DEIVIDS MORELS

UGUNS DERĪBA

..

Arhidiakons Ferrans Martiness, savas trauksmainās katoļa pārliecības dzīts, nonāca galējībās un aizvien dedzīgāk sprediķos vērsās pret ķeceriem. Trīspadsmitajā martā, Pelnu tre�dienā, viņa harismātiskā, naidpilnā retorika noveda baznīcēnus tādā neprātā, ka tie no dievnama taisnā ceļā iebrāzās Seviljas ebreju kvartālos. Ja ceļā nepagadītos kārtības uzturētāji, būtu izcēlusies īsta asins�pirts. Divus pūļa vadoņus sagūstīja un nopēra. Ta�u sodi nekādā ziņā neatvēsināja pārējos fanātiķus, bet gan iecēla vadoņus mo�cekļu kārtā un pielēja eļļu to sekotāju ienaida ugunī. Pret ķece�riem vērstais neprāts no Seviljas izplatījās uz kaimiņu pilsētām un vēlāk cauri visai Spānijai. Sekas bija �au�alīgas - 1391. gada vasarā, pēc aptuveniem aprēķiniem, ar nāvi sodīja desmit tūksto��us neticīgo, tos lielākoties piekāva līdz nāvei vai nomētāja ar ak�meņiem.

Un da�us sadedzināja.

Reliģiskā mānija Spānijā nebija nekas unikāls. Jau kop� vidus�laiku sākumposma ķeceru kustība, kuras saknes ietiecas Tuvo Austrumu teoloģijā, bija piesaistījusi tik daudz sekotāju, ka baz�nīca jutās apdraudēta. Ķeceri, saukti par albiģie�iem, uzskatīja, ka labais un ļaunais ir līdzsvarā un pasauli pārvalda divi dievi, nevis viens. Viņuprāt, Sātans ir vienlīdzīgs ar Dievu, tikpat izma�nīgs un tam cienīgs pretinieks. Ķermenis - miesa - ir Sātana val�dījums. Prāts -gars - ir ceļ� uz pestī�anu.

Jau doma vien par diviem dieviem iesvēla baznīcas tēvos �aus�mas. Kristus, Dieva tēva fiziskais iemiesojums, nevarēja būt ļauns. Viņ� bija Dieva miesīgais līdzinieks un nevarēja būt Velna darbs, jo, krustā sists, upurēja sevi par visu pagrimu�o cilvēku grēkiem. �ie ķeceri bija jāsatriec pī�ļos.

Krusta kar� pret albiģie�iem bija nesaudzīgs. Gāja bojā desmi�tiem tūksto�u cilvēku. Ta�u ķeceru ticība nebija viegli iznīdējama. Tūksto�iem �īs ticības piekritēju rada nāvi, līdz pēdīgi, 1244. gadā, karavīri aplenca pēdējo albiģie�u citadeli Montsegīras kalnā Pire- nejos, Francijas dienvidrietumos, uzbruka cietoksnim un to aizde�dzināja.

Ta�u tad paklīda valodas, ka ķeceri, par spīti barbariskajam krusta karam, nav iznīcināti un naktī pirms slaktiņa neliela ķece�ru grupiņa pa virvēm nolaidusies no kalna, paņemot līdzi noslē�pumainus dārgumus. Tika uzskatīts, ka �ī ķeceru kopiņa smaga�jos apstākļos izdzīvojusi, izklīdusi pa pasauli un nolīdusi dziļi pagrīdē un to atbaido�ā maldu ticība plaukst un tirdī cilvēkus.

Slaktiņus Seviljā un Montsegīrā var uzskatīt tikai par diviem viduslaiku reliģiskās histērijas piemēriem. Ebreji, mauri, albiģie�i un protestanti kļuva par pāvesta sankcionētās ticības tīrī�anas - ko oficiāli sauca par inkvizīciju - vispārējo mērķi. Eiropas ziemeļ�valstis izvairījās no inkvizīcijas ietekmes, turpretim Itālija, Angli�ja un Francija tās vārdā pastrādāja zvērības.

Nekur reliģiskā neiecietiba neizpaudās tik radikāli kā Spāni�jā. Sekas bija tādas, ka �eit inkvizīcija, kuru vadīja Tomass Torke- mada, dominikāņu mūks ar iekritu�ām acīm, nomocīja un sodīja ar nāvi desmitiem tūksto�u cilvēku. Bija domāts, ka ķeceriem tā būs mācība un viņi atgriezīsies pie īstās ticības.

Upuriem sasēja rokas aiz muguras, un tajā pa�ā virvē viņus pakāra gaisā - plecu locītavām bija jāiztur milzīgs spiediens.

-�� Atzīstieties! - viņiem pavēlēja.

-�� Atzīties? - upuri vaidēja.

-�� Savā ķecerībā!

-�� Ķecerībā? - upuri gaudoja.

-��� Raujiet virvi aug�ā! - lika inkvizitori.

Rokas izgriezās. Pleci lauzās ārā no locītavām.

Tos, kuri izdzīvoja, staipīja uz moku rata. Un, ja ari tad cilvēki izdzīvoja un ietiepīgi liedzās atzīties savos teoloģiskajos maldos, inkvizitori iegrūda viņiem rīklē sarullētu auduma strēmeli un lē�ja mutē ūdeni. Kad nelaimīgie bija gandrīz nosmaku�i, sarullēto auduma vīk�ķi ar spēku izrāva. Iz�ļācās ūdens, sajaucies ar asi�nīm.

Upuriem bija atņemts gan īpa�ums, gan tiesības apstrīdēt sa�vu apsūdzētāju teikto. Ļautiņiem bezpalīdzībā atlika vienīgi atzī�ties, lūgties �ēlastību un - vēl svarīgāk - apsūdzēt ķecerībā citus; vai arī neatlaidīgi uzstāt, ka nav vainīgi, apgalvojot, ka nenovīdī�gie kaimiņi, kas viņus nodeva, ir samelsu�i. Atzīstoties - pat ja upuris nebija ķeceris - bija izredzes iegūt brīvību. Tiem, kas uz�stāja, ka pieļauts misēklis, un atteicās nodot citus, draudēja vis�bargākais sods.

No cietuma apsūdzētos aizveda uz cļuemadero - deg�anas vie�tu -, lai viņi piedalītos autodafē vai "ticības aktā". Visiem mugu�rā bija dzelteni apmetņi, galvā smailas, augstas kapuces. Uz nāvi notiesāto apmetņus rotāja melnas liesmas ar smailēm uz leju. Pā�rējie, visviens, nevarēja būt pārliecināti, ka paliks dzīvi. Tikai uz�kāpu�i uz e�afota, viņi uzzināja inkvizitoru spriedumu. Da�us - nedaudzus - atbrīvoja. Viņu atzī�anās bija �ķitusi ticama, lai gan sods �ā vai tā bija jāizcie�. Citiem piesprieda ieslodzījumu, nolem�jot ilgai nāvei.

Vēl citus no�ņaudza.

Bet vissmagāk noziegu�os sadedzināja dzīvus uz sārta. Viņu pelnus izkaisīja kopā ar citu aizdomās turēto ķeceru pelniem. �ie ķeceri bija izlaidu�i garu jau pirms inkvizīcijas pratinā�anas. Pat pēc nāves ķecerībā apsūdzētos nelika mierā, viņu līķus izraka un �ķīstīja liesmās.

Fanātiskā ticības aizstāvē�ana turpinājās ilgāk, nekā parasti tiek uzskatīts. Inkvizīcija savu viedokli uztiepa gadsimtiem ilgi - no viduslaiku beigām līdz renesansei un vēl pat tā saucamajā ap�gaismības laikmetā. Tikai 1834. gadā �ī institūcija tika likvidēta.

Vismaz oficiāli. Ta�u baumas nerimās.

VA�INGTONA, Kolumbijas apgabals, 10. jūnijs (AP). �o�dien senātā norisinās �āgada saspringtākā demokrātu un re�publikāņu saķer�anās - aizsāktas debates par diskutablo Bār- kera un Hadsona Tīrā gaisa likumprojektu, kas ne tikai atbalsta, bet arī apstiprina nesen Kalifornijā pieņemto strikto atmosfēras kontroles politiku.

-�� Mūsu valstī gaiss ir derdzīgs kā dūmi, kas paceļas no dego�u riepu lauka, - vakar smogā ietītā preses konferencē uz kāpnēm pie Kapitolija ēkas paziņoja senators Bārkers, demo�krāts no Ņujorkas vēlē�anu apgabala. - Ievelciet dziļu elpu! Tas ir, ja jums pietiek drosmes. Redzēsim, vai nesāksiet rīstī�ties. Mums būtu jāvalkā gāzmaskas.

-��� Un neizejiet no mājas! - piebalsoja otrs likumprojekta atbalstītājs, senators Hadsons, demokrāts no Ņūhemp�īras vē�lē�anu apgabala. - Mēs ar sievu vakarvakarā devāmies pastai�gāties un izturējām tikai piecas minūtes - skrie�us atgriezā�mies mājās un rūpīgi aizdarījām visus logus. Apmēram pirms desmit gadiem es atmetu smēķē�anu. Nebija vērts. Saskaņā ar statistiku, kas ir manā rīcībā, atmosfēra ir tik piesārņota, ka mēs ik dienas ieelpojam tik daudz indīgo vielu, cik ir divās paciņās cigare�u, ja jums vienaldzīgs pa�u liktenis, tad vismaz aizsargājiet savus bērnus, jums jāpārstāj iznīcināt viņu un mūsu plau�as.

Bārkera un Hadsona likumprojektā ieteikts aizliegt smēķē��anu pilnīgi visās sabiedriskajās vietās, uzlikt milzīgu nodokli vieglo un smago automa�īnu ra�otājiem, ja tie divu gadu lai�kā nesamazinās izme�u apjomu, tikpat sālītu nodokli rūpnie�cības nozarēm, kas divu gadu laikā nespēs samazināt atmosfē�ras piesārņojumu, palielināt automobiļu numura zīmju nodokli tiem, kuru īpa�umā ir vairāk nekā viena ma�īna, no�dro�ināt obligātu gaisa izplūdes filtrācijas sistēmu brīvdabas restorānos, ķīmiskajās tīrītavās un�

Kā gadu gaitā paradis, vecākais republikāņu senators no Mi- �iganas Rolands Deiviss pamodās se�os. Klusītēm, pieraudzī- dams, ka neuzmodina sievu, viņ� nokāpa apak�stāvā, uzvārīja kafiju, pabaroja kaķi, pabāza roku pa parādes durvīm, lai paķer�tu "Washington Post", un ienesa salocīto avīzi virtuvē. Caur erke- ra logu blāvi jūnija saules stari apspīdēja galdu. Deiviss iemalko�ja kūpo�o kafiju, uzlika acenes, izklāja laikrakstu uz galda un pārskrēja ar acīm pāri lappusēm, meklēdams savu vārdu.

Ilgi meklēt nenācās. Virsrakstā bija pieminēts Bārkera un Had�sona likumprojekts, un divu sleju garajā rakstā Deivisa vārds bija bie�i minēts - tas tāpēc, ka viņ� pārstāvēja republikāņus pret �o "galējo, represīvo, radikālo un ekonomiski pa�nāvniecisko pieeju īslaicīgam, ta�u nenoliedzami nopietnam jautājumam, kuru var atrisināt tikai pamazām ar lielu rūpību".

Deiviss pamāja ar galvu, atzinīgi novērtēdams gan savu daiļ�runīgo izteikumu, gan reportiera precizitāti, pierakstot izteikumu. Senatoram bija piecdesmit astoņi gadi, biezi, krā�ņi, sirmi mati, patricie�a sejas panti un gar�, fotogēnisks, slaids augums, kuru viņ� uzturēja formā, ik dienas pusstundu darbojoties uz velotre- na�iera. Sāc tik mīties, viņ� sev teica. Gaidāma darbīga diena. Tur�klāt viņ� vēlējās noskatīties rīta ziņu izlaidumu.

Bet vispirms bija jāizlasa raksts. Bārkers un Hadsons nemitē�jās bārstīt da�ādus apokaliptiskus paziņojumus - "gaisa piesār�ņojums, kas veicina siltumnīcas efektu un ozona slāņa noārdī�a- nos� ādas vē�a slimnieku skaita pieaugums� palielinās sausuma risks� kūst polārie ledi� ceļas okeānu ūdens līmenis� situācija ir kritiska". Izklausījās pēc zinātniskās fantastikas filmas si�eta.

Deiviss nosprauslājās. Demokrātiem nebija ne mazāko izred�u izdabūt likumprojektu cauri senātam. Viens tomēr bija jāatzīst - Bārkers un Hadsons prata piesaistīt pla�saziņas līdzekļu uzma�nību, un tas vēlē�anu periodā nāks par labu, vismaz viņu vēlē�a�nu apgabala liberāļu vidū. Lai gan nav izslēgts, ka �ādai taktikai būs atgriezenisks efekts - neveiksminiekus neviens negrib pārvē�lēt, un Bārkers un Hadsons �oreiz visādā ziņā zaudēs. Tīrs gaiss? Visā visumā ideja nav peļama. Nelaime vienīgi tāda, ka amerikā�ņiem nepatīk uzupurēties. Viņiem patīk, ka uzupurējas kaimiņi. ^^ Ikviens smēķētājs, vairāku automa�īnu īpa�nieks un rūpnīcu strādnieks raizējas par savu darbavietu, ikviens, kura dzīvesveidu ^^ vai naudasmaku �āds likums ietekmētu, lūgs savu senatoru balsot V^ pret to.

Vai tad Bārkers un Hadsons nebija dzirdēju�i par kompromi�siem? Vai vārds "mērenība" nebija viņu vārdu krājumā? Vai tad �ie senatori nesaprata, ka risinājumiem jāpieiet soli pa solim, ne�vis jāmetas virsū kā suņiem?

Deiviss izlasīja rakstu līdz galam un iepriecināts pamanīja, ka beigās viņ� citēts vēlreiz, viņa vārdi izklausījās kā saprāta balss: "Domāju, mēs visi piekritīsim, ka gaiss nav tik tīrs, kā varētu būt. Jā, tā ir nelaime, vismaz da�ās lielpilsētās, vismaz no jūnija līdz septembrim. Tomēr, laikam kļūstot vēsākam, apstākļi uzlabojas. Es neapgalvoju, ka mums būtu jāsē�, rokas klēpī saliku�iem. Ta�u mēs nevaram vienā dienā mainīt visu sabiedrību, lai arī kā mani ievērojamie kolēģi to vēlētos. Mums vajadzīgs izsvērts, mērens, rū�pīgi ieviests, ne tik graujo�s risinājums - un esmu nolēmis tādu piedāvāt, tiklīdz bū�u izvērtējis visus statistikas datus. Laiks. Gai�sa piesārņojums radās tikai ar laiku, un būs nepiecie�ams laiks, lai to samazinātu."

Teicami, nodomāja Deiviss. "Washington Post" man atvēlējusi krietni daudz vietas, un Mi�iganas presē es katrā ziņā gū�u vēl pla�āku ievērību. Smēķētāji, tāpat ari ģimenes, kurām pieder di�vas automa�īnas un kurām draud papildu nodoklis, manā vēlē��anu apgabalā varēs atvieglojumā uzelpot. Ta�u pats svarīgākais, pēc Deivisa domām, bija tas, ka autora�otāji būs ārkārtīgi pateicī�gi, ja tiem nebūs jāraizējas par jauniem ierobe�ojumiem izplūdes gāzu noteikumos.

Ārkārtīgi pateicīgi.

Un varen dāsni. Tas nu gan.

Ie�ķindējās durvju zvans. Deiviss saviebās un palūkojās uz mikroviļņu krāsns elektronisko pulksteni iepretim - 6:14. Kur� gan traucētu tik agri no rīta? Prātā uzreiz ie�āvās loģiska atbilde. De�dzīgs reportieris. Un tādā gadījumā man noteikti jāizskatās pie�nācīgi. Deiviss ar rokām pieglauda matus, kārtīgi aizsēja rītasvār- ku jostu, izgāja no virtuves un, atvērdams parādes durvis, centās izskatīties pēc iespējas mundrāks.

Un sadrūma. Aiz durvīm neviena nebija. Viņ� novaikstījās, pār�laida skatienu dūmakainajai ielai, gar kuru stiepās elegantas rin�du mājas, ta�u pamanīja vienīgi automobili, kas nozuda aiz stūra.

Velns, kas?�

Velns, kāpēc?�

Piepe�i viņa uzmanību saistīja kāds priek�mets uz durvju sliek�ņa. Liela, brūna bieza papīra aploksne. Saviebies vēl vairāk, Deiviss to pacēla, vēl reizi pārslidināja skatienu ielai, iegāja mājā un aizslēdza parādes durvis.

�aubos, vai tā bija asistente, Deiviss nodomāja. Ja Sūzana būtu gribējusi, lai es tādā rīta agrumā kaut ko apskatu, viņa būtu ie�priek� piezvanījusi. Pat ja asistentei pietrūktu laika piezvanīt, vi�ņa nebūtu pametusi aploksni un aizskrējusi bez paskaidrojumiem.

Mazliet satraucies, Deiviss atplēsa aploksni un izvilka vairā�kus dokumentus. Degdams ziņkārē, viņ� pat neiegāja virtuvē, lai tur apsēstos un tos izlasītu, bet, turpat priek�namā stāvēdams, a�i pārskrēja ar acīm pirmajai lapai. Ta�u tika līdz pusei. Pār lūpām izlauzās vaids.

Jēziņ!

Augstā debess!

Viņ� steig�us izlasīja pirmo lapu un iz�ķirstīja pārējās.

Pie joda tādu sū�

Dokumentā bija datumu, vietu, vārdu un summu saraksts - katrs kukulis, ko viņ� jebkad saņēmis, katrs nelegāls ziedojums kampaņai, katrs apmaksāts ceļojums, katrs�

Zem dokumentu kaudzītes bija fotoattēli, un, tos ieraugot, Dei- visam nācās atbalstīties pret sienu, lai noturētos kājās, un satrūk�ties - vai tik pēk�ņās sāpes krūtīs nav sirdstriekas priek�vēstnesis.

Melnbaltajās fotogrāfijās - skaidrās, spīdīgās, profesionāli uz�ņemtās - bija redzami Deiviss ar savu satrieco�o jauniņo asisten�ti kaili uz jahtas klāja; ne tikai nodarbojamies ar seksu, bet ari ar da�ādiem nelikumīgiem tā paveidiem, to vidū sodomiju un kuni- lingu.

Deiviss skaidri atminējās to krā�ņo vasaras pēcpusdienu. Viņi ar asistenti uz klāja bija divi vien. Pieraudzīju�i, ka neviens nese�ko, viņi bija katrs atsevi�ķi aizbrauku�i uz nelielu, privātu Kārī�bu saliņu, kas piederēja vienam no ietekmīgākajiem Deivisa vēlē�tājiem. Viņiem gan apliecināja, ka uz salas nebūs nevienas dzīvas dvēseles, tomēr, dro�s paliek dro�s, Deiviss bija izstūrējis jahtu at�klātā jūrā, kur neviens nevarētu viņus izspiegot. Tādu misēkli, kāds reiz gadījās Gerijam Hārtam [1] , nedrīkstēja pieļaut.

Ta�u kāds bija viņus izspiegojis.

Fotogrāfiju skata leņķis liecināja, ka tās uzņemtas ar teleobjek- tīvu no lidma�īnas. Fotoattēli bija tik asi, ka pat likās - Deiviss ar asistenti fotogrāfam pozēju�i. Abu sejas bija viegli pazīstamas, ti�kai vienā fotogrāfijā ne, kurā Deiviss bija uzgriezis objektīvam pa�kausi un alkaini iegremdējis muti starp asistentes kājām.

Nolādēts, tas vēl nebija viss!

Izskatījis fotogrāfijas, kas lika krūtīm cilāties niknumā, nevis sāpēs, viņ� nodrebēja, ieraudzījis drukātu zīmīti bez paraksta - drauds, ko tā saturēja, bija tikpat stindzino�s, cik īss:

MĒS IESAKĀM LABI APSVĒRT, KA BAI.SOT PAR BĀRKERA UN HADSONA LIKUMPROJEKTU

Deiviss pārplēsa uz pusēm dokumentus, fotogrāfijas un zīmī�ti, tad vēlreiz uz pusēm un vēlreiz. Papīra �ūksnis bija tik biezs, ka viņ� sadalīja to kaudzītēs un turpināja plēst, nemitīgi lādēda�mies, sirdīgi, ta�u klusi, lai neuzmodinātu sievu.

Pautu laizītāji! Deiviss �ķendējās, kā pa miglu aptverdams pa�radoksu, ka vienīgā pautu laizītāja ir pa�a asistente, kuras klāt�būtni �ajos pierādījumos viņ� centās iznīcināt. Tomēr viņ� attapa, ka var plēst �os pierādījumus, cik vien tīk, ta�u no tādas trako�a�nas nav jēgas, - tas, kur� nosūtīja �o paciņu, nav muļķis un no�teikti saglabājis kopijas.

Jā! Ta�u nebija ne mazāko �aubu, kas to bija izdarījis.

Bārkers un Hadsons!

Deiviss sa�utumā drebēja. Jaunākie demokrātu senatori draud vecākajam republikāņu senatoram? Vai viņiem nav apjausmas, kāda vara ir rokās pieredzēju�am politiķim, tādam kā Deiviss? Es viņiem�

Jā? Ko tu viņiem?

Ko? Ko tu viņiem izdarīsi? Konfrontēsi viņus? Atspēkosi ap�sūdzību ticamību? Tu vari �iem cilvēkiem nodarīt, ko vien vēlies, - tas būs nieks salīdzinājumā ar to, ko viņi spēj nodarīt tev, ja nāks atklātībā �īs paciņas saturs. Tava karjera būs sa�ķaidīta gabalos, izpostīta, padarīta par apsmieklu! Ko tu iesāksi tad?

-��� Mīļais?

Izdzirdējis sievu nākam lejup pa kāpnēm, Deiviss satrūkās un steidzīgi iegrūda sadriskātos pierādījumus aploksnē.

-�� Vai kāds zvanīja pie durvīm? - Kāpņu pakājē parādījās Dei- visa sieva. Zem grumbiņām ieskautajām acīm rēgojās maisiņi. Tu�mīgie vaigi un vēders nokarājās. Sirmie mati bija sapinkāju�ies.

-�� Jā, mīļā, - Deiviss atbildēja. - Nekas īpa�s. Tikai ziņnesis ar pēdējo informāciju par tīrā gaisa likumprojektu.

-�� Ak vai, cik apnicīgi! Kaut vienreiz pārstātu mūs traucēt tik agri no rīta!

-�� Vārds vietā, saulīt, - Deiviss atteica. - Ta�u �oreiz bija svarī�gi. �ī informācija lika man pārdomāt, kam nodot savu balsi. Bār�kera un Hadsona idejas man sāk simpatizēt. Bērni, mīļā. Mums jāaizsargā nācijas bērni. Mums jādara viss, lai bērni varētu elpot tīru gaisu un nepiesārņotu savas plau�as.

-Bet kā tad�

- Mani dāsnie atbalstītāji no Detroitas? Laikam jau būs tas vi�ņiem jāieskaidro. - Deiviss atcerējās fotogrāfijas un asistentes uz�budino�o smar�u. - Jā, tā tas ir. Laikam jau būs maniem dāsna�jiem atbalstītājiem jāieskaidro.

Debesis pārklājās ar dūmaku. Garā, melnā kleitā tērpusies Huanita Gomesa pūlējās nezaudēt spēkus, caur asarām un plīvuru raugoties uz rupji veidoto zārku, kurā gulēja viņas vīrs. Jā, esi stip�ra, viņa nodomāja, kaut dvēselē neizturami smeldz. Tev jābūt stip�rai. Pedro dēļ. Viņ� tā būtu gribējis. Huanita zināja, ka visapkārt stāvo�ie sērojo�ie vīra piekritēji vēro viņu tikpat uzmanīgi kā zār�ku. Ja sieviete zaudētu savaldī�anos, ja būtu kaut niecīgākais ie�mesls uzskatīt, ka sēras ir vājināju�as viņas apņēmību turpināt vīra darbu, tad, nogalinot viņas vīru, ienaidnieki patiesi būtu sa�sniegu�i kāroto. Pedro dēļ esi stipra, viņa domāja.

Huanita bija divdesmit piecus gadus veca, tieva, neliela augu�ma, ar �auru seju un brūnganu ādas krāsu. Viņa pati atzina, ka nav skaista, un savu mū�u netika gudra, kādēļ Pedro viņu izvē�lējies, - vienīgais, kas Huanitā bija pievilcīgs, bija viņas tum�ie, pusgarie mati, kas mirdzēja, pat par spīti viņas trūcīgajam uztu�ram. Kā Pedro bija paticis tos glāstīt! Kā viņ� bija di�ojies, ka abi mazuļi mantoju�i Huanitas jaukos matus! Ko gan es bez tevis ie�sāk�u, Huanita domāja, ar pūlēm turēdamās uz trīco�ajām kājām. Ta�u atbilde�

�ķita, ka viņa prātā izdzird Pedro bezkaislīgo balsi�

Un tā acumirklī lika viņai izslieties staltāk.

Esi dro�a, Huanita! Nepadodies! Pieraugi, ka neesmu gājis bojā veltīgi. Ieņem manu vietu! Aizrauj sev līdzi manus mazdū��ībā iegrimu�os sekotājus. Pasaki �os vārdus! Uzrunā viņus!

Jā, Huanita domās piekrita un pacēla dusmu pilnās acis pret sabiezēju�o dūmaku, kas aizklāja debesis. Uzrunāt. Jau divas die�nas, kop� vīru bija nopļāvu�as lodes, Huanita juta sevī neaptura�mi krājamies vārdus. Kaut ari viņa nebija apveltīta ar neizglītotā vīra pārsteidzo�o spēju uzrunāt sabiedrību un piesaistīt publikas uzmanību, viņa piepe�i saprata, ka �eit, pie Pedro kapa, ir jāsaka paziņojums. Glu�i vai radās sajūta, ka viņai tas ir pavēlēts. Ka�mēr norisinājās gatavo�anās Pedro bērēm, kamēr lodēm izvago�tais vīra ķermenis bija gulējis uz dārgā, ar grūtībām nopērkamā ledus, Huanita bija prātā vēl un vēlreiz atkārtojusi to, ko viņai diktēja �ī nepārvaramā deksme. Vakarnakt, kad skumjas neļāva aizmigt, viņa bija noslīpējusi vārdus. Drīz vien, kad pavecais mā�cītājs beigs murmināt savu sakāmo pie zārka, pienāks viņas kār�ta. Viņa teiks savu runu. Pedro, mīļotais vīrs, runās viņā, ar viņu, caur viņu - un, ja vien Huanita nezaudēs sparu, vīra sekotāji no�māks sevī bailes, pārvarēs mazdū�ību un vienosies cīņā, lai iz�glābtu zemi.

Esi stipra!

Mū�vecajā kapsētā lielākā daļa koka krustu bija iepuvu�i un sa�ķiebu�ies. Tā atradās uz kaila pakalna, no kura skatienam pa�vērās Kordobas ciemata būdeles un dubļu un sanesu nomākta pie�teka, kas reiz bija ietecēju�i tik krā�ņajā Amazonē. Huanita zinā�ja, ka sanesas bija izraisījusi notece, erozija, kad lietus aizskaloja augsni, kuru kādreiz tik majestātiskā me�a saknes vairs nespēja aizsargāt.

Ugunsgrēku dēļ.

Vīra ienaidnieku piekoptās izcir�anas un dedzinā�anas takti�kas dēļ.

�ie ienaidnieki bija piespiedu�i ciematniekus izcirst un node�dzināt kokus un attīrītajā zemē iesēt labību. Tie�i tāpēc debesis aptum�oja biezā dūmaka. To radīja aizvien sarūko�ā me�a malā aizdedzinātie koki. Huanita drebēja, dusmām pieņemoties spēkā. Augsnes kārtiņa, pat klāta ar pelniem, bija ārkārtīgi plāna un, da��us gadus intensīvi apstrādāta, zaudēja auglību. Tad cilvēki no�dedzināja kokus blakus gabalā, attīrīja zemi un atkal to apsēja, ta�u drīz vien ari tā vairs nebija auglīga. Sekas bija draudīga, sis�temātiska posta�a, kas aizvien vērsās pla�umā.

Ta�u Huanita zināja, ka ar to draudīgā iznīcība neaprobe�o�jās. Viņas vīra ienaidnieki, kuriem �ī zeme piederēja, padzina no tās ciemata iedzīvotājus, ieveda smago tehniku un izrakņāja no�līdzināto zemi, lai iegūtu minerālus, kuru slānis atradās turpat pie virskārtas. Beigu beigās zeme bija pilnībā noplicināta. Kur vien pagriezās, skatienam pavērās kails, atbaido�s līdzenums.

Mācītājs tūdaļ pabeigs lūg�anas. Huanita juta dvēselē kvēlo�jam karstu dedzību uzrunāt vīra sekotājus, lūgt viņus turpināt cīniņu. Pedro ciematniekus bija saliedējis, pierunājis viņus preto�ties bagātajiem, alkatīgajiem, ļaunajiem vīriem no valsts galvaspil�sētas, neļaut viņiem turpmāk iznīcināt Dieva radīto. No nesen ie�brauku�ajiem sve�iniekiem (kā viņi sevi dēvēja - ekologi?) Pedro bija uzzinājis, ka biezie dūmi no pla�ajiem ugunsgrēkiem piesār�ņo gaisu. Sve�inieki bija pastāstīju�i, ka �is me�s, lielākais me�s pasaulē, uzsūc kaut ko nelabu no gaisa (Huanita atminējās nesa�protamo terminu - "ogļskābā gāze") un pievieno tam kaut ko labu (ko tie�i - skābekli?). Ja me�s izzudī�ot tikpat milzīgā ātrumā - ik gadu nopostīja miljoniem akru -, ogļskābā gāze gaisā uzkrā�o�ties. Tad mainī�oties laika apstākļi - kļū�ot aizvien siltāks un vairs nelī�ot lietus.

Sve�inieki bija uzstāju�i, ka no �ā me�a ir atkarīgi laika ap�stākļi visā pasaulē. Izdedzinā�anai bija jādara gals!

Pedro bija sapratis sve�inieku stāstīto, ta�u vienlaikus ari ap- jautis: zemnieki necīnīsies par me�u tāpēc vien, ka sve�inieki ap�galvoja - tas ir svarīgi pasaulei. Tomēr Pedro apzinājās, ka zem�nieki cīnīsies, lai glābtu savas mājas, lai saglabātu kau�uka kokus, kas sniedza gan patvērumu, gan iztikas līdzekļus; lai aizsargātu upi no dubļainās erozijas, kura nogalināja zivis, ko viņi lietoja uzturā. Viņi cīnīsies. Tas ir, ja vien kāds parādīs, kā cīnīties, ja vien kāds viņus saliedēs, iedvesīs pārliecību, ka ar skaitlisku pārsva�ru iespējams uzvarēt.

Tā nu Pedro bija ķēries pie �ā grūtā uzdevuma, un kādu laiku viņ� ar saviem piekritējiem bija veiksmīgi pretojies un padzinis ienaidnieku no zemes. Acīmredzot pārāk veiksmīgi, jo ļaunie vīri no galvaspilsētas bija atsūtīju�i slepkavas ar automātiem, lai sa��autu - sagraizītu - Pedro gabalos brīdī, kad viņ� uzstājās ar runu kaimiņu ciematā, un tagad gaiss bija pārpilns ar dūmiem. Jau atkal dega ļaunu vēstītājas ugunis.

Tu nedrīksti padoties! Prātā Huanita dzirdēja Pedro balsi. Tev jāturpina cīņa.

Mācītājs atkāpās no zārka, un Huanita strauji pagriezās pret vīra sekotājiem, grasīdamās pacelt plīvuru, lai atklātu acīs dego��o apņēmību un izrunātu iecerētos vārdus.

Ta�u viņa nepaguva, vīra sekotāju uzmanību novērsa gar�, melns auto, kas negaidot parādījās uz grambainā, putekļainā ceļa un apstājās pie kapsētas vārtiem.

Ciemata iedzīvotāji neizpratnē vēroja no automobiļa izkāpjam sve�inieku - slaidu izsmalcināta izskata vīru tikpat melnā uzval�kā kā automa�īna. Arī kaklasaite bija melna, spilgti kontrastējot ar nevainojami spodro, mirdzo�o balto kreklu, - iespējams, �is bi�ja vienīgais tāds krekls, kuru ciematnieki jebkad redzēju�i. Sper�dams cienīgus, sērīgajai gaisotnei atbilstīgus soļus, sve�inieks aiz�gāja līdz automa�īnas aizmugurei, atvēra bagā�nieku, izcēla no tā kartona kasti un cauri dūmu plīvuram svinīgi devās aug�up pa nogāzi sērotāju virzienā.

-��� Lūdzu, piedodiet, senjora Gomesa! - vīrietis no�ukstēja un cieņas pilns palocījās. Smalkais akcents un rūpīgi izrunātie vār�di liecināja, ka viņ� ir atbraucis no pilsētas. - Es no sirds atvaino�jos. Nepavisam nevēlētos uzmākties tādā saviļņojo�ā, grūtā brīdī. Izsaku jums līdzjūtību un gribu veltīt lūg�anu jūsu drosmīgā ne�laiķa vīra dvēselei. Es nebūtu jūs traucējis, ta�u kāds vīrietis norī�koja - patiesībā pat uzstāja lai es tā daru.

-�� Vīrietis? - Huanitai �ķita, ka mugura sastingst. Aizdomu pil�na viņa nopētīja sve�inieku. - Kāds vīrietis?

-��� Diem�ēl to es nevaru pateikt. Mans klients neatklāja savu vārdu. Vakar viņ� negaidot ieradās manā kantori� Man pieder limuzīnu izīrē�anas firma pilsētā. Viņ� samaksāja dāsnu summu, lai es atbraucu uz �o ciematu un tie�i �ajā brīdī nogādāju �o paci�ņu� �o dāvanu, kā viņ� izteicās.

Aizdomām pieaugot, Huanita aplūkoja kasti.

-��� Dāvanu? Kas ir kastē? - Pirmā doma bija tāda, ka ļaunie pil�sētnieki ir atsūtīju�i bumbu, lai �ādos dramatiskos apstākļos - vīra bēru laikā - iznīcinātu viņu. Pedro piekritēji tad negrozāmi zau�dētu cīņas sparu.

-����������� Mans klients neatklāja, kas tajā ir. Viņ� pat brīdināja - ja es pāragri to atvēr�u, viņ� pārkāpumu atklās un mani bargi sodīs. Viņ� man apliecināja un uzdeva apliecināt ari jums, ka �ī dāvana nesatur nekādus draudus, - jūs tajā atradī�ot vienīgi mierinājumu.

Huanita cie�i samiedza acis.

-�� Jums noteikti labi samaksāja, lai jūs mērotu tādu ceļa gabalu un izpildītu �ādu noslēpumainu uzdevumu.

-��� Tas tiesa, senjora. Es jau minēju, ka honorārs bija dāsns. - Vīrietis izskatījās samulsis, it kā, ieraudzīdams visapkārt valdo��o nabadzību, kautrētos no savām smalkajām drānām. - To jums sūta tas nepazīstamais cilvēks, senjora.

Huanita negribīgi paņēma kasti rokā. Tā varēja būt aptuveni tortes kārbas lielumā. Ta�u tās saturs, kas valstīdamies dobji no- būk�ķēja, bija krietni vien smagāks par torti.

Noraizējusies Huanita pieliecās, novietoja kasti zemē līdzās vīra pieticīgajam zārkam un mēģināja to atvērt, ta�u drebo�ie pirk�sti nejaudāja pārlauzt zīmogu. Pienāca kāds ciematnieks un at�lauza ar nazi zīmogu.

Huanitai neatlika nekas cits kā atlocīt kastes malas un piesar�dzīgi tajā ielūkoties.

Viņa pēk�ņi ieelsās. Ari vīrietis, kur� bija atgriezis kastes zī�mogu, nosēcās. Tajā pa�ā mirklī Huanita glu�i vai iekaucās - ta�u tas bija nevis pārsteiguma, bet gan triumfa sauciens - un, iegrem�dējusi rokas kastē, pacēla gaisā tās saturu.

Tā bija cilvēka galva. Nocirstā galva piederēja pilsētas ļaun�darim, kur� bija pasūtījis viņas vīra nāvi. Groteski pārvērstie vaib�sti nepārprotami liecināja, kādas mokas �is cilvēks pirms galvas nogrie�anas izcietis. Galva bija ietīta plastmasas maisiņā, acīm�redzot tādēļ, lai asinis no robotās kakla daļas neizsūktos cauri kartonam.

Huanita triumfējot iekliedzās, noplēsa maisiņu nost un ātri pacēla galvu aiz matiem, cik vien augstu varēja, lai visi vīra seko�tāji redzētu brīnumaino dāvanu, ko bija atsūtījis nezināmais lab�vēlis.

�ausmu pārņemts, ziņnesis atkāpās, aizlicis mutei priek�ā roku, it kā taisīdamies vemt. Ciema iedzīvotāji, gandrīz nogāzda- jni vīrieti no kājām, sadrūzmējās apkārt, lai labāk apskatītu sūtī�jumu.

-�� Cīnieties! - Huanita kliedza. - Par Pedro! Par sevi! Par zemi!

Ciematnieki apņēmīgi atsaucās.

Huanita strauji pagrieza galvu pret Pedro zārku.

-�� Mans vīrs, mans mīļotais, vai redzi savu ienaidnieku? Mūsu bērnu tēvs, tava nāve nav bijusi velta. Mūs nesakaus! Mēs cīnīsi�mies! Mēs turpināsim cīņu! Mēs nemū�am nerimsim! Nekad! Līdz pilnīgai uzvarai! Līdz dienai, kad uguns izdzisīs!

"Argonauts", supertankkuģis, kas no Persijas jūras lī�a veda jēlnaftas kravu uz naftas pārstrādes rūpnīcu Brisbenā, Austrāli�jas austrumu piekrastē, apsteidza grafiku par trim stundām. Visu ceļu to pavadīja skaidras debesis un gluda jūra. Un brauciens no�ritēja bez starpgadījumiem. Neko labāku nemaz nevar vēlēties, no�domāja kapteinis. Viņa vārds bija Viktors Melons. Jūrnieks ar stā��u, divdesmit gadu pavadījis okeānā, no tiem lielāko daļu strādājis "Pacific-Rim Petroleum Corporation", �etrdesmit astoņus gadus vecs, vidēja auguma, tum�iem, paretiem matiem un druk�nas miesas uzbūves. Kaut arī, atrodoties jūrā, kapteinis reti izgā�ja no kuģa telpām, viņa mazliet uztūku�i seja bija iesārta. Lai gan supertankkuģa komandtiltiņam bija logi, Meloņu pārņēma nelie�la klaustrofobijas lēkme, ta�u viņ� pārbaudīja radaru un meteoro�loģiskos, sonāros un navigācijas mēraparātus. Nekā neparasta. Vēl desmit stundu, un kuģis iebrauks ostā, viņ� nodomāja. Vēlā�kais, rīt no rīta izmetīsim enkuru. Pārliecinājies, ka vakars solās būt mierīgs, viņ� paziņoja sardzes virsniekam, ka pamet komand�tiltiņu.

- Ja esmu vajadzīgs, bū�u savā kajītē.

Pēc piecām minūtēm, aizslēdzis savas kajītes durvis, Melons atslēdza rakstāmgalda atvilktni un izvilka pustuk�u degvīna pu�deli. Kapteinis bija pieņemts darbā ar noteikumu, ka, vadot "Paci�fic-Rim" kuģi, viņ� atturēsies no alkohola lieto�anas, un sākotnēji

Melons bija stingri ievērojis �o noteikumu. Vainas apziņas mo�cīts, apjucis, viņ� vairs nebija pārliecināts, kurā brīdī bija sācis svārstīties un pēdīgi �o likumu pārkāpis.

Iespējams, iemesls bija fakts, ka pirms trim gadiem sieva bija pieprasījusi �ķir�anos, jo Bostonā, kur viņa strādāja, bija ieķēru�sies nekustamā īpa�uma māklerī - vīrietī, kur�, kā viņa dusmās brēca, nepametīs viņu mēne�iem ilgi.

Varbūt vainīgas bija vientuļās naktis sve�u zemju ostās, kas vairs sen ne�ilbināja acis.

Lai nu kāds būtu iemesls, viens otrs malciņ� pirms miega bija pārvērties par regulāru slepenu �ūpo�anu - Melons tā centās pār�varēt garlaicību, kāda uzmācās garajos pārbraucienos. Manīdams, ka netikums sāk gūt virsroku, �ajā braucienā viņ� mēģināja ievē�rot disciplīnu un padevās alkohola kārei tikai tad, kad nespēja to apslāpēt.

Bet pat tad visas astoņas pudeles, kuras viņam bija izdevies slepus uznest uz klāja, bija gandrīz tuk�as. Juzdamies pārsteigts un iegrimdams domās par to, cik ātri tās iztuk�otas, viņ� ielēja glāzē degvīnu divu collu augstumā un atgāzās krēslā pie galda.

Melons, protams, neatteiktos no ledus un vermuta. Rīt no rīta, tiklīdz kuģis piestās pie rūpnīcas, tiklīdz viņa pienākumi būs iz�pildīti, viņ� nokāps krastā, atradīs savrupu krodziņu, kur, nevie�na nepazīts, beidzot varēs izbaudīt martīni.

Vairākas glāzes martīni.

Viņ� noīrēs istabiņu, izgulēs dzērumu un nākamajā dienā at�griezīsies darbā. Un nevienam neradīsies ne mazākās aizdomas.

Tas nu bija degvīna pluss. Tas nepiesārņoja elpu.

Izdzēris - kā pa�am �ķita - tikai da�us malciņus, Melons iz�brīnījies konstatēja, ka glāze ir tuk�a. Viņ� apjukumā miedza acis, pūlēdamies aizdzīt miglu to priek�ā, novērtēja situāciju un atme�ta ar roku - pie velna, drīz būsim ostā. �ī var būt pēdējā iespēja. Rutīnas uzdevums. Nekādas likstas nav gaidāmas. Nav jēgas aiz�laist postā atliku�o dziru. Melons piepildīja vēl vienu glāzi, un, kad pēc pusstundas iekrita miegā, gan pudele, gan glāze bija sausas.

Piepe�i viņu pamodināja sardzes virsnieka �erksto�ā balss.

- Kapteini!

Melons pūlējās pacelt vienu plakstiņu, un tas visbeidzot iz�devās.

-��� Kapteini!

Ar puspavērto labo aci Melons meklēja, no kurienes skan balss, un palēnām attapa, ka tā plūst no sienas, no iek�ējā tālruņa.

-��� Kapteini, saniķojusies sonārās uztver�anas sistēma.

Melons ne bez pūlēm pacēla galvu un papurināja to, lai no�skaidrotu prātu, atvēra abas acis un samiedza tās - acu priek�ā virmoja migliņa. Viņ� pielēca kājās, nogāzdams uz grīdas glāzi, un sataustīja tālruņa pogu.

-��� Ē, jā, kas ir? Kas tur bija? Izstāsti vēlreiz!

-��� Kapteini, es teicu, ka saniķojies sonārais radars.

-�� Saniķojies? Kas vainas? - Melons paberzēja sāpēs pulsējo�o pieri.

-��� Ik pa brīdim pazūd signāls.

Mēle likās piepampusi. Bija vajadzīga zināma piepūle, lai ne- �jupstētu.

-��� Izklausās, ka� gadījies� - Tas vārds bija pārāk grūti izrunā�jams. Lūpas bija kā no gumijas. - īssavienojums.

-�� Man ari tā �ķiet, kapteini. Es jau pavēlēju apkopes tehniķiem to novērst.

-��� Labi. Jā, labi. Apkopes tehniķi. Labi. Ziņo man par rezultā�tiem!

-��� Kapteini, manuprāt, jums jāuzkāpj pie mums.

-��� Labs ir. Es tikai nosnaudos. Tūdaļ pat uzkāp�u. Tiklīdz va�rē�u. - Melons, lai gan galva bija apdullusi, atskārta, ka pārāk bie�i izrunā burtu s. Viņ� paņēma glāzi, izskaloja kajītes izlietnē un nolika uz skapī�a. Pēc tam ielika tuk�o degvīna pudeli galda atvilktnē un aizslēdza to.

Noteikti iztīri zobus!

Noteikti izskalo muti un nomazgā seju!

Ta�u, kad Melons viebdamies pablenza spogulī virs izlietnes, aizmiglotās, asiņu pieliju�ās acis viņu satrieca. Saņemies, viņ� sev pavēlēja. Mosties!

Melons noskaloja seju vispirms ar karstu, tad aukstu ūdeni un iemeta mutē divas aspirīna tabletes. Ar satraukumu pamanīja, ka krekls ir saņurcījies. Jāpārģērbjas, viņ� nodomāja. Jāizskatās mo�am!

Iek�ējā telefona skaļruni atskanēja sardzes virsnieka �erksto��ā balss.

-��� Kapteini, sonārais radars nestrādā. - Fonā skanēja neskaid�ras balsis. - Tas ir pagalam! Pavisam!

Melonam izdevās nelīgojoties pāriet pāri kajītei, pieiet pie tāl�ruņa un nospiest raidītāja pogu.

-��� Pavisam?

-�� Ekrānā nekas nav redzams.

-��� Pārslēdzieties uz avārijas sistēmu!

-Jau mēģināju, kapteini! Arī tā nedarbojas.

-�� Nedarb� - Melons ievilka elpu. Augstā debess! - Es jau eju!

Ar drebo�ām rokām viņ� pārvilka tīru kreklu. Pēdējā brīdī uz-

�ļakstīja uz sejas pēcskū�anās losjonu - ja nu kāds apkalpes locek�lis nejau�i sao� citkārt nesajūtamo degvīna smaku.

Dievs bija �ēlīgs. Neviens neredzēja, kā Melons izklumburē no kajītes, pieķeras pie starpsienas, iztaisnojas un līgojas uz priek�u.

-�� Ziņojiet par pa�reizējo stāvokli! - Melons, ieiedams vadības telpā, pieprasīja autoritatīvā tonī - vismaz viņ� pats cerēja, ka tā izklausās.

-��� Nekas nav mainījies, - sardzes virsnieks atbildēja. - Nedar�bojas ne primārā, ne sekundārā sonārā sistēma.

-�� Iedod man navigācijas kartes!

-��� Jau domāju, ka gribēsiet tās izskatīt, kapteini. Vai man likt apturēt dzinējus?

-��� Nē! Vēl ne! Tikai tad, kad būs nepiecie�ams! - Melons uz�meta sve�ādu skatienu virsniekiem. Kas �iem lēcies? Vai tad viņi neaptver, cik ilgs laiks paies, kamēr milzīgais, smagais "Argo�nauts" apstāsies un pēc sonārā radara saremontē�anas uzņems maksimālo ātrumu? - Trīs stundas! Mēs esam trīs stundas priek��ā grafikam! Rūpnīcā mūs gaida. Mēs dro�i vien saņemsim prē�miju par efektivitāti. Toties, ja mēs apstāsimies, lai salabotu sīku ķibeli sonārajā radarā, un ieradīsimies Dievs zina, cik vēlu, tad mēs nesaņemsim ne sūda!

Melons pats aptvēra, ka tādu dusmu izvirdumu izraisījis ne- izgaisu�ais degvīna reibums, ta�u nespēja rimties. Viņ� bija cerē�jis, ka tankkuģis nonāks rūpnīcas piestātnē rīt no rīta, alka atsva�bināties no saistībām, aizbēgt no �ā milzīgā kuģa, kura sienas pēdējā laikā tā vien �ķita �ņaudzam viņu nost.

Visvairāk viņ� bija cerējis uz atlīdzību. Martīni.

Viņ� glu�i vai sajuta tā gar�u.

-��� Bet, kapteini, bez sonārā radara�

-��� Vainojama kļūme elektrības sistēmā, - Melons neatlaidās.

-��� Apkopes tehniķi to atradīs un novērsīs.

Viņ� izklāja uz galda navigācijas kartes un pārlaida tām ska�tienu, ielāgojot okeāna dziļumu da�ādās vietās un rifu atra�anās vietas.

Jā! �ie ūdeņi bija tie�i tādi, kādi paliku�i Melona atmiņā. Lai izvairītos no Torresa jūras �auruma ziemeļos, viņ� bija pavēlējis izvadīt "Argonautu" ap Jaungvineju; tālāk kuģis bija braucis uz dienvidiem pa Zālamana jūru, nonācis Koraļļu jūrā un uzmanīgi kuģojis gar Lielo Barjerrifu, kas stiepjas gar Austrālijas ziemeļaus�trumu krastu.

Kad pabrauca garām Lielajam Barjerrifam, okeāns bija tīrs līdz pat pa�ai Brisbenai, vienīgi paretam gadījās kāds sīkāks rifs.

-��� Kādas bija mūsu koordinātas brīdī, kad sonārais radars iz�dzisa?

-�� �ādas, kapteini. - Rādīdams kartē, sardzes virsnieks nosau�ca platuma un garuma grādus.

-��� Ideāli. - Melons jutās, it kā cauri galvai būtu izdurts pīķis.

-��� Tīrais nieks. Mums atliek vienīgi izvairīties no �iem diviem ri�fiem. - Pūlēdamies noturēt līdzsvaru, viņ� novērsās no kartes.

-��� Divdesmit grādu pa labi.

-�� Klausos, kapteini! - atteica sardzes virsnieks un nosauca jau�no kursu stūrmanim.

-��� Divdesmit grādu pa labi, - stūrmanis apstiprināja dzirdēto.

Drebelīgām rokām Melons aizdedzināja cigareti.

-�� Ķersimies pie tās ķibeles elektrības sistēmā. - Viņ� pats jutās pārsteigts, ka paģirās spēj domāt tik skaidri. - Un liec, lai atnes kafiju. Nakts būs gara.

Pēc pusotras stundas Melons palūdza apstiprināt "Argonau�ta" ātrumu, noteica tankkuģa atra�anās vietu kartē, apmierināts sev pateica, ka no pirmā rifa tankkuģis ir izvairījies, un pagrie�zās, lai nosauktu jauno kursu, ta�u apgāza kafijas tasi un notrie�ca to uz grīdas.

-��� Velns! Paaicini kādu, lai sakopj. Desmit grādu pa labi!

-�� Klausos, kapteini. Desmit grādu pa labi!

Vadības telpā iestājās saspringts klusums.

Sonārā radara ekrāns noraustījās.

-��� Kapteini, apkopes tehniķi ir atradu�i vainu. Mēs esam gata�vi� Tā. Radars darbojas.

-�� Es ta�u teicu - nieks vien. Nebija vērts apstāties.

Melons un virsnieki paliecās uz priek�u, lai izpētītu piepe�i iegaismojo�os displeju.

-Jēzu! - kāds novilka.

Melons aiz�āva plaukstu priek�ā mutei.

Uz ekrāna nozibēja rifa aprises. Tajā pa�ā brīdī milzīgā tank�kuģa korpusu satricināja �ķebino�a, dārdo�a dunoņa. Melons zaudēja līdzsvaru, nokrita uz ceļiem un notraipīja bikses ar izlie�to kafiju. Viņ� pārsteigts palūkojās lejup uz mitrajām biksēm, un tankkuģi sadrebināja vēl viens dārds. Kafija. Tik tum�a. Tik ļoti līdzīga�

"Labvakar! Dens Rāzers, CBS ziņas. Vislielākā naftas noplū�de pasaules vēsturē pieņem aizvien prāvākus apjomus. Vakarva�karā Austrālijas austrumu piekrastē rifam uzskrēja "Argonauts", "Pacific-Rim Petroleum Corporation" supertankkuģis, un joprojām kuru katru brīdi var nogrimt. Pūliņi savākt tā kravu pagaidām visā visumā biju�i neefektīvi, un �imbrī�am tiek lēsts, ka reiz tik tīrajā Koraļļu jūrā izplūdu�i aptuveni trīsdesmit miljoni galonu jēlnaftas. Valdo�ās straumes novirzīju�as izplūdu�o naftu uz vie�nu no pasaules skaistākajiem dabas brīnumiem, tūksto� jūd�u garo Lielo Barjerrifu. Ekologi paredz - ja vien nenotiks brīnums, nafta iznīcinās trauslos, mikroskopiskos organismus, no kuriem veidots �is rifs, un līdz ar tiem bojā aizies arī pats Lielais Barjer- rifs. Mūsu Brisbenas korespondents ir noba�ījies, ka vēl viens krā�ņais un unikālais mūsu planētas skaistums drīz vien var izzust."

Drebo�s un izvārdzis kapteinis Viktors Melons izgāja no Bris- benas tiesas nama; viņ� nupat bija nopratināts par kļūmīgajiem norādījumiem, kurus bija devis sardzes virsniekam, lai izvairītos no rifa, uz kura "Argonauts" bija uzskrējis. Viņ� neatlaidīgi ap�galvoja, ka devis padotajiem norādījumu: "Desmit grādu pa kreisi."

Ta�u sardzes virsnieks un stūrmanis ietiepīgi paziņoja, ka dzirdēju�i "desmit grādu pa labi". Nejēgas! Nē, gļēvuļi! Tik tie��ām! Nolāpītie neuzticamie gļēvuļi! Viņiem trūka dū�as nostāties sava kapteiņa pusē. Da�i pat bija izteiku�i aizdomas, ka viņ� dze�rot!

Labi tomēr, ka asins analīze tika veikta tikai divpadsmit stun�du pēc avārijas. Ķīmiskā analīze nebūs iz�ķirīga. Ja asinīs tomēr tiks atklātas niecīgas alkohola pēdas, Melons var mierīgi apgal�vot, ka pēc tam, kad helikopters bija aizvedis viņu uz krastu, ie�dzēris kādu mēriņu, lai nomierinātu nervus.

Melons izgāja no tiesas ēkas, fotogrāfi sāka klik�ķināt zibspul�dzes, viņ� pacēla roku, aizklāja seju un, niknuma pārņemts, ste- berēja lejup pa kāpnēm, izgāja cauri pūlim un nonāca pie auto�ma�īnas, kuru bija noīrējis. Muskuļi nodrebēja. Martīni ar degvīnu, viņ� nemitīgi sevi dro�ināja.

Man vajadzīgs tikai�

Ja vien izdotos aizmukt no �iem nelietīgajiem reportieriem�

Martīni!

Tas ļautu noskaidrot miglaino prātu.

Melons iecirta elkoni viena fotogrāfa krūtīs, pagrūda vīru sā�nis, nelikdamies ne zinis par sāpju vaidu, un nostājās pie īrētā auto. Ta�u tum�ajā sedanā neviena nebija. Piķis un zēvele, kur palicis �oferis? Nu protams, nodomāja Melons. Tas maitas gabals ir ņēmis kājas pār pleciem! Pūlis viņu nobiedējis. Mīkst�aulis, tāds pats kā mani virsnieki.

Melons iemetās �ofera sēdeklī pie stūres, aizcirta durvis, asi pagrieza aizdedzes atslēgu, nospieda akseleratora pedāli, un au�toma�īna aiztraucās no tiesas nama.

Kad automobilis nogriezās gar stūri, tas uzsprāga vienlaikus ar tā vadītāju, kur� vēl pirms brī�a bija brīvs un plati smaidījis, domās izbaudīdams martīni gar�u.

Eksplozija, kuru Melons tā arī nedzirdēja, izmētāja asinis, kau�lus, matus un metāla daļiņas trīsdesmit jardu rādiusā uz visām pusēm.

Sprādziena vieta bija izvēlēta nevainojami. Dens Rāzers nā�kamajā vakarā skaidroja:

- Pēc visa sprie�ot, �āds paņēmiens nebija izraudzīts nejau�i. Neviens cits nav cietis. Bojā gāja vienīgi "Argonauta" kapteinis.

�āndlers Tompsons, "Pacific-Rim Petroleum Corporation" iz�pilddirektors, uz paaugstinājuma pie katedras "Pacific-Rim" gal�venās mītnes konferen�u zālē reportieru pūlī�a priek�ā ieņēmis pavēlniecisku pozu, pūlējās nemiegt acis televīzijas starme�u �il�bino�ajā gaismā. Viņ� bija �etrdesmit astoņus gadus vecs, bargs pēc izskata, ar asiem sejas vaibstiem. Tompsons bija ārkārtīgi ne�gribīgi piekritis sasaukt �o preses konferenci, ta�u aizvien pieau�go�ais tracis ar katastrofu neatstāja nekādas izvēles iespējas. Vi�ņam bija jākliedē �aubas un jāspodrina "Pacific-Rim" pabojātā reputācija. Tūksto� dolāru vērtais uzvalks bija nevainojami izglu�dināts. Viņ� bija pieraudzījis, ka visas �aketes pogas ir aizpogā�tas, un tikai tad ar militāru stāju izsoļojis telpā un uzkāpis uz paaugstinājuma.

- Vai mums bija zināms, ka kapteinis Melons mēdz pārāk aiz�rauties ar alkoholu?� Nē. Mūsu korporatīvā politika strikti no�saka: visiem apkalpes locekļiem darba laikā un divdesmit �et�ras stundas pirms uzkāp�anas uz "Pacific-Rim" kuģa klāja jāatturas no alkohola lieto�anas� Vai mēs, lai nodro�inātu �ā noteikuma ievēro�anu noņemam asinis analīzei, pirms darbinie�ki kiipj uz kuģa? Ne�ķita, ka tas ir nepiecie�ams. Pirms pieņem��anas darbā visi tiek rūpīgi pārbaudīti. Mēs savam personālam pilnībā uzticamies. Kapteiņa Melona pārkāpums bija ārkārtējs izņēmums. Nav pamata ap�aubīt mūsu pārējo darbinieku pro�fesionalitāti, tomēr, jā, mēs esam vienoju�ies, ka turpmāk izlases veidā izdarīsim asins analīzes, lai noteiktu alkoholu un narko�tikas� Vai mums ir kaut mazākā nojausma, kur� ir atbildīgs par kapteiņa Melona nogalinā�anu? Policija turpina izmeklē�anu. Būtu pāragri izteikt nepamatotas apsūdzības� Vilcinā�anās re�aģēt uz naftas noplūdi? Kāda vilcinā�anās? Naftas savācēju vie�nība ķērās pie darba, līdzko mēs uzzinājām par katastrofu� Per�sonāla trūkums? Nepietiekami kvalificēts un sagatavots? Pārāk maz tehnikas? Absurds. Mēs bijām gatavi jebkādam nepatīka�mam pavērsienam� Lūdzu, pa vienam. Es nedzirdēju jautāju�mu� Tas ir tiesa. Vairāki naftas savācēju vienības locekļi kata�strofas brīdī gulēja mājās, tomēr mūsu naktsmaiņas priek�nieks viņus nekavējoties brīdināja. Es varu apliecināt, ka no �ā brī�a mūsu nakts vienība de�urēs pilnā skaitā, tāpat kā dienas apkal�pe� Nē, diem�ēl mēs nevarējām aizkavēt naftas turpmāko no�plūdi� �obrīd jau trīsdesmit miljoni galonu? Ar no�ēlu jāatzīst, ka skaitlis ir precīzs. Pūliņi aizkavēt noplūdu�ās naftas izplatī��anos līdz �im nav biju�i veiksmīgi. Man par lielām skumjām, daļa Lielā Barjerrifa patie�ām jau ir piesārņota� Lūdzu, atkār�tojiet jautājumu� Jā, daļa savāk�anas tehnikas tie�ām nedarbo�jās. Baumas par organizētības trūkumu? Jukas? Divdesmit �etru stundu kavē�anās? Kādēļ "Argonautam" nebija pastiprinātais dubultais korpuss, lai kravas telpas sienas uz rifa nesagrūtu? Pirms turpinu atbildēt uz jautājumiem, vēlos apliecināt, ka "Pa�cific-Rim Petroleum Corporation" piemīt atbildības izjūta, mēs aug�stu vērtējam sabiedrības intereses�

Tompsona uzmanību novērsa kāda kustība kreisajā pusē. Uz paaugstinājuma uzkāpa sanervozējies "Pacific-Rim" darbinieks un steidzās �urp, turot rokā salocītu zīmīti. Darbinieka seja bija pel�nu pelēka. Idiots tāds, domās lādējās Tompsons. Tu visu samaitā�si� Dieva dēļ, vai tev prātiņa aptrūcies? Mani nedrīkst traucēt!

Mums jārada pārliecino�s iespaids par sevi! Es taisni �ajā brīdī grasījos�

Apspiedis nīgro grimasi, Tompsons paķēra zīmīti un nozvērē�jās uzreiz pēc preses konferences beigām darbinieku atlaist.

- Dāmas un kungi, atvainojiet, - Tompsons uzrunāja reportie�rus. Pūlēdamies saglabāt cieņu to acīs, viņ� atlocīja zīmīti, pārlai�da skatienu uzdrukātajai ziņai un acumirklī aizmirsa dusmas. Sirds metās auļos, un noreiba galva. Viņ� pieķērās katedrai, lai nepakristu, �ķita, ka zīmītes teksts peld acu priek�ā.

Mūsu Brisbenas birojs ziņo, ka Kevins Stārks, naftas savāk�a�nas plāno�anas nodaļas vadītājs�

Stārks! Vēl viens darbinieks, kuru Tompsons dzīrās atlaist. Tas nelietis pret saviem pienākumiem bija izturējies neizsakāmi no�laidīgi un nebija sagatavojies tik vērienīgai naftas noplūdei. Sa�vāk�anas procedūru novilcinājums bija tikai un vienīgi Stārka vai�na, jo darbinieku bija par maz un tehnika nebija uzturēta darba kārtībā. Tas, ka nafta bija aizplūdusi līdz Lielajam Barjerrifam un sākusi to noārdīt, bija vienīgi Stārka vaina.

� pirms stundas atrasts noslīcis. Līķis peldēja kājām gaisā naftas mucā.

Uz Tompsona acīm redzamo milzīgo pārsteigumu reportieri re�aģēja, spie�oties ap viņu un izkliedzot jautājumus. Izpilddirekto�ram noreiba galva; piepe�i sajutis slāpes, viņ� satvēra ūdens glā�zi, kas atradās uz katedras. Malkodams ūdeni, Tompsons samanīja tā rūgteno pēcgar�u un negaidot ieelsās. Cauri kuņģim iz�āvās uguns, kājas pēk�ņi saļodzījās. Fotogrāfi klik�ķināja apa�rātus un videokameras nofilmēja, kā Tompsons nomet glāzi, no�krīt uz ceļiem, piespie� rokas pie vēdera, vēlreiz ieel�as un nokrīt uz priek�u, - viņ� bija miris, pirms atsitās pret paaugstinājuma grīdu, ta�u pirms tam iz�ļāca no mutes asinis, no�ķiezdams tu�vāk stāvo�os reportierus.

Vērd�ils Krauze, jaunieceltais "Pacific-Rim Petroleum Corpora�tion" izpilddirektors, steig�us iegrūda dokumentus portfelī un jau grasījās izskriet no sava "Pacific-Rim" Amerikas mītnes kabineta ēkas augstākajā stāvā. Viņam pēc stundas bija jābūt Hjūstonas starptautiskajā lidostā - tur firmai piedero�as lidma�īnas apkal�pe lielā steigā sagatavoja lidaparātu, lai aizvestu viņu uz Hon- kongu. Krauze bija �etrdesmit gadu vecs, viņam bija teicama ve�selība un piemita enerģiska, dzīvespriecīga cilvēka slava, ta�u no pēk�ņā paaugstinājuma amatā bija aizrāvusies elpa. Viņ� pagu�va atlicināt tikai piecas minūtes telefona sarunai ar sievu, izstās�tot par nupat uzticēto amatu. Viņa ieradīsies Honkongā, līdzko varēs. Krauze jau paredzēja, ka lidojums būs saspringts, gulēt tik�pat kā neizdosies, lidojuma laikā būs ne tikai jāizskata kļūmes, kas izraisīja "Argonauta" katastrofu, bet ari jārod risinājumi, kā savākt izplūdu�o naftu un izvairīties no jaunas avārijas.

Precīzāk izsakoties, Krauzem neizdosies aizmigt lidojuma lai�kā ari tāpēc, ka viņ� baidījās, vai �ī paaugstinā�ana amatā, pēc kuras tā bija tiecies, nekļūs par viņa lāstu.

Melons, Stārks un Tompsons. To vardarbīgā nāve pārsteidza ne mazāk kā "Argonauta" katastrofa.

Vai es bū�u nākamais, Krauze sev jautāja, drebo�ām rokām aiz�vērdams portfeli.

Kad Krauze iztraucās no kabineta, viņu notvēra sekretāre.

-�� Jums nupat atsūtīta telegramma, ser.

-�� Jāskrien. Izlasī�u lidma�īnā. - Krauze iestūķēja to �aketes ka�batā.

-�� Bet kurjers apgalvoja, ka tas ir svarīgi. Viņ� uzstāja, lai jūs to izlasāt, cik vien drīz iespējams.

Krauze saminstinājās, izrāva telegrammu no kabatas un atplē�sa vaļā.

Trīs teikumi. Daudz netrūka, un viņ� būtu aizrijies.

Par kļūdām jāsaņem sods. Nepieļaujiet vēl vienu katastrofu! Tas Kungs ir jūsu liecinieks.

Stāvēdama savā kabinetā - piecpadsmitajā stāvā, nokvēpu�ā debesskrāpī, kas atradās Brodvejā netālu no krustojuma ar Trīs�desmit otro ielu, - Tesa Dreika novietoja uz rakstāmgalda glez�nas reprodukciju. Deviņpadsmitā gadsimta gleznotāja darbā bija atveidota krā�ņa Adirondekas kalnu me�ainā nogāze Ņujorkas pavalsts ziemeļos. Atbilsto�i laika garam mākslinieks bija ideali�zējis ainavu, parādīdams to tik romantiski leknu, idillisku un lī�dzīgu dārzam, ka glezna likās glu�i kā reklāmas attēls, kas aici�na pirmos Amerikas ieceļotājus apmesties �ajā Ēdenē.

Blakus gleznas reprodukcijai Tesa nolika 1938. gadā uzņemtu fotogrāfiju, kurā bija redzama līdzīga Adirondekas kalnu daļa. Tā- laika fotogrāfisko nepilnību dēļ krāsas nebija tik spilgtas kā glez�nā, turklāt fotogrāfijā ainava nebija idealizēta, kokiem noaugu�ās kalnu galotnes bija reālistiskas, tādējādi me�ainajiem puduriem izraibinātās nogāzes izskatījās iespaidīgākas.

Pēdējā fotogrāfija, kuru Tesa novietoja uz galda rindā, bija uz�ņemta iepriek�ējā nedēļā, un tajā bija redzama 1938. gadā nofoto�grafētā nogāze - krasās at�ķirības bija briesmīgas. Ne jau tāpēc, ka krāsainajā fotogrāfijā visas nianses būtu spilgtākas, - glu�i pre�tēji. Attēls bija satrauco�i pelēcīgs, satrieco�i blāvs. Krāsu tikpat kā nebija, vienīgi dūmakainais debesu zilums. Nekur nemanīja ko�i zaļas lapotnes. Tikai brūni dubļi, it kā, attīstot filmiņu, kaut kas nebūtu izdevies - un tā patie�ām bija, ta�u ne jau fotolabora�torijā. Tas notika gaisā, mākoņos, lietū. �o me�a daļu bija iznīci�nājusi ūdenī iz�ķīdusi skābe - ūdeni, kuram būtu jāsniedz �iem kokiem veldze. Kailie, skeletveidigie koki izskatījās nedabiski, dubļiem klātā zeme - kā nolādēta.

Ar riebuma pilnu seju Tesa atgāzās krēslā, lai izpētītu visus attēlus pēc kārtas. Viņa bija plānojusi attēlus pievienot rakstam, ta�u attēli tik daiļrunīgi ilustrēja galveno domu, ka pats raksts ne�spētu to aizēnot, lai gan, protams, tas bija jāsacer, - un Dievs vien zina, cik rakstu par dabas katastrofām Tesa bija sarakstījusi, cerē�dama, ka cilvēki pēdigi reaģēs uz �o globālo krīzi. �īs aizrau�a�nās dēļ Tesa bija noraidījusi dāsnus darba piedāvājumus no tā�diem pazīstamiem izdevumiem kā "Cosmopolitan" un "Vanity Fair" un iz�ķīrusies strādāt "Earth Mother Magazine". Viņa juta pie�nākumu pret Zemi.

Tiesa - un viņa pati to neslēpa -, �āds ideālisms neprasīja upu�rus. Lielākā daļa viņas vecuma cilvēku bija apsēsti ar naudas pel�nī�anu, toties �īs divdesmit astoņus gadus vecās sievietes rīcībā bija viņas nelaiķa vectēva trasta fonds, un tas ļāva nevērīgi iztu�rēties pret labi apmaksātu darbu kārdinājumu. Paradoksāli, ta�u �is trasta fonds sniedza ne tikai neatkarības izjūtu, bet ari moti�vāciju ziedot sevi vides aizsardzības mērķiem, jo lauvas tiesa fon�da naudas bija nākusi no vectēva ārkārtīgi veiksmīgajām ķīmis�kajām rūpnīcām, to atkritumi bija sagandēju�i dzeramo ūdeni vairākos Ņūd�ersijas un Pensilvānijas rajonos. Doma, ka viņa pēc iespējas cen�as vērst par labu to, kas reiz noticis, sniedza Tesai apmierinājumu.

Tesa bija piecas pēdas un deviņas collas gara, viņai bija īsi apgriezti, blondi mati, pievilcīgi, starojo�i vaibsti un muskuļains, juteklisks augums - kā izkalta statuete; viņa to uzturēja formā, ik dienas darbojoties veselības klubā Soho rajonā netālu no sava aug�stāva dzīvokļa. Acis bija kristālskaidras, zilas, sejā nemanīja kosmētikas pēdas, vienigi lūpas bija viegli iekrāsotas. Viņas iemī�ļotākais apģērbs bija d�insi un kokvilnas pulovers, apavi - kros- kurpes. Tesa pasniedzās pēc ābola, kas stāvēja augļiem pārpilnā groziņā uz galda, un izbaudīja tā gar�u. Tesa juta, ka aiz mugu�ras kāds stāv, pagriezās un ieraudzīja kabineta atvērtajās durvis vīrieti.

-��� Atkal strādā vēlu? - Vīrie�a acis samiedzās. - Gandrīz vai jākaunas, ka dodos mājās.

Vīrie�a vārds bija Volters Trasks. "Earth Mother Magazine" re�daktors bija pārmetis pār roku uzvalka �aketi, baltā krekla pie�durkne bija saburzījusies. Krekla aug�ējā podziņa bija atpogāta un kaklasaite vaļīgi atlaista. Traskam bija piecdesmit pieci gadi, viņ� bija pilnīgs, ar sirmiem, paplāniem matiem un gai�pelēkiem, noļuku�iem vaigiem.

-��� Vēlu? - Tesa uzmeta skatienu pulkstenim. - Augstais Dievs, jau septiņi? Es palēnām liku kopā to rakstu par skābo lietu. Lai�kam jau tā aizrāvos, ka�

-��� Rīt, Tesa. Uzdāvini sev brīvu laiku un pabeidz to rīt! Gan planēta līdz tam laikam izdzīvos. Toties tu pati vari sabrukt, ja nepasaudzēsi sevi.

Dro�i vien nenāktu par ļaunu aizbraukt nopeldēties. - Tesa ne�dro�i paraustīja plecus.

Trasks papurināja galvu.

-��� Kā es vēlētos, kaut man būtu tāda enerģija!

-��� Vitamīni un treniņi.

-�� Un trīsdesmit gadu mazāk. Vai tu lasīji avīzēs par slepkavī�bām pēc "Pacific-Rim Corporation" tankkuģa avārijas? Ko tu par to domā?

-��� Viss ir skaidrs. - Tesa paraustīja plecus.

-��� Re, kā?

-��� Naftas noplūde kādam aizdevusi pamatīgas dusmas.

-�� Tas gan. - Trasks nopūtās. - Es gan biju domājis ko citu. Vai tev neliekas, ka mums derētu par to uzrakstīt?

-��� "Earth Mother Magazine" nav bulvārprese. Varam rakstīt par naftas noplūdi, nevis par slepkavībām - tas ir tikai papildu ma�teriāls, piedevām mazsvarīgs. Fanātiķi mūsu mērķiem kaitē. Pārāk daudzi uzskata, ka mēs esam fanātiķi, kas pārspīlē draudus�

-��� Labi, labi, - Trasks viņu pārtrauca. - Ta�u mūsu peļņas rā�dītāji ir nonāku�i bīstamā zonā. Ja vien mēs varētu� Nūjā� Lai nu paliek. Aizslēdz durvis, kad iesi prom, Tesa. Un drīz, sarunāts?

-��� Dodu godavārdu.

-��� Labi. Tiekamies rīt, meitenlt! - Plecos sagumis, Trasks izgāja gaiteni un nozuda skatienam.

Pēc pusminūtes Tesa dzirdēja, kā lifts slīd lejup. Viņa notiesā�ja ābolu, apskatīja fotogrāfijas, ko bija nodomājusi pievienot rak�stam, un atzina, ka Traskam taisnība - viņai jāatpū�as. Nelaime vienīgi tāda - un viņa pati to apzinājās -, ka pēc peldes veselības kluba baseinā, pēc du�as, mājupceļa, salātiem, tomātu mērces ar makaroniem bez gaļas (toties ar krietnu sēņu, sīpolu un zaļo pi�paru piedevu) viņa tik un tā pastrādās pie raksta. Tādējādi, ne�klausīdama Traska padomam, Tesa savāca fotogrāfijas un divas kastes ar izpētes materiāliem, uzmeta plecā somiņu, saņēma ro�kās abas kastes un mapi ar dzeltenu piezīmju papīru, ar elkoni nospieda kabineta gaismas slēdzi un devās pa gaiteni, pa ceļam ar elkoni nospie�ot citus gaismas slēd�us.

Pēdējā kustība ar elkoni - un Tesa aktivizēja signalizācijas sis�tēmu. Atkāpdamās no infrasarkanā stara, viņa sataustīja durvju rokturi, atvēra durvis, izgāja ārā un aizvēra tās ciet - durvis aiz muguras automātiski aizslēdzās. Nonākusi nelielā uzgaidāmajā telpā, Tesa ar apak�delmu piespieda lifta pogu, smagi atspiedās pret sienu, izdzirdēja, kā lifts slīd aug�up, un beidzot atzina, ka ir piekususi.

Vainīgs bija vai nu nogurums, vai liktenis - kad durvis �vīk�stēdamas atvērās un Tesa iegāja lifta kabīnē, mape izslīdēja no rokām, nokrita uz grīdas, un zelta "Cross" pildspalva, kuru viņa bija tai piespraudusi, atlēca sāņus. Pildspalva, tēva dāvana pir�majā koled�as dienā, alla� uzvēdīja gan patīkamas, gan bēdīgas atmiņas - tēvs tā ari nebija piedzīvojis koled�as absolvē�anu.

Sirdij no skumjām iesmeldzoties, Tesa piespieda podziņu ar uzrakstu VESTIBILS. Lifta kabīne sāka lēnām slīdēt lejup, un viņa, joprojām turot rokās somiņu un kastes, noliecās, lai sagrābstītu mapi un pildspalvu. Noliekusies, izslējusi sē�amvietu gaisā, Tesa saspringa, manīdama, ka lifts negaidīti apstājas. Kad durvis atslī�dēja vaļā, viņa pablenza gar kājām, un redzeslokā parādījās vīrie�tis, mezdams pāri viņai garu ēnu. Neveiklā, apkaunojo�ā poza lika Tesai justies viegli ievainojamai vai, mazākais, kaunpilnai. Skaisti! Tā parādīt sevi no labākās puses, viņa nodomāja.

Ta�u vīrie�a labvēlīgais smaids acumirklī izgaisināja Tesas ne�mieru. Paraustījis plecus, viņ� pacēla mapi un pildspalvu, un, kaut ari Tesa to atskārta tikai vēlāk, �is pieklājības �ests pārmai- nlja viņas dzīvi. Turpmākajās murgainajās dienās un nedēļās Tesa vēl un vēlreiz centās izanalizēt �o acumirklīgo sastap�anos liftā un lauzīja galvu - ja viņa nebūtu nometusi mapi un pild�spalvu, vai abi būtu uzsāku�i sarunu? Vai tad viņa būtu varējusi izvairīties no sāpēm, bēdām un �ausmām?

Tomēr Tesa nemainīgi nonāca pie viena un tā pa�a secināju�ma. Viņai nebija varas pār notikumiem. Pat neņemot vērā draus�mīgo iznākumu, viņa nebūtu varējusi grozīt nenieka, tāpat kā ne�varēja apspiest acumirklīgo pievilk�anas spēku, ko juta pret �o vīrieti. Absurdi? Neloģiski? Jā. To var saukt par ķīmiju vai par ne�tveramām emocijām. To var saukt par īpa�u planētu saplūsmi vai zvaig�ņu stāvokli. Lai izskaidrojums būtu kāds būdams, ceļgali saļodzījās, cirk�ņos ieplūda siltums, un uz īsu bridi uzmācās bai�les, ka viņa var noģībt. Tomēr Tesa piespieda sevi iztaisnoties, pa�vērsa seju pret vīrieti un aizgaiņāja pēk�ņo vājumu.

Vīrietis bija vairāk nekā se�as pēdas gar�, un Tesa, pati garu�mā padevusies, prata novērtēt vīrie�us, kuri bija par viņu lielāki. Viņam bija veseliga, spīdīga, iedegusi āda, raupji, klasiski skaisti sejas panti un masīvs �oklis. Augumam piemita ideālas propor�cijas, tas bija muskuļains, tomēr slaids. Vīrietis bija ģērbies gan�drīz tāpat kā Tesa - kroskurpes, d�insi, zils kokvilnas krekls, ku�ra apkaklīte izslējās zem tum�i sarkanā kokvilnas pulovera. Ta�u acis! Tās visvairāk saistīja Tesas uzmanību. To mirdzums �ķieta�mi nāca no dvēseles dziļumiem, acu krāsa bija neparasta - pelē�ka -, un par �ādu acu nokrāsu Tesa, pati par to kaunēdamās, bija lasījusi piecpadsmit gadu vecumā tikai uzbudino�os mīlestības romāniņos.

Kamēr viņa mēģināja atgūt cieņu, no sve�inieka lūpām neno�zuda labsirdīgais smaids.

-�� Grūta diena?

-��� Ne glu�i. Gara gan, - Tesa atteica.

-�� Acīmredzot tā vēl nav beigusies. - Sve�ais vīrietis norādīja uz kastēm viņas rokās.

-��� Laikam jau cen�os izdarīt pārāk daudz. - Tesa piesarka.

-�� Tā ir labāk nekā darīt par maz. - Sve�inieks piespieda lifta pogu ar uzrakstu VESTIBILS un samiedza acis, lūkojoties uz pild�spalvu. - Zelta "Cross", - vīrietis izlasīja ra�otājfirmas nosauku�mu. Tā vien �ķita, ka �ie vārdi viņam ir īpa�i nozīmīgi. Viņ� pie�stiprināja pildspalvu pie mapes un pasniedza to viņai.

Uz īsu mirkli abu rokas saskārās. Laikam no�ķīla statiskā elek�trība, jo Tesai notirpa pirksti.

-�� Jūs strādājat "Earth Mother Magazine"? - vīrietis apvaicājās.

-��� Kā jūs�?

-�� Uzlīmes uz kastēm.

-�� Ak jā, protams. - Tesa atkal pietvīka. - Un jūs? Jūs iekāpāt liftā vienu stāvu zemāk. Tajā stāvā atrodas tikai viena kompānija - televīzijas producentu grupa "Truth Video".

-�� Tie�i tā. Starp citu, es lasu jūsu �urnālu. Tas ir lielisks. Varu pat pastāstīt, ka �obrid gatavoju dokumentālu filmu, kas saistita ar jūsu darbu, - par pienācīgu dro�ības pasākumu trūkumu ko�dolatkritumu izgāztuvēs. Manuprāt, mēs abi veicam �obrīd vis�svētīgāko darbu.

-��� Mēģinām glābt planētu? - Tesa grūtsirdīgi palocīja galvu. - Kaut vairāk cilvēku būtu līdzīgās domās!

-��� Bet tur jau tā nelaime, vai ne?

-�� Jā? - Tesa sarauca pieri. - Es redzu daudz nelaimju. Kura kon�krēti jums�

-Cilvēka daba. Neesmu pārliecināts, vai planētu var izglābt.

Vīrie�a atbilde Tesu izbrinīja.

Lifts apstājās.

-��� Vai nevajag palīdzēt tās kastes aiznest? - sve�inieks piedā�vājās.

-�� Nudien nē. Gan es pati.

-Tad vismaz paturē�u vestibila durvis vajā.

Abi izgāja uz ielas, kur plūda bezprātīga gājēju straume, sig�nalizēja transporta lidzekļi, sīvi koda izplūdes gāzes un rēgojās smoga aizēnots saulriets.

-�� Tie�i to es biju domājis. - Sve�inieks skumīgi ierunājās un no�ūpoja galvu. - Neesmu pārliecināts, vai planētu var izglābt.

Viņ� palīdzēja Tesai apstādināt taksometru, palūkojās visap�kārt, it kā meklēdams kādu, uzsauca: - Lai Dievs jūs svēti! - un �iglā soli aizgāja, iejuka pūli, glu�i kā burvis izzuzdams starp ļaudīm.

Tesai joprojām tirpa pirkstu gali.

Nākamajā ritā, stāvot vestibilā un gaidot liftu, Tesa pameta ska�tienu pa labi un pamanīja sve�o vīrieti ienākam ēkā. Viņas vaigi iekvēlojās.

-�� Sveicināta! - viņ� uzsauca.

Juzdama apmulsumu par valdzinājumu, ko izjuta pret �o vī�rieti, un visiem spēkiem pūlēdamās to apslēpt, Tesa izspieda pa�tīkamu smaidu.

-Jauks rits.

-�� Vai ne? Kad devos rīta skrējienā, vējiņ� attīrīja gaisu. Vēl nav nolaidies spiedīgais smogs.

-�� Jūs skrienat?

-��� Katru dienu.

-��� Paskat, es ari, - Tesa teica.

-�� To var redzēt.

Tesa juta, ka vaigi sāk stiprāk kvēlot.

-�� Tas nāk par labu miesai, - sve�ais teica, - un ari dvēselei.

-�� Daru, ko varu.

Abi iegrima klusē�anā.

Tas ieilga.

-��� Lifts� - Tesa nopūtās.

-�� Jā. Ārkārtīgi lēns. Bet es pēc iespējas cen�os uztvert visu ar rāmu garu.

-��� Kā teicienā - "labs nāk ar gaidī�anu"?

-��� Drīzāk jau disciplinē, - vīrietis izlaboja.

Lifta durvis atslīdēja vaļā.

-�� Tā. Vai redzat? - Sve�inieks norādīja. - Visam savs laiks.

Abi iegāja liftā.

-��� Es apsolos neko nenomest uz grīdas, - Tesa noteica.

-��� Man nebija nekas pretī palīdzēt.

-�� Tomēr man neradās izdevība jums pateikties.

-��� Tas nav vajadzīgs, - sve�ais atvēcinājās. - Manā vietā jūs būtu rīkojusies tāpat.

Tesa vēroja, kā viņ� vispirms nospie� sava stāva pogu, tad vi�ņas, un apmierināta atzīmēja prātā, ka sve�ajam pirkstā nav lau�lības gredzena.

Vīrietis pagriezās.

-�� Domāju - ja jau turpinām tā saskrieties, mēs tikpat labi varē�tu iepazīties.

Tesai patika dzirkstis viņa pelēkajās acis. Viņa nosauca savu vārdu, ta�u tikai priek�vārdu - paraduma pēc tī�ām neminēja, ka viņas uzvārds ir Dreika, jo ļaudīm reizumis tas asociējās ar viņas slaveno tēvu, un viņai sagādāja cie�anas runāt par tēva varmācī�go bojāeju.

-�� Tesa?.- Sve�inieks pielieca galvu un pamāja. - Skaists vārds. Tas ir saīsinājums no�

-��� No vārda Terēze. - Viņa atkal nepateica vīrietim visu patie�sību. Lai gan vārdu "Terēze" da�kārt tā saīsināja, viņas iesauka radās tāpēc, ka tēvam bija paradums meiteni bērnībā ķircino�i sau�kāt par komtesi Terēzi. Vēlāk viņ� iesauku bija mīlīgi saīsinājis par "Tesu".

-��� Protams, - sacīja tum�matainais, pārsteidzo�i glītais vīrie�tis. - Teresa. Spānie�u mistiķe, karmelītu mūķeņu ordeņa izvei�dotāja.

Tesa izbrīnījusies samirk�ķināja acis.

-��� Es nezinu. Tas ir� Man nebija zināms�

-�� Nav svarīgi. Man ir nags uz visādas nederīgas informācijas vāk�anu.

-��� Un kāds ir jūsu vārds? - Tesa vaicāja.

-��� D�ozefs.

Viņa atzīmēja, ka arī virietis nebija nosaucis savu uzvārdu. Tā�pat kā viņa.

Lifta kabīne noraustījās un apstājās.

-�� Man laiks doties uz pa�a piespriesto katorgu.

-��� Tik ļauni jau nu nevar būt. Vakar man radās iespaids, ka jums �is darbs patīk.

-��� Dokumentālā filma par planētas sapū�anu nav nekas īpa�i tīkams. Tomēr es rodu zināmu apmierinājumu apziņā, ka cen�os darit labu darbu. - D�ozefs izgāja no lifta un starojo�u seju pa�griezās pret Tesu. - Lai Dievs jūs svētī!

Kad durvis aizslīdēja ciet un D�ozefs izgaisa skatienam, Te- sas kuņģis krita lejup, ta�u iemesls nebija kabīnes pacel�anās.

Nākamajā dienā, piektdien, Tesa tā iegrima darbā, ka nostrā�dāja visu pusdienas pārtraukumu. Ceturksni pēc diviem burk�ķo��ais vēders beidzot piespieda viņu atzīt, ka steig�us jāieēd, citādi cietīs viņas koncentrē�anās spējas.

Ieejot liftā, Tesa iedomājās par D�ozefu. Slidot lejup, kabīne ap�stājās vienu stāvu zemāk. Atkal iekņudējās nervu gali. Nē, viņa nodomāja. Tā ir tikai sagadī�anās.

Ta�u ceļi saļodzījās, jo aiz atvērtajām durvīm parādījās D�o�zefs un iekāpa lifta kabīnē.

Viņ� pasmaidīja, acīmredzot nemaz nebūdams pārsteigts, ie�raugot Tesu.

-�� Tā vien rādās, ka mums lemts ik brīdi saskrieties. - Viņ� no�spieda pogu ar uzrakstu VESTIBILS. - Kā jūsu katorga?

Stāvot viņam cie�i blakus, jūtot abu rokas saskaramies, Tesa centās apvaldīt straujo elpu.

-��� Katorga? - Bet tad viņa atminējās, ka vīrietis bija vakar lieto�jis �o vardu. - A, jūs runājat par darbu. Es gatavoju rakstu par skābajiem lietiem. Pagaidām darbs rit veiksmīgi.

-�� Ko gan vēl var vēlēties?

-Es�

-Jā?

-��� Vai jus nedomājāt, ka tas ir, saudzīgi izsakoties, dīvaini - mēs jau kuro reizi braucam liftā�

-��� Kopā? - D�ozefs paraustīja plecus. - Pasaule ir divaina. Es jau pirms krietna laika nolēmu ļauties liktenim, nevis ap�aubīt to. Notiek tas, kam jānotiek.

-�� Kā Dieva griba vai karma?

-�� Providence. - D�ozefa pelēkās acis iedzalkstijās. - Vēlas pus�dienas?

Tesa sajuta vīrie�a pēcskū�anās losjona smar�u, un viņas balss negribot nodrebēja.

-�� Zuda laika izjūta.

-�� Man tāpat. Vismaz pulksteņa laika izjūta. Pāri ielai ir delika�te�u kafejnīca. Vai esat ar mieru piebiedroties?

Tesas rokas knaibīja zosāda.

-�� Tikai tādā gadījumā, ja katrs maksās par sevi.

D�ozefs noplātīja rokas.

-�� Kā sirds pavēl. Man tas tik un tā sagādās prieku.

Nostāju�ies uz trok�ņainās ietves, abi sagaidīja robu satiksmes

plūsmā un pār�āvās pāri ielas braucamajai daļai. Pēcpusdiena bija mitra, saules gaisma ar pūlēm lauzās cauri izplūdes gāzu migliņai. Nostājusies uz ietves ielas pretējā pusē, Tesa pameta ska�tienu uz D�ozefu un neviļus ievēroja, ka viņ� atkal - tāpat kā to�reiz, kad abi tikās pirmo reizi, - pavērās apkārt, it kā meklēdams kādu pūlī. Kāpēc? Viņa atgaiņāja vēlmi saraukt uzacis, prātoda�ma, vai D�ozefs baidās, ka tiek novērots? Tādas domas bija radu��ās tēva paradumu ietekmē. Liecies mierā, Tesa sevi aprāja. �ī nav nekāda slepenā tik�anās.

Spilgti izgaismotā kafejnīca, kurā bija noskrējis pusdienlaika drudzis, pat nebija pustuk�a.

-�� �odien mums ir izcila �āvēta liellopu gaļa, - pavēstīja vies�mīlis.

-�� Paldies! Es neēdu gaļu, - D�ozefs atteica. - Gribētu sendvi- �u ar tomātiem, ro�u kāpostiem un gurķi.

-�� Kāpostu salātus? Un varbūt marinētas dilles?

-�� Tos arī varētu. Un vēl pudeli minerālūdens.

-�� Nav slikti, - novērtēja Tesa. - Man to pa�u. - Kad viesmīlis aizgāja, viņa pārlaida D�ozefam pēto�u skatienu. - Jūs atteicā�ties no gaļas? Esat veģetārietis?

-�� Tā nav pārliecība. Kuņģis neņem gaļu pretī. Turklāt �odien ir piektdiena.

Tesa, Romas katoliete, nosprieda, ka �ī piezīme ir nepārprota�ma. Pirms daudziem gadiem katoļiem bija aizliegts piektdienās ēst gaļu. Mūsdienās tikai veci, sevi�ķi konservatīvi katoļi ievēroja �o seno noteikumu. D�ozefs bija jauns un diez vai atturējās no gaļas piektdienā, baidoties pastrādāt grēku.

-�� Jautāju tāpēc, - Tesa neļāvās izrādīt mulsumu, - ka pati lie�lākoties atturos no gaļas uzturā.

-��� Re, ari tas mums ir kopīgs.

-�� Ari tas, ka mēs esam katoļi?

-��� Kas jūs uzvedinājis uz tādām domām? - D�ozefs sarauca pieri.

-�� Tas, ka piektdienā neēdat gaļu.

-��� Ā� - D�ozefs novilka. - Skaidrs. Nē, es neesmu pieslējies nevienai reliģijai.

-��� Piedodiet! Es atvainojos. Esmu pārāk uzmācīga.

-�� Nekas, nekas. Es neapvainojos.

-�� Ja jau esam sāku�i� Ja neiebilstai, pajautā�u vēl, - Tesa ne�atlaidās.

-��� Es klausos.

-��� Kādēļ jūs tā nervozējāt, �ķērsojot ielu?

D�ozefs iesmējās.

-�� Ņujorkā, kas bāztin piebāzta ar narkomāniem un dulliem au�tovadītājiem? Kur� tad nenervozē?

-��� Vēl viens jautājums.

-��� Lai iet!

-��� � Jūs būtu ar mieru satikties rīt? - Tesa pati jutās pārsteigta par savu pārdro�ību. Sirds salēcās.

-��� Vai es�? - D�ozefs saspringa un, palūkojies uz galdu, pa�svārstīja rokās nazi un dak�iņu, tad pievērsa viņai savu pelēko acu spraigo skatienu. - Protams. Man jūsu sabiedrība ir ļoti patī�kama.

Tesa izelpoja.

-�� Tomēr man jābūt godīgam.

Nolāpīts, Tesa domās �ķendējās. Te nu bija. Tie�i no tā es bai�dījos. �is satrieco�ais vīrietis tūlīt paziņos, ka viņam jau ir drau�dzene.

-��� Visādā ziņā. - Viņa iztaisnoja muguru un piespieda plauk�stas pie galda, lai sagatavotos gaidāmajam paziņojumam. - Es augstu vērtēju godīgumu.

-��� Mēs varam būt tikai draugi.

-��� Es isti nesaprotu�

-��� Es gribēju teikt - mēs nevarēsim būt mīļākie.

Viņa vaļsirdība Tesu izbrīnija.

-��� Paklausieties, es ta�u jūs nebildināju. - Tesa bija neizpratnē. - Vai tad es jūs vedināju kāpt gultā ar mani?

-�� Es saprotu. Jūsu uzvedība nudien ir nevainojama. - D�ozefs pasniedzās un maigi aizskāra viņas plaukstu. Tesa pamanīja, ka viņam uz plaukstas virspuses izvijas robaina rēta. - Man nebija padomā jūs apvainot vai apkaunot. Vienīgi� manai dzīvei piemīt da�as zināmas ipatnības, kuras jūs nesapratīsiet.

-�� Manuprāt, es saprotu gan.

-Jā?

-�� Jus esat gejs? Vai tapec?

-�� Nebūt ne! - D�ozefs nosmējās.

-�� Nekas briesmīgs jau nenotiktu, ja jūs būtu gejs. Tomēr gribē�tos gan to zināt. Nevēlos sevi pataisīt par vēl lielāku muļķi nekā �obrīd.

-�� Ticiet man, Tesa, es neesmu gejs un jūs neesat sevi pataisījusi par muļķi.

-�� Varbūt jūs esat cietis kādā negadījumā un�

-�� Jūs domājat - zaudējis vīrietības spējas? Tā gan nav. Patiesī�bā esmu ļoti glaimots, ka jūs vēlaties vēl kādreiz ar mani tikties. Tomēr man ir zināmas� teiksim, saistības. Es nedrīkstu klāstit, kādas tās ir un kāpēc man tām jāpakļaujas. Jums nāksies uzticē�ties, ticēt un pieņemt. Ta�u galvenais ir tas, ka esmu priecīgs par mūsu draudzību.

-��� Draudzību? - Tesa izvairījās. - Vidusskolā es reiz tiku vaļā no uzmācīga zēna, paziņodama, ka gribu, lai mēs būtu tikai drau�gi un nekas vairāk.

-��� Bet vidusskolas laiki jau sen ir aiz muguras, - D�ozefs attei�ca. - Ja vēlaties būt manā sabiedrībā� un man jūsu sabiedrība ir patīkama� negribu izklausīties pārlieku stīvs, ta�u tādi ir mani noteikumi.

-��� Klausieties� - Tesa iekoda lūpā. - Labāk metīsim visu pie malas.

-�� Kāpēc? Vai jūs nevarat iedomāties, ka starp vīrieti un sievie�ti var valdīt attiecības, kas nebeidzas ar seksu?

-��� Ak kungs, nu gan es jūtos kā īsta zoss!

-��� Nevajag, - D�ozefs atteica. - Jūs esat gudra, veselīga, pievil�cīga sieviete, un jūsu vēlmes ir pilnībā saprotamas. Tomēr es� - D�ozefa skatiens saspringa. - Es esmu pavisam citāds.

-�� Nestrīdē�os pretī. Un varbūt tie�i tādēļ� es gribu būt kopā ar jums� - Viņa pati neticēja savām ausīm.

-��� Platoniski, - aizrādija D�ozefs.

-��� Labi. Lai notiek! Pagaidām - jā. Bet kas zina?

-�� Nē, Tesa. Nevis pagaidām, bet vienmēr. Ticiet man, tā būs labāk.

-��� Kāpēc?

-�� Tāpēc, ka tas būs mū�igi.

-��� Jūs esat dīvainākais vīrietis, kādu vien esmu sastapusi, - Tesa noteica.

-�� Uzskatī�u to par komplimentu.

-��� Labi. - Tesas apņēmība auga augumā. - Cikos tiekamies rit?

-��� Desmitos no rīta, - D�ozefs piedāvāja. - Aug�ējā Istsaidā, Karla �urca parkā. Pie Astoņdesmit astotās ielas. Netālu no mēra rezidendes.

-�� Zinu, kur tas ir.

-�� Gar upi stiepjas celiņ�, domāts skrējējiem. Ja jau mēs katru dienu uzturam sevi formā, neredzu iemesla, kāpēc lai mēs to ne�darītu kopā.

-�� Jauki, - Tesa sacīja. - Skrienot kopā, es pārvarē�u patiku, ko izjūtu pret jums.

-�� Fiziski vingrinājumi dara brīnumus, mana platoniskā drau�dzene.

-�� Jums varbūt.

-�� Glu�i kā auksta du�a. - D�ozefs labsirdīgi pasmaidīja.

-�� Man jūs jābrīdina. - Tesa neatlaidās. - Es darī�u visu, lai jūs iekārdinātu.

-�� Jūsu pūles būs veltas, - D�ozefs atteica. - Nudien. Es esmu neiekārdināms.

-��� Uzskatī�u to par izaicinājumu.

Pat desmitos no rīta skrējēju celiņ� kokiem aizaugu�ajā parkā blakus īstriverai bija pārpildīts. Tā kā tuvumā neplūda satiksmes straumes, gaisā nebija jūtams nomāco�ais smogs un skatienam pavērās nepierasti spo�a debess. Uz soliņiem sēdēja pensionāri, baudīdami nedēļas nogales mieru. Kreisajā pusē, laukumiņā aiz samērā augsta kalta dzelzs �oga, pusaud�i spēlēja beisbolu. Cil�vēki, izklāju�i segas zālītē, sauļojās, baudot neparasti spilgto jū�nija sauli. Suņu īpa�nieki starp kokiem vadāja savus mīluļus. īsta dāvana, Tesa nodomāja. Cik skaista diena! Tāds retums!

Viņa bija uzvilkusi zilu treniņtērpu, kas labi piestāvēja viņas tirkīza krāsas acīm, - kaut būdams paplats, tas lieliski izcēla vi�ņas stāvu, slaiko, vijigo augumu un stingrās, aug�up paceltās krū�tis. Ap galvu viņa bija apvijusi sarkanu lenti, kas akcentēja īsos, gai�os matus. Tesa atspiedās pret skrējēju celiņa margām upes krastā un nopētīja garām rik�ojo�os cilvēkus - daudzi klausījās mūziku, uzliku�i austiņas, pie jostas piestiprināju�i miniatūrus radioaparātus. Tesai pa�ai labāk patika pilnībā ziedoties ganda�rījumam, ko sniedza ilgais treniņ�, un viņa negribēja ļaut mūzi�kai novirzit uzmanību. Glu�i vai reliģiskā apgarotība skrējēju sa�svīdu�ajās sejās iekvēlināja Tesā dedzību pievienoties viņiem. Drīz, viņa domāja. D�ozefs kuru katru bridi būs klāt.

Gaidīdama Tesa bez mitas apbrīnoja, cik nepārvarami �is vī�rietis viņu saistīja. Protams, viņ� bija izskatīgs, ta�u Tesa bija gā�jusi uz tik�anos ar daudziem izskatīgiem vīrie�iem un ne reizi nebija izjutusi tik spraigu kopības sajūtu. Vairākums tā lepojās ar savu ārieni, ka viņu egocentriskums nebija pacie�ams. Reiz Tesa bija atklājusi, ka viņas draugs, izliekoties, ka Tesa ir viņa vienīgā mīlestība, slepus satiekas vēl ar trim sievietēm. Citam, daudzsolo�am televīzijas darbiniekam, Tesa bija vajadzīga tikai tādēļ, lai viņu nemitīgi slavinātu, kamēr viņ� virzījās pa karje�ras kāpnēm.

Pēdējā pusgada laikā Tesa ne ar vienu nebija satikusies. Varbūt tie�i ar �o faktu bija izskaidrojama viņas tiek�anās pēc D�ozefa, Tesa prātoja. Pārstrādā�anās un vientulība. Ta�u, jo vairāk Tesa apsvēra �o izskaidrojumu, jo neticamāks tas viņai �ķita. Vīrieti bija kaut kas - Tesa neprata atrast īsto vārdu - citāds. Glīts vīrietis, kur� nebija iemīlējies savā ārienē, kur� iz�turējās pret viņu ar cieņu, ar kuru bija viegli sarunāties, kur� viņu uzskatīja par cilvēku, nevis potenciālo seksuālo iekaroju�mu. Tas viss, bez �aubām, bija būtiski. Tomēr pat tādā gadīju�mā viņa nekad agrāk nebija tik neatlaidīgi un atklāti izrādījusi interesi par kādu vīrieti. Kāpēc? Vīrietī bija vēl kas. Kas tas bija?

�is agrāk nepieredzētās izjūtas Tesu ne tikai mulsināja, bet arī darīja nemierīgu.

Tesa nezināja, no kuras puses D�ozefs parādisies - no labās, no kreisās vai ari nāks taisni pretī, cauri me�ainajam parkam, tā�pēc viņa nemitīgi grozīja galvu, ar acīm viņu meklēdama. Vaja�dzēja norunāt konkrētu satik�anās vietu, viņa nosprieda un tur�pināja pētīt pūli. Tomēr ne vienā, ne otrā pusē nevienu tuvumā nemanīja. D�ozefam nevajadzētu būt grūti pamanīt mani �ajā vie�tā, Tesa prātoja.

Ar nepacietību gaidījusi �o tik�anos, Tesa bija ieradusies ag�rāk, ceturksni pirms desmitiem, bet tagad, pametusi skatienu skrē�jēja pulkstenī, viņa ar satraukumu redzēja, ka tas rāda ceturksni pāri desmitiem.

Vai viņi būtu palaidu�i viens otru garām?

Tesa vēl vērīgāk pētīja pūli. Drīz vien pulkstenis rādija pus�vienpadsmit, pēc moko�i ilgas gaidī�anas - jau vienpadsmit, un viņa sev teica, ka D�ozefu dro�i vien aizkavēju�as nopietnas da�rī�anas.

Ta�u, kad pulkstenis rādija pusdivpadsmit, tad divpadsmit, viņa ar dusmām saprata vīrie�a neiera�anās iemeslu.

Tā ar Tesu bija gadījies tikai vienu reizi, koled�as tre�ajā kur�sā, - vīrietis, ar kuru viņa bija norunājusi tik�anos, sestdienas pēc�pusdienas korporācijas ballītē bija pārdzēries un nebija spējigs aizvest viņu tovakar uz kino, un pat nebija papūlējies piezvanīt, lai atceltu tik�anos. Ar to ari tās attiecības bija beigu�ās.

Un tagad ari D�ozefs bija viņu piekrāpis. Tesa neticīgi vērās apkārt. Vil�anās jaucās ar niknumu.

Uzvarēja niknums.

Velns lai�! Viņai jau bija licies, ka tik krietni vīrie�i nepastāv, un bija izrādījies, ka viņa nav maldījusies. Tesa, mēs varam būt tikai draugi? Tā, draudziņ, tu palaidi izdevību vējā. Mēs neesam draugi.

Pikti �ņākdama, Tesa iejuka skrējēju straumē, tā iegrimusi do�mās, ka aizmirsa savu iesildī�anās un izstaipī�anās vingrojumu rituālu, - niknums paātrināja soli, un viņa drīz vien atstāja aiz muguras pat visa�ākos skrējējus.

Draņķis tāds!

Svētdiena bija drūma. Stiprais lietus tikai pastiprināja Tesas nomākto omu. Viņa stāvēja savā dzīvokli Soho nama tre�ajā stā�vā ar basām kājām, nakts drēbēs - �ortos un saņurcītā T kreklā -, malkoja kūpo�u stipru, melnu kafiju un viebdamās raudzījās pa logu. Pretējās ielas pusē nelielā rotajlaukumā izmircis no�ēlojama paskata kaķis bija atradis patvērumu zem �ūpolēm.

Tesai aiz muguras murmulēja televizors, "Cable Neios Netivork" diktore lieti�ķi ziņoja par jaunāko vides katastrofu. Tenesi paval�sti vilciens, kas divdesmit vagonos vedis bezūdens amonjaku, tok�sisku gāzi, ko pārvadā saspiesta �ķidruma veidā un izmanto mēs�lojuma ra�o�anā, bija noskrējis no pabojātām sliedēm lauku apvidū un nogāzies no uzbēruma. Cisternas uzsprāgu�as un to krava iztvaikojusi, radot masīvu indīgu mākoni, - jau bija gājusi bojā visa vilciena apkalpe, se�padsmit vietējo fermu iedzīvotāji, desmitiem lopu, simtiem me�a zvēru un tūksto�iem putnu. Zie�meļaustrumu vēj� virzīja blivo balto mākoni uz tuvējo pilsētiņu, un visi tās piecpadsmit tūksto�i iedzīvotāju panikā bēga. Avāri�jas dienesta darbinieki nespēja apturēt mākoņa virzī�anos un ne�bija gatavi organizēt tik apjomīgu evakuāciju. Jaunākās ziņas lie�cināja, ka autokatastrofās, pilsētniekiem drud�aini mēģinot aizbēgt, gāju�i bojā astoņi cilvēki un smagi ievainoti se�padsmit. Diktore vēstija, ka ar laiku smagā gāze nosēdīsies uz zemes. Pa�radoksāli, ta�u mēslojuma ra�o�anā izmantojamais bezūdens amonjaks augsnei nenāks par labu - vismaz neat�ķaidītā veidā. Ārkārtīgi augstais slāpekļa saturs (astoņdesmit divi procenti) tā sastāvā izdedzinās simtiem akru me�u, iznicinās labibu un ie�sūksies strautiņos, akās, dīķos un ūdenskrātuvēs, saindējot pilsē�tiņas ūdensapgādes sistēmu.

Tesa sadrūma, izslēdza televizoru, drūmi pavērās caur jumta logu uz vienmuļajām lietus un vēja brāzmām. Un nodrebēja, iztē�lojoties, cik neiedomājami posto�as sekas būtu �ādai katastrofai, ja tā būtu gadījusies biezi apdzīvotā rajonā. Viņa apzinājās, ka tas kādu dienu tomēr notiks. Un vainīga būs bezrūpība, nemākulī�ga plāno�ana, slikti uzturētas iekārtas, varas iestā�u letarģija, al�katība, muļķība, pārapdzīvotība un� Tesa papurināja galvu. Pā�rāk daudz iemeslu. Pārāk daudz. Planēta drupa gabaliņu pa ga�baliņam, un nelikās, ka �o procesu ir iespējams apstādināt.

Prātā ie�āvās rindiņa no Jītsa dzejoļa: "Viss brūk un jūk; ko�dols vairs netur." Viņa bija pārguru�i. Atmetusi ar roku nodomam no rīta aizskriet uz veselības klubu, Tesa nolēma pasautēties kar�stā vannā. Es sevi pārāk nodzenāju. Man patlaban derētu sariti�nāties gultā un palasīt svētdienas "Times".

Ta�u viņa zināja, ka jaunākās ziņas uzdzīs vēl lielāku grūtsir�dību.

Noskaties kādu vecu filmu, Tesa sev ieteica. Paņem nomā da��as trakuligas komēdijas ar Keriju Grāntu.

Ta�u viņa �aubījās, vai tās pacilātu garastāvokli. Kā gan viņa varētu smieties, ja� Nenoliedzot Tenesī pavalstī notiku�ā nozī�mīgumu, Tesa negribigi atzina, ka daļēji grūtsirdības iemesls ir rūgtums, ko viņa izjuta, nesagaidot D�ozefu vakar norunātajā vietā.

Viņu kremta dusmas. Kādēļ gan viņ��

Nelikās, ka D�ozefs būtu no nepieklājīgajiem. I^bi, atzīstu, es biju visnotaļ uzmācīga, pūlējos izdabūt no viņa apliecinājumu, ka varam būt vairāk nekā tikai draugi. Es pār�āvu pār svītru un dro�i vien viņu atbaidīju.

Tādā gadījumā - viņā uzliesmoja aizvainojums - D�ozefs va�rēja vismaz piezvanīt un atzīt, ka ir pārdomājis un nevēlas ieras�ties. Viņam nevajadzēja likt man gaidīt.

Piezvanīt? Tesa piepe�i atcerējās, ka viņas tālruņa numura ne�bija telefona grāmatā. Pat ja būtu, tu viņam nepateici savu uzvār�du. Tikpat labi D�ozefam bija kāds dibināts iemesls neierasties uz tik�anos, un viņ� nevarēja sazināties ar tevi un to pateikt.

Vai man norīt lepnumu un piezvanīt viņam?

Dumjā, tu ta�u nezini viņa uzvārdu. Tāpat kā viņ� nezina tavējo.

Pirmdien Tesa klusībā gandrīz vai cerēja ieraudzīt D�ozefu ie�nākam vestibilā, ta�u �oreiz tāda sagadī�anās nenotika. Sē�ot ka�binetā, viņa pūlējās visu uzmanību veltīt rakstam, ik pa brīdim atraudamās no datora displeja un pamezdama skatienu uz tāl�runi.

Ikreiz, kad tas ietrink�ķējās, Tesa saspringa, cerot, ka zvana D�ozefs, un katru reizi piedzīvoja vil�anos. Ap pusdivpadsmi�tiem, izmisuma dzīta, viņa sameklēja uzziņu grāmatā "Truth Video" tālruņa numuru. Viņa pacēla klausuli, tomēr ar skubu no�lika atpakaļ.

Kas man lēcies? Mani ta�u piekrāpa. Kādēļ gan lai es viņam zvanītu? Vai man vairs nav lepnuma? Vai man jālūdzas piedo��ana?

Divos, iedama pusdienās, Tesa atkal cerēja viņu ieraudzīt lif�tā, ta�u kabīne paslīdēja garām "Truth Video" stāvam neapstājo�ties. Viņa impulsīvi izlēma ieturēt maltīti tajā pa�ā delikate�u ka�fejnīcā pāri ielai. No D�ozefa nebija ne vēsts.

Kavēdamās domās pie noslēpumainā vīrie�a, viņa pasūtīja to pa�u, ko abi bija notiesāju�i piektdien, - sendvi�u ar tomātiem, ro�u kāpostiem un gurķi.

Pie liftiem D�ozefs nestāvēja, viņa zvanu Tesa nesagaidīja, un abu ceļi nekrustojās ari tad, kad viņa mazliet pēc septiņiem izgā�ja no ēkas.

Pie velna! Viņam bija izdevība.

Ta�u otrdien, kad viņa vēl aizvien nebija D�ozefu redzējusi un bija veltīgi izgaidījusies, ka viņ� piezvanīs, Tesa nosvieda uz galda zelta "Cross" pildspalvu, ar kuru rediģēja izdrukāto manuskriptu, un nolēma, ka atvaino�anās ir tie�i tas, kas viņai vajadzīgs.

Patiesībā viņa to pat pieprasīs!

Tiesa, ne pa tālruni. Dieva dēļ, nē! Tesa gribēja redzēt, kā vīrie�tis lien uz vēdera viņas priek�ā.

Tesa gribēja, lai viņ��

Tam maitas gabalam būs jāatvainojas viņai personiski.

"Truth Video" biroja �auro uzņem�anas istabu no pārējām tel�pām atdalīja bieza stikla siena ar durvīm. Sekretāre pacēla acis un uzrunāja Tesu caur lodziņu, turot pirkstu uz pogas, ar kuru bija atslēgusi durvju elektronisko slēdzeni.

-�� Vai varu jums palīdzēt?

Tesas apņēmība ruka.

Neesi muļķe! Viņ� domās, ka tu�

Jā? Ko?

Dzenies viņam pakaļ? Sasodīts, priecājies būtu!

Tesa dziļi ieelpoja un centās izskatīties lieti�ķi, neizrādīt dus�mas.

Tomēr iek�ēji viņa smaidija. Kad ieraudzī�u to nelieti, kad sek�retāre izdzirdēs, ko es viņam pateik�u, un paklīdis runas�

-�� Protams, varat. Es meklēju kādu jūsu darbinieku. Viņa vārds ir D�ozefs; uzvārdu gan nezinu.

Sekretāre pamāja ar galvu, lai gan acīs vidēja neizpratne.

-�� �eit strādā tikai viens D�ozefs. Jūs dro�i vien domājat D�o�zefu Mārtiņu.

-�� Mārtiņ�? - Tesa domās atkārtoja uzvārdu. - Mazliet vecāks par trīsdesmit gadiem. Slaids, tievs, tum�iem matiem un pelēkām acim?

-�� Jā, tik tie�ām viņ�.

-�� Ja viņ� nav aizgājis pusdienās, lūdzu, esiet tik laba un pasa�kiet D�ozefam, ka vēlos ar viņu aprunāties.

-��� Piedodiet, nesanāks. - Sekretāre sarauca uzacis. - Nezinu, vai viņ� ir pusdienās, ta�u birojā viņa katrā ziņā nav.

-�� Labi. Es pienāk�u vēlāk. Vai jums ir zināms, kad viņ� varētu atgriezties?

-�� Tas ir grūts jautājums.

-��� Es nesaprotu.

-��� D�ozefs nav bijis darbā kop� brī�a, kad piektdien izgāja no biroja.

-Ko?

-����������� Neesam viņu redzēju�i ne vakar, ne �odien, - stāstīja sekre�tāre. - D�ozefs nav piezvanījis, lai pateiktu, ka ir slims vai gadī�jusies nelaime ģimenē, vai� Viņ� glu�i vienkār�i neieradās darbā.

Tesas pasaule mazliet sagrīļojās.

-�� Montē�anas nodaļa raujas vaiga sviedros, lai pasūtījumu bez viņa pabeigtu laikā un�

Tesas dusmas pagaisa kā nebiju�as. Viņa piespieda pirkstus pie stikla sienas.

-��� Vai jūs pa�i viņam nezvanijāt?

-�� Ari tā ir problēma. Viņ� nav norādījis savu tālruņa numuru darbinieku datu bāzē. - Sekretāre nopētīja Tesu. - Vai jūs esat viņa draudzene?

-�� Savādi, ta�u tā var teikt.

-��� Nav brīnums. - Sekretāre paraustīja plecus. - D�ozefs pats ir dīvainis. Ja jums gadās ar viņu saskrieties, esiet tik laba un pa�lūdziet, lai viņ� piezvana uz darbu. Mēs nevaram atrast viņa rak�stītās piezīmes projektam, pie kura pa�laik strādājam. Montā�isti vai rāpjas pa sienām, meklēdami tās piezīmes un mēģinādami pa�beigt darbu laikus.

-��� Bet vai tad neviens neaizbrauca pie Dtozefa uz mājām?

Sekretāre pūlējās neizrādīt, ka viņai zūd pacietība.

-��� Es jau teicu, mēs nevaram atrast viņa piezīmes. Ta�u mūsu sūtītais cilvēks pastāstīja, ka D�ozefa uzrādītajā adresē neviens nedzīvo.

-��� Kāda ir tā adrese?

-�� Vai tam kāda nozīme? - sekretāre teica. - Ticiet man, nav jē�gas.

-��� Es prasu - kāda ir adrese? - Tesa atkal pacēla balsi.

Sekretāre pabungoja ar pildspalvu pa zodu.

-��� Velta laika �ķie�ana. Tomēr, ja tas jums ir tik svarīgi�

-�� Tas man patie�ām ir svarīgi.

-�� Jūs noteikti esat viņa draudzene. - Sekretāre nopūtās, izmek�lējās vizītkar�u turētājā un nosauca adresi Brodvejā.

Tesa steig�us pierakstīja.

-�� Tomēr es jums saku - tā ir�

-��� Es zinu. Velta laika �ķie�ana.

Ta�u, kad Tesa Brodvejā izkāpa no taksometra signāltauru ka- kofonijā un blīvās satiksmes kaitīgajos izgarojumos netālu no krustojuma ar Piecpadsmito ielu, viņai uzmācās �aubas. Nostā�jusies pie baiga paskata nama un salīdzinājusi tā numuru ar pie�zīmēs uzkricelēto adresi, Tesa saprata - un domās ar novēlo�a�nos atvainojās sekretārei -, kāpēc viņas uzstājība tika nosaukta par veltu laika �ķie�anu.

Ēkas pirmajā stāvā atradās tūristu pievilinā�anas objekts - pā�rāk dārgu fotoaparātu un elektronikas pre�u veikaliņ�. Otrā stā�va putekļainajā logā di�ojās plakāts ar uzrakstu SEKSA INSTRUKTORI. Tre�ā stāva logi bija aizkrāsoti melni. Dievs vien zina, kas aiz tiem slēpās, tomēr Tesa sasprindzināja plecus, ap�ņēmības pilna to noskaidrot. Dzīvoklis, kura numurs viņai bija nosaukts, atradās tre�ajā stāvā.

Viņa apgāja apkārt dzērājam vai, iespējams, narkomānam, kas bija atslēdzies uz ietves, iegāja pēc urīna dvakojo�ā gaitenī, devās aug�up pa tikpat smirdīgām kāpnēm, drosmīgi nelikās ne zinis par pustumsu kāpņu telpā un nonāca baisajā tre�ajā stāvā. Uz durvīm saredzamās plāksnītes ar firmu nosaukumiem vairoja vi�ņas izmisīgo pārliecību, ka �ī ir biroju ēka un tajā nedzīvo ne D�o�zefs, ne kāds cits.

Viņa iegrima domās, pārliecināta, ka kaut kas nav kārtībā, - kādēļ D�ozefs darbavietā bija uzdevis �o par savu adresi?

Tesa nonāca pie atvērtām durvīm, kuru numurs uz nokvēpu��ās matētās plāksnītes sakrita ar pierakstītā dzīvokļa numuru.

Telpā pie galda sēdēja sieviete ar sprogainiem matiem un pā�rāk ko�u lūpukrāsu un, ko�ļādama gumiju, lasīja grāmatu plā�nos vākos. Pie visām sienām no grīdas līdz pat griestiem slējās skapji ar astoņu kvadrātcollu platām, sanumurētām, slēdzamām atvilktnēm ar metāla durtiņām.

Tesa minstinādamās tuvojās galdam.

Sieviete nelikās viņu manām.

- Atvainojiet, - Tesa ierunājās.

Sieviete pār�ķīra lappusi.

-��� Esiet tik laipna� - Tesa nokrem�ļojās.

Sieviete izklāja grāmatiņu otrādi uz galda un saigusi pavērās atnācējā.

-�� Es meklēju� - Tesa papurināja galvu. - Uz durvīm nav plāk�snītes. Kas �ī ir par firmu?

Sieviete valstīja pa muti ko�ļājamo gumiju.

-��� Pasta pakalpojumu firma.

-�� Es ne�

-��� Pasta abonentu kastītes. Pastnieks atnes pastu, es to iz�ķiro�ju un sabā�u kastitēs pa spraugām. Klienti to vēlāk savāc.

-��� Vai jūs esat dzirdējusi� Es meklēju virieti, vārdā D�ozefs Mārtiņ�.

-��� Diem�ēl nav dzirdēts.

-�� Varbūt es varētu viņu aprakstīt?

-�� Mīlulīt, - sieviete pacēla patuklu roķeli, - pirms aizraujamies - es esmu tikai pagaidu darbiniece. Mei�a, kura te strādā, saslima. Apendicīts vai kas tamlīdzīgs. Es nekādu D�ozefu Mārtiņu nezi�nu.

-�� Tomēr viņ� darbavietā pateicis, ka dzīvo �eit.

Sieviete nosprauslājās.

-��� Kā nu ne! Varbūt vakaros te ielavās un pārguļ uz salieka�mās gultas. Liecieties mierā! Es atkārtoju - te ir pasta pakalpo�jumu firma. Tas Mārtiņ� dro�i vien lika uz �ejieni nosūtīt savu algas �eku.

Tesa juta pulsu paātrināmies.

-�� Ja viņ� ir jūsu klients�

-�� Varbūt ir, varbūt nav. Es tikai �orīt te sāku strādāt. Neviens D�ozefs Mārtiņ� te nav parādījies.

-��� Ta�u, ja viņ� ir jūsu klients, varbūt jūs varētu noskaidrot, vai viņ� sestdien vai pirmdien nav atnācis pēc pasta.

-��� Nu nē! - Sieviete saviebās.

-��� Kāpēc ne?

-�� Tāpēc, sirsniņ, ka tā ir konfidenciāla informācija. �odien no rīta vecis, kas mani nolīga, piekodināja iegaumēt divus noteiku�mus. Pirmkārt, es nedrīkstu atvērt kastīti, pirms neesmu palūgusi klientam uzrādīt personas apliecību. Otrkārt, man nav atļauts iz�paust informāciju par klientiem. Te vazājas pārāk daudz tiesas kurjeru. - Sieviete pārlaida Tesai aizdomu pilnu skatienu.

-��� Es neesmu tiesas kurjere.

-�� Tā jūs tikai sakāt.

-��� Paklau, es esmu noraizējusies par draugu. Viņ� jau kop� piektdienas pazudis un�

-�� Tā sakāt jūs. Un es? Man sava āda ir dārga. Ja tā mei�a, kas �eit strādāja, ilgi slimos vai nomirs, mani varbūt pieņems te pa�stāvīgā darbā. Tāpēc pazūdiet no manām acīm! Tikpat labi jūs atsūtījis mans boss, lai pārbaudītu, kā es izpildu man uzticētos pienākumus. Meklējiet savu draugu citur!

Braucot taksometrā uz darbu, Tesa aiz izmisuma trīcēja. Viņa centās sevi mierināt, ka paveikusi visu, ko vien varēja. Tā nebija viņas darī�ana, ka D�ozefs nolēmis aiziet no darba un pazust no visu acīm.

Lai vai kā Tesa centās vest sevi pie prāta, viņa netika vaļā no �ķebino�ās sajūtas kuņģī. Ja nu D�ozefa pazu�anai ir kāds sa�kars ar viņu?

Nemāni sevi, viņa sevi aprāja. Kur� gan aiziet no darba tikai tālab, lai izvairītos no sievietes, kura pārāk uzstājīgi vēlas uzsākt attiecības?

Piedevām D�ozefs nav aizgājis no darba. "Truth Video" sekre�tāre ta�u skaidri pateica - viņ� nav pat piezvanījis, lai paskaid�rotu, kāpēc neieradīsies darbā.

Nu un? Tas nenieka nepierāda. Daudzi aiziet no darba, iepriek� to nepaziņojot. Viņi glu�i vienkār�i vairs neierodas dar�bavietā.

Tomēr, pēc Tesas domām, D�ozefs nebija bezatbildīgs.

Kā tad, tev ari nelikās, ka viņ� būtu spējīgs neatnākt uz tik�a�nos. Neesi ta�u tik naiva! Tu esi viņu satikusi tikai trīs reizes. Fak�tiski tev par D�ozefu nekas nav zināms. Tu atzini - patiesībā pat pateici viņam -, ka tik dīvainu vīrieti nekad neesi sastapusi. Pat "Truth Video" sekretāre nodēvēja viņu par savādu. Un iespējams, ka tie�i tāpēc �is vīrietis tevi tā piesaista.

Tesa iekoda lūpā. Atzīsti vēl kaut ko! Tu esi noba�ījusies, jo baidies, ka ar D�ozefu noticis kas nelāgs. Tev vislabāk patiktu, ja viņ� gulētu mājās tik ļoti savārdzis, ka nejaudātu pat pacelt klau�suli. �āds paskaidrojums nudien būtu mierinājums tavam aiz�skartajam lepnumam.

Tesa saguma sēdekli.

Kas man uznācis? Vai es no tiesas ceru, ka viņ� ir tik slims, ka nespēj piezvanīt?

Taksometra radio atskanēja saspringta diktora balss, vēstot jaunumus par toksiskās gāzes katastrofu Tenesi pavalstī. Trīssimt cilvēku miru�i. Astoņsimt smagi ievainoti. Lauki kā nosēti ar tūk�sto�iem beigtu dzīvnieku un putnu. Me�i un tīrumi jau apbrūnē- ja no indīgā mākoņa izdalītā svilino�ā, kodīgā slāpekļa. Vairākas valdības aģentūras, to vidū Dabas aizsardzības aģentūra, bija steig�us aizsūtīju�as savus izmeklētājus uz �au�aligo notikuma vietu, pavēlēdamas noskaidrot, kāpēc vilciens nogājis no sliedēm. Līdz �im secināts - tā vēstija atbildīga amatpersona, kas vēlējās palikt anonīma, - ka Tenesī dzelzceļa sistēmas niecīgā bud�eta apcirp�anas dēļ apkopes brigādēs trūkst darbinieku. Ar dzelzce�ļa kompānijas īpa�nieku nebija izdevies sazināties, tomēr klīda baumas, ka viņ� nesen iz�ķiries no sievas - dēka ar sekretāri vi�ņam bija krietni izmaksājusi - un tas novirzījis viņa domas no svarīgu biznesa lēmumu pieņem�anas. Piedevām tika izteiktas aizdomas, ka apkalpes brigādes priek�nieks cie� no kokaīna at�karības.

Kungs tētīt, Tesa domās iesaucās. Es te lauzu galvu par kādu, iespējams, saslimu�u vīrieti, kur� neieradās uz tik�anos, bet pla�nēta tikmēr iet bojā.

Viņas domās ielauzās piesmakusi balss.

-��� Ko jūs teicāt? - Tesa izslējās taisni. - Piedodiet, es ne�

-��� Kundzīt� - Taksists sa�ķobīja seju. - Es teicu, ka esam at�brauku�i. No jums pienākas �etri dolāri.

Ar pārsteigumu atklājusi, ka bijusi projām divas stundas, Tesa pulējās visu uzmanību veltīt labojamam rakstam, ta�u, aizgūtnēm koriģējot pēdējo, visiedarbīgāko rindkopu, viņa pieķēra sevi lūko�jamies uz zelta pildspalvu. Atmiņā atausa diena, kad tēvs viņai to bija uzdāvinājis, un Tesa ieprātojās, cik iz�ķirīga nozīme bija �ai pildspalvai brīdī, kad viņa satika D�ozefu.

Tesa pēk�ņi piecēlās, izgāja no kabineta, pa gaiteni devās ga�rām citu kabinetu durvju rindai un apstājās koridora galā. Pēdējā kabineta durvis bija vaļā. Tikpat spēji viņa juta apņēmību izgais- tam, jo aiz tām redzēja Volteru Trasku, piecdesmitgadīgo tēvi�ķī�go, korpulento "Earth Mother Magazine" redaktoru, nolieku�os pār galdu, berzējam deniņus un �ūpojam galvu - �ķiet, viņ� pārska�tīja finansiālos rādītājus.

Tesa pagriezās, lai ietu prom.

Ta�u Trasks laikam bija sajutis viņas klātbūtni. Pievērsis rūpj- pilno skatienu durvju ailai, viņ� pasmaidīja.

-�� Sveika, meitenīti Kā klājas?

Tesa neatbildēja.

-��� Kas tad nu? Vai kas noticis? - Trasks atzvēlās krēslā un pa�cēla rokas. - Tu alla� staigā tik priecīgu vaigu. Nevar būt, ka ir tik ļauni. Nāc nu iek�ā! Apsēdies! Izstiep kājas un klāj vaļā!

Tesa savilka norūpēju�os grimasi un iegāja kabinetā.

-��� Kas lēcies? - Trasks sarauca uzacis. - Mokies ap rakstu?

-�� Mokos? Jā. - Viņa noslīdēja uz krēsla. - Bet ne ap rakstu.

-�� Un tas nozīmē, ka patiesībā� - Trasks savilka uzacis vēl aug�stāk.

-��� Personiskajā dzīvē, - Tesa minstinājās, nespēdama izrunāt vārdus. - Kāds kauns! Laikam jau nevajadzēja�

-�� Blēņas. Tie�i tāpēc manas durvis alla� ir vaļā. Likstas perso�niskajā dzīvē mū�dien izraisa ķibeles profesionālajā dzīvē. Ja mans darbinieks nav laimīgs, cie� �urnāls. Runā, Tesa! Tu ta�u zini, ka man patīc. Uzskati, ka izsūdzi man grēkus. Ceru, nav jāpiebilst, ka viss �ajā istabā izrunātais ārpus �im sienām neizskanēs. Par to vari būt dro�a.

Tesa centās nenervozēt. Viņas nelaiķa tēva pagātne bija pierā�dījusi - iztaujājot jāliek lietā da�as viltības.

-��� Es gribēju pavaicāt� Tu zini tās firmas, kas glabā pastu?

Trasks samiedza acis, tā izceļot grumbiņas ap acīm.

-�� Glabā pastu?

-�� Tām pieder kaut kas līdzīgs pasta abonentu kastītēm. Ta�u tās neatrodas pasta kantori.

-�� Ak tā, tagad es� pasta pakalpojumi. Skaidrs, - Trasks novil�ka. - Ko tu gribēji zināt?

Tesa juta kuņģi sa�ņaudzamies.

-��� Kas un kāpēc tādus pakalpojumus izmanto?

Trasks paliecās uz priek�u, veltīja viņai pētījo�u skatienu un sakārtoja domas.

-�� Tas ir atkarīgs no daudz kā, piemēram, firmiņas, kas mēģina kāst naudu, pārdodot preces pa pastu, ieliek reklāmas lielveikalu izdevumu pēdējās lapās un seksa �urnālos. Gribat autentisku Ot�rā pasaules kara nacistu bajoneti vai piepū�amu anatomiski pre�cīzu lelli dabiskā lielumā? Nosūtiet �eku uz tādu un tādu adresi. Krāpniekam, kas ievietojis reklāmu, pasts pienāk tie�i uz tādu kantori. Viņ� trīs vai �etrus mēne�us nogaida, lidz klienti sāk kļūt nepacietīgi un grie�as policijā, un tad ņem kājas pār pleciem ar visu naudu. Protams, nevienam nekādas bajonetes vai piepū�a�mas lelles netiek.

-�� Bet� - Tesa piespieda rokas aug�stilbiem. - Kālab jāizstrādā tik sare�ģīta shēma? Kāpēc nevar izmantot oficiālo pastkastīti?

-�� Tāpēc� - Trasks uzrāva plecus. - Protams, to ir grūti iedo�māties, ta�u - da�i, kas izlasa �os sludinājumus bulvārpresē un �urnālos, ir tik gudri, ka sao� blēdību, ja firmai, kurai grib nosūtīt �eku, nav adreses, kas izskatās pastāvīga. Piedevām tiem afēris�tiem draud apsūdzība krāp�anā pa pastu. Par visu vairāk viņi negrib tuvoties pasta kantoriem, kur darbiniekiem var rasties aiz�domas, ieraugot simtiem vēstuļu, kas adresētas firmai ar rosino��u nosaukumu - "Otrā pasaules kara kolekcionējamie priek�me�ti" vai "Anatomijas studijas mājās".

-��� Labi. - Tesa saviebās. - Tas ir loģiski, lai arī derdzīgi. Tomēr jābūt ari citiem iemesliem, kādēļ izmanto �ādas kompānijas. - Viņa piepe�i atcerējās cirtainās sievietes stāstīto. - Lai izvairītos no tie�su kurjeriem?

-��� Re, izprātoji pati. Skaidrs, arī tā var gadīties, - Trasks teica.

-�� Tādas kastītes abonē cilvēks, kam draud tiesas pavēste ar uzai�cinājumu liecināt tiesā, vai ari tāds, kur� vienkār�i izvairās no tie�sas prāvas. Vīrietis, kas izvairās no alimentu maksā�anas un ne�vēlas, lai sieva uzzina viņa pa�reizējo adresi.

Tesa pārdomāja dzirdēto un papurināja galvu.

-�� Es tomēr� vai tad tiesas kurjers nevarētu pagaidīt, līdz mek�lētais cilvēks atnāk pēc sava pasta?

-�� Tiesas kurjeriem maksā par rezultātiem, - Trasks skaidroja.

-��� Viņi zina, ka gaidīt pie pastkastitēm var bezgalīgi - dienām vai pat nedēļām un arī tad� Ja kāds nevēlas tikt atrasts, atliek tikai par nelielu samaksu likt pārsūtīt pastu uz citu kastīti. Liec aiz auss, ir ari likumīgi iemesli izmantot �ādu firmu pakalpojumus, nevis noīrēt abonenta kastīti pastā.

Tesa pamāja, likdama Traskam turpināt stāstījumu.

-��� Kāpēc tev tas ir tik svarīgi? - Trasks pra�ņāja.

-��� Lūdzu!

-�� Labi. Cilvēkam, piemēram, darba jautājumos bie�i jāizbrauc no valsts, un viņ� neuzticas parastam pastam, baidās, ka tas ne- pārsūtīs viņa pasta sūtījumus. Varbūt viņ� dzīvo citā pavalstī, ta��u juridisku iemeslu dēj viņam vajadzīga darba adrese Ņujorkā. Pastāv arī likumīgas firmas, kas pārdod preces pa pastu, ta�u ne�vienam nav noslēpums, ka potenciālajiem klientiem pagaidu pasta abonentu kastī�u numuri izraisa neuzticību. Pamatotu iemeslu ir daudz. Tomēr visā visumā, kā liecina mana pieredze, septiņi cil�vēki no desmit izmanto �ādu firmu pakalpojumus tāpēc, ka�

-��� Viņi negrib, lai kāds uzzina, kur viņi dzīvo.

-�� Tie�i tā, - Trasks atteica.

Tesa lūkojās uz savu zelta "Cross" pildspalvu.

-��� Paldies!

-�� Lai nu kāda nelaime tev uzbrukusi� Paklau, meitenīt, es ne�gribu bāzt degunu citu darī�anās, tomēr man nepatīk redzēt tevi tik sapiku�u. Tā kā es atbildēju uz tavu jautājumu, atlīdzini man �o laipnību un atbildi uz manējo. Iespējams, man izdosies tev pa�līdzēt. Kāpēc tev tas ir tik svarīgi?

-��� Es� Redzi, nu� Man tapis zināms, ka mans draugs� - Tesa papurināja galvu.

-��� "Draugs"? - Trasks vērtējo�i atkārtoja. - Tu gribi teikt, ka �is draugs ir vīrietis?

Tesa drūmi pamāja.

-�� Tā� - Trasks pieklusināja balsi.

-��� Mums bija sarunāts sestdien satikties, ta�u viņ� neatnāca. Un �onedēļ nav ieradies darbā.

-�� Tā, - Trasks teica vēl klusāk.

-�� Un es gribu noskaidrot iemeslu.

-�� Tesa, esi uzmanīga!

-�� Man nekas cits neatliek. Ir aizskarts mans lepnums. Man jā�zina, kas ar viņu noticis.

-��� Bet varbūt� - Trasks nopūtās.

-Jā?

-�� Tas ir tikai minējums. Ta�u pilnīgi pieļauju, ka tu negribēsi to dzirdēt.

-�� Stāsti!

-��� Ja �is vīrietis negribēja, lai viņu kāds atrod, iespējams, cil�vēks, no kura viņ� bēg, piekļuvis viņam pārāk tuvu, piemēram, bi�jusi sieva, kurai viņ� nesūta alimentus. Nav izslēgts, ka tavs draugs bija spiests tīt mak�ķeres.

Tesa iegrūda pildspalvu somiņā.

-���� Piedod, ka atrāvu tevi no darba. Paldies, Volter, es jau tā esmu tevi aizkavējusi. Ļau�u tev atgriezties pie darba. - Viņa pie�cēlās.

-�� Nē, Tesa, pagaidi! Es jau solīju, ka mēģinā�u palīdzēt. Tu dro��i vien nezināji, ka, pirms nodibināju "Earth Mother Magazine", es strādāju "The Times", un viena no manām stiprajām pusēm bija māka uziet ziņu avotus, kas vēlējās no mums izvairīties.

-��� Kā man �o vīrieti atrast?

-��� Pirmais punkts. Ņemot vērā, ka tavs draugs izmanto �ādas firmas pakalpojumus, - vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka vēlies viņu atrast? Apdomā labi!

-�� Jā, esmu pārliecināta.

-��� Vai man būtu jāsecina, ka esi viņā iemīlējusies?

Tesa saminstinājās.

-Jā. Nē. Varbūt. - Viņa norīstījās, kaut kaklā bija sakāpis ka�mols. - Es esmu pagalam apjukusi. Lai Dievs man palīdz, es zinu tikai to, ka esmu par viņu noraizējusies un gribu būt ar viņu kopā.

-�� Atbilde gana tie�a. Labi, draudzenīt, es varētu uzmest uz pa�pīra sarakstu ar palīdzīgiem cilvēkiem un vietām, kuras derētu pārbaudīt, ta�u katru izskatīt būs nogurdino�i un laikietilpīgi, - nemaz nav jāsaka, cik moko�i. Piedevām, būdama lieliska repor�tiere, tu pati vari tās visas pārbaudīt. Tāpēc aiztaupī�u tev cie�a�nas un ķer�os pie pēdējā punkta. Atklā�u tev noslēpumu. Ja tu uzticējies man, es uzticē�os tev. Ta�u - tā kā esmu solījies paturēt tavu atzī�anos noslēpumā, ticē�u tev uz goda vārda, ka tu neiz�paudīsi manu noslēpumu. Goda vārds?

-�� Goda vārds.

-��� Zinu, ka varu uz tevi paļauties. Lūk, iemesls, kādēļ "The Times" aprindās manas spējas sameklēt negribīgus ziņu avotus bija leģendāras.

Trasks uz papīra lapiņas uzkricelēja divus vārdus.

-��� Leitnants Kreigs? - Tesa sarauca pieri.

-��� Viņ� strādā Ņujorkas Centrālajā policijas iecirknī Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļā. Nosauc viņam manu vārdu! Ja viņ� atsakās tev palīdzēt, pasaki, ka es liku atgādināt tūksto� de�viņi simti astoņdesmit sesto.

-�� Tūksto� deviņi simti astoņdesmit�

-�� Sesto. Tiesa, �aubos, vai tev viņam tas būs jāatgādina. Leit�nants ir man parādā pakalpojumu, un viņ� pats apzinās, ka ne�kad nevarēs to pilnībā atlīdzināt. Ja vien Kreigam nav izdarīta lobotomija, viņ� metis visus darbus pie malas un visu uzmanību veltīs tev. Ja ne, dod man ziņu, jo tad es tam zellim nosūtī�u kā�das vēstules kopiju un da�as audiokasetes, un varu svēti apsolīt, ka tāds sūtījums uzreiz atsvaidzinās viņa atmiņu.

Leitnants Kreigs bija muskuļains, gandrīz �etrdesmit gadu vecs gara auguma vīrietis ar pinkainiem matiem, parupjiem, ta�u glī�tiem vaibstiem un izteiktām krunciņām vaigos - it kā mute ar spē�ku būtu iespiesta sejā.

Izdzirdot Traska vārdu, viņ� savaikstīja seju vēl nīgrāk.

-�� Teicami. Nav vārdam vietas. Pēdējais piliens draņķīgā dienā.

Kreigam mugurā bija saburzīts uzvalks, kas atbilda izmocīta�jai sejai.

-��� Tas dēle ir� Lai nu paliek. Jums nav jāzina mans viedoklis par viņu. Mani izteicieni var sabojāt dienu jums. Ko tas asinssū�cējs ieņēmis galvā �oreiz? - Miegdams acis, Kreigs norādīja uz vienkār�u koka krēslu iepretim papīriem nokrautajam rakstām�galdam.

Tesa apsēdās un mēģināja nelikties ne zinis par telefoniem, kas nemitīgi zvanīja aiz muguras, un izmeklētājiem, kuri runāja, nepārtraucot klabināt datora tastatūras taustiņus.

-��� Patiesībā� - Viņa sēdēja kā sapīta, mutē jautās �ults gar�a. - Volters, tas ir, misters Trasks, no jums negrib neko.

Kreigs aiztaisīja vienu aci un piemiedza ari otru.

-��� Kādēļ viņ� paģērēja, lai jūs nosaucat viņa vārdu?

-�� Laikam gan tāpēc, ka� - Tesa ieķērās krēsla paro�os. Rokas drebēja pārāk stipri. - Viņ� cerēja, ka jūs man varētu palīdzēt.

Kreigs iesmējās dzedrus, asus smieklus, kas vairāk atgādināja kāsu.

-��� Es ta�u kalpoju sabiedrībai. Bez jokiem. Es nudien esmu uz�ticams civilierēdnis. Bagāts vai nabags, jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete, baltais, melnais, meksikānis, kristietis, ebrejs vai musul�manis - es nevienu neaizmir�u? - visu rasu pārstāvjiem, visām ticībām piederīgajiem, visiem, kas ienāk �ajā birojā, es pievēr�u pilnīgu, nedalītu uzmanību. Ja vien, protams, tie nav politiķu ra�dinieki - tad es no tiesas lecu taisni un nostiepjos kā stīga. - Leit�nants atkal iesmējās un negaidot patie�ām ieklepojās. - Sasodītā alerģija! Labs ir, jums vajag manu palīdzību, un jūs atsūtīja Vol�ters. Ko varu jūsu labā darīt?

Tesa pacēla skatienu pret griestiem.

-��� Nekaunieties, lai tas būtu kas būdams. Ticiet, man ir gadī�jies dzirdēt pilnīgi visu un vēl mazliet.

-��� Negribētu glu�i teikt, ka es kaunos, - Tesa sacīja.

-��� Bet�?

-��� Vienīgi� Atnākusi �eit, es vairs neesmu pārliecināta� Ziniet�

-��� Tā, tūlīt būs se�i. Se�os man beidzas de�ūra. Kādēļ jūs gribē�jāt mani satikt?

-��� Vēl pirms da�ām stundām tas �ķita ārkārtīgi nopietns gadī�jums. Ta�u iesaistīt policiju�

-��� Es, bez �aubām, saprotu. Nopietni gadījumi cits no cita at��ķiras, - sacīja Kreigs. - Ticiet man uz vārda - mans pienākums ir saskatīt at�ķirību, ja jau esat atnākusi, jūs mierīgi varat pastās�tīt, kāpēc tā �ņaudzījat krēsla paro�us. Kundzīt, izmantojiet savu nodokļos samaksāto naudu. Izkratiet sirdi! Pa galvu jums te ne�viens nesitīs.

-�� Jūs varat likt manīt, ka �ķie�u jūsu laiku.

-��� Maz ticams, - Kreigs atteica. - Vaļsirdīgi runājot, es esmu sajūsmināts par cilvēkiem, kas �ķie� manu laiku. Es gūstu milzī�gu apmierinājumu, paziņojot nodokļu maksātājiem, ka viņu rai�zes ir veltīgas. Palūkojieties uz to tā! Pilnīgi iespējams, ka pēc mūsu sarunas jūsu prāts būs mierīgs un naktī varēsiet gulēt saldi.

Tesa juta, ka kuņģis savelkas �okurā.

-��� Pieņemsim, ka manis stāstītais draugam var radīt nepatik��anas ar�

-��� Likumu? Darīsim tā - vispirms apspriedīsim jūsu likstas un tad izlemsim, ko darīt. Ja pareizi saprotu, Volters jūs nosūtīja ar nolūku apdzēst ugunsgrēku, nevis sabangot ūdeņus. Ja vien ie�spējams, nejauksim te iek�ā likumu. Es gan nevaru to apsolīt. Es teicu - ja vien iespējams.

Tesa pamāja un pārsteigta nosprieda, ka leitnants viņai iepa�ticies.

-���� Labi, es mēģinā�u. - Viņa izbrīnījusies atlaida paro�us. - Es pazīstu kādu vīrieti�

Viņa uz mirkli apklusa.

-��� Turpiniet! - Kreigs aizrādīja.

Smalkjūtīgi pamudināta, iemalkojusi palūgto kafijas tasi, Tesa pēdīgi pabeidza stāstījumu.

-��� Labi. - Kreigs nolika pildspalvu. - Pat labāk. Iespaidīgi. Tei�cams apraksts. Galu galā jūs strādājat Voltera �urnālā, tāpēc va�ru ne�aubīgi pieņemt, ka esat prasmīga reportiere, kas apveltīta ar brīni�ķīgu atmiņu. - Leitnants pārlaida skatienu savām piezī�mēm. - Jā. Pelēkas acis. Ārkārtīgi neparasti� Un pēdējo reizi jūs viņu redzējāt piektdien?� Un viņ� izmanto pasta uzglabā�anas firmas pakalpojumus?� Un darbavietā nav viņa mājas tālruņa nu�mura?� Un viņam ir paradums satrauktam lūkoties apkārt?

-Jā.

-�� Ja neiebilstat, uzdo�u vel vienu, nē, divus jautajumus.

-�� Un tie būtu? - Tesa jutās nogurusi.

-�� Kāda ir jūsu mājas un darba adrese? Un tālruņa numuri?

Kreigs visu pierakstīja.

-��� Pēc pāris dienām es sazinā�os ar jums.

-�� Tas ir viss? Jūs sazināsieties?

Kreigs atkal ieklepojās.

-�� Jūs iedomājaties, ka es strādāju ar kristāla bumbām vai iz�taujāju miru�o garus? Pirmām kārtām man jāzvana uz slimnīcām, uz morgu.

-�� Uz morgu?

-Jūs ne uz bridi�

-�� Es centos tādu varbūtību nepieļaut.

-�� Bet tāda iespējamība pastāv. Un mēs ar to sāksim. Protams, ir arī citas iespējamības, citi iemesli pazust. Jūs mani nostādāt ne�veiklā� Bet vienmēr ta�u�

-Kas?

-��� Pastāv ceriba. - Kreigs sakārtoja mapes uz galda. - Tomēr sirdsapziņa mudina mani jūs brīdināt�

-�� Par ko?

-�� Ja vīrietis nemitigi raugās visapkārt� - Kreigs piecēlās kā�jās. - Lai nu paliek. Mēs vēl parunāsim.

-�� Piepe�i man vairs to negribas� - Tesa arī piecēlās.

-�� Jā, tā mēdza sacīt mana bijusī laulene. Tomēr mēs vēl parunā�sim. Un drīz, to es apsolu. Ta�u pagaidām iesaku noskatīties kādu filmu, piedzerties - darīt visu, lai atslābinātos un mierīgi iemigtu.

Tesa reti dzēra, un �ķita, ka nav piemērots bridis paļauties uz alkoholu, toties ilga pelde baseinā un piecpadsmit minūtes sau�nā viņu tie�ām nomierināja, atslābināja mezglā savilktos musku�ļus. Deviņos pārradusies mājās, Tesa jutās tik izmocīta, ka, notie�sājusi mazliet salātu, likās gultā. Ta�u prāts nespēja atslēgties. Viņa nemitīgi atsauca atmiņā, vēlreiz izdzīvoja tās dienas satrau�co�os notikumus. D�ozefs� Kas ar viņu noticis?

Kādēļ viņ� tik strikti sargāja savu privāto dzīvi?

Kad zvanīs leitnants Kreigs?

Saspringusi Tesa centās lasīt, ta�u nespēja uztvert ne vārda no Ēnas Bītijas jaunā romāna. Viņa ieslēdza televizoru un bez mitas mainīja kanālus, nespēdama paciest samocīti jautros spriedelēju�mus �ķietami nebeidzamajā sarunu �ovu straumē. Tikai pēc di�viem naktī Tesai beidzot izdevās aizmigt, tomēr sapņi nenesa kā�roto mieru.

