz Emiliju. Vai mēs varētu ieiet kā�dā no telpām �ai pa�ā stāvā?

-��� Un� vai varam dabūt karstu tēju? Bekers ievēroja Emilijas nosalu�os vaigus.

-��� To atradīsiet blakus krāsnij.

Viņi pagāja garām uz sola gulo�ajai sieviņai un iegāja tel�pā, kur blakus krāsnij atradās trīs tuk�i galdi. Emilija no�vilka cimdus un saberzēja plaukstas virs karstās krāsns.

Raiens no kannas salēja kūpo�o tēju trīs krūzītēs. Bau�diet, kamēr varat. Nav zināms, kad mūs izlingos uz ielas.

Pēk�ņi kāds uzsauca: t

-��� Raien?

Visi trīs pagriezās.

Uz durvju sliek�ņa stāvēja de�urējo�ais konstebls.

"Vai viņ� ir uzzinājis, ka mēs vairs neesam policisti?"

-��� Jūs gaida kāda sieviete, sacīja vīrs.

-��� Tā, kura bija aizmigusi uz sola?

-��� Viņa vairs neguļ. Dzirdot jūs ierodamies, pamodās. Es pastāstīju, ka jūs esat tas cilvēks, kuru viņa grib satikt. Vai varat ar viņu aprunāties? Viņa kvern pie mums kop� va�karvakara.

Sieviete kavējās turpat policistam aiz muguras. Tikko pa�modusies, viņa izskatījās vēl vecāka un aizgrieza galvu, it kā kaut ko slēpdama. Redzamā sejas daļa bija grumbaina kā zem cie�i savilkta neredzama tīkla. Ve�a tīstījās noskrandu�ā mētelī tik cie�i, itin kā nespētu sasildīties.

-��� Runa esot par pirmajām Retklifas lielceļa slepkavībām, piebilda konstebls. Es jau viņai mēģināju iegalvot, ka tik seni notikumi nevienu neinteresē. Mēs gribam atrisināt sestdien un vakar notiku�ās slepkavības. Bet viņa maļ sa�vu, proti, tām agrākajām esot saistība ar nesenajām. Viņai esot liels kauns. Nebūtu slikti viņu uzklausīt. Ja arī nekā jēdzīga nepateiks, vismaz ies uz mājām.

-��� Labs ir, Raiens piekrita. Lai ienāk.

Konstebls pameta ve�iņai ar roku, aicinādams ieiet ka�binetā.

Kundzīte izskatījās tik nogurusi un no�ēlojama, ka Emilija palīdzēja viņai apsēsties uz krēsla. Vai vēlaties tēju?

-��� Man nav ne drusku naudas.

-��� To jūs dabūsiet par brīvu, Emilija mierināja.

-��� Tencinu. Man gribas dzert.

-��� Vai jums ir kādas ziņas par slepkavībām? ierunājās Bekers.

Sieviete palocīja galvu. Par tām, kas notika pirms �etr�desmit trim gadiem.

-��� Un par tām, kas notika nesen?

Ve�iņa sērīgi lūkojās uz garaiņiem, kas pacēlās no Emilijas pasniegtās krūzes. Lai ari nupat atzinusies slāpēs, vi�ņa nedzēra. Emilija pamanīja apdeguma rētu uz vie�ņas kreisā vaiga.

-��� Kā jūs sauc? Raiens jautāja.

-���� Mārgarita.

-��� Un kāds ir jūsu uzvārds?

-��� D�ūela.

-�� Margarita D�ūela? Emilija iesaucās tik skaudri, ka pie�vērsa sev pārsteiguma pilnus Bekera un Raiena skatienus.

-��� Kas tad nu? noprasīja Raiens.

-���� Jūs pieredzējāt Māru ģimenes slepkavības? Emilija jautāja sievietei.

-��� Jā. Margaretas balsi caurauda skumjas.

-��� Varbūt jūs paskaidrosiet? Bekers jautāja.

-���� Tēvs par �o sievieti rakstīja. Tā ir kalpone, kuru Timotijs Mārs bija aizsūtījis iegādāties austeres tajā laikā, kad veikalā norisinājās slepkavības.

Raiens piegāja tuvāk vecajai sieviņai un uzrunāja viņu:

-��� Margarita? Kundze pacēla galvu un paskatījās uz vi�ņu. Pastāstiet, kādēļ jūs �e ieradāties!

-��� Sestdienas pusnakts. Pirms �etrdesmit trim gadiem.

-���� Jā, pirms �etrdesmit trim gadiem. Raiens nometās uz ceļgaliem sievietes priek�ā, lai abu sejas būtu viena ot�rai pretī.

-��� Misters Mārs sestdienās alla�iņ turēja veikalu vaļā līdz vienpadsmitiem. Mārgarita paraudzījās uz tējas krūzīti, ko turēja rokās, ta�u nepielika to pie lūpām. Tonakt� Kad misters Mārs gatavojās slēgt veikalu, viņ� lika D�eimsam�

-��� D�eimsam? Bekers pārjautāja.

-���� Veikala izsūtāmajam. Viņ� lika D�eimsam aiztaisīt lo�gu aizvirtņus. Man viņ� lika noiet pie maiznieka un samak�sāt rēķinu, un pēc tam nopirkt austeres vēlām vakariņām. Mārgarita saminstinājās, atmiņas bija pārāk sāpīgas. Es vienādiņ baidījos staigāt apkārt tik vēlu, bet misters Mārs mū�dien sirdījās par katru nieku, un es neuzdro�inājos ru�nāt pretī, jo negribēju, ka mani padzen. Tāpēc es pa tumsiņu aizsteidzu uz austeru bodi, bet tā bija ciet. Tad es skrē�ju uz maiznīcu, un tā arī bija ciet. Es nebeidzu vien raizē�ties par to, cik dusmīgs būs misters Mārs. Kad pārrados, durvis atradu ciet un uzreiz noģidu, ka misters Mārs tā iz�rīkojies, jo ir pārskaities par kavē�anos. Ta�u, lai kādās bailēs no viņa es dzīvoju, vēl vairāk man bija bail no laupī�tājiem un citiem ļaundariem, tamdēļ es klauvēju pie dur�vīm. Viņ� nenāca, un es sāku sist ar dūrēm. Drīz pat spār�dīju durvis, saukdama misteru Māru, lai ielai� mani. Es pieliku ausi pie durvīm un dzirdēju soļus. Tie apstājās otr�pus durvīm. Tad es saklausīju kādu elpojam. "Mister Mār, man ir bail!" es saucu. Ta�u durvis nevērās vaļā. Soļi attā�linājās, un man radās tāda sajūta, ka pa priek�u būtu no�skrējis melns kaķis. Tobrīd es jau vairāk bijos no tā, kas no�ticis mājās, nekā no laupī�anas. Nevaru pat izteikt, cik atvieglota sajutos, kad samanīju naktssarga laternas gais�mu. Noprasījis, kamdēļ es ceļu tādu traci, arī viņ� ņēmās sist pa durvīm un saukt misteru Māru vārdā. Troksnis iz�traucēja kaimiņu, kur� pārrāpās pāri sētai aiz mājas, ierau�dzīja durvis pusvirus un, ieiedams�

Klusums ieilga.

-��� Padzerieties tēju, Emilija mudināja.

-��� Kaimiņ� atslēdza ielas puses durvis. Tik bālu cilvēku es nekad nebiju redzējusi. Ap to laiku man aiz muguras bi�ja sapulcēju�ies ļaudis, un visi acumirklī gāzās iek�ā, rau�dami mani līdzi. Es ieraudzīju uz grīdas guļam misis Mā�ru. Tālāk pamanīju veikala izsūtāmo D�eimsu. Man kaut kas uzpilēja. Es pacēlu acis un ieraudzīju uz griestiem asi�nis. Mārgarita notrīcēja. Tad pūlis pastūma mani aiz le�tes, un tur es ieraudzīju uz grīdas nokritu�o misteru Mā�ru. Plaukti bija nota�ķīti asinīm. Bet es nemitējos domāt par

idaini. Māriem bija trīs mēne�us vecs dēls. Es lūdzu Die�vu, lai viņam nekas nekai�. Ta�u tad kāds atrada bērnu di�benistabā. �ūpulis bija sadragāts gabalos. Rīkle mazajam bi�ja� Mārgaritai drebēja rokas, izlaistot tēju.

Emilija izņēma viņai no rokām krūzīti.

-���� Vienu tomēr nav izdevies saprast, ierunājās Bekers. Kālab slepkava nogalināja bērnu? Trīs pieaugu�ie, pro�tams, apgrūtinātu veikala aplaupī�anu. Bet zīdainis� Cik man stāstīts, slepkava no mājas neko nenozaga.

-��� Ne jau tādēļ viņ� to izdarīja.

-��� Ko jūs teicāt?

-��� Viņ� to nedarīja, lai kaut ko nozagtu.

-��� Jūs runājat visnotaļ pārliecināti.

Mārgarita pamāja.

-��� Ko viņ� gribēja? Kādēļ viņ� nogalināja visus cilvēkus? Konsteblam, kas de�urēja pie ieejas, jūs minējāt, ka tam ir kāds sakars ar nesenajām slepkavo�anām, Raiens tin�cināja.

Sieviete atkal palocīja galvu, un sejā atspoguļojās lielas sāpes.

-��� Stāstiet, Mārgarita!

-���� Vīrietim nestāstī�u. Mārgarita pagriezās pret Emiliju, un kreisais vaigs atklāja skatienam rētu. Kazi, sievie�tei varētu.

-��� Domāju, ka es jūs saprastu, Emilija dro�ināja.

-��� Kāds kauns!

-��� Ja beidzot izkratīsiet sirdi, varbūt jutīsieties�

-���� Labāk? Mārgarita dziļi, sāpīgi nopūtās. Es vairs nemū�am nejutī�os labāk.

-��� Mēs atstāsim jūs divatā, Bekers ieteicās, kopā ar Raienu izgāja no kabineta un aizvēra durvis.

Emilija pievilka krēslu tuvāk Mārgaritai, saņēma plauk�stās grumbaino seju un noskūpstīja rūpju rievās savilkto pieri.

-��� Mans tēvs apgalvo, ka nav tādas lietas kā aizmir�ana, Emilija sacīja.

Mārgarita notrausa ar plaukstu acis. Jūsu tēvam ir taisnība.

-���� Tomēr tēvs kā pārņemts raksta par savām atmiņām, it kā, ietērpjot tās vārdos, spētu tās notrulināt. Mārgarita, atvieglojiet dvēseli!

Pat asaras nejaudāja apturēt Mārgaritas vārdu straumi.

Bija pagājusi pusstunda. Emilija atkal noskūpstīja Mārgaritu uz pieres. Satriekta par nule dzirdēto, jaunā sievie�te atvēra durvis.

Raiens un Bekers sēdēja uz sola gaitenī un gaidīja. Ēkā dunēja nebeidzami trok�ņi saradās konstebli, un viņu se�jas pauda pagāju�ajās naktīs pārdzīvotās �ausmas.

Emilija atsauca atmiņā kādu tēva rakstītu frāzi. "�aus�mas satricina skumjas, kas grau� sirdi."

Raiens un Bekers piecēlās.

-��� Jūsu tēvs ir aizbēdzis, Emilij, Raiens teica.

-��� Aizbēdzis?

-��� Kamēr jūs sarunājāties ar Mārgaritu, tādas ziņas no�nāca Skotlendjardā. Tēvs izlēcis no Bruklaina karietes. Visi norīkoti viņu meklēt.

Pēc Mārgaritas stāstījuma �is jaunatklājums gāja pāri Emilijas spēkiem viņa bija spiesta atbalstīties ar roku pret sienu.

-��� Mums viņ� ir jāatrod, Bekers uzstāja. Vai jums ir kāda nojausma, kurp viņ� devies?

Emilijai joprojām reiba galva.

-��� Kad jūsu tēvu vakar vakarā veda prom, viņ� uzsauca: "Tu zini, kur es bū�u. Tur, kur es klausījos mūziku." Vai saprotat, ko viņ� ar to domāja? Raiens nerimās.

-��� Nē.

-��� Varbūt mūzikholu?

-�� Tēvs ne reizi nav pieminējis mūzikholu. Emilija dziļi ieelpoja, pūlēdamās noskaidrot domas. Lai slavētas de�besis! Viņ� ir izbēdzis.

"Kur viņ� klausījās mūziku?" Atmiņu dzīlēs kaut kas sa�kustējās, ta�u viņa nespēja atsaukt �o domu prātā.

-��� Vai Mārgarita jums kaut ko pastāstīja?

-��� Gau�ām daudz. Vai tuvumā ir baznīca?

-��� Vai viņai nepiecie�ams apmeklēt baznīcu?

-��� Ar lielāko steigu.

-��� Desmit minū�u gājiena attālumā ir dievnams, Raiens sacīja. Ta�u tas ir daudz lielāks nekā parastās baznīcas.

Ritēja agrais rīta dievkalpojums. Citos apstākļos Emi�lija apbrīnotu Vestminsteras abatijas milzīgos, augstos pla�umus, kolonnas un vitrā�as logus, ta�u tobrīd viņas prātu aizņēma vienīgi tēva izbēg�ana un Mārgaritas stāsts.

Viņa nosēdināja Mārgaritu solā.

Pāri kundzes vaigiem nerima irdzēt asaras un samērcē�ja rētu uz sejas viņa nometās ceļos un iegrima lūg�anā.

Abatijā bija sapulcēju�ies pārsteidzo�i daudz dievlūdzēju bailes mudināja tos meklēt Dieva aizstāvību varmācības miglā, kas bija pārņēmusi pilsētu. Visniecīgākā baznīcēnu kustība atbalsojās vērienīgajā katedrāles pla�umā.

Mācītājs sāka lasīt sprediķi, un Emilija iedomājās, ka �is pats temats skarts daudzos sprediķos pirms �etrdesmit trim gadiem.

-��� Tas Kungs ir mūsu gans. Mācītāja vārdi atbalsojās katedrālē. Sātans, kas brūk mums virsū kā vilks, ir tā Kun�ga naidnieks. Ja mēs stiprināmies ticībā, tas Kungs mūs pa�sargās.

Emilija pa�ukstēja Mārgaritai: Jūs rīkojāties pareizi, vi�su man izstāstīdama. Klausiet, ko mācītājs saka. Tas Kungs jūs nepametīs.

Sprediķa vārdi dārdēja milzīgajā ēkā. Emilija vedināja Raienu un Bekeru ārā. Izgājusi pa platajām durvīm, viņa te�ju nemaz nepievērsa uzmanību krā�ņajam laukumam aba�tijas priek�ā.

-���� Līdz �im es neesmu runājusi tā ar vīrie�iem, kas nav manas ģimenes locekļi, Emilija uzsāka.

-���� Un ļoti iespējams, ka mēs nekad agrāk neesam dzir�dēju�i sievieti sakām to, ko acīmredzot jūs grasāties mums pavēstīt, Raiens iestarpināja.

-���� Tas ir saprotams. Tomēr Emilijai par to bija tikpat grūti runāt kā pirms brī�a Mārgaritai. Runā�u bez aplin�kiem, citādi man būs grūti iesākt. Mārgarita bija gaidībās un bez vīra.

Abi vīrie�i uz mirkli palika bez valodas.

-��� Nu es apjau�u, kāpēc viņa liedzās par to runāt, Bekers sacīja.

-��� Jūs neapjau�ot. Vēl ne. Gaidāmā bērna tēvs bija D�ons Viljamss.

-��� D�ons Viljamss?

-���� Mārgaritas vecāki nomira no tīfa, kad meitenei bija divpadsmit gadu. Vispirms pastrādājusi te vienā, te otrā rūpnīcā, viņa nolēma meklēt kalpones vietu. Māra namā jau strādāja izsūtāmais, ta�u sievai, kas bija mātes cerībās, bija vajadzīga kalpone, kuras palīdzība noderētu arī vēlāk, kad bērns jau būs nācis pasaulē. Alga bija desmit mārciņu ga�dā, ēdiens un guļvieta par brīvu. Bija ļauts atstāt veikalu vienu vakaru nedēļā, svētdienā uz pusi dienas un vienreiz mēnesī uz veselu dienu. Viņai tolaik bija septiņpadsmit ga�du. Mārs bija nīgrs, ne�petns virs, alla� kārs uz aizrādīju�miem un klaigā�anu. Piedevām viņ� mū�dien sūkstījās, kad Mārgarita reizi nedēļā lūdza atvēlēt brīvu vakaru vai brī�vu pusi svētdienas. Bet, padzirdot lūgumu par veselu brī�vu dienu, Mārs piedraudēja izdzīt viņu uz ielas. Ar D�onu Viljamsu Mārgarita bija iepazinusies kādos ielas svētkos vie�nā no retajām reizēm, kad viņai iegadījās svabadāks brī�dis. Viljamss strādāja uz tirdzniecības kuģiem un bija des�mit gadu vecāks par Mārgaritu, izskatīgs, ar dzeltenīgiem sprogainiem matiem un jautru izturē�anos. Viņam mei�a bi�ja iepatikusies.

Emilija apklusa Vestminsteras abatijas ēna smagi krita pār viņiem.

-��� Un tad Viljamss paveda viņu, ierunājās Bekers, rau�dzīdams atvieglot neveiklību Emilijai un pateikdams to skaļi viņas vietā.

-���� Kaut rādās, ka Viljamss nebija vien rotaļājies ar vi�ņas pieķer�anos, sekas bija tādas pa�as, Emilija stāstīja. Pāris bija kopā ikreiz, kad Mārgarita atbrīvojās no dar�ba. Palaikam Viljamss mēne�iem ilgi atradās jūrā uz tirdz�niecības kuģa. Vienpadsmitā gada oktobra sākumā viņ� bi�ja atgriezies no brauciena uz Indiju, un abi izmisīgi alka viens otra. Seja viscaur pietvīka kaunā, bet Emilija stās�tīja tālāk: Tad tas notika. Divarpus mēne�us vēlāk Mārgaritai beidzot nācās atzīt, ka viņa gaida bērnu. Katru rī�tu viņu mocīja nelabums, un Mārs to ievēroja, jo arī viņa grūtajai sievai bija klājies līdzīgi. Mārs noprasīja skaidri un gai�i, lai meitene apstiprina viņa aizdomas. Kad Mārgarita atzinās, saimnieks trakoja dusmās. Viņa esot parak�stījusi līgumu, un viņ� esot paļāvies, ka viņa palīdzēs sie�vai tikt galā ar zīdaini. Mārgarita lūkoja atgādināt, ka varot strādāt vēl da�us mēne�us, bet Mārs kliedza, ka necietī�ot grēcinieci savā namā. Uz karstām pēdām viņ� mek�lē�ot jaunu kalponi un, kolīdz atradī�ot, tā izmetī�ot Mārgaretu uz ielas, lai iet pie tādām pa�ām bēdumāsām. Emilija saminstinājās, it kā meklēdama pareizos vārdus. D�ona Viljamsa ātrā daba bija visiem zināma. Kad Mār�garita pastāstīja par Māra izrīcību, jūrnieks iedegās vēl trakākās dusmās nekā Mārs. Mārgarita un Viljamss bija paredzēju�i dzīvot kopā, tikai Viljamsam vajadzējis vēlreiz doties jūrā, lai nopelnītu naudu miteklim. Jo ilgāk Mārs paturētu viņu dienestā, jo ilgāks laiks Viljamsam un Mārgaritai paliktu, lai sagatavotos kopdzīvei. Bet nu viņu ce�rībām bija pienācis gals.

-��� Vai Viljamss apmeklēja Māru? Raiens jautāja.

-���� Jā. Viņ� gribēja pierunāt Māru, lai pagaidām atstāj Mārgaritu dienestā. Ta�u jūs varat iztēloties, kā sokas di�vu saniknotu vīru saruna. Kad lieta nogāja teju līdz dūrēm, Mārs apzvērēja, ka puse nākamās dienas� svētdienas� Mārgaritai noteikti būs brīva. Patiesībā pat visa diena. Un visas turpmākās dienas pēc tam, jo Mārs negribot viņu vairs redzēt zem sava jumta. Saruna notika sestdienas pēc�pusdienā. Mārgarita no dibenistabas noklausījās strīdu, ta�u baidījās iejaukties. Viņa dzirdēja, kā Viljamss izbrā�as no veikala. Pēc tam saimnieks visu atliku�o dienu nejauki no�kalpināja Mārgaritu. Visticamāk, sūtī�ana pie maiznieka un pēc austerēm bija sods, jo Mārs zināja, cik ļoti viņai bail no tumsas. Izmeklē�anā viņa meloja.

-��� Par ko viņa meloja?

-�� Mārgarita nesamaksāja maizniekam un nenopirka aus�teres tālab, ka, nelāgu priek�nojautu vadīta, meklēja D�o�nu Viljamsu.

Uz baznīcu straumēm plūda ļaudis, un sejas liecināja, ka viņi ieradu�ies aizlūgt par savu dro�ību. Pa ielu abatijas priek�ā gāja un brauca tikai retais. Astoņos no rīta ielai jā�būt stāvgrūdām pilnai, jo valsts iestā�u klerki melnos mē�teļos dodas uz darbu, ta�u jaunāko notikumu iespaidā dau�dzi acīmredzot bija nolēmu�i palikt mājās.

-��� Tā sasodītā valdība dara pārāk maz, barga izskata vīrietis pa�ukstēja saviem biedriem, ieiedams abatijā.

Viņiem garām pagāja pāris, un vīrietis skaidroja sievie�tei: Pēri pametu�i pilsētu un aizbēgu�i uz savām lauku mā�jām. Bagātnieki var nolīgt sargus, bet uz konstebliem vis neuzdro�inās paļauties. Vakar vakarā tos nabadziņus no�slaktēja konstebls.

-���� Un jūrnieki, sieviete viņam atgādināja. Nevienam nedrīkst uzticēties. Vakarnakt Koldbātfīldsas cietumā ielau�zās nelietis, no�miedza cietuma priek�nieku un izlaida brī�vībā tūksto� ieslodzīto. Lai Dievs mums stāv klāt! Tā mūs visus apkaus, kamēr gulēsim.

-��� Valsts jau ne pirksta nepakustinās mūsu labā.

-��� Lordam Pālmerstonam ir iemesls raizēm, Bekers pie�zīmēja, kad vīrietis un sieviete iegāja baznīcā.

-���� Lielāks iemesls, nekā viņ� pats domā, Emilija pie�balsoja.

-��� Kāpēc tā sakāt?

-���� Pēc brītiņa atskārtīsiet. Mārgarita nevarēja sameklēt

Viljamsu, jo viņ� tai laikā novēroja veikalu. Redzēdams Mārgaritu aizejam, viņ� vēlreiz iegāja namā, lai atkal izai�cinātu uz sarunu Māru. Viņ� bija dzēris. Rokā viņ� nesa ku�ģa namdara āmuru, kuru tā īpa�nieks bija pametis Viljamsa pansijā. Mārgarita domā, ka viņ� Māru tikai gribējis pabiedēt.

-��� Bet strīds kļuva nevadāms, Raiens secināja. Noga�linājis Māru, Viljamss bija spiests likvidēt visus, kuri dzir�dēju�i strīdu un varētu viņu sazīmēt. Bet� kāpēc viņ� aiz�tika bērnu? Tas viņu nekādi neapdraudēja. Kādēļ viņ� nogalināja zīdaini?

-���� Dzēruma dusmās, paskaidroja Emilija. Mārs bija apņēmies sodīt Mārgaritu par to, ka viņai būs bērns, tādēļ Viljamss nolēma sodīt Māra dēlu.

ledunējās abatijas zvani, un gaiss notrīsēja.

-��� Vēl pirms trim dienām tāda varbūtība man nebūtu nā�kusi ne prātā, Raiens novilka.

-���� Mārgaritai bija aizdomas, ka vainīgais ir Viljamss, Emilija turpināja stāstīt. Nākamajā rītā, likuma pārstāvju nopratināta, viņa devās pie Viljamsa uz pansiju, bet viņ� vi�su noliedza. Viņa taujāja vēlreiz stingrākā balsī, un viņ� at�kal liedzās. Diem�ēl viņa acis visu skaidri pauda. Ko gan viņa būtu iesākusi? Nevarēja ta�u nevienam teikt, ka gai�da bērnu meitās un ka viņa tēvs ir slepkava. Izpau�ot pa�tiesību, viņas nākotne būtu izpostīta, un vienīgais ceļ� ves�tu uz ielas.

-��� Tālab viņa nevienam savas aizdomas neizteica, no��ukstēja Raiens.

-��� Ja vien viņa nebūtu sastapusi Viljamsu, ja vien tas ne�būtu noticis, ja vien viņa nebūtu padevusies vājumam�

-��� Jā, tad tie visi cilvēki nebutu gāju�i bojā.

-��� Visus �os gadus viņu grauzusi vainas apziņa, Emilija sacīja.

-��� Bet slepkavības Viljamsonu mājā divpadsmit dienu vē�lāk? Bekers jautāja. Ir ta�u savādi, ka D�ons Viljamss aizsūtījis nāvē vīru, vārdā D�ons Viljamsons.

-���� Mārgarita stāstīja, ka pēc �iem notikumiem Viljamss kļuvis izklaidīgs un brī�iem ātri iekarsis. Sācis tā �ūpot, ka viņa nav cietusi to savā tuvumā. Viņ� gan Mārgaritu uz�meklējis, dievojies, ka mīlot viņu, ta�u Mārgarita sūtījusi vi�ņu prom. Viena no tavernām, kuru viņ� apmeklēja, piede�rēja Viljamsonam. Da�i jokoja, ka abi ir radagabali un D�ons Viljamss ir gana jauns, lai būtu D�ona Viljamsona dēls, un Viljamsons savukārt ir pietiekami vecs, lai būtu viņa tēvs.

-���� Man sāk griezties galva, Raiens sūkstījās. Tagad es jau sāku domāt tāpat kā jūsu tēvs.

-��� Vai aptverat? Emilija taujāja.

-���� Viljamsons. Viljama dēls. �is vārds viņu beidza vai nost. Viņ� bija nogalinājis Māra dēlu. Mārgarita bija viņu pametusi. Viņ� nekad neredzēs savu bērnu. Iespējams, tas būs dēls. Vainas apziņa plosīja tik neizturami, ka viņ� zau�dēja prātu. Jūsu tēvs, jādomā, izsacītos, ka Viljamss, noga�linot Viljamsonu, glu�i vai padara galu pats sev.

-��� Un da�as dienas vēlāk viņ� tā arī izrīkojās, pakārda�mies Koldbātfīldsas cietumā, nobeidza Raiens.

Ar lielu troksni atvērās baznīcas lielās durvis, un visi trīs satrūkās. Skaļi skanot svinīgai ērģeļmūzikai, dievnamu at�stāja satraukti baznīcēni izskatījās, ka dievkalpojums dro��ības sajūtu viņos nav vairojis.

Izdzirdot mūziku, Emilija pēk�ņi aptvēra, kur tēvs mek�lējams, ta�u tobrīd nebija laika skaidrot.

-��� Mārgaritas bērns� viņa izgrūda.

-��� Stāstiet, jel!

-��� Viņa dzemdēja dēlu. Vilka dzīvību, vākdama ogles upes krastā, ta�u bērnu paturēja. Kad puisēnam bija �etri gadi, sie�viete iepazinās ar kādu biju�o zaldātu. Viņi sagāja kopā.

-Un?

-��� Dēlam iedeva karavīra uzvārdu. Bruklains.

-��� Nevar būt!

-���� Mārgaritas D�ūelas dēls� D�ona Viljamsa dēls� ir pulkvedis Bruklains.

De Kvinsijs sajuta roku pieskārienus.

Satrūkdamies un iekliegdamies, viņ� pamodās un spēra ar nogurumā smeldzo�ajām kājām.

Kāds strauji atsprāga nost.

Kad viņ� atdarīja plakstus, izrādījās, ka puslokā viņam apkārt stāv kāds ducis rēgiem līdzīgu, nopluku�u radību, kam ir iekritu�as sejas un vātīm izvagota āda.

-��� Tik pataustīju, vai nav bārdas nazis, paziņoja vīrs, kur� bija palēcis malā.

-��� Jūs mani turat par slepkavu? Nelikdamies zinis par sāpēm savainotajā plecā, de Kvinsijs ar abām joprojām sava�otajām rokām pieķērās nokvēpu�ajai sienai un uztrausās stāvus. Tāds kalsns ve�uks kā es! Vai tad man būtu izredzes cīņā pret tik slaidiem vīriem? Kādēļ lai es jums gri�bētu ko nodarīt?

-��� Mūsu dārgumu dēļ, sarkastiskā tonī attrauca cits.

-��� Kazi, jūs kārojāt nolaupīt manus dārgumus, de Kvin�sijs atteica.

-��� Zods nobrāzts, uz mēteļa asinis. Nerādās, ka tev ķe�ā būtu vairāk dārgumu nekā mums. Kāpēc esi saslēgts rokudzel�os?

-��� Man gadījās nesapra�anās ar lordu Pālmerstonu.

-��� Ar lordu Kupidonu? Ha!

-��� Nudien, es lordam Pālmerstonam neiepatikos, un viņ� pavēlēja mani arestēt.

-��� Ja negribi stāstīt patiesību, tava darī�ana. Uz priek��u panācās vēl kāds vīrs. Bet saki, ko tu te meklē.

-��� To pa�u, ko jūs. Man vajadzēja izgulēties.

-��� Es prasu, kā tu te nokļuvi? Kā tu zināji, kurp nākt?

-��� Ja lords Kupidons patie�ām dzen viņam pēdas, tad vēl uzlaidīs mums uz kakla policiju! cits gaudās. Mek�lēs, meklēs, kamēr atnāks �urp. Labāk metam to mērgli uz ielas!

-��� Vai dziļāk tunelī vēl arvien var saost smar�ojam ce�pumus no tuvējās maiznīcas? de Kvinsijs ievaicājās.

-��� Maiznīcas?

-���� No tās smar�as vien vēders burk�ķ. Bet gāja laiks, un mans kuņģis tā sarāvās, ka es nespētu dabūt lejā maizi pat tad, ja man to ieliktu rokās. Tad es mēdzu tur uzkavēties, izbaudīt maizes aromātu un iztēloties, ka tas mani baro.

-��� Kā tu zini par maiznīcu?

-��� Tālāk tunelī kādreiz bija pagrieziens, un pakāpieni ve�da mājas pagalmā. Tur bija ierīkots brīvkrāns. Ūdens gan bija �aubīgs, ta�u citu atrast nespēju, tālab dzēru vien.

-��� Kā tu visu to zini?

-��� Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem �eit vairākas ne�dēļas bija mana pajumte, līdz es radu patvērumu tuk�ā na�mā netālu no �ejienes, Grīkstrītā. De Kvinsijs paskatījās apkārt, juzdams pusgadsimta slogu uzguļamies uz pleciem. Da�kārt es iedomājos, ka �eit pārdzīvotās mokas bija nieks salīdzinājumā ar vēlāk pārciesto. Man būs nepiecie��ami jūsu pakalpojumi, krietnie d�entlmeņi.

-��� D�entlmeņi? Ha!

-��� Mēs nepakalpojam sve�iem par baltu velti, vēl kāds norūca. Mums, zinies, arī vajag ko mutē bā�amu.

-��� Ticiet man, es to labi zinu. Diem�ēl nelaimīgā kārtā man aptrūcies naudas. Tomēr esmu izdomājis, kā jums sa�maksāt.

-Kā?

-��� Ar �iem rokudzel�iem. Manā labajā kabatā jūs atradī�siet tiem paredzētu atslēgu.

Kāds skrandainis iebāza roku de Kvinsija mēteļa kaba�tā, izvilka atslēgu un veikli atkāpās. Tagad tu mums esi rokā! Bez mums tos dzel�us nost nedabūsi.

-���� Es �ā vai tā nevarētu tos noņemt. Atslēgas caurums atrodas ārpusē, un es to nevaru sasniegt. Lūdzami, atsva�biniet mani.

-��� Ērmota runa tam sīkajam ve�ukam, viens ieteicās.

-����� Lai paliek pie mums par gūstekni, cits ierosināja. Varēsim labi izsmieties par viņa runā�anu.

-Jā.

-��� Noņemiet rokudzel�us un paturiet, de Kvinsijs pie�dāvāja. Un vēlāk pārdodiet. Par rokudzel�iem un tiem paredzētu atslēgu personas, kuras konfliktē ar policiju, no�skaitīs jums pāris mārciņu.

-��� Nemaz nebiju iedomājies!

-��� Bet rīkojieties veikli! Man jādodas tālāk.

Ubagi vilcinājās. �

-��� Pāris mārciņu? kāds noņurdēja. Ķeramies tik klāt!

Drīz de Kvinsija rokas bija brīvas no smagajām va�ām.

Viņ� saberzēja iekaisu�o, uztūku�o ādu, lai asinis drīzāk sāktu ritēt.

-���� Es varu ar jums norēķināties arī �ādi, viņ� sacīja vīriem.

-��� Ko �is tagad tur runa?

-��� Ar savām drēbēm.

-Ko?

-��� Es gribētu apmainīties apģērbiem ar kādu cilvēku ma�nā augumā.

-��� Tu gribi dabūt kankarus, kas mums ir mugurā?

-��� Ar kādu, kas ir manā augumā, de Kvinsijs uzsvēra.

Tām drēbēm jāizskatās kā manējām.

-��� Vienīgais, kur� būtu tavā augumā, ir D�ojs. Cik tev ga�du, D�oj? Piecpadsmit?

No pulciņa iznāca kalsns zēns. Viņa apģērbs bija tikpat noplucis kā pārējiem, seja vienās baku rētās. Laikam gan.

-��� Vai gribi vilkt drānas, kas man mugurā? de Kvinsijs piedāvāja.

-��� Pārāk smukas. Kā es tādās ubago�u? Neviens man tā�dam ij peniju neatvēlēs.

-���� Bet tev nesals. Un es ne�aubos, ka mans apģērbs pa�visam drīz nodriskāsies.

Patiesībā de Kvinsija bik�u staru gali bija nedaudz ap�spūru�i, mēteļa elkoņi padilu�i. Ta�u savā mū�īgajā parād�nieka stāvoklī viņ� neko smalkāku nevarēja atļauties.

-��� Atdod man arī cepuri, D�oj. Tev ir kārtīgs matu ērku�lis, kas silda galvu.

Pēc piecām minūtēm D�ojs, apvilcis jaunās bikses, uzme�ta plecos jauno mēteli un lepni nolūkojās apkārtējos. Tāds es varētu iet pat uz karalienes balli.

-��� Drīzāk jau uz nabagu balli, kāds iespurcās.

Tikām de Kvinsijs uzvilka zēna dotās skrandas un pa�grūda bezveidīgo galvassegu zemu uz pieres.

-���� Kur tad tu tāds sataisījies staigāt? viens no bezpa�jumtniekiem izbrīnījās. Mēs raugām tikt ārā no �īm panc�kām, bet tev, redz, savajadzējies tādās uzcirsties.

-���� Ja reiz runājam par staigā�anu� man jāizlūdzas no jums, krietnie d�entlmeņi, vēl kāds pakalpojums.

-��� Ko? Vēl viens?

-��� Kur� no jums izliekas par bezkāji?

Klāteso�ie apmulsu�i pārmija skatienus.

-��� Kā tu zini par�

-��� Es zinu visas jūsu viltības. Viens no jums �onglē. Otrs taisa akrobātiskus trikus, laikam gan D�ojs, jo ir visjaunā�kais un visveiklākais.

D�ojs nevarēja noturēties, parādīja vairākus kūleņus, ap�meta salto un visbeidzot pastaigājās uz rokām.

Pārējie ubagi sita plaukstas.

