DEIVIDS Morels

UZ NA�A ASMENS

i

1. NODAĻA

Snaiperis nestrādāja viens tas ir pa�saprotami. Lai pa�veiktu darbu pienācīgi ne tikai likvidētu mērķi, bet ari aiz�bēgtu no notikuma vietas -, �āvējam ir nepiecie�amas acis pakausī. Lūkojoties savas iemīļotākās Remingtona sistēmas 308. kalibra �autenes tēmēklī, viņam pastāvīgi jākoncentrē�jas tikai uz tobrīd veicamo uzdevumu uz da�as collas pla�tu laukumu septiņsimt jardu attālumā. Tāpēc nepiecie�ams novērotājs, kas uzmana apkārtni un pieskata, vai mākonis tūlīt neaizēnos sauli, vai mērķi neaizsegs kāda dzīva būtne vai priek�mets. Bija nepiecie�ams uzticams partneris, kuram būtu tāds pats instinkts, tāda pati domā�ana. Pat daudzi lau�lātie nebija tik tuvi, kā �ādi pārinieki.

Lai izvairītos no ziņkāriem skatieniem, viņi ieradās no kaimiņielejas pa visnomaļāko, visgrūtāk pieveicamo mar�ru�tu. No gaisa uzņemtajos fotoattēlos, kas salīdzināti ar topo�grāfiskajām kartēm, bija iz�ķiramas vairākas nogāzes piemē�rotākajam aizsegam, no kura netraucēti varētu redzēt mērķi. Piesardzīgi virzīdamies gar kokiem noaugu�ajām kraujām, pirmos divus skatpunktus viņi noraidīja, tad sameklēja tre��o, noslīdēja aiz laukakmeņiem, atvēra mugursomas un sa�montēja aprīkojumu.

2. NODAĻA

Nodevīgas pazīmes. Agrākajā Kevanas nodarbē to ievē�ro�ana bija dzīvības un nāves jautājums. Mierlaika kaujinie�kus vienoja vairākas pazīmes piemēram, beisbola cepurī�tes, kas sedz militāra griezuma frizūru. īsi apcirptie mati bija nevis ma�o fcti�s, bet higiēniska nepiecie�amība nekad ne�varēja paredzēt, kāda būs nākamā nozīmējuma vieta, tuk�snesis kā purvs. Pretēji slavenajam Arābijas Lorensa apgal�vojumam par tīrību tuksne�os, smiltī var būt tikpat daudz kukaiņu kā purvā, un garos matos tad var izveidoties pe�rēklis.

Piedevām �ie strēlnieki nekad nevalkāja mokasīnu tipa apavus, bet vilka saitējamas kurpes ar biezām zolēm, jo tās varēja kalpot par ieroci un nenomaucās no pēdas cīņas lai�kā. Iecienītas bija jostas somas un plats, brīvi krīto�s ikdie�nas apģērbs, kas sniedza pietiekami daudz iespēju paslēpt iero�us. Tāpēc strēlnieki deva priek�roku safari vestēm ar daudzām kabatām, un tā pa�a iemesla dēļ tie nēsāja bikses ar papildu kabatām pie ceļgaliem. Svarīgs aksesuārs bija bie�za siksna, kas spēj noturēt paslēptu pistoli un aptveres ar munīciju. Savukārt pie bik�u kabatas piestiprināta melna me�tāla spaile bija nemanāmi savienota ar salokāmo nazi, ko va�rēja viegli satvert un atvāzt, piespie�ot ar īk�ķi pie kniedes asmens trulajā malā.

Arī pārliecīga sīkumu ievēro�ana bija nodevīga pazīme. Vairums cilvēku visu dzīvi pavada dziļa nevēriguma stāvok�lī, ko pazīstamais iero�u eksperts D�efs Kūpers bija nosau�cis par Balto stāvokli. Turpretim Kevana nepārtraukti atra�dās modrības re�īmā, ko dēvēja par Dzelteno Stāvokli. Tas viņam bija kā otrā āda. Nonākdams nepazīstamā vietā pie�mēram, ēkā vai transportlīdzeklī vai atstādams to, viņ� al�la� apstājās, pārlaida skatienu apkārtnei un izvērtēja iespē�jamo draudu varbūtību. Kevana bija neatbilstīgu sīkumu pa�zinējs; ja kaut kas neiederējās, prātā ieskanējās trauksmes zvans. Ta�u tāds tādu pazīst tālab sabiedrībā, kur cilvēks Dzeltenajā stāvoklī ir tik neparasta parādība, viņa izturē�a�nās acumirkli piesaista zinātāja uzmanību.

Arī �oreiz abi vīri ievēroja Kevanu mirklī, kad viņ� ie�raudzīja tos. Tas notika divdesmit jūd�u attālumā no Kevanas fermas nomaļā degvielas uzpildes stacijā ar nelielu vei�kalu. Līdzīgas guļbaļķu ēkas Vaiomingas pavalsts D�eksonholas ielejā bija iecienītas. Atgrie�oties no darī�anām D�eksonā (pilsētas un ielejas nosaukumu cilvēki bie�i jauca), Kevana bija pamanījis, ka Ford Taurus tvertnē degvielas pa�licis mazāk par pusi. Tik nomaļa vietā nebija pieļaujams iz�tuk�ot to vēl vairāk, tālab viņ� bija nogriezies no Astoņdes�mit devītās �osejas un pa vībotnēm ieskauto ceļu devies uzpildīt degvielu. Acumirklī Kevana secināja, ka vīrie�i vi�ņu vēro.

Tie stāvēja nostāk, pie veikala ieejas. Nepilnus trīsdesmit gadus veci, ne gara, ne īsa auguma, ne resni, ne tievi. Beis�bola cepurēs, tūristu zābakos un biksēs, izturīgas siksnas, safari vestes un jostas somas, pie bik�u kabatām piesprausti na�i. Oktobri krā�ņais, nodzeltēju�ām apsēm pārpilnais Vai�omingas Grandtītona nacionālais parks bija tūristu pārgājie�nu paradīze, un �āds ietērps bija glu�i ierasts. Nekā aizdo�mīga, ta�u vīrus nodeva modrie skatieni.

Lai ari ne pārāk muskuļoti, abi izskatījās spēcīgi. Vīrie�i rūpīgi nopētīja Kevanu, viņa kovboju zābakus, d�insus, bie�zo bik�u siksnu un atpogāto, plato kreklu virs zilā tenisa krekla. Viņi centās saskatīt, vai bik�u kabatu nav izspīlējis nazis (ta�u viengabala nazis atradās makstī zem krekla pie kreisajiem sāniem, blakus rezerves munīcijas aptverei). La�bajā pusē zem krekla bija Kevanas iecienītā SIG Sauer 229 pistole kompaktais ierocis ar deviņu milimetru patronām bija pietiekami ērts nēsā�anai un nemanāms zem apģērba.

Vairīdamies vīrie�us uzlūkot, Kevana iegāja nelielajā vei�kalā un, samaksājis par degvielu, atgriezās pie sūkņa. Viņa kustības pauda labi iestudētu nevērību, kad viņ� ievietoja sūkņa galu automa�īnas degvielas tvertnē. Nospiedis sviru, Kevana izlikās baudām rudens saules siltumu un pavērās at�pakaļ uz Tītona kalniem, no kuru tuvuma aizrāvās elpa un kuru augstās smailes drīz pārklāsies ar sniegu. Savulaik no�saukumu kalnu korēm bija devu�i pēc pretējā dzimuma iz�slāpu�ie traperi, kurus �urp bija atdzinusi ziema augstās konusveidīgās smailes tie fran�u valodā nodēvēja par sie�vietes krūtīm. Pienācīgi ilgi apbrīnojis kalnus, Kevana zag��us paraudzījās uz vīrie�iem.

Viņi bija piegāju�i pie tum�as krāsas furgona ar atvērtām sānu durvīm. Viens tajā kārtoja tūristu aprīkojumu. Otrs, uz�metis Kevanam skatienu, novērsās.

"Varbūt tie ir policisti atvaļinājumā," Kevana nosprieda.

Tad viņ� uztvēra vēl vienu Dzeltenā stāvokļa skatienu, kuru raidīja cits jauns vīrietis (nepilnus trīsdesmit gadus vecs, tērpies līdzīgi tūristu apavi, platas bikses, bieza sik�sna, safari veste, na�a maksts, jostas somiņa, beisbola cepu�rīte), stāvēdams blakus tum�am Ford Explorer. Lai neliktos tik uzkrīto�s, sve�ais vīrietis aizgriezās, piegāja pie atkritu�mu tvertnes un izmeta tajā �okolādes tāfelītes iepakojumu. Kreisajā pusē līdzīga izskata vīrietis novērsās no Kevanas, atvēra aukstumsomu, kas atradās viņa d�ipa bagā�as noda�lījumā, izņēma no tās limonādes skārdeni, iedzēra malciņu un atkal palūkojās uz Kevanu.

Kevanas redzeslokā it kā nejau�i nonāca se�i citi modri vīri. Tie tuvojās no būdiņām, kas atradās iepretim veikalam.

"Varbūt miesassargu vienībai �eit ir norunāta tik�anās vieta." D�eksonhola piesaistīja neparasti daudz slavenību, fi�nansistu un politiķu. Kādam biju�ajam Amerikas Savienoto Valstu viceprezidentam ielejā piederēja māja. "Iespējams, ap�sargu vienība pārbauda, cik dro�s ir mar�ruts, pa kuru pa�redzēts doties kādam ietekmīgam klientam. Varbūt, glu�i pretēji, apsargiem būtu jāuzmanās no �iem cilvēkiem. Bet tā nav mana darī�ana. Jau piecus mēne�us nav mana darī�a�na."

Kamēr da�as vieglās automa�īnas ieradās un citas aiz�brauca, Kevana bija piepildījis degvielas tvertni. Viņ� atgrie�zās uz Astoņdesmit devītās �osejas un, dodoties ziemeļu vir�zienā pa vībotnēm izraibināto ieleju, nepievērsa uzmanību Sneikas upei, kas aizvijās kreisajā pusē, bet ielūkojās atpakaļskata spogulī.

Neviena sekotāja neredzēja.

3. NODAĻA

Vaiomingā, kur ielās valdīja pilsētas d�ipi un pikapi, Kevanam piedero�ais Ford Taurus neizcēlās uz pārējo fona. �is izplatītais auto modelis bija ieradums no iepriek�ējās dzīves apsardzē. Tas likās glu�i neredzams, īpa�i tad, ja vajadzēja apsargāt ārkārtīgi bagātus klientus, kurus ienaidnieki spēja iedomāties sē�am vienīgi luksusa automobiļos. Turklāt, at��ķirībā no d�ipa, Taurus neapgāztos, ja Kevanam būtu ne�piecie�ams veikt pagriezienu pa simt astoņdesmit grādiem vai citu ārkārtas gadījumos vajadzīgu taktisku gājienu.

�o uzticamo transportlīdzekli viņ� bija vadījis, vēl strā�dādams Global Protective Services, tā korpuss bija mazliet ga�rāks nekā standarta versija un lepojās ar jaudīgu dzinēju, kā�du izmantoja Ford Taurus sacīk�u komanda. Automa�īnas logi bija lo�udro�i, un salonu no ātr�āvēju �auteņu lodēm pasar�gāja biezas keramikas plātnes. Bija gandrīz neiespējami, ka lode caur�autu degvielas tvertnes īpa�o aizsargslāni; ja tā to�mēr notiktu, gumijas odere aizdrīvētu lo�u radītos cauru�mus, neļaujot degvielai izlīt. Pastiprinātā piekare bija pielā�gota papildu smagumam, un tas ļāva spēkratam pārvarēt Vaiomingas grambainos zemesceļus. Arī riepas bija izturīgā�kas nekā parastās, un Kevana bija izmantojis vēl kādu Sle�penā dienesta papildu dro�ības līdzekli, ievietojot katra dis�kā izturīgu plastmasas disku tādējādi tā bija riepa riepā, kas lieti noderētu gadījumā, ja ārējā riepa kļūtu nelietojama. Vēl ma�īnas aizmugurē bija uzstādīti jaudīgi miglas lukturi, kas ap�ilbinātu vajātājus.

Auto nonāca pie krustojuma, saukta par Morēnas krus�tu. Pagrieziens uz rietumiem aizvestu viņu līdz Jeloustonas nacionālajam parkam. Ta�u Kevana nogriezās uz austrumiem un brauca gar pļavām, kurās ganījās aļņi, un beigās nonāca pie nomaļa Bifeļu ielejas ceļa. Pēc vairākiem asiem līkumiem Kevanas Ford Taurus nozuda klin�kalnu prie�u audzē un ap�stājās pie izturīgiem metāla vārtiem, kur atbraucējus novē�roja dro�ības kamera. Viņ� ievadīja pultī dro�ības kodu, un vārti atvērās.

-��� Pizza Hut! viņ� paziņoja rācijā.

Pēc brī�a atsaucās sievietes balss. Labi daudz peperoni?

-��� Picērijā bija vienīgi �ķiņķis.

-��� ja nav peperoni, tā nav nekāda pica.

Pabeidzis īso sarunu un pārliecinājies, ka nedraud bries�mas, Kevana iebrauca teritorijā un ar tālvadības pults palī�dzību aizvēra vārtus. Pabraucis garām vēl vienai kokā uz�stādītai novēro�anas kamerai, viņ� nonāca ar zāli apaugu�ā kanjonā, kuru abās pusēs ieskāva me�ainas klintis. Atpakaļskata spogulī varēja redzēt tālumā slejamies krā�ņos Tītona kalnus.

4. NODAĻA

Vispirms novērotājs izdzirdēja Ford Taurus radīto troksni un tikai tad ieraudzīja pa�u automa�īnu. Attālāk nostādītais sargkareivis pa rāciju jau bija paziņojis par tās tuvo�anos. Vēl pirms mirkļa vīrietis bija pārliecināts, ka ir emocionāli ga�tavs �im solim, ta�u tagad juta, kā paātrinās pulss un paaug�stinās asinsspiediens. Ne jau gaidāmo, bet pagātnes notiku�mu dēļ. Kamēr viņ� un snaiperis pieplaka korei, viņa acu priek�ā piepe�i noplaiksnīja smeldzīgu atmiņu ainas divi zēni bradā pa strautu, kurā ņirb zelta zivtiņas. Tad cita aina

-��� vecs vīrs sit ar veseri pa laktu, un no kvēlojo�a dzelzs stie�ņa �ķīst dzirksteles.

Raugoties pa spraugu starp akmeņiem un manot no prie��u audzes iznirstam automobili, snaiperis pa�ukstēja:

-��� Es varu �aut, tiklīdz viņ� izkāpj no ma�īnas.

-��� �ausi tikai tad, kad lik�u.

-���� Bet�

-���� Mums ir savs noteiktais grafiks, novērotājs uzstāja.

-���� Atbalsta vienībai jābūt savās pozīcijās, jābūt gatavai pār�griezt telefona vadus, lai neviens nevar izsaukt policiju. Pre�tējā gadījumā likumsargi var nogriezt mums ceļu, jo no ie�lejas ārā ved tikai pāris �oseju.

-��� Bet izdzīvoju�ie var piezvanīt pa mobilo tālruni.

-��� Vieta ir pārāk nomaļa.

-��� Vai tu esi pārliecināts? snaiperis jautāja.

-��� Es izbraucu pa �o ceļu automa�īnā un mēģināju sazva�nīt kādu restorānu pilsētā. Ne reizi nesekmējās. Savienoju�ma nebija arī ar tālruņu operatoru. Kanjona klintis �eit no�slāpē visus ienāko�os un izejo�os sakarus.

�āvējs ar ilgpilnu skatienu pavadīja automa�īnu, kas de�vās cauri kanjonam. Kad atbalsta vienība būs gatava?

Novērotājs pieskārās kreisajai ausij, sakārtodams radio�uztvērēja austiņu. Bū�ot pēc desmit minūtēm.

Lūkodamies lejup uz kanjonu, viņ� pūlējās saskatīt cilvē�ku, kas sēdēja pie stūres. Pat no �āda attāluma plecīgā va�dītāja stāvu nevarēja sajaukt ar kādu citu. Novērotājs zinā�ja, ka vīrie�a inteliģentā seja un glītie vaibsti alla� piesaista sievie�u skatienus, tomēr, pildot uzticēto uzdevumu, �im cil�vēkam piemita pārsteidzo�as spējas padarīt savu ārieni pēc iespējas nemanāmāku brūno acu mirdzums izdzisa, pleci saguma, un viņ� kļuva teju neredzams. Smil�krāsas mati jo�projām kārtojās profesionāli neitrālā frizūrā.

"Aizritēju�i gandrīz trīs gadi," iedomājās novērotājs. "Kā tev tagad klājas, draugs?"

Vienlaikus sāpīgi uzbrāzās dusmas un jaukas atmiņas.

-���� Viņ� vēl nezina, ka ir jau miris, snaiperis ieminējās. Desmit minūtes? Skaidrs, ka tik ilgi varu pagaidīt. Tad tā�da ir �ī sajūta.

-��� Kāda sajūta?

-���� Būt Dievam.

5. NODAĻA

Braukdams pāri pļavai, Kevana ar smaidu nolūkojās uz pusduci zirgu, kas ganījās līdzās strautam. Kāda ķēve pa�meta baru un pieaulek�oja pie automa�īnas. Piecus gadus ve�cā kvarterzirgu �ķirnes ķēve bija nosaukta savas spalvas krā�sā par Kastanīti. Neapstādinādams automa�īnu, Kevana atvēra logu un uzsauca zirgam, kas rik�oja līdzās:

-��� Uzmini, ko es atvedu! Ar galvas mājienu viņ� norādī�ja uz papīra turzu blakus sēdeklī.

Zirgs turpināja dipināt līdzās automa�īnai.

Kevana izņēma no turzas lielu sarkanu ābolu. Gribēsi tagad? Vai vēlāk?

Kastanite a�i kampa pēc ābola.

-��� Tā nav pieklājīgi! Kevana aizrādīja un pasvieda ābo�lu pāri ķēves galvai, dzīvnieks apstājās un meklēja kāru�mu zālē.

Vēl �etri zirgi un kumeļ�, aptvēru�i notieko�o, rik�iem metās pie Kevanas automa�īnas.

-��� Jābūt godīgam, viņ� noteica un, izbēris atliku�os ābo�lus no turzas zālē, turpināja ceļu.

Aiz ganībām atradās trīsstāvu guļbaļķu nams ar platu, ai�cino�u vaļējo verandu. Pirms desmit gadiem, strādādams �a�jā apvidū (viņa klients bija politikas �urnālists, kuram drau�dēja vajātājs), Kevana bija padzirdējis, ka tiek pārdots ran�o, kas vienlaikus kalpojis par viesu namu. No darba brīvajā lai�kā mazliet papētījis apkārtni, viņ� izbaudīja kanjonā valdo��ā rāmuma iespaidu un rīkojās neierasti spontāni māju no�pirka.

īpa�ums gan maksāja dārgi. Lai segtu pirmo maksājumu, nācās �ķirties no katra apsardzes aģenta darbā ietaupītā do�lāra un piekrist diviem ļoti ienesīgiem, ta�u ārkārtīgi bīsta�miem uzdevumiem. Pēc tam lielākā daļa viņa ienākumu bija nepiecie�ami hipotēkas dzē�anai. Ta�u savu lēmumu Kevana neno�ēloja. Katrreiz pēc uzdevuma, lāgiem ārstēdams ievai�nojumus, viņ� atgriezās �ajā apburtajā septiņjūd�u me�ā, ko beidzot varēja saukt ne mazāk maģiskajā vārdā "mājas".

Tuvodamies mājai, Kevana ieraudzīja verandā stāvam D�eimiju ar rāciju pie jostas. Sieviete smaidīdama iznāca sau�lītē, kas apmirdzēja viņas tum�os, zirgastē saņemtos matus. Piecas pēdas desmit collas garā sieviete bija tērpusies d�in�sos, kas izcēla auguma aprises, un viņas kājas kovboju zā�bakos ar augstiem papē�iem �ķita neiedomājami garas. �au�rais zods un augstie vaigu kauli pie�ķīra sejai klasisku daili. Ta�u visspēcīgāk saistīja zaļās acis, kuras izstaroja vienlai�kus uzjautrinājumu un gudrību.

Viņ� apstādināja auto pie mājas un izkāpa.

-���� Runādama par picēriju, es patie�ām sajutu izsalkumu. Varbūt tu tomēr atvedi picu?

-���� Nē.

-��� �ēl gan!

-��� Toties atvedu ko labāku.

-��� Filadelfijas steika sendvi�u? D�eimija taujāja

-���� Kā tu spēj būt tik slaida, ja visu laiku domā par ēdie�nu?

-��� Tas tādēļ, ka es par ēdienu tikai domāju. Zirgus tu ba�ro, bet mani nekad. �igli atzīsties! Tu atvedi Kentucky Fried Chicken ceptos cāļus, jā?

-���� Piedod, nekā.

-��� Trakoti �ēl.

-���� Man ir kaut kas vēl labāks. Kevana no automa�īnas salona paņēma kārbu, ko rotāja iespiests uzraksts Heckler && Koch.

-��� Ak vai! D�eimija iesaucās. Tev taisnība. Tas tie�ām ir labāk nekā cepti cāļi. Tu nudien proti iekarot sievietes sir�di. Es atmaigstu ikreiz, kad tu atved man ieroci.

-��� Tas nav glu�i parasts ierocis.

-��� Neliec man mocīties minējumos. Kas tajā tāds īpa�s?

-��� Tā nosaukums ir P-2000.

-��� Vai dieniņ, tas nudien izklausās īpa�i.

Soļiem atbalsojoties, viņi �ķērsoja verandu un iegāja mā�jā. Pla�ajā "koptelpā", kā to dēvēja nekustamā īpa�uma aģen�tūras bukletā, skatienu piesaistīja platas kāpnes uz otro stā�vu, milzīgs akmens kamīns, nobru�āts pianins, gar� galds, pie kura savulaik ieturēja maltītes viesu nama klienti, un vai�rākas griestu lampas ratu riteņu formā.

-��� Pasaki, kāds ir pirmais noteikums, izvēloties ieroci? taujāja Kevana.

-��� Tam ir ērti jāieguļ plaukstā.

-��� Tie�i tā. Pārāk biezu spalu nav viegli satvert un tad grūti aizsniegt mēlīti. Tāpēc pistole it kā sasveras uz sāniem, un tas traucē precīzi notēmēt.

Nonācis virtuvē, Kevana paskatījās uz monitoriem, kas bija izkārtoti zem trauku skapī�a. Tajos bija redzams vairā�kās vietās īpa�uma teritorijā izvietoto novēro�anas kameru filmētais. Pārliecinājies, ka apkārtnē nav nekā aizdomīga, viņ� pagriezās pret misis Petersoni, kas tobrīd rullēja mīklu pīrāgiem. Se�desmit gadus vecā atraitne, kuras bērni un mazbērni dzīvoja D�eksonā, iepriek� strādāja �eit viesu na�mā un bija piekritusi turpināt darbu.

-��� Kādu pīrāgu jūs cepsiet? D�eimija vaicāja.

-��� Ķirbju.

-���� Es varētu �ovakar atturēties no vakariņām un ēst tikai pīrāgu.

Kevana uzjautrināts pa�ūpoja galvu, dzirdēdams kārtējo apliecinājumu par D�eimijas apetīti. Viņ� sameklēja virtuves skapītī deviņu milimetru patronas, instrumentu somu.

-��� Te kādu bridi būs liels troksnis, misis Petersone, Ke�vana brīdināja un devās pie sētas puses durvīm.

Sirmgalve, nolikusi mīklas rulli, izņēma no priek�auta ka�batas salveti, pārplēsa uz pusēm un no abiem gabaliņiem iz�veidoja ausu aizbā�ņus.

Aizcirtās sietdurvis, Kevana un D�eimija devās uz �au�tuvi blakus �ķūnim. Saule stipri karsēja. Viņi apstājās pie no�bru�āta koka galda iepretim metāla mērķiem, kas bija uz�stādīti divdesmit piecu jardu attālumā, aiz tiem atradās uzbērums. Katrs mērķis bija kā cilvēka silueta aug�daļa no galvas līdz viduklim.

Atvēris kārbu, Kevana izņēma pistoli un parādīja D�eimijai, ka tajā nav aptveres, un atvilka aizslēgu, lai parādītu, ka patrontelpā nav patronas.

-��� Ierocis ir "auksts", vai ne?

-���� "Auksts" gan, sieviete piekrita.

Viņ� novietoja pistoli un instrumentu somu uz galda un atvēra kastīti ar munīciju. Gan Kevana, gan D�eimija ar ie�vingrinātu roku veikli piepildīja visas trīs aptveres katrā desmit patronas.

-��� Alla� brīnos, kā tu nenolauz nagus, Kevana atzina.

-��� Tas pierāda, cik tu esi nevērīgs. Kamēr dzīvoju kopā ar tevi, man nagi ir īsi apgriezti. Labāk pastāsti man par P-2000.

-��� �āds ierocis patiktu pat Zeltmatītei. Kevana parādīja D�eimijai trīs polimēra sloksnes ar burtiem "S", "L" un "XL". Uz iero�a spala aizmugurē rēgojās burts "M".

-��� Tu gribi sacīt, ka spala biezumu var regulēt?

-Jā, lai spalu ir ērti aptvert ar plaukstu. Pamēģināsim!

Kaut arī pistole iero�u pazinēju valodā bija "auksta" nepielādēta -, Kevana prātā uzslavēja D�eimijas piesardzību, saņemot pistoli ar stobru mērķu virzienā, it kā tajā tomēr būtu patrona.

-��� Nav glu�i parocīgi, sieviete atzina. Manai plaukstai mazliet par lielu.

-���� Tad samazināsim spalu. No instrumentu somas Ke�vana izņēma āmuru un punktsiti. Pāris rei�u uzsitis pa spa�la iek�ieni, viņ� noņēma �o sloksni un piestiprināja to, kam bija burts "S". Pamēģini tagad.

-��� Tagad ir ideāli! D�eimija novērtēja.

Spala apjoma problēma Kevanu alla� bija nodarbinājusi, jo viņa pa�a plauksta se�u pēdu garajam augumam bija pā�rāk smalka. Pirms dienesta vienībā "Delta" viņam nācās lie�tot armijas standarta ieroci, piecpadsmit patronu deviņu mi�limetru Beretas sistēmas pistoli. Lai munīcijas aptverē ietilptu tik daudz patronu, tās izvieto divās rindās, tāpēc spals �ķita pārāk biezs. Kevana iemācījās to kompensēt un pielāgoties, kad tēmēja, ta�u tagad bija kā apsēsts ar atbil�stīgu spala izmēru un tā parocīguma izmēģinā�anu. Viņ� ju�tās glu�i kā cilvēks, kas ilgu laiku bijis spiests valkāt pārāk �auras kurpes, bet nu ticis pie ērtākām.

-��� Ielaid mērķī kādu lodi, viņ� ierosinaja.

-��� Dāmām priek�roka? Ap�ēliņ! D�eimija iestūma aptveri spalā un nospieda sviru tā sānos. Līdzīga svira atradās otrā pusē, tādējādi ierocis bija ērts gan labro�iem, gan kreiļiem; arī tāds uzlabojums bija retums. Atvilktais aizslēgs tagad no�klak�ķēja vietā, ievietodams patronu patrontelpā.

-��� Būs nepiecie�ami mani modes aksesuāri, viņa ieminē�jās.

Abi uzlika aizsargbrilles un ausu sargus un nostājās stan' darta desmit jardu atstatumā no mērķiem. Dzīvē ap�au�des parasti norisinājās divreiz tuvāk.

D�eimija nomērķēja abas rokas taisni izstieptas, plauk�stas stingri aptvēru�as spalu, īk�ķi pieguļ iero�a sāniem un palīdz nomērķēt.

Kevana ievēroja, cik svabadi sieviete kustas, paceldama rokas. Nebija manāms nedz diskomforts, nedz arī stīvums pirms pieciem mēne�iem iegūtās �autās brūces dēļ.

Viņa nospieda mēlīti.

6. NODAĻA

Paslēpies starp kokiem klints korē, vērotājs norūpējies uz�manīja mājas pagalmu. Mērķis un sieviete atradās aiz �ķū�ņa, viņam neredzami.

"Interesanti, ka es cen�os nedomāt par viņu kā par cilvē�ku, bet gan dēvēju par mērķi. �ķiet, ka viņ� nav novecojis ne par dienu. Joprojām ir formā. Sameklējis sev sasodīti glī�tu sievu. Maitas gabals tāds!"

Viņ� atsprādzēja no kabatas nazi ar gludu melnkoka spa�lu, to ar īk�ķi atvāza un tad atkal aizvēra.

-��� �au�ana mērķī, viņ� paziņoja.

-��� Ar pistoli, snaiperis piebalsoja.

-��� Jā. Sprie�ot pēc blīk�ķiem, deviņu milimetru patronas. Mērķis noteikti ir no metāla. Vai dzirdi, kā lodes nodārd pret to?

-��� Precīzs �āvējs.

-��� O, viņam neap�aubāmi ir precīza acs. Tie�i tāpēc mēs esam �eit, aug�ā, un nevis lejā.

Snaiperis skaitīja. Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpa�dsmit.

-��� Trīspadsmit, �etrpadsmit, piecpadsmit.

-���� Ietilpīga aptvere. Se�padsmit, septiņpadsmit, astoņpa�dsmit. Ellīgi liela aptvere. Vai zini pistoli, kurā saiet tik daudz patronu?

-���� Nē, atteica novērotājs. Pauze pēc desmitā �āviena bija mazliet garāka, lai gan to bija grūti pat ievērot. Tobrīd nomainīja aptveri.

-��� Sasodīti ātri nomainīts.

-���� Divdesmit divi. Divdesmit trīs. Pēc divdesmitā �āvie�na atkal nedaudz garāks klusuma brīdis.

-���� Jā, īpa�i ātra aptveres nomaiņa, snaiperis piebalsoja. Nekas. Es negrasos sarīkot ar viņu ap�audi un iz�ķaidī�u viņam aci no septiņdesmit jardu attāluma.

�āvienu dārdus, kas atbalsojās pāri kanjonam, nomāca aizvien skaļāka rūkoņa.

7. NODAĻA

Aizsargaustiņas gan noslāpē �āvienu trok�ņus, bet apkār�tējās skaņas ir dzirdamas. Kevana saklausīja ritmisko pēr�konīgo ducinā�anu un pavērās uz kanjona dienvidu puses kori, aiz kuras iznira helikopters. Spārei līdzīgais siluets uz kobaltzilo debesu fona auga augumā.

D�eimija nolaida pistoli un ieskatījās pulkstenī. Viņ� ie�rodas agri.

-�� Jā, Kevana piekrita un noņēma aizsargaustiņas. Pus�stundu par agru. Es cerēju, ka viņ� neieradīsies vispār.

-��� Vai tu vēl aizvien nenojaut, ko viņ� vēlas?

-��� Zinu vien to, ka tas ir svarīgi. Ta�u varu minēt, ka viņ� grasās piedāvāt man darbu.

Helikopteram dārdinot aizvien tuvāk, Kevana jau spēja saskatīt uz tā sāniem uzkrāsoto sarkano uzrakstu: Global Protective Services. Uzbrāzās atmiņas aizsargājamie klienti, gan bagāti un ietekmīgi, gan parasti cilvēki, kuru vienīgā vē�lē�anās bija aizbēgt no kāda vajātāja; aizsargaģenti, ar ku�riem viņ� sadarbojies un kurus vienoja naids pret plēsoņām un ziedo�anās aizbildnieciskai nodarbei, da�reiz pat samak�sājot par to visaugstāko cenu.

D�eimija viņam ko teica, ta�u helikoptera rūkoņa neļāva sakļausit. Varbūt to neļāva atmiņas.

-��� Ko tu teici? viņ� vaicāja.

-��� Vai tu uzņemsies jaunu darbu?

Iegrimis smagajās pārdomās, Kevana izņēma no maksts nazi, kas noslēpts zem platā d�insu krekla un piestiprināts pie jostas kreisajos sānos. Krietni lietoto darba nazi, kas no�derēja ran�o darbos, viņam bija dāvinājis Gils Hibens par piemiņu no dienas, kad Gilu uzņēma Na�u ra�otāju slavas zālē. Lai atslogotu smagās emocijas, ko bija radīju�as atmi�ņas par miru�ajiem draugiem, Kevana atvēzējās un meta na�zi pret stabu, kas atradās piecpadsmit pēdu attālumā, ie�priek� lietpratīgi noteikdams, cik apgriezienu gaisā nazim jāveic.

Metiena un emociju spēks ietrieca asmeni dziļi kokā.

-��� Nē, viņ� atteica. Es neuzņem�os.

-��� Es domāju, ka tev to vajadzētu.

Helikopters tuvojās, un troksnis arvien pieauga.

To ignorēdams, Kevana pagriezās pret D�eimiju. Pirms pieciem mēne�iem tu gandrīz aizgāji bojā. Man tas joprojām rādās murgos.

-��� Tu mani nespiedi doties līdzi. Tas bija mans lēmums. Ne jau tu esi vainīgs, ka mani ievainoja.

-��� Es vairs neļau�u tev tā riskēt.

-��� Bet daudziem nepiecie�ama palīdzība!

-��� Lai viņiem palīdz citi.

Lidaparāts apstājās gaisā virs zāļainas laucītes starp �ķū�ni un māju.

-��� Mums nevajadzētu būt nepieklājīgiem un likt viņam gai�dīt, Kevana sacīja.

-��� �ādi tu maini sarunas tematu.

Par atbildi Kevana paraustīja plecus. Izvilcis no staba na�zi, viņ� kopā ar D�eimiju piegāja pie nobru�ātā galda, un abi salika darbarīku somā acu un ausu aizsargus.

Piespiedusi sviru pistoles spalā, D�eimija noķēra krīto�o aptveri gaisā.

"Iespaidīgi," nodomāja Kevana, pārlādēja ieroci un neli�kās zinis par helikopteru, kas jau bija nolaidies. Dzinēja dār�doņa pamazām noklusa.

-��� Tagad gan mēs esam nepieklājīgi, D�eimija sprieda.

-���� Vai viņ� to sapratīs kā mājienu, ka man nav vēlē�anās

ar vinu runāt?

8. NODAĻA

-���� Viņi ieradu�ies agri, snaiperis noteica.

-��� Jā, novērotājs atbildēja. Viņ� nemitīgi vāza nazi vaļā un ciet.

-��� Tas rada sare�ģījumus. Es ta�u teicu, ka vajadzēja �aut, kad viņ� izkāpa no ma�īnas. Tagad�

-��� Tagad būs vēl nedaudz jāuzgaida. Novērotājs sakār�toja rācijas austiņu un ieklausījās. Atbalsta vienība, kurai uzdots pārgriezt telefona kabeļus, vēl nav ieņēmusi pozīci�jas.

No helikoptera izkāpa divi vīrie�i.

-��� Te kļūst biezs, noteica snaiperis.

9.NODAĻA

Pirmais vīrietis, kur� izkāpa no helikoptera, bija �etrdes�mit trīs gadus vecs, ta�u viņa alla� domīgā sejas izteiksme ievilka grumbiņas acu un mutes kaktiņos, vēr�ot viņu vecā�ku. Tum�o matu sakārtojums bija tikpat nevainojams kā pēc pasūtījuma darinātie apavi un �ūtais uzvalks. Iespaidu pa�pildināja platie pleci un lepni izrieztās krūtis. Rokā viņ� ne�sa spīdīgu adas portfeli. Gudro acu skatienu vēl mirdzo�āku padarīja kontaktlēcu spīdums. Smaidam gan trūka sirsnības, tomēr nevainojami līdzenie zobi likās �ilbino�i.

-���� Viljam! Kevana sasveicinoties paspieda atbraucēja roku.

�is vīrietis, uzvārdā Faradejs, bija nesaudzīgs korporatī�vais advokāts, kur� sava pretinieka klientus ne tikai sakā�va, bet pat iznīcināja, tādejādi iemantodams neskaitāmus ne�labvēļus. Kevana reiz bija izglābis viņam dzīvību, kad kāds apkaunots uzņēmuma vado�ais darbinieks nolīga slepkavu Faradeja novāk�anai. Pateicīgais Viljams apmaiņā pret pastā�vīgu pieeju pasaules klases sargu pakalpojumiem uzņēmās daudzas Global Protective Services juridiskās lietas.

-��� D�eimiju ta�u tu atceries, Kevana bilda.

-��� Atceros gan. Viljams paspieda arī sievietes roku. Viņi bija iepazinu�ies, kad advokāts noformēja abu testamentus. Vai esi atveseļojusies no ievainojuma?

-��� Jā. Paldies par apvaicā�anos.

Viljams atmeta ar roku, it kā nebūtu radis izrādīt maigas, cilvēciskas jūtas vai saņemt komplimentus par tādām.

-��� End�elo, Kevana uzrunāja helikoptera pilotu. Diez�gan ilgs laiks pagājis.

-���� Kop� Puertovaljartas, plecīgais vīrs atsaucās, toreiz apsargājām to bir�as analītiķi. Atceries, kā viņam aiz katra stūra rēgojās saniknotie investori?

-��� Un viens tie�ām parādījās, velns parāvis! Iepriecināts par atkalredzē�anos, Kevana paspieda pilotam roku. Kā sokas lamām, kuras tu audzēji?

-��� Tās izrādījās ņergas. Nekrustojās.

-��� Vai tu esi pārliecināts, ka tie bija tēviņ� un mātīte?

-��� Tu domā, ka es nemāku at�ķirt? Viņi vairāk spļaudījās, nekā mēģināja pāroties. Viena pat ņēma un iespļāva man tais�ni acī! �eit! End�elo ar vidējo pirkstu norādīja sev uz aci. Kevana nenoturējās neiesmējies. Beigās viņas pārlēca pāri �ogam. Kad atradu, lamas jau bija notriecis cementa vedējs. Būtu es gudrāks, labāk būtu �ās apēdis, nevis mēģinājis au�dzēt.

-��� Vai lamu gaļa ir garda?

-���� Nav ne jausmas. Bet tagad es audzēju strausus. Tos noteikti var ēst. Turklāt viņi dēj olas basketbola bumbas lielumā.

-��� Patiesi?

-��� Es pārspīlēju tikai mazdrusciņ.

Kevana atkal smējās. Hombre, es pēc tevis jau esmu no�ilgojies.

Viņ� veda ciemiņus uz māju. Nonācis virtuvē, viņ� atkal pārlaida skatienu monitoriem, pārliecinājās, ka nekā aizdo�mīga neredz, un iepazīstināja viesus ar misis Petersoni, ku�ra tobrīd ar karoti pildīja pīrāgā ķirbju maisījumu.

-��� Varu piedāvāt jums kaut ko ēdamu vai dzeramu, Ke�vana sacīja.

-��� Paldies, nē, Viljams atteicās. Mums ir jāpārrunā da�rī�anas. Pēc tam man jātiek uz Denveru.

-��� Kas jūs gaida Denverā?

-��� Vjetnamie�u uzņēmējs ar problēmu.

-���� Ā! Zinādams to, cik ļoti Viljamam nepatīk atklātība, Kevana saprata, ka vjetnamie�u uzņēmēja vietā patiesībā tik�pat labi varētu būt japāņu beisbolists. Biju cerējis, ka jūs kādu laiku �eit uzkavēsieties. Abi esat laipni lūgti paciemo�ties. Krā�ņo saullēktu virs Tītona kalniem jūs nemū�am neaizmirsīsiet.

-���� Citreiz.

10. NODAĻA

Kabinets izskatījās tie�i tāpat kā viesu nama laikos. Bla�kus vecajam rakstāmgaldam pie sienas karājās fotogrāfijas, kurās bija redzami bērni mak�ķerējam, peldamies, jājam ar zirgiem un ceļam teltis pļavā blakus mājai. Pie otras sienas stiepās plaukti ar nodalījumiem pastam un ziņām. No visa iekārtojuma vējoja tikko manāma pīpes dūmu dvaka, atgādinot par tālu pagātni. Katrreiz, kad Kevanam uzmācās kār�dinājums visu nokopt, viņ� atcerējās divus apmēram trīsdes�mit piecus gadus vecos vīrie�us, kuri ieradās �eit pirms pā�ris gadiem. Abiem alusvēderiem, kas atbrauca ar Winnebago treileriem, līdzi bija garlaikota izskata sievas un bērni, kas nerimās grūstīties. Vīri lūdza Kevanam atļauju izrādīt ģime�nēm bērnu dienu nometni, kurā viņi esot pavadīju�i laimī�gākās vasaras savā mū�ā. Viņi nespēja vien noticēt, ka viss palicis tie�i tāpat kā toreiz.

"Laimīgākās vasaras." Acīmredzot kop� tā laika viņu dzī�vē nekādi uzlabojumi nebija vērojami, un Kevanam tas �ķi�ta skumji.

Viljams apsēdās tum�ajā ādas krēslā un atvēra portfeli. Kevana un D�eimija iekārtojās koka krēslos viņam iepretim.

-��� Es atlidoju �o gaisa gabalu tālab, lai�

-��� Bet es varētu tev aiztaupīt pūles un uzreiz paziņot, ka nevēlos �o darbu.

-����� Darbu? Vai tu domā, ka es ierados piedāvāt tev darbu?

-��� Vai tad ne?

-��� Vārds "darbs" nav glu�i precīzākais apzīmējums. Vil�jama sejā parādījās uzjautrinājums. Es tev piedāvāju visu.

-��� Ko tu ar to domā?

-��� Visu līdz pēdējai skrūvītei, kā da�i izsakās.

-��� Es nesaprotu.

-��� Tev pieder viss, mans draugs.

-��� Kas ir "viss"?

-��� Global Protective Services. Vispirms Kevana nosprieda, ka ir pārklausījies. Pēc tam sirds salēcās, un viņ� dziļi ievil�ka elpu, kad Viljams paziņoja: Dankans savā testamentā tev to novēlēja.

Kevanu atkal pārņēma atmiņu vilnis. Slaidais, muskuļai�nais, ūsainais Dankans reiz bija Kevanas instruktors vienībā "Delta". Aizgājis no armijas, Dankans nodibināja starptau�tisku apsardzes aģentūru, kas plauka un zēla, pateicoties iz�cilajam personālam, ko Dankans nolīga no biju�o īpa�o uz�devumu vienību locekļu vidus tie lielākoties bija viņa ag�rākie audzēkņi.

Tolaik, kad Dankans gāja bojā, kompānijai Global Protective Services bija filiāles Ņujorkā, Londonā, Romā un Honkongā. Nākamo plānoja atvērt Tokijā.

-���� Testamentā? Kevana apspieda piepe�i uzbangoju�ās dusmas. Tu man to pastāsti tagad? Piecus mēne�us pēc vi�ņa nāves?

-��� Bija savi iemesli.

-��� Kādi iemesli? Dievs tēvs, mēs varējām to pārrunāt Dankana bērēs. Mēs varējām�

-��� Nē, Viljams noliedza. Mēs nevarējām.

Kevana manīja, ka D�eimija noba�ījusies raugās viņā.

-��� Piedod, viņ� sacīja Viljamam. Es negribēju nopelt ta�vu kompetenci.

-��� Viss kārtībā. Turklāt tu joprojām sēro. Tad ir pieļaujams. Viens no iemesliem, kādēļ es par to runāju tikai tagad, ir tāds, ka bija grūti apliecināt Dankana nāvi, lai varētu uzsākt testamenta apstiprinājuma procesu.

-Grūti apliecināt nāvi� Kevana apmulsis pārjautāja, bet tad saprata. Lo�u pēdas Dankana seju bija izkropļoju�as tik ļoti, ka viņa identitāti nevarēja apliecināt ar stomatoloģisko ierakstu palīdzību. Ko nepanāca lodes, to izdarīja uguns. Lai Dievs stāv viņam klāt!

-��� Autopsijā secināts, ka ribas biju�as lauztas un saaugu��as. Arī atslēgas kauls bijis lauzts un sadzijis.

-��� Profesionāli ievainojumi. Par to domājot, Kevanam ie�smeldzās pa�a sadziju�ie kauli.

-��� Diem�ēl neatradās neviens pēdējā laikā izdarīts �o ķer�meņa daļu rentgena uzņēmums, tālab es vēl arvien nespēju pierādīt, ka tās ir viņa mirstīgās atliekas. Visbeidzot es lū�dzu Pentagona darbiniekus parādīt Dankana veselības kar�ti. Armijas pārstāvji to sargāja ari pec viņa nāves tikpat spīvi, it kā Dankans joprojām būtu "Deltas" instruktors. Par laimi, iejaucās mans biju�ais klients, augsts ierēdnis pa�rei�zējā prezidenta administrācijā, un tikai pēc viņa zvana me�dicīniskā lieta nonāca manās rokās. Es ba�ījos, ka �os ievai�nojumus Dankans guvis pēc aizie�anas no armijas, un tādā gadījumā rentgena filmiņas būtu bezvērtīgas, ta�u lauztās ri�bas un atslēgas kauls bija labi redzami. Es varēju sniegt pie�rādījumus.

-��� Tu minēji, ka tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc es par testamentu uzzinu �odien.

-��� Otrs iemesls ir tāds, ka Dankans bija labāks sargs nekā uzņēmuma vadītājs. Nekonsultēdamies ar mani, viņ� bija pie�ņēmis vairākus lēmumus, kas viesa �aubas par Global Protective Services pastāvē�anas ilglaicīgumu. Nebija gandrīz neviena aktīva, ko novēlēt mantotājam. Par laimi, �īs pro�blēmas man izdevās at�ķetināt. Bet vēl tre�ais iemesls, kā�lab es pie jums ierodos vien tagad� Viljams pacēla kādu papīra lapu. Dankans novēlēja Global Protective Services kā�dam Āronam Stodardam.

Sajutis D�eimijas ba�īgo skatienu, Kevana izslējās taisnāk, pleci saspringa.

-��� Nelaime tāda, ka neviens Global Protective Services dar�binieks nebija dzirdējis par tādu cilvēku. Dankanam nepali�ka neviena radinieka, tālab arī �ajā virzienā meklējumi ne�bija iespējami, Viljams skaidroja.

-��� Varēji pajautāt man.

-��� Tu skaidri liki manīt, ka nevēlies, lai ar tevi sazinās. Un ko tu atbildētu, ja es ierastos un taujātu, vai pazīsti Aronu Stodardu? Vai tu man to atklātu? Vai ari turpinātu no�ķir�ties no savas agrākās dzīves? Kevana neatbildēja, un Vil�jams turpināja: Galu galā Pentagons pakļāvās vēl vienam manam lūgumam. Izrādījās, ka Ārons Stodards arī kādreiz dienējis vienībā "Delta". Pat bijis Dankana audzēknis. Pēc tam Dankans viņu pieņēmis darbā Global Protective Services, bet ap to laiku Ārons Stodards dro�ības apsvērumu dēļ iz�mantoja citu vārdu. Tavu vardu.

Sirds sitās tik skaļi, ka bija vajadzīgs bridis, lai saņem�tos, un Kevana atzvila krēslā. Tad viņ� atbildēja:

-��� Tolaik bija dzīva mana māte. Vēl man bija aud�utēvs un pusmāsa. Un draugi. Iestājies dienestā, es apzinājos, ka �ai sistēmai ir arī vājie posmi. Piemēram, nelie�i var vērsties ne tikai pret klientu, bet arī pret aizsargaģentu. Sarga ģi�menes locekļus un draugus var sagūstīt un tādējādi izdarīt spiedienu uz sargu, liekot viņam nodot klientu. Es nosprie�du, ka nedrīkstu tā riskēt ar savu ģimeni un draugiem. Man ir būtiska ne tikai klientu, bet ari tuvinieku dro�ība. Vieg�lāk bija pieņemt sve�u vārdu, kas neļautu ienaidniekiem at�klāt manu pagātni.

-��� Tev tas neap�aubāmi izdevās. Biju pārliecināts, ka tavs īstais uzvārds ir Kevana. Nekad nebiju dzirdējis tevi nosau�cam savu vārdu, tādēļ biju pārsteigts, ieraudzījis personāla dokumentācijā, ka tavs vārds ir D�eimss.

-��� Darba gaitās es to nekad nenosaucu.

-��� �ādi radot leģendu par aizsargaģentu ar vienu vienīgu vārdu. Vai piekriti?

-���� Tam, ka esmu Ārons Stodards? Jā. Viņ� paraudzījās uz D�eimiju, kurai jau sen bija atklājis patiesību par savu identitāti. Tagad, kad es vairs nestrādāju apsardzē, nav svarīgi, vai kāds zina, kas es patiesībā esmu. Mana māte ir mirusi. Aud�utēvam ir smagi slima sirds. Arī viņa, iespē�jams, drīz vairs nebūs. Pusmāsa ir vienīgā radiniece, par ku�ru man jāraizējas. Un, protams, tu, viņ� uzrunāja D�eimi�ju. Tevi es aizsargā�u mū�am.

-���� Es gan biju domājis kaut ko citu, Viljams viņu pār�trauca. Vai tu piekriti pieņemt Dankana mantojumu un kļūt par Global Protective Services īpa�nieku?

-���� Viljam, vai tev ir kāds aizrādījis par valdonīgu izturē��anos?

-��� Jā, vispirms mana otrā, pēc tam tre�ā sieva. Bet es cen�tos neuztvert to personiski.

-��� Nudien man �ēl, ka tev bijis jāmēro tāds attālums.

-��� Vai tu atsakies no piedāvājuma?

-��� Es esmu devis solījumu un to turē�u. Patlaban man rūp vienīgi D�eimija.

-��� Dankans nav norādījis, kuram tiek uzņēmums tava at�teikuma gadījumā. Global Protective Services nav publiska ak�ciju sabiedrība, tai nevajag direktoru padomi. Lēmumus var pieņemt vienīgi Dankana mantinieks. Ja tavs lēmums ir ne�grozāms, uzņēmums ar laiku tiks likvidēts.

-��� Diem�ēl es �ajā jautājumā nekādi nevaru palīdzēt. Kevana bija nelokāms.

-��� Varbūt tu varētu pāris dienu apdomāt �āda lēmuma se�kas.

-��� Nē, Kevana palika pie sava.

-��� Vai mēs varētu parunāt zem �etrām acīm? sarunā ie�jaucās D�eimija. Kevana paraudzījās viņā. Iziesim ārā, vi�ņa piedāvāja.

11 . NODAĻA

Slēpdamies aiz laukakmeņiem uz kraujas malas, novēro�tājs binoklī ar saules aizsargiem, kas neļāva stariem atspulgoties lēcās, aplūkoja māju.

-��� Iespējams, viņi mājā uzturēsies stundām ilgi, snaipe�ris bilda.

-��� Atbalsta vienība ir savās vietās. Tiklīdz būsi dro�i pa�ņēmis mērķi uz grauda, es lik�u pārgriezt telefona vadus. Bet mūsu rīcība ir precīzi jākoordinē. Mēs nedrīkstam ne�vajadzīgi pasteigties, mērķis var nejau�i atklāt, ka līnija ne�darbojas, un nojaust gatavoto uzbrukumu.

-��� Tādā gadījumā liec, lai vienība ir gatavībā. Snaiperis ieskatījās tēmēklī. Mērķis atrodas uz pagalma puses lieve�ņa.

12. NODAĻA

Kad abi iznāca no mājas, D�eimija aizvēra sietdurvis.

-��� Es gribu, lai tu esi Global Protective Services īpa�nieks.

-��� Bet es tev solīju, ka vairs neiesaistī�os �ajā biznesā.

-��� Es tevi no �ā solījuma atbrīvoju.

13. NODAĻA

-��� Beta vienība, gatavoties pārgriezt telefona kabeli, no�vērotājs paziņoja rācijā.

-��� Gaidām signālu, skanēja atbilde.

-���� Esiet gatavi, novērotājs jautāja un pievērsās partne�rim. Vai mērķis ir pa �āvienam?

Vīrietis gulēja uz vēdera, ar kreiso plaukstu satvēris �au�tenes laidi, un apak�delms balstījās uz mugursomas. Labā roka cie�i turēja �autenes rokturi, pirksts piespiests mēlītei. Remingtona sistēmas �autene ar slīdo�o aizslēgu bija viens no precīzākajiem snaiperu iero�iem. Tā bija iecienīta gan ASV armijā, gan likumsargu īpa�o uzdevumu vienībās un spēja nogādāt 308. kalibra lodi precīzi mērķī, kas atrodas deviņ�simt jardu attālumā. Mērķēkļa precizitāte bija viena leņķa mi�nūte. Mēlīte bija noregulēta uz vieglu divmārciņu spiediena gājienu. Jaudīgajā mērķēklī ar hologrāfisko skatu sarkans punktiņ� norādīja precīzu vietu mērķī, kur ieurbsies lode. Moderns skaņas slāpētājs neļāva izpaust snaipera atra�anās vietu un piesaistīt atbildes uguni.

Ta�u atbilstīgs aprīkojums bija tikai viens elements, kas nodro�ināja precīzu trāpījumu lielā attālumā. Apmācība, pie�redze, dro�ums, spēja izgatavot munīciju pa�am un noregu�lēt mērķēkli, balstoties uz secinājumiem par attālumu, tem�peratūru, augstumu virs jūras līmeņa un vēju, dzenbudisma kontrole pār elpo�anu, ķermeņa temperatūru, asinsspiedie�nu un sirdspukstiem, spēja sakoncentrēt visu ķermeni, lai vienu reizi dro�i, pārliecināti nospiestu mēlīti, lielisku �ā�vēju veidoja visu �o un vēl da�u faktoru kopums.

-��� Atbildi! Vai mērķis ir pa �āvienam? nepacietīgi atkār�toja novērotājs. Klusums. Viņ� paskatījās binoklī un netīk�smē nosēcās. Sasodīts, viņam priek�ā nostājusies sieviete!

14. NODAĻA

-��� Brī�iem tu pats sevi nedzirdi, D�eimija aizrādīja.

-��� Nē, jo man nepatīk sarunas pa�am ar sevi.

-��� End�elo, stāstīdams par lamām un strausiem, tevi pa�matīgi sasmīdināja, un vēl tu sacīji, ka esi sailgojies pēc viņa.

-��� Tas bija tikai izteiciens. Mēs ta�u negrasāmies iepirkt mēbeles vai darīt kaut ko līdzīgu.

-���� Tev tie�ām viņa pietrūkst. Tev pietrūkst visu aģentu, ar kuriem kopā strādāji. Tev pietrūkst Global Protective Services un�

-���� Kā tu vari būt tik dro�a? Es nekad neko tādu neesmu apgalvojis.

-���� �ad un tad esmu pieķerusi tevi raugamies taluma tik smeldzīgi, it kā domās tu atrastos citur un būtu iegrimis daudz aizraujo�ākās nodarbēs nekā �eit.

-��� Tā nav.

-���� Tāds skatiens tev ir raksturīgs. D�eimija stāvēja, ie�spiedusi rokas sānos, ar muguru pret saules pielietajām pļa�vām un apsēm noaugu�o kanjona austruma nogāzi. Tas man atgādina tīģerus un lauvas zoodārzos. Skatienu viņu acīs. Apspiesto izmisīgo rūgtumu tajās. It kā tie zinātu, ka viņiem varētu būt labāka dzīve, un vienlaikus apzinātos, ka nekādi nespēj savu stāvokli mainīt. Toties tagad tev tiek pie�dāvāta izdeviba.

-��� Es negribētu atrasties nekur citur un ne ar vienu tik ļo�ti negribu būt kopā kā ar tevi.

-���� Manis dēļ tu atteicies no lielas savas dzīves daļas, D�eimija atgādināja.

-��� Un skat, ko es ieguvu pretī. Kevana norādīja uz strau�tu, kas plūda cauri ganībām, uz ūdens virsmā vizo�iem sau�les zaķī�iem un zirgiem, kuri pieliecās padzerties.

-��� Tomēr tu joprojām nēsā �aujamieroci un nazi.

-��� Visa pasaule ir bīstams rajons.

-��� Tu joprojām brauc ar bruņotu Ford Taurus.

-���� Tas ir izturīgs, uzticams auto. Izklaidīgo skatienu, ko tu redzi manās acīs, nerada ilgas. To rada nervozs atvieglo�jums par to, ka esmu ticis vaļā no agrākās dzīves. Prieks par to, ka man tas ir izdevies.

-��� Nesaprotu, ko tu ar to gribi sacīt.

-��� Es riskēju ar dzīvību nepazīstamu un nereti pat nepatī�kamu cilvēku labad. Es mēdzu uzsvērt savus profesionālos standartus, proti, ka atteiktos aizstāvēt bērnu mocītājus vai narkotiku pārvadātājus, ikvienu acīmredzami neģēlīgu cil�vēku. Bet ir arī citādi nelie�i. Bir�as analītiķis, kuru mēs ar End�elo apsargājām, darbojās cie�ā sasaistē ar uzņēmu�miem, par kuriem viņam bija jāizsaka spriedums. Viņ� pie�ļāva, ka alkatība viņā gūst virsroku pār investoru uzticību. Pret tiem, kuri bija viņam uzticēju�i savu pensiju, viņ� iztu�rējās vienīgi ar nicinājumu. Manī bija naids pret �o cilvēku. Es pat daļēji nopriecājos, kad kāds izputināts investors vi�ņam uzbruka. Jā, mēs ar End�elo pieraudzījām, lai analīti�ķis necie�, tomēr man bija prieks par viņam sagādāto izbīli. Un tas nav pareizi. Sargam jāspēj pilnībā ziedoties klientam. Nepiecie�amības gadījumā viņam jābūt gatavam par klientu atdot dzīvību.

D�eimijas skatiens pauda aizkustinājumu.

-��� Tagad es no tā visa esmu pagājis malā, Kevana turpi�nāja stāstīt. Tagad es apjau�u, cik daudzu manu biju�o klientu dēļ nebūtu vērts riskēt ar dzīvību. Viņu vienreizīgums slēpās vienīgi bagātībā, varenībā vai neparastajā skais�tumā. Tas, kas viņus padarīja unikālus, patiesībā viņus sain�dēja.

-��� Ne jau visus, D�eimija iebilda. Tu stāstīji, ka da�i klienti biju�i citādi. Labā nozīmē. Tos tu dēvēji par svēta�jiem.

Vienu mirkli Kevanu patie�ām pārņēma ilgas pēc agrākās dzīves. Bija kāds politiķis, kur�, pēc maniem uzskatiem, būtu spējis radīt labāku dzīvi. Diem�ēl viņa partija izvēlējās citu kandidātu, kur� labāk izskatījās televizorā. Bija kāds miljardieris, kur� man paziņoja: "Es visu mū�u esmu ņēmis naudu no sistēmas. Tagad es to atdo�u." Viņ� aizrautīgi klās�tīja plānus, kā izmantot savu turību izglītības sistēmas uzla�bo�anai. Ta�u viņ� nomira no vē�a, un mantinieki saķildo�jās par atstāto īpa�umu. Bija ari kāds mūziķis, kur� labu tiesu sava laika pavadīja, sniegdams labdarības koncertus bērnu slimnīcās.

-��� Kāds ir skumjais nobeigums �im stāstam?

-��� �oreiz tāda nav. Viņ� vēl aizvien piedalās labdarības koncertos, un bērnu slimnīcas joprojām saņem ziedojumus.

-��� Kur� gan gribētu tādam nodarīt ļaunu?

-���� Da�i apsēsti pielūdzēji. Turklāt viņa mened�eris bija dusmīgs, jo tika atlaists pēc tam, kad mākslinieks uzzināja, kādas summas nokrāptas slimnīcas fondam. Mehiko, kur viņ� uzstājās kārtējā koncertā, bandīti mēģināja viņu nolau�pīt ar nodomu pieprasīt desmit miljonu dolāru izpirkuma maksu.

-��� Tev taisnība. Pasaule patiesi ir bīstams rajons. D�ei�mija piekrita, tad dziļi ievilka elpu un turpināja: Bet, ie�spējams, tev tiek dota neikdieni�ķa iespēja to vērst par la�bu. Tu varētu līdzināties nule pieminētajam miljardierim.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-���� Tu varētu mainīt Global Protective Services uzņēmējdar�bības para�as. Jūs ņemtu naudu no bagātajiem un atdotu na�bagajiem. Jūs varētu sargāt sev netīkamos cilvēkus, lai uz�ņēmums varētu atļauties sargāt tos, kuri pelnīju�i palikt dzīvi.

Kevana uzlūkoja D�eimiju. Tas nozīmētu, ka �ā visa mums vairs nebūtu. Viņ� ar pla�u �estu norādīja uz kanjo�nu, bet centās neskatīties uz helikopteru un neievērot visu, ko tas simbolizēja.

-���� Mēs varētu atgriezties, kad vien gribētu.

-��� Mēs?

-���� Tu ta�u nedomā, ka es ļau�u tev doties prom vienam pa�am.

-��� Varbūt patiesībā tie�i tu vairs nejaudā nosēdēt rāmi.

-��� Tici man, mīļais, es to saku tevis dēļ. Bet, iespējams, lai�me nav vienīgais, kas vajadzīgs. Varbūt cilvēciskām būtnēm ir nepiecie�amība būt noderīgām.

15. NODAĻA

-���� Viņa nav izkustējusies. Novērotājs neatlaidīgi lūkojās binoklī uz sievieti, kas stāvēja vaļējā verandā ar muguru pret vinu.

-��� Es redzu viņa galvu.

-���� Aiz sievietes? Nestāsti. Es redzu tikai viņa rokas pavēzējamies gar sievietes sāniem vienā vai otrā pusē. Galvu gan nekādi. No �ā leņķa raugoties, viņa galvu aizsedz lieveņa jumts.

-���� Ka es tev saku, es redzu apmēram collu no viņa gal�vas.

-���� Letāls iznākums garantēts?

-��� Nē.

-��� Nevari �aut viņai cauri?

-��� Vai atceries Kenedija noslepkavo�anu? snaiperis pa�vaicāja.

-��� Nolāpīts, cik man, tavuprāt, gadu?

-��� Viena lode glu�i pasakainā kārtā trāpīja gan Kenedijam, gan gubernatoram Konelijam.

-��� Jā, viena burvju lode, kas �audījās �urpu turpu. Ja vien kāds ir tik stulbs un tic, ka Osvalds bija vienīgais �āvējs.

-��� Es gribēju sacīt, ka varu trāpīt sievietei kaklā tādā leņ�ķī, kas, manuprāt, liks lodei izskriet cauri mīkstajiem audiem un ieurbties viņam krūtīs. Lai gan tikpat labi lode var aiz�ķert mugurkaula aug�daļu un sasprāgt vai arī mainīt virzie�nu, noslīdēt gar ribu un ietriekties stabā viņai blakus.

-��� Tātad letālu iznākumu nevari garantēt?

-��� Nevaru pat tad, ja lode tie�ām iziet cauri viņas kaklam un trāpa viņam krūtīs.

-��� Ta�u tad viņ� būtu ievainots, un tev �autenē vēl ir mu�nīcija. Cik ilgā laikā tu vari pārlādēt?

-���� Daudz ātrāk nekā tas stulbenis Osvalds. Pagaidi! Viņa pavirzās malā. Gaiss tīrs. Glu�i kā toreiz Romā.

-��� Beta vienība! novērotājs sacīja rācijā. Pārgriezt tele�fona kabeli!

16. NODAĻA

Palicis kabinetā viens, Viljams spaidīja mobilā tālruņa taus�tiņus un gaidīja, ta�u velti signāla nebija. Kļuvis nepacie�tīgs, viņ� piecēlās, atstāja kabinetu un cauri koptelpai iegāja virtuvē.

Misis Petersone tobrīd vilka ārā no cepe�krāsns pīrāgu. End�elo viņu vēroja.

-��� Smar�o kā Pateicības svētkos, End�elo bilda.

Pēk�ņi iezvanījās tālrunis.

Viljams, kuram ķirbju pīrāgs negar�oja, pārlaida skatienu nerūsējo�ā tērauda virtuves piederumiem citādi tik laucinieciskajā virtuvē.

-��� Vai jus jau savus darījumus nokārtojāt? misis Petersone ievaicājās.

-��� Viņi pa�laik to apsprie�. Viljams pievērsās novēro�a�nas monitoriem, kas rindojās uz letes viņam blakus.

Tālruņa zvans notrink�ķēja pa otram lāgam.

Misis Pctersone piegāja pie ledusskapja un nocēla klau�suli no tālruņa, kas tur bija piestiprināts pie sienas.

-��� Hallo! � Sveika, Tīna. Kā mazajam Braienam ar iesnām? Es sāku baidīties, ka tās var� Hallo?� Tīna?

-��� Kas notika? End�elo iejautājās.

-��� Saruna pārtrūka.

-��� Vai �iem vīriem jāatrodas te, īpa�umā? Viljams piepe��i jautāja.

-��� Kādiem vīriem? End�elo pagriezās pret viņu.

-��� �iem, kuri redzami monitora ekrānā.

17. NODAĻA

Izdzirdot trīs �āvienus, Kevana satrūkās. Tie atskanēja no aizmugures. "�āvējs ir virtuvē." Tas bija viss, ko Kevana pa�guva nodomāt, līdz ieslēdzās pārsteiguma reflekss. Pat vis�rūdītākie operatori, kas pieradu�i pie �āvieniem, nespēj no�mākt �o refleksu. Viņ� satvēra D�eimiju un metās sāņus, meklēdams vienīgo iespējamo aizsegu mājas sienu. Tai pa�ā mirklī garām nosvilpa lode un, koka �ķembām pa�ķīstot, ie�triecās verandas grīdā.

Divi �āvēji. Viens virtuvē. Otrs uz kores.

Cie�i turēdams D�eimiju, viņ� atmuguriski metās cauri sietam, kas sedza kabineta logu. Pats logs gan bija pacelts. Krītot viņ� nobrāza galvu pret koka aplodu. Neatlaizdams D�eimiju, viņ� spēcīgi atsitās pret grīdu.

-��� Kevana! iekliedzās End�elo. Tad viņa vārdu sauca arī Viljams un misis Petersone. Viņ� dzirdēja steidzīgus soļus.

Ta�u visas viņa domas saistīja vienīgi D�eimija. Vai tev nekas nekai�?

Sieviete neatbildēja.

-��� D�eimija!

-��� Nekas. Tikai aizcirtās elpa.

Kevana novēla sievieti no sevis un pārlaida skatienu vi�ņas augumam, meklēdams asinis.

-��� Kas notika? viņa gribēja zināt.

Kabinetā iebrāzās End�elo ar pārējiem. Kevana?

Izrāvis aiz krekla noslēpto pistoli, Kevana jautāja: Kas virtuvē �āva?

-���� Es. Trīs lodes sienā. End�elo rokā kūpēja pistole. Teritorijā ir vīri. Telefona kabelis pārgriezts. Nezināju, kā vēl tevi laikus brīdināt.

-��� Austrumu nogāze. Snaiperis, Kevana nosprieda.

-��� Es nedzirdēju nevienu �āviena troksni no tās puses.

-���� Viņ� noteikti izmanto trok�ņa slāpētāju. Viljam, es ce�ru, ka tu proti apieties ar �aujamieroci.

-��� Pat ļaunākajos murgos neesmu pratis.

-��� Tūdaļ iemācīsies.

18. NODAĻA

-��� Stulbais mērgli! Izlielīties un aiz�aut garām! novēro�tājs pārmeta.

-���� Tā nebija mana vaina. Vai tad es varēju zināt, ka �aus arī no citas puses? Kā es varēju zināt, ka mērķis�

-��� Izbeidz taisnoties! Ko tu darīsi lietas labā?

-��� Gaidī�u izdevību iz�aut vēlreiz.

-��� Viņ� jau zina, ka ir kļuvis par mērķi. Domā, viņ� mierīgi staigās pa pagalmu mūsu acu priek�ā? novērotājs tincināja.

-���� Varbūt mēģinās nokļūt līdz ma�īnai vai helikopteram. Kaut kas ta�u, ellē ratā, būs jādara. Te viņ� ir iesprostots. Papildspēkus pa tālruni izsaukt nevar. Agrāk vai vēlāk�

-���� Mājā ir pārtikas krājumi. Ūdens. No tās var neiznākt dienām ilgi. Bet mēs, sasodīts, neesam gatavi aplenkumam.

-��� Tātad tev arī gadās kļūmes, ja?

-��� Jā. Un tu esi viena no tām. Pabeidz darbu kārtīgi!

Nepacietīgi nopūties, �āvējs izņēma no mugursomas mu�nīcijas kārbiņu. Atvilcis Remingtona sistēmas �autenes aizslēgu, viņ� izņēma divas paliku�ās patronas un ievietoja �et�ras jaunas patronas no kārbiņas. Katras galā bija sarkans punktiņ�.

-��� Trasējo�ās?

-��� Dego�ās. Paķēru līdzi gadījumam, ja jā�auj naktī. Tā pa��a iemesla dēļ paņēmu arī infrasarkano staru mērķēkli. Ja viņ� mēģinās aizlaisties tumsas aizsegā, es viņu no�mieg�u.

-��� Bet tumsa iestāsies tikai pēc �etrām stundām!

-�� Tam nav nozīmes. �āvējs pavērsa �auteni pret lielu bal�tu cisternu pie �ķūnī�a apmēram piecdesmit jardu attālumā no mājas. Ja ielaidī�u vienu tādu mazulīti tai propāna cis�ternā, tas izvilinās mērķi no mājas. Jupis rāvis, varbūt sprā�dziens nolīdzinās visu līdz ar zemi.

-��� Nē, nevajag! novērotājs iebilda, manāmi satraukts.

-��� Kāpēc ne?

-���� Kaimiņu ieleju iedzīvotāji gan ir radu�i dzirdēt rībam �āvienus �ajā īpa�umā, ta�u eksplozija atsauks �urp visus po�licijas un ārkārtas dienestu spēkus no pa�as D�eksonas.

-��� Jā, tas gan laikam ir tiesa. Labi, rīkosimies citādi. �ā�vējs atkal pavērsa ieroci pret māju. Pasaki Beta vienībai, ka mērķis iznāks no mājas pēc piecpadsmit minūtēm.

1 9. NODAĻA

Sirdij strauji pukstot, Kevana metās pāri koptelpai, atrā�va sienasskapja durvis līdzās nobru�ātajam pianīnam un iz�vilka pusautomātisko �auteni AR-15, civilistiem domāto M-16 iero�a paveidu.

To viņ� līdz ar pielādētu trīsdesmit patronu aptveri pa�sniedza End�elo. Uzmani fasādes pusi.

-��� Skaidrs.

-��� Pagaidi! Paņem arī �o. Kevana paķēra no plaukta rā�ciju un pasvieda to biedram.

End�elo piesteidzās pie mājas priek�puses logiem, bet Ke�vana izņēma otru AR-15. Es uzmanī�u austrumu pusi un raudzī�u saskatīt snaiperi. Misis Petersone, jūs nokāpiet pa�grabā.

-��� Nē. Sakiet, kā varu palīdzēt.

-��� Nerādieties �āvējam acīs.

-���� Es neslēp�os. No bailēm kundzei trīsēja balss. Vir�tuves skapī�a atvilktnē ir revolveris. Jūs mani iemācījāt ar to apieties.

-��� Palieciet aizsegā! Kevana sauca, kad sieviete steidzās uz virtuvi. Nepazaudējiet rāciju. D�eimija?

-��� Es vēro�u mājas otru pusi, viņa pieteicās.

AR-15 bija tikai divi, tāpēc Kevana pasniedza viņai Ruger Mini-14, modernu pusautomātisko �auteni, ko bija iecienī�ju�i fermeri. Viņ� ielūkojās D�eimijai acīs un klusībā lūdza Dievu, kaut mīļotā neietu bojā.

-��� Tu vari uz mani paļauties, D�eimija piebilda.

Kevana pieskārās viņas rokai, un kaklu aiz�ņaudza ka�mols. Es zinu. Paķērusi kārbiņu ar munīciju, sieviete aiz�steidzās.

-��� Viljam, nāc līdzi! Kevana uzsauca un ievilka advokā�tu atpakaļ kabinetā.

-���� Ir labas ziņas. Par laimi, celtnes baļķu sienas ir pietie�kami biezas, lodes tām cauri netiks. Par to mums nav jārai�zējas.

-��� Tu liec manīt, ka daudzu citu māju sienām lodes var iz�urbties cauri? Augstā debess, kādas tad ir sliktās ziņas?

-��� Vienīgais mērķis snaiperim tagad ir logi. Viņ� visu uz�manību veltīs tiem.

-��� Kā mēs varēsim paskatīties ārā un noskaidrot, vai kāds uzbrūk?

-��� Turies vienā pusē. Nerādies logā. Skaties ārā iesānis. Kevana �os vārdus ierunāja rācijā. Misis Petersone, vai jūs mani dzirdējāt?

Cauri sprak�ķiem atskanēja kundzes balss: Jā.

-��� End�elo, vai tu kaut ko redzi?

-��� Nav neviena, uzrunātais atbildēja rācijā.

-��� D�eimija?

-��� Tīrs.

-��� Misis Petersone?

-��� Neviena neredzu.

-���� Un novēro�anas monitoros?

-��� Starp krūmiem un kokiem nav nekādas kustības.

-��� Varbūt viss beidzies? Skaļi elpodams, Viljams pietupās līdzās Kevanam un atslīga pret sienu. Snaiperis raidīja �āvienu, bet netrāpīja. Varbūt viņ� ir prom.

Pamazām Kevana virzījās pie neskartā austrumu puses lo�ga, kas atradās aiz rakstāmgalda, pūlēdamies saskatīt �āvē�ju, kur� varētu slēpties apsēm noaugu�ajā korē. Viņ� piegāja tuvāk logam.

Loga siets pēk�ņi izliecās un pārplīsa. Kaut kas pār�āvās pāri istabai un trāpīja ādas krēslā, kur vēl nesen bija sēdējis Viljams. Kvēlojo�ais priek�mets, izurbies cauri atzveltnei, ie�triecās sienā. Nokūpēja dūmi.

Kevana iesaucās rācijā: �āvējs lieto aizdedzino�ās pat�ronas!

Sargādamies nonākt loga ugunslīnijā, viņ� aizrāpoja līdz skapim un izņēma ugunsdzē�amo aparātu. No krēsla un sie�nas jau locījās liesmu mēles. Kevana pavērsa pret tām spraus�lu un nospieda mēlīti. Ugunij uz�ļācās kodīgs mākonis un to noslāpēja.

-�� Joprojām nevienu neredzu! caur rācijas sprak�ķiem uz�sauca End�elo.

-��� Es ari neredzu, sacīja misis Petersone.

-��� Neviena nav, vēstīja D�eimija.

-�� �āvēja ierocim noteikti ir skaņas slāpētājs, Kevana prā�toja. Man neizdodas noteikt, no kurienes nāk �āvieni.

Atskanēja patagas cirtienam līdzīgs plīk�ķis, cauri sietam izlauzās vēl viena trasējo�ā lode un sa�ķaidīja lampu. Atkal pacēlās dūmi un uzvijās liesmas. Kevana piespieda uguns�dzē�amā aparāta mēlīti, un ugunij pretī atkal aiztraucās lies�mas slāpējo�s mākonis.

Viljams iekāsējās kaklam un plau�ām kodīgais gaiss ne�nāca par labu.

-��� Misis Petersone! Kevana ierunājās rācijā. Virtuvē ir ugunsdzē�amais aparāts, jums tas būs vajadzīgs.

20. NODAĻA

Snaiperis uz kores ievietoja patrontelpā kārtējo patronu.

-���� Gudri darīts, atzina novērotājs, binoklī lūkodamies uz dūmiem, kas izplūda no mājas pirmā stāva loga.

-��� Tas bija tikai sākums. Pievērs uzmanību bēniņu logam �ai pusē. Snaiperis notēmēja uz ēkas aug�ējo daļu. Ar veik�lu ierastu kustību piespiedis mēlīti, viņ� uztvēra iero�a atsi�tienu; �autenes skaņas slāpētājs radīja klusu būk�ķi, līdzīgu tam, kāds rodas, iebel�ot ar dūri pa spilvenu. Uzmanīgi lū�kodamies jaudīgajā optiskajā tēmēklī, viņ� redzēja bēniņu lo�gā parādāmies caurumu. Ik pa brīdim padod man patro�nas.

-��� Joprojām aizdedzino�ās? novērotājs pavaicāja.

-���� Ko gan vēl? Vai tad tev bērnībā nepatika spēlēties ar uguni?

-��� Nē. Es tikai mocīju zvēriņus.

-���� Mocīji?� Tu joko, vai ne?

-���� Protams.

-���� Da�kārt tu mani dari nemierīgu. Snaiperis iz�āva un ātri pārlādēja ieroci.

Pārsteidzo�i veikli viņ� straujās kārtās raidīja aizdedzi�no�ās lodes katrā mājas otrā stāva austrumu puses logā.

21. NODAĻA

Ugunsdzē�amā aparāta radītais mākonis izklīda, un Kevana paziņoja:

-��� �āvējs ir pievērsies �im logam. Tuvoties tam būtu pār�lieku riskanti. Iesim.

Viņ� vilka Viljamu uz durvju pusi.

Abi atgriezās koptelpā un ieraudzīja D�eimiju, kas, pietupusies pie sietdurvīm pretējā pusē, guļbaļķu sienas aizse�gā, pētīja pļavu un kori ziemeļos. Kevana pamanīja, ka pistole atrodas makstī sievietei pie labajiem sāniem.

-��� Pat nedzirdēdami �āvienu trok�ņus, zirgi sajūt, kas no�tiek, D�eimija norādīja.

-��� Lai tikai pamēģina tiem nodarīt kaut ko ļaunu! Keva�na piedraudēja. Varēja dzirdēt dzīvniekus satraukti grudzinām. Tad viņ� attapa, ka tie�i tādu taktiku �āvējs varētu iz�vēlēties, proti, ievainot zirgus, bet nenogalināt. Panākt, lai tie sāpēs rada moko�u troksni. Panākt, lai Kevana dusmās zaudē galvu. Piespiest viņu izdarīt kādu muļķību.

"Nē." Viņ� pūlējās ierobe�ot adrenalīna uzpludus, pie�spiest sevi darīt tikai to, kas nepiecie�ams, un atvairīt visas domas un emocijas, kas nepalīdz izdzīvot.

-��� Nāc, Viljam! Pasoļojis garām galdam, Kevana nonāca pie kāpnēm. Raudzī�u iz�aut pa aug�stāva logu, viņ� pa�vēstīja End�elo, kas stāvēja, piespiedies pie sienas blakus gal�venajām sietdurvīm, un cie�i vērās uz prie�u audzi dienvi�du pusē.

-��� Mēs zinām, ka �āvējs nav viens. Viljams redzēja tos vī�rus monitorā, End�elo sacīja. Kāpēc viņi nenāk �urp? Ko viņi gaida?

Kevana uz kāpnēm apstājās. No otrā stāva atskanēja klu�si būk�ķi un slāpēta �aukstē�ana it kā tur kāds ņurcītu avīzi.

-��� Viljam, aizskrien uz kabinetu un paņem ugunsdzē�amo aparātu.

-��� Ja nu to istabu vēl ap�auda?

-��� Vairs ne. Pēc tam paķer ugunsdzē�amo aparātu no vir�tuves.

-��� Kā tu zini, ka viņi vairs neap�auda kabinetu?

No otrā stāvā atskanēja vēl da�i būk�ķi. �aukstē�ana pie�ņēmās spēkā. Kāpņu galā parādījās dūmi.

-��� Tagad viņ� �auj pa aug�stāva logiem! Kevana attrau�ca un steidzās pie pakāpieniem. Nes �urp ugunsdzē�amos aparātus! Guļamistabas deg!

Varēja dzirdēt, kā gar māju, �ausmās sprauslādami, ne�valdāmi aizrik�o zirgi. Sviedriem plūstot, Kevana uzsteidzās kāpņu aug�galā un ieraudzīja, ka no visām �etrām austru�mu puses guļamistabām plūst dūmi.

Skaļi, drud�aini Viljams uzbrāzās kāpņu laukumiņā ar di�viem ugunsdzē�amajiem aparātiem rokās. Advokāta nevai�nojamās kurpes, uzvalks, zobi un frizūra �ajā jūkli izskatījās glu�i vai groteski.

-���� Katrs uz savu guļamistabu! Kevana pavēlēja, nolika �auteni un paķēra vienu ugunsdzē�amo aparātu.

Labajā pusē no sienas gaiteņa galā pa�ķīda atlūzas. Trasējo�ā lode, iz�āvusies cauri logam, izurbās cauri iek�ējai sie�nai (at�ķirībā no baļķu ārsienas, tā bija parasta) un līdz ar koka un ģip�a �ķembām ietriecās pretējā sienā.

Mazliet tuvāk sienu caururba cita lode.

-��� Jēzus! Mums tūlīt trāpīs! Viljams iesaucās.

-��� Zemē! Kevana brīdināja.

Abi nogūlās uz grīdas, un pār galvām pār�āvās lode, ap�berot viņus ar ģip�a un koka �ķembu krusu.

-���� Es degu! advokāts iekliedzās.

Uz skausta un pakau�a Viljamam kvēloja divas oglītes, no kurām uzvijās dūmu strūkliņas. Kevana ar knipi tās notrau�sa nost. Tobrīd vienā no guļamistabām pa kreisi iespindza lode un iztriecās cauri sienai, iz�ķaidot gaiteni sienas atlū�zas.

-���� Viņ� tēmē turp un atpakaļ gar mājas sānu, Kevana sprieda.

Ar skaļu būk�ķi, caursitot sienu, pāri galvām pār�āvās vēl viena lode. Dūmi sabiezēja.

Līdzko lode skāra sienu labajā pusē, Kevana pietrausās kājās. A�āk! Kamēr �āvieni nav atgriezu�ies uz mūsu pusi.

Viljams iesteidzās guļamistabā kreisajā pusē. Kevana no�liecies piesardzīgi devās istabā, kas atradās viņam tie�i pre�tī. Dūmos slāpdams, viņ� piespieda ugunsdzē�amā aparāta sviru. Aparāts �ņākdams izpūta migliņu, kas apņēma uguni. Liesmas pamazām noplaka. Pēdējā guļamistabā pa labi ar blīk�ķi ietriecās lode. Nākamā lode trāpīja guļamistabā tie�i blakus. Kevana atlaida sviru un uzsauca advokātam: "Viljam, gulies!" Arī pats viņ� pieplaka grīdai. Pāri galvai krakstēdama aizsvilpa trasējo�ā lode.

-��� Atsaucies, Viljam!

-���� Es jau guļu zemē! atskanēja atbilde, un tobrīd aizde�dzino�ā lode ietriecās pēdējā guļamtelpā kreisajā pusē.

Gaidot, kad �āvējs virzīs jaunu lo�u kārtu gar ēkas sie�nu, Kevana saspringa. Ta�u iepriek� tik vienmērīgo �āvienu sērija �eit aprāvās. Viena sekunde, otra, tre�ā pārtraukums ieilga. �etras. Piecas.

-��� Varbūt viņam beigusies munīcija, Viljams sauca.

-��� Vai arī viņ� cer, ka mēs kļūsim pārāk bezrūpīgi.

Kevana izpūta liesmas slāpējo�o līdzekli pret sienu. Dū�mi kaklā koda tik stipri, ka viņ� sāka klepot un izstreipuļo�ja gaiteni. Tur stāvēja Viljams saburzītā uzvalkā, izspūru�iem matiem, netīru seju. Viņ� virzīja ugunsdzē�amā aparātu strūklu guļamistabā pa kreisi.

-��� Ko tu tā skaties? Viljams gribēja zināt. Vai tad nezi�ni, ka ellē advokāti jūtas kā mājās?

Neviļus pasmaidījis, Kevana palūkojās aug�up un atkal kļuva nopietns dūmu grīstes vijās arī no griestiem.

-��� Tikai ne to! viņ� iesaucās

-��� Kas noticis? Viljams pavērsa ugunsdzē�amo aparātu aug�up.

-��� Bēniņi deg!

Kevana pieskrēja pie lūkas griestos un pavilka īso auklu, kas karājās tai līdzās. Kāpnēm atlokoties taisni, viņ� atlēca malā no lūkas mutes izvirda liesmas, kas aiz�ķērsoja ceļu uz bēniņiem. Dūmos smakdami un klepodami, vīrie�i cen�tās apdzēst uguni, un liesmas atkāpās. Kevana ar ugunsdzē��amo aparātu iekliedzās un metās aug�up pa pakāpieniem. Liesmas pamazām ruka.

Nelikdamies manām karstumu, vīrietis kāpa arvien tuvāk bēniņu lūkai.

Piepe�i ugunsdzē�amais aparāts mitējās sīkt. Nolamājies Kevana ielingoja tuk�o aparātu liesmās un pagriezās pret Vil�jamu. Dod savējo!

-��� Tas arī tuk�s!

-��� Velns! Dūmi necie�ami koda rīklē.

Liesmas sakopoja spēkus un rūkdamas no jauna metās uz�brukumā.

Tagad apstākļi mainījās Viljams vilka viņu atpakaļ.

Bēniņos pieaugo�ā karstuma spiests, Kevana sirdīgs spē�ra soli lejup.

-��� Mēs nedrīkstam te kavēties! Viljams rāva viņu spēcī�gāk.

Kevana nonāca kāpņu laukumiņā un, izmisuma pārņemts, vērās uz guļamistabās trakojo�o uguni.

Viljams pūlējās pārkliegt liesmu skaļo rēkoņu. �ķita, viņ� runā kaut ko par "citiem ugunsdzē�amajiem aparātiem".

-��� Ar tiem nebūs līdzēts.

-��� Tad tev vajadzēs �o.

-��� Vajadzēs?

-�o te. Tu biji nolicis to mala.

Miegdams sūrsto�ās acis, Kevana lūkojās uz �auteni, ko Viljams viņam sniedza.

-��� Jā, viņ� nozvērējās. To man vajadzēs.

22.��� NODAĻA

Prie�u audzē dienvidu pusē stāvēja vīrietis ar beisbola cepurīti galvā un apēnotā binoklī vērās uz dūmiem un lies�mām, kas plūda no mājas aug�stāva logiem. Glīti cepas, Alfa, viņ� paziņoja mikrofonā, kas bija piestiprināts pie krekla apkaklītes atloka. Drīz būs gatavs.

-��� Beta, vai jūsu vienība ir savās vietās? atsaucās novē�rotājs.

-��� Visās pusēs.

-��� Vai visi zina, ka jāturas aizsegā?

-��� Jā. Nav nepiecie�amības doties uzbrukumā, kad mēr�ķis izdarīs mums pakalpojumu un pametīs aizsegu. Tomēr apjukumā varētu būt grūti at�ķirt viņu no viņa sabiedrota�jiem.

-��� Nemaz nemēģiniet. No�aujiet visus.

-��� Atkārtojiet, Alfa.

-��� Visus. No�aut visus! pavēlēja novērotājs.

Otrpus pļavai spēji uzliesmoja izkaltu�ie mājas jumta ko�ka dakstiņi austrumu pusē.

23.��� NODAĻA

Nokvēpu�ām, sviedriem pārplūdu�ām sejām Kevana ko�pā ar Viljamu steidzās lejup pa kāpnēm.

End�elo, palicis stāvam pie galvenajām durvīm, lūkojās ārā. Joprojām neviena neredz.

Kevana atsprādzēja no jostas rāciju un sauca: D�eimija? Misis Petersone?

Sprak�ķu pavadītas, sievietes ātri atsaucās un apliecinā�ja, ka neviens uzbrucējs nav redzēts.

-��� Un novēro�anas kameras?

-��� Monitori nedarbojas, atbildēja misis Petersone.

-��� Ko jūs teicāt? End�elo iesaucās un nospieda gaismas slēdzi pie sienas. Lampa neiedegās. Elektrība bija atslēgta.

-�� Uguns izplatās pārāk strauji, Kevana paziņoja. Mums vajadzēs iet ārā.

-�� Tad mūs novāks pa vienam, Viljams iebilda. Vai mēs nevaram paslēpties pagrabā?

-�� Nē. Uguns izsūks visu skābekli, un mēs nosmaksim. Vai arī ēka sabruks un mūs nospiedīs.

-���� Helikopters?

-��� Tas atrodas pārāk tālu, Kevana atteica.

-��� Klausies, es cen�os palīdzēt! Viljams pa�ēlojās. Ja tev mani priek�likumi nepatīk, nāc klajā ar labāku.

D�eimija, kas stāvēja gaiteņa otrā galā un bija dzirdējusi daļu sarunas, piepe�i ierunājās rācijā: Ma�īna ir tuvāk. Un tā ir lo�udro�a.

-��� Tā, Viljams novilka. Ko tu teiksi par �o ideju?

No kāpnēm lejup plūda dūmi, aug�stāvā krakstēdama plosījās uguns.

-��� Ja mēs grasāmies vēl kādu brīdi uzturēties, Kevana sprieda, nāksies samērcēt matus un apģērbu un elpot caur slapjiem dvieļiem.

Misis Petersone iebilda rācijā: Ja nav elektrības, akas sūknis nedarbosies. No krāniem ūdens netecēs.

Viljams nogaudās.

No rācijas atkal atskanēja se�desmit gadus vecās sievie�tes nedro�ā balss:

-��� Vienīgā vieta, kur vēl meklējams ūdens, ir tualetes tver�tnes!

-��� Kur atrodas tualetes? Viljams taujāja.

-���� Viena ir blakus virtuvei, Kevana skaidroja. Otra lī�dzās manam kabinetam. End�elo, es pieskatī�u galvenās durvis. Ej līdzi Viljamam! Atnes man ari vesti no munīcijas skapja.

Piespiedies pie guļbaļķu sienas blakus galvenajām dur�vīm, Kevana lūkojās uz mājas priek�ā novietoto Ford Taurus. Automa�īnas priek�ējās durvis atradās viņam tie�i iepre�tim, tikai divdesmit pēdu attālumā. Ja viņ� zemu pieliek�tos�

End�elo atgriezās, samērcēto dvieli viņ� bija aptinis sev ap kaklu, un no tā uz apģērba pilēja ūdens. Te būs veste. Jādomā, tu gribēji ķermeņa bruņuvesti, nevis kevlara vesti.

Kevana saprata, par ko runāja End�elo. Kevlara vestes �ķiedras bija paredzētas, lai atvairītu pistoles lodes, ta�u pret lieljaudas �autenēm tās bija nederīgas. �oreiz varēja līdzēt tikai īstās bruņuvestes metāla plātnes. Kevana paņēma bru�ņuvesti no End�elo un noraizējies pacilāja. Tā bija ļoti smaga.

-��� Stāvēdams un apcerēdams, tu izcepsies, End�elo aiz�rādīja.

-���� Ko tu teici? Atskatījies Kevana atklāja, ka uguns pa�mazām sāk virzīties lejup. Liesmu mēles jau laizīja griestus. Karstums kļuva grūti pacie�ams.

-��� D�eimij, vairs nav laika, viņ� bilda rācijā. Misis Petersone, nāciet pie durvīm! Mēs dodamies prom. Viljam, ņem manu �auteni!

-��� Es negribu, advokāts iebilda. Ap kaklu apliktais slap�jais dvielis pilēja, pēc pasūtījuma �ūtais, vēl nesen tik glītais uzvalks bija izmircis un neglābjami sabojāts.

-��� Dieva dēļ, dari, ko lieku! Man vajag brīvas rokas. Ke�vana uzģērba un aizsprādzēja apjomīgo vesti. Patrona jau ir ielādēta. Tev atliek vienīgi notēmēt un nospiest mēlīti. Ti�kai neno�auj kādu no mums.

Kevana veikli izvilka no kabatas auto atslēgas un nospie�da tālvadības pults pogu, atslēgdams durvis. Nospie�ot ot�ru pogu, viņ� iedarbināja dzinēju un dziļi ieelpoja svelo��ais gaiss brīdināja, ka ilgāk vilcināties nav pieļaujams. Uz kāpnēm nogruva liesmojo�a koka sija.

"Aiziet!" viņ� sev pavēlēja.

24. NODAĻA

Smagās vestes svara traucēts, Kevana atsita vaļā sietdurvis, vienā stiepienā bija pāri verandai un, tikko pieskāries zemei, sāka skriet. Visu uzmanību viņ� koncentrēja uz auto�ma�īnas durvīm. Brīdi, kad viņ� satvēra durvju rokturi, ga�rām aizsvilpa lode. Kad durvis tika atrautas vaļā, tajās ie�triecās lodes, ta�u iebūvētās bruņu plātnes aizkavēja tās izurbties cauri.

Cita lode trāpīja pa vesti starp lāpstiņām, trieciena spēks grūda Kevanu uz priek�u. Aizelsies viņ� iemetās salonā gu�ļus uz sēdekļiem, kamēr lodes kapāja atvērtās durvis. Sejas virzienā lidoja �ķembas. Aizgrie�ot galvu un pūloties no tām izvairīties, viņ� iegrūda ātrumkārbas pārslēgu atpakaļgaitā un iespieda grīdā akseleratoru. Veste spieda. Sāpēja mugura.

Riepas uz�ķērda zemi, auto traucās atmuguriski un iz�brauca no pagalma. Lodes ar asiem klaudzieniem sitās pret automa�īnas priek�pusi, aizmuguri un vadītāja durvīm. Tās klikstēdamas atlēca no lielajiem bruņu stikliem visās trijās pusēs. Pūlēdamies tās neievērot, Kevana pārslēdza ātrumu, pagrieza stūri un lielā ātrumā piebrauca cie�i klāt verandai, gandrīz aizķerdams pakāpienus. Ar nodomu viņ� apstādi�nāja auto ieslīpi, lai aizmugure būtu tuvāk verandai nekā priek�puse, �ādi nodro�inot kaut nelielu aizsegu.

Smagā bruņuveste kavēja kustības. Cenzdamies atgūt el�pu, vīrietis pasniedzās pēc aizmugures durvju roktura un at�grūda tās vajā. Atvērtās automa�īnas durvis bija tie�i pretī mājas durvīm.

-��� Ātrāk! viņ� uzsauca pārējiem.

Redzot mājā zaigojam liesmas, Kevana apjauta, ka pamu�dinājums ir lieks. Durvis atsprāga vaļā, D�eimija un misis Petersone izsteidzās ārā, un End�elo izgrūda Viljamu. Mik�lie dvieļi uz galvām kūpēja. Soļiem dimdinot, visi skrie�us �ķērsoja verandu, D�eimija iegrūda misis Petersoni priek�ējā sēdeklī, End�elo spēcīgi iestūma Viljamu aizmugurē, pats ie�trausās blakus un pēk�ņi iekliedzās: Roka! Mierda!

D�eimija apsēdās blakus misis Petersonei priek�ējā sēdeklī un aizcirta durvis. End�elo sekoja viņas paraugam aizmu�gurē.

-���� Cik smagi esi ievainots? Kevana uzsauca End�elo, traukdamies prom no mājas. Nācās pacelt balsi, jo lodes skaļi kapāja automa�īnu kā krusa.

-��� Tikai skramba. Pakustināt varu. Hijo de puta, asiņo gan!

D�eimija paķēra no cimdu nodalījuma santehnikas līmlen-

tes rituli un pasvieda End�elo.

-���� �āvēju labais draugs, novērtēja End�elo. Viņ� iedeva Viljamam paturēt �auteni, pats tikmēr, atāķējis bik�u kaba�tai piestiprināto atvā�amo nazi un ar vienu īk�ķa kustību to atvēris, pārgrieza krekla kreiso piedurkni. Ford Taurus trau�cās pāri pļavai un lodes pātagoja bruņojumu. Kevana atpakaļskata spogulī uzmeta aci biedram, kur� apsaitēja brūci.

-���� Piesprādzējieties! Kevana pavēlēja, pūloties sataustīt savu dro�ības siksnu.

Lo�u dro�ajos logos parādījās bojājumu zvaigznītes. �āds stikls gan atvaira lo�u triecienus, ja tie nav tuvu viens ot�ram, bet tas kļūst neizturīgs, ja vairākas lodes trāpa vienā un tai pa�ā vietā. Kevana nepatikā saviebās, jo zvaigznī�u kļuva arvien vairāk.

Pēc tam radās citas raizes. Saspringti stūrēdams, viņ� ju�ta, ka labā priek�ējā riepa nodreb no lodes trieciena. Ar pār�autu riepu varētu nobraukt vēl kādas piecas jūdzes; tad tā būtu pavisam tuk�a. Bet atkārtoti trāpīgi �āvieni bi�ja cita lieta.

"Riepas arī ir uzlabotas," Kevana pūlējās sevi mierināt. "Viss būs labi, viss nokārtosies, tās izturēs."

Uzbrucējiem, kas bija izvietoju�ies me�ā, �autenes nebija aprīkotas ar skaņas slāpētājiem, un �āvienu blīk�ķi bija ap�dullino�i. Pa kreisi no automa�īnas kā traki auļoja zirgi.

-��� Kāds izdzirdēs �āvienus un izsauks policiju, Viljams cerīgi ieteicās.

-��� Tuvākie kaimiņi dzīvo pāris jūd�u attālumā. Viņi �āvie�nus no �īs puses dzird nepārtraukti, Kevana atteica un ie�spieda akseleratoru dziļāk, un putekļu mākonis aiz automa��īnas palielinājās. �ajā norobe�otajā kanjonā klintis apslāpē �āvienu troksni. Neviens tam nepievērsīs uzmanību.

-��� Bet viņi pamanīs dūmus un izsauks glāb�anas dienestu, Viljams nerimās.

-��� Paies laiks, kamēr dūmi pacelsies virs kanjona. Un ār�kārtas dienesti ieradīsies vēl pēc kāda laika.

-��� Vai tu nevari man kaut vienu reizi samelot?

Nonāku�i pie me�malas, panikas pārņemtie zirgi cirtās at�pakaļ.

"Jūs tik pamēģiniet tiem kaut ko nodarīt!" Kevana klusī�bā draudēja �āvējiem, kas slēpās starp kokiem.

Dzīvnieki nevaldāmā galopā metās transportlīdzekļa vir�zienā. Lodes no jauna iezīmēja zvaigznītes uz stikla. Keva�na pagrieza automa�īnu iepretim me�a ceļam, kas viņus aiz�vestu līdz �osejai. Tiesa, zirgi skrējienā draudēja nosprostot ceļu, un viņ� baidījās, ka var ietriekties dzīvnieku barā.

Pēk�ņi pa�ķīda asinis, viens no zirgiem krita un pēc iner�ces vēl pāris rei�u vēlās pa pļavu.

Niknuma pārņemtais Kevana apbrauca apkārt dzīvnieka ķermenim un lielā ātrumā vadīja automa�īnu starp kokiem. Tagad �āvēji kanjona austrumu un rietumu malās automa�ī�nu nevarēja redzēt. Nu viņus apdraudēja vienīgi uzbrucēji me�ā dienvidu pusē. Kreisā priek�ējā riepa �ķita pamīksta, labā bija tāda pati, ta�u pa me�a ceļu jābrauc vēl tikai ceturtdaļjūdzi.

Kevana cerēja, ka viņi drīz nonāks uz lielceļa. Izbrauk�dams no līkuma, kur tālāko pārredzēt neļāva biezi saaugu�i koki, viņ� piespieda pults pogu, lai atvērtu vārtus ta�u at�tapa, ka tas ir bezjēdzīgi, jo elektrības vadi bija pārgriezti.

Pat nepaguvis apsvērt, kā rīkoties, Kevana ieraudzīja pie vārtiem �ķērsām novietotu furgonu, kas aizsprostoja ceļu. Abās pusēs furgonam koki auga cie�i blakus, tāpēc apbraukt to nebija iespējams. Nāksies to taranēt, ietriekties vietā, kur furgons ir visvieglākais, pie spārna aiz pakaļējās ass. Ford Taurus smagais bruņojums ļaus ar kārtīgu bliezienu pavirzīt furgonu nost un aizspraukties garām. Ta�u, nospiezdams slē�dzi, lai atslēgtu automa�īnas gaisa spilvenus, Kevana pama�nīja, ka furgons izskatās iegrimis. Tajā bija ievietots kaut kas smags.

"Man nekādi neizdosies to nogrūst nost," viņ� nodo�māja.

Aiz furgona bija noslēpies vīrietis, kur� tagad atklāja ugu�ni pa Ford Taurus priek�ējo stiklu salonā sabira stikla �ķem�bas. Kevana spēcīgi nospieda bremzes pedāli, un automa�ī�na slīdēdama apstājās pasa�ieri, pat dro�ības jostu turēti, strauji sasvērās uz priek�u. Viņ� a�i pārslēdza ātrumus un strauji aizbrāzās pa me�a ceļu atpakaļgaitā.

Cauri priek�ējam vējstiklam ar būk�ķi iztraucās lode.

Pieliecieties!

Kevana iebrauca līkumā atpakaļgaitā, nonāca vietā, kur ceļ� kļuva nedaudz platāks, noņēma kāju no akseleratora un vienlaikus pagrieza stūri par ceturtdaļu. Automobilis pagrie�zās pa simt astoņdesmit grādiem un, viegli aizskardams ko�ka stumbru, nostājās pretējā brauk�anas virzienā. Bez kavē��anās Kevana ielika ātrumā un nospieda akseleratoru. Riteņi pasvieda smiltis pretī �āvējiem, kas steidzās nopakaļus, �au�dami pa automa�īnas aizmugures riepām smil�u mākonis īslaicīgi apgrūtināja tēmē�anu.

Ta�u Kevana apzinājās, ka drīz arī aizmugurējās riepās ra�dīsies lo�u izrauti caurumi. Aizvien mīkstākās priek�ējās rie�pas jau krietni apgrūtināja stūrē�anu. Simt astoņdesmit grā�du pagrieziens to stāvokli bija tikai pasliktinājis. Izbraukdams no me�a pļavā, vīrietis saprata, ka priek�ējie riteņi balstās uz tajos iestiprinātajiem plastmasas diskiem, kas bija kā ritenis ritenī. Zaudējusi parastās amortizācijas spējas, automa�īna lēkāja pa ceļa bedrēm.

-��� Mēs visi iesim bojā! Viljams iesaucās.

-��� Nav tiesa! Cauri sa�ķaidītajam vējstiklam Kevana re�dzēja, ka māju pilnībā pārņēmu�as liesmas. Biezie dūmi ne�cēlās gaisā, vēj� dūmu stabu pielieca zemu un pūta automa��īnas virzienā. Tuvodamies mājai, vīrietis uzsauca Viljamam: Pasniedz man �auteni, ko tev pirmīt iedevu!

Paņēmis ieroci, Kevana lika D�eimijai samainīties vietām ar misis Petersoni. Gatavojies vadīt auto!

Viņ� stūrēja pa kreisi gar dego�o māju un iebrāzās blīvajā dūmu mākonī, kurā ceļ� pat nebija saskatāms.

D�eimija bija pārrāpusies pāri misis Petersonei un iespie�dās blakus �oferim.

-�� End�elo, skaties pulkstenī! Kevana uzsauca. Kad būs pagājusi tie�i pusotra minūte, paziņo D�eimijai!

-��� Un kas man būs jādara? taujāja D�eimija.

-��� Turpini braukt, kamēr sagaidīsi End�elo signālu. Tad atgriezies pa to pa�u ceļu, līdz nonāksi atpakaļ pie dumu mā�koņa.

-��� Kāpēc? Ko tu grasies�

-�� Kad atgriezīsies, apstājies tie�i pirms dūmu mākoņa. Es no tā iznir�u tavā pusē. Tikai esiet vērīgi un neno�aujiet mani.

Kevana nospieda brem�u pedāli, un cietās iek�ējās riepas ieurbās zemē, apstādinot spēkratu. Viņ� dziļi ieelpoja, atgrū�da vaļā durvis un metās dūmu mutulī.

Dzirdēdams, kā durvis aizcērtas un automa�īna drā�as tālāk, viņ� skrēja līdzi vēja nestajiem dūmiem. Lai arī viņ� bija aizturējis elpu, uzmācās klepus, un dūmi koda acīs. Nā�sis un rīkle kaisa.

Elpot pamazām kļuva vieglāk. Dūmu mutuļi pa�ķīrās, un Kevana redzēja saules starus apmirdzam strautu, kas vijās cauri kanjonam. Bruņuvestei sitoties pret ribām, Kevana vē�lās lejup pa tā krastu.

Ūdens malā viņ� dziļi ieelpoja, un plau�as piepildīja vē�sais, spirdzino�ais gaiss.

Pieliecies viņ� steidzās gar straumi, līdz dūmi palika aiz muguras. Tad pa nogāzi viņ� uzrāpās līdz krasta malai un piesardzīgi vērās pāri pļavai uz priedēm un ap�ukrūmiem. Dūmi, kas mutuļoja aiz muguras, neļāva ienaidniekiem sa�skatīt Kevanas galvas apveidu. Viņ� notēmēja �auteni.

Atmiņā atausa vīri, kurus viņ� pa ceļam uz mājām bija pa�manījis degvielas uzpildes stacijā tie noteikti bija Dzeltenā Stāvokļa operatori.

"Kādēļ? Es jau esmu izstājies no spēles. Kālab piepe�i es�mu kļuvis par mērķi?"

Ta�u tik daudz bija skaidrs ja �āvēji ir tie pa�i vīri, viņu ir desmit. Stāvēdams pie degvielas sūkņa, Kevana bija sve��os saskaitījis. Vēl jāpierēķina snaiperis austrumu nogāzē un līdz ar viņu neap�aubāmi arī novērotājs. Kopā divpadsmit.

Aiz muguras krāca un krakstēja dego�ā māja, kurā ar sprādzienam līdzīgu blīk�ķi sagruva kaut kas smags.

"Divpadsmit," viņ� klusi atkārtoja. "Palūkosim, vai neva�ram spēkus mazliet vienādot."

Automobilis traucās uz kanjona ziemeļpusi un dro�i vien jau bija izbraucis no dūmu aizsega. �āvēji, kas iepriek� atra�dās me�ā ielejas viņā pusē, noteikti dzinās tam pakaļ. "Viņi noteikti izvēlēsies vieglāko ceļu un izskries no me�a, dosies pāri zālājam gar kokiem. Un te jau viņi nāk," Kevana ap�mierināts konstatēja, miegdams acis un vērdamies dienvi�du virzienā uz �āvēju, kuru atcerējās redzējis uz me�a ceļa. Virs gar kokiem steidzās pakaļ Ford Taurus.

Kevana notēmēja, piespieda �autenes mēlīti, un lode iz�rāva caurumu ienaidniekam kaklā. Vīrietis nokrita, it kā vi�ņu kāds būtu parāvis aiz virves, kas aptīta ap potītēm.

Starp kokiem Kevana ieraudzīja skrienam vēl vienu �ā�vēju. Trāpīgais �āviens atrāva tam daļu galvas. Tre�ajam vī�ram, kur� bija skrējis pa priek�u, radās aizdomas, un viņ� apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Pat tādā attālumā varēja labi saskatīt izbīli viņa sejā, kad vīrietis ieraudzīja kritu�os bied�rus un metās koku aizsegā. Ta�u nepaguva. Kevanas lode sadragāja viņam pakausi. Vīrie�a kājas vēl skrējienā saļodzī�jās kā lupatu lellei, un viņ� bez dzīvības krita uz priek�u.

Ceturtais vīrs, kur� atradās vēl tālāk priek�ā, katrā ziņā noskārta, ka noticis kāds misēklis. Kamēr Kevana meklēja viņu tēmēkli, tas raudzīja patvērumu starp kokiem. Kevana iz�āva uz skrieno�o stāvu, un tas uztriecās virsū priedes za�ram, asinīm no�ķie�ot zaļās skujas bēglis pasvieda rokas gaisā, it kā padodoties. Otrs �āviens trāpīja pakausī mati likās pa�ķiramies, un pa�ķīda asinis. Vīrietis nokrita.

Kevana centās saskatīt vēl kādu sekotāju, ta�u neviena ne�manīja.

"Viņi ir sapratu�i, kas notiek," Kevana nodomāja. "Izvie�toju�ies aizsegā. Un tagad tie�"

Tiklīdz viņ� bija noripojis lejā pa nogāzi pie strautiņa, lo�des uz�ķērda zemi. "�etri. Es novācu �etrus. No divpa�dsmit."

Ford Taurus dzinēja rūkoņa mainīja toni D�eimija bija ap�griezusi automa�īnu un devās atpakaļ. Atkāpies gar strautu līdz mutuļojo�o dūmu mākoņiem, viņ� uzrāpās aug�up, dziļi ieelpoja un ienira dūmos.

Cie�i aizvēris acis, Kevana devās pretī automobilim, kas pamazām tuvojās. Nāsis un rīkle dega kā ugunī.

Motors ducināja arvien tuvāk.

Viņ� pielika soli un klusībā mudināja: "D�eimij, pastei�dzies!"

Pēc brī�a varēja dzirdēt turpat blakus apstājamies auto�ma�īnu. Atvēris acis, kurās uzreiz sariesās asaras, Kevana pieliecās un iznira no dūmiem. Klepus pārņemts, viņ� lūko�jās uz automa�īnu. Cauri lo�u triecienu izraibinātajiem sānu logam D�eimijas seju bija grūti saskatīt, tomēr varēja manīt, kā sasprindzinājumu nomaina atvieglojums. Atvēris aizmu�gures durvis un iekāpis salonā, Kevana ievēroja, ka pretējo durvju logā rēgojas caurums. Apkārt valdīja asiņu smārds. End�elo bija sagumis sēdeklī un nekustējās.

Viljams, asiņainas masas no�ķaidīts, stingi lūkojās taisni uz priek�u.

-���� Divi logi sadragāti! uzsauca D�eimija, kas bija iegri�musi zemu �ofera sēdeklī. Arī pārējie vairs ilgi neizturēs.

Kevana izmisīgi centās izdomāt nākamo gājienu. Me�a ceļ� dienvidu pusē bija aiz�ķērsots. Lielākā daļa uzbrucēju rietumu pusē bija likvidēti. Ta�u atlika vēl �āvēji austrumu un ziemeļu pusē, turklāt vēl snaiperis klin�u korē austrumu pusē.

-��� Brauc atpakaļ. Mazliet tālāk no dūmiem, viņ� pavēlē�ja D�eimijai.

Automa�īna uzreiz izkustējās no vietas.

Tobrīd lodes sāka �austīt neaizsargāto logu, un pār pa�sa�ieriem bira lauskas. Kevana piespieda Viljamu pieliekties.

Kad skatienam parādījās dego�ā māja, Kevana lika D�ei�mijai apstādināt automa�īnu.

Viņa paklausīja.

-��� Kāpjam ārā!

Sieviete nevilcinājās.

Kevana izkāpa un palīdzēja izkļūt Viljamam no aizmugu�res sēdekļa. D�eimija un misis Petersone tūlīt abiem piebied�rojās, un visi pa nogāzi steig�us nokāpa pie strauta.

-�� �etrus es no�āvu �ajā pusē, Kevana stāstīja D�eimijai, rādīdams uz rietumiem. Man �ķiet, tagad tur palika tikai viens. Ja mums izdosies tikt līdz me�am, varam novākt arī to. Tad varēsim teikt, ka esam nokļuvu�i līdz mājas bāzei.

Vārds "mājas" spēji un sāpīgi atgādināja par dego�o namu.

-��� Bet, ja mēs mēģināsim nokļūt līdz me�am, mūs no�aus, D�eimija iebilda.

-��� Ja vien nepratīsim novērst uzmanību.

Automa�īnai, kas bija palikusi aiz muguras, saplīsa vēl

viens durvju stikls, un lauskas aizlidoja uz visām pusēm. Tam trāpīju�as pārāk daudzas lodes.

-��� Kā mēs to varam izdarīt?

-���� Iedodiet man �aujamo, ierunājās Viljams, beidzot at�brīvojies no sastinguma.

-��� Ko? Kevanu pārsteidza advokāta apņēmība.

-��� Iedodiet man �aujamo. Pretekļi! Maitas gabali! Iedodiet man �aujamo. Salaidī�u viņos tik daudz svina, ka pa�u izvirtu�ās mātes nepazīs.

-���� Neaizmirsti savu solījumu, Viljam. Man prieks, ka esi atguvies!

Kevana aizrāpās uz krasta malu un paslējās aug�up, lai atklātu sevi, pēc pa�a aprēķiniem, vienīgajam paliku�ajam �ā�vējam kanjona rietumu pusē. Ta�u Kevana skatījās nevis uz rietumiem, bet aplūkoja dego�o māju un �ķūnīti aiz ēkas. Tam blakus atradās liela cisterna ar propānu, ta�u to uzspri�dzinātu vienīgi aizdedzino�a lode.

-��� D�eimij?

-Jā?

-��� Aizklāj ausis. Pasaki Viljamam un misis Petersonei, lai rīkojas tāpat.

Pavērsis �auteni uz dego�ās mājas pusi, uz liesmu apņem�tās sētas puses verandu, Kevana notēmēja uz grila aparātu ar nelielu baltu propāna gāzes balonu. Lode izrāva balonā caurumu, apkārtējās liesmas aizdedzināja izplūsto�o gāzi un izraisīja sprādzienu veranda saļodzījās, tās jumts uz�āvās gaisā. Uz �ķūnī�a pusi slaidā lokā aizlidoja liesmojo�i koka dēļi.

Jau nākamajā mirklī Kevana bez kavē�anās pavērsa iero�ci pret lielo balto propāna gāzes cisternu aiz mājas, iz�āva caurumu ari tajā un, nokūleņojis lejup pa nogāzi, piespieda plaukstas ausīm.

Bet nekas nenotika.

"Esmu kļūdījies aprēķinos. Es radīju vienīgi caurumu cis�ternā. Gāze gan plūst ārā, bet� ja uguns netiks tai klāt�"

Tobrīd nodrebēja zeme. Eksplozijas grāviens apdullināja pat tos, kas bija aizspiedu�i ausis. Triecienvilnis viņus satri�cināja un piespieda vēl tuvāk zemei. Kanjona klin�u sienām uztverot dārdu un atgrū�ot to grandiozā atbalsī, Kevana ie�kliedzās: Aiziet! Uz me�u!

Viņ� satvēra Viljamu un vilka aug�up pa strauta krasta no�gāzi. D�eimija un misis Petersone skrēja līdzās, un visapkārt būk�ķēdami krita kūpo�a metāla un dego�a koka gabali.

-��� Veicīgāk! Kevana sauca, nelikdamies ne zinis par kvē�lojo�o atlūzu, kas krizdama aizskāra kreiso roku.

Jebkurā brīdī Kevana gaidīja lodi, kas nogāztu viņu gar zemi. Ta�u visapkārt nemitējās birt metāla un koka gabali, un viņ� turpināja skriet. Negaidot kanjonu sadrebināja vēl viens sprādziens, un tā jaudīgais triecienvilnis nogrūda Kevanu un Viljamu gar�ļaukus.

-��� D�eimij? Kevanam zvanīja ausīs. Misis Petersone?

-��� Viss kārtībā. Kas tur sprāga?

-���� Laikam helikopters.

Kevana uzrāva Viljamu kājās un stūma uz priek�u, mudi�nādams skriet. Bruņuveste traucēja elpot. Kevanam trāpīja vēl viens karsts priek�mets, �oreiz kaklā, ta�u visa viņa uz�manība bija pievērsta me�am, kas atradās turpat tuvumā. Abi ar Viljamu viņi izbrāzās cauri me�malas krūmājam. Viņ� norāva Viljamu sev līdzi zemē un saspringti gaidīja, līdz D�eimija un misis Petersone izlauzās cauri krūmiem un no�krita blakus abiem vīrie�iem.

Tikai tajā mirklī no kanjona pretējās puses lidoja lo�u kru�sa. "Par vēlu!" Kevana domās uzvaro�i iesaucās.

�āvieni pamazām kļuva retāki un apklusa pavisam.

-��� Viņi saprot, ka sprādzieni dro�i vien bija dzirdami līdz pa�ai D�eksonai, Kevana paskaidroja. Dūmi jau pacēlu��ies virs kanjona. Policijas un ārkārtas dienesti drīz būs ce�ļā. �āvējiem jādodas prom.

Nogaidījis pusminūti, Kevana nosprieda, ka ir dro�i pa�vērties caur kokiem. Redzētais lika aizrauties elpai. Propā�na cisterna uzsprāgstot tie�ām bija aizdedzinājusi helikop�teru. Abu eksploziju kopīgais spēks bija māju nolīdzinājis līdz ar zemi. Visās malās mētājās dego�i baļķi, kas aizsvili�nāja zāli.

25. NODAĻA

-��� Smerdeli! ieaurojās novērotājs. Tu zvērēji, ka visu izdarīsi godam!

-��� Kā es varēju zināt, ka mērķis�

Saviebis seju nicīgā grimasē, novērotājs izvilka pistoli un �etras reizes ie�āva biedram sejā. Pēc tam viņ� izņēma nazi un nogrieza snaiperim pirkstu galus.

-���� Lūk, to savukārt zinu es, viņ� noteica.

Tā nebija impulsīva, dusmu izraisīta rīcība. Novērotājs bi�ja gatavs �o cilvēku nobeigt ari tad, ja uzbrukums būtu no�slēdzies veiksmīgi. Pirms katra uzdevuma snaiperis rīkojās priek�zīmīgi, kā profesionālim pieklājas, un darbam sagata�vojās nevainojami, ta�u, paveicis uzdoto, viņ� daudz dzēra un palaida mēli. Viņa lietderībai bija pienācis gals. Īstenībā nāvessoda izpilde bija vienīgais �ajā uzdevumā, kas novē�rotājam sagādāja patiku.

Atceļam operāciju! viņ� sauca rācijā. Atcelt! Atcelt! Atcelt!

1 . NODAĻA

-��� Pēdējie �etri �āvieni izklausījās dobji, tā nebija �autene, D�eimija domīgi sprieda.

Kevana pamāja. Man izklausījās, ka tie atskan no ko�res, kur bija iekārtojies snaiperis. Ta�u mēs esam pārāk tālu un no tāda attāluma neviens nevar mums trāpīt ar pistoli. Tas nav loģiski.

D�eimija nopētīja apkārtni. Mums nepiecie�ams labāks aizsegs.

-��� Tie�i tā. Ja nu �ajā kanjona pusē vēl staigā �āvējs. Pie�liecieties, Kevana izrīkoja Viljamu un misis Petersoni. Do�simies dziļāk me�ā.

Me�ā �etrotne uzgāja koku apjoztu ieplaku un iekārtojās tajā.

-��� Misis Petersone, uzmaniet �o pusi, D�eimija mudinā�ja, kad kalpotāja izņēma no priek�auta kabatas mazo Ladysmith revolveri. Pavērsiet ieroci pret kokiem.

-���� Viljam, tu sargā �o pusi. Kevana izvilka no maksts pistoli un pasniedza advokātam. Tikai netēmē uz mums un bez manas pavēles mēlīti nespied.

Kevana un D�eimija noslīga zemē. Tagad visas �etras de�bespuses bija nosegtas.

-��� Kad no �ā visa izķepuro�os� Viljams ierunājās emo�ciju aiz�ņaugtā, piesmaku�ā balsi, es apmeklē�u �au�anas nodarbības. Apgū�u karatē paņēmienus. Visu, ko vien varu iedomāties. Negribu vairs justies tik bezpalīdzīgs.

-��� Es ar prieku tevi apmācī�u, atsaucās Kevana, gribē�dams novirzīt Viljama domas no bailēm. īpa�i par Fērbērnu.

-��� Par Fērbērnu? Kas tas tāds?

-��� Un te būs pirmā mācībstunda. Mēs nedrīkstam sarunā�ties. Mums jāizturas klusu, lai varam saklausīt, vai kāds ne�mēģina mums piezagties.

-��� Vai! Viljams pietvīka. Labi.

Viņi gaidīja un vēroja me�u. Nepiecie�amība aizsargāt pā�rējos neļāva Kevanam aizsvilties niknumā, lai gan viņ� alka dabūt rokā to, kur� pasūtījis uzbrukumu, triekt tā cilvēka galvu pret akmeni, līdz kauli lūst un�

"Nē. Fantāzijas par atriebību neļauj darboties. Dusmas ka�vē skaidru domā�anu. Tavs galvenais uzdevums ir panākt, lai visi paliek dzīvi."

Aizritēja minūte. Kevanam ausīs joprojām zvanīja no sprādzieniem un pa�a �āvieniem. Par spīti tam, viņ� centās saklausīt me�ā mazāko troksnīti.

Desmit minūtes. Piecpadsmit.

Zem bruņuvestes lija sviedri. Lodes trāpījuma vietā sā�pēja mugura. Gulēdams zemē un tēmēdams starp kokiem, viņ� juta, kā pukst sirds.

Tā! Dziļi me�ā nokrakstēja zariņ�. Kevana pavērsa �au�teni tajā virzienā. Pārlūza vēl viens zariņ�, un Kevana pasli�dināja pirkstu uz mēlītes.

Ieraugot, ka no brik�ņiem galvu pabā� alnis, kuram ragi stipri līdzinās nokaltu�ā koka zariem dzīvniekam aiz mugu�ras, viņ� atslāba.

"Varbūt tomēr tiksim sveikā cauri," Kevana sprieda. "Al�nis nebūtu �urp atklīdis, ja tuvumā kustētos kāds �āvējs."

Parādījās vēl viens alnis, un Kevanam sirdī uzbangoja vēl lielākas cerības.

Augstu pasviezdami pakaļkājas, dzīvnieki negaidīti me�tas begt un aizbrāzās cauri me�am. Acīmredzot netālu pa�rādījies cilvēks. Kevana atkal piespieda pirkstu mēlītei. Ta��u tad attapa, kas bija aļņus izbiedējis ne jau �āvējs, kas lo�ņāja starp kokiem.

Tas bija troksnis. Iesākumā tālīns, bet pamazām pieņēmās skaļumā. Spalgi kauca sirēnas. Beidzot tuvojās policija un ār�kārtas dienesti.

Kevana vēl reizi pārlaida skatienu me�am un klusi uzru�nāja pārējos:

-��� Domāju, ka mēs esam izturēju�i.

-��� Es pārcietī�u jebkuru spiedienu, kādam tu mani pakļau�si, solījās Viljams.

-��� Kādu spiedienu?

-���� Es studēju jurisprudenci Hārvarda universitātē. Tici man, �īs studijas ir neiedomājami ne�ēlīgas. Tāpēc turē�u tevi pie vārda un lik�u sevi apmācīt. Un pie reizes gribu noskaid�rot, kas, jods rāvis, ir tas Fērbērns?

-��� Kad viss būs beidzies, es pastāstī�u. Aizbildinoties ar sarga lomu, Kevana novirzīja Viljamu no tagadnes bailēm un

vērsa vina domas nākotnē.

2. nodaļa

Viņi palika me�ā un soļoja dienvidu virzienā gar gruzdo��ās pļavas malu.

-��� Vai tu domā, ka snaiperis joprojām atrodas uz tās krau�jas? Viljams ik pa brīdim pameta turp skatienu.

-��� Iespējams, viņ� nolēmis riskēt un palikt, jo cer, ka mēs, izdzirdēju�i ierodamies palīdzību, kļūsim bezrūpīgi. Labāk nerādīsimies atklātā vietā.