Tre�dienas rītā Tesa ieradās darbā ar galvassāpēm, un pat as�pirīna tabletes nelīdzēja. Pūlēdamās neņemt vērā sāpes, viņa mē�ģināja visu uzmanību veltīt jaunajam darbam - rakstam par pār�lieku apjomigu herbicīdu un pesticīdu izmanto�anu Vidusrietumu fermās un neseno atklājumu, ka �īs indes ir izsūku�ās cauri aug�snes slāņiem un �obrīd satrauco�os daudzumos atrodamas vai�rāku pilsētu ūdensapgādes sistēmās. Ikreiz, kad iezvanījās tālru�nis, viņa metās pacelt klausuli, cerēdama izdzirdēt D�ozefa balsi, tomēr baidoties no tā, ko izdzirdēs, ja sarunas biedrs būs nevis D�ozefs, bet gan�

-��� Mis Dreika?

-��� Es klausos. - Tesa saviebās, pazīstot �erksto�o balsi.

-�� Zvana leitnants Kreigs.

-��� Jā? - Ar vienu roku Tesa saspieda cie�āk klausuli, ar otru masēja sāpēs pulsējo�o pieri.

-���� Biju solījies zvanīt, cik drīz vien varē�u, - teica leitnants. - Vai jūs varat izskriet no darba un �ur tur aizbraukt kopā ar mani?

Tesai sareiba galva, viņa aizvēra acis.

-�� Mis Dreika?

-��� Lūdzu, sauciet mani par Tesu! - Vakar Kreigs nebija izrādī�jis, ka viņas uzvārds ir pazīstams, acīmredzot nebija saskatījis saistību ar viņas tēvu. Negribēdama sare�ģīt attiecības, Tesa ne�vēlējās, lai leitnants saredz �o saistību, - un tas varēja notikt, ja viņ� pietiekami bie�i uzrunās viņu uzvārdā. - Vai esat kaut ko atklājis?

-�� Mēs varētu to apspriest pa ceļam automa�īnā. Vai varam tik�ties pēc piecpadsmit minūtēm? Vai varbūt tas būs par ātru? Gai�dī�u jūs pie biroja ēkas.

-��� Labi. - Tesai sa�ņaudzās kakls. - Protams!

-�� Nemeklējiet policijas ma�īnu! Lai jūs nebiedētu, atbrauk�u automobilī bez at�ķirības zīmēm. Gaidiet ielas malā!

Tesa nolika klausuli un notrīsēja.

Izgājusi no ēkas, viņa nemierpilna klīda pa rosīgo, trok�ņai�no, kodīgu izplūdes gāzu pārpildīto ietvi. Pēc desmit minūtēm - tie�i laikā - viņai iepretim apstājās brūns "Chrysler", un leitnants ar mājienu lūdza viņu sēsties ma�īnā.

Tiklīdz Tesa bija apsēdusies un piesprādzējusies, Kreigs manī�gi atrada nelielu spraugu satiksmes plūsmā un izstūrēja uz ielas.

-�� Tātad? - Tesa nopētija viņa seju, pūloties nolasīt domas.

Druknais leitnants nokāsējās.

-��� Derdzīgais kakls. Ārsts baidās, ka man varētu būt astma. Nav brīnums, ja jādzīvo tik pretīgā gaisā.

-�� Jūs izvairāties no mana jautājuma.

-�� Es tikai risinu sarunu. Nekad nenāk par ļaunu būt laipnam. Labi, lieta tāda - man ir labi jaunumi un, iespējams, ari slikti.

-�� Jādomā, man būtu jāatbild, ka vispirms gribu dzirdēt labās ziņas, - Tesa atteica.

-�� Tie�i tā. Un ari tas nenāk par ļaunu. - Ma�īna nogriezās no Brodvejas un devās pa Trīsdesmito ielu austrumu virzienā. - Es pārbaudīju visas slimnīcas. Nekad nevar zināt - ja nu jūsu draugs ir iekļuvis avārijā vai viņu notriekusi automa�īna; varbūt viņ� pārcietis sirdslēkmi, trieku vai ko tamlīdzīgu un patlaban at�rodas komā. Ja viņam nebija līdzi kabatas portfeļa, slimnīcas per�sonāls nevarēja identificēt cietu�ā personību.

-�� Un, tā kā tās ir labās ziņas, es pieņemu, ka slimnīcās jūs manu draugu neatradāt, - Tesa sacīja.

-��� Ir pacienti komā, ta�u neviens neatbilst jūsu aprakstam.

-�� Ari tas ir zināms mierinājums.

-��� Nav teikts. - Kreigs pacēla roku no stūres. - Es pārbaudīju slimnīcas tikai pilsētā un ap to. Ja jūsu draugs nedēļas nogalē de�vies, piemēram, uz Ņūd�ersiju, Pensilvāniju vai pat Konektikutu, patie�ām iekļuvis avārijā un tagad atrodas komā, tad par to uzzi�nāt nebūtu iespējams. Mūsdienās gandrīz visus datus ievada da�toros, ta�u pat tādā gadījumā paiet zināms laiciņ�, līdz piekļūst citu pavalstu slimnīcu datu bāzēm. Starp citu, es uzdevu vienam mūsējam pie tā pastrādāt. Tomēr man ir nojauta - iek�ējā balss saka man -, ka �ajā virzienā meklēt ir velti. Ņemiet vērā, tas nav solījums. Tikai�

-�� Priek�nojauta. Es redzu un augstu vērtēju jūsu kvalifikāciju.

-�� Mūsu darbā piesardzība noder, - Kreigs sacīja. - Pirms dau�dziem gadiem es guvu sāpīgu mācību - reti apstiprini, reti no�liedz. Ļaudis bie�i vien neklausās manis stāstītajā - viņi dzird to, ko grib dzirdēt, un vēlāk paziņo, ka esmu iedvesis cerības, lai gan�

-��� Es esmu reportiere un zinu, kas ir piesardzīgi paziņojumi. Lūdzu, turpiniet! - Tesa attrauca. - Ar lielu nepacietību gaidu otro jaunumu. Ziņas, kas varētu būt sliktas.

-Jā, nu� - Sedans apstājās nekustīgā satiksmes plūsmā Trīs�desmitās ielas �aurībā. Nedaudz tālāk pārpildītā krustojumā ar Leksingtonas avēniju policists virzīja automa�īnu straumi gar sa�plīsu�u picas kurjera busiņu. - Nolēmu ķerties pie morga.

-Tad tāpēc mēs, liekas, dodamies Pirmās avēnijas virzienā?

Kreigs sarauca pieri, acīmredzot nesapratis.

-�� Ja mēs turpināsim braukt �ajā virzienā, nonāksim pie Ņujor�kas universitātes Medicīnas centra, - Tesa stāstīja. - Krustojumā ar Trīsdesmito ielu atrodas Medicīniskās ekspertīzes birojs.

-��� Bet es tā biju cerējis jūs sagatavot! Jā, tie�i turp mēs doda�mies. Nedēļas nogalē, pirmdien un otrdien tieslietu medicīnas eks�pertus apciemoju�i vairāki nepazīti viesi. - Kreigs palūkojās uz priek�u, ma�īna sakustējās, pakļaujoties satiksmes regulētāja no�rādēm, un apbrauca krustojuma vidū apstāju�os picas busiņu. - Lielākā daļa līķu neatbilda jūsu sniegtajam drauga aprakstam. Tomēr da�i�

-Jā?

-�� Slīkonis, kas izzvejots no Hudzonas. Garums sakrīt, aptuve�nais vecums arī. Tāpat ķermeņa uzbūve, ja neņem vērā līķa uz- pū�anos. Negribētos ieslīgt baigos sīkumos.

-�� Mani nav viegli satriekt, leitnant. Es nesen apmeklēju Etio- piju, kad tur plosījās bads. Esmu redzējusi gana daudz� pārāk daudz� liku.

-Ticu. Ne�aubos, ka tas bija briesmigi. Es tikai vēlos jūs saga�tavot. Pastāv iespēja, ka �ādus līķus jūs nebūsiet redzējusi. Ar slī�koņiem nelaime tāda, ka ūdens iz�ķīdina acis, un mēs nevaram noteikt, vai to krāsa bijusi zaļa, zila vai - �ajā gadījumā - pelēka. �ķērsieliņā atrasts narkomāns, kas pārdozējis heroīnu.

-�� D�ozefs nelieto narkotikas. - Lai nezaudētu cerību, Tesa ie�tiepīgi lietoja tagadni.

-�� Tā tas var būt, ta�u to ne vienmēr iespējams viegli noteikt. Kā jūs jau minējāt, jūsu draugam bija paradums glabāt noslēpu�mus. �ā narkomāna apraksts atbilst jūsu drauga aprakstam. Vie�nīgi acis - arī to krāsu nebūs iespējams noskaidrot. �urkas tās izēdu�as.

Tesa iek�ēji sarāvās.

-�� Skaidrs�

-Ja jūs esat tik apņēmīga, kā likāt manīt vakar�

-�� Esmu gan.

-�� Es varētu parādīt fotogrāfijas. Tā ir parastā procedūra un nav tik satrieco�a. Nelaime tāda, ka fotogrāfijas gan atstāj visai spilg�tu iespaidu, tomēr tās nesniedz tik pilnīgu priek�statu kā� Kad līķim ir sakropļota seja, nereti cilvēku ir visnotaļ grūti identificēt. Vai jūs?� Drausmīgs jautājums. Vai jūs esat ar mieru aplūkot�

-�� Līķus? Jā. - Tesa nodrebinājās. - Sava drauga labā esmu ar mieru to darīt.

Kaut arī Tesai reportieres darbā bija nācies būt visda�ādāka�jās vietās, viņa ne reizi nebija iegājusi Ņujorkas morgā. Ar bailēm viņa atsauca atmiņā filmās redzēto: milzīgu saldētavu, tērauda skapi ar daudzām durtiņām; darbinieks atvā� lūku un izslidina ar palagu apklātu mironi. Ta�u Kreigs aizveda viņu pa gaiteni uz nelielu istabu, nostādīja pie liela loga, aiz kura atradās �ahta ar slīdo�iem plauktiem, un pa tālruni nodeva rīkojumus, tad nolika klausuli un paskaidroja:

-��� Lai ietaupītu laiku, es piezvanīju iepriek�. Personāls ir visu sagatavojis. Tesa, vēl nav par vēlu pārdomāt.

-��� Nē. Man tas ir jādara. - Viņa trīcēja neziņā par to, kas no�tiks, un centās uzmundrināt sevi.

Pēc brī�a iedūcās motors. Tesa sarāvās un ba�īgi vēroja, kā tro�ses ritinās un aug�up slīd platforma. Kad tā apstājās iepretim lo�gam, viņas skatienam pavērās uztūku�i svina krāsas seja ar ap�miglotām acīm. Likās, ka līķa āda tūlīt, tūlīt noslīdēs no vaigu kauliem, - kaut ari tā bija pelēka, Tesai tā atgādināja ieplaisāju��u, nolobīju�os, pārvārītu tomātu. Viņa aizgriezās, juzdama nela�bumu.

Kreigs maigi aizskāra viņas plecu.

-�� Jā, saprotu. Ja vien tas ir mierinājums - es �eit esmu bijis ne�skaitāmas reizes, un tomēr ikreiz man sametas �ķērmi.

Tesa cīnījās ar uzmācīgajām kuņģa spazmām.

-�� Paldies! Es laikam� - Viņa dziļi ieelpoja. - Laikam jau būs labi. Acīmredzot neesmu tik stipra kā�

-�� Neviens nav. Dienā, kad pieradī�u aplūkot tik baismīgus lī�ķus, es aizie�u no �ā darba.

-�� Palags aizklāj visu līdz pat zodam. Tas tādēļ, lai nosegtu sek�cijas �uves?

-�� Jā. Skats jau tāpat ir pietiekami baiss� - Kreigs paminstinā- jās. - Tas ir viņ�? Jūsu draugs?

Tesa papurināja galvu.

-�� Jūs skaidri zināt? Līķis tik ilgu laiku peldējis ūdenī, ka seja ir izkropļota. Iespējams, jūs nevarat�

-�� Vaibsti ir gana labi saskatāmi. Es D�ozefu pazītu, un tas nav viņ�.

-�� Dro�i vien tas jums ir zināms atvieglojums, - Kreigs neveikli atteica.

-��� Pagaidām viss rit labi. - Tesai �ķita, ka viņa ir viscaur mikla.

-�� Pagaidām. Tur jau tā nelaime. Diem�ēl �is nav vienīgais. Jūs domājat, ka spēsiet�

-�� Pasteigsimies, lai varam pabeigt.

Kreigs pacēla klausuli un deva rīkojumu.

Atkal iedūcās motors. Novērsusies no loga, Tesa iztēlē redzē�ja, ka platforma nolai�as un līķis pazūd skatienam.

-��� Vai es varu�

-Jā. Vairs nav redzams. Varat pagriezties.

Tesa lēnām pagriezās. Ceļi ļodzījās. Elpa kļuva aizvien strau�jāka. Platforma cēlās aug�up, un, izdzirdējusi dūkoņu, viņa sarā�vās. Uzmācās reibonis, viņa sakopoja visus spēkus un piespieda sevi nopētīt nākamo līķi, kas gulēja viņpus logam.

Kreigs bija brīdinājis, ka �urkas tam izgrauzu�as acis, ta�u vi�ņa nebija gatava aplūkot citus grauzēju nodarītos postījumus. Ari lūpas bija noskrubinātas tā, ka bija redzami zobi, - likās, ka līķis smīn. Deguna nebija, tā vietā rēgojās divi groteski robiņi. Vaigos bija robainas plaisas, pazodē izplēsts ovāls caurums, glu�i kā vēl viena mute un�

Tesa apcirtās.

-�� Sakiet, lai ved prom!

Ausīs skaļi dunēja, ta�u viņa tik un tā sadzirdēja Kreigu bil�stam da�us vārdus klausulē. Pēc brī�a kā ap�ēlodamās iedūcās platforma.

Kreigs atkal maigi pieskārās viņas rokai. Tesa juta, ka leitnants gaida, manija, ka viņ� vilcinās, jūt nemieru un pūlas izdomāt kādu līdzjūtīgu piezīmi, pirms būs jāvaicā, vai�

-��� Nē, tas nav D�ozefs. - Tesa drebēja. - Piere ir pārāk �aura. - Viņa ievilka elpu. - Mati ir tikpat gari, ta�u celiņ� ir labajā pusē, nevis kreisajā. Paldies Dievam, tas nav D�ozefs!

-��� Nāciet �eit! Apsēdieties!

-�� Gan es atgū�os.

-��� Protams. Tomēr jūs esat bāla. - Kreigs pieveda viņu pie krēs�la. - Nāciet atpūtieties! Sēdieties!

Tesa paklausīja, atspiedās pret atzveltni, aizvēra acis un juta virs uzacs sviedru lāsiti.

-��� Tas ir viss? - Viņas balss bija pārtapusi �ukstā. - Braucot �urp, jūs minējāt tikai divus līķus. Es gribu uzzināt vairāk par savu draugu, ta�u, zvēru pie Dieva, ceru, ka vairāk nav.

Kreigs neatbildēja.

Tesa lēnām nervozi atvēra acis.

Kreigs nodūra galvu.

-��� Kas ir? - Tesa izmocīja.

Kreigs sa�ķobīja lūpas.

-��� Runājiet! - Tesa sarauca pieri. Balss atguva spēku. - Vai ir citi? Jūs� Ko jūs no manis slēpjat?

-� Ir vēl viens.

Tesa smagi nopūtās.

-��� Tomēr nedomāju, ka �is upuris būs pazīstams. Vismaz ne �ādi. Būs vajadzīgi kaulu rentgena apskati, stomatoloģiskās kar�tes un� - Kreigs noplātīja rokas, nejuzdamies ērti. - Viņ� ir apde�dzis, gandrīz viss ķermenis un īpa�i seja. Nezinu, vai būtu jēga� Es nudien �aubos, vai jums būtu tas jāredz.

-�� Tīk bezcerīgi?

-�� Katrā ziņā ļaunāk, nekā jūs nupat redzējāt. Pēc manām do�mām, �ā līķa apskate panāks vienīgi to, ka jums kļūs pavisam ne�labi.

-��� Vairāk nekā �obrīd?

-�� Jā, tā var teikt. - Kreigs novaikstījās.

Tesa apsvēra sacīto un ar atvieglojumu noteica:

-�� Jūsu viedoklis ir skaidrs. Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai uzzinātu, kas noticis ar D�ozefu, tomēr, ja�

-��� Es �o miru�o pieminēju vienīgi tāpēc, ka� - Kreigs atkal blenza grīdā.

-�� Jūs vēl aizvien kaut ko slēpjat.

-�� Viņa nāves vieta.

Tesa juta, ka viņai kuņģī ieurbjas baiļu tārps.

-�� Nāves vieta? Ko jūs ar to gribat sacīt, leitnant?

-Jūs minējāt, ka jums bija sarunāts tikties ar D�ozefu sestdie�nas rītā.

-Jā. Un tad?

-�� Jūs gribējāt kopā paskraidīt.

-�� Tā tas bija. - Tesa iztaisnoja muguru.

-��� Aug�ējā īstsaidā. Karla �urca parkā.

-��� Nolādēts! Es prasīju, ko jūs ar to gribat teikt, leitnant?

-�� Tie�i tur sestdien trijos naktī atrada miru�o. Karla �urca parkā.

-��� Dievs tēvs! Kā viņ��? - Tesa pietrūkās kājās.

-����������� Sadedzis? Pagaidām īsti nezinām. Iespējams, miru�ais ir klaidonis, kas gulējis parkā. Parku slēdz vienos naktī un apstai�gā tikai policijas patruļas, ta�u da�kārt klaidoņi tur ielavās un noslēpjas. Upuris apliets ar benzīnu un aizdedzināts. Sekcijā at�klāts, ka viņ� gājis bojā liesmās, nevis no na�a dūriena vai �āvie�na brūces, - reizēm līķus sadedzina, lai slēptu citu iero�u pēdas. Drēbes ir pilnībā sadegu�as, tāpēc nevaram noteikt, vai viņ� pa�tie�ām bijis klaidonis, ta�u, kā mēs zinām, palaikam puikas izklai�dējas, atrodot guļo�us bezpajumtniekus un pielai�ot viņiem uguni. Tas rajons, netālu no mēra mājas, gan ir samērā mierīgs, bandas lielākoties klaiņo tālāk ziemeļos un rietumos. �ā vai tā, nupat iz�klāstītā versija sakrīt ar mums zināmajiem faktiem.

-�� Bet vai jūs pats ticat tai versijai? Jūs nebūtu pieminējis �o mi�ru�o, ja vien nedomātu, ka pastāv iespēja� - Tesa tikai ar grūtī�bām pabeidza teikumu, -� ka tas ir D�ozefs.

-�� Es vienīgi norādu uz kopsaucēju.

-��� Karla �urca parks.

Kreigs pamāja.

-��� Bet tikpat labi tā var būt sakritība. Jūsu draugs nebija bezpa�jumtnieks. Ko gan viņ� būtu darījis parkā trijos naktī? īpa�i tajā naktī.

-��� Kas sestdienas naktī bija tik neparasts?

-�� Svētdien lija - vai atminaties?

-Jā.

-��� Negaiss sakās aptuveni divos naktī. Pat ja jūsu draugs ne�varēja iemigt un nolēma pastaigāties, vai būtu saprātīgi pieņemt, ka viņ�, redzot tādu lietusgāzi, būtu izgājis no mājas? Pat ja viņ� tomēr izgāja, kādēļ gan viņ� nogrieztos no ielas un pārkāptu pāri �ogam, lai iekļūtu parkā, kas naktī slēgts? - Kreigs paraustīja ple�cus. - Ja pieņemam, ka ticama ir pirmā versija - parkā ielavījies bezpajumtnieks, lai atrastu patvērumu, viņu uzgāju�i puikas un aizdedzināju�i -, nav jāmeklē atbildes uz �ādiem jautājumiem.

-�� Tā vai citādi, man nav izvēles. - Tesa iekoda lūpā.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Man jāapskata tas līķis, man jāpārliecinās, ka tas nav D�o�zefs. Citādi es neradī�u mieru.

-��� Es runāju nopietni. Tas ir vēl briesmīgāks nekā iepriek�ējie.

-��� Lūdzu, leitnant!

Kreigs viņu nopētīja.

-�� Mēs varam rast kompromisu?

-��� Es� - Tesa norīstījās. - Es nesaprotu.

-�� Es apbrīnoju jūsu lojalitāti pret draugu. Jūs varētu būt sau�dzīga pret sevi un �oreiz aplūkot tikai fotogrāfijas. Tā kā vizuālā identifikācija ir praktiski bezcerīga, nebūs nekādas at�ķirības, un jūs tik un tā varēsiet atvieglot dvēseli.

Tesa domīgi, drūmi māja ar galvu.

-�� Tūlīt atgriezī�os, - Kreigs sacīja.

Palikusi istabā viena, Tesa gaidīja, nervozi �audīdama skatie�nu uz logu, atminēdamās �ausmu pilno ainu, kuru aiz tā bija re�dzējusi, un pārdomāja, vai var būt vēl drausmīgāka�

Leitnants Kreigs atgriezās telpā, nesdams rokā mapi. Viņ� to atvēra un saminstinājās.

-��� Atcerieties, uguns izkropļojusi lielāko daļu ķermeņa, īpa�i seju. Tā būtu izkropļojusi visu ķermeni, ta�u, kā var spriest, upu�rim pieticis spēka aizskriet līdz ūdens peļķei. Viņ� tajā izvārtījās un nodzēsa liesmas. Un tikai tad nomira.

Tesa pasniedzās, satvēra mapi un lēnām izņēma se�as papīra lapiņas - otrādi apgrieztas fotogrāfijas. Pēc īsas atelpas sasprin- gusi viņa pagrieza pret sevi pirmo fotoattēlu.

Un ieelsās.

Tas, kas reiz bijusi galva, tagad atgādināja cepeti, apdegu�u, apsvilinātu, pārogļoju�os, nomelnēju�u un�

-�� Mans Dievs! - Tesa novērsa skatienu, ta�u groteskā sakrop�ļojuma aina palika glu�i kā iekalta prātā. Uz �ulgainās galvas ne�bija matu, tajā nebija saredzami vaibsti, nekas tajā nekādā ziņā neatgādināja D�ozefa glīto seju. No tum�ajiem, apgruzdēju�iem vijumiem izspraucās kvēpu klāts kauls�

-�� Leitnant, piedodiet, ka jums nenoticēju. - Viņas balss drebēja.

-�� Tā, ļaujiet, es� Nav jēgas turpināt �o spīdzinā�anu. - Kreigs pastiepa roku, lai paņemtu fotogrāfijas.

Tesa sparīgi papurināja galvu.

-�� Es pati to sāku, un es�

Viņa apgrieza otrādi nākamo fotoattēlu. Arī tajā bija galva, tik�pat riebīgs skats. Viņa ātri nolika to malā. Vēl �etras. Nevelc garu�mā, viņa sev pavēlēja.

Tesa nebija gatava nākamajam fotoattēlam. Līķa galva bija līdz pat zodam pārsegta ar palagu. Ta�u tagad viņa viebdamās skatī�ja kailu, gandrīz pilnībā apdegu�u cilvēka ķermeni pilnā augu�mā. Uguns bija saudzējusi tikai kājas zem ceļgaliem un kreiso ro�ku zem elkoņa. Cīnīdamās ar nelabumu, Tesa nespēja atraut skatienu no garajām �uvēm, kas stiepās no iegurņa līdz krū�kur�vim un tad sadalījās divās daļās, izveidojot burtu Y, - tās bija iz�veidojis patologs pēc līķa sekcijas.

Ilgi es to vairs neizturē�u, Tesa klusībā novaidējās un trīco�ām rokām apgrieza otrādi vēl vienu fotogrāfiju. Lai kādas �ausmas viņa ar bailēm iztēlojās, tomēr �oreiz atklāja - un atvieglota no�pūtās -, ka redz līķa neapdegu�o kreiso kāju un pēdu. Pateicos Tev, Dievs! Kaut nu� Viņa pagrieza pret sevi priek�pēdējo fotoat�tēlu un vēlreiz atvieglojumā strauji nopūtās, veroties uz līķa ne�apdegu�o labo kāju un pēdu.

Palikusi vēl viena.

Vēl viena fotogrāfija.

Kaut nu man laimētos, Tesa paguva iedomāties.

Laimējās.

Tomēr arī neveicās. Lai gan beidzamā fotogrāfija nebija pārlie�ku briesmīga (ņemot vērā loģisko secību, bija paredzams, kas tajā būs skatāms - neapdegusī kreisā roka zem elkoņa), kaut kas tajā saistīja uzmanību.

Piepe�i atmiņā pazibēja saruna ar D�ozefu delikate�u kafejnī�cā pagāju�ās piektdienas pēcpusdienā.

-�� Mēs varam būt tikai draugi.

-Es īsti nesaprotu�

-��� Es gribēju teikt - mēs nevarēsim būt mīļākie.

Viņa vaļsirdība Tesu bija izbrīnījusi.

-�� Paklausieties, es ta�u jūs nebildināju, - Tesa bija atbildējusi. - Vai tad es jūs vedināju kāpt gultā ar mani?

-��� Es saprotu, jūsu uzvedība nudien ir nevainojama. - D�ozefs bija pasniedzies un maigi aizskāris viņas plaukstu. - Man nebija pa�domā jūs apvainot vai apkaunot. Vienīgi� manai dzīvei piemīt da�as zināmas īpatnības, kuras jūs nesapratīsiet.

Kamēr viņ� to bija teicis, Tesa bija paskatījusies uz viņa plauk�stas virspusi, kreisās plaukstas, ko D�ozefs bija uzlicis uz viņas rokas.

Un tie�i tāpat Tesa �obrīd lūkojās - nē, kā piekalta blenza - uz kreisās plaukstas virspusi fotogrāfijā.

Sajūta bija tāda, it kā viņa būtu norijusi ledus gabaliņus, it kā kuņģis būtu piebāzts pilns ar saltiem�

Pār lūpām paspruka aiz�ņaugts gārdziens. Viņa atkrita krēs�lā, ar mokām atrāva skatienu no fotoattēla un, bridi pacīnījusies ar sevi, uzrunāja Kreigu:

-�� Tas ir viņ�.

-�� Ko? - Kreigs izskatījās pārsteigts. - Bet kā jūs varat� Līķis ir tik�

-�� Piektdien mēs kopā ēdām pusdienas. D�ozefs aizskāra manu roku. Atceros, ka uz viņa kreisās plaukstas virspuses bija rēta - īpatnēja, robota rēta. - Sirdij pamirstot skumjās, Tesa gurdi norā�dīja uz fotogrāfiju. - Tāda pati kā �ī rēta uz kreisās rokas. Viņ� ir miris. Mans Dievs, D�ozefs ir�

-��� Parādiet! - Kreigs satvēra fotogrāfiju. Tesa nelaida to vaļā, it kā izmisīgi turēdamās pie D�ozefa. Leitnants maigi atlocīja viņas pirkstus un rūpīgi izņēma fotogrāfiju viņai no rokām, uzmeta drūmu skatienu fotoattēlam un pamāja. - Jā. Veca rēta. Bieza, tātad brūce bijusi dziļa. Ja man kāds būtu to pastāstījis, es būtu jums to pateicis. Jums tiktu aiztaupītas mokas un nebū�tu jāapskata pārējie attēli. - Viņ� pacēla fotogrāfiju tuvāk acīm. - Tā nav na�a dūriena rēta - pārāk robaina. To varbūt iegriezu�si pudeles lauska vai dzeloņstieple, vai ari� Tesa, jūs esat pār�liecināta?

-�� Es redzu viņa roku uz manējās tikpat skaidri kā �o fotogrā�fiju. Es nevaru salīdzināt abas rētas. Tomēr� Es atdotu visu, lai tās nebūtu vienādas� Es esmu pārliecināta. Abas rētas ir identis�kas. Tas ir D�ozefs. D�ozefs ir� - Tesa juta, ka ausis un kuņģi ieskauj bieza, neredzama siena, visbiezākā veidojās ap sirdi. Vi�ņas balss noklusa. Tesu piepe�i bija pārņēmis stingums. - Miris. D�ozefs ir�

-�� Tesa, man gau�ām �ēl.

-�� Miris.

Morga pazemes autostāvvietā Tesas gaita kļuva aizvien grīļī�gāka. Viņa tik tikko manīja, kā Kreigs palīdz viņai iesēsties auto�ma�īnā, tad apgāja tai apkārt un apsēdās pie stūres. Viņa ar pū�lēm pārvilka pāri dro�ības siksnu un gandrīz nejuta, ka Kreigs palīdz to piesprādzēt. Ar neko neredzo�ām acīm Tesa lūkojās uz izplūdu�ajām ma�īnu aprisēm blāvi apgaismotajā autostāvvietā.

Visbeidzot Kreigs iekāsējās un pārtrauca klusumu.

-��� Kurp lai jūs vedu? Uz mājām? Pēc tādiem pārdzīvojumiem� Jūs drebat. Neiesaku �odien atgriezties darbā.

Tesa pagriezās pret viņu, samiedza acis un tikai tagad īsti ap�zinājās viņa klātbūtni.

-�� Mājas? Darbs?

Viņa sakrustoja trīco�ās rokas un piespieda tās cie�i pie krū�tīm, mēģinot apvaldīt drebuļus.

-��� Vai jUs� Tas izklausīsies� Vai jūs izpildīsiet manu lūgumu?

-��� Es jau soliju palīdzēt, kā vien spē�u.

-��� Aizvediet mani turp, kur viņ� gāja bojā.

-�� Uz parku? - Kreigs sarauca uzacis.

-Jā.

-��� Bet kādēļ gan jus�

Tesa vēl cie�āk piespieda rokas pie krūtīm un sarāvās.

-�� Lūdzu!

�ķita, ka Kreigs grib kaut ko teikt. Tomēr viņ� atkal noklepo�jās, pagrieza aizdedzes atslēgu un ielika ātrumā. Automa�īna iz�brauca no autostāvvietas, izslīdēja uz Pirmās avēnijas un traucās pa vienvirziena ielu uz ziemeļiem.

-��� Paldies! - Tesa bilda.

Kreigs paraustīja plecus.

-�� Rīt no pa�a rīta es katrā ziņā pastāstī�u Vblteram, ka jūs mani ļoti atbalstījāt.

-��� Volteram? Jums radies nepareizs priek�stats. Es nepalīdzu jums Valtera dēļ. Es tikai daru savu darbu. Vismaz līdz �im. Un pa�laik es strādāju jūsu labā.

-��� Piedodiet! Es atvainojos. - Tesa tiecās pieskarties viņa rokai.

- Es negribēju jūs apvainot, liekot manīt, ka jūs tikai atmaksājat parādu vai�

-Jūs mani neapvainojāt. Neņemiet galvā! Tomēr man patīk, ka viss tiek salikts pa plauktiņiem. Tikai retais būtu ar mieru pār�dzīvot tādas �ausmas, lai noskaidrotu patiesību par vīrieti, kuru saticis tikai da�as reizes, bet jau uzskata par draugu. Uzticība nav bie�i sastopama. Jūs būtu pārsteigta, uzzinot, cik daudziem ne�rūp, ka kāds ir pazudis. Es apbrīnoju jūsu neatlaidību, jūsu pie�nākuma izjūtu. Ja vēlaties, lai aizvedu jūs uz parku, es ar prieku paklausī�u jūsu lūgumam. Policijai pēcpusdien nāksies iztikt bez manis. D�ozefs Mārtiņ� dro�i vien bija īpa�s cilvēks.

Tesa padomāja.

-�� Citāds.

-��� Es nesaprotu.

-�� To ir grūti izskaidrot. Viņam piemita� Jā, protams, viņ� bija izskatīgs. Ta�u svarīgāk ir tas, ka viņam piemita sava veida� mag�nētisms. �ķita, ka viņ�� kā to labāk pateikt� �ķita, ka viņ� staro. - Tesa pacēla galvu. - Un, starp citu, ja esat par to iedomājies, - mums nebija seksuālo attiecību.

-��� Es neesmu teicis, ka bija.

-��� Patiesību sakot, tie�i otrādi. D�ozefs uzstāja, ka mēs varam būt tikai draugi un mums nekad nebūs seksa.

Kreigs sarauca pieri un pagriezās pret viņu.

-��� Es zinu, ko jūs domājat. Man prātā ie�āvās tāda pati doma. Nekā. Viņ� teica, ka neesot gejs, bet� Kā viņ� sacīja? Platoniska draudzība esot labāka, jo tā esot mū�īga. Tie�i tā viņ� runāja. Gan�drīz dzejiski. Jā. - Tesas kaklu aiz�ņaudza sēras. Skumjas sagrā�ba sirdi. - D�ozefs bija īpa�s.

Kreigs visu uzmanību veltīja automa�īnas vadī�anai, tomēr ne�rimās �ķobīt seju. Auto pārbrauca pāri krustojumam ar �etrdes�mit piekto ielu, pabrauca garām ANO ģenerālmītnei labajā pusē un turpināja ceļu uz ziemeļiem.

-�� Tātad� - Tesa noskurinājās un izslēja muguru taisni. - Kas tagad notiks?

-�� Kad izbrauksim no parka? Es pastāstī�u Slepkavību izmek�lē�anas nodaļā, ka ir bijusi līķa pagaidu identifikācija.

-��� Pagaidu? Tā rēta ir�

-�� jums jāsaprot, ka Slepkavību izmeklē�anas nodaļai nepie�tiks ar �ādu identifikāciju. Kreisās rokas pirkstu nospiedumi ir nosūtīti Federālās izmeklē�anas birojam. Tomēr paietu vairākas dienas, līdz FIB izskatītu visu datu bāzi, meklējot identiskus pirk�stu nospiedumus, īpa�i ņemot vērā, cik milzīgs apjoms lietu biro�jam jāizskata. Ta�u tagad, kad zināms iespējamais upura vārds, process var tikt paātrināts - viņi var izskatīt D�ozefa Mārtiņa dos- jē, salīdzināt nospiedumus un� Kas zina? Pilnīgi iespējams, ka rēta ir tikai sagadī�anās. Varbūt jūs maldāties.

-�� It kā es pati to negribētu! Tomēr tā nav. - Tesai reiba galva.

-�� Es tikai cen�os dot jums cerību.

-�� Diem�ēl es uzskatu, ka cerība ir tikpat reta parādība kā uzti�cība.

Automobilim tuvojoties Astoņdesmit astotajai ielai, Tesas elpa kļuva aizvien vairāk saraustīta. Viņa saspringta vēroja, kā leit�nants pagrie� stūri pa labi, automa�īna �ķērso krustojumus ar di�vām avēnijām, un tie�i pirms tre�ā krustojuma atradās brīva stāv�vieta. Nemieram pieaugot, viņa izkāpa no ma�īnas, Kreigs to aizslēdza, un dūmakainajā saules gaismā abi nostājās uz ietves, veroties uz pretējo īstendas avēnijas pusi.

Pa kreisi, daļēji koku aizsegts, stiepās se�as pēdas augsts stāv- koku �ogs, kas apjoza Greisija savrupmāju, vienu no pirmajām Ņujorkas mājām īstriveras krastā. �o milzīgo namu ar daudzajiem skursteņiem un frontoniem un vairākām verandām 1798. gadā bija licis uzbūvēt Ār�ibalds Greisijs, savulaik tajā bija ierīkots pil�sētas muzejs, tomēr mūsdienās tā bija labi apsargāta pilsētas mē�ra rezidence.

Tomēr Tesas uzmanību saistija kaltais dzelzs �ogs taisni priek��ā - tas ieskāva Karla �urca parka birzis un celiņus.

-�� Jūs esat pārliecināta, ka gribat�

Pirms leitnants pabeidza jautājumu, Tesa satvēra viņu aiz ro�kas un vilka pāri avēnijai. Viņi iegāja pa atvērtajiem vārtiem (pie tiem piestiprinātais plakāts piekodināja no desmitiem vakarā līdz astoņiem rītā netrok�ņot un nespēlēt mūzikas instrumentus ) un soļoja pa ķieģeļiem izklātu celiņu. Abpus celiņam stiepās biezi krūmāji. Biezās koku lapotnes meta pāri gājējiem ēnas.

-��� Kur? - Tesai bija aizsmakusi balss.

-�� Greisija savrupmājas sargi pamanīja liesmas sestdienas nak�tī trijos. Aptuveni� - Kreigs palūkojās apkārt. - Tur.

Viņ� rādīja pa labi uz alai līdzīgām aprisēm granīta klintī aiz krūmiem.

-�� Mēra apsardzē strādā profesionāļi, kas zina, ka nedrīkst at�stāt posteni. Galu galā vienmēr pastāv iespēja, ka uguns aizde�dzināta tī�ām, lai aizvilinātu sargus no mājas un atstātu bosu ne�apsargātu. Tāpēc viņi izsauca vietējo policiju. Tikmēr mēra sargi redzēja, ka liesmas pārvietojas. No �ejienes� - Kreigs pameta ar roku uz alai līdzīgajām kontūrām un tad norādija tālāk aiz krū�miem uz miniatūru amfiteātri pāri tiltiņam. - Līdz turienei, uz to statuju.

Tesa saminstinājās un lēnām devās pie statujas cilvēka augu�mā. Tuvumā tā vērtās aizvien lielāka, līdz acīm pavērās bronzas tēls - bērns, kas pacēlis vienu celīti, pagriezis galvu sānis, lūkojo�ties lejup uz ķieģeļu klona grīdu, kura aizņēma apmēram piec�desmit pēdu lielu laukumu un kuru ieskāva apaļa pazema ak�mens siena.

Statuja atradās laukuma vidū un izskatījās pēc nimfas. Per�versi, ta�u Tesai tā atgādināja Pīteru Penu.

-��� Un? - Akmens plātnēm izklātajā laukumiņā Tesa dzirdēja, kā balss aizlūst. Viņa apcirtās ar seju pret Kreigu.

-��� Atceraties, jūs pati lūdzāt, lai jūs �urp atvedu.

-��� Es neesmu to aizmirsusi. Un?

-�� Vietējā iecirkņa policisti atrada� Uz plātnēm bija sakrāju�ās peļķes. Upuris�

-�� Jā, jūs stāstījāt. Viņ� izvārtījies peļķēs, mēģinādams apdzēst liesmas. Kur?

-�� Aiz statujas, Tesa. - Kreigs pacēla rokas un pienāca tuvāk. - Es neiesaku�

-�� Tas ir nepiecie�ams. - Tesa lēnām aizgāja aiz statujas.

Un noslīga ceļos līdzās apmalei pie statujas kājām.

Uz plātnēm melnēja cilvēka ķermeņa apveids - tas bija gulējis uz sāniem, pievilcis ceļus pie krūtīm.

-Ak�

-�� Piedodiet, Tesa! Es nevēlējos jūs �urp vest, ta�u jūs manī ne�klausījāties.

Tesa ie�ņukstējās, noliecās pār baiso tum�o kontūru uz plāt�ņu grīdas un piespieda pirkstus tur, kur varēja atrasties D�ozefa sirds.

-�� Vai jūs izpildīsiet vēl vienu manu lūgumu? - viņas balss aiz�lūza. - Lūdzu! Vienu vienīgu.

-�� Aizvest jūs prom?

-�� Nē. - No Tesas karstajām acīm straumēm plūda asaras. Cauri to miglai viņa mēmi lūdzās.

Kreigs saprata. Viņ� paplēta rokas, un Tesa, ļaudama vaļu �ņukstiem, metās viņa apskāvienos.

Billijs D�o Benets me�onīgi svīda. No galvas, sejas, krūtīm, mu�guras un kājām sūcās �ķidrums, lāsoja pār kaklu, samērcēja krek�lu. Vienos nakti, nervozi stūrēdams cauri pilsētas bāru rajonam, viņ� jutās tā, it kā sēdētu peļķē. Nelaime tāda, ka svī�anu neizrai�sīja karstā, mitrā nakts. Viņ� pat bija aizvēris "Chevy Blazer" lo�gus, gaisa kondicionētājs darbojās pilnā jaudā. Ta�u, kaut arī vē�sā gaisa plūsma uzdzina drebuļus, sviedri nemitējās līt. Viņ� drebēja cita iemesla dēļ - un tā pa�a iemesla dēļ svīda. Patiesībā pat divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, spriedze. Galu galā viņam no rīta jāsniedz liecība veselam baram valsts iestā�u izmeklētāju. Un, otr�kārt, viņam izmisīgi bija vajadzīgs kokaīns.

Jēziņ, Benets domāja. Kā gan tas iespējams, ka tas, kas sniedz tādu labsajūtu, var sagādāt tādas elles mokas, ja nav kādu laiku dabūts? Billija D�o iek�as smeldza, it kā orgāni berzētos cits gar citu. Muskuļi spēcīgi sarāvās, rokas �ņaudzīja stūres ratu un ku�ru katru brīdi draudēja to pārlauzt. Augstais Dievs! �ķita, ka pre�timbrauco�o ma�īnu ugunis dur acīs. Krodziņu neona izkārtņu spo�ums lika viebties. Ja es visdrīzākajā laikā nedabū�u deguna pulveriti�

Benets vienā laidā lūkojās atpakaļskata spogulī, izmisīgi bai�ļodamies, ka viņam kāds sekos. Tic sasodītie varas iestā�u izmek�lētāji bija ļaunāki par asinssuņiem, jau kop� svētdienas visur vi�ņu vajāja. Kamēr viņ� atradās mājās, nama priek�ā vienmēr stā�vēja auto. Kop� tās vilciena katastrofas viņam katru dienu lika nodot urīna paraugus, ta�u ikreiz analīzes bija negatīvas, jo Bil- lijs D�o nebija dumj�. Nu nē, vecīt! Viņ� lasīja avīzes, skatījās zi�ņu raidījumus un jau pirms vairākiem mēne�iem uzzināja, ka drīz vien transporta darbiniekiem izlases veidā sāks veikt analīzes, lai noteiktu narkotiku klātbūtni urīnā. Tāpēc Billijs D�o bija sagata�vojies dienai, kad viņam būs jānodod urīns. Viņ� bija samaksājis brālim, kur� kokaīnam pat nepieskārās, lai tas ie�urā sterilā bur�kā, paņēmis burku uz mājām, salējis urīnu vairākās plastmasas pudelītēs un paslēpis tās aiz poda skalojamās tvertnes. Uzzinājis" par katastrofu, viņ� acumirklī aizskrēja uz tualeti, nozieda vienu pudelīti ar vazelīnu un ievietoja to - kungs tētīt, sāpēja pēc suņa! - anālajā atverē. Nepagāja ilgs laiks, un svētdien varas iestā�u iz�meklētājs pieklauvēja pie durvīm, uzrādīja tiesas orderi, iedeva stikla trauciņu un pieprasīja urīna paraugu.

Billijs D�o tikai noteica:

-�� Protams. Man nav nekā slēpjama.

Viņ� iegāja tualetē, aizslēdza durvis, izvilka plastmasas pu�delīti ar urīnu no anālās atveres, ielēja silto �ķidrumu stikla trau�ciņā, iestūma pudelīti atpakaļ taisnajā zarnā, izgāja no tualetes un uzrunāja izmeklētāju:

-�� Piedo�anu, pēc pavēles �urāt nemāku. Vairāk no pū�ļa izvi�lināt nespēju.

Izmeklētājs bija veltījis viņam tēraudcietu skatienu un atteicis:

-��� Mums ar to pietiks. Ticiet man!

-Jūs tikai velti �ķie�at laiku.

-�� Jā, kā nu ne.

Pēc �ā notikuma Billijs D�o neizgāja no mājas, neievietojis di- bengalā ar vazelīnu ieziesto urīna pudelīti. Ap�ēliņ, sitās sāpes un krampjus! Ta�u viņ� bija dzelzceļa darbinieks, platiem pleciem un krūtīm, divdesmit gadu nēsājis sliedes, pārvietojis gul�ņus un cilājis veseri. Billijs D�o bija spēcīgs vīrs, par to nu nebija divu domu. Ja izmeklētāji sadomāju�i viņu iebiedēt, tad tie memmes- dēliņi lētajos uzvalkos ir par sevi pārāk augstās domās.

Tomēr patlaban Billijs D�o bija iztrūcies. Pirmdien viņ� bija iz�lietojis visus rūpīgi noslēptos kokaina krājumus. Pirmā diena bez devas nebija īpa�i moko�a, tikai brī�iem uznāca trīsas. Toties nāka�majā dienā sākās vēdergraizes un tre�ajā dienā - vem�ana un ne�mitīga svī�ana. �obrīd, vienos ceturtdienas naktī, viņ� mirka svied�ros, viscaur drebēja un pēc iespējas centās stūrēt taisni. Billijs D�o baidījās, ka prāts aizies pa pieskari, ja viņ� tūdaļ pat nedabūs �ņaucienu kokaīna.

Dievs tēvs debesīs, Billijs D�o rīt no rīta nevarēja liecināt iz�meklētāju priek�ā, būdams �ādā paskatā, svīzdams un drebēdams. Viņ� nejaudāja koncentrēties. Viņ� nespēs veltīt jautājumiem pie�nācīgu uzmanību. Viņ� stomīsies vai - vēl ļaunāk - sāks buldu�rēt, un izmeklētāji uzreiz noģidis, ka tas nav uztraukuma dēļ, ka tas nav lampu drudzis, ka tie ir abstinences simptomi, - un tad viņa dziesmiņa būs nodziedāta. Billijs D�o nezināja, ko ar viņu darīs, ja izmeklētāji pierādīs viņa atkarību no kokaīna, tomēr vie�nu viņ� zināja skaidri - tas viņam pagalam nepatiks. Viens vie�nīgs slie�u posms bija novirzījies, un tā dēļ vilciena sastāvs bija nogāzies no uzbēruma, apgāzu�ies un izliju�i divdesmit vagonu ar bezūdens amonjaku, un trīssimt cilvēku bija gāju�i bojā, un kop� svētdienas visas avīzes bija pilnas ar rakstiem par iespēja�mo noziedzīgo nolaidību, pat slepkavību. Velns parāvis, par to var ietupināt.

Nujā, būdams apkopes brigādes brigadieris, viņ� tās sliedes bija apskatījis un neko neparastu nebija atklājis. Var jau būt, ka Billijs D�o nebija tās pārbaudījis tik rūpīgi, kā pienāktos, bet tajā vēlajā pēcpusdienā viņ� par visu vairāk bija tīkojis atgriezties pil�sētā un ie�ņaukt kādu �ķipsniņu kokaīna. Tā nebija viņa vaina, ka tas mērglis, kam piederēja �is dzelzceļ�, nebija pievērsis pie�nācīgu uzmanību kompānijas lietām, jo bija pārāk aizņemts ar sekretāres apjādelē�anu. Tā stulbeņa sieva bija abus pieķērusi, iz�metusi viru no mājas, iz�ķīrusies no viņa un aizejot pagrābusi vai�rākus miljonus. Nu nē, sasodīts, - sprieda Billijs D�o, - nav mana vaina, ka dzelzceļa kompānija bija spiesta ap�ņāpt apkopes un remonta bud�etu, lai tas jampampiņ� varētu izmaksāt sievai uz- turnaudu. Ja kompānijā būtu vairāk darbinieku, kas pārbaudītu sliedes, katastrofa nebūtu notikusi.

Ta�u tās nav manas raizes. Nekādā ziņā. Ne tagad. Izmet no galvas tās sliedes! Man pa�am jānostājas uz ierastajām sliedēm, lai pēc astoņām stundām, kad tie izmeklētāji pūlēsies mani pie�sist krustā, es glu�i nebruktu kopā.

Kārtējo reizi viebdamies Billijs D�o pablenza atpakaļskata spoguli. Viņ� braukāja �urp un turp uz labu laimi un vēroja, vai aizmugurē redzamā lukturu gaisma neizvēlas to pa�u mar�rutu. Lāgiem viņ� negaidīti apgrieza ma�īnu pretējā joslā, pārskrēja pāri krustojumam, degot sarkanajai gaismai, iegrieza �ķērsieliņās, viņ� darīja visu, ko vien varēja iedomāties un ko bija noskatījies savās iecienītajās spiegu un detektīvfilmās, kur varoņi mēģināja atrau�ties no sekotājiem. Ar apmierinājumu nospriedis, ka autiņam ne�viens neseko, viņ� piedeva gāzi un atstāja aiz muguras bāru rajo�nu, traukdamies upes virzienā. Billijam D�o nebija daudz laika. Katru nakti piecpadsmit minūtes pāri vieniem viņa narkotiku pie�gādātājs uz piecām - un tikai uz piecām - minūtēm netālu no Misi�sipi krasta atvēra bodīti nomaļā autostāvvietā blakus noliktavai.

Noslaucījis sviedrus no acīm, Billijs D�o ieskatījās pulkstenī. Mīļo stundiņ, jau gandrīz desmit pāri vieniem. Viņ� uzspieda dre�bo�o pēdu uz akseleratora pedāļa. Kad viņ� pabrauca garām no�liktavai un apstādināja ma�īnu, autostāvvietas laukums izskatī�jās tuk�s. Nē! Nesakiet, ka esmu nokavējies! Es ierados tie�i vienos piecpadsmit! Nevar būt, ka esmu par vēlu.

Varbūt viņ� kavējas? Jā, Billijs D�o nosprieda, sirdij spēcīgi dauzoties. Tie�i tā ir gadījies. Viņ� vēl nav ieradies.

Piepe�i laukumā iegriezās automa�īnas ugunis. Billijs D�o no�mierinājās, ta�u jau nākamajā mirkli nodrebēja ba�ās, ka tas nav tirgotājs, bet gan izmeklētāji, kas viņam sekoju�i. Mēģinādams ap�spiest paniku, viņ� sevi mierināja, ka braukāt gar upes krastu nav nekāds noziegums. Tā ir, es varu mierīgi �iem iepūst miglu acīs, ka nevarēju aizmigt, gribēju atpūsties un aplūkot peldo�o bar�u starme�us. Vēsā mierā.

Viņ� nepazina zilo "Ford", kas apstājās blakus. Tā nav laba zīme, ta�u slikta, domājams, arī ne. Tirgotājs piesardzības nolū�kos nereti mainīja automobiļus. Ta�u Billijs D�o nepazina ari no "Ford" izkāpu�o kalsno gara auguma vīru T kreklā, un tā nu no tiesas nebija laba zīme.

Vīrietis piebungoja pie Billija D�o ma�īnas loga.

Billijs D�o nolaida lejā stiklu.

-�� Jā? - Viņ� centās izklausīties paskarbs, ta�u balss nepakļā�vās un nodrebēja.

-�� Tu te gribi nokārtot darī�anas? - vīrietis vaicāja.

-��� Nesaprotu, ko tu tur gvelz!

-��� Kokaīns. Gribi preci vai negribi?

Slazds, nodomāja Billijs D�o. Ja �is puisietis tie�ām bija izmek�lētājs, viņ� ar �o teikumu ir sevi nodevis.

-�� No kurienes tu ķēri, ka es�

-��� Paklau, nevelc garumā! �alim, kas apkalpoja �o rajonu, nā�cās izbraukt no pilsētas veselības likstu dēļ - viņ� necieta konku�renci, ja saproti. Tagad �is mar�ruts ir mans, un man jāpiestāj vēl daudzās vietās. Pēc �etrām minūtēm es tinu mak�ķeres. Domā pats!

Billijs D�o pēk�ņi atcerējās, ka "Ford" bija iebraucis autostāv�vietā no pretējās puses. �is d�eks, lai kas viņ� būtu, viņam nav sekojis.

Billijs D�o atskārta vēl kaut ko - viņ� svīda vēl trakāk un raus�tījās tādos drebuļos, ka pat zobi klabēja.

-��� Labi. Esmu izlēmis. - Tik tikko valdīdams vibrējo�ās rokas, viņ� neveikli atvēra automa�īnas durvis, izkāpa un nostājās uz ļodzīgajām kājām. - Nokārtosim darījumu! Tā pati cena kā iepriek��ējam?

Sve�ais vīrietis atslēdza ma�īnas bagā�nieku.

-��� Nē. Federāļi sāku�i ņemt mūs pie dziesmas, pārķer pārāk daudz sūtījumu. Man radu�ies papildu izdevumi.

Billijs D�o bija pārlieku lielā izmisumā un neiebilda.

-��� Ta�u �ajā reizē esmu ar mieru būt dāsns un katrai paciņai piebērt mazliet klāt. Tāds labas gribas �ests, iepazī�anās dāvana klientiem.

-��� Labs ir, es pretī nerunā�u.

Berzēdams rokas, Billijs D�o piegāja pie vīrie�a, alkaini ieska�tījās automa�īnas bagā�nieka nodalījumā un ieraudzīja masīvu atkritumu maisu. Sve�inieks to attaisīja, un skatienam pavērās balts pulveris.

-��� Kas tas par� Vai tad tā kāds�

Nāsīs ietriecās asa, kodīga dvaka. Bagā�nieka nodalījums dva- koja pēc� Veļas? Jā. Pēc veļas! Kādēļ gan�

-�� Tas viss tev, Billij D�o!

-��� Klau, kā tu zini manu vārdu?

Sve�inieks izlikās nedzirdam jautājumu.

-�� Jā, to visu mēs atvedām tev.

-Mēs?

Blīk�ķēdamas atvērās ma�īnas durvis. No "Ford" izlēca trīs vī�rie�i, kas bija slēpu�ies ma�īnā, pieskrēja pie bagā�nieka, sagrā�ba Billiju D�o - divi katrs savā pusē, tre�ais no muguras - nolie�ca viņu uz priek�u un grūda viņa galvu maisā sabērtajā pulverī.

Billijs D�o drud�aini pūlējās izrauties, locījās, grozījās, ta�u pat gadiem ilgā vesera cilā�ana nebija viņu norūdījusi pret �ādu apņēmīgu vīru spēku.

-�� Tas viss tev vien, Billij D�o.

Viņ� pretojās vēl izmisīgāk, ta�u spēcīgās rokas spieda viņu aizvien zemāk. Billija D�o galvai tuvojoties baltajam pulverim, stiprā, kodīgā dvaka kļuva neizturama. Viņ� norīstījās un pazina pulveri. Amonjaks. Pulverveida balinātājs.

-��� Nē! Dieva vārdā! Nevajag! Es�

Balss noslāpa, sejai ietriecoties pulverī. Tas notriepa vaigus, pārklāja lūpas. Un tad viņa seju iedzina zem pulvera. Tas piepil�dīja ausis, sabira degunā. Billijs D�o pūlējās aizturēt elpu, bet tad ceturtais vīrs ap�ņaudza maisa malas ap viņa kaklu. Visbeidzot Billijs D�o instinktīvi ierāva elpu un juta, kā kodīgais pulveris ie�birst nāsis, iekļūst elpvadā un pieblīvē plau�as. Dedzina! Mans Dievs, kā dedzina!

Pēdējais, ko Billijs D�o panikā dzirdēja, pirms zaudēja samaņu:

-��� Mēs zinām, ka �is ir citāds pulveris, nekā esi pieradis lietot. Bet kā tev tas patīk, Billij D�o? Tu pieļāvi, ka trīssimt cilvēku iet bojā no amonjaka. Pienācis laiks arī tev to mazliet ie�ņaukt.

Misisipi austrumu krasts, desmit jūdzes uz ziemeļiem no Memfisas

Harisons Peid�s savas lauku mājas guļamistabā pūta un elsa, tomēr beigu beigās atzina, ka izmisīgie pūliņi ir bezgala bezcerī�gi. Ironija nepaslidēja nepamanīta. Bez gala. Trāpīgs viņa peņa apzīmējums. Aizelsies Harisons atmeta ar roku, noslīdēja no sie�vietes, kuras dēļ sieva no viņa iz�ķīrās, un atgūlās uz muguras, drūmi blenzdams tum�ajos griestos.

-�� Tas nekas, mīļumiņ, - mierināja sieviete, kuras vārds bija D�e- nifera. - Nebaidies, tu neesi zaudējis vīri�ķību. Tu dkai esi nogu�ris. Sastresojies.

-�� Jā, sastresojies, - Peid�s norūca.

-�� Vēlāk pamēģināsim vēlreiz, mīļumiņ.

Peid�s tikai nesen bija sev atzinis, cik ļoti viņu kaitināja sie�vietes spalgā, griezīgā balss.

-��� Laikam jau ne. Man sāp galva.

-��� Iedzer manu miegazāļu tableti!

-�� Nē. - Peid�s piecēlās, uzvilka pid�amu, piegāja pie loga, at�vilka aizkarus un drūmi pavērās ārā, pat neievērodams mēnesnī�cas atmirdzumu upē.

-�� Varbūt tev gribas mazliet iedzert, mīļumiņ?

Ja viņa nepārstās mani tā saukt�

-��� Nē, - viņ� pikti atteica. - Rīt pirms liecības snieg�anas man vēl jātiekas ar advokātiem. Man jābūt mundram.

-��� Es tikai gribu tev palīdzēt, mīļumiņ.

Viņ� apcirtās, pūlēdamies apvaldīt dusmas. Cauri pavērtajiem aizkariem mēnessgaisma apspīdēja sievietes kailo augumu, tum��o pauguru starp kājām, dū�īgos gurnus, tvirto vidukli un nobrie�du�ās krūtis. Pārbriedu�as, Peid�s īgni nodomāja. Kā ienāku�ās melones, kas driz vien sāks pūt. Un beidzamajā laikā, glaudot vi�ņas ādu, Peid�s bija sācis iek�ēji viebties. Jo zem tās gludā, reiz tik uzbudino�ā mīkstuma nu bija sakrājusies vēl viena ļengana kārta - kā �eleja, kā� tauki, Peid�s nosprieda. Kā gan citādi, ja jau viņa augām dienām vāļājās pa gultu, blen�ot ziepju operas un ko�ļājot �okolādes - drīz vien viņa būs tikpat trekna kā�

Kaut ari viņ� momentāni nomāca �o nikno domu, tās vietā uz�mācīgi kavējās cita. Kā gan es varēju būt tāds nelga! Man ir piec�desmit pieci gadi, viņai - divdesmit trīs. Ja vien es būtu pratis sa�valdīt savu locekli� Vajadzēja aptvert savu maldī�anos jau tad - pēc pirmās reizes, kad pārgulējām, kad viņa sāka mani dēvēt par mīļumiņu. Mums nav nekā kopīga. Viņa nav spējīga iesaistīties gudrās sarunās. Man tobrīd vajadzēja iegro�ot sevi, pie�ķirt D�e- niferai prēmiju, pārcelt viņu uz citu biroju un pateikties Dievam, ka neesmu izpostījis savu dzīvi.

Tomēr fakts bija tāds - Peid�s pats ar smagu sirdi to atzina -, ka viņ� bija ļāvis savam loceklim valdīt pār smadzenēm. Viņ� bija izpostījis savu dzīvi un nezināja, kā notiku�o vērst par labu.

-��� Noskrie�u lejā. Man pirms nopratinā�anas jāsagatavo liecība.

-�� Labs ir, mīļumiņ. Es alla� saku, ka jāpeld lidzi straumei. At�ceries, es tevi gaidī�u.

Jā, Peid�s nodomāja, apspiezdams vēlmi sarauties. Tas jau ir tas baismākais. Tu mani gaidīsi.

Viņ� uzvilka rītakurpes un izgāja no guļamistabas, aiz�ļūca pa gaiteni un, cie�i satvēris marmora kāpņu izliektās margas, ļo- dzīgi nokāpa lejā, juzdamies atvieglots, ka vairs nav jāuzturas D�eniferas klātbūtnē. Viņas smar�as - kā uzmācīga ziedu tvano- ņa bērēs - uzdzina nelabu dū�u.

Savrupmājā neviena nebija, tikai viņ� un D�enifera - Peid�s bija aizsūtījis sulaini, virēju un istabeni prom, lai tie nejau�i neiz�dzirdētu sarunas, kas varētu viņam nākt par sliktu, ja kalpotāji izmeklētāju priek�ā neturētu muti. Soļiem atbalsojoties tuk�ajā mā�jā un tuk�umā sevī, Peid�s �ķērsoja pustumsā grimsto�o vestibi�lu, iegāja darbistabā un ieslēdza lampu. Pie durvīm viņ� pavilci- nājās un, krūtīm cilājoties, lūkojās uz dokumentu kaudzīti uz galda - jautājumi, kurus, pēc advokātu domām, viņam varēja uz�dot nopratinā�anas laikā, un prāvs skaits rūpīgi izsvērtu atbil�u, kas viņam bija jāiekaļ.

Peid�s gurdi apgāja apkārt galdam, no�ļuka uz krēsla un no�mākts sāka izskatīt dokumentus. Ja Patricija, bijusi sieva, būtu te, viņ� varētu ar viņu aprunāties, pārspriest sare�ģījumus un pa abiem atrast risinājumu. Patricija nekad neatteicās nākt talkā, sie�va viņu līdzjūtīgi uzklausīja, masēja saspringtos plecus, sniedza saprātīgus padomus. Tomēr, ja Patricija būtu te, viņ� nebūtu pie�dzīvojis �ādas likstas - tad viņi nebūtu iz�ķīru�ies, viņ� nebūtu palicis gandrīz pliks un nabags, nebūtu pametis novārtā kompā�niju, kur nu vēl būtu samazinājis apkopes izmaksas, lai palieli�nātu peļņu un atgūtu miljonus, kurus tiesa piesprieda samaksāt biju�ajai sievai. Trīssimt cilvēku miru�i. Desmitiem tūksto�u akru me�a un ganību pārvērsti posta�ā. Visa apgabala ūdensapgādes sistēma saindēta. Viss tikai tāpēc, ka es domāju ar locekli, nevis ar galvu.

Atskanēja sīks troksnītis, Peid�s strauji pavērsa skatienu pa kreisi un satrūkās. Bailēm dedzinot kuņģi, viņ� redzēja, kā atve�ras stikla divviru durvis, kas veda uz iek�ējo pagalmiņu. Ienāca trīs vīrie�i un sieviete, visi aptuveni trīsdesmit gadu veci, slaidi, izskatīgi, ģērbu�ies tum�os treniņtērpos.

Peid�s pietrūkās kājās kā dzelts. Gadiem ilgi strādādams at�bildīgos amatos, viņ� bija iemācījies draudīgos brī�os neizrādīt vājumu.

-��� Velns parāvis, ko jūs te darāt? Vācieties ārā!

Viņi aizvēra durvis.

-��� Vācieties ārā, es teicu!

Viņi pasmaidīja. Sieviete un viens no vīrie�iem turēja rokas aiz muguras.

Peid�s ar pūlēm valdīja un slēpa izbailes. Laupītāji viņi neva�rēja būt, viņi izskatījās pārāk kārtīgi� lai gan viņ�, protams, nezi�nāja, kā izskatās laupītāji, bet� Varbūt viņi bija�

-�� Nolādēts! Ja jūs esat reportieri, tā ielau�oties, varat necerēt uz interviju! Turklāt es vairs nesniedzu intervijas.

-�� Mēs neesam reportieri, - ierunājās sieviete.

-��� Mēs jums neuzdosim jautājumus, - sacīja viens no vīrie�iem.

-��� Es izsauk�u policiju.

-�� No tā jums nebūs nekādas jēgas, - teica otrs vīrietis.

Visi �etri tuvojās. Sieviete un vīrietis vēl aizvien turēja rokas aiz muguras.

Peid�s pacēla klausuli un nospieda taustiņus 911, ta�u ātri vien attapa, ka nedzird signālu.

-�� Nu re, - norādīja otrais vīrs. - Jēgas nekādas.

-�� Es tās durvis aizslēdzu! Es aktivizēju signalizāciju! Kā jūs�

-��� Mums labi padodas darboties ar instrumentiem, - pirmais vīrietis viņu pārtrauca.

-�� Ar �ādiem instrumentiem, - uztvēra sieviete.

Viņi nolaida rokas gar sāniem.

Peid�s pavēra muti, bet �ausmas noslāpēja kliedzienu.

Divi vīrie�i satvēra Peid�u aiz rokām un noguldīja viņu uz rakstāmgalda, tre�ais vīrietis novietoja dzelzceļa kabu, un sievie�te uzsita ar veseri, izdzenot kabu cauri Peid�a sirdij.

"� Caurdurts uz asinīm notraipītu dokumentu kaudzītes. Konfidenciāli ziņu avoti vēsta, ka tajos biju�i paziņojumi, kurus Harisons Peid�s �orīt grasījies sniegt nopratinā�anā."

Briļļainais televīzijas reportieris svinīgi apklusa.

Tesa sēdēja uz bāra krēsla pie virtuves letes savā dzīvokli un �ausmās nenovērsa acu no divpadsmit collu televizora, kas stā�vēja blakus mikroviļņu krāsnij. " Radarange" digitālā pulksteņa sarkanie cipari rādīja 8:03. Viņa mēģināja piespiest sevi ieēst bro�kastis - augļu salātus, baltmaizes grauzdiņu un tēju -, ta�u va�kardienas pārdzīvojumi morgā un ziņa par D�ozefa bojāeju ape�tīti nerosināja.

Reportieris turpināja:

"Ta�u tā nav vienīgā Tenesī pavalstī notiku�ās toksiskās gā�zes noplūdes groteskā atbalss. �orīt Memfisā kādā autostāvvietā netālu no Misisipi atrasts Billija D�o Beneta līķis - Benets bija at�bildīgs par tā slie�u posma apkopi, kurā notika avārija. Viņam draudēja apsūdzība noziedzīgā nolaidībā, kas saistīta ar kokaī�na lieto�anu."

Reportieris nozuda, un televizorā parādījās spilgti apgaismo�ta aina - bargi policisti, kas, galvu nodūru�i, staigā gar nolikta�vu, - tad tuvplānā parādīja ar baltu pulveri piepildītu atkritumu maisu uz autostāvvietas asfalta seguma, pēc tam ekrānā bija re�dzami sanitāri, kuri iecēla ratiņus ar pārklāto līķi ātrās palīdzī�bas busiņā. Tikmēr reportieris aizkadrā izklāstīja �au�alīgos Be�neta slepkavības apstākļus.

Tesa juta, kā sirdī no jauna ieduras skumjas, atgādinājums par D�ozefa ne�ēlīgo slepkavību.

Kadrā atkal parādījās reportieris.

"Policija izvirzījusi versiju, ka Benetu un Peid�u atriebjoties nogalināju�i toksiskās gāzes noplūdes upuru radinieki."

Ziņu izlaidumu pārtrauca vienreizējās lieto�anas autiņbiksī��u reklāma. Tesa paberzēja pieri, pavērās uz brokastīm un sapra�ta, ka apetīte zudusi pavisam.

Iezvanījās tālrunis, iztrūcinot Tesu, kas tobrīd skaloja krūzīti.

Kas gan varētu tik agri zvanīt? Satrauku�ies viņa izgāja no virtu�ves, iegāja telpā, kurā izkārtotās mēbeles liecināja, ka tā ir dzīvo�jamā istaba, un pacēla klausuli tre�ā signāla laikā.

-��� Hallo!

�erksto�ā balss bija tik savdabīga, ka zvanītājam pat nebija jā�stādās priek�ā.

-�� Te leitnants Kreigs.

Tesa cie�i sakrampēja pirkstus ap klausuli.

-��� Piedodiet, ka zvanu tik agrā stundā, - Kreigs turpināja.

-��� Es �odien darbā nebū�u un nebiju pārliecināts, vai man izdo�sies jūs �orīt sazvanīt darbā, tas ir, ja jūs vispār grasāties �odien iet uz darbu.

-Jā, es ie�u. - Tesa nomākta apsēdās. - Biju jau nolēmusi, ka neie�u. Ta�u nīkt un nokauries ar apceri nav nekādas jēgas. Var�būt darbs novirzīs domas.

-��� Reizumis ir derīgi atrasties sabiedrībā.

-�� Nedomāju, ka �obrīd man jebkas var palīdzēt. Ko jūs vēlējā�ties, leitnant?

-�� Gribēju zināt, cikos jums ir pusdienu pārtraukums.

-�� Pārtraukums? Kādēļ gan? �aubos, vai �odien ēdī�u pusdie�nas. Tad tāpēc jūs zvanāt? Lai ielūgtu mani pusdienās?

-��� Ne glu�i. Es vēlētos, lai jūs �o to apskatāt, - Kreigs attrauca.

-��� Un, ja jūs kādā brīdī būsiet brīva, ceru, ka mēs varētu sarunāt tik�anos.

Tesas augumam pārskrēja �ermuļi.

-�� Tas ir sakarā ar D�ozefa nāvi?

-��� Iespējams.

-Jūs atkal kaut ko slēpjat.

-��� Iespējams, ka tas nav nekas, Tesa. Nudien. Man negribētos par to runāt, iekams nezinu visu skaidri. Negribu jūs veltīgi sa�traukt.

-��� Un jūs nedomājat, ka es jau tagad satraucos? Labi, vienos. Vai varēsiet atbraukt man pretī uz darbu vienos?

-��� Katrā ziņā bū�u. Kas zina, varbūt mums nemaz nebūs jātie�kas. Tā ari var gadīties. Nedomājiet par to!

-��� Protams, nedomā�u. Lielisks padoms.

Ta�u Tesai bija daudz domājama. Viņai nedeva mieru D�ozefa apdegu�ās mirstīgās atliekas un Karla �urca parka akmens plāt�nēs iesvilinātās tum�ās ķermeņa aprises. Iekāpusi liftā, Tesa no- drebinājās, apjauta tā saistību ar D�ozefu, un prātā iezagās stin�dzino�a doma - viņa D�ozefu te nekad vairs neredzēs.

Iegājusi "Earth Mother Magazine" birojā, viņa taisnā ceļā devās uz Voltera Traska kabinetu gaiteņa viņā galā un visu izstāstīja.

Trasks, nomākts vairāk nekā parasti, sadruma vēl vairāk. Viņ� piecēlās kājās, apgāja apkārt galdam un apņēma Tesu ap pleciem.

-�� Man ļoti �ēl, Tesa. Goda vārds. Vairāk, nekā pat spēju izteikt.

-�� Bet kur� gan varēja ar viņu tā izrīkoties? Kāpēc?

-��� Diem�ēl nevaru tev atbildēt. - Trasks viņu vēlreiz apskāva un atkāpās. Viņa seja bija pelēka. - Ta�u mēs dzīvojam Ņujorkā. Da�reiz atbil�u nav vispār. Atmiņā palicis gadījums ar skrējēju, sievieti, kuru huligānu banda Centrālajā parkā izvaroja un gan�drīz nogalināja. Puikas, kuri to izdarīja, nāca no vidus�ķiras ģi�menēm, nevis no padibenēm. Viņu rīcību nevarēja izskaidrot ar nabadzību. Loģika �eit, tāpat kā daudzās citās reizēs, ir bezspē�cīga.

-��� Bet ko gan D�ozefs darīja Karla �urca parkā lietus laikā trijos naktī?

-��� Tesa, klausies! Tu par to vīrieti neko nezini. Tev viņ� �ķita pievilcīgs, toties viņ�� Tas izklausīsies skarbi, tomēr man tas ir jāsaka. Kad tu pastāstīji, ka viņ� nav iedevis savam darba devē�jam tālruņa numuru un ir izmantojis pasta uzglabā�anas kom�pānijas pakalpojumus, man uzmācās nemiers. Tam vīrietim bija noslēpumi. Nav izslēgts, ka tie�i to dēļ viņ� tik pāragri aizgāja bojā.

Ar spocīgu skaidrību Tesa atsauca atmiņā, ko D�ozefs bija tei�cis tajā piektdienas pēcpusdienā delikate�u kafejnīcā: "Man ir zi�nāmas� teiksim, saistības. Es nedrīkstu klāstīt, kādas tās ir un kāpēc man tām jāpakļaujas. Jums nāksies uzticēties, ticēt un pie�ņemt."

-�� Var jau būt. Iespējams, viņam bija noslēpumi. - Tesa nerimās.

-�� Ta�u tas nenozīmē, ka tie noslēpumi ir slikti. Un tas nenozīmē, ka man jāatmet ar roku un jāizliekas, ka neesmu viņu pazinusi.

-��� Tici man, es jūtu tev līdzi. - Trasks atkal aplika roku viņai ap pleciem. - Nudien. Es tikai lūdzu, lai tu mēģini būt objektīva, saudzē savas jūtas.

-��� Pa�laik man vismazāk izdosies būt objektīvai, - Tesa atteica.

-�� Varbūt tev tomēr nevajadzēja �odien ierasdes darbā. Paņem brīvdienu, atvelc elpu, aizej uz savu veselības klubu, atpūties, kā vien vari. Redzēsim, kā tu jutīsies rit.

-��� Nē, - Tesa attrauca. - Visļaunāk es jutī�os viena pati. Man vajadzīgs darbs. Man jābūt noslogotai.

-�� Tu esi pārliecināta?

-�� Jo vairāk darba, jo labāk.

-�� Tādā gadījumā� -Jā?

-�� Man tev ir kads uzdevums.

Tesa nogaido�i viņu uzlūkoja.

-Tomēr tad nāksies atlikt uz vēlāku laiku tavu rakstu par pār�liecīgu herbicīdu un pesticīdu lieto�anu Vidusrietumu fermās.

-��� Bet tā ta�u ir svarīga problēma, - Tesa nedomājot attrauca.

-��� Saindētie ūdeņi sūcas cauri augsnes slāņiem un nonāk dzera�majā ūdenī.

-�� Tik un tā domāju, ka mums vispirms jāpievēr�as citam mate�riālam. Vai tu �orīt skatījies televīzijas ziņas? Vai slepkavības Tenesī tev neko neatgādina?

-�� Jādomā, ka tu runā par pagāju�ajā nedēļā notiku�ajām slep�kavībām, kas saistītas ar "Pacific-Rim Petroleum Corporation".

Pēc vērienīgās naftas noplūdes, kas vēl aizvien apdraudēja Lie�lo Barjerrifu, bija pastrādātas trīs slepkavības - divas Austrālijā, tre�ā Honkongā. Viktors Melons, avarēju�ā supertankkuģa kap�teinis, Kevins Stārks, atbildīgais par naftas savāk�anu, un �ānd- lers Tompsons, "Pacific-Rim Petroleum Corporation" direktors, tos nobendēja pēc tam, kad publiski bija izskanēju�as aizdomas par dzer�anu darba laikā, nespēju laikus novērst tālāku naftas izpla�tī�anos un atteik�anos atzīt savas kompānijas nolaidību. Meloņu uzspridzināja pēc tam, kad viņ� aizbrauca no Brisbenas tiesas nama. Stārku noslīcināja, viņa līķi, peldam kājām gaisā, atrada naftas mucā. Tompsons iedzēra saindētu ūdeni preses konferen�ces laikā.

-�� Atceries, mēs pagāju�ajā tre�dienā apspriedām �īs slepkavī�bas, - Trasks atgādināja.

Tesa ieslīga krēslā, kā pa miglu atminoties vēl kaut ko. Tovakar drīz pēc abu sarunas viņa bija pirmo reizi tikusies ar D�ozefu. Tesa iecirta nagus stilbos, cen�oties visu uzmanību veltīt Traska teiktajam.

-�� Es ierosināju uzrakstīt par �īm slepkavībām.

-��� Un es atbildēju, ka "Earth Mother Magazine" nav bulvārpre�ses izdevums, - Tesa attrauca. - Mums nevajadzētu iesaistīties. Fanātiķi mūsu mērķiem kaitē.

-��� Bet tagad, pēc visa sprie�ot, fanātiķi parādīju�ies ari Tenesī.

-��� Nē, mēs nevaram vilkt paralēles. Policijai ir aizdomas, ka Benetu un Peid�u nogalināju�i upuru radinieki�

-�� Jā, to mēs dzirdējām televizorā. - Trasks novaikstījās. - Ta�u es nupat sazinājos ar saviem "Times" avotiem. Viņi gatavo rak�stu, un tajā būs citēts Memfisas policists, kur� sprie�, vai vainīgie nav jāmeklē kādā satracinātā ekologu organizācijā.

-Ko?

-��� Lielās vides aizsardzības grupas, piemēram, "Sierra Club" un "Greenpeace", jau paredz apsūdzības un ir nosodīju�as slep�kavības, nosaucot tās par absolūti bezatbildīgām.

-��� Bet tas ta�u ir absurds! Turēt aizdomās� - Tesa strauji palie�cās uz priek�u. - Jā, da�us "Greenpeace" biedrus reiz arestēja par vaļu medniecības kuģa ieņem�anu Peru. Un bie�i vien laivas, pil�nas ar aktīvistiem, dreifē starp vaļu medniecības kuģiem un to lomu. Tomēr ir liela at�ķirība - ieņemt privātīpa�umu, riskēt ar dzīvību, lai glābtu apdraudētas sugas, un�

-�� Noslepkavot cilvēku, kur�, pēc viņu domām, pielicis savu ro�ku planētas iznīcinā�anā? - Trasks sarauca uzacis. - Protams. Ne�pārproti mani, "Greenpeace" ir organizācija ar labu slavu. Es, pro�tams, nedomāju, ka tā nolaistos līdz varmācībai. Ta�u jaunais "Pacific-Rim Corporation" direktors tomēr saņēma brīdinājuma zī�mīti ar piekodinājumu nepieļaut, ka �ādas noplūdes atkārtojas, tāpēc mēs zinām, ka par tām slepkavībām atbildīgi ir fanātiķi. Ar to es gribēju teikt, ka piekritu tev - ekstrēmisti kaitē mūsu mēr�ķiem. Ikreiz, kad demonstranti ieņem atomelektrostaciju, nolaupa izmēģinājumu dzīvniekus no medicīnas laboratorijām, uzlej asi�nis sievietei, kurai mugurā ir ka�okādas mētelis, sabiedrība reaģē tā, it kā visi apkārtējās vides aizsargātāji būtu bariņ� vājprātīgo. Mums, pārējiem, kas uzskata, ka vislabāk pievērst savai pārliecī�bai ar izglītības, veselā saprāta un laba parauga palīdzību, lidz ar to tiek uzlikts tāds pats zīmogs. Tāpēc neizvairīsimies no �ā jautājuma, runāsim atklātu valodu, skaidri un gai�i liksim manīt, ka lielākā daļa vides aizsargātāju nav ķerti, animācijas filmu va�roņiem līdzīgi savdabji un mēs, tāpat kā teju visa sabiedrība, ne�atbalstām pārmērīgus protestus.

Tesa nopētīja savu priek�nieku un lēni pamāja ar galvu. Bēdu nomākta, viņa tikai ar grūtībām spēja koncentrēties.

-�� Zini, Volter, jo vairāk par to domāju�

-��� Doma nav slikta? Protams, ja vien drīkstu pats tā teikt. Vai tas nozīmē, ka tu uzņemsies �o rakstu?

Tesa vēlreiz dziļdomīgi pamāja un iztaisnojās.

-�� Tas ir labi.

-��� Es saredzu vairākas iespējas. - Balss izklausījās aiz�ņaug�ta. Tesa ar pūlēm turpināja:

-�� Es varu nosodīt ekstrēmismu un vienlaikus uzsvērt draudus videi, kas pamudina �os cilvēkus tā rīkoties. Pareizi motīvi, nepa�reizi paņēmieni.

-�� Trāpīts, meitenīt. Ja tu kārtīgi iegrimsi �ajā rakstā - nevar zi�nāt, varbūt tev izdosies novērst domas no tā, kas notika ar tavu nabaga draugu.

-�� �aubos, Volter. Ļoti �aubos. Tomēr, Dievs zina, es dari�u, ko varē�u. - Viņas skatiens aizmiglojās. - Man visādā ziņā jānovir�za domas.

Atliku�ajā rīta daļā Tesai tas gandrīz izdevās. Pūlēdamās ie�dziļināties rakstā un nedomāt par D�ozefa nāvi, viņa izrakņāja savu kartotēku, apņēmīgi piezvanīja sabiedriskās bibliotēkas in�formācijas nodaļai, "Daily Nezvs" un "Times", uzmeta piezīmes un sastādīja sarakstus. Trasks bija pieminējis dzīvnieku tiesību aktī�vistus, un tas atgādināja viņai pērn notiku�o gadījumu - protes�tētāju grupiņa bija nolaupījusi trusī�us, kurus izmantoja medicī�niskajiem pētījumiem, un tādējādi izpostījusi piecus gadus ilgu eksperimentu, kura laikā bija cerēts atrast zāles pret muskuļu dis- trofiju. Citā gadījumā nolaupītie dzīvnieki bija inficēti ar Sibīrijas mēri, lai izmēģinātu jaunu vakcīnu, - pirms dzīvniekus atguva, bija izcēlusies neliela epidēmija.

Cen�oties atcerēties piemērus, Tesa iedomājās notikumu Bra�zīlijā pirms nedēļas. Pedro Gomesu, kau�uka koku audzētāju, kas mēģināja apvienot pārējos ciemata iedzīvotājus cīņā pret cilvē�kiem, kuri izcirta un izdedzināja Amazones d�ungļus, automātu kārtas saraustīja gabalu gabalos, kamēr viņ� uzstājās ar runu. Vi�ņa bērēs sieva bija saņēmusi "dāvanu" - tā finansista, kur� it kā bija pasūtījis Gomesa slepkavību, galvu. Pastāvēja versija, ka fi�nansistu atriebjoties nogalinājis kāds Gomesa piekritējs. Tomēr galvas nocir�ana, tāpat kā Billija D�o Beneta un Harisona Peid�a slepkavības, iespējams, atriebības nolūkā, bija saistītas ar vērie�nīgu vides katastrofu, un Tesa nolēma �o gadījumu pieminēt rak�stā kā ekoloģiskās krīzes izraisītu radikālas rīcības paraugu. No�sodot �ādu rīcību, vienlaikus viņa varēja vērst lasītāju uzmanību uz krīzi.

Ap pusdienlaiku Tesai bija gatavs raksta uzmetums, un viņa pati brīnījās, cik ātri tas bija izdevies, lai gan viņa bija vēlējusies novirzīt domas. Ta�u patiesībā kāds pū�ņojo�s prāta stūrītis vēl aizvien kavējās domās par D�ozefu. Aizvien bie�āk Tesa meta ska�tienu uz pulksteni - tā rādītāji kustējās neapturami; brīnumainā ātrumā, tomēr vienlaikus paradoksāli lēni tuvojās vieniem un tik��anās brīdim ar leitnantu Kreigu. Ko viņ� gribēja Tesai parādīt? Kāpēc viņ� atkal bija tik izvairīgs?

�oreiz leitnants piebrauca nemarķētā rūsas krāsas automa�ī�nā. Kad spēkrats apstājās pie ietves, Tesa iekāpa, piesprādzējās un pamanīja, ka virs Kreiga izliektajām uzacīm lāso sviedri. Zilā �akete bija samurcīta turpat blakus. Saburzītā krekla krūte�a un paduse bija mitra un tum�a.

-�� Piedodiet! - Viņ� ieklepojās. Logi bija vaļā, ta�u vienīgo vēja pūsmu �ajā sutīgajā, smoga dūmakas pārņemtajā jūnija pēcpus�dienā radīja pretimbrauco�ās ma�īnas. - Gaisa kondicionētājs ne�strādā.

-�� Gan pieradī�u.

-��� Labi, ka vismaz viens no mums to spēs.

-�� Astma, jūs teicāt?

-Ko?

-�� Tas klepus.

-��� Ak jā� - Kreigs pagrieza stūri, un auto ieplūda satiksmes straumē. - Jā, klepus. Tā vismaz dakteris teica. Astma, alerģija. �ī pilsēta mani nobeigs.

-�� Tad jau jums vajadzētu pārcelties citur.

-��� Kā nu ne. Uz kādu veselīgāku apvidu. Teiksim, uz Aiovu. Mēģinu atcerēties to dialogu filmā "Sapņu lauks". Jā, laikam tāds bija filmas nosaukums. "Vai �ī ir paradīze?" Un Kevins Kostners atbild: "Nē, �ī ir Aiova." Kukurūzas lauki? Tikai nevajag! Esmu �eit uzaudzis. Te ir paradīze. - Kreigs saviebās, un viņa balss pie�klusa. - Vismaz kādreiz bija.

Ma�īna nogriezās uz Brodveju un brauca uz austrumiem.

-�� Mēs dodamies tajā pa�ā virzienā kā pagāju�ajā reizē. - Tesa sastinga. - Nesakiet, ka mēs atkal braucam uz�

-�� Uz morgu? - Kreigs papurināja galvu un iekāsējās. - Tad es būtu jūs brīdinājis. Nē, mēs atkal brauksim pa Pinno avēniju.

-�� Uz Karla �urca parku? Bet es negribu�

-�� Nē, arī turp ne. Ļaujiet man rīkoties, kā esmu iecerējis, saru�nāts? Lai varu visu paskaidrot un jūs sagatavot. Ne�ķobieties! Es zvēru, ka nekas baismīgs jums nebūs jāredz.

-�� Jūs nemānāties?

-�� Es neapgalvoju, ka tas nebūs satrauco�i, tomēr varu solīt, ka slikti no tā jums nekļūs. No otras puses� Labi, lieta ir tāda. Jūs stāstījāt, ka jūsu draugs esot citāds. Tas vēl ir maigi teikts. Saska�ņā ar FIB informāciju viņ� vispār nepastāv.

-�� Nepas�? Ko jūs ar to�?

-��� Mēs nosūtījām jūsu drauga vārdu uz FIB, lai būtu vieglāk sameklēt līķa kreisās neapdegu�ās rokas pirkstu nospiedumus. Viņi uzmeklēja datu bāzē D�ozefa Mārtiņa dosjē. Nav nekāds bri- nums, vārds ir diezgan parasts. Valsti ir vesels lērums D�ozefu Mārtiņu. Pārsteidzo�i ir tas, ka neviena D�ozefa Mārtiņa pirkstu nospiedumi nesakrita ar mūsu nosūtītajiem.

-��� Bet FIB kartotēkā ta�u nav visu cilvēku pirkstu nospiedumu?

-�� Protams, nē. - Ma�īna turpināja braukt Pirmās avēnijas vir�zienā. - Tāpēc nākamais darbs ir pārbaudīt sociālās apdro�inā��anas numuru - salīdzināt numuru, kuru jūsu draugs iesniedzis savā darbavietā, ar vārdiem un adresēm sociālās apdro�inā�anas datu bāzē.

-Un?

Kreigs apbrauca ap "UPS" busiņu, kas steidzās nodot sūtī�jumu.

-��� Un! Atrada D�ozefu Mārtiņu ar tādu numuru. Nelaime tāda, ka viņ� dzīvo Ilinoisā. Precīzāk sakot, dzīvoja. �ur tur piezvanī�dams, es uzzināju, ka D�ozefs Mārtiņ�, kuram bijis tāds sociālās apdro�inā�anas numurs, gājis bojā tūksto� deviņi simti piecdesmit devītajā gadā.

-�� Tā ir kāda kļūda.

Kreigs pa�ūpoja galvu.

-��� Es pārbaudīju vēlreiz. Rezultāts bija tāds pats. D�ozefam Mārtiņam - jūsu D�ozefam Mārtiņam - nevajadzēja visus tā va�zāt aiz deguna. Viņ� varēja rīkoties, kā pienākas, - izstiepties uz grīdas, sakrustot rokas uz krūtīm, izpūst pēdējo dva�u un būt tik�pat miris kā D�ozefs Mārtiņ�, kur� atdusas kapsētā Ilinoisas pa�valstī.

Kad automa�īna uzbrauca uz Pirmās avēnijas un pagriezās ziemeļu virzienā, Tesa juta, ka ausīs spie�.

-�� Jūs gribat teikt, ka D�ozefs bija pieņēmis miru�a cilvēka iden�titāti?

-��� Patiesībā miru�a bērna - zīdaiņa - identitāti. Atgādiniet, cik vecs jūsu D�ozefs varēja būt.

-�� Mazliet virs trīsdesmit.

-��� Pieņemsim, ka trīsdesmit divi, - Kreigs sprieda. - Tik vecs �obrīd būtu tas otrs D�ozefs Mārtiņ�, ja vien tūksto� deviņi simti piecdesmit devītajā gadā kopā ar vecākiem nebūtu gājis bojā au�toavārijā.

-�� Un jādomā, ka viņam nepalika tuvi radinieki?

-��� Aha! - Kreigs viņu nopētīja. - Jūs zināt, kā �īs lietas kārto?

Tesa noplātīja rokas.

-�� Cilvēks, kur� vēlas iegūt jaunu identitāti, uz labu laimi izvē�las kādu apkaimi un izskata vietējā avīzē savā dzim�anas gadā publicētos nekrologus. Viņ� meklē zīdaini, kur� miris tajā gadā un bijis vai nu bārenis, vai ari gājis bojā kopā ar tuvākajiem ģime�nes locekļiem. Tāpēc viņ� neizskatīsies ne vecāks, ne jaunāks par saviem gadiem un neviens nevarēs apstrīdēt jauno identitāti. Nā�kamais solis ir uzzināt bērna dzim�anas vietu. Nereti tā ir norā�dīta nekrologā: "Tāds un tāds ir dzimis tajā un tajā pilsētā." Per�sona, kas vēlas iegūt jaunu identitāti, uzraksta pieprasījumu konkrētās pilsētas tiesas namam izsniegt jaunu dzim�anas aplie�cību, jo vecā it kā ir nozaudēta. Cilvēki bie�i nozaudē dzim�anas apliecības, nav nekas neparasts, ja lūdz izsniegt jaunu, un ierēd�ņi gandrīz nekad nepūlas pārbaudīt, vai vārds dzim�anas aplie�cībā sakrīt ar kāda miru�ā vārdu. Saņēmusi dzim�anas apliecī�bu, persona nosūta tās kopiju uz sociālās apdro�inā�anas biroju, pastāsta, ka gadiem ilgi dzīvojusi ārzemēs, kur sociālās apdro�i�nā�anas numurs nav bijis nepiecie�ams, ta�u tagad tas ir vaja�dzīgs. Sociālās apdro�inā�anas kantori reti iebilst pret �ādu lū�gumu. Kad dzim�anas apliecība un sociālās apdro�inā�anas numurs ir saņemts, cilvēks var dabūt pasi, autovadītāja apliecī�bu, kredītkarti, visus dokumentus, kas vajadzīgi likumīgam dzī�vesveidam - lai iekļautos sistēmā, dabūtu darbu, maksātu nodok�ļus un tā tālāk.

-��� Lieliski, - Kreigs atzina. Ma�īna turpināja traukties ziemeļu virzienā. - Iespaidīgi, nav vārdam vietas.

-��� Reportieriem gadās uzlasīt da�ādas informācijas druskas.

Tesai nebija nekādas vēlē�anās piebilst, ka īstenībā par sve�as

identitātes iegū�anas paņēmieniem bija uzzinājusi, noklausoties tēva telefona sarunu ar kolēģiem.

Kreigs iegrima domās, automobilis �ķērsoja krustojumu ar �etr�desmit devīto ielu.

-��� Ar federālās valdības nelielu palīdzību man izdevās no�skaidrot, ka savu jauno identitāti D�ozefs pirmo reizi izmantojis pagāju�ā gada maijā, sākdams maksāt ienākuma un sociālo no�dokli. Kop� tā laika viņ� strādājis trīs darbavietās, ieskaitot pēdē�jo. Firmā darbavieta bija Losand�elosā, otrā - �ikāgā. Skaidri re�dzams, ka viņ� nav gribējis uzkavēties vienā vietā ilgi un abos gadījumos pārcēlies uz visai attālu pilsētu. Visas trīs darbavietas bija dokumentālo videofilmu kompānijas.

-�� Tā. - Tesas elpa kļuva straujāka. Viņa baidījās, ka var sāk�ties hiperventilācija. - Tātad D�ozefam bija kaut kas slēpjams. Visa viņa dzīve sastāvēja no meliem. Tas izskaidro viņa vēlmi nelaist mani tuvu klāt. Jautājums ir tāds - ko viņ�, ellē ratā, slēpa?

-��� Varbūt jums izdosies to pateikt man, kad redzēsiet, kurp es jūs aizvedī�u. Man pa�am to nekādi neizdodas izskaidrot, - Kreigs ieminējās.

-�� Ko izskaidrot? Kurp mēs dodamies?

-��� Nē, to es pagaidām neatklā�u.

-Ko?

-�� Nu� Redziet, vispirms man jāpaskaidro da�i citi apstākļi.

Tesa aizkaitinājumā savēcināja rokas gaisā.

-�� Esiet pacietīga! Es aprunājos ar D�ozefa darbavietas grāmat�vedi un palūdzu parādīt viņa algas �ekus. Summas ir pārāk lie�las, un lielveikalos un dzērienu veikalos tādus �ekus nepieņem�tu. Viņam tie bija jānes uz banku, tā dzēstos �ekus nosūta uz D�ozefa darba devēja banku, un tā savukārt nogādā tos grāmat�vedim. Sagadījies tā, ka D�ozefs apmainījis visus �ekus pret nau�du vienā un tajā pa�ā bankā. Tajā. - Kreigs norādīja. - Mēs nupat pabraucām tai garām. Piecdesmit ceturtā iela.

-�� Tātad jūs aizgājāt uz banku, uzrādījāt tiesas orderi, piekļu- vāt D�ozefa bankas kontu ierakstiem un tos izpētījāt, - Tesa mi�nēja.

-�� No jums būtu iznākusi laba policiste. - Kreigs atkal viņu no�pētīja.

-��� Policiste.

Kreigs palaida gar ausīm �o labojumu.

-�� Jā, tie�i tā es rikojos. Aizgāju uz banku un noskaidroju, ka D�ozefs uzrādījis adresi, kas pieder pasta glabā�anas kompāni�jai Brodvejā. Piedevām �o pa�u adresi viņ� licis bankai uzdrukāt uz �ekiem. Nav nekāds pārsteigums. Toties pārsteidzo�i ir tas, kas atrodams D�ozefa dzēsto �eku mikrofilmu ierakstos - viņ� ne rei�zi nav maksājis ne par īri, ne elektrību. Skaidrs, ka �im cilvēkam bija kaut kur jādzīvo un jāveic komunālie maksājumi, - tad kā viņ� atpirkās no namīpa�nieka un "Coti Edison"[2]? Izrādās, ka D�ozefs reizi mēnesī nosūtījis �eku par tūksto� trīssimt dolāriem vīrietim, vārdā Maikls Hofmans. Uzminiet, kas ir �is Hofmans?

-�� Grāmatvedis, - Tesa atbildēja.

Kreigs viņu nopētīja vēl uzmanīgāk.

-�� Vēl labāk. Minējums ir pareizs. Grāmatvedis. D�ozefs, pēc visa sprie�ot, centās sabiezināt miglas aizsegu, kas aizsargāja viņa pri�vāto dzīvi. Es aprunājos ar Hofmanu, un viņ� pastāstīja, ka ne�kad nav D�ozefu sastapis, viņi visas darī�anas kārtoju�i pa pas�tu un telefonu.

-��� Bet Hofmans nomaksāja visus D�ozefa lielākos rēķinus, - Tesa paredzēja.

-�� �oreiz komplimentu nebūs, bet - taisnība.

-�� Labi. Izskatījis Hofmana iegrāmatojumus un palūdzis "Con Edison" palīdzību, jūs varētu atrast D�ozefa dzīvesvietu.

-�� Teorētiski - jā.

-�� Vēl viens dūmu aizsegs? - Tesa saviebās.

-�� Tie�i tā. D�ozefs bija vienojies, ka namīpa�nieks nomaksās komunālos maksājumus un D�ozefs pēcāk viņam atmaksās. Tā�pēc "Con Edison" man �oreiz nepalīdzēs.

-�� Namīpa�nieks gan varētu.

Kreigs neatbildēja.

-��� Ikreiz, kad jūs tā sa�ķobāt lūpas� Kur vaina? - Tesa nopra�sīja.

-��� Tā nama īpa�nieks ir nekustamo īpa�umu konglomerāts, kam pieder tūksto�iem dzīvokļu. Visus ierakstus glabā datorā. Pēc mana lūguma darbinieki sameklēja D�ozefa Mārtiņa adresi Gri- ni�vilid�ā, ta�u, turp aizbraucis, es atklāju, ka aģentūra iedevusi man nepareizu adresi un D�ozefs tur nav dzīvojis. Patiesībā ne�kustamā īpa�uma firmai tas dzīvoklis nemaz nepiederēja.

-�� Tātad kāds pieļāvis kļūdu un ievadījis datorā nepareizu ad�resi?

-�� Tā ir viena iespēja. Aģentūra to patlaban pārbauda. - Kreigs saviebās, ieraugot priek�ā uz Pirmās avēnijas sastrēgumu.

-�� Viena? Un kāda būtu cita iespēja? - Leitnanta nopietnā sejas izteiksme Tesai modināja raizes.

-�� Pieņemsim� Es nemitīgi gudroju par tiem dūmu aizsegiem. Man ir tāda aizdomu pilna daba. Visu laiku lauzu galvu, vai D�o�zefs nav izprātojis, kā piekļūt firmas datoram, un palabojis tajā ierakstus. Nebū�u izbrīnījies, ja viņ� būtu tik ļoti vēlējies nepie�ļaut, lai kāds atklāj viņa dzīvesvietu. Tikpat labi viņ� uzpirka sek�retāri, lai tā vilto ierakstus. Vienalga, kā D�ozefs to panāca, tas tikai vairo manu apņēmību izdibināt iemeslus, - Kreigs sprieda.

-�� Tomēr, ja jūs nezināt, kur D�ozefs dzīvojis, kurp mēs brau�cam? - Tesa saspringta sa�ņaudza plaukstas.

-�� Vai tad teicu, ka nezinu? Man ir da�i pieņēmumi, piemēram, tā kā D�ozefa iecienītā banka atrodas īstsaidā un viņ� norunāja ar jums tikties Karla �urca parkā�

-��� Un tur atrada galu. - Tesa aizvēra acis, apspiezdama asa�ras. - Aug�ējā īstsaidā.

-�� Tad varbūt D�ozefa dzīvoklis meklējams tajā pusē. Protams, pasta kompānijas birojs atrodas pilsētas pretējā galā, ta�u, ņemot vērā viņa apmātību ar slepenību, būtu tikai loģiski, ka viņ� izda�rītu izņēmumu. Tāpēc es palūdzu vietējiem iecirkņiem noskaid�rot, vai kop� piektdienas vakara nav atgadījies kas neparasts. Tie�i tā mēs notvērām Sema dēlu* - tas nelietis, izgājis ielās �audīties, bija pārāk ilgi atstājis auto maksas autostāvvietā un saņēmis so�da talonu. Nedēļas nogalē bijis vesels lēvenis starpgadījumu. Izpē�tījis ziņojumus un atmetis vairākas iespējas, es izlasīju par kauti�ņu dzīvokļu namā Austrumu Astoņdesmit otrajā ielā. Acīmredzot aplaupī�anas mēģinājums. Uzbrukts kādam nama īrniekam, vī�rietim. Viņ� izskrējis no ēkas, vairāku vīrie�u vajāts. Viņi sacēlu�i tādu ļembastu, ka citi īrnieki pamodu�ies, palūkoju�ies pa dur�vīm un redzēju�i uz kāpnēm cīnāmies ēnainus stāvus. Kāds, vēlu pārrazdamies no viesībām, pamanījis, ka banda dzenas pa ielu pakaļ klibojo�am vīrietim.

-�� Austrumu virzienā? Uz,upi?

-�� Jā. - Kreigs nopūtās. - Un tas noticis piektdienas naktī, pre�cīzāk - pustrijos nakti.

-�� Ak� - Tesa iekunkstējās. - Dievs tēvs!

-��� Aprunājos ar da�iem nama iemītniekiem, kurus tonakt tas kautiņ� bija pamodinājis. Viņi apgalvoja, ka tas aizsācies septīta�jā stāvā. Katrā stāvā ir tikai �etri dzīvokļi. �orīt agri tur ierados un iztaujāju trīs dzīvokļu iemītniekus, toties ceturtajā neviena ne�bija. Pārējo dzīvokļu iemītnieki pastāstīja, ka vīrietis, kur� to irē- jis, jau vairākas dienas nav redzēts. Tiesa, tas neesot nekas nepa�rasts. Viņu reti varot redzēt. Esot vientuļnieks, draudzīgs, tomēr atturīgs. Alla� savrups.

Tesa sarauca uzacis, stingums nepārgāja.

-�� Uz dzīvokļa pastkastītes pirmajā stāvā ir Rod�era Koplenda vārds. Tas, bez �aubām, neko nenozīmē - uz pastkastītes var uz�rakstīt, kādu vārdu vien vēlas. Kaimiņi stāsta, ka vīrietis bijis glīts, slaida auguma, fiziski attīstīts, mazliet virs trīsdesmit, ar tum�iem matiem un iedegu�u seju.

-�� Mans Dievs! - Tesa sarāvās. - Tas nudien varētu būt D�ozefs.

-��� Redziet, kaimiņi visvairāk bija ievēroju�i acis - pelēkas, it kā starojo�as.

Tesa aizturēja elpu.

-��� Un viņa īpatnējo runas manieri, - Kreigs piebilda. - Tajos retajos gadījumos, kad viņi ar �o vīrieti sarunāju�ies, viņ� atvadī�jies ar vārdiem: "Lai Dievs jūs svētī!"

Tesa juta pārskrienam saltus �ermuļus.

-Jūs teicāt, ka D�ozefs bie�i lietojis �o izteicienu. Tāpēc es da�būju no namīpa�nieka atslēgas un izpētīju dzīvokli�

-��� Un? - Tesa ar mokām apspieda tirpas.

-��� Es tomēr negribētu stāstīt, ko tur redzēju, - Kreigs izvairījās. - Labāk, ja jūs redzat to ar svaigu aci, iepriek� nezinādama. To�mēr es patie�ām nesaprotu, ko tur� Tāpēc es jūs turp vedu. Var�būt jums izdosies saskatīt loģiku.

Kreigs nobrauca ielas malā un novietoja auto �aurā spraugā automa�īnu rindā pie ietves. Tesa piepe�i atskārta, ka, iegrimusi sarunā, nebija pamanījusi - ma�īna nogriezu�ies Astoņdesmit ot�rajā ielā.

-�� Tas ir nākamajā kvartālā, - Kreigs sacīja.

-�� To visu jūs uzzinājāt kop� vakardienas pēcpusdienas?

-�� Tāpēc es piezvaniju jums tik agri un pateicu, ka nebū�u ie�cirknī. Man bija daudz darī�anu.

-�� Bet vai tad ar to nebūtu jānodarbojas Slepkavību izmeklē�a�nas, nevis Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļai?

Kreigs paraustīja plecus.

-��� Nolēmu pielikt ari savu roku.

-��� Bet jums noteikti ir simtiem citu lietu.

-�� Paklausieties, es ta�u jau vakar teicu. Es to daru jūsu dēļ. - Ieklepojies Kreigs izkāpa uz ietves.

Kreiga paziņojuma apmulsinata - vai viņ� liek manīt, ka es sāku viņam iepatikties? - Tesa sāka iet viņam līdzās. Ta�u apju�kums ātri vien pārauga ba�ās. Viņa pagāja garām ietves malās izvietotajām atkritumu tvertnēm un tuvojās noslēpumam, kuru Kreigs grasījās viņai parādīt.

�is dzīvokļu nams, viena no daudzajām �aurajām celtnēm, kas slējās ielas malā, at�ķīrās no pārējām krietni vien nokvēpu�ajām ēkām ar to, ka tās ķieģeļu sienas bija nokrāsotas �ilbino�i baltas. Zem katra loga bija piestiprinātas ugunsdzēsēju kāpnes, kas no izrūsēju�as metāla platformas veda lejup.

Kreigs atvēra sdklotās parādes durvis, ieveda Tesu vestibilā, kur pie abām sienām bija piestiprinātas pastkastītes (ROD�ERS KOPLENDS, DZĪVOKLIS 7. c), izvilka no kabatas atslēgu un atslē�dza iek�ējās durvis.

Gaitenī aiz tām valdīja kāpostu dvaka. Abi izgāja cauri gaite�nim un nonāca pie betona pakāpieniem, kas līkumiem veda aug��up. Pirmajā kāpņu laukumiņā atradās lifta durvis.

-�� Arhitekts ir ietaupījis, - Kreigs noteica. - Lifts apstājas tikai katrā otrajā stāvā.

-��� Iesim pa kāpnēm, - Tesa ierosināja.

-�� jūs smejaties? Uz septīto stāvu?

-��� Man �orīt nesanāca izskraidīties.

-�� jūs gribat teikt, ka skriemt katru ritu? - Kreigs jautāja.

-�� Jau divpadsmit gadus.

-��� Velns lai�

Tesa pameta skatienu uz Kreiga platajām krūtīm.

-��� Mazliet izkustē�anās stiprinātu jūsu plau�as. Vai jums tas būs pa spēkam?

-Ja jūs to varat, tad es arī. - Leitnants apspieda kāsu.

-��� Es minē�u. Jūs esat smēķējis?

-��� Divas paciņas dienā. Ilgāk, nekā jūs skraidāt. - Viņ� atkal ieklepojās. - Janvāri atmetu.

-��� Kāpēc?

-�� Ārsts ieteica.

-��� Labs ārsts.

-�� Jā, neatlaidīgs jau nu gan.

-�� Tie�i tā es domāju. Labs ārsts, - Tesa sacīja. - Galvenais, lai jūs beigtu kūpināt� Paies vēl da�i mēne�i, līdz nikotīns būs izva�dīts no organisma, un vēl da�i gadi, līdz attīrīsies plau�as. Bet jūs esat atbilsto�ajā vecuma grupā. Zem �etrdesmit gadiem. Visā vi�sumā jums ir lielas izredzes nesaķert plau�u vēzi.

-�� Vai jums alla� izdodas sniegt tik drūmu mierinājumu? - Leit�nants pablenza viņā.

-�� �ķiet, man nepatīk noraudzīties, kā cilvēki izposta pa�i sevi tikpat apņēmīgi, kā izposta planētu.

-�� Man mū�dien piemirstas, ka jūs esat vides sargātāja.

-�� Optimiste. Mani nepamet cerība - ja labi pacentī�os un ja ari citi labi pacentīsies, mums varbūt beigu beigās izdosies nokopt �o ķēpu.

-��� Tad nu tā� - Kreigs iekāsējās un nolika plaukstu uz mar�gām. - Esmu gatavs sniegt savu artavu. Sākam kāpt. Septiņi stāvi. Tīrais nieks. Paklausieties, ja es piekusī�u, jūs ta�u ļausiet atspies�ties jums pret plecu?

Kad abi nonāca septītajā stāvā, Kreigs jau bija aizelsies, uz�acis mirdzēja sviedru lāsītes, tomēr viņ� nebija �ēlojies un lūdzis atpūsties. Tesa neviļus atzina, ka stingras gribas viņam netrūkst.

-�� Tā. �im mēnesim vingrinājumu pietiks, - Kreigs novilka.

-�� Neizjauciet sistēmu jau pa�ā sākumā. Pamēģiniet rit atkal!

-�� Var jau būt. Kas zina, varbūt jūs pārsteig�u.

Pamanījusi leitnanta blēdīgo smaidiņu, Tesa noprata, ka Kreigs cen�as izgaisināt viņas ba�as.

Nogriezu�ies pa kreisi, viņi nostājās pie 7. c dzīvokļa durvīm. Zem dzīvokļa numura nebija iemītnieka uzvārda, vienīgi metāla plāksnīte ar uzrakstu "ACE SIGNALIZĀCIJA".

-�� Iesaku uzvilkt �os, - Kreigs ierunājās un pasniedza Tesai gu�mijas cimdus un pārvalkus, ko uzmaukt virs kroskurpēm. - �orīt te ieradās Slepkavību izmeklē�anas nodaļas darbinieki, visu no�fotografēja un izkaisīja pulveri, lai vēlāk noņemtu pirkstu nospie�dumus. Viņi vēl atgriezīsies. Lai gan man ir atļauja izrādīt jums dzīvokli, nevajadzētu to savandīt vairāk, nekā nepiecie�ams.

Kreigs uzvilka rokās cimdus un apaviem pāri pārvalkus. Pieklauvējis un pārliecinājies, ka neviens neatsaucas, viņ� izņēma no kabatas divas atslēgas un atslēdza abas slēdzenes. Ta�u, kad Kreigs pagrieza rokturi, Tesa nervozi uzlika plaukstu uz viņa rokas.

-��� Vai kas lēcies? - Kreigs jautāja.

-�� Vai jūs esat pārliecināts, ka �ajā dzīvoklī nav nekā tāda, kas varētu mani �ausmināt?

-�� Redzētais var jūs satraukt. Tomēr es apsolu - tādas ainas kā morgā nebūs. Ticiet man, jums nav iemesla baidīties.

-�� Labi. - Tesa sasprindzināja muskuļus. - Esmu gatava. Iesim iek�ā!

Leitnants atgrūda durvis vaļā.

Tesa ieraudzīja baltu gaiteni. Pa kreisi pie signalizācijas kastī�tes mirguļoja sarkana spuldzīte. Signalizācijas sistēma bija pri�mitīva - ciparu tastatūras nebija, tikai slēdzis. Jādomā, namīpa��nieks bija ekonomējis, ierīkojot vislētāko modeli.

Kreigs pavērsa slēdzi uz leju. Spuldzīte nodzisa.

Abi iegāja gaiteni. Aiz signalizācijas kārbas atradās durvis, aiz tām - pa�aura vannas istaba. Izlietne, tualetes pods, vanna, to�ties nebija du�as kabīnes. Vanna bija veca, apmales izliektas, ovā�las, nevis taisnstūra, un tā balstījās uz metāla kājām. Tomēr, kaut arī gan vanna, gan izlietne un pods izskatījās veci, to ieliektās baltās virsmas bija spodras.

Tesa tik ļoti koncentrējās, ka leitnants, skaļi aizcirzdams dur�vis, viņu iztrūcināja.

-Jūs neko neievērojat? - Kreigs ierunājās, stāvēdams Tesai aiz muguras.

Tesa nopētīja kārtīgi salocīto tīro dvieli un du�as sūkli, kas bi�ja pakarināti uz spīdīga metāla stieņa līdzās izlietnei. Virs izliet�nes zaigojo�ā stikla glāzē stāvēja zobu suka, pēc izskata sprie�ot, nelietota. Spogulis uz zāļu skapī�a durtiņām laistījās.

-Skaidrs ir tas, ka D�ozefs savu mājokli uzturēja daudz labā�kā kārtībā nekā es savu.

-��� Ielūkojieties cie�āk! - Kreigs paspraucās viņai garām. Iegājis vannas istabā, viņ� atvēra zāļu skapīti.

Tesa ielūkojās tajā. Skuveklis. Paciņa asmenī�u. Tūbiņa "Old Spice" bārdas krēma. Tūbiņa "Crest" zobu pastas. Abas tūbiņas bija uzrotītas no gala un nostādītas kārtīgi blakus. Pudelīte "Old Spice" pēcskū�anās losjona. Pudelīte "Redken" �ampūna. Paciņa zobu diega.

-��� Nu? - Tesa noprasīja.

-�� Pa�i nepiecie�amākie piederumi. Tikai pa�i nepiecie�amākie. Patiesībā daudziem pat �āds komplekts neliktos pietiekams. Ga�diem ilgi strādādams par izmeklētāju, es bie�i esmu pārmeklējis bezvēsts pazudu�u cilvēku mitekļus un nekad neesmu redzējis zāļu skapīti, kurā nebūtu kaut vienu zāļu, ko izsniedz pret recep�tēm, piemēram, antibiotikas vai antihistamīns.

Tesa grasījās iebilst.

Kreigs pacēla roku.

-��� Labi, sprie�ot pēc jūsu apraksta, D�ozefs bija veselīgs vīrie�tis, katru dienu sportoja, ēda kārtīgi un rūpējās par sevi. Bet, Tesa, skapītī nav pat aspirīna pudelītes, un aspirīns ir visiem - lai cik veselīgs D�ozefs bijis. Visiem, es saku. Es izskatīju pārējās dzīvokļa telpas. Virtuvē atradu vitamīnus. Bet aspirīnu? - Leitnants pakra�tīja galvu. - Viņ� nudien bijis pūrists.

-��� Vai tas ir tik dīvaini? Viņam nepatika lietot ķīmiju, pat ne labdabīgu. Nu un?

-��� Es vēl neesmu pabeidzis. - Kreigs pamāja, lai Tesa viņam seko.

Abi izgāja no vannas istabas un pa gaiteni iegriezās virtuvē.

Plīts, ledusskapis un trauku mazgājamā ma�īna bija vairākus gadus veci, tomēr, tāpat kā izlietne, pods un vanna, tie bija no�spodrināti spo�i. Nobru�ātā, ta�u spodrā virtuves lete bija tuk�a. Nebija ne tostera, ne mikroviļņu krāsns, ne kafijas kannas.

Kreigs pavēra skapī�u durtiņas. Vienā atradās tikai �ķīvis, bļo�diņa un tasīte, otrā da�i tīri nerūsējo�ā tērauda katliņi un caur�duris.

Kreigs pavilka vaļā visas atvilktnes. Ari tās bija gandrīz tuk��as - vienā bija nazis, dak�iņa un karote, bet otrā lielākas metāla karotes, ko lieto, lai apmaisītu ēdienu, gatavojot to nerūsējo�ā tē�rauda katliņos.

-�� Saudzīgi izsakoties, D�ozefs savā miteklī glabājis vienīgi pa��us nepiecie�amākos priek�metus. Starp citu, vitamīni stāv uz gar�vielu plauktiņa jums aiz muguras. Tur nav ne salvijas, ne rau- denes, pat ne sāls vai piparu. Tikai vitamīni. Un nekur nav alko�hola, pat ne heresa, ko lieto ēdiena gatavo�anā.

-�� Tātad D�ozefs nelietoja alkoholu. Liela mui�a! - Tesa atcir�ta. - Ari es gandrīz nemaz nedzeru.

-��� Nenoniciniet manus novērojumus! Tas ir tikai sākums.

Tesa nesapra�anā pakratīja galvu un vēroja, kā Kreigs atver

ledusskapi.

-��� Apelsīnu sula, piens ar zemu tauku saturu, minerālūdens, augļi, veselām grēdām salātu, tomātu, piparu, ro�u kāpostu� Tikai dārzeņi. Gaļas nav. Nav ari�

-��� D�ozefs man atzina, ka ir veģetārietis.

-��� Vai jūs nedomājat, ka �ajā ziņā viņ� pārspīlē?

-�� Nez vai. Es arī esmu veģetāriete, - Tesa atzina. - Jums būtu jāredz mans ledusskapis. Tā saturs īpa�i neat�ķirtos, vienīgi es da�reiz ēdu zivis un vistas gaļu, ta�u tikai balto gaļu.

Kreigs nepacietīgi norādīja ar roku apkārt.

-�� Skapī�os nav nevienas pārtikas konservu kārbas.

-�� Protams, nav. Pārāk daudz sāls un konservantu. Tāds ēdiens gar�o pēc sintētikas.

-�� Lūdzu, neapvainojieties, bet es ceru, ka man nebūs jāēd jūsu gatavotais.

-�� Neizdariet pārsteidzīgus secinājumus, leitnant! Es gatavoju ļoti labi.

-�� Es neapstrīdu jūsu vārdus. Tomēr, ja ik pa laikam nedabū�u steiku�

-�� Tad jums būs zemāks holesterīna līmenis, - Tesa viņu pār�trauca. - Un, iespējams, mazāk tauku ap jostasvietu.

Kreigs samiedza acis, iespurcās un tad noklepojās.

-Jādomā, ka nemaz nenāktu par Jaunu mazliet� Labi, lai nu pa�liek. Kā jau teicu, tas ir tikai sākums. Izrādī�u jums dzīvojamo istabu.

Tesa sekoja viņam, izgāja no virtuves un devās uz priek�u pa gaiteni.

Un saminstinājās.

Istaba bija pilnīgi tuk�a, vienīgi pie logiem karājās biezi, atvilk�ti aizkari. Telpā nebija ne paklāja, ne lampas, ne krēslu, ne dīvā�na, ne galdu, ne plauktu, ne televizora, ne magnetofona, ne pla�kātu, ne gleznu reprodukciju. Kaila grīda. Kailas sienas. Pat ne�

-��� Pat ne telefona! - Kreigs �ķita lasām viņas domas. - Ne vir�tuvē, ne �eit. Un guļamistabā arī ne. Nav brīnums, ka D�ozefs ne�bija paziņojis darbavietā savu tālruņa numuru. Viņam nebija tāl�ruņa. Viņ� negribēja tālruni. Es pieņemu, ka viņam pēc tā nebija nekādas vajadzības. Tas tāpēc, ka D�ozefs vismazāk vēlējās, lai vi�ņam kāds piezvana, un pats arī zvanīt negribēja. Jūsu drauga dzīvē bija tikai pats nepiecie�amākais. Nesakiet, ka tas ir tipiski veģetā�rietim. Es zinu. Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

Trīsēdama Tesa atvēra skapja durvis un blakus vienkār�am, bet praktiskam mētelim ieraudzīja uz pakaramā treniņtērpu. Aug��ējā plauktā nebija nevienas kastes. Apak�ā uz grīdas atradās vie�nīgi pāris "Nike" sporta kurpju.

Nodrebinājusies viņa pieķērās skapja durvīm, lai nomierinā�tos, un pagriezās.

-�� Labi. Jūs mani pārliecinājāt. Tas nav� Neviens tā nedzīvo� Kaut kas nav lāgā.

-�� Bet es vēl neesmu jums izrādījis pa�u labāko. Patiesībā - slik�tāko. - Savilcis kokainu seju, Kreigs norādīja uz durvīm. - Guļam�istabu. Tas, ko jūs tur redzēsiet� Nē, nebozieties! Tas nav nekas �ķebino�s. Es ta�u jums vairākas reizes solīju. Tomēr man jāzina, ko tas nozīmē.

Soļiem atbalsojoties, Kreigs �ķērsoja istabu un atvēra guļam�istabas durvis.

Tesa kā hipnotizēta spēra soli uz priek�u.

Guļamistaba bija gandrīz tikpat tuk�a kā dzīvojamā istaba. Vienkār�i aizkari, paklāja uz grīdas nebija. Stūrī kaut kas melnē�ja, ta�u �eit logam priek�ā bija aizvilkti aizkari, un istaba bija pā�rāk tum�a, lai Tesa sazīmētu tum�ās kontūras.

Viņa pataustījās gar sienu un atrada gaismas slēdzi. Tomēr, to nospie�ot, nekas nenotika.

-�� Lampas nav, - Kreigs ieteicās. - Un spuldzīte pie griesdem nedeg.

-��� Kā D�ozefs redzēja, kur liek kāju?

Leitnants neatbildējis atvilka aizkarus.

Ieplūda dūmakaina saules gaisma, un Tesa samiedza acis, līdz redze pielāgojās. Bet tad viņa samirk�ķināja acis cita iemesla dēļ - tas, ko viņa ieraudzīja istabā, viņu apstulbināja.

Tum�ais priek�mets istabas stūri, ko viņa ar pūlēm bija saskatīju�si, bija uz grīdas nolikts matracis. Nē. Pat ne matracis. Salmu maiss no kaņepājiem, se�as pēdas gar�, trīs pēdas plats, vienu collu biezs.

-�� Nevarētu apgalvot, ka D�ozefs būtu sevi lutinājis, - Kreigs ieminējās. - Nav ne spilvena, ne palagu. Tikai �ī sega. Es jau iz�meklējos. Skapī ari nekā nav.

Tesai pierē dunēja. Apjukumam pieaugot, viņa ievēroja, ka sega, uz kuru vērsa uzmanību leitnants, bija salocīta maisa kājgalī tik�pat rūpīgi kā dvielis un du�as sūklis uz stieņa vannas istabā.

-�� Un te būs atbilde uz jautājumu, kā viņ� redzēja, kur liek kāju.

Galvassāpes pastiprinājās. Tesa viebdamās ar acīm sekoja leit�nanta �estam un no�ūpoja galvu. Blakus cisu maisam �ķīvī�os atradās ducis sve�u.

-�� Man rodas sajūta, ka viņ� diez vai mēģināja taupīt elektrību, - Kreigs sacīja.

Tesa samiedza acis un maisam labajā pusē ieraudzīja vienkār��u prie�koka grāmatplauktu ar trim nodalījumiem. Krūtis sa�ņau�dzās, viņa piegāja tam klāt un uzmeta skatienu virsrakstiem. "Fi�lozofijas mierinājums", "Platona dialogu kopode raksti", "Bibele: Skofīlda izdevums", "Akvitānijas Alieonora", "Aplido�anas māk�sla", "Planētas Zeme pēdējās dienas".

-����������� Laikam jau viņ� nebija dzirdējis par "Neiv York Times" best�selleru sarakstu. - Kreigs nosmējās. - Filozofija, reliģija, vēsture. Smagi temati. Ar tādu cilvēku pavadīt kopā nedēļas nogali būtu tīrās mokas. Pasmieties diez vai sanāktu.

-�� Viņ� nebija garlaicīgs, - Tesa izklaidīgi atcirta, turpinādama pētīt plauktus. - Vairākas grāmatas par apkārtējo vidi.

-�� Jā. Arī �īs intereses jums bija kopīgas.

Neveiksmīgi pūlēdamās apspiest trīsas, Tesa piegrūda rādītāj�pirkstu pie grāmatas ar nosaukumu "Tūksto�gade" un pamanī�ja, ka nākamās grāmatas nosaukums nav angļu valodā. Sējums bija iesiets visai nobru�ātos ādas vākos un izskatījās mū�vecs.

-�� Vai drīkstu izņemt grāmatu no plaukta?

-�� Galvenais, atlieciet atpakaļ turpat, kur paņēmāt, - Kreigs pie�kodināja.

Viņa uzmanīgi nocēla grāmatu no plaukta un apskatīja sau�so, iesprēgāju�o vāku. "El Circulo del Cuello de la Paloma".

-��� Izskatās pēc spāņu valodas, - Kreigs nosprieda.

-�� Tā ari ir.

-�� Man pat angļu valoda lāgā nepadodas. Varat to izlasīt?

-�� Nē. - Tesa �ēli nopūtās. - Vidusskolā gan da�us gadus mā�cījos, bet lielāko tiesu esmu aizmirsusi.

-��� Zem virsraksta - "Abu Muhammad, 'Ali ibn Hazm al-Andalu- si", - Kreigs boksterēja. - Jāpieņem, ka tas ir autora vārds. Gan�drīz neietilpst vienā rindā uz vāka. "Muhameds"? Izklausās pēc musulmaņa vārda.

Tesa pamāja, pierakstīja nosaukumu un autora vārdu piezīmju grāmatiņā un atvēra grāmatu. Lapas bija trauslas, teksts spāņu va�lodā. Nepacietībai augot, viņa pievērsās grāmatplauktam, īpa�u uz�manību veltot Skofilda Bibeles izdevumam. Viņai jau pirmīt tas bi�ja licies aizdomīgs. �ī grāmata te neiederējās. Tesa uzmanīgi novietoja spāņu grāmatu plauktā, izņēma Bībeli un pamanīja, ka tās vāki ir ieliekti uz iek�u. Saraukusi pieri, viņa atvēra Bībeli un pārsteigta atklāja, ka lielākā daļa lapu ir izņemtas - taisnās grie�zuma vietas norādīja, kur tās izgrieztas ar nazi vai �ķērēm.

-��� Kādēļ gan?

-�� Tie�i to es gribēju noskaidrot. To un daudz ko citu, - Kreigs teica.

Tesa izlasīja nodaļu virsrakstus da�u paliku�o lappu�u aug��pusē - teksts daudzviet bija pasvītrots.

-�� Viņ� izgriezis visu, atstājot ievadu un� - Tesa pār�ķīra da��as lappuses, - Jāņa evaņģēliju, Jāņa vēstules un Jāņa atklāsmes grāmatu. Es nesaprotu.

-�� Jūs neesat vienīgā. Un �is� - Kreigs norādīja. - Lai nu kas būtu tas nolāpītais priek�mets. Plauktā. Tas ir visdīvainākais.

Tesa pacēla acis. Viņa bija ievērojusi �o priek�metu jau tad, kad piegāja pie plaukta, ta�u tas bija tik ļoti pretrunā ar loģiku, ka viņa bija atlikusi tā apskati, cerēdama, ka citi priek�meti istabā palī�dzēs interpretēt �o grotesko tēlu.

Tā bija statuja vai, pareizāk sakot, bareljefs, vienas pēdas ga�rumā un platumā, izgrebts no balta marmora. Tajā bija attēlots garmatains, muskuļains, izskatīgs vīrietis vēr�a mugurā, cīniņā atliecis dzīvnieka galvu atpakaļ un iecirtis tā kaklā dunci.

No brūces aumaļām �ļācās asinis un krita uz, �ķiet, kvie�u asniem zemē. Suns, saslējies pakaļkājās, laizīja asinis, �ūska līda asnu virzienā, un vēr�a sēkliniekiem uzbruka skorpions.

Abpus �au�alīgajai ainai stāvēja un visā noskatījās lāpne�i. Kreisajā pusē stāvo�ā vīra lāpa bija pavērsta aug�up, turpretī vīrs labajā pusē to turēja a�gārni, uz leju. Un virs kreisajā pusē stāvo��ā lāpne�a bija redzams putns�

� Pūce? Grūti pateikt�

� Putns, kas piekalis skatienu duncim un plūsto�ajām asinīm.

-�� Ko tas nozīmē? - Kreigs vaicāja. - �is skats man nedod mie�ru jau kop� rīta, kad to ieraudzīju.

Tesai bija grūti parunāt. Mutē bija rūgta gar�a. Muguras lāp�stiņas �ķita pārakmeņoju�ās.

-�� Tas ir� �ausmīgi. Atbaido�i. Pretīgi.

-�� Jā, parasts, ikdieni�ķs mājas dekorējums.

Abās pusēs aiz bareljefa pie sienas bija piestiprināti sve�turi ar svecēm - atdarinot spocīgajā, groteskajā ainā redzamās lāpas, viena svece bija pavērsta aug�up, otra lejup. Zem otrās sveces bija palikts �ķīvis, kurā krājās nopilēju�ais karstais vasks.

-��� D�ozefs nav turējis augstā godā ugunsdzēsēju ieteikumus, - Kreigs piezīmēja. - Ja par �īm svecēm būtu uzzinājis mājas īpa��nieks, jūsu draugs drīz vien kopā ar savām da�ām mantiņām at�rastos uz ielas. Brinums, ka viņ� nenosvilināja visu ēku.

-��� Bet tas ta�u ir neprāts.

-�� Sasodīts, jā, drusku nobiedēja gan.

-��� Klau, vai es nevarētu izlūgties atļauju aizņemties Bībeli un to spāņu grāmatu? - Tesa ieteicās.

-�� Ja es jums to atļautu, Slepkavību izmeklē�anas nodaļa mani paņemtu aiz krāgas.

-��� Varbūt es vismaz drīkstu nofotografēt?

-�� Jums ir līdzi fotoaparāts?

-�� Jā, vienmēr. Reportiera paradums.

-�� Labi. Bet jums jāapsola, ka bez manas vai Slepkavību izmek�lē�anas nodaļas atļaujas nepublicēsiet tās, - Kreigs aizrādīja.

-�� Apsolu.

-�� Tad jūtieties kā mājās, - Kreigs bilda.

Tesa izņēma no savas maisauduma somiņas nelielu 35 mm "Olympus" un nofotografēja da�us tuvplāna kadrus no da�ādiem leņķiem. Pēc tam viņa atvēra Bībeli un nofotografēja lappuses, ku�rās teksts bija pasvītrots visvairāk. Atlikusi Bībeli atpakaļ plauk�tā, Tesa nofotografēja visu grāmatplauktu un visbeidzot salmu maisu, kuram abās pusēs bija izliktas sveces, un tad ielika aparā�tu somiņā.

-�� Viss kārtībā.

-��� Jums tomēr būs jāapsola vēl kaut kas, - Kreigs piebilda. -Ja fotogrāfijas jūs uzvedinās uz kādām domām, es tās gribu dzir�dēt - gadījumā, ja neesam pa�i to atklāju�i.

-��� Dodu godavārdu.

Kreigs nervozi sakustējās.

-�� Tā, atkal �ī sejas izteiksme, - Tesa iesaucās. - Atkal jūs ne�esat pateicis visu!

-��� Lieta tāda�

-��� Kāda?

-��� Vai esat gatava vēl vienam satrieco�am jaunumam?

-��� Proti, ir vēl kas?

-�� Skapī. - Kreigs pavēra durvis. - Ievērojiet, ka viņam bija ti�kai da�i apģērba gabali. Tīri d�insi. Lieks krekls. Vēl viens - tikai viens - kokvilnas pulovers. Da�i pāri zeķu un apak�veļa plauk�tā. Un �is. - Kreigs pasniedzās pa labi, pie skapja iek�ējās sienas.

-��� Lai tas būtu kas būdams, es to negribu redzēt.

-��� Piedodiet, Tesa, tas ir būtiski. Man jums tas jāparāda.

Leitnants izvilka no skapja kādu priek�metu - pēdu garu koka

nūju, kas dro�i vien bija apzāģēts slotaskāts. Tā vienā galā bija piestiprināts pusducis trīs pēdas garu smalku virvī�u.

lesa nodrebinājās.

-��� Pātaga?

-��� Uz auklām ir izkaltu�as asinis. Viņ� nodarbojies ar� �ķiet, ka tā to var nosaukt� ar pa��austī�anu.

Turēdams rokās jaudīgo tāl�āvēja bisi, mednieks pacietīgi gai�dīja, prasmīgi noslēpies ērk�ķainos brik�ņos līdzās baobabu au�dzei. No �īs vietas nekas neaizsedza skatu uz ūdenskrātuvi. Pie ekvatora dienvidū karstums bija tik neizturams, ka medījumi drīz vien lielā skaitā ieradīsies �urp padzerties. Kaut ari cepure ar pla�tajām malām un krūmājs ļāva kaut mazliet patverties no �ilbino��ās saules, mednieks bija noplūdis ar sviedriem, haki krāsas krekls bija izmircis tum�s. Ta�u viņ� neuzdrīkstējās pacelt bla�ķi un nodzerties, baidīdamies, ka �ī kustība var nodot viņa atra�a�nās vietu. Galu galā medījums bija ārkārtīgi piesardzīgs un mod�ri pamanīja sve�iniekus.

Mednieka pacietība un mērķtiecība agrāk daudzreiz bija atal�gota. Viņam tikai bija jāizturas kā profesionālim. Vēlāk, pēc veik�smīgām medībām, viņ� varēs atļauties greznību padzerties.

Nervu gali kņudēja. Tur! Pa kreisi! Viņ� vairāk sajuta nekā iz�dzirdēja dunoņu, tuvojoties milzīgām kājām. Tad ieraudzīja to sa�celto putekļu mākoni, un visbeidzot masīvie dzīvnieki iznira no plauksto�o akāciju pudura/pārlaida piesardzīgu skatienu atklā�tajai zālainei un nervozi nopētīja ūdenskrātuvi.

Ziloņi. Mednieks saskaitīja desmit. Dzīvnieku platās ausis pli�vinājās, pūloties uztvert nepazīstamas, draudīgas skaņas. Med�nieks bija vilies, redzot, ka �etri ir mazuļi bez ilkņiem un pieaugu��o dzīvnieku ilkņi labi ja �etras pēdas gari - no tāda attāluma bija grūti pateikt. Vēl vairāk saīdzis, viņ� iegrima atmiņās par divdes�mit gadu senu pagātni, kad izliektie ilkņi bija se�as, astoņas pē�das, da�kārt pat desmit pēdas gari. Ilkņu vidējais svars toreiz bija astoņpadsmit mārciņu - tagad tikai deviņas. Tādējādi ziloņkaula tirgoņu noteikto normu varēja izpildīt, vienīgi no�aujot daudz vai�rāk dzīvnieku. Pirms divdesmit gadiem - mednieks domās no�ū- poja galvu - �ajā līdzenumā klaiņoja �etrdesmit tūksto�i ziloņu, tur�pretim pērn, pēc viņa aprēķiniem, bija paliku�i tikai pieci tūksto�i, un �ajos aprēķinos neietilpa divi tūksto�i līķu, kurus viņ� bija uz�gājis savu aizvien pla�āko ekspedīciju laikā. Drīz vien ziloņkaula tirdzniecība izsīks. Tas tāpēc, ka pa�i ziloņi būs iznīdēti. Divpa�dsmit tonnas ilkņu, kas ievāktas no tūksto� trīssimt ziloņiem, bija trīs miljonus dolāru vērtas. Ta�u tas, ka ilkņi bija mazāki, nozīmē�ja, ka tie sver mazāk, un, lai izpildītu normu, jāno�auj vairāk.

Stingajiem pirkstiem turēdams bisi, mednieks vēroja, kā ziloņi pēdīgi pārvar nervozitāti un tuvojas ūdenskrātuvei. Brīni�ķīgi dzīvnieki. Viņ� koncentrēja visu uzmanību, piespieda pirkstu �au�tenes mēlītei un lēnām dusmīgi grozīja acis, pētīdams zālaini ap ūdenskrātuvi.

Mednieka nervi atkal iekņudējās, instinkti saasinājās.

Labajā pusē kaut kas sakustējās. No zāles, kas stiepās cilvē�kam līdz viduklim, iznira stāvi. Arī �ie cilvēki turēja rokās bises.

Vīrie�i! Arī ģērbu�ies haki krāsas maskē�anās tērpos.

Citi mednieki!

Ta�u tie nebija viņa konkurenti. Nepavisam ne. Glu�i otrādi. Abas �īs puses pastāvēja sare�ģītā, nāvējo�ā simbiozē. Viņu nolū�ki radīja viņa nolūku, un bende ar bargu apņēmību pavērsa �au�teni pret �iem plēsējiem.

Pat no �āda attāluma mednieks redzēja, ka cilvēki tur rokās automātiskos iero�us, M-16 un AK-47, nevis medību bises. Viņ� jau agrāk bie�i bija uzgājis to izraisītās asinspirts pierādījumus. Veseli bari dzīvnieku iznīcināti, lo�u caururbti, to līķi puva saulē, ilkņi brutāli izrauti no mutes, ap gaļu, kas varēja noderēt izsalku��iem vietējiem iedzīvotājiem, drūzmējās �akāļi un ņudzēja tārpi.

Lai nolādēti tie mednieki!

Lai tie nonāk ellē!

Un tie�i tur �is mednieks dzirās viņus nosūtīt.

Uzmanīgi, lai neatklātu savu atra�anās vietu, viņ� lēnām pie�cēlās kājās, pacēla �auteni, atbalstīja to pret plecu, sasprindzinā�ja redzi, lūkojoties cauri spēcīga palielinājuma tēmēkļiem, un, stin�gri pieglaudis pirkstu mēlītei, ar milzu apmierinājumu to nospieda.

Neatrāvis skatienu no tēmēkļa, viņ� tuvplānā redzēja, kā plē�sēja galva tiek saārdīta.

Nav nekā labāka par sprāgsto�ajām lodēm.

Jau nākamajā mirklī mednieks ieraudzīja, ka vēl viens plēsoņa pielec kājās zālē, �ausmās atkal sakņūp, pieliek roku pie mutes un sāk kāpties atpakaļ.

Sīkums.

Mazliet pavirzījis �auteni sāniski, mednieks iz�āva vēlreiz.

Un sadragāja otra plēsoņas krūtis.

Nu, mednieks nodomāja, kāda sajūta? Vai mir�anas brīdī jūs izjutāt� vai jūs sapratāt, kā jūtas� vai jūs iztēlojāties� un no�ēlo�jāt� un izjutāt no�ēlu pret� mokām, kādas esat izraisīju�i tik dau�dzām brīni�ķajām, neaizvietojamām Dieva radibām? Ziloņiem?

Nē, piķis un zēvele! Vienīgais, ko jūs jūtat, ir alkatiba.

Bet tagad gan jūs to vairs nejūtat, vai ne?

Jūs nejūtat neko.

Tāpēc ka pēc jūsu bojāejas uz planētas par vienu lāstu ir mazāk.

Nesēji, vietējie iedzīvotāji, pietrausās kājās no zāles un bēga uz attālo pakalnu grēdu. Panikas pārņemto bēgļu aprises bija kār�dino�as, bet mednieks apvaldīja pirkstu un nolaida �auteni lejā. Viņ� savu bija pavēstījis. �o cilvēku motīvus viņ� saprata, kaut ari neatzina tos par labiem.

Nesējiem bija vajadzīgs darbs. Jā.

Viņiem bija vajadzīga nauda. Viņiem bija vajadzīgs ēdiens.

Ta�u, lai cik izmisu�i viņi būtu, viņi nedrīkst piedalīties sava mantojuma iznīcinā�anā. �ie ziloņi ta�u bija Āfrikas simbols! Zi�loņi bija�

Mednieks apslāpēja dusmas. Kuņģis sagriezās, un sametās ne�laba dū�a. Vērodams, kā vietējie apskrien ap pakalnu un nozūd skatienam, viņ� ar profesionālu piesardzību piecēlās kājās, pār�laida pētījo�u skatienu zālainei un no�ēloja, ka �āvieni izbiedēju��i ziloņus un tie pārvarēju�i izmisīgo vēlmi padzerties dubļaino ūdeni no seklās bedres. Tomēr viņ�, izpildījis savu pienākumu, juta neaptveramu lepnumu.

Pagāja piecas minūtes, līdz mednieks nonāca pie pirmā sodītā plēsoņas. Miru�ais pretinieks izskatījās no�ēlojams, spēcīgā vīrie��a galvaskauss bija atrauts vaļā, asinis sūcās zemē. No otras puses�

� mednieks sev atgādināja�

� miru�ie ziloņi izskatās vēl no�ēlojamāk. Dzīvi �ie brīni�ķī�gie dzīvnieki bija radības kronis.

Bija jāsniedz mācība.

Mednieks izņēma plakanknaibles, pietupās, atvāza līķa muti un sniedza atbaido�o, tomēr nepiecie�amo mācību.

- Ziloņkauls, - viņ� aiz�ņaugtā balsī murmināja. - Ak to jūs kārojāt? Ziloņkaulu? Tad nu lūdzu - nolādēts, es jums palīdzē�u. Redziet, at�ķirībā no ziloņiem jums ir papilnam visiem vajadzīgo ilkņu.

Grozīdams knaibles, mednieks līķim citu pēc cita izrāva zobus.

Viņ� salika tos �upiņā blakus līķim ar iekritu�o muti.

Un tad piegāja pie otra upura.

Ar visiem nepiecie�amajiem līdzekļiem�

Mācība�

Atmaksa�

Tam jānotiek!

�im slaktiņam jādara gals!

-��� Piedodiet! - Kreigs lūdzās.

-��� Ko gan?

-��� Es nudien negribēju jūs tik ļoti satraukt.

-��� Tā nav jūsu vaina, - Tesa atteica. - Man bija� Man bija jā�redz �is dzīvoklis. "Earth Mother Magazine" manas prombūtnes laikā nebankrotēs. No manis pa�laik tik un tā nav nekāda palīga. Man ir daudz kas pārdomājams.

Satrauktu seju Kreigs apstādināja auto pie ma�īnu rindas trok��ņainajā, pārpildītajā ielā netālu no Tesas dzīvokļa Soho.

-��� Kamēr jūs visu pārdomāsiet, neaizmirstiet solījumu. Slepka�vību izmeklē�anas nodaļa veiks rūpīgu darbu. Tomēr, ja jums ie��aujas prātā kas tāds, kas palīdzētu izskaidrot D�ozefa dzīvoklī redzēto, dodiet man ziņu. - Leitnants pasniedza viņai vizītkarti. - Kartītes apak�ā ir mans mājas tālruņa numurs. Ja gadās kas no�zīmīgs, negaidiet, līdz ieradī�os darbā.

-��� Neuztraucieties! Ja būs tāda vajadzība, zvanī�u kaut nakts vidū.

-��� Man nekas nav pretī. - Kreigs pasminēja. - Man ir brīnum trausls miegs. - Viņ� ieklepojās. - Tas ir, vismaz tad, kad iemiegu.

-��� Ā, tagad atcerējos. - Tesa parakņājās somiņā. - Daudz ne�trūka, un būtu aizmirsusi. Kamēr gaidīju jūs piebraucam, iegādā�jos jums da�as dāvaniņas.

-��� Vai tu re?

-��� Mūsu �urnāla numuru. Varbūt tas palīdzēs jums iemigt.

-�� �aubos. Es pat teiktu, ka tas palīdzēs aizdzīt miegu. Dodu godavārdu, ka izlasī�u to no viena vāka līdz otram.

-��� Es sagatavo�u testu, lai to pārbaudītu. Vēl es jums atnesu

�o.

Viņa pasniedza kastīti ar pretklepus tabletēm.

Kreigs uzjautrināts saviebās.

-��� Paldies! Cilvēki parasti man neko nedāvina - vienīgi sirds�sāpes. - Viņ� nokrek�ķinājās. - Lai jums veicas!

-��� Jums tāpat. - Atcerēdamās D�ozefa vārdus, Tesa sevi pār�steidza, piemetinādama: - Lai Dievs jūs svētī!

Kreigs palocīja galvu.

Izkāpusi no ma�īnas, Tesa vēroja to aizbraucam. Izlikdamās, ka dodas aug�up pa kāpnēm uz ieejas durvīm, viņa pagaidīja, līdz Kreiga automobilis nogrie�as ap stūri, un raitā solī devās pre�tējā virzienā. Uz veikaliņu, kas atradās �ajā pa�ā ielā.

"ĀTRAIS FOTO", vēstīja plāksne logā. Kad Tesa atvēra un aiz�vēra durvis, ietrink�ķējās zvaniņ�. Spāņu izcelsmes pusmū�a vī�rietis, kas aiz letes krāva kaudzītēs filmiņu kastītes, paskatījās uz Tesu. Balsī gan nemanīja akcentu.

-��� Kā varu jums palīdzēt?

Tesa saminstinājās. Pārdevēja melnīgsnējā ādas krāsa� Tai pie�mita kaut kas� Tā atgādināja Tesai D�ozefa tumsnējo ādas krāsu. Viņa bija iedomājusies, ka D�ozefs ir tikai nosauļojies.

Bet varbūt�

Tesa iegrima domās - vai D�ozefs bija spāņu izcelsmes? Tad bū�tu skaidrs, kāpēc viņa plauktā atradās grāmata spāņu valodā.

-Jā. Logā izlikts paziņojums, ka izgatavojat fotogrāfijas stun�das laikā.

-��� Protams. Tomēr par papildu maksu, - darbinieks atteica.

-������������ Lai notiek. - Tesa izņēma fotoaparātu no somiņas un pasnie�dza vīrietim filmiņu. - Tas ir svarīgi. Man jādabū bildes pēc ie�spējas drīzāk.

-�� Vienu mirkli. - Vīrietis paņēma filmiņu, iegāja dibenistabā un pēc brī�a atgriezās. - Brālis jau sāka to attīstīt. - Viņ� pasvār�stīja pildspalvu virs pasūtī�anas veidlapas. - Jūsu vārds?

Tesa sniedza visas nepiecie�amās ziņas.

Darbinieks pasniedza Tesai kvīti.

-�� Vai varu jums vēl kā palīdzēt?

-�� Jā. Gribu iegādāties trīs filmiņas. Ekspozīcija - trīsdesmit se��i. "ASA divsimt". - Ar izmēģinājuma un kļūdu metodi Tesa bija apguvusi, ka viņas lētajam, vienkār�ajam, viegli pārnēsājamam fotoaparātam "ASA 200" filmiņas bija ļoti piemērots kompromiss, lai iznāktu skaidras fotogrāfijas gan telpās, gan brīvā dabā. - Es� Jūs izskatāties� Vai protat spāņu valodu?

Vīrietis pasmaidīja.

-��� S(, senorita. Muy bien[3]

-�� Tādā gadījumā, ja neiebilstat - lūdzu, pasakiet, ko tas nozī�mē. - Tesa izvilka no somiņas piezīmju grāmatiņu un parādīja pierakstīto grāmatas virsrakstu.

-��� "El Circulo del Cuello de la Paloma". - Darbinieks paraustī�ja plecus. - Riņķis� vai, iespējams, gredzens� ap dūjas kaklu.

Tesa vīlusies sarauca pieri. Viņa bija cerējusi, ka, zinot grāma�tas virsrakstu, varēs tikt skaidrībā par tās saturu. - Varbūt esat dzirdējis par tādu grāmatu?

-��� Piedo�anu, seAorita. Neesmu.

-��� Un �is? - Viņa norādīja uz grāmatas autora vārdu: Abu Mu- hammad 'Ali ibn Hazm al-Andalusi. - Kāpēc rakstnieka vārds ir tik gar�?

Vīrietis uzrāva plecus.

-�� Spāņiem gari vārdi nav nekāds retums. Bie�i vien tajos ie�kļauti arī vecāku vārdi.

-�� Bet Muhameds nav spāņu vārds. Izklausās pēc musulmaņu, arābu vārda.

-�� Tas tiesa, - darbinieks atteica.

-��� Un kas tas par vārdu beigās? "Al-Andalusi"?

-�� Tas nozīmē, ka �is cilvēks ir no Andalūzijas.

-�� Ja atmiņa mani neviļ, tā atrodas Spānijā. Pareizi?

-Jā. Tā ir province pa�os Spānijas dienvidos.

-��� Nesaprotu. Kā gan no Spānijas provinces var nākt arābs?

Darbinieks noplātīja rokas un pakratīja galvu.

-��� Manas dzimtās zemes vēsture ir sare�ģīta. - Viņ� pameta skatienu uz pulksteni pie sienas. - Fotogrāfijas būs gatavas piecos.

-��� Es atnāk�u tām pakaļ. Paldies!

-��� De nada.[4]

Tesa traucās mājās, pagāja garām lifta durvīm un skrēja aug��up pa kāpnēm. Iegājusi dzīvoklī un aizslēgusi durvis, viņa steig��us paķēra pārnēsājamo tālruni, piespieda numura taustiņus un gaidīdama piegāja pie skapja un izņēma ceļasomu.

Atbildēja "Earth Mother Magazine" sekretāre.

-��� Betij, �eit Tesa. Volters ir brīvs?� Labi. Savieno ar viņu� Vol- ter, zvana Tesa. Man tev ir kāds lūgums. Es nevarē�u da�as turp�mākās dienas ierasties darbā. Vai varēsiet bez manis iztikt?� Jā, es strādāju pie raksta. Nē, tam ar rakstu nav nekāda sakara. Sacī�sim, ģimenes darī�anas. Man jāaizbrauc no Ņujorkas� Ko? Sais�tībā ar D�ozefu? Jā, labi, tu uzminēji. Tu tagad māki lasīt domas?� Volter, man tas ir jādara� Uzmanīties? Kā gan citādi! Es apsolu.

Atvieglota nopūtusies, Tesa pārtrauca sarunu, pienesa ceļaso�mu pie kumodes un ejot piezvanīja vēl uz vienu telefona atmiņā ievadītu numuru.

-��� Bibliotēka? Lūdzu, uzziņu nodaļu! - Gaidīdama viņa same�ta somā tīras drēbes. - Uzziņu dienests? Es esmu �urnāliste. Drīz jānodod raksts, un man būtu liels lūgums - paskatieties datu bāzē, vai jums ir grāmata ar nosaukumu "Riņķis - vai gredzens - ap dūjas kaklu".

Gaidīdama Tesa iegāja vannas istabā un ielika somā pirmās nepiecie�amības priek�metus - zobu pastu un citus.

-��� Nav? Paldies!

Bet, aizvilkusi ceļasomas rāvējslēdzēju, Tesa jutās iztuk�ota. Viņa izgāja no vannas istabas, paņēma "Dzeltenās lapas", drīz vien atrada meklēto un atkal spaidīja klausules taustiņus.

