DEIVIDS MORELS

ZAUDĒTĀ DZĪVE

Zēna gados man pazuda brālis. Pazuda no zemes vir�sas. Brāli sauca Pītijs, pēc skolas viņ� ar divriteni brauca no beisbola spēles uz mājām. Patiesībā viņ� spēlē nepiedalījās, jo spēle domāta vecākiem zēniem, tādiem kā man, kam trīs�padsmit gadu. Pītijam bija tikai deviņi gadi. Es biju viņam pasaules naba, un viņ� vienmēr vilkās man līdzi. Pārējie zēni īgņojās, ka viņ� pastāvīgi maisās pa kājām, tāpēc pateicu Pī�tijam, lai at�ujas, lai lasās uz mājām. Vēl arvien atceros aiz�vainoto skatienu, ar kādu viņ� mani apveltīja, � kalsnējs, mazs puika ar īsi apgrieztiem matiem, brillēm, skaviņām uz zobiem, vasaras raibumiem, vaļīgu T kreklu, maisīgām d�in�su biksēm un kroskurpēm kājās � tādu viņu redzēju pēdējo reizi. Tas bija pirms ceturtdaļgadsimta. Tas bija vakar.

Kad vakariņas bija pagatavotas un Pītijs nenāca, māte apzvanīja apkārtnes zēnus � viņa draugus �, bet neviens Pītiju nebija redzējis. Pēc divdesmit minūtēm tēvs piezvanīja uz policiju. Viņ� uztraucās (vismaz tobrīd), vai Pītijam nav uzbraukusi ma�īna, ta�u policijas de�urants paziņoja, ka nav notikusi neviena avārija, kurā būtu cietis zēns ar velosipē�du. De�urants solīja piezvanīt, ja kaut ko uzzinās, bet tik�mēr zēnu meklēs patruļma�īnas.

Tēvs nevarēja vien sagaidīt. Man bija jārāda ceļ�, pa kuru Pītijs būtu varējis braukt no spēļu laukuma uz mājām. Mēs izbraucām to uz vienu un otru galu. Tikmēr iestājās krēsla, un pēdējos saules staros es pamanīju riteņa sarkanos atstarotājus. Divritenis bija iegrūsts krūmos uz tuk�a zemes gabala. Zem divriteņa gulēja Pītija beisbola cimds. Mēs pār�meklējām zemes gabalu. Mēs saucām Pītiju vārdā. Mēs jau�tājām tajā ielā dzīvojo�iem cilvēkiem, vai viņi nav redzēju��i zēnu, kur� pēc apraksta atbilst Pītijam. Neviens neko nezināja. Braucot uz mājām, likās, āda uz tēva vaigu kau�liem tā nostiepusies, ka tie kļuvu�i lielāki. Viņ� visu laiku pie sevis murmināja: "Ak kungs."

Atlika tikai cerēt, ka Pītijs nenāk mājās, jo ir pār�skaities, ka viņam nav ļauts spēlēt beisbolu un viņ� aizsū�tīts mājās. Man �ķita, ka brālis atnāks pirms gulētie�anas un pajautās: "Vai tev nav �ēl? Varbūt esmu tev vajadzīgs vai�rāk, nekā vari iedomāties?" Man patie�ām bija �ēl, jo neva�rēju sev iestāstīt, ka Pītijs iegrūdis divriteni krūmos tāpat vien � viņam tā bija dārga manta. Bet kāpēc viņ� nome�tis beisbola cimdu? Ar viņu bija atgadījies kas slikts, un ne�kas tāds nebūtu noticis, ja es nebūtu teicis, lai viņ� pazūd.

Mammai uznāca histērija. Tēvs no jauna piezvanīja uz policiju. Drīz ieradās detektīvs, un nākamajā dienā tika or�ganizēta meklē�ana. Avīzē parādījās raksts (tas notika Vud- fordas pilsētiņā netālu no Kolumbusas Ohaio). Vecāki uzstājās televīzijā un radio, lūgdami atdot nolaupīto Pītiju. Bez panākumiem.

Man grūti rakstīt par sāpēm un postu, ko izraisīja Pī- tija nozu�ana. Māte bija spiesta dzert nervu zāles. Naktī vi�ņa neskaitāmas reizes sāka raudāt. Mani mocīja vainas ap�ziņa, ka neesmu ļāvis Pītijam spēlēt beisbolu. Dzirdot no�īkstam durvis, lūdzos, lai tas būtu viņ�, kas beidzot at�grie�as mājās. Tēvs sāka dzert un pazaudēja darbu. Viņ� ka��ķējās ar mammu. Mēnesi vēlāk tēva ma�īna noskrēja no �o�sejas, apmeta vairākus kūleņus un viņ� nositās. Dzīvību viņ� nebija apdro�inājis. Mammai bija jāpārdod māja. Mēs pār�cēlāmies uz mazu dzīvoklīti, bet vēlāk � pie mammas ve�cākiem uz Kolumbusu. Es nemitīgi uztraucos, kā Pītijs mūs atradīs, ja pārnāks mājās.

Viņ� mani vajāja. Es kļuvu vecāks, pabeidzu koled�u, apprecējos, sāku veiksmīgu karjeru, man piedzima dēls. Pī�tijs manās atmiņās nekļuva vecāks. Viņ� joprojām palika tāds pats kaulains, deviņus gadus vecs pui�elis, kas pamet uz mani aizvainotu skatienu un aizbrauc ar divriteni. Nebi�ja brī�a, kad viņa man netrūktu. Ja kāds fermeris būtu uz�aris maza zēna skeletu un kaut kādā veidā izdotos identifi�cēt, ka tās ir Pītija atliekas, es būtu smagi sērojis par brāli, ta�u tad vismaz būtu skaidrība. Es mocījos neziņā, kas ar vi�ņu noticis.

Esmu arhitekts. Kādu laiku strādāju lielā Filadelfijas firmā, ta�u mani labākie darbi tur tika uzskatīti par pārāk netradicionāliem, tāpēc galu galā sāku strādāt uz savu ro�ku. Nolēmu arī, ka būtu svētīgi mainīt dzīvesvietu � pār�celties nevis uz citu Austrumu piekrastes pilsētu, bet pamest Austrumu piekrasti pavisam. Sieva mani pārsteidza, jo viņai �ī doma iepatikās vēl vairāk nekā man. Nesāk�u stāstīt ie�meslus, kāpēc izvēlējos Denveru � varbūt vilināja kalni un Rietumu mīti. Galvenais ir tas, ka mēs pārcēlāmies uz tu�rieni un gandrīz no pa�a sākuma maniem projektiem radās pieprasījums.

Divas biroja ēkas, ko esmu projektējis, izvietotas bla�kus pilsētas parkiem. Tās ne tikai saplūst ar parku, bet at�spoguļo apkārtni � stikla' un flī�u sienas uztver dīķu, ko�ku, zāliena attēlus, savienojot tos ar dabu. Tomēr īpa�i lepojos ar savām mājām. Daudzi mani klienti dzīvo miljo�nāru kūrortpilsētās, kā Aspena un Veila, ta�u respektē kal�nus un negrib izcelties. Viņi vēlas būt kopā ar dabu, to ne- deformējot. Es viņus saprotu. Manis projektētās mājas tā iekļaujas apkārtnē, ka cilvēks tās neredz, iekams nav pie�gājis pie durvīm. Tās slēpj koki un klintis. Pa māju apak�u tek strauti. Plakanu akmeņu krāvumi kalpo par jumtu. Lie�li akmeņi par pakāpieniem. Sienu vietā ir klintis.

Dīvaini, bet ēkām, kas projektētas, lai būtu neuzkrī�to�as, tiek pievērsta liela uzmanība. Klienti, kaut arī apgal�vo, ka vēlas būt neredzami, nespēj pretoties vilinājumam izrādīt jauno māju. Tām veltīti raksti �urnālos "House Beau- tiful" un "Architeciural Digest", kaut arī fotogrāfijas drīzāk atgādina dabasskatus, nevis mājas. Vietējais CBS televīzi�jas kanāls savām ziņām pulksten deviņos pievienoja divu minū�u ierakstu ar �urnālistu, kas ģērbies kā tūrists. Viņ� uz�runāja skatītājus:

� Vai redzat �o klin�u un koku starpā māju?

Viņ� stāvēja tikai desmit pēdu attālumā no sienas, bet skatītājs to saprata tikai tad, kad �urnālists sienu parādīja, � tik labi māja bija nomaskēta. Reportā�a tika pamanīta CBS mītnē Ņujorkā, un pēc da�ām nedēļām mani intervēja des�mit minū�u iestarpinājumam "CBS svētdienas rīta" raidī�jumā.

Es visu laiku sev uzdodu jautājumu, kāpēc biju ar mie�ru. Dievs mans liecinieks, darbam man nav vajadzīga lielā�ka popularitāte. Interviju nenoteica ekonomiski apsvērumi, tātad tikai tuk�a iedomība. Varbūt gribēju, lai dēls mani redz televīzijā. Īstenībā ekrānā uz brīdi pavīdēja gan viņ�, gan mana sieva, ejot garām manis projektētajai mājai, ko repor�tieris nosauca par "māju hameleonu". Es priecātos, ja mēs visi būtu kā hameleoni.

���� Bred! � vīrs sauca mani vārdā.

Tas notika trīs dienas pēc "CBS svētdienas rīta" raidī�juma. Bija tre�diena. Jūnija sākums. Lieliska, saulaina die�na. Visu rītu biju piedalījies sanāksmēs, un rūkoņa vēderā atgādināja, ka neesmu ieturējis len�u. Citreiz es aizsūtītu sekretāri pēc sviestmaizēm, ta�u viņai �obrīd bija darāms kas svarīgāks. Turklāt man gribējās iziet svaigā gaisā un paprie�cāties par sauli. Denveras centru var uzskatīt par pilsētu plā�no�anas paraugu � tas ir pla�s un draudzīgs, arī ēkas ir tik zemas, ka nenoslāpē gaismu. Brīdī, kad dzirdēju uzsaucie�nu, mans ceļa mērķis bija kafejnīca ielas pretējā pusē un prātu nodarbināja tikai sendvi�s ar sālītu liellopu gaļu.

���� Bred!

Sākumā nodomāju � kāds no maniem darbiniekiem grib atgādināt, ka esmu kaut ko aizmirsis. Pagriezies ierau�dzīju sve�u vīru, kas steidzās pie manis. Viņ� bija gadus trīs�desmit piecus vecs, skarbiem vaibstiem, ar netīru iedegumu un pinkainiem, gariem matiem. Brīdi iedomājos, ka tas ir kāds celtnieks, ar kuru esmu ticies, realizējot savus projek�tus. Katrā ziņā uz tādām domām vedināja apģērbs: apbru�ā�ti darba apavi, putekļaini d�insi, saburzīts kokvilnas krekls ar atrotītām piedurknēm. Es labi iegaumēju sejas un noteikti būtu atcerējies divas collas garo rētu uz zoda.

���� Bred! Ak dievs, kas to varēja iedomāties! � Vīrs nometa daudz pieredzēju�o mugursomu uz ietves. � Pēc tik daudz gadiem! Dievs �ēlīgs!

Dro�i vien es izskatījos apjucis. Man ir patīkami apzi�nāties, ka cilvēkiem tīk mana sabiedrība, ta�u reti biju re�dzējis tik lielu sajūsmu, mani ieraugot. Laikam jau mēs kād�reiz esam biju�i pazīstami, kaut arī man nebija ne jausmas, kas ir �is cilvēks.

Viņ� platā smaidā atklāja no�ķeltu priek�zobu.

���� Tu nepazīsti? Padomā, es būtu tevi pazinis vienal�ga kur! Es pazinu tevi televīzijā! Tas esmu es!

Mans prāts darbojās lēnām, pārcilājot atmiņas.

���� Baidos, ka ne�

���� Pīters! Tavs brālisl

Tagad viss kļuva skaidrs. Galva strādāja ātri. Vīrs pa�stiepa rokas.

���� Cik brīni�ķīgi, ka atkal tevi redzu!

���� Nepieskarieties man ar rokām, velns parāvis!

���� Ko tu teici? � Izskatījās, ka vīrs ir satriekts.

���� Ja nāksiet tuvāk, izsauk�u policiju. Ja cerat dabūt no manis naudu�

���� Bred, ko tu runā?

���� Jūs redzējāt "CBS svētdienas rīta" programmu, vai ne?

���� Jā, bet�

■� Jūs esat pieļāvis kļūdu, saulesbrāl. Tas numurs ne�ies cauri.

Televīzijas raidījumā reportieris bija pieminējis Pītija pazu�anu. Nākamajā dienā pēc raidījuma man uz biroju bi�ja zvanīju�i se�i cilvēki un uzdevu�ies par Pītiju. "Tavs sen pazudu�ais brālis," visi bija mundri paziņoju�i. Pirmais zvans bija mani satraucis, ta�u pēc da�u minū�u ilgas sarunas jau biju sapratis, ka zvanītājam nav ne mazākās jēgas, kā Pītijs pazudis, kur tas noticis un kāda bijusi mūsu mājas dzīve. Nā�kamie divi zvanītāji bija vēl briesmīgāki meļi. Viņiem vi�siem vajadzēja naudu. Es pateicu sekretārei, lai nesavieno ne ar vienu, kas uzdodas par brāli. Nākamie trīs afēristi me�loja viņai, izlikdamies, ka zvana biznesa darī�anās, un ar vil�tību panāca savienojumu. Tiklīdz viņi sāka savu teātri, es nometu klausuli. Nākamajā dienā sekretārei izdevās pārtvert vēl astoņu cilvēku zvanus, un tie visi uzdevās par Pītiju.

Tagad tāds stāvēja manā priek�ā visā godībā.

���� Nenāciet tuvumā. � Cenzdamies nenokavēt, es strauji pagriezos, pamanīju ma�īnu plūsmā starpu un metos pāri ielai.

���� Bred! Dieva dēļ, uzklausi! � vīrs iesaucās. � Tas patie�ām esmu es!

�ķita, ka no dusmām tūlīt plīsī�u, ta�u gāju tālāk.

���� Kas man jāizdara, lai tu noticētu? � vīrs kliedza.

Biju sasniedzis ielas vidu un nepacietīgi gaidīju, kad

atkal radīsies sprauga starp ma�īnām.

��� Kad viņi mani nogrāba, es braucu uz mājām ar div�riteni! � vīrs atkal iesaucās.

Es nikni atskatījos.

���� Reportieris to teica televīzijā! Lasies projām, kamēr neesmu samalis tevi miltos.

����� Bred, pieveikt mani tagad būs daudz grūtāk nekā toreiz, kad bijām mazi. Divritenis bija zils.

Biju tik nikns, ka pēdējo piebildi gandrīz neuztvēru. Tad atmiņā uzpeldēja Pītija zilais divritenis.

��� Tas televīzijā netika pieminēts, � vīrs sacīja.

����� Toreiz par to rakstīja avīzēs. Jums vajadzēja tikai piezvanīt uz Vudfordas bibliotēkas uzziņu nodaļu un palūgt, lai pārbauda tā gada attiecīgā mēne�a laikrakstus. Nemaz nav grūti dabūt sīkākas ziņas par Pītija pazu�anu.

���� Par manu pazu�anu, � vīrs piebilda.

Abās pusēs pa ielu signalizēdamas garām traucās au�toma�īnas.

���� Mums abiem bija viena istaba, � vīrs sacīja. � Vai tas bija publicēts?

Es neapmierināts saraucu pieri.

����� Mēs gulējām divstāvu gultā. � Vīrs pacēla balsi. � Aug�ā gulēju es. Tie�i virs manis auklā karājās helikop�tera modelis. Man patika to noņemt lejā un griezt spārnus.

Grumbas manā pierē padziļinājās.

���� Nelaimes gadījumā mēbeļu fabrikā tēvam bija no�griezts kreisās rokas mazā pirkstiņa gals. Vasarā pirms ma�nas pazu�anas mēs visi kopā devāmies izbraucienā ar teltīm uz Kolorādo. Mamma līdzi nebrauca. Viņa baidījās uzturē�ties ārā, jo viņai bija alerģija pret bi�u dzēlieniem. Pietika viņai ieraudzīt biti, lai kristu panikā.

Man pāri gāzās atmiņas. Sve�inieks nekādā ziņā nebū�tu varējis uzzināt tādas lietas no vecām avīzēm vien. �āda informācija nekad nekur nebija publicēta.

���� Pītij?

���� Mūsu istabā bija akvārijs ar zelta zivtiņu. Tikai ne�vienam no mums nepatika akvāriju tīrīt. Vienu dienu, kad pārnācām no skolas, guļamistaba smirdēja un zivs bija beig�ta. Mēs ielikām zivi sērkociņu kastē un apglabājām pagal�mā. Vēlāk apbedījuma vietā ieraudzījām bedri, jo kaimiņu suns zivi bija izracis.

���� Pītij! � Steidzoties atpakaļ, man gandrīz uzbrauca virsū automa�īna. � Ak kungs, tas esi tu!

���� Reiz istabā spēlējot bumbu, mēs izsitām logu. Tēvs mūs tāpēc grauza veselu nedēļu.

�oreiz es papletu rokas. Nekad nebiju apskāvis nevie�nu tik cie�i. Brālis oda pēc piparmētru ko�ļājamās gumijas un cigare�u dūmiem. Viņam bija milzīgi stipras rokas.

���� Pītij� � Es tikko spēju parunāt. � Kas ar tevi no�ticis?

Viņ� brauca uz mājām. Nikns. Aizvainots. Viņam bla�kus piestāja automa�īna un lēni sāka braukt līdzi. Blakus �o�ferim sēdo�ā sieviete nolaida lejā logu un pajautāja, kā iz�braukt uz starp�tatu maģistrāli. Viņ� izstāstīja. Likās, sieviete neklausās. �ķita, neklausās arī drūma izskata vīrs, kas sēdē�ja pie stūres. Sieviete pavaicāja:

"Vai tu tici Dievam?"

Ir nu gan jautājums.

"Vai tu tici pasaules galam?" sieviete tincināja.

Ma�īna piebrauca priek�ā ceļam. Viņ� nobijās un nokāpa no divriteņa uz ietves. Sieviete izlēca no ma�īnas un metās viņu ķert. Kāja aizķērās aiz pedāļa. Tuk�s zemes gabals. Krūmi. Sieviete viņu notver. Vīrietis attaisa ba�gā�nieku un iemet viņu iek�ā. Ar troksni aizcērtas vāks. Tumsa. Viņ� kliedz. Dauzās. Trūkst gaisa. Viņ� zaudē sa�maņu.

Pītijs man aprakstīja to visu, sē�ot pretī atsevi�ķā no�dalījumā kafejnīcā, uz kuru biju steidzies.

���� Tev nevajadzēja mani sūtīt no tās beisbola spēles uz mājām, � viņ� sacīja.

����� Es zinu. � Man aizlūza balss. � Ak kungs, es to

zinu.

������ Tā sieviete bija vecāka par mammu. Pie acīm grumbas. Mati pie saknēm sirmi. Sakniebtas lūpas. Bries�mīgi kārna� Sagumu�i pleci� Rokas mētājas. Līdzīga put�nam, ta�u stipra. Vīram netīri, gari mati, neskuvies. Viņ� bija ģērbies kombinezonā un oda pēc ko�ļājamās tabakas.

����� Ko viņi no tevis gribēja? Vai viņi tev�. � Es ne�spēju piespiesties, lai pateiktu vārdu "uzmācās".

Pītijs novērsa skatienu.

���� Viņi aizveda mani uz fermu Rietumvird�īnijā.

���� Tepat aiz robe�as? Tu biji tik tuvu?

���� Netālu no pilsētas, kas saucās Redemp�ena [1] . Ļauns joks, vai ne? Tā to īstenībā sauca, bet es ilgi nezināju pilsē�tas nosaukumu. Viņi turēja mani kā cietumnieku � tik il�gi, līdz aizbēgu. Se�padsmit gadu vecumā.

���� Se�padsmit? Un visu �o laiku? Kāpēc neieradies pie mums?

����� Es par to domāju. � Pītijs jutās neērti. � Vien�kār�i nespēju saņemties. � Viņ� izvilka no krekla kabatas cigare�u paciņu. Ta�u, tiklīdz viņ� uzrāva sērkociņu, pie gal�da pienāca oficiante.

���� Atvainojiet, ser. �eit nedrīkst smēķēt.

Pītija skarbie vaibsti sastinga.

���� Labi.

���� Kādas bus jūsu vēlē�anas?

��� Jums labi izdodas to pajautāt.

���� Ko?

����� Liellopu gaļu, � es pateicu, izlādēdams sasprin�gumu.

Pītijs nepacietīgi iebāza cigaretes atpakaļ kabatā.

���� Pāris aliņu.

Kad oficiante aizgāja, paskatījos visapkārt, vai kāds ap�meklētājs nav pārāk tuvu, lai dzirdētu, ko mēs runājam.

����� Kā to saprast � tu nespēji saņemties un ierasties pie mums?

��� Tas vīrs visu laiku stāstīja, ka mamma un tētis vairs neņems mani atpakaļ.

���� Ko?

���� Vairs ne, pēc tam kad viņ�� Viņ� teica, ka mam�mai un tēvam es tā rieb�os, ka viņi�

���� Ka tevi nepieņems? Tas nekad nebūtu noticis. � Mani pārņēma neizsakāmas skumjas.

���� Tagad to saprotu. Bet kad izbēgu� Teiksim tā, es nepazinu pats sevi. Viņi turēja mani telpā pazemē � kā cie�tumnieku.

���� Kungs Dievs!

���� Neredzēju dienas gaismu septiņus gadus. � Pītija vaigu muskuļi saspringa. � Nezināju, cik ilgs laiks pagājis. Kad tiku ārā, man bija vajadzīgas krietnas pūles, līdz visu apjēdzu.

���� Ar ko tu nodarbojies?

Pītija sejā pavīdēja izmocīts smaids.

���� Klīdu apkārt. Strādāju uz būvēm. Braucu ar smago ma�īnu. No visa pa druskai. Tūlīt pēc divdesmit pirmās dzim�anas dienas gadījās braukt uz Kolumbusu. Saņēmu dū�u un apmeklēju Vudfordu, lai redzētu mūsu māju.

���� Māja toreiz jau bija pārdota.

���� To es noskaidroju.

���� Un tēvs bija miris.

���� Arī to atklāju. Neviens nezināja, uz kurieni pārcē�lusies Deninga kundze un viņas dēls Breds.

���� Mēs dzīvojām Ķolumbusā pie mātes vecākiem.

����� Pavisam tuvu. � Pītijs izmisumā pakratīja galvu.

���� Es nezināju, kāds ir mammas meitasvārds, tāpēc nevarē�ju viņu meklēt pie vecākiem.

���� Policija būtu palīdzējusi mūs atrast.

���� Un uzdotu milzum daudz jautājumu, uz kuriem man negribētos atbildēt.

���� Viņi būtu apcietināju�i to vīrieti un sievieti, kas te�vi nolaupīja.

���� Kāds man no tā labums? Tiktu sarīkota tiesa. Man būtu jāliecina. Par �o notikumu rakstītu visas avīzes. � Viņ� bezpalīdzīgi atmeta ar roku. � Es jutos tik�

���� Tas viss tagad ir aiz muguras. Centīsimies, lai tā arī paliktu. Tu nekur neesi vainīgs.

����� Tomēr es jūtos� � Pītijs ar pūlēm meklēja nā�kamo vārdu, ta�u apklusa, pienākot oficiantei ar alu. Viņ� iedzēra no pudeles garu malku un mainīja sarunas tematu.

���� Kas ir ar mammu?

Jautājums mani pārsteidza nesagatavotu.

���� Ar mammu?

��� Jā, kā viņai klājas?

Es varēju atbildēt tikai pēc brī�a.

���� Mamma nomira pagāju�ajā gadā.

���� Ak� � Pītijs pieklusa.

���� Vēzis.

����� Uh� � Viņ� klusu izelpoja. Radās iespaids, it kā viņa te nebūtu. Pītija acis bija pievērstas alus pudelēm, ta��u skatiens kavējās kaut kur tālu, tālu.

Kad iegāju virtuvē, Keitas parasti pievilcīgie sejas vaib�sti man �ķita saspringti. Viņa soļoja, runāja pa telefonu un vilka ar nervozu roku pa garajiem, blondajiem matiem. Ie�raugot mani, viņas pleci atvieglojumā noslīga uz leju.

���� Viņ� nupat kā ienāca. Piezvanī�u vēlāk.

Noliekot klausuli, viņa smaidīja.

���� Kur tu biji pazudis? Visi uztrauku�ies, � sacīja Keita.

���� Uztrauku�ies?

����� �ai pēcpusdienā tev bija paredzētas vairākas svarī�gas tik�anās, bet tu pat neparādījies. Darbā uztraucas, vai neesi cietis nelaimes gadījumā vai�

���� Viss ir lieliski. Man bija zudusi laika sajūta.

���� �aplaupīts, vai�

���� Vairāk nekā lieliski.

���� �vai saniķojusies sirds, vai�

���� Man ir brīni�ķīgi jaunumi.

����� �vai dievs zina kas. Tu vienmēr esi bijis misters, uz kuru var paļauties. Tūlīt būs se�i, bet tu neesi piezvanījis un pateicis, ka ar tevi viss kārtībā un� Vai tu od pēc alko�hola? Esi dzēris?

���� Tu uzminēji. � Es plati smaidīju.

����� Dienas laikā? Neliekoties zinis, ka tev jātiekas ar klientiem? Kas tev lēcies?

���� Es jau teicu, ka man ir lieliski jaunumi.

���� Kādi jaunumi?

���� Atradies Pītijs.

Keitas zilajās acīs pavīdēja apjukums, it kā es nezinā�tu, ko runāju.

���� Kas�? � Piepe�i viņa atskārta. � Mīļais dievs, tu gribi teikt� tavs brālis.

���� Tie�i tā.

���� Bet� tu teici, ka, tavuprāt, viņ� ir miris.

���� Esmu maldījies.

���� Vai esi dro�s, ka tas ir viņ�?

����� Protams. Viņ� man stāstīja ko tādu, ko varēja zi�nāt tikai Pītijs. Tam jābūt viņam.

���� Un viņ� no tiesas ir �eit? Denverā?

���� Pat tuvāk. Viņ� ir verandā.

���� Ko? Tu atstāji viņu ārā?

���� Negribēju, lai tas viss negaidīti tev uzbrūk. Ienācu tevi sagatavot. � Es izskaidroju, kas noticis. � Kad būs brīvs laiks, izstāstī�u pārējo sīkumos. Galvenais, lai tu zinā�tu, ka brālim nav klājies viegli.

��� Tad ta�u viņam nav jādirn verandā. Dieva dēļ, ved iek�ā!

�ai brīdī no pagalma istabā ienāca D�eisons. Vienpa�dsmit gadu vecumā viņ� bija mazs saviem gadiem un izska�tījās stipri līdzīgs Pītijam laikā, kad tas pazuda. Skaviņas uz zobiem, vasaras raibumi, brilles, tievs augumiņ�.

���� Kas par lietu? Jūs strīdaties?

���� Tie�i otrādi, � atbildēja Keita.

���� Kas noticis?

Skatoties uz D�eisona brillēm, atcerējos, ka arī Pītijam bija vajadzīgas brilles. T<i�u vīram aiz durvīm nebija briļļu. Piepe�i jutos tā, it kā būtu dabūjis dun�a dūrienu. Vai esmu apkrāpts?

Keita pietupās dēla priek�ā.

���� Vai atceries, mēs reiz stāstījām, ka tavam tēvam bi�jis brālis?

���� Protams. Tētis runāja par viņu televīzijas raidījumā.

���� Viņ� pazuda, kad bija mazs zēns, � bilda Keita.

D�eisons neveikli pamāja.

���� Mani vēl mocīja murgi.

���� Tad zini, �ādi murgi tev vairs nerādīsies, � sacīja Keita. � Vai vari iedomāties? �odien viņ� atgriezies. Tu vi�ņu satiksi.

��� Jā? � D�eisona seja atplauka. � Kad?

���� Tiklīdz atvērsim ārdurvis.

Es mēģināju Keitai kaut ko teikt, brīdināt par pēk�ņa�jām, nelabajām aizdomām, ta�u viņa jau gāja caur priek��namu uz durvīm. Pēc brī�a viņa jau bija tās atvērusi. Nezi�nu, ko Keita bija cerējusi ieraudzīt, ta�u nez vai nopluku�ais vīrs atbilda viņas idealizētajam priek�statam par sen pazu�du�o brāli. Viņ� bija smēķējis cigareti un apbrīnojis ar ko�kiem apaugu�o apkaimi mājas priek�ā, bet tagad pagriezās. Mugursoma stāvēja viņam blakus.

���� Pītijs? � jautāja Keita.

Viņ� neveikli pārlika svaru no vienas zābakā autās kā�jas uz otru.

���� Liekas, tagad Pītera vārds būtu vairāk piemērots.

���� Lūdzu, nāc iek�ā.

�Paldies. � Viņ� pameta skatienu uz pussmēķēto ci�gareti, ielūkojās mājas iek�ienē, noknieba kvēlojo�o ciga�retes galu un pārpalikumu ielika krekla kabatā.

���� Ceru, ka paliksi uz vakariņām, � sacīja Keita.

���� Negribu sagādāt jums neērtības.

���� Nieki. Tu sagādāsi mums prieku.

���� Godīgi sakot, bū�u pateicīgs. Neatceros, kad pēdē�jo reizi esmu ēdis mājas ēdienu.

���� Tas ir D�eisons. � Keita lepni norādīja uz mūsu

dēlu.

���� �au, D�eis. � Pītijs paspieda manam dēlam roku. � Vai tev patīk spēlēt beisbolu?

��� Jā, � D�eisons atbildēja, � tikai man tā spēle īsti labi neiet.

����� Atceros, pats tavā vecumā nebiju labāks. Ko tu teiktu, ja pēc vakariņām mēs pamētātu bumbu? Saki.

���� Lieliski.

����� Labi, nestāvēsim verandā. Nāciet iek�ā, � Keita aicināja. � Dabū�u kaut ko dzeramu.

���� Alu, ja jums ir. � Vīrs, kas teicās esam Pītijs, spē�ra soli uz durvju pusi. Bet, iekams viņ� kāpa pāri slieksnim, man vajadzēja gūt skaidrību.

���� Vai tu nēsā kontaktlēcas?

���� Nē. � Vīrietis apjucis sarauca pieri. � Kāpēc tu tā jautā?

���� Bērnībā tev bija vajadzīgas brilles.

���� Arī tagad vajag. � Viņ� izvilka no mugursomas ne�lielu futrālīti, atvēra to un parādīja brilles ar vienu saplīsu��u stiklu. � Saplīsa vakar no rīta. Varu iztikt arī tāpat. Tu jau zini, ka brilles man bija vajadzīgas tikai tālumam. Tas bija mazs pārbaudījums vai kas cits?

No emocijām man aizspriedās kakls.

���� Pītij� sveicu tevi mājās.

��� Tas ir vislabākais sautējums, kādu jebkad esmu bau�dījis, misis Deninga.

������ Lūdzu, tu esi ģimenes loceklis. Sauc mani par Keitu.

���� Ari kartupeļu biezenis ir lielisks.

���� Baidos, ka esmu blēdījusies un lietojusi sviestu. Mū�su holesterīna līmenis tagad sacelsies līdz debesīm.

���� Nekad nepievēr�u uzmanību tādām lietām. Priecā�jos par visu, kas ēdams. � Pīteram smaidot, atklājās viņa no�ķeltais priek�zobs. D�eisons nespēja no tā atraut ska�tienu.

���� Gribi zināt, kā iedzīvojos �ādā zobā? � Pītijs no�rādīja uz zobu.

���� D�eison, tu kļūsti nepieklājīgs, � aizrādīja Keita.

���� Nebūt ne. � Pītijs iesmējās. � Viņ� ir vienkār�i ziņkārīgs. Tāds pats, kāds bērnībā biju es. D�eis, pagāju�ajā vasarā Kolorādospringsā strādāju uz jumta. Nokritu no kāp�nēm. Toreiz dabūju arī rētu uz zoda. Labi, ka krītot nebiju tālu no zemes. Būtu varējis lauzt sprandu.

���� Vai tagad tu tur dzīvo? � es pajautāju. � Kolorā�dospringsā?

���� Ak kungs, nē. Es nedzīvoju nekur.

Es pārstāju ēst.

���� Katrs kaut kur dzītfo, � bilda Keita.

���� Es ne.

D�eisons �ķita apjucis.

���� Bet kur tu guli?

���� Kur vien ierodos, vienmēr var atrast vietu, kur izgu�lēties.

���� �ķiet, tā ir� � Keita nogrozīja galvu.

���� Kā?

����� Briesmīgi vientuļi. Kad nav draugu. Kad nav ne�viena, ko saukt par savējo.

���� Man liekas, visu nosaka tas, pie kā esi pieradis. Cil�vēkiem ir paradums darīt otram pāri. � Pītijs neskatījās uz mani, ta�u es nespēju neuztvert viņa izteikumu personiski. � Bet, ja jūs interesē, kas man pieder, mugursomā ir viss nepiecie�amais. Ja nevaru panest, tā mani kavē.

���� Ceļu karalis, � es noteicu.

���� Tie�i tā. Redzi. � Pītijs paliecās uz D�eisona pusi un atspiedās ar elkoņiem uz galda. � Es daudz klīstu apkārt, atkarībā no tā, kur ir darbs un kāds iekrīt laiks. Katra diena ir jauns piedzīvojums. Nekad nezinu, kas mani sagaida. Pie�mēram, pagāju�ajā svētdienā biju Bjūtā Montānas �tatā un, ēzdams brokastis, skatījos televīziju. Parasti televīziju neska�tos, un svētdienas rīta raidījumi man biju�i nebiju�i, ta�u �is piesaistīja uzmanību. Varbūt intervējamā cilvēka balss. Es atrāvu skatienu no desas un olām, un ekrānā redzamais vīrs kaut ko atsauca atmiņā � tikai no seniem laikiem. No ļoti seniem laikiem. Es gaidīju brīdi, kad tiks pateikts, kas viņ� ir par cilvēku. Ta�u tad reportieris ieminējās, ka �im cilvēkam bijis brālis, kur� jaunībā pazudis, braucot ar divri�teni no beisbola spēles uz mājām. Cilvēks ekrānā, protams, bija tavs tēvs.

Pītijs pagriezās uz manu pusi.

���� Kļūstot vecākam, mani arvien vairāk nodarbināja doma, ka vajadzētu tevi sameklēt, bet nezināju, uz kurieni esi pārcēlies. Tiklīdz pateica, ka tu dzīvo Denverā, noliku nazi un dak�iņu, un nekavējoties devos ceļā uz �ejieni. Pa�gāja svētdiena, pirmdiena un otrdiena. Ņem vērā, pa ceļam mēģināju tev zvanīt, bet tavs mājas tālrunis nav sarakstos. Un, zvanot uz darba numuru, sekretāre mani nesavienoja.

��� Visu to mērkaķu dēļ, par kuriem tev stāstīju. � Es jutos vainīgs, it kā tī�uprāt būtu brāli atgrūdis.

��� Trīs dienas jābrauc no Montānas? Dro�i vien saplīsa ma�īna, � noteica Keita.

Pītijs nogrozīja galvu no vienas puses uz otru.

���� Ma�īna ir tāda lieta, kurai es būtu piederīgs. Es bal�soju.

���� Balsoji? � Keita izbrīnīta pajautāja. � Kāpēc ne�brauci ar autobusu?

��� Tam ir divi dibināti iemesli. No savas pieredzes zi�nu, ka cilvēkiem, kuri brauc ar autobusu, patīk uzmākties ar garlaicīgiem stāstiem, savukārt ar katru braucēju, kam pietiek drosme uzņemt balsotāju, noteikti ir vērts parunāt.

Viņ� pateica to tā, ka vajadzēja pasmieties.

��� Ja izrādās, ka braucējs ir neinteresants, vienmēr va�ru palūgt, lai mani izlai� nākamajā pilsētā. Pēc tam mēģinu laimi ar nākamo automobili. Katrs brauciens ir mazs pie�dzīvojums. � Ap Pītija acīm savilkās jautras krociņas.

