DEIVIDS MORELS

SPĒLE AR UGUNI

1

No Newsweek

"Tas bija sen. Es par to nedomāju, " apgalvo Melouns. Ta�u, ja piekrītam kritiķu izteikumiem, ka viņ� savās glez�nās cildina dzīvi vairāk nekā jebkur� cits mākslinieks kop� impresionistu laikiem, gribot negribot rodas aizdomas, ka juteklība viņa darbos ir reakcija uz to murgu, no kura viņ� tik tikko izkļuva sveikā 1989. gada 20. decembra naktī, kad ASV iebruka Panamā.

Gleznotājs, kas reiz bijis militārā helikoptera pilots, � mūsdienu mākslas pasaules ne�ēlīgajā konkurences cīņā �is dramatiskais pretnostatījums starp Melouna varmācības pilno pagātni un māksliniecisko tagadni ir radījis daļu viņa noslēpumainības. Ta�u, lai gan viņa jūras kājnieka pagātne �ķiet eksotiska da�iem mecenātiem, kritiķos tā sākotnēji iz�raisīja neticību viņa darbu vērtībai. Kā norāda Duglass Fenermens, Melouna mākslas aģents: "Ceisam bija jāstrā�dā divtik cītīgi, lai iegūtu reputāciju. No �ā viedokļa karavī-

� ra pagātne nenāk par ļaunu, ja gribi izdzīvot Manhetenas galeriju kaujaslaukā."

Melouns, bez �aubām, vairāk izskatās pēc karavīra, ne�vis pēc mākslinieka tipa. Se�as pēdas gar�, drīzāk stiegrains nekā muskuļains, ar saules nobrūninātu seju un rupjiem, ta�u pievilcīgiem vaibstiem. Kad intervējām viņu pludmalē netālu no viņa mājas Meksikas kūrortā Kosumelas salā, viņ� nupat bija beidzis savu dieni�ķo treniņu � piecu jūd�u skrējienu un vienu stundu vingro�anas. Viņa dzeltenbrūnie mati, ko izbalinājusi Kārību saule, ir tādā pa�ā krāsā kā bārdas rugāji, kuri vēl vairāk pastiprina viņa raupjo pievil�cību. Ja neņem vērā krāsas traipus uz viņa T krekla un �ortiem, tad itin nekas neliecina par viņa piederību mākslas pasaulei.

Viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet nav grūti iedomā�ties, ka gandrīz tāpat viņ� ir izskatījies savā leitnanta for�mas tērpā pirms desmit gadiem, kad viņa bruņoto helikop�teru notrieca panamie�u raķete. Tas notika 20. decembrī pulksten divos naktī; Melouns atsakās runāt par �o gadīju�mu, toties D�ebs Veinraits, otrais pilots, kas tika notriekts reizē ar viņu, notiku�o atceras jo spilgti.

"Tai naktī apkārt lidoja milzum daudz trasējo�o lo�u un raķe�u, turklāt vēl liesmas, kas �āvās aug�up no sprādzie�niem uz zemes; tas viss atgādināja Ceturto jūliju. Ellē. Lai to ārprātu pieslāpētu, mēs vispirms uzbrukām no gaisa: divsimt astoņdesmit pieci iznīcinātāji un simt desmit helikopteru. Kā gigantisku odu spiets ar sasodīti lieliem dzeloņiem. �etrdes�mit milimetru "Vulcan" lo�metēji, simt piecu milimetru hau�bices, lāzervadāmas prettanku raķetes. Viss, ko vajag."

Viens no galvenajiem mērķiem bija panamie�u aizsar�dzības spēku �tābs, fabrikai līdzīga ēka galvaspilsētas Pa�namas graustu nomalē ar nosaukumu El�oriljo � "strau�tiņ�". Militārie plānotāji lēsa, ka ienaidnieks izvietojis tur savu �tābu tādēļ, lai panamie�i varētu izmantot divdesmit tūksto�us El�oriljo iedzīvotāju kā vairogu.

"Un kaut kas tamlīdzīgs tie�ām notika, " turpina Vein- raits. "Kad mūsu helikopteri uzbruka �tābam, tā iemītnieki meklēja patvērumu apkārtējā teritorijā. Ta�u mēs dzinā�mies viņiem pakaļ, un tad �eiss sāka kliegt radiotelefonā, ziņodams mūsu komandpunktam, ka ap�audē iekļuvu�i civi�listi. Tā arī bija. Gandrīz vienā mirklī uzliesmoja pieci kvar�tāli. Komandas centrāle vēl nebija paguvusi atbildēt, kad mūsu helikopteru sa�āva. Joprojām atceros, kā man no sprādziena sacirtās zobi. �eiss centās savaldīt helikopteru. Tas bija pilns ar dūmiem, griezās riņķī un zvalstījās, un nemitīgi zaudēja augstumu. �eiss ir labākais helikoptera pilots, kādu es jebkad esmu redzējis, tomēr man joprojām nav skaidrs, kā viņam izdevās laimīgi piezemēties. "

Murgs vēl tikai sākās. Tumsā, kur no būdas uz būdu pārsviedās liesmas, Melouns un Veinraits pūlējās aizbēgt. Kad divdesmit tūksto�i El�oriljo iedzīvotāju paniskā drūzmā joņoja pa ieliņu labirintu, uz Melounu un viņa otro pilotu �āva gan panamie�u armija, gan no ASV helikopteriem, kuru komandas nezināja, ka uz zemes ir amerikāņu lidotāji.

"Tad man kājā trāpīja lode," stāsta Veinraits. "Nav ne jausmas, no kuras puses. Kamēr mums garām skrēja civilisti, �eiss aptina man ap kāju spiedo�u pārsēju, uzcēla mani sev plecā un mēģināja tikt prom no ugunslīnijas. Vienbrīd viņam vajadzēja laist darbā savu dienesta pistoli � pret panamie�u karavīriem, kas tupēja slēpnī kādā ēkā. Vēlāk es aptvēru, ka mēs bijām tiku�i laukā tikai pēc ausmas. Gulējām, saļimu�i pie kāda mūra, visapkārt krita sodrēji, un tad parādījās amerikā�ņu tanki un liesmu metēji, lai noslaucītu no zemes virsas to, kas bija palicis pāri no El�oriljo. Tonakt bojā gāja divi tūksto�i civiliedzīvotāju. Dievs vien zina, cik daudzi tika ievainoti. Visi divdesmit tūksto�i zaudēja savas mājvietas."

Drīz pēc tam Melouns pameta jūras kājnieku korpusu.

"�eiss mū�dien kaut ko zīmēja, kad mums nebija no�darbību, " atceras Veinraits. "Da�reiz viņ� nevis gāja pava�dīt brīvo laiku pilsētā, bet gan palika barakās un ņēmās ar savām skicēm. Bija skaidrs kā diena, ka viņam ir talants, tomēr es pat nenojautu, cik liels, pirms viņ� nebija apņē�mies pelnīt ar to iztiku. Tonakt El�oriljo viņ� pieņēma lēmu�mu un vairs ne reizi neskatījās atpakaļ."

Vērotājs nepamanīs nekādas varmācības iezīmes Melou�na gleznās. Lielākoties tās ir krāsainas ainavas. To dzīvīgās detaļas, kas atsauc atmiņā van Gogu un tomēr nepārprotami pieder Melounam, pau� kaislīgu prieku par sajūtām, saviļņo�jo�u, juteklisku izpratni par dabas pasauli, kuru atainot var�būt jūtas aicināts tikai tāds cilvēks, kas skatījies acīs apoka�liptiskai varmācībai un nāvei un tomēr palicis dzīvs�

2

Kamēr vilnī�i skalojās pret Melouna kroskurpēm, saul�riets atstarojās no Kārību ūdeņiem, radīdams nokrāsu, kāda �ķietami nebija pastāvējusi vēl nekad. Viņ� juta raupjās smiltis zem kājām, liego vēsmu savos biezajos, cirtainajos matos un saklausīja kaiju �ēlabainos saucienus virs galvas. Pacēlis otu pie puspabeigtā audekla, viņ� koncentrējās, lai ietvertu tajā visu � ne tikai veidolus un krāsas, bet arī skaņas, smar�as un pat sāļā gaisa gar�u; lai mēģinātu panākt neiespējamo un iemiesotu �os pārējos iespaidus vizuālā vei�dā tā, ka glezna liktu skatītājam sajust, kā tas ir bijis � stāvēt �ai vietā, �ai maģiskajā mirklī, izbaudot �ā saulrieta brīnumu, it kā cita nekad nebūtu bijis.

Pēk�ņi viņa uzmanību saistīja kas cits. Dienot armijā, �ī spēja pamanīt vairākas detaļas uzreiz bija nozīmējusi izdzī�vo�anas iemaņu, tomēr patlaban viņ� kā mākslinieks, nevis kā karavīrs ievēroja kādu kustību sava redzeslauka malā.

Kaut kas kustējās pa labi no viņa, pie palmu pudura simt jardu tālāk vientulīgajā liedagā, apmēram tur, kur bei�dzās zemesceļ�, kur� no �ejienes nebija redzams. Slīdo�a ēna pārvērtās par druknu vīrieti, kas �ai brīdī izgāja smiltīs. Sve�inieks pacēla plaukstu, lai apēnotu brilles pret saulrieta spo�umu, un skatījās Melouna virzienā. Vīrietim tuvojoties, izrādījās, ka viņa tum�ais uzvalks ir spilgti zils. Soļojot pa liedagu, kurpju melnumu drīz pārklāja smil�u baltums. Port�felis, krītaini pelēks, krāsas ziņā līdzīgs vīrie�a matiem, bija nosēts ar sīkiem izcilnī�iem � strausa āda.

Melouns nebrīnījās, ka nav dzirdējis vīrie�a automa�īnu. Galu galā bangu rēkoņa krastā bija tik spēcīga, ka apslāpēja attālas skaņas. Viņ� nebrīnījās ari par sve�inieka sērīgo apģēr�bu; da�i noskrēju�ies biznesa ceļotāji nespēja rast mieru pat salu paradīzē. Toties viņ� brīnījās par to, ka vīrietis tuvojas ar tādu apņēmību, kura liecināja � viņ� ieradies tie�i Melouna dēļ. Bet Melouns nevienam nebija teicis, kurp dosies.

To visu viņ� pamanīja, �ķietami nemanīdams neko, lā�giem izmantodams vajadzību pieliekt galvu virs paletes, lai apslēptu skatienus, ko raidīja uz vīrie�a pusi. Spilgtāk iekrā�sodams uz audekla sarkano toni, viņ� dzirdēja, ka sve�i�nieks pienācis pavisam tuvu, bija skaidri dzirdama viņa zoļu �ņirkstoņa.

Tad �ņirksti mitējās � pa labi, izstieptas rokas attālumā no Melouna. "Mister Meloun?"

Melouns nelikās ne zinis.

"Es esmu Aleksandrs Poters."

Melouns joprojām nelikās zinis.

"Vakar runāju ar jums pa telefonu. Sacīju, ka ielido�u �o pēcpusdienu."

"Jūs esat velti tērējis laiku. Manuprāt, es skaidri pateicu: tas mani neinteresē."

"Ļoti skaidri. Tikai � mans darba devējs nepieņem atteikumu."

"Tad lai radinās pieņemt." Melouns uztriepa uz audekla krāsu. Klaigāja kaijas. Aizritēja minūte.

Poters pārtrauca ieilgu�o klusumu. "Varbūt vaina tā, ka samaksa jums ne�ķiet pietiekama. Pa telefonu es minēju divsimt tūksto�us dolāru. Mans darba devējs pilnvaroja ma�ni divkār�ot summu."

"Runa nav par naudu." Melouns beidzot pievērsās viņam.

"Tad par ko tā ir?"

"Reiz es biju tādā stāvoklī, ka man vajadzēja klausīt daudzām pavēlēm."

Poters pamāja. "Jūsu pieredze jūras kājniekos."

"Ticis no turienes prom, es nosolījos turpmāk darīt tikai to, ko gribu pats."

"Pusmiljons."

"Esmu pārāk ilgi klausījis pavēlēm. Daudzas no tām bija bezjēdzīgas, tomēr mans darbs bija klausīt tām tik un tā. Beidzot es apņēmos lemt par sevi pats. Nelaime tā, ka man vajadzēja naudu un es lauzu sev doto solījumu. Cilvēks, kas mani nolīga, uz visu raudzījās citādi. Viņ� nemitīgi atrada manā darbā trūkumus un liedzās man samaksāt."

"�oreiz tā nenotiks." Potera kaklasaitē bija sarkanas, zilas un zaļas svītras � kā karogā, kas simbolizē kādu smalku universitā�u klubu, kurā Melounu nekad neuzaici�nātu iestāties un pie kura viņ� nekad nevēlētos piederēt.

"Tā nenotika arī toreiz," Melouns sacīja. "Ticiet man, I ^ es piedabūju to cilvēku man samaksāt."

"Es gribēju teikt, ka �oreiz neviens nemeklēs trūkumus U jūsu darbā. Tagad jūs esat pārāk slavens. Se�simt tūksto�u."

"Tik liela summa nekad nav maksāta ne par vienu ma�nu gleznu."

"Mans darba devējs to zina."

"Kāpēc? Kāpēc viņ� ir ar mieru atdot tik daudz?"

"Viņ� augstu vērtē visu unikālo."

"Tikai par to, ka es uzglezno�u privātu portretu?"

"Nē. �ajā līgumdarbā ietilpst divi portreti. Vienā jābūt redzamai sejai. Otrs būs pilnā augumā. Pliknis."

"Pliknis? Vai man jāpieņem, ka portretos netiks attēlots jūsu darba devējs pats?"

Melouns jokoja, bet Poteram acīmredzot nebija humora izjūtas. "Pozēs viņa sieva. Misters Bellazars neļauj sevi pat fotografēt."

"Bellazars?"

"Dereks Bellazars. Vai zināt �o vārdu?"

"Itin nemaz. Vai tas man būtu jāzina?"

"Mistera Bellazara rokās ir ļoti liela vara."

"Jā, to viņ� sev noteikti atgādina katru ritu."

"Kā, lūdzu?"

"Kā jūs zinājāt, ka esmu �eit?"

Pēk�ņās temata maiņas dēļ aiz Potera brillēm pazibēja apjukuma ēna. Viņ� pacēla uzacis, kas laikam nozīmēja, ka viņ� rauc pieri. "Tas nav nekāds lielais noslēpums. Manhetenas galerija, kura jūs pārstāv, apstiprināja to, kas nesen bija lasāms Newsweek rakstā. Jūs dzīvojat �eit, Ko- sumelā."

"Nejau par to es runāju."

"Kā es zināju, uz kurieni jums zvanīt?" Potera sejā at�kal parādījās dziļa pa�pārliecība. "Tur nav nekā mīklaina. Rakstā bija minēts, cik kaislīgi jūs meklējat savrupību, ka jums nav tālruņa un ka jūs mītat mazapdzīvotā salas daļā. Rakstā bija minēts arī, ka vienīgā ēka jūsu mājokļa tuvumā ir restorāns ar nosaukumu "Koraļļu rifs", kur jūs saņemat pastu un risināt lieti�ķas sarunas pa telefonu. Man vienkār�i atlika būt neatlaidīgam un zvanīt uz �o restorānu, līdz izde�vās notvert jūs."

"Ari par to es nerunāju."

'Tad es diem�ēl nesaprotu."

"Kā jūs zinājāt, ka es esmu �eit?" Melouns norādīja uz smiltīm sev pie kājām.

"Ā. Skaidrs. Restorānā man pateica, uz kurieni jūs esat devies."

"Nē. �o pēcpusdienu es �urp atnācu nejau�i. Nevienam neko neteicis. Ir tikai viens veids, kā jūs varējāt uzzināt, � jūs likāt mani izsekot."

Potera sejas izteiksme nemainījās. Viņ� pat nesamirk- �ķināja acis.

"Jūs sagādājat tikai nepatik�anas," Melouns sacīja. "Ejiet prom."

"Varbūt mēs varam to pārrunāt pie vakariņu galda?"

"Paklau, kuru daļu vārdā nē jūs nesaprotat?"

3

Poters sēdēja pie galdiņa tie�i pretim ieejai un vērīgi pacēla acis, kad "Koraļļu rifā" ienāca Melouns. Potera no�pietnais biznesa uzvalks kontrastēja ar krāsainajiem krekli�ņiem un �ortiem, kuros bija ģērbu�ies daudzie tūristi, savās ma�īnās mēroju�i desmit kilometru attālumu no Kosumelas vienīgās pilsētas Sanmigelas, lai apmeklētu �o slaveno vie�tējo restorānu. Pirms vairākiem gadiem tā bija tikai alus un uzko�amo bodīte nirējiem, kurus pievilinājis dzidrais ūdens ap tuvējo rifu. Ta�u laika gaitā gan ēka, gan ēdien�karte bija papla�ināju�ās, un tagad restorāns bija minēts katrā Kosumelas tūristu ceļvedī kā vieta, kas noteikti jā�redz. Poteram, bez �aubām, bija visas tiesības atrasties �eit kā apmeklētājam, ta�u, lai gan restorānā parasti valdīja rosība, Melouns uzskatīja "Koraļļu rifu" par savu privāto stūrīti un ņēma ļaunā, ka to ar savu klātbūtni apgānījis Poters.

Apstājies viņ� veltīja Poteram ilgu, niknu skatienu, tad pievērsās Jatam-Bolamam, restorāna īpa�niekam ar apaļu galvu, platu seju un augstiem vaigu kauliem, kura dzīslās ritēja maiju asinis. Sasveicinoties ar viņu, Melouna vaibsti atmaiga. Viņam nekad nebija vajadzējis daudz draugu, lai justos laimīgs. Būdams vienīgais bērns, ko audzinājusi ti�kai māte un kas bērnībā bie�i atstāts vienatnē, viņ� bija iemācījies vientulībā justies ērti un baudīt pats savu sa�biedrību. Viņ� nejutās izolēts, dzīvodams ārpus vienīgās pilsētiņas �ai mazajā salā pie Meksikas Jukatanas pussalas austrumu krasta. Tomēr �is restorāns bija kļuvis Melounam svarīgs. Viņ� to apmeklēja katru dienu. Viņam bija izvei�doju�ās labas attiecības ne tikai ar Jātu, bet arī ar Jata sievu, kas bija virēja, un ar trim Jata pusaugu bērniem, kuri strādāja par viesmīļiem. Retie ciemiņi no mākslas pa�saules un Melouna biju�ās jūras kājnieku vienības, nirēji, kas �ai apvidū atgriezās pastāvīgi, un Jata ģimene apmie�rināja Melouna tieksmi pēc sabiedrības. Vēl pirms trim mēne�iem bija bijusi ari kāda sieviete, ta�u viņai nebija patikusi savrupa dzīve, kaut arī Kārību paradīzē, un viņa bija atgriezusies pie Manhetenas mākslas galerijām un pie�ņem�anām.

Kad viņi bija pārmiju�i da�as pieklājības frāzes, Jāts sacīja: "Te ir kāds vīrs, kas visu vakaru sē� pie galda, bet nepasūtina neko citu kā vien ledus tēju. Un nemitīgi blen� uz ieeju. Apgalvo, ka gaidot tevi." Jāts pavērsa savas man- deļveida acis Potera virzienā.

"Jā, es pamanīju viņu, kad nācu iek�ā."

"Vai viņ� ir draugs?"

"Viņ� plijas man virsū."

"Vai būs nepatik�anas?"

"Nē. Bet es labāk ie�u un to nokārto�u, lai varētu mierī�gi paēst. Kas �ovakar īpa�ajā piedāvājumā?"

"Huachinango Verakrusas gaumē."

Melounam mutē saskrēja siekalas, iztēlojoties rifu sar�kano asari, pagatavotu kopā ar zaļiem pipariem, sīpoliem, tomātiem, olīvām un gar�vielām. "Atnes vienu viņam un ieraksti manā rēķinā. Es ēdī�u to pa�u."

"Tūdaļ uzlik�u otrus galda piederumus."

"Nevajag. Es neēdī�u kopā ar viņu. Labāk atnes mums katram pa "Margaritai". Man tā vien �ķiet, ka viņam labi noderēs kokteilis, kad būsim izrunāju�ies."

Melouns pagriezās, lai gar aizņemtajiem galdiņiem do�tos uz Potera pusi, bet Jāts kā brīdinādams uzlika plaukstu viņam uz delma.

Melouns viņam iedro�inādams uzsmaidīja. "Viss kārtī�bā. Apsolu, ka nebūs nekādu nepatik�anu."

Restorāns bija būvēts astoņstūra veidā ar niedru pinuma sienām, kas sniedzās tikai jostasvietas augstumā, bet virs tām pavērās skats uz okeānu. Bangas apmirdzēja pilnmē�ness. Virs bāra līdzās restorāna ieejai karājās glezna, kuru Melouns bija uzdāvinājis Jatam un kurā bija attēlots liedags. �ur tur kāds stabs balstīja sijas, kas izpletās līdzīgi riteņa spieķiem, noturot apaļo teltsveida niedru jumtu. Tas radīja pla�uma un svaiga gaisa iespaidu, lai cik pārpildīta būtu telpa.

Poters nebija novērsis skatienu no Melouna. Tuvojoties viņam, Melouns nodomāja, ka tur, liedagā, saulriets licis

Poteram izskatīties veselīgākam nekā patlaban. Ādas bā�lums liecināja, ka viņ� reti uzturas ārpus telpām. Acīs aiz briļļu stikliem vīdēja drūma izteiksme.

"Pievienojieties man." Poters pamāja uz krēslu sev pre�tim.

"Diem�ēl ne. Bet esmu atļāvies pasūtināt jums maltīti. Restorāna īpa�o piedāvājumu. Jūs redzēsiet, tā būs viena no gardākajām maltītēm, kādu jebkad esat baudījis. Tādējādi jūs aizbrauksiet, vismaz kaut ko guvis no sava ceļojuma."

Joprojām urbdamies Melounā ar skatienu, Poters pa- bungoja ar pirkstiem pa galdu. "Diem�ēl laikam nebū�u pietiekami skaidri pateicis, ka nepastāv nekāda iespēja pie�ņemt jūsu atteik�anos veikt �o līgumdarbu. Es nevaru at�griezties pie mistera Bellazara un sacīt, ka esat noraidījis viņa piedāvājumu."

"Tad neatgriezieties. Pasakiet viņam, ka uzteicat darbu."

Potera pirksti bungoja vēl skaļāk. "Arī tāda iespēja ne�pastāv."

"Paklau, problēmas darbā ir visiem. Nav svarīgi, cik viņ� jums maksā. Ja jums nepatīk tas, ko darāt�"

"Jūs maldāties. Mans darbs man ļoti patīk."

"Lieliski. Tad tieciet galā ar viņa reakciju."

"Es raizējos par savu pa�a reakciju. Neesmu paradis nesasniegt vēlamo. Jums jāsaprot, cik �ī lieta ir nopietna. Ko man jums apsolīt, lai pārliecinātu jūs piekrist?"

"Patiesībā ir otrādi," Melouns sacīja. "Ja es piekristu �im uzdevumam, tad zaudētu to vienīgo, kas man ir pats svarīgākais."

"Un kas tas ir?" Potera skatiens kļuva vēl cie�āks.

"Mana neatkarība. Redziet, naudas man ir vairāk nekā pietiekami. Man nav jāpakļaujas katram draņķagabalam, kur� domā, ka ir gana bagāts, lai norādītu man, ko un kā gleznot."

Melouns neaptvēra, ka ir pacēlis balsi, līdz pamanīja klusumu apkārt. Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka viesi mitēju��ies ēst un sarauktu pieri skatās viņā � tāpat kā Jāts, kur� stāvēja telpas dziļumā. "Atvainojiet." Melouns pacēla roku mierino�ā �estā.

Viņ� atkal pievērsās Poteram. "Te man ir tikpat kā mā�jas. Nelieciet man �eit zaudēt savaldī�anos."

"Vai jūsu atteik�anās piekrist �im darbam ir galīga?"

"Vai jūs slikti dzirdat?"

"Un nav nekā tāda, ko es varētu darīt vai sacīt, lai jūs pārdomātu?"

"Jēziņ, vai tas vēl nav skaidrs?"

"Labi." Poters piecēlās. "Es ziņo�u misteram Bellazaram."

"Kur jums jāsteidzas? Vispirms nobaudiet maltīti."

Poters paņēma savu portfeli. "Misters Bellazars vēlēsies uzzināt jūsu lēmumu pēc iespējas drīzāk."

4

Ceturtdaļjūdzi no krasta, rifa tuvumā bija noenkurota �etrdesmit pēdu gara burulaiva, kuras pasa�ierus vairāk in�teresēja restorāna ugunis nekā mēness atspulgs jūrā. Vēro�dami liedagu, �etri vīrie�i klausījās radiosakaru uztvērējā, kas skanēja galvenajā kajītē. Uztvertās balsis bija skaidri sadzirdamas, par spīti restorāna apmeklētāju sarunu �alai un trauku �ķindai.

"Es neesmu tik tuvu, lai dzirdētu, ko Melouns viņam pateica," no radio atskanēja vīrie�a balss, "bet Poters nepār�protami izskatās saniknots."

"Viņ� ceļas kājās," sacīja sievietes balss. "Paķer portfe�li. Steidzas tikt laukā."

"Es teiktu � dro�i vien brauks atpakaļ uz lidostu," uz burulaivas klāja piezīmēja vecākais no komandas, vīrs ar plāniem matiem. "Mēs zinām, cik aizdomīgi Bellazars iztu�ras pret telefoniem. Viņ� gribēs, lai Poters ar viņu sazinās no lidma�īnas, pa dro�ajiem radiosakariem."

Pa radio turpināja skanēt sievietes balss. "Rodrigess tē�lo taksometra �oferi. Viņ� sekos Potera īrētajai ma�īnai un noskaidros, kas viņam padomā."

"Tikmēr Melouns ir piegājis pie zeļļa, kam pieder resto�rāns," sacīja vīrie�a balss. "Laikam atvainojas. �ķiet noskai�ties pats uz sevi, bet vēl vairāk uz Poteru." Mirkli pa radio bija dzirdama tikai restorāna �ala. Tad ierunājās vīrie�a balss: "Viņ� sē�as pie galda."

Uz burulaivas klāja komandas vecākais dalībnieks vī�lies nopūtās. No laivas �ūpo�anās ūdenī viņam kļuva nelabi. Vai varbūt nelabumu izraisīja tas, ko viņ� nule bija dzirdējis. "Diem�ēl �ovakar tas būs viss. Izrāde beigusies."

"Un Melouns nav pieņēmis piedāvājumu," piebilda druknais vīrs viņam līdzās.

"Taisni tā, kā tu paredzēji."

"Nu, es biju viņa otrais pilots. Esmu uzturējis ar viņu sakarus kop� tā laika, kad abi pametām jūras kājniekus. Es pazīstu viņa domu gaitu."

"Viņ� ir apņēmies lemt par sevi pats? Varbūt mums vairs nekad nebūs tik labas izdevības. Tu viņu pazīsti caur un cauri. Velns parāvis, kā mums panākt, lai viņ� pakļaujas mūsu lēmumiem?"

5

Melouns saspringa, izdzirdējis rēkoņu, pirms d�ipā pa�brauca garām palmu pudurim un ieraudzīja savu māju � vai vismaz to, kas parastos apstākļos būtu bijis skats uz viņa māju. Putekļu mākonis, kas vēlās viņam pretim, un ma�īnu haoss tajā satricināja viņu tik ļoti, ka viņ� spēji apturēja d�ipu un kā nolēmēts skatījās uz dūmakā tītajām, dinozau�riem līdzīgajām dārdo�u ma�īnu aprisēm � uz buldozeriem, vienu, diviem, trim, jēziņ, veselu pusduci, kas �ķūrēja nost smil�u kāpas un palmas ap viņa mājām.

Pirmo reizi ieraudzījis �o vientulīgo līcīti Kosumelas austrumu krastā, viņ� acumirklī bija sapratis, ka vēlas dzī�vot tie�i �eit. Rāmie ūdeņi salas pretējā pusē vairāk pievi�lināja tūristus un uzņēmējus, un Melounam tas bija pa prā�tam, jo viņ� gribēja turēties nomaļus no pūļiem. Turpretī milzīgās bangas �ai neaizsargātajā salas pusē, savrupais, vējainais līcis ar baltu smil�u liedagu, vietumis izraibinātu ar raupjiem, samelnēju�iem kaļķakmens gabaliem, viņu neatvairāmi valdzināja. Pēc Meksikas likumiem ārzem�nieks drīkstēja pirkt zemi tikai tad, ja bija saņēmis Ārlietu ministrijas atļauju. Ta�u, ja zemes īpa�ums atradās pludma�lē, viss sare�ģījās vēl vairāk, jo valdībai bija jābūt pilnīgi pārliecinātai par to, ka tik vērtīga dabas bagātība tiks ap�saimniekota saudzīgi. Tāpēc Melounam bija nācies pirkt �o īpa�umu, uz piecdesmit gadiem slēdzot sekvestra līgu�mu ar kādu vietējo banku, kas paturēja sev īpa�umtiesības un liedaga sargā�anas pilnvaras. Pēc tam Melouns bija sa�līdzis godalgotu meksikāņu arhitektu mājas projekta iz�strādā�anai. Pievilcīgā, pla�ā vienstāva ēka tika uzbūvēta no materiāla, kas parasti ir nepievilcīgs, � no betona, kuru �ā apvidus mitrums ietekmēja mazāk nekā vertikālos, kopā samontētos koka pāļus, kas veidoja daudzu salas mā�ju sienas. Katru betona stūri un �ķautni profilēja, izvai�roties no asiem leņķiem, padarot aprises maigākas. Māja tika apmesta ar spilgti baltu ģipsi, apstādīta ar krā�ņiem, krāsaini ziedo�iem krūmiem un apjumta ar pītu palmu lapu jumtu, kas tai pie�ķīra tradicionālu izskatu. Vairākas arkas un pagalmiņi ļāva brīvi klaiņot vējam, mazinot vajadzību pēc gaisa kondicionētāja.

Ta�u nu viss bija pārvērties. Māju klāja biezs, buldoze�ru uzvandīts smil�u slānis. Vēj�, parasti tik spirdzino�s, nesa smiltis istabās. Kāpas, kuras ieskāva Melouna māju, bija nolīdzinātas, visur rēgojās nogāztas palmas. Tomēr buldoze�ri neatlaidīgi turpināja rakt un plēst, sakropļodami lī�a pie�krasti.

Skatoties uz �o apgānī�anu, Melouna sastingums pagai�sa. Pārskaities viņ� izlēca no d�ipa un metās pie tuvākā buldozera, sparīgi mādams tā vadītājam, lai apstājas. Ta�u vadītājs vai nu neredzēja viņu, vai nelikās redzam, jo buldo�zers aizdārdēja Melounam garām un nogāza vēl vienu pal�mu. Sa�utis vēl vairāk, Melouns aizjoņoja pie buldozera, sakampa sānu rokturi, uzvilkās aug�ā, pasniedzās pēc aizde�dzes atslēgas un izslēdza motoru.

"Velns parāvis, es teicu, lai tu apstājies!" Melouns spā�niski uzkliedza.

Buldozerists noņurdēja kādu lamuvārdu un satvēra Me�louna roku, lai dabūtu atslēgu atpakaļ.

"Ko, ellē, jūs te darāt?" Melouns noprasīja.

Buldozerists lādēdamies cīnījās pēc atslēgas.

Melouns iesvieda to smiltīs.

Pie lī�a iestājās spēj� klusums, jo pārējie buldozeristi, pamanīju�i, kas notiek, izslēdza savu ma�īnu motorus, izlē�ca laukā un skrēja palīgā savam tautietim.

"Atbildi!" Melouns teica. "Ko jūs te darāt? Tā ir mana māja! Jums nav nekādu tiesību!"

Pārējie strādnieki nostājās buldozeram blakus � divi vienā pusē, trīs otrā.

"Liec mierā manu brāli!" viens no viņiem brīdināja.

"Jūs esat aplamajā vietā! Es te dzīvoju, Dieva dēļ! Jūs esat kļūdīju�ies!"

"Tu pats būsi kļūdījies, ja neatstāsies no mana brāļa." Vīrs uzrāpās uz buldozera.

"Paklausies!"

Nē. Buldozerists, kuram Melouns bija atņēmis atslēgu, spēji cirtās sānis, vispirms tēmēdams Melounam pa pakrūti. Tikai par mata tiesu lēnāk nekā tad, ja patlaban atrastos armijā, Melouns sagrāba vīrieti aiz rokas, uzrāva aug�ā no sēdekļa un no buldozera iesvieda smiltīs. Tai pa�ā plūdenajā kustībā viņ� pieliecās, izvairīdamies no sitiena, ko buldoze- rista brālis mērķēja viņam sejā. Izslienoties Melouns trieca ar dūri uzbrucējam pa saules pinumu, aizlidinot viņu nopa�kaļ brālim. Sāpēs iesēcies, viņ� nokrita blakus pirmajam buldozeristam.

Pārējie �etri blenza pavērtu muti, vairs īsti nezinādami, cik tālu ir ar mieru iet.

"Nevienam te nav jādabū pa kaklu!"

"Vienīgi tev." Pirmais vīrietis pūlējās atgūt elpu un pie�celties.

"Kad es jums saku, es negribu kauties! Rimstieties, ka�mēr tiksim skaidrībā! Ne jums, ne jūsu ma�īnām nav jābūt �eit!"

"Cilvēks, kas mūs nolīga, visu norādīja ļoti skaidri," nikni atcirta viens no pārējiem buldozeristiem. "Viņ� atveda mūs uz �o īpa�umu. Mēs vaicājām par māju. Viņ� teica, ka zeme piederot viņam. Lika mums visu nolīdzināt, jo cel�ot te viesnīcu."

"Kāds cilvēks? Nolādēts, lai kas viņ� būtu, viņ� nav zinājis, ko runā! Vai savu vārdu viņ� nosauca?"

Izdzirdot to, Melounam krūtīs uzliesmoja vēl lielāks niknums.

6

ROBERTO RIVERA. BANKAS PĀRVALDNIEKS. Melouns atgrūda durvis vaļā ar tādu sparu, ka matētais stikls gandrīz sa�ķīda lauskās.

Rivera, kalsns, ūsains vīrietis ar tum�iem matiem un izdēdēju�u seju, strauji pacēla galvu. Vecīgais klients otrpus viņa rakstāmgalda pārsteigts apklusa teikuma vidū un ievil�ka elpu ar tik aiz�ņaugtu sēcienu, it kā būtu norijis firziķa kauliņu.

"Senjor Rivera, es centos viņu aizkavēt," uz sliek�ņa Melounam aiz muguras taisnojās sekretāre.

Melouns pievērsa cie�u skatienu Riveram. "Man ir ne�atliekamas darī�anas."

"Es zvanī�u policijai." Sekretāre pagriezās pret telefonu uz sava galda.

"Vēl ne." Rivera paraudzījās uz savu klientu, kas bija atguvis elpu, tomēr joprojām izskatījās iztrūcies. "Senjor Valdes, lūdzu, piedodiet par �o traucējumu! Vai jūs, lūdzu, mirklīti nepagaidītu ārpusē, līdz es nokārtoju �o nepatīkamo starpgadījumu?"

Tiklīdz klients bija izgājis un durvis aizvēru�ās, Melouns apņēmīgi piegāja pie Riveras. "Jūs, maitasgabals, kādēļ jūs atsūtījāt tos buldozerus, lai ārda laukā manu īpa�umu?"

"Acīmredzot ir noticis kāds pārpratums."

"Buldozeristi gan tā nedomā." Melouna muskuļi niknu�mā saspringa. "Viņi izteicās nepārprotami � viņus esat sū�tījis jūs."

"Ak, tur nu gan nav nekāda pārpratuma," Rivera sacīja. "Kā tā?"

"Es viņus turp aizsūtīju, tas ir tiesa."

"Jūs tie�ām to atzīstat?" Melouns pārsteigumā apstājās, lai gan bija grasījies raut Riveru laukā no krēsla.

"Pilnībā. Pārpratums, kuru es minēju, attiecas uz jūsu apgalvojumu, ka buldozeri atradu�ies jūsu teritorijā. Tas ze�mes īpa�ums vairs nepieder jums."

"Tu, maita, es par to esmu samaksājis!"

"Jūs samaksājāt, slēdzot sekvestra līgumu ar �o banku, kas paturēja īpa�umtiesības. Ta�u mēs esam saņēmu�i pārāk daudz sūdzību par to, ka jūsu māja bojā ainavu."

"Ko?"

"Un vairs nevar nelikties zinis par baumām, ka tie�i tur krastā tiekot nogādātas narkotikas. Esmu runājis ar Ārlietu ministriju. Sekvestra līgums ir anulēts. īpa�umu nopirku es."

"�ēlīgais Dievs, tas nav iespējams!"

"Tomēr tas jau ir noticis," Rivera sacīja. "Jūs acīmre�dzot vēl neesat saņēmis savu pastu, citādi būtu atradis ban�kas paziņojumu par līguma anulē�anu."

"Es esmu samaksājis par to zemi!"

"Jūs būtu atradis arī �eku par to summu, kuru esat ie�guldījis. Tai es pievienoju � lai gan tas nebija mans pienā�kums � pieticīgu peļņas procentu kā kompensāciju par to, ka īpa�uma tirgus cena ievērojami augusi."

"Kompensāciju? Tu, draņķi, iznīcini manas mājas!" Pēk�ņi viņam prātā ie�āvās viena buldozerista teiktais. "Viesnīca."

"Kā, lūdzu?"

"īpa�umu tu esi pārdevis celtniecībai."

"Piedāvājums bija pārāk labs, lai no tā atteiktos."

"Laikam jau gan." Melouns sagrāba viņu aiz pleciem. "Zini ko, tev būs briesmīgi grūti iztērēt to naudu, sē�ot braucamkrēslā."

"Tagad zvaniet policijai!" Rivera uzsauca sekretārei ot�rā istabā.

Melouns uzrāva ierēdni kājās.

"Apdomājieties!" Rivera brīdināja. "Meksikā ieslodzīta�jiem nav nekādu tiesību. Jūs pavadīsiet cietumā ilgu laiku, gai�dot, līdz jūsu lieta par personas aizskar�anu nonāks līdz tiesai."

Melouns atvēzēja dūri. "Tas būs to vērts."

"Un es jums apsolu: beidzot ticis līdz tiesai, jūs sapratī�siet, ka meksikāņu tiesne�i ļoti bargi raugās uz ārzemnie�kiem, kuri uzbruku�i godājamiem sabiedrības locekļiem."

Sekretāre pavēra durvis. "Policija ir ceļā."

"Pateicos. Tagad senjora Melouna ziņā ir izlemt, vai tā �eit nepiecie�ama." Riveras skatienā vīdēja izaicinājums.

"Godājams sabiedrības loceklis!" Melounam gribējās nospļauties. Pretīguma pārņemts, viņ� nolaida dūri. "Jā, tas būs bijis ellīgi labs piedāvājums."

"Vainojiet cilvēku, kas risināja ar mani pārrunas! Viņ� jūs pazīst. Viņ� pieprasīja, lai es nododu jums sveicienus."

"Sveicienus? Nesaprotu� Kā viņu sauc?"

"Aleksandrs Poters."

"Potersr

"Viņ� lika jums pateikt, ka sveicienus sūtot arī viņa darba devējs."

7

"Koraļļu rifa" autostāvvieta bija tuk�a. Prom patlaban brauca taksometrs, tā pasa�ieri izskatījās vīlu�ies. Melouns izkāpa no d�ipa, aizgāja pa smil�u strēli līdz restorāna dur�vīm un ieraudzīja plāksnīti ar uzrakstu: SLĒGTS. Visas �alū�zijas bija nolaistas.

Viņ� sarauca pieri. Klusums, kas valdīja aiz restorāna durvīm, lika bangu rēkoņai izklausīties īpa�i skaļai. Me�louns sev atgādināja � savā darbā Jāts ievēro stingrus ēti�kas noteikumus un bez brīdinājuma slēgtu restorānu tikai tad, ja viņu vai ģimeni būtu piemeklējusi nelaime.

Melouns paraustīja durvju rokturi. Durvis bija aizslēg�tas. Viņ� pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Gariem, steidzī�giem soļiem viņ� apgāja ap stūri un nonāca pie sētaspuses durvīm, kas veda virtuvē. Kad Melouns pavilka rokturi, �īs durvis atvērās, ielai�ot viņu virtuves puskrēslā, kur joprojām kavējās iepriek�ējā vakara gardās smar�as. No vakarvakara, viņ� domās uzsvēra, jo visi pavardi bija auksti. Nekādas pazīmes neliecināja, ka tiktu gatavota maltīte.

Aiz virpuļdurvīm atskanēja ba�īga balss: "Kas tur ir?" "Jat?"

"Kas tur ir?" balss satraukti atkārtoja.

"Es, Jat. �eiss."

"Ā." Viena durvju puse pavērās, spraugā parādījās Jata apaļā, miermīlīgā seja. "Domāju, ka ieradies vēl kāds klients."

Melouns juta krūtīs ieplūstam siltumu, dzirdot kompli�mentu, ka viņ� tiek vērtēts augstāk par parastu klientu. "Kas noticis? Vai kas slikts?"

"Slikts?" Jāts apsvēra �o vārdu. "Sliktāk vairs nevar būt."

Viņam aiz muguras, tum�ajā ēdamzālē, kāds klaudzinā�ja pie ārdurvīm. Klauvējieni atskanēja cits par citu skaļāki, pēc tam bija dzirdamas vīlu�ās balsis un prombraucot ierū�cās automa�īna.

"Vispirms es skaidroju visiem, kas ieradās, ka restorāns ir slēgts, bet pēdīgi nācēju bija par daudz. Pēdīgi bija par daudz." Jāts gurdi pamāja Melounam, aicinādams nākt līdzi uz ēdamzāli.

Pa labi uz bāra letes Melouns ieraudzīja tekilas pudeli un pustuk�u glāzi. "Kas noticis? Pastāsti."

Jāts stingi skatījās uz ārdurvju pusi. "Viņi pra�ņāja, kad restorāns tik�ot atvērts, un kļuva neizturami tik daudz rei�u atkārtot, ka es to nezinu. Beigās vienkār�i apsēdos �eit un klausījos, kā viņi bungo pa durvīm."

"Izstāsti man visu," Melouns sacīja.

"�orīt ieradās kāds vīrs un piedāvājās pirkt "Koraļļu rifu" par lielāku naudu, nekā es būtu cerējis ieraudzīt visā savā mū�ā."

Melounu pārņēma �ķebino�a sajūta, it kā viņ� grimtu.

"Pārrunāju to ar sievu un bērniem. Viņi tik smagi strā�dā. Mēs visi tik smagi strādājam." Jāts nomākts pa�ūpoja galvu. "Tas bija pārāk daudz, lai atteiktos."

"Poters," Melouns noteica.

"Jā, Aleksandrs Poters � tas pats cilvēks, kur� te bija vinvakar. Viņ� lika nodot tev sveicienus."

5 5

"Un pasveicināt mani arī no vīra, vārdā Dereks Bella�zars?"

"Jā. "Koraļļu rifs" paliks slēgts uz nenoteiktu laiku, līdz senjors Bellazars izlems, ko darīt ar �o īpa�umu." Jāts pa�raudzījās uz savu glāzi, paņēma to un iedzēra garu malku. "Man būtu vajadzējis pārdomāt ilgāk. Man būtu vajadzējis nogaidīt, pirms parakstu papīrus. Tagad es saprotu, ka nau�da nenozīmē neko, ja nezini, ko iesākt ar laiku. Tikai tagad esmu apjēdzis, cik man bija svarīgi būt �eit."

�ie vārdi, izteikti pagātnes formā, bija tik smeldzīgi, ka Melouns ielēja glāzē tekilu. "Es zinu, cik svarīgi tas bija man." Kad Melouns bija iedzēris dzidro, svilino�o, viegli eļļaino �ķidrumu, acīs viņam sariesās asaras, bet nejau tikai no alkohola. Viņ� jutās tā, it kā būtu nomiris kāds cilvēks. Bellazar, tu nelieti, par to es tev atrieb�os, viņ� nodomāja.

"Gandrīz aizmirsu," Jāts ieminējās. "Tev zvanīja."

"Ko?" Melouns sarauca pieri. "Kas?"

"Cilvēks no Ņujorkas galerijas, kur pārdod tavas glez�nas. Viņ� teica, ka esot jārunā ar tevi par kādu svarīgu lietu."

Juzdams vēl stiprāku nelabumu, Melouns sniedzās pēc telefona.

8

"Tu pārdevi galeriju?" Melouns drūmi atkārtoja to, ko nupat bija dzirdējis.

"Paklau, esmu tikpat pārsteigts kā visi citi." Duglasa Fenermena balss skanēja tikko dzirdami, telefona savieno�jums bija slikts, klausulē �ņāca. "Tici jel, tas man ne sapņos nerādījās. Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm uzradās tas fantastiskais piedāvājums."

"No cilvēka, kuru sauc Aleksandrs Poters un kur� rīko�jas kāda Dereka Bellazara vārdā."

"Tas nu ir jocīgi, �eis. Poters sacīja, ka tu zinā�ot, kur� nopircis galeriju, pirms es bū�ot nosaucis tev vārdu. Bet, ja nu tu nezinā�ot, viņ� man piekodināja nodot tev�"

"Sveicienus."

"Vai tu esi gai�reģis?"

"Un arī sveicienus no Bellazara."

"Apbrīnojami! Vai tu tos cilvēkus labi pazīsti?"

"Nē, bet tici man, esmu nolēmis ar viņiem iepazīties."

"Tad jau viss būs kārtībā. Mēs abi tik sen esam draugos, es būtu zvanījis tev pirmajam, pat ja Poters nebūtu to ietei�cis. Gribu tev apliecināt, cik pagodināts jūtos, ka esmu pār�stāvējis tevi."

Melouns juta kaklā kamolu. "Ja tu tik neatlaidīgi nebūtu virzījis mani uz priek�u, es nekad nebūtu guvis panākumus."

"Ei nu, tas talantīgais jau esi tu! Es esmu tikai vēstnesis. Lai arī mēs vairs nebūsim darījumu partneri, tas jau nenozī�mē, ka nepaliksim draugi."

"Protams," Melouns ar pūlēm dabūja �o vārdu pār lūpām.

"Laiku pa laikam joprojām tiksimies."

"�Protams."

Dags izklausījās grūtsirdīgs. "Nav nekādu �aubu." Viņ� centās runāt ar tādu pa�u degsmi kā agrāk. "Un tu vismaz nesadarbosies ar galīgi sve�iem cilvēkiem. Ja jau jūs ar Po- teru un Bellazaru esat pazīstami, tas var būt labs pamats turpmākajam. Kad brīdi būsiet strādāju�i kopā, varbūt pat sadraudzēsieties."

"Diezin vai."

"Nekad nevar zināt."

"Es zinu." Melouna �okļu muskuļi saspringa.

"Nu, �ī sadarbība tev nemaz nebūs jāsāk tik drīz," Dags sacīja.

"Nesaprotu."

"Bellazars ir iecerējis pilnīgu galerijas pārbūvi. Visas tavas gleznas tiks nodotas glabā�anā līdz laikam, kad darbi būs galā."

"Kor

"Tu kādu laiku paliksi ārpus tirgus. Tas varētu būt tīri prātīgs gājiens. Paredzu, ka, tiklīdz galerija tiks atvērta no jauna, tavu darbu vērtība celsies, jo tie nebūs biju�i pieejami."

Melouns satvēra klausuli cie�āk. "Un es paredzu, ka Bel�lazars gādās, lai �ie darbi nebūtu pieejami ļoti ilgu laiku."

"Par ko tu runā?"

"Par to, ka drīz Bellazars un Poters vēlēsies, kaut jel nekad nebūtu par mani dzirdēju�i."

"Pagaidi, �eis! Laikam neesmu izteicies pietiekami skaidri. Nav nekāda iemesla justies apdraudētam. Ja tu par kaut ko ba�ījies, ja tev vajadzīgi kaut kādi paskaidrojumi, tikai pasaki man. Es tik�os ar viņiem tre�dienas rītā, Sotbija

izsolē. Un nodo�u tavu zinu."

?

Sotbija izsolē? Melouns steig�us aplēsa: tre�dienas rīts būs pēc trīsdesmit se�ām stundām. Viņ� sa�ņaudza klausuli tik cie�i, ka rokas muskuļi sarāvās krampjos.

9

"�eis?"

Aizsmaku�ais sauciens lika Melounam pacelt skatienu no ceļasomas, kuru viņ� kravāja negantā steigā.

"Vai tu tur esi, �eis?"

Palūkojies pa guļamistabas logu, Melouns ieraudzīja, ka izpostītajā liedagā stāv gara auguma vīrietis ar platām krūtīm, īsiem, gai�iem matiem un iedegu�u seju, kurā iezī�mējās prāvi kauli.

"D�eb?" viņ� atsaucās.

Lielais vīrs iesmējās.

"D�eb! Ak Dievs, kāpēc tu man neziņoji, ka atbrauksi?"

"Es tevi dzirdu, bet neredzu, �omiņ. Kur tu esi?"

"Tūdaļ bū�u laukā!"

Kad Melouns izsteidzās no mājas mazajā sētaspuses pa- galmiņā, D�ebs Veinraits atplauka smaidā. Trīsdesmit septi�ņus gadus vecs, Melouna vienaudzis, viņ� bija apāvis sanda�les, uzvilcis platus, brūnus �ortus un brēco�i spilgtu, puķainu īspiedurkņu kreklu, kam bija atpogātas trīs aug�ējās pogas, atsedzot sprogainus, gai�us matiņus uz krūtīm. �orti neaizse�dza lodes rētu uz kreisā stilba, iemantotu tajā naktī, kad pēc iebrukuma Panamā viņu helikopters tika notriekts un Me�louns bija glābis viņa dzīvību. Pat pēc desmit gadiem D�ebs nebija zaudējis militāro stāju: plati pleci, labi attīstīti muskuļi.

"Es klauvēju, bet neviens neatsaucās." Melounam tuvo�joties, D�ebs smaidīja vēl sirsnīgāk. Viņa seja bija tikpat raupja kā kailās kaļķakmens atlūzas visapkārt. "Sāku jau ba�īties, ka tu te vairs nedzīvo, sevi�ķi, kad ieraudzīju visu �o." Viņ� pamāja uz izrakņāto pludmali un nogāztajām pal�mām. "Kas te, ellē, noticis? Izskatās, ka ap māju plosījusies viesuļvētra."

"Tas ir būvuzņēmēja priek�stats par administratīviem uzlabojumiem."

"Tās nav vienīgās pārmaiņas. Braucu garām tam fantas�tiskajam restorānam, kuru apmeklējām pagāju�ajā reizē. Bi�ju domājis, ka paēdīsim tur vakariņas, bet tas ir slēgts."

"Tā pa�a būvuzņēmēja gājiens. Negribu bojāt sev omu, runādams par to." Melouns saņēma D�ebu aiz pleciem. "Jauki tevi redzet! Cik laika jau pagajis? Vismaz gads?",

D�ebs pamāja. "Un nu es atkal esmu ieradies nirēja brīvdienās. Varbūt drusku pabraukā�u arī ar vējdēli."

"Kur ir tavas mantas?"

"Mājas priek�ā, īrētā ma�īnā."

"Palīdzē�u ienest tās iek�ā. Tu, protams, apmetīsies �eit." Ba�īga doma lika Melounam sastomīties. "Bet mājā tu dzīvosi viens pats. Esi atbraucis nepiemērotā brīdī. Man rīt jālido uz Ņujorku."

"Kā tā? Es tikko esmu ieradies! Vai nevari lidot pāris dienu vēlāk?"

Melouns noliedzo�i papurināja galvu. Dusmas paātrinā�ja viņa pulsu. "Man jānokārto rēķini ar zelli, kas visā vai�nīgs. Gan sapratīsi, kad atkal sāks rūkt buldozeri. Varbūt beigās pat gulēsi pludmalē, ja viņi saņems pavēli nojaukt �īs sienas."

"Tik traki?"

"Vēl trakāk."

"Pastāsti!" D�ebs pamāja uz liedaga pusi. "Iesim pastai�gāt."

10

Kad viņi nonāca līdz dārdo�ajām bangām, D�ebs pār�laida skatienu apvārsnim, vērodams, vai nav redzama kāda laiva. Pēc tam kad buldozeri bija visu izārdīju�i, tuvumā vairs nebija nevienas vietas, kur kāds varētu paslēpties un notēmēt uz viņiem tāluztveres mikrofonu. Tomēr D�ebain vajadzēja būt piesardzīgam.

"V'.ss sākās ar kādu vīru, vārdā Poters," Melouns sacīja.

"Jā, par viņu es zinu."

Melouns pārsteigts pagriezās pret viņu.

"Un zinu ari par Bellazaru," D�ebs piebilda. "Uz krast�malu es gribēju iet tāpēc, ka tavā mājā noteikti ir noklausī�a�nās ierīces, toties bangu troksnis ir pietiekami skaļ�, lai ne�kas cits nebūtu dzirdams, ja kāds no attāluma ir nomērķējis uz mums mikrofonu."

"Manā mājā ir noklausī�anās ierīces?" Melouns paskatī�jās uz D�ebu tā, it kā viņ� runātu blēņas. "Kādēļ lai�"

"Bellazars strādā pamatīgi. Viņ� tevi visādā ziņā novē�roja, pirms uzmeklēja Poters. Un noteikti turpina novēro�a�nu, lai redzētu, kā tu reaģēsi uz to, ko viņ� tev nodarījis."

"Kā tu�" Melouna vaibsti saspringa. "Tā. �ajās brīv�dienās tu neesi ieradies nejau�i."

"Taisnība."

"Tad varbūt tev vajadzētu �o to paskaidrot man, vecais draugs. Iesākumam, piemēram, ko tu �eit īsti dari."

"Kop� redzējāmies pēdējo reizi, esmu mainījis darbu."

Melouns skatījās un gaidīja.

"Es vairs nestrādāju municipālajā dro�ības dienestā. Es strādāju citai firmai."

�ai vārdā slēpās kāds mājiens. "Tu ta�u nerunā par�"

"Par Pārvaldi gan." D�ebs aizturēja elpu, gaidīdams re�akciju. No �ā mirkļa viņ� bija baidījies. Pēc armijā nodienē�tajiem gadiem Melouna nepatika pret jebkādu varu bija tik liela, ka tad, ja viņ� justos izmantots, draudzība vairs nebūtu no svara � viņ� piespiestu D�ebu braukt prom.

"Ak, nu brīni�ķīgi," Melouns novilka. "Pasakaini. Ellī�gi labi."

"Pirms aizsvilsties, jauj man paskaidrot. Ko tu zini par Bellazaru?"

Melouna lūpas saviebās. "Viņ� ir terorists, kam pārāk daudz naudas."

"Un vai tu zini, kā viņ� ticis pie tās naudas?"

"Ar naftu. Ar kuģiem. Ar precēm. Kāda starpība?"

"Ar melnā tirgus iero�iem."

Melouna skatiens kļuva asāks, zilās acis atgādināja lā�zerus.

"Bellazars ir viens no trim lielākajiem iero�u tirgoņiem pasaulē," D�ebs teica. "Ņemsim jebkuru pilsoņu karu, kas pa�laik risinās, � tur visi izmanto Bellazara iero�us, lai iznīcinātu cits citu. Bet viņ� nebūt negrib vienkār�i sēdēt dīkā, gaidīdams izdevību. Ja kāda valsts ir uz kara robe�as, viņam patīk nosūtīt turp aģitatorus, lai tie spridzina ēkas, slepkavo politiķus, uzveļ vainu konkurējo�ām frakcijām un izraisa pilsoņu karu. Tādējādi Irāka tika pie tehnoloģijām, ar kuru palīdzību uzbūvēt kodolreaktoru, kas spēj ra�ot iero��iem piemērotu plutoniju. Tas pats notika Pakistānā un Indi�jā. Tas pats notika Ziemeļkorejā. Viņ� pārdeva nervus para�lizējo�u gāzi zariņu tai japāņu sektai, kura ielaida to metro tuneļos, sarīkojot ģenerālmēģinājumu paredzētajai Tokijas saindē�anai. Klīst baumas, ka viņ� tirgojoties ar kodoliero��iem, kuri nonāku�i viņa rokās pēc Padomju Savienības sabrukuma. Es teiktu, viņ� ir pats bīstamākais cilvēks pasau�lē, un, ja tu domā, ka vari vienkār�i aizlidot uz Ņujorku un "nokārtot ar viņu rēķinus", kā pats izteicies, tu dabūsi zināt, ko jūt sirsenis, sa�ķīstot pret ma�īnas vējstiklu, kad tā joņo ar ātrumu simt jūd�u stundā."

Melouna balss skanēja tā, it kā viens pret otru �ķiltos divi krama gabali. "Acīmredzot tu mani nepazīsti tik labi, kā biju domājis."

D�ebs sarauca pieri. "Ko tu ar to gribi teikt?"

"Vai kādreiz esi redzējis, ka es atkāptos?"

"Nekad," D�ebs atbildēja.

'Tas nenotiks ari �oreiz. Man vienalga, cik varens ir Bel�lazars. Viņ� nepaliks nesodīts par to, ko ir man nodarījis. Man �eit bija laba dzīve. Es ieguldīju lielus pūliņus, lai tā būtu. Un tagad tas maita to izposta, nebēdādams, cik tas viņam maksā, tikai tāpēc, ka nevar paciest, ja kāds pasaka viņam "nē". Nu, tad viņ� dzirdēs �o "nē" nodārdam kā pērkonu."

"Paklau, es jau nesaku, lai tu atstāj viņu bez soda. Es�mu tavā pusē. Liec viņam par to samaksāt. Es tikai gribu sacīt � dari to gudri. Trāpi viņam pa�ā vārīgākajā vietā."

"Un kura tā būtu?"

"Pieņem līgumdarbu, ko viņ� tev piedāvā."

11

Dunēja bangas. Tomēr �ķita, ka ap tām sabiezē klu�sums.

"Pieņemt�" Melouns pavicināja roku tādā �estā, it kā �ī doma būtu pilnīgi necie�ama.

"Pārvalde jau sen grib tikt klāt Bellazaram," D�ebs sa�cīja. "Ja mēs uzzināsim viņa plānus, varbūt varēsim tos izjaukt. Nemaz nav saskaitāms, cik dzīvību mēs varētu glābt. Ta�u Bellazars ir cēlies no ģimenes, kur visi lieliski piepratu�i izdzīvo�anas mākslu. Viņa tēvs bija iero�u tirgo�nis. Arī vectēvs un vecvectēvs, visi sen�i līdz pat Napoleo�na karu laikiem. Tas nav tikai viņa dzimtas bizness. Tas viņam ir gēnos. Viņam piemīt glu�i neticams sestais prāts, kas palīdz izvairīties no lamatām un nojaust jebkurus novē�ro�anas mēģinājumus. Ne reizi, kad esam centu�ies nogādāt kādu cilvēku viņa tuvumā, tas mums nav izdevies. Bet ta�gad viņ� pats dod mums iespēju."

"Tu ta�u joko, vai ne? Tu nevari nopietni ierosināt, lai es ar viņu sadarbojos!"

"Ar mums."

"Un, ja Bellazars joprojām liek mani novērot, tad tagad viņ� zina, ka mani mēģina savervēt kāds no CIP."

"Vecs draugs, kas negaidīti ieradies uz nedēļu vai di�vām, lai nirtu un braukātu ar vējdēli. Ciktāl jebkuram zi�nāms, es vēl aizvien strādāju municipālajā dro�ības dienestā. Ja Bellazars mani pārbaudīs, viņ� neatradīs nekādu saikni starp mani un Pārvaldi. �ī saruna nav tev kaitējusi."

"Es esmu mākslinieks, nevis spiegs."

"Redzi, es biju cerējis, ka tu joprojām esi karavīrs," D�ebs noteica.

"Tas bija sen."

"Tu biji pārāk labs karavīrs, lai jebkad pieliktu tam pun�ktu."

"Tomēr es pieliku tam punktu, atceries?" Melouns pie�gāja viņam tuvāk. "Tev bija jāprot paredzēt, ka es vairs nekad nevienam neļau�u norādīt, kas man darāms. "

Likās, bangas iedunas skaļāk. Viņiem pāri lidoja �ļaka�tas, kamēr abi cie�i skatījās viens otram acīs.

"Vai gribi, lai es braucu prom?" D�ebs viegli masēja lodes rētu uz stilba.

"Ko?"

"Vai mēs joprojām esam draugi, vai ari man jāmeklē naktsmājas pilsētā?"

"Par ko tu runā? Skaidrs, ka mēs joprojām esam draugi."

"Tad uzklausi mani."

Melouns aizkaitināts noplātīja rokas.

"Lūdzu!" D�ebs izrunāja �o vārdu bezgala zīmīgi. "Ir kaut kas tāds, kas man tev jāparāda."

12

Kamēr īrētais fords zvalstījās pa grambaino ceļu, kas veda gar vīnstīgām apaugu�iem mahagoniem, D�ebs ielū�kojās atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka viņiem ne�viens neseko. Noņēmis no stūres labo roku, viņ� pamāja uz savu ceļasomu, kas bija nolikta pakaļējā sēdeklī. "Ieskaties sānkabatā!"

Par spīti aizkaitinājumam, Melouns pagriezās pasa�ieru sēdeklī, paliecās atpakaļ un atvilka kabatas rāvējslēdzēju. Ta�u atradums viņu apmulsināja. "Tur ir tikai �urnāls. Gla- mourl Kāds modes �urnālam sakars ar visu pārējo?"

"Apskaties datumu."

"Se�us gadus vecs?"

"Tagad kārtīgi aplūko sievieti uz vāka."

Vēl lielākā neizpratnē Melouns nopētīja attēlu. Sieviete bija ģērbusies melnā vakartērpā. Dziļo, ta�u gaumīgo kakla izgriezumu rotāja nevainojama pērļu virtene, pieskaņota auskariem, galvā bija intriģējo�a, melna cepure ar platu ma�lu, viegli pieliektu lejup, kas atgādināja Melounam izsmalci�nāto izskatu, kādu piecdesmito gadu aktrisēm pie�ķīra kostī�mu mākslinieki.

"Nezināju, ka sievietes vēl valkā cepures," Melouns noteica.

"�is �urnāla numurs bija retrostilā. Paskaties uz viņu pamatīgāk."

Sieviete uz vāka bija ugunīga brunete. Iespaidīgā, ele�gantā āriene lika domāt, ka viņa peldējusi vai skrējusi, pirms sākusi posties un grimēties. Lai gan sieviete fotogrā�fijā bija redzama tikai no jostasvietas uz aug�u, Melouns nojauta, ka viņa ir slaida un ka viņas augums ir sportisks un valdzino�s.

Prātā ienāca Sofija Lorēna, un ne tikai tāpēc, ka arī viņa bija kārdino�a brunete ar pilnīgām lūpām un aizplīvurotām acīm, bet arī tāpēc, ka abām bija vienāda ādas krāsa, kvēlo�jo�a zemes krāsa, kura alla� bija pievilkusi Melounu. Viņam radās aizdomas, ka �ai sievietei ir vēl kas kopīgs ar Sofiju Lorēnu � abas ir itālietes.

Automa�īna iebrauca vēl vienā grambā.

"Tā ir Bellazara sieva," D�ebs noteica.

Melouns pārsteigts pacēla acis.

"Tā ir sieviete, kuras portretu Bellazars no tevis grib," D�ebs piemetināja.

"Man �ķiet, esmu viņu redzējis jau agrāk."

"Tas tāpēc, ka viņas attēls ir bijis uz kādu simt �urnālu vākiem. Un kur tad vēl tūksto�i lūpukrāsu, �ampūnu, kon�tūrzīmuļu un visvisādu citu reklāmu! Newsweek, Time un People publicēja rakstus par viņu. Viņa pozēja peldkostīmu kalendārā, kas kļuva par bestselleru. Televīzijas programmā "�odien" viņa reizi nedēļā piedalījās si�etā par modes ten�dencēm. Viņa bija tik slavena, ka vajadzēja vien pieminēt viņas vārdu, un modes industrijas ļaudis jau zināja, par ko ir runa. Sjēna."

"Tādā krāsā ir viņas āda."

"Pirmais, kas ienāca prātā man, bija pilsēta Itālijā," D�ebs sacīja.

"Tu neesi mākslinieks. Dedzinātā sjēna ir pati spo�ākā zemes krāsa, sarkanīgi brūna un ugunīga."

"Ugunīga. Jā, tas labi raksturo iespaidu, kādu viņa ra�da," D�ebs atzina. "Viņa bija tik izcila, cik vien izcila supermodele var būt. Pirms pieciem gadiem viņa to visu pameta."

"Kāpēc?"

"Kas zina? Viņai bija divdesmit pieci gadi, modeles ziedu laiki jau gandrīz garām. Varbūt viņa nolēma aiziet, kamēr vēl ir priek�galā. Vai varbūt iemīlējās."

"Vīrietī, kas nepieņem atteikumu?"

"Iespējams, tie�i tā ari notika. Varbūt Bellazars nepieņē�ma atteikumu."

"Bet tagad viņ� grib, lai es uzgleznoju divus viņas por�tretus, vienu ģīmetni un vienu visā augumā? Plikni? Man sāk likties, ka es kaut ko nezinu."

"Tā ir."

Tonis, kādā D�ebs to pateica, lika Melounam pacelt skatienu no �urnāla vāka.

"Bellazars pirms tam bija trīsreiz precējies."

Melouns sarauca pieri.

"Visas viņa sievas bija burvīgas, un visas nomira jau�nas."

"Ak tā?"

"Pirmā nespēja savaldīt sava sporta automobiļa stūri un nogāzās no klints. Otrā slēpojot lauza sprandu. Tre�ā noslī�ka nirstot."

"�ķiet, laulība ar Bellazaru kaitē sievie�u veselībai," Melouns noteica. "Ja jau viņ� guva tādus sasniegumus, sie�vietei vajadzēja būt dumjai, lai ar viņu precētos."

"Tu laikam domā, ka tās citas laulības nonāca masu saziņas līdzekļos. Redzi, Bellazars par savas privātās dzīves savrupību rūpējas simtkārt vairāk nekā tu par savējo. Viņam tas ir viens no izdzīvo�anas priek�noteikumiem. Tici man, ir grūti piekļūt faktiem par viņa laulībām un klusajām bērēm, kas tām sekoja." D�ebs ieturēja pauzi, lai pie�ķirtu lielāku svaru tam, ko grasījās teikt. "Pirms katras laulātās draudze�nes nāves Bellazars nolīga ievērojamu meistaru, lai viņ� uzgleznotu sievas portretu."

Melouns juta, ka pār ādu pārskrien salti �ermuļi.

"Gleznas karājas atsevi�ķā telpā Bellazara savrupmājā Dienvidfrancijā. Tā ir privāta trofeju kolekcija. Viņ� nevar ciest nepilnības. Kad viņa sievām tuvojas trīsdesmit gadu ve�cums, kad tās sāk zaudēt jaunības svaigumu un iemanto kaut vai vissīkāko trūkumu � tikko manāmas krunciņas ap acīm vai vienu vienīgu sirmu matu, kas liecina par noveco�anu, �

Bellazars vairs negrib par viņām neko zināt. Tomēr aizdomu pilnā daba neļauj viņam vienkār�i �ķirt laulību. Galu galā sievas pārāk ilgi ir uzturēju�ās viņa tuvumā. Redzēju�as un dzirdēju�as pārlieku daudz. Un varētu viņu apdraudēt."

"Nesaprotu. Ja jau viņ� zina, ka centīsies tikt no sievām vaļā, kādēļ tad vispār precas? Kāpēc vienkār�i neizmanto viņas kā mīļākās?"

"Tāpēc, ka viņ� ir kolekcionārs."

"Es tomēr ne�"

"Bellazars uz to raugās �ādi: ja viņ� sievietes neappre�cēs, tad viņas nekļūs par viņa īpa�umu."

"Jēziņ!" Melouns paskatījās uz �urnāla vāku. "Un arī pēc nāves viņas pieder Bellazaram � kā portreti."

"Meistaru gleznoti portreti, kuros iemū�ināts viņu skais�tums, kas nekad nenoveco," D�ebs sacīja.

Melouns neatņemdamies skatījās uz �urnāla vāku. "Tā�tad tagad viņ� gatavojas nogalināt �o sievu."

"Tā mums liekas." D�ebs ļāva Melounam to apdomāt. "Bet, ja tu piekritīsi viņu gleznot, varbūt atradīsi veidu, kā viņu glābt. Viņa zina tik daudz, ka varētu mums ļoti palīdzēt."

Mijkrēslī sabiezēja ēnas. Automa�īnas starme�i apgais�moja vīnstīgām klātos koku stumbrus.

"Nē."

"Nē?"

"Man �ēl, ka �ai sievietei ir nepatik�anas, ta�u es viņu nepazīstu," Melouns teica. "Viņa ir tikai seja uz �urnāla vāka. Ar mani viņai nav nekādas saistības."

"Bet tu nevari pieļaut, lai viņa�"

"Es negribu sapīties ar jums."

"Pat ja tas ir veids, kā nokārtot rēķinus ar Bellazaru?"

"To es varu izdarīt pats. Man nebūt nav jāļaujas, lai kāds mani izmanto."

"Nespēju ticēt tavai attieksmei. Tu vienkār�i stāvēsi ma�lā un ļausi, lai viņa mirst?"

"Man �ķiet, ka to dari tu," Melouns attrauca. "Neuzvel atbildību man. Par �o sievieti es uzzināju pirms pāris minū�tēm. Ja tu domā, ka viņai draud tik lielas briesmas, nekavē�jies, sūti turp komandu un savāc viņu!"

"Es nevaru. Nav īstais brīdis. Līdzko mēs atklāsim sa�vas kārtis, Bellazars vēl vairāk pastiprinās apsardzi. Neviens no mums vairs nespēs tikt viņam tuvumā."