Kad sirēnu kaukoņa mitējās, Kevana nogriezās turp, kur valdīja klusums. Starp kokiem varēja sazīmēt dego�us baļ�ķus tas bija viss, kas palicis pāri no mājas. Lai apspiestu kārtējo niknuma izvirdumu, viņ� uzmanīgi pētīja dūmu mu�tuļus, cen�oties tajos saskatīt kādu kustību, un ar atvieglo�jumu konstatēja, ka pieci zirgi ir paliku�i dzīvi. Dzīvnieki nervozi pulcējās ap vienīgo nogalināto biedru. Ainas �ķebi�nāts, Kevana pievērsa skatienu neskaitāmo lo�u caurumu iz�raibinātajai automa�īnai ar iedragātajiem un da�viet iz�ķī�du�ajiem stikliem. Atcerēdamies, ka salonā palicis End�elo līķis, viņ� juta, ka dusmas uzbango ar jaunu spēku.

Piepe�i zirgi laidās bēgt no me�a ceļa iznira lielceļa po�licijas patruļma�īna ar tum�iem sāniem, baltu jumtu un ie�slēgtu bākuguni. Pat no �āda attāluma uniformā tērptā �o�fera sejā varēja redzēt �oku par �ādiem postījumiem.

Pēc tam parādījās me�u dienesta ugunsdzēsēju automa��īna, un arī tajā sēdo�ie neslēpa milzīgo izbrīnu.

"Viņiem izdevies nostumt malā furgonu, kas aiz�ķērsoja vārtus," Kevana iedomājās. "Varbūt �āvēji aizbrauku�i ar furgonu."

Kamēr D�eimija, palikusi pēdējā, uzmanīja brik�ņus aiz muguras, Kevana veda Viljamu un misis Petersoni ap me�a dienvidu loku un tikai tad iznāca uz me�a ceļa tur koki viņu sargāja no snaipera acs.

Gandrīz tajā pa�ā brīdī no līkuma izbrauca vēl viena liel�ceļa policijas patruļma�īna, un �oferis, ieraudzījis nācējus, spēji nobremzēja.

-��� Nolieciet iero�us, D�eimija brīdināja Viljamu un misis Petersoni. Visi līdz ar Kevanu tā arī izdarīja.

-��� Parādiet, ka jūs neko neturat rokās, Kevana uzsvēra.

Pavalsts policijas kapteinis, izkāpdams no automa�īnas,

turēja roku uz makstī iebāztās pistoles, bet tad ieskatījās Kevanā cie�āk. Āron?

Iegādādamies �o īpa�umu, Kevana bija izmantojis savu li�kumīgo vārdu. Ja ienaidnieks, kur� viņu pazina ar vārdu "Kevana", cerētu sadzīt viņam pēdas ar zemes reģistra da�tu palīdzību, pūliņi izrādītos velti.

-���� Prieks tevi redzēt, Gārt!

Policists neslēpa izbrīnu. Mans Dievs, es tevi uzreiz ne�pazinu ar tādu kvēpu un zemes kārtu uz sejas!

-��� Gadījās �ādas tādas nepatik�anas.

-���� Es jau tā dzirdēju. Policists no notikuma vietas ziņoja man pa rāciju, ka te izskatās kā kara laukā.

Cilādams svarus, Gārts bija ieguvis spēcīgu miesasbūvi. Viņ� bija gara auguma un labu tiesu savas dzīves pavadīja brīvā dabā, tādēļ seja ar izteiktajiem vaigukauliem un tum��ajām ūsām bija ieguvusi laika zoba skarta koka rakstu un zaļā uniforma un policista cepure vēl vairāk izcēla ādas ie�degumu. Kā jau visiem lietpratīgajiem policistiem, viņa ska�tiens bija pastāvīgi modrs pat tad, kad viņ� nepildīja die�nesta pienākumu un �ad tad kopā ar Kevanu un D�eimiju ieturēja vakariņas D�eksonā.

-��� D�eimij, vai tev uz pleca ir asinis? Gārts vaicāja.

-��� Jā, bet tās nav manējās.

Kevanu atkal pārņēma dusmas, atceroties asiņu traipus Ford salonā pēc lodes trāpījuma End�elo.

-���� Liliana. Gārts sadrūma, uzlūkodams misis Petersoni. Jūs grīļojaties. Nāciet un apsēdieties ma�īnā.

Kundze ar viegli trīso�u roku atglauda no sejas matu �ķip�snu. Arī viņas priek�auts bija notraipīts. Paldies, Gārt. Die�na padevusies gara.

-��� Pļavas rietumu malā atradīsiet �etrus miru�us vīrus, Kevana paziņoja.

-��� Miru�us? No kā?

-��� No�autus.

-��� Kas nospieda mēlīti?

Parastos apstākļos Kevana būtu pieprasījis izsaukt advo�kātu, kur� pieraudzītu, lai netiek sarunāts nekas aplam in�terpretējams. Ta�u �ajā mirklī viņam blakus stāvēja viens no labākajiem advokātiem valstī.

-��� Es, atbildēja Kevana. Piekto līķi jūs atradīsiet manā ma�īnā vai tajā, kas no tās atlicis. �ajā gadījumā mēlīti no�spieda viens no tiem, kuri tagad ir miru�i.

3. nodaļa

Misis Petersones nelaiķa vīrs Bens savulaik bija Vaiomingas pavalsts policists un tika nogalināts ap�audē ar bandu, kura mēģināja nolaupīt smago automa�īnu ar medikamentu kravu. Lilianu, kā viņu dēvēja visi Tītona apgabalā strādā�jo�ie policisti, iztaujāja pirmo un tad pavadīja atpakaļ uz uz�gaidāmo telpu patruļas policijas kazarmās desmit jūdzes uz dienvidiem no D�eksonas.

-���� Es piezvanīju jūsu znotam un pateicu, ka jums ir ļauts doties prom, pastāstīja Gārts. Viņ� drīz ieradīsies un aiz�vedīs jūs pie jūsu meitas. Ģimene jūs ar nepacietību gaida.

-��� Es pagaidī�u kopā ar jums, misis Petersone, D�eimija pieteicās.

Nākamais nopratinā�anas telpā iegāja Viljams. Pēc divdes�mit minūtēm viņ� atgriezās ar apmierinātu sejas izteiksmi tā liecināja, ka, nenieka nezinādams par iero�iem, ar likumsargiem viņ� tomēr runāt prot. Viņ� bija atguvis advokātam piedienīgu stāju un netīrajā, saplēstajā uzvalkā izskatījās pat cienīgi.

Pēc tam gāja D�eimija. Kevana bija viņai piekodinājis at�bildēt uz policistu jautājumiem tie�i, bez aplinkiem, ta�u ne�kad nedrīkstēja stāstīt vairāk kā prasīts un nedrīkstēja arī mēģināt policistus mānīt.

Tad pienāca Kevanas kārta. Telpā spilgtas lampas apspī�dēja vienkār�as, neizgreznotas sienas, divus krēslus un ne�lielu galdu. Koncentrējoties uz tādiem sīkumiem, viņam la�bāk padevās iegro�ot emocijas.

-��� Vai kafiju gribi? Gārts vaicāja. Uz galda bija krūze un polistirola krūzītes. Turpat atradās arī magnetofons.

-��� Kofeīns noderētu gan, Kevana atzina un ielēja sev vie�nu krūzi. Rokas pulkstenis rādīja pusvienpadsmit vakarā, ta��u adrenalīna atplūdu iespaidā viņ� jutās tik saguris, it kā būtu �etri naktī.

-��� Vai esi gatavs? taujāja Gārts.

-���� Kad vien teiksi. No Kevanas d�insiem un krekla vē�joja dumu dvaka. Kakls un roka sāpēja. Uz muguras vietā, kur lode bija atsitusies pret bruņuvesti, pletās sāpīgs zilums. Ta�u vismaz kājas un krūtis vairs nespieda smagums, jo bruņuveste bija novilkta.

Policists piespieda magnetofona ieraksta pogu. Runā kapteinis Gārts Bredoks. Tiek iztaujāts Ārons Stodards. Viņ� nosauca laiku, vietu un datumu. Izstāsti visu saviem vārdiem!

Gaidīdams nopratinā�anu, Kevana bija izmantojis laiku lietderīgi un sakārtojis domas. Tikai pabeidzis notikumu iz�klāstu, viņ� ļāva emocijām vaļu. Lai nolādēts, man nav ne mazākās jausmas, kāpēc tā notika!

-��� Mēs atradām jūsu snaiperi.

Kevana satraukts paliecās uz priek�u. Vai viņ� atbild uz jautājumiem?

-��� Grūti iegūt atbildes no līķa. Viņam sejā ielaistas �etras lodes.

Viegli satricināts, Kevana atbildēja tikai pēc brī�a. Tas izskaidro �etrus pistoles �āvienus, kurus mēs dzirdējām.

-��� �auts ar sprāgsto�o munīciju. Lodes izkropļoju�as vaib�stus tik ļoti, ka pat snaipera paziņām būtu grūti viņu sazī�mēt. Zobi ir tā izpostīti, ka būtu bezjēdzīgi meklēt stomato�loģisko ierakstu datubāzē. Jautājums ir viens. Kur� ar viņu tā izrīkojies?

Kevana brīdi pārdomāja. Vienīgais iespējamais kandi�dāts būtu kāds no uzbrucēju vienības. Bet tas ne�ķiet loģis�ki. Vai atradāt personas apliecību?

-��� Nē.

-��� Vai nosūtījāt viņa pirkstu nospiedumus F1B?

-��� Nevarējām. Viņam nogriezti pirkstu gali.

�āda ziņa Kevanu satrieca vēl vairāk.

-��� Tie �etri, kurus tu nogalināji� Gārts ierunājās.

-��� Biju spiests nogalināt.

-��� Viņu pirkstu nospiedumi gan atradās visnotaļ ātri. �ie vīri bija tikko iznāku�i no cietuma. Pēdējā pusotra mēne�a laikā.

-��� Pusotra mēne�a?

-���� Nevaru iedomāties, kā viņi sanāku�i kopā. Viņi izcieta sodu �etrās da�ādās ieslodzījuma vietās: Pensilvānijā, Ala�bamā, Kolorādo, Oregonā. Gārts paslidināja pāri galdam papīra lapu. Vai kāds no �iem vārdiem tev �ķiet pazīstams?

Cerību pilns, Kevana tos izlasīja, ta�u bija spiests atzīt, ka nevienu nezina. �etri cietumi da�ādās vietās? Viņi noteik�ti biju�i savstarpēji pazīstami vēl pirms nonāk�anas ieslodzī�jumā.

-��� Nekas par to neliecina. Nav nekādu pierādījumu, ka �o vīru ceļi jebkad agrāk krustoju�ies. Ta�u viena kopīga iezī�me tomēr ir. Bruņota laupī�ana. Bandu ap�audes. Izvaro�a�na. Visi �etri biju�i īsteni varmākas.

-��� Man �ķiet, ka neilgi pirms uzbrukuma es viņus un pā�rējos drauģeļus redzēju degvielas uzpildes stacijā pie Aļņu krustojuma, Kevana stāstīja. Uzvedība neliecināja par ielu noziedzniekiem; viņi nebija tramīgi, nervozi vai impulsīvi, izturējās rāmi, savaldīgi. Izskatījās kā īsti benzīntanka ope�ratori.

-���� Ta�u lietās sacīts, ka viņi ir noziedznieki no ielas. Kā gan piepe�i viņi kļuvu�i par� "operatoriem", kā tu saki? Ne�parasts vārds. Bie�i tādu negadās dzirdēt. Tas tavs automo�bilis� Rūpīgāk aplūkojis to, kas palicis pāri, es ievēroju, ka tam bija lo�u dro�i logi, bruņu plātnes korpusā, dubultās rie�pas� Atgādini, ar ko tu agrāk pelnīji iztiku.

-��� Es darbojos apsardzes jomā.

-���� Miesassargus, kurus �aipusē gadās redzēt� Gārts ie�minējās. Kevana ienīda vārdu "miesassargs". � parasti no�līgst izklaides biznesa pārstāvji un sportisti, kas devu�ies at�vaļinājumā. Lielākoties ar nodomu izrādīties �ādā klusā, rāmā apkaimē. Lai apliecinātu pārējiem savu svarīgumu. Ta�u tu nemaz nelīdzinies rīkļurāvējiem, kurus da�as slavenības mēdz pieņemt darbā par miesassargiem.

-��� Es esmu pieticīgs cilvēks.

-��� Tev acīmredzot nepatīk, ka tevi sauc par miesassargu, Gārts secināja. Kevana cieta klusu. Vai tu slēp kaut ko tā�du, kas man būtu jāzina?

Kevana brīdi vilcinājās. Jā. Mūsu aprindās �o amatu sauc par "sargu". Agrāk es strādāju starptautiskā apsardzes fir�mā Global Protective Services. Mans profesionālais pseidonīms bija "Kevana".

-��� Profesionālais pseidonīms?

-��� Es glābu dzīvības cilvēkiem, kuri parādās CNN un uz Washington Post un Wall Street journal vākiem. �iem cilvē�kiem bija nepiecie�ama pārliecība, ka viņi bez �aubī�anās drīkst uzticēt man konfidenciālu informāciju un vēlāk ne�viens nenāks un nepierunās mani atbildēt uz jautājumiem par viņiem.

-��� Vai tu domā policiju un nopratinā�anu?

-��� Mani agrākie klienti no policijas vairītos.

-��� Ar tādiem mums jau ir bijusi darī�ana.

-��� Un viņi vairs man neuzticēsies.

-��� Neuzticēsies? Man radās iespaids, ka tu esi no �ī darba aizgājis.

-��� Es nupat atgriezos.

-��� Vai �ādi tu liec manīt, ka pats izmeklēsi �o gadījumu?

-��� Ja kādam biju�ajam klientam �ķiet, ka es zinu pārāk daudz un tālab esmu nogalināms, man ir zināmi paņēmieni, kā to noskaidrot.

-��� Tu neesi oficiāls likuma sargs. Paturi to prātā.

-��� Neap�aubāmi.

-��� Es runāju nopietni. Es nevēlētos tevi redzēt stāvam di�vu iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto sastāvu priek�ā, Kevana.

-��� Mans nodoms bija no�ķirt privāto un darba dzīvi.

-��� Rādās, ka tas nav izdevies.

4. nodaļa

Kad Gārts veda Kevanu ārā no nopratinā�anas telpas, pie viņiem pienāca pavalsts policists.

-��� Vai kādu atradāt? Gārts noprasīja.

Policists paraudzījās uz Gārtu, it kā taujādams, vai Kevana drīkst noklausīties viņu sarunā.

-��� Nekas, viņa klātbūtnē vari runāt.

Arī D�eimija un Viljams, kuri stāvēja nedaudz nostāk, uz�manīgi ieklausījās, ko policists stāstīs.

-��� No �āvējiem nav ne vēsts.

-��� Viņi bija ģērbu�ies kā tūristi, kas dodas pārgājienā, Kevana teica.

-��� Tādējādi viņi itin nemaz neizceļas �ai apkaimē, Gārts atzina. Bet pat tādā gadījumā viņi ļoti ātri izkļuvu�i no ta�va īpa�uma. Kā tas viņiem, tavuprāt, izdevās?

-��� Kad braucām prom, es pamanīju, ka furgons, kas vēl nesen aiz�ķērsoja me�a ceļu, bija nozudis. Vai to aizveda kāds no jūsu vienības? Tā kā policists par atbildi papuri�nāja galvu, Kevana turpināja: Ar to dro�i vien aizbrauca kāds no �āvējiem. Kravas nodalījumā ievietotais smagums bija zemu nosēdinājis furgona amortizatorus, ta�u braukt ar to bija iespējams. Visticamāk, kad pārējie �āvēji iznāca no me�a, tos varēja uzņemt pāris vieglo automa�īnu. Satik�a�nos var viegli koordinēt ar rāciju palīdzību tā, lai neviens neparādās acīs policijai vai ārkārtas dienestiem, ja tādi iero�das. Turklāt iesākumā policisti vēl nezināja, kas īsti atgadī�jies, un meklē�ana sākās tikai pusstundu pēc sprādziena. Ga�na daudz laika, lai aizbēgtu. Tobrīd viņi jau varēja būt D�eksonā.

Uzgaidāmajā telpā ienāca vēl viens policists. Autostāv�vietā papilnam reportieru, ieradu�ies arī no televīzijas.

-��� Lieliski, Gārts novilka.

-���� Mēs nevaram būt dro�i, ka tie visi patie�ām ir �urnā�listi, Kevana brīdināja. Uzbrucēju vienība nekur neizgai�sīs. �o ēku paturēs acīs un mēģinās mums sekot, kad mēs dosimies prom.

-��� Palieciet pa nakti �eit.

-��� Ar vislielāko prieku. Ta�u no rīta problēma nekur ne�būs pagaisusi. Turklāt tad viņiem būs laika izplānot jaunu uzbrukumu. Nē, vispiemērotākais brīdis aizbraukt būtu tad, kad viņi to vismazāk gaida. Pēc iespējas drīzāk.

-��� Kā? Un kurp jūs dosieties? Un ar ko jūs dosieties prom?

-��� Es jau visu nokārtoju, ierunājās D�eimija.

5. nodaļa

Kad policijas ēkas durvis atvērās, sarosījās du�iem repor�tieru, kas pulcējās spilgti apgaismotajā stāvlaukumā. No ēkas plūsto�ā gaisma durvju ailā ieskāva Gārtu, kur� izgāja pie �urnālistiem. Laika apstākļu maiņa bija atnesusi dzestrumu, un no policista mutes plūda garaiņi. Gārtam nebija ne jaus�mas, kā pla�saziņas līdzekļi tik zibenīgi uzzināju�i par uz�brukumu. Ja ziņu padevis kāds no policistiem viņa pakļau�tībā, Gārts klusībā nozvērējās noskaidrot vainīgo un uzkraut tam visnejaukākos pienākumus, kādi vien iedomājami. Tā kā D�eksonā nebija ne televīzijas kanāla, ne liela laikraksta, vai�rums �urnālistu acīmredzot ieradu�ies no Aidahofolsas (simt astoņdesmit jūd�u brauciens) vai no Kasperas, Lerami un �aienas (daudz tālāk lai nokļūtu Tltona apgabalā tik drīz, reportieriem būtu nepiecie�ams nofraktēt lidma�īnu). Bet tad Gārtam ienāca prātā, ka persona, kas padevusi ziņu pla�saziņas līdzekļiem, varētu būt no uzbrucēju vienības. "Lai sapulcinātu pēc iespējas vairāk reportieru ar televīzijas ka�merām un �āvēji, savu paveiku�i, var iejukt burzmā. Ikviens no �iem ziņu dienesta cilvēkiem, kas apber mani ar jautāju�miem, patiesībā var būt slepkava."

-��� Vai tiesa, ka no�auti se�i vīrie�i�

-��� Fermā trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no�

-��� Sprādzienā iznīcināts�

-��� Snaiperis�

-���� Helikopters�

-���� Labi jau, labi! Gārts pacēla roku, lūgdams apklust. -Ja visi runā vienlaikus, es nevaru saklausīt jūsu jautājumus.

Televīzijas pro�ektoru spilgtajā gaismā Gārtam smeldza acis.

-��� Esmu sagatavojis īsu paziņojumu. �opēcpusdien puspie�cos�

Piepe�i ēkas durvis atsprāga vaļā. Gārts pagriezās un ie�raudzīja policistu, viņ� izskatījās noraizējies.

-��� Kas noticis? Gārts vaicāja.

Spo�i iemirgojās zibspuldzes policists paaicināja Gārtu nomaļus un klusā balsī tam steidzīgi ko stāstīja.

Gārts noklausījās policista stāstījumu un spēji pagriezās pret reportieriem. Jums nāksies uzgaidīt. Ir noticis�

-��� Kapteini! no ielas puses durvīm kliedza cits policists.

Ie�ogotajā stāvvietā aiz policijas ēkām iekaucās sirēna. Ap

ēku izbrauca lielceļa policijas patruļma�īna ar iedegtām jumta bākugunīm un patraucās garām reportieriem. Auto nonāca pie galvenā ceļa, nogriezās ziemeļu virzienā un drāzās uz D�eksonu, nozūdot aiz līkuma �ajā reti apdzīvotajā ielejas apvidū. Pēc īsa brī�a tam sekoja otra patruļma�īna, arī ar ie�degtām bākugunīm un ieslēgtu sirēnu.

Da�i reportieri skrie�us devās pie savām automa�īnām.

"Kas zina, vai tie vispār ir reportieri," nodomāja Gārts.

Tie, kuri uzkavējās, uzstājīgi gribēja zināt, kas noticis.

-��� Stāstiet beidzot!

-��� Vai �ie abi notikumi ir saistīti?

Bākugunīm zibinot, garām patraucās pavalsts policijas furgons, kas aizsteidzās nopakaļus trim civilistu automa�ī�nām un patruļas transportlīdzeklim.

6. nodaļa

Cilvēks, kur� bija no�āvis snaiperi, vēroja ceļu no kraujas iepretim policijas kazarmām un izklaidējās, atvā�ot un aiz�vā�ot nazi. �etrdesmit gadus vecais vīrietis di�ojās ar slai�du, kalsnu augumu un it kā akmenī izkaltu seju. Gadiem il�gi dauzīdams veseri pret laktu un kalis asmeņus, viņ� bija attīstījis spēcīgus apak�delmus. Dzīves laikā viņ� bija izman�tojis da�ādus vārdus. Tagad aizrau�anās ar na�iem bija pa�mudinājusi izvēlēties iesauku "Bovijs" par godu slavena�jam pulkvedim, kur� savulaik popularizēja �o cīņas ieroci. Sēdēdams automobilī, viņ� aplūkoja apkārtni ar nakts redza�mības binokli, kuru neietekmēja gaismas un tumsas spilgtie kontrasti stāvlaukumā ceturtdaļjūdzes attālumā. Klausīda�mies sirēnu gaudās, viņ� vēroja, kā cits aiz cita tālumā aiztraucas transportlīdzekļi. Pirmā patruļma�īna, otrā patruļma��īna, trīs civilistu automobiļi un, visbeidzot, policijas furgons.

"Sasodīti gudri," novērtēja Bovijs.

Viņ� ierunājās rācijā:

-��� Tas ir māņu gājiens. Mērķis ir vienā no policijas spēk�ratiem. Jānoskaidro, kurā konkrēti.

Atsaucās cilvēks, kas sēdēja vienā no civilistu auto: Es balsotu par furgonu.

-���� Pilnīgi iespējams, ka mērķis ir palicis kazarmās, Bovijs attrauca. Varbūt policijas transports domāts tam, lai novērstu mūsu uzmanību. Mums nav pietiekami daudz cil�vēku, lai sekotu visiem.

-��� Pagaidi! vīrietis rācijā ziņoja. Viena no policijas ma��īnām, kas brauc mums pa priek�u, nogrie� ceļa malā.

-��� Dieva dēļ, neapstājieties! Bovijs pavēlēja.

-��� Bet mums jāizturas kā reportieriem. īsti reportieri ap�stātos.

-�� Tie�i to no jums gaida. Tad jūs iesprostos starp otro pat�ruļas ma�īnu un furgonu jums aiz muguras. Tikmēr pirmā patruļas ma�īna būs prom. Tātad tie�i tajā slēpjas mērķis.

Pēc piecām sekundēm vīrietis rācijā paziņoja: Es turpi�nu braukt. Atpakaļskata spogulī redzu, ka pārējās ma�īnas, reportieri, kas brauca mums pakaļ, nogrie�as malā. Nolāpīts! Patruļma�īna, kas brauc mums pa priek�u� apstājas!

-��� Brauc tai garām!

-��� Tā sagrie�as slīpi uz �osejas! Patruļma�īna mums aiz��ķērso ceļu!

7. nodaļa

Kevana sakņupis slēpās otrās policijas automa�īnas aizmu�gures sēdeklī.

Redzēdams, ka pavalsts policists lietpratīgi sagrie� auto�ma�īnu �ķērsām ceļam, Kevana sagatavojās iespējamam uz�brukumam un atgādināja �oferim: Atstājiet pietiekami daudz vietas, lai ma�īnu var apbraukt!

Bija jāņem vērā varbūtība, ka patruļma�īnām pakaļ dzenas īsti reportieri. Nojautas vadīti, �urnālisti varētu nelikties ma�nām otro patruļma�īnu, kas apstājās ceļa vidū, un sekot pir�majai, kas aizbraukusi tālāk. Tagad, kad ceļ� ir nobloķēts, civi�listu automa�īna apstātos un pieprasītu paskaidrojumus. Turpretim uzbrukuma vienības locekļi labprātāk brauktu tālāk.

Steig�us izkāpu�i ārā, Kevana ar policistu paslēpās aiz au�toma�īnas dzinēja nodalījuma tā nebruņotam transportlī�dzeklim būtu vienīgā vieta, kas spētu apturēt lodes. Auto, kas dzinās pakaļ, izmantoja atstāto brīvo vietu, pa ceļa ma�lu apbrauca patruļma�īnas un, riteņiem pametot gaisā gran�ti, aiztraucās tālāk. Kevana paspīdināja jaudīgu lukturīti tās virzienā un notēmēja tā staru uz numura zīmes.

-��� Man izdevās saskatīt! Viņ� skaļi nosauca burtus un ci�parus policistam, kur� tos atkārtoja radiomikrofonā, kas bi�ja piestiprināts pie viņa apkakles atloka.

Piebrauca otrā patruļma�īna, no tās izkāpa D�eimija, kas bija slēpusies aizmugures sēdeklī. Tikmēr Kevanas �oferis, ieslēdzis sirēnu, uzsāka vajāt automa�īnu, kas pirms brī�a bija aiztraukusies tālāk.

Tūdaļ piebrauca furgons. Izkāpa Viljams.

-��� Viss noritēja kā plānots, D�eimija sacīja Kevanam.

-��� Vēl viss nav beidzies. Kad ari otrā patruļma�īna uz�sāka pakaļdzī�anos, Kevana soļoja pa ceļu atpakaļ. Viņam se�koja policists, kur� vadīja furgonu, kopā ar D�eimiju un Vil�jamu. Kevana nogriezās pa kreisi uz tum�u me�a ceļu, kur� aizveda pie grantsbedres. Pārlai�ot tai lukturī�a staru, viņ� ieraudzīja starp zemes kaudzēm novietotu tumsā grimsto�u pikapu. Ja sāktos ap�aude, tā pasa�ieri būtu paglābti no lo�dēm. Ta�u, dro�s paliek dro�s, viņi klausīja pavēlēm un ta�gad slēpās aizsegā aiz automa�īnas dzinēja nodalījuma.

-���� Misis Petersone? Kail? Pavērsdams turp staru, ta�u vairīdamies spīdināt to acu augstumā, Kevana ieraudzīja, ka otrpus automobilim kājās pieslejas divi cilvēki.

-��� Atkal satraukumi, noteica misis Petersone. Jābrīnās, kā mans vīrs spēja tādus pārciest. Ta�u balss tonis liecinā�ja, ka da�i �ā satraukuma aspekti sagādāju�i viņai zināmu iepriecinājumu, un tagad kļuvis skaidrs, kāpēc vīram tā pa�ticis darbs policijā.

Druknais vīrietis ar bārdu un kuplajiem matiem, kas stā�vēja blakus, bija misis Petersones znots, viens no labākajiem zirgu treneriem visā ielejā. Teicami norādījumi, D�eimij.

-���� Paldies.

Kad Kails atbrauca pakaļ sievasmātei uz policiju, D�eimija bija izstāstījusi, kas darāms.

-���� Savā ģimenes klēpī jūs nebūsiet dro�ībā, viņa bija skaidrojusi misis Petersonei. Uzbrucēji tagad zina, ka jūs mums esat nozīmīga. Viņi var mēģināt jūs sagūstīt un izman�tot pret mums. Turklāt arī jūsu ģimenei var draudēt bries�mas gadījumā, ja kāds no uzbrukuma vienības seko jums līdz mājām.

-��� Vai D�eimija jau pastāstīja, kāds man ir lūgums? Kevana taujāja Kailam.

-��� Aizņemties manu auto? Bez �aubām. Galvenais, lai Li�liana ir dro�ībā.

-���� Uz to varat paļauties, Kevana atteica. �is policists aizvedīs jūs mājās un pieraudzīs, lai neviens neseko viņa fur�gonam.

Kails pasniedza Kevanam pikapa atslēgas. Kurp jūs Li�lianu vedīsiet?

-��� Nedrīkstu atklāt. Labāk, lai jūs nezināt, gadījumā, ja pie jums ierodas pāris pui�u ar iero�iem un taujā to pa�u.

-��� Lai tik pamēģina, tad dabūs bēgt no manas brie�u �au�tenes. Es nevienam neko nestāstītu, lai tur vairs kas!

"Pat tad, ja tavai meitai sejā iebāztu iero�a stobru?" Ke�vana domās pajautāja.

No tālienes atlidoja patruļma�īnu sirēnu atbalsis.

8. nodaļa

-��� Kruķi laikam padevu�i ziņu! vīrietis iekliedza rācijā. Fonā varēja dzirdēt sirēnas. Mēs esam D�eksonā! Priek�ā �ķērsām ielai novietotas divas policijas ma�īnas! Citas jopro�jām dzenas mums pakaļ!

Bovijs nomākts pa�ūpoja galvu. Ar vienību, kuras locek�ļus viņ� tikko uzrunāja, kopā bija pavadīts viss pēdējais mē�nesis. Viņi bija ieturēju�i kopīgas maltītes, gulēju�i vienā telpā un atklāju�i visus no�ēlojamos, sāpīgos pāridarījumus, ku�rus vīri savā mū�ā piedzīvoju�i. Sociālā konservatīvisma pie�kritēji uzskata, ka �ie cilvēki ar pārciestajiem pāridarījumiem attaisno pa�u pastrādātos noziegumus. "�ādam viedoklim var piekrist," sprieda Bovijs. "Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par savu rīcību, lai ko tiem nācies pārciest. Ir jāprot sevi sa�valdīt. Ja nav disciplīnas, sākas jukas." Viņam pa�am �o mā�cību bija izdevies apgūt tikai ar lielām grūtībām.

-��� Es grie�u apkārt! sauca vienības vīrs.

Pieliecies tuvāk rācijas skaļrunim, Bovijs dzirdēja, kā ie�kaucas riepas.

-��� Arī te mums aiz�ķērsots ceļ�! atskanēja skaļ� sauciens.

"Jā, jukas ir jālikvidē," nodomāja Bovijs.

Apbēdināts viņ� pasniedzās pēc raidītāja, kas atradās tur�pat blakus, ieslēdza un pārliecinājās, ka iedegas sarkana lam�piņa. Nospie�ot citu pogu, iedegās zaļa gaismiņa.

No tālienes nakts tumsā �urp atlidoja pērkona grāvienam līdzīgs dārds.

9. nodaļa

Lielā ātrumā dzenoties pakaļ bēgo�ajam automobilim, pa�valsts policists palūkojās aiz tā uz D�eksonas policijas auto�ma�īnām, kas ar iedegtām bākugunīm bija aiz�ķērsoju�as ne�lielās pilsētas galveno ielu. "�ie jau tikpat ka roka," viņ� domāja. "Skaidrs, ka tie nav reportieri."

Piepe�i vajātā automa�īna veica simt astoņdesmit grādu apgriezienu. Policists tikpat spēji piespieda bremzes pedāli un prasmīgām kustībām sagrieza patruļma�īnu ieslīpi, lai tā aiz�ķērsotu gandrīz tuk�ās ielas kreiso malu. Patruļma�īna, kas brauca aiz viņa, veica tādu pa�u manevru, un nobloķēja ielas labo pusi.

Likumsargs iztrausās ārā, izvilka savu �etrdesmitā kalib�ra Gloka sistēmas pistoli, notupās aiz automa�īnas dzinēja nodalījuma un notēmēja uz transportlīdzekli, kas strauji tu�vojās. Viņa kolēģis rīkojās tāpat. Ja bēgļi mēģinās �ķērsli ta�ranēt, policisti meklēs patvērumu pie veikaliem abās pusēs. Ja automa�īna tomēr apstāsies un tajā sēdo�ie raudzīs ar �ā�vieniem izlauzt ceļu brīvībā, policisti viņiem parādīs, ka �ā�da iecere ir neizpildāma.

Auto strauji tuvojās un pagrieza pa kreisi, laikam cerot izspraukties starp patruļma�īnu un ietvi.

Un tad negaidot uzsprāga. Triecienvilnis atsvieda policis�tu atpakaļ un trieca pret asfaltu. Acis sāpīgi ap�ilbināja spilgts uzliesmojums. Ausīs neizturami, moko�i zvanīja. Gal�va noreiba, un uz krūtīm spēji uzgūla spiediens, it kā izsū�cot no plau�ām gaisu.

"Miklums. Kāpēc seja ir mikla?" Viņ� pārlaida pirkstus pār vaigiem. Asinis. "Mans Dievs, es asiņoju!"

Visapkārt bira metāla atlūzas. Viņam uzkrita virsū kaut kas mīksts un valgs. Cauri zvanoņai ausīs izlauzās otra po�licista kliedziens. Tad policists atģida, ka kliedzējs ir viņ� pats.

1 0. nodaļa

Pikapam rau�oties aug�up pa nogāzes slīpumu, Kevana iz�dzirdēja sprādziena troksni, kas plūda no pilsētas. Ieslēgusi tikai gabarītugunis, lai sekotājiem būtu grūtāk to saskatīt, D�eimija stūrēja, un misis Petersone ar Viljamu sēdēja viņai blakus. Salonā vietas vairs nebija, tālab Kevana iekārtojās kravas kastē bez jumta.

Eksplozija bija tikpat labi dzirdama, kā sajūtama. Tālu�mā nakts tumsu apspīdēja ugunsbumba, apliecinādama vi�ņam, ka sprādziens patie�ām noticis pilsētas pusē.

Atvērās kabīnes aizmugures logs. Mans Dievs, kas tur notika? vaicāja D�eimija.

Kevana atcerējās, ko bija teicis Gārts, tikko ierodoties no�tikuma vietā: "�eit izskatās kā kaujas laukā." Rodas līdzī�gas sajūtas kā Bosnijā, viņ� skaļi noteica.

D�eimija iegrima domās. Automobilis tikām zvalstījās pa dziļi iebrauktām sliedēm.

-��� Tu man ne reizi neesi teicis, ka savulaik biji Bosnijā.

-��� Tur piedzīvoto neviens lagā negrib atcerēties. Par vie�nu vienmēr varēja būt dro�s, proti, kolīdz iestājas klusums, tūdaļ pat atkal sāksies ap�aude vai spridzinā�ana.

Ceļ� kļuva vēl nelīdzenāks, un Kevanu kravas kastē dre�bināja vēl spēcīgāk. No pilsētas puses atlidoja sirēnu skaņas. Daudzu sirēnu. Cauri skrajākam me�am varēja saskatīt lies�mas, kas iekrāsoja pakalnus pilsētas tuvumā.

-��� Cik ilgi vēl jābrauc? Viljams nemierpilns pavaicāja.

-��� Piecas minūtes.

Sirēnas tālumā nerimās.

-��� Pastāsti, kas ir Fērbērns! satrauktais Viljams mudi�nāja.

Automa�īna brauca aug�up pa nogāzi, un Kevana uzma�nīgi vēroja apkārtni. Nevienu sekotāju neredzēja, neiemirdzējās neviena automobiļa starme�i.

Kevana pagriezās un ielūkojās salonā.

-��� Fērbērns radīja pamatu mācībstundām, kuras tu svēti solījies apgūt.

Vārā gaisma no priek�ējā paneļa apspīdēja pārbiedētā ad�vokāta nobālu�o seju.

"Dro�i vien pienācis laiks vakara pasaciņai," domās no�sprieda Kevana.

-��� Fērbērns bija policists �anhajā, viņ� stāstīja, pieliecies pie atvērtā aizmugures loga. Divdesmitā gadsimta sāku�mā, kad �anhaja bija visbīstamākā pilsēta pasaulē.

Viljams pacēla galvu un ieinteresēts paraudzījās stāstī�tājā.

-���� Vai esi pārliecināts, ka gribi klausīties tālāk? Kevana vaicāja.

-��� Dieva dēļ! Vai es jautātu, ja negribētu?

-��� Ja viņ� negrib, es gan gribu! iejaucās misis Petersone.

-���� Vienvakar, patrulējot īpa�i nepatīkamā rajonā, Fērbērnam kāds uzbruka. Atguvies slimnīcā, policists nozvērējās nepieļaut, lai viņu vēl kaut reizi pārsteidz negaidīti. Drīz viņ� ieraudzīja sludinājumu, kurā uz nodarbībām aicināja kāds profesors Okada, kas sevi dēvēja par "d�iud�itsa un kaulu sakārto�anas meistaru". Piebilde par "kaulu sakārto��anu" man patīk īpa�i� Laika gaitā Fērbērns kļuva par vai�rāku austrumu cīņas mākslu lietpratēju un apgūto pilnvei�doja līdz da�ām vienkār�ām kustībām, kuras jebkur� var apgūt pāris stundās.

-��� Pāris stundās? Viljams neticīgi pārjautāja.

-��� Augstais noziedzības līmenis �anhajā sniedza Fērbērnam pietiekami daudz izdevību pārbaudīt savus paņēmienus praksē. Fērbērns bija tas, kur� radīja pirmo īpa�o uzdevu�mu vienību. Viņ� ari izgudroja tā saukto "�au�anas namu" jeb virkni telpu, kurās izvietoti da�ādi �ķēr�ļi un negaidot parādās pretinieku silueti ar iero�iem rokās. Da�kārt gaidī�tā ienaidnieka vietā ir sieviete ar zīdaini uz rokām vai ķīl�nieks. Cilvēks, kas virzās cauri labirintam un aiz katra stū�ra gaida uzbrukumu, nedrīkst atklāt uguni ikreiz, kad pamana kustību. Jāpagūst pieņemt lēmumu sekundes simt�daļā, jākontrolē sevi. Fērbērns to dēvēja par "noslēpumu mā�ju", britu īpa�o gaisa kara spēku vienību par "slaktiņa na�mu", jo ikviens, kur� ir sekmīgi izgājis �ādu labirintu, zina, cik saspringts un novārdzino�s ir tajā pavadītais laiks.

Pikaps beidzot pārvarēja slīpumu un, �ķiet, izbrauca lī�dzenā pļavā.

-��� Un kas notika tālāk? Viljams tincināja.

-��� Tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, pēc Otrā pasaules kara sākuma, Fērbērns atgriezās Anglijā, iestājās dar�bā Kara ministrijā un mācīja britu desantniekiem "rensteļu cī�ņas mākslu", kā pats to dēvēja. Pēc tam viņ� devās uz Ame�riku un apmācīja Stratēģisko pakalpojumu biroja darbiniekus; vēlāk �ī iestāde pārtapa par CIP. Viņa skolnieki savukārt no�deva mācību citiem. Sie audzēkņi sludināja Fērbērna evaņģē�liju, un drīz vien viņa tuvcīņas paņēmieni kļuva vispārēji at�zīti visās lietpratēju vienībās. Fērbērna paņēmieni ir pietiekami viegli apgūstami, un tos viegli atcerēties. Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados CIP pārbaudīja da�us Otrā pasaules kara aģentus, kas bija darboju�ies ienaidnieka aizmugurē, un �ie astoņdesmitgadīgie ve�uki nebija aizmirsu�i neko no Fēr�bērna mācības. Sī tik vienkār�ā loģiskā sistēma atausa viņiem atmiņā automātiski, �ādi apliecinot, ka ne tikai jaunajiem un spēcīgajiem ir pa spēkam sevi aizstāvēt.

Automa�īna apstājās, un D�eimija pavēstīja:

-��� Esam klāt.

-���� Nu re, Kevana sacīja Viljamam. Piecas minūtes ne�maz nevilkās ilgi.

Viņ� piesardzīgi izkāpa no kravas kastes un pārlaida ska�tienu mājiņas tum�ajām aprisēm.

-���� D�eimij, te būs Gārta dotā atslēga. Kamēr jūs iekārto�sieties, es apskatī�u apkārtni.

-���� Pagaidi! Viljams iebilda. Vai tu neturpināsi stāstu? Es gribu zināt par Fērbērna izstrādāto sistēmu.

-��� Viljam, pa�laik ir steidzamāki darbi.

1 1 . nodaļa

Izkāpjot no patruļma�īnas, Gārtam �ķita, ka viņ� ir no�kļuvis peklē. Austrumu Brodvejā, vienā no da�ām D�eksonas galvenajām ielām, skatienam pavērās nerimsto�as uguns liesmas un ārkārtas dienestu transportlīdzekļu bākuguņu zib�ņi, kas apgaismoja piecu automa�īnu atliekas. Vidū at�radās saspridzinātais automobilis; ugunīgās atlūzas bija aiz�dedzināju�as visas �etras policijas automa�īnas, un to deg�vielas tvertnes vēlāk uzsprāga. No automa�īnām pāri bija paliku�i tikai kūpo�i metāla karkasi. Sanitāri novietoja bez�samaņā gulo�os pavalsts policistus uz nestuvēm un veda uz neatliekamās palīdzības furgoniem. Gaisā virmoja ceptas miesas smārds. "Augstā debess!" domās iesaucās Gārts, vē�rodams, kā furgoni aizjoņo prom.

D�eksonas policijas priek�nieks, steidzīgi pārmijis da�us vārdus ar ugunsdzēsēju, devās pie Gārta. Nelielajā pilsētā, kurā pastāvīgi bija apmēram astoņi tūksto�i divi simti iedzī�votāju, visu gadu ieradās tūristi aptuveni desmit tūksto�i apmeklēja slēpo�anas kūrortu ziemā, bet vasaras laikā atpūt�nieku skaits sniedzās līdz trim miljoniem. Milzīgais viesu pieplvidums pieprasīja augstākās klases likumsargu un ārkār�tas dienestu darbību un medicīnisko apkalpo�anu, ta�u pat �ādas kvalifikācijas profesionāļi nebija radu�i pie ap�audēm un sprādzieniem kur nu vēl divām sadursmēm nepilnu divpadsmit stundu laikā.

-��� Jūs pa rāciju brīdinājāt mūs par pakaļdzī�anos, polici�jas priek�nieks sacīja. Es no sirds ceru, ka zināt visu par notieko�o.

Gārts netīksmē aplūkoja izsistos skatlogus abās pusēs ie�lai. Pendleton's, jacksou Mercantile, Chico's veikali, Haagen-Dazs saldējuma kafejnīca. Koka ietves gruzdēja, un svila ari da��as papeles pilsētas laukumā. Viena no �etrām arkām, kas bija veidotas no aļņu ragiem un kalpoja par ieeju laukuma nelielajā skvērā, bija pilnībā iznīcināta. Asfaltu kā netīrs sniegs klāja tūksto�iem iepelēku ragu �ķembu.

-��� Tas ir saistīts ar uzbrukumu Ārona Stodarda īpa�umam.

-��� Un kāds tam ir cēlonis?

-��� Neviens dro�i nezina. Gārts izklāstīja viņa rīcībā eso��os faktus un pavaicāja: Kas tajā ma�īnā atradās? Bumba? Kas to aktivizēja? Lodes?

Policijas priek�nieks norādīja uz nelielo ļau�u pūli lauku�ma tālākajā malā, kur drūzmējās steigā saģērbu�ies satriek�tie pilsētas iedzīvotāji un tūristi. Da�iem mugurā bija tikai peldmēteļi.

-��� Kāds vīrietis vedis pastaigā suni un visu redzējis. Gau�doju�as sirēnas, kauku�as riepas, bet �āvienu nav bijis. Tas esot pilnīgi skaidrs. Da�i tuvējie iedzīvotāji, kurus pamodi�nāju�as sirēnas, arī apgalvo, ka nav dzirdēju�i �āvienus.

-��� Kas tad aktivizējis sprāgstvielas? Vai ma�īnā sēdo�ie tik ļoti alku�i izvairīties no policijas iztaujā�anas, ka pa�i sevi uzspridzināju�i?

-��� Tas nebija iespējams, policijas priek�nieks apgalvoja.

-��� Kāpēc ne?

-��� Viņi nevarēja aizsniegt spridzekli, lai to detonētu. Sprā�dziens pār�ķēlis �asiju virzienā uz aug�u. Ma�īnas vidusda�ļā. No apak�as.

-��� No apak�as? Gārts neslēpa apjukumu.

-��� Nozieguma vietas izmeklētājiem tas būs jāapstiprina, ta��u pagaidām izskatās, ka bumba bija uzstādīta zem automa��īnas.

-��� Un pasa�ieri par to nezināja?

-��� Tā �ķiet. Savu spridzekli viņi būtu glabāju�i bagā�nie�kā vai uz aizmugures sēdekļa, kur tam nekavējoties var pie�kļūt. Ta�u �ādi�

Gārts saproto�i pamāja. Jā. Vienīgais iemesls, kādēļ bumba jānovieto zem automa�īnas, ir nolūks paslēpt to no cilvēkiem, kas tajā brauc.

1 2. nodaļa

Bovijs brauca rietumu virzienā pa izdangāto Tītona pār�eju, atstādams Vaiomingas pavalsti. Abās pusēs slējās klin�u sienas. Viņ� devās uz moteli Aidahofolsā, līdz kuram bija di�vu stundu brauciens. Tajā viņ� pirms divām dienām bija re�zervējis numuru. Veicis sagatavo�anās darbus un devies prom jau iepriek�ējā dienā vēl pirms rītausmas, viņ� bija ie�radies D�eksonholā ar krietnu laika rezervi, lai dotos snai�perim līdzi ceļā uz ran�o. "Pusdienlaika moteļa istabene būs uzkopusi numuru un uzklājusi gultu. Viņa nekādi nevarētu nojaust, ka lielāko daļu nakts tajā neviens nav gulējis. Līdz rītdienai es da�as stundas pagulē�u, un viņa atkal uzkops istabu, klienta paradumos nemanīdama nekā neparasta. Tad es jau bū�u aizbraucis no viesnīcas, nonācis Aidahofolsas lid�ostā un ar lidma�īnu devies uz nākamo galamērķi."

Kamēr Bovijs brauca tumsā, prātā sāpīgi uzjundīja atmi�ņas par sen piedzīvoto vasaru, kad viņi ar Āronu rotaļājās koku pavēnī parkā. Da�us kvartālus tālāk bija uzbūvēts jau�nu māju rajons. Lai apkārtni padarītu pievilcīgāku, īpa�nieks bija licis iekārtot dīķi un ielaist tajā zelta zivtiņas, ta�u nebi�ja iedomājies par lietusgāzēm. Stipra lietus laikā dīķis pār�plūda, un se�as collas garās zivtiņas peldēja pa straumi, kas vijās cauri parkam. Ārons un Bovijs tad sēdēja pie strauta un kā apburti vēroja zeltainās zvīņas vizuļojam ūdenī.

-��� Aizskrienam uz mājām pēc spaiņiem! Arons piedāvā�ja. Katrs noķersim pa pāris zivīm.

-��� Un tad? '

-��� Pamēģināsim pierunāt vecākus, lai nopērk mums akvā�rijus.

-���� Mans tēvs dro�i vien negribēs ne dzirdēt. Varbūt pat nogrūdīs mani uz grīdas.

-���� Arī mans patēvs, visticamāk, nebūs ar mieru, Ārons piekrita. Bet spaiņus mēs �ā vai tā varam atnest. Labāk noķersim zivis un ielaidīsim tās atpakaļ dīķī.

-���� Paies visa diena, iebilda Bovijs, kuram tolaik bija cits vārds. Turklāt no tā nebūs nekāda labuma. Kad sāksies lietus, visas zivis atkal aizpeldēs prom. Viņ� izņēma no ka�batas nazi un atvāza. Es zinu, ko darīsim.

Ārons ba�īgi vērās uz saules staru apspīdēto asmeni.

Sameklējis nokaltu�u zaru, Bovijs ap�ņāpa tam sīkos za�riņus un jau grasījās izgatavot iesmu un ierosināt Āronam pavingrināties zivju ķer�anā, ta�u drauga sejas izteiksme pa�mudināja viņu mainīt domas. Sadabūsim auklas galu un saspraudes. Mak�ķerēsim. Tēlosim kaujiniekus, kuru heli�kopters avarējis d�ungļos.

-��� Ideāli! Ārona sajūsmu aizēnoja �aubas. Bet, ja no�ķersim kādu zivi, es neēdī�u. Zelta zivtiņas nav pārāk lielas un diez vai ir gar�īgas.

-��� Mums tās zivis nav jāēd. Noķersim un ielaidīsim atpa�kaļ dīķī.

Ta�u viņi tā ari nenoķēra nevienu zivi, lai cik nenogursto�i pūlējās. Tveicīgo vasaru zēni lielākoties pavadīja koku biezok�ņa paēnā, iztēlojoties, ka ir pēdējie izdzīvoju�ie īpa�o uzdevu�mu vienības kaujinieki, kas paliku�i ienaidnieka aizmugurē. Lai�ka gaitā abi tik prasmīgi apguva māku slēpties no iedomātajiem ienaidniekiem, ka neviens nemanīja zēnus slapstāmies aiz krū�miem ne bērni, kuri ar divriteņiem braukāja pa ceļu, un ne ari pārī�i, kas, rokas sadevu�ies, klaiņoja pa taku.

Tovasar vēl ilgi nelija, tāpēc ūdens strautā izgaroja, līdz tā dziļums bija tikai �etras collas, un vairums zivju nosma�ka. Bet abiem zēniem mak�ķerē�ana jau bija apnikusi, un viņi labprātāk gul�ņāja krūmos un �ķirstīja Bovija atnestos �ur�nālus par na�iem. Dienās, kad Bovija tēvs piedzērās vairāk nekā parasti, plātījās, cik izcils futbolists bijis, un pieprasīja, lai dēls atkārto viņa panākumus, Bovijs devās uz parku viens. Viņ� nodūra da�as izdzīvoju�ās zivis. Asā na�a asmens pār�ķēla tām vēderus kā mīkstu sviesta pikuci. Kāda tam no�zīme, galu galā? Zivis tik un tā aizietu bojā.

13. nodaļa

-��� Es par Āronu Stodardu biju uzzinājis daudz vēl pirms tam, kad noskaidroju, ka tas esi tu, Viljams stāstīja, kad viņi jau atradās mājā. Ārons Stodards darbojas D�eksonholas meklētāju un glābēju vienībā. Brīvprātīgi pieteicies tre�nēt skolas basketbola komandu un māca bērniem doties pār�gājienos pie dabas.

-��� Ellīgi superīgs puisis, Kevana piebalsoja. Advokāta veiksmīgā izmeklē�ana viņu satrauca. "Ja Viljams ir spējis sa�dzīt man pēdas, arī citi to spēs. Un viņiem jau ir izdevies."

Gārta īrētajā mednieku namiņā atradās ar virtuvi apvie�nota dzīvojamā istaba un guļamistaba, ārā aka ar rokas sūk�ni un tualete. Izlūkojis apkārtni, Kevana bija pietiekami ilgi uzkavējies biezoknī un ieklausījies, līdz jutās pārliecināts, ka nakts sākusies mierīgi.

D�eimija bija aizvērusi slēģus un aizslēgusi tos no iek��puses. Kad Kevana atgriezās mājā, viņa novietoja galda lam�pu stūrī vārais apgaismojums neļautu ienaidniekam kādu plaisu slēģos izmantot �āvienam. Misis Petersone, nenogur�dināmā, brīni�ķīgā misis Petersone uz Coleman plītiņas sil�dīja virtuves skapī�os atrastu zupas kārbu saturu.

-�� Tava vēlē�anās piepildīsies, pēc ilga klusuma brī�a Ke�vana paziņoja D�eimijai. Nesaprotamais paziņojums D�eimiju samulsināja. Esmu ar mieru pieņemt Dankana testamentā atvēlēto mantojumu. Es pārņemu Global Protective Services va�dību.

Plītiņa sīca. Viljams un misis Petersone vēroja runātāju.

-��� Notvert vainīgo es varu, sevi padarot par ēsmu, Ke�vana klāstīja, un vislabāk es to varētu veikt kā Global Protective Services īpa�nieks. Tad es varētu izmantot mūsu no�zares labāko darbinieku pakalpojumus. Visu mū�u es esmu centies sargāt citus. Pat dienestu vienībā "Delta" es uztvēru kā sargā�anu. Pret teroristiem. Pret visiem gļēvuļiem un sa�distiem, kas ieņēmu�i galvā, ka tiem ir atļauts nogalināt Die�va vārdā vai pa�iem iejusties Dieva lomā. Ta�u �āds pavēr�siens man ir kaut kas jauns. Tā ir pirmā reize, kad man nāksies sargāt pa�am sevi.

14. nodaļa

Venēcija

Viesnīca bija ierīkota pārbūvētā divpadsmitā gadsimta dod�u pilī, un no numura loga pavērās satrieco�s skats uz Sv. Marka laukumu. Pat viļņu mestās dzestrās �ļakatas ne�mazināja ļau�u drūzmu laukumā.

-��� Stikla ra�otne, sacīja interneta magnāts.

-��� Stikla ra�otne? drūmā balsī pārvaicāja viņa apsardzes grupas vadītājs.

-��� Visi Venēcijas apmeklētāji brauc pāri līcim uz Murāno, sparīgi piebilda magnāta sieva. Man jābrauc katrā ziņā! Mu�rāno ir visslavenākā stikla pūtēju pilsēta pasaulē. Viņu ra��ojumiem ir muzeju eksponātu vērtība.

Apsargs pamāja. Dodiet man divdesmit �etras stundas laika, lai parūpētos par dro�ību.

-���� Pēc divdesmit �etrām stundām mēs būsim Madridē, magnāta sieva uzstājīgi turpināja.

-��� Madridē? Tā nav iekļauta mar�rutā.

-���� To mēs nolēmām brokastu laikā, �eit ir pārāk mitrs gaiss.

Aģents, biju�ais britu Stratēģisko Gaisa Kara spēku die�nesta darbinieks, atkal pamāja. Jā, tas daudzo kanālu dēļ.

Kanālu bija simt piecdesmit. �etri simti tiltu. Simt sep�tiņpadsmit salu, un ikvienā kaktā vai spraugā varēja slēp�ties iespējamais uzbrucējs.

-��� Tātad pēc desmit minūtēm izbraucam uz Murano, sie�viete kategoriskā tonī paziņoja un iemeta salveti pusizēstajā augļu traukā.

Nekas vairs nebija piebilstams. Aģenta Millera rīcībā bija pieci vīri, no kuriem trīs gulēja pēc nakts maiņas. Tā kā mar�rutā izmaiņas veiktas pēdējā mirklī, neviens uzbrucējs par to uzzināt nevarēja, un tādējādi nebija jēgas sūtīt savu cilvēku izpētīt apkārtni. Millers sevi mierināja ar domu, ka �oreiz nevajag īpa�i raizēties par snaipera uzbrukumu no attāluma. Parasti bagātus uzņēmējus cen�as nolaupīt, lai sa�ņemtu izpirkuma naudu.

Divdesmit minū�u brauciens pāri nemierīgajiem lī�a ūde�ņiem magnātam un viņa sievai izraisīja vieglu nelabumu. Millera skatiens klīda pāri putās sakultajam ūdens klajam, vērojot, vai lielā ātrumā netuvojas kāda laiva. Viņ� apskatī�ja Sanmikēles salu, Venēcijas galveno kapsētu. Tās krastā �ū�pojās vairākas laivas, izgreznotas ar bēru vainagiem un au�dekliem. Millers atminējās lasījis, ka Venēcijas apkaimē ir tāds sauszemes trūkums, ka smiltis uz kapsētu jāved ar lai�vām.

Millers pievērsa skatienu Murāno pilsētiņas centrā stie�pās divas renesanses laikmeta ēku rindas, kuras atdalīja ka�nāls. Cita citai līdzās rindojās dzeltenbrūnas, garenas akmens celtnes, un gandrīz katrā atradās stikla pūtēju darbnīca.

"Mans Dievs! Ja būs jāapstaigā katra ēka, mēs te noklaiņosim visu dienu," nodomāja Millers.

Ta�u magnāts ar sievu iepriek� bija pa tālruni vienoju�ies ar kādas darbnīcas īpa�nieku un tagad konkrēti zināja, kurp dosies. Millers norīkoja vienu no saviem vīriem sargāt mo�torlaivu, lai tai neviens nepiekļūst. Tad viņ� kopā ar otru aģentu nostājās katrs savā pusē klientiem un ar skatienu meklēja iespējamo apdraudējumu. Nelikdamies ne zinis par tūristiem, magnāts ar sievu �ķērsoja ielu, kas stiepās līdzte�kus kanālam, un iegāja ēkā, kur tos jau gaidīja divi eleganti ģērbti īpa�nieki.

Pustumsā grimsto�ais gaitenis un rēkoņa, kas atplūda no telpas gaiteņa galā, Milleru darīja ba�īgu. Viņi iegāja pla�ā telpā, kurā atradās vairākas krāsnis ar pavērtām zvērojo�ām kurtuvēm. Vairāki vīrie�i, uzvilku�i ugunsdro�us priek�au�tus un cimdus, turēja krā�ņu liesmās metāla stieņus un gro�zīja tos, kausējot lielos stikla veidojumus stieņu galā. Viens no strādniekiem, vajadzīgajā brīdī izvilcis stieni no krāsns mutes, kausēto stiklu apstrādāja ar da�ādiem instrumentiem, to grozot, virpinot un pie�ķirot stikla masai formu, brī�iem pū�ot caurulītē, lai izveidotu lodi.

Modri uzmanīdams gaiteni, Millers klausījās sarunā aiz muguras. Abi īpa�nieki angliski skaidroja klientam un viņa sievai, cik laikietilpīgs process ir stikla priek�meta darinā��ana ar rokām da�kārt vajadzīga diena, lai izgatavotu vie�nu nevainojamu vāzi, un nepiecie�ams daudz ilgāks laiks, lai no stikla izveidotu pāvu, kura izplestā aste mirdzētu tikpat daudzkrāsaina kā īstam putnam. Lai radītu visneparastākos priek�metus ar vissare�ģītākajām formām un slāņiem, jāliek lietā gadsimtiem ilgi krāta stikla pūtēju pieredze. Ra�o�anas paņēmienus nodod no paaudzes paaudzē.

Millers saspringa pa gaiteni tuvojās vīrietis un sieviete. Abi bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus veci, pievilcīgi, ģērbu�ies īsbiksēs un sandalēs. Gan vīrie�a krekls, gan sie�vietes blūze bija sakārtoti īsbiksēs, tāpēc bija redzams, ka viņi zem apģērba neslēpj �aujamieroci vai nazi. Arī jostas so�miņas ap vidu ne vienam, ne otram nebija, bet vīrietim kaklā karājās fotoaparāts. Satraukumam nebija pamata. Ieraudzī�jis Milleru, nācējs viegli pamāja ar galvu viņ� �ķita nedaudz apmulsis, ka apmeklētājs neizrāda interesi par rosību ap krāsnīm. Millers arī palocīja galvu.

Darbnīcas īpa�nieki klāstīja magnātam un viņa sievai, ka gandrīz pabeigtās vāzes, kas novietotas tepat uz galda, ir vēl mazliet jāapstrādā, un pēc vienas procedūras tās varēs izstādīt apskatei.

�eit ir divdesmit vāzes. Kada butu kopēja vērtība? taujāja magnāts.

Tika nosaukts liels skaitlis lirās.

Telpā ienāca vēl da�i tūristi.

Arī tos vērīgi aplūkojis, Millers nekā draudīga nesaska�tīja.

-��� Cik tas butu dolāros? tincinaja magnats.

Millers dzirdēja klik�ķam kalkulatora taustiņus. �etr�simt tūksto�i.

-��� Vai tās var dro�i iesaiņot un nosūtīt ar gaisa pastu? magnāts nerimās.

-��� Bez �aubām.

-��� Sinjor, viens no darbiniekiem aizrādīja tūristam ar fo�toaparātu rokās, �eit nav atļauts fotografēt.

Tūrists fran�u valodā paskaidroja, ka neko nesaprot.

Darbinieks atkārtoja franciski, ka darbnīcā fotografēt ir aizliegts.

Telpā sadrūzmējās vēl vairāk cilvēku.

-��� Nē, neaiztieciet! itāliski uzsauca otrs darbinieks.

Atskanēja plīsto�a stikla troksnis.

Pārsteiguma refleksu pilnībā iznīdēt nav iespējams. Tas ir cie�i ievīts cilvēka nervu sistēmā. Viņ� ieliecas ceļgalos, sa�gumst plecos un pastiepj rokas ar delnām uz priek�u. �ādām kustībām mācīts aģents aizsargājas pret uzbrucēju. Millers reaģēja automātiski, nedomājot no gaiteņa pievērsās noti�kumiem sev aiz muguras, kur abi darbnīcas īpa�nieki un vi�ņa klienti izbrīnīti lūkojās uz gandrīz pabeigto vāzi, kuru vī�rietis ar fotoaparātu bija saplēsis. Pie kājām mētājās krāsaina stikla lauskas.

Vīrietis nemitīgi bārstīja atvaino�anās vārdus franciski.

Milleram piepe�i noreiba galva, kāja �ķita mitra. Izrādī�jās, ka pa labās kājas bik�u staru plūst tum�sarkana strau�me, kas krājas aizvien platākā asins peļķē.

"Aug�stilba artērija." Tā bija viņa pirmā doma. "Man ir pārgriezta�"

Veikls grieziens ar asu asmeni gandrīz nekad nesagādā sāpes ja vien tas nav veikts ar spēku, cietu�ais sajūt vien vieglu dzēlienu. Millers apsviedās otrādi un ieraudzīja attā�lināmies sievieti, kas bija ienākusi darbnīcā neilgi pēc viņiem, īsbikses. Sandales. Vienreiz atskatoties pār plecu, viņa soļo�ja pa pustum�o gaiteni pretī spo�ās saulesgaismas pielietajai ārdurvju ailai.

Pēk�ņi Milleram acu priek�ā viss kļuva pelēks. Taustoties pēc atbalsta, lai nesaļimtu, viņ� klupdams streipuļoja pretī klienta sievai, kura apstulbusi kāpās atpakaļ. Kāds ieklie�dzās, bet Millers to tikpat kā nedzirdēja. Uguns rēkoņa no krā�ņu mutēm pamazām noklusa. Spilgtās liesmas aptum�o�jās. Par spīti versmainajam karstumam, kas plūda no krās�nīm, ievainoto apņēma aukstums. Izstiepis rokas, vīrietis sa�svērās un apgāza galdu, un pret grīdu sa�ķīda pārējās vāzes.

Atsities ar deniņiem pret betona grīdu, viņ� vērās uz ta�gad nevērtīgajām vizuļojo�ajām krāsainā stikla lauskām. To mirdzums dzisa līdz ar viņa redzi. Pa�a asinīm klātās �ķem�bas bija pēdējais, ko Millers savā dzīvē redzēja.

15. nodaļa

Lo�u necaurlaidīgo logu stikli mirdzēja saules staros. Pļa�viņā pie mājas nolaidās helikopters. Rotora lāpstiņu radītā gaisa plūsma pielieca zāles stiebrus visapkārt.

-���� Kad es varē�u atgriezties pie ģimenes? Helikoptera dzinēja troksnis lika misis Petersonei pacelt balsi.

-��� Tiklīdz būsim pārliecināti, ka jums vairs nedraud bries�mas, D�eimija paskaidroja.

-���� Tikpat labi varētu teikt: "Kad Āronam vairs nedraud briesmas." Misis Petersone pameta ar galvu uz Kevanas pusi.

D�eimija bija tik ļoti pieradusi pie vīra segvārda, ka viņu pārņēma kaut kas līdzīgs nerealitātes sajūtai, kad kāds Kevanu nosauca par Āronu.

-��� Tas ir ne tikai pa�as, bet arī jūsu ģimenes dro�ības la�bad, D�eimija atgādināja. Ticiet man, par jums labi pa�rūpēsies.

-��� Ņujorkā?

-��� Jā. Manhetenā.

Misis Petersone bridi padomāja. Vai tuvumā ir Radio City mūzikhola ēka?

D�eimijas sejā parādījās tikko manāms smaids. Desmit kvartālus no jūsu apme�anās vietas. Da�i izskatīgi jaunekļi jūs labprāt turp pavadīs.

-�� Viljams piezvanīja tiesnesim Kenfīldam, un mums ir at�ļauja aizbraukt no pavalsts un uzturēties Ņujorkā līdz die�nai, kad sapulcēsies iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātie, Kevana stāstīja Gārtam.

-��� Viņ� tie�ām var pasteidzināt lietas. Gārts acīmredza�mi nebija apmierināts ar to, ka postenis palīdz ietekmēt no�tikumus. Mēs pārbaudām apkartnes viesnīcas un moteļus, īpa�u uzmanību pievēr�am mājām netālu no degvielas uz�pildes stacijas pie Aļņu krustojuma, kur tu pirmoreiz redzē�ji uzbrucēju vienību. Tāpat zvanām lidsabiedrībām un vie�tējām auto iznomā�anas aģentūrām.

-��� Runājot par uzsprāgu�o ma�īnu� vai esi pārliecināts, ka bumba tie�ām uzstādīta zem automa�īnas?

-��� Nozieguma vietas izmeklētāji to apstiprināja.

-��� Velns parāvis, ko tas varētu nozīmēt? Tomēr Kevana saprata, ka atbilde ir acīmredzama. Tas, kur� tos vīrus no�līga, baidījās no tā, ko viņi var izpaust, ja tiek notverti un iztaujāti. Līdzīgi viņ� rīkojās ar snaiperi.

Helikoptera pilots ar �estu aicināja visus iekāpt.

-��� Paldies par palīdzību, Gārt.

-��� Priecājos, ka esat izķepuroju�ies sveiki un veseli.

"Vienīgi End�elo nepaveicās," Kevana nodomāja un iekai�sa dusmās, atceroties miru�o biedru. "Un es atradī�u vainīgo."

Helikopters ceļas aizvien augstak, lai tiktu pari klintīm, un pagriezās austrumu virzienā. Ta�u, kad lidaparāts atstā�ja Tītona ieleju, Kevana rīkojās pretēji tam, kā bija nosolījies sev iepriek�. Viņ� lūdza pilotu vispirms doties uz ziemeļiem, jo gribēja redzēt savu ran�o. No lidojuma augstuma viņ� ap�lūkoja izdegu�o pļavu, līdz ar zemi nolīdzināto mājvietu, krāsmatas, apogļoju�os baļķus, dziļās bedres, kas bija radu��ās, uzsprāgstot propāna cisternai un helikopteram.

Kevana un D�eimija saskatījās.

"Jā, es atradī�u vainīgo," viņ� domās nozvērējās.

16. nodaļa

Albukerke, Ņūmeksikas pavalsts

Jaunuzbūvētais cietums atradās pilsētas nomalē. �ajā pa�valstī viskarstākais laiks bija no jūnija vidus līdz septembra vidum, bet �ajā lielā sausuma gadā tveice iesniedzās rude�nī. Pat tagad, oktobra vidū, vēlā rīta stundā termometrs rā�dīja astoņdesmit piecus grādus pēc Fārenheita. Automa�īnas logi stāvēja vaļā, ta�u vēja trūkuma dēļ salonā �ķita karstāks nekā ārpus tā. Bovijam virs uzacīm krājās sviedru lāsītes, izmirku�ais krekls lipa pie sēdekļa atzveltnes, ta�u viņ� bija iemācījies neņemt vērā nepatīkamas sajūtas un visu uzmanī�bu veltīja stikla durvīm ieejai cietuma ēkā.

Pēc piecpadsmit minūtēm pa tām iznāca izstīdzējis latīņamerikānis. Cauri pavisam īsi apcirptajiem matiem vīdēja gal�vas āda. Viņ� valkāja sporta apavus, d�insus un baltu tenisa kreklu, kura īsās piedurknes ļāva aplūkot uz rokām ietetovētos bandu pazī�anās simbolus. Bovijs zināja, ka Rauls Ramiress ir divdesmit trīs gadus vecs austrumkrasta bandas "Asmeņi" loceklis. �āds nosaukums �ķita atzinības vērts, lai gan Bovijs nebija pārliecināts, vai Rauls zina, ka vārds "as�mens" netiek lietots vienīgi saistībā ar na�iem. Tiesa, Rau�lam asmens patie�ām bija sagādājis lielas nepatik�anas. Viņ� bija pavadījis piecus gadus aiz restēm par to, ka ieslodzīja kādu sievieti moteļa numurā un izvaroja viņu. Piedevām viņa kriminālajā pagātnē atrodami aresti par fizisku aizskar�anu, zādzību, �audī�anos apdzīvotā namā un citas bandas locek�lim piedero�a automobiļa aizdedzinā�anu. Par visiem nozie�gumiem, izņemot izvaro�anu, viņam piespriests nosacīts sods.

Pavalsts cietumu pārslogotības dēļ pēdējos ieslodzījuma mēne�us Rauls varēja pavadīt jaunā cietuma salīdzino�i pla��ajās telpās. Kad pie ietves apstājās automa�īna ar zemu �a�siju, vīpsnā viņa sejā un sociopātiskais blāvums acīs kļuva vēl izteiktāki.

Rauls iekāpa automa�īnā, un vīrie�i apmainījās ar bandai raksturīgajiem rokasspiedieniem. Automa�īna devās ceļā. Turēdamies piesardzīgā attālumā, Bovijs tai sekoja, līdz ze�mais auto apstājās pie Raula vecāku pieticīgās vienstāva mā�jas, kur bija sabrauku�i draugi un radi, un pats vaininieks iesteidzās mājā. Ielā aizplūda mūzikas skaņas un ceptu cāļu smar�a. Bovijs paredzēja, ka atgrie�anos Rauls nosvinēs ar labi daudz alkohola. Ap diviem pēcpusdienā, kad izdzertais daudzums panāca savu un vēlme izpriecāties kļuva nepār�varama, jauneklis atstāja vecāku māju, kopā ar draugiem ie�kāpa zemajā auto un uzsāka ceļu.

Viņi apstājās blakus Bovijam acīmredzot kaimiņi bija pie�zvanīju�i Raula vecākiem un pastāstīju�i par cilvēku, kur� novēro viņu māju. Atvērās logs. No tā gāzās skaļa mūzika. Raula acis zvēroja niknumā.

-��� Man gribētos ar tevi parunāt, paziņoja Bovijs.

-���� Bet es jau savu laiku atsēdēju. Lieciet mani mierā, no�lādētie kruķi!

-��� Es neesmu policists.

-��� Tā kuce mani iegāza. Es nebiju vainīgs!

-��� Man ir kāds lieti�ķs piedāvājums.

Rauls nobēra virkni naidpilnu spāņu vārdu.

Pārsteigdams sarunu biedru, Bovijs atbildēja spāniski: Nopietni. Es gribu tev izteikt kādu lieti�ķu piedāvājumu.

Tanī brīdī Rauls uzspļāva Bovija automa�īnai un aizvēra logu. Viņi devās tālāk.

Bovijs neatlaidīgi sekoja. Rauls ar draugiem apstājās Allsup's degvielas uzpildes stacijā un iegādājās divus Tecate alus iepakojumus ar divpadsmit skārdenēm katrā. Viņi izbrauca uz �etrdesmitās starp�tatu maģistrāles un devās rietumu virzienā.

Kad automa�īna nogriezās no rosīgās �osejas un devās pa tuk�u, �auru ceļu, Bovijs sekoja. Tālumā varēja redzēt kal�nus, ceļa malas ieskāva kaktusi.

Asfalts beidzās, un nu viņi brauca pa grants ceļu, kas stie�pās aug�up pa kalna nogāzi. Uz ceļa neredzēja nevienu citu transportlīdzekli. Pui�i dzēra alu. Turēdamies ceturtdaļjūdzes attālumā no priek�ā brauco�ā spēkrata saceltajiem pu�tekļu mākoņiem, Bovijs nojauta, ka jaunekļiem padomā sa�vu sekotāju izmantot sen meklētai izklaidei.

Zemais auto pārslīdēja pakalna virsotnei un uz bridi no�zuda skatienam. Bovijs sekoja un, ripinot lejup pa nogāzi, ieraudzīja to, ko bija pareģojis, vietā, kur uzbērums sar�gāja ceļu no sve�ām acīm, vajātais auto bija sagriezts �ķēr�sām ceļam.

Atspiedu�ies pret zemo transportlīdzekli, stāvēja Rauls ar trim draugiem, dzēra alu un vēroja, kā sekotājs apstādina automa�īnu. Tiklīdz Bovijs izkāpa, viņam smagi uzgulās sau�les raidītā versme, ta�u viņ� to nelikās manām un koncen�trējās uz refleksiem. Viņ� paliecās sāņus, kad Rauls meta vi�ņam ar tuk�u alus skārdeni.

Re, ko es domāju par tavu draņķa lieti�ķo piedāvāju�mu, noskaldīja Rauls.

Skārdene grabēdama aizripoja pa akmeņiem, bet Bovijs uz to pat nepaskatījās. D�insu bikses, kuras Raulam bija kā�jās, iznākot no cietuma, bija nomainītas pret no�ļuku�ām maisveida biksēm ar lielām kabatām. Tādas bija kājās arī vi�ņa draugiem.

"Bikses noslīdēju�as tik zemu ne tikai tāpēc, ka tas būtu modīgi," secināja Bovijs. "Kabatās ir kaut kas smags. Tajās sabāzti iero�i."

-��� Jūs, poli�i, varētu man neuzplīties, Kauls �ķita lepns, ka zina �o vārdu angliski. Tas ir pretlikumīgi.

Draugus notieko�ais acīmredzami uzjautrināja.

-��� Es ta�u sacīju, ka neesmu policists, Bovijs atgādināja.

-��� Tātad, tā nav ievilinā�ana. Vēl viens gudrs vārds, ar kuru Rauls lepojās. Tad mani nevarēs apsūdzēt kruķa atspārdī�anā.

-��� Vai sagraizī�anā, ierunājās puisis, kas stāvēja blakus Raulam un pazibināja nazi.

-���� Varbūt es tev varētu uzdāvināt sarkanu caurumu pie�rē? Rauls izvilka no bik�u kabatas nelielu trīsdesmit otrā kalibra pusautomātisko pistoli.

-��� To tev nepavisam nepatiktos darīt, Bovijs nesatrici�nāmi attrauca.

-��� Ak tā gan?

-��� Vai zini, kas ir Kerija Fi�ere?

-��� Kas?

-��� Aktrise. Viņas māte ir Debija Reinoldsa.

-��� Kas par�

-��� Viņa tēloja princesi Leu pirmajās trijās "Zvaig�ņu ka�ru" filmās.

-��� Vajadzēs tevi no�aut, citādi tu muldēdams nogarlaikosi mūs līdz nāvei.

-��� Vēl Debija Reinoldsa raksta romānus un scenārijus. Vi�ņas slavenākā frāze skan �ādi: "Tūlītējam apmierinājumam piemīt viena nelaime, proti, tas jāgaida pārāk ilgi."

Rauls skatījās uz Boviju tādā neizpratnē, it kā viņ� runā�tu marsie�u valodā.

-�� Jūs mani neno�ausiet, Bovijs skaidroja. Tas butu pār�lieku ātri. Daudz jautrāk būtu pagarināt priek�spēli, sadu�rot vai spārdot mani.

-��� Priek�spēli? Raula sejā uz bridi parādījās apjukums, it kā viņam tāds jēdziens būtu sve�s. Jā, to tu pareizi teici.

-��� Ļauj man pirmajam, Raul! viens no pui�iem pieteicās. Man tā niez nagi viņam sadot!

Rauls apdomājās.

"Varbūt viņam sāk rasties aizdomas," prātoja Bovijs. "Tas vie� cerību. Iespējams, es ne�ķie�u laiku velti."

-��� Uzbruksim visi kopā, Rauls izlēma.

Jaunekļi izvērsa uzbrukuma līniju. Viens iztuk�oja skārdeni un svieda ar to Bovijam. Citi rīkojās tāpat.

Bovijs bez grūtībām izvairījās.

-���� Ko tagad darīsim, Raul? kāds noprasīja. Atspārdī�sim viņu?

-��� Vai sagraizīsim? Puisis ar nazi rokā plati pasmaidīja.

-��� Gribat saderēt? vaicāja Bovijs.

-���� Uz to, vai tev sa�ķaidīs kājas un rokas? Nav vērts, tas tāpat ir skaidrs.

Kamēr uzbrucēji tuvojās, Bovijs ieņēma �ķietami nedraudīgu pozu atbalstījis labās rokas elkoni kreisās rokas sau�jā, labo plaukstu piespiedis pie vaiga.

-���� Eu, paskat, �is tēlo vēso d�eku! jauneklis iesaucās.

-��� Tāds vis nebūs pēc tam, kad mēs �o atspārdīsim.

-���� Es nopietni saku. Vai gribat saderēt? Bovijs vēlreiz piedāvāja.

Jaunekļi nāca aizvien tuvāk. Bovijs joprojām nemainīja pozu.

-��� Uz ko derēsim?

-��� Uz naudu manā makā.

-��� Mēs to �ā vai tā dabūsim, paziņoja Rauls, draudēdams ar pistoli.

-��� Vai tad jūs nevēlaties zināt, kādas būs derības?

Viņi bija gandrīz klāt.

-��� Labi, kādas ir tavās stulbās, nolādētās derības? Rauls noprasīja.

-��� Tu nostāsies divdesmit pedu attaluma no manis, nolai�dis roku ar ieroci gar sāniem.

-Jā. Un?

-��� Es tik�u tev klāt, pirms tu man trāpīsi.

Rauls smiedamies noteica: Jā, kā tad!

-��� Pārbaudi.

Vēlreiz noirgojies, jauneklis pagriezās pret draugiem.

Tajā brīdi Bovijs varētu viņu pievārēt.

-��� Un ko es teik�u kruķiem, kad bū�u ielaidis tev lodi iek��ās? Rauls taujāja.

-���� Pa�aizsardzība.

-��� Tu, vecīt, esi sasmēķējies kreku, kāds no pui�iem ie�jaucās. Pistole pret dūrēm nav nekāda pa�aizsardzība.

-��� Tad man būtu vajadzīgs kāds ierocis, kuru policija uz�skatītu par apdraudējumu.

-��� Piemēram?

-��� Nezinu. Varbūt nazis?

-��� Stulbenis! noņirdza puisis ar nazi. Viņ� grib, lai es �im atdodu savu�

-��� Aizver �aunas. Es gribu saprast, Rauls pavēlēja. Es nostā�os trīsdesmit pēdu atstatumā.

-��� Es teicu "divdesmit".

-���� Trīsdesmit.

-��� Tas būtu palielas istabas garums, Bovijs izlikās iebil�stam.

-��� Bet tev būs nazis.

-Jā.

-���� Un tu gribi saderet, ka pagusi man uzbrukt, pirms es tevi sa�au�u.

Bovijs pamāja. Ja pagūsi man ie�aut, tā būs pa�aizsar�dzība, jo man rokā būs nazis. Varēsi pastāstīt kruķiem, kā es tev sekoju. Vajāju tevi.

-��� Es jums saku, tas d�eks ir sajucis prātā, puisis ar nazi nerimās.

-��� Kā tad būs, Raul? Tu piecus gadus sēdēji. Vai tie�ām ne reizi nesapņoji iztrakoties? Tagad tev ir tāda iespēja. Tur�klāt pavisam likumīga. Pirmajā dienā pēc iznāk�anas no cie�tuma.

Rauls nopētīja nepazīstamo.

Bovijs gaidīja. Saule karsēja aizvien spēcīgāk.

-��� �etrdesmit pēdas, Rauls uzstāja.

-��� Tā tu izmanto manu laipnību. Es piedāvāju saderēt, ka nostā�os�

-��� �etrdesmit pēdu attālumā, Rauls pabeidza un pagrie�zās pret draugiem. Vai ne? Viņ� runāja par �etrdesmit pē�dām, vai ne?

-��� Protams, Raul. Tie�i tā viņ� sacīja.

-��� Ja gribi būt tāds skarbais zellis, lai notiek, Bovijs no�teica.

Acīmredzami uzjautrināts, Rauls spēra �etrdesmit soļus atpakaļ. �etrdesmit īpa�i platus soļus.

-��� Es ij netaisos �im dot savējo! puisis ar nazi atkārtoja.

-��� Tad man jāpaņem pa�am savs, Bovijs paziņoja, bet jo�projām stāvēja tajā pa�ā pozā. Ar kreiso roku iesniedzies pla�tā krekla īsajā piedurknē, viņ� izņēma piecas collas garu at�vā�amo nazi, ko labajā padusē bija piestiprinājis ar pretalerģisku plāksteri.

�is rokām darinātais nazis at�ķīrās no otra ar gludo ebonīta spalu, ar kuru viņam patika spēlēties. �is nazis bija do�māts darbam. Piespie�ot pogu uz spala, tas atvāzās kā ieeļ�ļots. Anodētais melnais asmens, izkalts no 440C kategorijas tērauda, bija tik ass, kas spēja ieurbties starp kevlara �ķied�rām. Rievotais, laminētais spals bija gatavots no gandrīz ne�iznīcināmas plastmasas ar nosaukumu Micarta. Rievas ļāva cie�i satvert spalu arī tad, ja tas bija notriepts asinīm.

-��� No kurienes tas, velna milti, uzradās? kāds iesaucās.

Rauls pacēla pistoli.

-���� Rāmu garu! Bovijs mierināja. Nazis man vajadzīgs tikai derībām. Ja tu mani nogalināsi, visam jāizskatās tica�mi, it kā tu būtu aizsargājies.

-���� "Ja"? Nebūs nekādu "ja"! Rauls viegli samiedza acis. Derībās bija runa par piecdesmit pēdām, vai ne?

Viņ� paspēra vēl desmit soļus atpakaļ.

-��� Klau, izbeidz! Bovijs gaudulīgi novilka. Tu ta�u gri�bēji godīgas derības, vai ne?

-���� Piecdesmit pēdas ir godīgi.

-���� Bet tev jātur ierocis gar sāniem. Tu nedrīksti ar to tē�mēt, kamēr sacensības nav sāku�ās, Bovijs piekodināja.

-��� Kā nu ne. Stāvēdams krietnā attālumā, Rauls smīkņā�ja. Gar sāniem.

Jauneklis atkal nolaida ieroci.

Arī Bovijs tagad turēja roku ar nazi gar sāniem un iek�ē�ji saņēmās. Kur� sāks skaitīt?

-��� Skaitīt? Par skaitī�anu neviens neko�

Kliegdams pilnā balsī, Bovijs metās uzbrukumā.

-���� Es tev zarnas izrau�u, izdzimteni! viņ� auroja. Iz�dzimteni! Izdzimteni! �ķita, ka Raulu straujais, skaļais uz�brukums un niknumā izķēmotā seja bija pārbiedējusi. Viņ� sarāvās, sagrīļojās, instinktīvi ieliecās ceļgalos, ar rokām, kā sargādams, aizsedza krūtis. Pistoles stobrs nu bija pavērsts aug�up, nevis pretī uzbrucējam, kur� rēca: Nositī�u! Nositī�u! Nositī�u!

�āds uzbrukums ir kā ļaunākais murgs ikvienam, kura darba pienākumos ietilpst prasme apieties ar ieroci. Likumsargi, īpa�u uzdevumu vienības locekļi, apsargu dienesta aģenti, visi profesionāļi zina, ka, niknumā kliegdams, preti�nieks ar ieroci rokā spēj lielā ātrumā mērot piecdesmit pē�du attālumu un nogalināt cilvēku, iekams tas pārvar pārstei�gumu un mēģina aizsargāties. Vienīgā iespēja aizsargāties ir paredzēt �ādu gājienu un no�aut uzbrucēju, tiklīdz ierauga viņa rokās nazi. Ja �āvējs ir likumsargs, viņam būs jātaisno�jas policijas iek�ējās izmeklē�anas padomē un varbūt ari tie�sas iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto priek�ā. Beigtā ne�lie�a radinieki gandrīz noteikti asaru pilnām acīm gaudīsies, ka nav bijusi godīga cīņa ar �aujamieroci pret nazi, policis�tam biju�as priek�rocības un viņ� nedrīkstējis iz�aut. Bet �ā�vējs vienalga domā: "Nolādēts! Skaidrs, ka vajadzēja �aut. Ja tāda situācija atkārtotos, es to kverpli no�miegtu tāpat kā toreiz." Daudzi ir pārliecināti, ka uzbrucējam ar nazi vaja�dzīgs laiks, lai sagatavotos dūrienam, un viņ� iz�ķie� vērtī�gu sekundi vai pat divas, bet �āvējs var to izmantot un, pār�varējis pārsteiguma refleksu, iz�aut. Ta�u patiesībā ar nazi bruņojies cilvēks kustas pietiekami ātri un, izmantodams ie�skrējiena inerci, no visa spēka uztriecas pretiniekam, nogā� to atmuguriski pret sienu vai uz zemes, pēc tam uzkrīt vir�sū upurim un lai� darbā nazi.

Aptuveni tā notika arī tagad. Rauls likās izbrīnīts, kājas ieliecās ceļgalos, rokas bezjēdzīgi pavirzījās aug�up, un Bovijs piecdesmit pēdu atstatumu kur� vairs nelikās pārlie�ku gar� pieveica neiedomājami īsā laika sprīdī. Viņ� uz�triecās Raulam ar tādu spēku, ka izsita tam gaisu no plau�ām. Ķermenim izliecoties un pēdām atraujoties no zemes, Rauls nokrita. Kad jaunekļa galva atsitās pret zemi, atskanēja �ķe�bino�s krak�ķis.

Tajā mirklī Bovijs varēja ar lejupvedo�u kustību pār�ķelt Raulam rīkli, ta�u viņ� tikai veikli atbruņoja pretinieku un ar nazi un ieroci rokās apcirtās pret pārsteigumā sastingu��ajiem Raula draugiem.

-��� Gribat jaunas derības? Bovijs noprasīja.

-��� Ak, Dievs, tikai ne�auj! lūdzās puisis ar nazi.

-���� Nekas tamlīdzīgs pat prātā nenāk. Bovijs noteica un aizbāza ieroci aiz jostas. Raul, tu labi redzi? Es gribu, lai tu skaties uzmanīgi.

-��� Ē-ē, novilka Rauls. Ko?

-��� Nolādēts! Skaties uzmanīgi!

-��� Jā, labi.

Bovijs savāza nazi un piesprādzēja pie bik�u kabatas.

-��� Tu tur! viņ� uzrunāja puisi ar nazi rokā. Es prasīju, vai gribi noslēgt derības.

-���� Derības?

-��� Jā. Saderam, ka jūs visi trīs mani nevarēsiet pieveikt.

Visi trīs izskatījās satriekti.

Jau atkal Bovijs nostājās �ķietami miermīlīgajā pozā, ar kreisās rokas plaukstu apņēmis labās rokas elkoni, otru plaukstu piespiedis pie vaiga. Dieva dēļ, sāciet ta�u!

Puisis ar nazi rokā nolēma riskēt. Kad viņ� metās virsū Bovijam virsū, tas ar asu labās rokas kustību novirzīja uz�brucēja nazi sāņus un vienlaikus ar kreisās plaukstas ārējo malu no visa spēka iecirta pļauku spēcīgais sitiens skāra tik lielu daļu upura sejas, ka tas sāpēs pārgrieza acis.

Bovijs kustējās zibenīgi. Spēriens ar biezzoļu kurpes ma�lu lika otrajam puisim kliedzot saļimt smiltīs precīzais si�tiens pa nervu uz laiku bija padarījis kāju nejutīgu. Ari tas, kur� bija vicinājis nazi, noslīga uz ceļiem. Atgāzis pui�a gal�vu, Bovijs to pieturēja zem zoda, lai nākamais sitiens nepārlauztu jauneklim kaklu. Tre�ajam viņ� iespēra pa sēklinie�kiem. Kad puisis sāpēs paliecās uz priek�u, arī viņam Bovijs ar plaukstu spēcīgi trieca pa zodu. Abi bez samaņas novēlās zemē.

Atlika tikai uzbrucējs, kura kāju Bovijs bija padarījis ne�jutīgu. Sāpēs viebdamies un locīdamies, viņ� vārtījās pa ze�mi un ar lielām pūlēm sataustīja kādu priek�metu bik�u ka�batā. Kad pretinieks izvilka ne visai kvalitatīvu divdesmit otrā kalibra revolveri, Bovijs iespēra viņam pa �okli tā, lai sitiena spēks vien pārlau� kaulu, nevis nogalina tā īpa��nieku.

Rauls joprojām gulēja zemē, kampdams pēc elpas un ne�ticīgi mirk�ķinādams acis.

-��� Nu, kā tev patika? Bovijs apvaicājās.

Ē�

-��� Vai tu gribētu pie manis pastrādāt?

-���������������������� Ē�

-���� Es tev to varētu iemācīt. Tu iegūtu jaunus draugus un sagādātu pasaulei daudz sāpju?

-��� Strādāt? Kas tas par�

-��� Tu strādātu pie manis. Bovijs izvilka no kabatas nau�daszīmes, kuras kopā saturēja saspraude. Pa�a gatavotajā tē�rauda saspraudē bija tik prasmīgi ieslēpts nazis, ka viņam ne reizi neradās problēmas lidostas dro�ības pārbau�u lai�kā. Divi tūksto�i dolāru iestā�anās honorārs.

-��� Divi tūksto�i dolāru?

-�� Piedāvāju dzīvesvietu un ēdienu. Apģērbs un ekipējums par brīvu.

-��� Divi tūksto�i dolāru?

-��� Iestā�anās honorārs. Pēc tam saņemsi trīs tūksto�us mē�nesī. Aplaupīdams dzērienu veikalus, tu nemū�am tik daudz nenopelnītu.

-��� Kas man jādara?

-��� Jāpierāda, ka spēj mācīties. Un tad�

-Jā?

-��� Jaklausa pavēlēm.

17. NODAĻA

-��� Pļauka? Viljams neticīgi pārjautāja, jo domāja, ka tiek izjokots.

Brīdī, kad reaktīvā lidma�īna Gulfstream G-200 uz�āvās gaisā no Kasperas lidostas Vaiomingas pavalstī, Kevana ju�ta kuņģī vieglu spiedienu. Varēja pacelties arī no D�eksonholas, ta�u pastāvēja pārāk liela iespēja, ka uzbrucēju vienī�ba �o lidostu novēro. Dro�āk bija ar helikopteru aizlidot divsimt �etrdesmit jūdzes austrumu virzienā uz Kasperu, kur viņus jau gaidīja. Lidma�īnas sānus rotāja uzraksts Global

Protective Services. Salonā vietas pietiktu pat desmit pasa�ie�riem ērti klubkrēsli, konferen�u galds, dzīvojamās istabas iekārta, pla�a virtuve, izsmalcināta izklaides sistēma, klusi dzinēji, simtprocentīgi filtrēts gaiss un daudz dabiskas gais�mas. Ietilpīgās degvielas tvertnes bija paredzētas starpkon�tinentāliem lidojumiem.

-��� Tavuprāt, pļaukas ir kaut kas mīkst�aulīgs? Kevana vaicāja.

-��� Skaidra lieta! Viljams attrauca.

No vannas istabas iznāca D�eimija, pārģērbusies baltā blūzē, zilā vējjakā un pelēkās vieglās biksēs �is drēbes Vil�jams bija licis pilotiem paķert līdzi. Tirkīzkrāsas auskari iz�cēla sievietes tum�i zaļās acis. Tum�ie mati brīvi krita pār pleciem.

-��� Patiesībā tas ir ļoti nopietns sitiens, viņa paskaidroja Viljamam.

-���� Fērbērns centās pēc iespējas vienkār�ot pa�a ieviestās tuvcīņas metodes, Kevana klāstīja. Lai tās var viegli ie�mācīt. Viegli iegaumēt. Var pat apgalvot, ka visas sistēmas pamatā ir da�as kustības. Turklāt Fērbērna sistēma nepie�ļauj, lai cilvēks, veicot �īs kustības, pats gūst savainojumus, un tas ir ļoti būtiski.

Misis Petersone pārstāja apbrīnot lidma�īnas iekārtojumu un ieklausījās.

-��� Piemēram, sitiens. D�eimija savilka dūri un tēloja, ka iesit sienai. �ādi es pretiniekam noteikti nodarī�u sāpes, ta�u vienlaikus dro�i vien savaino�os arī pati. Pirkstu kauli�ņi noteikti pietūks un sūrstēs. Ja turpinā�u sist, drīz neko nevarē�u iesākt. Sliktajā gadījumā pat salauzī�u rokas kau�lus, un sāpes un �oks mani padarīs nespējīgu cīnīties. Lai cik sīksts ir cilvēks, viņ� nevar piespiest sevi nejust �oku.

-��� Tādējādi Fērbērns sev jautāja: "Ar kuru ķermeņa daļu iespējams dot pretiniekam pietiekamu triecienu, lai pa�savaino�anās risks būtu pavisam neliels?" Kevana turpināja.

-��� Tā kā mēs nupat runājām par pļaukām, es pieņemu, ka viena no �im ķermeņa daļām ir plauksta, sacīja Viljams.

-Jā, ta�u tie nav viegli pliķi, Kevana paskaidroja. Pļau�kās tiek ielikts viss ķermeņa spēks. Plauksta spēj aptvert lielu platību, gandrīz visu vaigu. Pat ja pretinieks nenonāks no�kautā, trieciens tomēr viņu pietiekami apdullinās. Sitiens pa otru vaigu viņu noguldīs uz zemes.

-���� Kuras ķermeņa daļas vēl Fērbērns ieteica izmantot? Viljams jautāja.

-��� Pēdas, ja vien kājās ir apavi ar biezām zolēm. Ar tādām var, spēcīgi uzminot, salauzt pretiniekam kājas pirkstus. Fēr�bērns ieteica arī tādu paņēmienu� Ar zoles malu nobrā�ot pretinieka kāju ikrus, tam spēcīgi uzmin uz pirkstiem.

-��� Au! novilka Viljams.

-��� Ar ceļgalu, ieminējās D�eimija.

-��� Pa cirk�ņiem? Viljams jautāja.

-���� Noteikti.

Misis Petersone uzmanīgi klausījās.

-��� Arī elkoņi, Kevana turpināja uzskaitīt. Ar tiem var salauzt ribas, bet pa�am necik nesāpēs.

-��� Trieciens ar plaukstas ārējo malu pa kaklu. Arī tā nesavainosies, D�eimija klāstīja.

Iztēlodamies, kādus ievainojumus var �ādi sagādāt pre�tiniekam, Viljams saviebās.

Misis Petersone ieinteresēta paliecās uz priek�u.

-��� Vēl var, uzsitot ar plaukstu pa pazodi, piespiest preti�nieku atgāzt galvu atpakaļ, un tad iedurt tam acīs ar pirk�stiem�

Advokāts acīmredzami jutās neomulīgi, iedomājoties ap�rakstīto ainu.

-���� Kāpēc vīrs man neko tādu nemācīja? piepe�i sarunā iejaucās misis Petersone. Mani nemācīja apieties arī ar ie�ro�iem, kurus glabāja mājās. Viņ� bija labs vīrs, ta�u pret ma�ni izturējās kā pret vājāku radījumu.

-��� Tagad ir jūsu iespēja atgūt zaudēto. D�eimija ar �estu mudināja Kevanu piecelties kājās. Mēs jums parādīsim da��u Fērbērna ieteikto paņēmienu kombināciju.

Novietojusi kreiso roku �ķērsām pār krūtīm, sieviete pa�cēla labo plaukstu pie vaiga.

-�� Vai es izskatos neaizsargāta? D�eimija jautāja Viljamam un misis Petersonei.

-��� Pietiekami, attrauca Viljams, un misis Petersone pie�krīto�i pamāja.

-�� Tie�i tā nodomā pretinieks un kļūst pa�pārliecināts. Gal�venais uzdevums ir viņu pārsteigt, rīkojoties pilnīgi negai�dīti. Pārsteiguma reflekss padara viegli ievainojamu.

Kevana izlikās sitam viņai pa vēderu.

D�eimija ar labo roku nobloķēja sitienu. Ar kreisās rokas plaukstu viņa izlikās spēcīgi iesitām Kevanam pa seju. Tad viņa tēloja, ka iesper vīrietim pa cirk�ņiem. Kad viņ�, it kā ciezdams sāpes, saguma uz priek�u, D�eimija palēninātām kustībām parādīja, kā ar plaukstu iesit viņam pa pazodi, un, stumjot Viņa galvu atpakaļ, vienlaikus tuvina pirkstus acīm.

-���� Pļauka pretinieku apdullinātu tā, ka viņ� nespētu sevi aizsargāt, D�eimija pabeidza demonstrējumu. Fērbērns ir sarakstījis grāmatu "Kļūsti spēcīgs". Mēs jums to samek�lēsim.

-��� Arī es esmu kaut ko sagādājis, ierunājās Viljams.

Visi ieinteresēti vēroja, kā Viljams atver atvilktni glabā�tavas nodalījumā, kas atgādināja nelielu galdiņu, un izņem portfeli.

-��� Jūs lūdzāt, lai no Global Protective Services galvenās mīt�nes atved evakuācijas somu. Ta�u jāatzīst, man nav ne ma�zākās nojausmas, kas ir evakuācijas soma.

-��� Tā domāta gadījumiem, kad jāevakuējas, paskaidroja Kevana.

-��� Kādiem gadījumiem?

-��� Komplekts ārkārtas situācijām, kad steidzami jāņem kā�jas pār pleciem. Lielākajai daļai operatoru mājās glabājas tā�da soma.

Kevana atvēra portfeli, un visu skatieniem pavērās na�i, deviņu milimetru munīcija, rezerves aptvere, viegli paslēp�jama SĪG Sauer 229 pistole, mūķi, miniatūra kabatas laterna, pietiekams krājums divdesmit dolāru naudaszīmju, viltoti identifikācijas dokumenti, santehnikas limlentes rullī�i un da�ādi citi priek�meti, kuri liekas neizmantojami kaujas ap�stākļos, saspraudes un kabeļu savilces, plānas, lokanas plastikāta lentes, ar kurām var sastiprināt kopā vadus vai aizvērt atkritumu maisus.

-��� Kam tās domātas? Viljams interesējās.

-��� Lai �o to piestiprinātu vai saspraustu kopā.

Viljamam tas ne�ķita uzjautrino�i.

-���� Skaidrs. Un santehnikas līmlente, jādomā, paredzēta pārrautu cauruļu salabo�anai.

-��� Vai asinsvadu.

-��� Kādudien tev būs mani jāapmāca. Viljams noteica un pagriezās pret D�eimiju. Un tas ir tev.

Viņ� pasniedza melnu plastmasas portfeli, tik lielu kā klēpjdators. To greznoja uzkrāsots uzraksts Sigarms.

-��� Cik iejūtīgi, novilka D�eimija. Visi man dāvina �au�jamiero�us.

-��� Tev vajadzēs arī �o. Viljams pasniedza viņai pistoles maksti.

-��� Nē! Kevana iejaucās.

D�eimija izbrīnīta palūkojās viņā.

-��� Ja nebūsi kopā ar mani, tev briesmas nedraudēs, viņ� paskaidroja.

-��� Tu gribi sacīt, ka�

-��� Tu paliksi kopā ar misis Petersoni. Un neatradīsies man tuvumā.

-��� Uzbrucēju vienība tik un tā var mani atrast un izman�tot, lai piekļūtu tev, D�eimija aizrādīja.

-��� Tevi labi apsargās.

-���� Palūkojies uz gredzenu man pirkstā! D�eimija bilda. Es �ai notikumā esmu iesaistīta tikpat dziļi kā tu. Es ij ne�grasos slapstīties, kamēr tu sevi padarīsi par mērķi.

-��� Tā tev būs dro�āk.

-��� Man nospļauties par to, kas man ir dro�i. Vai tu slēp�tos, ja mēs būtu mainītās lomās? Ja mērķis būtu es?

-��� Protams, ne. Bet tas būtu�

-��� Citādi? Kā? Vienīgā problēma ir tā, ka es esmu sieviete un tu esi vīrietis?

-��� Tu labi zini, ka es tā nedomāju. Bet� ja mēs esam ko�pā, ja kaut kas noiet greizi un ar tevi kas atgadās� Ja tevis vairs nebūtu, es to nepārdzīvotu.

-���� Vai tu domā, ka es pārdzīvotu to, ja tevis vairs nebū�tu? Tu ar uguni nesameklēsi labāku, motivētāku sargu par mani!

-��� Es zinu.

-��� Piedevām man �is darbs padodas. Tu pats man to bie�i daudzināji. Paliekam kopā?

Aizkustinātajam Kevanam bija grūti parunāt. Jā. Palie�kam kopā.

1 . nodaļa oahaka, Meksika

Dominiku pārsteidza tas, ka filmzvaigzne �eina Leina iz�rādījās pieklājīga un paklausīga krasi at�ķīrās no citām sla�venībām, kuras viņam nācies sargāt. Divdesmit vienu gadu vecā, satrieco�ā sieviete jau varēja lepoties ar piecām ienesī�gām, slavenām filmām, un tēlojums vienā no tām jau bija at�nesis viņai "Oskara" nomināciju. Bet tad viņa uz ilgu, kar�stu vasaru pazuda no redzesloka. Policija, privātdetektīvi un �urnālisti zvaigzni visur izmeklējās, un visbeidzot viņa tika atrasta pilnīgā narkotiku varā streipuļojam pa KanādasJaunskotijas provinces mazpilsētas galveno ceļu, ieņēmusi galvā, ka dodas iegādāties sacīk�u zirgu. Neviens nespēja izskaid�rot, kas �ai starplaikā noticis arī viņa pati ne. Varas iestā�des veica nelielu izmeklē�anu un uzgāja vasaras namiņu, ku�rā viņa bija apmetusies kopā ar savu draugu, kur� bija kreka atkarības varā.

Samaksāju�i sodanaudas un noklausīju�ies tiesne�a lekci�ju par talanta un dzīves iznieko�anas bezjēdzīgumu, viņi at�griezās Losand�elosā. Ta�u, par spīti �einas apņēmībai sākt jaunu dzīvi un pārtraukt �īs attiecības, biju�ais draugs uz�stājīgi vēlējās ar viņu tikties. Savu mīlestību un neatlaidību viņ� izrādīja, aizdedzinot aktrises BMW un no�ņaudzot vi�ņas kaķi, un tad nozuda, cerot nogaidīt, līdz policijai apniks filmzvaigzni sargāt.

Te parādījās darbs Dominikāni. Izmisīgi vēloties pasar�gāt savas investīcijas, kinostudija piedāvāja milzīgu honorā�ru Dominikāni un vēl pieciem sargiem, lai tie dodas uz fil�mē�anas vietu Meksikā, kur tobrīd �eina uzturējās. Viņi strādāja maiņās pa diviem un uzmanīja, lai tuvumā neparā�dās viņas draugs. Sargiem bija uzticēts vēl kāds pienākums pieraudzīt, lai, iejūtoties filmas si�etā par narkotiku kon�trabandistiem, �eina nesteidz nobaudīt īsto mantu.

Dominikam par izbrīnu, �eina uzvedās priek�zīmīgi klausīja norādījumiem, filmē�anas laukumā ieradās laikus, ie�mācījusies tekstu, un ne reizi ne�ēlojās par divdesmit stun�du ilgo darbadienu un stingro kontroli pār viņas laiku ār�pus filmē�anās. Svētdienas bija jaunās aktrises vienīgās brīvdienas, un �o laiku viņa izmantoja, Dominika un vēl kā�da sarga pavadībā apkaimes pilsētiņās iepērkot paklājus, ke�ramikas izstrādājumus un dzīvnieku atveidojumus vai ap�meklējot Oahakas baroka katedrāli, kuras velves greznoja �ilbino�i zelta rotājumi.

Sava norīkojuma priek�pēdējā vakarā Dominiks ar pāri�nieku, izvietoju�ies atstatus Victoria viesnīcas iek�ējā pagal�ma restorānā, pustumsā stāvēja un uzmanīja vairākas ieejas, kamēr �eina ieturēja vakariņas kopā ar re�isoru. Stāvu ze�māk citi aktieri plun�ājās peldbaseinā.

Krēsla sabiezēja. Pēc vakariņām sargi pavadīja �einu uz numuru, kas atradās vienā no garām ēku rindām blakus res�torānam. Maigi apgaismoto gaiteni vietumis greznoja vāzes ar ziediem. Kamēr pārinieks pieskatīja ieejas gaitenī, Domi�niks atslēdza �einas numura durvis un pārliecinājās, ka vi�ņa būs dro�ībā.

Tikai dzirdēdami, ka �eina aizslēdz vairākas durvju slē�dzenes, abi sargi ļāvās atslābinājumam.

-��� Kad aizvedīsim viņu uz �tatiem, vai tu pieteiksies jau�nam norīkojumam? Dominiks apvaicājās pāriniekam.

-���� Nē. Es apsveru iespēju atbraukt �urp ar sievu. Kādi ir tavi plāni?

-��� Es dodos uz Ņūorleānu. Man paredzēti apsarga pienā�kumi Pasaules Tirdzniecības organizācijas konferencē. Pēc tam, kad viesuļvētra "Katrīna" izpostīja Ņūorleānu, organi�zācija vēlas atbalstīt pilsētas atjauno�anas pūliņus un noor�ganizēt tur tik�anos.

-���� Kad es pēdējoreiz strādāju Pasaules Tirdzniecības or�ganizācijas konferencē, demonstranti sarīkoja nekārtības un pilsēta tika slēgta. Tāds, lūk, paaugstināts apdraudējuma stā�voklis. Nedēļu darbojos Oran�ajā stāvoklī. Pēc tam nogulē�ju septiņas dienas bez pārtraukuma.

Abi vīrie�i atslēdza savus numurus, kas atradās abās pu�sēs �einas numuram. Tādējādi viņi spētu reaģēt nekavējo�ties, ja kinozvaigzne nospiestu trauksmes pogu, kas nosūtī�tu signālu uz sargu istabām. Tikko katrs atvēra sava numura durvis, piepildījās vietējo sakāmvārds: "Pret �īs �ūskas ko�dumu dakteru zāles nelīdzēs." No�ņāca ma�etes, kas nocir�ta abiem galvas.

2. nodaļa

Ceturtā lielākā lidosta Ņujorkas pilsētas apkaimē pēc Kenedija, Lagvardijas un Ņuarkas starptautiskajām lidostām ir Tīterboro, kura tiek saukta arī par atslogo�anas lidlauku, kas apkalpo līgumreisus, korporatīvos un privātos lainerus, �ā�di atvieglojot darbu lielākām lidostām. Divdesmit jūd�u brauciens no Tīterboro lidlauka pāri D�ord�a Va�ingtona til�tam būtu aizvedis Kevanu uz Global Protective Services biroju Manhetenas vidū. Iedomājies, ka uzbrucēju vienība varbūt paredzējusi braucienu �ajā virzienā un likusi novērot Tlterboro, viņ� nolēma, ka braukt ar automa�īnu būtu pārak ris�kanti, un tālab lidoja ar helikopteru.

Manhetenā bija izbūvēti trīs helikopteru nosē�anās lau�kumi. Kevana izvēlējās to, kas atradās vistālāk no Global Protective Services mītnes, jo sprieda, ka to diez vai novēros. Bija pusnakts, un bruņots furgons aizveda viņu un pārējos uz slēgtu autostāvvietu zem kādas Medisona avēnijas ēkas, kuras �etrdesmitajā stāvā atradās firmas birojs. Furgona ie�ra�anos gaidīja vienība, kas pavadīja Kevanu ar biedriem lif�tā un cauri aug�ējo stāvu dro�ības pārbaudes punktiem.

No konferences zāles pavērās krā�ņs skats pilsēta ņir�bēja uguntiņās. Kaut zinādams, ka logi ir no lo�u necaurlai�dīga stikla, Kevana nospieda podziņu, kas acumirklī nolai�da tik biezas �alūzijas, ka caur tām nevarēja saskatīt klāteso�o apveidus. Viņ� aplūkoja dārgos, biezos paklājus un sienas ar ozolkoka paneļiem. Katra sēdvieta pie garā kon�feren�u galda bija apgādāta ar datora termināli un tālruņu konsoli, un vienu no tām viņ� izmantoja, lai aicinātu atnākt trīs firmas darbiniekus, kuriem bija lūgts uzkavēties pēc dar�ba laika.

-��� Rādās, ka tu pamazām iejūties priek�nieka lomā, Vil�jams konstatēja.

-���� Kā �īs pārmaiņas padarīt oficiālas? Vai tev ir kādi do�kumenti, kas man jāparaksta?

-��� Esmu norīkojis savu palīgu aiziet tiem pakaļ uz manu biroju, Viljams atbildēja. Viņam pēc neilga brī�a butu jā�ierodas.

-��� Jo drīzāk, jo labāk.

-��� Misis Petersone, ja gribat atgulties, mēs varam samek�lēt kādu tuk�u kabinetu, kurā ir dīvāns, D�eimija piedā�vāja.

-��� Paldies, bet es nosnaudos jau lidma�īnā. Misis Peter�sone nepārprotami nevēlējās palaist garām notikumus.

Ta�u Kevana nevarēja to pieļaut. �eit jūsu līdzdalība bei�dzas. Jo mazāk jūs zināt, jo labāk jums.

Kundze acīmredzami saduga.

-���� Varam to uztvert tā, ka brauciens kopa ar mums bija interesants, bet visam pienāk gals, ierunājās D�eimija.

-��� Interesants? Ir grūti apjaust iemeslu, bet man, pat tādu baiļu māktai, �is piedzīvojums �ķita gandrīz vai aizraujo�ā�kais visā mū�ā.

-��� Vinstons �ēr�ils reiz ir teicis: "Nav nekā aizraujo�āka par to, ka tu tiec ap�audīts un paliec dzīvs." Redziet, Ke�vana piebilda, pārāk bie�i tādu aizraujo�u piedzīvojumu mēs negribam piedzīvot. Viljam, kad Dankans mani iekļāva testamentā?

-��� Mēnesi pirms bojāejas. Kādēļ tu jautā?

Zālē ienāca trīs cilvēki.

Pirmais nepilnus �etrdesmit gadus vecs Austrumindijas izcelsmes vīrietis, dzimis Akronā, Ohaio pavalstī. Kompak�ta miesasbūve. īsi, biezi tum�i mati. Stingra, stūraina seja. Tum�as acis, pārliecināts skatiens. Muskuļaini pleci. Dienējot ASV īpa�o spēku vienībā, Ali Karima specialitāte bija va�lodas, medicīna un sprāgstvielas, kā arī spēja iejukt un neizcelties Āzijas izcelsmes sabiedrības vidū. Viņa pienākums bija Global Protective Services aizsargaģentu vervē�ana, apmā�cība un uzraudzība.

Otra ķīniete, vairāk nekā trīsdesmit gadus veca. Uzau�gusi Sietlā. Gari, mirdzo�i melni mati. Piecas pēdas �etras collas gara, slaida, smalkiem, ta�u pievilcīgiem vaibstiem. Ārēji Kima Lī �ķita pārāk trausla, lai strādātu apsardzes uz�ņēmumā. Tomēr ikviens, kur� tā domāja, ātri vien pārlieci�nājās, ka �ī sieviete ir aikido un czecjuaņdao instruktore un melnās jostas īpa�niece. Kima bija viena no retajiem Global Protective Services darbiniekiem, kura nebija piedalījusies īpa��ajās operācijās, ta�u viņas pienākumiem militārā apmācība nebija nepiecie�ama. Dankans viņu nolīga tālab, ka viņa reiz bija bēdīgi slavena hakere un datorvīrusu programmētāja �āda prasme ārkārtīgi labi noderēja uzņēmumiem, kas sar�gāja ne tikai pret fiziskiem, bet arī pret elektroniskiem uz�brukumiem. "Diez, kā Kima un D�eimija spēs sadarboties," Kevana nodomāja, "D�eimija ta�u arī ir datorspeciāliste."

Tre�ā persona baltais vīrietis. Vairāk nekā �etrdesmit gadus vecs. Izskatīgs, solīdas miesasbūves afrikands, agrā�kais Dienvidāfrikas izlūkdesanta vienības loceklis. D�eralda Brokmena specialitāte bija darbs ienaidnieka aizmugurē visbaismīgākajos apstākļos brīvā dabā. Viena no vienības iz�turības pārbaudēm bija spēja izdzīvot piecas dienas Āfrikas bu�ā starp lauvām, ziloņiem un bez pārtikas līdzi bija vie�nīgi kārba kondensēta piena, pārtikas deva pusei dienas un divpadsmit cepumi, turklāt pārbaudāmie ar nepatiku atklā�ja, ka lielāko daļu pārtikas instruktori aplaistīju�i ar petro�leju. Elitārā militārā pagātne un teicamas vadības spējas ļā�va Brokmenam ieņemt pagaidu vadītāja vietu uzņēmumā.

Visi trīs nebilda ne vārda. īpa�ie operatori ir mācīti val�dīt emocijas, ta�u tagad pārsteigums nebija noslēpjams.

-��� Kevana? Brokmens visbeidzot noteica, cie�i uzlūkojis kādreizējo kolēģi.

Sazinoties ar uzņēmumu, Viljams bija klausījis Kevanas rī�kojumiem un pateicis Brokmenam vien to, ka advokāts ie�radīsies kopā ar jauno īpa�nieku.

Uzlūkojis D�eimiju un misis Petersoni, Brokmens nopra�ta, ka sievietes nav ierindojamas iespējamo īpa�nieku sarak�stā.

-���� Un tu būtu jaunais uzņēmuma vadītājs? viņ� vaicāja Kevanam.

Kima pievērsās advokātam. Viljam, tu jau piecus mē�ne�us lūdz mani meklēt datu bāzēs Āronu Stodardu. Man radās iespaids, ka tie�i viņam Dankans ir novēlējis uzņē�mumu.

-���� Tiesa, Viljams atteica. Tagad, kad esmu saņēmis klienta atļauju, es beidzot drīkstu atklāt, ka Global Protective Services mantinieks ir Arons Stodards.

-��� Un Arons Stodards esmu es, bilda Kevana. Pār telpu nolaidās klusums. Es spriedu, ka sargs kļūtu viegli ievai�nojams, ja sliktie zēni iegūtu ziņas par viņa personisko dzī�vi, Kevana skaidroja. Tā var izmantot sarga draugus un tuviniekus, lai izdarītu spiedienu uz viņu. Kevana ir mans pseidonīms.

-���� Vai sliktie var piekļūt tādiem ierakstiem? Ali iebilda. Tie glabājas absolūti dro�ā vietā, kur pieeja ir tikai man un Kimai.

-���� Maldīgs priek�stats, Kevana atklāja. Vakar viņi uz�bruka manai mājai.

-Ko?

-��� Manai mājai, Dieva dēļ! īpa�umam uz Arona Stodarda vārda. Visa apkaime mani pazīst tikai kā Aronu Stodardu. Dusmām kūsājot dzīslās, Kevana pūlējās kontrolēt elpu. Ta��u uzbrucējiem izdevās mani atrast. To viņi varēja, vienīgi atrodot manu vārdu Global Protective Services datubāzē.

-��� Iesaistīts ari Viljama birojs, Ali atgādināja. Tie�i viņ� uzsāka meklē�anu.

-��� Es apliecinu, ka vienīgi jums trijiem esmu izpaudis akū�to nepiecie�amību sameklēt Aronu Stodardu. Viljams pa�griezās pret Kevanu. Konfidencialitātes dēļ es nedrīkstēju minēt Dankana testamenta noteikumus. Ta�u viņi drīz vien apjauta saistību.

-���� Piķis un zēvele, kas tas par mājienu? Brokmens no�prasīja. Mēs esam nosūtīju�i uzbrucēju vienību, lai neļautu tev mantot uzņēmumu? Lai mēs pa�i iegūtu varu pār to?

-��� Līdz �im tāda doma man nebija ienākusi prātā, Keva�na meloja.

-�� Stulbuma kalngals! Amerikāņiem raksturīgais idiomātiskais izteiciens �ķita pilnīgi neiederīgs indie�u izcelsmes cil�vēka mutē. It kā mums trūktu nepatik�anu! Tagad mums darī�ana ar puisi, kur� vēl nesen par varītēm bēga no mūsu uzņēmuma, bet nu izdomājis, ka tomēr grib atgriezties, un piedevām vēl apvaino mūs, ka mēs strādājam pretējās pu�ses labā.

-��� Pārtraukums! Kevana pasludināja.

-��� Tas patie�ām ir stulbuma kalngals! Ali neatlaidās.

-��� Nopietni, es iesaku ņemt pārtraukumu. Vai Dankans te glabāja viskiju?

-��� Vai tu esi sācis dzert? Kima izbrīnīta apvaicājās.

-��� Nē, Kevana attrauca. Tomēr, ja kārtīgi iebelzīsim cits citam ar pudeli pa galvu, varbūt tiksim pie jēgas. Dankans jums trim pilnībā uzticējās. Es arī jums pilnībā uzticos. To�mēr mums ir jāatklāj, kur� pārkāpis dro�ības noteikumus, un tas nebūs viegli. Kāds mani medī, un �ā cilvēka rīcībā ir lie�la nauda un resursi. Lai arī pirmais mēģinājums nav izde�vies, tas nenozīmē, ka apdraudējums vairs nepastāv. Man jā�pieņem, ka tiks sarīkots nākamais uzbrukums. Pla�āks un organizētāks.

Brokmens pārlaida plaukstu gludi noskūtajai galvai. Ali lēni nopūtās.

-��� Piedod, Kima atzina. Acīmredzot mēs netiekam ga�lā ar stresu.

Atskanēja klauvējiens pie durvīm, un apsargs ienesa sū�tījumu. To piegādāja mistera Faradeja palīgs.

Kevana pasniedza pieblīvēto gareno aploksni Viljamam, un advokāts izplāja tās saturu uz konferen�u galda.

-��� Kur lai uzlieku savu autogrāfu? Kevana jautāja.

-�� Vai tu vispirms to neizlasīsi? Kā advokāts es tev no sirds iesaku izskatīt to, ko paraksti.

-��� Vai tev ir iebildumi pret kādu punktu?

-��� Viss ir gau�ām vienkār�i. Tu apstiprini mantojumu. Tu pārņem uzņēmuma vadību līdz ar tā aktīviem un� es uz�sveru� saistībām.

-���� Vakar tu minēji, ka Dankans ir pieņēmis da�us ap�au�bāmus ar uzņēmuma vadību saistītus lēmumus.

-��� Viņ� pārāk strauji papla�ināja darbību. Londona, Parī�ze, Roma, Honkonga. Plānots atvērt filiāli arī Tokijā. Nevar noliegt, ka pēc vienpadsmitā septembra notikumiem piepra�sījums pēc augstākās klases apsarga pakalpojumiem nekad nav bijis tik liels kā �obrīd. Ta�u patlaban Global Protective Services vairāk tērē nekā saņem. Pastāv risks bankrotēt.

-���� Bankrotēt? Ali drūmi paraudzījās Brokmenā. Man neviens neko nav stāstījis par�

Tālāk neklausīdamies, Kevana parakstījās.

-���� Ir nepiecie�ams liecinieks. Viljams pavērās D�eimijā un piebilda: Ta�u tā nedrīkst būt sieva.

-��� Sieva? Kimu jaunums manāmi apstulbināja.

-��� Pie joda, es esmu ar mieru! iejaucās misis Petersone, priecādamās, ka var piedalīties. Viņa parakstījās Viljama no�rādītajā vietā.

-��� Tagad uzņēmums pieder man? Kevana pajautāja.

-��� Līdz ar visām saspraudēm un dzeramā ūdens traukiem.

-��� Tad ķeramies pie darba. D�erald, atcel Tokijas filiāles projektu. Apvieno Parīzes un Romas filiāles. Ali, misis Petersoni nepiecie�ams apsargāt visu diennakti. Nogādā viņu kādā dro�ā namā.

-���� Lai viņu pieskata izskatīgi jaunekļi, piebilda D�ei�mijā.

-��� Arī Viljamam būs jāpaslēpjas dro�ā namā, Kevana pa�ziņoja. Lai piekļūtu man, uzbrucēju vienība var izmantot gan vienu, gan otru. Kima, pārbaudi datubāzē visus manus norīkojumus. Pastāv iespēja, ka mani paredzēts apklusināt saistībā ar kādu agrāku notikumu, kurā esmu ieguvis pārāk daudz nevēlamas informācijas. Es gribu, lai mani pavada vis�labākie sargi. Ataiciniet Robu Milleru, Dominiku Benuto, Hansu Dītrihu un�

Drūmie skatieni, ar kādiem darbinieki vērās runātājā, li�ka viņam apklust.

Kevana atcerējās, ko Ali un Kima iepriek� bija teiku�i un kas formāli nebija saistīts ar viņa iera�anos. "It kā mums trūktu nepatik�anu!" bija iesaucies Ali, bet Kima piebilda: "Acīmredzot mēs netiekam galā ar stresu."

-��� Kas noticis? viņ� taujāja.

Kima dziji ieelpoja. Visi, izņemot Ediju, ir gāju�i bojā. Pēdējās diennakts laikā.

Sākumā Kevana nosprieda, ka ir pārklausījies.

-��� Millers Venēcijā sargāja liela uzņēmuma vadītāju un vi�ņa sievu, Ali stāstīja. Dominiks Oahakā apsargāja filmzvaigzni. Pārējie atradās līdzīgos savstarpēji nesaistītos no�rīkojumos. Visi ir nodurti.

Jaunais vadītājs paliecās uz priek�u, atspiezdamies ar plaukstām pret galda virsmu.

-��� Asmeņi bija apstrādāti ar ātras iedarbības indi, Kima piemetināja.

-���� Klienti ir dzīvi. Brokmena balsī jautās satraukums. Tiem nav ne skrambiņas. Viņiem neviens neuzbruka.

-��� Neviens neuzbruka? Tas ta�u nav iedomājams! Viljams iebilda.

-��� Protams, ir, Kevana attrauca. Ja klientiem nekas nav nodarīts, tas nozīmē, ka uzbrukuma mērķis bijis to sargi.

-���� Kāpēc uzbrucēji neizmantoja �aujamiero�us? Viljams jautāja.

-��� Tālab, ka uzbrukumam ar nazi piemīt kaut kas baisi in�tīms, atteica Kevana. Nereti upuris pat nejūt, ka ir sa�vainots, vai arī neapjau� brūces nopietnību. Apmācībai cīņās ar nazi bie�i rāda videomateriālu, kas kādā Kalifornijas bā�rā uzņemts ar novēro�anas kameru. Tajā redzams pulks baltādainu bra�uļu, kas piekauj maza auguma latīņamerikāni. Pa visiem pataisa viņu zili melnu. Visbeidzot visniknākais uzbrucējs, nosviedis upuri uz biljarda galda, sit to pēc sirds patikas. Kadra kreisajā pusē manāma a�a kustība, proti, latlņamerikānis ir atbrīvojis roku zem uzbrucēja spiediena un pūlas kaut ko izvilkt no d�insu kabatas. Ari turpmākās kus�tības ir zibenīgas, un piekautā vīrie�a roka darbojas acij gan�drīz nesaskatāmā ātrumā. Kad sliktais puisis, acīmredzot no�spriedis, ka gana pamielojis latlņamerikāni, ir piecēlies un pagriezies, kadrā redzams viņa pārgrieztais vēders. Ta�u viņ� ir �oka stāvoklī un pat neapjau�, ka sadurts. Pārējie me�tas bēgt. Sliktais puisis ir neizpratnē. Piegājis pie bāra letes, viņ� apsē�as. Tikām asinīm notrieptais latīņamerikānis notrau�as no biljarda galda, iegrū� nazi kabatā, sakārto apģēr�bu un iziet uz ielas. Puisis ar pārgriezto vēderu pasūta dzē�rienu. Viņ� joprojām neapjēdz, ka ir daudzkārt sadurts. Vēl neilgu bridi pasēdējis, ievainotais pa�ūpo galvu, it kā būtu mazliet apjucis, nozvejas no krēsla un izlai� garu.