���� Un kāds ir otrs iemesls, kāpēc lai nebrauktu ar au�tobusu? � es pajautāju.

����� Pēdējā laikā darba nav bijis daudz. Nebija naudas biļetei. /

Jautrība izgaisa.

���� Tas tiks labots, � sacīju. � Es zinu, kur celtniecī�bā darba netrūkst � ja vien vēlies.

���� Protams, vēlos.

��� Tikmēr varu iedot mazliet kabatas naudas.

���� Klausies, es neierados prasīt ubagu dāvanas, � bil�da Pītijs.

���� Zinu. Bet kā tu tiksi pie naudas, kamēr to nopel�nīsi?

Pītijam nebija ko atbildēt.

���� Nomierinies, � es sacīju, � un pieņem dāvanu.

���� Man liekas, mazliet naudas varētu noderēt, lai no�īrētu istabu viesnīcā.

���� Nekādā ziņā, � iebilda Keita. � Tu neīrēsi istabu nekādā viesnīcā. Nakti paliksi pie mums.

Pītijs meta beisbola bumbiņu D�eisonam, un parasti neveiklais zēns �oreiz to nevainojami noķēra un plati pa�smaidīja.

����� Skaties, tēt! Skaties, ko man iemācīja tēvocis Pī-

ters!

��� Nu protams. Tev lieliski iznāk. Varbūt tēvocim der padomāt, vai nekļūt par treneri.

Pītijs paraustīja plecus.

���� Tās ir tikai da�as pa ceļam uzlasītas viltības, piekt�dienas vakaros apmeklējot da�ādu pilsētu beisbola parkus. Jāatceras tikai tas, ka jāskatās uz bumbiņu, nevis uz cimdu. Un jābūt pārliecinātam, ka esi gatavs satvert bumbiņu ar cimdu.

Pagalma durvīs parādījās Keita, cauri viņas gai�ajiem matiem no virtuves spīdēja gaisma.

���� Laiks gulēt, di�ais spēlētāj.

���� Mamm, vai tie�ām?

���� Jau tā ļāvu tev palikt nomodā pusstundu ilgāk ne�kā parasti. Rīt ir skolas diena.

D�eisons vīlies pagriezās pret tēvoci.

���� Neskaties un negaidi, ka ie�u palīgā, � sacīja Pī�tijs. � Dari, ko saka māte.

����� Paldies par mācību, tēvoci Pīter. Varbūt citi pui�kas tagad pieņems mani komandā.

���� Labi. Ja neņem, pasaki tikai, un es aizie�u uz parku ar viņiem parunāt. � Pītijs sabu�ināja D�eisona smil�krā- sas matus un pabīdīja uz mājas pusi. � Būs labāk, ja nelik�si mammai gaidīt.

���� Līdz rītam.

���� Lai notiek.

���� Es priecājos, ka tu mūs atradi, tēvoci Pīter.

���� Es arī. � Pītijam notrīcēja balss. � Es arī.

D�eisons iegāja mājā, bet brālis pagriezās pret mani.

���� Jauks zēns.

��� Jā, mēs esam ļoti lepni par viņu.

Rieto�ā saule iekrāsoja pagalma kokus sarkanus.

���� Un Keita�

���� Viņa ir brīni�ķīga, � es sacīju. � Laimīga tā die�na, kad viņu satiku.

��� Tev arī nav jākaunas. Arī tu kaut ko esi sasniedzis. Paskaties uz �o māju.

Es jutos neveikli, ka man ir tik daudz visa kā.

����� Darbinieki mani par to apceļ. Tu jau redzēji te�levīzijas pārraidē, ka mana specialitāte ir projektēt mājas, kuras gandrīz saplūst ar apkārtni. Ierodoties pilsētā, man �ķita, ka uz �īs lielās, vecās Viktorijas laika ēkas ir rakstīts mans vārds. Visi priek�ā un pagalma pusē augo�ie koki mā�ju labi noslēpj.

���� Tā izskatās solīda. � Pītijs palūkojās uz savām raup�jajām rokām. � Cik dīvaini dzīvē viss notiek. Labi� � Viņ� piecēlās un pasmaidīja. � Trenē�ana ir darbs, kas kaltē rīkli. Labprāt iedzertu vēl vienu alu.

���� Tūlīt atnesī�u.

Atgrie�oties ar alus pudelēm (istabā Keita sarauca pie�ri, jo nebija radusi redzēt mani dzeram tik daudz), iepirkumu maisiņā kaut ko biju paņēmis līdzi.

���� Kas tur ir? � Pītijs painteresējās.

���� Kaut kas, ko glabāju tev.

���� Nevaru iedomāties, ko�

����� Baidos, ka tev tas būs par mazu, ja gribēsi ar D�ei- sonu pamētāt bumbiņu, � es sacīju.

Pītijs neizpratnē nogrozīja galvu.

���� Vai pazīsti? � Es izvilku no maisiņa nobru�ātu beis�bola cimdu, kuru toreiz biju atradis zem Pītija divriteņa.

���� Ak dievs!

���� Glabāju to visus �os gadus, un tas nekad nav atstājis manu istabu. Gulēt ejot, ņēmu to sev blakus un mēģināju iedomāties, kur esi, ko dari un� � ar pūlēm spēju paru�nāt, � �vai esi vēl dzīvs.

���� Daudzas reizes man gribējās, lai nebūtu dzīvs.

���� Nedomā par to. Tagad tam vairs nav nozīmes. No svara vienīgi tas, ka atkal esam kopā, Pītij. Ak dievs, kā man tevis trūka! � Es pasniedzu Pītijam cimdu, kaut lāgā viņu neredzēju � acis bija aizmigloju�ās.

����� Kāds viņ� tev �ķiet? � klusu pajautāju Keitai, slē�dzot ārā gaismu un paejot zem segas. Pītija istaba bija priek��nama pretējā pusē. Viņ� nevarēja mūs sadzirdēt. Tomēr ru�nāt par Pītiju es kautrējos.

Keita, kas gulēja man blakus, brīdi klusēja.

���� Viņam bijusi grūta dzīve.

����� Par to nav �aubu. Un tomēr �ķiet, ka viņam tāda dzīve patīk.

���� Nabadzības tikums.

���� Jādomā. Un tomēr�

���� Ko tu domā? � Keita pajautāja.

���� Ja tāda dzīve viņam nepatiktu, viņ� varēja to mai�nīt.

���� Kā?

���� Varēja iet skolā un apgūt profesiju.

���� Varbūt kļūt par arhitektu kā tu?

Es paraustīju plecus.

���� Varbūt. To nevar izslēgt. Ziņu raidījumos esmu re�dzējis vairākus si�etus par dvīņiem, kas iz�ķirti pēc piedzim��anas, bet pieaugu�i satiekas. Un atklājas, ka abi strādā vie�nādu darbu, abiem ir vienādi vaļasprieki, līdzīgas sievas un vienādas personības.

���� Neesmu pārliecināta, ka man patiktu, ja vēl kādam būtu tāds pats vaļasprieks kā man. Turklāt jūs ar brāli ne�esat dvīņi.

���� Nu protams. Bet tu saproti, ko gribēju teikt. Pītijs varēja sasniegt to pa�u, ko es, ta�u nav vēlējies.

���� Vai tie�ām tu domā, ka cilvēkiem �ai dzīvē ir liela iespēja kaut ko izvēlēties? Tu teici, ka nekad nebūtu kļuvis arhitekts, ja vidusskolā tev nebūtu paticis ģeometrijas sko�lotājs.

����� Viņ� prata iejūsmināt par �o priek�metu. Viņ� iz�stāstīja, kas jādara un uz kuru koled�u jāiet, ja vēlos kļūt arhitekts.

���� �aubos, vai tavam brālim maz bijis ģeometrijas sko�lotājs. Vai viņ� vispār ir gājis vidusskolā? � Keita pajau�tāja.

����� Kāds ta�u ir viņam kaut ko mācījis. Viņ� ļoti labi prot izteikties. Turklāt neesmu dzirdējis no viņa nevienu ne�pieklājīgu vārdu.

Keita pagriezās uz manu pusi un atbalstījās uz elkoņa.

���� Zini, es vēlos darīt visu iespējamo, lai palīdzētu. Ja viņ� vēlas palikt tepat, kamēr izdomā, ko darīt turpmāk, man nav iebildumu.

����� Es cerēju, ka tādas būs tavas domas. � Es pārlie�cos pāri Keitai un viņu noskūpstīju. � Paldies.

���� Vai tas ir viss, kā man var izteikt pateicību? � vi�ņa pajautāja.

Es noskūpstīju Keitu vēlreiz, pavisam cie�i.

���� Nu jau bija labāk. � Viņa noglāstīja manu kāju.

����� Mmm� � Kādu laiku tā bija vienīgā skaņa. Cita cilvēka atra�anās mājā lika uzmanīties, lai mūs nedzirdētu. Kulminācijas brīdī skūpstījāmies tik cie�i, ka noslāpējām viens otra vaidu. /

Mēs gulējām klusēdami un atguvāmies.

���� Ja mūsu sirsnība būs vēl lielāka, man būs jāizdara mākslīgā elpinā�ana, � es nomurmināju.

���� No mutes mutē?

���� Tā mani ik reizi atgrie� pie dzīvības. � Es piecēlos un pa ceļam uz vannasistabu palūkojos ārā pa logu. Ieskatī�jies tum�ajā pagalmā, ieraudzīju ko negaidītu.

���� Uz ko tu tā skaties? � Keita pajautāja.

���� Uz Pītiju.

���� Ko?

���� Mēnessgaismā redzams, ka viņ� sē� atpūtas krēslā.

���� Aizmidzis? � Keita gribēja zināt.

���� Nē, smēķē un raugās zvaigznēs.

���� Pēc visa, kas noticis, viņ� dro�i vien nav varējis aiz�migt.

���� Zinu, kā viņ� var justies.

���� Teik�u tev vienu lietu, � bilda Keita. � Priecājos par katru, kas ir tik pieklājīgs, ka nesmēķē mājā.

Kaut ari Pītijs sacīja, ka dzīve nemitīgi ceļā viņam pa�tīk, apņēmos gādāt, lai viņam tā sniegtu vēl lielāku prieku, pievēr�ot uzmanību elementārām lietām, kaut vai savam iz�skatam. Pirmais no�ķeltā zoba radītais iespaids bija bries�mīgs. Man bija aizdomas, ka Pītijs neatrod darbu, jo darba devēji viņu notur par cilvēku, kur� meklē ka�ķi. Nākamajā rītā piezvanīju mūsu ģimenes zobārstam, izskaidroju situā�ciju un panācu, ka viņ� ir ar mieru (par dubultu samaksu) ziedot len�am atvēlēto stundu.

���� Zobārsts? � Pītijs noprasīja. � Pie joda, nē. Pie zobārsta es neie�u.

��� Tikai lai pielīdzinātu tavu no�ķelto zobu. Nekas ne�sāpēs.

���� Nekādā ziņā. Biju pie zobārsta tikai pirms se�iem gadiem, kad man vajadzēja vienu zobu izraut.

������������������������ Pirms se�iem gadiem? Mīļais dievs! Tad jo vairāk jāpārbauda zobi. � Es neteicu, ka ari higiēniste ir ar mieru atteikties no len�am atvēlētās stundas.

Pirms tam biju apzvanījis vairākas frizētavas, kamēr at�radu tādu, kas nav pārpildīta. Gariem matiem � arī ma�nējos nevarēja saukt par īsiem � nav jābūt sajuku�iem un nekoptiem. Pēc frizētavas apmeklējuma mēs nopirkām �o to no apģērba. Es gan nemaldināju sevi ar domu, ka Pītijs va�rētu staigāt uzvalkā, ta�u jauni d�insi un patīkams krekls par sliktu nevarēja nākt. Pēc tam bija kārta apavu veikalam, lai nopirktu jaunus darba apavus un kroskurpes.

���� Nevaru to visu pieņemt, � iebilda Pītijs.

����� Priecājos, ka varu palīdzēt. Ja vēlies, varam saukt to par aizdevumu. Kādreiz tiksi uz zaļa zara, varēsi atlīdzināt.

Tikmēr pienāca laiks doties pie zobārsta. Pītija zobi iegu�va lielisku izskatu, kaut arī ārsts teica, ka tajos ir da�i caurumi. Tos salabos, kad Pītijs iegriezīsies pēc pāris nedēļām. Pītija mati bija apgriezti pēc modes. Gandrīz vai radās vilinājums pajau�tāt plastiskajam ķirurgam, vai nekas nav darāms ar rētu uz Pī�tija zoda. Lai nu kā, bet, mazliet sakopts, viņ� izskatījās daudz labāk. Varēja domāt, ka viņ� tikko pārģērbies pēc tenisa ma�a.

���� Esi izsalcis?

���� Vienmēr, � Pītijs atbildēja.

��� Jā, man tā vien liekas, ka pēdējā laikā da�as ēdien�reizes esi izlaidis. Tev vajadzētu būt par kādām desmit mār�ciņām lielākam svaram. Vai tev gar�o itālie�u ēdieni?

���� Tu domā spageti ar tefteļiem?

���� Kaut kas līdzīgs. Tikai tur, uz kurieni iesim, spageti saucas pasta.

���� Mirkli pagaidi.

����� Pēc len�a gribu aizvest tevi pie kāda vīra parunāt par darbu.

���� Bred� Pagaidi� Apstājies�

���� Kāpēc? Kas noticis?

���� Vai tad tev pa�am nav jāstrādā?^� Pītijs jautāja. � Vakar tu paņēmi brīvu pēcpusdienu. �orīt arī neaizgāji uz darbu. Keita sacīja, ka tev ieplānotas tik�anās, apspriedes.

���� Nekas nav tik svarīgs kā tu.

��� Tu nevari atstāt novārtā savu biznesu un tērēt ma�nis dēļ naudu. Mums daudz kas jāpagūst, ta�u viss nav jāiz�dara vienā rāvienā.

Pītija rai�pilnā sejas izteiksme lika man iesmieties.

���� Tev liekas, ka esmu pārlieku aizrāvies?

���� Tikai mazliet.

���� Un ko tu ierosini?

���� Dodies uz darbu. Ielas pretējā pusē ir parks. Es lab�prāt kādu laiku paklaiņotu pa to. Sakārtotu domas. Visas �īs pārmaiņas� Gaidī�u tevi mājās uz vakariņām.

���� Vai tie�ām tu tā vēlies? � es pajautāju.

���� Tu jau tā esi darījis pārāk daudz.

���� Bet kā tu nokļūsi mājās?

���� Balsojot, � Pītijs atbildēja.

���� Ko tad, ja neviens tevi neuzņems?

��� Neraizējies. Man uz to ir nags. � Pītijam smaidot, viņa zobi izskatījās lieliski.

���� Man ienāca prātā labāka doma. Ņem manu ma�ī�nu. Vakarā vari atbraukt man pakaļ.

���� Nevaru. Man nav vadītāja apliecības.

���� Arī to varam nokārtot.

���� Rīt, � teica Pītijs.

���� Salabosim arī tavas brilles.

���� Labi, � Pītijs atsaucās. � Rīt.

Man ierodoties mājās, Pītijs un D�eisons pļāva zālie- nu. Pļāvējs ar motoru D�eisonam bija nedaudz par smagu, tāpēc Pītijs staigāja līdzi un palīdzēja pagriezienos.

���� Hei, paskaties uz mani, tēt! � D�eisons centās pār�kliegt motora rūkoņu.

Es jūsmīgi pacēlu uz aug�u īk�ķi.

Viņi apstājās man līdzās.

���� Vai tu spēj to novaldīt, D�eis? � Pītijs pajautāja.

���� Esmu gandrīz dro�s par to.

����� Tad pļauj viens pats. Es tepat parunā�os ar tavu

tēvu.

D�eisons pamāja, cenzdamies vadīt pļāvēju taisnā lī�nijā. Pļāvējam attālinoties līdz kokiem pagalma tālajā galā, motora rūkoņa pieklusa.

Pītijs pamāja uz verandas pakāpieniem un pacēla no tiem alus pudeli.

���� Varbūt daru, ko nevajag. Ja tā lieta ies, tev būs jā�palielina viņam alga.

���� �ī ir pirmā reize, kad viņ� ieinteresējies. Varbūt esi atradis īsto pieeju, � es sacīju. � Parasti mauriņa kop�ana gulstas uz maniem pleciem, ta�u būtu labi, ja zēns mazliet pa�līdzētu un iemācītos par kaut ko atbildēt.

����� Nekad cilvēks nevar būt par jaunu, lai mācītos atbildību. � Pītijs iedzēra no pudeles.

���� Klausies, paldies par pūlēm, ta�u tev zāle nav jā�pļauj, � es teicu.

���� Nekas īpa�s. Tā �ķita mazliet pāraugusi. Gribu te ieguldīt arī savu darbu.

����� Patie�ām, tas nav vajadzīgs. Priecājos, ka esi te. Nākamnedēļ tev būs darbs, tāpēc tagad atpūties.

Pītijs pacēla galvu.

���� Nākamnedēļ darbs?

���� Jā, es piezvanīju uz da�ām vietām. Tev būs darbs.

���� Tu to nokārtoji? Lieliski!

���� Vienas manis projektētas ēkas būvē.

���� Neko labāku nevar vēlēties.

���� Tēvoci Pīter! � D�eisons panikā iesaucās. Pagal�ma stūrī zēns centās apgriezt pļāvēju. Tas brauca uz krūmu pusi.

���� Pagaidi! � Pītijs skrēja zēnam palīgā.

���� Man pie traukiem palīdzēt nevajag, � bilda Keita.

���� Tas ir mazākais, ko varu darīt, � Pītijs slaucīja nā�kamo podu. � Neatceros, kad tiku ēdis gardāku gaļas sau�tējumu.

����� Parasti mēs sarkano gaļu neēdam daudz, � Keita paskaidroja. � Mēģinu tevi mazliet uzbarot.

���� Citronkūka bija vienreizīga.

D�eisons skatījās uz nākamo gabalu.

����� Tu smagi nostrādājies, pļaujot zālienu, � sacīja Keita. �Tāpēc esi pelnījis, lai tevi pacienā.

Sēdēdams galda galā, nevarēju novaldīt smaidu. Ma�ni joprojām savā varā turēja realitāte, ka Pītijs ir tepat un, pārliecies pār izlietni, ņem nākamo katlu.

���� Katrā ziņā, � viņ� ierunājās, atgriezdamies pie ag�rākā temata, � mani nepārsteidz, ka esi pārcēlies uz �ejie�ni, uz Denveru.

-Jā?

���� Vai atceries mūsu kopējo izbraukumu brīva dabā ar tēvu? � Pītijs pajautāja.

���� Protams, atceros.

���� Uz �ejieni, uz Kolorādo. Tas bija lieliski. Protams, ilgais brauciens no Ohaio nebija patīkams. Labi vēl, ka tēvs pirka komiksu grāmatas pa ceļam� Kad nonācām galā, pū' Ies bija to vērts. Dzīvo�ana teltīs, pārgājieni, kāp�ana klin�tīs, mak�ķerē�ana un tēvs, kas visu ierādīja.

���� Noķēris pirmo zivi savā mū�ā, tu biji tik uztraucies, ka uztini spoli, nenogaidījis, kamēr zivs labi pieko�as, � es sacīju. � Tā atkrita atpakaļ ezerā.

��� Tu visu to atceries?

���� Gadu gaitā esmu pārdomājis �o izbraucienu daudzas reizes. Mēnesi pēc tam, kad pārbraucām mājās, sākās skola un� � Es nespēju runāt par pazu�anu. � Ilgus gadus tā bija labākā vasara manā mū�ā.

����� Arī manējā. � Pītijs nolaida skatienu. Tikai pēc brī�a viņ� pārvarēja no�ēlu un paņēma pēdējo �ķīvi. � Var�būt tu pārcēlies uz �ejieni tāpēc, ka prāta dzīlēs gribēji at�griezties tai vasarā.

����� Izbraukums ar teltīm? � D�eisons izjauca sērīgo noskaņojumu.

Mēs palūkojāmies uz zēnu. Viņ� ilgāku laiku bija klu�sējis un ēdis vēl vienu kūkas gabalu.

����� Tētis solīja ņemt mani līdzi, ta�u nekur mēs ne�esam brauku�i, � D�eisons pavēstīja.

Dzirdētais mani apmulsināja.

���� Mēs esam devu�ies daudzos pārgājienos.

���� Tikai nekad neesam ņēmu�i līdzi telti.

���� Tu gribi teikt, ka nekad neesat devu�ies īstā izbrau�cienā ar teltīm? � Pītijs pajautāja.

D�eisons pamāja, bet tūlīt sevi palaboja.

���� Ja neskaita vienu reizi, kad gulējām teltī Toma Bar- bika pagalmā.

���� Tas neskaitās, � atteica Pītijs. � Jums jādodas tur, kur var dzirdēt rēcam lauvas, tīģerus un lā�us.

����� Lauvas un tīģerus? � D�eisons sarauca pieri. Aiz savām brillēm puisēns �ķita viegli ievainojams.

���� Tas ir tikai joks, � Keita sabu�ināja zēnam matus. No viņas rokām matos palika nedaudz ziepju putas.

Viņ� tās noslaucīja.

���� Mamm!

���� Itin laba doma. � Viņa paskatījās uz Pītiju un ma�ni. � Izbraukums brīvā dabā. Jūs abi varat sākt ar vietu, kur viss beidzās. Pārlēkt pāri gadiem. Zinu, Pīter, tev tas var�būt nav viegli, bet tagad ir īstā reize sākt visu no jauna.

���� �ķiet, tev ir taisnība, Keita, � noteica Pītijs. � Es to jūtu.

����� Un kā ar mani? � pajautāja D�eisons. � Vai es varē�u braukt līdzi?

���� Mēs brauksim visi, � Pītijs atsaucās.

���� Lūg�u atvainot, bet es nevaru, d�entlmeņi. � Kei�ta pacēla uz aug�u rokas. � Sestdien man ieplānots semi�nārs. � Keita bija spriedzes konsultante. Viņas specialitāte bija konsultāciju snieg�ana korporācijām, kuru darbinieki sakarā ar �tatu samazinā�anu piedzīvoja nervu sabrukumu.

���� Turklāt gulē�ana me�ā mani nesajūsmina.

���� Tāpat kā mammu. � Pītijs pagriezās pret mani.

���� Atceries?

���� Jā, tāpat kā mammu.

����� Vienīgā at�ķirība ir tā, � bilda Keita, � ka māte baidījās no bitēm. Man tā ir dabiska izvēle.

���� Dabiska izvēle? � es mulsi pajautāju.

���� Jūs, vīrie�i, esat daudz labāk iekārtoti, lai naktī līs�tu ārā no telts un dotos uz tualeti brīvā dabā me�ā.

���� Gribēju tev kaut ko pajautāt.

Pītijs atrāva acis no kartes un paskatījās uz mani.

���� Ko?

Bija gandrīz vienpadsmit, saulains sestdienas rīts. Mans "Ford Expedition" bija piekrauts ar visvisādu tūrisma inven�tāru. Mēs braucām pa septiņdesmito starp�tatu maģistrāli no Denveras uz rietumiem un jau bijām tiku�i labu gabalu kal�nos, kaut arī sniegotās kalnu virsotnes D�eisonu nesajūsmi�nāja. Ielīdis guļammaisā, viņ� gulēja uz pakaļējā sēdekļa.

���� Pēc tam kad tu� � Man bija grūti turpināt. � Pēk��ņi iedomājos, ka varbūt tu negribi runāt par tādām lietām.

����� Ir tikai viens veids par to pārliecināties.

���� Pēc tam kad tiki projām no�

����� Saki vien. No slimajiem neģēļiem, kas mani no�laupīja. Tas ir fakts. Tev nav jādanco riņķī un apkārt ap �o tematu.

���� Kad izbēgi, tev bija se�padsmit gadu. Tu stāstīji par klaiņo�anu pa valsti, par darbu uz būvēm un tā tālāk. Tikai ne reizes neieminējies par skolu. Kad pazudi, tu mācījies tre��ajā klasē, ta�u liekas, ka esi ieguvis vēl kādu izglītību. Kas tevi mācīja?

���� Ak, man daudz tika mācīta pieklājīga uzvedība, � Pītijs atbildēja ar rūgtumu balsī. � Vīrs ar sievu, kas turēja mani tai pazemes telpā, arvien pieprasīja, lai saku "Jā, ser, jā, kundze, lūdzu un paldies". Ja kādreiz aizmirsu, par atgā�dinājumu dabūju sitienu sejā. � Dzīslas uz Pītija kakla sa�springa kā virves.

���� Atvaino. No�ēloju, ka ierunājos par �o tematu, � es sacīju.

���� Tas nav nekas briesmīgs. Nav jēgas slēpties no pa�gātnes. Tā tik un tā atgādinās sevi visādos veidos. � Pītija skatiens sastinga. Valdīdams emocijas, viņ� dziļi ievilka elpu. � Par izglīto�anos man ir tīkamākas atmiņas. Klīstot no pilsētas uz pilsētu, uzzināju, ka visvieglāk dabūt bezmak�sas maltīti, ja parādies draudzes saie�anā pirms svētdienas rīta dievkalpojuma. Protams, lai tiktu pie bezmaksas mal�tītes, vajag nosēdēt visu dievkalpojumu. Parasti man nebija iebildumu, jo tie ir miermīlīgi. Pēc tik daudziem bez grā�matām pavadītiem gadiem biju tā kā piemirsis lasīt. Kad tās vai citas draudzes locekļi saprata, ka nevaru lasīt Bībeli, vi�ņi darīja visu iespējamo, lai iemācītu man ābeci un, kas vēl svarīgāk, svēto grāmatu. Draudzē vienmēr ir kāds skolotājs. Kad da�us vakarus biju strādājis, man baznīcā pasniedza pri�vātstundas � jebkurā pilsētā. Tādās vietās ir daudz krietnu ļau�u.

���� Priecājos to dzirdēt.

���� Ko tu dzirdēji, tēt? � miegaini pajautāja uz paka�ļējā sola guļo�ais D�eisons. Viņ� bija pamodies.

���� To, ka pasaulē ir daudz krietnu cilvēku.

���� Vai tu to nezināji?

����� Da�reiz neesmu īsti dro�s. Būtu labāk, ja tu ar tē�voci pievērstu uzmanību ļcartei. Līdz sānceļam nav tālu.

Mēs meklējām vietu, kas saucās Salauztā zirga grēda. Dīvaini, kā da�i vārdi aizķeras atmiņā. Pirms divdesmit pie�ciem gadiem tēvs bija atvedis mani un Pītiju uz �ejieni tū�risma izbraukumā. Mēbeļu fabrikā, kur tēvs strādāja par meistaru, kāds strādnieks reiz bija dzīvojis Kolorādo un iz�stāstījis, cik brīni�ķīga ir Salauztā zirga grēda. Un tēvs, kas jau bija iz�ķīries par brauk�anu ar teltīm uz Kolorādo, nolē�ma, ka tā būs mūsu galamērķis. Toreiz ilgā brauciena laikā iztēlē visu laiku redzēju �ausmino�u skatu, ka zirgus kāds lau� uz pusēm. Nezinot, kā kovboji "salau�" jeb pakļauj me�onī�gos zirgus, lai ar tiem varētu jāt, visu laiku baidījos, ko tur ieraudzī�u. Beidzot tēvs noprasīja, par ko esmu tā noraizē�jies. Kad viņ� visu izskaidroja, bailes nomainīja ziņkārība. Kad nonācām galā, nebija nedz zirgu, nedz kovboju, bet ti�kai da�i veci koka aploki un pļava, kas stiepās līdz ezeram un ap�u me�am, virs kura slējās kalni.

�o vārdu nekad neaizmirsī�u. Pītijs, D�eisons un es kopīgiem spēkiem bijām visu izplānoju�i, ta�u atrast no�saukumu uz kartes es nespēju. Beidzot biju spiests zvanīt uz Kolorādo parku pārvaldi. Pārraugs pa faksu atsūtīja daudz sīkāku kartes gabaliņu nekā mūsu izmantotā, karti, kurā bija uzrādīts ceļ� u? Salauztā zirga grēdu. Es izklāju lielo karti uz ēdamistabas galda, noliku faksa attēlu vietā, kas mani interesēja, un parādīju Pītijam ar D�eisonu, uz kurieni dosimies.

Mēs gandrīz jau bijām atbrauku�i un nogriezu�ies uz devītās �osejas, kas veda uz Arapaho nacionālo me�u zie�meļos.

���� Brauciens tālāk nebūs vienkār�s, zēni. Nepārtrauk�ti salīdziniet karti ar visu, kas mums apkārt, � es sacīju.

D�eisons ielīda priek�ējā sēdeklī, un Pītijs pārlika dro��ības jostu pāri viņiem abiem.

���� Ko tu meklē? � D�eisons pajautāja.

��� To līkumaino līniju, � Pītijs parādīja faksa attēlu. � Tam jābūt �auram zemes ceļam pa labi. Te aug tik daudz prie�u, ka jāskatās abām acīm. Ceļ� būs grūti pamanāms.

Mēs izbraucām līkumu. Koki auga arvien biezāk. To�mēr man likās, ka priek�ā labajā pusē redzu tajos spraugu. Es neko neteicu, jo gribēju, lai D�eisons pats izdara atklā�jumu. Pītijs, liekas, bija nolasījis manas domas. Redzēju, ka viņ� paceļ acis no kartes un paskatās uz priek�u, it kā būtu pamanījis spraugu. Arī viņ� neko neteica.

Es braucu tuvāk.

Sprauga koku starpā kļuva redzama mazliet labāk.

���� Tur! � D�eisons rādīja. � Es redzu!

���� Malacis, � viņu paslavēja Pītijs.

����� Par to nav �aubu, � piebildu. � Daudz netrūka, ka es būtu pabraucis garām.

Es nogriezos pa labi un nokļuvu uz nelīdzena zemes ce�ļa. Riteņu sliedēm pa vidu auga zāles ceri. No sāniem spie�dās virsū krūmi. Virs galvas prie�u zari veidoja kupolu.

���� Pie joda, vai tev neliekas, ka mēs kaut kur iestrēg- sim? � D�eisons noraizējies paliecās uz priek�u.

����� Ar �etru riteņu piedziņu ne, � Pītijs paskaidroja. � Vajadzīgs daudz sliktāks apvidus, lai mēs iekļūtu ķibelē. Pat ja uznāktu sniegs, mums nevajadzētu uztraukties

���� Sniegs? � D�eisons sarauca pieri. � Jūnijā?

���� Protams, � atteica Pītijs. � Kalnos pat �ajā gada laikā iespējams piedzīvot sniega vētru. � Koki kļuva retā�ki. � Paskaties uz kalnu galotnēm priek�ā, cik daudz uz tām sniega. Aug�ā saule nav tik karsta, lai sniegu izkausētu.

Mezdams asus līkumus, ceļ� virzījās aug�up. Nogāze kļuva tik slīpa, ka reiba galva. Ceļ� bija grambains; tas bū�tu sagādājis baudu vienīgi kovbojiem, kuri pirms ilgiem ga�diem �eit iejāju�i me�onīgos zirgus.

����� Kā tu domā, kas �o ceļu ierīkojis? � D�eisons pa�jautāja. � Tas izskatās briesmīgi vecs.

���� Varbūt me�a dienests, � es sacīju. � Vai arī me�a cirtēji, vai ran�o saimnieki, iekams apvidus nebija iekļauts nacionālo me�u sistēmā. Atceros, tēvs stāstīja, ka senos lai�kos lopkopji turēju�i nelielus lopu barus, lai kalnra�u pilsē�tiņu iedzīvotājiem būtu ko ēst.

���� Zeltra�u? � D�eisons gribēja zināt.

���� Un sudraba ieguvēju. Tas bija sen. Vairākums pil�sētiņu �odien ir pamestas.

���� Rēgu pilsētas, � Pītijs paskaidroja.

���� Brrr� � nodrebinājās D�eisons.

����� Vai ari tās pārveidotas par slēpotāju atpūtas vie�tām, � noteicu cerībā savaldīt D�eisona fantāzijas, citādi mūs varēja modināt viņa murgi par spokiem.

Ceļ� pāri nogāzei ieveda mūs ko�ā pļavā, kur vieglajā vējā viļņojās jauna zāle.

���� Tie�i tādu atceros �o vietu, kad te atbraucām ar tē�vu, � uzrunāju Pītiju. /

���� Pēc tik daudziem gadiem, � Pītijs bijīgi noteica.

���� Vai esam jau klāt? � jautāja D�eisons.

Mū�vecais bērnu jautājums. Iedomājos, ka Pītijs vai es

bijām vaicāju�i tēvam tāpat. Mēs saskatījāmies un nespē�jām novaldīt smieklus.

���� Par ko jūs smejaties? � pajautāja D�eisons.

����� Ne par ko, � Pītijs atbildēja. � Nē, mēs vēl ne�esam klāt.

Jābrauc bija vēl pusstunda. Pļavu no jauna nomainīja priedes un kraujāka nogāze nekā iepriek�ējā, arī ceļa līku�mi kļuva asāki. Līdzko pārbraucām pāri nelīdzenam paaug�stinājumam, es strauji apstājos. Priek�ā tikko manāms ceļ� veda lēzenā, ar zāli apaugu�ā ieplakā. Pavērās skats kā bil�u grāmatā: saulē mirdzēja ezers, otrā krastā slējās apses, prie�des un augsti kalni.

���� Jā, � es sacīju, kaklam aiz�ņaudzoties. � Tie�i tā, kā atceros.

���� Nekas nav mainījies, � Pītijs piebilda.

Tikai vecie aploki pļavā izskatījās citādi. Laikazoba sa�ēstie stabi un �ķērskoki sen bija sakritu�i kaudzēs un trūdē�ja. Mēs braucām tām garām, lai tiktu tuvāk pie ezera. Ne�bija nevienas citas ma�īnas. Patiesībā viss liecināja, ka te neviens sen nav bijis.

Mēs apstājāmies piecdesmit pēdu attālumā no ezera turpat, kur, kā atceros, bija apstājies tēvs. Izkāpu�i no roa�ī' nas, baudījām svaigo, patīkami vēso gaisu.

���� Paskaties uz veco ugunskura vietu, tēt!

Mēs ar Pītiju stāvējām ma�īnas labajā pusē. Es ska�tījos uz nomelnēju�o akmeņu apli ar ogles nodeguļiem vidū.

����� Tik tie�ām veca, � Pītijs sacīja. � Varu derēt, ka uguns te nav kurta gadiem. � Viņ� palūkojās uz mani. � Interesanti, vai tepat arī tu, es un tēvs kūrām mūsu ugunskuru?

���� Jauki būtu tā domāt.

D�eisona enerģija plūda pāri malām.

���� Kurā vietā sliesim telti?

����� Varbūt te? � Norādīju blakus vecajai ugunskura vietai. � Man liekas, tai vietā mēs ar Pītiju palīdzējām sliet telti tēvam.

���� Vai varu palīdzēt, tēt?

���� Protams, � Pītijs atbildēja.

Kad biju pacēlis ma�īnas bagā�nieka durvis un mēs iz�lādējām savu mantību, �ķita, atgrie�as iztēlē redzētā vīzija. Viss likās reālāks par reālu. Es paskatījos uz D�eisonu un Pī�tiju, kas vilka ārā no neilona maisa telti un mēģināja sa�prast, kā tā liekama kopā. D�eisons ar savām brillēm un va�saras raibumiem, maisīgajiem d�insiem un vaļīgo kreklu tik ļoti atgādināja Pītiju zēna gados, ka man pār muguru pār�skrēja skudriņas.

D�eisons to pamanīja.

���� Kas noticis, tēt?

���� Nekas. Vējiņ� drusku tā kā par aukstu, tas arī viss. Ie�u un uzvilk�u vējjaku. Savējās negribat?

���� Nē, man ir labi.

����� Lielais brāli! � iesaucās Pītijs. � Tu esi speciā�lists māju būvē�anā. Vai tu neparādītu, kā uzstādāma �ī no�lādētā telts?

Telts uzstādī�ana mums visiem trim prasīja stundas darbu.