-��� Bravo! de Kvinsijs uzsauca. Bet citi� Kāds no jums dzied. Cits izliekas par aklu. Vēl kāds slauka ielu, kad pā�ri ielai iet d�entlmenis ar lēdiju. Vēl cits lūdzas naudu vil�ciena biļetei, lai tiktu mājās apraudzīt mirsto�o māti. Un ir kāds, kur� izliekas par cilvēku bez kājām. Man ir teicams piedāvājums �im vīram.

-��� Ko tu piedāvā?

Priek�ā klibodams iznāca kāds vīrs. Gadiem ilgi lielāko dienas daļu pavadījis pie ķermeņa piesprādzētām kājām, viņ� bija sabeidzis ceļgalus.

-��� Vai varu redzēt jūsu platformu? de Kvinsijs vaicāja.

Vīrs brīdi apjucis raudzījās viņā. Ak tā to dēli sauc?

-���� Lūdzu, atnesiet to!

Aizklibojis aiz biedru mugurām, vīrs drīz atnesa kvad�rātveida dēļa gabalu ar veca paklāja ap�uvumu un ritenti�ņiem. Paklājs bija biezs, ar iedobi vidū, lai vīrietis varētu sēdēt virsū saliektajām kājām, radot iespaidu, ka viņam pie ceļgaliem noņemtas kājas.

-���� Labāku ij redzējis neesmu. de Kvinsijs novērtēja.

Mīļo cilvēk, lūdzu, panācieties līdzi mazu gabaliņu. Es gri�bētu ar jums parunāt konfidenciāli.

Pārējie vēroja abus aizdomu pilnām acīm, kamēr de Kvinsijs aizveda vīrieti savrup. Ubags viebās ik uz soļa.

-������������� Labo zēn, man nepiecie�ams aizņemties jūsu plat�formu.

-��� Bet kā es lūg�u naudu?

-������������ Vai es maldos, ja pieņemu, ka jūs laiku pa laikam iz�baudāt kādu lāsīti alkohola? jautāja de Kvinsijs.

-��� Man atlicis tikai rets prieciņ�.

-������������� Un� vai es maldītos, ja pieņemtu, ka jums ir tīkams alkoholam pievienots opijs?

-��� Tu domā opija tinktūru, ja?

-������������ Tie�i tā, labais vīrs. Lai remdētu dzestrumā savilku��ās sāpes kaulos. Jums ta�u tās nav sve�as?

-������������ Ja to neiedzeru, mani ceļgali mū�dien smeldz. Sāpes neļauj aizmigt.

-������������ Vai jūs būtu ar mieru samainīt savu teicamo platfor�mu pret zināmu devu tinktūras?

-��� Kā tad tas notiks?

-������������� Es gribu būt dro�s, ka jūs zināt, cik iedarbīga var būt opija tinktūra. Es gribu, lai jūs saltumā sasildāties un guļat miegā, ta�u pēc tam pamostaties.

-��� Tu negribi, lai es atstiepju kājas?

-������������� Ir dzirdēts, ka da�u nepieredzēju�u lietotāju tāds lik�tenis ir piemeklējis.

-������������ Es tempju opija tinktūru kop� dienas, kad nonācu uz ielas. Un viņi tāpat. Vīrietis pameta ar galvu pārējiem, kas pulcējās tunelī.

-������������ Varbūt vēlaties dalīties ar pārējiem? Tādējādi neviens neiedzers pārlieku daudz.

-��� Dalīties?

-��� Vai mēs esam vienoju�ies?

-��� Jā, jā, jā. Nu, kur tad ir tā opija tinktūra?

De Kvinsijs aizveda klibojo�o vīrieti pie salauztās kas�tes un izvilka zem tās paslēpto flakonu.

-��� Kas tas ir? iesaucās kāds ubags.

-��� Vēl viens maksājums par jūsu pakalpojumiem. Lai arī alkdams iedzert kaut malciņu, de Kvinsijs pasniedza flako�nu klibajam. Atdot opija tinktūru� Tik grūts uzdevums vi�ņam dzīvē reti bija gadījies. Kad flakons būs iztuk�ots, jūs varat to pārdot.

Klibiķis iedzēra pirmo malku. Tad flakonam pēc kārtas pieklupa pārējie.

-���� Interesanti, vai būtu pārdro�i izteikt jums vēl vienu lūgumu? de Kvinsijs vaicāja.

-��� Tāds sīks ve�uks, bet dū�a tik liela!

-��� Kad pirms piecdesmit gadiem es mitinājos uz ielas, bija pierasts, ka mūsu grupējums darbojas tikai ierobe�otā te�ritorijā. Man bija Jauts lūgt dāvanas Oksfordstrītā, sākot no Haidparka līdz Bondstrītas stūrim. Dienvidos teritorija stiepās līdz Grosvenora laukumam un ziemeļos līdz Vigmorstrītai. Pārkāpis �īs robe�as, es nonācu cita grupējuma teritorijā, un tādam grēkam varēja būt nopietnas sekas.

-���� Tagad ir tāpat, kāds ubags atzina. Mums ir savas vietas. Mēs nesacen�amies savā starpā. Dzīvo pats un ļauj dzīvot citam.

-��� Jūs izdarītu man nozīmīgu pakalpojumu. Patiesībā jūs pakalpotu gan Londonai, gan Anglijai, ja sazinātos ar kai�miņu grupējumiem un palūgtu, lai tie savukārt sazinātos ar saviem kaimiņiem.

-��� Kamdēļ?

-���� Es meklēju kādu vīru. Atvaļinātu virsnieku, kas no�dienējis divdesmit gadu Indijā un saņēmis kaujas apbalvo�jumus. Viņam ir aptuveni �etrdesmit divi gadi, neparasti gar� augums, pievilcīgi sejas vaibsti, kuros satrauco�ā kār�ta neatspoguļojas ne viņa domas, ne emocijas. Gludi skūti vaigi. Gai�brūni, sprogaini mati. Viņam piemīt nevainoja�ma militāra stāja, un apģērba elegance piedienas vīram, kur� vada iek�lietu ministra apsardzi.

-������ Lorda Pālmerstona? Tad tu tomēr pazīsti lordu Kupidonu?

-���� Es esmu ticies ar lordu Pālmerstonu tikai vienu reizi. Vakar vakarā, un tā nebija patīkama tik�anās. Cilvēks, par kuru es vēlos zināt vairāk, ir pulkvedis Bruklains.

-��� Kas tev jāzina?

-���� Bruklaina dzīvokļa atra�anās vieta, viņa pa�a atra�a�nās vieta, paradumi. Viss, ko vien par viņu var uzzināt.

-��� Lai palīdzētu Anglijai, tu saki? Mums Anglija neko di��u palīdzējusi nav. Kas mums par to tiks?

-��� Atvieglojums un apziņa, ka viņ� nenoslaktēs jūs, ka�mēr guļat.

-���� Tas viss ir jauki un labi, bet es baidos arī no bada nāves.

-���� Es svinīgi apzvēru, ka ikviens, kur� palīdzēs man at�rast pulkvedi Bruklainu, saņems bagātīgus pārtikas krā�jumus.

-���� Interesanti, kā tu ar tuk�ām kabatām vari solīt kaut mazāko nieku! kāds iesaucās.

-��� Pārtiku jums sagādās lords Pālmerstons.

-���� Tas pats vīrs, kur� kāro tevi iebāzt aiz restēm. Tu tie��ām domā, ka mēs noticēsim?

-������������ Es jums apsolu, ka lordu Pālmerstonu pārņems milzī�ga dāsnuma lēkme, tiklīdz viņ� apjautīs, kādu ļaunumu sil�dījis azotē. D�oj, tā kā tev pa�laik mugurā ir vispieklājīgā�kās drānas, tu esi vispiemērotākā persona, kas varētu sē�dēt uz soliņa Grīnparkā un novērot lorda Pālmerstona savrupmāju Pikadili ielā. Pulkvedis Bruklains tur �odien ie�radīsies. Iespējams, vairākas reizes. Paturot prātā manis sniegto aprakstu un ieraugot Bruklaina bargo acu skatie�nu, nav iespējams maldīties. Iegaumējiet, viņ� ir gara au�guma un ar nelokāmu militāru stāju. At�ķirībā no vaigubārdām noaugu�ajiem politiķiem un birokrātiem, kas apmeklē lordu Pālmerstonu, viņam nav sejas apmatojuma. Viņam ir sprogaini mati.

-��� Un� ko lai es iesāku, kad viņu ieraugu?

-��� Seko viņam. Tad nodod tuvākajam ielas bruņiniekam rīkojumu nākt �urp un ziņot �im d�entlmenim, kur� laipni atvēlēja izmantot viņa platformu.

-��� Ap�ēliņ, tā mēs kļūsim par detektīviem, ierunājās kāds ubags, kuram mutē nebija neviena zoba.

-��� Tā jūs kļūsiet par varoņiem, de Kvinsijs piebilda.

Citkārt otrdienas rītā Oksfordstrītā būtu ratu un gājēju kā biezs, un turpat grozītos arī da�ādi tirgotāji ar ratiņos sakrautu kafiju, smalkmaizītēm un austerēm. Ta�u �ajā otr�dienā ļau�u bija vismaz uz pusi mazāk, nekā ierasts ag�rāko gadu �ausmas atkārtojās.

Pieci du�i pilsētas laikrakstu drukāja speciālizlaidumu papildu metienus, ta�u nejaudāja apmierināt pieprasījumu. Kā uguns izplatījās valodas, ka pastrādāts vairāk slepkavī�bu, nekā rakstīts avīzēs, un da�as notiku�as pilsētas di�cil�tīgajos rajonos. Tika pla�i uzskatīts, ka pēc Koldbātfīldsas cietuma priek�nieka slepkavības izbēgu�i visi ieslodzītie, kuri nu pastrādās Londonā briesmu darbus. Pa ceļiem pil�sētas apkaimē straumēm plūda karietes, jo bagātie devās uz saviem lauku īpa�umiem. Pārpildītajās dzelzceļa stacijās drūzmējās tie, kas varēja atļauties biļeti.

Tādējādi jebkuram cilvēkam, kur� novērotu Oksfordstrītu cerībā sazīmēt se�desmit deviņus gadus vecu, īsu un kal�snu vīrieti, būtu iemesls uzskatīt, ka �ī persona būtu vieg�lāk saskatāma, jo ielā nevalda ierastā rosme.

Par to, ka iela tiek novērota, de Kvinsijs ne�aubījās. Ie�priek�ējā vakarā viņ� bija Emilijai Bruklaina klātbūtnē pa�vēstījis, ka viņu varēs atrast tur, kur viņ� klausījies mūzi�ku. Bruklains nevarēja zināt, ko tas nozīmē. Iespējams, to neapjautīs arī Emilija. De Kvinsijam atlika vienīgi lūgt Die�vu, lai meita atminas svētdienas izbraucienu un ielas stūri, kur viņ� ar Annu bija klausījies leijerkastnieku. Tikām pulk�vedis Bruklains noteikti būs izsūtījis vīrus uz visām vietām Londonā, kur Emilijas tik�anās ar tēvu būtu visticamākā. Oksfordstrītai, kurai de Kvinsija pagātnē bijusi tik ievēro�jama loma, viņi noteikti pievērsīs vislielāko uzmanību.

Bet Bruklains nevarēja zināt to nevarēja zināt neviens, ja vien tam Londonā nav nācies gandrīz nomirt bada nā�vē, par pilsētas pagrīdi, slepeno pasauli, kurā mīt vienīgi ubagi.

Visi, kas novēroja ielu, redzēja ubagus izlienam no sa�vām slēptuvēm. Tie apcerēja gaidāmās nomāco�ās izredzes un, sadugu�i mazliet vairāk nekā citkārt, devās uz saviem ielu stūriem. Viens bija bez kājām. Nabaga plukata pārvie�tojās uz plata koka taisnstūra, kuram apak�ā piestiprināti ritentiņi. Noliecis galvu, viņ� vadīja platformu uz priek�u, atstumdamies no ietves seguma ar nūjām lai nebūtu uz akmeņiem jānobrā� plaukstas.

Ikviena sīkākā plaisa starp akmeņiem sāpīgi satricināja de Kvinsija ceļgalus. Poza sagādāja lielas mokas, un viņ� no�ēlo�ja, ka nav varējis iemalkot tinktūru. Drīz alkas pēc opija pa�stiprinās sāpes. Jau tagad galvā smeldzīgi pulsēja, un pieri ra�sināja sviedru kārtiņa to radīja abstinence, nevis piepūle.

Loģiski būtu, ka ikviens, kur� novēro ielu, stāv nekus�tīgi izliekas gaidām kādu, lasām avīzi vai veramies vei�kala vitrīnā. Da�us tādus cilvēkus de Kvinsijs gan ievēro�ja, ta�u tie viņam nepievērsa uzmanību. Sabiedrības viszemākie slāņi nevienam nelikās intereses vērti.

Citā �ķērsielā de Kvinsijs uz platformas ietraucās pus�tum�ā nostūrī. Pilnīgi pārliecinājies, ka neviens viņu neno�vēro, viņ� nokāpa no platformas, paņēma to padusē un de�vās lejup pa kāpnēm. Viņ� gāja pilnīgā tumsā un nonāca citā tuneļu virknē. Izspraucies pa spraugu aprūsēju�ā �ogā, viņ� atkal virzījās cauri pazemes eju labirintam, līdz kādā vietā pa pakāpieniem nonāca drūmā pagalmā, kur slējās būdiņu puduris.

Pa durvīm uz viņu paglūnēja izvārgu�i sieviete. Skat, jau klients tādā rīta agrumā. Kaut rādās, ka �im nav ij pe�nija pie dvēseles.

Galvu pabāza cita izvārgu�i sieviete. Tu pasaki, ka mēs ubagiem �ēlastības dāvanas nedāļājam.

-��� Labrīt, mīļās lēdijas, paziņoja de Kvinsijs un mazliet pacēla bezveidīgo galvassegu. Smaidot iesāpējās nobrāztais zods. Kā �orīt jūtas brun�u cilātāju cilts?

-�� Aiztaupi savas ākstības. �iliņu, citādi nāksies iztikt bez matra�u polkas.

-���� Jūs, mīļās lēdijas, pārprotat manus nodomus. De Kvinsijs atlika galvā cepuri. Es ierados jūs apciemot. Vai Dorisa un Melinda dzīvo �eit?

-��� Dorisa un Melinda? Kā tu pazīsti�

-���� Da�i laipni ielas bruņinieki lika manīt, ka jūs var sa�tikt �eit.

-��� Es �o balsi jau esmu dzirdējusi.

-���� Esat gan, manu dārgo lēdij. Vakarrīt Voksholas dār�zos. De Kvinsijs neizrādīja nemieru, kādu viņā radīja at�miņas par �o notikumu. Jūs abas stādījāties priek�ā kā An�nas. Mans apģērbs tobrīd bija piedienīgāks.

-��� Mīļo stundiņ, tas tak mazais vecītis! Kas tev lēcies?

-���� Kop� sastapos ar to vīru, kur� jums samaksāja par iz�rādi Voksholas dārzos, manas likstas vien krāju�ās. Dori�sa� tā, �ķiet, esat jūs.

-���� Tas neģēlis mums visām apņēmās noskaitīt pa sovrinam. Zvērēja, ka vakarā izdalīs. Bet pat neparādījās. Mēs, �o gaidīdamas, netikām pie klientiem.

-���� Es varu nokārtot tā, lai jūs saņemat neizmaksāto naudu.

-��� Un kā tas notiks?

-��� Tā būtu jūs, Melinda? Es pazīstu jūsu apburo�o balsi.

Melinda paplivināja skropstas. Pārējās sievietes iesmējās.

-���� Pats lords Pālmerstons izmaksās jums sovrinus, de Kvinsijs paziņoja.

-��� Un tu būtu draugos ar lordu Kupidonu, ko?

-���� Pazīstami mēs katrā ziņā esam. Ja jūs, laipnās lēdijas, atvēlētu man da�us brī�us laika, es ceru jūs pārliecināt kļūt par manām spiedzēm.

Tiso kundze deva priek�roku nelaiķiem. Dzīvi modeļi, īpa�i slavenības, tādi kā Voltērs, Ruso un Bend�amins Fran�klins, bija gandarīti par iespēju iemū�ināt sevi vaskā, ta�u neganti �ēlojās, kad nācās pozēt un tādēļ stundām sēdēt nekustīgi, kamēr Tiso veidoja galvas skulptūras, no kurām radīja pārdabiski līdzīgās vaska figūras.

Turpretim līķi neizrādīja tādu nepacietību. Fran�u revo�lūcijas laikā Tiso bie�i taisīja pēcnāves maskas no labi pa�zīstamu terora upuru nocirstajām galvām un prominentu giljotīnas upuru vaska modeļus. Ne tik bīstamas vides mek�lējumos viņa apbraukāja Eiropu, izrādīdama savu �au�alī�go kolekciju, un beigu beigās apmetās Londonā un iekār�toja tur savu vaska figūru muzeju.

Apmeklētāji gan apgalvoja, ka ierodas Tiso kundzes mu�zejā, lai apskatītu ievērojamu personu tādu kā sers Val�ters Skots cieņpilnos atveidojumus, ta�u, visticamāk, vi�ņu interesi vairāk saistīja muzeja �ausmu kambaris. Samaksājot papildu se�us pensus, viņi tika aplūkot asinīm noplūdu�ās Robespjēra, karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes galvas. Apmeklētāji varēja pārliecināties, vai kara�liene patie�ām bijusi tik skaista kā tenkots. Turpat varēja apskatīt bēdīgi slavenu noziedznieku tēlus, kas atainoti bai�so noziegumu brī�os.

Vaska muzejs atradās tikai pusjūdzes attālumā uz zie�meļiem no Oksfordstrītas, Beikerstrītas rietumu pusē. Tur apstājās kebs, no kura izkāpa vīrs gludi skutu vaigu, spro�gainiem matiem, bargām acīm un nevainojami militāru stā�ju. Viņ� uzrādīja īpa�o biļeti, kuru aģents bija iepriek� ie�gādājies, un iegāja muzejā. Pirmīt viņ� bija nosūtījis savu aģentu piedāvāt samaksu, lai muzeju slēdz apmeklētājiem.

Bruklains neuzkavējās aplūkot vaska figūras, kas pārda�biskā kārtā ļoti līdzinājās apbrīnas vērtajiem reālajiem per�sonā�iem piemēram, lordam Nelsonam. Pārliecinājies, ka ēkā nav nevienas dzīvas dvēseles, viņ� devās dziļāk mu�zejā uz �ausmu kambari. Viņu bija sasniegu�as baumas par jaunu eksponātu, kas atklāts kop� sestdienas vakara slep�kavībām drīzāk gan atjaunots, jo pirms daudziem gadiem, kad Tiso kundze apceļoja Angliju ar �o izstādi, tas bija viens no populārākajiem apskates objektiem.

Jaunībā, vēl pirms armijas laikiem, Bruklains to bija re�dzējis. Patiesībā viņ� nespēja to pieņemt, tomēr daudzas rei�zes atgriezās to aplūkot kāds spēks arvien vilka viņu at�pakaļ.

Plāksnīte vēstīja:

D�ons Viljamss, pastrādājot pirmās Retklifas lielceļa slep�kavības (1811. gada 7. decembri, sestdienā)

"Visdi�ākās savā izcilībā, kādas jebkad pastradātas."

Opija lietotājs Tomass de Kvinsijs

"Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām"

Bruklains cie�i nopētīja �o ainu, �ķietami tik reālu un īs�tu, ka tajā varētu bez pūlēm iejusties, ja vien viņu no tās neatdalītu nostieptā virve. Acu priek�ā atradās nolaists vei�kaliņ�. Laternas meta ēnas, radīdamas biedējo�u gaisotni.

Uz grīdas gulēja sieviete ar ielauztu galvaskausu. Ga�baliņu tālāk bija nokritis jauns vīrietis, un arī viņam bija ie�dauzīta galva. Kur vien skaties, redzēja pa�ķīdu�u asiņu pē�das. Kads me�onis likās sastindzis kustībā, atvēzējis kuģa namdara āmuru pār cilvēku, kas bija sagumis uz letes, tam aiz muguras plauktos bija sakrauti asinīm no�ļakstīti linaudekla apģērbi un zeķes.

Pulkvedis zināja, ka ekspozīcija nav izkārtota pareizi. Pirms �etrdesmit trim gadiem Timotijs Mārs bija nokritis aiz letes. Muzejā aiz veikala apkalpotāja figūras varēja re�dzēt sadragāto �ūpuli, un ārā no sedziņas, tikko redzama, vīdēja zīdaiņa asinīm noplūdusi galva. Ta�u patiesībā �ū�pulis no veikala telpām nebija saskatāms, jo bērns noslep�kavots dibenistabā.

Tomēr �īm neprecizitātēm nebija nozīmes. Bruklainam bija svarīgi aplūkot profilā pavērsto slepkavas seju. �ķita, ka nelietis ar gandarījumu vēro gulo�os upurus, lai vēlāk ar jaunu sparu bruktu virsū Timotijam Mārām.

Tiso kundze nebija apskatījusi D�ona Viljamsa līķi pēc tam, kad vīrietis bija pakāries kaklautā Koldbātfīldsas cie�tumā. Viņai vajadzēja paļauties uz mākslinieka skici, kur Viljamss attēlots profilā no kreisās puses zīmējums bija tapis īsi pēc nelaiķa izņem�anas no cilpas.

Skice Tiso muzejā nebija izstādīta, ta�u Bruklainam to ne�vajadzēja, lai pārliecinātos, ka vaska tēla profils ļoti līdzi�nās mākslinieka zīmētajam.

To viņ� zināja tādēļ, ka jaunībā bija atradis �ā zīmējuma kopiju un nēsājis sev līdzi kabatā tik ilgi, kamēr papīrs iz��ķīda un nācās sameklet citu. Viņ� nepaguris to pētīja, ap�ņēmības pilns izzināt visus �ā vīra noslēpumus. "Kāds bijis �is D�ons Viljamss? Kāds bijis mans tēvs?"

Vākdama ogles gar upes krastmalu, viņa māte pastāvī�gi bija staipījusi dēlu uz muguras. Būdiņu doku tuvumā abi dalīja ar trim citām izmisu�ām sievietēm. Paaudzies viņ� ne�varēja neievērot mātes paradumu nakts vidū izplūst rau�dās, ta�u savas sāpes viņa slēpa un atsacījās kaut ko pa�skaidrot, lai cik bie�i viņ� māti tincināja.

Zēns nezināja, kā bija krustoju�ies viņas un atvaļinātā ar�mijas ser�anta Semjuela Bruklaina ceļi un kā trijotne pārcē�lās uz nedaudz labāku graustu netālu no dokiem. Biju�ais zaldāts, Vaterlo kaujas veterāns, strādāja pie atkritumu iz�vedēja, ēzeļa iejūgtos ratos vāca ogļu pelnus un veda uz noliktavu doku apkaimē. Tur vispirms pelnus izsijāja ce�rībā atrast kādu tur iemaldīju�os vērtīgu, pārdodamu priek�metu un pēc tam tos pārdeva fabrikām, kas ra�oja mēslojumu vai ķieģeļus.

Vēlāk izdienēju�ais karavīrs un zēns dabūja darbu pie atkritumu savācēja, un drīz visi zēnu uzskatīja par Bruk�laina dēlu, un viņa māte sevi dēvēja par misis Bruklainu, lai gan abi nebija baznīcā laulāti. Ta�u mātes bēdas �ķita neremdināmas, un viņa arvien nakts vidū lēja asaras.

Viendien Roberts tomēr uzzināja mātes bedu iemeslu. Reiz viņ� kopā ar māti gāja cauri doku rajonam, kad viņus uzrunāja kāda sieviete:

-��� Margarita, Dievs ap�ēlojies, vai tā esi tu?

Māte neapstājās un vedināja dēlu līdzi.

-��� Mārgarita? Tā tie�ām esi tu. Mārgarita D�ūela!

Tāds bija mātes vārds, ta�u dēlam viņa alla� bija stāstī�jusi, ka viņas meitas uzvārds pirms iepazī�anās ar patēvu un uzvārda maiņas bijis Broudija.

Sve�ā sieviete panāca māti un taujāja:

-��� Kas lēcies? Margarita, vai tu mani nepazīsti? Es esmu Nensija. Kādreiz strādāju veikalā trīs mājas tālāk no Māra veikala.

-����� Laikam būsiet pārskatījusies, strupi atcirta māte.

-���� Es tādu Māra kungu nepazīstu. Jūs es visādā ziņā nees�mu redzējusi.

-���� Retklifas lielceļa slepkavības� Es būtu gatava apzvē�rēt. Tu patie�ām neesi Mārgarita? Piedod. Laikam maldī�jos. Jā, nudien, es būtu gatava apzvērēt.

Sieviete atstājās. Dēls ar māti turpināja ceļu.

-��� Kas ir Retklifas lielceļa slepkavības? zēns taujāja.

-��� Tev gar to nav nekādas daļas, māte atteica.

Ta�u viņas acīs parādījās savāds vajāta dzīvnieka ska�tiens, un puisis apņēmās noskaidrot, kas biju�as Retklifas lielceļa slepkavības un kas ir Mārgarita D�ūela.

Kādā vakarā, atgriezdamies no atkritumu savācēja no�liktavas, viņ� devās nevis mājās, bet uz Retklifas lielceļu un izvaicāja tur sastaptos par slepkavībām. Zēns jutās satriekts

-��� pirms vienpadsmit gadiem piedzīvotās �ausmas apkaimes iedzīvotājiem joprojām bija spilgtā atmiņā.

-��� Lūdzu, māt, Roberts ievaicājās kādā vakarā, sasta�pis viņu vienu raudam, pastāsti, vai tu pazini to sievieti, kuru toreiz satikām? Vai tu esi Mārgarita D�ūela?

Māte izskatījās tik pārbijusies, it kā dēls viņu apsūdzē�tu noziegumā, nevis tikai uzdotu jautājumu.

-��� Vai tu strādāji pie Māra ģimenes, kuru noslepkavoja?

-���� Izbīli mātes sejā nomainīja �ausmu pilna izteiksme, bet zēns neatlaidās: Vai tu pazini D�onu Viljamsu? Ļaudis mē�ļo, ka viņ� tai pusē bija zināms un palaikam iegriezies Mā�ra veikalā.

Izdzirdējusi �os vārdus, māte iekliedzās. Būdā iesteidzās atvaļinātais zaldāts, ta�u māte nebija no�mierināma.

-��� Kas �eit notika?

-��� Es tikai pajautāju viņai par Retklifas lielceļa slepkavī�bām, zēns atzinās.

-��� Kāpēc tev par tām bija jāprasa?

-��� Dzirdēju kādu par tām runājam. Gribējās zināt vairāk.

-���� Es tolaik strādāju dokos, stāstīja vecais Bruklains.

-��� Tev ij prātā nenāktu, kādās bailēs mēs dzīvojām. Un pēc divpadsmit dienām slepkavo�ana sākās no jauna.

Māte aizklāja ar plaukstām seju.

-��� Kas tevi nomāc, Mārgarita? biju�ais karavīrs taujāja.

-��� Vai tu pazini kādu, kur� gāja bojā tajās slepkavībās?

Pagāja da�as dienas. Pēc darbadienas atkritumu savā�cēja noliktavā zēns vēlreiz izmeta līkumu, atgriezās uz Retklifas lielceļa, uzdeva vēl da�us jautājumus, un viņam parādīja ceļu uz King's Amis tavernu, kur slepkavības tur�pināju�ās.

Vienā tavernas logā garāmgājēju apskatei bija izlikts drukāts attēls vīrie�a seja profilā. Viņam bija sprogaini mati, augsta piere, smails deguns un spēcīgs zods. Zem zī�mējuma bija vārds, ta�u zēns neprata lasīt.

Blakus portretam atradās paziņojums, bet arī to viņ� ne�mācēja izlasīt.

-���� Ser? viņ� uzrunāja vīrieti, kur� tobrīd gāja garām,

-��� vai jūs, lūdzu, izlasītu, kas te rakstīts?

Citā gadījumā vīrie�a parastais apģērbs un necilais sa�biedriskais stāvoklis nebūtu izpelnījies tādu uzrunu, bet zēns bija iemācījies izlikties par pieklājīgu, un tas nesa aug�ļus da�kārt balvā tika maizes gabals, kad viņ� iegriezās kādās mājās, lūgdams atļauju savākt ogļu pelnus. Piedevām zēns neviļus izteica garāmgājējam komplimentu, jo pieņē�ma, ka tas apguvis lasī�anas māku.

-��� Skaidra lieta, puis. Te teikts, ka tas ir D�ons Viljamss. Negants zellis, ja ticam vārdiem tai otrā papīra lapā. Vī�rietis lasīdams vilka pirkstu pa stiklu. "�ajā vietā 1811. gada 19. decembrī pazīstamais neģēlīgais slepkava D�ons Viljamss noslepkavoja traktiernieku D�onu Viljamsonu, vi�ņa sievu un kalponi." Kāda bezgaumība! Ar senām slepka�vībām pievilināt tavernā apmeklētājus! nepazīstamais pu�kojās.

Zēns vērīgi aplūkoja D�ona Viljamsa attēlu. Viņiem aiz muguras slējās laternas stabs. Ļaudis, iedami garām, radī�ja loga rūtī kustīgas ēnas un piesaistīja zēna uzmanību at�spulgiem. Īpa�i uzmanīgi viņ� pētīja pa�a atspulgu, kas nu atradās līdzās D�ona Viljamsa attēlam augsta piere, smails deguns un spēcīgs zods.

-���� Pārāk gan neblenz viņā, nepazīstamais vīrietis ietei�ca. Ar tiem sprogainajiem matiem tu maķenīt līdzinies vi�ņam. Tā vēl iedzīvosies murgos.

-���� Labi, ser.

-��� Nemāki lasīt, ja? Vai gribi iemācīties?

Zēns mazliet padomāja un atģida, ka, neprazdams lasīt, nevarēs izdibināt vairāk par D�onu Viljamsu un Retklifas lielceļa slepkavībām.

-��� Nē, ser, es neprotu lasīt. Jā, ser, es gribētu iemācīties.

-����� Tu esi kārtīgs puisis. Vai zini, kur atrodas Svētā Nikolasa baznīca? Lejā, pie dokiem. Svētais Nikolass ir jūr�nieku un tirgotāju aizbildnis.

-�� Baznīca ir turpat pie noliktavas, kur es strādāju pie at�kritumu savācēja Kendrika.

-��� Tu vadā atkritumus, ja? Vai negribi dzīvē pieredzēt kaut ko labāku?

-��� Gribu gan, ser.

-��� Atnāc svētdienas rītā deviņos uz dievkalpojumu. Es esmu mācītāja palīgs. Pēc dievkalpojuma es mācu ļaudīm lasīt Bībeli. Es zinu, ka tev tad ir brīva diena. Un liec aiz auss, ka es alla� izsniedzu cepumu visiem bērniem, kas nāk lasīt svētos rakstus.

Iedomājoties par cepumu, zēns juta, ka ierūcas vēders.

-��� Tencinu, ser.

-��� Ar labām manierēm tu tālu tiksi, zēn. Bet nu dari, kā lieku, un vairs nelūkojies tai bildē, citādi patie�ām naktīs sāksi murgot.

Mātei un biju�ajam karavīram par apjukumu, zēns pasā�ka ik svētdienu apmeklēt baznīcu, kur viņ� noklausījās vi�su dievkalpojumu, piedalījās lasī�anas apmācībā un tika pie cepuma. Viņ� kļuva par labāko audzēkni, kāds �ai baznīcā redzēts. Gada laikā viņ� spēja nolasīt jebkuru Bībeles pan�tu, kuru skolotājs lika priek�ā.

Roberts apmeklēja visas izdevniecības un noskaidroja, ka arhīvos glabājas izdevumi ar ziņām par Retklifas lielce�ļa slepkavībām. Drīz viņ� visus rakstus zināja no galvas.

Viņam izdevās atrast Viljamsa sejas zīmējuma kopiju, un to viņ� nēsāja kabatā, aplūkodams ikreiz, kad palika vie�natnē.

-��� Māt, kas bija mans tēvs? puisis vaicāja.

-��� Viņ� jau sen ir miris.

-��� Bet� kas viņ� bija? Pastāsti!

-��� Man ir sāpīgi par to domāt.

-��� Kā viņ� gāja bojā? Vai tamdēļ tu naktis �ņuksti?

-��� Es negribu par to runāt.

-��� Kā viņu sauca?

Māte aizgriezās, izvairīdamās no sarunas.

Pēc darba zēns daudzreiz iegriezās Retklifas lielceļā un bie�i iegāja ēkā, kur tika noslaktēta Māru ģimene. Tajā vietā joprojām atradās apģērbu veikals, un telpu izkārtojums bi�ja tie�i tāds, kādu aprakstīja avīzēs. Zēns iztēlojās, kur gu�lēju�i nokritu�ie, kur uz�ļāku�ās asinis.

Viņ� atgriezās arīdzan pie King's Arms tavernas, iegāja tajā un atkal iztēlojās, kur atradu�ies līķi un asinis.

Zēns iedomājās, ka soļo līdzās ratiem, kuros tēva mie�sas ved garām divdesmit tūksto�iem skatītāju, kas sapul�cēju�ies Kenonstrītas un Keiblstrītas krustcelēs, kur viņa tē�vu apbedīja, iedurot miru�ā krūtīs mietu. Zēns nostājās krustojuma vidū. Rati ripoja garām un ku�ieri nikni lamā�jās, lai puika pavācas malā, bet Roberts prātoja, vai stāv tie��i virs tēva kauliem.

Reiz Semjuels Bruklains viņu pārsteidza zem dokiem.

-��� Izbeidz! biju�ais karavīrs iekliedzās.

Zēns apcirtās. Viņ� bija aizsējis kaķim purniņu, lai tas ne�varētu paņaudēt, un sasaitējis arī ķepas.

-��� Kam tev tas vajadzīgs? karavīrs noprasīja.

Vīrietis izrāva nazi zēnam no rokas, atbrīvoja kaķa pur�niņu un pārgrieza saites ap dzīvnieka ķepām. Savainotais kaķis steig�us spruka prom.

Kādā vakarā zēns parādīja mātei D�ona Viljamsa portretu.

-��� Pasaki, vai tas ir mans tēvs?

Ieraudzījusi attēlu, māte atkāpās.

-��� D�ons Viljamss ir mans tēvs, vai ne?

Sieviete �ausmu pilnām acīm lūkojās dēlā.

-��� Kāpēc mans tēvs nogalināja visus tos cilvēkus?

Nu sieviete iegaudojās kā dzīvnieks.

Iesteidzās biju�ais karavīrs un sakliedza uz zēnu: No�lādēta bū�ana, ko tu tagad esi pastrādājis?

-��� Es noprasīju, vai D�ons Viljamss ir mans tēvs.

Māte raudādama noslīga uz ceļiem.

Karavīrs stūma zēnu uz durvju pusi. Liec viņu mierā! Vācies! Es vairs negribu tevi te redzēt!

-��� Tu neesi mans tēvs! Tu nevari man pavēlēt!

Vīrietis ieelsās un sagrīļojās. Kampdams pēc elpas, viņ� lūkojās uz nazi, ko zēns bija iedūris viņam vēderā.

-��� Saki, māt! Vai es esmu D�ona Viljamsa dēls?

-��� Tu esi briesmonis, uz mata kā tavs tēvs.

Zēns ietrieca nazi arī sievietē, nogāza uz grīdas dego�o lukturi un izgāja no būdas.

Aiz muguras krakstēdamas pacēlās liesmas un skanēja kliedzieni.