Viljamu stāsts acīmredzami �ausmināja.

-���� Lielākā daļa dro�ībnieku ļoti baidās no uzbrukuma ar nazi, tāpēc tiem vienmēr līdzi ir vismaz viens nazis, lai kri�tiskā situācijā varētu pretinieku iebiedēt. Visieteicamāk ir nē�sāt vairākus na�us, lai nepiecie�amības gadījumā būtu labā�kas izredzes piekļūt kaut vienam no tiem. Vienu parasti piestiprina viegli atāķējamā ķēdītē ap kaklu. Kevana pa�vēra kreklu, parādīdams advokatam īsu nazi melnā neilona makstī. Ieroci viņ� bija paņēmis no evakuācijas somas. No�saukumu La Griffe nazis ieguvis no fran�u valodas, jo līkā as�mens forma atgādina plēsīga putna nagu.

-���� Vēl nazi var nēsāt �ādi. D�eimija pavēra vējjaku, Vil�jamam parādīdama virs kreisā gurna piestiprinātu maksti ar viengabala nazi, arī no evakuācijas somas.

-��� Un �ādi. Piecas collas garo savā�amo kaujas nazi Ke�vana izvilka no bik�u kabatas. Asmens aug�ēja daļā atradās āķis, kas aizķērās aiz kabatas malas, atvā�ot asmeni brīdī, kad izvilka �o ieroci. Gadiem ilgi esmu vingrinājies rīko�ties ar nazi. Prasmīgs na�u meistars iemācīja man izkalt as�meņus. Ta�u es pavisam nevēlētos piedzīvot, ka man uzbrūk ar tādu. Tici man, Viljam, daudzus sargus stindzina doma, ka viņus vajā cilvēks ar nazi rokā un liek tiem justies neaiz�sargātiem.

-��� Tev ta�u neuzbruka ar nazi, D�eimija aizrādīja. Kā�pēc tu par to runā?

3. nodaļa

Raulam nebija ne jausmas, kurp viņu ved. No telefona au�tomāta piezvanījis vecākiem un samelojis, ka dodas uz zie�meļiem meklēt darbu Denverā, viņ� kopā ar nepazīstamo nonāca nelielajā Dablīglas lidostā uz rietumiem no Albukerkes. Tur sve�ais atdeva atpakaļ izīrēto automobili. Mazās lid�ma�īnas pasa�ieriem nebija jāiziet dro�ības pārbaude, un jau pēc da�ām minūtēm lidaparāts uz�āvās gai�zilajās, dzidra�jās debesīs.

-���� Es izmantoju mazās lidostas, nepazīstamais klāstīja, it kā Rauls kaut ko saprastu no viņa teiktā. Izvēlos aug�stumu zem tūksto� astoņsimt pēdām, jo tad nav jāatskaitās par lidojuma plānu. Tāpat es neieslēdzu retranslatoru, citā�di radars varētu mani izsekot.

Rauls ar lidma�īnu lidoja pirmo reizi. Bija grūti koncen�trēties, viņam reiba galva un gribējās vemt. Ta�u viņ� apņē�mās neļaut sve�ajam nojaust, ka ir nobijies. Viņ� cie�i pie�spieda sviedriem noplūdu�ās plaukstas ceļgaliem un pūlējās novaldīt trīsas.

"Galvenais ir neskatīties lejup," Rauls sevi iedro�ināja. Uz�mācās aizdomas, vai piedāvājums nav saistīts ar seksa pa�kalpojumiem un vai nepazīstamais nelīdzinās tiem izdzimu�miem, kuru centienus Rauls bija atvairījis cietumā. Ta�u sve�inieka uzvedība nekādi neliecināja, ka viņu vada tādas tieksmes. Patiesībā, samaksājis Raulam solītos divus tūksto��us dolāru, viņ� aizrautīgi runāja vienīgi par cīnī�anos.

-��� Vai esi kādreiz gribējis iestāties armijā? viņ� vaicāja.

-���� Pie velna, nē! Rauls iesaucās. Sve�ais bija iedevis vi�ņam austiņas, ka apslāpēja reaktīvās lidma�īnas dzinēju trok�sni.

-��� Vai tad nebūtu lieliski, ja viens no darba pienākumiem būtu nēsāt pistoli un triecien�auteni?

-���� Būtu gan. Bet� domā, ka man baigi gribas uzklausīt visas tās pavēles?

-��� Citādi nevar. Nepazīstamajam vīrietim bija ļoti spēcī�gas rokas. Pāri abiem vaigiem saules nobrūninātajā, kalsna�jā sejā stiepās rievas, un brūnās acis mirdzēja neparasti kvē�li. Neviens neizsniegs ieroci, nepamācot, kā un kad to lietot.

-��� Man jau ir �aujamais.

-��� Tas mēsla trīsdesmit otrais? Pat tad, ja tu man trāpītu, es tik un tā pieskrietu tev klāt, izrautu ieroci tev no rokām un iegrūstu tev rīklē. Labāk sagādāsim tev īstus iero�us. Vai esi �āvis ar MP-5?

-��� Ar ko?

-��� Ar ma�īnpistoli. Vai zini at�ķirību starp ma�īnpistoli un automātu?

Rauls pat nenojauta, ka �ie iero�i at�ķiras.

-��� Ma�īnpistolei lieto deviņu milimetru pistoles patronas, sve�ais turpināja. Automātā izmanto �autenes munīciju. Tik baiga mantiņa, ka trāpot lode it kā apmet kūleni un sarauj mērķi gabalos. Vai esi �āvis ar ma�īnpistoli?

Rauls brīdi svārstījās, jo baidījās, ka vēl vairāk zaudēs cie�ņu sve�inieka acīs, ja atzīs patiesību. Neesmu.

-��� �o trūkumu mēs vērsīsim par labu. Ir tik brīni�ķīgi �aut no MP-5 pilnā automātiskā re�īmā, kad divās sekundēs cauri stobram iztriecas trīsdesmit patronas. Raul, tu varbūt neesi mīlējies ar visskaistāko sievieti. Tu varbūt neesi baudījis gar��īgāko viskiju. Tu varbūt neesi braucis ar visātrāko auto. Bet tu drīkstēsi pilntiesīgi apgalvot, ka esi �āvis ar pasaules la�bāko ma�īnpistoli, kad turēsi rokās MP-5 un tai cauri izli�dos trīsdesmit patronas. Ta�u, lai tiktu pie tādas iespējas un arī turpmāk saņemtu naudu, kā esmu solījis, tev būs jāklau�sa da�ām pavēlēm. Tā ta�u ir visos darbos, vai ne?

-���� Es jau pats apjēdzu, ka neviens nedod naudu tāpat vien, Rauls atteica. Bet tu prasīji, vai es gribēju iestāties armi�jā. Es nemaz netaisos klāt gultas un nostiept segu tā, lai no tās atlec monēta, kā to rāda filmās.

-��� Filmās, Raul? Tev patīk filmas?

-��� Skaidrs, ka patīk.

-��� Vai tu cietumā skatījies filmas?

-��� Televizorā.

-��� Laikam mīksts tas cietums gadījies.

-��� Pamēģini pasēdēt, tad redzēsi, cik tas ir mīksts.

-���� Es esmu bijis cietumā, Raul. Tici man. Bet tajā televizo�ru nebija. Toties bija nokaitētas adatas man zem nagiem un elektrodi pie sēkliniekiem, sve�ais stāstīja. Rauls pamanīja rētas uz vīrie�a pirkstiem. Brīvajā laikā no ma�īnpistoļu un citu jauku mantiņu apgū�anas tu izklaidēsies citādi. Skatīsies labi daudz kino. Visnotaļ jauks darbiņ�, vai ne? Saņemt trīs tūksto�us dolāru mēnesī par filmu skatī�anos.

-��� Kādas filmas es skatī�os?

-��� Asa si�eta filmas. Es domāju, ka sāksim ar filmu "Zag�lis". Re�isors Maikls Manns, un galveno lomu tēloja D�eimss Kāns. Vai esi redzējis?

Raulam nebija ne jausmas, kas ir Maikls Manns un D�eimss Kāns.

-��� Laikam veca filma. Tādas es neskatos, viņ� noteica.

-��� Es garantēju, ka tev patiks. Filmas beigās Kāns ar pistoli nogalina vairākus gangsterus. Tā ir viena no pirmajām rei�zēm, kad kinolentē ticami attēlo ap�audi. Manns bija piesais�tījis kolosālus tehniskos ekspertus. Kāna pistoles satvēriens. Līdzsvara izjūta. Kāju kustības. Kaut kas apbrīnojams! Man ir daudz tamlīdzīgu filmu. "Ronins". "Dzīvības pierādī�jums". "Spiegu spēles". "Rekrūtis". Svarīgākais, Raul, ir pie�vērst uzmanību nevis si�etam, bet atsevi�ķām ainām, per�sonā�u rīcībai un aktieru tēlojumam. Arī �o filmu uzņem�a�nā piedalīju�ies lieliski tehniskie eksperti, un, ja neskaita da�as ainas, tajās precīzi atainots mūsu arods.

-��� Arods?

-��� Jā. Tā darbojas operatori. Profesionāļi. Vārdu krājumu tu apgūsi darba gaitā. Protams, tu noskatīsies arī filmu "Melnais vanags notriekts" un televīzijas seriālu "Specvienība" par "Delta" spēkiem. Un "Tum�i zils", kurā Kurts Rasels tēlo korumpēto policistu. Re�isoram Ronam �eltonam ir paveicies ar patie�ām labu tehnisko ekspertu. Apie�anās ar iero�iem atainota precīzi kā dzīvē. Kādā ainā Kurts teic garu runu un cita starpā saka: "Es esmu strēlnieks. Es nāku no strēlnieku ģimenes." To dzirdot, pārņem nebiju�as izjū�tas, jo pirmo reizi filmā kāds policijas izmeklētājs, kas pelna iztiku ar ieroci rokā, nosauc sevi par strēlnieku. Protams, dzīvē policisti cits citu tā dēvē. Par strēlniekiem. Kā tev �is vārds patīk, Raul?

-��� Izklausās kā vecā vesternā.

-��� Vesternā? Tā ir laba doma, Raul. Es parūpē�os, lai tev ir iespēja noskatīties "Me�onīgo bandu".

Saule spīdēja aiz muguras. Pla�ajā ainavā kalnus nomai�nīja līdzenums, brūno krāsu nomainīja zaļā. Saule norietēja strauji. Drīz lidma�īnu ieskāva tumsa. Sēdēdams pilota ka�bīnē, Rauls pūlējās nomākt reiboni, lūkodamies uz vāri mir�dzo�ajām priek�ējā paneļa gaismiņām.

-��� Tu mani pārsteidz, sve�ais ierunājās.

-��� Ar ko?

-��� Tev ir bail lidot.

-��� Kur� teica, ka man ir bail?

-��� Tikai tu to neizrādi.

-��� Kur� teica, ka man ir bail?

-��� Es ne.

Rauls tagad cie�i vērās tālumā un brīnījās, cik daudz gais�mas ir lejā. Mazpilsētiņas zaigoja. Lielpilsētas �ilbino�i spī�dēja. Uz maģistrālēm laistījās transportlīdzekļu starme�u upe. Tikai izretis gadījās, ka aiz loga valda piķa melna tum�sa. Viņ� nebija iedomājies, cik daudz cilvēku dzīvo �ai ap�kaimē un cik spo�i apgaismota var būt nakts. Nokļūstot vie�nā no retajiem nakts melnajiem posmiem, sve�ā vīrie�a vadītā lidma�īna ienira tie�i tumsas sirdī.

Piepe�i tumsā iemirdzējās divas rindas gai�u punktu. Kad nepazīstamais pavērsa lidma�īnu turp un sāka nolai�anos, Kaulam �ķita, ka tūdaļ kuņģa saturs sakāps uz aug�u, tomēr viņ� atvairīja dziņu izvemties. "Dieva vārds, es ta�u neizrā�dī�u viņam savu vājumu!"

Kādā brīdi abpus gaismu rindām pavīdēja augstu koku apveidi. Uguntiņas tuvojās. Tiklīdz riteņi pieskārās asfaltam, lidma�īnas korpuss nodrebēja. Pilots stūrēja pa labi, kur pa lielām, atvērtām durvīm krita gaisma no rievota metāla ēkas. Skrejceļa ugunis negaidīti nodzisa, ta�u Rauls paguva ievē�rot, ka pāri ceļam steidzas vīri, pārvelkot tam kādu segu�mu. Tas bija tīkls. Viņi pārklāja skrejceļu ar maskē�anās tīk�lu. Sve�ais izslēdza lidma�īnas motoru, tomēr ilgi gaidītajā klusumā dzinēju rēkoņa joprojām atbalsojās Raulam ausīs.

Kad nepazīstamais atvēra lidma�īnas durvis, Raulu apņē�ma mitrums. Seja pārklājās sviedriem, drēbes draudēja pie�lipt pie ādas. Abi izkāpa no lidma�īnas, gaiss �ķita smags.

"Velns un elle, kur es atrodos?" Rauls mocījās neiz�pratnē.

Ta�u prātā jaucās svarīgākas domas. Trīs vīri jau gaidīja, kad viņ� ar nepazīstamo atstās lidma�īnu. Visiem kājās bija tūristu apavi ar biezām zolēm, bikses ar daudzām kabatām, mugurā brīvi krīto�i krekli, galvā beisbola cepures, mati, pēc visa sprie�ot, bija īsi apgriezti. Viens vīrietis bija baltais. Otrs melnādainais. Tre�ais bija spāņu izcelsmes, tādējādi kaut nedaudz mazinot Raula no�ķirtības sajūtu. Pēc brī�a viņ� atģida lai gari iesākumā visus trīs izturē�anās dēļ bija notu�rējis par nobriedu�iem, pieaugu�iem vīrie�iem, divi sagaidī�tāji �ķita jaunāki par viņu.

-��� Vai viss noris saskaņā ar grafiku? sve�inieks apvaicā�jās.

-��� Jā, mister Bovij, atbildēja melnādainais vīrietis.

-��� Tas ir misters Ramiress. Bovijs norādīja uz Raulu.

Tik oficiāla iepazīstinā�ana lika justies nedaudz neveikli,

tomēr jauneklis jutās pagodināts. Par misteru Ramiresu vi�ņu nosauca pirmo reizi mū�ā.

-��� Un viņ� ir gudrs, Bovijs piemetināja. Arī tā par Raulu neviens vēl nebija izteicies. Viņ� būs teicams papildinājums mūsu grupai. Bovijs pagriezās pret viņu. Vai ne, mister Ramires?

-���� Jā. Un tad notika kas pārsteidzo�s. Rauls nedomā�dams piebilda: Jā, ser.

-��� Redzat? Bovijs uzrunāja trijotni. Teicams papildinā�jums. Iekārtojiet viņu pie mums. Apģērbs, aprīkojums, kaut kas ēdams. Parādiet, kur būs viņa gultas vieta. Mister Ra�mires, kā redzat, vienību pārstāv ne tikai baltie. Ja jums ir grūtības saskarsmē ar da�ādām rasēm, tās būs steig�us jā�pārvar. Mēs �eit pielūdzam tikai vienu īsto dievu, proti, Dis�ciplīnu.

Piepe�i nodārdēja �āvieni, un Rauls satrūkās. Instinktīvi viņ� ierāva galvu plecos, ieliecās ceļos un pacēla rokas, lai aizsargātos.

-���� Labs reakcijas ātrums, baltādainais novērtēja.

�āva aiz ēkas.

-��� Rādās daudzsolo�i, spāņu izcelsmes vīrietis piekrita.

Vienmērīgie �āvienu blīk�ķi nerimās. Kuņģim degot kā

ugunīs, Rauls vērās garām lidma�īnai uz ēkas otru pusi. Ne�bija skaidrs, cik biezas ir rievotā metāla sienas, un vienīgais, kas atturēja viņu mesties guļus uz betona grīdas, bija tas, ka nevienu citu klāteso�o �ie �āvieni nelikās satraucam.

-��� Tās ir nakts apmācības, Bovijs skaidroja. Drīz pats tajās iesaistīsies. Netālu atskanēja sprādziens. Arī �oreiz neviens nereaģēja. Kamēr tev būs brīvais laiks, Bovijs turpināja, tu iemācīsies gulēt pat �ādā troksnī. Miegs ir operatora draugs. Nogurums ir viens no viņa daudzajiem ienaidniekiem. Paēd un pagūli, kad vien ir tāda izdevība. Tiesa, �eit tev diez ko atpūsties neiznāks. Vai tev patīk videospēles, Raul?

-���� Ē, videospēles? Savādais jautājums lika Raulam sa�raukt pieri, un viņ� atkal nervozi palūkojās virzienā, no ku�rienes skanēja �āvieni.

-��� Tev jāatbild ar "ser".

-��� Ser! Kādreiz patika. Ķurķī pie tām netiku.

-���� �eit tā nebūs. Kad nenodarbosies ar apmācību vai ne�skatīsies filmas, tu drīkstēsi spēlēt videospēles, cik vien gri�bēsi. Visjaunākās versijas. "Fortūnas kareivis". "Nāvīgā cī�ņa". "Liktenis". �o ir licenzējusi ASV armija un mudina karavīrus to spēlēt. "Goda medaļa". "Iero�u brāļi". "Varo�ņi". "Pilna spektra karavīrs". "Amerikas armija". Mums ir visas asa si�eta videospēles, kādas vien tirgū pieejamas. No�slīpē refleksus. Izklaidējies pēc sirds patikas.

4. nodaļa

-��� Vai tev tomēr nevajadzētu pagulēt? D�eimija vaicāja Kevanam, stāvēdama mijkrēslī grimsto�ās guļamistabas dur�vīs.

Dankans, kur� da�kārt strādāja divdesmit stundas die�nā, blakus darba kabinetam bija ierīkojis dzīvojamās telpas. Redzot, cik nesaraujami bija savijusies Dankana personiskā un profesionālā dzīve, Kevana aizdomājās par to, kā tagad mainīsies viņa un D�eimijas dzīve.

Viņ� apsēdās pie Dankana rakstāmgalda to klāja biezs izdruku slānis.

-��� �aubos, vai spē�u aizmigt. Viņ� pārbaudīja Kimas sa�gatavoto sarakstu ar Kevanas agrākajiem norīkojumiem, katram vilkdams ar pirkstu līdzi. Acis pārgurumā kaisa.

Bija ļoti nomāco�i apzināties, cik daudz un ilgi viņam nā�cies strādāt par apsargu. Politiķi, lielu uzņēmumu vadītāji, kinozvaigznes, slaveni sportisti, nekustamā īpa�uma karaļi un tā tālāk. Klientu bijis simtiem, ta�u vienīgi da�i �ķita īpa��i, un ne jau naudas, varas vai slavas dēļ. Vairāk Kevanu bi�ja saistījis pats darbs. Dankans vienmēr piekodināja: "Ne mums tiesāt savus klientus, protams, ja vien tie nav acīmre�dzami morāli briesmoņi. Mūsu arodā svarīgākais ir apzinā�ties, ka apsargājamie ir kāda plēsoņas iekārots laupījums un plēsoņas alla� ir ienaidnieks."

-��� Rīts gudrāks par vakaru, norādīdama uz sarakstu, sa�cīja D�eimija.

-���� Bet līdz tam? Ja nu kāds iet bojā tikai tālab, ka es nees�mu paveicis savu darbu kārtīgi? Man jāpieņem, ka viens no �iem norīkojumiem slēpj norādi par to, kālab uzbrucēju vie�nība centās mūs nogalināt un kādēļ tika noslepkavoti pārē�jie aģenti. Varbūt tā ir atriebība par kādu slepkavības vai nolaupī�anas mēģinājumu, ko esmu kādreiz novērsis. Es ne�zinu, kur vēl meklēt.

-��� Tu nevari strādāt, ja nespēj sakarīgi domāt.

-��� Esmu izticis bez miega arī krietni ilgāk.

-���� Ir dzirdēts, ka no miega bada cilvēks var sajukt prātā.

Kevana nenovaldīja smaidu. No tavas mutes tas izklau�sās tik mīļi!

-���� Es runāju nopietni. D�eimija pamasēja vīram plecus. Rīts gudrāks par vakaru, un no rīta saraksts �ķitīs sapro�tamāks.

Bridi padomājis, Kevana nopūtās. Tik daudz norīkoju�mu! Kad �ī jezga beigsies�

-��� Vai tu gribi, lai apceru nākotni un nenokaujos ar do�mām par tagadni?

-��� Es cen�os iztēloties sevi nākotnē, lai man nebūtu jānokaujas ar domām par tagadni. Kad viss būs galā. Kevana nolika papīra lapas uz galda. Tev taisnība. Mums vajag iz�gulēties. Viņ� aplika roku sievai ap pleciem, un abi devās uz guļamistabu.

Iezvanījās tālrunis.

Kevana sastinga.

Notrink�ķēja otrs signāls, un viņ� pagriezās atpakaļ.

-��� Necel klausuli, D�eimija lūdzās.

Viņ� lūkojās uz rakstāmgaldu. "Tas vairs nav Dankana rakstāmgalds. Tagad tas ir mans."

-���� Vai nav vienalga, kas zvana. Tas var pagaidīt līdz rī�tam, D�eimija bilda.

-��� Nē, Kevana apņēmīgi paziņoja.

Ta�u, kad viņ� piegāja pie tālruņa, tas apklusa.

-��� Ja zvanītājs tik ātri nolika klausuli, tas noteikti nebija nekas svarīgs, sieva mierināja.

Kevana norādīja uz modernu telekomunikāciju konsoli, kurā bija iedegusies kāda lampiņa. Klausuli ir pacēlis kāds cits. Iespējams, pēc kāda noteikta signālu skaita zvanu pār�sūta uz citu tālruni.

Viņ� skatījās uz konsoles lampiņu, kas nenodzisa. Katrai lampiņai blakus atradās plāksnīte ar vārdu. Un �ī vēstīja: "Brokmens."

-��� Ja tas būtu nepareizs savienojums, viņ� jau tagad būtu nolicis klausuli. Jānoskaidro, kas slikts atgadījies.

-��� Kālab tu domā, ka slikts?

-���� Vai tad zvans trijos naktī kādreiz ir liecinājis par kaut ko labu?

Abi izgāja gaitenī.

Kevana sajuta kādu spēku paceļam viņu gaisā, tad līdz ar D�eimiju ietriecam gaiteņa sienā un nosvie�am uz grīdas. Maņas atguvās acumirklī. Aiz muguras atskanēja rībiens kabinetā. Nē, tālāk. Guļamistabā. �ilbino�s uzliesmojums.

Triecienvilnis, kas izsit dva�u no krūtīm. Kevana ievaidējās, aizvēlās pie D�eimijas, pār abiem nobira ģip�a un koka

�ķembu lietus. Cauri zvanonai ausīs viņam �ķita, ka dzird

D�eimiju vaidam. Pēc tam viņ� saklausīja sievu izgrū�am lās�tu dusmas dāvāja sparu notraust virsū sabiru�os gruve��us.

Nāsīs iesitās dūmu smārds. Ar pūlēm pietrausies �etrrā�pus, Kevana pa durvju aiļu lūkojās turp, kur vēl pirms brī�a bija atradies kabinets. Guļamistabas un kabineta starpsiena bija sagrauta. Spuldzes bija izsistas, ta�u trīso�ās liesmas ļā�va apskatīt posta�u izārdītajā guļamistabā. Lo�u necaurlai�dīgā loga lauskas bija izkaisītas pa grīdu. Pa robaino atveri logā kaukdams pūta oktobra vēj� un uzkurināja liesmas.

Iedarbojās signalizācija. Pie griestiem piestiprinātie smi�dzinātāji �ļāca ūdens straumes guļamistabā un kabinetā.

Kāds pavilka Kevanu nostāk tas bija Ali. Vēl kāds palī�dzēja D�eimijai. Kevana tikai pēc mirkļa aptvēra, ka tā biju�si Kima. Ar ugunsdzē�amo aparātu rokās dego�ajās telpās metās Brokmens, pūlēdamies apdzēst liesmas vietās, kur tās pretojās ūdens izsmidzinātājiem.

Pēk�ņi Kevana vairs neatradās dūmu un putekļu māko�ņu ielenkumā. Ali bija viņu ievedis konferen�u zālē un ie�slēdzis apgaismojumu. D�eimija sakņupa turpat blakus, vi�ņai asiņoja deguns.

Kevana juta, ka arī viņam no nāsīm irdz asinis.

Apmiglotu skatienu viņ� lūkojās uz aizkariem, kas sedza konferen�u zāles logus. Vediet mūs ārā. Pa�a balss �ķita nākam no tālienes.

Ko? pārjautāja Ali, it kā Kevana buldurētu nesaprota�mā valodā.

Vai viņ� tie�ām runāja nesaprotami? Kevana norādīja uz logiem. Vediet mūs ārā no �īs telpas.

Viņ� pūlējās to pateikt, cik vien skaidri un skaļi iespējams, rīkle �ķita jēla, lūpas neklausīja.

-��� Stikls guļamistabas logā, viņ� ar mokām izgrūda.

-��� Kāpēc tu runā par stiklu?

-��� � izkaisīts pa visu istabu. �āviens no ārpuses. Tā no�teikti bija�

-��� Raķete! Kima attapās pirmā.

Raķetes, kuras iz�auj ar rokas granātmetēju, ir tikai trīs�desmit collu garas. Vēlajā nakts stundā, kad Manhetenas centrs lielākoties ir tuk�s kā izslaucīts, tādu varēja mierīgi palaist no ielas pretējās puses ietves.

-��� Tad pasteigsimies! Ali palīdzēja Kevanam un D�eimijai atstāt konferen�u zāli.

Vestibilā viņi neuzkavējās. Piepe�i līdzās parādījās Brokmens un, nometis ugunsdzē�amo aparātu, nāca Ali palīgā at�raut vaļā durvis, kas veda uz liftiem.

Notink�ķēja zvaniņ�, un lifta durvis atvērās.

Brokmens, Kima un Ali izvilka iero�us.

5. nodaļa

Vīrietis, kas iznāca no lifta, bija ģērbies melnās biksēs un melnā ādas jakā. Ieraudzījis sev pievērstos iero�u stobrus, viņ� mitējās ko�ļāt gumiju, pacēla rokas un izgrūda pārstei�guma saucienu.

Pistoles lēnām noslīdēja lejup.

Nācējs izrādījās Edijs Makinto�s, viens no sargiem, pēc kura bija sūtījis Kevana. Viņ� uzreiz pamanīja asinis zem Kevanas deguna. Sakiet, kas jādara.

-��� Vai tev ir auto?

-���� Pagraba stāvvietā.

Pa izsisto logu gaiteņa otrā galā atlidoja sirēnu kaukoņa, kas pamazām tuvojās.

D�eimija pieslējās sēdus un sacīja: Ved mūs prom.

-��� Uz slimnīcu?

-��� Nē, tur mēs būsim viegls mērķis.

-��� Ari policijas iecirknī nebūsim aizsargāti. Kevana pie�spieda sevi uztrausties kājās. Mēs nevarēsim paļauties, ka visi policisti vai ugunsdzēsēji patie�ām ir tie, par ko uzdo�das.

Sirēnas kauca aizvien skaļāk.

Grīļodamies Kevana palīdzēja D�eimijai piecelties. Kā viņi zināja, ka jāuzbrūk tie�i guļamistabai?

-��� Varbūt redzēja, ka tur ieslēdzas apgaismojums? Brokrnens minēja.

-���� Lampas bija izslēgtas, D�eimija iebilda. Ko tev pa�vēstīja pa tālruni?

Brokmens atbildēja sausā, skarbā balsī: Nogalināts vēl viens aģents.

-Ko?

-���� D�eks Gentrijs. Viņ� Vankūverā sargāja televīzijas dik�tori no vajātāja. Uzbrukts brīdī, kad sargs, pavadījis klienti mājās, atgriezās pie ma�īnas. Ie�auts ar bultu. Da�i loki ir gandrīz tikpat jaudīgi kā pistoles. Toties darbojas bez trok��ņa.

-���� Loks? Apjukums, kas pārņēma Kevanu, teju sa�ūpoja grīdu zem kājām. Kima, vai tev ir rezerves kopija izdru�kai, kuru tu man iedevi?

Sieviete izvilka no kostīma kabatas zibatmiņu un pasnie�dza viņam.

-��� Pasaki policijai, ka mēs dosim ziņu tad, kad būsim dro��ībā. Kevana negribēja uzticēties liftam, tālab pamāja ar ro�ku D�eimijai un Edijam, likdams abiem sekot uz avārijas iz�ejas pusi.

6. nodaļa

Kāpnēs viņus apņēma vēsums. Kevana centās sevi mieri�nāt ar domu, ka tie�i tas viņā izraisa drebuļus. Apavu zo�lēm skrapstot, visi nokāpa no �etrdesmitā līdz trīsdesmita�jam stāvam. Kevana pārsteidza D�eimiju un Ediju, atvēr�dams durvis, kas veda uz biroja telpām.

Edijs �ķita apmulsis. Tu ta�u teici, ka mēs dodamies prom.

-��� Pārējiem tas nav jāzina.

Kevana ieskatījās vāji apgaismotajā gaitenī un pārliecinā�jās, ka tas ir tuk�s. Kad visi nonāca gaitenī, Kevana pacēla trīs pirkstus un jautāja D�eimijai:

-��� Cik pirkstu es rādu?

Sieviete atbildēja pareizi.

-��� Vai skatiens miglojas?

-���� Nē.

-��� Galva sāp?

-��� Jā. D�eimija noslaucīja asinis no deguna.

-��� To, vai esi kontuzēta, mēs noskaidrosim vēlāk.

-��� Kā mēs to zināsim?

-��� Ja tev būs nelabi vai kļūsi miegaina.

-��� Miegaina? Tik vēlā stundā? Tas gan būtu savādi! D�ei�mija pagriezās pret Ediju. Mēs neesam pazīstami. D�eimi�ja Tre vērsa.

-���� Edijs Makinto�s. Jūs esat operatore? Noteikti jauniņā. Neesmu jūs �eit redzējis.

-��� Tā ir mana sieva, iejaucās Kevana.

-��� Pārsteigumi turpinās.

-��� Un viņa ir operatore, Kevana piemetināja.

-���� Neesmu arī tevi �eit kādu laiku redzējis. Dzirdēju, ka esi aizgājis no �ā darba.

-��� Mēģināju. Tagad esmu atgriezies.

7. nodaļa

Viņi nonāca pie durvīm ar uzrakstu "Viljama Faradeja ad�vokātu birojs". No jakas apkakles Kevana izvilka audumā īpa�i iestrādātus atmūķē�anas instrumentus, kurus jau lid�ma�īnā bija paņēmis no evakuācijas somas. Ar vienu mūķi viņ� raudzīja atbrīvot slēdzenes tapas, otru grozīja atslēgas caurumā, mēģinādams atdarīt durvis.

Darbu pabeidzis pusminūtes laikā, Kevana secināja, ka ir kavējies pārāk ilgi. "Vajadzēja tikt galā piecpadsmit sekun�dēs. Iespējams, vēl neesmu atguvies no sprādziena. Bet var�būt manas spējas �o bezdarbībā pavadīto mēne�u laikā ir at�rofēju�ās."

Tādas domas rosināja ba�as, vai zaudētas arī citas iema�ņas.

Durvīm atveroties, atskanēja apsardzes sistēmas pīkstie�ni. Ja pusminūtes laikā netiks ievadīts pieejas kods, iedar�bosies signalizācija. Neieslēdzis apgaismojumu, Kevana �ķēr�soja uzgaidāmo telpu, piegāja pie vadības paneļa tastatūras un ievadīja kodu, par kuru viņ� ar Viljamu bija vienojies sis�tēmas uzstādī�anas laikā.

Pīkstieni apklusa.

D�eimija no iek�puses aizslēdza biroja durvis.

-��� Faradejs! atskanēja ķērciens. Muļķis!

D�eimija un Edijs izvilka iero�us.

Vārajā gaismā, ko dāvāja nakts, bija redzams papagailis būrī.

-��� Faradejs. Muļķis! putns atkārtoja.

-��� Kas tad tas, pie joda? norūca Edijs.

-��� Kāds Viljama konkurents, zaudējis lietu, nosūtīja viņam �o putnu, Kevana paskaidroja. Viljams pateicās pretējās puses advokātam un apsolīja novietot būrīti sekretariāta telpā.

-��� Viljams tie�ām tā rīkojās? D�eimija brīnījās.

-���� Piedevām viņ� nozvērējās būrī�a grīdu izklāt ar tā cil�vēka fotogrāfijām, kur� nosūtīja papagaili. Viljama klientiem �ķiet uzjautrino�i apskatīt ar putna mēsliem izraibināto ad�vokāta seju.

-��� Tas jau izklausās pēc Viljama.

-��� Faradejs. Muļķis! papagailis nerimās.

Kevana piesteidzās pie sekretāres galda un ieslēdza da�toru. Monitora raidītajā apgaismojumā viņ� atrada USB slo�tu, iesprauda Kimas doto zibatmiņu un ieslēdza printeri.

Gaidīdams viņ� apvaicājās Edijam:

-��� Vai esi bruņots?

-���� Protams.

-��� Vai neiebilsti pieskatīt ārdurvis, kamēr notīrām asiņu pēdas?

Pavilcis aug�up pavērtās ādas jakas malu, Edijs izņēma de�viņu milimetru Beretas sistēmas pistoli. Platajās plaukstās viņ� bez pūlēm spētu saņemt piecpadsmit patronu divrindu aptveri. Sargs iemeta mutē vēl vienu ko�ļājamo gumiju.

-��� Ja kāds ielauzīsies pa �īm durvīm, zvēru, ka tās būs pē�dējās durvis viņa mū�ā.

8. nodaļa

-��� Vai galva vēl arvien sāp?

Kevana ar samitrinātu papīra dvieli noslaucīja asinis D�eimijai no sejas. Tualetē nebija logu, tādēļ varēja nebai�doties ieslēgt gaismu Kevanam gan tā dzēla acīs.

-���� Ir jau labāk. Kā pats jūties? Ari D�eimija vīram no�trausa no sejas asinis.

-���� Satriekts.

-���� Lai gan tu tāds neizskaties. Vārdi atbalsojās no tel�pas flīzētajām sienām.

-��� Arī tev labi padodas to noslēpt. Vai tev tie�ām nereibst galva? No spo�ā apgaismojuma Kevanam joprojām asaro�ja acis.

-��� Gribi zināt, vai zaudēju samaņu kontūzijas dēļ? Nē. Kā�pēc esmu par to pārliecināta? Jo par visu vairāk man kāro�jas vidēja lieluma pica ar peperoni desu un sēnēm.

-��� Tad jau tu dzīvosi.

-��� Pagaidām, jā.

-���� Tiesa gan, attrauca Kevana, vārdiem sprūstot riklē.

-���� Pagaidām.

Abi jau grasījās iziet atpakaļ gaitenī, kad D�eimija, brīdi vilcinājusies, uzdeva jautājumu, kas viņu tik ļoti nomāca:

-���� Kā viņi zināja, ka jāuzbrūk tie�i guļamistabai? Es neieslē�dzu gaismu. Neviens nevarēja zināt, ka mēs turp dosimies.

-��� Varbūt tālruņa zvana dēļ? minēja Kevana.

-��� Tu ta�u nepacēli klausuli. Uzbrucēji nevarēja zināt, ka mēs tobrīd atradāmies kabinetā.

-��� Bet pēc tam zvanu automātiski pārsūtīja Brokmenam, Kevana viņai atgādināja.

-��� Vai tu domā, ka viņ� izpauda mūsu atra�anās vietu?

-��� Nav ne jausmas. Viņ� apgalvo, ka zvanītājs pavēstīja par kārtējo nogalināto aģentu.

-��� Būs nepiecie�ami telefonsarunu reģistra ieraksti, lai no�skaidrotu, no kurienes zvanīts.

-��� Jā, un kamēr sprie�am, kā pie tiem tikt, atklā�u vēl kā�du domu, kas man nedod miera, Kevana sacīja. D�eimija samiedza acis skaudri �ilbino�ajā gaismā. Dankans izrau�dzīja Brokmenu par sava uzņēmuma �tāba priek�nieku. Iz�vēle bija loģiska. Brokmens ir pirmklasīgs administrators un vienlaikus sevi labi pierādījis kā operators.

-��� Un tad?

-��� Kādēļ Dankans nenovēlēja uzņēmumu viņam?

-��� Tādēļ, ka ar tevi juta īpa�u saikni.

-���� Bet viņ� zināja, ka es necie�u strādāt ar papīriem. Jā, mēs bijām tuvi, ta�u Dankans ar Brokmenu strādāja plecu pie pleca, un acīmredzot viņi labi sapratās, ja reiz Dankans paturēja viņu �ai amatā.

-��� Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

-��� Viljams apgalvoja, ka Dankans izvēlējās mani par man�tinieku mēnesi pirms bojāejas. Ja nu viņ� uzņēmumu novē�lēja man tālab, ka viņam radās aizdomas par kādām nelietī�bām firmā?

-��� Vai tu patiesi tā domā? Tu apliecināji Brokmenam, Kimai un Ali, ka viņiem pilnībā uzticies.

-��� Es sameloju.

-��� Citiem vārdiem sakot, mēs ne par ko neesam dro�i.

-��� Par vienu cilvēku es tomēr esmu pārliecināts. Par tevi.

9. nodaļa

Kevana sēdēja Viljama kabineta stūrī. Uz grīdas tālu no logiem, kurus sedza aizkari. Blakus bija novietota rakstām�galda lampa vāra gaisma apspīdēja tik ierobe�otu lauku�mu, ka no pretējās ielas puses to nevarēja redzēt. Acīm sūr�stot, viņ� lasīja izdruku, Global Protective Services norīkojumu detaļas.

Ta�u aiz aizvērtajiem logiem varēja dzirdēt klusu kņadu. Lejā uz ielas. Sirēnas. Rūkoņu, ko acīmredzot radīja uguns�dzēsēju automa�īnas. Vairākkārt noklaudzēja transportlī�dzekļu durvis. Sasaucās cilvēki. Kevana iztēlojās notieko�o desmit stāvus augstāk, sagrautā biroja telpās. Policisti un ugunsdzēsēji noteikti iztaujā Brokmenu, Kimu un Ali par sprādzienu. Uzzinot par vairāku operatoru neseno bojāeju, ārkārtas dienestu pārstāvju sejas kļūst drūmākas. Vienības iesteigsies ēkās otrpus ielas, meklēs kādu pierādījumu par to, kur uzbrucēji atradu�ies, un cerēs atrast sprādziena iz�raisītājus.

Jau atkal Kevana pievērsās izdrukai. Tik daudz norīko�jumu! Simtiem un simtiem. Laika gaitā tie bija atmiņā krāju��ies un pārklāju�ies, tomēr daudzu klientu vārdi zuda aiz�mirstībā. "Kā tas ir iespējams es ziedojos klientam, aizsargāju to, riskējot ar dzīvību, bet ne par kādu cenu ne�spēju atsaukt atmiņā viņa izskatu?"

Viņ� lasīja par varenajiem, bagātajiem un slavenajiem vai ari parastām viduvējibām, kam draudēja baismīgs liktenis, par bezpalīdzīgajiem un vajātajiem. Kevana alla� bija domā�jis, ka pēdējo viņa klientu sarakstā bijis pārāk maz. �ādi cil�vēki parasti nevarēja atļauties uzņēmuma pakalpojumus, ja vien apsargs neizrādīja īpa�u interesi un neprasīja samaksu par darbu. "Ja vien izdosies izdzīvot, es �ajā ziņā ieviesī�u pārmaiņas. Ņem�u no bagātajiem, do�u nabadzīgajiem."

Piepe�i viņ� konstatēja, ka iegrimis sapņos par nākotni, lai nevajadzētu domāt par tagadni. Kevana sevi norāja. "Iz�dzīvot iespējams vienīgi tad, ja koncentrējas lietām, kas no�tiek pa�laik. Lai to paveiktu, jāpievēr�as pagātnei." Ta�u vi�ņam tā arī neizdevās savu agrāko norīkojumu sarakstā atrast tādu, kura dēļ viņ� kļuvis par traucēkli kāda agrākā klienta acīs. Viņa darba devēji alla� rūpīgi sargāju�i noslēpumus. Bet teorija par atriebību? Kevana bija novērsis pārāk daudz slep�kavību un nolaupī�anu, lai jaudātu izcelt konkrētu gadīju�mu, par kuru kāds vēlētos viņam atmaksāt.

Ta�u atmiņas par vienu norīkojumu nemanāmi rosījās prāta dzīlēs un nedeva miera. Tas bija saistīts ar Global Protective Services operatoru bojāejas apstākļiem nogalinā��anu ar nazi.

Negaidot kabinetā parādījās Edijs. Kāds cen�as iekļūt pa biroja ārdurvīm.

10. nodaļa

Kevana iesteidzās tum�ajā sekretariāta telpā, D�eimija bija notupusies aiz rakstāmgalda un pavērsusi pret durvīm pisto�li. Edijs atradās viņam blakus un arī notēmēja ieroci. Gai�a�jā spraugā zem durvīm Kevana pamanīja satumstam ēnu. Noskrapstēja metāls kāds pūlējās atmūķēt slēdzeni.

Slēdzene padevās, un Kevana saspringa viņ� atcerējās, ka nebija no jauna iedarbinājis signalizāciju. Ja nelūgtais vie�sis atvērs durvis, bet neatskanēs brīdinājuma pīkstieni, viņ� uzreiz nopratīs, ka birojā kāds ienācis un atslēdzis signali�zāciju.

Iztēlodamies, ka �ajā brīdī iebrucējs izņem mūķus no slē�dzenes un saliek atpakaļ makā, lai pēc brī�a pagrieztu rok�turi, Kevana veikli �ķērsoja telpu un piespieda signalizācijas iedarbinā�anas pogu. Viņ� paguva atgriezties un noslēpties aiz rakstāmgalda brīdī, kad mazliet citāds metāla skrapsts vēstīja, ka tiek pagriezts rokturis. D�eimija un Edijs tumsā nenovērsa stobrus no durvīm.

Tās pavērās, atklājot da�u collu platu spraugu. No gaite�ņa ieslīpi krita gaismas stars. Atskanēja brīdinājuma signāla pīkstiens. Kevana izņēma pistoli. Gaismas staru �ķērsoja ēna.

"Cik viņu tur ir?" viņ� iedomājās. "Durvis ir pārāk bie�zas viņi nevar caur tām iz�aut uz mums, un arī mēs neva�ram tās caur�aut. Uzbrucējiem būs sevi jāatklāj."

Faradejs. Muļķis, ieķērcās papagailis.

Signalizācijas iekārta pīkstēja. Pēc piecpadsmit sekundēm atskanēs kaukoņa, un uz biroju steigsies apsardzes viri. Ie�brucējiem (muļķīgi iedomāties, ka ārā gaida tikai viens) ir jāpieņem lēmums. Viņi varētu spriest signalizācija darbo�jas, tātad birojā neviena nav. Tāpat viņi varētu riskēt un līdz ar signalizācijas kaucieniem iebrukt birojā, apzinoties, ka ap��aude jābeidz, iekams stāvā nonāk policija, kura jau atrodas ēkā.

"Nē, vēl pastāv tre�ā iespēja," Kevana atģida. "Iebrucēji varētu iemest pa durvīm ap�ilbinā�anas granātas, kas uz lai�ku padara aklu un kurlu ikvienu, kur� tajā brīdī atrodas bi�rojā. Tad var netraucēti iekļūt telpās un visus piebeigt, iz�vairoties no ilgākas ap�audes un iegūstot laiku aizbēgt no policijas."

Tā kā pietrūka laika pasargāt acis vai ausis, Kevana cie��āk satvēra iero�a spalu.

Pa durvju spraugu ielidoja kāds priek�mets un ar būk�ķi atsitās pret paklāju. Kevana sarauca pieri. "Tikai viena? Ja iebrucēji lietotu ap�ilbinā�anas granātas, viņi būtu iemetu�i vairākas."

Durvis spēji aizcirtās, un pa gaiteņa marmora grīdu aizdipēja steidzīgi soļi.

-��� Atpakaļ! Kevana iekliedzās, un tajā mirklī iegaudojās trauksmes signāls.

Viņ� rāva D�eimiju sev līdzi prom no galda. Edijs atkā�pās kopā ar pārējiem.

Priek�mets eksplodēja, ta�u ap�ilbino�a un apdullino�a dārda vietā atskanēja neliels būk�ķis, ko sirēnas kaucienu troksnī bija grūti sadzirdēt. Pustumsā Kevana saskatīja, kā no tā paceļas mākonis.

-��� Atpakaļ! Atpakaļ! Atpakaļ! viņ� atkārtoja, vilkdams lī�dzi D�eimiju, un gandrīz paklupa pār Ediju. Uz Viljama kabinetu!

Trijotne nonāca gaitenī pie sekretariāta istabas, un Keva�na, paraugoties pār plecu, redzēja, ka mākonis aizsedz tum��ās mēbeļu aprises. Spiediena ietekmē tas ar �ņākoņu auga arvien lielāks.

-���� Faradejs, ieķērcās papagailis, bet, nepaguvis piebilst "muļķis", me�onīgi saplivināja spārnus un nogāzās būrītī uz grīdas.

D�eimija un Edijs ieskrēja Viljama kabinetā. Kevana abiem sekoja un aizcirta durvis.

-��� Indīgā gāze! Viņa balsi gandrīz nevarēja dzirdēt cau�ri kaucieniem. Viņ� iedomājās, cik ātri izgarojumi piepilda telpu. �eit mēs palikt nevaram. Gāze iesūksies pa durvju apak�u.

Kevana apsviedās pret plauktu rindu, iespaidīgi pieblīvētu ar jurisprudences grāmatām, pagrāba kādu sējumu vidējā plaukta labajā pusē, nometa uz grīdas, nolaida īpa�u sviru, pieķērās mēbelei un pavilka plauktu daļu. Tā izrādījās uz skrituļiem un līgani pagriezās, atklājot skatienam vītas me�tāla kāpnes, kas veda lejup.

D�eimija un Edijs neslēpa pārsteigumu.

-��� Viljamam tie�ām ir paranoja dro�ības jautājumos, tādēļ viņ� lika izveidot vēl vienu izeju no biroja! Kevana a�i no�spieda kāpņu apgaismojuma slēdzi un pameta ar roku, mu�dinot D�eimiju un Ediju steigties lejup.

Jau grasīdamies abiem sekot, viņ� vēl brīdi pakavējās uz sliek�ņa un palūkojās uz aizvērtajām kabineta durvīm. Zem tām stīdza pelēkā migliņa.

Sarga instinkts izrādījās spēcīgāks, un Kevana metās pie rakstāmgalda un paķēra klausuli.

-��� Ko tu dari? sauca Edijs, stāvēdams kāpnēs.

"Ēkas apsargi!" Kevana atcerējās. "Policisti. Sprādzieni jau izraisīju�i paaugstinātu trauksmes stāvokli. Signalizācija at�vilinās viņus �urp. Viņi ielauzīsies birojā. Viņi ieelpos gāzi un ies bojā."

Viljama telefonsakaru sistēma ietvēra avārijas situācijas trauksmes pogu, kas nodro�ināja tie�u savienojumu ar ap�sardzes posteni vestibilā.

-��� Kas ir? steidzīgi noprasīja manāmi izmocīts cilvēks.

Piespiedis klausuli cie�i klāt un ar otru plaukstu aizspie�dis otru ausi, Kevana �ķita saklausām fonā sirēnu gaudas un steidzīgas balsis. Trīsdesmitajā stāvā iedarbojusies trauk�smes signalizācija!

-��� Mēs zinām! Turp jau nosūtīta vienība.

Kevana atkal pavērās uz spraugu zem aizvērtajām dur�vīm, kur cēlās pelēkā migliņa. Birojā nedrīkst iet! Tajā iz�laista indīga gāze!

Viņ� nosvieda klausuli un metās pie kāpnēm, kur pavilka plauktu uz savu pusi. Nostādot plauktu taisni, viņ� dzirdē�ja, kā aizcērtas slēdzene. Pēc tam viņ� skrie�us devās lejup, līkumodams pa vītņveida kāpnēm. Telpā dobji atbalsojās katrs solis.

Kāpņu Iejasgalā gaidīja D�eimija un Edijs.

Strupceļ�.

-��� Kā lai mēs�

-��� Aizbīdnis pa labi!

Edijs to atvilka un parāva.

Daļa sienas atdalījās. Kāpņu telpā iespīdēja gaisma, un skatienam atklājās apkopēja noliktava.

Aizvēru�i sienu, viņi attaisīja noliktavas durvis un palū�kojās gaitenī.

Dienasgaismas spuldzes griestos �ķita pārlieku spo�as.

-��� Policija pārmeklēs ēku, D�eimija atgādināja.

-���� Un ārkārtas dienestu reaģē�anas vienības arī, Kevana piebalsoja. Ja vien, protams, tās būs īstas.

�aurā spraugā viņ� pavēra durvis uz kāpņu telpu.

No lejas viņus sasniedza balsis un soļu dipoņa.

-��� Turp mēs iet nedrīkstam.

11 . nodaļa

"Mū�īgi man patrāpās draņķīgas maiņas," domās gremzās ugunsdzēsējs, kuru sauca Bens Gatovskis. Pilnā ekipēju�mā viņ� gāja aug�up pa kāpnēm un juta, kā sviedri izmērcē apģērbu. Kājas smeldza.

"Vai tu labprātāk atrastos liftā?" viņ� pie sevis spriedelē�ja. "Ja nu te norisinās tāds pat uzbrukums kā Pasaules Tirdz�niecības centram? Ja nu atkal eksplodē bumbas, raķetes vai kāds cits spridzeklis? Ja nu ēka sagrūst? Vai tev patiktu to�brīd atrasties draņķa liftā? Un vēl tā trauksme par izplūdu��u indīgo gāzi vai tu gribētu palikt iesprostots liftā? Var�būt �āds priek�nieka rīkojums īstenībā nācis tev par labu!"

Smagi elsdams, Bens nonāca pie kārtējām durvīm kāpņu telpā. Divdesmit devītais stāvs. Zemāk vairāki citi uguns�dzēsēji arī pilnā ekipējumā gāja aug�up pa kāpnēm un izpē�tīja citus stāvus. Viņ� piespieda plaukstu pie durvīm un sa�juta karstumu. Līdzīgi viņ� rīkojās ar durvju rokturi. Viss bija normas robe�ās. Viņ� parāva sejai priek�ā skābekļa masku, ievilka elpu un atvēra durvis. Ja atklāta uguns nebūs redza�ma un gaisa piesārņojuma mērītājs nebrīdinās par gāzi, viņ� noņems skābekļa masku un dosies tālāk pa gaiteni, pārlieci�noties, ka nevienam tuvumā nedraud briesmas.

Negaidot kaut kas skaļi noklaudzēja un nodārdēja.

Elvisa Preslija balss iedziedājās par Havaju salām.

Pārsteigumā Benam gandrīz izkrita cirvis no rokas. Ne�daudz tālāk gaitenī kāds apkopējs izcēla no spaiņa slapju slo�tu un sāka slaucīt grīdu. No pievērtās darbarīku noliktavas plūda radio atskaņota mūzika.

-��� Ko jūs �eit darāt? Bens noprasīja.

12. nodaļa

Kamēr skanēja liriskā dziesma, Kevana pacēla galvu. Pe�lēkais kombinezons, kas nosedza asinīm notraipītās drānas, izskatījās pietiekami sagumzīts, un viņ� līdzinājās cilvēkam, kur� pārāk ilgus gadus strādājis nakts maiņā. Nelielais ra�dio �ajā uzvedumā palīdzēja.

-���� Kā tu pats domā? Kevana īgni atcirta. Ugunsdzēsējs izskatījās visnotaļ īsts, ta�u pēc �ā vakara piedzīvotajām briesmām būtu muļķīgi izdarīt pārsteidzīgus pieņēmumus. Un ko pats �eit dari? It kā piepe�ā atskārsmē viņam slo�ta teju izslīdēja no rokas. Paga! Vai izcēlies ugunsgrēks?

-��� Vai tad jūs nedzirdējāt sprādzienu?

-��� Sprādzienu?

-��� �etrdesmitajā stāvā.

-Ko?

-���� Un par indīgo gāzi zināt? jautāja pārguru�ais uguns�dzēsējs.

-���� Indīgo? Jēzus, nesakiet, ka uzbrūk teroristi!

-��� Mēs nezinām, kas uzbrūk. Jums jādodas prom.

-��� Vecīt, mani nevajag pārliecināt.

-��� Vai �ajā stāvā ir vēl kāds?

-���� Neviens.

-��� Jūs dro�i zināt?

-��� Es jau veselu stundu te strādāju. Pilnīgs tuk�ums.

Ietink�ķējās zvans. Mazliet tālāk atvērās lifta kabīnes dur�vis, un pa tām izskrēja policists.

-�� �is stāvs ir tīrs! ugunsdzēsējs pacēla balsi, lai pārklieg�tu mūziku. Es vedu apkopēju ārā.

-���� Un pasteidzieties! Mēs nezinām, kas te vēl var no�tikt! Policists iespraucās atpakaļ kabīnē, un lifta durvis aizvērās.

-��� Vai dzirdējāt? ugunsdzēsējs noprasīja. Ejam!

-��� Jau lai�os! Kevana attrauca.

Abi steidzās pie kāpņu telpas durvīm.

-��� Pag, es aizmirsu mēteli, Kevana apstājās.

-��� Ātri! Ugunsdzēsējs paliecās pāri kāpņu margām un uz�sauca kolēģiem, kas virzījās aug�up. Cilvēks, kas jāevakuē! Sagaidiet!

-��� Tūlīt skrienu! Kevana atsaucās. Pārbaudiet citus stā�vus. Indīga gāze? Lai Dievs stāv klāt visiem, kas �eit atro�das!

Ugunsdzēsējs aizelsies kāpa augstāk. Tajā pa�ā bridi Ke�vana atvēra darbarīku noliktavas durvis līdz galam vaļā. Tur, noslēpu�ies starp tīrī�anas līdzekļu iepakojumiem, viņu gaidīja D�eimija un Edijs. Telpā bija tikai vēl viens kombi�nezons, un D�eimijai tas bija par lielu, tāpēc to uzvilka Edijs.

D�eimija paķēra kādu kasti un turēja cie�i, it kā tajā at�rastos kaut kas svarīgs.

Stingri satvēris slotu, it kā satraukumā neiedomātos, ka to var nolikt, Kevana pirmais izgāja pa kāpņu telpas dur�vīm. Pakāpienus apgaismoja spilgtas lampas. Stāvu augstāk noklaudzēja durvis ugunsdzēsējs pārbaudīja nākamo gai�teni. Zemāk rosījās un virināja durvis citi ugunsdzēsēji.

Kevana, D�eimija un Edijs steidzās lejup.

-��� Kāds jūsējais pavēlēja mums iet uz ielas, �etrus stā�vus zemāk Kevana pavēstīja pirmajam ugunsdzēsējam, ko sastapa. Es nesaprotu, kas te notiek.

-���� Dariet, kā likts. Kāpiena un ekipējuma svara nogur�dināts, ugunsdzēsējs smagi elpoja. Atstājiet ēku. Evakuē�jamie kāpj lejup! viņ� uzsauca biedriem, kas atradās zemāk.

Trijotnes soļu dimdoņa sabalsojās ar ārkārtas dienesta vī�ru sacelto jezgu.

-��� Evakuējamie! kāds ugunsdzēsējs sauca citiem zemā�kos stāvos. Vai neesat savainoti? viņ� apvaicājās Kevanam.

-��� Nē. Tikai nobiju�ies.

-��� To es varu saprast, ugunsdzēsējs attrauca. Uzlicis skā�bekļa masku, viņ� saņēmās un atvēra durvis uz kārtējo gai�teni.

Kevana, D�eimija un Edijs traucās lejup. Pagāju�i garām ārkārtas dienestu darbiniekiem, viņi, smagi elpodami un els�dami, nonāca piektajā stāvā, pēc tam ceturtajā�

Da�as sekundes pēc tam, kad visi trīs bija iznāku�i pa ves�tibila durvīm, tās atkal atvēra ugunsdzēsējs, kur� brāzās pa kāpnēm aug�up un sauca rācijā:

-��� Apstiprināts, indīga gāze! Trīsdesmitajā stāvā! Evakuēt ēku pilnībā!

Visu uzmanību veltīdams augstākiem stāviem, ugunsdzē�sējs viņus pat nepamanīja.

13. nodaļa

Uzraksts vēstīja: "Pazemes autostāvvieta, 2. stāvs." Ke�vana uzmanīgi pavēra durvis un ieklausījās. Neko nesaklau�sījis, viņ� attaisīja durvis pla�āk un nopētīja da�as automa��īnas. Ārkārtas situācijā, kad paredzama ēkas evakuācija, standarta kārtība paredz sākt pārmeklē�anu no apak�as un virzīties uz aug�u. Tādējādi tiek pieņemts, ka pārbaudītās teritorijas atkārtoti nav jāapseko.

Viņ� iegāja autostāvvietā, kur griestu lampas iekrāsoja vi�su �ķebino�i dzeltenā krāsā.

-���� Turp! Edijs norādīja aiz trim dzeltenpelēkas krāsas Ford Taurus, kurus izmantoja uzņēmums Global Protective Services.

Edija automa�īna izskatījās tikpat bezpersoniski.

-��� Paraudzīsim, vai tā uzsprāgs.

Visi notupās aiz tālākās automa�īnas un aizklāja plaukstām ausis Edijs gan tikai vienu ausi, jo ar otru roku nospieda iedarbinā�anas pogu uz automobiļa tālvadības pults. Kad motors iedūcās, Edijs atslābinājās. Vismaz par to mums gal�va nesāpēs.

-��� Tas vēl neliecina, ka bumba nav uzstādīta, D�eimija neatlaidās.

Edijs viņai piekrita. Uzbrucēju vienība varēja pamanīt mani iebraucam stāvvietā, un tai būtu pietiekami daudz lai�ka uzstādīt bumbu citur, nevis pie dzinēja.

Piesardzīgi viņi tuvojās automa�īnai. Izplūdes gāzes ko�da nāsīs, tālab Edijs piespieda citu pogu un izslēdza dzi�nēju.

Iestājās gandrīz smacējo�s klusums. Zem treniņjakas, aiz rezerves munīcijas aptveres maisiņa, Kevana sataustīja mak�stī nelielu kabatas lukturīti ari to viņ� bija paņēmis no eva�kuācijas somas. Lai gan lukturītis nebija lielāks par rādītāja pirkstu, tas meta pārsteidzo�i spilgtu gaismas kuli.

Arī D�eimija izņēma savu lukturīti.

Abi pietupās un nopētīja riteņus un �asiju. Pēc tam viņi nostājās katrs savā automa�īnas pusē. Kevana virzīja staru pa salona logiem no priek�puses līdz aizmugurei, un D�ei�mija otrā pusē rīkojās tāpat. Lēnām, rūpīgi, sprīdi pa sprī�dim viņi noteiktā secībā aplūkoja automa�īnas iek�pusi. Ap�zinoties, ka autostāvvietas durvis jebkurā mirklī var atvērties un nācēji var arī nebūt no ārkārtas dienestu vienī�bas, Kevana ar grūtībām spēja stingri noturēt lukturīti.

Viņi uzmanīgi meklēja visu, kas varētu �ķist neiederīgs, ta�u patiesībā izredzes ieraudzīt bumbu bija pārāk nelielas. Da�kārt par spridzekli salonā liecina vienīgi tikko saskatā�ma ēna.

Priek�ējais panelis. Stūres statnis. Brem�u pedālis. Akse�lerators.

īpa�i rūpīgi viņi pārbaudīja, vai neiedarbinās spridzekli, atverot durvis Tad durvis ar aizdedzinā�anas ierīci savie�notu ārkārtīgi tievs vadiņ�, kura neatstarojo�o izolāciju grūti pamanīt.

Kevanam mute bija sausa. Vai tu kaut ko redzi?

-��� Nē, atteica D�eimija.

-���� Laiks parotaļāties. Kevana ar to domāja spēli "Ak�mens, �ķēres, papīrītis". Vīrie�i savilka vienu plaukstu dūrē un trīs reizes pakratīja. Pēc tre�ās reizes spēlētājiem bija trīs iespējas atstāt plaukstu dūrē ("akmens"), izstiept pirkstus taisnus ("papīrs") vai izstiept rādītājpirkstu un vidējo pirk�stu ("�ķēres").

Kevanas "�ķēres" pārgrieza Edija "papīru".

-��� Paslēpieties aiz vistālākās ma�īnas un gaidiet, viņ� iz�rīkoja D�eimiju un Ediju. Es atvēr�u durvis.

-��� Tu neizspēlēji ar mani, D�eimija ierunājās.

Kevana uzlūkoja sievu.

-��� Lai notiek, viņ� novilka.

Abi trīs reizes pakratīja dūres.

D�eimijas "papīrs" ietina Kevanas "akmeni".

-��� Es negribu, lai tu to dari, Kevana pretojās.

-���� Es arī negribu to darīt. Tomēr esmu piederīga �ai vie�nībai un riskē�u ar dzīvību tāpat kā visi pārējie.

-��� Jā, tev ir iek�ā, Edijs atzinīgi noteica.

Tikai tagad Kevana izprata teiciena "sirds kāpj pa muti laukā" nozīmi.

Rīkojies lēni, viņ� mācīja. Visu laiku raugies, vai ne�manīsi vadiņus.

Pulss auļoja tik neprātīgi, ka viņam kļuva nelabi. Abi vī�rie�i notupās aiz tālākās automa�īnas. Kevana atvēra muti un aizklāja plaukstām ausis, lai samazinātu eksplozijas trie�cienu. Ta�u pat tagad, aizspiedis ausis, viņ� bija pārliecināts, ka dzird D�eimiju atveram durvis.

�ie da�i brī�i aizritēja kā mū�ība.

Piepe�i D�eimija stāvēja viņam priek�ā, manāmi nobiju�sies, ta�u lepna par paveikto.

Kevana smagi nopūtās. Tagad mana kārta. Es pārbau�dī�u salonu.

Kamēr D�eimija un Edijs pietupu�ies slēpās, Kevana ar lukturīti piesardzīgi pārbaudīja zem priek�ējā paneļa un pēc tam paskatījās arī zem sēdekļiem.

Nekā aizdomīga nemanīja.

Kad pie pārbaudītās automa�īnas pienāca D�eimija un Edijs, Kevana izņēma no jakas kabatas vēl kādu priek�metu no evakuācijas somas kabeļu savilci.

Uzreiz atģizdams, kas Kevanam padomā, Edijs atslēdza automa�īnas bagā�nieku, pacēla un pieturēja pārsegu �aurā spraugā. D�eimija ar lukturīti rādīja gaismu, Kevana iebīdī�ja savilci spraugā zem pārsega un uzmanīgi virzīja no viena gala līdz otram.

Mērķis bija sataustīt nospriegotu vadiņu. Ienaidniekam būtu vajadzējis tikai atmūķēt bagā�nieku, ievietot tajā bum�bu, piestiprināt vadiņu bumbas detonatoram, tad nedaudz pieverot pārsegu, iebāzt roku, aizāķēt vadu pie pārsega iek��puses un atkal aizvērt bagā�nieku.

Lokanā savilce, atduroties pret vadu, saliektos, bet neiz�kustinātu to. Kevanam pār seju slīdēja sviedru lāses. Tikai ar pūlēm izdevās savaldīt drebo�o roku. Pēc piecām minūtēm viņ� pameta ar galvu Edijam, tas pacēla pārsegu augstāk, un Kevana ar D�eimiju pavērsa lukturī�u starus bagā�niekā.

Beidzot vāks bija vaļā lidz galam. Bagā�niekā viņi pār�meklēja iero�us, izcilāja bruņuvesti, un, sev par atviegloju�mu, neredzēja nekā tāda, kas atgādinātu spridzekli.

Dro�ības speciālistiem piemīt paranoiskas bailes tikt ie�slodzītiem savu automa�īnu bagā�niekos. Viens no pirma�jiem operatora darbiem, saņemot jaunu transportlīdzekli, ir izpētīt bagā�nieka iek�pusi un pārveidot slēdzeni tā, lai to varētu ērti atvērt no iek�puses. Otrs piesardzības pasākums ir bagā�niekā aiz ap�uvuma ieslēpts ierocis un instrumenti, ar kuru palīdzību aizbēgt, kā arī sienās izurbti ventilācijas caurumi, kuros ievietotās caurulītes savieno ar transportlī�dzekļa salonu. Labākajiem aģentiem bija pat ierīkots slepens nodalījums. Smaidīdams Edijs atlocīja bagā�nieka ap�uvumu labajā pusē un to parādīja.

Ieraugot plastmasas pudeli ar ūdeni un maisiņu ar �oko�lādes batoniņiem, Kevana neviļus iesmējās.

-��� Ak, kā man patīk sadarboties ar profesionāļiem!

Visi pa kārtai padzērās. Ūdens nekad nebija tik labi gar��ojis. Kevana notrausa no lūpām ūdens lāses un kāri iekodās batoniņā ar karameļu gar�u, tomēr ne mirkli nenovērsa skatienu no pazemes autostāvvietas durvīm, kas veda uz kāpnēm.

Viņ� ieskatījās pulksteni. Gandrīz pieci no rīta.

-���� Mums vēl jāpārbauda motors un jāapskata ma�īna no apak�as.

Pēc divdesmit minūtēm viss bija izpētīts.

-��� Tīrs, Edijs secināja.

-��� Bet braukt prom mēs vienalga vēl nevaram, D�eimija aizrādīja. Policija un ārkārtas dienesti mūs pamanīs un aiz�turēs. Dro�i vien aizvedīs citur un iztaujās.

Kevana pamāja. Visticamāk, uzbrucēju vienība ēku no�vēro. Mums var sekot.

-���� Mani nebūtu viegli izsekot, Edijs iejaucās. Ta�u la�bāk paliksim tepat un nosnaudīsimies.

Pēc vēl vienas "akmens, �ķēres, papīrītis" partijas Edijs tika pie ērtā, pla�ā aizmugures sēdekļa, D�eimija iekārtojās priek�ā, bet Kevana, kur� necieta slēgtas telpas, bija spiests samierināties ar bagā�nieku.

Automa�īna bija novietota ar aizmuguri pret sienu. Ke�vana sakārtoja iero�us vienā pusē, ierāpās bagā�niekā, noli�ka pistoli sev blakus. Atradis auklu, viņ� vienu galu izvēra cauri bagā�nieka pārsegā iestrādātajai ribu konstrukcijai, tad, velkot aiz auklas galiem, nolaida pārsegu sev pāri, atstājot aptuveni piecas collas platu spraugu. Pēc tam Kevana ar ķer�meni piespieda auklas galus, lai ar savu svaru noturētu pār�segu nepiecie�amajā augstumā. Ja būs nepiecie�ams, viņ� iz��ķirīgajā mirklī varēs atbrīvot auklu un strauji pacelt pārsegu.

D�eimija atkāpās un novērtēja automa�īnu, it kā būtu ne�jau�s garāmgājējs.

-���� Nekā aizdomīga nesaskatu. Bagā�nieks ir vērsts pret sienu, nevar pamanīt, ka tas nav pilnīgi aizvērts.

Edijs jau bija izstiepies aizmugures sēdeklī. D�eimija vi�ņu varēja ieraudzīt vienīgi tad, ja nostājās tie�i blakus auto�ma�īnai un ieskatījās salonā. Viņa pagriezās pret bagā�nie�ku un pa spraugu ielūkojās zem pārsega.

-��� Saldus sapņus, mazulīt!

1. nodaļa

Kevana spēji uztrūkās no miega viņ� bija sapņojis, ka tiek aprakts dzīvs. Iztēlē dzirdēdams zemi būk�ķam pret zārka vāku, viņ� saprata, ka miegs vairs nebūs ne prātā.

Gara acīm viņ� ieraudzīja citu ainu D�eksonhola pirms ausmas, dzidrs rudens gaiss, pļavā ganās alnis.

Domas pārtrauca trok�ņi. Atvēris acis, Kevana sa�ņaudza pistoli un ieklausījās durvju klaudzienos. Viņ� dzirdēja au�toma�īnu dzinēju troksni, soļus, balsis. Ta�u steiga �ajās ska�ņās nejautās. Policija un ārkārtas dienesti acīmredzot ir pa�beigu�i izmeklē�anu, secināju�i, ka briesmas ir novērstas, un beidzot atļāvu�i ēkā ienākt darbiniekiem. Kamēr autostāv�vieta pildījās aizvien jaunām automa�īnām, viņ� pavilka auklu tuvāk, gandrīz aizvērdams pārsegu, bagā�nieka nodalījumā valdo�ajā tumsā lūkojās pulkstenī un gaidīja, līdz acis piera�dīs pie vāji apgaismotās ciparnīcas. Astoņas minūtes pāri vie�niem.

-��� Laiks pusdienām, mazulīt, turpat pie bagā�nieka pār�sega atskanēja D�eimijas balss.

-��� Vai tu spēj domāt vienīgi par ēdienu?

-���� Un tualeti, attrauca D�eimija. Bet tualetes ir resto�rānos, tālab abus jautājumus var nokārtot vienlaikus. Starp citu, es pa�laik izliekos, ka atslēdzu bagā�nieku.

Kevana palaida vaļā auklu un ļāva D�cimijai pacelt pār�segu. Viņa nopētīja bagā�nieka nodalījumu. Tas atgādina manu pirmo kopmītnes istabiņu Velslijas koled�ā. Vienīgi tajā neglabājās iero�i. Neviens mūs nevēro. Es tevi nedaudz aiz�sedzu, tāpēc kāp ārā.

Nostājies uz betona grīdas, Kevana juta, cik kājas kļuvu��as stīvas.

Edijs iemeta mutē kārtējo ko�ļājamo gumiju. Viņ� izska�tījās labi izgulējies.

Stāvvietā iebrauca vēl da�as automa�īnas. Telpā valdīja trok�ņi un kustība. Lieti�ķi ģērbu�ies cilvēki soļoja uz liftu pusi. Līdz Kevanam atlidoja rai�pilnu sarunu druskas dar�binieki apsprieda baumas par nakts notikumiem.

-��� Vai esat gatavi doties prom? Edijs bija novilcis apko�pēja kombinezonu. Pat bārdas rugājiem noaudzis, viņ� savā tīrajā ādas jakā un plānajā svīteri ar augsto apkakli izskatī�jās vispieklājīgāk no visiem trim.

D�eimija aizvilka vējjakas rāvējslēdzēju, nosedzot asins traipus uz baltās blūzes.

Kevana nosprieda, ka apkopēja drēbēs piesaistīs mazāk uzmanības nekā sabojātā apģērbā.

-��� Aiziet!

Visi sakāpa Ford Taurus. Edijs apsēdās pie stūres, Kevana viņam blakus, un D�eimija iekārtojās aizmugurē. Lai arī vi�ņi bija ļoti nopūlēju�ies, meklējot spridzekli, Kevana tomēr saspringa brīdī, kad Edijs pagrieza aizdedzes atslēgu. Ta�u klik�ķim sekoja tikai dzinēja vienmuļā dūkoņa.

Pa slīpni Edijs uzbrauca pie stāvvietas izejas un uzrādīja apsargam Global Protective Services �etonu. Barjera pacēlās. Vi�ņi iznira Piecdesmit tre�ās ielas trok�ņos un kņadā.

-��� �ādā satiksmes plūsmā būs grūti mums sekot. Edijs secināja, �ķērsoja trok�ņaino Medisona avēniju un turpināja braukt pa Piecdesmit tre�o ielu.

-��� Ja vien ma�īnā nav uzstādīts tik mazs atra�anās vietas raidītājs, ka mēs pārmeklē�anas laikā to nepamanījām.

-��� �āda doma nav patīkama. Edijs ielūkojās atpakaļskata spogulī. Kurp dosimies?

-���� Ved mūs prom no salas, Kevana izrīkoja un ieslēdza radio. Billijs D�oels izpildīja dziesmu "Ņujorkas garastāvok�lis". Viņ� piespieda podziņu un pārslēdza īpa�i aprīkoto un uzņēmuma pārveidoto radio uz ārkārtīgi pla�o FM viļņu spektru. D�eimij, tu varētu mums pastāstīt par sevi!

Sieviete īsu brīdi sakopoja domas un tad uzsāka mono�logu:

-��� Tas tie�am ir aizraujo�s stāsts. Iesākumā es piedzimu, tad apguvu rāpo�anu un pēc tam iemācījos sēdēt uz podi�ņa�

Kevana turpināja virzīt skalu FM spektrā. Lielākajā daļā atra�anās vietas raidītāju, tāpat kā daudzās noklausī�anās ie�rīcēs, lietoja FM viļņus un frekvences, ko neizmantoja vie�tējās radiostacijas, policija un ugunsdzēsēju dienesti. Lai no�skaidrotu, vai automa�īnā nav noslēpts �āds raidītājs vai noklausī�anās ierīce, Kevanam vajadzēja vien pārbaudīt vi�su FM spektru, cen�oties sadzirdēt vai nu D�eimijas balsi, vai atra�anās vietas raidītāja pīkstienus.

-��� Tad es mācījos pamatskolā un drīz sāku satikties ar zē�niem. Pēc tam mācījos vidusskolā un pa īstam satikos ar zē�niem.

-�o savas dzīves daļu tu vari izlaist, Kevana ieteicas.

-��� Tad sāku studēt Velslijā un gāju uz randiņiem ar vīrie��iem.

-��� Ari �o dzīves posmu vari nepieminēt.

-��� Visbeidzot es iepazinos ar tevi, un mana dzīve izvērtās neparasta, un�

Kevana bija nonācis līdz FM viļņu spektra galam, un D�eimijas balss skaļruņos nebija dzirdama.

-��� �ķiet, ka runāt ir dro�i.

Viņ� noklusēja citu domu uzbrucēju vienība varētu iz�mantot radioraidītāju, kas noklausās sarunas neierastās frek�vencēs un nosūta tās mikrouzplūdos, tādējādi �ādus raidī�tājus ir grūti atklāt.

Edijs turēja rokas uz stūres pozīcijās "pulksten desmit" un "pulksten divi", viegli iepletis pirkstus, kā profesionālam �oferim pienākas. Varbūt mēs varētu braukt cauri Linkolna tunelim?

-��� Labi, Kevana atteica. Un pēc tam dienvidu virzienā pa Deviņdesmit piekto maģistrāli.

-��� Kurp?

-��� Uz Va�ingtonu.

Auto �ķērsoja Piekto un Sesto avēniju, tad nogriezās pa kreisi Septītajā avēnijā. Nākamajā krustojumā luksoforā de�ga zaļais signāls. Satiksme daudzās vienvirziena ielas joslās uzņēma ātrumu.

-��� Kāpēc mēs braucam� Velns!

-��� Kas noticis? D�eimija apvaicājās.

-��� Kaut kas� Edijs atrāva labo roku no stūres un cie�i ska�tījās uz to. Iedzēla.

-Ko?

-��� Man kaut kas iedzēla.

Automa�īna turējās līdzi citiem satiksmes līdzekļiem.

-���� Bite? Kevana paraudzījās apkārt. Moskīts vai kas tamlīdzīgs? �ogad jau būtu par vēlu�

-���� Nē. Edijs ar pūlēm vēla vārdus pār lūpām. Stūre. Kaut kas uz� Edijs norādīja uz vietu, kur tikko bija turē�jis roku. Jēzus! Viņ� elpoja ar grūtībām.

D�eimija pieskārās viņa plecam. Vai tev ir nelabi?

-��� Nejūtu� Kevana, vai tev ir� Edijs notrīsēja. Kabatlakats?

Kevana sarauca pieri un izņēma nēzdogu no jakas kaba�tas.

-��� Aptin, Edijs tvēra pēc gaisa. Ap roku.

-Ko?

-��� Turi� Edijs nodrebēja spēcīgāk. Stūrei� apak�ā�

Pēk�ņi Edijs spēji atgāza galvu. Un saguma.

2. nodaļa

Apgūdams autovadī�anas nianses uzbrukuma un aizsar�dzības gadījumā, Kevana bija iemācījies, kā rīkoties, kad sē�di blakus �oferim, vējstiklu sa�ķaida superātras lodes un ie�urbjas �oferim galvā. Nedrīkst pieļaut, ka automa�īna nogrie�as no ceļa un ietriecas sienā vai kokā. Nedrīkst pie�ļaut, lai tā apstājas. Vissteidzamākais un neatliekamākais uz�devums pēc iespējas drīzāk tikt prom no ap�audes terito�rijas. Un tas nozīmēja, ka jārīkojas tā, kā to darīja Kevana.

Redzēdams, ka abpus automa�īnai plūst strauja satiksme, viņ� atsprādzēja dro�ības siksnu un pievirzījās tuvāk Edijam. Aptinis plaukstai kabatlakatu, viņ� satvēra stūres apak�ējo daļu tālu no vietas, kur stūri bija turējis Edijs, tālu no tās vietas, kur viņam bija ticis dzēliens. Tajā pa�ā laikā Kevana novietoja kreiso kāju pie pedāļiem un spieda bremzes pe�dāli, jo citi transportlīdzekļi gausināja ātrumu un visbeidzot apstājās pie luksofora, kur dega sarkanais signāls.

Nedaudz tālāk kreisajā joslā ieraudzījis policijas automa��īnu, viņ� izgrūda:

-��� D�eimij, paliecies uz priek�u. Pievelc Edija ķermeni pie atzveltnes un pacel viņa galvu tādā stāvoklī, it kā viņ� ska�tītos uz priek�u. Mums jāizliekas, ka viņ� joprojām vada ma��īnu!

Sviedriem līstot, Kevana novietoja Edija labo roku uz stūres. Kamēr auto tuvojās policijas patruļma�īnai, viņ� lika D�eimijai atlaisties sēdeklī.

Viņ� pūlējās atvirzīties no Edija, lai atstatums �ķistu ik�dieni�ķs, ta�u vienlaikus izstiepa kāju tā, lai piekļūtu brem��u pedālim. Gaidīdams zaļo signālu, Kevana lēni pieripināja auto blakus patrulētājiem, apstājās, ielika neitrālajā ātru�mā un atgriezās savā sēdekli. Dzinējs darbojās tuk�gaitā, tā�pēc varēja noņemt kāju no brem�u pedāļa. Raudzīdamies taisni uz priek�u, viņ� izlikās, ka �ī ir visgarlaicīgākā diena vina mū�ā.

Ar kreisās acs kaktiņu viņ� kā pa miglu manīja, ka viens no policistiem pēta Ford Taurus. �ķita, ka likumsargs veselu mū�ību vēro Ediju un Kevanu.

Luksoforā pārslēdzās zaļais signāls. Transporta straume uzsāka gaitu. Patruļma�īna �ķita kā sastingusi uz vietas, un policists joprojām neatlaidīgi skatījās Edijā. Bet tad sakustē�jās furgons, kas atradās tai priek�ā, un arī patruļma�īna sā�ka braukt.

Cenzdamies apvaldīt straujo elpu, Kevana pieslīdēja tu�vāk Edijam, satvēra stūres apak�ējo daļu, ielika ātrumā un lēnām uzspieda kreiso kāju akseleratoram. Ma�īna pielāgo�jās satiksmes ritējumam.

D�eimij, pavirzies pie atzveltnes. Pieliecies Edijam pie auss, it kā tu viņam ko sacītu. Uzliec viņam roku uz pleca. Neļauj viņam saļimt.

Atrodoties starp vairākām joslām, Kevana pamanīja labajā joslā paveramies spraugu satiksmes plūsmā un iespraucās ta�jā, lai neatrastos blakus policijas patruļma�īnai. Aiz mugu�ras signalizēja taksometrs.

3. nodaļa

D�eimija jutās kā ierauta baismīgā virpulī. Kop� iepazī��anās un apprecē�anās ar Kevanu (un tas pat nebija viņa īs�tais vārds), notikumus paredzēt nebija iespējams. Pakaļdzī��anās. Ap�audes. Pirms pieciem mēne�iem viņa pati bija iedzīvojusies �autā brūcē. D�eimijai bija grūti aptvert, kā vi�ņa varējusi pielāgoties Kevanas bīstamajai, a�gārnajai pasau�lei, kur apstākļi tikai retumis bija tādi, kā izskatījās. Vīrs reiz pajokoja, ka acīmredzot kādā citā dzīvē viņa bijusi apsargu dienesta aģente. Pieliekties tuvāk Edijam, turēt viņu aiz ple�ca, lai aizkavētu miru�o sagumt uz priek�u, piespiest galvu viņa deniņiem, lai neļautu viņa galvai sasvērties, un izlik�ties, ka sarunājas ar nelaiķi, tas viss neprātīgā kārtā �ķita dabiski. "Edijs ir miris," D�eimija sprieda, jo par to liecinā�ja gan slābanais ķermeņa stāvoklis, gan aizvien vēsākā āda. "Kārtējās agrāk nepiedzīvotās izjūtas. Es pieskaros līķim. Sa�runājos ar to. Es jūku prātā."

-���� Kas viņam atņēma dzīvību? D�eimija pūlējās valdīt pār spēcīgajām emocijām, neļaut tām izpausties balsī.

Vadot automobili, Kevanas sejā jautās saspringta koncen�trē�anās. Iemirdzējās priek�ā brauco�ā furgona brem�u lam�piņas krustojuma luksoforā bija iededzies sarkanais sig�nāls. Viņ� pastiepa kāju tālāk un nospieda brem�u pedāli. Auto izdevās apturēt bridi pirms ietriek�anās furgonā.

-��� Edijs sacīja, ka viņam kaut kas iedzēlis.

-��� Adata uz stūres? Atkal ass ierocis? Ar kādu toksīnu?

-��� Mums jāatrod automa�īnai stāvvieta.

-��� Manhetenas centrā? No sirds vēlu veiksmi.

-��� Jā, tās mums �obrīd patie�ām pietrūkst.

Iedegās zaļais signāls. Furgons sāka ripot. Kevana pavir�zīja izstiepto kāju pa labi un nospieda akseleratoru. Es bai�dos, ka nespē�u pagriezt automa�īnu, neietriecies citā. Nāk�sies palikt Septītajā avēnijā.

Virzoties starp limuzīnu un piegādes furgonu, viņi turpi�nāja ceļu uz dienvidiem. No kreisās joslas viņiem priek�ā ie�spraucās taksometrs. Kevana ar pūlēm paguva nobremzēt, lai automobilis tajā neietriektos.

Edija galva draudēja nosvērties pa labi. D�eimija satvēra to cie�āk aiz skausta, lai noturētu taisni. Miroņa āda �ķita vēl saltāka.

-���� Vadīt auto, sē�ot blakus sēdeklī� Laikam arī to man vajadzētu iemācīties.

-��� Kad visa �ī jezga būs beigusies.

-��� Jā. Kad visa �ī jezga būs beigusies. Patīkamā nākot�nes vīzija.

Automa�īna turējās vidējā no vairākām joslām. D�eimijai �ķita, ka viņa sē� ratiņos bez bremzēm, kas traucas lejup pa nogāzi, un Kevana pūlas tos savaldīt. Sarkanā gaisma luk�soforā apturēja skrējienu pie Trīsdesmit ceturtās ielas. Sig�nāltauru kaucienu pavadīti, viņi jau atkal rāvās uz priek�u. Pēc pieciem krustojumiem, kuros nācās apstāties pie sarka�nās gaismas, viņi izbrauca zem Rietumu �etrpadsmitās ie�las, atstājot aiz muguras centra ielu taisnstūrveida tīkloju�mu, un nonāca Grini�vilid�as rajonā.

Satiksme pamazām kļuva retāka. Iegriezdamies pa kreisi uz �eridana laukuma pusi, Kevana nonāca pie nelielā Kristofera parka restotā metāla �oga. Apstāties tur bija aizliegts, ta�u neviena policista nemanīja. Kevana izlēca no automa�ī�nas, apskrēja tam apkārt, pārvietoja Ediju blakus sēdeklī un pats apsēdās pie stūres. D�eimija tikām veikli iztrausās no savas vietas, lai aizsprādzētu Edija dro�ības jostu. Aizcirtu�si priek�ējās durvis, viņa steig�us atgriezās aizmugures sē�deklī un atspieda Edija galvu pret priek�ējo durvju stiklu, it kā viņ� būtu aizmidzis. Kevana atsāka brauk�anu.

Vadit automa�īnu vienalga bija neērti, jo, vairoties skart stūres ratā iestrādāto noslēpumaino aso priek�metu, stūri nā�cās turēt tās apak�ējā daļā, turklāt labā plauksta joprojām bi�ja ietīta kabatlakatā. Viņ� apbrauca apkārt kvartālam un at�griezās uz Septītās avēnijas.

-��� Izmantosim Holanda tuneli? vaicāja D�eimija.

-��� Jā. Dosimies uz iepirk�anās centru Hobokenā.

4. nodaļa

Viņiem bija nepiecie�ama ne tikai jauna drēbju kārta, bet arī palielināmais stikls un spēcīga pincete tas viss atradās maisiņos, kurus D�eimija pienesa pie automa�īnas, ko Kevana bija novietojis attālā iepirk�anās centra stāvvietas ma�lā. D�eimija bija uzvilkusi Edija ādas jaku, kas slēpa asins traipus uz viņas blūzes. Dro�ības pēc viņa bija nopirkusi pat divus palielināmos stiklus. Aizmugures sēdeklī pārģērbu�ies un uzvilku�i jaunos d�insus un puloverus, abi caur palieli�nāmajiem stikliem ilgi un rūpīgi pētīja stūres rata virsmu, uz�manoties, lai tam nepieskartos.

-��� �ajā vietā kaut kas pazibēja, D�eimija bilda, kad bija tre�o reizi apskatījusi stūri. �eit.

-��� Jārīkojas uzmanīgi! Kevana aplūkoja norādīto vietu caur palielināmo stiklu. Jā, es redzu.

Paņēmis pinceti, viņ� to tuvināja stūres ratam no iek�pu�ses, kaut ko satvēra un izrāva.

Vēlās pēcpusdienas saules staros, kas ieplūda pa priek��ējo stiklu, ievizējās adata.

D�eimija notrīsēja.

-��� Rādās, ka otrs gals ir apgriezts, Kevana pētīja. Adata izstumta cauri stūres ratam no iek�puses un tad nolauzta, lai nebūtu pamanāma.

-��� Ta�u adata bija ievietota tā, ka �oferis sadurtos vienīgi tad, ja satvertu stūres ratu mazliet spēcīgāk, D�eimija sprieda. Un tā Edijs rīkojās, kad iegriezās Septītajā avē�nijā.

-��� Paraudzīsimies, vai nav vēl kāda adata.

Ta�u pēc divdesmit minū�u ilgas meklē�anas viņi cita ne�kā neatrada un izvilkto adatu iemeta plastikāta maisiņā.

5. nodaļa

-��� Global Protective Services, klausulē vēstīja sekretāre.

Kevana stāvēja blakus Ford Taurus iepirk�anās centra stāv�vietas tuk�ākajā malā un turēja rokā mobilo tālruni. Fonā va�rēja dzirdēja klaudzam darbarīkus, acīmredzot strādnieki novāca gruve�us pēc birojā nograndu�ā sprādziena. Mis�teru Brokmenu, lūdzu.

-��� Atvainojiet, viņ� pa�laik nevar atbildēt.

-��� Tad savienojiet ar misteru Karimu.

-��� Kas, lūdzu, zvana?

-��� Misters Stodards. Viņ� gaida manu zvanu.

-��� Acumirkli!

Klik�ķis, un pēc tam iestājās klusums. Kevana piespieda tālruni tuvāk ausij pa tuvējo maģistrāli aizdrāzās smagā automa�īna ar astoņpadsmit riteņiem.

-���� Kevana? negaidot atskanēja Karima balss. Kur tu atrodies? Mēs tā raizējāmies par�

-���� Kāds ir tavs mobilā tālruņa numurs? Kevana jautāja, jo baidījās, ka biroja tālruņus noklausās. Karims nosauca. Ieslēdz �ifrē�anu. Tūliņ pat piezvanī�u.

Dankana pa�saprotamā apsēstība dro�ības jautājumos pa�mudināja aprīkot visus Global Protective Services mobilos tāl�ruņus ar �ifrē�anas iespēju, lai sargi varētu brīvi sarunāties. Ja kāds vēlētos noklausīties ar radio skeneriem, tad uztver�tu tikai nesakarīgu vārdu savārstījumu. Tikai �ādos apstāk�ļos Kevana bija ar mieru lietot mobilo tālruni.

Viņ� nekavējoties aktivizēja �ifrē�anas iespēju tālrunī un sastādīja numuru.

Karims atsaucās nekavējoties.

-��� Kā jums ir?

-��� Vēl viens upuris. Edijs ir miris.

-Ko?

-��� Viņa ma�īnas stūrē bija ievietota saindēta adata.

Brīdi valdīja klusums. Karims pārdomāja tikko dzirdētās ziņas.

-��� Ass priek�mets. Tāpat kā citos gadījumos. Pēc tam, kad Edijs novietoja ma�īnu stāvlaukumā un devās uz biroju, kāds acīmredzot iekļuvis ēkas stāvvietā un noslēpis saindēto ie�roci.

-��� Varbūt, Kevana attrauca.

-���� Bet� kā gan citādi�

-���� Vai pēc tam, kad mēs ar D�eimiju un Ediju devāmies lejup ar liftu, jūs ar Kimu un Brokmenu palikāt visi kopā?

-��� Kopā?

-��� Vai jūs visi kopā sagaidījāt policistus un ugunsdzēsējus?

-��� Nē, �ķiet, ka ne. Mēs atgriezāmies tavā kabinetā un mē�ģinājām saglābt dokumentus un ierobe�ot postījumus. Kat�ram bija sava nodarbo�anās. Kad ieradās policisti un uguns�dzēsēji, sākās vēl lielāks juceklis. Kāpēc tu jautā? Vai tev ir kādas aizdomas?

-��� Vai kādam no jums būtu pieticis laika nemanītam no�kāpt uz Viljama biroju?

-��� Es nesaprotu, ko tu gribi sacīt. Karims izklausījās pa�galam apjucis. Kādēļ kādam no mums būtu turp jāiet?

-��� Tādēļ, ka viens no jums zināja, ka mēs atrodamies tajā birojā.

"Tikai� kā?" Kevana domās uzdeva sev jautājumu. "Vai kāds uzstādījis Viljama birojā noklausī�anās ierīces, lai no�skaidrotu, vai advokāts zina, kas ir Ārons Stodards?"

-��� Vienu mirklīti! Karims iesaucās. Vai tu liec manīt, ka viens no mums mēģināja jūs nogalināt?

-��� Kur ir Brokmens?

-���� Nav ne mazākās jausmas. Dro�i vien mājās. Brokmenam uz to ir tiesības, lai arī viņ� vairs nav vadītājs. Neaiz�mirsti, ka mēs visu nakti pavadījām darbā. Karima balsī ieskanējās skarbāks tonis. Kas zina, varbūt viņ� ir tikpat stulbs kā es un raujas vēl vienā maiņā, tiekoties ar klientiem vai darot citus darbus. Tu ta�u neapgalvosi, ka, tavuprāt, Brokmens�

-��� Es tikai cen�os apsvērt visus variantus.

-��� Pēc tam tu mani tirdīsi par Kimu. Aiztaupī�u tev pūles. Viņas te nav. Vai tev �ķiet, ka viņai ar to ir kāds sakars? Un man?

-���� Es ta�u teicu, ka mēģinu apsvērt visus variantus. Bet tam �obrīd nav laika. Mums jāparūpējas par Ediju. Es atro�dos Hobokenā, iepirk�anās centra stāvlaukumā.

-��� Acīmredzot mēs abi satrieco�i pavadām laiku.

-��� Paziņo policijai, ka atstā�u Edija līķi viņa ma�īnā.

Kevana nosauca auto numuru un pastāstīja, kā nokļūt ie�pirk�anās centrā.

-��� Visu atstājām tā, kā izskatījās nāves brīdī. Vienīgi ada�ta novietota plastmasas maisiņā uz blakus sēdekļa.

-���� Policija nepriecāsies par to, ka esi pārvietojis slepkavī�bas ieroci.

-���� Vai tu labāk gribētu, lai vēl kāds savainojas un iet bo�jā? Pasaki, ka ma�īnā būs papilnam mūsu pirkstu nospiedu�mu. Tomēr iespējams, ka atradis arī kādu slepkavas atstāto. Mēs vēlāk piezvanīsim policijai un atbildēsim uz jautāju�miem. Pagaidām mēs ar iznāk�anu atklātībā neriskēsim.

6. nodaļa

Kevana un D�eimija stāvēja iepirk�anās centrā pie stikla durvīm, ierāvu�ies stūrī, kur citu acīm viņus slēpa nemitīgā pircēju plūsma.

-���� Nu jau drīz būs klāt, D�eimija sacīja. Rakstīts, ka pienāk tie�i �etros.

No�ņācot pneimatiskajām bremzēm, pie durvīm apstājās autobuss. Uzraksts vēstīja: "Laika vērotāju pansionāts". Se�niori stājās rindā pie transportlīdzekļa durvīm, un Kevana ar D�eimiju, kas bija vienīgie gados jaunākie pasa�ieri, ieju�ka pūlī. Kevana ievēroja, ka �oferis neiekasē naudu. Acīm�redzot autobusu apmaksā pa�valdība.

-�� Vai labi iepirkaties? Kevana apjautājās sirmgalvim, kas stāvēja pirms viņiem.

-���� lepirkos? Es te nebraucu iepirkties. Es pastaigājos. Izvingrinos. Saprotat?

-��� Skaidrs, ka saprotam, D�eimija atsaucās. Bet jūs ta��u varat pastaigāties parkā vai kādā citā jaukā vietā.

-��� Un dabūt tur galu?

-��� Jā, ielās vairs nav tik dro�i kā agrāk.

-��� Caurumi ozona slānī. Ādas vēzis. Es runāju par ādas vēzi. Vai saprotat?

-�� Skaidrs, ka saprotam. Nemaz nerunājot par visiem tiem draņķiem gaisā. Smogs. Izplūdes gāzes.

-��� Un ko es saku?

Kāpjot autobusā, D�eimijas saruna ar veco vīru radīja ie�spaidu, ka viņi ir kopā. Kad ve�uks uz kāpnēm paklupa, Kevana satvēra viņu aiz rokas un palīdzēja noturēt līdzsvaru. Autobusā viņ� zīmīgi palūkojās vadītājā, it kā vēstīdams, ka vecais vīrs jāpieskata. Pēc tam abi ar D�eimiju viņi pavadīja sirmgalvi līdz sēdekļiem salona galā.

Kad autobuss uzsāka gaitu un tuvojās ielai ar dzīvu sa�tiksmi, D�eimija pieskārās Kevanas rokai un ar galvas mā�jienu norādīja uz gandrīz tuk�o stāvlaukumu, kur automa��īnā palika Edija līķis.

Bija parādīju�ās trīs policijas patruļma�īnas ar iedarbinā�tām sirēnām.

7. nodaļa

-��� Uz kurieni? apvaicājās taksometra �oferis.

-��� Pāri upei, D�eimija sacīja.

-��� Uz Manhetenu? Tas jums sālīti izmaksās. �oferis neli�kās zinis par Kevanu un ar baudu aplūkoja D�eimijas augu�mu un valdzino�ās acis. No tās puses uz Hobokenu es ne�drīkstu vest pasa�ierus.

-���� Man nav izvēles, jo visādā ziņā jātiek uz sanāksmi. Es samaksā�u dubultā un klāt piesviedī�u divdesmit procentus dzeramnaudas.

8. nodaļa

Viņi izkāpa Taimskvērā un iegāja kādā veikalā. Lai gan tā nosaukumā bija vārds "Kamera", piedāvājums bija gana pla�s. Iznāca abi no veikala ar divām ceļojuma somām pār plecu, tad tuvējā aptiekā iegādājās nepiecie�amos tualetes piederumus un salika tos somās. Apģērbu veikalā viņi lika lietā no evakuācijas somas paņemto skaidro naudu un no�pirka vēl da�us apģērba gabalus, ari apak�veļu un zeķes.

Tad viņi soļoja pa �etrdesmit otro ielu austrumu vir�zienā.

-��� Vai labi izklaidējies? Kevana apvaicājās.

-��� Sajūsma sit augstu vilni. Dievs tēvs, mēs tik ilgi esam biju�i kopā, ka neprotu noteikt at�ķirību starp bailēm un ad�renalīna uzplūdiem.

-��� Vai es tev esmu stāstījis par piecinieka likumu?

-��� Nē. D�eimija lauza ceļu starp pretimnāko�ajiem gājē�jiem. Pulkstenis rādīja bez da�ām minūtēm se�i. Lēno satik�smes plūsmu apņēma autotauru kaucieni. Bet man nekas īpa�s nav darāms, tātad tu varētu man pakavēt laiku.

-��� Vai tu to vēlies?

-��� Nevaru vien sagaidīt.

-��� Otrā pasaules kara laikā instruktori, kas apmācīja ame�rikāņu iznīcinātāju pilotus, ievēroja sakritību, ka daudzi au�dzēkņi iet bojā tie�i pirmajās misijās. Lai cik nenogursto�i instruktori pūlējās iemācīt jaunajiem, kā pamanīt slazdus un izkļūt no grūtām situācijām, liela daļa kursantu neatgriezās. Tad instruktori izpētīja dokumentus par bojā gāju�ajiem arī Pirmajā pasaules karā un atklāja matemātisku sakarību. Lie�lākā daļa jauno pilotu tiek notriekti pirmo piecu misiju lai�kā. Tāda pati sakarība tika novērota Korejas kara laikā un arī Vjetnamā. "Pieci" izrādījās apburts skaitlis. Pilotu izre�dzes izdzīvot kaujas lidojumos pēc piektās misijas spēji pie�auga. Pirmo piecu lidojumu laikā kaujas radītā spriedze au�dzēkņiem bija tik neierasta, ka viņiem bija grūti izmantot ap�gūtās zinā�anas. Domas pārāk aizņēma pielāgo�anās situā�cijai. Bet tad, atskār�ot, ka adrenalīns saasina refleksus un ļauj labāk sekot mērķim un nepiecie�amības gadījumā sekun�des desmitdaļas laikā nospiest mēlīti, pilotu darbs kļuva profesionāls. Tie, kuri pārdzīvoja �o lidojumu skaitu, lielā�koties pieredzēja arī trīsdesmit un �etrdesmit misijas. Ņe�mot vērā visu, kas ar mums nesen notika� Tas, ko esmu tev mācījis pēc kāzām, neskaitās. Apmācība ir tikai puse no ne�piecie�amām iemaņām. Otra puse ir īstie kaujas apstākļi, pie�lāgo�anās bailēm. Tu esi nolikusi eksāmenu. Tev aiz mugu�ras ir piecas misijas.

-���� Vai tagad man būtu jājūtas pārliecinātai, ka es� ka mums tagad ir labākas izredzes izdzīvot?

-��� Tik tālu ta�u esam tiku�i, vai ne?

Krēsloja, gaiss kļuva aizvien dzestrāks. Viņi apstājās un pacēla acis pret grandiozo Centrālās stacijas fasādi.

9. nodaļa

Druknais melnādainais vīrietis iznira no pagrieziena un raiti skrēja cauri parkam Va�ingtonas piepilsētā. Viņ� nebija viens pusseptiņos no rīta neskaitāmi veselīga dzīvesstila piekritēji gatavojās kārtējai kaujas dienai visas nācijas gal�vaspilsētas birojos. Oktobra vēsums bija piespiedis viņu uz�vilkt tum�i zilu treniņtērpu. No mutes plūda garaiņi.

Aiz muguras dipēja strauji ritmiski soļi, un viņ� paredzē�ja, ka ātrie skrējēji viņu apdzīs. Viņu panāca baltais vīrietis un sieviete pelēkos treniņtērpos. Melnādainais turpināja ce�ļu mērenā solī un gaidīja, kad viņu apsteigs, ta�u abi sve�ie turējās līdzās.

Paskatījies vispirms uz vienu, tad uz otru, skrējējs gan�drīz sagrīļojās.

-���� Vai varu ticēt tam, ko redzu! iesaucās melnādainais vīrietis, vārdā D�ons Raterfords.

-��� Es pateik�u, kam ticu es, Kevana attrauca.

-���� Neesmu pārliecināts, vai gribu to dzirdēt, atbildēja Raterfords.

-��� Es ticu iero�u eļļai un lielam munīcijas krājumam.

-��� Kāds atvieglojums! Vienubrīd es cerēju, ka pateiksi kaut ko tādu, kas mani patie�ām pārsteigs.

-��� "Daremas buļļi," atcerējās D�eimija.

Raterfords, skriedams pa taku gar pīļu dīķi, pamāja.

-���� Beisbols ir patīkams laika kavēklis.

-��� Tāpat kā lēna skūpstī�anās, kas tā patika Kevina Kostnera tēlotajam varonim, piebilda D�eimija.

-��� Ja domājat, ka tas mani pārsteigs� Raterfords skrie�dams smagi elsa. � es atgādinu, ka biju precējies. Manai sievai, lai Dievs mielo viņas dvēseli, arī patika lēna skūpstī��anās. Kā jūties, D�eimij? Vīrie�a smaids bija neliekuļots. Kad tikāmies pēdējoreiz, tu gulēji slimnīcā. Priecājos, ka esi atveseļojusies no ievainojuma.

-��� Kā sokas vīram, kur� mani sa�āva?

-���� Diem�ēl ne pārāk labi. Cietums viņam neiet pie sirds. Pēc visa sprie�ot, viņu vairāk aizrauj vieninieka kamera ne�kā citi ieslodzītie, kuri tā vien kāro ar viņu draudzēties.

-��� Cik skumji! Un kā tev pa�am, D�on? Kevana apjau�tājās. Kā pa�am veicas? Cik noprotu, tev pienākas apsvei�kumi.

-Tu domā par paaugstinājumu amatā?

-���� FIB Pretterorisma nodaļas vadītājs. Es lepojos ar tevi.

-��� Skaidrs, ka lepojies.

Trijotne paskrēja garām bezpajumtniekam, kas snauda uz soliņa.

-��� Līdz �im saruna ir bijusi bezgala patīkama, tālab nemaz negribas jautāt, Raterfords sacīja, kā jums klājas?

-��� Mums nepiecie�ama neliela palīdzība, D�on.

-���� Ap�ēliņ, un es tā cerēju, ka jūs tāpat vien esat gadīju��ies tuvumā! Ka nolēmāt pieskriet rīta gaismiņā, apsveicinā�ties, piebiedroties man fiziskajās aktivitātēs un gremdēties atmiņās par vecajiem laikiem.

-���� Tie�i tas mums bija prātā, Kevana uztvēra. Bet, ja reiz esam ieradu�ies�

-����� Ļauj minēt. Tu gribi apspriest nesen noslepkavotos Global Protective Services aģentus.

-���� Tu jau to zini? Kevana izbrīnīts paraudzījās sarunu biedrā.

-���� Viņi nav vienīgie bojāgāju�ie. Vēl ir nogalināti arī citu valsts aģentūru darbinieki.

-��� Ko? Kevana gausināja soli, nogriezās no celiņa un ap�stājās pie krūmu audzes.

Raterfords ar D�eimiju viņam sekoja.

-��� Gan Slepenajā dienestā, gan ASV Mar�alu dienestā, gan Diplomātu apsardzes dienestā. Pirms trim dienām �o orga�nizāciju aģenti pēk�ņi ir kļuvu�i par mērķi. Raterfords no�ņēma dvieli no pleciem un noslaucīja no pieres sviedrus. Iesākumā izskatījās, ka viņi kritu�i, aizstāvot klientus. Ta��u bojāgāju�o skaits auga, un lielākā daļa uzbrukumu nori�sinājās brīdī, kad aģenti nepildīja darba pienākumus. Drīz nācās secināt, ka�

-��� Mērķi biju�i pa�i sargi.

-���� Nojautas vadīti, mēs ievācām ziņas privātajās sargu aģentūrās. Mazākās �ie notikumi nebija skāru�i. Turpretim tādas lielas kā Global Protective Services�

-��� Mums arī tikusi sava tiesa zaudējumu, Kevana iestar�pināja.

-��� "Mums"? Raterfords sarauca pieri. Es biju domājis, ka tu esi �o biznesu pametis.

-���� Vai tas būtu citāts no filmas "Krusttēvs"? Kā tur bija teikts? "Jau domāju, ka esmu izkārpījies, bet viņi mani ie�vilka atpakaļ." Es ne tikai esmu atgriezies darbā, bet esmu tās sasodītās firmas īpa�nieks.

Kevana izstāstīja notikumus Manhetenas birojā un arī to, kas atgadījās Edija automa�īnā.

-���� Edijs Makinto�s? Raterfords izskatījās �ausmu pār�ņemts. Viens no labākajiem �oferiem, ar kuriem man ir ga�dījies sadarboties.

-��� Tie�i tā viņ� gāja bojā� pie stūres.

Garām patraucās vairāki skrējēji. Raterfords pakāpās uz krūmu pusi, lai saruna nav dzirdama tiem, kas pārvietojas pa celiņu.

-��� Uzbrukumos izmantoti asi priek�meti? Na�i? Rater�fords pajautāja.

-��� Jā, tāds ir kopsaucējs. Parasti uzbrukts no tuvuma. Ja neskaita uzbrukumus D�eimijai un man.

-���� Bet pirmā uzbrukuma laikā tu vēl nebiji atgriezies dar�bā. Tu tobrīd biji izstājies no spēles. Kādēļ būtu jāuzbrūk tev?

-��� Iespējams, kāds ir izo�ņājis, kur� mantos uzņēmumu, ierunājās D�eimija. Un nav gribējis to pieļaut.

Kevana nopētīja parku. Vai tev nav bail ik rītu atrasties �eit, atklātā vietā?

-���� Pa�laik slepkavo sargus, nevis F1B aģentus. Bet, tā kā tu esi mani apciemojis�

-��� Mums nesekoja.

-���� Pēc pagāju�ā gada maija mūsu draudzība nav noslē�pums.

-��� Pagaidām nekas nav noticis. Neviens nav mums uzbru�cis, kamēr sarunājamies, D�eimija aizrādīja.

-��� Tas nav nekāds mierinājums.

-��� Sākumā es pieļāvu iespēju, ka varbūt kāds klients vēlas aizkavēt mani izpaust inkriminējo�as ziņas, kuras esmu ne�jau�i ieguvis, Kevana klāstīja. Uzzinājis, ka noslepkavoti vairāki augstākās klases Global Protective Services operatori, es spriedu, ka uzbrukumi patiesībā ir vērsti pret uzņēmu�mu, lai izstumtu no aprites vai arī atmaksātu par novērstu slepkavību vai nolaupī�anu� Ta�u tik visaptvero�i uzbruku�mi� Varētu pieņemt, ka�

-��� Kuram ir tāda nauda, organizācija un mērķtiecība? Raterfords jautāja. FIB uzskata, ka �ajā gadījumā kāds tero�ristu grupējums novāc svarīgāko apsardzes personālu un ie�biedē pārējos, lai iedragātu mūsu gatavību kādam gaidāmam milzīgam uzbrukumam. Sargi ir mācīti būt par vairogiem, nevis mērķiem. Varbūt sliktie zēni sprie�, ka mū�su sargu vienības būs tā iebaidītas, ka nespēs pildīt savus pienākumus.

-��� Tas būtu velni�ķīgi milzīgs uzmanības novēr�anas pa�sākums, Kevana piekrita.

-���� "Velni�ķīgi" �ajā gadījumā būtu piemērotākais apzīmē�jums, piebalsoja Raterfords.

-��� Vai ir kādi pavedieni?

-���� Ikviena ekstrēmistu grupa visās valstīs, kuras mūs ie�nīst. Izvēlies pēc sirds patikas, jo �ais laikos tādu netrūkst. Arī iespējamo patieso mērķu var būt bezgala daudz. Kaut vai pats prezidents.

-��� Dosimies citur. Baidīdamies, ka pret viņiem pavērsts mikrofons, Kevana norādīja uz kādu ielu blakus parkam, kur veidojās sastrēgums. Turp. Blakus atsvaidzino�ajai izplū�des gāzu smirdoņai.

-���� Un tuvāk auto dzinēju trok�ņiem? D�eimija ievaicā�jās.

-���� Da�i piesardzības pasākumi nekaitēs.

-��� Jūs man sabojāsiet prieku par �o parku, Raterfords gaudās.

Visi trīs steig�us devās ielas virzienā.

-��� Kā gāja bojā valdības aizsargaģenti? taujāja Kevana.

-��� No snaiperu �auteņu lodēm, attāli vadāmām bumbām, uzbrūkot automa�īnai, kad aiz�ķērsots ceļ�.

-��� Tomēr netika lietoti na�i vai asi iero�i?

-��� Da�os gadījumos izmantoti arī tādi, bet pārsvarā ne. �ie apstākļi nelīdzinās tiem, kādos gāju�i bojā jūsu operatori.

-��� Tad kādēļ tie�i mūsu aģentiem uzbrukts ar �ādiem ie�ro�iem? D�eimija prātoja.

-��� Vakar vakarā, pētīdams agrāko misiju izdrukas� Kevana skrējienā strauji elpoja. Es neatradu nevienu klientu, kur� varētu gribēt mani nogalināt tādēļ, ka es par viņu kaut ko zinu. Ta�u na�u lietojums man kādu atgādināja.

-��� Kuru? taujāja Raterfords.

-��� Kādu mūsu biju�o aģentu. Vai es varētu ar FIB palīdzī�bu iegūt ziņas par Kārlu Djurenu? Un pie reizes veikt rūpī�gu D�eralda Brokmena, Kimas Lī un Ali Karima pagātnes pārbaudi?

-��� Vai tad viņi nav�

-���� Jā, visi ir augsta ranga darbinieki uzņēmumā Global Protective Services. Ta�u kaut kas nav lāgā. Varbūt viņiem nav nekādas saistības ar nesenajiem notikumiem, bet tikpat labi tā ir vistie�ākā. Tā vai citādi, man tas jānoskaidro.

10. nodaļa

-��� Kas ir Karls Djurens? jautāja D�eimija, kad abi ar Kevanu gulēja motelī.

-��� Viņ� vienmēr nozīmē sliktas ziņas. Kevana aizdomā�jies izņēma no pistoles aptveri un atvilka aizslēgu, parādī�dams D�eimijai, ka patrontelpa ir tuk�a. Tīrs?

-���� Tīrs.

Nospiedis atslēg�anas sviru, Kevana ļāva aizslēgam ie�krist vietā. Un tad, kā parasts daudziem operatoriem, viņ� vairākkārt pacēla pistoli, it kā nomērķēdams. Tas līdzinājās stresa kreļļu virpinā�anai pirkstos.

-��� Mēs kopā trenējāmies vienībā "Delta".

D�eimija sēdēja, atspiedusies pret spilveniem, tāpat kā Kevana. Viņa izņēma no iero�a aptveri un atvilka aizslēgu.

-��� Tīrs?

-��� Tīrs.

Ari viņa pavingrinājās tēmē�anā. Pistolē bija iestrādāts plats aizmugurējais tēmēklis ar baltām punktveida atzīmēm abās pusēs tas palīdzēja koncentrēties. Arī priek�ējā tēmēklī bija līdzīga atzīme, kas atviegloja mērķē�anu.

-���� Da�iem ir aplams priek�stats par cilvēkiem, kas darbo�jas īpa�o uzdevumu vienībās, Kevana skaļi prātoja. Tiek uzskatīts, ka mums patīk dzert alu un kauties bāros. Tur�pretī mūsu instruktori uzsver disciplīnas un pa�kontroles lie�lo nozīmi, un ikviens, kur� ārpus darba laika uzvedas kā rīk�ļurāvējs, neatbilst vienības prasībām. Patiesībā labākie operatori ir pārsteidzo�i pieklājīgi cilvēki. Jā, viņi ir apmā�cīti rīkoties ļoti ne�ēlīgi. Ta�u viņiem piemīt arī spējas pār�slēgties, kad tas nepiecie�ams. Glu�i kā nospie�ot gaismas slēdzi. Nepildot darba pienākumus, ir ārkārtīgi būtiski sa�glabāt mieru.

-��� Un Karls Djurens to neprata?

-��� Viņu gandrīz izsvieda no "Deltas".

-��� Kas viņam bija par vainu?

-���� īpa�os operatorus �ai profesijai piesaista riska radītā bauda. Var pat apgalvot, ka viņi ir no tās atkarīgi. �ie vīri ilgojas pēc apmierinājuma, ko rada apziņa, ka briesmās esi spējis izdzīvot ar savu spēku un mērķtiecību. Kevana uz brīdi iegrima pārdomās par Kārlu. Tāpat �ai profesijai pie�saista sajūta, ka viņi pieder kādai elitārai grupai. īpa�o uz�devumu vienībā nav vietas izlēcējiem. Kā vēsta vecs tei�ciens: "Vārdā "komanda" nav burtu "e" un "s"." Vairumam operatoru ar vienību rodas spēcīgāka saikne ne�kā ar savu ģimeni. Viņi izjūt milzīgu gandarījumu, jo apzi�nās, ka kopā ar vienības biedriem pārdzīvoju�i neiedomā�jamas briesmas, ka ir piederīgi visīpa�ākajiem cilvēkiem pasaulē un ka var paļauties cits uz citu pat tad, ja nākas iet nāvē, lai glābtu otru.

-��� Un Karls Djurens bija izlēcējs?

-��� Viņ� alka pierādīt, ka ir labāks par pārējiem. Viņam viss bija sacensības; ne ar sevi, kā to gribētu "Delta", bet ar ci�tiem vienības locekļiem. Viņ� ilgojās būt pārāks. Vislabākais operators. Vislabākais �āvējs. Turklāt viņ� nepiemirsa to ci�tiem atgādināt. Tā viņ� uzvedās vēl bērnībā.

D�eimija mitējās tēmēt ar pistoli un paskatījās uz vīru.

-��� Tu gribi sacīt, ka�

-��� Mēs kopā mācījāmies skolā Aiovā.

-��� Man tu stāstīji, ka esi uzaudzis Oklahomā.

-��� Jā, līdz brīdim, kad tētis mani un mammu sāka iekaus�tīt pārāk bie�i. Tad māte paņēma mani un aizgāja. Beigu bei�gās mēs apmetāmies Aiovasitijā. Tur mamma apguva juristu palīdzes amatu, sāka strādāt pie kāda advokāta un appre�cējās ar viņu.

-��� Kāpēc tu par savu pagātni stāsti tikai tad, kad mūsu dzī�vības ir briesmās?

-��� Kāpēc lai es runātu par to, ko vēlos aizmirst?

-��� Arī patēvs nebija laipns pret tevi?

-���� Viņ� neprata apieties ar bērniem. Viņ� bija labāks vīrs nekā tēvs. Teiksim tā� patēvs nosodīja kļūdas, un, viņaprāt, es kļūdījos bie�i. Ta�u viņ� nepacēla balsi. Viņ� nesita ne ma�nu māti, ne abu meitu, manu pusmāsu. Salīdzinājumā ar ag�rākajiem pārdzīvojumiem, viņ� bija svētais. Es biju pateicīgs par to, ka viņ� deva mums pajumti. Joprojām esmu patei�cīgs. Ta�u stingrībā neviens nelīdzinās Karla tēvam. Tas bija īpa�i valdonīgs tips. Jaunībā Karla tēvs bija spēlējis futbolu Aiovas universitātes komandā. Aiovā reti kaut kas ir tik sva�rīgs kā koled�u sports. Karla tēvs vēlējās kļūt par profesio�nālu saspēles vadītāju, un sapnis varēja piepildīties. Viņ� ap�galvoja, ka bijis izcils sportists, ta�u tre�ajā kursā spēles laikā lauza kāju un kļuva par invalīdu. �im sarūgtinājumam viņ� tā ari netika pāri. Tādējādi vecais nosprieda, ka dēls, lai Dievs palīdz, būs nākamais saspēles vadītājs �ai ģimenē. Viņ� spieda Kārlu, spieda tik ilgi, līdz dēlā radās apņēmība ie�priecināt tēvu un nepiecie�amība pierādīt, ka viņ� ir labāks par visiem pārējiem Rietumu vidusskolas komandas bied�riem. Nepiecie�amība pierādīt, ka ir zino�āks par treneri. Pierādīt, ka ir gudrāks un spēcīgāks par citiem. Karls to pie�rādīja tik veiksmīgi, ka treneris viņu izmeta no komandas. Tad tēvs Kārlu piekāva mīkstu, iesūdzēja skolu un�

-��� Kādas �ausmas, iestarpināja D�eimija.

-���� Ar to vēl nebeidzās. Karla tēvs bija bir�as mākleris un amatu savieno�anas kārtībā arī klusais dzērājs. Ar laiku �ī aizrau�anās ņēma virsroku pār īsto profesiju, un firma viņu atlaida. Ar dzer�anu kļuva aizvien ļaunāk, un ģimene bija spiesta pārdot māju un pārcelties uz dzīvokli. Pēc tam, mē�ģinot uzsākt jaunu dzīvi, viņi devās uz citu pavalsti.

-���� Izdevās?

-��� Pēc kāda laika mēs uzzinājām, ka viņ� nomiris no aknu slimības. Karls tā ari neiestājās koled�ā. Skaidrs, ka profe�sionāla futbolista karjera viņam ne sapņos nerādījās. Ta�u to�laik, vidusskolas gados, mēs bijām draugi.

-�� Neapjau�u, kālab tu iedomājies par viņu saistībā ar �iem notikumiem, atzinās D�eimija.

-��� Karlam patika na�i.

11 . nodaļa

D�eimija nopietni paraudzījās viņā. Na�i?

-���� Tas notika vēl pirms tam, kad tie divi zēni sarīkoja ap�audi Kolorādo skolā un tika ieviests visstingrākais aiz�liegums izglītības iestā�u teritorijā ienest jebkādus iero��iem līdzīgus priek�metus. Karls bija apsēsts ar na�iem. Viņam ik dienas uz skolu bija kabatā nazis. Vai zem svī�tera. Vai mugursomā. Viņ� man tos rādīja, kad neviens ne�skatījās. Reiz viņ� paslēpa nazi zem formastērpa, spēlē�dams futbolu.

-��� Un �is cilvēks bija tavs draugs?

-��� Grūti izskaidrot. Mēs dzīvojām vienā ielā. Heifordraivā. Kevanam atmiņas bija sāpīgas. Karls bija pirmais, ar kuru es iepazinos, kad mēs ar māti ievācāmies aud�utēva mājā. Ielas galā bija ierīkots futbola laukums. Turpat pletās me�iņ� un tecēja strauts. Mēs ar Kārlu bie�i rotaļājāmies tai me�ā. Viņam negribējās iet mājās. Man arī ne. Mēs sadrau�dzējāmies, un ar laiku pie drauga izturē�anās pierod un uz�tver to normāli pat tad, ja viņ� patiesībā uzvedas dīvaini.

-��� Tu runā par na�iem.

-��� Na�i bija da�ādi. Saliekamie, viengabala na�i, darba na��i, kaujas na�i, mak�ķernieku na�i, mednieku na�i ādas dī�rā�anai. Mēs ar Kārlu strādājām par avī�u piegādātājiem vie�tējam rīta laikrakstam ar nosaukumu The Gazette. Tas bija tolaik, kad vēl neviens nesprieda, ka dro�āk un lētāk ir no�darbināt pieaugu�os, kas piegādā avīzes, izmēzdami tās pa automa�īnu logiem. Mans aud�utēvs uzstāja, ka nopelnītā nauda jānogulda bankā. Turpretī Karlam tēvs ļāva naudu tē�rēt, kā pa�am tīk. Tolaik es biju pārliecināts, ka tā ir kolosā�la attieksme. Man gan ne�ķita, ka na�i ir kaut kas lielisks. Patiesībā mani tie padarīja nervozu. Ta�u Karla tēvs bija ļo�ti apmierināts ar dēla aizrau�anos, it kā tas apliecinātu Kar�la vīri�ķību un palielinātu izredzes kļūt par profesionālu fut�bolistu. Tālab Karls spēlējās ar na�iem, un es piebiedrojos. Mēs sacentāmies, kur� spēs ātrāk izvilkt nazi no kabatas un atvērt. Vingrinājāmies na�u svie�anā. Izspēlējām situācijas, kurās viens otru glābām ar na�iem. Pēc tam Karls kādā spe�cializētajā �urnālā izlasīja, ka netālu no pilsētas kādā fermā pie Vestliberti dzīvo augstas klases na�u kalējs.

-��� Tāds īsts? Ar veseri, laktu un kalvi? D�eimija vaicāja.

-���� Kā vecos laikos. Kādudien pie manis ieradās Karls un paziņoja, ka ir piezvanījis na�u kalējam un pierunājis veco vīru iemācīt mums izkalt asmeņus. Redzot viņu tik ļoti pa�cilātu, es nospriedu: "Pie joda, aizbrauk�u līdzi un paskatī��os!" Beigu beigās mamma mūs veda turp katru svētdienas pēcpusdienu. Izrādījās, ka vecais na�u izgatavotājs iestājies organizācijā ar nosaukumu "Amerikāņu Kalēju biedrība". Ta�jā viņ� lepojās ar meistara pakāpi, un tas nav nekāds nieks, jo pasaulē ir tikai apmēram deviņdesmit �ādu meistaru. Na��u izgatavo�ana vecajam vīram bija visas dzīves jēga. Viņu sauca Lānss Sojers. Pirmo reizi izdzirdot �o vārdu, man tas �ķita ērmots. Na�u speciālists Lānss. Tātad "�ķēps". Septiņ�desmit piecus gadus vecais vīrs valkāja dungriņus. Viņ� bija sakumpis, izkaltis plikgalvis ar brūniem tabakas plankumiem sirmajā bārdā, ta�u viņam bija muskuļainākās, spēcīgākās ro�kas, kādas vien biju redzējis. Pusotru gadu mēs ar draugu mācījāmies, kā kurināt ēzi, kā ar veseri uz laktas kalt asme�ni, kā atdzesēt metālu un kā rūdīt to karstumā. Par izejma�teriālu vecais vīrs piedāvāja mums vecu pikapu atsperu slok�snes. Tas bija smags, grūts darbs. Rokas smeldza visu nedēļu. Ta�u jāatzīst, ka ar laiku mēs radījām vienu otru pa�galam elegantu nazi. Pēc tam Karla tēvs aizveda ģimeni uz citu pavalsti.

-��� Vai tu turpināji apmācību?

-���� Kādu laiku, jā. Ta�u man trūka Karla aizrautības, tur�klāt vecais vīrs nomira. Manis gan nebija klāt, ta�u runāja, ka viņ� saļimis, kaldams asmeni. Aizgāja laimīgs, aizrāvies ar savu iemīļotāko nodarbi. Kevana iegrima domās un viegli pasmaidīja. Pēc tam es iestājos Aiovas universitātē. Biju diezgan pārliecināts, ka aud�utēvs vēlas, lai eju viņa pē�dās un kļūstu par advokātu. Ta�u es viņu un savu mammu pārsteidzu, nepabeigdams pat pirmo kursu un iestādamies armijā. Pie vainas mans naids pret huligāniem, es jau tev stāstīju. Drīz es nonācu "Deltā". Kevana brīdi klusēja. Un nepagāja ilgs laiks, kad tur uzradās Karls.