Pulkstenis jau bija gandrīz pusdivi. Keita bija ielikusi aukstumsomā len�u: vistas un liellopu gaļu, sviestmaizes ar zemesriekstu sviestu, limonādi, ābolus un mazas paciņas ar kartupeļu �ipsiem. D�eisons kartupeļiem nepieskārās. Pārē' jo viņ� rija visu pēc kārtas tāpat kā es un Pītijs. Mēs redzē�jām, kā ezerā lēkā zivis, ta�u nolēmām izsaiņot mak�ķeres vēlāk. Pagaidām visu vajadzēja izpētīt. No pusdienām pali�ku�os atkritumus ielikām maisiņā, ieslēdzām ma�īnā un de�vāmies apkārt ezeram.

��� Atceros, tur bija ala. � Es norādīju augstāk par ap�sēm. � Un īsti labas vietas, lai rāptos.

D�eisons skrēja pa priek�u, un Pītijs uzsauca viņam:

���� Vai tev patīk rāpties klintīs?

��� Nezinu! � D�eisons pagriezās, atskatījās uz mums un skrēja tālāk. � Nekad neesmu to darījis.

���� Tev iepatiksies!

Ezers bija kādus simt jardus diametrā. Sasniegu�i otru krastu, uzgājām strautu, kas to baroja. Straume nesa kūsto�os pavasara sniega ūdeņus un bija pārāk plata, lai tiktu pāri, tāpēc mēs gājām blakus tās kritumiem cauri ap�u audzei. Ūdens rēkoņa brī�iem bija tik skaļa, ka nedzirdējām cits citu.

Kaut arī atradāmies trīs tūksto�us pēdu augstāk nekā Denvera, kas bija piecu tūksto�u pēdu augstumā, retais kal�nu gaiss mūsu gaitu nepalēnināja. Drīzāk pie�ķīra sparu. Mēs itin kā ieelpojām vitamīnus. Ceļot kājas, lai kāptu pāri no�lūzu�iem kokiem vai rāptos uz lieliem akmeņiem un no tiem lejā, augums juta baudu, un es izteicu sev rājienu, ka nees�mu izbrīvējies no darba daudz agrāk.

Virs mums strauta otrā pusē gāja briedis, tā brūnais siluets, mums tuvojoties, sastinga, un dzīvnieks graciozi aizlēk�oja starp ap�u baltajiem stumbriem. Cauri ūdens ra�dītajam troksnim viņ� nevarēja mūs dzirdēt, es nodomā�ju. Briedis dro�i vien bija mūs saodis. Pēc brī�a sastinga vēl viens brūns siluets un arī aizlēk�oja. Tad tre�ais. Par spīti strauta �alk�anai dzirdēju, kā nodip brie�u nagi.

Drīz nonācām pie vietas, kur straume gāzās no augstas, �auras spraugas, kas bija pārāk bīstama, lai līstu tajā iek�ā. Ejot pa nelielu, stāvu taku, kurā varēja saskatīt nagu iespie�dumus, nogriezāmies pa kreisi. Taka veda tālāk vienādā aug�stumā pa me�aino nogāzi, tik pārredzamu, ka, ieraugot virs mums saules apspīdētu izvirzījumu, nolēmām to izpētīt. Pie tā nokļūt bija daudz grūtāk, nekā varēja domāt. Reizi pa rei�zei gan es, gan Pītijs paslīdējām uz vaļīgajiem akmeņiem. Ja neizdotos pieķerties pie atklātajām koku saknēm, mēs bū�tu noripoju�i līdz apak�ai, nobrāzdami kājas un rokas, var�būt pat kaut ko salauzu�i. Turpretī D�eisons kāpa aug�up kā kalnu kaza.

Smagi elpodami, mēs ar Pītiju pārrāpāmies pāri kran- tij un ieraudzījām D�eisonu, kas gaidīja mūs uz platas ak�mens plāksnes, no kuras pavērās skats lejup uz straumi un aizu, pa kuru tā mutuļoja. Divsimt pēdu augstumā virs strau�ta man nebija jāpārkliedz ūdens rēkoņa, lai brīdinātu D�ei�sonu. /

���� Turies tālāk no malas.

����� Labi, � viņ� apsolīja. � Sasodīts, skats ir vien�kār�i kolosāls, tēt.

���� Nav salīdzināms ar to, kas redzēts televizorā, vai ne? � Pītijs sacīja.

D�eisons uz brīdi iegrima domās. Viņa sejā parādījās izteiksme "Es gan tā neteiktu".

Pītijs iesmējās.

���� Kur ir tā ala, kuru jūs pieminējāt? � D�eisons jau�tāja.

����� īsti labi neatceros, � es sacīju. � Zinu tikai to, ka kaut kur �aipus strautam.

������ Vai nevaram to sameklēt?

���� Noteikti varam. Tikai drusku atvilksim elpu.

Es iekārtojos uz akmens plāksnes, atāķēju no jostas bla�ķi un iedzēru malku pasilta, neticami laba ūdens ar me�tāla piegar�u. Parka pārraudze pa telefonu bija piekodinā�jusi, lai paņemam līdzi ūdens bla�ķes un mugursomas ar ēda�mo, kompasu un topogrāfisko karti (man nebija sajēgas, kā tā lietojama), pirmās palīdzības komplektu un lietusmēteli, ja nu sabojājas laiks. "Vajadzīgas vairākas drēbju kārtas," vi�ņa bija ieteikusi. "Mugursomā turiet sausu jaku." Savu kok�vilnas jaku jau biju uzvilcis pirms do�anās projām no ma�ī�nas. Tagad no ie�anas biju tā sakarsis, ka jaku novilku un ieliku mugursomā.

����� Vai neviens nevēlas zemesriekstus un rozīnes? � pajautāju.

���� Es pēc len�a vēl jūtos paēdis, � atsaucās Pītijs.

Izskatījās, ka D�eisons jūtas neērti.

���� Kas par lietu? � es pajautāju.

���� Man vajag�

Tikai pēc brītiņa sapratu viņu.

���� Gribi �urāt?

D�eisons kautrīgi pamāja.

���� Aizej tepat aiz lielā akmens, � es sacīju.

Viņ� vilcinādamies nozuda aiz akmens.

Godam izpildījis vecāku pienākumu, paspēru soli uz priek�u, lai apbrīnotu aizu. Strauts kūleņoja pa to uz leju, veidodams vairākus zemus ūdenskritumus. Virs strauta gai�sā virmoja migla. Ko D�eisons teica? Kolosāls skats? Viņam taisnība. Skats patie�ām bija kolosāls.

Kaut kas triecās man pret muguru ar tādu spēku, ka aizsita elpu. Es aizlidoju pa gaisu.

Kritiens pilnīgi atņēma man elpu. Tas mazumiņ�, kas bija palicis, izlidoja no mutes, kad atsitos pret vaļīgajiem ak�meņiem. Sāniski ripodams uz leju kopā ar tiem, ievaidējos. Piepe�i atkal lidoju pa gaisu, kritu taisni uz leju. Likās, vē�ders izlēks laukā pa muti. Tad kaut kur sāpīgi aizķēros, kreiso roku parāva sānis kāds spēks, likās, to izraus no locītavas. No rokas kaut kas noslīdēja. Es kritu lejup, līdz atsitos pret kaut ko cietu. Mani aprija auksta migla.

Viss satumsa. Kad plakstiņi lēnām atvērās, melns vēr�tās pelēkā, ta�u apkārt viss turpināja virmot. Augums sāpē�ja. Apziņa bija tik neskaidra, ka tikai pēc brī�a atskārtu � mani ieskauj migla, ko uz aug�u met mutuļojo�ā straume. Rēkoņa lika man lēnām apjaust realitāti.

�ķita, ka es elpoju caur aukstu, slapju frotē dvieli. Pa�mazām sāku apjēgt, ka kreisā roka atrodas priek�ā degunam un mutei. Krekla piedurkne bija samirkusi no miglas, ko rē�co�ā straume raidīja aug�up. Ieraudzījis, ka piedurkni samit�rinājis ne tikai ūdens, notrīsēju. Asinis. Roka bija ievainota.

Mani pārņēma satraukums. Ar pūlēm pacēlis galvu, konstatēju, ka guļu uz klints izvirzījuma. Līdz apak�ai bija aptuveni simt piecdesmit pēdu. Pavēros lejup uz rēco�ās straumes pusi.

Kungs dievs, kas noticis?

Es palūkojos uz aug�u. Garaiņi traucēja saskatīt klints virsotni. Tomēr par spīti dūmakai man izdevās ieraudzīt ga�ru, ar vaļīgiem akmeņiem pilnu nogāzi. Nogāze bija izglā�busi man dzīvību. Ja es būtu tie�ā kritienā nonācis tur, kur patlaban gulēju, ievainojumi būtu katastrofāli. Ta�u biju sā�pīgi ripojis pa nogāzi lejup, tāpēc kritiens bija īsāks. Virs ak�meņainās nogāzes atradās krants, pār kuru biju pārvēlies un kritis apmēram divdesmit pēdu. Potenciāli nāvējo�s kritiens. Kāpēc es nebiju miris?

Virs galvas karājās mugursoma. Tā bija aizķērusies pa�nīku�as priedes zarā. Atcerējos, ka pirms do�anās pie aizas malas biju iebāzis vējjaku mugursomā un uzmetis uz kreisā pleca. Zars bija norāvis man mugursomu. Asas sāpes krei�sajā plecā liecināja, ar kādu spēku biju apturēts. Roka bija izslīdējusi no somas siksnas. Pēc tam vēl biju kritis � līdz izvirzījumam, uz kura tagad gulēju. Mani bija izglābis lai�mīgs gadījums.

Katra kustība radīja moko�as sāpes, bet es mēģināju apsēsties. �ķita, ka galvā no pieres uz pakausi un atpakaļ ripo lodī�u gultnis. Brīdi likās, ka apvem�os.

���� D�eison! � es mēģināju kliegt. � Pītij!

Ta�u vārdi palika mutē kā smagi akmeņi.

���� D�eison! � pūlējos kliegt skaļāk. � Pītij!

Manu balsi pārmāca straumes rēkoņa.

Nekrīti panikā, centos sev iestāstīt. Tas, ka viņi ne�var mani sadzirdēt, neko nenozīmē. Viņi zina, kur esmu. Vi�ņi man palīdzēs.

Ak dievs, jācer, ka viņi nemēģinās rāpties uz leju, prātā ie�āvās pēk�ņa doma. ,

� D�eison! Pītij! Palieciet turpat, kur esat! Citādi no- kritīsiet un nositīs iet ies!

Balss aizlūza, pārvēr�ot vārdus aizsmaku�ā �ukstā.

Es lūkojos cauri dūmakai, cerēdams ieraudzīt D�eiso- nu un Pītiju, kas snaikstās pāri malai un meklē mani. Ne�kā. Varbūt viņi meklē vietu, no kuras labāk redzams, no�domāju. Varbūt cerībā, ka izdosies man piekļūt no apak�as, viņi steidzas lejup.

Es lūdzu Dievu, lai viņi uzmanās, lai D�eisons nedara neko pārsteidzīgu, lai Pītijs paseko zēnam. Trīcēdams pa�ķī�ru pārplēsto piedurkni. Slaukot asinis, ieraudzīju piecas col�las garu, dziļu brūci no elkoņa līdz plaukstai. Tūlīt no jau�na asinis piepildīja brūci. Tās pilēja no rokas un krājās uz klints izvirzījuma.

Kaklā sakāpa �ults.

Dari kaut ko, es sev teicu. Tu nevari te sēdēt un no�asiņot līdz nāvei.

�ķita, ka mugursoma virs manis lidinās gaisā. Es pa�stiepu veselo roku, ta�u nespēju somu aizsniegt. Pārvarē�dams sāpes, sakopoju spēkus, lai pieceltos.

Somā ir neatliekamās palīdzības komplekts, es domāju.

Kājas saļima. Es ieķēros ar nagiem klintī un tik tikko noturējos, lai nenokristu aizā. Kaut arī no straumes nāca aukstums, es svīdu. Cenzdamies ieķerties augstākā izcilnī, lai pieslietos kājās, trīcēju no �oka. Brīdi acu priek�ā virmoja plankumi. Tad redze noskaidrojās, un es no jauna paskatī�jos uz aug�u, uz somu. Izmisumā �ķita, ka tā ir vēl augstāk nekā iepriek�. Ievainotā kreisā roka nokarājās gar sānu. Es pastiepu uz aug�u labo. Pietrūka se�as collas. Nekas vairāk kā se�as collas man nav vajadzīgs, nodomāju.

Piespiedies ar krūtīm pie klints, nostājies uz pirkstga�liem, viebdamies no pulsējo�ām sāpēm gurnos, sānos un ri�bās, pastiepos tik augstu, cik vien spēju, un, pieskāries mu�gursomas lencei, triumfēdams izelpoju.

Neilons no ūdens iztvaikojumiem bija kļuvis slidens. Tas iz�ļuka no pirkstiem, ta�u es pacēlos pirkstgalos līdz pēdē�jam, acumirklī tvēru pēc lences vēlreiz un �oreiz to izdevās satvert ar visu spēku. Mēģinādams noraut mugursomu no res�nā zara, vilku to uz sāniem, uz aizas pusi. Es vilku to vienreiz, otrreiz un, somai atbrīvojoties, piepe�i jutu, ka zaudēju svaru.

Kritienā liecos uz izvirzījuma pusi. Trāpot uz ievaino�tās rokas, iekliedzos, ta�u es nevarēju atļauties sevi �ēlot. Va�jadzēja domāt tikai par veselo roku, kas ar visu somu noka�rājās pār izvirzījumu.

Es uzmanīgi apvēlos uz muguras un uzvilku somu uz krūtīm. Gribējās atpūsties, ta�u �ai domai pārvilka svītru asi�nis, kas plūda no rokas arvien stiprāk. Par spīti nelabumam attaisīju mugursomu, pabāzu roku zem vējjakas un lietusmē�teļa, pagrūdu sānis maisiņus ar pārtiku un sataustīju pirmās palīdzības komplektu.

Neveikli atvēris kastīti, par nelaimi tajā atradu tikai apsējus un divu kvadrātcollu plāksterus, �ķēres, antiseptis�kus tamponus, antibiotisku ziedi un plastmasas pudelīti ar tailenolu. Nekas no tā nebija derīgs, lai apturētu asiņo�anu.

Tad man ienāca prātā �ņaugs. Izmanto�u jostu. Savil- k�u ap/roku un�

Sprādzējot vaļā jostu, atcerējos kaut kur lasīto, ka �ņaugs ir bīstams, ka var izveidoties asins receklis un sākties gangrē- na, ja �ņaugu pēc noteiktiem laika sprī�iem nepalai� vaļā.

Kāds man no tā labums, nodomāju. Iekams mir�u no gangrēnas, noasiņo�u līdz nāvei.

Elastīgais apsējs. Lai ari kas bija lasīts par �ņaugiem, bija lasīts ari norādījums, ka asiņo�anu dro�i var apturēt ar apsēju, kur� saspie� ievainojumu, nepārtraucot asiņu plūs�mu. Bet kur tādu lai ņem?

Asiņo�ana pastiprinājās.

Varbūt tāpēc, ka reiba galva, man vajadzēja vairāk lai�ka nekā citreiz, lai atcerētos, ka somā jābūt vēl kaut kam. Kopā ar koled�as biedriem apmeklēdama Parīzi, Keita reiz bija izme�ģījusi potīti un ar sāpēm klibojusi no aptiekas uz aptieku, meklēdama elastīgo saiti, lai to aptītu ap potīti un savainoto vietu būtu vieglāk paciest. Kop� tā laika, doda�mās ceļojumā, viņa vienmēr to ielika savā somā un rūpē�jās, lai tādu saiti ņemtu līdzi arī es.

Pārvarēdams reibumu, ar labo roku pārmeklēju mugur�somu. Kur tā ir, es domāju. Nevar būt, ka Keita to nav ieli�kusi somā, centos sev iestāstīt.

Nolādēts, �oreiz saites nebija.

Izmisumā jau gribēju izmest no somas visu, ta�u pama�nīju izspīlējumu tās sānos. Cīnīdamies ar reibumu, atvilku vaļā rāvējslēdzēju un gandrīz apraudājos, atradis elastīgās saites rulli.

Neveikli darbodamies ar vienu roku un paciņu attaisī- �anai liekot lietā zobus, apstrādāju ievainojumu ar antisep�tiskajiem tamponiem, apziedu ar antibiotisko ziedi un uzli�ku pa virsu vairākus divu collu spilventiņus. Tie piesūcās ar asinīm. Es steidzīgi tinu elastīgo saiti ap kreiso apak�del�mu. Stingri tinu kārtu uz kārtas un noskatījos, kā asinis ie�krāso katru kārtu.

Uztraukdamies, ka saites palicis pavisam maz, steidzīgi tinu kārtu uz kārtas, lai palielinātu spiedienu. Atlika cerēt, ka asinis tām visām cauri netiks. Vēl divas kārtas. Viena. Nostiprināju galu ar divām spraudēm, kas bija kopā ar saiti. Pēc tam ar ba�ām vēroju apsēju, vai asinis neizspiedīsies cauri. Mani pārņēma bailes, ka gai�brūnais apsējs iekrāsosies sārts un pēc tam sarkans. Es aizturēju elpu un izelpoju tikai tad, kad mazais sārtais plankumiņ� lielāks nepletās.

Mana pulksteņa stikliņ� bija saplīsis, un rādītāji bija sastingu�i. Desmit minūtes pāri diviem. Man nebija ne jaus�mas, cik ilgi esmu nogulējis uz klints izvirzījuma, ta�u, pa�skatoties uz aug�u, likās, ka saule paripojusi tālāk uz rietu�miem, nekā varēja gaidīt kop� tā brī�a, kad nokritu. Acīmredzot bezsamaņā biju nogulējis ilgāk, nekā domāju.

Es paskatījos uz klints malu, bet neredzēju nedz Pīti�ju, nedz D�eisonu. Viņiem vajadzīgs laiks, nodomāju.

Nelaime bija tā, ka, paliekot ilgāk uz klints izvirzīju�ma, varēju iekļūt vēl lielākā postā.

Es nebiju cilvēks, kas daudz uzturas ārā, � katrā ziņā biju to pierādījis. Tomēr nebija iespējams dzīvot kalnu �ta�tā Kolorādo un nelasīt rakstus avīzēs un neredzēt televīzijā ziņas par hipotermijas briesmām. Tūristi mēdz doties pār�gājienā kalnos, ģērbu�ies tikai �ortos un T kreklos. Negai�dīti uznācis negaiss viņus izmērcē. Ja temperatūra krītas, ja pārgājiena dalībnieki ilgāk par trim stundām ir bez siltām drēbēm vai silta �ķidruma, kas paaugstinātu ķermeņa tem�peratūru, viņi mirst no aukstuma.

Guļot uz mitrā un vēsā akmens, es nodrebinājos. Ro�kas un kājas �ķita nejūtīgas. Sapratu, ka pēc iespējas ātrāk man jātiek nost no klints izvirzījuma, citādi asiņu apturē��ana neko nedos. Mani npgalinās hipotermija.

Mēģināju apsvērt, kā uzrāpties pa gandrīz gludo virsmu līdz nākamajam izvirzījumam, bet pēc tam pa akmeņaino nogāzi līdz klints malai. Bija skaidrs, ka uz ievainoto roku paļauties nevaru. Vienīgā iespēja tikt projām no izvirzīju�ma bija�

Es paskatījos lejup, mēģinādams saprast, kāda ir klints līdz straumei lejā. Stāvajā nogāzē bija saskatāmi izvirzīju�mi, viens bija tikai piecas pēdas zemāk, nākamais divtik tā�lu. Negribējās domāt, kādi �ķēr�ļi sastopami tālāk.

Saule jau bija aizgājusi aiz klints malas. Aizas apak�a tinās ēnā. Lai arī bija tikai vēla pēcpusdiena, drīz vajadzēja iestāties tumsai. Netālie kalni aizsegs sauli ātri vien. Ja uz�nāks tumsa, nevarē�u cerēt uz glābiņu līdz pat rītam.

Bet tad jau es bū�u miris.

Liekot mugursomu plecos, noguļoties uz vēdera un rāpjoties pāri malai, katra kustība sagādāja moko�as sāpes. Nolaidos tik tālu, cik veselā roka ļāva, un tad kritu.

No trieciena visam augumam cauri izskrēja sāpes. Es gandrīz paģību. Rāpjoties pāri nākamajam izvirzījumam, pār�plēsu kreklu un nobrāzu krūtis. Pa saplēsto d�insu cauru�miem rēgojās saskrāpētie ceļgali. Valdīdams emocijas, cīnī�jos lejup. Da�i no aug�as �ķietami nepārvarami posmi bija viegli, akmeņi noderēja par pakāpieniem. Savukārt citi, pēc skata viegli atstatumi, bija grūti pieveicami.

Galu galā sāka krēslot. Straumes rēkoņai kļūstot ska�ļākai, laidos uz leju arvien uzmanīgāk. Pārbaudot akmeni, kur nolikt kāju, tas no mana svara izkustējās un dārdēdams nolidoja lejā. Kamēr biezēja krēsla, biezāka kļuva arī migla no strauta. Tā rasināja seju, mērcēja apģērbu un lika trīcēt arvien stiprāk. Atcerējos, ka biju lasījis � hipotermijas upu�ri beigās tā apstulbst, ka neapjēdz, kas ap viņiem notiek. Centos saglabāt skaidras domas.

Straumes rēkoņa apdullināja, un es gandrīz neaptvē�ru, ka esmu ticis līdz apak�ai un tikpat kā iekāpis trakojo�ā plūsmā. Raudamies atpakaļ, daudz netrūka, ka būtu izme��ģījis potīti. Sanervozējies no sirreālistiskā kontrasta starp zi�lajām debesīm virs aizas un biezo krēslu apak�ā, virzījos gar mutuļojo�ā ūdens malu sevi�ķi rūpīgi. Mani mērcēja �ļaka�tas. Tuvojoties aizas tumsā tītajai izejai, uztraucos, ka tikai nesalau�u kāju da�u soļu attālumā no glābiņa. Es līdu pāri slideniem klintsbluķiem, turēdamies pie lieliem akmeņiem, mans prāts un ķermenis bija tik truli, ka vajadzēja minūti, lai aptvertu, ka esmu atspiedies pret apsi, nevis akmeni, ka mani apspīd saule, ka jau pirms brī�a esmu izkļuvis no aizas un jau streipuļoju cauri me�am.

Tagad viss ir gandrīz galā, sacīju sev. Atliek tikai cauri kokaudzei iet līdzi straumei uz ezeru. Soļi kļuva raitāki, es jau iztēlojos, kā atslēg�u automa�īnu. Jutu atvieglojumu, domājot, kā tajā iekāp�u, iedarbinā�u motoru, ieslēg�u sildī�tāju un ļau�u sevi appūst siltam gaisam, bet pats tikmēr pār�ģērb�os siltās drēbēs no ceļasomas.

� D�eison! Pītij!

Iznācis no ap�u audzes ezera malā, pēdējos saules sta�ros skatījos uz pretējo krastu.

Redzot, ka ma�īnas nav, man pamira sirds. Ta�u to nebija grūti izskaidrot. Nodomāju, ka Pītijs ar D�eisonu aizbrauku�i pēc palīdzības. Drīz viņi atgriezīsies. Man tikai jālien teltī un jāmēģina sasildīties. Nozudusi bija arī telts.

� Nē! � Likās, mņnas kakla vēnas pārplīsīs, ta�u es nespēju rimties. � Nē-ē-ē-ē-ē.'

Noliegums ir apbrīnojamas jūtas. Rāpjoties lejā, manī bija modu�ās aizdomas, ta�u, pārlieku aizņemts ar cīņu par dzīvību, biju pamanījies tās apspiest. Tagad joprojām sev iestāstīju, ka esmu maldījies. Galu galā pirms se�ām stundām doma, ka brālis varētu nogrūst mani no klints, būtu likusies neiespējama, īpa��i atceroties vainas apziņu, kas mani nelaida vaļā.

Ak dievs, ko Pītijs izdarījis ar D�eisonu?

Nikns, trīcēdams tā, ka klabēja zobi, norāvu no mu�guras slapjo kreklu, izvilku no mugursomas kokvilnas jaku un ātri uzvilku uz kailā auguma. Jaka bija mitra, tomēr �ķi�ta lieliska salīdzinājumā ar to, kas bija mugurā iepriek�.

Ar to vien nepietika. Bija jāiekur ugunskurs un jāiz��āvē d�insi, zeķes un kurpes. Atvēris mugursomas kabatu un pārliecinājies, ka metāla sērkociņu kastīte ir ūdensdro�a, kā bija solījis tūrisma inventāra veikala pārdevējs, devos uz ap��u audzi pēc kurināmā.

Vēj� slapjās d�insu bikses padarīja aukstas, vēsais gaiss vilka cauri jakai. Mēģinādams sasildīties, apņēmu sev apkārt rokas, ta�u trīcēju arvien negantāk. Neapjēgdams savu rīcī�bu, atdarināju ugunskura vietas iekārtojumu ezera otrā pusē un klajumā izveidoju akmeņu apli. Vidū iemetu da�us zarus un vecas lapas, tām virsū uzliku pāris salauztu zariņu un uz�rāvu sērkociņu. Roka trīcēja tik stipri, ka, tuvinot liesmu lapām, tā nodzisa. Visiem spēkiem pūloties kontrolēt rokas muskuļus, izmisīgi centos turēt to taisni, un beidzot liesma skāra lapas, pacēlās dūmi un sāka sprak�ķēt uguns.

Mani pārņēma briesmīgas slāpes, ta�u, sniedzoties pēc bla�ķes pie jostas, to neatradu. Jutos nelaimīgs ne tikai tā�pēc, ka biju pazaudējis bla�ķi, bet arī tāpēc, ka pamanīju to tikai tagad. Apglumējusī mēle lipa pie aukslējām. Netālā strauta rēkoņa aicināja doties pie tā, pasmelt plaukstās ūde�ni un pielikt pie mutes, ta�u man nebija ne jausmas, kādas baktērijas ūdenī var būt. Es nevarēju riskēt ar savu veselī�bu. Vem�ana vai caureja atūdeņotu organismu vēl vairāk nekā patlaban.

Saule rietēja arvien zemāk. Vajadzēja savākt tik daudz zaru, cik iespējams. Saulei nogrimstot aiz kalniem, kā ne�gudrs vilku lielus, kritu�us zarus. Tumsa nolaidās pār mani pārlieku ātri.

Bet tā nebija tik melna kā manas domas. D�eisons. Vai Pītijs viņam kaut ko nodarījis? Dievs, lūdzu, pasargā manu dēlu. Lūdzu.

Kamēr nakts saltums dzina mani tuvāk ugunskuram, �ie vārdi kļuva par manu mantru. Biju nokļuvis spīlēs starp vaja�dzību sasildīties un bailēm, ka kurināmais beigsies ātrāk nekā nakts. Es pacēlu novilkto kreklu. Turēdams kreklu pret uguns�kuru, grozīju to, ba�īdamies, ka tas drīzāk aizdegsies nekā iz�ūs.

Kaut arī krekls daļēji pārvērties lupatā, tas nodro�inās man vēl vienu apģērba kārtu, es nodomāju. Negribīgi atsegdams krūtis un muguru aukstajam gaisam, norāvu jaku, uzvilku kreklu un pēc tam no jauna jaku. Izņēmu no mugursomas lie�tusmēteli, uzģērbu arī to un pārvilku kapuci pāri galvai, tādē�jādi darīdams visu, lai nodro�inātu labāku siltumizolāciju. Ro�kas stindzināja sals. Berzēdams tās virs ugunskura, lamāju sevi, ka neesmu bijis pietiekami gudrs un paņēmis līdzi cimdus.

Pie joda, bijis es gudrs, nekad nebūtu aicinājis Pītiju savā mājā. Ta�u, lai kā centos saskatīt da�ās iepriek�ējās die�nās kaut ko aizdomīgu, man tas neizdevās.

Izdzimtenis! Es prātā nokliedzos, ta�u tūlīt to no�ēlo�ju, jo ar �o vārdu biju apvainojis vecākus. Katrs lāsts, ko spē�ju izdomāt, kaut kādā veidā skāra vecākus, ta�u viņi noti�ku�ajā nebija vainīgi. Tā bija mana vaina.

Laika prognozē bija teikts, ka temperatūra nokritīsies līdz �etrdesmit grādiem pēc Fārenheita. Ja aizmig�u un uguns apdzisīs, ķermenis var atdzist tā, ka nekad vairs nepa- modī�os. Domas atgriezās pie siltajiem guļammaisiem ma�ī�nā. Es iztēlojos, ka ielienu vienā, aizvelku rāvējslēdzēju un�

Ar rāvienu pamodies, konstatēju, ka guļu aukstā zālē blakus ugunskuram, kas tikko kvēlo. Pārbijies liku pie dar�ba labo roku, sagrābstīju zarus, ar puļķi iebakstīju tos ar pel�niem apbiru�ajās oglēs un noskatījos, kā zarus pārņem lies�mas. Pēc tam neveikli liku virsū lielākus zarus, pamazām izgaisa nejūtīgums, ta�u ne bailes nomirt no hipotermijas. Es mēģināju ar sausu muti ēst zemesriekstus un rozīnes. Lū�dzos, lai D�eisons palīdz sasparoties manam prātam. Sargā�jot uguni, iegrimu domās par Pītiju.

Es ienīdu viņu.

Un paliku nomodā.

Pirmais pieskāriens bija tik liegs, ka likās, esmu to ie- domājies � neredzama auksta spalva, kas tumsā kutina se�ju. Pēc tam izdzirdu klusu �ņāk�anu uz karstajiem akmeņiem ap ugunskuru. Pirmajā brīdī tā man atgādināja �ņākoņu, ar kādu no�ukst ūdens, uzpilējis uz karsta gāzes degļa. Putenis pieņēmās spēkā, vēj�, kas bija to atnesis, kļuva saltāks.

Pūlējos pārvarēt nomāktību, kādā biju iegrimis, un pe�lēka gaisma pamalē ļāva saskatīt, kas virmo ap mani. Pir�majā satraukumā instinktīvi centos uzlikt uz uguns vairāk zaru, bet, kad sniegs uz karstajiem akmeņiem sāka �ņākt ska�ļāk, pār austrumu kalnu galiem paceļas saule, izlejot pietie�kami daudz gaismas, lai redzētu balti apsnigu�o zāli visap�kārt. Virs galvas krājās melni, zemi mākoņi. Kaut arī ugunī biju iemetis daudz malkas, liesmas noplaka. Pacēlās dūmi.

Panikā uzliku plecos mugursomu. Pītijs pēc nobrauk�a- nas no �osejas bija teicis D�eisonam, ka jūnija sākumā kal�nos var uzsnigt sniegs. Televīzijas laika ziņās da�reiz cilvēki tiek brīdināti, ka augstu kalnos laiks negaidīti var mainī�ties uz slikto pusi. Nekas tāds netika atgādināts, un biju do�mājis, ka nav iemesla uztraukumam, ja tev ir telts un ma�ī�na. Tagad lādēju sevi, ka nebiju visu izplānojis labāk.

�oseja bija pusstundas brauciena attālumā. Drūmi pa�skatījies uz biezajiem, draudīgajiem mākoņiem, mēģināju aprēķināt, cik tālu jāiet kājām. Kalnu ceļ� bija slikts, ap�kārtne nelīdzena, tā ka ceļa lielāko daļu nebija iespējams braukt ātrāk par divdesmit jūdzēm stundā. Tas nozīmēja, ka līdz �osejai ir apmēram desmit jūd�u. Ar sāpo�u potīti des�mit jūdzes prasītu piecas se�as stundas. Turklāt putenis kļu�va stiprāks, vairs nebija redzams ezers, un nez vai es spētu atrast ceļu. Varēja gadīties, ka staigāju uz riņķi tik ilgi, ka�mēr pakritu. Protams, ja es zinātu, kā izmantojams kompass un iegādātais tūrisma inventārs, izredzes būtu lielākas. Ta��u no�ēla nepalīdzēja izdzīvot. Uz priek�u dzina bailes par D�eisonu. Un naids pret Pītiju.

Doma par D�eisonu negaidīti lika atcerēties pēdējo rei�zi, kad biju viņu redzējis. Klints aug�ā. Viņ� bija pajautājis, kur atrodas ala.

Ala.

Ja es to spētu atrast, iekams putenis pieņemas spēkā vēl vairāk�

Sakopojis spēkus, iegāju kokaudzē. Redzamība tūlīt pasliktinājās, un es meimuroju uz strauta pusi � ne tāpēc, lai dzertu, bet lai izmantotu strautu par orientieri. Ejot gar mutuļojo�o straumi uz aug�u, mani ietina balts plīvurs. Sniegpārslas kļuva arvien biezākas. Sniegs bija tik dziļ�, ka teniskurpes tajā iegrima pilnībā.

Manas teniskurpes. Es biju nopircis kompasu, kuru ne�mācēju izmantot, ta�u nebiju paklausījis pārdevēja ieteiku�mam iegādāties stiprus tūristu zābakus. Biju pateicis, ka tie man nav vajadzīgi, jo nav gaidāms smags pārgājiens.

Pamazām kājas kļuva nejūtīgas. Klibodams un baidī�damies, ka varu paklupt uz sniega pārklāta akmens, virzījos pa nogāzi uz aug�u. Vai varu paļauties uz savu atmiņu, mek�lējot alu? Zināju tikai to, ka tā ir straumes pretējā pusē, ka tā ir vienīgi sprauga klintī, kas man, trīspadsmit gadus ve�cam zēnam, bija likusies milzīga.

Nogāze beidzās ar stāvu kranti. Ejot gar to, redzēju, ka apses nomaina priedes. Zari dūrās rokās un skrāpēja seju. Tā kā putenis pastiprinājās, uznāca bailes, ka varu aizkumurot garām alai, to nepamanījis. Vasarā tūristi atradīs manu līķi vai to, ko būs atstāju�i plēsīgie zvēri.

Esmu arhitekts, nevis izdzīvo�anas eksperts, nodomā�ju. Manas rokas jau gandrīz vairs neko nejuta. Sasodīts, kā�pēc nebiju iemetis somā cimdus? Tā bija tik muļķīga rīcī�ba, ka esmu pelnījis nāvi. Vairīdamies no priedes zara, zaudēju līdzsvaru, kritu un gandrīz atsitos ar galvu pret lie�lu akmeni. Stulbi. Pelnījis, lai�

Arhitekts.

Manā vājajā apziņā sarosījās kāda doma. Zini, kā�

Doma lēnām attīstījās, liekot pagriezties pret akmens bluķi, kuram gandrīz biju uzkritis virsū ar galvu.

Tu proti būvēt.

Cen�oties piecelties kājās, atklāju, ka akmens ir krū�u augstumā. Nākamais akmens atradās gandrīz piecu pēdu at�tālumā un bija gandrīz tikpat liels. Akmeņi gulēja blakus klintij, tā varētu būt dibensiena.

Tu proti būvēt, atkārtoju.

Es piesteberēju pie priedes zara, no kura biju gribējis izvairīties, uzgūlos tam ar visu svaru, un, kad nomāco�o klu�sumu pārtrauca krak�ķis, jutu, ka uzliesmo cerību dzirksts. Sasprindzinājis spēkus, aizvilku zaru pa sniegu līdz akme�ņiem, pacēlu uz aug�u un pārliku tiem pāri. Streipuļodams izpildīju �o darbību vairākas reizes, liku pāri akmeņiem sku�jas, mēģinot izveidot jumtu.

Rokas no aukstuma sāpēja tik stipri, ka no acīm plū�da asaras, saldēdamas vaigus. Man nebija laika pabāzt no�brāztās un asiņojo�ās rokas zem lietusmēteļa, lai sasildītu tās uz krūtīm. Bija pārāk daiļdz jāizdara.

Kā neprātīgs spārdīju sniegu starp akmeņiem, it kā vie�nodamies ar puteni, kas .plosījās ārpus patvēruma. Ieejas priek�ā noliku skujotus zarus, lai tie pasargā no vēja. Lai kā sāpēja rokas, nespēju rimties. Vajadzēja sameklēt nokaltu��us zarus, lapas, koka gabalus un sakraut patvēruma aizmu�gurē.