Pētīdams sava tēva vaska figūru un āmuru paceltajā ro�kā, Bruklains izdzirdēja soļus, kas pārtrauca gremdē�anos pagātnes notikumos.

Viņ� pagriezās pret trim vīriem, kas kavējās uz sliek�ņa. Divi ienāca telpā, bet tre�ais palika pie durvīm, lai būtu dro�s, ka neviens sarunu nenoklausās.

Bruklains pagājās vīriem pretim un nostājās pie citas ekspozīcijas, kurā līķu zagļi Bērks un Hērs bija attēloti, no tikko izraktā zārka ceļot ārā nelaiķi. Plāksnīte vēstīja, ka Bērks un Hērs pārdevu�i miroņus ķirurgiem, kuriem tolaik tikpat kā nebija likumīgu iespēju tikt pie cilvēku lī�ķiem medicīniskiem pētījumiem. Lai sagādātu vēl piemērotakus eksemplārus, abi viri ķērās pie cilvēku slepkavo��anas.

Pulkvedis tī�ām uzsāka sarunu pie �ī eksponāta, lai ne�ļautu līdzbiedriem saskatīt līdzību starp viņu un D�onu Viljamsu.

-��� Entoniju vakar vakarā cietumā nogalināja, paziņoja Bruklains.

Izdzirdot �o ziņu, trim vīriem bija grūti atgūties.

-����� Laikrakstos vēstīja, ka nogalināts ne tikai cietuma priek�nieks, bet vēl kāds cilvēks, beidzot ierunājās vīrs, kur� stāvēja pie durvīm. Un tas neesot Opija lietotājs. Kāds cits. Cerēju, ka tas nebūs Entonijs.

-���� Viņ� ļoti ticami notēloja politisko mērķu vadītu slep�kavu pie lorda Pālmerstona savrupmājas, Bruklains atzi�na. Uguņo�ana, kuru viņ� sarīkoja, bēgdams cauri Grīnparkam, noteikti palika atmiņā.

-��� Lai Dievs ir ar viņu! abi vīrie�i vienā balsī noteica.

-���� Lai Dievs ir ar viņu! Bruklains svinīgā tonī piebal�soja. Ar �o cilvēku bija gods iet kopā kaujā. �onakt mēs godināsim viņa piemiņu.

-��� Esam klāt! norādīja Mārgarita.

Raiens pavēlēja ku�ierim apturēt zirgus.

Kariete apstājās tum�ā ielā pie maiznīcas netālu no Sep�tiņu pulksteņu krustojuma. Lai arī �ai nopluku�ajā rajonā ielās lielākoties valdīja neierasts tuk�ums, maiznīca bija stāvgrūdām pilna.

-��� Kas �eit notiek? Bekers, pieri saraucis, iejautājās.

Abi ar Emiliju viņi palīdzēja Mārgaritai izkāpt un iegāja

vecajai sievietei līdzi maiznīcā. Viņiem garām spraucās sa�traukti ļaudis, kas ar maizi rokās steidzās projām.

-���� Es jau domāju, ka esi aizgājusi no darba, norūca maiznieks, stāvēdams aiz letes.

-��� Man bija savas darī�anas, Mārgarita attrauca.

-�� Tad apliec priek�autu un stājies man blakus! Es nespēju visus apkalpot. Ļaudis grib sanest mājās ēdienu, lai vaka�rā nav jābā� deguns ārā.

-��� Mārgarita, Emilija pa�ukstēja, neviens nezina, kur jūs strādājat. �eit jūs būsiet dro�ībā. Mums jūs būsiet vaja�dzīga. Nekur nepazūdiet!

-��� Tur, kur jūsu tēvs klausījās mūziku, atcerējās Raiens, kamēr kariete veda viņus pa Oksfordstrītu.

-���� Tā ir vienīgā vieta, kas man nāk prātā, Emilija vi�ņam sacīja. Domādama par mūziku, es arvien iztēlojos vi�joles un pū�aminstrumentus orķestri. Tomēr tēvs ne reizi neminēja, ka būtu klausījies orķestra mūziku. Tad es izdzir�dēju Vestminsteras abatijas ērģeles un attapu, ka pastāv arī citāda mūzika. Leijerkastes. Tēvs stāstīja, ka jaunībā, ciez�dams izsalkumu, bie�i kopā ar Annu stāvējis uz kāda ielas stūra un klausījies leijerkastnieku spēlējam.

-��� Vai atminaties, par kuru stūri jūsu tēvs runāja? Bekers vaicāja.

-��� Tur, tālāk, labajā pusē.

-��� Ielās ir maz cilvēku. Ja viņ� tur gaida, nebūs grūti vi�ņu saskatīt.

-��� Arī Bruklaina vīriem tas nebūs grūti. Raiens pacēla roku. Redzat tur? Un vēl tur? Tie vīri izliekas, ka lasa laikrakstus vai slaistās gar veikalu vitrīnām, ta�u patiesībā novēro ielas. Spīdo�i! Tie ir lorda Pālmerstona cilvēki, ta��u Bruklains var tos izrīkot pēc sirds patikas.

-��� Te ir tā vieta, Emīlija sacīja. Ta�u tēvu es nekur neredzu.

-��� Iespējams, viņ� uzturas kaut kur tuvumā. Raiens pa�vēlēja ku�ierim apturēt karieti.

Viņ� izkāpa no karietes, aizsoļoja pa blakus ielu un, it kā kaut ko atcerējies, iegāja kādā veikalā.

-��� Kā varu pakalpot, ser? ilgodamies pēc darījuma, uzjautāja pārdevējs.

-��� Piedo�anu. Es sajaucu veikalus.

Raiens izgāja ārā un, nekur de Kvinsija nesaredzēdams, devās atpakaļ uz karieti.

Uz stūra bezkājains ubags pasita krūzīti pa akmens plāt�ni un, slēpdams seju zem cepures malām, �ēlabaini lūdza:

-��� Laipno ser, vai atvēlēsiet pensu?

Raiens pat neapstājās.

-��� Inspektor Raien, ubags turpināja tai pa�ā gaudulīgajā tonī, neizrādiet pārsteigumu.

Izdzirdot savu vārdu, Raienam �ķita, ka ādu dursta kā ar adatiņām.

De Kvinsijs?

Bet Raiens bija gana bie�i sastapis ziņotājus neikdieni��ķos apstākļos, tālab pratās iegro�ot emocijas un iemeta ubagam krūzītē se�pensu gabalu.

-�� Satiekamies blakus ielā, de Kvinsijs sacīja, izvilkdams sudraba monētu no tasītes. Pie Kevendi�skvēra.

Raiens iekāpa karietē un pavēlēja ku�ierim: Divi kvar�tāli uz priek�u un tad nogriezies tuvākajā ielā, kas ved pa�ralēli �ai.

-���� Bet� kā tad tēvs? Emilija iebilda.

-��� Apsoliet, ka lūkosieties taisni uz priek�u.

-��� Kādēļ?

-��� Nekādā gadījumā neskatieties atpakaļ!

-���� Inspektor, lūdzu, paskaidrojiet savus vārdus.

-��� Tur, uz stūra, bija jusu tevs.

-��� Tas ubags bez kājām?

De Kvinsijs vēl da�as reizes uzsita krūzīti pa akmens plātni. Retie gājēji vienaldzīgi pasoļoja garām vecajam uba�gam. Kad kariete nogriezās gar stūri, viņ� stūma savu pār�vietojamo platformu pretējā virzienā un pabrauca garām vienam no novērotājiem. Tūlīt pēc tam viņ� iegriezās �ķērs�ielā, norausās no platformas un devās lejup pa pakāpie�niem.

Pavisam drīz viņ� nonāca tum�ajā tunelī, kur pirmīt bija noslēdzis vieno�anos ar ubagiem.

Tur kāds klibs vīrs soļoja turp un atpakaļ, acīmredzot vēlēdamies izlocīt kājas.

-���� Es uz tās� kā jūs to nosaucāt� platformas esmu no�sēdējis divdesmit gadu. Staigāt liekas ērmoti. Kājas sāp vai�rāk nekā tad, ja tēloju invalīdu.

-���� Man vairs tā nav nepiecie�ama, bilda de Kvinsijs. Te būs kāda cilvēka dāvāts se�pensu gabals. Liels paldies, krietnais vīrs. Vai kāds atnāca ar ziņām?

-��� Viens domā, ka redzējis Bruklainu ieejam un izejam no Tiso vaska muzeja Beikerstrītā. Cits domā, ka zina, kur tas zellis apmeties.

-��� Kāda ir adrese?

Izdzirdot ielas nosaukumu, de Kvinsijam aizrāvās elpa.

-���� Es viņu neredzu, Emilija ba�ījās. Mēs jau divreiz esam apriņķoju�i Kevendi�skvēram, es rūpīgi pētu visus ubagus, bet viņu neredzu. Ā! viņa iesaucās.

No skvēra krūmāja iz�āvās sīks, noskrandis stāvs. Cil�vēks izskrēja pa atvērtajiem metāla vārtiņiem uz ielas un piesteidzās pie karietes. Bekers �igli atvēra durvis un ie�laida ubagu.

Ku�ieris tam biedino�i uzkliedza.

-��� Viss ir kārtībā, Raiens attrauca.

Kamēr Bekers aizvēra durvis, de Kvinsijs palika guļam izstiepies uz karietes grīdas, neceldams galvu līdz logiem.

-��� Vai kāds mani ievēroja?

-��� Es neredzēju, ka jūs būtu pamanīts, atteica Bekers.

-��� Tēvs, tu drebi, Emilija aizrādīja.

-��� Man nepiecie�amas zāles.

-��� Mēs nevaram iegādāties jums opija tinktūru, Raiens pretojās.

-��� Es jums to nemaz nelūdzu. De Kvinsija seja mirdzē�ja sviedros. Es zinu, kas ir mūsu meklētais vīrs.

-��� Jā. Pulkvedis Bruklains, Emilija paziņoja.

-��� Kā? Jūs esat nonāku�i pie tāda pa�a secinājuma? de Kvinsijs jautāja, izbrīnā uz mirkli aizmirsdams sāpes.

-��� Tēvs, mēs satikām Mārgaritu D�ūelu.

Pienāca tas retais bridis de Kvinsija dzīvē, kad viņ� zau�dēja runas spējas.

Emilija ātri izklāstīja visu, ko viņi bija uzzināju�i. Mil�zīga kauna mākta, Mārgarita neuzdro�inājās tolaik nevie�nam izstāstīt patiesību. Viņa sāka dzīvot kopā ar atvaļinā�tu karavīru un pieņēma tā vīrie�a uzvārdu "Bruklains".

-���� Bruklains ir D�ona Viljamsa dēls? de Kvinsijs vaicā�ja. Tādi jaunumi viņu pārsteidza vēl vairāk.

-��� Zēns kļuva apsēsts ar savu īsto tēvu, nemitīgi apstai�gāja Retklifas lielceļa slepkavību vietas. Uzsācis strīdu par Viljamsu, viņ� ar nazi nodūra savu patēvu, iedūra arī Mārgaritai un pēc tam pielaida būdai uguni. Karavīrs gāja bo�ja, bet Margaritai izdevās no grausta izrāpties. Viņa vairs zēnu nav redzējusi.

-��� Tik un tā, mūsu rīcībā ir vienīgi aizdomas, de Kvinsijs iebilda. Kad ieminējos lordam Pālmerstonam, ka Bruklains arī atbilst slepkavas aprakstam, ministrs iekaisa lielās dusmās. Pālmerstonam ij prātā nevar nākt, ka �is varonis, virsnieks un viņa lojālākais padotais, kuram viņ� uztic sa�vu dzīvību, ir spējīgs sarīkot slaktiņu.

-��� Es zinu kādu cilvēku, kur� varētu mums noticēt, ie�jaucās Raiens.

-��� Kur� tas būtu?

-���� Komisārs Meins. Viņ� mums izstāstīja par agrākajām slepkavībām.

-��� Pārlieciniet viņu.

-��� Dievs, ap�ēlojies, es vairs nevaru nolūkoties, kā jūs no�moka drebuļi, Raiens iesaucās. Stāt, ku�ier!

Raiens ātri izkāpa no karietes un drīz atgriezās no ap�tiekas ar pudeli rubīnkrāsas �ķidruma. Tā man maksāja vienu no pēdējiem �iliņiem. Izlietojiet to ar apdomu.

De Kvinsijs a�i paķēra pudeli un acīmredzot jau grasījās ieliet mutē visu tās saturu, ta�u negaidot apturēja trīco�o roku un iedzēra tikai vienu malku.

Viņ� aizvēra acis un aizturēja elpu. Un tad izelpoja. Kad vecais vīrs paraudzījās uz Raienu, viņa acīs vairs nemanīja tādas sāpes kā pirms brī�a.

-��� Paldies jums.

-��� Tikai, Dieva dēļ, nevienam ne vārda par �o pirkumu.

-��� Jūs varat paļauties uz manu pateicību. Dodieties pie komisāra Meina. Tikmēr konstebls Bekers, Emilija un es raudzīsim atrast Bruklainu.

-���� Mēs vairs neesam policisti. Ja komisārs Meins atteik�sies mūs uzklausīt, tad mēs paliksim vieni pa�i. Nevaram ta�u klaiņot pa Londonu, cerot uzdurties Bruklainam!

-��� Mēs nepaliksim vieni pa�i un nekur neklaiņosim. Ma�ni informatori pienesa man Joti būtiskas ziņas. Es tagad ne��aubīgi zinu, kur dzīvo Bruklains.

Emilija un Bekers neslēpa pārsteigumu, kad uzzināja, ka meklētais nams atrodas tuvu. De Kvinsijs pavēlēja ku�ie�rim atgriezties Oksfordstritā un doties vispirms austrumu virzienā, pēc tam nogriezties uz dienvidiem, uz Soho skvē�ra pusi.

-��� Kad jaunībā vilku dzīvību Londonas ielās, de Kvin�sijs skaidroja, es Soho skvērā uzturējos itin bie�i. Es ne�zinu, kas ir Soho tirgus. Arī Crosse and Blackivell marinā�u fabrika tolaik nepastāvēja. Toties tas lievenis mazliet tālāk izskatās glu�i tāpat kā todien pirms piecdesmit diviem ga�diem, kad es sabruku līdzās Annai. Tā vien �ķiet, ka tas noticis tikai vakar. Ja Anna nebūtu a�i rīkojusies, lai mani atdzīvinātu� de Kvinsijs atgaiņāja atmiņas. Un tur, tā�lāk aiz skvēra�

-�� Grīkstrīta, Emilija skaļi izlasīja plāksnīti uz nama sie�nas. Tu par �o apkaimi rakstīji, tēvs.

-���� Jā, savā "Grēksūdzē". Esmu mērojis tālu ceļu, ta�u vienlaikus tepat vien esmu nonācis. Lūdzu, apturiet, labo cilvēk, tēvs lūdza ku�ierim.

-��� Pasa�ieri nekad nav izturēju�ies pret mani tik pieklā�jīgi, attrauca ku�ieris, savilkdams gro�us.

-���� Trīsdesmit astotais numurs, de Kvinsijs paziņoja līdzbiedriem. To ziemu es pārdzīvoju arī tādēļ, ka viens noslēpumains vīrs par mani ie�ēlojās un atļāva pārlaist nak�tis namā, kurā pats laiku pa laikam uzturējās. Mājā nebija mēbeļu. Es gulēju uz kailas grīdas, izmantodams juridisko papīru blāķi par spilvenu un nejauki smirdo�u zirgu apmet�ni par segu.

Bekers norādīja: Trīsdesmit astotais numurs ir ne�daudz tālāk �ai ielā.

-��� Vai nama tuvumā kāds negaida ciemiņus?

-��� Viss izskatās mierīgi.

Viņi atvēra karietes durvis un izkāpa uz ietves. Vēsa brī�ze pamudināja Emiliju savilkt mēteli cie�āk ap pleciem.

-��� No �ā nama viens mans ziņotājs ir redzējis izejam vī�ru, kur� pēc izskata atbilst Bruklaina aprakstam, de Kvinsijs stāstīja. Konstebl Beker, es paļaujos, ka nazis un steks jums joprojām ir līdzi?

-��� Vienmēr pa rokai.

-�� Emilija, turies man aiz muguras. Ja sastopamies ar grū�tībām, bēdz.

-��� Es tevi neatstā�u, tēvs.

-��� Jūs abi palieciet man aiz muguras, Bekers pavēlēja.

Visām mājām tai ielā bija trīs stāvi, un tās piekļāvās cita

citai. Trīsdesmit astotais numurs piesaistīja vērību ar to, ka grima tumsā.

-��� Pirms piecdesmit diviem gadiem nams izskatījās tik�pat bēdīgs, sacīja de Kvinsijs. Vienīgā at�ķirība ir logi.

-��� Visiem priek�ā ir restes, Emilija atzīmēja.

-��� Tajos laikos restu nebija. Arī logs otrajā stāvā nebija tik �aurs. Tas ir pārbūvēts un samazināts.

-��� Kāds laikam noba�ījies par nevēlamiem viesiem, Be�kers teica.

Tāpat kā visas citās mājās, ielūkoties istabās liedza aiz�kari.

-��� Emilija, es paie�os tālāk pa ielu un izlik�os par ubagu, bet jūs ar konsteblu Bekeru tikmēr pieklauvējiet pie na�miem abpus trīsdesmit astotajam numuram. Kad durvis at�vērs, stāstiet, ka esat no Bruklainu ģimenes un meklējat sa�vu brāli, atvaļinātu pulkvedi, kur� dzīvo �ai ielā, ta�u atteicies nosaukt mājas numuru. Lieciet manīt, ka jums ar brāli pirms daudziem gadiem biju�as nesaskaņas, bet tagad jūs vēlaties izlīgt. Palūdziet informāciju par viņa labklājī�bu. Konstebl Beker, jums labāk būtu sakrustot rokas uz krū�tīm un nerādīt sagraizīto mēteli.

De Kvinsijs pasoļoja tālāk pa ielu un sakņupa lūdzēja po�zā, vienlaikus vērodams Emiliju un Bekeru sarunās ar sie�vietēm, kuras atvēra durvis kaimiņu mājās. Gan vienā, gan otrā gadījumā sievietēm ap vidu bija apteksnēm piedienīgi priek�auti un galvā aubītes.

Alkas pēc opija tinktūras lika de Kvinsijam cilāt kājas, it kā viņ� mīdītos uz vietas. Viņ� iedzēra nelielu malku no pu�deles, lai nomāktu trīcē�anu. Dzestrā dvesma koda vaigos un arī izraisīja �ermuļus.

Vēj� aizvēla garām drazas. Gribot negribot nācās pama�nīt, cik neparasti vientulīgas kļuvu�as ielas, jo lielais vai�rums iedzīvotāju vai nu uzturējās mājās, vai arī bija izbrau�ku�i no pilsētas.

Pēc piecām minūtēm Emilija ar Bekeru pienāca viņam klāt.

-��� Abās mājās durvis vēra visnotaļ negribīgi, Bekers uz�sāka. Ja uz lieveņa'nestāvētu Emilija, mani, iespējams, no�turētu par slepkavu.

-��� Bruklains tie�ām dzīvo �eit, Emilija apstiprināja.

De Kvinsijam sirds sāka sisties ātrāk.

-���� Viņ� gan nav nosaucis savu uzvārdu, ta�u tā cilvēka apraksts atbilst meklētajam un viņ� liek sevi uzrunāt par pulkvedi, Bekers piebilda.

-��� Protams, de Kvinsijs atteica. Bruklaina māte iztiku pelnīja, līkņādama gar upes krastu un meklēdama vērtīgas mantas. Viņ� ieņēma daudz augstāku stāvokli sabiedrībā un nespēja atturēties, nepieprasīdams, lai viņu uzrunā �ajā sū�ri grūti iemantotajā titulā.

-��� Viena no kalponēm raksturoja viņu kā noslēgtu cilvē�ku, Emilija turpināja. Esot pazīmes, ka viņ� grasās pār�celties.

-��� Ak tā?

-��� Vakar un �odien karietēs no mājas aizvesti segās ietīti priek�meti.

-��� Patiesi?

-��� Kāpēc viņ� apmeties namā, kur jūs pirms vairāk ne�kā pusgadsimta atradāt patvērumu? jaunais konstebls brīnījās.

-��� To es ceru noskaidrot.

De Kvinsijs uzlūkoja savu opija tinktūras pudeli un klu�sībā vēlējās, kaut varētu iztuk�ot �o un neskaitāmas citas pudeles, aizmigt un izlikties, ka �ie nomoda murgi nepa�stāv.

-���� Tēvs, man �ķiet, tas zēns ir ģērbies tavās drēbēs, Emilija apjukusi ieteicās.

Uzrunātais pavērās turp, kur meita rādīja, un viņa sejā atausa neliekuļots, aizrautīgs smaids. D�oj! Kāds prieks tevi redzēt, lāga puis!

Kad zēns traucās viņiem klāt, Emilija un Bekers centās izlikties, ka nav pamanīju�i baku rētas uz viņa sejas.

-��� Tās patie�ām ir tavas drēbes, tēvs.

-��� Man teica, ka jūs mani saucot, D�ojs sacīja de Kvinsijam. Es atjozu �urp, ko kājas nes.

-��� Vai tev izdevās pamanīt pulkvedi Bruklainu ieejam vai izejam no lorda Pālmerstona savrupmājas?

-���� Pirms stundas, kad nosita baznīcas zvani. Atkritumu savācēja puika seko Bruklainam ratos, ko velk ēzelis.

-��� Vai kāds cits novēro savrupmāju, kamēr tu esi �eit?

-��� Jā. Bet sargi diez vai ļaus tādos kankaros vēl ilgi va�zāties pa parku. D�ojs paraustīja de Kvinsija doto mēteli. Es �ais drānās nejūtos piedienīgi.

-��� Tad jau tu nebūsi vīlies, ja es piedāvā�u vēlreiz apmai�nīties apģērbiem?

-��� Vīlies? Man �ajās pilnīgi trūkst gaisa.

-��� Tādā gadījumā mēs ļausim tev kārtīgi ievilkt elpu.

Pēc piecām minūtēm abi iznira no tuvējās �ķērsielas. De

Kvinsijs atkal bija pierastajā ģērbā, un D�ojs savās skran�dās jutās acīmredzami ērti.

-���� Konstebl Beker, de Kvinsijs sacīja. Diez, vai jūs kādreiz esat�

-��� �is ir konstebls? D�ojs iztrūcies atkārtoja.

-��� Patlaban es �o pienākumu nepildu, Bekers viņu mie�rināja.

-��� Tas ir mūsu draugs, de Kvinsijs piebalsoja. Viņ� tev neko ļaunu nedarīs.

-���� Pīlers, kuram nav nekas ļauns padomā? Tas vēl nav piedzīvots.

-��� Beker, vai jums ir nācies apgūt durvju slēdzeņu atda�rī�anu?

-��� Jūs domājat mūķē�anu? Bekers jautāja.

-��� Ari tā var teikt.

-��� Mani apmācīja slēdzenes sargāt, nevis dabūt vaļā.

-��� Es jau no tā baidījos. D�oj, vai tev savās gaitās nav ga�dījies atmūķēt slēdzenes?

-���� Kā tad! Te stāv pīlers, bet jūs gribat, lai es atzīstos�

-����������� Mister Beker, aizgriezieties un aizklājiet plaukstām au�sis, Emilija izrīkoja, uzsvērti izvairīdamās nosaukt viņu par konsteblu.

-��� Kāpēc man tas jādara?

-��� Lai D�ojs nejustos neērti.

Bekers brīdi vilcinājās un tad izpildīja Emilijas prasību.

-��� D�oj, vai tu esi kādreiz atmūķējis slēdzeni? de Kvinsijs vēlreiz pajautāja.

-��� Vienu vai divas reizes, puisis atzinās. Ar naglu.

-��� Tad pieej pie tām durvīm un pieklauvē. Vai ciparus pazīsti?

-��� Drusku esmu iemācījies.

-��� Pie tām durvīm ir trīsdesmit astotais numurs. Klauvē pietiekami skaļi. Ja namā kāds uzturas, lai sadzird tavus klauvējienus un atver durvis. Tā kā �ai aukstajā dienā no skursteņa neceļas dūmi, es secinu, ka mājā patlaban nevie�na nav, ta�u mums ir jābūt par to pārliecinātiem.

-��� Ja nu kāds tomēr atver durvis?

-��� Palūdz maizi. Vai pensu. Jebko tādu, ko �ī persona va�rētu tev izsniegt. Bet gaidīdams apskati slēdzeni. Mēs pa to laiku patversimies �ķērsielā. Ja kāds tie�ām pienāks pie durvīm, es negribu, lai mūs ierauga.

Uzkavēdamies �ķērsielā, de Kvinsijs, Bekers un Emilija dzirdēja, kā D�ojs darbina klauvēkli pie durvīm. Klabē�a�na nerimās kādu laiku.

Pēc divām minūtēm D�ojs parādījās �ķērsielā.

-��� Neviens nepienāca.

-��� Un slēdzene?

-��� Tāda veida atslēgas caurumu es vispār neesmu redzē�jis. Ar naglu es tādu neatvēr�u. Pat durvju roktura nebija. D�ojs uzmeta aizdomu pilnu skatienu Bekeram.

-��� Tad nu rādās, ka būs jālūdz tevi demonstrēt savas īpa��ās spējas, noteica de Kvinsijs.

-��� Es jau mēģināju ubagot, un neviens nenāca pie durvīm.

-��� Parasti tu ubago, izrādot savas spējas.

D�ojam radās nojausma, uz kuru pusi tēmē de Kvinsijs.

-��� Tie�i tā, D�oj. Tu esi akrobāts.

De Kvinsijam, Bekeram un Emilijai noraugoties no �ķērs�ielas, D�ojs sāka rāpties aug�up pa notekcauruli. Ap �ugu�na cauruli bija daudz vietu, kur pieķerties piecpadsmit ga�du vecam zēnam. �ur tur sienā starp ķieģeļiem bija izdrupusi java, un iedobumos varēja iespiest nonēsāto kurpju purngalus. Gribēdams izrādīties jaunās daiļās lēdi�jas priek�ā, D�ojs kāpa, cik vien a�i spēja, lai gan viņam bi�ja vēl viens iemesls tā darīt decembra saltumā metāla cau�rule sāpīgi saldēja pirkstus. Viņ� pārrāpās pāri dzegai, nonāca uz slīpā dakstiņu jumta un ilgi pūta dva�u uz pirk�stiem, lai tos atkal sajustu. Ja arī kāds viņu pamanītu, tad aizdomas nerastos tolaik bie�i varēja redzēt skrandainus pui�us staigājam pa jumtiem un tīrām dūmeņus.

Kvēpi padarīja dakstiņus slidenus. Arī vēj� stipri pūta. Divas reizes D�ojam vajadzēja apstāties, lai nomierinātu straujo elpu, ta�u beigu beigās izdevās uztrausties jumta ko�rē. Nosēdies jāteniski uz �ukura un spēcīgajā vējā tam pie�ķēries, D�ojs uz īsu brīdi pārlaida skatienu krā�ņajiem Lon�donas pla�umiem, pēc tam sakoncentrējās un patrausās garām desmit skursteņiem, līdz nonāca vietā, par kuru vi�ņam pirmīt stāstīja de Kvinsijs.

-��� Es �ai namā mitinājos pirms daudziem gadiem, ma�zais vīriņ� bija stāstījis. Meklēdams segu, ar ko sasildī�ties naktī, es uzkāpu aug�ējā stāvā un uzgāju tuk�as kalpu istabas. Tur skapī nelielas kāpnes uzveda mani �aurā skabūzī zem jumta �ukura, un tajā nostūrī atradās vienīgi me�tāla lūka, kas ļāva piekļūt skurstenim. Pa to skursteņslauķi izkļuva no dūmeņa pēc tam, kad darbs bija paveikts. Tā�dējādi viņiem nebija jākāpj uz jumta, no kura ir nokritis ne viens vien amata brālis. �ī lūka man palikusi atmiņā tādēļ, ka �ķita neparastas tādas rūpes par skursteņslauķu dro�ī�bu. Tu esi gana kalsns un spēsi iespraukties skurstenī. Lū�ka, bez �aubām, būs aizslēgta no otras puses. Bet konstebls� es gribēju teikt, misters Bekers� tev aizdos nazi. Ar asmeni tu izurbināsi spraugu starp ķieģeļu sienu un lū�kas malu un pacelsi aizkritni.

-��� Jūs gribat, lai es kāpju tai sasodītajā dūmenī?

-��� Pēc mana aprēķina, tikai astoņu pēdu dziļumā. Ja ne�izdodas lūku atvērt, tu vari mierīgi izkāpt no skursteņa un atgriezties līdz jumta dzegai.

-���� Mierīgi? Vai jūs nestāstījāt, ka skursteņslauķiem no �ī jumta ir gadījies nokrist?

-��� Viņiem katrā ziņā nepiemita tavas akrobāta dotības.

-��� Kas man par to tiks?

-��� Kā jau solīju, ēdiens. Daudz ēdiena. Lords Pālmerstons tev būs bezgala pateicīgs.

-�� Jums gan lords Kupidons diez ko pateicīgs nebija. Man atmiņā paliku�i jūsu rokudzel�i.

-��� Tēvs, �is zēns ir pelnījis vairāk nekā tikai pārtiku, iebilda skaistā jaunā sieviete.

D�ojs ar patiku nolūkojās Emilijā. Ticiet man, mis, no ēdiena es neatteiktos.

-��� Vai tu atteiktos no iespējas apmeklēt skolu?

-��� Es varētu apmeklēt skolu?

-��� Un tur arī tikt pie ēdiena.

-��� Vai tad kaut kas tāds ir iespējams?

-��� Es darī�u visu, kas būs manos spēkos, lai to panāktu.

-��� Ja �ī jaunā lēdija ko apsola, D�oju mierināja vīrietis, kur� teicās neesam konstebls, tad vienmēr tā ari notiek.

Sieviete paskatījās uz slaido vīrieti tik savādi, it ka ne�būtu pārliecināta, ka viņa vārdi ir cildinājums.

Tagad D�ojs jutās lepns, ka ir spējis saskaitīt desmit skursteņus. Viņ� paraudzījās pāri ielai un redzēja garo vī�ru pamājam ar galvu par apstiprinājumu, ka D�ojs atrodas pie pareizā skursteņa. Pēc tam vīrietis atgriezās �ķērsielā.

D�ojs lūkojās skurstenī un pārliecinājās, ka no tā neplūst dūmi. Vēl viņ� noskaidroja, ka tajā nav iebūvēti nekādi �ķēr�ļi un ka parastā platuma atverē viņ� varēs ērti iekār�toties. Konstebla na�a maksts bija piesprādzēta viņam pie kreisās rokas, lai varētu tai viegli tikt klāt, nolai�oties pa skursteni. Zēns dziļi ieelpoja, zinādams no pieredzes viņ� vēl pirms �etriem gadiem nodarbojās ar skursteņu tīrī�anu -, ka no sienām paceļas kvēpu mākonis, tiklīdz cilvēks iekāpj skurstenī.

Kad D�ojs strādāja par skursteņa tīrītāju, viņa darba de�vējs lika ierausties skurstenī virs krāsns un tikām iekūra uguni. Karstās liesmas piespieda viņu lielā ātrumā rausties aug�up. Drīz vien viņ� kāpelēja pa skursteņiem itin veikli un vienā dienā varēja vairāk padarīt.

Salīdzinājumā ar tiem laikiem, �is uzdevums kaulus ne�lauza, ta�u D�ojs tik un tā bija patielējies, raudzīdams iz�dibināt, kādu algu vēl viņ� saņems par savām pūlēm lai gan pagaidām vēl nenieka nebija dabūjis. Vienīgā atlīdzība bija uzjautrinājums, vērojot mazo vīriņu, un viņa meitas pa�tīkamais smaids un laipnā izturē�anās.

Virzīties lejup pa skursteni vajadzēja mācēt atbalstīties ar ceļgaliem pret skursteņa iek�pusi, piespiesties ar mugu�ru pretējai sienai un pamazām slīdēt uz leju. Diem�ēl raupjā ķieģeļu siena noteikti izcaurumos drānas vēl vairāk. Pūlē�damies aizturēt elpu, viņ� lēni iekāpa �aurajā, tum�ajā at�vērumā. Uzreiz sacēlās kvēpu mākonis un nosēdās uz ro�kām un sejas. Asā dvaka koda nāsis. Viņ� sastinga, ļaujot putekļiem nogulties, sekli ieelpoja un turpināja virzīties le�jup tumsā.

Neko sev apkārt neredzēdams, pēc metāla lūkas vāka D�ojs bija spiests taustīties ar pirkstiem. Visi pūliņi izrā�dījās neveiksmīgi. Iespējams, ka �o daudzo gadu laikā pēc tam, kad mazais vīriņ� aizvācās no �ī nama, lūka aiz�mūrēta.

D�ojs norīstījās un �ļūca vēl zemāk. No skursteņa sie�nas atlūza daļa ķieģeļa un ar skaļu troksni sa�ķīda pret kaut ko zemāk. D�ojs saviebās un ar kurpēm cie�āk at�balstījās pret sienu, lai nenokristu. Viebās viņ� arī cita ie�mesla dēļ ja mājā kāds tomēr atradās, troksnis brīdinā�tu par ielau�anos.

Plau�ās smeldza, bet D�ojs slīdēja zemāk. Sataustot me�tāla lūkas vāku, viņam no iepriecinājuma salēcās sirds. Bet vāks pat nepakustējās. Zēns uzmanīgi izvilka no maksts na�zi. Slidinādams pirkstus gar vāka malām, viņ� noskaidro�ja, kurā pusē atrodas eņģes, un pūlējās iestumt nazi pretē�jā pusē, plaisā starp lūkas vāku un ķieģeļu sienu.

Bet �aurajā spraugā biezo asmeni nevarēja iebāzt.

D�ojam sareiba galva ar nazi viņ� kasīja ķieģeļus, cenz�damies papla�ināt spraugu. Spiests ievilkt elpu, viņ� juta, kā sodrēji kairina rīkli. Visi zēni, ar kuriem kopā viņ� tīrīja skursteņus, bija miru�i ar kvēpiem pilnām plau�ām. Viņ� aiz�miedza acis, pēc iespējas pūlējās nerīstīties un turpinā�ja skrāpēt ķieģeļus kvēpi arvien bira un noklāja visu au�gumu.

Na�a asmens pamazām ieurbās aizvien dziļāk sprau�gā. D�ojs slidināja nazi aug�up, sajuta pretestību, paspie�da spēcīgāk un juta, kā aizkritnis paceļas. Plau�as tā al�ka gaisa, ka zēnam jau bija vienalga, vai otrā pusē kāds atrodas. Vienīgā vēlē�anās bija elpot. Atstūmis lūku va�ļā, viņ� ierausās iek�ā pa nelielo caurumu un noslīga uz grīdas �aurajā telpā, kur tādam zēnam tik tikko pietika vietas.

Aklās tumsas pārņemts, D�ojs dziļi ieelpoja vienreiz, otrreiz, kamēr sirds atguva normālo ritmu.

Pēdas karājās tuk�umā, un D�ojs atklāja sev priek�ā �au�ras kāpnes. Zēns neuzdrīkstējās atpūsties un, uz aklo taus�tīdamies, gausi devās lejā pa pakāpieniem, līdz nonāca pie durvīm, kuras nevērās vaļā. D�ojs kā neprātīgs taustījās ap rokturi, ta�u atslēgas caurumu neatrada. Tad viņ� vieglī�tēm pastūma durvis un dzirdēja otrā pusē klaudzienu, it kā �ķērsām priek�ā durvīm būtu piesists dēlis.