D�eimija, pirms brī�a atsakusi tēmēt ar pistoli, atkal mi�tējās un paraudzījās uz vīru. Ellīga sagadī�anās. Tev tā ne��ķiet?

-��� Ta�u tā nebija sagadī�anās. No aprautajiem teikumiem un frāzēm es pamazām izlobīju notikumu secību. Tēvam stiegot aizvien dziļāk alkoholisma purvā un ģimenei pamazām izjūkot, Karls arvien bie�āk kavējies domās par Aiovasitiju, mūsu draudzību un vecā na�u kalēja apmācību, un viņa at�miņās tas �ķita labākais laiks viņa dzīvē. Karls tā arī neie�stājās koled�ā, kā to bija iecerējis tēvs. Viņ� vairs nespēlēja futbolu. Lielās karjeras perspektīvas, par ko bija sapņojis vi�ņa tēvs, lēnām izplēnēja. Tolaik agrākais draugs man bie�i zvanīja. Tādos brī�os jutos savādi, it kā tērgātu ar spoku, ligas �īs sarunas nekad nebija. Un reiz mana māte viņam pa�stāstīja, ka esmu pieteicies armijā. Cik varēju noprast, drī�zumā arī Karls iestājās dienestā. Tagad man ir skaidrs, ka viņ� cerēja nonākt tajā pa�ā vienībā, kurā dienēju es, lai ide�ālā, viņaprāt, draudzība turpinātos. Viņ� aizvien man seko�ja. Apguva zinības īpa�o uzdevumu vienības apmācībā, pēc tam centās iekļūt "Deltā", jo tur biju nonācis es. Tā Karls viendien negaidīti uzradās "Deltas" apmācības laukumā Brega fortā. Pabeidzis kādu uzdevumu, es pagriezos un savā priek�ā ieraudzīju viņu smaidām. Tā bija viena no retajām reizēm dzīvē, kad esmu piedzīvojis neaprakstāmu pārstei�gumu.

-��� Baigi, noteica D�eimija. Gandrīz vai liktos, ka viņ� tevi izseko.

-��� Jā. Arī tas, ka citi "Deltas" operatori uzskatīja viņu par manu draugu, nekādi nenāca par labu. Kad Kārlu pārāk ap�sēda sacensību gars, es jutu pret sevi vērstu vārdos neizteik�tu pārējo pamudinājumu panākt, lai viņ� atvēsinās. Vairāk par visiem Karls sacentās ar mani, ta�u uzklausīt manu pa�domu mū�am atteicās. Tomēr misiju laikā viņ� prata iekļau�ties vienībā. Reiz pirmajā Lī�a karā Irākā viņ� izglāba man dzīvību. To atlīdzinādams, es izglābu viņam dzīvību Bosnijā. Ta�u apsēstību ar na�iem� no viņa nevarēja izdzīt. Tī�kodams izpelnīties biedru draudzību, viņ� pat uzņēmās pū�les katram izgatavot kaujas saliekamos na�us. Ta�u vēlāk Karls sabojāja labos nodomus. Mūsu vienībai tika uzdots Fi�lipīnās atgūt teroristu nolaupītu amerikāņu diplomātu. Karlam bija paredzēts likvidēt ienaidnieka sargkareivi ar pisto�li, kurai pierīkots skaņas slāpētājs. Ta�u viņ� pierāpoja klāt un novāca sargkareivi ar nazi, �ādi apdraudot visu mūsu operāciju. Vēlāk, kad aizvedām diplomātu prom, vienības komandieris bija zili melns aiz dusmām. Karls apgalvoja, ka pistole nav iedarbojusies un vienīgā iespēja bijusi likvidēt sargkareivi tuvcīņā. Komandieris �ķita pieņemam �o skaid�rojumu. Ta�u Kārlu vairs nesūtīja nevienā misijā, un pēc trim mēne�iem viņu no vienības atskaitīja.

-��� Kā viņ� nonāca Global Protective Services dienestā?

Kevana bridi vilcinājās. Pēc tam, kad Dankans aizgāja

no "Deltas" un nodibināja savu uzņēmumu, Karls ieradās pie manis un lūdza, lai es aizlieku par viņu vārdu. Brī�iem mū�su attiecībās gan valdīja saspringums, ta�u joprojām it kā bi�jām draugi. Man viņ� neko sliktu nebija nodarījis; glu�i ot�rādi, pasargājis mani no atgrie�anās dzimtenē svina zārkā. Iespējams, viņa pistole patie�ām toreiz, gūstekņu glāb�anas operācijā, bija ieķīlējusies. Lai nu kas, bet viņa drosme ne�bija ap�aubāma. Mēs ar Dankanu izrunājāmies. Dankans iz�mēģināja viņu da�os zema ranga uzdevumos. Nebija nekā�du sare�ģījumu. Pēc tam da�os vidēja līmeņa uzdevumos. Arī nekādu aizķer�anos. Tad man un Karlam tika uzdots sargāt pusaugu rokzvaigzni, kura bija saņēmusi nāves drau�dus no kāda pielūdzēja. �ī zvaigzne tolaik satikās ar kādu slavenu sportistu, un pielūdzējs bija aizsvilies greizsirdībā.

-��� Ievēroju, ka tu neminēji rokzvaigznes vārdu. Kad Ke�vana pateica, D�eimija pamāja. Jā, satrieco�a būtne. No tām, kuras staigā apkārt pusplikas, bet apgalvo, ka ir jaunavas.

-���� Pati saproti, kāds iek�ējs konflikts plosīja to juku�o pie�lūdzēju. Dziedātāja nodro�ināja pilnvērtīgu darbu deviņu operatoru vienībai, tostarp divām aģentēm, kuras ārēji līdzi�nājās viņai.

-��� Tātad pie viņas strādāja divdesmit septiņi operatori tri�jās maiņās, D�eimija a�i aprēķināja. Tāds būtu da�u Tre��ās pasaules valstu bud�ets.

-���� Drīz policija notvēra cilvēku, kur� katrā ziņā esot vajā�tājs. Viņ� pat atzinās.

-���� Lai izpelnītos uzmanību. D�eimija saprata, kurp vir�zās Kevanas stāstījums. Tikmēr īstais vajātājs�

-���� � ieradās laikā, kad dziedātāja bija samazinājusi pava�do�o sargu svītu līdz pieciem operatoriem. Tas notika pie viesnīcas, kurā viņa bija apmetusies. Es tobrīd biju aģentu grupas komandieris. Pūlējos pārliecināt meiteni, ka jāizvē�las viesnīca ar autostāvvietu pazemē, lai viņa varētu iekāpt limuzīnā bez ļau�u pūļu klātbūtnes.

-��� Un auto noteikti bija labi pamanāms, D�eimija iestar�pināja.

-���� Tie�i tā. Rokzvaigzne paziņoja, ka viņai jāredz fani un tiem jāredz viņa. Tā esot lieliska publicitāte, meitene uzstā�ja. Raidījuma Entertainment Tonight �urnālisti gribēja parādīt, kā viņa drosmīgi tiekas ar saviem pielūdzējiem. Tā nu mēs iznācām no viesnīcas un mēģinājām izlauzt ceļu pūlī. Es ne�mū�am nebūtu piekritis �ādai kārtībai, ja neticētu policijas apgalvojumiem par to, ka īstais vajātājs ir notverts. Mēs vir�zījāmies ierastajā ierindā, divi aģenti priek�ā, divi aizmugu�rē. Dziedātāja gāja vidū, man līdzās. Bija noruna, ka uzbru�kuma gadījumā es viņu aizsedzu ar savu ķermeni un nogādāju viesnīcā vai limuzīnā atkarībā no tā, kur� ir tu�vāk. Tikmēr pārējai vienībai būtu mūs jāaplenc, veidojot �ķērsli starp uzbrucēju un meiteni, un jānoskaidro, vai vajā�tājs ir viens. Galvenais ir vispirms aizsargāt klienti un pēc tam padarīt nekaitīgu uzbrucēju. Kad no burzmas pie dzie�dātājas izbrāzās vīrietis, vicinādams nazi, es aizsedzu mei�teni, pārējie nostājās aplī ap viņu, un mēs virzījāmies atpa�kaļ uz viesnīcu. Bet tas suņabērns Karls izjauca ierindu, lai izkautos ar na�iem.

-��� Tie�ām?

-��� Jā, uz ielas pie viesnīcas Plaza ieejas, pāris tūksto�u fa�nu un daudzu televīzijas kameru priek�ā. Visi klaigāja, es ko�pā ar vienību steig�us ievedu dziedātāju viesnīcā, bet Karls tikām izrādīja uzbrucējam, kā pareizi jārīkojas ar nazi kau�jas apstākļos. Zibsnis, zibsnis, cirtiens. Vajātājs pirms nāves noteikti paguva nobrīnīties, cik daudz asiņu viņam bijis. Karls stāvēja pie konvulsijās trīco�a ķermeņa. Pūlis krita pa�nikā. Televīzijas kameras bija nofilmēju�as visu, arī Karla se�ju tuvplānā. Tāda publicitāte operatoram noteikti nav vēla�ma. Iepriek�ējās izmeklē�anas zvērināto tiesa Kārlu attaisnoja, jo viņ� liecināja, ka nogalinātajam bijis nodoms no�gāzt viņu zemē un tad uzbrukt klientei. "Man nebija izvē�les," paziņoja Karls. Ta�u vienības locekļiem nebija noslē�pums, ka tās ir blēņas. Mēs zinājām, cik labi apmācīts ir Karls; viņ� spētu atbruņot to puisi un padarīt nekaitīgu vēl pirms cīņas uz dzīvību un nāvi. Viņ� nogalināja to puisi, jo�

-��� Gribēja izkauties ar na�iem, D�eimija secināja.

Kevana pamāja. Nekāda di�ā cīņa gan nesanāca, ta�u,

jā, es ne�aubos, ka to viņ� vēlējās. Bija gan arī otrs iemesls. Mēs neskatāmies uz klientu, kad to aizsargājam, jo esam tre�nēti vērot apkārtni, pamanīt iespējamos draudus. Ta�u es ie�vēroju, ka palaikam Karls met acis uz dziedātāju. Es domā�ju, ka cīņa ar na�iem sākās arī tādēļ, lai Karls atstātu uz viņu iespaidu un, iespējams, kļūtu par pastāvīgu meitenes mie�sassargu.

-��� Vai viņ� tika pie kārotā?

-�� Viņ� tika pie vilka pases, un �oreiz, kad Karls lūdza ma�ni aizlikt vārdu un pārliecināt Dankanu pieņemt viņu atpa�kaļ darbā, es liku viņam vākties pie velna. Mūsu draudzībā jau ilgu laiku veidojās nepatīkamas plaisas, un �is gadījums pielika punktu. Es negribēju ar Kārlu ielaisties darī�anās pat darba jautājumos, jo, pēc maniem uzskatiem, uz viņu vairs nevarēja paļauties. Es nebiju vienīgais operators, kur� tā do�māja. Neviena sevi cieno�a sargu aģentūra viņu nepieņem�tu darbā. Pēdējais, ko dzirdēju� viņ� strādājot pie kāda ko�lu mbie�u narkobarona.

-��� Un tagad, tavuprāt, viņ� ir atgriezies.

-��� Tas, kur� noorganizēja visu �o aizsargaģentu slepkavī�bas ar asiem iero�iem, neap�aubami ļoti labi zina, kā strādā sargi. Ja vēl atceras �ā cilvēka apsēstību ar na�iem�

-��� Tad viss norāda uz Kārlu Djurenu, D�eimija piekrita. Iespējams gan, ka kautiņ� ar na�iem nebija iecerēts, lai at�stātu iespaidu uz rokzvaigzni.

-��� Nē? Uz ko tad viņ��

-��� Uz tevi. Tagad viņam ir jāpieņem, ka tu esi sapratis vi�ņa saistību ar uzbrukumiem. Viņ� medīs tevi, kā vien iespē�jams.

1. nodaļa

Raterfords gandrīz pabrauca garām meklētajai mājai. Tā atradās ļoti nopluku�ā Vird�īnijas pavalsts Aleksandrijas pil�sētas rajonā, tādēļ, noskaidrojis adresi, Raterfords domāja, ka ir pārklausījies. Motelis Hideaivay bija izvietots starp ma�sā�as salonu un pornogrāfisku filmu veikalu. Pakratīdams galvu un cerēdams, ka netiek izjokots, Raterfords nākamajā krustojumā nogriezās pa kreisi, pabraukāja pa tuvākajām ie�liņām un ik bridi ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai pārlieci�nātos, vai neviens neseko. Visbeidzot viņ� devās atpakaļ uz moteli, iestūrēja stāvlaukumā, apturēja auto blakus atkritu�mu tvertnei un pieklauvēja pie ēkas durvīm.

Klaidoņi, narkotiku tirgoņu un bandu locekļi vēroja, kā tās atveras un tajās parādās smaidīgā D�eimija.

Ieiedams istabā, Raterfords pārlaida skatienu notraipīta�jai grīdai, ieplīsu�ajam spogulim un iegrimu�am matracim. Sienas bija gadiem ilgi piesūku�ās ar cigare�u dūmu smaku. Viņ� pameta ar galvu Kevanam, kur� stāvēja aiz durvīm ar pistoli rokā ja nu Raterfordam līdzi būtu negaidīti un nai�dīgi pavadoņi.

-��� Seit ir mājīgi, Raterfords ieteicās.

-��� Te nevienam ne�ķiet dīvaini, ka mēs maksājam skaid�rā, nevis ar kredītkarti, D�eimija paskaidroja, aizslēgda�ma durvis.

-��� Tevi dro�i vien uzskata par ieleni.

-�� Ja mums nevajag reģistrēties, tad manis pēc es varu būt kaut vai lobiste. D�eimija pamanīja biezo brūnā papīra ap�loksni, kuru Raterfords turēja rokā. Ko tu noskaidroji?

-���� D�eraldam Brokmenam gadīju�ās vairākas katastrofā�las investīcijas. Viņ� aizņēmās no bir�as māklera, lai iegādā�tos akcijas. Kad tirgus sabruka, parādi tik un tā bija jāmak�sā. Visumā viņ� ir uz sēkļa.

-��� Un varbūt cerēja, ka pēc Dankana bojāejas mantos Global Protective Services, Kevana prātoja. Tomēr viņam radās aizdomas, ka pirmais mantinieku sarakstā ir Ārons Stodards. Iespējams, Brokmens nosprieda, ka, tikdams vaļā no Stodarda, viņ� kļūs par nākamo mantinieku.

-��� Kas ir Ārons Stodards?

-���� Es, atteica Kevana. Tas ir mans īstais vārds. Valo�das izplatās samērā strauji, tāpēc nāksies izpaust noslēpu�mu arī tev.

-��� Tavs īstais vārds?

-��� Laiku palaikam ir noderīgi būt par kādu citu.

-���� Man gan tā ne�ķiet. Es vēl joprojām cen�os pierast, ka esmu D�ons Raterfords.

-��� Ko tu noskaidroji par Kimu Lī? D�eimija tincināja.

-��� Viņa ir atkarīga no narkotikām.

-Ko?

-��� Pirms diviem gadiem cīņas sporta sacensību laikā viņai iepllsa mugurkaula disks. Tagad viņa ir pieradinājusies pie spēcīgiem sāpju remdē�anas līdzekļiem, tādiem kā oksikontīns. �obrīd viņai nepiecie�ams tik daudz table�u dienā, ka nākas meklēt melnajā tirgū.

-��� Bet Kima to nekādi nav likusi manīt.

-���� Tā gan. Ta�u, ja krājumi izbeigsies, viņa to liks manīt pavisam skaidri, kad abstinences iespaidā rāpos pa sienām. Tas esot tikpat smagi kā atradinā�anās no heroīna. Ja kādam nepiecie�ama informācija par jūsu uzņēmumu, �o sievieti var �anta�ēt ar table�u piegādi.

-��� Un Ali Karims?

-��� Pagaidām izskatās tīrāks par tīru.

-���� Pārmaiņas pēc vismaz kādas labas ziņas, Kevana re�zumēja. Ko uzzināji par Kārlu Djuranu?

-���� Kā jau sacīji, pēc atlai�anas no Global Protective Services viņ� strādāja par apsardzes vadītāju Kolumbijas narkotiku barona svītā. Raterfords ieturēja īsu dramatisku pauzi. Vēl pirms diviem gadiem viņ� bija tur.

-��� Un pēc tam?

-��� Pazuda.

Kevana sarauca pieri. Tu gribi sacīt, ka boss piepe�i zau�dēja uzticību viņam un lika viņu nogalināt?

-���� Nē. Tādu iespēju es ap�aubu. Mūsu ziņotājs apgalvo, ka Djurens uzskatīts par neaizvietojamu. Pārskaities par at�tieksmi pret sevi legālā uzņēmumā, viņ� pārgāja pretējā fron�tes pusē un padarīja narkotiku barona apsardzi par labāko pasaulē. Djurens pat ieguvis pilota licenci, lai ārkārtas gadī�jumos varētu vadīt narkotiku barona privāto reaktīvo lid�ma�īnu. Bet kādā dienā viņ� piepe�i izgaisa bez pēdām.

-��� Vai informators neziņoja par kādu neparastu notikumu pirms Karla pazu�anas?

-��� Jā, toreiz īpa�umā ieradies kāds viesis. Tik svarīga per�sona, ka noziedzīgā karteļa vadonis pats personīgi devies sagaidīt helikopteru.

-��� Vai ir noskaidrots, kas tas bija?

-���� Vārds nav zināms. Ta�u pat pēc diviem gadiem ziņo�tājs atceras apmeklētāja izskatu.

-��� Grūti tam ticēt, D�eimija �aubījās.

-��� Nav gan, ja uzzina aprakstu. Vīrietis bijis aptuveni �etr�desmit piecus gadus vecs, tumsnējs. Ūsains. Masīvu miesasbūvi. Spraigu skatienu. Nopietnu sejas izteiksmi.

-��� Tas diez ko nelīdz.

-���� Ieradies no Irākas, Raterfords piebilda.

-��� Irākas? Kevana izbrīnīts atkārtoja.

-��� Jā, tās pasaules malas iedzīvotāji reti apmeklē narkoti�ku karteļu īpa�umus Dienvidamerikā, Raterfords atzina.

-��� Vismaz pirms vienpadsmitā septembra tā nedarīja.

D�eimijas seja pauda neizpratni.

-���� Pēc uzbrukumiem Pasaules Tirdzniecības centram un Pentagonam mēs sākām padziļinātu izmeklē�anu, kādu va�jadzēja veikt regulāri jau pirms tam, Raterfords paskaid�roja. Reliģisko ekstrēmistu teroristu grupējumi uzskata mūs par korumpētiem, atpaliku�iem neticīgajiem, tālab tiecas mums uzbrukt ar korupcijas palīdzību. Labu tiesu finansē�juma teroristiem sagādā peļņa no prostitūcijas un narkoti�kām.

-��� Narkotikas. Tas ir iemesls pievērsties Kimai, D�eimija sacīja.

-��� Sve�ais vīrietis ilgu laiku sarunājies ar Kārlu, Rater�fords turpināja stāstīt. Nākamajā rītā nav atrasti ne viesis, ne Karls.

-��� Tātad Karls tika nolīgts tālab, ka sīki un smalki zināja, kā strādā likumīgās apsardzes aģentūras, Kevana secinā�ja. Ta�u viens pats viņ� noteikti nedarbojas. Pārāk daudz aģentu noslepkavots, un viņ� nevar būt visur. Viņam nepie�cie�ami palīgi. Apmācīti palīgi. Tādi kā vienība, kas uzbru�ka mums D�eksonholā.

-���� Uzbrukums D�eksonholā? Par to es neesmu informēts. Tagad klausos!

Kevana izstāstīja Raterfordam par notiku�o.

-��� Visi vīri, kurus es no�āvu, izrādījās iznāku�i no cietu�ma pēdējo se�u nedēļu laikā. Katrs sēdējis citā cietumā, un ne�ķiet, ka pirms ieslodzījuma viņi biju�i pazīstami.

-��� Kas viņus pēc atbrīvo�anas savedis kopā? Raterfords gribēja zināt.

-��� Ir jānoskaidro, kur� bijis tas cilvēks, kas viņus savedis kopā, Kevana atteica. Un kā Karls spējis viņus nieka se��u nedēļu laikā no rīkļurāvējiem padarīt par operatoriem?

2. nodaļa

�āvienu blīk�ķu atbalsis vēlās pāri purvam. Rībēja sprā�dzieni. Pat ausu aizbā�ņi Raulu nepasargāja no satricināju�miem. Bovijs viņu sakratīja, lādēdamies lika apgriezties trīs reizes uz vienu, pēc tam uz otru pusi. Rauls alka pagrūst Boviju nost, uzkliegt viņam un nogāzt zemē, ta�u nepaklausīja impulsīvajai dziņai, jo apzinājās, ka Bovija galvenais mērķis ir viņu dezorientēt un uzjundīt adrenalīna uzplūdus.

Bovijs pieliecās tuvu klāt Raulam un kliedza:

-���� Ēkā ieskrēja �etri ļaundari! Viņiem ir automātiskie ie�ro�i! Saņemti ķīlnieki! Pārrunām nav laika! Uzstādīta bum�ba, sprāgs pēc trīsdesmit sekundēm! Sprādziens nolīdzinās visu kvartālu! Ej iek�ā, iznīcini sliktos, izglāb gūstekņus un deaktivizē bumbu! Aiziet! Bovijs pagrūda viņu ar tādu spē�ku, ka Raulam zobi sacirtās kopā.

Celtne patiesībā bija sienu labirints bez jumta, ta�u uzku�rinātās emocijas iztēlē radīja īstas ēkas apveidu. Lai arī Rauls manīja aiz muguras skrienam Boviju, visu viņa uzmanību saistīja pistole, kuru viņ� izvilka no maksts, un pēk�ņi uznirsto�ie mērķi. Vīrietis ar ieroci to viņ� no�āva. Tad pietupās, paskatījās gar stūri, ieraudzīja nākamo vīrieti ar ie�roci, tam blakus pavecāku sievieti. Sa�āvis vīrieti, Rauls apcirtās apkārt. Tagad parādījās sieviete ar zīdaini rokās. Rauls dzirdēja Boviju kliedzam:

-��� Viņai segā ievīstīts ierocis! �auj!

Nepaklausījis pavēlei, Rauls metās uz priek�u, pamanīja vīrieti ar automātu un sa�āva to. "Ceturtais� kur ir cetur�tais? Kur ir bumba?" Aiz nākamā stūra viņ� ievēroja jaunus mērķus mazu zēnu, pēc tam mācītāju, apsviedās ceturtā mērķa meklējumos, bet attapās, ka mācītājam rokās ir iero�cis, pieliecās, pagriezās un �āva. Beidzot viņ� saskatīja uz ze�mes metāla kārbu, piesteidzās tai klāt, nospieda izslēg�anas sviru un piepe�i sajuta, ka viņam spēcīgi sitas sirds un viss apģērbs piemircis sviedriem.

Rauls piepūlē drebēja. Tad viņ� pacēla acis no kārbas un ieraudzīja Boviju un pāris audzēkņu smaidām.

-����� Trīs sekundes pirms sprādziena, Bovijs rezumēja. Visi sliktie likvidēti. Ķīlnieki nav cietu�i. Viltību ar mācī�tāju pamanījāt. Ļoti labi, mister Ramires.

-���� Paldies, ser, Rauls nedro�ā balsī sacīja. Viņu pārstei�dza tas, cik svarīga bijusi emocionālā iesaiste, virzoties cau�ri �au�anas namam.

No purva puses joprojām dārdēja �āvieni un sprādzieni. Izgājis no ēkas, Rauls vēroja Boviju pieejam pie citiem au�dzēkņiem. Mister Fērguson, jūs esat nākamais.

Slaidais rudmatainais divdesmitgadnieks neizskatījās pār�lieku iejūsmināts.

-��� Sākam, mister Fērguson! Bovijs pagrūda viņu un sā�ka dezorientācijas procesu. Viņ� Fērgusonu sapurināja, izla�māja, izkliedza pavēles un tik spēcīgi iestūma viņu �au�anas namā, ka jauneklis gandrīz pakrita.

Rauls un citi audzēkņi, kas jau bija izpildīju�i uzdevumu, sekoja Bovijam. Fērgusons no�āva pirmo slikto, pēc tam ot�ro, nelikās zinis par ve�iņu, raidīja lodi tre�ā �āvēja virzie�nā, ieraudzīja sievieti ar zīdaini uz rokām un jau apsviedās apkārt, meklēdams citu mērķi.

-��� Viņai segā ievīstīts ierocis! Bovijs sauca. Kad jaunek�lis raidīja trīs lodes mērķī, Bovijs uzkliedza: Tu netrāpīji! �auj! �auj!

Fērgusons iztuk�oja mērķī aptveri. A�i pārlādējis, viņ� steidzās uz priek�u, paskrēja garām mācītājam un, nonācis pie metāla kārbas, nospieda slēdzi.

Uzvaro�i pacēlis acis, viņ� sadrūma, jo pārējie viņā nelū�kojās atzinības pilniem skatieniem.

-��� Mister Fērguson, jūs esat drauds sabiedrībai, Bovijs secināja.

-��� Kāpēc tad tā? Es ta�u deaktivizēju bumbu, vai ne?

-��� Jūs būtu miris, pirms piekļūtu tai klāt. Puisis ar balto apkaklīti jau būtu jūs novācis.

-��� Mācītājs? Liecieties mierā!

-��� Tas nav mācītājs.

-��� Kā jūs to varat zināt?

-��� Viņam rokā ir ierocis.

-���� Kāds vēl ierocis? Ieskatījies cie�āk, Fērgusons novai�dējās.

-��� Ja arī jūs būtu viņu no�āvis un deaktivizējis bumbu, tas nebūtu nekāds mierinājums sievietei un mazulim, kurus jūs no�āvāt.

-��� Tas nebija bērns! Tai sievietei segā bija ierocis.

-��� Nebija.

-���� Bet jūs man teicāt�

-��� Es pieļāvu kļudu.

-��� Jūs man melojāt.

-��� Es jūs pārbaudīju.

-��� Stulbums!

-��� Nē, mister Fērguson. Tas ir disciplīnas un pa�kontroles uzdevums, un jums �o īpa�ību acīmredzot trūkst.

�ķita, ka Fērgusons grasās pacelt ieroci. Bovijs izvilka no kabatas nazi.

Fērgusons palūkojās uz nazi un nolaida pistoli. Es ne�atbraucu �eit tāpēc, lai mani izrīkotu tāpat kā ķurķī.

-���� Nē, jūs atbraucāt tālab, lai saņemtu divu tūksto�u do�lāru iestā�anās honorāru, trīs tūksto�u dolāru mēne�algu ar garantētu dzīvesvietu, ēdinā�anu un apmācību.

-��� Kāda jēga no naudas, ja to nav, kur tērēt?

-��� Vai jūs vēlētos braukt prom, mister Fērguson?

-��� Ā, to var tā manīt? �ie sasodītie moskīti! Ja es vēl ilgi te kasī�os, saķer�u malāriju vai kādu citu nelaimi.

Bovijs uzgrieza muguru Fērgusonam un stingrā balsī uz�runāja Raulu:

-��� Mister Ramires?

Rauls to nebija gaidījis. Jā, ser?

-��� Pēc nākamās mācībstundas ierodieties manā kabinetā.

3. nodaļa

�ķērsojot cieti nomīdīto parādes laukumu, Rauls centās savaldīt nerimsto�o apbrīnu par saules pielieto nometni. To apjoza biezi krūmi un cie�i saaugu�i koki. Pa kreisi slējās di�vas koka barakas uz koka statņiem. Aiz tām audzēkņi mā�cījās �aut pa brauco�iem transportlīdzekļiem vai triecienā ie�ņemt ēku. Citi apguva tuvcīņu, un vēl citi mācījās cīnīties ar na�iem. �īs apmācības mērķi Raulam bija tīti noslēpumā, ta��u viņ� jutās neiedomājami laimīgs. Iero�i, filmas, videospēles. Pietrūka vienīgi alkohola un sievie�u. �ī bija gandrīz pa�radīze. Un viņam par to maksāja. Pistole, kas spiedās pie jostas, sajūta, ka viņ� dara kaut ko svarīgu un dara to labi, tas viss rosināja iztaisnot muguru un izriezt krūtis.

Tuvumā atskanēja instruktora skaļā pamācība: Kad piezodzies ienaidniekam no muguras un atgāz viņa galvu, ne�mēģini viņam pārgriezt rīkli. Tā tu pats vari savainoties. Sa�tver viņu aiz zoda un aizspied muti, lai tas neiekliedzas. Parauj galvu atpakaļ. Iedur nierē. Tas ir nāvējo�s cirtiens. Nieres pārtrauc darboties gandrīz acumirklī.

Rauls apstājās pie �ķūņa ar rievotā metāla sienām un dzir�dēja, kā veseris klaudz pret metālu. Viņam nebija nojausmas, kādēļ Bovijs viņu aicinājis. Sajūsma par teicamo sniegumu �au�anas namā noplaka, un Raulu pārņēma mulsums par Bovija un Fērgusona strīdu. "Interesanti, kā tas ir saistīts ar mani?"

Vesera sirdīgie klaudzieni kļuva ātrāki un uzstājīgāki. Kad Rauls saņēma drosmi un pieklauvēja, troksnis spēji ap�rāvās.

Ienāciet!

4. nodaļa

Bībelē vēstīts par daudzajiem Kaina pēcnācējiem, un viens no tiem bijis pirmais cilvēks, kur� iemācījās apstrādāt dzel�zi. Karlam tas patika, un viņam patika arī mīts par Hēfaistu, Zeva dēlu, sengrieķu dievu bruņu kalēju, kur� arī bijis pirmais dzelzs apstrādātājs. Interesanta sakritība, jo Hēfaista prasme apieties ar veseri un laktu uz cilvēci atstāja tikpat baisu un ilgsto�u iespaidu kā Ābela noslepkavo�ana, ko pa�strādāja Kains. Grieķu dieva visatjautīgākais darinājums bi�ja izsmalcinātiem gravējumiem rotāta metāla lāde, kurā gla�bājās viss ļaunums un slimības. Lādi pasniedza pavedinātajai Pandorai. To atvērusi, viņa palaida pasaulē karu, sērgas, ba�du un virkni citu nelaimju. Vienīgais ļaunums, kas nepagu�va izsprukt, jo Pandora aizcirta vāku, bija ne�ēlīgā, pavedi�no�ā cerība.

Karls bija uzvilcis cimdus, brezenta priek�autu un uzlicis aizsargbrilles. Caur biezajiem stikliem viņ� vēroja dego�o koksu ēzē un biezo tērauda sloksni, kas pamazām iegailējās nepiecie�amajā oran�ajā krāsā. Pietiekami darbinājis plē�as un karsējis metālu precīzi noteiktu laika sprīdi un nepiecie��amajā temperatūrā, viņ� ar knaiblēm izņēma priek�metu no ēzes un novietoja uz laktas. Turēdams veseri labajā rokā, viņ� sita pa sloksni, kas ēzes karstumā bija tapusi mīksta, saplacinājās un pārtapa, padevīgi ļāvās cilvēka gribai.

Klaudziens!

Ārons.

Klaudziens!

Ārons.

Kārlu pārņēma rūgtensaldas atmiņas. Ritmiskie spalgie klaudzieni, āmuram atsitoties pret laktu, viņa iztēlē līdzinā�jās lo�u riko�etiem, sāpju kliedzieniem. Viņ� kala vēl spēcī�gāk, bet tad manīja kādu citu troksni un pagriezās pret dur�vīm, pie kurām kāds nupat bija pieklauvējis.

-���� Ienāciet!

Durvis lēni atvērās. Pustumsā, ko mazliet kliedēja liesmas no ēzes, piesardzīgi parādījās Rauls.

-��� Nāc �urp. Es gribu tev kaut ko parādīt, Karls aicinā�ja. Rauls paklausīja. Nazis, kas te top, ir nosaukts par go�du pirmajam, ko izmantoja D�ims Bovijs. Vai esi dzirdējis par Bovija na�iem?

Rauls pierādīja, ka apguvis vienu no pirmajām Karla sniegtajām mācībām, proti, jāatzīstas savā nezinā�anā. Es nekad neesmu par tādiem dzirdējis.

-���� Pasaulē nav slavenāka na�a. Bovijs bija zemes gabalu spekulants Misisipi piekrastē. Dēkainis, kuram patika kau�ties ar na�iem. Viņ� kopā ar Deiviju Kroketu un Viljamu Trevisu gāja bojā Alamo kaujā. Tūksto� astoņi simti divdesmit septītajā gadā viņ� ar nazi nogalināja vienu vīru un ievaino�ja otru tā saucamajā Smil�u sēres dueli. Neviens dro�i nezi�na, kāds īsti izskatījās Bovija nazis. Es sava na�a dizainu es�mu aizguvis no filmas "Dzelzs mīļākā". Tajā Boviju tēlo Elans Leds. Ta�u īstā zvaigzne bija nazis. Vēlāk to izmantoja citās filmās, proti, Disneja uzņemtajā lentē "Deivijs Krokets" un ari "Alamo", kurā tēloja D�ons Veins. Kad �is skaistulis būs pabeigts, tu nevarēsi no tā ne acu atraut. Vesela na�u kalēju paaudze savu arodu ir izvēlējusies �ā na�a iespaidā.

Karls atminējās, kā pirmo reizi skatījās kinolenti "Dzelzs mīļākā". Vecais na�u kalējs bija to ierakstījis videokasetē no televizora un aizdevis kaseti viņam un Āronam. Sākums �ķi�ta vienmuļ� Elans Leds ri�ām izrotātā apģērbā pūlējās iz�pelnīties Vird�īnijas Meijo mīlestību. Abi zēni, sēdēdami pie televizora, neapmierināti klaigāja. Tad Leds devās pie kalē�ja un parādīja koka modeli, likdams pēc tā parauga izvei�dot nazi. Kalējs nopriecājās un paziņoja, ka viņam esot me�teorīta gabaliņ� viņ� to izkausē�ot un pievieno�ot metā�lam. Līdz ar to nazī bū�ot iestrādāts mazliet debesu un mazliet elles. Nākamajā ainā nazis jau bija pabeigts pras�mīgas rokas mests, tas ieurbās stabā. Ieraugot garo, plato asmeni un eleganti liektās līnijas, gan Ārons, gan Karls rei�zē iesaucās: "Super!" Melnā koka spala galā rotājās misiņa �ķērsis. Spalā bija iestrādāta ziloņkaula plātnīte ar iegravē�tu Bovija vārdu. Zēni mocījās neizpratnē par misiņa �ķēr�a nepiecie�amību un izpra�ņāja veco na�u kalēju, kur� pa�skaidroja, ka tā nolūks ir sargāt na�a īpa�nieku cīniņā. Bū�dams mīkstāks par tēraudu, misiņ� neļāva uzbrucēja asme�nim aizslīdēt tālāk gar spalu un ievainot rokā na�a saimnieku.

Kopā ar Āronu Karls atkal un atkal noskatījās interesan�tākās ainas. Filmā bija atainoti da�ādi kautiņi ar na�iem, un īpa�i saisto�a likās cīņa tum�ā istabā negaisa laikā, kad as�meņi zibens gaismā plaiksnīja vien. Mazliet debesu, mazliet elles. Filmas nobeigums gan izrādījās ellīgi stulbs Elans Leds, juzdams sirdsapziņas ēdas par noslepkavotajiem, ie�svieda savu "dzelzs mīļāko" Misisipi ūdeņos.

Skaties vērīgi, Karls pavēlēja Raulam, atgaiņājis atmi�ņas. Asmens ir uzmanīgi jāatdzesē.

Rauls uzmanīgi raudzījās, kā Karls ar knaiblēm ievieto garo, plato sloksni metāla tvertnē ar olīveļļu. Tas bija viens no vecā na�u kalēja jociņiem ar olīveļļu atdzesēt metālu un pēc tam izlietoto eļļu izmantot salātiem.

Ta�u, at�ķirībā no filmās atainotā, Karls pirmo neievieto�ja eļļā kvēlojo�ā na�a galu. Viņ� iegremdēja nazi gareniski, lai eļļa neskar asmens trulo malu. Eļļa �ņāca.

Pēc īsa brī�a Karls pacēla nazi augstāk tagad eļļa skāra tikai asmens aso malu. Vēl pēc mirkļa Karls izņēma nazi pa�visam un novietoja uz laktas.

-��� Tie, kas no kal�anas nenieka nejēdz, uzskata, ka �ķid�rumā jāiemērc viss nazis, Karls skaidroja. Tas asmeni var iznīcināt pavisam. Piepe�ajai atdzesē�anai ir viens vienīgs mērķis. Nocietināt metālu. Bet simtprocentīgi nocietināts as�mens sadrups, ja to kaut kur ietrieks. Tāpēc atdzesē�ana jā�veic pamazām, pa daļām. �eit, ap aso malu, es atdzesēju as�meni visilgāk, jo gribu, lai �ī mala ir viscietākā un saglabā asumu. Vidusdaļu es atdzesēju īsāku laiku, jo gribu, lai tā būtu vienlaikus lokana un cieta. Turpretim asmens trulo malu es neiegremdēju �ķidrumā vispār, jo gribu, lai tā kļūst vēl padevīgāka.

-��� Padevīgāka?

-��� Lokanāka. Lai tā būtu elastīgāka.

Karls apklusa, jo cerēja, ka Rauls izrādīs atbilstīgas prāta spējas un uzdos nākamo loģisko jautājumu.

Tas notika drīz. Es saprotu, kāpēc asmenim jābūt cie�tam, lai būtu ass. Bet� kāpēc pretējai malai jābūt lokanai?

-��� Lai saņemtu meistara sertifikātu, na�u izgatavotājam jā�izkaļ asmens, kas iztur �etrus pārbaudījumus. Vispirms tam vienā cirtienā jāpārgrie� collu resna virve, kas brīvi karājas. Otrkārt, tam jābūt pietiekami izturīgam un asam, lai pār�grieztu dubultā saliktus divas collas biezus un �etras collas platus dēļus. Tre�kārt, tam jāsaglabā asums, lai varētu noskūt matiņus no na�u izgatavotāja rokas. Visbeidzot, tam jā�būt pietiekami elastīgam, lai skrūvspīlēs to varētu saliekt par deviņdesmit grādiem, bet nepārlauzt. Lai nazis atbilstu vi�sām �īm prasībām, ir tikai viens paņēmiens, proti, katras as�mens daļas dzesē�anai jāizmanto konkrēts laika sprīdis. Cie�tā mala ļauj saglabāt asumu. Elastīgā asmens mugura pie�ķir lokanību. Citādi nazis salūst.

Rauls padomāja un palocīja galvu.

-��� Vai tu vari būt tāds kā �is asmens? Karls taujāja.

-��� Es bū�u tāds, kādu jūs gribēsiet mani redz�t.

5. nodaļa

�ķūņa durvis atsprāga vaļā. Pa tām atmuguriski izlidoja Rauls un smagi nostiepās uz nomīdītās zemes. Pēc tam pa durvīm izbrāzās Karls un iespēra jauneklim pa sāniem. Tas aizvēlās prom.

Audzēkņi, kas vingrinājās tuvējā �autuvē, manīja kņadu un pagriezās. Karls spārdīja Raulu, kur� vairīdamies valstī�jās pa galveno laukumu.

-��� Ar mani tā neviens nerunās! Sakravā savas mantiņas! auroja Karls.

Rauls uzslējās tupus, ar pūlēm izvairījās no vēl viena spē�riena, piecēlās un aizskrēja uz vienu no barakām.

Karls straujā solī devās pie audzēkņiem �autuvē.

-��� Fērguson! Tu arī! Man tava nolaidība ir līdz kaklam! Sa�vāc mantiņas! Es aizvedī�u tevi un to otru mērgli prom!

-���� Bet�

-��� Tūlīt pat! Karls izrāva pistoli Fērgusonam no plauk�stas un pa�u atgrūda. Tu gribēji braukt prom! Es tev sa�gādā�u to prieku!

-��� Vai es varu paturēt izsniegtās drēbes?

-��� Naudu arī! Tāda bija mūsu noruna, vai ne? Es savu vār�du turu, kaut ari tu to nedari! Kusties! Tev un tam otram ķēmam ir piecas minūtes laika!

Kamēr Fērgusons laidās skrie�us uz barakām, saniknotais Karls piegāja pie pikapa, kas stāvēja administratīvās ēkas priek�ā. Izņēmis no kabatas atslēgas, viņ� iedarbināja auto�ma�īnu un veica tik strauju pagriezienu, ka riepas uz�ķērda smiltis. Pietraucies pie barakām, viņ� vēlreiz izpildīja aso ma�nevru, spēji nobremzēja un gaidīja Fērgusonu un Raulu.

Rauls ar mugursomu rokās pienāca pirmais.

-��� Kāp kastē, nolādēts! Karls viņam uzbļāva.

Kamēr Rauls ietrausās neapjumtajā kravas kastē, ieradās Fērgusons, smagi elsdams un nesdams mīksto sporta somu.

-��� Iek�ā! Karls pavēlēja.

Iekams Fērgusons paguva aizvērt durvis, automobilis jau traucās uz priek�u, atkal uz�ķiezdams gaisā smiltis.

-��� Vai savācāt visas savas mantas? noprasīja Karls. Es gribu pārliecināties, vai noruna tiek ievērota.

-���� Netaisi no manis kaut kādu mīksto! Fērgusons at�cirta.

-��� Vai tad tu tāds neesi?

-��� Domā, ka ir tādi, kas grib paciest kukaiņus, karstumu un �o elles mitrumu?

-��� Tu viņu vidū acīmredzot neesi.

-���� Un vēl �ūskas, zirnekļi, nolāpītais lietus gandrīz katru pēcpusdienu. Un bezmiegs, jo tie idiņi noņemas ar savām stulbajām videospēlēm. Bum-bum-bum! Kā atbraucu, tā vi�su laiku zvana ausīs.

-��� Tu no pa�a sākuma zināji, ka tev maksās par to, lai tu mācies visu par iero�iem.

-��� Es jau tāpat pārzinu iero�us.

-��� Kā tad! Es redzēju, kā tu �auj.

-��� Bet tu man neteici, ka pēc �au�anas man vēl būs jātīra tie sasodītie iero�i. Vēl tu noklusēji, ka man būs jānēsā sma�gas somas un jālo�ņā pa purviem� Tikpat labi es varēju ie�stāties stulbajā armijā. Katrs man te pavēlēs! �eit ir pretīgāk nekā ķurķī.

-��� Ne glu�i. Karls uzlūkoja rētas uz savām rokām.

-���� Kur mēs, ellē ratā, vispār esam? Cik tuvu ir kāda pil�sēta? Es gribu atgriezties �ikāgā. Atpūsties ar d�ekiem. Kārtīgi izpriecāties. Nogrābt kādu skuķi. Tā ir pavisam ci�ta dzīve!

-��� Pārāk liela vēlme pēc seksa tevi noveda cietumā, Karls atgādināja. Būtu labāk palicis pie iero�iem.

-��� Atbildi uz jautājumu! Cik tālu atrodas tuvākā pilsēta? Fērgusons noprasīja.

-��� Stundas brauciena attālumā. Un tā ir neliela pilsētiņa.

-���� Ko? Kāpēc mēs nelidojam ar lidma�īnu? Tie�i tā es �ai zampā nonācu!

-��� Tu, puis, neesi tā vērts, lai es tērētu dārgo aviācijas deg�vielu. Vai gribi zināt noslēpumu? Tu piedalījies di�ā ekspe�rimentā.

-��� Dzīvodams purvā? Tas nu gan ir eksperiments!

-��� Saistīts ar vizualizāciju.

-��� Ar ko?

-��� Vispirms es jums parādu kādu kustību, piemēram, �au�jot vai cīnoties ar nazi. Pēc tam es lieku jums aizvērt acis un vairākkārt iztēloties darām to, ko nupat rādīju. Es nostipri�nu apmācību, liekot skatīties filmas, kurās ticami attēlotas manis rādītās kustības un Holivudas zvaigznes rīkojas tik nevainojami, ka jums rodas vēlē�anās atrasties viņu vietā. Visbeidzot es lieku jums pa�iem visu izpildīt.

Pikaps trāpīja uz grambas. Trieciens Raulu kravas kastē pamatīgi sakratīja.

-��� Armijā noskaidrots, ka ar vizualizācijas palīdzību �etru nedēļu kursu var saīsināt līdz pat trim dienām, Karls tur�pināja. Tā ir kā pa�hipnoze, ko spēcīgi ietekmē videospēļu spēlē�ana.

-��� Ja? Es te nolauzu trīs nedēļas. Kāpēc uz mani tas neie�darbojās?

-��� Ne jau visiem izdodas. Vai gribi zināt vēl kādu noslē�pumu? Pirms daudziem gadiem �eit bija ierīkota plantācija.

-��� Kāds man ar to sakars? Brauc ātrāk!

-����� Plantācija bankrotēja. īpa�nieki centās paturēt zemi dzimtas īpa�umā, tomēr to nopirka privāts fonds ar nodo�mu ierīkot te dabas rezervātu.

-��� Līdz nāvei! Tu mani garlaiko līdz�

-��� Pēc tam fondu un visu �o zemes gabalu pārņēma CIP.

-CIP?

-���� Beidzot ieinteresēju tevi, ja? Zemi gan pārņēma nevis CIP, bet firma, kas sadarbojās ar uzņēmumu CIP paspār�nē. To sauc par risku sadalī�anu. Ticams līdzdalības nolie�gums.

-��� Es to saucu par �āvā�anos.

-���� Bija paredzēts izbūvēt nomaļu lidlauku, par kuru tik�pat kā neviens nezinātu. Redz, lai aizvestu tos, kurus tu dē�vē par spiegiem, uz karstajiem punktiem� Tolaik Centrāl�amerikā bija papilnam�

-��� Es �āvājos, vecīt!

Automa�īnas ritenis uztriecās vēl vienai grambai.

-��� CIP nevarēja iemest savus cilvēkus United reisā un aiz�vest uz Salvadoru vai Nikaragvu. Tad aiz viņiem paliktu tā saucamās dokumentu pēdas.

-���� Zini, kā es to sauktu? Fērgusons parādīja neķītru �estu.

-��� Tātad uzņēmums, kas strādā CIP uzdevumā, nodibinā�ja pats savu aviosabiedrību un veda savus cilvēkus no �ejie�nes pāri līcim uz darbības vietu.

-��� Pāri līcim?

-��� Pāri Meksikas līcim.

Fērgusona acīs parādījās intereses dzirksts. Mēs esam netālu no Meksikas?

-��� Bet laiki mainās, un karstie punkti pārcēlās uz citām val�stīm. Uzņēmumam �is lidlauks izrādījās lieks. Piedevām tas sāka piesaistīt uzmanību, tālab zemi pārdeva narkotiku kon�trabandistiem, ar kuriem uzņēmums sadarbojās.

-���� Narkotiku kontrabandistiem? Tagad Fērgusons klau�sījās pavisam uzmanīgi.

-���� Protams. Spiego�anā viss balstās uz principu "roka ro�ku mazgā", tāpat kā jebkurā citā biznesā. Spiegi sadarbojās ar narkotiku kontrabandistiem, saņēma no tiem stratēģisko informāciju un viņu aizsegā brīvi �ķērsoja da�ādu valstu ro�be�as, paceļoties no slepeniem lidlaukiem. Neviens nebrīnās, ja narkotiku kontrabandists izturas zaglīgi un noslēpumai�ni. Ta�u tev draud nepatik�anas, ja tevi notur par spiegu.

Kad pienāca laiks atbrīvoties no lidlauka, pārdo�ana kon�trabandistiem, kuri to jau izmantoja, �ķita vienīgi loģisks so�lis. Tomēr pēc kāda laika arī kontrabandisti nolēma mainīt dislokāciju, un �is īpa�ums purvā nīka līdz dienai, kad to ie�gādājāmies mēs.

-��� Jā, izmeta Fērgusons, nīka. Uzgāzē, labi?

-��� Nevaru. Karls palēnināja gaitu.

-��� Ko tu dari?

-��� Apstā�os nolaist ūdeni.

-��� Vecīt, vai tu nevari paciesties līdz pilsētai, ko?

-��� Vai tu gribi, lai es cie�os veselu stundu? Karls uzmeta viņam skatienu, kur� pauda: "Domā ta�u ar galvu!" Tad viņ� nostūrēja ceļmalā, izkāpa no automa�īnas un pa nogāzi aiz�gāja līdz purva malai. Nostājies zem mānīgi skaistās usneju tilandsijas, kuras vienmēr ir kukaiņu apsēstas, viņ� attaisīja bik�upriek�u un urinēja aļģēm pārpilnajā ūdenī.

Noklaudzēja pikapa durvis. Fērgusons saīdzis izkāpa uz valganās zemes un, taustīdams gar bik�u rāvējslēdzēju, de�vās pie ūdensmalas.

Karls pabeidza atviegloties, nokratīja vēl pēdējās piles, aizvilka rāvējslēdzēju un uzrunāja Fērgusonu: Vai gribi sa�derēt?

Tanī brīdī nodārdēja trīs �āvieni. Uz Fērgusona krekla uz�ziedēja tum�sārti plankumi. No sejas iz�ļācās asinis. Viņ� no�krita uz muguras un nevaldāmi raustījās.

Rībienu atbalsis aizvēlās pāri ūdens klajam.

Karls pagriezās pret Raulu, kur� joprojām atradās pikapa kravas kastē un bija iz�āvis pēc norunātā signāla. Zem platā krekla Karlam atradās �etrdesmit piektā kalibra Kolta sis�tēmas Commander modeļa pistole. Ja Rauls vilcinātos, Karls ar vienu kustību būtu aizvilcis rāvējslēdzēju, izrāvis pistoli un no�āvis abus.

Rauls stāvēja bāls, palielinātām acu zīlītēm. Acīmredzot, par spīti agrākajai bravūrai, viņ� nekad vēl nebija nogalinā�jis cilvēku.

"Jānovirza viņa domas," Karls nosprieda un skaļi teica: Ļoti labi, mister Ramires. Divas lodes ķermenī un viena galvā. Kādēļ tev iemācīja tādu kārtību?

-��� Ē� Raulam sejā parādījās apmulsums, bet vēlme pēc atzinības izrādījās spēcīgāka par nupat piedzīvoto satricinā�jumu. Ē� Mērķim mugurā varēja būt kevlara aizsargveste, tālab es ie�āvu arī galvā.

-��� Vai to tev paskaidroja instruktors?

-��� Nē. Apjukums Raula sejā nenozuda. Es pats to seci�nāju.

-��� Secinājums ir pareizs. Tev piemīt teicama intuīcija. Vai tu apsēdies ar muguru pret kabīnes stiklu, kā es tev liku?

-Jā.

-��� Vai dzirdēji, ko es stāstīju par CIP?

Jā-

-��� Tad tev jasaprot iemesls, kadeļ es tev devu tadu pavē�li. Uz spēles liktas nopietnas kārtis, kuras man diem�ēl nav ļauts tev atklāt. Vismaz pagaidām. Ta�u mērķa pa�disciplī�nas trūkums noteikti pamudinātu viņu izpļāpāties par no�metni. Tas mūs iznīcinātu.

Karls ar kāju iestūma līķi saputotajā ūdenī. Jau nākamajā brīdī uznira aligators, satvēra miru�ā galvu un parāva ķer�meni zem ūdens. Otrs dzīvnieks cīnījās par līķa kreiso kāju. Zaļos putu mākoņus iekrasoja asiņu virpuļi.

-��� Kad biju ierīkojis nometni, braucu �urp reizi dienā, pa��urāju ūdeni un pēc tam iesviedu jēlus gaļas gabalus, Karls stāstīja. Pēc kāda laika aligatori iemācījās, ka automa�īnas rūkoņa, mani soļi un urīna straumīte ūdenī nozīmē ēdienu. Tagad �ie signāli viņus atvilina �urp uz vakariņām.

Sakultais ūdens pamazām norima. �okļi un astes vairs nekūla purvu, un atkal iedziedājās putni.

Rauls uzlasīja tuk�ās patronu �aulītes. Tas Kārlu ieprieci�nāja.

-��� Tiec vaļā no viņa somas, Karls atgādināja.

Paņēmis no kravas kastes ķēdi, jauneklis iegrūda to so�mā un ielingoja somu ūdenī.

-A�s. Apķērīgs. Paklausīgs, Karls uzslavēja. Raulam ie�mirdzējās acis. Es tevi atskaitu no grupas, Karls nolēma.

-��� Nevajag! Ko es izdarīju aplam?

-��� Tie�i otrādi. Tu un vēl da�i izredzētie dosieties man lī�dzi.

-��� Ko mēs darīsim?

-��� Medīsim kādu manu senu draugu.

6. nodaļa

Pamazām mostoties, Kevana jutas tikpat noguris kā ie�miegot. Viņ� pasniedzās, lai apskautu sievu, ta�u attapa, ka viņas nav blakus, un atvēra acis. D�eimija sēdēja pie cigare��u izdedzinātajiem caurumiem saraibinātā galda nopluku�ās moteļa istabas stūrī. Viņa bija ģērbusies tenisa kreklā un bokser�ortos, un tum�ie mati krita pār pleciem. "Jau kuro reizi iegrimusi Raterforda sagādātajos dokumentos. Laikam ne�mana, ka esmu pamodies."

-��� Tu miegā runāji, viņa bilda.

"Tātad es maldījos," Kevana secināja. "Viņa tomēr juta, ka esmu pamodies."

-��� Ak tā? viņ� vaicāja. Ko es sacīju?

-��� �is �agaru sai�ķis nav mans �agaru sai�ķis.

-��� Paldies Dievam! Vienbrīd jau baidījos, ka esmu minējis kādas citas sievietes vārdu.

-��� Tu gan murmināji par kādu "Ramonu".

-��� Tā sauca manu matemātikas skolotāju tre�ajā klasē. Kevana norādīja uz dokumentiem. Vai tu kaut ko noskaid�roji?

-��� Karla tēvs nomira no alkoholisma, vai ne? No aknu sli�mības?

-��� Tā man Karls stāstīja. Piezvanīja tolaik, kad es vēl dzī�voju mājās.

-��� Saskaņā ar �o policijas ziņojumu, viņa tēvs pārdzēries un virtuvē nakts vidū paklupis, uzdūries uz na�a un noasi�ņojis līdz nāvei.

Kevana uz brīdi sastinga. Tad viņ� izkāpa no gultas un, nelikdamies zinis par vēsumu, kas apņēma basās kājas, pie�gāja pie galda. D�eimija pievērsa vīra uzmanību lapas apak��ējai daļai.

Izlasot rindkopu, Kevana juta piezogamies vēl lielāku dzestrumu. Ziņojumā teikts, ka miru�o Karls atradis no rī�ta. Dīvaini. Ja viņ� skaidri zināja, kā tēvs gājis bojā, kālab sastāstīja man par aknām?

D�eimija palūkojās vīrā.

-��� Vai tu domā, ka puisim apnika uzklausīt tēva mū�īgos pārmetumus? Viņ� varēja tev samelst par aknu slimību kā nāves cēloni tādēļ, ka tas ir vienkār�s skaidrojums. Turpre�tim noasiņo�ana no na�a cirstas brūces� Zinot Karla apsēs�tību ar na�iem, tu, iespējams, būtu aizdomājies. Cik tev bija gadu, kad viņ� tev to pastāstīja?

-��� Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē.

-��� Samērā ātri sācis slepkavot.

-��� Ja vien tēvs bija Karla pirmais upuris, Kevana pie�bilda.

Telpā nolaidās klusums.

-��� Kā tu to domā? D�eimija beidzot izmocīja.

-��� Atminoties tos laikus, man prātā nāk da�ādi notikumi. Nu es tos redzu pavisam citā gaismā.

-��� Piemēram?

-���� Kaimiņam bija īru seters Tobijs. Mans aud�utēvs bija stingri konservatīvs un neļāva mums turēt kādu mājdzīvnie�ku, ta�u kaimiņ� neiebilda, ja parotaļājos ar Tobiju. Vasarā pirms manas pēdējās vidusskolas klases suns aizbēga. Kai�miņ� interesējās vietējā dzīvnieku patversmē. Suns nekur nebija manīts un tā arī netika atrasts. Tovasar pazuda arī pā�ris vietējo kaķu.

-��� Vai kādam neradās aizdomas?

-��� Ja arī radās, man par to nekas nav zināms. Vasara bija notikumiem bagāta. Karla tēvu atlaida no darba. Augustā viņa ģimenei bija paredzēts pārcelties. Es savukārt ar nepa�cietību gaidīju pēdējo klasi Rietumu vidusskolā. Patiesību sa�kot, Karls pieprasīja, lai mēs esam kopā, cik vien bie�i ie�spējams, un tāpēc es jutos atvieglots, kad uzzināju, ka viņ� aizbrauks.

-��� Tātad viņ� ievingrināja roku, slaktēdams dzīvniekus, pilnveidoja savas prasmes un nogalināja pa�a tēvu?

-��� Vai arī�

-��� Vai arī? D�eimija taujāja.

-��� Varbūt Karls slepkavoja cilvēkus vēl pirms tam, kad ļā�vās niknumam un uzbruka tēvam?

7. nodaļa

-��� Ne�vila? Tenesī pavalstī? Raterfords pārjautāja.

-��� Turp Karla tēvs ar ģimeni devās pēc tam, kad bija zau�dējis bir�as māklera darbu Aiovasitijā, Kevana skaidroja. Vai vari uzdot kādam pārbaudīt datubāzes un meklēt dzīv�nieku pazu�anas vai cilvēku nodur�anas gadījumus laikā, ka�mēr Karls tur uzturējās?

Visi sēdēja pie stūra galdiņa kravas automobiļu servisa bistro netālu no Aleksandrijas pilsētas Vird�īnijas pavalstī. Kevana un Raterfords dzēra kafiju, kamēr D�eimija ēda om�leti ar sieru, �ķiņķi un kartupeļu pankūkas.

-��� Nodur�anas? Raterfords sarauca uzacis.

-��� Upuri būtu bezpajumtnieki. Klaidoņi. Pagrimu�i dzērā�ji. Cilvēki, kuru pazu�anu neviens nepamanītu un kuri, pēc visa sprie�ot, nespēj sevi aizstāvēt.

-��� Ar katru bridi �is zellis �ķiet draudīgāks, Raterfords atzina.

-��� Pie reizes varētu pārbaudīt arī Aiovasitiju. D�eimija pacēla galvu. Un visas pārējās Karla dzīvesvietas.

-��� Un viņa dienesta vietas, Raterfords papildināja.

-��� Bet Ali Karims? Kevana apjautājās. Vai par viņu kaut ko uzgāji?

-���� Joprojām rādās tīrāks par tīru. Ta�u Global Protective Services vakar vakarā zaudēja vēl vienu operatoru, Rater�fords paziņoja. D�eimija nolika dak�iņu. Frenku Temblinu, Raterfords precizēja.

-��� Es viņu pazinu. Kevanas balss �ķita bezkaislīga. Kād�reiz bija armijas reind�ers. Uzņēmumā nostrādāja astoņus gadus. Precējies. Divi bērni. Uz viņu varēja paļauties, viņ� vienmēr bija gatavs pirmais iziet pa durvīm, lai noskaidro�tu, vai klientam ir dro�i atstāt ēku.

-��� Viņ� acīmredzot bijis liels boulinga cienītājs.

-��� Kāpēc tas ir būtiski?

-���� Vakar vakarā Temblins ar automa�īnu devies uz bou�linga turnīru. Vēlāk, ap pusnakti, piegājis pie ma�īnas. Ie�spējams, pārbaudījis, vai tā nav mīnēta. Lai gan tas nav sva�rīgi. Kad Frenks apsēdies pie stūres, iz�āvies zem vadības paneļa uzstādīts atspernazis un ieurbies viņam cirksnī. Nav atrasts vadiņ�, kuru izkustinot, upuris būtu iedarbinājis me�hānismu, tāpēc viņ� nebija ierīci pamanījis. Nazis bija pierīkots sensoram, kas uztvēra vibrāciju. Nāve iestājās tik mo�mentāni, ka asmeni noteikti klāja inde.

8. nodaļa

Grini�viud�a, Ņujorka

Pēc divu stundu aikido treniņiem Kima Lī pietvīku�iem vaigiem un saspringtu skatienu iznāca no cīņas sporta zāles un devās prom pa Blīkerstrītu. Viņai mugurā bija zils svīte�ris, kājās d�insi, un rokā viņa nesa sporta somu. Nogriezu��ies gar stūri, sieviete nonāca pie kafejnīcas, kur �ajā ne pā�rāk dzestrajā oktobra vakarā galdiņi vēl bija izvietoti zem klajas debess lai gan vairums apmeklētāju labprātāk atra�dās telpās. Apsēdusies viņa pasūtīja tēju, izņēma no somi�ņas �urnālu un iekārtojās lasīt.

Ta�u sievieti acīmredzami vairāk interesēja apkārtne ne�kā �urnāls. Kad atnesa tēju, Kima iedzēra da�us malkus, at�kal paraudzījās apkārt, pasniedzās zem galda, kaut ko pa�ņēma, ieslēpa priek�metu starp lapām un salocīto �urnālu ievietoja somiņā. Samaksājusi par tēju, viņa aizsoļoja pa iet�vi, un pie stūra paraudzījās atpakaļ. Neviens nesekoja, un viņa drīz uzņēma raitu soli. Pietvīkums no vaigiem nozuda.

Nonākusi brūnajā daudzdzīvokļu mājā, kurā viņa dzīvo�ja, Kima uzbrauca ar liftu tre�ajā stāvā, atslēdza dzīvokļa durvis, iegāja priek�namā, aizvēra un aizslēdza durvis, iede�dza gaismu, pagriezās pret dzīvojamo istabu un, ieraugot acu priek�ā Kevanu un D�eimiju, sastinga.

-��� Kā jūs te iekļuvāt?

-��� Atmūķējām durvis, Kevana paskaidroja. Iespējams, tu līdzinies ārstei, kura aizmirst par ikgadējo medicīnisko apskati, vai grāmatvedei, kurai pietrūkst laika sakārtot sa�vus rēķinus.

-��� Kā tas jāsaprot?

-��� Lai gan tu strādā apsardzes uzņēmumā, savu personis�ko dro�ību tu atstāj novārtā, Kevana pārmeta. Tev de�rētu piezvanīt uz mūsu firmu un palūgt, lai tehniķi uzstāda signalizācijas sistēmu, kas brīdina par nelūgtiem viesiem.

-��� Labi. Tā arī darī�u, tikai pirmām kārtām piezvanī�u po�licijai. Kima pacēla tālruņa klausuli.

-��� Tu rīkosies pareizi, D�eimija izmeta. Policija noteik�ti vēlēsies noskaidrot, kas ir tavā sporta somā.

-��� Somā?

-���� Melnajā tirgū pieejami medikamenti. Visticamāk, oksikontlns.

Kima viņos klusēdama skatījās.

-���� Paciņa bija ar līmlenti piestiprināta zem kafejnīcas gal�diņa, pie kura tu sēdēji, D�eimija secināja.

-��� Tas nav asprātīgi. Kima pakasīja rokas.

-���� Laikā, kad mūsu operatori iet bojā cits pēc cita, tu it nemaz nebaidies staigāt viena pati?

-��� Es varbūt baidītos, ja būtu operatore. Ta�u atlīdzība par datorspeciālistu medī�anu, �ķiet, nav izsludināta. Kima no�lika klausuli, paņēma sporta somu un devās uz vannas is�tabu.

-��� Vai laiks iedzert kārtējo tableti?

Kima neatbildēja.

-���� Man stāstīja, ka atradinā�anās no oksikontīna esot īsts murgs, ierunājās Kevana. Murgs ir arī pieraduma uztu�rē�ana, kad ārsti vairs nav ar mieru izrakstīt zāles un nākas vērsties pie dīleriem.

Kevana norādīja ar roku uz trūcīgi mēbelēto dzīvojamo istabu, kurā atradās vien lampa, klubkrēsls un neliels tele�vizors pat paklāja nebija.

-��� Tu izpārdod mantas, lai iegūtu naudu savai atkarībai?

-��� Ja reiz esam sāku�i runāt tik atklāti, es varētu vairs neizlikties. Un neiet vannas istabā. Kimas acu zīlītes bija kniepadatas galviņas lielumā.

Viņa atvēra sporta somu un izņēma plastikāta maisiņu dūres lielumā, pilnu ar baltām tabletēm. Savilkusi izaicino��u sejas izteiksmi, viņa iemeta divas tabletes mutē un sa�ko�ļāja.

D�eimija sarauca pieri. Kāpēc tu�

-��� Tabletēm ir apvalks, kas pamazām iz�ķīst, lai pretsāpju līdzeklis iedarbojas divpadsmit stundas, Kevana skaidro�ja. Ta�u, norijot tabletes veselas, nav apreibino�a efekta. Labāk tās saberzt pulverī un ie�ņaukt.

-��� Vai sako�ļāt, Kima piebilda. Ko jūs vispār no manis gribat?

-��� Global Protective Services norīkojumu reģistru, Kevana attrauca. Kima izskatījās manāmi apjukusi. Tu tomēr neesi pārdevusi datoru, kas atrodas tavā guļamistabā, Kevana turpināja. Tāpēc ieslēdz to un sagādā man nepiecie�amo informāciju.

-��� Un tāpēc visa �ī jezga? Dieva dēļ, jūs glu�i vienkār�i va�rējāt ierasties birojā un tur visu noskaidrot.

-���� Pēdējoreiz, kad ierados birojā, es ar lielām pūlēm iz�spruku dzīvs.

-��� Es varēju jums visu informāciju pateikt pa tālruni.

-��� Protams. Bet tagad es zinā�u, ka esmu ieguvis visu, ne�vis atlasītu informāciju.

-�� Vai jūs joprojām uzskatāt, ka uzņēmumā strādā kāds ne�uzticams cilvēks? Es?

-��� Neuzticēties narkomānei? Kas tev nāk prātā! D�eimija iesaucās.

-���� Zināt, kundzīt, Kima atcirta, es netaisos uzklausīt sava priek�nieka sievas riebīgās piezīmes. Ja gribi mani at�laist no darba, viņa uzrunāja Kevanu, tad lieki nekavē�jies.

-��� Atver norīkojumu reģistru, Kevana pavēlēja.

Kimai atkal piesarka vaigi. Iegājusi guļamistabā, viņa ie�slēdza lampu, un atklājās, ka telpā atrodas tikai matracis uz grīdas un istabas stūrī galds ar bagātīgu datoraprīkojumu. Kevana piegāja pie loga, aiz kura biezēja tumsa, un aizvēra aizkarus.

Kad Kima piespieda tastatūras taustiņu, monitors iegaismojās. Viegli saviebdamās, viņa ieslīga krēslā, un D�eimija nostājās aiz tā.

-�� Ja tas sagādā sāpes, tu varētu retāk apmeklēt cīņas māk�slas treniņus, D�eimija ierosināja.

-��� Atteikties no tiem es nevaru.

-��� Tapat ka no oksikontīna, D�eimija piezīmeja.

-��� Tev nav ne jausmas, kā tas ir. Es mēģināju nelietot. �opavasar. Kima palūkojās uz Kevanu. Lai ari visiem sa�stāstīju, ka aizbraucu atvaļinājumā uz Kārību salām, patiesī�bā paliku tepat. Visu nedēļu vēmu. Sāpes lauza kaulus. Sirds nevaldāmi sitās. Lija te karsti, te auksti sviedri. Kājas ļima. Drebuļi. Un pēc tam sākās pats grūtākais.

-��� Tu mēģināji atmest bez citu palīdzības?

-��� Kas cits man atlika? Vai uzņēmums man uzticētos, ja no�skaidrotu, ka esmu nonākusi rehabilitācijas klīnikā?

-���� Tagad tu dro�i vari reģistrēties klīnikā, Kevana mu�dināja. Izmanto mūsu lielisko medicīnas apdro�inā�anas piedāvājumu!

Kima izvairījās turpināt �o sarunu un pagriezās pret D�eimiju. Vai tu kaut ko zini par datoriem?

-���� Mazliet, D�eimija sameloja. Es protu at�ķirt Big Mac no Apple Mac.

-��� Tu domā vienīgi par ēdienu, Kevana iestarpināja.

-���� Atkāpies, kamēr es ievadu dro�ības kodus, Kima pa�vēlēja.

-����� Pat neceri. Es esmu uzņēmuma līdzīpa�niece. Man ir ļauts redzēt visu.

-���� Es viņu nupat iecēlu par viceprezidenti, Kevana pa�vēstīja, kad Kima jautājo�i pavērās viņā.

-���� Paraudzīsimies uz tiem dro�ības kodiem, D�eimija at�gādināja.

Kimas pirksti zibenīgi un eleganti spieda taustiņus, un D�eimija izbrīnīta māja ar galvu un vēroja, kā informācija ņirb monitorā.

-���� Ģeniāli! D�eimija paliecās uz priek�u. Dro�ības kodi ekrānā nomainīja cits citu. Es tādu nemū�am neuzlauztu.

-��� Debesu vārdā, ceru, ka ne. Kima nerimās spaidīt taus�tiņus.

-���� Vai tev, meklējot oksikontina devas, negadījās uzdur�ties ļaudīm, kas piedāvā neierobe�otu medikamentu daudzu�mu apmaiņā pret �ādiem kodiem? Kevana vaicāja.

-��� Nē.

-��� Apzvēri?

-���� Garantēju.

-��� To ir grūti garantēt.

-��� Tā glu�i nav.

-��� Kāpēc tu tā domā?

-��� Ja man būtu neierobe�ots oksikontina krājums apmai�ņā pret informācijas piegādi sliktajiem� Kimas pirksti zi�bēja pa tastatūru.

-Jā?

-��� Vai tad es tiktai pazemotos, ka maksatu parastam nar�kotiku tirgonim, lai tas pielīmē zem galda plastikāta maisi�ņu? Nieka simts tabletes? Tāds krājums man būtu cauri ne�dēļas laikā.

-��� Viņai ir taisnība, D�eimija atzina.

-��� Varbūt viņa tie�i grib mūs uzvedināt uz tādām domām.

-��� Es atvēru datubāzi. Stāstiet, ko jūs gribat noskaidrot, Kima teica.

-�� Atrodi visus Global Protective Services uzdevumus, kuros piedalījies Karls Djurens. Kevana uzmanīgi vēroja Kimu, mēģinādams uztvert jebkādas pazīmes, vilcinā�anos, viegli samiegtas acis, kas vēstītu, ka �is vārds viņai kaut ko izsa�ka. �o cilvēku atlaida pirms trim gadiem.

-��� Kā pareizi raksta? Karls vai Kāris?

-��� Karls.

Kevanam joprojām neizdevās saskatīt kādas izpausmes Ki�mas uzvedībā, kas liecinātu, ka �is vārds viņai liekas pazīs�tams. Viņa nesa�ķobīja lūpas. Nesasprindzināja vaigu mus�kuļus. Pieredze liecināja, ka lielākā daļa no narkotikām atkarīgo cilvēku stresa apstākļos nav spējīgi apspiest node�vīgas pazīmes.

-��� Piedod, Karla Djurena dosjē mums nav. Kima iepleta rokas.

-��� Nav? Tu noteikti esi kļūdījusies.

-���� Darbā ar datoriem es nekad nekļūdos.

-����� Bet uzņēmums vienmēr saglabā agrāko darbinieku dosjē.

Kima paklabināja taustiņus. Nekā. Norīkojumu sarak�sta nav. Fotogrāfijas arī ne. Nav nekā.

-��� Djurens ir visu izdzēsis, D�eimija minēja.

-��� Nevar būt. Vismaz viens viņ� to nevar. Kodus, kas ļauj iekļūt tik dziļi sistēmā, zina tikai trīs cilvēki. D�eralds, Ali un�

-��� Tu, Kevana nobeidza.

-���� Kārtējā norāde pret mani, vai ne? Bet, kamēr vēl ne�esat sāku�i mani nosodīt, palūkojiet te. Kima no jauna spie�da taustiņus. Tīrī�anas process veikts tik rūpīgi, ka es ne�varu atgūt Djurena failu, ta�u varu pārmeklēt visu mūsu norīkojumu datubāzi un atlasīt tos, kuros piedalījies Djurens. Kima vēlreiz piespieda taustiņu. Lūk, te nu būs.

Printeris sāka darbu, izgrūzdams lapas.

-��� Uzņēmums pārdzīvo grūtus laikus, Kima atzina.

-��� Jā, Kevana piekrita. Pēdējais upuris ir Frenks Temblins.

-��� Ar to grūtības vēl nebeigsies.

Iezvanījās tālrunis.

-��� Es baidos, Kima piebilda, ka tas ir turpinājums.

9. nodaļa

Pirms izie�anas no mājas aģents pārliecinājās, ka iero�i atrodas tiem paredzētajās vietās �etrdesmit piektā ka�libra pusautomātiskā pistole pie jostas zem �aketes, de�viņu milimetru miniatūrā pistole makstī pie potītes, savā��amais kaujas nazis piestiprināts pie kabatas, kuru slēpa �akete, un otrs nazis karājas kaklā viegli atraisāmā ķēdī�tē zem krekla.

Viņ� pameta nemierīgu skatienu uz sievu, kas stāvēja, abām rokām apskāvusi mazuli, un vērās pretī tikpat ba�īgi.

-��� Mega, tici man, es bū�u piesardzīgs.

-��� Un mēs? Es negribu noniecināt risku, ar kādu tu sasto�pies. Bet� Zīdainis sievietes skāvienā sakustējās. Puisēns cieta no viegla drud�a. Ja vainīgais uzbruks�

-��� Ne tikai operatoriem, bet arī viņu ģimenēm?

-��� Es nepārcietī�u, ja ar mazo kaut kas notiks.

-��� Neej ārā no mājas. Aizslēdz visas durvis.

-��� Man jāved Bobijs pie ārsta.

-��� Sienasskapī uz aug�ējā plaukta glabājas ierocis.

-��� Kā tad. Ar vienu roku turē�u mazo un ar otru �audī�os kā tas vīrietis D�ona Vu filmā, kuru tu vakar skatījies. Gal�venais varonis at�audās slimnīcas bērnu nodaļā ar mazuļiem rokās. Nedomāju vis.

-��� Tu varētu aizbraukt pie mātes. Man pēc nedēļas jādo�das norīkojumā. Pēc atgrie�anās no Ņūorleānas es paņem�u atvaļinājumu, un mēs kopā aizbrauksim uz kādu vietu, kur būsim dro�ībā.

-��� Diez, kur tāda būtu.

-��� Varbūt es pat varētu samierināties ar mazāku algu un ne tik bīstamu darbu?

-��� Ja mēs būtu tikai divi vien�

-��� Ir nu gan joks. Es esmu dro�ības speciālists, bet nevaru iedvest savai sievai dro�ības sajūtu!

No ielas atlidoja signāltaures kauciens.

-Taksometrs ir klāt. Paklau, klienta lidma�īna gaida. Viņ� ir kā apsēsts ar grafika ievēro�anu. Es piezvanī�u pa ceļam uz lidostu. Tad izspriedīsim, kā mums labāk rīkoties. Es mīlu tevi.

Mega nepārliecināta palocīja ar galvu.

-��� Es tevi ari.

Taksometram attālinoties, aģents paraudzījās atpakaļ uz māju. Daudzie iero�i apgrūtināja kustē�anos, ta�u bija kolē�ģi, kuri pēc nesenajiem uzbrukumiem bija sāku�i nēsāt trīs, nevis divus iero�us.

Viņ� izvilka mobilo tālruni un nolēma piezvanīt uz gal�veno mītni, lai noskaidrotu jaunākās ziņas. Gaidot savieno�jumu, viņ� vērās pa taksometra aizmugures logu uz tre�o māju no stūra, kuru greznoja ko�u puķu kastes.

Piepe�i māju ar rēkoņu apņēma milzīga ugunsbumba, un no tās virmojo�ā vidus sprādzienā izlidoja sienu, griestu, mē�beļu un ķermeņu gabali. Triecienvilnis izārdīja arī kaimiņu mājas, un pāri ielai krita liesmojo�i gruve�i.

Taksometrs spēji nobremzēja un apstājās. Cauri automa��īnas logam iztriecās ķieģelis, ta�u aģents, to pat neievēro�dams, atgrūda durvis un izmetās uz ielas.

-��� Mega! viņ� joņodams kliedza. Bobij!

Liesmu versme pieauga, ta�u viņ� nelikās par to ne zinis un skrēja aizvien tuvāk notikuma vietai.

-����� Nē! Kliedziena spēks draudēja pārraut balssaites. -Nē!

1 0. nodaļa

Kima tik cie�i sa�ņaudza klausuli, ka pirkstu kauliņi kļu�va balti. Viņa izskatījās tik apstulbusi, ka D�eimija un Kevana stāvēja kā sastingu�i un gaidīja, kamēr viņa beigs sa�runu.

-��� Jā, Ali, Kima atbildēja. Jā, es saprotu. Viņa dziļi ieelpoja. Protams, mēs viņam nekādi nevaram palīdzēt. To�mēr tev taisnība, mums jādara viss iespējamais.

Kima nolika klausuli.

-��� Vai bojā gājis kārtējais aģents? Kevana taujāja.

-��� Aģenta ģimene, Kima atteica.

-��� Aģenta ģimene? D�eimija satriekta pārjautāja.

-��� D�eka Driskola tuvinieki. Ziņa par viņa sievas un bēr�na bojāeju ātri aplidojusi kolēģu aprindas. Tagad mūsu aģenti cits pēc cita zvana de�urējo�ajiem virsniekiem un piesakās par slimiem. Tiek ziņots, ka līdzīga situācija izveidojusies arī ASV Mar�alu dienestā, Slepenajā dienestā un Diplomātu ap�sardzes dienestā. Pagaidām gan tādu ir tikai da�i, ta�u ten�denci nav grūti paredzēt. Kādēļ lai aģenti sargātu sve�us cil�vēkus, ja pa�i un arī tuvinieki kļuvu�i par mērķiem? Tie, kuri ierodas darbā, ir vai nu neprecēju�ies vai arī pieprasa ģime�ņu aizsardzību savā prombūtnes laikā. Piedevām tiek lūgts dubultot norīkojumā iesaistīto aģentu skaitu. Sistēma brūk un jūk.

Kima nervozi kasīja rokas. Pie uzacs mirdzēja sviedru lā�sītes. Pa atvērtajām guļamistabas durvīm viņa varēja saska�tīt uz dzīvojamās istabas grīdas savu sporta somu, kurā at�radās maisiņ� ar baltajām tabletēm.

Vienubrīd Kevanam likās, ka darbiniece tomēr metīsies pie somas. Ta�u viņa uzmanība bija pievērsta izdrukātajai in�formācijai par uzņēmumu.

Nenovērsusi skatienu no sporta somas, Kima ievaicājās:

-��� Vai, tavuprāt, �im Karlam Djurenam ir kāds sakars ar notieko�o?

Kevana paņēma izdrukas no printera kastītes. Viņ� cen�tās neļauties emocijām, kas aiz�ņaudza kaklu. Pagaidām tas mums ir vienīgais pavediens.

-��� Ja jūs esat ar mieru, ka jums nāk talkā narkomāne� Kima beidzot atrāva skatienu no somas, kur glabājās table�tes. Varam paraudzīt, vai atradīsim kaut ko noderīgu.

Visi noslīdēja uz grīdas gandrīz tuk�ajā istabā, atspiedās ar muguru pret sienu un lasīja izdrukas visus Karla Djurena norīkojumus.

-����� Manu uzmanību nepiesaista neviens viņa sargātais klients, Kevana atzina.

-��� Varam pārlūkot pilsētas, kurās veikti uzdevumi, D�eimija ieteica.

Visi pārskatīja lapas.

-���� Va�ingtona. Ņujorka. Parīze. Pilsētas, kurās arī es es�mu strādājis, Kevana secināja. Nekā aizdomīga.

-��� Vai norīkojumu laika biju�i kādi starpgadījumi? Kima minēja. Es ievēroju kādu notikumu saistībā ar rokzvaig�zni un viņas apmāto pielūdzēju, kuru Djurens nodūris.

-��� Pēc tā viņu atlaida no darba.

-���� Un te� D�eimija norādīja. Viena norīkojuma laikā gāja bojā klients. Krievu naftas magnāts.

-��� Biju par to dzirdējis, ta�u nezināju, ka tajā strādājis Karls, sadrūmis Kevana pavēstīja D�eimijai. Tas notika pirms �et�riem gadiem. Magnāts Romā piedalījās sarunās par naftas tankeru nomu. Viņ� uzskatīja, ka da�i konkurenti no Krievijas perina nodomu viņu nogalināt. Tā izrādījās taisnība, viņu no��āva snaiperis. Kevana pārlaida skatienu vēl vienai lapai.

-��� Kur� tolaik vadīja vienību, kurā strādāja Karls?

-��� Un ar kuriem operatoriem viņ� toreiz sadarbojās? Ki�ma vilka pirkstu pāri sarakstam. Velns! viņa piepe�i izla�mājās.

-��� Kas ir?

-��� Ali� Kima teica. Magnāta noslepkavo�anas laikā vie�nību vadīja Ali. Tas bija vēl pirms tam, kad viņu paaugsti�nāja par mūsu personāla daļas vadītāju.

-���� Tā nav vienīgā reize, kad Ali ir strādājis kopā ar Djurenu, ieminējās D�eimija un norādīja uz lapas vidu. Lūk, �eit! Un arī te! Viņa pievērsās citas lapas aug�pusei.

-���� Un arī te, Kima piebalsoja. Djurens un Ali sadarbo�ju�ies vairākos ilgos norīkojumos.

-���� Magnātu nogalinājusi �autenes lode, kas caururba loga stiklu viņa viesnīcas luksusa numurā, D�eimija skaļi lasīja.

-��� Ali tobrīd atradās kopā ar viņu, un pēc brī�a istabā iestei�dzies Djurens, kur� stāvējis sardzē ārpus numura durvīm.

-���� Ikreiz, kad norīkojums beidzas ar izgā�anos, mēs no�sūtām izmeklētāju, lai varam mācīties no kļūdām, Kima at�gādināja. Ziņojumā apliecināts, ka neviens nav vainīgs ne�laimē.

-��� Kur� vadīja izmeklē�anu?

Viņi iedziļinājās notikuma kopsavilkumā.

-��� D�eralds Brokmens. �o vārdu visi trīs nosauca reizē.

-���� Labi, labi, nevajag pārsteigties ar secinājumiem. Kevana vērās lapā. Tās visas varētu būt sakritības. Tas ne�nozīmē, ka te kaut kas nav kārtībā.

-��� Kas vēl bija vienībā? taujāja Kima. Vai ir kāds, kuru mēs varētu iztaujāt? Cilvēks, kur� apstiprinātu Brokmena zi�ņojumu vai noliegtu, ka tā bijusi pieseg�ana.

Kevana pārskrēja ar acīm uzvārdiem, un kuņģis, �ķita, sa�raujas �okurā. Daudzi citi ir miru�i.

-��� Tie�ām? D�eimija jautāja.

-��� Gadu gaitā viņi�

-���� Es �os cilvēkus pazinu, Kima paziņoja. Dzīvi pali�ku�i tikai D�eralds, Ali un Karls Djurens.

Kima piesteidzās pie datora, ievadīja datubāzē lapā mi�nētos vārdus un cie�i lūkojās monitorā. Viens no�auts no�rīkojuma laikā. Pārējie� autoavārija, nelaimes gadījums, nir�stot ar akvalangu, un augstuma slimība, kāpjot�

-��� Everestā, Kevana minēja. Mani arī aicināja tajā eks�pedīcijā, ta�u es netiku darba dēļ. Karls gan aizbrauca.

-��� Tāds darbīgs puisis, D�eimija atzīmēja.

-��� Ta�u, ja Karls bija iesaistīts pieseg�anā kopā ar D�eraldu un Ali, Karls nemū�am nepieļautu, ka Global Protective Services viņu atlai� no darba, Kevana prātoja. Viņ� izda�rītu milzīgu spiedienu uz D�eraldu un Ali, �anta�ētu abus tā, ka viņi pārliecinātu Dankanu paturēt kolēģi darbā.

-��� Tas jāliek aiz auss. Kima pakasīja rokas.

-��� Kā tu jūties? D�eimija apvaicājās.

-��� Labāk nevaru justies. Kimai uz pieres mirdzēja svied�ru lāsītes.

-��� Skaidrs. Ja nepiecie�ams, pako�ļā vēl kādu tableti. Pat�laban nav īstais brīdis atradināties no atkarībām.

-��� Vēl tikai mazliet, Kima mokpilnā balsī atteica. To�laik, kad Djurenam parādīja durvis, D�eralds bija Dankana labā roka. Viņ� varēja nepieļaut, ka Djurenu atlai�.

-��� Tomēr D�eralds neiejaucās, un tas liecina, ka viņu �an�ta�ēt Karlam nebija nekādu iespēju, D�eimija aizrādīja. Ko teiksiet par Ali? Kad viņu paaugstināja amatā un iecēla par personāla daļas vadītāju?

Kima ievadīja da�us vārdus datorā. Gadu pēc Djurena atlai�anas.

-��� Viņ� nevarēja pēk�ņi pieprasīt, lai Kārlu atkal pieņem, Kevana sprieda. Tas izskatītos aizdomīgi.

-�� Ja Ali nevarēja panākt, lai Djurenu nolīgst no jauna, kā vēl Ali varētu būt viņam noderīgs?

-��� Piegādājot ziņas par mūsu darbinieku norīkojumiem. Mēs� Izdzirdējis kādu troksni, Kevana apklusa.

-��� Kas noticis? D�eimija jautāja.

Neizkustējies no vietas, Kevana paraudzījās uz dzīvokļa ārdurvīm.

Troksnis atkārtojās.

-��� Gulties!

1 1. nodaļa

Slēdzene un eņģes izjuka acīmredzot termīta auklas ie�tekmē. Ārdurvis iegāzās priek�namā, un dzīvoklī iebruka trīs vīri. Atskanēja slāpēti �āvieni no automātiskajām �aute�nēm.

Kevana satvēra D�eimiju un nometās uz grīdas. Pa gaisu aizlidoja sienas atlūzas. Viņi ar D�eimiju izvilka pistoles, bet nepaguva iz�aut, jo iebrucēji nozuda skatienam. Pārsteigda�ma abus biedrus, Kima aizrāpoja pa grīdu, aizcirta un aiz�slēdza guļamistabas durvis.

-��� Neslejies aug�ā, Kima! Viņi �aus cauri durvīm!

-��� Tās ir no metāla!

Ar apdullino�u atbalsi triekdamās metāla durvīs, lodes tomēr nespēja izurbties tām cauri.

�āvēji no jauna vērsa stobrus pret sienu un pūlējās tajā ar �āvieniem izveidot caurumus ar skaņas slāpētājiem aprī�kotie iero�i klabināja ne skaļāk kā �ujma�īnas. Ja iebrucēju rīcībā būtu pietiekami ilgs laiks, viņi spētu nograut daļu sie�nas un ielauzties istabā, lai pabeigtu iesākto. Ta�u laika vi�ņiem nebija. "Acīmredzot paļāvu�ies, ka viņu priek�rocība būs negaidītā parādī�anās ugunīgo �āvienu aizsegā. Tagad nāksies pārvarēt vēl vienu �ķērsli, un, par spīti skaņas slā�pētājiem, krak�ķi, lodēm lau�oties cauri sienai, drīz piesais�tīs kaimiņu uzmanību." Kevana no sirds cerēja, ka drīz kāds piezvanīs policijai un aiz logiem būs dzirdamas sirēnu ska�ņas. "�āvējiem tas sagādās raizes. Viņi būs spiesti bēgt."

Klusums, kas negaidīti iestājās dzīvojamā istabā, viņa se�cinājumus apstiprināja. Uzbrucēji devās prom.

"Nē. Es maldos!" Kevana saklausīja troksnīti pie metāla durvju eņģēm un slēdzenes.

-��� Viņi pievienoju�i termīta auklu ari pie �īm durvīm!

Kevana trīs reizes iz�āva pa durvīm necerēdams trāpīt

uzbrucējiem, bet gribēdams sacelt kņadu, lai pamudinātu kaimiņus zvanīt ārkārtas dienestiem.

-��� Skrienam! Piesteidzies pie guļamistabas loga, viņ� to pagrūda aug�up un aplūkoja ugunsdzēsēju kāpnes, kuras bija pamanījis pirmīt, kad aizvilka aizkarus.

Ar rokas mājienu licis D�eimijai un Kimai izkāpt pa logu, viņ� pieliecās un sekoja abām sievietēm.

Trīs stāvus zemāk aizstiepās �aura tum�a �ķērsiela. Ķie�ģeļu siena, kas slējās iepretim Kimas dzīvoklim, bija liegusi �āvējiem izmantot snaipera pakalpojumus.

-��� A�āk! Kevana sauca. Klaudzienam, kas radās, abām sievietēm nolecot uz nākamā kāpņu laukumiņa, sekoja brīk�ķis, kad ielūza Kimas guļamistabas durvis.

"Viņi redzēs, ka esam prom," Kevana domās cerēja, "un sapratīs, ka iz�ķiedu�i visu paredzēto laiku. Viņiem jābēg, pirms ierodas policija."

Gribēdams sevi nomierināt, Kevana paraudzījās aug�up un jutās nepatīkami pārsteigts, jo atvērtajā logā ieraudzīja kādu cilvēku un �autenes stobru. Ugunsdzēsēju kāpņu ro�bainās stala�as novirzīja iz�autās lodes, un riko�eti trok�ņai�ni atbalsojās �aurajā ieliņā.

-��� Ātrāk, ātrāk, ātrāk! viņ� skaļi mudināja D�eimiju un Kimu.

D�eimija, izmisīgi elsdama, skrēja pa pakāpieniem, tur�pretim cīņas mākslās trenētā Kima pārkāpa pāri margām, ar rokām iekārās platformas malā un nolēca uz zemākā kāpņu laukumiņa. Kevana piesteidzās viņai klāt, un sieviete sāpēs saviebtu seju izslējās taisni.

Kevana paraudzījās aug�up. Logā neviena vairs nere�dzēja.

"Mēs atrodamies divus stāvus zemāk," viņ� sprieda. "Ta��u uz ielas var būt citi �āvēji. Mēs nezinām, kam varam uz�skriet virsū."

Līdzās eso�ie logi grima tumsā.

-���� Uzgrieziet muguru! Sargiet acis! viņ� brīdināja abas sievietes un iespēra pa stiklu. Pa�ķīda lauskas.

Pa izsisto rūti D�eimija atvēra aizslēgu un pacēla logu.

-��� Kāp iek�ā! viņ� skubināja.

Kevana ierāpās pēc D�eimijas. Zem zolēm �ņirkstēja stikla �ķembas. Kima veikli pieķērās loga rāmim un ielēca pēdējā.

Kad acis pierada pie tumsas, Kevana no virtuves iestei�dzās dzīvojamā istabā, pieplaka ar ausi pie ārdurvīm, dzir�dēja pa kāpnēm lejup dārdinām soļus. Strauji atrāvis durvis vaļā, viņ� uzgrūdās ar �auteni bruņotā vīrā, kas tobrīd stei�dzās garām. No trieciena sve�iniekam aizsitās elpa. Viņ� at�sitās pret margām, un spraislis nolūza. �autene izkrita no ro�kām, un uzbrucējs teju nogāzās lejup, ta�u Kevana viņu sa�tvēra, pavilka atpakaļ un sagrāba �ņaudzo�ā tvērienā. Cenzdamies noturēt līdzsvaru, sve�ais ļāva izslīdēt ierocim no pirkstiem.

Pēk�ņi soļu rīboņa lika Kevanam apcirsties pret kāpnēm, kas veda aug�up. Tuvojās vēl viens �āvējs. Tas jau cēla iero�ci, kad piepe�i sasvērās, truli lūkodamies lejā viņa dzīvī�bu bija izdzēsu�as D�eimijas raidītās lodes krūtīs un galvā.

Otrpus kāpņu laukumam pavērās durvis, un pa tām pa�raudzījās pavecāka sieviete.

-���� Nenāciet ārā! iesaucās Kevana, pūlēdamies neizlaist uzbrucēju no tvēriena. Izsauciet policiju! viņ� mudināja un tad noprasīja D�eimijai un Kimai: Kur ir tre�ais?

-��� Tur! Kima sauca, rādīdama lejup.

Tre�ais �āvējs tēmēja no kāpņu apak�as. Kevana pacirtās sāņus, un lodes iz�ķaidīja pārpaliku�ās margas. Metāliskā klakstoņa liecināja, ka �āvējs nekavējoties pārlādē ieroci. D�eimija iznāca kāpņu laukumā un vairākas reizes iz�āva. Vīrietis iestenējās un saļima.

-��� Te var būt vēl kāds! Atpakaļ dzīvoklī! Kevana sauca, neizlaizdams pirmo �āvēju no tvēriena. Kamēr D�eimija ar Kimu iesteidzās tum�ajā virtuvē, Kevana ievilka vīrieti pus�tumsas apņemtajā dzīvojamā istabā.

Nepazīstamais spēji trieca ar kurpes biezo zoli Kevanam pa labās pēdas virsu, un tas saviebās. Kevana izmantoja �ņaug�anas paņēmienu, sve�ais raudzīja izrauties un smagi elsoja.

Viņ� centās sagrābt Kevanas sēkliniekus, ta�u Kevana sa�tvēra pretinieku cie�āk un sāpīgi uzmina uzbrucējam uz krei�sās kājas.

Izdvesis vaidu, �āvējs atmuguriski iegrūda Kevanu sienā un spēcīgi ietrieca viņam ribās elkoni. Kevanas tvērienam at�slābstot, vīrietis izrāvās, un piepe�i viņam rokā parādījās na�zis. Kevana bija aiz�ķērsojis izeju no dzīvokļa. Sve�inieks pa�griezās pret virtuvi, bet tās durvīs stāvēja D�eimija, pavēr�susi pret viņu pistoli.

-���� Ne�auj! Kevana brīdināja. Mums viņ� vajadzīgs dzīvs.

-��� Man vienalga! D�eimija uzrunāja sve�o: Sper kaut soli manā virzienā, un es�

Vīrietis spēji pagriezās pret Kevanu, vicinādams nazi. Ke�vana atkāpās un svieda ar lampu. Kamēr pretinieks veikli izvairījās, Kevana atsprādzēja nazi no kabatas. Āķis asmens trulajā malā aizķērās aiz kabatas malas, un asmens acumir�klī atvāzās.

Kima a�i nospieda gaismas slēdzi. Kevana to redzēja, ta��u sve�ais nebija gatavs. Viņu ap�ilbināja gaisma un apstul�bināja na�a parādī�anās Kevanas rokā. Uz labu laimi sve�ais dūra vēlreiz. Atvairot uzbrukumu, Kevana ar nazi ie�ņāpa pretiniekam delnas virspusē, un tad visu iz�ķīra kustību āt�rums. Viņi vairs nelūkojās viens otrā. Vairs neizvērtēja pre�tinieka rīcību, nepūlējās pārsteigt ar kādu gudru gājienu. Lie�lākā daļa kautiņu ar na�iem ilgst nepilnas piecas sekundes. Pāris zibenīgu kustību, tad vēl viena un dūriens. Acumirklī līst asinis. Acumirkli iestājas nāve. Virsroku gūst pirmatnē�jie spēki. Kevana uzskatīja, ka termins "cīņas māksla" sastāv no pretrunīgiem vārdiem. Kaujas apstākļos mākslinieciskas kustības ir liekas tajās nav nekā gracioza vai plūsto�a.

Adrenalīns pārpludināja Kevanas organismu, asinsvadi izpletās. Sirdsdarbība paātrinājās. Cīņas mākslas piekritēji apgalvo, ka spēj ar dzenbudisma paņēmieniem kaujas lai�kā valdīt pār sirdsdarbību. Ta�u Kevana no pieredzes zi�nāja iedarbojoties adrenalīna sūkņiem, pulss neganti pa�ātrinās. Tas bija dro�i kā bankā. Labas motorikas spējas, piemēram, rokas izveicība un acs koordinācija, kas ļauj veikt precīzas kustības (�au�anu), zūd, kad pulss ir simt piecpadsmit sitieni minūtē. Motorikas spēju kopums, kas palīdz muskuļu grupām veikt spēcīgu kustību sēriju (spē�rienus un sitienus), zūd, kad pulss ir simt �etrdesmit pieci sitieni minūtē. Parasti tuvcīņas laikā sirds sāk pukstēt ar ātrumu divsimt sitieni minūtē. �ādā adrenalīna drudzī kau�jas dalībnieki ir kā lieli, satracināti, nāvējo�i dzīvnieki, ku�ri uzbrūk viens otram.

Dzīvojamo istabu pildīja dego�a �aujampulvera un testosterona smārds. Muskuss. Vīri�ķīga negantas varas dva�ka. Viss �ķita noritam strauji un vienlaikus ārprātīgi gausi. Skaņas it kā attālinājās. Redzeslauks sa�aurinājās. Viss nori�sinājās vienā acumirklī, kad Kevana izgrūda kliedzienu, ta�jā pa�ā mirklī vēzēja nazi turp un atpakaļ, aug�up un lejup tik me�onīgā ātrumā, ka acs nejaudāja izsekot līdzi, un me�tās virsū pretiniekam ar tā saukto ripzāģa paņēmienu, pret kuru vienīgā aizsardzība bija izmantot pa�am savu nazi kā ripzāģi. Ta�u viss notika tik strauji, tik nepārvarami, ka pre�tinieks iekliegdamies atrāvās atpakaļ nevis rēkdams mil�zu agresijā kā Kevana, bet gan izgrūzdams no�ēlojamu, pa�devīgu baiļu kaucienu. Asinis plūda viņam no rokām un krūtīm, viņ� paklupa un krita atmuguriski, bet Kevana bru�ka viņam virsū un spēra.

Nē! D�eimija sauca, bet Kevana nespēja apstāties. Tu viņu nositīsi! D�eimija sauca. Tu teici, ka viņ� mums vajadzīgs dzīvs!

Kevana spēji izrāvās no apmātības apziņu beidzot sa�sniedza D�eimijas vārdi. Viņ� aprima, stāvēja pie bezsama�ņā gulo�ā cilvēka un drud�aini elsoja. Drēbes mirka svied�ros.

Pēk�ņi viņa dzirdi sasniedza sirēnu kaucieni.

Atskanēja kliedziens: Es teicu, nomet nazi un pacel ro�kas aug�ā! Kundzīt, metiet zemē ieroci! Citādi es �au�u! Vi�siem rokas gaisā!

1 2. nodaļa

Krūtīm smagi cilājoties, Kevana lēni pagriezās un ierau�dzīja dzīvojamā istaba stāvam divus policistus un vēr�am pistoles pret viņu, D�eimiju un Kimu. Atvērtajās durvīs stā�vēja vīrietis uzvalkā un ari tēmēja pistoli. Kņadai pievieno�jās vēl vairāku sirēnu gaudas, un vīrietis uzvalkā sauca:

-��� Pēdējo reizi pavēlu nomest iero�us!

Kevana ļāva nazim izslīdēt no pirkstiem. Tas klaudzē�dams nokrita uz grīdas.

-��� Ja es nometī�u ieroci, tas var iz�aut, D�eimija aizrā�dīja.

-��� Lēni, vīrietis pavēlēja, turpinādams tēmēt, nolieciet zemē.

D�eimija paklausīja un paceltām rokām piesardzīgi iztais�nojās. Arī Kima pacēla rokas.

Sūtiet �urp mediķus! vīrietis pavēlēja kādam, kur� stā�vēja viņam aiz muguras. Jūs trīs! viņ� vērsās pie Kevanas, D�eimijas un Kimas. Nostāties pie sienas! Pieliekties! Kājas plati! Lai �urp ierodas kāda policiste! viņ� sauca kāp�nēs.

-��� Mēs tikai aizsargājāmies, Kevana taisnojās, pieliekda�mies un ar plaukstām atbalstīdamies pret sienu.

-��� Kā gan citādi!

-����� Viņi uzbruka mums manā dzīvoklī, Kima stāstīja. Tre�ajā stāvā.

-��� Pārbaudiet, vīrietis norīkoja policistu un pārlaida ska�tienu Kimai. Ja jūsu dzīvoklis ir augstāk, kā jūs nokļuvāt �eit?

-��� Leitnant! ierunājās kāds policists, ieskatīdamies vir�tuvē. �eit ir izsists logs.

-��� Rādās, ka mēs �eit pavadīsim ilgu laiku, �ķetinot �o no�tikumu, noteica leitnants. Lai izvairītos no pārpratumiem ar tiesnesi un zvērinātajiem, jums ir tiesības klusēt. Vai kār�tību zināt?

-Jā.

-��� Vai gribat izsaukt advokatu?

-��� �ķiet, ka man nav izvēlēs.

-��� Tas gan tiesa. Leitnants nostājās Kevanam aiz mugu�ras, pārmeklēja viņu, un, pacēlis �aketes malu, sataustīja tuk��o maksti. Kur ierocis?

Kevana pameta ar galvu turp, kur tas bija nokritis. Pie durvīm.

-��� Ļoti ceru, ka jums ir glabā�anas atļauja.

-���� Ir.

-��� Kādam nolūkam jums tā vajadzīga?

-��� Es strādāju apsardzes dienestā. Global Protective Services.

-��� Jā, es redzēju, kā jūs apsargājāt to gulo�o puisi, atstājot apavu nospiedumus viņam uz nierēm. Global Protective Services, ja? Baigi iespaidīgs nosaukums.

Kevana nosprieda, ka saruna ir bezjēdzīga. Kā lai sazi�nos ar advokātu?

-Ja vien jums nav krājumā kurjerbalo�u, es ieteiktu izman�tot �o. Vīrietis izvilka no Kevanas �aketes mobilo tālruni.

-��� Tagad?

-���� Tad, kad bū�u pabeidzis. Leitnants iztaustīja Keva�nas krūtis un atrada nazi ar līko asmeni plastikāta makstī, kas karājās ap kaklu apliktā viegli atāķējamā ķēdītē.

Tikām bija ieradusies policiste un, pārmeklējusi D�eimiju, atrada pie gurna piesprādzēto nazi.

Vīrietis uzvalkā apskatīja nazi, tad pistoli un uz grīdas no�vietotos na�us. Ar �ādu arsenālu, pieskaitot vēl automā�tiskos iero�us uz kāpnēm, varētu apbruņot veselu Kārību jū�ras valstiņas armiju.

-��� Leitnant, ierunājās policists, kas stāvēja pie ārdurvīm. Aug�stāva dzīvoklis patie�ām ir izdemolēts.

-��� Parasts sestdienas vakars Grini�vilid�ā, leitnants iz�meta. Apsēdieties uz grīdas, viņ� pavēlēja Kevanam. Tas paklausīja. Sakrustojiet kājas. Kevana tā izdarīja. Te būs jūsu mobilais tālrunis. Piekodiniet advokātam, lai ne�velk garumā. Pasakiet, ka leitnants Rasels gaidīt gaida sa�runu ar viņu.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības sanitāri pietupās lī�dzās vīrietim, kuru Kevana bija pievārējis.

-��� Vai viņ� dzīvos? Rasels apvaicājās.

-��� Viņ� spēs atbildēt uz jūsu jautājumiem. Paskat tik, vi�ņam zem jakas ir pistole!

-��� Jābūt vēl vienam nazim, Kevana pabrīdināja.

-��� Ir, sanitārs atzina. Ķēdītē ap kaklu. Viņ� sataustīja to un parādīja policistam. Atgādina plēsīga putna nagu.

-��� Līdzīgs tam, kāds karājās jums kaklā, Rasels uzrunāja Kevanu. Tā jums abiem ir tāda modes lieta?

-��� Kas tad tas? Arī moderns aksesuārs? Sanitārs ar pin�ceti izņēma no vīrie�a kreisās auss miesaskrāsas priek�metu.

-���� Radiouztvērēja austiņa, Kevana paskaidroja. Ja vi�ņam tāda ir, tad atradīsies arī miniatūrs mikrofons. No�pētījis vīrie�a asinīm notraipīto d�emperi ar augsto apkakli, viņ� piebilda: Iespējams, piesprausts pie apkakles zem zo�da. Desmitcentu monētas lielumā.

-��� Sasodīts, patie�ām ir! sanitārs noteica.

Leitnants Rasels paliecās pāri kāpņu margām un uzsauca vēl kādam policistam: Vai tam jūsu ievainotajam ir mikro�fons pie apkakles? Un kāds priek�mets ausī?

-��� Vienu mirkli, leitnant, es tūlīt� Ir!

-��� �im ari ir! atskanēja balss no aug�stāva, kur uz pakā�pieniem gulēja miru�ais �āvējs.

Rasels apskatīja mikrofonu un atvēra tā aizmugures vāciņu. Grasīdamies izvilkt sīciņo bateriju, viņ� noprasīja Kevanam:

-��� Kam jūs esat stājies pretī? CIP?

1 3. nodaļa

-CIP?

Nogūlies uz pretējā nama tumsā grimsto�ā jumta, Karls dzirdēja, kā izdziest radiopārraides sprak�ķi. Viņam, tāpat kā vīriem daudzdzīvokļu namā, bija austiņa un miniatūrs mikrofons. Ta�u, at�ķirībā no trim biedriem, viņam bija mel�na kārbiņa cigare�u paciņas lielumā. �is radio uztvērējs un raidītājs ļāva sazināties ar katru no trim vīriem atsevi�ķi. Pē�dējās piecpadsmit minūtes, līdz mikrofons pārstāja darbo�ties, viņ� bija sarunu noklausījies.

Ārona balsi Karls nebija dzirdējis vairākus gadus. Tagad uzvirmoja emociju vilnis dusmas, no�ēla, rūgtums, absur�da nepiecie�amība atgriezties tajā senajā vasarā, kad zēni iz�likās par karavīriem, kas paliku�i ienaidnieka aizmugurē, slēpās krūmos un vēroja pārī�us, kas, sadevu�ies rokās, pa�staigājās me�ā.

Paslēpies aiz skursteņa, Karls pacēla pusautomātisko �au�teni, lūkojās hologrāfiskajā tēmēklī un gaidīja.

14. nodaļa

Kevana sastādīja savā mobilajā tālrunī numuru un zvanī�ja uz fiksēto tālruni dro�ajā namā, kurā bija apmeties Viljams. Pēk�ņi viņ� izdzirdēja no ielas atlidojam jaunas sirēnu ska�ņas. Aiz loga zibsnīja sarkanas un zilas gaismas.

-��� Hallo?

-��� Te Kevana. Savieno ar Viljamu.

-��� Labprāt, varbūt ar jums viņ� runās laipnāk nekā ar mums.

Klausulē atskanēja kluss būk�ķis un tad Viljama balss:

-��� Cerams, tavs zvans nozīmē, ka viss ir atgriezies nor�mālās sliedēs un es varu laisties prom.

-��� Diem�ēl ne, Kevana viņu sarūgtināja. Te gadījās ne�liela ap�aude un�

-���� Neliela ap�aude? no malas iejaucās leitnants. Es kā jūras desantnieks piedalījos pirmajā Irākas karā. Domāju, ka tur mēs izlietojām mazāk munīcijas.

-�������� Es varētu ļaut, lai leitnants Rasels visu izstāsta. Lai ne�jau�i neatklāju ko lieku.

-���� Nosauc vārdu, dienesta pakāpi un personisko militāro

numuru, Viljams brīdināja. Neko citu neizpaud. Iedod

viņam savu tālruni.

Kevana pasniedza tālruni leitnantam un paskatījās uz D�eimiju un Kimu, kas stāvēja pie sienas. D�eimijas saval�dība bija iespaidīga �ķita, ka viņa visu mū�u darbojusies operatora amatā.

Ta�u ar Kimu bija pavisam citādi. Viņas acu zīlītes atgā�dināja nosmailināta zīmuļa galu. Uz pieres krājās sviedru lā�sītes. Abstinences simptomi pieņēmās spēkā.

Kā iedro�inādams, Kevana pamāja viņai ar galvu.

-�������� Iecirkni pēc pusstundas, Rasels sacīja tālrunī un atde�va to Kevanam.

-��� Jā, Viljam? Kevana jautāja.

-��������� Tikai vārdu, dienesta pakāpi un savu militārpersonas dienesta numuru. Nekādu izņēmumu.

-�������� Es gribu, lai tu kādam piezvani. Kevana nosauca Vil�jamam viena cilvēka vārdu un tālruņa numuru. Pasaki, ka man nepiecie�ams palīdzēt.

Uzzinādams, ar ko jāsazinās, Viljams secināja:

-��� Viņ� katrā ziņā piesaistīs policijas uzmanību.

-��������� Labi, mēs esam gatavi viņu vest prom, ierunājās ne�atliekamās medicīniskās palīdzības sanitārs.

Abi ar kolēģi viņi uzcēla pusnemaņā gulo�o vīrieti uz nes�tuvēm un izripināja no dzīvokļa. Zemāk kāpnēs metāliska klaudzoņa liecināja, ka D�eimijas ievainotais �āvējs tiek uz�celts uz tādām pa�ām nestuvēm.

-��� Rokas aiz muguras! Rasels pavēlēja Kevanam.

Leitnants uzlika viņam rokudzel�us.

Policiste tāpat rīkojās ar D�eimiju un Kimu.

-��� Vai furgons ir klāt? Rasels taujāja kādam policistam.

Kevana ar pūlēm uztrausās kājās.

Policisti gāja gan pa priek�u, gan no muguras, izvedot Kevanu, D�eimiju un Kimu no dzīvokļa. Kāpnēs noplaiksnī�ja zibspuldze tiesmedicīnas izmeklētājs ar savu komandu apskatīja D�eimijas no�auto uzbrucēju.

�aujampulvera deguma smārds �ķita nelāgs, un Kevana iepleta nāsis. Viņ� pārkāpa pāri tuk�ām patronu �aulītēm un izgāja pa ēkas ārdurvīm, kur viņu gaidīja zibo�u gaismu, po�licijas automa�īnu, neatliekamās medicīniskās palīdzības fur�gonu un vairāku simtu ziņkārīgo jūklis.

1 5. nodaļa

Kad Ārons, gaismu kaleidoskopa ieskauts, iznāca no ēkas, Karls tikko novaldījās, nenospiedis mēlīti. Ārona rokas bija saslēgtas aiz muguras. Viņam pa priek�u un aiz muguras gāja policists, blakus soļoja divas sievietes. Viena no tām bija ķī�nie�u izcelsmes Global Protective Services datorspeciāliste, ku�ras dzīvokli Karls bija pavēlējis novērot. Otru viņ� atcerējās redzējis D�eksonholā. Ārona sieva.

Karls sievieti nopētīja. Gara, ģērbusies viegla auduma bik�sēs, kas rosina pārlaist skatienu kājām no potītēm līdz pat aicino�ajiem gurniem. Sportiski slaida, ar tvirtām krūtīm tādas noteikti gribas saņemt saujās. Mirdzo�i tum�i mati, ku�rus viņ� alka glāstīt. Spraigo acu skatienu Karls juta pat uz pretējā nama jumta. "Āron, mums abiem alla� bijusi vien�līdz laba gaume."

Mocīja vēlē�anās iz�aut, bet Karls spēja savaldīties un dis�ciplinēt sevi tā, kā nebija varējis tolaik, kad abi ar Āronu bija dienēju�i vienībā "Delta" un vēlāk strādāju�i uzņēmumā Global Protective Services.

"Vārdā "komanda" nav burtu "e" un "s". Tagad es to sa�protu," Karls klusībā atzina. "Trūkst pa�kontroles? Toreiz tie�ām trūka. Toreiz, kad es neklausīju pavēlei un nenogali�nāju sargkareivi ar pistoli, kurai pierīkots skaņas slāpētājs, un novācu viņu ar nazi. Toreiz, kad nodūru vājprātīgu pie�lūdzēju, kur� izvilka nazi un uzbruka tai mīlīgajai rokzvaigznītei. Es esmu guvis mācību, Āron. Tu un Dankans mani piespiedāt to apgūt. Es ilgi strādāju da�ādus draņķīgus dar�bus, lai to apgūtu. Saglabā mieru. Paturi prātā misijas mēr�ķi. Neļauj sev novērst uzmanību. Nesabojā visu īslaicīga ap�mierinājuma dēļ. Es �o lietu apguvu tik labi, ka varētu pamācīt pat tevi. Ja iz�au�u, man neizdosies norāpties no jumta un aizkļūt līdz automa�īnai, kurā mani gaida Rauls. Patlaban tikai viens ir svarīgāks par tevis nogalinā�anu, un es esmu tik rāms, tik disciplinēts, tik savaldīgs, ka tie�i to es tagad darī�u."

Karls izņēma no kabatas raidītāju. Piespie�ot pogu uz tā, iedegās zaļa lampiņa. Pēc tam viņ� piespieda otru pogu.

16. nodaļa

Kevana stāvēja pie ēkas durvīm, un viņu urdīja nemiers. Zibsnījo�o gaismu ap�ilbināts, viņ� vēroja, kā sanitāri ripina nestuves ar ievainotajiem uzbrucējiem uz diviem neatlieka�mās medicīniskās palīdzības furgoniem. "Mēs ieguvām to, kas bija nepiecie�ams," viņ� prātoja. "Kad �ie pui�i atgūs sa�maņu, mēs varēsim viņus nopratināt. Mēs varēsim noskaid�rot, kur Karls apmāca savus vīrus."

-���� Es gribu, lai katrā furgonā brauc līdzi policists, leit�nants Rasels uzstāja.

Divi policisti devās pie transportlīdzekļiem, sanitāri to�brīd jau vēra ciet durvis, ta�u piepe�i furgoni sa�ūpojās, sprā�dzieni sa�ķaidīja stiklus un atsita vaļā aizmugures durvis. Triecienviļņi nogrūda sanitārus un policistus uz asfalta. Pā�rējie grīļodamies atkāpās. Garāmgājēji skrēja prom. Daudzi kliedza.

-��� Bumbas? Rasels apcirtās pret Kevanu. Kas te, velns parāvis, notiek? Kā�

-���� Vaiominga, attrauca Kevana, pūlēdamies atgūties no satricinājuma. Modri vērodams apkārtni un īpa�i pretējās mā�jas jumtu, viņ� iegrūda D�eimiju ēkas vestibilā un iesteidzās tajā pats. Kima viņiem sekoja. Kevana nolaida skatienu ze�māk, uz brūnās akmens mājas logiem un durvīm, ta�u ār�kārtas dienestu transports un bākuguņu zib�ņi traucēja kaut ko saskatīt.

-��� Vaiominga? Par ko jūs runājat? Rasels noprasīja.

Ārkārtas dienestu darbinieki skrēja pie furgoniem, kur pa

atvērtajām durvīm plūda dūmi.

-��� Tur viss sākās. Kevana iegāja dziļāk ēkā, un D�eimija ar Kimu sekoja viņa piemēram. Arī tur mani mēģināja no�galināt uzbrucēju vienība. Tā kā Rasels apjucis vērās viņā, Kevana paskaidroja: Kad diviem vienības locekļiem drau�dēja sagūstī�ana, viņu ma�īna tika uzspridzināta. Mēs do�mājam, ka �īs vienības komandieris ir ievietojis zem ma�ī�nām spridzekli un to aktivizējis no attāluma, lai nepieļautu viņa cilvēku nopratinā�anu. Iepriek�ējā reizē kāds pa�u cil�vēks no�āva snaiperi. Varbūt tādēļ, ka viņam bijusi pārāk va�ļīga mēle.

-���� Jūs gribat sacīt, ka �ā uzbrukuma organizētājs vēroja notieko�o no ielas un uzlaida gaisā savus vīrus, kurus iz�nesa no ēkas vēl dzīvus? satraukts un iztrūcies Rasels pār�jautāja.

-��� Iespējams, viņ� vēl tagad uzturas tuvumā, Kevana at�teica, un Rasels pagriezās un nopētīja ielu tikpat saspringti kā Kevana pirms brī�a.

-��� Kā var piestiprināt spridzekli vīriem, lai viņi pa�i to ne�mana un mēs to neatrodam?

No viena neatliekamās medicīniskās palīdzības furgona atskanēja satraukta balss: Abi glu�i vai pārrauti viduklī pu�u!

-��� Plastikāta makstis, secināja Kevana.

-���� Makstis? Rasels pārvaicāja aizsmaku�ā, viegli aiz��ņaugtā balsī.

-���� Na�u makstis. Jūsu ļaudis konfiscēja na�us, bet mak�stis atstāja. Acīmredzot tajās bija iestrādāta sprāgstviela, kā arī miniatūrs detonators.

Pirmo reizi Raselam aptrūkās vārdu.

-��� Karls tepat vien atradās un vēroja, kā mēs ieejam ēkā. Kevana sajuta, kā viņu pārņem dzestrums. Stāvēdams ēkas vestibilā, viņ� pārlūkoja pūli ielas otrā pusē. Varbūt viņ� joprojām mūs vēro. Ar �auteni rokā paslēpies uz jumta. Leitnant, vai tā austiņa un mikrofons jums vēl ir? Rasels izņē�ma abus priek�metus no �aketes kabatas. Ielieciet radio�uztvērēju man ausī, Kevana lūdza, jo viņa rokas joprojām bija saslēgtas rokudzel�os uz muguras. Mazliet vilcinājies, Rasels paklausīja Kevanam. Lūdzu, ievietojiet bateriju mik�rofonā un pa�u mikrofonu pietuviniet man pie mutes, Ke�vana turpināja. �oreiz, ilgi vairs nedomādams, Rasels atkal paklausīja. Kari? Kevana sauca. Bija dzirdami tikai sprak��ķi. Kari, es zinu, ka tu mani dzirdi. Dro�i vien tu novēro ēkas durvis. Sprak�ķi nerimās. Kari, es laikam zinu, kā tu apmāci savus rekrū�us. Atceries vizualizācijas kursus, ku�rus mums organizēja īpa�o operāciju instruktori? Mums bija grūti noticēt, cik ļoti vizualizācija paātrina apmācības pro�cesu. Tu liki lietā �o sistēmu, pastiprinot efektu ar filmām un videospelēm, vai ne? Efektīvs paņēmiens, kā ieprogram�mēt vēlamo domā�anu. Austiņā skanēja tikai sprak�ķi. Es nezinu, kāds ir tavs mērķis, Kevana sacīja mikrofo�nā, kuru Rasels turēja viņam pie mutes. Esmu pārliecināts, ka �ie notikumi ir tavs pirksts, tādēļ tev nav nekādas jēgas mani nogalināt. Tas neko nemainīs. Nekas nenovērsīs aiz�domas no tevis. Tāpēc vairs neriskē. Es neesmu vērtīgs mēr�ķis.

Kevana pūlējās cauri fona trok�ņiem saucieniem, dur�vju aizcir�anai, automobiļu dzinēju rūkoņai uz ielas, soļu dipoņai uz kāpnēm viņam aiz muguras saklausīt austiņā kā�du skaņu.

�ņāk�ana austiņā tikko manāmi mainījās. Atskanēja dau�dzus gadus nedzirdētā Karla balss:

-��� Tev vajadzēja būt labākam draugam.

Sprak�ķu tonis atkal kļuva citāds, it kā pārraide būtu bei�gusies.

Kevana teica Raselam: Varat noņemt mikrofonu. Viņ� atslēdza sakarus.

-��� Kas ir Karls?

-��� Karls Djurens, Kevana paskaidroja. Leitnant, mums būs daudz runājama.

Rasels atsprādzēja no jostas rāciju. Rendal, atsūti �urp specvienību. Liec vīriem pārmeklēt jumtus.

-��� Ko mēs meklējam? taujāja padotais.

-��� Ja ticam tam, ko dzirdu, tad pa�u Tumsas valdnieku.

-Ko?

-��� Puisi, kur� neatstāj nekādas pēdas. Kolīdz dabū�u viņa aprakstu�

-�� Augums ir se�as pēdas, Kevana iejaucās. Kalsns. Sie�vietēm �ķiet pievilcīgs tik ilgi, kamēr viņas atklāj, ka �is cil�vēks gandrīz nekad nesmaida. Strādājot ar āmuru un laktu, ieguvis spēcīgas rokas, īpa�i apak�delmus.

-��� Vai viņ� ir kalējs? Rasels vaicāja.

-��� Lietpratīgs na�u izgatavotājs, Kevana precizēja. Karls daudz laika pavada, gudrodams par asmeņiem un makstīm. Jādomā, ka viņam beidzot kļuvis skaidrs, kā makstis izman�tot par iero�iem.

Rasels lūkojās uz neatliekamās medicīniskās palīdzības furgoniem, asinīm no�ķiestajiem un izdauzītajiem logiem.

-��� Jā, viņ� sacīja, mums patie�ām būs daudz runājama.

1 . nodaļa

Kima atkal vēma.

Pa nemājīgu gaiteni policists steidzās pie kabineta dur�vīm, ta�u leitnants Rasels tās negaidot atvēra no iek�puses. Raselu pavadīja vēl divi drūma izskata vīrie�i viens bal�tais, otrs melnādainais. Viljams Faradejs un D�ons Raterfords.

-���� � slikti, policists skaidroja Raselam, rādīdams ar ro�ku uz kameras pusi. Ķīniete vemj.

-��� Manai klientei nepiecie�ama medicīniskā palīdzība, Vil�jams uzstāja.

-��� Ticiet man, advokāta kungs, viņa to saņems. Es nosūtī��u policijas priek�nieka personisko ārstu, ja vien tas jūs da�rīs laimīgu.

-��� Mani nekas nedara laimīgu.

-��� Tāds priek�stats man jau ir radies. Rasels pagriezās pret policistu. Aizsūti kādu pēc ārsta.

Trīs vīri aizsoļoja pa gaiteni un apstājās pie kameras. Ra�sels deva zīmi policistam atslēgt durvis.

-�� Sveiks, Viljam. Sveiks, D�on, uzsauca Kevana, kad viņi spēra soli pāri slieksnim.

Kima atkal vēma.

-��� Kas viņai kai�? Rasels noprasīja.

-��� Muguras trauma, D�eimija skaidroja. Viņai vajadzīgs sāpju remdētājs.

-��� Līdzīgs oksikontīna tabletēm, kuras mēs uzgājām viņas dzīvoklī? Rasels vēlējās precizēt.

-��� Tās tabletes piederēja uzbrucējiem, iejaucās Viljams.

-��� Kā tad! Rasels izsmējīgi noteica.

-��� Kādā cīņas brīdī paciņa ar zālēm izkrita �āvējam no ka�batas, advokāts vēstīja. Tie�i tāds vīrs ir spējīgs uz var�darbību. Table�u rijējs. Atkarīgais.

-��� Lai nu tā būtu. Varat stāstīt, ko gribat, Rasels attrauca.

-��� Un tu esi par daudz pasacījis. Viljams pagriezās pret Kevanu. Es ta�u liku labprātīgi atklāt vienīgi vārdu un sva�rīgākās ziņas par sevi.

-��� Es arī priecājos tevi redzēt, Viljam.

-��� Turpretim tu leitnantam esot par sevi visu izstāstījis. Ja gribi būt pats sev advokāts, kālab atvilki mani �urp?