-��� "Trump Shuttle"? Es gribu rezervēt biļeti uz Va�ingtonas rei�su se�os vakarā. Jā, es zinu, ka jūs garantējat vietas, ta�u negribu gaidīt nākamo reisu. Te būs mans "American Express" numurs�

Viņa at�ļuka uz dīvāna, centās sakārtot domas un tad atkal piespieda vairākus taustiņus.

-�� Māt? Es �ovakar iebrauk�u pilsētā� Jā, sen neesam tiku�ās. Varēsim izrunāties� Viss ir kārtībā, māt. Ja nemaldos, tev bija zi�nāma ietekme uz Kongresa bibliotēkas direktoru. Vai viņ� nemē�dza apmeklēt tēva rīkotās dinejas?� Labi. Es gribu, lai tu viņam piezvani. Apjautājies, vai viņ� zina tādu grāmatu un vai var man to sagādāt. - Tesa pateica grāmatas nosaukumu. - Astoņos, māt. Varbūt mazliet vēlāk� Es jau cen�os, bet nezinu, cikos. Manis dēļ neaizkavē vakariņas� Jā, es ari tevi mīlu.

Tesa nospieda atvieno�anas pogu, izskatīja adre�u grāmatiņu un turpināja spaidīt taustiņus. Varētu pat teikt, ka viņa tos dur�stīja.

-�� Lūdzu, Braienu Hamiltonu� Tā jau biju domājusi. Viņ� vien�mēr ir aizņemts. Pasakiet, ka zvana Terēze Dreika� Jā, tā Dreika.

�im vārdam bija burvju spēks. Iespējams, tas iedvesa bailes. Katrā ziņā Braiens Hamiltons atsaucās drīz.

-�� Sen neesam tiku�ies.

-�� Ne tik sen. Bet es gribu atjaunot mūsu pazī�anos, Braien. Per�soniski.

-�� Ak tā? Vai tas nozīmē�

-�� Jā, tie�i tā. Es ierodos pilsētā. �ovakar astoņos esi manas mā�tes mājā!

-�� Piedod, Tesa! Nevaru. Esmu paredzējis ierasties uz pieņem��anu Padomju Savienības vēstniecībā.

-��� Visu cieņu Padomju Savienības vēstniekam�

-Tie�i tā, visu cieņu. Mēs pēk�ņi esam kļuvu�i par sabiedro�tajiem. Man�

-�� Tu mani neklausies, Braien. Man ar tevi jātiekas.

-Bet vēstnieks�

-��� Pie pakaļas vēstnieku! - Tesa iekliedzās. - Tu apsolīji ma�nam tēvam, ka palīdzēsi man grūtā bridi. Es pieprasu, lai tu turi doto solījumu.

-�� Tu pieprasi? No tavas mutes tas izklausās pēc drauda.

-��� Drauds? Braien, es nedraudu. Es garantēju. Neaizmirsti, ka esmu �urnāliste. Man zināmi gan tavi, gan mana tēva noslēpu�mi. Iespējams, man var rasties kārdinājums par tiem uzrakstīt. Ja vien tu nedomā uzsūtīt man slepkavu.

-�� Tā, Tesa, nepārspīlēsim. Tu zini, ka mēs�

-��� Esi manas mātes mājā astoņos!

Braiens brīdi vilcinājās.

-�� Labi, ja jau tu tā uzstāj. Veco laiku un tava tēva vārdā. Es ar nepacietību gaidu�

Tesa pārtrauca sarunu.

Tie�i piecos, slapja no sviedriem, Tesa ienesa ceļasomu foto�darbnīcā. Atkal ietrink�ķējās zvaniņ�. Un atkal pusmū�a spāņu izcelsmes darbinieks pacēla acis.

Tesa tusnīdama nolika ceļasomu uz grīdas.

-�� Vai fotogrāfijas ir gatavas?

-��� Bet protams! - darbinieks atsaucās. - Kā jau reklamējam, mēs izgatavojam bildes stundas laikā. - Viņ� iebāza roku atvilktnē. - Te tās ir.

Tesa atvēra maku.

-�� Man ļod �ēl, ka jūsu draugs tā sadusmojās.

-� Mans draugs?

-�� Tas vīrietis, kuru jūs atsūtījāt izņemt fotogrāfijas.

-��� Bet es�

-��� Pagāju�ajā mēnesī mēs kļūdaini izsniedzām kāzu fotogrāfi�jas. Vispār jau tā bija mana vaina - aizmirsu palūgt, lai uzrāda kvīti. Kop� tā laika es izsniedzu fotogrāfijas tikai tad, ja man�

-�� Te būs kvīts, - Tesa sacīja. Viņas roka drebēja. - Jūs rīkojādes pareizi. Es neesmu sūtījusi� Kā viņ� izskatījās?

-�� Iededzis. Mazliet virs trīsdesmit. Gara auguma. Muskuļains. Glīts. - Darbinieks brīdi padomāja un saviebās. - Nedabūjis foto�grāfijas, viņ� kļuva varen uzstājīgs. Tā satraucās, ka pat baidījos - viņ� ar varu man atņems tās bildes. Pabāzu roku zem letes, - dar�binieks pasvārstīja rokā beisbola nūju, - un izņēmu �o. Ja viņ� sadomātu likt lietā spēku. Viņ� dro�i vien ievēroja, ka noliecos. Par laimi, nebija vajadzības to izmantot. Tie�i tajā brīdī ienāca trīs klienti. Viņ� iz�āvās ārā kā bulta. - Vīrietis saviebās vēl vairāk. - Es ievēroju viņa acis.

-��� Acis? - Tesa pieķērās letei, lai nenokristu. - Kas tajās bija tāds īpa�s?

-��� Krāsa bija neparasta.

-��� Pelēka?

-�� Jā, senorita. Kā jūs�?

Tesa plātīja muti. Uzmācās nelabums. Viņa nometa naudu uz letes, paķēra sainīti ar fotogrāfijām, saņēma visus spēkus, lai ne�izrādītu baiļu trīsas, un steidzās uz durvīm, nolēmusi atrast tak�sometru.

-��� Es patie�ām rīkojos pareizi, senorita?

-��� Neap�aubāmi. No �ā brī�a visas savas filmiņas nesī�u tikai pie jums.

Ietrink�ķējās zvaniņ� virs galvas, un Tesa izmetās no darbnī�cas. Pārlaidusi skatienu smoga ietītajai ielai, viņa piepe�i, kuņ�ģim svilstot, atskārta, ka raugās apkārt ne tikai tādēļ, lai ierau�dzītu taksometru.

Vīrietis, kuru darbinieks bija aprakstījis, �ķita visnotaļ līdzīgs D�ozefam. Bet D�ozefs ta�u bija miris!

Kā gan tas varēja�

Apstādinājusi taksometru un iekāpusi automobilī, Tesa jutās pārsteigta, ka piesavinājusies kādu D�ozefa paradumu. Viņa ner�vozi �audīja skatienu visapkārt, baidoties, ka viņai kāds seko.

Drūmā izskata vīrietis, kas sēdēja taksometra pakaļējā sēdek�lī, stīvi paliecās uz priek�u, mēģinādams paturēt acīs citu takso�metru, kas brauca desmit ma�īnas priek�ā. Vīrietim bija trīsdes�mit astoņi gadi, viņ� bija vidēja auguma un miesas uzbūves, tum�iem matiem un neuzkrīto�iem sejas vaibstiem, tik neievēroja�miem, ka tie nesaglabājās neviena atmiņā. Vīrietim mugurā bija konservatīvs, necils, samērā lēts uzvalks, kokvilnas un poliestera sajaukuma krekls, ap kaklu cie�a, svītraina kaklasaite. Viņa port�felis tikpat labi varētu piederēt tūksto�iem cilvēku.

-��� Kura aviolīnija? - taksists noprasīja.

Pasa�ieris saminstinājās, vērodams taksometru, kuram bija se�kojis ar acīm.

-��� Ei, draudziņ, es prasu - kura aviolīnija?

-�� Vienu mirkli. Es ieskatī�os biļetē.

-�� Vai tik jums nevajadzēja to izdarīt jau agrāk?

Taksometrs, no kura pasa�ieris nebija nolaidis acu, nogriezās

pa labi uz pārpildītas uzbrauktuves, apmeta loku un patraucās garām pārpilnai autostāvvietai. Zīme vēstīja: "TRUMP SHU'ITLF., DELTA, NORTHWESTERN, PAN AM SHUTTLF. "

-��� Pa labi, - pasa�ieris norādīja.

-�� Cik ilgi man vēl jāgaida? Kura aviolīnija? - �oferis nerimās.

-�� Es vēl neesmu atradis.

-�� Vecīt, ja nokavēsiet reisu, nevainojiet mani.

Pasa�ieris samiedza acis, palūkojās uz priek�u, pamanīja, ka taksometrs, kuram viņ� sekojis, apbrauc apkārt autostāvvietas lau�kumam, pabrauc garām norādēm uz "Pati American", "Delta" un "Northivestern" un tuvojas nesen uzceltai masīvai ēkai, pie kuras dega milzīga sarkana izkārtne: "TRUMP SHUTTLE".

-�� Tur, aug�ā, - pasa�ieris sacīja.

-�� Nu tad beidzot!

Kad taksometrs apstājās termināļa priek�ā aiz limuzīna, pa�sa�ieris jau bija nolasījis skaitītāja rādītājus. Viņ� pievienoja mak�su par tilta �ķērso�anu un divdesmit procentu dzeramnaudu, ie�grūda �oferim vairākas naudaszīmes, paķēra portfeli un izlēca no ma�īnas.

-��� Draudziņ, vai tad �eku neņemsiet?

Bet pasa�ieris jau bija izkāpis. Dododes lidostas kompleksa au�tomātisko durvju virzienā, viņ� neuzkrīto�i pameta skatienu pa kreisi un ieraudzīja, kā sieviete, kurai viņ� bija sekojis, izkāpj no taksometra, samaksā �oferim un ienes ceļasomu pa citām durvim.

Abi vienlaikus iegāja lidostas ēkā un virzījās paralēli viens ot�ram, tikko atbrauku�u ceļotāju straumes iz�ķirti. Tum�matainais, necilais vīrs apstājās blakus grupiņai līdzīga izskata uzņēmēju un, vērodams sievieti, kas steidzās uz rindu pie letes, izlikās, ka pārbauda savu biļeti.

Rinda virzījās uz priek�u strauji - "Trump Shnttle" garantēja �iglu apkalpo�anu. Sieviete tomēr izskatījās nepacietīga - tikusi pie letes, viņa steig�us iedeva darbiniecei kreditkarti, parakstīja kuponu, paķēra mapīti, kurā acīmredzot atradās biļete, un, pa�klausot simpātiskās darbinieces norādēm, raitā solī pagāja garām letei.

Teicami, nodomāja hameleons. Viņ� izlocījās cauri pūlim, se�kodams laupījumam. Kad viņ� nonāca apsardzes zonā, sieviete jau bija izgājusi pārbaudi. Tālāk bez biļetes nevienu nelaida. Bet tas nekas. Hameleonam vienmēr līdzi bija viltota biļete, un viņa bagātā pieredze liecināja, ka dkai retais apsardzes darbinieks pa�pūlējās to pārbaudīt.

Viņ� nolika portfeli uz konveijera lentes, kas ieslīdēja rentgen- aparātā. Darbinieks formas tērpā ar galvas mājienu palūdza viņu iziet cauri metāla detektoram. Hameleons pieraduma pēc darba laikā nenēsāja līdzi neko metālisku, pat ne monētas un siksnas sprādzi, arī pulkstenis bija no plastmasas. Izgājis cauri klusējo��am metāla detektoram, viņ� paņēma portfeli otrā pusē rent�gena parātam. Portfelī, protams, neatradās nekas tāds, kas varētu izraisīt aizdomas. Tikai nevainīgi, garlaicīgi dokumenti. Katrā zi�ņā ne jau iero�i. Galu galā viņ� bija novēro�anas speciālists. Ha�meleonam nebija nekādas vajadzības pēc iero�iem, lai gan pavi�sam retos gadījumos, ārkārtējās situācijās viņam bija gadījies aizstāvēties. Vidusmēra augums un miesas uzbūve bija mānīga - viņa Austrumu cīņu māka bija iespaidīga.

Vīrietis, pielicis soli, kāpa aug�up pa brauco�ā eskalatora pa�kāpieniem - glu�i kā parasts, nostrādājies uzņēmējs, kas steidzas iesēsties lidma�īnā.

Medījums jau atradās pla�ajā otrajā stāvā un gāja steidzīgiem soļiem. Hameleonam nebija nodoma sievieti panākt - vienīgi pa�turēt viņu acīs. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Bez piecām minūtēm se��i. Paraudzījies uz priek�u, viņ� pamanīja, ka sieviete uzrāda pa�vadonei iekāp�anas biļeti un steig�us pazūd pa durvīm tunelī, kas veda uz lidma�īnu.

Hameleons gaidīja, kamēr tuneļa durvis aizveras, piegāja pie loga un vēroja, kā lidaparāts atraujas no iekāp�anas platformas. Ta�u viņ� joprojām nebija apmierināts. Pieredze mācīja, ka jāpa�gaida, līdz lidma�īna paceļas.

Pēc piecām minūtēm hameleons domās veltīja atzinīgus vār�dus "Trurnp Shuttle". Lidaparāts pacēlās tie�i grafikā paredzētajā laikā. Viņ� pagriezās, piegāja pie letes, kas atradās pie durvīm, un sarakstā pie sienas aiz letes atrada reisa galamērķi.

-�� Atvainojiet, - viņ� pievērsās pavadonei. - Cikos �ī lidma�ī�na nolaidīsies? - Izdzirdējis atbildi, viņ� pasmaidīja. - Paldies!

Atlika tikai vēl viens darbs. Viņ� piegāja pie taksofonu rindas un, ievietojis aparātā kredītkarti, piezvanīja.

-��� Pīter, te Roberts.

Abi vārdi bija neīsti - lai gan tas bija maz ticams, tomēr varēja gadīties, ka sarunu noklausās vai arī izdzird kāds blakus stāvo��ais. Lieki riskēt nebija vajadzīgs.

-����������� Piedod, ka liku tik ilgi gaidīt. Mūsu draudzene nevarēja vien izvēlēties reisu. Es zinu, cik ļoti tu viņu gaidi. Viņa iesēdās "Trump Shuttle" lidma�īnā, kas septiņos nulle nulle ieradīsies Va�ingto�nas Nacionālajā lidostā. Vai tu varētu?� Tā jau domāju. Tu esi īsts draugs, Pīter. Es zinu, ka viņa priecāsies tevi redzēt.

Savu paveicis, hameleons nolika klausuli. Paķēris portfeli, viņ� devās atpakaļ pa to pa�u ceļu uz uzgaidāmo telpu. No otras pu�ses, viņa darbs vēl nebija paveikts. Nebūt ne. Tas nekad nebeidzās. Nekad.

Tiesa, viņ� ne�ēlojās. �is pienākums bija pārāk nozīmīgs. Tas aizņēma� varētu pat teikt, ka bija pārņēmis visu viņa prātu un dvēseli.

Atgriezies Manhetenā, viņ� pirmām kārtām liks pieslēgties sie�vietes telefonam. Līdz �odienai tas nebija �ķitis nepiecie�ams, ta��u viņas iera�anās dzīvoklī Austrumu Astoņdesmit otrajā ielā li�ka skaidri saprast, ka viņas apsēstība ar drauga bojāeju nav mitējusies. Ja viņi būtu jau agrāk pieslēgu�ies telefonam, piemē�ram, vakar, kamēr sieviete bija morgā, hameleons, iespējams, būtu uzzinājis, ka viņa gatavojas izlidot uz Va�ingtonu, un tad viņa uzdevums izsekot sievieti būtu bijis vienkār�āks. �ī nolaidība ta�gad tiks novērsta. Iespējams, braucienam uz Va�ingtonu nav ne�kādas saistības ar vīrie�a, vārdā D�ozefs Mārtiņ�, nāvi, ta�u ha�meleons nevarēja paļauties uz "iespējamībām". Viņam bija jāzina viss, kas zināms sievietei.

Pēc tam viņ� iztaujās savas vienības locekļus - varbūt kādam būs izdevies sadzīt pēdas vīrietim, kas fotodarbnīcā netālu no sie�vietes mājām bija mēģinājis pārtvert viņas atstātās fotogrāfijas. Hameleons bija viens no trim, kuri iegāja darbnīcā brīdī, kad vī�rietis strīdējās ar darbinieku. Tādējādi hameleonam bija izdevies kārtīgi apskatīt vīrieti, kad tas izbrāzās no darbnīcas, un sīko ap�rakstu viņ� bija nodevis savai vienībai. Hameleonu visvairāk - pat pārāk - bija ieinteresēju�as vīrie�a pelēkās acis.

Visbeidzot, gaidīdams Va�ingtonas kontaktpersonu brīdināju�mu, kas vēstīs, kad sieviete atgriezīsies Manhetenā, hameleons no�darbosies ar cita cilvēka izseko�anu. Tas izmeklētājs, leitnants Kreigs, izrādīja neparasti lielu interesi. Galu galā ar �o lietu būtu jānodarbojas Slepkavību izmeklē�anas, nevis Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļai. Iespējams, leitnants patiesībā interesējās par sievieti. Hameleons to nezināja. Pagaidām. Tomēr viņ� zinās. Drīz. Zinās visu par �o izmeklētāju. Jo ikviens tik neatlaidīgs cilvēks kā leitnants Kreigs ar laiku var uzo�ņāt ļoti, ļoti noderīgu infor�māciju.

Sē�ot "Trump Shuttle 727" lidma�īnā, kas lidoja uz Va�ingto�nu, Tesa pēc iespējas centās nelikties ne zinis par dzinēju dūko�ņu un nodarbināt prātu ar gaidāmajiem svarīgajiem darbiem. Lid�ma�īnu pacel�anās Tesā alla� izraisīja diskomfortu, tāpēc viņa �obrīd berzēja pieri un plātīja muti, mēģinot noņemt smeldzīgo spiedienu deguna dobumos un ausīs. Kaut ari fotogrāfijas somi�ņā nedeva mieru, viņa baidījās piesaistīt apkārtējo uzmanību. Iz�turies rāmi! Fakts, ka viņas fotogrāfijas kāds bija mēģinājis no�laupīt, joprojām urdīja prātu. Tikai pametusi skatienu uz pasa�ieri blakus sēdeklī, viņa nolēma atvērt somiņu. Vīrietis lasīja "USA Today" - �urnāla pirmās lapas malā bija rakstīts, ka tre�daļai Zie�meļamerikas zivju sugu draud iznīcība. Nākamā rindkopa vēstī�ja, ka uz katru iestādīto koku �etrus citus iznīcina skābais lietus, iz�uvu�as upes vai reģiona attīstība.

Raksta sadusmota, izmisumam padziļinoties, Tesa atvēra so�miņu, izņēma paciņu ar fotogrāfijām un izskatīja tās. Uzmanību vispirmām kārtām saistīja grāmatu nosaukumi D�ozefa grāmat�plauktā.

Gandrīz tajā pa�ā mirklī viņa pamanīja, ka atļauts noņemt dro�ības jostas, piecēlās un aizgāja pie tālruņa automātiem, kas bija piestiprināti pie starpsienas salona priek�pusē. Noslidinājusi kredītkarti, Tesa piezvanīja uz savu iecienītāko grāmatveikalu "Strand", kas atradās Ņujorkā, Brodvejas lejasgalā.

- Lester? Kā svie�as?� Es? Kā tu uzminēji? Mana balss ir tik pazīstama?� Jā, mazliet �erkst. Es esmu lidma�īnā, dodos uz Va��ingtonu� Nē, ģimenes darī�anas. Paklau, izpildi manu lūgumu!

Jādomā, mans kredīts vēl ir spēkā. Tam jābūt spēkā, es ik mēnesi atstāju jūsu veikalā krietnu summiņu. Tāpēc klausies vērīgi. Man te ir vesels saraksts. Vai tu esi gatavs?

-�� Vienmēr, mīlulīt. Kad vien vēlies�

-��� Lester, vai tu, lūdzu, nepierimtu?

-��� Es tikai cen�os izturēties draudzīgi, dārgā. Sāc lasīt!

-��� "Filozofijas mierinājums", "Platona dialogu kopotie raksti", "Tūksto�gade", "Akvitānijas Alieonora", "Aplido�anas māksla" un kāda grāmata spāniski - "Riņķis ap dūjas kaklu".

-�� Tāda nav dzirdēta, dārgumiņ.

-�� Te būs vēl vesela kaudze. - Tesa nolasīja nosaukumus.

-�� Vai tad autorus nenosauksi, mīlulīt?

-��� Es tik tikko varu salasīt nosaukumus, kur nu vēl�

-��� Izklausās, ka esi sanervozējusies.

-�� Sanervozējusies? Tu pat aptvert nespēj. Sagādā man tās grā�matas, cik drīz vien vari.

-��� Norunāts, mīlulīt. Izskatī�u mūsu krājumus. Kā jau tu labi zini, mums ir glu�i vai viss.

-��� Nosūti tās uz� - Tesa gandrīz nosauca sava Soho dzīvokļa adresi, tomēr, aizdomu mākta, piepe�i atcerējās starpgadījumu fo�todarbnīcā un izlēma iedot Lesteram "Earth Mother Magazine" ad�resi - �urnāla birojs atradās turpat Brodvejā, nedaudz tālāk.

Kuņģim �ņaudzoties krampjos, viņa nolika klausuli un aiz�gāja uz savu vietu, nelikdamās ne zinis par ziņkāro skatienu, ko, nolicis malā "USA Today", viņai veltīja kaimiņ�.

Tesa aizvēra acis�

� patiesībā aizspieda tās cie�i, pat līdz sāpēm, apcerēdama�

� bīdamās no�

� iera�anās Va�ingtonas Nacionālajā lidostā un gaidāmās tik��anās ar māti.

Ne tikai ar māti. Ari ar sava miru�ā tēva labāko draugu.

To maitas gabalu.

To slepkavniecisko izdzimteni.

To nolādēto Braienu Hamiltonu.

Aleksandrija, Vird�īnijas pavalsts

Kaut ari saule tikai nupat sāka rietēt, visi koloniālās savrup�mājas pirmā stāva logi bija spo�i apgaismoti, ikviens lukturis ār�pus mājas dega. Taksometram iebraucot pa atvērtajiem platajiem metāla vārtiem, Tesa pārlaida skatienu krūmājiem gar �ogu un pla�ajam mauriņam, kas stiepās aug�up pa nogāzi, izsmalcinā�tajiem puķu dārziem, grandiozajiem, torņveidīgajiem ozoliem (no viena ozola viņa bērnībā bija nokritusi un salauzusi roku; ar skaudru maigumu viņa atcerējās, kā tēvs steidzās palīgā), strūkl�akai, kuras baseinā viņai patika bradāt (e� nudien biju puicisks skuķēns, viņa nodomāja un izmocīja smaidu).

Ta�u smaids acumirklī apdzisa, jo, kamēr taksometrs virzījās pa garo, izliekto piebraucamo ceļu un tuvojās savrupmājai; viņa ieraudzīja, ka pie baltajām akmens kāpnēm, kas veda uz milzīga�jām parādes divviru durvīm un kam abās pusēs slējās kolonnas, stāv sudrabains "Rolls Rot/ce Corniche".

Automa�īnai bija valdības numura zīmes. �oferis (miesas�sargs?) modri stāvēja tai blakus, nolaidis rokas gar sāniem, un uzmanīgi vēroja taksometru.

Nav �aubu. Braiens Hamiltons bija ieradies.

Tesa samaksāja taksometra vadītājam, izkāpa no ma�īnas un, iedama garām Braiena Hamiltona �oferim, to cie�i uzlūkoja, ļau�dama ari sevi kārtīgi aplūkot. Braiens acīmredzot bija pastāstījis �oferim, kā viņa izskatās. Viņ� pamāja, atkāpās un visu uzmanī�bu veltīja taksometram, kas aizslīdēja pa piebraucamā ceļa pus�loku un nozuda skatienam, izbraucot uz klusās, kokiem apstādī�tās ielas. Jā, tas visādā ziņā ir miesassargs, Tesa nosprieda.

Viņa uznesa ceļasomu pa pakāpieniem, brīdi pastāvēja zem portika un visbeidzot nospieda zvana pogu.

Pēc desmit sekundēm durvis atvēra sulainis livrejā.

Tesa �eit nebija tik sen bijusi, ka pat nepazina �o kalpotāju.

-�� Es ierados pie savas mātes.

-������������ Es zinu, mis Dreika. Mans vārds ir D�onatans. - Viņ� veltīja vie�ņai svinīgu smaidu. - Laipni lūdzam! Jūs jau gaida. Lūdzu, atļaujiet paņemt jūsu somu!

Tesa iegāja, viņ� aizvēra durvis un, soļiem atbalsojoties, izva�dīja viņu cauri milzīgajam vestibilam ar marmora grīdu un aug�stajiem griestiem un ieveda viesistabā pa labi. Ejot Tesa ievēroja, ka gleznu kolekcijai pie sienas nācis klāt Matiss.

Atbīdāmās ozolkoka viesistabas durvis bija ciet. Kad sulainis tās bez skaņas atslidināja vaļā, Tesa centās saglabāt mieru, ierau�got no pavaldonības laika dīvāna blakus kaminam pieceļamies māti.

-�� Terēze, miļā, kāds prieks tevi redzēt! - Mātei nekad nebija patikusi vīra para�a saukt meitu par Tesu. Viņas se�desmit ga�du vecā māte bija slaida, pagara auguma un �ķita desmit gadu jaunāka - to bija panāku�as vairākas plastiskās sejas operāci�jas, tomēr tās pie�ķīra viņas aristokrātiskajiem vaibstiem it kā saspiestu izskatu.

Kā alla� vēlās stundās, mātei mugurā bija vakarkleita, �oreiz dārgs dzintara krāsas zīda tērps, kas, valkātājai sakustoties, �auk�stēja. Rotaslietu klāsts bija bagātīgs - briljantu kaklarota, tādi pa��i auskari, rubīna piespraude, uz vienas rokas pirksta safīra gre�dzens, uz otras - iespaidīgi saderinā�anās un laulības gredzeni (kaut arī vīrs jau se�us gadus nebija dzīvo vidū, viņa ietiepīgi at�teicās tos novilkt), smaragda rokassprādze ap vienas rokas locī�tavu un zelta "Piaget" rokaspulkstenis ap otru.

-��� Nudien, patiesi, kāds prieks!

Kā jau vairākums Redklifas koled�as absolven�u - beigusi to vēl vecajos labajos laikos, pirms �ī sievie�u koled�a tika rupjā kār�tā (lai Dievs stāv klāt, kur �ī pasaule nonāks?) pievienota Hārvar- da vīrie�u koled�ai, - Tesas māte slīdēja tā, it kā viņai pie mugu�ras būtu piesiets dēlis, un bija piesavinājusies paradumu runāt aizsmaku�ā balsī, kas atgādināja Lorenu Bekolu (kura nebija stu�dējusi Redklifā), un uzsvērt atsevi�ķus vārdus.

-�� Pagājis tik ilgs laiks. Tu ta�u zini, cik ļoti pēc tevis ilgojos. Tu nedrīksti tā atsve�ināties.

Māte jau bija pienākusi klāt un ar obligāto moderno, tēloto skūpstu notrausa vispirms labo, tad kreiso vaigu gar Tesas vai�giem, gandrīz tos neskarot.

-Jā, māt, es arī priecājos tevi redzēt. - Tesa ar pūlēm pasmai�dīja.

-��� D�onatans aiznesīs somu uz tavu istabu. Nāc iek�ā! Apsē�dies! Tu dro�i vien esi pārguru�i pēc brauciena.

-��� Māt, no Ņujorkas jālido tikai stunda.

-�� Ak, patiesi? Nūjā, tā laikam gan ir. Tad kālab es tevi neredzu bie�āk?

Tesa piegāja pie pavaldonības laika krēsla, kas bija novietots pret tā pa�a komplekta dīvānu.

-��� Darba dēļ esmu drausmīgi aizņemta. Es tik tikko pagūstu izmazgāt veļu, kur nu vēl�

-��� Veļu? - Tesas māte atmeta galvu. - Tu pati mazgā savu�? Mū�dien piemirstas, ka tu gribi būt neatkarīga.

-�� Tie�i tā, māt. - Tesa trinās gar krēsla arabeskas rotājumiem, pārlaida skatienu istabai, ta�u satrauco�ā kārtā no Braiena Ha- miltona nebija ne vēsts. - Neatkarīga.

-��� Un tavs darbs? Kā sokas tavam mazajam �urnāliņam?

-�� Tas nav mazs, māt. Un, manuprāt, tas dara labus darbus.

-��� Jā, tā jau mēs gribam. - Tesas māte padīdījās uz dīvāna. - Tas ir par apkārtējo vidi? Kaut kas par piesārņo�anu?

Tesa pamāja.

-��� Un par to, ka kļūst aizvien ļaunāk.

-�� Jā, protams, ņemot vērā manu vecumu, es nenodzīvo�u tik ilgi, lai� Lai nu paliek. Svarīgākais ir tas, ka tu esi laimīga.

-�� Jā, māt. - Par spīti juceklim, kas valdīja prātā� par D�ozefa bojāeju, par viņam līdzīgo vīrieti, kur� bija mēģinājis nozagt D�o�zefa guļamistabā uzņemtās fotogrāfijas� Tesai izdevās izspiest neviltotu smaidu. Viņa atdarināja mātes paradumu uzsvērt vār�dus. - Es esmu laimīga.

-�� Tā. - Māte ar roku nogludināja kleitu. - Tādā gadījumā� - Viņa sakārtoja kaklarotu-Jādomā, nekam citam nav nozīmes.

Ta�u viņa neizskatījās par to pārliecināta.

Tesa aizvien vairāk ierāvās sevī, manīdama, ka māte vērtējo�i nopēta viņas kroskurpes, d�insus un īspiedurkņu kokvilnas pu- loveru. - Es zinu, māt. Tu gribētu, lai es ģērbjos kā�

-��� Dāma. �ajā brīdī izskatās, ka tu nāc taisnā ceļā no sporta sa�cīkstēm. Tu, mazākais, varēji aplikt krū�turi.

-�� Tā es jūtos ērtāk, māt. īpa�i tik slapjā laikā.

-�� Slapjā? Tie�i tā. Pulovers ir tik mitrs, ka var saskatīt tavas� Es nekad nepiedo�u sev, ka ļāvu tev studēt D�ord�taunas univer�sitātē, nevis kādā no Septiņām māsām[5].

Tesa sabozās.

-��� Ne jau tu ļāvi man studēt. Tas bija tēva ziņā.

Māte papurināja galvu.

-Tas ir sens temats. Pārāk bie�i esam to apspriedu�as. Piedod, ka par to ieminējos. Tā kā mēs tik reti redzamies, labāk risināsim patīkamas sarunas.

-�� Es citu neko nevēlos, māt.

-��� Ļoti jauki. Esam vienoju�ās. Risināsim patīkamas sarunas. - Tesas māte atkal ar plaukstu nogludināja kleitu. - Es neesmu aiz�mirsusi, ka tu piekodināji man negatavot vakariņas, ta�u es atļā�vos palūgt, lai Edna pagatavo mazliet aknu pastētes. Ja atmiņa neviļ, tev tā savulaik gar�oja.

-��� Ļoti, - Tesa sameloja.

-�� Un, protams, mazliet tējas. Es domāju, mums visiem nenāktu par ļaunu iedzert mazliet tējas.

Māte pacēla sīciņu sudraba zvaniņu, to glezni pa�ķindināja, un Tesa atkal pārlaida skatienu istabai.

-�� Ja runājam par "mums visiem", es palūdzu Braienu Hamil- tonu atbraukt �urp. - Tesa sarauca uzacis. - Manuprāt, uz pie�braucamā ceļa stāv rolsroiss, tomēr�

Viesistabas durvis atslīdēja vaļā. Tesa strauji pagrieza galvu. Ienāca istabene. Viņai mugurā bija formas tērps, galvā maza ce- purīte, viņa ienesa sudraba paplāti ar grauzdiņiem un pastēti un novietoja to uz trīsdesmit tūksto�us dolāru vērta antikvāra gal�diņa.

Aiz istabenes parādījās vīrietis smokingā, nesdams citu sud�raba paplāti, uz kuras bija tējas tasītes un divi simti gadu veca japāņu tējkanna.

-�� Es atvainojos, ka tik ilgi aizņēmu tālruni, Melinda. Ceru, ka tev nav iebildumu. Nolēmu būt noderīgs un palīdzēt Ednai visu ienest.

-�� Iebildumi? Bez �aubām, nav. Esmu pārliecināta, ka Edna no�vērtē �ādu laipnību, turklāt visi viesi manā namā drīkst darīt, ko vien vēlas.

Vīrietis nolika paplāti uz galda blakus grauzdiņiem un pastē�tei, pagriezās pret Tesu un pasmaidīja. Vīrietim bija mazliet virs se�desmit, ta�u, vecumam spītējot, viņam bija taisna mugura, tum��i, nevainojami apgriezti mati un robusti, raupji vaibsti, viņ� bija solīds, kārtīgs un ārkārtīgi labi izskatījās fotogrāfijās. Laikrakstos zem fotogrāfijām paraksti nereti uzsvēra viņa daudzās Vjetnamā iegūtās medaļas un leģendāro disidentiskā ģenerāļa karjeru jūras kājniekos. Smaids vairoja krunciņas ap acīm un lika viņam iz�skatīties vēl skarbākam. Balss bija piesmakusi, ta�u tai piemita televīzijas diktora gludenā modulācija.

-��� Kā klājas, Tesa? - Viņ� pastiepa muskuļainu, ideāli koptu plaukstu.

Tesa nelabprāt to paspieda. Rokasspiediens bija cie�s.

-��� Ir bijis labāk, Braien. �obrīd esmu nonākusi grūtībās.

-��� Tā jau sapratu no mūsu telefona sarunas. - Braiens pagrie�zās pret istabeni un, saraucis uzacis, paskatījās uz Tesas māti. - Bet, pirms apsprie�am�

Tesas māte saprata mājienu.

-��� Nu jau būs labi, Edna. Mēs pa�i ieliesim tēju.

-�� Kā vēlaties, kundze. - Edna pakniksēja un izgāja no istabas, aizvilkdama durvis ciet.

-�� Tā, - Tesas māte noteica. - Tagad gan, Braien, tu neatteiksies mūs apkalpot, vai ne?

-��� Protams, nē. - Viņ� pacēla tējkannu.

-��� Nē, pagaidiet, - Tesa iejaucās. - Pirms mēs� Es patie�ām�

Abi vaicājo�i palūkojās viņā.

-��� Negribu ne ēst, ne dzert. Lidostā uzkodu sālsstandziņas.

-��� Sālsstandziņas? - Tesas māte bija �ausmās.

-��� Es gribētu ķerties vērsim pie ragiem, - Tesa atteica. - Braien, tā kā tev mugurā ir smokings, es pieļauju, ka tu plāno doties uz pieņem�anu pie Padomju Savienības vēstnieka vai ari nāc taisnā ceļā no tā. Tāpat es pieļauju, ka tu karsti vēlies skriet uz pieņem��anu vai tur atgriezties, tāpēc neaizkavē�u tevi ilgāk, kā nepiecie��ams. Tici man, es nevēlos �ķiest tavu laiku. - Viņa centās neiz�klausīties sarkastiska.

-���� lesa, tu nekad neesi �ķiedusi manu laiku. - Braiens nolika tējkannu, apgāja apkārt galdam un nostājās viņai priek�ā. - Es jau tev pa telefonu teicu - veco laiku� un tava tēva vārdā� es da�rī�u visu, lai tev palīdzētu.

-�� Tie�i tā. Mana tēva vārdā.

-��� Mēs bijām draugi, - Braiens bilda.

-��� Bet tas neatturēja tevi nosūtīt viņu uz Beirūtu.

-�� Ziniet, nudien! - māte iejaucās. - Ja �ī saruna būs nepatīka�ma, es negrasos te sēdēt un�

-��� Prātīgi sacīts, māt. Tu vari iet prom. Mums ar Braienu �is tas jāapsprie�.

-��� Nē, Melinda, paliec tepat! Laiks izklīdināt da�us pārpratu�mus, - Braiens ierunājās. - Visiem mums. - Viņ� apsēdās līdzās Tesas mātei un saņēma viņas rokas savās.

Piepe�i Tesai pirmo reizi uzmācās aizdomas, ka mātei varētu būt romāns. Ar tēva labāko draugu? Ar vīrieti, kas bija nosūtījis savu labāko draugu nāvē? Vai tas briesmonis patiesi gulēja ar sa�va labākā drauga sievu? Iedomājoties vien abus gultā, Tesai uz�mācās nelabums, un viņa no�ēloja, ka �urpbraucot notiesājusi sālsstandziņu.

-�� Tā, saruna trijatā, - Tesa novilka. - Lai nu būtu. Galvenais, lai es noskaidrotu to, ko vēlos.

-�� Tavs tēvs bija savam darbam nodevies diplomāts, - Braiens sacīja. - Viņ� devās uz to elli Beirūtā tāpēc, ka cerēja visu vērst par labu, izbeigt karu starp krisde�iem, musulmaņiem un to �ķelt- nieku grupām. Sirdī viņ� ticēja, ka patiesi spēs apturēt �o slak�tiņu.

-�� Tas jau izklausās pēc politiķa runas, - Tesa atcirta.

-��� Arodslimība. - Braiens paraustīja plecus.

-��� Vaļsirdīgi sakot, pēc tēva nāves �īs pa�as nupat dzirdētās banalitātes lasīju "Washington Post".

-�� Tas ir iespējams. - Braiens izskatījās nomākts. - Par nelaimi, mani itin bie�i iztaujā, tāpēc �ad tad gadās atkārtoties.

-�� Tomēr tu nepastāstīji "Washington Post", ka manu tēvu no�sūtīja uz Beirūtu, lai apspriestu līgumu par iero�iem ar karotā�jiem, kurus jūs vēlējāties redzēt uzvarētāju godā, - ar kristie�iem. Un vēl tu nepastāstīji laikrakstam, cik pavir�i strādā jūsu dro�ī�bas dienests, tā ka viņa uzdevums nāca ausīs musulmaņiem, un tie nolaupīja manu tēvu, lai aizkavētu noslēgt to darījumu ar ie�ro�iem.

-��� Nu, nu, Tesa, tie ir tikai minējumi.

-��� Palūg�u iegaumēt, ka es neesmu naiva. Musulmaņi gribēja, lai mans tēvs atzīst ASV iejauk�anos konfliktā un nostā�anos kris�tie�u pusē. Ta�u mans tēvs neizpauda valsts pozīciju un pārcieta bargo apie�anos, pārcieta spīdzinā�anu. Viņu sita, viņu mērdēja badā, bet arī tad viņ� neatzinās - un tad viņam pārgrieza kaklu un viņu izsvieda renstelē par brīdinājumu Amerikai neiejaukties.

-�� Tesa, tā ir tikai tava versija. Iero�iem ar �o gadījumu nav ne�kāda sakara. Viņ� bija tikai sarunu vidutājs ar labiem nodomiem, īsi un skaidri.

-�� Jums, mēslu gabaliem, nekas nav īsi un skaidri.

Tesas māte novaikstījās.

-��� Es atsakos paciest tādu vulgāru valodu savā�

-�� Nē, Melinda, - Braiens viņu pārtrauca. - Ļauj viņai izrunā�ties. Mēs to nokārtosim reizi par visām reizēm.

-��� Es zinu, kādi bija tavi rīkojumi manam tēvam. Es zinu, ka viņ� nedrīkstēja nepaklausīt Baltā nama pavēlei, - Tesa sacīja. - Kā es to zinu? Es noklausījos viņu runājam pa tālruni. Kad viņ� atnesa dokumentus no darba, es tos ne tikai paslepus izlasīju, bet arī nokopēju, pirms viņ� tos iznīcināja.

-Ja tā, Tesa, tas ir nacionālās dro�ības noteikumu pārkāpums. Par to draud nopietns sods�

-�� Tikpat nopietns kā manam tēvam? Ko tu ar mani darīsi? Ie�bāzīsi mani aiz restēm? Protams, nē. Es varu izpļāpāties. Ja vien tu negribi vēl vienu Irānas nemiernieku iero�u skandālu, tev nāk�sies mani novākt.

-��� Nu jau diezgan! - Tesas māte izslējās taisni. - Es esmu dzir�dējusi gana. Tavs tēvs bija izcils cilvēks, un es neklausī�os, kā tu nomelno gan viņa, gan Braiena labo slavu.

-��� Nē, Melinda, pagaidi! - Braiens atkal saņēma Tesas mātes plaukstas savās, un viņa balss bija biedējo�i rāma. - Domāju, ka Tesa ir jau gandrīz pabeigusi. Manuprāt, viņai kaut kas ir pado�mā. Un, kad viņa beidzot būs nonākusi pie galvenā, es domāju, mēs pēdīgi atbrīvosimies no rēgiem, kas mūs vajā. Tesa, atvaino, bet, ja drīkstu izteikties vulgāri, beidz mesties virsū! Sasodīts, ko tu no manis gribi?

Tesa dziļi ieelpoja un atbildēja, cik vien mierīgi spēja:

-��� Ikreiz, kad redzu tavu vārdu presē, es niknumā novēr�os. Bet es nedzīvoju mucā. Es �o to dzirdu. Lai gan Baltā nama adminis�trācija ir nomainījusies, es pieņemu, ka tev joprojām ir cie�i saka�ri ar valdību.

-�� Tas tiesa. - Braiens iztaisnojās.

-�� Ar Nacionālās dro�ības padomi un ne tikai ar to, - Tesa no�teica.

-��� Nepamatotas baumas.

-��� Redzi, Braien, pienācis laiks atmaksāt parādu. Pakalpojums apmaiņā pret manu klusucie�anu. Es nepiedo�u tev to, ko tu pa�vēlēji manam tēvam. Tomēr es zvēru - lai Dievs mans liecinieks - ja tu izpildīsi manu lūgumu, es vairs nekad neatsāk�u �o sarunu.

Kara varonis ar raupjajiem vaibstiem nopētīja viņu.

-��� Kārdino�s piedāvājums.

-�� Tad pieņem to.

-��� Kas tevi nomāc? - Diplomāta skatiens pauda aprēķinu.

Tesas saspringu�ie muskuļi piepe�i atslāba.

-��� Man ir� Tas ir, man bija� Nezinu, kā lai to nosauc� Draugs.

Turpmāko ceturtdaļstundu Tesa lēni, stomīdamās aprakstīja

savu tik�anos ar D�ozefu, velto gaidī�anu parkā, viņas briesmī�gos pārdzīvojumus Ņujorkas pilsētas morgā, satrauco�o D�ozefa dzīvokļa apskati. Pabeigusi stāstu, viņa izklāja uz galda fotogrā�fijas, kurās bija redzami nesaprotamie priek�meti D�ozefa guļam�istabā.

Braiens izskatīja fotoattēlus.

-��� Ērmīgi. Tu esi pārliecināta, ka tavs draugs nelieto narkoti�kas?

-�� Narkotikas? Pilnīgi izslēgts. Ari alkoholu viņ� nelietoja. Viņ� pat aspirīnu nedzēra. Fanātiski rūpējās par savu veselību.

-�� Tomēr D�ozefs izturējās tā, it kā viņam kāds sekotu. Un� - Braiens nogrozīja galvu. - Es, goda vārds� Kas man jādara?

-����������� Liec lietā savu ietekmi FIB un CIP! Man ir aizdomas, ka D�o- zefs bijis spāņu izcelsmes. Es zinu, ka viņa identitāte bija viltota. FIB ir saņēmis viņa pirkstu nospiedumus. Liec nosūtīt to kopijas Interpolam! Sazinies ar� Parausti aiz parastajām aukliņām. Izlie�cies, ka valstij izteikti draudi, ja vien tas tevi pamudina darbodes. Es gribu zināt D�ozefa īsto identitāti. Es gribu noskaidrot, kas viņu nogalināja! Un kas mēģināja nozagt fotogrāfijas! Un kas man varētu sekot! Un�

-�� Paga, - Braiens viņu pārtrauca. - Tu domā� Tu domā, ka tev seko?

-�� Es esmu tā apjukusi, ka pat nezinu, ko domāt!

-�� Labi. Nomierinies! Ļauj man� Labi, par tām fotogrāfijām. Vai es varu tās aizņemties, lai uztaisītu kopijas?

-��� Neies cauri. Es nelaidī�u tās ārā no rokām.

-�� Citiem vārdiem, tu man neuzticies un domā, ka tās pie ma�nis nebūs dro�ībā.

-��� Es lik�u izgatavot kopijas un nosūtī�u tās tev.

-�� Lai notiek, - Braiens samierinājās. - Skaidrs� Vēl viens jau�tājums.

-��� Man nav nekā slēpjama. Vaicā!

-�� Tu ar to vīried esi tikusies trīs un tikai trīs reizes, un tomēr tu izjūti pienākumu izdibināt, kas viņu noslepkavojis. Vai tas no�zīmē, ka biji viņā iemīlējusies?

Tesa kā taisnodamās nikni pablenza politiķī.

-��� Nav tik vienkār�i. Viņ� bija citāds. īpa�s. Teiksim tā - es ne�biju pret D�ozefu vienaldzīga. Un kas tev par daļu?

-��� Es tikai gribēju zināt, kāds ir tavs motīvs.

-��� Mans motīvs ir taisnība, Braien. Pēc taisnības tev jābūt tā�dam pa�am motīvam - galvenais, lai tam nav nekāda sakara ar iero�u pārdo�anu Beirūtā.

-��� Lai notiek. - Braiens piecēlās un izstiepās kā stīga. - Es drīz ar tevi sazinā�os.

-Jo drīzāk, jo�

-�� Ātrums ne vienmēr ir tikums, - Braiens noteica. - Turpretim pamatīgums - tas gan man piemīt lielā mērā.

-�� Tad pierādi! - Tesa uzstāja.

-�� Ceru, ka tu mani kādudien neienīdisi.

-������������ Nesaprotu, vai tam tavās acīs ir tāda nozīme. Nē. - Tesa pa�purināja galvu. - Tas nav lāgā. Man rodas aizdomas. Braien, ja es nemaldos� tad mana tēva dēļ� un tavu attiecību ar mani māti� tu raujies pu�u, kaut vai aptaisies.

-�� Terēze! - māte iebilda.

-��� Māt, esi tik laba un nejaucies!

-�� Ap�ēliņ! - Māte aiz�āva roku priek�ā mutei.

-�� Sitam saujā, Tesa? - Braiens pastiepa roku.

-�� Ja tu izpildīsi solīto? Jā, sitam saujā. - Tesa paspieda viņa roku. Tā vairs nebija tik stingra.

-�� Cik vien drīz varē�u.

-��� Pazīstot tevi, zinot tavas spējas� - Tesa zīmīgi apklusa.

-��� Tev vajadzēja kļūt par diplomāti.

-��� Pārāk atbaido�s darbs, Braien.

-��� Iespējams, tev taisnība. Atvaino, Melinda! Man ir steidzami darbi.

-��� Neaizmirsti pieņem�anu pie Padomju Savienības vēstnieka, - Tesa īgni iestarpināja.

-��� Neesmu aizmirsis. Tomēr esmu nolēmis tur neierasties. Kā jau tu pa telefonu teici - pie pakaļas to vēstnieku. Ta�u katrā ziņā - visu cieņu.

-�� Jā, katrā ziņā.

Braiens Hamiltons piegāja pie ozolkoka durvīm, atvilka tās vaļā un nozuda skatienam.

-��� Nudien! - Tesas māte ierunājās. - Vai tie�ām viņam bija jā�saka�?

-��� Pakaļa? Māt, Dieva dēļ, viņ� ir kara varonis. Ja Braiens tevi tā piesaista, tev jāsāk pierast, ka viņ� laiku pa laikam izmet kādu piparotu vārdu.

-�� Augstā debess! Ceru, ka ne.

-��� Māt, vai tad tēvs ne reizi nav atļāvies teikt neko rupju?

-�� Vispār ir, bet es laidu to gar ausīm.

-��� Tad gan tev būs grūti. Es pārdomāju. Pasniedz man kādu grauzdiņu! Un ielej tasi tējas!

-��� Piezvanī�u, lai atnāk Edna.

-��� Nē, māt. Ielej tēju tu! Un, starp citu, es necie�u aknu pastēti.

Novietojis automa�īnu Aleksandrijas elitārā rajona ēnainā ie�liņā netālu no savrupmājas, hameleona kopija - tas pats augums, tā pati miesas uzbūve, tikpat neievērojami vaibsti, vienīgi mati bi�ja smil�krāsas, nevis tum�i, - malkoja atdzisu�u kafiju no plast�masas krūzītes. Uz blakus sēdekļa bija nolikts tuk�s termoss, un zem palielā metāla diplomātportfeļa bija paslēpts deviņu milimet�ru pusautomātiskais brauniņ�.

Portfelis bija vaļā, no audio skenera stiepās vads, kas bija ie�sprausts automobiļa piesmēķētajā, barojoties no spēkrata akumu�latora. Skeneris nevarēja uztvert divvirzienu radiosakarus, kādus izmanto policija un taksometru kompānijas un kas darbojas se�vi�ķi augstā frekvencē, �etrsimt megahercu diapazonā. Ar �o ske�neri varēja noklausīties automobiļu mobilo telefonu sarunas, ko pārraidīja daudz augstākā frekvencē, astoņsimt megahercu frek�ven�u joslā.

Kaut arī likums neaizliedza glabāt savā īpa�umā aparatūru, ar kuru iespējams noklausīties policijas sakarus, par tāda uztvē�rēja glabā�anu, ar kuru var pārtvert automobiļu telefonu sarunas, draudēja kriminālsods. Tiesa, hameleona kopijai tas bija vienal�dzīgi. Viņ� savas karjeras laikā tikpat kā neievēroja likumus, tā ka �is nu bija visniecīgākais pārkāpums.

Tik tie�ām, vīrietis bija gatavs pārkāpt daudz vairāk likumu, un viņam nerūpēja, cik nopietni tie ir. Galu galā viņam bija dota pavēle, uzticēts uzdevums, un pagaidām �is uzdevums nebija sa�gādājis viņam ne mazākās grūtības. Izsekot slaido, gai�mataino, pievilcīgo atlētiskā izskata sievieti no Va�ingtonas Nacionālās lid�ostas līdz �ejienei bija nieka lieta. �o pa�u brīdi cits vienības lo�ceklis - ari nesastopoties ar grūtībām - veica noklausī�anās sistē�mas pieslēg�anu savrupmājas tālruņiem. Ar laiku noklausī�anās ierīces būs izvietotas visā savrupmājā, ta�u līdz tam jāiztiek ar ierobe�oto elektronisko novēro�anu.

Lāgu lāgiem vīrietis, kuram mugurā bija parasts, samērā lēts uzvalks un kuram piemita dotības nevainojami pazust pūlī, iz�dzirdēja apslāpētu sarunu vienā vai otrā skenera frekvencē. Uz�manīgi paklausījies, viņ� nosprieda, ka sarunas temats viņu ne�interesē.

Piedevām ik pa laikam viņ� iedarbināja dzinēju, lai skeneris neiztuk�otu automa�īnas akumulatoru. Kaut arī vīrietis visu uz�manību veltīja savrupmājai, īpa�i nama parādes durvīm un vār�tiem puslokā izliektā piebraucamā ceļa galā, viņ� atkārtoti �audī�ja skatienu uz priek�u un uz aug�u, uz atpakaļskata spoguli.

Raizes darīja garāmbrauco�ie automobiļi. Ieraudzījis tuvoja�mies ma�īnu, vīrietis nekavējoties izslēdza dzinēju, atvienoja ske�neri no piepīpētāja, iemeta vadu diplomātportfelī un aizvēra vā�ku. Galu galā �ādā lepnā rajonā noteikti patrulē policijas automa�īnas, un tajā sēdo�ajiem policistiem var rasties kārdinā�jums apstāties un apvaicāties, kādēļ viņ� �eit dirn tik vēlā stundā.

Tie�i tāpēc �ādos sabiedrības augstāko �ķiru apdzīvotajos pie�pilsētas rajonos veikt novēro�anu no automa�īnas nebija viegli. Tikai retais atstāja savu auto uz ielas. Tomēr �ovakar novērotā�jam veicās. Puskvartālu tālāk bija sarīkotas viesības - �ādā no�robe�otā apvidū to dēvētu par pieņem�anu -, un ne visu ciemiņu spēkrati satilpa pla�ajā piebraucamajā ceļā. Ielā aiz viņa stāvēja da�i "Cadillac" un "Oldsmobiles", un, kaut arī novērotāja tum�ais "Ford Taurus" �o dārgo automobiļu rindā īpa�i neiederējās, novē�rotājs cerēja pārliecināt policistu, ka ir noligts �oferis, kur� bijis spiests atbraukt ar "Ford", jo "Cadillac", ar kuru bija paredzēts braukt �urp, sabojājies degvielas sūknis. Laime no novērotāja nenovērsās. Pagaidām neviena policijas ma�īna nebija braukusi garām.

Piepe�i viņ� izslējās, ieraudzījis no savrupmājas piebraucamā ceļa iznirstam sudrabainu "Rolls Royce Corniche" un dodamies pretējā virzienā. Paķēris no pakaļējā sēdekļa nakts redzamības brilles, viņ� nopētīja "Rolls Royce" un apmierināts konstatēja, ka tajā atrodas tikai �oferis un vēl viens vīrietis. Ma�īnai bija valdī�bas numura zīme. Intriģējo�i.

Novērotājs pierakstīja numura zīmi uz papīra lapiņas, apņē�mies vēlāk ar savu kontaktpersonu palīdzību noskaidrot automa��īnas īpa�nieku, ta�u pagaidām - tā kā sieviete tajā nesēdēja - viņa pienākums bija nevis sekot �ai automa�īnai, bet gan turpi�nāt savrupmājas novēro�anu.

Pēk�ņi viņ� izdzirdēja pīkstienus, dūkoņu, un to pārtrauca balss no audio skenera, tik skaidri, ka tā noteikti nāca no auto�ma�īnas, kas atradās tuvumā, - iespējams, no tā "Rolls Royce".

-��� Sveicināti! - skanēja vīrie�a balss oficiālā tonī. - Mistera �etema rezidence.

-��� Te Braiens Hamiltons. Es zinu, ka ir vēls. Es tie�ām negri�bētu Ēriku traucēt. Tomēr - vai viņ� ir mājās?

-Jā. Lai gan gatavojas doties pie miera.

-��� Lūdzu, pasakiet viņam, kas zvana. Nododiet, ka tas ir sva- rigi.

Novērotājs koncentrēja uzmanību. Ēriks �etems? �etems bija FIB direktors! Un Braiens Hamiltons, biju�ais valsts sekretārs, pa��reizējais prezidenta padomnieks un Nacionālās dro�ības pado�mes un arī citu padomju loceklis, acīmredzot bija "Rolls Royce" pasa�ieris.

Re, re, novērotājs nodomāja. Smagais gals.

-�� Visādā ziņā. Vienu mirkli, mister Hamilton.

Novērotājs blenza sarkanajā spuldzītē uz audio skenera un klausījās balsīs, kas no tā skanēja.

-��� Braien? - gurdi un mulsi iejautājās miegaina balss. - Es jau vilku mugurā pid�amu. Jau sen gribēju palasīt jauno Stīvena Kin- ga grāmatu, kaut ko, kam nav nekāda sakara ar� Lai nu paliek. Kas noticis? Asistents apgalvoja, ka tas esot nopietni.

-��� Es atvainojos, - ierunājās Hamiltons. - �ovakar manās ro�kās nonāca kāda informācija, kuru vēlos ar tevi apspriest.

-�� Tagad? Vai nevari pagaidīt līdz ritam? Atnāc pie manis uz darbu! Es gan bū�u ļod aizņemts, bet kādas piecpadsmit minūtes pirms pusdienlaika varē�u tev atlicināt.

-�� Man visdcamāk vajadzēs vairāk nekā tikai piecpadsmit mi�nūtes, - Hamiltons attrauca. - Zem �etrām acīm. Neviena netrau�cētiem.

Ma�īnai attālinoties, sarunu varēja saklausīt aizvien neskaid- rāk.

-��� Zem �etrām acīm? - Ēriks �etems nesaprata.

-��� Jā. Tas ir saistīts ar lietu, pie kuras tavējiem lika pastrādāt. Ta�u patiesībā tā ir personiskas dabas. Tai ir saistība ar Reming- tonu Dreiku, viņa atraitni un meitu. Man tev ir kāds lūgums.

-��� Ar Remingtonu Dreiku! Augstais Dievs! Un �is lūgums ir svarīgs?

-�� Man - jā. Gau�ām svarīgs, - teica Hamiltons.

-��� Lūgums? Labi, ja to pavēr� tā� Tu neap�aubāmi esi izpildī�jis daudz manu lūgumu, un Remingtons Dreiks, protams, bija mans draugs. Pēc cik ilga laika tu ieradīsies?

-�� Pēc desmit minūtēm.

-��� Es gaidī�u.

-��� Paldies, Ērik! Liels paldies, ka piekriti palīdzēt.

-��� Nepārsteidzies! Es vēl neesmu piekritis.

-�� Bet man ir dro�a pārliecība, ka tu piekritīsi. Pēc desmit mi�nūtēm.

Saruna beidzās.

Novērotājs sarauca pieri, mēģinādams izprast nupat dzirdē�to. Ta�u viņ� bija tā aizrāvies ar sarunu, ka nesadzirdēja kaut ko citu - tikko dzirdamu �vīkstoņu, ko izraisīja apavi ar gumijas pa�zoli, kādam strauji tuvojoties ma�īnai. Karstuma dēj novērotājs bija atstājis logu vaļā. Galu galā vīrietis nevarēja nepārtraukti rū- cināt dzinēju, lai darbinātu gaisa kondicionētāju, - kādam varēja rasties aizdomas.

Kuņģim saraujoties, novērotājs spēji pavērsa galvu pret stei�dzīgo nācēju un, muti paplētis, ielūkojās divdesmit otrā kalibra pistoles stobrā, kas bija piebāzts viņam pie sejas pa atvērto logu. Pārsteigts viņ� nepaguva paķert savu brauniņu, kas atradās zem portfeļa. Pistole, kas bija aprīkota ar klusinātāju, klusi izspļāva. Lode ietriecās galvā, un novērotājs ievaidējās. Trieciens no dk tuva attāluma bija tik spēcīgs, ka novērotājs sasvērās uz sāniem. Iz�ļā�cās asinis. Vīrieds nodrebēja un nozvēlās uz audio skenera.

Ta�u mazā lode nenogalināja viņu. Bezspēcīgs, būdams �okā, ciezdams necilvēcīgas sāpes, novērotājs vēl bija pie apziņas, juta, dzirdēja un notrīsēja, kad slepkava atrāva vaļā �ofera puses durvis.

Slepkava pagrieza novērotāju, pastūma un nogrūda uz grīdas pie priek�ējā pasa�iera sēdekļa. Nākamajā mirklī viņ� aizcirta durvis, iedarbināja dzinēju, un automa�īna līganā, neuzkrīto�ā gaitā izbrauca no ēnainā kvartāla.

Sagumis uz grīdas, novērotājs mirk�ķināja acis, ta�u neko ne�redzēja, tikai juta, kā, asinīm samērcējot paklājiņu, no ķermeņa izplūst dzīvība. Bija sajūta, ka galvai cauri izdzīta nagla. Ja slep�kava būtu �āvis ar jaudīgāku ieroci, novērotājs būtu acumirklī pa�galam - to viņ� kā pa miglu saprata. Ta�u liela kalibra pistole, pat aprīkota ar klusinātāju, būtu radījusi viegli iz�ķiramu troksni, kas vairāk atgādinātu kāsu, nevis divdesmit otrā kalibra sprak��ķi. Tik un tā tas būtu gana skaļ�, un kāds viesis, izejot no balles, varētu to sadzirdēt un kļūt aizdomu pilns. Tomēr ar klusinātāju aprīkota divdesmit otrā kalibra pistole, sevi�ķi ar īpa�i pielāgotu munīciju, ar tā saukto "zemskaņas daudzuma" pulveri, bija tik nedzirdama, cik vien pistole var būt.

�ķebino�a reibuma pārņemts, novērotājs juta, ka automa�īna nogrie�as gar stūri. Viņ� baidījās, ka aizrīsies ar asinīm, kas bija satecēju�as peļķītē pie sejas, un neskaidri nobrīnījās, ka vēl nav miris. Cauri �ausmīgo sāpju mūrim izlauzās vārga cerība, ka vi�ņam vēl ir cerība izdzīvot.

Izdzīvot?

Nemāni pats sevi!

Liecies mierā!

Ar tādu ievainojumu galvā?

Nekad mū�ā!

Bet viņ� zina, ka es vēl esmu dzīvs. Viņ� dzird, kā es gārdzu. Kādēļ viņ� ne�auj vēlreiz un nepiebeidz mani?

Amatieris?

Nē.

Dievs tēvs debesīs, nē, novērotāja dziesto�ais prāts iebilda.

Domas virpuļoja, asinis gāzās, viņ� gandrīz aizrijās no to sma�kas un nāca pie miglaina secinājuma, ka tas nav amatieris. Brīdī, kad novērotājs bija pagriezies, izdzirdot steidzīgos soļus, viņ� bi�ja ievērojis, ka pistole izskatās mazliet neparasta - virs sliedes, kas pēc �āviena atslīd atpakaļ, izmet tuk�o patronu, atgrie�as vie�tā, iebīdot patrontelpā jaunu patronu, bija piestiprināts trok�ņu slāpētājs.

Ta�u tas neļāva sliedei slīdēt �u. pu turpu un izlauzties �āvie�na blīk�ķim. Trok�ņu slāpētājs pastiprināja klusinātāja iedarbī�bu. Tādējādi no �īs pistoles varēja iz�aut tikai vienu reizi! Tad tā�pēc slepkava nebija vēlreiz nospiedis mēlīti un piebeidzis mani!

Nē! Viņ� nav amatieris! Profesionālis. īsts profesionālis. Labi apmācīts, pieredzējis bende!

Slepkava darbojās tik labi, ka pietika tikai ar vienu �āvienu. Viņ� labi zina, ka man nav ne mazāko izred�u. Viņ� zina, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz�

Spēkiem zūdot, galvai reibstot, novērotājs drud�ainā izmisu�mā sāka lūgt Dievu. Kas cits viņam atlika? Jāglābj dvēsele. Vienī�gais mierinājums bija tāds, ka viņu nevar nopratināt. Tomēr no�vērotājs no�ēloja, ka nespēs aizkavēt slepkavu pārmeklēt viņu un atrast gredzenu, kuru viņ� nēsāja ieslēptu uzvalka �aketē.

Piepe�i novērotājs juta, ka auto apstājas. Slepkava izkāpa no ma�īnas, un bija dzirdams, ka blakus "Ford" apstājas automobilis.

Tātad mani atstās te - kādā man nezināmā vietā - nomirt.

Cerība lika dziesto�ajam pulsam sisties mazliet straujāk. Var�būt man izdosies sakopot spēkus un izlīst no ma�īnas. Varbūt man izdosies pasaukt kādu palīgā un palūgt, lai mani aizved uz slimnīcu.

Tomēr viņa cerību ne�ēlīgi iznīcināja - nākamā neskaidrā ska�ņa, kuru viņ� dzirdēja, nebija vis slepkava, kur� iekāptu otrā ma��īnā. Salonā ie�ļācās kāds �ķidrums. Viņ� manīja, ka drēbes sa�mirkst, un norīstījās no kodīgās benzīna dvakas.

Nē!

Pēdējais, ko viņ� dzirdēja, bija sērkociņa uz�ķil�ana un būk- �ķis, uzliesmojot benzīnam. Liesmas piepildīja salonu un strauji pārņēma viņa ķermeni. Nē! Mīļais Dievs! Cie�ot bezgalīgas mo�kas, viņ� lūdzās vēl dedzīgāk. Mūsu Tēvs debesīs� Kā par brīnu�mu, novērotājs paguva noskaitīt līdz pat "atpestī mūs no ļauna", un tikai tad moko�ā uguns viņu apklusināja.

Tesa devās cauri vestibilam uz lielajām, platajām kāpnēm, un māte viņu uzrunāja:

- Neņemot vērā �āvakara nepatīkamo, no�ēlojamo ievirzi, es no tiesas priecājos, ka tu atbrauci ciemos. Ceru, ka varēsi labi iz�gulēties un rīt no rīta būsi patīkamā omā.

-��� Paldies, māt! Un es priecājos tevi redzēt. - Tesa mazliet sa- guma. - Tomēr es nez kāpēc �aubos, vai varē�u labi izgulēties. Man ir daudz kas jāpārdomā.

-��� Varbūt iedot tev kaut ko palasīt? Man tas alla� uzdzen mie�gu. Vai manu dieniņ! - Māte piepe�i apstājās uz kāpnēm.

-��� Kas noticis?

-��� Man pavisam bija izkritis no prāta. Tu mani palūdzi piezva�nīt Kongresa bibliotēkas direktoram. Viņ� atrada grāmatu, ko tu meklēji, un nosūtīja �urp ar kurjeru. - Tesas māte kāpa lejā. - Tā palika viesistabā. Viņ� gan teica, ka tu esi iedevusi neparei�zu nosaukumu.

-��� "Riņķis - vai arī gredzens - ap dūjas kaklu"?

-�� Acīmredzot tas ir burtisks tulkojums no spāņu valodas. Ta�u angļu nosaukumā vārdu kārtība ir mainīta un� - Māte iesteidzās viesistabā un atgriezās, izņemdama no paciņas grāmatu. - "Dū�jas kakla gredzens". Jā, tāds ir nosaukums.

No grāmatas uzvēdīja senatne. Tesa to �igli atvēra un ieprieci�nāta konstatēja, ka tā ir angliski.

-��� Paldies! - Viņa apskāva māti, kura pārsteigumā iepleta acis par tādu mīlestības izrādī�anu. - Es to augsti novērtēju. Goda vārds. Pateicos!

Māte izskatījās apjukusi.

-���� Pirmo reizi redzu, ka par grāmatu kāds tā priecājas. Tevi gaidot, es to pār�ķirstīju, un man nudien tā nelikās īpa�i intere�santa.

-�� Tie�i otrādi, māt. Es paredzu, ka tā būs burvīga. - Sirds dau�zījās, Tesai gribējās traukties aug�up pa kāpnēm un ķerties pie lasī�anas, tomēr viņa apvaldīja sevi, piemērojoties mātes solim. Abas nostājās pie Tesas istabas durvīm garajā gaitenī, kurā pie sienām bija izkarinātas fran�u impresionistu gleznas. - Arlabu- nakti! - Tesa noskūpstīja māti uz vaiga, un viņa atkal izskatījās pārsteigta. - Piedod, ka sacēlu tādu traci. Tu pat nevari iedomā�ties, ko esmu pārdzīvojusi �o da�u dienu laikā. Dodu tev goda�vārdu - es centī�os vairs tevi tā nesatraukt.

-����������� Dārgumiņ, - māte ierunājās aiz�ņaugtā balsī, pēc tam brīdi klusēja. - Tev nav jāatvainojas. Dievs tētīt, tikai tu vien man esi palikusi. Es tevi mīlē�u vienmēr. Taisi tra�us, cik vien sirds kāro. �eit tu alla� būsi gaidīta. Un es apsolu, ka darī�u visu, lai palī�dzētu tev atrisināt problēmas.

Tesa juta, ka acīs sakāpj asaras.

Un piepe�i māte viņu pārsteidza. Viņa noskūpstīja Tesu, un tā nebija nevērīga vaigu pabru�ā�ana, tas bija īsts skūpsts, viņas lū�pas cie�i, tomēr maigi pieskārās Tesas uzacij.

-�� Atceries, es mēdzu tev stāstīt, kā ievīstīju tevi gultiņā pirms miega. Saldu dusu, saldu dusu, pilnu gultu mazu blusu.

-��� Es atceros. Es� - Tesa notrausa asaru.

-�� Jā, mīļā?

-��� Es to saku pārāk reti. Es mīlu tevi, māt.

-��� Es zinu. Nekad neesmu par to �aubījusies. Paliec gultā, cik vien ilgi gribi. No rīta piezvani uz virtuvi un pasaki Ednai, ko tu gribi brokastīs. Un tad, lūdzu, piezvani man. Vēlos pabrokastot kopā ar tevi.

Tesa ie�ņukstējās un noslaucīja asaru no vaiga.

-�� Ar lielāko prieku.

-��� Es tikai negribētu, ka tu raudi.

-��� Protams. Es atceros. Emocijas tev alla� liku�as justies neērti.

-���� Ne tik daudz emocijas, kā to izrādī�ana, - māte atbildēja. - Diplomāta sieva ļoti ātri iemācās to at�ķirt.

-��� Redzi, māt, es diem�ēl neesmu diplomāta sieva, tikai viņa meita.

-��� Remingtona Dreika meita? Tu neesi "tikai" meita. Nebūt ne. No sava tēva un manis tu esi mantojusi spēku. Atceries, ko esi no viņa mantojusi. Esi stipra!

-��� Bū�u, māt. Es apsolu.

-�� Sacī�u vēlreiz - es tevi mīlu. Un, starp citu, varu apliecināt, ka zem gultas nav nekādu briesmoņu.

Tesa vēroja māti aizejam pa gaiteni - noguru�u pavecāku sie�vieti, kuras soļi bija mazliet nedro�i, ta�u viņa tik un tā centās saglabāt stāju, iet cienīgi. Tikai tad, kad māte ieslīdēja guļamistabā, Tesa, sirdij lūstot, iegāja savējā.

Visu Tesas mū�u �ī bija viņas istaba. Ieslēgusi griestu lampu un aizvērusi durvis, Tesa vispirms nopētīja gultu ar baldahīnu. Kalpotājs bija tai atlocījis segas. Kalpotājs, dro�i vien tas sulainis, bija arī izkravājis viņas ceļasomu un novietojis viņas īsbikses un T kreklu uz me�ģīņotā spilvena.

Skumjām vijoties ar prieku, Tesa pārlaida skatienu istabai, at�miņas jaucās cita caur citu, it kā viņa redzētu caurspīdīgas foto�grāfijas ar da�ādiem pagātnes periodiem - bērna gultiņa, leļļu mājiņa (to viņai bija pagatavojis tēvs), mīkstās rotaļlietas, mazliet lielāka gultiņa, beisbola cimds uz kumodes, tam blakus beisbola nūja un bumbiņa, plakāti ar beisbola un futbola zvaigznēm, ku�rus drīz vien nomainīja plakāti ar rokzvaigznēm, skaņupla�u kau�dzīte līdzās atskaņotājam, grāmatas, no kurām mācījusies kole�d�as laikā (Tesa bija atteikusies apmesties D�ord�taunas universitātes kopmītnē; viņa palika mājās, lai būtu tuvāk tēvam).

Tagad tā visa vairs nebija. Sen vairs nebija.

No�ēlā paraustījusi plecus, Tesa apspieda nostalģiskās pār�domas, paraudzījās uz grāmatu, ko turēja rokā, un centās kon�centrēties uz to, kālab bija �urp atbraukusi.

"Dūjas kakla gredzens". Titullapa apliecināja, ka �o Ibn Haz- ma grāmatu 1931. gadā no spāņu valodas tulkojis A. R. Nikls. Viņa devās uz gultu un, pārlapojusi ievadu, uzzināja, ka Ibn Hazms bijis arābs, kas dzīvojis vienpadsmitā gadsimta sākumā, pārcēlies no Ziemeļāfrikas uz Spānijas dienvidiem, un 1022. gadā uzrakstījis traktātu par platonisko mīlestību.

Platons.

Tesa piepe�i atcerējās "Platona dialogu kopotos rakstus", ko bija redzējusi grāmatplauktā D�ozefa guļamistabā. Un ar sāpēm atcerējās vēl kaut ko - D�ozefa uzstājību, ka viņu attiecības var būt vienīgi platoniskas, nevis fiziskas. "Tā būs labāk," viņ� bija teicis. "Tāpēc, ka tas būs mū�īgi."

Nomākta viņa ieslēdza naktslampiņu, pasniedzās un izslēdza griestu lampu, iekrita gultā, sakārtoja sev visapkārt spilvenus un turpināja caurskatīt grāmatu.

Drīz vien kļuva skaidrs, kādēļ mātei tā bija likusies garlaicīga. Tas bija nevis stāsts, bet gan detalizēta eseja, stīvais tulkojums an�gļu valodā pūlējās atspoguļot viduslaiku spāņu valodas sdlu, tā bija pārblīvēta ar pamācībām un abstrakcijām.

Ievads vēstīja, ka "Dūjas kakla gredzens" savulaik bijis ārkār�tīgi populārs darbs, tas bie�i vien pārrakstīts ar roku; tolaik grā�matu iespie�ana vēl nebija izgudrota. Ar laiku grāmata izplatīju�sies visā Spānijā un Francijas dienviddaļā, un divpadsmitā gadsimta vidū uz tās pamata radies idealizēts priek�stats par attiecībām starp vīrieti un sievieti, kas bie�i saukts par "aplido��anu".

�is vārds saistīja Tesas uzmanību. Viņa pēk�ņi atcerējās citu D�ozefa guļamistabā redzētu grāmatu - "Aplido�anas māksla". Bet kādēļ gan D�ozefu �is temats bija tā interesējis?

Ziņkārei augot, Tesa atsāka lasīt un uzzināja, ka aplido�anas jēdziens bija iepaticies Francijas karalienei Akvitānijas Alieono- rai (vēl vienas D�ozefa guļamistabā atrastās grāmatas nosau�kums!) un arī viņas meitai Marijai de Fransai - abas bija pulcēju��as ap sevi dzejniekus un menestrelus, liekot sacerēt vārsmas un dziesmas, kas slavina rituāliem pārpilnus, gau�i pieklājīgus un izsmalcinātus noteikumus, kuri nosaka, kā vienam pret otru jāiz�turas sievietēm un vīrie�iem.

Tesa apjukumā rauca pieri. Viņa nedka gudra, kā �os mulsi�no�os gabaliņus var salikt pa plauktiņiem, ta�u D�ozefa izturē��anās pret Tesu visādā ziņā bija atbildusi stingrākajiem aplido��anas noteikumiem.

Viens �īs sensenās tradīcijas atzars aplido�anu ieskatīja par sava veida priek�spēli, prelūdiju seksam, cits nepielaidīgi apgal�voja, ka sekss ir ne�ķīsts, nepilnīgs mīlestības paveids. "Dūjas kakla gredzena" autors atzina viedokli, ka patiesa mīla balstās nevis uz fizisku, bet gan uz radniecīgu dvēseļu pievilcību. �īs dvē�seles reiz, pirms �īs dzīves, bija mitu�as citur, harmonijā; tas Te�sai atgādināja paradīzi. Piedzimstot fiziskajā pasaulē, dvēseles tika no�ķirtas, tāpēc jutās nepilnīgas, spiestas nemitīgi meklēt vie�na otru, gūstot apmierinājumu tikai tad, kad satikās. Dvēseļu at�tiecības pirms iera�anās �ajā pasaulē bija �ķīstas, nebija fiziskas un seksuālas, tāpēc �ajā pasaulē attiecībām jābūt tādām pa�ām - brīvām no miesas vulgaritātēm. Paradīzei līdzīgās pirmsdzīves eksistences jēdziens acīmredzot bija aizgūts no Platona dialogiem (Tesa atkal atminējās Platona sarakstīto grāmatu D�ozefa guļam�istabā), un tādējādi neseksuāla, garīgajā tuvībā ievirzīta pieķer��anās bija ieguvusi nosaukumu "platoniska mīlestība".

Tesa sarauca pieri vēl vairāk, zemapziņas dziļākie stūrī�i pū�lējās izprast lasīto. Viņa nenoliedzami acumirklī bija jutusi zinā�mu tuvību ar D�ozefu jau brīdī, kad viņ� bija iekāpis liftā abu pir�majā tik�anās reizē pagāju�ā tre�dienā.

Vai tie�ām tas bija noticis tikai pirms nedēļas?

Ta�u viņa pret D�ozefu nebija izjutusi vienīgi tuvību.

Daudz vairāk! Valdzinājumu. Kaislību. To, ko romantiķiem pa�tika saukt par mīlestību no pirmā acu uzmetiena, bet ko sen mi�ru�ais "Dūjas kakla gredzena" autors būtu nodēvējis par mīlestī�bu no otrā acu uzmetiena.

Tā ir tikai teorija. Spekulācijas. Tā nekādā ziņā neizskaidroja Tesas apmātību.

Aplido�ana? Platons? Dieva vārdā, kādēļ gan D�ozefs bijis ap�sēsts ar �īm idejām?

Krūtīs smeldza. Tesa impulsīvi pameta skatienu uz pulksteni un pārsteigta ieraudzīja, ka tas rāda divi naktī.

Kaut arī Tesa bija atzinusi mātei, ka satraukums neļaus izgu�lēties, viņa piepe�i jutās izmocīta un nolēma nomest drēbes, uz�vilkt īsbikses un T kreklu un likties uz auss.

Tomēr, pieceļoties kājās un novelkot kokvilnas puloveru, Tesas acis pievērsās tālruņa aparātam uz naktsgaldiņa.

Savrupmājas atdzesētais gaiss saldēja krūtis, likdams krū�u galiņiem sacelties.

Tomēr viņa minstinājās, nenovērsdama skatienu no tālruņa. Man jāpiezvana uz dzīvokli un jāpārbauda, vai automātiskajā at�bildētājā nav atstāta kāda ziņa, viņa sev teica.

Nē. Jāpacie�as līdz ritam.

Protams.

Bet tik daudz ir�

Man jāpārliecinās, ka nav noticis vēl kaut kas.

Viņa nospieda telefona taustiņus, izdzirdēja tālsarunas savie- nojūma klik�ķus, atskanēja pīkstiens, tad vēl viens, un beidzot klausulē atskanēja pa�as balss:

-�� �eit Tesa. �obrīd nevaru atbildēt uz zvanu. Lūdzu, pēc sig�nāla atstājiet ziņu!

Viņa nekavējoties nospieda vēl divus taustiņus, 2 un 4, savu dzim�anas datumu, dro�ības kodu, ko bija ieprogrammējusi au�tomātiskajā atbildētājā, neļaujot sve�iem piezvanīt uz viņas nu�muru, nospiest divus uz labu laimi izvēlētus taustiņus un pie�kļūt atbildētājā atstātajām ziņām.

�ērksto�ā vīrie�a balss bija acumirkli pazīstama.

-�� Tesa, te leitnants Kreigs. �obrīd pulkstenis ir� - Fonā mur- dēja balsu jūklis. - Ceturksnis pāri pieciem. Piezvaniet man uz darbu, cik vien drīz varat.

Pīkstiens vēstīja par ziņas beigām.

Ziņkārē trīsēdama, Tesa gaidīja, vai būs vēl kāda ziņa.

-�� Te atkal leitnants Kreigs. Pusseptiņi. Tūdaļ piezvaniet man!

Vēl viens pīkstiens.

Leitnanta balsī jautās steidzamība, un Tesai gribējās nolikt klausuli un piezvanīt viņam, ta�u viņa apspieda �o iegribu; viņai bija jāzina, vai nav atstāta vēl kāda ziņa.

-��� Te leitnants Kreigs. Jau gandrīz vienpadsmit. Kur jūs, ellē, esat? Piezvaniet man!

�oreiz atskanēja trīs pīkstieni - signāls, ka visas ziņas ir no�skanēju�as. Tesa nolika klausuli, izņēma no somiņas maku, atra�da Kreiga doto vizītkarti un nosprieda - kaut arī pirmā ziņa bija likusi viņai zvanīt uz Kreiga darbavietu, viņa tur vairs nebūs.

�igli nospiedusi taustiņus, Tesa piezvanīja Kreigam uz mājām. Viņa atkal izdzirdēja tālsarunas savienojuma klik�ķus, atkal at�skanēja pīkstiens, tad vēl viens un vēl viens.

Pēc piektā signāla viņai sāka rasties aizdomas, ka Kreigs pa�tie�ām vēl ir darbā. Pēc sestā viņa jau bija par to pārliecināta un nolaida roku, lai nospiestu atvieno�anas sviru, grasoties piezva�nīt uz policijas iecirkni. Kad roka bija collas attālumā no sviras, īgna balss noteica: - Hallo! - un noklepojās.

Tesa piespieda klausuli cie�i pie auss.

-Te Tesa. Piedodiet, ja jūs pamodināju, bet ziņas atbildētājā�

-��� Kur jūs bijāt palikusi? Mans Dievs, es biju pārnervozējies!

-��� Es esmu Aleksandrijā, Vird�inijas pavalstī. - Tesa dzirdēja fonā skaļu mūziku, orķestri, kori, soprānu, kas izdziedāja netica�mi augstas notis.

-�� Aleksandrijā? Ko jūs tur darāt? - Soprāna balss nolaidās un tad atkal pacēlās.

-�� Te dzīvo mana māte. Es paspēju uz reisu se�os.

-��� Bet jūs neesat atbildējusi uz manu jautājumu. Ko jūs tur�?

-��� Mēģinu rast izskaidrojumu tam, ko redzējām D�ozefa dzī�voklī. Manai mātei ir sakari Kongresa bibliotēkā un� - Tesa sa�stomījās, nevēlēdamās stāstīt leitnantam par mātes cie�ajiem sa�kariem ar valdību tēva darba dēļ. - Vai es dzirdu fonā operu?

-��� Pu�īni "M-me Butterfly". Vienu mirkli, es izslēg�u.

Pēc īsa brī�a mūzika apklusa.

-��� Nezināju, ka jums patīk opera, - Tesa ierunājās. - Nez kā�pēc neliekas, ka jūs būtu no tiem, kas�

-��� Paklausieties! - Kreigs viņu pārtrauca. - Nekad vairs neat�stājiet tā pilsētu, iepriek� nebrīdinājusi mani! Jums noteikti jāpa�saka man, kā es varu ar jums sazināties. Es ik pa brīdim zvanīju, bet jūs necēlāt klausuli. Un es sāku raizēties, ka ar jums kaut kas noticis.

-�� Savā ziņā kaut kas gandrīz notika.

-Kas?

-�� Fotogrāfijas, ko sabildēju D�ozefa dzīvoklī, es atstāju izgata�vot fotodarbnīcā. Devos sakravāt somas un pēc stundas atgriezos tām pakaļ. Pārdevējs man teica, ka ienācis kāds vīrietis, kur� ap�galvojis, ka esmu viņu sūtījusi, un gribējis saņemt fotogrāfijas.

-�� Ak dievs!

-�� Tas vīrietis par fotogrāfijām varēja zināt tikai tādā gadījumā, ja bija sekojis mums no D�ozefa dzīvokļa un redzējis mani ieejam fotodarbnīcā, - Tesa attrauca.

-��� Sasodīts, tas patiesi skan loģiski. Ak dievs! - leitnants atkār�toja un iekāsējās. - Nu jūs saprotat? Jūs nedrīkstat tā pazust. Jums jādara man zināms, kur jūs atrodaties un ko darāt. Tas var būt bīstami.

-�� Tas vēl nav viss. Un to es nesaprotu. Pārdevējs aprakstīja, kā tas vīrietis izskatījies, un apraksts stipri vien atgādināja D�ozefu.

Viņam pat biju�as pelēkas acis. Vai tie�ām es morgā būtu tā mal�dījusies? Vai D�ozefs varētu būt dzīvs? Vai�

-�� Nē, Tesa, jūs nemaldījāties. To nu es jums varu apsolīt. Lai nu kas bija tas vīrietis, D�ozefs tas nekādā ziņā nebija.

-��� Bet kā gan jūs varat būt pārliecināts? Kā jūs izskaidrosiet pelē�kās acis?

-�� Varbūt sakritība? - Kreigs minēja. - Es nezinu, bet�

-��� Jūs pats teicāt, ka ar rētu uz līķa rokas nepietiek pilnīgai identifikācijai. Varbūt tā rēta arī ir sagadī�anās. Tā kā FIB nav va�rējis datu bāzē atrast līķa pirkstu nospiedumus, varbūt�

-��� Nē, Tesa, pirkstu nospiedumus atrada. Ari tāpēc es gribēju jūs sazvanīt.

-��� FIB datu bāzē? - Tesa �igli pārvaicāja. - D�ozefa īstā identi�tāte ir noskaidrota?

-�� Nē, to neatrada FIB datu bāzē. To paveica mūsu pa�u labo�ratorija. D�ozefa dzīvoklī atrada pirkstu nospiedumus un salīdzi�nāja tos ar līķa neapdegu�ās kreisās rokas nospiedumiem. Tesa, tie sakrīt. Tie sakrīt punktu pēc punkta, turklāt tie sakrīt ar pirkstu nospiedumiem pie D�ozefa galda "Truth Video". Jūsu veiktā iden�tifikācija ir apstiprināta. D�ozefs gājis bojā Karla �urca parkā.

Tesas ceļgali piepe�i saļodzījās. Viņa noslīga pie gultas un tā drebēja, ka ietinās palagā. Kop� starpgadījuma fotodarbnīcā bai�les par sekotājiem bija jauku�ās ar cerību, ka tas vīrietis varēja būt D�ozefs, ka D�ozefs varētu vēl būt dzīvs.

Bet tagad viņa pa otram lāgam pārdzīvoja smeldzo�us skum�ju uzplūdus; kuņģis grima, krūtis tuk�ojās, prāts grīļojās.

-�� Tesa?

Vārdi nenāca pār lūpām.

-�� Tesa? - Kreigs satraukts uzsvēra viņas vārdu.

-��� Es klausos. Es� Jā, viss kārtībā.

-��� Man uz brīdi likās� Paklau, es atvainojos. Laikam man va�jadzēja būt smalkjūtīgākam.

-��� Es jutu� Nē, nekas. Gan būs labi, - Tesa ar pūlēm noteica.

-Jūs esat dro�a?

-�� �obrīd pats galvenais ir nokārtot rēķinus, noskaidrot, kas un kādēļ nogalināja D�ozefu. - Ar sāju sejas izteiksmi Tesa pakratīja galvu. - Jūs likāt manīt, ka pirkstu nospiedumi nav vienīgais ie�mesls, kādēļ jūs mēģinājāt mani sadabūt rokā. Kas vēl?�

-�� Par fotogrāfijām� - Kreigs mirkli klusēja.

-�� Jā? - Tesa saviebās. - Man jāvelk ārā kā ar spīlēm? Kas tajās tik īpa�s?

-��� Labi, ka jūs nofotografējāt D�ozefa guļamistabu, un vēl la�bāk ir tas, ka pārdevējs neatdeva tās fotogrāfijas vīrietim, kur� ap�galvoja, ka jūs esot viņu sūtījusi.

-��� Kas noticis?

-�� Kāds ielauzies D�ozefa dzīvoklī un pielaidis uguni guļam�istabai.

Tesa izstiepās kā stīga, un palags noslīdēja no pleciem.

-��� Pielaidis uguni?

-��� Ja ugunsdzēsēji nebūtu atsteigu�ies laikā, viss aug�ējais stāvs būtu nosvilis. Brīnumainā kārtā neviens nav cietis.

-�� Jēziņ! Kad tas notika?

-�� �etros.

-��� Aptuveni tai pa�ā laikā tas vīrietis mēģināja nozagt manas bildes.

-��� Un tās �obrīd ir vienīgais lietiskais pierādījums par to, ko mēs atradām D�ozefa guļamistabā, - Kreigs piemetināja.

-��� Bet jūs ta�u teicāt, ka pirms mums dzīvoklī bijusi Slepkavī�bu izmeklē�anas nodaļa un ari �o to nobildējusi.

-�� Izrādās, tas nav tiesa, - Kreigs atbildēja. - Nodaļa bija nosū�tījusi dkai pirkstu nospiedumu vienību. Ieraugot guļamistabu, ti�ka nolemts aizsūtīt uz dzīvokli fotogrāfu, un tam bija paredzēts ierasties pēcpusdienā.

-��� Un viņ� neieradās?

-�� Nepaguva. Galu galā dzīvoklis ta�u nebija nozieguma vieta. Nelikās, ka ir iemesls steigties.

-��� Velns parāvis!

-�� Pieraugiet, lai ar tām fotogrāfijām nekas nenotiek! Nobēdzi�niet tās, lieciet izgatavot kopijas no negatīviem! - Kreigs piekodi�nāja.

-�� Pirmais darbs rit no rīta.

-�� Vairākas kopijas. Lai jums būtu vēl viens komplekts. Vai jūs rit atgrie�aties Manhetenā?

-��� Pagaidām nezinu, - Tesa sacīja. - Man vēl �is tas jāpār�bauda.

-��� Tad nosūtiet vienu kopiju komplektu man. Ar "Federal Ex- press". - Kreigs nosauca darba adresi Policijas laukumā. - Un ir vēl kāds sare�ģījums.

-�� Neesmu dro�a, ka vēlos to dzirdēt.

-�� Pēc tam kad ugunsdzēsēji bija nodzēsu�i uguni, man atļāva ieiet apsvilu�ajā dzīvoklī un to pārmeklēt. Tajā ēkā ir betona grī�das - nepastāvēja briesmas, ka es vai kaut kas cits varētu izkrist tam cauri.

-��� Nesaprotu, uz ko jūs mērķējat, - Tesa nervozi iestarpināja.

-��� Es biju spiests ar kārti pārbīdīt pusiebruku�o griestu un sie�nu blāķus. Tomēr es zināju, kur jāmeklē, tādēļ jau pēc neilga laika biju attīrījis to vietu.

-�� Kuru vietu? Ko jūs�

-�� To, kur stāvēja grāmatplaukts, - Kreigs atteica. - Tur, kur uz plaukta stāvēja tas mākslas darbs. Grāmatas bija sadegu�as, kā jau to varēja gaidīt. Ari grāmatplaukts bija pilnībā pārvērties pelnos. Ta�u cilnis bija no marmora, un marmors nedeg. Tas gan var ie�plaisāt no karstuma, tomēr� Es turpināju meklēt. Cilnis nevarēja izkrist cauri betona grīdai, un, nokrītot no plaukta, tas nevarēja aizripot īpa�i tālu. Bet tā nebija, Tesa. Ciļņa tur nebija! Skaidrs, ka tas, kur� pielaida uguni dzīvoklim, paņēmis to līdzi. Nolāpīts, es vairs neko nesaprotu. Lūdzu, apsoliet man! Apzvēriet, ka būsiet uzmanīgai

Atlantijas okeāna ziemeļdaļa, pie Menas pavalsts krastiem

Savienoto Valstu krasta apsardzes kuteris "jūras vilks", kura pieraksta vieta bija Portlenda, joprojām steidzās pa samērā viļ�ņaino jūru, pildot uzdevumu. Mēnesi un zvaigznes aizklāja mā�koņi, lai gan pat dienas gaismā "jūras vilka" galamērķis nebūtu saskatāms, tas bija pārāk tālu. Kapteinis Pīters O'Molijs, stāvē�dams uz kutera komandtiltiņa, vēroja galamērķi - punktiņu ra�dara ekrānā -, un viņa seja nomācās.

-��� Attālums - �etrpadsmit tūksto�i jardu! - sauca apkalpes lo�ceklis. - Izskatās, ka gaisa flotes izlūkdaļai bija taisnība. Tā kurss ir dīvains. Minimāls ātrums.

O'Molijs pamāja. Pirms se�ām stundām Gaisa kara spēku F-15 iznīcinātāji, kuri bija veiku�i nakts manevrus armijai atvēlē�tajā gaisa koridorā netālu no Jaunanglijas piekrastes, bija ievēro�ju�i uz radaru ekrāniem punktiņu, kas apzīmē kuģi. Tā neparas�tā izturē�anās bija pamudinājusi grupas komandējo�o virsnieku sazināties ar savu komandieri, kas atradās Loringas gaisa kara flotes bāzē netālu no Laimstonas, Menas pavalsti, un lūgt atļauju sazināties ar kuģi. Atļauja tika dota, ta�u visi mēģinājumi sazi�nāties ar kuģi bija neveiksmīgi.

-��� Identificējiet sevi!

Atbildes nebija.

-��� Vai jums ir vajadzīga palīdzība?

Atbildes nebija.

Pēc atkārtotiem mēģinājumiem grupas komandieris bija lū�dzis atļauju mainīt kursu, nolaisties zemāk un apskatīt kuģi. Arī �oreiz atļauja tika dota. Galu galā ietiepīgā klusē�ana, neizpro�tamais, lēnais, juceklīgais kuģa kurss un tā tuvā atra�anās Sa�vienoto Valstu piekrastei bija pamats ba�ām. Atrodoties dro�ā attālumā, lidojuma grupas komandieris ar jaudīgu nakts redza�mības aparātu bija noteicis, ka kuģis ir masīvs zvejas traleris. Uzraksts latīņu burtiem uz kuģa pakaļgala vēstīja, ka tralera nosaukums ir "Bronzas zvans", tā mājas osta ir Dienvidkorejas pilsēta Pusana. Tas, ka kuģa nosaukums bija angliski, nebija ne�kas neparasts - daudzi Austrumu komerciālie kuģi, kas peldēja Rietumu ūdeņos, izmantoja identifikācijas simbolus angļu va�lodā.

Toties neparasti, pat satrauco�i bija ne tikai tas, ka traleris ju�ceklīgi, lempīgi tuvojās ASV teritoriālajiem ūdeņiem, bet ari tas, ka uz tā nedega neviena lampiņa, pat ne obligātās signālugunis, kas saskaņā ar jūras likumiem noteikti bija jāiededz nakts laikā, lai garāmbrauco�ie kuģi pamanītu viens otru un nesaskrietos.

Loringas gaisa kara flotes bāzes komandieris norūpējies pie�prasīja apstiprinājumu. Tikpat norūpējies, lidojuma grupas vadī�tājs atkārtoja, ka traleris grimst pilnīgā - "es jums saku, absolūtā" - tumsā.

Situācija sāka izvērsties kutelīga, starptautiska skandāla iespē�ja trauksmaini pieauga. Aplams spriedums varēja maksāt karjeru.

Ja krastam tuvotos ārzemju militārais kuģis, Savienoto Valstu armijas daļās būtu izziņota trauksme. Ta�u, tā kā tas bija civilie�dzīvotāju kuģis, nebija vērts pieņemt tik radikālus lēmumus. Gai�sa kara flote nevilcinoties sazinājās ar krasta apsardzi, un, tā kā O'Molija kuteris atradās vistuvāk noslēpumainajam kuģim, "Jūras vilkam" nekavējoties deva pavēli izpētīt apkārtni.

�obrīd, piecas stundas pēc pavēles saņem�anas, O'Molijs - rudmatains krasta apsardzes veterāns, kur� pavadījis dienestā divdesmit gadu un kopā ar karsti mīļoto sievu un meitu dzīvoja Portlendā, - drūmi lūkojās uz punktiņu radara ekrānā.

-�� Viss, kapteini! - ziņoja apkalpes loceklis. - Tas �ķērsojis div�simt jūd�u robe�u un atrodas mūsu ūdeņos.

-�� Un joprojām virzās �urp. - O'Molijs to pateica tā, it kā būtu nomiris viņa labākais draugs.

-�� Tā izskatās, kapteini.

-�� Uz mūsu radiosakaru pieprasījumiem joprojām nav atbil�u?

-�� Tie�i tā, kapteini.

O'Molijs nopūtās.

-��� Izziņot trauksmi!

-��� Klausos, kapteini! - Apkalpes loceklis nospieda trauksmes pogu.

Virs klāja trauksmes signāls izklausījas apslapēts, ta�u gana spalgs. Zem klāja griezīgais signāls glu�i vai plēsa ausis pu�u. Apkalpei momentāni bija jāķeras pie darba.

-�� Jūs domājat, ka var būt nepatik�anas?

-�� Tur jau tā nelaime, vai ne? - O'Molijs novilka.

-��� Kā, lūdzu, kapteini?

-��� Ko lai es domāju? Nepatik�anas? Protams. Nav �aubu, ka kaut kas ir nogājis greizi. Jautājums ir tāds - vai nepatik�anas draud mums vai tralerim? Viens ir skaidrs - mana dārgā nelaiķe māte, lai Dievs mielo viņas dvēseli, nav vis izaudzinājusi dumju dēlu.

-��� Esmu ar jums vienās domās, kapteini.

-��� Paldies, leitnant! - O'Molijs, kaut iegrimis nervozās pārdo�mās, atļāvās pasmīnēt. - Un es apsolu, ka darī�u visu, kas manos spēkos, lai visu mā�u dēli, kuri ir manā pakļautībā, atkal redz sa�vas ģimenes.

-��� Mēs par to ne�aubāmies, kapteini.

-��� Es augsti vērtēju tavu uzticību, ta�u ar glaimiem tu neizpel- nīsies augstāku novērtējumu ziņojumā.

Leitnants pasmējās.

-��� Liec, lai vīri gatavojas uzkāpt uz tā kuģa! - O'Molijs pavē�lēja.

-�� Jā, kapteini.

-��� Bruņoti.

-�� Jā, kapteini.

-��� Liec gatavot "Zodiaku"!

-��� Klausos, kapteini!

O'Molijs nenovērsa drūmo skatienu no radara. Pēc pusstun�das "Jūras vilka" nakts redzamības ekrānā atklājās milzīgais Dienvidkorejas traleris, kas �ūpojās viļņos tūksto� jardu attālu�mā, monitorā tā masivās kontūras iekrāsojās spokaini zaļā krāsā.

Leitnants izstiepās taisni un izslēja galvu.

-�� Gaisa kara flote nebija pārspīlējusi, ser. Tik tum�u kuģi es redzu pirmo reizi.

-�� Visiem ieņemt kaujas posteņus! - O'Molijs deva pavēli.

-��� Klausos, kapteini!

-��� Radiosakari vēl aizvien klusē?

-�� Diem�ēl, ser.

-��� Piebrauc pie kreisā borta un uzrunā kuģi caur megafonu.

O'Molijs nervozi lūkojās uz sakaru virsnieku, kas bija notu�pies aiz nelielas izbūves uz klāja un ik pa brīdim megafonā uzru�nāja noslēpumaino kuģi.

-��� Ahoi, "Bronzas zvans"!

-�� Ahoi! Lūdzu, atsaucieties!

-�� Jūs esat nonāku�i Savienoto Valstu ūdeņos!

-��� Lūdzu, atsaucieties!

-�� Ahoi! Vai jums vajadzīga palīdzība?

-����������� Pie velna! - O'Molijs noskaldīja. - Norīko vienību sēsties "Zodiakā"! Visiem jābūt pilnībā apbruņotiem - beretas, M-16. Die�va dēļ, pieraugi, lai vīrus pa ceļam pilnībā piesedz no klāja. Piec�desmitā kalibra automāti, �etrdesmit milimetru lielgabali un viss pārējais.

-��� Klausos, kapteini!

"Zodiaks", gumijas plosts ar piekarināmo motoru, traucās uz "Bronzas zvanu". Septiņu vīru apkalpe turēja M-16 triecien�au- tenes gatavībā. Tumsā piebrauku�i pie tralera, viņi pārmeta pāri bortam āķus, kuriem bija piesietas virvju kāpnes. O'Molijs noskai�tīja lūg�anu par vīru dro�ību un domās pārmeta krustu.

Vienība uzmeta plecos �autenes, izņēma no makstīm pistoles, iebīdīja magazīnās patronas, vienā elpas vilcienā uzrausās pa virvju kāpnēm un nozuda skatienam aiz borta apmales.

O'Molijs aizturēja elpu, no�ēlodams, ka pienākums liek palikt uz kutera, kamēr �ie vīri - krietni vīri, drosmīgi vīri -, iespējams, riskēja ar dzīvību.

Kaut kas visādā ziņā nebija kārtībā.

-��� Kapteini? - Iekrakstējās divvirzienu rācija O'Molijam pie rokas.

O'Molijs pacēla rāciju un atsaucās.

-��� Dzirdu skaidri. Ziņojiet!

-�� Ser, uz klāja neviena nav.

-���� Sapratu. Palieciet kaujas gatavībā! Nostādiet sargus! - O'Molijs izrīkoja. - Uzmanīgi izpētiet apak�ējos klājus!

-��� Klausos, kapteini!

O'Molijs aizvadīja piecas ilgākās minūtes savā mū�ā.

-��� Kapteini, arī tur neviena nav.

-�� Turpiniet apskati!

-��� Klausos, kapteini!

O'Molijs gaidīja vēl piecas spriedzes pārpilnas minūtes.

Uz tralera klāja zibinājās kabatas lukturī�u starme�i. Iedegās gaisma. lesprak�ķējās rācija.

-�� Kapteini, mēs nevaram atrast nevienu cilvēku. Izskatās, ka tra�leris ir pilnībā pamests.

O'Molijs zināja atbildi uz nākamo jautājumu. Tādu informā�ciju vienība noteikti jau būtu pārraidījusi. Ta�u tas bija jāprasa.

-��� Vai jūs uzgājāt līķus?

-��� Te nav ne dzīva, ne miru�a, kapteini. Ja vien visi nav kaut kur noslēpu�ies, kuģis ir pilnībā pamests. Savā ziņā visai spokai�ni, ser.

-��� Kā to saprast?

-�� Redziet, kapteini, apkalpes atpūtas telpā ir ieslēgts televizors. Kajītēs skan radio. Kambīzē uz �ķīvjiem ir ēdamais. Tas, kas �eit noticis, ir noticis ātri.

O'Molijs sarauca pieri.

-��� Un traleris nav bojāts? Vai nav kādas ugunsgrēka pazīmes, kāds iemesls, kas izskaidrotu apkalpes pazu�anu?

-�� Nē, ser. Nav nekādu bojājuma pazīmju. Piedevām visas glāb��anas laivas ir uz klāja.

Kas tad, velns parāvis, ir noticis? Kur, Dieva vārdā, viņi paliku�i? Un kā aizkļuvu�i prom? O'Molijs satraukts prātoja, ta�u neļāva ba��ām izskanēt balsī.

-�� Skaidrs, - viņ� sacīja pavēlnieciskā mierā. - Un tralera dzi�nēji?

-�� Izslēgti, bet mēs tos iedarbinājām.

-��� Degviela?

-�� Tvertnes ir pustuk�as.

-��� Un īsviļņu radio?

-��� Radio bija izslēgts, tomēr mēs to pārbaudījām, un tas ir dar�ba kārtībā, ser. Ja būtu notikusi nelaime, apkalpe būtu varējusi pār�raidīt trauksmes signālu.

-�� Nav teikts, ka to kāds būtu sadzirdējis. Turpiniet pārbaudi!

-��� Klausos, kapteini!

O'Molijs nolika rāciju un, domās iegrimis, raudzījās cauri tum�sai uz apgaismoto masīvo traleri. Laiku pa laikam bija gadījies dzirdēt par apkalpes pamestiem kuģiem, kas peld jūrā. Izskaid�rojumi parasti bija vienkār�i - īpa�nieki izsitu�i norūsēju�ai tu�pelei bortā caurumu, lai to nogremdētu un saņemtu apdro�inā�a�nas naudu, ta�u tā nenogrimst; jahta, kuru izlaupīju�i pirāti, nogalināju�i pasa�ierus (un izvaroju�i sievietes, ja tās atradās uz klāja) un pārmetu�i līķus pār bortu; zvejas kuģis, kuru pametu�i narkotiku kontrabandisti, baidoties, ka Narkotiku apkaro�anas aģentūrai radu�ās aizdomas par tā kravu un tā var to kuru katru bridi aizturēt.

O'Molijs zināja, ka pagāju�ajos gadsimtos kuģa apkalpe da��kārt (tomēr reti) sadumpojās, sodīja kapteini ar nāvi, izbaroja to haizivīm un glāb�anas laivā aizlaidās uz tuvāko krastu. Tajos lai�kos bija dzirdēts par kuģiem, uz kuriem izcēlusies sērga, - tās upu�ru līķus citu aiz cita izlidināja jūrā, līdz pēdējais dzīvais, ciezdams no tās pa�as drausmīgās slimības, bija izklāstījis kuģa dienasgrā�matā baismīgos notiku�ā apstākļus un pēc tam meties jūrā, izvē�loties ātru, samērā nesāpīgu nāvi noslīkstot nekā ilgu un moko�u aizie�anu.

Un vēl O'Molijs bija dzirdējis leģendas par spoku kuģiem bez apkalpes, piemēram, par "Klīsto�o holandieti", lai gan �ajā leģen�dā uz kuģa atradās kapteinis, kuram lemts mū�ību peldēt pa jū�rām, jo viņ� bija zaudējis derības ar velnu.

Vispazīstamākais pamestais kuģis bija "Marija Seleste", bri- gantlna, kas 1872. gadā vedusi alkoholu no Ņujorkas uz Itāliju, - to visu pamestu atrada starp Azoru salām un Portugāli. Ta�u O'Molijs tā arī netika gudrs, kāpēc �is kuģis ieguvis tādu noslē�pumainu slavu - galu galā buras bija bojātas, kajītes pieliju�as ar ūdeni, glāb�anas laivas pazudu�as. Nav �aubu, ka apkalpe, no�bijusies no spēcīgās vētras, kas draudēja "Mariju Selesti" nogrem�dēt, muļķīgā kārtā bija sasēdusies glāb�anas laivās, kur vētras sa�trakotā jūra bija viņus aprijusi.

To visu varēja viegli izskaidrot.

Ta�u, zinot, ka ir iespējams kas tāds, O'Molijs visas savas il�gās un notikumiem bagātās krasta apsardzes kapteiņa karjeras laikā nebija redzējis pamestu peldlīdzekli. Protams, viņam bija ga�dījies redzēt negaisa laikā uz rifiem sadragātas bar�as, ta�u tās neietilpa �ajā kategorijā. Kuģis slīd rāmos, atklātos ūdeņos, un bez redzama iemesla uz tā nav neviena apkalpes locekļa. O'Molijs pa�purināja galvu. Viņ� nebija nedz māņdclgs, nedz ar tieksmi uz fantazē�anu. Kaut arī pār muguru skrēja �ermuļi, viņ� neticēja zaudētām derībām ar sātanu, citplanētie�iem, kas nolaupa cilvē�kus, fantastiskām laika vērpetēm, Bermudu trijstūrim un visām pārējām smieklīgajām teorijām, kuras sludināja lielveikalos nopēr�kamā bulvārprese. �eit bija notikusi kāda drausmīga nelaime, jā, bet tās izskaidrojums būs loģisks, un, Dieva dēļ, viņ� bija apņē�mies aizrakties līdz �ā notikuma saknei.

O'Molijs pagriezās pret apkalpes locekli.

- Sazinies ar Portlendas centru un paskaidro situāciju! Piepra�si, lai atsūta vēl vienu kuteri. Palūdz, lai paziņo vietējai policijai, varbūt ari Narkotiku apkaro�anas aģentūrai un FIB. Kas to zina, cik vēl aģentūru �ajā lietā būs iesaistītas, kad mēs beidzot aizrak- simies līdz saknei. Turklāt� gan jau centrs ari par to iedomāsies� vajadzētu dot ziņu "Bronzas zvana" īpa�niekam.

-�� Tūdaļ pat, kapteini.

O'Molijs kārtējo reizi ar drūmu skatienu pavērās uz masivo traleri. Bija jānokārto bezgala daudz sīkumu. Viņ� nevarēja atstāt "Bronzas zvanu", kamēr uz tā atradās viņa vīri, ta�u, tiklīdz ie�radīsies vēl viens krasta apsardzes kuteris, viens vai otrs kuteris uzsāks jūrnieku meklē�anu ūdenī. Ar rītausmu meklē�anā iesais�tīsies gaisa kara flotes izlūklidma�īnas. Tikmēr "Bronzas zvanu" vedīs uz Portlendu, kur to gaidīs izmeklētāji no da�ādām valsts struktūrām.

Iesprak�ķējās rācija.

-�� Joprojām nekā, kapteini. Es jums saku, mēs izmeklējāmies vi�sur, ari kravas tilpnēs. Teik�u jums tā. �iem nudien bijusi veiksmī�ga diena - tilpnes ir gandrīz pilnas.

Piepe�i O'Molijam ie�āvās prātā kāda doma.

-�� Gandrīz pilnas? Ar ko viņi zvejoju�i?

-�� Tādu lomu var nogrābt tikai ar tīkliem, ser.

-�� Jā, bet ar kāda tipa tīkliem? - O'Molijs noprasīja.

-�� Velns! Ser, es laikam sapratu. Vienu mirklīti.

OMolijs gaidīja. Mirklis ievilkās teju bezgalīgi.

-��� Nolādēts, jums taisnība, ser. Viņi izmantoju�i driftertīklus.

O'Molijs niknumā piespieda rokas konsolei ar tādu spēku, ka

pirkstu kauliņi nobālēja. Driftertīkli? Kādi gan vēl? "Bronzas zvans" piederēja dienvidkorejie�iem. Taivanie�i un japāņi bija bē- digi slaveni ar paradumu nosūtīt tralerus starptautiskajos ūde�ņos Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Tur tie izmeta neilona tīklus, kas stiepās desmitiem jūd�u aiz kuģa. Nesen bija aplēsts, ka At�lantijas okeāna ziemeļu ūdeņos izklāti trīsdesmit tūksto�i jūd�u �ādu tiklu, un tajos ievilka visas dzīvās radības, būtībā izsmeļot okeānu sausu. �ajos tiklos varēja bez pūlēm notvert milzīgu (ne�aptveramu!) skaitu tun�u un kalmāru, un tādējādi �īs sugas tika masveidā iznicinātas. Vēl ļaunāk, tīklos iepinās ari delfīni, jūras cūkas, bruņrupu�i un vaļi - radības, kurām bija laiku pa laikam jāpaceļas virs ūdens līmeņa, lai ieelpotu, ta�u, ieķēru�ies tīklos, tie netika ārā un noslīka - kad tīklus ievilka kuģī, to līķus, rūp�niecībā neizmantojamus, izmeta pāri bortam. Tā masveidā notika arī �o sugu iznicinā�ana.

Neģēļi! O'Molijs klusībā vārījās. Slepkavīgie neģēļi!

Viņ� ar pūlēm apspieda dusmas balsī, ierunādams rācijā:

-�� Vai tīkls vēl aizvien peld ūdenī?

-�� Jā, ser.

-�� leslēdziet vin�as un ievelciet to nolāpīto tīklu iek�ā! Mēs ve�dīsim "Bronzas zvanu" uz Portlendu. Driftertlkla svars to tikai kavētu.

-��� Es do�u pavēli, ser.

O'Molijs no�ņācās, sirdīgi pablenzdams uz traleri. Velns! Velns! Tie nolādētie driftertikli! Tie bezatbildīgie�

Rācijas skaļrunī neskaidri iekliedzās balss.

-�� Mans Dievs! Kapteini! Ak kungs tētīt! Ak� - Izklausījās, ka tas vīrs tūlīt laidīs pār lūpu.

-��� Kas tad nu? Kas noticis?

-��� Mēs velkam iek�ā driftertīklu. Jūs neticēsiet - cik tur zivju� Jēzus un Marija! Un delfīni! Jūras cūkas! Es pirmo reizi redzu tik daudz vienkop. Miru�i! Visi pagalam! Iepinu�ies tīklos. Totāls murgs! Un apkalpe!

-�� Ko? Atkārto! Apk�?

-Apkalpe! Divdesmit! Trīsdesmit! Un tas vēl nav viss! Dievs tēvs debesīs! Jēzus un Marija! Mēs atradām apkalpi! Visi piesieti pie tīkla un noslīku�i reizē ar delfīniem un�

Pēc tam rācijā bija dzirdama tikai nepārprotami pazīstama mokpilna, dobja rlstī�anās. Krasta apsardzes virsnieks vēma.

Blakus Sv. Tomasa Mora pamatskolai pie staba piestiprinātā plāksnīte vēstīja: SLĒGTS. NEPIEDERO�IEM IEEJA AIZLIEGTA. "FUN S" NEKUSTAMA ĪPA�UMA AĢENTŪRAS ĪPA�UMS. Pie plāksnes bi�ja piestiprināta papīra lapiņa, uz kuras smalkā drukā juridiskā valodā bija paskaidrots, ka �is īpa�ums ir pārzonēts un �ajā vietā cels daudzdzīvokļu namus. Uz citas plāksnes pie skolas parādes durvīm bija rakstīts: PAREDZĒTS NOJAUKT. �EIT TIKS BŪVĒTI "GRAND VIEW" DZĪVOKĻU NAMI.

Skola, dzeltenpelēka trīsstāvu ķieģeļu ēka, bija celta 1910. ga�dā. Tās elektroinstalācijai, santehnikai un apkures sistēmai bija nepiecie�ams dk dārgs remonts, ka vietējā diecēze, trūkuma māk�ta, pārdeva skolas ēku un nosūtīja apkaimes katoļu skolas skolē�nus uz jaunāku, bet jau pārpildīto Sv. Andreja skolu, kas atradās divu jūd�u attālumā. Vecāki, kuri savulaik bija mācīju�ies Sv. To�masa Mora skolā un sūtīja tajā arī savus bērnus, apraudāja sko�las likteni, ta�u, kā savā vēstulē, ko svētdienas misē baznīcēniem nolasīja vietējais mācītājs, bija izklāstījis bīskaps, baznīcai drau�dēja finan�u krīze, un diem�ēl nevarē�ot iztikt bez da�iem upu�riem ne tikai �ajā, bet ari gandrīz visās pārējās valsts diecēzēs. Tika izteikts lūgums aizlūgt un ziedot.

Astoņos no rīta smoga dūmaka jau bija bieza, gaiss - spiedīgs. Tuk�ajā skolotāju autostāvvietā blakus skolai iegriezās trīs auto�ma�īnas - tum�i �etrdurvju amerikāņu sedani, kam uz sāniem vīdēja ar dzelteniem burtiem uzkrāsots uzraksts: "F UN S" NEKUSTAMO ĪPA�UMU AĢENTŪRA. No katras automa�īnas izkā�pa divi vīri un pamāja cits citam. Visi bija aptuveni �etrdesmit ga�du veci, visiem bija mugurā neuzkrīto�s, viegls poliestera uzvalks. Pieci turēja rokā mapi, sestais - paprāvu metāla diplomātportfeli. Visi uzlūkoja kādreiz tik rosīgo skolas ēku un finiera plāksnes, kas aizsedza logus.

-�� �ēl, - viens vīrs izmeta.

-�� Njā� - otrs novilka. - Nekas nav mū�īgs.

-��� Nekas?

-�� Vismaz uz Zemes.

-�� Tas tiesa, - tre�ais vīrs piekrita.

-��� Un jūs jau zināt, kas ir iz�ķirīgais, - ceturtais piebilda.

-��� Ziedojumu vāk�ana. - Piektais vīrs pamāja.

-��� Vai jūs paņēmāt atslēgu? - sestais vīrs pajautāja.

Pirmais vīrs paplik�ķināja pa uzvalka �aketes kabatu.

Visi devās uz skolas parādes durvīm, pagaidīja, līdz pirmais vīrs tās atslēdz, un pa �īksto�ajām durvīm iegāja ēkā, Jaujot acīm pierast pie pustumsas, ievelkot nāsīs putekļus un pelējuma dvaku.

Pirmais vīrs aizvēra un aizslēdza durvis, un pustumsa sabie�zēja. Viņa teiktais atbalsojās, uzsverot ēkas tuk�umu.

-��� Varam iet jebkurā istabā.

-��� Labāk otrajā stāvā, - ierunājās vīrietis, kur� nesa diplomāt- portfeli. - Mazāk izred�u dzirdīgām ausīm, kas var atrasties ār�pusē pie loga. Pamanīju, ka da�ās finiera plāksnēs ir caurumi.

-��� Piekrītu, - atsaucās otrais vīrs.

-�� Tik un tā būtu vērts izpētīt arī �o stāvu.

-�� Jums taisnība, - sacīja pirmais vīrs. - �aubu nav.

Tagad atbalsojās tikai soļi, vīriem ejot cauri priek�namam. Ka�mēr �etri vīri izskatīja katru klases telpu, zēnu un meiteņu labie�rīcības, noliktavas istabu un vairākus sienas skapjus, piektais pār�baudīja, vai sētaspuses durvis ir aizslēgtas, un sestais izpētīja pagrabu. Tikai pēc tam visi se�i uzkāpa aug�ā pa �īksto�ajām kāp�nēm.

Pirmo vīru ne mirkli neatstāja pārdabiska sajūta - viņi �eit ir nelūgti viesi, �ī ēka, �ķiet, visus astoņdesmit gadus uzsūkusi sevī gaisotni, kādu rada smejo�i, dedzīgi bērneļi, un �eit uzturas� īsti neizdevās atrast piemērotāku vārdu� rēgi, kas vēlas tikai vienu - lai tos liek mierā un ļauj vēl pēdējo reizi, vēl beidzamo vasaru �eit parotaļāties. Tas bija sentimentāli, vīrietis pats nekautrējās to at�zīt, tomēr �ajā profesijā viņam bie�i nācās būt ciniskam. Tāpēc viņ� nosprieda, ka nekas slikts nenotiks, ja vismaz da�us brī�us atļausies �ādu vaļību.

Vīrietis bija vidēja auguma un miesas uzbūves, ar tum�iem ma�tiem un kastaņbrūnām acim, kuru krāsa �ķita piemērota apģēr�bam, kas viņam bija mugurā, un neievērojamiem vaibstiem, tik ne�ievērojamiem, ka tie nevienam nepalika atmiņā. Daudzu gadu laikā viņ� bija apguvis hameleoniem raksturīgo māku, un iepriek��ējā pēcpusdienā viņ� bija sekojis Tesai uz Lagvārdijas lidostu.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņ�, acis miegdams, paraudzījās aug��up uz kāpnēm, tad pameta skatienu pa labi un pa kreisi, ievēro�ja klases telpu atvērtās durvis un divas ūdens dzer�anas strūkl�akas, kas �ķita novietotas nedabiski zemu, bet tad viņ� atcerējās, ka tās domātas bērniem. Viņ� paraustīja plecus un, pavērsies pret vīru ar portfeli, sacīja:

-�� Kurai telpai jūs dotu priek�roku?

-�� Kreisajā pusē, ar skatu uz autostāvvietu.

-�� Kā vēlaties.

-�� Ta�u vispirms� - Vīrietis, kas nesa portfeli, norādīja uz tre��o, beidzamo stāvu.

-�� Jūs patiesi uzskatāt, ka bez tā nevar iztikt? Putekļi uz kāp�nēm nav skarti.

-�� Mani mācīja strādāt rūpīgi. Jūsu specialitāte ir novēro�ana, toties mana�

-��� Un jūs savu darbu veicat izcili. - Pirmais vīrs pamāja.

-��� Es pieņemu komplimentu. - Vīrie�a acis iezibējās.

-��� Pārbaudī�u tre�o stāvu, un pārējie izskatīs telpas �ajā stāvā. Tikmēr, tā kā mēs esam laika trūkumā, jūs varētu�

-Jā, es uzstādī�u aparatūru.

Pēc piecām minūtēm, izskatījis piesmaku�o tre�o stāvu un ne�vienu neatradis, pirmais vīrs nokāpa otrajā stāvā un iegāja kla�ses telpā pa kreisi, ar skatu uz autostāvvietu. Viņi bija ilgi izvēlē�ju�ies tik�anās vietu. Bija ārkārtīgi maz ticams, ka ienaidniekam būtu izdevies atrast ceļu �urp. Visvairāk - vismaz tā hameleonam likās - ba�ījās vīrs ar portfeli; viņ� baidījās, ka ēkā, par spīti aiz�slēgtajām durvīm un aiznaglotajiem logiem, varēja iekļūt narko�māns vai kāds no neskaitāmajiem pilsētas bezpajumtniekiem un atrast �eit patvērumu. Pat narkomāns varētu saprast, par ko viņi runā, un kļūt par ziņotāju.

Tomēr hameleons sev atgādināja, ka ienaidnieks daudzu ga�du gaitā ir izrādījis atzīstamu gudrību, ārkārtīgu spēju izdzīvot, ne�ēlīgu mērķtiecību un prasmi veikt pretuzbrukumus. Lai cik uz�manīgi būtu izvēlēta dk�anās vieta, fakts bija tāds, ka �ajā pames�tajā skolā viņi satikās jau ceturto reizi. Tādējādi bija iedibināta sistēma, un, kad radusies sistēma, to ir iespējams atklāt. Vīrietim ar portfeli bija taisnība. Piesardzība nekaitēs.

Iegājis klases telpā, hameleons ieraudzīja �ādu skatu. Sestais vīrs, elektroniskās dro�ības speciālists, bija atvēris savu prāvo portfeli, pieslēdzis monitoru akumulatoram un skenēja ar metāla nūjiņu tāfeli, griestus, sienas, grīdu un mēbeles. Pārējie vīri, pa�rasti tik nopietni un cienīgi, bija iesprauku�ies miniatūrajos krēs�liņos, kas domāti desmitgadīgiem bērneļiem. �ī absurdā aina ha�meleonam atgādināja pasakas "Gulivera ceļojumi" un "Alise Brī�numzemē".

-�� Tīrs, - sestais vīrs ierunājās, ielika iekārtas portfelī, aizvēra to un aizslēdza.

-�� Tad sāksim. - Kaut arī hameleons līdz �im bija izturējies god�bijīgi, �obrīd viņ� ieņēma autoritatīvo vietu un apsēdās pie skolo�tāja galda.

Visi grupiņas locekļi reizē iebāza roku �aketes kabatā, izņēma gredzenu un uzvilka to kreisās rokas vidējā pirkstā. Visi gredzeni bija vienādi - skaista, īpatnēja divdesmit �etru karātu zelta stīpi- ņa ar lielu, mirdzo�u rubīnu, kurā bija iestrādātas zelta zīmotnes - sakrustots zobens un krusts.

-��� Lai Tas Kungs ir ar jums, - hameleons sacīja.

-��� Un ar jūsu garu, - pieci pārējie atteica.

-���� Deo gratias, - visi se�i noskaitīja reizē, un rituāls bija pa�beigts.

Hameleons pārlaida skatienu pārējiem medniekiem.

-�� Vēlos sākt ar atzī�anos.

Visi samiedza acis un izslējās tik taisni, cik nu tas �aurajos, mazajos krēslos bija iespējams.

Sākumā hameleons pievērsās sestajam vīram, elektroniskās dro�ības speciālistam, kur� at�ķirībā no citiem bija mazliet kor�pulents.

-�� Pirms neilga brī�a mēs apmainījāmies ar komplimentiem par mūsu iemaņām. Diem�ēl esmu spiests atzīt, ka manas iemaņas nav ļāvu�as izvairīties no kļūdas, precīzāk sakot, kļūdu pieļāva ma�na vienība, un es alla� uzņemos atbildību par pa�a apmācītajiem vīriem.

-��� Kas tā ir par kļūdu? - Otrais vīrs pabīdīja zemāk brilles un pameta skatienu pāri tām.

-�� Kāds ienaidnieka cilvēks mēģināja pārtvert fotogrāfijas, ku�ras sieviete bija uzņēmusi mūsu mērķa dzīvoklī.

Ceturtā vīra platā mugura ielīka.

-��� Iespējams, �āds starpgadījums nav saistīts ar mūsu lietu.

Mums jau agrāk gadīju�ās viltus trauksmes. Kā jūs varat būt pār�liecināts, ka �is vīrietis bija mūsu ienaidnieks?

-�� Viņam bija pelēkas acis, - hameleons atteica.

-��� Ā� - Tre�ais vīrs sa�ķobīja plānās lūpas. - Tādā gadījumā�

-�� Tad jau nu gan. - Piektā vīra kalsnie vaigi ietrīsējās.

-��� Es iegāju fotodarbnīcā un izlikos par klientu. Es viņam atra�dos tikpat tuvu, cik tagad jums, - hameleons stāstīja. - Es nevarē�ju neievērot �īs pazīmes. Tikpat labi viņ� varētu būt mūsu mērķa brālis.

-�� Varbūt viņ� ari bija brālis, - iestarpināja ceturtais vīrs ar pla�tajiem pleciem. -�ā vai ta, es nesaprotu. Kas ta par kļudu?

-�� Mans pienākums bija sekot sievietei. Manas vienības pienā�kums bija izsekot vīrieti un to notvert. - Hameleons neapmieri�nāts pakratīja galvu. - Viņi cieta neveiksmi.

-��� Ko? - Sestais vīrs, elektronikas dro�ības speciālists, nikni pa- blenza. - Viņi redzēja, kā vīrietis iziet no fotodarbnīcas un�

-��� Viņ� strādā spīdo�i. Sprie�ot pēc ziņojuma, viņ� esot acu�mirklī nopratis, ka tiek izsekots, un meties skrie�us. Mana vienī�ba traukusies viņam pakaļ. Vīrietis bija iegriezies �ķērsieliņās, me�ties pāri ielām, līkumojis gar garāmbrauco�ajām ma�īnām. Tomēr no viņa neatstājās. Tad viņ� iegāja restorānā.

-Un?

Hameleons pacēla rokas.

-��� Kā akā iekritis.

-��� Kādā veidā?

-�� Ja mana vienība spētu to noteikt, tā katrā ziņā nebūtu pār�traukusi vajā�anu. Atkārtoju - es uzņemos atbildību par �o izgā��anos.

-���� Bet no tā nav nekāda labuma, - sestais virs atvēcinājās.

-��� Jūs varat uzņemties vainu, cik vien tīk. Ta�u fakts ir tāds, ka ienaidnieks bija jūsu vienībai pa tvērienam, bet jūsu vīri cieta ne�veiksmi.

-�� Jā. - Hameleons nokāra galvu. - Tāds ir fakts.

-�� Viņam noteikti bija izplānots bēg�anas ceļ�. - Tre�ais vīrs at�kal saverk�ķīja lūpas.

-��� �aubu nav, - teica ceturtais vīrs ar masīvo miesas uzbūvi.

-��� Viņi ir kā seski - izgrozās, izlokās un atrod alas neiedomāja�mās vietās. Kā gan citādi viņi būtu varēju�i tik ilgi no mums iz�vairīties?

-�� Ne jau par to ir runa! - iebilda patuklais sestais vīrs. - Viņu izdzīvo�anas spējas ir labi zināmas. Ta�u mums jābūt pārākiem.

-�� Mēs arī esam pārāki. - Otrais vīrietis sakārtoja brilles. - Tā�pēc ka labais ir mūsu pusē. Bet da�brīd tā vien rādās, ka liktenis pārbauda mūsu apņēmību.

-��� Es nepieņemu loģiskus izskaidrojumus. Ja jūs vēlaties teikt, ka Tas Kungs palīdz tiem, kuri palīdz pa�i sev, tad mēs acīmre�dzot neesam pieliku�i gana pūļu! - Sestais vīrietis uzmeta hame�leonam kvēlojo�u skatienu. - �ajā gadījumā gana pūliņu nepieli- kāt jūs un jūsu komanda. Es personiski savu esmu paveicis. Es pieslēdzu noklausī�anās iekārtas gan sievietes, gan policista tele�fona līnijai stundas laikā pēc tam, kad saņēmu jūsu norīkojumu. Bez tam es devu pavēli mūsu cilvēkiem Va�ingtonā noklausīties automa�īnu telefonu sarunas. Tāds tālrunis mūsdienās ir katram augsta ranga valdības ierēdnim, lai gan man grūti saprast, kādēļ viņi izmanto tik nedro�us sakarus.

-��� Ko vēl jūs vēlaties no manis dzirdēt? Es nevaru grozīt biju��o. Tomēr es varu apņemties turpmāk strādāt labāk.

-��� Bet tā nav jūsu pirmā kļūda! - sestais vīrietis iestarpināja. - Tikko jūs atradāt mūsu mērķi, jums vajadzēja nekavējoties dot pavēli veikt viņa nolaupī�anu un nopratinā�anu.

-�� Neesmu vienisprātis, - hameleons atvēcinājās. - Tā kā mēr�ķis nezināja, ka ir atklāts, man �ķita saprātīgāk turpināt viņa no�vēro�anu, cerot, ka viņ� var aizvest mūs pie citiem mērķiem vai ari�

-��� Bet kālab gan viņ� būtu rīkojies tik muļķīgi? Tas vīrietis bē�guļoja no savas grupiņas, kas kāroja viņu notvert tikpat ļoti kā mēs.

-��� Tie�i tā, - hameleons uztvēra. - Mēs nogaidījām, cerot, ka grupiņa viņu panāks. Tad mums būtu radusies iespēja notvert, nopratināt un likvidēt citus parazītus.

-�� �ī taktika izgāzās, - sestais virs kurnēja. - Mērķa grupa pa�tiesi noskaidroja viņa atra�anās vietu, ta�u mums neizdevās vi�ņus notvert, toties grupai izdevās viņu likvidēt.

-�� Tonakt lija. Laika apstākļi aizkavēja�

Sestais vīrietis iesprauslājās.

-��� Laika apstākļi! Kā gan otrs parazīts, mērķa kolēģis, viņu atrada?

Hameleons saviebās.

-�� Dro�i vien, liekot lietā to pa�u paņēmienu, kuru izmantojām mēs. Mērķis prata prasmīgi slēpties. Viņ� pieņēma jaunu identi�tāti. Viņ� neuzkavējās nevienā pilsētā ilgāk par pusgadu. Viņ� ra�dīja izsmalcinātus dūmu aizsegus, lai noslēptu savu atra�anās vietu. Teorēdski mērķis nebija atrodams. Ta�u cilvēka dabai ir sa�vi trūkumi. Ne visu sevī viņ� varēja vai vēlējās mainīt. Konkrēd runāju par viņa aizrautību ar dokumentālajām filmām. Tie�i tā mēs uzgājām viņu Losand�elosā - pārbaudot dokumentālo filmu studijas. Protams, pirms mēs noteicām mērķa dzīvesvietu, viņ� jau bija aizbraucis. Bet tad mēs vēlreiz tādā pa�ā veidā uzgājām viņa pēdas �ikāgā. Tomēr vīrietis atkal mums izspruka no rokām. Un, visbeidzot, liekot lietā visus mūsu rīcībā eso�os līdzekļus, mēs no�skaidrojām viņa darbavietu - "Truth Video" Manhetenā. Un, ja mēs varējām mērķi tā atrast, es uzskatu - pats par sevi saprotams, ka tas bija pa spēkam arī parazītam, kas viņam sekoja.

-�� Tomēr no tā izriet cits jautājums, - ierunājās ceturtais vīrie�tis, muskuļainais. - Kad viņi bija ar atbilsto�u paņēmienu iznīci�nāju�i mērķi - aizdedzinot to, tie�i tā, kā būtu rīkoju�ies mēs, - kādēļ viņi pielaida uguni arī viņa dzīvoklim un kādēļ to izdarīja tikai pēc da�ām dienām?

-��� Novēro�anas vienība ziņo, ka mērķa mednieki naktī, kad vi�ņu nogalināja, neiegāja dzīvoklī, - hameleons stāstīja. - Kop� piektdienas vakara viņ� izturējās ar vēl lielāku piesardzību, it kā nojauzdams sekotāju klātbūtni. Sestdienas rītā viņ� neieradās uz tik�anos ar to sievieti, Tesu Dreiku, un visu dienu pavadīja savā dzīvoklī. Sestdienas vakarā mērķis acīmredzot nolēma negaisa aizsegā bēgt. Mana vienība bija secinājusi, ka mērķa uzvedība sāk kļūt neparedzama, un nolēma nogrābt viņu, kamēr vēl var, - nakts vidū, kamēr viņ� guļ. Ta�u �o plānu izjauca citu mērķu iera�a�nās, un to nodomi bija tie�i tādi pa�i kā mūsu grupai. Viss noritēja strauji. Mednieki uzgāja savu medījumu brīdī, kad tas traucās le�jup pa kāpnēm. Kā mēs zinām, viņ� bija teicamā fiziskā formā.

-�� Viņi visi tādi ir, vai ne? - otrais vīrieds retoriski ievaicājās.

-��� Ta�u viņ� bija labi apguvis tuvcīņu, - hameleons sacīja.

-����� Viņ� pretojās medniekiem, izspruka no ēkas, ta�u cīņas laikā bija savainojis kāju un�

-��� Jā, jā, - elektronikas eksperts nepacietīgi viņu pārtrauca.

-��� Viņu notvēra un sadedzināja dzīvu. Jūsu vienība nepaguva iz�strādāt jaunu plānu un, ja ne visus sagūstīt un nopratināt, tad vismaz iznīcināt. Iznākumā būtu likvidēts vēl viens perēklis.

-�� Jūs tur nebijāt, tāpēc nevarat spriest, - hameleons aizrādīja.

-��� Manā vienībā ir trīs vīri, sākotnējam uzdevumam pilnīgi pietie�kami. Ta�u tad mums pretī bija mērķis un pieci mednieki. Izlīdzi�nāt spēkus varētu ar pistolēm. Ta�u, ja tik ļoti apsargātā apkaimē - Karla �urca parkā netālu no mēra nama - sāktos ap�aude, uz kar�stām pēdām tiktu ziņots policijai, un tā aplenktu visu rajonu. Mana vienība nedrīkstēja riskēt, ka to notver un iztaujā.

-��� Kāds risks? - sestais vīrs norūca. - Jūsu vīri noteikumus zi�na. Sagūstī�anas gadījumā viņiem ir pienākums pirms noprati�nā�anas izdarīt pa�nāvību. - Viņ� pasita ar pirkstu pa rubīna gre�dzenu, kurā zem viņa un visu pārējo gredzenu akmens bija paslēpta indes kapsula.

-�� Vienīgi jājautā, vai tamlīdzīgā situācijā jūs tik dedzīgi tīkotu uzņemties risku, kas varētu viegli novest pie neveiksmes, un pa�stāvētu ticama iespēja, ka jūs būtu spiests sev padarīt galu.

-��� Varat likt galvu ķīlā, ka es to darītu.

-��� Nē, ne manu galvu. Lieciet pats savu! - hameleons atcirta.

-��� Es �aubos, vai jūs rīkotos tik pārdro�i. Jūs esat tehniķis, nevis ope�ratīvais darbinieks, un jūsu lepnums ir jūsu dzīvotgribas pamats.

-��� Iespējams, jūs neienīstat parazītus tik ļoti, cik es, - sestais vīrs noskaldīja.

-�� Arī par to es neesmu pārliecināts.

-��� Jūs novirzījāties no apsprie�amā temata. Pastāstiet par ugunsgrēku dzīvoklī!

-�� Mans pieņēmums ir tāds - pārējie mērķi bija sacēlu�i ēkā lie�lu kņadu, tāpēc neuzdro�inājās tur atgriezties, baidoties, ka poli�cija var viņus atklāt. Turklāt nav izslēgts, ka mērķi secināja - vīrs, kur� sevi dēvēja par D�ozefu Mārtiņu, tik skrupulozi noslēpis sa�vu īsto dabu, ka dzīvoklī nekas uz to nenorādītu. Tie, protams, ir vienīgi pieņēmumi, ta�u viens gan ir skaidrs. Mēs zinām, ka viņi nospriedu�i novērot sievieti, ar kuru �is D�ozefs Mārtiņ� sadrau- dzejās, jo cer - viņa ar savu rīcību apliecinās, ka zina viņa noslē�pumu. Mēs, protams, ari novērojām sievieti, jo viņa bija vienīgais mums zināmais sakars ar mērķi. Viņa devās uz morgu un identi�ficēja līķi. Nākamajā dienā izmeklētājs no Bezvēsts pazudu�o mek�lē�anas nodaļas aizveda viņu uz mērķa dzīvokli. Tūlīt pēc tam viņa atstāja fotofilmiņu darbnīcā, kurā fotogrāfijas izgatavo stun�das laikā. Nav jābūt ģēnijam, lai secinātu, ka sieviete mērķa dzī�voklī uzgājusi kaut ko interesantu un to nofotografējusi, un gribē�ja attīstīt filmiņu pēc iespējas ātrāk. Kad vienam mērķa bendem neizdevās iegūt fotogrāfijas, viņ� kopā ar pārējiem apķērās, ka dzī�voklī atrastais ir kļuvis svarīgs un ir vērts riskēt. Tur atrastais vi�ņiem noteikti bija jāiznīcina. Un uguns, bez �aubām, ne tikai �ķīs�ta, bet ari noslēpj zādzību.

-�� Bet ko viņi atrada? - tre�ais vīrietis iejautājās.

-��� Gribat zināt manu minējumu? - hameleons pavilcinājās. -Altāri.

Ceturtais vīrietis ieelsās.

-�� Iespējams, to viņu cilni. Tas viņiem par visu vari bija jāsavāc no dzīvokļa, un nebija būtiski, vai kāds to ir redzējis un nofoto�grafējis - tādam atklājumam nebūtu tik liels svars kā pa�am ob�jektam. Bareljefs tiem būtu pārāk svēts, lai ļautu tam iekrist ne�ķīs�tās rokās.

Grupiņa riebumā novaikstījās.

-��� Lai Dieva lāsts pār tiem! - otrais vīrs izmeta.

-�� Viņ� jau tos ir nolādējis, - sestais vīrs atsaucās. - Bet tagad, nonāku�i tiem tik tuvu, mēs esam pazaudēju�i pēdas.

-��� Nav teikts, - ierunājās hameleons.

-�� Ak tā? - Piektais vīrs pacēla galvu.

-Jums jau ir kāda doma? - ceturtais vīrs apvaicājās.

-�� Cik noprotams, viņu uzmanību pilnībā piesaistījusi sieviete, - hameleons klāstīja. - Nesenie notikumi liecina, ka, viņuprāt, sie�viete zina pārāk daudz, īpa�i ņemot vērā fotogrāfijas un vēl, pro�tams, viņas pēk�ņo braucienu uz Aleksandriju. Kā mēs jau zinām, viņas tēvs bija ietekmīgs valdības vīrs un viņam bija visnotaļ ie- tekniigi sakari valdības aprindās. Tādi joprojām ir arī sievietes mā�tei. Cik var nomanīt, �ī sieviete, Tesa Dreika, ir apņēmusies no�skaidrot sava drauga slepkavības cēloni. Turklāt izskatās, ka mūsu mērķi ir tikpat apņēmīgi viņu aizkavēt un noslēpt visus pie�rādījumus par savu eksistenci.

-��� Pagaidiet! Pirms brī�a jūs minējāt "nesenus notikumus". - Sestais vīrs iztaisnojās. - Kādi ir �ie nesenie notikumi?

-�� Redziet� - hameleons novilka. - Jā, - viņ� sastomījās. - Tie��i to dēļ es vēlējos sasaukt �o sapulci. - Viņa acis un balss kļuva sērīgas. - Vakarvakarā�

Viņ� aprakstīja sava līdzinieka galu.

-��� Viņu sadedzināja? - Sestais vīrs nobālēja.

-�� Jā. - Pieceļoties no skolotāja vietas, hameleons sajuta mutē �ultainu gar�u. - Mūsu novērotājs strādāja kopā ar diviem cidem. Ne viena, ne otra nebija ma�īnā - viens bija patvēries aiz savrup�mājas, ja sieviete izietu pa sētaspuses durvīm, un otrs slēpās krū�mos uz ielas nedaudz tālāk, un tie�i viņ� redzēja, kā no savrup�mājas izbrauca sudrabainais rolsroiss, pierakstīja tā numura zīmi un pēcāk ar savu kontaktpersonu palīdzību noskaidroja limuzī�na īpa�nieku. Tie�i tā mēs uzzinājām, ka savrupmāju apciemojis Braiens Hamiltons. Otrais vīrs pamanīja, kā slepkava pieskrien pie novērotāja automa�īnas, izdara �āvienu, uzreiz apsē�as pie forda stūres un aizbrauc. Novērotāja dublieris pa tie�o saslēdza uz ielas stāvo�a kadiljaka vadus, traucās pakaļ fordam un uzgā�ja to degam tuk�ā automa�īnu stāvlaukumā pie lielveikala. Ap�tvēris, ka palīdzība visviens būtu novēlota, viņ� atstāja notikuma vietu pirms policijas iera�anās;

-�� Ta�u, ja mūsu cilvēks jau bija sa�auts, kādēļ viņi� - otrā vī�rie�a balss aizlūza.

-�� Aizdedzināja viņu? - Hameleons sa�ķobīja seju. - Nav �au�bu, ka vēlējās dot mums mācību. Lai mūs demoralizētu.

-�� Tādā gadījumā viņi pievīlu�ies, - tre�ais vīrietis nikni atsau�cās. - Viņi samaksās. Es viņus nosūtī�u uz elli.

-��� Mēs visi viņus turp nosūtīsim, - sestais vīrietis piebilda.

-�� Un liksim samaksāt arī par pārējo, - sacīja hameleons, mutē viļādams rūgtumu.

-�� Jūs gribat sacīt, ka tas vēl nav viss? - Ceturtais vīrieds strau�ji iztaisnojās, nejuzdams, kā ceļi atsitas pret miniatūrā galdiņa apak�u.

-��� Diem�ēl nav. Vakar vakarā ap to pa�u laiku, kad novēro�a�nas postenī pie savrupmājas no�āva mūsu operatīvo darbinieku�

Braiens Hamiltons, sē�ot sudrabainā "Rolls-Royce Corniche" pustumsā grimsto�ajā pakaļējā sēdeklī, nolika mobilo tālruni, sa�rauca pieri, paliecās uz priek�u un uzrunāja savu �oferi un mie�sassargu:

-�� Stīv, tu dzirdēji?

Druknais, biju�ais jūras kājnieks, izlūko�anas speciālists, ap�ņēmīgi pamāja.

-�� Tas bija Ēriks �etems. Jūs vēlaties, lai aizvedu jūs pie viņa uz mājām.

-�� Tie�i tā. Tūdaļ pat aizgādā mani uz Vestfolz�ēr�u!

-�� Es jau dodos automaģistrāles virzienā.

Devis norādījumus, Braiens Hamiltons atslīga sēdeklī un ie�grima domās. Tesas stāstītais� un fotogrāfijas� aizdeva viņam milzīgas raizes. Cilvēks, kur� bija uzdevies par D�ozefu Mārtiņu, katrā ziņā glabāja kādu svarīgu noslēpumu.

Vai arī bēga no tā. Hamiltons par to bija pārliecināts. Jā. Lai kas tas arī būtu, tas noteikti bija drausmīgāks par asinīm notrai�pīto pātagu D�ozefa Mārtiņa skapi un grotesko cilni, kuru bija nofotografējusi Tesa.

Savrupmājā aplūkojis ciļņa fotogrāfiju, Hamiltons to bija no�saucis par dīvainu, ta�u tas bija pārāk saudzīgs apzīmējums ār�kārtējam pretīgumam, kuru viņ� izjuta, to ieraugot. Bareljefa at�tēls bija izraisījis viņā riebumu.

Hamiltons iekoda lūpā. Pieauga ba�as, ka Tesa iesaistījusies kādā samud�inātā, bīstamā situācijā, kas var novest pie viņas bo�jāejas. Viņa ta�u bija izsacījusi aizdomas, ka tiek izsekota, vai ne?

Hamiltons no�ņirkstināja zobus. Viņ� apņēmās likt lietā visas savas spējas, visu savu ietekmi, sacelt kājās visus, kuriem savu�laik bija palīdzējis, lai izdibinātu, kas draud Tesai, un pieraudzī- tu, lai tam tiek darīts gals.

Galu galā viņ� bija Tesas parādnieks. Vairāku iemeslu dēļ. Un viens no svarīgākajiem bija tāds, ka viņ�, Tesas tēva draugs, lai arī negribīgi, bija paklausījis priek�niecības pavēlēm un nosūtījis Remingtonu Dreiku uz Beirūtu risināt sarunas par slepenu iero��u darījumu ar kristie�iem, kas tolaik karoja ar musulmaņiem. Tā�dējādi uz viņa pleciem gūlās atbildība par to, ka musulmaņi no�laupīja Tesas tēvu, spīdzināja un beigu beigās nonāvēja. Nebija nekāds brīnums, ka Tesa viņu ienīda. Viņai visādā ziņā bija dibi�nāts iemesls. Ta�u, ja viņam izdotos Tesai palīdzēt, varbūt pat no�vērst viņas bojāeju, tas �o naidu kaut nedaudz gaisinātu. Un �ī Braienam Hamiltonam bija labākā motivācija, īpa�i tāpēc, ka viņ� ar Tesas māti jau bija vienojies. Galu galā nebūtu patīkami, ja au�d�umeita viņu ienīstu.

Aizdomājies viņ� tomēr pamanīja, ka ma�īna nogriezu�ies uz maģistrāles un traucas uz Folz�ēr�u, kas atradās desmit jūd�u at�tālumā. Pēc da�ām minūtēm Braiens Hamiltons varēs izskaidrot nepatīkamo situāciju FIB direktoram un pieprasīt, lai Ēriks �etems liek lietā visus līdzekļus, kas ir biroja rīcībā, un noskaidro D�oze�fa Mārtiņa īsto identitāti un slepkavu. Hamiltons bija parādā Te�sai, savukārt Ēriks �etems bija viņa parādnieks, un tagad, Dieva vārdā, bija pienācis laiks �o parādu nomaksāt.

-�� Ser, iespējams, ir sare�ģījumi, - ierunājās �oferis miesassargs.

-��� Kādi sare�ģījumi? - Hamiltons izslējās.

-�� Man liekas, mums seko.

Kuņģim sa�ņaudzoties, Hamiltons spēji pagriezās un palūko�jās pa automobiļa aizmugurējo logu.

-�� Tas mikroautobuss?

-�� Jā, ser. Sākumā domāju, ka tā ir tikai sakritība. Ta�u tas turas mums aiz muguras jau kop� Aleksandrijas robe�as.

-��� Atraujies!

-�� Tie�i to es mēģinu, ser.

"Rolls-Royce" palielināja ātrumu.

Ta�u mikroautobuss neatpalika.

-��� Neatlaidīgs, - �oferis izgrūda.

-��� Es ta�u liku atrauties.

-��� Kur, ser? Esmu spiests norādīt, ka mēs esam uz automaģis�trāles. Es braucu ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā. Un nekur neredzu nobrauktuvi.

-�� Pagaidi! Tas iegrie�as blakus joslā! Izskatās, ka grib mūs ap�dzīt! - Hamiltons uzsauca.

-Jā, ser. Varētu būt, ka� iespējams� es dro�i vien maldos.

Mikroautobuss, iebraucis blakus joslā, palielināja ātrumu un drīz vien traucās tie�i blakus "Rolls-Royce". Vērodams busiņu, Ha�miltons juta, ka sirds salecas - pasa�iera pusē vērās vaļā logs.

-��� Uzmaniedes! - Hamiltona �oferis iekliedzās.

Par vēlu.

Pa atvērto logu izlidoja pudele ar kakliņā iestūķētu lupatu.

Aizdedzinātu lupatu.

-��� Dievs tēvs!

Miesassargs strauji pagrieza ma�īnu uz maģistrāles grants ap�males pusi, izmisīgi pūlēdamies nobremzēt, ta�u pudele - dro�i vien ra�ota no īpa�i trausla stikla - sa�ķīda, ietriecoties "Rolls- Royce" priek�ējā stiklā un izlaistot liesmojo�u benzīnu pāri visai automa�īnai.