Mājas aug�stāvā valdīja necie�ams aukstums, tomēr pār sodrējaino seju D�ojam lija sviedri. Viņ� novilka pirkstus visgarām durvju malai un sataustīja koka atlūzas vietās, kur otrpus durvīm skavās, kas noturēja vietā dēli, bija. iedzītas naglas. Ar na�a galu viņ� urbināja nelielo iedobi netālu no durvju roktura, grieza un greba, plucināja nost koku no naglu smailēm. Sirdīgi plosīdams ar na�a galu, viņ� veido�ja aizvien dziļāku caurumu durvīs.

Pastūmis durvis, D�ojs juta, ka tās nedaudz padodas. Viņ� atkal ķērās pie na�a, urbināja koku ap naglām, un, nā�kamreiz pastūmis, paguva ieraudzīt durvju spraugā blāvu gaismas strēli. Ar negantu apņēmību uzbrukdams kokam, viņ� drīz izdzirdēja dēli otrpus durvīm ar skaļu dārdu no�krītam uz grīdas.

Ja kāds mājā atradās, �o troksni tas nevarēja nesadzir�dēt. Ta�u zēna vienīgās rūpes bija izkļū�ana no nama, tā�pēc viņ� pagrūda durvis līdz galam vaļā un iesteidzās ne�lielajā tuk�ajā istabā, ko apgaismoja vienīgi restots, sodrējiem klāts lodziņ�. Turēdams nazi tā, lai jebkurā brī�dī varētu iedurt, D�ojs atrāva vaļā nākamās durvis, nonā�ca tum�ā gaitenī un skrēja lejup pa kāpnēm. No otrā stāva kāpnes veda pie galvenajām durvīm.

Kā neprāta pārņemts, D�ojs steidzās lejup. Kad viens pa�kāpiens �ķita mazliet iegrimstam, zēns neizpratnē sarauca pieri un saklausīja troksnīti aiz muguras. Tajā pa�ā mirklī viņ� saņēma sitienu pa muguru, kas lika aizcirsties elpai un spēji pagrūda ķermeni uz priek�u. Neizturamu sāpju sa�grābts, D�ojs tādā kā lēcienā vēlās lejup pa kāpnēm.

De Kvinsijs rēķināja, ka D�ojam būs nepiecie�amas piec�padsmit minūtes, lai �ķērsotu jumtu, noraustos lejā pa skur�steni, atlauztu vaļā lūku un pa kāpnēm nosteigtos pie gal�venajām durvīm. Nevēlēdamies piesaistīt uzmanību, kvernot uz ielas mājas priek�ā, viņ� uzkavējās �ķērsielā ko�pā ar Emiliju un Bekeru. Tā kā neviens no trim nevarēja atļauties kabatas pulksteni, vecais vīrs aplēsa laiku, bez ap�stājas soļodams un skaitīdams soļus tas vienlaikus palī�dzēja uzveikt nervozitāti un remdēja nepiecie�amību pēc opija tinktūras.

Bekers raudzīja kavēt laiku sievietei. Netālu atrodas Brodstrīta, kuras apkārtnē pirms trim mēne�iem izcēlās ho�leras epidēmija. Raiens palīdzēja vietējam ārstam doktoram Snovam uzzīmēt epidēmijas upuru dzīvesvietu karti. Tajā bija redzams, ka saindē�anās notikusi kāda brīvkrāna tu�vākajā apkārtnē. Vēlāk atklājās, ka tam līdzās ir ierīkota at�ejas bedre.

Domās nogrimusī Emilija tikai pamāja ar galvu un izli�kās, ka Bekera stāsts par atejas bedrēm viņu aizrāvis. Tik�mēr de Kvinsijs nemitīgi skaitīja soļus.

Noskaitījis piecpadsmit reiz se�desmit soļu, viņ� iznāca no �ķērsielas un tuvojās mājai. Vēl minūte pagāja, līdz visi trīs nostājās mājas priek�ā, tādējādi D�ojam tagad bija se��padsmit minūtes laika paveikt uzticēto.

Ārdurvis bija ciet, lai gan D�ojam par signālu, ka drīkst ienākt, vajadzēja tās atstāt mazliet pavērtas.

-��� Iespējams, viņam skurstenī klājas grūtāk, nekā iepriek� domāts. Un lūku ir grūti atvērt, Bekers sprieda. Vai slē�dzeni.

1854. gadā Londonā slēdzenes parasti tika nevis iestrā�dātas durvīs, bet gan pieskrūvētas pie durvju virsmas. Me�tāla ligzdu, kurā ieslīdēja bulta, piestiprināja pie durvju aplodas, un no iek�puses tā bija labi redzama. Otrpus durvīm nebija nekādu sviru, ar ko durvis varētu aizslēgt vai at�slēgt, tikai atslēgas caurums. Ja atslēgas nebija, aizslēgtas durvis varēja atdarīt vienīgi no iek�puses, atskrūvējot pie aplodas piestiprināto ligzdu. D�ojam pietiktu ar da�ām mi�nūtēm, lai ar nazi to paveiktu.

-��� Jā, iespējams, pie vainas slēdzene. De Kvinsijs ne�spēja izteikt savas ba�as skaļi.

To viņa vietā izdarīja Emilija. Vai arī mājā ir Bruklains.

De Kvinsijs piespieda sevi elpot. D�ojam glu�i vien�kār�i nepiecie�ams vēl mazliet laika, viņ� centās pārējos mierināt.

Bet aizritēja minūte. Pēc tam vēl divas.

-��� Mūs katrā ziņā ievēros, ja �ādi stāvēsim un raudzīsi�mies uz durvīm, ieteicās Bekers.

Piepe�i durvis sakustējās vāri, tikko manāmi, un de Kvinsijs dro�ības labad apvaicājās līdzbiedriem: Vai jūs redzējāt? Vai man rādījās?

-��� Nē, nerādījās, tēvs.

Trijotne pavirzījās tuvāk pakāpieniem pie ārdurvīm.

Durvis pavērās vēl kādu nieku.

-��� D�oj? Bekers uzsauca.

Durvju spraugā parādījās sodrējaina plauksta.

De Kvinsijs pievārēja pakāpienus pie durvīm un sauca:

-��� D�oj?

Sprauga papla�inājās, un uz lieveņa izstreipuļoja stāvs. Skrandas un seja bija melniem sodrējiem klāta, izcēlās ti�kai D�oja sāpēs ieplesto acu baltumi un tum�sārto asiņu klātais kreisais plecs.

-��� D�oj! Emilija traucās aug�up pa kāpnēm.

Viņa ieskrēja mājā un atbalstīja zēnu, kamēr de Kvinsijs aizvēra durvis un Bekers, sargādamies no iespējamām briesmām, uzmanīgi vērās apkārt.

-��� Kas viņam ir plecā? Emilija vaicāja.

Kopā ar tēvu jaunā sieviete nolaida zēnu uz grīdas. Vi�ņiem nācās noguldīt nelaimīgo uz sāniem, jo vietā starp ple�cu un kaklu bija iedūrusies pēdu gara bulta. Tās smailē bi�ja iestrādāta atskabarga. Trulajā galā bija iestiprinātas spalvas.

-��� Bulta ir iz�auta no arbaleta, Bekers secināja. Garā�ka auguma cilvēkam tā trāpītu mugurā, aptuveni sirds ap�vidū.

Nerimdams vērot apkārtni, Bekers pievērsās kāpnēm, kam vidusdaļu ietina tum�as ēnas.

D�ojs ievaidējās.

-��� Mums jāaptur asiņo�ana! Emilija iesaucās.

Bekers zagās aug�up pa kāpnēm, turēdamies pie mar�gām. Viens no pakāpieniem mazliet iegrima no viņa svara, un zem kāpnēm atskanēja klik�ķis. Uzmanīgi pieliecies, Be�kers starp diviem pakāpieniem saskatīja nelielu caurumu, gana platu, lai pa to iz�autu bultu.

-���� Te! Bekers rādīja. Tas ir slazds, bet noteikti nav vienīgais, kas namā uzstādīts. Esiet uzmanīgi!

-��� Zēns noasiņos! Emilija aizrādīja.

-��� Jūs dzirdējāt mani pieminam doktoru Snovu. Vienā lēcienā Bekers piezemējās kāpņu pakājē. Viņa māja atro�das blakus ielā, Fritstrītā. Raiens mani turp nosūtīja sest�dienas vakarā.

-���� Pasteigsimies! Bekers pacēla zēnu uz rokām viegli kā spalviņu. Iekams Bruklains atgrie�as.

Emilija steidzās atvērt durvis.

-��� Nē! de Kvinsijs pretojās. Es nevaru iet prom.

-��� Tēvs?

-��� Kamēr neesmu visu �eit apskatījis.

-��� Mums noteikti jāved D�ojs pie doktora Snova. Emi�lija uzstāja.

-���� Mēs nedrīkstam kavēties, Bekers piebalsoja. Zēns var nomirt.

-���� Ej kopā ar Bekeru, Emilija! D�ojam tu vari palīdzēt vairāk nekā man! De Kvinsijs pacēla no grīdas nazi, kuru Bekers bija iedevis D�ojam.

-���� Pat ar nazi rokā jums nav izred�u cīņā pret Bruklainu! Bekers neatlaidās.

-������������ Un mums nav izred�u viņu apturēt, ja visi trīs dosi�mies pie doktora Snova. �o māju vajag pārmeklēt. Ejiet! Es apsolu, ka drīz jums pievieno�os.

D�ojs ievaidējās.

-��� Ilgāk gaidīt mēs nevaram, Bekers brīdināja.

Nespēdama iz�ķirties, Emilija vispirms paraudzījās uz

D�oju, tad uz de Kvinsiju.

-��� Ja tu ilgi spītēsies, Emilija, es piespiedī�u tevi aiziet, lai paglābtu no briesmām! Citādi D�oja nestais upuris var izrādīties velts!

-��� Nav vairs laika! Ar smalko, asiņojo�o stāvu uz ro�kām Bekers nosteidzās lejā pa pakāpieniem.

Emilija bridi cie�i noraudzījās uz de Kvinsiju un tad pa�griezās pret policistu, kur� jau steidzās prom pa ielu.

-��� Es mīlu tevi, tēvs!

Sieviete traucās pakaļ Bekeram un zēnam.

Pār māju nolaidās klusums. Vienīgā skaņa, ko saklausīja de Kvinsijs, bija pa�a sirds uzbudinātie, baiļpilnie puksti. Aizvēris durvis, viņ� ieraudzīja, ka biezie aizkari istabās gan pa labi, gan pa kreisi nelai� cauri gandrīz ne saules sta�ra. Nazis, ko viņ� turēja rokā, neiedvesa paļāvību. Pūlēda�mies mazināt drebuļus, viņ� izņēma tinktūras pudeli un ie�lēja mutē prāvu malku.

Opija izraisītajam siltumam izplūstot kuņģī, maņas sa�asinājās. Ēnas ne�ķita tik draudīgas. Garām brauco�ie rati likās dārdam kaut kur līdzās, it kā durvis būtu atstātas vaļā. Vecais vīrs pievērsa uzmanību svecei un sērkociņu kastītei, ko pirmīt bija pamanījis uz grīdas turpat pie sienas. De Kvinsija jaunībā sveci varēja aizdegt, ar kramu un tēraudu iz�ķiļot dzirksteles kārbiņā ar posu.

Nesenais jaunizgudrojums sērkociņi, saukāti par "luciferiem", kurus novilka pa raupju virsmu, lai izraisītu lies�mu, viņam joprojām �ķita prātam grūti aptverams. Pirm�sākumos sērkociņi degdami radīja sēram raksturīgo puvu�u olu smārdu, bet �is trūkums jau bija novērsts. De Kvinsijs pie�ķīla sērkociņu un strauji novērsās, kad nāsīs iesitās ag�rākajiem sērkociņiem piemīto�ā puvu�u olu smaka.

Viņ� steidzīgi aizdedzināja sveci un nopūta sērkociņa liesmu.

"Vai es esmu saindēts?"

Aizturējis elpu, de Kvinsijs gaidīja, kad viņu pārņems reibonis un nelabums. Ta�u aizritēja sekundes, un galva rei�ba vienīgi no bailēm. Viņ� pamazām ievilka elpu un maz�liet atguva drosmi.

"Vai �im smārdam būtu jābrīdina Bruklains, ka mājās ie�nācis nelūgts ciemiņ� un ar viņa sērkociņu aizdedzinājis sveci?"

Ja tā, tad �ai viltībai bija dubulti panākumi, jo arī svece radīja aromātu. Vislabākās sveces, lietas no bi�u vaska, iz�platīja tīkamu smar�u, turpretim visvienkār�ākās taisīja no taukiem, un tās degdamas smirdēja dvinga bija gandrīz tikpat nepatīkama kā sērkociņa radītā smaka. Kāpēc gan? Bruklaina ienākumi ļāva iegādāties sveces un sērkociņus, kas nedvako.

Liesmiņa viegli drebēja de Kvinsija trīco�ajā rokā, ap�gaismodama tuvāko apkārtni. Viņ� ielūkojās istabā pa labi. Pēdējo reizi viņ� �o māju bija apmeklējis pirms piecdesmit diviem gadiem, ta�u tajā nekas nebija mainījies. Istabā, kur vecais vīrs iegāja, joprojām nebija mēbeļu. Tais senajos il�gajos ziemas mēne�os viņ� bija pārlaidis naktis uz aukstās grīdas, bez mitas uztrūkdamies no miega, kad kājas ner�vozi noraustījās.

Grīda izskatījās vēl netīrāka nekā toreiz. To klāja kvē�pu kārta. Pie pretējās sienas kvēpi �ķita nogulsnēju�ies ne�vienmērīgi, jo uz grīdas bija redzamas kādu priek�metu ap�rises acīmredzot tos, ietītus segās, kaimiņu māju kalpotāji bija redzēju�i vedam prom.

Sargādamies no slazdiem, de Kvinsijs atgriezās priek��namā un iegāja pretējā istabā, kur pirms pusgadsimta bija iekārtots kabinets. Noslēpumainais vīrs, kur� bija ierīkojis �ādus kabinetus vairākās pilsētas daļās un pastāvīgi mai�nīja dzīvesvietu, tur ik rītu da�as stundas paslepus kārtoja juridiskus dokumentus da�reiz ēzdams smalkmaizītes un drupa�as ļaudams notiesāt de Kvinsijam.

Līdzās nelielam galdam, uz kura atradās petrolejas lam�pa, bija novietots koka krēsls ar taisnu atzveltni. Uz grī�das netālu no galda slējās grāmatu kaudze un izskatījās baisi pazīstama.

Nolicis nazi, de Kvinsijs noņēma no lampas stikla ku�polu un pa�ķieba lampu tā, lai būtu ērtāk pietuvināt sveci deglim.

Pēk�ņi viņ� sastinga. Teju taustāmi uzvēdīja saltuma sa�jūta.

"Slazds!" bija brīdinājis Bekers. "Tas noteikti nav vienī�gais uzstādītais slazds. Uzmanieties!"

Lampas deglis bija nelietots un izskatījās pilnīgi balts.

Pati lampa �ķita smagāka, nekā pierasts. Petroleju ska�lojamies nedzirdēja. Arī pa�as petrolejas smārdu nevarēja saost.

De Kvinsijs novietoja lampu uz galda, tad nolika sveci uz grīdas un atskrūvēja vāciņu lampas sānā, lai atvērtu ne�lielo tvertni lampas pamatnē, kurā ielej petroleju.

Uzacīs sāka krāties sviedru lāses, kad, iegrūdis pirkstu tvertnē, viņ� pieskārās pulverveida vielai. Mazliet pulvera pielipa pie ādas. Uz pirksta viņ� ieraudzīja melnus punkti�ņus, līdzīgus tiem, kurus bija pamanījis uz grīdas pretējā spārna istabā.

Viņ� iemeta vienu graudiņu sveces liesmā. Tas radīja mi�niatūru sprādzienu.

�aujampulveris.

Lampa patiesībā bija bumba.

Pārvietojās viņ� tik ātri, lai nenodzēstu sveces liesmu, un iesteidzās pretējā istabā, pacēla līdzīgu graudiņu no grī�das un iemeta liesmā. Arī tas spēji uzliesmoja.

Piepe�i de Kvinsijs apjauta, ka apaļās aprises uz netīrās grīdas atstāju�as pulvermucas un vienā acīmredzot radu�sies neliela plaisa.

�aujampulveris.

Bailēm atkāpjoties rīcības alku priek�ā, viņ� steidzīgi at�griezās otrā istabā un nopētīja baisi pazīstamās grāmatas.

Pārņēma riebums. De Kvinsijs guva apstiprinājumu, ka tās visas ir viņa rakstītas. Uz plauktiem aiz krēsla atradās vēl vairākas grāmatas arī to autors bija viņ� un neskai�tāmi �urnāli, kuros ievietoti viņa sacerētie raksti. �ī kolek�cija bija pilnīgāka nekā pa�a de Kvinsija vākums. Bruklains bija apkopojis visas grāmatas, �urnālus un avīzes, kurās publicēti de Kvinsija darbi.

Viņ� atvēra grāmatas un ar pārsteigumu konstatēja, ka lapas no bie�as lasī�anas ir pamatīgi nobru�ātas. Katrā lap�pusē bija pasvītrotas rindiņas. Malas izraibināja uzkricelēti neglaimojo�i komentāri. Bie�i atkārtojās vārdi "sīkais draņķis".

Visbie�āk pretīguma pilnā gānī�anās bija lasāma iepre�tim daudzajām rindiņām, kurās de Kvinsijs rakstījis par

Bruklaina tēvu, slavinājis D�ona Viljamsa pastrādāto slep�kavību ģenialitāti, spīdo�i nostrādāto slaktiņu, asinīm pār�bagāto panākumu di�enumu.

"Izsmej slepkavo�anu un nāvi," bija rakstījis Bruklains. "Jāliek viņam iepazīt īstenību."

De Kvinsija "Angļu opija lietotāja grēksūdze" bija dāsni izraibināta pasvītrojumiem, pievienojot lapas malās izsau�kuma zīmes.

"Cik cilvēku viņa dēļ radu�i nāvi no opija tinktūras pārdozē�anas?" Bruklains �ķita glu�i vai kliedzam lapas apak�ā.

Jau atkal de Kvinsijam uzmācās nelabums.

"Cik tūksto�us nonāvējis opijs Indijā un Ķīnā? Cik dau�dzus es esmu nonāvējis pats opija un Britu Ostindijas kom�pānijas dēļ?"

"Bet� kur� no mums, Opija lietotājs vai es, esam lielāki slepkavas?" Bruklains it kā noprasīja sirdīgā rokrakstā. Tei�kums aizēnoja visu lappusi.

Vai visi �ie cilvēki pēdējo da�u dienu laikā gāju�i bojā manis dēļ? de Kvinsijs murmināja. Vārdi atbalsojās ista�bā kā kapenēs.

Nu viņam kļuva skaidrs, kādēļ Bruklains bija izvēlējies īrēt �o namu.

"Bruklains savā prātā sasaista mani ar savu tēvu un pats sevi. Viņa acīs mēs visi esam slepkavas," de Kvinsijs secināja.

Viņ� izvēmās.

�au�alīgo atklājumu vēl saasināja piepe�ā apziņa, ka Bruklains var jebkurā brīdi atgriezties. Notrausis �ulti no mutes, viņ� pārvarēja satricinājumu un pacēla nazi. Juzdams savu straujo elpu, viņ� izgāja cauri divām pārējām istabām tajā stāvā, ta�u nekā ievērības cienīga nemanīja.

Turēdamies līdzās margām un sargādamies no cauruma, aiz kura zem tumsā grimsto�ajām kāpnēm bija uzstādīts arbalets, vecais vīrs uzkāpa otrajā stāvā. Viņa soļu troksnim piebalsoja koka pakāpienu �īkstoņa. Aug�stāvā atradās vēl �etras istabas, divas uz ielas un divas uz sētas pusi.

Vienas istabas durvis bija aizvērtas.

Vispirms de Kvinsijs pārmeklēja citas istabas, kas izrā�dījās tuk�as. Tad viņ� uzkāpa tre�ajā stāvā uz �aurajiem kal�potāju apartamentiem. Nekā būtiska nemanīja, tikai sodrē�jiem apbiru�us pēdu nospiedumus acīmredzot te gājis D�ojs. Nams bija tikpat pamests kā pirms piecdesmit di�viem gadiem.

Bet vēl palika aizvērtās durvis otrajā stāvā, vienīgā slēg�tā istaba mājā.

Baiļu mākts, de Kvinsijs nokāpa lejā un nospieda roktu�ri, jo klusībā cerēja, ka istaba ir slēgta.

Ta�u rokturis padevās.

Viņ� atkāpās sāņus un atgrūda durvis vaļā. Ja arī pret durvīm bija notēmēts kāds ierocis, piemēram, arbalets, tas nekāda ļaunuma viņam nenodarītu.

Ta�u nekas nenotika.

Palūkojies gar durvju aplodu, de Kvinsijs ielūkojās na�badzīgi mēbelētā guļamistabā, kurā pa �auru, restotu lo�dziņu bez aizkariem ieplūda dienasgaisma. Logs atradās pa labi, ielas pusē. Iepretim bija novietots skapis. Pa kreisi kār�tīgas gultas vietā atradās viegla armijas tipa gulta.

Uz grīdas viņ� pamanīja saburzītas avīzes. Ar labo kāju uzkāpis vienai lapai, viņ� dzirdēja papīru no�aukstam pret grīdu.

De Kvinsijs rūpīgi aplūkoja durvis, tām bija piestiprināts aizbīdnis.

"Tātad Bruklains, iedams gulēt, aizbultē durvis ta�u, pat tā nodro�inājies, noklāj uz grīdas saburzītas avī�u la�pas, kas brīdinātu par nelūgtiem ciemiņiem. Vai viņ� uz�trūkstas no murgiem? Kālab viņ� tagad nav aizslēdzis dur�vis? Lai iemānītu kādu istabā? Kur ir slazds?" De Kvinsijs piegāja pie armijnieku gultas iespējams, tādā Bruklains bija gulējis Indijā. Uz tās atradās sega un mazs spilvens.

Viņ� paskatījās pagultē.

Tur nekā nebija.

Nākamo viņ� grasījās apskatīt skapi, tomēr ieprātojās, vai zem segas nav kaut kas paslēpts. Izrādījās, ka tur ir vie�nīgi palags.

Pavilcis aug�up palagu, viņ� uz gultas ieraudzīja asins traipus.

Biezus un izteiktus asins traipus.

"Dievs tēvs debesīs, kas te noticis?"

Māca nemiers, ta�u de Kvinsijs tuvojās skapim. Tāpat kā pie istabas durvīm, arī �oreiz viņ� pakāpās malā un tikai tad satvēra skapja durvju rokturi.

Pēk�ņi no skapja kaut kas izlidoja un ietriecās sienā bla�kus durvīm. Vēl viena arbaleta iz�auta bulta. De Kvinsijs sarāvās. Padusēs pludoja sviedri. Viņ� ieskatījās skapī un ieraudzīja pulkve�a formastērpu. Vienu oficiālu vakara kār�tu. Pelēkas bikses, melnu vesti un melnu pusmēteli tā bi�ja izplatīta lieti�ķā kārta, kādu valkā cienījamie londonie�i.

Plauktā atradās pulkve�a cepure un savā�ams cilindrs.

Atvilktnē vecais vīrs atklāja divus apak�veļas gabalus, divas kravates, divus kreklus un auduma cimdu pāri.

De Kvinsijs �aubījās, vai vēl kāds cilvēks, baudīdams tik augstu stāvokli, dzīvotu tik pieticīgi kā Bruklains. Iekārto�jums drīzāk atgādināja mūka celli.

"Es neuzdrīkstos te vairs ilgi uzturēties."

Ta�u, iziedams no istabas, de Kvinsijs gribot negribot paraudzījās atpakaļ un pievērsās skapjaug�ai.

Sirds iepukstējās tik strauji, ka atkal uzmācās nelabums.

Skapis bija krietni augstāks par viņu. Istabā nebija krēs�la, uz kā pakāpties. Viņ� nolika sveci un nazi, palēcās un, pieķēries skapja malai, vilkās aug�up. Rokas sāpīgi smeldza, tomēr viņ� paguva paraudzīties uz skapjaug�as un, pār�steigts par redzēto, ar pūlēm noturējās.

Uz skapjaug�as atradās pātaga ar trim virvēm, ko klāja sakaltu�as asinis.

Atlaidis vienu roku, mazais vīriņ� paguva satvert pāta�gu un tad piezemējās uz grīdas.

Bruklains ik vakaru sevi �austījis ar to.

Tagad de Kvinsijam radās aizdomas, ka sērkociņu un sveces radītais nepatīkamais aromāts nav vis brīdinājums par kāda nelūgta viesa apciemojumu. Drīzāk �ī smirdoņa iedvesa cilvēkā tī�u nepatiku glu�i tāpat kā krēsls ar tais�no atzvelti radītu sāpes, kamēr Bruklains ilgas stundas kā apsēsts lasa de Kvinsija darbus.

Nudien, mūka celle.

Un �is mūks sevi ziedojis ellei.

De Kvinsijs norāva visu gultasveļu, lai asins traipi būtu labi redzami, un nosvieda virsū pātagu, it kā gribēdams, lai Bruklains ne�aubās viņa noslēpums ir atklāts.

Bet pat steigā de Kvinsijs neaizmirsa, dodoties lejup pa kāpnēm, turēties vienā malā gadījumam, ja ierīkots vēl kāds slazds.

Pirmajā stāvā viņ� nopētīja uz grīdas paliku�os D�oja asi�ņu traipus un savus vēmekļus. Jā, Bruklains ne�aubīgi zi�nās, ka pie viņa kāds paciemojies.

Pieskrējis pie grāmatu kaudzes, viņ� izplēsa pa�a sarak�stītās "Angļu opija lietotāja grēksūdzes" pirmo lapu. Tad viņ� no galda paņēma zīmuli un uzrakstīja:

"Viesos ieradās Opija lietotājs. Diem�ēl nesastapa jūs mājās."

De Kvinsijs novietoja lapu uz pakāpieniem, kur to ne�varētu nepamanīt. Atlika vienīgi nopūst sveci un atbultēt durvis.

Tiklīdz viņ� bija atrāvis vaļā durvis, uz sliek�ņa parādī�jās gara auguma vīrietis.

Kā jau daudziem ārstiem 1854. gadā, arī doktoram Snovam kabinets bija ierīkots mājās. Bekers ar zēnu uz rokām apskrēja ap stūri vienu kvartālu tālāk uz rietumiem un me�tās aug�up pa pakāpieniem pie Fritstrītas nama, kur viņu pa�u aizveda sestdienas vakarā.

Turot uz rokām D�oju un vienlaikus mēģinot sataustīt rokturi, konstebls juta, gar sānu pa�aujamies kāda roku un atveram durvis. Tā bija Emilija piesteigusies līdz ar Bekeru. Piegulo�ais tērps bija ļāvis traukties ātrāk, nekā ci�tām sievietēm būtu iespējams, vismaz tā �ķita Bekeram.

Cauri priek�namam viņi nonāca pie citām durvīm. Emi�lija tās ātri atvēra un ielaida Bekeru kabinetā.

Doktors Snovs un pacients izbrīnīti pacēla galvas.

Snovs bija vairāk nekā �etrdesmit gadu vecs vīrs ar kal�snu seju, spraigu skatienu un tum�u vaigubārdu, kas ieskā�va �auro zodu. Viņa mati bija atkāpu�ies, padarot pieri ne�parasti augstu.

Pacients bija smalki ģērbts, pilnīgs pusmū�a vīrietis ar bārdu.

Viņi sēdēja viens otram iepretim pie Snova galda.

-���� Kāda velna pēc?! pacients iesaucās. Abi vīrie�i pie�trūkās kājās.

-��� Zēnam vajadzīga palīdzība, Bekers sacīja.

-��� Tāds netīrelis! pacients iebilda.

-��� Viņam trāpīja bulta.

-��� Tas ubags dro�i vien ielauzās kādā mājā. Doktor Snov, skatieties, viņa asinis notraipa jums grīdu.

-��� Desmit kvartālus tālāk pieņem ķirurgs, Snovs pavēs�tīja negaidītajiem apmeklētājiem.

-��� Zēnam palīdzība vajadzīga jau tagad, Bekers neatlai�dās.

-��� Bet es vairs neesmu ķirurgs. Es esmu ārsts.

Bekers saprata. Ārsti stāvēja uz mediķu pasaules stin�grās hierarhijas augstākā pakāpiena. Viņi nekad nepieskārās pacientiem, vienīgi uzklausīja simptomu aprakstus un ieteica zāles, turklāt tādas, par kurām panākta finansiāla vieno�anās ar aptiekāriem. Tādējādi ārsti nesaņēma naudu tie�i no pacientiem un netika uzskatīts, ka viņi "praktizē arodu", kas augstākajās aprindās būtu nevēlami.

Zemāk par ārstiem atradās ķirurgi, kam nācās nodar�boties ar cilvēka miesas graizī�anu. Vēl ļaunāk par pieskar��anos pacientiem bija tas, ka viņi saņēma naudu tie�i no slimniekiem. Ārstu godāja par "doktoru", bet ķirurgu uz�runāja vienkār�i par "misteru". Ārsts varēja ierasties kara�lienes galmā. Ķirurgam tas bija liegts.

-��� Jūs apgalvojat, ka nepalīdzēsiet �im zēnam? Bekers noprasīja.

Labi ģērbto kungu acīmredzami satrieca doma, ka viņa ārsts varētu pieskarties cilvēkam kur nu vēl asiņojo�am, sodrējos izvārtītam ubagam.

-���� Es jums apgalvoju, ka tas ir ķirurga darbs, atteica Snovs, ar uztraukumu vērodams, kā uz grīdas pil asinis.

-��� Doktor Snov, vai man iziet uz ielas un pasaukt konsteblu? pacients sa�utis piedāvāja.

-���� Pateicos, ser Herbert, bet�

Bekers jau dzirās apliecināt, ka pats ir konstebls, ta�u no�valdījās, jo atcerējās par atstādinā�anu no amata.

-��� Jūs sestdienas nakti aprūpējāt mani kā ķirurgs, Be�kers atgādināja.

-��� Ko jūs darījāt? sers Herberts izsaucās.

-��� Jūs dezinficējāt un aiz�uvāt manas brūces. Kādēļ jūs nevarat tāpat palīdzēt zēnam?

-��� Vai jūs patiesi �uvāt brūces? sers Herberts netīksmē pārvaicāja.

-��� Es tā rīkojos, atdarīdams ar labu detektivinspektoram Raienam, atbildēja Snovs. Viņ� palīdzēja man atrast ne�senās holēras epidēmijas izcelsmes avotu. Es uzskatīju, ka esmu viņam parādā laipnību. Jā, pirms daudziem gadiem es biju ķirurgs, ta�u nu esmu pacēlies augstāk.

-���� Blēņas! Emilija iejaucās. Jūs, viņa uzrunāja seru Herbertu, lūdzu, ejiet prom.

-��� Sakiet, lūdzama, kas ir jūs pilnvarojis�

-��� Ejiet prom! Emilija atkārtoja un pastūma korpulento vīru uz durvju pusi. Jums te nekas nav darāms. Jūs tikai traucējat.

-���� Bet�

Emilija jau bija izvadījusi kungu priek�namā un vēra vaļā ārdurvis. Ja neuzmanīsieties, nejau�i notraipīsiet savas drēbes ar zēna asinīm.

-��� Asinis man uz apģērba? Kur?

-��� Visu gai�u! Emilija izgrūda seru Herbertu ārā un cie�i aizvēra durvis.

-��� Doktor Snov, vai ķirurga instrumenti jums vēl ir? vi�ņa jautāja, enerģijas pilna atgriezdamās ārsta kabinetā.

-��� Tajā skapī. Ta�u es ij nedomāju�

-���� jūs varbūt nedomājat, bet es pavisam noteikti domā�ju. Konstebl Beker, noguldiet zēnu uz �ā galda. Palīdziet novilkt viņam apģērbu!

-���� Nav pieļaujams, ka jūs iebrā�aties manā kabinetā un sākat visus izrīkot, Snovs iebilda.

Neklausīdamās ārsta aizrādījumos, Emilija jau vilka nost D�oja notraipīto, asinīm samērcēto mētelīti.

-���� Es pieņemu, ka pirmais solis ir notīrīt zēnu, lai gūs�tam skaidrību, cik ļoti viņ� savainots. Doktor Snov, kur �eit atrodas virtuve? Mums vajadzīgs karsts ūdens. Lūdzu, lie�ciet kādam to atnest. Tikmēr, Beker, palīdziet man izvilkt no pleca bultu!

-���� Nē, nē, nē! Snovs neļāva. Spalvas vienā galā vai atskabarga otra vienīgi papla�inās brūci.

-��� Ko tad lai es iesāku?

-��� Bulta jāpārgrie� divās daļās vienā vai otrā pusē ievai�nojumam. Pēc tam tā jānomazgā ar o�amo spirtu un tikai tad jāizvelk cauri brūcei.

D�oja mētelis bija tādās driskās, ka Emilijai nebija grūti to vienkār�i pārplēst. Kā lai bultu pārgrie�u?

-��� Ar zāģi.

-���� Un kur ir zāģis? Doktor Snov, lūdzu, pasteidzieties! �is zēns riskēja ar dzīvību, lai palīdzētu notvert slepkavu.

-��� Slepkavu?

-��� Slepkavu, kas dzīvo viena kvartāla attālumā, Grīkstrītā.

-��� Tikai kvartāla attālumā? Snovs atkārtoja ar vēl lielā�ku satraukumu balsī.

-����������� Slepkava varēja jūs nogalināt, kamēr guļat, bet zēns, iespējams, jums izglābis dzīvību. Lūdzu, mitējieties atkār�tot manus vārdus. Mums nepiecie�ams zāģis, karsts ūdens un� Jā. Labi. Zāģis. Tencinu. Kā tas jātur? Vai bulta jāzāģē �ai vietā?

-��� Ja to darīsiet �ādi, tad atplēsīsiet viņam plecu.

-��� Tad �ādi?

-��� Nē, nē, nē, tas jādara tā.

-���� Debesu vārdā, parādiet, kā jāzāģē, iekams es izdaru ko neglābjamu. Jā. Labi. Lūdzu. Es atnesī�u karstu ūdeni. Kur ir virtuve?

-��� Aiz tām durvīm.

-��� Vai jūsu sieva ir mājās?

-��� Es neesmu precējies. Pieturiet zēnu, Snovs lika Bekeram. Viņ� tā svaidās, ka es nevaru apstrādāt brūci.

Atgriezusies ar tīru lupatu un kūpo�u ūdeni, Emilija ie�raudzīja doktoru Snovu spie�am masku D�ojam pie sejas un vienlaikus grozām kādas metāla tvertnes vārstu.

D�ojs pārstāja pretoties.

-��� Vai viņ� ir miris?

-��� Aizmidzis. Zēnam nedraud lielākas briesmas kā mūsu karalienei neseno dzemdību laikā, kad es viņu aizmidzināju ar hloroformu. Snovs pielika zāģi pie bultas un izrīkoja Bekeru. Noturiet viņu guļus uz sāna. Stingri pieturiet bul�tu. Nedrīkst pieļaut, ka zāģa kustības satricina bultu un ie�vaino plecu vēl dziļāk.

Ar platajām plaukstām Bekers cie�i satvēra bultas priek�galu un spalvām rotāto daļu.

Snovs sāka zāģēt, un Emilija slaucīja asinis. �ņirkstu dēļ Emilijai �ermuļi skrēja pār kauliem.