Vietā, kur akmeņi piekļāvās klintij, biju atstājis nelielu caurumu, lai būtu ceļ� dūmiem. Pasargātam no vēja un krī�to�ā sniega, man likās, ka aukstums vairs nav tik briesmīgs. Ta�u, veidojot no lapām uz zariem nelielu kaudzīti un mē�ģinot izvilkt sērkociņu kastīti, rokas �ķita neveiklas kā ķe�pas. Tikai ar grūtībām spēju satvert sērkociņu. �ķita, ka tie nav mani pirksti. Sērkociņ� nemitīgi krita no tiem ārā. Galu galā skaliņ� kļuva nelietojams, un vajadzēja ņemt nākamo. Par laimi to man izdevās aizdedzināt. No rokām tas uzkrita uz lapu un zaru kaudzītes un dega, līdz uzliesmoja neliels ugunskurs. Pacēlās dūmi. Es aizturēju elpu, lai nebūtu jā�klepo. Siltuma dzīti, dūmi virzījās uz caurumu aizmugurē.

Rīkle no sausuma bija sapampusi, un gaiss tikai ar mo�kām ieplūda plau�ās. Biju tā apdullis, ka ilgi blenzu uz me�tāla sērkociņu kastīti, un tikai tad radās miglaina doma, kas jādara. Ar grūtībām ieliku sērkociņus pirmās palīdzības komplektā. Paņēmis metāla kastīti, izbāzu nejūtīgo roku ārā, piepildīju kastīti ar sniegu un noliku blakus ugunij.

Sniegs lēni kusa. Bailēs apdedzināt roku aptinu pirk�stus ar krekla piedurkni un tikai tad atvilku karsto kastīti no uguns. Tā bija tikai puscollu dziļa un divas kvadrātcollas liela, ta�u ūdens kastītē bija tik kārdino�s, it kā būtu ieliets se�padsmit un�u glāzē. Ar piespie�anos nogaidīju, kamēr kastīte atdziest.

Beidzot mana pacietība bija galā. Es izmantoju piedur�kni, lai paceltu kastīti. Pielicis pie lūpām, uzpūtu un izdzē�ru silteno, rūgto ūdeni. Izkaltusī mute to uzsūca, pirms pa�guvu norīt. Alkaini izbāzu ārā roku un no jauna piepildīju kastīti ar sniegu. Metāla siltums tūlīt izkausēja sniegu. Es iedzēru jaunu malku. Ūdens atkal netika līdz rīklei. Piepil�dīju kastīti atkal, noliku blakus ugunij un iemetu ugunī vēl da�us sprunguļus.

Es tā darīju vēl un vēlreiz. Kad mute un rīkle bija at�veldzētas, izvilku no somas plēves maisiņu ar zemesriekstiem un rozīnēm un pamatīgi sako�ļāju porciju, kas bija pēdējā. Stīvi skatījos liesmās, manī auga naids pret Pītiju un uztrau�kums par D�eisonu.

Neskaidri atcerējos, ka biju izgājis ārā, lai iztīrītu snie�gu no dūmu cauruma un sameklētu vairāk kurināmā. Citādi dzīvoju kā pa miglu. Pāris rei�u, kad pamodos, uguns bija izdzisusi. Mani no pārsal�anas paglāba tikai sasilu�ie akmeņi.

Pamanījis, ka elastīgais apsējs ap delmu iekrāsojies sārts, nekritu panikā � likās, roka pieder kādam citam. Pat cauri zariem un pie ieejas sasnigu�ajām sniega kupenām ie�raugot saules gaismu, jutos no visa dīvaini tālu. Galu galā konstatēju, ka pagājusi visa diena, kaut patvērumā bija �ķi�tis, ka laiks stāv uz vietas.

Ja no jumta nebūtu sācis pilēt ūdens, varbūt kā apdul�lis es gulētu, līdz zustu pēdējās enerģijas druskas. Sabiedē�jot mani, uz plakstiem uzkrita aukstas ūdens lāses. Acīs grie�za saules gaisma. Es pakustināju galvu. Mutē iekrita lāses, kam no sveķainajiem prie�u zariem bija vāja terpentīna pie�gar�a. Norīstījos, izspļāvu ūdeni un piecēlos sēdus, lai pār- sēstos sausākā vietā. Blakus nokrita vēl da�as lāses, liekot uzdūmot gandrīz izdzisu�ajam ugunskuram. Klepodams pa�ķēru mugursomu, i�kumuroju ārā, līdz ceļgaliem brizdams pa zariem un sniega kupenām pie ieejas. Saule patīkami sildī�ja. No kokiem krita sniegs. Veidojās tērcītes. Stāvot kūsto��ajā sniegā, kājas un lieli samirka no jauna, ta�u tas bija ci�tāds slapjums, jo sildīja saule, un man nebija jātrīc. Pēc saules augstuma austrumu pusē nospriedu, ka ir pavēls rīts. Kaut arī ķermenis pretojās, sapratu, ka citas izdevības izman�tot labos laika apstākļus var nebūt.

Ilgi lūkojos uz savu patvērumu. Tas bija vāji sastipri�nāts un nedro�s kā bērna darināts, ta�u neviena pa�a pro�jektētā būve nebija izraisījusi manī tādu lepnumu.

Es sāku ceļu lejup. Sniega atstarotā saule �ilbināja acis. �ķērsojot pirmo pļavu, saule jau atradās tie�i virs galvas, sniegs gandrīz bija nokusis un pārvērtis zemi dubļos. Ceļ� tomēr nebija redzams, nebija, pēc kā vadīties, tāpēc gāju, izraugoties spraugas koku starpās, kurās tas varētu būt.

Neatceros, kā nokļuvu uz devītās �osejas, kā uz tās sa- bruku un kā mani atrada nejau�s autobraucējs. Dro�i vien tas bija noticis, saulei rietot. Pamodos nelielā slimnīcā pil�sētiņā, kas saucās Frisko. Tikmēr jau bija izsaukts �tata po�licists. Pārliecies pār gultu, viņ� gribēja zināt, kas ar mani noticis. Vēlāk uzzināju, ka viņam vajadzējis divdesmit mi�nūtes, lai tiktu pie kaut kādas skaidrības. Es visu laiku biju saucis D�eisonu, it kā dēls atrastos izstieptas rokas attālumā un es varētu viņam palīdzēt.

Ārsts sa�uva brūci kreisās rokas apak�delmā. Viņ� dez�inficēja un apsaitēja rokas. Viņ� baidījās, ka tās varētu būt apsalu�as.

Pēc sarunas pa tālruni policists atgriezās.

���� Mister Dening, Denveras policija nosūtījusi uz jū�su māju patruļma�īnu. Gaisma mājā izslēgta. Uz zvanu pie durvīm neviens nav atbildējis. Lukturī�a gaismā pa garā�as logu redzēts "Ford Expedition".

���� Garā�ā? Nesaprotu. Kāpēc Pītijam bija jāatgrie�as mājās? � Prātā uzplaiksnīja briesmīga doma. � Ak kungs!

Es mēģināju izrāpties'no gultas. Mani apturēja ārsts un policists tikai kopīgiem spēkiem.

����� Policisti izsitu�i logu un iekļuvu�i jūsu mājā. Viņi to pamatīgi pārmeklēju�i. Māja ir tuk�a. Mister Dening, vai jums ir vēl kāds transportlīdzeklis?

���� Ko tas dod� � Man dunēja galva. � Sievai ir "Volvo".

���� "Volvo" garā�ā nav.

Arī tas neko nedeva.

���� Tas izdzimtenis dro�i vien to paņēmis. Kādēļ? Un kur ir mana sieva un dēls?

Policista satrauktā seja liecināja, ka viņ� nav pateicis

visu.

���� Kāds pārmeklējis jūsu guļamistabu un jūsu dēla is�tabu.

���� Ko?

������ Atvilktnes izrautas, drēbes izmētātas. Denveras policistiem palicis iespaids, ka tur kāds ārdījies briesmīgā steigā.

Es iekliedzos.

Lai kā es lauzos uz mājām, ārsts atlaida mani tikai nā- kamās dienas rītā. Policists pārveda mani mājās uz Denve- ru. Labās rokas plaukstas locītava sāpēja no intravenozās sis�tēmas, ko tai vietā bija pievienojis ārsts. Pēc divām bez ē�anas pavadītām dienām man vajadzēja būt badā, ta�u emocionālais �oks bija iznīcinājis pēdējo ēstgribu. Tikai ar piespie�anos lēnītēm apēdu banānu, no pudeles uzdzerot mazus apelsīnu sulas malkus.

Iegrie�oties mūsu ielā, skatienam atklājās Viktorijas laika mājas priek�ā augo�ās kļavas, furgons un mikroauto�buss piebraucamajā ceļā, policijas ma�īna ietves malā. Tā�lāk stāvēja citi automobiļi un divi vietējās televīzijas auto- busiņi.

Izkāpis no patruļma�īnas, pazinu televīzijas reportieri, kas ar mikrofonu rokā nāca man pretī. Viņai sekoja opera�tors. Gabaliņu tālāk nāca konkurējo�ās televīzijas studijas vīrie�u kārtas līdzinieks. Reportieri kāpa ārā arī no citām ma�īnām.

-� Sasodīts, kā viņi to uzzināju�i? � es jautāju.

���� Ejiet uz māju.

Kamēr kliboju pāri zālienam, policists paplēta rokas, veidojot barjeru. Ārsta aizdotās bikses un krekls (manējie bija saplēsti lupatās) brīvi karājās uz auguma, tāpēc es iz�skatījos trausls un neaizsargāts. Man izdevās iekļūt istabā un aizvērt durvis, lai nedzirdētu reportieru klaigā�anu, saucot manu vārdu. Viņu saucienus nomainīja citas balsis. Dzīvo�jamā istabā stāvēja un sarunājās policijas virsnieks, vairāki vīri sporta �aketēs, vēl da�i ar laboratorijas iekārtām.

Viens no viņiem, smagnējs vīrs ar ūsām, pamanīja ma�ni foajē un pienāca klāt.

���� Vai misters Denings?

Mājiens ar galvu izraisīja reiboni.

���� Esmu leitnants Vebers. Tas ir ser�ants Pendltons. � Viņ� norādīja uz jaunu, gludi skūtu, tievu vīru.

���� Mēs pārbaudījām bēniņus, pagrabu un me�u aiz mā�jas. Nekur no jūsu sievas vai dēla ne vēsts, � sacīja Pendl�tons.

Brīdi nesapratu, par ko detektīvs runā. Policisti, kas bija apmeklēju�i māju iepriek�ējā dienā, bija teiku�i, ka Kei- tas un D�eisona nav mājās. Ja Pītijs aizvedis abus ar Keitas "Volvo", kāpēc policija pārbauda bēniņus un� Apjēdzot, ka policisti meklēju�i labi noslēptus līķus, man kļuva nelabi.

���� Jūs neizskatāties īpa�i labi, mister Dening. Jums va�jadzētu apsēsties. � Vebers ieveda mani dzīvojamā istabā, citi pagāja malā. � Atnesī�u mazliet ūdens.

Kaut arī ārsts bija devis man �ķidrumu, joprojām jutos izkaltis. Kad detektīvs atgriezās ar pilnu glāzi, uz brīdi zau�dēju orientāciju, man �ķita, ka �ī ir viņa māja un es esmu viņa viesis. Neveikli paņēmu glāzi apsaitētajās rokās un ie�dzēru malku. Vēders dumpojās.

��� Vai nevarat iedomāties, kur palikusi mana sieva un dēls? � man izdevās pajautāt.

���� Pagaidām ne, � Vebers atbildēja. � �tata polici�ja ziņoja, ko esat teicis, tomēr mums būtu jāuzdod jums da��i jautājumi. � Viņ� nopētīja manu saskrāpēto seju. � Vai jūtaties tik stiprs, lai atbildētu?

���� Jo ātrāk to darī�u, jo ātrāk atgū�u ģimeni.

Viņi apmainījās ar skatieniem, kurus sapratu tikai vē�lāk � viņi nebija pārliecināti, ka es ģimeni atgū�u.

���� Jūs palīdzētu mums� � Pendltons pameta ska�tienu uz maniem pirkstu galiem, kas rēgojās no apsējiem. � Mums būtu jānoņem jūsu pirkstu nospiedumi.

���� Mani nospiedumi� Kāpēc�

��� Lai at�ķirtu no nospiedumiem, ko atstājis ģimenes nolaupītājs. Kura ir viņa guļamistaba?

���� Aug�ā pa kāpnēm� pa kreisi� � �ķita, ka man trūkst elpas. � Istaba gaiteņa galā. Pa labi.

���� Tā ir istaba ar beisbola cimdu uz gultas, � Vebers paskaidroja tehniķim.

���� Beisbola cimds? � Es saspringu. � Uz viņa gultas?

Pendltons sarauca pieri grumbās.

���� Jā. Vai tas ir svarīgi?

���� Kaut kad sen tas cimds piederēja Pītijam.

���� Nesaprotu.

��� Viņ� grib pateikt, ka tas viņam vairs nav vajadzīgs. Ka viņ� dabūjis ko labāku.

� Nesteidzieties, mister Dening. Mēs nesaprotam jū�su domu gaitu.

Kamēr tehniķis spieda manus pirkstus pie tintes spil�ventiņa un uz papīra lapas katram pirkstam paredzētā vie�tā, mēģināju visu izskaidrot, cik labi vien pratu.

���� Sen pazudu�ais brālis?

���� Lai Dievs stāv man klāt, jā.

���� Bet kā jūs zināt, ka viņ� patie�ām ir jūsu brālis?

���� Viņ� stāstīja tādas lietas, ko varēja zināt tikai brālis.

Detektīvi vēlreiz saskatījās.

���� Kas noticis?

���� Vienkār�i ienāca prātā kāda doma, � bilda Vebers. � Varbūt jūs dzirdējāt tikai to, ko gribējāt dzirdēt. Da�i afē�risti tik veikli prot runāt par vispārīgām lietām, ka izklau�sās ļoti konkrēti. Tuk�ās vietas aizpilda cilvēki, kurus viņi cen�as piekrāpt.

���� Nē. Es pārbaudīju. Viņ� pareizi zināja katru sīkumu.

���� Afēristi var būt neiedomājami slīpēti.

��� Neredzu jēgu. Afērists varēja domāt tikai par aplau�pī�anu. Viņam vajadzētu vienīgi nogaidīt, kad mēs ar Keitu aizejam uz darbu, bet D�eisons uz skolu. Viņa rīcībā būtu vesela diena, lai izlaupītu māju. Viņam nevajadzētu mani nogalināt. Viņu vada personiski motīvi. Pītijs kārto rēķinus!

Pendltons mierinādams pamāja ar roku.

��� Mēs vienkār�i mēģinām saprast cilvēku, kuru mek�lējam.

���� Dieva dēļ, krāpnieks nebūtu tāds muļķis, ka apsū�dzībai laupī�anā gribētu pievienot apsūdzību slepkavībā un cilvēku nolaupī�anā. /

���� Ja vien vardarbība viņam nesagādā prieku.

No Vebera atklātā skatiena man atkal noreiba galva. Visu laiku biju centies sev iestāstīt, ka D�eisons un Keita ir dzīvi. Tagad pirmo reizi apzinājos, ka D�eisons varbūt pali�cis kalnos miris un Keitas līķis guļ kādā grāvī.

Daudz netrūka, lai es apvemtos.

�ķita, Pendltons jūt manas ba�as. Viņa balsī saklausī�ju mēģinājumu pievērst manas domas kam citam.

���� Viņa fotogrāfijas dro�i vien jums nav?

���� Nav.

��� Jūs bijāt tik uztraucies, ka pēc viņa pārra�anās mā�jās neizgatavojāt nevienu fotogrāfiju?

���� Nē. � Man gribējās kliegt. Ja es nebūtu ielaidis sve�inieku savā mājā�

Viņ� ta�u nebija sve�inieks, mēģināju sev iestāstīt.

Sasodīts, kas ar tevi notiek, domāju. Pēc divdesmit pieciem gadiem Pītijs ir sve�inieks!

���� Mister Dening?

Aptvēris, ka Pendltons vairākas reizes nosaucis manu vārdu, lai pievērstu sev uzmanību, paskatījos uz viņa pusi.

���� Būtu labi, ja kopā ar mums jūs spētu izstaigāt māju un pateikt, kas pazudis.

���� Darī�u, kas darāms.

Man iedeva lateksa cimdus, viņi uzvilka savējos. Tikko turēdamies uz kājām, sāku apstaigāt apak�stāva istabas un tūlīt pamanīju, ka ēdamistabas bufetē vairs nav no Keitas vecās�mātes mantotie sudraba galda piederumi. Bija nozudis arī sud�raba tējas komplekts. No televizora istabas ar dārgo audiovi- deouztvērēju bija nozudu�i DVD un videomagnetofoni.

����� Viņ� dro�i vien būtu pievācis arī �etrdesmit se�u collu televizoru, � sarūgtināts noteicu, � ja vien to varē�tu iebāzt "Volvo". Nesaprotu, kāpēc viņ� nav paņēmis "Ford Exļ)edition". Tajā ir vairāk vietas, viņ� būtu varējis nozagt vairāk mantu.

Vebers jutās neveikli.

����� Par to parunāsim vēlāk. Bet tagad pabeigsim mā�jas pārbaudi.

No virtuves bija nozudusi mikroviļņu krāsns un "Cui- sinart" uztura procesors. No garā�as bija paņemti neskaitā�mi rokas elektriskie instrumenti. No kabineta bija pagaisis arī klēpjdators.

���� Kā ar iero�iem? � Pendltons painteresējās. � Vai iero�i jums bija? Vai tie nav paņemti?

���� Iero�u mājās nebija.

���� Pat ne medību bises?

���� Nē. Neesmu mednieks.

Uzkāpis aug�ā, sastingu pie D�eisona istabas durvīm. Visas atvilktnes bija izrautas, drēbes mētājās pa grīdu. Man vajadzēja saņemties, lai ieietu istabā un to pārlūkotu.

���� Mans dēls glabā atlikumā izdoto sīknaudu krūzē uz galda.

Krūzes uz galda nebija.

Vēl grūtāk bija ieiet mūsu kopējā guļamistabā, kur val�dīja neiedomājams haoss. Pārkāpis pāri uz grīdas nomesta�jām Keitas kleitām, ieskatījos.ieejamā sienas skapī.

���� Nozudu�as �etras ceļasomas.

Aptverot, ko tas nozīmē, ceļgalos iemetās tāds vājums, ka biju spiests pieturēties pie stenderes.

Man bija licies, ka, steigā meklēdams ko vērtīgu, Pī�tijs pārbaudījis kumodes uh skapjus. Tagad ar nelielu cerī�bu ieskatījos vērīgāk un konstatēju, ka Keitas un D�eisona drēbes bija ne tikai izmētātas � �is tas bija arī pazudis.

����� Ja viņi būtu miru�i, viņ� neņemtu līdzi viņu man�tas, � uzrunāju detektīvus. � Viņi ir dzīvi. Viņiem jābūt 'dzīviem.

Kā pa miglu ievēroju Vebera norādījumus un turpinā�ju pārbaudi. Bija paņemtas arī �ādas tādas manas drēbes. Ve�ļas atvilktnes dibenā kritiskam brīdim nolikto piecsimt do�lāru vairs nebija. Bija pazudusi arī Keitas dārglietu lādīte un mans zelta "Rolex" pulkstenis, ko uzliku īpa�ās reizēs. Ne�kam no tā nebija nozīmes. Svarīgi bija Keita un D�eisons.

Tehniķi fotografēja guļamistabās valdo�o haosu un meklēja pirkstu nospiedumus. Detektīvi noveda mani lejā, lai nemaisos viņiem pa kājām. No jauna radās sajūta, ka mā�ja vairs nepieder man.

����� Kāpēc "Volvo"! � ar pūlēm izmocīju jautājumu. �ķita, ka balss skan no tālienes. � Jūs solījāt paskaidrot, kāpēc viņ� to paņēmis. Fordā būtu sagājis daudz vairāk zag�tu mantu.

���� Jā, � Pendltons negribīgi atsaucās. � Toties "Vol�vo" ir tas, kā nav jūsu ma�īnai ar �etru riteņu piedziņu.

���� Nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

���� Bagā�nieks.

���� Ā-ā� � Sapratis biju spiests apsēsties.

���� Varbūt īpa�i nav jāiedziļinās sīkumos.

���� Stāstiet. � Ieķēros ādas krēsla paro�os, un man ie�sāpējās apsaitētās rokas. � Man jāzina.

Vebers lūkojās sānis, it kā nespētu izturēt manu ska�tienu.

����� Pēc visa sprie�ot, viņ� atgriezies kopā ar jūsu dēlu un te pakļāvis jūsu sievu. Jādomā, ka viņi ir sasieti un mu�tē viņiem iebāzts sprūds.

Likās, aukla iegrie�as manu roku locītavās.

���� Viņ� neriskēja doties ceļā ar gūstekņiem uz paka�ļējā sēdekļa. Agri vai vēlu kāds būtu pamanījis, � sacīja Pendltons.

���� Tātad Pītijs ielicis viņus�

���� Ja garā�as durvis ciet, neviens nevarēja redzēt, ko viņ� te dara.

���� Ak kungs! � Iztēlojoties benzīna un izplūdes gāzu smaku, man kļuva nelabi. � Kā viņi var elpot? � Atcerē�jos Pītija izmocīto skatu, kad viņ� stāstīja, kā fiņ? ar varu iebāzts bagā�niekā.

Mani izbiedēja spalgs pīkstiens. Vebers pabāza roku zem vējjakas un atāķēja pie jostas piestiprināto mobilo tāl�runi. Viņ� pagrieza muguru un piegāja pie klavierēm, kuras patika spēlēt Keitai, tāpēc no klusinātās sarunas gandrīz ne�ko nedzirdēju.

Viņ� nolika tālruni atpakaļ.

���� Vai kas jauns? � Nervozās cerībās apsēdos taisnāk.

����� "Volvo" atrasts. Atpūtas vietā pie divdesmit piek�tās starp�tatu maģistrāles.

���� Kas ar Keitu un D�eisonu? Vai viņi�

���� Viņu ma�īnā nav. Viņ� izbraucis no �tata. Vaiomin- gas policija atradusi "Volvo" uz ziemeļiem no Kasperas.

���� Vaiomingā?

���� Viņ� labi zināja, ka viņa rīcībā ir pietiekami daudz laika, jo "Volvo" neviens nemeklētu vairākas dienas, � sa�cīja Vebers. �Ja jūsu sievai sestdienas vakarā kaut kur vaja�dzēja būt vai arī tika gaidfti draugi, vai viņa to nepateiktu, ja viņ� īpa�i censtos?

Man uzmetās zosāda, iedomājoties mokas, kādas Keitai jāpiedzīvo.

���� Viņam vajadzēja aizvest sievu un bērnu, kamēr kā�dam nav radu�ās aizdomas, ka kaut kas ir atgadījies, � Ve�bers sacīja. � Tuvākajā jūsu bankas automātā fiksēts, ka se�os un divdesmit vienā minūtē pēc pusdienas izņemts piecsimt dolāru, lielākā summa, kādu automāts var no�ņemt no konta vienā dienā. Videolentē redzams vīrietis, kas izņem naudu, ta�u viņa galva ir noliekta un seja nav redzama.

Saprotot, ka Pītijs piespiedis Keitu pateikt bankas au�tomāta kodu, man uz pieres izspiedās sviedri.

���� Izskatās, ka viņ� braucis līdz tumsai, pēc tam atpūtas vietā pie Kasperas nolaupījis citu automa�īnu. Iespējamam upurim vajadzēja būt vientuļam braucējam, ta�u stāvvietas tuvumā neviens nav atrasts, tāpēc viņ� vai viņa visticamāk ir ma�īnā kopā ar jūsu sievu un dēlu. Kamēr nav pieteikta braucēja pazu�ana, mēs nezinām, kāda ma�īna jāmeklē.

���� Trim cilvēkiem jāelpo ma�īnas bagā�niekā? Kungs dievs!

Kaut kas detektīva skatienā lika man nojaust viņa domas. Ja ņem vērā Pītija bīstamību, varbūt elpoja tikai divi cilvēki.

���� Vaiomingā? Pie joda, kas viņam darāms Vaiomin�gā? � Tūlīt atcerējos, ko bija teicis Pītijs. � Montāna.

���� Izklausās, ka �is vārds jums kaut ko nozīmē, � sa�cīja Pendltons. � Ko ar to gribat teikt?

���� Montāna ir uz ziemeļiem no Vaiomingas.

Detektīvi paskatījās uz mani tā, it kā es nezinātu, ko runāju.

���� Nē, jūs paklausieties. Brālis stāstīja, ka ieraudzījis mani "CBS svētdienas rītā", kad ēdis brokastis Montānā. Ēdnīcā Bjūtā. Varbūt tāpēc viņ� dodas uz ziemeļiem. Var�būt kaut kas Montānā vilina viņu atpakaļ.

Pirmo reizi Vebers dzīvi ieklausījās.

���� Labi. � Viņ� steidzīgi izvilka tālruni. � Es nosū�tī�u Montānas �tata policijai tā vīra, jūsu sievas un dēla ap�rakstu.

���� Mēs sazināsimies arī ar Bjūtas policijas departamen�tu, � Pendltons ātri piebilda. � Varbūt tur kaut ko zina. Ja viņ� kādreiz ir apcietināts, policijai var būt fotogrāfija, kas piemērota izplatī�anai.

��� Ja pieņem, ka viņ� uzdevies par Pīteru Deningu. � Es nelaimīgs blenzu grīdā.

���� Tas nav vienīgais izmeklē�anas paņēmiens. Cilvē�ku nolaupī�ana un ve�ana pāri robe�ai nozīmē, ka ar lietu nodarbosies FIB. Federālie darīs visu, kas viņu spēkos, lai salīdzinātu mūsu atrastos pirkstu nospiedumus ar tiem, kuri jau ir lietā. Ja tas vīrs jebkad izmantojis pieņemtu vārdu, ir visas iespējas uzzināt, kas viņ� ir.

Es centos ticēt viņu teiktajam.

����� Vai jums ir kāda pēdējā laika sievas un dēla foto�grāfija?

����� Uz kamīna. � Es paskatījos kamīna virzienā. Ie�raugot smaido�o Keitu un D�eisonu, sa�ņaudzās sirds. Foto�grafējis biju es pats. Parasti īsti nezinu, kura fotoaparāta po�ga jāspie�, ta�u todien man bija laimējies. Bijām aizbrauku�i uz Kaparkalnu slēpot, ta�u mēs ar Keitu lielākoties kritām. D�eisons, protams, bija izturējies dabiski un visu laiku smē�jies. Par spīti nemākulīgajai slēpo�anai manā un Keitas se�jā bija smaids. Fotogrāfijā Keita bija sarkanā slēpotāju ja�kā, D�eisons � zaļā, abi adītās slēpotāju cepurītes turēja rokā, Keitas blondie un D�eisona smil�krāsas mati vizēja saulē, vaigi kvēloja.

���� Mēs tās atdosim, tiklīdz būs gatavas kopijas, � sa�cīja Pendltons.

���� Varat paturēt, cik ilgi vajadzīgs. � Patiesībā man bija �ēl �ķirties no fotogrāfijām. Brīvā vieta uz kamīna tikai pastiprināja tuk�uma izjūtu. �Ja vajadzīgs vēl kas � vien�alga kas �, sakiet.

Kaut kas patie�ām bija vajadzīgs � tas, lai Dievs uzklausa manas lūg�anas, es nodomāju.

Visu laiku bez apstājas zvanīja tālrunis. Neskaidri ap�jautu, ka uz zvaniem atbild policisti. Beidzot viņi pasniedza man zvanītāju sarakstu. Galvenokārt zvanīju�i bija repor�tieri, kas vēlējās interviju. Televīzija. Radio. Vakarā viss �tats zinās, kas noticis.

���� Ak kungs, Keitas vecāki. � Es steidzīgi pametu Ve- beru un Pendltonu un izgāju no viesistabas. Virtuvē sastā�dot numuru, apsaitētā roka trīcēja.

���� Hallo? � atsaucās vecāks vīrs.

���� Rej� � Es tikko spēju parunāt. � Apsēdies. Bai�dos, ka man ir sliktas ziņas.

Jutos nelāgi, ka esmu spiests stāstīt par nelaimi, vienā minūtē pārvēr�ot viņu dzīvi. Nevienam no viņiem nebija laba veselība. Un tomēr viņi tūlīt pat gribēja doties trīssimt jūd�u tālā braucienā cauri kalniem no Dūrango uz Denve- ru. Tikai ar grūtībām izdevās viņus pārliecināt, lai paliek mājās. Galu galā � ko viņi Denverā darītu? Keitas tēvs el�poja strauji, un mani pārņēma bailes, ka viņu var ķert sirds�trieka.

����� Palieciet mājās, � es sacīju. � Mēs varam tikai gaidīt. � Iztēlē redzēju briesmīgu skatu, ka Keitas tēvs, traukdamies uz Denveru, nespēj novaldīt automa�īnu un ie�gā�as aizā. � Tiklīdz kaut ko uzzinā�u, tai pa�ā mirklī zva�nī�u jums. /

Nolicis klausuli un dziļi ievilcis elpu, virtuves durvīs pamanīju Veberu un Pendltonu.

���� Kas par lietu? � es vaicāju.

���� Nupat piezvanīja Vaiomingas �tata policija, � at�saucās Vebers.

Es izslējos taisni.

���� Ziņo, ka pazudusi sieviete Kasperā. Sestdienas va�karā viņa izbraukusi pie māsas uz Seridanu, apmēram simt piecdesmit jūd�u uz ziemeļiem no viņas dzīvesvietas.

����� Jūs domājat, ka mans brālis nolaupījis viņai ma��īnu?

���� Laiks saskan. Tūlīt pēc tumsas iestā�anās viņa va�rēja iebraukt tai pa�ā atpūtas vietā, kur Vaiomingas �tata po�licija atrada "Volvo". Ja sievietei vajadzēja iegriezties atpū�tas istabā�

Es iek�ēji sarāvos, iztēlojies Pītiju sekojam sievietei un viņas pārbīli.

���� Viņa braukusi ar deviņdesmit ceturtā gada "Chevy Caprice", � Pendltons paskaidroja. � Nolaupītājs dro�i vien ņēmis vērā ne tikai to, ka viņa brauc viena, bet arī to, ka �im modelim ir liels bagā�nieks. Viņ� devies tālāk uz zie�meļiem. Vaiomingas policija paziņojusi Montānas policijai, kāds ir ma�īnas numurs, un �evrolets atrasts atpūtas vietā uz deviņdesmitās maģistrāles Bilingsas tuvumā.

���� Vai mana sieva un dēls�

���� Bija �evroletā? Nē.

Pendltona balsi saklausīju kaut ko aizdomīgu.

���� Un kas noticis ar sievieti, ma�īnas īpa�nieci?

Viņ� neatbildēja.

���� Izstāstiet.

Pendltons paskatījās uz Veberu, un tas pamāja ar gal�vu, it kā dotu atļauju.

���� Viņas līķis bija bagā�niekā.

���� Mīļais dievs! � Es negribēju to zināt, ta�u nespē�ju nepajautāt. � Ko Pītijs viņai bija nodarījis?

���� Sasējis rokas un aizlīmējis muti ar līmlenti. Sievie�te� � Pendltona balss pieklusa, � �slimojusi ar astmu. Viņa nosmakusi.

Iztēlojoties sievietes izmisīgo cīņu pēc elpas, tikko spē�ju koncentrēties. Pītijs tai naktī bija nobraucis ceļu no Kas�peras Vaiomingā līdz Bilingsai Montānā. Bilingsas atpūtas laukumā viņ� dro�i vien nolaupījis jaunu braucamrīku. Pī�tijs varbūt no tumsas bija uzklupis vadītājam, kas dodas uz atpūtas telpu.

Iedomājos, ko izcieta Keita un D�eisons, kas tumsā ie�spiesti blakus mirsto�ai sievietei, jūt viņas spārdī�anos, dzird slāp�anas skaņas, dzird, kā klusinātās elsas pierimst, kļūst vā�jākas un apklust pavisam.

���� Tas nekad nebeigsies, � es izstomīju.

���� Nē, var gadīties, ka viņu noķer itin drīz, � sacīja Pendltons. � Jūsu pareģojums bija pareizs. Viņ� brauc uz Montānu. Varbūt atpakaļ uz Bjūtu. Bilingsa atrodas pa ceļam uz turieni. Vietējā policijā nav krimināla rakstura zi�ņu par Plteru Deningu. Tiek meklēts cilvēks, kura pazīmes atbilst aprakstam, īpa�i rēta uz zoda. Jāgaida ziņojums, ka pazudis pēdējās nolaupītās automa�īnas �oferis. Tiklīdz BjCi�tas policija zinās, kas tā ir par ma�īnu un tās numuru, varēs sa�aurināt meklējumus. Pagaidām tiek pārbaudītas viesnī�cas un citas vietas, kur jūsu brālis varētu slēpt jūsu sievu un dēlu. Bjūta nav liela pilsēta. Ticiet, ja brālis parādīsies, viņ� nepaliks nepamanīts.

���� Bet ja Pītijs sajūt briesmas un nozūd?

����� Par to ir domāts. Montānas �tata policija izvieto�jusi uz starp�tatu maģistrāles neapzīmētas ma�īnas, no ku�rām viņu cilvēki cen�as ieraudzīt vairāk nekā trīsdesmit ga�dus vecu vīrieti, kas brauc viens pats. Līdzko FIB tiks galā ar pirkstu nospiedumiem, radīsies skaidrāks priek�stats, ar ko mums ir darī�ana. Sprie�ot pēc rīcības, viņam ir piere�dze. Varbūt viņam ir krimināla pagātne, un tad var gadī�ties, ka federāļiem ir nesen uzņemta fotogrāfija, kuru iespē�jams izplatīt.

Policistu sarakstā bija ari zvanītājs no darba, tāpēc va�jadzēja piezvanīt uz turieni un tre�o reizi da�u stundu laikā skaidrot, kas noticis. Stāstot to skaļi, notiku�ais arvien vai�rāk izklausījās pēc murga. Reizumis iezumējās signāls, ka tiek gaidīta saruna. Cerībā, ka zvana sakarā ar Keitu un D�eiso- nu, divas reizes pārslēdzos uz ienāko�o zvanu, ta�u izrādījās, ka zvana �urnālisti. Es vairs nelikos zinis par tiem, kas gai�dīja sarunu.

Tiklīdz saruna beidzās, tālrunis iezvanījās no jauna. Aparātam bija numura noteicējs, bet parasti no tā nebija jēgas, jo lielākoties tas uzrādīja NEZINĀMU ZVANĪTĀJU. �o�reiz bija lasāms uzraksts BLOĶĒTS NUMURS. Es tomēr atbil�dēju. Protams, zvanīja �urnālists. Pēc tam ļāvu atbildēt uz zvaniem policistiem.

Drīz aizgāja laboratorijas brigāde, Vebers, Pendltons, kopā ar viņiem visi pārējie, un māja kļuva tik tuk�a kā vēl nekad. Ejot pa aug�stāvu, dēļu grīdas dobji atbalsoja soļus. Uz mēbelēm rēgojās pirkstu nospiedumu pulvera traipi, drē�bes joprojām mētājās pa guļamistabas grīdu. Es apsēdos uz D�eisona gultas un ieelpoju viņa smar�as. Iegāju lielajā gu�ļamistabā, pacēlu vienu no Keitas blūzēm un piespiedu pie sejas.

Man nebija ne jausmas, cik ilgi tur biju kavējies. No jauna zvanīja tālrunis. Esnelikos par to zinis, bet devos uz vannasistabu, novilku drēbes, kuras biju aizņēmies, un mē�ģināju nomazgāties, nesaslapinot sa�ūtās un apsaitētās krei�sās rokas apak�delmu. No manis nāca nost netīrumi un sa�kaltu�as asinis. Garaiņi cēlās aug�up, ta�u es jutu, ka ūdens siltuma tīksmi nomāc sāpes, jo pamazām pārstāja iedarbo�ties ārsta dotās pretsāpju zāles. Mani pārņēma �ausmas, kad ieraudzīju nobrāzumu un zilumu lielumu. Pūlējos noskūties tik labi, cik vien varēju, pārģērbos svaigās drēbēs, ta�u ne�jutos apmierināts. Mani nepameta doma, ka neesmu pelnī�jis tādas ērtības, jo nezinu, ko pa�laik pārdzīvo Keita un D�eisons.