"Tātad, ja runā skaidri un gai�i, arī tev ir vienalga, kas notiks ar to sievieti."

D�ebs neatbildēja.

"Viņa ir tikai triks, ko jūs izmantojat, lai savervētu ma�ni," Melouns sacīja. "Dabūt mani tur iek�ā, lai es apskatos, kas un kā, � tas jums ir svarīgāk nekā izglābt viņu."

"Viens ir tikpat svarīgs kā otrs."

"Man ar to nav nekāda sakara. Es negribu, lai mani izmanto. Rēķinus ar Bellazaru es nokārto�u pats."

"Ja tu prātīgi paklausītos vismaz vienu�"

"Nolādēts, jums ar Bellazaru ir kaut kas kopīgs! Arī tu nepieņem atteikumu."

D�ebs mirkli vēroja viņu. "Tātad tu esi izlēmis?"

"Es esmu izlēmis."

"Labi." D�eba balss skanēja dzedri. Viņ� drūmi raudzī�jās uz Sanmigelas ugunīm, kas pavērās skatam. Tad balss ieskanējās vēl dzedrāk: "Man jāiedzer kāds mēriņ�."

"Neesi apvainojies?"

"Viena strīda dēļ draudzībai jau vēl nepienāk gals."

Tomēr Melounam uzmācās nojauta, ka tie�i �obrīd viņu draudzībai ir pienācis gals.

13

Viņi iebrauca gleznainās pilsētiņas galvenajā ielā un ap�stājās pie restorāna "Kostabrava" iepretim ostai. Kamēr abi tuk�oja pa glāzei alus, Melouns gandrīz nejuta dzēriena gar��u. Abiem bija jāpiepūlas, lai uzturētu sarunu. Restorāna specialitāte � omārs � gar�oja lieliski, tomēr Melouns gri�bot negribot ilgojās pēc "Koraļļu rifa". Tikai tagad viņ� pilnā mērā sāka aptvert, ko ir zaudējis.

Mājās viņi atgriezās agrāk, nekā parasti mēdza darīt. Me�louns piedāvāja iedzert pa glāzītei pirms gulētie�anas, bet D�ebs atteicās, aizbildinādamies, ka esot noguris pēc ceļoju�ma. Melouns izgāja satumsu�ajā pagalmā un stingi lūkojās uz izārdītajām kāpām, uz izgāztajām palmām. Tad gurdi atzvila �ūpuļtīklā, aizvēra acis, lai neredzētu zvaigznes, un sāka do�māt par Bellazaru, par sievieti, vārdā Sjēna, un par nāves spriedumu, kas viņai pasludināts, pa�ai nezinot.

Kad viņ� bija pirmo reizi ieraudzījis �urnāla vāku, seja uz tā bija �ķitusi reklāmiski skaista un ne vairāk. Ta�u, ie�skatoties cie�āk, viņ� bija ievērojis smalko vaibstu ap lū�pām, savdabīgo niansi galvas pagriezienā un acu izteiksmē. Viņas acis. Tām piemita � tajās bija � kaut kas tāds, kas liecināja par dziļāku skaistumu.

Tagad �ī seja un acis kavējās Melouna atmiņā. Viņ� nemitējas domāt par sievietes kvēli brūno ādu: dedzināta sjēna, viņa mīļākā krāsa. Viņ� vairākkārt iesnaudās un pa�modās, turpinādams prātot par skaisto, nāvei lemto sievieti, kuras portretu tika aicināts gleznot. Trauksmaini mētāda�mies staip miegu un nomodu, Melouns iztēlojās viņas ne�vainojamos, jutekliskos vaibstus � iztēlojās, nevis atcerē�jās, jo viņa prātu jau vairs nenodarbināja tikai seja uz �urnāla vāka. Domas vijās ap ieceri saistībā ar �o seju, ar to, kā viņ� atveidotu tajā slēpto skaistumu, kur� tiks iznīcināts, ja Melouns viņai nepalīdzēs.

Un, to darīdams, viņ� nokārtotu rēķinus ar Bellazaru.

Rītausmā, kad D�ebs iznesa no mājas savu ceļasomu, Melouns gaidīja ārpusē.

"Esmu ar mieru," Melouns teica.

II

s��)>s

1

Sotbija izsoļu nams atradās Manhetenā, smalkajā Aug��ējās īstsaidas rajonā, kur Jorkas avēnija krustojas ar Septiņ�desmit otro ielu. Februāra debesis bija pelēkā tērauda krāsā, kas draudēja ar lietus brāzmām. Nelikdamies zinis par auk�sto vēju, Melouns stāvēja autobusu pieturā, rokas sabāzis savas siltinātās ādas jakas kabatās, un vēroja ieeju ielas pre�tējā pusē, kur izsoļu nams aizņēma veselu kvartālu. Pie iet�ves cits pēc cita apstājās taksometri un limuzīni, to labi ģērbtie pasa�ieri devās iek�ā namā.

Pulkstenis rādīja mazliet pāri desmitiem rītā. Melouns bija ieradies Kenedija lidostā vēlu iepriek�ējā pēcpusdienā, vēl tik tikko paguvis piezvanīt uz Sotbiju, pirms tas tiek slēgts, un noskaidrot, kas tiks izsolīts �odien � proti, eks- presionistu gleznas �, kā arī uzzināt izsoles sāk�anās lai�ku � ceturksni pāri desmitiem. Pēc tam viņ� bija pavadījis nemierīgu nakti viesnīcā Parker Meridian.

Dags Fenermens bija teicis, ka �orīt te satik�oties ar Bellazaru un Poteru. Melouns cerēja, ka �is plāns nav mai�nījies. No tā bija atkarīgs viņa pa�a plāns. Piekritis sadarbo�ties ar D�ebu, viņ� bija pūlējies izdomāt veidu, kā pieņemt Bellazara priek�likumu, reizē nemodinot aizdomas. Galu galā � viņ� ta�u bija nelokāmi atteicies gleznot �os portre�tus. Bellazars bija iztērējis krietnas summas, lai sodītu Me- lounu, izpostot viņa dzīvi; vai tagad viņ� noticēs, ka Me�louns vienkār�i paceļ rokas un padodas, atzīst, ka izturējies aplam, un piekrīt gleznot portretus? Vai tāda reakcija Bella- zaram neliksies ap�aubāma? Vai Melounam nebūtu raksturī- gāk atbildēt ar negantām dusmām?

Melouns bija nolēmis darīt to, ko iecerēja jau pirms D�eba iera�anās. Mainījies bija vienīgi tas, ka rēķini būs jānokārto citādi, nekā viņ� iztēlojies. Niknums svilināja vi�ņam seju tikpat stipri kā aukstums. Viņ� vēlreiz ieskatījās pulkstenī � desmit un astoņas minūtes �, atkal pievērsās Sotbija ieejai un ieraudzīja, ka no limuzīna kāpj ārā divi muskuļoti vīri. īsi apcirptie mati un stingrā stāja liecināja, ka viņi nesen dienēju�i armijā. Zem uzvalkiem, kas bija mazliet par lieliem, viegli varēja paslēpt iero�us, turklāt kustībām nekas netraucētu, ja būtu jārīkojas steigā. Nopētīju�i apkārt�ni, viņi pamāja ar galvu uz limuzīna pusi, apliecinādami, ka pasa�ieri var dro�i kāpt laukā.

Melouna nervi uz�ķīla dzirksteli, kad parādījās Poters. Druknais, drūmais vīrietis bija ģērbies melnā bērinieka mē�telī, kas izcēla viņa sejas bālumu. Plānos matus purināja vēj�, kad viņ� paspēra soli sāņus, lai ļautu no limuzīna iz�kāpt otram vīrietim. Melouns saspringa,

No dosjē, kuru viņam bija parādījis D�ebs, Melouns zināja, ka �is cilvēks ir se�desmit vienu gadu vecs, un jutās pārsteigts, ieraugot, ka viņ� �ķiet esam tikai pāri �etrdesmi- tiem. Viņ� bija gara auguma, un staltā stāja viņu padarīja vēl garāku. Tum�ie mati biezi un viļņaini, sejas panti plati un glīti � Melounam tie saistījās ar Vidusjūras valstīm. Izskatī�gās, ka vīrietis ir izcilā fiziskā formā. Ap kaklu viņam bija balta zīda �alle, mugurā lieliski piegriezta, vaļīga, tum�brūna �akete, kājās gai�brūnas bikses. Mēteļa nebija � par laika apstākļiem viņ� neraizējās. Jau katra atsevi�ķā iezīme bija gana iespaidīga, bet kopā tās liecināja par tādu varu un spēku, ka visi apkārtējie �ķita pilnīgi nebūtiski.

Dereks Bellazars. Poters bija teicis, ka Bellazars neļau�jot sevi fotografēt, ta�u D�ebs bija rādījis Melounam fotoat�tēlus, kas slepus uzņemti no attāluma. Kļūdas nevarēja būt, tas bija viņ�.

Tai pa�ā mirklī parādījās vēl viens cilvēks, viņ� izstei�dzās pa Sotbija virpuļdurvīm un, plati smaidīdams, izstiepa roku, lai sasveicinātos. Tas bija Melouna aģents Dags Fe- nermens, rudiem matiem, pietvīku�u seju. Bellazars atbildē�ja ar visai pavir�u sveicienu. Visa banda kopā, nodomāja Melouns, �ķērsodams ielu un �igli tuvodamies viņiem, to�mēr nebija paguvis tur nonākt, kad visi nozuda Sotbija nam�durvīs.

Melouns iegāja vestibilā apmēram piecpadsmit sekun�u pēc viņiem. Spraukdamies cauri pūlim, viņ� pamanīja, ka Dags sniedz Bellazaram vienu izsoles katalogu, paturēdams sev otru kopā ar mazu, numurētu plāksnīti, kas izmantojama vairāksolī�anā. Dags �eit acīmredzot bija tādēļ, lai konsultē�tu Bellazaru un viņa vietā piedalītos vairāksolī�anā. Bellaza�ram dro�i vien liktos pazemojo�i pa�am celt roku. Visa gru�pa līdz ar miesassargiem uzkāpa pa marmora kāpnēm ar misiņa margām un nogriezās pa kreisi, uz pla�as izsoļu tel�pas pusi./

Aug�stāvā Melouns piegāja pie galda, kur Sotbija dar�binieks reģistrēja katru, kur� bija nolēmis piedalīties gleznu izsolē. Līdz izsoles sākumam bija atlicis pavisam maz laika, tāpēc visi dalībnieki jau bij�i pieteiku�ies, un Melounam va�jadzēja tikai minūti, lai uzrādītu savu autovadītāja apliecību, nosauktu vārdu un adresi un parakstītos.

"�eiss Melouns?" darbinieks pārsteigts atkārtoja. "Vai jūs esat tas�"

Pirms reģistrators bija paspējis kaut ko pateikt par viņa darbiem, Melouns iegāja spo�i apgaismotajā, ar zaļu tepiķi izklātajā izsoles telpā.

2

Telpu pildīja vairāku simtu cilvēku klusā �ala. Pārskatī�jis pūli, Melouns apmēram vidējās ailes centrā ieraudzīja Bellazaru, Poteru un Dagu. Miesassargi stāvēja katrs savā telpas malā, vērīgi nopētīdami visus pēc kārtas. Kad atska�nēja tikai viena vienīga � izsoles vadītāja � balss, Me�louns ar muguru atbalstījās pret akmens kolonnu un sāka gaidīt.

Pirmā glezna, diezgan labs Kandinskis, tika pārdota par se�simt tūksto�iem dolāru. Redzot �o cenu, kas da�ādu va�lūtu izteiksmē parādījās izsoļu telpas priek�ā uz elektroniskā tablo, Melouns gribot negribot atcerējās, ka pirms desmit gadiem viņa pa�a gleznas tika novērtētas par simt dolāriem.

Tagad tās maksāja simtiem tūksto�u. Ja ņem vērā nabadzību, kāda valda pasaulē, � vai tie�ām kāda glezna, lai kas būtu tās autors, ir tik pārmērīgu summu vērta? Tiesa, viņ� zināja, ka �āda gau�anās ir liekulīga, jo līdz �im pats nekad nebija atteicies no naudas. Peļņas lielākā daļa bija ietaupīta, lai sargātu viņa neatkarību. Un labi vien ir, viņ� domās piebil�da, � ja būs jācie� neveiksme riskantajā pasākumā, kurā viņ� gatavojas iesaistīties, visi �ie naudas līdzekļi būs nepie�cie�ami.

Nākamais izsoles priek�mets, Klē glezna, krietni labāka par vidusmēru, tika nosolīta par astoņsimt piecdesmit tūk�sto�iem dolāru. Ta�u tikai tad, kad izsoles vadītājs parādīja tre�o gleznu, skaudru, drūmu Munka darbu viņa slavenā "Kliedziena" stilā, telpu pār�alca �uksti. Katalogā bija uzrā�dīta gleznas minimālā vērtība � miljons divsimt tūksto�i dolāru. Kā parasts, izsoles vadītājs sāka vairāksolī�anu ar piecdesmit procentu summu no �ā skaitļa: tas ir, ar se�simt tūksto�iem dolāru.

Melouns pamanīja sēdo�ā Bellazara pozā pārmaiņu � muskuļu saspringumu, enerģijas sakopo�anu. Dags viegli pamāja ar savu plāksnīti, likdams izsoles vadītājam saprast, ka atklāj solī�anu ar pieprasīto summu. Vadītājs automātiski paaugstināja summu līdz se�simt piecdesmit tūksto�iem, ku�ru apstiprināja kāds cits solītājs un kuru pārtvēra Dags, tik�līdz izsoles vadītājs nosauca septiņsimt tūksto�us. Tāds bija modelis. Tikko manāmi pakustinādams plāksnīti, Dags pār�solīja visus piedāvājumus. Signāls bija skaidrs. Pārējie �ai telpā varēja solīt, cik tīk, � Dags viņus, visviens, pārsolītu.

Solī�ana pierima, sasniedzot vienu miljonu.

"Pirmo reizi," sacīja izsoles vadītājs. "Otro reizi."

"Viens, komats, viens," noteica Melouns.

Vadītājs uzmanīgi paskatījās telpas dziļumā, it kā lūg�dams apstiprinājumu.

"Viens, komats, viens," Melouns atkārtoja.

Dags apmulsis pagriezās, lai redzētu, kur� mēģina viņu pārsolīt, un pārsteigumā samirk�ķināja acis, ieraugot Melou- nu. Viņ� pateica kaut ko tādu, kas lika Bellazaram un Pote- ram strauji atskatīties.

"Viens, komats, viens miljons," izsoles vadītājs pavēs�tīja. "Summa ir viens, komats, viens miljons. Vai man būtu�"

"Divi," noteica Dags.

"Trīs," sacīja Melouns.

"�etri."

"Pieci."

Pat no attāluma bija redzams, ka izsoles vadītājs vērtē�jo�i pēta Melounu, noba�ījies viņa kroskurpju, d�insu un ādas jakas dēļ, minēdams, vai viņam tie�ām ir tik daudz naudas, lai spētu samaksāt solīto. "Ser, ja�"

Pie vadītāja piegāja asistents un kaut ko ie�ukstēja vi�ņam ausī. Viņ� dro�i vien pateica to pa�u, ko vairāki klāt�eso�ie jau sacīja cits citam. Viņi bija pazinu�i Melounu. �ukstus atskanēja viņa vārds.

"Ļoti labi," izsoles vadītājs turpināja. "Viens, komats, pieci miljoni. Vai man būtu�"

"Se�i." Tā bija nevis Daga, bet gan Bellazara balss: baritons ar tikko jūtamu itālie�u akcentu un vairāk nekā jūtamu aizkaitinājumu.

"Astoņi," Melouns noteica.

"Divi miljoni," izaicino�i sacīja Bellazars.

"Tā pieder jums." Melouns paraustīja plecus. "Man lie�kas, jūs vienkār�i nespējat pieņemt atteikumu."

Niknums Bellazara skatienā bija gandrīz taustāms.

"Melnā tirgus iero�u �eptmaņa nauda ta�u ir tikpat laba kā jebkura cita, vai ne?" Melouns noprasīja izsoles vadītājam.

Bellazars piecēlās.

"Protams, tā nauda mirkst vienās asinīs," Melouns pie�bilda. "Bet kas ir teicis, ka asinis un māksla nesader kopā?"

No abām pusēm tuvojās miesassargi.

Izvairīdamies no viņiem, Melouns devās pa eju uz Bel�lazara pusi.

"�eis, ko tu dari?" Dags uztraucies jautāja.

Murminā�ana telpā kļuva skaļāka.

Bellazara seja bija stinga aiz dusmām. "Jūs nupat pie�spiedāt mani samaksāt par to gleznu vienu miljonu vairāk, nekā vajadzētu!"

"Neatceros, ka būtu spiedis jūs ar varu. Varbūt �ādi Dievs liek jums saprast, ka jums ir par daudz naudas. Kāpēc jūs nepieskaitāt �o summu tai, kas jums bija nepiecie�ama, lai izpostītu manu dzīvi? Jūs interesē manas gleznas? Esmu nolēmis mainīt stilu. Tagad es nodarbo�os ar performansu."

Iebāzis rokas jakas kabatās, Melouns no katras izvilka pa eļļas krāsas tūbiņai. Vāciņi jau bija noskrūvēti. Cie�i saspie�ot tūbiņas, viņ� iz�āva divas spilgti sarkanas krāsas strūklas uz Bellazara tum�brūnās �aketes.

Bellazars izbīlī pacirta galvu aug�up.

"Asiņu krāsa," Melouns noteica. "To varētu dēvēt par metaforu."

Viņ� atvēzējās, lai ietriektu dūri Bellazaram pakrūtē, ta�u mainīja stāju, kad pie viņa metās viens no miesassar�giem. Apsviedies apkārt, Melouns sagrāba miesassargu aiz delma, parāva viņu gaisā un ielidināja krēslu rindā, ko bija atbrīvoju�i izsoles dalībnieki, steigdamies prom no tra�a. "Izsauciet policiju!" kāds iekliedzās. Kamēr gāzās krēsli un pa grīdu ripoja miesassargs, Melouns otrreiz gatavojās sist Bellazaram, ta�u uzbruka otrs miesassargs. Melouns notrieca vīrieti zemē, juta, ka kaut kas iedzeļ kaklā, un apcirtās apkārt, lai atgrūstu aso priek�metu, satraukti ap�tvēris, ka Bellazars iedūris ar kaut ko tādu, kas iestiprināts viņam gredzenā. Kaut kas gredzena iek�pusē. Kad Bella�zars pagrieza vapeņoto gredzena vāciņu vietā, Melouna kakls jau dega kā ugunīs. Pa visu ķermeni izplūda kar�stums. Viņ� vēl paguva iebelzt pirmajam miesassargam, kad prāts aizmiglojās. Viņ� izmisīgi pretojās, ta�u kāds viņam iesita, grīda kļuva mīksta, ceļgali ļima. Viņu satvēra kādas neskaidras rokas un vilka prom pa izplūdu�o eju; dzirde viņam saglabājās mirkli ilgāk nekā redzesspēja. Viņ� pūlējās spert, tomēr bija glu�i bezspēcīgs. Pēdējais, ko viņ� atcerējās, bija viņa kroskurpju skrāpē�anās pa pa�klāju.

3

Viņ� pamodās ar asām galvassāpēm un apjēdza, ka ir piesiets pie krēsla lielā, tum�ā telpā, kur atbalsojās katrs troksnītis. Vienīgais gaismas avots bija spilgta, kaila spuldze viņam virs galvas. Divi vīrie�i, citi, nevis iepriek�ējie, turpat tuvumā pie galda spēlēja kārtis.

"Vajag uz poda?" viens no viņiem iejautājās.

"Jā."

"Slikti. Turklāt tu jau esi nokārtojies."

Melouna d�insi bija slapji, viņ� bija ap�urājies. Pakrūtē griezās nelabums. Smeldza skausts, kur bija iedūries Bella�zara gredzens.

Tālumā ar metālisku būk�ķi atvērās un aizvērās kādas durvis. Tumsā tuvojoties, uz betona �vīkstēja divi pāri soļu. Parādījās Bellazars un Poters. Bellazars tagad bija ģērbies tum�zilā �aketē un pelēkās biksēs; Poters izskatījās vēl drū�māks nekā parasti.

Bellazars nopētīja Melounu. "Jūs esat muļķis."

"Nejau es samaksāju par gleznu vienu miljonu vairāk, nekā vajadzētu."

Bellazars noplātīja rokas. "Naudu var sapelnīt atkal. Es runāju par jūsu atteik�anos sadarboties ar mani. Ja jūs būtu piekritis piedāvātajam līgumdarbam, jūsu dzīvē �obrīd ne�valdītu tāds juceklis."

"Jā, bet es nepiekritu, un juceklis tie�ām valda."

Bellazars paraudzījās viņā vēl cie�āk, tad nogrozīja gal�vu. "Ko jūs cerējāt panākt ar to epizodi Sotbijā?"

"Skaidrs kā diena, ka es netaisījos ņemt jūs pie dziesmas, kad klāt nav neviena cita. Sotbijā mūs kopā redzēja pietieka�mi daudz svarīgu cilvēku, tāpēc, ja manu līķi izzvejos no īstriveras, jūs būsiet pirmais, ar ko vēlēsies aprunāties policija."

Bellazars, kura iedegumu vēl paspilgtināja �ilbino�ais smaids, iesmējās. "Varat man ticēt, ja es gribētu, lai ar jums kaut kas atgadās, jūsu līķis netiktu atrasts ne Istriverā, ne arī kur citur." Viņ� ļāva draudam iedarboties. "Jūs varat vainot tikai pats sevi. Es izteicu godīgu priek�likumu. Jūs nolēmāt apvainot mani ar atteik�anos. Ta�u es esmu saprātīgs cil�vēks. Es do�u jums otru izdevību. Gādā�u, lai jūsu dzīve rit agrākajā kārtībā. Pat paaugstinā�u savu piedāvājumu līdz septiņsimt tūksto�iem dolāru. Bet es jūs brīdinu � ar pacie�tību neesmu izslavēts. Tre�ās izdevības nebūs." Viņ� ļāva iedarboties arī �im draudam.

"Kāpēc jūs esat tā piesējies tie�i man? Es varu nosaukt duci slavenāku mākslinieku. Nolīgstiet kādu no viņiem, lai glezno tos portretus." Melouns nosauca tobrīd slavenākā gleznotāja reālista vārdu.

"Man jau pieder viņa gleznots portrets. Jūs novērtējat sevi par zemu. Es ne�aubīgi ticu, ka reiz jūs būsiet slave�nāks par viņu. Es esmu kolekcionārs. Visi zina, ka jūs ne�kad nepiekrītat līgumdarbiem. Ja man izdotos pierunāt jūs piekrist manam priek�likumam, pēc tam kad esat noraidījis tik daudzus citus, es iegūtu kaut ko unikālu."

Melouns cieta klusu.

"Lepnums ir kaut kas brīni�ķīgs." Bellazars nopūtās. "Ta�u paturiet prātā � es esmu tikpat lepns kā jūs. �is strupceļ� nevar palikt mū�īgs. Vienam no mums jāpiekāp- jas. Ta�u es nevaru būt tas, kur� piekāpjas. Manā biznesā ir būtiski svarīgi nekad neizrādīt vājumu un vienmēr iegūt to, ko gribu. Ja piekāpsieties jūs, tad saņemsiet godīgu samaksu par godīgu darbu. Ja piekāp�os es, bīstamiem cilvēkiem ra�dīsies kārdinājums mani pārbaudīt. Apsverot �īs iespējas, jūs varat iegūt visvairāk un zaudēt vismazāk, ja uz laiku atmetī- siet savu lepnumu."

"Par godīgu darbu? Par jūsu sievas ģīmetni? To jūs varētu uzdot jebkuram prasmīgam zīmētājam."

"Es neko neesmu teicis par ģīmetni."

"Kā, lūdzu?"

"Es nenolīgtu pasaules klases mākslinieku un negaidītu, lai viņ� pieņem jau iepriek� izveidotu priek�statu par to, kas ir portrets,"^ ellazars teica. "Tas būtu nejēdzīgi. Jūsu stils drīzāk ir tēlojo�s nekā abstrakts, tāpēc es uzskatīju, ka arī portreti būs �ajā manierē. Tomēr es nepieprasītu nojums �o pieeju. Iedvesmu nedrīkst apspiest. Es lūdzu tikai vienu � lai jūs esat pilnīgi godīgs pret sevi un pret portretējamo."

Melouns izlikās, ka apdomājas. Viņ� bija atteicies pie�ņemt līgumdarbu, gribēdams saglabāt savu neatkarību, ta��u Bellazars nupat bija pie�ķīris viņam tādu neatkarību, kādu vien mākslinieks var vēlēties. Bellazars bija devis viņam arī iespēju pieņemt priek�likumu, nemodinot nekā�das aizdomas.

"Godīgs pret sevi un portretējamo?"

"Tas ir viss."

"Un, kad glezna būtu pabeigta, viss būtu galā? Jūs at�dotu man agrāko dzīvi? Es varētu doties prom un nekad vairs nedzirdētu pārjums?"

"Dodu jums savu godavārdu. Protams, ja jūs tie�ām nolemsiet pieņemt manu priek�likumu, tad es ceru, ka drā�ma, kuru jūs sarīkojāt Sotbijā, ir devusi jums pietiekamu emocionālu gandarījumu, lai mēs viens pret otru varētu iztu�rēties pieklājīgi."

Melouns neviļus nodomāja, ka drāmu ir sarīkoju�i viņi abi. fiellazars nebūtu norunājis tik�anos ar Dagu Sotbijā, ja

neparedzētu, ka Dags visu izstāstīs Melounam. Bellazars bija gaidījis, ka Melouns tur ieradīsies. "Es piekrītu," Melouns noteica.

Pusnaktī no Kenedija lidostas pacēlās Bellazara Gulf- stream 5. �ajā luksusa lidma�īnā bija gan du�a un virtuve, gan divdesmit sēdvietu, no kurām piecpadsmit bija aizņem�tas. Kopā ar Bellazaru, Poteru, Melounu un abiem sargu pāriem, ko Melouns jau bija redzējis, vēl bija astoņi pasa�ie�ri, kuru nodarbo�anos Melouns centās uzminēt. Trīs plecīgi vīri varēja būt miesassargi. �etras pievilcīgas, jaunas sievie�tes strādāja ar portatīvajiem datoriem. Pēdējā pasa�iere, stal�ta blondīne ar skandināvu akcentu, ģērbusies spodrā, baltā zīda blūzītē, kā izrādījās, bija stjuarte.

"Vai varu jums kaut ko piedāvāt?"

"Apelsīnu sulu."

"Vai pieliet nedaudz �ampanie�a?"

"Nē, paldies."

Trankvilizators, ko Bellazars bija injicējis Melounam, lika viņam justies kā iz�uvu�am. Alkohols vēl pastiprinātu �o kaltējo�o sajūtu. Turklāt viņam bija jāpaliek modram.

Kamēr lidma�īna brāzās caur tumsu, viņ� paraudzījās laukā pa iluminatoru, mēģinādams saskatīt ugunis lejā.

"Tas man nepatīk," ierunājās Poters, nostājies viņam blakus.

Melouns pagriezās uz ejas pusi.

"Jums tika dota izdevība. Jūs to atraidījāt." Potera briļļu stiklos spoguļojās salona spilgtās spuldzes. "Jūs sodīja par atteik�anos sadarboties. Ar to visam būtu vajadzējis beigties. Un mums vairs nebūtu jāielai�as ar jums nekādās darī��anās."

"Es pats nemaz tik ļoti nekāroju atrasties �eit. Vai jūs tie�ām dorffejāt, ka es neko nedarī�u, kad pie manas mājas ārdīsies buldozeri?"

"Tā būtu bijusi pati gudrākā reakcija."

"Pats gudrākais būtu bijis likt mani mierā."

"Ko jūs par mani teicāt, kad tikāmies pirmo reizi? Jūs teicāt, ka es sagādājot tikai nepatik�anas." Potera seja kļuva vēl īgnāka. "Mums ir kaut kas kopīgs."

Kad Poters aizgāja, pienāca stjuarte ar Melouna apelsī�nu sulu.

"Mēs pasniegsim da�ādas uzkodas," viņa sacīja. "Ko jūs vēlētos: grilētu gaļu Londonas gaumē, vistu Kornvolas gaumē vai risotto alla milanesel"

Melounam negribējās ēst, ta�u viņ� zināja, ka jākrāj spēki. "Risotto."

"Mums ir arī lieliska vīnu izvēle."

"Visi prieki."

"Vairāk, nekā varat iedomāties." Pievilcīgā stjuarte uz�meta viņam iedro�ino�u skatienu un tad devās pie cita pasa��iera.

"Vai jums ir ērti?" Pa eju nāca Bellazars.

"Toties Poteram nav."

"Būt nelaimīgam � tas ir viņa darbs. Vai jums der jaunās drānas, ko atnesa mani pui�i?"

Melouns tikko manāmi palocīja galvu.

"Viens no viņiem aizbrauca uz Parker Meridian, paņē�ma jūsu bagā�u un samaksāja rēķinu."

Melouns pasniedzās pēc kabatas portfeļa. "Savus rēķi-, nus es vienmēr maksāju pats. Cik tur bija?"

Bellazars uzjautrināts noplātīja rokas. "Līdz tam laikam, kad būs pabeigti portreti, visi jūsu tēriņi ir mani tēriņi. Jūs redzēsiet, ka es esmu ārkārtīgi devīgs pret tiem, kuri ar mani sadarbojas. Es to saku nopietni. Ceru, ka savas domstarpī�bas mēs varēsim aizmirst."

"Ticiet, mans nolūks ir tikt ar �o visu galā tā, lai nesa�skaņu būtu pēc iespējas mazāk." Melouns paskatījās tumsā aiz loga. "Vai jūs varētu man pateikt, uz kurieni mēs do�damies?"

"Uz Francijas dienvidiem. Man pie Nicas ir villa."

"Un tur atrodas jūsu sieva?"

"Jā. Viņa pacietīgi gaida." Bellazara tum�brūnajās acīs mainījās izteiksme. "Vai manu piedāvājumu jūs negri�bējāt pieņemt tāpēc, ka es nodarbojos ar iero�u tirdznie�cību?"

"Tolaik es nezināju, ar ko jūs nodarbojaties."

"Bet Sotbijā jūs to paziņojāt visiem. Kā jūs to izdibi�nājāt?"

Jautājums izklausījās nejau�s, ta�u Melounam nebija �aubu, ka viņ� tiek pārbaudīts. "Kosumelā pie manis ciemos ieradās kāds draugs. Viņ� ir dro�ības eksperts. Es viņam izstāstīju, kas noticis. Kad nosaucu jūsu vārdu, viņ� teica, ka esot- par jums dzirdējis., Teica, lai es turoties no jums tālāk. Ka jūs esot ļoti bīstams."

"Tas būs bijis misters Veinraits."

"Jūs likāt mani novērot?"

"Man patīk būt informētam. �ķiet, viņ� jauki pavada brīvdienas."

"Jūs gribat sacīt, ka buldozeri vēl nav nojauku�i manu māju?"

"Tie ir aizvākti. Kā jau solīju, es nokārto�u jūsu dzīvi. Un tomēr�jums ir iebildumi pret manu biznesu."

"Laikam es vienkār�i nevaru nedomāt par tiem bēr�niem, kurus nogalina kājnieku mīnas, ko jūs pārdodat kat�ram Tre�ās pasaules diktatoram, kam �omēnes gadījies būt pie varas."

"Vairums �o bērnu beigu beigās, visviens, nomirtu ba�dā." Bellazara skatiens aizslīdēja pie Potera, kas patlaban tuvojās pa eju.

"Jums zvana."

"Vai pagaidīt nevar?"

Potera klusē�ana izteica visu.

Bellazars pievērsās Melounam. "Nākamreiz parunāsim par jūsu darbu, nevis manējo."

5

Nedaudz pāri desmitiem rītā Bellazara lidma�īna tuvo�jās Nicas lidostai. Vidusjūras zilgme atgādināja Melounam Kārību jūru. Arī palmas lika viņam domāt par mājām. Ta�u blīvi apbūvētā piekraste un izplūdes gāzu radītā dūmaka

nebija salīdzināma ar dzidro, vientulīgo krā�ņumu, kādu viņ� baudījis Kosumelā. Viņ� sarūgtināts novērsās no �īs ainavas. Pie pusdienu maltītes, kas gan palika tikpat kā ne�skarta, Melouns bija iedzēris �ablī, un tas palīdzēja viņam atslābināties tiktāl, lai iemigtu, tomēr sapņi bija saraustīti, tajos vietumis pavīdēja bērni, kuri saspridzinās ar kājnieku mīnām, un skaista sievietes seja, kas trūd zārkā.

Lidostā iek�ā viņ� nemaz netika. Muitas un imigrācijas dienesta ierēdņi atnāca pie lidma�īnas, stāvēja pie trapa un sarunājās ar Poteru, ar kuru viņiem acīmredzot bija kāda vieno�anās, jo ierēdņi tikai īsi ieskatījās lidma�īnas salonā, pamāja pasa�ieriem un tad apzīmogoja pases, ko pasniedza Poters. Domājams, par tik nasku strādā�anu viņiem tiks sa�maksāts ne tik publiskos apstākļos. Licis Poteram nokārtot visas detaļas, Bellazars jau pirms varas pārstāvju iera�anās iegāja kabīnē salona galā; viņ� neiedeva Poteram savu pasi; nebija nekādu pierādījumu, ka viņ� ir ieradies �ai valstī. Nav ari pierādījumu, ka te būtu ieradies es, Melouns nodomāja. Iedams pa eju un savākdams pases, Poters bija paņēmis arī Melouna pasi, ta�u nevis parādīja to ierēdņiem, bet gan iebāza sev kabatā. Melounam tas lika atcerēties, cik viegli ir nozust no zemes virsas.

Izkāpu�i no lidma�īnas, viņi sadalījās divās grupās; lie�lākā grupa palika, lai pārnestu bagā�u uz helikopteru, kas gaidīja lidlaukā, bet Bellazars, Poters, trīs miesassargi un Melouns devās uz otru helikopteru. Rotoru pazīstamā dūko- � ņa �oreiz neiedvesa drosmi. Juzdams pacel�anās radīto spie�dienu, redzēdams, kā lidosta lejā kļūst aizvien mazāka, Me�louns iedomājās, ka dodas militārā misijā pirms desmit

gadiem. Noskaņojies uz tā viļņa! Sāc atkal domāt kā kara�vīrs. Un, vēl svarīgāk, � sāc justies kā karavīrs.

Viņ� paskatījās uz helikoptera priek�galu, salīdzinā�dams tur redzamos slēd�us, pedāļus un citas vadības ierīces ar tām, ko reiz bija pazinis. Dizains daudzviet bija moderni�zēts, īpa�i kāda sviru grupa, ko pilots neizmantoja un kā nolūku Melouns neizprata, tomēr būtībā �is helikopters tika vadīts pēc vecajiem principiem, un Melounam izdevās no�vērst domas no apkārt valdo�ās spriedzes un iztēloties, ka viņ� sē� pie svirām un vada helikopteru.

Bellazars kaut ko sacīja.

"Ko?" Melouns pagriezās. "Es jūs nedzirdu. Rotori trok�ņo."

Bellazars ierunājās skaļāk. "Es teicu, ka esmu nopircis visu, kas bija atrodams Nicas labākajā mākslinieku piederu�mu veikalā. Darba materiāli ir manā villā �jūsu rīcībā."

"Jūs bijāt tik pārliecināts, ka beigās es piekritī�u?"

"Galvenais ir tas, ka tagad jūs varēsiet sākt darbu bez vilcinā�anās."

"Es tik un tā nevarē�u sākt darbu tūdaļ."

"Kā jūs to domājat?"

"Es nevaru uzreiz mesties iek�ā. Man vispirms jāizpēta modelis."

Bellazars mirkli klusēja. "Protams."

Poters nenovērsdamies skatījās Melounam acīs.

"Tikai nepētiet pārāk ilgi," Bellazars noteica.

"Jūs nebrīdinājāt, ka būs kādi laika ierobe�ojumi. Jūs sacījāt, ka es varē�u strādāt tā, kā man nepiecie�ams. Ja es būtu zinājis, ka pastāv kādi noteikumi, tad nebūtu�"

"Noteikumu nav. Ta�u mums ar sievu, iespējams, drīz būs jādodas darījumu braucienā. Ja sagatavo�anās darbus būsiet pabeidzis līdz tam, varbūt varēsiet strādāt bez viņas klātbūtnes. Varbūt pēc skices."

"Tā es nemēdzu darīt. Jūs gribējāt godīgu portretu. Glezno�ana pēc skices ir gatavā blēdība. Ja nevaru to izda�rīt, kā nākas, tad nedarī�u vispār. Jūs jau nepērkat tikai ma�nu autogrāfu uz audekla!"

"Vispirms jūs negribējāt piekrist līgumdarbam, bet ta�gad pieprasāt papildu laiku, lai varētu paveikt to, kā klājas." Bellazars pievērsās Poteram. "Iespaidīgi."

"Ļoti." Poters nenolaida acis no Melouna.

"Tur." Bellazars norādīja caur pleksistiklu.

Melouns ar skatienu sekoja viņa �estam. Priek�ā pa labi klin�ainu, me�ainu pakalnu ielokā rīta saules staros mirdzēja trīsstāvu pils, celta no lieliem akmens klu�iem. Ja Melouns to gleznotu, viņ� to darītu impresionisma stilā; neskaitāmie bal�koni, frontoni un skursteņi saplūstu cits ar citu, tos savā vir- mojumā ieskautu �ie sare�ģīta plānojuma puķudārzi, skulptū�ru veidā apcirptie krūmi un ēnainās cipreses.

Pilots franciski ierunājās mazā, f>ie "austiņām" piestipri�nātā mikrofonā, acīmredzot dodams ziņu savam dro�ības kontrolierim uz zemes. Kamēr helikopters laidās lejup, Me�louns pamanīja staļļus, tenisa kortus, peldbaseinu un vēl vienu lielu akmens mūra ēku, kas sava zvanu torņa dēļ atgādināja abatiju. Aiz augstiem mūriem pletās tīrumi, vīna dārzi, ganības. Melouns saskatīja strādājam sīkas cilvēku figūriņas, un, kad helikopters slīdēja zemāk, tuvodamies no�lai�anās joslai pils tuvumā, �īs figūriņas kļuva pietiekami lielas, lai Melouns ieraudzītu, ka daudzas no tām ir bruņoti sargi.

"Vai spēsiet �eit izturēt?" Bellazara balsī skanēja ironija.

"Te ir skaisti," Melouns atzina, "ja neņem vērā sargus."

"Pils piederēja manam tēvam, vectēvam un vecvectē�vam, no pa�iem Napoleona karu laikiem."

Jo viņi visi tirgoja iero�us, Melouns nodomāja.

Helikopters nolaidās, motoru rēkoņa noplaka līdz klusai dūkoņai.

"�ie ļaudis aizvedīs jūs uz jūsu istabu," Bellazars teica. "Septiņos gaidī�u jūs bibliotēkā uz kokteili. Jūs noteikti gai�dāt, kad varēsiet iepazīties ar manu sievu."

"Jā," Melouns sacīja. "Par septiņsimt tūksto�iem dolā�ru mani tie�ām moka ziņkārība, kāds izskatās mans mo�delis."

6

Pla�ajā guļamistabā bija ar ozolkoka paneļiem klātas sienas un gulta ar baldahīnu. Nomazgājies du�ā, Melouns uzvilka greznu, baltu peldmēteli, kas bija viņam sagata�vots. Viņ� ieraudzīja arī, ka ceļasoma ir izkravāta un atstā�ta uz grīdas pie drēbju skapja. Atvēris skapi, viņ� redzēja, ka viņa zeķes un veļa salikta vienā atvilktnē, svīteri un kokvilnas bik�u pāris � otrā. Viņ� bija izmantojis zobu suku un skuvekli, ko atrada plauktiņā virs marmora izliet�nes. Tagad viņ� aiznesa uz vannasistabu pats savu tualetes piederumu somiņu un izlika plauktā tās saturu, iepriek� iemetis atkritumu grozā smalko �ampūnu un skū�anās pu�tas, kas �eit bija novietotas pēc Bellazara rīkojuma. Mazais dumpības �ests viņu gandarīja. Viņ� uzvilka kokvilnas bikses un tum�zaļu svīteri ar augstu apkakli. Meklēdams dzeltenbrūnās mokasīnkurpes, ko bija ielicis somā, viņ� atrada tās lielā sienas skapī kopā ar apaviem, kuri viņam bija kājās atbraucot, un pārsteigumā apstājās, ieraudzījis sve�ās �aketes, vilnas auduma bikses un smokingu, kas karājās līdzās viņa ādas jakai. Vēl nemaz neuzvilcis kādu no �aketēm, viņ� zināja, ka tās būs tie�i laikā. Melouns negribīgi atskārta, ka Bellazars tie�ām zina par viņu gan�drīz visu. Bellazars nezināja tikai pa�u svarīgāko: to, ka Melouns noslēdzis vieno�anos ar D�ebu. To Melouns uz�skatīja par pa�saprotamu, jo, ja Bellazars to zinātu, tagad Melouns jau būtu miris.

Armijas gados Melouns bija sapratis: lai cik noguris viņ� justos pēc gara lidojuma, nosnausties ir kļūda. Miegs tikai vēl vairāk apmulsinātu viņa iek�ējo pulksteni, kas gana apjucis jau bija tāpat. Vajadzēja sasprindzināt spēkus, nodzīvot �o dienu un iet gulēt tad, kad mēdz doties pie miera visi pārējie. Nākamajā rītā viņ� būs atguvis parasto ritmu.

Atvēris guļamistabas durvis, Melouns ieraudzīja gaitenī kādu vīrieti. Viņam plecā bija deviņu milimetru Beretta un rokā rācija. Nevainojamā angļu valodā ar vieglu fran�u ak�centu vīrietis sacīja: "Misters Bellazars lika man būt jūsu rīcībā, ja jūs vēlētos apstaigāt pili."

"Jā, viņ� tik tie�ām rūpējas par saviem viesiem."

Soļodams pa gaiteni, Melouns klausījās, kā viņa pava�donis stāsta par da�ādajām gleznām, galdiņiem un vāzēm; visi �ie priek�meti bija no Luija XV laika. Pēc tam viņ� atklāja, ka katrā gaitenī ir savs stils un visi priek�meti tajos ir muzejiski retumi.

Pa vītņu kāpnēm viņi nokļuva vestibilā, kur pie gries�tiem karājās tik sare�ģīti izstrādāta kristāla lustra, kādu Me�louns vēl nekad nebija redzējis. "Tā ir piecsimt gadu veca," paskaidroja pavadonis. "No kāda Venēcijas palaco. No tā pa�a palaco ir �īs grīdas marmors."

Melouns pamāja. Jā, Bellazars nepārprotami bija kolek�cionārs.

Ārpusē tīkami sildīja saule, ta�u Melouns nelikās par to zinis un pievērsa uzmanību apkārtnei, kopā ar pavadoni iedams pa dārziem, garām dekoratīvi apcirptiem krūmiem un dīķiem, uz peldbaseina pusi.

Viņ� spēji apcirtās. Bija atskanējis �āviens.

"Tas ir izmēģinājumu poligonā," pavadonis paskaidro�ja, pamādams uz laukumu aiz augļu dārza. Vairāki �aujam�iero�i radīja tādu troksni, it kā tur risinātos neliels kar�. Pavadonis vairījās doties uz to pusi, tāpat kā vairījās tuvo�ties lielajai akmens mūra ēkai, kuras zvanu tornis bija licis Melounam iedomāties abatiju un kura atradās tai pa�ā vir�zienā.

"To dēvē par Klosteri," pavadonis sacīja. "Pirms Fran��u revolūcijas tur dzīvoja mūki, bet pēc tam, kad baznīcas zemes tika konfiscētas, īpa�umu ieguva viens no mistera Bellazara sen�iem. Tomēr pūļi jau bija paguvu�i iznīcināt visus reliģiskos simbolus. Tur joprojām ir kāda telpa, kurā jūs pazītu kādreizējo kapelu �ja jums būtu atļauts tur ieiet. Ta�u tas nav atļauts."

Melouns paraustīja plecus, izlikdamies, ka viņu intere�sē tikai tas, ko rāda pavadonis, un neinteresē nekas, ko pavadonis izvairās rādīt. Patlaban viņu visvairāk intriģēja augstie akmens mūri, kas /ieskāva īpa�umu; to aug�malā bija izvietotas dro�ības videokameras. Ieejas abās īpa�uma pusēs bija nosprostotas ar masīvām metāla barjerām, pie tām stāvēja sargi ar automātiskajiem iero�iem. Tikt ārā ne�būtu viegli.

Kad aiz augļu dārza kaut kas dārdo�i uzsprāga, sargi tam nepievērsa nekādu uzmanību. Melouna pavadonis pat nepaskatījās uz to pusi. "Parādī�u, kur atrodas jūsu glezno��anas piederumi. Misters Bellazars iesaka jums strādāt stik�lotajā verandā līdzās terasei. Tur ir vislabākā gaisma."

7

Kad Melouns atgriezās savā istabā, uz naktsgaldiņa bija nolikta bieza bro�ūra. Papīrs bija sabrūnējis aiz vecuma. Viņ� saudzīgi paņēma bro�ūru rokās un pa�ķīra stīvās, trauslās lapas. Teksts bija angļu valodā, autors � Tomass Maltuss, nosaukums � "Eseja par apdzīvotības likumu". Grāmatai bija pievienota ar roku rakstīta vēstulīte. "Varbūt brīvajos brī�os Jūs vēlēsieties palasīt." Brīvajos brī�os? � Melouns nodomāja. Lasīt grāmatu ar tādu nosaukumu? Vie�nā no pirmajām lappusēm bija pavēstīts, ka bro�ūra iespiesta un izdota Londonā 1798. gadā. Nenovērtējams pirmizde- vums. Vēstule beidzās ar vārdiem: "Kokteilis un vakariņas � oficiālā stilā." Lai to uzsvērtu, uz gultas bija izklāts smo�kings, ko Melouns bija redzējis skapī, tam līdzās atradās balts krekls ar ielocēm, apro�u pogas un apkakles podziņas ar melnām pērlēm, plata, melna zīda josta un melna tauriņ- kaklasaite.

Vakara uzvalkā Melouns pēdējo reizi bija ģērbies pirms astoņiem gadiem sava gleznu tirgotāja kāzās. Tas viņam nebija paticis, tādās drēbēs viņ� bija juties kā sa��ņaugts. Tomēr lai velns viņu parauj, ja viņ� ļaus Bellaza�ram nojaust, ka jūtas neērti! Divas stundas vēlāk, ieejot bibliotēkā, Melouns izskatījās tā, it kā smokingu valkātu katru mīļu dienu.

Lielajā divstāvu telpā visās �etrās pusēs no grīdas līdz griestiem pacēlās plaukti, grāmatas klāja katru sienas sprīdi, izņemot'durvis un logus. Kāpnes uz skritulī�iem ļāva aiz�sniegt augstākos plauktus telpas apak�ējā stāvā. Tādas pa�as skrituļkāpnes atradās otrā stāva galerijā. Krāsainā stikla lam�pu izstarotā gaisma atspulgojās no ādas atzveltņiem un spo��i nopulētiem galdiņiem.

Telpas vidū, stāvēdams pie lielāka galda, Bellazars � iespaidīgs savā smokingā, svinīgais tērps paspilgtināja tum��os matus un itāliskos vaibstus � cēla pie lūpām glāzi ar sarkanu �ķidrumu. Fonā diskrēti stāvēja sulainis.

"Vai esat atpūties?" Bellazars uzrunāja Melounu.

"Lieliski." Melouns pacēla gaisā grāmatu. "To es jums atdodu. Man bail domāt, ka manā istabā tai varētu notikt kaut kas slikts."

'Tikai tapec, ka tas ir pirmizdevums?"

"Tā ir. velni�ķīgi dārga lasāmviela."

"�ie visi ir reti pirmizdevumi. �os darbus es nelasītu nekādā citā veidā. Kāda jēga kolekcionēt priek�metus, ja tos neizmanto?"

"Kāda jēga vispār kolekcionēt priek�metus?"

"īpa�nieka lepnums."

Melouns nolika bro�ūru uz galda. "Varbūt romāns mīk�stos vākos būtu vairāk manā gaumē."

"Vai jums bija izdevība tajā ieskatīties?"

"Tā ir klasiska diskusija par pārapdzīvotības cēloņiem un tās ierobe�o�anas veidiem. Par Maltusu esmu dzirdējis jau agrāk. Tikai nekad nebiju lasījis viņa pa�a vārdus."

Bellazars iedzēra vēl malku sarkanā �ķidruma. "Ko jūs vēlētos dzert? Man ir stāstīts, ka jums gar�ojot tekila."

"Jūs tie�ām zināt daudz."

"Man ir ieaudzināta ticība, ka būt neinformētam ir grēks. Vai drīkstu ieteikt �ķirni no privātas mui�as Meksikā, Halisko �tatā? �ī agavju sula ir destilēta trīs reizes un izturē�ta divdesmit gadu. Tā meksikāņu ģimene ra�o tikai ierobe��otu daudzumu un pārdod to īpa�iem klientiem. No �īs teki- las bija tikai divsimt pudeļu. Es nopirku visas."

"Būs interesanti noskaidrot, ko nedabū nogar�ot pārējā pasaule."

Sulainis fonā salēja dzērienu glāzēs.

"Un man vēl vienu �o," noteica Bellazars.

Sulainis palocīja galvu.

"Tā kā jūs esat lietpratējs, tad sakiet � kādu vodkas �ķirni jūs izmantojat savā "Asiņainajā Mērijā"?" Melouns

jautāja. �

"Vodku? �ēlīgais Dievs, nē! Tā nav "Asiņainā Mērija". Tas ir svaigu dārzeņu sulu sajaukums. Alkoholu es nelieto�ju. Tas bojā smadzenes un aknu �ūnas."

"Tomēr jūs neuztrauc tas, ka alkoholu lietojam mēs, pārējie?"

"Kā būtu teicis Maltuss, alkohols ir viens no veidiem, kā samazināt iedzīvotāju skaitu." Nebija īsti saprotams, vai Bellazars joko.

Telpas kreisajā pusē atvērās durvis, un bibliotēkā ienāca pati skaistākā sieviete, kādu Melouns savā mū�ā bija redzējis.

8

Melouns bija spiests sev atgādināt, ka jāelpo.

Tagad kļuva skaidrs, kāpēc Bellazars gribējis, lai kok�teilis un vakariņas ir tik svinīgā stilā. Bellazaram bija vaja�dzīga skatuve, uz kuras demonstrēt vēl vienu no saviem ieguvumiem.

Sievietes vakartērps bija melns, ta�u uztvēra apkārtējo lampu gaismu tā, ka izskatījās vizuļojo�s. Tas bija bez lencī�tēm, un nekas neaizsedza viņas iedegu�o plecu eleganto izliekumu. Tērpa piegriezums ļāva nojaust krū�u maigo vei�dolu. Vidukļa daļa skaidri rādīja, cik tvirts ir vēders. Tērpa jutekliskā līnija plūda pār viņas gurniem lejup, līdz potītēm, uzsverot kāju slaidumu.

Tomēr pats pārsteidzo�ākais atklājās, pievēr�ot skatienu viņas sejai. �urnāla vāks nebija spējis patiesīgi attēlot viņas ādas krāsu � dedzinātu sjēnu. Vaibsti bija nevainojami pro�porcionāli. Zoda pusloks sasaucās ar uzacu izliekumu, un tas savukārt sabalsojās ar veidu, kādā bija sakārtoti garie, krā�ņi ugunīgie brunetes mati. Tomēr smalkā simetrija tikai daļēji izskaidroja viņas skaistumu. Galvenais bija viņas acis � un valdzino�ais gars tajās.

Tas bija un palika valdzino�s, kaut ari viņa pati bija skumja. "Vai pārējie kavējas?" Viņas balss vedināja Melou�nu iztēloties vīnogas un karstas vasaras pēcpusdienas.

"Nekādu pārējo nebūs," Bellazars atteica.

"Bet tu man teici, ka vakars bū�ot oficiāls, un es no�spriedu�"

"Būsim tikai mēs trīs. Vēlos iepazīstināt tevi ar �eisu Melounu. Viņ� ir mākslinieks. Varbūt būsi par viņu dzirdē�jusi."

Melouns juta, ka mulsumā pietvīkst vaigi, kad viņam pievērsās sievietes skatiens.

"Vārds man ir pazīstams." Viņa runāja ar amerikāņu akcentu. �ķita, ka viņa tomēr nav īsti pārliecināta.

"Jums nebūt nav noteikti jāpazīst mani darbi," Melouns sacīja. "Mākslas pasaule ir pārāk aizņemta pati ar sevi."

"Tomēr tu iepazīsi viņa darbus," Bellazars noteica.

Sieviete izskatījās samulsusi.

"Viņ� tevi gleznos. Mister Meloun, atļaujiet iepazīstināt ar manu sievu Sjēnu."

"Par to tu neesi bildis ne vārda," Sjēna sacīja.

"�o domu es apsvēru pamazām. Kad man uzsmaidīja laime un mūsu ceļi krustojās, es piedāvāju misteram Melou�nam līgumdarbu. Viņ� laipni piekrita."

"Bet kādēļ gan�"

"Lai padarītu tevi nemirstīgu, mīļā."

Pēcpusdienā Melouns pamazām bija sācis �aubīties, vai D�ebs ir runājis patiesību, teikdams, ka Sjēnai draud bries�mas. Galu galā D�ebs būtu ar mieru pateikt jebko, lai tikai piedabūtu Melounu piekrist uzdevumam. Tomēr tum�ais to�nis, kas ieskanējās Bellazara balsī, pārliecināja Melounu. Savukārt Sjēnai, kā likās, nebija ne mazākās nojausmas, cik tuvu nāvei viņa ir.

"Vai varēsi sākt rīt no rīta?" Bellazars viņai jautāja.

"Ja tu tā gribi." Izklausījās, ka viņa jūtas apjukusi.

"Ja tu gribi. Tevi neviens nespie� ar varu," Bellazars noteica.

Ta�u, kad Sjēna pievērsās Melounam, viņa izskatījās tie�i tāda � kā cilvēks, kur� ar varu piespiests paklausīt. "Cikos?"

"Vai deviņos nebūs par agru?"

"Nē, es parasti ceļos se�os."

"Sjēna ir kaislīga jātniece," Bellazars paskaidroja. "Kat�ru dienu rīta agrumā viņa dodas izjādē."

Bellazara prieks par Sjēnas izjādēm �ķiet mākslots, Me�louns nodomāja. Viņ� uztvēra vēl kādu tum�u apak�toni un nevil�us atcerējās, ka trīs iepriek�ējās Bellazara sievas gāju��as bojā nelaimes gadījumos. Vai tā Bellazars bija iecerējis nogalināt Sjēnu � inscenētā nejau�ībā izjādes laikā? Viņ� palocīja galvu. "Bērnībā mēdzu jāt arī es. Nu, tad deviņos. Verandā pie terases."

"Labi." Kad Bellazars pieliecās tuvāk Sjēnai, lai no�skūpstītu viņu uz labā vaiga, viņa uzmanību novērsa kaut kas pie Sjēnas acs kaktiņa.

"Kas noticis?" viņa jautāja.

"Neķas." Bellazars pagriezās pret Melounu. "Jūs neesat nogar�ojis savu tekilu."

9

Ēdamistabas lielajā kamīnā liesmoja pagales. Galds bija pietiekami gar�, lai pie tā varētu sasēdināt �etrdesmit viesu, un izskatījās vēl garāks tāpēc, ka viņi bija tikai trīs. Bella�zars izraudzījās vietu galda galā, bet Melouns un Sjēna ap�sēdās katrs savā pusē viņam, pretim viens otram. Sve�u gaisma mirgoja, sulaiņu kustības atbalsojās milzīgajā telpā.

"Pārtika un sekss," Bellazars noteica.

Melouns neizpratnē nogrozīja galvu. Viņ� ievēroja, ka Sjēna nepaceļ ne acu un cītīgi skatās savā �ķīvī. Varbūt viņa vairījās pievērst sev Bellazara uzmanību?

"Pārtika un sekss?" Melouns atkārtoja.

"Divi no �etriem Maltusa teorijas stūrakmeņiem." Bel�lazars nolūkojās uz �ķīvi ar sutinātu foreli, tas bija novietots viņam priek�ā uz galda. "Cilvēkiem ir vajadzīga pārtika. Arī seksuālā dziņa ir spēcīga."

"Un pārējie divi?"

"Iedzīvotāju skaits aug ģeometriskā progresijā: viens, divi, �etri, astoņi, se�padsmit, trīsdesmit divi. Turpretī pārti�kas ra�o�ana aug matemātiskā progresijā: viens, divi, trīs, �etri, pieci, se�i. Mūsu vairo�anās spēja vienmēr pārsniedz mūsu spēju pabarot iedzīvotājus. Sekas ir tādas, ka lielai sabiedrības daļai ir lemts dzīvot nabadzībā."

Bellazars apklusa, lai izgar�otu foreli. "Protams, mēs varam mēģināt ierobe�ot iedzīvotāju skaita pieaugumu ar pretapaugļo�anās līdzekļiem, atturību un sievietes pēcnācēju skaita ierobe�o�anu. Da�ās sabiedrībās tiek ieteikti aborti. Ta�u, ņemot vērā seksuālās dziņas spēku, iedzīvotāju skaits turpina augt. Jau �ogad vien pasaules iedzīvotāju skaits ir palielinājies par tādu daudzumu, kas vienlīdzīgs Skandinā�vijas un Lielbritānijas iedzīvotāju kopskaitam. Mēs tuvoja�mies se�u miljardu robe�ai, un tiek lēsts, ka divdesmit pirmā gadsimta vidū pasaulē dzīvos desmit miljardi cilvēku. Tad nebūs � nevarēs būt � pietiekami daudz pārtikas, lai uztu�rētu viņus visus. Tomēr tad spēlē iesaistās arī citi faktori, jo Dieva �ēlsirdīgajā plānā ir paredzēts: ikreiz, kad krasi zūd līdzsvars starp iedzīvotāju skaitu un pieejamo pārtikas dau�dzumu, �o līdzsvaru atjauno sērgas un kari."

"Dieva �ēlsirdīgajā plānā?" Melouns neticīgi pārvaicāja.

"Tā saka Maltuss. Un es viņam piekrītu. Starp citu, viņ� bija anglikāņu mācītājs. Viņ� ticēja, ka Dievs ir iekļāvis savā plānā postu, lai pārbaudītu mūs, lai liktu mums būt uzdevuma augstumos un rūdīt savu raksturu, uzveicot dzī�ves likstas. Tie, kuri pietiekami daudz pārbaudīti un laboju��ies, pēc nāves gūst savu atalgojumu mū�ībā."

"Bet bada, sērgu un kara dēļ viņi pirms tam ir izcietu�i elli zemes virsū," sacīja Sjēna.

"Tu laikam neesi labi ieklausījusies, dārgā. Citādi tu nebūtu palaidusi garām pa�u galveno."

Sjēna cītīgi skatījās savā �ķīvī.

"Tātad kar� ir laba liela," Melouns dzēlīgi noteica. "Un tāpat arī iero�u tirgoņi."

"Ir viegli nosodīt to, ko nesaproti. Piebildī�u, ka mana vectēva vecvectēvs draudzējās ar Maltusu."

'Tie�ām?"

"Kad klajā nāca viņa apcerējuma pirmizdevums, Mal�tuss aizceļoja no Anglijas uz Kontinentu. Manam sencim bija tā laime sastapt viņu kpdās vakara viesībās Romā. Viņi pavadīja kopā daudzus vakarus, apmainīdamies domām. Grāmatu, kuru es jums iedevu, manam sencim dāvinājis Maltuss pats."

"Jūs gribat sacīt, ka Maltusa ideju dēļ jūsu sencis kļuva par iero�u tirgoni?"

"Viņ� uzskatīja to par savu aicinājumu." Bellazars ba�ī�gi paraudzījās uz Sjēnu. "Dārgā, liekas, forele tev negar�o. Varbūt labāk tev patiks nākamais ēdiens � trusis."

10

Melouns gulēja savā tum�ajā guļamistabā un sadrūmis skatījās griestos. Bija aizvadīts viens no dīvainākajiem va�kariem viņa mū�ā, ar tik sirreālistiskām sarunām, ka viņ� jutās apjucis, domas miglojās vēl stiprāk nekā toreiz, kad viņ� bija sazāļots ar trankvilizatoru.

Joprojām uzmācās nogurums, ko bija radījis lidojums. Melouna plaksti notrīsot aizvērās. Sapnī viņ� dzīvoja 1798. gadā, divi vīrie�i parūkās un ri�ām rotātos, garos vizītsvār�kos omulīgi sēdēja pie kamīna dūmainā tavernā un dzēlīgi sprieda par pūļa likteni. Viņ� redzēja Sjēnu zirga mugurā auļojam gar cipresēm, viņa nemanīja slepeno stiepli, kas parāvās aug�up, lika paklupt zirgam un pārlauza viņai kak�lu. Sapnī viņ� dzirdēja helikoptera rēkoņu, tas laidās lejup, mirkli sastinga gaisā, pacēlās atkal, un motora troksnis iz�gaisa tālumā. Melouna acis spēji atvērās, kad viņ� atskārta, ka helikopters vis nav nosapņots.

Izkāpis no gultas, Melouns piegāja pie lielajiem logiem istabas pretējā pusē. Paskatījies laukā, viņ� redzēja koku ēnas dārzos un mēnesnīcas atspulgu dīķos. Pagalmus un celiņus apspīdēja starme�i. Parādījās sargs, aizmeta prom cigaretes izsmēķi, pārcēla ieroci no kreisā pleca uz labo. Tālumā skanēja divu vīrie�u niknas balsis, ta�u tik apslāpēti, ka Melouns nespēja saklausīt, ko viņi viens otram kliedz. Sargs nepievērsa viņiem uzmanību. Strīds mitējās. Kad ap pili atkal iestājās klusums, Melouns novilka ar plaukstu pār savu gurdo seju, likās gultā un grasījās grimt miegā, kad izdzirda tālumā �āviena troksni. Viņ� bija ar mieru saderēt, ka sargs nepievēr� uzmanību arī tam.

III

1

Helikoptera pēk�ņās tuvo�anās iztrūcināts, Sjēnas arābu ērzelis lēcienā sagrīļojās un gandrīz iesvieda viņu upē. Mir�kli zaudējusi līdzsvaru, viņa cie�āk sakļāva stilbus ap zirga sāniem. Ērzelis gandrīz noslīdēja lejup pa krasta krauju, un viņa samazināja spiedienu ar labo stilbu, spēcīgāk piespieda ar kreiso un reizē tāpat savilka pavadu. Pagriezusi zirgu prom no upes, viņa atbalstījās kāp�ļos uz papē�iem, spēcīgi pievilka pavadu un apstājās tie�i tai brīdī, kad pār galvu aizrūca helikopters. Sprauga starp koku galotnēm ļāva viņai to saredzēt, turpretī viņu no helikoptera varētu pamanīt tikai, raugoties tie�i lejup. Tad helikopters jau bija projām, virzī�damies uz pakalnu pusi.

Glāstīdama arābu rik�otājam kaklu, �ukstēdama tam ie�dro�ino�us vārdus, Sjēna gaidīja, kad rūkoņa aprims pavi�sam. Pulkstenis bija gandrīz astoņi. Bellazaram piederēja divi helikopteri, un rītausmā, kad Sjēna bija devusies uz stalli, gaisā bija pacēlies pirmais. Viņa gribot negribot prāto�ja, vai Dereks ir bijis vienā no tiem. Un cerēja, ka ir. Viņai bezgala derdzās atgriezties pilī, atrast vīru tur un censties pielāgoties noskaņojumam, kādā viņ� �orīt būs. Viņ� bija bijis projām se�as dienas, un Sjēnai bija vajadzējis trīs no �īm se�ām dienām, lai atgūtos no vīra ledainās izturē�anās pirms prombrauk�anas. Pēdējos pāris mēne�os Sjēnai neiz�devās ar vīru saprasties, lai kā viņa pūlētos. Bija kļuvis neiespējami apjaust viņa domas.

Da�kārt viņa prātoja par to, kas gan notiktu, ja viņa vienkār�i jātu tālāk pa laukiem, izvairoties no lielceļiem un �osejām, un dotos aug�up pakalnos. Cik tālu viņa tiktu? Un ko varētu iesākt tālumā no pils? Viņai nebūtu ne pārtikas, ne ūdens. Viņa noteikti radītu aizdomas, ja pirms ikrīta izjā�des pielādētu seglu somas ar pārtiku. Sjēnai nebija izdevies atrast pierādījumus, tomēr viņai bija aizdomas, ka no tālie�nes, kamēr viņa jāj pa zemes īpa�uma nomaļajiem stūriem, viņu vēro Dereka rokaspui�i. Ja viņai izdotos pierādīt, ka viņa tiek novērota, Dereks, bez �aubām, tikai paraustītu ple�cus un pateiktu, ka gādā par viņas dro�ību. Viņai nebija nedz naudas, nedz pieejas tai. Dereks to stingri kontrolēja. Sjēna gan varētu klusām pievākt da�as savas dārglietas, bet kur lai laukos atrod kādu, kas spētu samaksāt par tām tik daudz, cik tās vērtas? Bez naudas viņa nespētu sagādāt sev pārtiku, noīrēt istabu viesnīcā vai pat nopirkt autobusa biļeti, ja mēģinātu tikt prom no Dereka. Lai kā uz to skatītos, viņa bija un palika sprostā. Varbūt tādēļ helikopters bija pērkon- dārdo�i atlidojis �ajā virzienā � lai atgādinātu Sjēnai, ka viņa nekad nav vienatnē, ka viņai nav cerību tikt projām no �ejienes.

Jādama atpakaļ uz pils pusi, Sjēna tikpat kā nemanīja saulaino ainavu sev apkārt. Viņa bija pārāk norūpējusies, zinādama, ka pēc nepilnas stundas būs jātiek galā ar jauno sare�ģījumu, ko sagādājis Dereks: ar �o mākslinieku, kas nolīgts viņu gleznot. Mākslinieks? Viņa nesaprata. Dereks nekad nerīkojās pārsteidzīgi. Ko gan viņ� domāja? Paberzē�jusi kreiso delmu, pie kura Dereks bija viņu nikni sagrābis pirms savas prombrauk�anas iepriek�ējā nedēļā, Sjēna no�domāja, ka to visu viņa diem�ēl drīz uzzinās.

2

Kad skatienam parādījās stallis, Sjēna izlēca no seg�liem, noņēma cepuri un papurināja galvu, ļaudama atrist krā�ņajiem matiem. Vezdama arābu rik�otāju pa cipre�u gat�vi, viņa apzinājās, ka būtu varējusi palūgt kādu no staļļa pui�iem, lai izvadā un atpūtina ērzeli, tomēr �īs personiskās rūpes par savu zirgu viņu iepriecināja tie�i tāpat kā izjādes, kas prasīja daudz spēka. Viņa pagriezās, noglāstīja rik�otā�jam muguru un pateica tam da�us mīļus vārdus, tad paskatī�jās uz priek�u un sastomījās, ieraugot, ka no staļļa iznāk mākslinieks un atbalstās pret no�ogojuma �ķērskoku.

Iepriek�ējā vakarā, kad viņ� bija ģērbies smokingā, Sjē�nai bija grūti novērtēt viņa izturē�anos. Smokings alla� pie��ķir vīrietim cildenāku stāju, nekā tā ir patiesībā. Tagad spriest bija vieglāk, jo mākslinieks bija ikdienas apģērbā � kroskurpēs, d�insos un zilā, plānā kokvilnas kreklā ar atrotī- tām piedurknēm. Viņ� bija liela auguma � kādas se�as pēdas gar�, slaids, tomēr muskuļots, acīm redzami radis pie fiziskiem vingrinājumiem. Iedegusi seja ar raupjajiem vaib�stiem bija pievilcīga, gai�brūnie mati pagari, pakausī viļņai�ni. Tas, kā viņ� bija sakrustojis rokas, �ķita liecinām, ka viņ� jūtas omulīgi.

"Labrīt!" Viņa smaids bija patīkams. "Vai izjāde bija jauka?"

"Ļoti," Sjēna meloja. "Bet es acīmredzot piemirsu ska�tīties pulkstenī. Mums deviņos bija jātiekas verandā. Vai esmu novēlojusies?"

"Nē, es esmu klāt par agru. Iepazīt jūs tikai tur, kur strādāsim, man �ķita par maz. Nodomāju, ka derētu sastapt jūs tādā vietā, kur jūs jūtaties brīvi."

"Es visur jūtos brīvi, mister Meloun."

"Lūdzu, sauciet mani par �eisu."

"Mans vīrs to vakarvakarā nepiemineja, bet reiz es biju modele. Es jutī�os brīvi, lai kur jūs liktu man pozēt."

"Es nemaz negribu, lai jūs pozējat."

Sjēna apmulsusi nogrozīja galvu. "Kā tad jūs gleznosiet portretu?"

"To mēs izdomāsim abi kopā."

Viņas apjukums pagaisa, kad spēj�, viegls grūdiens no mugurpuses gandrīz lika viņai zaudēt līdzsvaru. Vainīgais bija viņas rik�otājs. "Atvainojiet," Sjēna sacīja. "Viņ� jūtas �pamests novārtā."

"Protams. Pavadājiet viņu un ļaujiet viņam mierīgi at�pūsties."

"Jūs kaut ko saprotat no zirgiem?" Pēk�ņi viņa atcerē�jās. "Ak jā. Vakar jūs teicāt, ka bērnībā esot jājis ar zirgu."

"Tas bija vectēva fermā. Vai man atnest garo pavadu?"

"Jā. To jūs atradīsiet�"

"Stalli, zirglietu telpā. Pirmās durvis pa labi. Es to pa�manīju, kad apskatīju stalli."