Pūlēdamās tajos neklausīties, viņa apvaicājās Snovam: Vai jūs patie�ām iemidzinājāt karalieni ar hloroformu?

-��� Jā, par apjukumu un izbīli da�iem garīdzniekiem, ku�ri sludināja Bībelē teikto, ka sievietei dzemdībās jācie�. Snovs sacīja un piespieda zāģi stingrāk.

-���� Neko tādu Bībele nesaka.

-���� Mozus Pirmā Grāmata, tre�ās nodaļas se�padsmitais pants. Pēc tam, kad Ādams un Ieva krita grēkā Ēdenes dār�zā, Dievs abus izraidīja, Ievai pareģodams: "Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt."

-��� Tie garīdznieki bija muļķi.

-���� Glu�i mans viedoklis. Tūlīt jau būsim beigu�i. Tā! Snovs uzvaro�i pacēla bultas atskabargaino priek�galu. Tagad uzliesim bultai o�amo spirtu un vilksim ārā.

Negaidot atvērās istabas durvis.

Emilija pacēla acis un pārsteigta ieraudzīja ienākam trīs vīrus.

-��� Tēvs!

Līdz ar de Kvinsiju kabinetā iesteidzās inspektors Raiens un kāds valdonīga izskata vīrietis, kuru jaunā sieviete ne�pazina.

-��� Tas ir policijas komisārs Meins, Raiens a�i paskaid�roja. Pirms es devos uz Skotlendjardu, jūsu tēvs man pa�teica iespējamo Bruklaina rezidences adresi. Mēs satikām misteru de Kvinsiju, kad viņ� jau devās prom.

-���� Es gan neticē�u, ka pulkvedis Bruklains ir vainojams �ajās slepkavībās, pulkvedis attrauca. Pavārs, kur� sa�zāļoja ēdienu cietumā, ir pazudis. Mūsu konstebli noskaid�roja, ka viņ� savulaik dienējis Indijā.

-��� Cietumā atrastajam miru�ajam bija tetovējums, kas arī�dzan apliecināja viņa saistību ar dienestu Indijā, Raiens turpināja. Viņ� un pavārs dienēju�i vienā un tajā pa�ā pul�kā. Turklāt izrādījās, ka turpat bijis arī Bruklains.

-���� Iespējams, pulkvedis atminēsies �os divus virus un spēs mums kaut ko pastāstīt par viņu noziedzīgajām sai�tēm, komisārs sacīja. Atvaino�anu, jaunā lēdija. Konsteblu Bekeru es pazīstu, ta�u man nav bijis tas prieks�

-��� Emilija de Kvinsija.

-��� Ak, jā, protams. Inspektors Raiens par jums ir augstās domās.

-��� Patiesi? Emilija izbrīnījusies pārvaicāja.

Raiena vaigi iekvēlojās tikpat sārti kā mati, kas sprau�cās zem avī�zēna naģenes.

-���� Un �is ir tas ielas ubags, kas ielauzās pulkve�a Bruklaina namā? Meins vaicāja.

-���� Jūs ta�u negrasāties viņu arestēt? iejaucās Emilija. Viņ� riskēja ar dzīvību, lai palīdzētu atrast slepkavu.

-���� Vēl nav pierādīts, ka pulkvedis Bruklains ir slepkava. Mans nolūks, pavadot �urp inspektoru Raienu, bija lūgt, lai jūs ievērojat piesardzību. Mums visiem ir jāsadarbojas, ne�vis jānaidojas.

-���� Jūs viņu nosaucāt par inspektoru. Vai tas nozīmē, ka mēs atkal esam policisti? Bekers iejautājās.

-���� Pat es nevaru atcelt lorda Pālmerstona pavēles. Ta�u neoficiāli jūs baudāt manu uzticību. Pēc tam, kad misters de Kvinsijs man izrādīja pulkve�a rezidenci� starp citu, �ā�da ielau�anās mani nebūt neiepriecina� es atzīstu, ka ma�ni pārņēmu�as ba�as.

-���� Iesākumam jātaujā, kādēļ Bruklains glabāja mājā tādu daudzumu �aujampulvera? Raiens ieminējās. Un kādēļ viņ� nodara pāri savai miesai tādiem nekautrīgiem paņē�mieniem, kādus es nevēlos apspriest mis de Kvinsijas klāt�būtnē?

-������������ Es ticē�u jums uz vārda, komisārs apliecināja. Tā kā atteicos pārkāpt pulkve�a privātās telpas robe�as un ne�iegāju guļamistabā, es neredzēju nedz asinis, nedz jūsu ap�rakstīto pātagu.

-��� Pātagu? Emilija pārjautāja.

-��� Nudien! Raiens iestarpināja. �ī saruna nav domāta�

-��� Bruklains �austa sevi līdz asinīm, de Kvinsijs paskaid�roja meitai.

-���� Paldies, tēvs. Mana iztēle, iespējams, būtu ļāvusi vēl lielāku vaļu.

-��� Nesaprotu, kā �ī pātaga ir saistīta ar slepkavību, sa�cīja Meins. Tas, ar ko pulkvedis Bruklains nodarbojas sa�va nama sienās, nav mūsu darī�ana.

-��� Tam, ka viņ� ir D�ona Viljamsa dēls, tomēr ir sava no�zīme, de Kvinsijs uzstāja.

-�� Jūsu rīcībā ir tikai pavecākas kundzes teiktais. Nav ne�kādu pierādījumu, ka ve�iņa, kas strādā maiznīcā netālu no visnepatīkamākā rajona Londonā, patiesi ir Mārgarita D�ūela.

-��� Un tomēr! Bruklaina izdarītās piezīmes manās grāma�tās apliecina uzmācīgu identificē�anos ar D�onu Viljamsu.

-��� Un vienlīdz lielu apsēstību ar jums. Ta�u ne viens, ne otrs fakts nenorāda, ka viņ� būtu slepkava. Es norīkoju kā�du konsteblu gaidīt pulkvedi atgrie�amies mājās un pavēs�tīt, ka es vēlos ar viņu parunāt.

Bruklains nekad neļāva kebmenam uzzināt viņa adresi. Lielākoties viņ� pavēlēja ku�ierim nogriezties no Oksfordstrītas uz Soho skvēru, braukt pa Grīkstrītu un apstāties pāris kvartālus tālāk dienvidu pusē. Pa ceļam viņ� pastāvī�gi pētīja apkārtni. Ja viss �ķita ierasti, viņ� kājām devās at�pakaļ uz māju, nerimdams novērot ielu.

�oreiz, kad kebs brauca garām trīsdesmit astotajam nu�muram, Bruklains iegrima kulbas ēnās viņu satrauca konstebla klātbūtne pie ieejas durvīm. Tās bija pavērtas. Uz pa�kāpieniem bija redzamas asinis. Viņ� neuzdrīkstējās pabāzt galvu pa keba logu, lai paraudzītos, uz kuru pusi aizved asiņu pēdas.

Pabraucis vairākus kvartālus, viņ� samaksāja ku�ierim, iz�kāpa no keba un, mainījis ierasto mar�rutu, nogriezās gar stūri un soļoja pa nākamo ielu, kas atradās paralēli Grikstritai. Pa zemu eju iegājis starp ēkām, viņ� nonāca pie vārti�ņiem, tos atslēdza, nonāca pie citiem vārtiņiem, atslēdza arī tos. Abos gadījumos Bruklains nopētīja slēdzenes un meklē�ja skrāpējumus vai citas pazīmes, ka tās ir mēģināts atmū�ķēt. Tāpat viņ� apskatīja uz vārtu malām rūpīgi novietotās kvēpu daļiņas, lai noskaidrotu, vai vārti ir kustināti.

Viņ� iegāja nomāco�ā pagalmā, kurā atradās ateja. Kāp�nes veda lejup uz pagrabstāvu, kur iekārtota virtuve. Tās vienīgais lodziņ� bija aizrestots. Durvis arī nebija atslēgtas, un pazīmes neliecināja, ka tās virinātas.

Pakāpieni veda aug�up uz pirmo stāvu. Ari tur logiem priek�ā bija izbūvētas restes. Sētas durvīs, tāpat kā galve�najās durvīs, nebija roktura. Bruklains ievietoja slēdzenē sa�vu unikālās formas atslēgu. Rūpīgi izvēlētās vietās novie�totās kvēpu plēksnes neliecināja, ka viņa prombūtnē durvis kāds atvēris.

Mājas priek�nama gaiteni no pilnībā neaizvērtajām dur�vīm iestiepās �aura gaismas strēle. Bet durvis nemaz ne�varēja aizvērt no durvju roktura iek�pusē bija noņemta slēdzenes bultas ligzda.

Gaisā virmoja sērkociņa radītais smārds, kas jaucās ar nepatīkamo tauku sveces izdalīto aromātu.

Uz grīdas rēgojās asins traipi.

Pārsteigums pārauga dusmās par to, ka viņa dzīvesvie�tā kāds ielauzies. Vispirms viņ� alka uz karstām pēdām no�skaidrot, kas vēl ir aiztikts, ta�u gadiem ilgi ieaudzinātā militārā disciplīna apvaldīja steigu. Viņ� piepe�i jutās kā iz�lūkgājienā, apņēmies sargkareivim mājas priek�ā nelikt par sevi manīt. Piesardzīgi izgājis cauri gaitenim, viņ� iezagās istabā ar krēslu un grāmatām.

Te uz grīdas kāds bija izvēmies. Grāmatas bija izmētā�tas kur kurā. Viena bija atstāta vaļā un sabojāta tai bija izrauta lapa.

Galda lampai bija noņemts stikla kupols, petrolejas tvertnītei noskrūvēts vāciņ� tas liecināja, ka nelūgtais viesis zina par �aujampulveri lampā.

Sargādamies, lai konstebls nenojau� par viņa iera�anos, Bruklains nedzirdamiem soļiem iegāja pretējā istabā. Tur uz grīdas �aujampulvera kārtiņā, ko bija atstājusi viena mu�ciņa, gaismas strēle no pavērtajām durvīm apgaismoja pē�du nospiedumus. Nelielu pēdu nospiedumus.

Tad viņ� uz pakāpiena ieraudzīja no grāmatas izplēsto lapu. Uz tās ar zīmuli rakstītie vārdi vēstīja: "Viesos iera�dās Opija lietotājs. Diem�ēl nesastapa jūs mājās."

Niknums auga augumā, kamēr viņ� pa kāpnēm nonāca otrajā stāvā, neaizmirsdams turēties blakus margām un ne�uzkāpt uz pakāpiena, kas iedarbināja arbaletu. Tiesa, �āda piesardzība bija lieka, jo viņ� atklāja, ka bulta jau ir iz�au�ta. Cerams, trāpījusi tam sīkajam draņķim, kur� atstāja zīmīti.

"Mana guļamistaba!"

Drīz Bruklains nonāca kāpņu aug�galā un ieraudzīja, ka alla� aizvērtās guļamistabas durvis tagad atstātas vaļā. Ie�gājis istabā, viņ� ieraudzīja vaļā arī skapja durvis, un arī tur arbalets izrādījās iz�auts bulta bija iedūrusies sienā blakus durvīm.

Ta�u Bruklaina uzmanību piesaistīja gulta. Sega un pa�lags bija norauti nost, atklājot skatienam uz audekla sakal�tu�ās asinis. Virsū mētājās pātaga, kuru viņ� bija slēpis skapjaug�ā.

Bruklains tik cie�i pētīja gultu, ka �ķita viņ� spēj sa�skatīt pat audekla �ķiedras un asiņu daļiņas. Indijā viņ� bija gulējis tādā pa�ā gultā un bie�i modies no asiņainiem murgiem. Lai kādu sodu sev uzlicis, no �īm atmiņām par saviem un tēva noziegumiem viņ� nejaudāja �ķīstīties.

"Nav tādas lietas kā aizmir�ana," bija rakstījis Opija lie�totājs.

Pulkvedi pārņēma niknums un kauns. Viņ� izstiepa ro�kas, pavērsa galvu pret griestiem un atvēra muti, it kā kliegdams. Lai arī pār lūpām neizvēlās ne skaņa, rēciens, nedzirdami atbalsodamies, pletās viņā pa�ā, un Bruklains juta, kā viņu sagrābis pirmatnējā niknuma spēks, kas pār�pilda krūtis un draud uzsprāgt. Asinsvadi uz pieres dunē�ja, itin kā grasīdamies pārplīst. Kakla cīpslas nostiepās tik sasprindzināti, ka mēmais rēciens draudēja tās pārraut pu�u.

Sīkais draņķis!

Policija zināja par �aujampulveri to apliecināja konstebls, kas stāvēja lievenī. "Kā es visu paskaidro�u lordam Pālmerstonam? Nekas nebija saistījis mani ar slepkavībām ta�u tagad sāksies nopietni jautājumi par iemesliem, kā�lab es savā namā glabāju �aujampulveri. Un pat lords Pālmerstons būs spiests apsvērt neiedomājamo."

Tiesa, �ādam iznākumam Bruklains jau sen bija sagatavojics. Tā kā telegrāfa līnijas pāri okeānam nesniedzās un poli�cija ziņas turp nogādāt nespēja, viņ� varētu mierīgi aizbēgt uz Ameriku. �ajā pla�ajā valstī viņa pēdas ātri izgaisīs. Galu galā, Indijā viņ� bija daudz iemācījies par maskē�anos.

Tomēr pierādījumi par viņa apkaunojumu nedrīkstēja palikt.

Bruklains devās lejup pa kāpnēm. Pa spraugu ārdurvīs saklausīdams konsteblu aiz durvīm mīņājamies, viņ� paņē�ma sērkociņu kastīti un lampu ar �aujampulveri. Tad viņ� uzlavījās atpakaļ guļamistabā un novietoja lampu blakus gultai.

Atradis pagultē nazi, viņ� sagrieza palagu strēmelēs, vienu strēmeli piesēja pie lampas degļa un izvilka pa ista�bu pāri grīdai. Pirmās strēmeles galam viņ� uzlika virsū ot�ru strēmeli, ko arī izritināja pa grīdu. Tā viņ� izrīkojās arī ar tre�o un ceturto strēmeli, nostiepdams, izlocīdams un noklādams ar tām visu istabu.

Visbeidzot Bruklains da�viet gar strēmelēm nolika sēr�kociņus ja liesmas sāktu dzist, sērkociņi uzkurinātu tās no jauna.

Tad Bruklains aiz�ķīla sērkociņu. Dziļi plau�ās ievilk�dams puvu�o olu smirdoņu, lai lieku reizi sevi pamocītu, viņ� pielika liesmu pie ceturtās strēmeles gala. Kamēr lies�ma gausi uzsāka slīdēt pa sloksni, vīrietis izgāja no guļam�istabas un aizvēra durvis.

Straujiem soļiem nokāpis pa kāpnēm, Bruklains pa sē�tas puses durvīm izgāja pagalmā. Pat �ajā drūmajā nostūrī bija jūtama vēja pūsma. �onakt miglas nebūs. Pilsēta labi redzēs savu iznīcību.

Viņ� aizvēra pagalma vārtiņus, devās pa eju projām, aiz�vēra otrus vārtiņus un izgāja uz paralēlās ielas.

-��� Puis! Bruklains uzrunāja ubagu, vienu no nelaimīga�jiem, kuram neizdosies aizbēgt no pilsētas. Te būs �iliņ�, ja izpildīsi manu lūgumu.

-�� �iliņ�? Zēnā modās aizdomas. Ko kungs gribēs par veselu �iliņu?

-��� Kur� no jums ir Opija lietotājs? de Kvinsiju un pārē�jos, kuri izsteidzās no doktora Snova mājas, uzrunāja ne�pazīstams noskrandis puisis.

-��� Kālab tu jautā? vaicāja de Kvinsijs.

-��� Aha, tas pats vien būs. D�entlmenis jau teica, ka bū��ot strups ve�uks. D�entlmenis man izmaksāja �iliņu, lai se�koju asiņu pēdām no Grīkstrītas trīsdesmit astotā numura. Vēlēja joņot, ko kājas nes. Vēlēja nodot ziņu.

-��� Kā �ī ziņa skan?

-��� D�entlmenis izsaka no�ēlu, ka nebija mājās, kad nācāt viņu apciemot.

Gaiss �ķita saspie�amies. De Kvinsijam radās sajūta, ka neredzama roka iebelzusi viņam pa pakrūti. Blakus ielā nogranda sprādziens, un no triecienviļņa viņam sāka zvanīt ausīs. Pat tādā attālumā varēja labi dzirdēt dārdoņu, no gaisa birstot gruve�iem un atlūzām.

Visi steidzās uz ielas stūra pusi. Nonāku�i Grīkstritā, viņi pārsteigti nolūkojās uz trīsdesmit astotā numura namu.

Aug�stāvs liesmoja. Otrā stāva labās puses istaba bija glu�i vai izsprāgusi uz ielas. Logu stikli bija izbiru�i. Celt�nes ķieģeļu fasāde liecās uz ielas pusi, grasoties sagrūt.

Policists, kur� bija stāvējis sardzē pie mājas durvīm, ta�gad nekustīgi gulēja uz ielas.

Kamēr Raiens ar Bekeru steidzās pie policista, ielā sāka pulcēties panikas pārņemti cilvēki. Jaucās kliedzieni un aiz�vien skaļāki liesmu krak�ķi. No uguns apņemtajām ķieģe�ļu sienām vēlās rūgti dūmi.

Raiens un Bekers drud�ainā steigā pārvilka nokritu�o konsteblu uz ielas pretējo pusi. Sienas nokrakstēja, ķieģeļi noskrapstēja, un piepe�i māja ar milzīgu blīk�ķi sagāzās. Uz visām pusēm lidoja atlūzas.

Ļaudis klupdami krizdami pamuka no ielas. Raiens ar Bekeru palika stāvam, pārlieku�ies pāri konsteblam, sargā�dami to no ķieģeļu un dēļu gabaliem, kas bira visapkārt. Tālumā trink�ķēja ugunsdzēsēju zvans.

Puskvartāla attālumā, ieniris ni�ā, Bruklains vēroja, kā pārsteigtais un satriektais Opija lietotājs uzlūko posta�u. Kopā ar viņu bija Raiens ar Bekeru, kuri nespēja pretoties impulsam pieskriet pie nokritu�ā konstebla, lai patēlotu va�roņus.

Turpat grozījās arī komisārs Meins. Viņ� neap�aubāmi drīz runās ar lordu Pālmerstonu.

Bruklains steig�us aizsoļoja prom.

Visi izkāpa no karietes pie vaska figūru muzeja.

-���� Bruklains �orīt te redzēts, atgādināja de Kvinsijs.

Viņi palūkojās uz dienvidaustrumiem, no kurienes stipra

vēja pūsma nesa Grīkstrītas ugunsgrēka dūmus. Kad viņi de�vās prom, divas brigādes pūlējās apdzēst trakojo�ās liesmas.

-��� Ļaudis raizēsies par dūmiem. Valodas par sprādzienu izplatīsies. Panika vērsīsies pla�umā, de Kvinsijs sprieda.

Viņa vārdu patiesīgumu apliecināja retie gājēji un nelie�lā satiksme ielās.

Komisārs Meins norādīja uz muzeju. Ko jūs �eit cerat atrast?

-��� Bruklainam ir darba pilnas rokas, viņ� nebūtu �urp nā�cis, ja tas nebūtu svarīgi.

De Kvinsijs bija spiests vairākas reizes klauvēt pie ka�ses lodziņa, līdz atnāca darbiniece.

-��� Beidzot kāds apmeklētājs! viņa iesaucās.

-���� Diem�ēl ne, atteica Meins, uzrādīdams savu polici�jas komisāra �etonu.

Neslēpdama vil�anos, sieviete atvēra durvis.

-��� �eit pirmīt ieradās kāds d�entlmenis, de Kvinsijs sa�cīja muzeja darbiniecei un aprakstīja Bruklainu.

-��� Jā, viņ� uz stundu izīrēja visu izstādi. Viņam piebied�rojās vēl trīs d�entlmeņi. Citu apmeklētāju mums �odien nav bijis.

-��� Kurp viņi devās?

-��� Uz �ausmu kambari, kasiere atbildēja.

Visi iegāja aptum�otā telpā un ieraudzīja tur divus vī�rus, kas kapsētā ceļ ārā no zārka mironi. Attēlojums bija tik īsts, ka Emilijai uz mirkli aizrāvās elpa.

-����� Bērks un Hērs, "aug�āmcēlēji" jeb līķu zagļi, de Kvinsijs noteica.

Citā ainā bija redzama asinīm notraipīta giljotina un uz tās novietotas divu Fran�u revolūcijas upuru galvas.

-����� Robespjērs un Marija Antuanete, paskaidroja de Kvinsijs.

Pie nākamās ekspozīcijas viņ� spēji apstājās tajā uz grī�das gulēja līķi ar iedauzītām galvām. Vīrietis bija atvēzējis āmuru pret tavernas darbinieku, kas stāvēja pie letes.

-�� Tad, lūk, kādēļ Bruklains �urp nāca, novilka de Kvin�sijs. Te skatāms D�ons Viljamss. Vai jums, komisāra kungs, �is cilvēks �ķiet pazīstams?

Mirkli vilcinājies, Meins atbildēja: Kungs tētīt, viņ� pa�tiesi atgādina Bruklainu!

-���� Pārdabiska līdzība. Bruklains izjuta apsēstību ar tēva izdarītajām slepkavībām. De Kvinsijs norādīja uz grotesko ainu, kuru no apmeklētājiem norobe�oja nostiepta vir�ve. Vai, aplūkodams �o vaska figūru, viņ� iztēlojas sevi nogalinām �os cilvēkus, tāpat kā to reiz darījis tēvs?

Komisārs sarauca pieri. Vai tā ir opija radīta doma? Man jau galva grie�as.

-��� Mums, pārējiem, no �īm runām galvas grie�as jau kop� sestdienas vakara, iestarpināja Raiens.

-��� Un vienlaikus tas mudina pa�iem kustināt smadzenes, piebilda Bekers. Piemēram, man radusies �āda doma. Bruklains nebūtu iznīcinājis savu mājvietu, ja nebaidītos no drīzas atmasko�anas. Viņ� apzinās, ka viņam nav daudz laika.

-��� Jā. Bruklaina plāns, lai kāds tas būtu, tiks īstenots �o�nakt, de Kvinsijs piekrita.

Kariete apstājās Oksfordstrīdā netālu no bezkāja ubaga, kur� bija novietojis kāju stumbeņus uz platformas ar riten�tiņiem.

Raiens ar �estu pieaicināja ubagu klāt.

Ritentiņiem �īkstot, ubags tuvojās.

-��� Edvard, manu krietno cilvēk, viņu uzrunāja de Kvin�sijs, sēdēdams karietē tā, lai neviens sve�s nevarētu viņu redzēt. Vai esat saņēmu�i vēl kādas ziņas?

-���� Jā, par to pulkvedi Bruklainu, kuru meklējat. Viens puika ar atkritumu vedēja divri�iem �orīt sekojis viņam līdz dokiem.

-��� Kuriem dokiem?

-��� Puika nevarējis piekļūt tuvāk un to noskaidrot. Bruklains sēdējis policijas ratos kopā ar trim konstebliem.

-���� Konstebli? Policijas rati? komisārs ba�īgi atkārtoja. Man par to nekas nav zināms.

-���� Vai varēsiet atlicināt �iliņu �im nelaimīgajam? de Kvinsijs lūdza.

Komisārs iemeta Edvarda tasītē sudraba monētu.

-��� Pateicos, saimniek! Lai jums svētība!

-��� Uzklausi ziņas arī turpmāk, Edvard! de Kvinsijs uz�sauca, kad kariete sakustējās.

-��� Doki? Bekers noteica. To ir du�iem!

-��� Bruklaina pagātne man liek nojaust, kuri doki viņu in�teresēs, atteica de Kvinsijs.

-��� Kāpēc tā sakāt?

-��� Divdesmit gadu Bruklains dienējis Indijā. Komentāros, kurus viņ� ierakstījis manās grāmatās, minēts, ka viņ� tur daudzus nogalinājis. Opija dēļ. Viņ� nogalinājis arī Britu Ostindijas kompānijas dēļ. �o uzņēmumu viņ� vairākkārt uz�svēra savās piezīmēs.

Nedaudz tālāk uz stūra slaistījās divas ielasmeitas.

-���� Beker, palūdziet, lai ku�ieris aptur, de Kvinsijs sa�cīja.

Tiklīdz kariete apstājās, sievie�u sejās parādījās cerība.

-��� Dorisa! Melinda! Kāds prieks jūs atkal redzēt!

-��� Mans iemīļotākais ve�ukiņ�! attrauca Dorisa, samirk��ķinādama plakstus.

Melinda skaļi ieirdzās ar bezzobaino muti.

-����� Esmu sagādājis jums kādu darbiņu, de Kvinsijs sacīja.

-���� Paga! Vai tie nav naktstauriņi, kurus mēs nopratinā�jām Voksholas dārzos? apjucis vaicāja Raiens.

-��� Labāk gan atkal sūtiet pēc policijas ratiem, de Kvinsijs viņam ieteica. �onakt mums �īs smalkās dāmas un vi�ņu draudzenes būs nepiecie�amas.

-��� Tēvs, Dieva vārdā, ko tu runā? Emilija stingri no�prasīja.

Londonas doki stiepās gar Temzas krastmalu uz austru�miem no Tauera. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā pilsēta dokus papla�ināja, un drīz tai piederēja vislielākā osta pa�saulē. Ap 1854. gadu tre�daļa �o doku bija Britu Ostindijas kompānijas pārziņā. Pa Temzu �urp brauca kuģi ar opija, tējas, gar�vielu un zīda kravām, nogriezās kanālā, kas bija izrakts upes ziemeļu krastā, un cauri slū�ām nonāca lielos lī�os ar daudzām piestātnēm viens līcis bija domāts ku�ģiem, kas ienāca ostā, otrs tiem, kas gatavojās doties prom. Lī�i bija tik pla�i, ka tajos vienlaikus noenkuroties varēja divsimt piecdesmit kuģu.

īsi pēc tumsas iestā�anās pie izturīgajiem vārtiem pieri�poja policijas rati. No tiem izkāpa Bruklains un piegāja pie sarga, kur� pacēla laternu un, tās gaismā pazinis Bruklainu, pamāja ar galvu.

-��� Atkal atgrie�aties? sargs jautāja. Viņam aiz muguras stāvēja vairāki citi vīri. Mēteļu stērbeles plivināja auksts vēj�.

-��� Tāda ir lorda Pālmerstona pavēle.

Bruklains izņēma savus dokumentus.

-��� Nav vajadzīgs. Jūsu �etonu esmu redzējis ne reizi vien.

-��� Viņa gai�ība joprojām raizējas par baumām, ka da�i tie�cas izmantot pilsētā valdo�o paniku un izraisīt dokos jukas.

Atkārtoti minēdams lorda Pālmerstona vārdu, Bruklains panāca vajadzīgo iespaidu. Iek�lietu ministra pārziņā bija visas valsts, tostarp ari doku dro�ība. Ārlietu ministra ama�tā Pālmerstons bija arī nodro�inājis sev vietu Britu Ostindijas kompānijas padomē.

-��� Dievs mans liecinieks, panika patie�ām ir izplatījusies, sargs piekrita. Vakar vakarā pulks jūrnieku, bēgot no pū�ļa, iebarikādējās noliktavā pie �edvelas lī�a. Visi gandrīz aizgāja bojā. Mums noderēs jebkura palīdzība, kādu viņa gai�ība var mums sagādāt.

Sargs atvēra vārtus un pamāja ku�ierim, ļaudams poli�cijas ratiem iebraukt teritorijā.

-���� Mēs esam dzirdēju�i baumas par opija noliktavu, Bruklains turpināja.

-��� Apskatiet pa�i. Dariet, kas jums jādara.

Rati pabrauca garām sargiem, kas ar laternām apgais�moja ceļu.

Pie noliktavas rati apstājās, un no tiem izkāpa visi trīs vīri, kas bija pārģērbu�ies par konstebliem. Patiesībā tie ko�pā ar Bruklainu agrāk bija dienēju�i Indijā.

Saltais vēj� dzina viļņus pret piestātnes malu. Tālumā �ū�pojās laternas tur krastmalā patrulēja sargi.

Vīri, kas uzdevās par konstebliem, iededzināja savas la�ternas un iegāja noliktavā. Bruklains ar biedriem jau trīs reizes bija ieradies, aizbildinādamies ar dro�ības pārbau�di, bet ratu augsto sienu aizsegā nodarbojās ar pavisam kaut ko citu. Dro�ības dēļ lielākā daļa pulvera muciņu bija nelielas piecas collas diametrā un astoņas collas augstas.

Aukstajā decembrī tās mierīgi varēja paslēpt padusē, zem vaļīgā, biezā ziemas apģērba.

Pārliecināju�ies, ka noliktavā nav nevienas dzīvas dvē�seles, Bruklains un līdzbiedri apstaigāja ar maisaudeklu ap�segtos opija krāvumus un pārbaudīja, vai pulvera muciņas atrodas slēptuvēs. Pēc tam viņi telpā novietoja vēl da�as muciņas. Divdesmit gadu pieredze ļāva Bruklainam iztē�loties �ķebino�o smaku, ko radīja kaļķi, ar kuriem opijs ap�strādāts vēl Indijā.

-��� Es dodos prom �onakt, viņ� pavēstīja vīriem.

-��� Tik drīz?

-���� Pret mani modu�ās aizdomas. Laiks veikt stratēģisko atkāp�anos.

Armijā pierastais teiciens visiem lika pasmaidīt.

-��� Jūs esat paveiku�i visu, par ko vienojāmies, Bruk�lains turpināja. Rīt, kad uguns būs iznīcinājusi daudzas ēkas, pilsētā būs palicis maz cilvēku. Bankas un kantoru ēkas, kas vēl būs neskartas, netiks apsargātas. Ievāciet vi�sas trofejas, kādas vien vēlaties. Jūs neviens neatturēs, īpa�i tad, ja būsiet konsteblu formās. Neaizmirstiet nodedzināt ēkas, kuras izlaupāt.

-��� Un jūs? Kāda trofeja tiks jums?

-��� Iesākumā kaut vai visa �ī opija iznicinā�ana.

-��� Un pēc tam?

-��� Kad nodegs puse Londonas, iespējams, sāksies visap�tvero�a panika, kas izraisīs revolūciju.

-��� Jūs vienmēr runājat par revolūciju, kāds ieteicās.

-��� Armijas uzdevums būtu aizsargāt Angliju, bet Indijā mēs tikai palīdzējām aristokrātiem iedzīvoties vēl lielākā turībā, pārdodot opiju. Es pat nezinu, cik cilvēku es noga�lināju to nelietīgo augstmaņu un �īs nolādētās mantas dēļ. Man sajucis skaits.

-��� Tāpēc jūs tagad slaktējat angļus.

-���� Upuri ir neizbēgami. Sistēmu nepiecie�ams izdeldēt, pilnībā iznīdēt. Man ir patīkami uzzināt, ka augstmaņi, kas tiku�i uz zaļa zara mūsu pastrādāto slepkavību dēļ, tagad dzīvo vienās bailēs.

-��� Varat ņemt savu revolūciju. Mēs ņemsim naudu.

-��� Godīgs darījums. Jums nebūs grūti atstāt pilsētu no�zagtajos līķratos. Saģērbieties par apbedītājiem un zārkos uz salaupītās naudas noguldiet miroņus. Neviens jūs neaiz�tiks.

-��� Jo ātrāk sāksim, jo labāk. Sargiem pie vārtiem pateik�sim, ka viss izskatās kārtībā.

-��� Vai degļu garums ļaus tiem gruzdēt desmit minūtes?

-��� Jā. Līdz tam laikam mūsu vairs tuvumā nebūs. Mēs būsim dro�ībā. Vīrietis atvilka nost maisaudeklu, atklā�dams skatienam degļa auklu starp opija briketēm. Aiz�dedziniet �o. Tā ir savienota ar daudzām citām.

Bruklains aiz�ķīla sērkociņu.

-��� Stāt! pavēlēja kāds vīrietis.

Pusjūdzi no dokiem pa bruģētu ceļu grabēdams brauca kebs. Tas tuvojās Retklifas lielceļam.

Sēdēdama ratos, Mārgarita D�ūela pazina nomāco�ās ie�las, un viņu pārņēma satraukums.

-��� Nē! Jūs neteicāt, ka mēs brauksim �urpl

-��� Es apzinos, cik tas jums ir smagi. Emilija pieskārās viņas rokai. Mums nepiecie�ama jūsu palīdzība.

-��� Jums ij prātā nenāk, cik tas ir smagi.

Kebs nogriezās uz Retklifas lielceļa. Parastos apstākļos tik rosīgā, dzīvīgā iela tagad grima spokainā pamestībā to bija iztuk�oju�as bailes.

-��� Vediet mani atpakaļ! Es zvērēju, ka manas acis vairs neuzlūkos �o vietu!

-��� Mārgarita, ierunājās Bekers, jūsu dēls ir jāaptur.

-��� Taisni tamdēļ es gāju uz Skotlendjardu! Pat vārajā gaismā, ko garāmbraucot meta ielas laternas, vecā sieviete bija aizgriezusi galvu, lai rēta nebūtu redzama.

-��� Jūs, Mārgarita! Tie�i jūs varat viņu apturēt, Emilija uzsvēra.

Nonācis norādītajā vietā, kebmens apturēja zirgus.

Mārgarita paskatījās ārā un ievaidējās.

Pa logu viņa redzēja veļas veikalu, kas 1811. gadā pie�derēja Timotijam Mārām un kur D�ons Viljamss nokāva pir�mos �etrus upurus.

Viņa runāja tik klusu, ka Emilija un Bekers teju nesaklau�sīja. Jūs mani nepiespiedīsiet tur ieiet.

-��� Nebūs tur jāiet, Emilija viņu mierināja. Mēs uzka�vēsimies otrpus ielas. Mans tēvs ar komisāru Meinu iera�dās te agrāk un sameklēja piemērotu vietu, kur varam no�gaidīt.

Kopā ar Bekeru viņa palīdzēja Mārgaritai izkāpt no keba tā, lai viņai nenāktos lūkoties uz veikalu.

Uzpūta dzestrs vēj�.

�īkstēdamas atvērās pretējā nama durvis. Aiz tām �ķi�ta melnējām vienīgi tumsa.

-��� Nāc iek�ā, Emilija! de Kvinsijs no iek�puses sauca.

Kad acis aprada ar tumsu, varēja noprast, ka viņi atro�das pārtikas veikalā. Gaisā bija jūtama miltu smar�a. Plauk�tos blakus daudzviet reklamētajām zālēm rindojās biskvī�tu kārbas.

Veikli aizvēris durvis, Bekers aizveda Margaritu pie le�tes un apsēdināja krēslā. Sieviete drebēja un vairījās skatī�ties pa logu.

De Kvinsijs piegāja viņai klāt. Mārgarita, es esmu Emī�lijas tēvs. Atbildi viņ� nesaņēma. Paldies, ka piekritāt atbraukt. Jūsu klātbūtne ir ārkārtīgi būtiska.

Mārgarita tā kā ie�ņukstējās, ta�u joprojām neteica ne vārda.

-���� �is d�entlmenis ir policijas komisārs Meins. Arī viņ� jums ir milzīgu pateicību parādā.

-��� Kāpēc jūs mani �urp atvedāt? Mārgarita sāpināta iz�grūda.

-��� Mēs uzskatām, ka �onakt jūsu dēls pastrādās vēl �aus�mīgākus noziegumus nekā agrāk.

-��� Vai tas maz ir iespējams?