Pie durvīm piezvanīja. Pagāja daudz vairāk laika nekā parasti, kamēr nokliboju lejā pa kāpnēm, bet zvans zvanīja vēl un vēl. Nodomāju, ja zvana reportieris� Atvēris dur�vis, ieraudzīju vīru ar kārtīgiem, īsi apgrieztiem iesirmiem matiem un taisnu muguru, tum�ā uzvalkā, spīdīgās kurpēs. Viņa vājā seja pauda klaju lieti�ķību.

���� Vai misters Denings?

Tālāk uz ielas stāvo�ie vīri ar videokamerām panācās uz priek�u.

���� Intervijas nebūs. � Es spēru soli atpakaļ, lai aiz�vērtu durvis.

������ Nē, jūs neesat mani sapratis. Esmu FIB speciālais aģents D�ons Geiders. � Virs parādīja savu identifikācijas karti. � Es visu laiku zvanīja pa telefonu, bet neviens ne- -atbildēja, tāpēc izmantoju iespēju un atbraucu.

���� Es biju� Es nezināju� Lūdzu, ienāciet.

Redzot, ka reportieri nāk tuvāk, aizvēru durvis un tās aizslēdzu.

Geider� atvēra portfeli un izņēma no tā vairākas ma�zas elektroniskas ierīces.

����� Tie ir magnetofoni, kurus aktivizē balss. � Viņ� pieslēdza vienu dzīvojamās istabas tālrunim. � Vai tālru�nis ir arī virtuvē?

Viņ� pievienoja magnetofonu arī tam.

����� Par mājas pārējo daļu padomāsim vēlāk. Man jau ir tiesas orderis, kas ļauj noklausīties jūsu tālruni un izsekot visus zvanus, ta�u dublējo�a sistēma nenāks par ļaunu. Ja gadījumā piezvana cilvēks, kas nolaupījis jūsu sievu un dē�lu, un pieprasa izpirkumu, mums būs ieraksts gan �eit, gan telefonu sabiedrībā.

���� Izpirkumu neviens neprasīs.

���� Nekad neko nevar zināt.

����� Es zinu. Brālim nav vajadzīga nauda. Viņam vaja�dzīga mana sieva un dēls.

���� Jūsu brālis? � Izklausījās, ka Geideram par lietu ir tikai virspusējs priek�stats.

�odien jau ceturto reizi biju spiests stāstīt, kas noti�cis. Geiders izvilka kabatas formāta magnetofonu un dro�ī�bai stāstu ierakstīja. Viņ� apliecināja, ka birojs izturēsies pret lietu ar pienācīgo uzmanību. Pēc Geidera aizie�anas palika iespaids, it kā viņ� te nebūtu bijis.

Man no jauna uzmācās tuk�uma izjūta.

Nav iespējams, ka noticis kaut kas tāds, centos sevi pārliecināt. Man rādās murgi. Vajag tikai pamosties. Keita un D�eisons atgriezīsies. Viss būs tikpat labi kā agrāk.

Ta�u, kad naktī, sāpju mocīts, pamodos un pastiepu roku, gulta Keitas pusē bija tuk�a.

Nekas nebija mainījies.

Dienas steidzās uz pfiek�u, ta�u Bjūtas policijai neiz�devās nedz notvert Pītiju, nedz uziet Keitas vai D�eisona pē�das. Montānas policija galu galā pārstāja uzraudzīt starp�ta- tu maģistrāli.

���� Viņ� nav jūsu brālis.

���� Ko?

���� Cilvēks, kas nolaupījis jūsu sievu un dēlu, nav Pl- ters Denings, � Geiders pavēstīja pie manas mājas durvīm. � Viņu sauc Lesters Dents.

Likās, mani kāds būtu pagrūdis.

���� Jūs gribat teikt, ka Pītijs izmantojis Lestera Denta vārdu par segvārdu?

���� Nē, otrādi.

���� Dievs sodi, ko jūs runājat?

����� Pirkstu nospiedumi, ko nozieguma vietas izpētes brigāde atrada jūsu mājā, pieder cilvēkam, vārdā Lesters Dents. � Geiders ienāca mājā. � Te ir lieta par viņu. Bio�grāfija. Sociālās apdro�inā�anas numurs. Ziņas par sodāmī�bām.

Neko nesaprazdams, sēdēju dzīvojamā istabā un blenzu uz dokumentiem pievienoto fotogrāfiju. Mani raudzījās Bjū- tā nofotografēta Pītija seja ar visu no�ķelto zobu un savai�noto zodu.

�is cilvēks bija identificēts � Lesters Dents. Dzimis Broktonā Indiānas �tatā gadu pirms Pītija pasaulē nāk�anas. Gadu gaitā vairākas reizes apcietināts par automa�īnu zādzī�bām, bruņotu laupī�anu un slepkavību.

���� Dents izcietis sodu par izspie�anu, bruņotu laupī�a�nu un izvaro�anu, � sacīja Geiders. � Brīnums, ka viņ� nav nogalinājis jūs miegā. Vai gribat redzēt, kas par viņu zināms Bjūtas policijai? Lesters Dents bārā uzsācis kautiņu, pēc kura pretinieks nonācis reanimācijā. Atbrīvots no cie�tuma nedēļu pirms "CBS svētdienas rīta" raidījuma.

���� Bet� � Viss sāka izskatīties tik nereāli, likās, ista�ba sa�ķiebjas. � Kā viņ� var zināt par Pītiju tik daudz?

���� Viņu ceļi dro�i vien krustoju�ies, � bilda Geiders. � Varbūt jūsu brālis redzējis "CBS svētdienas rītu" un ie�runājies par to da�iem paziņām, arī Dentam. Vēlāk Dents privātā sarunā uzzinājis sīkumus un nolēmis jūs apciemot.

Es nelaimīgs pacēlu balsi.

���� Mans brālis biedrojies ar tādiem tipiem kā Dents?

����� Varbūt brālim bijusi tik skarba dzīve, kādu Dents attēloja savējo.

����� Dieva dēļ, kāpēc tad Pītijs pats neieradās pie ma�nis?

Geiders cie�i vēroja mani, bet es, atskārtis, ka Dents varēja nogalināt Pītiju, lai neļautu viņam iejaukties, sa�springu.

����� Nesaprotu, kāda varētu būt �ādas rīcības jēga, � sacīju Geideram. � Ja jau Dents ir tik liels nelietis, kāpēc viņ� sasaiņojis mana dēla mantas? Kāpēc ņēmis D�eisonu līdzi, bet nav� � Vārdi iesprūda rīklē.

���� Nogalinājis? � Geiders neveikli pabeidza jautāju�mu.� �aubos, vai tas ir temats, kuru vērts risināt.

���� Ļaujiet rruin to izlemt. Atbildiet.

Geiders lēnām izelpoja.

���� Varbūt Dents paņēmis līdzi dēlu, lai izdarītu spie�dienu uz jūsu sievu. Draudot nogalināt D�eisonu, viņ� var pakļaut jūsu sievu savai varai.

�ķita, ka mani trāpījis sitiens sejā.

���� Nevar būt.

���� Atvainojiet, mister Dening, jūs lūdzāt, lai esmu at�klāts.

���� Pītijs� Lesters Dents�

���� Pirkstu nospiedumi nemelo.

���� Tā noteikti ir kļūda. Pītijs man stāstīja par laiku, kad bijām bērni un viņ� tika nolaupīts�

����� To jums stāstīja Dents. Dro�i vien viņ� izmaksāja jūsu brālim dzeramo, lai tik viņ� runā un stāsta visādus sī�kumus.

���� Viss izklausījās tik ticami. Esmu pārliecināts, ka viņ� stāstīja patiesību.

���� Ziniet, da�i afēristi ir tik labi aktieri, ka izpelnītos Akadēmijas balvu, ja būtu izvēlēju�ies pareizo ceļu.

���� Man vienkār�i liekas�

���� Viss ir meli. Arī pilsētas nosaukums, kurā viņ� Rie- tumvird�īnijā turēts gūstā.

���� Redemp�ena.

���� Tādas vietas nav.

���� Ko?

���� Nesaskan arī cits kas. Viņ� stāstīja, ka rētu uz zoda dabūjis pagāju�ajā vasarā Kolorādospringsā, kad, strādājot uz jumta, nokritis no kāpnēm.

���� Pilnīgi pareizi.

����� Aģenti rādīju�i Denta fotogrāfiju visās �ā apvidus jumiķu firmās. Neviens viņu nav pazinis. Tas pats ar celt�niecības firmām. Ja kādam sejā ir divas collas gara rēta, cil�vēki būtu to atcerēju�ies. �ādai rētai vajadzētu uzlikt �uves, ta�u nevienā apkaimes slimnīcā nav reģistrēts celtnieks, kas būtu ieradies ar tādu ievainojumu. Tomēr Kolorādospring- sas policijai ir novēro�anas kameras videoieraksts ar Den- tam līdzīgu vīru, kas uzbrūk pārdevējam dzērienu veikala ap�laupī�anas laikā. Policija dzinusies viņam pakaļ kalnos. Varbūt viņ� guvis ievainojumu sejā, ma�īnai līkumā nepa�kļaujoties un apmetot kūleni. Vraka pārbaudē policisti nav atradu�i braucēju, tikai asinis.

Manā balsī ieskanējās rūgtums.

��� Jā, Pītijam patika nozust.

���� Jūs gribējāt teikt � Dentam.

���� Protams� Dentam.

����� Mēs viņu notversim, � sacīja Geiders. � Jūsu naudas viņam nepietiks ilgam laikam. Galu galā no jauna vajadzēs ķerties pie zag�anas. Jāsagaida viena kļūda. Ar to pilnīgi pietiks, lai viņu notvertu.

���� Galu galā. � Geidera lietotais vārds ieķērās man rīklē. Es centos nedomāt, kas noticis ar Keitu un D�eisonu.

Tātad cilvēks, kas bija mans brālis vai ari nebija, bet par tādu uzdevās, bija nolaupījis manu ģimeni un sagrāvis manu pasauli. Viņ� bija noslēpis savas pēdas, uzvedinājis mani un policiju uz domām, ka dodas uz Bjūtu Montānā. Pēc tam viņ� bija izgaisis no zemes virsas. Nebija ziņu, ka �ai laika posmā būtu pazudis kāds autobraucējs. Tātad poli�cijai nebija nedz nolaupītās ma�īnas numura, nedz aprak�sta, un tā nezināja, ko meklēt. Bija saņemti daudzi ziņoju�mi par nozagtām automa�īnām. Simtiem no Montānas, no Vaiomingas, no Kolorādo. Tūksto�iem visā valstī. Ta�u ne ar vienu netika saistīts Pītija (es joprojām nespēju piespiest sevi saukt viņu par Dentu) vārds. Varbūt viņ� samainījis nu�mura zīmi ar citas automa�īnas numuru. Varbūt tikai pēc zi�nāma laika citas ma�īnas īpa�nieks pamanīja, ka samainīti numuri, un Pītijs tikmēr bija nozadzis citu ma�īnu un vēl�reiz samainījis numurus. Tikpat labi Pītijs varēja pārdot no mājas nozagtās mantas, par iegūto naudu nopirkt lietotu ma�īnu un ar viltotu identifikācijas karti, par kuru policija neko nezina, reģistrēt to uz sve�a vārda. Varbūt. Iespējams. Kas to lai zina.

Vietējās televīzijas stacijas nerimās stāstīt �o notikumu. To pārņēma tīkli, īpa�i CBS, kas savā raidījumā iekļāva "Svētdienas rīta" fragmentus ar Keitu, D�eisonu un mani. Ti�ka uzsvērts nepatīkamais pavērsiens, ka cilvēks, kur� uzdevies par sen pazudu�o brāli, nozudis no jauna, �oreiz kopā ar ma�nu ģimeni. Man zvanīja cilvēki, apgalvoja, ka nolaupīju�i Keitu un D�eisonu un tēlaini aprakstīja viņu mokas. Policija izsekoja zvanītājus, ta�u noskaidrojās tikai tas, ka ir pasaulē dīvaiņi, kuriem patīk citu cie�anas padarīt vēl smagākas. Da��iem zvanītājiem izvirzīja apsūdzību par izmeklē�anas apgrū�tinā�anu, ta�u neviens no viņiem nenokļuva cietumā.

No izmisuma un bezmiega man sāka sāpēt galva. Es iz�likos, ka strādāju, ta�u visu darīja mani darbinieki. Lielāko daļu laika biju kā transā. Izmeklē�anai zaudējot apgriezie�nus, kļuva skaidrs, ka Pītijs� es atkal bez panākumiem mē�ģināju minēt Denta vārdu� nekad netiks notverts, ja pats neuzskries policijai virsū, īpa�i, ja ir uzaudzējis bārdu, kas sedz rētu uz zoda un padara izskatu citādu nekā fotogrāfijā.

Izplūdu�i Keitas un D�eisona attēli tika iespiesti uz pie�na paciņām un reklāmas lapiņām. Zem attēliem bija uz�raksts: Vai esat redzēju�i �o sievieti un zēnu? Ja jau es nespēju pazīt neskaidrās sejas, jā�aubās, vai to spēja kāds cits. Arī es nekad nebiju pievērsis uzmanību sejām uz piena paciņām un reklāmas lapiņām, ja bija pazudis kāds cilvēks. Kā es va�rēju cerēt, ka manai pazudu�ajai sievai un bērnam pievērsīs uzmanību cits?

Draugi sākumā mani balstīja � zvanīja un teica uz�mundrino�us vārdus, aicināja vakariņās. Tomēr ar laiku dau�dzi no mana izmisuma sāka vairīties. Nespēdami atrast jau�nus veidus līdzjūtības pau�anai, viņi turējās tālāk.

Da�i tomēr palika uzticīgi, un tie�i no tuvākā kaimiņa Fila Berova uzzināju, ka var notikt arī ļaunāks pavērsiens. Kādu dienu apātiski grābu mājas priek�ā lapas. Neskaidri ap�zinājos, ka rudens ar sala nojausmu gaisā, koku smar�ām un kritu�o lapu �aboņu savā laikā bija mans mīļākais gadalaiks, ta�u �obrīd tas man neko neizteica. Nejau�i pacēlis skatie�nu uz aug�u, ieraudzīju Filu, kas savilka jaku cie�āk ap krū�tīm, bet tad nokāpa no ietves un nāca pie manis.

���� Kā klājas, Bred?

Savā laikā ar Keitu bijām norunāju�i � lai cik draņķī�gi mēs justos, vienmēr atbildēsim: "Labāk vairs nevar būt."

Fila pleci rūgtos smieklos sakustējās uz aug�u un uz leju.

��� Jā, tas ir redzams. Tu grābsti vienu un to pa�u vie�tu apmēram stundu.

���� Nekas nav svarīgāks par tīrību.

Fils pievērsa skatienu savām rokām.

���� īsti nezinu, vai vērts tev teikt.

���� Jā? � Man pāri pārskrēja salta vēja brāzma.

����� Mārd�a teica, ka nevajag tevi satraukt, ta�u no�spriedu, ka tev jau pietiek rai�u, lai iedzīvotos jaunās nepa�tik�anās no cilvēkiem, kam būtu tev jāpalīdz.

Vēj� kļuva vēl saltāks.

���� Par ko tu runā?

���� Vakar pie manis darbā ieradās FIB aģents.

���� D�ons Geiders?

���� Jā, tā viņu sauca. Jautāja, ka jūs ar Keitu esat sati�ku�i. Vai ģimenē bie�i biju�i strīdi. Vai esi sitis dēlu.

���� Ko?

����� Viņ� gribēja zināt, vai iedzēris neesi kļuvis neval�dāms. Vai tev ir mīļākā.

���� FIB tur aizdomās mani?

���� Kuņas bērns!

Geiders saminstinājās, ieraudzījis mani savas ma�īnas priek�ā Denveras federālās ēkas garā�ā.

���� Nomierinieties.

��� Jūs domājat, ka es nogalināju savu sievu un bērnu?

���� Laikam jau da�i jūsu draugi pateiku�i, ka jautāju par jums.

���� Drīzāk tā ir manas reputācijas grau�ana! � Es tu�vojos viņam, sa�ņaudzis dūres.

���� Tāpēc nav jāuztraucas, � bilda Geiders. Atbalss pavadīta, garām pabrauca ma�īna, �oferis caur

pieri paskatījās uz mums.

���� Garā�ā ir novēro�anas kameras, � brīdināja Gei�ders. � Izmetiet no galvas domu, ka varat uzbrukt federā�lajam aģentam federālajā īpa�umā.

���� Katrā ziņā būtu vērts.

Geiders kā padodamies pacēla uz aug�u rokas.

���� Nedomāju ar jums kauties. Ja jūs nomierinātos un paklausītos�

Viņam aiz muguras ar troksni atvērās durvis. Spilgti apgaismotajā garā�ā iznāca sargs. Viņ� turēja roku uz maksts ar pistoli.

���� Vai viss ir kārtība, mister Geider?

����� Neesmu pārliecināts. � Geidera vājā seja pauda nopietnību. � Vai viss ir kārtībā, mister Dening?

Es sa�ņaudzu dūres tik cie�i, ka iesāpējās pirkstu kau�liņi.

���� Vai, nokļuvis cietumā, jūs varēsiet palīdzēt sievai un dēlam? � Geiders pajautāja.

Es trīcēju, seja dusmās dega.

����� Padomājiet, kas vajadzīgs jūsu ģimenei, � sacīja Geiders.

Dūres atlaidās vaļīgāk.

����� Viss nokārtosies, D�o, � Geiders uzrunāja sargu. � Tagad varat mūs pamest.

���� Es pavēro�u monitoru, � sargs atsaucās.

���� Laba doma. � Geiders nogaidīja, kamēr durvis rī�bēdamas aizveras.

���� Kā jums varēja ienākt prātā, ka es nogalināju sie�vu un dēlu?

��� Tā ir standarta izmeklē�anas procedūra. Ja kāds ģi�menes loceklis pazūd vai tiek nogalināts, vainīgs bie�i vien ir cits ģimenes loceklis.

���� Ak kungs, kā es būtu varējis aizbraukt "Volvo" uz Vai- omingu, pēc tam nozagt ma�īnu un pamest to Montānā, neiz�protamā kārtā atgriezties atpakaļ un vēl aizbraukt uz kalniem?

��� Jūs to varētu, ja Dents darbotos jūsu uzdevumā.

Geidera aizdomas mani satrieca.

���� Kāpēc man būtu jālūdz Pītijam tādas lietas?

����� Dentam. Ja jums būtu naudas grūtības, ja jūs gri�bētu saņemt naudu par dzīvības apdro�inā�anas polisi vai arī jums būtu mīļākā, kam sieva kļuvusi par �ķērsli.

Sa�ņaudzu dūres no jauna.

���� Tikai nebija rodams izskaidrojums naudas noņem��anai no jūsu bankas konta vai vērtspapīru portfeļa, nebija ne mājiena par skandāliem ģimenē. Turklāt es nespēju sa�prast, kā varēja krustoties jūsu un Denta ceļ� pēc viņa iz�nāk�anas no cietuma Bjūtā un� Beidziet uz mani tā skatī�ties. Izmeklē�ana neko nedeva. Bija jāmeklē cita pieeja.

���� Tu, kuņas bērns, liki maniem draugiem domāt, ka ģimenes nozu�anā esmu vainojams es.

����� Izmeklē�anā nav nekā personiska. Es jau teicu, tā ir standarta procedūra. Svarīgi ir tas, ka izmeklē�ana nede�va absolūti neko. Jūs esat tīrs.

���� Paldies. Milzīgs, ja tā var teikt, tencinājums.

��� Izskatās, ka jūs esat apņēmies nelietot Lestera Den- ta vārdu, � teica psihiatre.

Es neko neatbildēju.

���� FIB veica pamatīgu pārbaudi, � psihiatre turpinā�ja. � Pierādīts, ka viņ� nav jūsu brālis.

Man tā sa�ņaudzās sirds, ka tikko spēju parunāt.

���� Viņi domā, ka Denta un mana brāļa ceļi krusto�ju�ies, ka Dents uzzinājis, kas noticis ar brāli bērnībā. Viņ� nolēmis ieņemt Pītija vietu un varbūt viņu pat nogalinājis.

Es skatījos pa logu uz priedi.

���� Ta�u jūs tam neticat, � sacīja psihiatre.

���� Es nevaru.

���� Nevarat? � Psihiatre izvērtēja dzirdēto.

Man atkal aiz�ņaudzās kakls.

��� Ja pieņem, ka Dents nolaupījis manu sievu un bēr�nu, jāatzīst, ka, zinot viņa profilu, viņ� izdarīja ar gūstek�ņiem visu, ko vēlas, un� � Es nespēju pateikt vārdu "no�galināja". Joprojām skatījos pa logu uz priedēm. � Bet ja Pītijs izmantojis Denta vārdu par pseidonīmu� � Man aiz�lūza balss. �Ja viņus nolaupījis Pītijs, ļoti ticams, ka viņi vēl ir dzīvi.

Psihiatre apsēdās taisni.

���� Kāpēc jūs tā domājat?

����� Es mēģināju iedomāties sevi viņa vietā. � Koka aprises kļuva neskaidras. � Visiem spēkiem mēģināju iztē�loties Pītija izjūtas, ierodoties manā mājā. Manā mīlo�ajā ģimenē, ērtībās. Pītijs gribēja mani ne tikai nogalināt par viņa dzīves izpostī�anu. Viņam bija vajadzīga mana dzīve, kādu biju to izveidojis sev.

Piespiedu sevi attīstīt �o domu tālāk.

����� Es izanalizēju brīdi, kad Pītijs nogrūda mani aizā. Pārdzīvoju no jauna vēl un vēl. Manuprāt, viņ� bija ieplā�nojis nogaidīt mirkli, kad D�eisona nav tuvumā, un noga�lināt mani tā, lai viss izskatītos pēc nelaimes gadījuma. Pēc tam viņ� cerēja iegūt Keitas un D�eisona simpātijas, kļūt ne�aizstājams un galu galā ieņemt manu vietu. Ja vien D�ei�sons nebūtu redzējis viņu nogrū�am mani aizā.

Es dziļi ievilku elpu.

���� Tātad iecerētais plāns izjuka. Ko Pītijs varēja da�rīt? Nogalināt D�eisonu? Parūpēties, lai arī viņa nāve izska�tās pēc nelaimes gadījuma? Mēģināt ieņemt manu vietu bla�kus Keitai? Nē. D�eisonam Pītija plānos bija ierādīta nozīmīga vieta. Viņam bija vajadzīga ne tikai mana sieva, bet visa ģimene. Pats par sevi saprotams, ka viņ� vairs ne�varēja dzīvot manā mājā, jo D�eisons par redzēto pateiktu policijai. Ta�u Pītijs manu ģimeni varēja nozagt. Viņ� varēja to noslēpt un drāzt manu sievu, kad vien ienāk prātā. Viņ� varēja piespiest manu dēlu izturēties pret sevi kā tēvu. � Vārdus varēju izspiest tikai ar grūtībām. � Viņi vismaz bū�tu dzīvi. Ja Pītijs un Dents ir viena un tā pati persona. Ja Pītijs viņus nolaupījis. Ja Dents ir tas, par ko viņu uzskata FIB, ja nav Pītijs, viņ� visticamāk nogalinājis D�eisonu tū�līt un noslēpis līķi kalnos. Pēc tam viņ� īstenoja neizdevu��os plānu iespēju robe�ās,'Izlaupīja māju un piespieda Kei�tu doties līdzi, dro�i vien uz Montānas kalniem, kur pēc sirds patikas var viņu izvarot tik ilgi, kamēr apnīk, un� � es nespēju pateikt, � pēc tam nogalināt.

Psihiatre samiedza acis, it kā nupat būtu skatījusi elli. Tikai man nebija skaidrs, vai to elli, kas jāizcie� Keitai un D�eisonam, vai to, par kādu viņa uzskata manu maldu pil�no prātu.

Rijot otai antidepresanta tableti, izdzirdēju, ka pie dur�vīm zvana. Cerēju, ka ieradies FIB aģents ar jaunumiem.

Ta�u, atvēris durvis, verandā ieraudzīju bērnus ķekat�nieku apģērbā. Bērnus, kas gaida cienastu. Biju pavisam aiz�mirsis, ka �odien ir Visu svēto diena. Man nebija saldumu. Nekā tāda, ko bērni kārotu. Viņi atrāvās atpakaļ, it kā bries�moņa tērpā būtu es. Kad mēģināju kaut ko skaidrot, viņi skrie�us pameta verandu. Es aizvēru durvis un izslēdzu gais�mu. Paskatījies pa tum�o logu, ieraudzīju citus bērnus ķe�katnieku tērpā, kas pagāja mājai garām, kā jau biju cerējis. Nevarēju neatcerēties, ka Visu svēto diena ir vieni no mī�ļākajiem D�eisona svētkiem. Viņam patika ieģērbties kos�mosa briesmoņa vai traka zinātnieka tērpā. Arī man bija pa�ticis iet kopā ar dēlu. Bet �oreiz tā visa nebūs. Es noskaitos, ka esmu nobiedējis bērnus. Vai zaudējums padarījis manu seju tik briesmīgu? Vai manas acis deg tum�ā neprātā?

Roka turēja zāļu pudelīti. Lādēdamies pārmetu to pā�ri istabai. Depresiju nomainīja nevaldāmas dusmas. Ko Pī�tijs bija teicis, kad pirmo reizi mani uzrunāja? Toreiz, kad noturēju viņu par viltvārdi un liku lasīties projām, iekams neesmu uztaisījis no viņa kotleti? "Bred, tagad pieveikt ma�ni būs daudz grūtāk nekā. tad, kad bijām mazi." To mēs vēl redzēsim, nodomāju. Dzirdēju, ka uz ielas kāds brīdina bēr�nus, lai netuvojas manai Verandai, nozvērējos, ka pārstā�u gaidīt, kad kaut ko izdarīs policija un FIB, es vairs negaidī��u, ka kaut kas notiks.

Pa�am jāgādā, lai kaut kas notiktu.

���� Aizstā�anas teorija? � Geiders jautāja.

���� Jā. � Biju tik satraukts, ka stāvēju pie viņa galda kājās. � Mēs zinām, ka Pītijs meloja.

���� Dents.

���� Ko tad, ja viņa stāstījums bija tik pārliecino�s tā�pēc, ka balstījās patiesībā? Pītija minētajā laikā viņ� tomēr ir bijis Bjūtā un Kolorādospringsā. Tikai bija darījis pavi�sam ko citu.

���� Kāds tam sakars ar teoriju par�

��� Jūs teicāt, ka Rietumvird�īnijā nav tādas pilsētas � Redemp�ena.

���� Pilnīgi pareizi.

���� Bet valsts pārējā daļā? Vai kaut kur ir tāda pilsēta? Vai Rietumvird�īnijā ir pilsētas ar līdzīgu reliģiskas pieska�ņas nosaukumu?

Geiders brīdi domāja.

����� Iespējams. Tā Dents varēja padarīt savu stāstu ti�camāku.

���� Vai to nav iespējams pārbaudīt?

Geiders atliecās krēslā atpakaļ. Kalsnā seja no nogu�ruma izskatījās vēl vājāka.

���� Pamēģinā�u. Birojs man uzkrāvis dubultu slodzi sa�karā ar� � Viņ� pamāja uz dokumentu kaudzi sev priek�ā uz galda. � Kāda tam nozīme? Viss Denta teiktais par savu pagātni ir samelots, lai iegūtu jūsu simpātijas.

���� Bet ja nu tie tikai daļēji ir meli?

���� Tie tomēr nelīdzēs atrast jūsu sievu un dēlu. Katrs pavediens ir izpētīts. Operatīvā vienība izformēta. Atliek ti�kai gaidīt, ka Dents kaut kur uzradīsies.

����� Pītijs. � Es centos noturēt sevi gro�os. � Nolā�dēts, vai viss, ko esat par viņu uzzināju�i, nav solis uz priek��u, lai izprastu viņa rīcību un to, uz kurieni viņ� varēja doties?

����� Protams, � Geiders atbildēja. � Par to nav �au�bu. � Viņ� piecēlās un pavadīja mani pie rakstainā stikla durvīm. � Aizstā�anas teorija, � viņ� noteica bez īpa�as pārliecības. � Protams. Katrā ziņā es �o to pārbaudī�u. Ja ienāk prātā vēl kāda doma, dariet man to zināmu.

���� Misters Peins tūlīt jūs pieņems, � sacīja sekretāre.

Es noliku trīs mēne�us veco avīzi, kas tikpat labi varēja

būt pati jaunākā, tik maz vērības tā pievērsa pasaules noti�kumiem. �ķērsojis nelielu uzgaidāmo telpu, iegāju samērā pla�ā kabinetā, kāds manā firmā būtu uzskatīts par mazu.

Iekārtojums bija askētisks: koka krēsls, rakstāmgalds, dators, vēl viens krēsls. Akvārijs, kurā dū�īgs vīrs ar brillēm birdināja barības druskas. Vīra baltie mati kontrastēja ar sār�tajiem vaigiem. �akete bija novilkta. Pāri zilajam kreklam stiepās dzelteni bik�turi.

���� Kā jūtaties �ai pēcpusdienā, mister Dening?

���� Baidos, ne īpa�i labi. Citādi nebūtu �eit.

Peins pamāja, viņa apaļā pazode viegli sa�ūpojās.

���� Protams, visi pie manis nāk ar nepatīkamiem jau�numiem. Savulaik tos uzņēmu sevī un vakarpusē jutos kā grausts. Bet tad es atcerējos sava zobārsta akvāriju un to, kā tas nomierina pirms zobu urb�anas. Te ir tikai parastās zel�ta zivtiņas. Nezinu, vai tās palīdz maniem klientiem, ta�u ar mani tās dara brīnumus. Vai zināt, ka agrāk biju simt �etrdesmit mārciņu smags nervu kamols? Kop� man ir �īs zi�vis, � viņ� pielika rokas pie jostas, � esmu uzplaucis.

Man atlika tikai pasmaidīt.

���� No viņām smeļos enerģiju, mister Dening. � Peins nolika paciņu ar zivju bafību un ērti iekārtojās krēslā pie galda. � Vai nevēlaties kafiju? Limonādi?

Es papurināju galvu, ka ne.

Peins uz platā vēdera saņēma kopā pirkstus un apvel�tīja mani ar siltu skatienu.

���� Izstāstiet, kā varu jums palīdzēt.

Ar pārtraukumiem izstāstīju par Keitu un D�eisonu. Peins pamāja ar galvu.

����� Lasīju avīzēs un redzēju televīzijā. Briesmīgs noti�kums.

���� Mans advokāts sacīja, ka jūs esot labākais Denve- ras privātdetektīvs.

���� Varbūt viņam nav pazīstami detektīvi, kas ir labāki.

���� Viņ� teica, ka jūs esot strādājis FIB. Stāstīja, ka jūs esot izsekojis sērijslepkavu.

���� Tā ir taisnība.

����� Viņ� teica, ka jūs esot paredzējis banku, kurā nā�kamajā iebruks laupītāju banda.

���� Taisnība.

����� Un kad tas tiks darīts. Vēl viņ� teica, ka jūs esot novērsis vietējo teroristu mēģinājumu�

���� Tikai pa nedēļas nogalēm.

Joks mani pārsteidza nesagatavotu.

���� Lūdzu. Tādi komplimenti liek maniem vaigiem vēl vairāk piesarkt, � bilda Peins. � Es biju viens no koman�das. Katrs ieguldīja darbā savu daļu.

���� Mans advokāts teica, ka jūs esot darījis vairāk.

���� Vai viņ� pastāstīja, ka par to samaksāju ar pirmo laulību, ka dabūju lodi ceļgalā, kuras dēļ vajadzēja aiziet no darba birojā? Beidzot biju tik gudrs, ka pārstāju velti cerēt. Arī jums nav jālolo cerības, mister Dening. Jums ne�vajag cerēt uz neiespējamo, svarīgi ir saglabāt emocionālo veselību.

Tā kā nebija neviena, pie kā vēl varētu vērsties, nori�ju vil�anos.

���� Pareizi vien ir.

���� Tāpēc ļaujiet pajautāt vēlreiz: kā es, jūsuprāt, varu jums palīdzēt?

���� Policija un FIB lietai atmetu�i ar roku. � Es mēģi�nāju runāt stingrā balsī. � Jau pagāju�i se�i mēne�i. Esmu dzirdējis, ka iespēja atrast pazudu�ās personas ir jo mazāka, jo lielāks laiks pagājis. � Es tikko spēju piebilst: � Vismaz atrast tās dzīvas.

����� Kā to ņem. Katra lieta ir citāda. Statistika ir pa�gātnes atspoguļojums, nevis nākotnes pareģojums.

���� Vārdu sakot, jūsu prāts atvērts visam. Jūs esat tie�i tāds cilvēks, kāds man vajadzīgs. Varat noteikt honorāru, kādu vēlaties. Nauda nav galvenais.

���� Arī man nauda nav galvenais. Honorārs visiem ir vienāds, � sacīja Peins. � Kā jūs domājat, ko tādu es va�ru izdarīt, kas nebija pa spēkam policijai un FIB?

���� �obrīd viņi nedara neko.

���� Iespējams tāpēc, ka neko nav iespējams uzzināt.

���� Es tam neticu.

���� To var saprast. � Peins noplātīja rokas. � Tikai ņemiet vērā, ka mani resursi nav tik lieli kā FIB.

���� Protams, ne. Tomēr jūs varat ieklausīties jaunās ide�jās. Jūs varat� Liekas, neesmu izteicies īsti saprotami. Ne�domāju jūs nolīgt, lai jūs turpinātu izmeklē�anu.

���� Jā? � Izskatījās, ka Peins neko nesaprot. � Ko tad jūs vēlaties? /

���� Vēlos, lai jūs mani pamācāt, kā tas jādara.

���� Man vajadzīgs ierocis, � es sacīju.

���� Kāds? � Pārdevējam bija bārda un zirgaste.

���� Pats spēcīgākais un tāds, kurā saiet daudz lo�u.

���� Patronu, � pārdevējs palaboja.

���� Atvainojiet?

���� Tās nesauc par lodēm, bet patronām. Lode atdalās no �aulas un trāpa mērķi.

���� Labi. Tātad pistoli, kurā saiet visvairāk patronu.

����� �au�anai mērķī vai mājas aizsardzībai? Jautāju tā�pēc, ka daudzi domā, ka pret laupītājiem vislabāk der bise.

���� Ko teiksiet par vienu no �iem?

���� Par revolveri? Tajā iet tikai se�as patronas. Pusau�tomātiskajos saiet vairāk. Tikai jāzina, kādu kalibru jūs vē�laties: �etrdesmit piekto vai deviņus milimetrus diametrā.

���� Kur� ir lielāks?

���� �etrdesmit piektais.

���� Ņem�u to.

���� Pirms izvēlaties, jums jāzina, ka lielākais ne vien�mēr ir labākais. �etrdesmit piektajam aptverē saiet septi�ņas patronas un viena stobrā. �īs deviņu milimetru pisto�les aptverē iet desmit patronas un viena stobrā. Astoņas patronas tomēr ir krietni mazāks spēks nekā vienpadsmit.

���� Par cik mazāks?

���� Salīdzinājumā ar.deviņiem milimetriem? Viss atka�rīgs no izmantojuma. Patiesībā deviņu milimetru pistoles aptverē desmit patronas ir tikai tāpēc, ka deviņdesmito ga�du vidū Kongress pieņēma likumu, kur� ierobe�o patronu skaitu aizsardzības iero�iem. Ta�u pirms likuma izdo�anas�

-Jā?

���� Sestdien pilsēta bija iero�u izstāde. Varu iepazīsti�nāt ar draugu, kas vēlas pārdot pirms likuma ievie�anas ra��otu "Beretta" ar piecpadsmit patronām aptverē un vienu stobrā.