Kad Melouns atgriezās, nesdams pavadu, Sjēna to sa�vilka, pielāgodama ērzeļa lau�ņiem un iemauktiem, tad pie�veda zirgu pie no�ogojuma. Pacēlusi kreiso kāpsli, viņa at�sprādzēja seglus. "Ko nozīmē jūsu vārdi � ka mēs kopīgi izdomāsim, kā gleznot portretu?"

"Es neesmu portretists. Mana specialitāte ir ainavas."

"Ak tā?" Sjēna izslējās. "Tad kāpēc mans vīrs nolīga jūs?"

"Patiesībā to sauc par "darba piedāvājumu". Vārds "no�līgt" man nepatīk. Būtība ir tāda, ka jūsu vīram patīk mani darbi un viņu ir neaprakstāmi grūti atraidīt."

"Jā, tāds nu mans vīrs ir."

"Tomēr gleznot es protu, misis Bellazara."

"Par to es ne�aubos. Sauciet mani par Sjēnu."

"Vai esat jau paēdusi?"

"Apēdu tikai da�us ābolus � uz pusēm ar �o savu draudziņu."

"Tad varbūt mēs varētu ieturēt brokastis."

3

Kamēr no terases sāniem viņus vēroja sargs, viņi apsē�dās pie metālkaluma galdiņa; nojume deva patvērumu no saules, kas bija neparasti silta februārim.

"�eiss." Sjēna iedzēra malku kafijas. "Cik neparasts vārds."

"Patiesībā tā ir iesauka. Mans īstais vārds ir �ārlzs, bet vienā no pamatskolām, kur es mācījos�"

"Vienā no pamatskolām?"

"Es gāju vairākās. Tas ir gar� stāsts. Skolotāja pie�sprauda pie ziņojumu dēļa sarakstu ar mūsu vārdiem, lai mums būtu vieglāk iepazīties. Lai taupītu laiku, viņa iz�mantoja saīsinājumus. Ri�ards bija Ri�s. Daniels bija Dans. �ārlzs bija �ass. Ta�u burtu "a" viņa steigā bija uzvilkusi tā, ka tas izskatījās pēc "ei", tāpēc bērni sāka zobodamies saukt mani par �eisu. Ta�u tas mani netrau�cēja. Man pat �ķita, ka tas skan stilīgi, tāpēc paturēju �o iesauku."

"Tātad �im vārdam nav nekādas metafiziskas saistības ar vajā�anu vai pēdu dzī�anu? Ar to, ka jūs dzenaties pakaļ savam liktenim?'" Sjēna paņēma baltmaizes radziņu.

"Ir bijis daudz gadījumu, jo sevi�ķi armijā, kad nācies dzīt kādam pēdas. Toties savu likteni, manuprāt, esmu pie�pildījis, kļūdams par mākslinieku. Bet jūs jau negleznosiet manu portretu. Man vairāk jāuzzina par jums."

"Biju domājis, ka jūs jau būsiet ķēries pie darba," Me�lounu pārtrauca kāda balss.

Sjēna atskatījās, ieraudzīja vaļējās terases durvīs stāvam savu vīru, un viņai pakrūtē savilkās trauksmes kamols. Ēst�griba pazuda, viņa nolika radziņu �ķīvī.

Toties �eiss nokoda kumosu no savas maizītes un rāmi atsaucās: "Mēs jau esam sāku�i."

"Tas nu gan ir savāds glezno�anas veids."

"Glezno�ana ir pats vieglākais. Grūtāk ir uztvert domu,

' To cliase ((nixlu vai.) � vajāl, dzīt pēdas. (Tulk. piez.)

t

kas jāiemieso gleznā. Es lieti izmantoju laiku, ieturēdams brokastis un reizē pētīdams savas gleznas objektu."

�eiss to pateica kā joku, ta�u, kad viņ� uzmeta Sjēnai uzmundrino�u skatienu, viņa piepe�i aptvēra, cik pētīgas ir �īs zilās acis. Par spīti bezrūpībai, ar kādu �eiss viņu uzlūkoja, Sjēnai radās sajūta, ka neviens nekad nav raudzījies uz viņu ar tik dziļu vērību, pat ne tolaik, kad viņa bija modele.

Klusumu pārtrauca lo�metēja kārta. Poligonā aiz Klos�tera. Sjēna nervozi pagrieza galvu trok�ņa virzienā. Ar pū�lēm savaldījusies, viņa atkal pievērsās vīram un pamanīja, ka nedz viņ�, nedz �eiss nav veltīju�i �āvieniem nekādu uzmanību.

"Izklausās pēc piecdesmitā kalibra," �eiss piezīmēja.

"Jums ir laba dzirde."

"Kā nu ne, ar tiem uz mani ir �auts diezgan bie�i."

"Viens no maniem in�enieriem izstrādā �ā iero�a modi�fikāciju � ar ātrākas lādē�anas mehānismu."

"Kā tiks kompensēts sakar�anas pieaugums?"

"Tur jau ir tas āķis."

�is temats Sjēnu saniknoja. Nē. Klusībā purinādama galvu, viņa sevi izlaboja. īstenībā viņu saniknoja tas, ka vīrietis, ar kuru viņa bija sarunājusies, mākslinieks, kur� sarunas laikā bija �ķitis iejūtīgs, tagad tērgāja par iero�iem tikpat omulīgi kā viņas vīrs. Starp abiem nebija nekādas at�ķirības.

Viņa piecēlās. "Atvainojiet, es ieie�u du�ā, sakārto�u matus un sagatavo�os pozēt." Viņa piespieda sevi vienaldzī�gi paskatīties lejup uz �eisu. "Ko, pēc jūsu domām, man vajadzētu uzģērbt?"

"Derēs tie zābaki, jātnieces bikses un ādas jaka, kas jums mugurā patlaban. Un, ja vien neesat radusi iet du�ā �ai laikā, es lūgtu, lai jūs to nedarāt. Gribu gūt pārjums pats savu priek�statu, nevis to, kādu man vēlētos radīt jūs. Nesu�kājiet matus, neatsvaidziniet grimu! Nedariet neko īpa�u. Tikai ļaujiet uz sevi noraudzīties."

Melouna skatiens atkal bija dziļas vērības pilns. Tas lika Sjēnai notrīsēt.

Atskanēja pazīstamais troksnis. Rūkoņai pieņemoties spēkā, atgriezās viens no helikopteriem � tāls punkts, kas pamazām palielinājās, pārvēr�oties par ērmotu spāri, un no�laidās laukumā pusceļā starp pili un Klosteri.

"Ar nepacietību gaidī�u, kā jūsu darbs virzīsies uz priek�u," sacīja viņas vīrs, balsī skanēja tikko jau�ams brī�dinājums. Tomēr bija skaidri manāms, ka viņa uzmanība pievērsta kam citam, kad viņ� izgāja no terases un pa ak�mens plātnēm klāto taku gar ro�u dārzu un strūklaku gaid- pilns soļoja pretim vīrietim, kur� patlaban kāpa laukā no helikoptera.

4

Vīrietis bija pārāk tālu, lai Melouns spētu saskatīt viņu sīkāk. Abi ar Bellazaru sirsnīgi sarokojās, draudzīgi satvēra viens otru aiz delmiem; tas nepārprotami liecināja, ka viņi ir labi pazīstami un kādu laiku nav tiku�ies. Viesis bija visai tumīgs, gurni un viduklis resnāki par krū�kurvi, pleci apaļi, sagumu�i uz priek�u, kas liecināja, ka ilgas stundas viņ� mēdz pavadīt, salīcis pie rakstāmgalda. Tas bija baltais vīrie�tis, ģērbies uzvalkā, ar kaklasaiti, ap kailo galvvidu vīdēja retu matu skupsnas. No tālienes bija grūti noteikt viņa vecu�mu � varbūt gadi �etrdesmit pieci. Viņ� ba�īgi pievērsās vairākām lielām koka kastēm, kuras tika celtas ārā no heli�koptera. Katra kaste bija tik smaga, ka to cēla divi vīri, un, kad viens no viņiem paklupa un gandrīz izlaida no rokām kastes galu, viesis �ausmās pakāpās atpakaļ, paniski vicinā�dams rokas, un viņa izkliegtā pavēle būt uzmanīgākiem aiz�skanēja visus simt jardus līdz pat terasei.

"Nūja, mākslinieka dzīve," ierunājās �ultaina balss.

Melouns negribīgi novērsās no helikoptera un uzlūkoja Poteru, kas bija iznācis no pils.

"Patīkama tērzē�ana pie vēlīnu brokastu galda. Nav jā�bēdā ne par kādu darba plānu."

"Tie�i tāda saruna man nupat bija ar jūsu bosu," Me�louns noteica.

"Tad nav jēgas atkārtoties." Poters noņēma brilles un sāka spodrināt tām stiklus. "Es nemēdzu ap�aubīt darba me�todes, ja vien tām ir rezultāti. Labrīt, Sjēna!"

"Labrīt, Aleks."

"Vai izjāde bija jauka?" Atbildi viņ� nenogaidīja. "Vai jūs labi saprotaties ar misteru Melounu? Viņam ir nosliece uz dzēlībām."

"Neesmu to manījusi."

"Tad varbūt tā viņ� izturas tikai pret mani." Poters uzlika brilles uz deguna un devās prom no terases. Viņa druknais augums �ķita raujamies mazāks, kamēr viņ� soļoja gar ro�u dārzu un strūklaku, pa to pa�u ceļu, pa kuru bija aizgājis Bellazars, un pievienojās grupiņai, kas iesoļoja Klosteri.

"Ir pilnīgi skaidrs, ka es viņam nepatīku," Melouns sa�cīja, "ta�u � vai es nekļūdos, ka viņ� bija nedaudz vēss pret jumsV

"Ir tikai viens cilvēks, ar kuru viņ� satiek labi, un tas ir mans vīrs." /

"Izcils sargsuns."

5

Gaiss verandā bija sasmacis. Tā bija vienstāva piebūve, uzcelta terasē, grīda klāta ar tādām pa�ām akmens plātnēm kā eja, kas veda �urp. Veranda bija vērsta uz dienvidiem, viena siena stiklota, vairāki logi ierīkoti ari griestos.

"Te noteikti ir par desmit grādiem siltāk nekā ārā," Melouns teica. "Te jūs dro�i vien ieturat brokastis vēsās dienās."

"Nē, �ī telpa nav izmantota ne reizi, kop� es te dzīvoju."

"Bet pa logiem paveras tāds skats�"

"Derekam �ī vieta nepatīk."

Telpa bija pla�a, ar augstiem griestiem. Pie kreisās sie�nas stāvēja vairāki koka galdi, citādi veranda bija tik tuk�a, ka tajā atbalsojās viņu soļi.

"Vai jūs dro�i zināt, ka negribat, lai es pārģērbjos?" Sjēna jautāja.

"Es negribu neko citu kā vien to, lai jūs uzvedaties tie�i tāpat kā parasti." Melouns apsēdās uz viena no galdiem un sa�ūpoja kājas. "Redziet, mans uzdevums ir uzgleznot �o portretu tā, lai tas iemiesotu jūsu būtību un lai skatītājs, kur� jūs pazīst, teiktu: "Jā gan, tā tie�ām ir Sjēna! Viņa ne tikai izskatās tāda, viņa tāda ir." "

"Diez ko tas nozīmē."

Melouns iesmējās. "Visbrīvāk jūs jūtaties, risinādama smagas sarunas."

"Jums nav mani jāizklaidē."

"Un es nedēļām ilgi mācījos spēlēt band�o! Viss velti!"

Sjēna tikko jau�ami pasmaidīja.

Nākamās sekundes izstiepās bezgalgaras, kamēr Me�louns pētīja viņas viegli pavērto lūpu izliekumu, asprātības un trausluma unikālo apvienojumu �ajā smaida atblāzmā.

"Ko jūs darāt?"

"Ko es daru?"

"Tas, kā jūs� Pat tolaik, kad biju modele, neviens mani tik neganti nepētīja."

"Atvainojiet." Melouns juta, ka mulsumā pietvīkst vai�gi. "Negribēju būt rupj�. Tomēr man //-jāskatās uz jums tā. Tad, kad �is darbs būs padarīts, es pazī�u jūsu seju labāk nekā jebkuru citu savā mū�ā. Vai drīkstu uzdot jums kādu jautājumu?"

Sjēna �ķita svārstāmies.

"Es jums izstāstīju, kā tiku pie savējā. Kā jūs tikāt pie jūsējā?"

"Es nesa�"

"Pie sava vārda."

"Ak tā!" Viņa uzelpoja. "Tur nav daudz ko stāstīt. Ma�ni vecāki bija Amerikas itālie�i. No mazas pilsētiņas Ilino- isā. Bet viņu vecāki bija no Itālijas, no Sjēnas, un vecī�i vienā laidā daudzināja, cik brīni�ķīgs esot tas Itālijas no�vads, tāpēc savam medusmēnesim mani vecāki izraudzījās tie�i Sjēnu. Un pēc tam viņiem tas �ķita vismīļākais vārds, kādu man dot."

"Jūsu vecāki bija Amerikas itālie�i?"

"Viņi nomira, kad man bija divpadsmit gadu."

"Piedodiet," Melouns noteica.

"Māte gāja bojā autoavārijā. Tēvu pēc diviem mēne��iem piemeklēja sirdslēkme, bet es vienmēr esmu domājusi,

ka viņam burtiski salūza sirds."

>

"Jūs viņus mīlējāt."

"Ļoti. Kā jūs to pateicāt � vai jūs tie�ām domājāt, ka es varētu atbildēt "nē"?"

"Katram jau ir citāda situācija."

"Jūs ar saviem vecākiem nesatikāt?"

Melouns jutās pārsteigts, ka ir pieskāries �im tematam. "Ar tēvu es nestrīdējos nekad." Viņ� pārsteidza sevi vēl vai�rāk. "Ir grūti strīdēties ar cilvēku, kuru nekad neesi saticis."

�o mirkli pārrāva lo�metēju uguns. Melouns pagriezās pret verandas vaļējām durvīm. Lo�u kārta atbalsojās aiz Klostera. "Vai tas nekrīt jums uz nerviem?"

"Patiesībā mani traucē klusuma brī�i," vina atteica.

* >

"Tāpat bija, kad dzīvoju Manhetenā. Es biju tā pieradusi pie satiksmes trok�ņa � pat nakts vidū �, ka tad, ja atrados kādā klusā vietā, man �ķita, ka kaut kas nav kārtībā."

"Nu, �ajā verandā vis nebūs necik klusāk."

6

Paņēmis no verandas stūra krēslu, Melouns nolika to gaismā. Tas bija koka krēsls ar līstī�u atzveltni. "�is neizska�tās īpa�i ērts. Mums vajadzētu atnest spilvenu no�"

"Tas nekas." Tomēr, kad Sjēna apsēdās, �ķita, ka viņai nav ērti. "Kas man jādara?"

"Jādara? Nekas. Tikai sēdiet."

"Bet kāda poza jums vajadzīga? Vai galva jāpieliec pa labi vai pa kreisi? Acis jāpaceļ vai jānolai�?"

"Sēdiet tā, kā jums liekas dabiski." Melouns paņēma lielu ski�u bloku un kārbu ogles zīmuļu. "Tie būs tikai priek�darbi."

"Vai neiebildīsiet, ja es stāvē�u?"

"Lūdzu, ja vien seja būs pavērsta pret mani."

Ogle �vīkstēja uz papīra.

Sjēna kļuva arvien nemierīgāka. "Fotogrāfiem nepatika, ja es stāvēju nekustīgi. Man bija nemitīgi jākustas. Bie�i skanēja arī rokmūzika. Kad vienā kamerā beidzās filma, viņi to �igli atdeva asistentam, turpināja fotografēt ar otru kameru un nepalaida garām ne kadru. Uz maniem matiem bija notēmēts ventilators, tāpēc mati plīvoja, kad pagriezos. Viņi lika man nemitīgi uzbu�ināt tos ar rokām."

Melouna ogles zīmulis mitējās �irkstēt.

"Kas noticis?" Sjēna jautāja.

"Manis dēļ jums būs jāstāv mierīgi. Bet nepārspīlējiet. Tomēr man vajadzētu, lai jūs rosāties mazāk, ja gribu uzski- cēt labu portretu."

"Vai runāt es vismaz drīkstu? Fotogrāfiem nepatika arī, ja es runāju."

"Laipni lūdzu!" Melouns uz�ņāpa vēl pāris svītru ar ogli, tad izplēsa lapu no bloka un nolika to uz galda.

"�ī neizdevās? Vai es par daudz kustējos?"

"Nē, kā skicei tai nav ne vainas." Melouns atsāka �vī- kāt lapu. "Tā ir tikai studija. Tādas es bū�u uzzīmējis sim�tiem, pirms ķer�os pie kaut kā palieko�a."

"Simtiem?"

"Lai izjustu jūsu seju."

"Fotogrāfi, ar kuriem es strādāju, da�reiz safotografēja simtiem kadru vienā seansā."

"Nu, skicē�ana vilksies ilgāk."

Sjēna pacēla uzacis.

Izteiksme bija brīni�ķīga. "Labi."

7

"Madame, vai vēlēsieties pusdienas?"

Melouns samulsis pievērsās durvīm, kurās stāvēja ista�bene priek�autiņā. "Tik agri?"

"Pulkstenis ir gandrīz divi, monsieur."

Melouna apmulsumu nomainīja pārsteigums, kad viņ� atskatījās uz galdu. To klāja ski�u lēvenis. "Ak Dievs, jūs noteikti esat pārguru�i!" viņ� teica Sjēnai.

Tagad viņa sēdēja krēslā. "Mazliet. Bet jūs bijāt tā aiz�rāvies, ka negribēju neko sacīt. Turklāt tas bija interesanti." Viņa pateicās istabenei.

"Interesanti?" Melouns sekoja Sjēnai uz terasi. Viņa acis centās pierast pie dienas spilgtās gaismas. "Skatīties, kā es zīmēju?"

"Nē, sarunāties ar jums."

Melouns lūkoja atcerēties abu sarunu. Pirmīt viņ� bija tā iegrimis darbā, lāgiem slepus pamezdams acis uz helikopte�ru nolai�anās laukumu un Klosteri, ka tagad visi sarunas temati atmiņā bija aizmigloju�ies.

"Jau labu laiku es ne ar vienu neesmu risinājusi garas sarunas." Sjēna apsēdās pie galda un sacīja istabenei: "Tikai salātus un ledus tēju, lūdzu."

Melouns izvēlējās to pa�u. "Jā, jūsu vīrs ir tik aizņemts, jūs dro�i vien bie�i esat viena."

Sjēna neatbildēja, tomēr izteiksme viņas acīs radīja Me- lounā aizdomas, ka viņi ar Bellazaru nesarunājas pat tad, kad ir kopā.

"Jūs neesat redzējis savu tēvu?"

Jautājums pārsteidza Melounu nesagatavotu. Vajadzēja kādu mirkli, lai viņ� atcerētos nepabeigto sarunu tūdaļ pēc ieie�anas verandā.

Sjēna izskatījās tā, it kā gribētu atvainoties. "Neatbil�diet, ja jautājums ir pārāk personisks."

"Nē, nekas. Man nav iebildumu. Mana māte bija dzērā�ja." Melouns centās runāt lieti�ķi, tomēr balsī neviļus ieza�gās rūgtums. "Viņai bija vesela rinda draudziņu, kurus man vajadzēja saukt par tētiem, bet es neklausīju."

"Pirmīt pie staļļa jūs pieminējāt vectēvu."

"Tas bija mans mātestēvs. Viņ� laiku pa laikam audzi�nāja mani savā fermā, kad māte nevazāja mani no �tata uz �tatu, braukādama līdzi savam ikreizējam draudziņam. Daudz laika es pavadīju vienatnē. Tie�i tad es sāku zīmēt."

"iks tikai apliecina� ka da�reiz nav ļaunuma bez labu�ma." �ķita, viņa pati vēlas tam noticēt.

"Lieliski!" No verandas �urp nāca Bellazars. "Jūs esat sācis." j

Sjēna saspringa.

"Jūs redzējāt skices?" Melouns noprasīja.

"Tās ir ļoti daudzsolo�as. Jebkura no tām varētu kalpot par pamatu izcilam portretam," Bellazars sacīja.

"Diezin vai. Man vēl ejams tāls ceļ�."

"Tomēr lāgiem pirmās nojausmas ir labākās. Pastāv ie�spēja visu sabojāt ar pārliecīgu domā�anu."

"Tas tiesa."

"Priecājos, ka mūsu viedokļi sakrīt. Ne jau katram uz�devumam jābūt smagam un jāprasa vesela mū�ība laika. Mana sieva ir neparasti skaista sieviete. Jums nav jādara nekas cits kā vien jāportretē viņas skaistums."

"Bet viņa ir skaista simt da�ādos veidos," Melouns at�teica. "Tā kā es neglezno�u simt portretu, tad man jāizdibi�na, kurā veidā vislabāk atspoguļojas viņas raksturs."

Sjēna skatījās lejup uz savām rokām.

"Piedod mums, dārgā," Bellazars sacīja.

"Par ko?"

"Mēs runājam par tevi tā, it kā tevis pa�as nemaz nebūtu klāt. Vai nebija pārāk nogurdino�i atkal ķerties pie darba?"

"It nemaz. Man bija interesanti."

"Tad jau labi," Bellazars noteica. "Cerēsim, ka �ī intere�se saglabāsies."

8

Vismaz Melounam interese saglabājās. Prātā neviļus nāca sakāmvārds, kas stāsta par gludo un rozēm kaisīto ceļu, kur� ved uz elli. Dienas ieguva noteiktu ritmu. Katru ritu pirms darba viņ� vingroja pie dīķa. Patīkamāk būtu skriet, ta�u vajadzēja palikt tādā vietā, no kuras varētu no�vērot helikopteru nolai�anās laukumu un Klosteri. Kad no izjādes atgriezās Sjēna, Melouns piebiedrojās viņai pie bro- kastgalda un pēc tam ķērās pie darba, pūlēdamies slēpt inte�resi par to, kas notiek ārā. Pēcpusdienā viņ� ierosināja beigt pozē�anu agrāk, ja Sjēna jūtas nogurusi. Viņa vienmēr atbil�dēja, ka vēloties turpināt. Kad pulksten piecos abi �ķīrās, Melouns alla� zināja, ka atkal redzēs Sjēnu septiņos, dzerot kokteili.

Vakari pie Bellazara vienmēr bija vienādi � vispirms kokteilis (lai gan viņ� pats dzēra tikai dārzeņu sulu) un tad vakariņas (uz kurām jāierodas svinīgā tērpā). Melouns cerē�ja, ka tiks ielūgts ari kāds cits: piemēram, vīrietis, kur� pir�majā rītā bija ieradies ar helikopteru un tik ļoti uztraucies par to, ka viņa atvestās kastes tiek izkrautas nevī�īgi. Me�louns gribēja aplūkot viņu tuvāk. Varbūt �is cilvēks atklātu kaut ko par savu saikni ar Bellazaru. Ta�u, cik varēja no�prast, sve�inieks palika Klosterī.

Da�reiz Melouns atrada uz sava naktsgaldiņa vēl kādu gadsimtiem vecu pirmizdevumu, ko Bellazars analizēja pie vakariņu galda. Viens no �iem izdevumiem bija Hobsa "Le- viatāns", 1651. gadā sarakstīts traktāts, kurā uzsvērts, ka karadarbība ir cilvēku dabiskais stāvoklis un ka miers ir iegūstams tikai ar diktatora stipro roku. Tādējādi Bellazars deva mājienu uz to, ka iero�u piegāde represīviem re�īmiem nebūt nav tāds ļaunums, par kādu tiek daudzināts. Neļaujot cilvēkiem sekot savām dabiskajām dziņām un krist cits ci�tam pie rīkles, diktatūras glāba dzīvības � un iero�u tirgoņi glu�i tāpat.

Pēc tamlīdzīgām sarunām, kuru laikā Sjēna cieta klusu, Melouns pa vītņu kāpnēm devās uz savu istabu otrajā stāvā, izturēdamies tik piesardzīgi, kā nebija izturējies kop� armi�jas laikiem. Lai gan arī miegā nebija iespējams atbrīvoties no sasprindzinājuma, nākamajā rītā viņ� modās vēl vērī�gāks, vēl vairāk koncentrējies uz bīstamo līdzsvaru, kas vi�ņam jāsaglabā. Pievērsdams pārāk lielu uzmanību Sjēnai, viņ� riskētu nepamanīt kaut ko svarīgu, kas notiek Klosterī. Ta�u, neveltīdams Sjēnai uzmanību, viņ� nevarētu uzglez�not portretu tik labi, kā vēlējās, un tas varētu būt tikpat bīstami, jo Bellazars nodomātu, ka viņ� nav centies.

9

"�odien jūs nestrādāsiet."

Sjēna izskatījās vīlusies. "Kāpēc?"

"Mēs esam nonāku�i pie nākamā posma. Man jāsagata�vo virsma." Melouns parādīja viņai lielu saplāk�ņa gabalu, noliktu uz galda.

"Man likās, gleznotāji izmanto audeklu."

"Krāsu, ar kuru glezno�u es, sauc par temperu. Tai ne�piecie�ama virsma, kas stingrāka par audeklu. �is saplāksnis ir pietiekami vecs, lai vairs nevarētu sariezties. Ķimikālijas ir no tā iztvaikoju�as, tāpēc neietekmēs krāsu. Tomēr katram gadījumam es to noklā�u ar līmi." Viņ� norādīja uz elektris�ko plītiņu, uz kuras stāvēja pods ar baltu, stigru �ķidrumu iek�ā.

"O� pēc krīta."

"Tur tie�ām ir krīts." Melouns iemērca podā otu un uz�triepa maisījumu uz saplāk�ņa.

Kad koka plāksne bija noklāta ar līmi, viņ� nolika otu un pārvilka ar pirkstiem pa silto līmes kārtiņu.

"Kādēļ jūs tā darāt?"

"Lai atbrīvotos no gaisa pūslī�iem."

Sjēna �ķita ieintriģēta.

"Vai gribat pamēģināt?" Melouns jautāja.

"Jūs to sakāt nopietni?"

"Ja vien nebaidāties, ka rokas kļūs lipīgas."

Sjēna vilcinājās. Tad novilka ar pirkstiem pa līmes kār�tu, un kanēļbrūnās acis iemirdzējās. "Tas man atgādina bēr�nudārza laikus, kad mēs gleznojām ar pirkstiem."

"Bet �oreiz mēs negribam atstāt rakstus." Melouns no�gludināja līmes kārtu.

"Man nekad nav ienācis prātā, ka glezno�ana ir vēl kas cits, ne tikai apri�u zīmē�ana un krāso�ana."

"Ja grib, lai gleznai ir ilgs mū�s, tad vajadzīgs vēl

daudz kas cits." Melouns sniedza viņai otu. "Nākamo kārtu

?

varētu uzklāt jūs."

"Bet ja nu es kļūdī�os?"

"Es izlabo�u kļūdas."

Sjēna iemērca otu podā. "Daudz nevajag, vai ne?"

"Tie�i tā."

"Vai tas jādara kādā īpa�ā veidā?"

"Izraugieties vienu stūri."

Viņa izraudzījās aug�ējo labo stūri.

"Tagad klājiet uz kreiso pusi. Varat virzīt otu �urpu tur�pu īsiem vilcieniem, bet u� pa�ām beigām velciet otu tikai pa kreisi. Paņemiet mazliet uz leju un atkal virzieties pa kreisi. Lieliski! Klājumam jābūt gludam. Vai jūtat otas pre�testību?"

"Mazliet."

"Labi. Mirkli pagaidiet! Mums vajag, lai līme sāk �ūt, bet nesakalst."

"Ja jau jūs ķeraties pie nākamā posma, tad noteikti bū�siet izlēmis, kādā pozā gribat mani gleznot."

Melouns pamāja.

"Un kas tā būs par pozu? Kā es izskatī�os?"

"Paraugieties pati." Viņ� pamāja uz skici, kas bija no�likta uz cita galda.

Sjēna tam nedro�i tuvojās un ielūkojās zīmējumā. La�bu brīdi viņa nebilda ne vārda. "Es smaidu, bet izskatos skumja."

"Un trausla, tomēr apņēmusies vairs nepieļaut, lai kāds jūs sāpina."

Sjēnas balss izskanēja gandrīz �ukstā. "Tādu jūs mani redzat?"

"Tas ir viens no veidiem. Vai jums ir iebildumi?"

Viņa nenovērsa acis no skices. "Nē. Iebildumu nav."

"Jums piemīt da�ādas izteiksmes, ta�u vairums to nepa�rāda, kas notiek jūsu prātā. Sākumā es nospriedu, ka tas jums ir ieradums no modeles laikiem. Galu galā firma toreiz nolīga jūs pozēt tērpā, kuru pārdeva, un tai bija pilnīgi vien�alga, vai seansa laikā jūs jūtaties sadrūmusi. Darba devēji gribēja tikai vienu � lai jūs panākat, ka tas sasodītais tērps izskatās labi. Tāpēc, kā man �ķiet, jūs darījāt savu darbu, savilkāt lūpas smaidā, likāt iemirdzēties savām acīm, bet aiz �īm acīm nolikāt vairogu."

"Daudzreiz tie�i tā ari bija."

"Ta�u �ad tad, kad es jūs vēroju�"

"Starp citu, tas mani vairs netraucē. Pati brīnos, ka es�mu pie tā pieradusi. Kad biju modele, visi man veltītie ska�tieni alla� �ķita plēsīgi. Turpretī jūsējie mani neapdraud. Tie liek man būt mierā ar sevi."

"Vai parasti jūs neesat ar sevi mierā?"

"Cilvēks, kas uzzīmējis �o skici, zina atbildi."

"Reizi pa reizei, kad es jūs vēroju, vairogs aiz jūsu acīm nozūd, un tad es jūs redzu tie�i �ādu. Tik skaistu jūs padara �īs skumjas un trauslums. Vai varbūt otrādi."

"Otrādi?"

"Varbūt skumju un trauslu jūs padara jūsu skaistums?"

Sjēnas balss skanēja tā, it kā rīkle pēk�ņi būtu izkaltusi. "Skicē es skatos pa labi. Uz ko?"

"Uz to, kas jums svarīgs."

"Matus man plivina vēj�, kas pū� no tās puses. Jūs savā ziņā esat radījis ilūziju, ka tas, uz ko es skatos, paiet man garām."

"īsteni svarīgais paiet garām mums visiem."

10

Sjēna steidzās aug�up pa kāpnēm uz saules pielieto te�rasi un centās nepagausināt soli, neredzēdama �eisu pie dzelzī kaltā galdiņa, kur viņi parasti sastapās, pirms gāja strādāt. Esmu atnākusi drusku par agru, viņa sev teica. Viņ� tūdaļ būs klāt. Ta�u, vēl nepaguvusi apsēsties, viņa ieraudzī�ja, ka sulainis ienes verandā lielu bļodu.

Viņa apmulsusi sekoja. Sulainim nākot ārā, Sjēna iegā�ja verandā. �eiss patlaban skatījās bļodā uz to, ko tagad ieraudzīja arī viņa. Tur bija olas.

"Labrīt!" Viņ� pasmaidīja.

"Labrīt. Vai brokastis ēdīsiet �eit?"

"Varbūt neēdī�u nemaz. Pārāk kārojas sākt darbu." �eiss paņēma vienu olu, pārsita to, sadalīja �aumalu divās daļās un laistīja dzeltenumu no vienas pusītes otrā, baltu�mam ļaudams iekrist citā bļodā.

Joprojām domādama, ka �eiss grasās ēst olas brokastīs, Sjēna jautāja: "Bet kur jūs tās cepsiet?"

"Es tās necep�u. Es ar tām glezno�u."

"Kā tā?"

No �aumalas pusītes izcēlis olas dzeltenumu, �eiss no�lika to uz papīra dvieļa un uzmanīgi pavārtīja �urpu turpu, nosusinādams baltuma paliekas.

"Jūs esat tik saudzīgs," Sjēna sacīja. "Es jau sen būtu to dzeltenumu sa�ķaidījusi."

"Ticiet man, pirms gadiem, kad vēl mācījos, es sa�ķai�dīju daudzus." Satvēris dzeltenuma plēvītes stūri starp īk�ķi un rādītājpirkstu, �eiss pa�ūpoja dzeltenumu virs tīras bur�kas. "Vai negribat nākt palīgos?"

"Es to saspiedī�u."

"Tagad mums ir vajadzīgs tie�i tas. Paņemiet to nazi un pārduriet dzeltenuma apak�u. Uzmanīgi! Labi." �eiss ļāva olas dzeltenumam izpilēt no plēvītes, tad saudzīgi izspieda no tās atlikumu.

"Te būs." Viņ� sniedza Sjēnai olu.

"Kas?"

"Palīdziet man sagatavot dzeltenumus."

"Bet�"

"Jūs redzējāt, kā tas darāms. Pa�ā sliktākajā gadījumā mums tikai būs jāatnes vairāk olu."

Sjēna iesmējās. "Vakar es gleznoju ar pirkstiem. �o�dien jūs liekat man spēlēties ar ēdamlietām." Ta�u, pārsitu- si olu un atdalījusi baltumu no dzeltenuma, viņa nobrīnī�jās, cik jutekliski tas ir � ritināt neskarto dzeltenumu papīra dvielī, nosusinot baltuma paliekas. Caur papīra dvieli mīkstā lodīte �ķita ārkārtīgi trausla, tāda, kurai jāpie�skaras sevi�ķi saudzīgi. Kad viņa uzlika to sev uz delnas, dzeltenums �ķita pārsteidzo�i sauss, viegli trīco�s, taustes sajūta vēl saasinājās.

"Paldies," viņa noteica.

"Par ko?"

"Neatceros, kad pēdējo reizi esmu piedzīvojusi kaut ko jaunu un patīkamu."

"Ja olas dzeltenuma atdalī�ana no baltuma jums liekas tik izklaidējo�a�" Tagad bija �eisa kārta iesmieties.

Viņai patika �o smieklu skaņa. "Cik jums vajag?"

"Astoņus." Viņ� pārdūra dzeltenumu, ko turēja rokā.

"Ko jūs ar tiem darīsiet?"

"Vakar pēc vakariņām es atnācu uz �ejieni un saberzu pigmentus, kurus jūs redzat tur, burkās."

Sjēna tos aplūkoja. Balti, melni, sarkani, zili, zaļi, dzel�teni, violeti un brūni. Visi, izņemot vienu, bija parastās krā�sās, tomēr Sjēnai �ķita, ka viņa nekad nav redzējusi neko tik tīru un mirdzo�u. "�is brūnā tonis ir neparasts."

"Dedzināta sjēna."

Kā vilnis viņu pārņēma pazī�anas izjūta.

"Jūsu ādas tonis," �eiss piebilda. "Vecāki ir devu�i jums īsto vārdu. Sagadījies tā, ka �ī ir mana mīļākā krāsa."

Sjēna pārsteigta atrāva skatienu no pigmenta, lai paska�tītos uz savu delmu.

"Tā izceļas ar vizo�u, caurspīdīgu, ugunīgu apak�toni, kas sevi�ķi labi piemērots spo�ajai un mirdzo�ajai tempe�rai," �eiss teica.

Pievienojis katram olas dzeltenumam pa vienam pig�mentam, viņ� at�ķaidīja maisījumus ar destilētu ūdeni, līdz tie kļuva tik �ķidri, ka tos varēja klāt uz virsmas. "Un nu mēs esam gatavi izpriecām."

11

Saplāksnis bija nolikts uz molberta, uz krītotās virsmas pārzīmēta skice, ko bija izraudzījies �eiss.

"Vai tagad jūs izkrāsosiet skici?" Sjēna jautāja.

"Nē, tas nav tik vienkār�i." �eiss aizveda viņu pie krēsla, ko bija novietojis molberta priek�ā. "Skice ir tikai projekts."

Līdz �im brīdim Sjēna bija domājusi, ka �eiss ielūko�jies viņā tik pētīgi, cik vien cilvēks vispār spēj, ta�u tagad aptvēra, ka viņ� vēl nemaz nav raudzījies pa īstam. Koncen�trācijas spēks, kuru �eiss vērsa uz viņu tagad, bija glu�i pārdabisks. �ķita, ka skatiens no piecu pēdu attāluma pie�skaras viņai. Pie kakla, pie lūpām, pie plakstiem un pieres. Viņa juta, kā neredzami pirksti glāsta ādu, liekot tai kņudēt. Viņa juta, kā no �eisa acīm kaut kas iegrimst viņā,i silda, saplūst ar viņu. /

"Vai jūs jūtaties labi?"

"Kā, lūdzu?" Sjēna izslējās krēslā.

"Izskatās, ka jūs tūdaļ iemigsiet. Ja vēlaties atpūsties, mēs varam turpināt vēlāk."

"Nē," viņa steig�us atteica. "Man nekas nekai�. Turpi�niet vien."

�eiss ne mirkli nenovērsa no viņas savu urbīgo skatie�nu, mērkdams otu krāsas trauciņā, ar kreisās rokas īk�ķi un rādītājpirkstu izspiezdams no otas mazliet krāsas un uzklā�dams to uz stingrās virsmas. Lāgiem viņa roka pacēlās auto�mātiski, it kā viņ� tāpat zinātu, kā jātop radāmajam tēlam, un, koncentrējoties uz Sjēnu, viņam vajadzētu uzmest dar�bam tikai pa a�am mirklim.

Emociju pārpilna, gribēdama runāt, bet nezinādama, par ko, Sjēna pateica pirmo, kas ie�āvās prātā. "Es jūtu, kā jūs mani gleznojat."

"Ja tas jūs traucē�"

"Nē. Man nav it nekādu iebildumu. Cik ilgi jūs glezno�siet �o portretu?"

"Tik ilgi, cik vajadzēs. Tā ir viena no temperas priek��rocībām. Es varu nedēļām ilgi pievienot kārtu pēc kārtas, pirms olas dzeltenums beidzot kļūs tik inerts, ka nepie�ņems jaunu slāni. Bet neraizējieties. Nedēļām ilgi tas ne�vilksies."

Sjēna pārsteidza patisevi, nodomādama, ka viņai ne�maz nebūtu iebildumu, ja tas turpinātos nedēļām.

Logu rūtis satricināja apslāpēts sprādziens.

"Ko viņi tur dara?" �eiss jautāja.

"Nav ne jausmas. To pils apkārtnes daļu es nekad nees�mu redzējusi."

�eiss �ķita izbrīnījies.

"Kad mēs ar Dereku apprecējāmies, viņ� man teica, ka tur es nedrīkstē�ot iet. Nezināju, cik nopietni viņ� to domā�jis, līdz mani pievārēja ziņkārība un es mēģināju aiziet pa�skatīties. Sargs mani apturēja, pirms biju tikusi pusceļā uz turieni. Tovakar saruna pie vakariņu galda nebija patīkama. Vairs es neesmu mēģinājusi."

"Precoties ar viņu, jūs nezinājāt, kā viņ� pelna naudu?"

Sjēna paberzēja pieri.

"Piedodiet. Es jautāju par lietām, kas man nav jāzina."

"Nē, tas nekas." Viņa gurdi izpūta elpu. "Man pa�ai būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu. Man bija miglains priek�stats par viņa nodarbo�anos, ta�u es nemeklēju skaid�rāku kopsakaru. Kā tur mēdz sacīt? Velni�ķīgais slēpjas sī�kumos. Tad, kad sāku saprast detaļas, es vēlējos, kaut būtu palikusi tikpat naiva kā iepriek�."

Tai pa�ā mirklī �eiss nostājās viņai blakus. "Vai jums nekas nekai�?"

No viņa rokas pieskāriena Sjēnai viegli kaisa plecs. "Nekas. Sāp galva."

"Varbūt turpināsim pēc pusdienām?"

"Nē, darbs ta�u ritēja tik raiti!"

12

"Tas ir lieliski!" Bellazara smaids, �ilbino�āks nekā jeb�kad, pasvītroja platās, glītās sejas iedegumu. "Labāk, nekā uzdrīkstējos cerēt. Man ne sapņos nebija rādījies, ka portretā var ļaut tādu vaļu iztēlei. Vai ne, Aleks?"

"Jā," Poters bez kādas degsmes atsaucās.

Bija pagāju�as astoņas dienas. Viņi atradās bibliotēkā, kur pēc Bellazara vēlē�anās notika īpa�a gleznas atklā�anas ceremonija un visi dzēra �ampanieti � protams, tikai ne Bellazars pats.

"Tajā ir kaut kas tum�s un satrauco�s. Un reizē tur zaigo dailes cildinājums," Bellazars teica. "Kontrastu studija. Skaistuma paradokss."

'Tāds arī bija nolūks," piezīmēja Melouns.

"Tad es saprotu." Bellazars bija apmierināts. "Redziet, lai ko jūs par mani domātu, mākslu es protu vērtēt. Atzī�os, bija brīdis, kad jūsu attieksme lika man �aubīties, vai esmu izraudzījies īsto mākslinieku."

Poters pamāja, acis aiz briļļu lēcām pievērsis nevis por�tretam, bet gan Melounam.

"Ko domā tu, mana dārgā?" Bellazars pagriezās uz to pusi, kur telpas dziļumā nervoza stāvēja Sjēna. "Kāda ir sajūta, kad tavs skaistums padarīts nemirstīgs? Skaistuma spozme � un skumjas par to, ka tas nepastāv ilgi. Ta�u te, �ajā gleznā, tas ir saglabāts uz mū�iem." Bellazars palūkojās uz Melounu, gaidīdams apstiprinājumu. "Jūs ta�u sacījāt, ka materiāli ir izraudzīti tā, lai portrets saglabātos neparasti ilgu laiku." ./

"Pēc vairākiem simtiem gadu eļļas krāsai uz audekla rodas nosliece saplaisāt," Melouns sacīja. "Bet tempera uz koka� ar se�iem gruntējuma slāņiem zem krāsas un glazū�ras, ko esmu uzklājis tiem virsū�"

"Ak tā?" Bellazara skatiens bija cie�s.

"Nezinu, kāpēc lai portrets izskatītos citāds arī pēc tūk�sto� gadiem."

"Pēc tūksto� gadiem! Iedomājieties tik!" Bellazars bija savaldzināts. "Nepastāvīgs skaistums, kas padarīts pastā�vīgs. Dantes Beatri�e."

Lai gan Melouns saprata �o atsauci, Bellazars juta nepie�cie�amību paskaidrot. "Kad Dantem bija deviņi gadi, viņ� ie�raudzīja meiteni, da�us mēne�us jaunāku par pa�u. Viņas skais�tums satrieca Danti tā, ka viņ� pielūdza �o meiteni, nemaz netuvodamies, līdz pat viņas nāvei pēc se�padsmit gadiem. Meitenes vārds bija Beatri�e, un viņa tik ļoti iedvesmoja Danti meditēt par dailes ideālu, ka tapa "Dievi�ķā komēdija". Sjēnas skaistums iedvesmojis jūs līdzīgi. Un �ī iedvesma, bez �aubām, tikai augs, kad strādāsiet pie otra portreta."

"Otrs portrets?" Sjēnas balsī skanēja neizpratne. "Bet �is ir izdevies tik labi, kāpēc tu vēlies�"

"Tāpēc, ka otrs portrets izcels tavu augumu tikpat spilg�ti, kā �is izceļ seju."

"Manu augumu?"

"Tas būs pliknis."

"Pliknis?" Sjēna pievērsās Melounam. "Vai jūs to zi�nājāt?"

Negribīgi, mulsi viņ� teica: "Jā."

Sjēna pacirtās pret Bellazaru. "Es to nedarī�u!"

"Darīsi gan. Mēs par to parunāsim aug�stāvā." Bella�zars satvēra viņu aiz delma tik spēcīgi, ka Sjēnas melnīgsnē�jā āda ap viņa plaukstu kļuva gai�āka, kamēr Bellazars veda viņu uz bibliotēkas durvīm. Nonācis pie tām, viņ� atskatījās uz Melounu. "Ja vēlaties uzzināt ko vairāk par Danti un Beatri�i � Roseti ir pārtulkojis Dantes autobiogrāfiju." Ar īpa�nieka �estu viņ� pamāja uz galasienas pusi. "Tur jūs atradīsiet "Danti un viņa tuvākās aprindas", izdotu 1861. gadā, lai gan, dabiski, es pats dodu priek�roku oriģinālam itālie�u valodā."

Tad Bellazars un Sjēna nozuda, atstājot Melounu kopā ar Poteru un sulaini, kas bija salējis glāzēs �ampanieti.

Poters mitējās drūmi blenzt uz Melounu un veltīja savu uzmanību portretam. Viņa vieglais galvas mājiens būtu va�rējis nozīmēt atzinību, tomēr balsī nepārprotami skanēja sar�kasms. "Darbs, kas iz�ķiro�i ietekmētu karjeru. �ēl, ka to nekad neredzēs neviens no malas." Viņ� pamāja sulainim, kas nolika Dom Perignon pudeli un uzklāja portretam pār�segu.

"Vai nāksiet?" Poters noprasīja Melounam. "Jūs ta�u gribēsiet pārģērbties vakariņām."

"Es laikam bridi pakavē�os tepat un sameklē�u to grā�matu."

Ai- skatienu, kas liecināja, ka Melouns nemū�am neko neizdarīs pietiekami labi, Poters atstāja telpu.

Melouns pagriezās pret grāmatplauktiem, izlikdamies, ka meklē grāmatu. Viņ� dzirdēja, ka viņam aiz muguras sulainis noceļ no molberta portretu un iznes to ārā no biblio�tēkas. /

Nogaidījis desmit sekundes, Melouns viņam sekoja. Nonācis vestibilā, viņ� vēl paguva ieraudzīt, ka sulainis nes portretu aug�up pa vītņu kāpnēm. Kad sulainis bija ticis aiznākamajā kāpņu vijumā un turpināja virzīties aug�up, pa�likdams piesardzīgā attālumā, Melouns sāka kāpt viņam no�pakaļ.

Uz pakāpieniem uzsegtais paklājs apslāpēja Melouna soļus. Sulainis nevarēja viņu sadzirdēt. Slepus skatīdamies aug�up gar pēdējiem pakāpieniem, Melouns vēroja, kā viņ� aiznes portretu līdz kādām durvīm gaiteņa vidū.

Kad sulainis pieklauvēja pie durvīm, Melouns aizzagās lejup pa kāpnēm.

IV

1

No laukuma pacēlās helikopters un aizrūca prom, rīta saules staros zibsnīja rotoru lāpstiņas, ta�u, cik Melouns varēja spriest, uz borta nebija tā vīrie�a, kuru viņ� redzēja ierodamies pirmajā dienā. Izpildīdams pēdējos vingrojumus dīķmalā, pētīdams apkārtni, viņ� nespēja izdomāt veidu, kā izvilināt no pils Sjēnu. Līdzko viņ� būs pabeidzis portretus un aizbrauks � ja viņam vispār ļaus aizbraukt �, būs jāinstruē D�ebs, kā izglābt Sjēnu. Ta�u tagad, izpētījis pils dro�ības sistēmu, Melouns ne�aubīgi zināja, ka tā sagādātu grūtības pat pa�ai labākajai glābēju komandai.

Ba�as vēl vairoja tas, ka �is bija pirmais rīts, kad viņ� nebija redzējis Sjēnu aizjājam no staļļa. Izjāde viņai bija svarīga dienas daļa, un Melouns spēja iztēloties tikai pa�us ļaunākos iemeslus, kas varētu piespiest Sjēnu no tās atteik�ties. Vai Bellazars ir nolēmis, ka pietiek ar vienu viņas por�tretu un pienācis laiks tikt vaļā no nevēlamās dzīvesbiedres?

Iedams uz savu istabu nomazgāties un pārģērbties, Me�louns centās sevi pārliecināt, ka pastāv kāds glu�i nevainīgs iemesls, kura dēļ Sjēna nav devusies izjādē. Varbūt viņa

nejūtas labi un atsūtīs ziņu ar istabeni, kad viņ� ēdīs brokas�tis. Ta�u, kamēr viņ� viens pats sēdēja terasē, neieradās ne�viens zinnesis. >

"Sakiet," Melouns uzrunāja istabeni, kas atnesa kafiju, "vai jūs zināt, kāpēc madame �orīt nenāk brokastīs? Varbūt esat dzirdējusi � vai viņa ir slima?"

"Nē, monsieur, es neko neesmu dzirdējusi."

Pēc pusstundas Sjēna vēl arvien nebija ieradusies, un Melouns bija spiests atzīt, ka viņa neatnāks. Pakrūtē juz�dams trauksmes trīsas, viņ� nolēma, ka vienīgā iespēja ir palūgt kalponi, lai pieklauvē pie viņas durvīm un mēģina noskaidrot, kas noticis. Viņa pulss paātrinājās, iztēlojoties, ka atgadījies kas slikts, varbūt Sjēna guļ bezsamaņā no kāda medikamenta, ko viņai iedevis Bellazars. Viņ� nervozi pie�cēlās, lai liktu istabenei doties pie Sjēnas, � un atvieglots sastinga, kad viņa ienāca terasē.

2

Viņa bija noputēju�os zābakos, izbalēju�os d�insos un vienkār�ā d�insu kreklā, it kā jau saģērbusies izjādei, bet kaut kas būtu viņu aizkavējis. Garie mati sasieti pakausī, tādējādi uzsvērdami zoda un vaigu klasiskās aprises. Tomēr atglaustie mati pasvītroja ari skarbumu viņas acīs; tādu Me�louns agrāk nebija ievērojis. Dusmas. Kaut kas bija noticis. Lai kāds trauslums slēptos aiz viņas skaistuma, �orīt no tā nemanīja nenieka.

"Priecājos jūs redzēt," Melouns sacīja. "Kad jūs neiera- dāties brokastīs, es sāku raizēties."

Nebildu�i ne vārda, Sjēna apņēmīgi devās pie viņa, zā�baki un d�insi izcēla slaidās kājas un cie�i sajozto vidukli.

"Kas noticis?" Melouns jautāja. "Jūs izskatāties tā, it kā�"

"Esmu novēlojusies." Vārdi skanēja strupi. "Mēs velti tērējam laiku."

'Tērējam laiku? Par ko jūs runājat?"

"Sāksim strādāt."

"Bet kas noticis? Pasakiet man, kas�"

Sjēna spēji pagriezās un �ķērsoja terasi, dodamās uz verandas pusi.

Melouns apjucis sekoja, vērodams viņas apņēmīgo gai�tu un saspringto stāju. Lai gan verandā bija gai�s, tomēr ne tik gai�s kā ārā, un Melouna acīm vajadzēja kādu brīdi, lai pierastu pie �īs starpības.

Viņ� apjuka divtik stipri un pēk�ņi izbijās, kad Sjēna nikni atpogāja savu kreklu un nosvieda to uz grīdas.

"Pagaidiet mirklīti," Melouns sacīja. "Kāpēc jūs�"

Viņa norāva krū�turi un aizmeta to nopakaļ kreklam.

"Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, kas te notiek?" Me�louns noprasīja. "Es ne�"

"Es gatavojos darbam!" Viņa strauji novilka zābakus un zeķes.

"Dieva dēļ, rimstieties! Kas noticis? Pasakiet, kāpēc jūs�"

"Es daru to, ko grib mans vīrs!" Viņa nikni atsprādzēja jostu, novilka d�insus un aizsvieda tos, sprādze nograbēja uz grīdas. D�insiem sekoja baltas biksītes. Ar pēdējo izaici�no�o �^stu viņa atraisīja aukliņu, kas saturēja kopā matus, un nu tie krita uz pleciem. Kvēlodama dusmās, viņa stāvēja Melouna priek�ā, āda dedzinātas sjēnas krāsā nevainojama no galvas līdz papē�iem.

"Ko jūs gaidāt?" viņa, teica. "Ņemiet savu nolādēto ski��u bloku! Sāciet!"

Melouns gandrīz nespēja parunāt. Dziļi ievilcis elpu, viņ� beidzot dabūja pār lūpām vārdus: "Ne jau tas man vajadzīgs."

"Varbūt man jānostājas izaicino�ā pozā?"

"Nē."

"Tad kas jums, ellē, vajadzīgs? Beidziet jaukt man gal�vu! Sakiet, kas man jādara!"

"Uzvelciet kreklu." Melouns to pacēla un sniedza Sjēnai.

Viņa atbildēja ar niknu skatienu.

"Es runāju nopietni," Melouns piebilda.

"Jūs ta�u piekritāt veikt �o līgumdarbu, vai ne?"

"Pats par sevi saprotams."

"Un jūs zinājāt, ka otrs portrets būs pliknis."

"Jā."

"Vai jums ne�ķiet, ka būtu bijis pieklājīgi pateikt to man? Visu laiku, kamēr jūs mani pētījāt, es jutos glaimota. Jo nejutos tā, it kā mani pētītu." Viņa pūlējās sakārtot do�mas. "Jūs� apbrīnojāt. Bez plēsīguma. Ļāvāt man būt mierā ar sevi. Es nodomāju � beidzot ir kāds, kur� uztver mani kā cilvēku, nevis kā priek�metu. Un tagad es uzzinu, ka tas jums bijis tikai darbs. Lai jau tā draņķe jūtas brīvi, es darī�u to, par ko man maksā!"

"Nē," Melouns teica. "Tas nebija tikai darbs. Lūdzu!" Viņ� atkal sniedza Sjēnai kreklu.

Viņa to pakampa. Skaudrās acis palika kā piekaltas Melounam, ta�u viņ� nenovērsās, neļāva savam skatienam aizslīdēt sānis, lai neviļus neliktu Sjēnai nodomāt, ka nav teicis patiesību.

Vina uzvilka kreklu.

>

"Paklausieties," Melouns sacīja. "Sākumā tas bija tikai darbs, jā. Es jūs nepazinu. Pirmo reizi satiekoties, jutos ne�omulīgi. �ķita, ka mēs nesapratīsimies. Es nospriedu, ka �is būs grūtākais darbs, kādu jebkad esmu uzņēmies, un no�ē�loju, ka vispār esmu tam piekritis."

Sjēna nikni raudzījās viņā.

"Ta�u dienu pa dienai mēs iepazinām viens otru," Me�louns turpināja. "Un, vēl svarīgāk, � �ķita, ka mūs priecē sarunas. Katru dienu es gaidīju, kad no rīta varē�u celties, satikt jūs pie brokastgalda un iet pie darba. �ī iecere man kļuva svarīga. Es aptvēru, ka nekad mū�ā neesmu paveicis neko labāku �jo man nekad nav bijis labāka modeļa."

Sjēnas niknais skatiens kļuva vēl cie�āks.

"Un, kad pirmais portrets tuvojās nobeigumam," Me�louns teica, "es ar katru dienu jutu arvien lielāku spriedzi, jo zināju, ka drīz būs jāglezno otrs. Ta�u es negribēju, lai tiek pabeigts pirmais. Runāt ar jums, identificēties ar jums, raidīt caur jums savu iztēli � tas man bija kļuvis tik svarīgi, ka es negribēju, lai tas beidzas. Protams, es zināju, ka tam būs jābeidzas. Es nevarēju atlikt portreta pabeig�anu uz visiem laikiem. Tomēr nespēju arī pierast pie domas, kā tas būs � gleznot jūs citos apstākļos, kad starp mums valdīs sasprin�gums un man atkal būs jāpēta jūs no galvas līdz kājām, jāiepazīst jūsu augums tikpat labi, kā pazīstu seju. Es varu uzgleznot visu, kam nopietni pievēr�os. Ta�u, ja tam jākļūst par labāko darbu, uz kādu esmu spējīgs, es nevaru būt ob�jektīvs. Tas, ko tagad sacī�u, varbūt būs pats dīvainākais, ko kāds vīrietis jebkad jums teicis. Ņemot vērā attiecības, kā�das starp mums izveidoju�ās, mazāk par visu man gribējās ieraudzīt jūs kailu. Man būtu pieticis tikai ar to, ka pētu jūsu seju, un man nebija ne jausmas, kā tikt galā ar problēmu, kad no tās vairs nevarēs izvairīties."

Pēdējie Melouna vārdi atbalsojās tuk�umā. Klusums krājās, līdz beidzot to pārtrauca viņa kurpju �vīksti uz ak�mens plātnēm, kad viņ� piegāja pie Sjēnas d�insiem, pacēla tos un sniedza viņai. Krekls, ko Sjēna tagad bija aizpogāju�si, bija pietiekami gar�, lai aizklātu viņu. Tomēr Melouns gribēja, lai viņa jūtas pilnīgi brīvi.

Sjēnai no kreisās acs noritēja asara. "Kāpēc Derekam vispār vajadzīgi tie portreti? Es nesaprotu, kas te notiek."

"Vienīgais man zināmais iemesls ir tas, ko viņ� jums pateica pats," Melouns meloja. "Viņ� grib saglabāt jūsu skaistumu, padarīt to nezūdo�u."

"Arī manu augumu."

"Arī jūsu augumu."

"Pēc tam viņ� vēl liks mani no�aut un izbāzt," Sjēna noteica.

Tas bija tik tuvu patiesībai, ka Melouns visiem spēkiem pūlējās nereaģēt.

"Ja jau esmu tik skaista, kāpēc viņ� uz mani neskatās?" Sjēnai iedrebējās balss. "Viņaprāt, viss, ko es daru, ir ap�lam. Ar kādu nosodījumu viņ� pret mani izturas! Ne tikai ar nosodījumu. Ar nicinājumu. Kāpēc viņam vajadzīgi portreti, kuros redzams cilvēks, kas viņam derdzas?"

Tagad viņai pār vaigiem plūda asaras, acis apsarka, zem iedegu�ās ādas iekvēlojās uguns. Melouns nepaguva attap�ties, kad Sjēna bija piekļāvusies viņam klāt, apskāvusi viņu tik izmisīgi, ka atgādināja slīcēju, kur� pūlas izglābties. Pleci viņai drebēja dziļās elsās. Viņas matos Melouns sajuta apri�ko�u smar�u, uz ādas � muskatriekstu dvesmu. Viņ� ap�tvēra, ka uz krekla pil Sjēnas asaras. Tās izsūcās cauri drā�nai un apsvilināja viņu. Tai pa�ā laikā viņ� juta krūtis zem Sjēnas krekla. Tās kļāvās viņam klāt, liekot ar �ausmām apzināties, ka viņa nav uzvilkusi d�insus. Kājas viņai bija kailas. Tāpat arī gurni zem krekla. Tāpat arī�

"Vai �ādus paņēmienus māca mākslas skolā?" stāvē�dams uz sliek�ņa, jautāja Bellazars.

3

Izbīlī ieelsusies, Sjēna atrāvās no Melouna un strauji pagriezās pret vīru.

"Sava veida māksliniecisks iedro�inājums?" Bellazars noprasīja. "Tikai jājautā: mākslinieks iedro�ina modeli vai modelis iedro�ina mākslinieku?"

"Tas nav tas, ko tu domā," Sjēna sacīja.

"Kā tu zini, ko es domāju? Galu galā tev tie�ām bija jāizģērbjas. Ja baidies, ka es domājos pieķēris tevi mīlas dēkā, tad neraizējies. Es ne mirkli neesmu �aubījies par to, ka tu paliksi man uzticīga. Tev nebūtu dū�as rīkoties citādi."

Sjēna nodrebēja.

"Un es vēl nekad neesmu dzirdējis par tādu randiņu, kura laikā sieviete censtos kļūt seksuāli pievilcīga, noraudā- dama savu kavalieri glu�i slapju." Bellazars piegāja klāt un ar plaukstu norausa asaras, kas ritēja viņai pār vaigiem. "Tu izskaties briesmīgi, mana dārgā. Taisni tāpat kā toreiz, kad Milānā ieraudzīju tevi pirmo reizi. Toreiz tu nebiji fotografē�jama un arī patlaban nudien neizskaties tāda, kādu es tevi vēlētos redzēt portretā."

Sjēnas elsas skanēja no pa�iem krū�u dziļumiem.

"Tev tek deguns. Un tava mute ir� Kā gan lai �is cil�vēks dara savu darbu?"

Melouns gribot negribot manīja, ka Bellazars ne reizi nav paskatījies uz viņu.

"Ej uz savu istabu un sakārtojies," Bellazars teica. "Ce�ru, ka, atgriezusies pēc pusdienām, tu būsi savedusi sevi kārtībā un gatava pozēt."

Sjēnai notrīcēja lūpas.

"Nolādēts, ko tu gaidi?" Bellazars noprasīja. "Kusties! Kaut reizi dzīvē izdari kaut ko jēdzīgi!"

Asaru aizmiglotām acīm viņa paskatījās uz Bellazaru, tad pievērsa emociju plosīto seju Melounam. Pēc tam strauji izskrēja no istabas.

Melounam bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai neliktu Bellazaram izbeigt �os pazemojumus. Niknums, kas bija mudinājis viņu pieņemt Bellazara līgumdarbu, tagad liesmo�ja ar divkār�u sparu. Vairāk par visu viņam gribējās nokār�tot rēķinus. Ta�u ne �eit, ne tagad, viņ� klusībā atkārtoja. Uzbrukt Bellazaram par to, ko viņ� nule izdarījis, salauzt viņam rokas un kājas, un tik daudz citu kaulu, cik vien Melouns- pagūtu, pirms iek�ā ieskrietu sargi, � tas nebija tāds sods, kādu Bellazars pelnījis. Tas nepalīdzētu Sjēnai. Tādā veidā nebūtu iespējams dro�i aizvest viņu prom no pils. Valdies, Melouns sev atgādināja.

Kad Sjēna bija nozudusi aiz stiklotās sienas, iestājās klusums. �ķita, ka veranda sarūk.

"Gribu uzzināt jūsu profesionālo viedokli kādā jautāju�mā," Bellazars ierunājās.

"Uz visu, ko vēlaties zināt par glezniecību, es atbildē�u pēc labākās sirdsapziņas."

"Runa nebūs par glezniecību."

4

Lo�metēja kārtas ieskanējās skaļāk. Tuvodamies poli�gonam, Melouns ievēroja, ka krūmiem apstādītā taka, ko izraudzījies Bellazars, met līkumu ap Klosteri. Viņ� ievēroja ari, ka palielinās sargu skaits, un atcerējās Sjēnas teikto, ka viņai neesot atļauts ieiet �ajā teritorijas daļā.

Tad kāpēc Bellazars ved �urp mani? � Melouns domāja. Vai viņ� tik mierīgi grasās rādīt man poligonu tāpēc, ka zina � man nekad nebūs izdevības izstāstīt kādam par redzēto?

Lo�metējs apklusa, tad ietark�ķējās atkal. Pēc spalgā �āvienu trok�ņa Melouns saprata, ka tas ir piecdesmitā ka�libra ierocis, bet �āvienu neparasti ātrā secība lika viņam secināt, ka problēma, kuru Bellazars bija minējis pirms vai�rākām nedēļām, � kā neļaut pārkarst mehānismam, kas uzlādējas tik ātri, � ir atrisināta.

Aiz krūmiem pavērās klajums, kurā slējās vairāki �au��anas stendi, būvēti no dēļiem, līdzīgi ceļmalas bodītēm, tikai ar to at�ķirību, ka katram gan bija jumts, bet nebija dibensienas. Tur, kur bodītēs būtu izlikti augļi un dārzeņi, �eit atradās teleskopi mērķu novēro�anai un skavas to iero�u nostiprinā�anai, kuriem jāpieregulē tēmēkļa mehānisms.

Starp diviem stendiem uz trijkāju balsta bija novietots lo�metējs. Vīrietis pelēkā kombinezonā izvilka no ausīm aizbā�ņus, pieliecās, lai apskatītu ieroci, tad paņēma kādu darbarīku no līdzās noliktas kastes. No lielas metāla kārbas labajā pusē lo�metēja magazīnā iesniedzās lente ar patro�nām pirksta resnumā un garumā. Zemē mētājās tuk�as misi�ņa �aulītes, mirdzēdamas saulē.

Ta�u Melouns pievērsa �īm detaļām tikai pavir�u uzma�nību, pārāk nodarbināts ar to, uz kurieni lo�metējs bija notē�mēts. Tēmē�anas teritorija bija pla�a � vairāki simti kvad- rātjardu. Tajā atradās ciemats, kurā visu bija nopostīju�i sprādzieni un lodes. Betona bloku ēkās rēgojās lieli caurumi robainām malām. Sienas bija sagāzu�ās, griesti iebruku�i. Izdegu�ie automa�īnu vraki juceklīgi stāvēja kādreizējās ie�lās, kas tagad bija pārvērstas par drupu un sprādziena bedru izraibinātu tuksnesi.

Kāda kustība atkal pievērsa Melouna uzmanību kombi�nezonā ģērbtajam vīrietim, kas, izdzirdis tuvojamies soļus, bija licis mierā lo�metēju un izslējies. Aiz no�ķiestajām bril�lēm Potera skatiens kļuva skarbs, ieraugot Melounu.

"Jūs esat daudzpusīgāks, nekā biju domājis," Melouns sacīja.

"Jūs būtu gan pārsteigts, ja uzzinātu, ko es protu." Po�ters pievērsās Bellazaram. "Viņam te nevajadzētu atrasties."

"Es gribu viņam kaut ko parādīt."

"Tas ir pret jūsu noteikumiem."

"Un, tā kā tie ir mani noteikumi, es drīkstu tos pārkāpt." Bellazars norādīja uz lo�metēju. "Ja esi to noregulējis, uz�stādi mērķus."

"Bet�"

"Dari, ko tev liek. Es tev nemaksāju par izrunā�anos."

Poteram notrīcēja vaigu muskuļi. Uzmetis Melounam tādu skatienu, kas neatstāja �aubas par to, kuru viņ� vaino nule saņemtajā pārmetumā, Poters aizgāja pie viena no sten�diem un nospieda slēdzi. Mirkli Melounam �ķita, ka acis viņu viļ. Izpostītais ciemats atdzīvojās. No ēkas uz ēku skraidīja karavīri. Civilisti steidzās uz paslēptuvēm. Pa pie- lū�ņotajām ielām zvalstījās d�ipi. Pa labi iedārdējās bruņu�ma�īna, izbrauca ciemata priek�ā un pagriezās. Tai steig�us sekoja divi ar brezentu pārsegti furgoni.

Tas viss bija māns. Karavīri un civilisti bija manekeni da�biskā lielumā, saģērbti saskaņā ar savām lomām. To kustības liecināja, ka tie ir pievienoti motorizētām sliedēm zem zemes līmeņa. Ari bruņuma�īna un furgoni brauca pa �ādām sliedēm.

"Iespaidīgi," Melouns noteica.

Bellazars pamāja, it kā uzskatītu par pa�saprotamu to, ka �ī ierīce ir ārkārtīgi neparasta. "Mani klienti vēlas, lai iero�i tiek demonstrēti apstākļos, kuri pēc iespējas līdzinās dabiskajiem."

"Tas jums ir tāds kā liels elektriskais rotaļu dzelzceļ�."

Bellazars neizpratnē paskatījās uz viņu.

"Mān reiz bija skolasbiedrs, kas būvēja elektriskos spē�ļu dzelzceļus, lai varētu likt petardes zem tiltiem, ūdenstor�ņos un pre�u vagonos un uzspert to visu gaisā," Melouns paskaidroja. "Nekad neesmu saticis nevienu citu, kam tā patiktu iznīcināt."

"Paskatīsimies, kā jums/patīk iznīcināt."

"Kā jūs to domājat?"

"Nāciet �urp un izmēģiniet �o ieroci. Jūs dienējāt jūras kājniekos. Pasakiet man savu lietpratēja viedokli par to, kā �auj piecdesmitā kalibra lo�metējs ar paātrinātu lādē�anas mehānismu."

"Baidos, ka mans viedoklis nebūs sevi�ķi vērtīgs. Pagā�jis jau desmit gadu, kop� turēju rokās ieroci."

"Ar ieroci ir tāpat kā ar divriteni." Tas izskanēja kā pavēle. "Nav iespējams aizmirst, kā ar to rīkojas."

"Derek," brīdino�i ieteicās Poters.

"Nejaucies iek�ā!" Bellazars nekustīgi raudzījās Melounā.

"Labi." Melouns jokojot pacēla rokas pado�anās �estā. "Nezinu, ko jūs gribat pierādīt, bet es piedalī�os."

Kad Melouns tuvojās lo�metējam, Poters iesprauda sev ausīs aizbā�ņus, tad iebāza labo roku kombinezona azotē � lai izvilktu pistoli, ja situācija kļūtu nekontrolējama, nodomā�ja Melouns. Sargi noņēma no pleciem �autenes.

"Jums vajadzēs �os," Bellazars teica, pasviezdams viņam ausu aizbā�ņus, un iesprauda tādus pa�us ausīs sev.

Melouns ielika aizbā�ņus ausīs. Redzēdams, cik pie�sardzīgs ir Poters, viņ� sarīkoja veselu izrādi, notēmēdams lo�metēju uz sagrauto ciematu. Tad paskatījās uz Bellazaru. "Vai gribat, lai uzsperu gaisā kādu īpa�u mērķi?"

"To furgonu labajā pusē." Melouna ausu aizbā�ņu dēļ Bellazara balss skanēja apslāpēti.

Kad Melouns notēmēja un nospieda sprūdu, iero�a spē�jā rēkoņa lika viņam justies tā, it kā viņ� pūlētos savaldīt varenu dzīvu būtni. Viņ� bija gaidījis atsitienu uz aug�u. Sasprindzinājis delmus, lai turētos tam pretim. Ta�u tas, ko viņ� tagad turēja rokās, bija daudz spēcīgāks, nekā viņ� iztēlojies. Atsitiens no neiedomājami ātrās �āvienu secības ar joni pasvieda gaisā stobru. Atkal novirzījis to lejup, Me�louns nomērķēja uz furgonu labajā pusē un, ja neveltītu visu uzmanību iero�a savaldī�anai, būtu pārsteigts, ieraugot, cik lielu postu tas nodara � masīvā lo�u straume saplosīja fur�gona pakaļgalu, sasniedza priek�galu un sa�ķaidīja visu au�toma�īnu lupatlēveros. Kad Melouns atlaida sprūdu, viņam trīcēja plaukstas un delmi. Cilvēkam, kas nepazītu piecdes�mitā kalibra ieroci, būtu izme�ģīti abi pleci, par to viņ� bija pārliecināts.