-��� Mēs domājam, ka viņ� iecerējis uzspridzināt Britu Ostindijas kompānijas dokus. �ādā vējā liesmas gandrīz no�teikti pārņems visu Londonu.

-��� Nevar būt!

-��� Tad viņ� pametīs pilsētu, iespējams, uz visiem laikiem, ta�u pirms tam noteikti atgriezīsies �eit. Viņa apsēstība ar tēva paveiktajām slepkavībām, viņa apmātība atgriezties pa�gātnē� tas liek man domāt, ka viņ� nespēs pretoties vili�nājumam vēl beidzamo reizi apciemot Māra veikalu.

Istabā iestājās klusums.

-���� D�ons Viljamss! Bija savādi dzirdēt Mārgaritu no�saucam pilnā vārdā vīrieti, kuru viņa reiz bija mīlējusi. Lai viņ� Dieva nolādēts! Lai es pati Dieva nolādēta! Lai Dieva nolādēts ir mūsu bērns!

Arī pustumsā varēja saskatīt rētu uz vaiga, kad sievie�te, pagriezusi galvu, vērās ārā pa logu.

-��� Tolaik �eit bija apavu veikals. Tai vakarā, kad D�ons Viljamss gribēja izrunāties ar Māru, viņ� esot nostājies �eit, ēnās, pie veikala. Viņ� redzēja, kā es dodos pildīt saimnie�ka pavēli. Mārs paziņoja, ka gribot austeres ģimenes vaka�riņām. Patiesībā tas nejaucenis gribēja, lai es pārbīstos, stai�gādama tumsā. Kad mani vairs uz ielas nevarēja saskatīt, D�ons Viljamss iegāja veikalā un�

Pāri Mārgaritas vaigiem ritēja asaras.

-�� Ja jūs mums palīdzēsiet, de Kvinsijs sacīja, tam, kas tika iedarbināts pirms �etrdesmit trim gadiem, beidzot tiks pielikts punkts.

-��� Stāt! pavēlēja kāds vīrietis.

Turēdams sērkociņu turpat degļa auklas galā, Bruklains strauji pagrieza galvu turp, no kurienes bija atskanējusi balss. Tā nāca kaut kur no aug�as.

Viens no Bruklaina biedriem pacēla laternu. Blavais gais�mas loks aizsniedzās gandrīz līdz jumtam un apspīdēja vī�rie�a seju. Tas izrādījās Raiens. Viņ� bija paslēpies uz opija brike�u krāvuma.

Atvērās durvis, un, spējas vēja brāzmas satverti, Bruk�lains un viņa trīs vīri atkāpās līdz sienai.

Telpā ieskrēja konstebli ar stekiem un laternām rokās un vērsa pret viņiem gaismas starus.

Miegdams spilgtajā gaismā sāpīgi ap�ilbinātās acis, Bruklains pielaida uguni degļa auklai.

-��� Nē! iekliedzās Raiens.

No liesmas pa�ķīda dzirksteles un dUmi, tā virzījās pa auklu, kuras lielākā daļa bija ieslēpta zem opija klu�iem.

Raiens noslīdēja lejup pa krāvumu, apaviem ķeroties maisu audeklā.

Ar būk�ķi piezemējies uz koka grīdas, viņ� vienā stiepienā metās pie degļa auklas.

Līdz tai viņ� netika. Bruklains paguva izraut nazi un ie�ķēla Raienam rokā.

Raiens sāpēs iekliedzās un, satvēris savainoto roku, me�tās atpakaļ.

-��� Cik konsteblu jums te ir? Bruklains uzsauca.

Viņa vietā atbildēja viens no Bruklaina biedriem. Iz�skatās kāds ducis.

-��� Un pusducis vēl tur, paziņoja cits Bruklaina biedrs, norādīdams uz patrulētājiem, kas ienāca pa tālākajām dur�vīm.

Asinīm noplūdu�ais Raiens pa otram lāgam pūlējās sa�tvert degļa auklu, ta�u bija spiests izvairīties no jauna Bruk�laina na�a cirtiena.

-���� Tu paņēmi līdzi pārāk maz policistu, Bruklains sa�cīja.

Visi trīs viņa biedri rokās tagad turēja na�us.

Konstebli viņus ielenca, ta�u Bruklainam rūpēja vienīgi tas, lai kūpo�ā liesma, dzirksteles mezdama, pazūd opija klu�u krāvumā.

-��� Uz priek�u! viņ� pavēlēja.

Viņu kustības bija pārsteidzo�i zibenīgas. Pirms konstebli paguva reaģēt, labi apmācītie karavīri uzbruka, liekot lietā divdesmit gados Indijā un Ķīnā apgūto prasmi un disciplī�nu. Rīcība, kas parastiem cilvēkiem pat iztēlē izraisītu ne�labumu, viņiem neliktos pat acumirklīgu �aubu vērta tik ļoti viņi bija pieradu�i pie varmācības. Tā bija britu armijas elite pateicoties tai, ceturtdaļā pasaules plīvoja britu ka�rogs.

Zemē novēlās steki. Aizripoja ķiveres. Sa�ķīda laternas.

Asie na�i svilpdami pār�ķēla audumu un miesu, �audījās straujāk, nekā acs spēj izsekot, bez mitas cirzdami uz vi�sām pusēm. Da�u mirkļu laikā visur gulēja ievainotie, ska�nēja vaidi, un da�i izpūta pēdējo dva�u.

No nokritu�ajām un sadauzītajām laternām pacēlās lies�mas, izplūdusī petroleja jaucās ar asinīm.

-��� Tie stulbie izdzimteņi iedomājās ar mums līdzināties, noteica Bruklains.

-��� Vārti būs ciet, viens no biedriem brīdināja.

-��� Rāpsimies pāri sienai un kājām aiziesim līdz līķratiem, otrs ieteica.

-���� Nekas nav mainījies. Plāns ir spēkā. Salīdzinot ar In�diju, �ī ir bērnu spēle.

-��� Bija gods dienēt kopā ar jums! Bruklains paziņoja.

-��� Arī ar jums, pulkvedi. Ceru, ka jums izdosies panākt to revolūciju.

Noliktavu piepildīja �āviena dārds.

Visi trīs Bruklaina biedri, kas tobrīd steidzās pie dur�vīm telpas dziļumā, pārsteigti apsviedās, ieraugot Bruklainu noslīgstam uz ceļiem.

Asinīm noplūdu�ais Raiens uzvilka savu Kolta sistēmas revolveri otro reizi un iz�āva, nogalinot vienu no vīriem, kas maskējās par konsteblu. Kamēr pārējie divi raudzīja at�gūties no pārsteiguma, Raiens iz�āva tre�o reizi, un lielais ierocis viņa plaukstā spēcīgi nodrebēja. Stobra galā noplaik�snīja zibsnis, uzvirpuļoja dūmu strūkla. Lode netrāpīja mēr�ķī, ta�u apdullino�os blīk�ķus katrā ziņā varēja dzirdēt lie�lā attālumā. Drīz ēkā iesteigsies citi sargi.

Piepe�i abi neievainotie vīri, zābaku zolēm skrapstot pa noliktavas grīdu, metās bēgt cauri dūmu mutuļiem. Dur�vis tālākajā sienā ar būk�ķi atsprāga vaļā, un viri nozuda nakts tumsā.

Raiens vēroja, kā Bruklains sagumst un izstiepjas gar��ļaukus uz grīdas.

Man stāstīts, ka �āda tipa revolveri jūsu cilvēks turēja rokā, kad tēloja atentātu pret lordu Pālmerstonu, Raiens sacīja. No na�a radītās brūces sāpēm saviebis seju, viņ� tu�vojās Bruklainam, kas gulēja uz grīdas. Smalki aprēķināts pārliecīgs �aujampulvera daudzums uzspridzināja pistoli, neievainojot jūsu cilvēku. Novērsdams �ķietamo slepkavī�bas mēģinājumu, jūs iekarojāt vēl lielāku Pālmerstona uzti�cību, bet uzbrukums Kabineta loceklim palīdzēja sēt pani�ku. Ar �o pistoli gan nekādas kļūmes neradīsies. Iero�u meistars, kur� man to aizdeva, pieraudzīja, lai tās cilindros nonāk paredzētais daudzums �aujampulvera, lo�u un prapja. Raiens nostājās pie zemē gulo�ā Bruklaina. Lūdzu, nemirstiet no lodes! Es gribu redzēt jūs karātavās, viņ� sacīja.

Pēk�ņi Raienam aizrāvās elpa, viņ� saviebās un grīļoda�mies spēra soli atpakaļ. Bruklaina dūriens bija negaidīts un pārsteidzo�i strauj�.

Iestenējies Raiens satvēra vēderu un krita atmuguriski opija krāvumā. Ceļgali saļodzījās, un viņ� noslīdēja sēdus uz grīdas.

Par spīti sāpēm, Bruklains uztrausās kājās, saņēmās un piegāja pretiniekam klāt. Kad viņ� atvēzēja nazi un dzīrās izdarīt pēdējo cirtienu, tuvumā atskanēja kliedzieni.

Raiens pēdējiem spēkiem pacēla prāvo, smago revolve�ri abās rokās, noturēja to taisni, uzvilka gaili un atkal no�spieda mēlīti.

Apdullino�i skaļais �āviens netrāpīja Bruklainam. Viņ� pavērās uz durvīm, aiz kurām aizvien skaļāk skanēja nik�nas balsis, un tad uz Raienu, kas pūlējās vēlreiz pielādēt revolveri.

Un tad Bruklains metās prom, nozūdot aizvien biezā�kajos dūmu mutuļos.

Noliktavā ieskrēja vairāki sargi. Ieraugot ievainotos un miru�os, ko apgaismoja liesmas, kas pieņēmās spēkā, viņi satriekti glu�i vai sastinga uz sliek�ņa.

-���� Bruklains un divi vīri konsteblu drēbēs aizskrēja pa tām durvīm, Raiens izmocīja. Viņ� dodas uz muri ap dokiem. Bruklains ir ievainots.

Revolveris izslīdēja Raienam no pirkstiem un smagi no�krita uz izstieptajām kājām.

Da�i sargi aizsteidzās pie durvīm, lai sekotu bēgļiem. Citi pūlējās apdzēst liesmas, mīdot tās ar kājām.

Iesteidzās vīri, nesdami spaiņos ūdeni no piestātnes, un �ļāca uz uguni.

-��� �aujampulveris, Raiens izstenēja. Zem opija.

-��� �aujampulveris?

Raiens pūlējās runāt skaļāk. Deglis ir aizdedzināts.

Dūmu apņemts, Raiens satvēra maisu sev aiz muguras un mēģināja uzrausties stāvus. �ķita, ka paiet mū�ība, ie�kams viņ� nostājās uz kājām. Bikses likās slapjas, it kā urī�na samērcētas un tā ari, iespējams, bija noticis, lai gan viņ� zināja, ka lielākoties tās pieliju�as asinīm.

-��� Vajag� Viņ� ieklepojās, jo dūmi kairināja rīkli. �at�vilkt nost opija klu�us un atrast degļa auklu.

-��� Vai jūs teicāt "�aujampulveris"?

Raiens izrāva no krāvuma maisaudeklā ietītu opija pa�ku un nosvieda uz grīdas.

-��� Un aizdedzināts deglis? ieprasījās kāds cits.

Sāpēs vaikstīdamies, Raiens izvilka vēl vienu maisu no krāvuma.

-��� Lai�amies prom, velns un elle! kāds iebrēcās.

-���� Pagaidiet! Vēj�� Raiens ievaidējās. Vēj� aiznesīs liesmas uz pilsētu. Viņ� turpināja raut pakas uz grīdas un beidzot iesaucās: Atradu!

Galva reiba. Viņ� pūlējās sasprindzināt redzi, lai saska�tītu dzirksteles. Par daudz. Augstais Dievs, tā sadalīta trīs auklās!

Vīri piesteidzās palīgos. Opija brike�u pakas lidoja uz vi�sām pusēm.

-���� Viena ir �eit! sauca kāds sargs, nokniebdams dego��as auklas galu.

-��� Divas aizstiepjas �ajās kaudzēs!

Kāsēdami sargi lidināja opija pakas ejās.

-��� Te!

-��� �ī sadalās vairākās!

-��� Veicīgāk!

-��� Es vienu redzu!

-��� Es otru!

Sargi skrēja gar krāvumiem, drud�aini raudami nost pakas.

Raiens atrada vēl vienu auklu un nogrieza tās liesmojo��o galu. Kājas saļodzījās.

-����� Pēdējā atrodas zem �īs kaudzes! kāds iesaucās. Mēs nepagūsim izraut!

-��� Bēgam!

Vīri aizskrēja. Kāds satvēra Raienu un grūda uz durvju pusi. Sprādziena vilnis pacēla detektīvinspektoru gaisā un izmeta ārā. Ievainotais ķermenis spēcīgi atsitās pret grants laukumu un trieciena iespaidā aizripoja. Noliktavas sienas izjuka, debesīs lidoja koka �ķēpeles, maisaudekla skrandas un opija briketes, un vilnis stūma Raienu tālāk, tā apdulli�nādams, ka viņ� teju neapjēdza, ka pārvejas pāri piestāt�nes malai un iekrīt ūdenī.

Bruklains piespieda sevi nelikties zinis par sāpēm krū�tīs. Atsperdamies ar spēcīgajām kājām, viņ� rausās aug�up pa uzbērumu pie mūra pakājes un centās sev iegalvot, ka ievainojums nav bīstams, citādi viņ� nespētu tik ātri pa�skriet. Lode bija trāpījusi krūtīs labajā pusē. Biezais virsmētelis, svārki un veste noteikti absorbēju�i daļu triecie�na, un lode nebija ieurbusies dziļi. Viņ� par to jutās dro�s.

Vēj�, kā parasti, dzenāja miglu, ceļu rādīja zvaigznes un pusmēness debesīs. Nonācis pie mūra, Bruklains atrada uz zemes novietotas kāpnes. Britu Ostindijas kompānijas sar�gi mēdza tādas lietot, lai uzkāptu uz mūra un apmētātu ar akmeņiem zagļus, ja saņēma ziņas, ka tādi tuvumā pulcējas.

Viņ� pieslēja kāpnes un trausās aug�up. Pie ribām asi smeldza, ta�u, dziļi ieelpodams, viņ� secināja, ka sāpes ra�da vien nobrāzumi. Mūra aug�malā bija iestiprināti noasi�nāti mietiņi un starp to smailēm iespraustas stikla lauskas. Aiz muguras dzirdēja skaļas vajātāju balsis, Bruklains pie�ķērās diviem nosmailinātajiem mietiem un vilkās aug�up, lai novietotu kāju uz stikla lauskas. Bik�u stara aizķērās aiz kaut kā asa, un audums �irkstēdams pārplīsa. Celdams kā�ju �ogam otrā pusē, viņ� aizspēra kāpnes, un tās ar blīk�ķi nogāzās zemē.

Kas tur bija? kāds skaļi iesaucās.

Bruklains karājās otrpus sienai. Tajā pusē mūri apjoza grāvis, tādēļ tas bija augstāks.

Pēk�ņi krūtīs kaut kas �ķita pārtrūkstam. Bruklains pat saklausīja pauk�ķi, un cauri visam augumam iz�āvās neiz�turamu sāpju �autra. Viņ� palaida rokas vaļā un krita. Lai ari gatavs piezemēties, viņ� tomēr ieelsās, kad ieliecās ceļ�galos un nenoturējies nogāzās uz sāniem.

Dusmīgās balsis tagad skanēja otrpus �ogam. Bruklains ar pūlēm uzslējās stāvus, skrie�us �ķērsoja grāvi un uztrausās pa nogāzi aug�up. Pārkāpis pāri koka baļķēnu �ogam un nonācis Ostindijas kompānijas doku ceļā, viņ� juta, kā labo ceļgalu pārņem sāpes.

No �ī augstuma viņa skatienam pavērās gan noliktava, gan kuģu līcis. Pa atvērtajām noliktavas durvīm ārā lauzās liesmas.

Tie�i priek�ā pletās miglā tītas pilsētas aprises. Viņ� uz�sāka skriet neveiklā gaitā, līdzsvaru un ātrumu pielāgo�dams sāpēm ceļgalā.

Un sāpēm krūtīs. Pēc nesenā pauk�ķa sāpes ietiecās dziļi.

Pēk�ņā sprādziena vilnis nogāza viņu uz zemes. No no�liktavas izvirda liesmu un gruve�u lava, debesīs uz�āvās uguns un dūmu stabi. D�inkstoņa ausīs pēc vairākiem �ā�vieniem noliktavas slēgtajā telpā tagad kļuva vēl spēcī�gāka.

"Tikai viena eksplozija," Bruklains nodomāja.

Bet bija jābūt desmit. Daudzu sprādzienu spēkam vaja�dzēja nolīdzināt līdz ar zemi ne tikai noliktavu un tas ne�bija noticis -, bet arī citas tuvākās ēkas. Sprādzieniem va�jadzēja uzmest gaisā tik daudz dego�u koka atlūzu, ka pār apkārtni nolītu uguns lietus. Vēj� būtu aiznesis dzirksteļu gūzmu pilsētā. Uz ziemeļiem no Ostindijas kompānijas do�ku ceļa sāktu degt mājas. It visur jau bija jāgruzd jumtiem.

Tumsā Bruklains ieraudzīja �ūpojamies laternu gais�mas viņam pa pēdām no dokiem steidzās cilvēki. Bruklains nonāca krustojumā, no kura aizstiepās piecas ielas, un devās uz dienvidiem, jo sprieda, ka vajātāji negaidīs viņu atgrie�amies pie upes. Ielas plāksnīte vēstīja, ka viņ� iet pa �ēr�strītu. Netālu viņ� reiz bija nogalinājis savu māti un biju�o zaldātu un pielaidis uguni viņu krastma�las būdai.

Viņ� pagāja garām baznīcai, kurā bija iemācījies lasīt. Prā�tā pazibēja pants no senlaikos apgūtās "Vispārējās Lūg�a�nas Grāmatas":

"ja mēs sakām, ka mūsos nav grēka, mēs sevi mānām, un mū�sos nav patiesības."

"Meli," nodomāja Bruklains. "Manī nav grēka. Opijs ir grēks. Anglija ir grēks. Opija lietotājs ir grēks. Mans tēvs ir grēks."

Drīzāk klupdams un vilkdams kājas nekā skriedams, viņ� nonāca �ēr�strītas dienvidu galā. Tur atkal piecas ielas veidoja krustojumu un aizstiepās uz da�ādām de�bess pusēm. Policijas klabekļi cēla trauksmi, ta�u tie tark��ķēja tālumā, ziemeļu pusē, iespējams, Ostindijas kom�pānijas doku ceļā. Viņa taktika noteikti samulsinās vajātājus, un �is piecu ielu krustojums iedzīs tos vēl lie�lākā apjukumā.

Viņ� izvēlējās ielu, kas aizstiepās uz rietumiem. �o Brodstrltu viņ� atcerējās no jaunības laikiem. Liesmas virs no�liktavas meta vējā dzirksteles, un Bruklainam sirdī iemājo�ja cerība, ka Londonā tomēr izcelsies liels ugunsgrēks.

Arī nākamais krustojums palīdzēs sajaukt pēdas. Brodstrita pārgāja citā ielā, un Bruklains pat bez ielas plāksnī�tes bez mazākajām �aubām zināja, kur nonācis. �o apkārt�ni Londonā viņ� pazina labāk nekā jebkur� cits labāk, ne�kā Opija lietotājs pazina Oksfordstrītu.

Palūkojies pa kreisi, viņ� satriekts atklāja, ka tumsā paklibojis garām Ņugrevelleinai. Tur ar astoņdesmit pirmo numu�ru starp no�ēlojamiem veikaliņiem, kas apkalpoja galvenokārt jūrniekus, bija atradusies Kings's Arms taverna, kur viņa tēvs bija pastrādājis slepkavības, ielauzis galvaskausu un pārgrie�zis rīkli D�onam Viljamsonam, viņa sievai un viņu kalponei.

D�ons Viljamss.

D�ons Viljamsons.

D�ons Viljamss.

D�ons Viljamsons.

Pirms iestā�anās armijā Bruklains vēl pēdējo reizi bija ap�meklējis Māra veikalu un Kings's Arms tavernu. Viņ� bija ie�gājis abās ēkās, nostājies vietā, kur, pēc viņa domām, bija stāvējis un slepkavojis tēvs.

Pēc divdesmit gadu prombūtnes atgriezies no Indijas, kurp viņa tēvs bija daudzreiz devies ar tirdzniecības ku�ģiem, Bruklains pirmām kārtām devās uz Māra veikalu un uzkavējās tur.

Pēc tam viņ� bija devies uz Kings's Arms Ņugrevelleinā, ta�u, viņam par nepatiku, tavernas tur vairs nebija un ielas rietumu pusē slējās augsts, drūms mūris, sargādams papla��ināto doku teritoriju.

Kad tas te uzradās? viņ� toreiz uzrunāja garāmgājē�ju, kas bailīgi pavērās jautātājā un traucās tālāk.

Bruklains bija aizsteidzies dienvidu virzienā uz Sinamonstrītu. Skrienot pārplūdis sviedriem, viņ� atspiedās pret laternas stabu un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka "Bumbie�re", pansija, kurā viņa tēvs bija radis mājvietu pēc tam, kad nokāva Mārus un Viljamsonus�

D�ons Viljamss.

D�ons Viljamsons.

�joprojām pastāv. Pirmajā dienā pēc atgrie�anās no In�dijas Bruklainam izdevās noīrēt to pa�u istabu. Pilnīgi ie�spējams, ka viņ� pārlaida naktis tajā pa�ā gultā, kurā bija gulējis tēvs.

Tagad Bruklains klumburēja gar tavernas vietā izbūvē�to augsto mūri, kas slējās tumsā. Gaisā plīvoja dzirksteles. Apkaimes ļaudis bija dzirdēju�i sprādzienu, un da�i dros�mīgākie pat uzdro�inājās iziet no saviem mitekļiem un pa�raudzīties, kas noticis. Redzot dzirksteles krītam uz mājok�ļu sienām, viņi izmisīgi pūlējās tās apdzēst.

Sāpes ceļgalā lika Bruklainam saviebties ikreiz, kad viņ� atbalstījās uz labās kājas, ta�u vislielākās mokas sagādāja ievainojums krūtīs. Zem daudzajām apģērba kārtām pie ādas krājās �ķidrums, un maz ticams, ka tie ir fiziskās pie�pūles izraisītie sviedri. Lode varbūt ieurbusies dziļāk, ne�kā viņ� vēlējies domāt.

Iedams garām attāli izvietotu laternu stabiem, viņ� pē�tīja ēku numurus kreisajā pusē. Piecdesmit pieci, �etrdes�mit deviņi, �etrdesmit trīs, trīsdesmit septiņi. Un turpat tā�lāk atradās Retklifas lielceļa divdesmit devītā numura ēka.

No Emiliias de Kvinsi/as dienasgrāmatas

Sēdēdama tumsā pārtikas tirgotavā līdzās Mārgaritai un turēdama viņas grumbainās rokas, es dzirdēju, kā tēvs pārcilā priek�metus plauktos. Klusi, bet uzvaro�i iesaucies, viņ� atkorķēja kādu pudeli un iedzēra.

Ja tas ir vīns, es neatteiktos no kāda malciņa, lai aiz�dzītu saltumu, sacīja komisārs Meins.

-���� Tas nav vīns, tēvs atteica.

-��� Kas tad tas ir?

-��� Zāles.

-��� Kādas zāles?

-��� Opija tinktūra, Bekers paskaidroja.

-���� Mīļo stundiņ, komisārs Meins novilka.

Gaiss �ķita sabiezējam. Es vienlaikus dzirdēju un jutu austrumos varenus grandus. Loga rūtis notrīcēja.

-��� Kas tas bija? Mārgarita iesaucās.

-��� Sprādziens, atbildēja Bekers.

Mārgarita pielēca kājās un dzīrās skriet uz durvju pusi.

-��� Nē! Es stājos viņai ceļā. Mūs nedrīkst redzēt.

-��� Raiens cietis neveiksmi, komisārs noteica.

-���� Varbūt tomēr nav, attrauca tēvs. Grīkstrītas mājā uz grīdas es manīju vairāku muciņu apveidus, ta�u mēs dzirdējām tikai vienu sprādzienu.

-Ar vienu varētu pietikt.

Bekers ieslēpās ēnās blakus logam un paraudzījās uz ielu. Debesīs lido dzirksteles, viņ� ziņoja. Vēj� tās nes no austrumiem. Ta�u to ir pārāk maz, lai aizdedzinātu vi�su pilsētu, kā to, jādomā, Bruklains bija iecerējis.

-��� Spēcīgajā vējā liesmas ātri vien izplatītos tālāk, pie�zīmēja Meins.

Garām logam aizsvilpa brāzma, Mārgarita man blakus �ņukstēja.

-��� De Kvinsij, kazi, jūs maldāties pieņēmumā, ka viņ� nāks �urp, sacīja komisārs. Dokos izraisīsies milzīga kņada. Bruklainam būs grūti aizkļūt prom.

-���� Nav tādas lietas kā aizmir�ana, tēvs uzsvēra. Bruklains ir apsēsts ar pagātni. Iespējams, viņ� pats nezi�na, ka atgriezīsies �eit, ta�u man nav �aubu. Viņ�, ja vien būs spējīgs, ieradīsies pie agrākā Māra veikala.

-���� "Iespējams, viņ� pats nezina, ka atgriezīsies �eit"?Meins sarauca uzacis. Ko jūs runājat?

-��� Kārtējā doma, no kuras grie�as galva, paskaidroja Bekers. Misters de Kvinsijs mani pārliecināja, ka da��reiz cilvēks rīkojas, pats neapjauzdams, kāpēc tā dara.

-��� Piemēram, es ļāvos, ka mani pierunā naktī uzturē�ties �eit, nevis palīdzēt vajā�anā, piezīmēja komisārs.

Veikalā atkal iestājās klusums, kuru paretam pārtrau�ca tēvs, atkorķēdams opija tinktūras pudeli un iestiprinā�damies.

-����� Es ie�u prom! Meins visbeidzot paziņoja. Uzzinā�jis, ka biedrojos ar jums, nevis pildu savus pienākumus, lords Pālmerstons pieprasīs manu atstādinā�anu.

-���� Jums katrā ziņā jāpaliek, stingri noteica tēvs. Mums lords Pālmerstons neticēs, turpretim jūs viņ� uzklau�sīs.

-��� Iespējams, ka neuzklausīs. Neaizmirstiet, ka es vērsī�os pret viņa apsardzes priek�nieku, kas vakar viņam it kā izglābis dzīvību.

-��� Tēvs! es ierunājos. Uz ielas kāds ir.

Veikalā iestājās spokains klusums.

Aiz loga bija redzams gara auguma vīrietis, kur� nostā�jies ar muguru pret mums un pēta agrāko Māra veikala ēku.

-���� Turpat, kur pirms �etrdesmit trim gadiem stāvēja D�ons Viljamss, ievaidējās Mārgarita. Viņ� nolūkojās, kā es aizveru durvis un aizeju pa tum�o ielu.

Es biju satvērusi Mārgaritas rokas �ādi aizkavēdama viņu izdarīt pēk�ņas kustības -, un mēs visi pavirzījāmies uz loga pusi.

Uzgriezis mums muguru, garais vīrietis kliboja pāri ie�lai un spieda rokas pie krūtīm labajā pusē, it kā būtu ie�vainots.

-���� Vai esat sagatavojusies, Margarita? jautāja tēvs.

-��� Man bija vesela mū�ība, lai tam sagatavotos.

Garais vīrietis salīka uz labo pusi, acīmredzot tā sāpē�ja mazāk.

Lai arī viņ� bija redzams tikai no muguras, spraigais skatiens, ar kādu viņ� lūkojās uz agrāko Māra veikalu, bija glu�i vai taustāms.

No austrumu puses atlidoja policijas klabek[u tark�ķi.

Vīrietis pa�ķieba galvu tai virzienā un acīmredzot sa�ņēma spēkus, lai dotos prom.

Tēvs atvēra durvis un uzsauca: D�on Viljams? Kad vīrietis apcirtās ar seju pret viņu, tēvs jautāja: Vai tas esat jūs, D�on Viljams?

-���� Kas mani uzrunā? Uz vīrie�a mēteļa labajā pusē mēness gaismā ievizējās tum�s plankums.

-��� Jūs esat D�ons Viljamss, jā, es jūs pazītu jebkur.

-��� Jūs mani ar kādu esat sajaucis.

-���� Tas nav iespējams.

Tālumā no tumsas starp laternas gaismas lokiem atli�doja sievietes balss. D�on Viljams!

Tai piebalsoja cita: D�on Viljams!

Un vēl tre�ā. D�on Viljams!

-��� Kas jūs esat?vīrietis noprasīja.

No pretējās puses atskanēja sievietes spiedziens. D�on Viljamson!

Piebiedrojās pārējās. D�on Viljamson!

Saucieni skanēja no visām pusēm, mijoties vārdiem:

-���� D�on Viljams!

-���� D�on Viljamson!

Piepe�i saucieni kļuva citādi. Visas sievietes glu�i kā vienā balsī iekliedzās: D�ona Viljamsa dēls! Tu esi D�o�na Viljamsa dēls!

Bruklains sāka steidzīgi klibot rietumu virzienā, uz Tauera pusi, kas iezīmēja robe�u starp no�ēlojamo, naba�dzīgo Istendu un pilsētas smalkākajiem rajoniem.

Ta�u piepe�i viņ� apstājās kā zemē iemiets ielu visā platumā aizņēma konsteblu ierinda, kas soļoja pretī un rokā turēja iedegtas laternas. Tēvs bija licis tiem slēpties līdz brīdim, kad sievietes uzsāks saskanīgi klaigāt.

Arī otrā pusē Bruklainam gaidīja konsteblu ierinda vi�sas ielas platumā. Tie vērsa pret vīrieti laternu staru kū�ļus un tuvojās, ieslēdzot viņu lamatās.

-���� D�on Viljams! D�on Viljamson! D�ona Viljamsa dēls! sievietes klaigāja.

Piepe�i baisā kārtā klaigas aprima.

Arī konstebli sastinga. Vienīgā kustība bija vēja pūsma.

Stāvēdams tum�ajā veikalā, tēvs pagriezās pret Mārgaritu. Vai atminaties, ko mēs lūdzām jums �ai brīdī darīt?

-���� To nav iedomājams aizmirst! Paejiet malā! Man ir kas sakāms dēlam.

Es atsvabināju Mārgaritas rokas.

Viņa izgāja uz ēnā grimsto�ā ārdurvju sliek�ņa.

Vienīgi mana uzstājība bija panākusi to, ka Mārgarita piekrita nākt �urp. Tagad es viņai sekoju, jo jutu smagu pienākumu atbalstīt viņu, kā vien spēju.

-��� Robert?viņa uzsauca.

Ne mirkli neatslābis, Bruklains strauji pagriezās pret sievieti.

-��� Robert? Mārgarita atkārtoja, iziedama uz ielas.

-��� Kas mani tā sauc?

-���� Tava māte.

Bruklains spēji atkāpās, it kā vēja brāzmas pagrūsts.

-��� Nē! Mana māte daudzus gadus kā mirusi! Viņa gāja bojā ugunsgrēkā.

-���� Toreiz gāja bojā Semjuels. Mārgarita lēni virzījās vi�ņam pretī, un ik solis pauda viņas neaptveramās sirdssā�pes. Bet es izdzīvoju.

Vīrietis spēra vēl soli atpakaļ. Tie ir māņi!

-��� Pat ievainota, es tomēr izrāpos no būdas.

-���� Tu melo!

-��� Clguns apsvilināja manu seju. Vai redzi rētu, Robert? �eit, uz kreisā vaiga. Tā dienu no dienas atgādina, kāds bezgodis bija D�ons Viljamss un kāds ne�ķīstenis ir tas, kuru mēs abi radījām. Katru dienu es lūdzu Dievu, lai Vi�ņa roka nolai�as un sadragā mani.

-��� Nesauc mani par ne�ķīsteni!

-���� Kaut es nebūtu dzimusi! Tad arī nebūtu laidusi pa�saulē tevi.

-���� Tu neesi mana māte. Neviena māte nesacītu savam dēlam tādus vārdus.

-��� Bet kā citādi es zinātu, kā tu mocīji zvēriņus zem pie�stātnēm!

-��� Nē�

-����� Tu tiem piesēji ķepas pie mietiņiem un aizsēji tiem purniņus!

-���� Bērns nespēj apjēgt, kā jārīkojas. Es esmu labojies. Es panācu, ka pasaule kļūst labāka.

Mārgarita gāja tuvāk. Slepkavodams?

-���� Divdesmit gadu garumā Indijā man tika dota pavē�le slepkavot. Mani paaugstināja dienesta pakāpē un pa�sniedza medaļas pār to, kas Anglijā mani novestu pie ka�rātavām. Man tu par slepkavo�anu nestāsti. Nogalināt varbūt ir ļaunums, bet tas atkarīgs no skatpunkta.

-���� Tu esi zaudējis saprātu.

-���� Tad saprātu ir zaudējusi Anglija.

-���� Un tie pieci cilvēki, kurus tu nokāvi sestdienas va�karā? Divas sievietes un divi bērni?

-��� Es neatzīstu, ka būtu kādu nogalinājis sestdienas va�karā. Bet Indijā es nogalināju daudzas sievietes un bēr�nus un izpelnījos uzslavas. Mani komandieri apgalvoja, ka tas ir impērijas labā. Patiesībā tas tika darīts bagātnie�ku labā, lai viņi, pārdodot opiju, saraustu vēl lielākas ba�gātības.

-���� Bet tie, kurus tu nokāvi pirmdienas vakarā? Viņiem ar opija tirdzniecību nebija nekādas saistības.

-���� Es neatzīstu, ka būtu kādu nogalinājis pirmdienas vakarā. Bet� ja pieci, vienpadsmit vai pat simts cilvēku mirst, lai paglābtu miljonus no mū�ību ilga posta, tad �ie kritu�ie jāuzskata par varoņiem. Ja tu patiesi esi mana māte, tu zināsi teikt, cik es, tu un Semjuels spējām no�pelnīt katru dienu. Tu, upes krastos meklēdama ogles, mēs ar Semjuelu, vākdami pelnus?

-����� Visi kopā? Ja uzspīdēja laime? Divus �iliņus dienā. Mārgarita jau bija piegājusi dēlam pavisam tuvu.

-���� Tātad ne vairāk kā �etrpadsmit �iliņu nedēļā. Nesa�nāk pat vesela mārciņa. Par maz, lai justos kārtīgi paē�du�i un varētu noīrēt �urku neapsēstu istabu. Pārradies no Indijas, es saņēmu tūksto� se�i simti mārciņu no ze�mes īpa�nieka, kas kāroja būt par virsnieku armijā. Vai zināji, māt, ka lielākā daļa armijas virsnieku nav nopel�nīju�i savu dienesta pakāpi? Viņi pērk tās no atvaļinātiem virsniekiem. Un �is nejēga zemes īpa�nieks ar lielāko prie�ku noskaitīja man tūksto� se�i simti mārciņu, lai ieņem�tu manu pulkve�a vietu! Tūksto� se�i simti mārciņu par to, ka esmu slepkava. Ja tu patiesi esi mana māte, tu at�cerēsies, ko es saņēmu ik svētdienu baznīcā, kurp gāju mācīties lasīt.

-���� Cepumu.