-��� Es spriedu, ka būsi priecīgs tikt prom no dro�ā nama, Kevana iebilda.

-��� Toties es it nemaz nepriecājos� Leitnants norādīja uz melnādaino vīrieti sev blakus. � par to, ka lietā iepīts FIB. Sākumā es nospriedu, ka jūs stāstāt man pekstiņus, cerēda�mi izmeloties no savas līdzdalības ap�audē. Bet tagad FIB pretterorisma nodaļas direktors piesauc valsts dro�ību.

-��� īsi un skaidri sakot, Raterfords iesāka un pagriezās pret Kevanu, tu nāksi man lidzi.

-����� Bet mani tas neatturēs no mēģinājuma at�ķetināt �o mezglu, Rasels iebilda. Mums izdevās iegūt sprādzienos bojāgāju�o vīrie�u pirkstu nospiedumus. Nepaies ilgs laiks, un mēs spēsim viņus identificēt. Iespējams, �ī informācija aiz�vedīs mūs pie jūsu biju�ā draudziņa Karla Djurena.

-��� Tas nelīdzēs, Kevana atteica. Jūs noskaidrosiet, ka viņi nesen iznāku�i no cietuma. Varbūt pat pēdējo se�u ne�dēļu laikā. Viņi izcietu�i cietumsodu par vardarbīgiem no�ziegumiem, ta�u katrs savā ieslodzījuma vietā un pirms tam cits citu nepazina.

-��� Vai tie atkal ir kārtējie pekstiņi? Rasels vaicāja Raterfordam.

-��� Diem�ēl ne.

-���� Tad apgaismojiet mani, Rasels pieprasīja Kevanam. Parādiet savas izcilās prāta spējas. Kā visi �ie zeļļi satikās?

-���� Karls sagaidīja viņus iznākam pa cietuma vārtiem un neilgā laikā pārvērta parastus noziedzniekus operatoros.

-��� Kādā veidā?

-��� Es domāju, ka viņ� atlasa rekrū�us, kas spēj rīkoties ne��ēlīgi, mācīties un kas alkst būt svarīgi kādam. Tie ir censo�ņi ar lielu vēlē�anos kļūt par jūras kājnieku izlūkdienesta ka�ravīriem, reind�eriem, īpa�o uzdevumu kaujiniekiem vai ASV flotes īpa�o operāciju vienības locekļiem tikai tāpēc, lai izrādītu savu sīkstumu un spēku un lūkotos uz citiem no aug�as. Diem�ēl viņiem trūkst rakstura un disciplīnas. Ja tā�dus uzrunā brīdī, kad viņi nupat iznāku�i pa cietuma vār�tiem bez nākotnes perspektīvām un naudas un stipri vēlas izgāzt dusmas, kas viņos visu �o laiku krāju�ās� Ja iedod viņiem naudu, paglaimo, ja izmanto vizualizāciju un citas pa�ātrinātās apmācības metodes un sniedz viņiem iespēju pa�rotaļāties ar iero�iem� Pēc se�ām nedēļām pui�u ego būs saņēmis pamatīgu lādiņu, un viņi darīs visu, lai pierādītu Karlam, ka ir uzticības cienīgi. Būtiski ir tas, ka �ie cilvēki nevienam nav vajadzīgi un viņu nozu�ana nevienu neuz�trauks. Ja Karls redz, ka viņiem draud notver�ana un no�pratinā�ana, viņ� tos uzspridzina. Un miers.

-��� Visai drosmīga teorija, leitnants ieteicās.

-��� Palīdziet man to pierādīt, Kevana sacīja.

-��� Tu ierosināji man pārbaudīt Karla Djurena agrākās dzī�vesvietas, Raterfords atgādināja, tostarp ari viņa dienesta vienību. Mēs meklējam kopsakarības pazudu�o suņu un ka�ķu lietās. Tiesa, iespējams, ka dzīvnieki nemaz nepazuda un tika izmesti �ķērsieliņās vai grāvjos ar uz�ķērstām iek�ām un nogrieztu galvu. Policija un dzīvnieku aizsardzības bied�rības ir reģistrēju�as �ādu notikumu virkni. Aiovasitijā, to�laik, kad Djurens vēl nebija aizbraucis no pilsētas. Ne�vilā, Tenesī pavalsti, neilgi pirms tam, kad viņ� to pameta. Kolumbusas pilsētā, D�ord�ijas pavalsti, netālu no Beninga forta, kur sākās viņa militārā apmācība reind�eru vienībā. Takomas pilsētā, Va�ingtonas pavalsti, netālu no Luisa forta, kur turpinājās Djurena apmācība reind�eros. Fejitvilā, Ziemeļkarolīnā, netālu no Brega forta, kur norisinājās vienības "Delta" apmācība. Un īpa�i daudz izkropļotu dzīvnieku at�lieku atrasts īsi pirms tam, kad Djurens pārcelts uz citu bāzi vai pameta "Deltu". Raterfords brīdi klusēja. Un tad pa�rādījās cilvēku līķi.

-��� Cilvēku līķi? Rasels pārjautāja.

-��� �ūpas un bezpajumtnieki. Visi nodurti. Citi klaidoņi sā�ka izplatīt valodas par vīru, kas viņus naktīs vajā. Zem til�tiem. Lietusūdens caurtekās. Parkos un tum�ās ieliņās, pa�mestās ēkās un atkritumu laukumos. Baumoja, ka �is virs pamodina dzērājus ar spērienu vai apgā� viņu kartona kas�tes un liek viņiem izrāpties ārā. Tiem izsniedz nazi un liek cīnīties. Un tad viņ� ķeras pie darba. Brūces liecina, ka pirms nāves viņ� upurus ilgi apstrādājis.

-��� Jā, atteica Rasels. Tumsas valdnieks.

Kima atkal izvēmās.

2. nodaļa

Pēc ārsta aizie�anas Kevana un D�eimija apskatīja Kimu, kura gulēja uz lāviņas.

-��� �urp brauc neatliekamā palīdzība, D�eimija dro�ināja viņu. Kima ar pūlēm palocīja galvu. Viņa bija ļoti bāla. Ārsts teica, ka tevi moka abstinences stress.

-��� Cik pulkstenis?

-��� Divi naktī.

-��� Tik ilgi bez oksikontīna es neesmu iztikusi kop� pava�sara. Paldies Dievam, vēl neesmu pietaisījusi bikses.

-���� Ārsts solīja tevi vest uz rehabilitācijas klīniku, Kevana atgādināja. Kima atkal vāri pamāja. Viņ� sacīja, ka tu pati to viņam lūdzi, Kevana piebilda.

-��� Klau, es jau tik ilgi esmu izturējusi. Kima pārlaida mēli sausajām lūpām. Varētu iet līdz galam.

Kevana klusībā atzīmēja, ka viņa cie�i apņēmusies cīnīties.

-��� Par darbu neraizējies. Kad iznāksi, tev tas joprojām būs.

Kima sakrustoja rokas pār krūtīm un nodrebēja. Par se�vi es neraizējos. Par jums abiem gan� Viņa nodrebēja spē�cīgāk un jautāja D�eimijai: Vai atceries datubāzes kodus?

-��� Protama lieta, D�eimija atsaucās. Jūsu dro�ības sis�tēma ir tik ģeniāla, ka citādi es tajā iekļūt nespētu.

-��� Noķeriet to mērgli, kas �o elli sarīkojis.

3. nodaļa

Leitnants Rasels lika vairākām policijas patruļma�īnām vienlaikus atstāt iecirkni to bija daudz tādēļ, lai Karla ope�ratori nespētu sekot visām. Ja kāds mēģinātu, retā satiksme divos naktī ļautu sekotājus ātri pamanīt un viegli pārtvert.

Kevana ar D�eimiju slēpās vienas patruļma�īnas aizmu�gures sēdeklī. Viņi izkāpa pie Centrālparka Rietumu ceļa, ie�nira starp kokiem un devās ziemeļu virzienā. Laiku pa lai�kam viņi apstājās pie tum�ajiem akmeņiem un krūmiem un pārliecinājās, ka aiz muguras nav redzams kāds aizdomīgs cilvēks. Vienu brīdi viņiem sekoja parka parastie huligāni, ta�u Kevana un D�eimija savā mērķtiecībā izskatījās tik bie�dējo�i, ka pieiet tuvāk uzdro�inājās tikai �etri pui�i. Viņu lik�tenis tika iz�ķirts tik zibenīgi, ka vēsts izplatījās ātri vien ar �iem neielaisties.

Pārliecināju�ies, ka no Karla un viņa vīriem ir atrāvu�ies, Kevana un D�eimija �ķērsoja Astoto avēniju un devās pa Rie�tumu Septiņdesmit tre�o ielu, līdz nonāca pie diezgan pieti�cīga daudzdzīvokļu nama, kuram iepretim bija novietots au�to. Pie stūres snauda vīrs ar alus skārdeni rokā. Nedaudz tālāk pastaigājās vīrietis ar suni. Vēl tālāk stāvēja furgons ar nelielu ventilācijas spraugu jumtā patiesībā atverē bija ievietota novēro�anas kamera.

Nostājies pie ārdurvīm, Kevana pārlaida skatienu īrnie�ku sarakstam un piespieda namruņa pogu iepretim vārdam "Cimbalists".

Pēc īsa brī�a atsaucās vīrietis: Ceru, ka jums ir labs ie�mesls tā rīkoties. Nakts vidū!

-��� Mūs sūtīja D�imijs Lails, bilda D�eimija, nosaukdama slavena na�u kalēja vārdu, kas kalpoja par paroli.

Iedūcās zvans. Kevana atvēra durvis un iegāja siltā, patī�kami apgaismotā vestibilā. Aptuveni gaiteņa vidū kādas dur�vis bija pavērtas. Stūrī pie griestiem vīdēja novēro�anas ka�mera. Pakāpienus sedza paklājs. Viņi pieveica vienu kāpņu posmu un dzīrās pieklauvēt pie 2.C dzīvokļa durvīm, bet tās atvērās, un viņi ieraudzīja smaido�o Raterfordu.

-��� Jūs izskatāties visnotaļ nelāgi.

-��� Nevajag to aizrādīt tik jautrā balsī, D�eimija piezīmēja.

-��� Es tikai priecājos, ka jūs esat sveiki un veseli. Kad vie�si ienāca, viņ� aizslēdza durvis.

-��� Bet Viljams? Kevana vaicāja. Vai viņ� veiksmīgi at�griezās dro�ajā namā?

-��� Viņa automa�īnai neviens nesekoja.

Dzīvojamā istabā sēdēja divi vīrie�i baltos kreklos, nome�tu�i �aketes pāri krēslu atzveltnēm līdz ar to ikvienam bija redzamas pie jostas piestiprinātās iero�u makstis ar pistolēm. Viņi urbās skatieniem TV monitoru rindā, uz kuriem attēlu sūtīja novēro�anas kameras no ielas, ēkas galvenajām dur�vīm, vestibila un kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.

-��� Jums jājūtas glaimotiem, Raterfords sacīja. FIB �o dzīvokli atvēl vienīgi augstu vērtējamiem ziņotājiem.

-��� Parkā bija auksti. Kevana saberzēja plaukstas.

-���� Varat izvēlēties vienu no divām vannas istabām un ie�iet karstā du�ā.

-��� Mēs esam izsalku�i! D�eimija ierunājās.

-���� Pica jau atvesta, Raterfords viņu mierināja. Ar peperoni, vai ne?

-��� Un an�oviem un melnajām olīvām.

-��� Tāpat salāti un ķiploku maizītes. Viss, kā pasūtījāt.

4. nodaļa

-��� Kā tev ir? Kevana vaicāja guļamistabas tumsā.

-��� Da�i puni un nobrāzumi. Nekā nopietna, D�eimija at�bildēja.

-��� Nē, es jautāju par to, kā tu jūties.

-��� Kas tur īpa�s? Ikdieni�ķa lieta, vai ne? Tikai bailes un trīsas.

-��� Virtuvē tu visu laiku runāji, it kā būtu lietojusi amfetamīnu.

-��� Raksturīga reakcija pēc adrenalīna uzplūdiem.

-��� Nu jau vajadzētu atplūst. Tumsa �ķita nomāco�a.

-��� Laikam man izstrādājusies rezistence, D�eimija atteica.

-��� Es tikai gribu pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Tumsa sabiezēja vēl cie�āk.

D�eimija nekustēdamās gulēja viņam blakus. Un beidzot vaicāja: Pēc tam, kad es no�āvu cilvēku?

Kevana smagi nopūtās. Ja reiz tu to pateici�

-��� Viņ� mēģināja mūs nogalināt.

-��� Pasaulē nav labāka iemesla, lai nospiestu mēlīti, Ke�vana piekrita. Tu nepadevies panikai. Tu nepieļāvi, lai cī�ņas karstumā nodreb roka. Tu rīkojies precīzi. Tu izglābi mums dzīvību.

-��� Vai �ādu sarunu armijā dēvē par "ziņojumu pēc kaujas"?

-��� Izrunāties ir noderīgi. Izsvērt emocijas.

-���� Citiem vārdiem sakot, lēts psihoterapijas paveids. D�eimija joprojām nekustējās.

-���� Iztēlojies, ka tu nepagūsti laikus pacelt pistoli. Iztēlo�jies, ka pretinieks �auj pilnā automātiskajā re�īmā, lodes ie�urbjos mūsu ķermeņos, pa�ķīst asinis, miesa un kaulu �ķem�bas, un mēs ar tevi un Kimu krītam zemē.

-��� Vai tu �obrīd izmēģini kādu neirolingvistiskās program�mē�anas paņēmienu?

-��� Neko tādu, ko neesmu izmēģinājis pats uz savas ādas.

-��� Kad bija pirmā reize�

-���� Pirmā reize? Garām mājai pabrauca automa�īna, un vienmuļā dūkoņa atbalsojās nakts tumsā. Tu domā pirmo reizi, kad atņēmu kādam dzīvību? Tā kā D�eimija cieta klusu, Kevana turpināja: Pirms divdesmit gadiem. Peru.

D�eimija pagriezās pret vīru. Vai tu man neteici, ka Pe�ru revolucionāri Djurenu turēja gūstā?

-���� Viņi sevi dēvēja par Partido Comuttista del Peru jeb ko�munistu partiju. Amerikāņu karavīri Peru uzturējās, snieg�dami atbalstu valdībai. Mani, Kārlu un vēl da�us "Deltas" locekļus nosūtīja turp, lai mēs apmācītu peruāņu karavīrus un palīdzētu tiem izveidot pa�iem savu "Deltu". Dievs vien zina, cik vietējo ierēdņu bija nolaupīti, tāpēc valdībai neap��aubāmi vajadzēja ķīlnieku atgū�anas speciālistus. Toreiz ko�pā ar peruāņu karavīriem mēs devāmies misijā glābt kādu augsti stāvo�u politiķi. Komunisti draudēja viņu nogalināt, ja valdība neatbrīvos da�us partijas biedrus, kurus armija to�laik pratināja. Ta�u kāds revolucionāriem bija nopludinājis informāciju par misiju, un mēs ieskrējām tie�i slēpnī. Pēc sprādziena Karls nokrita bezsamaņā. Viņa grupas biedri aiz�bēga. Vēlāk mēs saņēmām fotogrāfijas, kas apliecināja, ka Djūrens ir dzīvs, un prasību valdībai trīs dienu laikā atbrī�vot komunistu aģitatorus. Kevanam vajadzēja saņemties, lai stāstījumu turpinātu. "Delta" par saviem biedriem rū�pējas. Divdesmit �etru stundu laikā no Brega forta ieradās glāb�anas vienība pilnā sastāvā. Divpadsmit stundu pirms komunistu noliktā termiņa mums laimējās iegūt teicamus izlūkdatus un arī gaisa novēro�anas fotogrāfijas ar kalnos iz�veidoto nometni, kur atradās Karls. Naktī mēs nolaidāmies ar izpletņiem me�a izcirtumā trīs jūd�u attālumā no tās un virzījāmies uz mērķi. Izpētītie infrasarkano staru satelītattēli bija mums sniegu�i itin labu priek�statu par vietu, kur tika turēti astoņi gūstekņi, tostarp arī Karls. Nometni ap�sargāja apmēram divdesmit revolucionāri. Nakts redzamī�bas binokļos mēs guvām apstiprinājumu fotogrāfijās redzē�tajam. Manai grupai bija uzdots nokļūt līdz gūstekņiem un aizsargāt tos uzbrukuma laikā. Mūsu stratēģijas pamatā bija koordinēti snaiperu �āvieni, kam seko iznīcino�a automātu uguns un �ķembu granātu krusa. Uzbrukums bija kā no mā�cību grāmatas un noritēja ideāli. Ne gūstekņu, ne uzbruku�ma vienības vidū nebija kritu�o. Revolucionāru banda tika pilnībā sagrauta.

-��� Un tu da�us nogalināji? Tā bija pirmā reize? D�eimija vaicāja.

-��� Es nogūlos un, piesegdams biedrus, iz�āvu trīs aptve�res ar trīsdesmit patronām, ta�u man nebija ne jausmas, vai kāda trāpīja mērķī. Dro�i vien zināmu postu tās nodarīja, ta��u man likās, ka es �auju pa priek�metiem. Man nebija tā�das sajūtas, ka es patie�ām nogalinu cilvēkus. Galvenokārt jutu atvieglojumu par to, ka bērnības draugs ir dro�ībā un es pēc misijas esmu palicis dzīvs.

-��� Tad es nesaprotu. Neizklausās, ka tā būtu pirmā reize.

-��� Pa rāciju mēs izsaucām evakuācijas helikopterus un iz�vietojām sargus pa perimetru. Bija iespējams, ka citi revolu�cionāri ir izdzirdēju�i �āvienus un dodas izlūkot. Atradis pa�slēptuvi, es gaidīju, un mani neatstāja apjausma, ka tur kaut kas nav kārtībā. Man �ķita, ka mani kāds novēro un tūdaļ norisināsies kaut kas �ausmīgs. Tobrīd jau svīda gaisma. Pa�skatījies pa kreisi, es ieraudzīju kādu slēpjamies krūmos un raugāmies uz mūsu pusi. Tas bija aptuveni se�padsmit ga�dus vecs zēns. Viņ� jau cēla pistoli, lai iz�autu. Pats neapjauzdams, ko daru, es strauji iztuk�oju viņā visu �autenes ap�tveri. Pilnīgi instinktīvi. Iz�āvu visas trīsdesmit patronas. Burtiski saplosīju zēnu gabalos. Ja arī es biju nogalinajis ie�priek�, �ī jāuzskata par pirmo reizi. Mērķis bija tuvu un labi saskatāms. Tik saspringtā brīdī es pat spēju ielūkoties viņa bailēs ieplestajās acīs. �ķita, ka es raugos viņam prātā. Dvē�selē. Atceros, ka domās es viņam pārmetu: "Muļķa puika, kāpēc tu nepaslēpies? Kādēļ sadomāji tēlot varoni?" Cik bez�jēdzīgi, cik sasodīti nevajadzīgi!

-��� Kas notika pēc tam?

-��� Es izvēmos, Kevana atzinās.

-��� Man bija līdzīga vēlme.

-���� Pēc tam tas puisis man ilgi rādījās murgos, Kevana turpināja. Uz viņa zoda rēgojās kārpa. Viņam bija izspū�ru�i mati, rēta uz pieres. Ģērbies noskretu�ās, novazātās drā�nās, tik izdilis, ka acīmredzot vairākas nedēļas nebija kārtī�gi paēdis. �īs revolūcijas mērķis nepārprotami bija "pardaht bagātības". Miljoniem trūcīgo pret saujiņu turīgu zemes īpa��nieku un finansistu, kas tiecas pār tiem valdīt. Ne�aubos, ka zēns ekspluatēts visu savu mū�u. Dro�i vien bija naida pār�ņemts. Visticamāk, ik vakaru likās gulēt, ilgodamies pēc pus�līdz normālas nākotnes. Tas raisa līdzcietību. Ta�u, ja man būtu iespēja vēlreiz nonākt tādā pa�ā situācijā, arī tad es vi�ņu būtu no�āvis. Tāpat kā nogalināju todien. Citādi mums �īs sarunas nebūtu.

D�eimija pieskārās Kevanas rokai. Arī es otrreiz rīko�tos tāpat. No�autu to vīru, lai būtu dro�a, ka mēs varēsim gulēt viens otram līdzās.

-��� Arī tā var izspriest, vai rīcība bijusi attaisnojama. Jāpār�liecinās, vai citreiz tu rīkotos tie�i tāpat, Kevana piekrita.

-��� Bet es ļoti negribēju, lai tā notiek.

-��� Tā ir. Es uzskatu, ka manā dzīvē ir skaidri novelkama robe�līnija� Pirms dienas, kad es nogalināju, un pēc tam.

-��� Kad izglābi Kārlu Djurenu, D�eimija piebilda.

5. nodaļa

Pavēris iekaisu�ās acis, Kevana paskatījās uz pārāk spo��ajiem saulesstariem, kas spraucās garām aizkariem. Viņ� ar pūlēm pietrausās no gultas un pavērās pa durvju spraugu dzīvojamā istabā de�urēja divi citi bruņoti aģenti. Abi tik�pat saspringti kā iepriek�ējie urbās skatieniem daudzajos no�vēro�anas kameru monitoros.

Kevana pārlūkoja dzīvojamo istabu un ieraudzīja, ka D�ei�mija sē� pie galda un klabina datora taustiņus. Viņai aiz mu�guras stāvēja Raterfords un vēroja, kā sievietes pirksti uz tastatūras veic brīnumus. D�eimija bija ģērbusies jaunos d�insos un d�emperī ar augsto apkakli. Ar drēbēm viņus ap�gādāja dro�ajā namā.

Tik karstu un ilgu du�u Kevana nebija baudījis visu mū��u, ta�u sasprindzinājums negrasījās pāriet. Prāts nerada mieru pēc visa notiku�ā. "Nolādēts, kāds ir Karla mērķis?"

Uz kumodes bija noliktas plānas smil�krāsas bikses un brūns krekls, kā arī tīra apak�veļa un zeķes. Pēk�ņas idejas skubināts, viņ� saģērbās tik steidzīgi, ka iznāca dzīvojamā istabā, vēl pogādams ciet kreklu.

-��� Labrīt, guļava! D�eimija neatrāva skatienu no moni�tora ekrāna.

-��� Vai es kaut ko esmu palaidis garām?

-���� Brokastis.

-��� Mēs tev atstājām virtuli, Raterfords piedāvāja.

-��� Vai tad neesat dzirdēju�i par doktoru Atkinsu? Keva�na pacēla klausuli un nospieda taustiņus, zvanīdams infor�mācijas dienestam. Sinsinati, Ohaio pavalsts, viņ� atbil�dēja datorizētajai balsij. F and W Publications.

D�eimija un Raterfords vērās viņā.

-��� F and W Publications! klausulē kāds priecīgi atsaucās.

-��� Es vēlos runāt ar Stīvu �eklfordu no �urnāla Blade, Kevana sacīja.

-��� Vienu mirklīti, lūdzu.

Kevana klusībā lūdzās, kaut Stīvs atrastos redakcijā, ne�vis skraidītu apkārt kādā norīkojumā. Tas bija iemīļotākais na�u cienītāju �urnāls, ta�u būtu maldīgi uzskatīt, ka audi�torija ir lāga fermeri un lauku pui�i ar alusvēderu, motocik�lista zābakiem un pie bik�u siksnas ķēdē piestiprinātu uz�blīdu�u kabatas portfeli. Patiesībā lielākā daļa no �etrdesmit tūksto�iem abonentu bija advokāti, ārsti, datorspeciālisti un citi balto apkaklī�u kastas pārstāvji, kuru ikgadējie ienāku�mi mērāmi ar se�ciparu skaitli. Apskau�ams lasītāju loks. Uz�cītīgākajiem no tiem piederēja na�u krājumi, kas vākti tik�pat rūpīgi kā vissmalkākās mākslas kolekcijas.

To vidū bija gan augstvērtīgi antīki Buck Knives firmas ra�ojumi, kas rosināja patīkamas atmiņas par uzticamiem salokāmajiem na�iem no laimīgās bērnības, gan kabatas na��i, kas darināti ar sevi�ķu izsmalcinātību un eleganci, īpa�i Maikla Vanino kaltie, kolekcionāri, agrākos gados samak�sāju�i divus tūksto�us dolāru par vienu saliekamo nazi, ta�gad jutās laimīgi, ka ieguvu�i tik lēti laikos, kad meistars vēl nebija pacēlies līdz sava amata augstākajam pakāpie�niem.

Da�u na�u galvenā vērtība slēpās dzīves pieredzē, ko tie simbolizēja. Vjetnamas kara veterāni augstu vērtēja izturī�gos Ka-Bar kaujas na�us, kas daudzos gadījumos bija iz�ķī�ru�i dzīvības vai nāves jautājumu. Citi na�i baudīja labu sla�vu par uzticamību kaujas apstākļos, piemēram, Ernesta Emersona darinājumi. �is vīrs izgatavoja kaujas na�us saviem draugiem karavīriem, kuri deviņdesmit pirmajā gadā devās

Lī�a karā. Karavīri pārējiem biedriem lielījās, cik labi �ie na�i nostrādāti. Vēlāk Emersons saņēma tik daudz pasūtījumu, ka bija spiests pāriet no na�u kal�anas ar roku uz rūpniecis�ku apstrādi, un pierādīja, ka pienācīga rūpība spēj radīt kva�litatīvu ieroci ne tikai kalvē, bet arī fabrikā. �ādi viņ� seko�ja Ela Mara iemītajam ceļam agrākais "zaļo bere�u" pārstāvis divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados kļu�va par mūsdienu kaujas saliekamo na�u ra�o�anas celmlau�zi un specializēto na�u radītāju ciltstēvu. Oriģinālie Ela Ma�ra un Ernesta Emersona darinātie na�i izsolēs alla� tika pārdoti par vairākiem tūksto�iem dolāru.

Citu na�u slavu cēla popkultūra. Holivudas filmu māk�slinieks D�ozefs Muso bija rūpīgi apkopojis filmas "Dzelzs mīļākā" uzņem�anā izmantotos rekvizītu na�us viņa ko�lekcijā bija gan �ā na�a koka modelis, gan gumijas modelis, gan nepabeigtais tērauda eksemplārs, ko izmantoja na�a kal��anas ainā, gan ari brīni�ķīgais pilnībā pabeigtais nazis. Mu�so unikālā kolekcija apceļoja muzejus un pabija ari Sanantonio pilsētā Teksasā, pie Alamo cietok�ņa, kur gāja bojā D�imijs Bovijs. Mīlestība uz filmu "Dzelzs mīļākā" pamudi�nāja Muso ļaut lietpratīgiem kalējiem izpētīt gan nazi, gan studijas rasējumus. D�ord�a Kūpera, D�o Kīslara un Gila Hibena radītās kopijas bija labāk izstrādātas nekā oriģināli un tika augsti vērtētas. Tā bija pasaule, kurā Kevanam vajadzēja iejusties, kamēr viņ� gaidīja savienojumu.

-��� Stīvs �eklfords. Patīkamajā balsī jautās Tenesī akcents.

"Paldies Dievam!" Kevana nodomāja.

-���� Stīv, te Ārons Stodards.

D�eimija un D�ons izslējās taisnāk un ba�īgi pavērās viens otrā bija neparasti dzirdēt Kevanu nosaucam savu īsto vārdu.

-��� Āron, kāds pārsteigums! Neesam sazināju�ies kop�� Ja nemaldos, tikāmies pirms trim gadiem.

-��� Pēdējoreiz, kad apmeklēju na�u izstādi Atlantā, Kevana precizēja. �urnāla redakcijas rīkotā izstāde bija lielā�kais no daudzajiem na�u cienītāju pasākumiem, kur apmek�lētāju skaits pārsniedza desmit tūksto�us.

-��� Es jau baidījos, ka esi pazudis no zemes virsas, Stīvs piebilda.

-�� Ne glu�i. Man bija daudz pienākumu lauku mājā. Stī�vam bija zināms vien tas, ka Ārons Stodards ir lopkopis un dzīvo Vaiomingā. Kad stāstīju, ka esmu fermeris, patiesī�bā runāju par savu blakusnodarbi, jo mans pamatdarbs sais�tīts ar apsardzi.

-�� Ak tā? �eklfords brīdi apdomājās un teica: Jādomā, ka darbā tev nereti gadās izmantot na�us.

-��� Bie�āk nekā tu vari iedomāties. Man nepiecie�ama pa�līdzība.

-��� Kāda? Stīva balsī manīja piesardzību.

-��� Man vajadzīgs tava �urnāla abonentu saraksts.

-��� Vai tu par mani smejies?

-��� Vārdi, adreses, tālruņa numuri, ja tādi ir. Visas ziņas.

-��� Tā ir konfidenciāla informācija, mans draugs. Es neva�ru tā vienkār�i� Kādā dro�ības jomā tu strādā?

-��� Varbūt lai tev visu izskaidro FIB Pretterorisma noda�ļas vadītājs. Es domāju, ka tu dzirdēsi tādus vārdus kā "fe�derālā valdība" un "nacionālā dro�ība".

Kevana pasniedza tālruni D�onam.

6. nodaļa

Pēc da�ām minūtēm D�ons atdeva klausuli Kevanam.

-��� Vai tagad varēsi mums piegādāt abonentu sarakstu? Kevana vaicāja.

-��� Tik svarīgā lietā, protams. Nosauc savu e-pasta adresi, Stīvs attrauca. Nosūtī�u sarakstu pēc piecām minūtēm. Vai tu meklē kādu konkrētu cilvēku? Es, iespējams, varētu ap�klau�ināties.

-��� Es meklēju Kārlu Djurenu.

-��� Savu draugu?

-���� Mums pazudu�i kontakti. Patlaban izmisīgi cen�os vi�ņu atrast.

-��� Nav brīnums, ka tev tas neizdodas, Stīvs novilka.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Pirms trim gadiem Karls gāja bojā.

-��� Bojā?

-��� Brīnos, ka tu to nezināji.

-��� Mēs sastrīdējāmies. Viņ� pazuda no mana redzesloka.

-��� �ēl, ka tā sanācis. īpa�i tad, ja vairs nav iespējams kaut ko vērst par labu. Jūs abi aptuveni vienlaikus beidzāt ap�meklēt izstādi.

"Pēc tam, kad viņu atlaida no Global Protective Services," izrēķināja Kevana. Viņ� pats vairs neapmeklēja izstādi, lai vi�ņa un Karla ceļi nekrustotos.

-��� Es iztaujāju paziņas, gribēdams noskaidrot, kas ar viņu noticis, Stīvs teica. No stāstītā sapratu, ka viņ� ir nosi�ties.

-��� Kā? Kevana piespieda klausuli cie�āk pie auss.

-��� Autoavārijā Taizemē. Vai arī Filipīnās. Dzirdēju divas da�ādas versijas. Karls darbojās celtniecības nozarē, vai ne?

Tāda bija Karla sedzējleģenda. Pamatā bija teorija, ka par vidus�ķiras biznesmeni atmaksājas izlikties nevienam ne�radīsies lieki jautājumi.

-��� Dzirdēju, ka viņ� iekrājis naudu, paņēmis atvaļinājumu, gājis bojā, Stīvs skaidroja. Es pārskatīju mūsu abonentu sarakstu; viņ� savu abonementu nebija pagarinājis. �ēl, ka nācās būt par slikto ziņu vēstnesi. Pat ja bijāt sastrīdēju�ies, tu visādā ziņā joprojām uzskatīji viņu par draugu. Kevana neatbildēja, un Stīvs piebilda: Tad jau tev sarakstu laikam nevajadzēs.

-��� Vienalga atsūti. Jāpārbauda vēl da�i vārdi.

7. nodaļa

Izklāju�i izdruku lapas uz grīdas, viņi sāka tās petit.

-��� Re! D�eimija pamanīja pirmā. Djurena vārds.

-��� Pirms trim gadiem, precizēja Raterfords. Vēlāk nav redzams.

-��� Tiem, kas tiecas izgaist no zemes virsmas, jāievēro kāds likums, Kevana ierunājās. Aiz muguras jāatstāj visa sava agrākā dzīve. Da�iem neizdodas pilnībā to nodalīt, un viņi nespēj pārcirst visas saites.

-��� Piemēram, kaislību uz na�iem, D�eimija secināja.

Kevana pamāja. Kārlu atlaida no darba viņa nediscipli�nētības dēj. Var gadīties, ka �ī īpa�ība traucēja viņam pazust. Viņ� mēģinājis būt piesardzīgs. Varbūt izmantojis starpnie�kus. Esmu gatavs derēt, ka viņ� turpināja pasūtīt �urnālus par na�iem, ta�u ar citu vārdu. Karls ta�u ir Blade abonents kop� zēna gadiem.

-��� Viņ� gan varētu pārtraukt abonē�anu un iegādāties �ur�nālu veikalā, Raterfords minēja.

-���� Strādādams narkotiku barona dienestā Dienvidameri�kā? D�eimijas balsī jautās neticība. Specializētais izde�vums angļu valodā tur būtu praktiski neatrodams.

-���� Vēl var pieņemt, ka cits cilvēks pirka to �tatos un sūtī�ja viņam pa pastu, Kevana sprieda.

-����� Paļauties uz citu būtu liela ķēpa, D�eimija iebilda. Turklāt tas diez vai ir vienīgais �urnāls, kuru Karls gribē�tu lasīt. Vieglākais būtu abonēt uz kādu neitrālu vietu ASV teritorijā un likt, lai to pārsūta.

-���� D�on, vai FIB varētu papētīt katru, kur� abonējis �ur�nālu pēc tam, kad Karla vārds pazuda no saraksta?

-��� Nē, D�eimija izlaboja. Nevis pēc tam, kad viņa vārds pazuda no saraksta, bet pirms tam. Kevana un Raterfords, neizpratnes pilni, pavērās viņā. Pieņemsim, Djurens pare�dzēja, ka viņu var meklēt ar �ādu paņēmienu, D�eimija skaidroja. Ja nu viņ� pasūtīja �urnālu ar citu vārdu vēl pirms tam, kad izlikās par miru�u? Tad pēdu slēp�ana būtu vēl labāka.

-��� Gudrs secinājums, Raterfords novērtēja.

-��� Tāpēc jau es �o sievieti apprecēju, Kevana palielījās.

-��� Protams, iespēja nav pārāk ticama, D�eimija atzina.

-��� Bet tas ir mūsu vienīgais pavediens. Raterfords pacē�la klausuli.

8. nodaļa Atlanta, D�ord�ijas pavalsts

Sabāzis rokas vējjakas kabatās, Karls sēdēja uz soliņa, vē�roja garāmgājējus Olimpiskās Simtgades parkā un ar pirk�stiem glāstīja pa�a gatavoto īpa�o saliekamo nazi. Vasarās bērni varēja lēkāt pa tā saucamo dejojo�ā ūdens strūklaku, pla�u laukumu, no kura seguma �āvās divdesmit pedu aug�stas ūdens strūklas. Nelikdamies zinis par dzestro oktobra vējiņu, Karls gara acīm vēroja bērnus un klausījās viņu smieklos.

"Vai nebūtu kolosāli, ja mūsu bērnībā būtu bijusi tāda iz�prieca, Āron?" Atmiņā atausa abu braucieni ar velosipēdiem uz Aiovasitijas parka peldvietu. Kokiem apaugu�os krastos upe aizlocījās lejup uz vasaras tveices migliņā grimsto�o pil�sētas centru. Kādā pēcpusdienā, atgrie�oties no peldes, viņi ieraudzīja �etrus pui�eļus pūlamies nozagt velosipēdus at�vienot ķēdi, ar ko divriteņi bija pieslēgti pie staba. Ārons uzsauca, lai tie met mieru, bet zēni izrādīja gatavību kau�ties. Tad Karls parādīja, ka ar viņu joki ir mazi. Viņ� izrāva nazi, atvāza to izbrīnīto uzbrucēju acu priek�ā un izdzenāja viņus starp kokiem. Karls atcerējās, cik pārsteigts toreiz bi�ja Arons.

Blakus apsēdās vīrietis parastās, necilās drēbēs. Kalsnējs. �etrdesmit piecus gadus vecs. Ar ūsām. Melnīgsnējs. No Tu�vajiem Austrumiem.

-��� Pārāk atklāta vieta.

-��� Tā mēs parādām, ka mums nav nekā slēpjama.

-���� Pret mums vērsts mikrofons varētu viegli uztvert visu mūsu sarunu.

-��� Nevarētu, kamēr vien mans kolēģis ar radio pulti vada to miniatūro ma�īnīti. Karls norādīja uz jauno latīņamerikāni Raulu, kas simts pēdu attālumā spaidīja rotaļu d�ipa tāl�vadības pulti.

-��� Tā viņ� rada traucējumus sarunas uztver�anai? vīrie�tis jautāja.

-���� Pietiekamus, lai laupītu dzirdi ikvienam, kur� klausās austiņās. Tikties brīvā dabā ir saprātīgi. Svaigs gaiss. Saule spīd. Ļaudis staigā savās darī�anās. �ādi mēs nezaudējam saikni ar dzīves pamatiem. Starp citu, sprādziens pirms tūk�sto� deviņi simti deviņdesmit sestā gada Olimpiādes nogranda tur.

Vīrietis paskatījās uz vietu, kur rādīja Karls, un nicino�i attrauca:

-��� Trīs savstarpēji savienotas pa�taisītas cauruļbumbas.

-���� Ta�u pat tāda iekārta atņēma dzīvību sievietei un ie�vainoja simt vienpadsmit garāmgājējus, Karls atgādināja.

-���� "Dieva armija". Tā spridzinātājā zīmītē sauca grupēju�mu, kur� uzņēmās atbildību. Drīzāk jau dēvējama par Ama�tieru armiju, tas būtu tuvāk patiesībai. Melnīgsnējais vī�rietis nopētīja atklāto laukumu visapkārt. Kā jūs grasāties tikt galā ar Kevanu?

-���� Ar Aronu, Karls izlaboja. Es negrasos. Vairs ne. Es gribēju viņu likvidēt, jo viņ� varēja atklāt, ka esmu iesais�tīts uzbrukumos ar nazi. Da�i no tiem aģentiem bija jānoga�lina ar na�iem. No tā bija atkarīgs plāns. Tagad, kad Arons zina par manu iesaistī�anos, briesmas draud man. Tomēr viņ� nav atklājis neko tādu, kas radītu risku misijai.

-��� Viņ� nepārstās jūs medīt.

-��� Tā ir mūsu personiskā lieta, apdraudēts esmu tikai es. Es izlieku slazdus. Par to ne�aubieties. Ta�u no �ā brī�a es visu uzmanību koncentrē�u vienīgi uz misiju. Es vairs ne��ķiedī�u resursus, medīdams viņu. Karls izņēma labo ro�ku no vējjakas kabatas un parādīja nazi. Tā kā mēs dro�i vien vairs netiksimies, te jums būs dāvana.

Vīrietis saminstinājās, tomēr paņēma nazi un ziņkāri to aplūkoja. Neparasts spals.

-���� Tas izgrebts no fosila ziloņkaula. No Aļaskā atrakta mastodonta ilkņiem. Da�os na�u izejmateriālu veikalos tā�du piedāvā.

-���� Kāda jēga mocīties un gatavot spalu no tik veca mate�riāla?

-��� Ekoloģisks �ests. �ādi varat būt dro�s, ka spala izgata�vo�anai nav noslaktēti ne ziloņi, ne valzirgi.

Vīrietis uzmanīgi nopētīja Kārlu, ta�u netika gudrs, vai tā nav ironija. Nemanīdams kādu īpa�u sarunbiedra reakci�ju, viņ� no jauna pievērsās nazim. Gai�i dzeltenajā spalā viens virs otra bija izgrebti divi apļi. Apak�ējais līdzinājās pulkstenim ar romie�u cipariem, un par pulksteņa rādītāju kalpoja bultiņa. Aug�ējo apli veidoja zvaigznes, kas ieskāva seju profilā.

-��� Tas ir "cilvēks uz Mēness", Karls paskaidroja.

-��� Iespaidīgi filigrāns grebums.

-���� Gadiem ilga darba rezultāts. Strādāju un gaidīju, kad sāksies misijas.

-��� Jūtos pagodināts. Vīrietis raudzīja atvāzt nazi, ta�u tas neizdevās. Viņ� mēģināja vēlreiz. Laikam kaut kas nav kārtībā. Asmens būs ieķēries.

-Jā un nē.

-��� Es nesaprotu.

-��� Nē, viss ir kārtībā. Tomēr, jā, asmens ir ieķēries.

-��� Es tik un tā ne�

-���� Tas ir atdarinājums vienam no retākajiem na�u mode�ļiem pasaulē. To sauc par slepeno nazi.

-��� Slepeno?

-��� Tādus radīja septiņpadsmitā gadsimta beigās Francijā. Karaliskajā galmā, kas izslavēts ar saviem noslēpumiem. To�laik slepeni nodalījumi bija modē. Iespējams, �ādus na�us lie�toja spiegi, lai pārnēsātu sve�ām acīm slēpjamas ziņas.

Vīrietis vēlreiz centās atvāzt nazi. Bet kā to var�

-������ Atrodot pareizo kombināciju, Karls paskaidroja. Lūk, bultiņa pulkstenī un seja starp zvaigznēm. Tās jāie�virza pareizajā vietā, lai atbrīvotu sviru, kas notur asmeni vietā.

-���� Līdzīgi kā seifa kods, vīrietis attapa.

-��� Tie�i tā. Tomēr �ajā gadījumā atslēgas ir divas. Kad abas atradīsies pareizajā pozīcijā, asmens atvērsies. Iegravētie as�troloģiskie simboli ir pārsteidzo�i, lai gan nav īstas skaidrī�bas par to nozīmi. Ta�u man ir aizdomas, ka tiem ir sakars ar alķīmiju. Vai, iespējams, brīvmūrniekiem, Karls skaid�roja. Vīrietis grozīja gredzenveida skalas un lūkoja atvāzt nazi, ta�u nesekmīgi. Paies ilgs laiks, līdz atradīsiet parei�zo kombināciju un uzzināsiet na�a noslēpumu.

-���� Būs man laika kavēklis, kamēr gaidu nedēļas sākumu, vīrietis sacīja un paraudzījās uz augstu, iespaidīgu ēku ar daudziem logiem un pelēku fasādi Olimpiskās Simtgades parka otrā pusē. Pie aug�stāva piestiprinātie treknie sarka�nie burti vēstīja, ka tur atrodas CNN galvenā mītne.

-���� Pēc divām dienām �ajā kanālā visu diennakti līdz pār�gurumam vēstīs par mūsu paveikto.

9. nodaļa

�etru aģentu ielenkumā Kevana ar D�eimiju devās pāri aukstuma apņemtajam autostāvvietas laukumam. Raterfords noslēdza procesiju, veidojot klasisku aizsardzības ierindu. Viņi nosauca savus vārdus apsargiem, iegāja liftā un klusucie�ot brauca aug�up.

"Tagad es zinu, kā jūtas klients," Kevana nodomāja.

Visu sejas bija ļoti nopietnas. Uzbrauku�i �etrdesmitajā stāvā, viņi parādīja dokumentus apsargiem. Paslēptie iero�i iedarbināja metāla detektoru, kad viņi iegāja Global Protective Services birojā. Sekretāre palika stāvam ar pavērtu muti. Vai�rāki aizsargaģenti apstājās kā zemē iemieti. �ķērsojot spo�i apgaismoto vestibilu, Kevana pamanīja, ka sprādziena radī�tie bojājumi novērsti un birojs izskatījās krā�ņi. Nekas ne�liecināja par agrāko posta�u. Nepapūlēdamies pieklauvēt, viņ� atvēra durvis ar uzrakstu "Ali Karims".

-��� Ja jus mani arestējat, izklāstiet apsūdzības! Jūs nedrīk�stat mani aizturēt bez iemesla, personāla daļas vadītājs sa��utis paziņoja diviem F1B aģentiem, kas stāvēja viņam abās pusēs. Saniknotais Ali tobrīd stāvēja aiz rakstāmgalda un pa�griezās pret durvīm. Ā, viņ� novilka, ieraudzīdams Kevanu un D�eimiju, kas ienāca kabinetā, tagad viss sakrīt savās vietās.

-��� Vai patie�ām viss? Kevana noprasīja.

-���� Kā jau iepriek� sacīju, mister Karim, ierunājās viens no aģentiem, kas stāvēja Ali blakus, mēs tikai gribējām būt dro�i, ka paliksiet tepat un būsiet ar mieru atbildēt uz jau�tājumiem, kad ieradīsies pārējie.

-Jūs neatradīsiet neviena labprātīgāka atbildētāja par ma�ni. Ali nikni lūkojās uz Kevanu. Tu solīji ik pa laikam sa�zināties. No tevis nebija ziņu, un es uztraucos, ka ar tevi kaut kas atgadījies.

-��� Pāris rei�u tā patiesi bija.

-��� Nevajadzēja sarīkot tādu izrādi. Ja tu būtu paziņojis, ka ieradīsies, es atceltu visas tik�anās un gaidītu tevi. Varbūt tu man neuzticies? Ali norādīja uz plecīgo tum�ādaino vī�rieti, kas stāvēja blakus Kevanam. Kas tas tāds? Kad Raterfords uzrādīja savus FIB dokumentus, Ali pajautāja: Vai �ī jezga saistīta ar Kimas iestā�anos narkomānu rehabilitāci�jas klīnikā?

-��� Tu par to zini?

-��� Viņa piezvanīja no klīnikas. Ja zinātu, ka mūsu Kima lie�to narkotikas, es būtu viņu atlaidis jau sen. Taisnību sakot, �orīt es Kimu atbrīvoju no darba. Viņas klātbūtne rada pā�rāk lielu risku. Dievs vien zina, cik daudz taktiskās infor�mācijas viņa izpļāpājusi narkotiku iespaidā. Vismaz tagad esam noskaidroju�i, kas vainojams informācijas noplūdē.

-��� Patiesībā, Kevana sacīja, es apsolīju Kimai, ka pēc iznāk�anas no rehabilitācijas klīnikas viņa turpinās strādāt.

-��� Kāpēc?

-��� Mēs neesam pārliecināti, ka tie�i viņa bijusi ziņotāja.

-��� Un, lai pārliecinātos, ka mūs atkal neapved ap stūri, D�eimija piebilda, mēs ievie�am jaunu dro�ības pasākumu. Narkotiku pārbaudes programmu.

-��� "Mēs"? Ali pārjautāja.

-��� D�eimija tagad ir direktora vietniece, Kevana paskaid�roja.

-��� Par �ādām pārmaiņām ir vēlams paziņot personāla da�ļas vadītājam, lai es varētu sagatavot jums kabinetu, izstās�tīt kolektīvam un pildīt citus savus pienākumus. Bet narko�tiku pārbaude, manuprāt, ir pārākā ideja. �ēl, ka pa�am tas neienāca prātā. Es esmu ar mieru stāties pirmais rindā, ie�urāt trauciņā un tādējādi izrādīt savu lojalitāti. Ta�u esmu spiests atzīt, ka patlaban mana lojalitāte tiek spēcīgi ap�au�bīta. Es acīmredzot neesmu jūsu iecienītāko personu sarak�stā. Kur ir problēma?

-��� Pirms �etriem gadiem, Kevana attrauca.

-���� Lūdzams, mazliet precīzāk. Man nav ne jausmas, kas ar to domāts.

-��� Tu biji Romā. Vienība tavā vadībā sargāja krievu naftas korporācijas īpa�nieku.

Ali sejas vaibsti saspringa. Ak, tas!

Viņ� paskatījās uz �etriem aģentiem, kas stāvēja līdzās Raterfordam. Aiz tiem pie atvērtajām durvīm atradās teju viss uzņēmuma personāls. Cik publiskai jābūt �ai apsprie�anai? Vai dro�ība tev vēl ir pirmajā vietā? Vai arī svarīgākais ir aizdomas pret mani?

Raterfords deva zīmi aģentiem iet prom.

Kevana jau grasījās aizvērt durvis, kad ienāca D�eralds Brokmens. Mugurā viņam bija tum�s uzvalks.

-��� Vai �ī ir slēgtā ballīte? afrikands apvaicājās.

-��� Aizmirsu tev nosūtīt ielūgumu, bet, ja reiz esi atnācis, vari iesaistīties izpriecās.

Brokmens atspiedās pret sienu un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Kevana aizvēra durvis un pagriezās pret Ali. Krievu naftas magnātu no�āva.

-��� Tie�i tā.

-��� Brīdī, kad tu atradies viņa viesnīcas luksusa numurā.

-��� Atkal pareizi. Snaipera raidīta lode caur logu. Vistica�māk, slepkavību pasūtīja kāds krieva konkurents.

-��� Tavā vienībā bija arī Karls Djurens.

-���� Djurens? Tas mērglis pie mums nestrādā jau vairākus gadus. Kāpēc viņ� tev ievajadzējies?

-��� Runāsim par krievu, Kevana uzstāja. Stāsti, kas no�tika! Kālab apsardze izgāzās?

-���� Krievs bija viens no tiem uzpūtīgajiem klientiem, kuri sargus uzskata par sulaiņiem un izsūtāmajiem zēniem. "Ne�siet manus koferus! Piezvaniet un rezervējiet galdu vakari�ņām! Lieciet, lai nospodrina manas kurpes!" Es viņam skaid�roju, ka mums ir tikai viens pienākums, proti, viņu aizsargāt, un tas nav paveicams, ja mūsu uzdevums tiek traucēts un musu uzmanību novēr� ar muļķīgām pavēlēm. Es teicu: "Ja jums tas nepatīk, ja jūs neesat apmierināts ar mūsu nodro�i�nāto aizsardzību, nolīgstiet citus." Es sazinājos ar D�eraldu� Ali norādīja uz Brokmenu, kas joprojām stāvēja, at�spiedies pret sienu. � kur� tobrīd bija mans priek�nieks, un viņ� apstiprināja, ka es esmu rīkojies pilnīgi pareizi. Brokmens pamāja, un Ali turpināja: Klientam gar�oja deg�vīns. Vēl viņam patika vakaros stāvēt pie viesnīcas numura logiem un ar platu smaidu sejā aplūkot Romas ugunis. Es vienā laidā vēru ciet aizkarus. Viņ� tos vēra vajā. Es nepār�traukti aizrādīju, lai turas pa gabalu no tiem sasodītajiem lo�giem. Vienvakar, pamatīgi piedzēries, viņ� atrāva aizkarus vaļā un paplēta rokas, it kā norādīdams uz izgaismoto pil�sētu. "Redziet? Nav neviena, kas gribētu mani nogalināt." viņ� paziņoja. "Dieva dēļ, kādēļ tad jūs mūs nolīgāt?" es jau�tāju. "Lai izrādītos," viņ� atteica, nosmējās, iedzēra vēl mal�ku degvīna un piebilda: "Ja man vajag tādu aizsardzību, tas nozīmē, ka es esmu baigi svarīga persona, vai ne?" Viņ� iesmējās vēlreiz. Un tajā brīdī cauri loga stiklam iztriecās lode.

-��� Stikls nebija lo�u dro�s?

-��� Man nebija izvēles iespēju. Klients pats izvēlējās viesnī�cu. Un cik viesnīcām vispār ir tādi stikli? Mums nebūtu ne�piecie�amības pēc lo�u necaurlaidīga loga, ja tas stulbais kre�tīns būtu klausījis norādījumiem un turējis aizkarus ciet. Lode viņam trāpīja �eit. Ali norādīja sev uz pieres vidu. Sprāgsto�ā. Cauri pakausim iz�ķaidīja lielāko daļu smadze�ņu. Sadarbojoties ar policiju, mēs atklājām, ka �auts no pre�tējās ēkas jumta divsimt jardu attālumā. Iepriek�ējās divas diennaktis nepārtraukti lija. �āvējs acīmredzot bija no pon�o izveidojis zemu telti. Mēs atradām sausu cilvēka silueta atveidu uz jumta slapjā grants seguma.

-��� Slepkava bijis pacietīgs vīrs.

-��� Vai sieva, iestarpināja D�eimija.

Kevana pamāja. Nav pacietīgāka cilvēka par tevi. Viņ� paspēra soli pretī Ali. Kāda loma �ajos notikumos ir Karlam Djurenam?

-��� Viņ� stāvēja sardzē pie viesnīcas numura. Lode, sa�ķai�dīdama stiklu, radīja tik skalu troksni, ka viņ� to sadzirdēja un metās iek�ā.

-��� Vai tad durvis nebija aizslēgtas?

-��� Protams, ka bija aizslēgtas, Ali aizstāvējās.

-��� Tu viņu ielaidi?

-���� Es tobrīd vēl mēģināju palīdzēt krievam. Aptvēris, ka tas ir velti, es piesteidzos pie tālruņa un zvanīju neatlieka�majai palīdzībai.

-��� Bet Karls nevarēja iekļūt numurā, ja viņam nebija atslē�gas.

-���� Pagājis ilgs laiks. Bet, ja, acīmredzot viņam tie�am bija atslēga.

Brokmens iztaisnojās un atrāvās no sienas. Es vadīju vienību, kas izmeklēja �o notikumu. Nācās noskaidrot da��us jautājumus. Piemēram, vai Ali nevajadzēja būt uzstājīgā�kam un neļaut klientam tuvoties aizkariem.

-��� Uzstājīgākam? Es darīju visu, vienīgi neieslēdzu viņu rokudzel�os!

-��� Tomēr, visu labi izsverot, mūsu skatījumā tas bija kla�sisks gadījums, kad klienta izrīcības apdraud viņa pa�a dro��ību, Brokmens turpināja. Runājot par Djurenu� bridī� kad lode sa�ķaidīja rūti, viņ� kopā ar kādu vienības locekli atradās ārpus numura pie durvīm. Stikla �ķembas bija izkai�sītas pa visu istabu. Nav �aubu, ka lode raidīta no citas ēkas. Ar ko saistīta �āda pratinā�ana? Kāpēc tu tā interesējies par Djurenu?

Kevana izstāstīja visu noskaidroto informāciju.

-��� Djurens par mūsu aģentiem zina ļoti daudz, un man nav �aubu, ka viņu informē kāds no mūsu uzņēmuma.

-���� Turklāt tas darbinieks ir pietiekami augstā amatā, D�eimija sacīja Brokmenam. Visticamāk, Djurens pie �īs in�formācijas tiek ar �antā�as palīdzību. Vienīgais gadījums, kad krustojās tavi, Ali un Djurena ceļi, bija negadījums ar krie�vu, tādēļ ir ticams, ka tie�i tajā dienā meklējami turpmāko notikumu cēloņi.

-��� Jūs domājat, ka es esmu iesaistīts slepkavībā? Brokmens dusmīgi secināja.

-���� Nē. Tolaik, kad Kārlu atlaida no darba, tu biji otrais cilvēks firmā. Ja Karlam būtu iespēja tevi �anta�ēt, viņ� to izmantotu, lai paliktu darbā.

-��� Tātad jūs vainojat mani? Ali noprasīja.

-��� Tu biji saistīts ar Djurenu jau kop� dienas, kad no�āva krievu, Kevana norādīja.

-���� Bet tikmēr Kima, mūsu uzņēmuma narkomāne, tiek sveikā cauri?

-��� Viņa mums palīdzēja, D�eimija aizrādīja. Patiesībā pat riskēja ar dzīvību mūsu dēļ.

-��� Kā man pierādīt, ka neesmu nopludinājis informāciju? Nolēkt no jumta?

-���� Nezinu, kā tu varētu kaut ko pierādīt, Kevana atzi�na. Kamēr �o krīzi neatrisināsim, es tevi sūtu piespiedu atvaļinājumā. Mēs izskatīsim visus tavus tālruņa zvanus un pārbaudīsim, vai neesi sazinājies ar kādu aizdomīgu perso�nu. D�eimija analizēs tava datora cieto disku, lai atgūtu arī izdzēstās e-pasta vēstules.

-��� Protams, lielākoties tās netiek pilnībā izdzēstas, D�ei�mija paskaidroja.

-��� Vai jūs, sasodīts, negribat pie viena pārbaudīt arī ma�nus bankas kontus?

-��� Tas tiek darīts �ajā pa�ā mirklī.

Ali saglauda biezos tum�os matus. Ziniet� Varat iesā�līt to savu piespiedu atvaļinājumu! Iesāliet arī savu nolāpīto darbu! Viņ� pameta niknu skatienu uz Raterfordu. Vai es esmu arestēts?

-��� Man nav pietiekami daudz pierādījumu.

-��� Tad jūs visi varat vākties uz elli!

1 0. nodaļa

Pēc tam, kad Ali bija izbrāzies no kabineta, bridi valdīja klusums.

-��� Ja Ali tēlo, Raterfords ierunājās, viņ� ir pelnījis Os�kara balvu.

-��� Jā. Bet, ja viņ� nav vainīgs, es vairs nespē�u atgūt viņa uzticību, Kevana piebilda.

-��� Laipni lūgti uzņēmuma vadības pasaulē, izmeta Brokmens.

-��� Labāk padomāsim par tevi un Djurenu, Raterfords ie�rosināja Kevanam. Pēdējo trīs gadu laikā no viņa nav bijis ne ziņas. Un piepe�i viņ� uzrodas Vaiomingā un rauga tevi aizsūtīt uz viņsauli? Kāpēc?

-���� Karls zina, ka es atklā�u saikni starp mūsu aģentu bo�jāejas apstākļiem un viņa apsēstību ar na�iem. Viņ� centās nepieļaut, lai es viņu atmaskoju.

-����� Bet� kādēļ bija jāgaida tik ilgi? D�eimija brīnījās. Ja viņ� tā baidījās no tevis, tad būtu vispirms likvidējis te�vi un tad sācis slepkavot aģentus.

Kevana mazliet padomāja. Iespējams, Karls neuzskatīja mani par apdraudējumu, kamēr nebiju atgriezies. Ta�u tad viņa kontaktpersona brīdināja, ka Ārons Stodards varētu mantot Global Protective Services. Karls zināja, kas ir Arons Stodards. Viņam par katru cenu bija jāaizkavē mana iesais�tī�anās.

-���� Na�u dēļ, Brokmens piebilda. Ta�u kopsakarības vienalga nav skaidras. Ne visi mūsu aģenti noslepkavoti ar na�iem. Un tikai da�i no valsts iestā�u aģentiem gāju�i bojā �ādā nāvē. Kālab tikai �ie aģenti?

D�eimija, kādas idejas pārņemta, piepe�i steidzās pie da�tora, kas stāvēja uz Ali galda. D�eraldam taisnība. Mēs pē�tījām visda�ādākās saiknes, ta�u aizmirsām paraudzīties, kas varētu būt kopīgs visiem aģentiem, kuri nogalināti ar asiem iero�iem.

Viņa ievadīja Kimas nosauktos dro�ības kodus un piekļuva uzņēmuma dro�ības failiem, nospieda da�us taustiņus, brī�di paraudzījās ekrānā un nospieda vēl da�us. Printeris uz�reiz sāka darbu.

Kevana paķēra izdrukas un izklāja uz galda. Pārējie no�stājās līdzās.

-��� Nekā vienojo�a viņu pagātnē nemana, Raterfords se�cināja. Dzimu�i un uzaugu�i da�ādās vietās. Piedalīju�ies da�ādās elitārās militārās vienībās. Astoņdesmit otrā gaisa desantnieku divīzija, jūras kājnieku izlūkdienests, armijas reind�eri, ASV armijas īpa�o uzdevumu vienība, ASV Kara flotes īpa�o operāciju spēki, Britu īpa�ais aviācijas dienests, Dienvidāfrikas izlūkdesanta vienība.

-��� Turklāt gandrīz neviens nav dienējis vienā un tai pa�ā laikā un vietā, D�eimija norādīja.

-��� Un viņi gandrīz nekad nav sūtīti vienā un tai pa�ā no�rīkojumā, Brokmens piemetināja. Mēs laikam raugāmies uz �o notikumu no nepareizā leņķa.

-��� Kāpēc tu tā domā?

-��� Ja tie�ām pastāv kāds kopsaucējs, tas varētu nebūt vi�ņu agrākās dienesta vietas vai norīkojumi. Tikpat labi tas var būt nākamais uzdevums.

-��� Nākamais uzdevums? pārjautāja D�eimija.

-��� Viņu nākamais norīkojums. Brokmens vilka ar pirk�stu pāri lapām. Pie kāda teikuma viņ� apstājās, un sejas vaib�sti saspringa. Augstais Dievs!

Lūkodamies uz Brokmena norādīto teikumu, Kevana ju�ta uzmācamies nelabumu. Viņ� paķēra klausuli. Mums jā�sazinās ar Slepeno dienestu, ASV Mar�alu dienestu un Dip�lomātu Apsardzes dienestu. Jānoskaidro, kāds uzdevums sagaidīja viņu aģentus, kuri nogalināti ar asiem iero�iem.

-��� Visiem viens uzdevums? D�eimija vaicāja.

Gan viņa, gan pārējie aplūkoja izdrukas.

-���� Ņūorleāna.

-��� Pasaules Tirdzniecības organizācija.

-��� Pēc divām dienām.

1 1 . nodaļa

Uzņēmuma Global Protective Services konferen�u zāle mu�d�ēja no aģentiem, kas strādāja pie datoriem un tālruņiem. Ik pa brīdim zālē iesteidzās ziņne�i. Dūca printeri. Raterforda vienība sadarbībā ar Kevanas cilvēkiem centās izmantot lietderīgi ik bridi. Līdzīgi kaujas �tābi tika ierīkoti FIB, Sle�penā dienesta, ASV Mar�alu dienesta un Diplomātu Apsar�dzes dienesta mītnēs, un visas vienības nepārtraukti sazinā�jās, saskaņoja jaunākos grafikus un koordinēja rīcību, lai novērstu katastrofu.

Telpā valdo�ā trok�ņa dēļ Raterfordam nācās pacelt balsi.

-��� Kad Pasaules Tirdzniecības organizācija rīkoja konferen�ci Sietlā, viņ� teica, nemieru dēļ gandrīz bija jāslēdz pil�sēta.

Kevana atcerējās, ka protestētāju tūksto�u dēļ pilsēta cieta miljoniem dolāru zaudējumu. Protesti pret �o organizāciju bija izpostīju�i arī �enēvu. Patiesi, lai kur tā rīkotu sanāk�smi, visur izcēlās milzīgas, negantas demonstrācijas, un cil�vēki protestēja pret, viņuprāt, organizācijas atbalstīto poli�tiku, kas kaitē dabai un pieļauj darbaspēka ekspluatē�anu.

-���� Tu nevari iedomāties, kāds politisks spiediens tiek iz�darīts, lai �ī konference notiktu, Raterfords sacīja.

-��� Piedevām vēl milzu korporāciju ekonomiskais spiediens, Brokmens piebilda. Tās paļaujas, ka Pasaules Tirdzniecī�bas organizācija tām nogludinās taciņu uz Tre�ās pasaules valstīm. Uz kārts likts miljardiem dolāru.

Kevana stāvēja aiz D�eimijas, kas pētīja datora ekrānā at�tēlus ar barikādēm un dzeloņstieplēm Ņūorleānas centrā.

Tur sabrauks simtiem diplomātu, politiķu, korporāciju va�dītāju un valsts galvu. Tie visi var but mērķi. Dro�ības krī�ze, kādu pārdzīvojam mēs, liedz viņiem saņemt augstākās klases apsardzi, pie kādas viņi ir pieradu�i. Kādēļ Slepenais dienests neklausās mūsu padomos?

-��� Vainīgi tie, kuru pavēles dienests uzklausa, Raterfords paskaidroja. Ne jau velti �īs institūcijas sauc par Slepeno dienestu un Diplomātu Apsardzes dienestu. Apsardzība ir apkalpojo�ais sektors. Viņi ir spiesti pakļauties cilvēkiem, kas maksā rēķinus. Ko politiķi un diplomāti zina par to, kas ne�piecie�ams, lai izveidotu dro�ības sistēmu? Viņu galvenās rū�pes ir mahinācijas, intrigas un lūgums apsargiem panest vi�ņu bagā�u.

-��� Visi mūsu uzņēmuma aģenti, kas nav aizņemti citur, tiek virzīti uz Ņūorleānu, Brokmens stāstīja. Mēs cie�i pieraudzīsim, lai mūsu de�ūras laikā nav neviena upura.

-��� Tomēr �ie aģenti, aizvietodami bojāgāju�os vīrus, no�nāk viņiem sve�ās vienībās, kuru locekļi ir labi sastrādāju��ies. Viņiem būs pavisam maz laika pierast pie iek�ējās kār�tības, Kevana sprieda.

-��� Turklāt tagad sargi, apzinādamies, ka var kļūt par gal�venajiem mērķiem, iespējams, vairāk rūpēsies par sevi, ne�vis klientiem, Raterfords prātoja. Protams, viņi ir profe�sionāļi un ikdienas darbā viņu dro�sirdība nav ap�aubāma. Ta�u grūti visu uzmanību pievērst sve�u cilvēku apsargā�a�nai, ja nemitīgi jābaiļojas par savu dzīvību vai to, ka sprā�dzienā var iet bojā ģimene. Sistēmā radīsies bīstama pārslo�dze.

D�eimija atkal nospieda da�us taustiņus un atvēra attē�lus ar cilvēku pārpildīto piestātni Ņūorleānā.

-��� Kamēr mēs te raizējamies, es ceru, ka visi kuģi tiek pār�baudīti. Ņūorleānā ir otrā rosīgākā osta Amerikas Savieno�tajās Valstīs. Nebūtu grūti ievest "netīro" bumbu.

-��� Mums vajadzētu doties turp, Kevana sacīja.

-��� Varbūt tomēr ne. Raterfords, saraucis uzacis, lasīja nu�pat pasniegto zīmīti. Varbūt tu būsi noderīgs citur.

-��� Citur?

Raterfords pasniedza Kevanam papīra lapiņu. Pēc tava ieteikuma mēs pārbaudījām na�u entuziastu �urnālu jauno abonentu pagātni, īpa�i Blade. Sākām ar gadu pirms tam, kad Djurena vārds pazuda no abonentu saraksta. Gandrīz visus vārdus izdevās sasaistīt ar reāliem cilvēkiem. Atlika tikai �ie trīs. Tos mēs vēl pārbaudām. Izmeklē�ana noritēja tik strau�ji, ka ir iespējamas kļūdas. Ta�u� vai �ie vārdi un adreses tev �ķiet pazīstami?

Kevana uzmanīgi apskatīja vārdus. Es pazīstu pēdējo. Robertu Laviesu.

-��� Un? Brokmens mudināja.

-���� Bobs Lavless bija pazīstams na�u kalējs. Uzsveru, ka "bija". Viņ� ir miris.

-��� Tā var būt sagadī�anās, Raterfords teica.

-���� �ī adrese par to neliecina. Tas ir lauku ceļ� netālu no Vestliberti Aiovas pavalstī. Tur kādreiz dzīvoja Lānss Sojers. Vecais vīrs, kur� iemācīja Karlam un man kalt asmeņus.

1 2. nodaļa

Kamēr Gulfstream lidma�īna pacēlās no Tīterboro lidos�tas un traucās Aiovas virzienā, Kevana un D�eimija izkra�vāja vēl divas evakuācijas somas.

Apsēdies grozāmajā ādas krēslā, Raterfords mitējās ap�brīnot reaktīvā lainera grezno iekārtojumu un pievērsās so�mas saturam.

-��� Pistoles, na�i, munīcija, miniatūri lukturī�i, santehnikas limlentes, nauda. Da�i Tre�ās pasaules kareivji nav tik labi apgādāti. Jādomā, ka jums nav atļaujas nēsāt �os �aujamie�ro�us Aiovas pavalsts teritorijā?

-��� Diem�ēl nav, Kevana attrauca.

Raterfords nopūtās. Vai tālrunis strādā?

-���� Jā, bet pirms zvanī�anas noliec uz galda piecdesmit centus.

Apveltījis Kevanu ar vēsu skatienu, Raterfords izņēma no �aketes kabatas piezīmju grāmatiņu, sameklēja numuru, pa�cēla klausuli, piezvanīja un nosauca savu vārdu. Man jāru�nā ar galveno aģentu� Plānojam ierasties aptuveni vienpa�dsmitos vakarā pēc jūsu laika. Es gribu dzirdēt apstiprinājumu, ka naktsmītņu jautājums ir nokārtots un jū�su vienība sapulcēsies se�os no rīta uz instruktā�u� Labi. Tāpat diviem civiliedzīvotājiem nepiecie�ami pagaidu doku�menti, lai viņi drīkst nēsāt paslēptus �aujamiero�us. Kad no�laidīsimies, es jums nosauk�u sērijas numurus� Pateicos. Raterfords nolika klausuli.

-��� Tevi pazīt ir noderīgi, ierunājās D�eimija.

-��� Galvenais, ka nesākat to izmantot ļaunprātīgi.

-��� Klau, mēs tev arī pāris rei�u izlīdzējām, Kevana atgā�dināja.

Raterfords atkal nopūtās.

1 3. nodaļa

Ēnas stiepās arvien garākas. Brokmens aplūkoja trans�portlīdzekļu pārpildīto ielu un lika �oferim atstāt automa�ī�nu Global Protective Services garā�ā.

-��� Kājām es mājās nokļū�u ātrāk. Piezvani man pēc stun�das. Pateik�u, kad atbraukt man pakaļ.

Dienas notikumi likās tik satrauco�i, ka viņ� bija priecīgs izlocīt kājas. Viņ� bija se�as pēdas vienu collu gar� un div�simt desmit mārciņas smags, muskuļains, ar fiziskām akti�vitātēm nodarbojās pusotru stundu dienā savā dzīvoklī ci�lāja svarus, izmantoja skrejceliņu un daudzfunkcionālo trena�ieri. Lai ari termometra stabiņ� rādīja �etrdesmit grā�dus pēc Fārenheita un viņam mugurā bija tikai uzvalks, viņ� izbaudīja dzestro gaisu, atraisīja kaklasaites mezglu vaļīgāk, platiem soļiem izgāja Piecdesmit tre�ajā ielā un �ķērsoja krustojumu ar Medisona avēniju.

Vairīdamies no pretimnācējiem, viņ� nonāca Piektajā avē�nijā un teju skrie�us devās ziemeļu virzienā. Piepūle sildīja. Autotauru kaucieni, dzinēju rūkoņa un smacējo�ās izplūdes gāzes pamazām izzuda no apziņas. Viņ� koncentrējās uz ap�mierinājumu, ko izraisīja muskuļu nodarbinā�ana un asiņu straujais plūdums.

Piecdesmit astotā iela. Iepretim, aiz juvelierizstrādājumu un slavenu dizaineru apģērbu veikaliem, kreisajā pusē vīdēja Centrālparks. Koku sarkanās, dzeltenās un zeltainās lapas mirdzēja dienas pēdējos saules staros. Se�desmit tre�ā iela. Tagad kreisajā pusē bija tikai parks. Krūmi, lielie akmeņi, ko�ki un mauriņ� �ajā betona pilsētā izskatījās sirreāli. Izņēmis �ifrēto tālruni, Brokmens piespieda taustiņus.

Keiss, viņ� ierunājās, na�u ra�otāja nosaukumu izman�todams par paroli, un gaidīja atbildi. Ņūorleāna, viņ� pa�skaidroja sarunbiedram. Man turp jālido �ovakar. Kevana piesavinājās uzņēmuma lidma�īnu, tādēļ man jādodas uz Lagvardijas lidostu un jālido ar komercreisu. Brokmens sa�gaidīja atbildi un sacīja: Viņ� devās uz Aiovu.

Brokmens ielika tālruni kabatā un uzņēma vēl straujāku soli. Viņ� domās attālinājās no satiksmes, garāmgājējiem, velokurjeriem un bērniem, kas braukalēja ar skrituļdēļiem, un iztēlojās, ka dodas pārgājienā cauri me�onīgam apvidum, tā�lu no cilvēkiem un viņu radītajām problēmām. �ādā apziņas stāvoklī viņ� dzirdēja vienīgi kritu�o lapu �aukstē�anu zem kājām. Aukstums ādu viegli kņudināja, un viņ� ievilka plau��ās kalnu gaisu.

Krustojumā ar Septiņdesmit pirmo ielu viņ� nogriezās pa labi, nosoļoja pusotru kvartālu, iegāja daudzdzīvokļu mājā, kurā bija apmeties, un uzbrauca ar liftu desmitajā stāvā. Sviedru lāsītēm mirdzot uz pieres, Brokmens pa gaiteni no�nāca pie dzīvokļa durvīm un atslēdza tās. Atverot durvis, iedarbojās spalgais signalizācijas detektora signāls, un viņam bija divdesmit sekundes laika, lai ievadītu kodu uz tastatū�ras pa labi no durvīm.

Daudzus gadus nostrādājis apsardzes jomā, Brokmens iz�darīja kļūdu, kuru pieļauj teju ikviens signalizācijas detek�tora īpa�nieks. Lai ātrāk pārtrauktu griezīgo kaukoņu, viņ� steidzās ievadīt kodu, neaizvēris durvis. Negantie pīkstieni neļāva sadzirdēt tuvojo�os soļu troksni. Kad signalizācija ap�klusa, viņ� pagriezās pret durvīm, lai tās aizvērtu, un sajuta asu dzēlienu labās kājas lielā. Pasniedzies zem �aketes pēc pistoles, viņ� gaitenī ieraudzīja Ali Karimu, kura melnīgsnējie vaibsti bija savilkti dusmu pilnā grimasē. Kāju pārņēma sil�tums. Kamēr toksīni no �autriņas nonāca organismā, Ali nik�numa pārņemtā seja �ķita izplūstam.

Brokmens atmuguriski slīga uz grīdas un miglaini saska�tīja kolēģa stāvu. Ali atvēzējās un izsita viņam pistoli no ro�kas.

1 4 nodaļa

Zvana skaņas likās slāpētas. It kā tālrunis būtu ietīts se�gās.

I Iallo! Balss �ķita kā tāls �uksts. Pārdabiskā kārtā tā skanēja kā pa�a Brokmena balss. Atbraukt man pakaļ, lai dotos uz lidostu? Nē, plāni mainīti. Man patlaban jānokārto steidzamākas darī�anas. �onakt palik�u tepat. Es tev piezva�nī�u.

Klusums. Brokmens palēnām apjauta, ka nosēdināts tais�ni, ar muguru pret kādu metālisku virsmu. Piesiets pie kā�da metāliska priek�meta. Negaidot acis ap�ilbināja gaisma. Sāpīgi. Daudz spilgtu gaismas punktiņu. Viņ� mēģināja atvairīties, ta�u rokas neklausīja.

Tuvojās soļi. Gaiss �ķita sabiezējam, kad pie viņa kāds no�liecās.

-��� Ei! Pļauka. Celies! Pļauka. Es redzu, ka tu tēlo. Pļauka. Atver acis, nolādēts, citādi pielīmē�u plakstiņus tā, ka nevarēsi pamirk�ķināt!

Brokmens gurdi atvēra acis un, daudzo lampu ap�ilbi�nāts, tās uzreiz samiedza. Lampu aba�ūri bija novietoti ie�slīpi, un pret viņu pavērstās spuldzes teju laupīja redzi. Ne�jaudādams pakustināt galvu, viņ� vērsa skatienu uz visām pusēm, lai pasargātu acis, ta�u nespēja izvairīties no lampu raidītā karstuma. Labā kāja, kurā pirmīt trāpīja �autra ar miega zālēm, bija pietūku�i un sāpīgi pulsēja.

Ali stāvēja viņam līdzās. Tum�ajiem matiem, tumsnējai ādas krāsai un tum�ajam uzvalkam viņ� bija pieskaņojis tum��us ādas cimdus.

Pūlēdamies pakustēties un apmiglotu skatienu lūkodamies apkārt, Brokmens saskatīja svara stieņus, skrejceļa trena�ieri� Tā bija viņa vingro�anas istaba. Viņa pistole un mobi�lais tālrunis bija novietoti uz galda, turpat atradās nazis ar līko asmeni, plastikāta maksts un ķēdīte, kurā nazi ap kak�lu viņ� bija nēsājis. Ali to bija atradis. Brokmens vērsa ska�tienu lejup un ieraudzīja, ka ir piesiets pie daudzfunkcionā�lā trena�iera, potītes piestiprinātas pie izliektajiem kāju vingrojumu balstiem, bet paceltās rokas piesietas pie "tau�riņa" roku trena�iera.

-���� Es zinu, ka neesmu nodevis informāciju par uzņēmu�mu, ierunājās Ali. Un Kevana rādījās no sirds pārlieci�nāts par Kimu. Galu galā, tikai stulbeņi iedomātos �anta��ēt Kimu un paļauties, ka narkomāne piegādās ziņas laikus un tās būs precīzas. Paliec vienīgi tu, mans draugs. Vai vē�lies zināt, kāpēc esmu tik dro�s, ka tie�i tu, kuņas dēls, iz�stāstīji Karlam Djurenam par mūsu aģentu norīkojumiem, laikiem un vietām?

Brokmens paļāvās uz skarbajās militārajās apmācībās gū�lu rūdījumu, kad vairākas nedēļas bija pavadījis Dienvidāfrikas me�onīgajos apvidos, bu�ā, ar trūcīgām pārtikas un ūdens rezervēm, starp ugunsgrēkiem, lauvām un ziloņiem. Viņ� savaldījās un atsauca atmiņā visu apgūto par to, kā jā�pārcie� nopratinā�ana.

-��� Tu pieļauj kļūdu.

Atkal pļauka. Vai vēlies uzzināt, kāpēc esmu tik pārlie�cināts, ka tie�i tu, kuņas dēls, nodevi �o informāciju?

-��� Vai tu esi pavisam prātu�

Pļauka. Sitiens ar cimdoto roku svilināja Brokmenam vai�gu. Tādēļ, ka sargi krīt cits pēc cita. Tādēļ, ka mēs visi nemitīgi lūkojāmies sev pār plecu un raizējāmies, vai būsim nākamie. Bet tu gan tā nedari, mans draugs. Pēdējās dienas es tevi vēroju. Iedams pa ielu, tu, at�ķirībā no pārējiem, ne�izrādi ne mazāko baiļu vai nervozitātes pazīmi. Neizskatās, ka tu baidies no dun�a mugurā. Diez, kāpēc tā? Vai tas, ta�vuprāt, nevarētu būt tādēļ, ka tu esi nostājies pretējā pusē un apzinies savu neaizskaramību? Brokmens neatbildēja, un Ali turpināja: Nu, laika mums pietiekami. Stundām un stundām. �ovakar. Rīt no rīta. Gadu gaitā tavā balsī esmu klausījies tik bie�i, ka protu to itin labi atdarināt pa tālruni. Pateicu tavam �oferim, ka viņ� nebūs nepiecie�ams. Vai tu gaidi kādu ciemiņu?

-��� Draugu.

-��� Vīrieti vai sievieti?

-���� Sievieti. Ja es neatbildē�u uz namruņa zvanu, viņai ra�dīsies aizdomas.

-��� Es atkal tēlo�u tevi, Ali piedāvājās.

-���� Viņa mani pazīst pārāk labi un nopratīs, ka tas neesmu es. Tāpat viņa nopratīs, ka sāpes mainīju�as manu balsi. Aiz�domu mākta, viņa izsauks policiju.

-���� Tad nebūtu vēlams tevi pārāk apstrādāt, vai ne? Ali pasmaidīja. Tu man sniedzi atbildes uz vairākiem jautāju�miem pēc kārtas, lai arī sameloji. Tu negaidi draudzeni, jo �oferim vajadzēja tevi vest uz Lagvardijas lidostu. Pļauka. Nemelo, D�erald! Ta�u mums būs pietiekami laika to ap�spriest. Tomēr vispirms, pēc manām domām, noderētu kāds fizisks vingrinājums, lai noņemtu stresu. �ie trena�ieri ir brī�ni�ķīgas ierīces. Cerams, tu neiebilsti, ka es atļāvos pārvilkt da�as troses un pārkārtot da�as detaļas.

Spilgtās gaismas ap�ilbināts, Brokmens vēroja, kā Ali pa�velk rokturi. Trose bija savienota ar vairākiem spiediena pa�stiprinā�anas diskiem, kurus Ali piestiprināja pie trena�iera. �āds mehānisms ļāva cilvēkam ar nelielu piepūli kustināt lielu svaru. Brokmens �ausmās vēroja, kā kāju saliek�anas iekārta sola galā līdz ar viņa kājām ceļas aug�up, ta�u pie potītēm piesietās lielās, smagās hanteles savukārt velk pē�das lejup. Kājas �ķita pārlūztam uz sejas izsprāga sviedru lāsītes. Mute pavērās kliedzienam.

Tad Ali iebāza Brokmenam mutē lupatu.

Mocītājs nekavēdamies pavilka vēl vienu rokturi, ko tro�se savienoja ar citiem spiediena pastiprinā�anas diskiem. "Tauriņa" iekārta pavirzījās uz priek�u, velkot Brokmena ie�liektās rokas līdzi.

Ta�u arī rokas izgrieza neaptverams smagums, jo tās bija piestiprinātas pie "tauriņa" stieņiem pretēji paredzētajai kus�tībai delnas bija pavērstas uz ārpusi, nevis iek�pusi. Mus�kuļi tika stiepti nedabiskā virzienā. Pie mugurkaula kaut kas ieplīsa. Brokmenam acu priek�ā uzradās �ausmino�a aina ar ceptu cāli, kuram nolau� apdegu�os spārnus. Pāri vaigiem lija sviedri. Kliedziens pletās plau�ās un draudēja izgrūst lu�patu, ar kuru bija aizbāzta mute.

Ali spēji atlaida rokturus. Abi trena�iera papildinājumi vienā mirklī atkrita savās vietās, Brokmena kājas un rokas spēji atgriezās sākotnējā pozīcijā. No �āda rāviena cauri ķer�menim iz�āvās moko�s triecienvilnis. Kuņģis no sāpēm rā�vās �okurā. Ali izrāva lupatu, un nākamajā mirklī Brokmena mutes dobumu piepildīja karsta �ults.

Nu, vai tas nogludināja mezglus muskuļos? Ali jautā�ja. Nekas nav labāks par vieglu treniņu, lai vakarpusē at�slābinātu muskuļus, mazinātu saspringumu un �ādi pamu�dinātu uz sarunu, vai ne? Ta�u, pirms patērzējam, pārrunāsim nopratinā�anas pamatprincipus. Tās neapgā�a�mās patiesības, kuras mēs abi zinām. Neviens, pat visizturī�gākais un visapņēmīgākais cilvēks, nevar pārciest nemitīgu uzbrukumu. Arī tev nav noslēpums, ka vājums, sāpes, �oks, traumatisms, bailes un dezorientācija viss �is kokteilis pa�darīs tevi par smilksto�u, dzīvniekam līdzīgu radību, kas būs gatava uz visu, lai izbeigtu �īs mocības. To apzinoties, tu meklēsi kompromisu. Pa�laik tu domās ceri neizpaust infor�māciju, cik vien ilgi iespējams. "Varbūt kāds ielauzīsies dzī�voklī un mani izglābs. Vai arī personai, kuru es negribu no�dot, radīsies aizdomas par �o pratinā�anu, un tā rīkosies, lai pasargātu gan sevi, gan misiju. Tādējādi, ja es beigu beigās atzī�os, tam vairs nebūs nozīmes. Nedomā par nākamo die�nu, nākamo stundu vai pat nākamo minūti. Visu uzmanību koncentrē uz �o brīdi. Es varu izturēt �o brīdi. Tas ir pavei�cams uzdevums." Vai �ādi tev mācīja izturēties pratinā�anas laikā, D�erald? Protams! Bet tagad klausies, ko tev iemācī��u es, Ali turpināja. Vēl nebūs pienācis rīts, kad tu man būsi izstāstījis visu, ko es gribu zināt. Citādi es tevi padarī��u par invalīdu. Tava miesa būs tā sakropļota un tavas ma�ņas tā sadragātas, ka visu savu atliku�o mū�u tu būsi gūs�teknis pats savā ķermeni. Spīdzinā�anas laikā tu pārdzīvosi tādas sāpes, kādas nemū�am neesi iedomājies. Sāpes, kas �ķitīs nebeidzamas. Tu sāksi runāt. Tu to zini. Tev jāuzdod sev �āds jautājums� aptverot, ka agrāk vai vēlāk tu visu iz�stāstīsi tik un tā, vai ir jēga starplaikā ciest sāpes? Saprotams, tev ir jāpierāda, ka esi stiprs un drosmīgs. To es apzinos, un tev būs iespēja izrādīt sevi. Parasti izpaust ziņas cilvēku attur bailes vai lojalitāte. Nevaru iedomāties tevi jūtam lo�jalitāti pret to, kur� slepkavo tavus kolēģus. Tādējādi esmu spiests secināt, ka no �īs personas tu ļoti baidies. Es tev ap�solu, D�erald. Ja tu neizpildīsi manu lūgumu, es �ķitī�u tev daudz briesmīgāks nekā persona, kurai tu piegādā ziņas.

Ali iegrūda �ulti izmērcēto lupatu Brokmenam mutē un parāva trena�iera sviras straujāk nekā pirmīt. Brokmena kā�jas un rokas tika parautas aug�up un uz priek�u ar lielāku spēku, un locekļiem piestiprinātie smagumi draudēja pārraut cīpslas, saites un izme�ģīt locītavas.

Brokmenam acu priek�ā pamazām satumsa. Ali atkal iz�ņēma viņam lupatu no mutes, ļaudams iz�auties �ultij.

-��� Runā, D�erald. Stāsti par Kārlu Djurenu!

1 5. nodaļa

Pat no kokiem apaugu�ā pakalna virsotnes pusjūcizes at�tālumā varēja redzēt, ka ferma, �ķūnis un apkārtējās ēkas ir aizlaistas postā. Saulei lecot, Kevana, D�eimija un Raterfords gulēja uz vēsās zemes aiz sarkanām lapām noaugu�iem krū�mājiem un pāri kukurūzas rugājiem ar binokļiem aplūkoja īpa�umu. Aiz tīruma stiepās grants ceļ�, un aiz tā sākās pļa�va, kas Kevanam saistījās ar nedaudzajām jaunības atmiņām fermu, kurā viņ� pavadījis neskaitāmas brīni�ķīgas svēt�dienas. Vismaz tolaik �īs svētdienas likās brīni�ķīgas. Ne tā�pēc, ka viņ� te apguvis kalēja amatu. Na�i ne�ķita tik svarī�gi kā laiks, ko viņ� pavadīja kopā ar cilvēku, kuru reiz bija uzskatījis par savu tuvāko draugu un domājis, ka tā būs vienmēr.

Saule gan spīdēja aiz muguras, tālab nebija jābaidās, ka tās stari var atspoguļoties binokļu stiklos un nodot viņu at�ra�anās vietu, tomēr Kevana aizēnoja sava binokļa stiklus.

-��� Izskatās, ka ferma ir pamesta, D�eimija sprieda. Va�ļējā veranda lūgtin lūdzas pēc krāsas. Jumtam nepiecie�ami jauni dakstiņi. �ķūnis sa�ķiebies.

-��� Kamēr mēs ar Kārlu �urp braucām, vecais vīrs par īpa��umu rūpējās nevainojami. Vecums viņam nekad nebija �ķēr�slis.

-��� Es būtu gribējusi ar �o cilvēku iepazīties, D�eimija no�teica.

-��� Toties �aubos, vai to butu gribējis D�ons. Lānss bez mi�tas lādējās.

Raterforda seja pauda uzjautrinājumu. Atkarīgs no tā, kā lādējās. Katrs to dara citādi.

-��� �is bija citādais gadījums.

-��� Vietējās FĪB filiāles aģenti vēsta, ka pēc Sojera nāves īpa��umu iegādājies Aiovasitijas universitātes profesors no An�glijas, stāstīja Raterfords. Tāds lauku d�entlmenis. Daļu zemes pārdeva kaimiņiem. Pārējo izīrēja.

-��� Jā. Atceros. Es tad biju vēl pusaudzis. Kādā dvēseles nostūrī Kevana juta tuk�umu. Kop� tā laika bija daudz ūde�ņu aiztecējis. Un lielākā daļa �o notikumu, neskaitot kopdzī�vi ar D�eimiju, modināja sāpīgas atmiņas.

-��� Pirms �etriem gadiem profesors aizgāja pensijā un pār�cēlās uz Arizonu. Gulēdams uz vēdera, Raterfords pagrā�ba saujā mazliet melnzemes un to nopētīja. Tad fermu ie�gādājās Bobs Lavless.

-��� Rādās, ka Djurens noilgojies pēc vecajiem labajiem lai�kiem, sacīja D�eimija.

Raterfords samīcīja zemes piku�us saujā. Varen bagātī�ga augsne. Lielisks smil�māls. Drupans.

-��� Kop� kura laika tu esi aug�ņu speciālists? Kevana pa�interesējās.

-��� Mans tētis bija fermeris Arkanzasā. Zēna gados es gāju viņam palīgā art un sēt. Ko tik viņ� nebūtu atdevis, lai tiktu pie tādas augsnes!

-��� Tev gan noslēpumu bez sava gala, D�on.

-��� Bet tādu kā tev, Aron, man nav.

-��� Jūtos dīvaini, kad tu mani tā uzrunā.

-��� Vai vietējie FIB cilvēki aprunājās ar kaimiņiem? D�eimija vaicāja. Vai ir kāda norāde, ka Djurens te patie�ām dzīvojis?

-��� Kāds, kura apraksts atbilst Djurenam, pirms �etriem ga�diem ik pa laikam te apmeties. Da�i kaimiņi iegriezu�ies ap�sveikt jauno iemītnieku un atminas, ka viņ� bijis pieklājīgs, ta�u cie�ākus sakarus uzturēt nav alcis. Viņ� gan smaidījis, ta�u �ķitis ļoti atturīgs.

-��� Jā, tas būs bijis Karls, Kevana secināja.

-�� Cik nu kaimiņi varēju�i spriest, piemēram, pēc riepu no�spiedumiem sniegā vai citām pazīmēm, viņ� te uzturējies ne�dēļu vai divas un tad atkal pazudis.

-��� Tātad Karls �eit apmetās no norīkojumiem brīvajā lai�kā, D�eimija teica Kevanam. Tāpat kā tu atgriezies D�eksonholā. �īs bija viņa mājas.

-��� Nav tālu no Aiovasitijas un Heifordraivas, kur mēs pa�vadījām zēna gadus. "Es dzīvoju tikai trīs namus tālāk no viņa mājas," Kevana nodomāja, atsaukdams atmiņā divstā�vu ēkas tajā ielā. Vairums bija nokrāsotas spodri baltā krā�sā. Lieli logi ielas pusē. Biezi krūmi. Krā�ņas puķu dobes. Lekni mauriņi. Viņu atkal pārņēma tuk�uma sajūta.

-��� Kaimiņi stāsta, ka pirms trim gadiem viņ� sācis parādī�ties pavisam reti, Raterfords turpināja. Kop� tā laika fer�ma palēnām brūk.

-���� Pirms trim gadiem. Kevana pamāja. Pēc tam, kad Kārlu atlaida no darba un viņ� iestājās Kolumbijas narkoti�ku barona dienestā.

-���� Pastnieks, kur� apkalpo �o mar�rutu, stāsta, ka Bobam Lavlesam piegādā �urnālus un rēķinus. Atjauno�anas veid�lapas. Reklāmas. Un tamlīdzīgi.

-��� Un nodokļu veidlapas, Kevana piebilda. Viņam jā�maksā īpa�uma nodokļi, citādi fermu pārņems apgabala ie�stādes. Jādomā, kāds regulāri �eit ierodas, pārbauda pasta sūtījumus un pārsūta tos tālāk. Iespējams, �ī persona arī maksā viņa nodokļus.

-��� Un ar �o personu mēs gribētu aprunāties, Raterfords pabeidza. Pastu piegādā vēlu pēcpusdienā. Jau vakar vie�tējās FIB filiāles darbinieki paguva notvert pastnieku un pa�lūdza viņu atstāt pastkastītē da�us reklāmas bukletus. Kop� tā laika apkaimi uzmana aģenti. Līdz �im mājā nav manītas nekādas dzīvības pazīmes, un neviens arī nav ieradies pēc pasta. Mēs neuzdrīkstamies iznākt atklātībā, citādi varam aizbiedēt kurjeru. Nāksies gulēt un gaidīt.

-��� Iespējams, mazāk nekā domāts, D�eimija piebilda.

Labajā pusē izauga putekļu mākonis, kas vienmērīgā gaitā

virzījās pa grants ceļu uz kreiso pusi. Kevana binoklī saska�tīja pelēku apvidus auto tuvojamies pastkastītei.

Raterfords sacīja rācijā: Visi paliek savās vietās, līdz re�dzam, ar ko mums darī�ana.

Auto tuvojās, virzīdamies no labās uz kreiso pusi. Kevanas pulss sitās aizvien straujāk, lai gan apziņā nez kādēļ at�balsojās klusuma sprī�i starp sirdspukstiem.

-��� Rāmu garu! Raterfords rācijā piebilda.

Netālu no pastkastītes apvidus auto �ķita samazinām āt�rumu. Ap automa�īnu gan virmoja putekļu mākoņi, tomēr vadītāja puses logu apmirdzēja saules stari. Kevana gulēja, atspiedies uz elkoņiem. Viņ� tik ļoti pūlējās saskatīt �oferi, ka neviļus stiepās uz priek�u, it kā tiekdamies piekļūt vēl tuvāk automa�īnai.

Tā patraucās garām pastkastītei un turpināja ceļu.

Kādu brīdi neviens nerunāja.

-��� Ja tas bija kurjers, tad, iespējams, manīja kaut ko nelā�gu un tālab brauca tālāk, D�eimija minēja.

-���� Varbūt, Raterfords atsaucās. Bet tikpat labi �is cil�vēks dodas uz pilsētu.

Uz ceļa parādījās vēl viens putekļu mākonis, un to radīja sarkans pikaps, virzīdamies no kreisās puses. Nepalēninājis ātrumu, tas padrāzās garām pastkastītei, un putekļu māko�nis to gandrīz aizsedza skatienam. Dzinēja klusā dūkoņa drīz vien pagaisa tālē.

Pēc minūtes labajā pusē uznira zils sedans.

Kevanu arvien pārņēma sajūta, ka viņam laiks ir apstā�jies un pasaule tikmēr milzu ātrumā tuvojas katastrofai. Viņ� atcerējās Brokmenu, kuram tagad jau vajadzēja būt Ņūorleānā un organizēt darbam Global Protective Services aģentus. Iepriek�ējā vakarā Kevana vairākas reizes bija mēģinājis sa�zvanīt viņu uz mobilo tālruni, ta�u neviens neatbildēja. Viņ� bija zvanījis Brokmenam uz mājām, bet arī tur neviens ne�cēla klausuli. Raterfords bija sazinājies ar FIB biroju Ņūorleānā un palūdzis noskaidrot, vai Brokmens ir pieteicies. Un tur viņu neviens nebija redzējis.

Kevana kārtējo reizi izvilka mobilo tālruni, ta�u �oreiz sa�stādīja uzņēmuma biroja numuru, iecerējis nosūtīt kādu aģen�tu uz Brokmena dzīvokli. Bet zvanī�anu nācās atlikt, jo viņ� ieraudzīja, ka zilā automa�īna ir apstājusies pie pastkastītes.

16. nodaļa

Putekļu mākonī Kevana neskaidri spēja saskatīt vienīgi stāvu, kas izliecas pa automa�īnas logu un atver pastkastīti.

-��� Tikai mierīgi! Raterfords bilda rācijā. Var gadīties, ka vadītājs ievieto pastkastītē reklāmas vai ko citu.

No automobiļa izkāpa jauna sieviete d�insos un ādas ja�kā, ar zirgastē saņemtiem gai�iem matiem. Piegājusi pie vār�tiņiem, viņa atāķēja ķēdi un atgrūda vārtus vaļā. Pēc tam viņa iekāpa automa�īnā un brauca pa ceļu uz mājas pusi. Dzi�nēja troksnis palēnām attālinājās.

-��� Vēl ne! Raterfords brīdināja rācijā. Pavērosim.

Automobilis piebrauca pie mājas. Kevana binoklī vēroja

sievieti izkāpjam. Viņa iegāja vaļējā verandā un paraustī�ja durvju rokturi, ta�u durvis izrādījās aizslēgtas. Viņa ie�skatījās pa logiem un tad gar stūri devās uz mājas otru pusi.

Klausīdamies pie rācijas pievienotajā austiņā, Raterfords ziņoja par citu novērotāju redzēto. Viņa mēģina atvērt sē�tas puses durvis. Arī tās ir ciet.

Pēc brī�a slaidā sieviete atkal parādījās vērotāju skatie�nam. Viņa raudzīja iekļūt �ķūnī, pēc tam garā�ā, ta�u tad at�griezās pie auto un brauca atpakaļ.

-��� Aiziet! Aiziet! Aiziet! Raterfords sauca rācijā.

Vienā mirklī viss lauku apvidus it kā atdzīvojās. No ga�rās zāles, kas auga ap māju, izslējās vīri maskē�anās tērpos. No tuvējās fermas turp traucās transportlīdzekļi, lai aiz�ķēr�sotu ceļu izbrauk�anai no fermas. Tikko dzirdamo sanoņu pamazām nomainīja skaļā rēkoņa, divi punktiņi pie apvār��ņa kļuva arvien lielāki uz fermu lidoja helikopteri.

Aiz vējstikla vīdēja sievietes pārsteigtā seja. Nomaskēto vīru piepe�ās parādī�anās satriekta un izmisuma dzīta, viņa dzina auto uz priek�u.

Bruņoti vīri aiz�ķērsoja ceļu. Sieviete nogriezās tīrumā, mēģinādama viņus apbraukt. Ta�u tad klāt bija tum�s fur�gons, kas nostājās priek�ā atvērtajiem vārtiem. Vīri ar �au�tenēm sāka pulcēties ap automa�īnu, un tā iestiga tīrumā. Ri�teņi buksēja, mezdami gaisā zemi. Kevana binoklī saskatīja sievieti, kas sēdēja automa�īnā, piespiedusi plaukstas pie au�sīm. Viņa kliedza.

-��� Briesmīgs dienas sākums, D�eimija noteica.

Viņi piecēlās kājās un notrausa zemi no virsdrēbēm. Kevanam no gulē�anas uz aukstās zemes bija stīvi ceļgali. "Kop� dienesta "Deltā" ir pagājis ļoti ilgs laiks," viņ� nodo�māja.

-��� D�on, tu brauc ar auto. Viņ� norādīja uz pakalna otru pusi, kur atradās viņu transportlīdzeklis. Man nepiecie��ams izkustēties.

-��� Man arī, D�eimija piebalsoja.

Raterfords kādu bridi vērās abos un tad pamāja.

Viņi spēra soļus lejup pa nogāzes stingro, brūno zāli, bet �ķita, ka �aboņa nāk no tālienes. D�eimija sacīja Kevanam:

-���� Iespējams, tev nepiecie�ams mazliet laika, lai atgūtos pirms atgrie�anās fermā.

-��� Tas arī.

Kevana vērās uz priek�u, garām transportlīdzekļiem pie vārtiem, garām zilajai automa�īnai un vīriem, kas pārmek�lēja satraukto autovadītāju; uz māju, �ķūni, īpa�i uzlūkojot ēku blakus �ķūnim. Viņ� atcerējās, kā sēdēja blakus mātei, kad abi ar Kārlu pa �o ceļu tika vesti uz iknedēļas apmācī�bu. Tad Kevanas atmiņas ainas spēji izgaisināja rēco�o heli�kopteru nosē�anās pie �ķūņa vietā, kur māte vienmēr bija apturējusi automobili. Ta�u �oreiz no automa�īnas neizkāpa divi zēni; no helikopteriem izlēca vīri ar �autenēm un izklī�da starp ēkām.

Nepārmīdami ne vārda, Kevana un D�eimija nonāca pie zemes ceļa brīdī, kad tur piebrauca Raterfords. Viņi pakā�pās malā un palaida garām furgonu, kas traucās uz māju. Piemiedzis acis vēsā, dzidrā rīta saules gaismā, Kevana vē�roja furgonu apstājamies līdzās ozolam ar nobiru�ām lapām. No tā steig�us izkāpa vīrie�i ar suņiem.

Sieviete bija izkāpusi no automa�īnas un stāvēja, nolīkusi pār motora pārsegu. D�eimij� Kevana mudināja.

Citu sievie�u vienībā nebija, tāpēc D�eimija piekrita:

-��� Es ar viņu aprunā�os.

Tādējādi radās izdevība novilcināt gājienu pa zemes ce�ļu, un Kevana vēroja, kā D�eimija pārmij da�us vārdus ar bruņotajiem vīriem. Kad tie atkāpās, viņa piegāja pie auto�ma�īnas un noliecās pār pārsegu tāpat kā sve�ā sieviete. Kad nepazīstamā notrausa asaras, D�eimija it kā atdarināja �o �estu un aizlika aiz auss da�as matu �ķipsnas, cen�oties ar ķermeņa valodu nodibināt kontaktu.

Abas sievietes vairākas minūtes sarunājās. Vispirms ne�pazīstamā izteicās īsiem, aprautiem teikumiem, ta�u drīz sa�traukums izlauzās un vārdi bira straumēm. D�eimija klausījas, līdzcietīgi māja ar galvu, uzdeva uzvedino�us jautājumus un visbeidzot uzlika roku viņai uz pleca.

Tad D�eimija atgriezās pie Kevanas un Raterforda. Tā ir Debija Kolinsa. Viņa strādā par medmāsu pie kāda ģime�nes ārsta Aiovasitijā. Dzīvo �eit, Vestliberti, jo te ir lētāka īre. Katru rītu viņa pārbauda Roberta Lavlesa pastkastīti.

-��� Kāpēc viņa raustīja durvis un ieskatījās logos? Raterfords taujāja.

-��� Tā viņa rīkojoties katru rītu. Debijai ir jāpārliecinās, vai neviens nav ielauzies mājā un visas durvis ir ciet. Ziemā vi�ņa atslēdz durvis un pārbauda, vai krāsns uztur telpās piec�desmit piecu grādu temperatūru un caurules nav aizsalu�as.

-��� Un tā viņa dara katru dienu?

-���� Pēdējos trīs gadus, D�eimija stāstīja. Izņemot tās dienas, kad viņa ciemojas pie vecākiem Demoinā vai devu�sies atvaļinājumā. Ta�u viņa nav prom pārāk ilgi un vien�mēr sarunā kadu aizstājēju.

-��� Viņi noteikti ir mīļākie, Kevana sprieda.

-��� Nav gan.

-��� Tad viņa saņem maksu, vai ne?

-��� Simts dolārus mēnesī.

-���� Par tādu darbu katru dienu trīs gadu garumā? Tas ne�būt nav pietiekami. Tu esi pārliecināta, ka viņi nav mīļākie?

-���� Djurens pat nav mēģinājis viņai pieskarties. Debija do�mā, ka viņ� ir gejs.

-��� Tad es nesaprotu, kāpēc viņa to dara.

-���� Debija pastāstīja, ka pirms vairāk nekā trim gadiem ko�pā ar da�ām draudzenēm sestdienas vakarā pēc kinoseansa sēdējusi bārā Aiovaisitijā un visas iedzēru�as pāris alus. Bi�jis decembra sākums. Sievietes aizkavēju�ās bārā līdz pus�naktij un tad �ķīru�ās, dodoties katra uz savām mājām. Sā�cis snigt. Debija bija novietojusi savu ma�īnu sānieliņā un steigusies pie tās, lai nokļūtu mājās, kamēr laika apstākļi nav pavisam slikti. Viņa meklējusi somiņā ma�īnas atslēgas, un pēk�ņi viņu satvēru�i divi vīrie�i. Tre�ais piebraucis ar fur�gonu. Viņa pretojusies, ta�u iekaustīta un ievilkta furgonā. Kamēr viens vēris ciet durvis automa�īnas sānos, otrs ar nazi griezis Debijas drēbes. Furgons jau uzņēmis gaitu, kad ne�gaidīti pa pusaizvērtajām durvīm ielēcis ceturtais vīrietis. Pirmajam uzbrucējam sve�inieks iesitis tā, ka tas nokritis bezsamaņā. Kad otrs uzbrucis ar nazi, nepazīstamais vīrie�tis izvilcis savu. Debija apgalvo, ka viņai ausīs joprojām skan kliedziens, ar kādu sve�ais uztriecies virsū uzbrucējam, kaut ko izdarījis ar nazi un izsviedis nelieti uz ielas sniegā. Ti�kām �oferis apstādinājis furgonu un aizbēdzis, un nepazīs�tamais nav ticis viņam klāt.

-��� Djurens, Raterfords secināja.

-���� Kuru, cik viņai zināms, sauc Roberts Lavless, D�eimija turpināja. Uzbrucēja elpa odusi pēc viskija. Tā kā uz�brucējam bija nazis, Debija domā, ka pēc izvaro�anas viņu, visticamāk, būtu nodūru�i.

-��� Kas notika tālāk? Raterfords vaicāja.

-��� Sve�iniekam izdevies Debiju nomierināt un izdibināt no viņas auto atra�anās vietu. Viņas mētelis bijis skrandās, drē�bes gandrīz sagraizītas. Tālab viņ� sievieti ietinis savā mē�telī un aiznesis uz viņas ma�īnu. Somiņa mētājusies sniegā pie �ofera puses durvīm, atslēgas turpat, kur nokritu�as. Vī�rietis atslēdzis ma�īnu, nosēdinājis viņu sev blakus un iedar�binājis dzinēju, lai piesildītu salonu. Pēc tam pieteicies vest viņu uz slimnīcu. Debija apgalvojusi, ka nav ievainota, jo ne�gribēja, lai viņu puskailu ieved uzņem�anas nodaļā. Vīrietis bija piedāvājis doties uz policiju, bet arī �im ieteikumam vi�ņa pretojusies. "Arī tur es bū�u puskaila, un visi blenzīs uz mani," Debija domājusi, cie�āk tinoties nepazīstamā glābēja mētelī. "Esmu dzērusi, un policija visādā ziņā nospriedīs, ka pati uzprasījos." Piepe�i tuvumā iedarbojies automa�īnas dzi�nējs. Izmantodams mirkli, viens no uzbrucējiem bija atgrie�zies un aizbraucis furgonu. Pārējie nelie�i bija aizbēgu�i, tā�dēļ policijai būtu grūtības izmeklēt noziegumu. Debija elsodama izspiedusi, ka grib braukt mājās. Sve�inieks pie�dāvājis viņu aizvest, ta�u Debijai pēk�ņi kļuvis bail atrasties divatā ar viņu. Viņa teikusi, ka dzīvo pārāk tālu, un lūgusi tā nepūlēties viņas dēļ. Uzstājīgi apgalvojusi, ka spēs aiz�braukt pati. Beigu beigās vīrietis izkāpis, un viņa pat putenī spējusi nokļūt mājās Vestliberti. Nākamajā rītā, ieraudzījusi daudzos zilumus uz ķermeņa, Debija pa īstam apjautu�i, cik tuvu atradusies iespējamai bojāejai.

-��� Un pēc tam? Kevana jautāja.

-��� Ap pusdienlaiku piebraukusi kāda automa�īna. Izkāpis kalsns, izstīdzējis vīrietis un pieklauvējis pie durvīm. Lai arī termometra stabiņ� noslīdējis ap nulli, viņam mugurā bijis tikai svīteris, nevis ziemas jaka. Debija baidījusies atvērt durvis, ta�u galu galā nevarējusi noskatīties, kā vīrietis stāv salā, tālab atvērusi logu. Tad atklājies, ka tas ir noslēpumai�nais glābējs. Viņ� esot pārāk raizējies un savā ma�īnā seko�jis Debijai, lai pārliecinātos, ka viņa neiekļūst avārijā vai neieslīd grāvī. Viņ� gribējis atgūt savu mēteli. Protams, Debijai nekas cits neatlika, kā ieaicināt viņu uz kafiju. Vīrietis iztu�rējies atturīgi un cienījami, lai viņai nebūtu jānervozē par to, ka mājā ir sve�inieks. Debija pateikusies viņam par pūlēm. Viņ� pasmaidījis. Kad Debija apjautājusies par smaida iemes�liem, viņ� paskaidrojis, ka pārsteidzo�ā kārtā abi esot gan�drīz kaimiņi. Viņ� dzīvojot divas jūdzes tālāk pie tā pa�a ceļa.

-��� Padomā tik, kāda sagadī�anās! Kevana iesaucās.

-���� Kad viņ� pasniedzies pēc kafijas tasītes, Debija pama�nījusi savam glābējam uz plaukstas locītavas svaigu pārsēju. Uzbrucējs bija iegriezis viņam ar nazi.

-���� Padomā tik, kāda sagadī�anās! Raterfords atkārtoja Kevanas frāzi.

-��� Tā nu viņi sadraudzēju�ies, D�eimija turpināja. Viņ� aizvien izturējies pret Debiju ar cieņu, nekad nav izrādījis romantiskas jūtas, lai gan viņai to būtu gribējies. Pēc laika Roberts pastāstījis, ka ir spiests uz laiku atstāt fermu. Viņ� strādājot celtniecībā, bet aukstās ziemas dēļ kādu laiku nav varējis dabūt darbu. Tagad uzzinājis, ka tēvs, kur� dzīvo Maiami, slimojot ar emfizēmu, tādēļ viņ� do�oties uz Floridu meklēt darbu un aprūpēt tēvu.

-�� Un Roberts apvaicājies, vai viņa, lūdzu, nebūtu tik laipna un nepieskatītu fermu, nepārsūtītu pastu un nepaveiktu ci�tus sīkus darbiņus. Viņ�, lūk, labprāt maksātu, Kevana mi�nēja.

-��� Galu galā viņai ta�u vajadzēja atlīdzināt par pūlēm, Raterfords piemetināja.

-��� Tātad, bilde skaidra? D�eimija jautāja.

-��� Klasisks savervē�anas gadījums, Raterfords secināja.

-��� Gandrīz vai jālepojas ar Kārlu, Kevana sarūgtināts pie�bilda. Iedzimts talants.

-��� Vai Debija aptver, ka ir izmantota? Raterfords taujāja D�eimijai. Djurens izpētīja Vestliberti apkaimi, uzmeklēja sievieti, pārliecinājās, ka viņa dzīvo viena, izsekoja, noskaid�roja paradumus un samaksāja trim pui�iem, lai izliekas par uzbrucējiem.

-��� Viņai par to nav ne mazākās nojausmas.

-��� Svētā vientiesība, Kevana atzīmēja.

-��� Es pierakstīju adresi Maiami, kurp viņa pārsūta pastu. D�eimija pasniedza Raterforda papīra lapiņu.

-���� No turienes narkotiku kurjers dro�i vien visu pārsūtī�ja uz Kolumbiju, sprieda Raterfords. Mums jāzina, uz kurieni Djurena pastu pārsūta tagad. Viņ� izņēma mobi�lo tālruni, nospieda taustiņus un nosauca sarunbiedram ad�resi.

-��� Sieviete stāsta, ka Djurens vakar atgriezies, D�eimija turpināja. Viņ� teicis, ka grib �eit kaut ko atstāt draugam.

Kevana nenovērsa skatienu no ēkas blakus �ķūnim. La�bu brīdi �ķita, ka viņ� vispār neelpo.

1 7. nodaļa

Brokmena kājas un rokas plosīja sāpes, kreisās kājas liela muskulis �ķita pārrauts, labās rokas rotatoru aproce plecu joslas muskuļi kuru katru brīdi draudēja pārtrūkt. Sāpju, nelabuma un kailo spuld�u radītā karstuma dēļ plūda svied�ri, pilnībā izmērcējot kreklu un �aketi. Siksna, kas saistīja vi�ņa kaklu ar trena�ieri, �ķita �ņaudzam aizvien spēcīgāk. �il�bino�ā gaisma dzēla acīs, ta�u, lai kā mirk�ķinādams plakstus, viņ� nejaudāja atbrīvoties no ko�ajiem punktiņiem, kas �ķita kā iededzināti acu priek�ā.

Piepe�i punktiņi kļuva pelēki.

Tie virpuļoja un plivinājās gaisā.

Ali ar ādas cimdiem iecirta pļaukas Brokmenam pa abiem vaigiem. Mosties, D�erald! Nav pieklājīgi ģībt, kad iera�du�ies viesi. Sarunas, D�erald! To, lūk, vēlas viesi. Rosino��u patērzē�anu. Ko gan es atdotu par inteliģentu sarunu par� nu, teiksim� Romu pirms �etriem gadiem. Par to krie�vu naftas magnāta slepkavību. Tas nudien būtu aizraujo�i.

Pat tik milzīga nelabuma mākts, Brokmens izmisīgi alka padzerties, lai samitrinātu izkaltu�ās lūpas un izskalotu �ults gar�u no mutes.

-����� Es noteikti spēju lasīt tavas domas, Ali turpināja. Saderam, ka tu esi izslāpis. Vai pareizi, D�erald? Kad Brokmens aizvēra acis, Ali pacēla viņa plakstus. Esi izslā�pis?

"Turies!" Brokmens sev domās pieteica. "Izturi tikai �o mirkli. Nezaudē cerību, ka dzīvoklī kāds ielauzīsies un tevi izglābs. Lai Ali notic, ka tu drīzāk mirsi, nekā viņam kaut ko izstāstīsi. Bet� ja nu nonāk tik tālu? Es patie�ām varu iet bojā. Nedomā par to!"

Ali parādīja un pakustināja stikla krūku ar ūdeni un le�dus gabaliņiem, kas klusi noklaudzēja. Uz krūkas sienām krājās kondensāts, un lāses ritēja lejup kā lietus logā.

-���� D�erald, man jau apnicis pra�ņāt, vai tev gribas dzert.

-��� Jā. Balss atgādināja skaņu, kāda rodas, uzkāpjot sa�kaltu�iem dubļiem. Brokmens raudzīja pamāt, ta�u siksnas neļāva pakustināt galvu.

-���� Neko citu es negribēju dzirdēt. Ali ielēja ūdeni līdz ar ledus gabaliņiem glāzē, ievietoja tajā salmiņu un pielika Brokmenam pie lūpām. Lēnām. Maziem malciņiem. Citā�di tev kļūs nelabi.

Brokmens pieplaka lūpām pie salmiņa un juta gardo, vē�so ūdeni pildām mutes dobumu. Ali pacēla glāzi nost, Brok�mens norija ūdeni un pārlaida mitro mēli pāri aprepēju�a�jām lūpām. Viņ� bija domājis, ka uz tām sakaltusi �ults. Ta�u tagad sajuta metālisko asins gar�u.

Ali iemērca auduma gabalu bļodā ar ūdeni, izspieda lie�ko, vispirms pielika drānu Brokmenam pie pieres un pēc tam pārslaucīja vaigus. �āds pieskāriens likās brīni�ķīgi vēss.

-���� Par krievu, D�erald. Pastāsti par krievu. Mums neva�jag tā mocīties. Tas ta�u bija sen. Pirms �etriem gadiem. Es tev prasu stāstīt nevis par neseniem notikumiem, bet gan par �etrus gadus veciem. Par to ir dro�i runāt. Par krievu ir dro�i runāt.

Sāpju un nelabuma nogurdinātajā prātā Brokmens pūlē�jās apsvērt turpmāko rīcību. "Turi mēli aiz zobiem, turpini ciest sāpes. Vai arī mēģini Ali izdabāt. Sniedz viņam kādas ziņas, bet patiesībā neko neizpaud. Neļauj, lai viņ� tev�"

-��� Iedzer vēl ūdeni, D�erald. Ali pacēla glāzi un pastie�pa salmiņu.

Brokmens jau pavēra muti. Piepe�i Ali iegrūda tajā lupa�tu vīk�ķi un pavilka trena�iera sviras, kas vilka Brokmena kājas aug�up un izlieca rokas uz iek�u.

Ar �ņirkstoņu, kas atgādina rāvējslēdzēja aizvilk�anu, pār�trūka pleca rotatoru aproce. �ilbino�ajā gaismā Brokmena prāts aptum�ojās. Rīkle dega kā ugunīs. Viņ� cīnījās pēc elpas.

Klepoja. Pavēra muti. Vīk�ķa vairs nebija.

Ūdens straumēm tecēja pāri galvai. Pilēja. Atvēsināja.

Pustumsa.

Pacēlis salipu�os plakstus, Brokmens ieraudzīja, ka Ali iz�slēdzis lielāko daļu lampu. Vienīgais spīdo�ais gaismeklis bija pavērsts sāņus, tā aba�ūrs sargāja spuldzes spo�o kvēlumu. Izkaltusi, apsvilusi āda izbaudīja vēsumu.

Ali nolika malā bļodu, kuras saturu daļēji bija izlējis Brokmenam uz galvas, un atkal tuvināja gūsteknim pie mutes glā�zi ar salmiņu. Ciezdams izmisīgas slāpes, Brokmens tomēr nopētīja glāzi. Viņ� baidījās, ka brīdī, kad pavērs lūpas, Ali atkal paraus salmiņu prom un iegrūdis mutē vīk�ķi. Viņ� ju�ta pie galvas ādas pielipu�os slapjos matus.

-���� Dzer, D�erald.

Brokmens pavēra muti un iesūca ūdeni caur salmiņu. Viņ� noskaloja �ulti no mēles un tad izspļāva, ta�u nejaudāja aiz�spļaut tālu, un daļa ūdens izlija uz biksēm. Viņ� iesūca vēl, paskalināja ūdeni mutē, norija un attīrīja rīkli.

-��� Es apsolu tevi paglābt no Karla Djurena, Ali ieteicās.

-��� Rādās, ka viņ� tomēr �ai situācijā ir noteicējs, vai ne? Brokmens murmināja. Visus sargus, kas jau gāju�i bojā, ne�viens tā arī nevarēja paglābt.

Istabā valdo�ā pustumsa bija fantastiska. Viņ� alka aizvērt acis un�

-��� Es varu nokārtot tā, lai tu izgaisti bez pēdām, D�erald. Viņ� tevi nemū�am neatradis.

Lai arī dezorientēts, Brokmens tomēr aptvēra, ka Ali ir izdevies ievilkt viņu sarunā tas ir grēks, no kura noprati�nātajam ir jāizvairās par katru cenu.

"Par katru cenu?" Brokmens miegaini domās atkārtoja. "Skat, kādu cenu jau es esmu samaksājis! Vai pēc �iem trim gadiem man vel tas rup? Vai es gribu turpināt tadu dzī�vi?"

-��� Ja nu� Viņ� aplaizīja lūpas, kas gar�oja pēc vara. Ali nogaidīja. Ja nu patiesībā ne jau no viņa es baidos? Brokmens jautāja.

-��� No kā tad tu baidies?

-��� No jums visiem. Vēl ūdeni.

Tiklīdz Ali pasniedza salmiņu, Brokmens iesūca ūdeni.

-��� Tu baidies no mums visiem? Ali vaicāja.

-��� Es baidos no tā, ko jūs darīsiet, kad uzzināsiet.

Ali nolika glāzi uz galda un paņēma kastīti ar slēdzi un tai piestiprinātiem daudziem vadiem. Nospie�ot slēdzi, is�taba atkal spilgti iegaismojās. Kastīte bija savienota ar visām lampām, un spuldzes piepe�i atkal �ilbino�i karsēja.

-��� Nē! Brokmens ievaidējās. Nomocīto ķermeni atkal ie�tina versme.

Stāvēdams pustumsā aiz spilgtajām lampām, Ali nopra�sīja:

-��� No kā tu baidies? Ko mēs tādu varam uzzināt?

-��� Pieņemsim, ka esmu kaut ko nostrādājis.

-��� Kaut ko?

-��� Man nāk miegs. Es gribu gulēt.

-��� Nebēdā, D�erald. Spo�ā gaisma un lampu radītais kar�stums neļaus tev ieslīgt miegā. Ko tu izdarīji?

-��� Kā tu vari mani paglābt no�

-��� Neaizmiedz, D�erald, citādi man nāksies sadīrāt arī otru tavu plecu. No kā paglābt?

-��� Nepieļauj, lai mani soda.

-���� Vieno�anās, D�erald? Tu lūdz, lai noslēdzu ar tevi da�rījumu? Dodu solījumu paglābt tevi no Karla Djurena un ta�viem kolēģiem?

-��� Vai tu to vari?

-��� Lūk, ko es tev apsolu. Tu izstāstīsi to, ko es gribu dzir�dēt, un es par tevi parūpē�os kā par savu tuvāko draugu.

Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai izpestītu tevi no �īs ķezas.

-��� Tas būtu�

-��� Kas tas būtu, D�erald?

-��� Atvieglojums. Tam nelietim pārāk ilgi bijusi vara pār mani.

-��� Stāsti, Ali mudināja.

18. nodaļa

Ēka divdesmit pēdas plata vienstāva celtne ar putek�ļainiem logiem divās sienās, nekrāsotām durvīm un melnu krāsns skursteni uz slīpā jumta bija celta no lietus un vēja pabojātiem dēļiem. Divi pavadā turēti suņi apostīja durvis.

-��� Ne�ķiet, ka dzīvnieki sao� kaut ko bīstamu, secināja viens no kinologiem.

-��� Tāpat kā citās ēkās. Pagaidām sprāgstvielas nekur nav atrastas, otrs kinologs pavēstīja.

Kevana nopētīja apkārtni. Mājas durvis bija izgāztas, �ķū�ņa atslēga uzlauzta vīriem vajadzēja tikt iek�ā, lai pārmek�lētu telpas.

-��� Arī radiācijas pēdas neatradām, ierunājās kāds vīrs, kur� piesoļoja klāt ar Geigera skaitītāju rokās. Nav ari "ne�tīrās" bumbas vai līdzīgu ierī�u.

-��� Tāpat nav arī baku un Sibīrijas mēra baciļa pēdu, pie�bilda cits ar lateksa cimdiem rokās, kurās viņ� turēja nelie�lu aparātu, kas bija ieprogrammēts identificēt noteiktu bak�tēriju un vīrusu DNS.

-��� Iespējamo narkotiku meklē�ana arī nav devusi nekādus rezultātus, piemetināja Raterfords.

Kāds vīrs ar knaiblēm rokās norādīja uz aizslēgtajām dur�vīm, pie kurām viņi stāvēja. Vai man tiks tas gods?

Kevana piegāja pie loga, lai aplūkotu durvis no iek�pu�ses. Cauri putekļiem klātajai rūtij nekādas slazdu pazīmes nevarēja saskatīt. Speciāli apmācītie suņi gan neizrādīja, ka būtu saodu�i sprāgstvielas, ta�u viņam tik un tā bija jābūt dro�am.

Viņ� izņēma no vējjakas kabatas vadu un pavēlēja vīram ar knaiblēm rokās: Pārknieb slēdzeni!

Kad slēdzene nokrita zemē, Kevana pavēra durvis apmē�ram ceturtdaļcollu platā spraugā, pie pa�as zemes ievietoja tajā elastīgā vada galu un lēni virzīja aug�up, lai secinātu, vai tas neatdursies pret trosīti, kas durvis savieno ar deto�natoru. Kamēr D�eimija lukturī�a gaismā raudzīja trosīti sa�skatīt, Kevana pabeidza durvju pārbaudi.

-��� Es jums ieteiktu atkāpties, viņ� uzrunāja pārējos.

Tie bridi padomāja, un viens no kinologiem sacīja:

-��� Nenāktu par ļaunu noslēpties aiz tās ma�īnas.