"Vai jums �ajās patronās ir superjaudīgi lādiņi?"

Bellazars paraustīja plecus. "Kāds ir jūsu viedoklis par modifikācijām?"

"Ja neatradīsiet veidu, kā stabilizēt atsitienu, ar �o stroķi neviens nespēs tikt galā."

"Nesaprotu, par kādu atsitienu jūs runājat." Bellazars piegāja pie iero�a, notēmēja un nospieda sprūdu.

Tam Melouns nebija gatavs.

Kad lo�metējs ierēcās tādā ritmā kā lokomotīve, kas joņo pilnā sparā, Bellazars to valdīja �ķietami bez kādām pūlēm, viņa rokas apspieda iero�a spēcīgo tieksmi rauties aug�up. Tuk�ās �aulītes lidoja pa gaisu tik ātri, ka izskatījās miglainas. Bellazara platie pleci, muskuļotās krūtis un taisni izslietā mugura bija apliecinājums tam, ka �is cilvēks bie�i vingrinās, iespējams, ar svaru stieņiem, un ir izcilā fiziskajā formā, sevi�ķi neparastā savam vecumam � pāri se�desmit gadiem. Ta�u tas, ko Melouns redzēja patlaban, bija brama�nīga izrāde, kurā tika demonstrēts spēks, kādu viņ� nemū��am nebūtu uzskatījis par iespējamu. Vieglums, ar kādu Bellazars savaldīja stipro atsitienu, iedvesa bijību. Viņ� sa�dragāja otru furgonu, tad notēmēja uz d�ipiem ciematā, sa��ķaidīja tos� un karavīrus� un civilistus� un beidzot pa�vērsa stobru pret bruņuma�īnu, nodarīdams tai tādus kaitējumus, kādi Melounam būtu liku�ies neiespējami; kā- purķēdes sabira gabalos, vaļā atsprāga lūka, ārā gāzās dūmi un liesmas. Jēziņ, tām patronām ir bruņusitējas galviņas un sprāgsto�ie lādiņi, Melouns nodomāja, bet Bellazars tikmēr atlaida sprūdu un pagrieza lo�metēju viņa virzienā.

Melounam salēcās sirds. Un acīmredzot ne jau viņam vien. Redzēdams, ka stobrs slīd garām viņam, Poters paklu�pa, vairīdamies no tā. Sargi metās meklēt patvērumu aiz kokiem.

Bellazars gar stobru raudzījās uz Melouna krūtīm. Par spīti piepūlei, kas dro�i vien bija vajadzīga, lai noturētu iero�ci, kamēr tas posta ciematu, Bellazars izskatījās tā, it kā nebūtu patērējis vairāk enerģijas kā stūrējot automa�īnu.

"Es jums parādī�u, kāda sajūta ir atsitiena otrajā galā," Bellazars teica. "Kā jums patiktu saņemt krūtīs pārsimt lo�u?"

"Man liekas, es te kaut ko nesaprotu."

"Nē, nedomāju vis, ka nesaprotat. Manuprāt, jūs skaidri zināt, kas notiek."

�ēlīgais Dievs, vai viņ� zina, ka esmu uz vienu roku ar D�ebu? � Melounam pazibēja prātā. Tas ir blefs, viņ� sevi brīdināja. Nekas nav dro�i zināms. Viņ� neuzdrīkstējās ne ar vaibstu izrādīt, ka ir pieķerts kādos melos. "Lai nebūtu nekādu pārpratumu, varbūt jūs paskaidrosiet?"

"Vai jums �ķiet, ka es esmu muļķis?"

"Itin nemaz."

"Vai jūs domājāt, ka es nezinā�u, kādu iespaidu uz jums atstās mana sieva, kad redzēsiet viņu diendienā no rīta līdz vakaram? Vai jūs domājāt, es neparedzē�u, ka būsiet savaldzināts, tiklīdz viņa izģērbsies? Es zināju, ka jūs ne�spēsiet noturēties, neiztēlojies, kā būtu ar viņu mīlēties."

Melouna sirds sāka pukstēt rāmāk. Tātad runa nebija par D�ebu. "Jums ir radies aplams priek�stats par�"

"Turiet muti! Es gribu, lai jūs pilnīgi skaidri saprotat vienu. Es nespēju kontrolēt jūsu jūtas, kad esat kopā ar manu sievu. Bet, ja jūs kaut reizi pakļausieties �īm jūtām, ja kaut reizi pieskarsieties viņai nopietnāk nekā tobrīd, kad verandā iegāju es, ja kaut reizi izturēsieties pret viņu citādi nekā mākslinieks, kur� vienkār�i mierina savu modeli, tad es vilk�us atvilk�u jūs atpakaļ uz �ejieni un� Mana sieva pieder man. Un man nepatīk, ja ļaudis pieskaras tam, kas pieder man. Vai tas ir skaidrs?"

"Pilnīgi."

"Jūs esat pārliecināts, ka visu saprotat?"

"Absolūti."

Bellazars pavērsa stobru atpakaļ pret ciematu un no�spieda sprūdu, saberzdams putekļos vairāku namu sienas, līdz caur magazīnu izslīdēja pēdējā patrona un ierocis ap�klusa bez dzīvības. Viņ� nikni raudzījās uz krāsmatām, muskuļi notrīcēja, ta�u nejau no spēcīgā atsitiena. Kad Bel�lazars pēdīgi ierunājās, balss skanēja aiz�ņaugti. "Un tagad vācieties strādāt, velns jūs rāvis."

/

5

"Atvainojiet."

Melouns pacēla skatienu no skices, ko zīmēja pēc atmi�ņas. Verandas durvīs stāvēja Sjēna. Viņam nekad nebūtu �ķi�tis iespējams, ka seju, kuru tā mērcēju�as asaras, var atsvai�dzināt tik īsā laika sprīdī. Sjēna bija ģērbusies vaļīgā svīterī un līdzīgos svārkos, kuri sniedzās līdz potītēm, abi bija zilā krā�sā, kas atgādināja Melounam Kārību nefrīta viļņus, uz kuriem viņam tik ļoti bija paticis noraudzīties no liedaga savās mājās Kosumelā. Biju paticis, viņ� klusībā uzsvēra. Kaut arī Bella�zars bija apsolījis savest īpa�umu tā agrākajā kārtībā, Melouns tam vairs nekad nedomāja tuvoties.

"Par ko jūs atvainojaties?" viņ� jautāja.

"Par to, ka sarīkoju scēnu."

"Jūs nesarīkojāt scēnu. To sarīkoja jūsu vīrs."

"Nē. Es atvainojos par to, ka neizturējos profesionāli. Mums abiem bija jādara savs darbs. Es savējo neveicu diez cik labi."

"Kas tur liels. Mums bija �is tas jānoskaidro."

"Un tagad, kad tas ir nokārtots�" Sjēna satvēra svīteri aiz apak�malas un sāka vilkt to pār galvu.

"Pagaidiet!"

"Es negribu saniknot Dereku vēl vairāk. Jūs neesat vi�ņu redzējis tad, kad viņ� pārskai�as pa īstam. Mums jādabū gatavs tas otrs portrets. Jo ātrāk, jo labāk."

"Apsēdieties."

"Vai gribat, lai pozēju tā?"

"Es gribu, lai tā jūs nomierināties, kamēr es ar jums aprunājos."

"Nē, lūdzu, mums jāstrādā! Ja Dereks domās, ka mēs velti nositam laiku, tad�"

Melouna muskuļi saspringa. "Portretu gleznoju es. Un es raizē�os par jūsu vīru. Bet jūs apsēdieties. Lūdzu."

Sjēna nervozi paskatījās uz durvīm. Tad vilcinādamās paklausīja.

Melouns atnesa otru krēslu. Jāteniski apsēdies uz tā, delmus atbalstījis sev priek�ā uz krēsla muguriņas, viņ� ce�rēja, ka �īs bezrūpīgās kustības nomierinās Sjēnu. Viņ� klu�su ierunājās: "Kad �orīt ienāca jūsu vīrs, viņ� teica, ka jūs izskatoties tāpat kā Milānā, kad viņ� ieraudzījis jūs pirmo reizi. Viņ� teica, ka toreiz jūs neesot bijusi fotografējama."

Sjēna raudzījās lejup uz savām rokām.

"Par ko viņ� runāja?" Melouns jautāja.

Likās, Sjēnas skatiens aizklīst kaut kur projām. Viņa klusēja tik ilgi, ka Melouns jau nosprieda � viņa neat�bildēs.

"Tas man bija grūts laiks," viņa sacīja.

"Kad tas bija?"

"Pirms pieciem gadiem."

Melouns gaidīja.

"Es�"

Melouns veltīja viņai iedrosmino�u skatienu.

"Jums jāsaprot�" Sjēna dziļi ievilka elpu. "Modeles ir pa�as nedro�ākās sievietes pasaulē."

Melouns cieta klusu, baidīdamies, ka ar saviem vārdiem var apmulsināt Sjēnu tiktāl, ka viņa mitēsies runāt.

"Mēs cen�amies iestāstīt pa�as sev, ka esam kaut kas vairāk nekā tikai skaists iesaiņojums. Mēs uztraucamies par noveco�anu. Nemitīgi baidāmies, ka ziedu laiki jau garām."

Melouns piespieda sevi klusēt.

"Ak, ir jau arī izņēmumi. Ta�u es nebiju izņēmums. Iztēlojieties, kā tas ir, ja esi spiesta būt tik tieva, ka, tiklīdz ieēd kaut da�us kumosus, kamera uzreiz parāda izcilni jos�tasvietā. Bez ē�anas jāiztiek pēc iespējas ilgāk. Vai arī jāpa�ēd un pēc tam viss jāizvemj laukā. Reizē tu drusku pamēģi�ni kokaīnu. Svarā no tā nevar pieņemties, un kādu laiku tu jūties labāk, tāpēc pamēģini vēl mazliet, un, kamēr ar tevi cen�as manipulēt tik daudzi, tu ceri, ka gan kāds vīrietis, stiprāks par pārējiem, palīdzēs tev sakārtot dzīvi. Bet, kad tu nodomā, ka esi tādu atradusi, izrādās, viņ� ir maitasgabals, kur� grib kontrolēt katru tavu soli un�"

Sjēna bija bērusi vārdus aizvien ātrāk un nu pēk�ņi �ķi�ta apjēdzam, ka viņā klausās Melouns.

Viņ� riskēja ierunāties. "Pasakiet, ko domāja jūsu vīrs, teikdams, ka toreiz jūsu seja nav bijusi fotografējama."

"Es tolaik ēdu tik maz, ka beigās kļuvu par tievu pat fotokamerai. Vēl ļaunāk, no kokaīna man nemitīgi bija stik�lainas acis. Un vēl ļaunāk � vīrietis, ar kuru es tobrīd dzīvoju, bija pārsitis man lūpu un uzdauzījis zilas acis."

Melounam kļuva nelabi.

Viņa nervozi �ņaudzīja plaukstas. "Tas notika Milānā. Es tur biju ieradusies uz rudens skati, bet pēc piekau�anas, protams, nevarēju strādāt. Paliku viesnīcas istabā, kamēr tas puisis, ar kuru biju kopā, skraidīja pakaļ katriem brun�iem, ko vien izdevās atrast, un tad pēk�ņi atskanēja klauvējiens pie durvīm. Kad es tās atvēru, tur stāvēja Dereks. To es nekad neaizmirsī�u. Viņ� bija ģērbies smokingā un turēja rokā sarkanas rozes. Savā kokaīna miglā es drūmi ieskatījos �ajā glītajā, iedegu�ajā sejā un, zvēru, mirkli nodomāju, ka tas ir Rosano Braci, itālie�u aktieris. Nav ne jausmas, kā viņ� zināja, kur es esmu vai kas ar mani noticis. Viņ� viegli pacēla manu zodu un teica: "Esmu atnācis, lai parūpētos par tevi. Nemaz nekravā mantas. Tikai paņem mēteli un nāc man līdzi." Es samirk�ķināju acis. Pamāju ar galvu. Un neņēmu pat mēteli. Tikai aizvēru aiz sevis durvis, nokāpu pa kāpnēm un devos pie viņa limuzīna."

"Bet jūs man teicāt, ka jums biju�i mīlo�i tuvinieki. Kā�pēc tāda nedro�ība?"

"Es neteicu, ka man ir biju�i mīlo�i tuvinieki, es teicu, ka man bija mīlo�i vecāki."

"Nesaprotu."

Sjēna norija siekalas. "Pēc vecāku nāves mani divpa�dsmit gadu vecumā nosūtīja dzīvot pie mana tēvo�a. Viņ� man uzmācās. Tiklīdz tuvumā nebija sievas, viņ� mēģināja�"

Melouns sajuta �ults gar�u.

"Pāris rei�u viņ� mani piespieda�"

"Ak Dievs!"

"Viņ� piedraudēja �ja es kādam pateik�ot, viņ� izme�tī�ot mani laukā. Es gulē�ot renstelē, viņ� teica. Es nespēju koncentrēties. Skolā mācījos slikti. Katru nakti raudāju, līdz iemigu. Pēdīgi es patvēros fantāzijas pasaulē. Nemitīgi lasī�ju modes �urnālus un fantazēju par to, ka esmu modele un dzīvoju grezni. Tas turpinājās līdz manai se�padsmitajai dzim�anas dienai. Kad viņ� atkal iezagās manā istabā, es uzkliedzu, ka vairs to nedarī�u. Pamodināju viņa sievu un bērnus. Tante man neticēja, kad izstāstīju, kas notiek. Viņ� sadauzīja mani zili melnu par to, ka es viņu apmelojot. Man tik ļoti sāpēja, divas dienas bija jāpaliek gultā. Tre�ajā dienā, kamēr viņi bija darbā, es nozagu naudu, kas atradās zem miltu kārbas, kur tante to slēpa no vīra. Cerēju, viņa nodo�mās, ka viņ� to atradis un nodzēris. Es sakravāju somu un ar autobusu aizbraucu uz �ikāgu, kur dzīvoju mēbelētā istabā un strādāju pa�us draņķīgākos darbus, kādus vien var iedo�māties. Tomēr es ne mirkli nemitējos sapņot par to, ka kļū�u tāda kā modes �urnālos redzamās sievietes. Sameklēju fir�mu, kas vakaros rīkoja modeļu kursus. Strādāju kā negudra, lai tikai īstenotu savu sapni. Un, Dievs mans liecinieks, es sāku ar apak�veļas reklāmu avīzē, turpināju ar peldkostī�miem katalogos, ar pozē�anu Vogue, ar vāka fotogrāfijām Vogue un Cosmopolitan, un visos citos lielākajos modes �urnālos � un beidzot sasniedzu to, ko gribēju. Vienīgā nelaime bija tā, ka īstenība nelīdzinājās maniem sapņiem. Tur nebija nekāda spo�uma. Tas bija gaļas tirgus."

"Kas notika tad, kad jūs aizbraucāt līdzi Bellazaram?"

"Limuzīnā, braucot uz lidostu, viņ� nopētīja sasitumus man uz sejas. Sacīja, nevarot pieļaut, ka tiek iznīcināts skaistums. Sacīja, ka gādā�ot, lai neviens vairs nemū�am nenodara pāri manai sejai un lai arī es pati nekad nenodaru pāri sev. Viņ� atveda mani uz �ejieni. Te jau gaidīja plasti�kas ķirurgs, lai pārliecinātos, ka no sejas ievainojumiem ne�paliks rētas. Bellazars lika veselai mediķu komandai atindēt manu organismu. Psihologam, kas specializējās ē�anas trau�cējumos, viņ� uzdeva atradināt mani no domas, ka ēdiens ir ienaidnieks. Vajadzēja veselu pusgadu, līdz Dereks bija ap�mierināts ar sasniegto. Viņ� jutās tik lepns. Teica, ka esot mani radījis. Mēdza staigāt man apkārt, vērot no visiem leņķiem un tad starodams paziņoja, ka bez viņa mans skais�tums vairs neeksistētu." Sjēna gurdi paraustīja plecus. "Vi�ņam bija taisnība. Es biju tik strauji ripojusi lejā no kalna, ka pa to laiku, ko viņam vajadzēja, lai radītu mani no jauna, es jau būtu mirusi."

"Tātad viņ� sniedza jums to, kas jums bija vajadzīgs. Beigu beigās bija atradies kāds, kas pārjums rūpējas."

"Pirms trim mēne�iem tas viss beidzās."

Melouns sarauca pieri. "Kas notika?"

"Viņ� atgriezās no kāda biznesa brauciena, pēk�ņi pil�nīgi pārvērties. Sūdzējās par to, ka man ap acu kaktiņiem sākot veidoties grumbas. Apgalvoja, ka redzējis man matos sirmu �ķipsnu. Brīdināja, lai es beidzot �ķobīt seju � vaib�stu kustības radot krunkas man pierē, viņ� teica. Es sev nemitīgi jautāju, kas gan noticis tai biznesa braucienā, ja viņ� tā pārvērties. Vai viņ� iemīlējies citā sievietē? Kad uzdevu viņam �o jautājumu, viņ� pārskaitās. Sacīja, ka es par daudz iztēlojoties un ka man vajagot savaldīties. Es nokrāsoju matus, tīrīju sejas ādu, darīju visu, kas, manu�prāt, varētu būt viņam pa prātam. Ta�u Dereks tikai kļuva arvien neiecietīgāks. Neko es nedarīju labi diezgan. Es sāku gaidīt tās reizes, kad viņ� brauc prom. Tad man bija kāds brīdis miera. Ta�u atgriezies viņ� ikreiz kritizēja mani vēl vairāk." /

Melouns jau pavēra muti, lai teiktu kaut ko mierino�u, ta�u spēji aprāvās, redzēdams, ka Sjēna saspringst, ieraudzī�jusi kaut ko viņam aiz muguras.

Viņa pietrūkās kājās. "Goda vārds, Derek, mēs tikai ap�sprie�am manu pozu! Mēs tūdaļ sāksim suādāt. Es zvēru!"

Bellazars stāvēja durvīs. "Mēs lidojam uz Stambulu. Piecos esi gatava." Piemiegtām acīm viņ� paskatījās uz Me�lounu. "Darba pabeig�anai jums ir divas nedēļas."

"Ar to var nepietikt."

"Gādājiet, lai pietiktu."

"Kad piekritu gleznot portretus, es jums sacīju, ka ievē�ro�u tikai pats savus noteikumus. Jūs tam piekritāt."

"Apstākļi ir mainīju�ies."

"Un kā lai es strādāju bez modeļa? Cik ilgi Sjēna būs prom?"

"Tik ilgi, cik nepiecie�ams."

"Jo ilgāk viņa būs prom, jo ilgāku laiku man vajadzēs, lai pabeigtu darbu."

Bellazara acis satumsa. "Es sāku piekrist Aleksam. Tā bija kļūda � ielaisties ar jums. Pulksten piecos." Nikni pagriezies, viņ� atstāja telpu.

Vērodama, kā viņ� �ķērso terasi, Sjēna nodrebēja. "Cik ir pulkstenis?"

"Mazliet pāri trijiem."

"Ak Dievs, man nepietiks laika!"

Kad viņa piecēlās, Melouns jautāja: "Kas ir Stambulā? Kas tur tik svarīgs?"

Sjēnas balss skanēja aiz�ņaugti. "Kaut kas tāds ikreiz notiek darījumu labad. Vairākiem Dereka klientiem patīk mana sabiedrība. Derekam ir vieglāk risināt ar viņiem saru�nas, ja klāt esmu es."

Melouns pamāja. Protams, klientu acīs Bellazars kļūst vēl di�āks, jo ir apprecējis tik skaistu sievieti.

"Es vairs nevaru runāt."

Kad Sjēna aizsteidzās, Melouns turpināja savu domu. Jā, tāds skaistums var ap�ilbināt klientu, var netverami ie�tekmēt viņa spriedumus. Bet ja nu �ajā skaistumā rodas trūkumi? Tas kaitē biznesam. Tas neatbilst nesatricināma�jiem standartiem, kādus izvirza vīrietis, kur� nepieņem neko mazāku par pa�u pilnību. Tas ir slikti no visiem viedokļiem. Ja cilvēks vairs nepilda savu funkciju, viņa vietā jāmeklē cits.

6

Saule bija pietiekami zemu, lai terase grimtu ēnā, tomēr ne tik zemu, lai nemestu atspulgus rotoru virpuļojo�ās lāp�stiņās. Melouns noskatījās, kā Sjēna, Bellazars, Poters un trīs miesassargi iekāpj helikopterā. Sjēna bija ģērbusies ele�gantā ķostīmā, mati nevainojami sakārtoti. Pat no attāluma viņas skaistums bija valdzino�s, tomēr Melouns redzēja arī to, cik negribīgi viņa iekāpj helikopterā. Viņa izturējās kā labi ģērbta ieslodzītā, ko ved uz tiesu. Vai uz bērēm.

Salīdzinājums lika viņam justies neomulīgi. Kad heli�kopters aizrūca prom, �ī �ķir�anās iesmeldzās Melounam sirdī.

V

a�0)>�

Pieradis katru vakaru pulksten septiņos tikties ar Sjēnu pie kokteiļa glāzes, Melouns jutās arvien neomullgāk, kad tuvojās �ī stunda. Tagad es jau kāptu lejup uz bibliotēku, viņ� domāja. Ta�u atlika vienīgi klīst pa tām pils teritorijas daļām, kur viņam bija atļauts ieiet; viņ� bija kā satraukts dzīvnieks, kas klaiņojot mēģina atbrīvoties no spriedzes. Beidzot, kad saulriets iekrāsoja pils dzīv�ogus, skulptūras un dīķus, viņ� nolēma, ka jāmēģina ieturēt vakariņas, tomēr, vienatnē sēdēdams pie garā, sve�u apgaismotā galda, viņ� tikai bikstīja ar dak�iņu teļa gaļas �niceli, kas bija viņam pagatavota. Bez mitas uzmācās domas par to, kur tagad ir Sjēna un ko viņa dara.

Ja viņa vēl ir dzīva.

Melounu pēk�ņi pārņēma moko�as vīzijas: Bellazars iz�grū� Sjēnu no helikoptera, viņas augums atsitas pret klintīm, vai arī Poters ie�auj viņai galvā un iemet līķi jūrā. Nē! � viņ� nerimās klusībā atkārtot. Bellazara izturē�anās liecina, ka Sjēna ir viņam vajadzīga. Vismaz pagaidām. Krīze pie�nāks, bet tikai pēc Stambulas.

Melouna miegs bija nemierīgs. No rīta, cenzdamies ap�slāpēt domas, viņ� vingroja nevis vienu, bet gan divas stun�das, tomēr bailes par Sjēnu pastiprinājās. Iegājis verandā, Melouns izklāja uz galda skices un raudzījās viņas sejā. Zīmēdams Sjēnu pēc atmiņas, viņ� iztēlojās, ka Sjēna sē� tepat un sarunājas ar viņu.

Melouns devās uz bibliotēku. Juzdams seno sējumu skāņo smārdu, viņ� pa paklāju aizgāja pie galasienas un pa trepītēm uzkāpa līdz vidējiem plauktiem. Apmēram uz to pusi Bellazars bija pamājis tai vakarā, kad tika atsegts por�trets, tai vakarā, kad viņ� bija salīdzinājis Sjēnu ar Dantes Beatri�i, "Dievi�ķās komēdijas" mūzu. "Ja vēlaties uzzināt ko vairāk par Danti un Beatri�i � Roseti ir pārtulkojis Dantes autobiogrāfiju," Bellazars bija teicis. "Tur jūs atradī�siet "Danti un viņa tuvākās aprindas", izdotu 1861. gadā�"

Bellazars bija sacījis vēl ko citu: ka Beatri�e mirusi jau�na un ka Dante turpinājis viņu neprātīgi mīlēt ari pēc tam. Melouns nespēja atvairīt uzmācīgo salīdzinājumu: vai arī Sjēna mirs jauna?

Man jāizbeidz domāt par nāvi.

Grāmatas bija sarindotas alfabētiskā kārtībā pēc autoru vārdiem, tāpēc viņam nebija grūti atrast vajadzīgo sējumu. To meklējot, viņ� domāja � savādi, ka Roseti vārds ir Dan�te, tāds pats kā dzejniekam, kura autobiogrāfiju viņ� pārtul�kojis. Melouns apsēdās ādas atzveltnī, atvēra grāmatu un sameklēja to fragmentu, kurā aprakstīta pirmā reize, kad Dante ierauga Beatri�i.

Viņas tērps tai dienā bija jo di�ciltīgā krāsā, atturīgi un tīkami tum�sarkans� Patiesi es jums saku, tai brīdī mans dzīves gars, kas mājo sirds slepenākos kambaros, notrīsēja tik stipri, ka iedrebējās manas miesas vissīkākās �ķiedriņas.

Jā gan, Melouns nodomāja.

2

Pēc divām naktīm Sjēna vēl nebija atgriezusies.

Melouns sasprindzis gulēja gultā, ieklausīdamies, kā tumsā aiz loga staigā sargi. Laiks bija ritējis moko�i gausi, tomēr viņam bija izdevība kalt plānus.

Viņam līdzās atvērta stāvēja Roseti tulkotā Dantes auto�biogrāfija.

Tā pati brīni�ķā dāma parādījās man, visa tērpta sniegbaltās drānās� Tā bija pirmā reize, kad manu dzirdi skāra viņas teiktie vārdi, tāpēc mani pārņēma tāda saldme, ka no turienes aizgāju kā apskurbis.

Melounam uz pieres lāsoja sviedri. Viņ� iegāja vannas- istabā, noskaloja seju ar aukstu ūdeni, tad izslēdza istabā gaismu, piegāja pie loga iepretim gultai un noraudzījās ēnās un starme�u gaismās, kas krita uz dārziem un takām.

Ieskatījies pulkstenī, viņ� redzēja, ka ir jau gandrīz pus�nakts. Pēc brī�a labajā pusē parādīsies sargs un, zābaku zolēm �irkstot, aizies pa vidējo, baltiem oļiem nobērto celi�ņu. Melouns pieplaka pie loga malas, kur nebūtu saredzama pat viņa ēna. Viņ� gaidīja.

Lūk! Vispirms atskanēja soļi, tad parādījās pats sargs. Melouns pie sevis pamāja. Pēc desmit minūtēm no kreisās puses atnāks otrs sargs. Tad pēc piecām minūtēm no peldba�seina ģērbtuvju puses ieradīsies tre�ais un dosies nolai�anās laukuma virzienā. Visās �ajās nedēļās, kop� Melouns vēroja �o kārtību, tā nebija mainījusies.

Paņēmis grāmatu, viņ� atstāja istabu. Nespodri apgais�motais gaitenis bija tuk�s. Soļi uz grīdceliņa neradīja ne mazāko skaņu. Sasniedzis vītņu kāpnes, Melouns devās lejup un izdzirda nodimdam zābakus lejā uz marmora grīdas � no telpas labajā pusē bija iznācis sargs un vēroja viņu tuvo�jamies.

"Nevaru iemigt." Melouns parādīja sargam grāmatu. "Ie�u paņemt citu."

Sargu, cik redzams, pārsteidza doma, ka var izlasīt vie�nu grāmatu un vēlēties lasīt vēl otru.

Melouns nekavējās, lai par to patērzētu. Aizgājis pa kreisās puses gaiteni, viņ� atvēra bibliotēkas durvis. Pretim raudzījās tumsa, un sasmaku�ais, spiedīgais gaiss atgādināja viņam sēru namu, kur zārkā bija gulējis viņa vectēva līķis. Trūka vienīgi pārsātinātās smar�as, kas dvesmo no pārlieku daudzām puķēm.

Izbeidz tā domāt, Melouns sevi brīdināja.

Viņ� nospieda slēdzi kreisajā pusē, samiedza acis gries�tu lampas spilgtajā gaismā un aizvēra aiz sevis durvis. Grā�matas bija sakārtotas ne tikai pēc autoru uzvārdiem, bet arī pēc kategorijām: daiļliteratūra, izziņas literatūra un rokas�grāmatas; tās atradās labajā pusē.

Dodamies turp, Melouns dzirdēja, ka aiz muguras atve�ras durvis. Pagriezies viņ� ieraudzīja sargu. Pamājis ar gal�vu, Melouns turpināja meklējumus. Enciklopēdiju bija vieg�li atrast. Britannica. Viņ� neko nesaprata no retām grāma�tām, toties pazina Bellazara gaumi un būtu saderējis uz jeb�ko, ka �is izdevums � izraudzītā sējuma priek�lapā bija minēts 1911. gads � ir klasiskā versija, kurai dod priek�ro�ku kolekcionāri.

Sargs nemitējās viņu vērot. Melouns vēlreiz pamāja viņam, ta�u �oreiz mazliet nepacietīgi, kā teikdams: labi jau, labi, esmu sapratis. Tu esi krietns sargsuns. Tagad turpini savu apgaitu un ļauj man mierīgi lasīt. Sargs mulsi novērsās. Kad viņ� bija izgājis gaitenī un soļi attālinājās pa marmora grīdu, Melouns piegāja pie durvīm un aizvēra tās, juzdamies pārliecināts, ka slēdzene aizkritusi ar tādu troksni, kur� licis sargam saprast � Melouns nevēlas, lai viņu traucē vēlreiz.

Izraudzījies sējumu, kurā skaidrotie vārdi sākās ar burtu "R", viņ� apsēdās atzveltnī un, �ķirstīdams smagās grāmatas trauslās lapas, juzdams pelējuma smaku, centās atvairīt sa�vas ba�īgās nojausmas. Viss būs labi, viņ� sevi dro�ināja. Tikai rīkojies pēc plāna.

Viņ� atrada vajadzīgo �ķirkli.

"Roseti, Dante Gabriels: angļu gleznotājs, dzejnieks, prerafaelītu brālības dibinātājs, dzimis 1828. gadā, miris 1882. gadā." Izbeidz domāt par nāvi, viņ� sev klusībā teica.

Roseti kristītie vārdi bija Gabriels �ārlzs Dante, ta�u apsēstība ar itālie�u viduslaiku dzejnieku bija viņu mudinā�jusi pieprasīt, lai viņu dēvē par Danti. �ī apsēstība pārgāja citā formā, kad Roseti identificēja savu skaisto sievu Eliza�beti ar Dantes Beatri�i un sāka ar kaislīgu aizrautību tulkot Dantes veltījumu �ai sievietei, patiesībā aprakstīdams mīles�tību, ko pats juta pret Elizabeti. Kad, neilgi nodzīvojusi laulībā, Elizabete nomira, Roseti apraka visu savu dzejoju manuskriptus viņai līdzi kapā un uzgleznoja simbolisku sa�vas idealizētās mīlestības portretu, nosaukdams to par Beata Beatrix � "Svētlaimīgo Beatrisi".

Un temats atkal bija nāve. Pūlēdamies novērst uzmanī�bu no tās, Melouns sāka apcerēt paralēles starp Roseti un sevi � viņi abi bija gleznotāji, un viņu dzīvi bija pārvērtusi sieviete, pret kuru bija uzliesmojusi mīlestība, gleznojot vi�ņas portretu.

Mīlestība. Pirmo reizi Melouns atskārta, ka ir apzināti lietojis �o vārdu saistībā ar to, ko pats jūt.

3

Pusstundu vēlāk, kad bibliotēkā atkal ieskatījās sargs, Melouns atzveltnī izlikās iesnaudies � acis aizvērtas, galva noliekta, klēpī at�ķirta enciklopēdija. �oreiz sargs promejot aizvēra durvis. Melouns acumirklī piecēlās, izslēdza gaismu un piegāja pie divviru loga. Ārā nevienu nemanījis, viņ� atgrūda logu vaļā, tumsā nolēca zemē, aizvēra logu un pa�slēpās aiz krūma. Ja sargs atgrieztos bibliotēkā, viņ� no�spriestu, ka Melouns pamodies un aizgājis uz savu istabu.

Salīcis savā paslēptuvē, Melouns nopētīja starme�us, kas izgaismoja tumsu. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, viņ� �ķērsoja celiņu, nonāca pie krūmiem un to aizsegā zagās uz Klostera pusi; pret zvaig�ņotajām debesīm vīdēja tā zvanu tronis. Kustoties piesardzīgi, cen�oties saplūst ar ēnām, viņam vajadzēja pusstundu, lai mērotu attālumu, kas parasti būtu nostaigājams piecās minūtēs.

Delnas svīda. Kop� armijas laikiem bija pagājis jau des�mit gadu, un Melounam vajadzēja papūlēties, lai apvaldītu emocijas. Sirds strauji sitās. �ķita, ka plau�ām trūkst gaisa. Pametis strūklakas aizsegu un nonācis aiz skulptūras veidā apcirpta krūmu pudura, viņ� noslīga zemē un raudzījās uz Klostera sprai�ļotajiem logiem. Lai gan vairums no tiem bija tum�i, viņu mulsināja tas, ka visi pagrabstāva logi ir spo�i apgaismoti. Apsvērdams, vai riskēt un virzīties tuvāk, viņ� satrūkās, jo atvērās ārdurvis un tajās pret apgaismoto iek��telpu iezīmējās vīrie�a ēna. Ārā iznāca bruņots sargs, aizvē�ra durvis, paskatījās zvaig�ņotajās debesīs un aizsmēķēja cigareti. Melouns klusībā nopriecājās, ka nav uzreiz rāpies uz logu pusi.

Tas nekas. Es vienkār�i nogaidī�u, līdz viņ� ieies iek�ā vai dosies tālāk. Ta�u, tā kā Bellazars un Poters bija prom, sargs nesteidzās. Beidzot izsmēķējis cigareti un saminis to ar zābaku, sargs joprojām palika, kur bijis. Tikai tad, kad durvis atvērās un ārā iznāca otrs vīrietis, ģērbies baltā virs�valkā, kas sniedzās līdz ceļiem, sargs bra�i izslējās, it kā visu laiku būtu tā stāvējis miera stājā un novērojis durvis.

Otru vīrieti � gara auguma, druknu, tum�iem matiem, platiem sejas pantiem � Melouns nekad nebija redzējis. Priek�telpas gaismā, kas krita pa vaļējām durvīm, Melouns viņu pētīja, cenzdamies ielāgot �īs platās lūpas, biezās uz�acis un stūraino seju. Laika bija maz. Vīrs baltajā virsvalkā norādīja uz samīto cigareti pie sarga kājām un kaut ko strupi noteica, kas lika sargam acumirklī izslieties vēl staltāk. Sa�ņēmis vēl vienu nosodo�u piezīmi, sargs sekoja vīrietim iek��ā namā. Durvis aizcirtās, apdzē�ot gaismas staru. Tomēr pietiekamu gaismu �eit deva apsardzes starme�i, un Me�louns ilgi un rūpīgi vēroja, vai nenāk citi sargi, pirms atkal nolēma tuvoties pagrabstāva logiem.

Kāpēc �im vīrietim mugurā bija balts virsvalks, viņ� prā�toja. Tas atgādināja uzsvārci, kādu valkātu ārsts slimnīcā. Vai laborants. Kas atrodas aiz �iem pagrabstāva logiem? Likās, krūtis sa�ņaudz metāla stīpa, ta�u viņ� nelikās par to zinis un salīcis metās uz krūmiem Klostera sānos. Tiklīdz viņ� bija aiz tiem nozudis, ap stūri iedimdējās zābaki un kāds pagāja ga�rām Melounam tik tuvu, ka viņ� saklausīja, kā �irkst metāls pret metālu � iespējams, ierocis pret patronjostu.

Melouna uzmanību piesaistīja citas skaņas � apslāpē�tas balsis, griezīgs troksnis, it kā koks skrāpētos pret akme�ni. Viņ� uzmanīgi palūkojās iek�ā pa logu, palikdams sāņus no tā, lai nebūtu ieraugāms. Tomēr nekāda labuma nebija � gaisma no loga plūda caur aizsegu. Ta�u balsis �ķita skanam no lielāka attāluma, un, pielavījies pie nākamā loga un no�kļuvis cita krūma aizsegā, Melouns ieraudzīja, ka �o logu klāj nevis aizsegs, bet gan �alūzijas, kuru līstītes nav pilnīgi aizvērtas.

Viņ� saskatīja daļu telpas � pa fragmentam no akmens grīdas, galdiem, skapī�iem, laboratorijas instrumentiem, dato�riem un da�ādām elektroniskām ierīcēm. Divi lieli aparāti pie galasienas laikam bija industriāla saldētava un ledusskapis. Balsis kļuva skaidrākas, un Melouna redzeslaukā parādījās sargs un vīrietis baltajā virsvalkā. Vīrietis runāja sve�ā valo�dā, kas atgādināja krievu valodu; �ķita, ka sargs to nesaprot, un Melouns nesaprata ne tik, tomēr būtība bija skaidra � vīrietis gribēja, lai sargs atver kādu koka kasti.

Iekaucās naglas, kad lauznis atlieca vaļā dēli. Sargs trie�ca ar lauzni tik stipri, ka viens dēlis sa�ķīda, un Melouns dzirdēja kādu balsi skaļi protestējam. Parādījās tre�ais vīrie�tis. Arī viņ� bija ģērbies baltā virsvalkā, kas sniedzās līdz ceļiem. Satraukti vicinādams rokas, viņ� bēra niknus krievu vārdus, kuru jēga bija nepārprotama: uzmanīgāki Tādus �estus Melouns bija redzējis jau agrāk. Un bija redzējis arī �o cilvēku, �o pa�u plikpauraino vīrieti ar sagumu�ajiem ple�ciem, bija vērojis viņu izkāpjam no helikoptera pirmajā rītā pēc savas iera�anās pilī. Torīt vīrietis bija sa�utis par to, cik nevērīgi Bellazara vīri apietas ar atvestajām kastēm, � un arī tagad viņ� bija neapmierināts.

Beidzot saskatīdams viņu skaidrāk, Melouns sakopoja visu savu uzmanību, cenzdamies paturēt atmiņā �ā vīrie�a vaibstus: dziļi iegrimu�ās acis, augsto pieri, ovālo seju�

Tāla dunoņa lika Melounam satrūkties. Kad tā strauji pārauga dārdo�ā rēkoņā, viņam �ķita, ka sirdi sa�ņaudz le�daina roka. Helikopters. Jēziņ! Vai atgrie�as Bellazars? Vai Sjēna ir kopā ar viņu?

Rēkoņa kļuva tik skaļa, ka vīri pagrabstāvā to sadzirdē�ja un pievērsās logam. Melouns palēca sānis. Viņu teiktajā nekas neliecināja, ka viņi būtu pamanīju�i Melounu, tomēr līdz ar Bellazara atgrie�anos nekavējoties tiks pastiprināts dro�ības re�īms un Melounu neizbēgami ieraudzīs kāds sargs. Pilī valdīs tik liela rosība, ka Melouns nevarēs ielavī�ties iek�ā nemanīts.

Viņa vienīgā izdevība bija izmantot helikoptera nolai�a�nās radītās īslaicīgās jukas. Starp pili un Klosteri iedegās �ilbino�i starme�i, kas apgaismoja nolai�anās laukumu. Gandrīz tai pa�ā mirklī visu apgaismoja vēl viens spēcīgs pro�ektors no helikoptera, kas strauji tuvojās.

Sargi skatīsies te uz vienu starmeti, te uz otru, Melouns zibenīgi domāja. Ta�u, līdzko helikopters būs nolaidies, viss ritēs ierastajā, lieti�ķajā gāitā. �ī ir vienīgā izdevība. Kus�ties!

Kad viņ� jau bija gatavs joņot laukā no krūmiem pie Klostera, lai paslēptos biezākā krūmu puduri tie�i iepretim, garām aizskrēja sargs. Melouns tik tikko paguva sevi no�bremzēt. Viņ� paskatījās, vai pirmajam sargam neseko otrs. Jā, uz kādu brīdi viņi ir apjuku�i, Melouns sevi mierināja. Man izdosies.

Mirklī, kad helikopters, zibinot savu starmeti, pārlidoja viņam pār galvu, Melouns strauji metās prom no Klostera sienas. Tikko sasniedzis krūmu puduri, viņ� izdzirda balsis, kas runāja krieviski pie Klostera durvīm, kuras nule bija atsprāgu�as vaļā. Pēc skaņas �ķita, ka viņi iet uz nolai�anās laukuma pusi, ta�u Melouns neskatījās atpakaļ. Un neapstā�jās. Lai nonāktu �eit, viņam bija vajadzējis pusstundu lavī�ties no skulptūras pie strūklakas, no strūklakas pie dzīv�oga vai kāda cita tum�a aizsega, ko nu varēja sameklēt. Toties tagad �o pa�u attālumu vajadzēja pieveikt ātrāk nekā parastā solī.

Salīcis kustēdamies zaglīgi un �igli, cenzdamies saplūst ar ēnām, viņ� dzirdēja, kā pa labi nolai�as helikopters un tā rotori sāk griezties gausāk. Tagad kuru katru brīdi Bellazars vai kāds cits, kas atradās helikopterā, � lūdzu, Dievs, kaut jel Sjēnai nekas nekaitētu! � izkāps ārā un dosies uz pili. Bellazars izpra�ņās sargus par to, ko viņa prombūtnes laikā darījis Melouns. Sargs, kas redzēja Melounu ieejam biblio�tēkā, ziņos, ka pēdējās pārbaudes laikā Melouns joprojām bijis tur, iesnaudies atzveltni. Bellazars gribēs pārliecināties pats. Un, Melouns domāja, ja es nesēdē�u tai atzveltni, kad Bellazars ieskatīsies pa durvīm, viņam radīsies pietiekami lielas aizdomas, lai pārbaudītu, vai es esmu savā istabā.

Kad redzeslaukā parādījās sargs, Melouns notupās aiz kādas skulptūras un sastinga, lūgdams Dievu, lai saīgs ne�paskatās viņa virzienā. Labajā pusē pa spraugu starp krū�miem Melouns redzēja spilgti apgaismoto nolai�anās lauku�mu. No helikoptera izkāpa Bellazars. Viņ� izskatījās dusmīgs. Pirms viņu sasniedza vīri baltajos virsvalkos, viņ� pagriezās sāņus. Miesassargu pavadībā Bellazars platiem, steidzīgiem soļiem devās uz pili. Toties Poteru nekur nema�nīja. Un, daudz svarīgāk, kur ir Sjēna? Ak Dievs, vai viņai kaut kas noticis? Nākamajā mirklī helikopterā kāds sakustē�jās. Lēnām parādījās cilvēka stāvs. Melouns uzelpoja, sazī�mējis Sjēnu, tomēr atvieglojumu tūdaļ nomainīja ba�as, re�dzot, cik stomīgi viņa kāpj ārā no helikoptera. Pat no tālienes viņa izskatījās kā apreibusi.

Kusties, Melouns klusībā mudināja sevi. Patlaban tu nekādi nevari viņai palīdzēt un, ja tu neatgriezīsies bibliotē�kā, pirms tur ieskatīsies Bellazars, tad nespēsi viņai palīdzēt nekad. Sasodīts, tu nespēsi palīdzēt pat sev!

Kad sargs, kas aiz�ķērsoja viņam ceļu, aizgāja tālāk, Melouns vēlreiz paskatījās uz Sjēnu, ievēroja, cik grīļīgi viņa iet pa nolai�anās laukumu, un tad garām skulptūrai steidzās uz pils pusi. Vairākos aug�stāva logos iedegās gais�ma � dro�i vien Bellazara apartamentos. Varbūt Bellazars taisnā ceļā ies gulēt, Melouns cerīgi domāja. Varbūt mani

viņ� meklēs tikai rīt. �

Melouna krūtis smagi cilājās, kad viņ� sasniedza pēdējo krūmāju, aiz kura varēja patverties. Viņ� pameta steidzīgu skatienu atpakaļ, lai redzetu, vai tuvumā nav sargu, vai ne�viens neredzēs viņu skrienam pa baltiem oļiem nokaisīto celiņu, atveram bibliotēkas logu un ierāpjamies iek�ā. Tik dro�s, cik nu �ajā situācijā varēja būt, zinādams, ka jāuzņe�mas �is risks, viņ� saņēma dū�u pēdējai piepūlei � un juta, ka muskuļus pārņem ledusauksts stingums, kad bibliotēkas logos piepe�i uzliesmoja gaisma.

4

"Tu man teici, ka viņ� ir te iek�ā!" kliedza Bellazars, samiedzis acis spilgtajā gaismā.

"Viņ� bija," sargs taisnojās. "Pirms stundas es redzēju, ka viņ� snau� tajā atzveltnī."

"Tad kur, ellē, viņ� ir tagadV

"Dro�i vien būs pamodies un aizgājis uz savu istabu."

"Viņu pēk�ņi interesē vecas grāmatas? Viņ� pēk�ņi kvern bibliotēkā nakts vidū? Tu neredzēji, ka viņ� aiziet uz savu istabu?"

Sargs vainīgi noplātīja rokas. "Nē."

Bellazars strauji piegāja pie logiem, nikni nopētīja katru un pamanīja, ka viens ir mazliet pavērts, � spraugā viegli varēja iebāzt pirkstus un atvērt logu pla�āk, ja kāds �eit būtu izkāpis ārā, pievēris logu un vēlāk gribētu bez pūlēm atvērt to atkal. "Nolādēts, dabū viņu rokā! Ej uz viņa istabu! Man jāzina, kur viņ� ir!"

Kad sargs izsteidzās gaitenī, Bellazars viņam sekoja. Vestibilā viņ� pasauca sev līdzi trīs miesassargus, kas bija atlidoju�i reizē ar viņu. Tad metās aug�up pa vītņu kāpnēm, pa trim pakāpieniem uzreiz, apdzīdams sargu, kuru bija aiz�sūtījis sev pa priek�u. Kāpņu galā viņ� piebremzēja tikai mirkli, līdz viņu panāca pārējie, tad pa gaiteni aizjoņoja pie Melouna istabas durvīm, atrāva tās vaļā, ieslēdza gaismu un pievērsa skatienu tuk�ajai gultai, kurā nemaz nebija atsegta sega.

"Pārmeklēt teritoriju! Pārmeklēt katru kaktuV

Sargi skrie�us metās pildīt pavēli.

Sekodams viņiem, Bellazars sastapās ar Sjēnu, kas nule bija gurdi uznākusi pa kāpnēm.

"Viņ� ir prom," Bellazars teica. "Ja es atradī�u viņu tur, kur viņam nevajadzētu būt, tev nebūs jābēdājas par pozē�a- nu otram portretam. Viņ� būs miris."

Aizspraucies Sjēnai garām, Bellazars dārdo�iem soļiem noskrēja lejup pa kāpnēm. "Pārbaudiet katru istabu!" viņ� pavēlēja sargiem, kas bija sadzirdēju�i traci un iesteigu�ies vestibilā. Ieraudzījis pie atvērtajām durvīm krievus un vēl vienu sargu grupiņu, Bellazars uzsauca: "Pārmeklējiet Klos�teri! Dod pistoli!" viņ� uzbrēca sargam, kas skrēja garām. Atvilcis deviņu milimetru Sig-Sauer pistoles aizslēgu, viņ� pārliecinājās, ka patrontelpā ir patrona, mirkli pakavējās, lai redzētu, vai viņa rīkojumi tiek pildīti, un tad izsteidzās ārā, lai pievienotos meklētājiem.

Starme�i zibsnīja �urpu turpu, sargi lo�ņāja gar krū�miem un starp kokiem.

Pa kreisi no Bellazara no�ķindēja stikli. Atskanēja kliedzieni. Viena balss, pati skaļākā, bija skaidrāka par skaidru. /

"Mēs viņu atradām! �urp! Nāciet �urp!"

5

Izlikdamies, ka ir iztrūcināts no miega, Melouns pielē�ca sēdus uz dīvāniņa, uz kura tumsā bija gulējis. Vīri ie- brāzās verandā ar tādu sparu, ka stiklotās durvis atsitās pret augsto logu blakus un izdauzīja tam abas rūtis. Stikla lauskas nobira uz akmens grīdas, sa�ķīzdamas vēl sīkākos gabaliņos; tos ar saviem zābakiem sabradāja sargi, kas ie�skrēja iek�ā, notēmēja uz Melounu pistoles un lukturus un uzrāva viņu kājās.

"Kas, ellē�" Melouns centās tēlot apjukumu.

Viens sargs izsteidzās laukā. "Mēs viņu atradām! �urp! Nāciet �urp!"

"Kas, ellē, te notiek?" Melouns ņurdēja. "Kāpēc jūs�" Gaisma joprojām nebija iedegta. Kabatas lukturī�i bija no�mērķēti viņam acīs, viens no stariem tik �ilbino�i tuvu, ka Melouns pacēla kreiso roku, lai pabīdītu to nost; roka tūdaļ tika notriekta lejup, un kāds ar lukturi iebelza viņam pa vaigu.

No sitiena viņam gar acīm aizņirbēja krāsas. Mirkli �īs krāsas virpuļoja. Ceļi sāka ļimt. Melouns gandrīz pakrita, bet sargi uzrāva viņu kājās, un lukturis tika atvēzēts, lai sistu vēlreiz, ta�u tobrīd telpā ieskrēja vēl vairāki cilvēki.

Bellazars kliedza: "Kur viņ� iri Rādiet to maitu �urp!"

Iedegās griestu lampas. Sitiens pa seju bija aizmiglojis Melounam skatienu, tomēr tagad viņ� centās to fokusēt, re�dzēdams, ka caur sargu drūzmu spraucas Bellazars.

Bellazara glītos vaibstus bija izķēmojis niknums. "Kad tikāmies pirmo reizi, jūs bijāt piesiets pie krēsla. Un pie�urā�jis bikses." Spēcīgo emociju uzplūdā Bellazara krūtis smagi cilājās; viņ� vilka rokās ādas cimdus.

"Es neko nesaprotu," Melouns teica. "Kāpēc�"

"Turiet muti!" Un Bellazars pa to iesita.

Melouna galva pacirtās atpakaļ. Mirkli viņ� redzēja jau�nu krāsu uzplaiksnījumu. Ausīs zvanīja. Kad apziņa no�skaidrojās, viņ� juta, ka no pārsistajām lūpām pār zodu tek asinis, sajaukdamās ar asinīm no pulsējo�as brūces kreisajā vaigā, kur bija trāpījis sitiens ar lukturi.

"Tai pirmajā reizē, kad es jūs redzēju, kad skatījos uz peļķi zem jūsu krēsla, es teicu, ka jūs esat muļķis, ja atsakāties ar mani sadarboties." Bellazaram drebēja balss. "Bet es teicu ari, ka esmu saprātīgs, ka esmu ar mieru dot jums otru iespēju. Ta�u es jūs brīdināju." Viņ� sita atkal, vēl stiprāk sa�ķaidīdams Melounam lūpas. "Tre�o iespēju es nedodu nekad."

Sitiena spēks pasvieda atpakaļ sargus, kas turēja Me�lounu.

Melounam vajadzēja da�as sekundes vairāk, lai domas beigtu virpuļot kā miglā. "Tre�o iespēju nedodu ari es. Jūs esat iesitis man divas reizes. Pamēģiniet iesist vēl."

"Ko?"

"Un lai mani netur jūsu sargi."

"Tik tuvu nāvei jums vēl pietiek nekaunības tā ar mani runāt?"

"Dieva dēļ, kāpēc jūs man draudat?"

"Vai jūs tie�ām domājat, ka varēsiet izkulties sveikā ar meliem?"

"Izkulties no kāV

"Jūs noliedzat, ka izlavījāties laukā pa bibliotēkas logu?"

"Izlavījos pa bibliotēkas logu? Vai jūs vispār saprotat, cik absurdi tas skan?"

"Jūs noliedzat, ka bijāt bibliotēkā?"

"Skaidrs, ka es tur biju! Jūs tik pla�i klāstījāt par Danti un Beatri�i, ka es izlasīju jūsu ieteikto grāmatu! Gribat sarī�kot jautājumu un atbil�u vakaru? Gribat, lai es jums pasaku, kā Beatri�e bija ģērbusies, kad Dante ieraudzīja viņu pirmo reizi? Sarkanā kleitā! Vai gribat zināt, kādā krāsā bija viņas kleita, kad Dante redzēja viņu nākamo reizi? Baltā! Un pēc tam viņ� redzēja Beatri�i baznīcā! Un pēc tam viņa bija�"

"Kāpēc bibliotēkas logs bija pusvirus?"

"Tas tik ir joks! To es nemaz nezināju!"

"Sargs nav redzējis, ka jūs atstājat bibliotēku."

"Tad mēs esam kviti, jo promejot es savukārt neredzēju viņu." Melouns noslaucīja no sejas asinis. "Lasīdams par Beatri�i, es iedomājos uzskicēt Sjēnu, kad viņas pa�as ne�maz nav klāt. Tāpēc atnācu uz �ejieni un izmēģināju kaut ko jaunu, ta�u biju samiegojies vairāk, nekā paredzēju, un likos nosnausties uz dīvāna. Atjēdzos tikai tad, kad iek�ā iebruka jūsu trieciennieki."

"Pierādiet to! Kur ir jaunā skice?"

"Uz grīdas pie dīvāna. Uz tās stāv viens no jūsu sar�giem. Baidos, ka skice būs mazliet notraipīta, �ķīstot manām asinīm."

Sargs, kas bija nostājies uz skices, pakāpās sānis. Vieb�damies par asinīm un zābaku nospiedumiem, Bellazars pa�cēla saņurcīto lapu. "Esmu redzējis visas jūsu skices viņas portretam. Ja �ī būs tāda pati�" Bellazars sastomījās, parau�dzījies skicē.

To Melouns bija uzzīmējis pirms divām dienām, kad nerimtīgās domas par Sjēnu bija mudināju�as viņu attēlot �o skaistumu idealizētā veidā.

Bellazars pavēra muti, kā grasīdamies kaut ko teikt. Kad pār lūpām nāca vārdi, balss skanēja �ukstus. 'Tā ir satrieco�a."

"Jā, sevi�ķi ar zābaku nospiedumiem un asinīm. Neva�ru vien sagaidīt, kad redzē�u to ietvarā."

Bellazars bijīgi lūkojās skicē. "Neticami!" Beidzot viņ� atrāva skatienu no papīra lapas. "�Acīmredzot esmu kļū�dījies."

"No tā man seja uzreiz sāp mazāk."

"Es lik�u atvest ārstu."

"Kamēr esat tik mīkstsirdīgs, varbūt pateiksiet saviem rīkļurāvējiem, lai novāc ķetnas?"

Bellazars uzmeta viņam brīdino�u skatienu. Tiklīdz viņ� > �>

pamāja sargiem, �ķita, ka ir nospiests slēdzis � viņi acumir�klī palaida Melounu vaļā.

Melouns vēlreiz noslaucīja no lūpām asinis. Paskatījies garām Bellazaram, viņ� ieraudzīja, ka uz sliek�ņa stāv Sjē�na. Viņa �ķita apskurbusi vēl vairāk.

Viņu pamanīja ari Bellazars. "Nav par ko raizēties, dār�gā. Rīt tu varēsi pozēt."

Sjēna neatsaucās. Acu zīlītes bija izpletu�ās, seja apātiska. Melouns nodomāja, ka viņai dro�i vien iedotas narkotikas.

6

Ārpusē spo�i apgaismotajā terasē gaidīja abi krievi. Kad Bellazars aizgāja parunāt ar viņiem, Melouns vēlreiz centās ielāgot viņu sejas. Saprazdams, ka nevar ilgi vērot �os cilvēkus, viņ� darīja to, ko vēlējās darīt par visu vairāk, � paskatījās uz Sjēnu, pūlēdamies nojaust, kas noticis Stam�bulā, ko viņa domā un jūt. Viņam sa�ņaudzās sirds, kad Sjēna novērsās. Melouns nesaprata, vai tas ir aiz bailēm vai tāpēc, ka Sjēnu �ausmina brūces viņa sejā. Ta�u, ja Sjēna kaut cik raizētos par viņu, vai tad nebūtu veltījusi viņam kaut vienu līdzjūtīgu skatienu?

Bet ne tad, ja viņa baidās no Bellazara reakcijas.

Bellazars atgriezās pēc sarunas ar krieviem un kopā ar Sjēnu un Melounu pa terases durvīm iegāja pilī. Viņiem sekoja trīs miesassargi.

Kamēr viņi devās aug�up pa vītņu kāpnēm, Bellazars teica: "Turpmāk, ja gribēsiet strādāt naktī, palūgsiet, lai jūs pavada sargs."

'Tas izklausās tā, it kā es būtu cietumā."

Bellazars neatbildējis uzveda Sjēnu aug�up pa pēdējo kāpņu posmu. Viņiem līdzi aizgāja divi miesassargi. Tre�ais palika pie Melouna.

No aug�as klusināti atbalsojās Bellazara vārdi: "Nē, mana dārgā, mana saruna ar tevi vēl nav galā."

Melounam pakrūtē ieņirbējās uztraukums, ta�u viņu vē�roja sargs, un viņ� savilka seju tādā izteiksmē, it kā dzirdē�tais viņam būtu pilnīgi vienaldzīgs. Tad pa kāpnēm uznāca drukns vīrs ar ārsta somu rokā, un Melounam nu bija kas cits, par ko domāt.

Melouna istabā ārsts ķērās pie darba, nomazgāja viņam no sejas asinis, apzieda brūces ar asi smar�ojo�u dezinfekci�jas līdzekli. Tai, kas bija radusies Melouna vaigā no zvēlie�na ar lukturi, nācās uzlikt piecas �uves. Ārsts apliecināja, ka pārsistās lūpas sadzī�ot pa�as no sevis. "�uvēm jābūt sau�sām." Angliski ārsts runāja ar stipru akcentu. "Ik pēc se�ām stundām iedzeriet divas no �īm tabletēm. Tās mazinās sāpes. Rīt atnāk�u jūs apskatīt."

Kad ārsts gāja prom, gaitenī stāvēja sargs. Melouns aiz�vēra un aizslēdza durvis, norāva asiņainās drēbes un iesvie�da tās veļas grozā. Viņ� atgrieza du�as krānus un, paturē�dams prātā ārsta sacīto, ka �uvēm jāpaliek sausām, atlieca galvu, lai uz tās ne�ļāktos ūdens. Kūpo�ais ūdens noskaloja asinis no krūtīm, delmiem un plaukstām, tomēr, lai kā berz�dams ādu, tīrs viņ� nejutās.

Kāds nelietis, Melouns domās nemitīgi atkārtoja. Dus�mas līdzsvarojās ar ļaunām nojautām. Situācija vairs nebija kontrolējama.

Sparīgi norīvēdamies ar dvieli, viņ� riskēja iemest ska�tienu vannasistabas spogulī un satrūkās, ieraudzījis, cik stip�ri cietu�as lūpas un vaigs. Sākumā �oks bija nomērdējis ievainojumus, ta�u tagad tie sāka sāpēt. Un tomēr Melouns neuzdrīkstējās dzert zāles, ko iedevis �is ārsts. Viņam nebija ne jausmas, kas tās tādas ir vai cik stipri iedarbosies. Bella�zars varbūt bija licis ārstam viņu sazāļot. Man jāsaglabā skaidrs prāts, Melouns domāja.

Uzvilcis bokser�ortus un T kreklu, Melouns paņēma mazu ski�u bloku, ko alla� turēja pie gultas. Viņ� apsēdās gultā, atbalstījās ar muguru pret galvgali, aizvēra plakstus, lai koncentrētu atmiņu, tad atvēra acis un sāka zīmēt to krievu, kuru bija redzējis savas iera�anās rītā un pēc tam �ai vakarā. Ovāla seja, dziļi iegrimu�as acis, augsta piere. Pūlē�damies atminēties, vai vīrie�a �okļi biju�i izcilni vai gludi, vai uzacis biju�as izliektas vai taisnas, Melouns steig�us zī�mēja. Kad portrets ieguva aprises, viņ� to izstrādāja smal�kāk, atcerēdamies jaunas detaļas, padarīdams to dzīvīgāku. Pēc divdesmit minūtēm un trim mēģinājumiem beidzot ap�mierināts, viņ� nolika zīmējumu malā un sāka skicēt otru krievu � garo, plecīgo vīrieti ar biezajām uzacīm un plata�jiem sejas pantiem. �oreiz vajadzēja vairāk laika. Tikai pēc pusstundas Melouns beidzot bija mierā ar skici.

Tūdaļ pat viņ� apgrieza abus zīmējumus otrādi, lai ne�rastos kārdinājums tajos skatīties. Sācis visu no jauna, rak�ņādamies atmiņā, izmantodams veiklākus paņēmienus, ku�rus bija iemācījies, zīmējot pirmo skici, viņ� �oreiz uzzīmēja pirmo krievu daudz ātrāk, nepilnās desmit minūtēs. Ari otra krieva portretu viņ� uzskicēja vēlreiz. Salīdzinājis �īs skices ar iepriek�ējām, viņ� sev teica, ka tās ir daudzmaz vienādas, ka uz atmiņu var paļauties. Tad Melouns to visu atkārtoja vēlreiz. Un vēlreiz. Katram jaunam variantam vajadzēja pa�tērēt mazāk laika, un katra skice līdzinājās iepriek�ējām.

Juzdamies dro�s, ka atmiņa ir nostiprināta tiktāl, lai viņ� spētu uzskicēt abus portretus, kad vien vēlas, Melouns salo�cīja katru astoņreiz desmit collu lielo lapu strēmelēs, collu platās, tā ka papīra lapas tagad atgādināja akordeonu. Katru akordeonu viņ� izstiepa tā, lai to varētu nolikt stāvus van�nasistabas izlietnē. Tad viņ� uzrāva sērkociņu, aizdedzināja katram akordeonam aug�ējo malu un noskatījās, kā liesma nolai�as līdz apak�ai. Akordeona forma lika lapai sadegt vienmērīgi un pilnīgi. Tikpat svarīgi bija tas, ka dūmi tikpat kā neradās. �o triku viņ� bija apguvis vidusskolā fizikas stundā, no kuras viss pārējais sen aizmirsies. Kas teicis, ka jaunie�iem nav nekāda labuma no izglītības, viņ� domāja, aizskalodams pelnus izlietnē. Pastāvēja iespēja sapluinīt pa�pīrus sīkos gabaliņos un aizskalot tualetes podā, tomēr ne�varēja būt dro�s, ka vēlāk da�as skrandiņas neuzpeldēs, kā mēdz gadīties ar tualetes papīru, un tad istabene, atnākusi uzkopt telpas, varētu tās pamanīt. Varbūt viņai ir pavēlēts pastāstīt Bellazaram visu, kas �ķitis neparasts, un, ja Bella�zars uzzinātu, ka Melouns uzskicējis krievus, tad vairāk ne�kādus pierādījumus Bellazaram nevajadzētu.

Lūpas un vaigs sāpīgi pulsēja, kad Melouns atvēra lo�gu, lai izvēdinātos arī pa�as sīkākās dūmu paliekas. Pārlieci�nājies, ka viss kārtībā, viņ� nodzēsa gaismu un likās gultā. Bija jau gandrīz pieci rītā.

Ta�u iemigt viņ� nespēja.

VI

sa�(l)>e=

"Labrīt!"

"Labrīt."

"Jūs neatnācāt brokastīs," Melouns sacīja.

Stāvēdama verandas durvīs, Sjēna nolaida skatienu. "Man nebija ēstgribas."

Lai gan viņas kustības vairs nebija tik apātiskas kā ie�priek�ējā vakarā, viņa joprojām nelikās atguvusies. Seja ne�daudz pietūku�i. Āda bāla. Zem acīm viegli loki. Viņa zinā�ja, ka neizskatās diez cik labi, varbūt tāpēc vairījās sastapt Melouna skatienu. Vai varbūt negribēja redzēt, kas viņam nodarīts.

"Vai stipri sāp?" Viņa joprojām nelūkojās Melounam

sejā.

"Es jums bra�i uzsmaidītu, bet lūpas diem�ēl pārāk stipri cietu�as." Tas bija vārgs mēģinājums pajokot, tomēr �obrīd viņ� nespēja izdomāt neko labāku, paguris no bezmiega nakts, baidīdamies no tā, kā Sjēna reaģēs, izdzirdusi, kas viņam sakāms. Vēl ļaunāk � kā lai viņu uzrunā, ja viņa pat neskatās �urp? Brūce Melounam uz vaiga bija sapampusi. Lūpas nobrāztas. Bija jābrīnās, ka viņa �ausmās nebēg prom.

, "Un jus?" Melouns klusu vaicaja. "Ka jūtaties jūs?"

"Esmu jutusies arī labāk."

"Kā bija Stambulā?"

"Mitrs gaiss. Ļau�u pūļi."

"Es gribēju jautāt�"

"Es zinu, ko jūs gribējāt jautāt. Manuprāt, mums vaja�dzētu runāt par ko citu." Sjēna bija apāvusi sandales un uzvilkusi vaļīgus bē�krāsaslinauduma svārkus, kas sniedzās līdz potītēm. Mugurā svīteris nebalināta audekla krāsā. Vi�ņas rokas ņurcīja tā apak�malu, tad piepe�i atlaida to, soļu troksnim ārpusē liekot viņai strauji atskatīties. Viņa neno- mierinājās arī tad, kad ieraudzīja, ka garām paiet tikai ista�bene. "Mums jāsāk strādāt."

Skatoties Sjēnai acīs, Melounam ie�āvās prātā dzīv�nieks, izdresēts tiktāl, ka ir salauzts tā gars. "Dereks ir pār�domājis," Sjēna sacīja. "Viņ� grib, lai es pozēju, izģērbusies tikai daļēji."

Bellazara negaidītā ieceres maiņa mulsināja Melounu, tomēr viņ� bija pārāk noba�ījies, lai apsvērtu, par ko tā liecina. �obrīd �ķita, ka viņi ar Sjēnu nemaz nav pavadīju�i kopā vairākas nedēļas un ka viņus �ķir miljons jūd�u.

"Kur man jāstāv?" viņa jautāja.

Tā Melouns vis nebija iztēlojies atkalredzē�anos. Viņ� bija gaidījis, ka Sjēna būs runīga un dos iespēju runāt arī viņam. Ta�u tagad Melounam radās nervoza nojauta, ka viņi ir naidnieki. "Tur. Pie sienas. Saules gaismā."

Viņa darīja, kā teikts.

Ta�u kaut kas Sjēnas kustībās lika Melounam spēji iz- slieties. "Pagaidiet mirklīti! Jūs klibojat?"

"Ka, ludzu?" Balss skanēja tā, it kā viņa butu pieķerta nedarbos.

"Jūs klibojat."

"Nē."

"Kā nu ne! Izskatās, ka jums sāp."

"Nekas sevi�ķs. Kājās iemetu�ies krampji, jo vakar pā�rāk ilgi sēdēju lidma�īnā."

"Es jums neticu. Nāciet atpakaļ. Nāciet uz manu pusi."

"Es jums saku, tie ir tikai�"

"Nāciet uz manu pusi."

Viņa nekustējās.

Melouns piegāja Sjēnai klāt, cie�i skatīdamies viņā. "Kas noticis?"

Viņa novērsās.

"Ko viņ� izdarīja?"

"Neko. Nesaprotu, par ko jūs runājat."

Melouns juta neaprakstāmu satraukumu. Viņ� vienmēr apsvēra, ko saka verandā, domādams, ka Bellazars tur pa�slēpis mikrofonus. Pāris rei�u viņ� bija pārkāpis robe�u, tāpēc pēk�ņi ieradās Bellazars, lai atgādinātu, ka te valda viņ�. Ta�u tagad, kad notikumi risinājās ārpus jebkādas kon�troles, Melouns zināja � lai cik piesardzīgi Sjēna pret viņu izturas, viņam ir jāriskē.

"Labi," viņ� noteica.

Sjēna izskatījās apmulsusi, it kā būtu gatavojusies pre�toties un nebūtu gaidījusi, ka viņ� atkāpsies.

"Ja jums nekas nekai�, mēs varam ķerties pie darba. Jūsu vīram nepatiks, ja velti tērēsim laiku. Patiesībā es jau esmu izlēmis, kā jums jāpozē. Vairāk ski�u mums nevajag. Es tūdaļ sāk�u gleznot."

Runadams viņ� saņēma Sjenu pie rokas un veda veran�das dziļumā.

"Ko jūs�"

Ta�u Melouns viņu pārtrauca. "Man vajadzīgi da�i ma�teriāli no noliktavas. Pagaidiet tepat. Es tūliņ bū�u atpakaļ."

Tomēr pretēji teiktajam viņ� veda Sjēnu sev līdzi.

Pa galasienas durvīm � uz noliktavu.

/

2

Noliktava bija maza, drēgna un vāji apgaismota, visur sakrauti glezno�anas piederumi. Logu nebija.

"Ko jūs darāt?"

"Runājiet klusu." Melouns aizvēra durvis, tad virzīja Sjēnu gar molbertiem un kastēm uz izlietnes pusi. Nevarēja dro�i zināt, vai noliktavā nav noklausī�anās ierī�u. Ņemot vērā telpas �aurību, Bellazars varbūt nebūs domājis, ka �ī ir sarunām piemērota vieta. Tomēr dro�ības labad Melouns atgrieza krānus, cerēdams, ka teko�ā ūdens �alkoņa nomāks viņu balsis. "Baidos, ka mūsu darba telpā ir mikrofoni."

"Mikrofoni?" Sapratusi teiktā jēgu, Sjēna satvēra izliet�nes malu.

"Pasakiet, ko viņ� jums nodarīja."

"Nē! Mums jāiet prom no �ejienes! Ja Dereks�"

"Es varu jums palīdzēt."

"Man nevar palīdzēt neviens."

"Lūdzu, ļaujiet man mēģināt!"

Viņi stāvēja kā sastingu�i, raudzīdamies viens otrā. Sjē�na gausi pacēla pirkstu pie Melouna savainotās sejas. Gan�drīz pieskārās pārsistajām lūpām. Novilka iedomātu līniju . ap �uvēm uz pietūku�ā vaiga.