���� Tas ir daudz.

���� Par to nav runa. Tikai nesaprotiet mani nepareizi. Iero�a pārdo�ana nav nelikumīga. Likums tikai aizliedz ra�ot vai importēt aptveres, kurās ir vairāk par desmit patronām. Tā kā draugs nopircis "Beretta" pirms likuma ievie�anas, viss ir likumīgi. Tāds modelis pārdo�anā neparādās bie�i, tāpēc jums dro�i vien vajadzēs samaksāt vairāk.

���� Tas ir pilnīgi dabiski.

���� Tikai pēc tam� � Pārdevējs jutās neveikli.

���� Kas pēc tam?

����� Neņemiet ļaunā. Jums acīmredzot ir maza sajēga par iero�iem. Lai neie�autu sev kājā, jūs dro�i vien vēlēsie�ties iziet apmācību.

Tumsā aiz loga plosījās pirmā sniega vētra �ai gadā, ta��u es tikpat kā nepievērsu tai uzmanību, jo biju iegrimis Pei- na doto interneta adre�u studē�anā, � viņ� bija teicis, ka �īs adreses labprāt pārlūko FIB. Blakus manam klēpjdatoram atradās vārdnīcas un izziņu krājumi, kuros meklēju ar atpes�tī�anu saistītos vārdus. Vairāki likās daudzsolo�i. Man bija grūti iedomāties, ka pilsētai var dot Etounmentas, Propitei- �enas, Mediei�enas, Interse�enas vai D�ad�mentas [2] vārdu. Izrādījās, ka Jūtas �tatā ir miests � D�ad�menta.

Pie sienas atradās liela Savienoto Valstu karte. Ik pa brīdim cēlos kājās un iespraudu karodziņu vietā ar pilsē�tu, kuras nosaukumam bija reliģisks skanējums. Pēc vai�rākām stundām karodziņi rotāja visu karti, ta�u tie nevei�doja nekādu sistēmu. Montānā nebija neviena karodziņa.

Sāku saprast, kāpēc Geiders izmeklē�anā nebija gribējis iz�mantot manu teoriju.

Apņēmība zuda vēl straujāk, redzot, cik daudzām pil�sētām ir svēto nosaukumi. Kartē bija jāsprau� arvien vairāk karodziņu. Drīz to pietrūka.

���� Kā cilvēks var iegūt viltotu identitāti?

Peins apsvēra manu jautājumu, birdinādams akvārijā zivju barību. Pēc tam ar visu svaru iesēdās krēslā, un tas no- krakstēja.

���� Pirmām kārtām jāizvēlas pilsēta, kurā nekad neesat dzīvojis.

���� Kāpēc?

���� Lai nepieļautu, ka īstā un pieņemtā identitāte vie�na otru sagandētu. Ja esat audzis Klīvlendā, jūs negribēsiet, lai arī jūsu izvēlētais tēls būtu nācis no turienes. Kāds, kas pārbaudīs jauno identitāti, var doties uz �o vietu ar fotogrā�fijām un atrast cilvēku, kur� jūs pazīst īstajā vārdā.

Es pamāju.

���� Tāpēc jūs dodaties uz citu valsts daļu. Tikai jāiz�vairās no nelielām apdzīvotām vietām, kur ļaudis cits citu pazīst un izmeklētājam tūlīt var pateikt, vai tāds cilvēks jeb�kad tur dzīvojis. Izvēlieties pilsētu. Tur ir mazāk pastāvības, arī ļau�u atmiņa ir īsāka. Teiksim, jūs esat izraudzījies Los- and�elosu vai Sietlu. Tagad ejiet uz publisko bibliotēku un palasiet avīzes, kas iznāku�as da�us gadus pēc jūsu dzim�a�nas. Sameklējiet visādus nelaimes gadījumus � dzīvojamo māju ugunsgrēkus, autoavārijas un līdzīgus notikumus, ku�ros gāju�as bojā veselas ģimenes. Tas ir svarīgi, jūs ta�u ne�gribat, lai kāds dzīvs palikū�ais apgā� jūsu leģendu. Izpētiet upuru nekrologus. Meklējiet tādu etniski piemērotu vīrie�u kārtas bērnu, kas, palicis dzīvs, būtu vienā vecumā ar jums.

���� Un tālāk?

����� Pieņemsim, ka cilvēku, kurā gribat iemiesoties, sauc Roberts Kīgans. Nekrologā varbūt teikts, kur viņ� dzi�mis. Nosūtiet vēstuli ar lūgumu atsūtīt dzim�anas apliecī�bas kopiju. Tas nav nekas neparasts, jo cilvēki pastāvīgi tās zaudē. �ādos gadījumos vēr�as dzimtsarakstu birojā.

����� Bet� � Es saraucu pieri. � Ja Roberts Kīgans ir miris, vai dzim�anas apliecībā nebūs kāda atzīme, norāde?

����� Iekams datori nekļuva par neatņemamu mūsu dzī�ves sastāvdaļu, ne, � Peins paskaidroja. �Jūsu dzim�anas gadā nebija efektīvas informācijas apmaiņas. Varas iestādes nosūtītu jums Roberta Kīgana dzim�anas apliecības kopiju, ilgi nedomājot. Mazliet jānogaida, lai jaunas uzziņas prasī��ana par Robertu Kīganu nepiesaistītu uzmanību. Pēc tam jālūdz Roberta Kīgana mir�anas apliecība. Losand�elosu un Sietlu pieminēju tāpēc, ka Va�ingtonas un Kalifornijas �ta�tā uz mir�anas apliecības tiek rakstīts sociālās apdro�inā�a�nas numurs. Ja ir Roberta Kīgana mir�anas apliecība un sociālās apdro�inā�anas numurs, var dabūt autovadītāja apliecību, pasi un citus svarīgākos dokumentus. Var dabūt darbu, maksāt nodokļus un atvērt kontu bankā. Vārdu sa�kot, iespējams pieņemt viņa identitāti. � Peins pievērsa man ilgu skatienu. � Ta�u mēs nerunājam par jums.

����� Mēs runājam par manu brāli. Ja Lesters Dents ir miris, vai Pītijs ar jūsu aprakstītajiem paņēmieniem būtu va�rējis pieņemt viņa identitāti?

Peins joprojām mani pētīja.

����� Pirms jūsu brālis tika apcietināts, nofotografēts, pirms viņam noņemti pirkstu nospiedumi? Teorētiski jā.

���� Tādā gadījumā esmu pie pilnas sapra�anas. � Es izdvesu garu nopūtu. � Pītijs un Dents var būt viena per�sona. Dents var būt pieņemtais vārds.

���� Tikai nekā tāda nav, � Peins sacīja.

���� Kāpēc?

��� Jūsu brālis nav pieņēmis Lestera Denta identitāti.

���� Kā jūs varat būt par to tik dro�s?

���� Tāpēc, ka �orīt apmeklēju Geideru. Strādājot bi�rojā, mēs pazinām viens otru. Agrākās pazī�anās vārdā pa�lūdzu, lai ļauj ieskatīties Denta lietā.

Es jutu nemieru, saprotot, ko Peins skaidros.

���� Lieta bija ļoti informatīva, � sacīja Peins. � Jūs uzstājāt, ka jūsu brālis un Dents ir viens cilvēks, tāpēc Gei�ders vēlreiz bija pārbaudījis Denta dzīves gaitas. Mir�anas apliecība nekur nav atrodama. Turklāt Dents pieprasījis so�ciālās apdro�inā�anas numuru pusaud�a vecumā. Paraksts uz lūguma ir tāds pats kā Denta paraksti da�ādajās apcietinā��anas reizēs. Dents un jūsu brālis ir divi da�ādi cilvēki.

���� Nē.

���� Tā ir taisnība, � sacīja Peins.

���� Tas nozīmē, ka mana sieva un dēls ir miru�i!

���� Ne glu�i. Ja nav pretēju liecību, vienmēr ir cerība.

��� Ja nav līķu, jūs gribējāt teikt.

Peins brīdi klusēja.

���� Diem�ēl, mister Dening.

Mans skatiens kavējās pie akvārija.

���� Jūs neredzējāt Pītija acis, kad viņ� stāstīja par zelta zivtiņu, kuru mēs aprakām pagalmā un kuru kaimiņu kaķis izraka. Stāstījums neskanēj'a tā, it kā viņ� notikumu būtu dzirdējis no cita mutes. Skatiens bija skaidrs kā cilvēkam, kas tur bijis. Ar mani rumja Pītijs.

���� Varbūt. Tikai man nav ne jausmas, kā to var pie�rādīt.

���� Es to izdarī�u. � Es piecēlos. � Ticiet, kaut kādā veidā to pierādī�u.

���� Iekams aizejat, gribēju jums kaut ko paprasīt.

Apstājies durvīs, es atskatījos.

����� Birojā nostrādātajos gados mans deguns kļuvis ju�tīgs pret pulvera dūmiem. Pēc rokasspiedienu apmaiņas �ī smaka palika uz manas labās rokas. Vai jūs lietojat �aujam�iero�us, mister Dening?

���� Uzmanību ugunslīnijā! � norējās sieviete instruk�tore.

Mēs iztaisnojāmies.

���� Uzmanību pa labi!

Mēs pārbaudījām �o virzienu.

���� Uzmanību pa kreisi!

Cauri aizsargstiklam mēs pārbaudījām �o virzienu, vai kāds nedara kaut ko nepārdomātu.

���� Viens, � instruktore nokliedzās, � jūs satverat ie�roci makstī! Divi: izvelkat un notēmējat no jostasvietas! Tris: paceļat ieroci pie acīm! �etri: nospie�at mēlīti!

Garajā un �aurajā �autuvē gandrīz vienlaikus norībēja astoņi �āvieni. Tie atbalsojās pret betona sienām, aussargu dēļ �ķita, ka tie atskanēju�i neizprotami tālu.

Lai arī instruktore stāvēja tie�i aiz manis, viņas balss skanēja klusināti.

���� Tēmē no mērķa pa labi. Pa kreisi!

Mēs paklausījām, bet ne�āvām un gaidījām citus mēr�ķus, kas varēja parādīties jebkurā brīdī.

���� Iero�us makstī pie jostas! Aizsprādzēt!

Visi astoņi kā viens pabeidzām darbību un noņēmām roku no makstī ieliktajiem iero�iem.

�autuvē iestājās klusums.

���� Nav slikti, � viņā sacīja. � Paskatīsimies, vai kāds kaut kur trāpījis.

Mēs visi stāvējām pozīcijā, priek�ā atradās plauktiņi munīcijai un rezerves aptverēm. Ar pogu varēja iedarbināt mehānisku vin�u, ar kuru velk mērķus.

Instruktore pārbaudīja rezultātus.

���� Neviens nav trāpījis melnajā centrā, ta�u �obrīd no jums to arī negaidu. Vismaz neviens nav aiz�āvis garām mēr�ķim. Dening, jūs esat trāpījis vistuvāk, tomēr trāpījums jo�projām ir par augstu un uz kreiso pusi. Vingrinieties mājās ar nepielādētu pistoli. Nospie�ot mēlīti, nav jāsa�ķiebj plaukstas locītava.

Instruktore aizgāja koriģēt pārējos interesentus. Mēs aizlīmējām caurumus mērķos ar lenti, nospiedām pogu, lai aizvilktu mērķus uz telpas galu, un, izdzirdēju�i instruktores uzsaucienu "Uzmanību ugunslīnijā!", iztaisnojāmies.

Es gāju uz sporta centru katru dienu. Nekad neesmu bijis labā fiziskā formā, ta�u kop� Keitas un D�eisona no�laupī�anas biju sabrucis. Nepilnvērtīga uztura, alkohola un kustību trūkuma pēc biju pieņēmies svarā par divdesmit mārciņām. Tas nu bija izbeigts. Es nolīgu treneri. Kaut labi zināju, ka nedrīkst sasteigt, nevarēju vien sagaidīt rezultā�tus. No trīsdesmit minūtēm uz trena�iera pārgāju uz se�des�mit. Sāku skriet, vispirms telpās, vēlāk aukstumā uz ielas. Skrēju vienu jūdzi. Divas. Piecas. Zaudēju lieko svaru. Tauki pārvērtās muskuļos.

Es gāju uz pa�aizsardzības kursiem. Leņķis. Spēks. Ma�sa. Arhitektu valoda. Vairs neizlikos, ka mēģinu strādāt. Likvidēju firmu, dāsni samaksāju darbiniekiem. Kad neno�darbojos ar �au�anu un fiziskiem vingrinājumiem, pārbau�dīju Peina dotās interneta adreses.

Agrākajā dzīvē biju pārlieku aizņemts, lai pētītu inter- netu. Tagad brīnījos, cik daudz informācijas tur var iegūt. Es atradu datus par Lestera Denta dzim�anu, kas saskanēja ar FIB ziņām: viņ� bija dzimis 24. aprīlī Indiānas �tatā Brok- tonā gadu pirms Pītija. Es pārbaudīju visu �tatu datu bāzes, ta�u nespēju atrast ziņas par Lestera Denta nāvi. Neguvis pierādījumus, ka Pītijs pieņēmis Denta identitāti, negribīgi pārbaudīju FIB teoriju, ka Dents pieņēmis Pītija identitāti, bet nekur nebija ne vārda par Pītija nāvi, arī to, vai viņ� noslepkavots.

Pagāja Pateicības diena. Tā izraisīja rūgtas atmiņas. Keitas vecāki bija uzaicināju�i mani svētkos pie sevis, bet es sākumā biju atteicies, jo man nebija tāda noskaņojuma. Vēlāk iedomājos, ka viņi jūtas tikpat vientuļi kā es un mēs varētu mēģināt mierināt cits citu. Visi trīs iedzērām drusku vīna; gatavojot pusdienas, virtuvē mazliet paskatījāmies fut�bolu, ta�u svētku noskaņa neradās; turklāt pastāvīgi vajadzē�ja uztraukties, jo manā prombūtnes laikā varēja piezvanīt Denveras policija, Geiders vai Peins un pateikt, ka Keita un D�eisons atrasti.

Ziemassvētkos pie manis atbrauca Keitas vecāki. Ierau�dzījis Keitas tēvu, tūlīt iedomājos, kaut būtu apciemojis vi�ņus pats, lai viņiem nav jāpūlas. Es nespēju slēpt apjuku�mu, redzot, cik lielā mērā bēdu māktā sirds bija saliekusi �o agrāk stalto, robusto vīru. Centīgi, gribēdami panākt svēt�ku noskaņojumu, atcerējāmies agrākos labos Ziemassvētkus, kad koled�ā tikos ar Keitu un biju sapratis, ka man ir panā�kumi, jo viņa uzaicināja mani pavadīt Ziemassvētkus kopā ar viņu un vecākiem.

Tajā laikā lielākās grūtības bija egles izvēle, un �ajā darbā man arvien piebiedrojās Keita un D�eisons. Tiklīdz egle bija mājās, mēs sākām tās rotā�anu, kas bie�i vien ie�vilkās līdz tumsai. �oreiz katra spuldzīte eglē atgādināja lielo zaudējumu. Parasti zem egles bija milzum daudz dāvanu, ta��u �ogad ar Keitas vecākiem biju vienojies ar dāvanām ne�apmainīties. Galu galā mēs vēlējāmies tikai vienu, un to ne�varēja palikt zem egles. Keitas māte, kā parasti, pagatavoja viegli alkoholisku dzērienu ar olas dzeltenumu, cukuru un gar�vielām. Tas bija lielisks tāpat kā katru gadu, ta�u es tik�ko spēju to norīt. Pēc da�ām dienām viņi atgriezās Dūran- go. Keitas tēvs jutās slikti, un braukt vajadzēja mātei.

Kaimiņ� Fils Berovs uzaicināja mani uz jaunā gada sa�gaidī�anu. Visiem spēkiem centos būt sabiedrisks, ta�u svēt�ki negāja pie sirds. Es atgriezos mājās stundu pirms pusnakts. Lai kā gribēju, nespēju atcerēties Keitas un D�eisona balsis.

Pienāca pavasaris.

Maijs.

Jūnijs.

Jau gads, kā viņi bija pazudu�i.

���� Es dodos projām no pilsētas, � pavēstīju Peinam.

���� Jā, da�reiz der aiziet no ļaunām atmiņām, � viņ� sacīja.

���� Jācer, jums nebūs iebildumu, ja manu pastu pārsū�tīs jums.

���� Nekādā ziņā, � Peins atbildēja. � Lai tā būtu.

���� Es lūdzu, lai policija un FIB, ja kaut ko uzzina, pazi�ņo jums.

Peins pamāja ar galvu.

����� Zvanī�u, tiklīdz kaut ko bū�u uzzinājis. Iedodiet numuru, kur zvanīt, un�

����� �obrīd par to nav īstas skaidrības. Man būs jāpie�zvana jums.

���� Jūs nezināt, uz kurieni dosieties?

���� Dro�i nezinu.

���� Jūs ta�u nevarat kāpt lidma�īnā, iepriek� nerezer�vējis vietu.

���� Es nelido�u ar lidma�īnu. Gribu vienkār�i iesēsties automa�īnā un braukt. Apskatīt zemi. Braukt, kurp ceļ� aiz�vedīs.

Peins samiedza acis.

���� Vai jūs nejokojat?

���� Nesapratu.

���� Braukt, kurp aizvedīs ceļ�? Ļaujiet padomāt. Jūs esat kaut ko atradis? Ko?

���� Es jau teicu. Man vienkār�i jātiek projām.

���� Jūs mani uztraucat.

Es vairījos no viņa skatiena, pievērsdamies akvārijam.

���� Tikai nesakiet, ka mēģināsiet viņu atrast, � bilda Peins.

Es lūkojos akvārijā.

����� Pie joda, kā jūs cerat to izdarīt? � Peins noprasī�ja. � Tas nav iespējams. Jums nav ne mazāko cerību.

Beidzot paskatījos uz viņa pusi.

���� Esmu izdomājis visu, ko vien iespējams izdomāt.

���� Bez kādiem pieturas punktiem? Jūs acīmredzot pa�tie�ām brauksiet turp, kur aizved ceļ�. Iznāks tikai klaiņo��ana.

���� Man ir pieturas punkti, � es neatlaidos.

Peins palieca savu tuklo augumu uz priek�u.

���� Pastāstiet.

���� To ir grūti pastāstīt.

���� Papūlieties.

���� Pītijs gribēja ieņemt manu vietu.

���� Un? � Izskatījās, ka Peins neko nesaprot.

���� Tagad mēģinā�u visu darīt otrādi un iztēloties sevi Pītija vietā.

���� Ko?

� Centī�os ielīst viņa ādā. Mēģinā�u domāt, kā do�mā viņ�. Es gribu kļūt tāds kā viņ�.

���� Kungs dievs, � Peins �ukstus izdvesa.

���� Galu galā mēs esam brāļi.

���� Mister Dening�� -Jā?

����� Jūtu jums līdzi, cik vien tas iespējams. Lai Dievs stāv jums klāt.

Iejusties Pītija ādā? Domāt kā viņ�? Tas izskatījās kā izmisuma solis, bet vai bija alternatīva? Vismaz nesēdē�u mierā. Citādi es zaudē�u prātu.

Es izgāju uz ielas, kur Pītijs pirmo reizi bija man tuvo�jies pie biroja � vai pie tā, kas reiz bija mans birojs. Pulk�stenis rādīja mazliet pāri diviem, tie�i kā pirms gada. Pītijs bija saucis mani vārdā no aizmugures, tas nozīmēja, ka viņ� bija gaidījis kreisajā pusē ēkas virpuļdurvīm. Es piegāju pie liela betona puķu poda, pret kuru viņ� dro�i vien atspiedās, un nolūkojos uz ārdurvīm, mēģinādams izprast viņu. Kāpēc viņ� nebija gājis iek�ā? Stāvēdams pie puķu poda, pūlim neredzams, sapratu, kādi motīvi viņu vadīju�i. Telpā stāvok�ļa noteicējs būtu es, ta�u uz ielas, no aizmugures izkliedzot manu vārdu, noteicējs bija viņ�.

Atcerējos mūsu pirmo sarunu, �oreiz no viņa pozīci�jām, � kā viņ� stāstīja lietas, ko varēja zināt tikai brālis, redzēja izbrīnu un panāca savu. Tad devos uz kafejnīcu ielas otrā pu$ē, kur saruna turpinājās. Apsēdos vietā, kur bija sē�dējis viņ�. Iztēlojos, ka es cen�os pārliecināt, ka sen pazudu��ais brālis beidzot atradies. Atgriezos mājās un iedomājos, ka esmu viņ�, ieeju mājā, apskatos visapkārt, redzu iedzīvi, mantas, kādas man nekad/nav piederēju�as. Vai iecere sāka veidoties �ajā brīdī? To esmu pelnījis es, nevis tu, viņ� varēja nodomāt. Redzot vienu vai otru priek�metu, viņ� tikai ar pūlēm spēja noslēpt dusmas. Tu izpostīji manu dzīvi, un tāpēc esi ticis pie tā visa, tu izdzimteni!

Skatīties uz Keitu bija patīkami: slaidas kājas, vilino�s viduklis. Bet kā ar D�eisonu? Ko Pītijs īstenībā domāja par viņu? Sasodīts traucēklis. Pītija dzīves pieredze nepazina tē�va instinktu. Ta�u D�eisons bija daļa no tā, kas Pītijam bū�tu, ja toreiz no beisbola spēles es nebūtu sūtījis viņu mājās. D�eisons bija komplektā kopā ar pievilcīgu sievu un lielu māju, tāpēc viņ� bija vajadzīgs. Pītijs vēlējās visu, kas mans. Atcerējos vakariņas, kuras Pītijs bija ēdis kopā ar mums, vi�ņa pieklājīgo izturē�anos un palīdzību trauku mazgā�anā. Vēlāk viņ� bija rotaļājies ar D�eisonu. Viņ� to nevarēja ciest ne mirkli, tāpat kā nevarēja ciest, ka jātēlo prieks par bērnu dienām, iekams nebiju izpostījis viņa dzīvi. Ta�u pats ļaunā�kais brīdis, brīdis, kuru viņ� ienīda visvairāk, bija saistīts ar beisbola cimdu, kuru Pītijs bija nometis brīdī, kad viņu sa�grāba tas vīrietis un sieviete. Viņ� labprāt būtu ietriecis cim�du man rīklē.

Iegāju Pītija istabā un apgūlos viņa gultā. Skatīdamies griestos, atklāju, ka esmu paņēmis beisbola cimdu un triecu ar dūri pa to vēl un vēlreiz. Viņ� gribēja smēķēt, ta�u neva�rēja sagraut savu plānu, smēķējot telpās un aizdodot dusmas

Keitai. Tāpēc viņ� klusu nokāpa lejā, pa virtuves stikla dur�vīm izgāja mēness apspīdētajā pagalmā, saniknots apsēdās atpūtas krēslā un aizsmēķēja cigareti. Iztēlojos, kā viņ� cen��as nepamanīt manu seju, tai parādoties logā. Es iedzīvojos viņa domās. Ko tu tur aug�ā dari, viņam bija jādomā. Drāz savu sievu, vai ne, brāl? Papriecājies, kamēr vari. Drīz būs mana kārta.

Nākamajā rītā aizgāju uz frizētavu, uz kuru biju viņu aizvedis. Es jutu �ķēres pieskārāmies galvai un mocījos aiz�vainojumā no domas, ka izskatos pēc ķēma un man jāpadara savs izskats cienīgāks. Pēc tam devos uz veikalu, kur biju nopircis brālim jaunu apģērbu. Tad uz kurpju veikalu. Bei�dzot aizgāju pie zobārsta, kur biju sagādājis viņam neveiklus brī�us no�ķeltā zoba dēļ un vēl skaidrāk licis saprast, ka viņ� ne pēc kā neizskatās.

Ieejot zobārsta kabinetā, reģistratore pacēla uz mani iz�brīnītu skatienu.

���� �odien mēs jūs negaidījām, mister Dening. Tūlīt mums būs len�a pārtraukums. Vai kaut kas steidzams?

���� Nē. � Apjucis atskārtu, ka gandrīz esmu noticē�jis, ka varu atkārtot pagāju�ā gada notikumus. � Dro�i vien esmu sajaucis dienas. Atvainojiet, ka traucēju.

Nedro�i satvēris durvju rokturi, atcerējos gaidī�anu uzņem�anā, kamēr Pītijam tīrīja zobus un pielīdzināja bo�jāto zobu. Mēģināju iztēloties Pītiju, kas saniknots sē� zob�ārsta krēslā. Tā kā viņ� nebija apmeklējis zobārstu gadiem ilgi, viņ� dro�i vien bija nervozs un saspringts, kad zobārsts tuvojās ar�

������ Patie�ām, jūs varētu man palīdzēt vienā jautā�jumā. � Es noņēmu trīco�o roku no durvju roktura un piegāju pie letes, kas atdalīja reģistratori no uzgaidāmās telpas.

Viņa gaido�i paskatījās uz mani.

���� Pirms gada te biju ieradies kopā ar brāli. � Sirds man satraukti pukstēja no domas, kas bija ienākusi prātā.

��� Jā, atceros. Ļoti, ļoti �ēl, ka tā noticis ar jūsu sievu un dēlu.

���� Tas bija grūts laiks. � Centos runāt normālā balsī un slāpēt emocijas. � Saprotiet, es gribētu zināt� � Es aiz�turēju elpu. � Vai jūs nepateiktu, vai brālim tika taisīts zo�bu rentgens?

������ Te ir! � es paziņoju Geideram. � Te ir pierādī�jums!

Nopietnais vīrs caur pieri paskatījās uz to, ko biju no�licis uz galda.

���� Kāds pierādījums?

��� Ka mans brālis un Lesters Dents ir viens un tas pats cilvēks!

���� Vai jūs joprojām gribat�

���� Da�as dienas pirms manas sievas un dēla nolaupī��anas brāļa zobiem tika izdarīts rentgenuzņēmums. Bērnībā vecāki mani un Pītiju regulāri sūtīja pie zobārsta. Parādiet �os uzņēmumus mūsu toreizējam ģimenes zobārstam Ohaio. Viņ� var tos salīdzināt ar vecajiem attēliem. Viņ� aplieci�nās, ka zobi pieder vienam un tam pa�am cilvēkam.

���� Deviņus gadus veca bērna zobi būs citādi nekā cil�vēkam trīsdesmit gadu vecumā, � Geiders iebilda.

���� Vai tāpēc, ka pazu�anas brīdī visi īstie zobi viņam vēl nebija? Tā nav. Zobārsts teica, ka brālim jau vajadzēja būt da�iem īstajiem zobiem, un, ja ari gadu gaitā tie mainī�ju�ies, saknēm bija jāsaglabā tā pati struktūra. Vai jums tik grūti to pārbaudīt?

Geiders nolika malā biezu lietu, ko bija lasījis.

���� Labi, � viņ� nepacietīgi attrauca. � Lai pieliktu �ai lietai punktu reizi par visām reizēm. Kāds ir tā jūsu Ohaio zobārsta uzvārds?

���� Es� neatceros.

Geiders kļuva vēl nepacietīgāks.

���� Bet Vudforda nav liela pilsēta, � es sacīju. � Tur nebija daudz zobārstu. Nebūtu grūti noskaidrot, kuru esam apmeklēju�i.

��� Ja uzskata, ka viņ� vēl arvien strādā. Ja pieņem, ka viņ� saglabājis tik senus pierakstus. � Iezvanījās Geidera tālrunis. Sniedzoties pēc klausules, viņ� man teica:

���� Sazinā�os ar jums vēlāk.

���� Kad?

���� Nākamajā nedēļā.

���� Tas būs par vēlu.

Geiders mani vairs nedzirdēja. Viņ� jau runāja pa te�lefonu.

Sestdienas rītā piecēlos no Pītija gultas, iekrāvu "Ford Expedition" tūrisma inventāru, aukstumsomā ieliku sviest�maizes. Visu centos darīt tie�i tāpat kā iepriek�ējā gadā un deviņos, tai pa�ā laikā kā pirms gada, izbraucu pa septiņdes�mito starp�tatu maģistrāli uz kalniem. Virsotnes joprojām klāja sniegs � tie�i tāpat kā iepriek�ējā gada jūnijā. Nelik�damies zinis par dabas skaistumu, kā to būtu darījis Pītijs, mēģināju atcerēties mūsu sarunas. Es saviebos, atminējies, kā tās risinājās: gandrīz ik reizi, kad D�eisons sacīja "tēt" un kaut ko man jautāja, Pītijs atbildēja pirmais. Viņ� centās ie�dzīvoties manā ādā un jau radinājās pie vārda "tēvs".

Dodoties uz ziemeļiem Arapaho nacionālajā me�ā, ie�domājos, kā viņ� slēpa savas gaidas. Es piebraucu pie ezera un apstājos tie�i turpat, kur visi trīs bijām apstāju�ies pagā�ju�ajā gadā. Paskatījos uz vietu, kur Pītijs, D�eisons un es bijām uzslēju�i telti. Es aizgāju ezera otrā pusē līdz strautam, uzrāpos pa me�aino nogāzi līdz aizai, pa kuru apak�ā dārdē�dams traucās ūdens. Visu laiku domāju, kā viņ� bija skatījies apkārt, meklēdams vietu, kur varētu atbrīvoties no manis -tā, lai nāve izskatītos pēc nelaimes gadījuma.

Es rāpos uz aug�u pa vaļīgajiem akmeņiem līdz aizas malai. Sajutu Pītija satraukumu, D�eisonam aizejot aiz lielā akmens nolaist urīnu. Tagad! Breds bija pagriezis muguru.

"Tēt!" .

Nē, puika nāca atpakaļ pārlieku ātri!

Nespēdams apstāties, iegāzu savu nolādēto brāli aizā un pagriezos pret bērnu, kas stāvēja ar �ausmās pārvērstu seju.

Iztēlē skatītais D�eisona baiļu �oks pievērsa mani ta�gadnei. Kad biju atsvabinājies no Pītija domu varas, mani pēk�ņi pārņēma pretīgums, ka es izliekos par viņu. Par spīti vēsajam vējam mirku sviedros. Dodoties pa vaļīgajiem ak�meņiem lejup, nespēju vien nobrīnīties, kā Pītijs varēja no�kāpt lejā nepakritis, īpa�i, ja vēl bija jācīnās ar baiļu pār�ņemtu bērnu, kas pretojas. Iedomājoties atbildi uz �o jautājumu, kļuva slikti, jo iztēlē redzēju samaņu zaudēju�u zēnu, kuru Pītijs cauri kokiem nes uz "Ford Expedidon".

Tā kā ma�īnai nav bagā�nieka, Pītijam D�eisons bija jāsasien, jāaizbā� viņam mute, jānoliek aizmugurē uz grīdas un jāuzmet virsū telts. Pītija ādā braucu uzmanīgi pa kalnu pārejām uz mājām, nekur nepārsniedzu atļauto ātrumu, lai neapturētu ceļu policists un nesāktu interesēties, kas lokās zem telts ma�īnas aizmugurē.

Ticis mājās, iebraucu garā�ā un nospiedu tālvadības pults pogu. Durvis rībēdamas nogāja lejā. Izkāpis no ma�ī�nas, iztēlē skatīju Keitu no virtuves ienākam garā�ā. Viņa nupat atgriezusies no pa�as vadītā semināra, kas ildzis visu dienu. Lieti�ķi pelēkais, elegantais kostīms, kuru viņa uz�vilkusi no rīta, dara viņas garos, gai�os matus vēl ko�ākus.

"Kāpēc jūs esat atpakaļ tik ātri?" Viņa sarauc pieri. "Kur ir Breds un D�eisons?"

"Notika nelaimes gadījums."

"Nelaimes gadījums ?"

Viņ� pieveica Keitu, sasēja, aizbāza muti, sameklēja Keitas ma�īnas atslēgas, pēc tam ielika viņu un D�eisonu "Volvo" bagā�niekā. Ma�īnas pakaļējais sēdeklis bija nolai��ams, lai tajā var ielikt garus priek�metus, piemēram, slē�pes. Dro�i vien viņ� to nolaida, lai bagā�niekā ieplūst gaiss, bet daudzās mājā nolaupītās mantas izmantoja, lai neļautu sēdeklim nolaisties pilnībā, tas Keitai un D�eisonam pavērtu ceļu bēg�anai. Viņ� steidzīgi sakravāja ceļasomas, neaizmirs- dams paņemt kaut ko no manām drēbēm. Galu galā, aiz�stājot mani, viņ� gribēja izskatā līdzināties man.

Es izbraucu no mājas tāpat kā Pītijs � ap se�iem pēc�pusdienā. Se�os un divdesmit vienā minūtē, tāpat kā Pītijs, slēpdamies no kamerām, ar zemu noliektu galvu izņēmu naudu no tā pa�a bankas automāta. Ta�u, braucot pa div�desmit piekto starp�tatu maģistrāli no Denveras uz zieme�ļiem, atskārtu, ka nozagtās mantas radītu iespaidu, it kā viņ� no "Volvo " tirgotos ar elektriskajām sadzīves precēm. Bai�dīdamies modināt policistos aizdomas, Pītijs nekad nebūtu izbraucis no Denveras ar tādu mantību. Viņam vajadzēja to pārdot, cik ātri vien iespējams. Bet kur viņ� varēja atrast zagtu mantu uzpircēju? Viņ� nepazina pilsētu. Prātā atgrie�zies iepriek�ējā dienā, piepe�i atcerējos, ka pēc zobārsta ap�meklējuma Pītijs bija gribējis brīvu laiku, lai parkā "sakār�totu domas". Tas maitas gabals bija izmantojis pēcpusdie�nu, lai noorganizētu to mantu pārdo�anu, kuras bija pare�dzējis nozagt.

Es aizbraucu uz bēdīgi slaveno pilsētas daļu un, iztēlo�joties darījumu, aizpildīju tās da�as minūtes, ko tas viņam varēja prasīt. Pēc tam atgriezos uz maģistrāles un jutos viens no neskaitāmiem, neievērojamiem braucējiem, kas nekādā veidā nesaista uzmanību.

Ceļa zīme norādīja, ka līdz Kasperai Vaiomingā ir div�simt piecdesmit jūd�u. Lai nepārsniegtu atļauto ātrumu, iz�mantoju "Volvo" ātruma kontroli. Tā kā saule gatavojās rie�tēt, ieslēdzu starme�us un jutu, ka saplūstu ar tūksto�iem citu uguņu, ka kļūstu vēl nemanāmāks. Pabraucu garām Saie- nai Vaiomingā, bet redzēju tikai to, ka pilsēta ir zema un pla�i izpletusies. Tad, �etras stundas pēc izbrauk�anas no Denveras, tuvojos Kasperas blāzmai. Brauciena lielāko da�ļu biju ap sevi jutis tikai līdzenumu un tumsu bez dzīvības. Tagad kreisajā pusē, aizsegdams zvaigznes, parādījās kalns.

Da�as jūdzes no pilsētas uz ziemeļiem ieraudzīju atpū�tas vietas zīmi. Tā kā lielākā daļa ma�īnu bija nogriezu�ās uz Kasperu, satiksme �eit bija reta. Bulta norādīja uz tikko pamanāmu nobrauktuvi. Nogriezos tajā no maģistrāles un ieraudzīju divas zemas ķieģeļu ēkas, kuru gaismā vīdēja trīs pikapu un neliela furgona silueti.

Pītijam bija vajadzīga nomaļa vieta, tāpēc iebraucu ze�mes ceļā, kas nogriezās no asfalta un veda uz atpūtas vietu. Starme�u gaisma no abām mājām sniedzās pietiekami tālu, lai varētu saredzēt piknika galdus un panīku�us kokus. Ap�mierināts, ka neviens nav iznācis no atpūtas telpām un ne�redz manu rīcību, ko varēja uzskatīt par neparastu, izslēdzu automobiļa gaismas, bet atstāju degam gabarītlukturus. Ar �o gaismu pietika, lai redzētu ar �ogu apjoztu teritoriju un atkritumu tvertņu aug�ējo malu �oga otrā pusē.

Apstādinājis ma�īnu aiz tvertnēm, izslēdzu gabarītluk�turus, nogāju gar �ogu un pārliecinājos, ka neviens nevar redzēt, ko es daru. Dro�s, ka neesmu saskatāms, atslēdzu ma��īnas bagā�nieku.