Liesmu ap�ilbināts�

� uz motora pārsega!�

� un, ak debess, uz priek�ējā stikla!�

� �oferis izmisīgi pūlējās savaldīt automa�īnu. Aizmugurē sē�do�ais Hamiltons pameta skatienu pa kreisi un �ausmās ierau�dzīja, ka busiņ� lielā ātrumā iegrie�as "Rolls-Royce" virzienā, juta, kā tas spēcīgi ietriecas sānos, tad vēlreiz, vēlreiz un - visbeidzot - nogrū� automobili no maģistrāles ceļmalas.

Hamiltona kuņģis salēcās. "Rolls-Royce", jau pilnībā liesmu pārņemts, izlauzās cauri norobe�otājai apmalei, aizlidoja un at�sitās pret�

Hamiltons iekliedzās. Viņ� tā arī neuzzināja, kur automa�īna ietriecās. Pēk�ņais, drausmais trieciena spēks parāva viņu uz priek�u, pacēla gaisā, pārmeta pāri sēdeklim un iedzina viņa gal�vu priek�ējā vadības panelī.

Todes mikroautobusa pasa�ieri, ļauni tīksminādamies, vēroja, kā "Rolls-Royce" ietriecas masīvā tērauda elektrības tornī. No sa�dursmes uzsprāga automobiļa degvielas tvertne. Spēkrats milzī�gā ugunsbumbā sadalījās sastāvdaļās, piecdesmit jardu rādiusā izmētādams miesas, kaula un metāla daļiņas, liesmas �āvās simt pēdu augstumā. Mikroautobuss traucās tālāk, iejuka transporta līdzekļu straumē, un tumsā kvēlojo�ais iespaidīgais sārts blakus maģistrāles lentei atspoguļojās tā aizmugurējā stiklā.

Hameleons izņēma no dokumentu paliktņa zem papīriem sa�locītu "Neiv York Times" pirmo lapu un pacēla gaisā, ļaujot grupi�ņai izlasīt virsrakstu "Biju�ais valsts sekretārs iet bojā liesmās au�tokatastrofā", un pasniedza laikraksta lapu otrajam vīrietim.

-�� Kad pabeigsiet, padodiet tālāk.

-�� Es jau esmu to lasījis. Nezināju saistību, ta�u, līdzko jūs pie�minējāt Braienu Hamiltonu, es sapratu, par ko jūs runājat.

-�� Toties man nebija izdevības �orīt izlasīt avīzi, - tre�ais vīrie�tis aizrādīja. - Padodiet to man!

Nopietnām sejām vīrie�i pēc kārtas izlasīja rakstu.

-���� Uguns, - sestais vīrietis, riebumā savilcis seju, izmeta.

-��� Viņi tā dievina uguni. - Sakniebis lūpas, viņ� nolika laikrakstu un uzmeta hameleonam pēto�u skatienu. - Redzu, ka jums ir at�bildes uz daudziem jautājumiem. Vai spēsiet atbildēt arī uz �o? Kāpēc viņu nogalināja?

-��� Es neteiktu, ka tās ir atbildes; vairāk gan secinājumi un pieņēmumi, - hameleons attrauca. - Tesa Dreika piepe�i dodas pie savas mātes. Un savrupmājā Aleksandrijā viņu sagaida biju�ais valsts sekretārs un pa�reizējais galvenais prezidenta pa�domnieks, - vai tā ir sagadī�anās? Maz ticams. Tādējādi esmu spiests secināt, ka Tesa �o ietekmīgo vīru bija ataicinājusi uz mā�ju un vēlējās satikt viņu, sava miru�ā tēva draugu, nevis māti. Tesa Dreika izmantoja sava nelaiķa tēva ietekmi un savervēja ietekmī�gu palīgu cerībā atklāt, kas ir D�ozefs Mārtiņ� un kāpēc viņ� no�galināts.

Tre�ais vīrietis paraustīja plecus.

-�� Tie ir pieņēmumi, kā jūs jau atzināt. Tomēr nenolieg�u, ka tie ir loģiski.

-�� Piedevām varu secināt, ka ienaidnieks, tāpat kā mūsu cilvē�ki, sekoja Tesai Dreikai uz savrupmāju, - hameleons turpināja.

-��� Pazinis Hamiltona rolsroisu uz piebraucamā ceļa, ienaidnieks atskārta, kas sievietei padomā, un, cik noprotams, nosprieda - lai noslēpums neizplatītos tālāk, Hamiltonam jāmirst. Manas domas ir tādas, ka ienaidnieks vēlējās aizkavēt Hamiltonu izpaust kā�dam to, ko tas nupat bija uzzinājis, un, liekot lietā sakarus valdī�bā, papla�ināt izmeklē�anas diapazonu.

Piektais vīrietis vilka ar pirkstu gar zīmuļu reni miniatūrā gal�diņa aug�malā.

-�� Tas ir iespējams.

-�� �ķiet, jūs neesat pārliecināts.

-Jā, jūsu pieņēmumos ir sava jēga, tomēr� Mani vairāk satrauc tas, ka� Ja ienaidnieks uzņēmās tādu risku un uzdro�inājās no�galināt Hamiltonu, grūtības tik un tā nav novērstas, vismaz ne pilnibā. Ienaidnieka noslēpums vēl aizvien nav pilnīgā dro�ībā. Lai to panāktu, viņiem bija jānovēr� ikviena, pat visniecīgākā kļū�me, un tātad vissvarīgākais būtu likvidēt�

-�� Tie�i tā. - Hameleons pamāja.

-Jūs gribat teikt�?

-Jā.

-��� Augstais Dievs! - sestais vīrs izdvesa.

-Glu�i manas domas� Augstais Dievs� Vakarvakarā� īsi pēc diviem�

Tesa sastingusi stāvēja savā Aleksandrijas savrupmājas gu�ļamistabā, sakrampējusi pirkstus ap tālruņa klausuli, un klausī�jās Kreiga steidzīgajos, �erksto�ajos vārdos.

-��� Lūdzu, apsoliet man, - Kreigs sacīja. - Apzvēriet, ka būsiet uzmanīga!

-�� Es apsolu, - Tesa uzsvēra. - Es neatļau�os riskēt.

-��� Turē�u jūs pie vārda. Un gribu dzirdēt vēl vienu solījumu. Apzvēriet, ka rit no rīta jūs man piezvanīsiet, tiklīdz būsiet izga�tavojusi fotogrāfiju kopijas, un tad ar "Federal Express" nekavējo�ties nosūtīsiet tās man.

-�� Es tā darī�u. Apsolu, - Tesa viņu mierināja.

-�� Ziniet, es negribu izklausīties pēc greizsirdīga miļākā, ta�u jutī�os krietni vien labāk, kad būsiet atgriezusies.

-�� Goda vārds! - Tesa iesaucās. - Viss būs kārtībā. Ja kāds pie�laida uguni D�ozefa dzīvoklim, nevajag uzreiz secināt, ka man draud briesmas.

-�� Ak tā gan? - Kreigs pacēla balsi. - Un to vīrieti fotodarbnīcā jūs jau aizmirsāt?

Tesa neatbildēja. Klusībā viņa negribot atzina, ka baiļu sajūta aug ar katru mirkli.

-�� Labi. Kāda ir jūsu mātes mājas adrese un tālruņa numurs? - Kreigs vaicādams ieklepojās. - Manuprāt, man būtu tas jāzina� Man jāvar sazināties ar jums, ja atgadās vēl kas tāds, par ko jums būtu jāzina.

Tesa sniedza prasītās ziņas.

-��� Labi, - Kreigs noteica. - Es atkārtoju, ka vēlos, lai jūs drīz vien atgrie�aties.

-��� Pat ja es �obrīd atrastos Manhetenā - ko jūs darītu, pieņemot, ka jums ir taisnība un man draud briesmas? Jūs ta�u nevarat ne�pārtraukti staigāt man līdzi.

-�� Tas nav zināms. Tikpat labi var nonākt ari tik tālu.

-��� Paklau, nevajag pārspīlēt! - Tesa notrīsēja. - Jūs mani bie�dējat.

-�� Tas ir labi. Beidzot tu nāc pie sajēgas. - Leitnanta balss no�klusa, tālsarunai piejaucās sprak�ķi. - Un piedevām� - Kreigs izklausījās nervozs. - Vai tad būtu tik nepatīkami, ja es pastāvīgi atrastos tavā tuvumā?

-��� Ko? - Tesa sarauca pieri. - Es īsti nesapratu.

-�� Es jau vakar, braucot uz D�ozefa dzīvokli, tev teicu. Sākumā tā bija policijas lieta. Tagad tā nonākusi Slepkavību izmeklē�anas, nevis Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļas pārziņā. Tomēr es vēlos piedalīties izmeklē�anā. Tevis dēļ.

Tesa joprojām rauca pieri.

-��� Atbildes nebūs? - Kreigs pavaicāja.

-��� Es mēģinu aptvert to, ko dzirdēju. Vai esmu pareizi sapra�tusi?

-�� Ciktāl tas attiecas uz mani, tas vairs neattiecas uz darbu. Es vēlos tevi iepazīt tuvāk.

-Bet�

-�� Saki vien, ko tu vēlējies teikt, Tesa.

-�� jūs esat desmit gadu vecāks.

-��� Nu un? Tev ir aizspriedumi? Vai tev nepatīk nobriedu�i vī�rie�i, uz kuriem var pajauties; tādi kā es, kuri dzīvē pieredzēju�i �o un to, un vēl mazliet un kuriem nav ilūziju vai cerību, vai tiek�smes radīt neērtības?

-�� Tā glu�i nav. Tas ir� - Tesa mēģināja izlocīties. - Vienīgi� Es par to vispār nebiju domājusi.

-��� Tad esi tik laba un mazliet paprāto. Es negribu izklausīties uzmācīgs, zinu, ka pēdējā laikā tev gadīju�ies vairāki milzīgi pār�dzīvojumi, un nepatīkamākais ir tas, ka tu zaudēji draugu. Atkār�toju - es nevēlos kļūt par apgrūtinājumu. Esmu pacietīgs. Starp citu, es mazgājos katru dienu.

Tesa nenoturējās un iespurcās.

-�� jauki, - Kreigs noteica. - Tas man patīk. Man patīk dzirdēt tevi smejamies. Padomā par to, labi? Vai vismaz paturi to prātā? Nav jau nekas īpa�s, es tevi nespie�u. Ta�u varbūt� nolādēts, esmu tik� varbūt, kad viss būs galā, mēs varētu to apspriest?

-��� Lai notiek. - Tesa norija siekalas. - ja� Kad� Es apsolu - kad tas viss būs galā, mēs par to parunāsim.

-��� Vairs neko citu es neprasu. Neizklausās, ka tu būtu sajūs�mas pārņemta. Bet tas nekas - es protu novērtēt tavu pacietību. Tomēr nākamais lūgums ir saistīts ar darbu. Man vienalga, vai tu esi aizņemta vai ne - kad rīt nosūtīsi man fotogrāfiju kopijas, tev man noteikti jāpiezvana.

-��� Dodu godavārdu, - Tesa atsaucās. - Arlabunakti!

-�� Arlabunakti! - Kreigs atbildēja. - Un, starp citu, es nespēlēju azartspēles. Dzeru reti. Un esmu laipns pret dzīvniekiem, bērniem, nabagiem, nevarīgajiem, nemaz nerunājot par vecajiem. Padomā par to!

Leitnants nolika klausuli.

Tesa klausījās tālsarunas sprak�ķu tuk�umā, apmulsusi izel�poja, nodrebēja un nolika klausuli uz aparāta.

Un kādu bridi nekustējās.

Ap�ēliņ!

Viņa ar to nebija rēķinājusies. Tesa gan bija neskaidri jutusi, ka leitnants pievēr� viņai uzmanību, ta�u nebija likusies par to ne zinis. Viņu bija nomāku�as daudz svarīgākas rūpes.

Bet tagad slū�as bija paspruku�as vajā, un Tesa nezināja, kā reaģēt. Kreigs nenoliedzami bija patīkams vīrietis un izskatīgs, kaut arī mazliet dū�īgs. Viņ�, bez �aubām, bija centies būt pretim�nāko�s un laipns. Un �ajos grūtajos apstākļos viņa klātbūtni Tesa atzinīgi novērtēja.

Tomēr - vai viņ� Tesu saistīja? Fiziski? Seksuāli? �īs izjūtas no�teikti nelīdzinājās tai spēcīgajai, visu pārņemo�ajai tuvībai, kādu viņa izjuta pirmajā tik�anās reizē ar D�ozefu.

Tesa atcerējās "Dūjas kakla gredzenā" izklāstīto teoriju, ka mī�lestība no pirmā acu uzmetiena patiesībā ir mīlestība no otrā acu uzmetiena.

Tas tāpēc, ka mīlētāju dvēseles, kas pazīstamas jau agrākajā eksistences formā un �obrīd, atdzimu�as uz Zemes, pazīst viena otru.

Nolādēts, Tesa nolamājās. Ko lai es daru? Es negribu leitnan�tu nedz apkaunot, nedz apvainot. Bet galu galā - Kreigs ir vecāks par mani. Tomēr�

� Tesa staigāja �urpu turpu�

� Kaut ko pret viņu es tomēr jūtu.

Un varbūt ērtības sajūta ir pārāka par salkanu kaisles uzlies�mojumu?

Viņa atcerējās, ka grāmatā "Dūjas kakla gredzens" fiziskā - nevis garīgā - kaisle bija nodēvēta par vājību, par sava veida sli�mību.

Ko lai es iesāku?

Tesa jutās vainīga. Viņa bija dk atturīga un, iespējams, pat stru�pa pret Kreigu, kad tas sarunas beigās bija atzinies savās jūtās pret viņu.

Vainas apziņa grauza.. Es nevaru pieļaut, ka �is temats paliek karājamies gaisā. Prātu nodarbināja pārāk daudz citu jautājumu. Man tas nekavējoties jānokārto.

Viņa pacēla klausuli.

Lai piezvanītu leitnantam.

Lai izklāstītu savas domas.

Lai pilnīgi godīgi un laipni atzītos savā nedro�ībā.

Ta�u, pielikusi klausuli pie auss, viņa sarauca uzacis. Signāla nebija.

Tesa nepacietīgi paklabināja atvieno�anas taustiņu, pacēla klausuli un ieklausījās.

Signāla joprojām nebija.

Nepacietībai augot, viņa vēl vairākas reizes padauzīja atvie�no�anas taustiņu.

Nekā.

Klausule klusēja.

Vēl pirms brī�a ta�u tālrunis darbojās. Kādēļ gan�?

Tesa nodrebēja, pāri mugurai pārskrēja tirpas. Tāpat kā brīdi iepriek�, bet tad tās bija izraisījusi savrupmājas gaisa kondicio�nē�anas sistēma.

Gaisa pūsmiņa no ventilācijas �ahtas Tesai lika nodrebināties vēl spēcīgāk, bet ne tāpēc, ka tā būtu vēsa. Satraukumā o�ņāda�ma gaisu, Tesa piegāja pie ventilācijas lūkas, kas bija iebūvēta ze�mu sienā, noslēpta aiz krēsla līdzās kumodei.

Pulsam paātrinoties, viņa noliecās, pastūma krēslu nost un pa�ostīja gaisa vēsmiņu.

Tikko jūtama kodīga smaka. Tesu sagrāba drebuļi.

Dūmi? Vai tie ir�

Sāka kost kaklā.

Tie nevar būt dūmi!

Bet dvinga sabiezēja, un, iepletusi nāsis un dziļi ievilkusi elpu, Tesa ieklepojās.

Krū�kurvis panikā sa�ņaudzās. Viņa noelsojās, iztaisnojās un, �ausmu pārņemta, ieraudzīja no ventilācijas ejas izplūstam tie�vu, pelēku strūkliņu.

Ugunsgrēks!

Ķermenis uz bridi atteicās klausīt.

�ķita, ka viņā kaut kas pārlūst. Tesa metās pie tālruņa uz naktsgaldiņa, lai piezvanitu uz 911, un tajā pa�ā mirklī dū�a saplaka vēl vairāk - viņa atcerējās, ka vēl nupat tālrunis nebija darbojies. Tesa drud�aini pamēģināja vēlreiz. Signāla joprojām nebija! Jēziņ! Viņa paķēra kokvilnas puloveru, ko pirms brī�a bija novilkusi, un �igli uzmeta to mugurā. Tad savāca "Dūjas kakla gredzenu" un fotogrāfijas un iestūķēja visu somiņā.

Vēl beidzamo reizi uzmetusi skatienu gaisa kondicionē�anas lūkai, no kuras stīdzēja aizvien biezākas dūmu vērpetes, Tesa, kāsa lēkmes pārņemta, pieskrēja pie istabas durvīm, atrāva tās vaļā un izmetās gaitenī.

Gaitenī valdīja tumsa. Kāds, dro�i vien sulainis, bija izslēdzis gaismu pēc tam, kad Tesa un māte bija iegāju�as savās istabās. Pat kāpnes pa kreisi un vestibils zem tām grima tumsā. Vienīgo gaismas staru meta lampa uz naktsgaldiņa. Tesa pagriezās pa labi, traucās pa neapgaismoto gaiteni un nonāca pie mātes istabas dur�vīm.

Viņa steidzīgi pagrūda tās vaļā un sataustīja gaismas slēdzi. Griestu lustra iekvēlojās. iMāte gulēja gultā ar baldahīnu, kas bija līdzīga Tesas gultai, un, lai gan aizkari bija aizvilkti, bija aplikusi acu apsēju. Tāpēc viņa nereaģēja uz ieslēgto lampu.

Tesa ieklepojās skaļāk. Arī �ī istaba bija pārplūdusi ar dūmiem, kas gāzās no gaisa kondicionē�anas �ahtas.

-Māt!

Viņa pieskrēja pie gultas. Māte krāca.

-��� Māt! - Tesa viņu sakratīja.

-�� Ā� - Māte pagriezās uz otra sāna.

Tesa vēlreiz viņu sakratīja.

-�� Māt! Mosties!

-�� Ā� - Māte rimās krākt. - Es� Kas�? - Viņa samiegojusies pagrābstījās ap acu apsēju, neveikli pastūma to uz pieres un pa�mirk�ķināja miegā pietūku�ās acis. - Tesa? Kāpēc tu�? Kas�?

-��� Kāp ārā no gultas! Veicīgi!

-��� Kas tā par� - Māte iekāsējās. - Migla? O� pēc�

-�� Pēc dūmiem! Māja deg! Veicīgi, māt! Tev jākāpj laukā no gul�tas!

No pārsteiguma mātei miegs bija kā ar roku atņemts.

-���� Deg? - Viņa pataustījās palagos un lēnām paslējās sēdus. - �igli! Zvani ugunsdzēsējiem!

-�� Nevaru!

-Ko?

-�� Es jau mēģināju. Telefons nedarbojas! - Tesa sauca.

-�� Tas nevar būt! - Māte pasniedzās pēc tālruņa uz naktsgal�diņa.

-�� Nē! Klausies, ko es tev saku, māt! Telefons ne� Nolādēts, pa�steidzies! Mums jātiek ārā!

Māte aizgaiņāja beidzamās miega paliekas un izkāpa no gul�tas. Viņai mugurā bija ro�krāsas naktskrekls ar ri�iņām, tas bija uzrāvies līdz ceļiem, ta�u, kad māte nolaida kājas uz grīdas, tas noslīdēja līdz pat potītēm. Viņa sadulbusi pagrozījās, sasparojās un pietraucās pie skapja.

-�� Palīdzi man apģērbdes!

-�� Nav laika! - Tesa satvēra viņu aiz rokas. - Mums jādek ārā! - Istabā jau vēlās dūmu mutuļi. Abas sievietes kāsēja. - Dieva dēļ, māt, skrienam!

Tesa bīdīja māti uz guļamistabas atvērtajām durvīm.

Bet, kad abas nonāca pustumsā grimsto�ajā gaitenī, Tesa sa�stinga, pēk�ņi visu sapratusi. Cauri ķermenim izstrāvoja bailes.

-��� Nē! - viņa klusu iesaucās.

Vispirms nedarbojās tālrunis.

Un tad aizdegusies savrupmāja?

Tā nav sagadī�anās. Tas nav nejau�i!

To izdarīju�i viņi!

Viņi domā, ka es zinu pārāk daudz. Viņi grib mani nogalināt!

Kreigam taisnība! Kāpēc gan es viņā neklausījos?

Tagad māte mudināja viņu virzīties uz priek�u.

-��� Pasteidzies! - Viņa pagrūda Tesu. - Kas noticis? Kālab tu apstājies?

Dievs tēvs, Tesa nodomāja. Ja nu viņi ir ēkā?

Iekaucās dūmu detektori. Guļamistabās. Gaitenī. Vesdbilā, vir�tuvē un citās pirmā stāva telpās. To spalgais koris laupīja drosmi un radīja vēlē�anos aizklāt ar plaukstām ausis.

Tomēr panikas pārņemtais prāts uzdzina trauksmes sajūtu. Nē! Viņi diez vai pielaistu uguni un mestos bēgt. Viņi gribēs pārlieci�nāties, ka es�

ja nu viņi ir namā?

Viņi pieliks visas pūles, lai mēs neizkļūtu ārā. �ie cilvēki gri�bēs, lai visu acīs mūsu nāve izskatās pēc nelaimes gadījuma!

Ja tāds ir viņu nolūks, un mēs mēģināsim izbēgt�

Ja mūs nenobeigs uguns, tad to izdarīs viņi!

-�� Tesa, nestāvi! - Māte viebās, pielikusi mutei priek�ā nakts�krekla piedurkni, griezīgi elpodama caur to. - Kas lēcies? Dūmi kļūst aizvien biezāki! Mēs nosmaksim! Ja nu�

-�� Māt? - Ļaunajām priek�nojautām pastiprinoties, kāda pār�steidzo�a, urdo�a doma lika Tesai apstāties. - Vai tev joprojām ir tēva pistole?

-�� Es nesaprotu. Kādam nolūkam tev�

Tesa apsviedās un uzsauca:

-�� Klausies, ko es tev jautāju! Vai tu pēc tēva nāves to paturēji? Vai tev vēl ir viņa pistole?

-�� Kāda tam nozīme? - Māte ieklepojās. - Mums jācen�as�

-��� Māt, ko tu izdarīji ar pistoli?

-�� Neko. Es atstāju to turpat, kur tēvs to glabāja, - tāpat kā visas pārējās viņa mantas. - Pat se�us gadus pēc viņa nāves mātes bai�ļu pārņemtajā sejā atdzima skumjas. - Tu labi zini, ka man pie�trūka spēka �ķirties no jebkuras viņa mantas.

Aiz muguras uzvirmoja dūmi. Pa kreisi vestibilā zem kāpnēm tumsu pār�ķēla gaismas zib�ņi, it kā no lēna stroboskopa.

Uguns!

Tesa satrūkās un satvēra māti aiz pleciem.

-�� Otrā guļamistabā?

-�� Jā. Tā istaba palikusi tāda pati, kāda bija todien, kad tavs tēvs atvadījās no manis un aizbrauca uz Beirūtu.

Tesa steidzīgi noskūpstīja māti uz vaiga.

-�� Lai Dievs tevi svētī! Ātri! Seko man!

-��� Bet mums jā�! Es vēl aizvien nesaprotu!

-�� Nav laika skaidrot! Tev jāsaprot dkai tas, ka es tevi mīlu, māt, un gribu glābt tavu dzīvību!

-��� Labi! - Māte elpoja ar grūtībām. - Ar to man ir gana.

Pametusi baiļpilnu skatienu uz �audīgajām liesmām vestibi�lā, Tesa parāva māti aiz rokas un vilka viņu pa labi cauri gaite�nim.

-��� Lūdz Dievu un visā klausi mani!

Viņa nonāca pie pēdējām durvīm labajā pusē, atgrūda tās vaļā un tumsā taustījās gar sienu, lai atrastu gaismas slēdzi.

-�� Pirms tu� Man tevi jābrīdina, - māte iejaucās.

-�� Ne tagad!

Ta�u griestu lampas mestajā gaismā Tesa ieraudzīja to, par ko māte bija gribējusi viņu brīdināt. Un pārsteigumā noblisināja acis.

�ajā guļamistabā tēvs mēdza pārlaist naktis, kad pārradās mā�jās vēlu pēc ārkārtas sapulcēm Valsts departamentā un negribēja traucēt Tesas māti. Tagad guļamistaba atgādināja mis Havi�emas mājas pussabruku�o interjeru grāmatā "Lielās cerības". Visu - pa�klāju, gultu, galdiņus, lampas, tālruņa aparātu, kumodi - klāja se�u gadu gaitā uzkrājusies putekļu kārta. Kaktos no griestiem nokarājās zirnekļu tīkli, un Tesa iztrūkās, it kā grasītos ieiet zir�nekļu midzenī. Plūsma, ko izraisīja spēcīgi pagrūstās durvis, lika uzvirmot putekļiem un no�ūpoties tīmekļiem; to radītā migliņa sa�jaucās ar dūmu vērpetēm, kas stiepās no gaisa kondicionē�anas lūkas.

-Māt!

-�� Es nepaguvu tevi brīdināt.

�ausmu sagrābta, Tesa metās uz priek�u, katrs steidzīgais so�lis lika pacelties putekļu mākonim. Viņa pavēcināja rokas, notrau��ot zirnekļu tīklus; tie lipa pie rokām, sajūta bija pretīga.

-��� Es atstāju visu, kā bija. - Māte kāsēdama dipināja nopaka�ļus. - Todien, kad uzzināju par tava tēva bojāeju, es vēl pēdīgo reizi uzmetu skatienu istabai, aizvēru durvis un vairs nekad te neiegāju. Un piesacīju kalpotājiem �īs durvis neatvērt.

Pretīgumam krājoties, Tesa pamanīja, ka pie gultas pat pali�ku�as tēva ritakurpes, kas tagad putekļu klātas. Satraukumā Tesa aizmirsa pajautāt, kāda velna pēc māte pārvērtusi �o istabu par kapenēm, nevis par svētnīcu. Ta�u dūmi ar katru brīdi kļuva bie�zāki. Viņai atlika laika padomāt vienīgi par�

Tesa atrāva vaļā naktsgaldiņa aug�ējo atvilktni, baidīdamās, ka tēvs varētu būt paņēmis pistoli līdzi uz Beirūtu. Ta�u, īsi no�pūtusies, viņa ieraudzīja ieroci ierastajā vietā.

Tesas tēvs bija karojis Vjetnamā Jūras kājnieku izlūko�anas da�ļā. Tie�i tur viņ� iepazinās ar Braienu Hamiltonu, jūras kājnieku ģenerāli, Pirmā korpusa komandieri. Pēc kara tēvs iestājās darbā

Valsts departamentā, strādāja Izlūko�anas nodaļā - par tās pa�stāvē�anu zināja tikai retais. Kad Braiens Hamiltons atvaļinājās no militārā dienesta, ari viņ� iestājās darbā Valsts departamentā, tikai diplomātiskajā nodaļā, un pierunāja Tesas tēvu pāriet no iz�lūko�anas uz diplomātiem. Ta�u tēvam no Vjetnamas laikiem bi�ja saglabāju�ies nervozi paradumi. Lai gan viņ� reti ņēma līdzi ieroci, pildīdams uzdevumu potenciāli bīstamos apstākļos ārval�stīs, viņ� uzstājīgi glabāja pistoli mājā tādā vietā, kur to viegli va�rētu atrast, ja namā kāds ielauztos.

Deviņu milimetru pusautomātiskā "Sig Sauer" pistole bija ra��ota �veicē, tas bija kompakts ierocis ar īsu stobru, aptverē sagāja neparasti daudz patronu (se�padsmit), un at�ķirībā no vairāku�ma pistoļu pirms �āviena tā nebija jāuzlādē - tā uzlādējās auto�mātiski, nospie�ot mēlīti.

Tesa to visu uzzināja jau divpadsmit gadu vecumā - viņa slaistījās apkārt tēvam brī�os, kad tas tīrīja pistoli, un bija izrādī�jusi interesi par to. Tēvs bija nospriedis, ka meitai par ieroci jāzi�na vairāk, lai iedvestu viņā bijību pret to un - vēl svarīgāk - pie�spiestu viņu turēties no tā pa gabalu. Galu galā Tesa bērnībā vairāk atgādināja zēnu, iero�i viņu neatbaidīja kā citas viņas ve�cuma meitenes, un �au�ana pa mērķiem drīz vien Tesai bija tik�pat pierasta kā basketbola, vieglatlētikas un vingro�anas treniņi.

Iedams uz �aujamlauku slīpēt snaipera iemaņas, tēvs nereti aicināja Tesu līdzi. Viņ� mācīja meitai ieroci izjaukt, iztīrīt un sa�likt kopā. Viņ� ierādīja pareizu tēmē�anas tehniku - abas rokas uz pistoles, abas acis vaļā, priek�ējie un pakaļējie tēmēkļi nostā�dīti. Ta�u galvenais noslēpums, pēc viņa vārdiem, bija koncentrēt skatienu uz mērķi, nevis uz tēmēkļiem. Tādējādi tēmēkļu stabiņi izskatījās izplūdu�i, ta�u tas nekas, pie tā pierod. Beigu beigās - galvenais ir mērķis, un tas bija jāredz skaidri. Ja tēmēkļi ir redza�mi skaidri un mērķis ir kā miglā tīts, �āvējs tēmē nepareizi.

Tikai tad, kad tēvs bija tikpat sīki izskaidrojis, kā pielādēt ap�tveri, iestiprināt to rokturī un atvilkt sliedi pistoles virspusē, iebī�dot patronu patrontelpā, viņ� beidzot atļāva Tesai iz�aut.

Nerausti mēlīti! Nospied!

Tesa mazliet ba�ījās par atsitienu, ta�u jau pirmajā reizē viņa konstatēja, ka ierocis �āviena brīdī nemaz nenoraustās tik spēcī�gi, kā viņa bija baidījusies. Patiesībā Tesai pat patika atsitiens, pa�tika brīvībā paspruku�ais spēks un �āviena blīk�ķis, kuru noslā�pēja austiņas, ko viņai bija licis uzlikt tēvs.

Vēlāk, pusaudzes gados, Tesa iemācījās no trīsdesmit jardu at�tāluma ielaist visas se�padsmit lodes basketbola bumbas lieluma aplī, ta�u, mācoties koled�ā, viņa zaudēja interesi par �au�anu tikpat spēji, kā bija ar to aizrāvusies. Varbūt tāpēc, ka tēva bie�i nebija mājās.

Tesa paķēra pistoli no atvilktnes un domās pateicās tēvam par sniegtajām pamācībām. Iespējams, ka tēvs būs izglābis viņai dzī�vību.

Tesa nospieda podziņu sānos, izslidināja aptveri no roktura un pamāja, redzot, ka tā ir pilna. Atbīdījusi aptveri vietā, viņa at�vilka pistoles sliedi un ļāva tai pasprukt uz priek�u, iebīdot pat- rontelpā patronu. Gailis, atvilkts atpakaļ, nekustējās. Viņa uzma�nīgi piespieda mēlīti un tikpat vieglītēm nolaida gaili, lai ierocis nejau�i neiz�autu. Tiktāl viss bija labi.

Ta�u pistole nebija tīrīta un eļļota jau se�us gadus, un tas vi�ņai darīja raizes. Ja piepildīsies Tesas lielākās ba�as un viņai būs jāaizstāvas, vai pistole �āviena mirklī neiesprūdīs?

Tesa neuzdro�inājās to pieļaut pat domās.

-�� Nāc, māt! Skriesim!

-�� Bet tu vēl man nepateici, kādam nolūkam tev vajadzīgs iero�cis?

-��� Dro�ībai.

-�� Kā to saprast?

Tesa palika atbildi parādā un kopā ar māti izskrēja pa atvēr�tajām durvīm gaiteni.

�audīgās liesmas izstaroja spo�āku gaismu, �ķita, ka gaiteni apgaismo sveces. Skubinādama māti skriet, Tesa traucās pa krei�si uz kāpnēm un nervozi lūkojās lejup, mērķēdama ar pistoli. Ta��u mērķus neredzēja, vienīgi liesmas, kuru krak�ķi vestibilā lēnām pārauga rūkoņā. Kāpņu pakāje bija vienās ugunis. Tesa pagājās uz priek�u, bet tad atsprāga atpakaļ, jo sejā iesitās karstuma vil�nis. Bija skaidrs, ka neizdosies cauri vestibilam tikt līdz savrup�mājas parādes durvīm, jo izskriet cauri ugunij, kas neatlaidīgi pie�ņēmās pla�umā, nebija iespējams. Mātei neap�aubāmi pietrūks veiklības, viņa netiks Tesai līdzi, un Tesai, pats par sevi sapro�tams, nebija ne mazākās vēlē�anās atstāt māti aiz muguras.

Ieraudzījusi liesmas, māte iestenējās.

-��� Uz sētaspuses kāpnēm! - Tesa komandēja. - �igli!

Viņa vadīja māti pa dūmiem pieplūdu�o gaiteni. Klepodamas, zemu pielieku�ās - gaiss tuvāk gridai bija tīrāks -, abas nonāca pie kāpnēm, kas veda uz virtuvi.

Ari �eit kāpņu pakāji apgaismoja drebelīga gaismiņa, ta�u tā atmirdzēja no sienas. Liesmas �eit nebija redzamas.

Iespējams, mums tomēr izdosies izkļūt, Tesā modās cerība.

Viņa kāpa lejup pirmā, piekodinot mātei turēties cie�i aiz mu�guras.

Dūmu signalizācija nemitējās gaudot.

Piepe�i kāpņu pakājē uzradās cilvēks un metās viņām klāt.

Tesa pavērsa pret viņu pistoli.

-��� Misis Dreika, - neskaidri atskanēja vīrie�a balss.

-��� D�onatan! - māte iesaucās.

Satrauktā Tesa nolaida pistoli.

Sulainis pieskrēja klāt. Viņam mugurā bija pid�ama.

-��� Es gulēju! Dūmi gandrīz� Ja ugunsgrēka signalizācija ne�būtu mani uzmodinājusi� - Viņ� aizgūtnēm vilka elpu. - Es mē�ģināju uzkāpt pa parādes puses kāpnēm un jūs brīdināt, ta�u ves�tibils ir�

-��� Mēs zinām, - Tesa viņu aprāva. - Vai mēs varam izkļūt no mājas pa sētaspuses durvīm?

-��� Uguns plosās virtuvē, toties kalpotāju spārnu tā nav skārusi.

-��� Pagaidām nav.

Visi trīs noskrēja pa kāpnēm.

-��� Vai jūs nemanījāt mājā vēl kādu cilvēku? - Tesa noprasīja.

-Vēl kādu?

-��� Edna? Kur tad Edna? - Tesas māte izklausījās aizsmakusi.

-�� Pirms steidzos pie jums, es viņu pamodināju un liku iet ārā, - D�onatans sacīja.

-�� Un nevienu citu jūs neredzējāt? - Tesa steidzīgi atkārtoja.

-��� Nē, nē, mis Dreika. Es nesaprotu, ko jūs ar to gribat sacīt. Kas gan vēl� - Sulainis likās apmulsis.

Nebija laika skaidrot. Nonākusi kāpņu pakājē, Tesa samiedza acis un palūkojās pa kreisi - tur virtuvē aiz durvju ailas trakoja �ilbino�ās liesmas.

Svelme bija neizturama, viņa bija spiesta aizlikt roku priek�ā sejai.

Ta�u karstums dzeldēja roku. Ja liesmas izplatīsies �ajā gai�tenī�

Pirms Tesa pati attapa, ko dara, viņa metās uz priek�u un aiz�cirta durvis. Rokā iedzēla.

Tomēr sāpes bija tā vērtas. Durvis bija sava veida aizsegs. Tesa paķēra mād aiz rokas un klamzāja uz priek�u, sekodama D�ona- tanam pa gaiteni uz kalpotāju spārnu.

Kaut ari virtuves durvis bija ciet, gaitenis bija dūmu pilns, karsts vējiņ� vērpināja mutuļus. Ta�u, jo tuvāk viņi nonāca dur�vīm savrupmājas dārza pusē, jo vieglāk kļuva elpot.

Viņa nevarēja sagaidīt, kad tiks tīrajā, vēsajā nakts gaisā.

No jauna viesās bailes, izraisot nevaldāmus �ermuļus, kājas pinās. Tie cilvēki dro�i vien slēpjas dārzā aiz krūmājiem, notēmē�ju�i �aujamos, un gatavojas mūs nolaist no kājām, tiklīdz iziesim ārā.

-�� Tesa, tu viscaur drebi! - māte iesaucās. - Neuztraucies! Mēs tūlīt būsim ārā!

Ārā? Tesa domās atkārtoja. Pastāv ticama iespēja, ka tur, ārā, mūs no�aus!

Viņi nonāca pie sētaspuses durvīm.

Tās bija vaļā, pa tām izvēlās dūmu mutuļi, iek�ā ieplūda vēss gaiss. Tad dūmi izklīda, D�onatans izsteidzās pa durvīm, un aiz viņa Tesa ieraudzīja�

� divdesmit pēdu tālāk�

� logos vizo�o liesmu gaismā�

� zālē uz vēdera gulēja sieviete. No naktskreklā tērptās mugu�ras sūcās asinis.

-��� Edna! - D�onatans izgrūda.

Tesa mēģināja viņu aizkavēt.

-Nē!

Bet D�onatans izrāvās un metās pie istabenes.

-�� Edna!

Tas bija viņa pēdējais vārds. Aptuveni pusceļā D�onatans iz�taisnojās un noraustījās - kā vērsis, kas paskubināts ar dzelksni. Nāvējo�u dzelksni.

No kakla iz�āvās tum�a strūkla. Nākamajā mirklī tāda pati strūkla iz�ļācās no muguras. Izskatījās, ka D�onatans mēģina ar rokām aptvert vienlaikus muguru, krūtis un pieri.

Par maz roku!

Viņ� nokrita kā lempīgs akrobāts.

Zālē gulēdams, noraustījās.

Notrīsēja.

Vairs nekustējās.

Tesas māte iekliedzās. Vai nu viņa nesaprata, kas noticis, vai arī glu�i otrādi - saprata, un viņu bija pārņēmusi panika. Iespē�jams, viņa izmisīgi gribēja palīdzēt kalpotājiem. Lai nu kāds būtu iemesls, viņa paspraucās garām Tesai un izsteberēja pagalmā.

Tesa rāvās viņu aizkavēt, ta�u roka, kas turēja tēva pistoli, ne- aizķērās aiz naktskrekla, un otra roka satvēra adru�u me�ģīnes ri�u.

Māte lauzās uz priek�u.

-Nē!

Tesa blenza kā pārakmeņojusies. Kalsnā, diētu novārdzinātā māte neatlēca atpakaļ kā akrobāte; viņa drīzāk apsviedās otrādi un, rokas vicinot, noslīga zemē kā izmocīta balerīna. No cauru�miem vēderā un krūtīs iz�ļācās asinis.

Tesa iekaucās.

No bēdām.

No �ausmām.

No dusmām.

�ķita, ka viņai visapkārt spindz bites, tās sitas pret stenderem, triecās gaiteņa sienās. Lodes. Ar klusinātāju aprīkotas pistoles pa�galma krūmos!

�āvieni izrāva Tesu no �oka radītā sastinguma. Viņa klupda�ma atkāpās, pagriezās un turpat apstājās kā zemē iemieta, ierau�got liesmas, kas ēdās cauri aizvērtajām virtuves durvīm.

Ko lai es daru?

Es nevaru skriet iek�ā!

Es esmu iedzīta lamatās!

Prātā jaucās pārāk daudz domu. Mātes nāve. Ārpusē paslē�pu�ies �āvēji. Uguns.

Stingums atkal pārņēma viņu savā varā.

Es nevaru te palikt!

Bet ari nedrīkstu iet ārā!

Domā!

Liesmas aizvien spo�āk apgaismoja dūmu pārpildīto gaiteni, laizīdamās ap virtuves durvīm.

Pagrabs! No gaiteņa es varu nokāpt pagrabā un paslēpties kaktiņā, veļas bļodā samērcēt lupatas un aptīt sevi ar�

Nē! Tas ir neprāts! Man nebūtu izred�u izdzīvot. Kad dūmi piepildīs pagrabu, es ātri vien nosmak�u, lai ari kā pūlē�os elpot caur slapju lupatu kārtām.

Un karstums būs necie�ams!

Un kādā brīdī pagraba griesti iebruks, un mani apraks gailo�i�

Tesa tā drebēja aiz bailēm, ka gandrīz atslāba urīnpū�ļa mus�kuļi. Bet es nevaru te palikt stāvam!

Nejau�i ierāvusi plau�ās dūmus, viņa saliecās un norīstījās.

Negaidīti prātā ie�āvās kāda doma, sniedzot izmisīgu cerību.

Var neizdoties!

Bet, lai Dievs man stāv klāt, tā ir mana vienīgā iespēja!

Tesa aizturēja elpu un �āvās uz priek�u pa gaiteni, paskrieda- ma garām uguns pārņemtajām virtuves durvīm. Svelme pieķērās drēbēm, un vienu baiļpilnu mirkli viņa bija pārliecināta, ka kok�vilnas pulovers aizdegsies.

Dūmi koda acīs, Tesa nonāca pie kāpnēm, paklupa, nogāzās uz pakāpieniem, sasitās, ta�u �etrrāpus turpināja rāpties aug�up. Seit karstums vis�ēlīgi atlaidās, tomēr dūmi sabiezēja, un, viņai ievelkot elpu, plau�as dumpojās un krūtis �ņaudzīja spazmas. To�mēr viņa apņēmīgi rāpās aug�up aizvien ātrāk, aizvien sparīgāk, un drīz vien pakāpieni piepe�i izbeidzās. Atgrūdusies ar ceļga�liem, ķerstīdamās ap tuk�u gaisu, viņa metās uz priek�u un iz�stiepās uz grīdas, atdauzīdama zodu pret grīdu.

Pat cauri dūmu segai aptuveni gaiteņa vidū Tesa saskatīja pret griestiem tiecamies rēco�ās liesmas vestibila kāpņu aug�galā.

Ātrāk! No dūmiem asaroja acis, koda kaklā.

Tesa ar pūlēm nostājās �etrrāpus un vaidēdama traucās uz priek�u, tuvojoties aizvien pieaugo�ajai svelmei, pla�ajām lies�mām. Uguns sprak�ķi un �vīkstoņa apdullināja.

Tesa iekunkstējās, un viņu sagrāba bailes, ka nepaspēs aizkļūt līdz nodomātajam galamērķim, ka kveldējo�ā karstuma uzplūdi nelaidīs viņu garām.

Bet citas izvēles nav! Viņa nolādējās, sakopoja visus spēkus un pagriezās pa kreisi. Bangojo�u liesmu taustekļu vajāta, Tesa uzmeklēja atvērtās durvis, iemetās savā istabā un aizcirta durvis.

Salīdzinājumā ar gaitenī valdo�o spelti istabā gaiss bija brī�ni�ķīgi dzestrs, lai gan biezie, spīvie dūmi arī �eit grauza acīs. Nogurums piespieda viņu ievilkt gaisu plau�ās, Tesai sākās spē�cīgs kāss, viņa izspļāva krēpas.

Tas nekas! Tagad vēl ir cerība!

Veicīgi!

Iedegtā naktslampiņa nelīdzēja - tā bija gandrīz pilnībā ietīta dūmakā, tās mestā gaisma tikpat kā nebija saskatāma.

Tam nebija nozīmes! �ī istaba Tesai bija labi pazīstama, viņai nevajadzēja redzēt. Tesa paskrēja garām krēslam un nonāca pie divviru stikla durvīm. Atraujot tās vaļā, viņu apņēma neticami spirgts gaiss. Liesmas, lau�oties cauri logiem labajā pusē, apgais�moja dārzu un krūmājus.

Ta�u Tesa pievērsa uzmanību tikai milzīgajam ozolam, kas au�ga blakus nelielajam viņas istabas balkonam.

Tie�i zem �ā ozola Tesa vienpadsmit gadu vecumā bija salau�zusi roku. Kādā sestdienas pēcpusdienā, pārradusies mājās no vingro�anas treniņa, viņa bija kā spārnos par panākumiem vin�grojumos uz stieņa un, stāvēdama uz balkona, aplūkoja ozolu un apsvēra, vai spētu aizlēkt līdz tuvākajam zaram, aiz�ūpoties līdz nākamajam, tad nokļūt līdz stumbram un no�ļūkt lejā.

Vēlme pārbaudīt aprēķinus nevaldāmi iekārdināja, viņa lēca, satvēra zaru ar vienu roku, izstiepusi otru pret nākamo zaru� un iekliedzās, juzdama, ka roka pa�aujas garām zaram� un, nokri�tusi uz mauriņa, iekliedzās vēl spalgāk. Kreisā roka bija piespies�ta pie zemes, nepareizi izliekusies - �ausmīgi nepareizi. Pirmo reizi mū�ā viņa cieta tik me�onīgas sāpes.

Tēvs bija izskrējis no mājas, paņēmis viņu uz rokām, aizbrā- zies uz garā�u un aizvedis meitu - traukdamies garām sarkana�jai luksoforu gaismai - uz tuvējo slimnīcu.

Viņas tēvs.

Miris.

Cik ļoti Tesa pēc viņa ilgojās!

Un tagad arī māte bija mirusi! Tesa vēl aizvien nespēja pilnī�bā aptvert pirms brī�a skatīto ainu - asiņu �alti no mātes ievai�nojumiem vēderā un krūtīs.

Prāts atsacījās ticēt redzētajam.

Mirusi?

Nevar būt, ka māte ir mirusi.

Nelie�i!

Liesmas ietiecās istabā pa durvīm. Tesa iegrūda pistoli audek�la somiņā, aizvēra to un apvija somiņas siksnu ap vidukli, lai tā netraucētu.

Liesmas nevis spraucās, bet verda viscaur gar durvju stende�rēm.

Vairs nav laika!

Tesa atkāpās istabas dūmu mutulī. Atsaukdama atmiņā ilgos treniņu gadus, viņa saliecās, paspēra soli uz priek�u un noliecās sprintera stājā.

Noskaitīja īsu lūg�anu.

Un no visa spēka metās skriet.

Tesa palēcās, kroskurpēs ieautās kājas atspērās pret balkona greznajām metāla margām, un viņa lēca, cik vien tālu spēja. Lē�ciena brīdī viņa vēl paguva nobīties, ka pagātne atkārtosies, roka noslīdēs no zara un viņa kā akmens nogāzīsies uz mauriņa.

Ta�u tagad Tesa bija divdesmit astoņus gadus veca. Slaidais, vingrais ķermenis ielidoja ozola bie�ņā daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi, garās rokas pastiepās, un plaukstas cie�i aptvēra zaru.

Rokām aizķeroties aiz zara, ķermenis, inerces vadīts, pasvie- dās uz priek�u - Tesa izmantoja �o kustību, un brīdī, kad zars, pie kura viņa turējās, sāka liekties lejup, viņa aizāķēja kājas aiz nākamā zara un palika tajā karājamies ar sē�amvietu uz leju.

Tiklīdz zari mitējās �ūpoties, viņa, pārliekot rokas vienu aiz otras, sāka virzīties uz abu zaru stakli. Vingrotājas iemaņas palī�dzēja uzrausties uz zariem un apgriezties ar seju pret zemi. Tesa sprīdi pa sprīdim virzījās pa zariem, un beidzot, sēdēdama uz resnajiem zariem, lapotnes apslēpta, apkampa stumbru.

Sirds dauzījās dk neganti, ka bezmaz uzmācās nelabums.

Vai �āvēji ir pamanīju�i, kā viņa nolec no balkona?

Kaut arī Tesa zināja, ka pa logiem netālu no savrupmājas pa�rādes puses lau�as liesmas, viņa pūlējās sevi pārliecināt, ka �ī puse palikusi ēnā.

Tiesa, zari gan bija sa�ūpoju�ies. Jā. Nebija vērts sev iegalvot pretējo. Ta�u, ja �āvēji visu vērību bija veltīju�i savrupmājas dur�vīm, varbūt viņi nebija iedomāju�ies veltīju�i mājas �ai pusei, kur durvju nebija.

Un - pats galvenais - �āvējiem diez vai ienāks prātā pacelt skatienu pret otrā stāva balkonu, no kura diez vai kāds sadomā�tu izkļūt no nama.

Tā, Tesa notrīsēja, to es drīz uzzinā�u.

Viņa atrāva vaļā somiņu un izvilka pistoli. Tesu pārņēma mil�zīgs apmierinājums, iedomājoties, ka vīrie�i, kas nogalināja viņas māti, var iet bojā no iero�a, ar kuru viņu bija apmācījis rīkoties tēvs. Kaut arī tas jau se�us gadus nebija tīrīts. Kaut arī tā aptveres atspere dro�i vien ir "nogurusi", tik ilgus gadus atrazdamās sa�spiestā stāvoklī.

Tesa nevarēja atļauties iegrimt pārdomās par �ādu risku. Prā�tu nodarbināja tikai viena doma�

Kā nokāpt no koka.

Un darīt visu, lai cauri biezajiem, mū�zaļajiem dzīv�ogu pu�duriem tumsas aizsegā aizbēgtu uz kaimiņu mājas pagalmu.

Viņa nokāpa no koka, iekārtojās stumbra pakājē un pavērsa pistoli pret tumsā grimsto�ās savrupmājas sienu. Nevienu nere�dzējusi, Tesa metās skrie�us uz krūmājiem labajā pusē.

Likās, ka aizspindzēja bite. Lode izmētāja ozola mizas �ķē�peles.

Tesa skrējienā strauji pagriezās, sakņupa un pacēla tēva pis�toli.

Acu skatienam atklājās mērķis, nometies uz ceļa, - to ieskāva liesmas, kas piepe�i izlauzās pa logiem otrpus savrupmājai. Mēr�ķis ar ieroci! Mērķis, kas saguma un notēmēja uz Tesu.

Atmiņā pazibēja �aujamlaukā gūtās mācības.

Viņa nospieda mēlīti. Pistole ierēcās, atsitiena spēks parāva stobru uz aug�u.

Nieks par atsitienu. Nenolaid acis no mērķa!

Viņa paraudzījās uz �āvēju un, sirdij pamirstot, atskārta, ka nav trāpījusi.

Vīrietis iz�āva, bet Tesa jau metās guļus. Viņa ierocim bija klusinātājs. Viņa nedzirdēja pauk�ķi �āviena brīdī, ta�u lodes svil�piens pāri galvai bija nekļūdīgi pazīstams.

Guļot uz zemes, abām rokām aptvērusi pistoli, Tesa nomērķēja uzmanīgāk, koncentrējās vērīgāk un iz�āva. No blīk�ķa iezvanījās ausīs.

Ieraudzījusi, ka �āvējs pastreipuļo atmuguriski un sabrūk zālē, Tesa domās uzvaras priekā iekliedzās.

Jau nākamajā mirklī, aptvērusi, kas noticis, viņa juta kuņģī ie- metamies krampjus no spriedzes, no milzīgā satricinājuma.

Viņa nevarēja ļauties vainas apziņai� Viņai jātiek prom.

Pietraususies kājās, Tesa neprātīgā ātrumā traucās uz krūmiem labajā pusē. Tālumā kauca sirēnas. Ugunsdzēsēji. Varbūt polici�ja. Tos dro�i vien izsaucis kāds no blakus mājas! Bet sirēnas gau�doja pārāk tālu. Automa�īnas nepagūs ierasties laikā. Turpini skriet!

Savrupmājas priek�ā kāds uzsauca.

Tesa apcirtās. Skatienam pavērās vīrietis ar ieroci.

Tesa instinktīvi notēmēja un nospieda mēlīti. Vēlreiz. Un vēl�reiz! Pirmā lode ietriecās savrupmājas sienā. Otrā aizskāra koku aiz �āvēja muguras.

Bet tre�ā vīrieti pagrūda, tas sagrīļojās.

Tesa atkal domās triumfējo�i iekliedzās.

Ta�u mēmās gaviles sastinga kaklā.

Nē!

�āvējs tomēr bija palicis stāvam kājās un lēnām cēla ieroci. Pis�tolei rībot, Tesa iz�āva atkal, un �oreiz vīrietis nokrita zālienā.

Viņa paskrēja garām puķu dārzam. No savrupmājas sētaspu�ses d�inkstēja lodes, apcirzdamas mū�zaļo dzīv�ogu, kura vir�zienā viņa skrēja. Tesa atkal metās gar�ļaukus.

Me�onīgā ātrumā viņa aizvēlās līdz krūmu pakājei, apgriezās, nomērķēja uz vīrieti, kas steidzās viņas virzienā, trīs reizes iz�ā�va, netrāpīja, tomēr piespieda �āvēju patverties aiz dārza vasaras mājiņas.

Savrupmāju jau bija pilnībā pārņēmu�as liesmas. Sirēnas kau�ca skaļāk. Tuvāk. �āvējs pabāza ieroci gar mājiņas sienu, Tesa no�tēmēja un kārtējo reizi iz�āva.

Vīrietis pazuda skatienam.

Tomēr ne pietiekami ātri. Tesa mēģināja sevi mierināt, ka, ie�spējams, trāpījusi, lai gan tikpat labi viņas raidītā lode varēja būt iz�ķaidījusi koka sienu netālu no vīrie�a sejas.

Skaidri zināt to nevarēja. Un tam nebija nozīmes. Nebija laika!

Tesa līda cauri �aurai spraugai krūmājā, juta, kā zari skrāpē galvu, muguru un gurnus, un, izkļuvu�i cauri dzīv�ogam, mo�mentāni pielēca kājās un skrēja pāri ugunsgrēka apgaismotajam pla�ajam kaimiņu mājas dārzam.

Mājā dega lampas. Viņa iztēlojās, kā iztrūku�ies kaimiņi stei�dzas laukā, baidoties, ka ugunsgrēks vērsīsies pla�umā un viņu mājā ari iemetīsies liesmas.

Ta�u pat uguns rēkoņa neapslāpēja zaru �vīkstoņu aiz mugu�ras. Tesa apcirtās un raidīja trīs �āvienus tur, kur bija sakustējies dzīv�ogs, dzirdēja vīrieti iekunkstamies un mudināja sevi skriet tālāk, uz pla�ā pagalma tum�āko pusi.

Viņa izlocījās garām kokiem, traucās pa puķu dobēm, paklu�pa pār liliju dīķī�a zemo apmali, gandrīz iekrita ūdenī, ar pūlēm saglabāja līdzsvaru, apskrēja dīķītim apkārt un joza prom aizvien ātrāk.

Tēvs alla� bija pieteicis - skaiti iz�autās patronas.

Ta�u bēg�anas trakumā Tesai bija izkritis no prāta tēva dotais padoms. Cik rei�u es iz�āvu?

Tesa nevarēja atcerēties. Vairāk nekā desmit, tas nu bija skaidrs. Varbūt trīspadsmit vai� Aptvere bija gandrīz tuk�a.

Kaut arī sviedri izmērcēja apģērbu un pilēja no sejas, bailes saldēja un stindzināja. Jātaupa munīcija.

Krūtīm cilājoties, viņa nonāca pie vēl viena dzīv�oga. Apstā�jusies tumsā, Tesa gribot negribot pagriezās un uzmeta skatienu liesmojo�ai savrupmājai simt jardu attālumā. No viņas istabas lo�giem laizījās liesmas. �āda ielau�anās Tesu padarīja neprātīgu aiz dusmām. Viņas pagātni, viņas jaunību pazudināja liesmas. No vajātājiem nebija ne miņas, drebēdama viņa noslīga zemē un pa�līda zem tuvākā dzīv�oga.

Nākamās savrupmājas pagalmā Tesa nāca pie secinājuma, ka nedrīkst bēgt �ajā virzienā, - tas bija viegli paredzams. Vajātājiem atlika tikai izskriet uz ielas, aizsteigties priek�ā, noslēpties un gai�dīt Tesu, kad viņa mēģinās aizlaisties no kvartāla.

Bija tikai viena cerība - ka sirēnas, kuras kauca pavisam tuvu, piespiedīs medniekus bēgt.

Ta�u uz to nedrīkstēja paļauties. Viņai pa�ai bija jānokļūst dro��ā vietā. Kā?

Strauji elpodama, drebēdama, apstulbusi, nobijusies, Tesa acu�mirklī pieņēma lēmumu un metās aiz mājas.

Tumsā virzīdamās starp peldbaseinu un tenisa kortu, viņa no�nāca augsta akmens mūra priek�ā. Viņa pameta skatienu visap�kārt, izmisīgi lūkodamās pēc kāpnēm vai koka blakus mūrim, meklējot jebko, ar kā palīdzību viņa varētu pārkļūt tam pāri.

Nekā.

Tesa piegāja pie peldbaseina. Pret �ķūnī�a sienu bija atslieta gara metāla kārts ar tīkliņu galā - acīmredzot ar to no ūdens iz�zvejoja lapas un citas drazas.

Veicīgāk! Viņa piespieda kārti pie mūra, pagrozīja to un palo�cīja. Kārts bija izturīga, tomēr lokana. Varbūt.

Auļojo�ie sirdspuksti sāpīgi atbalsojās deniņos. Citas iespējas nebija.

Tesa iegrūda pistoli somiņā, kas joprojām karājās pie vidukļa, ātri satvēra kārti aiz viena gala, otro pavērsa pret pagalma mūri, pacēla kārti un laidās skrie�us.

Kad kārts tālākais gals atradās piecu pēdu attālumā no mūra, Tesa iedzina to zālienā un palēcās.

Jau gadiem ilgi Tesa nebija trenējusies �ajā vieglatlētikas dis�ciplīnā. Piedevām kārtslēk�ana viņai nekad nebija īsti patikusi. Tomēr tagad Tesai bija jāizliekas, ka piedalās olimpiskajās spē�lēs. Izliekusies, izstiepusi kājas uz aug�u, viņa juta kārti ielokā- mies. Metāls no�ņirkstēja. Ja tas pārlūzis�

Ar spēju triecienu viņa atsitās pret mūra aug�malu, pataustl- jās ar roku, pieķērās, atlaida kārti vaļā, pagrābstījās ar otru roku, pakarājās un sāka lēnām rāpties aug�up.

Noskrāpētām, asiņojo�ām rokām Tesa nogūlās uz mūra, cenz�damās aizmirst sāpes, bridi atvilka elpu, tad nolaida kājas otrā pusē un nolēca tumsā.

Viņa baidījās, ka uzkritīs uz soliņa un salauzīs potīti.

Vai uzdursies uz kāda mietiņa, pie kura piesiets jauns kociņ�.

Ta�u pēdas atsitās pret dārza mīksto zemi, un Tesa, kā para�dusi, izveicīgi pietupās, piespieda elkoņus pie sāniem un aizvē�lās pāri �aganajai augsnei un pakļāvīgajiem ziediem.

Izmisīgā ātrumā Tesa pielēca kājās, pārlaida skatienu tumsai priek�ā, neskaidrajām koku kontūrām, masīvajām, tum�ajām vēl vienas savrupmājas aprisēm, izrāva pistoli no somiņas un skrēja, ko kājas nes.

Kad Tesai bija desmit gadu, �ajā namā mita viņas labākā drau�dzene. Abas bie�i spēlējās �ajā pagalmā, un iemīļotākā rotaļa bija paslēpes.

Tesa atminējās to dienu, kad bija atradusi tik labu paslēptuvi, ka draudzene beidzot padevās un pārstāja viņu meklēt.

Un nu Tesa steidzās uz to paslēptuvi, cerot, ka pagalms nav pārkārtots. Izdzirdējusi ūdeni urdzam, viņa pielika soli.

Pagalma tālākajā stūrī atradās sacementētu laukakmeņu krā�vums, izveidojot pakalnu aptuveni plecu augstumā - no tā vir�sotnes burbuļodams plūda avotiņ�, līkumodams un lēkādams pā�ri akmeņiem un ieplūzdams baseinā ar zelta zivtiņām. Straumi dzina sūknis, kas bija noslēpts ni�ā aiz krāvuma.

Ni�ā bija metāla lūka, tā pasargāja sūkni no nokri�ņiem. Ab�pus laukakmeņu kalniņam auga krūmi. Tesa izlīda cauri ērk�ķai�najiem krūmiem, notupās un tumsā sataustīja lūku.

Viņa ierāpās ni�ā, aizvēra lūku un apsēdās piķa melnajā tum�sā blakus ņurdo�ajam sūknim, pievilkusi kājas pie krūtīm, apli�kusi rokas ap ceļiem, pieliekusi galvu. �ādā saspiestā pozā sāpē�ja muskuļi, bet viņai vismaz bija iespēja atpūsties un iegūt laiku pārdomām.

Toreiz, pirms daudziem gadiem, draudzene neatrada Tesu tā�pēc, ka abas pirms tam bija ielīdu�as �ajā ni�ā un draudzenei tā bija �ķitusi atbaido�a. Tāpēc viņa nebija iedomājusies tur ielūko�ties, jo pati nekad nebūtu tur slēpusies. Ta�u Tesa bija puiciska meitene - ja uz spēles likta uzvara, zirnekļu tīkli bija niecīgs �ķēr�slis.

Juzdama, kā tīmekļi ieķeras matos un kāda dzīva radība ar daudzām kājiņām �āpo pa labo roku un kņudina ādu, Tesa arī �oreiz nelikās ne zinis par to, no kā viņas draudzenei kļūtu nela�bi, - kaut ari nācās pielikt visus spēkus, lai apspiestu drebuļus. Svarīgākais bija tas, ka viņa tikusi dro�ā vietā. �ajās nāvējo�ajās, pieaugu�ajiem domātajās paslēpēs neviens sve�inieks neuzies �o paslēptuvi, jo sve�s nekad neiedomāsies meklēt ni�u aiz �ā akme�ņu krāvuma.

Tesa saviebās. Saskrambātās, apsvilu�ās rokas sāpēja. Lienot cauri dzīv�ogiem, viņa bija savainojusi muguru. Kājas, rokas un zods smeldza, apdauzīti kritienos un pārskrējienos.

Ta�u miesīgās sāpes nespēja līdzināties dvēseles sāpēm. Māte bija mirusi!

Nē! Tesa nespēja tam noticēt. Viņa nespēja pierast pie �īs do�mas.

Viņa �ovakar bija nogalinājusi vismaz divus vīrus, un Tesa ne�spēja pierast arī pie tā, lādēdama - un nerimdama lādēt - �āvē�jus, kuri bija nogalināju�i viņas māti, lai cik ne�petni viņa zvērēja nokārtot rēķinus.

Nāca vēmiens.

Nē! Viņa tikai klusītēm ieraudājās. Karstas asaras plūda pāri vaigiem, viņa sēdēja sarāvusies vēsajā, mitrajā, melnajā ni�as do�bumā un drebēja.

Jāpadomā.

Ar laiku, kad apkaime varētu būt dro�a, viņai būs jātiek prom.

Bet vairāk par visu Tesai vajadzēja noskaidrot, kas viņu vajā un kāpēc �ie cilvēki pārvērtu�i viņas dzīvi par elli.

Un atriebties. �ī rūgtā, tracino�ā doma nedeva viņai mieru. Jā, kāds visādā ziņā par to samaksās.

Tesa iztaustīja somiņu. Pārgurumam uzmācoties, viņa atcerē�jās fotogrāfijas somiņā, konkrēti vienu fotogrāfiju - tikpat pretīgu, cik mulsino�u. Ar bareljefu. Muskuļains, garmatains, izskatīgs vī�rietis, uzkāpis mugurā vērsim un pār�ķēlis tam kaklu, suns, kas, saslējies pakaļkājās, laiza asinis, �ūska, kura lien pie kvie�u as�niem, skorpions, kas uzbrūk vēr�a sēkliniekiem.

Vājprāts!

Stāvēdams putekļainajā klases telpā, pamestās Bruklinas sko�las otrajā stāvā, hameleons pabeidza ziņojumu.

Krēslainajā, ar finiera loksnēm aiznaglotajā telpā bridi valdīja klusums; hameleona kolēģi apsvēra dzirdēto.

-�� Tātad sieviete izbēga? - ceturtais vīrietis visbeidzot ievaicā�jās, neapzināti virpinādams savu rubīna gredzenu uz kreisās ro�kas vidējā pirksta, taustīdams zīmotni ar pārkrustoto zobenu un krustu.

Hameleons vilcinājās.

-��� Tiek uzskatīts, ka jā. Mūsu novēro�anas vienības loceklis, kur� bija paslēpies aiz savrupmājas, nepamanīja sievieti nolecam no balkona, tomēr ieraudzīja, kā viņa nokāpj no koka. Un pilnīgi skaidri redzēja, kā viņa no�auj abus vīrie�us.

-��� Bet kur viņa dabūjusi ieroci? - pajautāja piektais vīrietis.

Hameleons paraustīja plecus.

-�� Vai esat pārliecināts, ka ienaidnieks nesadzina sievietei pē�das un nesagūstīja viņu? - noprasīja otrais vīrietis.

-�� Dro�i zināt es to nevaru. Turp steidzās ugunsdzēsēji un po�licija, un to sirēnas jau laikus brīdināja ienaidnieku. Tas paguva savākt miru�os un aizbēgt, pirms ieradās likumsargi.

-�� Ceru, ka mūsu pa�u operatīvajam darbiniekam arī izdevās laimīgi aizbēgt, - tre�ais vīrietis ieteicās.

Hameleons apstiprino�i pamāja.

-�� Turklāt, manuprāt, mēs varam uzskatīt, ka sieviete ir dro�ībā.

-��� Tomēr mēs nezinām, kur viņa atrodas, - sestais vīrietis sa�viebies noteica. - To nezina arī ienaidnieks, ja pareizi izpratu jū�su loģiku, jūs bijāt nodomājis izmantot sievieti par ēsmu, lai pie�vilinātu mūsu medījumu. Tomēr jūsu iecere vairs nav īstenojama. Mēs esam atgriezu�ies sākumpunktā.

-�� Tā glu�i nav. - Hameleons piemiedza acis. - Patlaban mums sievietes atra�anās vieta nav zināma. Ta�u mēs to uzzināsim, tur�klāt visai drīz.

-Kā?

-�� jūs pieslēdzāt sievietes tālrunim noklausī�anās iekārtu.

-��� Kā jau jūs pavēlējāt, - atsaucās elektronikas eksperts.

-��� Un arī policista tālrunim. Ja jūs būtu viņas vietā - izmisuma mākts, nobijies, zaudējis galvu, - ko jūs iesāktu? - hameleons jautāja.

-��� Aha! - Sestais vīrietis atgāzās krēslā. - Nu man ir skaidrs. Viņa sazināsies ar policistu. - Pasmaidījis viņ� piemetināja: - Tā�pēc mēs koncentrēsim novēro�anu uz viņu.

-�� Ar laiku viņ� aizvedīs mūs pie sievietes, - hameleons sacīja. - Vēl svarīgāk - es pieņemu kā pa�saprotamu, ka ienaidnieks rī�kosies tikpat gudri kā vienmēr. Galu galā tam bijusi gadiem ilga prakse. Vai kāds �aubās, ka viņu loģiskie spriedumi būs tikpat trāpīgi kā manējie un viņi nonāks pie tāda pa�a secinājuma?

Piektais vīrietis vilka pirkstu pa putekļu kārtu uz miniatūrā galdiņa.

-��� Viņi ir apliecināju�i savas spējas izdzīvot, neskaitāmas rei�zes paredzēju�i mūsu slazdus.

-��� Iespējams, ne �oreiz, - hameleons atteica. - Policists būs ēs�ma, kas pievilina medījumu. Medības turpinās. Tie�i �obrīd vie�nība novēro leitnantu Kreigu, lai gan tās primārais uzdevums, protams, ir uzmanīt, vai neparādās ienaidnieks.

-�� Tādā gadījumā mums jāiesaistās medībās, - ceturtais vīrs re�zumēja.

-��� Katrā ziņā, - tre�ais vīrs piekrita.

Pārējie mundri slējās kājās.

Hameleons pacēla roku.

-�� Vienu mirkli! Pirms izklīstam, man jums jāizskaidro vēl kāds apstāklis.

Vīrie�i klusi gaidīja.

-��� Kā mēs zinām, ienaidnieks - parazīti - vēr� pla�umā savas pretīgās aktivitātes. Nav prātam aptverams, cik drausmīgi zemu savu elli�ķīgo misēkļu dēļ tas nolaidīsies. Vienlaikus es nenolie�dzu, ka mūsu puse �īs nedēļas laikā ir pieļāvusi ne mazums kļū�du, īpa�i taktiskajā ziņā. Un da�as no tām gulstas uz manas sirds�apziņas. Es nekaunos to atzīt. Tomēr pastarās tiesas diena ir jau pienākusi. Pēdējā laika notikumi liecina, ka situācija ir izvērtu�sies nedro�a. Biju cerējis, ka spēsim tikt galā ar �o uzdevumu pa��i. Tomēr manī vairs nav tādas pārliecības. Lepnība nav manu trūkumu sarakstā. Es nevilcinos lūgt palīdzību, ja ieskatu, ka tas ir nepiecie�ams mūsu mērķim.

-��� Palīdzību? - Sestais vīrs sarauca biezās uzacis.

-��� Esmu sazinājies ar savu priek�niecību. Esmu izklāstījis situ�āciju. Viņi ir vienisprātis ar manu situācijas novērtējumu un apstip�rināja manu lūgumu. Pusvienos Kenedija lidostā jāsagaida eksper�tu vienība.

-��� Eksperti? - Sestais vīrietis nobālēja.

-�� Tie�i tā. Esmu pieprasījis pastiprinājumu.

Basters Bjūkenans, ar iesauku Labais Āķis, stāvēja savā noplu�ku�ajā kabinetā, kas atradās aprūsēju�a, viļņaina tērauda ēkā pil�sētas doku nomalē, uz�ķīla sērkociņu gar rakstāmgaldu un aiz�kūpināja cigāra nodeguli, ko bija nodzēsis vakar pirms do�anās mājās. Nav jēgas laist to zudībā - galu galā tas ta�u ir Kubas ci�gārs, pēdējais cigārs kastītē, kuru alla� iejūtīgais dons Vin�enco pirms divām nedēļām bija viņam uzdāvinājis dzim�anas dienā.

Vecais labais dons Vin�enco! Viņ� no tiesas zināja, kas viņa padotajiem sagādā prieku. īpa�i tiem, kuri pūlējās vaiga svied�ros, un Labais Āķis Basters rāvās tikpat uzcītīgi kā toreiz, jaunī�bā, kad bija ostas krāvējs un vēlāk spēkpilns bokseris. Reiz pat viņ� pretendēja uz titulu. Un tā nav nieka lieta.

Atcerējies savu iemīļoto nodarbo�anos, Basters savilka rokas dū�rēs, vieglītēm padancoja, izdarīja da�us straujus un asus sitienus pa labi un pa kreisi un tad trieca savu slaveno, vareno labo āķi.

Dabūji gan! Viņ� pablenza uz iedomāto nokautēto prednieku. Ta�u atmiņas par biju�o slavu ringā uzvēdīja Basterā skumjas. Sa�trakoto skatītāju gaviles. Glāsto�ās mened�era uzslavas. Cita vei�da glāsti, ko viņ� saņēma no sievietēm, daudzām sievietēm, sa�trieco�ām sievietēm, kas tīkoja atdoties slavenībai. Basters papurināja galvu. Gaviles, uzslavas, sievietes� Da�kārt naktīs �ķi�ta, ka� tas viss viņu glu�i vai vajā.

Basters vēl drusciņ padīdījās, vēl pāris rei�u izdarīja sitienus, ta�u viņ� bija krietni pieņēmies svarā. Bija pagāju�i divdesmit gadi, un, fakts paliek fakts, ārsts bija piekodinājis nepārpūlēties.

Basteram gan nebija bail. Velns un elle, viņ� nekad nebaidījās. Bāra kautiņā viņ�, kad vien iegribēja, varēja nolikt gar zemi trīs vīrus. Vai tad tie�i tā nenotika tuvējā krodziņā, kurā viņ� bija ie�griezies pēc darba? Sasodīts, kā nu ne! Tomēr palēkājis, izvicinā�jis rokas un izpūtis cigāra strupu�a dūmus, viņ� jau aizelsās. Sa�jūta bija tāda pati kā toreiz, kad Basters bija aizbraucis atvaļinājumā uz Kolorādo un, kāpelēdams pa kalniem, nebija va�rējis atgūt elpu.

Varbūt patie�ām mest tos cigārus pie malas? Beigu beigās ārsts ta�u tā ieteica.

Nu nē, nolāpīts! Dzīve ir pārāk īsa. Ko tas nejēga dakteris vis�pār zina? Vai viņ� jebkad ir bijis titula pretendents? �im jau viegli mētāties ar padomiem. Dieva dēļ, pats vēl tīrais pui�elis. Un vēl tas "Rolex" pulkstenis. Laikam dzimis laimes bik�elēs. Ko viņ� jēdz?

�ēl , baigi �el to trīs pedejo cīņu. Basters vel līdz �ai dienai bē�dājās, ka viņam toreiz lika pakāst pēdējo, nē, pēdējās trīs cīņas, jo dona Vin�enco brālēns bija bokseris un bija sagribējis iegūt titulu Bastera vietā.

Brālēna stikla �oklis bija pielicis punktu viņa karjerai, rūgti tīk�sminoties, Basters atcerējās. Bet arī mana karjera līdz ar to bija no�skalota podā un�

Ai, neņem pierē! Atgaiņājis dūmus no sejas, ievilcis beidza�mās Kubas cigāra dūmu paliekas - vismaz dons Vin�enco neaiz�mirsa tos, kuri viņam pakalpoja, - Basters sev atgādināja, ka tas darbiņ� ir jāizdara. Citādi dons Vin�enco noskaitīsies.

Basters izbaudīja pēdējo Kastro tabakas dūmu mutuli un no�spieda īso nodeguli pārpildītā pelnu traukā. Derētu vienu otru reizi �o ūķi uzkopt, viņ� nodomāja.

Gaidīja darbs. Basters sa�ķobīja seju, pamanījis �vīku, ko uz apdauzītā koka galda virsmas tie�i �ķērsām pāri apaļajam, alus skārdenes radītajam traipam bija atstājis sērkociņ�, un atgādinā�ja sev, ka darba cilvēkam laiku pa laikam vajag �ādu tādu ieprie�cinājumu.

Cigāri ir laba manta, bet�

Jā.

Basters pagrabstījas galda atvilktne, paķēra pēdējo alus kārbu no kastes, atvēra to un iesūca vairākus dziļus malkus.

Vitamīni.

Jā.

Viņ� aplaizīja lūpas un atkal atgadinaja sev, ka jaizdara darbs. Kuru katru mirkli Lielais D�o ar brāli uz noliktavu atvedīs sarka�nos plastmasas konteinerus. Trijatā viņi no kravas ma�īnas kon�teinerus izkraus. Tie izskatījās pēc dabas gāzes baloniem. Tāds bija piestiprināts pie Bastera dārza grila, at�ķīrās vienīgi krāsa un materiāls.

Basteram gan nepatika cept gaļu. Viņa īgnajai sievai - īstai su�ņanaglai - tādas nodarbes gan bija gāju�as pie sirds.

Izbēru�i konteineru saturu vairākās lielās metāla tvertnēs, vi�ņi aizslēgs tvertņu vākus, lai tajos nevar ielūkoties, ar autokrāvē- ju pados tvertnes pie ceļamkrāna, ar kuru iecels tās bar�ā. Naktī visi trīs izbrauks Hudzonas upē un dosies netālu no Longailen- das raga.

Un izgāzis tur tos mēslus.

Tāpēc ka �ī krava - Basters iemalkoja vēl mazliet alus un no- drebinājās - bija medicīnas atkritumi.

Lietotas adatas.

Asiņaini pārsēji.

Inficētas asinis.

Sapuvu�i cilvēku audi.

Jā, Basters nodomāja un ielēja rīklē vēl mazliet alus - darbiņ� ir netīrs�

� Viņ� izspieda spurcienu�

� Bet kādam nabaga mērglim tas jādara. īpa�i, ja tas jādara dona Vin�enco labā.

Kaut arī alus palīdzēja remdēt rīta paģiras, galva kļuva aiz�vien skaidrāka.

Jā, īpa�i dona Vin�enco labā. Ja donam atsaka, viņ� kļūst ne�laimīgs. Ja dons ir nelaimīgs, kādam sa�ķīst ceļgalu bļodiņas. Un tas ir tikai sākums. Pie velna Kubas cigārus! Kad dons ir nelai�mīgs, viņ� ne tikai liek sadragāt kādam ceļgalus. Viņ� sarīko slak�tiņu.

Un vispār - kas tur slikts, ja izmet okeānā adatas un pārsējus?

Basters gremzās, ka nav iedomājies nopirkt vēl mazliet alus. Valsti trūkst atkritumu izgāztuvju. Tā vismaz raksta tajās nolāpītajās avī�zēs. Atkritumu ir pārāk daudz. Trūkst vietas, kur izgāzt visus tos mēslus. Pārāk daudz to nolādēto dzīvokļu namu, pārāk maz bed�ru zemē. Un neviens negrib, lai medicīnas atkritumus iznicina �ide te� dedzinātāji. Tie sasodītie japī�i iedomājas, ka, ieelpojot mazliet dūmu, uzreiz saķers kādu kaiti. Bet donam Vin�enco pieder lielākā atkritumu iznīcinā�anas firma Ņūd�ersijas austrumos. Kur lai viņ� liek visus tos mēslus, īpa�i tās slimnīcas drazas?

Atbilde bija vienkār�a.

Okeāns ir pla�s.

Kā tad. Ūdens, velns parāvis, ir vairāk nekā puse pasaules, varbūt pat trīs ceturtdaļas - vai pareizi? Daudz. Pāris bar�ām ar adatām un pārsējiem vieta atradīsies.

Jā, labi, labi, brī�iem paisums nav mums labvēlīgs. Da�reiz mēsli aizpeld atpakaļ uz krastu. Gadās, ka adatas un pārsēji iz�peld pludmalēs.

Ko piesējāties? Vai tā ir mana vaina? Es daru, kas jādara. Izme�tu mēslus, un cauri. Ne jau es esmu vainīgs, ka okeāns nav mums labvēlīgs.

Jā, viņ� nodomāja.

Skaidrs, ka tā.

Nu un tad, ka da�i japī�i pāris dienu nedabū izpeldēties, ka�mēr drazas nokopj?

Liela mui�a!

Lai apkopēju brigāde dara savu darbu, un es darī�u savējo.

Iedūcās zvans. Basters nolika alus skārdeni uz galda un iz�taisnoja muguru. Tas bija signāls, ka Lielais D�o ar brāli ir pie�brauku�i ar kravas ma�īnu pie noliktavas un gaida, kad Basters pacels durvis.

Bija jau laiks. Basters nospieda pogu. Durvīm paceļoties, ļo- dzīgā noliktava nodrebēja. Lielā D�o kravas auto atpakaļgaitā ie�brauca noliktavā un tuvojās bar�as konteineriem. Dzinējs atrau�gājās, un automa�īna apstājās.

Basters uzsita pa pogu, kas lika nolaisties grabo�ajām durvīm, un izsteidzās no kabineta.

- Jūs kavējaties! - viņ� norūca, kad auto durvis sāka vērties vaļā.

Ta�u no �ofera puses neizkāpa Lielais D�o.

Uz betona grīdas vingri nolēca Basteram nepazīstams vīrietis.

-�� Sveicināts! - Vīrietis pasmaidīja. Viņ� bija aptuveni trīsdes�mit gadu vecs, lieliskā fiziskajā formā.

-��� Kas tu tāds esi, nolāpīts?

-�� Ar no�ēlu jāpavēsta, ka Lielais D�o ir cietis negadījumā. Tra�ģiskā, �ausmīgā.

-�� Negadījumā? Kas tas par�

-�� Drausmīgs. Viņa treilerā iemetās uguns. Viņ� tā ari vairs ne�pamodās.

-��� Mans Dievs! - Basters nosēcās. - Un Lielā D�o brālis! Kur viņ� ir? Vai viņ� zina?

-�� Tā varētu teikt.

-��� Ko nu mels! Vai nu zina, vai ne!

-�� Skaidrs ir tas, ka viņ� zināja, - izskatīgais, spēcīgais sve�i�nieks attrauca. - Bet nu vairs nezina. Redzi, viņ� ir gājis bojā citā ugunsgrēkā. Tīrās �ausmas. Viņa māja vakar nodega.

-��� Ko tu te gvelz?

-�� Tu būsi nākamais.

Ar blīk�ķi atvērās vaļā kravas ma�īnas pasa�iera puses dur�vis, un izlēca divi citi vīrie�i.

Basters izberzēja acis. �ie abi bija ļoti līdzīgi pirmajam.

Slaidi.

Vingri.

Izskatīgi.

Iedegu�i.

Mazliet virs trīsdesmit.

Trijotnei tuvojoties, Basters pamanīja vēl kādu kopīgu iezīmi. Dro�i vien gaismas apmāns. Izskatījās, ka visiem trim ir pelēkas acis.

-�� Tā, Baster, mums te �is tas nepatīk, - pirmais vīrietis ierunājās.

-�� Ak tā, jā? - Basters soli atkāpās un pacēla slaveno labo dūri. - Kas jums nepatīk?

-�� Tās adatas. Tie pārsēji. Tās inficētās asinis. Tu piesārņo oke�ānu.

-��� Es tikai daru to, ko dons Vin�enco pavēl.

-�� Skaidrs. Bet tev vairs nav jāklausa viņa pavēlēm. Dons Vin��enco ir miris.

-Ko?

-�� Grūti noticēt, vai ne? Pārsteidzo�i. Nav vārdam vietas. Bez jokiem. Ari viņ� gāja bojā ugunsgrēkā.

Basters klupdams kāpās atpakaļ.

-��� Kas tad nu?! Nenāciet man klāt! Es jūs brīdinu.

-�� Jā, jā, jā. - Pirmais vīrietis neaptveramā ātrumā paslīdēja zem Bastera dūrēm, izvairījās no biju�ā titula pretendenta slavenā la�bā āķa un trieca vīrietim pa degunu ar tādu spēku, ka Basters no- zvēlās uz grīdas. Acu priek�ā miglojās, sāka tecēt asinis. - Klausies vērīgi, - vīrietis viņu uzrunāja. - Mēs tevi nesadedzi�nāsim.

Sāpju un miglainā acu skatiena �ķebināts, Basters atvieglots nokrācās. Viņ� bija spiests atzīt, ka ikviens no �iem trim vīrie�iem ir labākā fiziskā formā nekā jebkur� viņa kādreizējais pretinieks. Ja viņi piekrīt izlīgumam, viņam varētu rasties cerība.

-Jūs mani atlaidīsiet? - Basters nolādēja to dienu, kad bija ie�pazinies ar donu Vin�enco un piekritis strādāt pie viņa.

-�� Diem�ēl nē, - vīrietis atteica. - Par sekām jāatbild. Ta�u lies�mas ne vienmēr ir labākais iebiedē�anas līdzeklis. Da�reiz ir la�bāk, ja sods atbilst noziegumam, un bie�i vien tas ir nepiecie�ams citāds. Mazliet uzgaidi, tūlīt tu sapratīsi.

Trīs vīrie�i uzlika sejas maskas, uzģērba ķirurgu virsvalkus un uzvilka gumijas cimdus.

-�� Jēzus! - Basters iekliedzās.

-��� Lūdz, ko vien vēlies! Mani kolēģi tevi piespiedīs pie zemes.

-Nē!

-�� Nepretojies! Tagad tava nāve būs vēl sāpīgāka.

Basters locījās, pretojās un auroja, divi vīri piespieda viņu pie zemes. Tre�ais iestūma Basteram mutē kabatlakatiņu, lai viņu ap�klusinātu, tad sakārtoja gumijas cimdus un atskrūvēja vairākus sarkanos plastmasas konteinerus, kas atradās ma�īnā, izvilka in�ficētas zemādas injekcijām domātas adatas un sadūra tās viscaur Bastera ķermenī.

Rokās.

Kājās.

Kaklā.

Cirk�ņos.

Acīs.

Visur.

Kad trijotne bija savu paveikusi un aizbraukusi no noliktavas, līķi beidzot atrada. Laikraksti vēstīja, ka tas atgādinājis kniepada�tu spilventiņu.

Ne glu�i precīzi. Basters Bjūkenans, ar iesauku Labais Āķis, patiesībā bija �ļir�u adatu spilventiņ�. Ja tūksto�iem adatu, kas bija sadurtas visās viņa ķermeņa vietās, nebūtu nonāvēju�as Basteru, viņu uz viņsauli aizsūtītu kāda no slimībām, ar kurām bija infi�cētas adatas, tas ir, ja plau�u vēzis no gadiem ilgās cigāru smēķē��anas nenobeigtu viņu vispirms.

Leitnants Kreigs mitinājās vienistabas dzīvoklī ar nelielu vir�tuves ni�u �aurā, pārbūvētā rindu mājā Blīkerstrītā Lejas Manhe�tenā. Reiz viņam bija piederējusi māja Kvīnsā, precīzāk sakot, tā piederēja bankai, ta�u pirms �etriem gadiem saskaņā ar �ķir�a�nās līgumu īpa�uma tiesības uz namu ieguva viņa bijusī sieva.

Kreigs no visas sirds vēlējās, kaut joprojām dzīvotu tajā mājā. Ne jau pa�a nama dēļ. Viņam nekad nebija paticis pļaut mauriņu, �ķūrēt sniegu un darīt citus mājas darbus. Patiesībā gan Kreigs tolaik bija tik aizņemts, ka reti parādījās mājās un neveltīja pie�nācīgu uzmanību �iem darbiem - ari sievai un abiem bērniem.

Tie�i tā viņam pietrūka visvairāk. Ģimenes, ne jau tās nolāpī�tās mājas. Da�u labu nakti sirds smeldza tik neprātīgi, ka viņ� gulēja saliekamajā gultā un, nespēdams aizmigt, blenza griestos. Viņ� nolādēja sevi, ka nav'pielicis vairāk pūļu.

Ta�u Kreigs bija nācis pie secinājuma, ka laulība un darbs po�licijā nav savienojami. Tas tāpēc, ka policista darbs ir kā vēl viena laulība, un policista sieva var būt tikpat greizsirdīga uz viņa dar�bu kā uz citu sievieti. Vienīgais prieks bija tāds, ka Kreiga �ķirtā sieva neliedza tikties ar bērniem. Viņ� darīja visu, lai brīvdienās varētu pavadīt laiku ar dēlu un meitu, un, iespējams, redzēja vi�ņus bie�āk nekā tad, kad vēl dzīvoja mājā. Vienīgi bērni jau bija pusaud�u gados, un tēva klātbūtne viņus vairs nesajūsmināja tik ļoti kā tad, kad abi bija vēl mazuļi.

Es nudien esmu ievārījis pasakainu ķēpu, Kreigs nodomāja, iekāpis du�as kabīnē, aizbīdījis durvis un atgriezis krānus. Kar�stais ūdens svilināja. Un ko es domāju tagad? Kā tas nākas, ka gribu nodibināt attiecības ar desmit gadu jaunāku sievieti? Vai esmu galīgi prātu izkūkojis? Vienīgais, kas mani ar Tesu saista, ir viņas nelaimes. Kad tas nokārtosies�

� Tu gribēji teikt - ja tas nokārtosies�

� Nē, kad�

� Tā, neesi tāds pesimists�

� Viņa tevi vairs negribēs redzēt. Visādā ziņā mans vakar iz�teiktais piedāvājums par draudzību, tuvu draudzību, nekādu īpa��o pacilātību sievietē nebija izraisījis.

Kreigs atgrieza durstīgā karstā ūdens krānu gandrīz līdz ga�lam, izmazgāja matus ar �ampūnu un nogrozīja galvu. Klausies, ko tad tu gribēji? Viņa sēro. Tas nekas, ka Tesa ar to draugu, no�slēpumaino D�ozefu Mārtiņu, bija sastapusies tikai trīs reizes. Pa�stāv ticama iespēja, ka viņai seko. Tesai tagad prātā citas domas, viņa ta�u ir nobijusies. Tu esi uzradies nepiemērotā brīdī.

Viņ� aizgrieza krānu, izkāpa no �aurās du�as kabīnes (vannas dzīvoklī nebija) un noberzējās ar dvieli. Ar sūkli, pedantiski - kā jau �ķirtenis, kur� nācis pie atskārsmes, ka biju�ajai sievai mājas uzkop�ana prasījusi milzīgi daudz pūļu, ko viņ� tā arī nebija ie�vērojis, - notrausa ūdens lāses no du�as kabīnes, lai nepaliktu traipi. Viņ� jau bija noskuvies, atlika vienīgi sasukāt matus, uz- �ļakstīt nedaudz pēcskū�anās losjona, uztriept mazliet dezodo�ranta (sevis apkop�ana ir nebeidzams process), apģērbties un pie�spiest sevi paēst brokastis.

Dzīvojamā istabā, kas vienlaikus kalpoja ari par guļamistabu un virtuvi, Kreigs uzlika uz plīts vārīties ūdeni kafijai. Pēc para�duma ieslēdza radio, lai noklausītos ziņas, un, pēk�ņa impulsa vadīts, paķēra tālruņa klausuli. Tā dro�i vien nebija prātīga do�ma. Reiz jau no�āvi greizi un laikam neesi no tā mācījies. Tik un tā - viņ� juta vajadzību aprunāties ar Tesu, atzīt, ka no�ēlo savu uzmācību. Kreigs uzmeta skatienu vakar uzkricelētajai zīmītei ar Tesas mātes tālruņa numuru un, nospiezdams aparāta taustiņus, pa ausu galam dzirdēja diktoru stāstām par jaunām ap�audēm, kas izcēlu�ās starp kristie�iem un musulmaņiem Beirūtā. Vai viņi nevarētu vienreiz beigt ka�ķēties savā starpā, Kreigs nodomāja un izdzirdēja klausulē tālsarunu sprak�ķus.

Nopīkstēja signāls.

Tad vēl viens.

Un tad sievietes - ne Tesas, pat ne cilvēka, bet robotam līdzīga, datora sintezēta - balss teica:

-�� Numurs, uz kuru jūs zvanāt, nedarbojas.

Nedarbojas? Kreigs sarauca pieri. Laikam bū�u nospiedis ne�pareizu taustiņu.

Viņ� palūkojās zīmītē, cerēdams, ka nav pierakstījis numuru aplam, un zvanīja vēlreiz.

-�� Numurs, uz kuru jūs zvanāt, nedarbojas.

Ak kungs, es tie�ām bū�u pierakstījis numuru nepareizi!

Ūdens bija uzvārījies, un tējkanna iespiedzās. Kreigs aizgrie�za gāzi un, bērdams �ķīsto�o kafiju krūzītē, saviebās. Bet tad, ie�klausījies radio diktora teiktajā, sastinga.

-��� � pilnībā iznīcinājusi savrupmāju elitārā Aleksandrijas ra�jonā Vird�īnijas pavalstī.

Aleksandrijā.

Uzmācoties ļaunām priek�nojautām, Kreigs metās pie radio un pagrieza skaļāk.

-�� Trīs cilvēki, kas, mēģinādami glābties no liesmām, izskrēja no mājas, ir no�aud, - pavēstīja diktors. - Tie bija divi mājkalpo�tāji un Melinda Dreika�

Kreigam aiz�ņaudzās kakls.

-��� � Remingtona Dreika atraitne - viņas vīru, Valsts departa�menta aģentu Dreiku, musulmaņu ekstrēmisti Beirūtā pirms se��iem gadiem nomocīja līdz nāvei. Pagaidām varas iestādēm nav nekādu ziņu par uzbrucējiem un slepkavo�anas motīvu, tomēr ugunsgrēka izmeklē�anā secināts, ka notikusi ļaunprātīga dedzi�nā�ana.

Ļaunprātīga dedzinā�ana? Divi kalpotāji? Tesas māte?

Bet kā tad�

Kreigs paķēra klausuli, ātri sazvanīja informācijas dienestu, noskaidroja tālruņa numurus, piezvanīja uz dem, sazvanīja Alek�sandrijas informācijas dienestu un visbeidzot sazvanīja Aleksan�drijas�

-��� Policijas iecirknis, - atskanēja skarba vīrie�a balss.

-�� Slepkavību izmeklē�anas nodaļu! - Kreigs ar pūlēm sagla�bāja vienmērīgu elpu.

Klik�ķis. Signāls. Klusums.

Ātrāk ta�u! Ātrāk!

-�� Slepkavību izmeklē�anas nodaļa, - teica piesmakusi sievie�tes balss.

-��� Mans vārds ir Viljams Kreigs. - Vēlreiz dziļa ieelpa, lai no�mierinātos. - Esmu Ņujorkas Policijas departamenta Bezvēsts pa�zudu�o meklē�anas nodaļas leitnants. Mans �etona numurs ir� Mana priek�nieka vārds� Viņa tālruņa numurs� Es zvanu no mā�jām. Ja vēlaties, varu iedot savu numuru, kamēr jūs noskaidrojat manu identitāti.

-��� Leitnant, lai nerastos lieki sare�ģījumi, atvelciet elpu un pa�sakiet, kas jums vajadzīgs.

-���� Es zvanu sakarā ar ļaunprātīgo dedzinā�anu Melindas Dreikas mājā. Vai jūs atradāt vēl kādu no�auto? Viņas meitu Tesu Dreiku?

-��� Nē. Tikai kalpotājus un� Kas jums zināms par viņas meitu, leitnant? Kādēļ jūs domājat, ka arī viņa atradusies mājā? Kāpēc jūs tā interesējaties par �o gadījumu?

-��� Es� To nevar tik vienkār�i paskaidrot. Man jāpadomā. Es jums vēlāk piezvanī�u. - Kreigs nometa klausuli.

Tesa bija dro�ībā!

Nē.

Piepe�i prātā ie�āvās drausmīga doma. Kreigs izmisumā pie�ķērās pie virtuves letes. Ja nu viņa tomēr nebija izbēgusi no uguns? Ja nu Tesa gājusi bojā mājā? Ja nu izmeklētāji vēl nebija atradu�i viņas mirstīgās atliekas?

Kreigs drebēdams atrāva vaļā virtuves skapī�a durtiņas un paķēra uzziņu krājumu, nolēmis rezervēt biļeti uz tuvāko reisu, kas lido uz Va�ingtonas Nacionālo lidostu. Tur viņ� noīrētu au�toma�īnu un dotos uz�

Rokas notrīsēja. Viņ� aizcirta sējumu.

Kāda no manis jēga Aleksandrijā, velns parāvis? Muļķības! Es tikai vazā�os apkārt un vēro�u, kā policija pārmeklē savrupmā�jas krāsmatas.

Bet kaut kas ir jādara!

Domā! Nezaudē cerību! Dro�i zināms tikai tas, ka divi kalpo�tāji un Tesas māte no�auti brīdī, kad mēģināja izskriet no dego��ās mājas.

Bet tas nenozīmē, ka Tesai nav izdevies izbēgt.

Lūdzu! Dievs tēvs, es tevi lūdzu! Kaut nu ar viņu nekas ļauns nebūtu nodcis!

Ja viņa ir izbēgusi�

Ko gan viņa darītu? Protams, Tesa izbailēs meklētu patvērumu, bēgtu no tiem, kas bija mēģināju�i viņu no�aut.

Un pēc tam?

Varbūt�

Varbūt - bet tikai varbūt - viņa man piezvanītu.

Pie kā vēl viņa grieztos? Kuram paziņam viņa vēl varētu uzti�cēties, uz ko varētu paļauties? Iespējams, ka esmu viņas vienīgā cerība.

Tesa jutās tā, it kā būtu izģērbta kaila. Agrā rīta gaiss bija vēss un mitrs, un viņa, drebēdama aiz bailēm, vairākas reizes spaidīja savrupmājas durvju zvanu un nemitīgi pār plecu atskatījās uz ko�kiem un krūmiem, kas auga pla�ajā pagalmā un mājas priek�ā, uz dzīv�ogiem pie vārtiņiem piebraucamā ceļa galā. Līdz �im vi�ņai bija uzsmaidījusi laime. Kop� brī�a, kad Tesa bija uzskrējusi uz garā lieveņa, pa �auro, kluso ielu neviena automa�īna nebija braukusi - bet, ja būtu, ja viņu kāds �oferis būtu pamanījis un ja nu kāda ma�īna piederētu vīriem, kas gribēja viņu nonāvēt�

Ātrāk! �oreiz, nospiedusi pogu, Tesa neatlaida no tās īk�ķi. Prā�tā iezagās citas bailes - ja nu savrupmājā neviena nav? Ja nu Ko- dili aizbrauku�i uz savu vasaras namiņu Menā? Izmisumā viņa apsvēra domu ielauzties mājā. Nē! Tur noteikti ir ierīkota signali�zācija!

Tesas bērnības draudzene jau sen te vairs nedzīvoja - vispirms viņa bija iestājusies koled�ā un pēc tam ar vīru pārcēlusies uz

Sanfrancisko ta�u nams joprojām piederēja viņas vecākiem. Naktī, slēpjoties mitrajā, melnajā, �aurajā ni�ā aiz laukakmeņu krāvuma pagalmā pie strūklakas, Tesa visiem spēkiem pūlējās ne�likties ne zinis par krampjos savilktajiem muskuļiem un centās nodarbināt �ausmu un skumju pārņemto prātu ar domām par to, ko darīt. Kaut arī atbilde �aubas neradīja, tikai pret ritu viņa, kā no plaukta nokritusi, bija atminējusies, ka �ajā savrupmājā mīto��ais pāris viņai reiz bija glu�i kā otri vecāki.

Tesa spieda pogu ar tādu spēku, ka īk�ķa nags metās balts. Cerības ruka, bailes auga augumā. Lūdzu!

Piepe�i durvis atvērās, un viņa uzelpoja. Stīvs sulainis savie�bās, pārlaizdams skatienu viņas nokvēpu�ajiem d�insiem, ieplēs�tajam puloveram, ar sodrējiem notraipītajai sejai un izspūru�a- jiem, zirnekļu tīmekļiem klātajiem matiem.

-�� Misis Kodila! - Tesa dvesa. - Lūdzu, sakiet - vai misis Kodi- la ir mājās?

-��� Misis Kodila ziedo bezpajumtnieku patversmēm. Pilsētas centrā ir vairākas patversmes. - Sulainis sāka vērt durvis ciet.

Tesa aizstājās tām priek�ā.

-�� Jūs nesaprotat!

-�� Misis Kodilu nedrīkst traucēt. - Sulainis izslējās vēl taisnāk, viņam noraustījās deguns. Tesa aptvēra, ka viņas drēbes smird pēc dūmiem, sviedriem un izbailēm. - Ja jūs neiesiet prom, bū�u spiests izsaukt policiju.

-��� Nē! Uzklausiet mani! - Tesa uzsauca un pagrūda durvis.

Sulainis pretojās.

-��� Mani sauc Tesa Dreika! Misis Kodila mani pazīst! - Sirdij dauzoties, viņa izdzirdēja, ka pa ielu �urp brauc automa�īna, un drud�aini mēģināja ielīst pa pavērto durvju �auro spraugu. - Es esmu misis Kodilas meitas draudzene! - Tesa sauca un centās pa�grūst sulaini malā ar plecu. - Es kādreiz bie�i viņu apciemoju. Misis Kodila mani pazīst! Pasakiet viņai, ka�

-�� Tesa? - atskanēja mulsa sievietes balss. - Tesa? Tā esi tu?

-�� Misis Kodila! Lūdzu, ļaujiet man ieiet!

Automobiļa rūkoņa tuvojās.

-�� Tomas, viss kārtībā! Vari atvērt durvis, - neredzamā sieviete izrīkoja.

-��� Labi, kundze. - Sulainis pablenza uz Tesu. - Kā vēlaties.

Kad Tesa iedrāzās pa durvīm, ma�īna jau bija tuvu pie vārti�ņiem piebraucamā ceļa galā. Sulainis aizvēra durvis, noslāpē�dams garām brauco�ā spēkrata troksni.

Tesa aprima, dziļi ieelpoja, satvēra somiņu - fotogrāfiju, grā�matas un pistoles svars to pamatīgi vilka uz leju - un atvieglota paraudzījās uz misis Kodilu, kas stāvēja foajē pie ēdamistabas durvīm.

Misis Kodila bija piecdesmit piecus gadus veca, neliela augu�ma, nedaudz pilnīga, ar tukliem vaigiem, to tuklumu vēl vairāk izcēla apaļie briļļu ietvari. Viņai mugurā bija spīdīgi austrumnie�ciski rītasvārki. Mājas saimniece samirk�ķināja acis, acīmredzot ne tikai Tesas negaidītās iera�anās, bet arī nekārtīgās ārienes pār�steigta.

-�� Augstā debess, Tesa! Vai viss kārtībā?

-�� Tagad - jā, viss kārtībā.

-�� Ugunsgrēks! Naktī es no guļamistabas loga vēroju liesmas. Sirēnas mani uzmodināja. Kur tu biji? Kas ar tevi noticis?

Tesa piespieda pamiru�ās kājas steigties pie sievietes.

-�� Paldies Dievam, ka esat mājās! Misis Kodila, man vajadzīga palīdzība. Piedodiet, ka tā ielauzos, bet�

-��� Palīdzība? Bet, protams, mīļā. Tu ta�u zini, ka alla� esi te laipni gaidīta. Atminos, tu mēdzi nākt pie mums un rotaļāties ar� - Misis Kodila gandrīz pacēla rokas un apskāva Tesu, tomēr ap�valdīja sevi, no tuvāka attāluma aplūkodama Tesas notraipītās drēbes un saozdama no viņas vējojam dūmu smaku. - Tavas ro�kas! Paskat, kādi zilumi! Un kādas tev plaukstas! �ulgainas. Tu esi apdegusi. Tev jābrauc pie ārsta!

-Nē!

-Ko?

-��� Pie ārsta braukt es nevaru! Vēl ne. Misis Kodila, apdegumi diez vai ir dziļi. Lai gan sūrst. Ja jums būtu aptieciņa�

-�� Jā. Pareizi. Un mums tevi jāapkopj. Veicīgi! Kāp aug�ā! To�mas! - Misis Kodila �igli pagriezās pret sulaini. - Es neatminu, kur mums� Kur mums glabājas aptieciņa? Atnes to �urp, cik vien ātri vari!

-��� Visādā ziņā, kundze, - sulainis nīgrā balsī atteica.

-�� Tā ir manas meitas draudzene! Tesa Dreika! Atceries uguns�grēku naktī?

-Jā, kundze.

-�� Nodega viņas mātes māja!

-�� Tagad man ir skaidrs, kundze, - sulainis vēl drūmākā toni atbildēja. - Tesa Dreika. Tomēr ar no�ēlu� Tā, bez �aubām, ir ma�na vaina, bet, kundze, viņa bēra vārdus kā pupas. Es atvainojos. Sarunas karstumā nesaklausīju viņas uzvārdu.

-�� Tomas, pārstāj klanīties! Tā Kunga vārdā, pārtrauc pievilkt kāju! Kā mēdz teikt mana meita - nevelc garumā!

-�� Protams, kundze.

Misis Kodila, satvērusi krā�ņā, austrumnieciskā mājastērpa apak�malu, ar negaidītu vingrumu (ņemot vērā viņas vecumu un miesās pilnīgo augumu) traucās nopakaļus Tesai aug�up pa sav�rupmājas parādes puses kāpnēm.

-��� Bet tu vēl aizvien neesi man pateikusi, kas ar tevi noticis. Kāpēc policija� Vai ugunsdzēsēji� Kāpēc tevi neaizveda uz slim�nīcu?

-��� Tas viss ir� - Tesa saberzēja acis un mēģināja runāt tā, lai izklausītos ticami. - Kā miglā tīts. Es pamodos no dūmu detekto�ra kaucieniem. Liesmas. Atceros, ka netiku ārā no istabas. Atce�ros, ka izlēcu pa logu.

-�� Tu izlēci pa logu? - Misis Kodila �ķita satriekta.

-��� Bet pēc tam�? Nezinu. Neskaidri atceros, ka sasitu galvu. �ķiet, metos skriet un kaut kur saļimu. Attapos pagalma aiz jusu mājas.

-�� Ap�ēliņ, kā gan�

-�� Man nav ne jausmas, misis Kodila. Laikam gan kritu histē�rijā.

-�� Nav brīnums. Es tavā vietā būtu noģībusi. Tas dro�i vien bija drausmīgi. Tu esi pārdzīvojusi� Tesa, tava māte� Man ļoti negri�bas� Tu aptver, kas noticis ar tavu māti?

Tesa apstājās kāpņu laukumiņā. �ēlabas sa�ņaudza kaklu, bē�das lauztin lauzās no krūtīm. Asaras aizmigloja acis un karsēja vaigus.

-�� Jā. - Viņas balss aizlūza. - Lai Dievs man stāv klāt - tas bri�dis man palicis atmiņā.

-�� Izsaku visdziļāko līdzjūtību, Tesa. Es pat nespēju izteikt, cik ļoti es� Tava māte bija krietna, cēla sieviete. Cik daudz spēka vi�ņai vajadzēja, lai pārdzīvotu tava tēva bojāeju! Viņa bija apbrlno- jama. Vēl aizvien grūti noticēt, ka viņa ir no�auta. Drausmīgi, sa�trieco�i! Kur gan �ī pasaule nonāks? Es no tiesas nespēju iedo�māties. Gandrīz visu nakti mētājos un grozījos gultā. Tu noteikti esi bēdu satriekta.

-�� Jā, misis Kodila. Es jūtos tik� "Sagrauzta" pat nav īstais vārds. Nudien, paldies! Es augstu vērtēju jūsu iejūtību. - Tesa ne�veikli reizē ar asarām noslaucīja smiltis no vaiga. Asaras lāsoja uz nokvēpu�ajām rokām.

-�� Tev nav man jāpateicas. Patiesībā es pat jūtos glaimota, ka tu iedomājies griezties pie mums. Rid�aina jau sen dzīvo citur, un pagāju�i daudzi gadi, kop� man bijusi izdevība rūpēties par kādu.

Izdzirdējusi soļus, Tesa spēji pagriezās.

Pa kāpnēm stīvs kā miets kāpa sulainis, nesdams plastmasas kārbiņu ar sarkanu krustu uz baltā vāka.

-�� Lieliski. Aptieciņa. Beidzot! - izsaucās misis Kodila. - Nāc, Tesa! Lieki nekavēsimies. Jāapskata apdegumi.

Korpulentā sieviete steidzīgi veda Tesu uz durvīm, kas atra�dās aptuveni pa vidu otrā stāva gaitenī.

-�� Tu ta�u atceries, ka �ī ir Rid�ainas vannas istaba?

-��� Kā es to būtu varējusi aizmirst! Es ta�u bie�i to izmantoju.

-�� Jā, vecie laiki. - Misis Kodila pasmaidīja. Tomēr smaidā bija jau�ama grūtsirdība. - Labie laiki.

Vina atvēra durvis.

Tesas skatienam pavērās milzīga, balta vannas istaba, skapī�i un flīzes bez mazākā traipiņa. Tāda pati, kā bija palikusi atmiņā. Iepriecino�i pazīstama. Durvis tālākajā labajā stūrī veda uz Ri�d�ainas istabu. Tām iepretī blakus du�as kabīnei bija durvis uz pirts telpu.

Bet Tesas uzmanību piesaistīja - tik ļoti, ka viņa ar pūlēm val�dījās, - dziļā, platā vanna.

Misis Kodila izņēma sulainim no rokām aptieciņu, nolika to uz marmora skapī�a starp izlietnēm un devās uz durvju pusi.

-��� Izmērcējies labi, Tesa!

-��� Esiet bez bēdu, misis Kodila, tie�i tāds ir mans nodoms.

-��� Un vari palikt vannā, cik ilgi gribi. Es tikmēr izskatī�u Ri�d�ainas apģērba gabalus, kas vēl te paliku�i. Ja atmiņa neviļ, jums bija gandrīz vienāds izmērs.

Tesu pārņēma nostalģija, un viņa pamāja.

-Jā, mēs mēdzām viena no otras aizņemties. Bet, misis Kodi�la, lūdzu, neko �iku! Ja vien iespējams, d�insus. Kreklu vai pulo- veru. Gribu kaut ko neuzkrīto�u.

-�� Esi palikusi tāds pats me�onēns? - Misis Kodilas acis iedzirk- stījās.

-��� Laikam jā. Savā ziņā. Kleitā es nejūtos ērti.

-��� �ajā ziņā tu neesi mainījusies kop� tā laika, kad pirmoreiz parādījies mūsu mājā. Darī�u, ko varē�u. Kāp vannā un izsautē- jies labi! Un, kamēr vēl neesmu aizmirsusi, piezvanī�u policijai. Tā noteikti gribēs�

-�� Nē, misis Kodila! - Pati izbrīnījusies par savu izlēcienu, Tesa jutās tā, it kā kuņģī locītos �ūskas.

-��� Kā, lūdzu? - Misis Kodila sarauca uzacis. - Es nesaprotu. Kāpēc ne? Mums ta�u jāziņo policijai. Tevi gribēs iztaujāt. Iespē�jams, tava liecība palīdzēs notvert tos briesmoņus, kas pielaida uguni tavas mātes mājai un nobendēja�

-��� Nē! Vēl ne! - Tesa pūlējās iegro�ot paniku.

-�� Es visviens nesaprotu. - Grumbiņas misis Kodilas pierē pa�dziļinājās. -Tu mani mulsini.

-��� Es neesmu tam gatava. Es jūtos tik� Ja jūs izsauksiet polici�ju, tā uzreiz trauksies �urp. Un es nejūtos tik stipra, lai atbildētu uz jautājumiem. Man vajag skaidru prātu. Man vajag� Mana māte. Es �aubos, vai spē�u jau tagad runāt par notiku�o. Vistica�māk es� - Pāri vaigiem slīdēja asaras. - Es nespē�u novaldīties.

Misis Kodila apsvēra prātā Tesas vēlē�anos un ļāva pierei at�slābt.

-��� Protams. Cik muļķīgi es uzvedos! Pavisam nepadomāju. Tu ta�u vēl arvien esi �okā. Tomēr tev jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk tev būs jārunā ar policiju. Tas būs moko�i, tomēr tas būs jādara.

-��� Es zinu, misis Kodila. Vēlāk, kad bū�u sakopusies un kaut mazliet atpūtusies, es piezvanī�u policijai pati. Drīz. Es apsolu.

-��� Es tev ticu. Bet vispirms svarīgākais. Un vissvarīgākais - kāp vannā, kamēr es mēģinā�u atrast tev kādas drēbes.

Misis Kodila izgāja ārā pa durvīm un aizvēra tās, vēl arvien būdama neizpratnē.

Bet, iespējams, viņas sejā bija pavīdējis �ēlums. Palikusi van�nas istabā viena, Tesa par to tā ari netika skaidrībā.

Viņa aizslēdza durvis. Emocijas jaucās lielā murskulī. Tesa steig�us izģērbās un iesvieda saplēstās, netīrās, pēc dūmiem smir�do�ās drēbes kaktā - pat zeķītes un apak�veļa oda pēc dūmiem -, nevilcinoties atgrieza karstā ūdens krānu, pabāza pirkstu zem strūklas, lai noteiktu temperatūru, un ieslīdēja brīni�ķīgi remdi�no�ajā siltumā.

Tulznas uz rokām brīdi iedzēla, bet drīz vien sāpes aprima, un viņa atslīga pret vannas malu, izbaudot karstumu, kas tīksmi cēlās ap gurniem, vēderu, krūtīm. Tikai tad, kad ūdens līmenis nonāca bīstami tuvu aug�ējai kanalizācijas atverei, viņa negribī�gi paslējās un aizgrieza krānus. Krampjos savilktie muskuļi pa�mazām atslāba.

Ta�u apmierinājums neradās. Lūkodamās uz kvēpu kārtas klā�tajiem ziepju burbuļiem, kas pauk�ķēja virs ūdens, sadrūmusi viņa jautāja sev, kāpēc gan bijusi tik uzstājīga un nebija ļāvusi, lai mi�sis Kodila piezvana policijai.

Dievs tēvs, manu māti no�āva! Nonāvēti divi kalpotāji. Ari es gandrīz nonācu viņsaulē. Skaidrs, ka tie, kuri aizdedzināja māju, mierā neliksies un turpinās mani vajāt. Acīmredzot iemesls ir tik nopietns, ka �ie cilvēki ir gatavi man piekļūt par katru cenu.

Kāpēc? Vai tam ir kāds sakars ar fotogrāfijām, kuras tas vīrie�tis gribēja pievākt?

Kas D�ozefa dzīvoklī bija tik nozīmīgs, ka man un, iespējams, nevienam citam tas nebija jāzina?

Atcerēdamās bareljefu virs D�ozefa grāmatplaukta, Tesa no�drebēja. Grotesks. Atbaido�s.

Ko �is bareljefs nozīmēja? Kāds slims prāts to radījis? Un kā�pēc D�ozefs bija tam tik ļoti pieķēries? Ko tas liecināja par viņa prātu? Skaidrs, ka viņ� nebija tāds labsirdīgs, maigs vīrietis, par kādu izlikās - visas �aubas izgaisināja varbūtība, ka viņam pie�mita paradums sevi �austīt ar pātagu un gulēt uz cisu maisa, ka�mēr no aug�as, no grāmatplaukta, viņā veras tas �ausmeklis. Un tagad - Tesa sev atgādināja - D�ozefa dzīvoklis bija izdedzis, cil�nis nozagts, un vienīgais pierādījums par tā eksistenci bija foto�grāfija viņas bāztin piebāztajā somiņā.

Viņa drebēja tik spēcīgi, ka melnīgie burbuļi cits pēc cita pār�plīsa. Man pirmām kārtām vajadzēja piezvanīt policijai. Man va�jadzīga palīdzība!

Bet kāpēc es negribu, lai misis Kodila zvana?

Atbilde uzradās pārsteidzo�i ātri. Es negribu, lai kāds zina, kur atrodos. Mani vajātāji pieņems, ka es sazinā�os ar policiju, un tā�pēc dro�i vien noklausās policijas radiosakarus. Ja piezvanī�u po�licijai, viss kļūs zināms. Slepkavas atskries �urp pirms policijas. Un �ajā reizē�

Tesa noskurinājās.

Viņi ir tik apņēmīgi, ka gribēs pabeigt iesākto. Un nogalinās visus.

Sulaini.

Misis Kodilu.

Mani.

Gara acīm Tesa redzēja misis Kodilu kliedzam, asinis �ļāca- mies no lo�u izurbtiem caurumiem.

Nē! Es nedrīkstu savai sirdsapziņai uzkraut ari viņu nāvi! Un es nevaru paļaudes uz to, ka policija mani aizsargās. Man vaja�dzīgs laiks pārdomām. Man jāslēpjas, līdz rodas pilnīga pārlie�cība, ka esmu dro�ībā! Ko lai es iesāku?

Kreigs, neradis mieru, klīda pa savu vienistabas dzīvokli un fonā pa ausu galam dzirdēja operas dziedātāju krā�ņās bal�sis - viņ� bija paradis saspringtos brī�os klausīties Pu�īni "Turandotu".

Piezvani, Tesa! Lūdzu! Ja esi sveika un vesela - Dieva dēļ,

piezvani!

Laiks ritēja, un leitnants krita aizvien dziļākā izmisumā. Bija noticis kaut kas ļauns.

Kreigs pameta skatienu pulkstenī un redzēja, ka jau veselu stundu kavē darbu. Tajā pa�ā brīdī viņ� apstājās kā zemē iemiets, pēk�ņas domas paralizēts. Darbā? Varbūt Tesa iedomājas, ka esmu iecirknī, un mēģinās mani sazvanīt tur?

ja viņa mēģinās sazināties ar mani.

ļa viņa nav gājusi bojā ugunsgrēkā un līķis vēl nav atrasts.

Nē, nedomā tā! Viņa ir dzīva! Viņai jābūt dzīvai.

Kreigs paķēra klausuli un piezvanīja uz savu darbavietu. Ne�pacietīgi gaidīdams, viņ� izdzirdēja signālu.

Tad vēl vienu.

-��� Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļa, - ierunājās �erksto��a balss.

-�� Tonij, te Bills. Es�

-�� Beidzot! Kur tu biji iesprūdis? Mums darba pāri galvai. Lui- d�i piezvanīja, ka saslimis. Telefoni zvana bez mitas. Astoņas jau�nas lietas, un kapteinis kurn!

-��� Tonij, es apsolu, ka drīz bū�u darbā. Vai man atstāta kāda ziņa?

-�� Veselām �upām.

Kreiga sirds salēcās.

-��� Vai kāda ir no Tesas Dreikas?

-��� Uzgaidi, pārbaudī�u. Bet� Kas tev tur fonā kviec? Opera? Kop� kura laika tu esi kļuvis par itālieti?

-�� Ziņas, Tonij! Pārbaudi ziņas!

-�� Jā, jā, labi, es jau atradu. Ļauj ta�u man� No Beilija, no Hop- kinsa. Nekā. No Tesas Dreikas nav.

Kreigs atslīga pret virtuves leti.

-���� Runājot par ziņām, pirms brī�a kapteinim piezvanīja no Aleksandrijas policijas Vird�īnijas pavalstī. Tu esot viņiem zva�nījis un pra�ņājis par kādu ugunsgrēku. Esot izklausījies tāds ēr�mīgs. Kas noticis?

-�� Kad aizbrauk�u, visu pastāstī�u. Tonij, tas ir svarīgi - ja man zvana Tesa Dreika, noteikti noprasi numuru, pa kuru varu viņu sazvanīt.

Kreigs nolika klausuli. Pavaroti sulīgā balss uzvijās aug�up ārijas kulminācijā, bet Kreigs blenza uz virtuves skapīti. Nolamā�jies viņ� sapurinājās, ieslēdza automātisko atbildētāju un izslē�dza magnetofonu.

Piestiprinājis makstī ielikto revolveri pie jostas, viņ� izgāja no dzīvokļa un aizslēdza abas durvju slēdzenes.

Uzskrējis pa desmit pakāpieniem, kas veda uz viņa pagraba dzīvokli, Kreigs izgāja uz trok�ņainās ielas. Rīta smogs kairināja rīkli, uznāca kāss. Apstājies pie atkritumu tvertņu rindas ielas malā, viņ� veltīgi gaidīja parādāmies kādu taksometru, vīlies saguma plecos un sāka neveikli rik�ot uz Septītās avēnijas pusi. Pēk�ņā piepūle uz brīdi aizcirta elpu.

Tesai taisnība, viņ� prātoja. Esmu atļāvies nolaisties. Man jāsāk trenēties.

Tesa. Jau doma vien par viņu izraisīja adrenalīna pieplūdumu. Kreigs svīzdams paātrināja soli, izmisīgi lūkodamies pēc takso�metra.

Kreigam aiz muguras netālu no Blīkerstrītas dzīvokļa divi vī�rie�i stāvēja pie ietves malā nostumtas automa�īnas, nolieku�ies pār atvērtu motora pārsegu, un pētīja dzinēju. Ieraudzīju�i, ka Kreigs metas skrie�us Septītās avēnijas virzienā, viņi aizvēra pār�segu, iesēdās mazajā japāņu automobilī, steig�us apgriezās pre�tējā virzienā un traucās viņam pakaļ.

Nedaudz tālāk tajā pa�ā ielā stāvēja busiņ�, tam uz sāniem bija uzkrāsots telefona sakaru kompānijas logotips - vai precīza tā kopija. Busiņā sēdēja drūma izskata vīrietis, kur� paņēma rokā mobilo tālruni. Otrs tikpat drūms vīrs regulēja monitora pogas un klausījās austiņās.

Pirmais vīrietis, zinādams, ka mobilo tālruņu sarunas var vieg�li noklausīties, runāja aplinkus.

- Mūsu draugs ir izgājis no stadiona. Da�i komandas biedri aizgāja viņam līdzi� Pretinieku komanda? Izskatās, ka nav gata�va spēlei. Vismaz nav redzēti. Tomēr mūsu ķērājs ir noba�ījies par savas draudzenes veselību. Bija cerējis, ka viņa piezvanīs drau�gam uz klubu, tomēr velti. Viņ� sprie�, ka sieviete var piezvanīt viņam uz darbu. Mums tikmēr ir mazliet brīva laika, protams, ja vien neieradīsies pretinieki. Tāpēc mēs iesim talkā mūsu ķērājam un paslaistīsimies gar klubu, ja nu viņa draudzene beigu beigās tomēr piezvana un vēlas atstāt ziņu. Man ta�u nav pat jātaujā, vai kads uzturas viņa darbavietā?� Lieliski. Galu gala - ja drau�dzenei vajadzīga palīdzība, nebūtu labi atstāt ķērāju vienu.

Ūdens vannā bija pārklājies ar tik biezu kvēpu kārtu, ka Tesai nācās ūdeni iztecināt, izmazgāt vannu un piepildīt to vēlreiz. Pat tad viņa nejutās tīra, tāpēc beigās vēl noskalojās du�ā un tris rei�zes izmazgāja savēlu�os matus.

Tesa neatrada fēnu, tāpēc matus tikai izsukāja. Paldies Dievam, tie bija īsi un viegli kopjami, un beidzot atkal bija blondi, nevis melni no pelnu plēksnēm.

Viņa atvēra aptieciņu un uzzieda uz apdegumiem antibiotis�ku krēmu. Izskatījās, ka apdegumi nav dziļi, lai gan no tiem sū�cās caurspīdīgs �ķidrums, un sāpes uzbangoja no jauna. Gribē�jās tos pārsiet, ta�u viņa bija lasījusi, ka apdegumus - ja vien tie nav nopietni, un viņa cerēja, ka nav, - labāk nepārsiet, lai tiem tiek klāt gaiss. Tomēr �ajā brīdī apdegumi un nobrāzumi viņai sa�gādāja vismazāk rai�u.

Pirms neilga brī�a misis Kodila bija pieklauvējusi un pastāstī�jusi, ka blakusistabā nolikusi da�us apģērba gabalus. Tesa aptina sev apkārt dvieli, pa durvīm labajā pusē iegāja guļamistabā un uz gultas atrada izklātas zeķītes, apak�veļu, d�insus un tum�i sarka�nu blūzi ar īsām piedurknēm. Viņa steidzās apģērbties, vienīgi krū�turi atlika malā. Tīras drēbes uz tīras miesas - tā bija lieliska sajūta. Viss derēja gandrīz nevainojami, tikai misis Kodilas nolik�tās tenisa kurpes izrādījās pusi izmēra par mazu. Tesai nācās vilkt kājās nomelnēju�ās kroskurpes, kuras viņa bija cerējusi atstāt. Paķē�rusi audekla somiņu, kas arī bija noklāta ar kvēpiem, viņa nolēma steigties lejā, pirms misis Kodila pārdomā un piezvana policijai.

Foajē bija dzirdami trok�ņi no ēdamistabas. Viņa iegāja ēdam�istabā un ieraudzīja, ka istabene garā ozolkoka galda galā novie�to sudraba paplāti ar grauzdiņiem, ievārījumu, bekonu, olu kul�teni un apelsīnu sulu. No kafijas kannas kūpēja garaiņi.

Misis Kodila bija uzvilkusi kleitu un sēdēja netālu no galda gala, nolikusi sev priek�ā "Washitigton Post". Ieraudzījusi Tesu, viņa pasmaidīja, lai gan acis jautās grūtsirdība.

-��� Tu katrā ziņā izskaties labāk. - Misis Kodila ar pūlēm iz�taisnojās. - Ceru, ka tev nebūs iebildumu - es nezinu, kas tev gar��o. Atļāvos palūgt Rozmarijai, lai pagatavo tev brokastis. Tu no�teikti esi izbadējusies.

Ieelpojot ēdiena aromātu, Tesa dzirdēja vēderu ierūcamies. Viņa bija aizmirsusi, cik ļoti ir izvārgu�i. Vakariņās viņa bija nobaudī�jusi tikai aknu pastēti, kas gar�oja viņas mātei.

Māte. Ar jaunu spēku uzbangoja sēras, tās saldēja, stindzinā�ja. Tesa norija asaras, zinot, ka gaidāmo uztraukumu dēļ nedrīkst zaudēt pa�savaldī�anos. Jau likās, ka tas neizdosies� Viņa vēl aiz�vien nespēja pierast pie� bija grūti noticēt� viņa atteicās sev at�zīt, ka māte ir mirusi.

Tas nevarēja būt tiesa!

Saņemot visus spēkus, Tesa beigu beigās veltīja smaidu misis Kodilai.

-��� Paldies! Jūs nudien esat laipna.

-�� Aiztaupi komplimentus, Tesa! Tu pateiksies man, ja noēdīsi visu, kas ir uz tava �ķīvja. �ī diena būs, atvaino par izteicienu, �ābiska. Tev vajadzēs spēkus.

-��� Diem�ēl jums taisnība. - Tesa apsēdās pie galda un, atlocī�jusi salveti, ar trīso�u roku paņēma mirdzo�o sudraba dak�iņu. Sev par pārsteigumu, viņa metās maltītei virsū kā izsalcis vilks, kaut ari �ādi ēdieni uz viņas brokastgalda nebija redzēti krietnu laika sprīdi. Viņa jau sen bija izslēgusi no ēdienkartes olas (pārāk daudz holesterīna) un bekonu (kancerogēnie nitrāti).

Kad Tesa bija izdzērusi pēdējo apelsīnu sulas pilienu un smē- lusies enerģiju no milzīgā brokastu apjoma, viņai pēk�ņi ienāca prātā pavaicāt:

-�� Kur tad jūsu vīrs? Tieslietu departamentā? Vai jūsu vasaras namiņā Menā?

-�� Mans vīrs? - Misis Kodila nobālēja. - Tu gribi teikt, ka nezini?

Tesa nolika glāzi.

-��� Kā lai es zinātu? Es īsti�

-�� Mans vīrs nomira pirms trim gadiem.

-�� Ak vai� - Tesas balss izdzisa. Visu ķermeni sagrāba trīsas. Viņa sēdēja, netikdama gudra, ko darīt un sacīt.

Bet tad viņa attapās, pastiepa roku un maigi saspieda misis Kodilas plaukstu.

-�� Es no visas sirds jūtu jums līdzi. Man viņ� loti patika. Viņ� alla� mani silti uzņēma.

Misis Kodila iekoda lūpā.

-�� Jā. - Viņa apspieda �ņukstu. - Viņ� bija godprātīgs, mīlo�s vīrs.

-�� Jums nav nekas pretī�?

-Kas?

-��� Par viņu runāt.

-��� Kāpēc lai būtu? - Misis Kodila pa�ūpoja galvu. - Dīvaini, ta�u savā ziņā man tas pat palīdz. Runā vien! Es esmu veca un sīksta dāma.

-��� Kā tas notika?

-�� Sirdslēkme. - Misis Kodila nopūtās. - Lai arī kā pūlējos, to�mēr nespēju pierunāt viņu pārlieku nenoslogot sevi darbā. Bez mitas lūdzu bie�āk paņemt brīvu dienu vai vismaz atrauties no darba nedēļas nogalēs. - Sievietes lūpas ietrīsējās. - Viņ� aizgāja savā kabinetā, nevis mājās. Jādomā, ka tie�i tur viņ� bija vēlējies nomirt.

Nāve, Tesa domās atkārtoja. Mani ielenc nāve.

-��� Tāpēc zinu, kā tu jūties, Tesa. Dievs ir mans liecinieks, es nepavisam negribētu to zināt - tomēr zinu. Mans vīrs. Tava māte. Mums viņu pietrūks. Mūsu dzīve bez viņiem būs nabadzīgāka.

Misis Kodila apskāva savus plecus, it kā negribēdama turpi�nāt �o tematu. Viņa nomākta norādīja uz "Washington Post" priek��ā uz galda.

-�� Ugunsgrēks tavā mājā� slepkavības� acīmredzot tas notika pārāk vēlu, tāpēc rīta avīzē par to nekas nav teikts. Ieslēgsim ra�dio. Iespējams, ziņās pavēstīs kādus jaunumus, turpmākos pavēr�sienus, par kuriem tev būtu jāzina.

Iek�ēji sarāvusies, Tesa atsauca atmiņā to murgu - liesmas, mā�tes bojāeju. Iedomājoties vien, ka būs jādzird par to radio, viņu pārņēma �ausmas. Tomēr Tesa gribēja zināt, vai policijai izdevies notvert vīrus, kas no�āva viņas māti.

-�� Jā. To varētu.

-�� Un pēc tam - tu ta�u esi atpūtusies? - tev būs jāzvana poli�cijai.

-�� Tie�i tā, - Tesa meloja. - Es jau dzīros to darīt.

Ta�u viņas uzmanību saistīja laikraksts misis Kodilai priek�ā uz galda. Virsraksts bija aug�pēdus, tomēr Tesai izdevās to izbur�tot, un viņu pārņēma ledains stingums. Viņa ieelsās, paliecās uz priek�u, paķēra avīzi un pagrieza, lai izlasītu kliedzo�o virsrakstu:

Autokatastrofā gājis bojā Braiens Hamiltons

-��� Mans Dievs! - Kaklā dedzināja �ults no apēstajām brokas�tīm. - Braiens Hamiltons ir miris? - Drud�ainā steigā viņa sāka la�sīt rakstu.

-��� Mikroautobuss nostūmis limuzīnu no ceļa, - misis Kodila skumji pavēstīja. - Vai nu maniaks, vai piedzēries �oferis.

Tesa pārlaida acis rakstam.

-��� Un tad Braiena automa�īna ietriecās elektrības tornī? Auto uzsprā�ga?

-Ja viņ� negāja boja sadursme, tad uguns jau nu gan viņu� Padomā tik - Hamiltons pārdzīvoja visus tos Vjetnamas kauju ga�dus un rada galu nejēdzīgā autoavārijā.

-��� Bet es vēl vakarvakarā ar viņu tikos! - Tesa pietrūkās kājās. - Es vakar ar viņu sarunājos mātes namā!

-�� Jā, man bija piemirsies, ka Hamiltons, tava tēva darbabiedrs, ar tavu mād bija draugos.

-�� Tas vēl nav viss! Es vakar viņam izteicu kādu lūgumu. Es�

-��� Lūgumu? - misis Kodila pavaicāja.

Prātā virmoja biedējo�u domu juceklis. Ugunsgrēks savrupmā�jā. Autokatastrofa uz maģistrāles. Viņa neticēja, ka tā ir tikai sa�gadī�anās. Tie, kas paņēma viņas mātes dzīvību, bija nogalināju��i ari Braienu Hamiltonu! Viņi sazin kādā veidā bija atklāju�i, ka Tesa uzaicinājusi pie mātes Braienu! Viņi baidās, ka vēl kāds uz�zinās to, ko viņam bija teikusi Tesa!

Viņi nonāvē ikvienu, kur� zina to, ko zinu es! Viņi nogalina visus, ar kuriem es satiekos!

Nē! Misis Kodila! Ja nelaidī�os prom no �īs mājas, viņa būs nākamā.

-�� Man jāpiezvana. Vai drīkstu? - Tesa izmisīgi centās noslēpt izbailes.

-��� Policijai?

-�� Jā, - Tesa atteica. - Policijai. Pienācis laiks pastāstīt visu, ko zinu.

-�� Telefons ir gaitenī. Arī virtuvē ir.

Gaitenī? Virtuvē? Kur manis teikto nedzirdētu? Virtuvē uztu�rējās istabene.

-�� Ie�u gaitenī, - Tesa nomurmināja un izsteidzās no ēdamista�bas.

Cita pēc citas uzbrāzās baisas domas. Viņa bija ienīdu�i Braie�nu Hamiltonu par to, ka viņ� bija nosūtījis viņas tēvu uz Beirūtu, kur tas bija noslepkavots.

Bet vakarvakarā Tesa ar �o nīstamo vīrieti bija noslēgusi darī�jumu un �odien uzzina par viņa bojāeju. Un viss tāpēc, ka viņ� bija apņēmies nokārtot parādu, likt lietā savu ietekmi, lai noskaid�rotu visu iespējamo par D�ozefu Mārtiņu.

Nāve. Ikviens, ar kuru es sarunājos�

Bet es pati gan ne! Es vēl esmu dzīva.

Un es nokārto�u rēķinus.

Viņa piegāja pie tālruņa aparāta gaiteni, parakņājās somiņā, pastūma malā pistoli un izņēma Kreiga vizītkarti.

Kreigs! Viņ� ir vienīgais, kas sapratīs. Abi gandrīz no pa�a sā�kuma bija izdzīvoju�i �o murgu.

Bet Kreigs zināja to pa�u, ko viņa. Iespējams, arī leitnantam draudēja briesmas. Viņ� ir jābrīdina.

Uzmetusi īsu skatienu kartītei, Tesa sāka spaidīt aparāta taus�tiņus.

-�� �eit Bills Kreigs. Manis pa�reiz nav mājās, tomēr nosauciet savu vārdu un�

Nolādēts! Tesa bija aizmirsusi, cik ir pulkstenis. Kreigs patla�ban ir darbā. Viņa sparīgi nospieda atvieno�anas sviru un zvanī�ja uz citu numuru, �oreiz�

-���� Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļa, - sacīja �erksto�a balss.

-��� Lūdzu, leitnantu Kreigu! - Tesa pūlējās apvaldīt brāzmaino elpu.

-�� Viņa patlaban nav darbā. Ja vien varu palīdzēt, es noteikti�

Tesa strauji nolika klausuli.

Nē! Man vajadzīgs Kreigs! Viņ� ir vienīgais, kuram es varu uz�ticēties.

-�� Tesa?

Viņa strauji pagriezās un ieraudzīja misis Kodilu, kas satrau- kusies iznāca no ēdamistabas.

-��� Vai tu jau aprunājies ar�?.

-�� Ar policiju? Bez �aubām. Man tūdaļ pat jādodas uz iecirkni. Misis Kodila> man ārkārtīgi negribas uzmākties, ta�u - ja jums būtu ma�īna, ko es varētu�

-��� Mans nams un mans automobilis ir tavā rīcībā. Vari ņemt mana vīra ma�īnu. Es liku to aprūpēt, arī dokumenti ir kārtībā. Alla� klusībā cerēju, ka man pietiks dū�as aizgaiņāt atmiņas un pabraukāties ar to.

-��� Kāda ma�īna viņam�?

-��� "Porsche 9H". Tai ir� kā mūsdienu jaunatne saka� baigās iek�as.

-�� Tāpat kā jūsu vīram, misis Kodila.

-���� Klausi mani, Tesa! Ņem ma�īnu un brauc! Mans vīrs ne drusciņas neiebilstu. Ma�īnai ir kolosālas iek�as. Man radusies sajūta, ka tu esi nonākusi drausmīgās sprukās. Un tādām likstām vajadzīgas�

-�� Iek�as? - Tesa pacēla rokas. - Intuīcija jūs neviļ, misis Kodi�la. Es patiesi esmu nonākusi grūtībās. Tādās, ka prāts pat atsa�kās ticēt. Man nav daudz laika. Negribu izklausīties rupja, bet� �igli iedodiet atslēgas. Kur ir atslēgas?

Saglabādams aukstasinību, tomēr gatavodamies nepatīkamai sarunai, viceprezidents Alans D�erārds pagāja garām metāla de�tektoram un slepenā dienesta vīriem Baltā nama gaiteni. Vīru vaib�sti palika tikpat akmenscieti arī tad, kad viņ� iegāja Ovālajā kabi�netā. Kop� D�erārds, nācijai par lielu izbrīnu, vēlē�anās pirms trim gadiem tika nosaukts par viceprezidenta amata kandidātu, viņ� bija uzaicināts uz Ovālo kabinetu tikai astoņas reizes. Tā kā D�e�rārds nebija bie�s viesis �ajā telpā, nebija nekāds brīnums, ka viņ� ikreiz jutās pārsteigts, ka �is kabinets ir krietni vien mazāks, nekā �ķita televīzijā.

Nezinātājus dro�i vien mulsināja fakts, ka viceprezidents tik reti ierodas pie prezidenta. Ta�u D�erārds visu labi saprata. Galu galā viņ� par viceprezidenta amata kandidātu bija kļuvis ne jau iemaņu, bet gan trīs nejau�u pragmatisku un politisku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, D�erārds senātā bija ievēlēts no Floridas, Dienvidu pavalsts, bet prezidents, agrākais Ilinoisas senators, bija saistīts ar Ziemeļiem, - visam bija jābūt līdzsvarā.

Otrkārt, D�erārds bija �etrdesmit gadu vecs, piecpadsmit ga�du jaunāks par prezidentu, ar izskatīgo, filmzvaigznei līdzīgo ārieni gūdams popularitāti (vismaz tā apgalvoja prezidenta pa�domnieki demogrāfijas jautājumos) gados jaunu vēlētāju, īpa�i sie�vie�u, vidū.

Tre�ais un pats svarīgākais iemesls - D�erārdam bija pakļāvī�ga cilvēka slava. Viņ� neradīja nepatik�anas, ievēroja republikā�ņu partijas politiskās nostādnes un tādējādi diez vai būtu sān�censis prezidentam, kur� jau gaidīja nākamās vēlē�anas un negribēja, lai kāds aizēnotu viņa prominento personību.

Lai gan kampaņas sākumā bija �ķitis, ka prezidenta izteiktie spriedumi teorētiski izklausās loģiski un saprātīgi, praksē to iespaids bija katastrofāls. Sabiedrību, pla�saziņas līdzekļus un politiskos analītiķus prezidenta izvēle ne tikai izbrīnīja, bet pat �ausmināja.

- D�erārds par tenisu zina vairāk nekā par politiku. Ārpilsē�tas klubiņā viņ� jūtas omulīgāk nekā senātā. Tik bagāts, ka, viņa�prāt, visa tauta braukā mersedesos. Ne reizi nav pieņēmis lēmu�mu, nepakonsultējoties ar savām kontaktpersonām, pat savu dārznieku. Dievs dāvājis viņam glītu izskatu un tad devies pa�staigāties, aizmirsis pie�ķirt smadzenes.

Un tā tālāk, un tā joprojām.

Republikāņu partijas vadītāji lūdza nākamo prezidentu pār�domāt savu izvēli par viceprezidenta amata kandidātu. D�erārds iztrūcies padzirdēja daudzus baumojam, ka prezidents gandrīz pakļāvies spiedienam, tomēr beigu beigās bija nācis pie secināju�ma, ka �ādas pārmaiņas liktu viņam izskatīties neizlēmīgam, un tas nebūtu labākais vēlē�anu kampaņas sākums. Tādēļ, lai gan prezidents neatteicās no D�erārda, no nākamā viceprezidenta viņ� turējās pa tādu gabalu, cik vien diplomātijā iespējams. Viņ� sūtīja D�erārdu teikt runas nenozīmīgos, visretāk apdzīvotajos ra�jonos, raidīja uz nomaļākajiem apgabaliem, faktiski izdzēsdams viņu no vēlētāju atmiņas.

Da�u faktoru dēļ - vājā demokrātu pretestība un prezidenta stingrā saistība ar iepriek�ējo administrāciju - D�erārda puse uz�varēja vēlē�anās, un prezidents, ne mirkli nevilcinoties, vēl vai�rāk distancējās no D�erārda, izmantodams viņu par Baltā nama izkārtni nīkulīgos sabiedriskajos pasākumos, nosūtīdams viņu ne�kaitīgās labas gribas vizītēs pa visu pasauli. Pēdējā laikā �urnā�listi bija sāku�i D�erārdu dēvēt par "neredzamo cilvēku".

Vismaz vēl pirms �etrām dienām.

Jā gan.

Pirms �etrām dienām.

Tad D�erārds bija kļuvis ļoti redzams un licis lietā savu iero�be�oto varu, pilnīgi satriekdams visus valsts politikas teorētiķus.

�obrīd, iegājis kabinetā un aizvēris durvis, D�erārds pamanī�ja, ka tajā atrodas dkai prezidents Klifords Gārts. Prezidents sē�dēja krēslā ar augsto, lo�u necaurlaidīgo atzveltni pie sava platā, nospodrinātā galda netālu no lo�u necaurlaidīgā loga, no kura pavērās skats uz Baltā nama zālienu.

Prezidents bija piecdesmit piecus gadus vecs, garāka auguma, nekā izskatījās televīzijā, labā formā, jo ik dienas nopeldēja divas jūdzes baseinā, kas bija izbūvēts Baltā nama pagrabā. Viņam bija �aura seja, reizēm izskatījās, ka viņ� ir sakniebis lūpas, pavēlnie- ciskas, tum�as uzacis, kas iespaidīgi kontrastēja ar manāmu sir�muma iekrā�u rūpīgi apgrieztajos īsajos matos. Ik dienas ļauda�mies "kalnu saules" apstarojumam, viņ� bija visai iededzis, ta�u �ajā dienā prezidenta vaigi bija viegli pamanāmā tum�sārtā krā�sa. Acis, kas vienmēr izstaroja rāmu, apvaldītu domīgumu, �obrīd bija izvalbīju�ās un kvēloja ugunīgās emocijās.

-Jā, prezidenta kungs? Jūs vēlējāties mani redzēt? - D�erārds vaicāja.

-�� Redzēt? Sasodīts, skaidrs, ka gribēju! - Prezidents enerģiski piecēlās. - Es nogaidīju, cik vien ilgi� Es būtu aicinājis tevi jau pirms �etrām dienām, ta�u visu �o laiku mēģināju sevi savaldīt. Nav runa par politisko atbildību - es negribēju, lai mani arestē.

D�erārds papurināja galvu.

-�� Es nesaprotu. Arestē?

-�� Par slepkavību! - Gārts stīvi izstiepa roku un drud�aini pa�cēla to pret griestiem, kratīdams rādītājpirkstu. - Iztēlojies virs�rakstus. Iztēlojies manu apmierinājumu! "Prezidents zaudē prā�tu, uzbrūk viceprezidentam, pārmet to neģēli pāri Ovālā kabineta galdam un �ņaudz to maitu, līdz tam izkaras mēle." Tu stulbais�! Vai tu, ellē ratā, pats apjēdz, ko esi sastrādājis? Aiz gara laika esi nolēmis izlikties, ka tavās rokās ir vara? Tu glupais�!

-�� Jā, tagad saprotu. Pieņemu, ka tas saistīts ar balsojumu se�nātā par Tīrā gaisa likumprojektu, - D�erārds sacīja.

-�� Mans Dievs, man trūkst vārdu! Nebiju gaidījis, ka tev ir tāds krampis. Piepe�i esi kļuvis par ģēniju. Tu lasi manas domas, D�e- rārd. Tev taisnība, tie�i par to es runāju. Tīrā gaisa likumprojekts senātā.

-�� Prezidenta kungs, ja vien mēs varētu to apspriest rāmā gai�sotnē�

-��� Rāmā? �ādā situācijā es pat gribēdams nevaru būt rāmāks� Ja tev izkūpējis no atmiņas, atgādinā�u, ka esmu prezidents. Ne�vis tu! Es - pagaidām! - vēl neesmu noskaidrojis, kā opozīcijai izdevās pārvilkt savā pusē tādu skaitu senatoru, lai nosvērtu sva�ru kausus savā labā, tomēr zvēru - vari likt ķīlā savu un savu bērnu nākotni! - es to noskaidro�u! Bet kur� ir vainīgs, ka man galva plīst pu�u? - Prezidents noskurinājās. - Ko es neesmu no�skaidrojis? Kas man naktis neļauj aizmigt? Kas mani izraisa tā�du vēlē�anos ieurbt tev sirdi pildspalvu? Tu! Tu pavērsies pret mani. Pirms trim gadiem es tevi gandrīz patriecu. Tev vajadzētu būt pateicīgam - es tevi iekārtoju omulīgā darbiņā bez jebkādas atbildības! Braukā apkārt, apmeklē banketus, pārāk nepiedzeries un, kamēr tava Bārbijas tipa sieviņa neredz, drāz jebkuru repub�likāņu popdziedātāju ar prāviem pupiem un paradumu turēt mē�li aiz zobiem. Tad kāpēc tev nepietika prāta turēt mud ciet? Dieva dēļ, D�erārd, Tīrā gaisa likumprojekta balsojums bija neiz�ķirts!

Ja tu tēlo tādu vientiesi, es tev atgādinā�u, ka viceprezidenta pie�nākums ir iz�ķirt balsojumu. Tas nozīmē, ka viņ� nodod savu bal�si par administrācijas politiku. Bet tu nobalsoji pret mani! Tu iz�ķī�ri balsojumu par labu opozīcijai!

-�� Prezidenta kungs, vai jūs nevarētu mani uz mirkli uzklausīt?

-��� Uzklausīt? - Gārts nodrebēja tik spēcīgi, it kā viņam sāktos triekas lēkme. - Uzklausīt? Es neklausī�os. Tu gan. Tu esi pado�tais. Es esmu priek�nieks. Notiek tā, kā es saku. Vienigi rādās, ka tu �o vienkār�o principu neesi apjēdzis.

-�� Tīrā gaisa likumprojekts ir vajadzīgs, - D�erārds mierīgi at�teica. - Atmosfēra ir piesārņota un indē mūsu plau�as. Jaunākie pētījumi liecina, ka pēc �etrdesmit gadiem planēta būs neatgrie�zeniski piesārņota.

-��� Līdz tam laikam es jau bū�u zem zemes! Kāda man gar to daļa? Tu pieminēji nolemtību. Tavs pa�a liktenis ir iz�ķirts. Pēc vēlē�anām tu izlidosi! Man vajadzīgs viceprezidents, kam pietiek prāta sadarboties, un, lai Dievs man stāv klāt, es biju cerējis, ka tu tāds esi. Bet te piepe�i izrādās� es pat nespēju aptvert� ka tev ir pa�am savas domas.

-��� Es balsoju tā, kā lika sirdsapziņa, - D�erārds sacīja.

-��� Sirdsapziņa? Nesmīdini mani!

-�� Pēc manām domām, likumprojektam jānonāk tālāk. �ajā ga�dā Ņujorkas ostā vien katru dienu notiku�as naftas noplūdes. Un tas atgadās katrā piekrastē. Aļaskā. Oregonā. Kalifornijā. Ņūd�er- sijā. Teksasā. Manā pavalstī Floridā. Nerunāsim par naftas no�plūdēm. Nerunāsim par neattīrītiem kanalizācijas ūdeņiem, kas ietek upēs un ostu ūdeņos. Nerunāsim par herbicīdiem un pesti�cīdiem dzeramajā ūdenī un noplūdēm no kodolreaktoriem. Ru�nāsim tikai par gaisu. Mēs esam drausmīgā situācijā. Valdībai jā�sāk rīkoties.

-��� D�erārd, ieskaties patiesībai acīs! Mūsu administrācijai jā�pārstāv rūpniecības intereses. Tajā ir nodarbināti mūsu vēlētāji, kas padara mūsu ekonomiku stabilu, tie maksā nodokļus - jā, at�zīstu, ne tik daudz, kā varētu. Bet neaizmirsīsim, ka no rūpniecī�bas saņemam ieguldījumu rūko�ajā ārējās tirdzniecības bilancē. Lieta tāda, D�erārd, ka�

-�� Ļaujiet, es minē�u. Kad krīze kļūs pavisam smaga, mēs mē�ģināsim to kaut kā novērst.

-��� Re, kāds pārsteigums! - Prezidents izslēja zodu. - Tev bei�dzot ataususi gaisma.

-�� Ta�u� - D�erārds sacīja. - Jūs tomēr, �ķiet, neaptverat�

-�� Es aptveru visu.

-�� Krīze ir jau tagad. Ja vēl kaut mirkli kavēsimies, diez vai�

-��� Tu esi aizmirsis amerikāņu prasmi. Tu esi aizmirsis Otro pa�saules karu. Amerikāņu uzņēmība daudzkārt pierādījusi, ka spēj atrisināt ikvienu samilzu�u problēmu.