-���� D�on un D�eimij, jūs varētu doties viņiem līdzi, Ke�vana bilda.

Par atbildi D�eimija piesardzīgi pavēra durvis.

Istabas tumsu pār�ķēla saulesgaisma. Uz putekļiem klā�tās grīdas vīdēja pēdu nospiedumi kāds nesen bija telpā iegājis un no tās izgājis. Pēdas bija lielas, tās noteikti at�stājis vīrietis. Nospiedumi veda garām metāla krāsnij, ku�ru vecais vīrs ziemā bija kurinājis siltumam, un stiepās ga�rām noputēju�ai laktai un galdam ar tikpat noputēju�iem kalēja darbarīkiem. Kevana ar tiem bija strādājis tik bie�i, ka pat pēc daudziem gadiem pazina īpa�i apdauzīto lak�tu. Pēdu nospiedumi aizvijās ap metru augstu metāla kon�teineru, kas savienots ar propāna balonu tā bija ve�uka ēze un beidzās pie cita putekļiem klāta galda, uz kura pret spo�i pulētu, atvērtu ozolkoka lādīti bija atbalstīta ap�loksne.

Lādītes iek�puse bija izoderēta ar zaļu filcu, un tajā atra�dās visskaistākais nazis, kādu Kevana jebkad redzējis.

"Esi ta�u uzmanīgs!" viņ� sevi brīdināja un kopā ar D�eimiju centās saskatīt vadiņus, kas varbūt izvilkti pa tum�o grī�du. Tuvodamies galdam, Kevana turējās nostāk no pēdām, lai tās paliktu pierādījumu ekspertiem. Jo tuvāk viņ� gāja, jo grūtāk bija atraut skatienu no aploksnes un lādītes satu�ra. Visbeidzot viņ� nostājās pie galda.

Uz aploksnes bija rakstīts vārds. Glīti, stingri vilcieni ar melnu tinti: "Āronam."

-���� Izskatās, ka tev uzradies vēstuļu draugs, sacīja Raterfords.

-��� Tas ir Karla rokraksts. Kevana pasniedzās pēc aplok�snes, ta�u pārdomāja. Pagriezies pret durvīm, viņ� pasauca kādu ekspertu. Jums vajadzētu to apskatīt.

Sekodams Kevanas un D�eimijas putekļos atstātajiem pē�du nospiedumiem, eksperts piegāja pie galda un pārlaida de�tektoru aploksnei un nazim. Nav patogēnu. Vismaz tādu, kurus �ī ierīce ir ieprogrammēta uztvert.

-��� Vai jums ir līdzi vēl kādi cimdi?

Eksperts izņēma cimdu pāri no jakas kabatas un pasnie�dza Kevanam.

Uzvilcis tos, Kevana atplēsa aploksni, izņēma papīra la�pu un uzmanīgi atlocīja. Vēstule bija rakstīta ar roku tiem pa�iem glītajiem, stingrajiem vilcieniem un datēta ar iepriek��ējo dienu.

"Āron,

Vai Tev nekad nepietrūkst Lānsa? Es daudzkārt naktīs negulē�ju un vēlējos, kaut vecais neģēlis būtu mans tēvs un Tu mans brālis. Kādas dēkas mēs abi uzsākām! Veco zēn, atceries militāros tikumus: lojalitāte, drosme, gods un uzupurē�anās. Pateicoties tiem, mēs spējām izķepuroties no daudzām nepatīkamām situāci�jām, jo zinājām, ka spēsim paļauties viens uz otru.

Lojalitāte. Visaugstākais tikums. Un Tu, Āron, kā jau mi�nēju, kad sarunājāmies pa rāciju, nebiji pietiekami labs draugs. Tev vajadzēja mani atbalstīt, kad mani atlaida. Es jutos tik briesmīgi, it kā Tu būtu pārgriezis mana izpletņa troses. Es zinu

-���� Tu iedomājies, ka es nogalināju uzbrucēju ar nazi, lai atstā�tu iespaidu uz to sīkaļu dziedātāju. Patiesībā es tā rīkojos, lai atstātu iespaidu uz Tevi. Cerēju, ka Tu mani paslavēsi. "Saso�dīti labs darbiņ�, vecīt. Tu nu gan tam smerdelim parādīji!" Bet Tu pieļāvi, ka mani izmet pa durvīm. Labi, es kļūdījos. Bet īsts draugs neuzgrie� muguru tikai viena misēkļa dēļ. Drau�dzībai jābūt stiprākai. Nevar izvēlēties savus vecākus, ta�u draugu gan var.

Uzticē�anās. Tā ir draudzības pamatā. Spēja paļauties uz otru cilvēku jebkurā situācijā. Redzi, draudziņ, es esmu skaidri pārlie�cinājies, ka uz Tevi paļauties nevar. Citādi nebūtu visu �o noti�kumu. Es ceru, ka esi apmierināts. Protams, Tev tagad būtu jā�guļ zem zemes Vaiomingā, tad Tu nesaņemtu �o vēstuli. Bet Tu alla� esi pratis saņemties un tikt galā ar grūtībām. Tam gan nav nozīmes pēc divām dienām pat Tu netiksi man uz pēdām. Lai pierādītu savu cēlsirdību un spēju aizmirst naidu, es Tev pasnie�dzu �o dāvanu. Domāju, ka tas ir vislabākais nazis, kādu esmu izkalis."

Kevana parādīja vēstuli pārējiem.

-��� Tātad viņ� attaisno savu rīcību? Raterfords pajautāja.

-��� Tas ne�ķiet lāgā.

-��� Un kāda nozīme ir nazim? D�eimija brīnījās. Tas ne�noliedzami ir skaists. Spals ir klāts ar�

-��� Zelta kvarcu, Kevana pateica priek�ā.

-��� Un �ie sarkanie punktiņi izskatās kā�

-��� Rubīni, kas iestrādāti zelta kniedēs, Kevana paskaid�roja.

Slaidā vienpadsmit collas garā na�a apbrīnojamais spals bija apmēram piecas collas gar�.

Kevana nejaudāja no tā ne acu atraut.

-��� Maikls Praiss, viņ� visbeidzot ierunājās.

-���� Nesaprotu.

-�� Vecā Sanfrancisko pilsēta. Sajutis apkārtējos uzmanīgi viņā lūkojamies, Kevana piespieda sevi paskatīties uz D�eimiju un Raterfordu. Abu sejās jautās apmulsums.

-��� Kas ir Maikls Praiss? D�eimija taujāja.

19. nodaļa

Vecā Sanfrancisko pilsēta. 1848. gads

Tolaik, kad pie Satera dzirnavām atrada zeltu, simtu jū�d�u attālajā ciematā dzīvoja apmēram �etri simti cilvēku. Ga�da laikā cauri Sanfrancisko uz zelta atradnēm bija plūdu�i divsimt tūksto�i meklētāju. Pilsētiņa bija tik panīkusi, ka sva�rīgākās preces nācās vest ar kuģi.

Viena no �ādām precēm bija na�i. Lielākajā daļā apmet�ņu austrumu piekrastē strādāja kalēji, kas spēja izkalt pri�mitīvus asmeņus, ta�u kvalitatīvus na�us nācās ievest, iegā�dājoties no ra�otājiem Anglijā. īsā laikā Sanfrancisko radās pieprasījums pēc tūksto�iem na�u, uzticamiem darbarīkiem, asmeņiem, kas nelūzt, kamēr ar tiem izrok zelta gabalus no upes straumes, un kas palīdz sargāt zeltu no zagļiem.

Kuģis ar na�u sūtījumu ceļā no Anglijas uz Sanfrancisko pavadīja veselu gadu. Izmantodami izdevību, na�u kalēji ie�kārtoja pilsētā kalves un prasīja lielu samaksu. Drīz tika iz�kopts �im apvidum raksturīgs na�u stils un auga kalēju meis�tarība. Viens no �iem kalējiem bija Maikls Praiss, kur� ieradās Sanfrancisko deviņpadsmitā gadsimta piecdesmito gadu vi�dū un kura klientu vidū bija bagātākie un ietekmīgākie vie�tējie vīri.

Tiesne�i, baņķieri, tirgoņi un nekustamā īpa�uma karaļi rau�a pa�iem vēl nesen neiedomājamas bagātības. Lai izrā�dītos, viņi ģērbās ekstravaganti un pa�aizsardzības nolūkos nēsāja līdzi na�us. Maikla Praisa elegantā dizaina na�i lepo�jās ar zeltu, briljantiem, pērlēm un citiem dārgmetāliem ap�darinātu spalu. Asmeni sargāja smalki gravēta sudraba maksts, ko piesprādzēja visiem redzamā goda vietā pie virsdrēbju jostas. Kalēja klienti sacentās āri�ķībā, kuram būs skaistākais un izsmalcinātākais ierocis.

-��� Tas pierādīja, ka na�i var būt mākslas darbi, Kevana turpināja. Na�u kolekcionāri tādus meklē. Nesen kāds Maikla Praisa kaltais duncis tika pārdots izsolē par nepil�niem simts tūksto�iem dolāru. Izgatavojot labu Maikla Praisa na�a kopiju, lietpratīgi kalēji var pierādīt savu prasmi. Ke�vana norādīja uz lādītē ievietoto nazi. Karlarn tas pade�vās nevainojami. Vai redzat skrūvi spala galā? To izskrūvē�jot, spalu var sadalīt vairākās sīkās detaļās. Rokturis, apmales, kas piestiprinātas iedzītnī, da�ādi elementi, kas vei�do �ķērsi. Ikviena sīkākā detaļa ir perfekti izstrādāta.

D�eimija kā nohipnotizēta pasniedzās pēc na�a.

Kevana viņu atturēja. Nedomāju, ka tas būtu prātīgi.

-��� Kāpēc?

-��� Asmenim vajadzētu zaigot. Tam jābūt ar satina pulēju�mu. Ta�u es to neredzu. Apdare ir nespodra.

Joprojām alkdama pieskarties instrumentam, D�eimija ne�piekāpās: Tas tādēļ, ka uz na�a sakrāju�ies putekļi.

-��� Vienas diennakts laikā? Kevana pajautāja. Tik daudz putekļu te nav. Nē, Karls ir asmeni apstrādājis ar kādu vie�lu. Iespējams, arī spalu. Es teiktu, ka nazis klāts ar kādu tro�pu indi, ko patogēnu detektori nav ieprogrammēti uztvert. Pat nevajag ar to iegriezt, pietiek pieskarties. Nāve, vistica�māk, iestātos acumirklī.

Sieviete strauji atrāva roku. Viņ� spēlējas ar mums. Di��ojas ar savām prāta spējām. Dusmojas par to, ka atraidīts, un tagad visiem sola atmaksāt.

Kevana pārlasīja vēstuli. Viņ� raksta, ka pēc divām die�nām pazudīs pavisam. Vēstulē ir vakardienas datums. Tā�tad lielais notikums gaidāms rīt.

-��� Ņūorleāna. Pasaules Tirdzniecības organizācija, D�eimija atgādināja.

Iezvanījās Kevanas mobilais tālrunis. Lai arī negribēdams novērsties no temata, viņ� tomēr ieskatījās ekrānā, izlasīja vārdu un sarauca pieri. Ali Karims. Viņ� nospieda taus�tiņu un bilda tālrunī: Tu velti tērē laiku, ja centies pieru�nāt mani mainīt domas. Es pat nepieļauju iespēju, ka pirms izmeklē�anas beigām varētu atjaunot tevi darbā.

-���� Es domāju, ka tu to izdarīsi krietni agrāk, paziņoja Ali. Man nupat bija sirsnīga saruna ar D�eraldu. Tu jau zi�not, ka Djurens organizē uzbrukumu Pasaules Tirdzniecības organizācijai Ņūorleāna.

-��� Ja tu esi nodevējs, arī tev tas būtu jāzina, Kevana at�cirta.

-��� Turp nosūtīti visi brīvie aizsargaģenti, vai ne? Ali jau�tāja. Tas pats attiecas uz Slepeno dienestu, Diplomātu ap�sardzes dienestu un ASV Mar�alu dienestu.

-��� Man nav tiesību to apspriest, Kevana attrauca.

-��� Tad apspriedīsim kaut ko citu, Ali neatlaidās. īstie mērķi ir aģenti.

Kevana juta krūtīs stindzino�u saltumu.

-���� Nerādies Ņūorleānai ne tuvumā, Ali skaļi brīdināja. Tie�i tur Karls Djurens tiecas visus ievilināt kā slazdā.

1 . nodaļa

-��� Ko tu ar mani izdarīji? Brokmena seja bija sāpēs izķē�mota. Lai gan tam nav nozīmes. Es varu paciest visu.

-��� Vari gan, Ali atzīmēja.

Bija aizritējusi gara, mokpilna nakts.

-���� Es esmu tikpat izturīgs kā tu, Brokmens turpināja. Ja es esmu ar mieru runāt, tas nav tādēļ, ka tu mani esi pievārējis.

-��� Protams, nav.

-��� Svarīgākais �obrīd ir Karls Djurens.

-��� Tad mums jāpierauga, lai viņ� netiek tev tuvumā.

-��� To var panākt, vienīgi viņu nogalinot, Brokmens at�zina.

-��� Izstāsti visu, kas tev zināms. Skatīsimies, ko es varē�u nokārtot.

-���� Domā, es nebiju iecerējis viņu novākt? Bet tas nelietis vispirms ir jāatrod. Piesiets pie trena�iera, Brokmena ķer�menis no sāpēm bija kļuvis glu�i stīvs. Ja ar viņu kaut kas notik�ot, kāds uzticams cilvēks pēc viņa rīkojuma nāk�ot kla�jā ar dokumentiem. Par mani.

-��� Es nevaru tev palīdzēt, ja tu man nestāsti visu.

Brokmens dziļi ieelpoja. Djurans nebija saistīts ar krie�va slepkavību. Ali paliecās uz priek�u, lai labāk saklausītu

Brokmena kluso balsi. Tas bija mans darbs, Brokmens sacīja. Es noorganizēju krieva slepkavību.

�ādu atklāsmi Ali nebija gaidījis. Slēpdams pārsteigumu, viņ� vaicāja:

-��� Tu? Kāpēc?

-��� Naudas dēļ.

-��� Tev maksā labi.

-���� Ne tik daudz, lai riskētu ar dzīvību sve�inieku labad. Vismaz ne tādu sve�inieku labad. Vai tevī nemaz nav pret viņiem naida?

-��� Naida?

-���� Es uzaugu tum�ajās Pretorijas ieliņās. Brokmena sāp�ju izvārdzināto ķermeni caurstrāvoja niknums. Kāvos par kartona kasti, kurā pārlaist nakti, par lupatām man mugu�rā, par katru drusciņu ēdiena, pie kura man palaimējās tikt. Sviedriem līstot pār seju, Brokmens spīvi lūkojās taisni uz priek�u. Paaudzies un sasniedzis piemērotu vecumu, es no�spriedu, ka visu savu mū�u esmu pavadījis cīņās, tālab varu iestāties armijā. Viņ� vēlreiz moko�i ievilka gaisa malku. Man izrādījās taisnība. Tas nebija ļaunāk par agrāk pār�dzīvoto. Daudzējādā ziņā tāda dzīve pat bija pārāka. Ko ti�kai man nevajadzēja pārciest, lai apliecinātu piederību īpa�o operāciju vienībai! Naktis bu�ā, kur plosās ugunsgrēks. Iz�susēju�as dzer�anas vietas. Visa instruktoru izsniegtā pārti�ka nolaistīta ar petroleju. Bet pat tādos apstākļos es jutos labāk. Brokmena skatiens kļuva negants. Bet es pierādī�ju, ka esmu īpa�s. Man bija, ar ko lepoties. Mana disciplinē�tība. Manas spējas. Viņam aizlūza balss. Ali ielika viņam mutē salmiņu un ļāva padzerties. Tad pienāca vecums, Brokmens turpināja. Trīsdesmit gadi. Es biju pārāk vecs. Velns lai parauj! Tāpēc es iestājos darbā Global Protective Services, viņ� nicino�i izmeta, un mani norīkoja sargāt vis�bagātākos, vispievilcīgākos un visietekmīgākos cilvēkus pa�saulē. Es biju par tādiem lasījis, ta�u nebiju sagatavojies ar tādiem tikties aci pret aci. Viņiem piederēja grezni aug�stā�va dzīvokļi, villas, reaktīvās lidma�īnas, jahtas, salas� viss, ko vien viņi iekāroja. Pasaulē, kur valda trūkums, bads un sāpes, viņi bija Dieva svētīti. Brokmens atkal dziļi ieelpo�ja. Viņi bija uzpūtīgi, augstprātīgi, valdonīgi, alkatīgi, at�baido�i un to visu uztvēra kā pa�saprotamu. Es viņus ienī�du. Ali ar vēsu drānu noslaucīja sviedru lāses Brokmenam no sejas. Gūsteknis turpināja: Es aizgāju no desantniekiem vien ar tuk�ām kabatām un rētām uz ķermeņa. �iem cilvē�kiem piederēja viss, bet viņi to nebija pelnīju�i. Vispretīgā�kais, vislielākais cūka bija tas krievs. Es biju nosūtīts viņu sargāt vēl pirms tam, kad mani paaugstināja amatā. Viņ� ru�nāja rupji. Viņ� izturējās� Brokmens pasvārstījās. Viņ� bļaustījās, plātījās, aizvainoja cilvēkus. Reiz redzēju, kā viņ� lieti�ķu vakariņu laikā izvemjas. Turpat pie krēsla uz grīdas. "Laikam vainīgs sarkanvīns pie zivs," viņ� paziņoja un lika viesmīlim atnest vēl degvīnu. Tas bija zemcilvēks, kas ar draudiem un varu ticis pie naftas dolāriem. Cie�i piesiets pie trena�iera, Brokmens pūlējās saskatīt pietūku�os ceļga�lus. Vai tos, tavuprāt, varēs saārstēt? Vai arī es palik�u kropls? Tā kā Ali neatbildēja, Brokmens pavērās tālumā un turpināja: Acīmredzot jādomā, ka man vairs nenāksies lēkt no lidaparātiem. Es ilgojos iegūt to, kas piederēja �iem klientiem. Pla�os dzīvokļus, jahtas, villas, salas. Ik dienas no�klausījos konfidenciālas runas par akciju tirgu. �ie cilvēki smēla milzu naudu, neatļauti izmantodami iek�ējo informā�ciju. Tāpēc, padzirdējis par farmaceitisko uzņēmumu, kuru plānoja iegādāties konkurents, lai dubultotu tā vērtību, es ieguldīju akcijās visus savus ietaupījumus un piedevām uz�taisīju milzīgus parādus. Brokmens nicīgi pasmējās par se�vi. Ta�u �ī informācija izrādījās tikai baumas. Farmaceitis�kais uzņēmums bankrotēja. Es zaudēju visu.

Bēdīgas beigas, Ali piezīmēja.

-��� Vai ne? Nākamreiz, kad krievs nolīga Global Protective Services viņu sargāt�

-��� Tas bija Romas norīkojums? Kurā strādāju es?

-��� Jā, Brokmens atteica, kamēr Ali slaucīja sviedrus vi�ņam no pieres. Krieva ienaidnieki bija lietpratēji. Viņiem bija nepiecie�ams cilvēks, kur� pārzina apsargā�anas kārtī�bu. Atkal atskanēja pa�nicino�i smiekli. Sazin kā viņi iz�dibināja, cik ļoti es ienīdu to krievu. Sazin kā viņi atklāja manu izmisīgo kāri pēc naudas. Es bie�i prātoju, vai tik tie cilvēki speciāli nenokārtoja tā, ka es dzirdu slepenās ziņas par farmaceitisko uzņēmumu.

-��� Tevi iemānīja slazdā?

Brokmens mēģināja paraustīt plecus, ta�u bija pārāk cie�i piesiets pie trena�iera. Viņi solīja segt manu parādu. Solīja atjaunot manu finansiālo stāvokli tādu, kāds tas bija agrāk. No manis tika prasīts vienīgi tas, lai es organizēju nīstama cilvēka noslepkavo�anu.

-���� Es vadīju sargu vienību Romā, un tu tolaik uzturējies Ņujorkā, Ali atcerējās. Visu, ko es tev ziņoju, tu izpļāpāji slepkavu grupai.

-��� Tu man vairākreiz �ēlojies, ka krievam patīk grozīties gar viesnīcas numura logiem.

-��� Tu par �o paradumu pastāstīji pretiniekam un tādējādi palīdzēji snaiperiem izvēlēties piemērotāko pozīciju.

-��� Ērts iznākums, Brokmens rezumēja. Tas bandubērns bija beigts, un mani parādi izgaisa.

-��� Un Karls Djurens �ajā slepkavībā nebija iesaistīts?

-��� Nē. Viņam tolaik nebija nekādas varas pār mani. Tātad man nebija ne mazākā iemesla iebilst, kad viņu padzina no darba par cilvēka sagraizī�anu pie viesnīcas Ptaza durvīm.

-��� Tad kāds �im notikumam sakars ar�

-��� Nolāpītais snaiperis. Pēc atlai�anas Djurens iestājās Kolumbijas narkotiku barona dienestā, un tur viņa un snaipe�ra ceļi krustojās.

Brokmena balss no pārdzīvojuma aiz�ņaudzās. Viņ� val�stīja mēli, it kā būtu norijis smiltis.

-��� Papūlies, Ali mudināja, pasniegdams vēl ūdeni. Tik�pat kā esam beigu�i. Drīz viss būs galā. Pastāsti par snai�peri!

-��� Djurens ar snaiperi dalījās pieredzē un pārrunāja savus agrākos norīkojumus.

-���� Un snaiperis pastāstīja Djurenam par tavu saistību ar krieva nāvi?

-���� Pilnīgi visu. Brokmens saviebās, ienīzdams pats sevi. Djurens piedraudēja mani atmaskot. Par tādu noziegumu man varēja piespriest cietumsodu vai, visticamāk, nāves spriedumu. Krievam bija brāļi, gandrīz tādi pa�i ļaundari. Viņi būtu mani� Brokmens aprāvās.

-��� Tu neredzēji cita ceļa. Nācās pakļauties Djurena �antā��ai un piegādāt informāciju par aģentiem un viņu norīkoju�miem.

-��� Lūk, tagad tu zini visu, Brokmens noteica, ielikdams vārdos vēl lielāku derdzīgumu pret sevi.

-��� Nē, nezinu vis. Kāpēc Djurens to visu ir uzņēmies?

Brokmens neatbildēja, tālab Ali atkal iespieda lupatu vi�ņam mutē un pavilka trena�iera sviras. Pēc piecām minūtēm, kad Brokmenam bija pārplēsta arī kreisā pleca rotatora ap�roce un viņ� pats bija mitējies klusi kliegt, Ali izņēma vīk�ķi viņam no mutes.

-��� Kāpēc viņ� to dara?

-��� Es nezinu, Brokmens novilka. Ali pasniedzās pēc tre�na�iera svirām, tādēļ Brokmens steig�us piebilda: Ta�u man ir spēcīgas aizdomas.

Kad Brokmens tās izklāstīja, Ali juta, ka viņa pakrūti sa��ņaudz salta roka.

2. nodaļa

Stāvēdams �ķūnītī, Kevana cie�i spieda pie auss mobilo tālruni un klausījās Ali stāstā.

-��� Kā lai es zinu, ka tā ir patiesība?

-��� Ja netici man, Ali uzstāja, tad varbūt tu ticēsi D�eraldam. Atskanēja būk�ķis, jo Ali novietoja tālruni citur. Tagad Ali balss skanēja no lielāka attāluma. Izstāsti viņam, nolādēts! Izstāsti to, ko nupat pavēstīji man!

Atkal būk�ķis. Un tad Brokmens sāpēs pārvērstā balsi teica:

-��� Es� Tas biju es. Es nodevu informāciju.

-��� Pastāsti par Ņūorleānu! Ali fonā atgādināja.

Brokmens paklausīja. Viņ� runāja aizsmaku�ā balsī, sma�gi vilkdams elpu. Izklausījās, ka neskaidros vārdus viņ� vei�do pietūku�ām lūpām.

Kevanam �ķita, ka tumsa visapkārt aizvien sabiezē. Lū�kodamies uz Karla meistarīgi darināto Maikla Praisa na�a kopiju un ievilkdams nāsis putekļu un vecā metāla smar�u visapkārt, viņ� tik tikko apzinājās D�eimijas un Raterforda uztraukumu, kad tie vēroja viņa saspringtos vaibstus.

No jauna ierunājās Ali: Vai tagad tu man tici?

-��� Paliec pie viņa. Neizej no dzīvokļa. Es nosūtī�u vienību jūs sargāt.

-��� Atsūti arī ārstu D�eraldam, Ali piekodināja.

Kevana pārtrauca sarunu un a�i noorganizēja solīto palī�dzību. Steigdamies uz durvju pusi, viņ� pastāstīja D�eimijai un Raterfordam par Ali atklājumu.

No kalves pustumsas iznākot dienasgaismā, viņi ap�ilba vēsās saules staros un kļuva glu�i vai akli. Viņi pagāja ga�rām meklē�anas vienības locekļiem un lieliem soļiem devās pa celiņu uz Raterforda automobili, un Kevana stāstīja:

-��� Vakar sapulces laikā mēs mēģinājām saprast, kas saista nogalinātos aģentus. Sarunu vēlamajā virzienā vadīja Brok�mens. Mēs meklējām kopsaucēju, balstoties uz agrākajiem norīkojumiem vai militārajām vienībām, kurās viņi dienēju��i. Bet tie�i Brokmens ieteicās, ka vecajiem norīkojumiem nav nozīmes un jāskatās gaidāmie. Es pat atceros, kādā balsī viņ� paziņoja: "Pasaules Tirdzniecības organizācija." Tas bija vi�ņa pēdējais darbs. Karls viņam bija pavēlējis panākt, lai mēs saredzam �o sakarību. Gadījumā, ja mēs neuzķertu ar na��iem pastrādāto slepkavību nozīmīgumu. Viņ� gribēja, lai mēs visu uzmanību pievēr�am Ņūorleānai. Karla atstātā vēs�tule �īs aizdomas tikai pastiprināja.

-��� Kādēļ viņ� pūlas mūs brīdināt, kur un kad uzbrukums notiks? jautāja Raterfords.

-���� Turp nosūtīti visi aģenti, kas nav aizņemti citur. Djurens vēlas iznīcināt pēc iespējas vairāk cilvēku, ta�u konfe�rences apmeklētāji, tirdzniecības ministri un lielu korporā�ciju vadītāji viņam ir mazsvarīgi. Tas ir tikai papildu ieguvums. īstie mērķi ir aģenti. Viņ� jau ir radījis spriedzi sistēmā. Tagad viņ� tiecas to nospiest uz ceļiem. Ja Djurens izkropļos visu ASV dro�ības tīklu, jaunu operatoru apmācī�ba ilgs vairākus mēne�us. Tikmēr tas, kur� viņu nolīga, va�rēs rīkoties pēc sirds patikas.

3. nodaļa

Noliktava atradās Misisipi krastā. Par spīti mitrumam, kas dvesa no grīdas, ēku izmantoja par kopmītni. Trīs rin�dās bija izvietotas saliekamās gultas ar guļammaisiem, pa divdesmit katrā rindā. Vīri sēdēja uz gultu malām un tīrīja iero�us. Citi atradās pie galdiem un spēlēja videospēles ar �audī�anos vai skatījās asa si�eta filmas, kas atbilda viņu arodam. Pārtikas bija pietiekami. Pēc sūrajiem jaunības ga�diem, ko lielākā daļa �o vīru bija pārdzīvoju�i, pēc pārciestā ieslodzījuma, pēc apmācības nometnē, apguvu�i disciplīnu un spēju lepoties ar sevi, beidzot viņi bija apmierināti.

Atvērās durvis, un viņi pacēla acis pret saules ietvertu vī�rie�a siluetu durvju ailā. Slaidais, izstīdzēju�ais stāvs un mus�kuļainie apak�delmi bija labi pazīstami. Vīrietis tūristu zā�bakos, biksēs ar daudzām kabatām un pārāk platā kreklā, kur� nosedza ieroci. Viņ� aizvēra durvis. Ārpusē palika stā�vam divi vīri, kuri izskatījās pēc dokeriem, bet patiesībā bi�ja sargkareivji.

Viņ� devās pie paaugstinājuma telpā, un pārējie pulcējās apkārt. Negaidīdami atgādinājumu, visi ieņēma militāru stāju kājas plati, rokas aiz muguras.

-��� Labdien, kungi. Karla vārdi atbalsojās metāla sienās. Kaujinieki mundri palocīja galvu, atbildot uz cieņas pilno uz�runu. Sāksim ar visbūtiskāko jautājumu. Vai pārtikas jums pietiek? Visi pasmējās. Jā vai nē?

-��� Jā, ser.

-��� Gar�o labi?

-��� Jā, ser.

-���� Ņūorleānas virtuve ir labākā pasaulē. Austeres. Upes vē�i. Garneles kreolie�u mērcē. Sami pekanriekstu garozā. Sarkanās pupiņas un Luiziānas rīsi. Pralinē maizes pudiņ�. Kungs tētīt, es pats sajutu izsalkumu! Vīri smējās, un Karls turpināja: Kad �is darbs būs galā, es sarīko�u dzīres, kā�das pieejamas vien Antoine's vai citos �āspuses greznajos restorānos. Bet pagaidām lieciet aiz auss. Kamēr vien pie�ejams papilnam garda rijamā, nekautrējieties izmantot �o iz�devību. Nekad nevar zināt, kad dzīrēm sekos bads. Tāds ir karavīra likums. Vai viss nepiecie�amais ekipējums ir? Vī�ri pamāja. Ja rodas �aubas par izsniegtajiem iero�iem, pie�prasiet citus. Izveidojiet munīcijas krājumus. Galu galā jums nav par munīciju jāmaksā. Visi atkal iesmējās. Runājot par samaksu, �ā lieliskā d�entlmeņa rīcībā� Karls norādīja uz Raulu. � ir jūsu nākamā mēne�a alga. Pēc instruktā�as va�rēsiet to saņemt.

Iero�i, nauda un cieņa. Kā paradīzē.

-��� Vai esat gatavi ķerties pie darba?

-��� Jā, ser!

-��� Dro�i zināt?

-��� Jā, ser!

-���� Kārtība ir �āda. Rīt sāksies konference. To rīko Pasau�les Tirdzniecības organizācija, un pilsētā sabrauks daudz ie�tekmīgu ļautiņu. Politiķi. Miljardieri. Biezie ve�i, kas vada starptautiskās korporācijas. Pasākums pievilina arī labu tie�su tādu aktīvistu, kuri ieņēmu�i galvā, ka Pasaules Tirdznie�cības organizācijas pārstāvji plāno izcirst visus pasaules me��us un visur ierīkot raktuves. Tie uzskata, ka organizācija tiecas iemīt trūkumcietējus dubļos, lai bagātie varētu iedzī�voties vēl lielākā turībā, maksājot divdesmit centus stundā rūpnīcu strādniekiem citos kontinentos un tad uzliekot pa�matīgu uzcenojumu kurpēm, krekliem vai citām tur sara�o�tajām precēm. �ie protestētāji taisa nekārtībās. Ta notiek vienmēr. Tas ir tikpat dro�i kā nauda bankā. Viņi rīko ne�mierus. Viņi grib, lai mēs saceļam patiesi iespaidīgas nekār�tības, ko Pasaules Tirdzniecības organizācijas bosi nemū�am neaizmirsīs. Lai viņi labi apdomā, vai ir vērts izcirst visus me�us, ierīkot raktuves un maksāt nabagu algas. Kā mēs sa�taisīsim �os visvarenākos nemierus? Es jums pastāstī�u. Ik�viens saņems �ādu somu.

Karls pacēla nobru�ātu mugursomu izskatījās, ka to kāds piesējis pie smagās automa�īnas un desmit jūdzes vil�cis pa grants ceļu. Visi to nopētīja citkārt viņi nemū�am nepievērstu uzmanību tik necilam priek�metam.

-���� Katrā mugursomā atrodas dūmu granāta. Jūs iejuksiet pūlī. Protestētāju būs ļoti daudz, tūksto�iem, un jūs neviens neievēros. Mugursomas ir numurētas. Apskatiet pilsētas kar�ti, kas karājas pie sienas, un uzmeklējiet savu numuru. Kon�ferences centra bulvāri. Fultona ielā. Komercijas ielā. Poidrasa ielā. Krastmalā. Pie Harrah's kazino. Garām Lafajeta laukumam. Dankana laukumā. Pilsētas mērijā. Katrā ielā ir viens numurs. Tur ir jūsu pozīcija. Kad sāksies nekārtībās, kad ļautiņi dedzinās automa�īnas, dauzīs logus un metīs Molotova kokteiļus, kad ieradīsies policija, lai darītu galu jautrībai, jūs mugursomu noslēpsiet. Kad jums izsniegtie dār�gie, sinhronizētie Jūras flotes desantnieku pulksteņi rādīs tie�i vienpadsmit nulle, nulle, jūs pavilksiet �o aukliņu, un granātas sāks dūmot. Pagaidiet, kamēr dūmi pietiekami sa�biezē. Mugursomu izvietojums apkārtnē būs vienmērīgs, tā�lab dūmi izplatīsies viscaur. Kolīdz policisti jūs nevarēs sa�skatīt, izvelciet pistoles un �aujiet ātrām kārtām pāri visu galvām. Nevajag nevienu nogalināt. Tikai pabiedēt. Se�des�mit iero�i iz�auj vienlaikus. Dārdoņa kā kara laukā. Ta�u ne�viens jūs neredzēs un nezinās, kas �auj. Protestētāji uzska�tīs, ka vainīgi policisti. Kruķi spriedīs, ka to dara nemiernieki. Sāksies klaigas, auro�ana un skraidelē�ana. Iz�lietojiet visu munīciju. Nometiet stroķi zemē. Iepriek� neaiz�mirstiet pielīmēt lateksa strēmeles pirkstu galiem, lai nepa�liktu pirkstu nospiedumi, un neaizmirstiet uzvilkt cimdus pielādē�anas laikā, lai uz izmestajām patronu �aulītēm arī ne�būtu nospiedumu. Pēc tam laidieties prom. Tiekamies pēc di�vām dienām nometnē pie Galvestonas pilsētas Teksasas pa�valstī. Atcerieties? Es jums par to nesen stāstīju. Tad arī nosvinēsim paveikto un plānosim nākamo misiju. Jūsu līdz�dalība �ajos notikumos ilgs apmēram minūti, ta�u tam ir ne�piecie�ami stipri nervi. Jūs apmācīja tie�i tādam nolūkam. Ti�cība savām spējām. Uzticamība. Apņēmība. Pa�kontrole. Vēss prāts. Ar �ādu īpa�ību kopumu jus dzīvē tālu tiksiet, kungi. Jus vairs neesat ielas sala�ņas. Pierādiet to! Parādiet, kā darbojas profesionāļi. Ta�u būt profesionālim nozīmē arī apzināties savu spēju robe�as. Ja �eit ir kāds, kur� neuzska�ta, ka ir gatavs uzdevuma izpildei, un vēlas turpināt apmā�cības, sakiet jau tagad, un varēsiet iziet pa �īm durvīm. Ne�viens jūs nevainos.

Aptuveni ducis vīru, kas acīmredzot nebija tik sociopātiski noskaņoti, �ķita mazliet svārstāmies, tomēr roku ne�viens necēla.

Labi, Karls turpināja. Tad katrs paņem naudu un mugursomu. Atrodiet savu vietu uz kartes. Pieraugiet, lai ierocis ir �au�anas gatavībā. Kārtīgi paēdiet un izgulieties. Rīt no rīta vēl parunāsim.

Karls nokāpa no paaugstinājuma, un vīri stājās rindā pie Raula, kur� dalīja naudu.

-����� Mister Kaloden, Karls uzrunāja vienu no vīriem, kad ieradāties pie mums, dzīve viennicā bija jūs padarīju�si mīkstu un bālu. Fizisko aktivitā�u trūkums un ogļhidrātu kaudzes, ko cietumā dēvē par ēdienu, jūs padarīja par ļu�mīgu tuklīti. Tagad jūs esat formā. No jums staro veselība. Pēc taisnības jūsu pienākums būtu maksāt man par to, ka nodro�ināju jums SPA procedūras.

Kalodens pasmējās. Tā ir, mister Bovij, bet, ja neiebilstat, es naudu tomēr paturē�u.

Karls turpināja tērzēt, izmeta pa kādam jociņam un iedve�sa vīros lepnumu par piederību �ai komandai. Da�iem viņ� paspieda roku vai labsirdīgi paplik�ķināja pa muguru. Ta�u, pārlūkodams rindu, bet nelikdams manīt savu vērtējo�o ska�tienu, viņ� pamanīja, ka se�i vīri nesteidzas pievienoties pā�rējiem.

Viņi gaidīja, kad vairākums būs sabāzis naudu kabatās un atgriezies pie iero�u tīrī�anas, videospēļu spēlē�anas, filmu skatī�anās un labāko Ņūorleānas maltī�u baudī�anas.

-��� Mister Bovij? viens no viņiem ierunājās.

-��� Jā? Karls jau zināja, kas sekos tālāk.

-���� Mēs, ē� Mēs te spriedām�

Ierunājās cits vīrietis: Vai jūs domājāt nopietni, kad sa�cījāt, ka mēs varam atteikties, ja nejūtamies �im uzdevumam kā radīti?

-��� Te nevalda diktatūra, mister Tod. Es uzskatu, ka visla�bākā vienība ir tā, kurā valda pilnīgas brīvprātības princips.

-��� Tad� otrs vīrs ieteicās, bet apklusa.

-��� Jā, mister Vīver?

-��� �ai dzīvē es gana bie�i esmu iekūlies nepatik�anās, tā�dēļ vairāk negribu.

-��� Tiesa, jums neviens nav jānogalina, Karls aizrādīja.

Jūsu uzdevums ir aktivizēt dūmu granātu un �aut gaisā.

-��� Acīmredzot man labāk patika aplaupīt degvielas uzpil�des stacijas. Bet arī to man vairs negribas.

-��� �eit valda pilnīgas brīvprātības princips, Karls atkār�toja. Es neizlik�os, ka neesmu vīlies. Jūsu apmācībā iegul�dīts daudz pūļu. Ta�u, ja jūs nevarat misijai ziedot visus spē�kus, mums visiem būs labāk, ja spēsiet to atzīt vaļsirdīgi. Vai tie�ām nepārdomāsiet? Neviens neatbildēja, un Karls no�pūtās. Labi� Protams, nākamā mēne�a algu jūs nesaņem�siet. Un vienībā jūs, saprotams, vairs nedrīkstat palikt. To�mēr es nevaru pieļaut, ka jūs uzturaties Ņūorleānā. Ja piedzersieties, varat iestreipuļot kadā Fran�u kvartāla bārā un izpļāpāt vairāk nekā vajadzētu.

-��� Tā mēs nerīkotos, mister Bovij. Jūs zināt, ka varat uz mums paļauties.

-���� Tik un tā, mister Vīver, problēmas ar alkoholu jūs pa�mudināja uz rīcību, kas noveda jūs cietumā. Ar jums notika līdzīgi, mister Tod. Es lik�u, lai jūs aizved uz kādu moteli, kur varēsiet uzkavēties pāris dienu. Ārpus pilsētas. Sagādā�jiet kārtīgus spirtotā krājumus. Iepērciet labi daudz ēdamā. Es negribu, lai jūs rādāties cilvēkos.

-��� Saprotam, ser.

-���� Pēc divām dienām drīkstēsiet doties prom no moteļa, un tad vairs nebūs svarīgi, ko jūs citiem stāstāt.

Tods izskatījās atvieglots. Paldies, mister Bovij.

Karls pagriezās pret Raulu. Piebrauc furgonu!

Pēc desmit minūtēm Rauls vadīja furgonu rietumu virzie�nā pa Desmito starp�tatu maģistrāli ar blīvu satiksmes plūs�mu. Rieto�ā saule spīdēja tie�i acīs. Izbraucot no pilsētas, viņ� uzrunāja pārējos:

-���� Misters Bovijs pieteica, ka motelis nedrīkst būt grezns. Tam jābūt tādam, kurā nav jāuzrāda kredītkarte, lai jūsu pār�vieto�anos nevarētu vēlāk izsekot. Jums ir tik daudz skaid�ras naudas, ka nespēsiet to iztērēt. Lieciet to lietā. �ī te būs normāla vieta.

Viņ� norādīja uz moteli ar nosaukumu Escort Inn.

-��� Galvenais, lai tuvumā ir dzērienu veikals, uzstāja Tods.

-��� Es pēdējoreiz dabūju iedzert stundu pēc iznāk�anas no cie�tuma. Pēc tam Bovijs mani pierunāja doties uz to sasodīto nometni, un vairs pie sīvā es neesmu ticis.

-��� Re, Vīvers iesaucās. Veikals ir pāri ielai!

Viņi piekrāva pilnu furgonu ar alu, amerikāņu un skotu viskiju, degvīnu, d�inu un limonādēm, iegādājās arī kartu�peļu �ipsus, sīpolu mērci un kār�u kavu, un Rauls piebrauca pie stāvvietas moteļa malā.

-��� Es pagaidī�u te, kamēr jūs reģistrējaties, Rauls sacīja.

-��� Ja misija saiet grīstē, jums būs labāk, ja jūs neredzēs kopā ar mani.

-��� Skaidrs. Doma ir laba. Nav vajadzīgs, ka mūs saista ar notikumiem pilsētā.

-��� Prasiet istabas tālākajā galā. Būs mazāka iespēja, ka ma�ni kāds ierauga, kamēr izkrausim visas mantas.

-��� Jā, pateiksim reģistratorei, ka gribam pēc iespējas tālāk no satiksmes trok�ņiem.

Pēc piecām minūtēm visi se�i vīri iznāca no moteļa gal�venās mājas, un Rauls viņus aizveda uz nomaļo numuru.

-���� Istaba ir pirmajā stāvā, Tods lepni noteica. Nebūs jānēsā mantas aug�ā pa kāpnēm.

Rauls vēroja, kā viņi sanes vienā istabā alkoholu un pār�tiku. Viss nokārtots? viņ� vaicāja, stāvēdams atvērtajās durvīs. Vai vēl kaut kas vajadzīgs?

-��� Pāris ieleņu, Tods smīkņādams attrauca.

-��� Misters Bovijs vēlas, lai jūs ne ar vienu nesarunājaties, Rauls brīdināja.

-��� Jā, labi, nevajag jau tā pārspīlēt. Es tikai dzinu jokus.

Viens no vīriem noskrūvēja Jim Bcatn viskija pudeles kor�ķīti, otrs atvēra Budiveiser alus skārdeni, un tre�ais tikmēr ieslēdza televizoru.

-���� Pameklē History kanālu, Vīvers ieteica. Varbūt būs kāds raidījums par automātiem vai tamlīdzīgām lietām.

-��� Es ieskrie�u tualetē, Rauls teica.

Viņ� iegāja tualetē, cie�i aizvēra durvis, urinēja un nolai�da podā ūdeni. Tad izvilka divas Beretas sistēmas piecpa�dsmit patronu pistoles, kas bija paslēptas zem platā krekla. No jostas somiņas izņēmis skaņas slāpētājus, viņ� piestipri�nāja tos stobru galā un atvēra durvis. Televīzijas program�mas vadītājs stāstīja, kā izgudrota AK-47 triecien�autene jeb Kala�ņikova automāts. Iznācis no tualetes, Rauls no�āva vi�sus se�us vīrus iztuk�oja abu pistoļu aptveres. Skaņas slā�pētāju izraisītie pauk�ķi radīja iespaidu, ka motelī norisinās spilvenu kauja. Deviņu milimetru patronu gali pēc trieciena sadalījās ķermeņos, nevis tos caururba un ietriecās sienas, jo troksnis varētu pievērst to cilvēku uzmanību, kas atradās uz ielas vai blakus istabās.

Rauls savāca visas patronu �aulītes, lai gan da�as nācās meklēt ilgāk nekā domāts. Ja ari kāda palikusi nepamanī�ta, nebūs milzu nelaime viņ� bija pielādējis iero�us ar cim�diem rokās un rūpīgi pieraudzījis, lai uz patronu �aulītēm nepaliek pirkstu nospiedumi. Ta�u, ja visi pierādījumi būs rūpīgi aizvākti, izmeklētāji nevarēs izpētīt belzeņmehānisma pēdas un stobra vītņu nospiedumus uz �aulītes �ādi ballistikas pierādījumi varētu saistīt Raula pistoles ar no�zieguma vietu. Lodes miru�o ķermeņos būs sadalīju�ās, un to sīkie fragmenti kļuvu�i pierādījumiem nederīgi. Turklāt Rauls bija iecerējis noslaucīt pirkstu nospiedumus no pis�tolēm un pēc iespējas ātrāk no iero�iem atbrīvoties. Miste�rs Bovijs bija mācījis, ka izdzīvo�ana ir atkarīga no katra sīkuma.

Viņ� paņēma no katra līķa skaidro naudu un noslaucīja pirkstu nospiedumus no tualetes poda sviras un da�ām ci�tām virsmām, kurām bija pieskāries. Iedams ārā pa durvīm un grasīdamies tās aizslēgt, viņ� dzirdēja History kanāla diktoru stāstām, ka cilvēks, kur� komunisma laika izgudro�ja slaveno automātu, tā ari nav saņēmis autoratlīdzību.

4. nodaļa

Pa Misisipi puk�ķinādama garām aizpeldēja bar�a. Karls piespieda mobilā tālruņa taustiņus un kārtējo reizi noklausījās ierakstīto lūgumu atstāt ziņu. Viņ� nospieda taustiņus citā secībā un izdzirdēja līdzīgu ziņu. Tad viņ� nospieda atvieno�anas pogu un iegrima drūmās domās. Pagāju�as divdesmit �etras stundas kop� pēdējās sazinā��anās ar Brokmenu, kuram iepriek�ējā vakarā vajadzēja ierasties Ņūorleānā ar lidma�īnu, no rīta pieteikties Global Protective Services bāzē un izvērtēt gatavo�anos dro�ības pasākumiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas konfe�rences laikā. Pēc tam Brokmens būtu apspriedies ar sa�viem amatbrāļiem no da�ādiem valsts aizsardzības die�nestiem. Kad noskaidroti grafiki un mar�ruti, kurus izmantos da�ādi aģenti, pavadot savus klientus uz kon�feren�u centru, viņam bija pavēlēts sazināties ar Kārlu un izklāstīt visu sīkumos.

"Vai Brokmens ir nospriedis, ka vairs nespēj piedalīties �ai pasākumā? Vai viņ� ir aizbēdzis? Vai viņ� ir aizturēts un tiek nopratināts?" Tā kā �ai iespējai sekas būtu nopietnākas, Karls nevarēja to neapsvērt. "Ja noticis visļaunākais, cik ilgi Brokmens spēs izturēt nopratinā�anu? Vai viņ� būtu pietie�kami vāj� un atzītos, ka saistīts ar daudzu operatoru bojāe�ju? Vai viņ� pastāstītu varas iestādēm, ka es esmu ar viņu manipulējis un panācis, lai viņ� nosūta pēc iespējas vairāk aģentu uz Ņfūorleānu?"

Neuzticamība ir visļaunākais grēks.

Karls beidzamo reizi sirdīgi ievadīja Brokmena numuru mobilajā tālrunī.

5. nodaļa

-��� Jums laimējies, ka Global Protective Services man maksā regulāru honorāru. Aptuveni piecdesmit gadus vecā briļ�ļainā ārste, savulaik mobilā militārā hospitāļa medmāsa, ar galvas mājienu norādīja uz Brokmenu, kas atradās gultā sa�vā dzīvoklī, sāpju remdino�o līdzekļu apdullināts.

-��� Viņam būs nepiecie�ama fizioterapija ceļgaliem un pār�rautajām rotatoru aprocēm, mediķe sacīja Ali Karimam. Ieraugot, kādu postu jūs viņam esat nodarījis, jebkur� cits ārsts zvanītu policijai.

-��� Aprunājieties ar Kevanu, Ali atteica. Viņ� paskaid�ros manas rīcības iemeslus.

Citā dzīvokļa daļā, trena�ieru istabā, iezvanījās Brokmena tālrunis. Ne jau pirmo reizi. Nopratinā�anas laikā viņam bija zvanīts vairākas reizes, bet Ali nekad neatbildēja. Lie�lākā daļa zvanītāju bija saistīti ar uzņēmuma darbu un at�stāja ziņu, lai noskaidrotu, kāpēc Brokmens nav ieradies Ņūorleānā.

Tikai viens zvanītājs Viljams Skeid�els rīkojās citādi.

Tālrunis iezvanījās atkal, un Ali izgāja no guļamistabas un devās uz trena�ieru istabu.

Pēc se�iem signāliem zvanī�ana mitējās. Ali piegāja pie galda, kur blakus Brokmena pistolei un līkajam nazim atra�dās tālrunis. Tā ekrānā atkal bija lasāms Viljama Skeid�ela vārds.

Kāda doma viņu darīja nemierīgu. Atsprādzējis savu mo�bilo tālruni no siksnas, Ali nospieda taustiņus.

Pēc diviem pīkstieniem atsaucās Kevana: Es ceru, ka tu nāc ar labām ziņām.

-��� Man ir tikai viens jautājums. Vai vārds "Viljams Skei�d�els" tev kaut ko izsaka?

-��� Pie velna, jā! Skeid�els bija slavens na�u kalējs. Kur �is vārds parādījās?

-��� Cilvēks ar �ādu vārdu vairākkārt zvanījis gan uz Brokmena mobilo, gan uz mājas tālruni. Ta�u ziņu neatstāj.

Klausulē brīdi valdīja klusums. Tas ir Karls.

-��� Uzgaidi. Noskaidrosim, vai �oreiz viņ� ir atstājis ziņu. Ali nospieda Brokmena mobilā tālruņa taustiņus.

-��� Kāds numurs ir redzams ekrānā? jautāja Kevana.

Ali nodiktēja ciparus un noklausījās Brokmena tālrunī at�stāto ziņu. Elektroniska �ņākoņa norādīja, ka ziņa patie�ām ir ierakstīta. Atspiedies pret galdu un pavirzījis malā Brok�mena iero�us, Ali ar cerībām gaidīja. �ņākoņu pārtrauca spalgs elektronisks pīkstiens.

Trena�ieru istaba uzsprāga.

6.�� nodaļa

Karls piesprādzēja mobilo tālruni pie siksnas un ievietoja nelielo radioraidītāju fotokameras somiņā, ko nēsāja līdzi. Viņ� aizstaigāja līdz upes krastam, pa ceļam mādams ar gal�vu tūristiem un izlikdamies apbrīnojam kuģus, kas peldēja Misisipi upē, lai gan patiesībā viņa uzmanību saistīja neie�rasti lielais policistu skaits un daudzās barikādes, kas sakrau�tas upes mala, gatavojoties nākamās dienas demonstrācijām. Viņ� iztēlojās, kā Brokmens visticamāk, tomēr viņa prati�nātājs ieklausās tālrunī, cerēdams izdzirdēt ziņu. Ta�u vie�nīgā ziņa bija aktivizācijas signāls no Karla radioraidītāja. Signālu uztvēra miniatūrais detonators na�a makstī. Sprā�dziens, kuru radīja maksts formā izveidotās jaudīgās sprāgstvielas, iznīcināja visu tām apkārt.

7.�� nodaļa

Sakari pārtrūka vienā acumirklī. Klausulē iestājās nāves klusums. Vārds "nāve" ienāca Kevanam prātā ne saukts, ne lūgts. Sēdēdams Global Protective Services lidma�īnā, kas de�vās uz Ņūorleānu, viņ� juta dvēselē kaut ko aizlūstam. Ie�galvodams sev, ka lidma�īnās tālruņu sakari nav uzticami un pārtraukt sarunu varēja kļūme elektronikā, viņ� apspieda ne�lāgās nojausmas un vēlreiz piezvanīja Ali uz mobilo tālruni, ta�u atsaucās datorizēta balss un pavēstīja, ka numurs nav pieejams.

-��� Vai noticis kaut kas nelāgs? D�eimija apvaicājās.

-��� Baidos, ka jā. Kevana steig�us zvanīja uz sava uzņē�muma galveno mītni Manhetenā.

De�urējo�ais virsnieks jau bija saņēmis ziņu no diviem fir�mas aģentiem, kuri stāvēja sardzē pie Brokmena dzīvokļa durvīm.

-��� Sprādziens? Kevanam sa�ņaudzās sirds un aizrāvās elpa. Viņ� nolaida tālruni. Esi nolādēts, Kari!

8. nodaļa

Kad Gulfstream lidma�īna nolaidās Ņūorleānā, to jau gai�dīja vairāki ārkārtas dienestu transportlīdzekļi, jumta bāk�ugunīm zibinot tumsā. Drūma izskata oficiālās personas ar �aujamiero�iem zem �aketēm izveidoja aizsargkvadrātu, kad Kevana, D�eimija un Raterfords iznāca no lidaparāta.

-�� Tālruņa numurs, kuru īsi pirms nāves nosauca jūsu dar�binieks, sākas ar vietējo kodu, kāds Slepenā dienesta aģents stāstīja Kevanam. Viljams Skeid�els iegādājies �o tālruni vakar Sent�ārlzas pilsētiņā, divdesmit jūd�u attālu�mā no �ejienes.

-��� To dro�i vien nedarīja pats Karls. �o godu izpelnījies kāds viņa cilvēks, lai pārdevējs nevarētu sniegt precīzu pir�cēja aprakstu.

-��� Pircēja nosauktā adrese ir fiktīva.

-��� Cik pārsteidzo�i!

-��� Varu saderēt, ka da�ādos citos veikalos ir nopirkti vai�rāki tālruņi un to veikusi viena un tā pati persona, slēpjo�ties aiz neīstiem vārdiem un dokumentiem, piebilda Raterfords.

Policisti aplenca furgonu no abām pusēm. Kevana, D�eimija un Raterfords FIB aģentu pavadībā ietrausās transport�līdzeklī. Tiklīdz durvis aizcirtās, �oferis vadīja automobili uz izeju. Policijas patruļma�īnas brauca gan pa priek�u, gan aiz muguras.

-���� Maz ticams, ka Djurens vēl ilgi paturēs �o tālruni, sprieda Kevana. Furgons tobrīd jau atradās uz maģistrāles. Vai satelīts ir vietā?

-���� Gatavs sākt darbu, atbildēja kāds aģents. Debesu acis un ausis ir pavērstas pret Ņūorleānu.

-���� Tad ķerieties klāt.

Aģents ierunājās rācijā: Maiznieks Miesniekam. Vai dzirdi?

-��� Apstiprinu, atsaucās kāds vīrietis.

-��� Uzsākt izseko�anu!

-��� Izseko�anas process sācies.

Aģents pamāja Kevanam, kas izņēma mobilo tālruni un ievadīja numuru, kuru Ali bija nosaucis viņam da�us mirkļus pirms bojāejas.

Visi saspringti viņu vēroja, bet Kevana apzinājās tikai pie auss piespiesto tālruni un signāla toni tajā.

Viens.

Divi.

Trīs.

-��� Viņ� būs atbrīvojies no tālruņa, teica Raterfords. Ja kāds vispār atbildēs, tad varbūt tas būs narkomāns.

Pēk�ņi klausulē bija dzirdama Karla balss: Sveiks, Aron!

Kevana juta, kā paātrinās sirdsdarbība.

Apdzīdams automa�īnu uz �osejas, furgons sa�ūpojās.

-��� Teicami uzminēts, Kari.

-��� Nebija vajadzības minēt. Es tevi pazīstu, vecais draugs. Es varu paredzēt tavu rīcību.

-��� Es tavu ari. Kevana secināja, ka fonā ir dzirdama mū�zika un smiekli, bet Karla balss izklausās slāpēta un attāla. Tu biji pārliecināts, ka es zvanī�u?

-��� Protams, bija iespējams, ka tu iztaujā D�eraldu Brokmenu. Tādā gadījumā tu tagad būtu izsmērēts pa sienu.

Skābs kamols dedzināja Kevanam rīkli. Gribējās pasnieg�ties cauri klausulei un�

Viņ� pielika pūles, lai neizrādītu balsī saviļņojumu. Tu uzspridzināji Ali Karimu, divus sargus un ārsti.

-�� Karims. Ar viņu bija viegli sastrādāties. Sava amata liet�pratējs. �ēl, ka viņa vairs nav.

-��� Pamēģini neliekuļot.

-��� Kas bija pārējie� Karla balss it kā izdzisa, lai gan mū�zika un balsis savādā kārtā bija dzirdamas tikpat skaidri.

-��� Es tevi slikti dzirdu, Kevana sacīja.

Sarunbiedra balss kļuva skaļāka. Kas bija pārējie sargi?

Kevana nosauca viņu vārdus.

-�� Tādus nezinu. Viņus dro�i vien pieņēma darbā pēc tam, kad atlaida mani, Karls uzsvērti sacīja.

-���� Es jau tev teicu, ka man nebija nekāda sakara ar tavu atbrīvo�anu no darba.

Starme�iem spo�i mirdzot, furgons strauji nogriezās uz slīpās nobrauktuves, un Kevana bija spiests pieķerties pie sie�nas, lai nezaudētu līdzsvaru.

-���� Bet tu arī necenties to aizkavēt, draudziņ, Karls at�gādināja. Un dziļi sirdī tu zināji, ka tev tas būtu pa spē�kam.

-�� Tu pārkāpi pilnvaras. Tu vairs nebija valdāms. Dankans, tevi atlaizdams, rīkojās pareizi.

-��� Ā, beidzot nāk gaismā patiesība. Tu atzīsti, ka būtu va�rējis iestāties par mani, tomēr ļāvi, lai mani atlai�.

-��� Starpgadījums pie viesnīcas Plaza nebija vienīgā reize, kad tu zaudēji savaldī�anos. Tu vaino mani? Pamēģini vai�not pats sevi.

-��� Uzņemties daļēji atbildību uz sevi? Vai to tu piedāvā?

-��� Es piedāvāju tev atmest savus nodomus.

-���� Cik ilgi, tavuprāt, tev izdosies uzturēt �o sarunu? Karls vaicāja.

-���� Līdz izdosies tevi pierunāt.

-��� Vai tu mēģini izsekot mana mobilā tālruņa signālu, ve�co zēn? Pūlies noskaidrot, kuras bāzes stacijas pārraida ma�nu balsi?

-��� Man tas jādara. Tu zini, kā �ādās situācijās rīkojas. Ne�kā personīga.

-��� Nesmīdini mani. Tu esi nepārprotami pierādījis, ka at�tiecībā uz tevi nekas nav personīgs. Salts tu esi, Āron. Es nemaz iedomāties nevarēju, cik salts tu esi.

-��� Un tu ne? Uzklausi mani, Kari! Met mieru saviem plā�niem.

Furgons nogriezās gar stūri un spēji nobremzēja, liekot Kevanam atkal pieķerties pie sienas. Automobilis vēl nebija pilnībā apstājies, kad vienības galvenais aģents atrāva vaļā sānu durvis un uz ārkārtas dienestu bākuguņu zib�ņu fona skatienam atklājās �autenēm bruņoti viri.

-��� Kādēļ lai es mestu mieru tam, ko man tik ilgi nācās or�ganizēt? vaicāja Karls.

Piespiedis tālruni pie auss, Kevana izlēca no furgona un līdz ar aģentiem devās uz vienstāva ķieģeļu ēku. Nāsīs iesi�tās tuvējās Misisipi kodīgā dvaka. Kari, ja tavs nodoms ir atriebties man, nosauc laiku un vietu! Es parūpē�os par ta�vu dro�ību. Bez blēdī�anās. Viens pret vienu. Varēsi izpaust savu naidu pret mani.

Aģents atvēra ēkas metāla durvis. No tām izplūda spo�a gaisma. Milzīgo telpu pildīja radio iekārtas, datori, video un audio magnetofoni un novēro�anas kameru monitori. Ekrā�ni pārraidīja simtiem ainu no Ņūorleānas ielām ap konferen��u centru tur ieradās pilni autobusi ar policistiem un tika uzstādītas barikādes.

Vismaz divi du�i tehniķu montēja aparatūru, ta�u, Kevanam ienākot, visi kā viens apklusa un pagriezās pret viesi.

-��� Naidu pret tevi, Āron? Karla balss pēk�ņi atskanēja no skaļruņiem blakus monitoram. Tehniķis pasteidzās no�griezt skaļumu. Es uz tevi niknojos tāpēc, ka es tevi mīlu, vecīt. Ne jau tādā nozīmē, ka gribētu tevi paņemt priek�ā� tā nav tāda mīlestība. Tu man savulaik biji vistuvākais cil�vēks. Bet vairījies no manis kā no spitālīgā. Atriebties tev? Nekā nebija. Es tā rīkojos, lai pierādītu, ka vairs neesmu ne�savaldīgs. Bet tagad, kad taviem satelītu tehniķiem bijusi iz�devība noskaidrot manu atra�anās vietu� atā!

-��� Pagaidi, Kari! Kevanam atbildēja tikai mūzika un bal�sis. Kā mēs varam darīt tam galu? Tikai paziņo, kas tev ir vajadzīgs! Atbildes nebija. Kari!

Mūzika un balsis nerimās, un Kevana nolaida tālruni gar sāniem. Sarunu nedrīkstēja beigt ja nu Karls pasaka vēl kaut ko. Ta�u, nepārtraucot savienojumu, viņ� ļāva Karlam noklausīties zālē sacīto.

-��� Gudri darīts� apspiezdams vēlmi izlamāties, Kevana pasniedza tālruni kādam tehniķim un lika iznest to ārā.

-���� Vai atra�anās vietu noskaidrojāt? Raterfords jautāja tehniķim.

-��� Fran�u kvartāls. Viņ� acīmredzot nolicis tālruni un aiz�gājis.

-��� Bet� kāpēc viņa balss skanēja it kā no attāluma?

-��� Varbūt viņ� nerunāja tie�i tālrunī?

-��� Signāls nāk no Burbonu un Svētā Pētera ielu stūra, iejaucās cits tehniķis.

-��� Vai tuvumā ir kāda vienība? Raterfords vaicāja. Bā�ru rajonā noteikti de�urē papilnam policistu.

Tre�ais tehniķis nupat beidza sarunāties mikrofonā. Sa�runas laikā pusducis vienību sapulcējās tai rajonā. Citas turp dodas pa�laik. Ielas tiek noslēgtas.

-��� Viens aspekts man nedod miera. Pirmais tehniķis no�rādīja uz monitoru, kurā bija redzama Fran�u kvartāla kar�te un uz tās nekustīgs, pulsējo�s punkts.

-��� Tikai viens? pajautāja Raterfords.

-��� Runādams viņ� nemaz nekustējās, tehniķis ieminējās.

D�eimija saprata pirmā. Nekustējās? Kāpēc gan Karls

paliktu uz vietas, ja zina, ka mēs ar satelītu palīdzību pūla�mies noteikt viņa atra�anās vietu?

9. nodaļa

Furgons apstājās �artras ielā starp D�eksona laukumu un Sv. Luija katedrāli. Kad ap transportlīdzekli bija sastāju�ies sargi, Raterfords atvēra durvis.

Kevana lūkojās uz ielas apgaismojumu, uz daudzajiem tū�ristiem, kas ar lielām plastmasas glāzēm rokās pastaigājās tālāk pustumsā un dzēra alu.

-��� Vai tu esi cie�i nolēmis tā rīkoties? Raterfords vaicā�ja. Iespējams, viņ� tevi vilina slazdā.

-��� Es esmu pārliecināts, ka viņ� mani vilina slazdā.

-��� Tad kālab tu spēlē pēc viņa noteikumiem?

-��� Tālab, ka citu noteikumu mums nav. Cik aģentu ir ieju�ku�i pūlī?

-��� Var apgalvot, ka pūlis sastāv no aģentiem.

Kevana pievērsās D�eimijai. Vai gribi palikt tepat?

-���� Un pieļaut, lai man iet secen visi prieki? viņa at�trauca.

-��� Cerēsim, ka nekādu di�o prieku nebūs.

Aģentu ielenkti, viņi izkāpa un devās tālāk pa �auro Svē�tā Pētera ielu. Kevana pagāja garām majestātiskajai kated�rālei un, tuvodamies spo�umam un rosmei, kas valdīja Burbonu ielā, gausināja soli. Visapkārt skanēja mūzika un līksmība. Pārpildīto bāru un restorānu durvis lielākoties bi�ja atvērtas.

-��� Ja turēsimies kopā, Kevana uzrunāja aģentus, mēs nevarēsim viņu pārsteigt.

-��� Bet, ja neturēsimies kopā, viens iebilda, mēs neva�rēsim jūs pasargāt.

Naktīs Burbonu iela bija slēgta satiksmei. Aģenti pārlai�da skatienu trok�ņainajiem bāriem un trakulīgajiem svinē�tājiem ielas vidū. Viņi pievērsa uzmanību daudzajiem māju balkoniem ar dzelzī kaltu rotājumu margām arī tos bija pārpildīju�i dzīrotāji.

Sviedriem noplūdis, Kevana piegāja pie vīra, kas ar vācu aitu suni stāvēja blakus atkritumu tvertnei. Suņa īpa�nieks �ķita izbaudām mūziku un pūļa jautrību. Līdzīgi acīmredzot jutās arī vīrietis un sieviete, kas stāvēja otrpus tvertnei, un cits pārītis, kuri priecājās par dejotāju uz ielas. Visi, arī de�jotājs, bija vienības locekļi.

Vīrietis ar suni paskaidroja Kevanam:

-��� Arnolds ir labākais suns musu kinologu vienībā. Viņa deguns uzodīs jebkuras sprāgstvielas. Pagaidām apkārtnē ir tīrs. Vīrietis norādīja uz abiem pāriem un dejotāju. Vi�ņiem ir radiācijas un patogēnu detektori. Nekas nav atrasts.

-��� Parādiet, ko esat atklāju�i, Raterfords lika.

Vīrietis ar sievieti pavāca nost atkritumu maisus, un ska�tienam atklājās ar peleko santehnikas līmlenti kopā satīti di�vi mobilie tālruņi. Tiem līdzās atradās arī kāds neparasts priek�mets.

Iesākumā Kevana visu uzmanību pievērsa kopā satītajiem mobilajiem tālruņiem un dusmās izgrūda:

-��� Tas nu gan ir viens�

-�� �ajā gadījumā, manuprāt, ir pieļaujams izteikties arī spē�cīgāk, piezīmēja Raterfords.

Kevana izņēma no kabatas lateksa cimdus un uzvilka tos krīta pulveris tajos likās nepatīkams. Pietupies viņ� atsprā�dzēja no siksnas nelielo kabatas lukturīti un nopētīja tālruņus. Klausules un skaļruņi bija novietoti iepretim viens otram.

Kāds aģents, beidzis runāt pa savu mobilo tālruni, sacīja: Viens no �iem tālruņiem joprojām darbojas. Ar tā starp�niecību �tābā dzird mūsu balsis.

-���� Lieciet Arnoldam vēlreiz pārbaudīt sprāgstvielu klāt�būtni! Kevana pavēlēja kinologam.

-��� Ar lielāko prieku.

Pēc tam Kevana pievērsās vīrietim un sievietei. Vai va�rētu no jauna iedarbināt detektorus?

Aģenti paklausīja, ta�u portatīvie aparāti joprojām neuz�rādīja nekādas radiācijas vai patogēnu pēdas. Pārbaudi viņi veica tik profesionāli, ka simtiem tūristu, kas gāja garām, to pat nepamanīja.

Kevana paņēma tālruņus rokās, cen�oties tos satvert apak��ējā daļā, lai pēc iespējas nesabojātu iespējamos pirkstu no�spiedumus. Viņ� atsprādzēja nazi no bik�u kabatas. Noskaid�rojis, kā tālruņi ir sastiprināti kopā, viņ� pārgrieza pelēko līmlenti un atdalīja aparātus.

-��� Otrais tālrunis arī darbojas. Tas saņem signālu, Keva�na sacīja, norādīdams uz iedegto ekrānu.

-���� Būtu nepiecie�ami trīs tālruņi, D�eimija secināja. Ke�vana palocīja galvu. Viens, uz kuru tu zvanīji, D�eimija rēķināja. Otrais piestiprināts pirmajam. Un vajadzīgs tre��ais, pa kuru Karls saņēma signālu no otrā.

Jau atkal Kevana pamāja.

-���� Es īsti nesaprotu, iejaucās kāds aģents. Par ko jūs runājat?

-��� Karls bija pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk es piezvanī�u uz tālruni, no kura viņ� sazinājās ar Brokmenu, jo numurs tiek saglabāts Brokmena tālruņa zvanu �urnālā. Ja abi Brokmena tālruņi iznīcināti sprādzienā, numuru tomēr var iegūt no mobilā operatora.

-���� Labi, tiktāl būtu skaidrs, aģents ieteicās.

-��� Karls un kāds viņa sabiedrotais gaidīja zvanu. D�ei�mija norādīja uz vienu no tālruņiem. Vēl neatbildējis uz zvanu, Karls ieslēdza otro tālruni un izmantoja tre�o aparā�tu, lai piezvanītu otrajam. Tad atlika savienot kopā pirmo un otro tālruni, un otrais tālrunis pirmā aparāta klausulē at�skaņoja visu, ko Karls teica tre�ajā tālrunī. Sarunas laikā vi�ņa sabiedrotais satina tālruņus cie�i kopā. Tos paslēpu�i aiz �iem atkritumu maisiem, viņi devās prom.

Aģents pamāja. Tā kā mums nebija informācijas par tre��o tālruni, viņ� varēja sarunāties ar jums, cik vien ilgi gribē�ja, un nebaidīties, ka mēs ar satelīta palīdzību uziesim viņa atra�anās vietu. Dro�i vien viņ� nemaz neatrodas Fran�u kvartālā.

-��� Un arī patlaban viņ� mūs dzird, Kevana piebilda.

Raterfords iztaisnoja plecus. Kevana atzinīgi novērtēja

aģentu darbu. Viņi joprojām cītīgi uzmanīja pūli un trok�ņai�no drūzmu pie ēkām �ai ielā.

-��� Vai tā ir taisnība, Kari? Kevana vaicāja otrajā tālrunī. Tu vēl tagad klausies mūsu sarunā?

Atbilde neatskanēja, ta�u klusa elektroniska �ņāk�ana vēstīja, ka sakari nav pārtraukti. Viņ� parādīja tālruņa ekrā�nu aģentam, kura uzdevums bija sazināties ar sakaru cen�tru.

Iegaumējis numuru, aģents pakāpās malā, un nosauca sa�karu centram �o numuru. Tagad tas sekos signālam.

-���� Vai tu mani dzirdi, Kari? Kevana jautāja. Arī �oreiz atbilde nesekoja. Es ceru, ka noklausī�anās tev sagādā prieku.

-���� Ko iesāksim ar otro lietiņu? Raterfords jautāja, uzlū�kodams neparasto priek�metu.

-��� Ar �o nazi? Kevana pārvaicāja.

-��� Jā. Tik baigu asmeni es nekad neesmu redzējis.

Kevana dro�i paņēma aso ieroci rokās, jo lateksa cimdi

pasargātu viņu no jebkādas indes, ar kuru Karls nazi apstrā�dājis. To sauc par kukri.

Ziloņkaula spals likās iespaidīgs, un trīspadsmit collas ga�rais asmens bija biedējo�i izliekts kā sirpim. �āds asmens pa�redzēts cir�anai, un tā sauktais iedarbīgākais punkts ir gan�drīz viss liektais asmens.

-��� Tādus izmanto gurkhi, Kevana turpināja skaidrot.

Raterfords saproto�i palocīja galvu. Gurkhi bija militāra

cilts Nepālā un galvenokārt pelnīja iztiku kā algotņi da�ā�dās armijās. Tie nazi izvilka vienīgi tad, ja bija paredzēts iz�liet asinis. Runāja ja ienaidnieks cīņā netiek ievainots vai nodurts, gurkhiem ir pienākums izliet pa�iem savas asinis.

-��� Uzzinot par gurkhu tuvo�anos, ienaidnieks sāk svīst au�maļām. Kevana pielika pie auss otro tālruni un sacīja tajā:

-��� Kari, tu esi paveicis fantastisku darbu. Grebums ziloņkaula spalā ir brīni�ķīgs. Jau fermā atstātais Maikla Praisa duncis �ķita pasakains, bet �is nazis to neap�aubāmi pārspēj. Teica�mi nostrādāts.

-��� Tas ir no ziloņkaula fosilijas, tālrunī paziņoja Karls. Atbilde jau savā ziņā bija uzvara. Kevana viegli pasmaidīja.

-���� Lānss mums mācīja, ka na�a izgatavo�anas procesā nekas nedrīkst iet bojā, Karls atgādināja.

Aģents, kur� bija zvanījis uz sakaru centru, ar �estiem pa�rādīja, ka tehniķi pa�laik pūlas noteikt tre�ā tālruņa atra�a�nās vietu.

-���� Mastodonta ilknis, Kevana sacīja. No Aļaskas, vai ne? Tas, kā tu esi iestrādājis melnos epoksīdsveķus virs as�mens svarīgākās daļas un ļāvis asmens malai saglabāt tās da�bisko metālisko spīdumu, man �ķiet atzinības vērts. Tas pa�sakaini kontrastē ar ziloņkaulu.

-��� No tavas mutes tā ir liela uzslava, Aron.

-��� Mēs nenogalinām, lai izgatavotu nazi, vai ne?

-��� Jā, Lānss alla� tā daudzināja.

-���� Tātad pēc na�a pabeig�anas nogalinā�ana ir attaisno�jama?

-���� Klau, Āron, nelasi man morāli. "Deltas" dienesta laikā tu nekautrējies laist darbā asmeni. Vai jau esi izsecinājis, kā�dēļ atstāju tev kukri?

-��� Vai tas ir drauds?

-��� Sacīsim, ka tas ir brīdinājums. Karla balss skanēja klu�sāk. Tu nevari būt dro�s, vai es tevi �obrīd nevēroju. Ie�spējams, es esmu pagriezis pret tevi �autenes stobru. Iespē�jams, es jau �ajā pa�ā mirklī varu tevi aizsūtīt uz elli.

-���� �aubos, Kari. Tu esi vairāku kvartālu attālumā. Tu pa�rūpējies, lai mēs redzam tālrunī numuru. Tu gribi, lai mēs izsekojam signālu, ta�u mēs uziesim tikai kārtējo kopā satī�to tālruņu komplektu. Vai tev tas sagādā baudu?

-��� Tāpat kā toreiz, bērnībā, kad izlikāmies par kareivjiem, kas vajā viens otru.

-��� Bet mēs vairs neesam bērni.

-���� Tie�i tā. Vai atminies, kad pēdējo reizi bijām Ņūorleānā? Kā mēs toreiz izpriecājāmies, visu nakti dzīrojām un klausījāmies d�ezu? Gandrīz nevienā klubā vairs neskan d�ezs� izņēmums ir vienīgi tas, kur� atrodas tev aiz mu�guras. Vienā tālākā bārā pat ir karaoke, Dieva dēļ! Kad tur pirmīt iegāju, kāds pui�elis ar gredzeniem degunā ķērca dziesmiņu Love Shack. D�eza klubi ir pārvērsti par striptīza bāriem un erotisko rotaļlietu veikaliem. No�ēlojami. Ja ne�bēgsi prom, ko kājas nes, �ī pilsēta iznīcinās tavas atmiņas. Samierinies. Brauc atpakaļ uz Vaiomingu.

-��� Mani tur nekas vairs negaida. Tu nodedzināji manu mā�ju. Vai esi aizmirsis?

-���� Uzbūvē to no jauna. Nodarbini sevi ar ko lietderīgu. Nebāz degunu manās darī�anās. Vai gribi noslēgt derības, Āron?

-��� Ko es iegūstu, ja uzvaru?

-���� Es pārtrauk�u savas aktivitātes, ja tu nosauksi visdār�gāko nazi pasaulē.

-���� Tādā gadījumā es esmu uzvarējis, Kari. Visdārgākais nazis ir Tutanhamona dun�a kopija no tīra zelta, ko darinā�jis Basters Varenskis.

-��� Garām! pasludināja Karls.

-���� Liecies mierā, attrauca Kevana. Kad Varenskis pa�gāju�ā gadsimta astoņdesmitajos gados izgatavoja �o nazi, tā vērtību lēsa ap piecdesmit tūksto�iem dolāru. Pirms di�viem gadiem aptuvenā cena pacēlās līdz pusmiljonam, bet vēlāk kolekcionārs paziņoja, ka nepārdos nazi ne par kādu naudu.

-��� Jā, Basteram duncis patie�ām izdevies godam. Ta�u tas vienalga nav visdārgākais nazis pasaulē. Vai gribi zināt, kur� tas ir?

-��� Protams, Kari. Nevilcinies un pasaki.

-��� Tas, kur� maksās tev dzīvību.

Karls to pavēstīja stingrā balsī, un Kevana nojauta, ka sa�runa ir beigusies.

-��� Met pie malas savas ieceres, Kevana aizrādīja. Tevi meklē tik daudz cilvēku, ka tev nav cerību aizbēgt. Uzsāk�sim pārrunas. Ko mēs varam tev sagādāt, lai tu rimsties? Klusā elektroniskā �ņāk�ana klausulē ieilga. Kari? Keva�na iejautājās un piepe�i izdzirdēja tālrunī balsis, dusmīgu vī�ru lamas.

Aģents, kur� visu laiku sazinājās ar sakaru centru, nolai�da tālruni un pavēstīja:

-��� Signālu izsekoja līdz Dārzu rajonam. Divus ar līmlenti kopā savienotus tālruņus vienība uzgāja puķu dobē pie kā�das senas savrupmājas.

-��� Vai abi tālruņi darbojas?

-Jā.

-���� Protams. Karls atkal gust virsroku. Viņ� sarunājas, at�razdamies citā vietā. Ja es tur ieradī�os, viņ� mani uzrunās ar tādu pa�u ierīci. Tā Karls var mani izvazāt pa visu pilsē�tu. Nākamā vieta dro�i vien būs kapsēta vai upe.

-��� Viņ� tā rīkojas, lai tev nebūtu laika pielikt punktu viņa rītdienas plāniem, D�eimija bilda.

-��� O, mēs tiem pieliksim punktu!

10. nodaļa

Policijas automobilis veda Kevanu un D�eimiju nakts tumsā pa rosīgajām ielām, un Kevana redzēja arvien vairāk pazīmju, kas liecina par briesto�ajām nekārtībām. Aizvien vairāk likumsargu ielās. Aizvien vairāk barikā�u. Da�os par�kos drūzmējās daudz demonstrantu, da�i noliku�ies snaust guļammaisos, citi dzīvīgi sarunājās un �estikulēja. Tālumā kauca policijas automa�īnu sirēnas.

D�eimija ielūkojās pulkstenī. Gandrīz viens. Mums ir maz laika.

Kanālu ielā slējās vairākas viesnīcas, un auto piebrauca pie Delta Queen. Rajons atradās tuvu konferen�u centram, un bija saprotams, kāpēc delegāti izvēlēju�ies to par naktsmītni lai gan Kevanam nebūt nepatika, ka tik daudzi ietekmīgi cilvē�ki ir apmetu�ies vienuviet.

Uzrādīju�i sargposteņiem identifikācijas dokumentus, viņi ar D�eimiju pasteidzās garām barikādēm un iegāja greznajā viesnīcas vestibilā. �veicars, kas stāvēja blakus reģistrācijas galdam, parādīja ceļu uz banketu zāli otrajā stāvā. Uzskrē�ju�i pa kāpnēm un aizsteigu�ies pa paklājiem klāto gaiteni līdz nākamajam sargpostenim, viņi atkal uzrādīja dokumen�tus un nonāca spo�i apgaismotajā Global Protective Services komandcentrā.

Pla�ajā telpā atradās neskaitāmi galdi. Uz tiem bija no�vietoti datori un monitori, zvanīja tālruņi, �irkstēja printeri, du�iem aģentu sviedriem vaigā pūlējās izanalizēt apjomīgo informācijas plūsmu. Aiz logiem sirēnu kaukoņa pieņēmās spēkā.

Uzņēmuma sākotnējās izpētes vienības ieradās Ņūorleānā vairākas nedēļas pirms konferences un izpētīja dro�ības sistēmas gan �ajā, gan citās viesnīcās, kurās klienti bija pa�redzēju�i apmesties. Viņi izvērtēja iespējamos mar�rutus uz konferen�u centru, kā arī uz da�ādiem tūrisma objektiem, kurus delegāti par visu varu gribēja apmeklēt. Aģenti foto�grafēja, zīmēja ielu plānus un ēku stāvu un istabu shēmas. Gatavoja grafikus un noskaidroja, cik ilgs laiks nepiecie�ams, lai nokļūtu no vienas vietas citā. Pārbaudīja limuzīnu īres uzņēmumu uzticamību un organizēja bruņotu automa�īnu pieejamību. Nolīga sargus, kas pieraudzīja, lai automobiļi ne�tiek pārveidoti, un katru transportlīdzekli regulāri pārbau�dīja. Organizēja mediķu de�ūras un nodeva tiem detalizē�tas piezīmes par to, kā nokļūt uz tuvāko viesnīcu. �ie un daudzi citi priek�darbi bija sargu pasaules neredzamā daļa

-���� ikviens apsardzības pasākums �ķita aizritam bez aizķer��anās, lai gan patiesībā tā pamatā bija intensīvas plāno�anas darbs.

�īs organizētās kņadas vidū stāvēja slaida sieviete. Vi�ņa pacēla acis no izdrukas, ko uzmanīgi pētīja. Agrākā jū�ras kājnieku vienības locekle un arī bijusī Aizsardzības mi�nistrijas Izlūko�anas pārvaldes darbiniece valkāja tum�as, plānas bikses un tum�u blūzīti, kas varēja iederēties tiklab oficiālā, kā neoficiālā vidē atkarībā no klienta, kuram bla�kus jāpaliek nemanāmai. Rudie mati bija īsi apgriezti, un aiz noguruma saspringtajā sejā ar stingrajiem vaibstiem re�dzēja tikai mazliet kosmētikas. Acīmredzami nopriecāda�mās novirzīt domas citur, viņa tuvojās Kevanam un D�eimijai.

-��� Dzirdēju, ka esi mūsu jaunais priek�nieks.

-������ Tāda nelaime nu man uzkrauta, Kevana atteica.

-��� D�eimij, tā ir Dona Fin�a, mūsu labākā priek�darbu aģente.

-��� Tu man glaimo!

-��� Dona, tā ir mana sieva D�eimija.

-��� Ari par to jau paklīdu�as runas. Tu nerimsti pārsteigt.

-��� Cerēsim, ka rītdiena nekādus pārsteigumus nenesīs.

-��� Lūk, tur ir izklāsts. Dona pieveda abus pie vairākiem plāniem, kas bija piestiprināti pie sienas.

Kevana tos izpētīja un secināja:

-��� Man nepatīk, kā ir izvietoti kritiskie punkti.

Tā dēvēja iespējamās uzbrukuma vietas, kas sastopamas ikvienā mar�rutā, pa kuru dosies delegāti.

-��� Jā, konferen�u centrs atrodas centralizētā teritorijā. No�liktavu jeb Mākslas rajons, Kanāla iela, Fran�u kvartāls. At�tālumi ir visnotaļ nelieli. Lai kā mēs pūlamies variēt mar��rutus, visiem nākas izmantot �aurās ieliņas �eit un �eit. Neap�aubāmi, lielas raizes sagādā bumbas un snaiperi. Mēs sadarbojamies ar policiju un valsts aģentūrām, lai pastipri�nātu dro�ību �ajos punktos, nelaistu tur klāt protestētājus, ieņemtu jumtus, uzmanītu, vai logos neparādās kustība, un tādā garā.

-��� Cik aģentu?

-��� Astoņi tūksto�i. Vēl citi patlaban ir ceļā.

Pirmajā brīdī Kevana nodomāja, ka ir pārklausījies. As�toņi tūksto�i?

-��� Lai uzbruktu vienlaikus tik daudziem cilvēkiem, nepie�cie�ams izkliedējo�s ierocis, "netīrā" bumba vai kaut kas tamlīdzīgs, Dona turpināja. Iek�zemes dro�ības minis�trija gar upes krastu izvietojusi radiācijas un patogēnu de�tektorus. Visi transportlīdzekļi pirms iebrauk�anas centra ra�jonā tiek skenēti.

-��� Iedod man visietekmīgāko delegātu sarakstu.

-��� Kas tev padomā?

-���� Darīt visu, lai rītdien nenotiek nekas neparedzēts.

1 1. nodaļa

-��� Vai atminies, ko stāstīju pirmajā dienā, kad atvedu tevi uz apmācību nometni? Karls vaicāja Raulam.

Abi stāvēja pie noliktavas. Ap lampu virs galvas riņķoja kukaiņi. No Misisipi atplūda velkoņa svilpieni.

-��� Es tev stāstīju, ka atpūta ir operatora draugs un tā jāiz�manto, kad vien iespējams. Tu �odien esi paveicis lielus dar�bus, mister Ramires. Saņēmis uzslavu, Rauls iztaisnoja ple�cus, bet Karls turpināja: Tu nevainojami izpildīji doto pavēli. Tagad pienācis laiks atalgot sevi ar miegu. Tas būs grūti. Visapkārt norisinās daudz aizraujo�a. Ta�u mūsu ga�lamērķis ir rītdiena, un pa�laik vissvarīgākais tavs darbs bū�tu likties uz auss. Pat tad, ja izdosies nevis iemigt, bet tikai pagulēt ar aizvērtām acīm, arī no tā būs savs labums. Vai skaidrs?

-��� Jā, mister Bovij.

-��� Lieliski. Karls papliķēja Raulam pa muguru un atzinī�gi pamāja ar galvu sargiem, kas stāvēja pie durvīm. Tās at�vēris, viņ� ieveda Raulu noliktavā.

Telpa grima tumsā tikai pie tualetēm dega pāris blāvu lampiņu. Telpu pildīja vīri�ķīgs muskusa smārds. Saliekama�jās gultās vīri grozījās, �ur tur kāds iekrācās vai ieklepojās.

Vēlreiz iedro�ino�i papliķējis Raulam pa muguru, Karls vēroja, kā jauneklis apguļas savā gultā un paklausīgi aizver acis. Karls pārlaida skatienu pārējiem vīriem un tad pievēr�sās mugursomām, kas bija sakārtotas pie sienas labajā pusē. Kopā se�desmit.

-��� Tā ir nervu gāze, Karls bija paskaidrojis kādam mel�nīgsnējam vīram pirms da�ām nedēļām. Tobrīd spīdēja spo��a pusdienlaika saule. Abi atradās apmācības nometnē tālu no �āvieniem un sprādzieniem, kas pavadīja fiziskos treni�ņus teritorijas galvenajā daļā.

Svīzdams versmainajā, valganajā gaisā un juzdams, kā uz�valks pielīp pie miesas, vīrietis ielūkojās ēkā ar viļņota me�tāla plāksnēm sienu vietā. Tajā pietika vietas simts vistām.

Putni kladzināja, knābāja cits citu un ka�āja kailo zemi, mek�lēdami barību.

-��� Tās es iegādājos lauksaimniecības pre�u zemo cenu vei�kalā simts jūd�u attālumā no �ejienes, Karls skaidroja. Tur es biju parasts pircējs. Neviens man nepievērsa uzma�nību.

Karls spēra soļus, ar kāju padzina kladzino�os putnus sā�ņus un novietoja bara vidū mugursomu. Jūs ta�u atcera�ties no Irākas laikiem, ka �āda tipa detonācijas ierīcēm ne�piecie�ams divpakāpju process. Viens to aktivizē, otrs iedarbina. �ādas divpakāpju kārtības rezultātā iekārta ne�sprāgst pirms laika, piemēram, mums rokās. Vīrietis no�pētīja mugursomu un da�us soļus atkāpās, bet Karls turpi�nāja: Galu galā mēs gribam būt dro�i, ka detonācija notiek ieplānotajā laikā un vietā. Tātad �is ir pirmais solis. Karls parāva aukliņu mugursomas sānos, izlīkumoja atpakaļ gar trok�ņainajām vistām, iznāca no ēkas un cie�i aizvēra dur�vis. Pēc tam viņ� apgāja apkārt celtnei un aizvēra sietveida logu metāla slēģus.

Furgons atradās simt jardu attālumā, un ceļ� uz to veda cauri papardēm un garu zāli. Vietām nācās iet pa valganu zemi, un otrs vīrietis ar netīksmi aplūkoja augu sēklas, kas bija pieķēru�ās biksēm, un dubļiem no�ķiestās ielas kurpes.

Tiklīdz furgona durvis bija vaļā, Karls vedināja vīrieti pie televizora, kas saņēma signālu no kameras betona celtnē. Augstu stūrī novietotā kamera bija pavērsta lejup uz vistām.

-���� Pavelkot mugursomas aukliņu, tiek aktivizēts pie de�tonatora piestiprinātais radioraidītājs, klāstīja Karls. Kon�krētajā dienā visi uztvērēji, kopā se�desmit, tiks noregulēti uz parastu frekvenci, kādu lieto likumsargi. Nav �aubu, ka apkaimē neskaitāmi likuma aizstāvji nepārtraukti sazināsies, izmantojot radiosakarus. Tādējādi kāds, pats to neapzino�ties, iedarbinās detonatorus. Ta�u katram gadījumam es no�sūtī�u pats savu radiosignālu. �im paraugdemonstrējumam es izvēlējos reti izmantotu frekvenci, lai garāmbrauco�a po�licijas automa�īna savu radiosakaru laikā mūs nejau�i neno�galina. Vai esat gatavs?

Vīrietis pamāja.

Karls piespieda raidītāja pogu un pievērsa sarunbiedra uzmanību ekrānam.

No mugursomas uzbangoja melnu dūmu mutulis. Biedē�jo�ā klusumā tas telpā sabiezēja tā, ka vistas vairs nebija sa�skatāmas.

-���� Pats par sevi saprotams, nervu gāze ir bezkrāsaina, Karls skaidroja. Dūmi ir paredzēti vienīgi dramatiskam efektam. TV kamerām. Citādi visi skatītāji pie saviem tele�vizoriem redzēs vienīgi cilvēkus saļimstam. Tas, protams, ir diezgan baisi. Tomēr �ādi kameras filmēs paceļamies noslē�pumainus melnus mākoņus un saplūstam tos vienā lielā dū�mu priek�karā. Ar neatslābsto�u uzmanību skatītāji vēros mākoņus izklīstam, un tad ieraudzīs tūksto�iem līķu. Patu�riet prātā, ka tur nebūs neviena reportiera, kas ziņotu no notikuma vietas. Visā apkārtnē nebūs nevienas dzīves dvē�seles.

Ekrānā joprojām biezēja melns mākonis, un nekas cits ne�bija redzams.

Kad Karls piespieda citu pogu, attālajā ēkā noklikstēja metāls. Atvērās logu slēģi un pa caurumiem izplūda melni dūmi. Ekrānā bija redzams, kā melno miglu caurau� vāra die�nasgaisma.

-���� Gāze nogalina tikai tad, kad to ieelpo, Karls stāstīja. �oreiz deva ir neliela. Kad dūmi sasniegs mūs, tā būs zau�dējusi savu spēku. Tik un tā labāk uzlieciet �o.

Viņ� pasniedza vīrietim gāzmasku, un arī pats tādu uz�vilka.

Pāri ēkai lidoja putns. �ķērsojis aizvien pieaugo�ā melnā mākoņa robe�u, tas sakļāva spārnus un pēk�ņi nokrita uz ēkas jumta.

Tūlīt pat nogāzās otrs putns.

Tad tre�ais.

-��� Kā redzat� Karls norādīja uz ekrānu, kur melnie dū�mi bija izklīdu�i un skatienam atklājās nobeigto vistu bars. � tas ir ārkārtīgi efektīvi.

Kārtējais putns nokrita kā akmens.

Stāvēdams noliktavā, Karls novērsās no mugursomām un vēl beidzamo reizi pavērās uz gulo�ajiem vīriem. Miegs bija nemierīgs, vīri zemapziņā gatavojās rītdienai. Apmierināts ar redzēto, viņ� nolēma klausīt pats savam padomam. Klusi aizvēris durvis, Karls izgāja no ēkas un pa �ķērsielu nonāca stāvvietā, kur atradās furgons, ar kuru Rauls bija aizvedis se�us atkritējus. Furgonā Karls ielīda guļammaisā un prātā pārlūkoja nākamajā dienā veicamos darbus. Ar nazi vienā un pistoli otrā rokā viņ� izpildīja da�us sūri un grūti apgūtos bioloģiskās atgriezeniskās saites paņēmienus un tad laidās miegā, pirms tam vēl atcerējies apmācību nometnē risinātās sarunas beigas.

-��� Tātad operācijas laikā, melnīgsnējais taujāja, tiks iz�mantota koncentrēta gāze?

-��� Katrā ziņā.

-��� Cik lielu platību tā aptvers?

-��� Stratēģiski izvietojot vīrus paredzētajās vietās, gāze iz�platīsies visā Ņūorleānas centrā.

1 2. nodaļa

-��� Man reiz bija gods iepazīties ar Frenku Sinatru, kad viņ� koncertēja mūsu valstī, sacīja Japānas tirdzniecības mi�nistrs. Uz pelēkās pid�amas viņ� bija uzvilcis baltu peldmēteli. Plānie mati bija savēlu�ies, un miega aizpampu�ām acīm viņ� vērās pāri smalkām brillēm.

Kevana sēdēja ministram pretī un neteica ne vārda.

-��� Nudien, da�us mēne�us pēc �is tik�anās es viesojos Losand�elosā, un mani uzaicināja uz mistera Sinatras mājā rī�kotu pasākumu, kuru viņam bija palūdzis vadīt kāds viņa draugs no republikāņu partijas, augstais ierēdnis turpinā�ja. Blakus namrunim pie vārtiem atradās uzraksts: "Ceru, ka tev ir sasodīti labs iemesls nospiest �o zvana pogu." Es pieņemu, ka jums ir sasodīti labs iemesls uzmodināt mani tik vēlā stundā.

-���� Es atvainojos. Kevana viegli palocījās. Amatpersonas izturē�anās liecināja, ka viņam �āda atvaino�anās ir vienal�dzīga. Es gribētu, lai jūs labi pārdomājat, vai konferences darbu ir vērts turpināt, mister Jamato. Kevana paraduma pēc pārlaida skatienu luksusa numuram. Viņu iepriecināja aizvērtie aizkari un apsardzes personāla apzinīgums. Jūs esat viens no visietekmīgākajiem Pasaules Tirdzniecības or�ganizācijas locekļiem. Es no sirds iesaku pārliecināt kolēģus pārcelt konferenci uz citu vietu.

-��� Jūsu drauga dēļ.

-���� Biju�ā drauga, Kevana izlaboja. Viņ� ir spējīgs uz visu.

-��� Vai jūs neesat spējīgs uz visu? Piemēram, viņu apturēt?

-���� Neliekas loģiski riskēt ar�

-��� Jūs domājat, ka visa pamatā ir nauda, vai ne? Jamato vaicāja. Kevana neatbildēja, un ierednis turpināja: Vai daudznacionālā rūpniecība un vara? Vai lepnums? Vai jūs uz�skatāt, ka mēs esam pārāk nepiekāpīgi? Jūsuprāt, tāpēc, ka pirms pusgada demonstrāciju dēļ mēs bijām spiesti pārtraukt konferenci agrāk nekā paredzēts, �ajā reizē mēs atsakāmies pārciest tādu apkaunojumu?

-��� Esmu dzirdējis tādu versiju, Kevana atzina.

-���� Nē, svarīgākais nav nedz turība, nedz vara, ne lep�nums. Galvenais ir izdzīvo�ana.

Kevana paliecās uz priek�u un vērīgi klausījās. Aiz loga tumsā kauca aizvien vairāk sirēnu.

-��� Un te nav runa par demonstrantiem, kas vēlas tikt uz�klausīti debatēs, ļamato sprieda. Ja jums ir taisnība, jūsu biju�ais draugs tiecas pārvērst nemierus par krietni ekstre�mālāku pasākumu.

-��� Pēc manām domām, vienīgais loģiskais �ā vīra dzinulis ir samaksa, ko viņ� saņem no teroristiem.

-��� Un viņu mērķis ir likvidēt mūsu sistēmas pamatus.

-��� Tie�i tā.

-��� Ja ļausim viņiem mūs iebiedēt, ja bēgsim un slēpsimies, mēs �ai iebiedē�anai padosimies. Ar laiku mēs apjautīsim, ka bēgt un slēpties ir vieglāk. Ja mēs neizrādīsim pretestību, kad vien iespējams, mēs piekāpsimies vienmēr. Vai es bai�dos? Jā. Vai es pieņemu, ka rīt var iet bojā cilvēki? Jā. Es pats ari varu zaudēt dzīvību. Ta�u, ja tiks pastrādātas zvē�rības, iespējams, sabiedrības sa�utums pret teroristiem pa�nāks to, ka nākotnē tādas tiks novērstas. Jums ir savas cī�ņas metodes. Mūsējās ir citādas. Es nevaru nākt klajā ar priek�likumu konferenci atcelt pavisam vai pārcelt citur.

-��� Es apbrīnoju jūsu drosmi, Kevana atzina, bet�

-��� Tā nav drosme, Jamato nepiekrita. Mēs atsakāmies rīkoties gļēvi.

Piepe�i iegaudojās viesnīcas signalizācija.

Kauciens bija griezīgs un moko�s. Tas skanēja gaitenī pie numura.

Ministrs un Kevana strauji pagriezās turp. Kevana izvil�ka pistoli.

Pie durvīm kāds sita ar dūrēm un sauca:

-��� Mister Jamato! Mister Jamato! saucējs neatlaidās. Ke�vana!

No blakus istabām numurā iesteidzās japāņa sargi ar pis�tolēm rokās. Kevanam bija skaidrs, ka sargi ir noklausīju��ies sarunu un viņu par apdraudējumu neuzskata. Nostāda�mies tirdzniecības ministram priek�ā un aizsargādami viņu ar augumiem, tie saspringti lūkojās uz galvenajām durvīm.

Signalizācijas kaucieni un klauvējieni nerimās. Visi lūkojās dro�ības kameras ekrānā blakus durvīm. Tur bija redzams gaitenis un dro�ības aģents, kas sauca mistera Jamato vār�du.

Kevana piesteidzās pie durvīm. Atskatījies uz Jamato sar�giem, viņ� sagaidīja, kad tie ar galvas mājienu apstiprinās savu gatavību, un atslēdza durvis.

Turēdams ieroci �au�anas gatavībā un pavērdams dur�vis da�us sprī�us, Kevana gaitenī redzēja aģentus, kas klau�vēja pie pārējo viesnīcas numuru durvīm, saukdami viesus vārdā.

-��� Dūmi lifta �ahtā! viņam pavēstīja aģents, kas stāvēja pie durvīm.

Iekams Kevana paguva atbildēt, sauca cits: Un ielas pu�ses kāpņu telpā arī!

-��� Ugunsgrēks?

-��� Vai arī toksiska gāze! Vēl nezinām!

Trauksmes signāla gaudām pie viesnīcas uz ielas atsau�cās sirēna, acīmredzot bija ieradu�ies ugunsdzēsēju un citu ārkārtas dienestu transportlīdzekļi.

-��� Bet sētas puses kāpnes? Kevana taujāja.

Pie katra numura durvīm stāvēja sargi un tirdzniecības ministri, nopietnām sejām vērās gaitenī un uzklausīja apsar�dzes aģentu steidzīgos paskaidrojumus.

-��� Pagaidām tīras.

-��� Tas var izrādīties ceļ�, kas ievilina mūs slazdā, Keva�na sprieda.

Viņam aiz muguras iezvanījās numura tālrunis. Arī citos numuros tai pa�ā stāvā varēja dzirdēt zvanām tālruņus.

Gaiteņa galā kāda kustība piesaistīja Kevanas uzmanību. Aģents, kur� uzmanīja liftus, saraucis pieri, lūkojās uz gries�tiem. Virs viņa tinās pelēki garaiņi. Gaisa kondicionētāja �ahta! No tās plūst kaut kas�

-��� Gāze! Es sao�u! kliedza cits aģents un klepodams atkapās no griestos izbūvētās ventilācijas �ahtas.

Kevana apsviedās pret apsardzes aģentu, kur� tobrīd biļ.i beidzis runāt pa tālruni Jamato numurā. Lai pārkliegtu ugunsgrēka trauksmes signālu, viņ� skaļā balsī sauca:

-��� Man nupat paziņoja, ka viesnīcas vestibils ir tīts dūmos.

-��� Vai mēs nevaram braukt ar dienesta liftu? ievaicājās |ama to.

-��� Nevaram. Ja arī tas ir tīrs, mēs nedrīkstam to izman�tot. Ja nu lifts apstājas starp stāviem? Turklāt mēs nezinām, ko ieraudzīsim, kad atvērsies durvis.

Jamato izgāja gaitenī. Vai mēs varam iet lejā pa sētas puses kāpnēm?

-��� Mēs esam septītajā stāvā. Vai jums ir slima sirds vai cits iemesls, kādēļ nespēsiet mērot �ādu ceļu?

-��� Nē, nav. Jamato aizsteidzās pa gaiteni. Tomēr� ja nu tas, kā jūs minējāt, izrādās ceļ�, kas ievilina mūs slazdā?

Kevana saoda no gaisa ventilācijas �ahtām izplūstam sī�vu smaku. Aģenti un klienti kāsēdami skrēja pa gaiteni. Pa�raudzījies atpakaļ, viņ� pamanīja zem lifta durvīm strāvo�jam melnus dūmus.

-��� Pagaidām mēs zinām tikai to, ka �eit palikt nedrīkstam.

Uz sētas puses kāpņu durvīm bija uzraksts "Izeja". Ko�dīgajos dūmos asaroja acis. Kevana pagriezās pret Jamato un pārējām amatpersonām un pamāja saviem aģentiem, kas de�urēja pie lifta un kāpnēs. Tonij, sazinies ar FIB un iz�klāsti notieko�o. Pasaki, ka mums nepiecie�ams labi daudz transportlīdzekļu. Pārējie, palīdziet atbrīvot ceļu!

Viens no vīriem atsita vaļā durvis negaidītajam trie�cienam būtu jāapstulbina ienaidnieks, ja tāds stāvētu kāp�nēs. Kevana nekavējoties pavērsa ieroci kāpņu laukumā, ta��u redzēja vienīgi spilgti apgaismotus betona pakāpienus un metāla margas. Izmantodams metāla durvis par aizse�gu, viņ� noslēpās un atklājās vienīgi tik daudz, cik nepie�cie�ams, lai nomērķētu uz aug�stāvu. Neviena pretinieka neredzēja.

-��� Tīrs! viņ� uzsauca.

Garām paskrēja kāds aģents, lēkdams pāri trim pakāpie�niem uzreiz. Viņ� nosteidzās vienu kāpņu laukumiņu zemāk un pieliecies pavērsa ieroci lejup. Tīrs!

Apaviem �ņirkstot uz betona, pa kāpnēm aug�up uzstei�dzās cits aģents, lai pārliecinātos, ka aug�stāvā neslēpjas ne�kāds apdraudējums. Uzdevums bija grūti paveicams, jo to�brīd kāpņu telpas astotajā, devītajā un desmitajā stāvā durvis atsprāga vaļā un citi viesnīcas apmeklētāji skrēja uz izeju. Pat ugunsgrēka trauksmes signāla kaucieni nenoslāpēja klau�dzienus, kas atbalsojās kāpņu telpā, un Kevana kopā ar aģen�tiem piebiedrojās trok�ņainajai kņadai, metodiski virzoties lejup un pārbaudot nākamos stāvus.

-��� Tīrs!

-Tīrs!

Kāds ievaimanājās. Kevana pagriezās un burzmā aiz mu�guras ieraudzīja, ka pavecāks kungs pid�amā ir paklupis un krīt pa kāpnēm. Par laimi, divi jaunekļi viņu uztvēra.

-��� Vai viņ� ir savainojies?

Vīrietis sāpēs savieba seju.

-��� Viņam lauzta kāja! kāds uzsauca.

Kevana steidzīgi pameta ar roku Jamato sargiem, aicinā�dams viņus palīdzēt vecajam vīram. Nostāju�ies katrs savā pusē ievainotajam, tie steidzās lejup, pārējās amatpersonas un sargi sekoja. Nemitīgi zvanīja mobilie tālruņi. Ministri skaļi kliedza aparātos, lai viņus sadzirdētu, un viņiem bija aizvien grūtāk saklausīt atbildes.

Piektajā stāvā viņi sastapa vēl kādu Global Protective Services aģentu, kur� tikko bija atvēris durvis un notēmējis kāpņu telpā ieroci ieraudzījis Kevanu un daudzos cilvēkus, kas steidzās lejup no aug�ējiem stāviem, viņ� mudināja pa�a vadīto amatpersonu un sargus tiem pievienoties. Ceturtajā un tre�ajā stāvā neviena nebija viesnīcas administratīvajā daļā, kas tajā atradās, naktīs neviens neuzturējās.

Pa otrā stāva durvīm kāpņu telpā izskrēja Dona Fin�a ar sakaru vienību, un viņiem pa pēdām sekoja dūmi.

Aizcirtusi durvis, sieviete paskaidroja Kevanam: Mēs uzkavējamies, cik vien ilgi spējām. Es paķēru �os. Dona parādīja kaudzīti datora disku ar dro�ības datiem par kon�ferenci. Vai ir kāds cietu�ais?

-��� Kāds tirdzniecības ministrs salauzis kāju. Vērdamies lejup un uzmanīdamies no apdraudējuma, Kevana kopā ar Donu steidzās uz pirmo stāvu.

-��� Paga! Dona iesaucās. Es neredzu D�eimiju.

-��� Viņas te nav. Mums bija paredzēts pārliecināt tik daudz cilvēku, ka nācās sadalīt spēkus. Viņa devās runāt ar tirdz�niecības ministriem Southern Belle viesnīcā.

-��� Arī to evakuē.

-��� Tie�ām?

-��� Uzbrukts �etrām viesnīcām.

-��� Man viņa ir jāatrod.

Viņi bija nonāku�i pirmajā stāvā. Kevana spēji pagriezās pret amatvīriem un dro�ības personālu, kas traucās uz iz�eju. Global Protective Services aģentiem nebija jāpaskaidro, kā jārīkojas kā dzīva siena viņi izplestām rokām nostājās dur�vīm priek�ā.

-��� Visiem nomierināties! sauca Kevana, bet ugunsgrēka trauksme un atbalsis kāpņu telpā viņa vārdus gandrīz neļā�va sakļausit. Apstājieties! viņ� kliedza.

Citas apsardzes vienības arī rīkojās atbilstīgi un pūlējās visus nomierināt.

-��� Jūs esat dro�ībā, Kevana apgalvoja.

Soļu troksnis mitējās. Atbalsis aprima. Pēc da�iem mir�kļiem bija dzirdama vienīgi ugunsgrēka trauksme.

-���� Man aiz muguras ir metāla durvis. Sienas ir no betona. �eit ir iestrādāts ugunsmūris. Ar jums nekas slikts nevar no�tikt. Es pārbaudī�u ārpusi. Transports ir izsaukts, un tam va�jadzētu būt ceļā. Mēs jūs evakuēsim, cik vien ātri iespējams.

-��� Ja nu ārā gaida snaiperis? noprasīja Itālijas tirdzniecī�bas ministrs.

-���� Drūzma ir pārāk liela, un mērķu ir pārlieku daudz, Kevana skaidroja. Daudzi amatvīri bija pid�amās, tāpēc Kevana ierosināja: Lai jūsu auguma dro�ības aģenti atdod jums savas �aketes. Tad jūs būs grūti at�ķirt no apsargu vie�nības. Snaiperis nesapratīs, kur� ir mērķis un kur� ir sargs. Kamēr viņ� tiks skaidrībā, jūs jau būsiet tālu. Kamēr sargi novilka �aketes un atdeva klientiem, Kevana uzlūkoja veco vīru, kur� bija nokritis pa kāpnēm. Viņu turēja divi jauni vī�rie�i. Neatliekamā palīdzība ieradīsies, cik vien drīz iespē�jams, Kevana viņu dro�ināja. Ar galvas mājienu viņ� deva zīmi Tonijam, aģentam, ar kuru bija runājis iepriek�. Arī �o�reiz, saprazdams priek�nieku bez vārdiem, Tonijs rīkojās. Viņ� atvilka bultu un atvēra durvis.

-��� Parole ir "trena�ieris", sacīja Kevana.

Pacēlis ieroci, viņ� pārlaida skatienu juceklim, kas valdīja viesnīcas sētas pusē, un izskrēja uz ielas.

13. nodaļa

Ārkārtas dienestu transportlīdzekļi tā rūca, ka tikai ar pū�lēm Kevana dzirdēja Toniju aizslēdzam durvis. Sirēnu kau�cieni arvien tuvojās. Iela tinās izplūdes gāzēs, un uniformē�ti vīri steidzās cauri panikas pārņemtajam pūlim. Kevana nolaida ieroci. Vispārējā haosā ceļu sev glieme�a gaitā lauza furgons, un tam sekoja citi automobiļi. Dienestu darbinieki laukumu norobe�oja ar barjerām.

Furgons vēl nebija apstājies, kad no tā izlēca Raterfords un skrēja pie Kevanas. Kā tev ir?

-���� Esmu pilnīgi apjucis, bet citādi sveiks un vesels. Aiz tām durvīm gaida vismaz trīsdesmit augsti stāvo�as tirdz�niecības amatpersonas. Mums nepiecie�ams evakuācijas transports un neatliekamā palīdzība. Viens ministrs lauzis kāju.

-�� Jau dodas �urp. Raterfords norādīja uz spo�ajiem star�me�iem, kas tuvojās.

-��� Man teica, ka tas pats ir norisinājies vel trijās viesnīcās, Kevana sacīja.

-��� Jā, konstatēti dūmi, bet sprāgstvielas nav atrastas. Gā�ze nebija nāvējo�a, stāstīja Raterfords. Viņ�, tāpat kā citi dro�ības aģenti, pētīja namu jumtus.

-��� Pēc smakas sprie�ot, tā bija asaru gāze, teica Kevana. Viņam kaisa kakls un plaksti joprojām spēcīgi sūrstēja.

-���� Mēs domājam, ka protestētāji nevarēja sagaidīt rītdie�nu un sāka rīkoties jau tagad. Lai mēs gūtu priek�statu par gaidāmajiem notikumiem un tos izbaudītu.

-��� Jā, es jau tagad esmu to gana izbaudījis.

-���� Citā viesnīcā kādu ķēra sirdstrieka. Mediķi domā, ka cilvēks izdzīvos. Ta�u, ja tas būtu Djurena pirksts�

-���� Mēs visi �obrīd būtu ceļā uz morgu, Kevana pabei�dza.

Otrpus ielai no tumsas iznira apņēmīga slaida sieviete ar skrējējas miesasbūvi un gariem tum�iem matiem. Bākuguņu zib�ņu apgaismota, viņa lauzās cauri drūzmai. Sievietei kā�jas bija ielas kurpes ar zemu papēdi un gumijas zolēm un tum�as plānas bikses. Garo kāju dēļ viņas soļi �ķita platāki. Garām furgonam, kas piebrauca pie ēkas, viņa pieskrēja pie Kevanas. Viņ� pasmaidīja un apskāva sievieti.

-��� Kā tu jūties?

D�eimija viņam cie�i pieķērās. Labi. Un pats?

No sievietes matiem vēdīja dūmu aromāts. Kevana jutās tik atvieglots, viņu ieraugot, ka uztvēra smārdu kā labas smar�as. Redzot tevi dro�ībā, labāk justies nav iespējams.

�ķita, ka arī atraitnis Raterfords būtu gribējis, lai kāds tā prie�cātos viņu satikt. Ta�u viņ� pieklauvēja pie durvīm un sauca:

Te D�ons Raterfords! FIB! Teritorija ir dro�ībā. Evakuē�anas transports jau gaida.

Kevana piebalsoja, nosaukdams paroli. Viss kārtībā, Tonij. Vari kāpt nost no trena�iera!

Durvis lēnām atvērās. Ielenku�i klientus, uz ielas piesar�dzīgi iznāca dro�ības aģenti.

1 4. nodaļa

Karls guļammaisā sakustējās sirēnu trok�ņi traucēja gu�lēt. �ajā nakti kauca vairāk sirēnu nekā pierasts, lai gan �ī pilsēta bija izslavēta ar savu trakulīgo naktsdzīvi. Vairāk ne�kā gaidīts acīmredzot policija centās iegro�ot protestētā�jus, kas pulcējās, gatavodamies nākamās dienas demonstrā�cijām. Turēdams pa rokai pistoli un nazi, viņ� vienā rāvienā aizgaiņāja miegu un pietrūkās sēdus.

Furgonā nebija logu ne sānā, ne aizmugures durvīs. Tas viesa dro�ības sajūtu, ta�u vienlaikus jāpatur prātā, ka citiem ir iespējams zag�us pielavīties furgonam un uzbrukt. Viņ� nometās ceļos un pa priek�ējo logu pūlējās saskatīt, kas no�tiek tumsā tītās �ķērsielas galā. Tur, zibsnījot bākugunīm un sirēnām gaudojot aizvien skaļāk, garām patraucās policijas automa�īna.

"Notikusi liela katastrofa," prātoja Karls. "Vai uguns�grēks. Varbūt kāda sadursme uz upes. Tas uz mani neattie�cas." Pēc mirkļa viņ� pārdomāja: "Nav tiesa. Uz mani attie�cas viss."

Karls izspraucās no guļammaisa un iekārtojās priek�ējā sē�deklī pie stūres. Izbraucis no �ķērsielas, viņ� devās turp, kur skanēja sirēnas un mirguļoja gaismas. Tās veda viņu uz pil�sētas centra pa�u vidu. Viņ� atrada dro�u sānieliņu un tur atstāja furgonu, aizslēdza to, pārliecinājās, ka iero�i zem pla�tā krekla ir cie�i nostiprināti, un atliku�o ceļu mēroja kājām. Pagājis garām no�ogojumiem un aizvien biezākajiem demon�strantu pūļiem, Karls devās nevis konferen�u centra virzie�nā, bet gan pagriezās uz tuvējo darījumu rajonu, kur ierau�dzīja tik daudz barikā�u un uniformētu cilvēku, ka vienu�brīd jutās kā okupētajos Bosnijas reģionos, kuros viņ� sabijis pirms daudziem gadiem.

Drīz Karls nonāca visas jezgas epicentrā, kur ugunsdzē�sēju automa�īnas un citi ārkārtas dienestu transportlīdzekļi ielenca viesnīcu Kanāla ielā un no ēkas pirmā stāva plūda dūmi.

"Un �ī nav vienīgā viesnīca," Karls attapa. Nedaudz tā�lāk pie citas viesnīcas arī valdīja kņada un troksnis, un arī tur redzēja ugunsdzēsēju automa�īnas un dūmus. Tāda pati kņada valdīja arī pie tre�ās viesnīcas.

Un vēl ceturtās.

"Amatieru pasākums," viņ� domās novērtēja.

Puisis plānā d�emperī ar uzrakstu "Balto Namu kā ārpakalpojumu uz Indiju!" uz krūtīm un "Neatņemiet ameri�kāņiem darbus to dzimtenē!" uz muguras teica draugam:

-��� Vecīt, ja sākas tik laicīgi, tad rīt ies baigi.

Kāda ļau�u grupa skandēja: Nededziniet lietusme�us!

Turēdamies no demonstrantiem pa gabalu, lai viņu ne�jau�i neuzskatītu par kādu no viņiem, Karls ieslīdēja ēnās. Viņ� jau grasījās atgriezties pie furgona, tomēr apstājās un vēl beidzamo reizi uzmeta skatienu dūmiem, kas vēlās ārā pa viesnīcas logiem.

"Rīt ies baigi?" Karls atkārtoja nule dzirdēto. "Jūs pat ie�domāties nevarat."

1 5. nodaļa

-���� Labrīt, kungi.

Vīri tobrīd tīrīja iero�us, pacēla acis un ieraudzīja nolik�tavā ienākam Kārlu. Tas, dodoties uz paaugstinājuma pusi, aizrautīgi berzēja plaukstas.

-��� Ceru, ka esat kārtīgi izgulēju�ies, Karls turpināja. Visi sapulcējās ap viņu. Jums ir sagatavotas kārtējās lieliskās brokastis. Cukurotas pankūkas ar augļiem un cigoriņu kafi�ju. Olas kreolie�u mērcē ar asinsdesu. Kartupeļu sacepums. Steiks. Biskvīti. Mērce. Parastā Sirds veselības asociācijas ie�teiktā maltīte, kas lieliski ceļ holesterīna līmeni. Vīri pa�smējās. Paēdiet kā nākas, jo, iespējams, nākamreiz pie ēdie�na tiksiet vienīgi vakarā. Vai sūdzību nav? Visi ir apmierināti? Viņi pamāja. Teicami. Tātad jūs esat ga�tavi atstrādāt algu un darīt to, kam jūs apmācīja, aplieci�nāt savas jauniegūtās spējas un rīta cēlienu pavadīt godī�gā darbā?

-��� Jā, visi atbildēja.

-���� Es nedzirdu.

-Jā!

-���� Skaidra lieta! Godīgs darbs rīta agruma. Kad atgriezī�simies Teksasā, varēsiet nolaist tvaiku. Bet tagad un līdz pusdienlaikam jums pilnībā jānododas veicamajam uzdevu�mam. Ieturiet brokastis. Sarullējiet guļammaisus. Salokiet gultas. Novietojiet visu pie durvīm. Turpat nolieciet ari te�levizorus, ciparvideodisku atskaņotājus, datorus un videospēles. Drīz piebrauks smagā ma�īna, un mēs visu sakrau�sim tajā. Virtuves de�uranti nogādās ēdienu pārpalikumus uz bezpajumtnieku patversmi, ta�u ne uz to pa�u, kuru ap�laimoja vakardienas virtuves de�uranti. Pārtiku nav pieļau�jams izmest. Dalieties visā. Neatstājiet aiz sevis pēdas. Ie�klausieties �ajos dzīvesgudrājos vārdos, kungi! Tiklīdz �ī noliktava izskatīsies tāda, kāda tā bija pirms mūsu iera�a�nās, jūs uzliksiet plecos mugursomas un vēlreiz apstiprinā�siet savu numuru un tā atra�anās vietu uz kartes. Jūs pār�liecināsieties, ka zināt, kā nokļūt jums paredzētajā iela un vietā. Es negribētu, lai kāds klīst pa pilsētu un pra�ņā poli�cistiem ceļu. Vīri atkal īsi iesmējās. Kontrole. Disciplīna. Tāds ir bijis jūsu apmācības mērķis. Pretējā gadījumā jūs esat lādi pa�i ielas bandīti ka tolaik, kad es par jums ap�ēlojos un aizvedu uz apmācības nometni. Neaizmirstiet uzlikt sa�vus jūras desantnieku laikrā�us! Visi pulksteņi ir precīzi sin�hronizēti. Ar mugursomām plecos nonāku�i katrs savā po�zīcijā, jūs iejuksiet starp demonstrantiem. Konference jāatklāj deviņos. Ta�u tās sākums kavēsies, jo demonstranti mēģi�nās aiz�ķērsot ielas. Da�i tirdzniecības ministri gribēs ieras�ties vēlāk, lai izrādītos. Ta�u pieņemsim, ka līdz desmitiem visi dalībnieki būs klāt un atklā�anas ceremonija ies pilnā sparā. Kad jūsu pulksteņi rādīs tie�i desmit, noņemiet no ple�ciem mugursomas un paveiciet aukliņu. Vai visiem ir skaidrs?

Klausītāji pamāja.

Kad melnie dūmi no visām mugursomām izplūdis, sa�jauksies un pārklās apkārtni, izvelciet pistoli un iztuk�ojiet tās aptveri gaisā, Karls pamācīja. Izbaudiet to! Radiet pa�niku demonstrantu vidū. Bet, Dieva dēļ, nevienu neno�au�jiet. Mēs esam nolīgti izjaukt konferenci, nevis nogalināt cil�vēkus. Vai tas ir saprotams? Visi atkal pamāja. Labi, tad sakopjam noliktavu. Uzlieciet plecos mugursomas. Noskaid�rojiet mar�rutu. Pēc pasākuma nesāciet �upoties. Katrs iet sa�vu ceļu, un pēc divām dienām tiekamies nometnē netālu no Galvestonas. Kungi, vai gribat saderēt? Sapulcēju�ies vīri nepacietība uzlūkoja Kārlu. Varu saderēt, ka es ar jums va�rē�u lepoties. Jūs pierādīsiet, ka neesmu kļūdījies izvēlē, un apliecināsiet, ka esat saņēmu�i lielisku apmācību. Jūs vairs neesat huligāni. Jūs esat operatori. Augstāku cildinājumu es nevaru iedomāties. Operatori.

16. nodaļa

Juzdams, ka viņam uz pleca nogulstas roka, Kevana spēji uztrūkās no miega. Pēc mirkļa viņ� atģida, ka atrodas vies�nīcas numurā, gar aizkariem istabā iestrāvo blāvi saulessta�ri un D�eimija, kas vakarā bija ne mazāk nogurusi kā viņ�, jau ir nomodā un ar dunku pūlas pamodināt vīru.

-��� Ieradies Viljams, viņa pavēstīja.

Acis samiedzis, Kevana vērās advokātā, kas ar portfeli rokā stāvēja pie gultas kājgaļa. Lai arī Viljams bija lidojis il�gas stundas, viņa dārgais, sīki svītrotais uzvalks izskatījās kā tikko izgludināts. Spodri baltajā, nevainojami iecietinātajā kreklā un ar pieskaņoto svītraino kaklasaiti ap kaklu viņ� izskatījās pat pārāk ietekmīgs. Uzlūkojot Viljama ideāli sakārtotos sirmos matus un izrieztās krūtis, Kevana tik skaidri kā vēl nekad aptvēra, ka viņu priek�ā patie�ām ir augstas klases advokāts.

-��� Viņ� atnesa mums kārtainos pīrāgus. D�eimija sacīja un iekodās smalkmaizītē.

-��� Kafiju? noburk�ķēja Kevana.

-��� To arī. D�eimija pasniedza vīram polistirola tasīti.

Miegainais Kevana iedzēra karsto, rūgto �ķidrumu. La�bāka advokāta nevienam nekad nav bijis, Viljam.

-��� Varbūt man derētu atvērt ēdinā�anas uzņēmumu?

-��� Cik pulkstenis?

-��� Pusseptiņi.

-��� Un tu ļāvi man tik ilgi gulēt? Kevana pārmeta D�ei�mija i.

-��� Tu biji līdz nāvei pārguris.

-��� Neveiksmīga vārdu izvēle. Arī tu kriti nost no kājām, tomēr piecēlies agrāk par mani.

-��� Mani mocīja da�ādas domas. Par murgiem pat nerunā�jot.

-��� Par murgiem es zinu visu. Kevana leni apsēdas ertak. Bija sajūta, ka galvā valstās lodī�u gultņi.

-��� Vakar vakarā tu man zvanīji un liki traukties �urp, cik vien ātri iespējams, Viljams atgādināja.

-��� Dieva vārds, tu tā arī esi rīkojies. Paldies, Viljam.

-��� Vai radies kāds neparedzēts juridisks sare�ģījums?