"Man tik ļoti �ēl," viņa �ukstēja. "Vakarvakarā, redzot, ko viņ� jums nodarījis, man gribējās raudāt."

"Bet ko viņ� ir nodarījis jumsT

Sjēnas acis aizmiglojās. Viņa papurināja galvu. "Jūs re�dzējāt, kāds var būt Dereks. Nejaucieties te iek�ā."

"Tas man jādara."

Ieraudzījusi pa�u sāpīgāko skatienu, kāds viņai jebkad veltīts, Sjēna gausi pieliecās. Trīco�ām rokām pacēla svārku malu, vispirms pār potītēm, tad virs stilbiem.

Melouns ieplestām acīm lūkojās uz sasitumiem virs vi�ņas ceļgaliem. Aug�stilbi bija viena vienīga violeta masa; tie atgādināja jēlu gaļu.

"Jēzus," viņ� izdvesa.

Ciezdama sāpes, Sjēna nolaida svārku malu atpakaļ līdz potītēm. Izslējusies, mazliet atvilkusi no vidukļa svārku jos�tu, viņa parādīja Melounam, ka �ie drausmīgie zilumi ple�as līdz pat gurnu aug�daļai.

"Nolādēts, ko viņ��"

"Tas vīrietis, ar kuru Dereks tikās, nepievērsa man tik�pat kā nekādu uzmanību." Sjēna nodrebēja. "Patiesībā ne�varēja vien sagaidīt, kad es aizie�u. Kaut kas tāds atgadījās pirmo reizi. Trijos rītā, atgriezies mūsu apartamentos viesnī�cā, Dereks zvēroja dusmās. Viņ� teica, tā esot mana vaina, ka pārrunas gandrīz izgāzu�ās. Viņ� teica, es nekam nede�rot, viņ� nespējot uz mani skatīties un�"

Melouns pieskārās viņas delmam. "Tikai mieru. Jums tas nav jāpārdzīvo vēlreiz."

"Pirmo reizi, kop� viņu pazīstu, viņ� savilka roku dūrē, lai man sistu. Tas bija tāpat kā Milānā pirms pieciem ga�diem, kad mani piekāva tas puisis." Sjēna sarāvās, it kā atkal redzētu �o dūri. "Viņ� izskatījās satriekts, aptvēris, ko dara. Vienīgais, uz ko es vienmēr biju paļāvusies, bija tas, ka viņ� nekad nedarīs man pāri. Un pēk�ņi viņ� sāka mani spārdīt, tā, kā spārda futbolbumbu, ar kurpju purngaliem. Viņ� izvēlējās vietu, kur zilumi nebūtu pamanāmi � virs kleitas malas. Es pūlējos aizstāvēties, paslēpties aiz galda, bet viņ� man sekoja un spēra, un tad es atjēdzos uz grīdas. Viņ� nerimās. Ja neienāktu Alekss, tad baidos, ka viņ� bū�tu�"

"Kur Alekss iri Kāpēc viņ� neatgriezās kopā ar jums un Dereku?"

"Viņ� palika Stambulā. Kaut kādā sakarā ar sarunām. Viņ� pieprot kādu triku, ko Dereks liek izmantot, lai ietek�mētu cilvēku, ar kuru sarunas tiek risinātas. Alekss atgriezī�sies �odien pēcpusdienā."

"Pēcpusdienā?"

Sjēna sarauca pieri. "Jūs to sakāt tik svarīgi. Kāpēc?"

"Man kaut kas jāpaskaidro."

"Nē! Ja Dereks manīs, ka darbs nevirzās uz priek�u� Es saprotu, ka izskatos slikti, bet tā jau nav fotogrāfija � tas ir portrets. Jūs varat to viltot. Varat uzgleznot mani tik skaistu kā�"

"Tagad paklausieties!"

"Lūdzu! Es negribu, lai mani spārda atkal. Es negribu�"

"Nebīstieties." Melouna balss kļuva cieta. "Ja tas būs manos spēkos, jūsu vīrs vairs nekad jūs nespārdīs. Un ne�viens cits arī ne."

"Kā jūs to domājat?"

"Ja es varē�u aizvest jūs no �ejienes, vai jūs nāksiet man līdzi? Vai izmantosiet iespēju aizbēgt?"

Tas brīdis bija klāt. Vārdi, apspiesti tik ilgi, beidzot iz�lauzās brīvībā. Viņam vairs nebija atpakaļceļa. Melouns aiz�turēja elpu, baidīdamies no Sjēnas reakcijas. Ja viņ� novēr�tējis Sjēnu aplam, ja Bellazars valda pār viņu tik lielā mērā, ka viņa pat domās neatļautos rīkoties pret viņa gribu, tad Melouns nupat bija parakstījis sev nāves spriedumu. Sjēna izbīlī paraudzīsies uz viņu. Pārmetīs, ka viņa vērtējums bijis maldīgs. Un visu izstāstīs Bellazaram.

"Aizbēgt?" Sjēna izrunāja �o vārdu tā, it kā tas būtu pilnīgi bezjēdzīgs. "Vai jūs esat zaudējis prātu?"

Jēziņ, esmu izvēlējies nepareizi, Melouns nodomāja. Esmu pārvilcis krustu savai dzīvei.

"Aizbēgt nav iespējams," viņa sacīja.

"Ko?" Melouns apjucis papurināja galvu. Ja Sjēna grasījās nostāties pret viņu, tad �ādu reakciju viņ� nebija gaidījis.

"Vai jums �ķiet, ka neesmu to apsvērusi? Vai jums �ķiet, ka es nebūtu to izdarījusi, ja vien atrastu kādu izeju?"

"Vai jūs nāksiet man līdzi?"

"Kā? Uz kurieni? Pat ja mēs spētu tikt prom no �ejie�nes, Dereks neliktos mierā, pirms nebūtu mūs atradis. Viņ� laistu darbā visu savu varu un naudu, visus līdzekļus, lai sadzītu mums pēdas."

Ta�u mēs nebūtu vieni, Melounam gribējās viņai sacīt. Ja spēsim tikt prom no �ejienes, mums tiks sniegta vislielākā palīdzība. Viņ� neuzdro�inājās to pateikt. Ja nu Sjēna nodo�mā, ka viņ� ir spiegs, ja nodomā, ka viņ� ieradies, lai izman�totu vinu�

"Mums ir jāriskē," viņ� sacīja.

"Mēs to nevaram! Paklausieties, tas jums nav jādara. Jums nav jāliek uz spēles dzīvība manis dēļ. Pabeidziet por�tretu un brauciet prom."

"Un kas notiks ar jumsT

"Jau kop� divpadsmit gadu vecuma esmu rūpējusies par sevi pati. Es paliku dzīva pēc tā, ko Dereks man nodarīja Stambulā, un palik�u dzīva arī tad, ja notiks kas ļaunāks, ja vien viņ� mani pacietīs sev blakus. Bet es nepalik�u dzīva, ja Dereks uzzinās, ka esmu viņu nodevusi."

"Paklausieties." Melouns mirkli vilcinājās. To nebija ie�spējams pateikt saudzīgi. "Viņ� ir iecerējis jūs nogalināt."

"Ko?"

"Viņam ir biju�as jau trīs sievas."

"Ko jūs runājat?"

"Visas viņa sievas bija skaistas. Bet, kad viņām apritēja gadu trīsdesmit un sāka parādīties pirmās vītuma pazīmes, viņas gāja bojā da�ādos nelaimes gadījumos."

Sjēna pavēra muti, ta�u �ķita zaudējusi runasspējas.

"Pirms katra nelaimes gadījuma jūsu vīrs nolīga slave�nu mākslinieku, lai viņ� uzgleznotu �īs sievietes portretu � un lai vīrs atcerētos viņu arī pēc nāves, lai viņam būtu trofeja, lai viņas skaistums kļūtu mū�īgs. Tagad pienākusi jūsu kārta."

"Es ne� Dieva dēļ, kā jūs to zināt?"

"Daļu no tā esmu dzirdējis no citiem māksliniekiem," Melouns meloja. "Bet pārējo� Tagad nav laika paskaidroju�miem. Tre�ajā stāvā ir kāda istaba. Vidējā gaitenī. Pusceļā pa to, kreisajā pusē."

Sjēna sakopoja domas, pūlēdamās pārvarēt �oku. "Jā, tur Dereks glabā savus darījumu dokumentus."

"Jūs esat bijusi tajā istabā? Un redzējusi dokumentus?"

"Nē, tā vienmēr ir aizslēgta. Pēc savas iera�anās �eit es reiz pajautāju, kas tur atrodas, un tā viņ� man pateica."

"Tur atrodas pārējo sievu portreti."

"Tas nevar�"

"Ir tikai viens veids, kā to pierādīt."

3

Pūlēdamās apspiest bailes, Sjēna uzkāpa aug�stāvā. Sā�po�ām kājām viņa sāka iet pa vidējo gaiteni un gandriz salēcās, kad atvērās Dereka guļamistabas durvis. Tomēr ārā iznāca sulainis, nevis Dereks. Pavir�i pamājusi, Sjēna turpi�nāja ceļu uz savu istabu, iegāja tajā un, atstājusi durvis pus�virus, noklausījās, kā sulainis aiziet.

Kad soļi kļuva arvien klusāki un pēdīgi vairs nebija dzirdami, viņa pavēra durvis pla�āk, paskatījās ārā un pār�liecinājās, ka gaitenis ir tuk�s. Tad aizsteidzās atpakaļ pa gaiteni un paraustīja rokturi durvīm, ko bija pieminējis �eiss. Kā jau paredzams, durvis bija aizslēgtas, tomēr Sjēnai bija vajadzējis pārbaudīt, vai tās nav atstātas vaļā. Viņa piegāja pie nākamajām durvīm, pa kurām nesen bija iznācis sulai�nis, iegāja iek�ā un aizvēra durvis.

Dereka istabā viņa līdz �im bija iegājusi tikai vienu reizi � pirms pieciem gadiem. Atvairīdama atmiņas par to nakti, viņa redzēja, ka nekas nav mainījies. Istabā joprojām atra�dās antīkas mēbeles no itālie�u renesanses laikiem, arī gulta ar baldahīnu un �etriem balstiem, rotātiem ar sare�ģītiem kokgriezumiem. Ieraugot gultu, Sjēna sāka nervozēt vēl vai�rāk. Viņa pievērsās durvīm pa labi; tās veda telpā, kura viņu interesēja visvairāk. Lai gan arī tās varēja būt tikai slēgtas, viņa tomēr cerīgi paraustīja rokturi un, zaudējusi drosmi, nolieca galvu, kad durvis nepadevās. Man jādabū atslēga, viņa nodomāja.

Dereks bija ārkārtīgi akurāts. Katrai svarīgai lietai vaja�dzēja dublikātu, da�reiz pat vairāk nekā vienu. Vai viņ� neglabātu pa rokai arī rezerves atslēgu?

Atkal ļaudamās cerībai, Sjēna pārlaida acis istabai. Vi�ņai iepretim atradās piecsimt gadu veca Medi�i kumode, kas uzjundīja vēl vairāk atmiņu par to vienīgo reizi, kad viņa bijusi �ai telpā. Ar kāzām Dereks bija nogaidījis, līdz Sjēnai no sejas varēja noņemt apsējus un viņas skaistums bija ra�dīts no jauna, kā viņ� izteicās. Laulības notika pils ro�u dārzā, piedalījās tikai viņi abi, mācītājs un Poters kā laulību liecinieks. Sjēna tolaik jutās bezgala pateicīga, ka ir paglāb�ta no savas agrākās dzīves, tāpēc pat neno�ēloja, ka svinī�bas nav lielākas. Stīgu kvartets ēdamzālē spēlēja val�us. Viņi ar Dereku dejoja. Vēlāk sagrieza kāzu torti un cienāja kalpotājus. Vīra kāzu dāvana Sjēnai bija briljantu kaklarota.

Viņa atcerējās, cik smaga tā bija �ķitusi, kad Dereks pavadī�ja viņu uz savu istabu.

Un �eit bija sākusies viņas laulības dzīves vientulība. Vairāk par visu vēlēdamās apmīļot vīrieti, ar kuru salaulāta pirms trim stundām, Sjēna tovakar tiecās viņam pretim un tad izbijās, jo Dereka degsme piepe�i noplaka, pārtapa frus- trācijā un pēc tam dusmās. Viņa izmēģināja visu, lai uzbudi�nātu vīru. Pēdējais mēģinājums lika Derekam nogrūst viņu uz grīdas.

"Derek, tas nekas," Sjēna centās viņu mierināt. "Tā ga�dās. Vainīgs kāzu satraukums. Mums tikai vajag mazliet laika."

"Ej prom no �ejienes."

Viņa �aubījās, vai ir sadzirdējusi pareizi. "Kā, lūdzu?"

"Ej prom! Gaiteņa galā ir istaba. Ej uz turieni. Un guli

tur."

"Bet vai tad mēs kopā�"

"Nolādēts, es teicu, lai tu ej prom!"

Pasviedis viņai rītakleitu un tik tikko ļāvis to uzvilkt, Dereks izstūma viņu gaitenī. Savā istabā Sjēna mirka asa�rās, pūlēdamās izprast, kas noticis. Viņa bija cerējusi aiz�migt, ta�u nemiers neļāva viņai iegrimt miegā, un pēdīgi viņa aizgāja pa gaiteni un atvēra Dereka istabas durvis, teik�dama: "Derek, ja ir kāda problēma, tad pārrunāsim to. Lai kas tas būtu, mēs varam�"

Aizcirzdams ciet kādu atvilktni, vīrs strauji pagriezās pret viņu. Dereka seju izķēmoja tik liels niknums, kādu Sjēna savu mū�u nebija redzējusi. "Vairs nekad nesper kā�ju �ajā istabā!"

Niknā uzbrēciena apmulsināta, viņa atkāpās gaitenī. De�reks aizcirta durvis, un Sjēna apjēdza, ka vienu elli ir nomainī�jusi pret citu. Nākamajā rītā, satraukti gaidīdama, kas notiks tālāk, viņa ilgi vilcinājās, pirms nokāpa lejasstāvā � un tur viņu pārsteidza Dereks, sveicinādams tik laipni, it kā pagājusī nakts būtu pasakaini ievadījusi viņu kopdzīvi. Notiku�o viņi nepārrunāja nekad. Nekad vairs nemēģināja nodarboties ar seksu. Un Sjēna vairs nekad negāja Dereka istabā. Bija daudz prātīgāk to nedarīt, bija daudz labāk, ja Dereks nedusmojās.

Tomēr viņa nebija aizmirsusi, cik strauji Dereks toreiz aizcirta atvilktni.

It kā kaut ko slēptu.

Tagad viņa piegāja pie Medi�i kumodes. Atvēra virās iestiprinātos paneļus un izvilka vidējo atvilktni. Tajā atradās ka�mira svīteri. Vairāk nekā.

Es esmu maldījusies.

Zaudējusi dū�u, viņa pagriezās, lai atstātu istabu. To�mēr viņ� izskatījās tā, it kā kaut ko slēptu, viņa klusībā atkārtoja. Kur?

Varbūt tas nav atvilktnē iek�ā.

Varbūt�

Sjēna paklaudzināja pa atvilktnes dibenu. Skaņa bija dobja. Viņa pārvilka ar pirkstiem pa atvilktnes iek�pusi, gar tās apak�u un saspringa, sataustījusi dziļumā slēdzīti. To nospie�ot, atvērās slepens vāciņ�. Viņa virzīja trīco�o plauk�stu aug�up. Seklā nodalījumā atradās da�ādu valstu pases, pistole un atslēga zelta ķēdītē.

Ņemdama atslēgu, Sjēna sarauca pieri, jo roka ietrīcējās vēl stiprāk. Viņa aizspieda nodalījuma vāciņu, aizbīdīja atvilktni ciet, aizvēra kumodes paneļus un apcirtās apkārt, jo pa gaiteni kāds tuvojās. Durvju rokturis pagriezās, un viņa steig�us notupās aiz liela, polsterēta atzveltņa. Aizturēja el�pu. Ja ienāks Dereks� Ja atradīs viņu�

Durvis atvērās. Ienācējs �ķērsoja telpu un iegāja van- nasistabā. Mirkli vēlāk iznāca no tās, pagāja garām atzvelt�nim, atstāja istabu un aizvēra durvis.

Sjēna uzelpoja. Tā dro�i vien bija istabene, ienesa van- nasistabā tīrus dvieļus vai ko tamlīdzīgu, viņa nodomāja. Kājas no tupē�anas sāpēja vēl vairāk. Ar pūlēm piecēlusies, viņa ieklausījās, vai pa gaiteni kāds staigā. Neko nedzirdē�jusi, viņa piesteidzās pie durvīm pa labi, izmēģināja atslēgu un juta, kā paātrinās elpa, kad slēdzene padevās. Moko�i apzinādamās, ka �is ir pats svarīgākais slieksnis, kādu viņa jebkad pārkāps, Sjēna atvēra durvis, iegāja iek�ā, aizvēra durvis aiz sevis un ieraudzīja kaut ko tādu, kas vairāk par visu atgādināja rēgus.

4

�o ilūziju pastiprināja pustumsa, kas valdīja telpā. Āra gaismai �eit neļāva iekļūt biezas drapērijas. Tie�i pretim Sjēnai biezajā mijkrēslī itin kā lidinājās vairāku sievie�u sejas. Sjēna pazina savu portretu, ko gleznojis �eiss, ta�u vēl biedējo�āka bija sajūta, ka viņa redz pati savus spoguļ�attēlus, � tik līdzīgi viņai bija arī pārējie portreti. Bet kā tas iespējams, ja viņa nekad nav tiem pozējusi? Nospie�dusi elektrības slēdzi kreisajā pusē, Sjēna samiedza acis spilgtajā gaismā un ar augo�ām �ausmām raudzījās por�tretos.

Tur bija septiņi � viens viņas portrets un vēl trīs por�tretu pāri, katru veidoja ģīmetne un pliknis pilnā augumā. Katrā portretu pārī bija jau�ams cita mākslinieka stils. To�mēr sejas bija biedējo�i līdzīgas, ar vienādu veidolu un proporcijām. Arī matu sakartojums nepārprotami bija viens un tas pats; tāds, kādu alla� pieprasīja Dereks. No tālienes vai ēnā �īs sievietes varētu noturēt par Sjēnu. Un Sjēnu varētu noturēt par �īm sievietēm. Ak Dievs, viņa nodomā�ja, un drebēdama tuvojās portretiem. Da�i bija gleznoti eļļā, citi ar akvareļu krāsām. Signatūras uz tiem apstiprinā�ja, ka katru pāri gleznojis cits mākslinieks. Viņu vārdi veidoja divdesmitā gadsimta gleznotāju panteonu, tie bija tik slaveni, ka tos pazītu pat cilvēki; kuri necik daudz nezina par mākslu.

Arī gadskaitļi līdzās signatūrām vēstīja ko satrauco�u. Pirmais portrets bija gleznots pirms piecpadsmit gadiem, ot�rais � septiņus gadus vēlāk, tre�ais � trīs gadus pēc tam. Ta�u sejas portretos bija vienā un tai pa�ā vecumā � ap trīsdesmit gadiem; tātad, ja vien katrā portretu pāri bija atai�nota reāla sieviete, gleznotājs ikreiz bija izmantojis citu mo�deli. Izbijusies vēl vairāk, Sjēna ievēroja, ka tre�ais portretu pāris gleznots tai gadā, kad Dereks viņu izglāba Milānā. �ēlīgais Dievs, viņa domāja. Mana priek�gājēja viņam apni�ka, tiklīdz viņas sejā parādījās pirmās vītuma pazīmes. De�reks atbrīvojās no viņas un izraudzījās jaunāku, līdzīgu vi�ņai, līdzīgu viņām visām, � mani.

Ta�u, kad Dereks pirms pieciem gadiem ieradās pie Sjēnas viesnīcā, kāpēc viņ� nepārdomāja, ieraudzījis viņas iekritu�os vaigus un sadauzīto seju? Sjēna nodrebēja, atce�rējusies plastikas ķirurgu, kas toreiz gaidīja pilī. Viņ� bija apsolījis, ka noslēp�ot sitienu radītās rētas. Kad tika noņemti apsēji, Sjēna bija manījusi, ka izskatās mazliet citādi � ne labāk, ne sliktāk, tikai citādi, piemēram, vaigukauli nedaudz izcilnāki, � ta�u bija uzskatījusi to par neizbēgamām ope�rācijas sekām. Tagad viņa apjēdza: ak Dievs, Dereks ir licis ķirurgam padarīt mani līdzīgāku �īm sievietēm!

Viņa pārlaida baiļpilnu skatienu telpai, juzdamās tik no�salusi, ka klabēja zobi, un ieraudzīja pie pārējām sienām fotogrāfijas. Da�as bija melnbaltas, citas krāsainas. Da�ās redzams sejas tuvplāns, citās � ļau�u grupa. Da�as uzņem�tas brīvā dabā, citas � greznās iek�telpās. Ta�u visām bija viens kopsaucējs: tajās bija redzama viena un tā pati sievie�te. Bērnības fotogrāfijās viņu bija pagrūti sazīmēt, toties pusaudzes gadu un jaunības fotoattēlos vaibstus varēja pazīt nepārprotami.

Viņa ir līdzīga man, Sjēna domāja. Tāpat kā pārējās sievietes portretos. Nē, nepareizi. Es sprie�u a�gārni. Mēs esam līdzīgas viņai. Tāpēc Dereks izraudzījies mūs.

Bet, Dieva dēļ, kas viņa tāda ir? Plauktos rindojās sie�vie�u kurpes. Viņas kurpes, Sjēna aptvēra. Manekeniem bi�ja uzvilkti grezni tērpi. Viņas tērpi, Sjēna nodomāja. Viņa paņēma ādas vākos iesietu albumu, atvēra to un notrīcēja, ieraudzījusi dzim�anas apliecību ar Kristīnas Gabrielas Bel- lazaras vārdu. Dereka māsa?

Dzimusi Romā 1939. gada 14. maijā.

Gadu pēc Dereka dzim�anas.

Pārlaidusi izmisu�u skatienu fotogrāfijām pie sienas, Sjēna pamanīja vēl vienu kopīgu iezīmi � nevienā no foto�attēliem �ī sieviete nebija veca. Sirdij neganti dauzoties, Sjē�na at�ķīra albumu pie pa�ām beigām un uzgāja dokumentu, kuram loģiski jāatrodas �āda albuma noslēgumā, ja tas sākts ar dzim�anas apliecību: tur bija mir�anas apliecība. Pēdējā lappusē ielīmēts sadzeltējis izgriezums no kādas Romas avī�zes. Vecāki savā laikā bija liku�i Sjēnai mācīties itālie�u valodu. Viņa bez pūlēm varēja izlasīt īso tekstiņu.

Kristīna Gabriela Bellazara (uzvārds liecināja, ka viņa nav bijusi precējusies) bija mirusi Romā 1969. gada 10. jūnijā, nokritusi no viesnīcas divdesmitā stāva balkona. Sjē�na mirkli rēķināja. Kristīnai bijis trīsdesmit gadu.

Tikpat, cik man, Sjēna nodomāja. Tikpat, cik �īm sie�vietēm portretos. Ar �ausmām, kas stindzināja dvēseli, viņa kā neredzama spēka vadīta pagriezās pret istabas stūri, kur ieraudzīja antīku galdiņu, uz kura stāvēja urna. Urna �ķita gadsimtiem sena, izbalēju�ā apgleznojumā bija redzamas jaunavas, kas zviln pie strauta idilliskā me�ā. Sjēnai nebija nekādu �aubu par to, kā pelni atrodas �ajā urnā, un tikpat ne�aubīgi viņa zināja, ko Dereks ar viņu izdarīs, ja atklās, ka viņa ielauzusies �ajā svētnīcā. Dereks negaidīs otrā por�treta pabeig�anu. Viņ� nogalinās Sjēnu tūlīt.

5

Iedama lejup pa kāpnēm, Sjēna jutās pārliecināta, ka ikviens sulainis un sargs, kam viņa dodas garām, nojau� �īs bailes, kuras viņa cen�as apspiest. Par spīti sāpēm stilbos, viņa juta panisku tieksmi skriet, ta�u neviens neveltīja viņai savādus skatienus, ķermenis pakļāvās gribas piepūlei, un gaita palika �ķietami bezrūpīga.

Iegājusi verandā, viņa ieraudzīja, ka �eiss izvēlējies eļ�ļas krāsas, nevis temperu. Viņ� bija nostiprinājis audeklu uz molberta un skicēja. No durvju puses Sjēna nevarēja saska�tīt audeklu. Viņai arī bija vienalga. Pats svarīgākais bija aizvest �eisu uz kādu vietu, kur varētu parunāt, nebaidoties no mikrofoniem.

�eiss palūkojās uz Sjēnu un satrūkās, ieraudzījis viņas sejas izteiksmi.

"Man ienāca prātā, ka varbūt derētu pozēt ārā," Sjēna teica �ja nu kāds noklausītos.

"Ak tā?"

"Pirmais portrets ir gleznots telpās. Otrajam vajadzētu citādu fonu. Uz terases ir kāda vieta, kas, manuprāt, būtu piemērota."

"Parādiet to man."

Sjēna saņēma viņu aiz delma, vezdama sev līdzi, un �eiss ba�īgi sarauca pieri, juzdams, kā dreb viņas pirksti.

Viņi izgāja saules apmirdzētajā terasē, un Sjēna veda �eisu uz stūri pie akmens balustrādes. "�eit," viņa sacīja. "Tā." Viņa izlikās demonstrējam pozu un reizē pieklusināja balsi. "Kā jums �ķiet, vai mūs var noklausīties?"

Tālumā notark�ķēja lo�metēja kārta.

"Nē. Bet, ja paliksim laukā pārāk ilgi, tas būs aizdomī�gi. Ko jūs atradāt?"

"Vai jūs runājāt nopietni, piedāvādamies aizvest mani no �ejienes?"

"Pilnīgi nopietni."

"Jūs tie�ām domājat, ka ir tāda iespēja?"

"Citādi es nemaz nemēģinātu. Bet, ja jūs paliksiet �eit, iespēju nebūs vispār."

Vārdi izskanēja bez kavē�anās. "Dariet to."

"Vai tas, ko redzējāt, bija tik ļauni?"

"Dariet to pēc iespējas ātrāk."

"�ajā pēcpusdienā," �eiss sacīja.

Apjausma, ka notikumi tik strauji paātrinās, radīja rei�boni. "Kā?"

Kad �eiss to pateica un paskaidroja, kas viņai būs vaja�dzīgs, galva Sjēnai sareiba vēl stiprāk.

6

Laiks vēl nekad nebija ritējis tik ātri un reizē tik gausi. Sjēna jutās tā, it kā slīdētu tajā uz priek�u un atkal kristu atpakaļ. Pēk�ņi klāt bija pusdienlaiks. Rīta cēliens bija aiz�skrējis vēja spārniem, bet maltīte �ķita turpināmies mū�īgi. Iegriezās Dereks, lai izteiktu sajūsmu, cik daudz darba pa�veikts �ajā rītā, un Sjēna pūlējās neizskatīties apjukusi, prā�todama, par ko gan viņ� runā. Darbs? Nekāds darbs nebija padarīts. Bet, kopā ar �eisu atgriezusies verandā, viņa ap�tvēra, ka visu rītu ir pārāk raizējusies par ko citu un nav pievērsusi uzmanību tam, cik daudz paveicis �eiss.

Skice bija pabeigta. Tajā viņa bija redzama līdz viduk�lim, kaila, uz balta fona, taisni izslējusies, rokas saliktas aiz muguras, acis izaicino�i pievērstas skatītājam. Fons, kurā nebija nekādu sīkāku detaļu, radīja iespaidu, ka viņa ir no�skaitusies par �o piespiedu izrādī�anos un tāpēc attālināju�sies no savas apkārtnes; miesa ir �eit, bet gars jūdzēm tālu prom.

Tas nebija pārspīlējums. Sjēna tik ļoti baidījās par to, ko abi drīz mēģinās darīt, ka apkārt viss �ķita miglā tīts. Pat �eiss likās netverams kā dūmi, un Sjēna tikpat kā neapzinā�jās, ka puskaila stāv viņa priek�ā. Vienīgā realitāte bija vi�ņas iztēlē, prātojot par nākotni. Pār augumu pārskrēja �er�muļi, bet nejau tāpēc, ka viņa bija kaila.

Varbūt tāds plāns nekur neder, viņa domāja. Varbūt mums nevajadzētu mēģināt.

Tomēr tas man jādara. Tā ir mana vienīgā iespēja.

Bet varbūt mums derētu pārdomāt visu rūpīgāk. Varbūt �is nav īstais brīdis. Varbūt vajadzētu nogaidīt labāku�

Viņa atjēdzās, izdzirdusi lo�metēju kārtas, kas dārdēja poligonā. Veranda it kā materializējās ap viņu. Migla izklī�da. Tagad Sjēna apzinājās, ka �eiss viņu vēro, ka strauji paceļ otu pie audekla.

Logu rūtis sadrebināja tāls sprādziens. Tūdaļ pēc tam stikli ietrīcējās no cita trok�ņa � tuvodamies dunēja heli�kopters.

7

Pabīdījis brilles augstāk uz deguna, Poters raudzījās lejup, uz pils mūriem, kokiem, dīķiem un dārziem. Helikop�teram lai�oties zemāk, tie itin kā auga lielāki. Kļuva sare�dzamas sīkas cilvēku figūriņas, sargi pie ieejām, patruļnieki, dārznieki, kas uzkopa apkārtni, kalpotāji, kuri steidzās savās gaitās. No izmēģinājumu poligona pacēlās sprādziena dūmi.

Toties nolai�anās laukumā nemanīja nekādu rosību. Tur nepulcējās sargi; nebija neviena sagaidītāja. Dereks jau sen būs izdzirdis helikopteru tuvojamies. Viņam būtu bijis gana laika mest mieru savam darāmajam un doties uz laukumu, lai sagaidītu Poteru. Ta�u Dereks jau nemēdz tā rīkoties, Poters domāja, svildams aizvainojumā. Nē, Derekam patīk, ja citi nāk pie viņa. Lai kā viņu interesētu Potera ziņojums, viņ� nemū�am nepazemosies tiktāl, lai izrādītu, cik ļoti at�karīgs ir no Potera palīdzības. Uz visiem viņ� skatījās no aug�as.

Tikai ne uz mākslinieku, Poters nikni nodomāja. Jā, Melounam nu gan Dereks bija gatavs piekāpties. Poters bija redzējis, kā Dereks pavēl saviem vīriem no�aut cilvēku par to, ka tas paudis daudz mazāku nekaunību nekā Melouns, un tomēr Dereks samierinājās ar Melouna uzvedību, jo vi�ņam bija vajadzīgi portreti. Poteram nebija ne jausmas, kā�pēc Derekam tik ļoti vajag �os portretus. Ja Dereks grib tikt vaļā no savām sievām, lai notiek. Varētu safotografēt da�us momentuzņēmumus par piemiņu no veciem laikiem, bet pēc tam sarīkot nelaimes gadījumu. Ta�u �ī apsēstība ar portre�tiem bija neizprotama un bīstama. �ajā rītā, kad Poters pa dro�u telefona līniju bija sniedzis Derekam provizorisku zi�ņojumu, viņ� bija dzirdējis arī par starpgadījumu iepriek�ējā vakarā, par Melouna nozu�anu un par Dereka aizdomām, ka Melouns mēģinājis noskaidrot, kas atrodas Klosteri. Vil�tus trauksme, Dereks bija teicis.

Kļūda, Poters nodomāja. Starpgadījums bija noticis ļoti piemērotā laikā � kad viņi bija prom. Un izskaidrojums bija pārlieku sare�ģīts. Poters nolēma veikt sīku izmeklē�a�nu un pieķert Melounu pretrunīgos apgalvojumos. Piemē�ram, ja jau māksliniekam pēk�ņi bija uznākusi iedvesma nakts vidū skicēt savā darbistabā, tad būtu vajadzējis iedegt tur gaismu, bet vai sargiem bija pajautāts par to, vai kāds no viņiem manījis verandā gaismu?

Es uzrādī�u misēkļus viņa stāstā, Poters nozvērējās. Mums nemū�am nevajadzēja ar viņu ielaisties. Kad sodījām viņu par lieg�anos pieņemt līgumdarbu, bija jāpieliek punkts. Neesmu aizmirsis, kā viņ� panāca, lai Dereks kritizē mani poligonā. Vai desmit rei�u esmu pataisīts par muļķi. Nu vairs tas nenotiks. Tagad ir mana kārta.

Kad helikopters piezemējās, Poters atsprādzēja dro�ības jostu un atgrūda vaļā lūku, nepacietīgi gaidīdams, kad rotori beigs griezties un viņ� varēs kāpt ārā, lai uzmeklētu Dereku. Rotējo�o lāpstiņu kaukoņa griezās viņam ausīs. To saceltais vēj� dzēla acīs un plivināja viņa plānos matus. Tad Poters vairs nespēja nociesties. īsā auguma pēc viņam bija grūti izkāpt, uz betonētā laukuma viņ� bija spiests nolēkt. Cie�i satvēris portfeli, viņ� lēca, ieliekdamies ceļos. Lai gan augu�mā neliels, Poters piesardzīgi pieliecās, skriedams zem rotē�jo�ām lāpstiņām. Juzdams to radītās gaisa plūsmas spiedie�nu, viņ� steidzās uz iero�u izmēģinājumu poligonu.

Ta�u kāda skaņa aiz muguras lika viņam apstāties. Sau�ciens? Tas tak nav iespējams, viņ� sev teica. Viņ� atradās tik tuvu helikopteram, ka rotoru rūkoņa nomāktu jebkuru trok�sni. Un tomēr viņ� jutās pārliecināts, ka dzirdējis apslāpētu saucienu. Viņ� neizpratnē atskatījās uz helikopteru. Nule Poters nebija ticējis savām ausīm, bet tagad nespēja ticēt savām acīm.

,8

/

Kad Melouns saklausīja tuvojamies helikopteru, roka ar otu sastinga virs audekla. Prātu apsvilināja izbailes � �ķita, tūdaļ plīsīs kāds asinsvads. Tad sirds salēcās, reizē liekot strauji sakustēties visam augumam. Viņ� pagriezās pret Sjē�nu, kas nekustīgi skatījās uz logiem, aiz kuriem arvien ska�ļāk dūca helikopters.

"Klāt ir," Melouns noteica.

Likās, Sjēna nav viņu dzirdējusi. Automātiskām kustī�bām viņa uzvilka svīteri, neatraudama acis no logiem.

"Vai tu esi gatava?"

Viņa joprojām neatbildēja.

Augo�ā nemierā Melouns nolika otu un piegāja pie Sjē�nas.

"Paskaties uz mani." Pielicis plaukstu Sjēnai pie vaiga, Melouns pavērsa viņas seju pret sevi. "Ja mēs gribam to darīt, tad jārīkojas tūliņ." Viņ� vairs nebēdāja par paslēptiem mikrofoniem. Ja �is mēģinājums neizdosies, noklausītā saru�na būs mazākā no viņu problēmām.

"Nebiju gaidījusi, ka man būs tik bail."

"Ja paliksi �eit, tu mirsi. Ilgāk mēs nevaram gaidīt. Mums jārīkojas."

Helikopters tuvojās.

Tagad Sjēna lūkojās viņā tikpat cie�i, kā viņ� visas �īs nedēļas bija pētījis Sjēnu. Viņas acīs liesmoja apņēmība. "Jā."

Viņa bija paklausījusi Melouna teiktajam un sandaļu vietā uzvilkusi zemas kurpes. Nu viņa sekoja Melounam uz durvīm, vērodama, kā helikopters lai�as lejup. Par spīti attā�lumam, aiz lūkas pleksistikla bija skaidri saredzami Potera īdzīgie vaibsti. Cik noprotams, viņ� bija vienīgais pasa�ieris. Nolai�anās laukumā neviens negaidīja. Da�i patruļnieki īsi paskatījās uz helikoptera pusi. Vairums no viņiem gāja tālāk savās gaitās.

Melouns paķēra līdzi ski�u bloku, lai izskatītos, ka viņi ar Sjēnu izgāju�i laukā, lai strādātu.

Helikopters nolaidās.

Viņi izgāja no verandas, �ķērsoja terasi un pa akmens kāpnēm nokļuva pie celiņa, kas veda uz Klosteri.

Melouns dzirdēja Sjēnas straujo elpu. Ta�u arī viņam pa�am krūtis cilājās tik drud�aini, ka viņ� saprata � nejau tikai Sjēnai draud aizrauties elpa.

Viņiem ceļā nostājās sargs. "Jūs nedrīkstat tuvoties Klosterim."

"Mums jārunā ar misteru Poteru." Sjēna pamāja uz heli�kopteru, no kura patlaban izlēca Poters un pagriezās uz Klostera un poligona pusi. "Aleks!" Helikoptera rūkoņa ne�ļaus Poteram viņu sadzirdēt, bet sargs nodomās, ka viņa patie�ām grib piesaistīt Potera uzmanību.

"Mēs zaudēsim visu atliku�o dienu, ja�" Sjēna ar roku pamāja uz helikoptera pusi. "Aleks!"

Ta�u Poters jau steidzās uz Klostera pusi.

"Aleks!" Sjēna sauca vēlreiz un sāka iet ātrāk.

Melouns redzēja, ka pārējie �ur tur stāvo�ie sargi nepie�vēr� viņiem uzmanību.

"Aleks!" Sjēna metās skriet, Melouns viņai sekoja.

Helikopters bija tikai piecdesmit jardu attālumā. Pilots vēl nebija izslēdzis motorus. Rotoru lāpstiņas turpināja griezties. / '1

Sargs viņiem aiz muguras kaut ko uzsauca, rupjo balsi apslāpēja helikoptera rotoru kaukoņa.

Melouns iztēlojās, kā sargs sarauc pieri un tad noņem no pleca ieroci. Bet vai viņ� uzdrīkstēsies �aut? Helikopters atrodas tie�i viņa ugunslīnijā. Viens no mērķiem ir viņa bosa sieva. Tāpēc viņ� krietni padomās, pirms �aus. Tikmēr helikopters bija vēl tuvāk, atlicis trīsdesmit jardu. Sjēna bija mērķis, kas liek sargam vilcināties, toties Melouns bija kaut kas pavisam cits. Viņ� juta, kā āda uz muguras starp lāpsti�ņām kļūst auksta un saspringst, gaidot lodi, kura sadragās mugurkaulu.

Skriedams, cik jaudas, �eiss centās sev iegalvot, ka �īm bailēm nav pamata. Sargam nebija iemesla domāt, ka viņi skrien uz helikopteru. Vai kādam no sargiem vispār ir pa�teikts, ka Melouns reiz bijis helikoptera pilots? Sargam rū�pēja tikai viens � neielaist viņus aizliegtajā teritorijā.

"Aleks!" Sjēna iesaucās vēlreiz.

Brīdino�i iekliedzās otrs sargs.

Divdesmit jardu.

Pārsteidzo�ā kārtā, par spīti helikoptera troksnim, Poters bija sadzirdējis saucienu un pagriezās.

Lai gan viņā �obrīd plosījās pavisam citas emocijas, Melouns īsu sekundes daļu izbaudīja gandarījumu, redzot, kā Poteram izbrīnā paveras mute. Tad viņi ar Sjēnu sasnie�dza helikopteru. Uz viņu pusi joņoja sargs. Kamēr Melouns saķērās ar sargu un notrieca viņu zemē, Sjēna darīja to, kas viņai likts. Neatskatīdamās, nestomīdamās viņa iekāpa iek�ā pa atvērto lūku. Melouns izlaida viņu no acīm un metās uz durtiņām pilota pusē, kamēr pārsteigtais pilots skatījās uz otru pusi, uz Sjēnu. Steig�us atsprādzējis pilota dro�ības jostu, Melouns izrāva viņu ārā. Nojauzdams, ka �urp jau skrien sargi, viņ� apsēdās pie vadības pults, piesprādzēja jostu un palielināja tuk�gaitā rūco�o rotoru apgriezienus. Redzēdams, ka pieaugo�ais troksnis un vēj� liek Poteram spert da�us grīļīgus soļus atpakaļ, Melouns izbaudīja vēl vienu tīksmu sekundes daļu, ta�u, kad viņ� nospieda sviras, tuvās uzvaras apziņa izplēnēja, jo helikopters ar pūlēm pa�cēlās piecas pēdas gaisā, noslīga atpakaļ laukumā, neveikli pacēlās atkal un, kā klausīdams pats saviem nodomiem, pa�griezās uz pils pusi.

9

"Piesprādzējies!" Melouns uzsauca. Sjēna neveikli centās aizsprādzēt dro�ības jostu. Adre�nalīns un skaļā rēkoņa, kas plūda iek�ā pa vaļējām lūkām, spieda viņu kliegt. "Es baidījos, ka mēs nogāzīsimies!" "Viss ir kārtībā! Nav no kā�" "Uzmanīgi! Mēs�"

Lidojot pils virzienā apmēram divdesmit pēdu augstu�mā, Melouns strauji virzīja helikopteru aug�up, un sajūta bija tāda, ka kuņģis pieplok pie mugurkaula.

Sjēna ievaidējās.

Pūlēdamies uzņemt augstumu, Melouns redzēja, kā pils aug�ējie stāvi brā�as viņam pretim. Vēl tikai tre�ais stāvs! Un tad viņa priek�ā palika vienīgi dūmakainās debesis. Pēk��ņi viņ� sajuta triecienu, ka� lika helikopteram nodrebēt.

"Kas tas�"

"Kaut kas atsitās pret stūres propelleri!"

"Kaut kas?"

"Viņi �auj!"

Vadības paneli satricināja vēl viens trieciens. Helikopters sagriezās pa kreisi, priek�gals sasvērās lejup, un Sjēna gan�drīz izlidoja ārā pa lūku, viņu noturēja tikai dro�ības josta.

"Aizver lūku!" Melouns iekliedzās.

"�Cen�os!"

Lai gan Melouns baidījās par Sjēnu, viņ� neuzdro�inā�jās turp skatīties; visu viņa uzmanību prasīja helikoptera vadī�ana. "Vai vari to aizsniegt?"

"Laikam� rokā ir!"

Ar acs kaktiņu Melouns redzēja, ar kādām izmisīgām pūlēm Sjēna aizvelk ciet lūku. Troksnis spēji noplaka. Tik�pat spēji Melouns izlīdzināja helikoptera gaitu. Aizcirtis sa�vu lūku, viņ� mirkli priecājās par �o nosacīto klusumu, mo�toru rēkoņa bija mazinājusies tiktāl, ka viņiem ar Sjēnu vairs nevajadzēja kliegt.

Melouns aplūkoja nepazīstamās sviras, kas bija viņu mulsināju�as toreiz, kad viņ� tika vests uz Bellazara pili.

Pilots netika tās izmantojis, tāpēc Melounam nebija ne jaus�mas, kādam nolūkam tās kalpo, ta�u �obrīd nebija laika eksperimentēt � helikoptera motori grasījās noslāpt. Lido�jot pār laukiem un akmens �ogiem, Melouns juta, ka vadī�bas sviras pretojas viņa rokai. Priek�ā pacēlās augsts, cipre�sēm apaudzis pakalns. Viņ� cēla helikopteru augstāk, ta�u tas klausīja gau�ām kūtri.

"Kas noticis?"

Melouns satraukts pētīja vadības paneli. "Eļļas līmenis krītas. Kāda lode būs trāpījusi�" Viņ� virzīja helikopteru uz pakalna zemāko daļu. Par mata tiesu ticis pāri korei, viņ� saviebās no jauna trieciena, kad viena no helikoptera slie�cēm skāra cipreses galotni.

"Vai mēs�" Sjēnas balsī skanēja �ausmas.

"Nē! Ja man radīsies kaut vai mazākās aizdomas par avāriju, es vispirms nolaidī�os zemē!"

"Bet mēs netiksim pietiekami tālu prom! Mēs vēl esam virs Dereka īpa�umiem! Viņ��" Sjēna paskatījās pa lūku. "Dūmi!"

No motora vēlās melni dūmu mākoņi.

"Ja mums izdosies palikt gaisā vēl mazliet ilgāk�" Me�louns pārbaudīja vadības paneļa kompasu. "Priek�ā ir mazs lidlauks."

"Kur? Es neredzu."

"Nākamajā ielejā."

"Kā tu zini?"

Kosumelā, kad Melouns bija piekritis sadarboties ar D�e�bu, viņi bija izstrādāju�i vairākus glāb�anās plānus gadīju�mam, ja Melounam rastos izdevība aizvest Sjēnu no Bellazara.

Saskaņā ar vienu plānu vajadzēja tikt līdz kādai Nicas kafej�nīcai, kuras īpa�nieks, CIP ār�tata darbinieks, paslēptu Me�lounu un Sjēnu, līdz ierodas D�eba komanda. Otrs plāns paredzēja doties uz Kannām un sazināties ar izpriecu jahtu iznomātāju, kas da�reiz pildīja Pārvaldes uzdevumus. Ta�u abas �īs vietas atradās pretējā virzienā. Melouns lidoja uz iek�zemes, nevis jūras pusi, un tāpēc atlika viena no pēdējām iespējām � lidlauks, par kuru bija stāstījis D�ebs un kura koordinātas Melouns bija ielāgojis. D�ebs bija apsolījis, ka viņus tur gaidīs pilots un maza lidma�īna. "Ja tiksi līdz lidlau�kam," D�ebs bija teicis, "tad būsi tikpat kā laukā no valsts."

"Es nesaprotu," ierunājās Sjēna. "Kā tu zini par to lid�lauku?"

4 'Nav laika skaidrot."

"Tu zināji par Dereka sievu portretiem." Helikopters strauji slīdēja lejup, un viņai aizrāvās elpa. "Kā tu tik daudz uzzināji par�"

Melouns cīnījās ar svirām. "To es tev pateik�u, tiklīdz būs mazākā izdevība�"

"Ak Dievs, vai tu esi�"

"Kas?"

"Spiegs?"

10

Poligona mehāniķis patlaban notēmēja vēl vienu raķeti uz tanku, kad Bellazars saspringa, dzirdēdams �āvienus pie pils. Izrāvis kādam sargam no rokas pistoli, viņ� metās skriet pa celiņu, kas gar dzīv�ogu veda uz Klosteri. Pārlie�cinājies, ka Klosterim neviens neuzbrūk, viņ� joņoja prom pa citu taku, kas veda uz pili, un apstājās kā zemē iemiets, pārsteigumā ieraudzījis, ka virs nama �ūpojas helikopters, jumtu gandrīz skar tā nolai�anās slieces, bet sargi uz to �auj.

"Kas te notiek, velns parāvis?"

Ieraudzījis pa labi Poteru, Bellazars steidzās pie viņa.

Poters nolūkojās pakaļ helikopteram, zilimelns no dus�mām. "Viņi to nozaga!"

"Par ko tu runā?"

"Melouns un jūsu sieva! Tajā helikopterā ir viņi!"

"Sjēna?"

"Viņi sagaidīja, līdz es atlidoju! Pilots vēl nebija pagu�vis izslēgt motoru, kad viņi piemānīja sargu, iestāstīdami, ka grib runāt ar mani! Un tad ņēma un pacēlās gaisā!"

Bellazars bija tik apstulbis, ka nespēja parunāt.

"Es jūs brīdināju!" Poters gandrīz vai raudāja. "Es tei�cu, ka viņam nevar uzticēties!"

Helikopters uz mirkli nozuda aiz pils. Tad parādījās la�bajā pusē, jau attālinādamies. Korpuss zvārojās, motors sprauslāja. No tā vērpās melni dūmi.

"Mēs tam trāpījām!" paziņoja viens no sargiem.

"Viņ� ir jūs apmuļķojis!" Poters kliedza. "Kā jums �ķiet, kas notika visu to laiku, kad viņi abi bija kopā?"

"Tu mani nesaukāsi par muļķi!" Bellazars ietrieca dūri Poteram pakrūtē; Poters salīka un saļima ceļos.

Kampdams elpu, Poters paskatījās aug�up, brilles bija sa�ķiebu�ās, seja savaikstīta sāpēs. "Varbūt jums labāk vaja�dzētu saprast�" viņam izdevās ievilkt elpu, "�kur� ir jūsu draugs un kur� ienaidnieks."

Tālumā joprojām sprauslāja helikoptera motors.

Bellazars strauji pacirtās pret sargiem. Pēc pusstundas bija jāatgrie�as otram helikopteram ar laboratorijas ierī�u kravu. Tikmēr dzīties pakaļ Melounam un Sjēnai varēja ti�kai ar automa�īnām. Bellazars izkliedza pavēles.

Kamēr sargi metās pildīt rīkojumus, Poters ievaidējās. Piespiedis roku pie pakrūtes, viņ� pūlējās izslieties taisni. "Ja nemaldos�" viņ� ar mokām dabūja vārdus pār lūpām, "� runa nav tikai par Melounu un jūsu sievu. Runa ir par to, ko viņ� vakar ir redzējis Klosterī."

Bellazars piemiegtām acīm vēroja dūmus, kas tālumā vilkās nopakaļ helikopteram. Bojājums pagausināja tā ātru�mu pietiekami, lai attālums starp helikopteru un automa�ī�nām nekļūtu pārāk liels. Pēc dūmu grīstēm sekot būs viegli.

"Palīdzi man viņus noķert!"

� >

11

Sviras bija kļuvu�as tik nekustīgas, ka Melouns ar grūtī�bām spēja tās pārbīdīt. Helikopters laidās arvien zemāk. Pēk�ņi tas zaudēja augstumu par veselām desmit pēdām, turklāt ar tādu sparu, ka Melounam likās � plau�as ielec rīkles galā. Vajadzēja visus spēkus, lai neļautu helikopteram laisties vēl zemāk. Ta�u, lai kā viņ� pūlētos, gaitu nebija iespējams izlīdzināt. Mirkli viņ� atkal bija Panamā un centās savaldīt savu sa�auto helikopteru. "Turies! Atrodi kādu lī�dzenu vietu, kur mēs varētu nolaisties!"

"Es tādu neredzu!"

Paskatījies lejup, tādu neredzēja arī Melouns. Viņi atra�dās virs klin�ainas, krūmiem izraibinātas nogāzes. Pāri kal�na virsotnei helikopters netiktu nemū�am. Vadības sviras spēcīgi notrīcēja. Ja viņ� tagad nelaidīsies lejā, helikopters pieņems lēmumu pats. Izmantodams visas iemaņas, kādas vien spēja atcerēties, Melouns izveda helikopteru no reibi�no�as spirāles, virzīja to gar nogāzi, ieraudzīja spraugu starp klintsbluķiem, deva pēdējo apņēmīgo komandu tiepīgajām svirām un ar sparu laidās lejup.

No trieciena viņam noklabēja zobi. Nelikdamies zinis par sāpēm, kas iz�āvās caur �okli, Melouns izslēdza moto�rus, atsprādzēja dro�ības jostu un pagriezās pret Sjēnu. Vi�ņas galva bija noliekta. Ak Dievs, vai viņa�

Ta�u, pirms �ī doma bija izdomāta, viņa pacēla plaukstu pie skausta un paberzēja to, �ūpodama apreibu�o galvu.

"Vai tev nekas nekai�?" Melouns steig�us noprasīja.

"�Galva sāp."

"Mums jātiek prom no �ejienes." Viņ� ieklepojās mel�najos dūmos, kas vērpās apkārt, svilinādami rīkli. "Helikop�ters var eksplodēt."

Tas piesaistīja Sjēnas uzmanību. Uzmetusi Melounam vēl vienu aizmiglotu skatienu, viņa piepe�i at�irga, atsprā�dzēja jostu, mēģināja atgrūst vaļā lūku savā pusē. "Iestrēgu��i! Neveras�"

Melouns izmisīgi mēģināja atvērt lūku sev līdzās un novaidējās, atskārtis, ka arī tā ir iestrēgusi, jo durvis no trieciena sagriezu�ās. Sviedri dzēla acīs, kad viņ� sasprin�dzināja spēkus līdz pēdējai robe�ai, nervi atslāba, kad lūka negribīgi pavērās. Piezemē�anās trieciens bija saliecis vienu rotora lāpstiņu. Rotējot tā bija atsitusies pret lielu akmeni un sastingusi uz vietas, nobloķējot rotoru tā, ka nespēja kustē�ties arī pārējās lāpstiņas. /

Vismaz nav jābēdā par to, ka viena no tām, zaudējusi vadību, var nocirst man galvu, viņ� nodomāja.

Viņam jau tāpat pietika, par ko bēdāt. Izlēcis ārā un pagriezies, lai satvertu Sjēnas roku un palīdzētu viņai iz�kāpt, Melouns ieraudzīja, ka melnajā dūmu mutulī helikop�tera aug�pusē plaiksnās sarkanas liesmas. Motors nebija ti�kai pārkarsis; tas dega. Jēziņ, ja uguns sasniegs degvielas tvertni�

Nolēkusi zemē, liesmas pamanīja arī Sjēna, un viņas paniskais skatiens liecināja, ka Melounam nemaz nav jāmu�dina, lai viņa skrien, cik tālu un ātri vien var. Viņi joņoja, mezdami līkumus ap laukakmeņiem, brāzdamies pa nogāzi gar krūmiem. Melouna kakls, eļļaino dūmu sakairināts, iesā�pējās vēl vairāk no straujās, dziļās, asās elpas. Kāju muskuļi bija sasprindzināti līdz pēdējam. Sjēna viņam līdzās pūlējās skriet ātrāk.

Izdzirdis aiz muguras spalgu �ņācienu, Melouns to pa�zina � liesmas bija sasniegu�as izlaistīto degvielu. Priek�ā pēk�ņi iznira grava, un viņ� paguva pamanīt to laikus, lai ielēktu, nevis iekristu tajā. Viņ� nolēca un aizvēlās sānis, viņam blakus nokrita Sjēna, bungādiņas satricināja sprā�dziena triecienvilnis. Eksplozija bija daudz spēcīgāka nekā uzsprāgstot dego�ai benzīna tvertnei. Tai sekoja vēl vairāki sprādzieni, gandrīz tikpat skaļi, tos pavadīja lo�u sprak�ķi. Ak Dievs, vai uz borta bijusi munīcija? Kamēr Melouns par to prātoja, eksplodēja vēl kaut kas. Kūpo�a metāla gabali atsitās pret laukakmeņiem un krita gravā. Tad iestājās klu�sums, kurā Melouns un Sjēna aizelsu�ies kampa gaisu un turpat netālu rūca neredzamas liesmas.

Viņi ba�īgi saskatījās, abiem acīs vīdēja jautājums, vai otrs nav cietis, un abi mēmi atbildēja: man nekas nekai�, bet kā ir ar tevi? Mutē sagar�odams sviedrus, dūmus un putek�ļus, Melouns pārbaudot izlocīja rokas un kājas. Kad Sjēna izdarīja tāpat un apstiprino�i pamāja, viņi piesardzīgi piecē�lās, lai pār gravas malu paskatītos uz liesmojo�o helikoptera vraku.

"Cik tālu ir tas lidlauks?" Seja Sjēnai bija notriepta ar sodrējiem.

"Kādu pusjūdzi no �ejienes."

"Mēs zaudējam laiku." Viņa ar mokām izrāpās no gra�vas. "Bet, ja tiksim cauri sveikā, tad tu man pastāstīsi, kā uzzināji par �o lidlauku."

Viņ� nezināja, ko atbildēt. Ta�u tas arī nebija svarīgi. Kad viņi kāpa aug�up pa akmeņaino nogāzi, atskanēja jauns troksnis. Melouns sajuta mutē vēl kādu gar�u � ka�param līdzīgo baiļu gar�u �, kad atskatījās uz to pusi, kur rūca motori, un ieraudzīja trīs automa�īnas ar �etrriteņu pie�dziņu; tās zibēja aiz kokiem uz ceļa nogāzes pakājē. Un nogriezās grambainajā laukā, kas pletās viņu virzienā.

Ļaudis no tuvējās fermas? � minēja Melouns. Vai viņi redzēju�i helikopteru krītam un tagad steidzas palīgā? To�mēr modernās automa�īnas, kas izskatījās gandrīz militāras, lika sirdij sa�ņaugties nojausmās. �īs nojausmas vēl pastip�rināja neatlaidība, ar kādu braucēji virzījās uz priek�u, nelik�damies zinis par grambām.

"Tas ir Dereks," noteica Sjēna.

Par spīti savainotajām kājām, viņa pacirtās pret pakalna kori un metās skriet. -t

/

12

Kamēr Bellazara automa�īna lēkādama brauca pa līdze�numu, viņ� sa�ņaudza stūresratu cie�āk un caur vējstiklu nikni noraudzījās uz dūmiem un liesmām, kas vēlās no vra�ka. "Vai kāds redz cilvēkus?"

Par spīti bedrēm, kas sadrebināja ma�īnu, viņ� palielinā�ja ātrumu, vērodams akmeņaino nogāzi. Biezējo�ās dūma�kas dēļ bija grūti iz�ķirt apveidus. Aina acu priek�ā lēkāja, jo ma�īna nemitīgi zvalstījās pa grambām. Un tomēr Bella�zaram �ķita, ka pa labi no dego�ā vraka kustas cilvēku stāvi. Viņ� stiprāk uzmina uz gāzes pedāļa un sasprindzināja kak�lu, lai galva mazāk �ūpotos līdzi ma�īnai.

Nolādēts, labāk lai tie abi ir izdzīvoju�i, viņ� domāja, spēji sagriezdams stūri pa labi. Vairs nebija svarīgi, ka viņ� jau sācis priek�darbus Sjēnas nāvei. Tagad vairāk par visu Sjēna bija viņam vajadzīga dzīva. Un Melouns tāpat. Viņ� gribēja redzēt abu sejas. Viņ� alka vērot bailes abu acīs, kad viņ� liks tiem samaksāt.

"Redzu kustību!" Sargs viņam līdzās norādīja pa labi, uz turieni, kuip stūrēja Bellazars.

Pat pa�am izturīgākajam civilajam automobilim ar �etr- riteņu piedziņu jau sen būtu salūzu�i amortizatori, tik dan- gaina bija �ī akmeņainā apkārtne. Ta�u viena no Bellazara in�enieru komandām bija izstrādājusi militāru automa�īnas variantu, kam bija civila satiksmes līdzekļa izskats, laidena gaita, pamatīgs bruņojums un kas spēja tikt galā gandrīz ar jebkuriem �ķēr�ļiem. Daudzi lielie narkotiku tirgoņi un dik�tatori jau bija pasūtināju�i sev �o bruņoto modeli, tomēr pirms piegādes Bellazars bija vēlējies pārbaudīt to vēlreiz. Viņ� jutās ļoti gandarīts, jo automa�īnas veikums �ajā pēc�pusdienā neatstāja ne mazāko �aubu par to, ka modelis ir izdevies.

Jūs domājat, ka spēsiet tikt no manis prom? � viņ� domās kliedza abiem tikko saredzamajiem stāviem, kas rā�pās aug�up pa nogāzi. Jūs domājat, ka jums ir kaut mazākās izredzes?

Sasniedzis pakalna pakāji un ar līdz�inējo ātrumu sācis braukt aug�up, Bellazars ieraudzīja, ka dūmi ir gandrīz iz�klīdu�i. Tagad varēja pārliecināties, ka abi bēgļi tie�ām ir Sjēna un Melouns. Bellazars pacēla konsoles vāku sev lī�dzās; zem tā atradās kontaktpoga un divas mazas sviras. Viņ� nospieda pogu, un zem katra ma�īnas priek�ējā luktura atvērās lūka, kurā rēgojās iebūvēta .30 kalibra lo�metēja stobrs.

Abi iero�i varēja kustēties sānis, aug�up un lejup trīs�desmit grādu rādiusā un �aut neatkarīgi viens no otra. Bella�zars neuztraucās par to, ka, dzirdot �āvienus, atbrauks poli�cija. �is joprojām bija viņa īpa�ums; da�reiz viņ� te izmēģināja iero�us. Fermeri �ai apvidū domās, ka tie, kā parasti, ir izmēģinājumi. Novērtējis attālumu un leņķi, viņ� ar labo roku pabīdīja labās puses sviru, nospieda pogu tās galā un izdzirda �āvienu kārtu, kas radīja pavisam niecīgu vibrāciju; lo�u straume lidoja aug�up pa nogāzi, pa labi no viņa mērķiem. Viņ� negribēja tiem trāpīt. Pasarg Dievs! Viņ� gribēja abus tikai nobiedēt un pārliecināt, ka skriet tālāk ir veltīgi. Viņ� gribēja saņemt tos ciet dzīvus, likt vi�ņiem mocīties.

Sjēna un Melouns izmisīgi mainīja virzienu, pagriezās pa kreisi un turpināja joņot aug�up pa nogāzi. Bellazars pabīdīja otru sviru, nospieda tās pogu un raidīja lo�u kārtu nogāzē virs viņiem, uzvirmojot putekļus, sa�ķeļot akmeņus un saplosot krūmus. Ar sviras palīdzību viņ� novirzīja lodes pa labi uz leju, tad atkal aug�up, aiz�ķērsodams ceļu, ko izvēlēju�ies bēgļi. Sjēna un Melouns sarāvās, pielīka un mainīja virzienu, atkal mezdamies pa kreisi, virzīdamies uz helikoptera vraka pusi.

Bellazars sekoja viņiem ar kreisās puses lo�metēju. Jau gatavodamies nospiest pogu un ap�audīt nogāzi pa kreisi no bēgļiem, viņ� bija spiests atraut roku no sviras un sakampt stūresratu, jo to vajadzēja turēt ar abām rokām, lai apbrauktu klintsbluķi, kas rēgojās priek�ā. Laimīgi ticis tam garām, Bellazars atkal satvēra sviru un pievērsa ska�tienu bēgļiem.

Vismaz mēģināja to darīt. Nedaudzajās sekundēs, ka�mēr viņ� bija lavierējis ap lielo akmeni, Sjēna un Melouns bija sasniegu�i dūmu mākoni, kas plūda no vraka. Bella�zars, vairs neredzēdams viņus, stūrēja pa kreisi, sekodams viņiem, arvien ātrāk braukdams aug�up pakalnā. Glu�i ne�gaidot ceļu aiz�ķērsoja grava. Bellazars tik stipri uzmina uz brem�u pedāļa, ka pats strauji triecās uz priek�u, plecā ie�griezās dro�ības josta. Arī sargi pakaļējā sēdeklī sakrita uz priek�u. Bremzes klausīja, riepas slīdēja, grava tuvojās, kļu�va platāka un dziļāka. Bellazars neapzinājās, ka ir aizturējis elpu, līdz automa�īna apstājās, ar priek�galu sasvērusies le�jup. Viņ� izpūta elpu.

Tai pa�ā mirklī Bellazars paķēra rācijas mikrofonu. "Se�kojiet viņiem! Bloķējiet bēg�anas ceļu!"

Pārējo automa�īnu lo�metēji raidīja dūmos lo�u kārtas.

"Velns lai parauj, ne�aujiet viņus nost! Man viņi vaja�dzīgi dzīvi! Vienkār�i bloķējiet ar lodēm ceļu!" Tad Bella�zars pārgāja uz citu frekvenci, lai sazinātos ar Poteru pilī.

�erksto�i atskanēja Potera balss. "Ieradies otrs helikop�ters."

"Lido �urp. Es viņus atradu." Bellazars strupi nosauca savu atra�anās vietu. "Aktivizē�u savu signālu. Seko tam."

Nometis mikrofonu, Bellazars izvilka pistoli un izlēca no ma�īnas. "Uz priek�u!" viņ� pavēlēja sargiem. "Viņi slēpjas tur, dūmos. Cik zinu, Melouns nav apbruņots. Ne��aujiet viņus nost, tikai atrodiet! Un atvediet pie manis."

Gatavodamies �ķērsot gravu, Bellazars vēl mirkli apbrī�noja abas automa�īnas, kas gravas otrā pusē, pa kreisi no viņa, traucās aug�up pa nogāzi, līkumodamas starp krū�miem un akmeņiem, viegli kustēdamās pa ciņaino zemi. To motori dūca dobji un vareni. Pēc piecām minūtēm būs klāt Alekss ar otru helikopteru. Bellazars liks pilotam apturēt to virs kūpo�ā vraka. Rotējo�o lāpstiņu radītais vēj� izkliedēs dūmus, un tad būs viegli atrast Sjēnu un Melounu, kuri cen�as paslēpties starp laukakmeņiem. Tas ir tikai laika jau�tājums, Bellazars sev teica. Drīz viņi būs man rokā. Un patiesi, �ai mirklī ar ma�īnu rūkoņu saplūda kāda cita dobja skaņa, un Bellazars nosprieda, ka otrs helikopters ieradies agrāk, nekā cerēts. Kad dobjā skaņa pārvērtās dārdoņā, viņ� aptvēra, cik smagi kļūdījies.

/

13

Klepodams tik neganti, ka baidījās apvemties, slaucī�dams acis, kas asaroja virmojo�os dūmos, Melouns dzirdēja, kā ma�īnas rēkdamas brauc aug�up pa nogāzi, tuvodamās viņiem ar Sjēnu. Dego�ais vraks un tā dūmi uz laiku piese�dza viņus, ta�u neatlaidīgie automobiļi drīz vien parādīsies skatienam.

Notupusies viņam blakus aiz laukakmens, Sjēna klepoja tikpat moko�i kā viņ�. "Lūkosim to izkustināt," viņa sacīja.

"Ko?"

"�o akmeni."

Ma�īnām strauji tuvojoties pa nogāzi, Melouns pēk�ņi saprata. Dūmi bija pietiekami izklīdu�i, lai viņ� saredzētu cerību atblāzmu Sjēnas iekaisu�ajās, apsarku�ajās acīs. Viņi notupās uz pirkstgaliem, ar abām rokām atspiedās pret ak�mens bluķi un grūda.

Stiprāk! Aiz piepūles stenēdams, Melouns juta sevī priecīga satraukuma dzirksti, kad akmens sakustējās.

Vēl! Akmens sasvērās, sāka ripot, uzņēma ātrumu un dārdēdams aizvēlās, nozūdot dūmos.

Viņi metās pie nākamā. Izmisums deva spēkus, un �o akmeni viņi izkustināja ātrāk nekā pirmo, tad nekavēdamies skrēja pie nākamā un aiznākamā, mezdami līklo�us pa no�gāzi abpus liesmojo�am vrakam.

�ī dunoņa Melounam atgādināja pērkonu. Ta�u pēr�kons izzuda nogāzē. Akmeņi ripoja pārāk gausi. Tie dro�i vien bija aizvēlu�ies garām ma�īnām, lejup pa nogāzi. Pie�pe�i no lejas atbalsojās akmens, stikla un metāla dārds. Otrs dārds bija vēl skaļāks. Pirms apklusa motori, Sjēna jau skrē�ja. Viņa joņoja aug�up pa nogāzi, klepodama, cenzdamās tikt ārā no dūmiem. Tre�ais dārds krietni uzlaboja omu Me�lounam, kad viņ� steidzās Sjēnai nopakaļ.

Smakdams viņ� izskrēja laukā no dūmiem, tomēr ne�spēja priecāties par saldo, tīro gaisu, kas ieplūda plau�ās. Pakalna kore bija tikai trīsdesmit jardu attālumā, ta�u tā tikpat labi varētu būt vesela jūdze. Viņ� nezināja, cik smagi cietu�as automa�īnas. Neuzdrīkstējās tērēt laiku, lai atskatī�tos un pārbaudītu. Ja lo�metēji nav sabojāti, mums nav ne�kādu izred�u, viņ� nodomāja.

Un tie�ām � atskanēja �āvieni, ta�u pa vienam, ne no automātiskajiem iero�iem, un lodes riko�etā atsitās no ak�meņiem zemāk nogāzē. Tas nozīmēja, ka �āvēji tēmē tā, it kā bēgļi atrastos uz līdzenas zemes. Lai trāpītu mērķim, kas virzās aug�up kalnā, viņiem būtu jātēmē mazliet augstāk par to, ļaujot mērķim parādīties meklētājā. Ta�u drīz viņi izlabos �o kļūdu. Par to Melounam nebija �aubu.

Sjēnu tā dzina bailes, ka Melounam bija grūti turēties viņai līdzi. Pakalna kore �ķita tikpat tālu kā sākumā. Da�as lodes sāka trāpīt tuvāk, un Melouns izbīlī aptvēra, ka �āvēji nekļūdās. Tik zemu viņi tēmē tī�ām, Melouns saprata. Viņi negrib mūs nogalināt. �auj pa kājām. Grib sakropļot, lai Bellazars varētu saņemt mūs dzīvus.

Viņam gar kājām aizzibēja kaut kas tāds, kas atgādināja zibenīgā ātrumā lidojo�as kamenes. Viena no tām pārcirta viņam d�insus un iedzēla kreisajā stilbā. Meties skriet vēl sparīgāk, viņ� skatījās uz kori. Un varēja apzvērēt, ka acis viņu viļ. Viss �ķita palielināmies, kore piepe�i bija ar roku sasniedzama. Viņ� redzēja, ka Sjēna nozūd aiz tās, un mir�kli vēlāk, lo�u vajāts, pievienojās viņai, nolēkdams līdzenā laukumiņā, no kura lēzena nogāze veda pretim olīvkokiem ielejā. Tālumā vīdēja pelēka betona strēle, gar kuru rindojās saujiņa sērkociņu kārbiņām līdzīgu ēku: lidlauks.

14

No metāla �erkstonas un stiklu �kindas Bellazaram uz-

? >

nāca �ķebīguma vilnis. Ta�u �o nelabumu drīz nomainīja pats briesmīgākais niknums, kādu viņ� jebkad bija piedzīvo�jis. In�enieri bija viņam apliecināju�i, ka �īs automa�īnas spēj izturēt kaujas iero�u un granātu uzbrukumu un pat ne�tie�u raķetes triecienu. Bet laukakmeņi bija sa�ķaidīju�i ma��īnām priek�galus, palēkdamies izsitu�i necaur�aujamos vēj�stiklus, iztrieku�ies tiem cauri un saplacināju�i vīrus priek�ējos sēdekļos.