-Jā, bet�

-Ko?

-��� Tas ir pagātnē. Tagad ir citādi. Un mēs neesam tik uzņēmīgi kā japāņi.

-�� Augstais Dievs, es ceru, ka tu neesi to izpļāpājis presei!

-��� Un apvienotā Vācija būs vēl uzņēmīgāka, - D�erārds turpi�nāja. - Tomēr es neuzskatu, ka viņi to atrisinās. Un mēs arī ne. Alkatība, prezidenta kungs. Pie visa vainojama alkatība. Tā alla� gūst virsroku. Līdz mēs noraustīsimies un izpūtīsim pēdējo dva��u.

-��� Tu uzvedies kā tāds nolādēts radikālis no Bērklija universi�tātes se�desmitajos gados.

-���� Labi, - D�erārds teica. - Es atzīstu, ka stingrāki gaisa pie�sārņo�anas noteikumi ietekmēs teju ikvienu Amerikas rūpniecī�bas nozari. Piesārņojumi - sēra dioksīds, rūpnieciskie izme�i, kas rada vēzi, freons, ogļskābā gāze automobiļu izplūdes gāzēs� Es varētu turpināt, ta�u negribu jūs garlaikot - piesārņojuma ierobe��o�anas izmaksas būs neaptveramas.

-��� Pēdīgi! D�erārd, tu mani nebeidz pārsteigt. Tu esi sapratis galveno. Sēra dioksīdu, kas rada skābos lietus, atmosfērā izmet elektrostacijas, kuras dedzina ogles. Ja mēs pasludināsim ogļu izmanto�anu elektrostacijās par nelikumīgu, simtiem tūksto�u ogļra�u zaudēs darbu. Freons, kas noplicina ozona slāni, ir le�dusskapju dzesē�anas sistēmu un gaisa kondicionētāju blakus�produkts. Ta�u cita tehnoloģija pagaidām nav izgudrota. Ko mums darīt? Aizliegt �īs rūpniecības nozares? Vai tu no tiesas iedomā�jies, ka visi amerikāņi piekristu iztikt bez gaisa kondicionētāja? Automobiļu izplūdes gāzes ir viens no globālās sasil�anas iemes�liem. Tas nav noliedzams. Ta�u, ja mēs piespiedīsim autoindus- triju samazināt �os izme�us, tām nāksies ieguldīt miljardiem do�lāru, lai uzlabotu dzinējus. Ma�īnu cenas celsies, mazāk cilvēku varēs tās atļauties, un Detroita paliks bez darba. Nepārproti ma�ni, D�erārd! Man tas piedraņķētais gaiss dara raizes. Tici man - galu galā man pa�am tas nolāpītais gaiss ir jāelpo. Ne tikai man, bet arī manai sievai, maniem bērniem un mazbērniem. Gribi zi�nāt, kas vēl mani satrauc? Bezgala satrauc? Brūko�ā ekonomika� negatīvā tirdzniecības bilance� augo�ais valsts parāds� krīze Tu�vajos Austrumos� man nemitīgi uznāk panikas lēkmes! Tāpēc man nerūp, kas būs pēc �etrdesmit gadiem. Man visa uzmanība jāpievēr� �ā mēne�a, �ā gada ierobe�ojumiem! Bet tu nepakļaujies manai programmai! Tāpēc pastāstī�u tev, kā notikumi risināsies turpmāk. Ja pārstāvju palāta piesliesies senāta nostājai un Tīrā gaisa likumprojekts nonāks uz mana galda, es tam uzlik�u veto.

-��� Veto?

-��� Kāda laime! Beidzot tu dzirdi, ko es saku. Esi tik labs un ne�zaudē vērību! Kad senāts saņems likumprojektu otrreizējai izska�tī�anai, �oreiz tu lūgsi balsot pret to. Vai tu �obrīd dzirdi? Pret to. Vai es skaidri izsakos?

-��� Pilnībā.

-��� Un �oreiz nesalaid visu dēli!

D�erārds no�ņācās, tomēr ārēji centās izlikties pazemīgs.

-��� Protams, prezidenta kungs. Jūsu norādījumi ir skaidri. Un es tik tie�ām saprotu, kas pamudina jūs tā rīkoties. Galu galā �īs valdības prioritāte ir uzņēmējdarbības attīstī�ana.

-��� Dabiski, ka tā. �īs valsts attīstības pamatā ir uzņēmējdarbība. To tu liec aiz auss!

-�� Ticiet man, prezidenta kungs, tie�i tāds ir mans nodoms.

Pēc trim minūtēm, kad prezidents rimās lādēt D�erārdu, viņa vecākus, sievu, filmzvaigznes ārieni un pat tenisista iemaņas, D�erārdam beidzot tika atļauts iziet no Ovālā kabineta.

Slepena dienesta apsargi joprojām stāvēja stoiskā mierā ne ti�kai profesionālās atturības dēļ, bet arī tāpēc, ka juta politisko no�skaņojumu un aptvēra - D�erārda politiskā ietekme, viņam izejot no Ovālā kabineta, ir sarukusi vēl vairāk.

Vismaz tā secināja D�erārds un, izvilcis no �aketes kabatas mutautiņu, noslaucīja acīm redzami mitro pieri un spēra tikpat acīm redzami nedro�us soļus pa Baltā nama gaiteni.

Prezidenta padomnieki uzgrieza muguru, mēģinādami noslēpt, ka jūt viņam līdzi, tomēr nepārprotami izrādot atvieglojumu, ka pa�i netiek uzskatīti par nevajadzīgiem.

D�erārdam bija vienalga. Viņam nepiemita lepnība. Ta�u vi�ņam bija dots uzdevums, un D�erārds aptvēra paradoksu - pre�zidenta beidzamais apvainojums (par viņa tenisista prasmi) bija tie�i saistīts ar D�erārda nākamo norīkojumu, sacīkstēm tenisā ār�kārtīgi savrupā Va�ingtonas klubā. D�erārds iekāpa liftā, nobrau�ca uz Baltā nama autostāvvietu, un limuzīns divu vieglo automa��īnu pavadībā - abās sēdēja slepenā dienesta aģenti - aizvizināja viņu uz smalku piepilsētas rajonu un apstājās pie pla�as stikla un mirdzo�a metāla celtnes, kas pirms trim gadiem bija izpelnīju�sies arhitektu godalgu. Pat ēkas priek�ā bija dzirdami tenisa bum�biņu pauk�ķi. D�erārda �oferis un slepenā dienesta sargi, kā pa�vēlēts, palika ārpusē un neuzkrīto�i novēroja autostāvvietu un ieeju ēkā - lai gan neizrādīja augstākā līmeņa modrību. Galu galā - kur� gan atzītu D�erārdu par pietiekami svarīgu mērķi, lai tam noda�rītu kaitējumu?

Lepnajā tenisa kluba ģērbtuvē D�erārds nomainīja uzvalku pret modernu sporta jaku un slavena dizainera radītām īsbiksēm. �etrsimt dolāru vērtās, ar roku �ūtās itālie�u tenisa kurpes bija dāvinājis kāds diplomāts D�erārda labas gribas vizītes laikā. īpa�i viņam no kosmosa tehnoloģiju materiāliem ra�otā divus tūksto��us vērtā tenisa rakete bija sievas dāvana. D�erārds paķēra dvieli ar monogrammu, iemeta skatienu spogulī, lai pārliecinātos, ka filmzvaigznes frizūra ir nevainojama, izgāja otrpus ēkas un sa�miedza acis smoga piekūpinātajā saules gaismā. Viņa acīm pavē�rās astoņi sdepļu �ogiem ieskauti korti. Sepdņi bija aizņemti, bet astotajā D�erārdu gaidīja slaids, iededzis, aptuveni �etrdesmit gadu vecs vīrietis tenisista sporta tērpā.

D�erārds iegāja pa atvērtajiem korta �oga vārtiņiem, aizvēra tos un paspieda vīrietim roku.

-��� Kā klajas, Ken?

-��� Esmu noraizējies. Un tu, Alan?

-�� Tāpat. Prezidents man nupat sarīkoja to, ko �urnālisti sauk�tu par "galvas mazgā�anu". - D�erārds pamasēja labo aci.

-��� Bija grūti pārdzīvot?

-�� Attiecībā uz manu ego - nieks vien. Toties stratēģiskajā ziņā� Pastāstī�u vēlāk. Galu galā mēs �eit ieradāmies spēlēt tenisu, un, vaļsirdīgi runājot, man gribas tikt vaļā no stresa. - D�erārds vēl�reiz paberzēja labo aci.

-�� Kas tev ar�?

-�� Nekas īpa�s. Smogs ko� un kairina acis. Ja nieze kļūs spēcī�gāka, lik�u ārstam izrakstīt kādu ziedi.

-�� Vai esi dro�s, ka tas netraucēs spēlēt? Es gaidīt gaidu, ka va�rē�u nolikt tevi uz lāpstiņām. Tomēr gribu, lai mūsu spēki ir lī�dzīgi, - Kens sacīja.

-�� Gan jau varē�u spēlēt. Nav svarīgi, vai spēki ir līdzīgi, tev tik un tā būs grūti mani pieveikt.

-�� Labi, izaicinājums pieņemts. Pirmais servē tu! - Pasmaidījis Kens aizgāja uz pretējo korta pusi.

Kena uzvārds bija Medens, un viņ� bija Centrālās izlūko�a�nas pārvaldes Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieks. Abi ar D�erārdu savulaik bija studēju�i Jeilas universitātē, abi bija tās ietekmīgās slepenās biedrības "Galvaskauss un kauli" locekļi, ari Jeilas tenisa kluba biedri un gadu ritējumā nebija zaudēju�i saka�rus. Draudzība bija ilga un dziļi iesakņojusies. Politikas komen�tētāji tai nepievērsa īpa�u uzmanību. Kop� pa�reizējās adminis�trācijas nāk�anas pie varas - ja vien prezidents nebija aizsūtījis D�erārdu kārtējā starptautiskajā labas gribas vizītē - abi biju�ie korporācijas biedri reizi nedēļā mēdza tikties spēlē. Vissvarīgā�kais bija tas, ka gan pla�saziņas līdzekļi, gan sabiedrība no D�e�rārda gaidīja �ādu aizrau�anos ar tenisu. Un �ādā īpa�ā apkai�mē, kurā reportieriem un zemāka ranga diplomātiem ieeja bija liegta, abu iknedēļas tik�anās kļuva glu�i vai neredzama - kā jau daudz kas saistībā ar D�erārdu.

D�erārda un Medena spēki bija līdzvērtīgi, un uzvarētājs gu�va virsroku ar ļoti minimālu starpību. Ja vienā nedēļā uzvaru iz�cīnīja Medens, tad nākamajā laurus plūca D�erārds. Ta�u �odien, kaut D�erārds bija pa�paļāvīgi pieņēmis izaicinājumu, labā acs niezēja tik spēcīgi, ka viņ� patiesi brī�iem izrādīja vāju pretestī�bu. Pirmo setu D�erārds zaudēja, ar grūtībām pārspēja pretinieku otrajā, ta�u tre�ajā viņam netika atstātas nekādas cerības. Vairāk nebija laika spēlēt.

D�erārds pieliecās, smagi elpodams un brīnīdamies par no�gurumu. Vainīgs ir smogs, viņ� nodomāja. Nolādētais smogs.

-�� Piedod! - Pāri tīklam viņ� paspieda Medena roku un pārvil�ka dvieli pār sviedriem klāto seju. - Es atvainojos par savu vārgo spēli. Papūlē�os nākamajā nedēļā būt cienīgāks pretinieks. - Un jau kuro reizi paberzēja labo asarojo�o aci.

-�� Jā, kop� spēles sākuma acs izskatās vēl ļaunāk. Tā ir stipri apsārtusi. Tev kaut kas jādara.

-��� Varbūt izskalot ar ūdeni?

-�� To var. - Medens paraustīja plecus. - Pamēģini! Labi vismaz, ka klubā ir ierīkota atgriezeniskās osmozes attīrī�anas sistēma. Citādi ķimikālijas ūdenī tikai pasliktinātu stāvokli.

Viņi nogāja malā. Pārējos kortos tenisisti turpināja dauzīt bum�biņas.

-�� Stāsti! - izrīkoja Medens. Abi stāvēja ar muguru pret kluba ēku, tādējādi izsargādamies no sarunas noklausī�anās, ja kāds būtu pavērsis pret viņiem tālas uztver�anas mikrofonu. - Stāsti par prezidentu!

-�� Viņ� ir iecerējis uzlikt Tīrā gaisa likumprojektam veto.

-��� Dievs tētit! - Medens nogrozīja galvu. - Tas iecirtīgais nelga.

-�� Zvēru, es izklāstīju vislabākos argumentus, - D�erārds sacī�ja. - Ta�u viņ� neatlaidās. Viņa pamatojums bija tāds - tiklīdz krīze kļūs neizturama, amerikāņu uzņēmēji piepe�i radīs tai brīnum�zāles.

-�� Tas ta�u ir smieklīgi. Nebiju domājis, ka prezidentam ir hu�mora izjūta - pat tad, ja tā ir nevil�a, - Medens novilka. - Kad krīze kļūs neizturama? Vai tad viņ� neaptver, ka jau tagad krīze ir dziļa?

-��� Viņa uztverē tas ir kā augo�s bud�eta deficīts - lai par to rūpējas nākamā paaudze. Ta�u �obrīd viņa galvenais pienākums esot saturēt kopā valsti. - D�erārds noslaucīja vēl da�as sviedru lāses.

-��� Nevar apgalvot, ka �ādu reakciju nebijām paredzēju�i. To�mēr mums bija jārīkojas pareizi, jāsniedz viņam iespēja. - Medens nopūtās.

D�erārds nomākts apmeta dvieli ap kaklu.

-�� Tomēr tas vēl nav pats ļaunākais.

-Aktā?

-��� Prezidents jūtas nodots. Viņ� ir zaudējis galvu, krīt panikā. Viņ� nespēj aptvert, kā opozīcijai izdevies piespiest tik daudzus republikāņu senatorus atmest ar roku partijas piederībai un no�balsot par likumprojektu tā, kā tā vēlas. Viņ� spļauj zili melnu par �iem atkritējiem un - pēc pa�a teiktā - līdīs vai no ādas ārā, lai noskaidrotu, kas licis senatoriem mainīt domas, un liks pie darba visus pa�laik pieejamos izmeklētājus.

-��� Arī to mēs paredzējām. Politiskais instinkts, - Medens teica. - Tomēr ļoti �aubos, vai daudzi senatori atzīs, ka kritu�i par upu�ri �antā�ai. Nav �aubu, ka nākamais jautājums būs - kāpēc viņus �anta�ēja. Un es nedomāju, ka kaut viens senators būtu tik dumj�, lai izpostītu savu karjeru, atzīstoties kukuļņem�anā, komisijas naudu pieprasī�anā, regulārā kokaīna lieto�anā, laulības pārkāp��anā un da�os citos vēl nopietnākos pārkāpumos, ko uzraku�i mūsu cilvēki. Akciju tirdzniecība, izmantojot dienesta stāvokli. Cilvēka sabrauk�ana dzērumā un aizbēg�ana no notikuma vie�tas. Viens incesta gadījums. Nē, �ie senatori turēs mēli aiz zobiem. Viņi ir pieredzēju�i, un, vēl svarīgāk, lai Dievs tos svētī� un vien�laikus arī nolād� viņi ir praktiķi. �ēl, ka neizdevās atrast vairāk senatoru ar pagātnes noslēpumiem. Ta�u nav ļaunuma bez labu�ma - savā ziņā tas man dod ticību sistēmai. Ne jau katram ir dzi�ļi noglabāts tum�s noslēpums. Vienādi vai otrādi, ja mums būtu izdevies iebaidīt vēl da�us senatorus, balsojums būtu jums par la�bu. Un tev nebūtu jāapdraud savs amats un jāiz�ķir balsojums, nododot balsi pret administrāciju.

D�erārds paraustīja plecus.

-�� Sīkums. Prezidenta nicinājumu man nav grūti paciest. Slik�tākais ir tas, ka pēc veto uzlik�anas un likumprojekta nosūtī�a�nas atpakaļ uz senātu mums būs jāizdara spiediens vēl uz da��iem senatoriem, lai nodro�inātu divas tre�daļas balsu "par", kas būs vajadzīgas, lai noraidītu veto.

-�� Nu� - Medens pameta skatienu apkārt, izvērtēdams pozīci�ju dro�ību. - Mūsu pusē ir vara. Mums ir ietekme. �ā vai tā, balsis sadalīsies līdzīgi. Bet tikmēr, ja tu arī turpmāk neatbalstīsi prezi�denta politiku�

-�� Jā, tas mani vie� ba�as, - D�erārds atzina. - Prezidents var vēl vairāk ierobe�ot manas aktivitātes, nostumt mani malā, lai pirms nākamajām vēlē�anām izvēlētos citu viceprezidentu. Ta�u tās labās gribas vizītes ir ārkārtīgi būtiskas. Man jāturpina mūsu pūliņu koordinē�ana.

Medens nolaida skatienu uz tenisa korta betona segumu.

-�� Jā, tas ir būtiski. - Viņ� pacēla galvu. - Diem�ēl viņ� mums neatstāj nekādu izvēli. Ta�u grupa zināja un bija vienisprātis, ka agrāk vai vēlāk tas būs jādara.

-�� Un tagad skaidrs, ka tas būs drīz, - D�erārds atsaucās.

-�� �aubu nav. Pērn, apmeklēdams narkotiku apkaro�anas kon�ferenci Kolumbijā, prezidents pierādīja nācijai� nemaz nerunājot par pasauli� ka ir drosmīgs. Ciniski �urnālisti saderēja, kad un kā kokaīna magnāti liks viņu nozūmēt. Ta�u prezidents palika dzīvs� manuprāt, tas ir brīnums� un tagad viņ� ir kļuvis pārāk pa�paļāvīgs. Nākamnedēļ viņ� izlidos uz Peru, lai piedalītos vēl vienā narkotiku apkaro�anas konferencē. Es neesmu gai�reģis, to�mēr domāju, ka �ajā reizē nekļūdīgi varu paredzēt nākotni. Prezi�dents neatgriezīsies. Vismaz ne dzīvs. Pēc nedēļas un vienas die�nas mums biis jauns prezidents. Gudrāks - izglītots prezidents.

-��� Ceru, ka izrādī�os �ādas atbildības cienīgs, - D�erārds at�bildēja.

-�� Kā jau esi uzzinājis bie�ajās labas gribas vizītēs, mūsu kolē�ģi nāks tev talkā.

-��� Jā, sūtīdams mani �ajos braucienos, prezidents pats sev ir pamatīgi iezāģējis.

Medens atkal pievērsa skatienu tenisa korta grīdai.

-��� Vēl kas?

-��� Diem�ēl� - Medens sarauca pieri.

-��� Kas noticis?

-�� Iespējams, mūsu dro�ība ir apdraudēta, - Medens atzina.

D�erārda seja nobālēja pat zem iedeguma kārtas.

-�� Cik tas nopietni? Kāpēc tu jau agrāk neteici? Var izrādīties, ka mums jāatliek�

-��� Domāju, ka tas nebūs nepiecie�ams. Vismaz �imbrī�am tā �ķiet. Lai gan vajadzības gadījumā nākamās nedēļas plāns, pro�tams, būs jāatliek. Negribēju tevi satraukt, jo mums bija pamats pārliecībai, ka �is izlēciens ir nokārtots. Tomēr tā nav. Tevi jāin�formē, jo var gadīties, ka tev būs jāliek lietā sava ietekme, lai mūs izpestītu.

-��� Kas tas par izlēcienu? - D�erārds noprasīja.

-�� Pagāju�ajā nedēļā es tev pastāstīju, ka meklētāju vienība bei�dzot uzgājusi uz pēdām atkritējam.

-�� To es atceros, - D�erārds nepacietīgi viņu pārtrauca. - Atce�ros arī - tu mani mierināji, ka viņ� ir likvidēts, kā pienākas.

-�� Tā arī bija.

-Tad�?

-�� Atkritējs iepazinās ar kādu sievieti, - Medens sacīja. - Viņu draudzība sākās pavisam nesen un ilga tikai da�as dienas - izskatījās, ka tas nav nekas īpa�s. Meklētāju vienībai tas nelikās nozīmīgi. Ta�u tad sieviete izrādīja neparastu interesi par atkritē�ju jau pēc viņa nāves. Viņa devās uz policiju un sazin kādā veidā identificēja apdegu�o līķi. Viņas sniegtās ziņas ļāva Ņujorkas po�licijas Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļas izmeklētājam at�rast atkritēja dzīvokli. Viņ� paņēma līdzi arī sievieti. Izgājusi no dzīvokļa, viņa aiznesa filmiņu uz fotodarbnīcu, kas specializējas ātro fotogrāfiju pagatavo�anā. Pats par sevi saprotams, novēro�a�nas vienībai gribējās zināt, kas fotoattēlos redzams. Ta�u mēģinā�jums tās paņemt nebija veiksmīgs. Ziņkārei augot, vienība nolē�ma pārmeklēt atkritēja dzīvokli.

-��� Tu gribi teikt, ka tas netika izdarīts jau agrāk? - D�erārds saviebās.

-�� Viņi atzīst savu kļūdu. Tomēr vienībai par aizstāvību jābilst, ka atkritējs bija sarāvis saites ar pagātni un nelikās ticami, ka viņ� būs paglabājis kaut niecīgāko priek�metu no iepriek�ējās dzīves.

-�� Tu apgalvo, ka kaut ko tomēr bija paglabājis?

Medens cie�i sakoda zobus.

-�� Guļamistabā novēro�anas vienība uzgāja altāri.

D�erārdam aizrāvās elpa.

-�� Dzīvokli iznicināja, - Medens turpināja. - Vēl svarīgāk ir tas, ka bareljefu viņi paņēma līdzi.

-�� Tomēr vēl paliek sieviete ar fotogrāfijām.

-�� Tie�i tā. Vakarvakarā vienība mēģināja atrisināt �o aizķer�a- nos.

-�� Mēģināja?

-�� Diem�ēl neveiksmīgi. Viņa bija paguvusi aprunāties ar Braie�nu Hamiltonu un�

-�� Ar Hamiltonu? Kāds viņam sakars ar�? Viņ� vakarvakarā gāja bojā autokatastrofā!

-��� Viņa saistība ar sievieti? Es vēl neesmu pavēstījis baisāko. Sievietes vārdu. Terēze Dreika.

-Tesa? Nejau�

-�� Remingtona Dreika meita. Viņa vakar devās uz Aleksandri- ju, lai, izmantojot tēva ietekmi valdības aprindās, uzzinātu, kas bijis nogalinātais. Uzklausījis viņas lūgumu, Braiens Hamiltons devās pie FIB direktora. Ta�u mūsu vienībai izdevās viņu pārķert.

-��� Mēs nogalinājām Braienu Hamiltonu? - D�erārds atgāza galvu.

-�� Un vienība darīja visu, lai dabūtu pie malas ari sievieti. Dro��i vien esi dzirdējis par ugunsgrēku viņas mātes namā? Tesai Drei- kai izdevās aizbēgt. Mēs nezinām, kur viņa atrodas, ta�u nav ne mazāko �aubu, ka viņa mūs apdraud. Mēs esam iedarbināju�i vi�sas sviras, lai viņu atrastu un notvertu. Tie�i tādēļ es tev to visu stāstu. Protams, tev jau tāpat ir gana rai�u, ta�u tu pazini Tesas tēvu.

-�� Jā, piedevām visnotaļ labi.

-�� Tāpēc ir iespējams, ka viņa mēģinās ar tevi sazināties un lūgt palīdzību.

-�� Aha, - D�erārds novilka. - Tagad sapratu.

-��� Iespējams, tik tālu nenonāks. Mums ir izstrādāts plāns, ar kura palīdzību mēs varētu nonākt sievietei uz pēdām.

-��� Kādā veidā?

-��� Tas saistīts ar izmeklētāju, pie kura viņa griezās pēc palī�dzības. Man nebūs laika skaidrot. - Medens palūkojās apkārt un pamanīja, ka rindā pie korta gaida spēlētāji. - Mēs �eit esam aizkavēju�ies. Mums jāiet prom, pirms piesaistām uzmanību. Ja nenotiks nekas ārkārtējs, tiekamies tepat pēc nedēļas.

-��� Lai Dievs tevi svētī!

-�� Un ari tevi lai Dievs svētī! Ja sieviete� nekavējoties katrā ziņā dari man zināmu.

Ar nopietnu sejas izteiksmi D�erārds pamāja.

Medens atbildēja ar tādu pa�u �estu. Viņi devās laukā no kor�ta, iejutās savās lomās, pārmija da�as laipnas piezīmes ar spēlē�tājiem, kas gaidīja aiz �oga, un iegāja kluba ēkā.

-�� Acs izskatās aizvien briesmīgāk, - Medens norādīja.

-�� Jā, tā būs jāapskata.

D�erārds iegāja du�as telpā, ar atvieglojumu redzēdams, ka ne�viena nav. Viņ� piegāja pie spoguļa, uzmeta skadenu asiņu pieli�ju�ajai acij un uzmanīgi izņēma kontaktlēcu, gatavodamies izska�lot aci ar ūdeni. Kad viceprezidents parādījās cilvēkos, viņa acu varavīksnenes bija fotogēniski zilā krāsā, ta�u, izņemot kontakt�lēcu - kas bija vajadzīga nevis tāpēc, ka viņam būtu slikta redze, bet gan tāpēc, ka lēcas zilā krāsa palīdzēja nomaskēt acs īsto krā�su, - atklājās, ka D�erārda labās acs varavīksnene ir pelēka.

-�� Man zvanīja sieviete, bet tu nepajautāji viņas tālruņa numuru? - Kreigs �ķīla zibeņus. Aizelsies ieskrējis policijas galvenajā ēkā, viņ� stāvēja Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļas telpās un nik�ni raudzījās uz Toniju. - Es ta�u pieteicu!

-�� Es nepaspēju pavaicāt. Viņa nolika klausuli. Pat vārdu neiz�devās uzprasīt. Tikpat labi tā nemaz nebija Tesa Dreika.

-��� Man ar to ir par maz! Man jāzina!

-��� Esi tik labs un pārtrauc aurot! Man jau galva sāp. Labāk pa�stāsti, kas noticis!

-��� Pareizi. Es arī to gribētu dzirdēt, - iejaucās parupja balss. Abi pagriezās pret kabineta atvērtajām durvīm, kurās, nostūmis brilles uz deguna, stāvēja un sirdīgi lūkojās kapteinis Melorijs, padrukns vīrs virs �etrdesmit. - Cik man zināms, tu joprojām strā�dā mūsu nodaļā. - Viņ� piegāja pie Kreiga. - Tāpēc es un dro�i vien ari policijas priek�nieks, pilsētas mērs un nodokļu maksātāji būtu pateicīgi, ja tu ierastos darbā laikus. - Melorija balss kļuva vēl griezīgāka. - Patiesībā būtu labi, ja tu vispār ierastos darbā. Jau vairākas dienas man nav ne jausmas, ar ko tu nodarbojies un kur atrodies! Kas tev par darī�anām ar Aleksandrijas departamen�tu? Viņu Slepkavību izmeklē�anas nodaļa man zvanīja un tirdīja, vai kāds neizliekas par Ņujorkas policijas izmeklētāju. Par tevi! Vakarvakarā tur notiku�as vairākas slepkavības. Turīgā augstā�kās sabiedrības rajonā. Kas tev par to zināms?

Kreigs norīstījās, pablenza Melorijā un lēnām noslīga uz krēs�la. Un cauri kāsa lēkmei nomurmināja:

-�ēl ka atmetu smēķē�anu.

-�� Tas nekas, �eit tu tik un tā nedrīkstētu pīpēt. Kreig, es gaidu. Kas notiek?

Kreigs brīdi vilcinājās.

-�� Otrdien� - Viņ� pūlējās sakārtot domas. - Pie manis ieradās sieviete�

Turpmākās desmit minūtes Kreigs stāstīja. Par morgu, par Kar�la �urca parku, par D�ozefa Mārtiņa dzīvokli. Nobeigumā pavēs�tīja par Tesas pēk�ņo braucienu uz Aleksandriju un radio ziņās dzirdēto.

Kapteinis Melorijs savilka skābu seju.

-��� Palabo mani, ja maldos, - uz tām durvīm ir rakstīts "Bez�vēsts pazudu�o meklē�anas nodaļa", vai ne? Tiklīdz līķis bija identificēts, tas bija nost no tava kakla. Lieta pārgāja Slepkavību izmeklē�anas nodaļas ziņā. Kāpēc tu vēl esi ar to saistīts?

-�� Es pade�ām nodevu lietu Slepkavību izmeklē�anas nodaļai, - Kreigs taisnojās. - Es turpināju viņus informēt.

-�� Tu neatbildēji uz jautājumu! Kāpēc tu vēl esi�

-��� Sievietes dēļ. - Kreigs juta, ka vaigi piesarkst. Viņ� runāja klusāk.

-��� Kāds tam sakars ar sievied? - Melorijs neatlaidās.

-�� Viņa man �o to nozīmē.

-��� Ko tu teici?

-��� Man �ī lieta ir personiska.

-��� Vairs ne! Ciktāl tas attiecas uz mani, lieta ir oficiāla!

-��� Es gribēju ari turpmāk ar viņu satikties.

-�� Vai man jāsaprot, ka tu esi viņā iemīlējies?

-��� Es� Jā, tā laikam ir. Pareizi. Jā, es esmu viņā iemīlējies.

-��� Un tas viss noticis kop� otrdienas? Dievs tēvs, tad jau viņa ir smuka pēc velna! - Melorijs izmisumā savēcināja rokas gaisā. - Kreig, vai tu atminies kādu svarīgu noteikumu, ko tev Policijas akadēmijas instruktori mēģināja iedzīt galvā? Nesaisties ar klien�tiem! Tas nekad nenoved pie laba gala. Tas rada kļūdas. Tā var ievārīt pamatīgu putru!

-�� Domā, man bija izvēle? Tu varbūt iedomājies, ka es pats sev liku izdarīt kaut ko tik stulbu un iemīlēties tajā sievietē? Tas noti�ka pēk�ņi! Es nevaru pavēlēt savām jūtām.

Melorijs at�ļuka pret galdu un nogrozīja galvu.

-��� Vecīt, vecīt, vecīt! Labi. Mums ir sare�ģījumi. Jauki. - Viņ� iztaisnojās. - Tā nu mēs tos vērsīsim par labu. Pirmām kārtām tev jāpiezvana Aleksandrijas Slepkavību izmeklē�anas nodaļai un jāizklāsta viss, ko zini.

Kreigs uzmeta priek�niekam stingru skatienu.

-��� Nē, tas nu gan neies krastā.

-Ko?

-��� Es nedomāju, ka būtu labi sazināties ar to nodaļu. Vismaz ne pagaidām.

-�� Es tev devu pavēli!

-��� Ja viņa ir dzīva - pirms neilga laika Tonijam zvanīja kāda sieviete, un man ir aizdomas, ka tā bija Tesa, - viņa bēguļo, viņu vajā. Ja mēs paziņosim Aleksandrijas Slepkavību izmeklē�anas nodaļai un tā sāks sievieti meklēt, tad cilvēki, kas viņu vēlas no�galināt, pieslēgsies policijas radiosakariem. Tiklīdz būs noskaid�rota viņas atra�anās vieta, �ie ļautiņi līdīs vai no ādas ārā, lai no�kļūtu tur pirms patruļma�īnām.

-��� Beidz tēlot viņas draudziņu, Kreig! Sāc domāt kā policists! Dieva dēļ, viņa ir jāaizsargā!

-��� Es jau domāju kā policists. Tu to zini tikpat labi kā es. Alek�sandrijas policija var darīt, ko vien vēlas, - ne viņi, ne mēs neva�ram garantēt sievietes dro�ību. Ja kāds no sirds vēlas otru nogali�nāt� un vakarnakts notikumi ir nepārprotams pierādījums par �o ļautiņu apņēmību� viņu nekas neapturēs.

-�� Bet tu iedomājies, ka spēsi viņus apturēt, - Melorijs attrauca.

-��� Es domāju, ka varu viņu atvest �urp bez lieka tra�a un sa�re�ģījumiem.

-��� D�ons Veins steidzas palīgā.

-�� Neņirgājies! - Kreigs atrūca. - Man vēl nav gadījies piedzī�vot tādu lietu. Tie cilvēki ir ļauni. Organizēti. Mērķtiecīgi. Un iz�bauda spēli ar uguni. Es nezinu, kāpēc viņi grib to sievieti nogali�nāt� varbūt baidās, ka sieviete ir kaut ko uzzinājusi� ta�u viņi ir pierādīju�i, ka ies pāri līķiem, lai piekļūtu viņai. Līdzko sieviete iznāks no paslēptuves, līdzko lūgs palīdzību Aleksandrijas poli�cijai un �is fakts nonāks atklātībā - un tas visādā ziņā nodks viņa vairs ilgi nedzīvos. Domāju, ka Tesai pa�ai tas ir skaidrs. Un tāpēc nav brīnums, ka viņa nospriedusi izvairīties no policijas.

-�� Tā ir tikai teorija.

-�� Nē. Citādi Aleksandrijas Slepkavību izmeklē�anas nodaļa nebū�tu zvanījusi tev un tincinājusi, vai man ir zināms tas, ko nezina vhii.

-�� Labi. - Melorijs negribēja padoties. - Tu spried loģiski. Ta�u tev �ā vai tā būs jāsazinās ar Aleksandriju. Te nav runa tikai par divu pilsētu policijas departamentu sadarbību. Tev jāsniedz sava versija par to, kas noticis. Pretējā gadījumā sanāk, ka tu slēp zi�ņas par vairākiem noziegumiem, un tu labi zini, kas notiek ar cil�vēkiem, kuri tā rīkojas. Visā visumā tu neesi riebīgs tips, ta�u ari neesi tik simpātisks, lai es tevi apciemotu cietumā. Pacel klausuli un zvani!

-��� Nē. Pagaidi! Lūdzu! Vēl da�as minūtes.

-�� Uz ko tu ceri? Ka viņa piezvanīs tev?

-Jā. Tad man varbūt būs, ko pastāstīt Aleksandrijas policijai. Sieviete man uzticas, un mēs, iespējams, varēsim izprātot, kā no�gādāt viņu dro�ā vietā.

Iezvanījās tālrunis uz Tonija galda. Tonijs pacēla klausuli, pirms Kreigs paguva pieskriet.

-���� Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļa� vienu mirkli. - Tonijs pasniedza klausuli Kreigam.

-�� Tā ir viņa? - Kreigs noprasīja.

-��� Nē. Aleksandrijas Slepkavību izmeklē�anas nodaļa.

Kreigs sastinga.

Nākamajā mirkli iezvanījās cits tālrunis, un to pacēla kaptei�nis Melorijs.

-��� Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļa� Jā, kā tad. Tūlīt pat. Kreigs, nespēdams iz�ķirties, �audīja skatienu no viena tālruņa

uz otru.

-�� Vispirms manējo, - Melorijs norādīja. - Zvana sieviete. Dzir�dot to, kā viņa izrunā tavu vārdu, rodas sajūta, ka viņai ir pama�tīgas ziepes un viņa lūdz Dieva palīdzību.

Kreigs metās pie aparāta.

- Tesa, tā esi tu?

Dzirdot Kreiga balsi, Tesai saļodzījās ceļgali. Ak, Dievs! Beidzot!

Nervozi izstūrējusi gludeno, melno "Porsche 911" no pla�ās ga�rā�as, kas pieslējās misis Kodilas savrupmājai, viņa bija jutusies kaila aiz bailēm. Kad viņa izbrauca no noslēgtā bagātnieku rajo�na, labā roka, pārslēdzot ātrumus, drebēja.

Garām pabrauca tikai da�as automa�īnas, ta�u tāpēc tās iz�skatījās vēl aizdomīgākas. Pastāvēja pavisam ticama iespēja, ka slepkavas ap rajonu norīkoju�i sardzi. Tesa bez mitas lūkojās at- pakaļskata spogulī. Nelikās, ka viņai kāds sekotu. Tomēr, atstāju�si aiz muguras lepno apkaimi un palielinājusi ātrumu uz dzīvās �etrjoslu maģistrāles, gar kuru rindojās veļas mazgātavas, ātrās apkalpo�anas restorāni un videonomas, Tesa aptvēra, ka biezajā satiksmē nebūs iespējams noteikt, vai ma�īnai kāds seko.

Vēl ļaunāk, automa�īna, ar kuru viņa brauca, bija dārga, āri��ķīga un tādējādi piesaistīja uzmanību. Jaunībā viņa bija dzirdē�jusi tēvu pa telefonu sakām -galvenais, pieraugi, ka automa�īna ne�drīkst būt uzkrīto�a. Tai jāsaplūst ar satiksmi.

�is spēkrats nekādā ziņā "nesaplūda ar satiksmi". Garām brauco�u lētāku ma�īnu �oferi ar skaudību nopētīja "Porsche".

Sasodīts, viņa nodomāja un, kā meklēdama mierinājumu, pie�skārās somiņai, kas atradās blakus, - tajā vēl aizvien bija pistole. Ieraudzījusi ma�īnu pārpildītas lielveikala autostāvvietas malā tālruņa automātu, Tesa bija piebremzējusi, apstādinājusi ma�īnu pie automāta, izlēkusi no automobiļa, izvilkusi no maka kredīt�karti, paķērusi klausuli un vēlreiz piezvanījusi Kreigam uz darbu.

-�� Jā, - viņa elsa. - Tā esmu es. Mēģināju pirms kāda laika tevi sazvanīt.

-��� Es jau domāju, ka tā biji tu. Paldies Dievam, tu esi dzīva! Es jau pārbijos�

-��� Viņi aizdedzināja� Viņi nogalināja manu māti�

-�� Es zinu, Tesa. Izsaku tev līdzjūtību. Tev dro�i vien� Kad tik�simies, es mēģinā�u� Es nevaru novērst tavas sāpes, ta�u darī�u visu, lai dalītos ar tevi bēdās. Pa�reiz svarīgi nepieļaut, lai arī tevi nogalina.

-��� Vēl jau tas nav noticis. Bet mani turpina tvarstīt. Man visu laiku bail, ka man seko. Ko lai es daru? Tie, kas man dzenas pa�kaļ, noteikti novēro vietējo policijas iecirkni. Turp doties es nedrīk�stu. Ja zvanī�u policijai, baidos, ka slepkavas pieslēgsies polici�jas sakariem. Man vajadzīga palīdzība!

-�� Klausies, Tesa! Nekrīti panikā! Es apsolu, ka darī�u visu, lai tevi aizsargātu. Kur tu atrodies? Es fonā dzirdu satiksmi.

-��� Es ne� Es� Aleksandrijas nomalē. Zvanu no tālruņa auto�māta netālu no lielveikala.

-�� Jēziņ, tu nedrīksti tur uzkavēties! - Kreigs ieklepojās. - Vai tu varētu kaut kur noslēpties, līdz es ieradī�os Aleksandrijā?

Viņa nodrebēja un mēģināja domāt.

-�� Tesa?

-��� Es nedrīkstu iesaistīt biju�os draugus, jo tad ari viņi var iet bojā. Apsvēru iespēju ielavīties kinoteātrī, ta�u tādā pūlī un tum�sā es nejutī�os dro�i. Varbūt bibliotēkā vai muzejā. Ta�u tās ir pā�rāk sabiedriskas vietas. Arī tur es nebū�u dro�ībā.

-�� Vienu mirkli. Man �eit zvana. Nenoliec klausuli, es nerunā��u ilgi.

-��� Nē, pagaidi!

-Tesa, tas ir svarigi. Uzgaidi!

Klausulē atskanēja klik�ķis, un tad iestājās klusums. Bija dzir�dami vienīgi tālsarunas savienojuma trok�ņi.

Rokas drebēja.

Ātrāk! Lūdzu!

Tesa paslepus pārlaida baiļpilnu skatienu pilnajai autostāvvie�tai un pamanīja, ka no automa�īnām izkāpj nepazīstami cilvēki.

Netālu blakus busiņam stāvēja divi vīrie�i un lūkojās viņas vir�zienā.

Tesa iegrūda roku somiņā un satvēra pistoli.

Vīrie�i apgāja apkārt busiņam, tuvojās Tesai no sāniem, bet tad negaidīti mainīja virzienu un devās uz lielveikalu.

Tesa nopūtās, atskārzdama, ka abi vīrie�i bija apbrīnoju�i "Porsche".

Kreig, ātrāk ta�u!

Piepe�i klausulē ieskanējās viņa balss.

-�� Tesa?

-��� Kur tu biji pazudis? - Viņas balss drebēja.

-�� Piedod, es nezināju, ka tas aizņems tik ilgu laiku. Bija jāno�skaidro �āda tāda informācija. Es iekāp�u "Trump" lidma�īnā, kas nolaidīsies Va�ingtonas Nacionālajā lidostā divos, nulle, septiņās. Kā tu nokļuvi pie lielveikala? Vai tev ir ma�ina?

-Jā.

-��� Kada? Man ta bus japazīst.

-Melns "Porsche911".

-��� Pat baiļu pārņemta, tu izvēlies eleganci. Tas nu jāatzīst.

-��� Kreig, aiztaupi jociņus!

-��� Es tikai gribēju tevi mazliet uzmundrināt. Ja gribi runāt lie�ti�ķi, klausies vērīgi. Kristelsitijā, netālu no lidostas, atrodas vies�nīca "Marriott". Tiklīdz ielido�u, iesēdī�os taksometrā, do�os uz viesnīcu un ēkas priek�ā sameklē�u tavu ma�īnu. Ieradī�os tur, vēlākais, pustrijos.

-��� Bet tas būs pēc trim stundām!

-��� Es jau visu izdomāju. Brauc uz Va�ingtonu, pastaigā gar Kapitoliju. Tur �um un mud� no gvardiem un neviens neuzdro�i�nāsies tevi aizskart. Galvenais, esi uzmanīga brī�os, kad izkāp no ma�īnas un iekāp tajā.

-��� Uzmanīties? Kop� vakarvakara es to vien daru kā uzmanos!

-�� Bet �obrīd centies vēl vairāk. Pa to laiku sazinā�os ar Alek�sandrijas policiju un pastāstī�u, kas noticis.

-��� Nē! Ja ziņas par mani nonāks policijas radiosakaros�

-�� Tesa, tev man jāuzticas. Es aprunā�os ar Aleksandrijas poli�cijas priek�nieku. Palūg�u, lai viņ� tur muti. Es neatklā�u, kur tu atrodies un kur mēs esam sarunāju�i tikties. Es tikai vēlos, lai viņ� nosūta vienību, kas tevi aizvedīs uz dro�u vietu.

-�� Tādas vietas nav.

-�� Tici man, ir. Nams. Viesnīcas numurs. Lauku māja. Vienal�ga, kur. Es tev zvēru, ka tevi ielenks apsargi. Galvenais, saglabā mieru. Vēl da�as stundas, un viss būs galā.

-��� Nē! Tu maldies!

-�� Es ne�

-�� Viņi vienmēr gaidīs. Viņi nekad neatmetīs ar roku. Tas nemū��am nebeigsies.

-��� Beigsies, ja izdibināsim, kāpēc tevi grib nogalināt. Līdzko viņu noslēpums nāks gaismā - vienalga, kāds tas ir, - nebūs vairs iemesla aizbāzt tev muti.

-�� Ja mēs spēsim noskaidrot, kādi man zināmi fakti viņos izrai�sa tādas bailes! Ja! Ja! Ja!

-��� Es tev saku - saglabā mieru!

-�� Tas viss ta�u skar ne tikai mani! - Tesa iebilda. - Es neesmu vienīgā, kam draud briesmas!

-��� Es nesaprotu. Neviens cits ta�u�

-��� Tu maldies! Kreig, neaizmirsti, ka tu biji kopā ar mani. Tu uzklausīji manu stāstu. Tu kopā ar mani devies uz D�ozefa dzī�vokli. Tu redzēji, kas atrodas viņa guļamistabā. Ja slepkavas ir iz�sekoju�i mūs abus, tad, lai pasargātu savu noslēpumu, viņi, ie�spējams, sāks vajāt arī tevi!

Kreigs kādu brīdi klusēja.

-�� Lai tik tie maitas gabali pamēģina! - Viņ� iekrekstējās.

-��� "Marriott", netālu no lidostas. Pustrijos. Braukā garām, līdz redzi mani. Es tavu auto pamanī�u.

-Tu man iedves�

-�� Nav īstais brīdis novirzīties no temata.

-�� Pārliecību. Rīko�os tikpat gudri kā mans tēvs. Es tur bū�u.

Viņa nolika klausuli, nopētīja sve�os cilvēkus stāvvietā, jutās trausla un neaizsargāta un steidzās iekāpt "Porsche".

Kreigs bija pieteicis, lai viņa brauc uz Va�ingtonu un apstaigā

Kapitoliju. Ta�u, iedomājoties vien, ka būs jāatrodas tik sabiedris�kā vietā, pat gvardu klātbūtnē, Tesa sāka nervozēt. Jābūt kādai ci�tai, mazāk bīstamai idejai.

Izbraucot no lielveikala stāvlaukuma, Tesa palūkojās atpakaļ- skata spoguli, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Aiz "Porsche" no stāvlaukuma izbrauca vairākas ma�īnas. Dziļi ieelpojusi, viņa no jauna pieskārās izcilnim somiņā, kur bija izspiedusies pistole, un nomierinājās.

Te pēk�ņi uzbangoja atmiņas par vīrie�iem, kurus viņa bija va�kar no�āvusi, un uzmācās nelabums. Ta�u uzreiz to apslāpēja dus�mas un bailes. Tesa nebija izskaitījusi, cik rei�u iz�āva, un no rī�ta, vēl būdama apjukusi, nebija izņēmusi pistoles aptveri, lai izskaitītu, cik patronas paliku�as. Tēvs noteikti nebūtu apmieri�nāts ar �ādu nolaidību. Tikpat labi aptvere jau ir tuk�a.

Man jāspēj sevi aizstāvēt!

Uzmetusi īsu mirkli ceļa malai, Tesa pamanīja veikaliņu rin�du, un viens no tiem saistīja viņas uzmanību.

Viņa asi sagrieza stūri, piebrauca pie ēkas un iesteidzās vei�kalā. Pie durvīm viņa palēnināja gaitu, cenzdamās izskatīties pēc iespējas mierīga.

-�� Jā, kundze? - apjautājās muskuļains sporta pre�u nodaļas pārdevējs. Stāvēdams aiz letes, viņ� pārlaida acis sievietei, nopē�tīja viņas seju un augumu un gandarīts smaidīja, patiesībā glū�nēja. - Kā varu jums palīdzēt?

-�� Man vajag divas kastītes munīcijas "Sig Sauer" deviņu mili�metru pistolei.

-��� Tad jau gatavojaties no sirds pa�audīties. - No viņa mutes �āda piezīme izklausījās divdomīgi.

-�� Mūsu �au�anas apmācības instruktors liek mums pa�iem ie�gādāties munīciju.

-��� Ja jūs būtu manā apmācības grupā, jūs saņemtu munīciju un apmācību par brīvu. To es jums apsolu. - Pārdevējs pacēla uz�acis.

-�� Tādā gadījumā �ēl, ka neesat mūsu grupas instruktors, - Tesa attrauca.

Pārdevēja skatiens pētīja viņas krūtis zem plānās blūzītes, un slēptā ironija paslīdēja secen.

Kamēr viņ� pagriezās un meklēja munīcijas kastītes, Tesa iz�ņēma no somiņas maku, negribēdama, lai pārdevējs pamana pis�toli.

Somiņā pirksti piedūrās fotogrāfiju paciņai. It kā viņa būtu pie�skārusies kailam elektrības vadam, prātā ie�āvās Kreiga piekodi�nātais - izgatavot fotoattēlu kopijas un ar "Federal Express" kur- jerpastu nosūtīt viņam uz darbavietu. Bet tagad viss bija citādi. Viņai nebija laika klausīt Kreiga pavēlēm, un, velns parāvis, gai�dīt, kamēr izgatavo kopijas, nebūs dro�i. Es nedrīkstu apstāties!

-�� Sakiet, lūdzu, - vai jūs pārdodat ari aploksnes? - viņa vai�cāja pārdevējam. - Vai pie jums var nopirkt arī pastmarkas? Tas patiesi būtu ērti.

-�� Tik glīta dāma pie mums var dabūt, ko vēlas.

-��� Paldies! Es noteikti te vēl kādreiz iegriezī�os.

-�� Ticiet man, mēs gaidīsim. Aiz tām durvīm ir �audī�anās lau�kums. Mēs varētu kādreiz pa�audīties, tā teikt, zem �etrām acīm.

Tesa ar pūlēm pacieta �o gvel�anu.

-�� Jādomā, ka jūs alla� trāpāt mērķī.

-��� Pagaidām neviena vēl nav sūdzējusies.

"At�ujies!" Tesa domās iekliedzās. Viņa savaldījās, lai sejā ne�būtu saskatāms riebums, samaksāja par munīciju un paņēma aploksni un pastmarku. Un atcerējās fotofilmiņas negatīvus! Jā�nosūta Kreigam negatīvi. Tad vismaz tie būs dro�ībā.

Un piepe�i, iedomājoties par fotogrāfijām un spilgti atceroties dīvaino bareljefu D�ozefa guļamistabā, Tesai uzbrāzās smeldzī�ga atskārsme, kur jādodas tālāk.

Katrā ziņā ne jau uz Kapitoliju.

Kreigs nometa klausuli.

Redzēdams nelokāmo stingrību Kreiga sejā, kapteinis Melorijs satrūkās un savicināja rokas gaisā.

- Tā, tagad esmu piedzīvojis visu. Leitnants dod pavēles poli�cijas �efam!

-�� Bet es ta�u panācu to, ko gribēju. Aleksandrijas departaments sadarbosies.

-�� Ja vien tā tu gribi to saukt� Es pat �ādā attālumā dzirdēju, kā �efs auroja klausulē. Kad viņ� tiks tev klāt�

-��� Nemaz neturpini! Ko tad tu gribēji? Man nebija izvēles. Es nevarēju� Es neuzdro�inājos� konkrētāk stāstit par gaidāmo tik��anos ar Tesu. Tas slepkavu grupējums ir pārāk labi organizēts. Ja radiosakarus patie�ām noklausās un kaut viena patruļma�īna pieminēs "Marriott", Tesu no�aus, līdzko viņa piebrauks pie vies�nīcas.

-��� Ta�u tu liki Aleksandrijas policijas �efam sagatavot dro�u paslēptuvi. Jāatzīst, ka tas ir iespaidīgi. Tikai viena aizķer�anās, Kreig.

-�� Tikai viena? Es redzu neskaitāmas un�

-�� Jā, viena aizķer�anās. Es neesmu tev devis atļauju aizbraukt. Tu neesi �īs nodaļas priek�nieks. Tu pārāk daudz esi ieņēmis galvā.

-��� Es jau teicu. Es braucu!

-��� Pat ja es tevi uz laiku atstādinātu no amata?

-�� Dari, kas tev jādara. Kaut vai atlaid mani no darba! Es par to nospļaujos!

-�� Stūrgalvīgais�

-�� Man nav laika strīdēties. Līdz reisam ir maz laika. Es tik tik�ko pagū�u izsaukt taksometru un aizskriet līdz Lagvārdijai.

-��� Pusdienlaika satiksmē? Vēlu veiksmi atrast taksi!

-�� Tad es paņem�u patruļma�īnu!

-Nē!

-Ko?

-��� Neies cauri! Tu neņemsi patruļma�īnu.

-�� Nestāvi man ce�

-�� Tonijs paņems. Viņ� tevi aizvedīs uz lidostu.

-��� Vai tu tikko teici� - Kreigs pārsteiguma noblisināja acis.

-��� Kusties, Kreig! Un turi acis vaļā! Ja Aleksandrijas �efs tev rada problēmas, liec, lai viņ� man piezvana.

-��� Es pareizi dzirdēju?� Pat nezinu, kā lai�

-��� Pateicas? Pietiks ar to, ja atgriezīsies dzīvs. Un pārmaiņas pēc pastrādāsi. Tonij, ja ielās ir sastrēgumi, vari ieslēgt signālbāku.

Netālu busiņā, kura uzraksti liecināja, ka tas it kā pieder tele�fona kompānijai, sēdēja divi vīrie�i un uzmanīgi vēroja patruļ�ma�īnu, kas, riepām kaucot, iztraucās no policijas mītnes. Abiem kabatās bija gredzeni, mirdzo�i rubini ar zelta zīmotnēm - sakrus�totu zobenu un krustu.

Vīrietis, kas sēdēja priek�ējā sēdeklī - bargs novēro�anas eks�perts -, salīdzināja garāmslīdo�ajā ma�īnā sēdo�o izplūdu�ās se�jas ar fotogrāfiju, ko turēja rokā.

-�� �ķiet, tas ir viņ�!

-�� Tev �ķiet? Mums jābūt dro�iem. - Otrs vīrietis busiņa dziļu�mā turpināja klausīdes austiņās.

-��� Es esmu dro�s.

-��� Bet tu teici, ka tev �ķiet, ar to ir par maz. �ēl, ka neizdevās pieslēgt noklausī�anās iekārtas Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļas telefoniem. Paga! Es kaut ko uztveru. - Otrais vīrs sakār�toja ausdņas. - Paskat dk! Policijas dispe�ers pavēl visām patruļ�ma�īnām mest darbus pie malas un gādāt, lai tā policijas ma�ī�na� numurs sakrīt� nonāk Lagvārdijas lidostā laikus, pirms "Trump" reiss vienos izlido uz Va�ingtonas Nacionālo lidostu.

-�� Vai ar to tev ir gana?

-�� Jā, - tehniķis atsaucās. - Ar to pilnībā pietiek. Zvani!

Vīrietis, kur� sēdēja priek�ējā sēdeklī, paņēma mobilo tālruni

un nospieda da�us taustiņus.

-�� Ķērājs ir atstājis mājas bāzi. Mūsuprāt, viņ� ir tā noraizējies par draudzenes veselību, ka dodas pie viņas uz Va�ingtonas sta�dionu. - Viņ� sniedza sīkākas ziņas par reisu.

-��� Bet kā tad pretinieks? - otrā galā hameleons jautāja.

-���� Pagaidām nav licis sevi manīt. Varbūt patlaban negrib spēlēt.

-��� Tas nevar būt tiesa. Galu galā tuvojas finālma�s. Viņu ko�manda dro�i vien ir turpat tuvumā. Modri vērojiet, vai neparādās jauno talantu meklētāji. Mēs savukārt izskatīsim Va�ingtonas sta�dionu. Tomēr paturiet prātā, ka pretinieku komandai ir paradums uzrasties tad, kad to vismazāk gaida.

Sirdij dauzoties, Tesa iesēdās "Porsche", kas stāvēja pie sporta pre�u veikala, un steig�us aplaida skatienu apkārt, baidīdamās, ka jebkurā brīdī blakus apstāsies automa�īna, no tās izlēks vīrie��i un sāks �audīties. Viņa izņēma no somiņas pistoli, pacēla to saprātīgā augstumā - tā, lai kāds to neieraudzītu pa ma�īnas lo�gu. Drud�aini nospiedusi podziņu, kas izbīdīja aptveri no spala, viņa atklāja, ka aptverē paliku�as tikai divas patronas un vēl vie�na ir patrontelpā.

Kungs tētīt! Tesa �igli atrāva vaļā tikko nopirktās munīcijas kastītes vāku un iegrūda aptverē vēl �etrpadsmit patronu - ta�gad tā bija pilna. Teorētiski ierocī ietilpa tikai se�padsmit patro�nu, ta�u, ieskaitot patronu, kas jau atradās patrontelpā ("ieķīlā�tā", kā viņas tēvs mēdza to dēvēt), pistolē kopā bija septiņpadsmit patronu.

Ieslidinājusi aptveri pistoles spalā, Tesa uzreiz jutās tā, it kā atslābtu cie�a saite ap krūtīm. Tagad beidzot viņa spēs sevi aiz�stāvēt. Vismaz tā viņa cerēja.

Man jāsteidzas prom!

Tesa iespieda pistoli somiņā, pastūma munīcijas kastītes zem sava sēdekļa, pagrieza aizdedzes atslēgu, iegrūda akseleratora pe�dāli grīdā un iegrieza "Porsche" blīvajā maģistrāles satiksmes plūsmā.

Aploksne! Sporta pre�u veikalā Tesa bija uzlipinājusi uz ap�loksnes pastmarku un uzrakstījusi adresi. Ar vienu roku viņa sa�taustīja fotogrāfiju paciņu somiņā, atvēra aploksni un ieslidināja tajā negatīvus.

Nedaudz tālāk, labajā pusē! Satraukumā ātri elpodama, Tesa pie pastkastītes, kas atradās pie neliela universālveikaliņa, ierau�dzīja pasta ma�īnu. Viņa nobrauca no maģistrāles, strauji nobrem�zēja pie smagās ma�īnas, aizlīmēja aploksni un pa "Porsche" logu pasniedza to darbiniekam, kas nesa pilnu maisu no pastkastītes uz ma�īnu.

-�� Novēlota piegāde! - Tesa izmocīja smaidu. - Ceru, ka jums nekas nav pretī.

-�� Man alga viena. Smuks autiņ�.

-��� Paldies!

-��� Kā tāds velk?

-�� Skatieties! - Tesa iegrūda pārslēgu pirmajā ātrumā, iespieda gāzes pedāli grīdā, un automobilis, riepām �vīkstot, aiztraucās.

Ta�u tā nebija izrādī�anās. Ja viņai kāds sekoja, pēc iespējas ātrāk jāattālinās no pasta darbinieka. Tesa izmisīgi cerēja, ka ne�viens nebija pamanījis, kā viņa nodod aploksni. Jau tā pārāk dau�dzi ir miru�i. Pārāk daudz sāpju. Viņa lūdzās, kaut nebūtu pa�kļāvusi nāves briesmām arī pastnieka dzīvību.

Mēģinādama sare�ģīt seko�anu, Tesa lika ma�īnai līkumot pa maģistrāli ar maksimālo ātrumu, ar kādu uzdrīkstējās, lai nepie�saistītu ceļu policijas uzmanibu.

Galamērķis bija Va�ingtona - kā jau Kreigs bija ieteicis.

Bet ne Kapitolijs. Nu nē! Vairs ne!

Viņai bija padomā labāka vieta. Tā gan nebūs glu�i dro�āka, bet katrā ziņā vajadzīgāka.

Svarīgāka.

Bareljefs. Tas groteskais, atbaido�ais bareljefs. Viņas dzīvība bija briesmās, jo viņa to bija skatījusi savām acīm. Tesai bija jāno�skaidro, ko tas nozīmē, un viņa spēja iedomāties tikai vienu cil�vēku, kur� varētu viņai to pastāstīt.

Atgāzies limuzīna pakaļējā sēdekli un nodevis rīkojumu no te�nisa kluba braukt uz kantori, viceprezidents iegrima pārdomās par sievieti, par kuru viņu bija brīdinājis CIP Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieks.

Tesa Dreika?

Kāpēc tie�i Tesa apdraudēja viņu?

Alans D�erārds, viņas nelaiķa tēva draugs, bija bie�i sastapis Tesu - toreiz viņa bija izstīdzējusi jutekliska, zēniska pusaudze. Slaikais, atlētiskais ķermenis, smalkās, smailās krūtis un īsie gai��ie, spurainie mati viņam patika.

Protams, ne jau seksuāli. Nebūt ne. Lai gan prezidents bija pie�ņēmis, ka D�erārds, kā jau politiķiem ierasts, izmanto līdzekļu vāk�anas pasākumus, lai pārgulētu ar politiski svarīgām lldzskrē- jējām, patiesībā viņ� bija sevi stingri disciplinējis, apmācījis sevi apspiest seksuālās dziņas.

Jā, D�erārds bija precējies. Viņa sieva bija skaista un fotogē- niska, nereti bija redzama populāros �urnālos. Ta�u laulātā drau�dzene atbalstīja viņa �ķistās, stingrās vērtības, un divdesmit lau�lības gados, kamēr abi gulēja vienā gultā - kā sabiedrotie, līdzgaitnieki, dvēseļu radinieki -, viņi bija nodarboju�ies ar seksu tikai trīs reizes, un �o trīs rituālu laikā atļāvās baudīt grēcīgos mie�sas priekus tikai tādēļ, lai radītu bērnus.

Nē, D�erārda patika pret Tesu ne mazākajā mērā nebija fizis�ka. Glu�i otrādi, viņ� Dreika meitu tikai apbrīnoja kā lielisku zie�do�as, veselīgas jaunas sievietes paraugu, ideālu cilvēku sugas pārstāvi. D�erārdu dziļi skumdināja tas, ka tie�i viņa - �āds bio�loģisks ideāls - apdraud plānus un būs jālikvidē. Tomēr viņa sa�traukums nekavēja no sirds cerēt, ka Tesu varēs apklusināt pēc iespējas drīzāk.

Iedūcās tālrunis. D�erārds pieliecās un steidzīgi pacēla klau�suli. �is numurs bija zināms tikai trim cilvēkiem, un tie zvanīja tikai īpa�i svarīgos gadījumos.

Iespējams, kādas ziņas par Tesu. Varbūt viņa jau ir atrasta un apklusināta.

-�� Vienu mirkli, ser, - sacīja sievietes balss. - Ar jums runās pre�zidents.

D�erārds apspieda vil�anos.

Pārsteidzo�i drīz klausulē ierūcās Kliforda Gārta balss.

-��� Kravā mantiņas! Tu dosies vēl vienā braucienā.

D�erārds izlikās, ka nopū�as, atbildot vīram, kura bēres viņ�

pēc desmit dienām apmeklēs jauniecelta prezidenta statusā.

-��� Kas tad nu �oreiz? Līdzekļu vāk�ana Aidaho? Vai cits ie�gansts aizdabūt mani prom no pilsētas?

-�� Nē, �oreiz jābrauc pāri okeānam. Tikko miris Spānijas prezi�dents. Sirdslēkme. Es jau nosūtīju līdzjūtības apliecinājumus. Tu būsi mūsu oficiālais pārstāvis bērēs.

Bēres, D�erārds nodomāja. Tā vien �ķiet, ka drīzā laikā būs jā�apmeklē vairāki �ādi pasākumi. Viņam bija �ēl, ka iet bojā cilvēki, lai cik nepiecie�ams tas būtu.

-�� Ja vien jūs tā vēlaties.

-��� Labi teikts. Tu esi uz pareizā ceļa, - Gārts norūca. - Ja rīko�sies tā, kā lik�u, mēs pat varētu saprasties. Lai gan es par to �au�bos.

Nomurminājis lāstu, prezidents pārtrauca sarunu.

D�erārds, domās iegrimis, nolika mobilo tālruni. Viņ� nebija īpa�i pārsteigts par Spānijas prezidenta nāvi - pla�saziņas lī�dzekļi pēdējā laikā palaikam vēstīja par viņa vājo veselību. To�mēr ziņās Spānijas prezidenta stāvoklis, bez �aubām, tika iztē�lots labāks, un tādējādi vienīgais pārsteigums bija tāds, ka politiķa nāve bija apsteigusi D�erārdam zināmo grafiku.

Spānija. Burvīga valsts. Tās iekārta, tāpat kā Anglijā, bija par�lamentāra monarhija. Karaļa nāves gadījumā viņa vietu ieņēma vecākais dēls un pēc viņa nākamais bērns vai arī viņa sieva, vai tuvs brālēns, vai māsīca, vai� �o pēctecību nebija iespējams ie�tekmēt. Ta�u ar Spānijas parlamentu bija citādi. Tā prezidentu, kuru izvēl deputātu kongress, varēja likvidēt un vietā iecelt citu politiķi. Un tas politiķis, rūpīgi izraudzīts un ievēlēts, iepriek� �anta�ējot labu tiesu Spānijas parlamenta deputātu, var simpati�zēt D�erārdam. Galu galā viņi bija radinieki - gan attāli, tomēr nedz laiks, nedz at�ķirtība nebija vājinājusi abu saikni. Kopā ar daudziem citiem, kurus vienoja tādi pa�i centieni, garīgā pārlie�cība un uzdevums, viņi drīz piepildīs nosprausto mērķi.

Spānija. Cik atbilsto�i, domās nosprieda D�erārds.

FIB direktors Ēriks �etems klusējot devās aug�up pa nogāze- nu celiņu garām spo�i baltiem kapakmeņiem. Slaidais vīrietis virs �etrdesmit - viņa seja bija amata pienākumu noguruma izvagota - pastaigājās pa Ārlingtonas Nacionālo kapsētu, pagriezās un ap�lūkoja smoga ieskautos koku pudurus uzkalna pakājē. Tālumā vēl biezākā smogā tinās Va�ingtonas Monumenta baltais marmo�ra obelisks. �etems mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi pilnīgi skaidri skatījis Monumentu, un noba�ījies pamanīja, ka netālu no viņa ma�īnas tajā pa�ā joslā apstājas kāds auto. No tā pakaļējā sēdekļa izkāpa Kenets Medens, CIP Slepeno operāciju nodaļas di�rektora vietnieks, pavēlēja miesassargiem nesekot, uzkāpa aug�ā pa nokalni un pienāca pie �etema.

Abi vīrie�i viens otru vērtējo�i nopētīja. Kaut arī teorētiski FIB un CIP bija da�ādas pilnvaras un jurisdikcija, praksē tās bie�i pār�klājās, un nereti abas organizācijas sagāja ragos. Ja Medens do�tos apmeklēt �etemu viņa birojā - un otrādi -, reportieri tādu ne�parastu faktu dro�i vien nepalaistu garām nepamanītu. Tie�i tāpēc viņi nevarēja tikties restorānā vai līdzīgā sabiedriskā vietā - abu tik�anās ne tikai piesaistītu uzmanību, bet viņu sarunu varētu viegli noklausīties. Vienkār�ākais risinājums bija telefona saruna, un Medens patie�ām bija piezvanījis, ta�u tikai pateicis, ka vēlas apspriest kādu kutelīgu jautājumu un tāpēc jātiekas aci pret aci. Ārlingtonas kapsēta bija pieņemama abām pusēm. �eit viņus re�dzētu tikai retais.

-�� Paldies, ka atsaucies aicinājumam un tik ātri piekriti tikties, - Medens iesāka. - īpa�i jau pusdienas pārtraukumā.

�etems paraustīja plecus.

-�� Tā nav nekāda uzupurē�anās. Man �odien tikpat nav apetītes.

-��� Es tevi saprotu. Man pa�am kuņģis raujas �okurā.

-��� Braiena Hamiltona bojāejas dēļ?

Medens skumji pamāja.

-�� Visnotaļ pamatīgs trieciens. - Viņ� pārlaida skatienu kapak�meņiem. - Tikai pēc tam, kad bijām vienoju�ies �eit satikties, es atskārtu, ka pirmdien �eit atgriezīsimies un piedalīsimies bērēs.

-�� Nenojautu, ka jūs ar Braienu bijāt tik tuvi, - �etems piezīmēja.

-�� Ne jau tik tuvi kā jūs abi, tomēr es viņu uzskatīju par savu draugu. Cik nu vairākums �īs pilsētas iedzīvotāju var būt kādam draugi. Mēs laiku pa laikam strādājām pie lietām, kas saistītas ar Nacionālo dro�ības padomi.

CIP Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieks sīkākos pa�skaidrojumos neielaidās, un FIB direktors apzinājās, ka tādā ga�dījumā Medens pārkāptu profesionālās ētikas kodeksu.

-���� Par kādu jautājumu tu vēlējies ar mani apspriesties? - �etems vaicāja.

Medens vilcinājās.

-��� Vakarvakarā norisinājusies vēl viena traģēdija. Melindas Dreikas mājā noticis ugunsgrēks un slepkavības.

�etems sastinga, ta�u ārēji to neizrādīja.

-�� jā. Remingtona Dreika atraitne. Piekrītu, tā ir vēl viena tra�ģēdija.

-��� Es mēģināju pa tālruni sazināties ar Melindas Dreikas mei�tu, kas dzīvo Ņujorkā, lai nodotu līdzjūtības apliecinājumus, tomēr neveiksmīgi. �urnāla redaktors pastāstīja, ka Terēze - jeb Tesa - vakar devusies uz Aleksandriju, lai apciemotu māti. Bai�dos, ka tas, kur� pielaida uguni mājai un no�āva viņas mād - pat nevaru iedomāties �ādas zvērības iemeslu -, mēģinās nogalināt arī Tesu. Ta�u līdz �im ugunsgrēka izmeklētājiem nav izdevies krāsmatās uziet viņas līķi. Tādējādi man radu�ās aizdomas, ka Tesai izdevies aizbēgt, un tādā gadījumā viņa acīmredzot ielīdu�si kādā paslēptuvē un baidās pabāzt galvu ārā.

-�� Tas ir iespējams, - FIB direktors novilka. - �āds pieņēmums ir loģisks. Tomēr - kāda ir tava interese �ajā lietā? Vai tu pazīsti Tesu? Tu pazini viņas tēvu?

-��� Tesu? Nē, nemaz. - Medens papurināja galvu. - Bet viņas tēvu gan es pazinu labi. Agrākos laikos es nereti instruēju viņu par bīstamajiem apstākļiem da�ādās valstīs, uz kurām viņ� de�vās veikt sarunas Valsts departamenta uzdevumā. Bet pēc viņa nāves� un kā viņ� aizgāja bojā� kā tie nelie�i viņu spīdzināja� zini, man gribējās, kaut man būtu tādi operatīvie darbinieki! Mani �ausmina Remingtona Dreika aizie�ana, tomēr - lai Dievs viņu svētī! - viņ� cieta klusu. Dreiks bija varonis, un Tesa - viņa dēļ - ir pelnījusi pilnīgu valsts aizsardzību.

FIB direktors samiedza acis.

-�� Aizsardzību? Izsakies konkrētāk!

-�� �orīt man piezvanīja Alans D�erārds. - Medens pavēcināja plaukstas. - Lai nu kāds būtu tavs viedoklis par viceprezidentu, viņa pavēlēm es klausu un tu dro�i vien arī. Viņ� un Remingtons Dreiks Hamiltonam bija tikpat tuvi, cik tu� biji. D�erārds vēlas, lai visas attiecīgās valsts aģentūras rautos pu�u, viņai palīdzē�damas. To vidū ari mēs abi. Birojs un pārvalde.

-�� Man kaut kā neliekas� Tā ir iek�zemes lieta, - �etems sprie�da. - Tā neietilpst mūsu jurisdikcijā.

-�� Nestrīdos. Es tikai nododu tev viceprezidenta vārdus, un, vaļ�sirdīgi runājot, tie�i tādēļ �eit ierados. Tāpēc ka tā ir iek�zemes lieta. Vismaz cik man zināms, jo izmeklē�ana pagaidām turpinās. Es negribu padziļināt sāncensību mūsu starpā. Tagad viss ir ta�vās rokās. Viceprezidents novērtētu, ja tu piezvanītu Aleksandri�jas policijai. Kad Tesa Dreika parādīsies un sazināsies ar polici�ju, viceprezidents būtu pateicīgs, viņ� uzsvēra �o vārdu - pateicīgs -, ja tu liktu vietējai policijai nodot lietu FIB, tad sazinātos gan ar vice�prezidenta biroju, gan ar manējo, gadījumā, ja pa to laiku mēs pa�tiesi būtu atklāju�i kaut ko tādu, kas liecinātu, ka �ī lieta vairs ne�attiecas dkai uz iek�zemi.

�etems saviebies skatījās uz CIP Slepeno operāciju nodaļas di�rektora vietnieku. Viņ� nebija pieradis dalīdes informācijā ar aģen�tūru.

Tomēr nebija aizmirstama draudzība ar Braienu Hamiltonu. FIB direktors bija cie�i apņēmies noskaidrot, vai viņa drauga nāve no desas bijis negadījums.

-�� Viņ� vakarvakarā man piezvanīja, - �etems skaļi teica.

-Kas?

-�� Braiens. Viņ� uzstāja, ka vēlas ierasties pie manis mājās. Es gaidīju viņu ap vienpadsmitiem. Braiens teica, ka viņam esot kāds personiskas dabas lūgums. Tas esot saistīts ar Remingtonu Drei- ku, viņa atraitni un meitu.

Medens, kas vienmēr izskatījās nosauļojies, vērtās pelēks.

-�� Tu gribi teikt, ka Braiena nāve un notikumi Melindas Drei�kas namā�

-�� Varētu būt saistid? Nezinu. Bet katrā ziņā esmu apņēmies to noskaidrot. Nodod viceprezidentam, ka es sadarbo�os. Es apru�nā�os ar Aleksandrijas policijas priek�nieku. Es gādā�u, lai mani padotie iegūst informāciju un nodod to tālāk.

-��� Es apsolu, ka viceprezidents augstu novērtēs�

-��� Novērtēs? Lai viceprezidents iet ieskrieties! Man pie vienas vietas, ko viņ� novērtē! Man rūp vienīgi Braiens, Remingtona Drei�ka atraitne un meita.

-�� Man arī, Ērik. Man arī. Ta�u, tā kā Braiens ir miris� un Re�mingtona Dreika sieva� mums jādomā par dzīvajiem. Par Tesu.

Mūsu draugu labad mums jādara viss iespējamais, lai viņu aiz�sargātu.

-��� Lai Tas Kungs stāv man klāt! - �etems novaikstījās.

-�� Kas nodcis?

-�� Dodu savu godavārdu, - �etems attrauca. - Tomēr es piebil�dī�u, ka man nesagādā prieku tik cie�i sadarboties ar aģentūru.

-�� Rāmu garu. Tas vairs neatkārtosies. Un mērķis attaisno kom�promisu.

-�� Tie�i tāda ir vieno�anās. Par kompromisu. Un mēs sadarbo�jamies tikai �o reizi.

-�� �ajā reizē. Tikai �oreiz. - Medens pasdepa roku.

�etems saminstinājās, tomēr negribīgi to paspieda.

-�� Uzturēsim sakarus.

-�� Es zinu, ka tu, kā alla�, darīsi, ko varēsi.

Abi vīrie�i saspringti �ķīrās un pa ceļam uz savām ma�īnām pagāja garām mirdzo�i baltiem kapakmeņiem.

Pamājis miesassargiem un �oferim, Medens apstājās, pagrie�zās un pavērās uz kapsētu. Kaut arī viņa vienības galvenais uz�devums bija atrast Tesu Dreiku, CIP slepeno operāciju pieredze bija mācījusi, ka jābūt rezerves plānam. Un tagad �is plāns bija sācis darboties.

Daudz netrūka, un viņ� būtu pasmaidījis.

Tomēr triumfu nomāca grūtsirdība. Medens no�ēloja, ka pirm�dien �eit apglabās Braienu Hamiltonu. Nepiecie�ams upuris.

Tomēr viņu nemāca no�ēla, ka pēc desmit dienām �eit norisi�nāsies vēl vienas bēres - prezidenta bēres.

Un ka Alans D�erārds pārņems varu valstī.

Tesa drebēdama apstādināja "Porsche" pie labi apkoptas Vikto�rijas laika mājas D�ord�taunas pievārtē, paķēra somiņu ar pisto�li, uzsteidzās aug�up pa platā lieveņa pakāpieniem un piespieda durvju zvana pogu.

Mājā valdīja klusums.

Viņa vēlreiz piespieda zvana pogu.

Vēl aizvien neviens nenāca atvērt.

Kaut arī sanervozējusies, Tesa nebrīnījās. Vismaz ne īpa�i. Vī�rietis, kas �eit dzīvoja, viņas biju�ais mākslas profesors D�ord�- taunas universitātē, bija izslavēts ar paradumu vasaras atvaļinā�jumu pavadīt dārzā, aprūpējot un sa�ukstoties ar savu krā�ņo liliju kolekciju.

Ta�u tas bija agrākajos laikos, Tesa pakavējās smeldzīgās at�miņās. Galu galā viņa savu iemīļoto profesoru nebija redzējusi kop� izlaiduma pirms se�iem gadiem.

Profesors Hārdings jau tolaik bija krietni gados. Iespējams, ka viņ� jau bija aizgājis pensijā. Pilnīgi iespējams, ka viņ� aizbrau�cis uz Eiropu pētīt savu dievināto mākslu, par kuru tik lietpratīgi un aizrautīgi lekcijās stāstīja studentiem.

Tesa zināja vienīgi to, ka profesors izturējās pret studentiem kā pret ģimenes locekļiem. Viņ� ielūdza tos savās mājās, saulrietā krā�ņo liliju dārzā pasniedza mazliet heresa - ne pārāk daudz, lai tie saglabātu skaidru prātu, - un stāstīja par Velaskesa, Gojas un Pikaso burvīgajām gleznām.

Spāņi. Profesoram Hārdingam bija vājība pret spāņu mākslas ģēnijiem. Vienīgais konkurents Hārdinga apbrīnai bija�

Tesa nokāpa no lieveņa, pagriezās ap stūri un devās uz pa�galmu. Bija pagājis krietns laiks, un profesora Hārdinga tālruņa numurs bija izkūpējis no atmiņas - ta�u, pat ja nebūtu, viņa jutās pārāk nobijusies, pārāk neaizsargāta, pārāk apdraudēta, lai ap�turētu ma�īnu pie tālruņa automāta un noskaidrotu viņa numu�ru informācijas dienestā. Tā kā vienā vietā ilgi uzkavēdes nedrīk�stēja, viņa bija nolēmusi taisnā ceļā doties �urp, cerēdama, ka profesors būs mājās. Citas izejas nebija. Viņai bija jāzina.

Tomēr, nonākot pagalmā, Tesas bailes pagaisa. Redzot profe�soru Hārdingu - daudz vecāku, satrauco�i vārgu - aplūkojam li�liju stādu, kas stiepās līdz pat jostasvietai, un ar mokām iztaisno�jamies, Tesa juta, kā caur krūtīm izstrāvo silts mīlestības vilnis.

Pagalms pludoja krā�ņu ziedu pārbagātībā. Dārzs bija pārpil�dīts ar neskaitāmiem trompetei līdzīgiem ko�iem, daudzkrāsai�niem apliecinājumiem Dieva dāsnumam, tos caurvija �auru taci�ņu mud�eklis.

�īs dailes ieskauta, Tesa palēnināja soli, sa�ņaugusi rokā so�miņu ar smago pistoli, un atgādināja sev, cik tālu bija tikusi kop� D�ord�taunas universitātes beig�anas - ne vienmēr soļojot uz priek�u. Cik karsti viņa vēlējās, kaut atkal būtu profesora studente!

Profesors Hārdings pagriezās un pamanīja sievieti.

-�� Jā? - Viņ� trīsēdams vilcinājās. - Jūs ieradāties aplūkot ma�nus�

-�� Ziedus? Tie, kā parasti, ir brīni�ķīgi.

-Jūs esat aplam laipna. - Profesors Hārdings, atspiezdamies pret nūju, kliboja viņai pretī. - Man par no�ēlu, reiz bija laiks, kad�

-�� Jums par no�ēlu?

-�� Piesārņotais gaiss. Tikpat piesārņotais lietus. Pirms astoņiem gadiem�

-��� Es tos laikus atceros, - Tesa sacīja.

-�� Lilijas bija� - Profesors Hārdings noslīga uz sarkankoka so�liņa. Viņa seja bija grumbu izvagota, viņ� bija satrauco�i noveco�jis. Sirmie mad bija plāni un �ķita pūkaini, āda ļengana, planku�mu izraibināta. - Tas, ko jūs �eit redzat, ir nieks. Izsmiekls. Reiz bija laiks, kad daba valdīja pār visu. Lilijas bija tik� - Viņ� pa�raudzījās uz savu nūju un nodrebēja. - Nākamgad� - Trīsas pie�ņēmās spēkā. - Es vairs neļau�u tām ciest �īs indes. Nākamgad es tās atdo�u zemei. Ta�u sīpolus es noglabā�u dro�ā vietā. Var�būt kādudien atkal audzē�u ziedus. Ja mūsu planēta būs attīrīta�

Tesa uzmanīgi palūkojās atpakaļ, satvēra cie�āk somiņā iz�spiedu�os pistoli un tuvojās vecajam vīram.

-�� Vai es jūs pazīstu? - profesors Hārdings vaicāja. Viņ� sakār�toja brilles ar stieplī�u ietvariem un koncentrējoties samiedza acis. - Paskat tik, Tesa! Vai tā patiesi esi tu? Protams! Tesa Dreika.

-�� Kāds prieks, ka neesat aizmirsis! - Tesa pasmaidīja, acīs sūr�sto�i riesās asaras.

-�� Kā gan es varētu aizmirst? Tavs skaistums piepildīja audito�riju.

Tesa pietvīka.

-�� Tagad jūs esat ļoti laipns. - Viņa apsēdās profesoram līdzās uz sarkankoka soliņa un maigi viņu apskāva.

-������������ Patiesībā, ja atmiņa neviļ, tu piedalījies daudzās manās lekci�jās. Katru mācību gadu tu izvēlējies kādu manu kursu. - Profeso�ra balss �aukstēja kā vēj� sa�ervelēju�ās lapās.

-�� Man patika klausīdes jūsu stāstītajā par mākslu.

-��� Ā, bet svarīgākais bija tas, ka tev patika pad māksla. Tas at�spoguļojās tavās acīs. - Profesors Hārdings samiedza acis, it kā lūkodamies tālumā. - Ņem vērā, patiesībā tu nebiji mana labākā studente.

-��� Diem�ēl teicamas atzīmes bija retums.

-�� Ta�u tu visādā ziņā biji mana aizrautīgākā studente. - Profe�sora plānās, krunkainās lūpas savilkās mīlīgā smaidā. - Un man ir liels prieks, ka tu sadomāji mani apciemot. Zini, daudzi stu�denti pēc izlaiduma solījās, ka iegriezīsies pie manis. - Smaids izdzisa. - Ta�u, kā jau tas bija gaidāms�

-jā?

-��� Neviens ta arī nav parādījies.

Tesai sa�ņaudzās kakls.

-�� Bet es tomēr atbraucu. Diem�ēl ar nokavē�anos.

-��� Tie�i tā, kā tu parasti ieradies manās lekcijās. - Vecais vīrs nosmējās. - Da�as minūtes pēc zvana. Mani tas netraucēja. Li�kās, ka tu nespēj liegt sev majestātisku uznācienu uz skatuves.

Tesa pievienojās profesora smiekliem.

-��� Es nudien nemēģināju notēlot grandiozu uznācienu. Patie�sībā es nespēju laikus izrāpdes no gultas.

-��� Mana mīļā, kad būsi manā vecumā, ik rītu celsies līdz ar rīt�ausmu. - Profesora vārgā balss aprāvās. - Un nereti pat agrāk. Daudz agrāk.

Viņ� nokrek�ķinājās.

Saruna aprāvās.

Ta�u Tesa spēja rast klusumā mierinājumu.

Maigumu.

Viņa apbrīnoja lilijas.

Kā man gribētos �eit palikt uz visiem laikiem, viņa nodomāja. Kā man gribētos, lai mana pasaule nebruktu kopā!

-��� Profesor, vai mēs varētu nedaudz parunāt par mākslu?

-��� Ar lielāko prieku. Kā jau tev zināms, liliju audzē�ana nav vienigais man tīkamais sarunu temats�

-����������� Es gribētu jums parādīt kāda bareljefa fotogrāfiju. - Tesa ba��īgi izņēma no somiņas fotogrāfiju paciņu, pieraudzīdama, lai ve�cais vīrs neierauga pistoli.

-�� Bet kāpēc� Tu esi tik nopietna. - Profesors Hārdings sarau�ca sirmās, retās uzacis. - Tevi �is temats vairs neaizrauj?

-�� Tā vis nav, - Tesa liedzās. - Ta�u, runājot par �o� - Viņa parādīja bareljefa fotogrāfiju. - Tas ir pavisam kas cits.

Profesors Hārdings saviebās, viņa piere sakrunkojās vēl vairāk. Viņ� pastūma brilles augstāk un pacēla fotogrāfiju tuvu tām.

-�� Jā, tagad tava saviļņojuma iemesls ir skaidrs. - Viņ� pieli�ka fotoattēlu tuvāk, tad attālināja un pēc katras kustības kratīja galvu. - Tik tie�ām brutāls darbs. Un stils - tik raupj�, tik primi�tīvs. Visādā ziņā sajūsmu manī tas neizraisa. Tas noteikti nav Velaskess.

-��� Bet ko jūs varat man par to pastāstīt? - Tesa aizturēja elpu.

-��� Piedod, Tesa, man jāzina konkrētāk. Ko tie�i tu par to gribi zināt? Kādēļ tu par to ieinteresējies? Kur tu to atradi?

Tesa sevi pārlika, cik daudz drīkst stāstīt. Jo mazāk vecais virs zināja, jo labāk. Ja slepkava atklātu, ka viņa �eit ieradusies, nezinā��ana un vārgums, iespējams, glābtu profesora Hārdinga dzīvību.

-�� Tas atradās kāda mana drauga guļamistabā.

-��� Tas par viņa gaumi neliecina neko labu. Guļamistabā? �o pat netiktos novietot instrumentu �ķūnītī.

-��� Piekrītu. Ta�u - vai jums ir kāda nojausma, kas to izveido�jis? Un kāpēc? Un kāda ir tā nozīme? Vai jums būtu kāda nojaus�ma, kas ir �ā bareljefa autors? Vai jūs varētu būt dzirdējis par �ā darba autoru?

-��� �ēlīgais Dievs, nē. Skaidrs, kas tevi tā mulsina. Tu gudro, vai �is cilnis varētu būt saistīts ar mūsdienu� kā lai labāk to no�sauc� neoprimitīvisma vai avangarda klasicisma skolu.

-�� Profesor, piedodiet man! Es joprojām neesmu īpa�i laba stu�dente. Jūs tikko teicāt� Nē, man prātā ir juceklis.

-��� Pamēģinā�u izteikties skaidrāk. Lai gan fotogrāfijā tas nav skaidri redzams, �ķiet, ka cilnis ir lieliskā stāvoklī. Līnijas ir iz�teiktas, visas detaļas ir savās vietās. Nekur nav saskatāmas nedz plaisas, nedz bojājums. Nav nekādu pazīmju, ka tas būtu izgata�vots tālā pagātnē.

-�� Es tik un tā ne�

-�� Klausies vērīgi! Izliecies, ka lekcijā raksti piezīmes.

-�� Ticiet man, es cen�os.

-�� �is mākslas priek�mets ir izgrebts, izgatavots nesen. To var uzreiz redzēt. Turpretim pats attēls ir� - Profesors Hārdings brī�di vilcinājās. - Sens. Ļoti sens. Tesa, tā ir kopija. Oriģināls varētu būt radīts pirms kādiem� ja atļauts minēt� diviem tūksto�iem gadu.

-�� Pirms diviem tūksto�iem gadu? - Tesa ieelsās.

-�� Aptuveni. Diem�ēl man jāatzīst, ka darbi, kas radīti pirms septiņpadsmitā gadsimta, nav mana specialitāte.

-�� Tad jūs man nepalīdzēsiet noskaidrot, ko �eit attēlotais no�zīmē?

-�� Vai tad es tā teicu? Rimsties! Es vienīgi atzinu, ka manas zi�nā�anas nav bezgalīgas. Tev nepiecie�ams klasikas zinātnieks ar izglītību arheoloģijā.

Tesa ieskatījās pulkstenī. Pusviens. Kreigs �obrīd jau atrodas Lagvārdijas lidostā un drīz izlidos uz Va�ingtonu. Viņiem bija pa�redzēts tikties pustrijos. Laiks. Viņai bija maz laika!

-��� Klasikas zinātnieks ar� - Tesa strauji elpoja. - Kur lai es tādu atrodu?

-�� Jaunā dāma, esmu tevī vīlies. Vai tu esi aizmirsusi, ar kādu brīni�ķīgu sievieti esmu precējies? Nevis es, bet viņa ir mūsu ģi�menes smadzenes. Vēl pirms pieciem gadiem viņa bija profesore D�ord�taunas universitātes Klasiskās mākslas katedrā. Nāc! - Profesors Hārdings atspiedās pret kūju un piecēlās no sarkanko�ka soliņa. Un bridi pazvārojās. - Prisila devās nosnausties, ta�u nu viņai laiks celties. Nebūtu labi, ka viņa palai� garām pusdie�nas. Cukura diabēts, saproti. Varbūt tev ari gribētos mazliet ie�kost?

-��� Profesor, es negribētu būt rupja, bet es patiesi neesmu izsal�kusi. Lūdzu! Kungs tētīt, man riebjas tā runāt, ta�u es steidzos. Tas ir svarīgi. Ārkārtīgi steidzami. Man par to cilni jāzina viss.

-��� Labi. - Profesors Hārdings pārlaida viņai pētījo�u skatienu. - No tavas mutes tas izklausās noslēpumaini. Tas ir lieliski. Maz�liet pamudinājuma man nekaitēs.

Vecais vīrs sāka grīļīgi �ļūkt pa taciņu. Liliju dvesmu nomāca smogs.

-Ja tas ir tik steidzami - un ja neiebildīsi pret tādu familiaritāti -, apliec man apkārt roku, jo tad es varē�u paiet ātrāk. Atzīstu, ka mani māc ziņkāre. Tāpēc uzmodināsim Prisilu. Arī viņai �ī bilde būs labs stimuls. Noskaidrosim, ko �is odiozais attēls nozīmē.

Kenedija starptautiskā lidosta

"Pati Am 747" no Parīzes ieradās tie�i laikā, divdesmit piecas pāri divpadsmitiem. �etri simti piecdesmit pasa�ieru vidū bija se��i vīrie�i, kas bija sēdēju�i atsevi�ķi biznesa klasē, viņi izkāpa no lainera atsevi�ķi un iesēdās atsevi�ķos taksometros, lai dotos uz

Ņujorku. Visi bija plecīgi, vecāki par trīsdesmit gadiem, visiem mu�gurā bija necili uzvalki, rokās portfelis un soma, ko var pabāzt zem sēdekļa. Nevienam nebija bagā�as. Visiem bija parasti, neie�vērojami, neuzkrīto�i vaibsti.

Vēl visus se�us vienoja iezīme - laipnā attieksme pret stjuar�tēm un pieklājīgie vārdi prasīja no viņiem zināmu piepūli, it kā katra prātu nodarbinātu svarīgas domas. Viņu acis - atturīgas, domīgas, vēsas - liecināja, cik nopietnas ir raizes.

Manhetenā, da�ādās vietās izkāpu�i no taksometriem, vīrie�i nogāja da�us kvartālus, iekāpa pirmajā metrovilcienā, kas ietrau�cās stacijā, nobrauca da�as pieturas un, apstādināju�i citu takso�metru, ar da�u minū�u atstarpi ieradās avēnijā uz rietumiem no Dabas vēstures muzeja. Pārlaidis skatienu satiksmei, ielas malās novietotajām automa�īnām un tuvākajiem gājējiem, katrs piegāja pie sarkanbrūna smil�akmens nama Rietumu Astoņdesmit piek�tajā ielā un nospieda durvju zvana pogu.

Durvis atvēra cienīga izskata sieviete, aiz�ķērsodama �auro durvju spraugu.

-��� Mēs laikam neesam pazīstami.

-�� Lai Tas Kungs ir ar jums!

-��� Un ar jūsu garu!

-��� Deo gratias!

-��� Tā nu gan. - Sieviete vilcinājās. - Tomēr man vēl jāprasa zīme.

-��� Katrā ziņā. Ja jūs nebūtu taujājusi, es sajustu briesmas.

Pēdējais vīrietis iebāza roku uzvalka �aketes kabatā un parā�dīja gredzenu ar vizo�u rubīnu. Iespaidīgajā akmenī bija iestrā�dātas zelta zīmotnes - sakrustots zobens un krusts.

-��� Deo gratias! - sieviete atkārtoja.

Tikai pēc tam viņa atvēra durvis līdz galam, atkāpās, palocīja galvu, cienīgi ļaudama viesim ienākt.

Ni�ā pa kreisi no durvīm stāvēja drūms, sasprindzis vīrietis ar "Kevlar" lo�u necaurlaidīgo vesti mugurā un, ieraugot viesi, nolaida ar klusinātāju aprīkotu "Uzi" automātu.

Sieviete aizvēra durvis.

-�� Vai lidojums noritēja labi?

-��� Lidma�īna necieta avāriju.

-��� Pārējie ieradās pirms neilga brī�a.

Viesis pamāja ar galvu un gāja sievietei līdzi, uzkāpa pa �au�rajām kāpnēm uz otro stāvu un tur sastapa pārējos piecus vienī�bas locekļus - tie jau bija pārģērbu�ies neuzkrīto�ās drēbēs un pa�reiz izjauca un lika kopā pistoles, kuru detaļas bija izbārstī�tas uz gultas.

Iero�i, deviņu milimetru pusautomātiskās "Glock-17" austrie��u pistoles, bija pagatavotas no izturīgas polimēru plastmasas, to vienīgās metāla detaļas bija tērauda stobrs un �au�anas mehā�nisms. Iero�i bija viegli, uzticami, un to lielākā priek�rocība bija tāda, ka metāla detektori bie�i vien tos neatklāja un lidostas rent�gena caurskates aparāti pistoles izjauktā veidā parasti neuzrādīja.

-�� Jūsu ielas apģērbs ir kumodē, - sieviete norādīja.

-��� Pateicos, māsa!

-��� Lidojums bija ilgs. Jūs noteikti esat noguris.

-�� Nebūt ne.

-��� Neesat izsalcis?

-��� Ne glu�i. Mērķis sniedz man enerģiju.

-�� Ja jums kas vajadzīgs, es bū�u lejā. Tomēr jums jāpasteidzas. Grafiks kļuvis saspringts. Jums ir biļetes uz reisu, kas trijos nolai�dīsies Va�ingtonas Nacionālajā lidostā. Ēsma sākusi pārvietoties.

-��� Priecājos to dzirdēt, māsa. Un ienaidnieks? Vai parazīti ir uzķēru�ies uz ēsmas?

-�� Vēl ne.

-��� Tas drīz vien notiks. - Balss nolaidās līdz draudīgam �uk�stam. - Par to man nav �aubu. Paldies! - Viņ� izvadīja sievieti no istabas. - Pateicos, māsa! Paldies! - Viņ� aizvēra durvis.

Māti�ķā sieviete pieķērās kāpņu margām, lēni nokāpa lejā un apstājās pie sarga, kas stāvēja netālu no durvīm.

-�� Man no viņiem �ermuļi skrien pa kauliem.

-��� Es ticu, - atteica kalsenais vīrietis ar "Uzi" automātu rokās. - Man reiz jau sanāca strādāt kopā ar pastiprinātāju vienību. Vēl veselu dienu pēc tam bija sajūta, it kā būtu sasalu�as kaulu sma�dzenes.

Sē�ot profesora Hārdinga virtuvē uz ķebļa, Tesa nepacietīgi dī- dljās. Pla�ā, zilos toņos ieturētā telpa nama sētaspusē bija tīra un kārtīga.

No lielā loga pavērās brīni�ķīga ainava uz tūksto�iem krā�ņo, daudzkrāsaino liliju, ta�u viņa, iegrimusi domās, nepievērsa tām uzmanību. Pirms neilga brī�a - viņai �ķita, ka pirms pārāk ilga, - profesors Hārdings bija lūdzis viņu �eit uzgaidīt un pats uzkā�pis aug�stāvā, lai pamodinātu sievu.

Tesa bez mitas nervozi skatījās pulkstenī. Piecas pāri vieniem. Viņa nodrebēja un, nejaudādama apspiest drebuļus, piecēlās, maz�liet pastaigāja pa virtuvi, aizslēdza sētaspuses durvis, atkal ap�sēdās un nerimās trīcēt.

Ātrāk! Kreigs dro�i vien jau sē� lidma�īnā un traucas �urp. Pēc nepilnas pusotras stundas viņ� gaidīs Tesu pie viesnīcas "Marriott", kas atrodas netālu no Va�ingtonas Nacionālās lidostas.

Es nedrīkstu te vēl ilgi uzkavēties!

Bet es nevaru aiziet!

Man ir jāzina!

Tomēr beigu beigās viņa izdzirdēja soļus uz kāpnēm mājas priek�pusē un atvieglota nopūtās.

Tūlīt pēc tam atskanēja klusinātas balsis. Soļi �ļūca pa gaite�ni, tuvodamies virtuvei.

Tesa pietrūkās kājās. Profesors Hārdings ieveda virtuvē sievu.

Ieraudzījusi sievieti, Tesa juta, ka vēderā iezogas stindzino�s saltums.

Nē!

Tik daudz laika! Es esmu iz�ķiedusi tik daudz�

Prisila Hārdinga izskatījās vēl vārgāka nekā viņas vīrs. Viņa bija sīciņa, tieviņa un sakumpusi. Sirmie, plānie mati bija sabu�i- nāti, seja krunkaina un bāla, āda ļengana. Viņa, tāpat kā virs, at�spiedās uz nūjas. Abi balstīja viens otru.

- Profesor, - Tesa ierunājās un, sargādamās aizvainot abu cie�ņu, centās neizrādīt satraukumu. - Ja jūs būtu man lūdzis, es ar lielāko prieku būtu uzkāpusi aug�ā un palīdzētu novest jūsu sie�vu lejā.

-�� Tas nav vajadzīgs. - Vecais virs pasmaidīja. - Mēs ar Prisilu jau vairākus gadus esam iztiku�i bez citu palīdzības. Tu ta�u ne�gribētu mūs izlutināt, vai ne? Bet pateicos par iejūtību.

-�� Ļaujiet� - Tesa apskrēja ap galdu, maigi satvēra Prisilu Hār- dingu aiz rokas un palīdzēja viņai apsēsties.

-��� Labi, - profesors sacīja, smagi elsodams. - Mūsu nelielais vingrinājums ir galā. Kā tu jūties, Prisila?

Sieviete neatbildēja.

Tesu darīja nemierīgu dzīvīguma trūkums viņas acis.

Mans Dievs, viņa ta�u ir tik apātiska un nespēs�

Nevar būt, ka viņa spēs atbildēt uz maniem jautājumiem!

Likās, ka profesors Hārdings lasa viņas domas.

-��� Neraizējies! Prisila vēl nav atguvusies no snaudas. Paies kāds laiciņ�, līdz viņa atgūs enerģiju. Bet gan viss būs labi. Līdz�ko viņa�

Vecais vīrs pavēra spīdīgās ledusskapja durvis un izņēma �ļir�ci. Ieberzējis sievai roku ar spirtu, viņ� ie�ļircināja insulīnu - vis�maz tā likās Tesai, jo profesors iepriek� bija pieminējis sievas dia�bētu.

-�� Tā, - profesors noteica.

Tad viņ� izņēma no ledusskapja ar polietilēna plēvi aptītu �ķī�vi ar augļiem, sieru un gaļu.

-�� Ceru, ka esi izsalkusi, mīļā. - Viņ� nolika �ķīvi uz galda, no�ņēma polietilēna plēvi un grīļīgi piegāja pie letes, lai nogrieztu fran�u maizi. - Iesaku vispirms notiesāt apelsīnu daiviņas. Tev jāuztur cukura līmenis�

-�� Cukura līmenis asinīs? - Prisilas Hārdingas izruna bija ne�skaidra, balss pārsteidzo�i dobja. - Mani padara slimu tas�

-�� Jā, glu�i tā. Tu jau esi slima. Bet, tiklīdz dabūsi ieēst, pēc da��iem mirkļiem jutīsies daudz labāk. Starp citu, tas "Navel" �ķir�nes apelsīns ir varen gards. Iesaku to nobaudīt.

Veltījusi vīram gurdu skatienu, Prisila Hārdinga paklausīja. Ar�trīta samezglotās rokas pielika pie mutes apelsīna daiviņu. Kārtī�gi ko�ļādama, viņa pievērsa neizpratnes pilnu skatienu Tesai.

Jau otro reizi profesors Hārdings �ķita lasām domas.

-��� Piedod, mīļā, esmu nepieklājīgs. �ī izskatīgā jaunā sieviete ir mana bijusī studente. Tomēr viņas skaistums, bez �aubām, ne�var mēroties ar tavējo.

-��� Ak tu, melīgais utubunga!

-��� Nu, nu, mīļā! Un vēl sve�u cilvēku klātbūtnē!

Uzjautrināta Prisila Hārdinga samiedza krunciņām apvītās

acis.

-�� Viņu sauc Tesa Dreika, - profesors pavēstīja. - Tesa ieradu�sies pie mums ar kādu lūgumu. Tev būs jānāk viņai talkā ar savu zinātnieces erudīciju.

-��� Manu zinātnieces� - Prisila Hārdinga pacēla acis, kurās nu bija redzama ziņkāre.

-�� Jā, te ir kāds noslēpums, kuru mēs ceram atrisināt, - profe�sors sacīja. - Mēģināju pats palīdzēt savai biju�ajai studentei, ta�u baidos, ka man nav pa spēkam atbildēt uz viņas jautāju�miem. Tie nebūt neietilpst manā kompetencē.

Prisila nodesāja vēl vienu apelsīna daiviņu. Acis bija atgu�vu�as spo�umu.

-�� Tā liellopu gaļas �ķēle ir garda. Nogar�o! - profesors teica.

-���� Kāds lūgums? - Prisila, turpinādama gremot, pajautāja. Skatiens kļuva aizvien spraigāks. - Kas de par jautājumiem?

-��� Viņa vēlas, lai tu aplūko kādu fotogrāfiju. Tajā redzams� vismaz tāda ir mana nojausma� sena bareljefa moderna repro�dukcija. Samērā brutāla ainava, jāpiebilst. Tāpēc sagatavojies! Kad jutīsi, ka tevī atgriezīsies spēki, tu varētu�

-�� Ri�ard, jo vecāks tu kļūsd, jo bie�āk novirzies no temata. Foto�grāfija? Sena bareljefa moderna kopija? Izklausās visnotaļ intere�santi. Es ar lielāko prieku to aplūko�u.

Tesa saspringusi juta, kā laiks aizsteidzas.

-��� Paldies, misis Hārdinga!

-��� Lūdzu, neizturies tik oficiāli! Sauc mani par Prisilu! - Viņa ko�ļāja maizes gabaliņu, noslaucīja rokas salvetē un pievērsās Te�sai. - Fotogrāfiju?

Tesa izņēma to no somiņas un paslidināja pār galdu.

Misis Hārdinga izņēma no kleitas kabatas brilles, uzlika tās uz acīm un vērīgi aplūkoja fotogrāfiju, turpinādama ko�ļāt maizi.

Tad viņa pārtrauca ko�ļāt.

Un norīstījās. �okļi sakodās drūmā izteiksmē.

Labu bridi viņa nebilda ne vārda.

Tesa satraucās. Kas noticis?

A�āk!

Prisila sadrūmusi pamāja ar galvu.

-�� Es to esmu redzējusi vairākas reizes. Vismaz kaut ko jod lī�dzīgu.

Muskuļiem sastingstot, Tesa paliecās uz priek�u.

-�� Bet kādēļ jūs izskatāties tik satraukta? Duncis, asinis, �ūska, suns - es pati saprotu, ka tas izskatās riebīgi, ta�u�

-���� Un skorpions. Neaizmirsti skorpionu! - Prisila norādīja.

-��� Tas uzbrūk mirsto�a vēr�a sēkliniekiem. Un nepiemirsd lāpne- �us, kas stāv abās pusēs upurim, un viena lāpa ir pavērsta uz leju. - Vecā sieviete pa�ūpoja galvu. - Un vēl krauklis.

-�� Man likās, ka tā ir pūce.

-�� Nē, mans Dievs! Pūce? Blēņas. Tas ir krauklis.

-��� Bet ko tas viss nozīmē? - Tesa baidījās, ka aukstasinības vaļ�ņi kuru katru bridi sabruks.

Prisila notrīsēja. It kā nedzirdējusi Tesas teikto, viņa pievērsa uzmanību vīram.

-��� Ri�ard, vai tu atceries vasaru Spānijā septiņdesmit tre�ajā gadā?

-�� Protams, - profesors ar maigumu atbildēja. - Mūsu kāzu div�desmit piektā jubileja.

-�� Nekļūsti sentimentāls, Ri�ard! Tā brauciena iemesls, lai cik ļoti es to izbaudīju, nav būdsks. Turpretī būtiski ir tas - kamēr tu paliki Madridē un skraidīji pa Prado muzeju�

-�� Jā, Velaskess, Goja un�

-�� Bet ne Pikaso. Nedomāju, ka tur tobrīd bija izstādīta Pikaso "Gernika".

-��� Lūdzu� - Tesa paliecās vēl vairāk uz priek�u, balsī ieskanē�jās steiga. - Par cilni�

-��� Esmu vairākas reizes bijusi Prado muzejā, - Prisila stāstīja.

-��� Un mana specialitāte ir klasika. Es neesmu mākslas vēsturnie- ce. Tāpēc es ļāvu Ri�ardam izklaidēties, kamēr pati gāju savu ce�ļu. Galu galā man labpatīk domāt, ka esmu brīvu uzskatu sieviete.

-�� Tāda tu esi, mīļā. Tu to esi pierādījusi neskaitāmas reizes. - Profesors labvēlīgi paraustīja plecus un paskrubināja sieru.

-�� Tāpēc es devos uz senajām Spānijas pilsētām, kuru kultūras pieminekļi mani alla� intriģēju�i. - Atmiņu pārņemtajai Prisilai aizmiglojās acis. - Merida. Pamplona.

-��� Pamplona? Vai tad tie�i tur Hemingvejs�?

-�� Tesa, lūdzu, atvaino - izliecies, ka tu esi mana vīra lekcijā. Esi pieklājīga un nemedes starpā!

-��� Piedodiet, misis�

-��� Un pārtrauc �ādus pieklājīgus izteicienus! Es ta�u piekodi�nāju uzrunāt mani vārdā. Vismaz kamēr tu esi mana vie�ņa. - Prisila koncentrējās. - Kā man tur patika!� Katra ciemata nomalē drupās es uzgāju gravējumus, grebumus. Nelielā muzejā Pamplo- nas pievārtē es ieraudzīju tie�i �ādu cilni. Laikazoba apgrauztu. Apdrupu�u. Gravējums nebija tik ideāls. Līnijas nebija skaidras. Ta�u tas bija tāds pats cilnis, kādu tikko redzēju fotogrāfijā. Un vēlāk savu aizraujo�o ceļojumu laikā, gaidīdama, kamēr izsīks Ri��arda apmātība ar Velaskesu un Goju� Acīmredzot es esmu tāda pati kā Ri�ards. Es esmu tik veca, ka sāku runāt aplinkiem.

-��� Bet ko jūs atradāt? - Tesa pūlējās nepacelt balsi.

-�� Vēl da�us ciļņus. - Prisila paraustīja plecus. - Un grebumus.

-��� Kas tajos bija attēlots?

-�� Tas pats, kas �ajā. Ta�u tos atrast nebija viegli. In situ tie bija apslēpti. Vienmēr atradās alās vai grotās.

-��� Kas tajos bija attēlots?

-�� Mitra.

Tesa strauji pacēla galvu.

-��� Kas, pie velna, tas ir�

-�� Mitra? - Prisila sakopoja spēkus. - Tesa, vai tu esi ticīga?

-��� Varētu teikt, ka jā. Mani vecāki bija katoļi. Jaunībā es ticēju Dievam. Koled�as laikos man �ī ticība zuda. Bet tagad� Jā, dro�i vien varu teikt, ka esmu ticīga.

-��� Katoliete? Aha! - Prisila iekoda lūpā. Balsī jautās nomāk�tība. -Tādā gadījumā baidos, ka tavai ticībai ir�

-Kas?

-��� Konkurents.

-��� Par ko jūs runājat?

-��� Sens konkurents un spēcīgāks, nekā vari iedomāties. Tā iz�celsme ir visa sākumpunkts, civilizācijas sākotne, vēstures sak�nes.

-��� Kas, ellē�

-�� Jā, ellē. - Prisila nodūra galvu, piepe�i atkal izskatīdamās vāja. - Debesis un elle. Tā ir Mitras būtība.

-��� Es vairs nespēju to izturēt! - Tesa izmisa. - Jūs nezināt, ko es esmu pārdzīvojusi. Mana māte ir mirusi! Man visapkārt iet bojā cilvēki. Man pēc stundas jātiekas ar kādu cilvēku netālu no Na�cionālās lidostas. Un es esmu nobijusies. Nē, tas vēl ir maigi teikts. Es esmu �ausmās.

-��� Par Mitru? Jūtu līdzi. - Prisila saspieda Tesas roku. - Ja �ī fotogrāfija� �is cilnis ir saistīts ar tavām likstām� tev nudien ir pamats baiļoties.

-��� Kāpēc?

-�� Mitra ir senākais man zināmais dievs, - Prisila sacīja. - Un tā prednieks ir visļaunākais un visne�ēlīgākais�

-�� Tas ir� - Tesa nodrebēja. - Neprāts. Par ko jūs�? - Viņa sa��ņaudza plaukstas dūrēs, nagi iedūrās delnās.

-��� Par ko es runāju? - Prisila ar pūlēm piecēlās kājās. - Rim�sties blenzt pulkstenī! Tev būs daudz kas jāapgūst� jāuzklausa daudzi brīdinājumi� un jānoskaita daudzas lūg�anas.

Cauri miglai mirguļoja automa�īnas lukturu gaisma. Pirms daudziem gadiem, abu karu starplaikā, pa �o mūsdienās retajam zināmo ceļu mēdza braukāt mak�ķernieki - viņi noslēpa velosi�pēdus krūmos, izcēla no velosipēdu groziem zvejasrīkus, sasprau�da kopā mak�ķeru sastāvdaļas un pa labi iemītām taciņām kāpa lejā pa kokiem noaugu�o nogāzi uz savām iecienītajām mak�ķe�rē�anas vietiņām pie upes. Savulaik gar krastu draiskojās bērni. Siltās vasaras dienās mātes izklāja segas mīkstajā, leknajā zālē un atvēra piknika grozus, no kuriem izplūda desiņu, siera un svaigas maizes aromāts. Ēnā dzesējās vīna pudeles.

Bet tas bija sen un Vācijā. Kamēr Tesa Va�ingtonā ar �ausmām klausījās profesora Hārdinga sievas stāstītajā, te vairs nebija die�na, un, pat ja būtu, �urp vairs neviens nebrauca mak�ķerēt. Ta�gad �eit ieradās tikai retais, un piknikus nekādā ziņā te vairs ne�rīkoja, jo upes smirdoņa nomāktu svaigi ceptas maizes aromātu, un piesārņotais ūdens jau sen bija iesūcies augsnē, kaitējot zālei un kokiem, un dūņas, kas smacēja straumi, jau sen bija nobendē�ju�as visas zivis.

Tomēr �ajā vakarā pasa�ieri, kas sēdēja ma�īnā, kura kratījās pa ceļu, patie�ām domāja par piknikiem un mak�ķerē�anu, lai gan viņu atmiņas bija rūgtas. Vīrie�i īgniem skatieniem glūnēja uz kai�lajiem kokiem un nīkulīgajiem krūmiem.

Tikai viens pasa�ieris bija nomākts cita iemesla dēļ.

Var pat teikt, ka viņ� drebēja.

-jūs neizspruksiet sveikā cauri! Viesi mani gaida! Manu pa�zu�anu pamanīs!

-�� jūs runājat par pieņem�anu jūsu īpa�umā? - pavaicāja �ofe�ris un paraustīja plecus. - Nu, jūsu viesiem nāksies iztikt bez jums, �mita kungs.

-�� jā, - atsaucās cits vīrietis. - �ēl gan. Viņi būs spiesti pagaidīt.

-�� Ilgi gaidīt.

-��� Ko jūs no manis gribat? - smokingā tērpies sirmais vīrs ar sausnējo seju noprasīja. - Izpirkuma naudu? ja tas jums vajadzīgs, kāpēc mēs ieradāmies �eit? Ļaujiet piezvanīt! Es nokārto�u� Mans asistents piegādās jums jebkuru prasīto summu! Bez policijas ie�jauk�anās!

-�� Protams, bez policijas, �mita kungs. To es varu jums apsolīt, - autovadītājs apliecināja. - Varbūt vēlāk uzradīsies policija, bet pa�gaidām no tās nebūs ne vēsts.

-�� Ko jūs gribat?

-�� Taisnības uzvaru! - sacīja vīrs ar pistoli.

Sirmajam vīrietim pie kakla bija piegrūsts ierocis.

-�� Vajadzīgi paskaidrojumi? - sacīja cits vīrieds. - Te būs. - Viņ� paliecās uz priek�u un uzrunāja �oferi. - Bērnībā �ī bija mana ie�mīļotākā taciņa. Upe bija tik� Kā man �eit patika! Bet tagad! Parau- gieties, kā upe ir piedraņķēta! Te! Jā, apstājieties �eit!

-��� Kādēļ gan ne? - �oferis atkal paraustīja plecus. - Kaut vai tepat.

-��� Kāpēc? - �mits uzstāja trīco�ā balsī.

-�� Es ta�u jau teicu, - sacīja vīrs ar pistoli. - Taisnības uzvaras dēļ.

Ma�īna apstājās ceļmalā pie kaila krūmāja. Nokaltu�ie zari krak�ķēja. �oferis izslēdza ugunis un izkāpa no ma�īnas. Tikmēr pārējie atvēra savas durvis un izvilka �mitu, kas izmisīgi preto�jās, miglā ietītajā posta�ā. Koka zars bez mizas uzplēsa smokin�ga piedurkni.

-��� Vai, cik �ēl! - noteica vīrs ar pistoli. - Kāda nelaime!

-�� Jā, tīrā nera�a, - atbalsoja �oferis.

Vīrie�i nonāca pie stāvā krasta un veda �mitu lejup pa neaug�līgo nogāzi. Visus piepe�i apņēma �ķebino�ie izgarojumi no upes, izraisot kāsu. �mits, �ausmu pārņemts, pretojās tik neganti, ka vī�rie�i bija spiesti vilkt viņu lejup. Lakādas kurpes skrāpējās gar akmeņiem. Kad maz pamanāmā līklo�u taka kļuva stāva, viens no vīrie�iem rādīja ceļu ar piesegtu kabatas lukturīti.

Nomāco�ajā kraujas pakājē, kur neauga ne zāles stiebra, luk�turī�a gaismā vīrie�i upes krastā ieraudzīja putas, gļotas ūdenī un sanesas, kas sabiezināja straumi. �eit smirdēja kā atkritumu bedrē, jo straumē bija ieplūdināti arī kanalizācijas ūdeņi.

-�� Nolāpīts� Es savulaik mēdzu te peldēties! - izsaucās vīrie�tis ar pistoli. - Un zivis� zivis bija gardas! To gaļa bija tik balta, tik mīksta, ta�u ari stingra. Māte zivis mērcēja pienā, noklāja ar cepumu drumslām un�

-��� Zivis? - �mits �inkstēja. - Par ko jūs runājat? Zivis? Kāds tam� Dieva dēļ, ja jūsu nolūks bija mani iebiedēt, jums tas izde�vies! Es to nenoliedzu! Es esmu pārbijies! - Pa�savaldī�anās iz�gaisa, un sirmais gūsteknis ie�ņukstējās. - Cik jūs gribat? Jūs da�būsiet visu! Lūdzu! Es zvēru pie mātes kapa! Es darī�u visu.

-�� Jā, - �oferis atsaucās. - Tas nu tiesa. Visu. Jūs maksāsiet.

-�� Nosauciet summu! Pasakiet, cik jūs gribat, un jums tas tiks! Meiti Gott, cik?

-�� Jūs vēl aizvien nesaprotat, cik daudz jums jāmaksā, - aizrā�dīja cits vīrietis. - Tas ir jūsu darbs.

-�� Mans? Ko es�

. - Ceturtais vīrs ar riebumu seja noradīja uz apganīto upi.

-�� Jūs. Ne jau viens! Ta�u sava daļa jāuzņemas arī jums.

-��� Un kam vēl? - �mitam iztuk�ojās zarnas.

-�� Citiem alkatīgiem rūpniekiem, kas tiecas pēc peļņas pat tad, ja tiek nodarīts kaitējums dabai. Miljardieriem, kuriem tie da�i mil�joni, kas ļautu nepiesārņot upi un nesaindēt gaisu, neiecirstu ka�batā nekādu īpa�o robu.

-�� Miljoni? - �mits neprātīgi purināja galvu. - Bet mana direk�toru padome, mani akciju turētāji liktu�

-���� Miljoni? Jā! Bet tikai sākumā! - izlaboja vīrs ar pistoli.

-�� Tās būtu biju�as vienreizējas izmaksas. Ta�u tas bija pirms dau�dziem gadiem. Tagad izmaksas būtu lielākas. Daudz, daudz lie�lākas. Un upe ir tā piesārņota, nedzīva, ka var paiet desmitiem gadu, līdz to atdzīvinās - protams, ja vien miru�os var jebkad at�dzīvināt.

Vīrietis, kas turēja kabatas lukturīti, viebdamies nāca tuvāk.

-�� Klausieties vērīgi, �mita kungs! Mēs neizvēlējāmies �o vietu tikai tāpēc, ka mums patika bērnībā �urp nākt. Nebūt ne. Mēs iz�vēlējāmies to tāpēc, ka� - Drūmais vīrietis rādīja ar roku. Pat cauri biezajai miglai neskaidri vīdēja gaismiņas ap vairākām milzīgām fabrikām, kas atradās upes krastā mazliet tālāk. Patiesi, miglas izcelsme nebija pilnībā dabiska. Dūmakai pievienojās toksisko piesārņotāju izgarojumi. Turpat netālu kanalizācijas caurule, kas stiepās no kādas fabrikas, iz�ļāca ūdenī kodīgas ķimikālijas. Pu�tas krājās.

-��� Mēs izvēlējāmies �o vietu tāpēc, ka vēlējāmies, lai jūs pats savām acīm skatāt savus noziegumus, - �oferis sacīja.

-�� Grēkus, - izlaboja cilvēks ar pistoli.

-��� Grēkus? - �mits sarāvās. - Jūs visi esat neprātīgi! Jūs esat�

-�� Un par grēkiem ir jāsaņem sods, - ierunājās vīrieds ar kaba�tas lukturīti. - Kā jūs jau apliecinājāt, jūs esat gatavs maksāt.

-��� Un jūs maksāsiet, - ceturtais vīrietis piemetināja.

�mits saspieda plaukstas kopā.

-��� Es jūs lūdzu. - Viņ� noslīga uz ceļiem. - Es apsolu. Es zvē�ru. Mani in�enieri pārprojektēs fabriku atkritumu izvadī�anas sis�tēmas. izmaksām nav nozīmes. Es nepieļau�u, ka ķimikālijas ie�plūst upē. Es aprunā�os ar citiem vietējiem rūpniekiem. Es pierunā�u viņus nepieļaut, lai piesārņojumi�

-�� Par vēlu, - vīrietis ar pistoli viņu pārtrauca.

-��� �Noplūst upē. - �mits �ņukstēja. - Es darī�u visu, ja vien jūs�

-��� Par vēlu, - vīrietis ar pistoli atkārtoja. - Jāsaņem mācība.

-�� Taisnībai jāuzvar, - noteica �oferis.

-��� Esmu izslāpis, - ceturtais vīrietis ierunājās. - Tas gājiens le�jup pa nokalni man izkaltējis muti.

-��� Man arī, - atsaucās vīrietis ar pistoli.

-�� �mita kungs, varu iedomāties, ka jūsu mute ir sevi�ķi izkal�tusi. No bailēm. Es teiktu, ka jūs esat nopelnījis kādu glāzi.

Ceturtais vīrs izņēma no savas mugursomas plastmasas kār�bu un dro�i, kaut arī ar riebumu sejā, krūtīm sa�ņaudzoties un aizturot elpu, noliecās virs indīgajiem izgarojumiem, kas pacēlās ūdensmalā, un pasmēla kārbā putas, gļotas, dūņas un kanalizā�cijas ūdeņus.

�mits iekliedzās.

-��� Nē! Es nedzer�u no� Nelieciet man dzert to� Tas mani no�beigs�

Vīrietis, kas turēja kabatas lukturīti, piekrītot pamāja.

-��� Nobeigs? Tas nu gan. Tāpat kā tas nobeidza zivis. Tāpat kā tas nobeidza upi. Kā tas nobeidza kokus, krūmus un zāli. Kā tas lēnām, par spīti dārgajām ūdens attīrī�anas sistēmām, nobeidz pilsētu iedzīvotājus, kuri no �īs upes iegūst dzeramo ūdeni.

-��� Par no�ēlu, ir jārāda paraugs, - sacīja vīrs ar pistoli. - Dau�dzi paraugi. Dro�u dū�u - ja vien tas ir kāds mierinājums. Es ap�solu, ka jūs nebūsiet vienīgais, kuram būs tāds liktenis. Drīz jums pievienosies laba tiesa citu grēcinieku. Daudziem jāsaņem mācī�ba. Līdz visbeidzot cilvēce apgūs vissvarīgāko mācību. Pirms esam nokavēju�i. Protams, ja vien jau nav par vēlu.

Vīrietis piespieda �mitam pie mutes kārbu ar �ļuru.

�mits iekaucās, saspieda lūpas kopā un atrāvās nost.

-��� Nu, nu, - vīrietis, kas turēja kārbu, ierunājās. - Zāles ir jā�dzer.

Pārējie sagrāba �mitu kā spīlēs.

-��� Pakļaujieties liktenim, - teica vīrs ar kabatas lukturīti rokā. - Izbaudiet savu panākumu sekas!

�mits izmisīgi pretojās, grūstījās, mēģināja izrauties no gūstī�tāju stingrajām rokām.

-�� Mums visiem jāsamierinās ar likteni, man Herr. - Vīrietis otro reizi pacēla kārbu pie �mita sakniebtajām lūpām.

�mits atkal aizgrieza galvu projām.

-�� Kā tad tā? - Vīrietis, kas turēja kabatas lukturīti, bija manā�mi vīlies. - Tad jau mums nekas cits neatliek.

Viņ� ar nepielūdzamu spēku nogrūda �mitu zemē. Pārējie vi�ņam palīdzēja, ar ceļgaliem un rokām piespieda �mitu pie zemes un centās pavērst gūstekņa seju pret drūmajām, miglas un dūma�kas pārpildītajām debesīm.

Vīrietis ar kārbu pieliecās un uzspieda uz nerva �mitam aiz auss.

�mits, refleksa vadīts, iekliedzās.

Tajā bridī cits vīrietis iedzina �mitam mutē piltuvi, iespieda to cie�i starp lūpām, vēroja, kā �oferis paceļ kārbu un �mita rīklē ie�plūst putas, gļotas, dūņas un kanalizācijas ūdeņi.

-����������� Varbūt kādā nākamajā dzīvē jums radīsies atbildības izjūta, - vīrietis sacīja. - Tas ir, ja mums veiksies un cilvecei bus iespeja dzī�vot arī nākotnē.

Vēlāk�

Kad atrada līķi un izdarīja sekciju�

Tiesu medicīnas eksperts netika skaidrībā par galveno nāves iemeslu. Teorētiski �mits bija noslīcis.

Ta�u ķimikālijas, kas piepildīja viņa kuņģi un uzpūta plau��as, bija dk toksiskas, ka svarīgākie orgāni, pilnīgi iespējams, pār�trauca funkcionēt no acumirklīga �oka.

Kreig, tu biji kopā ar mani. Tu uzklausīji manu stāstu par D�ozefu. Tu redzēji, kas atrodas viņa guļamistabā, ja slepkavas ir izsekoju�i mūs abus, tad, lai pasargātu savu noslēpumu, viņi, iespējams, sāks vajāt arī tevi!

Atcerējies Tesas brīdinājumu pa telefonu, Kreigs pagrozījās sē�deklī, dro�ības jostas piespiests, un pavērsa nemierpilno skatie�nu pret smoga klajumu aiz "Trump Shuttle 727" lidma�īnas ilu�minatora - lidaparāts grasījās nosēsties Va�ingtonas Nacionālajā lidostā.

"Sāks vajāt ari mani?" viņ� domās atkārtoja.

�āda iespēja Kreigam bija ienākusi prātā dkai tad, kad to bija pieminējusi Tesa. Viņ� atcerējās, ko bija atbildējis, un bija to teicis no sirds: "Lai tik tie maitas gabali pamēģina!" Patiesībā Kreigs pat gaidīja �ādu sadursmi. Viņ� bija gatavs uz visu, lai �is ne�prāts beigtos. Uz visu, lai tikai paglābtu�

"Turpini skriet, Tesa!" viņ� domāja. "Esi gudra! Lieki neriskē!

. Drīz! Es drīz bū�u klāt!"

Pirms izbrauk�anas no Ņujorkas policijas galvenās mītnes Kreigs bija piezvanījis Lagvārdijas "Trump Shuttle" dro�ības perso�nālam un brīdinājis - viņ� ir policists, rezervējis biļed uz reisu, ir gatavs aizpildīt visas veidlapas un pakļaudes visām sare�ģītajām procedūrām (ari pārrunām ar pilotu), lai viņam ļautu ienest pistoli uz lidma�īnas borta. Pa ceļam uz lidostu viņi ar Toniju bija darīju��i visu, lai izsargātos no izseko�anas, kaut ari haotiskajā pusdien�laika satiksmē tas bija visnotaļ grūti paveicams uzdevums.

Mēģinādams blakus sēdo�ajam pasa�ierim neizrādīt, ka sē�, labo roku pabāzis zem �aketes, Kreigs �ņaudzīja pirkstus ap trīs�desmit astotā kalibra "Smith & Wesson" revolvera spalu. Lai gan tam nebija nozīmes. Ja patie�ām gadītos kādas nepatik�anas, vis�mazāk ticams, ka tās sāktos lidojuma laikā. Katrā ziņā ne jau �au�dī�anās. Pārāk bīstami. Lodes izrautu caurumus fizelā�ā, deher�metizētu salonu, un pastāvētu iespēja, ka lidma�īna varētu nogāzties. Tik un tā, pieskaroties ierocim, Kreigs jutās dro�āk.

Kreigs lūkojās apkārt tik nevērīgi, cik vien saspringtie nervi ļāva. Nelikās, ka kaut viens pasa�ieris izrādītu par viņu interesi.

Tas ir labi, viņ� secināja. Saglabā mieru! Viņ� pūlējās sevi mie�rināt. Tu esi veicis visus dro�ības pasākumus, kādus vien varēji iedomāties. Tu dreifē līdzi straumei. Tu esi uzņēmies saistības. Tev jāsamierinās, ka neesi situācijas noteicējs.

Viņ� tomēr nebija ievērojis vīrieti ar pelēkajām acīm, kas sēdē�ja desmit rindas aiz viņa un izlikās snau�am, lai neviens neievē�rotu viņa acu krāsu. Kop� sieviete vakarvakarā bija pazudusi, vī�rietis, izmantodams da�ādas identitātes, bija iegādājies biļed uz katru "Trump Shuttle" reisu, kas lidoja no Lagvārdijas uz Va�ing�tonas Nacionālo lidostu.

Protams, pelēkacainais vīrietis negrasījās visas �īs biļetes iz�mantot. Viņ� neuzkrīto�i novēroja ieeju ēkā, gaidīdams, vai nepa�rādīsies sievietes draugs izmeklētājs. Viņa kolēģis tikmēr novēro�ja "Pan Am" aviosabiedrības ēku.

Jau zaudējis cerības, vīrietis ar pelēkajām acīm, pulsam paāt- rinoties, bija pēk�ņi ieraudzījis mērķi izkāpjam no policijas ma�ī�nas. Viņ� bija ieskrējis lidostas ēkā, izgājis dro�ības pārbaudi, uz�rādījis biļeti un iekāpis lidma�īnā pirms izmeklētāja. Tā nu paradoksālā kārtā viņ� sekoja izmeklētājam, pats dodamies tam pa priek�u, un �ādās reizēs izsekotais gandrīz nekad nenojauta par "astes" klātbūtni.

Jā, sieviete vakarvakarā bija izbēgusi. Ta�u vīrietis ar pelēka�jām acīm bija palūdzis stjuartei tālruni un, sargādamies, lai sejas izteiksme neatspoguļo sacīto, brīdinājis pārējos vienības locekļus, ka izmeklētājs ir ceļā uz Va�ingtonas Nacionālo lidostu un acīm�redzot gatavojas tikties ar upuri.

Ar sievieti.

Viņa bija bīstama. Viņa zināja pārāk daudz. Tāpat kā, jādomā, uzņēmīgais izmeklētājs, kur� izrādīja pārāk lielu interesi par sievieti.

Kad abi satiksies, viņi tiks apklusināti, fotogrāfijas tiks iznīci�nātas, un derība beidzot būs pasargāta.

-�� Ļaunums, - sacīja Prisila Hārdinga.

Skarbais vārds saistīja Tesas uzmanību.

Viņa kopā ar Prisilu un profesoru Hārdingu bija pārcēlusies no virtuves uz mājas darbistabu apak�stāvā. Insulīns bija iedar�bojies, apēstās pusdienas stabilizēju�as cukura līmeni asinis, tā�pēc vecā sieviete nu �ķita par desmit gadiem jaunāka. Acis bija dzīvīgas. Viņa runāja sparīgi, lai gan balss modulācija bija lēna un nesteidzīga, it kā paraduma pēc liktu lietā gadu gaitā pilnvei�doto lektores runas stilu.

Ta�u Tesai nebija laikū lekcijām. Viņai bija jāzina par cilni jau tagad. Ātrāk! Viņai jātiekas ar Kreigu.

Prisila pamanīja viņas nepacietību un nopūtās.

-�� Pārtrauc lūkoties pulkstenī! Apsēdies, Tesa, un klausies uz�manīgi! Es nevaru izstāstīt koncentrētu versiju. Ja tev tie�ām draud tik lielas briesmas, pilnīgi iespējams, ka no tā, cik labi tu saproti manis stāstīto, ir atkarīga tava dzīvība.

Tesa vilcinājās. Piepe�i sajuzdama nogurumu, viņa paklausī�ja un atslīga uz ādas krēsla.

-�� Es atvainojos. Es zinu, ka jūs gribat man palīdzēt. Es darī�u visu, lai� Ja tas ir tik sare�ģīti, es nedrīkstētu� Patiesībā es neuz�drīkstos jūs steidzināt. Stāstiet tā, kā esat paradusi.

Tomēr Tesas muskuļi saspringti smeldza. Viņa vēroja, kā Pri�sila izņem no plaukta vairākas biezas grāmatas un novieto tās uz galda.

-��� Ļaunums, - Tesa bilda. - Jūs teicāt "ļaunums".

Prisila pamāja.

-�� Ļaunums ir galvenā dilemma kristie�u teoloģijā.

-��� Diem�ēl es� Kāds tam sakars ar�?

-��� Padomā pati! Kā var apvienot ļaunuma pastāvē�anu ar lab�vēlīgā, visu mīlo�ā kristie�u Dieva tradicionālo koncepciju?

-��� Es nudien nesaprotu. - Tesa stingi, mulsi rauca pieri.

Prisila pacēla artrīta izkropļoto, krunkaino roku.

-�� Klausies manī! Mēs zinām, ka ļaunums pastāv, mēs ar to sa�stopamies ik uz soļa. Mēs dzirdam par to radio, televīzijā, lasām par to avīzēs: Morālais ļaunums noziedzības, ne�ēlības un ko�rupcijas veidolā. Fiziskais ļaunums - kā slimība. Vēzis. Muskuļu distrofija. Izkliedētā skleroze. - Prisilas balss noklusa. - Cukura diabēts. - Viņa pavilcinājās, nomākta apsēdās pie galda un do�mīgi turpināja: - Protams, da�i noliedz ļaunuma eksistenci, pat tā jēdzienu, un apgalvo, ka noziegumi ir tikai nabadzības, vecāku nolaidības, izglītības trūkuma un tamlīdzīgu cēloņu sekas. Viņi meklē pamatojumu un uzveļ vainu sabiedrībai, vai, ja runa ir par atbaido�iem masu slepkavām, to varmācību izskaidro ar slimu prātu. Un reti kāds pieļauj, ka slimībām ir sava slēptā, teoloģiskā nozīme. Pēc daudzu domām, vēzis ir bioloģisks negadījums, ko izraisa apkārtējā vidē sastopamās substances.

-�� Bet tas nav nepareizi, - Tesa iebilda. - Es strādāju vides aiz�sardzības �urnālā un zinu, ka kancerogēnās vielas ir mums vis�apkārt.

-���� Tā tas katrā ziņā ir, - iestarpināja profesors Hārdings. - Nav ta�u noliedzams, ka piesārņojums ir visur. Manas lilijas ār pūlēm uzzied. Tās nav ne uz pusi tik skaistas kā agrākos laikos.

-��� Ri�ard, esi tik laipns! - Prisila ar mezglainajiem pirkstiem pieklauvēja pie galda. - Man piepe�i uzmācās briesmīgas slāpes. Es būtu pateicīga, ja tu aizietu uz virtuvi un uzvārītu mums tēju.

-��� Protams! - Profesors Hārdings paķēra nūju. - Ir kādas īpa��as vēlmes?

-��� Nē, būs labi tas, ko tu izvēlēsies.

-�� Tādā gadījumā domāju, ka tev gar�os "Lemon Lift", mīļā.

-�� Teicami.

Profesors Hārdings izklidzināja no darbistabas, un Prisila sa�miedza krunciņu ieskautās acis. Paliku�as divatā, abas sievietes pievērsās viena otrai.

-����������� Kancerogēnās vielas un tā saucamie bioloģiskie negadījumi - tie�i tas, ko es domāju, - Prisila sacīja. - Fiziskais Jaunums. Teo�loģiskais Jaunums.

-�� Bet kāds vēzim sakars ar teoloģiju? - Tesa pagrozīja galvu.

-���� Klausies uzmanīgi! Kristietība māca, ka Visumu radījis augstsirdīgs, mīlo�s Dievs.

-�� Tas tiesa, - Tesa iestarpināja.

-��� Bet kas tas par Dievu, kur� ielaidis pasaulē noziedzību un vēzi? �āda ļaunuma pastāvē�ana tradicionālo kristie�u Dievu cil�vēces acīs padara mazāk labvēlīgu, drīzāk pat ne�ēlīgu, perver�su, pretrunīgu. Tie�i tādēļ izgudroja Velnu.

Velnu? Tesa mēģināja aptvert. Kas, pie� Nu jau sāka kļūt�

-�� Lucifers, - Prisila turpināja. - Visvarenākais eņģelis debesīs. Dieva vietnieku superzvaigzne. Bet Gaismas nesējs, kā to da�kārt dēvē, nebija apmierināts ar Dieva vietnieka lomu. Nē, tas alka vēl vairāk varas. Tas alka Dieva varas, cerēja būt pienācīgs sāncensis. Ta�u, tiklīdz Dievs manīja Luciferu pēc tā tiecamies, tūlīt nogrū�da to lejā - ļoti zemu - uz tikko radītās elles uguņu dzīlēm. Dievs nosauca Luciferu par Sātanu, un Sātans niknumā nozvērējās sa�maitāt Dieva ideālo Visumu un ieviest pasaulē ļaunumu.

-�� Bet �ī kristietības dogma alla� man �ķitusi mīts, - Tesa ietei�cās.

-��� Tev - jā. Tomēr lielākā daļa kristie�u, īpa�i fundamentālisti, �ai koncepcijai tic un uz to balsta visu savu dzīvi. Dievs un kritu��ais eņģelis. Sātans ir ērts izskaidrojums ļaunumam, kas izplatās visapkārt.

-�� Jūs runājat glu�i kā mūķene, kas ik svētdienu pēc mises pa�sniedza man katehisma stundas.

-���� Vai patiesi? - Prisila sarauca jau tā sakrunkotās uzacis. - Tomēr es tev mācī�u citādu katehismu. Tas var sa�ķobīt tavu ti�cību. Un diem�ēl nedrīkstu noliegt - tas var tevi pārbiedēt.

Tesa iztaisnoja muguru. Muskuļi savilkās kā stīgas, un viņa turpināja klausīties ar vēl lielāku saspringumu.

-��� Pat ja ar Sātanu izskaidro ļaunuma pastāvē�anu - tik un tā var atzīt, ka Dievs rīkojas pretdabiski, - Prisila iesāka. - Jo Dievs pacie� Sātana radīto ļaunumu, Viņ� atļauj Sātanam apspiest mūs ar noziedzību un slimībām.

Tesa atkal nogrozīja galvu.

-��� Mūķene, kas man mācīja katehismu, mēdza daudzināt, ka

Dievs ir nolēmis paciest Sātana ļaunumu, tāpēc ka vēlas mūs pār�baudīt. Ja mēs pārvarētu ļaunuma kārdinājumu un samierinātos ar slimību postu, mēs iegūtu augstāku vietu debesu valstībā.

-��� Nu, nu, Tesa. Un tu tik sirsnīgi tam tici?

-�� Labi� Varbūt tomēr ne. Bet vismaz tā man mācīja.

-�� Tagad paklausies, ko iemācīja man. - Prisilas balss tonis kļu�va rūgtuma pilns. - Mums ar Ri�ardu bija dēls D�eremijs. Mūsu vienīgais bērns. Desmit gadu vecumā viņ� neizturamās mokās no�mira no kaulu vē�a. Vēl pēc trīsdesmit gadiem mani modina viņa cie�anu murgi. Tas jaukais, mīļais, ideālais zēns ne reizi nebija nodarījis nevienam ļaunu. Viņam nebija ne mazākās jausmas, kas ir grēks. - Prisilai aizmiglojās acis. - Tomēr Dievs pieļāva, ka tā drausmīgā slimība spīdzina manu dēlu. Ja Sātans ir atbildīgs par ļaunumu, Dievs ir atbildīgs par Sātanu un vienlaikus ari par D�e- remija agoniju. Es vēl aizvien vainoju Dievu par D�eremija� - Mig- liņa Prisilas acīs izgaisa, tajās parādījās tēraudcieta apņēmība. - Tā nu es atgrie�os pie jautājuma, kuru uzdevu iepriek�. Kā gan labu vēlo�ais, visu mīlo�ais Dievs pieļauj ļaunumu? Kristie�u pū�liņi atbildēt uz to, ievie�ot kritu�u eņģeli, ne mazākajā mērā ne�apmierina. - Prisila sa�ķobīja seju, tomēr atsāka. - Tomēr pastāv vēl viens mīts, kas sniedz loģiskāku ļaunuma eksistences izskaid�rojumu. Tūksto�iem gadu pirms Kristus mūsu sen�i ticēja diviem vienlīdzīgiem dieviem, labajam un sliktajam, - tie abi cīnījās par varu Visumā. Tajos laikos Sātans bija nevis kritu�ais eņģelis, bet gan dievība. Tikumīgais dievs bija neatkarīgs no ļaunā dieva un tādējādi nebija atbildīgs par to un ļaunumu, ko tas nodarīja cilvē�cei. Vissenākais pierādījums par �o ticību ir datēts ar ceturto tūk�sto�gadi pirms Kristus senajā Irākā, konkrētāk - Divupē, apvidū starp Tigru un Eifratu. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tajā vietā at�radies Ēdenes dārzs.

-�� �ūska dārzā, - Tesa novilka.

-��� Tie�i tā. Tomēr tā �ūska nebija kritis eņģelis. Tā bija ļaunā dieva simbols - tā cīņa ar �ķīsto dievu.

Tesa palaikam gribot negribot pameta skatienu uz pulksteni pie sienas. Kreigs drīz vien ieradīsies Va�ingtonas Nacionālajā lidostā. Un viņ� gaidīs�

-�� Neglūni pulksteni, Tesa! Skaties uz mani! Nenovērsies! - Pri�sila ar profesionālu bargumu satvēra viņu aiz pleciem. - Koncep- rija par preti�ķiem, vienlīdz vareniem dieviem izplatījās Tuvajos Austrumos, un, kad tā ap tūksto�o gadu pirms Kristus parādījās senajā Irānā, labajam dievam jau bija vārds. Mitra.

Tesa strauji iztaisnojās.

-�� Mitra? Jūs jau to vienreiz pieminējāt.

-Jā. Tā figūra bareljefā, - Prisila sacīja. - Vai tagad tu saproti, kāpēc man vajadzēja izplūst tādos sīkumos? Tas, kur� nodur vēr�si, nav cilvēks. Tas ir dievs. Vairākās vēlākās reliģijās - zoroas- trismā un maniheismā - arī izmantota vienlīdzīgu, konkurējo�u labo un Jauno dievu koncepcija. Ta�u būtībā �ie dievi ir Mitras un tā ļaunā pretpola kopijas. Tie ir seni laiki, Tesa. Mū�seni. Tie�i tāpēc es iepriek� tev teicu, ka Mitra zināms jau kop� vēstures sak�nēm. Tas ir vissenākais mums konkrēti zināmais dieva jēdziens, un dkai nejau�ības dēļ�

Sarunu pārtrauca profesors Hārdings, kas, atbalstījies uz nū�jas, iestūma ratiņus, uz kuriem bija novietota tējkanna, krūzītes un �ķīvis ar cepumiem.

-��� Pateicos, Ri�ard!

-��� Priecājos izpalīdzēt, mīļā.

-��� Kas notika nejau�ības dēļ? - Tesa nepacietīgi mudināja Pri�silu turpināt stāstu.

-��� Pienu, mīļā? - profesors Hārdings apvaicājās.

-��� Mazdrusciņ.

Tesa kļuva aizvien nepacietīgāka, un daudz netrūka, lai viņa paskubinātu Prisilu.

Kamēr profesors Hārdings salēja tēju, Prisila domīgi atvēra grā�matu, kuru bija nolikusi uz galda, pa�ķirstīja un atrada meklēto lappusi.

-�� Es tev izstāstī�u par kādu ticību. Ieejot tās baznīcā, tu iemērc roku svētītā ūdens traukā un met krusta zīmi. Uz altāra tu redzi tava Dieva fizisko atveidu. Dievkalpojuma laikā tu saņem svēto vakarēdienu, dievmaizīti un vīnu. Tu tici kristī�anai, iesvētī�anai, pestī�anai, ko nodro�ina labi darbi, un dzīvei pēc nāves. Tavas dievības fiziskais veidols ir dzimis divdesmit piektajā decembrī, un viņa atdzim�ana notiek Lieldienu laikā.

Profesors Hārdings aptina ap katru kūpo�o tējas tasi salveti un pasniedza tās Prisilai un Tesai.

-��� Katoļticība, - viņ� sacīja.

-�� Jā, tas būtu loģisks secinājums, Ri�ard. Tomēr piedod - tev misējies. - Prisila nenolaida acis no Tesas. - Tas ir mitraisms.

-��� Kas? - Tesa nolika tējas tasīti un pārsteigta samiedza acis. - Bet kā gan var būt dk daudz paralēļu? Jūs teicāt, ka mitraisms ir radies krietnu laiku pirms kristietības.

-��� Padomā par to! - Prisila pabīdīja brilles zemāk uz deguna un palūkojās tām pāri. - Esmu pārliecināta, ka atbilde drīz vien būs tev rokā.

-�� Vienīgais iespējamais izskaidrojums� Tas ne�ķiet iespējams. Kristietība daudz ko patapinājusi no mitraisma?

-��� Tā izskatās, - Prisila uztvēra. - Pirmo trīs gadsimtu laikā pēc Kristus, kamēr kristietība cīnījās par izdzīvo�anu, mitraisms bija oficiālā Romas impērijas reliģija. Vairāki imperatori to ne ti�kai atbalstīja, bet arī aktīvi piekopa. Mitra nereti dek dēvēts par saules dievu, un tie�i viņa dēļ romie�iem un pēcāk arī Rietumu kultūrā svētdiena ieguva svēto nozīmi. Mitru bie�i vien attēloja ar sauli aiz galvas, un �ī saule krisde�u mākslā kļuva par nimbu virs svarīgu tēlu galvas. Krusts, starp citu, ir sens saules simbols. Tādējādi mitraisma piekritēji, ieejot baznīcā, lai pielūgtu saules dievu, meta krustu. - Prisila pagrieza grāmatu un pastūma to tu�vāk Tesai. - Aplūko fotogrāfiju - sens bareljefs, kurā attēlots mit- rie�u dievkalpojums. Ievēro, ka dievmaizītēs ir iegrebta krusta zīme.

-��� Pirms kristietības? - Tesa jutās izsista no sliedēm. - Bet tas ir� Visa mana reliģijas mācība, viss, ko katolicismā uztvēru kā pa�saprotamu� �obrīd sajūta tāda, it kā es slīktu.

-��� Es tevi brīdināju! - Prisila pacēla pietūku�os pirkstus. - Es ta�u sacīju, ka manis stāstītais var sa�ķobīt tavu ticību. Es mēģi�nāju tevi sagatavot, brīdinādama, ka tu vari pārbīties. Un baiļu cēlonis var būt vairāk nekā dkai viens. Bet pie tā vēl nonāksim.

Profesors Hārdings iedzēra malciņu tējas, izbaudīdams gar��u, tvīksmīgi nopūtās un iejaucās sarunā.

-�� Mana mīļā�

-�� Jā, Ri�ard?

-�� Brīdī, kad ienācu istabā, tu piebildi - " dkai nejau�ības dēļ"� Kas notika tikai nejau�ības dēļ?

-��� Es arī to gribētu zināt, - Tesa iestarpināja.

-����������� Es gribēju teikt� - Prisila samiedza acis. - Tikai nejau�ības dēļ mitraisms nekļuva par dominējo�o reliģiju Rietumu kultūrā. Kā jau minēju, pirmajos trijos mūsu ēras gadsimtos vairāki Ro�mas imperatori zvērēja uzticību Mitram. Bet līdz ar Konstantīna nāk�anu pie varas viss mainījās. Trīssimt divpadsmitajā gadā, gra�sīdamies nosūtīt armiju pret spēcīgu ienaidnieku slavenajā kaujā pie Milvija tilta, Konstantīns redzēja vīziju - vismaz pats tā stās�tīja.

-�� Vīziju?

-�� Iespējams, tas ir kārtējais mīts. Konstantīns pavērās debesis un pēcāk apgalvoja, ka virs Saules redzējis spo�u krustu. Viņ� to iztulkoja kā Dieva vēstījumu un pavēlēja karavīriem uzkrāsot tā�dus pa�us krustus uz vairogiem. Viņa karaspēks tajā kaujā uzva�rēja - zem krusta zīmes. Ņemot vērā, ka krusts ir sens saules sim�bols, un mitraismā tam bija labvēlīga nozīme, norāde uz saules dievu, vēsturnieki vēl nav vienisprātis, kāpēc Konstantīns patva�ļīgi nosprieda, ka �is krusts ir krucifiksa simbols - krusta, pie kura tika pienaglots Jēzus.

Prisila atgāzās krēslā.

-�� Viens ir skaidrs - Konstantīns pārgāja kristīgajā ticībā, ar lai�ku to padarīdams par galveno Romas impērijas reliģiju. Kristie�i, kurus līdz tam īpa�i necieta, izraidīja vai pat svieda lauvām sa- plosī�anai, naski izmantoja pēk�ņo ietekmi impērijā. Pirmām kār�tām bija steidzami jāapslāpē konkurējo�ā dcība. Viņi uzmeklēja un nopostīja mitraisma tempļus, nokāva priesterus, to līķus pie�ķēdēja pie altāriem� lai tādējādi apgānītu tempļus un tie vairs nebūtu izmantojami. Vēstures svaru kausi sazvārojās, un mitrais�ma piekritēju skaits strauji ruka. Atliku�ie mitraisma ticības pie�kritēji devās bēgļu gaitās; sadalīju�ies nelielās grupiņās, viņi sle�peni prakdzēja savus rituālus. Ta�u �ai ticībai izdevās izdzīvot, tā pārcieta pat tādu ne�petnu vajā�anu. īstenībā Indijā pat mūs�dienās piekopj mitraismu.