Iztēlē redzamais lika atrauties atpakaļ. Uz sāniem guļ Keita un D�eisons. Viņi lokās. Viņi ir �ausmās. Uz mutes stingri uzlīmēta līmlente. Rokas sasaistītas uz muguras. Potī�tes sasietas. Acis �ausmās tik platas, ka baltumi tikko redzami. Vaidi, kuros jaucas �ausmas ar lūgumu. Ķermeņa izdalīju�mu, oglekļa dioksīda, sviedru un baiļu smaka.

Brīdinājis, ka nedrīkst kliegt, Pītijs varēja atbrīvot vi�ņiem muti, lai ievelk elpu. No sliktā gaisa bagā�niekā viņi noteikti bija tik apdullu�i un baiļu nomākti, ka nespēja sa�celt troksni. Pītijam vajadzēja abus pa vienam izcelt no ma��īnas un atbrīvot no apģērba, lai viņi varētu nokārtot da�biskās vajadzības. �ī jaunā, nepatīkamā tuvība nāca kā uzticības pārbaudījums jaunajai ģimenei. Tas bija tikai jau�no pienākumu sākums. Gan Keita, gan D�eisons varēja būt briesmīgi izslāpu�i. Vai viņ� to bija paredzējis iepriek� un piestājis Kasperā kādā ātrajā ēstuvē un sagādājis gan limo�nādi, gan frī kartupeļus un hamburgerus? Vai no jauna aiz�līmējot abiem muti un ceļot viņus bagā�niekā, Pītijs teica kādu mierinājuma vārdu?

"Es mīlu tevi."

Es aizcirtu bagā�nieku. Nostājies aiz atkritumu tver�tnēm, no tumsas nopētīju transportlīdzekļus ēku priek�ā. Oļiem �virkstot zem kājām,,pagājos uz to pusi. Tuvumā, mā�ju starme�u gaismā jutos arvien kailāks. Vairākums ma�īnu jau bija aizbrauku�as, palicis tikai viens vidēji liels sedans. Iegājis vīrie�u labierīcībās, konstatēju, ka tās ir tuk�as. Es izgāju ārā. Sīca kukaiņi.

No otra namiņa, vilkdama no rokassomas atslēgas, iz�nāca sieviete un devās pie sedana. Viņa neskatījās apkārt. Iztēlojos Pītiju steidzamies pie viņas, ta�u apstājamies, jo no maģistrāles uzspīd automobiļa gaisma. Kaut gan garām ne�brauca daudz ma�īnu, rets bija brīdis, kad varmāka varētu netraucēti uzbrukt sievietei.

Tātad Pītijs gaidīja nākamo izdevību. Varbūt viņ� ie�gājis sievie�u labierīcībās un pieveicis upuri tur. Viņ� vēro�jis maģistrāli, kad radīsies piemērots brīdis, lai nedaudzajās sekundēs, kamēr viņ� ienes bezsamaņā guļo�u sievieti tum�sā, neviens viņu neredzētu. Aiz atkritumu tvertnēm viņ� sa�sējis sve�inieci un aizlīmējis tai muti. Pēc tam atgriezies stāvvietā, ar sievietes atslēgu iedarbinājis viņas automa�ī�nu (policijā bija man teikts, ka "Chevy Caļmce"). Ar izslēg�tiem starme�iem viņ�. pa tumsu aizbraucis aiz �oga, lai pa�kaļējā sēdeklī ar nazi izgrieztu caurumus ventilācijai un tikai pēc tam bagā�niekā pārvietotu Keitu un D�eisonu.

Bet vai, ieceļot bagā�niekā arī ma�īnas īpa�nieci, ne�vajadzēja rasties ba�ām, ka trim cilvēkiem gaisa nepietiks? Kāpēc viņ� pakļāvis Keitu un D�eisonu riskam nosmakt, ieliekot bagā�niekā sievieti? Varbūt viņa bija mirusi. Kāpēc Pītijs nebija noslēpis līķi atkritumu tvertnē? Kādu laiku ne�viens nebūtu sievieti atradis, varbūt viņa vispār netiktu at�rasta. Es vēlreiz izdzīvoju Keitas un D�eisona �ausmas, dzir�dot astmatiskās sievietes cīņu pēc elpas, dzirdot viņas neprātīgo mētā�anos, rīstī�anos, pakāpenisko aprimumu, pū�ļa un varbūt zarnu iztuk�o�anos. "Caprice" traucoties pa maģistrāli, Keita un D�eisons acīmredzot pārcieta nevaldā�mas bailes, ka viņus var piemeklēt tas pats, kas �o sievieti.

Mani mocīja jautājums: Kāpēc Pītijs sievieti nenogalināja un nenoslēpa līķi atkritumu tvertnē? Vienīgā saprātīgā atbil�de bija tāda, ka viņ� nav vēlējies sievieti nogalināt, lai cik tā viņam bija vienaldzīga. Manis noslepkavo�ana bija kas cits. Es biju pelnījis nāvi tāpēc, ka biju izpostījis Pītija dzī�vi. Sieviete glu�i vienkār�i bija pagadījusies neīstā vietā ne�īstā brīdī. Tā bija pirmā viņa cilvēcības pazīme. Tā deva ce�rību, ka Keita un D�eisons ir dzīvi.

Pītijs varēja atstāt "Volvo" aiz atkritumu tvertnēm, kur tas netiktu atrasts vairākas dienas, ta�u nebija taupījis pū�les, lai noliktu ma�īnu redzamā vietā pie mājas durvīm. Jo viņam vajadzēja, lai ma�īnu atrod drīz. Viņ� gribēja, lai tā norāda ziemeļu virzienu. Arī Montānā pie Bilingsas atras�tajam "Chevy Caprice" bija jārada iespaids, ka viņ� dodas uz Bjūtu. Viņ� rīkojās ārkārtīgi pārdomāti.

Es no jauna atgriezos uz maģistrāles. Ceļa zīme norā�dīja, ka līdz Bilingsai ir divsimt piecdesmit jūd�u. Plakstiņi bija kā ar svinu pielieti. Tomēr es turpināju braukt. Pītija bēgļa gaitas bija jāiziet līdz galam.

Vai viņ� pa ceļam gulējis? Es katrā ziņā jutu vilināju�mu gulēt. Tomēr māca bailes, ka pēc nobrauk�anas no ma�ģistrāles vientuļā vietā, kaut vai nometnes vietā, kur iespē�jams da�as stundas pagulēt, es pamostos tikai dienas vidū. �ai laikā par "Chevy Caprice" pazu�anu jau varēja būt zi�ņots. Vajadzēja nokļūt līdz Bilingsai. Atdarinādams Pītiju, turpināju ceļu.

Es skaļi ieslēdzu radio. Pusnaktī bija grūti atrast raid�staciju. Tajās, ko izdevās uztvert, cauri sprak�ķiem galveno�kārt runāja evaņģēlisti.

Man kreisajā pusē ziemeļu dienvidu virzienā stiepās kalni. Sniegotās virsotnes spīdēja mēnessgaismā. Plakstiņi krita ciet. Cīnīdamies ar miegu, kodīju lūpas. Spiedu plauk�stās nagus. Divdesmit piekto maģistrāli nomainīja deviņdes�mitā. Vaiomingā pabraucis garām �eridanai, �ķērsoju Mon- tānas �tata robe�u. Mainījās ceļa zīmju raksturs. Lod�grāsa, Kasteras kaujas nacionālais piemineklis, Krova aģentūra� Netālu no Hārdinas maģistrāle mainīja virzienu uz rietu�miem. Iedomājos, ka, tinot jūdzes uz riteņiem, Pītijam va�rēja rasties ba�as, ka gūstekņiem trūkst g^isa. Viņam ik pa laikam bija jāapstājas uz vientuļiem ceļiem un tas jāpārbau�da. Gūstekņi rāvās atpakaļ, kad Pītijs mierinot mēģināja no�glāstīt viņiem pieri. Uz "Caprice" īpa�nieci viņ� tikpat kā neskatījās.

Beidzot ieraudzījis uz ceļa zīmes Bilingsas vārdu, sāku raizēties, ka brauciens no Kasperas līdz Bilingsai prasījis ti�kai �etras stundas, bet, bie�i apstājoties, lai pārbaudītu gūs�tekņus, ceļ� būtu par pusotru stundu ilgāks.

Līdz ar to, iebraucot atpūtas vietā aiz Bilingsas, vēl ar�vien bija tum�s. Ceļa zīme vēstīja, ka stāvvieta ir ainavis- ka, ta�u mēness bija norietējis, un kalnus ziemeļos un dien�vidos varēja tikai nojaust. Stāvvietā bija divas automa�īnas: pikaps un sedans. Arī �eit aiz namiņiem veda ceļ�. Es no�vietoju ma�īnu tumsā. Kāpjot ārā, adrenalīns pieveica no�gurumu. Gaiss bija neparasti auksts. No betona ēkām iznā�ca divi kovboji ar cepurēm galvā. Es nogaidīju, kamēr viņi iekāpj pikapā un aizbrauc. �ajā stundā pirms ausmas uz ma�ģistrāles nebija gandrīz nevienas ma�īnas. Atri piegājis pie atpūtas telpām, ieklausījos, vai tur nav dzirdama rosība. Ja būtu kādas balsis, ja iek�ā būtu vairāk nekā viens cilvēks, es gaidītu labāku izdevību. Bet ja dzirdami tikai viena cil�vēka soļi�

�ai stundā tikai reta sieviete nebaidītos braukt viena. Pieņēmu, ka upurim jābūt vīrietim. Viņ� jāapdullina vīrie��u telpās ar riepu montējamo lauznīti. Jāaizvelk tumsā. Keita un D�eisons jāpārvieto citas ma�īnas bagā�niekā.

Vai �ajā brīdī Pītijs atklāja, ka "Chevy Caprice" īpa��niece aizlīmētās mutes pēc nosmakusi? Nelaimīgs viņ� ne�jutās. Viņ� bija devis sievietei iespēju. Viņ� nejutās vai�nīgs. Sods par cilvēku nolaupī�anu bija tāds pats kā par slepkavību, tāpēc nebija ko zaudēt un viņ� nemēģināja no�slēpt līķi, bet gan atstāja to �evroletā. Pēc tam viņ� pārsē�dās jauniegūtajā ma�īnā un uzbrauca uz maģistrāles. Ta�u viņ� nedevās uz Bjūtu, kā bija gribējis iedvest policijai, bet nākamajā sānceļā nobrauca no maģistrāles, to �ķērsojis, pagriezās pretējā virzienā un devās atpakaļ uz Bilingsu.

Es sekoju viņa paraugam. Ausa rīts. Kļuva redzami kal�ni, ran�o un naftas pārstrādes rūpnīcas. Aiz Jeloustonas upes vairs nebija jābaidās no policijas. Pītijs bija ne mazāk no�guris kā es. Pie joda, uz kurieni ved viņa tālākās gaitas?

Maģistrāle sazarojās. Vajadzēja izvēlēties � braukt pa deviņdesmit ceturto cauri Montānai uz Ziemeļdakotu zie�meļaustrumos vai pa deviņdesmito griezties atpakaļ uz dien�vidiem, uz Vaiomingu. Es izvēlējos pēdējo variantu. Necen�tos sev iestāstīt, ka intuitīvi daru to pa�u, ko Pītijs. Lēmums bija pavisam nejau�s.

Zināju, ka, neatradis vietu, kur pagulēt, tik noguris kā patlaban piedzīvo�u avāriju. Pītijam vajadzēja justies tāpat. Pat uzlādējies ar adrenalīnu, viņ� nevarēja aizbraukt daudz tālāk. Pavisam noteikti viņ� nedrīkstēja riskēt. Viņam nebija auto�vadītāja apliecības, arī ma�īna nebija reģistrēta ar viņa vārdu. Iztaujājot policistam katrā ziņā rastos aizdomas, un viņ� vēlē�tos ieskatīties bagā�niekā. Saule kāpa augstāk un sildīja ma�ī�nu, un es iedomājos, kāds karstums valda bagā�niekā. Lai cik caurumi ventilācijai būtu izgriezti, saule pārvērta bagā�nieku cepe�krāsnī, gaiss kļuva smags un smacējo�s, Keita un D�eisons �aurajā telpā varēja izcepties. Ja Pītijs gribēja redzēt gūstekņus dzīvus, viņam dienā vajadzēja atpūsties, bet naktī braukt.

Tā kā Denveras policisti bija ziņoju�i, ka miru�ās sievie�tes mute bijusi aizlīmēta ar līmlenti, vajadzēja pieņemt, ka arī Keitai un D�eisonam mute bijusi aizlīmēta. Es noņēmu no stūres labo roku un aizjiku priek�ā mutei, piespie�ot sevi elpot tikai caur degunu. Pavasara alerģijas radītās gļotas daļēji nosprostoja nāsis. Krūtis cilājās. Likās, ka ievilkt pietiekami daudz gaisa nav iespējams. Vajadzēja uzmanīt sirdsdarbību, ie�elpot un izelpot lēnām. Nespēju iedomāties, kā var iztikt ar tādu elpo�anu karstā, �aurā telpā, kurā jāguļ veselu mū�ību.

Keitai un D�eisonam nebūtu cerību izdzīvot, ja Pītijs nebrauktu nakts vēsumā. Bet kur lai apstājas? Viesnīcā kāds varēja ieraudzīt viņu ceļam no bagā�nieka sievieti un zēnu un ienesam numurā. Kā ar nometņu vietām? Tūristu sezona tikai sākās. Pītijs varēja atrast me�ainu vietu, kurā neviens nav iegriezies. Klausīdamies, vai netuvojas kāds braucamais, viņ�, iespējams, riskēja un izlaida Keitu un D�eisonu no ba�gā�nieka. Varbūt tuvumā bija kāds strauts, kur nomazgāties.

Atkal vajadzēja ēdamo. Pie nākamās nobrauktuves es ieraudzīju "McDonald", iegriezos caurbraucamajā joslā un pasūtīju sviestmaizi ar olu, kafiju un apelsīnu sulu. Gaidot rindā, atpakaļskata spogulītī ar sarauktu pieri aplūkoju savu ar bārdu noaugu�o tēlu. Bet ne jau bārdas rugāji darīja raizes. Mēģinot iejusties Pītija domās, biju izlaidis no prāta svarīgu apstākli � rētu uz zoda. Tā varēja saistīt uzmanību. Es izvil�ku no krekla kabatas pildspalvu un vietā, kur Pītijam bija rēta, uzvilku svītru. Vajadzēja pārbaudīt, kāda ir sajūta, ja cilvēki skatās uz tavu zodu.

Maksājot par ēdienu, sieviete aiz letes norādīja uz �vīku.

���� Mister, jums ir�

���� Zinu, � atbildēju. � Tā draņķība nekādi neiet nost.

Es biju domājis pajautāt, vai tuvumā nav kāda nomet�nes vieta, ta�u, kļuvis aizdomīgs, samaksāju par ēdienu un braucu projām. Miegdams acis spilgtajā rīta saulē, nolēmu, lai bārda aug, kamēr noslēps �vīku uz zoda.

Vislabāk būtu apmesties pie upes, tāpēc pirmajā no�brauktuvē aiz Bighornas nogriezos no maģistrāles. Radās jau�tājums, vai braukt gar upi uz ziemeļiem vai dienvidiem. Ce�ļa zīme norādīja uz Krovas indiāņu rezervātu dienvidos. Nez vai tur es paliktu neievērots, tāpēc devos uz ziemeļu pusi.

Ma�īnu uz ceļa bija maz. Zeme ie�ogota. Pēc maza gaba�liņa parādījās zemes ceļ� pa kreisi, kas veda līdz upei. Drīz tas nogriezās pa labi paralēli upei; krastā augo�ie koki un krūmi gan neļāva saskatīt ūdeni. Ar zāli noaugu�ais ceļ� ievirzījās me�ā. Braucu tālāk, apstādināju ma�īnu aiz kokiem, izgāju uz ceļa un apmierināts konstatēju, ka ma�īna nav redzama.

Es neloloju ilūzijas, ka Pītijs apstājies tie�i tai vietā, ta�u saprāts teica, ka vieta ir līdzīga. Pītijam vajadzēja nomieri�nāt Keitu un D�eisonu, pateikt, ka negrib darīt neko ļaunu, ja vien viņu uz to neizaicinās. Ja viņi darīs to, ko liek, ba�ām nav iemesla. Kamēr viens no gūstekņiem gulēja bagā�niekā, otram viņ� apsēja virvi, lai nemēģina bēgt, un ļāva upē no�mazgāties. Viņ� varēja atļaut nomainīt drēbes. Viņ� varēja abus vērot, kamēr tie ēda ātrajā ēstuvē iegādātās brokastis.

"Es par jums rūpē�os."

Viņi varēja nesaprast, ko nozīmē �ie vārdi.

Lai kā Keita bija nobijusies, viņai visu nakti vajadzē�ja veltīt to briesmu analīzei, kādās viņa iekļuvusi. Viņai jau vajadzēja pieņemt lēmumu, ka nekas cits neatliek kā likt lietā savas spriedzes konsultantes zinā�anas un nedot Pīti�jam iemeslu uztraukumam.

"Paldies par brokastīm."

"Vai gar�oja?"

Keita un D�eisons dro�i vien jutās tik izsalku�i, ka par spīti nomāktībai bija rī�us apriju�i savus hamburgerus.

"Es jautāju, vai jums gar�oja?"

"Jā," Keita dro�i vien.ātri atbildēja.

"Nekas liels, tomēr vairāk nekā nekas."

Vai Pītija vārdos neieskanējās draudi, ka gadījumā, ja gūstekņi sagādās nepatik�anas, viņi dabūs to pa�u neko? Keita noteikti iedzēra lielu limonādes malku, labi zināda�ma, ka ar to nepietiks, lai atjaunotu �ķidruma trūkumu or�ganismā. Apzinoties, ka jāizskatās iespējami respektablai, vi�ņa atglauda no sejas sajuku�os matus. Pītijam nav jādomā par viņu kā priek�metu, bet kā par cilvēcisku būtni. Viņa pateicās par laipnību un izturējās tā, it kā situācija būtu nor�māla. Lai Pītijs jūt, ka viņa pūles ir novērtētas.

Bet kā ar D�eisonu? Nebūtu brīnums, ja viņ�, tik mazs, no �ausmām zaudētu prātu. Keita ar aizlīmētu muti bagā��niekā nespēja ar dēlu sarunāties. Viņa nevarēja uzmundri�nāt. Bija jāpaļaujas uz zīmīgiem skatieniem un jācer, ka D�eisons sapratīs viņas rīcības motīvus un sekos paraugam.

"Ko tu gribi ar mums darīt?" viņa varbūt pajautāja pie�mērotā brīdī.

"Es jau teicu, ka rūpē�os par jums."

"Tad kāpēc�"

"Mēs esam ģimene."

"Ģimene?" Neko neizrādi. Izliecies, it kā pa�as nejē�dzīgākas lietas ir normālas.

"Breds cieta nelaimes gadījumā."

"Ko?"

"Viņ� nokrita no klints. Es stājos viņa vietā."

Keitai sa�ņaudzās sirds, it kā viņa pati būtu nokritusi no klints.

"Esmu tavs virs. D�eison, tu esi mans dēls."

Visiem spēkiem cenzdamās apvaldīt asaras, Keita, ie�spējams, atkārtoja pirms brī�a dzirdētos Pītija vārdus, uzsvēr�dama to svarīgumu:

"Tu rūpēsies par mums."

Varbūt Pītijs nepazina terminu "Stokholmas sin�droms", ta�u viņ�, samērā labs manipulators, varēja to iz�prast. Ar laiku nomāco�ās emocijas sāk gūstekni nogurdināt. Pateicībā par sīku uzmanību rodas tieksme samierināties ar situāciju un rast emocionālu kontaktu ar gūstītāju.

Nav izslēgts, ka Pītijs cerēja ko tādu panākt. Viņ�, pro�tams, nebija radis rūpēties par sievu un dēlu. Brokastis bija garām, un radās jautājums, ko ēst len�ā un vakariņās. Pītijs nevarēja būt visu paredzējis tik tālu uz priek�u, un, pat ja bū�tu, vajadzēja domāt, kā pasargāt frī kartupeļus un hamburge�rus no sabojā�anās, kā tos no jauna uzsildīt. Vajadzēja iegā�dāties aukstumsomu, tūrista krāsniņu, podus un pannas un� Izrādījās, ka sākotnējā vēlē�anās ieņemt manu vietu nedod gaidīto gandarījumu. Viss kļuva pārlieku sare�ģīts. Kāpēc ne- atzīties, ka pieļauta kļūda un neatteikties no ieceres? Kāpēc neizdarīt ar Keitu un D�eisonu visu, ko viņ� vēlas, kāpēc ne�nogalināt gan viņus, gan bagā�niekā guļo�o �oferi, nenoslēpt līķus, neaizbraukt uz tuvāko lielo pilsētu, nepamest automa��īnu, nenopirkt biļeti uz autobusu un nepateikt sveiki?

�ī doma man uzdzina drebuļus. Tā varēja rīkoties Lesters Dents, mēģināju sevi mierināt. Lesters Dents būtu nogalinājis D�eisonu uz līdzenas vietas, aizvedis Keitu uz kādu slepenu vietu un vēlāk, izpriecājies līdz apnikumam, iemetis līķi aizā. Viņ�, protams, nebūtu riskējis un tērējis laiku, atstādams maldīgas pēdas, kas ved uz Montānu. Tā�dai rīcībai bija jēga tikai tad, ja Keitu un D�eisonu nolau�pījis Pītijs, ja viņ� apņēmies iedzīvoties manā ādā un pa�darīt viņus par savu ģimeni.

Bet Pītija pacietību ģaidīja smags pārbaudījums. Viņ� drīkstēja mierīgi gulēt tikai tad, ja Keita un D�eisons bija ielikti bagā�niekā, lai nepieļautu viņu aizbēg�anu. Bagā�nie�ku no nāvējo�a karstuma varēja pasargāt koku ēna. Turklāt Pītijs nekad nezināja, cik ilgi drīkst gulēt. Viņ� labprāt būtu gulējis astoņas stundas. Ta�u pat ar daudziem ventilācijas caurumiem bagā�niekā Keita, D�eisons un zagtās ma�īnas īpa�nieks nespētu ilgi izdzīvot. Tāpēc ik pa laikam bagā�nie�ku vajadzēja atvērt un izvēdināt ogļskābo gāzi. Diviem cilvē�kiem varbūt vēl bija cerība. Gaisa viņiem būtu par tre�daļu vairāk, ja� �ai brīdī sapratu, ka Pītijs apzināti nogalinājis ma�īnas īpa�nieku un ka astmatiskās sievietes nāve bija ne�laimes gadījums.

Gulēt. Es tikai ar grūtībām spēju turēt acis vaļā. Ta�u, atvēris pakaļējās durvis un paskatījies uz ceļasomu, mugur�somu, klēpjdatoru un printeri, sapratu, ka tie jāpārvieto uz priek�ējo sēdekli, jo tikai tad iespējams izstiepties aizmugu�rē. �etru ceļasomu pārcilā�ana varēja Pītiju nokaitināt. Vēl viens sare�ģījums. Vēl viens traucēklis. Turklāt nedrīkstēja pieļaut, ka izlādējas akumulators, jo, lai ērti gulētu ar izstiep�tām kājām, vajadzēja turēt durvis atvērtas; līdz ar to salonā automātiski dega gaisma. Tāpēc akumulatoru vajadzēja at�vienot. Vēl viena ķēpa.

Nē, nekas nebija tā, kā Pītijs bija vēlējies.

Mani pamodināja garām brauco�as ma�īnas rūkoņa. Es strauji pielēcu sēdus. Pat neieskatījies pulkstenī, pēc saules slīpuma noteicu, ka ir vēla pēcpusdiena. Aiz kokiem nere�dzama pa zemes ceļu lēkāja automa�īna. Izkāpu no ma�īnas, paskatījos caur kokiem un ieraudzīju, ka tas ir pikaps, kurā kāds ran�o īpa�nieks kaut kur steidzās. Man bija izkaltusi mute. Sāpēja mugura.

Atkal sākās Pītija nervozitātes pilnā diena: gūstekņu pārbaude, izcel�ana no bagā�nieka, lai viņi nokārto dabis�kās vajadzības un upē nomazgā seju. Pītijs varbūt jutās ne�tīrs. Dro�i vien viņ� bija pārģērbies manās drēbēs. Varbūt viņā modās dusmas, jo vēdera kurkstē�ana atgādināja, ka jā�domā par ēdamlietu sagādi visiem. Vai nu bija jāatrod vie�ta, kur iekārtoties, vai arī jānogalina Keita un D�eisons to neērtību dēļ, kādas viņi radīja.

Nē! Es aizgainīju �o domu, no kuras satumsa prāts, tikai iedomājoties Keitas un D�eisona iespējamo reakciju uz Pītija aijgo�o nepacietību. Keitu viņas zinā�anas brīdināja, ka visos iespējamos veidos jāizdabā Pītijam, lai viņam būtu mazāk sare�ģījumu, lai viņa spriedze mazinātos.

"Varu izmazgāt upē netīrās drēbes. Piesien mani pie koka un skaties no krasta. Tā būsi dro�s, ka neaizbēg�u. Kā�pēc ceļasomas ir uz priek�ējā sēdekļa? Es nolik�u tās agrā�kajā vietā. Ir daudz visādu . saimniecības darbu, kuros varu palīdzēt."

D�eisons jau varbūt bija sapratis, kas par lietu, un da�rīja visu iespējamo, lai izskatītos paklausīgs dēls. Lai atbal�stītu Pītija fantāzijas. Lai Pītijs noticētu, ka pūles un risks biju�i to vērti. Tikai tā viņi paliks dzīvi. Zināmā mērā to varēja uzskatīt par gūstekņu mēģinājumu panākt, lai Stok�holmas sindroms rastos gūstītājam.

Pītijs, iespējams, bija pārāk tuvu "Chevy Caprice" pa�me�anas vietai. Drīz policija varēja saņemt pieteikumu par viņa jaunā transportlīdzekļa zādzību. Varbūt numuri bija no tālāka �tata un vadītājam līdz mājām tāls ceļ�, tad ziņojums par viņa pazu�anu tiks saņemts tikai vakarā. Lai nu kā, bet Pītijs nevarēja uz to paļauties. Nedrīkstēja stāvēt uz vietas. Ta�u doties ceļā varēja tikai tad, kad tumsa padarīs viņu ne�redzamu. Tas nozīmēja gaidī�anu un ēdiena sagādi Keitai un D�eisonam. Tas nozīmēja arī to, ka Keitai un D�eisonam ir vairāk laika sarunām ar viņu, lai censtos radīt savstarpēju saikni, kas apgrūtinātu nogalinā�anu.

Pītijs izvilka virvi un līmlenti.

"Gribu tev kaut ko lūgt," sacīja Keita.

Pītijs sasēja viņai rokas aiz muguras.

"Lūdzu, paklausies," sacīja Keita. "Saprotu, kāpēc tev jālīmē mums ciet mute. Tu baidies, ka mēs kliegsim un lik�sim kādam piezvanīt uz policiju."

Pītijs sasēja viņai kājas.

"Lūdzu," sacīja Keita. "Kad bagā�nieks sakarst, elpot gandrīz nav iespējams. Gribu lūgt, lai lentē uz mutes�"

Pītijs norāva lentes gabalu.

"Lūdzu! Mēs nevaram tevi apdraudēt, ja pret lūpām iz�griezīsi lentē mazu caurumiņu. Mēs tikpat nespēsim pa�kliegt. Toties elpot būs vieglāk."

Pītijs skatījās viņā.

"Tu solīji par mums rūpēties," sacīja Keita. "Kāds no mums labums, ja būsim miru�i?"

Pītija dzeļo�ajās acīs pavīdēja aizdomas. Viņ� aizlīmē�ja Keitai muti un iecēla bagā�niekā. To pa�u viņ� izdarīja ar D�eisonu. Keita skatījās lūdzo�ām acīm uz Pītiju, kas gra�sījās aizcirst bagā�nieka vāku. Pītijs apstājās, izvilka nazi un pretī viņas lūpām pārgrieza lenti.

Es tā cerēju. Ta�u, kad beidzot iestājās tumsa un biju atgriezies uz maģistrāles, nespēju pārvarēt nepatīkamo sajū�tu, ka mana notikumu interpretācija ir galīgi aplama. Vaio�mingā ceļ� no jauna sazarojās. Man sasvīda plaukstas, kamēr domāju, kur braukt tālāk. Varēju atgriezties uz divdesmit piektās maģistrāles, kas veda atpakaļ uz Denveru, vai novir�zīties uz deviņdesmito, pa kuru varēja tikt uz Dienviddako- tas Melnajiem kalniem. Nespēju iedomāties, ka Pītijs var atgriezties Denverā. Ta�u Melnie kalni varēja viņu vilināt. Tur bija daudz vietu, kur paslēpties.

Soļi apstājās pie vīrie�u istabas durvīm. Atpūtas vieta bija Dienviddakotā, pulkstenis rādīja tre�o rīta stundu. Asa�jā griestu gaismā nostājos pie pisuāra. Tik klusā stundā vi�sas skaņas �ķita skaļākas. Varbūt �is bija vienīgais iemesls, kāpēc dzirdēju tuvojamies soļus. Gaidot no jauna tos ieska�namies, pāri plecam paskatījos garām tualetes kabīnēm, kur pa labi atradās durvis. Dienas karstums bija rimis, no beto�na nāca vēsums.

Es gaidīju, kad vērsies durvis. Klusums aiz tām �ķita arvien dziļāks. Joprojām skatīdamies pār plecu, aizvilku bik��u rāvējslēdzēju. Pēc tam piegāju pie izlietnes nomazgāt ro�kas. Es visu laiku skatījos spogulī, kurā bija redzamas dur�vis. Tualetē nebija papīra dvieļu, bija tikai elektriskie �āvētāji, kas uz slapjajām rokām pūta siltu gaisu. Tie rūca kā reaktīvie dzinēji. Lai dzirdētu, kas notiek, es nenospie�du �āvētāja pogu.

Pirkstus kņudināja uz tiem paliku�ais ūdens, ta�u es lū�kojos uz durvīm. Aiz tām kā bija kluss, tā arī palika. Nodo�māju, ka tur ir tikai noguris braucējs, kur� iegriezies atpūtas vietā. Viņam nevajag atviegloties, bet vienkār�i izlocīt kā�jas. Viņ� stāv ārā un priecājas par zvaigznēm.

Bet ja nu es kļūdos?

Es teicu sev, ka pārspīlēju. Galu galā man nebija stin�gra iemesla uzskatīt, ka ārā kāds mani grib pārsteigt, tiklīdz atvēr�u durvis. Pārāk ilgi biju atradies Pītija ļaunā prāta va�rā, pārāk ilgi atdarinājis viņa rīcību, viņa loģiku, klīdis pa atpūtas vietām, es vairs nespēju atvairīt aizdomas. Mana fantāzija bija kļuvusi tik aktīva, ka jutu briesmas sūcamies cauri sienai.

Ārā mans transportlīdzeklis pie atpūtas ēkas bija vienī�gais � labs vilinājums uzbrucējam. Gribēdams pārliecinā�ties, vai esmu viens, viņ� ieklausās balsīs, cen�as saklausīt, vai soļi ir vairāki vai vieni. Dzirdot vienīgi mani, viņ� drīz atgrūdīs vaļā durvis. Es iedomājos ma�īnā ceļasomā atstāto pistoli un izlamāju sevi par muļķību. Kāda jēga bija mācīties �aut, ja esmu atstājis ieroci tur, kur vajadzīgā brīdī to neva�ru paņemt?

�ķita, ka kājas ir no vates. Es trīcēju. Nē! Ko tad, ja esmu izsekojis Pītiju? Ko tad, ja aiz durvīm ir viņ�?

Es nospiedu roku �āvētāja pogu. Spalgā skaņa slāpēja soļus, man aizejot aiz durvīm. Piespiedies pie sienas, jutu, kā, durvīm veroties, pār mani kā vilnis gā�as bailes.

Pa durvīm straujā solī ienāca mazliet vairāk nekā div�desmit gadus vecs vīrietis kovboja zābakos, d�insos un kov�boja platmalē. Rokā viņ� turēja riepu montējamo lauznīti. Durvis aizcirtās, vīrietis apstājās tuk�ās telpas vidū un neiz�pratnē skatījās uz rēco�o roku �āvētāju. Tad viņa skatiens pievērsās tualetes kabīnēm.

Piepe�i spogulī virs izlietnes viņ� ieraudzīja mani un mēģināja pagriezties. Es jau metos vīrietim virsū un ietrie�cos mugurā ar tādu spēku, ka viņ� lidoja uz priek�u, ūsainā seja iecirtās spogulī, sasitot to drumslās. Pār spoguli tecēja asinis, bet es saķēru vīru aiz jostas un apkakles un belzu vi�ņa galvu pret roku �āvētājuf sa�ķīda ventilatora sprausla. Pa�cēlu viņu un vēl spēcīgāk triecu ar galvu pret �āvētāju, kas turpināja rūkt. Atkal pajuka asinis. No vīra rokām izkritu��ais lauznītis noklaudzēja uz betona grīdas. Es izdarīju vēl vienu belzienu ar galvu un viņu atlaidu. Vīrs palika guļam kā vecu drēbju kaudze un vaidēja aizvērtām acīm. Viņ� tik�pat kā nekustējās, cilājās vienīgi krū�kurvis.

�ķita, ka man iek�ā viss deg. Es nobijos no savām dus�mām, kas tikpat kā bija novedu�as mani līdz slepkavībai. Ta�u pirmās mani pārņēmu�ās emocijas, kas gandrīz lika kliegt, bija uzvaras apziņa.

���� Federālais izmeklē�anas birojs, � sacīja sekretāre.

��� Man, lūdzu, speciālo aģentu Geideru. � Es sa�ņau�dzu mobilo telefonu rokā tik cie�i, ka iesāpējās pirksti.

Bija deviņi no rīta. Saule atspīdēja no savrupa ezera, kuru ieskāva ar retām priedēm apaugu�as kraujas. Tās vei�doja tum�pelēks akmens, un es sapratu, no kā Melnie kalni ieguvu�i savu nosaukumu. Biju sasniedzis �o vietu pirms aus�mas, ta�u, redzot, ka tālāk uz kartes ir tikai klaja, atklāta zeme, nolēmu, ka Pītijs apstājies agrāk, nekā plānots, lai pārlaistu dienu.

Ezera skaistums likās dīvains. Pēc atgadījuma atpūtas vietā �ķita, ka dzīvoju citā realitātē.

���� Aģents Geiders izbraucis uz pilsētu uzdevumā.

Pacēlu no zemes akmeni un neapmierināts iemetu

ezerā.

���� Vai drīkstu pajautāt, kas zvana? � jautāja sieviete.

���� Breds Denings. Es�

����� Aģents Geiders sacīja, ka jūs zvanī�ot. Viņ� teica, ka runājis ar misteru Peinu par jautājumu, kur� jūs intere�sē, un ja jūs apspriestos�

Es beidzu sarunu.

���� Jādomā, jūs neesat bijis Vudfordā diezgan ilgi, � sacīja Peins.

Piespiedis mobilo tālruni pie auss, piegāju pie ezera. Mani ieskāva vēsa gaisa plūsmas. Bārdas rugāji skrāpēja ro�ku. Es mēģināju nomierināties.

���� No tā laika, kad kopā ar māti bērnu dienās no tu�rienes aizbraucu.

���� Cik liela pilsēta toreiz bija?

���� Ne sevi�ķi liela. Kādi desmit tūksto�i iedzīvotāju.

���� Vienas rūpnīcas pilsēta, � noteica Peins.

���� Pilnīgi pareizi. Mans tēvs bija meistars. � Piepe�i izjutu lielu tēva trūkumu. � Kā jūs to zināt?

����� Geiders apgalvo, ka pirms desmit gadiem rūpnīca slēgta un pārcelta uz Meksiku. Vudfordā tagad ir Kolumbu- sas guļamrajons, un iedzīvotāju skaits tajā palielinājies divas reizes. Pilsētā ir vairāki zobārsti, bet neviens neko nezina par Deningu ģimeni.