Bellazars dusmās iekliedzās. Kopā ar vīriem no savas ma�īnas un tiem, kuri bija paliku�i dzīvi un izrausās no citiem braucamajiem, viņ� atklāja uguni uz Sjēnu un Melounu.

Vairāk nekā jebkad apņēmies sagūstīt viņus dzīvus, tēmē�dams uz kājām, Bellazars iz�āva visu pistoles aptveri, ta�u pirms paguva izņemt to un ielādēt vietā jaunu, bēgļi bija nozudu�i aiz kores.

Bellazars lamādamies ielēca atpakaļ ma�īnā. Pārējie gan�drīz nepaspēja tajā iesprukt, kad viņ� jau bija ieslēdzis atpa�kaļgaitu; ar riteņiem izārdāms zemē vagu, viņ� pabrauca nost no gravas, strauji sagrieza stūri un brāzās aug�up pa nogāzi.

Ta�u nogāze kļuva stāvāka un zeme nelīdzenāka. Mo�tors, noslogots līdz pēdējam, vairs nespēja pavilkt visu pasa��ieru svaru. Jo gausāk kustējās ma�īna, jo stiprāk Bellazars spieda gāzes pedāli, līdz beidzot, atskanot blīk�ķim, kas sa�tricināja automobili, salūza transmisija un ma�īna sāka ripot atpakaļ. Bellazars nikni uzmina uz bremzes pedāļa, pagrieza stūresratu un parāva rokas bremzes sviru. Ietriecis pistolē jaunu aptveri, viņ� izlēca no ma�īnas un joņoja uz pakalna kori.

15

Nonācis olīvkoku aizsegā pakalna pakājē, Melouns ris�kēja ziedot da�as dārgās sekundes, lai atvilktu elpu un pa�skatītos atpakaļ. Ta�u visas cerības, ka Bellazars būs palicis pakalna otrā pusē, pagaisa, kad viņ� ieraudzīja pār kori skrienam sīkas cilvēku figūriņas. Priek�galā bija Bellazars; viņa uzvalks un kaklasaite nez kāpēc izskatījās draudīgāk nekā sargu vienkār�ās drēbes, platos plecus un spēkpilno augumu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu.

Melouns joņoja tālāk. Olīvkoki bija tik biezi saaugu�i, ka viņ� neredzēja Sjēnu, ta�u zaru brak�ķi un kāju dipoņa priek��ā norādīja, kurp skriet, lai viņu panāktu. Par spīti savai lielis�kajai fiziskajai formai, Melounam bija grūti samazināt attālu�mu starp viņiem. Tad viņ� mirkli ieraudzīja Sjēnu, svārku un svītera dabiskās krāsas viņu it kā sapludināja ar kokiem, skrienot caur olīvu birzi. Melouns panāca viņu tikai tur, kur aiz kokiem vīdēja lauks, �ogs^angāri un nolai�anās josla.

Nepārtraukti, kamēr viņi ar Sjēnu skrēja pār lauku, Me�louns skaidri juta sev mugurā to salto punktu, kurā gaidīja ieurbjamies lodi. Sjēna pirmā tika pie �oga, nogūlās uz mu�guras, pacēla apak�ējo stiepli un izlīda cauri. Birzī dzirdamo kliedzienu skubināts, Melouns atbalstījās pret pāli, pārlēca pār �ogu un sekoja Sjēnai.

Nonācis pie angāriem, viņ� redzēja, ka tie ir sarūsēju�i. Nolai�anās joslas spraugās kuploja zāle. Ak Dievs, lidlauks ir pamests, viņ� nodomāja. D�eb, uz kurieni tu esi mani atsūtījis? Ta�u, par spīti �īm biedējo�ām domām, viņi ar Sjēnu aizsteidzās ap stūri un gandrīz uzgrūdās pikapam. Aiz tā stāvēja vecs reno sedans un noplucis autobusiņ�. Skrejce�ļa malā stāvēja trīs vienpropellera lidma�īnas.

Brā�oties iek�ā lielākajā ēkā, Melouns saskrējās ar bār�dainu vīru, kas patlaban nāca ārā, ģērbies mehāniķa kombi�nezonā, ar eļļainu lupatu rokā.

Savā trūcīgajā fran�u valodā Melouns pūlējās atvaino�ties un steig�us piebilda: "Es meklēju Hariju Lokhartu."

Vīrietis apjucis pacēla uzacis un noplātīja rokas.

"Harijs Lokharts." Melouns gribot negribot manīja, ka Sjēna viņu vēro, saraukusi pieri. "Vai jūs pazīstat cilvēku, vārdā�"

Dziļā neizpratne francū�a sejā lika Melounam apklust.

"Runājiet angliski, monsieur. Es nesaprotu jūsu fran�u va�lodu. Un par tādu Hariju Lokhartu nekad neesmu dzirdējis."

"Bet viņam vajadzēja mani te gaidīt!"

Sjēnas piere saraucās vēl bargāk.

"Vai jūs skaidri zināt, ka atrodaties pareizajā lidlaukā?" francūzis jautāja.

"Vai tad tuvumā ir vēl kāds cits?"

"Nē."

"Tad es esmu pareizajā vietā."

"Jums tek asinis, monsieur."

"Ko?"

"No sejas. Tek asinis."

Melouns bija domājis, ka mitrums, ko viņ� jūt, ir svied�ri. Mirkli viņ� izbijās, ka ir ievainots. Tad apjēdza, ka asinis sūcas no sasistā vaiga un lūpām. Aiz piepūles bija atvēru�ās brūces.

No ēkas iznāca vēl divi vīri. Arī viņi bija ģērbu�ies kombinezonos un, lai gan viens bija mazliet druknāks par otru, izskatījās kā brāļi.

Bārdainais pagriezās pret viņiem un kaut ko jautāja franciski.

Dzirdot Harija Lokharta vārdu, abi noliedzo�i papurināja galvu, tad neizpratnē paskatījās uz Melouna asiņaino seju.

Velns parāvis, D�eb, tu solīji, ka viņ� būs te!

"Kas jums noticis?" pirmais vīrietis angliski jautāja. "Vai jūs cietāt no tiem sprādzieniem, ko mēs dzirdējām?"

Sjēna nervozi atskatījās uz lauku, pa kuru viņi bija at�skrēju�i. "Mēs vairs nevaram gaidīt. Ja jau tas Lokharts nav te un nevar mums palīdzēt�" Viņa metās skriet.

Melouns uzrunāja francū�us vēl drud�aināk.

"Vai pēdējās pāris nedēļās kāds ir te bijis un sacījis, ka gaida �eisu Melounu?"

"Nē, monsieur. �urp nākam vienīgi mēs trīs un vēl da�i citi �ejienie�i, kuriem patīk laidelēties ar vecām lidma�ī�nām."

D�eb, tu nelieti! Tu zvērpji, ka nodro�ināsi man aizmu�guri!

Francū�a skatiens pievērsās debesīm � strauji tuvojās helikoptera rūkoņa.

Ak tu velns, Melouns nodomāja. Norāva no rokas locī�tavas savu tērauda un zelta Rolex un iespieda to vīrietim saujā. "Tas maksā se�us tūksto�us dolāru. Parādiet man, cik ātri jūs varat pacelties gaisā ar lidma�īnu!"

16

Ticis līdz lauka vidum, Bellazars sastomījās, dzirdot, kā iesprauslājas un pēc tam iedūcās maza lidma�īna. Motors uzņēma lielākus apgriezienus, rūkdams tā, it kā lidma�īna tūdaļ grasītos pacelties gaisā. Nē! Viņ� trakās dusmās metās uz priek�u vēl ātrāk. Ja tajā lidma�īnā ir Sjēna un Melouns�

Motors darbojās pilnā sparā, tad atskanēja nepārprota�mais troksnis, lidma�īnai traucoties pa skrejceļu. Viņi ir iz�bēgu�i, Bellazars atskārta. Viņ� aizelsies apstājās. Sviedros izmirku�ais uzvalks un baltais krekls lipa pie ādas, kamēr viņ� raudzījās debesīs virs metāla angāriem. Pacēlis pistoli, viņ� sagatavojās brīdim, kad lidma�īna parādīsies skatienam.

Arī viņa vīri pacēla iero�us. Bellazars zināja, ka viņa no�doms ir pārdro�s, jo lidlaukā dro�i vien būs liecinieki. Viņu uztrauca arī tas, ka nebija iespējams �aut precīzi, pastāvēja risks, ka nejau�a lode var nogalināt Sjēnu un Melounu, ne�vis tikai piespiest lidma�īnu nolaisties. Bet, Dieva dēļ, kaut ko ta�u vajadzēja darīt! Viņ� nevarēja te stāvēt un noskatī�ties, kā Melouns aizved viņa sievu!

17

Poters ieraudzīja dūmojo�o helikoptera vraku un pēc tam trīs pamestās automa�īnas, divas bija sadragātas, tre�ajai durvis vaļā, it kā braucēji to būtu atstāju�i steigā. To ierau�got, viņ� atcerējās slēpņa paliekas, ko pirms mēne�a bija redzējis Balkānos. Tikai � �eit nebija līķu. Kur gan ir� Poters grasījās piekodināt pilotam, lai paliek dro�ā attālumā, līdz viņ� noskaidros, kas notiek, bet �ai mirklī iezvanījās mobilais telefons, un viņ� pacēla to pie auss.

"Es esmu nākamajā ielejā!" kliedza Bellazars. "Tur ir lidlauks! Sjēna un Melouns ir lidma�īnā un taisās pacelties gaisā!"

Kad Bellazars viņam pateica, kas darāms, Poters sajuta neparastu eiforiju. Helikopters palielināja ātrumu, pārlido�dams pār pakalna kori. Uzreiz parādījās lidlauks. Un arī maza vienpropellera lidma�īna, kas patlaban cēlās gaisā. Lai gan tā strauji �āvās aug�up, helikopters ar savu turbodzinēju pacēlās daudz ātrāk, un Poters juta enerģijas uzplūdu, pa�krūtē izpletās patīkams tuk�ums.

Lidma�īna izlīdzināja gaitu, traukdamās uz robotajiem pakalniem rietumos. Helikopters brāzās tai pakaļ, aizvien tuvāk, līdz atradās tai blakus pa kreisi.

Poters nopētīja pasa�ieru aprises aizmugures sēdeklī un pamāja lidma�īnas pilotam, lai lai�as lejā.

Pilots nelikās vinu redzam.

Lidma�īna strauji nolaidis zemāk.

Helikopters darīja to pa�u.

Lidma�īna asi pagriezās pa labi.

Helikopters darīja to pa�u.

"Tiec viņam priek�ā!" Poters komandēja. "Nogriez ce�ļu! Piespied viņu atgriezties lidlaukā."

Ta�u, pirms helikoptera pilots paguva izpildīt rīkojumu, lidma�īna pacēlās augstāk.

Helikopters darīja to pa�u.

Negaidot lidma�īna strauji laidās lejup, izlidoja helikop�teram pa apak�u un aiz�āvās pretējā virzienā.

Pilots klusu ņurdēja, vajādams lidma�īnu, saīsinādams at�tālumu līdz tai. Viņ� atkārtoja visu, ko darīja lidma�īna, � laidās zemāk, pagriezās, cēlās augstāk. Katrs manevrs sama�zināja atstatumu, līdz pilots pārgāja uzbrukumā un aiz�ķērsoja lidma�īnai ceļu, piespiezdams to griezties atpakaļ. Kad tā no�laidās zemāk, viņ� nogaidīja, kuru virzienu izraudzīsies lid�ma�īnas pilots, un atkal piespieda viņu pagriezties. Kad lid�ma�īna pacēlās augstāk, helikoptera pilots nogaidīja, uz kuru pusi tā dosies, un vēlreiz aiz�ķērsoja tai ceļu.

Kad helikopters pielidoja tuvāk, kļuva labi saskatāma lidma�īnas pilota bārdainā seja. Lai gan pleksistikla logs bija saskrāpēts un noputējis, pilota sejā bija skaidri manāma trauksme. Poters lieliski runāja fran�u valodā un tikpat lie�liski prata nolasīt vārdus no lūpām. Pilots lādējās.

Viņ� pakampa savu rāciju. Helikoptera pilots sameklēja viņa lietoto frekvenci. "Velns lai parauj, ko jūs darāt?" fran�cūzis uzkliedza.

"Atgriezieties lidlaukā. Laidieties lejā," Poters sacīja.

"Jums nav tiesību."

"Tiesības man dod jūsu pasa�ieri."

"Par kādiem pasa�ieriem jūs runājat?"

Aizdomas ietriecās Poterā ar spēju spēku. Viņ� jutās tā, it kā būtu saņēmis sitienu. "Sēdeklī jums aiz muguras!"

"Tās ir audekla somas!"

"Pielido tuvāk!" Poters pavēlēja savam pilotam. Kad pilots sāka iebilst, ka tas ir pārāk bīstami, Poters uzbrēca: "Dari, ko tev liek!" Cie�i skatīdamies uz lidma�īnu, kas �ķita palielināmies tepat viņam līdzās, Poters sasprindzināja acis, lai redzētu cauri putekļainajam pleksistiklam un nopētī�tu tum�os veidolus, kurus pilnīgi ne�aubīgi bija noturējis par Melounu un Sjēnu. Nē! � viņ� domās novaidējās, ieraudzī�jis, ka cilvēku augumiem līdzīgās aprises tie�ām ir tikai au�dekla somas.

"Lido atpakaļ!" viņ� uzkliedza savam pilotam.

18

"Cik viņi tev samaksāja?" Bellazars noprasīja.

Resnais vīrs kombinezonā izskatījās apstulbis. "Man? Man viņi nesamaksāja neko. Es nesaprotu, kas te notiek!

Viņi iedeva Pjēram dārgu pulksteni par to, ko viņ� būtu darījis arī/tāpat, � par to, lai viņ� ar lidma�īnu paceļas gaisā un aizlido uz Marseļu!"

"Kur viņi irV

Vīrs norādīja uz taku, kas vijās starp kokiem lidlauka pretējā mala. "Viņi nozaga divus divriteņus."

Ak tā, Bellazars nodomāja. Vai varbūt tu pārdevi tos divriteņus par vienu no Sjēnas aprocēm. "Tad vēl nav par vēlu. Tālu viņi netiks." Izrāvis no kabatas saspraustu naudas �ūksni, viņ� noskaitīja vairākas lielas naudaszīmes. "Dod man busiņa atslēgu."

"Tas jums nelīdzēs."

"Ko tu tur runā?"

Vīrs norādīja uz priek�ējo riepu.

Tā bija tuk�a. Tāpat arī reno un pikapa riepas. "Viņ� to izdarīja, pirms aizbrauca."

"Saved tās kārtībā!" Pārskaities par laika zaudējumu, Bel�lazars negaidīja atgrie�amies Poteru. Viņ� skrēja uz takas pusi. Poters novēros apvidu no gaisa, viņ� sevi mierināja. Vīrieti un sievieti uz velosipēdiem būs viegli pamanīt. Mēs neatlaidīsi�mies. Mēs viņus noķersim. Es neapstā�os nemū�am.

19

Mīdams pedāļus, cik jaudas, Melouns izbrauca me�ainu līkumu. Koki pa�ķīrās. Ieraudzījis asfaltētu ceļu, viņ� no�spieda rokas bremzes. Pa labi, aiz pagrieziena neredzams, tuvojās kravas automobilis.

Sjēna apstājās viņam blakus.

"Ātri!" Melouns sacīja. "Mums jātiek otrā pusē."

Nokāpis no divriteņa, viņ� steig�us nolika to uz asfalta tur, kur bija jābrauc kravas ma�īnai. Pārvilcis ar roku pār seju un iztriepis asinis, viņ� nogūlās uz ceļa un uzvilka divriteni sev virsū.

"Tēlo paniku!" viņ� teica Sjēnai. "Māj, lai �oferis apstā�jas!"

Pagriezienā strauji parādījās ma�īna. Gulēdams zeme, satvēris kāju un beidzot atļaudamies izrādīt sāpes, Melouns pēk�ņi sāka ba�īties, ka ma�īna tuvojas pārāk ātri, lai pagūtu laikā apstāties. Viņ� nespēs pietiekami �igli izrāpties no div�riteņa apak�as un aizvelties ceļmalā.

"Jēziņ�" Sjēna izmisīgi māja ar roku. "Viņ� mūs sa�brauks!" '

Kad viņa metās pie Melouna, lai norautu nost divriteni, iekaucās bremzes. Ta�u no tā nebija nekāda labuma. Kravas ma�īna turpināja ripot uz viņu pusi. Pasviedusi divriteni ma�lā, Sjēna vilka Melounu nost no ceļa; ma�īnas bremzes ie�kaucās skaļāk, nokūpēja riepas. Automobilis sagriezās slīpi un mitējās slīdēt divdesmit jardu aiz tās vietas, kur bija gulē�jis Melouns.

Kravas ma�īnai, lielākai par pikapu, aizmugurē bija dēļu nomaļi, pār kuriem pārvilkts brezents. Kulbā sakrautas kāp�nes, malkas steķi un kokmateriāli. Durvis �ofera pusē at�sprāga vaļā. Gar ma�īnu atskrēja iededzis vīrs ar zāģskaidām noputēju�ās drēbēs un nikni kliedza. Viņ� bēra fran�u vārdus tik ātri, ka Melouns neko nesaprata, toties Sjēna atbildēja viņam tikpat ātri, rādīdama uz Melouna asiņaino seju.

Vīrie�a dusmas nomainīja pārsteigums un tad �oks. Pēc acumirklīga sastinguma viņ� spēji metās pie Melouna, lai palīdzētu viņam tikt kabīnē.

"Es viņam pateicu, ka tevi notriekusi ma�īna! Viņ� ve�dīs tevi pie ārsta," Sjēna skaidroja.

"Pavaicā, vai aizmugurē būs vieta divriteņiem."

Kamēr vīrietis palīdzēja Sjēnai paslēpt divriteņus zem brezenta, Melouns iekāpa kabīnē un atbalstīja pakausi pret starpsienu, kā mocīdamies sāpēs. Nākamajā mirklī �oferis steig�us apsēdās pie stūres, Sjēna iemetās otrā kabīnes pusē. Nospiedis ātrumu pārslēgu, �oferis strauji brauca prom pa ceļu.

"Viņ� saka, tuvākā slimnīca esot desmit minū�u attālu�mā," Sjēna teica.

"Tas var būt par tālu." Melouns centās runāt ar mokām balsī. Par spīti kravas ma�īnas dārdiem, viņ� tālumā dzirdēja helikopteru. Cerēdams, ka �oferis piedos gāzi, viņ� sāka vaibstīties un vaidēt.

Vīrietis nobēra vēl vienu vārdu straumi franciski.

Melouns tikpat kā nedzirdēja, jo bija pārāk aizņemts, ieklausīdamies helikoptera troksnī, kas tuvojās. Viņ� no�sprieda, ka kravas ma�īna drīz piesaistīs vajātāju uzmanību. Galu galā � uz �ā ceļa viņ� nebija redzējis citus brauca�mos. Cik ilgu laiku Bellazaram vajadzēs, lai secinātu, ka viņi tiku�i līdz ceļam un iekāpu�i gadījuma ma�īnā?

Parādījās retas mājas. Kad �oferis strauji izbrauca līku�mu, Melouns ieraudzīja automobiļus, velosipēdus un gājē�jus. Kravas ma�īna bija sasniegusi pilsētu, ta�u ātruma iero�be�ojuma zīme lika palēnināt gaitu. Iztēlojoties skatu no helikoptera, Melouns redzēja kravas ma�īnu kā mazu plan�kumiņu, kas saplūst ar citiem plankumiņiem. Ielu krustoju�mā viņ� noskatījās, kā ma�īnas aizbrauc da�ādos virzienos, un beidzot nomierinājās, nolēmis, ka tagad Bellazars vairs nekādi nespēs sadzīt viņiem pēdas.

Pagaidām ne, ta�u Bellazars nemitēsies meklēt, un bija arī vēl daudzas citas problēmas, to Melouns zināja. Bija jāpierunā �oferis, lai nenāk līdzi slimnīcā. Bija jāatrod vieta, kur savest sevi kārtībā. Varbūt vīrie�u tualetē pie neatlieka�mās palīdzības nodaļas. Pēc tam bija jātiek laukā no pilsē�tas, pirms te sāk spietot Bellazara ļaudis. Tiklīdz radīsies izdevība, Melouns piezvanīs pa telefona numuru, kuru vi�ņam iedevis D�ebs. Bet tas bija vēl viens sare�ģījums. Kā�pēc D�ebs nav rīkojies saskaņā ar glāb�anas plānu, ko abi izstrādāja? Savukārt �is jautājums modināja Melounā bailes no vēl tie�ākām nepatik�anām � no skarbā skatiena, ar kādu Sjēna viņu pētīja, nepacietīgi gribēdama pajautāt, kā viņ� zinājis par lidlauku un kas te, ellē, īsti notiek.

VII

"Kas ir Harijs Lokharts?" Sjēnas balss bija klusināta, dro�i vien tādēļ, lai nesatrauktu tuvāk sēdo�os autobusa pa�sa�ierus, tomēr jautājums nepārprotami bija kategorisks.

"Nezinu. Nekad neesmu viņu ne acīs redzējis. Pilots, kuru �ādi sauc un kuram bija mūs jāsagaida."

Viņu vietas bija pa�ā pēdējā sēdeklī. Biļe�u pārdevējs autoostā bija tik ilgi tielējies, negribēdams pieņemt dolārus, kurus Melouns bija atvedis līdzi no Savienotajām Valstīm, ka viņi tik tikko bija paspēju�i uz autobusu pirms tā atie�a�nas. Kad viņi atstāja pilsētas nomali, sāka tumst, mājās iede�gās gaisma. Melouns paskatījās pa aizmugures logu, lai re�dzētu, vai viņiem neseko kāda automa�īna.

Sjēna turpināja viņu izvaicāt. "Kam bija jāsarunā ar Lokhartu, lai viņ� tur gaida?"

"Kādam manam draugam."

"Bet viņ� to neizdarīja. Vai tas ir tas pats draugs, kur� tev izstāstīja, kas noticis ar Dereka pārējām sievām?" Viņas balss skanēja asāk.

"Jā."

"Tu plānoji aizvest mani no turienes kop� pirmās die�nas, kad ieradies?"

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka tu jau no pa�a sākuma gribēji iz�mantot mani pret Dereku."

"Nē," Melouns sacīja. "Tā nebija."

Tie�i zem viņiem atradās autobusa motors, tā stiprā vib�rācija apslāpēja viņu balsis.

"Kā labā tu strādā?"

"Neviena."

Autobusa salona pakaļgals grima puskrēslā.

"Tu tikko atzinies, ka ir cilvēki, kuri sniedz tev informā�ciju. Tev ir vesela grupa, kas bija solījusies nodro�ināt tev aizmuguri."

"Tas nav tā, kā tu� Es strādāju kopā ar da�iem cilvē�kiem, jā, bet es nestrādāju viņu labā."

"CIP?"

"Jā," viņ� negribīgi piekrita.

"Ak Dievs!" Sjēna pasvieda gaisā rokas. "Ja Dereks to uzzinās, ja nodomās, ka es sadarbojos ar�"

"Es neesmu spiegs."

"Nolādēts, kā tad to sauc?"

Viņu balsis bija pieņēmu�ās skaļumā, un pasa�ieri priek�ējā sēdeklī atskatījās.

"Nomierinies. Atļauj man paskaidrot�" Melouns klusu sacīja.

"Tie�i to es gaidu." Piepūle, kas Sjēnai bija vajadzīga, lai apvaldītu emociju pilno balsi, lika saspringt dzīslām uz viņas kakla.

"Labi." Melouns dziļi ievilka elpu un tad izstāstīja viņai, kas noticis Kosumelā. "Tavs vīrs iznīcināja lielāko daļu no tā, kas man bija svarīgs. Kad ieradās mans draugs un piedāvāja man veidu, kā nokārtot ar Bellazaru rēķinus, es piekritu." "Un, lai atmaksātu Derekam, izmantoji mani." "Nejau tāpēc�"

"Es tev uzticējos! Es domāju, ka tu esi mans draugs. Bet visu �o laiku tu esi man melojis, pielabinājies, lai�" "Es ne reizi neesmu melojis." "Un arī patiesību ne reizi neesi teicis." "Neesmu pateicis visu. Bet ko tu būtu darījusi, ja es tev būtu pateicis?"

Sjēna pavēra muti, tomēr laikam nezināja, ko atbildēt. "Tavs vīrs tie�ām bija iecerējis tevi nogalināt. Un, ja es būtu tev pateicis, kā es zinu, vai tu būtu man noticējusi? Vai tu būtu nākusi man līdzi, vai arī tev rastos aizdomas, ka es mēģinu tevi piemānīt?"

Sjēna joprojām nezināja, ko teikt.

"Es esmu tavs draugs." Melouns sniedza viņai roku.

Vina to nesanēma.

> ?

"Es nekādi neesmu tevi izmantojis," Melouns sacīja. "Man ir pilnīgi vienalga, vai tu kādreiz kaut ko izpaudīsi Pārvaldei. Man svarīgi ir tikai tas, ka dabūju tevi projām no turienes."

Sjēna sēdēja tik nekustīgi, ka �ķita neelpojam. "Nezinu, kam ticēt."

Viņa bezgala ilgi raudzījās Melounā. Un, kad beidzot

satvēra Melouna roku, viņai �ķita, ka stāv bezdibeņa malā

7 � j ' i

un vienīgi Melouns spēj paglābt viņu no kritiena.

2

Ap pusnakti autobuss iebrauca Nicā. Apkārt virmojo�ā tumsā un �ilbino�ajās gaismās Melouns nespēja gūt iespaidu par pilsētu. Viņ� nejuta pat sāļo smar�u, kas plūda no jūras puses, jo autobusa dīzeļa smārds bija padarījis viņa nāsis nejūtīgas. /

Lai nodro�inātos pret risku, ka autoostā var gaidīt Bel�lazara vīri, Melouns uz labu laimi izraudzījās kādu dzīvu krustojumu un palūdza �oferi apstāties. Līdzko viņi bija iz�kāpu�i, Melouns ieveda Sjēnu pūlī. "Nezinu, kas izgāja greizi tai lidlaukā," viņ� sacīja, "bet mums ar D�ebu ir arī rezerves plāns."

Viņi iegāja kādā veikaliņā, kas vēl bija atvērts, un tur Melouns iztērēja gandrīz visus atliku�os dolārus, lai nopirk�tu sendvi�us, augļus, dzeramo ūdeni un telekarti.

"Tagad sameklēsim telefona automātu."

Viens bija turpat aiz stūra, un, Sjēnai satraukti noska�toties, Melouns ievietoja automātā telekarti un sastādīja numuru, ko D�ebs bija viņam licis iegaumēt. Tagad vairs nav atlicis ilgi, viņ� domāja. Drīz mēs tiksim prom no �ejienes.

Līnijas otrā galā kāds atbildēja pēc diviem zvaniem. Pulsam joņojot, Melouns iesāka paroli, kas viņam bija no�saukta: "Gleznotājs�" � ta�u viņu pārtrauca datorizēta balss. Fran�u vārdus tā nobēra tik ātri, ka viņ� neko nesa�prata. Savienojums pārtrūka. "Velns parāvis, kas�"

Sjēna piegāja tuvāk. "Vai kaut kas noticis?"

"Laikam bū�u nepareizi sastādījis numuru."

Viņ� mēģināja vēlreiz, bet viņu pārtrauca tā pati datori�zētā balss.

"Nesaprotu, ko tur saka. Pamēģini tu." Melouns nosau�ca Sjēnai ciparus un noskatījās, kā viņa nospie� taustiņus.

Viņa nervozi klausījās. Pēc pāris sekundēm sarauca pieri un nolaida roku ar klausuli. "�im numuram nav abonenta."

"Ko?"

"Varbūt CIP nemaksā savus telefona rēķinus," Sjēna rūgti noteica. "Līnija ir atvienota."

D�eb, tu draņķi, Melouns domāja. Ko tu ar mani dari? Kas ir nogājis greizi?

3

Bija gandrīz viens naktī, kad viņi noguru�i uz labu lai�mi soļoja pa �aurām, tum�ām sānielām.

'Tā tur viesnīca izskatās labi," Sjēna ieminējās.

"Labi gan."

Tomēr viņi pagāja garām aicino�ajai ieejai, zinādami, ka nedrīkst riskēt un noīrēt istabu. Tā kā skaidras naudas �im nolūkam nepietika, Melounam būtu jāizmanto kredītkarte, bet tagad Bellazars jau sen būs licis saviem datorekspertiem pārbaudīt visu kredītkar�u kompāniju datu bāzes un meklēt transakcijas, kas veiktas uz Melouna vārda. Ja Melouns iz�mantotu kredītkarti, Bellazars un viņa vīri iebruktu viesnīcas istabā jau pirms rītausmas.

"Man līdzi ir da�as dārglietas," Sjēna sacīja, "bet tās mēs varēsim pārdot tikai tad, kad rīt no rīta tiks atvērti dārg�lietu uzpirk�anas veikali."

"Varbūt mums būs jānogaida ilgāk."

"Kāpēc?"

"Tavs vīrs pārbaudīs,/vai kādas no tavām dārglietām trūkst. Viņ� paredzēs, ka tu gribēsi tās pārdot. Tā mēs va�ram iekrist lamatās."

"Viss tagad atgādina lamatas."

Bailes Sjēnas sejā mudināja Melounu tai pieskarties. "Paturi prātā, ka tu neesi viena."

"Neesmu viena."

Nogriezu�ies ap nākamo stūri, viņi ieraudzīja, ka bez�mērķīgā staigā�ana novedusi pie parka, no kura paveras skats uz ostu. Starp palmām aicino�i vīdēja soliņ�. Tālumā mirdzēja jahtas. No vienas plūda klusa mūzika, kāds spēlēja klavieres � "Es domāju tikai par tevi"; vīrie�i un sievietes vakara tērpos tērzēja un dzēra.

"Kokteili?" Melouns noskrūvēja vāciņu vienai ūdens pudelei un sniedza pudeli Sjēnai.

"Kokteilis tie�ām noderētu."

"Uzko�amos?" Melouns salika rindiņā sendvi�us: ar olu salātiem, tun�a salātiem un vistas salātiem.

"Tā tik ir izvēle!"

"Pati labākā visā pilsētā."

"Apkalpo�ana te ir glu�i satrieco�a. Mums vajadzēs ie�teikt �o restorānu visiem saviem draugiem."

"Un atstāt dāsnu dzeramnaudu."

"Noteikti. Dāsnu dzeramnaudu."

Tas, ka Sjēna atbalsta viņa mēģinājumu jokot, iedro�i�nāja Melounu. Kamēr viņu gars nebija salauzts, viņi vēl nebija pieveikti. Ta�u, kad palmu lapās virs galvas ie�abējās vēj�, Melouns pamanīja, ka Sjēna notrīc un ieskauj plecus rokās.

"Nem manu �aketi."

9

"Tad būs auksti tev."

"Apsēdī�os tev tuvāk." Melouns piecēlās, aplika �aketi Sjēnai ap pleciem, un uz tiem aizkavējās viņa rokas. Tad viņ� aptvēra, cik noguris jūtas, un atkal apsēdās uz soliņa. Viņ� bija tā izslāpis, ka pāris dziļos malkos iztuk�oja ceturt- daļlitru ūdens. Olu salāti gar�oja pēc sviestpapīra, kurā biju��i ietīti. Maize bija saziedējusi. Melounu tas netraucēja. �a- jos apstākļos tā bija pati gardākā maltīte, kādu viņ� jebkad baudījis. Uz jahtas lejā, ostā, pianists sāka spēlēt "Vīna un ro�u dienas".

"Vai negribi padejot?" viņ� jautāja.

Sjēna pārsteigta paskatījās viņā.

"Man gribot negribot jādomā par tās dziesmas vār�diem," Melouns teica. "Par no�ēlu un aizejo�o laiku. Ja mūsu vietā �eit sēdētu cits pāris, viņiem tā būtu skaista nakts. Katrs mirklis ir tāds, kādu to padarām mēs pa�i, tā man �ķiet."

"�Jā, es labprāt padejotu."

Kad viņi piecēlās un pagriezās viens pret otru, Melouns sajuta krūtīs kamolu. Viņ� ar pūlēm valdīja trīsas labajā rokā, likdams to Sjēnai ap vidukli. Viņas kreisā roka viegli nodrebēja, uzgulstot Melouna plecam. Viņi lēni griezās �īs tālās, sērīgās mūzikas taktī, kura stāstīja par bērniem, kas skrien pa pļavu, nekad nenokļūdami pie durvīm, kuras ved uz bezgalīgām iespējām. Gandrīz nespēdams paelpot, Me�louns piekļāva Sjēnu cie�āk sev klāt, baidīdamies, ka tūdaļ paģībs, ja plau�ās neieplūdīs vairāk gaisa. Viņ� juta viļņo�jam Sjēnas krūtis, jo arī viņa pūlējās elpot dziļāk. Griez�dams Sjēnu liegos apļos; Melouns redzēja ēnaino taku abiem aiz muguras, kur kāds vecāks vīrietis un sieviete bija izvedu�i pastaigā savu pūdeli un apstāju�ies, lai noraudzītos viņu dejā. Abi saskatījās, tad atkal palūkojās uz Melounu un Sjēnu. Vīrietis smaidīdams saņēma sievietes roku, un abi devās prom pa parku. Un tad Melouns vairs neapzinājās neko, kas notiek apkārt, viņ� juta tikai Sjēnu savās rokās. Kad pianists nospēlēja saldās melodijas pēdējos akordus, Melouns atcerējās vientuļās naktis, par kurām vēstīja dzies�mas vārdi. Skūpstīdams Sjēnu, viņ� jutās kā zaļ� zēns, kam apskurbis prāts un kas skūpstās pirmo reizi mū�ā.

4

Nakti viņi pārlaida uz soliņa. Sjēna gulēja, nolikusi galvu Melounam uz pleca. Viņ� sēdēja, aplicis roku Sjēnai ap pleciem, drīzāk iesnaudies nekā iemidzis, viņu bie�i pamodināja rai�pilnas domas. Lejā, ostā, pamazām apdzi�sa jahtu ugunis. Pilsētā pieklusa satiksmes troksnis. Pēc kāda laiciņa Melouns jau spēja iztēloties, ka viņi ar Sjēnu atrodas savā, privātā pasaulē. Tomēr reizē viņ� zināja, ka tajā pārlieku drīz ielauzīsies reālā pasaule. Bellazars neat�laidīgi dzīs viņiem pēdas, un, tiklīdz viņi pārdos Sjēnas dārglietas vai Melouns būs spiests izmantot kredītkarti, pēddziņu uzmanības loks sa�aurināsies. Mums jātiek prom -no Nicas, viņ� domāja. Nolādēts, mums jātiek prom no valsts! Prom no Eiropas. Ta�u, pat ja viņiem būtu nauda, viņi nevarētu aizbraukt � viņu pases bija pie Bellazara. Bez D�eba palīdzības mums nav nekādu izred�u, Melouns sev negribīgi atzinās.

5

Dūmakainajā rīta saules gaismā kalsnais viesmīlis noso�do�i piemiedza acis, kad Melouns un Sjēna starp āra galdi�ņiem nāca uz viņa pusi. Agrie apmeklētāji atrāva skatienu no savām kafijas tasēm un sarauca pieri. Melouns zināja, kā izskatās: drēbes saburzītas, seja neskūta, lūpas un kreisais vaigs pie acs pietūku�i, tiem pāri sakaltu�u asiņu krevele. Da�s bezpajumtnieks izskatās labāk par mani, viņ� domāja. Varu derēt, ka viesmīlis mani noturējis par bezpajumtnieku. Dro�i vien gaida, ka lūg�u �ēlastības dāvanas. Melouns zi�nāja arī, ka o� pēc dego�a helikoptera dūmiem, sviedriem un bailēm, kaut gan pa�a nāsis bija pārāk pieradu�as pie �ā smārda, lai to justu.

Paldies Dievam, Sjēna izskatās labāk, viņ� nosprieda. Lai gan drānas viņai bija saņurcītas tāpat kā Melounam un sejā vairs nemanīja kosmētikas pēdas, viņa, visviens, izska�tījās satrieco�i. Kad viņa bija palūgusi Melounam ķemmi un pāris rei�u pārvilkusi ar to pār matiem, tie iemirdzējās atkal. Iedegusi, āda staroja. Melouns nojauta � lai cik slikti Sjēna justos, viņa glu�i vienkār�i nespēj izskatīties slikti.

"Monsieur." Viesmīlis pacēla rokas, lai Melouns ne�nāktu tuvāk. Kaut gan viņ� runāja franciski un tik ātri, ka Melouns nesaprata vārdus,,teiktā būtība bija skaidra. Kafej�nīcai bija savi standarti. Būtu labāk, ja Melouns dotos uz kādu citu vietu.

Sjēna neļāva viesmīlim pabeigt sakāmo. Jautājumā, kuru viņa steig�us nobēra, bija arī vārds proprietaire � īpa�nieks. Viesmīļa atbilde, paspilgtināta ar �estiem, pau�da, ka īpa�niekam nebūt neesot jāpiedalās �o domstarpību risinā�anā.

Sjēna pievērsās Melounam. "Vai tu atceries īpa�nieka vārdu?

"Pjērs Benē."

Dzirdot pieminam saimnieku, viesmīlis kļuva uzmanī�gāks. Tad Sjēna nosauca viesmīlim Melouna vārdu, reizē norādīdama uz viņu, un franciski piebilda kaut ko tādu, kas varēja nozīmēt: "Jūsu saimnieks mūs gaida."

Iespaids bija redzams nekavējoties. Viesmīlis strauji at�meta galvu. Un izgrūda tādu vārdu straumi, ka Sjēna izska�tījās satriekta.

"Kas ir?" Melouns jautāja. "Ko viņ� saka?"

"Viņi zinot, kas tu esi, bet neesot mūs gaidīju�i."

"Kātā?"

"Operācija ir atcelta."

"Jēziņ, ari te viss būs salaists dēlī!"

"Ļaunāk. Viņi domā, ka tu esi miris."

6

"�eis, tas ir drausmīgi! Nemaz nespēju tev izteikt, cik riebīgi jūtos!" D�ebs sacīja. Bija pagājis divpadsmit stundu. Viņi atradās dzīvoklī virs kafejnīcas; D�ebs bija aizelsies pēc skrējiena aug�up pa kāpnēm, viņ� izskatījās apaļīgāks nekā pēdējo reizi, kad Melouns bija viņu redzējis, platā seja sārtāka nekā parasti. "Es biju Va�ingtonā, kad to uzzināju. Steidzos �urp, cik ātri vien spēju. Negribu, lai tu domātu, ka esmu tevi iegāzis."

"Tas man tie�ām ienāca prātā."

"Ak Kungs!" D�ebs uzsita ar plaukstām sev pa stil�biem. "�omiņ, mēs kopā esam gāju�i caur uguni un ūdeni! Tu izglābi man dzīvību. Es tev zvēru � apzināti es nemū��am neatstātu tevi bez atbalsta. Vai par tevi �eit ir parūpēju��ies?"

Melouns pamāja uz tuk�ajām tasītēm, glāzēm un �ķīv�jiem uz galda. "Nezinu, ko tu tur viņiem pateici pa telefonu, bet viņi nāk vai katru mīļu stundu un nes ēdamo un kafiju:"

"Ak vai, un tava seja! Kā tas notika?"

"Tev būtu vajadzējis mani redzēt, pirms biju apārstēts." Melouns izstāstīja, kā ticis pie ievainojumiem.

"Tas nelietis!"

"Man padomā ir vēl spēcīgāki izteicieni."

"Un kā�" D�ebs pagriezās pret Sjēnu. Melouns bija abus iepazīstinājis, tiklīdz D�ebs bija ienācis istabā, ta�u kop� tā brī�a sarunu lielākoties veidoja D�eba atvaino�anās. Viņ� �ķita tik bikls, it kā neuzdrīkstētos uzlūkot Sjēnas skaistumu. "Vai jūs neesat ievainota?"

"Nē." Sjēna viņu nopētīja. "Tomēr pēc visa notiku�ā es nudien nejūtos īpa�i dro�i."

"Es jums nevaru neko pārmest, ja domājat, ka neprotu darīt savu darbu. Lūdzu, mirklīti paklausieties manī." D�ebs satraukts izbrauca ar plaukstu caur saviem īsajiem, gai�a�jiem matiem. "�eis, pec tam kad tu Sotbija saki to ka�ķi ar Bellazaru, tu pazudi no zemes virsas. Pēdējo reizi tu tiki redzets tad, kad Bellazars iedūra tev ar savu gredzenu un viņa vīri izvilka tevi laukā no Sotbija zāles."

Par �o sadursmi Sjēna nebija dzirdējusi nekādas detaļas. Viņa ba�īgi paliecās uz priek�u.

"Mēs zinām, ka tevi aizveda ar Bellazara limuzīnu. Un pēc tam � tuk�padsmit. Pēc divām dienām īstriverā atrada līķi, pārāk sakropļotu, lai to varētu identificēt, � tas ir, nebija vairs ne pirkstu, ne zobu. Seja bija sadedzināta ar lodlampu."

Sjēna nobāla.

"Tam mugurā bija tavas drēbes. Augums un svars tāds pats kā tev. Ādas jakas kabatā atradās Parker Meridian istabas atslēga � tai pa�ā viesnīcā biji apmeties tu. Tagad tu redzi, kāpēc mums radās tādi pieņēmumi."

"Bet Bellazara ļaudis jau bija savāku�i manu bagā�u un apmaksāju�i viesnīcas rēķinu," Melouns teica. "Kad jūs no�skaidrojāt, ka vairs neesmu reģistrēts viesnīcā, tad ta�u jums vajadzēja saprast, ka tas nav mans līķis."

"Nelaime tā, ka neviens nebija svītrojis tevi no viesu sarakstiem."

"Kā tā?"

"Tu joprojām biji tur reģistrēts. Kad ieradāmies mēs, tavas drēbes un mantas vēl bija tavā numurā."

"Ne jau nu manas mantas. Mana soma bija Bellazara lidma�īnā. Vai uz tām drēbēm atrastos matu paraugus jūs vismaz salīdzinājāt ar tiem, kas bija uz maniem apģērbiem mājās, Kosumelā? Vai mēģinājāt salīdzināt līķa DNS parau�gus ar�"

"Ar kol �eis, tavas majas vairs neeksistē! Līdzko tu aizbrauci, buldozeri tās nolīdzināja līdz ar zemi. Un pa�iz- gāzēji aizveda prom drupas."

Melouns mirkli zaudēja valodu. "Bet Bellazars man tei�ca, ka buldozeri esot aizvākti. Viņ� solīja atjaunot�" Balss viņam aizķērās. "Un sacīja arī, ka viņa vīri esot samaksāju�i manu viesnīcas rēķinu."

"Un pat tad es nepadevos," D�ebs turpināja. "Centos noskaidrot, vai kāds nav redzējis, ka tu iekāp Bellazara lid�ma�īnā. Tas neizdevās. Sazinājos ar Nicas lidostas vadību, lai noskaidrotu, vai viņu dokumentos ir atzīmēts, ka tu esi ieradies valstī. Arī tur nekā. Gaidīju no tevis kādu signālu. Nekā. Pagāju�as jau piecas nedēļas, �eis. �ēlīgais Dievs, mēs pat pieminējām tevi kā nelaiķi! Necerēju, ka vēl kād�reiz tevi redzē�u. Visiem spēkiem pūlējos pārliecināt savu priek�nieku, lai viņ� nepieliek punktu, tomēr pēdīgi viņ� to izdarīja."

Melouns skatījās lejup uz savām rokām.

"Es varu saprast, ka tu esi pārskaities uz mani," D�ebs teica, "bet ko tu būtu darījis manā vietā? Es tev zvēru � tur neviens nav vainīgs!"

Pēc ilgā lidojuma D�eba uzvalks bija saburzījies. Acis no negulē�anas aizpampu�as. Druknais augums no pārlieku ilgās sēdē�anas izskatījās uztūcis.

"Ir jau labi," Melouns sacīja.

"Nudien, �eis, es vēlētos, lai tas paliek pagātnē. Negri�bu, lai tu domā, ka esmu tevi iegāzis."

"Tā es nedomāju. Viss ir kārtībā. Mēs atkal esam tiku�i uz ceļa."

"Tu skaidri zini? Un nedusmojies?"

"It nemaz."

"Bet tikmēr mans vīrs turpina mani meklēt." Sjēnas skaudrais tonis liecināja: lai kā justos Melouns, viņa nu gan nav dro�a ne par ko. "Mani nepamet ba�as, ka viņ� ar sa�viem ļaudīm kuru katru mirkli var ielauzties pa �īm durvīm. Kā jūs domājat mums palīdzēt?"

D�ebs pirmo reizi ieskatījās viņai tie�i acīs. "Ar vislielā�ko prieku es jums parādī�u, ka protu darīt savu darbu."

7

Naktī divdesmit jūd�u uz austrumiem no Nicas �aurā krastmalas ceļa malā apstājās autobusiņ�. No tā izkāpa Me�louns un Sjēna, viņiem sekoja D�ebs un vēl trīs bruņoti vīri. Kad autobusiņ� aizbrauca, viņi norāpās lejup pa akmeņainu nogāzi, kur lejā, līcītī, gaidīja motorizēts gumijas plosts. Pusjūdzi no krasta viņi pārsēdās mazā pre�u kuģī un devās uz Korsiku.

"Pēc divām dienām jūs aizvedīs uz ASV lidma�īnu bā�zes kuģi, kas piedalās manevros �ai apvidū," sacīja D�ebs, sazinājies ar kādu pa dro�u radiotelefona līniju, lai pārbaudī�tu laika grafiku. "No turienes jūs lidosiet uz bāzi Itālijā un pēc tam," viņ� izpleta rokas, "uz mājām."

"Diez kur tas ir," nomurmināja Sjēna.

Viņi trijatā sēdēja nespodri apgaismotajā kambīzē, bet pavadoņi un komanda palika uz klāja, vērojot, vai netuvojas kāds kuģis.

"Vai jums kaut ko atnest?" D�ebs jautāja. "Kafiju? Karstu �okolādi? Kaut ko stiprāku?"

"Karsta �okolāde noderētu," Sjēna teica.

"Man arī," piebalsoja Melouns.

"Tūdaļ," D�ebs sacīja. "Un pēc tam � pēc visa pār�ciestā jūs noteikti jūtaties galīgi pārguru�i� kuģa pakaļgalā ir kojas."

"Esmu pārāk nervoza, lai varētu iemigt," Sjēna atteica.

"Tad varbūt parunāsim par to, kādēļ mēs atrodamies �eit."

"Vai nevar pagaidīt līdz rītam?" Melouns jautāja.

"Negribu neko uzspiest ar varu." D�ebs atplēsa maisi�ņu, kurā bija �okolādes pulveris. "Kā vēlas Sjēna."

Gaisā biezēja dīzeļdegvielas smārds.

"Labs ir." Viņa gurdi izpūta elpu. "Tiksim reiz ar to galā."

"Tas turpināsies daudz ilgāk, nekā tu domā," Melouns viņai sacīja.

Kravas kuģis sa�ūpojās, �ķeldams viļņus.

"�eis, es cen�os padarīt �o sarunu pēc iespējas patīka�mu," D�ebs teica. "Varam nesteigties, ja viņa tā vēlas."

"Tad es sāk�u pirmais," Melouns paziņoja, dodams Sjē�nai iespēju atpūsties. "Pilī es redzēju divus vīrie�us."

D�ebs sastinga, sācis bērt krūzītē �okolādes pulveri.

"Tie bija krievi," Melouns turpināja. "Viens no viņiem ar helikopteru atveda vairākas kastes ar aparatūru. Kad sargi izkrāva kastes pārāk nevērīgi, krievs kļuva ļoti nervozs, it kā baidītos no tā, kas notiks, ja kastēs kaut kas saplīsīs. Man izdevās tikt līdz ēkai, kur uzturējās krievi. Paraudzījos iek�ā pa logu. Kastēs bija laboratorijas iekārtas."

Sjēna sarauca pieri, saprazdama, cik maz zinājusi par to, ko Melouns dara pilī.

"Laboratorijas iekārtas?" D�ebs pārvaicāja. "Kādam nolūkam?"

"Man nav ne jausmas."

"Apraksti tos krievus."

"Man ir kas labāks padomā."

"Un tas būtu?" D�ebs izskatījās tikpat ziņkārīgs kā Sjēna.

"Vai tev te ir kādas papīra lapas?"

D�ebs atvēra da�as atvilktnes, ieskatījās tajās un pēdīgi atrada zīmuli un astoņreiz desmit collu lielu dzeltena papīra bloknotu.

Melouns sakopoja domas un sāka zīmēt, atsaukdams atmiņā ne tik daudz vīrie�u sejas, cik savas neskaitāmās portretskices, zīmētas pirms divām dienām. �īs sejas viņ� bija attēlojis tik daudz rei�u, ka tagad bez kādām pūlēm atkārtoja zīmuļa vilcienus, kuri veidoja vīrie�u vaibstus. Brī��os, kad kuģis notrīcēja, sadūries ar vilni, zīmulis paslīdēja aplam, ta�u viņ� steig�us izdzēsa kļūdas un pievienoja ar�vien jaunas detaļas.

�ķita, laiks ir apstajies. Tikai vēlāk, kad zīmulis mitē�jās zibēt un portreti bija pabeigti, viņ� aptvēra, ka aizritēju��as divdesmit minūtes. Tikmēr ap viņu bija valdījis klu�sums. Nu viņ� pār galdu pastūma skices D�ebam. "Vai pazīsti?"

"Diem�ēl ne." D�ebs pacēla lapas tuvāk pie gaismas. "Tomēr portreti ir labi diezgan, un ne�aubos, ka Pārvaldē kāds viņus pazīs. Labi diezgan? Ko niekus, tās jau ir gan�drīz fotogrāfijas! Tas, ko tu nupat izdarīji � nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu."

Melouns pievērsās Sjēnai. "Ja neesi nogurusi, es gribē�tu kaut ko izmēģināt."

"Kas tas būs?"

"Manuprāt, mēs ietaupīsim laiku, ja es tevi izvaicā�u. Ta�u mēs varam pagaidīt līdz rītam, ja�"

"Nē, tagad mani moka ziņkārība!"

"Vai cilvēks, ar kuru tavs vīrs tikās Stambulā, nosauca savu vārdu?"

Dzirdētais pārsteidza D�ebu. Viņ� paliecās uz priek�u. "Kāds cilvēks?"

"Es nekad neesmu zinājusi, kā sauc tos, ar ko Dereks risina darījumu sarunas," Sjēna atbildēja. "Ikreiz, kad viņ� izmantoja mani kā skatloga dekorāciju, viņa sarunu biedri izvairījās saukt cits citu vārdos."

"Stambulā?" D�ebs pārvaicāja. "Kad tas bija?"

Sjēna nosauca laiku. "Tā bija svarīga tik�anās. Dereks par to ļoti nervozēja."

"Mēs cen�amies novērot jūsu vīra darbību," D�ebs sa�cīja, "tomēr par �o tik�anos man nekas nebija zināms."

"Manu paļāvību tas nevairo," Sjēna noteica.

D�ebs nolaida acis un skatījās uz savu krūzīti.

Melouns turēja gatavībā zīmuli. "Apraksti to cilvēku."

Sjēna sapratusi pamāja. "Viņ� bija no Vidējiem Austru�miem."

"Apraksti sejas formu."

Viņa raudzījās kambīzes sienā, sasprindzinādama atmi�ņu. "Taisnstūraina." /

"Cik �aura?"

"Ļoti."

"Ūsas, bārda?"

"Tievas ūsinas."

"Izliektas vai taisnas?"

D�ebs vēroja, kā Melouns sāk zīmēt Sjēnas aprakstīto seju. Vairums viņa jautājumu attiecās uz ģeometriju � uz lūpu, deguna un acu formu. Piere augsta vai zema? Ve�cums? Tuvu piecdesmitiem? Melouns iezīmēja ap acīm krunciņas, pierē ievilka da�as rievas.

"Vai ir kaut cik līdzīgs?"

"Lūpas bija pilnīgākas."

Melouns pielaboja skici.

"Skatiens asāks."

"Labi."

Melouns izrāva lapu un sāka skicēt uz nākamās, pārzī�mēdams detaļas no pirmās, pavir�ās skices, tagad jau bez dzēsumu traipiem un lieku līniju mud�ekļa. Viņ� izzīmēja acis, pie�ķirdams to skatienam aso izteiksmi, ko bija minēju�si Sjēna. "Un vaigukauli?"

"Viņ� bie�i izskatījās tā, it kā nule būtu ēdis ko skābu. Vaigi bija ievilkti uz iek�u."

Zīmulis sāka �audīties ātrāk.

D�ebs pameta skatienu Melounam par plecu. "Jeziņ, es to zelli pazīstu!"

"Ko?"

"Kad saņēmu uzdevumu izsekot Bellazaru, man bija jāielāgo arī citu melnā tirgus iero�u tirgoņu sejas. �is ir Tariks Ahmeds, viņa nopietnākais sāncensis. Pirms pāris ga�diem abi vienojās par to, kurās teritorijās katrs strādās, ne�baidoties otra iejauk�anās. Bellazars dabūja Āfriku, Eiropu un Dienvidameriku. Ahmeds paņēma Vidējos Austrumus un Āziju. Irākā Bellazars blēdījās. Ahmeds blēdījās Etiopijā. Ta�u pamatā viņi sapratās labi, īpa�i, ja abiem radās problē�mas ar citiem iero�u tirgoņiem, kuri centās atņemt viņiem teritorijas. Tad kādēļ gan viņiem vajadzēja tikties? Vai viņu pamieram pienācis gals?"

"Man nav ne mazākās nojausmas," Sjēna atbildēja. "Manā klātbūtnē vīrs nekad nerunāja par darījumiem. To, kā viņ� ticis pie bagātības, es uzzināju tikai netie�i."

"Jūs gribat sacīt, ka viņ� ne reizi nepieminēja nevienu vārdu, nevienu darījumu detaļu?"

"Jā gan."

"Tad par ko jūs runājātV

"Mēs sarunājāmies ļoti maz. Tiklīdz Dereks bija mani apprecējis, es pārvērtos par kārtējo īpa�umu."

D�ebs izskatījās vīlies. Acīmredzot bija gaidījis ko vairāk.

'Tāpēc es gribēju iedot tev �os zīmējumus uzreiz," sacī�ja Melouns. "Tie ir vienīgie jēdzīgie pieturas punkti, kādus tu �eit iegūsi."

"Varbūt arī ne. Iepriek� nemaz nevar pateikt, kas var atklāties, kad būsim jūs abus iztaujāju�i, � kaut kas, ko atceraties, kāds fakts, ko esat dzirdēju�i, bet ne sapratu�i, vai ari noturēju�i par mazsvarīgu."

"Jo drīzāk es to izdarī�u, jo drīzāk bū�u brīva. Vai sāk�sim no pa�a rīta?" Sjēna jautāja.

D�ebs pamāja.

Kad Sjēna un Melouns piecēlās, lai dotos uz kojām kuģa pakaļgalā, D�ebs ieminējās: "Hm� klau, �eis, vai varu mirkli ar tevi aprunāties?"

"Protams."

"Uz klāja."

"Protams," Melouns neizpratnē atkārtoja. Tad pieskārās Sjēnai pie pleca. "Drīz redzēsimies."

Viņa atbildēja ar vieglu pieskārienu, tad nozuda kuģa pakaļgala pustumsā.

Melouns sekoja D�ebam aug�up pa pakāpieniem uz tum�o klāju. Debesjumā spo�i mirdzēja zvaigznes. Melouns neatcerējās, kad būtu redzējis tik zvaig�ņotas debesis. Ma�tus saplivināja vēsa brīze.

"Man vajag noskaidrot kādu sīkumu," sacīja D�ebs.

"Kādu?"

"Gribu tikai pārliecināties, ka neko neiztēlojos. Tas, kā tu par viņu raizējies� kā tu nupat pieskāries viņai pie ple�ca� Vai starp jums abiem kaut kas ir?"

"Kā, lūdzu?"

"Manu jautājumu nudien nav grūti saprast. Vai starp jums pastāv kādas emocionālas saiknes?"

"Velns parāvis, kas tev tur daļas?"

"Paklau, es kā tavs kurators�"

"Kurators?"

"Tu neesi mācījies psiholoģiju, tāpēc es tev vienkār�i pateik�u, ka izceļas pamatīgi sare�ģījumi, ja darbiniekam rodas emocionālas saiknes ar informatoru. Piemēram, tu zaudē objektivitāti. Pastāv risks, ka tu nepamanīsi kaut ko tādu, kas mums jāzina."

"Tu runā tā, it kā es strādātu jūsu labā," Melouns teica.

"Nu, un vai tad mēs �eit nedarām tie�i to?"

"Kad es tam visam piekritu, tad brīdināju tevi, ka tas ir personiski. Ar Pārvaldi tam nebija nekāda sakara."

"Bet tagad tu bez mums nemaz nevari iztikt," D�ebs sacīja, "tāpēc varbūt apsver savu nostāju rūpīgāk. Viņa ir pati skaistākā sieviete, kādu esmu redzējis. Saprotams, ka viņa tevi valdzina. Ta�u viņa Bellazaram ir svarīgāks mērķis nekā tu. Palikdams kopā ar viņu, tu divkār�o savas izredzes krist Bellazara nagos."

"Tas nenotiks, ja tu darīsi savu darbu."

D�ebs raudzījās piķa melnajā jūrā, ar pūlēm valdīda�mies. "Es tikai cen�os būt tavs draugs. Tu pieļauj kļūdu."

"Kļūda būtu palaist garām iespēju būt kopā ar viņu."

"Paklau, es visiem spēkiem pūlos būt taktisks," D�ebs noteica. "�ī nav pirmā reize, kad radusies tāda situācija. Ja darbiniekam izveidojas romantiskas attiecības ar informa�toru, deviņās reizēs no desmit romāns iz�ākst, tiklīdz zudusi uzdevuma radītā spriedze. Draudziņ, tu roc bedri pats sev."

"Man liekas, būs labāk," Melouna balss kļuva skarba, "ja turpmāk tu vairs neuzskatīsi mani par vienu no saviem darbiniekiem."

"Kā tu vēlies."

"Tie�i tā," Melouns sacīja. "Kā es vēlos."

8

Nākamajā rītā sākās iztaujā�ana. Tā turpinājās arī pa dienu, līdz viņi pārcēlās uz lidma�īnu bāzes kuģi. Lidodami uz bāzi Itālijā, viņi atvilka elpu, ta�u, tiklīdz no bāzes lidlau�ka gaisā pacēlās ASV Gai�a flotes transportlidma�īna C-130, kas veda viņus uz Savienoto Valstu pusi, D�ebs atsāka in�formācijas vāk�anu. Viņam asistēja viens no bruņotajiem pavadoņiem, da�brīd izvaicādams Melounu, da�brīd Sjēnu, turklāt alla� atsevi�ķi vienu no otra, lai neviens nevarētu noklausīties. D�ebs un pavadonis lāgiem samainījās vietām; pamatojums bija tāds, ka izvaicājamais nedrīkst pierast pie viena īpa�a jautā�anas stila, turklāt viens taujātājs var vēlreiz izmantot otra uzdoto jautājumu, pārfrāzējot to tādējādi, lai izvaicājamā cilvēka atmiņā uzpeldētu jauni fakti.

Tā nebija pratinā�ana, lai gan tie�i to savā ziņā atgādi�nāja �ī pieklājīgā, ta�u neatlaidīgā, �ķietami nebeidzamā jau�tājumu straume. Sjēnas nepatīkamais uzdevums bija atsaukt atmiņā piecus savas laulības gadus. Melounam bija jāziņo tikai par piecām nedēļām, ta�u viņam lika no jauna pārskatīt tik daudz faktu, ka viņ� piekusa un juta līdzi Sjēnai, domā�dams par to, cik pārguru�i ir viņa, jo viņai jācen�as atcerē�ties vēl daudz vairāk.

Kop� iztaujā�anas sākuma Melounam un Sjēnai neļāva sastapties. Teorētiski viņi tad varētu salīdzināt savus izteiku�mus, neviļus ietekmēties viens no otra atmiņām un vienādot savas versijas. Salīdzināt drīkstēja vienīgi D�ebs un viņa palīgs; abi cītīgi meklēja neatbilstības un izmantoja tās, lai

uzdotu vēl smalkakus jautajumus, kuri varbūt modinātu jau�nas atminu ainas, j

Kad transporta lidma�īna nolaidās Endrūsa Gaisa flotes bāzē, viņus ar helikopteru aizveda uz kādu klajumiņu me�ā Vird�īnijas pakalnos. Tur, Melounam par nepatiku, viņi ar Sjēnu atkal tika turēti atsevi�ķi, katrs savā ma�īnā aizvesti uz zemu, pla�u, modernisma stilā ieturētu māju, būvētu no metāla un stikla. Māja bija mazāka par Bellazara pili. Arī izmantotie būvmateriāli un dizains bija pavisam citādi. To�mēr Melouns nespēja apspiest trauksmaino sajūtu, ka tikpat kā nekas nav mainījies, ka viņ� ir nonācis turpat, no kurie�nes sācis. �o pārliecību pastiprināja dārznieki, kam nebija nekādas intereses par dārzu un kas �ķita glu�i neiederīgi tagad, marta beigās, � tie bija sargi.

Sjēnas automa�īna pirmā sasniedza galamērķi. Kad Me�louns izkāpa no savējās, trīs vīrie�i jau veda Sjēnu iek�ā pa mājas divviru ārdurvīm. Viņa paguva īsi atskatīties, pievēr�susi Melounam skumīgas acis, atgādinādama viņam tramīgu dzīvnieku, kuru ved krātiņā, un tad nozuda. D�ebu nekur nemanīja. Neredzēdams nevienu augstākstāvo�u personu, kam varētu izteikt iebildumus, Melouns ļāva, lai ved iek�ā arī pa�u.

Mājā bija dēļu grīdas un siju griesti. Pa labi, pa kreisi un taisni stiepās gaiteņi. Melouns nezināja, kur atrodas Sjē�na, bet viņu pa�u veda pa kreisi, uz istabu gaiteņa tālajā galā. Telpa bija pla�a, ar tādām kā iestādes mēbelēm. Ta�u visvairāk Melouna uzmanību saistīja lielais logs, kuru nebija iespējams atvērt un kura rūts bija neparasti bieza, acīmre�dzot no lo�u necaurlaidīga stikla. Viņ� paraudzījās ārā uz peldbaseinu, kas joprojām bija pārvilkts ar ziemas pārsegu, aiz tā pacēlās pakalni un kaili koki. Viņ� redzēja tenisa kortu, stalli un izjādes laukumu; viss izskatījās sen nelietots. Melouns �aubījās, vai tas tiks izmantots tagad, kamēr �eit ir viņi ar Sjēnu. Viņ� pamanīja, ka �uip skatās viens no "dārz�niekiem". Pagriezies Melouns nopētīja caurumu durvju aug��ējā stūrī; tur varēja atrasties miniatūras videokameras ob�jektīvs.

No daudzajiem pārlidojumiem viņam sāpēja kājas. No laika joslu starpības radītā noguruma dunēja galva. No mie�ga bada smeldza acis. Jau divas dienas viņam nebija iespē�jas parunāt ar Sjēnu. Kur viņa ir? Ko ar viņu dara? Melou�nam nemitīgi uzmācās sajūta, ka viņ� atkal atrodas Bellazara pilī. "Muļķības," viņ� noteica, raidīdams �o piezī�mi tajā virzienā, kur, kā viņam �ķita, bija paslēpta videoka�mera un mikrofons.

Piegājis pie durvīm, pa kurām bija ievests, Melouns lūkoja tās atvērt un atklāja, ka tās ir aizslēgtas. Numurēta pults pa labi no durvīm acīmredzot bija vienīgā ierīce, ar kuras palīdzību tās atslēgt.

"Ei!" Viņ� pieklauvēja pie durvīm. "Jūs tur, ārā, veriet vaļā!"

Nekādas atbildes.

Viņ� pieklauvēja skaļāk. "Veriet vaļā tās nolādētās dur�vis!"

Nekā.

"Labi." Pacēlis naktslampu, Melouns blieza ar to logā; lampa saplīsa, bet rūts palika neskarta. Paķēris lampu no gultas otras puses, viņ� trieca to spogulī virs kumodes un aizsedza seju ar plaukstām, kad gaisā pa�ķīda stikla lauskas. Izvilcis kumodes atvilktni, viņ� ar to sadauzīja stūra galdiņa stikloto virsmu. Ar otru atvilktni viņ� svieda pa griestu lam�pu; tā izjuka gabalos. Izrāvis tre�o atvilktni, Melouns grasī�jās doties pie vannasistabas spoguļa, kad metāliska skaņa lika viņam atskatīties uz durvīm.

Kāds bija pagriezis rokturi.

Durvis atvērās.

Ienāca D�ebs, nosodo�i �ūpodams galvu. Uzvalks cie�i apspīlēja viņa lielo augumu. "Ko tad tu te dari?"

"Kur ir Sjēna?"

"Kad būsim tiku�i galā, tu varēsi ar viņu satikties."

"Nē, es ar viņu satik�os tūlīt." Melouns spēra soli D�e- bam garām.

D�ebs apturēja Melounu, uzlicis roku viņam uz pleca. "Tagad nav īstais brīdis."

"Ej nost!"

"Paklausies, mums ir jāievēro zināmas procedūras."

"Vairs ne. Kur vina iri" >

"�eis, tu nudien�"

Melouns pagrūda viņu nost.

"Apstājies!"

Melouns platiem soļiem izgāja no guļamistabas.

Gaitenī parādījās bruņots virs un pacēla roku. "Ser, jums būs jāatgrie�as savā�"

"Ej ellē!" Melouns pagāja viņam garām. "Sjēna!"

"Apstājies!" atkārtoja D�ebs.

Vestibilā ceļu Melounam aiz�ķērsoja sargs un pagrūda viņu atpakaļ. Melouns izlikās zaudējam līdzsvaru. Kad sargs pa�apzinīgi tuvojās, lai pagrūstu viņu vēlreiz, Melouns sasprindzināja labās rokas pirkstus un trieca tos sargam pa�krūtē. Pēk�ņi nobālējis, vīrietis sēkdams saļima uz ceļiem. Melouns apcirtās apkārt un ar delnas pamatni iesita otram sargam, kas bija pieskrējis klāt. Saņēmis sitienu pa krūtīm, vīrietis atsprāga atpakaļ, glu�i kā neredzamas virves rauts, un sabruka uz grīdas.

Melouns atkal sakopoja spēkus un draudīgi pacēla ro�kas pret D�ebu. "Tu arī gribi pa kaklu?"

"Mister Meloun!"

Atskatījies Melouns ieraudzīja vīrieti, gadu se�desmit vecu, kur� pēc izskata atgādināja ierēdni.

"Manuprāt, mums vajadzētu aprunāties," vīrietis sacīja.

9

Vīrietis bija vidēja auguma, ar plāniem, sirmiem ma�tiem, ta�u ārkārtīgi staltā stāja un valdonīgās acis, ko �ķieta�mi palielināja brilles metāla ietvarā, pie�ķīra viņam daudz iespaidīgāku izskatu, nekā ļautu auguma proporcijas vien. Divu asistentu pavadībā viņ� nule bija iznācis no kādas istabas tālāk gaitenī. Istabas durvis palika vaļā.

"Vai Sjēna ir tur?"

Vīrietis paplēta rokas. "Paskatieties pats."

Melouns aizsteidzās garām cietu�ajam sargam, nelikda�mies redzam, kā viņ�, mocīdamies sāpēs, pūlas piecelties. Pasteidzies garām arī ierēdnim, viņ� iegāja telpā. Tas bija birojs ar stikla plauktiem, datoru uz galdiņa un vairākiem videomonitoriem; vienā no tiem patlaban bija redzams ju�ceklis Melouna istabā. Sjēnas nebija ne �ai birojā, ne uz kāda no monitoru ekrāniem.

"Es jums esmu pateicis visu, ko zinu," Melouns sacīja, kad telpā ienāca vīrietis ar saviem asistentiem un arī D�ebs, kur� aizvēra durvis. "Nejau tādēļ es iesaistījos �ajā pasāku�mā, lai pret mani izturētos kā pret gūstekni. Kur ir Sjēna? Es gribu viņu redzēt."

"Jā, lasot jūsu personiskās lietas dokumentus, tie�ām kļuva skaidrs, ka jums nereti rodas nepatik�anas ar priek��niecību."

"Jūs gribat redzēt nepatik�anas?" Melouns pacēla gaisā datora monitoru un nosvieda to uz grīdas. Ekrāns saplīsa. "Gribat redzēt vēl vienas nepatik�anas?"

"Nepatik�anas esat jūs. Savu galveno domu jūs esat izpaudis. Tagad ļaujiet man paust manējo."

"Kāpēc man rodas tāda sajūta, ka mēs vēl arvien nesa�runājamies?"

"Desmit minūtes."

"Ko?"

"Jums jāsaprot da�as lietas."

Melouns saspringa un aizdomīgi nopētīja sve�inieku.

"Jums ir bijis gar� ceļojums. Apsēdieties. Vai vēlaties kaut ko uzkost vai iedzert?"

"Jūs velti tērējat savas desmit minūtes."

"Mans vārds ir D�eremijs Lasters."

"�aubos, vai jūs nosauktu man savu īsto vārdu, ta�u, ja vēlaties � lūdzu, esiet D�eremijs Lasters."

Lasters nopūtās. "Ņemot vērā jūsu attiecības ar misis Bellazaru�" viņ� viegli uzsvēra vārdu "misis", it kā uzskatī�tu, ka Melounam tas vēlreiz jāatgādina, "�es saprotu, kāpēc jūs tik nepacietīgi vēlaties ar viņu tikties, tomēr kādu laiku to nevarēsim atļaut."