Prisila iemalkoja tēju, manāmi atdzīvojusies.

-�� Turpretim Eiropā beidzamais mitraisma bastions tika likvi�dēts viduslaikos. Trīspadsmitajā gadsimtā divu vienlīdzīgu die�vu - labā un ļaunā - pretmetu koncepcija parādījās Francijas dienvidrietumu pilsētiņā Albī. Katoļu baznīca nosauca negaidīto mitraisma parādī�anos pilsētiņas vārdā un paziņoja, ka tā ir al- biģie�u ķecerība. Galu galā - drīkstēja būt tikai viens Dievs. Pā�vesta svētītie krustne�i tūksto�iem vien saplūda Francijas dien�vidrietumos un noslaktēja ikvienu, kuru atzina par ķeceri, un pēc kāda laika atliku�ie tā saucamie neticīgie patvērās kādā kalnu cie�toksnī Montsegīrā. Tur krustne�i nogaidīja, līdz ķeceri, bada un slāpju mākd, padevās, sadzina tos augsta mietu �oga aplokā, pie�laida tam uguni un noskatījās, kā pūlis sadeg. Tā bija pēdējā reize, kad kāds mitraisma novirziens pacēla galvu Rietumu pasaulē - pirms sepdņsimt gadiem.

-�� Ta�u jūs neizskatāties pārliecināta, - Tesa bilda.

-��� Tas gan, - Prisila atzina. - Joprojām klīst baumas, ka naktī pirms slaktiņa neliela grupiņa apņēmīgu ķeceru pa virvēm nolai�dās no kalna, paņemot līdzi kādu noslēpumainu dārgumu. Brī��iem prātoju, vai tikai saujiņa ķeceru pēcnācēju nav izdzīvojusi līdz pat mūsdienām. Un �ā ciļņa fotogrāfija apliecina, ka manām aizdomām varētu būt pamats. Vari pat nesapņot, ka tev izdotos iegādādes �ādu priek�metu mākslas galerijās, kas specializējas se�nos kultūras pieminekļos. Ja tādi būtu pieejami, to cena būtu ne�aptverama - kā jau teicu, lielākā daļa bareljefu tika iznīcināta pēc tam, kad Konstantīns pievērsās kristīgajai ticibai. Da�i, kas pali�ka neskarti, ir muzeju retums. Divi vislabāk saglabāju�ies ciļņi at�rodas Luvrā un Britu nacionālajā muzejā.

-��� Ta�u jūs septiņdesmit tre�ajā gadā Spānijā pati redzējāt lī�dzīgus priek�metus, - Tesa iebilda.

-Jā, laikazoba sagrauztus gravējumus grotās netālu no Meri- das. Un stipri cietu�u bareljefu nelielā muzejā Pamplonas pievār�tē. Un pēc tam - man par lielu pārsteigumu - es turpat tuvākajā apkārtnē atradu da�as atsevi�ķās alās paslēptas statujas. Tāpēc es sāku lauzīt galvu, vai �ī ķeceru kustība vēl arvien nav dzīva. Negribējās ticēt, ka vietējie nav izpētīju�i alas un neko nezināja par statujām. Es secināju, ka tās tur paslēptas kāda noteikta ie�mesla pēc, un aiz cieņas - nenolieg�u, arī aiz bailēm - atstāju tās de�i tur, kur biju atradusi. Galu galā negribējās sadusmot ciema�ta iedzīvotājus, nozogot viņu tradīciju svētumu, un, izejot no alas, man nudien bija sajūta, it kā mani novērotu.

-�� To tu man nekad neesi stāstījusi, mīļā, - profesors Hārdings noteica.

-�� Jā, es ne alla� tev stāstu visu, Ri�ard. Negribēju, lai tu lieki satraucies. �o vientuļo, mērķtiecīgo ceļojumu laikā man gadīju��ies neskaitāmi piedzīvojumi, un, ja tu par tiem zinātu, iespējams, mēģinātu aizkavēt mani doties citos ceļojumos. Bet nenovirzīsi�mies no temata. Ta�u, Tesa, - tavā fotogrāfijā nav redzams sens cilnis. Tā ir kopija, kas izgatavota nesen, rūpīgi izgrebta no mar�mora. Kāds pielicis milzīgas pūles un iztērējis krietnu summu, lai to izgatavotu. Jautājums ir tāds - kāpēc?

- Un kāda ir tā nozīme? - Tesa gudroja. - Kādēļ senie cilvēki tam pie�ķīra reliģisku nozīmi? Kālab Mitra pār�ķēlis vēr�a kaklu?

Kreigs saspringts gaidīja, līdz lidma�īna pieripos pie izkāp��anas platformas; brīdī, kad nodzisa brīdinājuma lampiņa, viņ� atsprādzēja siksnas, pietrūkās kājās un vēja ātrumā izlocījās ga�rām pārējiem pasa�ieriem, kas stāvēja ejā, ceļā uz durvīm.

Izkāpis no lidma�īnas un iegājis ēkā, Kreigs traucās cauri pār�pildītajam terminālim, mezdams visapkārt piesardzīgus skatie�nus, vērodams, vai kāds neizrāda par viņu interesi. Izgājis no ēkas, Kreigs bija spiests drebinādamies stāvēt rindā, gaidot tak�sometru. Beidzot pienāca viņa kārta. Pie ietves piebrauca takso�metrs, viņ� iekāpa pakaļējā sēdeklī un uzsauca taksistam:

-��� Uz viesnīcu "Marriott" Kristelsitijā!

Svīzdams Kreigs nemitīgi ielūkojās pulkstenī.

Taksometrs piebrauca pie viesnīcas divdesmit piecas pāri di�viem - mazliet agrāk, nekā Kreigs bija paredzējis.

Kad Kreigs samaksāja taksometra �oferim un automa�īna aiz- traucās tālāk, pienāca formas tērpā ģērbies �veicars un nobrīnī�jās, neredzēdams bagā�u.

-�� Jūs vēlaties piereģistrēties viesnīcā, ser?

-��� Nē. Es te gaidu kādu cilvēku.

�veicars sarauca pieri un atkāpās.

-�� Jā. Labi, ser.

Kreigs nervozēdams pārlaida skatienu rosīgajai maģistrālei, meklēdams melnu "Porsche 911". Tādu ma�īnu nebūs grūti pa�manīt. Kuru katru brīdi Tesas automobilis nogriezīsies no maģis�trāles un apstāsies pie viņa. Kreigs ielēks pasa�iera sēdeklī, un auto �ausies tālāk.

Protams. Kuru katru bridi.

Smoga mākts, Kreigs ieklepojās un sāka soļot �urpu turpu. Un skatījās pulkstenī.

Pustrīs.

Piecas pāri pustrijiem.

Bez divdesmit trīs.

Dro�i vien iekļuvusi kādā sastrēgumā.

Kuru katru brīdi viņa parādīsies.

Pretējā ielas pusē, sēdēdami busiņā ar "UPS" logo kopiju uz sāniem, ielu tāpat vēroja ari nopietnie vīri ar gredzeniem kabatās.

Netālu tajā pa�ā ielā pa restorāna logu tāpat vērās vīrie�i ar pelēkām acīm un ļaunu apņēmību sejā.

Kreiga muskuļi saspringa.

Bez piecpadsmit trīs.

Viņ� smagi elsa.

Tesa!

Dieva dēļ, kas noticis? Kur tu esi palikusi?

-�� Tu minēji, ka ieraudzīji �o cilni kāda drauga guļamistabā? - Prisila jautāja.

Tesa saminstinājās, nebūdama pārliecināta, cik var atļauties stāstīt, baidīdamās, ka Hārdingi būs briesmās, ja viņas vajātāji uzzinās, ka viņa �eit ieradusies.

-�� Jā, cilnis atradās uz grāmatplaukta.

-�� Sprie�ot pēc stingās sejas izteiksmes, tev dara raizes vēl kaut kas.

Laika trūkuma spiesta, Tesa pieņēma lēmumu. Bija jāzina.

-Guļamistaba�

-��� Kas tajā bija tik īpa�s?

-��� � Tā izskatījās dīvaina.

Prisila piepe�i paliecās uz priek�u.

-��� Kādā ziņā?

-�� Tajā nebija lampu. Spuldzīte pie griestiem nedega. Grīda bi�ja kā nosēta ar svecēm. Un abpus cilnim atradās vēl divas sveces.

-�� Sveces? Kas gan cits? Un viena bija pavērsta aug�up, otra - lejup? - Prisila negaidot ievaicājās.

-�� Jā. Kā jūs zinājāt? - Tesa pārsteigta atgāza galvu.

-��� Ciļņa fotogrāfijā abpus Mitram ir lāpne�i - viens lāpu tur paceltu, otrs - nolaistu. Tesa, mani māc stipras aizdomas, ka tu savām acīm esi redzējusi pa�darinātu Mitras altāri. Ko tu vēl ne�esi pastāstījusi?

Tesa notrīsēja, saguma un spēji iz�ķīrās pastāstīt Prisilai visu no sākuma, no tās pagāju�ās tre�dienas - vai tie�ām tas bija tik nesen? - kad iepazinās ar D�ozefu. Pieminēja arī zelta "Cross" pildspalvu, ko bija nometusi uz lifta kabīnes grīdas.

D�ozefs toreiz nopētīja pildspalvu un bijīgi izlasīja tās ra�o�tājfirmas nosaukumu.

Zelta "Cross".

Tagad Tesa zināja, ko �ie vārdi bija nozīmēju�i D�ozefam.

Saules dieva simbols. [6]

Va�ingtonas Nacionālās lidostas apkaimē smogs kļuva bie�zāks. Stāvlaukumā iepretim viesnīcai "Marriott" atradās "UPS" busiņa pakaļdarinājums, vīrietis, kur� tajā sēdēja, runāja pa tāl�runi, kas bija aprīkots ar �ifrētāju, lai neļautu nevienam noklausī�ties �o sarunu.

-��� Nē, viņ� tikai pastaigājas viesnīcas priek�ā un ik pēc brī�a ieskatās pulkstenī. Skaidri redzams, ka viņ� kādu gaida. Tai ir jābūt tik�anās vietai. Sievietei kuru katru brīdi jāierodas.

-�� Bet vai viņ� nezina, ka jūs viņam sekojāt no lidostas? - balss līnijas otrā galā vaicāja. - Vai jūs esat par to dro�s?

-��� Tik pārliecināts, cik vien varu būt, - sacīja vīrs busiņā.

- Tiklīdz mērķis izkāpa no lidma�īnas un iesēdās taksometrā, viens no mūsu operatīvajiem darbiniekiem piezvanīja man pa pār�nēsājamo tālruni un brīdināja. Mūsu busiņ� bija novietots aiz lid�ostas vārtiem. Pamanīju�i ēsmas noīrēto taksometru, mēs sākām braukt tam pa priek�u. Viņ� devās tie�i uz viesnīcu. Mēs busiņu novietojām pretējā ielas pusē.

-��� Un ienaidnieks? - balss noprasīja. - Vai parazīti nav manīti?

-��� Pagaidām ne vēsts. Tomēr mums jāpieņem, ka arī viņi ir se�koju�i izmeklētājam. Ja sieviete viņus tie�ām tik ļoti apdraud, po�licists ir vienīgais, kas var viņus pie tās aizvest.

-�� Turpiniet novēro�anu! Un turpiniet viņus meklēt!

-��� Mēs jau cen�amies. Cita vienība patrulē maģistrālē. Tomēr �eit ir tik daudz cilvēku! Vienīgi, ja izdodas piekļūt parazītam cie�i klāt un pamanīt acu krāsu� Dro�i zināsim tikai tad, ja ienaid�nieks izdarīs gājienu. Vienu min�! Kas tad tas?

-��� Kas ir? - balss otrā galā bargi uzstāja.

-�� Viesnīcas priek�ā kaut kas notiek! Es nesaprotu! Ēsma nupat�

Kreigs, rai�u nomākts, bez mitas soļoja �urpu turpu pa ietvi viesnīcas priek�ā. Piepe�i viņ� ar acs kaktiņu samanīja kustību labajā pusē un, iegrūzdams roku zem �aketes un satverdams re�volveri, ba�īgi apcirtās. Pamanījis, ka, sakniebis lūpas un sarau�cis pieri, tuvojas viesnīcas �veicars, Kreigs mazliet atslāba.

Viņ� ta�u nepieprasīs, lai es piereģistrējos vai pārtraucu vazā�ties gar viesnīcu! Kreigs mudīgi noņēma roku no iero�a un iegrū�da pirkstus �aketes iek�kabatā, gatavs uzrādīt policista apliecī�bu, lai tikai nomierinātu �veicaru.

Ta�u �veicara teiktais bija tik negaidīts, ka Kreigs sastinga, no apstulbuma glu�i vai paralizēts.

-�� Vai jūsu vārds ir Kreigs, ser?

Izmeklētājam pār muguru pārskrēja drebuļi.

-�� Jā. Bet kā jūs to zināt?

-�� Ser, reģistratūras darbiniekam nupat piezvanīja sieviete, sau-

dzigi izsakoties, bezgala satraukta. Viņa pieprasīja, lai palūkojas, vai uz ielas negaida kāds vīrietis. Ja vīrie�a vārds esot Kreigs, viņa vēloties ar to nekavējoties runāt.

Tesa, Kreigs saprata! Kur� gan cits? Kas bija noticis? Kas lē�cies?

-��� Kur ir telefons? - Kreigs iesaucās. - Vai viņa vēl gaida? - Izmeklētājs skrēja uz viesnīcas durvīm.

-��� Jā, ser, - �veicars sabijies atbildēja, naski viņam sekodams.

-��� Viņa neļāva nolikt klausuli.

Kreigs pagrūda viesnīcas parādes durvis un ieskrēja ēkā. Acis, pieradu�as pie dūmakainās dienas gaismas, tikai pamazām pie�lāgojās puskrēslā grimsto�ajam vestibilam. Reģistratūras galds at�radās tie�i pretī. Pa ceļam Kreigs pagrābstījās bik�u kabatā, izvil�ka desmit dolāru naudaszīmi un pasniedza to �veicaram.

-��� Pateicos, ser! Liels paldies par jūsu�

-��� Nepazūdiet! Var gadīties, ka vēl būsiet man vajadzīgs. Nau�da man vēl ir. - Kreigs pieskrēja pie galda. - Mans vārds ir Kreigs. Vai man kāds zvana?

-�� Jā gan! - Darbinieks iztaisnojās, paņēma klausuli un pasnie�dza to pāri letei.

-�� Tesa? - Kreigs iekrampējās klausulē un piespieda to pie auss.

-��� Kur tu esi? Kas lēcies?

-��� Paldies Dievam, tu pagaidīji! - Tesa atsaucās.

Izdzirdējis sievietes balsi, Kreigs noelsās.

-��� Es jau baidījos, ka būsi�

-��� Aizgājis? Nekādā ziņā! Es ta�u apsolīju gaidīt. Atbildi uz jautājumu - kas lēcies?

-�� Neraizējies, es esmu dro�ībā. Vismaz tik, cik tas iespējams, - līdz tu ieradīsies �eit.

-��� Kur?

-��� Kreig, man liekas, ka zinu, kas notiek, un mani pārņem aiz�vien lielākas bailes. Skaidrot nav laika, un pa tālruni nebūtu vē�lams to iztirzāt. Pieraksti adresi!

Kreigs a�i palūkojās pāri letei, paķēra pildspalvu un bloknotu un lielā steigā uzkricelēja viņas sniegtās ziņas.

-�� Tas ir svarīgi, - Tesa beigās piezīmēja. - Steidzies �urp, cik vien ātri spēj!

-����������� Vari uz mani paļauties. - Kreigs izplēsa papīra lapu, pastū�ma klausuli darbiniekam, norūca pateicības vārdus, satraukts pie�vērsās �veicaram un iegrūda tam vēl divdesmit dolāru. - Nekavē�joties izsauciet taksometru!

Autostāvvietā iepretim viesnīcai vīrietis, kur� sēdēja pie "UPS" busiņā imitācijas stūres un kuram kabatā bija gredzens, iztaisno�jās un vēlreiz piezvanīja pa mobilo tālruni.

-�� Es redzu ēsmu! Izmeklētājs atkal iznācis no viesnīcas. Iekāpj taksometrā.

Hameleons otrā galā atbildēja tikpat spraigā balsī:

-�� Sekojiet viņam! Brīdiniet otru vienību! Saglabājiet sakarus! No Lagvārdijas izlidojusi pastiprinātāju vienība.

Vīrietis, kas sēdēja pie stūres, nolika tālruņa klausuli un juta kuņģi saraujamies.

Pastiprinātāji?

Viņam neviens nebija teicis, ka �is uzdevums tiek uzskatīts par tik nopietnu. Vīrietim radās baisma nojauta, ka notikumi sāk iz�vērsties visai nelāgi, �urp plūst vairāki brutāli spēki un gatavojas drausmīgai cīņai uz dzīvību vai nāvi.

Paklausījis norādījumiem, viņ� pa divvirzienu rāciju brīdināja ot�ru vienību, pagrieza aizdedzes atslēgu, izdzirdēja dzinēju ierūcamies un pameta skatienu aiz muguras. Busiņā sēdēja pieci vīri - tie neli�kās par viņu ne zinis; nopietnām sejām viņi pārbaudīja iero�us.

�oferis, strauji elsodams, nospieda akseleratora pedāli, busiņ� iztraucās no stāvlaukuma un drāzās pakaļ taksometram.

"Mairiott" vestibilā ienāca labi noaudzis, iededzis, labi ģērbies, aptuveni trīsdesmit gadu vecs vīrietis ar portfeli rokā un piegāja pie reģistratūras letes.

-�� Atvainojiet! - Viņ� izturējās godbijīgi pret reģistratūras dar�binieku, balss bija rāma, plūsto�a, tomēr rai�pilna. - Varbūt jūs varat man palīdzēt. Man �eit bija sarunāts satikties ar kādu vīrie�ti, ta�u ielas bija pārslogotas, un es nokavēju. Diem�ēl es �eit vairs viņu neredzu - jādomā, viņ� zaudējis pacietību un aizgājis. Inte�resanti, vai� Vai viņ� nav atstājis man kādu ziņu? Viņu sauc Kreigs.

-�� Ser, vīrietis ar �ādu vārdu �eit patie�ām bija. Un viņ� nudien kādu gaidīja. Tomēr pirms brī�a viņam piezvanīja, un viņ� aizgāja.

Labi noaugu�ais vīrietis manāmi saīga.

-�� Mans priek�nieks� saudzīgi izsakoties� būs neapmierināts. Uz spēles likta mana karjera. Man bija jāiedod misteram Kreigam parakstīt svarīgus līgumus. Jūs jau dro�i vien nezināt, uz kurieni viņ� aizgāja?

-�� Par no�ēlo�anu, nezinu, ser. Misters Kreigs ierakstīja adresi tajā bloknotā un noplēsa papīra lapu. Tomēr skaļi viņ� neteica, kurp dodas.

-�� Tajā bloknotā, jūs sakāt?

-�� Tie�i tā, ser.

Pieklājīgais vīrietis nopētīja Kreiga rokraksta atstātos dziļos ie�spiedumus virsējā lapā.

-��� Vai jums negadījās dzirdēt, kā sauc personu, ar kuru viņ� sarunājās?

-�� Viņam zvanīja sieviete, vārdā Tesa, ser.

-�� Nu protams. Paldies par pūlēm! - Vīrietis pasniedza darbi�niekam divdesmit dolārus.

-�� Tas nudien nav nepiecie�ams, ser.

-��� Nē, ir gan. - Staltais vīrietis noplēsa virsējo lapu un pārbrau�ca ar pirkstu galiem pār pildspalvas atstātajām iespiestajām līni�jām. - Ceru, ka neiebilstat.

-�� Nebūt ne, ser.

-��� Ļoti labi.

Labi noaugu�ais vīrs raitā solī izgāja no vestibila. Darbinieks apmierināts paraudzījās uz divdesmit dolāru banknoti, ar intere�si nodomādams, ka, daudzus gadus uzņemot viesnīcas apmeklē�tājus, tikai retu reizi gadījies skatīt cilvēku ar pelēku acu krāsu.

Tesa iesteidzās atpakaļ darbistabā.

-��� Paldies, ka atļāvāt piezvanīt!

-��� Tev nav mums jāpateicas, - profesors Hārdings aizrādīja. - Galvenais, vai tev izdevās sazināties ar vīrieti, ar kuru bija pa�redzēts tikties.

Tesa sparīgi pamāja.

-�� Viņ� jau ir ceļā. Es jutī�os daudz labāk, kad viņ� būs ieradies �eit. Bet tikmēr� - Viņa pagriezās pret Prisilu. - Jūs grasījāties iz�klāstīt ciļņa nozīmi. Runājiet! Kāpēc Mitra ir iecirtis dunci vēr�a kaklā?

Prisila pastūma brilles augstāk uz deguna un pārlaida skatie�nu fotogrāfijai.

-��� Nemaz nebrīnos, ka ieslīgi tādā apjukumā. Kā jau daudzu reliģiju svēto rituālu atainojumi, ari �ā mākslas darba temats ir mīklains. Iztēlojies, ka aborigēns, kas visu mū�u pavadījis uz sī�ciņas Klusā okeāna salas, pilnībā no�ķirts no pārējās pasaules un ne reizi nav saskāries ar Rietumu para�ām, ierastos Amerikā un ieietu katoļu baznīcā. Iedomājies viņa reakciju, ieraugot, kas virs altāra karājas. Kristus pie krusta, plaukstas un pēdas naglu caurdurtas, galvā ērk�ķu vainags, sānā dziļa brūce - tā �im cilvē�kam būtu pilnīgi neizdibināma, drausmīga mikla.

-���� Pagaidiet! - Tesa bija nesapra�anā. - Pēc visa pārspriestā jūs man mēģināt iegalvot, ka nezināt cilnī attēlotā nozīmi?

-�� Glu�i otrādi - es zinu tā nozīmi, - Prisila atteica. - To es stās�tīju, lai paskaidrotu, ka, nezinot nepazīstamas reliģijas tradīcijas un simbolus, nav iespējams izvērtēt kāda konkrēta tēla nozīmību tajā reliģijā. Ta�u, līdzko katram simbolam tiek pie�ķirta nozīme, tēls kļūst pilnīgi skaidrs. Es �o cilni varu izskaidrot tikpat viegli kā Kristus krustā si�anas ainu. Pieliecies tuvāk un pievērs uzma�nību tam, uz ko tev norādī�u. Domāju, tu drīz vien nāksi pie seci�nājuma, ka ikviens tēls ir vienkār�i interpretējams.

-�� Vienkār�i? - Tesa papurināja galvu. - Man nudien nav viegli tam ticēt.

-��� Bruņojies ar pacietību! - Prisila piespieda labo rādītājpirk�stu fotogrāfijai. - Es domāju, sāksim ar vērsi. Pievērs uzmanību, ka cilnis atveidots baltā marmorā. Vērsis ir balts, - Prisila piezī�mēja. - Pēc nāves tas kļūs par Mēnesi. Loģiski sprie�ot, vērsim būtu jākļūst par Sauli, jo Mitra ta�u ir saules dievs. Tomēr �eit spē�kā ir dziļāka loģika. Mēness ir Saule naktī. Tas apspīd tumsu, un �ajā gadījumā tas simbolizē gaismas dieva konfliktu ar savu pret- polu, ļauno tumsas dievu.

- Tā, - Tesa novilka. - Es saprotu �ādu loģiku. Tomēr man nav skaidrs� Kāpēc vērsim ir jāmirst?

-��� Vai tu esi lasījusi kādu D�ozefa Kempbela darbu? "Dieva maskas" vai "Primitīvā mitoloģija"?

-�� Jā, koled�ā.

-�� Tad tev būtu jāzina, ka gandrīz katrā reliģijā kāds tiek upu�rēts. Da�reiz upura lomā ir dievs. Kristietībā, piemēram, par pa�saules grēkiem mirst Jēzus. Ta�u nereti upuris ir dieva aizvieto�tājs. Acteku un maiju sabiedrībā bie�i vien tika izvēlēta jaunava, kas ziedoja savu dzīvibu dieva vietā. Visbie�āk meitenēm izgrie�za sirdi.

Tesa sarāvās.

Prisila turpināja.

-��� Mitraismā vērsis mirst ne tikai tādēļ, lai kļūtu par Mēnesi, bet ari, lai dotu dzīvību zemei. �ī rituāla slepkavība, visticamāk, notika pavasara ekvinokcijas laikā� pavasara sākumā� lai pa�saule atdzimtu. Tradicionāli tas ir svēts bridis gadā. Liela daļa kristie�u nemaz nezina, ka tie�i tāpēc Lieldienas ir tik būtiskas viņu reliģijā. Kad zeme atdzimst un vienlaikus Kristus atstāj ka�penes. Un ari Mitra atdzīvojās pavasari.

Tesa mēģināja koncentrēties. Piere smeldza no izmisīga sa�springuma.

-�� Atdzim�ana, - Prisila sacīja. - No nāves top dzīvība. Tāpēc Mitra pārgrie� vērsim rīkli. Jābūt asinīm. Daudz asinīm. Asinis aumaļām gā�as zemē, baro augsni. Tu redzi, ka pie vēr�a priek��kājas no zemes izsprauku�ies asni. Daudzās senās reliģijās bija tradīcija izlaistīt asinis - da�reiz cilvēka, citkārt dzīvnieka asinis - uz tīrumiem pirms sējas.

-��� Bet tas ta�u ir pretīgi.

-�� Jā, ja vien tu netici. Tas nav pretīgāk kā katoļu baznīcas diev�galda simboliskā nozīme, kad dievlūdzēji, lai atdzimtu viņu dvē�seles, ēd maizi un dzer vīnu, kas apzīmē Kristus miesu un asinis.

-��� Lai nu būtu, - Tesa novilka. - Doma ir skaidra. Lai gan no �āda viedokļa nebiju par to prātojusi. Bet kā tad cilnī attēlotais suns? Kāpēc tas stiepjas pēc asinīm? Un kāpēc �ūska�?

No kāju pirkstu galiem līdz pat galvai noņirbēja kņudo�s vil�nis, un Tesa piepe�i saprata. Augstais Dievs, Prisilai bija taisnī�ba! Viss pēk�ņi nostājās savās vietās.

-Suns un �ūska!

-�� Jā? Tu jau varēsi pastāstīt? - Prisilas acis iezaigojās.

-�� Tie simbolizē ļaunumu! Suns mēģina neļaut asinīm izlīt uz zemes un apaugļot to! �ūska tiecas iznīcināt kvie�u stādus! Un skorpions ari iemieso ļaunu spēku! Tas uzbrūk vēr�a sēkliniekiem, tā vīri�ķības avotam!

-�� Teicami. Es lepojos ar tevi, Tesa. Turpini! Vai varēsi pastāstīt par lāpne�iem?

-�� Liesma, kas pavērsta uz aug�u, apzīmē Mitru. Liesma, kas pavērsta uz leju, simbolizē tā ļauno pretinieku.

-�� Tu dro�i vien biji izcila studente.

-�� Jūsu vīrs nebija glu�i līdzīgās domās, - Tesa attrauca.

Profesors Hārdings nolika tējas tasi.

-��� Precizē�u - es teicu, ka tu nebiji mana labākā studente. Ta�u tu visādā ziņā biji apdāvināta un nenoliedzami aizrautīga.

-��� Patlaban aizrautība man nav pat prātā. Es sēroju par māti. Es esmu izmisumā. Es esmu pārbijusies. Prisila, pastāstiet par kraukli!

-��� Labi. - Prisila nopūtās. - Par kraukli. Putns vēro upurē�a�nu, tupēdams kreisajā pusē virs aug�up pavērstās lāpas - labo spēku pusē. Tev jāzina, ka mitraismā bija septiņas iniciācijas pa�kāpes, no iesācējiem līdz priesteriem. Un pirmā pakāpe bija krauk�lis. Sagadījies tā, ka krauklis �ajā ticībā bija svēts putns, debesu sūtīts ziņnesis, kam pavēlēts piedalīties upurē�anas rituālā, no�vērot, kā atdzimst pasaule, kā iet bojā vērsis, kā asinis apslaka zemi, kā atgrie�as pavasaris un augsne bagātinās.

-��� Tagad es visu labi saprotu. - Tesa drebēja. - Tie�i tam es vel�tu savu dzīvi. Mitra vēlas glābt pasauli, un viņa ļaunais preti�nieks tiecas to iznīcināt.

�ārlzs Gordons, neliela auguma uzņēmējs, kas darbojās im�porta un eksporta jomā, �ļaugani nosēdās pie sava rakstāmgal�da. Kaut arī no viņa kabineta loga pavērās skats uz Rimakas upi, viņ� nelikās ne zinis par nomāco�o ainavu un visu uzmanību pie�vērsa katalogiem ar da�ādām amerikāņu precēm, kuras gandrīz bez panākumiem bija mēģinājis pārdot vietējiem tirgotājiem. Kad pirms mēne�a Gordons bija noīrējis �o kabinetu, spilgtais, bezgau�mīgais tauriņ� un uzvalks, kas nederēja kā uzliets, bija izraisījis vispārēju vīpsnā�anu vietējā personālā, ta�u tagad viņa apģērbs jau bija visiem zināms, novecojis jociņ�, kas būtībā padarīja viņu neredzamu.

Gordons garlaikojās, un vienīgais mierinājums bija tāds, ka Ļi�ma atradās tikai septiņu jūd�u attālumā no Klusā okeāna krasta. Tādā attālumā gaisa temperatūra bija mērena, vienmuļā, pelēcīgā lielpilsēta bija izvietojusies pārāk tālu no kalniem, kas slējās aus�trumos, un nebija grūti elpot. Te vismaz nenācās gārgt kā augst�kalnu apstākļos. �ajā ziņā norīkojums nebija peļams. Vienīgi tas, ka operatīvajam darbiniekam ar segvārdu �ārlzs Gordons jau bija līdz kaklam tā acu aizmālē�ana ar ienesīgu uzņēmējdarbību.

Jā, viņ� bija uzņēmējs.

Ta�u ne jau importa un eksporta jomā.

Nē, viņa nodarbo�anās bija nāve, un peļņa, vismaz �ā vārda parastajā nozīmē, nebija viņa dzinulis.

Kad Gordons izdzirdēja faksa aparāta trink�ķo�o zvanu, bro��ūra izslīdēja vīrietim no rokām, viņ� sarāvās, ātri piecēlās kājās, piegāja pie galda kreisajā pusē un vēroja, kā no aparāta izritinās papīra lapa.

Amerikas piegādātājfirmas Filadelfijas kantoris vēstīja, ka drīz Gordons saņems klēpjdatoru sūtījumu. Lapā bija atzīmēts pre�u skaits, cena un sūtījuma piegādes laiks.

Nu tad beidzot, nopūtās �ārlzs Gordons.

Viņu nemaz nesatrauca fakts, ka tik svarīgs vēstījums nosūtīts pa viegli pieejamu telefona līniju. Galu galā piegādātājs bija liku�mīga korporācija - vismaz tā liecināja tās fasāde -, un klēpjdatori patie�ām tiks atsūtīti. Pat ja kādam rastos aizdomas, ka �is vēstī�jums ir �ifrēts, tā patieso nozīmi neviens neuzķers - tāpēc ka �ifrs bija izvēlēts uz labu laimi. Kenets Medens, CIP Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieks, to bija izskaidrojis Gordonam iepriek��ējā vakarā pirms operatīvā darbinieka izlido�anas uz Peru.

Piegādes datumam nebija nekādas saistības ar uzdevuma da�tumu. Norādītajam klēpjdatoru skaitam un cenām nebija nekādas nozīmes. �is paziņojums vēstīja vienigi par prezidenta Gārta gai�dāmo ceļojumu uz Peru, lai piedalītos narkotiku apkaro�anas kon�ferencē Prezidents bija nodomājis pierunāt Peru valdību izmak�sāt subsīdijas tiem fermeriem, kas uzsāks mazāk ienesīgas labības audzē�anu un atteiksies no viegli izaudzējamiem kokalnkrūmiem, kurus vietējais kartelis, viens no lielākajiem narkotiku piegādātā�jiem pasaulē, izmantoja kokaina ra�o�anai.

Ta�u prezidents konferencē neieradīsies.

Tesa vilcinājās. Pie zemapziņas durvīm klauvēja kādas atmi�ņas un bridi vēlāk spēji iebrāzās prātā.

-�� Jūs neizstāstījāt par dārgumiem.

Prisila sarauca uzacis, pēk�ņās sarunas temata maiņas pār�steigta.

-��� Pirms es gāju piezvanīt, jūs minējāt kādus noslēpumainus dārgumus, - Tesa sacīja. - Dienvidrietumu Francijā trīspadsmi�tajā gadsimtā.

-�� Aha! - Prisila pamāja. - Jā. Kad katoļu krustne�i nogalināja desmitiem tūksto�u ķeceru, lai likvidētu jauno mitraisma novir�zienu.

-�� Jūs viņus nosaucāt par albiģie�iem, - Tesa teica. - Pēdējais ķeceru bastions bija cietoksnis kalnos.

-��� Montsegīra. - Prisila samiedza acis.

-�� Un jūs teicāt, ka beidzamā slaktiņa priek�vakarā saujiņa ķe�ceru pa virvēm nolaidās no kalna, paņemot līdzi noslēpumainus dārgumus� - Tesa nodrebēja.

-��� Baumas. Dzīvotspējīga leģenda, lai gan, kā jau minēju, savs pamats tai varētu būt. Tā kā Indijā mitraisms ir izdzīvojis, pastāv iespēja, ka tas plaukst arī Eiropā. Vismaz neliela grupiņa, kas sle�peni piekopj �os rituālus. Lai izvairītos no inkvizīcijas.

-��� fa tā, - Tesa izmisumā pacēla balsi, - kas tie bija par dārgu�miem?

Prisila paraustīja plecus.

-�� Visticamākais, kaut kādas bagātības. Zelts. Dārgakmeņi. Tik tie�ām, vēl Otrā pasaules kara laikā nacisti bija pārliecināti, ka tādi dārgumi pastāv, un uzskatīja, ka tie noslēpti Montsegīras ap�kaimē. Hitlers nosūtīja arheologu un in�enieru brigādi un esesie- �u vienību pārmeklēt daudzās apkaimes alas. Pierādījumi par veiktajiem izrakumiem vēl aizvien ir sastopami. Tomēr dārgumus neatrada. Vismaz neviens nekad un nekur nav atzinis, ka dārgu�mi ir atklāti, un, ņemot vērā notikumu dramatismu, maz ticams, ka nebūtu izplatīju�ās runas. Pastāv vēl viena teorija - �is dār�gums esot bijis Svētais Grāls, biķeris, no kura dzēris Kristus pē�dējā vakarēdiena laikā. Citas teorijas aizstāvji uzstāj, ka �is dār- gurns bijis cilvēks, jo Kristus - pretēji tradicionālajam viedoklim - apprecējies un viņam bijis dēls, kura pēctecis bijis albiģie�u va�donis. �is samērā nesen radu�ās teorijas popularizēja grāmatā "Svētās asinis, Svētais Grāls". Ta�u tās, protams, ir blēņas. Albi�ģie�u ticība tikai virspusēji atgādināja katoļticību - albiģie�u reli�ģijas saknes meklējamas daudz senākās tradīcijās, kuru rituāli lī�dzinājās kristie�u rituāliem, ta�u patiesībā balstījās uz mitraisma teoloģiju - diviem dieviem, labo un ļauno. �iem ķeceriem nebūtu ne mazākās cieņas pret tā saukto Svēto Grālu, un viņiem tāds Kris�tus dēls, kas iedibinājis asinslīniju, bijis nebijis. Nu nē, - Prisila turpināja, - ja tāds dārgums patie�ām pastāvējis, tas gandrīz dro��i ir bijis kaut kas īpa�i nozīmīgs.

Tesa satraukumā elpoja, un satraukumam piejaucās bailes.

-��� Es negribētu piekrist.

-��� Ak tā? - Prisila mulsi sakārtoja brilles.

-�� Es domāju, ka tie tomēr bija dārgumi. Ne bagātības, vismaz ne parastajā nozīmē. Lai gan tas katrā ziņā bija kaut kas noslē�pumains.

Profesors Hārdings paliecās uz priek�u, atspiedies ar rokām uz nūjas.

-��� Atzī�os, ka mani pārņēmusi ziņkāre. Ko tu ar to gribēji sa�cīt?

Tesa paberzēja pieri.

-�� Ja ķeceri baidījās, ka viņu reliģijai draud ātrs gals, ja nelielai grupiņai cilvēku izdevās izbēgt� - Viņa �audīja skatienu te uz Prisilu, te uz profesoru Hārdingu� - Kas būtu vissvarīgākais, bez kā �ie ķeceri nebūtu uzdro�ināju�ies aiziet?

-�� Es tik un tā nesaprotu. - Profesors Hārdings sarauca pieri.

Turpretī Prisilas acis satraukumā mirdzēja.

-�� Dārgums, bez kura ķeceru ticībai nebija nozīmes, - Tesa at�tapās. - Tik vērtīgs, ka nedrīkstēja pieļaut, lai tas tiek iznīcināts un - tikpat svarīgi - apgānīts. Noslēpumains �ā vārda dziļākajā nozīmē. Kaut kas tik�

-�� Svēts! - Prisila iejaucās. - Saprotams!

-Jūs sapratāt?

-�� Jā! - Prisila pabakstīja fotogrāfiju. - Mitras tēls uz altāra! Kad Konstantīns pārgāja kristīgajā ticībā, kristie�i nopostīja mitrais�ma piekritēju tempļus. Montsegirā paslēpu�ies ķeceri tikpat labi varēja padomāt, ka viņu cilnis ir vienīgais pasaulē. Ja to uzietu krustne�i�

-��� Viņi būtu to sadauzīju�i gabalos. Lai pasargātu savu reli�ģiju, ķeceriem bija jāpasargā cilnis. - Tesa uztvēra viņas sacīto un, atdarinot Prisilas �estu, pabakstīja ar pirkstu fotogrāfijā. - �ā ciļņa marmors nav laika sabojāts. Tajā nav plaisu. Tas ir ideālā stāvoklī. Sena modeļa neskarta kopija. Runājot jūsu vār�diem, kāds pielicis milzīgas pūles un iztērējis krietnu summu, lai izgatavotu kopiju. Kāpēc? Liekas neloģiski - ja vien� �ķiet, es zinu iemeslu. Un tas mani �ausmina. Ak kungs, es pieņemu, ka �is cilnis ir no Montsegiras paņemtā ciļņa kopija, ta�u nedo�māju, ka tā ir vienīgā kopija. Un es nedomāju� - Tesa stingi lūko�jās Prisilā. - Mēs �o iespējamību aplinkus aizskaram visu pēc�pusdienu, tāpēc tikpat labi varam runāt skaidru valodu. Mans draugs piederēja pie mitraistu kustības. Un viņ� savā ticībā nebi�ja viens. Viņa ticības brāļi nogalināja manu māti, nogalināja Braie�nu Hamiltonu un centās nogalināt arī mani. Lai neviens neuz�zinātu par viņu pastāvē�anu.

-��� Uguns, - Prisila teica.

-�� Kāds tai ar to sakars? - Tesa mēģināja apvaldīt drebuļus.

-�� Tu sacīji, ka tavs draugs aizgāja bojā ugunī.

-��� Un vēlāk tie aizdedzināja viņa dzīvokli. Manas mātes na�mam pielaida uguni, un Braiens Hamiltons gāja bojā liesmās au�toavārijā. Kādēļ uguns ir tik�?

-�� Tā �ķīsta. Tā simbolizē dievi�ķo enerģiju. No pelniem pace�ļas dzīvība. Atdzim�ana. Uguns mitraismā bija svēta. Saules dievs. Kad lāpa ir pavērsta aug�up, tā simbolizē labo.

-��� Bet kas gan labs visās �ajās slepkavībās?

Prisila piepe�i atkal izskatījās novecojusi.

-�� Diem�ēl es tev vēl neesmu izklāstījusi divus faktus par mit- raismu.

Tesa ar ba�ām gaidīja un trīsēja.

-��� Pirmkārt, Mitras sekotāji, īpa�i albiģie�u sektas locekļi, kas mita Montseglra apkaimē, ticēja reinkarnācijai. Viņu acīs nāve ne�bija visa beigas, bet gan tikai jaunas dzīves sākums. Līdz visbei�dzot, kad viņi ir nodzīvoju�i daudzas dzīves, viņu būtība ir piln�veidota un nonāk debesīs. �ajā ziņā viņu mācība līdzinājās Platona teorijām.

Tesa atcerējās, ka D�ozefa grāmatplauktā bija atradusies grā�mata "Platona dialogu kopotie raksti".

-�� Turpiniet!

-�� Tāpēc Mitras sekotājs varētu nogalināt bez vainas apziņas, - Prisila paskaidroja. - Saskaņā ar �o ticību slepkava nevis atņem kādam dzīvību, bet jauj tai izpausties veidolā.

Tesa bija satriekta.

-�� Jūs teicāt, ka gribat pavēstīt divus faktus. Kāds ir�?

-�� Otrkārt, Mitras sekotāji bija radu�i nogalināt. Viņus apmācīja nogalināt. Neaizmirsti cilni! Dunci. Asinis. Romie�u karavīrus, kuri veseliem pulkiem pievērsās �ai ticībai. Mitraisms bija karavī�ru kults. Kā radīts karotājiem. Dziļi sirdī viņi ticēja, ka iesaistīju��ies Visuma cīņā starp labo un ļauno.

-��� Nelie�i! - Tesa norūca. - Viņi darīs visu, lai sakautu to, ko uzskata par ļaunu!

-��� Baidos, ka tas ir pareizs secinājums.

-��� Viņi nogalina ikvienu. Arī manu māti nesaudzēja! - Tesa tra�koja dusmās. - Tie maitas gab� Kad viņi man nāks pa tvērienam - un tas noteikti notiks, jo viņi nerims mani vajāt! - viņi uzzinās, kāda ir at�ķirība starp labo un ļauno, un tad to rūgti no�ēlos!

Taksometrs nogriezās ap stūri un brauca pa D�ord�taunas ie�liņu, kurai abās pusēs rindojās kopti, gadsimtu veci nami. Kreigs pakaļējā sēdeklī sastinga, nedaudz tālāk ieraugot ielas malā no�vietotu melnu "Porsche 911", strauji paliecās uz priek�u un parā�dīja ar pirkstu.

-�� Tur! - viņ� uzsauca �oferim. - Tur, kur tas sporta autiņ��

-�� Jā. - Taksometra vadītājs pārlaida skatienu māju numuriem. - Jā, tie�i to adresi jums vajag.

Kreigs pameta skatienu atpakaļ, kārtējo reizi pārliecinoties, vai viņam neseko. Satiksme nebija bieza. No maģistrāles līdz ar tak�sometru bija nogriezu�ās vairākas vieglās automa�īnas. Krusto�jumā ar �o ielu taksometram sekoja "UPS" busiņ�, tomēr tas aiz�brauca pretējā virzienā. Kvartāla vidū tas apstājās ielas malā, izkā�pa formas tērpā ģērbies �oferis un, nesdams kasti, devās uz māju.

Kreigs pa ceļam bija pamanījis vairākus "UPS" busiņus. Tie �ajās ielās bija tikpat parasta parādība, cik "Federal Express" vai pasta ma�īnas. Nebija iespējams noskaidrot, vai konkrētais bu- siņ� bija viņam sekojis. Kreigs zināja, ka - pretēji daudzu maldī�gajam priek�statam - ir gandrīz neiespējami atklāt motorizētu no�vēro�anas komandu, ja vien izsekojamai personai nepalīdz kolēģi citos transporta līdzekļos vai pretinieks nav pagadījies nejēga. Pie�devām, ja ienaidnieki strādā komandā un ik pa brīdim vajājot no�mainās�

Kad taksometrs apstājās aiz "Porsche", Kreigs ar pieaugo�u nemieru ieprātojās, vai ir izdarījis visu, kas bija viņa spēkos. Es ta�u nevaru bezmērķīgi braukāt pa pilsētu, viņ� sprieda. Man jā�izdara izvēle. Man jāziedojas. Tesa mani gaida. Viņai vajadzīga mana palīdzība.

Satrauktais Kreigs samaksāja �oferim un izkāpa no taksometra. Kamēr tas brauca prom, viņ� pārlaida acis Viktorijas laika namam, pamanīja abpus tam krā�ņos, augstos ziedus un gudroja, kādēļ Tesa �urp atskrējusi. Un steidzīgi tuvojās ielas puses kāpnītēm.

-�� Piedodiet! Nepareiza adrese, - drūmais vīrietis ar gredzenu kabatā atvainojās sievietei, kuras mājas durvju zvanu pirms brīti�ņa bija nospiedis. - Pats vien esmu vainīgs. �ī paciņa jānogādā citam adresātam �ajā pa�ā ielā.

Sievietei matos bija ruļļi, un viņa izskatījās aizkaitināta par traucējumu. Mājā dārdēja televizors, TV spēles vadītājs izklāstīja satrieco�o balvu fondu, un publika aplaudēja.

-��� No sirds atvainojos, - vīrietis atkārtoja. Viņam mugurā bija brūnais "UPS" kurjera formas tērps. Dodamies atpakaļ uz busi�ņu, viņ� dzirdēja, kā sieviete aizcērt durvis.

Apsēdies pie stūres, viņ� pagriezās pret pieciem vīrie�iem bu�siņā dziļumā. Tie viņu pat neievēroja; turot pistoles gatavībā, vi�su uzmanību tie veltīja aizmugurējam logam un taksometram, kas attālinājās no ielas malā stāvo�ā "Porsche". Druknais garā augu�ma izmeklētājs bridi pakavējās uz ietves un tad, pazudis skatie�nam aiz kokiem un krūmiem, devās mājas virzienā.

-��� Iespējams, tā ir kārtējā viltus tik�anās, ta�u iek�ējā balss sa�ka man, ka ēsma mūs atvedusi pie medījuma, - sacīja drūmais vīrietis un aizvēra durvis. - �obrīd mums atliek vienīgi gaidīt pa�razītus.

-�� Pieņemot, ka arī tie viņam sekoju�i. Ta�u pagaidām no para�zītiem nav ne vēsts, - ierunājās kāds no vīrie�iem.

-Tāpat kā mēs rūpīgi pieraudzījām, lai viņi nepamana mūsu klātbūtni, - aizrādīja busiņā �oferis. - Tomēr mēs zinām, ka vie�nīgā iespēja, kā viņi var atrast sievieti, ir sekot izmeklētājam.

-��� Es jutī�os krietni vien dro�āk, kad ieradīsies otra mūsu vie�nība, - busiņā dziļumā kāds nomurmināja.

Vīrietis, kas sēdēja priek�ā, pamāja.

-�� Un vēl dro�āki būsim tad, kad ieradīsies pastiprinātāju vie�nība. Piezvanīju mūsu lidostas kontaktpersonai. Viņ� instruēs pa�stiprinātājus par mūsu atra�anās vietu.

Ierunājās cits:

-��� Pēc cik ilga laika viņi�?

-��� Lidma�īna nosē�as pēc pusstundas. Pierēķiniet vēl divdes�mit minūtes! Pastiprinātājus lidostā gaida automa�īna.

-�� Tādā gadījumā atliek vienīgi cerēt, ka parazīti neizdarīs gā�jienu pirms� Pagaidiet! Es redzu ma�īnu.

�āvēji palūkojās pa aizmugurējo logu.

-�� Tā nav otra mūsu vienība, - izdvesa viens no viņiem.

�oferis pa aizmugurējo logu uzmanīgi vēroja zilo "Toyota", ku�ra nupat bija iegriezusies ielā. Pie stūres sēdēja vīrietis, mazliet virs trīsdesmit gadiem, blakus - pievilcīga sieviete.

-�� Vai jūs domājat, ka tie varēt būt�?

-��� Dro�i vien �ejienie�i. Ta�u, ja viņi patie�ām ir parazīti, tad pieļāvu�i kļūdu. - Vīrietis, kas sēdēja priek�ā, izņēma pistoli. - Se�i pret diviem. Pārsvars ir mūsu pusē.

Vieglā automa�īna jau atradās līdzās busiņam un pa aizmu�gurējo logu nebija saskatāma. Nopietnais vīrietis pagriezās un, ieraudzījis automa�īnu sānu atpakaļskata spogulī, sarāvās.

Pa atvērto logu sieviete iemeta busiņā kārbu.

Tā ie�ņācās.

Automobilis aiztraucās tālāk pa ielu.

Drūmais vīrietis iekliedzās un jau nākamajā mirklī nodrebēja un saguma. Busiņā salonā izplūda neredzama nervu gāze. �āvēji cits caur citu metās atvērt aizmugurējās durvis.

Par vēlu. Gāzes skarti, viņi noraustījās konvulsijās, zarnas un kuņģi iztuk�ojās, un vīrie�i gulēja nekustīgi.

-�� Bet ko jūs varat pateikt par fotogrāfijās redzamajām grāma�tām? - Tesa prasīja. - Vai no to virsrakstiem jūs varat izdarīt kā�dus secinājumus?

Prisila no rakstāmgalda atvilktnes izņēma palielināmo stiklu un aplūkoja fotogrāfijas.

-��� "Akvitānijas Alieonora"� "Aplido�anas māksla"�

-��� Un �īs grāmatas nosaukums spāņu valodā nozīmē "Dūjas kakla gredzens", - Tesa norādīja.

-��� Es zinu. Kārtējais traktāts par aplido�anas mākslu. Vienpa�dsmitais gadsimts, ja nemaldos.

Tesa pārsteigta pamirk�ķināja acis.

-�� Jūs pat nevarat iedomāties, ko man nācās pārciest, lai to no�skaidrotu. Un jūs �eit�

-��� Neaizmirsti, ka tā ir mana specialitāte. - Prisilas grumbai�nās lūpas savilkās pieticīgā smaidiņā. - Visi �ie darbi ir saistīti. Glu�i kā ar bareljefu - tiklīdz ir zināma tā izcelsme, viss pārējais kļūst skaidrs. Alieonora bija Francijas karaliene gadsimtā pirms Montsegīras kri�anas. Akvitānija, Alieonoras dzimtene, atradās Francijas dienvidrietumos. Tajā apkaimē viņa nodibināja karalis�ko galmu, un viņas meita Marija de Fransa turpināja valdīt �ajā galmā pēc viņas nāves.

Tesa pamāja. Viņa to bija uzzinājusi, izlasot "Dūjas kakla gredze�na" ievadu iepriek�ējā vakarā mātes namā īsi pirms tam, kad uguns�

Viņa nodrebēja un, skumju mākta, piespieda sevi nepārtraukt profesores stāstīto.

-�� Francijas dienvidrietumos, - Prisila uzsvēra. - Tur, kur īsi pēc Alieonoras nāves albiģie�u ķecerīgās ticības veidolā atdzima mit�raisms. Alieonora veicināja aplido�anu - striktu noteikumu ko�pumu, kas idealizēja vīrie�a un sievietes attiecības. Fiziskā savie�no�anās bija atļauta tikai tad, kad bija izpildīts stingrs pārspīlēti pieklājīgas uzvedības rituāls. Albiģie�i pielāgoja �o aplido�anu saviem mērķiem. Galu galā viņu ticībā labais, par ko cīnījās Mit�ra, bija garīgs. Labā dieva pretinieka ļaunums bija fizisks, pasau�līgs, miesīgs. Albiģie�i, piemēram, bija veģetārie�i un ļāva orga�nismā iekļūt vienīgi vis�ķīstākajai pārtikai.

-�� Mans draugs arī bija veģetārietis. - Tesa jutās pārsteigta.

-�� Protams. Un jādomā, ka viņ� nelietoja alkoholu.

-�� Tas tiesa, - Tesa atteica.

-��� Un dedzīgi sportoja.

-Jā!

-�� Viņ� izjuta vajadzību noliegt un savaldīt savu miesu, - Pri�sila skaidroja. - Tie�i tādu izturē�anos varētu gaidīt no Mitras se�kotāja. Ta�u albiģie�i ari ticēja, ka sekss ir ne�ķīsts un miesīgas vēlmes ir viens no veidiem, kā ļaunais dievs viņus kārdina. Tā�pēc albiģie�i dzīvoja celibātā, izņemot gadījumus, kad dzimum�akts bija nepiecie�ams, lai ieņemtu bērnus. Neizbēgama, ta�u ne�tīkama pado�anās miesaskārei. Pretējā gadījumā viņu kopiena saruktu un izmirtu, tāpēc bija �ie izņēmuma gadījumi. Seksuālās attiecības viņi aizstāja ar ārkārtīgi formālām, sevi�ķi pieklājīgām sociālajām attiecībām, kuras patapināja no aplido�anas koncepci�jas.

-�� Mans draugs neatlaidīgi apgalvoja, ka mēs nekad nebūsim mīļākie un mums nekad nebūs seksa, - Tesa atcerējās. - Viņam esot jāievēro zināmas saistības. Mūsu attiecību augstākais punkts būtu - pēc viņa teiktā - platoniskas attiecības.

-�� Nu protams! - Prisila paraustīja plecus. - Platons. Vēl viena grāmata viņa plauktā. Saskaņā ar Platona mācību fiziskā pasau�le ir nebūtiska; cilvēkam jātiecas uz augstāku līmeni. Redzi, kā viss sakrīt?

-Betkā tad�?

Pie durvīm atskanēja zvans. Tesa bija tā iegrimusi sarunā, ka piepe�ais traucējums lika viņai satrūkties. Un tad viņa atcerējās.

Tas būs�

Prisila, it kā gaidīdama, strauji pacēla galvu.

-�� Jādomā, tas ir tavs draugs, kuram tu pirms neilga brītiņa zvanīji. Tas vīrietis, ar kuru tev bija sarunāts tikties netālu no lidostas.

Tesa stingi lūkojās uz darbistabas durvīm.

-��� Ak dievs, es tā ceru. Prisila� Profesor Hārding� Man jums kaut kas jāpaskaidro. Mans draugs ir�

-��� Tev nav nekas jāskaidro! - profesors Hārdings atmeta ar roku. - Visi tavi draugi ir laipni gaidīti �ajā namā.

-��� Bet jums jāsaprot! Viņ� nav tikai draugs. Viņ� ir�

Durvju zvans ieskanējās vēlreiz.

-� Policists. Ņujorkas policijas Bezvēsts pazudu�o meklē�a�nas nodaļas izmeklētājs. - Tesa iebāza roku audekla somiņā. - Bet varbūt es maldos. Varbūt tas ir kāds cits. Ja nu tas ir�? - Viņa izņēma no somiņas ieroci.

To ieraugot, Prisila un profesors Hārdings nobālēja.

Piespiedusi pirkstu pie pistoles mēlītes, Tesa pavēlēja:

-��� Paslēpieties tajā skapī! Un ne skaņas! Ja tie ir viņi un mani nogalinās, ja viņi ienāks mājā un atradīs fotogrāfijas, iespējams, viņiem ar to būs gana un māja netiks pārmeklēta! Varbūt viņi ne�atradīs�

Durvju zvans ieskanējās tre�o reizi.

-�� Man nevajadzēja �urp nākt! Es ceru, ka neesmu� - Tesai ap- trūkās pacietības. - Lūdziet Dievu!

Viņa izmetās no darbistabas, nostājās tēva mācītajā pozā, no�tēmēja pistoli uz parādes durvīm gaiteņa otrā galā un noskaitīja pateicības pilnu lūg�anu, aiz durvju lodziņa ieraugot Kreiga sa�springto, samulsu�o seju.

Policists jau kuro reizi nospieda zvana pogu, un Tesa aizskrē�ja pa gaiteni, atrāva durvis vaļā, ievilka viņu mājā un metās vi�ņam ap kaklu.

-��� Pirmo reizi mū�ā es tā priecājos kādu redzēt!

Ar kreiso roku Tesa aizcirta durvis, paliecās viņam garām, lai tās aizslēgtu, un apskāva vīrieti vēl cie�āk.

-�� Au! - Kreigs iesaucās. - Jācer, ka pistoles gailis nav uzvilkts. Spals duras man mugurā!

-�� Vai, piedod! - Tesa nolaida lejā pistoli. - Es tā negribēju�

Kreigs uzmanīgi aplūkoja ieroci.

-��� Labi. Gailis nav uzvilkts. Kur tu to dabūji? Vai tu proti ar to apieties?

-Jā. Ļoti gar� stāsts, Kreig. Esmu daudz uzzinājusi! Man tev tik daudz stāstāma!

-��� Un tici man, es to gribu dzirdēt. - Kreigs arī apskāva viņu. - Es par tevi stipri raizējos. Es�

Iekritusi Kreiga mierino�ajā skāvienā, Tesa piespiedās viņam pie krūtīm un juta, ka pa�as krū�u galiņi negaidīti iekņudas. Au�gumam pār�alca tikpat negaidīts karstuma vilnis. Paļaujoties ne�pārvaramam impulsam, viņa noskūpstīja Kreigu. �ajā pārdzīvo�jumu un izbaiļu laikā Kreiga skauju sniegtais baudījums bija kā�

It kā viņai būtu lemts būt Kreiga rokās�

Kreiga lūpas piespiestas pie viņas lūpām�

Viņas lūpas pie viņa�

Jau no pirmā tik�anās brī�a.

Piepe�i Tesai aptrūkās elpas. Viņa atrāvās, pārslidināja rokas pāri viņa mugurai, tad platajiem pleciem un stingrajām krūtīm, pa�cēla galvu un atvilka elpu. Tesa pārlaida skatienu viņa raupjajiem, kā izkaltajiem sejas pantiem, kas piepe�i likās glīti, un nodomāja - pie joda to mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Otrs acu uzmetiens ir labāks. Tas ļauj visu labi pārdomāt, izsvērt prioritātes. Kaislībai nav nekādas vainas, tomēr uzticība un sapratne ir labāka.

�is vīrietis ir krietns un laipns. Lai nu kādas kļūdas viņ� pie�ļāvis savā laulībā - nē, viņa dzīve pirms mūsu iepazī�anās uz mani neattiecas. Es viņu pievelku. Viņ� ir gatavs riskēt ar dzīvī�bu, lai man palīdzētu.

Viņ� ne tikai mīl mani.

Es viņam patīku.

Kāds klusi iekrem�ļojās Tesai aiz muguras.

Pagriezusies viņa ieraudzīja Prisilu un profesoru Hārdingu kautrīgi stāvam gaitenī pie darbistabas durvīm.

-���� Piedodiet par iejauk�anos! - sacīja profesors Hārdings. -Tomēr�

-�� Nevajag atvainoties! - Tesa pasmaidīja. - Un mums nav pa�mata raizēm.

-��� Es jau tā nopratu, - Prisila uzjautrināta attrauca, ap acīm iezīmējoties vēl dziļākām krunciņām. - No tā, kā tu ar viņu sa�sveicinājies.

Tesa pietvīka.

-��� Tas ir mans draugs leitnants Kreigs. Viņa vārds ir� - Tesa pievērsās Kreigam. - Zini, tu tā arī neesi pateicis savu vārdu. Tomēr tavā automātiskajā atbildētājā�

-��� Bills. - Kreigs pagājās pa gaiteni un pastiepa roku. - Bills Kreigs. Ja jūs esat Tesas draugi�

-�� Jā gan, par to nav �aubu, - Tesa iestarpināja.

-�� Tad man ir liels prieks ar jums iepazīties. - Kreigs paspieda abiem roku.

-��� Hārdings ar kundzi, - Tesa iepazīstināja. - Abi ir profesori.

-�� Tesa, es ta�u lūdzu iztikt bez formalitātēm! - Prisila nosau�ca savu vārdu. - Un tas ir mans vīrs Ri�ards. Neuzdro�inieties mūs uzrunāt par profesoriem!

Kreigs iesmējās.

-��� Redzu, ka mēs noteikti sapratīsimies. - Bet tad viņ� kļuva nopietns. - Prisila� Ri�ard� mums jāapsprie� svarīgi jautājumi. Laiks nav mūsu sabiedrotais. Tāpēc es gribētu, lai tu, Tesa, mani apgaismo. Kāpēc tu �urp atbrauci? Kas noticis?

Prisila palūdza leitnantu ieiet darbistabā.

-��� Varbūt vēlaties tēju? - profesors Hārdings apvaicājās.

-��� Ri�ard, Dieva dēļ, leitnants ieradies palīdzēt Tesai, nevis dzert tēju!

-��� īstenībā no tasītes tējas es neatteiktos, - Kreigs ieteicās. - Mute sausa jau kop� iekāp�anas lidma�īnā.

Visi iegāja darbistabā.

Pieklājīgi malkodams tēju, Kreigs piecpadsmit minūtes nepa�cietīgi klausījās Tesas� tad Prisilas� un palaikam Ri�arda stāstī�tajā.

Kad visi trīs bija beigu�i runāt, Kreigs nolika tasīti.

-�� Ja es to izstāstītu kapteinim, viņ� padomātu, ka jums - kā lai to pieklājīgāk pasaka - ir ārkārtīgi attīstīta iztēle. Bet tas nekas. Es ticu - jo redzēju cilni. Un D�ozefs Mārtiņ� ir miris. Un, Tesa, tava māte ir mirusi. - Viņ� līdzjūtīgi no�ūpoja galvu. - Un Braiens Hamiltons ir miris. Un tev draud briesmas. Un tas viss tikai�

-�� Septiņsimt gadu senu notikumu dēļ, - Prisila pabeidza.

-��� Ko vēl jūs neesat apspriedu�i? - Kreigs vaicāja.

-�� Grāmatas D�ozefa Mārtiņa grāmatplauktā, - Prisila atbildē�ja. - Es nupat grasījos pastāstīt, ka "Filozofijas mierinājums", trak�tāts, kuru sestajā gadsimtā sarakstījis kāds ieslodzīts romie�u augstmanis, apraksta laimesratu.

Kreigs nesapra�anā papurināja galvu.

-�� Veiksmju un neveiksmju kāpumu un kritumu attēlojums. �ī grāmata analizē un nopeļ fiziskās vērtības - bagātību, varu un slavu -, ar kurām kārdina un beigu beigās pieviļ ļautiņus, kas ir atkarīgi no pasaulīgajiem panākumiem. Jo fiziskās vērtības ir ne�nozīmīgas un īslaicīgas. Tie�i tādu grāmatu par saisto�u uzskatī�tu cilvēks, kas ir augstās domās par mitraisma garīgajām vērtī�bām.

-��� Tā. - Kreigs sarauca pieri. - Bet kāpēc D�ozefa Mārtiņa plauktā glabājās Bībele? Tas neiet kopā. No jūsu stāstītā esmu no�pratis, ka mitraisma piekritēji nav kristie�i.

-�� Tas tiesa, - Prisila atteica. - �o abu ticību piekritēju teoloģis�kās dogmas ir at�ķirīgas, tomēr abām ticībām ir līdzīgi rituāli, abas noraida pasaulīgus mērķus. D�ozefs, kas lasa Bībeli, - tas būtu aptuveni tas pats, kas kristietis, kur� lasa grāmatu par dzenbu�dismu, jo mistikas pamats ir at�ķirīgs, tomēr var tikt attiecināms uz pa�a reliģiju.

-���� Lai nu kā, D�ozefs nelasīja visu Bībeli, - Tesa aizrādīja. - Viņ� bija izplēsis lielāko daļu lapu, atstājot izdevēja ievadu un apustuļa Jāņa sarakstītās grāmatas. Es nesaprotu - kāpēc viņ� deva priek�roku tie�i apustulim Jānim?

Prisila uzrāva aug�up plecus.

-�� Tāpēc, ka Jāņa grāmatas Bībelē ir vistuvākās mitraisma mā�cībām. Palūkojieties �eit! - Viņa pacēla palielināmo stiklu virs fotogrāfijas ar lappusi, kurā Jāņa vēstulē D�ozefs Mārtiņ� bija pasvītrojis da�as rindiņas. - "Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pa�saulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē - miesaskārība, acukārība un dzīves lepnība -, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mū�īgi." Vai tas neliekas pazīs�tams?

Tesa atturīgi pamāja.

-�� Ja vārdu "Tēvs" aizvieto ar "Mitra", teksta jēga atbilst visam, ko jūs man stāstījāt.

-�� Vienu es tomēr nesaprotu, - Kreigs ieminējās. - Kāpēc viņam bija tie�i Skofīlda Bībeles izdevums? Vai tas ir zīmīgi?

-�� Ak, pat ļoti! - Prisila teica. - Kad Amerikas prezidents bija Ronalds Reigans, valsts ārpolitika lielā mērā balstījās tie�i uz Sko- fīlda Bībeles interpretāciju. - Viņa apskatīja citu fotogrāfiju. - Sko- fīlda rakstītajā ievadā ir pasvītrots kāds teikums. "Bībele doku�mentē cilvēces vēstures sākumu un tās galu." - Prisila pacēla galvu. - Bībeles kulminācija - Jāņa Atklāsmes grāmata - vēsta par pasaules galu. Ronalds Reigans uzskatīja, ka Apokalipse vairs nav aiz kalniem un drīz vien Visumā sāksies cīņa starp labo un ļauno, starp Dievu un Sātanu. Atceries, kā Padomju Savienību no�dēvēja par ļaunuma impēriju. Tāpat Reigans ne�aubījās, ka �ajā kosmiskajā cīņā triumfēs labais, un man ir aizdomas, ka tie�i tā�dēļ viņ� veicināja konfliktus ar padomie�iem - lai sāktos Arma- gedons. Prezidents bija simtprocentīgi pārliecināts, ka Savieno�tās Valstis - viņa izpratnē labais spēks - �ajā cīņā gūs virsroku.

-��� Ārprāts, - Kreigs norūca.

-��� Un �ādiem uzskatiem ir liela līdzība ar mitraismu, ar notei�kumu, ka jūs Sātanu uzlūkojat par ļaunu dievu, nevis par kritu�u eņģeli, - Prisila norādīja. - Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka D�ozefs Mārtiņ� pie gultas glabāja �ādu saīsinātu Bībeles ver�siju.

-�� Turpināsim, - Kreigs sacīja. - D�ozefa Mārtiņa guļamista�bas plauktā es redzēju vēl citas grāmatas - "Tūksto�gade", "Pla�nētas Zeme pēdējās dienas".

Prisila nolika palielināmo stiklu uz galda.

-�� Skaidri redzams, ka D�ozefs Mārtiņ� bijis apsēsts ar divtūk�sto�ā gada tuvo�anos. Katra tūksto�gade nes līdzi krīzi, ikreiz �ī robe��ķirtne iedve� bailes, ba�as, ka pasaule izjuks pa gabaliņiem.

-��� Un �oreiz, ņemot vērā, kā indes nobeidz manas lilijas, �is pareģojums var piepildīties, - profesors Hārdings skumji sacīja. - "Planētas Zeme pēdējās dienas"? Pateicos Tam Kungam, ka bū�u miris, pirms tās pienāks.

-��� Ri�ard, ja tu aiziesi pirms manis, es tev to nemū�am nepie�do�u! - Prisila noskaldīja.

Kreigs neviļus pasmaidīja, uz brīdi aizmirsis nemieru.

-�ēl, ka manā �ķirta ja laulība nevaldīja tāda saticība.

-�� Gan jau kaut kā izdzīvosim, - Prisila attrauca.

-�� Jā, - Kreigs uzsvēra. - Izdzīvo�ana. - Viņ� uzlika roku Tesai uz pleca.

Uzsprak�ķēja elektrība, un viņai iekņudējās visas maliņas.

Kreigs piecēlās.

-��� Man būtu jāpiezvana Aleksandrijas policijas priek�niekam. Mēs nogādāsim Tesu uz dro�u paslēptuvi. Ri�ard un Prisila, jūs nedksiet iejaukti, un jums nekādas briesmas nedraudēs.

-�� Es tā ceru, - Tesa piebilda.

-�� Tuvākais telefons ir virtuvē. - Profesors Hārdings parādīja. - Pa kreisi, cauri gaitenim.

Tesa ar patiku vēroja Kreigu pieceļamies.

Ta�u piepe�i Kreigs saminstinājies ar mulsu sejas izteiksmi pagriezās pret pārējiem.

-��� Vienu es tik un tā neaptveru. Jūsu teiktais to nekādi neiz�skaidro. Man nudien nedod mieru� Tesa, ja D�ozefs Mārtiņ� bija Mitras piekritējs un cilvēki, kas grib tevi nogalināt, arī dc Mitram, kāpēc de viņu nonāvēja?

Darbistabā nolaidās klusums. Uz �o jautājumu neviens nera�da atbildi.

Kreigs sadrūvējās vēl vairāk.

-�� Ziniet, tas patie�ām nav loģiski. Kāpēc viņi vērsās pret savē�jo? - Neizpratnē �ūpodams galvu, viņ� izgāja no darbistabas.

Jā, klusībā sprieda Tesa. Kāpēc viņi sadzina D�ozefam pēdas un pielaida viņam uguni? Jautājuma nomākta, viņa vēroja, kā Kreigs iziet gaitenī.

Un sadrūma vēl vairāk nekā pirms brī�a Kreigs.

Jo izmeklētājs nepagriezās pa kreisi un nedevās pie virtuves tālruņa, kā viņam bija norādīts.

Viņ� apstājās, pameta asu skatienu pa labi un, izrāvis revol�veri, metās gar�ļaukus uz grīdas.

Nē! Tesa domās iekliedzās.

Satrūkusies viņa izdzirdēja divus apslāpētus sprak�ķus un tad apdullino�u Kreiga revolvera dārdu. Vienreiz! Otrreiz!

Prisila iekliedzās.

Kreigs pietrausās kājās un traucās pa gaiteni uz labo pusi.

Kaut ari ausīs zvanīja, Tesa sadzirdēja vīrie�a vaidu. Viņa uz bridi glu�i pārakmeņojās, tomēr tad, iekodusi lūpā, piespieda se�vi sakustēties, paķēra pistoli un traucās uz gaiteni. Nāsīs koda kordīta dvinga. Viņa pagriezās un, paslēpusies aiz durvju sten�deres, nomērķēja pistoli pa labi un pamanīja gaitenī uz grīdas gu�ļam divus vīrie�us. Kreigs izspēra pistoles no viņu rokām, pārlie�cās pāri ķermeņiem un, slēpdamies zem ārdurvju lodziņa, aizcirta un aizslēdza durvis.

Bet es ta�u, ielaidusi mājā Kreigu, aizvēru un aizslēdzu dur�vis, atcerējās Tesa. Kā gan�

Viens no vīrie�iem vēl stenēja. Piepe�i noristījies, viņ� nodre�bēja un palika nekustīgi guļam. Ap guļo�ajiem uz koka grīdas ple�tās asins peļķes. Tesa apstulbusi blenza uz tum�sarkanajiem plan�kumiem abu vīrie�u krūtīs, kur bija trāpīju�as Kreiga lodes.

Cauri iz�āvās dego�s adrenalīna vilnis. Ta�u viņa dk un tā ju�tās nosalusi. Viņa lūkojās uz miru�o vīrie�u pistolēm un pieau�go�ā riebumā pamanīja, ka iero�i ir aprīkoti ar klusinātājiem.

-�� Gulies! - Kreigs pavēlēja, pārbaudīdams, vai vīrie�i patie��ām ir miru�i.

Tesa steidzīgi paklausīja.

-��� Kā viņi�

-��� Atmūķēja durvis! - Kreigs atsaucās. - Dro�i vien noklausī�jās aiz darbistabas loga! Viņi zināja, kur mēs atrodamies, un iz��ķīrās riskēt, cerēdami, ka mēs nedzirdēsim viņus ienākam! - Kreigs saliecies piebrāzās pie durvīm un uzdro�inājās zaglīgi pa�lūkoties pa durvju lodziņu, saspringti aplūkodams verandas lie�veni. - Nevienu citu es neredzu�

-��� Sētaspuses durvis! - Tesa iesaucās, pagriezās un kā bulta metās pa gaiteni uz virtuvi.

-��� Esi uzmanīga! - Kreigs uzsauca nopakaļus.

Pēk�ņo baiļu pārņemta, viņa gandrīz palaida brīdinājumu gar ausīm.

Gaiteņa sienas aiztraucās garām kā miglā.

Ta�u, tiklīdz Tesa iegāja virtuvē, viss kļuva skaidrs. �

Sētaspuses verandā stāvēja vīrietis un izsita ar cimdotu dūri virtuves durvju lodziņu.

Tesa dzirdēja, kā stikla lauskas sa�ķīst sīkos gabaliņos uz gri-

das. Tajā pa�ā mirkli vīrietis izgrūda roku cauri robainajam cau�rumam logā un taustījās pēc bultas.

Tesa pacēla pistoli un iz�āva.

Vīrie�a labā acs uzsprāga.

Tesai nebija laika pārdzīvot �o baismīgo skatu.

Tas bija par daudz! Jo aiz krīto�ā vīrie�a stāvēja cits un pacēla pistoli ar klusinātāju stobra galā.

Apzinātu lēmumu pieņem�ana bija pāri Tesas spēkiem. Auto�mātiski viņa vēlreiz nospieda mēlīti. Lode ieurbās vīrietim pierē. Iz�ļācās asins strūkla, vīrietis izliecās atmuguriski, tad saļima un pazuda skatienam - bija tikai dzirdams, kā ķermenis, dobji dunē�dams, nokrīt uz verandas grīdas.

-��� Tesa! - No mājas priek�puses atskanēja Kreiga sauciens. - Vai tu�

-�� Nē! Es neesmu ievainota! - Tesa noliecās aiz virtuves galda, tēmēdama uz sētaspuses durvīm. - Lai Dievs man palīdz! Es tik�ko no�āvu divus cilvēkus!

-�� Nedomā par to! Atceries, ka viņi gribēja no�aut tevi!

-��� Es esmu tik nobijusies, ka pat nespēju padomāt! Es vienīgi gribu palikt dzīva!

-��� Paķer telefonu un izsauc policiju!

Tesa steig�us virzījās atmuguriski, nenovērsdama stobru no sē�taspuses durvīm, norāva virtuves tālruņa klausuli no aparāta lī�dzās ledusskapim, zibenīgi nospieda taustiņus un pielika klau�suli pie auss.

-��� Kreig, telefons nedarbojas!

Prisila atkal iekliedzās.

-�� Prisila, neslienieties aug�up! Neejiet pie logiem! - Kreigs sauca.

-��� Mans vīrs!

-��� Vai ar viņu kas noticis?

-��� Man liekas, viņam ir sirdslēkme�

-�� Noguldiet viņu uz grīdas! Attaisiet apkaklīti! - Tesa iespie�dzās.

Aiz virtuves loga uzradās vēl viens slepkava.

Tesa notēmēja un iz�āva. Lode ietriecās viņam nāsīs. Seja sa��ķīda.

Tesa pieliecās un izvēmās.

-�� Tesa! - Kreigs iekliedzās.

Viņa atbildēja tikai ar grūtībām:

-�� Viss kārtibā! Tu tikai vēro priek�pusi!

-��� Ri�ards neelpo! - Prisila atkal sauca.

-�� Tesa, atgriezies gaitenī! - Kreigs pavēlēja. - Uzmani gan pa�rādes, gan sētaspuses durvis, un es tikmēr�

-Jā! Ej pie Ri�arda!

Tesa, �ņaudzīdama pistoli, atkāpās, pietupās aptuveni gaite�ņa vidusdaļā, skatījās no vienām durvīm uz otrām un manīja, kā Kreigs pabrā�as viņai garām un ieskrien darbistabā. Joprojām juz�dama nelabumu un slaucīdama vēmas no mutes, viņa dzirdēja, kā Kreigs uzspie� uz Ri�arda krūtīm un spēcīgi pū� elpu mutē, vēl un vēlreiz, izdarot mākslīgo elpinā�anu.

-��� Dzirdu sirdspukstus! - Kreigs uzsauca. - Viņ� elpo!

-��� Viņam vajadzīgs skābeklis! Un ārsts! - Tesa turpināja uzlū�kot te vienas, te otras durvis.

-��� Prisila, jums seja ir pelnu pelēka! Nogulieties blakus vīram! Tesa, vai ir redzams kāds?

-��� Nē! Varbūt esam novāku�i visus!

-��� Mēs nevaram uz to paļauties! Prisila, vai mājā ir vēl kāda ieeja?

-�� Cauri pagrabam, - Prisila nomurmināja.

-��� Kur atrodas durvis uz pagrabu?

-Virtuvē� - Prisila izklausījās vārgāka.

-�� Tesa! - Kreigs viņai uzsauca.

Bet Tesa jau drāzās uz virtuvi. Viņa dzirdēja, kā Kreigs ieiet gaitenī un nostājas sardzē mājas priek�pusē.

Ta�u, iegājusi virtuvē, Tesa izdzirdēja vēl kaut ko, un �ī skaņa lika asinīm dzīslās sasalt. Soļi viņpus durvīm labajā pusē. Viņa cirtās pret durvīm, ieraudzīja rokturi sakustamies un iz�āva. Pa��ķīda koks. Viņa iz�āva vēlreiz, aiz durvīm atskanēja vaids, un kāds gāzās lejup pa kāpnēm.

Tesa nevarēja zināt, vai pagrabā ir vēl kāds. Ja tur bija vairāki cilvēki un visi gandrīz reizē izskries pa durvīm, viņa var nepagūt no�aut visus, pirms kāds netrāpa viņai.

Pagraba durvis bija blakus plītij. Sakopojusi ikdienas treniņos iegūtos spēkus un enerģiju, ko bailes tikai vairoja, Tesa aizstūma plīti priek�ā durvīm.

-��� Kreig, kaimiņi noteikti ir dzirdēju�i �āvienus! Viņi izsauks policiju! Mums atliek vienīgi cerēt, ka policija pagūs, pirms�

Kreigs neatbildēja.

-��� Kas noticis?

-�� Tu negribēsi zināt, - Kreigs atmeta.

-��� Runā!

-�� �ie milzīgie vecie Viktorijas laika nami ir tik fundamentāli� Sienas ir samērā biezas un tā apslāpē �āvienu dārdus, ka tos kai�miņu mājā var nedzirdēt. Turklāt mēs nevaram būt dro�i, vai kai�miņi vispār ir mājās! Aiz dzīv�oga abās pusēs var slēpties �āvēji!

-�� Tev taisnība - man �ēl, ka pajautāju! - Tesai atkal uzmācās nelabums.

Viņa nenovērsa stobru no sētaspuses durvīm.

Apņēmusies nepieļaut vakardienas kļūdu, �oreiz viņa bija iz�skaitījusi, cik rei�u nospiedusi mēlīti. Piecas. Tas nozīmēja, ka pis�tolē paliku�as divpadsmit patronas. Ja vīrie�i turpinās lauzties mājā, viņai, iespējams, pietiks patronas visiem.

Bet cik �āvēju vēl palicis? Se�i jau bija pagalam. Diez vai vai�rāk par da�iem. Tik un tā Tesa izmisīgi vēlējās, kaut būtu iedomā�jusies iemest somiņā vēl da�as patronas, nevis pabāzusi abas mu�nīcijas kastītes zem "Porsche" priek�ējā sēdekļa.

-��� Kreig, tu iz�āvi divreiz! Tavā revolverī ietilpst se�as patro�nas! Vai tev ir vēl kāda�

Arī �oreiz Kreigs palika atbildi parādā.

Ak kungs, Tesa nodomāja. Viņam ir paliku�as tikai �etras pat�ronas, un manas lodes viņa revolverim neder.

-�� Es paņēmu abas pistoles no līķiem pie parādes durvīm. To�mēr citus joprojām neredzu. Iespējams, tev taisnība, un mēs jau esam visus piebeigu�i, - Kreigs atsaucās.

-�� Vakarvakarā viņi nodedzināja manas mātes namu, cerēda�mi, ka es ie�u bojā liesmās. Un, ja ne, bija plānots mani no�aut, kad izskrie�u ārā, - Tesa skaļi sprieda. - Kādēļ gan �ajā reizē�

-�� Vēlā pēcpusdienā dūmi būtu uzreiz pamanāmi, kaimiņ� vai garāmbrauco�s �oferis nekavējoties izsauktu ugunsdzēsējus. Pie�devām vakar tu izbēgi, un es domāju, ka �oreiz viņi darīs visu, lai pabeigtu iesākto tā, ka nepaliek ne �aubu ēnas! Un viņi plēsīsies vai pu�u, lai dabūtu fotogrāfijas.

-��� Es nosūtīju negatīvus uz tavu darbavietu!

-��� Lieliski! Prisila, kā jūtas Ri�ards?

Tesa dzirdēja sievied klusi atbildam:

-�� Acis ir vaļā. Viņ� elpo, tomēr� - Prisila iekunkstejas.

-��� Kas ir?

-��� Viņ� ne� Izskatās, ka Ri�ards nevar parunāt.

Tesa sarāvās. Trieka? Nē! Lūdzu, tikai ne� Es nedrīkstēju �urp nākt. Es nedrīkstēju pakļaut viņus briesmām.

-��� Prisila, piedodiet! Es�

-�� Ne jau tu esi vainīga. Vainīgi ir vīri, kas grib tevi nogalināt!

-��� Mājas priek�ā joprojām neviens nav manāms! - Kreigs ziņoja.

-�� �eit ari ne! - Tesa tupēja aiz virtuves galda.

-�� Man drīz vajadzēs insulīnu, - Prisila teica.

-��� Es atnesī�u. - Nepieceļoties kājās, nenolaizdama acis no sē�taspuses durvīm, Tesa lēnām virzījās uz ledusskapi. - Kreig, ja nu� ja nu mēs nenovācām visus? - Atvērusi ledusskapja durtiņas, viņa a�i tajā ielūkojās, ieraudzīja rindā izvietotas vairākas pilnas �ļirces un paķēra tuvāko. - Ja nu ārā gaida vēl da�i? - Viņa aiz�vēra ledusskapja durvis. - Ja nu viņi baidās, ka tomēr kāds kai�miņ� izdzirdējis �āvienus? Viņi nedrīkst te īpa�i ilgi uzkavēties, tomēr gribēs pārliecināties, ka es esmu� - Tesa nervozēja un vir�zījās uz gaiteņa pusi, kreisajā plaukstā turēdama �ļirci. - Viņi var krist izmisumā un ķerties pie tiem pa�iem līdzekļiem, ko izman�toja vakar�

"�Vakarā," viņa gribēja teikt, ta�u satrūkās, jo pa lielo virtu�ves logu, iz�ķaidot stiklu, ielidoja kāds priek�mets. Metāla priek�mets.

Kārbiņa. /

Tā klaudzēdama nokrita uz grīdas. Granāta?

Gāzes bumba? Tesa to nevarēja zināt.

Viņa zināja vienīgi to, ka priek�mets ripoja viņas virzienā un viņa nepagūs paslēpties. Viņai bija�

Tesa nosvieda �ļirci, gandrīz pat nedzirdēdama, kā tā sa�ķist, sirdij auļojot, metās pie virtuves galda, apgāza to otrādi un uz�meta to kārbiņai, tā piespie�ot metāla priek�metu pie grīdas.

Jau nākamajā mirklī kārbiņa uzsprāga, un zem galda virsmas uz visām pusēm �vīkstēdamas iz�āvās liesmas.

Degbumba.

-�� Kreig!

Viņ� neatbildēja.

-��� Kreig!

Gaiteņa otrā galā �ķīda stikls.

-��� Kreig!

-�� Viņi ir�

Sprāga. Gaitenī pazibēja liesmu atspulgi.

-�� Prisila, ugunsdzē�amais aparāts! Vai jums ir� - Kreigs ieklie�dzās.

-��� Pieliekamajā� - Prisilas balss drebēja. - Blakus ledusskapim.

-�� Es to paķer�u. - Tesa patraucās garām ledusskapim un atrā�va vaļā durvis.

Pie sienas blakus plauktiem ar kastēm un tvertnēm bija pie�stiprināts ugunsdzē�amais aparāts. Viņa iegrūda pistoli aiz jos�tas, ar vienu roku satvēra ugunsdzē�amo aparātu, ar otru atrāva vaļā skavu, izvilka adatu, sviras dro�inātāju un apcirtās pret lies�mām, kas metās zem apgāztā galda un jau sāka ēsties cauri tā virsmai, drud�aini pavērsa aparāta izplūdes atveri pret liesmām, nospieda sviru un ap�ļāca uguni ar baltu, biezu strūklu.

Uz galda liesmām gāzās putas.

Dūmi kairināja kaklu. Tesa ieklepojās un iek�ēji iegavilējās, pa�manīdama, ka liesmas apsīkst.

Ta�u pa logu, stiklam �ķīstot, ielidoja vēl viena metāla kastīte un nokrita uz grīdas. Pirms tā uzsprāga, Tesa mēģināja to apslā�pēt ar blīvu putu kārtu.

Bum! Kārbiņa eksplodēja, cauri putu slānim izsprāga metāla gabaliņi. Tesa turpināja apslacīt liesmas, lidz tās izlaida garu.

-�� Tesa! - sauca Kreigs no mājas priek�puses. - Man vajag to ugunsdzē�amo aparātu!

Tesa drebēdama palūkojās pa virtuves logu, nevienu neredzē�ja un iemetās gaitenī, ta�u tur, liesmu ap�ilbināta, pat nespēja sa�skatīt parādes durvis. Viņa drud�aini nospieda ugunsdzē�amā aparāta sviru un ap�ļāca liesmas ar putām.

Kreigs, redzēdams, ka Tesa lieliski prot rīkoties ar ugunsdzē��amo aparātu, pat nepasniedzās pēc tā, vienīgi izgrūda:

-��� Kādam jāsargā mājas otra puse! Maināmies! - Un nozuda skatienam.

Tesa turpināja dzēst uguni.

Liesmas plaka.

Un tad sāka plakt putas.

Pēk�ņi strūkla aprima.

"Mums jātiek ārā!" Tesa nodomāja. Nometusi tuk�o putu ba�lonu, viņa aizskrēja uz darbistabu.

Profesors Hārdings gulēja uz grīdas un miedza acis - viņa sejā vīdēja bezpalīdzība. Viņam blakus ar pelnu pelēku seju, bailēs drebēdama, sēdēja Prisila.

Tesa mēģināja neizrādīt, cik ļoti pati baidās.

-�� Vai varēsiet paiet, Prisila? Vai spēsiet aiziet līdz gaitenim?

-��� Kas cits man atliek?

Nākamais mērķis var būt darbistaba, Tesa sprieda. Ja viņi ie�metīs degbumbu caur darbistabas logu�

Viņa salasīja fotogrāfijas, iegrūda tās somiņā, uzmeta somiņu plecā un noliecās pie profesora Hārdinga.

Vecais vīrs gulēja uz paklāja. Satvērusi to aiz malas, viņa iz�vilka paklāju ar ļengano profesoru gaitenī un apstājās blakus Pri- silai, kas bija sagumusi pie sienas.

Gaiteņa galā pie parādes durvīm liesmas pieņēmās spēkā, uguns rēkoņa pastiprinājās.

Pa darbistabas logu ielidoja metāla kārbiņa. Pāri galdam, krēs�liem, grīdai uzbangoja uguns.

-�� Skrienam, Prisila! - Tesa satvēra paklāju un vilka profesoru Hārdingu uz virtuvi.

Te bija iemesta vēl viena degbumba. Pa kreisi no ledusskapja laizījās liesmas.

Kreigs, dūmu ieskauts, sēca, pavērsis revolveri pret sētaspu�ses durvīm.

-�� Viņi mūs gaida! - Viņ� cīnījās pēc elpas.

-��� Takas dārzā! - Tesa iesaucās. - Ja mēs spētu izkļūt dārzā, mēs varētu noslēpties starp ziediem!

-��� Un Prisila un Ri�ards? Kā mēs�

Tesa apsviedās pret Prisilu, atskārzdama, ka sirmajai sievietei nebūs pa spēkam aizvilkt viru dro�ā vietā. Liesmas pieņēmās spē�kā. Tesa viebās - karstums kļuva aizvien spēcīgāks.

-�� Kreig, tev jāiet pirmajam!

-��� Es tevi neatstā�u!

-�� Ja mēs paliksim, mēs abi iesim bojā. Mums nav citas� Ej! Es ie�u tev cie�i aiz muguras. Aizkļūsti līdz dārzam un piesedz mani!

Kreigs vilcinājās.

Liesmas rēkdamas tiecās uz cilvēkiem un kveldēja.

-�� Atver durvis! - Tesa norīkoja.

Kreigs vēl bridi pablenza viņā un tad pamāja. Sakopojis apņē�mību, viņ� atrāva durvis vaļā un izmetās ārā.

īsu acumirkli Tesas prāts apēnojās, pēcpusdiena pārvērtās naktī, �is nams kļuva par mātes savrupmāju.

Es vēlreiz izdzīvoju to nakd! Viņi nonāvēs mūs, tāpat kā no�galināja manu�

Nē! Man jāspēj�

Tesa satvēra paklāju, atmuguriski izsteidzās no virtuves un iz�vilka profesoru Hārdingu ārā pa durvīm miglainajā saules gais�mā. Prisila pūlējās sekot.

Tesa dzirdēja �āvienu, tomēr nelikās par to ne zinis - viņa vil�ka profesoru Hārdingu cauri verandai un lejā pa trepītēm, līdzjū�tīgi palūkodamās ikreiz, kad viņa ķermenis būk�ķēdams atsitās pret pakāpieniem.

Vēl viens �āviens. Tesa palaida paklāju vaļā un strauji pagrie�zās. Pistole bija pacelta, viņa meklēja mērķi.

Kreigs bija aizskrējis līdz takām dārzā. Viņ� tupēja gandrīz ne�redzams, pieliecies aiz tum�sārtu liliju dobes un �āva uz mājas kreiso pusi.

Ta�u aiz Kreiga uz takas aiz citas, tālākas dobes parādījās �ā�vējs, kas tēmēja uz Kreigu.

Tesa iz�āva. Vīrieds noraustījās.

Tesa iz�āva vēlreiz. �āvējs, rokas izpletis, nogāzās atmuguriski un iekrita dobē. Nobrik�ķēja liliju stādi.

-��� Prisila, zemē! Pieglaudieties zālei! - Tesa pavēlēja.

Nākamajā brīdī viņa pasviedās apkārt, pie ēkas labā stūra ie�raudzīja mērķi, iz�āva, bet netrāpīja! Iz�āva vēlreiz. No vīrie�a kakla iz�ļācās asinis.

Svīzdama, smagi elsodama, Tesa pieplaka pie zemes, pagrie�zās pa kreisi, tad atkal pa labi, meklēdama citus mērķus.

Mājas pagalms iegrima spokainā klusumā - bija dzirdama vie�nīgi liesmu krakstoņa istabās.

-�� Ātrāk, Prisila! Nāciet līdzi!

Tesa atkal satvēra paklāju un vilka uz tā guļo�o profesoru Hār�dingu pāri mauriņam uz Kreiga pusi - uz takām starp ziediem.

Tesa baidījās, ka jebkurā mirklī lode sa�ķaidīs viņai galvu. Aiz�elsusies, elpodama vēl dziļāk, viņa nostājās uz takas, pavilka pro�fesoru Hārdingu tālāk no dobes un pacēla acis. Ieraugot, ka Prisi�la nav tikusi tālāk par zāliena vidu, Tesai aizrāvās elpa.

Pie mājas labās sienas parādījās vīrietis.

Tesa notēmēja.

Vīrietis aizspruka aiz stūra.

-��� Kreig! - Tesa kliedza.

-��� Es viņu redzu!

-��� Piesedz mani!

Tesa metās uz priek�u, nonāca pie Prisilas, pacēla viņu uz ro�kām un saliekusies skrēja, līdz sabruka aiz ziedu sienas, kur puķu aromāts asi jaucās ar baiļu dvaku.

Viņa uzreiz nometās uz ceļiem, uzdro�inājās pabāzt galvu un pavērsa pistoli pret mājas kreiso pusi.

Tesa labi zināja, ka lilijas nav glābiņ� no lodēm.

Tomēr tās vismaz aizsedza viņu no slepkavu skatieniem, ne�ļaujot notēmēt.

No uzacs nopilēja sviedru lāsīte. Aris iedzēla. Krūtis cilājās.

Tesa a�i pameta skatienu aiz muguras, baidīdamās, ka ziedu jūrā varētu būt paslēpies cits �āvējs.

Sasodīts, kur palicis tas vīrs, kur� bija pabāzis galvu gar mā�jas stūri?

-��� Kreig! Vai tu viņu redzi?

-�� Nē! - Kreigs turpināja tēmēt.

Tesa pamanīja, ka viņ� ir nometis dro�i vien jau tuk�o revolve�ri un rokā tur vienu no pistolēm, ko bija pacēlis mājā.

Aiz muguras no�aukstēja stublāji.

Tesa atkal apsviedās otrādi un, turēdama ieroci gatavībā, lū�kojās ziedu jūrā.

Mazliet par vēlu.

No liliju sienas iz�āvās vīrie�a roka - pārējās ķermeņa daļas nebija redzamas -, un tās īk�ķis spēcīgi uzspieda uz nerva viņas skaustā.

Me�onīgas sāpes!

Paralīze!

Tesa gribēja kliegt, bet nejaudādama bezpalīdzīgi lūkojās, kā ie�rocis izkrīt viņai no rokām, un tikpat bezpalīdzīgi juta, kā vīrietis bez skaņas izlien no ziedu mūra, ar visu augumu piespiezdams viņu pie takas. īk�ķis ne bridi neatrāvās no jutīgā punkta kaklā.

Ar otru roku viņ� pacēla pistoli ar klusinātāju un notēmēja uz Kreigu, kas atradās blakus takā.

Tesa vēlreiz mēģināja iekliegties.

Nevarēja.

-��� Leitnant! - Vīrietis pielieca galvu, jo Kreigs apmetās un iz��āva. - Leitnant! - vīrietis atkārtoja. - Es pacel�u galvu. Es aiz�seg�os aiz jūsu draudzenes. Ja jūs būsiet tāds muļķis, iedomāsie�ties, ka pagūsiet mani no�aut, un patie�ām mēģināsiet to darīt, es viņu nogalinā�u.

-�� Tad es nogalinā�u tevi! - Kreigs piedraudēja.

-�� Tomēr jūsu draudzene ir svarīgāka. Klausieties vērīgi, leit�nant! Padomājiet!

Vispārējo klusumu pārtrauca vienīgi liesmu sprak�ķē�ana mājā.

-�� Leitnant! - vīrietis pavēlo�i ierunājās. Tvēriens joprojām pa�ralizēja Tesu, sve�inieka svars spieda viņu pie zemes. - Jūsu ska�tienam tūlīt pavērsies jūsu draudzenes galva.

Niknuma pārņemtā Tesa juta, ka vīrietis pavēr� tvērienu citā�di un piespie� viņu pacelt galvu, pats tikmēr slēpdams savu gal�vu aiz viņas.

Kreigs, it kā īsti neizlēmis, pakustināja pistoli.

-��� Leitnant, nedariet tā! - vīrietis brīdināja, dro�i tēmēdams. - Jūs esat sprukās. Pat gribēdams jūs nevarat man trāpīt. Man nav nodoma nonāvēt ne jūs, ne jūsu draudzeni. Varu apliecināt, ka esmu draugs. Ta�u, ja jūs nepaklausīsiet man un uzbruksiet, es rīko�os tā, kā situācija spiedis. Ieklausieties saprāta balsī! Mana vienība nupat izglāba jūsu dzīvības.

-�� Ko jūs teicāt?

-��� Pārējos uzbrucējus mēs no�āvām. Nav laika skaidrot. Man vajadzīga jūsu palīdzība.

Tālumā iekaucās sirēnas.

-�� Policija jau ir ceļā, - vīrietis sacīja rāmi, tomēr vienlaikus pa�radoksālā kārtā uzsvērdams katru vārdu. - Mums jābrauc prom. Es varēju jūs nogalināt. Tomēr to neizdarīju. Var teikt, ka izrādīju labo gribu. Te būs vēl viena līdzīga zīme.

Vīrietis iegrūda pistoli aiz jostas un atlaida īk�ķi no Tesas kakla.

Sirēnas gaudoja nu jau tuvāk.

Piepe�i Tesa samanīja, ka spēj pakustēties. Viņa sirdīgi izlocī�jās zem vīrie�a auguma.

Viņ� piecēlās.

Ar sāpo�u kaklu viņa aizvēlās sāņus, iekustināja smeldzo�os, sastingu�os muskuļus un neveikli nostājās uz ceļiem.

-��� Es atvainojos, - vīrietis sacīja.

Mājā viņam aiz muguras rēca liesmas. Vērpās dūmi.

-��� Kas jūs esat? - Tesa paberzēja kaklu.

Vīrietim mugurā bija tum�a treniņjaka, kājās vaļīgas auduma bikses. Viņam bija mazliet virs �etrdesmit, solīda miesas uzbūve, parasti, tum�i mati, neievērojami sejas vaibsti - nedz glīti, nedz atbaido�i, tādi, kurus pūlī parasti nepamana.

-�� Jūsu glābējs. Esiet pateicīgi! Atkārtoju - man nav laika skaid�rot. Sirēnu dēļ. Vai jūs sadarbosieties?

Tesa uzmeta nedro�u skatienu Kreigam.

-�� Protams. - Kreigs lūkojās vīrietī. - Ar noteikumu, ka atdosiet man savu ieroci.

Sve�inieks nopūtās.

-��� Labi, ja tas ir nepiecie�ams. - Viņ� izņēma pistoli, nolaida dro�ības sviru un pasniedza ieroci Kreigam, kur� to iegrūda �a�ketes kabatā un nolaida lejā pats savu ieroci. - Labi. Ļoti jauki, - sve�ais vīrietis sacīja. - Pasteigsimies!

Viņ� pavēcināja roku, un kā uz burvja mājienu no ziedu dār�za un gar mājas stūriem uzradās tādi pa�i spēcīgi vīrie�i ar neiz�teiksmīgiem vaibstiem, visi turēdami iero�us.

-�� Mājas priek�ā uz ielas ir busiņ�. - Sve�inieks pielieca galvu, klausīdamies, cik lielā attālumā kauc sirēnas. - Dosimies!

-��� Prisila un profesors Hārdings! - Tesa iesaucās.

-�� Viņus mēs, protams, ņemsim līdzi.

Vīrietis atkal deva zīmi. Divi vīrie�i izskrēja no ziedu dārza, nesdami Prisilu un profesoru Hārdingu uz rokām.

-���� Viņai vajadzēs insulīnu! - Tesa iesaucās. - Un, pēc visa sprie�ot, vīrieti ķērusi trieka.

-�� Mēs visu nokārtosim. Dodu jums godavārdu. - Vīrietis pie�spieda plaukstu Tesai pie muguras. - Ejiet!

Sirēnām gaudojot aizvien tuvāk, grupiņa steidzās gar mājas labo sienu.

No darbistabas loga vēlās dūmi, aizsedzot visu skatienam.

Kādā brīdī dūmi izklīda, un Tesa ieraudzīja divus līķus. Viņa salēcās, novērsās un palūkojās uz pagalmu mājas priek�ā, uz ko�kiem, krūmiem un busiņu.

-���� "Porsche"1 . - Tesa atminējās. - To man aizdeva paziņa! Es nedrīkstu iesaistīt ari viņu.

-��� Dodiet atslēgu!

Tesa pagrābstījās somiņā un pasvieda atslēgu.

Sve�inieks to notvēra, pameta citam vīrietim un deva rīkoju�mu sekot automa�īnā.

Tesa un Kreigs ierāpās busiņā, vīrie�i iecēla Prisilu un Ri�ar�du un aizslidināja ciet sāndurvis. �oferis spēcīgi uzspieda uz ak�seleratora pedāļa, un busiņ� kaukdams devās ceļā.

"Porsche" traucās pakaļ busiņam. Abi transporta līdzekļi no�griezās gar stūri, iebrauca blakus ielā, un Tesa dzirdēja, kā sirē�nas gaudodamas tuvojas dego�ajai mājai no pretējās puses.

-��� Tā, labi, - Kreigs aizsmacis ierunājās. - Jūs apgalvojat, ka izglābāt mums dzīvību. Mēs braucam jums līdzi. Ko jūs no mums gribat?

Sve�inieks, kas bija apsēdies blakus �oferim, pagriezās.

-�� Viss ir gau�ām vienkār�i. - Viņ� saviebās. - Jūsu palīdzību, lai likvidētu parazītus.

-Ko?

-�� �ī nav ne īstā vieta, ne laiks, lai to apspriestu, - sve�ais vī�rietis sacīja. - Mums ir daudz kas jānokārto. Jūsu draugiem ne�piecie�ama mediķa aprūpe. Un da�i mūsu kolēģi ir�

-��� Pagaidiet! - Tesa iesaucās, palūkodamās pa pakaļējo logu.

-��� Mums seko. Aiz "Porsche".

-�� Tas "UPS" busiņ� un pelēkais sedans? - Sve�inieks pamāja.

-�� Tie pieder - vai kādreiz piederēja - da�iem mūsu kolēģiem. Pa�razīti pirms uzbruk�anas mājai tās divas vienības likvidēja.

-�� Likvidēja? - Kreigs pārprasīja.

Sve�inieks izlikās nedzirdējis �o iejauk�anos.

-�� Ierodoties mēs atradām �os transporta līdzekļus kvartāla at�tālumā, un tajos gulēja līķi. Pierādījumi liecina, ka lietota nervu gāze. Pie �o spēkratu stūres patlaban sē� manas vienības locekļi. Dro�ības un goda apsvērumi pieprasa, ka mūsu miru�os nedrīkst pamest likteņa varā - mūsu drosmīgo aizgājēju mirstīgās atliekas ar cieņu jāapbedī svētītā zemē, izpildot pienācīgus rituālus. Recļuiem aeternam dona eis, Dominē.

-�� Et lux perpetua luceat eis, - piebilda cits vīrietis skumjā, god�bijīgā balsī.

Tesa pakratīja galvu - pārsteigta un apjukusi. Vispirms viņai likās, ka dzirdējusi nesakarīgu vāvuļo�anu, ta�u tad viņa nobēra:

-�� Jūs lūdzat Dievu? Latīniski?

-�� Jūs sapratāt, ko mēs teicām? - Sve�inieks samiedza acis.

-�� Nē. - Tesa meklēja vārdus.'- Es gan esmu katoliete, tomēr�

Nepazīstamais vīrietis nopūtās.

-��� Kā gan citādi? Jūs nespēsiet to pārtulkot. Jūs esat pārāk jau�na un neatminaties, kā skanēja mise pirms tam, kad Otrais Vati�kāna koncils pavēlēja turpmāk mises noturēt baznīcēnu dzimta�jā, nevis latīņu valodā. "Sniedz tiem mū�īgo mieru, Kungs, un lai pār tiem spīd mū�īgā gaisma." Tas ir no mises miru�ajiem.

Pārsteigumam augot, Tesu piepe�i pārņēma vēl viena at�klāsme.

-�� Mans Dievs! Nezinu, kas jūs esat, bet jūs esat arī�

-Kas?

-Garīdznieki!

-��� Tā, - sve�inieks novilka. - Redzu, ka mums būs vēl viens apsprie�anas vērts temats.

Aiz gotiska stila katedrāles (kurai bija aiznagloti logi) pie mā- citājmājas ar nomelnēju�ām rūtīm atradās aizaudzis stāvlaukums. "UPS" un pelēkais sedans jau sen bija aizvests, un autostāvvietā atradās tikai busiņ� un "Porsche".

Izkāpis no busiņā un piegājis pie Tesas un Kreiga, kuri izkā�pa pa sāndurvīm, sve�ais vīrietis paskaidroja:

-�� �ī ir viena no daudzajām baznīcām, kuru Vadkāna rūko�ās finanses liku�as kūrijai pārdot. Bet nebaidieties! Mēs �eit esam dro�ībā. Vai iebraucot ievērojāt plāksnīti?

-��� ""F un S" nekustamie īpa�umi", - Tesa sacīja.

-�� Jūs esat ļoti vērīga. Tā ir mūsu korporācija, un mēs pa�i vei�cām pārrunas par �o darījumu, neizmantojot starpniekus, tā teikt.

-��� Vai starpnieces, - Tesa norādīja.

-�� Jā, var sacīt arī tā, - sve�inieks noteica. - Es nekādā ziņā ne�gribēju aizskart sievie�u jūtas. Pagaidām mēs vēl aizvien esam �īs baznīcas un mācītājmājas pārvaldītāji. Kaimiņi domās, ka jūs esat potenciālie pircēji. Neviens �ai apkaimē mīto�ais mūs netraucēs.

-�� Ja nu vienīgi� - Tesa aplaida nemierpilnu skatienu apkārt.

-�� Jūs domājat - parazīti? Neviens uzbrucējs nepalika dzīvs, un pārējiem parazītiem �ī vieta nav zināma. Es atkārtoju - �eit mēs esam dro�ībā.

-�� Jūs tos vienā gabalā saukājat par parazīdem, - Kreigs ieteicās.

-�� Trāpīgs apzīmējums.

-�� Kurp devās "UPS" busiņ� un pelēkais sedans? - Tesa jautāja.

-�� Es pieņemu, ka jūs to nopratāt no manām iepriek�ējām pie�zīmēm. Jānotur mise mūsu miru�ajiem kolēģiem. Pa�laik dek veikti priek�darbi.

-��� Un vēl apbedī�ana svētītā zemē, - Tesa piebilda.

-Jā. To dvēseļu labad� Kur jānogādā "Porsche"?

Tesa pateica adresi. Kop� izbrauk�anas no misis Kodilas omu�līgā mājokļa bija tik daudz noticis, ka �ķita - aizritēju�as vairā�kas dienas, nevis tikai stundas.

-��� Es būtu pateicīga, ja varas iestādēm neizdotos saistīt auto�ma�īnu ar viņu.

-�� To es varu apsolīt, - sve�inieks sacīja. - Ja vien jūs paturat prātā pa�as nupat doto solījumu.

-�� Manu?

-�� Jūs solījāt būt pateicīga.

Tesa novaikstījās.

Sve�ais vīrietis piegāja pie "Porsche" �ofera un pārmija da�us vārdus. Pamājis ar galvu, autovadītājs lietpratīgi izstūrēja sporta auto no stāvlaukuma un aizbrauca.

-��� Un mani draugi? - Tesa vaicāja.

-�� Ri�ards? Prisila? Es par viņiem ba�ījos ne mazāk kā jūs, Tesa, - sacīja sve�inieks.

-�� Jūs zināt manu vārdu?

-�� Ne tikai to. Es par jums zinu faktiski visu. Ari par jūsu attie�cībām ar leitnantu Kreigu. Esmu teicami instruēts. Vīrie�i, kas sē� busiņā, ir apmācīti sanitāri. Viņi uzrauga jūsu draugu sirdsdar�bību un elpo�anu. Gan Ri�arda, gan Prisilas stāvoklis ir stabils. Tomēr viņiem būs vajadzīga kvalificēta aprūpe, tāpēc mans �ofe�ris un sanitārs aizvedīs jūsu draugus pie ārsta, kur� strādā mūsu pārvaldītā privātklinikā. Policisti varēs iztaujāt laulāto pāri tikai tad, kad ārsts, kur� ir mūsu cilvēks, būs iestāstījis tam, ko un kā atbildēt. Tikmēr Prisilu un Ri�ardu labi aprūpēs.

-��� Paldies! - Tesa izdvesa.

-��� Man nav vajadzīgi tencinājuma vārdi. Tomēr es uzstāju, ka jums jāpilda solījums un tā jāizrāda mums pateicība, - sacīja sve��inieks un pamāja busiņā �oferim. Automa�īna izbrauca no stāv�laukuma un devās ceļā uz klīniku.

-�� Pateicība? - Kreigs novietoja roku uz sve�inieka dotā iero�a, ko bija iebāzis uzvalka �aketes kabatā.

Trīs vīrie�i, satvēru�i pistoles, ielenca viņu.

-�� Jā, - Kreigs novilka. - Bez �aubām! Skaidrs kā diena! Ko gan es domāju? Pateicība!

-�� Labāk ieiesim mācītājmājā, - sve�inieks ierosināja. - Apsprie�dīsim jūsu prieku par to, ka esat paliku�i dzīvi. Apspriedīsim mūsu kopīgos samezglojumus. Apspriedīsim parazītus.

-��� Parazītus! - Tesa pasvieda rokas gaisā, pēk�ņa neprāta pār�ņemta. - Kā nu ne! Parazīti. Mums katrā ziņā jāapsprie� tie�

-�� Jūs balansējat uz nesavaldības robe�as, - sve�ais vīrietis pie�zīmēja. - Palūg�u savaldīties!

-��� Paklau, visas �is elles laikā es ne reizi nezaudēju savaldī�a�nos! - Tesa atcirta. - Es redzēju, kā gāja bojā mana māte. Man dzinās pakaļ, mani ap�audīja. Es �āvu pretī. Es nogalināju. Vai jūs no tiesas uzskatāt, ka jūs un �ie trīs vīri mani biedējat? Pat vis�ausmīgākajos apstākļos es esmu aukstasinīga pēc velna�

-�� Tesa, es atkārtoju - jums nav jābaidās. Mēs ieradāmies jums palīdzēt, nevis draudēt. Galvenais, lai leitnants Kreigs neaizskar ieroci, kuru es laipni viņam atdevu.

-�� Jūsu dāsnums neap�aubāmi mani apgrūtina, - Kreigs atzi�na. - Redzat? Nenovērsiet skatienu no manas rokas. Tā kustas lēni. Uzmanīgi. Tikai pirkstu gali. Tas nav nekāds apdraudējums, vai ne? Tā. Esat apmierināts? Lūdzu! Situācijā, kad esmu ielenkts no trim pusēm, pistoli �ā vai tā nevarē�u izmantot.

-��� Teatrāli, tomēr lieki, - nepazīstamais noteica. - Sevi�ķi tā�pēc, ka jums jostasvietas apvidū izspiedusies �akete, liecinot, ka tur atrodas cits ierocis. Tas nekas. Ja jūs esat piemirsis - mēs strā�dājam kopā.

-�� Ak jā, pareizi, - Kreigs attrauca.

-���� Jūsu skepse ir saprotama. Labi. - Sve�inieks pagriezās. - Mēs ieiesim māatājmājā. Mēs apmainīsimies viedokļiem. Es jums pastāstī�u par parazīdem, un jūs pastāstīsiet, vai esat gatavi palī�dzēt.

-��� Palīdzība ir vajadzīga man, - Tesa aizrādīja.

-��� Aplam! Lai glābtu savu dzīvību, jums jāpiedalās mūsu cīņā ar parazīdem un to likvidācijā.

Mācītājmājā dvakoja pēc pelējuma. Drūmajā vesdbilā, kā pa�gadās, bija izvietoti ieplaisāju�as ādas klubkrēsli, visi pavērsti pret putekļiem klātu rakstāmgaldu. Pie ozolkoka paneļu ap�uvuma sienām, kuras tā vien prasījās pēc spodrinā�anas, karājās zirnek�ļu tīkliem izraibinātas reliģiska satura gleznas.

Tesa pārdzīvoja adrenalīna atplūdus un jutās pārguru�i.

-�� Pirms sākam�

-Jums būs viss, ko vēlaties, - sve�inieks apsolīja.

-�� Gribu uz tualed.

-��� Protams. Pa labi. Gaitenī pirmās durvis pa kreisi. Jūs dro�i vien vēlaties notīrīt vēmekļu pēdas no zoda un blūzes.

Tesa apmulsusi pacēla roku.

-�� Nekautrējieties! Es pats, nonācis varmācīgos apstākļos, esmu da�kārt izvēmies.

-����������� Cik uzmundrino�i! - Tesa skarbi atmeta, vārgā gaitā aizklam- zāja līdz labierīcībām, iegāja telpā un aizslēdza durvis. Tikai at�taisot jostu, viņa ievēroja, ka aiz tās ir pistole - acīmredzot, kad sve�inieks dārzā bija atslābinājis paralizējo�o tvērienu, viņa bija neapzināti paķērusi pistoli un iebāzusi aiz jostas.

Kad Tesa atsprādzēja jostu, ierocis izslīdējis gandrīz nokrita uz grīdas. Tesa paguva to satvert, nolika uz izlietnes, novilka d�in�sus un apsēdās. Nāsis nodrebēja. Urīns oda pēc bailēm. Riebumā savilkusi seju, viņa piecēlās, aizpogāja bikses un noskaloja seju, mēģinādama pēc iespējas izberzēt traipus no blūzes.

Un tad strauji paķēra ieroci. Sve�inieks katrā ziņā bija pama�nījis, ka Tesai aiz jostas ir aizbāzta pistole. Viņ� varēja jebkurā brīdī pieprasīt, lai viņa to atdod.

Bet viņ� bija ļāvis to paturēt.

Kāpēc?

Zīme.

�ests.

Sadarbības apliecinājums.

Pretimnāk�ana.

labi, viņa nodomāja, aizvilka d�insu rāvējslēdzēju un aizbā�za pistoli aiz jostas. Es tavu domu sapratu.

Jūties dro�i.

Bet neesi agresīva.

Tesa nospieda tualetes poda skalojamās kastes sviru, atslēdza vannas istabas durvis un, ārēji izstarodama pa�paļāvību, devās pa gaiteni uz vestibilu.

Blāvajā gaismā, kas ieplūda pa nokvēpu�ajiem logiem, Tesa ie�raudzīja Kreigu, kur� sēdēja vienā no ieplaisāju�ās ādas krēsliem un malkoja ūdeni no glāzes.

Dzēra arī citi vīri. Uz galda bija novietotas vairākas pudeles un glāzes.

Kad sve�inieks pasniedza glāzi, Tesa piepe�i atskārta, cik ļoti viņai izkaltusi mute un bieza mēle. Viņa alkaini dzēra, gandrīz pat neizbaudīdama vēso, dzidro �ķidrumu, un nevarēja atcerēdes, kad pēdējo reizi bijusi tik izslāpusi.

Viņa satvēra pudeli, vēlreiz piepildīja glāzi un iztuk�oja to. Pie lūpām vizēja ūdens pilītes.

Kad Tesa sniedzās piepildīt glāzi jau tre�o reizi, sve�inieks viņu maigi atturēja.

-��� Nē. Ja izdzersiet uzreiz pārlieku daudz, jums kļūs nelabi.

Tesa viņā bridi pavērās un piekrizdama pamāja.

-�� Apsēdieties! - sve�inieks norādīja. - Mēģiniet atslābināties!

-�� Liecieties mierā! Atslābināties? Jūs smejaties par mani? - To�mēr Tesa piebīdīja krēslu blakus Kreigam. Kad viņa at�ļuka uz krēsla, ādas tapsējums iegurkstējās.

-�� Tātad! - Sve�ais vīrietis sarauca uzacis. - Vai jums ir vēl kas vajadzīgs? Vai mēs esam gatavi sarunai?

-�� Es noteikti esmu gatavs uzklausīt atbildes. - Kreigs stīvi iz�slējās. - Kas jūs tādi esat, velns parāvis? Ko tas viss nozīmē? Kas �eit nodek?

Nepazīstamais kādu brīdi viņu pētīja. Klusums ieilga, tomēr visbeidzot viņ� nopūtās.

-��� Es varē�u atbildēt uz jūsu jautājumiem tikai tad, kad jūs sniegsiet atbildes uz manējiem.

-�� Tādā gadījumā mēs neesam gatavi runāt. - Kreigs novērsās. - Man jau pirms laba laika aptrūkās pacietības. Es�

-��� Lūdzu, esiet iecietīgs! - sve�inieks viņu pārtrauca un pie�vērsa skadenu Tesai. - Cik daudz jūs esat atklājusi par parazī�tiem? Vai jūs saprotat, kādēļ viņi vēlas jūs nogalināt?

Tesa sarauca uzacis.

-�� Tas, kā jūs to sakāt� kādā tonī. Neizklausās, ka jūs nezinā�tu. Tā vien �ķiet, ka jūs jau zināt atbildes un vienīgi vēlaties no�skaidrot, kas zināms man.

Sve�inieks palieca galvu.

-�� Iespaidīgi. Atkārtojot iepriek� izteikto komplimentu - jūs esat ļoti vērīga. Ta�u svarīgākais nav tas, ko zinu es. Pastāstiet - cik daudz zināt jūs?

Tesa strauji pagriezās pret Kreigu, kur� mazliet pacīnījās ar sevi un tad paraustīja plecus.

-�� Tā mēs nonākam strupceļā, - Kreigs novērtēja. - Labs ir, stās�ti! Varbūt pēc tam saņemsim atbildes uz mūsu jautājumiem.

-�� Vai ari mūs pēc tam nogalinās.

-�� Nē, Tesa, - nepazīstamais sacīja. - Lai notiek kas notikdams, mēs neesam ienaidnieki. Glu�i pretēji. - Viņ� izņēma no �aketes kabatas gredzenu un uzvilka to pirkstā.

Pārējie sekoja viņa paraugam.

Gredzeni atstāja dramatisku iespaidu. Mirdzo�a zelta stīpiņa un vizo�s rubīns, kurā iestrādāti sakrustoti zobens un krusts zel�ta krāsā.

-�� Tikai retais nepiederīgais ir redzējis �os gredzenus, - sve�i�nieks pavēstīja. - Tos uzvelkot, mēs izrādām cieņu, uzticē�anos, saistības.

-��� Krusts un zobens?

Sve�inieks nodūra galvu un pagrozīja gredzenu.

-�� Atbilstīgs simbols. Reliģija un atriebība. Pastāstiet, Tesa, un es pastāstī�u jums - kāpēc parazīti tiecas jūs nobendēt?

-�� Tāpēc ka� - Tesa nobijusies iesāka.

Tad viņa saminstinājās.

Pēc tam visu izstāstīja. Atviegloja sirdi. Atklāja visu, ko zina.

Stāstot viņa pameta skatienu uz Kreigu, kur�, uzmetis kūku�mu, izlikās, ka klausās, tomēr nemitīgi vēroja visas durvis, ne rei�zi nepārtraukdams Tesu.

Mitra. Montsegīra. Dārgumi. D�ozefa guļamistaba. Bareljefs. Kar� starp labo un ļauno dievu.

Tesa izmocīta saguma uz krēsla, un tas ieliecās zem viņas svara.

-�� Man grib aizbāzt muti, grib atņemt fotogrāfijas.

-Jā. - Sve�inieks pārlaida pirkstu galus gredzena krustam un zobenam. - Fotogrāfijas. Parādiet tās man!

Tesa parakņājās somiņā un pasniedza tās vīrietim.

Aplūkojot fotoattēlus, vīrie�a seja naidā sastinga.

-��� Mūsu aizdomas ir apstiprināju�ās. Nolādētais altāris!

-��� Tad jau Tesai bija taisnība. - Kreigs saviebās. - Bezjēdzīga saruna. Jūs visu jau zinājāt agrāk.

-�� Tie�i otrādi - es uzzināju daudz jauna. - Sve�inieks nodeva fotogrāfijas saviem biedriem, kuri tās aplūkoja ar tādu pa�u rie�bumu. - Man ir skaidrs, ka jūs zināt tik daudz, ka nevaru - kā biju cerējis - stāstīt jums puspatiesības. Es nevarē�u izmantot jūs, kā biju iecerējis, nesagādājot pilnvērtīgu paskaidrojumu. - Viņa seja nomācās. - Un te nu mums ir dilemma.

-Kāda?

-��� Man jūs esat vajadzīgi, tomēr es nevaru jums uzticēties. Es nevaru paļauties uz jūsu klusucie�anu. Kā parazīti ir apņēmu��ies aizsargāt savus noslēpumus, tā ari mēs sargājam savus. Kā gan lai esmu dro�s, ka jūs turēsiet slepenībā to, ko taisos jums pavēstīt?

-�� Jā, tas nudien ir grūts jautājums, - Kreigs teica. - Acīmre�dzot jūs būsiet spiesti mums uzticēties.

-��� Leitnant, es neesmu naivs. Tiklīdz jūs būsiet brīvs, tūlīt zi�ņosiet visu par dzirdēto priek�niecībai. Prātīgāk būtu jūs abus at�laist jau �ajā bridi. Protams, jūs redzējāt gredzenus, tomēr no tiem jums nebūs nekāda labuma.

-��� Laist mūs vaļā? Jūs to sacījāt nopietni? - Kreigs neizpratnē pakratīja galvu. - Jūs negrasījāties mums nodarīt neko ļaunu?

-�� Pirmīt izglābu�i jums dzīvību? - sve�inieks retoriski pajau�tāja. - Es jau liku manīt, cik ļoti man rūp jūsu dro�ība. Tur ir dur�vis. Tās nav aizslēgtas. Jūs drīkstat iet. Dariet, ko vēlades.

-�� Tomēr, ja jūs atlaidīsiet mūs, mēs būsim atgriezu�ies sākum�punktā, - Tesa bilda.

-�� Tie�i tā, - sve�inieks sacīja. - Parazīd turpinās jūs vajāt. Bai�dos, ka bez mūsu palīdzības nākamajā reizē viņiem izdosies jūs nogalināt. �ēl gan.

-�� Kas tā ir par prāta spēli? - Kreiga balss piesmaka.

-��� Man jājūtas dro�i. Vai jūs mīlat �o sievieti?

-�� Jā, - Kreigs atbildēja, ne mirkli nevilcinoties.

Tesa jutās lepna.

-��� Un vai jūs esat gatavs atzīt, ka, par spīti visiem jūsu pūli�ņiem, bez mūsu palīdzības viņa var iet bojā? - sve�inieks turpi�nāja. - Vai, labākajā gadījumā, jūs abi būsiet spiesd slēpties, bez mitas baidīties, ka parazīti kuru katru brīdi var jums uzbrukt.

Kreigs neteica ne vārda.

-��� Atbildiet man! - sve�ais vīrietis uzsauca. - Vai jūs esat ar mieru nolemt mīļoto sievieti nenoteiktības pilnai nākotnei, dzīvei pastāvīgās bailēs, saraujoties pie visniecīgākā troksnī�a?

-�� Nolādēts, skaidrs, ka gribu viņu pasargāt!

-�� Tad dodiet godavārdu - zvēriet pie mīļotās sievietes dvēse�les, ka jūs neatkārtosiet ne vārda no tā, ko jums stāstī�u.

-�� Ak tā mums tagad jādara! - Kreigs pikd pablenza.

-�� Jā, leitnant, tā. Un tikai tā. Vai man jāpiebilst - ja jūs lauzīsiet zvērestu un izstāstīsiet visu varas iestādēm, �ī sieviete jums vairs nekad neuzticēsies?

Kreigs nerimās glūnēt caur pieri.

-�� Vai man jāpiemetina vēl kaut kas? Ja jūs pārkāpsiet �o zvē�restu, parazīti nebūs vienīgā organizācija, kas jūs vajās. Tad to uzsāksim arī mēs. Ja jūs mūs nodosiet, es pats �o sievieti aizrai�dī�u uz viņpasauli - jums par sodu.

-�� Tu, maitas gabals!

-�� Jā, jā, rupjības palīdz izlauzties emocijām. Ta�u labuma no tā nav. Jūs izvairāties no jautājuma. Vai esat ar mieru zvērēt? Vai esat gatavs dot svinīgu klusucie�anas zvērestu mīļotās sievietes labā?

Kreiga vaigu muskuļi novibrēja.

Tesa nespēja noturēties.

-��� Kreig, pasaki ta�u visu, ko viņ� vēlas. - Viņa metās pie sve��inieka. - Es jums dodu savu godavārdu. Es nevienam neteik�u to, ko �eit uzzinā�u.

-��� Un jūs, leitnant?

Kreigs savilka plaukstas dūrēs. Likās, ka viņa pleci kļūst pla�tāki. Viņ� lēnām norija siekalas.

-�� Lai notiek. - Viņ� smagi noelsās. - Esam vienoju�ies. Par vi�su svarīgāk man ir tas, lai Tesa paliek dzīva. Es negribu, lai viņu vajā vēl viena organizācija. Es dodu jums savu vārdu. Es jūs ne- nodo�u. Tomēr nekavē�os atzīt - velns un elle, man nepatīk, ka man draud.

-�� Tur jau tā lieta. Zvērests ir nieka vērts, ja vien nepiedraud. Nē, vispār ir vēl kas.

-�� Ak tā? Kas tas ir?

-�� Jūs jau to pieminējāt. Tie�i par to mēs spriedīsim� par elli.

Tesa samiedza acis. Piere iedzela asas sāpes. - Es nesaprotu.

-��� Elle, - sve�inieks uzsvēra. - Parazītu īstā vieta. Uz turieni mēs esam apņēmu�ies viņus nosūtīt.

-��� Es tik un tā ne� - Piepe�i Tesu pārņēma �ausmas, iztēlojo�ties sve�inieka atbildi. Viņa saņēma visus spēkus un gaidīja vēl vienu uzbrukumu skaidrajam saprātam. - Kādēļ jūs viņus nepār�traukti saucat par parazītiem?

-�� Tas ir viņiem piemērots apzīmējums, cita nav. Viņi vairojas kā �urkas. Viņi apstāj kā utis. Viņi ir nekrietni, nicināmi, iznīci�no�i, velni�ķīgi ļautiņi, morāli neķītreļi, vēl sliktāki par inficētām blusām, viņi izplata savu ļauno, posto�o, atbaido�o ķeceru mā�cību!

Naidpilnā litānija satrieca Tesu; viņa atkrita krēslā, it kā viņu kāds būtu pagrūdis.

-��� Pienācis laiks jums turēt savu solījumu un visu paskaidrot. Turiet pats savu vārdu! Kas jūs esat? Busiņā es sacīju, ka, manu�prāt, esat garīdznieki, tomēr�

-Jā, garīdznieki. Ta�u mēs esam kaut kas vairāk. Mūsu man�dāts padara mūs unikālus. Mēs esam pastiprinātāji.

-Kas?

Sve�inieks, acīm kvēlojot, pamāja ar galvu.

Tesa ar pūlēm atrada spēkus, lai pavaicātu:

-�� Kā labā jūs�

-��� Inkvizīcijas.

Tesai �ķita, ka mēle ir kā pamirusi. Apziņā viss sagriezās.

-�� Ko jūs te stāstāt? Inkvizīcija pārstāja eksistēt jau viduslaikos!

-��� Nē, - sve�inieks atteica. - Nepareizi. Inkvizīcija sāka darbo�ties viduslaikos un turpināja pastāvēt vairākus simtus gadu. Pa�tiesībā to oficiāli izformēja tikai tūksto� astoņi simti trīsdesmit ce�turtajā gadā.

Tesa saviebās. Prāts nejaudāja aptvert, ka �ī ne�ēlīgā institūci�ja, kas malu malās nerimtīgi tvarstīja jebkuru, kur� neievēroja strik�to doktrīnu, bija izdzīvojusi līdz pat mūsdienām. Tā savus upu�rus spīdzināja, pieprasīja tiem atteikties no ķecerīgās ticības un, ja tie atteicās, sadedzināja tos uz sārta.

Liesmas, viņa nodomāja.

Visi ceļi atgrie�as pie liesmām!

Inkvizīcijas sārts! Mitras lāpas!

Bet tas vēl nebija viss. Neizteiksmīgais sve�inieks, acīm kvēlo�jot aizvien spo�āk, turpināja, un viņa vārdi Tesu pavisam izsita no sliedēm.

-��� Ievērojiet, ka es sacīju - "oficiāli", - viņ� teica. - Patiesībā inkvizīcija nebeidza darboties. Tā turpināja savu darbību neofici�āli, visstingrākās slepenības aizsegā. Tas tāpēc, ka tās nepiecie�a�mais darbs vēl nebija pabeigts. Parazīd vēl nebija likvidēti.

-�� Jūs gribat sacīt� ka inkvizitoru kodols uzklausīja slepenus baznīcas rīkojumus un turpināja ķerstīt visus, kas novirzījās no taisnās ortodoksālā katolicisma takas? - Izklausījās, ka Kreigs ir galīgi satriekts.

-�� Nē, leitnant, to es negribēju sacīt.

-Bet tad jau�

-�� Baznīca strikti pavēlēja izformēt inkvizīciju. Nekādas slepe�nas pavēles nesekoja. Tomēr slepenība tika ievērota - vismaz at�tiecībā uz inkvizitoriem, kuru sirdsapziņa neļāva pārtraukt �o ār�kārtīgi nozīmīgo misiju. Pirms nāves viņi apmācīja citus, kas turpināja misiju, un tie savukārt apmācīja vēl citus. Ķēde nav pār�traukta līdz pat �ai dienai, ari mums ir mācekļi, ta�u - vēl svarī�gāk - ari mums jācīnās ar ienaidnieku.

-�� Tas ir par traku! - Tesa baidījās, ka zaudēs prātu. - Par tra�ku, nolādēts! Tikai tāpēc, ka jūsu upuri svētdienās neapmeklē misi?

-�� Nebanalizējiet! Man ir vienalga, kur� svētdienās apmeklē mi�si. Ikviens, kur� sev tīkamā veidā pielūdz Dievu, vienīgo Dievu, man nedara raizes. Bet tie, kuri uzskata, ka ļauns dievs iesaistījies cīņā ar īsto labo Kungu, pa�i ir tikpat ļauni kā to nīstamais dievs. Mitraisms. - Sve�inieks gandrīz izspļāva �o vārdu. - Albiģie�i. Duālisma atbalstītāji. Tie, kas izdzīvoja Montsegīrā. Tie ir mani ienaidnieki. Tiem izdevās izbēgt. Tie paņēma līdzi altāri. Tie pa�slēpās. Tie pū�ņoja. Tie izplatījās. Un nu to kults ir pacēlis galvu; precīzāk izsakoties, tas grasās sagrābt varu! �ie cilvēki nogalinā�ja jūsu draugu. Tie nonāvēja jūsu māti! Tie grib nogalināt jūs! Es nerim�os, iekams nebū�u tos iznīcinājis!

-�� Labi, labi, mirklīti. Rāmu garu! - Kreigs atsaucās. - Drusku rāmāk. Ko jūs domājāt, teikdams, ka viņi grasās sagrābt varu?

-�� Nelielā ķeceru grupiņa pēc bēg�anas no Montseglras vēlējās aizlaisties pēc iespējas tālāk no saviem vajātājiem, no Francijas dienvidrietumiem, tāpēc devās uz dienvidiem un atrada patvēru�mu Spānijā, nomaļā ielejā pie kalna, ko mūsdienās pazīst ar no�saukumu "Eiropas kalns". Tur tie uzņēmās pilnveidot savu kul�tu, iemācīdes spāņu valodu un para�as un tā saplūst ar vietējiem, - tas izdevās, un �ie cilvēki turpināja slepeni veikt nicināmos ritu�ālus, vairāk nekā divsimt gadu �is kults plauka un zēla, pama�zām izsūtot pārstāvjus uz citām Spānijas provincēm. Galu galā, ja atklās centrālo midzeni, pārējie tik un tā saglabās savu nīsta�mo tidbu.

-�� Pamplonā un Meridā, - Tesa noteica.

-�� Kādēļ jūs pieminat �īs pilsētas? - Sve�inieka skatiens iezai- gojās.

-�� Prisila, sieviete, kuru jūsu vīri aizveda uz slimnīcu, man pa�stāstīja, - Tesa sacīja. - Īstenībā gandrīz visu, ko zinu par mit- raismu, man pavēstīja viņa, bijusī profesore. Viņa specializēju�sies�

-��� Atbildiet uz jautājumu! Kas jums par �īm pilsētām zināms?

-��� Prisila, devusies izpētes braucienā, �o pilsētu apkārtnē alās atradusi mitraisma statujas.

-�� Nudien, es nebiju gaidījis, ka� jūs pastāstīsiet man kaut ko tādu, ko es nezinu. Mēs jau kop� neaizmirstamiem laikiem pūla�mies atrast galveno midzeni. Un nu jūs esat norādījusi uz iespē�jamajiem midzeņiem.

-��� Atbildiet uz manu jautājumu! - Kreigs pieprasīja. - Ko jūs domājāt, sacīdams, ka viņi tiecas pārņemt varu?

-��� Bija pagāju�i divi simti gadu, un ķeceri jutās dro�i. Ta�u tad, tūksto� �etri simti septiņdesmit astotajā gadā, aizsākās Spānijas inkvizīcijas darbība. Ari pirms tam vairākās Eiropas valstīs bija norisinājusies tīrī�ana, ta�u spāņu inkvizīcija bija visekstremālā�kā. Pastiprinātāji visās malās tvarstīja ķecerus; pat vissīkākajā cie�matiņā de nevarēja izvairīties no tīrītāju modrajām acīm. Ta�u at�tapīgie un pielāgoties spējīgie parazīti atkal aizbēga. Uz Ziemeļāfriku, precīzāk, uz Maroku. Ievērodami visstingrākos dro��ības pasākumus, viņi sanāca uz svarīgu slepenu sapulci, kuras laikā vienojās - lai pasargātu savu reliģiju, jāuzsāk pretuzbrukums, jāliek lietā visi iespējamie viltīgie līdzekļi, ar kuru palīdzību reli�ģija izdzīvos. Beigās tika nolemts, ka jāsāk atsevi�ķu ticības brāļu apmācība - tie, noslēpjot īsto ticību, pametis midzeni un mēģinās iegūt varu; iejūkot sabiedrībā, iegūs pietiekamu politisko varu un mēģinās darīt galu �īm masveida tvarstī�anām. Un ļaus turpināt sabiedrības inficē�anu! Kā jau gaidāms, sākotnējie pūliņi nekā�dus di�os augļus nenesa, tomēr kop� piecpadsmitā gadsimta ķe�ceru ticība ir izplatījusies, to rindas aug, to cilvēki iefiltrēju�ies visās svarīgākajās institūcijās gan Eiropā, gan Amerikā, tie pacē�lu�ies līdz pat augstākajām valdību aprindām. Tie�i to ietekme panāca, ka inkvizīciju beidzot likvidēja. Un nu krīze ir pārņēmu�si visu pasauli. Parazīti jebkurā mirklī var pārņemt pilnīgu varu un uztiept savus kaitīgos maldus pasaulei.

-�� Jūs nepārprotami pārspīlējat, - Kreigs noteica.

-��� Diez vai. Nav iespējams pārspīlēt galējības, kādās tie nonā�ku�i. Parazīd ir pārliecināti, ka ļaunais dievs iznīcina planētu. Div�tūksto�ajam gadam tuvojodes, de kļūst rosīgāki. Jauna tūksto�gade un viss, kas ar to saistīts. Krīze. Apokalipse. Manipulēt ar valdī�bām - ar to viņi vēl neaprobe�ojas. Parazīti nodibināju�i pa�i savu inkvizīciju un izsūta slepkavas likvidēt ikvienu, kas, pēc viņu do�mām, ir ļaunā dieva apsēsts. Jūs noteikti esat ievēroju�i sistēmu. Slepkavības. Kur vien skaties. Austrālijā, Honkongā, Brazīlijā, Vā�cijā, Kenijā, Ziemeļatlantijas okeānā, Amerikā. Rūpnieki, zemes ap�guvēji, korporāciju mened�eri, zvejnieki, kas izmanto driftertīklus, ziloņkaula mednieki. Kapteinis, kas komandēja tankkuģi, no kura izplūda nafta un gandrīz nopostīja Lielo Barjerrifu. Parazīti iznīdē visus, ko vaino alkatībā, nolaidībā un planētas apdraudē�anā.

-��� Mans Dievs! - Tesa iesaucās. - Jūs runājat par rakstu, pie kura es strādāju. Radikālie vides sargātāji, kas uzbrūk�

-�� Nē, es nerunāju par vides sargātājiem. Un, pieminēdama Die�va vārdu, - kuru Dievu jūs domājat? Ceru, ka ne jau labo dievu, kur� karo ar ļauno? - sve�inieks jautāja.

-�� Man vienalga! Fakts ir tāds, ka planētai patie�ām draud bries�mas! Tā ir jāglābj!

-�� Slavējama iniciatīva, - sve�ais vīrietis atteica. - Tomēr, ja jūs, tāpat kā es, ticat vienam patiesajam Dievam, tad jums �im Die�vam ir jāuzticas. Viņ� zina labāk par mums. Ja planēta ies bojā, tāda ir Viņa griba. Tādā gadījumā tas ietilpst Viņa di�enajā plā�nā. Tas ir sods par mūsu grēkiem. Ja nelabosimies, mēs tiksim iz�nīcināti. Turpretī ķecerīgie parazīti uzskata, ka pakļaujas citam dievam. Viņu dievs neeksistē. Viņu ķecerīgā ticība apdraud patie�sā Dieva plānu. Un par to viņi degs elles liesmās.

-��� Vaijus neaptverat�?

-��� Ko tie�i?

-�� Jūs esat tikpat fanātiski kā viņi!

Sve�inieka apvaldītā reakcija Tesu pārsteidza.

-�� �ādos apstākļos fanātisms ir nepiecie�ams. Galu galā mērķ�tiecīgam ienaidniekam jāstājas pretī ar vēl lielāku mērķtiecību.

-��� Ne jau to es domāju. Viens dievs vai divi! Jūs uzskatāt, ka taisnība ir jums. Viņi uzskata, ka viņiem. Pasaule brūk kopā, bet jūs karojat teoloģiska strīda dēļ? Patiesībā es vairāk sliektos atbal�stīt pretējo pusi - viņi vismaz kaut ko dara, lai glābtu planētu.

-�� Un tajā pa�ā laikā mēģina atņemt jums dzīvību, - sve�inieks iebilda. - Un gadu gaitā atņēmu�i dzīvību vēl daudziem. Vai jūs aizstāvat politiskās slepkavības? Vai jūs atbalstāt rūpnieku, finan�sistu slepkavības?

-�� Jūsu mērķis ir iznīdēt ķecerus - nekas jums nesagādā vairāk prieka par slepkavo�anu. Tāda ir jūsu būtība. Un jūs apsūdzat viņus par to, ar ko nodarbojaties pa�i!

-��� Ir kāda at�ķirība, - sve�inieks atbildēja. - Es esmu iesaistī�jies karā. Tomēr es nogalinu karotājus, nevis civiliedzīvotājus. Viņi turpretim slepkavo ne�ķirojot - iznīcina gan vainīgos, gan tos, kas ne pie kā nav vainīgi. Jūsu mātes vienīgā vaina bija tāda, ka viņa gadījās tuvumā brīdī, kad bija paredzēts nonāvēt jūs. Biju gaidī�jis, ka vismaz mātes dēļ jūs alksiet atriebties.

-��� Jā, es tie�ām gribētu likt kādam par to samaksāt, tomēr� Kungs tētīt, stāvi man klāt! Man galvā valda pilnīgs juceklis.

-�� Jūs neesat vienīgā, - sve�inieks attrauca. - Nogalinā�ana ir pretrunā ar manu garīdznieka būtību, un tomēr� - Viņ� nodūra skatienu. - Esmu zvērējis stāvēt ticības sardzē.

Pār telpu nolaidās klusums.

Kreigs izmantoja �o bridi un ierunājās:

-��� Man ir vēl ļoti daudz jautājumu.

-��� Jā, es katrā ziņā tos uzklausī�u. - Sve�inieks lēni pacēla galvu.

-�� Jūs minējāt, ka ķeceri aizbēga no Spānijas laikā, kad inkvizī�cija sāka tiem piekļūt pārāk tuvu.

-Tas tiesa.

-�� Viņi devās uz Maroku.

-Jā.

-��� Un tad kļūst skaidrs, kāpēc D�ozefu Mārtiņu tā interesēja "Dūjas kakla gredzens", traktāts par aplido�anu, ko bija sarak�stījis maurs, kur� bija ieceļojis Spānijā.

Sve�inieks pamāja ar galvu.

-�� Un �eit rodams arī D�ozefa Mārtiņa mazliet spāniskās ārie�nes noslēpums. Viņ� bija iededzis, tum�iem matiem, sejas vaibsti raksturīgi vairāk latīņamerikāņiem, nevis fran�iem. Vai tas nozī�mē, ka ķeceri ne tikai iejutās vietējā sabiedrībā, bet arī saradojās ar vietējiem un vairojās?

-�� Jā, - sve�inieks sacīja. - Sākumā grupiņa bija tik mazskaitlī- ga, ka parazītiem bija nepiecie�ams papla�ināt genofondu. Viņi pievērsa mitraismam savus laulātos no vietējo vidus un nozvēri�nāja tos klusēt. - Sve�inieks pavēcināja roku. - Ta�u jūs nepiemi�nējāt vēl kādu īpatnību viņu sejās. Da�iem parazītu pēcte�iem ir neparasts gēns, kas padara viņu acis pelēkas. Viens no retajiem paņēmieniem, kā viņus pazīt.

-��� Pelēkas. - Sirdij no skumjām iesmeldzoties, Tesai dzīvā at�miņā atausa D�ozefa acu neatvairāmā nokrāsa. To spraigums. To harisma.

-�� Ta�u, ja inkvizīcija gandrīz nāca ķeceriem uz pēdām un viņi bija spiesti pamest Spāniju� - Kreigs skaļi prātoja. - Kāpēc jūs domājat, ka viņu galvenais midzenis joprojām atrodas�

-��� Spānijā? Kaut ari ķeceru kustība radās Francijā, laika gaitā viņi par savu mītnes zemi sāka uzskatīt Spāniju. Mums ir aizdo�mas, ka viņi ir atgriezu�ies. Mēs to midzeni meklējām, ta�u līdz �im neesam uzgāju�i.

-��� Vēl viens jautājums. Tas man tik tie�ām nedod mieru, - Kreigs uzstāja.

Sve�inieks ar mājienu apliecināja gatavību uzklausīt.

-�� Ja D�ozefs Mārdns bija Mitras piekritējs, kādēļ viņa ticības brāļi vērsās pret viņu? Kādēļ viņam sadzina pēdas un pielaida uguni Karla Surca parkā? - Kreigs tincināja. - Uzbrukt savam cil�vēkam liekas samērā nesaprātīgi.

-�� Ak jā, D�ozefs Mārtiņ�. Interesanti. No viņa būtu iznācis lie�lisks ziņotājs, - sve�inieks novilka.

Tesa juta pārskrienam mulsuma trīsas.

-�� Ziņotājs? Ko jūs�

-����������� Turpinādami meklē�anu, mani kolēģi atklāja kaut ko pavi�sam negaidītu, - sve�inieks pavēstīja. - Viens ķeceris bija atstājis viņu rindas. �is dezertieris, satriekts par vienības uzsāktajām ma�su slepkavībām, bija aizbēdzis, nolēmis praktizēt reliģiju vienat�nē. Viņ� bija piesardzīgs, pieņēma vairākas identitātes, ik pa lai�kam pārcēlās uz citu pilsētu, labi zinādams, ka bijusī brālība nu viņā saredz draudu tās dro�ībai. Beigu beigās �is cilvēks zināja pārāk daudz - ja viņ� kādam izpaudīs visu, ko zina, ar laiku mēs varētu nākt brālībai uz pēdām. Acīmredzot no ķeceru viedokļa vī�rietis, kur� beigās dēvēja sevi par D�ozefu Mārdnu, bija jānogali�na. Mēs mēģinājām viņu sadzīt rokā, un viņa brālībai bija tie�i tāds pats nolūks. Losand�elosa, �ikāga, Ņujorka. Mēs sekojām viņam pa pēdām. Mēs viņu atradām. Ta�u mani kolēģi pārāk vil�cinājās, cerēdami, ka uzradīsies ari citi parazīti, kas ķeceri vajāja. Diem�ēl plāns neizdevās, un D�ozefu Mārtiņu nogalināja.

-��� Ne tikai nogalināja. Viņu sadedzināja! - Tesa iesaucās.

-��� Protams, tā. Kāpēc tas jūs pārsteidz? Neaizmirstiet Mitras lāpu! Saules dievs. Un uguns dievs. Tie�i tāpēc parazītiem dk ļod patīk nogalināt ar uguni.

-�� Neesiet nu tik pa�taisns! Viņi nav vienīgie, kas tā rīkojas. Vai inkvizīcija arī nenozūmēja ļaudis ar uguni? - Tesa noprasīja.

-�� Tas tiesa. Tomēr pastāv kāda at�ķirība.

-��� Lūdzu, pastāstiet!

-��� Viņu uguns kā no pelniem pacēlies fēnikss nosūta upurus citā dzīvē - vismaz tā viņi pa�i uzskata. Parazītu acīs nāve ne vienmēr noved debesīs vai ellē, vairāk gan citā eksistences stadijā - tā ir kā atdzim�ana, vēl viena iespēja izpelnīties pestī�anu. Rein- karnācija. Viens no iemesliem, kādēļ viņi vēlas, lai pasaule izdzī�vo. Lai viņi varētu atdzimt, - stāstīja sve�ais virietis. - Tomēr mūsu uguns soda, izdeldē un �ķīsta, pārvēr�ot grēku pelnos. Vēl vairāk - tā ļauj parazītam priek�laikus izbaudīt trakojo�as elles liesmas.

-�� Jā. �ī saruna vienā laidā atgrie�as pie elles. - Tesa novaikstījās.

-�� Ne tikai.

-Ko?

-�� Mums jāatgrie�as pie vēl kaut kā.

-��� Pie kā? - Tesa vaicāja.

-�� Tā kā esmu pārliecināts, ka jūs turēsiet savu klusucie�anas zvērestu, es turēju ari savu solījumu un pastāstīju visu, ko zinu. Bet es atkārtoju un jautā�u to, ko lūdzu pa�ā sākumā. Vai jūs sa�darbosieties? Vai jūs esat gatavi palīdzēt mums cīņā ar parazī�tiem un iznicināt viņus, lai glābtu savu dzīvību?

-�� Glābt savu dzīvību? Iznīcināt? Neredzu �eit nekādas sais�tības.

-��� Patiesībā viss ir gau�ām vienkār�i.

-�� Man gan tā ne�ķiet.

-��� Lai nepieļautu, ka jūs izpau�at informāciju par parazītiem, viņi turpinās jūs medīt. Jūsu vienīgā cerība, kā apturēt parazītus, ir palīdzēt mūsu misijā.

-�� Un kā lai es to paveicu?

Sve�inieka skatiens kļuva cie�āks.

-�� Kļūstot par ēsmu.

Tesa atkal sarāvās, piere iesmeldzās vēl stiprāk.

-�� Bet tas nozīmē, ka nekas nav mainījies! Es joprojām bū�u ap�draudēta!

-��� Es garantēju aizsardzību, - sve�inieks solīja.

-��� Muļķības! - Kreigs noskaldīja. - Jūs labi apzināties, ka ne�varat to garantēt. Tiklīdz Tesa iznāks atklātībā, līdzko slepkavas noskaidros viņas atra�anās vietu, tiks organizēts uzbrukums. Par uzbrucēju mērķtiecīgumu mums �aubu nav. Es varu iedomāties tikai vienu dro�u līdzekli - Tesa jānogādā apsargātā namā, ko ap�lenc policijas vienība.

-�� Bet cik ilgi vienība tur uzturēsies? - Sve�inieks nogrozīja gal�vu. - Policisti ta�u neapsargās māju mū�īgi. Tas ir pārāk dārgi. Ar laiku viņi būs vajadzīgi citur. Un vēl - cik ilgi viņi spēs sagla�bāt modrību? Pēc pāris vienmuļām dienām sargi zaudē modrību, sāk garlaikoties. Tāda ir cilvēka daba. Un tie�i tajā brīdī�

-��� Pagaidiet! Es zinu, kā varu izglābties! - Tesa iejaucās.