-������������ Bet iepriek� varēju justies laimīgs, ja tiku pie cepu�ma drupa�ām. Strādādams pie atkritumu vedēja un vāk�dams bagātnieku mājās pelnus, es redzēju tādas mantas, kādas man pat sapņos nebija rādīju�ās. Da�ās mājās bi�ja astoņas, citās desmit istabas, un katra pla�āka par bū�du, kurā bijām spiesti mitināties mēs trijatā. Es redzēju krā�ņas drānas, tik jaunas un dārgas, ka �ķitos sapņo�jam. Es redzēju vienā dienā notiesājam tik daudz ēdie�na, ar ko mums pietiktu veselai nedēļai. Cik miljoniem cilvēku cie�, tāpat kā mēs cietām, māt? Kad, raugoties uz lordu Pālmerstonu un viņa bagātajiem, ietekmīgajiem, uz�pūtīgajiem drauģeļiem, redzu viņu sejās alkatību un vien�aldzību pret nabagajiem, es iedegos tādās dusmās, ka val�dos tikai ar vislielākajām pūlēm.

Bet tu nesavaldījies.

Mārgarita nostājās viņam blakus.

Apņēmusies palīdzēt, kā vien spēju, es turējos sievie�tei aiz muguras. Piepe�i Mārgarita atvēzējās un ar dūrēm iesita dēlam. Es satriekta pārakmeņojos. Viņa bija pārāk maza auguma, lai aizsniegtos līdz vīrie�a sejai, tādēļ mēr�ķēja pa krūtīm. Pa labo pusi, pa kreiso, pa labo, pa krei�so. �ķita pārsteidzo�i, ka sieviete gados ir spējīga radīt tik dobjus būk�ķus pa cilvēka ķermeni. Glu�i kā neprātīga, viņa nerimās sist, vicinot dūres kā āmurus, un no piepū�les moko�i sēca. Es pat baidījos, ka viņa sabruks.

Bruklains neizrādīja sāpes pat tad, kad belzieni trāpī�ja pa ievainojumu. Par spīti vātij, no kuras mētelis bija piesūcies ar asinīm, viņ� stāvēja rāmi un tikai izslējās tais�nāk. Turēdams rokas gar sāniem, viņ� pacieta mātes uz�brukumu.

Es pieskrēju klāt, izmisīgi gribēdama atvilkt Mārgaritu nost, iekams Bruklains nodara viņai ļaunu.

Ta�u viņ� veikli apmeta roku man ap kaklu un sāka �ņaugt. Manas kājas gandrīz neskāra zemi, es biju pie�spiesta vīrietim pie krūtīm un tvēru pēc elpas. Piepe�i viņ� mani nometa sev pie kājām, acīmredzot apliecinādams, ka varētu mierīgi man sagādāt sāpes, ja vien tā gribētu.

Es jau otrreiz pūlējos atraut Mārgaritu nost. Man līdzās glu�i kā no zemes izauga Bekers. Redzēdams, ka Bruklains mani vairs neapdraud, Bekers satvēra Mārgaritu aiz otras rokas, ta�u pat mūsu abu centieni bija velti viņa nemitējās apbērt dēlu ar sitienu krusu.

-��� Skat, ieradies arī varonīgais konstebls, izsmējīgi no�sacīja Bruklains. Iespējams, arī jūs, Beker, kādudien iz�pelnīsieties medaļas, ta�u lieciet aiz auss, ka tās jums tiks drīzāk, ja sāksiet slepkavot.

Mēs vilkām Mārgaritu uz pārtikas veikala pusi, lai gan kundze turpināja pretoties.

-���� Nemelsies, ka nogalini to nelaimīgo vārdā, kuri te mīt! Mārgarita kliedza. �onakt tu viņus gandrīz aizsū�tīji nāvē!

-�� Ja izceltos revolūcija, viņu bērnus gaidītu labāka dzī�ve, Bruklains attrauca. Viņi man pateiktos.

-��� Tu esi ne�ķīstenis! No Mārgaritas mutes izsprāga sie�kalas.

-��� Ne�ķīsteņi ir tādi kā lords Pālmerstons. Jo drīzāk tiek likvidēti �ie cilvēki un viņu dzīvesveids, jo drīzāk �ai val�stī beidzas cie�anas.

-��� Pulkvedi! sauca tēvs. Paldies, ka nenodarījāt pā�ri manai meitai.

Es pagriezos un ieraudzīju tēvu iznākam no veikala.

-��� Kas tur vēl? Bruklains noprasīja. Opija lietotājs?

Tēvs iznāca mēnessgaismas pielietajā ielā. Diem�ēl

pat �āda pateicība nekavē mani aizrādīt, ka neesat pret mums bijis pilnībā patiess.

-������ Sīkais draņķis! niknuma pārņemts, iesaucās Bruklains.

-��� Es esmu tievs, nevis sīks.

-��� Jums viss ir joks. Opijs. Varmācība. Visā jūs saska�tāt uzjautrinājumu. "Ja reiz vīrs sāk nodoties slepkavī�bām, pavisam drīz arī laupī�anas viņam ne�ķiet nekas no�sodāms." Bruklains nievājo�i citēja. "Un no laupī�anām viņ� pāriet uz dzer�anu un pārkāpj sabatu, aizmirst par manierēm un nepilda solījumus. Uzsākot �o ceļu lejup, nav zināms, kur tam pienāks gals. Ak, cik daudzi piedēvēju�i sava pagrimuma sākumu �ādai nie�ka slepkavībai, par kuru tolaik pat nav aizdomāju�ies!"

-��� Jūs glaimojat man, tik precīzi citēdams.

-���� Jūs esat tas īstais ne�ķīstenis, ko pieminēja mana mā�te. Jūsu slavas dziesmas opijam un varmācībai ir izraisī�ju�as daudz vairāk nāves nekā tās, par kurām atbildību uzņemos es.

Tālāk tumsā skaļi dimdēja ugunsdzēsēju ratu trauk�smes zvani. Tēvs paraudzījās uz to pusi.

Es sekoju viņa skatienam un austrumos redzēju debe�sīs blāzmu tai pusē, kur, kā man sacīts, atrodas Britu Oslindijas kompānijas doki. /Yo blāzmas aug�up uzvirmoja dzirksteles. Vēj� trenca dzirksteles debesīs un virpuļiem meta �urp kā ugunīgu kukaiņu spietu. Ta�u, mūs nesasniegusi, �au�alīgā uguņo�ana pamazām apdzisa vēja spēks to vienlaikus dzina un slāpēja.

Kad atkal paskatījos uz tēvu, viņ� jau stāvēja soli tu�vāk Bruklainam.

-��� Es jums galvoju, pulkvedi, ka nedz opijs, nedz var�mācība manī nerada uzjautrinājumu. Piecdesmit gadu es diendienā esmu no�ēlojis to baismīgo brīdi, kad noriju pir�mo opija tinktūras malku, lai remdētu sejas sāpes. Un par vardarbību es rakstu piespiedu kārtā un ar skaidri saska�tāmu humoru tādēļ, ka tā mani �ausmina. Reiz pirms daudziem gadiem man gadījās ielūkoties acīs trakam su�nim. Biedējo�ais spraigums dzīvnieka skatienā, putas ap muti mani burtiski hipnotizēja tā, ka es nebiju spējīgs no�vērsties.

-����� Vai jūs mani salīdzināt ar traku suni? Bruklains pa�jautāja un izvilka nazi.

-��� Nebūt ne. Traks suns pats neapzinās, ko dara. Tur�pretim jūs pilnā mērā apzināties savu rīcību. Lai arī neapjau�at, kādēļ tā darāt.

-��� Kas par murgiem! Opijs jums saduļķojis prātu.

-��� Glu�i otrādi. Tas manu prātu padara skaidrāku.

Ugunsdzēsēju trauksmes signāli skanēja aizvien ska�ļāk, tuvāk un bie�āk.

-���� Dzirksteles mazinās, tēvs skaļi pauda savu novēro�jumu. Stāvoklis uzlabojas. Jūs esat cietis neveiksmi, pulkvedi. Ja drīkstu norādīt, jūs stāvat platā asiņu peļ�ķē. Vai mums jāsūta pēc ķirurga?

-��� Esmu pārcietis arī smagākus ievainojumus.

-��� Miesai vai garam?

-���� Garam? Vai jūs atkal mani apvainojat?

Kad Bruklains draudīgi sakustējās, itin kā grasītos uz�brukt tēvam, Bekers spēra soli uz priek�u, gatavs laist dar�bā steku.

-��� Konstebl, Bruklains brīdināja, vai jūs no tiesas iedomājaties, ka varat stāties pretī man, lai arī �ai brīdī neesmu fizisko spēju pilnbriedā? Kaut jums patlaban ir vairāk spēka, toties man piemīt kāda īpa�ība, kuras jums nav nemaz.

-��� Un kas tā būtu? Bekers taujāja.

-���������� Spēja bez vilcinā�anās atņemt dzīvību. Ieskatieties rū�pīgi savā dvēselē! Vai jūs esat gatavs nodarīt tikpat daudz posta, cik es esmu gatavs nodarīt jums bez kavē�anās vai no�ēlas? Bekers neatbildēja, un Bruklains turpināja: Jūs varbūt tiecaties pasargāt Opija lietotāju� Dievs vien zina iemeslu tādai rīcībai� vai sievieti, kas dēvējas par manu māti, vai Opija lietotāja meitu� Ta�u ar cēlumu vien ir par maz. Jums nav nedz tāda temperamenta, nedz tādu prasmju, kas /autu pārtapt par tādu mākslinieku, kādu mani izveidoja Anglija. Inspektors Raiens jau �o mācību ir apguvis.

-���� Raiens? Bekers a�i pārvaicāja. Kas ar viņu no�ticis?

-����� Viņ� ieraidīja lodi man krūtīs, ta�u viņam pietrūka apņēmības pabeigt iesākto. Es atmaskoju viņa nepilnības.

-��� Ko jūs atmaskojāt? Kur viņ� ir?

-���� Kad beidzamo reizi redzēju, viņ� vārtījās savās asi�nīs, rūpīgi nopūlēdamies salikt savas zarnas tām paredzē�tajā vietā.

-��� Jūs�

-���� Beker! tēvs uzsauca, jo konstebls nepārprotami iz�rādīja vēlmi mesties Bruklainam virsū. Tie�i to viņ� vē�las! Viņ� jūs kacina! Vai tad vēl neizprotat viņu? Lai no�galinātu, viņam nepiecie�ams attaisnojo�s iemesls!

Konstebls paklausīgi sastinga.

-��� Gudri secināts, Bruklains noteica. Tas sīkais draņ�ķis izglāba jums dzīvību.

-���� Pulkvedi, asins peļķe jums pie kājām ple�as arvien platāka. Vai nudien nevēlaties, lai sūtām pēc ķirurga?

-���� Es bīstos, ka ķirurgs man neko nelīdzēs, Bruklains sacīja un sagrīļojās.

-���� Tā vietā, lai pakārtos, kā to izdarīja jūsu tēvs, jūs pa�darīsiet sev galu noasiņodams?

-��� Pēc kaujas mēs tiekam godināti.

-���� Ņemot vērā to, cik ātri aizplūst asinis, mums abiem nav daudz laika, lai nonāktu līdz patiesībai. Kādēļ jūs se�vi �austāt ar pātagu, pulkvedi?

-��� Jūs uzdro�ināties apspriest to sievie�u klātbūtnē?

-���� Tūliņ viņas dzirdēs vēl baigākas sarunas. Atbildiet uz jautājumu. Kādēļ jūs sevi �austāt?

-��� Jūs esat ok�ķeris.

-���� Piekrītu. Ielauzties jūsu guļamistabā bija nicināmi. Kādēļ jūs�

-��� Lai sodītu sevi par visiem nogalinātajiem.

-���� Vai jūs sodāt sevi par to, ka noslepkavojāt atvaļinā�to zaldātu, kas pie jums ar māti dzīvoja? Vai jūs sodāt se�vi par mēģinājumu nogalināt savu māti?

-����� Tā rīkoties bija �ausmīgi. Es biju bērns. Es biju ap�stulbis un pats neapjautu, ko daru.

-���� Vai jūs sodāt sevi par visiem tiem, kurus nogalinājāt Indijā opija dēļ?

-��� Man viņi rādās murgos.

-��� Iespējams, "sapņi" ir atbilsto�āks vārds.

-��� Sapņi?

-��� Tādi īpa�i.

-��� Es nesaprotu.

-��� Jūs zināt, kādi sapņi man padomā. Lai cik at�ķirīgi mēs būtu, mēs tomēr esam vīrie�i un da�u noteiktu sap�ņu sekas mums ir zināmas. Nav nepiecie�ams mulsināt lēdijas, izsakoties vēl skaidrāk.

Mani patiesi māca kauns. Patiesi liels kauns. Reti ga�dījās, ka tēvs mani samulsina līdz sārtumam vaigos.

-���� Vai jūs sevi �austījāt arī pēc tam, kad sestdienas va�karā nogalinājāt tos piecus cilvēkus?

-��� Sevi sodīdams.

-���� Vai jūs sevi �austījāt arī pēc tam, kad pirmdienas va�karā nogalinājāt astoņus cilvēkus tavernā un trīs ķirur�ga mājā?

-��� Lai izpirktu vainu.

-��� Uz gultas drānām jūsu istabā es redzēju ne tikai asins traipus.

Par spīti vēja brāzmām un ugunsdzēsēju zvaniem tā�lumā, iestājās nedabisks klusums.

-���� Manā istabā? Bruklains pārvaicāja.

-���� Jūs �austāt sevi, lai sasniegtu kulmināciju uzbudi�nājumam, ko jūsos veicina slepkavo�ana. �īs kulminā�cijas apliecinājumi bija redzami palagos.

Bruklaina rēciens mani iztrūcināja tik ļoti, ka es soli atkāpos, it kā vairīdamās no uzbrukuma.

Izmisīgie auri atbalsodamies aizvēlās līdz konsteblu ie�rindām, kas gaidīja trīs veikalus tālāk ij vienā, ij otrā pu�sē. Sāpju kliedziens cēlās debesīs, kur to vienaldzīgi uz�klausīja zvaigznes un pusmēness.

Roberts Bruklains stāvēja, atgāzis galvu. Pavēris mu�ti. Paslējis rokas pret debesīm.

Kliedziens palēnām izdzisa. Viņ� nolaida rokas, nokā�ra galvu, un tai brīdī pleci spēcīgi saguma līdz dziļai no�pūtai, kas varēja būt �ņuksts. Kādai tēva grāmatai ir dots nosaukums "Suspiria de Profundis" "Nopūta no dzīlēm". Tie�i to man atgādināja �i vismoko�ākā nopūta, kādu vien varētu izdvest cilvēciska būtne.

Apmulsumā aizgriezies, Bruklains vilkās uz priek�u pa ielu, un aiz viņa stiepās asiņu tērcīte.

Tēvs no viņa neatpalika. Jūs nogalināt, jo izbaudāt to. Viss pārējais ir meli, ko kāda nepiedero�a, sve�a dvē�seles daļa atkārtoja tik ilgi, kamēr jūs tam noticējāt.

Konstebli, kuru ierindai Bruklains tuvojās, pagāja uz priek�u un sagatavoja rokudzel�us.

-���� Va�as nav nepiecie�amas, tēvs sacīja. Viņ� nedo�mā bēgt. Ir acīmredzams, kurp viņ� dodas. Ļaujiet viņam iet.

Vīri pa�ķīrās, atbrīvojot Bruklainam ceļu, ta�u turoties viņam cie�i aiz muguras.

Staigules, kuru palīdzību tēvs bija lūdzis, tagad iznā�ca no savām paslēptuvēm ielas malā. Viņu iekritu�ie, iz�vārgu�ie vaibsti un vēja pluinītie kankari man atsauca at�miņā kādreiz redzētās purva spīganu ilustrācijas.

-��� Dorisa! sauca tēvs. Melinda! Vai �is vīrs jums pie�solīja tre�o sovrinu?

-���� Viņ� bija ģērbies citādi, uzlicis dzeltenīgu bārdu, bet augums ir tāds pats, un viņa balsi es pazītu jebkurā lai�kā, apliecināja Dorisa.

-��� Pulkvedi, vai jūsu rūpes par trūcīgajiem sniedzas tik�tāl, lai samaksātu �īm laipnajām lēdijām naudu, kuru jūs apsolījāt viņām par manis izaicinā�anu Voksholas dār�zos?

Bruklains smagiem soļiem gāja arvien tālāk. Mēs ar Mārgaritu sekojām. To darīja arī Bekers un komisārs Meins, tāpat konstebli un ielasmeitas.

Tēvs turējās pulkvedim tie�i aiz muguras.

-���� Pulkvedi, kur tad jūsu rūpes par trūkumcietējiem? Ja jums ir kāda goda kripatiņa palikusi, turiet savu vār�du, ko devāt �īm lēdijām!

Blenzdams taisni uz priek�u, Bruklains izgrieza mēte�ļa kabatas uz āru, izbārstīdams monētas. Vara, sudraba un zelta naudas gabali ar da�ādu toņu metālisku d�inkstoņu atsitās pret akmeņiem un aizripoja kur kurais.

Ielasmeitas traucās uzlasīt monētas un sāka plūkties.

Tobrīd Bruklains nonāca pie ceļa rādītāja ar Kenonstrīlas nosaukumu. Grīļodamies viņ� nogriezās uz ziemeļiem un streipuļoja garām drūmiem graustiem, kas draudēja kuru katru brīdi sagāzties.

Konstebli un visi pārējie turējās aiz viņa.

-���� Cln Anna? tēvs noprasīja. Vai jums ir ziņas par Annu?

-��� Par ko?

-��� Par Annu? Jūs atvilinājāt mani uz Londonu, apgal�vodams, ka jums ir kādas ziņas par �o sievieti.

-��� Pilnīgi iespējams, ka tā slampa nosprāga no diloņa, kad jūs viņu pamētāt.

-���� Es viņu nepametu! Runājiet! Vai jums ir kas stās�tāms?

-���� Kā gan diloņslima prostitūta varēja izdzīvot? Jūsu dzīve turpinājās, bet viņa jau sen pūst nabagu kapā. Nel�ga jūs esat!

Es biju piegājusi tik tuvu, ka redzēju pēk�ņo tuk�umu tēva sejā. Pēdējā saikne ar jaunību bija pārcirsta. �ķita, ka vienā mirklī āda ap vaigiem no�ļūk, acis iegrimst do�bumos, skatienā ielīst bezcerība. Pāri lūpām pārvēlās vaids varbūt tas bija �ņuksts, kas nāca no salauztās sirds dzīlēm.

No pussagruvu�ās ēkas iznāca nopluku�i sieviete un izbiedēta uzlūkoja gājienu. Aiz viņas parādījās slimīgs, iz�kaltis vīrietis.

Ne vārda nebildu�i, viņi likās noģidu�i, ap ko lieta gro�zās, un sāka iet līdzi Bruklainam.

Arī uz citu graustu lieveņiem parādījās no�ēlojami [au�tiņi, kas drūmi, bei�īgi uzlūkoja Bruklainu un pievieno�jās baisajam gājienam.

Drīz mums sekoja du�iem cilvēku, tad simts, divi sim�tiapavi skrapstēja un �irkstēja uz bruģakmeņiem.

Bruklains nonāca platā krustojumā. Plāksnīte pie sie�nas vēstīja, ka te Kenonstrīta �ķērso Keiblstrītu. Piepe�i es atcerējos kādu tēva rakstīto darbu, un man pārskrēja salti �ermuļi es attapu, ka Bruklains ir mērojis to pa�u ceļu, pa kuru viņa tēva līķis bija vests pirms �etrdesmit trim ga�diem.

Gājiens apstājās, un Bruklains, konsteblu lukturu ap�gaismots, aizlīgoja līdz krustceļu vidum. Viņ� pārlaida skatienu pūlim, lai gan acis raudzījās it kā tālumā, liekot manīt, ka patiesībā viņ� mūs neredz.

Un atkal atskanēja tā pati neizmērojamā nopūta, kas �ķita nākam no dvēseles dziļumiem.

Viņ� iebāza roku aiz mēteļa un taustījās.

-���� Neejiet tuvāk! Bekers brīdināja. Tas var būt ie�rocis!

Bruklainam saļodzījās kājas. Viņ� drīzāk sabruka, ne�vis nokrita un izstiepās gar�ļaukus uz mutes.

Ķermenis nodrebēja un tad vairs nekustējās.

Pūlis klusuciezdams nostājās piesardzīgā attālumā un ielenca gulo�o.

-��� Kenonstrītas un Keiblstrītas krustojums, noteica ko�misārs Meins. �eit krustcelēs, kādā vietā zem �iem bruģakmeņiem, ir apbedīts D�ons Viljamss.

-��� Nevis kādā vietā, bet tie�i tur, tēvs sacīja. Es es�mu pārliecināts, ka Bruklains nekļūdīgi zināja, kur mek�lējami viņa tēva kauli.

-���� Emilija un Mārgarita, novērsieties! Bekers uzmanī�gi noliecās, lai noguldītu Bruklainu uz muguras.

Ta�u mēs neaizgriezāmies. Visas parastās jūtas bija ma�ni atstāju�as. Mani bija pārņēmis tāds stingums, ka es pat nesarāvos un nesāku rīstīties, kad ieraudzīju nazi, kuru Bruklains bija izvilcis no mēteļa iek�kabatas un, nokrizdams uz ielas, ieslidinājis sev starp ribām.

Viņa mute bija sastingusi sāpju kliedzienā tāpat kā tobrīd, kad viņ� stāvēja un rēca, pavērsis seju pret debe�sīm.

-���� Pat stāvēdams uz nāves sliek�ņa, viņ� juta vajadzī�bu ķerties pie na�a. Tas varbūt nav glu�i noasināts miets sirdī, runāja tēvs. Ta�u es pieņemu, ka Bruklains tie�cās atdarināt sava tēva galu. Izsaku līdzjūtību, Mārgarita.

-����� Man �is cilvēks jau sen bija miris, viņa atteica. Līdzjūtība �e ir lieka. Ta�u� lai Dievs ap�ēlojas par mani un piedod man visu, ko �is cilvēks pastrādājis mana vā�juma dēļ.

-��� Cilvēks var rast sevī, sava no�ķirtā prāta apcirknī pa�visam citādu, sve�u dabu, tēvs norādīja, atsaukdams atmiņā pa�a rakstīto. Bet, ja nu �ī sve�ā daba nonāk pretrunā ar pa�a dabu, cīnās ar to un izposta vēl nesen �ķietami tik neaizskaramo dvēseles svētnīcu?

-���� Vai varēsiet iztikt bez manis? negaidot jautāja Bekers, mezdams skatienu te uz tēvu un komisāru, te uz Mārgaritu un mani.

-��� Mēs esam dro�ībā. Steidzieties! es lūdzu.

Bekers izlauzās cauri pūlim un aiztraucās turp, kur kvēloja tum�ais apvārsnis.

Krakstēja liesmas. Zirgi slējās pakaļkājās. Zvani dimdi�nādami sauca palīgā vīri, nometu�ies guļus uz piestāt�nes dēļiem, smēla ūdeni spaiņos, kurus tad padeva tālāk citiem vīriem, kas bija nostāju�ies dzīvajā ķēdē līdz pat no�liktavai. Citi tāpat steidzīgi padeva tuk�os spaiņus atpa�kaļ uz piestātni. Upē iemērktās �ļūtenes aizstiepās līdz ugunsdzē�amajiem ratiem tur vīri aizgūtnēm darbināja sūkņus, un citi tikām virzīja ūdens strūklas uz dego�o no�liktavu.

Bekers pieskrēja pie kāda konstebla. Kur ir detektīvinspektors Raiens?

-��� Tādu nezinu.

Liesmu apspīdēts, Bekers traucās pie cita. Es meklēju detektīvinspektoru Raienu.

-��� Neesmu viņu redzējis.

Skrējienā Bekers bija aizelsies un drud�aini vērās ap�kārt.

-��� Jūs teicāt, ka meklējat Raienu? kāds sargs vaicāja.

-Jā!

-��� Viņ� bija kopā ar tiem konstebliem, kurus nogalināja, sargs ziņoja.

-��� Raiens ir pagalam?

-��� To es nezinu. Sargam nācās pacelt balsi, lai pārklieg�tu cilvēku saucienus un uguns rēkoņu. Viņam bija iedurts ar nazi.

-��� Ar nazi?

-��� īsi pirms sprādziena es līdzēju viņam iziet no nolikta�vas. Mūs pasvieda gaisā. Pēc tam es viņu vairs neesmu re�dzējis.

-��� Kur? Parādiet, kur sprādziens jūs aizmeta!

-��� Tur!

Sargs norādīja uz grantētu laukumu. Tur neviena nere�dzēja.

Bekers nervozi raudzījās uz visām pusēm. Raien! Die�va dēļ, kur jūs esat? Viņ� apstādināja kādu garāmskrieno�u vīrieti. Vai jūs zināt, kurp aizgādāja ievainotos?

-��� Tur! Uz gar�vielu noliktavu!

Vīrietis norādīja uz ēku netālu no dego�ās noliktavas.

Bekers skrie�us devās turp.

Gan dzīvie, gan miru�ie bija noguldīti uz segām. Bekers stei�dzās tos apskatīt, nopētīja sejas, notrausa no tām sodrējus.

Izmisuma dzīts, viņ� metās atpakaļ uz opija noliktavu. Cauri liesmu mēlēm varēja redzēt to, kas bija palicis no durvju konstrukcijas. Ja kāds bēgtu pa �īm durvīm, sprā�dziena vilnis to paceltu gaisā un�

Bekers ar skatienu it kā novilka taisnu līniju no durvīm līdz grantētajam laukumam, kuru bija rādījis sargs. Asinis. Viņ� sekoja sliedei līdz doku dēļiem. Asiņu pēdas veda līdz pa�ai ūdens malai.

-��� Raien!

Nometies ceļos, Bekers pētīja eļļaino ūdeni. Lai gan sirds sitās milzīgā ātrumā, tā �ķita apstājamies brīdī, kad viņ� ie�raudzīja līdz viduklim ūdenī iegrimu�u cilvēku. Ar labo ro�ku viņ� bija ieķēries virves cilpā.

-��� Palīgā! Bekers kliedza. Dieva dēļ, palīdziet man!

Piesteidzās kāds konstebls.

-���� Es esmu policists, Bekers sauca. Tur lejā atrodas detektīvinspektors Raiens!

Bekers norāva sev mēteli ar tādu sparu, ka iztrūka vai�rākas pogas, tad noāva zābakus un lēca.

Augumu vienā mirklī apņēma moko�i salts ūdens, bet ieniris Bekers aukstumu juta vien īsu brīdi. Drīz visas ma�ņas notrulinājās. Drebo�ām rokām viņ� satvēra konstebla pasviestu virvi, apsēja to Raienam zem padusēm un deva zīmi konsteblam un otram policistam, kur� nule bija pienā�cis, vilkt Raienu aug�ā.

Pēk�ņi uguns liesmu mestajā apgaismojumā atklājās �au��alīga vāts Raiena vēderā.

Ar pūlēm Bekers noturējās nenorīstījies un iebļāvās: Stāt! Griezta brūce! Tā mēs viņam nodarīsim vairāk ļauna!

Konstebli uzmanīgi nolaida Raienu atpakaļ ūdenī. Bekera tēvs, zemnieks un zemes rentnieks, bija uzstājis, ka zē�nam vispirms jāiemācās peldēt un tikai tad viņ� drīkst do�ties mak�ķerēt tuvējā upē. Bekers satvēra Raienu ar vienu roku un ar otru airējās ūdeni, virzīdamies gar piestātni. Pie�mirku�ās drēbes vilka viņu dzelmē, ta�u viņ� pieķērās pie staba un atgrūdās, turpinādams irties, raudzīdams nonākt pie lēzenas rampas, kas no piestātnes nolīka līdz pat ūdens virsmai.

Tur viņu jau gaidīja konstebli un palīdzēja izcelt Raienu no ūdens.

-��� Pagalam ir� no�ukstēja viens no konstebliem.

-��� Nē! Bekers pretojās. Nevar būt! Es to nepieļau�u!

-��� Paskat, kāda dziļa vāts vēderā, sacīja otrs konstebls.

-��� �ķiet, viņ� pa kustējās, Bekers sacīja.

-���� Man jau tā gribētos, konstebls bilda, bet liesmu atspīdumi mums māna acis.

-��� Nav tiesa! Viņa lūpas! Es redzēju, ka tās pakustas.

Bekers pieliecās tuvāk, cenzdamies saklausīt, vai Raiens

kaut ko saka.

Arī pārējie konstebli pārliecās pāri gulo�ajam.

-��� Snovs� tikko dzirdami �ukstēja Raiens.

-��� Nabadziņam rādās murgi. Runā nesakarīgi.

-��� Nē! Palīdziet man viņu pacelt! Palīdziet man aizgādāt viņu pie doktora Snova!

-��� Vai inspektors Raiens izdzīvos pēc tādiem ievainoju�miem? jautāja lords Pālmerstons.

Jau otro nakti pēc kārtas de Kvinsijs, Emilija un Bekers stāvēja lorda Pālmerstona balles zālē. Ari komisārs Meins bija ataicināts.

Aiz logiem, svīstot gaismiņai, bālēja nakts tumsa. Pālmerstons bija ģērbies lieti�ķi savās pierastajās pelēkajās biksēs, melnajā vestē, garajos melnajos svārkos, kas stie�pās lidz pat ceļgaliem. Smagnējais stāvs joprojām izstaroja valdonīgumu un līdzīgu iespaidu radīja ari biezā, garā, brūni krāsotā vaigubārda, kas izcēla stingro acu skatienu.

-���� Doktors Snovs situāciju vērtē ar piesardzīgu optimis�mu, jūsu gai�ība, Bekers skaidroja. Un stāsta, ka paras�tos apstākļos Raiens būtu noasiņojis līdz nāvei, ta�u auk�stais ūdens acīmredzot to aizkavējis, palēninādams asins tecē�anu. Ārsts dezinficēja brūces un aiz�uva. Nu atliek vienīgi gaidīt, vai Raiena organisms spēs izdziedēties.

-��� Kur Raiens patlaban atrodas?

-���� Doktora Snova namā. Viņ� nav vēl pietiekami stiprs, lai tiktu pārvests uz slimnīcu, stāstīja Bekers. Raienam pietika spēka mūs brīdināt par Bruklaina palīgiem. Tos sa�ņēma ciet laikā, kad viņi, pārģērbu�ies par apbedītājiem, mēģināja izbraukt no pilsētas līķratos, kur zārkos zem mir�stīgajām atliekām paslēpta nozagtā nauda.

-���� Komisār Mein, nosūtiet konsteblu uz doktora Snova rezidenci un lieciet paziņot, ka es vēlos, lai Raienu nogādā �urp, nevis uz slimnīcu!

-��� Jūsu gai�ība ir ārkārtīgi dāsns.

Lords Pālmerstons pamāja. Kad Raiens būs tiktāl at�veseļojies, ka varēs sarunāties, man būs iespējams noskaid�rot visus apstākļus. Vai �ās nakts sadursmes laikā Bruklains pieminēja manu vārdu?

-��� Jūsu gai�ību? Es, ē�

-��� Atbildiet uz jautājumu, komisār.

-��� Viņ� patiesi jūs pieminēja.

-��� Kādiem vārdiem viņ� par mani runāja? Pālmerstona skatiens liecināja, ka saruna ievirzījusies bīstamā gultnē.

-��� Lai jūsu gai�ība mani atvaino�

-��� Nevelciet garumā!

-��� Viņ� teica, ka jūs un jūsu� Es paļaujos uz jūsu iecietī�bu� Raiens teica, ka tie, kurus jūs dēvējot par saviem ba�gātajiem ietekmīgajiem, uzpūtīgajiem draugiem, esot alka�tīgi cilvēki un vienaldzīgi pret trūcīgo ļau�u cie�anām.

-Un?

-��� Tas ir viss, jūsu gai�ība.

-��� Par politiku netika runāts?

-���� Nē, jūsu gai�ība. Vai jūs ba�ījaties par kaut ko pavi�sam konkrētu?

-���� Bruklains bija klāt daudzās konfidenciālās pārrunās. Nebūtu vēlams, ja viņ� publiski izpau� visu, kas apspriests. Saspringums Pālmerstona skatienā atslāba. Viņ� mainīja sa�runas tematu. Beker, jūs trīcat.

-��� Ūdens bija gau�ām auksts, jūsu gai�ība.

-���� Vai jūs sasildītu doma, ka ar komisāra Meina atļauju es jūs paaugstinātu detektīva pakāpē?

Bekers, �ķiet, domāja, ka ir pārklausījies. Detektīva?

-��� Nostājieties pie kamīna. Pālmerstons pavēlēja un pa�māja sulainim. Atnesiet detektīvam Bekeram sausu ap�ģērbu. Un karstu tēju visiem. Kad sulainis izgāja no zā�les, Pālmerstons sacīja: De Kvinsij� kādēļ jūs mīņājaties uz vietas? Jūs �ķietat nosvīdis.

-��� Izlūdzoties jūsu gai�ības piedo�anu� De Kvinsijs iz�vilka no mēteļa kabatas pudeli un iedzēra no tās.

Pālmerstona sejā parādījās �ausmu pilna izteiksme. Vai tas ir�

-��� Tās ir manas zāles.

-��� Jūs esat no�ēlojams.

-��� Visnotaļ, jūsu gai�ība.

-��� Vai tad jūs nebaidāties izpostīt savu veselību?

-��� Pusi gadsimta lietojot opija tinktūru, mana veselība jau sen ir neglābjami izpostīta, jūsu gai�ība.

-����� Un jums nav kauns rādīt tik sliktu piemēru savai meitai?

-��� Glu�i pretēji, es rādu izcilu piemēru. Diendienā uztu�roties man līdzās, Emilija gūst mācību nelietot ne pilītes �ī ļaunā dzēriena.

Pālmerstons, kura turību lielā mērā vairoja opija tirdz�niecība, brīdi apcerēja apzīmējumu "ļaunais dzēriens". Vi�ņa skatiens atkal uz acumirkli nocietinājās.

-��� Jā, es jūs visus ataicināju �urp tādēļ, lai varētu darīt to, ko vīrs manā stāvoklī nedara gandrīz nekad. Proti, es atzīstu savu kļūdu. Uzklausiet manu no�ēlu� Es esmu ap�lam novērtējis gan Bruklainu, gan jūs. Ja vien es varētu sa�vu pateicību ietērpt darbos, nekavējieties to lūgt.

-���� Mēs ar meitu esam paliku�i bez pajumtes, jūsu gai�ī�ba, nevilcinoties atgādināja de Kvinsijs.

Atbildes zibenīgums acīmredzami pārsteidza Pālmerstonu.

-��� Pa�reizējo apme�anās vietu mums sagādāja pulkvedis Bruklains, de Kvinsijs skaidroja, ta�u tādas asociācijas ir tik nepatīkamas, ka diem�ēl ne es, ne mana meita ne�spētu vairs mierīgi gulēt tai namā.

Pālmerstons rūpīgi apdomāja un pieņēma lēmumu.

-��� Jūs abi paliksiet "�epat, manā apsardzībā. Varbūt jums izdosies atsaukt atmiņā vēl kādu pulkve�a Bruklaina iztei�cienu par mani. Ja nekas cits vairs nav�

-��� Patiesībā, jūsu gai�ība� Visu laiku klusējusi, tagad Emilija pagājās uz priek�u.

-�� Jā, mis de Kvinsij? Pālmerstons izskatījās nemierīgs, it kā nojauzdams, kas tūliņ sekos.

-��� Vispirms būtu jānomaksā se�padsmit mārciņu apbedī�tājam, lai segtu pirmo upuru bēru izdevumus.

-��� Bēru izdevumus?