"Cik ilgi?"

"Nav iespējams pateikt."

"Tā domājat jūs." Melduns devās uz durvju pusi.

Ceļu viņam aiz�ķērsoja abi Lastera asistenti.

"Man vēl ir deviņas minūtes," Lasters sacīja.

Mirkli prātojis, vai nemēģināt izlauzties ārā, Melouns pēdīgi noteica: "Izmantojiet tās."

"Jūs alla� esat uzsvēris, ka neesat saistīts ar mums. Tā�pēc ir grūti jums uzticēties. Pārvaldes ietvaros mūsu darbs balstās uz pilnīgu informētību. Bet kāds no ārpuses�" Las�ters noplātīja rokas.

"Jūs gribat sacīt, ka man jākļūst par Pārvaldes aģentu, un tad jūs man pateiksiet, kas notiek?"

"Ne glu�i. Esmu redzējis pietiekami, lai būtu pārlieci�nāts, ka jūs mums nederat."

"Priecājos, ka vismaz �ai jautājumā mūsu viedokļi sa�skan."

"Es mēģinu uzsvērt to, cik neparasti ir apstākļi, kuri vispār liek man paskaidrot jums jebko." Lasters piegāja pie rakstāmgalda un paņēma kādu dokumentu. "�is ir solījums ievērot konfidencialitāti. Tas aizliedz jums izpaust to, ko tagad sacī�u. Sods par solījuma lau�anu ir bargs."

"Piemēram, nezināms kaps me�ā?"

"Izturieties nopietni!"

"Kur� tad te joko?" Melouns paņēma dokumentu un izlasīja to. "Tātad man ir jāparaksta �is, un pēc tam jūs man pateiksiet, kas te īsti notiek?"

Lasters sniedza viņam pildspalvu.

Melouns nepacietīgi uz�ņāpa parakstu. "Tā. Un tagad runājiet."

"Beidzot mēs tiekam uz priek�u." Lasters ielika doku�mentu savā portfelī un izņēma no tā melnbaltu fotogrāfiju. Tajā bija redzams vīrietis, kuru Sjēna bija satikusi Stambulā. �ī pati seja bija attēlota Melouna skicē. "Kā jau misters Vein�raits jums teica, viņ� pazīst �o cilvēku. Tas ir Tariks Ahmeds. Vēl viens iero�u melnā tirgus pārstāvis. Mūs ārkārtīgi interesē viņu tik�anās iemesls. Un, mūsuprāt, atbildei ir sakars ar abiem vīrie�iem, kurus jūs redzējāt Bellazara pilī." Lasters izņēma vēl divas melnbaltas fotogrāfijas. "Pateicoties jūsu precīzajām skicēm, mūsu krievu biroja komanda viņus pazi�na: tie ir Vasilijs Gribanovs un Sergejs Bulgaņins." Lasters mirkli klusēja. "Bioloģisko iero�u speciālisti."

"Bio�"

"1973. gadā Padomija nodibināja bioloģisko iero�u pē�tījumu un ra�o�anas sistēmu ar nosaukumu "Biopreparat". Gribanovs un Bulgaņins tajā iesaistījās 1983. gadā. Da�ādi zinātnieki darbojās katrs savā jomā. Pētīja Mārburga slimī�bu, Sibīrijas mēri, buboņu mēri. Gribanovs un Bulgaņins izraudzījās bakas."

Melouns sajuta aukstus �ermuļus. "Es biju domājis, ka bakas ir likvidētas uz visiem laikiem."

"Iedzīvotāju masās tās ir izskaustas, jā. Pēdējais zinā�mais saslim�anas gadījums bijis 1977. gadā. Tomēr Pasaules veselības organizācija nolēma, ka iespējamībai, ja tās kād�reiz parādītos atkal, jāsasaldē un jāsaglabā mazs vīrusa pa�raugs pētījumu nolūkiem. Tāds paraugs ir Savienotajām Valstīm. Un arī krieviem. Zinātnieki jau tādi ir, viņiem bez�gala patīk niekoties ar visādiem paraugiem. Gribanovs un Bulgaņins nosprieda, ka bakas savā dabiskajā veidā nav pietiekami nāvējo�as. Un mainīja vīrusa ģenētisko struktūru, lai tas kļūtu agresīvāks."

"Bet tas ta�u ir ārprāts!" Melounam kņudēja āda, it kā viņ� jau būtu inficējies.

"Astoņus gadus Gribanovs un Bulgaņins rosīgi strādā�ja, veikdami eksperimentus un testus. Bet 1991. gadā Pa�domju Savienība sabruka, un pētījumiem aptrūkās naudas. Abi palika bez darba. Un tad viņi piedāvāja savus pakalpo�jumus citam darba devējam."

"Bellazaram."

Lasters pamāja. "Izrādās, Ahmeds savu dro�ību nesargā tik rūpīgi kā Bellazars. Pastiprinot viņa partneru elektronis�ko novēro�anu, mēs uzzinājām par tik�anos Stambulā. Cik redzams, Bellazars bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem ir gatavs pārdot bioloģisko ieroci jebkuram, kas ir ar mieru maksāt prasīto cenu, ta�u pats negrib būt tie�ā veidā saistīts ar �o ieroci. Vislabprātāk viņ� pārdotu to Ahmedam, lai Ahmeds pēc tam tiek no tā vaļā, kā grib. Tāpēc tik�anās nenoritēja tik gludi, kā Bellazars cerējis. Ahmeds uzskatīja � ja jau viņ� uzņemsies tādas rūpes un piedāvās �o ieroci tirgū, finansiālajiem noteikumiem jābūt izdevīgākiem par tiem, kādus piedāvā Bellazars. Bellazars savukārt sprieda, ka Ahmedam nevajag būt pārlieku alkatīgam, jo viņam jau tik un ta bus garantēta pamatīga peļņa, kad viņ� pārdos ieroci."

"Kam?"

"Tas ir viens no daudzajiem faktiem, ko mēs ceram uzzināt no misis Bellazaras."

"Vina to nezina."

Lasters skatījās viņā.

Melouns pretīgumā nogrozīja galvu. "Kā �is ierocis darbojas?"

"No aerosola konteineriem tiek izsmidzināts mikrosko�piski smalks pulveris. Vislabākā metode ir atvērt konteine�rus lidma�īnā, lidojot virs pilsētas. Mūsu eksperti lē�, ka ar pusduci aerosola konteineru, kas atvērti vējainā dienā, var saindēt vairākas kvadrātjūdzes."

"Bet tas ta�u nav kontrolējams!" Melouns teica. "Pirms upuriem parādīju�ies simptomi, da�i no viņiem var iekāpt lidma�īnā un aizlidot uz lielpilsētām visās pasaules malās. Var izcelties globāla epidēmija."

"Nē," Lasters sacīja. "Ierocim ir absolūti dro�s darbības mehānisms, kas neļauj sērgai izplatīties ārpus izraudzītā mērķa."

"Absolūti dro�s?"

"Tie�i tāpēc �is ierocis ir tik unikāls: Gribanovs un Bul�gaņins ir ģenētiski apstrādāju�i baku vīrusu tā, ka tas nespēj nevienu inficēt, neapvienojies ar otru vīrusu, � labdabīgu, bet reti sastopamu."

"Kāpēc? Kādam nolūkam tas kalpo?"

"Vispirms tiek laists darbā labdabīgais vīruss. Tiklīdz mērķa grupa ir inficēta, tiek izsmidzināts nāvējo�ais vīruss.

Ta�u tos, kas nav inficēju�ies ar labdabīgo vīrusu, nespēj inficēt arī nāvējo�ais, un tas nozīmē, ka pat tad, ja cilvēks, kur� inficējies ar nāvējo�o vīrusu, pirms simptomu parādī�a�nās iekāpj lidma�īnā, viņ� nebūs par cēloni epidēmijai citā pilsētā, jo tās iedzīvotāji nav iepriek� biju�i pakļauti labdabī�gā vīrusa ietekmei." i

"Ja vien uz �o valsti jau nav aizceļojis kāds, kur� inficē�jies ar labdabīgo vīrusu."

"Tas nevar notikt."

"Kāpēc?"

"Ja labdabīgais vīruss nav kombinēts ar nāvējo�o, tā dzīves ilgums ir se�as stundas. Pārceļo�anu tas tikpat kā neiztur. Kamēr cilvēks no Telavivas aizlidotu līdz Romai, Parīzei vai, teiksim, Ņujorkai, vīruss jau būtu iznīcis. Ne�viens, kas ierastos, inficēts ar nāvējo�o vīrusu, nevarētu no�dot to tālāk."

"Jēzin!"

j

"Tas ir kvantitatīvs lēciens priek�statos par iero�iem," Lasters noteica. "Kontrolēta, masveidīga cilvēku iznīcinā�a�na, saglabājot viņu īpa�umu."

"Kādēļ lai kāds gribētu izstrādāt tādu ieroci?" iejaucās D�ebs. "Velns parāvis, cik naudas tam Bellazaram vajag?"

"Runa nav par naudu. Runa ir par varu," Melouns sa�cīja.

Lasters pamāja. "To pa�u teica mūsu psihologi, ta�u viņu secinājums ir teorētisks. Mums nekad nav bijis pieejas nevienam cilvēkam, kur� būtu pavadījis kopā ar Bellazaru tik daudz laika kā jūs. Vienīgi�"

"Sjēna."

"Sjēna pazīst mehānismus, kas ietekmē viņa emocijas. Mūsu centienos izjaukt Bellazara darījumus neviens viņa sievas novērojums nav par sīku, katrai detaļai ir vērtība."

"Tātad būtībā �ī izvaicā�ana varētu turpināties mū�īgi?"

Lasters noplātīja rokas, kā pakļaudamies liktenim.

"Ak jūs, draņķis tāds!"

"Uz spēles ir miljoniem dzīvību."

"Tas nenozīmē, ka viņai jākļūst par gūstekni."

"Bellazars nekad nemitēsies viņu meklēt. Vai jūs tie�ām domājat, ka�tad, ja mēs izlaistu Sjēnu no �ejienes � vis- viens, ar kādiem jauniem personas dokumentiem �, Bella�zars viņu beigu beigās neatrastu? Viņai �ī ir visdro�ākā vieta pasaulē."

"Tad kāpēc jūs neļaujat mums tikties?"

"Ja Sjēnas jūtas pret jums ir tikpat spēcīgas kā jūsējās pret viņu, ilgāk viņai paliekot nojums �ķirtai, pastiprināsies viņas frustrācija. Tas palielinās mūsu izredzes. Mēs īsti nezi�nām, vai varam viņai uzticēties. Varbūt viņa vilcinās nodot vīru. Varbūt noklusē būtiski svarīgu informāciju. Ta�u, ja viņa zinās, ka ar jums drīkstēs tikties vienīgi pēc tam, kad būs pārliecinājusi mūs par to, ka viņai tie�ām vairs nav ko teikt, viņai būs nopietnāks motivējums izpaust mums visu."

"Nosaukt jūs par draņķi � tas ir pārāk augstsirdīgi," Melouns teica. "Jūs gribat izjaukt Bellazara darījumus? Tad nosūtiet turp iznīcinātāju komandu un lieciet viņu nogalināt. Sabombardējiet viņa mītni. Nodedziniet to, nolīdziniet krās�matas līdz ar zemi un vēl apkaisiet ar sāli!"

"To mēs izdarītu ar lielāko prieku."

"Tad kāpēc jūs ne�"

"Mums jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka bioloģiskais ie�rocis ir dro�ībā. Mūsu komandai jāierodas īstajā brīdī, apgā�dātai ar visu vajadzīgo informāciju."

"Mēs ar Sjēnu esam sniegu�i jums visu informāciju, kas ir mūsu rīcībā."

"Tas vēl jāpierāda." y

"Es gribu viņu redzēt."

"Bet lūdzu!" Lasters norādīja uz vienu no videomoni�toriem.

Melouns piegāja pie tā un juta, ka paātrinās pulss. Stā�vēdama ar muguru pret videokameru, Sjēna raudzījās laukā pa tādu pa�u logu, kāds bija �ajā istabā. Kadrs ņirbēja meln�balts un graudains, kameras acs no aug�as slīpi pārskatīja telpu un tās iemītnieci. Objektīva lēca izkropļoja attēlu. To�mēr nekas nespēja aizmiglot Sjēnas skaistumu.

"�ovakar mēs atkal izvaicāsim viņu par Bellazara mā�su," Lasters teica. "Nevienam no mums nebija par viņu ne jausmas. Mēs gribam uzzināt vairāk detaļu."

"Novēlu patīkamus pārsteigumus."

10

Kad Melouns atgriezās savā istabā, tā bija sakārtota: griestu lampa, galds un spogulis nomainīti, lauskas aizvāk�tas. Pamanījis, ka skapja durvis ir pusvirus, viņ� tās atvēra pavisam un uz pakaramiem ieraudzīja drēbes: �aketi, divus kreklus, d�insu pāri, vilnas bik�u pāri� viss pielāgots viņa augumam un jauns. Ko tu neteiksi, taisni kā pie Bellazara, Melouns nodomāja.

Debesis aiz loga sāka tumst, tuvojās negaiss, vējā �ūpo�jās kaili zari. Melouns piegāja pie loga un noskatījās, kā lietus lāses sitas pret rūti. Gaisma istabā nebija iedegta. De�besis pārvilkās ar pelēkiem mākoņiem, un vēlā pēcpusdiena drīzāk atgādināja vakaru.

Man vajadzētu vēlreiz mēģināt atrast Sjēnu.

Bet tie divi sargi tagad meklēs ieganstu atriebties, Me�louns nodomāja. Viens no Lastera asistentiem bija turējis rokā plakanu, melnu kārbu, kas aizdomīgi līdzinājās tām, kādās ārsti glabā �ļirces. Melouns jutās pārliecināts �ja viņ� vēlreiz centīsies tikt pie Sjēnas, viņam injicēs miega�zāles.

Tie�i tāpat kā Bellazars toreiz Sotbijā bija iedūris viņam ar savu gredzenu.

Nomierinies, Melouns sev teica. Savaldies. Apsver visu.

Pareizi, viņ� domāja. Pat ja viņiem ar Sjēnu būtu atļauts atstāt �o māju, ko viņi darītu tālāk? Melouns bija cerējis, ka �o jautājumu atrisinās Pārvalde, ta�u Lasters tikpat kā bur�tiski bija atzinis, ka Pārvaldei tāda atrisinājuma nav. Bella�zars nepagurdams dzīs pēdas un, tā kā viņam ir pla�as ie�spējas, beigu beigās atradīs kādu pavedienu. Tikmēr viņi abi trūksies no katras ēnas. Pārvalde viņiem bija vajadzīga pat pa�ā pamata līmenī � lai sagādātu jaunu identitāti un doku�mentus. Kā lai viņi tiek tālāk bez jaunām kredītkartēm, au�tovadītāja apliecības un pases?

Logā sitās lietus. Ārā bija tik tum�s, ka Melouns redzēja rūtī savu miglaino atspulgu.

Pie durvīm kāds klauvēja. Atskatījies viņ� ieraudzīja tās atveramies un pamanīja, ka rokā, kura atvērusi durvis, nav atslēgas. Gribot negribot bija jāsecina: no iek�puses durvis var atvērt, sastādot noteiktu ciparu kombināciju uz pults pie sienas, bet no ārpuses � vienkār�i pagrie�ot rok�turi.

Uz sliek�ņa bikli stāvēja D�ebs, vienā rokā turēdams paku ar se�ām Budweiser kārbām, bet otrā � Jack Daniel's pudeli. "Vai salīgsim mieru?"

"Tu esi mani pamatīgi iegāzis."

"Operāciju vairs nevadu es."

"Vai tu vispār kādreiz esi to vadījis?"

"Tā man likās. Es maldījos. Vai drīkstu nākt iek�ā?"

"Kop� kura laika te kāds prasa atļauju gūstekņiem?"

"Kop� �ā laika."

Melouns sparīgi izelpoja un pamāja D�ebam, lai nāk istabā.

"Ko tu vēlētos?" D�ebs nolika viskiju un alu uz ku�modes.

"Nenāktu par sliktu pases."

D�ebs sarauca pieri.

"Jaunu personības apliecību komplekts. Lai man rastos ilūzija, ka man vispār ir kāda nākotne."

D�ebs pavēra muti, aizvēra to, mirkli padomāja un pē�dīgi noteica: "Paskatī�os, kas būs manos spēkos."

"Nez kāpēc biju cerējis, ka dokumenti jau tiek drukāti."

D�ebs izvairījās no �ā temata. "Ko tu vēlētos vaka�riņās?" >

"Tu tagad esi �efpavārs?"

"Es vienkār�i mēģinu panākt, lai tu labi jūties." "Drīz tu sāksi atstāt �okolādes tāfelītes uz spilvena." "Labi, piekrītu, �ī ir draņķīga bū�ana. Bet ar to ir tāpat, kā mēdz sacīt par cietumu: tu vari atsēdēt viegli vai smagi. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi tagad iedzertu, vakariņās uzēs- tu pa steikam un paskatītos Lakers ma�u? Varētu ta�u klā�ties arī ļaunāk."

"�Es gribu viņu redzēt." "Zinu, �omiņ." "Aizved mani pie viņas."

"Piedod. Man loti �ēl. Tici vai ne, arī vina visu laiku

� ' �

pieprasa tik�anos ar tevi."

Melounam iesmeldzās sirds.

"Vairāk neko viņa negrib. Zini, ja teik�ana būtu man�" D�ebs atskrūvēja viskija pudeles vāciņu. "Bet Lasters ir apņēmies gādāt, lai viņai būtu iemesls sasprindzināt atmiņu. Viņ� uzskata � ja Sjēnai būs viss, ko viņa grib, kādēļ lai viņa mums palīdzētu?"

"Vienā jaukā dienā mēs ar Lasteru vēl par to krietni parunāsim."

Lietus �altis pātagoja rūti skaļāk. "Vai glāzes tev ir?" D�ebs jautāja. "Varbūt vannasi stabā." Nodārdēja pērkons. "Ie�u paskatīties," D�ebs sacīja. Nākamais dārds sadrebināja visu māju. Loga rūts nebija tik bieza, lai pilnīgi apslāpētu atskanēju�o kliedzienu. D�ebs sastinga pusceļā uz vannasistabu. "Tas nebija pērkons," noteica Melouns.

11

"Ak Dievs!" D�ebs pieskrēja pie durvīm un drud�aini spieda pults taustiņus. Kad viņ� atgrūda durvis vaļā, Me�louns jau bija viņam aiz muguras un dzirdēja rosību gaitenī, steidzīgus soļus, satrauktai balsis.

"�iek�ā pa otru pusi!"x

"Izsists caurums�"

Ārpusē lo�u kārtai sekoja kliedziens un vēl viena eks�plozija. D�ebs metās prom pa gaiteni, uzsaucis Melounam: "Paliec te!"

Gaidi vien, Melouns nodomāja un joņoja viņam nopa�kaļ. Vestibilā abi sargi, ar kuriem Melouns pirmīt bija kā�vies, bija izvilku�i pistoles un tēmēja uz ārdurvīm. Citi sargi skrēja pa gaiteņiem.

Skaļāka lo�u kārta, tre�ais sprādziens.

Man jāatrod Sjēna, Melouns sev teica.

Vestibilā viņ� pagriezās uz vidējā gaiteņa pusi un ierau�dzīja, ka no istabas pa kreisi, ap gaiteņa vidu, izsteidzas Lasters un abi viņa asistenti. Lasters, nobālis kā krīts, aizcir�ta aiz sevis durvis, apturēja garāmskrieno�u sargu un, bēr�dams vārdus, ņēmās viņu iztaujāt.

Melouns apcirtās pret sargu, kuram pirmīt bija iesitis pa pakrūti. "Dod pistoli!"

Piere sargam bija norasojusi ar sviedru lāsēm, viņ� stin�gi skatījās uz ārdurvīm un nelikās dzirdam Melounu.

"Paklau, velns parāvis, man vajag pistoli!"

"Ejiet atpakaļ uz savu istabu!" nonācis Melounam bla�kus, uzsauca Lasters.

"Kur ir Sjēna?"

Ārdurvis satricināja eksplozija. Vidējā gaiteņa galā pa�rādījās dūmi. Mājas ārpuse bija būvēta no metāla un stikla, īpa�i rūdīta, lai izturētu jebkuru uzbrukumu, toties iek�telpu koka sienas un sijas jau bija aizdegu�ās. Ārpusē pastiprinā�jās �āvienu troksnis. Te pēk�ņi lodes spindza ne vairs ārpusē vien. Melouns izdzirda apdullino�u triecieniero�a dārdu. Se�koja strauji, atsevi�ķi pistoles �āvieni. Dūmi sabiezēja.

"Ejiet atpakaļ uz savu�" Lasters iesāka. Viņu pārtrauca lo�metēja kārta.

"Pasakiet, kur ir Sjēna!"

"Nesaprotu, kā viņi�" Lasters strauji pagriezās pret asistentu. "Atvediet to sievieti!"

Asistents paskatījās uz dūmiem, kas plūda pretim, un sāka kāpties atpakaļ.

"Atvediet viņu!" Lasters atkārtoja.

"Kur viņa ir?" Melouns noprasīja. "Tai istabā, no ku�ras jūs tikko iznācāt?"

Lasters pacirtās uz to pusi, kur ārā nodārdēja sprādziens.

"Velns lai jūs parauj!" Melouns dziļi ievilka elpu un metās Lasteram garām. Viņu ietina dūmi, dzeldami acīs, aizmiglodami skatienu. Melounam ienāca prātā, ka tā var būt indīga gāze, ta�u viņ� neļāva sev par to domāt. Bija jāatrod Sjēna. Virmojo�ā dūmakā viņ� nespēja noteikt, cik tālu pa gaiteni ir ticis.

Sasniedzis durvis, viņ� pagrieza rokturi un metās iek�ā. "Sjēna!" Istabā dūmu nebija. Melounam plau�ās ieplūda svaigs gaiss. Pirms telpā iegāzās dūmu vilnis, viņ� redzēja, ka tā ir tuk�a. Uz gultas pat nebija palagu.

Izmantodams pēdējo tīrā gaisa malku, viņ� dziļi ievilka elpu, izskrēja atpakaļ dūmu pilnajā gaiteni un joņoja tālāk. "Sjēna!" Atgrūdis nākamās durvis, viņ� atrada vēl vienu tuk�u istabu.

Kaut kur gaiteņa galā viņ� izdzirda apslāpētu saucienu. "�eis!" Vai to viņ� tikai iztēlojās? Vai ļāva sev sadzirdēt to, ko gribēja dzirdēt? Melouns aizskrēja pie nākamajām dur�vīm, un, kad metās iek�ā pa tām, no istabas viņam pretim traucās Sjēna. Melouns klepodams grasījās aizcirst aiz sevis durvis, lai iek�ā neplūstu dūmi, ta�u aptvēra, ka tad slēdze�ne aizkritīs, tāpēc durvis jāatstāj vaļā. Paķēris krēslu, viņ� nolika to starp durvīm un stenderi.

Viņi apskāvās. Melouns vēlējās, kaut �is mirklis turpi�nātos mū�īgi, ta�u pavisam tuvu nodārdēja �āvieni, izbiedē�jot Sjēnu, un nu arī �ajā istabā plūda ugunsgrēka dūmi.

"Palīdzi man!" Melouns teica. "Mums vajag slapjus dvieļus."

Vannasistabā viņ� piepildīja izlietni ar aukstu ūdeni. Sjē�na pakampa divus dvieļus, iemeta tos ūdenī un izmērcēja.

Ap�audes troksnis tuvojās. Dūmi sasniedza vannasis- tabu.

Melouns klepodams spieda pilo�o dvieli sev pie sejas. Lai gan elpot caur dvieli bija grūti, tomēr mitrums daļēji aizturēja dūmus. Ta�u viņ� zināja, ka ilgi tas nelīdzēs. Arī Sjēna piespieda sev pie sejas dvieli, un abi devās uz durvīm.

Melouns pagrūda nost krēslu, satvēra Sjēnu aiz rokas un iegāja gaiteņa haosā. Kāds paskrēja garām, dūmos nepa�manījis viņus. �āvieni gaiteņa galā lika Melounam notupties un novilkt Sjēnu sev līdzi lejā. Tad viņ� veda Sjēnu pa labi, uz vestibila pusi, kur bija saticis Lasteru ar asistentiem. D�ebs? Kur viņ� iri

Neredzot grīdu, Melounam aiz kaut kā aizķērās kāja un viņ� gandrīz paklupa. Zemē gulēja līķis. Sjēna aiz�ņaugti ie�vaidējās. Atlaidis viņas roku, Melouns noliecās pie līķa. Roka skāra siltu, lipīgu �ķidrumu uz nekustīgām krūtīm. Viņ� sa�taustīja uzvalku un nodomāja, ka no�autais ir Lasters vai kāds viņa asistents. Pārbaudījis līķa labo roku, viņ� atrada pistoli un aizbāza to sev aiz siksnas. Aptaustījis uzvalka iek�kabatas, uzgāja kabatas portfeli un paņēma arī to.

Iebāzis to d�insu kabatā, Melouns steidzināja Sjēnu tā�lāk pa gaiteni. Caur mitro dvieli kļuva grūtāk elpot, dūmi bija pārāk biezi. Sjēna klepoja. Ta�u nebija jābaidās, ka �ī skaņa varētu piesaistīt viņiem nevēlamu uzmanību, � bija pārāk daudz citu trok�ņu: �āvieni, kliedzieni, skrejo�i soļi, uguns rēkoņa gaiteņa galā viņiem aiz muguras.

Ar vienu plecu viņ� balstījās pret sienu. Te pēk�ņi siena pazuda. Viņ� bija sasniedzis vestibilu. Ta�u tas �ķita pa�mests. �āvieni, kliedzieni un soļi kļuva rēgaini klusi, vienī�gā atlikusī skaņa bija uguns augo�ā rēkoņa viņam aiz mugu�ras. Vai visi pagalam? � viņ� nobrīnījās.

"�eis!" kāds sauca.

Melouns apcirtās apkārt.

"�eis!"

Aizsmakusi balss piederēja D�ebam. Viņ� bija pa labi.

Ba�īdamies, ka D�ebu varbūt kāds ir piespiedis viņu pasaukt, Melouns noņēma no sejas dvieli, lai pa�ukstētu Sjēnai: "Turies man aizmugurē pie siksnas! Nelaidies vaļā!" Tad viņ� atkal pielika dvieli pie mutes. Tiesa, tas vairs necik daudz nelīdzēja. Dūmi bija pārāk blīvi. Kad Sjēna pieķērās viņam pie siksnas, Melouns izvilka pistoli, ko bija atradis pie līķa.

"�eis!" D�eba balss skanēja tuvāk. Tad dūmos parādī�jās viņ� pats, seja klepojot piesarkusi, acis izbiedētas, redzot ieroci, ar kuru uz viņu tēmēja Melouns.

Dūmi svilināja rīkli, un Melouns tik tikko jaudāja iz�dvest: "Ved mūs laukā!"

D�ebs vilka viņu aiz delma, vezdams uz labo pusi. Ārā atskanēja divi �āvieni, un Sjēna cie�āk satvēra Melouna sik�snu. D�ebs ātri tika līdz kādām durvīm, atvēra tās un ievilka viņus nespodri apgaismotā telpā. �eit dūmu bija diezgan maz, un, kamēr Melouns un Sjēna kāri elpoja, steigdamies piepildīt plau�as, D�ebs �igli aizvēra durvis.

Bet �īs ir lamatas, Melouns nodomāja. Kā mēs atstāsim ēku? Tai pa�ā mirklī viņ� pamanīja betona kāpnes, kuras stiepās lejup.

"Tur ir tunelis, kas ved uz baseina mājiņu," D�ebs sacīja.

Melounam ar to pietika. Viņi ar Sjēnu jau skrēja lejup pa pakāpieniem. Lejā mirkli pagaidīja, līdz D�ebs atrada gaismas slēdzi un nospieda to. Betonētā gaitenī vīdēja dur�vju rinda. Pie griestiem stiepās caurules, starp tām vietumis dega spuldzes.

Melouns skrēja pa gaiteni, tajā atbalsojās viņa smagā elpa. Viņi ar Sjēnu iemeta savus dvieļus telpā, kas izskatījās pēc veļas mazgātavas. Aiz viņiem atveroties nodārdēja kā�das durvis. Vini sāka skriet vēl ātrāk. >

Gaitenis spēji pagriezās pa kreisi, ievedot viņus neap�gaismotā tuneļa posmā. Tur bija vēsi un drēgni, oda pēc pelējuma. Apskrējis ap stūri, Melouns paslēpās ēnās un no�tēmēja ar pistoli atpakaļ gaitenī.

Tālajā galā lejup pa kāpnēm nodimdēja soļi. Parādījās ēetri vīrie�i. Visiem rokās bija automātiskie iero�i, viens uzkliedza: "Pārbaudiet katru telpu!"

Kad vīri metās pildīt pavēli, Melouns nolaida pistoli. Viņu bija pārāk daudz. Viņi atradās pārāk tālu. Melouns paraudzījās uz D�ebu, kura saspringtais skatiens �ķita lasām viņa domas. D�ebs pamāja ar galvu uz tuneļa turpinājumu, it kā teikdams: vislabākais plāns ir � tikt laukā no �ejienes.

Cerēdami, ka pa�u iebrucēju radītie trok�ņi neļaus vi�ņiem sadzirdēt citas skaņas, Melouns, Sjēna un D�ebs stei�dzās uz priek�u. Ta�u, jo vairāk viņi attālinājās no spuldzēm tuneļa galā, jo melnāka ap viņiem sabiezēja tumsa. Bija jāpalēnina gaita un jātaustās uz priek�u, lai neuzdurtos kaut kam virsū.

Te pēk�ņi priek�ā sākās kāpnes, ko Melouns pamanīja tikai tad, kad pret tām atdūrās kurpes purngals. Pa kreisi sataustījis metāla margas, viņ� sāka kāpt aug�up, ta�u acu�mirklī sastinga uz vietas, kad nikna balss otrā gaitenī ieklie�dzās: "Es kaut ko dzirdēju!"

Melouns kāpa augstāk. Sjēna piesteidzās viņam klāt. Gabaliņu augstāk pa kāpnēm D�ebs centās kaut ko atvērt, vismaz skaņa bija tāda kā atslēdzot durvis.

"Tur!" kliedza dusmīgā balss.

Jēziņ, Melouns nodomāja. Kamēr vīru soļi skrie�us tu�vojās, D�ebs atgrūda vaļā kādas durvis. Iek�ā ieplūda pelē�cīga gaisma. Durvju eņģes no�īkstēja.

"Aiz tā stūra!" ieaurojās viens no vīriem.

Saredzami kā silueti viņiem aiz muguras pret gaismu tuneļa galā, vīri apskrēja ap stūri un pacēla iero�us.

Melouns iz�āva, trāpīja vienam no viņiem, iz�āva vēl�reiz, saņemdams pistoles atsitienu, kamēr pārējie trīs vīri nozuda atpakaļ ap stūri. Viens no viņiem izlamājās, bet Melouns to gandrīz nedzirdēja � ausīs zvanīja tik sāpīgi, it kā pa tām kāds būtu iebelzis,

Pagriezies viņ� uzskrēja aug�ā pa kāpnēm un nonāca telpā, kur Sjēna jau bīdīja uz ieejas pusi galdu, kamēr D�ebs aizcirta ciet durvis. Nespodra gaisma, kas krita pa pretējām durvīm, ļāva saskatīt peldbaseina sūkni, filtru un ūdens sildītāju, ta�u Melouns tiem pievērsa maz uzmanī�bas. Bez atslēgas viņi nevarēja aizslēgt �īs durvis. Melouns steig�us palīdzēja Sjēnai pārbīdīt galdu, bet, līdzko tas at�dūrās pret durvīm, no pretējās puses tajās ietriecās lode. Durvis bija no metāla. Lode neizurbās tām cauri. Tomēr galds nebija smags diezgan, lai trīs vīrie�i nevarētu atgrūst durvis vaļā.

D�ebs pacēla lielu plastmasas konteineru ar uzrakstu HLORA TABLETES un uzlika to uz galda. Melouns tam līdzās nolika otru konteineru. Tas bija smags, bet ar to nepietika. Kuru katru mirkli bija gaidāms, ka vajātāji ar plecu metīsies pret durvīm.

Melouns kopā ar D�ebu un Sjēnu izskrēja apjumtā joslā līdzās baseinam. Dziesto�ajā gaismā lietus kapāja pārsegu, kas bija nostiepts pār baseinu. Turēdams gatavībā pistoli, Melouns vērīgi nopētīja mauriņu, stalli, tenisa kortu un dū�makainos pakalnus. Pagriezies pa kreisi, viņ� ieraudzīja lies�mojo�o māju, ap kuru apjukumā skraidelēja cilvēki. Liesmu rūkoņa acīmredzot nebija jāvusi viņiem sadzirdēt Melouna �āvienus. Nebija iespējams noteikt, vai tie ir Lastera vai Bellazara vīri. Ja pareizs bija otrais pieņēmums, Melouns nevarēja riskēt un no slēpņa uzbrukt vajātājiem, kad tie iz�skries no baseina mājiņas. Ja �āvieni atskanēs laukā, vajātā�ju skaits vēl augs. Atlika vienīgi bēgt.

Uz stalli, Melouns nodomāja. Viņ� pamāja D�ebam un Sjēnai, lai skrien pa labi, pie vārtiem, kas ved uz taku starp dzīv�ogiem. Sakarsu�am no lielās piepūles, lietus viņam �ķita patīkami vēss. Ta�u, kad mitrās drēbes pielipa pie stil�biem, muguras un krūtīm, viņu pārņēma drebuļi.

Kurpes slīdēja dubļos. Atguvis līdzsvaru, Melouns sāka skriet vēl ātrāk. Lietus padarīja mijkrēsli pelēku, un viņ� cerēja � no dego�ās mājas vai baseina puses viņi nav sare�dzami. Stallis vīdēja tuvāk. Skriedami pa peļķēm tā, ka �ķī�da �ļakatas, viņi nonāca pie durvīm.

Taisnstūra ēka jau sen nebija lietota. Zirgu pārvadājamo treileru klāja zirnekļtīkli. Desmit steliņģi abās staļļa pusēs bija tuk�i, tajos neredzēja neko citu kā vien putekļainus salmus un zirnekļu tīmekļus.

Ar piepūli atvilcis elpu, Melouns pa vaļējām durvīm atskatījās uz baseina pusi. Tad izmantoja �o bridi, lai izvilktu no pistoles spala magazīnu un pārbaudītu, cik patronu atli�cis. Diez vai magazīna bijusi pilna, kad viņ� atrada ieroci, � vīrs, kam pistole piederējusi, varbūt bija paguvis vairākkārt iz�aut, pirms tika no�auts pats. Melounam bija taisnība. �is ierocis bija deviņu milimetru Beretta, tāda pati pistole, kādu Melouns bija lietojis armijā, un tajā varēja ielādēt se�pa�dsmit patronu, ta�u atliku�as bija tikai deviņas.

"Vai tu kādu redzi?" jautāja D�ebs.

"Skat!" Sjēna norādīja uz lietus aizmigloto taku, pa ku�ru uz viņu pusi steidzās vīrietis ar ieroci.

"Bet pārējos es nemanu." Tai pa�ā mirklī Melouns sa�prata. "Jēziņ, viņi ir izklīdu�i pa vienam! Un tuvosies mums no trim pusēm!" '

D�ebs izrāva pistoli. "Nevienā pusē nav ieejas. Es uz�manī�u galadurvis."

"Kā es varu palīdzēt?" Sjēna jautāja.

"Mums nav vairāk iero�u. Paslēpies."

"Es redzu vienu no viņiem!" D�ebs sauca no staļļa ga�la. "Vēl pārāk tālu. Nevaru �aut."

Melouns skatījās uz vīrieti, kas skrēja �urp pa taku. Tad viņ� spēji nometās aiz dzīv�oga takas malā. "�is tagad lavī- sies klāt."

"Bet kur ir tre�ais?" jautāja D�ebs.

Vērīgi skatīdamies, kad varēs notēmēt, Melouns sacīja Sjēnai: "Labāk paslēpies aiz siena ķīpām."

Ta�u atskatījies viņ� Sjēnu neredzēja. Palūkojies uz pre�tējo pusi, viņ� ieraudzīja pieslienamās kāpnes, kas veda uz sienaug�u. Sjēna kāpa aug�up pa tām.

"Ko tu�" Bet Melouns acumirklī apklusa, lai pilnīgi koncentrētu uzmanību uz bruņoto vīru pie dzīv�oga; viņ� pēk�ņi iznira pie atvērtajiem vārtiem un caur lietus �altīm metās patverties �ķūņa aizsegā.

Melouns notēmēja, gaidīdams, ka vīrietis parādīsies pa labi vai pa kreisi.

Cauri lietus bungo�anai pa rievotā skārda jumtu Me�louns dzirdēja, ka Sjēna tikusi sienaug�ā.

"Te ir logs," viņa teica.

"Dieva dēļ, uzmanies!" Viņ� turpināja tēmēt.

"Es esmu pietiekami augstu, lai redzētu viņu aiz �ķūņa. Viņ��"

Pēk�ņais klusums lika Melounam saspringt.

"Viņ� māj kādam pa labi no tevis," Sjēna sacīja. "Rāda uz staļļa sāniem. Tre�ais dro�i vien dodas uz turieni. Taisās ielavīties iek�ā pa to pusi, kuru tu neredzi."

Vairāki būk�ķi, kas ātrā secībā atskanēja staļļa tālajā galā, kur atradās D�ebs, izklausījās pēc lodēm, kuras ietrie�cas koksnē.

"Ei, vai ar tevi viss ir kārtībā?" Melouns uzsauca. "Es nedzirdēju �āvienus."

"Viņam ir klusinātājs," atteica D�ebs.

Melounu urdīja kāda doma, ta�u, pirms viņ� paguva to apsvērt, vīrietis aiz �ķūņa raidīja trīs �iglus �āvienus vaļējo durvju virzienā. Melouns pieplaka pie sienas blakus durvīm, un lodes sa�ķaidīja steliņģa redeles viņam aiz muguras. To�mēr �āvienus viņ� nebija dzirdējis � un ne jau tāpēc, ka ausīs viņam zvanīja. Arī �is �āvējs izmantoja skaņas klusinā�tāju. Kāpēc?

"Tas aiz �ķūņa atkal skatās pa labi no tevis," no aug�as sacīja Sjēna. "Uz staļļa sāniem. Man liekas, tre�ais jau ir ticis tālāk."

Melouns saprata. Vīrs aiz �ķūņa turpinās �aut, lai no�vērstu Melouna uzmanību, kamēr tre�ais piezagsies pie dur�vīm un gaidīs, kad Melouns atbildēs uz uguni. Tiklīdz Me�louns izpaudīs savu atra�anās vietu, tre�ais rīkosies nekavējoties.

"Vīrs aiz �ķūņa pamāja ar galvu," Sjēna teica. "Viņi ir gatavi.",

Sagatavojies, ka �āvējs tūdaļ atstās �ķūņa patvērumu, Melouns nospieda gaili tai pa�ā mirklī, kad pamanīja kustī�bu, iz�āva vienu, divas, trīs reizes, pistole viņa rokās lēkāja. Kad �āvējs atmuguriski nokrita, Melouns pielicis metās ārā pa durvīm, ielēca dubļos, iz�āva pa labi, kur, kā bija pare�dzējusi Sjēna, stāvēja tre�ais �āvējs. Vīrie�a seja saviebās pārsteigumā, viņ� nepaguva notēmēt no jauna, Melouna rai�dītās lodes ietriecās viņam krūtīs un nogāza viņu zemē.

Melouns atkal patvērās ēkas aizsegā. Pētīdams abus no��autos, lai pārliecinātos, ka tie vairs nekustas, viņ� apjēdza, ka līdzās ir Sjēna.

Viņam blakus stāvēja arī D�ebs. "Tre�ais aizlaidās me��ā. Bet tie, no mājas, skrien uz �ejieni."

"Viņi strādā Lasteram," teica Melouns.

"Kā tu zini?"

Doma, kas bija urdījusi Melounu, kļuva pilnīgi skaidra. "Tie, kurus es no�āvu, izmantoja skaņas klusinātājus tāpēc, ka negribēja, lai vīri pie mājas sadzird �āvienus. Lastera ļaudīm ir izdevies atsist uzbrukumu."

"Jā," D�ebs sacīja. "Es redzu Lasteru."

"Ej ārā un pasaki viņam, ka mēs esam dro�ībā," Me�louns teica.

"Tu nenāksi līdzi?"

"Mums ar Sjēnu brītiņu jāpaliek divatā."

D�ebs vilcinājās, masēdams kreiso stilbu, kur bija ievai�nots tonakt, kad Melouns Panamā bija glābis viņam dzīvī�bu. "Protams." Viņ� vilcinājās. "Tu to esi nopelnījis."

Viņ� izgāja krēslainajā lietū un devās pretim vīriem, kas strauji tuvojās no mājas puses, ugunsgrēka dūmu ie�skauti.

Vērodams D�ebu aizejam, Melouns ieveda Sjēnu dzi- |āk stallī. "Viņiem bija izdevība mūs aizstāvēt. Viņi to ne�spēja. Tavs vīrs nebūtu varējis mūs tik ātri atrast, ja viņam nebūtu informatora Pārvaldē."

Iedomājoties Bellazaru, Sjēnas acis satumsa.

"Viņ� uzzinās arī visas citas vietas, kur Pārvalde mēģi�nās mūs paslēpt. Vienīgais veids, kā tikt dro�ībā, ir bēgt pa�iem � uz kādu vietu, kur mēs nebūsim gūstekņi, kur neviens nespēs mūs �ķirt."

"Es negribu no tevis �ķirties vairs nekad," viņa teica.

Melouns saņēma Sjēnu aiz rokas un veda uz durvīm staļļa galā. Aukstais lietus pārgāja vieglā smidzinā�anā, ka�mēr viņi skrēja uz tum�ās koku blīvas pusi. Pēc pāris minū�tēm jau būs pārāk satumsis, lai Lasters un viņa vīri spētu sekot. Varbūt mēs varētu ar līkumu aiziet līdz mājai un nozagt kādu automa�īnu, Melouns domāja. Vai varbūt mēs varētu� Viņu iedro�ināja neskaidras iespējas. Viņam bija kabatas portfelis, paņemts no mājā no�autā vīrie�a. Viņam bija nauda, kredītkartes, jauna identitāte. Melouns zināja, ka Lasters beigu beigās izdibinās, kādu identitāti viņ� izmanto. Bellazara spiegs pados �o ziņu tālāk. Ta�u par to varēs rai�zēties rit. Patlaban viņi abi bija brīvi un nozuda miglā tītajos me�os.

VIII

Vilciena riteņu hipnotiskā klaudzoņa pastiprināja Melou�na nogurumu. Viņi ar Sjēnu viens otram blakus snauduļoja slēgtā kupejā un tikpat kā nemanīja pilsētu ugunis, kas zibēja garām. Bija gandrīz pusnakts. Pirms stundas viņi bija iekāpu��i �ajā vilcienā Jūnionstacijā Va�ingtonā, Kolumbijas apgaba�lā, kurp bija aizbrauku�i pēc tam, kad Melouns bija īstenojis savu sākotnējo nodomu un nozadzis automa�īnu pie dego�ās mājas, kamēr Lasters un viņa vīri pārmeklēja me�u. Cerē�dams noslēpt pēdas, Melouns bija atstājis ma�īnu stāvvietā pie kāda restorāna, un uz staciju viņi bija aizbrauku�i ar tak�sometru. Tur, izmantojot no�autā vīrie�a kredītkarti, viņ� bija nopircis divas biļetes līdz Dalasai. Kaut arī lija lietus, izdegusī māja vēl nevarēja būt atdzisusi tiktāl, lai Lastera vīri varētu to pārmeklēt. Līķis tiks atrasts pēc krietna laiciņa. Un pat tad pastāvēja izredzes, ka tā drēbes ugunī būs pārogļoju�ās un neviens nepamanīs kabatas portfeļa pazu�anu. Ja pēc �ā vīrie��a nāves joprojām tiks tērēts viņa kredīts, Lasters sapratīs, kas notiek, ta�u būs jau par vēlu. Tagad Melouns un Sjēna bija kopā. Ne par ko citu Melouns nebēdāja.

"Vai ēst gribas?"

Sjēna paskatījās uz maisiņu ar sendvi�iem, ko viņi bija nopirku�i. Tad noliedzo�i papurināja galvu. "Pastāsti, ko mēs tagad darīsim."

"Tas atkarīgs no tā, ko tu gaidi. Mēs nespēsim dzīvot tā, kā tu dzīvoji sava vīra pilī.",

"To es nemaz negribu."

"Es nedomāju to spriedzi, ko tu pārcieti. Es runāju par greznības trūkumu. Man ir daudz naudas da�ādās vietās, bet es nezinu, kā pie tās tikt tā, lai tavs vīrs vai CIP neuzzinātu, kur mēs atrodamies. Viņi liks saviem datorekspertiem uz�manīt manus rēķinus un ziņot par katru transakciju. Tiklīdz es lik�u pārskaitīt naudu � teiksim, uz kādu banku Dalasā �, viņi būs mums uz pēdām. Lidosta, dzelzceļa stacija, autono�mas firmas � viss tiks novērots."

"Tu runā tā, it kā nebūtu nekādu cerību."

Pat izmirku�ajā, saņurcītajā jakā, matus sukājusi tikai ar pirkstiem, Sjēna viņam �ķita skaistāka nekā jebkad. Kā lai es paslēpju vienu no pa�ām daiļākajām sievietēm pasaulē? � Melouns domāja. "Es tev apsolu, izeja no �ā strupceļa pastāv, tomēr dzīve nebūs ne tuvu tik smalka, pie kādas tu esi radusi."

"Vai tādēļ mēs braucam uz Dalasu?"

"Mēs uz turieni nebraucam."

"Bet mūsu biļetes�"

"Mēs izkāpsim agrāk. Pilsētiņā, ko sauc par Bredoku."

"Tas tāpēc, ja Dereks būtu uzzinājis, ka mēs iekāpām �ajā vilcienā, un gaidītu mūs Dalasā?"

Melouns pamāja. "Un arī tāpēc, ka Bredokā man kāds jāsatiek."

2

Kad viņi izkāpa no vilciena un nopētīja mazo staciju un tās apkārtni, Teksasas debesis bija kobaltzilas. Drusku nos�tāk atradās zemas ēkas: benzīna uzpildes stacija un autore- montdarbnīca, saimniecības pre�u veikals un bārs. Pa ielu aizbrauca da�as kravas ma�īnas. Citādi pilsētiņa �ķita glu�i pamesta.

"Brīnums, ka tik mazā miestiņā vispār ir dzelzceļa staci�ja," Sjēna teica.

"Klintām ir pietiekami liela ietekme, lai sagādātu sev visu, kas vajadzīgs."

"Tu gribi sacīt, ka vārds "Klints" mēdz būt arī paras�tiem cilvēkiem, ne tikai aktieriem?"

"�eis, veco zēn, cik gadu jau paskrējis!" ierunājās vī�rie�a balss, stiepjot vārdus it kā caur degunu, � tik dziļi dienvidniecisku izrunu Sjēna vēl nekad nebija dzirdējusi.

Viņa pagriezās pret uzgaidāmās zāles vaļējām durvīm, pa kurām iznāca vīrietis kovboju zābakos, d�insos ar sik�snas sprādzi seglu formā, d�insu kreklā, ādas vestē un kov�boju platmalē. Plati smaidīdams, viņ� apskāva Melounu un ņēmās plik�ķināt viņam pa muguru.

"Kāpēc nepateici, lai aizsūtu tev pretī lidma�īnu?" vīrie�tis noprasīja. "Un kāpēc zvanīji uz mana rēķina? Pa visiem �iem gadiem esmu sableķojis tev tik daudz, ka piķa tev nu nekādi nevar trūkt."

'Tā tomēr ir gadījies."

Vīrietis izskatījās apmulsis.

"Tas ir gar� stāsts."

"Nu, cerams, tu pakavēsies gana ilgi, lai es varētu to noklausīties." Joprojām smaidīdams, vīrietis gaido�i pievēr�sās Sjēnai. "Un cik smuku dāmu tu esi atvedis līdzi!"

"Klint, �ī ir mana draudzene Beatri�e. Beatri�e, iepazīs�ties, tas ir Klints Bredoks." <

"Es esmu viens no lielākajiem �eisa mākslas pielūdzē�jiem." Bredoka smaids kļuva vēl platāks.

Sjēna bija slaida auguma sieviete un nebija radusi skatī�ties aug�up uz vīrie�iem, ta�u, runājot ar Bredoku, viņai vajadzēja atliekt galvu, lai ieskatītos viņam acīs. Kovboja platmale darīja Klintu vēl garāku. Viņam bija raupja, iede�gusi āda un kuplas, melnas, iesirmas ūsas Zapatas stilā.

"Klint, tu ta�u izdarīji tā, kā es lūdzu, vai ne?" Melouna tonis bija nopietns. "Tu nevienam neteici par manu telefona zvanu? Un nevienam neizpaudi, ka es atbrauk�u?"

"Ei, aizmirsis esi, vai? Tas ta�u esmu es, compadre[1]! kad es esmu tevi iegāzis? Tu te esi galvenais. Kā tu teiksi, tā būs."

Melouns acīm redzami nomierinājās.

"Bet kas īsti notiek? Kad piedāvājos nosūtīt lidma�īnu, tu teici, ka nedrīkstot ne kāju spert lidostā. Es vienā laidā lauzīju galvu, vai tik tu nebūsi iekūlies kādās ziepēs."

"Tu neesi daudz kļūdījies. Kur tava ma�īna? Negribu stāvēt te, klajā vietā."

"Aiz stūra, partner. Kur tavas somas?"

"Mums somu nav."

Krunciņas ap Bredoka acīm kļuva dziļākas. "Jā, tad ir ziepes kā likts."

Pie stacijas pletās gandrīz tuk�a, grantēta autostāvvieta, kurā pats iespaidīgākais braucamais bija mirdzo�i sarkans

pikaps ar �oga pāļiem kulbā. Kad Bredoks apsēdās pie stū- *

res, Melouns pieveda Sjēnu pie pasa�ieru durtiņām un pa��ukstēja viņai: "Neļauj, lai izruna un apģērbs tevi apmuļķo! Klinta īstais vārds ir Pīters. Viņ� ir dzimis un uzaudzis Fila�delfijā."

"Vai tie�ām?"

Viņi iekāpa pikapā. "Klint, es nupat paskaidroju savai draudzenei, ka bērnībā tu esi saskatījies pārāk daudz ves�ternu."

"Un izaudzis sapelnīju tik daudz zaļo, lai varētu vester�nā dzīvot." Bredoks pasmaidīja. "Skaties ķinīti un iedzī�vojies."

3

Par tiem zaļajiem nudien būs taisnība, domāja Sjēna, vērodama pļavu pla�umus. Apmēram ik pēc jūdzes līdzenu�mā pavīdēja kāds ēnains koks, bet citādi apkārt pletās tikai debesis un zeme. Un vēl tur bija ganāmpulki, daudz ganām�pulku. Un pēc tam naftas sūknis, tad vēl viens un vēl viens, līdz apkārt tie vīdēja simtiem, to sviras kustējās aug�up le�jup. Bredoks brauca veselu pusstundu, līdz viņi nokļuva pie pla�as, divarpus stāvu augstas, baltas mājas. Lievenis, kas stiepās gandrīz gar visu mājas priek�pusi, radīja Sjēnai ie�spaidu, ka viņa �o namu jau kādreiz redzējusi.

Tad viņa apjēdza, ka tie�ām ir to redzējusi.

"Pazīstat?" Bredoks noprasīja.

"Vai tā nebija tajā D�eimsa Dīna filmā� "Milzis"?" Sjēna pārsteigta jautāja.

"Apmēram," Bredoks atbildēja. "īstā māja ir uz dien�vidiem no �ejienes, sve�ā zemes gabalā. Tā pat nav īsta māja. Tikai �aula, ko uzbūvēja ārskatiem un pēc tam pa�meta sabrukt, kad filma bija gatava. Tad es uzcēlu �o ko- piju."

Viņi izbrauca caur vārtu arku, uz kuras bija uzraksts RIATA � tāds pats bija ran�o nosaukums "Milzī".

"Ja ņem vērā tavu interesi par Rietumiem," Melouns sacīja, "es nekad neesmu sapratis, kāpēc tu savāci mani, nevis Remingtonu vai kādu citu vesternu stila gleznotāju."

"Da�ādība."

"Un es visu laiku domāju, ka tas ir manas ģenialitātes dēļ."

"Negribēju, lai tev sakāpj galvā." Bredoks iespurdzās. "Saprotiet, mazā jaunkundz, patiesībā bija tā: pirmo reizi ieraudzījis �eisa darbus, es uzreiz apķēru, ka tie jāpērk nost."

Sjēna saprata tad, kad viņi pa lokveida piebraucamo ceļu'nokļuva mājas priek�ā, �ķērsoja mauriņu un pla�o lieveni un iegāja mājā. Bredoks palika ārā, lai dotu rīkoju�mus kādam sava ran�o strādniekam, bet pēc tam piebied�rojās viesiem, priecādamies, kā Sjēna apbrīno gleznas pie sienām.

Tur bija vismaz divdesmit, visas ainavas, visas zaigojo��ās krāsās. Vairāku gleznu apak�ējā stūri Sjēna pamanīja

Melouna parakstu un pārsteigta pagriezās pret viņu. "Cik no tām ir tavējās?"

Bredoks atbildēja viņa vietā. "Visas. Da�as man ir ari ēdamistabā. Kāpēc jūs tā brīnāties?"

"Nu� jāteic, vienīgā �eisa glezna, ko esmu redzējusi, ir mans portrets. Un vēl da�as manas portretskices un�" Viņa pārsteigta lūkojās Melounā. "Man nebija ne jausmas, kā tavi darbi izskatās īstenībā."

"Tavs portrets ir pats labākais, ko es jebkad esmu pavei�cis," �eiss noteica.

Bredoks izslējās. "Vai tu to pārdod?"

"Baidos, ka to gan nevarēs nokārtot."

"Nauda nav problēma."

"Tā nav problēma arī vīrietim, kuram glezna pieder. Turklāt ir vēl," Melouns sastomījās, "personiski iemesli, kā�pēc viņ� gribēs paturēt to sev."

"Nekad neesmu redzējusi gleznas, kuras modinātu ma�nī tik daudzas izjūtas. Es gandrīz vai sao�u, kā zālē smar�o rasa," sacīja Sjēna.

"Tev vajadzēja kļūt par mākslas kritiķi."

"Nejoko!"

"Viņ� nejoko," teica Bredoks. "Jūs trāpījāt desmitniekā. �eisa gleznas cildina dzīvi. Jūs būtu labāka mākslas kritiķe nekā tie maitasgabali, kuri neat�ķir pretenzijas no galīga mēsla."

Sjēna iesmējās.

"Vai brokastis esat paēdu�i?" Bredoks jautāja.

"Nē."

"Tad pateik�u pavāram, lai kaut ko jums pagatavo."

Sjēnai ierūcās vēders. Viņa iesmējās atkal.

"Bet es jūs brīdinu," Bredoks sacīja. "Mans pavārs nav nekāds sprukstiņ�, kur� cauru dienu baiļojas, cik holesterīna ir viņa maltītēs. Viņ� pasniegs jums kārtīgu �ķiņķi un olas, eļļā ceptus kartupeļus un pankūkas vai brokastu burrito[2] ar salsu un ceptām pinto pupiņām."

"Izklausās brīni�ķīgi," Sjēna noteica.

"Tikmēr � pati lielākā viesu guļamistaba ir kāpņu galā pa kreisi. Ejiet abi un saposieties. Skapī ir rezerves drēbes visādos lielumos. Man patīk turēt tādu mazu padomiņu sa�viem viesiem. Varu derēt, ka no tā kaut kas jums derēs kā uzliets."

"Paldies," Sjēna sacīja.

"Un pēc tam aprunāsimies lieti�ķi," Bredoks pievērsa cie�u skatienu �eisam, "un noskaidrosim, kas jums tās par ziepēm."

4

Sjēna nokoda kumosu no burrito, kas bija pildīts ar olām, rīsiem, pupiņām un desiņu. "Lieliski! īpa�i desiņa. Nekad neesmu ēdusi ko tamlīdzīgu."

"Tā ir chorizo. Meksikāņu," Bredoks paskaidroja. "Nav jums par asu?"

"Nē, kur nu! Mēli var norīt!" Sjēna uzzieda uz burrito vēl karotīti zaļās �ili mērces.

"Jā, jūsu ādai jau ir tā ugunīgā krāsa. Dāma, pēc kādas ilgojas mana sirds."

Melouns izcēla karotīti no bļodas, kurā bija ceptas pinto pupiņas ar sarkanajiem �ili pipariem un kausētu sieru. "To�ties man," viņ� sacīja, "būtu vajadzīgs sponsors."

Bredoks nolika kafijas tasi un gaidīja turpinājumu.

"Kāds, kur� mani subsidētu."

"Par ko tu runā?"

"Par kādu, kur� samaksātu par manām gleznām avansā."

Bredoks sarauca sirmās uzacis. "Tev tik traki vajag piķi?"

"Kurpe drusku spie� gan."

"Pēc tam, kad esmu nopircis no tevis tādu lērumu bil��u?" Bredoks norādīja uz ēdamistabas sienu sev pretim, kur karājās vēl trīs Melouna gleznas. "Gadu gaitā es bū�u sa�maksājis � cik, se�us miljonus? �ēlīgā debess, kur tu esi licis to naudu?"

"Tā man ir, bet es netieku tai klāt. Tiklīdz mēģinā�u dabūt naudu, tas, kur� mūs meklē, uzreiz uzzinās, kur mēs atrodamies."

Bredoks piemiegtām acīm paskatījās uz Sjēnu, tad atkal uz Melounu. "Teiksim, vīrs?"

Melouns noplātīja rokas.

Bredoka kuplās uzacis saraucās vēl stiprāk. Tad galva sāka �ūpoties. Viņ� smējās. "Sasodīts, puis, kāpēc tad tu nesaki skaidri un gai�i? Pirms divdesmit gadiem es pats biju iekūlies ķezā ar lauleņiem. Man vienmēr ir biju�as aizdo�mas, ka mēs ar tevi esam līdzīgi. Tev vajag drusku naudas ceļojumiem, līdz viņ� liekas mierā, vai to tu gribēji teikt?"

"Varbūt vairāk nekā tikai naudu ceļojumiem. Viņ� ne�liksies mierā vēl labu bridi. Es pat domāju, ka viņ� neliksies mierā nekad."

Bredoks bridi vēroja Sjēnu, tad domīgi pamāja ar gal�vu. "Jā, un es saprotu, kāpēc. �itais vīrs� vai tu nevari izmantot ārzonas kontus, lai apvestu viņu ap stūri?"

"To es neuzdrīkstos," Melouns atbildēja, "un nekad ne�riskē�u ari lūgt tādu pakalpojumu draugam."

"Bet vai tad patlaban tu nelūdz pakalpojumu draugam?"

"Es lūdzu samaksāt man avansu par gleznām, kuras piegādā�u vēlāk."

"Ja vien nodzīvosi tik ilgi, lai tās uzgleznotu," Bredoks piezīmēja.

Sjēna juta, ka nobāl.

"Ak tad tik nopietni gan?" Bredoks jautāja. "Jūsu vīrs ir spēlmanis."

"Jā."

"Un nespēlē pēc noteikumiem."

"Tā ir."

Bredoks mirkli prātoja, tad klusu un domīgi uzsvilpoja. "Cik tev vajag?"

"Miljonu dolāru."

Bredoks nepamirk�ķināja ne aci.

"Skaidrā naudā. Simtniekos," Melouns piebilda.

"Un ko tie�i es dabū�u par �o dāsno summu?"

"Desmit gleznu."

"Desmit."

"Tas ir � par simt tūksto�iem gabalā."

"Par taviem darbiem es nekad neesmu maksājis mazāk kā divsimt tūksto�us."

"Uzskati to par izpārdo�anu pēc ugunsgrēka."

"Ja paklīdis valodas, ja tu to atkārtosi vēl ar kādu kolek�cionāru, tad nositīsi tirgus cenas."

"Tu esi vienīgais, ar kuru es runāju," Melouns sacīja. "Vienīgais, ar kuru es jebkad runā�u."

"Kur tu taisies slēpties?"

"Patiesībā tu to nemaz negribi zināt."

Bredoks to apsvēra. "Tev taisnība. Un arī tu negribi, lai es zinu. Ja nu te kāds uzkuļas."

Ierunājās Sjēna. "Kā mēs varam būt dro�i, ka neviens te neieradīsies?" Viņa paskatījās uz Melounu. "Klints ir viens no lielākajiem tavu darbu kolekcionāriem. Vai tad nav lo�ģiski, ka mans vīrs noskaidros �o sakarību un vēlēsies uzzi�nāt, vai mēs neesam meklēju�i palīdzību �eit?"

"Neviens nezina, ka es esmu nopietns �eisa darbu ko�lekcionārs," Bredoks teica. "Tik labi man veicas tāpēc, ka nestāstu citiem par saviem darījumiem."

"Tātad tu palīdzēsi?" Melouns jautāja.

Bredoks atkal padomāja. "Ar vienu noteikumu."

"Kādu?"

"Vienai no gleznām jābūt�" Bredoks paskatījās uz Sjē�nu. "Jūsu īstais vārds dro�i vien nemaz nav Beatri�e."

"Nē," Sjēna kā atvainodamās sacīja.

"Es vēlētos, lai viena no gleznām būtu jūsu portrets."

"Neraizējies." Melouns pasmaidīja. "Savā ziņā viņa ir Beatri�e. Un es uzglezno�u daudzus viņas portretus."

5

"Paldies!" Sjēna noskūpstīja Bredoku uz vaiga.

Bija desmit nākamajā rītā. Debesis bija skaidras. Pūta spirgts vējiņ�. Melouns, Sjēna un Bredoks stāvēja lievenī.

Bredoks paberzēja noskūpstīto vaigu un pietvīka. "Sa�sodīts, tā ir gandrīz vai pilna samaksa par to, ko es tev esmu iedevis!"

Melounam rokā bija Bredoka dotā brūnā ceļasoma ar naudu. Desmit tūksto�i simtdolāru naudaszīmju aizņēma mazāk vietas, nekā Melouns bija gaidījis, � un arī svēra mazāk, tikai kādas divdesmit mārciņas. Lai piepildītu ceļa�somu, Bredoks bija tur ielicis da�us kreklus un d�insus, kas derētu Melounam. Sjēnas ceļasomā bija līdzīgi apģērba ga�bali.

"Tiklīdz mēs kaut kur apmetīsimies, es ķer�os pie dar�ba," Melouns sacīja. "Pēc mēne�a vai diviem tu sāksi sa�ņemt gleznas."

"Nesteidzies. Gaidi iedvesmu."

"Tās man ir atliku likām." Melouns uzsmaidīja Sjēnai. "Starp citu, Klint, gleznas es nesūtī�u no turienes, kur mēs dzīvosim."

"Tā jau es domāju. Un man liekas arī, ka es tevi kādu laiku neredzē�u."

Melouns paraustīja plecus.

"Varbūt ilgu laiku."

Melouns novērsās.

"Esi uzmanīgs, mans draugs," Bredoks noteica.

"Tici man, es centī�os."

Klusums ieilga.

"Nu, mums laikam būtu jādodas ceļā," Melouns pēdīgi ierunājās. Mute no saviļņojuma bija glu�i sausa. Viņi ar Bredoku pārmija cie�u rokasspiedienu.

Kad Melouns un Sjēna iekāpa automa�īnā, Melounam smeldza sirds aiz no�ēlas, ka jāpārcērt �ī saikne. Labi, ka man nav tuvinieku, viņ� nodomāja. Tad man būtu jāsarauj saites ari ar viņiem.

Tad Melouns aptvēra, ka maldās, � viņam ir tuvinieki. Viņ� vēroja, kā Sjēna kāpj ma�īnā, un vēlējās, kaut jel būtu atlicis laiks uzskicēt, kā viņa �orīt izskatās. Iemesls tam bija ne jau tikai Bredoka sameklētā baltā blūze, kas izcēla Sjē�nas ādas toni un matu spo�umu. Tas bija kaut kas dziļāks, un Melouns saprata, ka to gleznot viņ� alks mū�am.

6

Automa�īna bija astoņus gadus vecs Ford Explorer, ko Bredoks bija atpircis no viena sava fermas strādnieka par tik lielu summu, kādu �is vīrs savu mū�u nebija redzējis vien�kopus. Ma�īnas priek�ējais spārns bija salocīts, no izpūtē�jiem plūda smirdīgi, melni dūmi, tomēr ar to varēja nokļūt tur, kur jānokļūst.

Kabatas portfelī, ko Melouns bija paņēmis no no�autā, atradās Deila Perija personas apliecība. Abilīnā Melouns to izmantoja, lai dabūtu Teksasas autovadītāja apliecību ar Pe�rija vārdu. Ari fordu viņ� reģistrēja uz Perija vārda.

Viņi devās uz rietumiem.

7

Jūma, Arizona. Pirms divpadsmit gadiem Melouns bi�ja dzīvojis �īs pilsētiņas nomalē, ieradies uz Jūras kājnieku gaisa flotes manevriem. Vasarā pilsētā bija tikai apmēram piecdesmit tūksto�i iedzīvotāju, toties ziemā to skaits div�kār�ojās, jo �ā apvidus saulainais klimats un Kolorādo upe vilināja slēpotājus no ziemeļiem; vairums no viņiem ap�metās treilerparkos. Marta beigās pilsētā joprojām valdīja rosība.

Melouns un Sjēna noīrēja privātu noliktavu, kuru pie�krāva ar veciem galdiem un kumodēm, tik nobru�ātām mē�belēm, ka ikviens, kur� te ielauztos, tikai nolamātos un ietu meklēt laupījumu citur. Pie galasienas atradās veca lāde, kurā Melouns paslēpa ceļasomu ar miljonu dolāru.

Aizslēdzis nolai�amās metāla durvis, viņ� iedeva Sjēnai vienu atslēgu, bet otru ielika kabatā. Ar divdesmit tūksto��iem dolāru viņi devās uz vairākām bankām, un, lai nepie�saistītu uzmanību, nevienā nemainīja vairāk par diviem tūk�sto�iem. Turp, uz kurieni viņi grasījās doties, ar divdesmit tūksto�iem dolāru, kas samainīti peso, varēja iztikt krietnu laiku.

Ieliku�i ma�īnā nepiecie�amākās mantas, viņi brauca uz dienvidiem un pēc �etrdesmit minūtēm sasniedza Meksikas robe�u. To vajadzēja �ķērsot Sanluisas pilsētā, un meksikā�ņu robe�sargi tikpat kā neveltīja fordam nevienu skatienu. �o neverīgo attieksmi Melouns atcerejās no tiem laikiem, kad pirms gadiem bija �ķērsojis robe�u, dodamies atvaļi�nājumā no Jūmas militārās nometnes. Parasti tiem, kuri ar automa�īnu iebrauca Meksikā, vajadzēja uzrādīt tūristu karti un satiksmes līdzekļa iebrauk�anas atļauju, ta�u Melouna ceļamērķis atradās apvidū ar nosaukumu "Sonoranas Brīvās tirdzniecības zona", kur tādi dokumenti netika prasīti. Ap�meklējumu ilgums tur nebija ierobe�ots. Pat ja �ie robe�sar�gi nolemtu apturēt un pārmeklēt fordu, Melouns nebūtu uz�traucies. Viņam nebija nekādu aizliegtu priek�metu. Deila Perija pistole bija noslīcināta Jūmas notekā.

Aiz pilsētas sākās mazas fermas. Tās kļuva arvien retā�kas, līdz palika tikai smiltis un zāles puduri.

"Vai jūti smar�u?" Melouns jautāja.

"Kādu?"

Kalifornijas līcis �ķīra kontinentālo Meksiku no Kali- fornijas pussalas tās rietumos. Jaunībā Melouns bija juties pārsteigts, uzzinot, cik tuvu Arizonas dienvidiem atrodas Klusais okeāns � mazāk nekā divu stundu brauciena attā�lumā �, un nekad nebija laidis garām izdevību turp aiz�braukt.

"Mitrais gaiss. Sāls smar�a. Nākamā pakalna galā mēs varēsim paskatīties uz okeānu."

Ta�u viņi nokļuva pie militāra ceļu posteņa.

Sjēna saspringa.

"Tikai mieru," Melouns teica. "Viņi meklē narkotikas, kas tiek ievestas ar kuģiem. Viņus interesē ma�īnas, kas brauc no okeāna puses, nevis turp."

Katrā barjeras pusē stāvēja trīs bruņoti karavīri. Ceļa otrā pusē tika pārmeklēts vecs pikaps. Notieko�o vēroja at�bildīgais virsnieks, ūsains kapteinis ar kalsnu seju un spo�guļstiklu saulesbrillēm.

Arī Sjēna bija uzlikusi saulesbrilles. Galvā viņai bija salmu cepure ar nolaidenām malām. Seja nekrāsota. Viņa bija darījusi visu iespējamo, lai slēptu savus vaibstus, reizē nekļūstot aizdomīga. Tomēr Melouns raizējās, ka sargi no�pratīs, cik viņa skaista, un gribēs redzēt viņas seju. Izrādījās, �īm raizēm nav pamata. Karavīrus tik ļoti interesēja, kas notiek pie pikapa, ka viņi tikai pamāja ar roku, lai fords brauc tālāk.

Paraudzījies atpakaļskata spogulī, Melouns pamanīja, ka kapteinis pavada aizbrauco�o fordu ar vērīgu skatienu.

"Nu re," Melouns sacīja Sjēnai. "Viss rit gludi."

8

"Es to redzu!" Sjēna norādīja pa labi, kur, atstarojot saules spozmi, vizuļoja tāla, zila josla.