-�� Ak tā? - Nelikās, ka sve�inieks viņai ticētu.

-��� Risinājums ir pagalam vienkār�s.

-��� Patiesi? - Sve�inieks mulsi pārprasīja. - Ja tā, es par tādu neesmu iedomājies.

-��� Es par to izstāstī�u visiem, kas gadīsies ceļā. Policijai, re�portieriem, televīzijai, visiem pēc kārtas. Visiem pēc kārtas stās�tī�u, kas noticis, par D�ozefu, par savu māti, par ķeceriem un viņu nodomu mani nogalināt. Ja viņi vēlas mani apklusināt, tad pēc �ādas tirādes viņiem vairs nebūs iemesla to darīt. Jo es jau bū�u izpaudusi visu, ko, viņuprāt, nedrīkstu atklāt. Nebaidieties! Es devu solījumu un jūs �ajā lietā neiepī�u. Ta�u jūsu ienaidnie�kam�

-�� Un arī jūsu, - sve�inieks iestarpināja.

-�� Tā ir, - Tesa piekrita. - Un manam. Tiem nelie�iem, kuri no�ā�va manu māti, vairs nebūs iemesla dzīties man pakaļ. Viņus pa�us vajās. Viņi būs spiesti nolīst pagrīdē.

-��� Tesa� - Sve�inieks izmisumā nolieca galvu. - Jūs vēl aiz�vien neesat sapratusi.

-�� Kas vainas manai loģikai!

-�� Nu nē, - sve�inieks noteica. - Pirmkārt, parazīti gribēs izrē�ķināties ar jums un pieliks visas pūles, lai noslepkavotu jūs kaut vai principa pēc; lai sodītu jūs par sagādātajām nepatik�anām. Otrkārt, vai jūs pati aptverat, cik murgains izklausīsies jūsu stās�tītais? Gan policisti, gan reportieri, gan televīzijas �urnālisti būs vienās domās - jūs esat �ķīrusies no prāta. Tre�kārt, informācijai, kuru jūs grasāties izpaust, nav nekāda svara. Pieņemsim - lai cik maz ticams tas būtu -, ka varas iestā�u pārstāvji patie�ām apslā�pētu sevī �aubas un, kā par brīnumu, jums noticētu. Kas tad bū�tu? Ja mēs, organizācija, kurai ir gadsimtiem ilga pieredze para�zītu medī�anā, vēl neesam sadzinu�i pēdas un nobeigu�i visus ķecerus līdz pēdējam, kādas, jūsuprāt, būs policijas izredzes? Jūs neesat sapratusi galveno. Jā, tā tas ir. Es ārkārtīgi baidos, ka pats galvenais jums ir paslīdējis secen.

-��� Un kas tas būtu? - Tesa nikni noprasīja.

-Jūs.

-�� Kas manī tik īpa�s?

-�� jūs, Tesa. Padomājiet pati - kas jūs esat, kāda ir jūsu ģime�ne? Atcerieties savu miru�o tēvu!

-�� Kāds viņam sakars ar�?

-��� Ietekme, Tesa. Es runāju par ietekmi. Pieņemsim, ka jūs pa�stāstītu policistiem, reportieriem un� vienalga. Visiem. Ko jūs ie�sāktu, ja jums nenoticētu? Atmestu ar roku? Nodomātu, ka esat izdarījusi visu, kas ir jūsu varā, un paslēptos, baidoties, ka jums tik un tā var uzbrukt?

-��� Protams, nē!

-�� Es atkārtoju jautājumu! Ko jūs iesāktu?

-��� Turoinātu cīņu. Turpinātu, lai atriebtu mātes un D�ozefa nāvi.

-��� Tie�i tā, - sve�inieks uztvēra. - Jūs liktu lietā savu ietekmi, piedzītu parādus no nomocītā nelaiķa tēva draugiem. Jūs piepra�sītu visaugstākās valdības aprindās, lai �ie jūsu tēva draugi jūs atbalstītu. Un mans viedoklis ir tāds, ka viņi atsauktos uz uzaici�nājumu, Tesa. Lai apmierinātu jūs, lai atvieglotu sirdsapziņu no vainas apziņas sloga. Atbrīvotos no vainas par to, ka nosūtīju�i jūsu tēvu nāvē uz Beirūtu, kur viņam bija jāapsprie� prettiesisks iero�u darījums, kas Libānas pilsoņkarā būtu nosvēris svaru kau�su par labu kristie�iem, dodot viņiem priek�rocību pār musulma�ņu kaujiniekiem. Ta�u es jums saku un atgādinu - parazīti ir ie�kļuvu�i pat augstākajos valdības līmeņos. Mēs nezinām, kas viņi ir. Mums nav izdevies viņus identificēt. Bet jums man jātic, jāpa�ļaujas uz �o faktu. No tā atkarīga jūsu dzīvība. Kā jau jūs uzstā�jat, pienāks laiks, kad jūs sastapsieties ar �o ienaidnieku. Jūs par to nezināsiet. Jūs nevarēsiet viņu pazīt. Ta�u viņi jūs pazīst un da�rīs visu, lai atņemtu jums dzīvību, pirms jūs nejau�i izpļāpājaties par �o brālību un, iespējams, par viņiem pa�iem.

-�� Tas man nebija ienācis prātā. Nebiju iedomājusies� - Tesa nodrebēja.

-��� Negribas atzīt, bet viņam taisnība, - Kreigs norūca.

-��� Protams, - sve�inieks atteica. - Kāda ir izvēle? Jūs varat iet prom un turēt savu klusucie�anas zvērestu, varat izpaust to, ko zināt par parazītiem. Vai arī - jūs varat sadarboties ar mums, klau�sīt manām norādēm, palīdzēt mums atklāt parazītus pat visaug�stākajos sabiedrības slāņos. Un tad ļaut mums veikt savu pienā�kumu un�

-�� Slepkavo�ana. Man līdz kaklam tā slepkavo�ana!

-�� Es varu apzvērēt, ka otrs variants jums patiks vēl mazāk, - sve�inieks atteica. - Esmu izklāstījis izvēles iespējas. Apdomājiet visu rūpīgi. Apsveriet nākotni. Un izdariet izvēli.

-��� Bet izvēles nav.

-��� Runājiet konkrētāk! - sve�inieks aizrādīja.

-�� Ja ieklausās jūsu vārdos, esmu spiesta darīt tā, kā jūs liekat.

-�� Glu�i pareizi.

-�� Vai esat pārliecināts, ka es bū�u dro�ībā?

-��� Dodu savu godavārdu, - sve�inieks sacīja.

-�� No sirds ceru, ka jūs savu godu vērtējat augstu.

-�� Augstāk nekā parazīti, Tesa. Un atcerieties - mums ir kāda priek�rocība.

-��� Kāda?

-��� Vienīgais patiesais Kungs ir mūsu pusē.

-�� Kaut nu man būtu jūsu ticība!

Aiz muguras kaut kas noklaudzēja. Tesas sirds salēcās, viņa apcirtās un ieraudzīja, ka veras vaļā mācītājmājas ārdurvis.

Ta�u vīrietis, kur� stāvēja sardzē, nelikās iztraucēts.

Pa durvīm ienāca vēl viens pastiprinātājs, vīrietis, kur� bija aizvedis "Porsche" misis Kodilai.

-�� Jauka veca dāma, - viņ� ierunājās. - Pat lika kalpotājam at�vest mani atpakaļ uz Va�ingtonu. Palūdzu mani izlaist piecpa�dsmit kvartālu tālāk, lai viņ� neuzo� par mācītājmāju.

Vīrietis pasniedza Tesai papīra maisiņu.

-�� Pirms atdevu ma�īnu, es to pārmeklēju - gadījumā, ja esat atstājusi tajā kaut ko aizdomīgu. Zem "Porsche" priek�ējā sēdekļa atradu �īs kastītes.

Tesa sa�ļukusi ielūkojās maisiņā, lai gan labi zināja, ko tur at�radīs, - divas kārbiņas ar munīciju.

-��� Paldies! - Viņa saguma. - Atminoties nesenos notikumus� - Tesas balss izmisumā aizlūza. - Izskatās, ka man to vajadzēs.

Piebrauca divas automa�īnas. To dzinēji apklusa. Atvērās dur�vis, pēc brī�a aizcirtās.

Tesai nervi bija saspīlēti. Viņa vērīgi palūkojās uz sargu pie mācītājmājas ārdurvīm. Tas raudzījās pa logu, turēja ieroci nolais�tu gar sāniem un neizskatījās noba�ījies.

Tuvojās soļi. Mirkli vēlāk vestibilā ienāca �etri slaidi, musku�ļaini vīrie�i ar neizteiksmīgiem vaibstiem. Divus Tesa pazina, tie bija �oferis un sanitārs, kas bija aizvedu�i Prisilu un profesoru Hārdingu uz kliniku.

Abi pārējie nebija redzēti. Iespējams, tie bija vadīju�i "UPS" bu�siņu un pelēko sedanu, kas sākumā brauca nopakaļus otram bu- siņam un "Porsche", bet vēlāk, kad ma�īnas tuvojās namam, atda�lījās no karavānas.

-��� Vai jūs tikāt vaļā no busiņā un vieglās automa�īnas? - jau�tāja sve�inieks.

Abi vīrie�i pamāja ar galvu.

-�� Atstājām lielveikala autostāvvietā, - viens no viņiem atbil�dēja. - Viltotas numura zīmes un reģistrācijas dokumend. Pirkstu nospiedumus noslaucījām. Pat atstājām atslēgas. Ja paveiksies, abus transporta līdzekļus drīz vien nozags.

-�� Labi. Un novēro�ana? Pieņemu kā pa�saprotamu, ka�

-�� Nevienu neredzējām. Gar mūsu aizvietotājma�īnu neviens nebija grābstījies. Tīra apmaiņa.

-��� Un vēl?

-��� Mūsu kolēģu bēres? Tās pa�laik tiek organizētas. Tomēr ar no�ēlu jāatzīst, ka mēs nevarēsim tajās piedalīties.

-��� Es arī ne. Tomēr mēs pieminēsim viņus savās lūg�anās. - Sve�inieks nodūra galvu. Pēc īsa, svinīga klusuma brī�a viņ� pār�meta krustu, nopūtās un pagriezās pret busiņā �oferi un sanitā�ru. - Domāju, ka Tesa gribēs zināt.

-�� Skaidrs, ka gribu! Ko klīnikas ārsts sacīja par Prisilu un pro�fesoru Hārdingu?

Pirmais vīrietis kā mierinādams pacēla roku.

-�� Sievietei ie�ļircināja insulīnu. Viņa paēda un jutās krietni la�bāk.

-��� Un profesors Hārdings?

Otrais vīrietis sarauca pieri.

-�� Diagnoze - viegla trieka. Viņam iedeva zāles. Kad jau dzīrā- mies braukt �urp, viņ� izdabūja da�us vārdus.

-��� Ko viņ� teica?

-�� Trīs vārdus sievai. Ar lielām pūlēm.

-��� Un kādi bija �ie trīs vārdi?

-��� "Es tevi mīlu."

Tesai aiz�ņaudzās kakls.

-�� Mana vaina. Tā ir mana�

-�� Nē, - nepazīstamais vīrietis nepiekrita. - Tā ir parazītu vaina.

-�� Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti man gribas tam ticēt. Ta�u - ja es nebūtu devusies pie viņiem, lai �o to noskaidrotu, profesors Hārdings nebūtu� - Tesa nikni iepleta acis. - Tātad pie tā mēs nonākam, jā? Aizvien mazāk un mazāk izvēles iespēju. Un tad pa�likusi tikai viena - sadarboties.

-�� Tā spie� apstākļi, - sve�inieks atteica. - Un nu diem�ēl pie�nācis laiks. - Viņ� norādīja uz tālruni, kas atradās uz putekļainā galda. - Sāciet! Sazinieties ar tēva kontaktpersonām. Pieprasiet palīdzību. Pastāstiet, ka esat nonākusi pagalam nepatīkamā situ�ācijā. Lieciet viņiem justies vainīgiem, atgādiniet par atbildību tēva nāvē. Vismaz viens no viņiem, kas atsauksies, būs�

Iejaucās vīrietis, kur� bija aizvedis Prisilu uz klīniku.

-�� Iespējams, jums tas liksies svarīgi. Braucot �urp, mēs busiņā klausījāmies radio ziņas. Ugunsgrēks un miru�ie cilvēki mājā

Va�ingtonā tiek saistīti ar vakarnakts ugunsgrēku Aleksandrijā - tā pati taktika, līdzīgs slaktiņ�. Policija jau�

Sve�inieks sa�uta.

-�� Man par policiju ne silts, ne auksts. Tesa, pieejiet pie aparāta, paceliet klausuli un piezvaniet jūsu�

-��� Vēl ne! - Kreigs metās starpā. - Es apsolīju Aleksandrijas policijas priek�niekam, ka sazinā�os ar viņu.

-�� Ar �o solījumu būs jāuzgaida.

-�� Nekā nebija. Ja es nepiezvanī�u un nenomierinā�u viņu, ma�na karjera būs pagalam. Par to, ka nepalīdzu nozieguma izmek�lē�anā, mani var iebāzt aiz restēm. Protams, ja vien es vispār pa�lik�u dzīvs. Ja tā padomā - vai man ir pamats būt optimistam? Bet man patīk strādāt policijā. Un es gribētu arī turpmāk tur strā�dāt. Turpretim viens gan man nepatīk - nezināt tā cilvēka vārdu, ar kuru sarunājos.

-��� Mans vārds? Tā ir sīka formalitāte. Nesvarīga.

-�� Man tā �ķiet svarīga.

-�� Tad sauciet mani par� - Nepazīstamais saminstinājās. - Jā, sauciet mani par tēvu Boldvinu?

-�� Vai esat pārliecināts, ka tēvs Smits vai tēvs D�ounss neska�nētu labāk?

-��� Domāju, ka "tēvs Boldvins" ir gana labs vārds.

-��� Bet tas tomēr īsti nav atbilsto�s. Vai arī es maldos? Vai arī manu jūsu balsī vieglu Eiropas valodas akcentu, piemēram, fran�u?

-��� Leitnant, jūs pēdīgi esat uzdevis lieku jautājumu. Paceliet klausuli! Nomieriniet Aleksandrijas policijas priek�nieku, ja vien jūs uzskatāt, ka tas ir nepiecie�ams, lai Tesa iesaistītos mūsu mi�sijā. Pasakiet policijas priek�niekam, ka jūs neesat varējis ar sie�vieti sazināties. Nebaidieties, �o zvanu nevar izsekot. "Melnā kas�te" izvada savienojumu caur Londonu un Johannesburgu.

-��� Esat rūpīgi nostrādāju�i. Iespaidīgi.

-�� Cen�amies. Bet galu galā mums ir simtiem gadu ilga prakse.

-�� To var redzēt. - Kreigs izvilka no saburzītās uzvalka �aketes papīra lapiņu, pārlaida skatienu uz tās uzrakstītajam numuram, pacēla klausuli un piespieda numura taustiņus.

Tajā pa�ā brīdi tēvs Boldvins piespieda taustiņu, kas ieslēdza mikrofonu, ļaujot visiem noklausīties sarunu. Tesa izdzirdēja sa�vienojuma trok�ņus un dūkoņu, tālsarunu klik�ķus un tad pīk�stienu - Kreigs bija sazvanījis Aleksandriju.

Vēl viens pīkstiens.

Atsaucās vīrietis:

-�� Policijas priek�nieka Fārlija birojs.

-��� �eit zvana leitnants Kreigs no Ņujorkas policijas Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļas. Domāju, ka viņ� gaida manu zvanu.

-�� Sasodīts, skaidrs, ka gaida. Vienu mirkli!

Klik�ķis. Atkal signāls.

Gaidot, kamēr priek�nieks pienāks pie tālruņa, Kreigs pameta skatienu uz vīrieti, kur� sevi bija nosaucis par tēvu Boldvinu, un aplika roku Tesai ap pleciem.

-�� Zinu, ka tev ir grūti, zaķīt. Turies, cik vari!

-Ja mani tā būtu nolamājis kāds cits� - Tesa spurojās pretī.

-�� Tā tēvs mēdza saukt manu māti.

-�� Tādā gadījumā tas skan dievīgi.

Klik�ķis.

-���� Runā Fārlijs. Kur jūs bijāt iesprūdis, ko? Es gaidīju jūsu zvanu�

-Jā, zinu. Pirms vairākām stundām. Nelaime tāda, ka jopro�jām neesmu atradis�

-��� Terēzi Dreiku? Man par viņu vairs galva nesāp. Mani vīri vēl nav tiku�i skaidrībā par vakarnakts notikumiem viņas mātes mājā, Va�ingtonas policijas jurisdikcijā �ajā pēcpusdienā noticis līdzīgs uzbrukums. Viņi pra�ņā, vai tie ir saistīti. Toties es gribu zināt, kāpēc �ajā lietā iesaistījies FIB.

-Ko?

-��� Neviens federāļus �urp nesauca, un es nevaru iedomāties, kādēļ gan lai Melindas Dreikas slepkavība ietilptu viņu kompe�tencē.

Izdzirdējusi priek�nieku nosaucam viņas mātes vārdu, Tesa sarāvās.

-��� FIB? - Kreigs pārprasīja.

-��� Pats biroja direktors Ēriks �etems īsi pēc pusdienlaika pie�zvanīja man. Vēloties parunāt ar Terēzi Dreiku. Valsts dro�ības jautājums, augstākā prioritāte, konfidenciāli un tādā garā. Es sa�vu darbu veicu labi. Ja cita iestāde man mēģina norādīt, kā� Lai nu paliek. Es izklāstīju par mūsu vieno�anos. Tagad tas vairs nav manā ziņā. Man dota pavēle - no augsta līmeņa valdības vīriem - nodot jums �ādu rīkojumu: pavēle atvest Terēzi Dreiku pie manis tiek atcelta. Jums jāsazinās ar �etemu. Viņ� zvanīja �ajā pēcpus�dienā jau trīs reizes un pra�ņāja, vai jūs esat uzradies, un atgādi�nāja, ka man jāpiekodina, lai jūs viņam nekavējoties piezvanāt. Uz karstām pēdām! Kreig, Kristus vārdā, kas gan notiek?

-��� Priek�niek, es zvēru - es pats nezinu.

-�� Tad, nolādēts, ķerieties pie klausules un noskaidrojiet! Kā jau �etems teica - �igli! �obrīd man vismazāk gribas izpelnīties brā�zienu no FIB.

-��� Man jau pielēca.

-��� Gribu, lai jums pie reizes pielec arī �āds fakts, Kreig. Mēs kādudien tiksimies, un jums jābūt gatavam izskaidrot notiku�o. Lieciet aiz auss, jūs negribēsiet, lai noskai�os uz jums. Es esmu baigi atriebīgs tips, un es pieraudzī�u, lai jūsu kapteinis spļauj zili melnu.

-��� Es vēlreiz saku - man pielēca.

-�� Brīnums gan! Vienreiz kāds uzklausa manas pavēles, nevis man jāsaņem tās no cita. Piezvaniet �etemam! Te būs viņa privā�tais tālruņa numurs.

Kreigs pierakstīja.

-�� Aizvāciet to birokrātu no mana kakla! - Fārlijs izmeta. - Es gribu darīt savu darbu, gribu ķerties pie Melindas Dreikas slep�kavības izmeklē�anas.

-��� Es apsolu, ka to nokārto�u. - Kreigs satraukts nolika klau�suli.

-�� Tā, - tēvs Boldvins novilka. - Jau iet vaļā.

Tesa neizpratnē sarauca pieri.

-�� Jūs gribat teikt, ka Ēriks �etems ir iesaistījies grupā, kura kāro mani nogalināt?

-�� Tas ir iespējams. Es ta�u teicu, ka parazīti ir iefiltrēju�ies pat visaugstākajos amatos. Ta�u tā var būt arī sakritība, - tēvs Bol�dvins sprieda. - Vai �etems pazina jūsu tēvu?

-�� Pat ļoti labi.

-�� Tad var gadīties, ka viņ� uzņēmies to lojalitātes dēļ, patie��ām gribēdams jūs pasargāt.

Tesa pacēla rokas, sākdama zaudēt pacietību.

-��� Var jau būt, bet ir viena neprecizitāte.

-��� Re, kā? - Tēvs Boldvins gaidīja.

-�� Tikai ienaidnieks zināja, ka es vakarvakarā biju aizbraukusi pie mātes.

-�� Nav tiesa. Tur bija ari Braiens Hamiltons un, protams, mani kolēģi.

-��� Braiens Hamiltons ir miris! - Tesa sauca. - Es tik un tā pa�lieku pie sava. Aleksandrijas policijas priek�nieks uzzināja par manu vajā�anu no Kreiga. Bet kā to zināja �etems?

-�� Jūs gribat sacīt, ka viņ� saņēma �o informāciju no vīriem, kuri uzbruka jūsu mātes mājai un neveiksmīgi pūlējās jūs notvert? - Tē�vam Boldvinam iegailējās acis.

-�� Man tas visādā ziņā liekas loģiski, - Kreigs prātoja.

-��� Tā var būt. - Tēvs Boldvins no�ūpoja galvu. - Man raizes dara tas, ka �ī saistība ir tik acīmredzama. Kop� tūksto� divi sim�ti �etrdesmit ceturtā gada un parazītu bēg�anas no Montsegīras ķeceri ir izdzīvoju�i galvenokārt savu slēp�anās iemaņu dēļ. Gad�simtu gaitā viņi noslīpēju�i izcilu maldinā�anas prasmi. Ja �e�tems patiesi ir ienaidnieks, vai viņ� tā riskētu, vai viņ� pārkāptu mācīto un tik nepārprotami izraisītu aizdomas pret sevi?

-�� Ja viņ� un viņa grupa būtu milzīgā izmisumā� - Tesa pa�griezās pret reliģiskā satura gleznu un tūlīt pat apcirtās pret tēvu Boldvinu. - �etems, piezvanīdams policijas priek�niekam Fārli- jam un paziņodams, ka izmeklē�anu savās rokās ņem FIB, ir da�ļēji izpildījis �o cilvēku mērķi. Mani grib nogalināt tāpēc, ka es pārāk daudz zinu un manā rīcībā ir fotogrāfijas. Ta�u pagaidām man nav bijusi iespēja pastāstīt visu varas iestādēm.

Tēvs Boldvins kādu mirkli klusēja.

-�� Nenolieg�u, ka jums var būt taisnība. Ta�u ir tikai viens veids, kā to uzzināt.

Tesa noelsās.

-Jā. Piezvanīt viņam.

Viņa ba�igi pasniedzās pēc papira lapiņas, uz kuras Kreigs bija uzrakstījis �etema tālruņa numuru.

-�� Nē, pagaidiet! - tēvs Boldvins iesaucās.

-��� Vēl pirms brī�a jūs lūdzāt mani�

-��� Situācija ir mainījusies. Mēs esam identificēju�i varbūtējo mērķi, un man jūs jāapmāca, kā reaģēt uz jebkuru �etema teiku�mu. Tikmēr jāveic arī citi priek�darbi - ikdieni�ķi, ta�u nepiecie��ami.

-�� Kas tie būtu?

-��� Ir jau pāri septiņiem.

-��� Un kas par to?

-Jums jāpaēd.

-��� Kas vēl nebūs? Patlaban ēdiens man nav ne prātā. Es diez vai spētu norit kaut kumosu.

-�� Ta�u izvārgu�i jūs mums neesat vajadzīga. Ziņotāji vēsta, ka jūs neēdat gaļu. Vai zivs būs pieņemama?

Tesu biedēja tēva Boldvina sīkās zinā�anas par viņas para��ām, un viņā uzvirmoja sa�utums. Ta�u garīdznieka enerģiska�jam balss tonim bija savs iespaids.

-�� Ja jau esat tā nolēmu�i - lai notiek. Tiesa, nezinu gan, kāda jēga no manas atļaujas, - viņa sacīja. - Jūs to darītu �ā vai tā. Jā, labi, lai būtu zivs.

-��� Ko jums, leitnant?

-�� Vēl pirms nedēļas es pasūtītu steiku un ceptus kartupeļus, - Kreigs attrauca. - Bet �obrīd, pēc iepazī�anās ar Tesu� esmu ar mieru ēst to, ko viņa iesaka.

-�� Vēl man jāzina jūsu apģērbu izmēri, - tēvs Boldvins norādī�ja. - Jūsu drēbes ir saplēstas, piesūku�ās ar dūmiem. Tā kā jums drīz vien būs jāparādās sabiedriskās vietās, nebūtu prātīgi pie�saistīt uzmanību, tāpēc būs vajadzīga jauna drēbju kārta.

-Jau otro reizi �odien, - Tesa �ukstēja un atskārta, ka trīc.

Ēriks �etems stāvēja pie kapnem, kas veda uz Linkolna me�moriālu - tā masīvā celtne un baltās marmora kolonnas tumsā spocīgi mirdzēja. Iela, kas meta apli ap memoriālu �ajā pusē, bija slēgta satiksmei, tomēr no labās puses pa Danielfren�draivu tu�vojās vairāki transporta līdzekļi spo�ām ugunīm - tie apstājās stāvlaukumā, pasa�ieri izkāpa no automobiļiem un apstaigāja ap memoriālu. �etems nopētīja gan automa�īnas, gan to pasa�ierus un gaidīja, kad pie viņa pienāks vīrietis un paziņos, ka viņu sūtī�jusi Tesa Dreika.

Nakts bija silta. Tomēr �etemam bija sajūta, it kā kuņģī virpu�ļotu robainu ledus gabaliņu ņudzeklis. Viņ� iegrima pārdomās, nespēdams nomākt ļaunās priek�nojautas. Ne tikai tas, ka viņ� pretēji tam, ko teica priek�ā instinkts, bija piekritis satikties �ajā neparastajā, iespējami bīstamajā vietā. Bet ari tas, ka �ī �odien bija jau otra tāda neparasta tik�anās - pirmā bija Ārlingtonas nacio�nālajā kapsētā pusdienas pārtraukumā, kur viņ� bija ticies ar Ke- netu Medeņu, CIP Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieku. Abas tik�anās bija saistītas, un �etemu jau labu laiku neatstāja nojausma, ka notiks kaut kas katastrofāls. Viņ� atcerējās Melin�das Dreikas slepkavību un izlaboja sevi - nē, nevis notiks, bet jau notiek. Biroja direktora amatā pavadīto gadu laikā iegūtā piere�dze vēstīja, ka nelāgi notikumi jau sāku�ies un, pilnīgi iespējams, vairs nekas nebija glābjams.

Tesa bija pārbijusies līdz nāvei - tas nu bija skaidrs. Kad pirms divām stundām viņa bija piezvanījusi, FIB direktoru viņas trīco��ā balss, izmisuma pilnais tonis bija pamatīgi satriecis. Pirms �e�tems bija paskaidrojis, kāpēc lūdzis piezvanīt, Tesa bija viņu pār�traukusi, paziņojot, ka zina, kas nogalinājis viņas māti, viņas rīcībā esot būtiska informācija par slepkavību, ta�u pa tālruni to nevarot izpaust. Viņai esot jāizstāsta par pierādījumiem aci pret aci un jāļauj viņam tos apskatīt.

-�� Atnāc pie manis uz darbu� Nē! - �etems aprāvās. - Manā mājā būs dro�āk.

-��� Ne vienai, ne otrai vietai es nevaru uzticēties!

-��� Piedod, Tesa, - vai tev neliekas, ka tu esi pārmērīgi piesar�dzīga?

-��� Ērik, tev nav ne mazākās jausmas, ko es esmu pārdzīvojusi! Manā vietā tu jau�!

-��� Labs ir. Vēsu prātu. Ja tu uzskati, ka briesmas ir milzīgas, es lik�u, lai manu namu apsargā īpa�ie aģenti.

-��� Nē! �ī tik�anās notiks, ievērojot manus nosacījumus. Ja tu patiesi biji mana tēva draugs, tu darīsi visu, lai sargātu manu dzī�vību.

�etems pavilcinājās.

-�� Jā. Tava tēva labad esmu gatavs uz visu.

-��� Da�i mani draugi tevi atvedīs tur, kur es jūtos dro�a.

-��� Lai notiek.

-�� Tu ieradīsies viens, - Tesa pieprasīja.

-��� Tas man nepatīk, bet - lai nu būtu. - �etemam pierē piepe�i iedūra asas sāpes.

-��� Tam tā jābūt - lai mani draugi varētu pārliecināties, ka tev neviens neseko. Tie, kas vēlas mani nogalināt, dro�i vien tevi no�vēro.

-�� Jau atkal! Vai nav par traku?

-��� Nē, Ērik, dzīve piespie� tā rīkoties! Ja es nepiesargā�os, tad, izsekojot tevi, �ie cilvēki piekļūs man. Tavam amatam nav nozī�mes - ķeceri ne reizi vien ir apliecināju�i savu mērķtiecību centie�nos mani apturēt.

-��� Ķeceri? - Izdzirdot �o vārdu, �etems apstulba. - Par ko tu runā?

-Tu gribi teikt, ka izliecies� Vai man jāsaprot, ka tu patie�ām nezini?

-�� Ja zinātu, vai es�?

-��� Es tevi lūdzu - nepievil mani! Lūdzu! - Tesa nosauca tik�a�nās vietu un laiku. - Es gaidī�u paslēptuvē. Draugi atvedīs tevi pie manis.

Tāda bija noruna. �etems nervozi paskatījās uz rokaspulkste- ņa mirdzo�o ciparnīcu. Desmit pāri vienpadsmitiem. Stāvēdams pustumsā teatrāli apgaismoto kolonnu un Linkolna memoriāla pakājē, tūristu pūļa ieskauts, viņ� mazliet sala, kaut arī nakts bija silta un viņ� bija ģērbies kokvilnas d�emperī ar īsām piedurknēm. Galu galā vīrietim bija jāpienāk jau pirms desmit minūtēm, un, kaut arī cilvēks, kur� vedīs viņu pie Tesas, dro�i vien vēl izpēta apkārtni, pārliecinoties, ka �etems ieradies viens un nav atvedis līdzi Tesas ienaidnieku "asti", FIB direktors tik un tā neviļus ju�tās neaizsargāts �o garāmejo�o tūristu straumes malā - ikviens no tiem varēja viņu apdraudēt.

Esi nosvērts, �etems sev piesacīja. Drīz tevi būs pārņēmusi tāda pati paranoja kā, sprie�ot pēc telefona sarunas, Tesu.

Drīz? Es jau tagad no tā cie�u. Cik �ēl, ka es ne�

Līdzās nostājās vīrietis un nofotografēja memoriālu. Viņ� bija vidējas miesas uzbūves, neciliem sejas vaibstiem, neuzkrīto�i ap�ģērbies.

-��� Dro�i vien nekas nesanāks. - Vīrietis pakratīja galvu. - Es paņēmu līdzi filmiņu ar nepareizu jutīgumu.

-�� Nevar zināt, varbūt tomēr paveiksies, - �etems viņu mieri�nāja un iek�ēji saspringa.

-�� Tesa Dreika, - vīrietis sacīja, vēlreiz nofotografēdams Linkol- na memoriāla ēku ar starme�u apspīdētajām kolonnām. - Atbrau�cāt viens?

-��� Kā jau soliju.

-��� Neap�aubu jūsu vārdus, tomēr pirms tam pārbaudīju.

-�� Tā jau es paredzēju. - �etems paraustīja plecus.

-�� Tādā gadījumā - vai esat gatavs doties ceļā?

-��� Esmu gatavs uz visu, lai izdibinātu, kas norisinās. Aiziet! - �etems nepacietīgi pagriezās pa kreisi pret ēnaino, koku ieskauto autostāvvietu Danielfren�draivas galā.

-�� Nē, mēs dosimies turp. - Vīrietis ar neizteiksmīgajiem vaib�stiem un fotoaparātu pameta ar galvu pretējā virzienā. - Pa labi.

-�� Pa labi? Bet� - �etems saviebās. Pagriezies tajā virzienā, viņ� ieraudzīja metāla barjeru jostasvietas augstumā - tā novirzīja sa�tiksmi gar vienu memoriāla pusi, ļaujot tai izmest pusloku gar apaļo memoriāla laukumu.

Otrpus barjerai zibsnīja garāmbrauco�u spēkratu ugunis. �etems dzirdēja, kā skaļā ma�īnu plūsmas dūkoņa traucas me�moriāla virzienā pāri Ārlingtonas memoriālajam tiltam, nogrie��as pa kreisi, apmet nelielu loku ap memoriālu un aizbrauc pa Divdesmit tre�o ielu.

-�� Jā, jā, - atsaucās vīrietis ar fotoaparātu. - Tur nav autostāv�vietas. Neba�ījieties! Mēs par visu esam parūpēju�ies. - Viņ� ie�bāza roku fotoaparāta ādas somiņā, kas bija piestiprināta pie jos�tas, un izņēma mobilo tālruni. A�i nospiedis taustiņus, viņ� brīdi paklausījās un tikpat �igli nobēra: - Gaiss tīrs. Esam gatavi. Di�vas minūtes? Labi. Tie�i tik būs vajadzīgs arī mums. - Vīrietis at�lika tālruni atpakaļ fotoaparāta somiņā. - Vai jums nebūtu iebil�dumu mazliet pastaigāties, mister �etem? - Nepagaidijis atbildi, viņ� pieskārās �etema rokai un vadīja viņu uz labo pusi, metāla barjeras virzienā.

Viņi apgāja ap barjeru un devās garām kokiem, kuru lapotnes aizsedza zvaigznes un resnie stumbri iekļāva gājēju neizmanto�tu, aizaugu�u celiņu.

-�� Ja gribat zināt - es neesmu viens, - vīrietis ierunājās. - Mani biedri novēro apkaimi, ja kāds nelga tomēr sadomā mums sekot.

-�� Apmācības bāzes Kvantiko instruktoru vienība nebūt neat�teiktos pamācīdes no jums, - �etems nervozēdams noteica.

Vīrietis ar fotoaparātu - �etemam bija aizdomas, ka tas nemaz nav fotoaparāts, bet ir kāds ierocis, visticamāk, nomaskēta pisto�le, - dkai atvēcinājās ar brīvo roku.

-�� Mēs nemū�am nepiekristu apmācīt, tomēr par komplimentu alla� protam pateikties.

-��� Es savukārt būtu pateicīgs, ja man pateiktu, kas�

-�� Drīz, mister �etem. Drīz.

Abi vīrie�i tuvojās rosīgajai un trok�ņainajai satiksmei, kas plūda no tilta. Kad abi bija nonāku�i koku aizsegā pie grants uz�bēruma, vīrieds ar neievērojamo ārieni pagausināja soli, aizseg�dams �etema skatienu, un garāmbrauco�o spēkratu �ilbino�o uguņu gaismā FIB direktors saprata, ka pieņēmums par vīrie�a it kā vidusmēra miesas uzbūvi bijis maldīgs; patiesībā viņ� bija muskuļains un vingrs. Garāmslīdo�ās automa�īnas iepūta sejā iz�plūdes gāzēm pieblīvētu vēju, un Ēriks �etems nonāca pie seci�nājuma, ka �is cilvēks varētu būt labākā formā nekā pat viņa ne�vainojamie miesassargi.

-�� Un tagad�? - �etems ievaicājās.

-��� Mēs pagaidīsim, ta�u ne ilgi. Jūs dzirdējāt, ka pieminēju "divas minūtes". Tomēr esmu kļūdījies. Mēs esam nedaudz pa�steigu�ies. - Pavadonis norādīja ar roku.

No Ārlingtonas memoriālā tilta nobrauca busiņ�, atdalījās no mirguļojo�ās lukturu gaismas straumes un apstājās pie grants uz�bēruma. Strauji atslīdēja vaļā sāndurvis.

-�� Jūs pirmais! - Vīrietis ar neizteiksmīgajiem vaibstiem norā�dīja.

�etems neveikli ierāpās busiņā.

Tajā sēdēja vīrie�i ar līdzīgu ārieni kā viņa pavadonim un svei�cinot pamāja ar galvu. Laipno izturē�anos gan aizēnoja tas, ka visiem bija iero�i.

FIB direktors apsēdās starp diviem vīrie�iem - izvēles nebija, jo tā bija vienīgā palikusī vieta, - un pavadonis viņam sekoja, pie- tupās uz grīdas un aizcirta ciet durvis. Busiņā motors ierēcās, transporta līdzeklis, riepām kaucot, uzņēma ātrumu un ieslīdēja atpakaļ satiksmes plūsmā.

Vīrietis, kur� sēdēja priek�ā blakus �oferim, ierunājās mobila�jā tālrunī:

-�� Viņam nesekoja? Labi. Tu jau zini, kur mēs būsim. - Viņ� no�lika tālruni un pagriezās. - Esiet sveicināts, mister �etem! Pal�dies, ka piekritāt sadarboties!

-��� Vai �āda slepenība patiesi bija vajadzīga?

Nepazīstamais vīrietis stingi blenza viņā, it kā atbilde būtu

pa�saprotama.

-�� Kas jūs esat? - �etems jautāja.

-�� Tesa jau iepriek� paskaidroja. Mēs esam draugi.

-�� Tam es dcē�u tad, kad viņu ieraudzī�u. Pēc cik ilga laika mēs nokļūsim viņas paslēptuvē?

-��� Drīzāk, nekā jūs domājat. - Vīrieds izskatījās uzjautrināts.

�etems nesapra�anā sarauca pieri.

Ta�u tad viņ� saprata, jo pēk�ņi izdzirdēja pazīstamu balsi.

-��� Esmu tie�i tev aiz muguras, Ērik.

�etems pagriezās.

Tesa, sve�u acīm neredzama, bija noslēpusies busiņā dziļumā un tagad apsēdās uz koka kastes. Viņai blakus uzradās drukns vīrieds ar raupjiem sejas vaibstiem, tum�zilā sporta jakā ar uzro- tītām piedurknēm.

Tesa pasmaidīja. Tomēr �etemam viņas sejas izteiksme �ķita piespiesta, tāpēc nervozitāte viņā pieauga.

-��� Daudz laika aiztecējis. Priecājos tevi redzēt, Ērik.

�etems sa�ķobīja seju un neveltīja vērību laipnībām.

-�� Bet man likās� Pa telefonu tu sacīji, ka �ie vīri aizvedīs mani uz tavu paslēptuvi.

-�� Piedod, ka biju spiesta tevi maldināt. Tas tāpēc, ka tavas te�lefona sarunas varēja noklausīties un pie memoriāla izvietot no�vērotājus. Toties ir visai ap�aubāms, ka pēc �ādi noorganizētas tik�anās mūsu busiņam ir iespējams sekot. Pat ja ienaidnieks uz�ņems mūsu pēdas, tas uzskatīs, ka busiņ� ved tevi pie manis. Viņi neiedomāsies, ka busiņā varētu atrasties es, tāpēc tam neuzbruks.

-��� Neuzbruks? Un tu pieļauj, ka manu telefonu noklausās? - �etems apjucis pa�ūpoja galvu. - Manu telefonu pārbauda katru ritu. Kur� gan varētu to noklausīties? Un, ja tā padomā, kur� gan uzdro�inātos uzbrukt busiņam, kurā sē�u es?

-��� Ķeceri.

Atkal jau tas nejaukais vārds.

-��� Viņi nevilcinājās nogalināt Braienu Hamiltonu, - Tesa aiz�rādīja.

�etems bija tā satriekts, ka pat nespēja atbildēt.

-��� Viņ� nudien bija ievērojama persona. Un tu iedomājies, ka viņi vilcinātos nogalināt FIB direktoru? - Tesa turpināja. - Viņi darīs visu, lai piekļūtu man, lai sasniegtu mērķi, lai aizkavētu mani izpaust viņu noslēpumu.

-��� Par ko tu runā? Kas tie par noslēpumiem? Kas tie par ķece�riem?

Tesa pasniedza viņam vairākas fotogrāfijas un tievu kabatas lukturīti.

Apjukumam pieaugot, �etems lukturī�a gaismā izpētīja foto�grāfijas, juzdams, ka vīrie�i ar neizteiksmīgajiem vaibstiem neno�lai� no viņa ne acu.

Viena no fotogrāfijām izraisīja netīkamu sajūtu.

-�� Vīrietis, sēdēdams vēr�a mugurā, pār�ķeļ tam kaklu?

-�� Tas ir bareljefs.

-��� Kur tas�?

-�� Tu agrāk ne reizi neesi tādu redzējis? - Tesa jautāja.

-�� Nē! Protams, ne! Mans Dievs, kaut ko tik dīvainu es visādā ziņā atcerētos!

Vīrie�i turpināja viņā lūkoties stingām sejām.

-�� Tesa, es izrādīju labo gribu. Es ierados viens. Es izdarīju visu, kā tu prasīji. Debesu vārdā, pastāsti, kas notiek!

Iejaucās vīrietis, kas sēdēja blakus �oferim.

-�� Kā jūs zinājāt, ka Tesai un leitnantam Kreigam jāsazinās ar Aleksandrijas policiju?

-��� Es to nezināju, - �etems attrauca.

-Tas neizklausās loģiski. - �etems izdzirdēja balsi sev aiz mu�guras un instinktīvi pagrieza galvu. Bija ierunājies vīrietis ar raupjajiem vaibstiem, kur� sēdēja līdzās Tesai. - Jūs piezvanījāt policijas priek�niekam Fārlijam, - vīrs sacīja. - Kāpēc?

�etemam sāka zust orientē�anās spēja - viņ� lūkojās te uz priek�u, te atpakaļ, te uz neizteiksmīgo vīrieti priek�ējā sēdekli, te uz spēcīgo puisieti sev aiz muguras.

-��� Vai jūs.esat leitnants Kreigs?

-��� Atbildiet uz jautājumu! - Druknā vīrie�a balss ie�erkstējās.

-��� Ja jūs nezinājāt, ka man un Tesai paredzēts sazināties ar Fārli- ju, kāpēc jūs viņam zvanījāt?

-�� Tāpēc, ka es to biju apsolījis.

-��� Kam apsolījis? - Tesa pēk�ņi pieliecās tuvāk, cie�i pieķēru�sies �etema rokai.

-��� Kenetam Medenam.

-��� Medenam? - Vīrietis priek�ējā sēdeklī negaidot atkārtoja.

-��� No CIP?

�etems atkal pagriezās pret viņu. Domas auļoja, viņ� apjuka vēl vairāk.

-�� Jā, Slepeno operāciju nodaļas direktora vietniekam.

-�� Kāds viņam sakars ar� Kādēļ gan lai Medens lūgtu jūs zva�nīt Aleksandrijas policijai?

-�� Tāpēc, ka valsts iek�lietas neiedlpst CIP kompetencē. Ar vie�tējo policiju sazināties vieglāk un ērtāk bija birojam, un tas nera�dīja liekus jautājumus.

-��� Kāpēc? - Raupjā izskata vīrietis, kas sēdēja blakus Tesai, ne�likās mierā.

-��� Pie visa vainojams lepnums. Vietējai policijai nepatīk, ka mēs iesaistāmies tāda nozieguma risinā�anā, kur� automātiski neno�nāk mūsu kompetencē. Tomēr Aleksandrijas policijai būtu paticis vēl mazāk, ja lietā iepītos arī CIP. Tas nudien būtu da�iem sabu- �inājis spalvas, par sirdīgiem telefona zvaniem pat nerunājot. Lie�ta tāda� - �etems strauji novērsās no vīrie�a ar skarbo ārieni un pievērsa skatienu Tesai, kas sēdēja viņam blakus. - �Tev nav ne jausmas, cik ļoti tava tēva draugi par tevi noraizēju�ies. Tavas mā�tes nāve viņus ir satriekusi. Viņi baidās, ka briesmas draud arī tev. Tāpēc tika iedarbināta sistēma. Mani palūdza sazināties ar

Aleksandrijas policiju, jo �ajā gadījumā tā būtu loģiskākā likum- sargu institūcijas izvēle. Tomēr tava tēva draugi vēlējās nodro�i�nāt tev vēl labāku aizsardzību.

-�� Ar vārdu "draugi" jūs domājat CIP un Kenetu Medeņu? - Priek�ējā sēdeklī sēdo�ā vīrie�a bargā balss no jauna lika �ete- mam pagriezties.

-�� Tie�i tā, - atsaucās �etems. - Tesai. Viņas tēva piemiņas vār�dā. Bet jūs tik un tā nesaprotat - lūgums viņu aizsargāt nav ra�dies ne FIB, ne CIP. Tā pēdas ved daudz augstāk.

-Kur?

-�� Uz Balto namu.

Ierunājās Tesa, un �etems nu pagriezās pret viņu.

-�� Tu gribi teikt, pats prezidents zina, ka es esmu briesmās, un vēlas mani aizsargāt? - Tesa saspieda �etema roku kā spīlēs.

-��� Nē. Viceprezidents.

-�� Alans D�erārds? - Druknais vīrs, kas sēdēja līdzās Tesai, iz�skatījās apmulsis.

-�� Jā, es zinu, ko raksta preses slejās, - �etems atsaucās. - Bet viņam vismaz rūp. Viņ� lika Medenam sazināties ar mani, un Me�dens savukārt palūdza mani piezvanīt policijas priek�niekam Fār- lijam. Sadarbība ar CIP mani nekad nav īpa�i sajūsminājusi. Viņu darbības lauciņ� ir ārzemes, mēs darbojamies iek�zemē, un būtu vēlams, lai �īs jomas nepārklājas. Ta�u, ja man pavēli dod vice�prezidents un tā nav saistīta ar likuma pārkāp�anu, man nekas cits neatliek kā to izpildīt. Vārdu sakot, man jāpierunā Tesa, lai viņa piezvana Medenam.

-�� Un Medens solās nodro�ināt viņas aizsardzību? - taujāja vī�rietis, kas sēdēja blakus �oferim.

-�� Nē, Medens ir tikai sakarnieks. Tesu aizsargāt vēlas vicepre�zidents. Un es pieņemu, tas nozīmē, ka viņ� ir nodomājis izman�tot Slepenā dienesta pakalpojumus.

-��� Kāpēc viņ� izrāda par mani tādu interesi? - Tesa nogrozīja galvu.

-��� Es jau sacīju - tava tēva dēj. D�erārds, tāpat kā daudzi val�dības ierēdņi, bija labās attiecībās ar tavu tēvu, un viņ� vēlas, lai valdība tā nomaksā parādu tavam tēvam par varonību un atteik��anos, - darot visu, lai aizsargātu tevi.

Busiņ� devās Vird�īnijas virzienā, un tajā sēdo�ie klusībā ap�cerēja nupat dzirdētos �etema vārdus. Pretējā brauk�anas joslā zibēja automobiļu lukturu gaismas.

Klusumu pārtrauca �etems.

-��� Kas ir �ie ķeceri, kurus jūs ik pa brī�am pieminat?

Tesa pameta skatienu uz vīrieti, kas sēdēja priek�ā, pacēlusi uzacis, it kā lūgdama atļauju.

Vīrietis palocīja galvu.

-�� Jūs ierobe�ojumus zināt.

-�� Ērik, es ceru, ka tevi nekas nespēs izbrīnīt. - Tesa nopūtās.

-�� Es jau vairākus gadus sē�u FIB direktora krēslā un esmu pie�redzējis visīstākos zilos brīnumus. Domā, tu spēsi mani pārsteigt?

-�� Tūksto� divi simti �etrdesmit ceturtajā gadā�

Aizritēja pusstunda. �etems sadulbis klausījās un ne reizi ne�pārtrauca Tesu. Kad stāsts bija galā, viņ� pa otram lāgam tievā lukturī�a gaismā aplūkoja bareljefa fotogrāfiju.

-��� Un tas ir viss, ko jūs varat man pavēstīt?

-�� Ne glu�i, - sacīja vīrietis, kas sēdēja priek�ā. - Bet tas ir viss, kas jums jāzina.

-�� Jādomā, ka pārējais ir saistīts ar jums un jūsu līdzdalību �a�jos notikumos.

-��� Nedomājiet neko! Ar to, ko jūs zināt patlaban, pietiek, lai jums draudētu lielas briesmas. Sīkāka informācija varētu jums kai�tēt vēl vairāk. Kas jums padomā?

-��� Patiesību sakot, ja nebūtu redzējis tās fotogrāfijas� ja Tesa pati nebūtu man to visu izstāstījusi�

-�� Tā ir patiesība, Ērik. Katrs vārds. - Tesa cie�i ielūkojās vi�ņam acīs.

-�� Ta�u tāds ārprātīgs� Man neap�aubāmi tas ir jāpārbauda.

-�� Tātad jūs vēlaties uzsākt izmeklē�anu?

-��� Bez vārda runas.

-�� Ceru, ka slepenu, - sacīja vīrietis, kas sēdēja priek�ā. - Rīko�jieties vienatnē! Neuzticieties nevienam! Parazīti slēpjas tur, kur tos vismazāk gaida. Neaizmirstiet, kādu galu ņēma Braiens Ha�miltons. Ja nebūsiet piesardzīgs, kļūsiet par viņu nākamo upuri.

-��� Iztiksim bez pamācībām. Ne jau visu mū�u esmu deldējis bik�u dibenu birokrāta krēslā, - �etems lepni atcirta. - Pirms sā�ku strādāt atbildīgos amatos, es trīspadsmit gadu biju sasodīti labs aģents. Es neesmu aizmirsis, kā veikt izmeklē�anu, nepiesaistot lieku uzmanību.

-�� Tad rīkojieties tā, - noteica vīrietis, kas sēdēja priek�ā. - Pie�rādiet savu prasmi!

-��� Kā lai sazinos ar jums? Kā lai paziņoju, ko esmu uzzinājis?

-�� Tas ir vienkār�i. Mēs sazināsimies ar jums.

-�� Un ne�aubos, ka to darīsiet prasmīgi. Tomēr nezinu, vai varu jums uzticēties.

-�� Remingtona Dreika, Melindas Dreikas, Braiena Hamiltona un Tesas dēļ.

-�� Katrā ziņā Tesas dēļ - jo viņa ir vienīgā, kas palikusi dzīva.

-��� Mums vajadzēs Medena tālruņa numuru.

-�� Te būs. Uz �īs vizītkartes atzīmēts viņa privātais numurs. - �etems sarauca pieri. - Bet prāts tik un tā atsakās to aptvert. Ja jums ir taisnība un tā nav krāp�ana, tad �eit ir iejaukti Medens un D�erārds - CIP Slepeno operāciju nodaļas direktora vietnieks un cilvēks, kur� padots tikai prezidentam.

-��� Kā jau teicu, parazīti slapstās tur, kur viņus vismazāk cer redzēt. - Vīrietis, kas sēdēja blakus �oferim, palūkojās ārā pa priek��ējo logu. - Redzu, ka esam ieradu�ies tie�i laikā. Tiklīdz būsim pabeigu�i apspriedi, piebrauksim pie jūsu mājas. Starp citu, no Linkolna memoriāla stāvlaukuma �urp ir atvesta jūsu automa�īna. Jūs to atradīsiet garā�as priek�ā.

-�� Un es minē�u - vīrietis, kur� to atgādāja, izskatījās uz mata līdzīgs man.

-�� Glu�i pareizi. Viņ� apgāja namam apkārt un nozuda otrā pusē.

-�ēl, ka jus nestrādājāt pie manis, - �etems novilka.

-��� Priecājieties, ka mēs strādājam kopā.

Busiņ� apstājās, un vīrietis, kur� bija pavadījis �etemu no Lin�kolna memoriāla līdz busiņam, atslidināja vaļā durvis un, izkā�pis ārā, ar �estu lika biroja direktoram izkāpt.

-�� Es gan neapgalvo�u, ka �is brauciens man sagādāja daudz prieka, - �etems sacīja. - Tomēr tā laikā esmu ieguvis daudz in�formācijas, lai gan tā bija gau�ām satrauco�a.

-�� Mēs tomēr bijām cerēju�i, ka jūs jutīsieties ne tik daudz sa�traukts, cik� - Vīrietis, kas sēdēja priek�ā, mazliet saminstinājās.

-��� Nobijies?

-Jā.

- Tada gadījuma, - �etems atteica, - jūs savu mērķi nenolie�dzami esat panāku�i.

Busiņ� devās prom pa pustum�o ieliņu. Tesa, Kreigs un tēva Boldvina vienības locekļi vēroja, kā �etems paiet garām savai au�toma�īnai, kas atradās uz piebraucamā ceļa, un ieiet pla�ajā, skaistajā mājā. Tēvs Boldvins iejautājās:

-�� Vai viņ� arī ir viens no viņiem?

-�� To grūti pateikt, - Kreigs sprieda. - Es cie�i lūkojos viņā. Acis nebija pelēkas.

-�� Tas nav svarīgi, - tēvs Boldvins atteica. - Tikai da�iem para�zītiem ir �āda īpatnība. Vēl vairāk - lāgiem viņi izmanto da�ādu krāsu kontaktlēcas, lai slēptu varavīksnenes īsto krāsu.

-�� Ari es uzmanīgi vēroju �etemu, - Tesa bilda. - Viņa reakcija uz visu, ko teicu, bija paredzama. Viņ� izturējās ticami.

-�� Bez �aubām, - tēvs Boldvins atteica. - īsts profesionālis vien�mēr izturas ticami. Tas ir pats par sevi saprotams. Tāpēc es nezinu, vai varu viņam uzticēties. Tie�i tāpēc viņa prombūtnē mēs pieslē�dzām noklausī�anās iekārtas viņa tālrunim, visai mājai un kabi�netam. �etems di�ojas, ka dro�ības līdzekļi tiek pārbaudīti katru ritu, ta�u FIB dro�ības pasākumi diem�ēl nevar mēroties ar tehno�loģijām, kas ir mūsu ricībā. No �ā brī�a mēs dzirdēsim ikkatru vi�ņa vārdu. Viņam sekos viskvalificētākās novērotāju vienības. Ja viņ� piezvanīs nepareizajam cilvēkam, ja tiksies ar nepareizo cilvēku, ja izrunās nepareizus vārdus, mēs zināsim, ka viņ� ir parazīts.

-�� Es gan nedomāju, ka viņ� tāds ir, - Tesa iejaucās.

-�� Tas mums vēl jānoskaidro, - tēvs Boldvins atteica. - Un vēl mums jānosaka Keneta Medena un Alana D�erārda statuss. Mēs rāpjamies aizvien augstāk. Iespējams, �ie abi valsts darbinieki, at�tiecīgi CIP un Baltā nama �efu labās rokas, tā rīkojas, cēlu nodo�mu vadīti - tāpat kā, jūsuprāt, tas �etems. Ta�u parazīti atstāj aiz sevis sliktu smaku, un manām nāsīm uzbrukusi neizturama dva�ka. Zvaniet!

-�� Medenam?

-�� Jā. Ievērojiet mūsu norunāto plānu! Kāpiet aug�up pa biro�krātijas līmeņiem. Ar laiku mēs nonāksim pie parazīta.

-�� Es tikai gribu palikt dzīva, - Tesa sacīja. - Neesmu pārlieci�nāta, vai gribu visu laiku riskēt�

-�� Lieciet aiz auss - ja nesniegsiet mums iespēju parazītus likvi�dēt, viņi jūs nogalinās.

-�� Ta�u, ja es piezvanī�u, ja tik�u cauri CIP, ja caur Medeņu pie- kļū�u valdības izpildvarai un D�erārdam, man tik un tā draudēs briesmas, - Tesa prātoja.

-�� Tomēr Kreigs un es būsim ar jums kopā, - tēvs Boldvins solī�ja. - Un paturiet prātā - jums izsniedza apavus, kuru papē�os iestrādātas ierīces, kas nemitīgi pārraida signālu par jūsu atra�a�nās vietu. Mūsu operatīvie darbinieki ik bridi zinās, kur jūs atro�daties un vai jums draud briesmas.

-��� Vāj� mierinājums, ja mani novāc, kamēr jūsu vīri mēģina mani atrast.

-�� Tesa, nāve ir dro�s iznākums, ja nebūsim mēs.

-�� Ar to man pilnīgi pietiek, - Kreigs teica. - Galvu aug�ā, Tesa! Padoties nedrīkst. Kamēr vien mūs vajā, pretosimies tiem izdzim�teņiem. Ja cietīsim neveiksmi, mirsim ar apziņu, ka esam darīju�i visu, ko varējām. Citas izvēles nav.

-��� Bet man ir bail!

-��� Es zinu. Ja vien tev no tā kļūst vieglāk - man ari.

Kreigs viņu apskāva.

-��� Lūdzu, zvaniet Medenam! - tēvs Boldvins sacīja. - Un pēc tam zvaniet�

Endruza Gaisa kara spēku bāze

Bija viens naktī. Starme�u gaismas ap�ilbinād, Tesa un Kreigs piebrauca pie armijas lidostas augstā restotā �oga ar dzeloņstiepļu vijumiem aug�malā un pie apsargātajiem vārtiem apstādināja pirms neilga brī�a steig�us noīrēto automobili.

Kad abi nosauca savus vārdus, sargs, platiem pleciem un pie�sardzīgu sejas izteiksmi, reaģēja nekavējoties, pat neieskatījies vār�du sarakstā lapā, kas bija piestiprināta pie dokumentu paliktņa.

-Skaidrs. Jūs jau gaida. Personas apliecību! - viņ� pieprasīja, stingri, tomēr pieklājīgi piebilzdams: - Lūdzu!

Tesa un Kreigs uzrādīja autovadītāja apliecības.

Sargs izpētīja dokumentus, salīdzināja sejas ar fotogrāfijām ap�liecībās un pastāstīja, kā nokļūt līdz bāzes VIP spārnam.

Kad vārtu �ķērskoks pacēlās un Tesa piespieda akseleratora pedāli, abi izdzirdēja, kā aiz oficiāla izskata ēku rindām, no ku�rām stiepās starme�u kūļi, rēkdama paceļas reaktīvā lidma�īna.

-��� Tēvs Boldvins mūs piemānīja, - Tesa noteica. - Viņ� solīja būt kopā ar mums.

-�� Vai tad viņam bija izvēle? - Kreigs noplātīja rokas. - Boldvins nevarēja braukt mums līdzi, zinot, ka Medens tevi sūtīja dkdes ar viceprezidentu �eit, Endrūza bāzē. Mēs abi esam darboju�ies ko�pā labu laiciņu, tāpēc mana klātbūtne neliksies aizdomīga. Ta�u, ja mums būtu līdzi nepazīstams cilvēks, negaidīts tre�ais, tas va�rētu �ķist aizdomīgi. Mēs nevarētu izskaidrot tēva Boldvina klāt�būtni. Viņ� neizietu pārbaudi. Ja D�erārds patie�ām ir mūsu ie�naidnieks, mēs būtu liku�i viņam manīt, ka turam viņu aizdomās, un pa�i nonāktu lamatās.

-�� Tu gribi teikt, ka mēs jau neesam lamatās? - Tesa satrauku- sies stūrēja iespaidīgi apgaismotās VIP ēkas virzienā. - Ja mums būs vajadzīga palīdziba, tēva Boldvina vīri nespēs iekļūt bāzē.

-�� Te sargu �um un mud�. Nekas slikts nenotiks. Vismaz ne �eit. Un ne tagad.

-�� Tu tiem sargiem uzticies?

-�� Tie dien Gaisa kara spēkos, nevis strādā pie D�erārda. Ne�var būt, ka visi ir ienaidnieki.

-��� Bet vēlāk? - Tesa nodrebēja. - Ko mēs te darām? Kādēļ Me�dens lika mums atbraukt uz �o aerodromu? Ja nu D�erārds pavēl mums kāpt lidma�īnā?

Kreigs brīdi padomāja.

-�� Nav skaidri zināms, vai D�erārds vai Medens alkst mūs no�laist no kājas. Mēs patlaban tikai ievērojam mums izklāstīto hier�arhiju. Vispirms �etems, tad Medens un pēc tam�

-��� D�erārds. Velns parāvis, izklausās pēc beisbola komandas!

-�� Netrako! - sacīja Kreigs.

-�� Zini, es neesmu pieradusi riskēt ar dzīvību kā tu.

-��� Pieradis riskēt ar dzīvību? Kad tikko sāku strādāt policijā - patrulēju Bronksā -, es tā arī nepierādu pie tā. Un pat tagad, strā�dādams Bezvēsts pazudu�o meklē�anas nodaļā, es vēl aizvien ne�esmu pie tā pieradis. Es katru dienu eju uz darbu ar domu, ka aiz jebkurām durvīm, pie kurām klauvēju, var stāvēt maniaks ar iero�ci rokās.

-�� Ari tagad mums ir papilnam iero�u visapkārt.

Tesa apstādināja noīrēto "Plymouth" pie VIP ēkas sargu priek��ā, kuri ar rokas kustību pavēlēja apstāties.

-��� Lūdzu, nosauciet vārdus! - viens pavēlēja.

Tesa un Kreigs atkārtoja rituālu.

-��� Identifikācijas dokumentus!

Viņi atkal paklausīja.

-��� Lūdzu, izkāpiet no automa�īnas!

Sargi ar pārnēsājamiem metāla detektoriem noskenēja ma�īnu. Kad viens detektors iekaucās, sargs agresīvi pablenza Kreigā.

-��� Es esmu Ņujorkas pilsētas policists, - Kreigs teica. - Es nē�sāju līdzi darba revolveri.

-�� Nu vairs ne. - Sargs izrāva revolveri no maksts, kas bija pie�stiprināta pie Kreiga jostas.

Tesa, kurai nebija atļaujas nēsāt ieroci, nelabprāt bija atstājusi savu pistoli tēvam Boldvinam. Viņa jutās bezpalīdzīga, neaizsar�gāta.

Pārmeklē�ana bija piesaistījusi Tesas uzmanību, un viņa pat nepamanīja, ka it kā no zila gaisa uzrodas vīrietis dārgā, lieliski pa�ūtā uzvalkā. Viņ� bija slaids, ar patīkamiem sejas pantiem, ve�cāks par trīsdesmit gadiem, ar īsiem, tum�iem matiem, mo�u ska�tienu un pievilcīgu smaidu.

-��� Mis Dreika, leitnant Kreig, laipni lūdzam! - Viņ� paspieda abiem roku. - Es esmu Hjūss Kellijs, viceprezidenta asistents. Jūs esat tie�i laikā. Viceprezidents jūs ļoti gaida.

Manīdama Kellija nepiespiesto izturē�anos, Tesa, juzdamās mazliet atvieglota, uzelpoja. Pēc visa pārdzīvotā jucekļa �is cil�vēks �ķita tik normāls, tik saprātīgs, ka viņa pat ieprātojās, vai aizdomas par D�erārda saistību ar brālību nav biju�as maldīgas. Tomēr viņu mulsināja Kellija vārdi "tie�i laikā".

-��� Lūdzu, nāciet man līdzi! - viņ� aicināja.

Tesa bija domājusi, ka asistents viesus ievedīs VIP ēkā, ta�u viņi devās uz asfaltētu skrejceļu, un pēc īsa mirkļa Tesa pameta skadenu uz priek�u, un tas, ko viņa ieraudzīja starme�u gaismā, lika sagrīļodes.

-��� Mans Dievs� - viņa noteica.

-�� Iespaidīgi, vai ne? - Kellijs atsaucās. - To pasūtīja jau astoņ�desmit sestajā gadā. Milzīgā aizkavē�anās sagādāja ne mazums galvassāpju, izmaksas pārsniedza pat politiskās neērtības robe��as - no divi simti se�desmit pieciem līdz se�i simti piecdesmit miljoniem -, tomēr beigu beigās tā mums dka. Un, par spīti vi�sam, gaidī�ana bija tā vērta.

Tesa satriekta vēroja lidaparātu. Tas bija se�stāvu mājas aug�stumā, krietni garāks pat par futbola laukumu - milzīgākais "Boeing 747", kāds vien redzēts. Tā plūdlīnijas (arī pacēlums de�guna daļā) bija neticami gludenas, stūri rotāja Amerikas karogs, uz sāniem lielākoties baltā krāsā, bet �ur tur pavīdēja arī sarkana un zila, bija uzkrāsoti vārdi AMERIKAS SAVIENOTĀS VALSTIS.

-��� Nekad neesmu redzējusi� - Tesu bija pārņēmusi tāda bijība, ka uz bridi zuda valoda. - Pat tad, kad tēvs bija dzīvs, es ne rei�zi� jā, televīzijā, avīzēs un �urnālos, bet pati savām acīm nekad� Un vēl tik tuvu� grūd noticēt. Aizraujas elpa. - Viņa runāja god�bijīgi. - "Air Forceī". Prezidenta lidma�īna.

-�� Vispār jau "Air Force 2", - Kellijs sacīja. - Ta�u tās nav viegli at�ķiramas. Protams, bildēs jūs redzējāt iepriek�ējo lidaparātu, "Boeing 707". To nācās aizlaist pensijā, jo �o modeli vairs nera�o�ja, un bija grūti atrast rezerves daļas. Nudien glīta lidma�īna, man bija �ēl, ka to noņēma no trases. Ta�u tā nevarēja līdzināties jau�najam lidaparātam un tā kopijai, ko jūs patlaban skatāt. "Boeing" nudien pārspējusi pati sevi. �ī tik tie�ām ir viena no labākajām - ja ne pati labākā - reaktīvā lidma�īna pasaulē. Kad uzkāpsiet uz tās borta, pa�i redzēsiet.

-�� Mums tajā jāiekāpj? - Kreigs izbrīnījies jautāja.

-�� Vai tad jums neteica? - Kellijs izskatījās tikpat pārsteigts.

-�� Mums tikai piekodināja pēc iespējas drīzāk ierasdes Endrū- za Gaisa kara spēku bāzē.

-�� Es jau brīnījos, ka jums līdzi nav bagā�as. Nekas, pilnīgi tuk��ā jūs nepaliksiet. Lidma�īnā ir papilnam personisko piederumu komplektu - zobu suku, �ampūnu, bārdas asmenī�u. - Kellijs pa�meta pieklājīgu skatienu uz Tesu. - Arī intīmāki piederumi. Du�a un vanna. Viss, kas vajadzīgs.

-��� Bet� - Tesa saminstinājās, atcerējusies miniatūro radiorai�dītāju, kas bija iestrādāts kurpē, saprazdama, ka tēvs Boldvins no�klausās un viņ� tikpat dedzīgi kāro uzzināt atbildi uz �o jautā�jumu, cik viņa. - Uz kurieni mēs dodamies?

-��� Uz Spāniju.

Izdzirdot �o vārdu, Tesai sagriezās galva.

Spānija. Tur, kur, pēc tēva Boldvina teiktā, ķeceri, aizbēgu�i no Francijas, bija atradu�i jaunas mājas pēc uzbrukuma Montsegīrai 1244. gadā.

Spānija! Vai tas nozīmēja, ka D�erārds ir viņas ienaidnieks?

Varbūt tomēr lidma�īnas galamērķis bija tikai sagadī�anās?

Tesa stāvēja kā sasalusi. Tomēr tad, piespiedusi sevi sakustē�ties, viņa mēģināja saņemties. Instinktīvi viņa juta milzīgu vēlē��anos pagriezdes un bēgt prom.

Bet kur?

Un kā? Sargi viņu apturēs. No bāzes viņa ārā netiks.

Viņa notrīsēja

-��� Vai kas lēcies? - Kellijs apvaicājās.

-���� Nē. - Tesa mēģināja atgūties un izturēties nepiespiesti. - Es tikai esmu pārsteigta. Viss nodek tik strauji. Vēl pirms divām stundām es pat nezināju, ka būs jābrauc �urp, un nu jūs sakāt, ka man jālido uz Spāniju.

-�� Es saprotu jūsu pārsteigumu, - Kellijs bilda. - Vēl pirms pus�nakts es nezināju, ka mums būs viesi. - Viņ� ieskatījās savā zelta "Rolex" pulkstenī. - Mums jāpasteidzas. Pēc desmit minūtēm jau jābūt gaisā.

Tesa pagriezās pret Kreigu, neļaudama sejas izteiksmē izpaus�ties nemieram, ta�u apzinādamās, ka skatienā vie�as panika.

Kreigs saspieda viņas roku, un viņa skatiens vēstīja - mēs esam sprukās.

Kellijs pamāja, aicinādams iekāpt spo�i apgaismotajā lidma��īnā.

Abi piegāja pie augstā pārvietojamā trapa.

Tesa saskaitīja divdesmit se�us pakāpienus un pa atvērtajām durvīm, kas atradās aiz masīvā, pieliektā spārna, iegāja lidma��īnā.

Sirdspukstu me�onīgā ātruma �ķebināta, viņa aptvēra, ka visi tilti nodedzināti.

Gaisa kara spēku personāls atvilka trapu no lidma�īnas. For�mas tērpā ģērbies stjuarts aizvēra un aizslēdza durvis.

Viņa bija iesprostota "Air Force2".

Pārlaidusi skatienu visapkārt, Tesa ievēroja, ka salons gan �ķiet pla�s, tomēr tikai tāpēc, ka tas ir īss. Gan priek�ā, gan aizmugurē bija izvietotas starpsienas ar durvīm, un tās telpu samazināja. Sē�dekļi - viņa saskaitīja septiņdesmit - izskatījās pēc pasa�ieru lid�ma�īnas biznesa klases krēsliem, vienīgi tie bija vēl lielāki, �ķita arī ērtāki, arī ejas likās platākas. Gan pie priek�ējās, gan pie aiz�mugurējās sienas bija piestiprināti vairāki tālruņa aparād.

Parasti te dro�i vien izvietojās prese un prezidenta - �ajā ga�dījumā viceprezidenta - vienības, tomēr, Tesai par pārsteigumu, vienīgā dzīvā būtne salonā bija tas pats stjuarts formas tērpā.

-�� Drīz pacelsimies, - viņ� bilda. - Bet, manuprāt, jums pietiks laika nobaudīt glāzi �ampanie�a.

-�� Es labāk gribētu minerālūdeni, - Tesa lūdza.

-��� Es arī, - Kreigs sacīja.

-��� Kāds �ampanietis jums ir? - Kellijs noprasīja stjuartam.

-���� "Dom Pirignon".

-�� Tad man labāk �ampanieti.

-��� Ļoti labi, ser.

-�� Tikmēr es paziņo�u viceprezidentam, ka viesi ir ieradu�ies. - Kellijs devās uz salona priek�galu, pieklauvēja pie durvīm un pa�gaidīja.

Pēc īsa klusuma mirkļa viņ� pieklauvēja vēlreiz.

Durvis atvērās.

-�� Ser, viņi ir klāt, - sacīja Kellijs.

-��� Teicami, - atbildēja miegaina balss. Durvis strauji pavērās platāk.

Pa tām iznāca Alans D�erārds.

Kaut ari Tesa bija sastapusi D�erārdu vairākās pieņem�anās vecāku mājās un da�kārt ari mazāk oficiālās sanāk�anās, kop� viņa stā�anās viceprezidenta amatā Tesa nebija viņu redzējusi.

Smaidot tuvodamies Tesai, viņ� izskatījās tie�i tāds pats kā to�reiz - simpātisks kā filmzvaigzne, lieliski iededzis, mirdzo�iem zobiem, fotogēniskiem vaibstiem un ideālu matu griezumu. Vie�nīgā at�ķirība bija tāda, ka �ie se�i gadi bija vairoju�i D�erārdā pa�pārliecinātību, gudrību un pieredzi - par spīd runām, ka viņ� it kā vairāk interesējoties par tenisu nekā par politiku.

Tam nebija nozīmes. Pat turot viņu aizdomās, Tesa nespēja ne�saskatīt vīrie�a panākumu auru. Viceprezidents. Viņas ausīm tas bija burvestības pilns vārds. Viņa gandrīz padevās tā ietekmei.

Tomēr ne.

Tesai vajadzēja sev nemitīgi atgādināt, ka, ļoti iespējams, �is virietis ir viņas ienaidnieks.

D�erārds bija ģērbies izsmalcinātās, tomēr ikdieni�ķās drēbēs - ar rokām darinātās mokasīnkurpēs, smalkās lina biksēs, īpa�i vi�ņam �ūtā kokvilnas kreklā zemes krāsā. Nākdams tuvāk, viņ� pa�plēta rokas.

-�� Tesa! - Viceprezidents apskāva Tesu un noskūpstīja viņu uz vaiga, ieliekot skūpstā maigumu, mierinājumu un skumjas. - Tava māte� - Viņ� nogrozīja galvu. - Milzīgs zaudējums visiem cilvēkiem, visiem politiķiem - ari man -, kuri kaut reizi izbaudī�ju�i viņas dāsno viesmīlību. Bet visvairāk �o zaudējumu izjutīsi tu. Viņa �ajā novārgu�ajā sabiedrībā, kurai nepiecie�ams ikviens paraugs, kas norāda uz pareizo ceļu, būs leģendāra ar savu spē�ku, ar savu dāsnumu.

Tesa atkāpās un izberzēja acis, kurās piepe�i iedzēla asaras. Viņa iz�ķīrās izturēties pret viņu tāpat kā pirms tēva nāves - tā �ķita dabiskāk, lai neizraisītu aizdomas.

-�� Paldies, Alan! Vienīgi - vai jums ne�ķiet, ka �āda retorika ir pārspīlēta? Galu galā jūs �obrīd nepiedalāties kampaņā. Es pro�tu novērtēt jūsu atbalstu, nudien. Ta�u ar vienkār�iem, parastiem lidzjūtības vārdiem pilnīgi pietiktu.

D�erārds nomērīja viņu ar skatienu, acīmredzami izbrīnījies par tādu necieņu. Ta�u tad acis iezibējās - Tesa ievēroja, ka tās ir zilas, lai gan labā izskatījās iekaisusi, iesarkana.

-�� Labi. Prieks redzēt, ka enerģija tevī nav zudusi, - viņ� notei�ca. - Tikpat ērcīga kā mūsu beidzamajā tik�anās reizē.

-��� Netieku no �īs īpa�ības vajā. Tā man mantota no vecākiem.

-��� Lai Dievs tos abus svētī! Mēs skaudri izjutīsim viņu trūku�mu. Leitnant Kreig, cik zinu, jūs esat izrādījis milzīgu atbalstu Te�sai gan briesmās, gan bēdās. Jūs �eit esat laipni gaidīts.

-��� Pateicos!

Formas tērpā ģērbies stjuarts pienesa minerālūdens glāzes Te�sai un Kreigam un �ampanieti Kellijam.

D�erārds �ķita nedaudz apmulsis, kamēr visi malkoja pasnieg�to. Viņ� saberzēja rokas.

-�� Labi, pirms sākam runāt, pirms piesprādzējam dro�ības sik�snas un dodam pavēli pacelties, es jums varētu izrādīt lidma�īnu. Es ar to ļoti lepojos.

Ekskursija pa lidma�īnu Tesai nebija ne prātā, tomēr viņa pa�kļāvās aicinājumam.

-��� Rādiet ceļu, Alan!

Viņa cerēja, ka balss nedreb.

-Jūtos pagodināts un iepriecināts.

Graciozā gaitā D�erārds piegāja pie durvīm salona priek�pu�sē un atvēra tās, atklājot pasa�ieru skatieniem savus apartamen�tus. Kaut arī Tesa nespēja nomākt bailes, uz brīdi viņu pārņēma pārsteigums par grezno mājvietu - elektroniski vadāmi logu aiz- kariņi, tualete, du�a, tualetes galdiņ�, skapji, divguļamā gulta, te�levizors, kurā varēja vienlaikus skatīties astoņus kanālus un kur� pārraidīja borta kameru uztverto attēlu (to vadīja ar tālvadības pulti), kas ļāva D�erārdam pārlūkot pūli pie lidma�īnas, iekams viņ� kāpa ārā� un divi neparasd āķi guļamistabas griestos.

Tesa neizpratnē uz tiem norādīja.

-��� Tie? Ak jā! Brī�iem, uz tiem palūkojoties, miegs nenāk ne saukdams. - D�erārds nopūtās. - Par to izmanto�anu nemaz ne�gribas domāt. Uz tiem uzkabinātu intravenozās baro�anas cau�rulītes, ja - kā lai to saudzīgāk pasaka - es būtu ievainots. �ajā lidma�īnā iekārtota arī miniatūra lazarete. - Viņ� grūtsirdīgi uz bridi apklusa. - Un atvēlēta vieta ari zārkam. Tomēr� - D�erārda seja atkal atplauka. - Neizplūdīsim tādos nepatīkamos apcerēju�mos. Jums vēl daudz kas jāredz.

Viņ� aizveda trijotni cauri centrālajam salonam, un aiz tās dur�vīm pavērās vēl iespaidīgāks skats.

l'irmīt Tesa bija gudrojusi, kāpēc centrālajā salonā neviena nav. Tagad kļuva skaidrs - konferen�u zālē, kas tikpat labi varētu at- rasdes gigantiskas Amerikas korporācijas galvenajā mītnē, ap mil�zīgu apaļu galdu polsterētos krēslos ar augstām atzveltnēm sēdē�ja aptuveni ducis vīru.

D�erārds paskaidroja, ka tie ir Slepenā dienesta aģenti, kuri vēlreiz caurskata dro�ības taktiku, kuru liks lietā Spānijā viņa vi�zītes laikā. Ar tālruņu un datoru palīdzību jebkuras pārmaiņas stratēģijā varēja koordinēt ar Spānijas slepeno dienestu.

Spānija. �is vārds atkal lika pārskriet �ermuļiem pār muguru. Tesa no visa spēka centās neizrādīt bailes.

Nākamajā telpā viņa ieraudzīja duci viceprezidenta padom�nieku, kas darbojās ar tālruņiem, datoriem, printeriem un kopētā�jiem, noslīpējot runas, pārbaudot mar�rutus un sagatavojot ziņu izlaidumus. Viena siena bija kā nosēta ar televizoriem.

Atstājis padomniekus strādājam, D�erārds veda Tesu, Kreigu un Kelliju uz centrālo salonu.

- Tas vēl nav viss. Nebūt ne, - viņ� pa ceļam padi�ojās. - Vēl ir preses istaba, lai gan �ajā lidojumā es neesmu uzaicinājis repor�tierus. Divas kambīzes, izsmalcināti pavāri, kas varēs pasniegt mums foreli ar mandelēm vai jebkuru citu ēdienu, ko pasūtīsim. Pārtikas krājumu pietiktu veselai nedēļai. Iekārta, kas ļauj izvai�rīties no raķetēm. īpa�a ekrānu sistēma aizsargā lidma�īnas va�dības aparatūru no kodolsprādzienu izraisītā elektromagnētiskā impulsa. Astoņdesmit pieci tālruņi. Piecdesmit septiņas antenas. Se�u kanālu stereosistēma. Kabeļu kopējais garums ir divi simti trīsdesmit astoņas jūdzes. Divdesmit trīs cilvēku apkalpe, tās apartamenti izvietoti virs mums. Lūdzu, es gan zinu, ka Tesa ne�smēķē, un mani avoti vēsta, ka leitnants Kreigs darījis gudri un atmetis smēķē�anu, lai gan joprojām dzirdu viņa sēco�o elpu. To�mēr paņemiet �os suvenīrus.

Tesa paņēma sērkociņu kārbiņu un uzmanīgi to aplūkoja. Uz tās bija uzraksts "Uz "Air Force 2" borta". Vēl viņa saņēma salve�tes, piezīmju papīru un spēļu kārtis ar tādu pa�u uzrakstu.

-�� Nezinu, ko teikt. - Kreigs, acīm redzami aizkustināts, pakra�tīja galvu. - Esmu pagodināts. Nekad neesmu bijis suvenīru krā�jējs, ta�u �īs mantiņas glabā�u kā lielus dārgumus. - Viņ� visu sabāza kabatās.

Nākamajā mirklī viņ� satrūkās - visi �etri lidma�īnas dzinēji griezīgi iekaucās.

-��� Kā noprotu, lidma�īna ir gatava pacelties, - D�erārds sacīja.

Kalpotājs paņēma glāzes.

-��� Lūdzu, uzmanību! - skaļrunī atskanēja balss. - Dota atļauja pacelties. Visiem pasa�ieriem apsēsties!

Pēc desmit sekundēm pa aizmugurējām durvīm salonā ienāca Slepenā dienesta aģenti un D�erārda padomnieki, apsēdās un pie�sprādzējās.

Tesa un Kreigs sekoja viņu paraugam.

-�� Parasti pacel�anās laikā es palieku savā kabīnē, tomēr, tā kā uz borta esat jūs, �is būs īpa�s gadījums. Ceru, ka neiebilstat. - D�erārds apsēdās viņiem blakus. Kamēr stjuarts izklāstīja proce�dūras, kas jāievēro lidma�īnas katastrofas gadījumā, viceprezi�dents pieliecās un uzrunāja Tesu.

-��� Tev dro�i vien kārojas zināt, kāpēc es liku atvest tevi �urp. Tu laikam gan prāto, kāpēc sēdi �ajā lidma�īnā, kas tūlīt uzņems kursu uz Spāniju.

Tesa apspieda nelabumu. "Air Force 2" raiti ripoja pa asfaltu uz pacel�anās skrejceļu. Viņa zināja, ka lidma�īnā ierīkotie īpa��ie aizsargekrāni neļauj tēvam Boldvinam noklausīties viņas kur�pes papēdī iestrādātā miniatūrā raidītāja pārraidīto, tomēr viņa pati gribēja to zināt.

-�� Tas tiesa, Alan. Ko mēs te darām?

Lidma�īna nostājās uz skrejceļa, dzinēji palielināja apgriezie�nus, nu jau rēkdami ar pilnu jaudu, un lidaparāts �āvās uz priek��u ar tādu sparu, ka Tesa atkrita pret sēdekļa atzveltni.

Pēc da�iem mirkļiem lidaparāta deguns jau slējās debesīs. "Boeing" ceļoties aizvien augstāk, Tesai atkal sametās nelabi. Driz zem fizelā�as atskanēja dūkoņa un būk�ķis - spārnos ie�vilkās �asijas. Lai gan pie loga sēdēja Kreigs, Tesa, paliekusies uz priek�u, varēja palūkoties ārā. Pārsteidzo�i īsā laikā Endrū- za Gaisa kara spēku bāzes ugunis pārvērtās par mirdzo�iem punktiņiem. Gan pa labi, gan pa kreisi spīguļoja pilsētu gais�ma. Un drīz vien lidaparātu apņēma nakts tumsa.

-��� Es �ajā lidma�īnā sē�u tāpēc, ka �orīt miris Spānijas prezi�dents. Sirdslēkme, - skaidroja D�erārds. - Traģisks zaudējums ne tikai Spānijai, bet ari visai Eiropas Ekonomiskajai savienībai. Es bū�u oficiālais Amerikas pārstāvis bērēs. Turpretī tu un leitnants �eit esat tāpēc, ka nevarēju izdomāt jums dro�āku vietu kā uz �īs lidma�īnas borta. Ja "Air Force 2" var pārdzīvot kodolkaru, jums abiem, kamēr vien esat pie manis, nekādā ziņā nav jāraizējas par uzbrukumu. Visus �os Slepenā dienesta aģentus esmu norīkojis gādāt, lai ar jums nenotiek nekas ļauns. Kamēr vien netiksim skaidrībā, jūsu dro�ība ir garantēta.

Saisto�a loģika. Ja Tesa pret D�erārdu nelolotu tik divējādas jūtas, ja viņai nebūtu aizdomas, ka viceprezidents ir ienaidnieks, �obrīd viņas bailes būtu izgaisinātas. Teorētiski pa�reizējos ap�stākļos viņa bija pilnīgā dro�ībā.

-�� Pēc vakarnakts uzbrukuma tavas mātes mājai es liku saviem izmeklētājiem rauties melnās miesās, - D�erārds turpināja. - Esmu uzzinājis par tava drauga nāvi Manhetenā sestdienas naktī. Par viņa sadedzinā�anu. - Viceprezidents skumīgi nogro�zīja galvu. - Bez tam man ziņo, ka tu un leitnants Kreigs mēģināt noskaidrot, kāpēc viņ� nogalināts.

Tesa bridi ar sevi pastrīdējās, tomēr piekrīto�i pamāja.

D�erārds turpināja runāt.

-�� Vakarvakarā tu devies uz Va�ingtonu pie savas mātes, kas dzī�vo Aleksandrijā, un tas man liek domāt, ka biji iecerējusi ar sava tēva paziņu starpniecību veikt izmeklē�anu. Tas savukārt manī iz�raisa aizdomas, ka uzbrukumi tavam draugam un tavas mātes na�mam bija saistīti un tu esi �o notikumu kopsaucēja. Vēl vairāk - es domāju, ka Braiena Hamiltona nāve ari ir ar to saistīta. Mani iz�meklētāji no viņa sekretāres uzzināju�i, ka tu vakar esi zvanījusi Braienam uz darbu un viņ� vakarā nav ieradies uz pieņem�anu pie Padomju Savienības vēstnieka, bet gan devies pie tavas mātes - lai tiktos ar tevi. Tu aprunājies ar Braienu, un pēc neilga laika viņ� pa ceļam pie FIB direktora uz maģistrāles gāja bojā autokatastrofā. Es zinu, ka Braiens no automa�īnas FIB direktoram zvanīja un lū�dza viņu pieņemt, jo �opēcpusdien Ārlingtonas kapsētā direktors to pastāstīja Kenetam Medenam, un Medens pēcāk to izstāstīja man. Visbeidzot - �ajā pēcpusdienā līdzīgs uzbrukums noticis namam Va�ingtonā. Mājas īpa�nieki pazudu�i bez vēsts, ta�u viens no tiem - profesors Ri�ards Hārdings - savulaik D�ord�taunas uni�versitātē pasniedza tev mākslas vēsturi. Jau kuro reizi tu esi kop�saucēja. �ī sakritība manī rada ba�as. Vai tu tur biji, Tesa? Nē, nenovērsies! Tas ir ļod svarīgi. Stāsti un neizvairies. Vai tu �ajā pēc�pusdienā biji profesora Hārdinga namā?

Tesa lēnītēm nelabprāt palocīja galvu, atsaukdama atmiņā tur pārdzīvoto murgu un iek�ēji saraudamās.

-�� Situācijas glu�i vai atkārtojas. Tesa, runā�u atklātu un skar�bu valodu - kas gan tik izmisīgi kāro tevi nogalināt un pie reizes nonāvē visus, ar kuriem tu nesen esi tikusies? Un kāpēc? Man gan�drīz bail ar tevi sarunāties.

D�erārda pēdējā piezīme nenoliedzami bija pārspīlēta, īpa�i Slepenā dienesta aģentu klātbūtnē. Tomēr viceprezidents vēl aiz�vien izskatījās satraukts.

-Jūsu izmeklētāji strādāju�i �akli, Alan.

-�� Tie�i tāpēc viņi strādā pie manis. Labāku nav.

-�� Tad jau viņi būs nāku�i pie secinājuma, kāpēc man draud briesmas.

-�� Nē. Tad jau es tev to neprasītu. Vai vainīgi ir ķeceri? Viņi ir tie, kas decas tevi nonāvēt?

Tesa juta, ka vaigi nobāl.

-��� Ķeceri?

Viņa nebija gaidījusi�

Viņa neticēja savām ausīm�

Cenzdamās neizrādīt apjukumu, Tesa jaudāja vienīgi stingi blenzt sarunu biedrā.

-��� Mani cilvēki rūpīgi pārbaudīja tava Manhetenā sadedzinā�tā drauga pagātni. Viņ� bija ķeceris, - stāstīja D�erārds. - Par �o brālību mēs zinām jau labu laiku. Sākumā klīda tikai valodas, ten�kas no ārvalstīm. Bet tad sāka .iezīmēties shēma. Neikdieni�ķi dip�lomātiski lēmumi. Savādas pārmaiņas valstu - īpa�i Eiropas val�stu - ārpolitikas virzienos. Slepkavības. Negaidīti ārvalstu diplo�mātu nāves gadījumi - iespējams, arī Spānijas prezidenta aizie��ana. Kaut kas briest; vienīgi nav zināms, kas. �antā�a, izspie�a�na, krāp�anās balso�anā. Politiķus pakļauj nepārvaramam spiedienam. Lielie rūpnieki ir baiļu pārņemti, jo noslepkavoti vai�rāki lielu korporāciju vadītāji. Tas nav Padomju Savienības roku darbs - tā impērija brūk kopā. Te vainojams kāds cits. Aukstais kar� ir beidzies, ta�u pie apvār�ņa vīd jauns drauds. Tas viss tā�pēc, ka fanātiķu grupiņa, kuru ticība sazin kādā veidā izdzīvoju�si no viduslaikiem, uztur dzīvas reliģiskās teorijas un nomaskē- jusies iefiltrējas starptautiskajās korporācijās un lielāko valstu valdībās. Ķecerus pazīt ir visnotaļ grūti, jo viņiem ir gadsimtiem ilga slēp�anās pieredze, tomēr viņu pēdas mēs pazīstam un zi�nām, ka viņi ir apņēmu�ies iznīcināt gan demokrātiju, gan kapi�tālismu. Iespējams, viņi ir lielāks drauds pasaulei nekā Padomju Savienība, kas, pēc manām domām, vēl arvien pū� mums miglu acīs un slēpj savus patiesos - agresīvos - nodomus.

-��� Ļaunuma impērija, - Tesa sacīja. - Reigana administrācija bija kā apsēsta ar �o ideju. Nesakiet, ka arī pa�reizējā administrā�cija uzskata Padomju�

-�� Pie velna Padomju Savienību! Tikpat labi es maldos, domā�dams, ka viņi mūs krāpj. Nevar izslēgt iespēju, ka tajā valstī varu ir pārņēmu�i ķeceri un viņi ir atbildīgi par Komunistu pardjas kri��anu. Ta�u es runāju par�

Spēcīgs grūdiens, un dzinēju dūkoņā ieskanējās mazliet citāds tonis. "Air Force 2" mitējās uzņemt augstumu, izlīdzināja gaitu un turējās stabilā augstumā.

Izdzisa brīdinājuma lampiņa par piesprādzē�anos.

No skaļruņiem atkal atskanēja balss.

-�� Pasa�ieri drīkst brīvi pārvietoties pa lidaparātu. Ja būs gai�dāma turbulence, es jūs jau laikus brīdinā�u. Jums būs jāatgrie��as savās vietās un jāpiesprādzējas.

Slepenā dienesta aģenti steig�us izgāja pa pakaļējām durvīm, lai atkal ķertos pie savu pienākumu pildī�anas, un vicepreziden�ta padomnieki sekoja viņiem pa pēdām.

D�erārds iesāņus paliecās pret Tesu.

-����������� Tesa, es gribēju noskaidrot - vai tu uzskati, ka tie�i ķeceri grib tevi nogalināt? Vai tāpēc, ka tu biji draugos ar vienu no vi�ņiem? Vai viņi baidās, ka tu par viņiem zini pārāk daudz?

Tesa visiem spēkiem pūlējās neizrādīt, cik satriekta ir. Kad D�e�rārds uzveda Kreigu un viņu uz "Air Force 3" borta, viņa netika gudra, ko domāt. Viņa nekādā ziņā nebija paredzējusi, ka pats D�erārds aizsāks sarunu par ķeceriem. Par �ādiem ķeceru sazvē�restības mērogiem Tesa nebija pat nojautusi. Kas to zina, varbūt viņa ir maldījusies. Ja D�erārds tomēr ir ķeceru brālībā - kāda jēga būt dk vaļsirdigam, atklāt tik daudz?

Protams, var gadīties, ka viņ� mēģina ar viltu iegūt viņas uzti�cību, izgaisināt aizdomas.

Apjukusi Tesa nolēma neizlikties par nezinīti. Viņai jāspēlē lī�dzi.

-�� Alan, cik noprotams, tā tie�ām ir. Bet patiesība ir tāda - kaut ari mūsu ceļi ir krustoju�ies, es par �o brālību gandrīz neko ne�zinu.

Viņa izņēma no somiņas fotogrāfiju ar cilni un parādīja vice�prezidentam.

-�� Tas ir vienīgais manā rīcībā eso�ais pierādījums. Es �o cilni ieraudzīju drauga guļamistabā, ta�u vēlāk to nozaga. Pie profe�sora Hārdinga es devos tāpēc, ka cerēju - viņ� izskaidros, ko tas nozīmē.

-��� Un viņ� izskaidroja?

-�� Nē, bet viņa sieva gan. Vīrietis vēr�a mugurā ir dievs, vārdā Mitra. �ūska, suns un skorpions simbolizē viņa ļauno pretinie�ku. Tie mēģina nepieļaut, lai asinis nokrīt uz zemes, lai kvie�u asni aug, lai vērsis nezaudē vīri�ķās spējas. �ī informācija un fakts, ka ķeceri pārdzīvoju�i tīrī�anu viduslaikos un vēlāk iefil�trēju�ies vairākās valdībās, lai darītu galu tīrī�anām, ir vienīgais, kas man zināms.

D�erārds samiedza acis.

-�� Tātad ķeceri uzskata, ka viņus apdraud nevis tas, ko tu zini, bet gan - kas tu esi. Brālība uzskata, ka tu izmantosi sava tēva draugu - ari manu - ietekmi, lai atmaskotu viņus. Drausmīga iro�nija - �īs slepkavības var izrādīties bezjēdzīgas, izmisīgie pūliņi nevajadzīgi, jo mēs par viņiem zinām krietni vien vairāk nekā tu. Tava māte un Braiens Hamiltons gāja bojā veltīgi. Cik skumji! Man ļoti �ēl, Tesa.

Tesai no �ēlabām skaudri iesūrstējās kakls.

Tomēr �is stāsts un sarunas biedra izturē�anās nebija aizmig�lojusi viņai prātu. Tesa aizdomājās - ja valdības iek�ējās aprin�das zināja par ķeceriem, kāpēc Ēriks �etems apgalvoja, ka viņam tā ir pirmā dzirdē�ana?

Nudien dīvaini, ja FIB direktors nebūtu cie�i saistīts ar �ādas lietas izmeklē�anu. Vai �etems turētu tēva Boldvina grupu aizdo�mās un nolēmis izlikties, ka par ķeceriem neko nezina?

Apsverot visda�ādākās iespējas, viņai no neziņas noreiba gal�va. Tas, kas liekas patiesība, var būt maldi, un �ķietamie maldi var izrādīdes patiesība.

Apziņa �ķita kā miglā tīta. Realitātes sajūta bija apdraudēta.

D�erārds izrāva viņu no apceres, pieskardamies rokai.

-�� Vienu es tev varu apsolīt. Es izmanto�u visu savu varu, lai liktu viņiem samaksāt par tavas mātes nāvi.

-��� Paldies, Alan! Kaut �is murgs pēc iespējas drīzāk beigtos!

-��� Arī to es varu apsolīt. Darī�u visu, lai tam pienāktu gals.

Iestājās klusums. Vienīgi salons tikko jūtami vibrēja, dzinēju

tricināts.

D�erārds palūkojās garām Tesai, pievērsdams uzmanību Krei- gam.

-�� Leitnant, mani izmeklētāji vēsta, ka jūs esat operas cienītājs.

-�� Tā ir. - Kreigs sarauca pieri.

-�� Nevajag mulst. Kā jau bildu iepriek�, mani cilvēki strādā rū- Pīgi-

-�� Bet kāds operai sakars ar�?

-����� Lūdzu, ielūkojieties sēdekļa atzveltnes kabatiņā jums priek�ā�

Kreigs parakņājās un izvilka austiņas.

-��� Uzlieciet, - D�erārds ierosināja. - Iespraudiet vadu pultī jums līdzās. Ieslēdziet piekto kanālu, un jūs varēsiet noklausīdes, manuprāt, visu laiku izcilāko operu - Verdi "Otello".

-��� Verdi ir lielisks, ta�u es parasti dodu priek�roku Pu�īni.

-�� To gan man nepateica. Atvainojiet, �ajā reisā mums ir tikai Verdi, Mocarta un Vāgnera operas.

-�� Verdi ir gana labs. - Kreigs iekāsējās. - Vienigi, kamēr es klau�sos�

-�� Mēs ar Tesu pārsēdīsimies. Daudzus gadus neesam dku�ies. Mums jāpadalās atmiņās, jāapsprie� personiskas dabas jautājumi.

Kreigs uztraucies izstiepās taisns.

-��� Priek�niecības privilēģija, - D�erārds noteica. - Baudiet ope�ru! Tesa? - Viņ� piecēlās.

-�� Jau vēls. - Ari viņa uzslējās stāvus. - Līdz Madridei tāls ceļ�. Ja jūs neizgulēsieties, būsiet pārguris. Un es jau esmu pārguru�i. Neņemiet ļaunā! Es labāk gribētu atspiesties uz Kreiga pleca un aizsnausties.'

-��� Es gaidī�u, - sacīja Kreigs.

-��� Es tevi ilgi neaizkavē�u, - D�erārds solīja. - Gribu tikai Te�sai pavēstīt nelielu stāstu.

-�� Ceru, ka tas būs dkpat aizraujo�s kā opera, - Kreigs noteica.

-��� Pat vēl vairāk, - D�erārds atteica.

-�� Tad jau neko citu viņa nevar vēlēties. - Kreigs uzlika austi�ņas.

Juzdama, ka Kreigs pūlas neizrādīt satraukumu, Tesa ļāva, lai D�erārds pavada viņu līdz kādam tuk�am krēslam salona aiz�mugurē.

-�� Un tagad?

-�� Patiesībā esmu tev sagatavojis divus stāstus, - D�erārds bil�da. - Viens būs par etiķi, otrs par vardēm.

-��� Par etiķi? Un vardēm? Alan, jūs mani mulsināt.

-��� Kad pabeig�u stāstus, tu sapratīsi.

-�� Tātad tā, - D�erārds sacīja, kamēr abi aizsprādzēja dro�ības jostas. - Esmu noskaidrojis, ka kop� mūsu pēdējās tik�anās rei�zes pēc koled�as absolvē�anas tavs dabas sargātājas aicinājums licis tev saistīt ar to savu profesionālo dzīvi. Tu esi "Earth Mother Magazine" �tata �urnāliste.

-�� Tā tas ir, - Tesa apliecināja.

-����������� Atzī�u, ka neesmu to lasījis, ta�u mani izmeklētāji izpētīja da��us pēdējos numurus un ziņoja, ka tavi raksti ir ļoti informatīvi, literārais stils visnotaļ augstvērtīgs. īpa�i atzīmēta tava iespaidīgā eseja par satrauco�i straujo mitraiņu izzu�anu un tajās mīto�o reto sugu izmir�anu. Manus izmeklētājus visvairāk pārsteidza tas, ka parasd �āds temats viņus diez vai ieinteresētu, ta�u tevis rakstītais lasītājus ieinteresēja un tik tie�ām pārliecināja, cik �īs mitraines ir svarīgas. Tavas rakstam pievienotās fotogrāfijas, pēc viņu teiktā, bija izcilas un lika noprast, cik skaisti ir tie rede kukaiņi, putni un zivis, kas mitinās �ajās mitrainēs, un cik milzīgs zaudējums planētai - un pasaules ekoloģijai - būtu to izzu�ana.

-�� Nododiet viņiem manu pateicību par komplimentu! - Tesa sacīja. - Un būtu labi, ja viņi ietu līdz galam un ziedotu organi�zācijām, kas nodarbojas ar �o mitraiņu saglabā�anu.

-�� Starp citu, tie�i tā viņi arī izdarīja.

Tesa jutās aizkustināta.

-��� Lūdzu, pateicieties viņiem divreiz!

-�� Lai notiek! Un tagad svarīgākais. Kaut arī es neesmu lasījis "Earth Mother Magazine", arī man �ķiet būtiska apkārtējās vides aizsargā�ana. Iespējams, tu lasīji par skaļo jezgu, kas izcēlās, kad nobalsoju pretēji prezidenta gribai, iz�ķirdams senāta balsojumu par labu striktākam gaisa attīrī�anas likumprojektam.

-�� Esmu lasījusi, - Tesa atteica. - Jāatzīstas, tas atstāja uz mani iespaidu. Jūs rīkojāties pareizi.

-��� Prezidentam par to bija pretējs viedoklis. Tev nemaz nepa�tiktos atrasties Ovālajā kabinetā tobrīd, kad viņ� mani lamāja no panckām ārā par tādu nepaklausību. Tiesa, viņam nav zināms, ka vides jautājumos es arī turpmāk bū�u nepaklausīgs, pat ja tā�dēļ, kandidējot nākamajās vēlē�anās, viņ� izvēlēsies kādu citu vi�ceprezidentu. Pienāk laik6, kad jāieņem sava nostāja, lai ari ko tas pa�am maksā.

Tesa juta, ka aizdomas sāk plēnēt. Viņu gan vēl māca bailes, ta�u D�erārds bija sācis izpelnīties viņas cieņu.

-�� Atbrīvojodes no jums, viņ� pieļautu kļūdu.

-��� Uzraksti viņam vēstuli un izklāsd savas domas! - D�erārds nosmējās, tomēr tūdaļ pat kļuva nopietns. - Būdama speciāliste �ajās lietās, tu dro�i vien jau zini �o stāstu, tomēr es visviens to izstāstī�u.

Viņu pārtrauca kāda balss:

-�� Ser, vai nevēlaties kaut ko iedzert?

D�erārds pacēla skatienu. Blakus stāvēja stjuarts.

-�� To pa�u, ko parasti. Apelsīnu sulu.

-��� Man arī, - Tesa palūdza.

Kad stjuarts aizgāja, D�erārds ierunājās:

-�� Esmu dzirdējis par kādu fermeri Aiovas pavalstī, vārdā Bens Gūlds. Viņ� ir Nacionālā Odebona biedrības [7] loceklis un piede�vām klimatolOgs amatieris. �ķūnī�a piebūvē viņam glabājas no�kri�ņu mērītājs, barometrs, vējrādis un da�ādi citi laika apstākļu analīzes instrumenti. Pirms diviem gadiem pēc ilglaicīga sausu�ma, kas par mata tiesu nenobeidza labības un sojas pupu sēju�mus, viņa fermu aplaimoja vairākas dienas ilgs spēcīgs lietus. Vis�maz Gūlds pats domāja, ka ir aplaimots. Viņ� uzāva kājās gumijas zābakus un pa dubļiem aizlumpa�oja uz savu laika apstākļu mē�rāmo ierī�u būdeli. Nokri�ņu mērītājs bija gandrīz pilns. Viņ� iz�lēja tā saturu sterilā traukā, ienesa to �ķūnī un paņēma ierīci, kas analizē ūdens ķīmisko saturu. Uz datorizētās ierīces pults iede�gās sarkani cipari. Divi, komats, pieci.

Stjuarts pasniedza Tesai un D�erārdam glāzes ar apelsīnu sulu un salvetes.

Viņi pateicoties pamāja ar galvu.

-��� Divi, komats, pieci, - D�erārds atkārtoja. - �is skaitlis apzī�mē lietus pH, skābes līmeni. Jo zemāks skaitlis, jo augstāks ir skā�bes līmenis. Tīrā lietusūdenī skābes līmenis ir pieci, komats, trīs. Bet divi, komats, pieci? Gūlds bija satriekts. Viņ� sev iegalvoja, ka noticis kāds misēklis, tāpēc vēlreiz pārbaudīja visus nolasījumus, izmantojot lietusūdeni no cita mērītāja, ta�u ierīces pults rādīja to pa�u. Divi, komats, pieci. Tas ir etiķa skābes līmenis. Gūlds piepe��i saprata, kāpēc labība izskatās nīkulīga. Etiķi uzlej salātiem, ne�vis tīrumam. Pat ja lietus gāztu veselu nedēļu, Gūlda labība tik un tā būtu panīkusi. Panikā viņ� pārbaudīja vēja kartes. Globālā sa�sil�ana un tās baismīgais iespaids bija licis gaisa masām novirzī�ties no ierastā ceļa neparasti tālu uz dienvidiem un plūst vispirms pāri Ņūmeksikai, pēc tam Aiovai. Ņūmeksikas vara lietuves ne�lāgā kārtā atmosfēru piesārņo ar neaptveramu daudzumu sēra iz- me�u. Kā tev jau zināms, sēra izme�i rada skābo lietu. Un skābais lietus agrāk neredzēti blivā koncentrācijā piesārņoja Gūlda zemi.

D�erārds uz mirkli apklusa, iemalkodams apelsīnu sulu.

-��� Vārdu sakot, tāds nu ir mans stāsts par etiķi. Es patie�ām gribētu, kaut tam būtu kulminācija, laimīgas beigas. Tomēr fakts ir tāds, ka Gūlda labība joprojām cie� no piesārņojuma un laimī�ga iznākuma nebūs, kamēr vien netiks pieņemts likums, kas pie�spiedīs vara lietuves un citas smagās rūpniecības nozares sakopt aiz sevis. Un �ādi likumi jāpieņem ne tikai Amerikā, bet ari visā pasaulē, piemēram, Vācijā un �ehoslovākijā skābais lietus ir pil�nībā iznīcinājis vai nokaltējis tūksto�iem kvadrātkilometru me�u.

Tesa pamāja.

-�� Es zinu par tiem me�iem Vācijā un �ehoslovākijā, ta�u stāsts par Aiovā notiku�o man ir jaunums.

-�� Tad uzraksti par to �urnālā - varbūt no tā būs kāds labums, kāds aizdomāsies un pat saņemsies uzrakstīt vēstuli savam pār�stāvim Kongresā, pieprasot stingrāk rīkoties.

-��� Tā arī darī�u, - Tesa nosprieda. - Lielākajai daļai cilvēku piesārņoti me�i ne�ķiet nekas īpa�s, iekams tie neredz posta�u pa�i savām acīm. Un �āds stāsts par vienkār�a cilvēka likstām varētu būt labs briesto�ās krīzes uzskates līdzeklis.

-�� Un pie reizes uzraksti vēl kādu rakstu - par vardēm. Par tām es tev tūlīt izstāstī�u. - D�erārds izdzēra glāzi un nolika to malā. - �ajā stāstā galvenais varonis ir biologs, vārdā Ralfs Makvīns. Viņa specialitāte ir abinieki, un ik gadu viņ� dodas ekskursijā uz Sjerranevadas kalnu apkaimi. Pirms desmit gadiem Makvins iz�pētīja trīsdesmit astoņus, ezerus, un tajos vardes ar dzeltenām kā�jām ņudzēja vien. Pagāju�ajā vasarā, atgrie�oties pie ezeriem, vi�ņu gaidīja milzīgs pārsteigums - pareizāk sakot, negaidīja. Vardes bija paliku�as tikai vienā ezerā. Satriekts viņ� mēģināja noteikt to izzu�anas cēloni un spēja vienīgi iedomāties, ka nāvējo�s vīruss iznīdējis gandrīz visu vietējo var�u populāciju. Ta�u, rudeni aiz�braucis uz Briseli uz herpetologu konvenciju, Makvins piedzīvo�ja vēl milzīgāku izbrīnu. Izrādījās, ka Sjerranevada nebija vienī�gais rajons, kurā pazūd vardes. No kolēģiem viņ� uzzināja, ka tas pats notiek visās Savienotajās Valstīs un pat visā pasaulē - Kostarikā, Japānā, Eiropā, Austrālijā, Āfrikā, Indonēzijā, Malaizi- jā, Dienvidamerikā. Visur vardes iznīkst, un neviens nezina iemes�lu. Skābie lieti, pesticīdi, piesārņotais ūdens, piesārņotais gaiss, globālā sasil�ana, spēcīgie ultravioletie stari, kas lau�as cauri cau�rumiem ozona slāni. Varbūt viss kopā. Grūti pateikt. Bet intere�santi ir tas, ka vardēm nav zvīņu, kas tās pasargātu, tās elpo caur ļoti jutīgu ādu un tāpēc ārkārtīgi smagi uztver posto�as pārmai�ņas apkārtējā vidē. Senos laikos ogļra�i �ahtās, kurās strādāja, ienesa būrīti ar kanārijputniņu. Pazemē uzkrājoties indīgajām gāzēm bez smar�as, vispirms bojā aizietu mazais putniņ�, un ogļ�ra�iem atliktu laika izskriet no �ahtas. - D�erārds sarauca uz�acis. - Iespējams, vardes ir mūsu planētas kanārijputniņi. To mas�veida iznīk�ana var būt brīdinājums, ka nupat jau iet uz galu. Turklāt �o abinieku izmir�ana var atstāt katastrofālu iespaidu uz pasaules ekoloģiju. Vardes ik dienas notiesā milzīgu daudzumu kukaiņu. Ja nebūs var�u, mu�as un moskīti - minē�u tikai �os - savairosies bez sava gala. Vienlaikus lielākas dzīvības formas - putni un dzīvnieki - ir atkarīgas no vardēm, jo lieto tās pārtikā. Ja nebūs var�u, arī �īs dzīvības formas aizies bojā.

D�erārds pakratīja galvu.

-��� Vardes� �ķietami triviāli radījumi, vēl nesen tik izplatīti, daudzu apziņā tik ļoti saplūdu�i ar dabu, ka tos pat nepamanām. Jādomā, ka lielākajai daļai cilvēku to iespējamā bojāeja ir bijusi nebijusi, ta�u viņi neaptver, ka vardes ir dzīvās dabas stūrakmens. Ja to nebūtu� - D�erārda balss noklusa, viņa seja acīm redzami nomācās. - Uzraksti par to, Tesa! Epitāfiju vardēm, dziesmām, ku�ras tās vairs nedziedās. Brīdinājumu visiem, kuri vēl aizvien nav aptvēru�i, cik ļoti pasaule ir apdraudēta.

-��� Es uzrakstī�u. Goda vārds.

D�erārds atkal saspieda viņai roku.

-�� Es to pavēstīju ne tikai tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses, vai tāpēc, ka tas ir saistīts ar tavu darbu. Man bija arī cits iemesls, un tam ir sava saistība ar ķeceriem.

Pārsteigta, ka �is vārds izskanējis, Tesa kļuva vērīgāka.

D�erārds turpināja:

-����������� Iepriek� es nepateicu, ka, pēc mūsu ziņām, ķeceru sazvēres�tība - korporāciju terorizē�ana, iefiltrē�anās valdībās, politiķu slepkavības, viņu vietā iebīdot ķeceriem tīkamus pārstāvjus, poli�tiķu �antā�a, lai piespiestu viņus mainīt nostāju balsojumos par apkārtējās vides likumdo�anu, - ir saistīta ar ķeceru ba�ām par pasaules labklājību. Bareljefs fotogrāfijā, kuru tu man parādīji, simbolizē viņu centienus. - D�erārds ar pirkstu it kā zīmēja nere�dzama attēla kontūras. - Labais dievs tiecas apaugļot zemi. Ļau�nais to mēģina aizkavēt. Ķeceri uzskata, ka pasaulē varu pārņē�mis ļaunais dievs un tas pieliek visus pūliņus, lai iznīcinātu Zemi. - D�erārds no jauna kļuva grūtsirdīgs. - Domāju, ka savā ziņā ķecerus var saprast. Pierādījumi par planētas iznīcinā�anu ir visur, kur vien skaties. Viņu nodomi neat�ķiras no mūsu abu nodomiem, lai gan viņu paņēmieni, bez �aubām, ir baisi. Tomēr nekautrē�os atzīt, ka daļēji es viņus atbalstu. Ja pārņēmu�as mil�zīgas bailes, ja likumīgas metodes nedarbojas, brī�iem ir jāķeras pie izmisīgākiem paņēmieniem. Es tos neatbalstu, tomēr spēju iz�prast viņu izmisumu, jo, tie�i tāda izmisuma mākts, es balsoju pret prezidenta nostāju, atdodot savu balsi senātā par Tīrā gaisa li�kumprojektu. Es gribēju teikt, ka labais un ļaunais ne vienmēr ir viegli at�ķirami, kā da�kārt varētu likties. Ja ķeceriem izdosies iz�glābt planētu, varbūt ar laiku viņu lietotie paņēmieni tiks attais�noti. Es patiesi nezinu. Es esmu politiķis un par ētiku neko nezi�nu. Tomēr vienu varu teikt skaidri. Brī�iem es mazliet �aubos, vai mums būtu vajadzīgs viņus sparīgi medīt. Ja mani bērni nodzī�vos ilgi, dāvās man mazbērnus un viņi elpos tīru gaisu, dzers tīru ūdeni, ēdīs nepiesārņotu ēdienu un dzīvos bezrūpīgi, izrādīsies, ka ķeceriem galu galā bijusi taisnība. Kas to lai zina.

Tesa neatbildēja uzreiz - viņai bija jāsakopo spēki un jāsakār�to domas.

- Es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, Alan. Ari es daļēji spēju saprast ķecerus vai, mazākais, iemeslus tādai rīcībai. Bezatbil�dīgas korporācijas jānodod tiesai. Vienaldzīgi politiķi jāizbalso no valdības. Jāapzinās, ka pasaulē sākusies krīze un tā jārisina, tai jādara gals. Bet, Alan! Slepkavības? Izspie�ana? Izpostītas dzīves? Sērojo�as ģimenes? Es nekad neesmu bijusi nāvessoda atbalstītāja, lai gan nenolieg�u, ka nudien tīkoju no�ņaugt "Pa�cific-Rim" kompānijas naftas tankkuģa kapteini, kur� pieļāva, ka alkoholisms nomāc viņa sprie�anas spējas, ka viņa komandē�tais kuģis uzskrien rifam un tā krava piesārņo Lielo Barjerrifu. Ta�u es �o kapteini ne reizi neesmu satikusi. Es viņu nepazīstu. Es nezinu, kas viņā bija labs, kas slikts. Ir viegli viņu nīst no attāluma. Bet viens gan man ir skaidrs. Mans draugs, ko sade�dzināja Ņujorkā, nebija slepkavību un izspie�anas atbalstītājs. Braiens Hamiltons ne reizi neizdarīja neko tādu, kas apdraudē�tu dabu. Mana māte - lai Dievs mielo viņas dvēseli - bija tikai vientiesiga, gaudulīga, izlutināta, no�ēlojama augstāko aprin�du sieviete, kas nevienam nekad neko Jaunu nebija darījusi. Lai kādas bija viņas vājības, es viņu mīlēju. No sirds. Lai notvertu mani, ķeceri viņu noslepkavoja - es vēl aizvien gara acīm redzu, kā no viņas krūtim �jācas asinis. Viņi no�āva manu māti, un es nozvērējos pati nokārtot rēķinus. Nāvessods - nē, es to neatbal�stu. Bet atriebība? Alan, pēc visa pārdzīvotā, pēc �o da�u dienu laikā piedzīvotajām �ausmām es par visu vairāk gribētu sadzīt viņiem pēdas un nokārtot rēķinus. Vai tad jūs man vēl nesen ne�apsolījāt, ka palīdzēsiet atmaksāt?

D�erārds pamāja.

-�� Tātad, vārdu sakot, Alan, - man alga viena, vai ķeceri velta savu dzīvi tam pa�am mērķim, kas ir tuvs man. Viņi ir ļauni, pa�tiesībā pat ļaunāki nekā dievs, ar kuru viņi it kā cīnās. Viņi ir prātā juku�i maitas! Es darī�u visu, lai viņus aiztriektu ellē, kur viņiem īstā vieta, - lai gan pat to viņi nav pelnīju�i. Es sāku apsvērt - ja starp krietniem darbiem un slepkavību liekama vienādības zīme un �ādas a�gārnas izpratnes dēļ iet bojā mana māte, varbūt �o planētu nav vērts glābt.

D�erārds uzmanīgi palūkojās viņā un nopūtās.

-�� Protams. Jāsaka, de�i �ādu atbildi es no tevis gaidīju. Un vi�sādā ziņā tev piekritu. Es tikai uzsvēru morālas dabas sare�ģīju�mus. - Viņ� ieskatījās pulkstenī. - Ir jau vēls. - Un pieslējās kājās. - Es priecājos, ka mums izdevās parunāties, ta�u rit man ir da�i pienākumi. Lūdzu, atvaino!

-�� Jā, mēs abi esam pārguru�i. Tomēr, pirms jūs aizejat - jūsu personiskais asistents minēja zobus sukas, higiēnas piederumu komplektu, du�u un vēl� atzī�os, ka ļoti gribas �urāt.

D�erārds piesarka.

-�� Musu stjuarts par tevi parūpēsies un gadas, lai tev neka ne�trūktu.

-��� Paldies! Es patie�ām priecājos jūs atkal redzēt.

-�� Tu esi visgaidltākā vie�ņa uz "Air Force 2" borta.

Tesa pagaidīja, līdz D�erārds nozūd aiz durvīm priek�ējā starpsienā un ieiet savā privātajā kabīnē, atkārtoja savu lūgumu stjuartam, kur� viņu aizveda uz tualeti. Pēc desmit minūtēm Tesa atgriezās centrālajā salonā, iekārtojās krēslā blakus Kreigam un piesprādzējās.

Viņ� nebija aizmidzis. Noņēmis austiņas, no kurām plūda klu�sas operas skaņas, Kreigs jautāja:

-��� Kāda bija saruna?

-�� Mulsino�a. Samud�ināta. Satrauco�a. Bet es esmu tik ļoti no�gurusi� Izstāstī�u vēlāk. - Atbalstījusi galvu pret Kreiga plecu, Tesa aizvēra acis un drīz vien iemiga. Tomēr vairākas reizes uz�rāvās no snaudas, ļaunu priek�nojautu satricināta.

Lidojums uz Spāniju ilga piecas stundas, tomēr laika joslu mai�ņu dēļ bija jāpieskaita vēl piecas stundas klāt, tāpēc lidma�īna Madrides lidostā nosēdās īsi pirms vienpadsmitiem priek�pus�dienā.

Tesa uzmeta skatienu lidostai, kuru ietina dūmaka. Uz mirkli viņa bija nesapra�anā, kāpēc �eit smogs ir biezāks nekā Ņujorkā, bet tad atcerējās, ka Eiropā vairākums automa�īnu nebija aprīko�tas ar izplūdes gāzu kontroles sistēmām, un Spānijā, tāpat kā lie�lākajā daļā kondnenta, vēl arvien pla�i neizmantoja bezsvina ben�zīnu, un netīrās izplūdes gāzes cēlās pret debesīm. Viņa uzreiz atminējās arī D�erārda apgalvojumu par nepiecie�amību ieviest vienotus vides aizsardzības standartus visā pasaulē.

Kad masīvā "Boeing 747" riteņi pieskārās neticami gludajam skrejceļam, Tesa pamanīja, ka labajā pusē garām logam aizslīd lidostas terminālis, tomēr "Air Force 2", pabraucis tam garām, no�griezās uz nomaļa piebraucamā ceļa un apstājās. Dzinēju kauko�ņa apklusa.

Lidaparātu nekavējoties ielenca vairākas automa�īnas, no tām izkāpa bruņoti vīri, nostājās ar mugurām pret lidma�īnu un pa�cēla kaujas �autenes. Tajā pa�ā laikā pie trapa, ko lidostas apkal�pe bija pievirzījusi pie lidma�īnas priek�ējām durvīm, piebrauca melns limuzīns ar plīvojo�u diplomātisko karodziņu.

Centrālā salona pasa�ieri sarosījās. Atsprādzēju�i dro�ības jos�tas, Slepenā dienesta aģenti iesteidzās priek�ējā nodalījumā, vi�ceprezidenta padomnieki ātri atgriezās savā kabinetā lidma�īnas pakaļgalā.

Tesa un Kreigs �ķērsoja salonu un ziņkāri paraudzījās pa kreisās puses iluminatoriem. �oferis formas tērpā atvēra limuzīna aizmugurējās durvis. Izkāpa divi sirmi cienīga izskata vīrie�i, pēc apģērba sprie�ot, diplomāti, sarokojās ar D�erārda asistentu Hjūsu Kelliju, pārmija ar viņu da�us vārdus, apskāva viņu ap pleciem, uzkāpa aug�ā pa trapu un iegāja viceprezidenta apartamentos.

-�� Un ko tagad? - Kreigs prātoja. Pirms kāda laika viņ� bija ie�turējis brokastis - svaigus augļus un Tesas ieteikto kūpināto lasi ar pilngraudu maizi -, iztīrījis zobus, noskalojis seju un nosku�vies. Kaut ari leitnants bija da�as stundiņas nosnaudies, garais pārlidojums un laika joslu maiņa bija viņu nogurdinājusi. Viņ� pārlaida skatienu saburzītajam apģērbam. - Tāds es cilvēkos ne�varu rādīties. Ceru, ka mums būs iespēja iegādāties formālāku ap�ģērbu, lai mēs nepiesaistītu visu uzmanību, vismaz �ādā sabied�rībā.

Tesa paskatījās uz pa�as saņurcīto blūzīti un d�insiem un pie�krīto�i pamāja ar galvu. Visvairāk gribējās pārvilkt tīru apak�veļu.

-��� Man ir aizdomas, ka, ceļojot ar viceprezidentu, kāds alla� izpilda visas vēlē�anās.

Viņa sarāvās, negaidīts troksnis lika pagriezties pret priek�ējo sienu. Atvērās durvis uz viceprezidenta kabīni.

Durvīs parādījās Alans D�erārds, viņam mugurā bija nevai�nojams pelēks uzvalks un balts krekls, ap kaklu svītraina kakla�saite. Melnās kurpes bija spo�i nospodrinātas.

-�� Tā, - D�erārds ierunājās. - Ceru, ka gulējāt labi. - Viņ� paci�lāts saberzēja rokas. - Esam gatavi?

-��� Kam gatavi? - Tesa pajautāja.

-��� Pārkāpt citā lidma�īnā.

Tesai neizdevās noslēpt pārsteigumu.

-��� Vai tad bēres netiek rīkotas �eit, Madridē? Spānijas prezi�dents� - Viņa apjukumā sarauca pieri. - Biju pārliecināta, ka viņu apbedīs valsts galvaspilsētā, izrādot visu pienāko�os cieņu.

-��� Tev taisnība, bēres patie�ām tiks rīkotas Madridē. Ta�u tām jānotiek tikai pēc divām dienām, - D�erārds stāstīja. - Pirms tam man jātiekas ar da�iem svarīgiem diplomātiem. Liku Spānijas amatpersonām neizpaust presei, ka esmu ieradies jau �odien. Man vēl �is tas jāizdara, iekams stājos pie sava pienākuma pildī�anas. Starp citu, viens no �iem diplomātiem, mans paziņa, ar kuru iepa�zinos agrākajos Spānijas apmeklējumos, ir izbraucis no pilsētas. Ļoti ticams, ka Spānijas parlaments drīz ievēlēs viņu par Valsts prezidentu. Tāpēc mēs iekāpsim mazākā, ne tik uzkrīto�ā lidma��īnā un apmeklēsim viņa ārpilsētas īpa�umu. Netaisiet ta�u tik garas sejas! Viņa nams ir krā�ņs un viesmīlība - neizmērojama. Jums tur patiks. Goda vārds. Es ņem�u līdzi Slepenā dienesta aģentus, un manam draugam arī ir apsardze, tāpēc jūs būsiet pil�nīgā dro�ībā.

Izklausījās saprātīgi. Vismaz tā Tesa pūlējās sevi mierināt. Ta��u sirdi �ņaudza it kā ledus siena, māca nemiers. Tomēr viņa pār�varēja �aubas un kopā ar D�erārdu iegāja kabīnē. Gaidot, kamēr viceprezidents un abi diplomāti nokāps pa trapu, Kreigs apskā�va viņu ap pleciem. Trijotne, kuru nevilcinoties ielenca apsardze, nostājās pie limuzīna un sasveicinoties paspieda cits citam roku.

D�erārds pagriezās un pamāja Tesai un Kreigam, aicinot iz�kāpt.

-��� Lidma�īna tepat vien ir.

Trapa pakājē Tesa paskatījās pa labi. Viņa par lidma�īnām gandrīz neko nezināja, katrā ziņā noteikt to modeli vai ra�otājfir�mu nevarēja. Tesa vienīgi ievēroja, ka tā ir mazāka, nekā gaidīts, divmotoru reaktīvā lidma�īna ar lielisku plūdlīniju - tādās pa�rasti pārvietojas lielo korporāciju vadītāji.

-�� Bet vai tad nav bīstami ceļot tik�

-�� Neapsargātam? - D�erārds uztvēra. - Tāpēc ka tajā nav īpa��as aizsargekrānu sistēmas un visādas izsmalcinātas sakaru apa�ratūras? - Viņ� papurināja galvu, zilajās acīs pazibēja uzjautri�nājuma dzirksteles. Labā acs vairs neizskatījās tik slikti. - Domā�ju, ka tev ir labi zināmas politikas analītiķu domas par mani. Es esmu nulle. Kur� gan gribētu mani nogalināt - tā viņi domā.

-��� Ta�u teroristiem varētu but vienaldzīgas �urnālistu domas. Jūs tomēr esat Savienoto Valstu viceprezidents.

-��� Esi bez bēdu, - D�erārds attrauca. - Es jau agrāk esmu vei�cis �o kluso ceļojumu. Runājot par dro�ību - tikai da�i uzticami darbinieki zina, ka es ierados vienu dienu agrāk, nekā esmu gai�dīts. Varu apzvērēt, ka mēs esam dro�ībā.

Nejaudādama pretoties D�erārda valdonīgajam tvērienam, īpa��i jau �o daudzo bargo sargu ielenkumā, Tesa ļāva, ka viņu uz�ved tos da�us pakāpienus pa īso trapu un iebīda lidma�īnā.

Ieraugot �auru eju ar vienu vietu katrā pusē, Tesai uzmācās klaustrofobija. Viņa tramīgi saskaitīja krēslus un aprēķināja, ka �ajā lidaparātā ir paredzēta vieta pilotam, otrajam pilotam, D�e�rārdam, Hjūsam Kellijam, Kreigam un pa�ai, un tad atliek vietas tikai pieciem Slepenā dienesta aģentiem. Ļaunās priek�nojautas pastiprinājās, redzot, ka apsargu skaits samazinās.

Atskanēja klaudziens, un Tesa nemanāmi sarāvās. Otrais pi�lots bija aizcirtis un aizslēdzis durvis.

Tesa jutās iesprostota tāpat kā pirms piecām stundām, kad ie�gāja "Air Force 2". Ta�u �obrīd sajūta bija vēl uzmācīgāka - aiz�sprādzējot dro�ības jostu, viņai nācās sakopot visus spēkus, lai neizrādītu, cik ļoti dreb pirksti.

Tesa sēdēja iepretim D�erārdam un nervozi pazag�us pameta skatienu pa labi, kur aiz D�erārda sēdēja Kreigs.

Viņ� piemiedza aci, un Tesai uzreiz kļuva vieglāk.

Tesa pasmaidīja un atskārta, cik ļoti pieķērusies leitnantam. Lai kādi būtu turpmākie notikumi, lai cik ļoti viņi riskētu, lai cik lielas briesmas abiem varētu draudēt - viņa un Kreigs būs kopā, un abu jūtas vienam pret otru bija tik spēcīgas, ka kopā viņiem būs pa spēkam izdzīvot un sakaut jebkuru ienaidnieku. Tas vi�ņiem jāspēj.

Dievs, lūdzu, palīdzi mums! Lūdzu, palīdzi tēvam Boldvinam. Vai viņam ir izdevies sekot mums pa pēdām uz Madridi? Vai vi�ņa aparatūra jaudās uztvert manā kurpē iestrādāto mikrofona un raidītāja signālu, vai viņ� varēs sekot mums visur, kurp vien mūs ved?

Pilots saņēma atļauju paceldes. Pēc divām minūtēm lidma�īna jau brāzās cauri smoga slānim uz debesīm.

Tesa jutās aizvien bezpalīdzīgāka.

Mēģinādama neizrādīt uztraukumu, viņa palūkojās pa ilumi�natoru. Lidma�īna gandrīz jau bija sasniegusi parasto augstumu, un lejā viņa ieraudzīja pla�u izkaltu�u līdzenumu ar da�ām no�gāzēm, kas veidoja pazemas, līdzenas augstienes ar vara krāsas

augsni.

-��� Uz kurieni mēs dodamies? - Tesa cerēja, ka balss nenodod nemieru.

-��� Uz Spānijas ziemeļu krastu, - D�erārds atteica. - Uz Biska- jas provinci. Nosēdīsimies Bilbao.

-��� Bilbao? - Viņa pūlējās uzturēt sarunu, cerēdama, ka to dzird arī tēvs Boldvins. - Vai par to nebija kāda dziesma?

-��� "Tas vecais Bilbao mēness"? Jā, bet tā ir samērā veca dzies�ma. Brīnos, ka tu tādu zini. �aubos, vai tā ir tā pati Bilbao.

-�� Cik ilgi lidosim?

-�� Labi ja stundu. - D�erārds paraustīja plecus. - Snaudienam laika pietiks.

Kreigs paliecās uz priek�u.

-��� Kāpēc bēres neapmeklē pats prezidents?

-��� Parastos apstākļos tie�ām ierastos viņ�. - D�erārds pagrie�zās pret leitnantu. - �urp sabrauks daudzu Eiropas valstu gal�vas, un būtu iespēja sarīkot neoficiālu valsts vadītāju tik�anos. Ta�u viņa darba grafiks ir pārāk saspringts. Prezidents drīz vien dosies sen ieplānotā braucienā, kuru nevar atlikt, un apmeklēs lielu narkotiku apkaro�anas konferenci, līdzīgu tai, kāda pērn no�tika Kolumbijā. Ja jūs nervozējat, tad iztēlojieties, kā jūtas viņ� - ne viens narkotiku magnāts vien ir nozvērējies prezidentu novākt. Tie�i tāpēc viņ� nedrīkst atlikt �o braucienu - lai nerastos priek��stats, ka prezidents ir nobijies no narkotiku tirgotājiem. Viņa dros�me ir atzīstama. Lai gan mums da�kārt gadās domstarpības, es no visas sirds ceru, ka ar viņu nekas ļauns negadīsies.

Viņi iekārtojās sēdekļos, lidma�īna traucās uz priek�u. Tesa aizvēra acis un, pacīnījusies ar raizēm, mēģināja nosnausties. Ja viņas ļaunas nojautas piepildīsies, bus vajadzīgs krietni daudz spēka.

Būk�ķi, �asiju riteņiem atsitoties pret asfalta skrejceļu, Tesu uz�modināja. Viņa izberzēja miega pietūku�ās acis un pavērās ārā. Bilbao lidosta nebija tik milzīga kā Madrides lidosta, gaiss nebija tik dūmakains. Iespējams, tuvējā okeāna vēji izkliedē automa�īnu izplūdes gāzes, viņa nodomāja. Arī �oreiz lidma�īna paslīdēja ga�rām terminālim un apstājās uz celiņa lidostas malā.

Izkāpis no lidma�īnas, D�erārds runāja tikpat aizrautīgi kā pēc nosē�anās Madridē.

-��� Vai esat gatavi vēl vienam lidojumam?

-��� Vēl vienam? Bet es sapratu, ka mūsu ceļojuma galamērķis ir Bilbao. - Tesa joprojām cerēja, ka tēvs Boldvins dzird �o sarunu.

-�� Nē, mēs �eit ieradāmies tikai tādēļ, lai pārsēstos citā lidapa�rātā. Tagad dosimies uz austrumiem, gar Pamplonu.

Tesa apspieda trīsas, atcerēdamās, ka netālu no Pamplonas Prisila Hārdinga, pēc pa�as teiktā, bija atradusi alās paslēptās Mitras statujas.

Pāri mugurai plūda sviedri, gribējās ņemt kājas pār pleciem. Ta�u Tesai abās pusēs jau stāvēja Slepenā dienesta aģenti.

-��� Mana drauga īpa�umā nav lidma�īnām domāta skrejceļa, - D�erārds paskaidroja. - Tāpēc lidosim ar �o. - Un viņ� norādīja uz helikopteru.

Tesai noreiba galva. Viņu - nespēka pārņemtu, pa�as nosvēr�tības trūkuma satrauktu - iesēdināja helikopterā, un, panikai au�got, viņa pamanīja, ka �ajā pārvieto�anās līdzeklī pietiek vietas tikai pilotam, D�erārdam, Hjūsam Kellijam, Kreigam, viņai un diviem Slepenā dienesta aģentiem. Apsardzes rindas kļuva retā�kas, no�ķirtība auga. Lai gan vēl pirms stundas viņa bija smēlu- sies paļāvību Kreiga klātbūtnē, piepe�i uzmācās milzīga nolemtī�bas sajūta.

Rotoru lāpstiņas ie�ņācās, sāka griezties aizvien ātrāk un āt�rāk, līdz �vīkstoņa pārauga ritmiskā rēkoņā. Helikopters ar spē�cīgu rāvienu �āvās tie�i aug�up, un Tesa, raidījusi izmisuma pil�nu skatienu Kreigam, pamanīja, ka arī viņa sejas izteiksme ir saspringta.

�oreiz viņ� nepamirk�ķināja ar aci, un Tesa neatbildēja ar smai�du; �ķita, ka viņa norij kaut ko karstu un rūgtu.

Tesa mēģināja izpētīt apkaimi, apzinādamās, ka ikviens sī�kums ir nozīmīgs. Jāsaņem sevi rokās un jāsakārto domas.

Prāts uzmācīgi lika iegaumēt zemāk slīdo�ās ainavas. Ja no�kļūsi nelaimē, būs labāk, ja spēsi orientēdes.

Valsts ziemeļu piekraste at�ķirībā no sausās, līdzenās Spāni�jas centrālās daļas bija lekna un kalnaina. Ielejās bija izvietoju�ās fermas, gan vīrie�i, gan sievietes pielieku�ies ar izkaptīm pļāva garo zāli. Vīrie�iem mugurā bija krekls ar garām piedurknēm, gal�vā cepure ar platām malām. Sievietes bija ģērbu�ās garā kleitā, ap galvu apsēju�as lakatiņu. Nemanīja lauksaimniecības tehniku, arī ēku dakstiņu jumti un akmens sienas lika Tesai justies tā, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē un savām acīm skatītu ainu no pagāju�ā gadsimta.

Ta�u �īs izjūtas - īsi, neefektīvi mēģinājumi aizgaiņāt no prā�ta bailes - ātri vien pagaisa.

- Labajā pusē aiz tiem kalniem atrodas Pamplona, - D�erārds lieti�ķi stāstīja. - Var pat saskatīt da�u ēku jumtus. Uz ziemeļaus�trumiem atrodas Francijas robe�a. Patlaban mēs atrodamies rajo�nā, ko sauc Navarra, un kalni priek�ā ir Spānijas Pireneji.

Viņa ar bailēm prātoja, cik tuvu helikopters �obrīd atrodas Francijas Pirenejiem, nodegu�ā ķeceru bastiona krāsmatām Mont- segīrā, kur Eiropas krustne�i bija sarīkoju�i slaktiņu un kur �is neprāts sākās pēc tam, kad no turienes pirms septiņsimt gadiem bija izbēgusi grupiņa apņēmīgu ķeceru, ņemot līdzi savu dārgo bareljefu.

Augstie kalni bija iespaidīgi, pie apvār�ņa vīdēja robotas kon�tūras. Aizās starp kaļķakmens klintīm putoja �auras, a�as upes, nogāzēs auga biezi prie�u un di�skābar�u me�i.

Helikopters ducināja kalnu virzienā, to galotnes �ķita augam, atsegumi vēl robaināki, stāvās kraujas vēl me�onīgākas. Cik aug�sti tie ir, Tesa prātoja. Vismaz septiņi tūksto�i pēdu, viņa lēsa. Ne tik augsti, cik viņai zināmās grēdas �veicē un Kolorādo, kur tēvs viņu da�reiz bija aizvedis paslēpot. Ta�u �o kalnu nogāzes bija stāvākas, tāpēc kalni �ķita augstāki. Aizas bija baismīgas. Iepriek� viņa bija nodomājusi, ka grēda ir robaina. Me�onīga. Tesa vēroja, kā strauji tuvojas kāda �aura aiza, un abi apzīmējumi kļuva aiz�vien trāpīgāki. Nolai�ot skatienu lejup, sagriezās galva.

Me�a biezokņu vidū gar visās malās izmētātiem gigantiskiem akmeņu krāvumiem līkumoja un iestiepās aizā �aurs zemesceļ�. Tesa pacēla galvu un sastinga, redzot, ka ari helikopters ielido aizā - te rotoru pukstoņu padarīja skaļāku apdullino�ā atbalss no raupjajām klints sienām abās pusēs. Sprauga �ķietami bija tik �aura, ka Tesa baidījās, vai helikoptera lāpstiņas neaizķers vienu no akmeņainajām sienām.

Piepe�i aiza beidzās. Tesa atvieglota dziļi nopūtās, ta�u tad, ieraudzījusi, ka helikopters lai�as zemāk, noelsās. Skatienam pa�vērās neliela ieleja. Biezs me�s apjoza zaļu pļavu, kuras vidū, da��ādu �ogu labirinta ieskautas, atradās vairākas ēkas - abpus gal�venajai ēkai, kuras virzienā traucās helikopters, bija izvietotas citas, mazākas.

Tāpat kā Pamplonas apkaimē redzētajām fermām, galvenajai ēkai bija akmens sienas un dakstiņu jumts, ta�u tā ari bija vienī�gā līdzība. Laucinieku mājas bija nelielas un pieticīgas. Turpretī nams, kas pavērās viņas skatienam, kamēr helikopters zvāroda- mies �āvās lejup un lika jusdes neomulīgi, bija dk plats un augsts, tik iespaidīgs�

-��� Tā ir pils, - D�erārds paskaidroja. - Ne jau tāda, kādas var redzēt Anglijā, Francijā vai pat jebkurā citā Eiropas valstī. Tā ir spāņu pils. Valsts dienvidos pilis ir celtas mauru stilā, turpretim �āds stils ir raksturīgs ziemeļiem. Nav nedz tornī�u, nedz mūra nocietinājumu, nedz aizsarggrāvja, nedz nolai�amā tilta, kā tu varbūt gaidītu. Pils ir kaut kas pa vidu starp mui�as māju un cie�toksni. Akmens un dakstiņi aizsargā pret uzbrukumu ar uguni. Vienīgā koka detaļa, kas pieejama no ārpuses, ir�

-�� Pie logiem. - Tesa bija spiesta runāt skaļi, lai sarunas biedrs sadzirdētu viņas balsi helikoptera rēkoņā. - Slēģi. Pat no �āda at�tāluma tie izskatās biezi.

D�erārds pamāja.

-��� Un katrā istabā ir durvis. Tikpat biezas. Vēl viens �ķērslis liesmām. Teorētiski slēģiem pielaist uguni nav iespējams - kad piekļūsim tuvāk, piecas pēdas biezajās akmens sienās tu redzēsi �auras spraugas. Loka strēlnieks nevarētu piekļūt tik tuvu, lai ie��autu aizdedzinātu bultu, - �āvēji, kas atrodas pilī, ātri vien viņu nolaistu no kājas, un aizstāvjiem, kas atradās aiz �im spraugām, nebija iespējams trāpīt.

Helikopters sa�ķiebās un tuvojās nolai�anās laukumam. Tesa pamanīja pļavās dzīvniekus - da�ās ganījās zirgi, bet citās�

-�� Jūsu draugs ir fermeris? - viņa pajautāja.

D�erārds sākumā nesaprata, bet tad grumbas pierē izzuda.

-��� Ā, skaidrs! Tu domā, ka tie ir liellopi. Ne glu�i. Tie ir vēr�i. Mana drauga aizrau�anās ir vēr�u audzē�ana. Nākammēnes da��us vedīs uz slaveno Sanferminas vēr�u cīņu festivālu Pamplo- nā. Tu noteikti esi par to lasījusi. Salūts katru nakti, satracinātos vēr�us dzen pa ielām, ciematnieki izrāda savu drosmi, skrienot pa priek�u iztrūcinātajam ganāmpulkam, da�i jaunekļi krīt, vi�ņus sabradā zem kājām - nereti līdz nāvei. Svinības ilgst astoņas dienas un naktis. Astoņas pēcpusdienas nāves rituālu.

Tesa patie�ām bija par to lasījusi, un, helikopteram tuvojoties dzīvniekiem, viņa jau spēja labāk tos aplūkot, muskuļainos sā�nus, platās, kumpās muguras, garos, izliektos ragus, kas slējās no biezajām pierēm.

Vēr�i.

Tie bija tik cie�i saistīti ar Spānijas kultūru, ka Tesa nebija uz�reiz izdarījusi secinājumus. Ta�u tad piepe�i viņa ieraudzīja, ka viens vērsis ir no�ķirts no pārējiem - majestātiskais dzīvnieks grauza zāli nomaļus no bara, un visas �aubas par D�erārda uzti�camību, jebkādas cerības, ka D�erārds tomēr nav ienaidnieks, iz�gaisa vienā acumirklī. Atmiņā pazibēja fotogrāfija, kas atradās so�miņā, - cilnis ar Mitru, kas pār�ķeļ kaklu vērsim. Baltam vērsim. Tie�i tādam pa�am, kāds tur ganījās. Vērsim, kur� bija balts.

Izkūpēja beidzamās �aubas, ka D�erārds nav saistīts ar ķece�riem. Tesu pārņēma �ausmas, un elsojot, sirdij me�onīgi dauzo�ties, viņa saprata, ka nedrīkst ļaut D�erārdam nojaust nupat pie�dzīvoto atklāsmi. Viņai viss bija skaidrs. Skaidrs kā diena. Kreigs bija vienīgais pret viņu labvēlīgi noskaņotais �ā helikoptera pa�sa�ieris - pārējie, ari abi Slepenā dienesta aģend (ne jau nejau�ī�bas pēc D�erārds uzaicināja abus �ajā braucienā), viņu apdraud. Tesa nolādēja sevi par to, ka ļāvusi D�erārda valdzinājumam un rūpēm par apkārtējo vidi sevi piemuļķot. Viņa nedrīkstēja ļauties kārdinājumam un nodcēt, ka viņ� Tesai nevēl ļaunu. Nevajadzēja tik dedzīgi nopelt ķecerus tobrīd, kad D�erārds mēģināja pārlie�cināt, ka viņu motīvs, iespējams, attaisno izmisīgos līdzekļus un morālie jau tā jūmi nav viennozīmīgi. D�erārds bija mēģinājis iz�līgt ar Tesu, pārbaudīt viņu un varbūt pat pievērst savai dcībai, ta�u viņa, aizrāvusies sarunā, nebija uztvērusi tās īsto jēgu. Viņa pūliņi apelēt pie loģikas bija izgāzu�ies, un nu D�erārdam neat�lika nekas cits kā nogalināt viņu.

Drausmīgā nojauta vērtās aizvien spēcīgāka. Helikopteram pieskaroties zemei un rotoru vējam noliecot zāli, Tesas kuņģis sa�lēcās. Dzinēju rēkoņa pārauga gaudās un visbeidzot izdzisa. D�e�rārds palīdzēja Tesai izkāpt. Hjūss Kellijs un abi Slepenā dienes�ta aģend uzkavējās Kreiga tuvumā.

Ko gan, viņuprāt, mēs varam iesākt, Tesa nodomāja. Bēgt?

Uz kurieni? Mums pat neizdotos aizkļūt līdz me�iem. Mukt vai vismaz atkāpties vajadzēja jau Endrūza Gaisa kara spēku bāzē.

Ta�u iecere noskaidrot, vai D�erārds patie�ām ir ķeceru brālī�bā, bija �ķitusi tik kārdino�a, ka viņa bija paklausījusi tēva Bol�dvina rīkojumiem. Patlaban jau bija par vēlu aizlaisties no D�e�rārda. Viņa ar Kreigu bija bezizejā, un atlika vienīgi cerēt, ka izdosies vienoties.

Nē, Tesa klusībā sevi pārlaboja. Vēl pastāv iespēja, ka tēvam Boldvinam ar vīriem izdosies sekot kurpē iestrādātā raidītāja sig�nālam un atrast viņus. Viņa atkal noskaitīja lūg�anu.

Esi vērīga, Tesa sev piekodināja. Koncentrējies! Neko nepalaid garām!

Gaisā virmoja salda smar�a. Viņa ar baudu ievilka plau�ās pļa�vas zāles un kalnu ziedu aromātu. Piedevām vēl gaiss bija neti�cami tīrs, debesis iespaidīgi zilas un skaidras. Viņa vairs nevarē�ja atcerēties, kad pēdējo reizi ieelpojusi gaisu bez smoga piejaukuma. Ta�u �ie iespaidi pazibēja kā nebiju�i. Tos nomāca apjausma, ka �o apaļo ieleju apjoza augsti kalni un vienīgā ieeja tajā bija �aurā aiza, caur kuru bija ielaidies helikopters.

Mēs �eit esam ieslodzīti, viņa drūmi nodomāja, tomēr atteicās atmest cerības. Nolādēts! Nevar būt, ka mēs ar Kreigu nekā neva�rēsim aizsargāties.

Piepe�i D�erārds ierunājās:

-�� Mans draugs gaida. Viņ� ļod vēlas ar tevi tikties.

Tesa strauji pagriezās. Pirms brī�a viņa bija pamanījusi pus�duci strādnieku, kas stāvēja, atspiedu�ies pret koka �ogu un vē�roja vēr�u bariņu. Ta�u nu viens no strādniekiem ātri vien nāca pie helikoptera. Viņam mugurā bija piesviedrētas darba drēbes, kājās putekļaini zābaki, ap kaklu sarkans lakatiņ�, - kaut arī ap�ģērbs bija vienkār�s, vīrie�a izturē�anās neap�aubāmi liecināja par aristokrātisku izcelsmi. Viņ� bija slaids, plecīgs, ta�u nekādā zi�ņā ne resns - rokas, kājas, pleci un krūtis izskatījās vingri. Seja bija stūraina, iedegusi, sīku krunciņu klāta, vairāk spēkpilna ne�kā glīta. Platā piere Tesai atgādināja vērsi. Tesa pievērsa skatienu biezajiem, tum�ajiem, spīdīgajiem matiem un nosprieda, ka vīrie�tim vēl nav piecdesmit. Namatēvs pienāca pie ciemiņiem, un viņa brūnās acis - Tesa uzreiz ievēroja - iemirdzējās, smaids staroja.

-��� Senor Gerrard! Buenas tardes! Mucho gusto! Cotno esta usted?

-��� Muy bien. Gracias, - atbildēja D�erārds. - Y usted?

-��� Excelente![8]

Vīrie�i apkampās un uzsita viens otram pa muguru.

Kad abi bija sasveicināju�ies, nepazīstamais pēk�ņi pārgāja uz angļu valodu. Viņa balss bija dziļa, rezonējo�a, kā īstam politi�ķim.

-�� Pārlieku ilgi tu neesi mūspusē redzēts. Tu ta�u zini, ka alla� esi laipni gaidīts.

-��� Pacentī�os atbraukt �urp bie�āk, - D�erārds solīja.

-�� Turē�u tevi pie vārda. - Sve�inieks nelikās ne zinis par abiem Slepenā dienesta aģentiem un pagriezās pret Hjūsu Kelliju. - Liels prieks jūs atkal redzēt, senjor Kellij.

-�� Arī man ir liels prieks.

-��� Bueno. Bueno.[9] alan, vai tie ir tavi draugi?

-�� Piedod, esmu nepieklājīgs, - D�erārds teica. - Tesa, leitnant Kreig, tas ir Hosē Fulano. Viņam ir ari tituls un ārkārtīgi gar� ofi�ciālais vārds, ta�u, kamēr nesē�am pie konferen�u galda, mēs for�malitātes metam pie malas. Pa ceļam uz Madridi es piezvanīju Hosē un pastāstīju, ka ari jūs ieradīsieties.

Fulano sajūsmināts paspieda viesiem roku.