-��� Nē, bet drīzumā būs gan, Kevana paskaidroja. Un las dro�i vien nebūs vienīgais kritiskais brīdis.

-��� Kad Gulfstream pacēlās no Tīterboro lidostas, apsardzes viri apgalvoja, ka drīz man vairs nebūs vajadzīga viņu aiz�gādība.

-��� Tā ir, D�eimija atzina. Tev vairs nedraud briesmas. Precīzāk gan būtu teikt, ka tu neesi konkrēts mērķis.

-��� Tad jau tagad es esmu viens no daudziem mērķiem? Viljams sacīja un sarauca uzacis.

-���� Es gribu, lai tu man palīdzi, Kevana sacīja. Ta�u es tev nemelo�u. Man palīdzēdams, tu, iespējams, riskēsi ar dzīvību. Vai esi gatavs to uzņemties?

-���� Cik atceros, ran�o tu izglābi dzīvību man. Nemaz ne�minē�u tās reizes, kad tu aizkavēji manus juridiskos oponen�tus mani no�ņaugt.

-��� Tad tu esi ar mieru?

-��� Kad mēs sāksim?

-���� Tu esi kārtīgs vīrs, Kevana noteica. Viņ� piecēlās no gultas un apskatīja savas saburzītās bikses un kreklu. Man nav citu drēbju.

-��� Tāpat nav laika pārģērbties, D�eimija attrauca, pame�tusi skatienu uz savām saņurcītajām biksēm un blūzi.

-���� Un noskūties ari ne. Kevana parlaida plaukstu bār�das rugājiem.

-��� Tā mēs nonāksim ellē, D�eimija secināja.

-���� Karls noteikti tur nonāks. Kevana devās uz vannas is�tabu, lai nokārtotos. Pēc tam viņ� pabāza galvu zem auksta ūdens strūklas. Ar dvieli izbu�inājis slapjos matus un pārlai�dis tiem pāris rei�u ar ķemmi, Kevana iznāca no vannas ista�bas un nokoda kumosu no smalkmaizītes, ko D�eimija turēja rokā. Tad, piesprādzējis pie siksnas pistoles maksti, viņ� uz�vilka jaku, no kuras plūda asaru gāzes un dūmu smārds.

-����� Na�i. Divas rezerves aptveres. Laikam man ir viss, trūkst vienīgi pilnas loterijas biļetes.

Ari D�eimija piestiprināja pie siksnas pistoli un nazi un uzvilka vējjaku. Vai esam gatavi?

17. nodaļa

7.00

Sakaru centrā valdīja vēl lielāka drūzma un troksnis ne�kā iepriek�ējā vakarā, sprak�ķēja rācijas un klabēja taustiņi. Ta�u tagad visi klāteso�ie �ķita kā paralizēti. Aģenti nekus�tīgi stāvēja pie neskaitāmiem novēro�anas kameru monito�riem un pētīja tajos satrauktus cilvēku pūļus, kas pulcējās ie�lās ap konferen�u centru. Aiz barikādēm ierindā bija sastāju�ies policisti un armijas rezervisti aizsargķiverēm gal�vā, vairogiem un stekiem rokās, gatavi reaģēt, ja pūlis spie�dīsies norobe�ojumiem pāri.

Kad ienāca Kevana un D�eimija, Raterfords sarauca pieri un atskatījās. Viņa skatiens pakavējās pie Viljama.

-��� Vai ir kādi pavērsieni? taujāja Kevana, piegājis aģen�tam klāt.

Blakus Raterfordam nostājās kāds nepazīstams, aptuveni piecdesmit gadus vecs ūsainis. Sirmie mati pie ausīm bija ap�cirpti tik īsi, ka veidoja pusloku. Kaklasaite bija sasieta cie��ā mezglā, uzvalks rūpīgi izgludināts, kurpes nospodrinā�tas. Vīrietis bija vidēja garuma un miesasbuves, bālā ada liecināja par birojā pavadītu darba mū�u, un baltais krekls ar podziņām apkakles galiem izskatījās tikpat konservatīvi garlaicīgi kā viņ� pats.

-���� Demonstranti gatavojas bloķēt ielas, lai neļautu tirdz�niecības ministriem nonākt konferences ēkā, Raterfords stāstīja.

-��� Tai jāsākas deviņos? D�eimija vaicāja.

-���� Tā bija paredzēts, atteica sve�ais vīrietis ar bargo seju.

Kevana domīgi viņu uzlūkoja. �ķiet, mēs neesam pazīs�tami.

-���� Tas ir direktora vietnieks Mouslijs. Raterfords ne�daudz uzsvēra amata nosaukumu, it kā brīdinādams Kevanu.

-��� Priecājos iepazīties. Kevana pastiepa roku. Tā ir ma�na sieva D�eimija, un mani sauc�

-��� Cik zinu, jums ir daudz vārdu. Mouslijs izlikās nere�dzam pastiepto roku. Jābrīnās, kā spējat tos visus atcerē�ties.

Kevana paskatījās vispirms uz Raterfordu, tad uz Mousliju. Vai kaut kas ir noticis?

-��� Jūs panācāt to, ko gribējāt, Mouslijs sacīja.

Viņiem tuvojās divi FIB aģenti.

-��� Es īsti nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

-���� Mēs bijām spiesti evakuēt cilvēkus no �etrām viesnī�cām, Mouslijs turpināja. Tām, kurās uzturējās visvairāk konferences delegātu. Citās viesnīcās tuvākajā apkārtnē vi�ņus nevarēja izmitināt, jo nepietika vietu. Pietiekami daudz tuk�u viesnīcas numuru nevarējām nodro�ināt pat divdes�mit jūd�u rādiusā. Nācās daudzus nogādāt tuvākajā pilsētā Sent�ārlzā. �is sajukums pamudināja Pasaules Tirdzniecības organizāciju atcelt �īsdienas sanāksmes.

-��� Tie�ām? D�eimija pārvaicāja.

-��� Netēlojiet, ka esat pārsteigta, atcirta Mouslijs.

Citi aģenti pievirzījās tuvāk.

-���� Paklausieties, ierunājās Kevana, ir ta�u labi, ja kon�ferenci pārceļ uz vēlāku laiku, vai ne? Tad visiem atliek vai�rāk laika sameklēt Kārlu un viņu apturēt.

-��� Jā, tas tik tie�ām ir labi. Neap�aubāmi, sarkastiskā toni atbildēja Mouslijs.

Apjucis vēl vairāk, Kevana ar drūmu seju pagriezās pret Raterfordu. D�on, lidojot �urp, mēs pārrunājām to, cik bū�tiski ir panākt konferences atcel�anu, cik neprātīgi rīkojas Pa�saules Tirdzniecības organizācija, kad atsakās mainīt grafi�ku, lai nebūtu jāpiekāpjas demonstrantiem. Tagad tirdznie�cības ministri ir piekritu�i. Mūsu cerības ir piepildīju�ās. Ie�spējams, �ādi ir izglābtas daudzas dzīvības.

-��� Dzīvību glāb�ana arī man ir prioritāte. Mouslijs izslē�jās vēl vairāk. Ta�u, ja nespējāt pierunāt organizācijas da�lībniekus, vai, jūsuprāt, bija pareizi pārliecināt viņus citiem līdzekļiem?

-��� Jūsu apgalvojumi ir nesaprotami, sacīja D�eimija.

-��� Kas ir �is cilvēks? Mouslijs norādīja uz Viljamu.

-��� Mans advokāts, paskaidroja Kevana.

-��� Vai jums bija aizdomas, ka būs nepiecie�ams advokāts?

-��� Viljams ir ļoti vērīgs, viņa loģiskie spriedumi mani al�la� pārsteidz. Biju domājis, ka viņu pieaicināt būtu noderī�gi. Varbūt viņ� pamanīs kaut ko tādu, kas mums paslīdējis garām.

-��� Jums viņ� patiesi noderēs, Mouslijs uzsvēra.

Daudzajos monitoros bija redzams, ka cilvēku skaits pie�aug.

-��� Redzēs, kas notiks, kad noskaidrosies, ka �odien kon�ference nenotiks, kāds ieteicās.

Mouslijs ar mājienu lūdza viņus sekot.

-�� Mums jāaprunājas, viņ� sacīja Kevanam. Ar jums ari, viņ� teica D�eimijai un pievērsās Viljamam: Un jūs, advo�kāta kungs, arī esat visādā ziņā uzaicināts.

18. nodaļa

Aiz durvīm bija gandrīz tuk�a biroja telpa, kurā atradās vienīgi metāla galds un krēsls. Divi FIB aģenti viņiem seko�ja. �aurajā istabā visi palika stāvam.

Raterfords aizvēra durvis, tomēr Mouslijs tik un tā bija spiests runāt skaļi, lai pārkliegtu troksni blakus zālē. Jūs redzēja ieejam visās �etrās viesnīcās.

-���� Bez �aubam, sacīja D�eimija. Mēs devāmies pie tirdz�niecības ministriem un centāmies panākt, lai konference tiek at�celta. Apsardzes personālam mēs uzrādījām savus dokumentus.

-���� Kāds nokāpa lifta �ahtās un ievietoja tur dūmu bum�bas, Mouslijs paziņoja. Kāds uzkāpa uz jumtiem un ie�meta asaru gāzes granātas gaisa kondicionē�anas un venti�lācijas �ahtās. Novēro�anas kameru lēcas tajās vietās nopūstas ar aerosola krāsu.

-���� Loģiski nostrādāts, D�eimija secināja. Es būtu iz�mantojusi tādu pa�u paņēmienu.

-��� Un tas uzvedina uz kādu jautājumu, Mouslijs bilda.

-���� Pag! Jūs liekat manīt, ka to izdarīju es? D�eimija sa��utusi vaicāja.

Kevana paskatījās uz Raterfordu.

-��� Ko tas nozīmē, D�on?

-��� Piedod. Diem�ēl tas vairs nav manā varā.

Viljams paspēra soli uz priek�u.

-����� Pirms turpinām �o sarunu, gribu noskaidrot. Vai jūs arestējat manus klientus saistībā ar notikumiem viesnīcās?

-��� Advokāta kungs� Mouslijs �ajos vārdos ielika kriet�nu devu ļaunuma. Es uzaicināju jūs noklausīties sarunā. Ja nemaldos, jums nav licences sniegt juridiskus pakalpojumus Luiziānas pavalstī.

-���� Tas nenozīmē, ka es nevaru dot padomus kā ieintere�sēts un zino�s draugs. Viljams izņēma no kabatas mobilo tālruni. Ta�u, ja gribam rīkoties strikti likuma ietvaros, es piezvanī�u savam labajam draugam Lesteram Bi�emam. Mēs kopā studējām Hārvardā. Turklāt viņ� ir mans svainis, ag�rākais Luiziānas pavalsts ģenerālprokurora palīgs un viscie�nījamākais advokāts Ņūorleānā. Ne�aubos, ka viņ� ar lielā�ko prieku pārstāvēs manus klientus.

-���� Runāsim skaidru valodu, advokāta kungs. Vai jūs do�dat padomu saviem "draugiem" neatbildēt uz maniem jau�tājumiem?

-��� Ja viņi tiek arestēti, es dodu jums padomu nolasīt vi�ņiem tiesības.

-��� Mums nav nekā slēpjama, D�eimija uzstāja.

-��� Vīrietis un sieviete, kuru apraksts atbilst jūsu izskatam, ir redzēti grozāmies lifta �ahtu tuvumā un pie jumtiem īsi pirms incidenta, paziņoja Mouslijs. Auguma garums, miesasbūve, apģērbs� viss atbilst.

-��� Kas ir liecinieki? Viljams neatlaidās.

-��� Liecinieki strādāja nakts maiņās da�ādās viesnīcās.

-��� Tā nav atbilde uz jautājumu. Kur ir �ie liecinieki? Mani draugi neatteiksies nostāties rindā, lai liecinieki varētu vi�ņus apskatīt. Un secināt, ka �ie nav īstie. Par to es esmu pār�liecināts.

Mouslija sejā pavīdēja nedro�ības ēna. Mums nav izde�vies �orīt ar viņiem sazināties.

-���� Varbūt tādēļ, ka tie biju�i narkomāni un pa�laik atro�das pusnemaņas stāvoklī, apreibināju�ies ar nelegālām vie�lām, Viljams turpināja. Iekams jūs nesameklēsiet �os tā saucamos lieciniekus un nepierādīsiet viņu uzticamību, es uz�skatī�u �īs apsūdzības par baumām un, iespējams, apmelo�jumiem.

-��� Tobrīd, kad viesnīcā izplūda dūmi un asaru gāze, es sa�runājos ar Japānas tirdzniecības ministru, Kevana stāstīja. Ka es būtu varējis atrasties divās vietās vienlaikus?

-��� Vai es aizmirsu piebilst, ka detonācijas ierīces bija ar lai�ka degli? Mouslijs pajautāja.

-��� Un kur mēs varējām tikt pie �ādām ierīcēm?

-��� Jūsu dosjē pierāda jūsu milzīgo atjautību. Jums piemīt apsēstība alla� turēt pa rokai tā sauktās evakuācijas somas, kurās glabājas da�neda�ādi piederumi un materiāli. Jūsu sie�va nēsā īpa�u nazi ar visādiem instrumentiem spalā. Viņai nebūtu nekādu grūtību atmūķēt gaisa kondicionē�anas �ah�tas. Tikpat mierīgi var pieņemt, ka jūsu uzņēmuma laineris ir pārbāzts ar visu nepiecie�amo ekipējumu.

-��� Tad pārmeklējiet lidma�īnu, Kevana viņam sacīja.

-��� Tikai vispirms sadabūjiet orderi, Viljams aizrādīja.

Mouslija acis iezvērojās. Jūs izliekaties par cilvēkiem ar

cēliem ētikas principiem, apgalvojat, ka augstu vērtējat sa�vu klientu dro�ību. Jūs sevi dēvējat par robe��ķirtni starp labo un ļauno. Bet pēc tam jūs apliecināt savu bezatbildību, apdraudot tirdzniecības ministrus. Pateicoties jūsu izgājieniem, viens ministrs lauzis kāju, otram ir sirdstrieka. Divas automa�īnas sadūru�ās ar ārkārtas dienestu transportlīdzek�ļiem, kas traucās uz viesnīcām.

-��� Vai kāds ir gājis bojā?

-��� Nē, bet tāpēc jūsu rīcība nekļūst slavējama!

Kevana paraudzījās uz Raterfordu. Pamēģini viņu vest pie prāta, D�on. Tas, kur� palaida viesnīcās dūmus un sa�meta gāzes granātas, izglāba daudz dzīvību. Konference ir pārcelta, un Karls būs spiests mainīt plānus. Tādējādi mums rodas laiks viņu notvert.

Bālumu Mouslija sejā nomainīja ugunīgs sārtums. Vai, jūsuprāt, par tādu izrīcību jāpie�ķir medaļa? Redziet, es uz�skatu, ka jūs esat ļaunprātīgi izmantoju�i FIB pie�ķirtās piln�varas. Jūs �eit esat viesi! Civiliedzīvotāji! Jums nav nekādas varas, bet jūs nospriedāt, ka vadāt �o operāciju, un tādējādi pārkāpāt likumus. Dievs vien zina, cik likumu! Ja man būtu teik�ana, jūs nonāktu cietumā.

-���� Paldies Dievam, jūs neko nenosakāt, izmeta Viljams. Pēc sarunas ar Lesteru Bi�emu es piezvanī�u apgabala pro�kuroram un�

Atvērās durvis. Visi pagriezās pret aģentu, kur� stāvēja uz sliek�ņa.

-��� Noticis jauns pavērsiens, viņ� satrauktā balsī ziņoja.

-��� Tikai nesaki, ka jau sāku�ies nemieri, Mouslijs bilda.

-��� Pirms piecpadsmit minūtēm pieķerti vīrietis un sievie�te, kas mēģināja iemest konferen�u centra gaisa kondicio�nētāja �ahtās asaru gāzes granātas.

-Ko?

-��� Kā arī dūmu bumbas lifta �ahtās.

Mouslijs ievaidējās.

-���� Vai aizdomās turamie līdzinājās �iem diviem cilvē�kiem? Viljams jautāja aģentam.

-��� Jā, mazliet. Nedaudz. Abi ir baltie un aptuveni viena vecuma.

-Jūs mani neapvedīsiet ap stūri! Mouslijs pagriezās pret Kevanu un D�eimiju. Tie ir jūsu sabiedrotie.

-��� Vai jūs varat to apgalvot tik dro�i, neaprunājoties ar pa��iem aizdomās turamajiem? Viljams vaicāja.

-���� Pretēji jūsu draugiem, viņiem nepiemīt spējas organi�zēt tādu sabotā�u. Tālab abus notvēra.

-���� Interesants secinājums, ta�u bez juridiska pamatojuma. Ja jūs negrasāties apcietināt manus draugus, es ceru, ka jūs neiebildīsiet, ja viņi dosies savās darī�anās.

-���� Bet te viņi palikt nedrīkst. �eit viņiem nav nekādu da�rī�anu.

-��� Ser? ierunājās Raterfords.

Mouslijs cie�i palūkojās uz viņu. Jā, nodaļas vadītāj Raterford?

Viņ� īpa�i uzsvēra vārdu "nodaļas", �ādi atgādinādams Raterfordam, kuram rokās ir lielāka vara.

-��� Ja atļauts ierosināt�

-���� Dro�i! Mouslijs sacīja, ta�u bija redzams, ka viņ� ne�pārprotami vēlas, lai Raterfords klusē. Visiem zināms, ka es esmu atvērts konstruktīviem priek�likumiem.

-��� Es domāju, ka nebūtu slikti ļaut, lai viņi paliek. Kevana labāk par visiem pazīst Djurenu, tātad varētu paredzēt viņa rīcību. Turklāt Kevana ir vienīgais, kur� spētu Kārlu Djure�nu identificēt. Mouslijs joprojām cie�i vērās runātājā. Ra�terfords piebilda: Mums jāpierāda, ka izmantojam visus mums pieejamos līdzekļus. Citādi izmeklē�anas laikā var ras�ties jautājumi.

Mouslija piemiegto acu skatiens pievērsās Kevanam un D�eimijai. Bet Raterfordam viņ� ieteica:

-��� �oreiz pamēģini viņus iegro�ot.

Strauji atrāvis vaļā durvis, Mouslijs atgriezās sakaru zā�lē. Viņam sekoja aģenti.

Izņemot Raterfordu.

�aurajā telpā ieplūda zāles trok�ņi. Kevana sacīja Rater�fordam:

-��� Paldies, D�on.

-��� Jau �ķita, ka mans darbs karājas matā galā.

-��� Esmu tavs parādnieks. Tev noteikti nebija viegli viņam iebilst.

-��� Lūdzu, neaizmirsti brīdinājumu! Jūs esat civiliedzīvo�tāji. Nelieciet no�ēlot, ka jums uzticējos.

Kevana nomākts sekoja viņam sakaru telpā.

19. nodaļa

Monitoros varēja vērot pieaugo�os pūļus.

Kādā ekrānā bija redzama sieviete, kas nes lielu un acīm�redzot smagu rokassomu. Viņa ik pa laikam uzmeta skatie�nu kādam priek�metam, kuru tajā bija noslēpusi.

-��� Viņa ietilpst radiācijas meklētāju vienībā, sakaru zālē kāds paskaidroja.

Citā ekrānā parādījās vīrietis, kas turēja rokā kaut ko lī�dzīgu nelielam tālrunim tas bija patogēnu detektors.

-��� Cilvēku vidū apgrozās divsimt Iek�zemes Dro�ības mi�nistrijas pakļautībā eso�ie darbinieki, tie iejūk pūlī un nepār�traukti darbina detektorus. Ta�u� cik slimību patogēnus ie�rīces var noteikt? Visu �ie cilvēki noskenēt nevar, pat gribēdami, cits aģents klāstīja.

-��� Cik daudz cilvēku sapulcēju�ies?

-��� Piecpadsmit tūksto�i.

-��� Un skaits pieaug, cits aģents piebilda. Nav nozīmes faktam, ka konference ir pārcelta. Viņi ir pārliecināti, ka tā notiks, un sāksies nekārtības.

-��� Un varbūt vēl ļaunāk, Raterfords norūca.

Ierunājās Kevana: Vajadzētu iesūtīt pūlī aģentus, kas iz�liekas par demonstrantiem. Lai izplata valodas un dusmīgi stāsta, ka svarīgā konference ir atcelta.

Mouslija ledainais skatiens pievērsās Kevanam. Un man nav �aubu, ka jūs par varītēm gribat parādīt, kā tas darāms.

20. nodaļa 7.30

Karls stāvēja uz paaugstinājuma un uzrunāja vīrus:

-��� Atzī�os, ka man skau�. Jūs gaida tādas izpriecas, ka es nolēmu jums piebiedroties. Se�i vīri iz�ķīrās aiziet, bet viņu mugursomas ir paliku�as. Es varētu vienu paķert un pieda�līties jūsu izklaidēs. Arī misters Ramiress metīs vienu somu pār plecu un pievienosies mūsu vienībai.

Negaidījis tādu pavērsienu, Rauls pacēla acis. Ta�u, Karlam par apmierinājumu, jauneklis prata noslēpt izbrīnu un noteikti pamāja.

-��� Vai pulksteņi ir visiem? Karls vaicāja.

-Jā.

-��� Vai mugursomas ir plecos? Vai zināms, kur katram jā�iet?

Visi bija to noskaidroju�i. Ziņa, ka viņiem piebiedrosies Karls, acīmredzami bija klāteso�os sajūsminājusi.

-��� Dodieties ārā grupās pa se�iem. Lai jūsu ceļi �ķiras, tik�līdz iespējams. Ņūorleānā ieviesta lieliska sabiedriskā auto�transporta sistēma, tādēļ līdz vajadzīgajai teritorijai nokļūt būs viegli. Ta�u autobusi ir aprīkoti ar novēro�anas kame�rām, tāpēc nesēdiet visi kopā un skatieties ārā pa logu, ne�vis kamerās. Atcerieties, ka tie�i pulksten desmitos jānoņem mugursomas un jāpavelk aukliņa to sānos. Pieraugiet, lai pirkstu galus sedz plāksteri un uz jūsu iero�iem nepaliek pirkstu nospiedumi. Visiem tas ir skaidrs? Labi. Kungi, pie�rādiet man, ka esat disciplinēti!

21 . nodaļa

8.00

D�eimiju stumdīja un grūstīja demonstrantu pūlī iepretim konferen�u centram. Daudzo ķermeņu izdalītais siltums palie�lināja gaisa mitrumu un lika svīst. Kāds uzkāpa uz kājām. Lai ari saskaņā ar standarta aprīkojuma noteikumiem sargu apa�vos ir iestrādāti tērauda purngali, trieciens bija jūtams. Ta�u viņu mazāk uztrauca ievainojumi D�eimija vairāk baiļojās, vai kāds neuzgrūdīsies iero�iem, kas atradās viņai zem vējjakas. Var izcelties pārpratums un iero�us var atņemt. Viņa cie�i pie�spieda elkoņus pie sāniem, sargādama pistoli un nazi.

Konferences atklā�ana bija paredzēta tikai pēc stundas, ta�u demonstranti jau izkliedza sūdzības par fabrikām Tre��ās pasaules valstīs, pieaugo�o piesārņojumu, klimata pār�maiņām, izzūdo�ajiem Iietusme�iem, zvejnieku pārāk iztuk��otajiem okeāniem un ķimikālijām pārtikā.

-��� Pagaidiet, drīz parādīsies autokolonnas! kāds ierunā�jās. Mēs nepieļausim, lai tie alkatīgie nelie�i ieiet ēkā.

-��� Ja vajadzēs, apgāzīsim ma�īnas, cits apzvērēja.

D�eimija izlikās, ka runā pa tālruni. To steig�us nolaidu�si gar sāniem, viņa uzrunāja apkārt stāvo�os:

-��� Pa televizoru ziņots, ka ma�īnu nebū�ot. To man tikko pateica draudzene.

Kāds to sadzirdēja un pārvaicāja:

-Ko?

-��� Nupat paziņots par konferences pārcel�anu.

-��� Muļķības!

-���� Nē, tā ir taisnība! pūļa stumdīta, D�eimija dievojās. Policijas priek�nieks nācis klajā ar paziņojumu. Vakar va�karā �etrās viesnīcas izplūdusi asaru gāze un dūmi. Tirdz�niecības ministri pārvesti uz citu pilsētu.

-��� Ministri pārvesti uz citu pilsētu, skaidroja Kevana.

-��� Harij, tu dzirdēji, ko �is runā? Konference esot atcelta.

-��� Ne velna!

Kevana norādīja uz mobilo. Tā man sacīja draugs. Viņ� esot redzējis televīzijā.

-���� Tā ir viltība. Tikai grib, lai mēs padodamies un brau�cam prom. Pirms deviņiem tie cūkas ieradīsies savos limu�zīnos. Kā likts!

22. nodaļa 8.30

Aizvien pieaugo�ā drūzma piespieda Kārlu novietot au�to pusjūdzi no centra. Ta�u pat no �āda attāluma varēja dzir�dēt niknos kliedzienus.

-��� �ķiet, ballīte jau rit pilnā sparā. Viņ� uzsmaidīja Rau�lam. Lūk, �eit ies vaļā pa īstam. Viss pārējais ir tikai gaidī��ana.

Viņi ar Raulu izkāpa no furgona un pārliecinājās, ka iero��i zem brīvi krīto�ajiem krekliem nav redzami.

-��� Te būs tava dāvaniņa, Karls sacīja, pasniegdams Rau�lam mugursomu, un pats uzlika plecos otru.

Viņi nogāja se�us kvartālus pa Magazīnas ielu uz zieme�ļiem no konferen�u centra. Tuvodamies skaļajiem klaigātā�jiem, viņi ieraudzīja pieturā apstājamies autobusu. No tā iz�kāpa vairāki pasa�ieri, tostarp arī se�i viņu grupas locekļi, kas ievēroja norādījumus un turējās savrup. Kā labiem ope�ratoriem piedienas, viņi pat nepaskatījās viens uz otru un katrs devās citā virzienā cauri burzmai.

-��� Kā man patīk, ka plāns izdodas! Karls sacīja Raulam.

Iet kļuva aizvien grūtāk. Kvartāla vidū Karls pagāja ga�rām vienam no viņu vīriem, kur� stāvēja tie�i norādītajā vie�tā. Lai arī nekādi neizrādīdami pazī�anos, abi mirkli saska�tījās, un acu kontakts apliecināja Karlam, ka viņa klātbūtne sniedz mierinājumu.

Tā tas turpinājās. Virzīdamies drūzmā uz priek�u un pa�iedams garām vairākiem komandas locekļiem, Karls pārlie�cinājās, ka visi ir ievēroju�i rīkojumus. Tas ļāva cerēt, ka vi�ņi tiem paklausīs ari turpmāk.

Ap deviņiem Karls ar Raulu nonāca pie konferen�u cen�tra, kur bija sapulcējies milzīgs pūlis. Protestētāji uzvedās tik rosīgi, ka �etru joslu bulvāris centra priek�ā bija gandrīz pil�nībā nosprostots. Policisti, kas stāvēja aiz barikādēm, gata�vojās viņus atstumt atpakaļ.

-��� Kur ir visas ma�īnas? kāds demonstrants taujāja drau�gam. Tām jau vajadzēja būt klāt.

�ajā nokaitētajā gaidu gaisotnē Karls turpināja lauzt ceļu cauri skaļajam pūlim, ar savu klātbūtni uzmundrinādams vī�rus, kas bija izvietoju�ies atstatus cits no cita, un pārbaudī�dams, vai visi ir savās vietās.

23. nodaļa 9.30

Kevana un D�eimija spraucās garām protestētājiem, no�nāca pie liela furgona un pavērsa identifikācijas dokumen�tus pret kameru virs aizmugures durvīm. Pēc mirkļa vienas durvis atvērās, un pastiepās rokas, kas palīdzēja abiem ie�kāpt.

Iek�pusē pie sienas stāvēja bruņoti vīri, gatavi reaģēt ga�dījumā, ja Kevana un D�eimija nav tie, par ko uzdodas, vai ari tad, ja kāds censtos iebrukt furgonā.

Automobilī bija izveidots miniatūrs sakaru centrs. Visur uzstādīti datori, rācijas un novēro�anas kameru monitori. Ekrānos bija redzams, kā policisti un protestētāji grūstās konferen�u centra tuvumā, ta�u, bruņoti ar ķermeņa aizse�giem, ķiverēm, vairogiem, stekiem un elektro�okiem, likumsargi �ai kaujā guva lielākus panākumus. Klusums, kas pa�vadīja ainas ekrānā, asi kontrastēja ar kņadu ārpusē.

-��� Es pateicu, cik vien daudziem varēju, par publisko pazi�ņojumu, ka gaidāmā konference ir atlikta, D�eimija stāstīja.

-��� Daudzi citi operatori ir iejuku�i pūlī un izplata �o ziņu, FIB aģents piebilda.

-���� Rādās, ka nekāda sevi�ķā labuma no tā nav. Kevana sadrūvējies vēroja neganti noskaņotos cilvēkus monitoros.

-��� Pagaidiet! Aģents pastiepa pirkstu pret vienu no mo�nitoriem.

Kevana ieraudzīja demonstrētājus atvirzāmies no policistu ierindas. Citā ekrānā varēja redzēt krūmus, kas platā Kon�ferences centra bulvāra vidū atdalīja satiksmes joslas. De�monstranti lūkojās uz abām pusēm un brīnījās, kāpēc nav ie�radusies autokolonna.

No rācijas atskanēja kāda aģenta balss. Man pienāk zi�ņas, ka daļa cilvēku sāk noticēt baumām par konferences at�cel�anu.

-��� Skatieties! D�eimija iesaucās. Bulvāra galā! Pie ka�zino. Poidrasa ielā! Da�i patie�ām dodas prom.

24. nodaļa 9.45

Saulei priek�ā aizslīdēja mākonis, un ielu ietina vēsa ēna. Pēc brī�a saule atgriezās, un karstums kļuva tikpat taustāms kā miklums. Pūlī oda pēc sviedriem. Karls un Kauls sprau�cās tam cauri, krustu �ķērsu izstaigājot teritoriju, un pēc tam attālinājās no konferen�u centra pa �iro ielu. Karls pārlieci�nājās, ka arī beidzamais vīrs ir savā vietā.

Nonākdams krustojumā ar �āpitūlas ielu, kur Raulam bija paredzēts viņu gaidīt pulksten desmitos, Karls ievēroja, ka tālāk virzīties kļuvis vieglāk un vairs nav nepiecie�ams iz�brīvēt sev ceļu. Pēc tam viņ� pamanīja, ka paisuma vietā sā�cies bēgums, demonstranti plūst prom no konferen�u cen�tra, nevis turp, un viņu nes līdz ar straumi.

Viņ� apstādināja kādu pārīti. Kas noticis? Kāpēc jūs ejat prom?

-��� Tas stulbais pasākums ir atcelts, nolādēta bū�ana! Abi kaisa dusmās.

-��� Nē! izsaucās Karls, kuru grūstīja garāmgājēji.

Sieviete parādīja savu iPhone. Par to raksta visur inter-

netā. Vakar vakarā �etrās viesnīcās izplūdu�i dūmi un asaru gāze. Tirdzniecības ministrus evakuēja.

-��� Nevar būt! neatlaidās Karls.

-��� Ka es jums saku, tie neģēļi ir aizvesti prom.

-��� Nebūs autokolonnas? Un arī atklā�anas ceremonijas ne�būs?

-��� Nekā nebūs. Tos nabagus pie konferen�u centra sit ne par ko.

Vīrietis un sieviete sarūgtināti turpināja ceļu, atstādami aiz muguras bezjēdzīgo kauju. Karls pārlūkoja �iro ielu. Ne�pārtrauktajā demonstrantu tecējumā, kas plūda viņa virzie�nā un aizpildīja visu ietvi un ielas braucamo daļu, nekustīgi stāvēja vienīgi smagā automa�īna, kura atradās divu kvar�tālu attālumā.

�etrās viesnīcās? Karls pārskaities saprata, ko redzējis, kad vēlā vakarā, sirēnu kaukoņas pamodināts, bija nonācis pie ārkārtas transportlīdzekļu bākuguņu zib�ņu ielenktās viesnīcas, mi kuras gāzās dūmi.

"Āron?" viņ� domās uzrunāja biju�o draugu. "Vai tas ir tavu roku darbs?"

-��� Vai viss beidzies? jautāja Rauls.

Pirmajā mirkli Karls viņu nesadzirdēja. Beidzies?

-��� Ja konference nenotiek, nav vērts izlaist dūmus.

-��� Klusāk! Karls pavilka viņu tuvāk sienai. Kāds var izdzirdēt.

-��� Bet mums nav daudz laika. Mums jāiet katram uz savu pusi un steig�us jāpaziņo vīriem, lai desmitos neko neuzsāk.

-��� Desmitos neko neuzsāk? Muļķības!

Karla naudasdevēji bija baismīgāki, nekā jebkur� spētu iz�tēloties. "Augstā debess, vismazāk man tagad vajadzētu bē�guļot, jo esmu paņēmis naudu, bet nebū�u izpildījis solīto."

-��� Kāda no tā jēga? Rauls nerimās. Mūs nolīga, lai iz�jauktu konferences norisi. Mierda, paskatieties apkārt! Kon�ference nenotiks.

Karls nedrīkstēja atklāt, ka galvenie mērķi ir Slepenais dienests, ASV Mar�alu dienests, Diplomātu apsardzes die�nests un Iek�zemes Dro�ības ministrijas ātrās reaģē�anas vie�nība, nemaz nerunājot par Global Protective Services un citu lielu privāto firmu operatoriem. Viņi atvilināti uz Ņūorleānu, lai sargātu Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Pēc vien�padsmit minūtēm�

-��� Mēs paveiksim solīto, Karls noteica.

-���� Bet�

-���� Mēs neesam kaut kāda stulba ielu banda. Mēs nerīko�jamies spontāni. Mēs nemainām plānus pēc iegribas. Mēs klausām pavēles.

-��� Bet ja nu pavēles vairs nav sakarīgas?

-Ja man ir samaksāts, es darbu padarī�u. Varbūt man nav atklāti visi tādas rīcības motīvi. Mans darbs ir nevis domāt, bet godam izpildīt uzticēto. Vai tu esi gļēvulis?

-��� Protams, nē! Rauls attrauca, sejai sārtojoties. Jūs zi�nāt, ka esmu izpildījis visu, ko lūdzāt.

-��� Tu ta�u esi operators.

Piesarcis vēl stiprāk, Rauls apstiprināja: Es esmu ope�rators.

-���� Tad pierādi to! Karls vilka Raulu gar mājas sienu. �eit. Kvartala vidū. Te tev bija janostajas.

Garām aizklīda vīlu�ies protestētāji.

Karls ieskatījās pulkstenī. Pēc desmit minūtēm izpildi uzdoto!

-��� Labi! Rauls nikni atcirta. Lai notiek!

"Rimsties!" Karls sevi brīdināja. "Ko tu dari? Saglabā pa��kontroli!"

Viņ� pieskārās Raula pleciem, �ādi pauzdams pieķer�a�nos. Neuztver personiski manus vārdus. Es esmu pārnervozējies, pūlēdamies paturēt atmiņā katru sīkumu. Tu esi mans visuzticamākais operators. Par to ne�aubies. Rauls neatbildēja, ta�u uzslava jūtami mazināja dusmas. Kad bū�si manā vietā, tad apjautīsi atbildības nastu. Piedod. Karls stingrāk saspieda Raula plecus. Es zinu, ka tu mani ne�pievilsi. Rauls nebilda ne vārda, un Karls jautāja: Vai esam salīgu�i?

-Jā.

-��� Es gribu lepoties ar tevi.

-���� Kur�

-��� Man jāsteidzas uz savu vietu, Karls izmeta pār plecu un raudzīja apslēpt īgnumu par zaudēto savaldī�anos.

"Velns parāvis, kas man uznāca? Tūlīt viss būs galā. Sa�glabā mieru. Nesabojā pasākumu!"

Pūlis nesa viņu līdzi uz nāves zonas pa�u malu. Viņ� no�nāca nākamā kvartāla vidū, kur pēc deviņām minūtēm vi�ņam būs jāparauj mugursomā iestiprinātā aukla.

Karls pavirzījās tuvāk sienai. Attālinājies no cilvēku burz�mas, viņ� noņēma mugursomu un iegrūda to atkritumu tver�tnē. Pievienojies protestētāju plūsmai, viņ� labprāt ļāvās se�vi aizvest līdz dro�ai vietai. Laika nokļūt līdz furgonam un aizbēgt no �is teritorijas bija atliku likām. "Da�as sekundes pēc desmitiem es piespiedī�u jakas kabatā ieliktā raidītāja podziņu. Ja policijas rācijas frekvences vēl nebūs iedarbinā�ju�as detonatorus, to paveiks manis nosūtītais signāls."

Kā nojauzdams kaut ko nelabu, viņ� atskatījās.

Pie atkritumu tvertnes stāvēja Rauls un izbrīnā lūkojās uz pamesto mugursomu.

25. nodaļa

Ar to "kur" Rauls nebija vaicājis, kurp Bovijs dodas. Viņ� gribēja zināt, kur viņi satiksies vai Bovijs viņu gaidīs pie furgona, vai arī viņam jādodas uz Galvestonu vienam pa��am. Strīda karstumā �ie jautājumi nebija precizēti. Skarbie vārdi Raulu bija aizskāru�i, un viņam pat īpa�i negribējās tik�ties ar Boviju pie furgona. "�is ar mani runā kā nolādēts ap�sargs ķurķī!" Tomēr palēnām karstās dusmas izplēnēja. Rauls negribēja, lai abu attiecībās valda nesaskaņas. Patiesībā Rau�lam bija jāatzīst, ka �is cilvēks viņā raisa dēla jūtas.

"Vēl deviņas minūtes. Gana daudz laika, lai pajautātu vi�ņam un atgrieztos pozīcijā."

Rauls ieslideja pūlī un devās uz blakus kvartālu, kur Bovijam jāgaida, līdz pulkstenis būs desmit. "Viņ� ir tur. Tur�pat priek�ā." Slaidais garais vīrietis, kur� virzījās līdz ar pūli, cilvēku burzmā bija labi pamanāms.

Tad Bovijs piegāja tuvāk sienai. "Tur, kur viņam jāatro�das," nodomāja Rauls, pūlēdamies piekļūt tuvāk, bet tad ap�mulsa un sarauca pieri. Bovijs bija noņēmis no pleca mugur�somu. Rauls pārsteigts nolūkojās, kā Bovijs iegrū� mugursomu atkritumu tvertnē un no jauna iejūk burzmā.

Apstulbis jauneklis piespraucās pie atkritumu tvertnes un izbrīnā vērās uz Bovija pamesto mugursomu. Viņ� pa�cēla galvu, pārlūkodams pūli, un ieskatījās zvērojo�ās Bo�vija acīs.

No �ā skatiena Raulam noreiba galva. Niknums Bovija acis glu�i vai līdzinājās grūdiena spēkam. Rauls par soli at�kāpās, un galva sareiba vēl stiprāk. Pasaule visapkārt sagrī�ļojās. Realitāte, uz kuru viņ� paļāvās, �ķita saviļņojamies zem kājām, liekot zaudēt līdzsvaru.

Vietā tūdaļ radās cita pasaule. No Bovija sejas it kā no�krita maska. Vīrietis, kur� Raulam bija �ķitis kā tēvs, vienā mirklī pārvērtās par sve�inieku. Pat ļaunāk par ienaidnie�ku. Dusmas un naids, kas izķēmoja Bovija seju, nemazinā�jās, un Rauls grīļīgi spēra vēl vienu soli atpakaļ.

Bovijs bez kavē�anās sāka spraukties cauri pūlim, steig�damies pie viņa. Raula muskuļos ieplūda neaptverams kar�stums. Agrāk neiepazītas svilino�as bailes iekvēlināja viņa aizsarginstinktus un pamudināja bēgt.

26. nodaļa

"Nē!" Karls domās iekliedzās. Grūstīdams demonstran�tus, kas gadījās ceļā, viņ� metās pakaļ Raulam. "Tas skatiens! Viņam radu�ās aizdomas! ļa viņ� brīdinās pārējos�"

Nemitīgā demonstrantu straume aizkavēja Kārlu. Sagrie�zies sāniski, viņ� ar plecu pūlējās izbrīvēt ceļu, un atmiņā at�ausa vidusskolas futbola komandas ma�i un tēva dzērāja klaigas stadiona tribīnēs.

-��� Ei, skaties, kur ej! kāds viņam uzsauca.

-��� Nost no ceļa!

-��� Tu man te nestumdies, ķēms!

Sajutis triecienu pa vēderu, sve�ais vīrietis ieelsās un ne�izpratnē lūkojās uz pa�a asinīm, kas izplūda uz asfalta.

Turēdams nazi gar sāniem, Karls ar vēl lielāku spēku pre�tojās ļau�u plūsmai. Rauls bēgot turējās tuvāk sienai, pama�zām attālinājās un jau nonāca pie nākamā kvartāla.

Jauneklis ar mugursomu pamanīja abus tuvojamies.

Rauls izkliedza brīdinājumu.

Vienības loceklis izskatījās apjucis.

Rauls iesaucās vēlreiz.

Beidzot jauneklis aptvēra, ka Bovijs dzenas pakaļ Raulam. Sejai bailēs pārvēr�oties, viņ� pagriezās un bēga.

27. nodaļa

-��� Kas tad tas?

Sakaru automa�īnā FIB aģents norādīja ar roku uz kādu monitoru.

-Kur?

-��� �eit. Tepat.

Kevana un D�eimija cie�i vērās ekrānā.

-��� Kāds baigi steidzas pretējā virzienā, aģents teica.

-��� Nevis viens, bet veseli trīs, D�eimija izlaboja.

Kamera bija uzstādīta pie nama jumta un pavērsta lejup.

Ekrānā bija redzams, kā ļau�u pūlis piepilda ielu un neskai�tāmi protestētāji virzās prom no konferen�u centra. Ta�u trīs vīrie�i brāzās pretī straumei, spēcīgi spraukdamies pretī de�monstrantiem.

-���� Rādās, ka tas tre�ais dzenas pakaļ pārējiem diviem, aģents secināja. Redzat, cik tie divi ir izbiju�ies? Viņi ne�mitīgi lūkojas pār plecu, jo baidās, vai vajātājs nav pietuvo�jies.

-��� Skatieties, kas te! Cits aģents norādīja uz otru moni�toru, kurā bija redzama rosība pavisam netālu. Cilvēki ie�lenca kādu vīrieti, kas, �okurā sarāvies, gulēja uz sāniem ze�mē. Rokas viņ� bija piespiedis pie vēdera, no kura plūda tum�s �ķidrums. Kāda sieviete pacēla galvu pret debesīm un kliedza.

-��� Laikam sa�auts, sprieda aģents.

Kevana uzmanīgi pētīja trīs vīrie�us, kas lauza ceļu dien�vidu virzienā, kamēr visi pārējie devās uz ziemeļiem. Vai varat pievilkt tuvāk tre�o? To, kur� acīmredzot vajā pārējos divus.

-���� Protams.

Aģents pagrozīja ripas. Ekrānā tre�ais vīrietis uzreiz it kā izauga lielāks.

Kevana drīz spēja iz�ķirt sejas vaibstus, un viņa augumu caururba nervus stindzino�s saltums.

-��� Tas vīrietis nav sa�auts. Viņ� ir sadurts.

-��� Kā jūs zināt?

-��� Tāpēc, ka vajātājs ir Karls.

28. nodaļa

9.52

Lauzdamies cauri pūlim, Karls pamanīja citu jaunekli ar mugursomu. Rauls to skaļā balsī brīdināja. Puisis jau tā ma�nāmi nervozēja. Ieraudzījis savas vienības locekļiem dzena�mies pakaļ niknuma pilno Kārlu, arī viņ� metās skrie�us. Karls ar pleciem grūstīja protestētājus.

-���� Smerdeli, skaties, kur ej! uzsauca kāds vīrs. Tikko Karls viņam pasteidzās garām, vīrietis sāpēs iestenējās un saliecās.

Rauls skrēja taisni uz priek�u, bet pārējie divi, kurus viņ� paguvis brīdināt, nometa mugursomas un nozuda sānieliņās viens pa labi, otrs pa kreisi.

"Viņi nodos ziņu pārējiem vienības locekļiem!" Karls pār�skaities saprata. "Es viņus apmācīju cie�i sadarboties. Tagad viņi to liks lietā, aizsargājot cits citu. Viss Raula dēļ. Es pie�liku tādas pūles, viņu apmācot, bet �is tā ari palicis ielaspui�ka!"

Tuvodamies mērķim, Karls bija noskaities, ta�u aplēsa, ka viņam pietiks laika parādīt Raulam, kādas ir nodevības se�kas.

Tagad nelietīgais nodevējs, skriedams pa priek�u, aizlidināja mugursomu un uzsauca kaut ko vēl vienam vienības loceklim, kas gaidīja nākamajā kvartālā.

29.��� nodaļa

-��� Ko viņi met prom? Mugursomas?

-���� Izskatās, ka viņi kaut ko uzsauc cilvēkiem, kas izvieto�ju�ies ļau�u plūsmas malās. Kevana cie�i vērās monitoros.

-���� Vīriem, kas stāv pie namu sienām, teica D�eimija, visiem ir mugursomas. �eit, �eit, �eit un� Mans Dievs! Ta�gad �ķiet, ka viņi ir visur.

-��� Pat bail iztēloties, kas tajās varētu atrasties. Aģents pa�ņēma mikrofonu un sacīja: Novērotājs Viens, visām vienībām.

Aģents aprakstīja ekrānos redzamo. Kevana norādīja dis�plejā uz Kārlu.

-��� Kurā ielā viņ� atrodas? viņ� jautāja citam aģentam.

-��� �iro ielā netālu no Fultona ielas.

Kevana paķēra mazo mikrofonu, kādu parasti piestipri�na pie �aketes atloka, un austiņu. Ziņojiet man par viņa pārvieto�anos!

Iekams D�eimija paguva apspriest iespēju doties vīram lī�dzi, Kevana atvēra furgona durvis un izlēca uz asfalta.

-��� Grābiet ciet pui�us ar mugursomām! aģents deva pa�vēli mikrofonā. Dieva dēļ, esiet piesardzīgi. Mēs nezinām, kas ir somās!

Kad no furgona izlēca D�eimija, Kevana jau bija iejucis pūlī.

30.��� nodaļa 9.53

Pat neparaudzījies atpakaļ, Rauls ar sesto maņu juta, ka Bovijs pamazām tuvojas. Kuņģis dega kā ugunīs. Plau�as smeldza. Kājas ļodzījās. Lai ari viņ� virzījās gar sienām, ce�ļa tik un tā gadījās pārāk daudz cilvēku. Viņ� uzsauca citam vienības loceklim:

-��� Bovijs mums ir samelojis! Te kaut kas nav tīrs! Tiec va�ļa no mugursomas.

Jau tā tramīgais vienības loceklis �ķita iepriecināts par ie�ganstu bēgt. Rauls pārlēca pāri nomestajai mugursomai un nogriezās pa kreisi Fultona ielā, kur protestētāju burzma li�kās retāka un ātrāk varēja tikt uz priek�u.

Ta�u viņam nedeva miera nojauta, ka Bovijs ir turpat aiz muguras. Viņ� skaļi uzsauca vēl vienam biedram, kuram at�lika tikai paskatīties Raulam pāri, lai ieraudzītu Boviju, kur� pamazām tuvojās. Izbīlī vīrietis nometa mugursomu un me�tās skriet uz tuvāko ielas stūri.

Varbūt soļu dimda aiz muguras skanēja tikai Raula iztē�lē. Elpot kļuva arvien grūtāk, kājas atsacījās klausīt, un tas nebija viņa iztēles auglis. Viņam nekad nebija nācies izturēt pārbaudi un izdzīvot piecās misijās, un tādēļ viņu pātagoja bailes, nevis adrenalīns, kas dotu spēkus. "Elpo! Kamēr es bēgu, viņam vieglāk man sekot. Jāapstājas!" Pretējā pusē ai�cināja velvēta eja. "Jācīnās!"

Rauls patriecās garām demonstrētājiem, kas devās prom no konferen�u centra, un skrējienā nogāza kādu vīrieti. Velns parāvis! atskanēja sauciens aiz muguras, ta�u Rau�la vienīgais mērķis bija patvērums velvē. Iesteidzies ejā starp namiem, viņ� neredzēja nevienas durvis, aiz kurām paslēp�ties un kuras aizslēgt.

Appelēju�u ķieģeļu sienas veidoja eju, kas veda pie me�tāla kāpnēm. Tumsas aicināts, viņ� steidzās pie pakāpieniem. Aiz muguras atskanēja spēcīgi soļi. Rauls izvilka pistoli un apcirtās. Turpat netālu gar acīm pazibēja Bovija stāvs un no�dunēja sauciens:

-��� Vai gribi saderēt?

Ķieģeļu sienās atbalsojās �āviena dārds. Bovija straujās tu�vo�anās un skaļā trok�ņa pārbiedēts, Rauls ieliecās ceļos, vi�ņa augums viegli sakumpa. Rokas neviļus sargājo�i piespie�dās pie krūtīm. Jauneklis raudzīja nospiest mēlīti, ta�u tajā brīdī Bovijs spēcīgi uztriecās viņam virsū, izsizdams no plau��ām gaisu. Rauls smagi nogāzās un ar muguru sāpīgi atsitās pret pakāpieniem. Bovijs uzbruka vēl un vēlreiz, ta�u dūres vietā viņ� trieca ar nazi, un no Raula plau�ām izplūda asinis.

31 . nodaļa

Vai tu, stulbeni, neko neesi apguvis? Nestājies nazim pretī ar �aujamieroci! Karls iegrūda asmeni dziļi Raulam krūtīs, tad vēderā, kaklā, atkal un atkal, ikreiz noskatīda�mies, kā upura augums nodreb. Slēdzējmuskuļi atbrīvojās, paspruka gāzes. �ļācās asinis. Karls nemitējās cirst, līdz gu�lo�ais ķermenis bija izkropļots līdz nepazī�anai. Ar katru dū�rienu viņu pārņēma sajūta, ka viņ� vēro sevi no malas un apmierināti smaida par soda izpildi. Drosme. Gods. Uzupu�rē�anās. Ta�u visdi�ākais militārais tikums ir lojalitāte. Un, lūk, ko saņem par�

Piepe�i Karls atguvās un it kā no jauna ieraudzīja asiņai�no masu uz zemes, asinis, kas pilēja pa�am no rokām, krek�la un sejas. Visam augumam pārskrēja trīsas, atbrīvotības spazmas, kas lika iztaisnot muguru un atgāzt galvu. Acu priek�ā uz brīdi satumsa, bet jau nākamajā mirklī skatiens noskaidrojās un viņ� redzēja gan nāves izkropļoto ķermeni, gan melnās metāla kāpnes, kas no�ķiestas sarkanas, gan ar tum�sārto kārtiņu klāto nazi savā rokā.

"Cik ilgi es tā� Mans Dievs, cik tagad ir pulkstenis?" Asi�nīm notraipīto laikrādi uz rokas nācās noslaucīt ar krekla stēr�beli, lai varētu saskatīt rādītājus. Bez �etrām minūtēm des�mit. Pēdējais atmiņā bija palicis brīdis, kad viņ� bez se�ām minūtēm desmitos ieskrēja ejā starp mājām. Vairāki zibenīgi i irtieni ar nazi. Tāds bija viņa plāns. Pusminūtes laikā pār�mācīt Raulu. Ātri iek�ā, ātri ārā. Piecas minūtes, lai aizbēgtu. Ne visi vienības locekļi bija brīdināti. Da�i tomēr aktivizēs detonatoru. Izplūdis gāze. Ne pietiekami daudz, lai izglābtu misiju, ta�u teritorija joprojām būs apdraudēta. Ir jābēg!

"Kā lai bēg �ādā izskatā?" Viņ� iztaisnojās, un smagais asi�nīm piemirku�ais krekls pielipa krūtīm. "Man uzreiz saskries apkārt visi dro�ības aģenti. Nolāpīts, Raul!" Viņ� iespēra lī�ķim un nolādēja Raulu par to, ka pats zaudējis savaldī�anos. "Domā! Ir jābūt izejai no�"

Karls norāva kreklu. Spiedīgajā vakarā puskails vīrietis Ņuorleānā piesaistītu tikai retā garāmgājēja uzmanību, tur�pretī asinīm piesūcinātā kreklā rādīties, saprotams, nevarē�ja. Viņ� piesteidzās pie ūdens krāna blakus kāpnēm un no�skaloja no rokām un sejas asinis. Jau grasīdamies pa �ķērsielu doties atpakaļ, viņ� ejas galā saklausīja jezgu kāds noteik�ti tuvojās.

Durvis pa labi izrādījās slēgtas. Paraustot durvju rokturi kreisajā pusē, iznākums bija tāds pats. Ar visu augumu sa�juzdams, kā aizrit laiks, Karls steidzās aug�up pa kāpnēm, skrienot aizvāza nazi un līdz ar pistoli iegrūda vienā no pla�tajām bik�u kabatām. Zoles klaudzēja uz pakāpieniem. Viņ� nonāca kāpņu aug�galā un, pagriezis rokturi, iestenējās ari �īs durvis bija ciet.

Blakus durvīm atradās logs, un aiz tā varēja dzirdēt di�vas sievietes sarunājamies. Kad viņ� pieklauvēja pa durvīm, sievietes apklusa.

-��� Ielaidiet! Tas ir steidzami!

�ķērsielā atbalsojās soļi. Karls paraudzījās lejup, un �ķi�ta, ka sirds apmet kūleni.

32. nodaļa

-��� Kvartāla vidus! Dienvidu puse!

Klausoties austiņā izkliegtos norādījumus, Kevana sprau�cās cauri pūlim Fultona ielā. Nonākot pie velves, viņ� dzir�dēja kādu saucam:

-��� Viņ� iegriezās �ķērsielā! Papildspēki jau ir ceļā!

-��� Nav laika!

Kevana pieplaka pie sienas līdzās ieejai, izvilka pistoli un ieklausījās. Cauri aizejo�o protestētāju saceltajai kņadai va�rēja dzirdēt soļu atbalsis uz metāla kāpnēm.

Straujais sirds ritms likās nenomierināms. Viņ� dziļi ie�vilka gaisu plau�ās, aizturēja elpu, noskaitīja līdz trīs, izel�poja caur muti, noskaitīja līdz trīs, vēlreiz ieelpoja caur de�gunu un atkal noskaitīja līdz trīs. Apsviedies apkārt, viņ� notēmēja ejā starp ķieģeļu sienām un paguva uz īsu mirkli ieraudzīt vīrieti, kas tobrīd devās aug�up pa kāpnēm. To pa�kājē gulēja stipri sakropļots cilvēks. Pie ūdens krāna mētā�jās asiņains krekls.

Turpinādams mērķēt, Kevana lēni virzījās pa �auro eju un uzmanīgi, stingri lika pēdas uz zemes, lai nezaudētu līdz�svaru. Drīz vien viņ� izdzirdēja aug�stāvā kādu spēcīgi klau�vējam pie durvīm. Viņ� nelikās ne zinis par līķi pie kājām un pavērsa ieroci aug�up.

Karls.

Pārsteigumu pretinieka sejā nomainīja aicino�s smaids.

-��� Skat, skat! Smaids kļuva platāks. Kā sokas, Āron?

-��� Ir bijis labāk. Kevana piespieda pirkstu cie�āk pie mē�lītes.

-��� Jā, arī man �ī diena nav diez cik izdevusies. Karla iz�stīdzēju�ais stāvs bija puskails, ribas izspiedās gar stiegrai�najiem muskuļiem. No kalsenās sejas pilēja ūdens. Viņ� stā�vēja, pacēlis spēcīgās mitrās rokas, it kā gribētu padoties. Pagājis pārāk ilgs laiks, Āron. Tu acīmredzot daudz lieto vitamīnus. Vai arī tev nāk par labu laulība. Nemaz neesi no�vecojis.

-���� Redzu, ka ari tu neesi mainījies. Tev joprojām ir grūti savaldīties.

-��� Tas nelietis pavērsās pret mani. Es zinu, ka tev neuzti�camība ir vienaldzīga, ta�u man tā aizdod niknumu.

-��� Acīmredzot tevi sanikno daudz kas.

-��� Vienīgi tie cilvēki, kuri izliekas par maniem draugiem, lai gan patiesībā tādi nepavisam nav.

-��� Kāp lejā, Kari!

-��� Diez vai es tā darī�u.

-��� Lēni. Uzmanīgi.

-���� Kas notiks, ja es tevi pasūtī�u pie velna? Vai tu mani no�ausi?

-Jā.

Aiz durvīm kāpņu aug�gala atskanēja balsis. Kevana sa�rauca pieri.

-��� Ne �odien, labais draugs, Karls paziņoja.

Durvis atvērās. Pirms Kevana paguva iz�aut, Karls nozu�da ēkā.

Kevana skrēja aug�up pa kāpnēm, bet durvis jau aizcir�tās un tika aizslēgtas. Viņ� sita ar dūri pa durvīm. Aiz tām atskanēja �āvieni. "Karls noteikti zina, ka caur �īm metāla durvīm pistoles lodes neko nespēj nodarīt. Tātad viņ� �auj uz to, kur� atvēra durvis." Kevanam �ķita, ka dzird gaitenī aizdipam steidzīgus soļus.

-��� Viņ� iegāja mājā, otrajā stāvā! Kevana uzsauca mikro�fonā pie jakas atloka.

-���� Mēs norobe�osim Fultona ielu un pretējo ielu, aģents apstiprināja.

Skaļ� troksnis uz ielas spēji pievērsa Kevanas uzmanību, un viņ� palūkojās lejup. Pa eju tuvojās pusducis aģentu. Pir�mo viņ� pamanīja D�eimiju.

-���� Viņ� iegāja te! Kevana uzsauca. Viņ� paķēra vienu no kāpņu galā izvietotajiem puķpodiem un ielidināja pa logu blakus durvīm, jo bija pārliecināts, ka Djurens neriskēs uz�kavēties telpā. Pasniedzies viņ� no iek�puses atvēra izsisto logu un pacēla rāmi. Darbojās gaisa kondicionētājs, roku ap�ņēma vēsums.

Kamēr D�eimija ar aģentiem steidzās aug�up pa kāpnēm, Kevana ieskatījās pa logu, nopētīja biroju, nosprieda, ka ir vērts riskēt, un ierāpās iek�ā. Uz grīdas gulēja divas asinīm noplūdu�as sievietes.

-�� Izsauciet neatliekamo palīdzību! Kevana pavēlēja mik�rofonā pie atloka un steig�us atslēdza durvis.

D�eimija un aģenti ieskrēja telpā un spēji apstājās, ierau�got �āvienu upurus. Viens no aģentiem palika pie sievietēm un pūlējās ievainotajām palīdzēt, bet Kevana ar pārējiem traucās tālāk pa gaiteni.

Citā kabinetā galvu paslēja aiz rakstāmgalda paslēpies vī�rietis. Vēl tre�ajā kāds vīrietis stipri asiņoja.

Nonācis biroja priek�telpā, Kevana ieraudzīja istabas stūrī aiz galda drebam sekretāri. Stikla durvis veda uz liftu un kāpnēm.

-���� Uz ielas jau gaida operatori. Viņ� mums neizspruks! pavēstīja kāds aģents. Tēmēdams ar ieroci, viņ� paskrēja ga�rām Kevanam un strauji devās lejup pa kāpnēm. Pārējie se�koja.

Bet Kevana un D�eimija uzkavējās.

-��� Kas ir virs mums? Kevana vaicāja bailēs trīso�ajai sek�retārei.

Sieviete pūlējās kaut ko pateikt, bet nejaudāja izdvest ne skaņas.

-��� Jūs esat dro�ībā, D�eimija apliecināja. Kas atrodas virs mums?

-��� Arī biroji.

-Un?

-��� Neliels dārzs uz jumta.

33. nodaļa 9.57

Vienības loceklis stāvēja, piespiedies pie sienas, un garām plūda cilvēki. Viņ� nepacietīgi ieskatījās pulksteni, pacēla acis un nobālēja, jo ieraudzīja, ka iepretim stāv divi vīri, kas pa�vērsu�i pret viņu pistoles.

-��� Rokas aug�ā!

-�� Griezties apkārt! Nostāties pret sienu! blakus kvartā�lā aģents skaļi pavēlēja citam vienības loceklim. D�ej, pa�ņem viņa mugursomu.

-���� Es domāju, ka mugursomu dro�i vari paņemt, cits aģents uzsauca savam pāriniekam. Tā nevar būt bumba, tai nav manuālā detonatora. Citādi viņ� jau būtu uzlaidis se�vi gaisā.

To uztvēra kāds pūlī. Bumba?

-Kur?

-��� Bumba!

-��� Skrienam!

-��� Nepieskaries mugursomai! uzsauca aģents.

Tikko aizturētais izvilka pistoli, aģents ie�āva viņam galvā.

Mirsto�ais paguva piespiest iero�a mēlīti. Lode atsitās pret ietvi un sadalījās gabaliņos, kas trāpīja pūlī.

Kāda panikas pārņemta sieviete saļima. Trīs vīrie�i, klupdami pār nokritu�o, sabradāja viņu. Ielu pārskanēja klie�dzieni.

3 77

34. nodaļa

Kevana un D�eimija steidzās aug�up pa kāpnēm. Pavēr�tajās kabineta durvīs spriedas iztrūcināti biroja darbinieki.

-��� Aizveriet durvis! Kevana lika.

-��� Paslēpieties! D�eimija brīdināja.

Uzskrēju�i līdz kāpņu galam, viņi nonāca pie atvērtām durvīm, aiz kurām zaigoja vienīgi debesis.

-��� Paliec tepat, Kevana lūdza. Tev nav tas jādara.

-��� Mīļais, es neļau�u tev iet vienam.

Kevana izgāja pa durvīm pirmais, tēmēdams pa labi, kamēr D�eimija vērsa ieroci uz kreiso pusi. �ilbino�ā saule apspīdēja uz jumta puķpodos sastādītus kokus un krūmus. Kevana un D�eimija steidzās garām galdiem ar saulessargiem un krēsliem; acīmredzot darbinieki �eit mēdza ieturēt pusdienas.

-��� Turp! D�eimija norādīja uz �ķūnītim līdzīgu būvi ar atvērtām durvīm, kas atradās piecdesmit jardu attālumā.

Labajā pusē bija redzama Misisipi upe. Viņi steidzās pie �ķūnī�a.

-��� Viņ� pa jumtu devies uz austrumiem. Dziļāk kvartālā! Kevana sauca mikrofonā. Uz stūra!

Nokļuvu�i līdz kāpnēm, abi paguva saklausīt zemāk no�dārdam soļus.

-��� Viņ� tūlīt iznāks uz ielas! Kevana sauca.

-��� Mēs gaidām! austiņā atsaucās kāds aģents.

Kevana sastinga, izdzirdēdams �āvienu trok�ņus. Pat uz

kāpnēm varēja saklausīt kliedzienus, kas atlidoja no ielas.

35. nodaļa 9.58

Karls gandrīz bija nonācis pirmajā stāvā, kad uz ielas no�dārdēja �āvieni. Bija skaidrs, ka pūli sagrābis drud�ains ne�prāts, panikas pārņemti cilvēki traucās prom. Viņ� ieskrēja biroja telpā, kur darbinieki satraukti nolūkojās uz jucekli ār�pusē. Pagriezu�ies viņi ieraudzīja bruņotu puskailu vīrieti, kuram no sejas pilēja ūdens.

-��� Ārā! Karls iebļāvās, �ausmās sastingu�ie darbinieki nekustējās, un viņ� no�āva vīrieti ar rudiem matiem. Ārā! Arā! Ārā!

Dzīvi paliku�ie grūstīdamies pūlējās izspraukties pa dur�vīm visi vienlaikus. Karls iz�āva pāri viņu galvām un vēro�ja, kā visi izbirst uz ielas, radot vēl lielāku sajukumu. Aģen�tiem tur klāsies pavisam grūti.

Viņ� paķēra uz krēsla atstātu �aketi, uzvilka to mugurā un izlingoja krēslu cauri divvērtņu logam, tad metās pāri pa�lodzei un iejuka pūlī, kur cilvēki kliegdami bēga un sabra�dāja pakritu�os.

36. nodaļa

Nonācis pirmajā stāvā, Kevana ieraudzīja atvērtās ārdur�vis, aiz kurām plūda cilvēku straume. Jūkļa apstulbināts, viņ� izdzirdēja birojā pa kreisi �ķīstam stiklus.

-��� Dodies turp! Viņ� norādīja D�eimijai uz durvīm. Es pieseg�u �o pusi.

Viņ� ieskrēja birojā un vēl paguva ieraudzīt Kārlu brīdī, kad tas izlēca pa logu un iejuka pūlī. Kevana nevilcinājās, sekoja, spraucās garām cilvēkiem un pūlējās neizlaist Kārlu no acīm. Vēl viens �āviens tālumā paniku pūļa vidū tikai vai�roja. Bumba! kāds iesaucās. Histēriskā nepiecie�amība bēgt bija tik spēcīga, ka pūlis spie�oties uz brīdi pat pacēla Kevanu gaisā. Tā jūtas cilvēks, kur� ierauts plūdu vērpetēs. Viņ� centās izkārpities no straumes un doties nodomātajā vir�zienā.

Nedaudz tālāk viņ� pamanīja Kārlu, kas pūlējās �ķērsot cilvēku plūsmu, ta�u tāda iecere ne�ķita saprātīga. Apņēmī�ba doties uz labo pusi novestu viņu strupceļā. No turienes nebija izejas. Bet pēk�ņi Kevana atģida, ka maldās. Strupce�ļa galā atradās Misisipi. Upe. Karls plānoja bēg�anai izman�tot upi.

37. nodaļa 9.59

Lai kā pūlējās, Karls nespēja izrauties no cilvēku strau�mes, tā turēja viņu cie�i un nesa līdzi. Bija pat grūti elpot. Izvicinājis elkoņus un izgrozījis plecus, viņ� spēja atkarot mazliet vietas sev apkārt un paspraukties uz upes pusi.

Spie�anās dēļ viņ� nespēja pat pacelt roku un ieskatīties pulkstenī. Tomēr bija skaidrs, ka tūlīt būs desmit. Kuru katru brīdi da�i atliku�ie vienības locekļi paraus mugursomu auk�liņas, policijas radio frekvences aktivizēs detonatorus, un pā�ri demonstrantiem, kuri vēl nav paguvu�i attālināties, izplū�dis melni dūmi ar nervu gāzi.

Ar acs kaktiņu pamanījis pa labi ēkas apveidus, viņ� grūs�tījās ar elkoņiem un atbrīvoja sev visapkārt pietiekami daudz vietas, lai paceltu pistoli un iz�autu gaisā. Apdullino�ie �ā�vieni lika cilvēkiem iekliegties un pamudināja tos skriet āt�rāk. Da�i paklupa, citi krita tiem virsū. Karls trausās visiem pāri.

Tālāk pūlis �ķērsoja dzelzceļa sliedes un pa kāpnēm uz�kāpa tunelī. Karls iz�āva vēl vairākas reizes, lai paskubinā�tu bēgo�os cilvēkus, un līdz ar pārējiem ieskrēja pustumsā grimsto�ajā tunelī. Pretējā galā iznācis saulesgaismā, viņ� ie�raudzīja pla�u betona laukumu, kura malu apskaloja ūdens. Pa Misisipi puk�ķinādamas slīdēja bar�as un velkoņi. Viņ� pārsviedās pāri �ogam, kas slējās aptuveni līdz viduklim, tad pārlēca pāri piestātnē pietauvotam ūdens velosipēdam un ie�nira ūdenī.

38. nodaļa

Kevana redzēja, kā Djurens metas uz upes pusi. Viņ� pie�lika visus spēkus un traucās aizvien tuvāk, ta�u nepaguva bēgli panākt. Kamēr Karls kāpa pāri �ogam, Kevanam pie�trūka laika apstāties un savaldīt fiziskās piepūles laikā sa�mocīto ķermeni, lai notēmētu. Vienā stiepienā Karls bija pā�ri ūdens velosipēdam un ienira upē. Pēc trim sekundēm arī Kevana pārlēca pāri �ogam. Nolēmis atbrīvoties no nevaja�dzīgā svara, viņ� nometa pistoli un nazi, kas karājās pie jos�tas, novilka jaku, norāva nazi, kas bija ķēdītē ap kaklu, cie�i sa�miedza to saujā un lēca upē.

Ūdens bija auksts. Duļķains. Eļļains. Iegrimis spiedīgajā, dubļainajā upē, viņ� dzirdēja slāpētu kuģu dzinēju dunoņu. Tum�ajā ūdenī neko nevarēja saskatīt arī tad, kad Kevana atvēra acis. Atlika vienīgi kustināt smagajos apavos ieautās kājas, airēties ar rokām un akli sekot Karla kursam ūdenī. Cie�i satvēris līko nazi, viņ� to vēcināja, cerēdams aizķert Karla kājas. Kevana jau bija aizelsies no skrie�anas un tagad juta spiedienu krūtis pieaugam plau�as ilgojās pēc gaisa. Bet viņ� turpināja cirst ar nazi. Pievilgu�ās drēbes vilka lejup.

Straumes sagrabts, Kevana vairs necereja, ka seko Karla mar�rutam, tomēr vēlreiz izstiepa nazi dūrienam. Dzinēju ducinā�ana kļuva skaļāka. Tad Kevana apjauta, ka patiesībā dzird pa�a sirds pukstus. Plau�as draudēja pārplīst. Viņ� kus�tināja kājas un airējās aug�up, iznira virspusē un apstulbis blenza uz velkoni, kas viņam tuvojās. Tas atradās tik tuvu, ka vajadzēja atsperties ar kājām pret velkoņa korpusu, lai attālinātos un netiktu parauts zem kuģī�a. Ta�u straume vi�ņu atkal pievilka klāt. "�o straumi rada dzenskrūve!" viņ� atskārta.

Gar velkoņa bortiem rindā bija izvietotas autoriepas kā buferi, kas liedz kuģa korpusam atsisties gar piestātnes malu.

Kevana pasniedzās un pieķērās pie vienas riepas, un velko�nis rāva viņu lidzi, sagādādams peldētājam moko�as sāpes plecā. Viņ� pamanīja krastmalā stāvam D�eimiju un bezpalī�dzīgi noraugāmies �ai cīniņā.

Tālumā virs pilsētas pacēlās melns mākonis.

Vēl tālāk parādījās otrs.

Piepe�i apjauzdams Karla plānu, Kevana klusībā lūdzās, kaut D�eimija attaptu, kas darāms. Kad debesīs pakāpās tre��ais mākonis, Kevana pacēla brīvo roku, kurā turēja nazi, un uzstājīgi vicināja, tādējādi parādīdams, ka viņ� ir sveiks un vesels un lūdz viņu doties tālāk. Sieviete pamāja pretī un, uzmetusi baiļpilnu skatienu atsevi�ķajiem melnajiem mutu�ļiem, metās skriet.

-��� Pagaidām zināms, ka bojāgāju�o skaits nepārsniedz vie�nu tūkstoti, Dona Fin�a klāstīja. To vidū ir �etrdesmit federālie aģenti un piecpadsmit Global Protective Services ope�ratori.

Pārņemts ar visu notiku�o, Kevana nerada spēku atbil�dēt. Viņ� sēdēja krasta apsardzes telpās, kurp viņu bija at�vedusi patruļas laiva pēc tam, kad viņu uzvilka uz velkoņa klāja. Cie�i ietinies segā, viņ� trīsēja, bet mitrais apģērbs bija tikai viens no drebuļu iemesliem.

D�eimija pienesa vīram tasi kūpo�as kafijas. Un vēl vis�maz diviem tūksto�iem bijusi vajadzīga medicīniska aprūpe. Visu apkaimes slimnīcu uzņem�anas nodaļas ir pilnas.

-���� Bet varēja būt daudz, daudz ļaunāk, ierunājās kāds F1B aģents. Kārbas bija tik rūpīgi noslēgtas, ka neviens pār�nēsājamais toksīnu detektors neuzrādīja to saturu. Ja kon�ference būtu sākusies, ja visi protestētāji būtu paliku�i cen�tra apkārtnē, ja visas mugursomas būtu detonētas un gāzes izplūstu�

-��� Sākotnējie aprēķini liecina, ka bojā būtu gāju�i vismaz piecpadsmit tūksto�i protestētāju, kā arī tūksto�iem tūristu un darījumu cilvēku, kas uzturējās pilsētas centrā, piebil�da cits aģents. Dievs vien zina, cik cilvēkiem būtu nepie�cie�ama mediķu palīdzība. Daudz netrūka, un �is būtu vis�baisākais�

Aiz sienas ierūcās kutera dzinējs. Pēc brī�a atvērās dur�vis, un telpā ienāca krasta apsardzes virsnieks. Viņam seko�ja Raterfords un Mouslijs, abi izskatījās ļoti neapmierināti.

Krasta apsardzes virsnieks ziņoja:

-��� Neizdevās bēgli atrast. Mēs domājam, ka viņu aizķēris kāds upes transports. Viņ� varbūt zaudējis samaņu un no�slīcis.

-��� Viņ� nenoslīka, Kevana iebilda.

-���� Viens no mūsu vīriem redzēja, kā jūs metāties viņam pakaļ, ierunājās FIB aģents. Viņ� gan bijis pārāk tālu, ta��u redzējis, ka jūs abi ienirāt. Un tikai jūs atkal parādījāties virs ūdens.

-��� Iespējams, viņ� zem ūdens sasitis galvu. Iespējams, vi�ņa ķermenis kaut kur aizķēries, cerīgi minēja krasta ap�sardzes virsnieks. Mēs pārmeklējam teritoriju ar tīklu. Esam lūgu�i atsūtīt nirējus.

-���� Un jūs pārmeklējat krastus gan aug�up, gan lejup pa upi? Kevana tincināja. Gan ar kuteriem, gan ar helikop�teriem?

-���� Protams.

-���� Vai jūs joprojām iedomājaties, ka esat te galvenais? noprasīja Mouslijs.

Naidīgā iejauk�anās piesaistīja visu uzmanību.

-��� Es tikai piedalos sarunā, Kevana noteica.

-��� Kā tad!

Telpā iestājās pilnīgs klusums bija dzirdama tikai kute�ra dzinēju dārdoņa.

-��� Labi, lai nu paliek, Mouslijs atteica.

Kevana uzrunāja krasta apsardzes virsnieku: Karls ir lietpratīgs peldētājs. Vidusskolas gados viņ� izcīnīja pavalsts �empiona titulu. Mūsu "Delta" vienībā peldē�ana bija viena no viņa specialitātēm. Es reiz biju liecinieks tam, kā viņ� uzturējās zem ūdens minūti un �etrdesmit piecas sekundes. Peldēdams pa straumi, Karls varēja neiznirdams mērot diezgan lielu attālumu. Turklāt viņ�, iespējams, izmanto kā�du kuģi par aizsegu. �obrīd viņ� jau ir jūdzēm tālu.

-��� Mēs izpētīsim ikvienu varbūtību.

-��� Jā, jūs te nudien esat galvenais, Mouslijs nerimās.

Pār telpu atkal nolaidās klusums. Raterfords stāvēja bla�kus Mouslijam, un viņa tum�ā seja nomācās.

-��� Vai jums ir kādi iebildumi? Kevana pajautāja.

-��� Jā. Un jums pa�am tūlīt būs daudz iebildumu. Mous�lijs pagriezās pret krasta apsardzes virsnieku. Vai �eit ir ciparvideodisku atskaņotājs?

-��� �ajā datorā.

-��� Tad apskatīsim �o ierakstu. Mouslijs pasniedza viņam matricu bez jebkāda uzraksta.

Virsnieks ievietoja to diskdzinī un nospieda da�us taus�tiņus.

Visi sapulcējās ap monitoru.

Kādu brīdi ekrāns grima tumsā. Pēc tam bija redzams gai�tenis un tālākajā galā lifta durvis.

-���� Tas ir viesnīcas Delta Queen novēro�anas sistēmas ie�raksts, Mouslijs paskaidroja. Visjaunākā tehnoloģija. Nav nedz neskaidru kontūru, nedz miglainas bildes.

Ekrānā joprojām varēja vērot gaiteni un lifta kabīni.

-���� Pagaidām nekā īpa�i interesanta, ierunājās Viljams. Cik ilgi mums vēl �is būs�

-����� Es tikai sagatavoju jūs turpmākajai ainai, advokāta kungs. Rosinu spriedzi. �ī kamera ir izvietota viesnīcas ap�kalpojo�ā personāla stāvā. Otra kamera atrodas gaiteņa ga�lā, pie lifta kabīnes, un tre�ā uz kāpnēm, kas ved lejup. To kameru objektīvi ir aizpūsti ar flakonu krāsu, bet par �o jūs acīmredzot neiedomājāties, Mouslijs sacīja Kevanam.

-���� Jūs nekādi nevarat pierādīt, ka maniem klientiem ir kāds sakars ar �o kameru lēcu aizkrāso�anu, Viljams iebilda.

-��� Skatieties ekrānā, advokāta kungs.

Gaiteņa galā parādījās vīrietis. Mazliet sagumis plecos, tas pagāja garām lifta durvīm, pacēla flakonu un uzpūta krāsu griestu virzienā.

-�� Tas �ā vai tā neko neparāda, Viljams neatlaidās. No tāda attāluma viņu nav iespējams identificēt. Tas var būt jeb�kur�.

-��� Es jūsu vārdus jau paredzēju, advokāta kungs, tālab li�ku attēlu palielināt.

Vīrietis gaiteņa galā tagad bija redzams pa visu ekrānu.

-��� Līdzība ir liela. Kā jums �ķiet? vaicāja Mouslijs.

Ekrānā nepārprotami bija redzams Kevana. Aizkrāsojis

kameru, viņ� ar mūķu palīdzību atvēra sienas paneli blakus liftam. Nospiedis kādu pogu aiz paneļa, viņ� atvēra kabī�nes durvis. Lifta �ahta bija tuk�a, kabīne atradās kādā aug�stākā stāvā. Izņēmis no kabatas kastīti un piespiedis uz tās slēdzi, viņ� nogūlās uz vēdera un pastiepās, lai novietotu kastīti lifta �ahtas dibenā. Visbeidzot viņ� aizvēra durvis un pazuda skatienam.

-��� Tas neko nepierāda. Ierakstu varēja viltot, Viljams tie�pās. Ar piecdesmit dolāru vērtu programmatūru, ko var iegādāties jebkurā datorveikalā, es varu panākt, lai lifta ka�bīnes durvis atverat jūs.

-��� Jā, ta�u �o attēlu palielināja FIB datortehniķis, un viņ� ar zvērestu apliecinās, ka seja nav mainīta.

-��� Ar nepacietību gaidu iespēju �o aģentu iztaujāt.

-��� �ajā pavalstī tas nesanāks, advokāta kungs. Jums nav licences. Turklāt es ievācu ziņas par jūsu izslavēto svaini. Iz�cilais advokāts Lesters Bi�ems ir aizbraucis atvaļinājumā uz Eiropu.

Ekrānā zaļgani tonētā attēlā bija redzams līdzens jumts.

-����� Zaļo krāsojumu rada nakts redzamības kamera, Mouslijs paskaidroja. Ieraksts iegūts no Southern Belle vies�nīcas, kurā arī ieviesta vismodernākā novēro�anas sistēma.

Viesnīcas vadība pat likusi uzstādīt kameru uz jumta. Fonā mēs redzam gaisa kondicionē�anas iekārtas. Un te uzrodas mūsu otrā zvaigzne, kura gan aizkrāsoja novēro�anas kame�ras kāpņu telpā, kas veda uz jumtu, ta�u par �o kameru ne�ko nezināja.

Visu skatieniem ekrānā, pilsētas uguntiņu ieskauta, parā�dījās sieviete. Viņa pietupās, izņēma no jostas maksts nazi un noskrūvēja korķīti spala galā. Piepe�i attēls palielinājās. Sievietē varēja skaidri pazīt D�eimiju.

-����� �oreiz nekādu iebildumu nebūs, vai ne, advokāta kungs? Mouslijs nerimās.

-��� Es pietaupī�u tos tiesas zālei.

-���� Dariet gan tā.

Visi vēroja, kā D�eimija izvelk no na�a spala darbarīkus un ar to palīdzību atskrūvē gaisa kondicionētāja �ahtas vā�ku. Pēc tam viņa piespieda kāda priek�meta slēdzi un ievie�toja to �ahtā. Visbeidzot ar tiem pa�iem instrumentiem sie�viete aizvēra lūku.

-��� Slēdzis iedarbināja asaru gāzes granātas laika mehānis�mu, Mouslijs pavēstīja. Slēdzis, kuru piespieda Kevana, atradās uz dūmu bumbas. Gan viņ�, gan viņa sieva, protams, bija uzvilku�i lateksa cimdus. Pirkstu nospiedumus neatra�da. Ta�u redzētajam jātic, vai ne?

-��� Manu viedokli jūs jau zināt, Viljams attrauca.

-��� Es jums izteik�u savu viedokli. Kevana, Stodard, vai kā jūs tur sauca� jums ir paveicies. Tirdzniecības ministram lauztajā kājā nācās ievietot metāla tapu. Savukārt ministrs, kur� pārcieta sirdslēkmi, joprojām atrodas intensīvās aprū�pes nodaļā. Arī tie, kuru ma�īnas cieta sadursmēs ar ārkār�tas dienestu transportu, vēl aizvien guļ slimnīcā. Jūsu dēļ �etras viesnīcas būs slēgtas vairākas dienas, kamēr tiks no�vērsti postījumi. Zaudējumi lē�ami miljonos dolāru.

-���� Tagad jūs izklausāties kā Tirdzniecības palātas locek�lis, ieteicās Viljams.

-��� Turiet muti, advokāta kungs. Jums �eit nav nekādas ju�ridiskas varas. Mouslijs cie�i lūkojās Kevanā. Jūs tiekat arestēts.

-��� Nedariet tā, Kevana sacīja.

-��� Jums ir tiesības klusēt. Jums ir tiesības uz advokātu. Ja nevarat atļauties nolīgt advokātu, jums valsts to�

Kevana pagriezās pret Raterfordu. D�on, vai tu nevari tam darīt galu?

-��� Tam vajadzēja darīt galu jau vakar vakarā, Mouslijs iejaucās. Neuzticēties civiliedzīvotājiem ir viens no pirma�jiem pamatlikumiem, kas aģentam ir jāapgūst.

2. nodaļa

-���� Bankrots?

Sēdēdami Ņūorleānas pagaidu ieslodzījuma izolatora ne�mīlīgajā un kailajā nopratinā�anas telpā, Kevana un D�eimija ar neticību klausījās Viljama stāstā.

-��� Jūs jau zinājāt, ka Global Protective Services finansiālais stāvoklis ir apdraudēts.

-���� Tie�i tāpēc es pavēlēju atcelt ieplānoto Tokijas biroja ierīko�anu un samazināt izdevumus citur, Kevana atgā�dināja.

-���� Teicamas idejas, ta�u bud�eta cirp�ana nāca novēloti. Dankans pārāk sparīgi tiecās papla�ināt firmu, un tādas ir sekas. Parastos apstākļos naudas līdzekļu pieplūdums un ie�nākumi būtu pietiekami sabalansēti, lai uzņēmums varētu at�jaunot spēkus. Ta�u uzbrukums Ņujorkas birojam un milzī�gie resursi, kurus tu ieguldīji konferences darbā, iz�ķīra firmas likteni. Tā sabruks da�u nedēļu laikā.

-���� Vai tu nevarēji mazliet pagaidīt ar sliktajām ziņām? D�eimija pārmeta.

-��� Diem�ēl tādas iespējas nebija. Tiesnesis jums abiem no�teicis pusmiljona dolāru dro�ības naudu. Es raudzīju pieru�nāt dro�ības naudu garantētāju, lai tas pieņem Global Protective Services kā ekvivalentu �ai summai. Ta�u pietika vien pavir�i izpētīt uzņēmuma finan�u stāvokli, lai redzētu, cik nestabila ir bilance. Ja gribat izkļūt no cietuma pret dro��ības naudu, jums nāksies ieķīlāt pa�iem savus līdzekļus.

-��� Pa�iem savus līdzekļus? Kevana nesaprata.

-��� Jūsu D�eksonholas īpa�umu, Viljams precizēja. Tā kā lielākā daļa ielejas pieder valstij un tikai �etri procenti ir privātpersonu rokās, apkaimes zemes vērtība strauji ceļas. Pat neapbūvēta tava ran�o teritorija tik un tā ir vairākus mil�jonus dolāru vērta.

Kevana nopūtās, gandrīz vai noelsās. Ne tāpēc, ka uzzi�nājis īpa�uma vērtību. Viņ� piepe�i apzinājās, cik apdraudēts jūtas. Karls mēģināja mūs nogalināt. Nodedzināja manu māju. Iznīcināja manu uzņēmumu. Viņa dēļ mēs, iespējams, nonāksim aiz restēm, un tas nozīmē, ka es zaudē�u savu dro��ības speciālista statusu.

-���� Nedomā, ka nonāksi ieslodzījumā, Viljams aizrādīja. Mouslijs tevi arestēja tālab, ka cer uz FIB direktora krēs�lu. Nevēlēdamies ignorēt tevis pārkāptos likumus, viņ� ap�liecina savu nepiekāpību, parāda, ka viņam nepastāv favo�rīti un izņēmumi. Ta�u daudzi ir tavā pusē. Te būs visi valsts mēroga laikraksti, kurus man izdevās sadabūt. USA Today, The Washington Post, The New York Times. Par tevi raksta pir�majās lappusēs. Vēl svarīgāk, tu esi pieminēts neatkarīgu analītiķu rakstos un tiec parādīts kā varonis, kas novērsis daudz lielāku katastrofu. Par tevi sprie� televīzijas sarunu �ovos. Visi lielākie kanāli vēlas tevi intervēt.

-���� Grūti sniegt interviju, sē�ot aiz restēm, atteica Keva�na. Nemaz nerunājot par to, ka sargiem nebūtu vēlams at�klāt savu personību valsts mēroga televīzijas programmās. Tad mūsu darbība zaudē efektivitāti, vai ne? Protams, pie�ņemot, ka mums vēl ļaus strādāt.

-��� Svarīgākais ir tas, ka daudzi izprot, cik grūtu izvēli tev nācās izdarīt.

-���� Lietā būtiskāk ir tas, ko par notiku�o domā tiesa, D�eimija iebilda.

-��� Drīzāk zvērinātie. Lesters Bi�ems atgrie�as no Eiropas. Viņam piemīt izcilas pārliecinā�anas spējas. Es uzskatu, ka tev ir lielas izredzes uz attaisno�anu.

-��� Kad? Tiesas sēdi var nolikt arī pēc gada.

Iezvanījās Viljama tālrunis.

-��� Acumirkli! Viņ� izņēma no kabatas tālruni un pielika pie auss. Viljams Faradejs. Advokāts brīdi klausījās. Jā. Vēl viens brīdis klusuma. Jā. Viņ� koncentrējās. Ļoti dāsni no jūsu puses� Es piekrītu. Ja notikumi būtu risināju��ies pavisam citādi, jums nebūtu izdevība apliecināt �o dās�numu. Vai jūs to nokārtosiet?� Paldies. Viljams beidza sa�runu. Izskatās, ka, rupji runājot, tu no �ejienes izsprāgsi kā viens sasodīts korķis.

-��� Ak tā?

-��� Vai tu pazīsti tādu Jamato?

-��� Viņ� ir viens no Pasaules Tirdzniecības organizācijas va�dītājiem. Es pūlējos pierunāt viņu atcelt konferenci. Es atra�dos kopā ar viņu viesnīcas numurā brīdī, kad iedarbojās asa�ru gāzes un dūmu granātas.

-��� Viņaprāt, tas ir tavs nopelns, ka �ī konference ir atcelta un viņa un citu delegātu dzīvības ir izglābtas. Smaids Vil�jama sejā atklāja viņa nevainojami līdzenos zobus. Tas, ka viņ� ir pārliecinājis Pasaules Tirdzniecības organizāciju ie�maksāt dro�ības naudu, cerams, liecina par tavu juridisko sare�ģījumu pozitīvo iznākumu.

Kevana būtu zaudējis valodu, ja vien viņam uz mēles ne�būtu jautājums, kas visvairāk nodarbināja viņa prātu.

-��� Vai kāds ir izdibinājis, kur varētu atrasties Karls?

Ūdens bija auksts. Duļķains. Eļļains. Iegrimis spiedīgajā, dubļainajā upē, Karls dzirdēja slāpētu kuģu dzinēju duno�ņu. Viņ� nemitīgi atspērās ar smagajos apavos apautajām kā�jām, lielajā steigā nejaudādams atsaitēt kurpes un atbrīvo�ties no tām. Viņ� ne�aubījās, ka Ārons atrodas turpat aiz muguras, iespējams, jau ielēcis ūdenī un dzenas viņam pa�kaļ. "Atsperies!" viņ� sev pavēlēja. "Vēzē rokas! Kusties straujāk! Ātrāk!" Vajājis un nogalinājis Raulu un bēdzis no Ārona, Karls jau bija aizelsies, kad ienira upē. Plau�ām tā bija milzu slodze. �ņaudzo�ā sajūta krūtīs nerimās, izmisīgi gribējās ievilkt plau�ās skābekli.

"Nē! Es nepado�os! Es neļau�u, ka Ārons mani pārspēj!"

Viņ� vēzēja rokas ar vēl lielāku apņēmību, traucās cauri duļķainajam ūdenim un juta, kā straume palīdz viņa centie�niem. "Piecdesmit, piecdesmit viena, piecdesmit divas," viņ� domās skaitīja. Vajadzēja peldēt, cik vien tālu un ātri iespē�jams. "Se�desmit, se�desmit viena, se�desmit divas." Reiba galva. Lai arī peldētājs bija aizvēris plakstus, acu priek�ā vir�puļoja spo�i punktiņi. "Septiņdesmit viena. Es reiz spēju uz�turēties zem ūdens minūti un �etrdesmit piecas sekundes," viņ� sev atgādināja. "Ārons pats bija klāt un to redzēja. Viņ� zina, cik es esmu stiprs, cik tālu varu�"

Ķermenis guva virsroku pār prātu. Lai cik izmisīgi viņ� pūlējās to nepieļaut, plau�as pieprasīja gaisu.

Dunoņai zem ūdens pieņemoties skaļumā, viņ� drud�ai�ni īrās aug�up, ierāva rīklē ūdeni un sprauslādams iznira virspusē. Tuvu garām aiztraucās bar�a, tik tikko neskarda�ma peldētāju. Viņ� nekavējoties ievilka plau�ās gaisu, pavē�rās uz pretējā krasta pusi un atkal ienira. Vēl reizi nācās iz�peldēt virspusē, lai ieelpotu. Tad viņ� ar rokām sataustīja krasta sanesas un mazliet paslēja galvu virs ūdens, samiegdams plakstiņus, lai izspiestu netīro ūdeni. Brīdī, kad viņ� ieraudzīja kuģus pie krasta, no mutes gandrīz izlauzās ga�viles. Piestātne. "Redzi, Āron, es tomēr spēju!"

Ta�u krastā atradās pārāk daudz cilvēku un pastāvēja pā�rāk liela iespēja, ka viņu kāds pamanīs. Vīrietis, kas izlien no upes, piesaista uzmanību, un par to tiktu ziņots policijai. Viņ� varētu nonākt sprukās, tā arī neatradis paslēptuvi. La�bāk palikt tepat, zem piestātnes, paslēpties aiz pāļiem kras�ta tuvumā, kur viņu neviens nepamanīs. Pāri ducinādams aizlidoja helikopters. Garām aizrēca krasta apsardzes kute�ris. Karls aizturēja elpu un paslīdēja zem ūdens.

4. nodaļa

Kad iestājās tumsa un piestātnē pagaisa gan balsis, gan dimdo�o soļu troksnis, Karls paslīdēja garām pāļiem, uzma�nīgi ieklausījās, nopētīja visu, ko vien tumsā virs galvas spēja saskatīt, izkāpa krastā un iespraucās krūmos. Nekā uztrau�co�a nesaskatīdams, viņ� zagās gar noliktavu. Sākumā ba��as radīja ūdens pilienu sliede, kas palika aiz viņa, ta�u tā pamazām izsīka nakts vējiņ� izsusināja apģērbu. Vīrietis no�trīsēja un saberzēja sev plecus. Piepe�i izdzirdējis balsis, viņ� paslēpās aiz atkritumu konteinera. Kad tās attālinājās, Karls devās tālāk, vairīdamies no spo�i apgaismotām vietām, tu�rēdamies vistum�ākajos nostūros, kādi vien gadījās ceļā, glu��i vai tiekdamies pēc tumsas.

Vienos naktī drēbes bija iz�uvu�as tiktāl, ka viņ� varēja bez raizēm parādīties uz ielas. īsi apcirptie mati izskatījās vienādi gan sausi, gan slapji. Protams, Karls bija notraipījies, un no drēbēm vēdīja upes ūdens atstātais aromāts, ta��u viņ� neat�ķīrās no daudziem bezpajumtniekiem, kuriem gāja garām. Diennakts alkohola veikalā viņ� iegādājās bren�diju ar piparmētru gar�u un iegāja �ķērsieliņā, kur, pie sie�nas piespiedu�ies, gulēja vairāki noskrandu�i vīri. Kad Karls noslīga līdzās, viņu rokas savilkās dūrēs.

-��� �ī ir mūsu vieta!

-��� Ņem. Es esmu baigi slims. Nevaru iedzert.

Viņ� pasniedza brendiju visagresīvāk noskaņotajam vī�ram. Kad barvedis tika pie savas tiesas, arī pārējie grūstī�damies pa kārtai pieplaka pudelei.

Tikām Karls atrada brīvu vietu dziļāk �ķērsieliņā, līdzās atkritumu tvertnei. Muguru un sānus sargāja siena, un viņ� cie�i satvēra nazi zem krekla. Pistole bija nogrimusi upē. Viņ� piesardzīgi vēroja līdzbiedrus, kamēr tie iztuk�oja pudeli un atspiedās pret sienu. Pamazām Karls ļāvās miega varai, lai gan nakts gaitā vairākas reizes uztrūkās no trok�ņiem.

Pārdomām laika bija pietiekami. Misijas laikā viņ� bija pieņēmis divus maksājumus, abus piecsimt tūksto� dolā�ru apmērā, un uzklausījis solījumu par miljonu, kas pie�nākas pēc tam, kad uzdevums tiks izpildīts. Pasūtītāji pa��i sedza ievērojamos izdevumus nometnes ierīko�anai, braucieniem ar lidma�īnu apkārt valstij rekrū�u meklēju�mos un vienības ceļam uz Ņūorleānu. Viņ� savukārt bija sniedzis sīkas un precīzas atskaites. Galu galā, Karls bija principu cilvēks. Lai gan ja arī viņam rastos kārdinājums �os cilvēkus piekrāpt, viņ� no tiem pārāk baidījās un ne�gribēja riskēt. Misijas pasūtītājiem �ie divi plāno�anas un darbības gadi bija apaļos skaitļos izmaksāju�i trīs miljo�nus dolāru un divu miljonu honorāru Karlam. Tā ir pie�tiekami liela nauda arī tādam grupējumam, kas lielāko da�ļu ienākumu gūst no narkotiku tirdzniecības. Pasūtītāji vairākas reizes brīdināja, ka ieguldījumam ir jāatmaksā�jas. Viņ� vēl un vēlreiz bija tiem apliecinājis izdo�anos un norādījis uz misijas pareizo virzību.

"Viņi nebūs sajūsmināti," Karls sprieda. "Es neiesaistītos, ja nebūtu dro�s, ka �ie cilvēki ļaus man tērēt viņu naudu. Es biju pārliecināts, ka viņi mani nolīgs atkal. Tāpat biju pār�liecināts, ka spē�u nepamanīts aizslīdēt no Ņūorleānas un iz�baudīt dzīvi Francijas dienvidos. Mani ta�u neviens nedrīk�stēja pazīt. Ta�u tevis dēļ, Āron, tas viss man ir liegts. Ta�gad mani vajās visi."

Saulei ceļoties aizvien augstāk, Karls palika turpat. Viņ� aizgāja tikai pulksten deviņos, kad slāpes pēc alkohola pa�mudināja līdzbiedrus doties prom. Ikviena rīcība bija rūpīgi jāizsver, ikviens lēmums jāapskata no visiem aspektiem. Viņ� nekur nerādījās bez tūksto�a divdesmit dolāru banknotēs, tādēļ par naudu pagaidām nebija jāraizējas. Nocenoto pre��u veikalā Karls iegādājās neievērojamu drānu kārtu, nopirka sporta kurpes. Vēlāk viņ� apēda divus sendvi�us, kurus bi�ja iegādājies līdzne�anai.

Tajā brīdī laikrakstu automātā viņ� pamanīja Times-Pica�yune. Pirmā lappuse vēstīja tikai par uzbrukumu. Apsēdies uz nomaļa soliņa, Karls izskatīja avīzi un ieraudzīja tajā sī�ku pa�a aprakstu. Fotogrāfijas gan nebija, ta�u drīzumā to atradīs. Tā kā Brokmens bija izdzēsis Karla dosjē no Global Protective Services datubāzes, viņa fotogrāfiju varētu iegūt ti�kai no armijas reģistriem. Ta�u informācija par vienību "Del�ta" bija slepena, un, ņemot vērā Pentagona birokrātiju, pa�ies laiks, līdz �ai informācijai noņems slepenības statusu. Fotogrāfijā viņ� būs redzams militārajā uniformā, jaunāks un tievāks ar �īm at�ķirībām varētu pietikt, lai nepiesaistītu garāmgājēju uzmanību.

Laikrakstā gari un pla�i aprakstīja Āronu un viņa sievu. Kārlu pārņēma rūgts apmierinājums par to, ka �urnālists no�saucis Aronu īstajā vārdā un atklājis, ka noslēpumainais vārds "Kevana", ar kuru viņ� ir pazīstams sargu aprindās, patiesībā ir pseidonīms.

Ta�u vēl lielāku gandarījumu Karls guva, uzzinot, ka Ārons ar sievu ir arestēti, un izlasot viņiem izvirzītās apsū�dzības. "Tātad patiesībā to jezgu viesnīcās sarīkoji tu." Prā�tā jaucās dusmas un apbrīna. "Gudrs gājiens, Āron! Tomēr tu tagad esi cietumā, bet es esmu uz brīvām kājām. Tu no�teikti spried, ka viss ir sagriezies a�gārni. Bet tas ir tikai sā�kums. Ar tevi es norēķinā�os vēlāk, draudziņ. Vispirms man jāatrisina da�as problēmas."

Diem�ēl Karlam nācās pamest evakuācijas somu, kas pa�lika furgonā. Pastāvēja iespēja, ka da�i vienības locekļi ir sa�gūstīti un nopratināti, un tādā gadījumā likumsargi par fur�gonu zina. Ja ari nezinātu, visi transportlīdzekļi, kas naktī palika uz ielas konferences centra tuvumā, tagad noteikti bi�ja pārmeklēti. Viņ� neuzdro�inājās pie tā atgriezties.

"Alla� nodro�inies ar rezerves plānu!" Lidma�īna bija at�stāta nometnē, pie tās tikt nevarēja. Otra evakuācijas soma atradās vietā, kurā viņ� nedrīkstēja rādīties, Ņūorleānas autostacijā. Teorētiski �āda kārtība būtu ideāla. Ņem somu. Ņem biļeti. Ņem kājas pār pleciem. Bet tagad bija pilnīgi skaidrs, ka likumsargi novēros autostacijas, lidostu, dzelz�ceļa stacijas un automa�īnu īres birojus un meklēs cilvēku, kas atbilst viņa aprakstam.

-��� Ei! viņ� uzsauca ielu muzikantam, kas stāvēja netālu no autostacijas, vai gribi nopelnīt piecdesmit dolārus?

Izdilu�ais ģitārists, kuram priek�ā uz ielas atradās atvērts instrumenta futrālis ar pāris dolāriem, mitējās dziedāt na�zālā tonī un noprasīja:

-��� Un kas man būs jādara? Jānorauj tev dūrē? Vācies ratā, vecīt.

-��� Nekā perversa. Skaidrs lieti�ķs piedāvājums. Es gribu, lai tu paveic kādu darbiņu. Autostacijā. Tas neprasīs vairāk kā piecas minūtes.

-��� Un ir kāds iemesls, kāpēc tu pats to nedari?

-���� Lai būtu simts iemeslu, Karls atteica, parādīdams naudu.

-��� Ja nu man tur sanāk ziepes?

-��� Acīmredzot tev dolāri nav vajadzīgi. Karls uzgrieza viņam muguru.

-��� Pag! nopluku�ais zellis uzsauca. Kas tas ir par dar�binu?

-��� �āds. Karls parādīja glabātavas skapī�a atslēgu. Es pat pastāstī�u, kur bagā�as noliktavā atrodas skapītis, lai tev nav jāmaldās, to meklējot. Piecas minūtes. Ātri iek�ā, ātri ārā. Tu man atnes to, kas skapītī atrodas.

-��� Par simtnieku. Ja?

-��� Vai es piedāvāju simtnieku? Es nokļūdījos.

-���� Pie�ņāci? Nolādēts, es jau domāju! Pārāk labi, lai bū�tu�

-��� Es biju domājis divus simtus.

-��� Tu smejies?

-���� Viens simts tagad. Otrs simts tad, kad tu atnesīsi to, ko atradīsi skapītī.

-��� Un kas tajā�

-���� Portfelis. Ievērojis muzikanta acīs kaut ko pazibam, Karls iejautājās: Vai gribi saderēt?

-���� Saderēt?

-���� Es zinu, ko tu domā. Tu spried, ka es esmu ar mieru maksāt divsimt dolārus par portfeli tādēļ, ka tajā atrodas kaut kas vērtīgs. Tev ir taisnība. Tajā ir daudz vērtīgu man�tu. Tādējādi tev padomā paņemt simtnieku un pazust ar vi�su portfeli. Galu galā, ja man negribas ieiet autostacijā, es acīmredzot nevēlos, lai mani kāds redz, un tas nozīmē, ka es par zādzību neziņo�u policijai. Vai pareizi?

Jaunais vīrietis veras ļoti aizdomīgi. Jā, uz to pusi.

Karls cie�i satvēra viņa brīvo roku, otrā bija ģitāra. Ne�ļaudams muzikantam pat pakustēties, viņ� izņēma puisim no bik�u aizmugures kabatas maku.

Muzikants mēģināja pretoties.

-��� Turi muti, citādi sadauzī�u ģitāru. Karls apskatīja au�tovadītāja apliecību. Tā, Kenij Berington. Karls skaļi no�lasīja dzīvesvietas adresi un atrada jaunas sievietes fotogrā�fiju. Glīta. Tava draudzene? Jauneklis neatbildēja. �etri simti dolāru, Kenij. Pusi tagad, pusi tad, kad tu atgriezīsies ar portfeli. Ja pēc piecām minūtēm es tevi te nesastap�u, nā�kamreiz tu mani redzesi sava mū�a no�elojamakaja mirkli. Un tava draudzene arī. Vai tas būtu godīgi?

Ē�

-��� Ņem, Kenij. Te būs divsimt dolāru un atslēga. Es patu�rē�u tavu ģitāru. Izturies rāmi, manu draudziņ. Tā būs viegli nopelnīta nauda.

Pēc da�ām minūtēm, kad muzikants atgriezās ar somu rokās, Karls viņu vēroja no attāluma. Puisis neizpratnē pa�raudzījās apkārt un tad pievērsās melnādainam zēnam, kas sēdēja blakus viņa ģitārai.

Karls jau zināja, ko zēns saka muzikantam. Man kāds samaksāja desmit zaļos un lika tev pateikt, lai tu ieej tajā Starbucks kafejnīcā un nopērc kafiju.

Ja muzikants būtu paziņojis policistiem par vīrieti, kas vi�ņam apsolījis �etrsimt dolārus par portfeļa atne�anu no ska�pī�a, Karls tagad redzētu, vai viņam kāds seko.

Bet neviens nesekoja. Kad muzikants, nesdams ģitāru un somu, ienāca kafejnīcā pa galveno ieeju, pa sānu durvīm zā�lē iegāja Karls, paņēma somu, iedeva divsimt dolārus un pa�ziņoja:

-��� Prieks sadarboties ar godīgiem ļaudīm.

5. nodaļa

Apsēdies uz soliņa vienā no pilsētas jaukajiem parkiem, Karls vēroja garām patraucamies velosipēdistu, pameta ar gal�vu sievietei, kas stūma ratiņus, uzsmaidīja bērniem, kas rota�ļājās �ūpolēs, un ievadīja �ifru somas slēdzenē. Gai�i brūnā soma izskatījās pavisam necila. Viņ� ieslidināja roku somā un sataustīja piecu tūksto�u dolāru paciņu, pistoli, rezerves ap�tveri, piecdesmit patronas, nazi, nelielus līmlentes rullī�us, vil�totu personas apliecību un citas nepiecie�amas mantas. Karls paņēma mobilo tālruni. Vecais tālrunis bija sabojājies upes ūde�nī. Viņ� aizvēra somu un baudīja patīkamu rītu.

Ta�u veicamo pienākumu vairs nevarēja atlikt. Viņ� no�spieda taustiņus ar �ifrētāju aprīkotajā tālruni un gaidīja. Pēc diviem signāliem tika nodibināts savienojums, ta�u sarunbiedrs klusēja, acīmredzami nebūdams dro�s, kādā valodā runāt.

-��� �eit Bovijs, ierunājās Karls.

-��� Jūs sagādājat mums vil�anos.

Karls juta, kā sa�ņaudzas krūtis. Gadījās nenovēr�amas nelaimes.

-��� Jūs paņēmāt naudu, bet nespējāt paveikt uzticēto.

-��� Tā glu�i nav. Misija nav pilnībā izgāzusies.

-��� Jūs izturaties kā bērns, kas meklē ieganstus.

-��� Tie bija pilnīgi neparedzami apstākļi. Karla muskuļi saspringa, ta�u �oreiz niknuma dēļ. Nākamreiz cilvēks, kur� radīja �ķēr�ļus, vairs nebūs dzīvs.

-��� Jūsu draugs? Ja mēs būtu nolīgu�i viņu, misija būtu iz�devusies. To dzirdot, Karls iekoda sev vaigā, bet sarunbiedrs turpināja: Jūs atdosiet jau samaksāto honorāru. Vie�nu miljonu dolāru. Ar elektronisko pārvedumu. Rīt līdz pusdienlaikam.

-���� Protams.

-��� Tāpat jūs atdosiet naudu, kuru saņēmāt priek�darbiem un citiem izdevumiem.

-��� Jūs labi zināt, ka tā ir iztērēta. Kur lai es rauju trīs mil�jonus dolāru?

-��� Varbūt paprasiet savam draugam, otrais spīvi atcirta.

-��� Mums jāsatiekas. Jāpārrunā notiku�ais.

Karls saprata, ka no �īs tik�anās viņ� dzīvs neiznāks.

-���� Patlaban tas būtu diezgan grūti. Man dzen pēdas likumsargi. Es mēģinu izkļūt no Ņūorleānas.

-���� Es neteicu, ka jāsatiekas �odien. Tas nav iespējams. Es pa�laik lidoju uz Filipīnām.

-�� Un jūs mierīgi apsprie�at �os jautājumus, sēdēdams lid�ma�īnā?

-���� Es atrodos privātajā laineri. Pēc stundas nosēdīsimies. Kad būsiet dro�ībā, atkal sazinieties ar mani. Tad es nolik��u tik�anās vietu.

Kārlu pārņēma bezsvara sajūta, it kā viņam zem kājām būtu atvērusies lūka. "Tiklīdz nauda būs elektroniski pār�skaitīta, viņ� aicinās uz tik�anos un liks mani novākt. Var�būt pat izdarīs to pats."

-��� Lidma�īnā? Vai jūs kavējat laiku, pūloties atvērt manis dāvāto nazi ar noslēpumu?

-�� Arī tas man sagādā vil�anos. Jūsu muļķīgais nazis ir ne�lietojams. Esmu izmēģinājis visas iespējamās kombinācijas.

-��� Ir gan lietojams. Vai nazis ir jums līdzi?

-��� Tas ir man kabatā.

-��� Aug�ējā aplī pagrieziet mēness cilvēku uz pulksten di�viem. Apak�ējā pagrieziet bultiņu uz romie�u ciparu "des�mit".

-��� Es jau to izmēģināju. Nekas nesanāca!

-���� Pamēģiniet vēlreiz.

Balss nepacietīgi atkārtoja: Tas pats! Nekā!

-��� Vai jūs izvilkāt atduri?

-��� Kādu atduri?

-��� To, kas iestrādāts spala apak�ā. Vai redzat āķīti?

-��� Par to jūs neko nestāstījāt! Tas ir tik tikko saskatāms! sūdzējās sarunbiedrs.

-���� Paveiciet to.

-��� Ceru, ka vismaz tas�

Saruna pārtrūka.

6. nodaļa

Netālu no Filipīnu krastiem uz izpriecu kuģa klāja pastai�gājās jaunlaulāto pāris. Sadevu�ies rokās, viņi apbrīnoja krā��ņo zvaig�ņoto jumu.

-��� Filadelfijā �ādu ainavu neredzēsi, vīrietis stāstīja. Pil�sētas uguņu spo�ums neļauj saskatīt�

Sieviete pastiepa roku pret debesīm. Kas tas tāds?

-��� Mans Dievs! vīrietis iesaucās.

Viena no zvaigznēm eksplodēja. Tā uzziedēja kā raķete Neatkarības svētku salūtā. Liesmojo�as atlūzas pa�ķīda uz visām pusēm un krita okeānā.

Pēc da�iem mirkļiem viņus sasniedza sprādziena dārds.

7. nodaļa

-��� Neuzdro�inies manis kaltu nazi saukt par muļķīgu, Karls noteica.

Viņ� aizvēra tālruņa vāciņu, raudzīja nomierināt straujos sirdspukstus un grūtsirdīgi uzlūkoja bērnus, kas rotaļājās pie �ūpolēm parkā. Aktivizējot nazī iestrādātās sprāgstvielas, ne�kas netika panākts. Melnīgsnējā vīrie�a vietu ieņems citi, un arī viņi pieprasīs atdot naudu. Viņ� nekādi nesagādās mil�joniem dolāru. Kad naudas pārvedums netiks saņemts, viņi pieprasīs tik�anos ar Kārlu, bet no tās ir jāizvairās par kat�ru cenu. No �ā brī�a viņa dzīve būs bēguļo�ana un slēp�a�nās.

"Nē, lidma�īnas uzspridzinā�ana pavisam noteikti neko neatrisināja," domāja Karls. "Tomēr tas man sniedza milzu apmierinājumu. Iespējams, Āronam taisnība. Varbūt man pa�tie�ām vajadzētu kļūt savaldīgākam?"

Bērni. Viņ� nespēja atraut sērīgo skatienu no bērniem. "Klau, Āron, vai nebūtu lieliski, ja mēs atkal būtu bērni? Kaut dzīve atkal būtu tikpat vienkār�a!"

Spēle. Tagad vissvarīgākais bija spēle. Viņ� paņēma laik�rakstu, ko bija novietojis līdzās. Vēlreiz izlasījis par Aronu un viņa sievu, Karls pievērsās sludinājumiem. Tuvākās lid�ostas, dzelzceļa stacijas, autoostas un automa�īnu īres aģen�tūras gan novēroja, ta�u no pilsētas varēja izkļūt arī pa ci�tiem ceļiem.

-��� Izklausās skarbi, Ka ris teica.

-���� Es nenoliedzu, ka vajag drusku paremontēt. Bet to es paredzēju cenā.

-��� Un eļļas maiņa, regulārās apskates un tamlīdzīgi?

-��� Tas ir darīts pirms �etriem mēne�iem. Pēc tam piedzi�ma dvīņi, un man apnika strādāt divos darbos, lai nomak�sātu rēķinus. Kop� tā laika neesmu ar �o braucis. Patiesību sakot, arī pirms dvīņu piedzim�anas es īpa�i bie�i to nekus�tināju. Laikam jau esmu pārāk vecs tādām jaunie�u izprie�cām.

-��� Nē, rīkoties bērni�ķīgi var jebkurā vecumā.

-��� To jūs varētu pastāstīt manai vecenītei.

-��� Ja jūs tie�ām esat ar mieru pārdot�

-��� Nāksies. Man vairs nav divu darbu. Tāpēc jau sastapāt mani mājās. Rūpnīcu, kurā es strādāju dienas laikā, slē�dza un pārvietoja uz Meksiku. Man patie�ām nepiecie�ama nauda. Tomēr es jums jau sacīju pa tālruni, ka �eku nepie�ņem�u.

-��� Nevaru jums to pārmest. Pārlieka piesardzība nenāk par ļaunu. Te būs trīs tūksto�i skaidrā naudā. Jums atliek vienī�gi parakstīt dokumentus par īpa�nieka maiņu, un es pats re�ģistrē�u to uz sava vārda.

-��� Nemaz negribas �ķirties no viņas.

-��� Varat būt dro�s, ka es par to pienācīgi parūpē�os.

-��� Paldies, kungs.

-��� Jādomā, ka ķiveres jums nav?

-��� Kaut kur garā�ā mētājās. Sieva nopirka, bet man nepa�tika to likt galvā. Tad es jutos kā iesprostots.

-���� Brauk�ana bez ķiveres kaitē veselībai. Dro�ība ir pir�majā vietā, zināt.

-��� Jūs esat kārtīgs puisis. Sacīsim tā� es piesviedī�u klāt ķiveri un aizsargbrilles.

-��� Nē, tas nebūtu lāgā. �ķiet, jūsu dvīņi sāk mosties. Kā jau teicāt, jums vajag naudu. Es negribētu izmantot jūsu la�bo sirdi. Te būs vēl piecdesmit dolāri.

-��� Liels paldies, kungs.

Pēc minūtes, uzlicis un sakārtojis ķiveri un brilles, Karls ierūcināja veco Yamaha motociklu un izbrauca no pieticīgā ra�jona.

Tobrīd pulkstenis rādīja piecpadsmit pāri divpadsmitiem. Saule patīkami sildīja. Vēj� brauk�anas laikā patīkami atvē�sināja. "Pagājis daudz gadu, kop� es pēdējoreiz braucu ar motociklu. Nesaprotu, kālab to pametu novārtā. Kāds āt�rums, brīvība, neatkarība! Ja vien braucējs neuzvelk ādas ap�ģērbu un nepūlas atdarināt "Elles eņģeļa" nikno viepli, ap�kārtējie tam lielākoties nepievēr� uzmanību. To pierāda daudzie satiksmes negadījumi, kad automa�īnas aizķer mo�tociklus."

Ar augumu izbaudīdams motora vibrācijas, Karls patraucās garām policijas patruļma�īnai. Viņ� lūkojās taisni uz priek�u, visu uzmanību veltīja satiksmei un ievēroja ātrumu ierobe�ojumu, tādējādi sevi pārliecinādams, ka policisti vi�ņu neievēros. Aizsargbrilles un ķivere savukārt liecināja, ka �is motociklists rūpējas par savu dro�ību un ievēro likumu.

Uzbraucis uz Desmitās starp�tatu maģistrāles, viņ� devās rietumu virzienā gar Pon�ertreina ezeru un apbrīnoja milzī�go ūdens klaju. Viņ� nonāca līdz Piecdesmit piektajai starp��tatu maģistrālei un brauca uz ziemeļiem gar Morepā eze�ru, aplūkodams mak�ķernieku laivas, viļņus, ieelpodams rosino�o ūdens smar�u un juzdams brīvību. Iekļāvies auto�ma�īnu plūsmā, Karls ar baudu nodevās ik mirklim un drīz atklāja, ka astoņdesmit jūdzes paskrēju�as kā nemanot. Ne�cik ilgi, un viņ� attapās Luiziānas pavalsts pilsētiņā Hamondā, kurai piemita, viņaprāt, viena liela priek�rocība Amtrak dzelzceļa stacija. Viņ� to zināja tādēļ, ka neparedzētu gadījumu plānā ietilpa pārzināt vilcienu mar�rutu, kas ved prom no Ņūorleānas. Tāpat viņ� pārzināja arī autobusu mar�rutus.

Karls noskaidroja ceļu uz vilcienu staciju, ta�u nosprieda, ka Ņūorleānas dzelzceļa staciju novēro. "Un tātad arī tuvā�kā Amtrak stacija kaimiņu pilsētā tiek uzmanīta. Bet, pie vel�na, astoņdesmit jūdzes ta�u ir pavisam īss ceļa gabals!" Āt�rās ēdinā�anas uzņēmuma autokasē viņ� iegādājās burgeru, kartupeļus frī un kokakolu tie gar�oja tikpat labi kā bēr�nībā un, atgriezies uz Piecdesmit piektās starp�tatu ma�ģistrāles, turpināja ceļu ziemeļu virzienā.

Pēc stundas Karls �ķērsoja robe�u un, nonācis Misisipi pa�valstī, jutās dro�āk, lai gan nemaldināja sevi ar veltām cerī�bām, jo apzinājās, ka vajā�ana arī turpmāk būs strauja un ap�tvers pla�u teritoriju. Nākamā Amtrak stacija atradās divdesmit jūdzes tālāk citā mazpilsētā Makūmā. Ta�u in�stinkts brīdināja tur nerādīties. Pārāk maza stacija. Pārāk viegli pamanīt meklējamo. Pulkstenis jau rādīja �etri pēcpus�dienā. Uzmācās nogurums, ta�u viņ� baidījās atpūsties, ka�mēr nebūs dro�s, ka ir atradis patvērumu. Un ēdienu. Karls nemitīgi jutās izsalcis. Ta�u viņam nebija laika.

Viņ� brauca vēl pusotru stundu un nonāca citā lielā Am�trak stacijā Misisipi pavalstī. Rūpīgi noslaucījis pirkstu nospie�dumus, viņ� atstāja motociklu sānieliņā da�u kvartālu attā�lumā no stacijas. Līdz pusnaktij motocikls no ielas bus pazudis, un neviens nemū�am neuzzinās, ka ar to braucis viņ�.

Pūlēdamies nesteigties, lai nepiesaistītu sev uzmanību, Karls iegāja sīkpre�u veikalā. Uzgriezis muguru novēro�a�nas kamerai, viņ� iegādājās �ampūnu, zobupastu, zobu bir�sti, skū�anās putas, vienreiz lietojamo bārdas skuvekli un pa�ciņu Kleenex salve�u. Pēc tam viņ� dzelzceļa stacijas vīrie�u tualetē noskuvās, lai izskatītos pēc iespējas pieklājīgāk, ie�slēdzās tualetes kabīnē un sabāza aiz lūpām un vaigiem maz�liet salve�u, lai padarītu pilnīgākus kalsenos vaibstus.

Pie biļe�u kases viņ� paliecās uz priek�u, lai izskatītos īsāks.

-��� Man jātiek uz �ikāgu, viņ� sacīja. �ovakar.

-��� Jums paveicies. Ierodas galamērķī rīt deviņos no rīta.

-��� Vai ir brīva vieta guļamvagonā?

-��� Paraudzīsimies. Jā. Viena kupeja vēl palikusi.

-��� Man �odien smaida laime.

9. nodaļa

-��� Jūsu godība, mani klienti lūdz noteikt pietiekami elas�tīgas atbrīvo�anas prasības, kas ļautu viņiem atstāt Luiziānas pavalsti un aizlidot uz Ņujorku. Viņu uzņēmumā Global Protective Services nepiecie�ama nekavējo�a abu klātbūtne, lai pārraudzītu steidzamus finan�u jautājumus, kas saistīti ar uz�ņēmuma turpmāko pastāvē�anu. Ja maniem klientiem tiks liegta iespēja iesaistīties uzņēmuma glāb�anā, iznākums būs posto�s, un viņi un simtiem firmas darbinieku paliks bez iz�tikas līdzekļiem. Neņemot vērā �īs apsūdzības, misteram Stodardam ir priek�zīmīga pagātne aizsargaģenta amatā. Pil�dot savus pienākumus, viņ� glābis daudzu starptautiski sla�venu finan�u, valsts un izklaides industrijā zināmu un aug�sti stāvo�u personu dzīvības. Pirms tam viņ� elitārās militārās vienības "Delta" sastāvā sargāja Amerikas Savie�notās Valstis. Jūs esat noklausīju�ies cieņas pilnajos vārdus, ko viņam un viņa sievai veltīja misters Jamato un citi Pasau�les Tirdzniecības organizācijas locekļi, un viņi pat ir piekri�tu�i garantēt dro�ības naudu. Mani klienti ir ar mieru no�dot varas iestādēm glabā�anā abu pases.

1 0. nodaļa

Riteņu ritmiskā klaudzē�ana uz sliedēm pamazām viņu ie�aijāja. Klik-klik. Klik-klik. Pusstundu Karls bija nosēdējis ku�pejā pie galdiņa un, turēdams roku uz pistoles, ik mirkli gai�dīja, ka durvis atsprāgs vaļā un viri iesviedīs apdullino�ās granātas. Viņ� nolaida loga �alūzijas, ta�u ba�ījās, ka neredz ārpasauli. Pacēlis �alūzijas, viņ� vēroja vienīgi garām slīdo��as lauku ainavas, kuras pamazām ietina vakara krēsla. Bei�dzot viņ� nomierinājās, sirds sāka pukstēt daudz rāmāk. Viņ� piegāja pie kupejas izlietnes, izņēma no mutes salve�u kum�ķus un iztīrīja zobus (lai cik notraipījies bija misijas lai�kā, viņ� ieguva tīrības sajūtu, iztīrīdams zobus). Pēc tam Karls turpat izlietnē izmazgāja matus un ar mitru dvieli no�trausa no sevis zemes paliekas un upes smārdu ta�u visu laiku turēja pistoli pa rokai un nenovērsa skatienu no aiz�slēgtajām durvīm.

Bija jāremdina izsalkums. Sīkpre�u veikalā viņ� bija iegā�dājies arī kokakolu, divus sendvi�us ar �ķiņķi un kartupeļu �ipsu paku. Gribējās sapirkt pilnas rokas pārtikas, ta�u Karls baidījās, ka pārāk daudzo pirkumu dēļ pārdevēji viņu iegau�mēs. Klik-klik. Klik-klik.

Sendvi�i bija sacietēju�i un bezgar�īgi. Viņ� noskaloja ku�mosus ar sasilu�o kokakolu un aizdarīja ar tikpat sacietēju��iem kartupeļu �ipsiem. Klik-klik. Klik-klik.

Gar logu zibēja lauki, neskaidri koku apveidi un tumsā grimsto�i pakalni, fermu logu spo�ums un arī pilsētu mir�guļojo�o uguntiņu paklāji.

Viņ� izslēdza kupejas lampu, atlaidās guļvietā, novietoja blakus nazi un pistoli un vērās griestos, kur ņirbēja garām slīdo�ās ēnas. Miegs uznāca kā �ēlsirdība.

Ta�u pēc kāda laika riteņu klik�ķi palēninājās. Gausākais ritms uztrūcināja viņu no snaudas. No�īkstēja bremzes. Karls paķēra ieroci un pavērās pa logu, ta�u ieraudzīja tikai nelie�lu dzelzceļu staciju un kādu pasa�ieri ienirstam tumsā. Ne�viena cita nemanīja. Nekā satraukuma vērta.