Ceļ� virzījās līdztekus ūdenim, un atstatums starp abiem pakāpeniski sa�aurinājās. Pēc pāris jūdzēm parādījās mājas, tad palmas un pilsētas nomale. Melouns pabrauca garām pārtikas veikalam un autoremontdarbnīcai. Kādai smil�krā- sas divstāvu mājai bija sarkans dakstiņu jumts. Nākamā mā�ja bija celta no izded�u paneļiem. Pēc tam parādījās ar atkri�tumiem piemētāts laukums un aiz tā � būda. Tā turpinājās viscaur: grezni nami līdzās nabadzīgām mājelēm piekrastes pilsētiņā bez pludmales kūrorta pretenzijām. Tālāk pilsētā asfalts izbeidzās, plato ceļu klāja smiltis. Pa labi pletās lau�kums ar soliņiem koku paēnā; laukuma malā atradās polici�jas iecirknis un maza pārtikas bodīte. Pa kreisi aiz stiepļu �oga pacēlās vienstāva skolas ēku rinda, katrs namiņ� labi uzturēts, apkārtne nevainojami kopta, glīti saģērbti bērni spēlējās starpbrī�a laikā.

"�ī ir Santaklara," Melouns teica. "Zvejnieku ciema�tiņ�, kuru atklāja amerikāņi, atbrauku�i ar treileriem, lai meklētu vietu, kur lēti pavadīt atvaļinājumu. Te �urpu turpu braukā tik daudz amerikāņu, ka mēs nesaistīsim neviena uzmanību. Kamēr paliksim savrupībā un dosim savu artavu vietējai ekonomikai, mūs pat uzskatīs par vēlamiem."

"Palikt savrupībā � tas ir tie�i tas, ko es vēlos."

Pāris ielu nogriezās pa kreisi, ta�u vairums veda pa labi, pretim palmām un ar dēļiem ap�ūtām bāru un restorānu ēkām okeāna krastā. Melouns nelikās redzam pagriezienus un brauca taisni uz priek�u, garām veselai virknei treilerpar- ku, un apstājās tikai tad, kad namu vairs nebija, apkārt ple�tās vienīgi smiltis. Un okeāns.

"�eit ceļ� ir galā," viņ� noteica.

"Tātad mēs atgriezīsimies pilsētā un meklēsim vietu, kur apmesties?" Sjēna jautāja.

"Ne glu�i. Labāk kāpsim ārā un izlocīsim kājas."

Sjēna pārsteigta gāja viņam nopakaļ pa smiltīm, līdz viņu apaviem pieskārās vilnī�i. Pār galvu slīdēja kaijas. Tālumā ūdenī �ūpojās zemas zvejnieku motorlaivas, sīkas kā punktiņi. Saule karsēja, debesis bija tikpat zilas kā lī�a ūdeni.

Melouns izbaudīja sāļo smar�u. "Ak Dievs, kā man patīk dzīvot pie ūdeņiem!" Atmiņā pazibēja tas, ko Bella�zars bija izdarījis ar viņa mājām Kosumelā.

Viņ� savaldījās. "�eit, netālu no lī�a gala, mēs atroda�mies tuvu Kalifornijas pussalai. Ja paskatās vērīgāk, var samanīt pretējo krastu. �odien gan ir neliela dūmaka, tomēr krasta klintis var saredzēt. Tās ir kādu piecu jūd�u attālumā. Tālāk uz dienvidiem līcis ir daudz platāks � būs visas simt jūdzes."

Melouns pagriezās, lai palūkotos uz ziemeļu krastu, kur kravas ma�īnas vilka malā pie āķiem piekabinātas zvejnieku laivas. "Tagad pilsēta ir lielāka nekā pirms divpadsmit ga�diem, kad biju �eit. Tolaik nebija ne divu lielo treilerparku, ne tā restorāna ar galdiņiem ārpusē. Bet to jau varēja gai�dīt."

Toties viņ� nebija gaidījis, ka pilsētas piekrastes rajons izskatīsies tik nolaists. Sauljumi, kas biju�i būvēti no pāļiem un aplikti ar palmu zariem, bija sabruku�i, tāpat ari betona aizsargmūris. Stiepļu �ogi sa�ķiebu�ies. Garā�as sagruvu��as. Kas gan te bija noticis? Tad viņ� aptvēra. "Pagāju�ajā gadā te plosījās viesuļvētra. Atceros, avīzes ziņoja, cik tā bijusi spēcīga. Pilsētā joprojām vāc nost gruve�us. Tas dro�i vien prasīs krietnu laiku."

Ta�u Sjēna neskatījās uz to pusi, uz kuru rādīja Me�louns. Viņa cie�i raudzījās Melounam sejā. "Kāpēc mēs nebrauksim uz pilsētu, lai meklētu vietu, kur apmesties?"

"Mēs brauksim uz citurieni."

"Vai tad tu neteici, ka �eit ceļ� ir galā?"

"Teicu gan."

"Tātad�"

Melouns vilcinājās. Viņ� bija sagatavojis Sjēnu visam, tikai ne �im. "Mēs norunājām, ka vienīgais veids, kā aizbēgt no tava vira un Lastera, ir doties līdz pasaules malai un aizslaucīt pēdas."

Viņa pamāja.

"�eit, Meksikā, amerikāņu klaidoni ir dala no valsts eko- ' ' * i >

nomikas. Ja kāds jautā, no kurienes tu esi, tu vari samelot, ko vien vēlies, un neviens par to neprātos un neko nepētīs. Vie�tējiem ir vienalga, kur tu esi ņēmis naudu, un ari sociālās apdro�inā�anas polises numuru viņi neprasa. Bet, lai nodro�i�nātos pilnīgi�" Melouns pagriezās pret dienvidu krastu un līci, kas pletās pla�umā. "Es prātoju, vai pasaulē nav kāds vēl labāks stūrītis. Kad biju �eit iepriek�ējo reizi, kāds ciemat- nieks izīrēja kāpu bagijus. Mēs ar vienu draugu braucām pa �o liedagu. Piecpadsmit jūd�u garumā nav pilnīgi nekā. Un tad, pie pa�ām liedaga beigām, ir zvejnieku apmetne."

"Tu gribi sacīt � ciemats."

"Mazāka. Varbūt ducis treileru. Tur ir pavisam vienkār��i. Apkārtne gleznaina. Ļaudis, kas tur dzīvo, ir vientuļnie�ki. Tur nebūs neviena, kas mūs īpa�i ievērotu vai traucētu."

Kādu bridi bija dzirdama tikai motorlaivas dūkoņa tālumā.

"Un turp tu gribētu doties?" Sjēna jautāja.

Melouns īsti neizprata, vai viņas balsī skan bailes. "La�bāku vietu, kur nozust, es nemaz nespēju iztēloties. Un tur mēs apsvērtu savu nākamo soli."

Sjēna �ķita pagalam apjukusi.

"Tas jau nav uz visiem laikiem. Ņemot vērā, ar kādu biznesu nodarbojas tavs vīrs, pastāv lielas iespējas, ka ar viņu izrēķināsies varas iestādes vai kāds no konkurentiem. Mums vienkār�i jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai sagaidītu to notiekam."

"Izdzīvo�ana ir Dereka specialitāte."

Nopietnais brīdis ieilga. Sjēna paraudzījās uz Melounu. Paraudzījās uz okeānu. Paraudzījās uz austrumiem, pāri kā�pām. "Kas atrodas tajā pakalnā?"

"Bāka. Vietējie man stāstīja, ka tā esot pamesta."

"Vai mēs varam līdz tai tikt?"

"Protams, bet mums vajadzēs visu atliku�o dienu, lai aizstaigātu turp un atpakaļ."

"Nejau �odien."

Nu bija Melouna kārta apmulst.

"Vēlāk," Sjēna sacīja. "Pēc tam, kad būsim iekārtoju�ies."

"�Tu esi ar mieru palikt?"

"Mana dzīve ļoti ilgi ir bijusi pārāk sare�ģīta. Es sev nemitīgi teicu, ka man jādzīvo vienkār�āk." Viņa saņēma Melouna roku.

"Mums jau nav jākļūst par vientuļniekiem." Melouns viegli saspieda viņas pirkstus. "Ja vakaros gribēsim izklai�dēties, varēsim aizbraukt uz pilsētu. Kad biju tur pēdējo reizi, restorāni bija labi. Pilsētā notiek da�ādi svētki. Galu galā cilvēki tur ierodas pavadīt atvaļinājumu. Pamēģināsim! Ja mums nepatiks, atradīsim kādu citu vietu."

9

�etrriteņu piedziņas fords bez pūlēm ripoja pa cieti no- blietētajām smiltīm. Logi bija vaļā, vējiņ� bu�ināja Sjēnai matus, un viņa smaidīja, braucot pa tuksnesīgo pludmali. "Man ir tāda sajūta, ka mēs esam pirmie, kuri te ieradu�ies."

"Lūisa un Klārks."

Viņa iespurdzās. "Kapteinis Ķērks. "Kur neviens vēl nav spēris kāju"."

Lai riepas negrimtu smiltīs, viņi brauca tikai ar divdes�mit jūd�u ātrumu stundā. Lēnais, līganais, gandrīz hipnoti�zējo�ais brauciens ilga �etrdesmit minūtes, līdz viņi apmeta loku ap pēdējo kāpu un apstājās pie liela akmeņu krāvuma, kas nosprostoja ceļu tālāk uz dienvidiem.

Apmetne vairs neizskatījās tāda, kāda bija palikusi Me�lounam atmiņā. Ducis treileru, ko viņ� bija redzējis pirms divpadsmit gadiem, bija sarucis līdz diviem, viens no tiem bija sagāzies uz sāniem un pa pusei aprakts smiltīs. Otram bija piestiprināta audekla nojume. Pie sienas karājās zvejas tīkls, uz tā bija iz�auti izbalēju�i �orti, d�insi un citi drēbju gabali. Treilera priek�ā ap ogļu pilnu ugunskura vietu salikti nomelnēju�i akmeņi. Krastā izvilkta motorlaiva. Tās motoru remontēja meksikānis ar saules ārdētu seju; divi bērni mitē�jās draiskoties viļņos un piesardzīgi skatījās uz Melounu un Sjēnu, kas kāpa ārā no forda. Treilera durvīs parādījās do�mīga sieviete un vērīgi nopētīja atbraucējus.

Melouns viņai iedro�ino�i pamāja un kopā ar Sjēnu de�vās pie motorlaivas.

Saule bija tā iz�audējusi vīrie�a seju, ka viņa vecums varēja būt jebkāds � no �etrdesmit līdz se�desmit. Pirksti bija kļuvu�i mezglaini no gadiem ilgā darba ar zvejas tīk�liem. Uzraksts uz beisbola cepurītes tā izbalējis, ka to nebija iespējams salasīt.

Melouns spāniski stādījās priek�ā kā Deils Perijs ar sie�vu Beatri�i. Tad sniedza vīrietim roku.

Aizdomīgi paskatījies uz viņa roku, vīrs to pēdīgi satvē�ra; sastrādātajā saujā bija jūtamas tulznas. Viņa vārds bija Fernando.

"Kad biju te pagāju�o reizi, pirms divpadsmit gadiem, ļau�u bija vairāk," Melouns teica. "Kas noticis?"

Noklausījies atbildi, Melouns sacīja Sjēnai: "Viņ� stās�ta, ka viesuļvētra pagāju�ajā vasarā tie�ām bijusi briesmīga. Amerikāņi ar saviem treileriem aizbrauku�i pirms vētras sā�kuma. Un nav vairs atgriezu�ies. Vētrā gājis bojā viens zvejnieks, bet pārējie nobiju�ies un devu�ies projām. Un nav atgriezu�ies ari viņi. Viesuļvētru sezona drīz būs klāt atkal. Citi zvejnieki negrib atrasties �eit, kad sāksies vētra."

'Tātad mēs te būsim gandrīz vieni?"

"Jā, ir labāk, nekā cerēts." Melouns pievērsās Fernan�do. "Mēs ar sievu domājam uz kādu laiciņu apmesties �eit. Vai jums nav iebildumu?"

Fernando �ķita apmierināts, ka Melouns lietojis uzrunu usted � "jūs". Te katrs var nākt un iet, kā vēlas, viņ� atbil�dēja.

"Bet mēs gribam būt labi kaimiņi. Varbūt jums derētu palīgs darbā pie laivas. Varbūt mēs varētu kaut kā atlīdzināt par to, ka dzīvojam te." Melouns iebāza roku krekla kabatā un izvilka cigare�u paciņu. Lai gan viņ� pats nesmēķēja, cigaretes alla� varēja noderēt par dāvanu.

Kamēr Fernando aizkūpināja cigareti, viņi aprunājās par laiku, par laivu un citām �ķietami nenozīmīgām lietām.

Izsmēķējis cigareti, Fernando noknieba smēķa galu un iemeta tabakas atliekas kabatā. Rādīdams uz sasvēru�os trei�leru, kas daļēji bija aprakts smiltīs, viņ� kaut ko skaidroja.

"Ko viņ� tev teica?" Sjēna jautāja.

"Treilers neesot tik stipri bojāts, kā izskatās. Viņ� saka � ar mūsu jaudīgo ma�īnu to varētu piesliet stāvus, pēc tam salabot un tajā dzīvot."

"Gracias," Sjēna pateicās Fernando.

10

Tik tuvu paradīzei Melouns vēl nebija dzīvojis: viņ� peldējās, burāja, zvejoja, devās garās pastaigās vai vienkār�i zvilnēja guļamtīklā un lasīja. Bet visbie�āk viņ� gleznoja, pūlēdamies notvert Sjēnas acīs to izteiksmi, kura bija kļuvu�si par viņa glezniecības vienīgo mērķi.

Jā, nudien, Beatri�e.

Da�reiz atnāca Fernando dēls, desmit gadu vecs pui�sēns, un kā apburts raudzījās Melouna radītajos Sjēnas tēlos.

"Vai tu gribētu iemācīties zīmēt?"

Zēns nopietni pamāja. Viena mācībstunda pārtapa vai�rākās. Zēns klīda apkārt ar ski�u bloku, zīmēdams visu, ko redzēja, it kā būtu atklājis burvestību.

Naktī, gulēdama Melounam blakus, Sjēna pa�ukstēja: "Tu proti runāt ar bērniem."

"Vismaz ar vienu bērnu," viņ� atjokoja.

"Esi nopietns! Tu tie�ām dari labu darbu."

"Viņ� jau arī ir labs bērns."

"Bet tas, ko tu viņam māci, nav vienkār�i. Tu proti panākt, lai bērns ieklausās. Tu būtu labs tēvs."

"Butu labs� Pagaidi! Vai tu man tagad saki, ka gribi bērnu?" ,

"Tāda doma man tie�ām ir nākusi prātā."

"Tagad, kad mēs esam tādās sprukās�"

"Es jau neteicu, ka tagad. Bet, ja mēs nebūtu tādās sprukās, ko tu sacītu par�" /

"Par mūsu bērnu?"

"Jā."

"Ja vien tas darītu tevi laimīgu."

"Vēl laimīgāku."

Naktī viņi gulēja viens otra skavās, un viņiem pietika ar �o apskāvienu.

11

Sēdēdams pie galda pils terasē, nepieskaries kafijai un radziņam, Poters klausījās lo�metēja tark�ķos. Seja bija sa- springusi. Acis sūrstēja. Tas jau bija gaidāms. Galu galā lo�metējs bija pamodinājis viņu pirms ausmas � tāpat kā pagāju�ajā un aizpagāju�ajā rītā. Lāgiem to pārtrauca eks�plozijas un pistoļu �āvieni, bet lielākoties lo�metējs dārdēja viens. Visu dienu. Katru dienu. Nervi bija cietu�i ne tikai Poteram. Sargi izskatījās saērcināti un pārtrauca apgaitu, lai paraudzītos uz poligona pusi un pārmītu nīgrus skatienus.

Poters netika gudrs, kā Dereka augums, viņa plaukstas, delmi un pleci spēj izturēt nemitīgos triecienus, kuriem tiek pakļauti. Tādu sodību nejaudāja izturēt pat lo�metējs pats.

Dereks jau bija salauzis vienu trijkāju balstu, iznīcinājis di�vus padeves mehānismus un izdedzinājis duci stobru. Tur�pretī Dereka ķermenī nebija manāmas nekādas paguruma pazīmes, viņa niknums bija tik negants, ka fiziski viņ� ciestu tikai tad, ja neļautu tam vaļu �ādā veidā.

Otrs temats pārdomām bija Dereka emocijas. Poters ne�kad nebija redzējis viņu tik izklaidīgu. Kop� dienas, kad Sjēna bija aizbēgusi ar Melounu, Dereks vairs nespēja kon�centrēties ne uz ko citu kā vien uz atriebību. Palika neno�kārtoti svarīgi biznesa jautājumi. Dereks nemitīgi uzturējās iero�u izmēģinā�anas poligonā, �āva ar katru ieroci, kur� gadījās pa rokai, pārvērta mākslīgo ciematu pī�ļos un putek�ļos, pavēlēja saviem vīriem uzbūvēt to no jauna un atkal sa�āva lupatlēveros, tā ka pāri nepalika neviens mūris, ne�viena māja. Kad iero�i no pārslodzes salūza, viņ� kliedza uz in�enieriem, lai turpmāk konstruējot tos labākus un tagad atnesot viņam izmēģināt citus. Ja Derekam apnika �aujamie�ro�i, viņ� ķērās pie granātām un raķe�metējiem; niknuma izteiksme viņa sejā atspoguļoja atriebes plānus, ko viņ� kala iztēlē.

Beidzot Poters vairs nespēja izturēt. Piecēlies no galda, viņ� devās pa taku uz poligonu. Dereks bija nolīcis pār lo�metēju un lādēdamies raustīja tā triecienmehānismu, ne�varēdams panākt, lai tas izmet iestrēgu�u �aulīti. Derekam ausīs bija aizbā�ņi, tāpēc viņ� nemanīja Poteru atnākam, līdz tas nostājās viņa priek�ā.

�ķita, aiz niknuma Dereks ir piebriedis un izskatās vēl iespaidīgāks nekā parasti. Lielās acis bija satumsu�as dus�mās. "Vai esi viņus atradis?"

"Nē. Mēs vēl meklējam. Metiet nu mieru, Derek. Rīt jums jābūt Maiami."

"Atrodi viņus, nolādēts!" Dereks izsvieda iestrēgu�o �aulīti, notēmēja uz manekenu, kas virzījās pa sliedi, un sa�āva to gabalos. "Atrodi viņus!"

i

12

Restorāna nosaukums bija El Delfin � "Delfīns". Tas atradās pāris kvartālu attālumā no liedaga, smil�ainā ielā: noplucis vienstāva namiņ� ar oran�u lubiņu jumtu un logā iebūvētu gaisa kondicionētāju. Gau�ām pieticīga izskata restorāns, ta�u � tajā tika pasniegtas pa�as labākās maltītes visā Santaklarā.

Vakara krēslā Melouns un Sjēna atvēra restorāna tīklo�tās durvis un spēra soli uz izbalēju�ās linoleja grīdas. Mirkli visi galdiņi �ķita aizņemti. Tad Melouns pamanīja vienu brī�vu labajā pusē, pa�ā galā. Un pamanīja vēl kaut ko: meksi�kāņu armijas kapteini, kas sarunājās ar trim civilistiem. Kap�teinim bija ūsas un kalsna, iedzeltena seja; Melounam viņ� atgādināja vanagu. Kapteinim krekla kabatā bija iekarinātas saulesbrilles ar spoguļstikliem.

"Tev aiz muguras," Sjēna sacīja, kad abi bija apsēdu�ies pie galdiņa viens otram pretim.

"Jā," Melouns atteica. "Virsnieks no ceļu patruļas. Kas tur liels! Jāēd ir visiem."

Pienāca viesmīle, viņi pasūtināja alu un sāka pētīt sa�ņurcīto ēdienkarti, uzrakstītu uz vienas vienīgas lapas.

Melouns pasniedzās par galdiņu un satvēra Sjēnas ro�ku. "Vai gribi ēst?"

"Es mirstu aiz izsalkuma! �īs garneles varētu būt gardas."

"Es tās jums iesaku," sacīja kāda balss.

Abi pagriezās.

Pie viņu galdiņa stāvēja kapteinis.

"Tad es tās ņem�u," Melouns noteica.

■> 7

"Kapteinis Ramiress." Vīrietis, laipni smaidīdams, snie�dza roku.

Melouns sarokojās ar viņu. "Deils Perijs."

"Beatri�e Perija." Roku kapteinim paspieda arī Sjēna.

"Ļoti patīkami."

Melouns ievēroja, ka kapteinis uzmet skatienu Sjēnas pirkstiem, lai redzētu, vai viņa valkā laulības gredzenu. Pirms aizbrauk�anas no Jūmas viņi bija nopirku�i gre�dzenus.

"Atvainojiet, ka iejaucos, ta�u man patīk sasveicināties ar mūsu viesiem no Savienotajām Valstīm. Tā man ir izde�vība noslīpēt savu angļu valodu."

"Angliski jūs runājat ļoti labi."

Ramiress liekuļotā kautrībā atmeta ar roku.

"Vai nevēlaties mums piebiedroties?" Melouns jautāja.

"Varbūt uz īsu brītiņu. Una otra cerveza\" Ramiress teica viesmīlei, tad pavilka tuvāk krēslu un apsēdās blakus Melounam. "Vai jauki pavadāt laiku savā ceļojumā?"

"Ļoti jauki."

"Vai �ajā gadalaikā jums te ne�ķiet mazliet par karstu? Vairums amerikāņu jau ir aizbrauku�i."

1 Otru alus glāzi. (Tulk. no spāņu vai.)

"Redziet, mums patīk karsts laiks," Melouns sacīja.

"Jums acīmredzot ir ugunīgas asinis."

"Tādas man bija pusaud�a gados."

"Jā, kaut jel tie gadi vēl atgrieztos!" Ramiress iesmējās. "Misis Perija, uz �ejieni galvenokārt brauc amerikāņu pensi�onāri. Reti var ieraudzīt kādu ziemeļnieci, kas ir tik jauna." Viņ� mirkli klusēja. "Un tik skaista."

Sjēna jutās neomulīgi. "Pateicos."

"Jūs katrā ziņā esat par jauniem, lai būtu pensionāri. Varbūt esat laimēju�i loterijā?"

"Tas tie�ām būtu vareni! Deils bija reklāmas māksli�nieks Abilīnā, Teksasā." Iestudētajā stāstā bija paredzēts arī aizbildinājums viņu ma�īnas Teksasas numura zīmei un au�tovadītāja apliecībai. "Bet pirms pāris mēne�iem firma bankrotēja."

"Tavu nelaimi," Ramiress noteica.

"Deils vienmēr ir gribējis kļūt par gleznotāju. Kad firma izputēja, es viņam sacīju, ka �ādā veidā Dievs liek viņam sekot savai sirdij. Mēs izņēmām no bankas visus savus ie�taupījumus un braucām pa Dienvidrietumiem, apstādamies ikreiz, kad Deils ieraudzīja ko tādu, ko vēlējās gleznot. Bei�gu beigās mēs devāmies uz �ejieni."

"Jūs esat saproto�a sieviete � pielāgojaties sava vīra sapņiem."

"Es gribu tikai to, kas dara viņu laimīgu."

"Tā, bez �aubām, esat jūs."

"Kā, lūdzu?"

"Jūs darāt viņu laimīgu."

Viesmīle atnesa alu.

Tiklīdz Ramiress pacēla savu glāzi, restorānā iesteidzās satraukts karavīrs un pamāja, lai Ramiress iznāk ārā.

Ramiress palocīja galvu, tad pievērsās Sjēnai. "Kā re�dzat, man jāiet."

"Bijajauki ar jums patērzēt," Melouns noteica.

Ta�u Ramiress skatījās tikai uz Sjēnu. "Man bija ārkār�tīgi patīkami. Nos vemos."

Kad Ramiress gāja uz durvju pusi, Sjēna jautāja: "Ko viņ� nupat pateica?"

"Ka mēs vēl redzēsimies."

Aiz Ramiresa un karavīra aizcirtās tīklotās durvis.

Sarunu bija vēroju�i visi klāteso�ie. Tagad viņi pievēr�sās savai maltītei.

Sjēna pieliecās Melounam klāt, izlikdamās, ka �ukst vi�ņam mīļus niekus. "�ķiet, man tūdaļ kļūs slikti."

"Elpo dziļi!"

"Visu laiku, kamēr viņ� sēdēja te, es domāju, ka tūdaļ apvem�os." Seja viņai spīdēja no sviedriem. "Vai to varēja manīt? Sasodīts, ko viņam vajadzēja?" Sjēna runāja klusu, baidīdamās, ka viņu var noklausīties.

"Nav ne jausmas." Visiem spēkiem pūlēdamies izskatī�ties mierīgs, Melouns iedzēra malku alus un no�ēloja, ka tas nav stiprāks.

"Vismaz viņ� nepaprasīja tev dokumentus."

"Un tas nozīmē, ka mēs viņu pārāk neinteresējam. Var�būt viņ� tikai gribēja pakaitināt divus ārzemniekus. Ta�u jautājumu bija vesels lērums. Viņ� zina gandrīz tikpat daudz kā tad, ja būtu ieskatījies manā personības apliecībā."

"Tas mani nenomierina," Sjēna teica.

"Tas nenomierina ari mani."

"Es nejokoju. Man ir slikti. Iesim prom."

'To mēs nedrīkstam."

"Kāpēc?"

"Ja nu viņ� ierauga, ka mēs ejam prom? Viņam tūdaļ radīsies jautājums, kāpēc mēs viņa dēļ esam tā satrauku�ies, ka vairs negribam ēst vakariņas."

"Jēzin!"

"Mums nav izvēles," Melouns sacīja.

Kad atgriezās viesmīle, viņi pasūtināja garneles. Me�louns patiesi novērtēja Sjēnas drosmi. Viņa darīja to, kas nepiecie�ams, un apēda to, kas bija �ķīvī. Braucot atpakaļ uz treileru, viņa bija spiesta izkāpt no ma�īnas, lai iz�vemtos.

13

Sjēna nespēja iemigt. Gulēdama tumsā, viņa skatījās griestos un cerēja, ka viļņu �ļaksti viņu ieaijās, tomēr �oreiz tie nenesa parasto mieru. Varbūt Ramiress tie�ām tikai slīpē�ja savu angļu valodu, viņa centās sev iestāstīt. Galu galā �is apvidus ir atkarīgs no tūrisma. Kāpēc lai kapteinis piesietos diviem no tiem nedaudzajiem apmeklētājiem, kas vēl pali�ku�i pilsētā? Tam nebūtu nekādas jēgas. Kapteinis vienkār�i pūlējās būt laipns.

Nu protams, Sjēna domāja.

Tomēr viņa nespēja atbrīvoties no apziņas, ka restorānā ir noticis tie�i tas pats, kas alla� katrā modes skatē, katrā

reklāmas fotoseansā, kurā viņa jebkad piedalījusies, katrās viesībās, katrā� Nav svarīgi, ka viņa nebija krāsojusies, nebija noņēmusi cepuri, bija nolaidusi skatienu. Ramiress bija pienācis pie galdiņa viņas izskata dēļ.

"Mums jābrauc prom no �ejienes," Sjēna no rīta teica Melounam. Loki zem acīm vēstīja, cik maz viņa gulējusi, tomēr viņas izskatam nekaitēja arī tas.

Ārā, kad viņi lika mantas forda bagā�niekā, Sjēnai lika atskatīties motora troksnis. Sākumā viņa nosprieda, ka tā ir motorlaiva. Ta�u, vērojot viļņus, viņas uzmanību sais�tīja kustība kādu gabalu tālāk. Ne jau ūdenī � krastā. Armijas d�ips. Jumts bija nolaists, ma�īnā sēdēja vienīgi �oferis. Sjēna saspringa, pamanot, kā saulē nozib divi briļļu spoguļstikli.

14

Kad Ramiress apturēja ma�īnu pie treilera, Fernando sieva steig�us lika bērniem iet iek�ā. Redzēdams viņas pani�ku, Ramiress izskatījās gandarīts. Viņ� izkāpa no ma�īnas un sakārtoja savas saulesbrilles. Rūpīgi izgludinātais formas tērps izcēla viņa vingro augumu un stalto muguru. Pie laba�jiem sāniem karājās pistole. Viņ� bez smaida tuvojās treile�ram. "Labrīt!"

"Buenos dias," Melouns sveicināja, pūlēdamies runāt laipni.

"Lūdzu, angliski." Ramiresa pieklājīgie vārdi bija krasā pretstatā ar bargo sejas izteiksmi. "Vakarvakarā mani tik ļoti iepriecināja mūsu saruna, ka bija �ēl doties prom. Tāpēc nolēmu jūs apmeklēt."

Melouns izpleta rokas viesmīlīgā �estā.

"Jūs nebija viegli atrast." Nu Ramiress veltīja visu uz�manību Sjēnai.

Melouns iztēlojās, kādu iespaidu viņa atstāj uz kapteini. Bez cepures, kas viņai bija galvā restorānā, Sjēnas skais�tums atklājās visā pilnībā. Par spīti tam, ka viņa nebija labi izgulējusies, āda �ķita izstarojam kvēli.

"Jūsu apņem�anās ziedoties vīra mākslinieka karjerai mani ļoti saviļņoja, un es nolēmu atbraukt, lai aplūkotu viņa gleznas," Ramiress teica.

"Tās nav tik labas, kā man gribētos," Melouns sacīja, "bet�"

"Nieki! Jūs noteikti esat pārāk pa�kritisks." Ramiress pievērsās audeklam, kas bija atsliets pret fordu, jo Melouns bija grasījies likt to bagā�niekā. "Vai po�aties prom?"

"�odien pabraukāsim pa piekrasti. Tur ir kāds apvidus, ko vēlos uzgleznot."

"Jūs ta�u teicāt, ka gleznojat ainavas. Bet te ir jūsu sievas portrets!"

"Es viņu uzgleznoju ik pa laiciņam."

"Nekad neesmu redzējis kaut ko tik skaistu!" Novērsies no gleznā redzamā Sjēnas gurnu izliekuma, vidukļa un krū�tīm, Ramiress palūkojās uz Sjēnu pa�u. "Mani pārsteidz tas, ka jūs nedzīvojat pilsētā, misis Perija. Vai �eit jūs nejūtaties vientuļa?"

"Deils saka, viņ� negribot, lai kaut kas novēr� viņa uz�manību."

"Pēc manām domām, viņa uzmanību vajadzētu novērst jums."

"Mēs izbaudām mieru un klusumu."

"Un, taisnību sakot," Melouns piebilda, "cen�amies taupīt naudu. Santaklarā mums būtu jāmaksā par istabu."

Ramiress nenovērsa acis no Sjēnas. "Kā tad jūs izklai�dējaties, misis Perija?"

Viņa samulsa vēl vairāk. "Peldos. Lasu. Vizinos ar laivu."

"Un ar to pietiek?"

"Abilīnā mēs mū�dien raizējāmies par Deila darbu. Tad notika pats ļaunākais, un mums vairs nevajag raizēties. Tā�da vienkār�a dzīve dod lielu gandarījumu."

"Lai izpirktu savu vainu par to, ka vakarvakarā tik agri aizgāju, es vēlētos �ovakar ielūgt jūs pie sevis uz vakari�ņām."

"Pateicos. Mēs ar Deilu būsim pagodināti."

"Patiesībā �is ielūgums bija domāts vienīgi�" Ramiress notēmēja savas spoguļbrilles uz Melounu. "Vai drīkstu ap�lūkot jūsu tūrista karti?"

"Tūrista karti?" Melouns izskatījās apstulbis. "Bet �eit mums tādu nevajag. Santaklara ietilpst Sonoranas Brīvās tirdzniecības zonā."

"Pareizi. Bet �eit nav Santaklara. Jūs nedzīvojat Brīvās tirdzniecības zonā. Lūdzu, jūsu tūrista karti!" Ramiress iz�stiepa roku.

"Mums tādas nav."

"Tādā gadījumā ir radusies problēma," Ramiress no�teica.

"Neap�aubāmi. Labāk būs, ja mēs aizbrauksim līdz ro�be�ai un dabūsim apliecību."

"Tas nebūs vajadzīgs."

"Bet jūs nupat teicāt�"

"Man uz robe�as ir darī�anas. Es paņem�u jums tūrista karti."

Melouns sarauca pieri. "Bet vai tad tās nav jāsaņem personiski?"

"Es gādā�u, lai tiktu izdarīts izņēmums."

"Ļoti laipni nojums."

"Itin nemaz." Ramiress atkal vēroja Sjēnu. "Tas dos man izdevību apciemot jūs atkal. Ta�u man jāpārbauda jūsu perso�nības dokumenti. Imigrācijas biroja ierēdnis, no kura saņem�u apliecību, vēlēsies, lai es apstiprinu jūsu identitāti. Lūdzu, parādiet man savu autovadītāja apliecību, mister Perij!"

"�Protams." Melouns izņēma kabatas portfeli un snie�dza viņam apliecību.

Ramiress aplūkoja Melouna fotogrāfiju, ko ierēdnis Teksasā bija laminējis uz apliecības. Un izlasīja vārdu. "Deils Perijs. Lielisks attēls!" Viņ� ielika apliecību krekla kabatā.

"Pagaidiet mirklīti! Kāpēc jūs�"

"Tā man jāpatur pie sevis, lai varētu uzrādīt par apstip�rinājumu, saņemot tūrista karti."

"Bet�"

"Tā ir tikai formalitāte. Es atdo�u apliecību pēc iespējas drīz. Jūs ta�u negatavojāties atstāt �o apvidu, vai ne?"

"Nē."

"Tad tā jums nebūs vajadzīga."

"Viņam vajag mani," Sjena sacīja.

"Jā."

Abi kā sastingu�i noraudzījās uz Ramiresa ma�īnu, kas pa piekrasti brauca Santaklaras virzienā.

"Viņ� ievadīs Deila Perija vārdu datorā, lai pameklētu kaut ko tādu, ko varētu izmantot pret mani." Sjēna nespēja atraut skatienu no aizbrauco�ā d�ipa. "Lai pieprasītu no ma�nis seksu."

"Jā."

"Tagad tas, kura labā Perijs strādājis, jau zina, ka viņa kabatas portfelis pazudis. Vai nu mans vīrs, vai Lasters būs licis saviem datorspeciālistiem pielūkot, lai kāds nemanīts neizmanto Perija kredītkartes un viņa sociālās apdro�inā�a�nas polises numuru."

"Jā."

"Drīz mums būs viesi." Ramiresa d�ips nozuda tveices dūmakā, un Sjēnas skatiens beidzot atslāba. Mute viņai bija glu�i izkaltusi. "Dieva dēļ, ko mēs tagad darīsim?"

"Tu to jau pateici pirmīt � brauksim prom."

"Bet kā? Uz robe�u ved tikai viens ceļ�. Uz tā stāv patruļa. Ramiress uzdos saviem karavīriem mūs uzmanīt."

�eiss pagriezās uz dienvidiem, pret klin�aino krauju, kur beidzās liedags. "Es nedomāju ceļu."

"Tu gribi apiet klintis un tikt līdz nākamajam ciema�tam?" Sjēna runāja par Puertopenjasko, kas atradās simt jūd�u uz dienvidiem. "Tam vajadzētu vairākas dienas! �ādā karstumā mēs to varbūt nemaz nespētu. Turklāt Ramiress jau būtu ticis skaidrībā, kur mēs esam paliku�i. Kad mēs nonāktu galā, tur mūs jau gaidītu zaldāti."

"Es nedomāju ie�anu."

"Tad�"

�eiss nekustīgi raudzījās uz līci.

Sjēna saprata un nodrebēja.

"Kad Fernando atgriezīsies no zvejas, es viņam samak�sā�u, lai aizved mūs uz Puertopenjasko," �eiss sacīja. "Pēc pāris stundām mēs būsim tur. Tik īsā laikā Ramiress nevarēs pagūt atbraukt uz �ejieni un apjēgt, kur mēs esam. Mēs sameklēsim kādu amerikāni. Stāsts par smagām neveik�smēm un pārsimt dolāru � ar to vajadzētu pietikt, lai viņ� aizvestu mūs uz �tatiem."

"Bet kas būs ar Fernando? Ramiresam radīsies aizdo�mas, ka viņ� mums palīdzējis. Mēs pakļausim Fernando briesmām."

"Ja Fernando apgalvos, ka esmu piespiedis viņu ar va�ru, nebūs tik ļauni. Patiesībā man ir vēl labāka doma. Mēs viņam samaksāsim, lai ļauj mums izmantot laivu. Ramire�sam viņ� pateiks, ka esam to nozagu�i, un palūgs, lai kāds draugs aizved viņu uz Puertopenjasko, kur laivu varēs da�būt atpakaļ."

Abi pētīgi ieskatījās viens otram acīs.

"Mums nav izvēles." Sjēnai trīcēja balss.

"Viss būs labi." �eiss viņu apskāva. "Jau �ovakar mēs būsim atpakaļ �tatos. Ar autobusu aizbrauksim uz Jūmu, izņemsim no slēptuves naudu un sameklēsim citu vietu, tik�pat labu kā �ī."

Sjēna piekļāvās viņam cie�āk, vēlēdamās ticēt �iem vār�diem.

"Pasaules malā ir vēl citas vietas," �eiss sacīja. "�ova�kar tas viss būs vairs tikai vēl viens murgs, ko esam pār�cietu�i."

"Protams."

"Nerunā tik sērīgi. Es tev apsolu, mēs tiksim cauri svei�kā." Viņ� noskūpstīja Sjēnu, un viņa sajuta mīļuma vilni. "Nāc, pasteigsimies un sakravāsim mantas, lai būtu gatavi, kad atgriezīsies Fernando! Mēs nedrīkstam zaudēt laiku."

Laiku, viņa nodomāja.

16

Viņi pameta vairumu savu mantu, mugursomās iemeta tikai da�us tualetes piederumus un drēbju kārtu. Pārējo Sjē�na salika ārpusē pie virtuves durvīm. Viņa nespēja apspiest skumjas, raudzīdamās atpakaļ uz treileru. Tur bija biju�as viņu mājas.

Viņi sadalīja atliku�os peso � se�padsmit tūksto�u do�lāru vērtībā. Daļu Sjēna sabāza d�insu kabatās; tie bija no�mainīju�i �ortus. Lielāko daļu naudas viņa salika savā mu�gursomā. �eiss savu naudu paslēpa haki krāsas zvejnieku jakas kabatās; �o jaku viņ� bija valkājis dienās, kad kopā ar Fernando izbrauca ar laivu.

"Vai viņu vēl nemana?" Sjēna jautāja.

"Vēl ne."

"Pulkstenis jau trīs. Vai tad parasti viņ� ap �o laiku nav mājās?" ,

"Fernando saka � labākais laiks zvejo�anai esot agrs rīts."

"Tad kur viņ� ir?"

"Viņam dro�i vien padevusies labāka diena nekā mums. Nomierinies. Ilgi vairs nebūs jāgaida."

Ta�u pēc pulksten trijiem pienāca �etri, tad pieci. Kad saule sāka laisties uz rietu, Sjēna kļuva pavisam nemierīga. "Drīz atgriezīsies Ramiress. Vai kāds, ko sūtījis mans vīrs, vai�"

"Varbūt Fernando gadījusies nelaime."

"Ja viņ� nepasteigsies, nelaime gadīsies mums."

Sjēna stingi skatījās uz ziemeļu krastu, gaidīdama parā�dāmies armijas d�ipu.

Pulkstenis bija se�i. Septiņi. Saule laidās zemāk.

Dūmi lika Sjēnai palūkoties uz Fernando treileru, kur viņa sieva pie ogļu bedres gatavoja maltīti. Baidīdamās no virsnieka, viņa bija palikusi treilerā vēl ilgi pēc Ramiresa aizbrauk�anas. Beidzot iznākusi ārā, viņa bija aizliegusi bēr�niem tuvoties otram treileram un pati veltījusi tam aizdomī�gus skatienus.

"Viņa domā, ka mēs esam sagādāju�i nepatik�anas," �eiss teica.

"Un drīz sagādāsim vēl vairāk."

"Es dzirdu motoru!"

Tuvojās motorlaiva, augdama arvien lielāka, Fernando sēdēja pie stūres.

"Paldies Dievam!" Sjēna noteica.

Kad Fernando stūrēja uz krastu, viņi izskrēja liedagā. �eiss iebrida ūdenī, lai palīdzētu izvilkt laivu smiltīs. Tagad Sjēna jau bija pietiekami apguvusi spāņu valodu, lai sapras�tu �eisa vārdus: "Mēs pārjums raizējāmies."

Ta�u Fernando atbilde bija pārāk ātra, un Sjēnai vaja�dzēja �eisa paskaidrojumu: Fernando aizkavējies tāpēc, ka Santaklarā ticies ar pārstāvjiem no firmas, kurai pārdod sa�zvejotās zivis.

Fernando izmeta enkuru, lai laiva paisumā neaizpeldētu, un sarauktu pieri paskatījās uz savu sadrūmu�o sievu, kas tuvojās no nojumes puses. "Kas noticis?" viņ� spāniski jautāja.

Kad sieva izstāstīja par virsnieka apmeklējumu, Fernan�do sarauca pieri vēl vairāk. Viņa apjukumu nomainīja izbai�les, kad �eiss pavēstīja, ka viņi ar Sjēnu gribot noīrēt viņa laivu, aizbraukt ar to uz Puertopenjasko un atstāt tur, lai Fernando vēlāk varētu dabūt to atpakaļ.

"Nē." Fernando sieva pacēla rokas.

"Es do�u jums piecsimt dolāru," �eiss sacīja. "Nē!"

"Septiņus simtus."

"Nē!" Sieviete vilka Fernando uz treilera pusi.

"Tūkstoti."

Tā dro�i vien bija lielāka summa, nekā Fernando jeb�kad redzējis vienkopus. Viņ� kaut ko noņurdēja, pirms sie�va iebīdīja viņu treilerā.

"Viņ� solās, ka mēģinā�ot parunāt ar sievu," �eiss pa�skaidroja Sjēnai.

"Kaut nu viņ� krietni pacenstos." Sjēna atsāka vērot ziemeļu krastu. Lai gan saulriets nebija sevi�ķi spo�s, gais�mas vēl pietika, lai redzētu, vai netuvojas kāda automa�īna. "Ja viņ� atteiksies iznomāt laivu, mēs vienkār�i pievāksim to sasodīto graba�u. Pa nakti es �eit nepalik�u."

"Es piesolī�u viņiem vairāk naudas," Melouns teica.

"Atdod viņiem visu. Lai tikai mēs tiekam prom no �e�jienes."

Pa smiltīm viņi aizgāja pie treilera. Pat ārā bija dzir�dams, kā Fernando strīdas ar sievu. Kad �eiss pieklauvēja pie durvīm, sieva uzkliedza: "Ejiet prom!"

Tomēr �eiss atvēra durvis un iegāja iek�ā, manīdams bērnu izbiedētos skatienus.

"Pārtulko manus vārdus," Sjēna sacīja.

Viņa centās paskaidrot, cik ļoti baidās, ka viņu atradīs vīrs.

Sieva ar plaukstām aizspieda sev ausis.

"Lai viņa iet ellē," Sjēna noteica. "Novērs viņu uzmanī�bu, kamēr paņem�u mugursomas un iemetī�u laivā."

Viņa izsteidzās ārā. Saulrietu aptum�oja mākoņi, kad viņa pieskrēja pie treilera, atrāva vaļā tīklotās durvis un pa�sniedzās pēc mugursomām.

No pustumsas iz�āvās kāda roka un sagrāba viņu aiz delma.

17

"Labvakar, misis Perija!"

Ramiress ievilka viņu treilera puskrēslā. Viņa roka �ņaudza Sjēnas delmu, bet vēl stiprāk �ņaudza kamols kak�lā, un viņai trūka elpas.

"Vai varbūt jūs vajadzētu saukt par misis Bellazaru?"

"Par ko jūs runājat?" viņa aizsmakusi izdvesa.

Stāvēdams ar seju pret viņu, Ramiress aizlieca Sjēnas roku aiz muguras. Tad, likdams Sjēnai saviebties sāpēs, pievilka viņu tuvāk. "Jums nav jābaidās. Par jums es ne�vienam neesmu stāstījis." Viņ� piespieda Sjēnu sev klāt. "Pameklēju datorā. Uzzināju jūsu īstos vārdus. Uzzināju, ka jūs meklē CIP. Bet neraizējieties. Es izgāju no tīkla. Jūsu noslēpums pieder man." Viņ� aplika otru rokai Sjēnai ap vidukli. "Bet kāds ir �is noslēpums? Kāpēc jūs meklē CIP? Ko jūs man dosiet par to, ja neziņo�u, ka esmu jūs atradis?"

Viņ� tuvināja savu muti Sjēnas lūpām. Viņa novērsās un cīnījās pretī. Ramiress vēlreiz centās aizsniegt viņas lū�pas. Kad Sjēna strauji atvirzīja galvu sānis, Ramiress sagrā�ba viņu cie�āk. Sjēna no visa spēka uzmina viņam uz kājas.

Ramiress viņai iesita.

Mirkli viņai sametās tum�s gar acīm. Tad Ramiress sita vēlreiz, un pēk�ņi Sjēna gulēja uz grīdas. Aizmiglotām acīm viņa redzēja, kā Ramiress atvēzē zābaku, lai spertu, ui vie�nu briesmīgu mirkli viņai �ķita, ka tas ir Dereks, ka viņa atkal atrodas viesnīcas istabā Stambulā, ka Dereks viņu spārda un�

Kaut kas nodārdēja. Garām aizzibēja kāds stāvs. Kad apziņa noskaidrojās, Sjēna apjēdza, ka dārdēju�as treilera durvis, ka zibo�ais stāvs bijis �eiss, ka viņ� ir sagrābis Ra- miresu un notriecis viņu uz virtuves galda.

Galds sabruka, abi vīrie�i nogāzās zemē, un Sjēna izmi�sīgi skatījās apkārt, cerēdama atrast kaut ko tādu, ar ko iebelzt Ramiresam. Tumsā �eiss un Ramiress nebija at�ķira�mi, viņi kaudamies vēlās te uz vienu pusi, te uz otru. Viens ievaidējās. Abi smagi sēca. Viņi uzslējās kājās un uzgrūdās virtuves letei. Izlietnē �ķindēdams ievēlās kastrolis. Uz grī�das saplīsa �ķīvis.

Viens sazvārojās, saņēmis sitienu sejā, un trieca dūri otram pakrūtē. Otrs spēra grīļīgu soli atpakaļ. Piepe�i vī�rietis izslējās, pret krēslaino virtuves logu bija skaidri sa�skatāms viņa siluets. Viņ� pacēla labo roku. Tajā kaut kas bija. Pistole. Ramiress. Sjēna pavēra muti, lai uzsauktu brīdinājumu. Par vēlu. �āviena troksnis bija apdullino�s. Sjēnai tik stipri zvanīja ausis, ka viņa gandrīz nedzirdēja pati savu kliedzienu.

Lode sadragāja loga rūti. �eiss bija sagrābis Ramiresa roku un centās izraut ieroci, kad pistole iz�āva vēlreiz, uz�liesmojums tumsā bija necie�ami �ilbino�s. Ausīm sāpot vēl vairāk, Sjēna juta, ka garām aizspindz lode, bet viņai rūpēja tikai viens � tikt līdz salauztajam galdam un paķert vienu tā kāju. Galda kājas platais gals bija sa�ķēlies, veidojot pī�ķim līdzīgu smaili. Viņa ietrieca to Ramiresam mugurā. Viņ� iekliedzās. Abi vīrie�i zaudēja līdzsvaru. Pistole iz�āva tre�o reizi, un abi sabruka uz grīdas.

Sjēna paķēra otru galda kāju un pacēla to gaisā, lai sistu Ramiresam pa galvu, bet �eit, kur no loga nekrita palsā gaisma, nebija iespējams pateikt, kur� no abiem ir Ramiress.

"�eis, kur tu esi?"

"�eit!"

Viņa blieza Ramiresam pa galvu, un koka gabals pārlū�za uz pusēm.

Pacēlusi vēl vienu galda kāju, Sjēna sita viņam atkal, apjauta, ka �is trieciens kaut ko sa�ķaida, ta�u nereaģēja uz to, nejuta nekādas emocijas, it kā nebūtu manījusi neko.

18

Labu brīdi neviens nekustējās. Vienīgā skaņa bija Me�louna smagā elpa. Viņ� nespēja valdīt sirdi, kas sitās kā negudra.

"Vai viņ� ir beigts?" Sjēna ar pūlēm dabūja vārdus pār lūpām.

"Jā."

Viņai kaklā sakāpa karsta �ults.

"Vai tev nekas nekai�?" Melouns jautāja.

"Man ljekas�" Sjēna noslaucīja no mutes asinis. "Nē, nekas."

Tālumā ierūcās pērkons, no lī�a puses tuvojās negaiss.

Melouns atbalstījās pret leti. "Kāpēc mēs nedzirdējām viņa d�ipu?"

"Ārā tā nav. Laikam atstājis liedagā un lavījies uz �e�jieni."

Pērkons iedārdējās skaļāk.

Viņi apskāvās.

"Viņ� nosauca mani par misis Bellazaru."

"Ak Dievs!"

"Viņ� teica, ka esot skatījies datorā." Sjēnas pleci ietrī�sējās. "Viņ� zināja, ka mūs meklē CIP."

"Ja viņ� ievadīja datorā Deila Perija vārdu, tad nav �au�bu, ka Pārvaldē sacēlās trauksme. Lai kur� toreiz pateica tavam vīram, ka mēs esam tur, tai Vird�īnijas mājā, viņ� jau ir nodevis arī �o ziņu. Tavs vīrs brauks �urp." Kad pērkons nodārdēja atkal, Melouns paskatījās uz logu. "Mums nav daudz laika."

"Bet kā�" Juzdama nelabumu, Sjēna paskatījās lejup uz līķi. "Mēs nevaram viņu tā atstāt. Meksikāņu policija atradīs saikni starp viņu un mums. Un tad mūs sāks vajāt ari viņi."

Melouns pūlējās sakārtot domas. "Mēs piesiesim pie līķa kādu smagumu un noslīcināsim to līcī. Viņa d�ips. Tas mums jāatrod. Es ar to brauk�u uz Santaklara, un tu sekosi ar fordu." Domas joņoja. "Mēs izdarīsim tā, lai liktos, ka viņ� atstājis d�ipu pilsētas nomalē. Negaiss un paisums aiz�skalos riepu nospiedumus. Ja uzmanīsimies un neatstāsim pirkstu nospiedumus, policija nevarēs pierādīt, ka mums ar to bijis kāds sakars."

"Bet �āvieni�"

"Mēs esam pārāk tālu no pilsētas, lai kāds būtu tos dzirdējis. Jā, Fernando noteikti dzirdēja, bet viņ� pārlieku baidās no varas iestādēm, lai stāstītu, ko zina." Neņemdams vērā to, cik strauji atdziest Ramiresa līķis, Melouns pārmek�lēja viņa kabatas. Atrada ma�īnas atslēgas, bet ar to nepieti�ka. Bija vajadzīga Deila Perija autovadītāja apliecība. Kur tā iri Tā noteikti jāatrod. "Rokā ir! Paldies Dievam!" Me�louns izvilka apliecību no Ramiresa bik�u kabatas. "Ātri! Palīdzi man aiznest viņu uz laivu, pirms negaiss pienāk tuvāk."

Viņ� satvēra līķi aiz rokām, pavilka � un tad aptvēra, ka Sjēna nav pakustējusies.

Jauna pērkondārda paskubināta, Sjēna sakampa Rami�resa zābakus, nodrebēja un cēla.

Viņi nesa līķi pa treileru. Melouns atmuguriski gāja pa priek�u, uz tīklotajām durvīm. Ar gurnu atgrūda tās vaļā. Tad satvēra līķi stingrāk un izgāja ārā. Tur viņu iztrūcināja zibens, izgaismodams �au�alas Sjēnas sejā.

Ta�u nejau Ramiresa dēļ. Melounam aiz muguras kāds stāvēja.

Viņ� atskatījās.

Zibenim plaiksnot, viņ� ieraudzīja Bellazaru, Poteru un trīs miesassargus.

"Jums būtu vajadzējis zināt, ka es jūs atradī�u," Bella�zars teica.

Sjēna izgrūda klusu kliedzienu.

"Nesat laukā atkritumus?" Bellazars apvaicājās.

Melouns palaida līķi vaļā un lūkoja izslieties taisni.

Tomēr pārāk gausi.

Poters ar pistoles spalu trieca viņam pa pieri. "Vispirms tiksim galā ar �o atkritumu."

19

Asinīm plūstot pār seju, Melouns juta, ka divi vīri viņu paceļ un ienes treilera tumsā. Kā no tālienes viņ� dzirdēja Bellazaru kaut ko prasām.

Sjēnas atbilde izskanēja kā neskaidra murminā�ana. Melouns bija pārāk apdullis, lai saklausītu vārdus. �ai brīdī viņ� vienīgi apzinājās spēku, ar kādu tika iesviests krēslā.

Atkal neskaidras balsis. Kaut kas uzliesmoja. Sākumā Melounam �ķita, ka tas ir zibens ārpusē; redze dubultojās, acis nespēja saskatīt gandrīz neko. Ta�u treilerā kaut kas uz�plaiksnīja otru un tre�o reizi, tumsa izklīda, un viņ� apjēdza, ka redz sveces, ko Bellazars licis Sjēnai izņemt no atvilktnes. Viņa iededza ceturto un piekto. Treilerā kļuva gai�s.

"Jauni portreti." Bellazara vaibsti sa�ķobījās. Viņ� iz�trieca dūri caur Sjēnas seju portretā. "Jūsu darbi mani vairs nesajūsmina." Lādēdamies viņ� iesvieda saplēsto portretu kaktā, rāmis salūza, atlecot no sienas. Piegājis pie Melouna, Bellazars spēcīgi iesita viņam pa seju. Krēsls apgāzās, un Melouns nokrita uz grīdas. "Vai atceraties, ka es jums pie�kodināju nepieskarties manai sievai?"

Melouns cieta pārāk lielas sāpes, lai runātu.

Treileru satricināja pērkona grāviens.

"Pieceliet viņu!"

Vīri uzrāva Melounu kājās.

'Turiet!"

Sāpju aizmiglotām acīm Melouns redzēja, ka Bellazars uzvelk ādas cimdus.

"Nē!" iekliedzās Sjēna.

Sitiens pa pakrūti būtu licis Melounam salīkt, ja viņu tik cie�i neturētu Bellazara vīri. Nākamais sitiens trāpīja pa de�gunu, tre�ais atkal pa pakrūti. Pa muti. Pa�

Pēdējais, ko viņ� dzirdēja, zaudēdams samaņu, bija Sjē�nas kliedzieni.

20

"Tu viņu nogalināsi!"

- "To es arī vēlos." Dereks atkal atvēzēja dūri.

Sjēna izrāvās no miesassarga tvēriena un sakampa De- reku aiz rokas, pirms viņ� paguva iesist. "Es tevi lūdzu!"

"Tu mani lūgsi daudz sirsnīgāk, kad pienāks tava kārta."

"Man vienalga, ko tu darīsi ar mani! Atstāj viņu dzīvu! Ja tev pret mani jebkad ir biju�as kādas jūtas�"

Dereks ar sparu pagrūda Sjēnu nost, un viņa atsitās pret mazu galdiņu, nogāzdama uz grīdas sveci.

Treilers notrīcēja vēja brāzmā.

"Vētra ir pārāk tuvu," ierunājās Poters.

Svecei uz grīdas turpināja degt.

�eisa pietūku�i seja bija vienās asinīs. Dereks iesita vi�ņam atkal.

Uz skārda jumta norībēja da�as lietus lāses.

"Paņem ma�īnu, ko atstājām, kad sekojām d�ipam, un brauc �urp!" Poters pavēlēja vienam no sargiem.

Sveces liesma aizdedzināja paklāju.

"Ātrāk," Poters piebilda, "citādi uznāks negaiss un tu neatradīsi ma�īnu! Negribu te iestrēgt."

Sargs metās laukā.

"Nodzēs to uguni," Poters teica otram sargam.

"Nē," Dereks sacīja. "Lai deg. Lai viss sadeg."

Kamēr no gruzdo�ā paklāja cēlās dūmi, Dereks vēlreiz iesita �eisam, nīgri nopētīja ar asinīm notriepto cimdu un pamāja, lai vīri lai� viņu vaļā.

�eiss sabruka uz virtuves grīdas.

Kad Sjēna metās viņam klāt, Dereks viņu sagrāba.

Noplaiksnīja zibens. Treileru pātagoja lietus lāses.

"Rādās, ka būs pamatīgs viesulis," noteica viens no sar�giem.

Liesmas pletās pa paklāju un sasniedza portretus.

"Paskaties uz viņu pēdējo reizi," Dereks sacīja, vilk�dams Sjēnu prom.

Sjēna iekliedzās. Un vairs nespēja apklust. �ķita, tūdaļ pārtrūks viņas balss saites no necilvēciskā kliedziena, kamēr liesmas cēlās augstāk un Dereks vilka viņu uz durvju pusi.

Starme�iem zvērojot, pie treilera piebrauca liela auto�ma�īna ar �etrriteņu piedziņu, logu tīrītāji slaucīja no vējstik�la lietus straumītes. Dereks izgrūda Sjēnu no treilera ar spē�ku, kas lika viņas skatienam rau�us atrauties no �eisa.

Iemesta automa�īnā, Sjēna ar pūlēm izslējās, lai pa logu atskatītos uz liesmām, kuras lauzās ārā no dūmiem. Ma�īna traucās prom, treilers pagaisa tumsā un lietū. Palika vienīgi liesmas. Tad pazuda arī tās, viņas asaru izdzēstas.

IX

=S�(�))S=

1

Spalgs troksnis treilera ārpusē lika Fernando spēji pa�griezties pret durvīm.

Viņa sieva saspringa. "Kas tas bija?" viņa spāniski jautāja. "Izklausījās kā�"

"�āviens." Pamājis bērniem, lai paliek treilerā, Fer�nando piesardzīgi pavēra durvis. Biezējo�ā puskrēslā viņ� paraudzījās pa labi, uz Deila treileru. �āviens bija skanējis no tās puses. Ta�u tas nekādi nebūtu izskaidrojams. Deils un Beatri�e ta�u ne�autu viens uz otru. Vai atgriezies virs�nieks? Izdzirdis otro un tre�o �āvienu, Fernando sastinga kā sālsstabs.

"Jāiet palīgā," viņ� sacīja sievai.

Ta�u kājas negribēja klausīt.

Dārdēja pērkons. No dienvidiem vēlās blīvi, melni mā�koni.

Ta�u Fernando uzmanīgi skatījās uz ziemeļiem, kur pe�lēcīgajā gaismā steig�us soļoja pieci uzvalkos ģērbu�ies vīri. Viņi bija apmēram piecdesmit jardu attālumā, kas strauji samazinājās. Viens bija mazs un drukns. Trīs � gari un muskuļoti. Piektais, tas, kur� gāja pa priek�u un bija tikpat gara auguma, izstaroja lielu, draudīgu spēku. Viņam bija tum�i mati un asi iezīmēti, emociju izķēmoti vaibsti. Nikna�jiem soļiem nekas nespētu stāties ceļā.

Pērkons iedārdējās skaļāk.

"Te nav dro�i," Fernando sacīja. "Mums jāiet prom."

"Bet uz kurieni?"

Fernando acumirklī iedomājās vietu, kur viņi bija pār�laidu�i pagāju�ās vasaras viesuļvētru. "Uz alu. �igli! Paņem bērnus!"

Satvēris pie rokas dēlu, Fernando steig�us izstūma viņu laukā no treilera, cerēdams, ka neviens nepamanīs viņus skrienam ap treilera stūri. Nelikdamies zinis par zibeni un pērkonu, viņi biezējo�ā tumsā joņoja uz smil�u kāpas pusi.

Ja mēs nemanīti tiksim aiz tās� Fernando klusībā lūdza Dievu. Vēl nekad viņu nebija pārņēmusi tik spēcīga nelai�mes nojauta. Likās, sve�iniekus ietin dziļāka tumsa nekā tā, ko tuvodamās vie� vētra. Viņu saldēja ne tikai vēj�, kas piepe�i bija kļuvis aukstāks, un viņ� traucās uz priek�u vēl ātrāk. Apskrēju�i ap kāpu, viņi metās pie klin�u kraujas, kur vīdēja maza, gandrīz pilnīgi apslēpta alas ieeja.

Tomēr pat tad, kad viņi bija nonāku�i alas tum�ajā pa�tvērumā, Fernando nejutās dro�s. Nezinātājam būtu grūti ieraudzīt alu, it īpa�i puskrēslā, kas jau pārvērtās pilnīgā tumsā, ta�u smiltīs viņi bija atstāju�i pēdas. Ja sve�ajiem ir kabatas lukturi�i�

Izbeidz tā domāt, Fernando sevi apsauca. Kāpēc lai �ie cilvēki raizētos par mums? Viņus interesē Deils un Beatri�e. Mēs viņiem nenozīmējam neko.

Tur jau tas āķis. Mēs nenozīmējam neko. Ja viņi ir mūs pamanīju�i, ja ba�ījas, ka esam liecinieki�

Mēs nedrīkstam te gaidīt, līdz mūs noslepkavo.

"Man jāpaslēpj pēdas!"

Izskrējis no alas, Fernando sasniedza vietu, kur pēdu nospiedumi vijās ap kāpu. Norāvis kreklu, viņ� vilka ar to pār pēdu nospiedumiem, kāpdamies atpakaļ, pūlēdamies nolīdzināt smiltis, bet stiprais vēj� gandrīz izrāva kreklu viņam no rokām. Da�as lietus lāses atsitās pret viņa kailo ādu, tad lā�u kļuva vairāk, tās dzēla viņam ar savu salto spēku.

Man nemaz nav jāslēpj pēdas, viņ� atskārta. To manā vietā izdarīs lietus.

Bet ja nu sve�inieki ierodas pirms tam?

Uzliesmoja zibens, mirkli ap�ilbinādams Fernando, un �ai brīdī viņ� jutās pilnīgi neaizsargāts. Kad iedārdējās pēr�kons un viņu atkal ietina tumsa, viņ� iesteidzās kāpas aizse�gā. Pēc tam bija dzirdamas vairs vienīgi vēja gaudas.

Un automa�īna, kas tuvojās.

Gar kāpu aizzibēja starme�i. Fernando dzirdēja, ka ma��īna apstājas. Norībēja treilera durvis. Iekliedzās Beatri�e. Cīniņa troksnis. Pēc tam aizcirtās ma�īnas durvis, un star�me�i aizslīdēja prom.

Izklausījās, ka vīri ir aizvedu�i Beatri�i.

Bet kur ir Deils?

Ledaina lietus �austīts, Fernando paskatījās gar kāpas malu. Automa�īnas ugunis nozuda tumsā, bet viņ� pār�steigts ieraudzīja liesmas treilera dzīvojamās istabas logos. Redzēdams pie treilera durvīm kādu guļam, Fernando lavījās uz to pusi; vēja triektās smiltis gandrīz laupīja vi�ņam līdzsvaru. Viņ� bija pārliecināts, ka tas ir Deils, bet, nonācis tur, pārsteigts ieraudzīja vīrieti formas tērpā. Kur tad ir�

Fernando ieskatījās pa treilera durvīm. Uguns liesmoja pa labi, dzīvojamā istabā, izplatīdamās pa kreisi uz virtuvi un guļamistabu. Pacēlis roku, lai sargātu seju no karstuma, viņ� piegāja tuvāk, ielūkojās virtuvē un ieraudzīja Deilu guļam uz grīdas. Tad ceļu aiz�ķērsoja liesmas.

Viņ� nekustas. Seja vienās asinīs. Dro�i vien miris. Es būtu gatavais muļķis, ja�

Pats vēl neaptvēris, ko dara, Fernando metās pa kreisi ap treileru, uz guļamistabas pusi. Labodams viņgada viesuļ�vētras nodarītos postījumus, Deils bija izmantojis brezentu, lai aizklātu caurumu guļamistabas tālajā stūrī. Ticis tur, Fer�nando noplēsa brezentu nost; vēj� bija tik stiprs, ka acumir�klī aiznesa drānas gabalu naktī. Izmircis slapj�, Fernando iespraucās �aurajā spraugā. Sagriezies sāniski, nobrāzdams kailo vēderu un muguru, viņ� ielīda guļamistabā.

Pretim plūda dūmi, un viņ� klepodams apskrēja ap gul- tasgalu. Durvīs plaiksnīja virmojo�a, augo�a gaisma. Vēl nesasniedzis slieksni, Fernando sajuta karstumu un gandrīz zaudēja dū�u, ieraudzījis, ka liesmas ielau�as virtuvē. Kungs Jēzu, palīdzi, viņ� lūdzās un tad brāzās uz priek�u. Juzdams, ka uguns apsvilina matus, viņ� satvēra Deilu aiz kājām un izmisīgi stiepa uz guļamistabu. Pārvilcis nekustīgo augumu pār galda atlūzām, atdūries pret virtuves leti, Fer�nando piepe�i zaudēja līdzsvaru. Krizdams atmuguriski, bet nelaizdams vaļā Deila kājas, viņ� iegāzās tum�ajā guļamis�tabā, un, lai gan tur jau krājās svelme, viņ� nekad nebija jutis neko tik patīkami vēsu. Vienā rāvienā viņ� aizstīvēja Deilu pie spraugas un atbalstīja viņa galvu pret sienu tai blakus. Iek�ā sitās lietus. Gaudoja vēj�. Sirdij neganti dau�zoties, Fernando izspraucās ārā, pagriezās un nobālēja, re�dzēdams, ka liesmas ielauzu�ās guļamistabā.

Satvēris Deilu aiz pleciem, viņ� vilka. Deila galva jau bija ārā. Redzēdams, ka liesmas sasniedz gultu, Fernando rāva stiprāk. Vēj� ietriecās viņam mutē, elpa aizcirtās. Stip�rāk! � viņ� sevi skubināja. Ta�u Deila krūtis iestrēga, zvej�nieku jakas kabatas bija tik pilnas, ka traucēja. Fernando iegrūda viņu atpakaļ treilerā. Nespēdams novilkt jaku, viņ� izrāva ārpusē pilnās kabatas, atkal vilka Deilu aiz pleciem un uzvaras priekā izelpoja, kad Deila augums slīdēja uz viņa pusi. Cauri izgāja krūtis. Vēders. Gurni. Parāvis pēdējo reizi, Fernando nokrita atmuguriski, Deils novēlās viņam blakus, un abus pātagoja vēj� un lietus.

Ta�u Fernando neatlika laika atvilkt elpu. Kad liesmas jau vīdēja spraugā, viņ� uzstīvēja Deilu kājās, pārlika sev pār labo plecu un grīļīgi devās uz otra treilera pusi. Iestrei�puļojis iek�ā, ticis prom no vētras, viņ� noguldīja Deilu uz grīdas un taustījās pa tumsu, meklēdams un aizdedzinādams sveci. Tas, ko viņ� ieraudzīja, augot vārajai sveces liesmiņai, lika viņam ievaidēties līdzcietībā. Deila seja bija asiņaina un pietūku�i no sitieniem. Pat stiprais lietus nebija spējis no�skalot asinis. Tās sūcās arī pa degunu, un Fernando nodre�bēja � nevis slapjo drēbju dēļ, bet gan aiz priecīga satrau�kuma, apjēdzis, ka miroņi neasiņo.

"Ak Dievs, tu esi dzīvs!"

2

Viņu pamodināja sāpes. Tās dūra. Tās svilināja. Tās smeldza. Tajās pulsēja visa seja, gatava pārsprāgt. Arī gal�vas āda. Un pakrūte, ak Kungs, pakrūte! Un krū�u labā puse�

Kad atdzīvojās nervu gali, sāpes pieņēmās spēkā un izrāva viņu no murgiem, atdeva viņam samaņu. Piepampu- �ie plaksti ar pūlēm pavērās, izraisot spazmas izmocītajā ādā ap acīm. Starp ēnām viņ� manīja mirgojo�u gaismu. Uguns. Viņ� gulēja treilerā. Tūdaļ viņu sasniegs liesmas. Sjēna. Kur ir� Viņ� vaidēdams sakustējās, lai parāptos nost no lies�mām. Viņu satvēra kādas rokas: Bellazara vīri. Acu priek�ā parādījās kāda seja: Bellazars sitīs viņam atkal. Viņ� vairī�damies sakustējās stiprāk, un piepūle saasināja sāpes.

Tāla balss kaut ko teica, bet viņ� nespēja to saprast.

Viņ� cīnījās.

"Esi mierā," balss sacīja.

Spāniski.

"Tu esi dro�ībā," balss teica.

Melouns atvēra acis mazliet platāk un ieraudzīja seju ar sirmiem bārdas rugājiem, sa�uvu�u no ilgiem darba gadiem saulē.

"Tu esi dro�ībā," Fernando atkārtoja.

Kāda kustība lika Melounam saspringt, līdz viņ� atskār�ta, ka tā ir Fernando sieva, kura pieskaras viņa pierei ar drānu. Otra kustība lika viņam paskatīties uz istabas stūri, kur izbiju�ies tupēja Fernando bērni.

Bija grūti elpot caur degunu, un Melouns atvēra muti; �oklis sāpēja, bet, kad dziļā ieelpā izpletās krū�kurvis, sāpes labo sānu aug�daļā bija vēl briesmīgākas.

Ārā kauca vēj�. Logos cirtās lietus �altis.

"Sjēna," Melounam izdevās izdvest. "Kur ir�"

Fernando sarauca pieri, it kā Melouns būtu pateicis kaut ko glu�i bezjēdzīgu.

Un tā arī ir, Melouns aptvēra. Viņ� bija runājis angliski, turklāt Fernando nezināja Sjēnas īsto vārdu. Fernando pazi�na vinu kā Beatri�i.