-��� Kā jūs, amerikāņi, mēdzat izteikties - Alana draugi ir ari mani draugi. Jūs esat ļoti laipni gaidīti. Mana māja ir jūsu rīcībā. Mi casa, su casa. Lūdzu, nekautrējieties prasīt, ja vien jums kas va�jadzīgs.

Protams, Tesa nodomāja. Kas man vajadzīgs? Kaut vai, piemē�ram, noskaidrot, kā lai tieku prom no �īs ielejas! Bet viņa neizrā�dīja, cik ļoti izbijusies jūtas, un veltīja vīrietim mīlīgu smaidu.

-�� No sirds pateicamies par jūsu viesmīlību, senjor Fulano.

-��� Lūdzu, sauciet mani par Hosē!

-�� Jums pieder neaprakstāmi skaists miteklis, - Kreigs novēr�tēja. - Nekad neesmu redzējis tik brīni�ķīgu ainavu.

Fulano pagriezās un pievienojās apbrīnam par savu īpa�umu.

-��� Es pārāk bie�i uzturos Madridē. Ja man būtu prāts, es no �ejienes nekad neizbrauktu. - Viņ� nopūtās. - Ta�u, kā to itin labi saprot ari Alans, pienākuma spiesti, mēs nevaram atļauties zie�dot daudz laika, lai izbaudītu patiesi svarīgāko savā dzīvē, to, kas ir skaists. - Fulano pievērsa skatienu Tesai. - Alans man no lidma�īnas zvanīja un pastāstīja, ka esat apkārtējās vides aktīvis�te. Tad jau jūs iepriecinās ziņa, ka �eit nekāda piesārņojuma nav.

-�� To jau es nopratu, tikko izkāpu no helikoptera. Man �ķiet, ka es elpoju tīru skābekli.

Fulano pasmaidīja.

-�� Jūs noteikti esat noguru�i no braukā�anas, gribat atpūsties, nomazgāties. Aizvedī�u jūs uz jūsu istabām. Domāju, ka neatteik�sieties ari no liekas drēbju kārtas.

-��� Paldies! - Tesa sacīja.

-��� De nada.[10] - fulano lepni veda visus garām saimniecības ēkai uz pili.

Uz to stiepās zāles ieskauts, bruģakmeņiem klāts ceļ�. Tuvu�mā ēka izskatījās zemāka nekā no gaisa, varbūt se�us stāvus aug�sta, tomēr tās izmēri platumā tik un tā bija prāvi. Sienās iemūrētie akmeņi bija milzīgi. Lielākā daļa slēģu bija vaļā, aiz tiem pavērās augsti, pla�i logi. Aug�ējos stāvos pie katra loga bija balkons, to apjoza kaltas dzelzs margas, krā�ņos ornamentos savērptiem stie�ņiem, un uz margām bija izkārtoti ko�u plauksto�u puķu podi. Divi biezi akmens bluķi veidoja pakāpienus, aiz kuriem slējās mil�zīgas, arkveidigas dubultdurvis no tum�a koka.

Fulano atgrūda vienu smago durvju pusi vaļā un aicināja Te�su un Kreigu sekot. Tesa, bailēm nerimstot, pakļāvās, ta�u, pirms iegāja pilī, pie katra ēkas stūra ieraudzīja bruņotus sargkareivjus. Kaut arī viņi izlikās, ka vēr� skatienus uz ceļu un laukiem, patie�sībā zag�us uzmanīgi vēroja viņu un Kreigu.

Mirklī, kad Tesa pārkāpa pār slieksni, pirmais, ko viņa sajuta, bija sviedru lāsītes saltais pieskāriens virs uzacs. Acīmredzot ārā bija siltāks, nekā viņai �ķita. Akmens sienas un grīdas pazemi�nāja temperatūru iek�pusē vismaz par desmit grādiem.

Sākumā viss tinās ēnā. Pēc uzturē�anās spilgtajā saulē bija va�jadzīgi vairāki mirkļi, līdz acis pierada. Istabas vidu aizņēma gar�, raupj� senlaiku koka galds. Pie divām sienām karājās izsmalci�nāti gobelēni, kuros bija attēlotas me�aines un kalni. Vienā gobe�lēnā bija atainota vēr�u cīņa, matadors, kas dur ar zobenu. Tālajā kreisajā stūrī bija novietots veclaicīgs bruņinieka tērps.

Griestus veidoja tum�i, spīdīgi kvadrātpēdu biezi baļķi, kas, nevainojami savienoti, bija iestiprināti akmens sienās. Tos balstī�ja kolonnas un �ķērssijas. Viņa nekad nebija uzturējusies telpās, kas radītu tik izteiktu dro�ības sajūtu.

- Nāciet līdzi! - Fulano laipni uzsauca un vedināja viesus tā�lāk. Viņi uzkāpa vēl pa trim vēsa akmens pakāpieniem, pagrie�zās pa kreisi, nokļuva klusā gaitenī un pa kāpnēm, kas bija izga�tavotas no tādiem pa�iem bieziem baļķiem, kādi veidoja griestus, nonāca otrajā stāvā. Soļu atbalsis apslāpēja lielais daudzums koka un akmens zem kājām un visapkārt.

Otrajā stāvā bija tikpat pla�a, liela telpa ar augstiem griestiem, kurus balstīja masīvas sijas, vēl viens gar�, raupj� senatnīgs galds un gar sienām, ko rotāja gobelēni, tronim līdzīgi koka krēsli.

-��� �ī ir jūsu istaba, - Fulano uzrunāja Tesu. - Un tā - jūsu, - viņ� sacīja Kreigam.

Durvis bija tālu viena no otras.

-��� Pateicos! - Kreigs atteica. - Ceru, ka nebū�u nepieklājīgs, teikdams, ka mēs ar Tesu esam�

-Jā? - Fulano mudināja.

-�� Kopā.

-Jūs gribat sacīt, ka jūs esat�?- Fulano sarauca uzacis.

-�� Vienoju�ies par kopdzīvi.

-�� Jā, - Fulano novilka. - Saprotams! Piedodiet manu nepieklā�jību! �ī istaba, - viņ� pavērsās pret Kreigu un Tesu un norādīja, - ir jūsu. Jūs esat mēroju�i tālu ceļu un katrā ziņā vēlaties atpūs�ties. Bet astoņos, lūdzu, pievienojieties mums ēdamistabā - nokā�piet lejup pa kāpnēm, nogriezieties pa kreisi un ejiet pa gaiteni! Mēs jums esam sagatavoju�i kādu pārsteigumu.

-��� Ar nepacietību gaidu, kad to ieraudzī�u. Mēs sakopsimies un nokāpsim lejā astoņos, - Kreigs solīja.

-��� Bueno.

Tesa un Kreigs iegāja augstā un pla�ā istabā ar veclaicīgiem spāņu skapjiem, atvērtām balkona durvīm un milzīgu gultu - tās augstais galvgalis bija pieskaņots spilgtajiem tum�ajiem grīdas un griestu baļķiem.

Kreigs aizslēdza durvis.

Tesa pieķērās viņam pie rokas.

-�� Paldies Dievam, tu�

Kreigs piespieda viņai pie lūpām pirkstu.

-��� No �īs istabas noteikti paveras kolosāla ainava. Redzēji, cik skaistas puķes izliktas uz balkona? Iesim aplūkosim!

Izvēles nebija. Kreigs piespieda plaukstu viņai pie muguras un mudināja viņu iziet uz balkona.

Kad viņi bija izgāju�i pa atvērtajām durvīm un atspiedu�ies pret kaltās dzelzs margām, skatienam pavērās bruģētais ceļ� un saimniecības ēkas, aiz tām pļavas - da�ās ganījās zirgi, citās vēr��i -, tālāk zaļoja me�i, un aiz tiem slējās kalni. Tesa tīksmīgi ievil�ka nāsīs smar�ojo�o vēju, bet �is prieks bija īslaicīgs.

-�� Esmu dro�s, ka istabā ir noklausī�anās ierīces, - Kreigs mur�mināja. - Tomēr �aubos, vai mikrofoni var uztvert to, ko runājam uz balkona. Vai tu pamanīji sargkareivjus?

-Jā.

-��� Un balto vērsi?

-�� īpa�i to.

-�� Esam iekritu�i, - Kreigs pavēstīja. - Tēva Boldvina plāns iz�gāzies.

-�� Varbūt tomēr ne. Viņ� vēl var�

-��� Nesapņo! - Kreigs attrauca. - Mēs esam paliku�i vieni. Es nesaprotu, kāpēc D�erārds un Fulano vēl nav mūs aizraidīju�i uz viņpasauli. Ta�u no �ā brī�a izmetam no galvas tēvu Boldvinu un paļaujamies tikai uz sevi.

-�� Pēc visa sprie�ot, D�erārdam un Fulano ir iemesls ļaut mums dzīvot.

-�� Vismaz pagaidām.

Tesa noskurinājās un piekrita.

-�� Vismaz pagaidām. Te notiek vēl kaut kas. Iespējams, tas Fula�no pieminētais pārsteigums.

-�� Jebkurā gadījumā mums tas nesola neko patīkamu.

-�� Ko mēs iesāksim? - Tesa prātoja. - Mēģināsim bēgt?

-�� Vai aizmirsi sargkareivjus? Lai nolādēts tas tēvs Boldvins! - Kreigs izsaucās. - Viņ� negribēja mums palīdzēt - viņ� mūs izman�toja. Nevajadzēja viņu klausīt, tad mēs �obrīd būtu dro�ībā.

-�� Tas bija vakar. Mums jātiek galā ar tagadni.

-��� Lai notiek. - Kreigs pierima. - �imbrī�am lai viss iet kā ie�dams. Varbūt pēc tumsas iestā�anās mums radīsies iespēja aiz�bēgt cauri me�iem kalnos. Domāju, ka naktī, kad visi gulēs, mēs varēsim nokāpt no balkona. Ja mūs kāds mēģinās aizkavēt, es cen�tī�os novērst uzmanību, un tu skriesi viena.

-��� Neies cauri, - Tesa uzsvēra. - Vai nu abi, vai neviens.

-�� Tesa� - Kreigs maigi saņēma viņas seju rokās, pieliecās un noskūpstīja viņu. - Mums dzīsies pakaļ. Kāda jēga, ka mēs abi ejam bojā? Ja man jāiz�ķiras, es gribētu, lai izbēdz tu, nevis es.

Tesa maigi atbildēja uz skūpstu.

-�� Tu nepārspīlēji, teikdams Fulano, ka mēs esam kopā. Mēs ti�kai neesam to apspriedu�i. Es gribu palikt pie tevis. Uz mū�u. - Viņa paraustīja Kreigu aiz rokas.

-��� Ko tu�? - Leitnants pretojās.

-�� Iesim iek�ā! Un turpmāk runāsim kā mīļākie, jo citādi tiem, kuri noklausās, radīsies aizdomas. Va�ingtonā tu mani nosauci par "zaķīti" - tā tavs tēvs esot saucis tavu māti. Tad nu, zaķīt, pabeigsim to, ko bijām iecerēju�i aizsākt, ļa mums lemts mirt, tad mēs varētu� - Tesa pēk�ņi metās viņam ap kaklu un ie�ņukstē�jās. - Mums vairs nav daudz laika. D�erārds un Fulano gaidīs mūs astoņos. Izmantosim atliku�o laiku lietderīgi. Es ļoti gribu ie�iet vannā, un es ļoti gribu, lai tu nomazgājies kopā ar mani.

Viņa atpogāja Kreiga kreklu un, siltajām asarām mērcējot vai�gus, sāka skūpstīt viņa krū�u galiņus.

-�� Tu dro�i zini, ka to gribi? - Kreigs vaicāja.

-�� Es negrasos mirt, neizbaudījusi mīlas priekus kopā ar tevi. Noglāsti manas krūtis! Dievs tēvs, Kreig, man tik ļoti bail!

-�� Es zinu. Arī mani māc bailes.

-�� Es negribu mirt. Es� Jā, tā ir labi. Man ir �ausmīgi bail, Kreig! Zemāk. Glāsd mani zemāk!

Tesa bija gribējusi doties uz vannu, un abi devās tās virzienā, ta�u pa ceļam ik pa brīdim apstājās, skūpstījās, novilka viens ot�ra kreklu un tālāk par gultu netika. Kaisles apreibināta, nespēda�ma pat nostāvēt, Tesa ievilka Kreigu gultā un piespiedās viņam klāt ar visu augumu. Skūpsti kļuva dedzīgāki, rokas neatlaidīgā�kas. Viņi locīdamies turpināja viens otru izģērbt, Tesa atrāva vaļā viņa bik�u rāvējslēdzēju, Kreigs atsprādzēja viņas jostu.

Viņa iebāza roku pavērtajās biksēs un uzmeklēja samilzu�o lo�cekli. Kad viņa to izvilka, Kreigs izliecās, nodrebēja un aptvēra viņas krūtis, kuru galiņi sacēlās un piebrieda. Tesa nospārdīja sa�vus d�insus, Kreigs laizīja viņas krūtis, tad vēderu, pavirzījās vēl zemāk un novilka viņas biksītes. Tesa norāva pēdējās Kreiga drē�bes, abi piespiedās viens otram un iztaustīja visas slēptākās vie�tiņas. Mēles �audidamās sastapās, Tesa bija silta un mitra no uz�budinājuma, alkdama savienoties ar viņu, un, kad Kreigs beidzot iegāja viņā, Tesai kļuva vienaldzīgi mikrofoni un cilvēki, kas no�klausās. Viņa ievaidējās ekstāzes uzplūdos. Viena kulminācija se�koja otrai, un, kad Kreiga loceklis izauga neticami gar� un sievie�tē izplūda sēkla, Tesa atkal ievaidējās, tagad reizē ar viņu. Abi atkrita gultā, pārplūdu�i sviedriem.

Tesa pūlējās atgūt elpu. Sirdspuksti dārdēja un palēnām rimās auļot. Ne viens, ne otrs vairākas minūtes nebilda ne vārda.

Viņi saskūpstījās, lēnām un maigi. Kreigs maigi glāstīja viņas krūtis. Pēc piecpadsmit minūtēm abi, pārsteigdami viens otru, mī�lējās vēlreiz. Visbeidzot nogurumam uzmācoties un ba�ām atgrie��oties, viņi izdarīja to, ko bija gribēju�i darīt jau sākumā. Abi ie�sēdās neredzēti lielajā vannā un izmērcējās siltajā, mierino�ajā ūdenī.

Atvēlētais laiks bija beidzies.

-��� Vai esi gatava? - Kreigs noprasīja.

-��� Nē. Bet, ja tu vari piedāvāt kādu citu iespēju, es labprāt to uzklausī�u.

-�� Diem�ēl nevaru.

-�� Tad darīsim to eleganti.

-��� Es mīlu tevi.

-��� Es ari mīlu� Noskūpsti mani! Jā, tā ir daudz labāk.

Kad Tesa un Kreigs atvēra durvis, viņi ieraudzīja, ka gaitenī iepretim durvīm, vērodami un gaidīdami sē� abi Slepenā dienes�ta aģenti. Nebildu�i ne vārda, aģenti piecēlās un sekoja viņiem. Visi �etri nokāpa lejā, pagriezās pa kreisi un pa klusināto gaiteni iegāja pla�ajā ēdamistabā. D�erārds un Fulano jau sēdēja pie vēl viena senlaicīga galda. Kad abi pasmaidīja un piecēlās, lai sasvei�cinātos, Tesa ievēroja, ka Fulano ir pārģērbies un darba drēbju vie�tā uzvilcis vieglas bikses un sporta jaku.

Arī viņa un Kreigs bija saņēmu�i jaunu drēbju kārtu - kalpo�tājs bija ieradies desmit minūtes pirms tam, kad viņiem bija jāiz�iet no istabas. Kreiga drānas līdzinājās Fulano apģērbam.

Turpretī Tesai pa�as ietērps negāja pie sirds. Protams, jāatzīst, ka apģērbs bija pievilcīgs - zīda blūzīte, tai pieskaņota �alle, sar�kani kokvilnas svārki un mīkstas, ērtas ādas sandales.

Bet Tesai nepatika valkāt svārkus, īpa�i tādus, kas sniedzas līdz pat potītēm un kavē spert soļus. Uzvelkot sandales, nācās atteikties no kroskurpēm, un sliktākais bija tas, ka vienā papēdī ta�u bija iestrādāts raidītājs.

Viņa bija ielikusi kroskurpes savā apjomīgajā audekla somi�ņā, ta�u neviļus uzmācās aizdomas, ka ietērps, kuru Fulano vi�ņai izvēlējies, bija domāts, lai apgrūtinātu bēg�anu kopā ar Krei�gu me�ā un pāri kalniem, ja vien tāda iespēja rastos. Viņa atkal jutās neaizsargāta, bezpalīdzīga.

-�� Jūs izskatāties jauki, Tesa, - Fulano sacīja.

-�� Gracias, - viņa atbildēja, pūlēdamās izskatīties pieticīga.

-�� Jūs apgūstat spāņu valodu. - Fulano pasmējās.

-�� Baidos, ka tas ir vienīgais man zināmais vārds. Bet man pa�tiesi jums jāsaka paldies. Drēbes ir satrieco�as un der kā uzlietas.

-��� Priecājos to dzirdēt.

Ēdamistabas balkonu durvis bija vaļā. Rieto�ā saule iekrāsoja telpu tum�sārtu.

-Jūs dro�i vien māc ziņkāre par manis pieminēto pārsteigumu, - Fulano turpināja.

-Glu�i kā dzim�anas diena. Man alla� patiku�i pārsteigumi. - Pārlaidusi plaukstu svārkiem, Tesa apsēdās uz krēsla. Rūpīgi cenzdamās neizrādīt bailes, viņa ievēroja, ka abi Slepenā dienes�ta aģenti nostāju�ies pie durvīm, pa kurām viņa un Kreigs bija nupat ienāku�i. Vēl viņa ievēroja, ka aiz logiem akmens plātnēm klātajā pagalmiņā patrulē bruņoti sargi.

D�erārds un Fulano apsēdās reizē ar Kreigu.

-��� īss paskaidrojums, - D�erārds ierunājās. - Man radies ie�spaids, ka ne viens, ne otrs neesat biju�i Spānijā.

-�� Ar no�ēlu atzīstam savu kļūdu, - Kreigs atsaucās.

-��� Vispirms jums jāsaprot, ka spāņu dienas re�īms patīkami at��ķiras no mums, amerikāņiem, pierastā. Viņi strādā no deviņiem līdz vieniem, un tad sākas ilgs pusdienu pārtraukums, kuru - esmu pārliecināts, ka jūs zināt, - sauc siesta. - D�erārds paraustī�ja plecus. - Viņi atpū�as, nosnau�as, pamīlējas. Ko vien sirds kā�ro. Un �etros ierodas darbā, strādā līdz septiņiem, pēcāk tiekas ar kaimiņiem, ēd, dzer un apsprie� dienas notikumus. Patiesībā viņi tikai uzko�, jo galvenā maltīte salīdzinājumā ar amerikāņu para��ām ir pavisam vēlu - ap desmitiem. Uzkodas sauc par tapas, un tās ir viena no daudzajām Spānijas kultūras pērlēm. Pārsteigums, kuru mēs pieminējām, ir tāds, ka jūs tūlīt nobaudīsiet tapas.

Tesa samulsa, jo bija gaidījusi, ka viņus sāks tirdīt. Fulano pie�klaudzināja pie galda, un durvīs uzreiz parādījās tris kalpotāji, nesdami paplātes, no kurām nokrāva daudzus �ķīvjus.

Tesa jau labu laiku nebija ēdusi, tāpēc ievilka nāsīs aromātu, ko izdalīja ēdiens uz bagātīgi izrotātajiem �ķīvjiem, un mutē gri�bot negribot saskrēja siekalas. Tas, ka viņa jutās izsalkusi, nebija vienīgais iemesls, kāpēc bija krietni jāpaēd, jo vajadzēja gūt spē�kus, ja viņai un Kreigam radīsies izdevība aizbēgt.

-��� Vispirms calamari, - D�erārds norādīja. - Vai zināt, kas tas

ir?

-�� Cepts kalmārs. Gards.

-��� Lieliski! - Fulano uztvēra. - Tās ir olīvas, un tās ir sardīnes. Svaigas. Nevar ne salīdzināt ar tām, pie kurām esat pieradu�i Amerikā.

-�� Un te ir gardi apceptu cāļu gabaliņi. �eit ir garneles un, pro�tams, maize un cepti kartupeļi ar majonēzi un�

-�� Nu jau gana! - Kreigs nosmējās, lai gan Tesa manīja, ka uz�jautrinājums ir tēlots. - Ja �ādu maltīti sauc par uzkodām, man pat bail iedomāties, kāda ir galvenā maltīte.

-�� Jūs nudien būtu pārsteigts, - Fulano atteica.

-��� Nemaz ne�aubos.

Palūkojusies laukā pa logiem, Tesa vēl aizvien redzēja patru�lējam sargkareivjus un strauji novērsās, izlikdamās, ka visu uz�manību pievēr� bagātīgajam ēdienu klāstam.

-��� Kāda milzīga �ķīvju kaudze! Kā mēs�

-��� Katram ēdienam paredzēts savs �ķīvis, - D�erārds skaidroja. - Gar�as ir svarīgi atdalīt citu no citas.

-�� Tad ķeramies klāt! Esmu izbadējies.

Tesa ievēroja, ka uz galda nav nedz jēra, nedz vēr�a gaļa - tas bija zīmīgs trūkums, ņemot vērā ķeceru ticību par uztura paradu�miem. Tēlotā labpatikā viņa tiesāja olīvas, kalmārus un visu pā�rējo. Tapas nudien bija gar�īgas, nevainojami pagatavotas, ēdieni cits citu lieliski papildināja.

-��� Vai nevēlaties nobaudīt �o lielisko vīnu? - Fulano piedāvāja. - Spāņu vīns ir izcils. Varbūt mazliet teicama cerveza?

-��� Kā, lūdzu? - Tesa nesapra�anā pārvaicāja.

-�� Spāniski tas nozīmē "alus".

-��� Paldies! - Izslāpu�ais Kreigs norīstījās. - Es labāk gribētu glāzi ūdens.

-��� Es arī, � Tesa pievienojās. - Es neesmu ar alkoholu uz "tu". Man no tā alla� uznāk miegs.

-��� Interesanti - man tie�i tāpat, - Fulano noteica un ielēja no krūkas ūdeni viņas keramikas tasītē.

Tesa padzērās tikai tad, kad Fulano piepildīja pats savu krū�zīti un iedzēra.

-��� Mans Dievs, liekas, esmu pieēdies, - Kreigs novilka.

-��� Tie�i tajā brīdi ir laiks celties no galda. - Fulano sako�ļāja un norija olīvu, nobīdīdams kauliņu �ķīvja malā. - Lieciet aiz auss, �ovakar vēl būs galvenais ēdiens.

-�� Un nu jūs gaida vēl viens pārsteigums. - D�erārds viegli no�slaucīja mud ar salveti.

Sākas, Tesa domās saspringa. Notiesātie ir ieturēju�i beidza�mo maltīti.

-�� Ak tā? - Kreigs nolika dak�iņu uz galda. - Vēl viens? Ieleja, pils un tapas - mēs jau esam piedzīvoju�i vairākus pārsteigumus, un no jūsu vārdiem noprotu, ka gaidāms vēl viens?

-��� Tas no tiesas būs īpa�s. Ārkārtīgi neparasts. Atgadās tikai reizi gadā, - Fulano vēstīja. - Tomēr, lai to redzētu, mums būs jā�dodas izbraucienā ar helikopteru. Es ne�aubos, ka jūs vēl esat no�guru�i no daudzajiem pārlidojumiem, ta�u apsolu, ka jūs negai�da vil�anās. Tik tie�ām, tas jums �ķitīs ievērojams.

-��� Tādā gadījumā nogurums nav svarīgs. Dosimies ceļā! - Kreigs pietrausās kājās.

Nesaprazdama, kas Kreigam padomā, Tesa tomēr sekoja viņa paraugam.

Ari Slepenā dienesta aģenti piecēlās.

Vēlreiz pieklaudzinājis pie galda, Fulano atsauca kalpotājus. Kamēr tie nokopa tapas atliekas, Fulano vēlēja Tesai un Kreigam iziet gaitenī, kas veda uz pils ārdurvīm.

Pēc piecām minūtēm, kad sarkanā, aizvien tum�ākā saule jau aizskāra kalnu grēdas robaino aug�malu, visi iesēdās helikopte�rā. Iekāpusi lidaparātā, Tesa, kuru cītīgi novēroja, ar satraukumu atskārta, ka kop� iera�anās nav redzējusi D�erārda asistentu Hjū- su Kelliju.

Kur viņ� ir? Kāpēc viņ� nav kopā ar pārējiem?

Nebija laika gremdēties pārdomās. Jau pēc mirkļa, it kā nedrīk�stēdams ne brīdi uzkavēties, helikopters pacēlās, pagriezās un traucās uz kalniem ziemeļu pusē. Saule jau bija nogrimusi aiz to virsotnēm; no purpurkrāsas debesīm atspoguļojās asinssarkana blāzma.

Kaut arī Tesa bija smēlusies enerģiju no ieturētās maltītes, vi�ņai bija sajūta, ka kuņģis raujas �okurā. Viņa pieķērās pie �ķēr�sām pāri krūtīm pārvilktajām dro�ības siksnām un ik brīdi gaidī�ja, ka abi Slepenā dienesta aģenti atsprādzēs �īs siksnas un izmetīs viņu pa helikoptera lūku, un viņa, valstīdamās un griez�damās gaisā, nokritīs ielejā.

Tomēr nekas tāds nenotika, visi palika savās vietās, helikop�ters cēlās aizvien augstāk, tuvodamies pustumsā grimsto�ajiem kalniem.

-�� Alans man stāstīja, ka Amerikā jums draudēju�as briesmas, - Fulano ieteicās. - Ja vien jums no tā kļūst vieglāk - varu aplieci�nāt, ka tas, ko jūs tūdaļ redzēsiet, ļaus jums aizmirst visas raizes.

Helikopters pārlaidās pāri ziemeļu kalniem. Saule jau gandrīz pilnībā bija noslīdējusi aiz grēdas pie apvār�ņa.

-��� Mēs tuvojamies Francijas robe�ai, - D�erārds teica. - Pro�tams, mēs to ne�ķērsosim. Pat man bez iepriek�ējas diplomātis�kas atļaujas aizliegts ielidot Francijas gaisa telpā. Ta�u pārstei�gums, kuru vēlamies jums parādīt, ir kāda Dienvidfrancijā radusies para�a, kas pirms vairākiem gadsimtiem ieviesās �ajā Spānijas apvidū. Visai nozīmīga.

Helikopters traucās virs robainajām galotnēm un �ķērsoja vēl vienu tum�u ieleju.

Ta�u �ajā ielejā kaut kas bija citādi. Palūkojusies lejup, Tesa apjukusi ieraudzīja, ka �ī ieleja nebija pilnībā tum�a. To klāja sim�tiem atsevi�ķu mirguļojo�u gaismiņu.

-����������� Kas tās tādas? - Viņa pakratīja galvu. - Tās neatspīd no cie�matiem - uguntiņas ir parak sīkas, parak izkaisītas. Neko citu es neredzu, bet tā vien �ķiet, ka� Jā, patie�ām. Uguntiņas deg lau�kos!

-��� Pareizi, - Fulano sacīja. - Jūs redzat ugunskurus. Vietējie zemnieki un ciematu iedzīvotāji rīko svētkus.

D�erārds pieliecās pie Tesas, viņa dro�ības siksnas nostiepās.

-�� Vai tu zini, kas �ī ir par dienu? Nevis nedēļas diena, bet gan datums.

Tesai bija mazliet jāpadomā.

-��� Divdesmit otrais jūnijs?

-��� Ļoti labi. Un laikā starp �odienu un vakardienu iestājas va�saras saulgrie�i - tas ir vasaras sākums. Ugunskuri, ko jūs redzat, ir aizdedzināti par godu jaunajam gadalaikam, bagātai ra�ai, ce�rībai, ka pavasaris nesīs auglību.

-��� �is rituāls ir ārkārtīgi sens, - Fulano piemetināja. - Daudz vecāks par kristietību, lai gan, protams, �ajos svētkos, tāpat kā Lieldienās, kuru īstā nozīme ir dabas atmoda, ir ieviesti arī kris�tietības elementi. �ie ciematnieki pielūdz Svēto Jāni.

Tesai bija sajūta, ka iek�as noraustās. Viņa nesaprata, vai Fu�lano bija domājis Jāni Kristītāju vai Kristus apustuli, ta�u bija ga�tava likt galvu ķīlā, ka domāts apustulis Jānis, kur� bija uzrakstī�jis pēdējo Bībeles evaņģēliju, vairākas vēstules un Atklāsmes grāmatu.

Domas pievērsās fotogrāfijām, kas atradās somiņā, īpa�i foto�grāfijai, kurā bija redzama D�ozefa guļamistabā atrastā Bībele - Bībele, no kuras D�ozefs bija izgriezis visu, izņemot Jāņa darbus un teorijas, kas ārkārtīgi līdzinājās ķeceru pārliecībai, īpa�i vie�tas par karu starp labo un ļauno tie�i pirms pasaules gala.

-�� Zemnieki un ciemu ļaudis lūdz ap �iem ugunskuriem, turot rokās krustus, kas savīti no lauku ziediem un kvie�iem, - D�e�rārds klāstīja.

Tesa nodrebēja atkal. Liesmas. Kvie�i.

Viņa atsauca atmiņā grotesko cilni - lāpne�us; Mitru, kas ie�triecis dunci vērsim kaklā; asinis, kuras aumaļām �ļācas zemē, to barojot; suni, kas mēģina nolaizīt asinis; �ūsku, kura tiecas izlauzt kvie�u asnus, ko augsnē iedēstīju�i asins pilieni. Kar� starp labo un ļauno. No tā, kur� gūs virsroku, ir atkarīga dabas nākotne.

Tesa satriekta saprata, ka svētās svinības �ajā ielejā ir mitrais- ma palieka un ķecerība ir iesakņojusies dziļāk, izplatījusies pla��āk, nekā viņa bija paredzējusi.

Midzeņi. Tēvs Boldvins bija sacījis, ka viņu organizācija mek�lē midzeņus, sevi�ķi Spānijā, lai gan viņu uzmanība vairāk pie�vērsta Eiropas kalnam rietumos, nevis Pirenejiem austrumos. To�mēr viņ� nezināja, ka midzeņi pastāvēju�i ne tikai ap Eiropas kalnu, bet arī gar Francijas dienvidu robe�u, un �eit mitraisms bi�ja tā savijies ar katoļu tradīcijām, ka ciemata iedzīvotāji dro�i vien nemaz nezināja īsto izcelsmi un nozīmi auglības rituālam, kuru �obrīd piekopa.

Lai gan - tikpat labi viņi zināja tā īsto izcelsmi un nozīmi, un tas �o rituālu padarīja vēl vairāk satrauco�u un baisu. Tesa bija veltījusi savu mū�u dabai, tāpat kā �ie ciematnieki un zemnieki, kas dancoja ap ugunskuriem. Tomēr D�erārdam un Fulanam - kas ziedojās Mitram, saules dievam, - bija vara pār Tesu, un, iespējams, viņa ar Kreigu būs nākamie upuri dievam.

Helikopters laidās zemāk, tuvodamies izkaisītajām uguntiņām ielejā.

-�� Vai mēs nelidosim atpakaļ? - Kreigs noprasīja.

-�� Vēl ne, - Fulano atteica.

-��� Kāpēc? - Kreiga balss vērtās dobjāka.

-�� Mēs esam sagatavoju�i kārtējo pārsteigumu, - D�erārds sa�cīja.

-��� �ajā vakarā esam piedzīvoju�i ne mazums tādu. Esmu iz�mocīts. Diez vai mēs ar Tesu izturēsim vēl vienu.

-�� Ticiet man - �is pārsteigums būs tā vērts, - D�erārds aplieci�nāja.

Helikopters turpināja laisties zemāk tum�ajā ielejā, un Tesa pie�pe�i attapās, ka da�i mirguļojo�ie ugunskuri ir izkārtoti noteiktā rakstā. Tie veido nosē�anās laukumiņu!

Helikoptera pilots vadījās pēc kvadrātā izkārtotajiem uguns�kuriem, kuru liesmas spīguļoja nelielā līdzenumā, lēnām nosēdi�nāja helikopteru zālē un izslēdza dzinējus.

-��� Un tālāk? - Kreigs noprasīja.

-�� Tas būs kaut kas tik svēts, ka tikai retais ir to skatījis savām acīm, - D�erārds solīja.

-�� Mani māc nemiers. Es esmu ņujorkietis. Kalni, ielejas, uguns�kuri - tie man ir tikpat tāli kā Marss.

-�� Tādā gadījumā mēs ielūdzam jūs aplūkot Marsu, - Fulano sacīja. - Es zvēru, tas būs iespaidīgi. Nē, es sevi pārlabo�u - tas būs apbrīnojami. Atveriet prātu, sagatavojieties skatīt to, kas kļūs par jūsu mū�a visdi�ākajām atmiņām.

-�� Tā kā jūs esat mūsu namatēvs, es kā pa�saprotamu uztveru to, ka varu jums uzticēties, - bilda Kreigs. - Piedevām varu pie�ņemt, ka jūs, būdams namatēvs, izjūtat pienākumu pret saviem viesiem.

-�� Tas ir skaidrs bez vārdiem.

-��� Labi. Ja esam vienoju�ies, dosimies apskatīt to pārsteigumu, kas bū�ot manas visdi�ākās atmiņas.

-��� Nāciet!

Viņi izkāpa no helikoptera.

Tesai �ķita, ka viņu ietin spiedīga tumsa, lai gan kvadrātā, kas apjoza helikopteru, liesmoja spo�i ugunskuri. To kodīgo dūmu smaka nakts klātajā ielejā jaucās ar zāles un puķu smar�ām.

Ap liesmojo�iem ugunskuriem stāvēja daudz cilvēku. Visiem mugurā svētku drānas, rokās viņi turēja iespaidīgus krustus, kas bija savīti no puķēm un kvie�iem. Gaismai mirguļojot ap �iem krustiem, Tesa sagrīļojās, kā pa miglu atminēdamās Prisilas Hār- dingas stāstīto. Jau pirms kristietības, kad krusts apzīmēja Kris�tus nonāvē�anu, pastāvēja tradīcija, kas saistīja krusta simbolu ar saules krā�ņumu. Tesa ar stindzino�u skaidrību vēroja, kā lies�mas atspoguļojas no kvie�u krustiem, un ne�aubīgi zināja, ka �ie no dabas materiāliem veidotie krusti bija veltījums saulei - un Mit�ram, saules dievam.

Fulano no kāda laucinieka paņēma lāpu un aicināja Tesu un Kreigu doties pāri pļavai uz labo pusi. Ari D�erārds paņēma lā�pu un kopā ar abiem Slepenā dienesta aģentiem sekoja. Ta�u gru- pina negaidīti pieauga, jo viņiem pievienojās vairāki vīrie�i, iz- nākdami �aipus ugunskuru ierindai. Jaunpienācējiem nebija svēt�ku drānu. Viņi nenesa rokās krustus no ziediem un kvie�iem. Vi�ņiem mugurā bija raupjas virsdrēbes un rokās automātiskie iero�i.

Ārpus ugunskuru ielenkuma lauks kļuva satrauco�i melns, to apgaismoja vienīgi Fulano un D�erārda nestās lāpas. Tesa ar bai�lēm atsauca atmiņā lāpne�us cilnī, kas bija D�ozefa guļamistabā. Pēdas un potītes sala, rasa garajā zālē mērcēja sandales un garo svārku apak�malu. Panikas sagrābtais prāts mudināja viņu sa�ķert Kreigu aiz rokas un bēgt. Uz brīdi atplaiksnīja cerība, ka tum�sas aizsegā viņiem izdotos aizbēgt, ta�u to uzreiz apslāpēja izmi�sums. Tesa saprata, ka sargi dzīsies pakaļ, arī ciematnieki iesaistīsies meklē�anā, visticamāk, viņa ar Kreigu apmaldīsies un �ajā nepazīstamajā ielejā skraidīs, mēģinot attālināties no uguns�kuriem, līdz ieskries vajātājiem rokās.

Lauks pamazām kļuva stāvāks. Sekojot lāpu mestajai gaismai, Tesa kopā ar grupiņu pagāja garām skābar�u audzēm, izlocījās gar milzīgiem laukakmeņiem un lēnām kāpa augstāk. No miklās zemes cēlās saltums. Pakalns kļuva aizvien stāvāks, un drīz vien nāsīs iesitās prie�u sveķu smar�a.

Piepe�i stāvums izbeidzās. Zālājs aprāvās, un zem kājām val�stījās akmeņi. Tesa palūkojās uz priek�u - lāpu gaismā krūmu aizsegā bija redzama �aura plaisa klints sienā. Piegājusi tuvāk, viņa saprata, ka tā ir ala. Ta�u, kad viņi iegāja tajā, pēc pāris pē�dām tumsā izauga aprūsēju�as dzelzs durvis.

Fulano pasniedza lāpu sargam, izņēma no kabatas atslēgu un atdarīja piekaramo slēdzeni. Atspiedis pret durvīm plecu, viņ� ne bez pūlēm atgrūda tās vaļā. Iekaucās eņģes, un naktī iestājās spo�kains klusums - krakstēja vienīgi lāpas, un Fulano, dimdinādams apavus, iegāja pa durvīm. Pēc piecām sekundēm klusumu pār�trauca klaudzoņa - iekrekstējās, ierēcās un visbeidzot sāka dar�boties motors. Alas iek�ieni uzreiz izgaismoja blāva spuldzīte pie griestiem, un Tesa ieraudzīja, ka rūc ar degvielu darbināms ģene�rators.

Kāds piegrūdās viņai pie muguras. Tesa pagriezās un pārstei�gumā samiedza acis, ieraudzīdama savā priek�ā Hjūsu Kelliju, kas dro�i vien bija pievienojies viņiem, kamēr viņi devās pa no�gāzi aug�up. Kur viņ� bija �ajā laikā un ko darīja? Viņam mugu�rā bija tāds pats apģērbs kā sargiem.

-��� Ejiet! - viņ� pavēlēja. - Tur jums izsniegs apavus un jaku. Alas grīda var būt slidena. Un iek�ā ir vēss.

-��� Es paķēru līdzi savas kurpes, - Tesa atsaucās, izņēma apa�vus no somiņas un uzvilka tos kājās. Tā viņa jutās dro�āk.

Bet trīsas nepārgāja. Lāpas tika nodzēstas, izvārtot pa zemi vai iesprau�ot klints spraugās. Kopā ar Kreigu iegājusi alā (D�erārds, Kellijs un sargi sekoja), Tesa ieraudzīja netālu no ģeneratora ka�rājamies vilnas mēteļus, uzmeta vienu mugurā un aizpogāja. Lai gan tas bija silts, drebuļi nerimās.

�aurā eja bija cilvēka augumā, varbūt mazliet augstāka. Tesa devās uz priek�u, ta�u pēc desmit jardiem aiz neliela līkuma ap�jukusi apstājās pie vēl vienām dzelzs durvīm.

Kamēr Fulano slēdza tās vaļā, Hjūss Kellijs aizvēra un aizslē�dza pirmās durvis.

Tās ir beigas, Tesa nodomāja. Mums gals klāt.

-�� Nenervozējiet tā! - Fulano vārdi atbalsojās no mitrajām kaļķ�akmens sienām, pārkliedzot pat ģeneratora rūkoņu. - Aizslēgtās durvis ir dkai dro�ībai. Galu galā �obrīd ir nakts, un ielāgojiet - ne jau jums vienīgajiem draud briesmas. Gan Alans, gan es - mēs esam iekārojami mērķi slepkavniekiem. Vietējiem ļautiņiem es uz�ticos, ta�u tumsā varētu slēpties ienaidnieki, kuri izsekoju�i mū�su pārvieto�anos un kuru lielākais sapnis būtu pieķert mūs �ajā nomaļajā apvidū. Pie ieejas alā palika trīs sargi - viņi pieraudzīs, lai mums neuzbrūk, kad iesim ārā no alas. Kā jau, domājams, ie�vērojāt, Alana Slepenā dienesta aģenti arī nav sajūsmināti par �o gājienu.

-�� Ievēroju gan. - Kaut arī Tesa vēl aizvien bija pārliecināta, ka sargiem vairāk rūp viņa un Kreigs, nevis D�erārds un Fulano, to�mēr izlikās, ka piekrīt loģiskajiem spriedumiem. - Ja nu pie alas atgadās kas nelāgs un jūsu sargus pievārē?

-�� Mēs sazināsimies pa rācijām. Ja viņi neatsauksies, - D�erārds atmeta ar roku, - iziesim no alas pa citu izeju.

-�� Jūs esat padomāju�i par visu, - Kreigs noteica.

-�� Darām, ko varam. - Fulano pagrūda otrās durvis, un, eņģēm kaucot un dzelzs apak�malai skrāpējoties gar akmens grīdu, tās atvērās. - Tūlīt skatīsiet to pārsteigumu.

-�� Viens no di�ākajiem pasaules brīnumiem, - apliecināja D�e�rārds. - To redzējis pavisam maz cilvēku. Tikai tie, kuri ir to pel�nīju�i, kuriem piemīt spējas to novērtēt, kuriem nav vienaldzīga planēta un tās dvēsele, - un tev, Tesa, ir �ādas tiesības. Tāpēc ka tev rūp. No sirds. Tu to esi pierādījusi ar saviem rakstiem.

-�� Un tagad� - Fulano atgrūda durvis līdz kājai vaļā. - Jūs sa�vām acīm skatīsiet kādu noslēpumu. Iespējams, visizcilāko noslē�pumu, tik svētu, ka pēc tā aplūko�anas jūs būsiet kā no jauna pie�dzimu�i.

-�� Nevaru iedomāties, kas�

-�� Nē, - D�erārds viņu aprāva. - Neiedomājies! Neiztēlojies! Pie�tiks ar to, ka tu to aplūkosi. Tu kļūsi pavisam cits cilvēks.

-�� Sprie�ot pēc pēdējā laika notikumiem, manī pavisam noteik�ti gaidāmas pārmaiņas. Ceru, ka uz labo pusi.

-��� Protams, uz labo. Nemaz ne�aubies par to! - Fulano sacīja. - Dodu savu godavārdu. Pilnīgi dro�i.

Tesa sekoja abiem pa durvīm, cie�i pieķērās Kreigam pie rokas un manīja, ka sargi nāk nopakaļus. Fulano atpalika, lai aizslēgtu otrās durvis.

Kļūst aizvien ļaunāk, Tesai pazibēja prātā.

Kaļķakmenī izcirsti raupji pakāpieni veda lejup dziļā, pla�ā, augstā alā. Ceļu rādīja gar primitīvajām kāpnēm izvietotas blā�vas spuldzītes, kas meta gai�us apļus uz valgajām akmens sie�nām.

Tesa nogāja lejā pa pakāpieniem un, ieraugot pla�o telpu, iz�juta pietāti. Viņa bijīgi �audīja skatienu apkārt, aplūkojot izsmal�cinātās klintsakmens formas. No alas griestiem nokarājās stalak- tīti, no tiem pilēja ūdens, izveidojot lāmas, kurās viņa centās neiekāpt. Savukārt no lāmām aug�up tiecās stalagmīti, kuru apri�ses mazliet atgādināja dzīvnieku snuķus.

Tesai aprauti elpojot, no mutes vēlās garaiņi.

-�� �ajā alā konstanti - ziema vai vasara - turas piecdesmit pie�cu grādu temperatūra [11] - Fulano paskaidroja. - Pirms tūksto�iem gadu akmeņu nogruvums apraka sākotnējo ieeju, iek�ieni atstājot neskartu. �ajā laika posmā alas noslēpums bija noslēpts. Ta�u de�viņpadsmitajā gadsimtā pēc vēl viena nogruvuma klints sienā at�klājās sprauga. Vietējais zemnieks, meklēdams noklīdu�us jērus, uzkāpa pa nogāzi, atklāja �o plaisu un nolēma to izpētīt, mazāk aiz ziņkāres - galu galā tādas alas var būt bīstamas - vairāk ce�rībā, ka jēri varētu būt �eit ieklīdu�i. Drīz vien viņ� nonāca pie vēl vienas atveres - tik �auras, ka jēri nekādā ziņā nevarētu caur to izspraukties, tomēr blāvajā saules gaismā varēja redzēt, ka aiz �au�rās spraugas sākas pla�āks tunelis. Pēcāk, atradis jērus pļavā, viņ� pastāstīja par alu savai ģimenei un vēlāk ari citiem zemnie�kiem. Palēnām runas aizklīda ari līdz manai ielejai, kur tolaik mita mans vecvecvectēvs, liels alu pētnieks. Viņ� nolēma sarīkot eks�pedīciju, atnāca uz �o ieleju un pavēlēja saviem strādniekiem ar cērtēm un veseriem papla�ināt eju. Kaļķakmens bija gana irdens, un mana sen�a rīkojums bija izpildāms. Viņ� aizdedzināja lāpas un devās izpētīt alu. Ieraudzījis to, ko grasos jums rādīt, viņ� no�zvērināja strādniekus klusēt. Viņ� lika klints sienā netālu no ie�ejas, cik vien drīz iespējams, iestrādāt dzelzs durvis, un tikai vi�ņam vienam bija atslēga. Vēlākos laikos mazliet dziļāk tika ierīkotas vēl vienas durvis. Ta�u tās, kuras jūs redzējāt, nav sa�glabāju�ās no tiem laikiem - jau pirms daudziem gadiem tās sa�rūsēja un izjuka, tāpēc to vietā ir citas. Pēdējos gados esam veiku��i da�ādus uzlabojumus - nogāzēs izcirtām pakāpienus, izlikām spuldzītes, izvilkām vadus; elektrību ra�o ģenerators.

-�� Bet ko tādu jūsu sencis atrada? - Kreigs taujāja. - Kālab viņ� tā gribēja to slēpt?

-��� Ne tik daudz slēpt, cik pasargāt, - Fulano precizēja. - Bet pēc brī�a sapratīsiet pa�i. - Viņ� izveda grupiņu cauri alas kam�barim, un visi iegāja pustum�ā gaiteni, kas izlocījās vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi un sāka sliekties zemāk.

Tesu smacēja mitrums un sajūta, ka �aurajās alas ejās gaiss ir smags. Viņa kāpa pāri peļķēm un palaikam dzirdēja ūdeni lāso�jam no griestiem. Lāgu lāgiem uz galvas uzpilēja salts piliens. Vie�na eja pārgāja otrā, glu�i kā labirintā.

Viņi nogriezās gar likumu, un acu priek�ā pavērās vēl viena milzīga, pla�a telpa. Tur jau viņus, priecīgi smaidīdami, gaidīja Fulano un D�erārds. Abu acis dzirkstīja tik spo�i, ka starojumu viņu sejās diez vai izraisīja atspīdums no blāvo spuldzī�u virte�nes, kas bija novietota gar grīdām.

Kreigs apstājās viņai blakus. No tuneļa iznira Hjūss Kellijs ar sargiem un pienāca klāt.

-��� Un tālāk? - Kreiga balsī ieskanējās ba�as. - Kāpēc mēs ap�stājāmies?

-�� Tāpēc, ka esam nonāku�i pie tā, ko vēlamies jums parādīt. Vai tad neredzat? - D�erārds smiedamies vaicāja. - Vai tad nere�dzat? Paraugieties visapkārt! - Smiekli kļuva aizvien skaļāki, at�balsodamies viscaur alā. Jūsmīgais prieka izvirdums ik brīdi pie�ņēmās spēkā. - Skatieties!

Tesa apjukusi paklausīja, lēnām pagriezās un pievērsa skatie�nu tur, kur norādīja D�erārda izplestās rokas.

Un pēk�ņi viņa ieraudzīja. Tesa piespieda rokas pie krūtīm un pārsteigumā un goddevībā soli atkāpās.

-�� Ak mans Dievs! - Tesa pārņemta to atkārtoja skaļāk. - Mans Dievs!

Ceļi saļodzījās. Viņa pūlējās nesaļimt, ieraudzītā līdz sirds dzi�ļumiem satriekta.

-�� Apbrīnojami! - Tesa iesaucās. - Tie ir� Es nekad neesmu re�dzējusi neko tik� Gandrīz negribas ticēt savām� Tik skaisti, ka nāk raudiens!

Arī Kreigs bija kā izsists no sliedēm. Viņ� �ūpoja galvu, tik ļoti pārsteigts, tik ļoti sajūsmināts, ka uz brīdi bija zaudējis valodu.

Visapkārt un virs galvas, uz sienām un uz griestiem �ķita trau�camies, ganāmies, peldam, lecam vai vienkār�i pozējam dzīvnie�ku bari. Nevarēja nedz saskaitīt gleznojumus uz klints, nedz ap�tvert to plūsto�o krāsojumu. Zīmējumi nereti pārklājās, dzīvnieki likās statiski, tomēr vienlaikus savā ziņā arī kustībā, - tas bija mil�zīgs, mū�īgs, trakojo�s bars.

-�� Jā, - D�erārds ierunājās aiz�ņaugtā balsī. - Tik apbrīnojami, tik kolosāli skaisti, ka man sarie�as asaras acīs. Esmu �eit bijis neskaitāmas reizes, un ikreiz �ī ala atstāj uz mani vienu un to pa�u iespaidu. Tās skaistums ir skaudrs. Tagad jūs aptverat, ka es nepārspīlēju - tas patiesi ir viens no pasaules di�ākajiem brī�numiem. Manuprāt, tas simbolizē planētas dvēseli.

Brie�i, aļņi, bizoni, zirgi, kalnu kazas, lā�i, lauvas, mamuti. Daudz, daudz vairāk, pat tādas sugas, par kurām Tesa neko ne�zināja, - dro�i vien izmiru�as.

Da�i dzīvnieki bija iegravēti sienā, to apveidi uzskicēti ar ogli. Citi silueti bija sarkani, da�iem līnijas bija punktotas, citiem ne�pārtrauktas. Dzīvnieki bija dabiskajā lielumā. Uz griestiem bija attēlots astoņas pēdas gar� briedis ar platiem, daudz�uburainiem ragiem, gandrīz tikpat gariem kā pa�a dzīvnieka rumpis. Uz gru�buļainajiem griestiem grima un izspiedās brie�a muguras un kāju muskuļi.

Gleznojumu stils bija pārdabiski reālistisks, un radās ie�spaids, ka dzīvnieki ir dzīvi un jebkurā brīdī var nolēkt no sie�nām. Tomēr stils bija ari sirreālistisks, liekot krā�ņajām radībām izskatīties nedabiskām - da�i dzīvnieki bija pārāk īsi, citi pār�lieku gari -, ta�u �ie izkropļojumi paradoksālā kārtā papildinā�ja vareno iespaidu. Zvēri graciozi izliecās ap izciļņiem sienās, gleznaini ņirbēja pāri un cauri iedobēm un spraugām. Izskatī�jās, ka alnis peld. Zirgs krīt. Miklais kaļķakmens lika tiem uz- mirdzēt. Aizrāvās elpa.

-��� Kas tos ir gleznojis? - Kreigs jautāja. - Kad? Jūs sacījāt, ka �o alu atklāja deviņpadsmitajā gadsimtā un pirms tam tās ieeju aiz��ķērsoja klints krāvumi. Cik veci ir tie�?

-�� Divdesmit tūksto�i gadu.

-Ko?

-��� �ie gleznojumi tapu�i tolaik, kad cilvēku dzimums tikai ne�sen bija parādījies, - Fulano atbildēja. - Kas tos uzgleznojis? Mū�su tuvākie sen�i evolūcijas ķēdē. Tos sauc par Kromaņonas cilvē�kiem. Acīmredzot viņu skaistuma izjūta, dabas apbrina bija bezgalīga. �ajā ziņā salīdzinājumā ar mūsu pa�u necieņu pret da�bu mūsu suga, iespējams, nav attīstījusies, bet gan regresējusi. Brī��iem �os ļaudis dzird dēvējam par "alu cilvēkiem" - absurds iz�teiciens, jo Kromaņonas cilvēki nekad nav dzīvoju�i alās. Kā gan viņi paciestu to vēsumu un mitrumu? - Fulano pakratīja galvu. - Nē, viņi nedzīvoja alās. Un da�kārt - antropologi vēl nav no�skaidroju�i iemeslu - viņi tomēr iegāja dziļi alās un gleznoja �ā�dus apbrīnojamus me�a zvērus. Mans viedoklis ir tāds, ka �ādas un tamlīdzīgas zāles bija viņu baznīcas un �ie pirmatnējie cilvēki tādās ienāca īpa�os gadījumos, piemēram, pavasara ekvinokcijā un vasaras saulgrie�os, lai godinātu atdzim�anas un izaugsmes brinumu, lai veiktu bērnu iesvētī�anu pieaugu�o kārtā un atklātu viņiem cilts noslēpumus. Vislielākais noslēpums ir dzīvība. Vie�ta, kur pielūgt, kur ar cieņu novērtēt planētas būtību.

-�� Tā nebija vienīgā �āda svētnīca, ko atklāja deviņpadsmitajā gadsimtā, - D�erārds piebilda.

Tesa pamāja.

-��� Esmu dzirdējusi par gleznojumiem Lasko alā Francijā un daudziem citiem, to vidū arī Altamira alā �eit, Spānijā, tomēr ne reizi neesmu tos redzējusi.

-�� Ta�u Lasko atklāja �ā gadsimta �etrdesmitajos gados, - Fu�lano sacīja. - Vēsturnieku vidū valda uzskats, ka Altamiru, kas atrodas trīssimt kilometru uz rietumiem no �ejienes, izpētīja pir�mo, un tas notika tūksto� astoņi simti septiņdesmit devītajā gadā. Ta�u mans vecvecvectēvs atklāja �os gleznojumus desmit gadu ag�rāk. Viņ� apjauta, ka neviens aizvēstures speciālists neticēs to au�tentiskumam. Kā gan primitīvie cilvēki būtu varēju�i radīt tik iz�smalcinātu daiļumu? Zinātnieki secinātu, ka �ie spo�ie gleznojumi zīmēti nesen un ir prasmīgi viltojumi. Lai nepieļautu, ka viņa atklājumu izsmej, viņ� nevienam par to neteica, ierīkoja durvis pie alas ieejas un paglabāja �o atklājumu sev, savai ģime�nei un īpa�ajiem draugiem. Priek�nojauta viņu nebija pievīlusi, jo, kad atklāja Altamiru, speciālisti tikai smīkņāja. Tikai tad, kad Francijā atklāja citas alas ar gleznojumiem, antropologi atzina sa�vu kļūdu un apstiprināja, ka Altamirā gleznojumi ir autentiski. Lasko ala un Altamira ala ir tik iespaidīgas, ka tās nereti dēvē par paleolīta Siksta kapelu. Ta�u es esmu redzējis gleznojumus gan vienā, gan otrā un varu atzīt, ka tie nelīdzinās tam, ko jums ir privilēģija skatīt savām acīm. �ī ir īstā paleolīta mākslas Siksta kapela. Mans sencis bija gudrs vēl vienā ziņā. Viņ� saprata, ka �ī ala, kas desmitiem tūksto�u gadu bijusi neskarta, ir trausls veido�jums - ja cilvēki bariem vien skries apskatīt �os zīmējumus, viņu ķermeņu izdalītais siltums ietekmēs ekoloģisko vidi, apavu sanes�tā augsne atstās piesārņojumus, cilvēka elpas garaiņu dēļ mit�rums uz sienām palielināsies. �os gleznojumus, kurus pasargā�jusi izdevīga dabas katastrofa, sēnīte un lāpu atstātie kvēpi varētu iznīcināt. �eit drīkstēja ienākt tikai da�i izredzētie. Divdesmitais gadsimts pierāda viņa spriedumu pareizību. Lasko apmeklējis tāds lērums tūristu, ka gleznojumi sāka pārklāties ar posto�o za�ļo pelējumu. Alu nācās atkal slēgt, tajā ielaida tikai ekspertus un pat tad tikai pēc īpa�u dro�ības pasākumu veik�anas - retajiem apmeklētājiem, piemēram, bija jāiekāpj traukā ar dezinficējo�u lī�dzekli, lai iznīcinātu indīgās vielas uz apaviem. Altamirā katru dienu ielai� tikai da�us apmeklētājus - tikai tos, kuri iepriek� pie�teiku�ies. Ta�u �eit, �ajā nomaļajā alā, kas atrodas �ajā nomaļajā ielejā, atļauts ieiet vēl mazāk cilvēkiem. Dubultdurvis ir papildu nodro�inājums, tās aiz�ķērso ceļu ārpasaules gaisam, kas virmot virmo no putek�ņiem un sēklām, neļaujot tām iekļūt iek�ējā kam�barī. Mēs teicām, ka �īs būs di�ākās jūsu mū�a atmiņas. Es varu apliecināt - kaut pagājis simt un vairāk gadu, ar �ādām atmiņām var lepoties tikai pavisam nedaudz cilvēku.

-�� Un labāko jūs nemaz vēl neesat redzēju�i, - D�erārds iestar�pināja.

-�� Vai tad ir vēl gleznojumi? - Kreigs izbrīnā savilka uzacis.

-�� Jā, ir vēl viena telpa, - Fulano, tum�ajām acīm spīdot, pavēs�tīja. - Labāko pataupījām beigām. Nāciet! Novērtējiet! Pielūdziet!

-�� Ticiet man, es jau esmu�

-��� Pielūgusi? Ne pilnībā. Vēl ne. Te, aiz �ā līkuma, - Fulano norādīja. - Sagatavojieties! �is gandrīz vai galējais atklājums ap�stulbinās� Nē, kādēļ gan lai atklāju to pirms laika? Jūs pa�i re�dzēsiet.

Viņ� rādīja ceļu, pārējie sekoja. Iegājusi telpā, Tesa ieelsās - ne tikai aiz bijības, bet ari aiz bailēm. Kreigs reaģēja līdzīgi.

�o zāli, tāpat kā iepriek�ējo, greznoja gleznojumi, attēli, dzīv�nieki dabiskā lielumā. Ta�u �eit bija attēloti tikai vēr�i. Visur. At��ķirībā no gleznojumiem pirmajā telpā vēr�i nebija zīmēti ar ogli vai sarkano krāsu - gleznojumi bija daudzkrāsaini. Tie nebija si�lueti, tie bija sīki izstrādāti zīmējumi. Absolūti reālistiski. Pakavi bija melni, pakaļkājas brūnas, kūkumainās muguras sarkanas. Astes saviju�ās - glu�i kā fotogrāfijās. Ari izliektie, smailie ragi bija melni. Acis bija tik dzīvīgas, ka �ķita, tās mirdz stingās dus�mās, niknumā par to, ka dzīvnieks uz mū�iem iesprostots uz sie�nas vai griestiem. Kājas ka�ņāja, muskuļi bija saspīlēti, rumpji iz�lieku�ies - tas bija dabas spēka godinājuma paraugs, satrieco�i skaists un trauksmains pasaules varenības apliecinājums, kas pēc divdesmit tūksto�iem gadu atradās uz iznīcības robe�as.

-�� Krāsas tika radītas, sabirzu�as ogles, okeru un dzelzs oksī�du jaucot ar dzīvnieku taukiem un asinīm. �ādus gleznojumus sauc par polihromiem zīmējumiem, - D�erārds stāstīja. - Tikai vēl divās vietās - Lasko un Altamirā - �āda metode lietota tik skaisti. Ārkārtīgi izsmalcināti. Izcils izpildījums. Grandiozākais cilvēka radītais mākslas darbs. Visdi�ākais ir tajā ietvertais vēstījums - ārkārtējā dabas vitalitāte. Ta�u - kā liek manīt zaļais pelējums uz Lasko gleznojumiem - mūsu iejauk�anās dabas norisēs ir novār�dzinājusi tās dzīvīgumu, radījusi izmir�anas draudus. Mums ir uzlikts svēts pienākums. �īs planētas slimība jāizārstē, lai tas maksātu ko maksādams.

Tesu aizvien vairāk pārņēma tas, kas pavērās skatienam.

Un bailes.

Vēr�i. �ajā murgā apgrozījās ne tikai liesmas un krusti, bet arī vēr�i. Skatiens slīdēja gar sienu, pāri spo�ajiem daudzkrāsaina�jiem vēr�iem, un Tesa pēk�ņi sastinga, ieraudzījusi mazliet lielā�ku vērsi - tas nebija uzzīmēts sarkanā, melnā un brūnā krāsā. Tas bija monohroms zīmējums, kas izdarīts ar baltu krītu, - vērsis at�gādināja bareljefā attēloto dzīvnieku. Tā galva bija pacelta agoni�jā, un cauri tā kaklam bija izdūrusies atskabargaina līnija, līdzī�ga �ķēpam.

Tesa ar acīm sekoja, kur lūkojas baltā vēr�a sāpju pilnā izteik�sme, un iestenējās, ieraudzīdama vēl vienas aizslēgtas dzelzs durvis.

Ko D�erārds nupat bija teicis? Mums ir uzlikts svēts pienā�kums. �īs planētas slimība jāizārstē, lai tas maksātu ko maksā�dams. Pirms neilga brī�a Fulano bija sacījis, ka slēgtajā telpā vi�ņus gaida gandrīz vai galējais atklājums. Kas atradās aiz �īm durvīm?

-�� �is ir vienīgais varmācīgais zīmējums alā, - Tesas juceklīga�jās, panikas sagrābtajās domās iejaucās Fulano balss. - Ta�u mans sencis neapjuka. Viņ� apjēdza, ka �ajā zīmējumā vardarbība ir ne�piecie�ama, un tāpat viņ� atskārta, ka vēr�a baltā krāsa ir zīme. Viņ� ļoti labi saprata, kas darāms.

Tesa cie�i pieķērās Kreiga rokai un skatījās, kā Fulano atslēdz durvis un atgrū� tās vaļā. Eņģu kaucieni izraisīja �ermuļus.

-�� Man nez kāpēc liekas, ka vairāk gleznojumu nebūs, - Kreigs ierunājās.

- Jūsu pieņēmums ir precīzs, - Fulano atsaucās. - Tagad jūs redzēsiet patiesību.

Tesa sa�ņaudza Kreiga roku un izmisumā sagrīļojās. Ta�u Hjūss Kellijs un sargi paskubināja viņu doties uz priek�u. Kuņ�ģim raujoties �okurā, me�onīgu baiļu sagrābtai, viņai neatlika ne�kas cits kā ieiet pa durvīm.

�eit ala iegrima puskrēslā, to apgaismoja tikai lāpas, nevis spuldzītes. Gājējus apņēma vēl melnāka tumsa, un, kad Fulano durvis aizslēdza, tunelī vairs neiespīdēja spuldzī�u gaisma no kambara ar uzgleznotajiem vēr�iem.

- Grīda ir mitra, tomēr līdzena. Domāju, jums nebūs grūti ne- paklupt, - D�erārds kā mierinādams ierunājās.

Soļi atbalsojās telpā. Piegājusi pie pirmās lāpas, Tesa pamanī�ja, ka tā ir no akmens un iestiprināta grīdā. Tās virspusē bija trau�ciņ�, kas piepildīts ar liesmojo�u eļļu. Ugunsmēles noplīvoja, it kā viņas pienāk�ana būtu radījusi tikko manāmu vēsmiņu.

Viņa devās otrās lāpas virzienā un tumsā dzirdēja D�erārda un Fulano soļus. No�ņirkstēja un iegailējās sērkociņ�. Viņa redzē�ja, kā D�erārds pieliecas pie citas lāpas, un drīz vien arī no tās pacēlās liesmas. Fulano rīkojās tāpat, aizdedzinādams nākamo lāpu. Abi vīrie�i virzījās apkārt pa telpu, aizdedzinot lāpas, līdz tumsa gandrīz pilnībā pagaisa. Tomēr, kad vīrie�i pasniedza viens otram lāpas, viņu ēnas spocīgi plīvoja.

Fulano bija nosaucis alas gleznojumus par paleolīta laikmeta mākslas Siksta kapelu. �ajā brīdī Tesa apmulsusi atskārta, ka ie�gājusi īstā kapelā. Viņa pūlējās saglabāt skaidru prātu un izana�lizēt to, ko rāda acis. Kapelas konstrukcija, kolonnas un velvētie griesti atgādināja seno romie�u stilu, ta�u, ņemot vērā Fulano stās�tīto, ka ala atklāta tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, Tesa secināja, ka tā patiesībā nav sena, bet gan izbūvēta pēdējo simtgadu laikā.

Kapela bija izkalta kaļķakmenī un sastāvēja no trim daļām. La�bajā pusē trīs pakāpieni aug�up veda uz lokveida ieeju, tālāk acīm pavērās gar sienu klinti izcirsts sols. Ari kreisajā pusē bija trīs pakāpieni un tāds pats sols gar sienu. Vidū pa mazliet augstāku lokveida ieeju varēja nokļūt garā, pla�ā centrālajā daļā, tās grīda bija zemāka nekā abās pusēs izvietotie garie soli, un tādējādi tā bija labi pārredzama tiem, kas sēdēja uz soliem. �āds izkārtojums bija domāts, lai visu klāteso�o uzmanība būtu pievērsta goda vie�tā novietotajam priek�metam, kas atradās uz liela kvadrātveida altāra centrālās daļas tālākajā galā. Un �is objekts - Tesai nodre�bēja sirds - bija bareljefs. Tajā bija attēlots balta vēr�a mugurā uz�kāpis Mitra, kas pār�ķeļ dzīvnieka kaklu. Tesai gandrīs izlauzās kliedziens. Domas juka. Viņa baidījās, ka zaudēs prātu.

Cilnis bija divreiz lielāks par to, ko Tesa bija redzējusi D�oze- fa guļamistabā. Baltais marmors bija apdrupis, ieplaisājis, apskal- dlts, un sirds dziļumos viņa nojauta, ka tā nav kopija. Nē, �is bija oriģināls. Tie�i �o cilni nelielā apņēmīgo ķeceru grupiņa bija pa�ņēmusi sevi līdzi, nolai�oties pa virvēm no kalna Montsegīras slaktiņa priek�vakarā.

-��� Kā jau solīju, - Fulano norādīja. - Patiesība.

-�� Nāciet! Aplūkojiet cie�āk, - D�erārds aicināja. Viņ� nostājās starp Tesu un Kreigu, iepleta rokas un virzīja abus tuvāk kapelas centrālajai daļai. Pirms ieie�anas tajā viceprezidents apstājās pie trauka, kas bija piestiprināts uz stabiņa, un iemērca tajā labo ro�ku. Kad viņ� izvilka pirkstus un, pārmezdams krustu, aizskāra pieri, krūtis, tad kreiso un visbeidzot labo plecu, uz tiem iemir�dzējās ūdens.

Ta�u Tesa saprata, ka tas nav kristietības krusts. �is krusts pie�derēja saules dievam.

-�� Trauks ar svētīto ūdeni? - Mulsums uz brīdi nomāca bailes.

-�� Tas, bez �aubām, tev atgādina katoļticību, - D�erārds sacīja. - Ta�u �is rituāls ir vecāks nekā katoļticība. �o rituālu, tāpat kā daudzus citus, no mums aizņēmās - mums nozaga - pēc tam, kad ceturtajā gadsimtā Konstantīns atteicās no mitraisma un pārgāja kristīgajā ticībā. Pēc tam kad mūs izklīdināja, tie liekuļi izlikās, ka ieviesu�i svēto vakarēdienu, maizes un vīna iesvētī�anu, dalī��anos svētajā maltītē. At�ķirībā no tās maldu ticības maizes un vīna, kas it kā simbolizējot Kristus miesu un asinis, mūsu maize un vīns simbolizē zemes auglību, tās veltes. Tāpat �is ūdens - tas nav jāiesvēta, jo, būdams ūdens, tas jau ir svēts, - simbolizē neiz�sīksto�o lietu un upes, kas veldzē dabas slāpes.

-��� Pareizāk sakot, kādreiz veldzēja, - Fulano piebilda. - Tolaik, kad indes atmosfērā vēl nepārvērta lietu skābē. �is ūdens piegā�dāts no pagaidām nepiesārņota strautiņa tepat ielejā.

Viņi tuvojās altārim. Aplūkodama suni, �ūsku un skorpionu, kuri mēģina aizkavēt upurē�anu, kas dabā no jauna liks atdzimt dzīvībai, Tesa nodrebēja. Pa kreisi no mirsto�ā vēr�a, kura asinīm bija jāsniedz zemei auglība, stāvēja lāpnesis, turēdams lāpu, kas bija pavērsta uz aug�u, turpretim otrā pusē vērsim stāvo�ais vīrs bija pagriezis lāpu uz leju. Labais un ļaunais cīņā.

-��� Ir laiks, - D�erārds sacīja.

Pienāca Fulano.

Viceprezidents turpināja:

-��� Mēs gan rūpīgi izstrādājām pasākumus, pakāpeniski aizve�dot jūs līdz �im atklājumam, tomēr esmu pārliecināts, ka pats at�klājums neizraisa jūsos pārsteigumu. Jau tad, kad jūs uzkāpāt uz "Air Force 2" borta, man bija skaidrs, ka turat mani aizdomās par saistību ar ķeceriem - es lietoju jūsu iecienīto apzīmējumu, lai gan, pēc mūsu uzskatiem, īstie ķeceri ir kristie�i. Vēl man bija skaidrs, ka, pēc jūsu domām, es zinu, ka turat mani aizdomās. Tā nu mēs uzsākām vārdu spēles, gudrus dialogus, pūlēdamies viens otru apvest ap stūri, tomēr ne viens, ne otrs nebijām gana pārliecino�i. Tomēr, Tesa, tavs stāstījums atstāja uz mani iespaidu. Tavas ne�liekuļotās rūpes par apkārtējo vidi, tava acīm redzamā ziedo�a�nās planētai. Kad Va�ingtonā uzzināju, ka tu mums radi drau�dus, es apstiprināju plānu, kas paredzēja virzīt tevi pie manis, lai es personiski varētu noorganizēt tavu bojāeju. Tavu nāvi varēja viegli sarīkot Hosē īpa�umā. Tomēr esmu mainījis domas un vairs neuzskatu, ka tev jāmirst. Tava attieksme liecina, ka pastāv cita iespēja. Es domāju, ka tava �urnālistes kaislība var mums node�rēt. Tevī gruzd taisnīgs sa�utums par mātes nāvi. Ari es esmu dus�mīgs. Slepkavība bija bezjēdzīga. Lieka. Nevajadzīga. Tomēr tā ir nodkusi, un nav mūsu spēkos to padarīt par nebiju�u. Tāpēc man jājautā - vai cerībā glābt savu dzīvību tu esi gatava apspiest skum�jas un sadarbodes ar mums? Apdomā kārtīgi! �is ir vissvarīgā�kais jautājums tavā dzīvē.

-�� Slepkavība, �antā�a, terorisms? Jūsu metodes ir nepareizas, - Tesa atcirta.

-�� Tomēr tās ir nepiecie�amas, jo citas vairs neiedarbojas, - D�e�rārds nepiekāpās. - Ta�u esmu priecīgs, ka dzirdu tevi atbildam godīgi. Pirmo reizi tu necenties izlikties. Tevī bija kārdinājums me�lot, zinot, ka pret tevi no muguras pavērsti iero�i, ta�u tu to pār�varēji. Atzīstami. Iespējams, cerība tomēr ir, un es ļoti negribētu dot pavēli, lai tevi nogalina. Tu esi vitāla, veselīga, atlētiska jauna sieviete ar labiem nodomiem - tie�i tādu dzīves spēku mēs esam apņēmu�ies glābt. Es no sirds no�ēlotu, ja būtu tevi jālikvidē.

Kreigs iekāsējās.

-��� Jums ir kas piebilstams, leitnant? Lieciet aiz auss, jūs tikāt paciests tikai viena iemesla dēļ - jūs ar Tesu saista draudzīgas jūtas. Ja jūs dabūtu pie malas, viņa kategoriski atteiktos sadarbo�ties.

-��� Tie�i tā, - Kreigs atsaucās. - Tā kā mēs ar Tesu viens otru mīlam, mēs ļoti vēlamies palikt dzīvi. Pieņemsim, man izdotos aiz�mirst, ka strādāju Ņujorkas policijā, un Tesa aizmirstu, ka jūs, ne�lie�i, nobendējāt viņas māti.

-��� Es klausos. - D�erārds glu�i vai sastinga.

-�� Ja piekritīsim jūsu noteikumiem, kā jūs zināsiet, ka mēs ne�melojam? Kā jūs zināsiet, ka varat mums uzticēties?

-�� Jūs pats jau daļēji atbildējāt uz savu jautājumu, - D�erārds teica. - Jūs ar Tesu viens otru mīlat tik ļoti, ka negribēsiet, lai jūsu nākotni apdraud kaut kas tāds, pār ko jums nav varas. Plāns, ku�ru mūsu sen�i izstrādāja pirms vairākiem simtiem gadu, ir īste�nojies. Mēs esam iefiltrēju�ies visās lielāko valstu valdībās, visās korporācijās, nemaz nerunājot par visiem nozīmīgākajiem komu�nikāciju tīkliem un finan�u institūcijām. Jūs ar Tesu ne uz brīdi neizslīdēsiet no mūsu uzmanības loka. Mūsu operatīvie darbinieki jūs novēros dienu un nakti. Brīdī, kad grasīsieties nākt klajā ar paziņojumu par mūsu pastāvē�anu un mudinājumu neticīgajiem uzsākt pret mums cīņu, jūs mirsiet.

Tesa nespēja pārvarēt izbailes, ar satraukumu atceroties, ka ie�priek�ējā vakarā tēvs Boldvins bija izteicis tādus pa�us draudus. Ja mēģināsiet atklāt pasaulei noslēpumu par to, ka inkvizīcija jo�projām pastāv, mūsu operatīvie darbinieki, kuri jūs ne uz brīdi neizlai� no acīm, panāks, ka jūs apklustat uz mū�iem. Viņa jutās iesprostota starp diviem spēkiem, starp labo un ļauno. Ta�u - kuri bija labie un kuri ļaunie? Gan viena, gan otra puse izmantoja vie�nādi ļaunprātīgu, nāvējo�u taktiku.

-��� Labi, - Kreigs novilka. - Tas skan loģiski. Ta�u no jūsu teik�tā es nopratu, ka uz jautājumu atbildējāt tikai daļēji. Es gribētu dzirdēt pārējo. Ja mēs ar Tesu apsolām sadarboties, kā jūs zinā�siet, ka varat mums uzdcēties? Kā jūs varat būt dro�i, ka mēs tu�rēsim doto vārdu?

-�� Jā, - D�erārds atsaucās. - Kā gan? �ajā mirkli man jāpaļau�jas uz Hosē sprie�anas spējām. Kaut arī esmu Amerikas vicepre�zidents, ari mana vara ir ierobe�ota. Toties Hosē ir ķeceru vadoņa tie�ais pēctecis, to ķeceru, kuri izbēga no Montsegīras slaktiņa. Viņ� pieņem galīgo lēmumu, iz�ķiras starp nāvi un dzīvību.

Tesa un Kreigs pagriezās pret Fulano.

Spānis samiedza acis.

-��� Vai jūs spējāt pilnībā aptvert gleznojumus, dzīvnieku ka�pelas?

-�� Jā, ja neņem vērā, kādas izbailes tobrīd pārdzīvoju. Tie bija neticami krā�ņi, - Tesa sacīja.

-��� Vai jūs izprotat to nozīmi?

-�� Jā, - Tesa apstiprināja. - Tie simbolizē dabas dvēseli.

Fulano veltīja viņai atzinīgu skatienu.

-�� Par spīti tam, kas mūs �ķir, mums tomēr var būt vairāk kopī�ga, nekā jūs iedomājaties. Iespējams, mēs varam rast kompromi�su. - Viņ� sarauca pieri. - Tomēr, lai izpelnītos mūsu uzticību, jums jāizrāda labas gribas �ests.

-��� Kādā veidā? Ko jūs ar to domājat? Kas tas par �estu?

-�� Jums jānokristās.

-Ko?

-�� Jums jāpāriet mūsu dcībā.

-�� Mitraismā?

-�� Tā ir vienīgā izeja, - Fulano atteica. - Ja iekļausieties mūsu rindās, ja pieredzēsiet noslēpumu, ja jūsu reakcija uz iespaidīgo rituālu būs atbilstīga, jūs pat domās nepieļausiet iespēju, ka va�rat mūs nodot.

-��� Kristības?

Fulano pamāja.

Tesas domas mulsa. Galvenais, lai tiekam ārā. Man ap�ļakstīs pieri ar ūdeni un noskaitīs da�as lūgsnas. Tas ir nieks salīdzinā�jumā ar to, ko esmu pārdzīvojusi. Viņa centās izlikties, ka minsti- nās un iegrimst pārdomās, un visbeidzot izmocīja:

-��� Lai notiek!

-��� Nedomājiet, ka varēsiet mūs vazāt aiz deguna, - D�erārds piekodināja. - Mūsu kristības at�ķiras no tām, ar kurām esat sa�skāru�ies agrāk. Brīdinu, tās nav kristie�u kristības. Tās ir senat�nīgas, pirmatnējas, daudz pamatīgākas, nekā varat iztēloties.

Kas tur īpa�s varētu būt, Tesa domās sprieda. Cik ļoti tās var at�ķirties no kristie�u kristībām? Pilnībā jāiegremdējas ledusauk- stā pazemes avotā? Bailes nomirt no hipotermijas vai noslīk�a�nas, protams, bija lielas. Ta�u viņa zināja, ka kristī�anu, tā iegrem�dējoties ūdenī, praktizēja vairākas kristie�u fundamentālistu sektas, un D�erārds bija uzstājīgi apgalvojis, ka �īm kristībām nav nekā kopīga ar kristie�u kristībām, tādējādi arī ar �īs ticības fun�damentālistu sektas piekoptajiem kristību paveidiem.

Tomēr tad Tesa atcerējās, ka pilnīga iegremdē�anās ūdenī nav raksturīga tikai kristie�u fundamentālistiem. To piekopa ari vai�rākas sektas Indijā, un Prisila Hārdinga bija skaidrojusi - ir zi�nāms, ka atsevi�ķas mitraisma piekritēju grupiņas ir izdzīvoju��as līdz pat mūsdienām un praktizē savus rituālus Indijā.

Pilnīga iegremdē�anās ūdenī? Tesa drūmi nolēma, ka tas būs visai sūrs uzdevums - aukstums, ūdens straume, bezpalīdzība - tomēr tas nebūs ļaunāk par elli, kurai viņa jau izgājusi cauri.

-��� Paldies par brīdinājumu! - viņa ierunājās. - Esmu visu labi pārlikusi un piekritu jūsu piedāvājumam. Es darī�u visu, kas pra�sīts. Es ļau�os, lai mani kristī. Ja tas ir nepiecie�ams, lai mēs ar Kreigu varētu dzīvot mierā un bez baiļu, esmu ar mieru pievieno�ties jūsu ticībai.

-�� Jā, bez baiļu. Tomēr mēs tik un tā paģērēsim tavu palīdzību, - D�erārds aizrādīja.

-��� Labi, bet vardarbību es neatbalstī�u!

-�� Protams, - D�erārds solīja. - Tu esi �urnāliste, kas velta savu dzīvi planētas sargā�anai.

-�� No �ā uzdevuma mani nekas neatturēs.

-��� Leitnant! Vai jūs ari piekrītat? - D�erārds pievērsās policis�tam.

-��� Esmu vienisprātis ar Tesu, - Kreigs atbildēja. - Mēs lēmu�mus pieņemam kopā.

-��� Lūdzu, izejiet pa �īm durvīm! - Fulano norādīja uz kapelas tālāko galu, uz durvju aiļu pa labi no Mitras bareljefa uz altāra.

Iedama uz durvīm, Tesa mēģināja izrādīt stingru apņēmību, kaut ari muskuļi trīsēja. Viņa piepe�i pasvārstījās, tumsā aiz dur�vju ailas sadzirdējusi neizprotamu troksni.

Kaut kas nobūk�ķēja, atbalsojās, izklausījās, it kā tur kāds mī�dītos.

Ar baiļu un apjukuma savaikstitu seju Tesa apmetās pret Fu�lano.

-��� Kas tas bija?

Nākamajā mirklī atskanēja nikns �ņāciens.

-���� Kas tas ir? - Kreiga aizsmakusi balss vērtās vēl zemāka. - Izklausās, ka tas ir�

-� Dzīvnieks, - Tesa izdvesa.

-�� Jūs brīdināja, ka mūsu kristības ir neparastākas, nekā gai�dīts, - Fulano atbildēja.

-��� Pirmatnējas.

-�� Jā. No tā, kā jūs reaģēsiet, ir atkarīga jūsu dzīvība, - Fulano pavēstīja. - Mēs uzreiz nopratīsim, vai esat pa īstam pieņēmu�i mūsu ticību, jo kristību iespaids jūsos būs momentāni redzams.

Noslēpumainais neredzamais zvērs vēlreiz pamiņājās, sper�dams, �ķiet, ar milzīgu pakavu, un paka�ņāja to gar alas grīdu. No velvētās ejas kapelā ielauzās skaļa atbalss.

Dzīvnieks ie�ņācās vēlreiz - tas bija piesmacis, ļauns izvir�dums.

Tesa stāvēja kā pārakmeņojusies no �ausmām.

Ta�u Hjūss Kellijs ar sargiem izrāva viņu no �ā stinguma, no�stājoties aiz viņas un Kreiga, bīdīdami abus uz priek�u un stum�dami cauri durvju ailai.

D�erārds un Fulano jau bija iegāju�i ejā un aizdedzināju�i ar sērkociņiem lāpas. Uguns strēles piebrieda, un mirguļojo�ā gais�mā skatienam pavērās tas, kas atradās alā.

Tesa ar milzīgām pūlēm apspieda kliedzienu.

�aurā, no pelēka akmens izkaltā aizgaldā ar dzelzs vārtiem stāvēja tas pats milzīgais baltais vērsis, kuru no�ķirtu ganībās Tesa �ajā pēcpusdienā bija redzējusi, kad viņi helikopterā nolai�dās Hosē īpa�umā.

Tagad Tesai kļuva skaidrs, kur visu �o laiku pēc nosē�anās bijis Hjūss Kellijs, ar ko nodarbojies un kāpēc tikai vēlāk noslēpumai�nā kārtā pievienojies grupiņai nogāzē pie alas. Viņam bija dota pavēle atvest vērsi �urp.

Lāpu liesmas plīvoja, līgojās no vēsmiņas, ko dro�i vien radīja cilvēki, kas pienāca klāt. Majestātiskais baltais vērsis strauji pa�vērsa sirdīgu skatienu pret Tesu, asinīm pieliju�ās acis pauda nik�numu par to, ka ticis ieslodzīts �eit, tumsā. Nāsis papletās, iz�ļā�cās mitri garaiņi, un vērsis vēlreiz aizkaitināts nosprauslājās.

Dzīvnieks izstiepa kaklu un pagrūda ar vienu ragu, it kā ar lepnu izmisumu cerēdams pat no �āda attāluma uzdurt uz tā sa�vus gūstītājus.

-�� Mīļais Dievs� - Tesa ievaidējās.

-�� Jā, - D�erārds sacīja. - Mīļais Dievs! Tie�i tāds ir bareljefa temats. �is baltais vērsis nozīmē Mēnesi, un, tā kā Mēness rada gaismu tumsībā, tas simbolizē labā triumfu pār ļauno. Protams, Mēness ir Saules līdzinieks, un tāpat �is vērsis ir Mitras - saules dieva - līdzinieks vai tā aizvietotājs.

Tesa nerimās elsot.

-�� Tavas bailes ir saprotamas, - D�erārds turpināja. - Ta�u ce�ru, ka �ie vaidi liecina ari par bijību. Galu galā svētiem rituāliem ir jēga vienīgi tad, ja to laikā pārdzīvo dziļas emocijas. Tas, pro�tams, ir pārbaudījums. Jūs abi piedzīvosiet pārvērtības. To es va�ru apzvērēt. Vienādi vai otrādi - dzīve vai nāve, piekri�ana vai pretimstāvē�ana - jūs katrā ziņā gaida pārmaiņas.

Tesa trīcēja.

-��� Pienāciet tuvāk! - Fulano norādīja. - �eit. Ar seju pret vērsi.

Ne Tesa, ne Kreigs nekustējās.

-����� Jūsu vilcinā�anās mani neaizkustina, - Fulano bilda. - Jums sevi jāpierāda.

Hjūss Kellijs ar sargiem pastūma abus no muguras, piespie��ot viņus paklausīt Fulano pavēlēm. Nostājusies desmit pēdu at�tālumā no vēr�a, Tesa ielūkojās tā dusmu pilnajās acis.

�oreiz, dzīvniekam dusmās nosprauslojoties, karstie garaiņi no platajām nāsīm ietriecās viņai sejā.

Tesa drausmās izberzēja vaigus, drud�aini cenzdamās no�traust dedzino�os pilieniņus. Ta�u vēl vairāk Tesu �ausmināja kas cits.

Viņa gandrīz nesavaldīja urīnpūsli. Palūkojusies lejup, viņa ieraudzīja, ka �īs alas grīdā ir izcirstas �auras kāpnes; pakāpieni veda uz tumsā iegrimu�u bedri, kas atradās zemāk nekā vēr�a aiz�galds.

D�erārds paberzēja labo aci, kas asaroja. Acīmredzot tā atkal bija iekaisusi. Viņ� izvilka no kabatas nelielu plastmasas trauci�ņu, pielieca galvu un noplivināja plakstiņus, ieliekot saujā kon�taktlēcas. Ievietojis tās plastmasas trauciņā, viņ� pacēla galvu.

Zilās acis bija tapu�as pelēkas, tajās zaigoja lāpu liesmas.

Tesa notrīcēja.

-�� Vēl viens noslēpums. Sen�u mantojums, - D�erāds sacīja.

-�� Zinu.

-�� Tad jau tu zini diezgan daudz. Vairāk, nekā biju gaidījis. Bet nu jūs uzzināsiet vēl vairāk. Daudz vairāk. Ir laiks. Nokāpiet bed�rē! - D�erārds izrīkoja.

Ari Fulano bija izņēmis kontaktlēcas, un atklājās, ka viņa acis patiesībā ir tādas pa�as pelēkas, nevis brūnas, un mirdzēja tikpat spo�i.

Tesa nodrebēja vēl spēcīgāk.

-�� Novelciet visas drēbes! - Fulano pieprasīja.

-�� Ko? - Kreigs saviebās. - Kas vēl nebūs!

-��� Esiet bez ba�u, �ajā lūgumā nav nekā neķītra, - D�erārds attrauca. - Sekss mūs neinteresē, tas ir ne�ķīsts impulss, kas pie�sārņo garu. Mēs ar to nodarbojamies nelabprāt, tikai tādos gadī�jumos, kad tā nolūks ir radīt pēcnācējus. Mūsu acīs jūsu kailums būs tikpat uzbudino�s, cik dzīvnieku dabiskais kailums. Ta�u mēs nudien cienām pazemību. Jums nav nekādas vajadzības izģērb�ties mūsu priek�ā. Novelciet apģērbu tum�ajā bedrē, mums nere�dzot, un tad pasviediet drēbes �urp! Pretējā gadījumā tās notrai- pīsies.

-�� Notraipīsies? Kā tad tā? - Kreigs jautāja. - Par ko jūs runājat?

-Jūsu kristī�anas laikā, - Fulano sacīja. - Jūsu minstinā�anās

vēl aizvien mani satrauc. Pierādiet sevi! Pierādiet, ka esat tā vērti. Dariet tā, kā jums liek. Iekāpiet bedrē un izģērbieties!

Hjūss Kellijs ar sargiem atkal sāka bīdīt abus uz priek�u.

-�� Kāda jēga jūsu vīriem mūs piespiest? - Tesa vairījās. - Mēs ta�u jau piekritām. Mēs teicām, ka gribam palikt dzīvi.

-��� Bet jūs paliksiet dzīvi vienīgi tad, ja mēs redzēsim, kādu ie�spaidu uz jums �īs kristības būs atstāju�as, - Fulano teica. - Drīz vien būs skaidrs, vai jūs esat izpratu�i un novērtēju�i rituāla no�zīmību vai arī�

-��� Mums būs jāmirst, - Tesa pabeidza.

Saņēmusi pēdējās drosmes paliekas, Tesa devās lejup pa pa�kāpieniem, atstājot ņirbo�o lāpu gaismas lauku.

Pavisam drīz, piespiedusies pie Kreiga, viņa atradās kāpņu pa�kājē. Bedre bija melna, mitra un dzestra. �aura. �ņaudzo�a. Ka�mēr abi negribīgi izģērbās, viņu elkoņi ik pa brīdim saskārās. Abi pameta drēbes aug�up pa kāpnēm.

Acis sāka pierast pie tumsas. Tesa pacēla galvu un pamanīja, ka bedres aug�malā kaļķakmens sienā bija stingri iestrādāti resni dzelzs stieņi, caur kuriem nevarētu izspraukties pat vēr�a pakavs, un starp �iem stieņiem zib lāpu mestā gaisma.

-��� Kas tagad notiks? Kas �ī ir par kristī�anu? - Kreigs murmi�nāja.

-�� Tu ta�u redzēji cilni, - Tesa pūlējās nepacelt balsi. - Vai tad neaptver pats?

Un tad Kreigs saprata.

Tesa juta, kā viņ� nodreb drausmīgā atklāsmē.

Noba�ījusies viņa pagriezās un pavērās aug�up, viena krūts piedūrās Kreiga rokai. Viņa gan bija pūlējusies runāt �ukstus, bet D�erārds noteikti bija to izdzirdējis.

-�� Jēra asinis, - viņ� ierunājās kaut kur aug�ā. - Kristīgā ticība liek mazgāties jēra asinīs. Arī kristības viņi mums nozaga un pē�cāk pielāgoja sev, aizvietojot asinis ar ūdeni. Ta�u sākotnēji jēra asiņu vietā bija svētā vēr�a asinis. Baltā vēr�a. Kristietības ievies�tās pārmaiņas mūs neskar, mūsu tradīcijas ir �ķīstas, mēs esam saglabāju�i mū�vecā rituāla svētumu. Rituāla pirmsākumi mek�lējami senajā Irākā, vēlāk tas parādījies Grieķijā, īpa�i Krētas sa�lā, - leģenda vēsta, ka no jūras izkāpis spo�i balts vērsis, ko Tē�sējs vēlāk Atēnās upurēja saules dievam, kuru grieķi sauca par Apollonu. Senās Romas laikos mitraismam pievērstos kristīja tie��i tā. �eit, Spānijā, vēr�u cīņas ir upurē�anas mūsdienu versija. Meridā vēr�u cīņu arēna pat ir uzcelta virs senās romie�u kape�las, kas bija veltīta Mitram, un kapelas iek�ienē pastāvēja �īs bed�res līdziniece, ko sauc par taurobolium. Pirms katras kaujas romie��u centurioni tādā izģērbās un ikreiz kristījās no jauna - lai smeltos spēku cīņā ar ienaidnieku. �is rituāls slepenībā pastāvē�ja pat pēc ceturtā gadsimta, pēc Konstantīna pārie�anas kristietī�bā. Tas pārcieta pat viduslaikus un inkvizitoru uzplūdus. Tas pa�stāv vēl joprojām. Rituāls tā mū�īgā majestātiskuma un varas dēj pastāvēs, kamēr vien būs daba!

-�� Tad sākam! - Tesa iekliedzās. - Ķerieties klāt, lai varam āt�rāk beigt!

Viņu pārtrauca Fulano sauciens, kas atbalsojās griestos.

-�� Būdams pēctecis tam vīram, kur� noveda nelielo cilvēku gru�piņu no Montseglras kalna, es ieņemu sava sen�a vietu. Es ieņe�mu Mitras vietu. Es upurēju Mitras līdzinieku, - viņ� sāka skan�dēt.

Tesa dzirdēja, kā baltais vērsis slejas pakaļkājās un nikni mī�dās. Viņa neredzēja, tomēr zināja, kas nodek. Fulano, riskēdams ar dzīvību, bija uzlēcis aizgaldā iesprostotā vēr�a mugurā.

Iejaucās D�erārda balss, tās rāmums satrauca vēl vairāk.

-��� Pavasara ekvinokcijā �ī upurē�ana simbolizē dzīvības atgrie��anos uz planētas. Turpretī vasaras saulgrie�os �ī upurē�ana mū�su sektas jaunie�us - retos gadījumos ari jaunpievērstos - iesvēta mūsu ticības noslēpumos. Viņi izbauda kristī�anas varenību un, ja vien ir tā vērd, aptver kristību upurē�anas nepiecie�amību.

Pārbiedētais vērsis turpināja sprauslāt, dī�āties un spīvi pro�testēt, slejoties pakaļkājās.

Tesa iztēlojās, kā Fulano uzlec vēr�a mugurā, pūlodes izvairī�ties no ragiem, satver dzīvnieka purnu, parauj galvu aug�up, ie�gremdē kaklā dunci un pārvelk to pāri artērijām, pārraujot tās un liekot gāzties�

Lija asiņu lavīna. Karstas, pretīgas, biezas, smagas, kūpo�as, kodīgas, sāļas, rūgtenas asinis kā neapturami biezi plūdi triecās cauri restēm. Tās gāzās aumaļām, lipīgas, dedzino�as, tās mērcē�ja, smacēja, slīcināja.

Vērsis iebaurojās. Kaut ari tam bija pārgriezta rīkle, tas vēl pē�dējo reizi lepni un dro�i iebrēcās. Vēr�a ceļgali ieliecās.

Tesa pārbijusies, bijības pārņemta, dzirdēja, kā vēr�a kājas at�duras pret metālu, milzīgais, majestātiskais ķermenis lēnām sa��ļuka un sabruka uz grīdas, atsitoties pret restēm.

Asinis turpināja līt, tās saslapināja matus, aizķepināja acis, iz�mērcēja seju, slīdēja gar kailo ķermeni, un basās kājas līdz potī�tēm iegrima �au�alīgajā, kūpo�ajā straumē.

Viņa zaudēja līdzsvaru un noslīga uz grīdas. Kreigs mēģināja uzsliet viņu stāvus, ta�u asins palu spars ari viņu nogāza Tesai līdzās.

-�� Mans Dievs! - viņ� izgrūda.

-��� Vai tagad jūs aptverat? - Fulano kliedza. Papē�i nodunēja, kad viņ� nolēca no dzīvnieka līķa un pārkāpa pāri vēr�a aizgal�da malai.

Neprāta satriekta, iegrimusi asiņu jūrā, nedrebēdama tikai tā�pēc, ka kūpo�ais svētā vēr�a dzīves spēks viņu sasildīja, Tesa mie�dza acis un, cen�oties palūkoties cauri lipīgajai, tum�sarkanajai, �ķidrajai masai, ar pūlēm koncentrēja izmisīgās domas.

Vārdi nenāca pār lūpām.

-��� Runājiet! - Fulano ieaurojās.

Rīkle atsacījās klausīt.

-�� Upurē�ana� mums māca, ka dzīvība ir dārga. - Balss kļuva piesmakusi, vārdi vēlās kā gar� vaids. - Vēr�a asins straume mūs tā satrieca, ka mēs uz visu mū�u ielāgosim, cik galīga ir nāve un ka dabas pasaulē neko nedrīkst nogalināt, ja nu vienīgi pilnīgas nepiecie�amības gadījumā. Tie�i tāpēc jūs neēdat gaļu. Tie�i tā�pēc jūsu uzturā ir gandrīz tikai veģetārie�u pārtika. labība ataug katru pavasari, toties dzīvnieks, ikkatrs dzīvnieks ir vienreizējs. Ja to nonāvē, tas neizaugs no jauna nākamajā pavasarī. Ja nokau�sim pārāk daudz dzīvnieku, pavasari neatgriezīsies vesela suga. Planēta nav mū�īga. Ja negādāsim par to, planētas veltes var iz�sīkt.

Telpa iegrima drausmīgā klusumā.

Asinis lāsoja no Tesas.

-�� jūs tomēr esat sapratu�i, - Fulano visbeidzot sacīja. - Esiet sveicināti! jūs esat uzņemti.

Tesa noslaucīja no mutes asinis, pārlaida ar mēli sāļajam, tum�sarkanajam �ķidrumam un gandrīz sāka rīstīties. Ieelpojot asinis ie�ļācās nāsīs, un aptrūkās elpas. Dusmu pārņemtā Tesa atcerējās gleznojumu ar balto vērsi, kura kaklu bija caurdūris �ķēps. Eksistences krā�ņumam seko nāve, un, tā kā �o krā�ņumu nav iespējams atgūt, nāvei alla� jāizrāda cieņa. Tāds bija vēstī�jums.

Nāve, Tesa nodomāja. No�audami manu māti, jūs, izdzimte�ņi, ne drusciņas necienījāt nāvi!

Jūs esat liekuļi!

Jūs esat nolādēti!

Piktās, atriebīgās pārdomas pārtrauca tālīns būk�ķis, kas at�balsojās telpā.

Troksnis, kaut nodārdēja iztālēm, bija tik jaudīgs, ka sadrebi�nāja akmens grīdu Tesai zem kājām, lai gan sākumā Tesai �ķita, ka viņai notrīsēju�i ceļgali.

-�� Kas tas bija? - Viņa dzirdēja D�erārda jautājo�o balsi no aug�as.

Burti! Otrs blīk�ķis atskanēja jau tuvāk, un alu sadrebināja trie�cienviļņi. Dārdēdams nokrita un aizvēlās liels akmens.

-��� Izklausās, ka� - Fulano noelsās. - Tas ir iegruvums!

-�� Nē! Sprādzieni! - D�erārds izklausījās nobijies.

-�� Noskaidrojiet! - Fulano pavēlēja sargiem. - Te būs atslēga! Atslēdziet durvis! Vēlāk pastāstīsiet.

Bija dzirdami vairāku cilvēku soļi. Tie tuvojās kapelai.

Piepe�i Kreigs sagrāba Tesu aiz rokas un metās aug�up pa pa�kāpieniem. Viņa �āvās pakaļ, paslīdēja uz asinīm un nokrita. Vin�gro�anā viņa bija iemācījusies pareizi krist - pievilkt pie krūtīm rokas un izliekt ķermeni, lai mīkstinātu triecienu, - tomēr sāpīgi sasita plecu un saviebās. Ta�u ātri vien pietrausās kājās, steidzās pakaļ Kreigam un nostājās viņam līdzās kāpņu aug�galā.

Uz kailajiem augumiem �uva asinis. Viņi noskurinājās un steig�us apģērbās. Jūtot, ka asinis izmērcē drēbes, viņi drebēja vēl vairāk. Nepievēr�ot uzmanību nogalinātajam baltajam vērsim, viņi pagriezās pret durvīm.

Fulano, D�erārds un Hjūss Kellijs bija nostāju�ies arkveida ailā. Aiz viņiem Tesa un Kreigs redzēja sargus skrienam pāri ka�pelai, lai atslēgtu alas durvis.

Ta�u, pielicis visus spēkus, lai atrautu vaļā durvis, sargs pa�griezās un ba�īgi iesaucās:

-�� Gaisma nedeg!

-��� Divas ārdurvis, divi sprādzieni. - Fulano sa�ņaudza dūres. - Pirmā eksplozija dro�i vien uzlaida gaisā ģeneratoru.

-Tas, kur� to izdarīja� - D�erārds iesāka.

-�� Tu zini, kas tie ir! Inkvizitori! - Fulano atcirta.

-�� Ja ieeja nav aiz�ķērsota un viņi skrien �urp, viņi mūs tuneļu tumsā neatradīs, - D�erārds sprieda.

-��� Inkvizitori noteikti ir sagatavoju�ies, paņēmu�i līdzi kaba�tas lukturī�us, - Fulano sprieda. - Viņiem atliek tikai sekot spul�d�u virtenei. - Viņ� izstiepās taisns un uzsauca sargiem: - Ejiet tunelī! Aizveriet durvis, lai lāpu gaisma neatklātu jūsu atra�anās vietu! Kad ieraudzīsiet kabatas lukturī�u starus, �aujiet! Viņi būs viegli mērķi!

Sargi aizsteidzās, izgāja pa durvīm un aizvēra tās.

-�� Inkvizitori! - Fulano izgrūda to kā lamuvārdu. - Kā viņi mūs atradu�i? Kā viņi zināja, kur�

D�erārds pagriezās pret Tesu un Kreigu.

-�� Jūs! Tie bijāt jūs, kas viņus kaut kādā veidā atvilināja �urp!

-��� Kādā veidā? - Kreigs noprasīja. - Jūs labi zināt, ka tas nav iespējams. Mēs bijām jūsu gūstekņi kop� brī�a, kad atstājām En- drūza Gaisa kara spēku bāzi. Ja mēs būtu mēģināju�i zvanīt no lidma�īnas, jūs to pamanītu. Tad mēs iekāpām citā lidma�īnā, pēc tam helikopterā. Kā mēs būtu varēju�i ar kādu sazināties? Mēs darījām visu, ko jūs likāt, pat ļāvāmies nokristīties. Mēs plēsāmies vai pu�u, lai pierādītu, ka esam gatavi sadarboties.

-�� Tas tiesa, bet� - Fulano pienāca tuvāk, pelēkās acis izvalbī- jās. - Jūs izkratīja un iero�us neatrada. Jūs pārmeklēja ar metāla detektoriem. Kā gan�

-��� Skaties! Tesa ir uzvilkusi kurpes, kuras viņai bija kājās to�brīd, kad viņa iekāpa manā lidma�īnā! - D�erārds rādīja. - Viņa paņēma tās līdzi savā somiņā un, ieejot alā, uzvilka kājās! Tā viņi mums sadzinu�i pēdas! Tā viņi mūs atradu�i! Kroskurpēs noteikti ir raidītājs.

-�� Velciet nost! - Fulano pavēlēja. - Es gribu tās apskatīt!

Tesa pakāpās atpakaļ.

-�� Man ir taisnība! - Fulano rēca.

Tesa atkāpās vēl soli.

-��� Kellij? - D�erārds uzrunāja asistentu.

-�� Jā, ser?

-�� No�auj �os cilvēkus! Viņi nebija pelnīju�i mūsu uzdcību. Nē, nevis no�auj, bet sarausd gabalos!

-�� Klausos, ser! - Hjūss Kellijs atvilka sviru automādskā iero�a sānos, pacēla ieroci un notēmēja.

Kreigs me�onīgā ātrumā metās virsū Tesai un iegrūda viņu lāmā aiz stalagmīta. Saltā ūdens apdullināti, viņi pieplaka pie ze�mes akmens aizsegā.

�āvieni, kurus viņi izdzirdēja, neatskanēja no Hjūsa Kellija ie�ro�a.

Tie atskanēja no citiem automādem - aiz durvīm, kas veda uz kapelu, atskanēja klusināti rībieni.

Viņpus durvīm agonijā kliedza vīri.

Piepe�i durvis �ņirkstot atsprāga vaļā, pa tām iebrāzās vairā�ki sargi, aizcirta durvis, visi atspiedās pret tām un aizslēdza.

-�� Viņiem nav lukturī�u! - iebrēcās viens no sargiem.

Fulano metās uz kapelas otru izeju.

-��� Kā tad viņi spēja mūs izsekot? Kā viņi tumsā redzēja spul�dzī�u virteni?

-�� Viņiem ir nakts redzamības brilles! Mūsu slēp�anās neko ne�deva! Viņi mūs redzēja, bet mēs viņus ne!

-��� Paslēpties! - Fulano pavēlēja.

Sargi atkāpās un metās patverties kur kurais - aiz kolonnām, aiz lāpām. Da�i aiz sevis atstāja asiņu sliedi. Tesa dzirdēja, kā viņi griezīgi velk elpu.

Pie metāla durvīm kāds dauzījās.

-�� Viņi mēģina iekļūt! - D�erārds sauca.

Atskanēja vēl viens būk�ķis. Slēdzene izturēja.

-�� Viņi spridzinās durvis! - Fulano kliedza. - Gulties!

Hjūss Kellijs bija pagriezies un vēroja kņadu.

Kreigs mēģināja to izmantot un, ūdenim �ļakstot, izlēca no peļ�ķes aiz stalagmīta. Kellijs to izdzirdēja un apcirtās, ta�u nokavē�ja. Kreigs pieskrēja klāt, pirms asistents paspēja pacelt ieroci, iesi�ta viņam, apgrieza viņu otrādi, satvēra aiz zoda un parāva to aug��up, vienlaikus nokrita uz viena ceļa, otru pacēla un strauji at�spieda pret Ķelli ja muguru.

Tesa izdzirdēja divus �ķebino�us krak�ķus - lūza Kellija kakls un mugurkauls. Nedzīvais ķermenis noslīga uz alas grīdas. Kreigs paķēra ieroci un pavērsa to pret D�erārdu un Fulano.

Par vēlu. Cīniņa troksnis bija abus brīdinājis, un valstsvīri ie�skrēja kapelā, pirms Kreigam izdevās iz�aut.

Leitnants nolamājās un jau dzirās skriet abiem pakaļ, ta�u krū�tīs ietriecās sprādziena triecienvilnis, viņ� da�us soļus atkāpās un nokrita. Dārds bija apdullino�s, metāla durvis izlidoja no vi�rām un klabot atsitās pret grīdu. No griestiem nogruva akmeņu kārtas.

Kaut ari Tesai ausīs zvanīja, viņa dzirdēja, kā sargi tunelī �auj. No tumsas viņpus durvju ailas, no kambara ar uzgleznotajiem vēr�iem viņiem atbildēja pretuguns.

Vēl viens sprādziens. Tad vēl viens. Pietupusies ledainajā palti, Tesa viebdamās aizspieda ar plaukstām ausis. Granātas! Inkvizi�tori svieda granātas! Kapela pildījās ar dūmiem un liesmām. Pat aizklājusi ar rokām ausis, viņa dzirdēja mirsto�o vīru brēcienus. ■

�āvieni atskanēja aizvien bie�āk. Sprādzieni tricināja alu, ak�meņi bira lavīnām. Cauri durvju ailai kapelā Tesa ieraudzīja, kā nogā�as lāpa un liesmojo�a eļļa izplūst uz grīdas. Lodes no�ķēla kolonnas un riko�etā mainīja virzienu, visapkārt lidoja akmens �ķembas.

�audī�anās pieņēmās spēkā, un no kambara ar gleznojumiem iznira stāvi tum�ā apģērbā. Cauri dūmiem Tesa pamanīja, ka cil�vēkiem uz acīm ir brilles un sejas notrieptas ar melno maskē�a�nās krāsu. Viņi nemitīgi �āva ar automātiskajiem iero�iem un pār�trauca uguni tikai tad, kad meta granātas. Eksplozija �ķaidīja kolonnas. Sargi krita, no galvām un mugurām iz�ļācās asinis. Ci�tus saspieda grūsto�ie akmeņi.

Dzīvi paliku�ie - to vidū ari D�erārds un Fulano - steig�us atkāpās alā aiz kapelas. Da�i mēģināja at�audīties, tomēr lielākā daļa panikā bēga.

Tesa aizlika kāju priek�ā kādam vīrietim, kas skrēja garām sta- lagmītam. Viņ� krita un spēcīgi atsita zodu pret grīdu.

Pārāk nobijusies, nejaudādama pretoties adrenalīna uzplū�diem, Tesa izskrēja no aizsega un paķēra nokritu�ā �auteni. Tēvs nebija mācījis, kā apieties ar �āda tipa iero�iem, tomēr viņa atce�rējās, ka Hjūss Kellijs pirms �au�anas bija atvilcis sviru sānos. Acīmredzot tā bija gaiļa uzvilk�anas svira, un, pieņemot, ka sargs jau to atvilcis, viņa aizsargājoties reaģēja - pavērsa ieroci pret sar�gu, kur� mēģināja piecelties, un iz�āva. Vīrietis saļima un vairs nekustējās.

Asiņu strūkla un iero�a rībo�ais atsitiens laupīja drosmi. Trie- cienspēks bija parāvis stobru aug�up. Viņa strauji brīdināja sevi to izlīdzināt un turēt taisni, apņēmīgi apgriezās un meklēja jau�nus mērķus. Kreigs? Kur palicis Kreigs? �āvienu, dūmu un liesmu jūklī viņa baidījās spiest mēlīti - ja nu trāpa leitnantam? Un tad Tesa viņu ieraudzīja guļam uz vēdera un �aujam. Sargi cits aiz cita gāzās atmuguriski, uzkrita cits citam virsū, norāva gar zemi un no�ķieda ar asinīm.

Tesa iz�āva pāri Kreigam, nogalinādama vairākus sargus. Dūmi un liesmas kapelā pieņēmās spēkā. �āvienu troksnis tuvo�jās. Kreigs un Tesa blīk�ķināja bez mitas.

Piepe�i ar acs kaktiņu Tesa pamanīja kustību labajā pusē. Pie aizgalda, kurā bija nokāvis svēto vērsi, pietrausās kājās Fulano.

Viņ� pasniedzās zem sporta jakas, izvilka pistoli un pavērsa to pret Kreigu.

Tesa paguva iz�aut pirmā, lodes pār�ķēla Fulano krūtis. Ķece�ru vadoņa tie�ais pēctecis vairākas reizes noraustījās, pastreipu- ļoja, pārsviedās pāri aizgalda no�ogojumam un nokrita uz lielā baltā vēr�a līķa.

Bet arī �oreiz Tesai nebija izdevies savaldīt iero�a atsitienu, un stobrs bija pagrūdies uz aug�u. Pirksts instinktīvi turpināja spiest mēliti. Viņa pagriezās, un negaidot pa �āvienam uzradās D�e�rārds.

Viceprezidents iekaucās, pacēla rokas, kā aizsargādams krū�tis, ta�u lodes triecās augstāk, izraudamas caurumus glītajā sejā, sa�ķaidīdamas pelēkās acis. Iz�ļācās staipīga viela. Viņa galva glu�i vai uzsprāga.

Jau nākamajā brīdī īsti sprādzieni nogāza Tesu uz akmens grī�das, kapelā nikni sprāga granātas. Viņa ar pūlēm saglabāja līdz�svaru, apzinādamās, ka sprādzieni turpināsies un nākamreiz tie dārdēs nevis kapelā, bet gan tuvāk. Tad tie� Viņa ieraudzīja, ka pa durvju aiļu alā ielido granāta.

Piepe�i viņai virsū metās stāvs un no trieciena aizcirtās elpa. Tas bija Kreigs. Leitnants viņu nogāza, pats krita līdzi, un nāka�majā brīdī Tesa kopā ar Kreigu pa pakāpieniem ripoja lejup bed�rē. Apdauzījusi ceļus, muguru, galvu, apdullusi viņa atsitās pret tum�o bedres dibenu un ieplunk�ķēja biezajā, sīvajā asins basei�nā, kas sa�ūpojās un viļņojās pāri.

Atguvusies no kritiena, Tesa acumirkli piespieda asinīm no�traipītās rokas pie ausīm, manīdama, ka arī Kreigs paceļ rokas un seko viņas paraugam. Granāta uzsprāga ar apdullino�u dār- dienu, �ķembas iz�ķīda gar alas sienām. Da�as ietriecās bedres aug�ējos pakāpienos, atskanēja pērkona grāvienam līdzīgā at�balss, un atkal straumēm bira akmeņi.

iznirusi no asinīm, Tesa pacēla pilo�o galvu un ieklausījās, kā automātu kārtas traucas cauri alai. Virs galvas valdīja tumsa. Gra�nātas izraisītais gaisa vilnis bija nodzēsis visas lāpas.

-�� Domāju, ka esam piebeigu�i visus, - bilda piesmakusi balss.

-�� Pārliecinieties! - pavēlo�i uzsauca cita.

Tesa pazina otrā runātāja dobjo rīkles toni.

Tēvs Boldvins. Mēs esam dro�ībā! Modās cerība, un Tesa pa�cēla galvu, lai uzsauktu, bet Kreigs aizlika viņas mutei priek�ā roku un nogrūda viņas galvu zemāk. Tesa instinktīvi gandrīz ie�kliedzās, ta�u mīlestība lika pakļauties leitnantam. Viņa saprata. Kreigs mēģina viņai kaut ko pavēstīt.

Vēl svarīgāk bija tas, ka viņ� mēģināja Tesu pasargāt. Viņa pa�kļāvās, atslābināja muskuļus, tikko jau�ami pamāja ar galvu un vairs nepretojās. Lai cik mulsino�i būtu Kreiga iemesli tā rīkoties, nebija �aubu, ka viņ� vēl tikai labu.

-��� Izdzīvoju�o nav, - kāds sacīja saspringtā balsī. - Tos, kuri negāja bojā no lodēm vai granātām, nospiedu�i krīto�ie klints- bluķi.

-�� Turpiniet pārbaudīt! - tēvs Boldvins pavēlēja.

Inkvizitora balss bija tāda kā apslāpēta, un Tesa, apskāvusi

Kreigu, nāca pie secinājuma, ka klin�u gabali apbēru�i gan vērsi, gan Fulano līķi, gan ari aizbēru�i ieeju �ajā alā.

-��� Pilnīga uzvara, - sacīja tā pati balss.

Nokrita akmens.

-�� Toties kuru katru brīdi var iebrukt griesti.

-��� Izlieciet spridzekļus! - tēvs Boldvins deva rīkojumu. - Visur.

-�� Jau esmu sācis.

-��� Bareljefs lai paliek manā ziņā. Es pats aizlaidī�u to pie vi�siem velniem. Paldies Dievam, beidzot galvenais midzenis atrasts. Ir vēl citi, bet �is bija pats svarīgākais.

-��� Ko iesāksim ar sievieti un izmeklētāju? Vēl aizvien neesmu viņus atradis.

-�� Dro�i vien viņus apraku�i gruve�i. Iespējams pat, ka viņi vēl elpo. Bet pēc piecām minūtēm tam vairs nebūs nozīmes, - tēvs Boldvins sprieda. - Pat ja viņi vēl dzīvi, sprādzienā iegruvu�ie griesti viņus apraks. Mēs esam viņu parādnieki, tomēr nedrīkstam pieļaut, ka paliek dzīvs kaut viens, kas zina mūsu noslēpumus. Atalgojumu par �o pakalpojumu viņi saņems debesīs. Bumbas?

-��� Ir jau darīts.

-�� Un es nupat noliku spridzekli pie bareljefa. Gan tas, gan pa�razītu līķi tūdaļ nonāks ellē.

-��� Ejam laukā! - Vīrietis izskrēja no alas kapelā.

Pārējo soļi steidzās pakaļ.

-�� Un pārējie lādiņi? - tēvs Boldvins noprasīja. Balss pamazām noklusa.

-��� Gatavi. Paies piecas minūtes, līdz izkļūsim no alas, un es noregulēju spridzekļu laika mehānismu tie�i uz tādu bridi.

-�� Pieliec soli! - tēvs Boldvins mudināja. Balss skanēja vēl tā�lāk. - Pa ceļam noliec vēl da�as bumbas! Es gribu, lai �īs alas tiek pilnībā sagrautas.

-��� Lai notiek! Uguņo�anu varēsim pavērot no piekalnes nogāzes.

Vēl beidzamo reizi tālumā nodunēja soļi.

Kreigs atsedza Tesas muti. Drēbes bija piemirku�as ar asinīm. Abi uzrāpās pa pakāpieniem un ieraudzīja, ka �ķērsām izejai guļ klintsbluķis. Tomēr Kreigam izdevās atrast spraugu, un abi iz�spraucās cauri - Tesa nobrāza muguru - un nonāca kapelā. Kaut ari zāle bija tum�a, uz grīdas izlijusi liesmojo�ā eļļa kapelā deva mazliet gaismas, vismaz tik daudz, lai varētu iziet cauri gruve��iem. Miklajās drēbēs sala, uzmācās trīsas.

-��� Mums jātiek ārā, - Kreigs teica.

-��� Kā? - Tesa piespieda rokas pie asinīm notraipītajām krūtīm.

-�� Pat ja mēs pagūsim izskriet no alas, pirms bumbas uziet gai�sā, tēva Boldvina vīri mūs ap�aus.

-��� Pamēģināsim deaktivizēt bumbas.

-��� Nē. Visas tikpat neatradīsim.

-���� Bet mēs nevaram sēdēt un gaidīt nāvi! - Kreigs izgrūda. - Jābūt kādai izejai�

-��� Man tikko kaut kas ienāca prātā. - Tesa satvēra viņu aiz ro�kas. - Vai atceries - aizslēdzot ārējās durvis, Fulano atstāja pie ieejas alā trīs sargus?

Kreigs pamāja.

-��� Fulano sacīja - ja sargus novāc un viņi nesazinās pa rāci�ju� mēs varam iziet pa citu ceļu. No �īs alas ir vēl viena izeja!

-��� Un tai jābūt tuvu! - Tesa, sirdij dauzoties, uztvēra.

Kreigs atslīga pret klinti.

-��� Tumsā mēs to nemū�am neatradīsim. - Ta�u tūlīt pat viņ� izslējās. - Vienu mirkli! Domāju, ka tūlīt kļūs gai�āks. Paliec te�pat!

-��� Ko tu meklē? - Izmisusi un apjukusi, Tesa vēroja, kā viņ� lo�ņā gar gruve�iem.

-��� Līķi. Manas drēbes ir pārāk piemirku�as ar asinīm. Mana jaka neaizdegsies.

-��� Es nesaprotu.

-�� Tūdaļ sapratīsi. Tā. Atradu vienu� - Norāvis miru�ajam ja�ku, Kreigs piegāja pie liesmojo�ās eļļas ezeriņa kapelā, iemērca vienu piedurkni liesmās un steig�us atgriezās. Uguns steidzās aug�up pa jakas piedurkni. - Granātas �eit apgāza lāpas un no�dzēsa liesmas, tomēr esmu pārliecināts, ka eļļa izplūdusi pa visu grīdu. To var pat saost. - Viņ� vairākās vietās novilka dego�o pie�durkni pa grīdu, un piepe�i liesmas uz�āvās augstāk. Starp sa- kritu�ajiem akmeņiem aizsvilās eļļa.

Liesmu jūra pletās. Tesa un Kreigs atkāpās. Telpa vērtās ar�vien gai�āka.

-��� Tur! Pa kreisi! - Kreigs norādīja. - Tur ir tunelis.

Griesti nokrak�ķēja, un nogruva vēl da�i akmeņi. Tesa rāpās pāri klin�u gabaliem, aizgūtnēm steigdamās uz tuneli.

-��� Lēnāk! - Kreigs uzsauca. - Ja salauzīsi potīti�

-�� Man vairāk bail no bumbām! - Iebruka griestu bluķi un kā pērkona grandoņa nodārdēja uz grīdas. - Un no �ādiem akme�ņiem!

Abi sasniedza tuneli.

-��� Pa �o eju laikam gan Kellijs ar vīriem atveda vērsi, - Kreigs prātoja. - Durvju aila, kas ved uz kapelu, ir pārāk �aura, pa to vērsi nevarēja ievest. Un, tā kā lopu dzī�ana noteikti ir grūti vei�cams darbs, �ī eja katrā ziņā ir tik īsa un taisna, cik vien iespē�jams.

Kreigam bija taisnība. Liesmas uz eļļas pieliju�ās grīdas ietie�cās tunelī, un bija redzams, ka divdesmit jardu tālāk tunelis bei�dzas. Ta�u, ieraudzījusi, ka izeju aiz�ķērso metāla durvis, Tesa iekunkstējās. Kad abi neveiksmīgi pamēģināja durvis atvērt, viņa ievaidējās vēl skaļāk.

-�� Tās nolāpītās durvis ir aizslēgtas! - Pārguris un pārskaities Kreigs atspiedās pret sienu. No drēbēm pilēja asinis. - Mēs veltī�gi izniekojām jau tā dārgo laiku.

-�� Varbūt ir vēl kāda izeja? - Tesas balss drebēja.

-�� Uz to nevar paļauties. Pat ja ir, mēs nepagūsim to atrast. Bum�bas tūlīt sprāgs.

-�� Mums jāmēģina.

Abi izskrēja no tuneļa un nonāca alā.

Iebruka griesti citā vietā. Bluķi atsitās pret grīdu ar tādu spē�ku, ka abi sarāvās un liesmas eļļas ezeriņā nolīgojās.

-�� Tur, tajā sienā, ir vēl viens tunelis! - Tesa sauca.

-�� Tās bumbas kuru katru�

-��� Liesmas, Kreig! Paskaties uz liesmām!

-��� Kas tajās īpa�s?

-�� Tās turpina plīvot! Tās noliecas uz to tuneli! Kad ienācām kapelā, es pamanīju, ka lāpu ugunis noplīvo, bet nodomāju, ka to izraisa garāmejo�ie cilvēki. Tunelī ieplūst vēsmiņa, un tā noteikti kaut kur izplūst ārā.

Kreigs piekrītot pamāja.

-��� Bet ja nu caurums ir pārāk mazs un mēs neizsprauksimies�

-���� Tā ir mūsu vienīgā izeja! - Griesti atkal iekrak�ķējās. - Skriesim, pirms�

Abi klupdami krizdami metās uz tuneli, un brīdī, kad tajā ie�spruka, nozvēlās milzīgs klintsbluķis, par mata tiesu skardams viņus. Abi brāzās uz priek�u. Gaisma palēnām dzisa.

-��� Ja �is tunelis sazarojas, mums nav ne mazāko izred�u. - Kreigs smagi elsa.

Liesmu mestā gaisma tunelī gandrīz nebija manāma, un Tesa bija spiesta taustīties gar sienām.

-�� Vai tu jūti gaisa strāvu? Vai tev ne�ķiet, ka tā kļūst stiprāka?

-�� Tā ir! Bet kas tas par troksni?

Gabaliņu tālāk bija dzirdama nepārtraukta rūkoņa, kas ar kat�ru soli kļuva skaļāka.

Pagrieziens, slīpums, un tunelī vairs neiespīdēja liesmu atblāz�ma. Viņi turpināja iet pilnīgā tumsā, grābstīdamies gar sienām. Rēkoņa pieņēmās skaļumā, un Tesa vairs gandrīz nesadzirdēja, ko Kreigs viņai sauc.

-��� Ko? - viņa kliedza.

-Tas laikam ir�

Tumsa bija absolūta. Tesa vairs neredzēja Kreigu, taustīdamās meklēja viņa roku, spēra vēl vienu soli un piepe�i krita uz priek��u - viņu pagrūda vairāku eksploziju triecienviļņi. Tesa spēra so�li tuk�umā, zem kājām bija tuk�s gaiss, nevis akmens grīda. Aiz muguras ar skaļu blīk�ķi iebruka griesti. Viņa iekliedzās un krītot juta, kā kuņģa saturs �aujas aug�up. Ķerstīdamās pēc Kreiga ro�kas, viņa gāzās melnajā, vēl skaļākajā, vēl tuvākajā krākoņā.

Un uzreiz noprata, ka �o troksni rada pazemes upe. Ledainā straume apdullināja, pārmācot kliedzienu. Tesa paslīdēja zem ūdens. Skatiens atdūrās pret tumsu, ieelpot nebija iespējams, vi�ņa jutās bezpalīdzīga un pārbijusies. Prāts kā pa miglu pavēstīja, ka aiz muguras būk�ķēdami upē krīt klintsbluķi, ta�u spēcīgā straume bija aiznesusi viņu tālāk, un akmeņi vairs nevarēja viņu ievainot. Tesa kūņojās zem ūdens, pūlēdamās pacelt galvu un dru�d�aini cerēdama, ka gaisa pūsmiņa, kurai viņa un Kreigs bija se�koju�i, izplūst ārpus kalna kopā ar upi. Ta�u ar atliku�ajiem spē�kiem nepietika, lai izbāztu galvu virs ūdens.

Straume traucās aizvien �iglāk. Tesa atsitās pret gludu sienu līkumā, pagriezās, piesitās pie cita līkuma. Kreiga roka izslīdēja no tvēriena, viņa atkal centās iznirt virs ūdens un piepe�i juta, ka slīd zemāk. Kungs tētīt, Tesa domās iesaucās, vairs nespēdama aizturēt elpu, viņa kuru katru brīdi refleksīvi dzīrās ieraut plau��ās ūdeni.

Straume joprojām sliecās lejup. Un negaidot viņa izslīdēja cau�ri atverei sienā, iz�āvās no ūdens un lidoja pa gaisu. Kritiens uz�spieda uz krūtīm, viņa neapzinād ieelpoja, plau�as papletās, rīk�lē zibenīgi ieplūda gaiss. Un jau nākamajā brīdī Tesa iekrita baseinā un ūdenskrituma pērkonīgais spēks pagrūda viņu zem ūdens. Izkārpījusies laukā, rokām vārgi kulstoties, Tesa izmisīgi ievilka gaisu un pamazām apjēdza, ka virs galvas mirdz zvaig�znes. Viņa atradās bezgalīgā, jaukā nakts tumsā un peldēja tur�pat blakus ūdenstilpnes malai.

Tad viņa pagriezās un izmisīgi lūkojās pēc Kreiga. Viņ� ne�kustīgi �ūpojās virs ūdens. Tesa steig�us piepeldēja klāt un satvē�ra viņu. Leitnants pacēla galvu, sāka klepot un spļaut ūdeni. Tesa aizvilka viņu uz krastu un noguldīja zālē.

Kreigs nerimās klepot un rīstīties, ik pa brīdim izvemdams ūde�ni. Tesa steig�us apvēla viņu uz vēdera, pagrieza galvu sāņus, ieskatījās mutē, lai pārliecinātos, vai nekas nav aizkritis priek�ā rīklei, un sāka ritmiski uzspiest ar rokām uz viņa muguras. No mutes lija ūdens. Kreigs ik pa bridim ieklepojās, un spazmas pa�mazām kļuva aizvien retākas.

Beidzot viņ� sāka elpot brīvi.

Tikai tad Tesa izmocīta atkrita zālē. Gaiss bija svaigs un dzidrs. Mēness un zvaigznes bija neaprakstāmi skaistas. Kaut arī ūdens gāzās apdullino�ā skaļumā, varēja dzirdēt, ka no baseina izplūst strautiņ� un gar akmeņiem irdzēdams izvijas lejup uz ieleju.

Kreigs pagrieza galvu pret Tesu, iekāsējās un satvēra viņu aiz rokas.

-��� Paldies! - Viņ� vārgi pasmaidīja.

-��� Paklau, vienatnē mēs nebūtu izkļuvu�i ārā. - Tesa uzsmai�dīja viņam. Tikai tagad, apjēdzot, ka Kreigs ir dzīvs, viņu pārņē�ma milzīgs atvieglojums.

Ari Tesa atklepoja ūdeni. Viņa drebēja tik spēcīgi, ka klabēja zobi.

Abi apskāvās un piekļāvās viens otram, mēģinādami atgūt spēkus.

Pēc piecām minūtēm Kreigs pacēla galvu.

-�� Ūdens bija tik ledains� - Viņ� nevaldāmi trīcēja.

-��� Hipotermija? - Tesa sarauca uzacis.

Viņ� turpināja drebēt un satrauktā balsi sacīja:

-�� Mēs esam pārsalu�i, ar slapjām drēbēm. Pat �ādā siltā jūnija naktī mēs varam aiziet bojā. Mums drīz vien jāsasildās.

Aptvērusi, kas viņiem draud, Tesa steidzīgi pavērās uz ieleju. Nē! Viņa nobijās. Nedrīkstēja pieļaut, ka, pārcietu�i tādas �aus�mas, viņi tepat nosalst. Bet tad viņa domās pateicās Dievam.

-�� Viss kārtībā. Es zinu, kas darāms.

-�� Tuvākais ciemats ir vairāku jūd�u attālumā. Ja mēs vispār ejam pareizā virzienā, mēs pa ceļam varam pakrist un nomirt.

-�� Es tik un tā domāju, ka viss būs kārtībā. - Tesa viscaur trīcē�ja. Mocīja neizturams aukstums.

-�� Vai tu domā, ka atliek tikai paberzēt divus kociņus un iekurt uguni?

-�� Nē. To jau kāds izdarījis mūsu vietā. Nē, ne kāds, bet daudzi.

Kreigs nesapratnē sekoja viņas skatienam un izbrīnā nopūtās.

Viņiem zem kājām viscaur ielejā kvēloja du�iem un du�iem uguns�kuru. To spīdums likās burvīgs.

-�� Svētā Jāņa godinā�ana. Pavisam izkrita no prāta� - Kreigs novilka.

-��� Kā sīciņas saulītes. Vismaz �oreiz liesmas mums noderēs. - Tesa ne bez grūtībām pietrausās kājās un trīsēdama pastiepa roku. - Gai�as liesmas. Ne tum�as. Nāc, zaķīt!

Viņa pielika visas pūles, lai pieceltu kājās Kreigu. Abi saķēru��ies, viens otru sildīdami, klumburoja pa zālaino nogāzi uguns�kuru virzienā.

-���� Labi, ka upe izskalojusi no drēbēm asinis, - Tesa prātoja. - Var sacīt, ka savā ziņā� tās bija kā kristības. Vienīgi otrā kristī��ana izslēdza pirmo. Otrā no tiesas �ķīstīja.

-�� Nelaime tāda, ka mūsu likstām nav redzams gals, - Kreigs atteica.

-�� Zinu. Tēvs Boldvins. Kāpēc tu nospriedi, ka viņ� nevēlas, lai mēs paliekam dzīvi?

-�� Tā bija tikai nojausma. Un manā darbā bie�i nākas secināt, ka nojausmu nedrīkst pamest novārtā. Man likās prātīgāk nogai�dīt un pārliecināties, cik ļoti viņ� vēlas atrast mūs zem gruve�iem. Viņ� mums ir atklājis gana daudz noslēpumu, un nav nekāds brī�nums, ka mēs to organizāciju apdraudam.

-�� �ajā brīdī es par to nolādēto inkvizīciju nospļaujos. Es gribu tikai pieglausties tev. Būt dzīvai ir brīni�ķīgi.

-��� Labā cīņa ar ļauno. - Kreigs drebēja. - �ajā gadījumā starp �iem abiem spēkiem ir grūti saskatīt at�ķirību. Abi ir ļauni. �aubu nav, līdzko inkvizitori uzzinās, ka mēs esam paliku�i dzīvi, viņi bez kavē�anās atsāks mūs tvarstīt.

Tesa neatbildēja uzreiz.

-�� Varbūt tomēr nesāks.

-�� Tev ir kāds plāns?

-��� Uz to pusi. Es vēl neesmu visu kārtīgi izprātojusi. Ta�u, ja inkvizitori patiesi sadomās mūs vajāt, esmu gatava visiem spē�kiem iesaistīties cīņā. Manuprāt, viņi ir pastrādāju�i nepiedoda�mu grēku.

-�� Tāpēc ka beigās pavērsās pret mums?

-�� Nē. Viņi uzspridzināja gleznojumus. Tie man alla� paliks at�miņā - brie�i, bizoni, zirgi, kalnu kazas, vēr�i. Tik pasakaini, tik graujo�i un neatdarināmi!

Tiku�i nogāzes pakājē, viņi ieraudzīja ap ugunskuriem tum�us stāvus un saprata, ka tie ir vietējie iedzīvotāji, kas tur rokās no zie�diem un kvie�iem savītos krustus. Ciematnieki ar aizdomām pavē�rās pienāku�ajā pārītī, ta�u Tesa pacēla vēl aizvien slapjo labo ro�ku un pieskārās pierei, krūtīm, labajam un visbeidzot kreisajam plecam. Ļaudis pamāja un aicināja Tesu un Kreigu apsēsties.

Uguns abus ātri vien sasildīja un iz�āvēja apģērbu. Bet Tesa un Kreigs palika sē�am, mīļi apkampu�ies, visu nakti. Brī�iem abi aizsnaudās, ta�u drīz vien atkal uztrūkās no miega un, glu�i kā hipnotizēti, blenza liesmu burvībā un spēkā.

Tesa stāvēja kapsētā pilsētas pievārtē un lūkojās uz savas mā�tes kapu. Kreiga tuvums sniedza mierinājumu, tomēr acis aizmig�loja asaras. Bēres bija notiku�as vakar, se�as dienas pēc tam, kad viņa un Kreigs bija izglābu�ies, un divas dienas pēc tam, kad abi bija atgriezu�ies no Spānijas.

Starplaikā bija noticis daudz. Pārlaidu�i nakti pie ugunsku�riem, viņi bija aizgāju�i līdzi vietējiem uz tuvāko ciematu ielejas otrā pusē. Neprotot spāņu valodu, Tesai nebija viegli ieskaidrot viņiem, ka vēlas piezvanīt, tomēr beigu beigās viņai izdevās sazi�nāties ar Amerikas vēstniecību Madridē un pastāstīt, kas atgadī�jies. Pēcpusdienā ielejā ieradās pusducis helikopteru ar amerikā�ņu un spāņu amatpersonām, kuras pavadīja bruņota apsardze. No tā brī�a viņu un Kreigu ik pa brīdim iztaujāja. Viņi parādīja izmeklētājiem aizgruvu�o ieeju alās, aizveda viņus pie ūdenskri�tuma, kas bija izglābis abiem dzīvību.

Drīz vien ieradās vēl da�i helikopteri ar izmeklētājiem un ap�sargiem. Pratinā�ana ieilga līdz dziļai naktij. Da�as stundas pa- gulēju�i un ieturēju�i plānas brokastis, Tesa un Kreigs gurdi at�bildēja uz daudziem jautājumiem, tomēr turpināja atkārtot leģendu, par kuru bija vienoju�ies pirms Tesas zvana uz Madridi.

�is stāsts bija Tesas plāna galvenā sastāvdaļa - tā mērķis bija pasargāt abus gan no inkvizitoriem, gan no ķeceriem. Viņai ļoti gribējās izstāstīt visu reportieriem un panākt, lai to publicē, to�mēr, kad �urnālisti ieradās, viņu ar Kreigu apsargātā helikopterā aizveda uz Bilbao un pēc tam uz Madridi, kur Spānijas izlūkdie�nesta galvenajā mītnē satrauktu Amerikas CIP darbinieku klāt�būtnē pratinā�ana turpinājās.

Tomēr reportieriem izdevās sadabūt pietiekami daudz infor�mācijas no vārdā nenosauktiem avotiem. Stāsts tika publicēts un pārraidīts un �igli aplidoja visu pasauli. Daudzu valdību spie�diena rezultātā Spānijas un Amerikas amatpersonas beidzot at�zina, ka baumas ir patiesas. Amerikas viceprezidents un iespēja�mais nākamais Spānijas prezidents, izrādot diviem amerikāņu tūristiem ievērojamākās kultūras vietas Navarras provincē Spā�nijas ziemeļos, patie�ām gāju�i bojā no teroristu lodēm.

Vainīgie joprojām nav noskaidroti.

Protams, �ajās reportā�ās neparādījās tas, ar kādu pieaugo�u izmisumu bargie izmeklētāji tirdīja Tesu un Kreigu.

- Kāda velna pēc jūs braucāt uz Spāniju? Kā jūs iekļuvāt val�stī? Jums ta�u nav pases.

-�� Manu māti pirms da�ām dienām nogalināja, - Tesa nepagu�rusi turpināja atkārtot. - Alans D�erārds ir� bija� sens tuvs ģi�menes draugs. Cerēdams gaisināt manas bēdas, viņ� lūdza mani ar līgavaini pavadīt viņu "Air Force 2" lidma�īnā uz Spāniju. Uz�aicinājums bija negaidīts, mums nebija laika aizskriet pēc pasēm, es biju bēdu sagrauzta, man neienāca prātā noraidīt drauga un vienlaikus arī Savienoto Valstu viceprezidenta lūgumu. Vai jūs būtu viņam atteicis?

-�� Bet ko jūs darījāt� Kā jūs nokļuvāt Spānijas ziemeļos?

-�� Pirms oficiālo pienākumu pildī�anas Alans gribēja apciemot sava drauga Hosē Fulano īpa�umu netālu no Pamplonas. Tomēr domāju, ka viņi vēlējās pārrunāt darba jautājumus. Lai nu kā, mūs paņēma līdzi. Alans bija aizrautīgs, ļoti vēlējās novirzīt manas domas no skumjām un apgalvoja, ka nekad sev nepiedos, ja ne�varēs mums izrādīt brīnum skaisto apkaimi.

-�� Alu? Pusnaktī?

-�� Tā bija Svētā Jāņa svētku nakts. Alans un Hosē uzstājīgi vē�lējās mums parādīt ugunskurus ielejās. Pēc tam, nolēmu�i izrādīt mums alu, lika helikopteram nosēsties. Tā esot īpa�a ala ar ledus laikmeta gleznojumiem, un tikai retais esot tos redzējis.

-�� Ledus laikmeta gleznojumi?

-�� Jā. Skaisti.

-�� Un tad jums uzbruka teroristi?

-�� Tas bija pēk�ņi. Man nav ne jausmas, kā slepkavas bija uz�zināju�i mūsu atra�anās vietu. Piepe�i alā sākās ap�aude un at�skanēja sprādzieni. Redzēju, kā Alanu un Hosē caururbj lodes. Mēs ar līgavaini aizskrējām pa tuneli. Sprādzieni satricināja alas griestus, tie iebruka. Tomēr mēs paguvām atrast pazemes upi un izpeldēt ārā.

-�� Nolādēts! Izklausās nudien ideāli.

-�� Jā, mums veicās. Pēc jūsu domām, būtu labāk, ja ari mēs būtu aizgāju�i bojā? Tad neviens jums nevarētu pastāstīt, kas notika.

-�� Kas bija slepkavas?

-�� Nav ne mazākas jausmas. Viņiem bija maskas. Alas pustum�sā es viņus tik tikko spēju saskatīt.

Un tā līdz bezgalībai. Kaut arī pratinātāji mēģināja konstatēt nesakritības abu versijās, Tesa un Kreigs nepiekāpīgi palika pie sava. Lielākā tiesa leģendas bija patiesa, un viceprezidenta pa�domnieki un Slepenā dienesta aģenti, kuri bija paliku�i Madridē, to apstiprināja. Tomēr nebija iespējams pārbaudīt - un izmeklētā�ji bija spiesti ticēt abiem uz vārda - faktu, ka Tesa un Kreigs ne�spēj sniegt ziņas, kuras palīdzētu noskaidrot, kas ir slepkavas.

Tikmēr kļuva skaidrs, ka izvilkt līķus nebūs iespējams. Kalna iek�iene bija pilnībā iegruvusi. Par tā nolīdzinā�anu nevarēja būt ne runas. Līķi paliks uz mū�u apbedīti iegruvu�ajās alās, un kal�na masīvā virsotne kļūs par viņu kapakmeni.

Nezināmi slepkavas. Un nekādas norādes, ja nu vienīgi ledus laikmeta gleznojumi alās. �ī dezinformācija - �o terminu Tesai bi�ja iemācījis tēvs - izrādījās galvenā sastāvdaļa Tesas plānā, kura nolūks bija pasargāt viņu un Kreigu, un tie�i dezinformējo�ās zi�ņas viņa izlasīja laikrakstā, kad kopā ar Kreigu "Air Force 2" li�doja atpakaļ uz Ameriku. Viņiem paziņoja, ka iztaujā�ana turpi�nāsies Va�ingtonā, tomēr nebija �aubu, ka izmeklētāji drīz abus atbrīvos un Tesa ar Kreigu tiks uzskatīti par nevainīgiem notiku�mu aculieciniekiem - lai gan, pilnīgi iespējams, pār abiem jopro�jām klāsies aizdomu ēna.

Laikraksts, kuru viņa lasīja, lidojot uz Ameriku, bija "USA To- day" starptautiskais izdevums, un ekonomikas lapā viņa pama�nīja rakstu, kas uzreiz uzlaboja omu. Sabiedrības vēr�anās pret ziloņu izkau�anu, lai iegūtu to ilkņus, bija piespiedusi daudzām valstīm pieņemt ziloņkaula tirdzniecības aizliegumu. Sekas bija tādas, ka ziloņkaula cena bija ārkārtīgi kritusies - no divi simti līdz pieciem dolāriem par kilogramu. Malumednieki vairs neuz�skatīja ziloņus par vērtīgiem un pārtrauca to medī�anu, �ai sugai bija cerības izdzīvot. Tomēr rakstā bija minēts, ka satrauco�ā kār�tā ik gadu izmirst aptuveni simt piecdesmit tūksto�i citu sugu.

Tomēr ziloņu izglāb�ana sniedza Tesai cerību, glu�i tāpat kā spo�ās debesis, kuras, kā par brīnumu, nebija smoga nomāktas. Stāvēdama pie mātes kapavietas, viņa notrausa asaras, pagriezās pret Kreigu un ierunājās skumju māktā, neskanīgā balsī:

- Es tev aizmirsu pastāstīt. Tonakt, kad mēs ielejā sēdējām pie ugunskura�

Kreigs viņu apskāva.

Viņa piekļāva galvu vīrietim pie krūtīm, saņēma spēkus un tur�pināja:

-��� Es beidzot nācu pie sapra�anas, kāpēc Mitras sekotāji pie�lūdz liesmas. Uguns kā fēnikss paceļas no tā, kas ir nedzīvs, - no nokaltu�iem zariem un sausām lapām.

Kreigs pamāja.

-�� No nāves dzimst dzīvība.

-�� Nelaime tāda, ka liesmas, tāpat kā zari un lapas, nav nemir�stīgas un ar laiku iznīkst, pārvēr�as, kļūst par� - Ie�ņukstējusies Tesa pievērsa skatienu mātes kapam. - No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.

Kreigs kavējās ar atbildi.

-�� Tomēr, izbārstot pelnus dārzā, augsne kļūst auglīgāka. Un cikls turpinās, nāve atkal top par dzīvību.

-�� Tas ir Dabas brīnums. Tomēr manas mātes vairs nav. - Tesai aiz�ņaudzās rīkle.

-�� Bet tu vēl esi mūsu vidū. Tu esi viņas radītā dzīvība.

-��� Es mēģinā�u rīkoties tā, ka viņa būtu ar mani lepojusies, - Tesa skaļi prātoja. - Daudzus gadus es no mātes vairījos un ta�gad vēlos, kaut mēs būtu bie�āk biju�as kopā.

-�� Vai tu nedomā, ka viņai būtu labāk paticis gulēt blakus ta�vam tēvam Ārlingtonas nacionālajā kapsētā, nevis te?

-�� Nē. - Tesai nebija viegli runāt. - Diplomāta sieva zina nepa�tīkamos noteikumus. Tēva karjera bija pirmajā vietā, un viņai al�la� bija jāpaliek otrajā plānā. Tomēr viņa nedumpojās, jo mīlēja manu tēvu.

Kreigs noskūpstīja Tesas asaru pilnās acis.

-�� Un es mīlu tevi. Es apsolu, ka tu man būsi pirmajā vietā, tu manā dzīvē būsi vissvarīgākā.

Apskāvu�ies abi attālinājās no kapavietas.

-�� Es ne�ēlīgi alku atriebības, - Tesa atcerējās. - Ta�u es neno��āvu D�erārdu un Fulano tāpēc, ka gribēju ar viņiem izrēķinā�ties. Es neizjutu baudu, tas man nesniedza gandarījumu. Es ie�nīstu to, ko esmu izdarījusi. Es to darīju tikai tādēļ, lai mūs izglābtu. Savā ziņā es tagad jūtos tīra - cik nu tīra �ādos apstāk�ļos varu justies. Vīri, kurus es nogalināju. Asiņu paltis. Pārdzīvo�tās drausmas. Murgi mani neatstāj nevienu nakti.

-�� Es bū�u tev blakus un dalī�os tajos ar tevi.

Viņi gāja garām kapavietām un tuvojās noīrētajai automa�īnai.

-��� Vismaz neviens nezina, kas patiesībā nomaitāja D�erārdu un Fulano, - Tesa sprieda. - Inkvizitori sprie�, ka tas ir viņu roku darbs. Ķeceri būs tādās pa�ās domās. Mūs neviens nevainos.

-�� Tomēr tu vēl joprojām uzskati, ka viņi mūs vairs nevajās? - Kreigs vaicāja.

-��� Bez �aubām, zināms risks pastāv, ta�u - jā, es tā uzskatu. Nopratinā�anas laikā mēs ne ar pu�plēstu vārdu nepieminējām tēvu Boldvinu un inkvizīciju, nevienam nestāstījām par ķeceriem, neatklājām, ka alā atradās kapela. Nebrīnītos, ja abām pusēm �a�jās iestādēs ir savi cilvēki, kuri zina, ko esam pastāstīju�i izmek�lētājiem. Es ceru, viņi saprot, ka mūsu klusucie�ana ir labas gri�bas �ests.

-��� Tu gribi to tā atstāt? - Kreigs jautāja. - Tev nav vēlē�anās darīt galu �īm nejēdzībām?

-�� Tas mums nemū�am neizdosies. Nevaru iz�ķirties, kas ir ļau�nāk - ķeceri, kas ar terorisma palīdzību mēģina izglābt planētu, vai inkvizitori, kas ar lin�a tiesas metodēm pūlas apturēt pa�ie- domāta teoloģiska ļaunuma izplatī�anos. Lai tie nelie�i izkaujas savā starpā. Ja veiksies, viņi no�miegs viens otru. Varbūt tad cil�vēki pieņemsies prātā un izglābs pasauli ar mīlestību. Tā tam jā�būt.

Viņi pagāja garām pēdējai kapavietu rindai, iznāca uz ielas un iekāpa ma�īnā. Auto uzsāka braukt, Kreigs ieslēdza radio un, izdzirdot ziņu izlaiduma pirmos vārdus, tūlīt apstādināja ma�ī�nu ielas malā.

Pirms divām dienām, tajā pa�ā dienā, kad apglabāja Tesas mā�ti, valsts bija sarīkojusi Alana D�erārda bēres. Kā noteikts konsti�tūcijā, prezidents jau iepriek� bija izvirzījis jaunu viceprezidentu, kur� vēl bija jāapstiprina abām Kongresa palātām. Lai gan nācija bija sērās, prezidents Gārts bija nolēmis, ka nebūtu vēlams atteik�ties no brauciena uz Peru, lai piedalītos lielā narkotiku apkaro�a�nas konferencē. Galu galā, - viņ� dobjā, drosmīgā balsī pavēstīja, uzrunādams tautu televīzijā, - narkotiku magnāti nedrīkst iedo�māties, ka viceprezidenta noslepkavo�ana prezidentu nobiedēju�si. Tā nu viņ� bija aizlidojis uz Peru. Un �odien ziņu diktors, ne�slēpdams satricinājumu, vēstīja, ka "Air Force 1" īsi pirms nosē��anās Limas lidostā uzspridzināta ar pārnēsājamām raķetēm "zeme-gaiss".

Tesa satriekta klausījās, nespēdama nodcēt savām ausīm. Ap�ziņai uzbruka drausmīgs jautājums. Drīz valstī būs jauns prezi�dents un viceprezidents - ja nu vienam vai otram ir pelēkas acis?

Mitraisms, kura pēdas vēl saglabāju�ās Indijā un Spānijas zie�meļos, bija viena no galvenajām Romas impērijas reliģijām. Ja 312. gadā Konstantīns nebūtu pievērsies kristietībai, pilnīgi iespē�jams, ka mitraismam arī turpmāk būtu iz�ķiro�a loma Rietumu kultūrā. Romānā aprakstītie rituāli un teoloģiskie uzskati ir vēs�turiski precīzi. Mitras altāra zīmējuma pamatā ir senie bareljefi, kas izstādīti Luvrā un Britu muzejā.