-��� Piedevām mans tēvs solīja Oksfordstrītas ubagiem, kas ievērojami palīdzēja noziedznieka notver�anā, piegādāt pa�pilnam pārtikas veselu gadu.

-��� Ubagiem? Pārtiku?

-��� Es pati devu solījumu vienam no tiem, ievainotam zē�nam ar akrobāta dotībām, sagādāt uzturu un naudu, lai viņ� varētu mācīties ieteicamā skolā.

-��� Uzturu? Skolas naudu?

-��� Tāpat es apsolīju da�ām pa�nodarbinātām lēdijām, ka viņas tiks aizvestas uz laukiem, uz kādu fermu, kur viņas varētu atspirgt svaigajā gaisā un audzēt dārzeņus.

-��� Pa�nodarbinātām lēdijām?

-��� Prostitūtām, jūsu gai�ība, Emilija paskaidroja.

-��� Detektīv Beker, vai �ī jaunā sieviete alla� runā tik tie��u valodu?

-��� Ar iepriecinājumu atzīstu, ka jā, jūsu gai�ība.

Emilija slēpa smaidu, ta�u jauneklis to ievēroja un bija

spiests pats valdīt vēlē�anos smieties.

-��� Es izpildī�u jūsu lūgumus ar vienu noteikumu, Pālmerstons paziņoja. Jūs vēlas izpra�ņāt arvien vairāk re�portieru. Sarunas laikā jūs nepārprotami liksiet manīt, ka pilsētas glāb�anu uzraudzīja manas ministrijas pārstāvji un es pats personīgi vadīju pulkve�a Bruklaina atmasko�anu.

Detektīvs Raiens gulēja kalpu istabā savrupmājas cetur�tajā stāvā.

Emilija centās neizrādīt to, cik ļoti viņu satrauca ievaino�tā sejas bālums. Otrpus gultai stāvēja de Kvinsijs un Bekers.

-��� Doktors Snovs man apgalvoja, ka jūsu vainas nerādās inficētas, Emilija mierināja cietu�o un cerēja, ka mo�ais balss tonis neliksies uzspēlēts.

Raiena plaksti samiedzās un pavērās. Viņ� gausi palū�kojās uz apmeklētājiem.

-��� Vai jums sāp? Emilija apvaicājās.

-���� Nē, Raiens izmocīja. Doktors Snovs man lika ie�dzert opija tinktūru.

-��� Tikai uzmanieties! Nekļūstiet atkarīgs! de Kvinsijs brīdināja.

-���� Gandrīz jāsmejas, Raiens nomurdēja, bet tad es pārrau�u �uves.

-��� Ā, es, liekas, pamanīju smaidu, Emilija uzvaro�i ie�saucās.

-���� Par spīti apstākļiem, es atzīstu, mis Kvinsija, ka prie�cājos iepazīties ar jums un jūsu tēvu.

-��� Ja tās ir domātas atvadas, tad visnotaļ pāragras. Jūs ne beidzamo reizi skatāt mani un tēvu vaigā. Mēs neatgriezīsimies pie parādu iekasētājiem Edinburgā, jo esam iece�rēju�i vēl kādu laiku uzkavēties Londonā.

Raiens apdomājās un tad palocīja galvu. Viņa vārdi pār�steidza: Labi. Jūsu klātbūtne padarīs Londonu iepriecino�āku un satrauco�āku.

Emilija juta vaigos ieplūstam sārtumu. Satraukums sa�gādājis mums visai ap�aubāmu iepriecinājumu. Es un tēvs ar nepacietību gaidām, kad varēsim atsākt vienmuļās sa�runas ar grāmatu pārdevējiem un �urnālistiem.

-��� Jūs nudien varat pavadīt laiku interesantākās nodar�bēs, Raiens mudināja. Londonā atrodami daudz patī�kamāki laika kavēkļi.

-������������ Jā, es daudz esmu dzirdējusi par izslavēto Kristāla pi�li un dedzīgi vēlos to apskatīt, Emilija aizrautīgi sacīja. Tā esot tik augsta stikla celtne, ka telpās var izvietot go�bas pilnā garumā.

-��� Tas patiesi ir īsts brīnums. To uzbūvēja Lielajai izstā�dei Haidparkā pirms trim gadiem, bet pēc izstādes nojau�ca un uzstādīja no jauna Sidnemhillā.

-��� Es jau pieteicos pavadīt turp Emiliju un viņas tēvu, priecīgs iejaucās Bekers.

-��� Cik iejūtīgi, Raiens noburk�ķēja. Es arī labprāt bū�tu pieteicies.

-�� Ir pilnīgi saprotams, ka nepiecie�amība gulēt gultā un ve�seļoties jūs padara nīgru, Emilija piezīmēja. Un tas ir otrs iemesls, kādēļ mēs ar tēvu nolēmām vēl palikt Londonā.

-��� Vēl viens iemesls?

-���� Doktoram Snovam ir daudzi citi pienākumi, kuri ne�ļaus viņam apraudzīt jūs tik bie�i, cik būtu vajadzīgs. Tā�lab viņ� apmācīja mani aprūpēt jūs viņa prombūtnes laikā.

-��� Tā kā mēs neesam saradoju�ies, �āda tuvība jums, ie�spējams, liksies neērta, mis de Kvinsij. Baidos, ka bū�u jums par nastu.

-��� Blēņas. Ņemot vērā Florensas Naitingeilas panākumus medmāsas amatā Krimas kara laikā, ir skaidrs, ka ievaino�to aprūpe stādāma augstāk par liekuļotu pieticību. Sievie�tēm drīz būs ļauts apgūt arī �o profesiju, un viņas nebūs tikai kalpones, pārdevējas vai guvernantes.

-���� Kop� iepazī�anās ar jums es nudien esmu iemācījies augstu vērtēt jauninājumus. Es bū�u pateicīgs par man iz�rādīto gādību, mis de Kvinsij.

-���� Lūdzu uzrunājiet mani par Emiliju. Detektīvs Bekers jau to ir apguvis. Kādēļ jūs uzstājīgi vēlaties izturēties tik formāli? Pēc visa, ko esam kopā piedzīvoju�i?

-��� Detektīvs Bekers? Raiens apjucis paraudzījās biju�ajā konsteblā.

-���� Mans stāvoklis sabiedrībā nu ir augstāks, Bekers skaidroja. Par to man jāpateicas izdevībai, kuru sagādā�jāt jūs, un es ar nepacietību gaidu mūsu turpmākās kopī�gās dēkas.

-��� Es gan sprie�u, ka man dēku ir gana. Raiena plaksti kļuva smagi.

-��� Uz tādām runām jūs pamudina nogurums, nosprie�da Emilija. Varu galvot, ka jūs ar detektīvu Bekeru ne�mū�am nespēsiet nosēdēt mierā. Ļausim jums izgulēties. Kazi, man izdosies gūt labumu no jūsu miegainības un pie�runāt jūs nosaukt savu kristīto vārdu.

Raiens mazliet vilcinājās. Sons.

-��� Un kā sauc mani?

-��� Mis�

-��� Lūdzu mēģiniet vēlreiz.

-��� Jūsu vārds ir Emilija.

-���� Ļoti labi. Viņa paskatījās uz Bekeru. Un kāds ir jūsu kristītais vārds?

Arī Bekers saminstinājās. D�ozefs.

-���� Brīni�ķīgi.

Emilija pārmaiņus raudzījās te vienā, te otrā vīrietī. Be�kers �ķita tikai mazliet vecāks par viņu, divdesmit vienu gadu vecu sievieti, slaids, zaļoksns, glīts puisis ar pieklā�jīgām manierēm un nelielu rētu uz zoda, kas viņa pievilcī�bu sazin kāpēc tikai vairoja. Turpretim Raiens bija teju div�reiz vecāks, teorētiski pat tik vecs, lai viņu uzskatītu par brāli, un tomēr dzīves pieredzes ievilktās rievas sejā savā�dā kārtā padarīja to acij tīkamu nemaz nerunājot par to, ka arīdzan viņa pa�paļāvība un skarbums �ķita saisto�i.

"Cik dīvainas domas," Emilija ieprātojās, ta�u nepūlējās jaunās izjūtas apspiest tā viņa rīkojās alla�, kad nācās sa�skarties ar kaut ko jaunu un nebiju�u.

-��� �on un D�ozef. Viņa pieskārās abu rokām. Es do�māju, ka mēs varam beidzot pasludināt sevi par draugiem.

-��� "Nav tādas lietas kā aizmir�ana," smaidīdams bilda de Kvinsijs. Ta�u �o notikumu es pārmaiņas pēc alla� at�minē�os ar patiku.

1886. gadā, septiņdesmit piecus gadus pēc Retklifas lielceļa slepkavībam, gāzes uzņēmuma darbinieki izcēla bruģi Kenonstrītas un Keiblstritas krustojumā, kur bija paredzēts ieguldīt cauruļvadu. Se�u pēdu dzi�ļumā pa�ā krustojuma vidū viņi uzgāja skeletu, kam kreisajā pusē ribās rēgojās cauri izdurts miets. Iesāku�mā strādnieki nosprieda, ka atradu�i sen pastrādātas slepkavības upuri, ta�u policijas izmeklē�anā atklājās, ka tas ir D�ons Viljamss, kuru turēja aizdomās par brutālām slepkavībām, kas pirms trim ceturtdaļām gadsimta bija paralizēju�as Londonu un visu Angliju, un kur� pakāries vēl pirms tiesas. Ļaudis izvazāja ro�ku un kāju kaulus un ribas, paņemot tās par suvenī�riem. Tavernā Kenonstrītas un Keiblstritas krustojumā plauktu aiz bāra letes greznoja atrastais galvaskauss. Neviens nezina, kur tas beigu beigās palika.

Veselu gadu es dzīvoju 1854. gada Londonā. Uz to ma�ni pamudināja �ārlzs Darvins pareizāk sakot, filma par viņu. "Radī�ana" stāsta, kādas pūles Darvinam sagādāja darba "Par sugu izcel�anos" pabeig�ana. Kristie�u funda�mentālisti dro�i vien vēlētos, kaut viņa pūles nekad nebeig�tos. Tā vismaz gribēja arī Darvina sieva, kura uzskatīja vi�ņa evolūcijas teoriju par zaimiem un lūdza vīru likties mierā. Pats Darvins mocījās milzīgā vainas apziņā viņ� ju�tās netie�i vainīgs savas iemīļotās meitas nāvē, jo bija de�vis piekri�anu lietot hidroterapiju, dziedinā�anas metodi, kas, iespējams, saasināja viņas ilgsto�o slimību.

�āds spiediens no vairākām pusēm Darvinam izraisīja hro�niskas kaites galvassāpes, paātrinātu sirdsdarbību un kuņ�ģa traucējumus, gandrīz pilnībā laupot spēju darboties. Ta�u svarīgākais ir tas, ka Darvins dzīvoja neziņā par �īm cie�anām, neapjauzdams nedz savu vainas apziņu par meitas nāvi, nedz arī to, kā viņa pētnieciskais darbs kaitē attiecībām ar sievu. Mēs, dzīvodami laikmetā pēc Freida, zinām, cik cie�i saistīts prāts un ķermenis, ta�u deviņpadsmitā gadsimta piecdesmi�tajos gados Viktorijas laika Anglijā Darvina pastāvīgās veselī�bas likstas mediķiem radīja vien neizpratni.

Filmas si�eta pagrieziena punkts ir brīdī, kad Darvinu apciemo draugs un paziņo: "�ārlz, da�i cilvēki, tādi kā de Kvinsijs, uzskata, ka mūs ietekmē domas un emocijas, par kurām mēs neko nenojau�am."

"Domas un emocijas, par kurām mēs neko nenojau�am?" Tas tie�ām izklausās freidiski, ta�u Freida teorijas par zem�apziņu tika publicētas tikai deviņpadsmitā gadsimta deviņ�desmitajos gados, �etras desmitgades pēc Darvina pārdzī�vojumiem. Patiesībā de Kvinsija teorija par mūsu prāta atsevi�ķajiem, nodalītajiem kambariem (viņ� ieviesa termi�nu "zemapziņa") tika sākotnēji izvirzīta deviņpadsmitā gadsimta divdesmitajos gados septiņdesmit gadu pirms Freida.

Mani tas aizķēra. De Kvinsijs? Es atcerējos sen klausītu deviņpadsmitā gadsimta angļu literatūras lekciju kursu. Profesors nodēvēja Tomasu de Kvinsiju nevis par Freida priek�teci, bet gan par bēdīgi slavenu narkomānu pirmo, kur� rakstījis par �o aizliegto tematu savā skandalozajā dar�bā "Angļu opija lietotāja grēksūdze". Profesors pieminēja de Kvinsiju garāmejot, kā literatūras pabērnu un tūdaļ ķē�rās pie parasto romantisma un Viktorijas laikmeta di�garu cildinā�anas.

Ziņkārība rosināja mani pieiet pie grāmatplaukta, kur es kā vāvere pa�obelē joprojām glabāju pēdējā kursa mācību grāmatas. Atcerēdamies profesora vārdus, es nebrīnījos, ka de Kvinsijam tajās atvēlēts gau�ām maz vietas desmit lap�puses tūksto� lapu biezā antoloģijā. Toties mani pārsteidza tas, ka, par spīti sējumā iekļautajam pavisam īsajam frag�mentam no viņa esejas "Pasta kariete", �īs da�as lappuses nepavisam nebija tādas, kadas varētu gaidīt pēc profesora apgalvotā. Tās mani apbūra.

De Kvinsijs ar reti sastopamu spilgtumu apraksta ātru braucienu pa tum�u ceļu, sē�ot uz bukas līdzās pasta ka�rietes ku�ierim. Vienbrīd abi iekritu�i miegā. Uztrūcies de Kvinsijs ieraudzījis tuvojamies ēnu. Tā pārvērtusies par ka�rieti, kas lielā ātrumā iztraukusies no pagrieziena vīrietis vadījis zirgu, sieviete klausījusies viņa stāstījumā. De Kvin�sijs neveiksmīgi centies ar dunkām uzmodināt pasta karie�tes ku�ieri. Kariete drāzusies pretī. De Kvinsijs mēģinājis izņemt gro�us no ku�iera rokām, ta�u arī tas nav izdevies. Kariete traukusies aizvien tuvāk. Ja notiktu sadursme, mil�zīgā pasta kariete �o pretimbrauco�o karieti un tās pasa��ierus neap�aubāmi sadragātu. Pēdējā mirklī de Kvinsijam izdevās uzmodināt ku�ieri, kas ieraudzīja briesmas, ieelsās un pagrieza savu transportlīdzekli tā, ka saķērās vien abu karie�u sāni. Postījums gan izrādījās pietiekami liels, un sie�viete, apjauzdama to, cik tuvu nāvei atradusies, bija pavē�rusi muti mēmā kliedzienā.

Brauciena apraksts atgādina ainu no spriedzes romāna, ta�u patiesībā iekļauts esejā, kurā (to es uzzināju vēlāk, kad man izdevās dabūt pilno esejas tekstu) angļu pasta karie�u sistēma izvērsta pārspriedumos par zemapziņu un sapņu dabu.

Es biju aizrāvies un iegādājos "Angļu opija lietotāja grēksūdzi". Kamēr lasīju �os 1821. gadā rakstītos memuā�rus, man radās sajūta, ka mazais d�entlmenis aizķer ma�nas dvēseles stīgas, aprakstīdams sava tēva nāvi, vienal�dzīgo māti un �etru aizbildņu sagādātās cie�anas. Viņa bēg�ana no skolas, pārdzīvotā ziema Londonas nesaudzī�gajās ielās, attiecības ar mīļoto Annu, abu traģiskā �ķir�a�nās, pirmā sastap�anās ar opija tinktūru� �o notikumu ap�raksts sagrāba mani savā varā.

Kādā esejā par de Kvinsiju es uzzināju, ka viņ� radījis vēl vienu sensāciju ar savu eseju "Spriedumi par slepka�vību kā vienu no smalkajām mākslām", kuras tre�ā daļa sa�turēja tolaik vēl nepieredzēti asiņainu stāstījumu par agrāk notiku�u noziegumu. Tā visos sīkumos aprakstīja bēdīgi sla�venās Retklifas lielceļa slepkavības, kas turēja bailēs Lon�donu un visu Angliju 1811. gadā. Lasot man radās īsta klāt�būtnes sajūta un radās ideja par grāmatu "Slepkavība kā smalkā māksla". Esejas tre�ā daļa dienasgaismu ieraudzīja 1854. gadā. Tolaik de Kvinsijs dzīvoja Edinburgā. Bet� ja nu kāds viņu atvilinātu uz Londonu, piesolot ziņas par An�nu? Ja nu �ī persona izmantotu esejas tre�o daļu par rokas�grāmatu, atdarinot agrākās Retklifas lielceļa slepkavības? Ja nu pār de Kvinsiju kristu aizdomu ēna? Ja nu�

Man reti gadījies, ka si�eta struktūra izveidojusies tik zibenīgi. Ta�u ikviens romānu rakstnieks zina, ka si�etu ra�dīt ir visvieglākais. Svarīgāks ir izklāsts, un �ajā gadījumā tas bija gau�ām apjomīgs uzdevums. Lielākā daļa vēsturis�ko romānu nav nekas vairāk kā kostīmdrāmas ar mūsdie�nīgiem dialogiem un personā�u izturē�anos.

Bet man padomā bija iedziļināties daudz vairāk. Iekams izveidoju pirmo teikumu jaunajā grāmatā, es gribēju zināt par de Kvinsiju visu iespējamo, it kā grasītos par viņu rak�stīt doktora disertāciju. Lai uzturētu sievu un astoņus bēr�nus, kā arī nopelnītu naudu opija tinktūrai, viņ� publicēja neskaitāmas esejas, memuārus, grāmatu apskatus, tulkoju�mus un daiļliteratūras darbus. Viņa kopotie raksti apmē�ros sasniedz tūksto�iem lappu�u. Kā Staņislavska metodes aktieris, gatavodamies lomai, es vēl un vēlreiz pārlasīju viņa darbus, ikreiz gūdams jaunus, agrāk nepamanītus ieskatus. Es nolēmu katrā izdevīgā gadījumā iekļaut de Kvinsija tek�stus savā grāmatā un īpa�i jau dialogos. Kā reiz bija atzī�mējis viņa amerikāņu izdevējs, de Kvinsijs "izcēlās ar ne�pārspētu daiļrunību, un �ķita, ka būtu, tā teikt, grēks ne�pierakstīt viņa brīni�ķīgos teikumus".

Pēc tam bija jāievāc ziņas par de Kvinsija dzīvi un vi�siem notikumiem, kurus viņ� nebija aprakstījis savos me�muāros. �ajā ziņā man neizmērojamu palīdzību sniedza Ro�berta Morisona apkopotā biogrāfija "Angļu opija lietotājs". Mēs ar profesoru Morisonu kļuvām elektronisko vēstuļu draugi, un sarakstes laikā es uzzināju vēl daudz jauna. Grā�mata "Slepkavība kā smalkā māksla" ir veltīta viņam un arī otram de Kvinsija biogrāfam Grevelam Lindopam, kura grāmata "Opija lietotājs" man ārkārtīgi noderēja.

Pēc tam bija jānoskaidro viss par Londonu 1854. gadā tik detalizēti, it kā pats tur atrastos. Kāds tolaik bija ielu segums? Kādu naudu cilvēki nēsāja līdzi? Cik smags bija apģērbs? No kā sastāvēja parasta maltīte? Kā cilvēki maz�gājās?

Veselu gadu es ceļoju pagātnē un iepazinu vienīgi to, kas bija saistīts ar �o laika posmu un vietu. Izlasījis daudzas grā�matas, �īs es atzinu par sevi�ķi informatīvām: Ri�arda D. Altika "Viktorijas laikmeta cilvēki un idejas", Heteres Krītones izdotā "Viktorijas laikmeta dienasgrāmatas: Viktori�jas laika vīrie�u un sievie�u ikdienas dzīve", Orlendo Faid�īsa "Krimas kar�", D�ūditas Flendersas "Viktorijas laikmeta mājā", Elisones Gernshaimas "Viktorijas un Edvarda laikmeta mode: fotoapskats", D�ilianas D�illas "Mēs divi: Viktorija un Alberts", Henrija Meihjū "Londonas strādnieki un Londonas nabagi", Sallijas Mi�elas "Viktori�jas laikmeta Anglijas ikdienas dzīve", Lizas Pikardas "Vik�torijas laikmeta Londona", Denjela Pūla "Ko D�eina Ostina ēda un �ārlzs Dikenss zināja", Litona Strei�ija "Karalie�ne Viktorija", D�ūditas Samersas "Soho: Londonas viskrā��ņākā rajona vēsture", Keitas Samerskeilas "Mistera Vi�era aizdomas (�okējo�a slepkavība un di�ā Viktorijas laikmeta detektīva kri�ana)", F. M. L. Tompsona "Cienījamās sabied�rības aug�upeja: Viktorijas laikmeta Lielbritānijas sociālā vēsture 1830-1900" un D�. D�. Tobaiasa "Noziegums un po�licija Anglijā 1700-1900". Noderēja arī Gregorija Dārta eseja "�ausmu kambaris" grāmatā "Tomass de Kvinsijs: jaunie te�orētiskie un kritiskie virzieni (to rediģēju�i Roberts Morisons un Denjels Sand�ivs Robertss).

Da�as grāmatas pelnīju�as, ka tās piemin atsevi�ķi. Vislabākais vēstījums par 1854. gada holeras uzliesmoju�mu Londonā ir Stīvena D�onsona "Rēgu karte: Stāsts par Londonas baisāko epidēmiju", kurā aprakstīta doktora D�ona Snova izmisīgie pūliņi atrast slimības perēkli. Vi�ņam vairākkārt palīdzīgu roku sniedza garīdznieks Hen�rijs Vaitheds. Diem�ēl manā stāstījumā mācītājam Vaithedam vieta neatradās, tālab es ar prieku viņu beidzot pieminu �eit.

Vispilnīgākais Retklifas lielceļa slepkavību apraksts ir darbā "Veseris un bumbiere", ko rakstīja ievērojamā detek�tīvromānu autore F. D. D�eimsa un vēsturnieks T. E. Kri�lijs. Vienu aspektu gan �ī aizraujo�ā grāmata neapskata neparasto vārdu līdzību. Noziegumā apsūdzētais slepkava ir D�ons Viljamss, un vienam no upuriem ir vārdā D�ons Viljamsons. Pirmoreiz izlasījis, ka D�ons Viljamss nogalinājis D�onu Viljamsonu, es nospriedu, ka gadījusies iespiedkļūda. 1811. gada tiesas stenogrammas �o līdzību neizcēla. Vienīgi G. K. �estertons (gadsimtu pēc slaktiņa) ieskatīja par atzīmē�anas vērtu to, ka �ie vārdi ir gandrīz identiski.

"Vīrs, vārdā Viljamss, nejau�ā kārtā noslepkavojis viru, vār�dā Viljamsons. Gandrīz vai jāsecina, ka notikusi bērna slep�kavība." Tā kā de Kvinsijs uzskatāms par zemapziņas teo�riju celmlauzi, es nospriedu, ka manā darbā bagātīgi figurēs ne tikai zīdaiņa slepkavība, bet arī tēva slepkavība un vir�kne citu psihoanalītisku tēmu.

Es pētīju tālaika Londonas kartes. Koldbātfīldsas cietu�ma ēku izkārtojums ir balstīts uz tālaika plānu tas pats attiecas uz Britu Ostindijas kompānijas dokiem un Voksholas dārziem. Es papildināju savu leksikonu, apgūstot vār�dus, kuri jau sen netiek lietoti.

Vienīgie daiļliteratūras darbi, kurus es togad lasīju, ir datējami ar Viktorijas laikmeta vidusposmu, īpa�i pievēr��oties �ārlza Dikensa, Entonija Trolopa un Vilkija Kolinsa darbiem, kuri visos sīkumos apraksta savu tēlu apģērbu, ēdienu un tā tālāk. Kolinss kļuva slavens da�us gadus pēc de Kvinsija ar romāniem "Sieviete baltā" (1860. gads) un "Mēness akmens" (1868. gads), ta�u viņam ir cie�a saistība ar de Kvinsiju lai arī Kolinsu bie�i min kā sensāciju ro�mānu aizsācēju, de Kvinsija radītos narkotiku lieto�anas un slepkavību aprakstus var uzskatīt par sensāciju mānijas priek�teci, kas nozīmīgi ietekmējusi �o �anru. To visumā at�zīst arī Kolinss, jo romāna "Mēness akmens" varoņi atklāti apsprie� de Kvinsija sarakstīto "Angļu opija lietotāja grēk�sūdzi", kas palīdz atrisināt noslēpumu.

De Kvinsijs iespaidojis arī Edgaru Alanu Po, kura darbi savukārt liku�i pamatu sera Artura Konana-Doila radīta�jam �erloka Holmsa tēlam tādējādi var apgalvot, ka de Kvinsijs savā ziņā ir pielicis roku gan kriminālromāna �an�ra, gan detektīva tēla tap�anā.

"Slepkavība kā smalkā māksla" ir mana versija par deviņ�padsmitā gadsimta romānu. Lai ari mūsdienu romāni gandrīz nekad nav rakstīti tre�ajā, viszino�ajā personā, deviņpadsmi�tā gadsimta romānos tas ir bie�i sastopams tas ļāva objektī�vam stāstniekam palaikam nostāties priek�plānā un izklāstīt visda�ādāko informāciju. Man �is paņēmiens palīdzēja izskaid�rot da�us Viktorijas laikmeta dzīves apstākļus, kuri mūsdie�nu lasītājiem varētu �ķist ne mazāk mulsino�i kā citplanētie�u kultūra. Tāpat es ignorēju citu mūslaiku literāro tradīciju, kas liedz stāstīt no da�ādu personu skatpunkta, un ievietoju pir�majā personā rakstītas dienasgrāmatas fragmentus; ari �āds paņēmiens ir iecienīts sensāciju romānos. Atgriezies deviņpa�dsmitajā gadsimtā, es jutos brīvāks un izmantoju da�ādas me�todes stāstījuma veido�anā.

Par spīti ilgajam pētniecības darbam, es da�kārt atkā�pos no vēsturiskajiem apstākļiem. Piemēram, Emilija nebū�tu uzrunājusi Tomasu par tēvu un sauktu viņu par "papa", ar uzsvaru uz otro zilbi. Sākotnējā uzmetumā es lietoju �o vēsturiski pareizo uzrunu, ta�u, manuprāt, tad Emilija iz�klausītos bērni�ķīga. Tāpat es da�os gadījumos atļāvos sa�īsināt de Kvinsija citātus un apvienoju vairākus viņa dzī�ves notikumus vienā.

Si�etisku apsvērumu dēļ es biju spiests iekļaut apzinātu vēsturisku kļūdu. Es labi zinu, ka 1854. gadā doktors Snovs jau bija pārcēlies uz Sekvilstrītu 18 tuvējā Meifēras rajonā un vairs nedzīvoja Soho, Fritstrītā 54. Ta�u Fritstrīta un Grīkstrīta, kur de Kvinsijs bija pusaugu gados mitinājies tuk�ā namā (tikai kvartāla attālumā), bija pārāk ērta sakri�tība, un es nevarēju to atstāt neizmantotu. Visbeidzot es no�spriedu, ka Snova nams Sekvilstrītā tolaik tika remontēts, un ārsts bijis spiests uz laiku apmesties agrākajā rezidencē Fritstrītā.

Citādā ziņā "Slepkavība kā smalkā māksla" ir tik vēstu�riski precīzs romāns, cik vien iespējams. Man bija tas prieks veselu gadu dzīvot 1854. gada Londonā. Es ceru, ka arī jūs izbaudījāt �o dēku.

Pateicība

Kā alla�, saku paldies D�einai Distelai un Mirjamai Godri�ai par draudzību un padomiem, kā arī citiem labajiem ļaudīm, kas strādā Dystel & Goderich Literāri/ Management, īpa�i Lorēnai E. Abramo.

Tāpat esmu pateicību parādā lieliskajai Mulholland Booksļ Little, Brown komandai, īpa�i D�ūditai Kleinai, Terēzai D�iakopasi, Deborai D�eikobsai, D�o�am Kendalam, Vēsam Milleram, Mirjamai Pārkerei, Maiklam Pī�am, D�onam �ēnfelderam, Rūtai Trosai (Lielbritānijā) un Treisijai Viljamsai. Tehniskie redaktori ir mans pēdējais aizsargvalnis �ajā ga�dījumā es izsaku pateicību Billam Drennanam.

Viens no pētniecības darbu priekiem ir iespēja sadrau�dzēties (lai arī da�reiz tikai ar elektroniskā pasta starpnie�cību) ar cilvēkiem, kuri dāsni dalās zinā�anās tajos tema�tos, kas interesē mani. Vienu es jau minēju tas ir biogrāfs Roberts Morisons, kur� sarakstījis grāmatu "Angļu opija lie�totājs: Tomasa de Kvinsija biogrāfija". �is pasaules klases zinātnieks romantisma un Viktorijas laikmeta literatūras jo�mā ir profesors Karalienes universitātē Kingstonā, Ontario provincē. Viņ� laipni piekrita izlasīt grāmatas "Slepkavība kā smalkā māksla" manuskriptu un sniedza ziņas par da��ādiem de Kvinsija dzīves smalkumiem. Tāpat viņ� man at�sūtīja grūti atrodamus de Kvinsija dokumentus un zināt�niskos rakstus, kurus man nebija izdevies atrast.

D�efs Kautons no Vērdsverta Trasta (koted�a "Dūja", Grāsmīra, Lielbritānija) palīdzēja sagādāt Tomasa de Kvinsija un viņa meitas Emilijas portretus, kas apskatāmi manā interneta vietnē līdz ar citiem mākslas darbiem, ko radījis Tomislavs Tikuļins.

Mana laba draudzene Barbara Pītersa, kurai Skotsdeilā, Arizonas pavalstī, pieder Poisoned Pen grāmatveikals, sniedza neizmērojamu iedro�inājumu toreiz, kad apliecinā�ju viņai nodomu aizceļot uz 1854. gada Londonu lai gan �āds ceļojums vēl nesen ne vienam, ne otram nebija nācis ne prātā.

Mana sieva Donna, pirmā manuskripta lasītāja, kā alla�, sniedza lieliskus padomus. Es pateicos par desmitiem ga�du izrādīto pacietību, jo es ik dienas vairākas stundas kļu�vu par īstu vientuļnieku.

Deivids Morels ir dzimis Kanādas pilsētā Ki�enerā, Ontario provincē. Pusaud�a gados viņam iepatikās klasiskais TV seriāls "66. ceļ�" par diviem jaunie�iem, kas savā Corvette kabrioletā apceļo Savienotās Valstis, meklēdami Ameriku un pa�i sevi. �ā seriāla scenārista Stērlinga Silifanta prasme apvienot spraigu darbību ar interesantām idejām atstāja tādu iespaidu uz Morelu, ka viņ� nolēma kļūt par rakstnieku.

Cita rakstnieka Hemingveja pētnieka Filipa Janga darbi pamudināja Morelu pārcelties uz Amerikas Savieno�tajām Valstīm. Kopā ar Jangu viņ� studēja Pensilvānijas �tata universitātē un ieguva maģistra un doktora grādus Ame�rikas literatūrā. Tur viņ� arī iepazinās ar daudzu cienīto zi�nātniskās fantastikas rakstnieku Viljamu Tennu (īstajā vār�dā Filips Klāss), kur� iemācīja Morelam daiļliteratūras rakstniecības pamatus. Iznākumā radās "Pirmās asinis", no�vatorisks romāns par Vjetnamas kara veterānu ar pēctraumatiskā stresa sindromu viņ� nonāk konfliktā ar mazpil�sētas policijas priek�nieku un uzsāk pats savu nelielo Vjetnamas karu.

�is mūsdienu spriedzes romānu "tēvs" tika izdots 1972. gadā, un tolaik Morels vēl strādāja par Angļu valodas ka�tedras profesoru Aiovas universitātē. Viņ� pasniedza tur no 1970. līdz 1986. gadam, vienlaikus rakstīdams romānus, vai�rākus starptautiskus bestsellerus, tostarp klasisko spiegu triloģiju "Rozes brālība" (pēc tās motīviem NBC uzņēma augsti novērtētu miniseriālu, kura televīzijas pirmizrāde no�tika uzreiz pēc beisbola Superkausa fināla izcīņas), "Akmens brālība" un "Nakts un miglas brālība".

Ar laiku darbo�anās divās profesijās vienlaikus sāka pra�sīt pārāk daudz spēka, tālab Morels atteicās no akadēmis�kā lauciņa un pievērsās tikai rakstniecībai. Drīz pēc tam vi�ņa piecpadsmit gadu vecajam dēlam Metjū tika diagnosticēta reta kaulu vē�a forma, un zēns nomira 1987. gadā. �is trieciens atspoguļojās arī Morela darbos, piemē�ram, viņa memuāros par Metju ar nosaukumu "Jāņtārpiņi" un romānā "Izmisuma solis", kura galvenais varonis arī zaudējis dēlu.

"Profesors ar maigajām manierēm un asiņainām vīzi�jām", kā reiz viņu nosauca kāds recenzijas autors, ir sa�rakstījis trīsdesmit trīs romānus, to vidū ari tādus pie�dzīvojumu un spriedzes romānus kā "Uz na�a asmens", "Lo�ņas" un "Spiegs, kas ieradās Ziemassvētkos" (tā dar�bība noris Santafē pilsētā Ņūmeksikas pavalstī, kur ap�meties pats autors). Alla� meklēdams jaunus ceļus stāstniecībā, viņ� ir sarakstījis komiksu sēriju se�ās daļās "Kapteinis Amerika: Izredzētais". Grāmatā par rakstī�a�nas māku "Veiksmīgais romānists" Morels analizē, ko viņ� apguvis savā rakstnieka profesijā �etrdesmit gadu laikā.

Morels ir nominēts Edgar, Anthony un Macavity balvām un trīs reizes saņēmis �ausmu Romānu Rakstnieku asociā�cijas dāvāto ievērojamo Stokera balvu. Starptautiskā Sprie�dzes Romānu Rakstnieku organizācija viņam pasniegusi presti�o mū�a ieguldījuma Spriedzes Meistara balvu. Viņa darbi ir tulkoti divdesmit se�ās valodās.

Lai nosūtītu viņam e-pastu, lūgums apmeklēt viņa interneta vietni www.davidmorrell.net .

Deivids Morels

SLEPKAVĪBA KĀ SMALKĀ MĀKSLA

Redaktore Liene Akmens Korektore Liene Kāposta Maketētā js Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

D. Morels

Mo 531 Slepkavība kā smalkā māksla/ No angļu vai. tulk. Uldis �ēns. R., "Apgāds "Kontinents"" 480 lpp.

�etrdesmit trīs gadus pēc skandalozajām Retklifas lielceļa slepkavībām, kas satricināja 19. gadsimta sākuma Angliju, ne mazāk skandalozais rakstnieks, darba Angļu opija lietotāja grēksūdze autors Tomass de Kvinsijs atgrie�as Londonā. Viņam slavu atnesusi arī bēdīgi slavenā eseja par Retklifas slepkavībām Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām.

Da�as dienas pēc viņa iera�anās kāda ģimene tiek noslepkavota precīzi pēc senlaiku scenārija. Pēc visa sprie�ot, kāds izmanto viņa eseju par iedvesmas avotu un plānu. De Kvinsijs pats kļūst par acīmredzamu aizdomās turamo�

ISBN 978-9984-35-684-6

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.

[1] amelija blūmere (1818-1894) amerikāņu sievie�u tiesību aizstāve, mi�nētā apģērba atbalstītāja.