Karls jau grasījās apgulties, ta�u tad pamanīja uzrakstu uz stacijas sienas. "Ņūberna-Daiersberga, Tenesī." �ķita, ka da�ļēji piepildīto kuņģi cie�ā tvērienā sagrābj kāda neredzama roka. Tagad viņ� atcerējās, ka Amtrak dzelzceļa līnija, kas ve�da uz ziemeļiem, skar Tenesī pavalsts rietumu pa�u malu. Simts jūdzes uz austrumiem atradās Ne�vila, kurp Karla tēvs bija aizvedis ģimeni pēc tam, kad dzer�anas dēļ bija zaudē�jis bir�as māklera darbu Aiovasitijā.

Ne�vilā strīdi un roku palai�ana turpinājās ar jaunu spa�ru. Kādā naktī pulksten trijos Karls atrada tēvu guļam dzē�ruma bezsamaņā pie virtuves galda. Lampas dega. Blakus atradās pustuk�a piparmētru brendija pudele. Piparmētras remdēja kuņģa iekaisumu, ko bija izraisījusi gadiem ilga dzer�ana.

Karls tonakt bija izvietojis uz letes maizi, sinepes, majo�nēzi, salātus, dilles un �ķiņķa gabalu, it kā tēvs būtu grasī�jies pagatavot sendvi�u. Tēvs bija tā apdullinājies, ka �ī ro�sī�anās viņu nepamodināja. Karls uzzieda vienai maizes �ķēlei sinepes un majonēzi un ar asu nazi iegrieza sendvi�u, tad ar virtuves dvieli noslaucīja savus pirkstu nospiedumus no visiem piederumiem. Aptinis sev dvieli ap roku, viņ� pie�spieda tēva rokas pirkstus pudelēm, �ķīvjiem un maizes mai�siņam.

Tēvs klusi noīdējās.

Ku�, Karls no�ukstēja.

Viņ� pieslēja tēvu kājās un aizstiepa līdz virtuves letei un pusgatavajam sendvi�am. Ielicis aso nazi tēvam labajā rokā un spēcīgi iespēris viņam pa kājām, Karls panāca, ka tēvs zaudē līdzsvaru un nogā�as uz grīdas. Kritiena brīdī nazis iedūrās vīrietim vēderā. Tēvs ievaidējās, bet Karls aizspie�da viņam muti. Asins lāmai izple�oties, tēvs nodrebēja un drīz sastinga. Uzmanīgi apgājis peļķi un pārliecinājies, ka ne�viens asins piliens nav viņam trāpījis, Karls devās gulēt un baudīja visspirdzino�āko miegu savā mū�ā.

Tagad viņ� vēlējās baudīt tādu pa�u miera pilnu snaudu. Vērodams ēnas ņirbam uz vilciena kupejas griestiem, viņ� meģinaja atmineties, kad dzīve ritējusi ta, ka viņ� to gribē�jis. "Vai tāds bridis vispār ir bijis?" Karls nosprieda, ka ir gan.

1 1 . nodaļa

Diena. Vilciens brauca cauri Ilinoisas pavalsts dzelzceļa stacijām. �ampeina-Ērbana. Kankaki. Momvuda. �is vārds pildīja viņu ar rūgtumu. Nākamā pietura �ikāga.

Viņ� zvanīja pa mobilo tālruni.

Atsaucās patīkama sievietes balss: Grand Cayman banka.

-��� Man nepiecie�ams nosūtīt deviņus tūksto�us dolāru uz manu bankas kontu �ikāgā. �is konts ar sve�u vārdu bija tālredzīgi izveidots pirms diviem gadiem. Federālā likum�do�ana pieprasīja bankām ziņot par desmit tūksto�us lielu naudas pārvedumu, tālab viņ� lika pārskaitīt tikai deviņus.

-���� Protams, ser. Lūdzu, nosauciet konta numuru un pa�roli!

Karls zināja numuru no galvas. Parole ir "stilets".

-��� Pateicos, ser. Klusums ieilga. Ser, lūdzu, vēlreiz no�sauciet konta numuru.

-��� Vai ir kāda aizķer�anās?

-���� Iespējams, es ievadīju kādu nepareizu simbolu. Kad Karls atkārtoja numuru, bankas darbiniece pēc brī�a sacīja: Ser, mūsu datubāzē redzams, ka jūsu kontā nav naudas līdzekļu.

-��� Bet tur ir jābūt miljonam dolāru.

-��� Nē, ser, diem�ēl konts ir pilnīgi tuk�s.

-���� Lūdzu, ievadiet numuru vēlreiz. Karls lēni nosauca ciparus tre�o reizi.

-��� Jā, ser, tie�i tādu numuru es pa�laik skatu, ta�u kontā nav atlikuma.

Iepriek�ējā vakarā nesagremotie sendvi�i radīja Karlam kuņģī skābumu. Vai tajā ir bijusi nauda?

-��� Jā, ser. Kā jau minējāt, miljons dolāru. Vakar pēcpus�dienā visa nauda pārsūtīta uz citu banku.

Karls norija sīvu malku. Paldies.

-��� Nav par ko.

1 2. nodaļa

Kevana apbrīnoja Gulfstream lidma�īnas iekārtojumu, jo zi�nāja, ka skata to beidzamo reizi.

-��� Lainerim tik un tā jāatgrie�as Ņūd�ersijas bāzē, Vil�jams skaidroja. Izmaksas nemainās, ja mēs atrodamies lid�ma�īnā, tāpēc labāk izmantosim �o izdevību.

-��� Man agrāk ne reizi nav ienācis prātā pavaicāt, kādas ir lido�anas izmaksas.

-��� �etri tūksto�i dolāru stundā.

-��� Un mēs vairākas reizes �ķērsojām visu valsti. Nav brī�nums, ka uzņēmumam draud bankrots.

-�� Ja tu sargātu arābu princi, ar honorāru pietiktu, lai tik�tu pa nullēm, Viljams atteica.

-��� Bet tāds prieks ir pārāk dārgs brī�os, kad cīnies par iz�dzīvo�anu.

Jaudīgie dzinēji vienmērīgi dūca lidma�īna sasniedza pa�redzēto augstumu un traucās cauri mākoņiem.

-��� Vēl pirms nepilnas nedēļas tu negribēji nekādi saistī�ties ar Global Protective Services, D�eimija atgādināja. Un tagad pārdzīvo, ka nāksies to zaudēt.

-Jā, Kevana viņai atzina ar rūgtumu balsī. Karla dēļ.

1 3. nodaļa

Vilciens �ikāgas stacijā ieradās ar desmit minū�u noka�vē�anos. Karls sakumpis iejuka pasa�ieru plūsmā uz ēnainā, pēc lietus slapjā perona. Kreisajā rokā viņ� nesa somu, bet ar labo ik brīdi gatavojās pasniegties pēc iero�a. Lai mainī�tu vaibstus, viņ� aiz lūpām un vaigiem bija ievietojis salve��u kamolus. Ari ausīs bija no salvetēm pagatavoti aizbā�ņi.

Turēdamies pūļa aizsegā, viņ� iegāja spo�i izgaismotajā stacijā, kuras trok�ņus slāpēja salve�u vīk�ķi ausīs. Ieraudzī�jis divus policistus nopētām visus garāmgājējus, viņ� sa�springa. Likumsargi apturēja un iztaujāja slaidu, kalsnu vī�rieti, kas mazliet līdzinājās Karlam.

Karls nekādi neizrādīja, ka būtu to pamanījis. Viņ� savil�ka bezkaislīgu seju, skatījās taisni uz priek�u, salīka plecos un raiti soļoja, kā parasts civilais. "Tikai mieru," viņ� sev pavēlēja. "Gan tev viss būs labi." Karls apzināti izvēlējās se�vi uzrunāt otrajā personā, lai distancētos no �ā brī�a un ie�gro�otu emocijas. "Ja viņi būtu pārliecināti, ka tu atbrauci ar �o vilcienu, tevi �eit sagaidītu neliela armija, nevis sauji�ņa policistu," viņ� centās sevi mierināt.

Tuvodamies izejai, Karls pameta skatienu uz avī�u kios�ku un atkal raudzījās taisni uz priek�u, it kā laikraksti vi�ņam būtu vienaldzīgi par spīti tam, ka no Chicago Tribune, Chicago Sun-Times un USA Today pirmajām lapām pretī vē�rās liela viņa fotogrāfija.

Turklāt tas nebija armijas laiku fotoattēls. Tas nebija jau�neklis Karls formastērpā. Tā bija nesen uzņemta fotogrāfija, kurā viņ� redzams pūlī uz ielas. Ņūorleānā. Uzņemts ar no�vēro�anas kameru brīdī, kad viņ� kādam dzinās pakaļ. Rau�lam. Tā bija digitāli palielināta un uzlabota, satrauco�i skaid�ra un parādīja Kārlu profilā. Pat vairāk. Bija redzamas trīs ceturtdaļas vaibstu.

Tre�ais policists pārlūkoja pūli. Klusībā nolādējies, Karls brīdināja sevi izturēties mierīgi. "Neviens tevi nepazīs no fotogrāfijas. Tajā nav redzama visa seja pilnībā, turklāt fo�tografēts no aug�as. Gan viss nokārtosies." Pēc brī�a viņ� vairs nespēja novaldīties un nodomāja: "Jā, kā tad. Mani vajā nelie�i, kas mani nolīga, un visas tiesībsargā�anas iestādes �ai valstī. Arī visas izlūkdienestu aģentūras. Man ir piecdes�mit patronas un divi tūksto�i dolāru. Velns parāvis, ko lai es iesāku?" Un viņ� pats sev atbildēja: "Piedalies spēlē. Vi�su atliku�o dzīvi."

Pie ieejas durvīm parādījās policists. Darījumu cilvēku grupas aizsegts, Karls turpināja ceļu. Policists izslējās un pie�vērsās Karlam, kur� nekavējoties izvilka no bik�u kabatas priek�metu, ko iepriek� bija izņēmis no somas. Nelielu kār�biņu. Kad policists a�i pateica da�us vārdus mikrofonā, kas bija piestiprināts viņam pie pleca, Karls izrāva gredzenu un nometa granātu sev aiz muguras. Tā noklaudzēja uz grīdas, piesaistīdama da�u cilvēku skatienus.

Policists izvilka pistoli un paspēra soli pretim Karlam, brī�dino�i paceldams roku, lai liktu aizdomās turamajam apstā�ties. Bet Karls izlikās to neredzējis.

Likumsargs sauca: Stāt!

Negaidīti detonēja ap�ilbino�ā granāta. Skaitījis sekun�des, Karls zināja, kurā mirklī jāaizver acis. Ta�u pat tad un sprādziens notika aiz muguras dedzino�ais spo�ums iz�spiedās cauri plakstiem. Ikviens, kas lūkojās granātas virzie�nā, arī policists, būs uz laiku glu�i kā akli. Ierīces izraisītais dārds īslaicīgi laupīs dzirdi visiem, izņemot Kārlu, kura bungādiņas sargāja salve�u aizbā�ņi.

Uzbrukuma spēks apdullināja policistu un atsvieda viņu atpakaļ. Cilvēki kliedza un rausās cits citam pāri.

Teroristi! iebļāvās Karls. Bumba!

Panika pieauga, visi metās uz durvju pusi. Karls traucās līdzi nepretojās �ai baismajai inercei un ļāvās tai. Jau nā�kamajā mirklī viņ� attapās ārpus stacijas, kur stihija ieplūda satiksmē, un iejuka starp tiem, kas skrēja pa ietvi.

14. nodaļa

Global Protective Services galvenā mītne Manhetenā izska�tījās tikpat rosīga un profesionāla kā agrāk, ta�u Kevana apzinājās, ka firmas sīkstums un stabilitāte ir tikai �ķietami. Viņ� iegāja birojā kopā ar D�eimiju un Viljamu. Cilvēks no malas pat nepateiktu, ka pirms nepilnas nedēļas telpas bija pārpilnas ar gruve�iem. Ielūkojies cie�āk, Kevana pamanīja, ka steidzīgais remonts bijis tikai kosmētisks, postījumi no�maskēti, nevis novērsti. "Glu�i tāpat kā visā uzņēmumā," viņ� nodomāja.

-��� Nevaru pat iztēloties, cik mēs maksājam par Iri.

-��� Pusmiljonu dolāru gadā, Viljams atbildēja.

-��� Jābrīnās, ka uzņēmums tik ilgi noturējies virs ūdens.

-���� Divi augsta līmeņa aģenti miru�i, viens atrodas detoksifikācijas palātā, D�eimija sacīja un iekrita krēslā.

-��� Būs grūti pārtraukt visas uzņēmuma darbības, Keva�na sprieda. D�eimij, tev ir pieredze uzņēmējdarbībā. Kā lai �o nokārtojam?

-���� Iesākumā brīdinām mūsu ārvalstu filiāļu vadītājus un liekam atcelt visus gaidāmos norīkojumus. Tad uzsākam sa�runas, lai lauztu visus biroju īres līgumus, un vienojamies ar citām sargu firmām, lai tās pārņem jau eso�ās operācijas. Pēc tam mēs�

1 5. nodaļa

Salts oktobra vēj� uzvēdīja ziemas priek�nojautas. Pēc Ņūorleānas tveices Karlam īpa�i sala. Ta�u, vienmērīgā, ne�uzkrīto�ā gaitā staigādams pa �ikāgas upes krastmalu un iz�likdamies, ka apbrīno ainavu, viņ� nosprieda neriskēt un ne�iet veikalā, lai iegādātos jaku. Laikrakstos ievietotā fotogrāfija, visticamāk, ir rādīta arī televīzijā. Ātri izplatī�sies ziņas, ka viņ� ir pamanīts �ikāgā. Cilvēki pievērsīs uz�manību sve�iniekam.

Nepatīkamais stāvoklis izgaismoja nākotni, kurā viņu gai�dīja aizvien mazāk iespēju un arvien vairāk trūkumu.

"Kas notiks, kad man izsīks nauda? Vai es sāk�u aplaupīt dzērienu veikalus? Sasodīts, es tik un tā nevaru nekur iz�nākt atklātībā, lai tērētu naudu. Kur lai pārlai�u �o nakti? Es neuzdro�inos rādīties viesnīcā, pat nopluku�ā ne. Necik ilgi, un valsts piedāvās atlīdzību par manis notver�anu. Vai paslēpties �ķērsielā tāpat kā pirms divām dienām? Vai arī rast patvērumu me�ā? Nē, labāk iesaistīties spēlē."

Spēlēt paslēpes.

Viņ� pagāja gar atkritumu tvertni, kurā kāds bija izmetis laikrakstu. Pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, viņ� izņē�ma laikrakstu un nopētīja savu attēlu pirmajā lapā. "Āron, maitas gabals, man tagad vajadzēja izklaidēties ar sievietēm Rivjērā!"

Niknuma pārņemts, viņ� izlasīja, ka Ārons ar sievu ir ie�maksāju�i dro�ības naudu un atbrīvoti. Kārlu pārņēma me��onīgs iepriecinājums, uzzinot, ka Global Protective Services at�rodas uz sabrukuma robe�as. "Tas ir tikai nieks, salīdzinot ar to, ko tu esi pelnījis, neģēli!" Āronam ar sievu bija atļauts atstāt Luiziānu un doties uz Ņujorku, lai sāktu uzņēmuma likvidē�anas procesu.

"Ja mēs būtu nolīgu�i viņu, misija būtu izdevusies," bija apgalvojis melnīgsnējais vīrietis mirkli pirms tam, kad Karls viņu uzspridzināja.

"Nu, to mēs vēl redzēsim," Karls klusībā sprieda. "Bet� Slēpties visu atliku�o mū�u? Āron, es pierādī�u, cik labi to protu!"

Drīz viņ� nonāca pie vīrie�a, kur�, ģērbies nodriskātā ja�kā un netīros d�insos, gulēja blakus velosipēdam. Viņa seju klāja bārdas rugāji, taukainie mati bija savēlu�ies. Aizmugu�rē velosipēdam bija piestiprināti nelieli rateļi ar plastmasas maisiņiem, kuros, pēc visa sprie�ot, arī atradās nonēsātas drānas. Vīrie�a roku ar velosipēdu saistīja aukla signali�zācija pret zagļiem.

Karls pārliecinājās, ka neviens nelūkojas viņa virzienā, at�sprādzēja nazi no bik�u kabatas, ar īk�ķi atvāza asmeni un pārgrieza auklu. Viņ� aizstūma velosipēdu prom dro�ā at�tālumā, lai gulo�ais vairs nevarētu viņu dzirdēt (�im vienātruma velosipēdam neklak�ķēja rumba kā sporta divrite�ņiem). Uz mirkli apstājies, Karls uzmeklēja kādā maisiņā noskretu�u zilu kreklu un uzvilka to virs Ņūorleānā pirktā brūnā krekla. Pēc tam viņ� uzkāpa uz braucamā un devās tālāk. Tāpat kā motociklists aizsargbrillēs un ķiverē, ari no�plucis bezpajumtnieks uz velosipēda, vilkdams līdzi da�as savas trūcīgās personiskās mantas, bija glu�i neievērojams.

Atkritumos atrastais laikraksts bija Karlam līdzi. Viņ� no�lēma pagaidīt, līdz būs dro�i apstāties, tad izskatīt sludinā�jumus un atkal iegādāties lietotu motociklu. Vienmēr pastā�vēja risks, ka viņu pazīs, ta�u viņ� spēs to paredzēt un uzmanīs, lai pārdevējs nevienu nebrīdina. Naudas vairs ne�bija pietiekami daudz, lai pirktu tik labu transportlīdzekli kā Yamaha, kuru nācās pamest Misisipi, ta�u arī �o motocik�lu viņ� neizmantos ilgi. Galamērķis atradās tikai piecu stun�du brauciena attālumā.

16. nodaļa

Atcēlis kārtējo norīkojumu un nolicis klausuli, Kevana pa�manīja uz kabineta sliek�ņa stāvam sekretāri. Jā?

-��� Jums ir vēl ducis zvanu.

Noguru�ais Kevana paskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja mazliet pēc pieciem vakarā, un viņu gaidīja vēl vairākas sa�runas ar klientiem. Vai ir kaut kas steidzams?

-��� Visi �ķita steidzami.

D�eimija pie galda klabināja datora taustiņus, bet Viljams zvanīja pa tālruni, organizēdams Gulfstream izsoli.

-�� Viens zvanītājs likās uzstājīgāks nekā pārējie, teica sek�retāre un ieskatījās lapā ar sarakstu. Līdz �im viņ� ar mums sazinājies astoņas reizes.

-��� Dro�i vien kāds varen nikns kreditors. Kā viņu sauc?

-���� Lānss Sojers.

Kevana iztaisnoja plecus.

Izdzirdējusi �o vārdu, D�eimija sarauca pieri. Vai tad tā nesauca veco viru, kas jums ar Kārlu mācīja kalt na�us?

Jau nākamajā brīdī Kevana paķēra no sekretāres sarak�stu un tālrunī ievadīja pierakstīto numuru.

-��� Kas īsti notiek? Viljams pajautāja.

Kevana aktivizēja telefona skaļruņa funkciju. Jau pēc pir�mā signāla, kas piepildīja visu kabinetu, visi izdzirdēja vī�rie�a balsi: Sveiks, Āron. Kā svie�as?

Sa�ņaudzis dūres, Kevana noliecās pār konferences gal�du. Pasakaini.

-��� �aubos gan. Lasīju avīzē, ka vakar esi pasēdējis cietu�mā. Skumji uzzināt, kādas ķibeles tev uzbruku�as.

-��� Pamēģini neliekuļot. D�eimija un Viljams pienāca tu�vāk tālrunim un ieklausījās raitajā balsī, kas plūda no skaļ�ruņa.

-��� Vai FIB patlaban mēģina noteikt, no kurienes tiek zva�nīts? Varbūt tev ar valsts iestādēm vairs nav tik labas attie�cības?

-��� Patiesībā, Kari, es tik ļoti gribēju aprunāties ar tevi, ka neiedomājos iestādes pabrīdināt.

-��� Patiesi vārdi ir jauka parādība, lai neteiktu, ka reta. Īpa��i no tavas mutes. Ta�u puse darba jau ir paveikta, jo vir�ziens ir noskaidrots. Viņi zina, ka es atrodos �ikāgā.

-��� �ikāgā?

-��� Vai tad tu neskaties televizoru? Karla Djurena �ovu?

D�eimija piegāja pie skapī�a kabineta stūrī un ieslēdza te�levizoru.

-��� Diem�ēl esmu to palaidis garām, Kevana atzina.

-��� Tam ir lieliski reitingi. Daudz darbības, spriedzes un noslēpumainības.

Televizorā iegaismojās CNN kanāls, reportieris stāvēja pie dzelzceļa stacijai līdzīgas ēkas, un garām nervozi traucās pasa��ieri. Ekrāna apak�ā bija uzraksts: "Tie�raide no �ikāgas." Re�portā�u pārtrauca novēro�anas kameras nofilmēts videoie�raksts. Tajā bija redzami pasa�ieri, kas dodas ārā no stacijas. Attēls palielinājās un apstājās pie Karlam līdzīga vīrie�a (tikai tam bija pilnīgāki vaigi), kas devās uz durvju pusi. Viņam pre�tī steidzās policists. Kadru piepildīja spēj� uzliesmojums. Lai arī televizora skaņa bija nogriezta klusi, Kevana dzirdēja sprādzie�na dārdu. Cilvēki iekliedzās un skrēja ārā no stacijas ēkas.

-��� Tagad skatos, Kevana pavēstīja, Labi nostrādāts.

-��� Tā ir liela uzslava, Āron. Zinot tavus uzskatus, ka ne�viens nestrādā labāk par tevi�

-��� Es alla� esmu atzinis, ka tu darini na�us labāk par ma�ni un neap�aubāmi tu esi labāks peldētājs.

-��� Vai dieniņ, �ie komplimenti man vēl sagrozīs galvu!

-��� Ej uz policiju, Kari.

-��� Kā tad.

-��� Mū�am tu slēpties nevari.

-��� Tomēr pamēģināt es varu. Tas abortu klīniku spridzi�nātājs slapstījās me�os piecus gadus.

-�� Ziemā saldams kā prusaks. Vasarās pārtikdams no ozol�zīlēm un ķirzakām.

-��� Jā, labais draugs, bet viņ� nebija apmācīts tik pamatīgi, kā tu un es.

-��� Es runāju nopietni. Ej uz policiju, Kari. Es varu parūpē�ties par tavu dro�ību.

-��� Ap�ēliņ, paldies par rūpēm!

-���� Tu vari vienoties ar varas iestādēm. Sniedz ziņas par tiem nelie�iem, kas tevi nolīga. Varēsi izkaulēt cie�amu ie�slodzījuma termiņu.

-��� Es jau mīļuprāt! Redzi, nelaime tāda, ka man nav nekā, ko stāstīt. Es visu kārtoju ar vienu pa�u zelli. Viņ� par savu organi�zāciju neko nestāstīja. Es pat nezinu, kā viņu īstenībā sauca.

-�� Sauca?

-���� Viņ� gāja bojā. Nelaimīgā kārtā lidma�īna eksplodēja. Āron, negvelz muļķības! Mēs abi zinām, ka man piespriedīs nāvessodu, ja es pado�os varas iestādēm. Dieva dēļ, tūksto�tis cilvēku gāju�i bojā. Iestādes mani no�miegs tāpat kā to pui�si, kas uzspridzināja federālo ēku Oklahomasitijā. Man tādas izredzes diez ko nepatīk. Vienīgā iespēja ir uzsākt spēli.

-Spēli?

1 7. nodaļa

Karls meloja. Viņ� neatradās pat tuvumā �ikāgai. Jauniegādātais motocikls bija aizvedis viņu divsimt piecdesmit jū�dzes uz rietumiem, un viņ� sēdēja uz piknika soliņa, cauri kokiem ar rudens iekrāsotajām lapotnēm vēroja vijamies sek�lu strautiņu un sarunājās pa tālruni.

-��� Spēli, Āron. Tas arī viss. Nekā cita nav bijis. Uzpūta auksta, dzeļo�a vēja brāzma. Noruna ir �āda. Es tev pie�dāvāju pēdējo izdevību piedalīties spēlē. Rītnakt. Parastajā vietā. Ja tu neieradīsies vai atvedīsi papildspēkus, tu mani nokaitināsi vēl vairāk. Ja tu mani vēlreiz nodosi, es ieradī��os tev pakaļ, ta�u tad vairs tevi iepriek� nebrīdinā�u. Būtu jauki iepazīties ar tavu apburo�o sievu.

Karls izdzirdēja otrā galā būk�ķi kā sitienu ar plaukstu pa galdu.

-���� Tagad tu draudēsi manai sievai? Ārons iekliedzās. Smerdelis!

-��� Malacis, Āron.

Karls pārtrauca sarunu.

1 8. nodaļa

Kad atskanēja nepārtrauktais signāls, Kevana lēni nolika klausuli un atslēdza skaļruņu funkciju. Sirds niknumā strauji pukstēja. Tikai palēnām apziņā atausa fakts, ka D�eimija un Viljams uzmanīgi lūkojas viņā.

-��� "Pēdējā izdevība piedalīties spēlē. Rītnakt. Parastajā vie�tā," atkārtoja D�eimija. Viņ� tevi izaicina uz cīņu.

-��� Tā izklausās.

-��� Viens pret vienu.

-��� Tāda acīmredzot ir viņa iecere.

-��� Vai tu zini, kura vieta viņam ir padomā? Viljams jau�tāja.

-�� Jādomā, ka zinu, Kevana atbildēja, mirkli apsvēris vai�rākus variantus.

-��� Kur tas ir?

Kevana neatbildēja.

-�� Tu ta�u nedomā nopietni pieņemt izaicinājumu? D�ei�mija noprasīja.

-���� Kā es viņu ienīstu! Par visu, ko viņ� mums nodarījis. Tu pat iztēloties nevari, cik ļoti es to gribu.

-���� Bet, D�eimija novilka, tu to nedarīsi.

-��� Tu dzirdēji, ko viņ� solīja. Viņ� sagādā man izdevību uzbrukt. Ja es atteik�os, nākamais mērķis būsi tu.

-���� Nebūs, ja tu piezvanīsi Mouslijam un Raterfordam un visu izstāstīsi, iejaucās Viljams. Tas lielā mērā palīdzēs atgūt tavu labo slavu FIB aprindās. Viņi liks aplenkt to vie�tu, lai kur tā būtu, un īpa�ās reaģē�anas vienība visu nokār�tos.

-���� Un� ja nu nenokārtos? Vietā, kuru, manuprāt, izvēlē�jies Karls, viņam būtu daudz iespēju noskaidrot, vai esmu viņu nodevis un atvedis līdzi papildspēkus. Pārāk daudz bēg�anas ceļu. Es esmu gatavs riskēt ar savu dzīvību. Ar D�eimiju negribu.

-��� Vai man �eit ir balss tiesības? Ja nu viņ� gūst virsroku?

-��� Tad viņ� tevi liks mierā. Bet viņ� neuzvarēs.

-��� Vai viņ� ir tevi pieveicis?

-��� Jā, bērnībā.

-���� Bet jūs vairs neesat bērni! Ja FIB viņu neatradīs, ar sekām tiksim galā pēc tam. Ta�u es neļau�u, ka tu mani izmanto par ieganstu, lai remdētu naidu un, iespējams, zaudētu dzīvību.

Kevana brīdi lūkojās uz sievu.

-���� Viljam, viņ� ierunājās, tev ir vieglāk risināt sarunas aci pret aci, nevis pa tālruni.

-��� Tie�i tā.

-���� Tad nokārto tik�anos ar Mousliju un D�onu, cik vien drīz iespējams. Kevana pacēla klausuli un sastādīja numu�ru. Kad otrā galā atsaucās vīrietis, viņ� pavēlēja:

-��� Sagatavojiet Gulfstream, lai pēc stundas ir gatavs izlido��anai� Pārdot? Vēl glu�i ne.

19. nodaļa

-���� Esmu pārsteigts! iesaucās Mouslijs. Aiz viņa Va�ing�tonas kabineta loga mirdzēja Kapitolija gaismiņas. Pat va�rētu teikt, ka esmu �okēts. Jūs patiesi ievērojat pieņemto kār�tību, nevis izrādāties, kāds liels vīrs esat.

-���� Es vienmēr esmu tiecies rīkoties pareizi, Kevana at�teica.

-���� Kā nu ne. Protams, būtu bijis labāk, ja pirms zvanī�a�nas Karlam jūs sazinātos ar mums un mēs varētu viņu izse�kot. Ta�u laikam es prasu par daudz. �ī viņa nosauktā "pa�rastā vieta", domājams, ir tā ferma, kur vecais vīrs mācīja jums un Djurenam kalt na�us?

'-Nē.

-��� Kas tad tā ir?

Tagad Kevana pavērās Viljamā.

-��� Vai mēs esam viens otru sapratu�i? advokāts jautāja.

-��� Advokāta kungs, es neslēdzu vieno�anos.

-���� Mēs neprasām vieno�anos. Mans klients ir pilnībā ga�tavs sadarboties. Ta�u viņ� vēlas, lai tas tiek ņemts vērā, kad lieta nonāks tiesā.

-���� Ak tā? Nu, ja viņ� nesadarbosies, tas patie�ām tiks ņemts vērā.

Raterfords, kas sēdēja pie konferen�u galda blakus Mouslijam, paliecās uz priek�u un draudzīgi uzrunāja Kevanu:

-��� Kur ir �ī "parastā vieta", Āron?

-���� Parks Aiovasitijā. Netālu no ielas, kur mēs abi dzīvo�jām.

-��� Parks?

-���� Viloukrīkas parks. Mēs ar Kārlu tur zēna gados bie�i rotaļājāmies. Tēlojām īpa�o uzdevumu karavīrus, kuri nolai�du�ies ienaidnieka pusē aiz frontes līnijas, slēpāmies brik��ņos un kokos un nepieļāvām, lai ienaidnieks� ļaudis, kas pastaigājas parkā� mūs ierauga.

-��� Stāsti tālāk, Āron.

-���� Pēc tam uzsākām citu spēli. Izlikāmies, ka esam preti�nieki. Mums bija gumijas na�i, un mēs viens otru vajājām. Mēs tik labi apguvām slēp�anās mākslu, ka brī�iem spēlē�jām vai veselu dienu.

-��� Kur� uzvarēja? Raterfords vaicāja.

-���� Da�reiz es. Citkārt Karls.

-��� Tātad jūs pieņemat, ka viņ� aicina jūs vēl pēdējo reizi paspēlēties? Mouslijs pajautāja.

-Jā.

-��� Cits viņa vieta mēģinātu aizbēgt.

-��� Iespējams, Karls vairs necer aizbēgt. Varbūt viņ� ir no�lēmis mazliet izklaidēties tajā īsajā laika sprīdī, kas viņam atlicis.

-��� Skaidrs ir tas, ka viņam neizdosies bēgt, Mouslijs no�teica. Vai jūsu nojauta ir simtprocentīgi nemaldīga?

-Tā nav nojauta. Karls nebūtu tik izvairīgi runājis par tik��anās vietu, ja nezinātu, ka tā ir vienīgā, kuru es varu iedo�māties. Parastā vieta, kur mēs spēlējāmies.

-��� Ļoti ceru, ka jums ir taisnība. Mouslijs uzsvēra. To�mēr, ja tas ietilpst viņa stratēģijā, ja viņ� jūs izmanto, lai raustītu mūs �urpu un turpu, un jūs ļaujaties tādām blēņām, es bū�u apbēdināts, un tas nozīmē, ka ari jūs būsiet apbēdi�nāts. Rltnakt, viņ� teica? Kad Kevana pamāja, Mouslijs tur�pināja: Ņūorleānas notikumu atbalsis ir tik komplicētas, ka es pats tur nekādi nevarē�u ierasties. Man jau �obrīd ir jā�būt citā sanāksmē. Mouslijs pietrausās kājās un paskatījās uz Raterfordu. Jūs esat mūsu pretterorisma nodaļas vadī�tājs. Pieraugiet, lai mēs �o zelli noķeram. Pieņemsim, ka tas tie�ām nav tikai smalks joks.

Mouslijs paņēma portfeli un izgāja no telpas.

"Viņ� nostāda D�onu iespējamā grēkā�a lomā. Gadīju�mam, ja kaut kas noies greizi," Kevana secināja.

-��� D�on, Kevana skaļi sacīja, mūsu draudzība man no�zīmē daudz. Es uzskatīju, ka rīkojos pareizi, un uzskatu tā joprojām. Ne uz brīdi es negribēju apdraudēt tavu amatu. Es nemū�am nedomāju, ka �ādi ļaunprātīgi izmanto�u tavu uzticību.

-��� Ne viss izvēr�as tā, kā gribam, Raterfords atteica.

-���� Piedod.

Kabinetā bija vēsi.

-��� Rltnakt? Raterfords pārjautāja.

-��� Jā, bet viņ� sāks agrāk.

-��� Vai tavā greznajā lidaparātā atradīsies vieta FIB īpa�ās reaģē�anas vienībai? Ta�u �oreiz tev nebūs iero�u. �oreiz tu patie�ām būsi civilists.

20. nodaļa

Kevana nebija gatavs gaidāmajām pārmaiņām pilsētā. Ie�braucot Aiovasitijā no lidostas, viņ� lūdza FIB �oferi braukt parka virzienā.

-��� Tas varētu būt riskanti, Raterfords iebilda. Ja Djurens ierauga pilnu furgonu ar cilvēkiem�

-��� Astoņos no rīta mēs neat�ķiramies no daudziem citiem, kas dodas uz darbu. Viņ� pat nemēģinās tādā agrumā no�vērot satiksmi. Viņ� meklēs tikai statiskus novērotājus.

-����� Es piekodināju, lai tādu nav, Raterfords atsaucās. Negribu viņu aizbiedēt. Vakarā, kad viņ� ieradīsies parkā un iekārtosies, mēs aplenksim teritoriju un savilksim cilpu. Ja vien tu neesi no�āvis greizi.

-��� Es garantēju, ka viņ� jau tagad tur atrodas.

Furgons nogriezās Rietumu Bentona ielā, pie kuras bei�dzās parks. Kevana nevarēja pierast pie milzīgās satiksmes plūsmas. Viņa jaunībā �is bija snaudulīgs pilsētas rajons, aiz kura sākās lauki. Tagad visā apkaimē, izņemot parku, bija daudz privātmāju un daudzdzīvokļu namu.

Pārsteigums bija vēl lielāks, kad Kevana palūkojās pa la�bi un ieraudzīja, ka arī parks nav tāds pats kā agrāk. Brik��ņi bija izcirsti, un gar Viloukrīku auga tikai koki. Attīrītajā apkaimē bija atradusies vieta vairākiem futbola laukumiem. Pretējā pusē, kur reiz pletās kukurūzas lauks, bija ierīkots bērnu rotaļlaukums.

-���� Neizskatās, ka �ajā parkā, Raterfords secināja, ie�spējams rast daudz paslēptuvju.

21 . nodaļa

-��� Man ir nelāga priek�nojauta, Kevana pa�ukstēja D�eimijai un Viljamam, kad visi trīs Raterfordam un viņa vīriem pa pēdām iegāja Aiovasitijas nelielā policijas iecirkņa telpās.

Trok�ņainais vestibils bija kā piebāzts ar likumsargiem, kuriem nepietika vietas pārpildītajā konferen�u zālē. Priek��ā izspraucās divi vīrie�i formastērpos policists un armij�nieks un uzrunāja Raterfordu.

-���� Te nav piemērotu telpu instruktā�ai, Raterfords at�griezies pastāstīja. Pārceļamies uz Nacionālās gvardes ie�ro�u zāli.

"Laiks," nodomāja Kevana. "Lai ari patlaban rāda piec�padsmit pāri astoņiem no rīta, drīz mēs nonāksim laika trū�kumā."

-��� Arī iero�u telpa var izrādīties par �auru, Raterfords turpināja, kamēr visi kopā devās prom no policijas iecirkņa.

-���� Pa�laik tiek lēsts, ka nepiecie�ams vismaz tūkstotis cilvē�ku, lai aplenktu parku. No visas pavalsts �urp brauc policis�ti un �erifi. FIB aģenti un ASV mar�ali lido �urp pat no tik attālām pilsētām kā Sentluisa, Denvera, Mineapolisa un �ikāga. Iek�zemes Dro�ības ministrija mums ir sagādājusi at�ļauju izmantot vietējo Nacionālās gvardes nodaļu.

-��� Kārtējā trauksme, piebilda Viljams. Kārtējā spriedze tik ļoti nospriegotajā sistēmā.

-��� Atgādina Ņūorleānu, D�eimija ieteicās. Cerēsim, ka �oreiz iznākums būs vienkār�āks.

-���� Nolāpīts! iesaucās kāds policists. �urp nāk �urnā�lists.

22. nodaļa

Iero�u telpa ātri pildījās ar cilvēkiem. Tās augstie gries�ti radīja skarbu atbalsi, kamēr paaugstinājuma priek�ā pul�cējās simtiem karavīru un policistu. Aiz platformas pie pār�nēsājamās tāfeles bija piestiprināta liela Viloukrīkas parka karte.

Stāvēdama vienā zāles malā, D�eimija teica: Nespēju ie�domāties, kā tik īsā laikā var organizēt tāda mēroga pasā�kumu.

-���� D�onam piemīt da�ādi pārsteidzo�i dotumi, Kevana paskaidroja. Viņ� norādīja uz Raterfordu, kur� tobrīd saru�nājās ar pusduci civilistu. Tie saspringti klausījās viņā, un visi turēja rokās bloknotus un diktofonus.

-���� � ļausim jums novērot instruktā�u, Raterfords sacīja.

-��� � ļausim jums izdarīt piezīmes un�

-���� Un fotografēt? Vai fotografēt ļausiet? kāds reportie�ris noprasīja.

-��� Tikai pa�ās beigās. Ta�u negribu, ka jūsu izdevumi pub�licē materiālus par �iem notikumiem, iekams esmu devis at�ļauju.

-��� To mēs nevaram apsolīt.

-��� Tas ir valsts dro�ības jautājums.

-��� Kā tas var būt? Kas tā ir par kritisko situāciju?

-��� Atlīdzībā par atļauju piedalīties �ajā sanāksmē, es vēlos jūsu solījumus, ka neizpaudīsiet redzēto. Ja informācija par gaidāmajiem notikumiem nonāks atklātībā, pie parka sapul�cēsies tik daudz ziņkārīgo, ka meklējamā persona var aiz�slīdēt nepamanīta.

-��� Meklējamā persona parkā?

-���� Skatieties, klausieties un tad zināsiet, Raterfords at�teica, uzkāpdams uz paaugstinājuma.

Viņam patiesi piemita da�ādi pārsteidzo�i dotumi, un viens no izteiktākajiem bija prasme autoritatīvi vadīt instruk�tā�u, dodot skaidri saprotamus norādījumus. Klausoties vi�ņa stāstījumā, �ie pilnīgi at�ķirīgie cilvēki visi izslējās tais�nāk. Viņus vienoja līdzīga ķermeņa valoda un mēms apliecinājums vēlmei saliedēties. Ziņa par to, ka meklētais cilvēks ir saistīts ar teroraktu Ņūorleānā un tam sekojo�ām medībām pa visu valsti, pilnibā piesaistīja visu uzmanību.

-��� Trijos nulle, nulle naktī mēs ieņemsim pozīcijas pie �et�riem parka piekļuves punktiem. Raterfords ar lāzera rādāmkociņu atzīmēja visus �etrus punktus uz kartes. Pār�liecinoties, ka viņam nav iespējams izbēgt, mēs gaidīsim līdz dienasgaismai. Nav jēgas doties iek�ā uz aklo. Ziemeļu flangs sāks virzīties uz pārmeklējamo teritoriju, izskatot vi�sas iespējamās paslēptuves. Pārējie paliks savās vietās, lai bū�tu dro�i, ka mērķis ir iesprostots. Da�i varbūt nesapratīs, kāpēc visi �etri flangi nevar virzīties uz parka centra pusi un notvert viņu vidū. Tad jūs visi piedalītos operācijā. Re�dziet, mēs negribam, lai jūs ap�aujat cits citu, ja mērķis iz�rādīs pretestību.

Būdami tik pārliecināti par savām spējām, operācijas da�lībnieki uztvēra Raterforda sacīto ar humoru. Viņi pasmē�jās, un ari tas viņus saliedēja.

-���� Mums ļoti īsā laikā jāpaveic daudz. Ekipējums. Iero�i. Transports. Laiks. Mums atvēlētas divas sagatavo�anās bā�zes, �eit un vidusskolā pusjūdzi no parka. Raterfords pa�skatījās uz ierēdni, kas stāvēja turpat līdzās. Rietumu vi�dusskola. Vai pareizi? Ierēdnis pamāja, un Raterfords turpināja: Kad tur beigsies stundas, mēs laukumā aiz sko�las sarīkosim apmācību. Pirms ieejam pārmeklējamā terito�rijā, jānobloķē ielas ap parku. Tāpat jāevakuē mājas uz par�ka robe�ielām. Tā ir īpa�ā aģente Mērfija no F1B Demoinas filiāles. Viņa jūs sadalīs ziemeļu, dienvidu, austrumu un rie�tumu vienībās un tāpat ari izveidos satiksmes regulē�anas un evakuācijas nodaļas. Pēc tam�

Pagāja stunda, un instruktā�a tuvojās nobeigumam.

Raterfords vēl piebilda:

-���� Visbeidzot, es vēlētos jūs iepazīstināt ar cilvēku, kur� labi pazīst meklējamo personu. Viņi abi uzaugu�i �ai apkai�mē. Viņi kopā spēlējās tai parkā un pārzināja to kā pa�u pa�galmus. Viņi kopā dienēja armijā. Kopā strādāja par aizsargaģentiem.

Kevana uzkāpa uz paaugstinājuma. Pretī vērās simtiem acu pāru. Pa durvīm zāles galā ienāca vēl da�i vienības lo�cekļi. Kevana paņēma Raterforda pasniegto mikrofonu. At�skanēja elektronisks dūciens, un iestājās klusums.

-���� Es nerunā�u ilgi. Jums jau tā ir apnicis klausīties. Gri�bat ķerties pie darba. Visi pamāja. Dedzīgajās acīs kvēloja vēlme uzsākt medības. Kevana turpināja: Ieraugot parku, jūs varbūt nospriedīsiet, ka tajā ir maz iespējamo paslēptuv�ju, tālab cilvēku nebūs grūti atrast. Jūs varat kļūt pa�pārlie�cināti, jo tik daudzi dodas pret vienu pa�u viru. �āda attiek�sme var laupīt jums dzīvību. Ne uz mirkli neaizmirstiet, ka tas ir biju�ais "Deltas" kaujinieks, kur� ieguvis pasaules kla�ses apmācību maskē�anās un slēp�anās mākslā. Viena no vi�ņa specialitātēm ir preto�anās ar netradicionāliem paņēmie�niem. Otra viņa specialitāte ir nogalinā�ana. Kad rīt no rīta iesoļosiet tajā parkā, jūs ieiesiet viņa pasaulē. Izturieties ar aizdomām pret visu.

Kāds FIB aģents pacēla roku. Bet viņ� noteikti apjau�, ka jūs, visticamāk, neieradīsieties viens un nodosiet viņu po�licijai. Kādēļ lai viņ� riskētu?

-���� Manuprāt, patiesībā viņ� pat gaida, ka tiks nodots un es ieradī�os ar papildspēkiem, Kevana atteica.

Pēc �āda apgalvojuma klausītāji kļuva domīgi.

-��� Viņ� grib apliecināt savu pārākumu, Kevana turpinā�ja. Viņam viss ir sacensība. Viņ� būtu ar mieru stāties pre�tī nelielai armijai, ja es tādu būtu atvedis. Viņ� liek manīt, ka spēs apvest ap stūri jūs visus.

23. nodaļa

-��� Turieties viens no otra desmit pēdu atstatumā! Ne vai�rāk! Raterfords sauca. Lai nebūtu pārrāvumu ierindā! Pēc pavēles jūs dosieties uz priek�u vienmērīgā solī, kā nupat izmēģinājām. Komandieri jums sekos un pielūkos, lai ierin�da ir taisna. Lielākā daļa vīru raudzīsies tikai zemē. Bet katrs astotais pētīs kokus, jo meklējamais varbūt sadomājis slēpties tur. Ikviena bedrīte, ikviena lapu kaudze, ikviens nokritis zars var būt viņa paslēptuve. Da�i no jums �ķērsos strauta gultni. Meklējiet tajā pēdu nospiedumus. Vērojiet pa�zīmes, kas liecina, ka cilvēks ir izveidojis slēptuvi krasta slī�pumā. Ja pamanāt kaut ko aizdomīgu, iepūtiet izsniegtajā svilpē. Ierinda apstāsies, un vienība, kas jums seko, pārbau�dīs attiecīgo teritoriju. Kad pienāks laiks iet tālāk, koman�dieri dos pavēli. Katram ir izsniegts �aujamierocis. Mērķē�jiet sev priek�ā pret zemi. Ja esat astotais ierindā, vērsiet ie�roci aug�up kokos. Pamatnoteikumus jūs zināt. Nemērķējiet ar ieroci pret to, ko nedomājat iznīcināt. Ne�aujiet, kamēr neesat pārliecināti, kas atrodas aiz mērķa. Citiem vārdiem sakot, dāmas un kungi, ne�aujiet cits uz citu. Kaujas direk�tīvas ir �ādas. Sagūstiet, ja iespējams. Ta�u paturiet prātā, ka �is cilvēks ir ne�ēlīgs un ārkārtīgi bīstams. Mēs gribam viņu nopratināt, ta�u ne par jūsu dzīvības cenu.

24.��� nodaļa

-���� Pirms tumsas personāls no iero�u telpas tiks aizvests uz vidusskolu, Raterfords stāstīja Kevanam pēc instruktā��as. Brauksim ar skolu autobusiem. Neviens nepievērsīs uzmanību �ādiem transportlīdzekļiem, kas dodas uz skolu. Sākot no diviem nulle, nulle, katra vienība ar kājām mēros pusjūdzi no skolas līdz parkam. Es negribu, lai daudzu au�tobusu saceltais troksnis brīdina mērķi par mūsu tuvo�anos. Viņ� var aizslīdēt prom, iekams mēs ieņemam pozīcijas. Vie�nībām tiks dota pavēle pa ceļam uz pārmeklējamo teritoriju nesarunāties. Vai esam kaut ko piemirsu�i?

-Aprīko kādu lidma�īnu ar infrasarkano staru fotokame�ru, Kevana ieteica. Naktī liec pilotam laisties virs parka, lai kāds visu nofotografē.Varbūt izdosies iegūt Karla ķer�meņa izdalītā siltuma nospiedumu. Iespējams, tā varēsim uz�iet viņa paslēptuvi.

-���� Lūdzu atzīmēt mana klienta gatavību sadarboties, kad sāksies tiesa, atgādināja Viljams.

25.��� nodaļa

Vienības apēda simtiem picu un izdzēra litriem limonā�des skolas kafetērijā. Pēc tam likumsargi atpūtās gaiteņos un skolas sporta zālē. Zinot, ka drīz jāsāk operācija, visi centās pasnaust, kā nu varēja. Pusdivos naktī gulo�os uzmodināja. Visi apmeklēja labierīcības, arī tie, kuri nejuta vajadzību. Di�vos operācijas dalībnieki izgāja no ēkas nakts tumsā, kur vi�ņus apņēma saltās vēja brāzmas. Tad viņi aizvilka jaku rā�vējslēdzējus un mīņājās, pūloties sasildīties. Pāri aizlidoja lidma�īna.

Klausīdami pavēlei nesarunāties, viņi kājām devās uz par�ku. Trijos viņi bija nonāku�i paredzētajās vietās, sakārtoju��ies ierindās, kas apjoza parku, un sāka gaidīt. Mājās aiz mu�guras pamazām iedegās gaismas. Uztrauktajiem jautājumiem sekoja pavēles evakuēties, un drīz no apkārtnes sāka attāli�nāties automa�īnas. Tad nakts tumsā iestājās klusums.

īsi pirms pieciem sāka līņāt.

26. nodaļa

-���� Līst! Furgona �aurajā telpā pērkondimdo�ā balsī uz�sauca Raterfords. Prognozēja, ka lietus sāksies tikai vēlā pēcpusdienā.

-��� Neprecīzā zinātne, Kevana secināja.

-��� Līdz tam laikam Djurens mums būtu rokā, un mēs jau būtu prom.

Lāses cirtās furgona logā. Pusseptiņos spo�as ausmas vie�tā apkaime tinās pelēkā drūmā dūmakā.

-��� Kur mēs tādā stundā rausim lietus ekipējumu? Rater�fords nogaudās. Vīri izmirks! Sāksies hipotermija!

Pie furgona pietraucās automa�īna un bremzēdama paslī�dēja uz slapjā asfalta.

-���� Beidzot! Raterfords izgrūda.

No auto izlēca vīrietis. Mitru punktu izraibinātajā apģēr�bā tas ielēca furgonā un pasniedza Raterfordam bruņu bie�za papīra aploksni. Te būs fotogrāfijas.

Raterfords nepacietīgi tās izskatīja un sapīcis iedeva Kevanam. Vai tu kaut ko saskati?

-��� Da�i karstie punkti ir, Kevana teica. �is ir mazs, dro��i vien vāvere. Otrs drīzāk varētu būt suns.

-��� Ta�u neviens siltuma nospiedums neatbilst cilvēka ap�veidiem, vai ne?

Kevana vēlreiz vērīgi aplūkoja attēlus. Neatbilst gan.

-��� Tātad viņ� tev sameloja vai arī tu pārprati un atvedi mūs uz nepareizo vietu. Viņa tur nav.

-��� Nav tiesa, Kevana aizstāvējās. �ī ir īstā vieta, un tas ietilpst viņa spēlē.

-���� Bet cilvēka ķermenis izstaro siltumu. Ja viņ� atrastos parkā, infrasarkano staru fotogrāfijas to parādītu.

-��� Ja vien Karls nav nodro�inājies pret to, lai fotokamera nespēj �o siltumu uztvert.

-��� Ieracies zemē?

-��� Tā būtu viena no iespējām.

-��� Tādā gadījumā mūsu raizēm pienācis gals, jo viņ� jau ir noslīcis.

-���� Pilnīgi iespējams, ka viņ� nav pat samircis. Galu galā viņ� ir apmācīts izdzīvot vissmagākajos apstākļos. Pat cauri slapj� viņ� par to daudz nebēdās. Mēs "Deltā" piedzīvojām tādus apstākļus, ka salīdzinājumā ar tiem viņ� te jūtas kā kū�rortā.

-��� Zini, Raterfords noteica, man jau ir apnicis klausī�ties par vecajiem labajiem laikiem "Deltā".

-��� Tu pats gribēji dzirdēt manu viedokli.

-��� Un kāds būtu tavs viedoklis par tagad veicamajiem dar�biem?

-��� Jāķeras klāt.

27. nodaļa

-���� � jums ir iespēja beigt preto�anos mierīgā ceļā un padoties! Raterfords sauca, un vārdi no skaļruņiem pārskanēja visu parku. Viņ� izmantoja skaļruņu sistēmu publikas uzrunā�anai, kas bija uzmontēta uz furgona jumta.

Viņ� gaidīja. Aizritēja divas minūtes, piecas. Raterfords uzgrieza muguru lietus aprasoju�ajam furgona logam.

-�� Advokāta kungs, es esmu viņu uzrunājis trīs reizes. Ma�nos vārdos bija krietni daudz patiesuma. Vai jūs to uzskatī�tu par godīgu brīdinājumu? Nesagaidījis atbildi, viņ� pie�lika pie mutes mikrofonu. Aiziet!

Labajā pusē ziemeļu flangā izvietoju�ies cilvēki devās par�kā, bet dienvidu, rietumu un austrumu flangos cilvēki pali�ka stāvam, nosedzot izejas.

Kevana atvēra durvis furgona sānos.

-��� Ko tu taisies darīt?

-��� Mazliet izlocīt kājas.

Furgons atradās Tegdraivā ielā, kas stiepās gar parka austrumu pusi. Uz pieres rasināja vēsas lietus lāses. Kevana palaida garām vīru ierindu un sekoja ziemeļu flangam, kas virzījās cauri parkam.

Sākotnēji neviena �ķēr�ļa neredzēja, vienīgi strautu, kas plūda zālājā. Tad meklētāji nonāca pie koku audzes strauta malā, un gājiens palēninājās. Krastmalā krājās sabiru�as la�pas, kam rudenīgais krāsojums jau bija sācis bālēt.

Kāds nostājās blakus, Kevana pagriezās, ieraudzīja D�eimiju un pasmaidīja.

-��� Tu izmirksi, sieva teica.

-��� Tu arī, viņ� attrauca.

-��� Jā, bet pastaigas lietū ir tik romantiskas, viņa sacīja vīram.

Kamēr da�i meklētāji pārskatīja koku audzi, pārējie no�nāca pie rotaļlaukuma, kur bija uzstādītas �ūpoles, slidkal�niņi un vingro�anas pilsētiņa. Pagāju�i garām metāla pikni�ka galdiem, viņi nonāca pie nojumes un izskatīja tualetes un arī būvju griestus. Viņi paraudzījās zem tilta, kas stiepās pāri strautam. Viņi mēģināja atvērt negaisa kanalizācijas sistēmas vāku, ta�u tas izrādījās pārāk smags. Viņi ielūkojās vairākās koka rāmjos ievietotās atkritumu tvertnēs. Atkal koku au�dze. Vēl viens tilts. Un vēl tre�ais. Meklētāji nonāca otrajā, acīmredzot nesen izveidotajā rotaļlaukumā, uzraksts uz pla�kāta vēstīja, ka to iekārtojis starptautisks izglītības pakalpo�jumu klubs. Rotaļu aprīkojums bija iebūvēts nelielā grotā, ku�ru ielenca akmens sienas un egles. Zem atvērtās nojumes bija izvietoti piknika galdi. Aiz jumta spāres cilvēkam paslēpties arī nebija iespējams.

Viss. Viņi bija nonāku�i līdz dienvidu flangam, aiz kura rindojās dzīvojamās mājas. Parks bija izpētīts.

Piepe�i pār slapjo zālāju pie Kevanas un D�eimijas pienā�ca Raterfords.

-���� Nekā! viņ� sacīja, notrausdams lietus lāses no sejas. Mouslijam bija taisnība! Djurens ar mums spēlējas! Viņa te nav!

-��� Tā bija tikai pirmā reize. Kevana iebilda, samirku�ais apģērbs lipa pie miesas. Iesākumā pārbauda tikai acīmre�dzamo. Tagad viņiem jāiziet cauri parkam vēlreiz un jāpie�vēr� uzmanība visiem sīkumiem.

-��� Un tuvējās mājas? Iespējams, viņ� slēpjas kādā garā�ā vai �ķūnī.

-��� Nē. Mājas neatrodas parkā. Spēlējoties mēs vienmēr ie�vērojām noteikumus un nepārkāpām robe�as.

Pagalam nelaimīgs, Raterfords pa�ūpoja galvu un piegāja pie vīriem, kas bija pārmeklēju�i apkārtni. Viņ� aprunājās ar komandieri, kur� gan manāmi labprātāk būtu no lietus pa�slēpies zem jumta, tomēr pamāja ar galvu un izkliedza pa�vēles, liekot ierindai apgriezties un doties pretējā virzienā. Raterfords atgriezās pie Kevanas un D�eimijas.

-��� Pastāsti par detaļām, kas tevi �eit dara nemierīgu!

-�� Jāpārbauda zeme zem visiem piknika galdiem, Keva�na iedams stāstīja.

Raterfords brīdi padomāja.

-���� Skaidrs. Zem da�iem galdiem zāle ir nomīdīta, redza�ma tikai zeme. �ādā vietā izraktu bedri būtu vieglāk nomas�kēt nekā zālājā. Tomēr viņam vajadzētu bedri nosegt ar kaut ko smagu, kas turklāt noklāts ar zemes kārtu un uzvilkts virs bedres, kad viņ� pats tajā ir iekāpis.

-���� Kad iebraucām pilsētā, es ievēroju kādu pusduci jaun�būvju, teica Kevana. Viņ� varēja iepriek�ējā naktī paķert būvlaukumā finiera gabalu un kādu lāpstu.

-��� Kur viņ� būtu licis zemi, ko izraka no bedres?

-��� Izkaisījis strauta dibenā. Virsū uzbēris kritu�ās lapas.

-��� Kā viņ� to pārvietotu?

-��� Maisā, ko atradis būvlaukumā. Cementa maisā var pār�nest līdz pat �etrdesmit mārciņām.

-��� Bet zemes kārta uz finiera izskatītos nesen izrakta.

-��� Neizskatītos, ja Karls to rūpīgi pieblietētu. Uz vāka var izkaisīt lapas, lai noslēptu plaisas gar malām.

-��� Gaiss?

-��� Caurulīte, kas izspraucas no zemes blakus galda kājai.

-���� Nu, ja viņ� slēpjas tādā bedrē, Raterfords secināja, tad patlaban sē� ūdenī, kas pamazām ceļas. Drīz būs spiests izkāpt.

-��� Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik omulīga un sausa var būt bedre, ja talkā ņem plastmasas plēvi.

-��� Atkal vecie labie "Deltas" laiki?

-��� Patiesībā vecie labie manas un Karla bērnības laiki. �ā�da toreiz bija viena no viņa iecienītākajām viltībām cīņā ar mani.

28. nodaļa

Ierinda vēlreiz lietū �ķērsoja parka teritoriju un pārmek�lēja rūpīgāk, pārbīdīja piknika galdus, ieskatījās zem rotaļlaukuma iekārtām, apskatīja nojumes malas, lai pārliecinā�tos, vai kāds nav izveidojis bedri zem betona seguma plāksnēm. Meklējumi bija nesekmīgi.

-���� Tas būs jādara vēlreiz, Kevana sacīja. Pastumsim nost atkritumu tvertņu kastes. Pārbaudīsim, vai Karls nav bedrē zem kādas tvertnes.

Nekā.

-��� Kanalizācijas notekas vāks ir jāpaceļ un jāpārbauda tu�nelis.

Ta�u tunelis bija pilns ar ūdeni.

-��� Meklējiet pazīmes, ka Djurens ir ieracies zem celiņu be�tona plāksnēm.

Pagāja �etras stundas, parks bija pārstaigāts piecas reizes, un Raterfords stingrā balsī paziņoja:

-��� Mēs velti �ķie�am laiku. Viņa te nav.

-���� Bet�

-��� Vai nu viņ� tevi piemānīja, vai ari tu kļūdījies un viņ� ir domājis citu vietu.

-��� Nē, tas ir �eit. Citas vietas nav.

Raterfords pārlaida skatienu drebo�ajiem, izmirku�ajiem, pārguru�ajiem vīriem. Daudzus mocīja klepus. Pūta brāz�mains vēj�. Sabiezēja tum�i mākoņi. Es lieku pārtraukt meklē�anu.

-��� Nē! Lūdzu.

-���� Vīri strādā jau no trijiem naktī, Raterfords atgādinā�ja. Kāds vēl nonāks slimnīcā.

-��� Tikai vēl reizi.

-��� Lai pierādītu, ka tu maldies? Mouslija acīs tas būtu vie�nīgais labums no �īs operācijas. Labi, Āron. Vienīgi tevis dēļ. Vēl reizi.

Viņi izbakstīja smiltis zem rotaļlaukuma iekārtām un ko�ka skaidu segumā ap vingro�anas pilsētiņu.

Un kārtējo reizi meklē�ana bija velta.

Lietus ūdenim straumēm plūstot pāri sejai, Raterfords pa�griezās un norādīja ar pirkstu uz televīzijas ziņu operatoriem, kas pulcējās netālu no parka.

-���� Reportā�ai vajadzētu parādīties pēc visas dienas garu�mā rādītā seriāla "Trīs idioti". Atliek vienīgi cerēt, ka lietus dēļ mana seja būs slikti saskatāma un izplūdusi. Viņ� pa�griezās pret meklētājiem. Uzmanību! Esam beigu�i. Drīz piebrauks autobusi, kas aizvedīs visus siltumā un sausumā!

-��� Kafiju! kāds izsaucās.

-���� Būs kūpo�as krūzes, cik tik uziet! Raterfords solīja. Viņ� lūkojās uz ūdens lāmu zālājā. Tūkstotis vīru. Da�i at�lidoja �urp no citas valsts malas. Pārtika. Naktsmītnes. Au�tobusi. Furgoni. Iero�i. Ekipējums. Viņ� palūkojās uz Kevanu. Un viss velti. Mouslijs gaida manu ziņojumu. Varu iedomāties viņa reakciju, kad viņ� uzzinās, cik �ī operācija ir izmaksājusi. Rit ap �o laiku es, iespējams, meklē�u jaunu darbu.

Raterfords sagumis soļoja uz Tegdraivu pie furgona. Ie�rindas izjuka, lietū izmirku�ie viri aizklīda uz tuvāko ieliņu pusi.

Mazdū�ības nomākts, Kevana palika stāvam parka vidū. D�eimija turējās līdzās par spīti brāzmainajam vējam un lie�tum. Augumu saldēja ne tikai laika apstākļi, bet ari tuk�ums dvēselē.

-��� Vai gribi pastaigāties? viņ� piedāvāja.

-��� Mēs esam iesaistīju�ies nudien pasakainā dēkā. Paildzi�nāsim to, cik vien spēsim!

Kevanam negribot izlauzās smaids.

-��� Es mīlu tevi.

-��� Skaidrs, ka mīli. Man nevajag nedz briljantus, nedz lep�nas drānas. Es gribu vienīgi izbaudīt tavas dzīves greznī�bu.

29. nodaļa

Iedami no parka austrumu virzienā, viņi nonāca Heifordraivā, kas ieslīpi veda pakalnā. Lietus gāza spēcīgāk, Kevana veda D�eimiju pie rokas un kvartāla vidū apstājās pie pelēkas divstāvu mājas koloniālisma stilā. Tās priek�ā bija rūpīgi apcirpts mū�zaļ� dzīv�ogs, kopts mauriņ� un krā�ņu puķu dārzs. Ziedi gan rudenī bija novītu�i.

-�eit mes dzīvojam. Manas atmiņās visas majas �ajā iela ir spo�i baltas. Bet, kā redzi, patiesībā krāsas at�ķiras. Pelē�ka. Brūna. Zila. Iespējams, tādi �ie nami bija arī toreiz. Tie spilgti mirdzēja tikai manās iedomās. Kevana noradīja uz otro stāvu. Tur, kreisajā pusē, bija mana istaba. Bet �im kaimiņam piederēja suns, ar kuru es rotaļājos.

-��� Tas, kur� pazuda?

-��� Jā. Karls dzīvoja tālāk, kreisajā pusē. Ja tā padomā, �ī māja manās atmiņās nepavisam ne�ķiet tik balta. Es pārāk daudz zināju par Karla tēvu un notikumiem tajā mājā. Sena�jos laikos. Kevana pagriezās un uzlūkoja ielu, kas aizstie�pās līdz lietus plīvurā tītajam parkam. Gara acīm redzu, kā mēs ar Kārlu pa �o ietvi dodamies uz strautu un koku bie�ņu.

Kevana apklusa.

Lietus gāza straumēm.

-��� Es zinu, ka viņ� tur ir.

30. nodaļa

Viņi bija atlaidu�ies zem segām moteļa gultā, ta�u pat il�gā, karstā du�a nebija palīdzējusi sasildīties. Lietus aiz aiz�vilktajiem aizkariem plīk�ķēja klusāk. Pēcpusdiena pārgāja vakarā. Ēnas palēnām tumsa. Viņi gulējā viens otra apskā�vienos.

Kāds pieklauvēja pie durvīm.

Ietinies segā, Kevana nostājās iesāņus no durvīm, lai ne�atrastos iepretim durvju actiņai, caur kuru varētu raidīt lo�di, un noprasīja:

-��� Kas tur ir?

Kad atskanēja atbilde, viņ� atvēra durvis un ļāva Vilja�mam ienākt.

-��� �au, D�eimija! jautri uzsauca Viljams, it kā būtu radis redzēt sievieti gultā.

-��� �au, Viljam, attrauca D�eimija, atlaidusies spilvenos, it kā būtu pavisam dabiski tā sagaidīt viesi.

Kevana aizslēdza durvis.

Viljamam pār roku bija pārmesti divi plāni maisi apģērba pārvadā�anai. Te būs drēbes, ko lūdzāt man atnest no Gulfstream. D�insi. Pulovers. Jakas. Zeķes. Kurpes. Apak�veļa. Es strauji kļūstu par visdārgāko izsūtāmo zēnu juridiskajās ap�rindās.

-��� Ja neskaita to, ka mēs vairs nevaram tevi algot, Ke�vana piebilda.

-��� Jūs ļaujat man novirzīt domas, tālab varat uzskatīt, ka esam norēķināju�ies. Raterfords vēsta, ka viņam ir jānokār�to vēl da�as darī�anas, tālab mēs izlidosim no �ejienes tikai no rīta.

-��� Vai tas maina tavus plānus?

-��� Nepavisam. Kopā ar Aiovas universitātes Juridiskās fa�kultātes dekānu es studēju Hārvardā. Esmu norunājis ar vi�ņu �odien kopā pavakariņot.

-��� Ikvienā pilsētā tev ir savs cilvēks.

-��� Es iegūstu draugus un ietekmēju citus.

-��� Drīzāk jau iebaidi viņus un liec pakļauties.

-��� Ai, gandrīz piemirsu. Pirms klauvē�anas pie durvīm es noliku to zemē. Viljams atvēra durvis un ienesa papīra tur�zu ar Kentucky Fried Chicken logotipu.

-��� Kā tu varēji aizmirst, ka esi sagādājis ēdamo? D�ei�mija sajūsmināta pārmeta.

31 . nodaļa

Nakts tumsā D�eimija pamodās, pastiepa roku, ta�u Kevanas blakus nebija. Valdīja klusums, lietus bija mitējies. Vi�ņa paskatījās uz vannas istabas pusi. Durvis bija pavērtas, bet gaisma nedega. Viņa ieslēdza lampu blakus gultai, pie�gāja pie skapja un ieraudzīja, ka vīra apģērba tur nav.

32. nodaļa

Kevana lika taksistam izlaist viņu pie universālveikala Rietumu Bentona ielas galā. Samaksājis viņ� pagaidīja, līdz taksometrs aizbrauc, tad attālinājās no veikala fasādes spo��ajām gaismām un devās parka virzienā. Tas atradās labajā pusē, un viņ� apmierināts konstatēja, ka gan pla�ā teritorija ap parku, gan strauts tinas miglā. Tādējādi viņam nevaja�dzēja ķerties pie izsmalcinātiem dro�ības pasākumiem, lai ne�pamanīts ieietu parkā.

Vietā, kur strauts izplūda no parka, Kevana nokāpa no ietves un nekavējoties atsprādzēja nazi no bik�u kabatas. Āķītim pie na�a spala aizķeroties aiz kabatas malas, asmens atvāzās. Strauts palika kreisajā pusē. Viņ� gāja gar strautu, ta�u turējās no tā pietiekami attālu, lai varētu reaģēt, ja uz�brucējs mestos viņam virsū no strauta gultnes. Drīz ielu la�ternu gaismu miglainais spo�ums sāka bālēt un izdzisa pa�visam. Mitrajā zālē ap kājām vērpās miglas valgie taustekļi, un cauri jakai spiedās dzestrs miklums.

Kevana pūlējās neskatīties tikai taisni uz priek�u un pie�vērsās redzeslauka malām. Acīm tas ir tikpat nogurdino�i kā �ķielē�ana. Ta�u �is nepatīkamais paņēmiens, kad cilvēks vienlaikus veras uz priek�u un sāņus, iedarbināja acs tīkle�nē gaismjutīgos fotoreceptorus, kuri spēj iz�ķirt da�ādas tumsas nokrāsas gradācijas starp pelēko un melno.

Dienas laikā vairākkārt izstaigājis parku krustām �ķērsām, Kevana spēja nojaust, cik tālu priek�meti atrodas cits no ci�ta. Palīdzēja orientēties arī zēna gadu atmiņas. Salijusi zāle noslāpēja soļus. Aplēsis, ka atrodas trīsdesmit soļu attālu�mā no tuvākās koku audzes, viņ� pieliecās un nopētīja ap�kārtni. Kevana ilgi stāvēja un ieklausījās. No pieliju�ajiem ko�kiem un krūmiem nemitīgi pak�ķēja lāses. Strauta gultnē klusi irdzēja ūdens. Zarus �ūpoja vēja pūsma.

Viņ� pazagās desmit soļus uz priek�u un atkal ieklausī�jās. Nedzirdēdams neko uztrauco�u, viņ� pavirzījās vēl des�mit soļus, pagriezās pa labi pret miglā tītu lauku, bet ar krei�sās acs kaktiņu koncentrējās uz koku tum�ajām ēnām. Viņ� centās saskatīt kustību, kuru nevarēja saistīt ar zaru �ūpo��anos, vai ieraudzīt stāvu, kuru nevarētu noturēt par koka stumbru. Lietus smagās lāses bija sakapāju�as un paretinā�ju�as krūmu lapas, un tas ļautu pamanīt cilvēku.

Pieredze liecināja, ka nav nekā saspringtāka vai nogurdino�āka par pretinieka meklē�anu tumsā. Viņ� atkal lēnām virzījās tālāk. Svarīgākais ir pacietība. Disciplīna. Savaldī�a�nās. Paradoksāli Karla disciplinētības trūkums bija kļuvis par cēloni tik daudz nelaimēm, ta�u nu Karls rūpīgi tiecās pierādīt, ka ir apveltīts ar lielāku pa�kontroles spēju nekā Kevana.

Turēdams nazi dur�anas gatavībā, Kevana ieslīdēja starp kokiem. Kritu�ās lapas bija tik saliju�as un valganas, ka soļi neradīja nekādu troksni. Viņa jaunībā �ī koku audze bija gan�drīz piecdesmit jardus gara un plata, bet tagad pletās vien desmit jardu platumā un trīsdesmit pēdu garumā. Garām aizplīvoja miglas vērpetes. Viņ� piespiedās ar muguru pie ko�ka stumbra un lēni pagrieza galvu te uz vienu, te uz otru pusi, glu�i vai iztaustīdams tumsā grimsto�os zarus un krū�mājus.

Viena minūte.

Divas minūtes.

Trīs minūtes.

"�ādi tu biji ieplānojis, Kari. Tu zināji, ka es bū�u spiests rīkoties atbildīgi un tevi nodot. Tu zināji, ka pat neliela ar�mija nespēs tevi atrast. Tu zināji kad meklē�ana nedos re�zultātus, es beidzot ieradī�os viens pats. Un te nu es esmu.

Esmu gatavs. Ceru, ka tu ari esi. Nāc ārā no savas paslēp�tuves! �ādi tu gribēji tad ķeramies klāt. Bet vari vēl paka�vēties. Es negribu tevi steidzināt. Man ir laiks visu nakti."

Astoņas minūtes.

Deviņas minūtes.

Desmit minūtes.

Pārāk ilgi uzturēties vienā vietā būtu riskanti. Saltums, kas iezogas muskuļos, var izraisīt krampjus, ja cilvēks ne�kustas. Tas pats gan attiecās ari uz Kārlu. Viņam būs jāiz�kustas. Piesardzīgi virzīdamies uz priek�u, Kevana gaidīja, ka jebkurā mirklī no lapu kaudzes iztrausīsies stāvs un kā bulta metīsies viņam virsū ar nazi rokā. Par spīti vēsajam gaisam, pār seju no satraukuma stīdzēja sviedru lāses.

Pēk�ņi izdzirdējis troksni, Kevana sarāvās. No labās pu�ses. Cauri brik�ņiem kāds lauzās. Zemu. Smagi elsdams, vi�ņam tuvojās suns. Melnais dzīvnieks piepe�i viņu pamanīja un metās citā virzienā cauri kokiem. Tikpat negaidīti tas ie�kaucās lielās sāpēs. Kaucienus nomainīja smilksti, suns kā sa�jucis �audījās un triecās cauri brik�ņiem, lauzdams zarus, sā�pēs svaidījās un ar būk�ķi atsitās pret koku. Pamazām suns rima trakot un smilkstēt un beidzot gulēja nekustīgi.

Attālās mājās iegaudojās citi suņi, bet drīz atkal iestājās klusums, vien lāses pilēja no lapām, vēj� locīja zarus un strauts klusītēm �aloja. Kevana lēni tuvojās sunim pēc vi�sa sprie�ot, tas bija labradors un ieraudzīja, ka tam krūtīs iedūries miets. Acīmredzot suns ar ķepām aizķēris nosprie�gotu trosīti, kas atbrīvojusi ieroci.

"Slazds, Kari? Tu pēc tumsas izrāpies no paslēptuves un sarīkoji man pārsteigumu? Esmu vīlies. Kop� kura laika mēs ieviesām spēlē slazdus?"

Dusmās aizsvilies, Kevana izrāva mietu no suņa un tad sataustīja trosīti. Tādas parasti mētājas būvlaukumā. Satinis trosīti, viņ� ielika to kabatā un ar mietu rokā piesardzīgi vir�zījās tālāk.

Steig�us uzvilktā apģērbā stāvēdams pie numura atvēr�tajām durvīm, tikko pamodinātais Raterfords miedza pie�pampu�ās acis un skatījās pulkstenī.

-��� Varbūt viņ� tikai izgāja pastaigāties?

-��� Vienos naktī? D�eimija neticīgi attrauca.

-��� Mēs esam pārdzīvoju�i grūtu nakti un dienu. Viņam no�teikti ir daudz vielas domām un pārdomām.

-��� Viņ� ir devies uz parku.

-��� To tu dro�i nezini.

-��� Es viņu pazīstu. Nekur citur viņ� neietu.

-��� Ko tu no manis gribi? Lai es pavēlu tam tūkstotim vīru atgriezties parkā? Es nevarētu viņus saorganizēt līdz rītaus�mai pat tad, ja ļoti gribētu. Vai tu redzēji vakara ziņu izlai�dumu? Vai tu apjaut, par kādiem muļķiem mēs esam patai�sīti? Ja es �odienas farsu atkārtotu, Mouslijs pilnīgi noteikti pieprasītu man atkāpties no amata.

-���� Nē, atteica D�eimija, es negribu, lai tu pavēli tam tūkstotim vīru atgriezties parkā.

-��� Paldies debesīm!

-��� Es gribu kopā ar tevi doties uz parku.

-��� Velns! Raterfords nolādējās.

34. nodaļa

Sviedru lāses jaucās ar miglas kondensāta pilieniem un ri�tēja Kevanam pāri sejai. Viņ� gulēja uz vēdera slapjajā zālē un pētīja tuvāko tumsā grimsto�o koku audzi. Tā vien �ķi�ta, ka arī tur viņu gaida slazds. Viņ� centās iztēloties Karla reakciju, izdzirdot suņa pirmsnāves kaucienus.

"Karlam jāpieņem, ka es saprotu, kas bija dzīvnieka nā�ves cēlonis. Tāpat viņam jāpieņem, ka tagad es izvairī�os no kokiem un citām vietām, kur viegli uzstādīt slazdus. Viņ� nolems, ka es pārvieto�os pa atklātām vietām. Viņ� koncen�trēsies uz vajā�anu tajās."

Tas nozīmēja, ka jārīkojas pretēji Karla iecerēm un jādo�das dziļāk starp kokiem. Ta�u vispirms Kevana aizvēlās līdz tuvākajam piknika soliņam un parāpās zem tā. Vieta bija ēr�ta tam, kur� vēlējās palikt neredzams un vienlaikus meklēt upuri. Kevana ar trosīti piestiprināja mietu pie sola metāla kājas tā, ka smaile pavērsās aug�up galvas augstumā.

Satvēris nazi, Kevana iztrausās no sola apak�as un tumsā pūlējās kaut ko saskatīt tuvējā koku audzē. Viņ� izstiepa nazi sev priek�ā, vēzēja to aug�up, lejup, tad pa labi un pa kreisi un rāpās garām krūmam. Vajadzēja nogaidīt. Ieklausīties. Ar acs kaktiņu iztaustīt miglu un ēnas. Tālumā bija dzirdama klusa, slāpēta rūkoņa kāda automa�īna brauca pa Rietu�mu Bentona ielu. Nervi saspringa, ta�u drīz dūcieni izgaisa, un viņ� atkal varēja koncentrēties trok�ņiem visapkārt.

Kevana virzījās dziļāk starp kokiem. Vienu mirkli, kad na�zis pret kaut ko atdūrās, viņ� sastinga. Tā bija tieva un no�spriegota trosīte. Pavirzījies sāņus, viņ� atrada zemu augo��u zaru, kas bija noliekts sāniski uz leju. Izrādījās, ka zaru pie zemes notur akmens, ap kuru apsieta trosīte. Pie zara bija piestiprināts miets. Ja Kevana aizķertos aiz trosītes un izkustinātu akmeni, tad atbrīvotu zaru un�

Viņ� aizturēja elpu viens, divi, trīs. Klusi izpūta elpu caur muti viens, divi, trīs. Nedzirdami ievilka gaisu caur degu�nu viens, divi, trīs. �āds paņēmiens palēnināja sirdsdarbību un nomierināja elpo�anu. Tad viņ� nostūma akmeni no zara. Ar asu, skaļu �vīkstu zars atliecās atpakaļ. Nākamajā brīdī Ke�vana iestenējās, it kā būtu saņēmis triecienu, un iegāzās krū�mā. Viņ� vaidēja arvien klusāk, jo atcerējās, ka, nāvei iestājo�ties, aizvien klusāki tapa viņa ievainotie biedri kaujas laukā.

Atkal aizturējis elpu (viens, divi, trīs), izelpojis (viens, di�vi, trīs), viņ� nedzirdami pierāpās pie koku audzes malas un sakņupa tiktāl, lai viņa siluets atgādinātu celmu.

Viena minūte.

Divas minūtes.

Tris minūtes.

Desmit minūtes.

Pēk�ņi sirds gandrīz apmeta kūleni pa labi no Kevanas atskanēja �uksts:

-��� Vai apnika gaidīt, Āron?

Miglas slāpētie vārdi bija izteikti no piesardzīgi liela, var�būt pat no trīsdesmit pēdu attāluma.

-���� Būtu piebiedrojies tev agrāk, Karla balss turpināja, ta�u nācās pārbaudīt pārējo parka daļu, lai pārliecinātos, ka neesi atvedis sev līdzi negaidītus viesus, tāpat kā �orīt.

Kevanas sirds pukstēja tik strauji, ka �ķita asinsvadi plī�sīs.

Koku audzē atskanēja brīk�ķis. Kevana nekavējoties rau�sās trok�ņa virzienā. Viņ� labi zināja, ka tur Karla nebūs. Troksnis bija domāts uzmanības novēr�anai. Kevanam būtu jāpaliek savā vietā, visu uzmanību pievēr�ot tai pusei, no ku�ras atskanēja troksnis, tikmēr Karls steidzas ap koku audzi, iecerējis pārsteigt Kevanu no aizmugures.

Rāpdamies uz priek�u, Kevana nepārtraukti vēcināja ar nazi gaisā. Piepe�i viņ� uzdūrās vēl vienai trosītei. Tajā mir�klī viņam �ķita, ka dzird klusu troksni aiz muguras Karls bija ienācis koku audzē.

Cerībā, ka �vīkstoņa uz mirkli novērsīs Karla uzmanību, Kevana pavēlās uz sāna un meta ar kādu zaru pa trosīti, pēc tam steig�us aizrāpoja līdz birztalas malai un nostājās uz zā�lāja. Tad viņ� nedzirdamiem soļiem aizskrēja līdz futbola laukumam un apcirtās apkārt, ar nazi rokā gaidīdams, kad Karls uzbruks no miglas vāla.

-���� Vai tev patīk mani slazdi? tum�ajā koku audzē ieru�nājās Karls. Noteikti padara spēli interesantāku, vai tu tā nedomā?

Kevana negribēja, ka balss atklāj viņa atra�anās vietu, tā�pēc neatbildēja.

-��� Es nospriedu, ka es arī varu pārkāpt noteikumus, ja reiz tev tas ļauts. Goda vārds, vai tev nav kauns, ka atvedi līdzi tādu baru mani meklēt? Vai tu pats vairs neproti cīnīties? Kevana cieta klusu, un Karls turpināja: Pat tik daudz cil�vēku nespēja mani atrast. Vai tu nemirsti nost no ziņkāres? Vai nevēlies uzzināt, kur es biju noslēpies?

Starp kokiem atkal kaut kas nobrak�ķēja. Kevana sarā�vās, ta�u uzreiz atguvās un cie�āk satvēra nazi, jo saprata, ka tādējādi Karls tikai novēr� uzmanību, lai pats varētu ne�pamanīts tuvoties cauri koku audzei.

Drīz abi atradās klajā vietā. Miglā.

-���� Patiesību sakot, es paļāvos uz to, ka tu mani atkal nodosi. Karls runāja tie�i iepretim. Galu galā nodevība ir tavā dabā.

Kevana pieliecās, samazinādams sevi kā mērķi un iesil�dīdams roku muskuļus, lai uzbruktu ar nazi.

-����� Es gribēju, lai tu atved līdzi papildspēkus, daudz, daudz papildspēku. �oreiz Karla balss atplūda no tumsas labajā pusē.

Kevana pavirzījās uz pretējo pusi.

-��� Mani neatradu�i, tie nosprieda, ka �ī ir pēdējā vieta pa�saulē, kur mani meklēt. Balss skanēja vēl tālāk no labās puses.

"Viņ� vilina mani uzbrukt," Kevana secināja.

-��� Vienīgais trūkums �ajā plānā bija iespēja, ka tu, milzīga kauna pārņemts, �onakt neieradīsies vispār. Tagad Karls stāvēja kaut kur kreisajā pusē.

Kevana pagriezās un devās pretējā virzienā.

-��� Tavu līķi gan nekad neatradīs, tāpēc izmeklētāji būs spiesti pieņemt, ka es arī �eit esmu bijis. Tagad balss bija dzirdama tuvāk, pa labi. Kevana nekustējās. Pēc tavas pazu�anas viņi pievērsīsies �im parkam. Miglā pavīdēja ēna. Bet tad, protams, būs par vēlu. Es bū�u tālu prom.

Izmantodams brīdi, kamēr Karls runāja, Kevana uzbruka.

Viņ� zināja no pieredzes, ka pēk�ņs uzbrukums modinās Karla pārsteiguma refleksu, un tā tiks iegūta nepiecie�amā sekunde, lai izdarītu nāvējo�u cirtienu. Diem�ēl brīdī, kad pieskrēja pie ēnas, iedūra nazi miesā un sajuta asinis notrai�pām roku, Kevana ar �ķebino�ām izbailēm apjauta, ka ir sa�dūris suni.

Karls turēja tā līķi sev priek�ā. Kevana vēl nepaguva iz�raut asmeni, kad Karls savērsa suni sāņus, tā izgriezdams nazi Kevanam no rokas, un uzgrūda miru�o dzīvnieku pre�tiniekam. Tas nokrita aug�pēdus, suņa svars piespieda viņu pie zemes.

Trieciens aizsita Kevanam elpu. Gārgdams viņ� pavēlās malā un sajuta asas, griezīgas sāpes labajā sānā. Tajā pusē, kur stāvēja Karls, atskanēja krak�ķis, un īsu brīdi noplaik�snīja gaisma. "Jēziņ, viņam ir ierocis! Viņ� man trapīja!"

Jau nākamajā brīdī Kevana atskārta, ka lode ir vispirms izgājusi cauri sunim un tikai tad trāpījusi viņam, ta�u nav skārusi nevienu svarīgu orgānu. Pavēlies tālāk un nosēcies, viņ� pielēca kājās un skrēja. Steidzīgie soļi slapjajā zālē skaļi plīk�ķēja.

Viņ� dzirdēja Kārlu dzenamies pakaļ. Sadursme bija Kevanu tā dezorientējusi, ka viņ� miglā apjuka. Iespējams, viņ� skrien uz Rietumu Bentona ielu; iespējams, uz strauta pusi; iespējams, uz�

Piepe�i Kevana uzskrēja virsū zaram. Koki! Viņ� ir atgrie�zies koku audzē. Karla soļi dipēja aizvien tuvāk, un Kevana ietraucās krūmājā. Pēk�ņs gaismas stars pūlējās caururbt mig�lu Karls bija ieslēdzis kabatas lukturīti. Kevana drud�aini pūlējās ieslīdēt dziļāk koku audzē.

Savā ziņā es spēlēju godīgi, Karls teica. �aujamiero�cis piederas pie na�a. Vai atceries, kādus kompleksos mo�deļus mums rādīja Lānss? Viņ� runāja par senlaicīgiem mo�deļiem, kuros iero�a stobrs bija daļa no na�a spala. Gailis atradās virs �ķēr�a, mēlīte zem tā. Protams, no tādiem rī�kiem nevar prasīt īpa�u precizitāti un jaudu. Tev trāpīja trīs�desmit otrā kalibra lode. Nedomāju, ka ievainojums ir nā�vējo�s.

Sāns asiņoja. Kevana, vairīdamies no gaismas stara, at�kāpās un uzdūrās kaut kam asam, kas iedzēla kājā. Jau tū�daļ viņ� ieraudzīja zara galā iestiprinātu mietu tātad tika iedarbināts kārtējais slazds.

Blāvais gaismas kūlis �audījās �urpu un turpu tumsā un miglā. Tas arvien tuvojās. Ievainotais kāpās atpakaļ, atliek�dams zaru vēl vairāk.

Lukturī�a stars beidzot apstājās pie Kevanas.

Neizskatās, ka tev būtu smagi trāpīts. Karls brida cau�ri krūmājam. Nebaidies, otrreiz es ne�au�u. Es varēju iz��aut tikai vienreiz. Man vairāk nav lo�u. �ī mantiņa man al�la� patikusi. Divi iero�i vienā. Ietaupa vietu manā evakuācijas somā.

Kevana atkāpās vēl un ar muguru atdūrās pret koka stumbru.

Turēdams rokā dīvainā apveida nazi, kam gar asmeni stiepās �aujamiero�a stobrs, Karls soļoja pretiniekam klāt. Negribas tā. Nazis pret kailām rokām. Mirstot gan paturi prātā, ka pēc tam es ķer�os klāt tavai sievai.

Tad Karls uzbruka.

Kevana paguva palēkt sāņus un atbrīvoja zaru.

Tas zibenīgi iztaisnojās.

Karls iekliedzās miets ieurbās viņam aug�stilbā. 35. nodaļa

D�eimija un Raterfords brauca gar parku. Divus kvartā�lus aiz Rietumu Bentona ielas viņi nogriezās pa labi un vēl�reiz pa labi, līdz atradās ielā, kur agrāk bija dzīvojis Keva�na. Migla neļāva saredzēt furgona starme�us no parka. Kad abi izkāpa, D�eimija blāvajā ielas apgaismojumā ieraudzīja, ka Raterfords ir novietojis automa�īnu Kevanas agrākās mā�jas priek�ā.

Viņi uzvilka jakas un devās uz miglā nesaskatāmo parku, ta�u, izdzirdēju�i tālumā klusu pauk�ķi, apstājās.

Abi gaidīja. Ta�u troksnis neatkārtojās.

-��� Kas tas bija? D�eimija �ukstēja.

-��� Izklausījās pēc�

-��� �āviena? D�eimijai �ķita, ka sejā ieduras sīkas adati�ņas, un vainojama nebija tikai dzestrā migla.

-���� Mazkalibra ierocis, es teiktu.

Viņi gaidīja vēl kādu brīdi. Tad Raterfords noliecās, it kā grasīdamies aizsiet kurpes aukliņu, pēc brī�a iztaisnojās un iespieda D�eimijai rokā kādu priek�metu.

-���� Ierocis?

-��� Mana ārkārtas gadījumu pistole. Glabāju to makstī pie potītes.

-��� Un tu man to uztici?

Neapspriezdams �o jautājumu, Raterfords turpināja ceļu cauri miglai. Panākusi vīrieti, D�eimija dzirdēja parkā slā�pētas balsis, pārāk klusas un neskaidras, lai iz�ķirtu runātā�jus. Viņi pielika soli, tad saklausīja kliedzienu un sāka skriet.

36. nodaļa

-���� Smerdeli! Iegaudodamies un nomezdams lukturīti, Karls aizstreipuļoja tālāk. Miets pārplēsa miesu un izslīdēja no brūces.

Kevana jau uzbruka pretiniekam, bet bija spiests aizgriez�ties, jo uz zemes gulo�ā lukturī�a gaismā ieraudzīja pazibam na�a asmeni, ko Karls vēzēja viņa virzienā.

Pacēlis no zemes resnu zaru aptuveni beisbola nūjas lie�lumā, Kevana sagatavojās triecienam. Karls kliboja tuvāk un vēzēja nazi uz visām pusēm, izmantodams "motorzāģa" pa�ņēmienu.

Sākās tuvcīņa. Kevana zvēla ar zaru. Karls izvairījās. Kevana atvēzējās vēlreiz un saviebās no sāpēm sānā. Karls at�lēca atpakaļ. Smagi elsdami un stāvēdami viens otram pre�tī, abi riņķoja, meklēja izdevību uzbrukt, pauda gatavību izdarīt sitienu, un kabatas lukturī�a gaismā tiem pari slīga ēnas.

Negaidīti Kevana aptvēra, ka pretiniekam ir izdevies mietu, ko viņ� turēja kreisajā rokā, atbalstīt pret zaru un nu viņ� gatavojas to nospriegot. Kad Karls palaida zaru vaļā, Kevana lēca prom, bet ar kāju aizķērās aiz kritu�a koka un krita atmuguriski. Miets kā bulta aizzibēja viņam garām. Iz�grūdis kliedzienu, Karls ieaurojās un metās uzbrukumā, un Kevana paguva vien aizvelties tālāk no gaismas loka. Keva�na gan turēja rokā rungu, ta�u nekādi nespēja to likt lietā, tādēļ uz�āvās stāvus un skrēja prom no koku audzes.

Viņ� iedomājās par piknika galdu. Tā tum�ais apveids pie�pe�i iznira no miglas. Viņ� teju ietriecās galdā, tomēr pagu�va nobremzēt, nokrita uz ceļiem un līda zem galda, vairī�damies pieskarties trosītē iesietajam mietam. Kevana ievaidējās Karls ar nazi bija pār�ķēlis ādu uz muguras -, ta�u rausās arvien dziļāk. Niknuma pārņemtais Karls pielie�cās pie galda, lai izdarītu kārtējo dūrienu ar nazi.

Atskanēja grotesks, glums pauk�ķis. Uzbrucēja kliedziens vēstīja, ka viņ� pārcie� neiedomājamas sāpes. Piecēlies otr�pus galdam, Kevana stingrāk satvēra rungu un meta ar to, lai trāpītu Karlam, kur� me�onīgi valstījās un ar kreiso ro�ku spieda ciet kreiso aci.

Kunga aizlidoja Karlam garām, un viņ� rīkojās pārsteidzo��i, izdarīdams pieredzēju�am na�u cīņu meistaram nepieļau�jamu kļūdu. "Nekad nemet ienaidniekam ar nazi. Ja netrā�pīsi, paliksi bez iero�a." Ta�u �ajā gadījumā tā nebija kļūda. Pretinieks atradās pietiekami tuvu, un viņa radītais troksnis ļāva nomērķēt. Paļaudamies uz pārsteiguma momentu, Karls atvēzējās un no visa spēka svieda nazi. Kevana sāpēs iekau�cās, jo asmens bija trāpījis pa ribām un at�ķēlis gabaliņu kau�la. Par laimi, nazis lidojumā bija pavērsts ar smaili aug�up, tāpēc neieurbās krūtīs un nepār�ķēla krū�kurvi vai sirdi.

Ta�u galva reiba, un asiņu zudums izraisīja �oku. Kevana ieelsies sagrīļojās un centās sataustīt zemē nokritu�o nazi, ta�u piepe�i Karls krita viņam virsū, nogāza smiltīs un ar plaukstām aiz�ņaudza kaklu.

No izdurtās acs pilēja asinis un krita Kevanam sejā.

-��� Vai gribi saderēt, Āron?

Kevana sēkdams sagrābstīja zem galda saujā smiltis un iemeta Karlam asiņojo�ajā acs dobumā.

Karls ie�ņācās, it kā zeme būtu karstas ogles, ta�u neat�laida plaukstas no cie�i aptvertā kakla.

Juzdams, kā pārplīst miesa uz pār�ķeltās muguras, un pārvarēdams sāpes, Kevana izstiepa roku. Viņam pat izde�vās iegrūst īk�ķi Karlam tuk�ajā acs dobumā, un gar pirk�stu aizstīdza asinis. Ta�u viņam pietrūka spēka īk�ķi pakus�tināt roka noslīga lejup, prāts aizmiglojās. Karls �ņaudza arvien spēcīgāk.

Pēk�ņi Karls strauji pacēla galvu un ar veselo aci pārlū�koja miglas klaju. Tālumā pāri neredzamajam futbola lauku�mam dipēja soļi.

-���� Bez papildspēkiem tomēr nevari iztikt, ko? Viņ� pie�liecās tik zemu, ka elpa kņudināja Kevanam kreiso ausi. Es varu saderēt, ka tavi draugi tā arī neatradīs ne mani, ne tevi.

Kevanas prāts aizplīvurojās vēl spēcīgāk, Karla beidzamie vārdi atbalsojās un izdzisa.

37. nodaļa

Skriedami uz parka pusi, D�eimija un Raterfords saklau�sīja kādu saucam. Drīz viņi nonāca pie zālāja un izdzirdēja kliedzienu. Kamēr viņi brāzās pāri miglā tītajam laukumam, atskanēja vēl viens kliedziens. Abi instinktīvi saprata, ka tu�vojoties vajadzēs gausināt steidzīgo soli, lai nenodotu savu atra�anās vietu tumsā un neizsauktu uguni uz sevi.

Viņi uzmanīgi virzījās uz pusi, no kuras bija atskanējis pē�dējais kliedziens. Abi turēja pistoles �au�anas gatavībā.

38. nodaļa

Kevana atguvās tumsā. Tā nebija nakts un miglas tumsa, kur melnumam un ēnām varēja iz�ķirt da�ādas nokrāsas. �ī bija pilnīga tumsa, kuru pasliktināja nejaukais gaiss un cie��ais Karla auguma tuvums. Kakls �ķita piepampis, rīkle svi�la no �ņaug�anas. Pār�ķeltā āda uz muguras dega kā ugu�nīs, no brūces tecēja asinis, un prāts atkal sagriezās. Ievainotais sāns sāpīgi pulsēja. Nāca vēmiens. Pagāja labs brīdis, līdz Kevanam izdevās nomākt paniku un apjaust, ka viņi ar Kārlu guļ uz kreisajiem sāniem un Karls ir piespie�dies ar krūtīm viņa mugurai. Karla saraustītā elpa skāra vi�ņa kaklu.

-��� Vai esi atguvies, Āron? Karls �ukstēja. Kevana juta el�pu vēsmojam pie auss. Viņ� neatbildēja. Skaidrs, ka esi, Karls turpināja. Es jūtu, kā tev paātrinās sirdsdarbība.

Tālāk izlikties Kevana neredzēja jēgu.

-��� Kur mēs esam? Vārdi dzēla iekaisu�ajā rīklē.

-��� Mājās, mīļajās mājās. Paraugi, cik lietpratīgi nostrādāts. Patausti smalko koku.

Kevanas rokas bija nostieptas gar sāniem. �aurā kaste ar�vien vairāk atgādināja zārku, nebija iespējams ar roku pie�skarties koka dēlim, kas spiedās pie vaiga (tā bija grīda) vai pie pieres (tā bija siena).

Karls labo roku varēja netraucēti kustināt. Viņ� pasnie�dzās garām Kevanam piķa melnajā tumsā un pieklauvēja pie koka, radot slāpētu atbalsi.

-�� Labākais saplāksnis, kads vien pieejams būvlaukuma at�kritumu kaudzē. Jumts bija jānoklāj ar plastmasas plēvi, lai te neiesūktos ūdens. Omulīgi, vai ne? Visērtākā vieta, kur pavadīt pāris dienu un nak�u. Protams, viesus es nebiju gai�dījis. Kad biju vienīgais iemītnieks, man te pietika vietas gan padzerties no ūdens pudeles, gan pako�ļāt kaltētas liellopu gaļas strēmeles. Dabiski, ne jau pārāk daudz, jo negribēju pārāk piegānīt savu sapņu namu.

Kevana norīstījās.

-�� Atslābinies. Drīz uzzināsim, vai esmu uzvarējis derībās. Diem�ēl man jāteic, ka no �ā brī�a runā�u tikai es. Tu vari mēģināt kliegt, sasaukt savus draugus, bet man virs galvas ir ventilācijas caurums. Pastāv iespēja, ka viņi var tevi sa�dzirdēt, un man negribas tā riskēt. Atver muti.

Kevana nepakļāvās. Cauri tumsai kaklā kaut kas iedzēla. Asmens smaile.

-�� Es vispirms sameklēju nazi un tikai tad atnesu tevi �urp. Atver muti, citādi pār�ķel�u tev kakla artēriju.

Tagad Kevana paklausīja. Mutē viņam iegrūda raupju, ie�pelēju�u lupatu.

-��� Ceru, ka tu nesirgsti ar astmu, Karls �ukstēja. Ne�gribētos, lai tu nosmoc. Re, cik mēs ērti esam iekārtoju�ies! Kā divi balodī�i ligzdiņā. Tavuprāt, kā mēs varētu pavadīt laiku?

Karla balss no aizmugures skanēja tik klusi, ka tikai ar pūlēm Kevana to saklausīja. Slāpētā dva�a vēdīja gar Kevanas ausi.

-��� Varbūt es varētu tevi pamācīt? Tu jau zini veco teicienu par to, ka radiniekus neizvēlas, bet draugus gan. Tā ir tīrā�kā patiesība! Ja Lānss būtu bijis mans tēvs! Vai tas nebūtu kolosāli? Mēs ar veco taisītu na�us. Runājot par draugiem� Daudzi cilvēki pārāk brīvi svaidās ar �o vārdu. Īstenībā jā�runā par paziņām. Par draugiem viņi dēvē tos, ar kuriem kopā pavada laiku tāpēc, ka gadījies dzīvot kaimiņos, strā�dāt vienā darbavietā, nodarboties ar sportu, būt viena klu�ba biedriem vai tamlīdzīgi. Cilvēkus, kas netaisa ziepes. Cil�vēkus, kuri neprasa daudz un nerada neērtības. Bet īsts draugs, Aron, Karls uzsvēra, ir rets un īpa�s gadījums. Draugs ir cilvēks, kur� pieņem tevi ar visiem trūkumiem, kur� vienmēr sniedz atbalstu, arī tad, kad tu neesi labākajā formā. Tas ir cilvēks, kur� tavā labā darīs visu un uz kuru var pilnībā paļauties. Tāpat kā draugs var paļauties uz tevi. Tā ir visspēcīgā saikne, citas tādas nav. Lielākā daļa laulību pat tuvumā tādai nestāv. Tas tādēļ, ka daudzās laulībās dzī�vesbiedri patiesībā nav draugi. Es tevi izvēlējos par drau�gu, Aron. Par savu vienīgo draugu. Es ne ar vienu nejutu tādu tuvību. Nav nekā, ko es nebūtu darījis tavā labā. Ie�domājies, kā es jutos, kad atskārtu, ka tu neesi mans draugs, ka tu esi kārtējais egoists, kur� uzgrieza muguru, kad iestā�jās grūtāki laiki!

Lupata uzsūca mitrumu no Kevanas mutes. Rīkle izkalta. Plau�ās ievilktais smakojo�ais gaiss kairināja bronhu ejas. Kevana baidījās, ka uznāks klepus. Viņ� baidījās, ka aizrī�sies.

Ja tā padomā, mēs nekad neesam biju�i tik cie�i kopā kā �obrīd, Karls sacīja. Tā nebūs slikta nāve. Mirt, piespie�oties pie tuva cilvēka.

Pamazām uzmācās panika. Kevana aizturēja elpu un ce�rēja, ka nomāks Tīstī�anās impulsu. Neizdevās. Kuņģis sa�vilkās. Mute pieplūda ar �ulti.

39. nodaļa

"Kur?" D�eimija domās sauca, neuzdro�inādamās ierunā�ties un padarīt sevi par mērķi. "Kur viņi ir?"

Raterfords gāja viņai blakus un vērsa ieroci pa labi, ka�mēr sieviete tēmēja pa kreisi. Viņi gausi, piesardzīgi virzījās cauri miglai. Cik nu varēja tumsā noprast, kliedzieni bija at�skanēju�i tie�i priek�ā. Visu uzmanību koncentrēdama turp, D�eimija piepe�i sajuta zemi zem kājām iebrūkam. Viņa kri�ta, slīdēja lejup un iekūleņoja ūdeni. Raterfords iezvēlās bla�kus un izstiepās visā garumā. Pa�ķīda �ļakatas, un strauta ūdens �alca tiem pāri.

Abi pietrausās kājās, ta�u pārsteigt ienaidnieku vairs ne�izdosies. D�eimiju mocīja sajūta, it kā viņai kuņģī būtu sa�krauti smagi, asi akmeņi. Viņa raudzījās pāri pretējā krasta malai. Arī tur gaidīja tumsa un migla. Viņa pavērsa ieroci pa kreisi, uzmanīgi ieklausījās un gaidīja kādu troksni, kas vēstīs par Kevanas iespējamo atra�anās vietu. Ta�u ne jau skaņa piesaistīja viņas uzmanību.

Tā bija gaisma tik vāra, ka atgādināja purva uguntiņas. Izkāpdama no strauta, ar ieroci rokā viņa zagās tuvāk blā�vajam gaismas avotam. Raterfords turējās viņai līdzās.

Abi nonāca pie koku audzes. Te gaisma kļuva spo�āka. Kaut kur uz zemes. Krūmājā. Tas bija kabatas lukturītis. Pa�celdama to, D�eimija rīkojās, kā bija mācījis Kevana, turē�ja pēc iespējas tālāk no auguma, lai uz gaismas avotu tēmē�ta lode netrāpītu viņai krūtīs.

D�eimija pārlaida skatienu kokiem un krūmiem. Rater�fords norādīja ar pirkstu, pievērsdams viņas uzmanību tum��i sarkanam plankumam asinīm uz mieta, kas piesiets pie zara. Mutē uzvēdīja rūgta gar�a, D�eimija pavērsa kabatas lukturīti uz zemi un ieraudzīja vēl vairāk asiņu. Sekodami biedējo�ajai sliedei, viņi izgāja no koku audzes. Tur asins pē�das sadalījās divās sliedēs. Viena veda pa kreisi, un drīz ka�batas lukturī�a gaisma apspīdēja miru�u labradoru ar nazi sānos.

-��� Velns un elle, kas te noticis? D�eimija no�ukstēja.

-��� Tie�ām elle, atteica Raterfords. Precīzāk pateikt ne�var.

Asiņu sliede, kas aizstiepās pa labi, noveda pie piknika galda, un tur D�eimija ieraudzīja pārsteidzo�i daudz asiņu.

Asie akmeņi kuņģi nu �ķita pārvērtu�ies saltā dzeloņstiep�les rituli. Raterfords atkal norādīja uz priek�u. Pēdas veda uz strautu. No krasta varēja redzēt, ka pie tidens asiņu slie�de izbeidzas.

40.��� nodaļa

-��� Tikai mieru! Karls �ukstēja, izvilkdams lupatu Kevanam no mutes, kad tajā saskrēja �ults. Mēs negribam, lai tu aizrijies un noslāpsti. Īpa�i tad, ja tev paredzēta cita per�spektīva. Tu iegrimsi sapņos un noasiņosi līdz nāvei.

Kevana izspļāva skābu �ķidrumu un elsdams kampa gai�su. Viņ� bija sapratis. Karls pirmīt stāstīja par plastmasas plē�vi uz jumta, kas neļāva �aurajā patvērumā iekļūt ūdenim. Ta��u koka grīda jau bija piemirkusi, apak�ā varēja just ple�amies peļķi. Tās noteikti bija asinis no Kevanas sāna, na��a radītās brūces ribās un savainotās muguras, kā arī no Karla ievainojuma ciskā un izdurtās acs.

-��� Skat, kāds mēs esam pārītis, Karls pļāpāja. Ieritināju��ies kā mammas vēderā. No �ūpuļa līdz kapam. Aizslīdēsim turp kopā. Tas būs mūsu ceļ� uz sapņu zemi. Kas bija labākais laiks, ko pavadījām kopā? Nē. Neatbildi. Varbūt sadomāsi ne�vis �ukstēt, bet iekliegties. Bīstos, ka nāksies tev atkal aizbāzt muti. Karls iestūma lupatu Kevanam mutē un piekļāvās vi�ņam cie�i klāt. Asinis patie�ām smar�o līdzīgi varam.

Bet Kevana nesaoda neko. Viņam pat bija grūti sataustīt slapjo, slideno koka grīdu. Prāts atkal aizmiglojās.

-���� Vislabākais laiks, ko mēs pavadījām kopā, bija toreiz, kad devāmies pārgājienā Kolorādo apkaimē un�

41.��� nodaļa

Ļaudamās dvēseles kliedzieniem, D�eimija lēni soļoja gar strauta malu un uzmanīgi pētīja abus krastus. Raterfords vērsa ieroci aug�up uz krastiem un vēroja, vai neparādīsies tum�s uzbrucēja stāvs. "Kur?" viņa taujāja. "Kur ir asinis?" Pēk�ņi viņa iedomājās, ka viņi devu�ies aplamā virzienā, un patie�ām gandrīz iekliedzās. "Varbūt nevajadzēja meklēt dziļāk parkā un doties uz pretējo pusi." Drebo�ajā rokā ka�batas lukturī�a gaismas kūlis sa�ūpojās. Laiks �ķita apstājies, lai gan desmit minūtes likās paskrienam garām vienā acu�mirklī. "Asinis! Kur ir tās nolāpītās�"

Tur! Viņa ieraudzīja tum�sarkanu krāsojumu ceļamies no strauta un sajaucamies ar dziļajiem pēdu nospiedumiem tur cilvēks bija pūlējies uzkāpt pa labā krasta nogāzi. D�eimija ar Raterfordu uzsteidzās aug�ā pa slīpo krastu. D�eimija at�kal juta, kā dzeloņstiepļu pinums svilina iek�as nokaitēts tas pletās uz visām pusēm un draudēja izdedzināt kuņģī cau�rumu. Zālājā viņiem priek�ā krājās asiņu peļķe.

Bet te pēdas aprāvās.

42. nodaļa

Rādās, ka es derībās uzvarē�u, Karls �ukstēja. Mūs diez vai atradīs. Es nogriezu gabalu jakas un aptinu ap kā�ju, lai uz zemes nepaliktu asinis. Es paņēmu no �ejienes vie�nu plastmasas plēves gabalu, ko pievācu būvlaukumā, un ie�tinu tevi, lai nesot nepaliktu asiņu pēdas. Tie, kas pa�laik tur staigā, atskartīs, ka mēs esam pazudu�i bez pēdām. Lielis�ki, vai ne? Mūsu pēdējās paslēpes.

Kevanam izdevās palocīt galvu. Apziņa likās neskaidra, tomēr viņ� prātā noskaitīja visu, ko tagad no�ēloja. Viņ� pā�rāk reti skūpstījis D�eimiju, pārāk reti apliecinājis viņai sa�vu mīlestību. Bija �ēl, ka tēvs sita Kārlu. Vajadzēja pavadīt ar Kārlu vairāk laika tajās nedēļās, kad jau bija zināms, ka tēva negoda dēļ ģimenei būs jāpārceļas uz Ne�vilu. �ēl, ka savulaik Karla vēstules un tālruņa zvani �ķita traucēklis. Kevana no�ēloja, ka nav sazinājies ar Kārlu pēc tam, kad viņu atlaida no darba Global Protective Services.

"Vai negribi aiziet un mazliet iedzert, Kari? Varbūt aizie�sim uz kino un pēc tam apodīsim kādu burgeru? Tu varētu paciemoties pie manis Vaiomingas ran�o. Tev pie manis pa�tiks. Saulriets virs Tītonu kalniem. Draudzība. Visi �ie noti�kumi, tik daudzu cilvēku bojāeja tikai vienas sabojātas draudzības dēļ."

Apstulbu�ais prāts neatrada vārdus. "Kur� no mums ir egoists, Kari? Vai tu domā, ka es tevi pievīlu? Draudziņ, tu pats mani pievīli."

Kevana zināja, ka būtu jājūt dusmas. Niknums. Un to viņ� juta. Ja atrastos spēks, ja vien viņ� spētu satvert Karla gal�vu un sist tik ilgi, kamēr�

Ta�u dvēselē virmoja vēl kaut kas. Asaras straumēm lija pār seju, un asinis un dzīvība pamazām atstāja ķermeni. Ke�vana centās to paust skaļi, centās izspļaut lupatu un pateikt Karlam�

-��� Atkal smoc nost, vecais draugs?

Karls izvilka nejauko lupatu. Diem�ēl izkaltusi rīkle lie�dza Kevanam izteikt vārdus.

-��� Vai tev ir kaut kas sakāms? Karls apvaicājās. Kevana vārgi pamāja. Stāsti!

-���� Man�

-��� Jā? Mēģini vien. Dabū ārā. Pirmsnāves vārdi, un tādā garā.

-���� Ļoti �el.

-Ā!

Kevanam bija sajūta, ka viņ� krīt.

-��� �ēl? Vai zini, mans draugs? Karls pajautāja. Man ari. Pirms trim gadiem man dro�i vien vajadzēja tevi saspārdīt. Var�būt es baidījos, ka nespē�u. Bet, skat, tagad man tas izdevās.

Pār seju Kevanam nemitējās irdzēt asaras. Viņ� bija pūlē�jies pateikt, cik viņam �ēl, ka viņi ar Kārlu ir pieaugu�i. "Vē�los, kaut mēs joprojām būtu bērni," Kevana domāja. Galva ar būk�ķi atsitās pret asinīm piemirku�o koka grīdu.

-���� D�on, palīdzi man domāt! D�eimija �ukstēja. Kur viņi aizgāju�i?

D�eimija �audīja kabatas lukturī�a staru miglā un dru�d�aini maldījās tumsā.

-��� Kas tad tas? Raterfords norādīja.

-Kur?

-��� Tur. Raterfords pavirzīja viņas roku, un lukturī�a gais�mā atklājās bērnu vingro�anas pilsētiņa visvisādi stieņi, margas un caurulītes klints ieskautā alā, kam sienas bija ap�augu�as ar brik�ķiem un mū�zaļiem krūmiem.

D�eimija iegāja alā un nodrebēja, it kā būtu nonākusi ci�tā dimensijā. Viņa pārlaida apkārtnei blāvo gaismas staru, apskatīja zāģu skaidas uz zemes, tiltiņu pāri lielai caurulei, pa kuru bērni varēja lodāt, smil�u kastes koka apmales, pik�nika galdus.

-��� Nekur neredzu asinis. Viņai paspruka elsas. Es ne�zinu, ko iesākt!

Viņa iegāja dziļāk alā, virzīja gai�o staru visapkārt, ik pa brīdim apstādamās un pētīdama uzmanīgāk. Visbeidzot vi�ņa izmisumā nolēma turpināt meklējumus citur un pagrie�zās. Gaismas kūlis pārslīdēja kādam priek�metam.

-��� Pagaidi! Viņa atkal apgaismoja priek�metu. Pasaki, ka man rādās.

-Kur?

-Tur!

Abi piegāja pie tiltiņa, zem kura atradās cementa cauru�le, kurai bērni varēja izrāpties cauri. Pa labi bija otra, mazā�ka un lodā�anai vēl aizraujo�āka caurule. Abas caurules at�dalīja akmens siena no zemes slīpumā iestrādātiem milzīgiem laukakmeņiem.

-��� Tas akmens, D�eimija teica, vidū� Kāpēc�

-��� Aplipis ar zāģu skaidām? Raterfords jautāja.

-��� Uz citiem to nav. Palīdzi! D�eimija lūdza.

Viņi pieskrēja pie akmens. Raterfords satvēra to aiz aug��daļas.

-��� Atkāpies! viņ� lika D�eimijai. Rādi gaismu.

D�eimija paklausīja un pacēla ieroci. Raterfords sasprin�dzināja platos plecus un vilka no visa spēka. Vīrietis nebija gatavs tam, cik viegli laukakmens novelsies nost, atklājot skatienam murgainu ainu divus asinīm no�ķiestus vīrie�us un ekskrementu smirdoņu, kas uzvēdīja no tiem. Blakus mētājās sloksne, kuru Karls bija aptinis ap akmeni, lai varē�tu nosprostot eju. Sloksni viņ� pēc tam bija ievilcis iek�ā pa spraugām, kas atradās akmenim abās pusēs.

Pirmajā acu uzmetienā gulo�os nebija iespējams at�ķirt tik ļoti tie bija notraipīti sarecēju�ām asinīm. Viens nekustē�jās. Bet otrs pacēla galvu un paskatījās ārā. Viņam trūka krei�sās acs. Lūpas klāja nepatīkamas kreveles.

-��� Tā vien �ķiet, ka esmu derības zaudējis, Karls no�ērkstēja. Nekas. Es tikpat neļautu tev uzvarēt, Āron.

Karls pielika nazi Kevanam pie kakla.

D�eimija caur�āva Karlam otru aci.

44. nodaļa

Kevana ieraudzīja zārkā iespīdam gaismu. �ilbino�u gais�mu. Panikas pārņemts, viņ� strauji cēla plaukstu, lai aizseg�tu acis.

Roku negaidīti kāds satvēra un piespieda nolaist to gar sāniem.

-��� Tā tu vēl izrausi intravenozo caurulīti, sacīja D�eimija.

�ķita, ka plaksti ir aiz�ūti. Bet pamazām viņam izdevās

pārraut iedomātos diegus, un acis pavērās.

D�eimija sēdēja līdzās. Zaļās acis blāvi mirdzēja pārgu�ruma izvārdzinātās sievietes sejā, tum�ie mati no pārdzīvo�jumiem bija kļuvu�i nespodri, un tomēr viņa izskatījās tik�pat skaista kā vienmēr.

Viņ� gulēja slimnīcas gultā. Sāns un mugura sāpīgi puk�stēja. �uves un pārsēji spieda. Lūpas bija piepampu�as, mēle pietūku�i un sausa.

D�eimija ielika viņam mutē salmiņu.

Par to pateicīgs, Kevana iesūca mutē malku ūdens. Pir�majā mirklī tas �ķita sāj�, ta�u pēc brī�a pildīja muti ar iz�smalcinātu gar�u. Viņ� bija pārāk vārgs un tikai ar grūtībām spēja norit. Mazliet ūdens nopilēja gar mutes kaktiņiem. D�eimija ar lupatiņu tos noslaucīja.

-��� Baidos, ka neesmu labākajā formā, Kevana izdvesa.

-��� Muļķības. Tu esi ideāls.

Augumu pārņēma visaptvero�s gurdenums.

Kad viņ� atkal pamodās, D�eimija vēl arvien sēdēja bla�kus un paspieda vīra roku.

-��� Guļot tu izskaties pēc maza zēna.

Saņēmis visus spēkus, Kevana izgrūda: Karls?

-��� Miris.

-Kā?

Viņa pastāstīja. Kevanam to bija ļoti grūti aptvert.

-��� Akmeņi un zāģu skaidas bija saslapu�as lietū, D�ei�mija skaidroja. Kad Karls novēla nost akmeni, zem kura slēpās, tam pielipa zāģu skaidas. Viņ� tās nevarēja redzēt, kad novietoja akmeni vietā. Dro�i vien viņu mocīju�as tā�das ārprātīgas sāpes, ka viņ� nav par to iedomājies.

-��� Viņ� ir otrais cilvēks, kuru tu esi nogalinājusi.

-��� Nerunā par to.

-��� Es saprotu. Man pa�am tā ir gadījies.

-��� Nē, attrauca D�eimija. Tu nesaproti.

Kevana runādams nejuta lūpas.

-��� Lai arī attaisnojams, tas tomēr ir �ausmīgs nodarījums�

-��� Ne par to ir runa. Es tevis dēļ darītu visu. Tikai es ne�drīkstu par to runāt. Tu nedrīksti nevienam izpaust, ka vi�ņu no�āvu es.

D�eimija paskatījās apkārt un ierunājās tik klusi, ka vīrs tik tikko varēja saklausīt:

-��� D�ons iedeva man savu ieroci. Ja kāds to uzzinās, viņ� zaudēs darbu. Pēc tam, kad es no�āvu Kārlu, viņ� paņēma no manis ieroci un iz�āva otrreiz pa akmeni blakus bedrei. It kā pirmais �āviens nebutu trāpījis mērķī. Viņam uz ādas atrada �aujampulvera pēdas, un izmeklētāji ticēja viņam uz vārda. Mani neviens pat neiedomājās pārbaudīt.

-��� Tie�ām D�ons tā izdarīja? Kevana pūlējās izanalizēt notikumu sekas, bet domas atkal aizplūda.

Nākamreiz atgūstoties no tumsas, Kevana dzirdēja klu�sinātas balsis. Viņ� ar acīm meklēja sievu un ieraudzīja Raterfordu un D�eimiju sa�ukstamies stūrī.

Raterfords paraudzījās uz pacientu.

-��� Duso�ais Skaistulis ir pamodies. Kā jūties?

-��� Esmu gatavs mācīties modernās dejas.

Abi pasmaidīja par vārgo jociņu.

-��� Vai gribi izlaist pirmo valsi? Kevana uzrunāja Raterfordu.

-��� Paldies par piedāvājumu, bet es �o deju izlaidī�u.

-��� Tu atraidi mani. Domā, ka es par to uztrauk�os?

Abi atkal pasmaidīja.

-��� Karls to gribēja, sacīja Kevana.

-��� Gribēja? Raterfords apjucis pārvaicāja.

-��� Lai viņu no�auj.

-��� Bet viņ� tā nemaz neizturējās. Viņ� jau grasījās pārgriezt tev rīkli! D�eimija uzstāja.

-��� Lai piespiestu D�onu iz�aut, paskaidroja Kevana. To�brīd garām atvērtajām palātas durvīm pagāja medmāsa.

D�eimija atzinīgi uzlūkoja Kevanu viņ� likās daudz mo��āks nekā pirmīt.

Tomēr Kevanam nācās koncentrēties, lai veidotu vārdus.

-��� Karls apzinājās, ka viņu nekas negaida. Ja nu vienīgi nā�ves spriedums. Sēdēt �aurā kamerā, skaitīt garām slīdo�os mirkļus un gaidīt adatu ieduramies vēnā? Nē. Tādēļ pastei�dzināja notikumus. Patiesībā, D�on, tu viņam izdarīji pakal�pojumu, teica Kevana, uzlūkodams D�eimiju.

-���� Tas nelietis nebija pelnījis tik labvēlīgu attieksmi, vi�ņa ieminējās.

-���� Tolaik, zēna gados, mēs kopā brīni�ķīgi pavadījām lai�ku, Kevana sacīja. Ar skumjām viņ� atminējās brīdi, kad Karla plaukstas sakļāvās viņam ap kaklu. Viņ� gribēja mai�nīt sarunas tematu, un balss tikai ar pūlēm pakļāvās. Kas notiks tālāk?

-���� Tu zaudēji daudz asiņu. Ārsts apgalvo, ka tev jāuztu�ras slimnīcā vēl da�as dienas, līdz atgūsi mazliet spēka.

-���� Un tad mēs dosimies uz Ņūorleānu gatavoties tiesai, Kevana piebilda. Raterfords un D�eimija saskatījās. Ko jūs no manis slēpjat? Kevana noprasīja.

-��� Mouslijs atsauca apsūdzības, Raterfords atbildēja.

Kevanam bija nepiecie�ams bridis, lai aprastu ar jauno

zinu.

-��� Notikumi parkā piesaistīja lielu pla�saziņas līdzekļu uz�manību, Raterfords skaidroja. Cilvēki tev juta līdzi. Dievs vien zina iemeslu, ta�u daudzi tevi uzskata par tādu kā va�roni. Viņ� greizi pasmaidīja. Viesnīcas negribēja izskatī�ties kā lieli korporatīvie apspiedēji. Tās izdarīja spiedienu uz Mousliju. Līdzīgi rīkojās Pasaules Tirdzniecības organi�zācijas dalībnieki. �ķiet, ka mans priek�nieks nav tik nelo�kāms, kā izliekas.

-��� Kā viņ� pret tevi izturas? Kevana jautāja.

-��� Acīmredzot ari es esmu kļuvis par varoni, Raterfords atteica. Patlaban mēs esam labākie draugi.

-��� Tuk, tuk! pie durvīm kāds iesaucās.

Kevana pagrieza galvu un ieraudzīja uz sliek�ņa stāvam Viljamu. Nevainojamā frizūra, spo�i baltie zobi, �ilbino�i bal�tais krekls, uzvalks ar �auru svītriņu un valdonīgi izrieztās krūtis padarīja viņu tik negrozāmi piederīgu dārgu advo�kātu aprindām kā vēl nekad.

-��� Vai jūties pietiekami spēcīgs, lai uzņemtu vēl vienu viesi?

-��� Tu esi alla� gaidīts, Kevana attrauca.

-���� Biju domājis pasniegt tev ziedu pu�ķi, ta�u nospriedu labāk atnest �ādu dāvanu. Viņ� iedeva Kevanam aploksni.

-��� Kas tas būtu?

-��� Kredītvēstule no divpadsmit taviem bagātākajiem klien�tiem. Apjautu�i, ka Global Protective Services un sevi�ķi tu vairs nespēsi apsargāt viņu dzīvību, kungi acīmredzot nodrebēja pie visām savām miljardieru miesām.

-��� Sprie�ot pēc �e�īras kaķa smīna tavā sejā, ierunājās D�eimija, man rodas nojauta, ka tu pieliki lielas pūles, lai viņiem to atgādinātu.

-��� Nācās diezgan bie�i zvanīt, jā. Tu saņemsi detalizētu rē�ķinu un apliecinājumu, ka atkal vari atļauties manus pakal�pojumus. Protams, uzņēmumu vajadzēs stipri samazināt, ta��u man ir aizdomas, ka �āds iznākums tev patiks labāk.

-��� Galvenais, lai man tiek iespēja sargāt cilvēkus, kuri to pelnīju�i, bet nevar mani atļauties. Kevana juta, ka D�ei�mija vieglītēm saspie� viņa plaukstu.

-��� Kā vēlies. Uzņēmums pieder tev, Viljams atteica.

-��� Un D�eimijai.

-��� Jā, iejaucās Raterfords. Es pats savām acīm pārlieci�nājos, ka viņa ir lielisks sargs.

Kevana uzlūkoja Raterfordu.

-��� Tu arī, D�on. Tu palīdzēji izglābt man dzīvību. Paldies.

Raterfords mazliet padomāja un paraustīja plecus.

-��� Tā jau draugiem pieklājas darīt.

Deivids Morels

UZ NA�A ASMENS

Redaktore Liene Akmens

Korektore Anija Brice Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

D. Morels

Mo 531 Uz na�a asmens No angļu vai. tulk. Uldis �ēns. R., "Apgāds "Kontinents"" 464 lpp.