Gaiss ap ezeru kļuva vēsāks.

� Viņi, protams, pazīst zobārstus, kas strādāju�i agrāk.

���� Nē. Geiders teica, ka jūs neesat atcerējies nedz sa�va zobārsta vārdu, nedz adresi.

Galva man dunēja.

���� Tas bija ļoti sen.

���� Geiders domā, ka �is ir strupceļ�. Viņ� lika pateikt, ka lūdz viņu atvainot.

��� Jā, dro�i vien.

��� Viņ� teica, ja jūs gribat paļauties uz zobārsta datiem, lai pierādītu, ka Lesters Dents īstenībā ir jūsu brālis, kur� izmanto �o segvārdu, jūs gaida liela vil�anās. Turklāt � kā tas var palīdzēt atrast jūsu ģimeni?

����� Nezinu, bet varu izdomāt daudz stiprākus vārdus nekā "vil�anās".

Mobilajā tālrunī sāka sprak�ķēt.

���� No kurienes jūs zvanāt? � Peins painteresējās.

���� No Dienviddakotas.

��� Jauka vieta?

���� Neesmu te ieradies priecāties par dabas jaukumiem, � es sacīju.

��� Ja jau esat nolēmis turpināt ceļu, vai nevēlaties vie�nu padomu?

��� Ja vien tas nav "nepārdzīvojiet un mazliet atpūtie�ties".

���� Nē, tas ir citāds. Tas varētu jūs pārsteigt, � bilda Peins. � Tas izklausīsies kā uzmundrinājums.

���� Tad turpiniet un pārsteidziet mani.

����� Kamēr nebiju ticis pie tagadējā svara un pieradis paļauties uz internetu, � sacīja Peins, � veicu praktisko izmeklētāja darbu. Tāpēc ievēroju lietas, ko citi neievēro�ja. Ja ir laiks, neviens jums neliedz doties uz vietām un pie cilvēkiem, kas jūs interesē.

���� "Ja ir laiks".

���� �ķiet, ka jums tā ir milzum daudz.

��� Jūs gribat teikt, ja esmu apņēmies atrast zobārstu, tas man jādara pa�am?

���� Aptuveni tā.

���� Jums taisnība � tas izklausās pēc uzmundrināju�ma. Kāpēc tādas pārmaiņas?

���� Tāpēc, ka esmu par jums noraizējies.

Aparātā atkal sāka sprakstēt. Es cītīgi klausījos.

���� Baidos, ja nebūsiet simtprocentīgi pārliecināts, ka darīts viss iespējamais, ja zaudēsiet cerības�

Centos saklausīt, kaut sprak�ķi pastiprinājās.

���� �jūs darīsiet sev galu.

���� Sazinā�os ar jums nedēļas laikā, � es sacīju.

���� Ko? Neko nedzirdu.

Es beidzu sarunu.

/

Dienu guļot nomaļās vietās ma�īnas aizmugurē un naktīs braucot, cik tālu iespējams, sapratu, ka Pītijs �ādu dzī�vesveidu ilgi nav spējis izturēt. Katrā ziņā viņa motivāciju uzturēja atklājums, kuru ziņu raidījumos ma�īnas radio viņ� izdzirdēja pēc pāris dienām (saziņas līdzekļiem patika stās�tīt �o notikumu), � kalnos neesmu gājis bojā. Keitai un D�eisonam viņ�, protams, neteica, ka esmu dzīvs. Iedomā�joties, kādas cie�anas man sagādā bailes par ģimeni un il�gas pēc tās, �is noslēpums varēja palielināt viņa apņēmību. Nebūs nedz priecīgu pusnakts zvanu, nebūs mundru past�kar�u, nekā tāda, kas netī�ām var novest policiju pie viņa. Tikai visu aptvero�s klusums.

Pie joda, uz kurieni Pītijs varēja viņus aizvest? Es ie�domājos tuk�o Dienviddakotas zemi priek�ā. Agrākos laikos zelta meklētāji mēdza slēpties saules izdedzināto kanjonu la�birintos, tas bija tik elli�ķīgs apvidus, ka viņus tur nemek�lēja pat policijas vienības. Tāda izvēle būtu par smagu pat Pītijam. Pēc neauglīgajām zemēm nāca simtiem jūd�u ar zāli apaugu�u platību gandrīz bez kokiem, kur viss pārskatāms. Pītijs neparko negribētu atrasties klajumā. Slēpties redza�mā vietā? Par to bija jā�aubās. Bez kalnu un me�u patvēru�ma viņ� justos neaizsargāts.

Vai viņ� varēja atrast slēptuvi Melnajos kalnos? Var�būt pamestu namiņu vai�

Biju ticis tik tālu, cik intuīcija spēja mani vadīt. Biju tādā pa�ā strupceļā kādā, Geidera vārdiem runājot, ar zob�ārstu.

Zobārsts. "Neviens jums neliedz doties uz vietām un pie cilvēkiem, kas jūs interesē," bija teicis Peins.

Es pamāju ar galvu.

Izgulējies ma�īnas aizmugurē līdz saules rietam, brau�cu turp, kurp ceļ� mani jau veda, turp, kur kaut kad sen viss bija sācies.

Uz Pītija zaudēto jaunību.

BROKTONA. Ceļa zīme pārsteidza mani nesagatavotu. Tas notika tre�ajā naktī. Biju izbraucis cauri Aiovai un Ili- noisai un tagad virzījos pa septiņdesmito maģistrāli, kas cau�ri Indiānai nepielūdzami veda uz austrumiem. Mans gala�mērķis bija Ohaio. Mazs gabaliņ� aiz Kolumbusas. Vudfordā. Mana dzimtā pilsēta.

Ieraudzījis ceļa zīmi, kas norādīja uz Broktonu, Lestera Denta dzim�anas vietu, saraucu pieri. Kaut arī sen zināju, kur Broktona meklējama uz kartes, pirmo reizi apzinājos, ka �ī pilsētiņa, tāpat kā Vudfordā, ir tik tuvu septiņdesmitajai maģistrālei, ka izpelnījusies nobrauktuvi ar ceļa zīmi. Prā�tojot par zobārstu, kas meklējams Vudfordā, biju izlaidis no redzesloka Broktonu. �ai brīdī mana interese strauji mainī�jās. Es nogriezos no maģistrāles.

Divu joslu ceļ� vijās pa ēnainu lauku apvidu. Pēc div�desmit jūdzēm ielu laternu gaismā kļuva redzamas nolais�tas mājas un drūma galvenā iela, kuras malās slējās divstā�vu ēkas-, da�u logos vidēja uzraksts PĀRDOD. Mirguļojo�a ne�ona izkārtne vēstīja: BROKTONAS VIESNĪCA. Arī tā izska�tījās nopluku�i, bet, tā kā citas iespējas nebija, es piestāju.

Atverot durvis, no�ķindēja zvaniņ�. Acīs iespīdēja spilgta gaisma. No dibenistabas iznāca sieviete rītakleitā.

���� Uz cik dienām?

Apņēmies uzkavēties'un uzzināt tik daudz, cik vien ie�spējams, atbildēju, ka uz divām.

Paveco sievieti, �ķita, mulsināja doma, ka Broktonā kādam ir iemesls aizkavēties ilgāk par vienu dienu.

���� Maksa skaidrā naudā.

Sieviete nosauca summu, pēc viņas domām, veselu ba�gātību, kas patiesībā tāda nebija.

Saņēmusi naudu, viņa atviegloti paskatījās, iedeva at�slēgu, no�āvājās un no jauna ie�ļūca dziļākajā istabā.

���� Dzērienu automāts ir ārā līdzās konfek�u automā�tam, � viņa nomurmināja pār plecu.

���� Atvainojiet, ka pamodināju.

���� Gan pietiks laika izgulēties pēc nāves.

Mitrajā naktī autostāvvietu apgaismoja viena vienīga spuldze. Ne pie vienas no viesnīcas desmit mājiņām nestā�vēja ma�īna. Mana atslēga bija ar pirmo numuru. Iedomā�jies sevi Pītija vietā, konstatēju, ka visas mājiņas atrodas aiz kantora. Pustumsā neviens neredzētu, ka izceļu no bagā��nieka sasietu sievieti un bērnu.

Istaba bija neliela, palagi plāni, spogulis noputējis. Stī�vi skatījos uz saviem bārdas rugājiem, kas auga arvien bie�zāki. Acis iekritu�as. Es nepazinu pats sevi.

���� Vai pazīstat �o cilvēku?

Viesnīcniece izskatījās tikpat samiegojusies kā naktī, kad viņu pamodināju. Krunkainā mute uz kafijas tases bija atstājusi lūpu krāsu. Letes otrā pusē viņa grozīja policijas fo�toattēlu tā un �itā.

���� Diez cik pievilcīgs nav. Kā viņ� dabūjis to rētu uz

zoda?

���� Autoavārijā.

���� Nevar teikt, ka es viņu pazītu. Jūs arī esat FIB aģents?

���� Arī?

���� Pagāju�ajā gadā viens no FIB mani izjautāja par �o

tipu.

Mans optimisms noplaka. Ja Geiders bija gādājis par dubultu Denta pagātnes pārbaudi, es velti tērēju laiku.

����� Viņ� acīmredzot izdarījis kaut ko patie�ām sliktu, ja viņu joprojām meklējat, � sieviete sacīja.

����� Jā. Kaut ko patie�ām sliktu. Vai Pltera Deninga vārds jums ne�ķiet pazīstams?

���� Nē.

���� Un Lesters Dents?

���� Dents. � Sieviete brīdi domāja. � To pa�u vārdu minēja FIB aģents. Kādreiz te bija vairākas Dentu ģimenes.

Mani pārņēma vēl lielāka vil�anās.

����� Viņa vārds ir viebām no saimniecības pre�u vei�kaliem, � sacīja sieviete, � tikai tagad veikals pieder Be- nam Porteram.

Velti �ķie�u laiku, atkārtoju pie sevis. Vudfordas vili�nāts, nolēmu to pārāk neņemt pie sirds.

���� Kur saimniecības pre�u veikals atrodas?

���� Es nepazīstu viņu. � Bens Porters bija vairāk nekā piecdesmit gadus vecs. Gandrīz tai pa�ā vecumā, kādā visi, ko gadījās satikt �ai mazapdzīvotajā pilsētā. Kombinezonu klāja zāģu skaidas no viņa zāģētajiem dēļiem. � Bet tam nav lielas nozīmes.

���� Kāpēc ne?

���� Nekad neesmu redzējis veikala sākotnējo īpa�nie�ku. Denta vārdu atstāju izkārtnē tradīcijas dēļ.

Mirsto�ajā pilsētā vārds "tradīcija" izklausījās drosmīgs.

���� Jūs nepazīstat nevienu Dentu?

���� Es jau teicu tam FIB aģentam, viņi te dzīvoju�i pirms manis. Pārcēlos uz �ejieni tikai pirms desmit gadiem. � Sejas izteiksme liecināja, ka būtu labāk, ja viņ� nebūtu to da�rījis.

���� Vai varat iedomāties kādu, kas par viņiem kaut ko

zina?

���� Protams. Cienīgtevs.

���� Kas?

���� Cienīgtēvs Benedikts. Cik nu esmu dzirdējis, rodas iespaids, ka viņ� Broktonā mīt no laika gala.

Baltā baznīca ar torni un māja aiz tās likās vienīgās celtnes pilsētā, kam nav vajadzīgs remonts. Starp baznīcu un kapsētu pletās ro�u dārzs, kam cauri vijās taka. Priek�ā ar muguru pret mani bija redzams vecāks vīrs zilā kreklā ar īsām piedurknēm un mācītāja apkakli. Viņ� bija nometies uz ceļgaliem ar lūg�anā noliektu galvu. Tad rokas sakustē�jās, galva pacēlās, un es sapratu, ka vīrs apgrie� rozes.

Aiz mācītāja labās auss bija aizlikts dzirdes aparāts. Tam vajadzēja būt ļoti labam modelim, jo viņ� dzirdēja ma�ni tuvojamies pa zālienu un atskatījās.

���� Vai cienīgtēvs Benedikts?

Ar grūtībām slienoties kājās, mācītāja grumbainajā pierē ievilkās jaunas vagas. Uz veco bik�u ceļgaliem varēja saskatīt zaļus plankumus no zāles.

���� Mani sauc Breds Denings. Bens Porters saimniecī�bas pre�u veikalā�

���� Patīkams cilvēks.

���� �ieteica parunāt ar jums par da�ām ģimenēm, kas te agrāk dzīvoju�as.

���� Ģimenēm?

���� Jā, Dentiem.

Cienīgtēva acis bija iemirdzēju�ās, it kā viņ� priecātos par izdevību pārbaudīt savu atmiņu. Tagad skatiens kļuva piesardzīgs.

���� Vai jūs atceraties Dentus? � es jautāju.

���� Vai jūs esat no FIB?

���� Nē.

���� Pērn mani par Dentiem izjautāja kāds FIB vīrs, � noteica cienīgtēvs.

���� Zinu. Bet es neesmu no biroja. Vai aģents jums rā�dīja �o fotogrāfiju?

��� Jā. Tas ir Lesters. Tā es aģentam pateicu.

���� Vai esat par to pārliecināts? Tas ir Lesters Dents?

����� Viņ� bija jaunāks. Un viņam nebija rētas uz zoda. Tomēr nav �aubu, ka tas ir Lesters.

Man kļuva nelabi. Teorija, kurai biju tik ļoti ticējis, juka ārā. Keitu un D�eisonu bija nolaupījis Lesters Dents, nevis mans brālis. Dentam nebija iemesla paturēt viņus dzīvus.

���� Kāpēc vēlaties par viņu zināt?

���� Tas vairs neko nedos, cienīgtēv, � man izdevās iz�spiest. Iztuk�ots es pagriezos, lai ietu.

���� "Parastā izmeklē�ana", tā man sacīja FIB aģents, � noteica mācītājs.

Es palūkojos uz viņu.

���� Nez vai parasta.

���� Kas noticis, mister Dening? Izskatās, ka jūs esat ļoti satraukts.

Nebiju domājis neko skaidrot, ta�u kaut kas mudināja mani uz atklātību. Aiz izmisuma sāku stāstīt. Mēģināju runāt stingrā balsī, ta�u, jo ilgāk stāstīju, jo vairāk tā trīcēja.

Mācītājs nenolaida no manis acis. �ķita, viņ� cer, ka tūlīt pabeig�u, bet es stāstīju vēl un vēl, un viņa pārsteigta�jā skatienā pavīdēja �ēlums pret cilvēku, kas bērnībā izda�rītas kļūdas dēļ nolemts elles mokām.

���� Vai visu to izdarīja Lesters?

���� Vai arī mans brālis, kas uzdodas par viņu. Gribu to noskaidrot.

���� Lai Dievs viņam palīdz. Lai Dievs palīdz jums.

��� Ja vien Dievs to vēlētos.

���� Agri vai vēlu tiek atbildēts uz visām lūg�anām.

���� Tomēr ne pietiekami agri, cienīgtēv.

�ķita, teju teju viņ� pateiks, ka vajadzīga ticība. Bet viņ� pamāja un norādīja uz soliņu.

���� Ir vairākas lietas, kas attiecībā uz viņu jāsaprot.

����� "Jāsaprot"? Ceru, ka negribat viņu aizbildināt vai paust simpātijas. Vienīgais, ko patiesi vēlos, ir sodīt viņu. Un nesakiet, lūdzu, ka jāpagrie� otrs vaigs vai jāļauj spriest tiesu Dievam.

��� Jūs nupat to pateicāt manā vietā.

Mēs pētījām viens otru.

����� Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka fotogrāfijā redza�mais cilvēks ir Lesters Dents? � es jautāju.

-Jā.

Es jutos arvien sliktāk. Bet arī tagad man vajadzēja uz�zināt patiesību.

���� Labi, lai tā būtu, cienīgtēv. � Es domīgs apsēdos uz sola. � Palīdziet man viņu "saprast".

����� Ari viņa vecāki, � teica mācītājs. �Jāsaprot arī viņa vecāki. � Viņ� uz brīdi iegrima domās. � Denti. � Trauslā balss kļuva spēcīgāka. � Sākumā viņi bija se�as ģi�menes. Viņi dzīvoju�i te, cik ļaudis vien spēj atcerēties. Kat�rā ziņā tā teica mans priek�gājējs, kad mani norīkoja uz �e�jieni. Patiesībā viņi nebija draudzes locekļi. Var teikt, viņi nebija pat piederīgi Savienotajām Valstīm.

���� Nesaprotu jūsu domu, cienīgtēv.

��� Viņi bija separātisti. Savā ciltī noslēgu�ies. Vientuļ�nieki. Kaut kad senāk� manam priek�tecim bija teorija, ka vēl pilsoņu kara laikā� viņus piemeklējis kas briesmīgs. Vi�ņi ieradu�ies no vietas, kuru par katru cenu gribēju�i aiz�mirst, un apmetu�ies �eit. Viņi turēju�ies savrup.

Man ap galvu sāka zumēt bite, un, uzmanīgi klausīda�mies cienīgtēvā, es to aizgainīju.

������������������������ Protams, kad jānodro�ina ģimene, nevar norobe�o�ties pavisam. Viņiem vajadzēja kontaktēties ar �ejienes sa�biedrību, meklēt jaunus cilvēkus, ar kuriem precēties. Arēji viņiem piemita daudz uzteicamu īpa�ību. Viņi pārzināja Bī�beli. Viņiem piederēja īpa�umi. Viņi nedzēra, nesmēķēja, nespēlēja azartspēles, nelamājās. Ik pa laikam viņi piesaistīja sev jaunus locekļus, parasti no tik nabadzīgām ģimenēm, ka precības ar Dentiem bija solis uz aug�u. Tomēr paklīda runas par Dentu bardzību, un precību kandidātus viņiem vajadzēja meklēt tālāk, parasti vedot sarunas ar citām slēgtām grupām. Viņu izvēles iespējas kļuva ļoti ierobe�otas. Laikā, kad iera�dās mans priek�gājējs, ģimeņu skaits bija sarucis līdz trim.

Es neizpratnē nogrozīju galvu.

���� Ja jau viņi tik ļoti vēlējās turēties savrup, kā tas nāk, ka Dents kļuva par saimniecības pre�u veikala īpa��nieku?

����� Dzīves nepiecie�amība. Lai kā Denti centās, viņi nespēja sevi apgādāt ar visu. Pat labos gados ar bagātu ra�u bija daudz kā tāda, ko viņi nevarēja izgatavot pa�i. Saim�niecības pre�u veikals bija viņu vēstniecība. Caur to viņi eksportēja lieko produkciju un importēja kokmateriālus, darbarīkus, apģērbu�

���� Zāles.

��� Nē, � iebilda cienīgtēvs Benedikts, � nekādas zā�les. Denti reliģijā bija tādi pa�i fundamentālisti kā politikā. Slimību viņi uzskatīja par Dieva nelabvēlību. Viņi ticēja, ka nedrīkst iejaukties Dieva nodomos ar cilvēciskiem lī�dzekļiem.

���� Vai cilvēka grēcīgās dabas pēc?

���� Denti uzskatīja, ka par to Dievs mūs soda, � sacī�ja cienīgtēvs.

����� Brīnums, ka ar tādu pa�iznīcino�u attieksmi ģime�nes spēja izdzīvot.

�: Tur jau tā lieta � tagad viņi visi ir izmiru�i. � Cie�nīgtēvs Benedikts norādīja ar krunkainu pirkstu uz fotogrā�fiju. � Vienīgi Lesters ne.

���� Kad jūs viņu satiķāt?

���� Pēc ugunsgrēka.

���� Ugunsgrēka?

����� Gan līdz tam nonāk�u. Vispirms jums jāzina, ka Denti vairījās no ārstiem, tāpēc neviens nezināja, kāda vi�ņiem ir dzimu�o un miru�o attiecība. Ik pa laikam viņu emi�sāri ieradās pilsētā papildināt krājumus. Parasti vīrie�i, bet da�kārt arī sievietes un bērni. Man liekas, viņus vadīja no�doms parādīt visai ģimenei, cik samaitāta ir apkārtējā pasau�le. Pilnīgi iespējams, ka viņu acīs mēs bijām tikpat dīvaini, kā viņi mūsējās.

���� Dīvaini?

���� Sāka izpausties tuvo radinieku precību sekas.

���� Un likums to pieļāva?

���� Reizi pa reizei pie viņiem ieskatījās �tata policija, bet vai kāds varēja viņus apsūdzēt, ka viņi vēlas turēties sav�rup?

���� Bērnu pakļau�ana briesmām.

���� Grūti to pierādīt, ja bērni izskatās labi paēdu�i un spēj citēt Bībeli.

���� Vai tad nav likuma, ka bērniem jāiet skolā?

���� Denti algoja advokātu, kas apgalvoja, ka Denti sa�ņem pietiekamu izglītību mājās. Viss tika reducēts uz reliģis�ku brīvību. Dro�i vien tai laikā mēs sākām viņus saukt par izdzīvotājiem. Viņi neglabāja iero�us un nerīkoja sazvērestī�bas, lai gāztu valdību, tāpēc varas iestādes nolēma, ka labāk atstāt Dentus mierā nekā saukt pie tiesas. Pēc principa: dzī�vo pats un ļauj dzīvot citiem. Līdz nedēļas nogalei, kad uz pilsētu bija atsūtīta Lestera māte.

Es ieklausījos uzmanīgāk.

Viņu sauca Junisa. Bija redzams, ka sieviete ir stā�voklī, ta�u vīrs dro�i vien uzskatīja, ka sieva var ceļot. Viņa iznāca no saimniecības pre�u veikala un, locīdamās sāpēs, sabruka uz ietves. Viņas vīrs Orvels palika nesatraucams un mēģināja iecelt sievu ma�īnā. Tomēr, ieraudzījis uz sievas drēbēm un uz ielas asinis, viņ� apjucis palika stāvam � tie�i tik ilgi, lai ārsts un policists (tolaik mums bija gan viens, gan otrs) ņemtu iniciatīvu savās rokās un steidzīgi viņu no�gādātu klīnikā, kas bija arī slimnīca. Orvels mēģināja stāties ceļā, ta�u piepe�i viņam kļuva skaidrs, ka Junisai nav spon�tānais aborts. Viņa gatavojās pirms laika laist pasaulē bērnu.

���� Un tas ķertais bija gatavs riskēt ar sievas dzīvību?

���� Viņ� tik viegli nepiekāpās. Orvels stāstīja policistam, ka pasaulē viņam nav nekā svarīgāka par bērnu, ka viņam ar Junisu jau trīs bērni nāku�i pasaulē nedzīvi, ka viņi neat�laidīgi centu�ies tikt pie vēl viena bērna, un Dievs viņus svē�tījis ar �o grūtniecību. Paļau�anās uz ārstu ir tas pats kā pazi�ņo�ana Dievam, ka viņi tam netic, klāstīja Orvels. Ja viņi iejauksies Dieva nodomos, bērns būs nolādēts. Orvels par to bija tik stipri pārliecināts, ka mēģināja Junisu iznest no klī�nikas. Ārsts brīdināja, ka bez medicīniskas palīdzības mirs gan sieva, gan bērns. Policists bija vēl strupāks. Viņ� pateica, ka Orvels tiks apcietināts par slepkavības mēģinājumu, ja pūlē�sies sievu aizvest. Tikmēr bērns jau bija ceļā uz �o pasauli, un pat Orvels saprata, ka jāpieņem ārsta palīdzība, vai viņ� to vēlas vai ne. Junisa gandrīz nomira no asiņu zaudējuma. Arī bērns gandrīz nomira � viņ� bija pārāk mazs.

���� Bērns bija Lesters?

��� Jā. Orvels un Junisa uzskatīja, ka bērnam nevar dot vārdu, kam ir kāds sakars ar reliģiju. Viņuprāt, tā būtu elku pielūgsme. Nederēja nedz Matejs, nedz Marks, nedz Lūka vai Jānis. Ja vārda izvēlē atsakās no Bībeles, nekas liels pāri nepaliek. Lestera vārds ir neitrāls, neuzliek nekādas sais�tības.

���� Kas notika pēc tam?

���� Mans priek�gājējs aizgāja pensijā. Viņa vietā iera�dos es. Pirms do�anās projām viņ� paskaidroja man draudzes lietas un izstāstīja visu, ko tagad stāstu jums. Viņ� teica, ka par spīti ārsta paredzējumam bērns palicis dzīvs. Nedēļu pirms manas iera�anās Orvels bija atvedis bērnu uz pilsētu, lai parādītu, cik zēns ir veselīgs, un pārliecinātu ārstu, ka viss atkarīgs tikai no Dieva gribas.

����� Bet� � Jutu, ka saprotu arvien mazāk. � Kāds tam sakars ar� Jūs teicāt, ka redzējāt Lesteru pēc uguns�grēka.

���� Pēc vairākiem gadiem.

Es paliecos uz priek�u.

���� Dūmi laikam pamodināja visu pilsētu. Atceros, tā bija nedēļas nogale pirms septembra Darba svētkiem. Lielais karstuma vilnis tikko bija pārgājis, tāpēc vairākums cilvēku bija izslēgu�i gaisa kondicionētājus un turēja logus vaļā, lai izbaudītu spirgto vēju. Mēs ar sievu klepodami izgājām ārā un netikām gudri, kur deg. Tad sapratu, ka ugunsgrēks nav izcēlies Broktonā. Par spīti dūmu pilnajām ielām dienvidu pusē pie apvār�ņa bija redzama kvēle. Tai pusē bija Orvela un Junisas ferma. Zināju, ka tā nevar būt citu Dentu māja, jo no Dentiem bija paliku�i tikai Orvels, Junisa un Lesters.

Ugunsdzēsēju stacijā, aicinot kopā brīvprātīgos, kāds sāka zvanīt trauksmes zvanu. Kamēr aizgāju uz turieni, cilvē�ki bija sapratu�i, ka ugunsgrēks nav izcēlies pilsētā. Sākās juceklis, vai mums jādodas viņiem palīgā vai arī jāļauj Or- velam ar Junisu samaksāt par citu cilvēku nolieg�anu. Galu galā pilsētnieki darīja mani lepnu. Ugunsdzēsēju brigādei bi�ja ar ūdeni pildīta ma�īna. Tā izbrauca uz ugunsgrēka vietu, tai sekoja vesels bars cilvēku vieglajās ma�īnās. Bet mēs vēl nebijām ne tuvu, kad pēc blāzmas pie apvār�ņa varēja pa�teikt, ka pat ducis ma�īnu ar ūdeni neko nedotu.

Veselu mēnesi nebija lijis. Vēj� pieņēmās spēkā. Lies�mas gāja pāri ganībām. Da�viet dega me�s. Uguns bija pār�ņēmusi māju un kūti. Mēs darījām visu, ko spējām, lai ne�ļautu liesmām pārsviesties pāri ceļam. Citādi bijām bezpalīdzīgi. Atausa diena, un kāds iesaucās, rādīdams uz de�go�o lauku. Paskatījies uz to pusi, ieraudzīju jaunu cilvēku, kas kliboja liesmām pa priek�u. Viņ� dauzīja savu dūmojo�o apģērbu un, nonācis pie �oga, pārvēlās tam pāri. Es nokļuvu pie viņa pirmais. Viņ� raudāja. Nekad nebiju redzējis tik baiļu pilnas acis. Bija skaidrs, ka viņ� neko neredz. No histērijas viņ� bija akls. Es mēģināju jauno cilvēku aizkavēt, ta�u viņ� pieslējās kājās un steberēja pa ceļu projām. Tikai trijatā viņu dabūjām pie zemes un noslāpējām dūmus, kas no viņa nāca.

���� Tas bija Lesters?

Cienīgtēvs pamāja.

��� Par to, kas noticis, viņ� spēja pastāstīt tikai pēc trim dienām. �ķita, pēc nogā�anas zemē viņā kaut kas bija izslē�dzies. Viņ� ieslīga katatonijā. Mēs aizvedām jaunekli uz klī�niku. Puisim nebija nopietnu apdegumu vai citu redzamu ievainojumu, tāpēc ārsts deva viņam pret�oka līdzekļus. Kad jauno cilvēku bez ba�ām varēja pārvietot, mēs ar sievu pār- vedām viņu uz �ejieni.

Cienīgtēvs Benedikts norādīja uz namiņu aiz baznīcas. Acīs viņam pavīdēja skumjas.

���� Kad Lesters bija pietiekami atguvies, viņ� izstāstīja par ugunsgrēku. Viņu pamodināju�i dūmi un suņu rejas. Viņ� kliedzis, gribēdams sasaukt vecākus. Viņ� mēģinājis iz�skriet cauri priek�namam uz viņu istabu, ta�u durvis aiz�ķēr�soju�as liesmas, un viņam vajadzējis rāpties ārā pa logu. Pa�galmā viņ� joprojām kliedzis, brīdinādams vecākus. Cauri liesmām viņ� dzirdējis vecāku izmisuma saucienus, bet, kad mēģinājis piekļūt pie loga, lai viņus izvilktu, nav varējis tikt cauri karstuma sienai. Vēj� izplatījis uguni no mājas tālāk. Aizdegusies kūts un saimniecības ēkas, lauki un me�s � drīz viss bijis liesmās. Viņ� izglābies tikai tāpēc, ka iemeties lopu dzirdināmā silē, saslapinājies un pēc tam liesmām pa priek�u pārskrējis pāri ganībām. Nedēļā, ko viņ� dzīvoja kopā ar mums, reizēm viņ� pamodās aiz �ausmām no murgos dzirdē�tajiem vecāku kliedzieniem.

Iedomājoties viņu sāpes, es papurināju galvu.

���� Vai kādam izdevās noskaidrot, kā izcēlies ugunsgrēks?

���� Lesters sacīja, ka sabojājies gaismas slēdzis virtuvē. Tēvs gribējis to salabot nākamajā dienā.

���� Es zinu, kā tas notiek. Izklausās pēc elektriskā īssa�vienojuma, � sacīju. � Liesmas var izplatīties pa bojātiem vadiem un uzkrāties aiz sienas. Kad liesmas izlau�as uz āru, tūlīt viss deg.

���� Lesters stāstīja, ka deg�ana sākusies neticami ātri.

���� Un kas notika pēc tam? Jūs teicāt, ka viņ� palicis pie jums nedēļu.

���� Mēs gribējām, lai Lesters paliek ilgāk, bet kādu rītu sieva ieskatījās zēna istabā un atklāja, ka viņ� aizgājis.

���� Aizgājis? "

���� Mēs bijām nopirku�i viņam �ādas tādas drēbes. To nebija. Nebija arī spilvendrānas. To viņ� dro�i vien bija iz�mantojis somas vietā. No virtuves bija paņemta maize, ce�pumi, produkti no ledusskapja.

���� Viņ� aizgāja nakts vidū. Kāpēc?

���� Domāju, tas izskaidrojams ar to, ka esmu mācītājs, un to, ka māja atradās blakus baznīcai.

���� Nesaprotu. Lesters bija audzis reliģiozā ģimenē. Par baznīcu viņam nevajadzēja raizēties.

���� Viņa ticība ir būtiski citāda nekā manējā.

���� Es joprojām ne�

���� Dents ticēja, ka Dievs uzgriezis mums muguru mūsu grēcīgās dabas dēļ. Es sludinu, ka Dievs mūs mīl, jo esam Viņa bērni. Mani visu laiku moka aizdomas, ka vakarā pirms aizbēg�anas Lesters dzirdējis, kā izmēģinu svētdienas sprediķi. Varbūt viņ� domāja, ka dzird runājam sātanu.

���� Un jūs nekad viņu vairs neesat redzējis?

���� Līdz pagāju�ajam gadam, kad FIB aģents parādīja to fotogrāfiju.

Es izmisis skatījos viņā� Tātad Lesters Dents, nevis mans brālis. Cerības, uz kurām balstījās mani meklējumi, nekur vairs neveda. Cienīgtēvs Benedikts izskatījās vēl vai�rāk noskumis.

���� Mēs ar sievu vēlējāmies bērnus, ta�u mums tie ne�bija lemti. Kamēr Lesters veseļojās, mēs ar sievu runājām, vai nekļūt par viņa aizbildņiem. Pēc viņa aizbēg�anas jutāmies, it kā būtu zaudēju�i savu bērnu. � Viņ� pievērsa skatienu ka�piem aiz ro�u dārza. � Viņa nomira pagāju�ajā gadā.

��� Jūtu līdzi.

-- Ak kungs, kā man viņas trūkst! � Mācītājs pa�lūkojās uz savām grumbu klātajām rokām. � Pēdējo reizi dzirdēju par Lesteru� �Jūtu uzplūds neļāva viņam runāt. � Mēnesi pēc aizbēg�anas viņ� bija uzradies Loganvilā. Tā pilsēta ir apmēram simt jūd�u uz austrumiem. Viens kolēģis mācītājs nejau�i ieminējās par nelaimīgu, jaunu cilvēku, kur� kādu dienu pie viņi�m ieradies un par kuru draudzes locekļi rūpēju�ies. Es devos noskaidrot, vai tas ir Lesters, un pārliecināt viņu, lai atgrie�as mājās, bet, kamēr līdz turienei nokļuvu, viņ� bija nozudis. Ja man kaut kādā veidā būtu iz�devies viņu pierunāt, lai paliek pie mums� � cienīgtēvs ievilka elpu, � varbūt viņ� nebūtu izraisījis �īs traģēdijas.

���� Jūs izdarījāt, ko spējāt. Visā vainīgs ir Lesters.

���� To var izspriest vienīgi Dievs.

Piepūle, ko prasīja skaidro�ana, acīmredzot bija nogur�dinājusi veco vīru. Es piecēlos no sola un paspiedu viņam roku.

����� Pateicos, cienīgtēv. Jums bija sāpīgi to atcerēties. Paldies jums par pūlēm.

���� Jūs pavadīs manas lūg�anas.

���� Man tās ir vajadzīgas. Jūs teicāt, ka Orvels un Juni�sa dzīvoja no pilsētas uz dienvidiem?

���� Apmēram astoņas jūdzes.

���� Jādomā, tagad tur viss izskatās citādi.

���� Agrobizness iznīcinājis lauksaimniecības zemes. Bet nekas nav īpa�i mainījies. Ja brauksiet uz to pusi, nodegusī māja redzama no ceļa.

Braucienu no pilsētas uz dienvidiem neatceros. No uz�zinātā biju tā apstulbis, ka daudz nebrīnītos, ja būtu noslīdē�jis no �aurā ceļa un kaut kam uzbraucis virsū. Man patie�ām nebija ne jausmas, kāpēc braucu uz ugunsgrēka vietu. Alter�natīva bija bez mērķa braukt atpakaļ uz Denveru, ta�u neva�rēju ar to samierināties. Mani nelaida vaļā Peina vārdi: "Ne�viens jums neliedz doties uz vietām un pie cilvēkiem, kas jūs interesē." Nodegusī Dentu ferma bija viena no �ādām vietām.

Zīme ceļa malā bija laika zoba saēsta, krūmos ieaugusi. Tomēr kaut kas zemapziņā to ievēroja, lika pievērst uzmanī�bu. Izrādījās, ka tas ir liels saplāk�ņa gabals. Burti, kādreiz melni, bija kļuvu�i pelēki.

NO�ĒLA.

Tas bija viss, bet ar to pietika, lai es saprastu, ka esmu iebraucis Dentu teritorijā. Ceļa labajā pusē aiz ganībām bija redzama dzīvojamā ēka. Tā atradās tālu, ta�u pat no ceļa varēja redzēt, ka tā sa�ķiebusies un drīz sabruks, ka logi iz�lauzti. Kūts jumts jau bija iebrucis.

Cienīgtēvs bija teicis, ka Orvela Denta īpa�ums ir krei�sajā pusē, tāpēc pievērsu uzmanību ceļa otrai pusei un drīz pamanīju apdegu�us celrnus, kas slējās blakus laukam ar zāli ceļgalu augstumā. Drīz nonācu pie me�a daļas, kur starp sa�mērā maziem, zaļojo�iem kokiem slējās gari un apsvilu�i. Pēc tam no jauna kļuva redzami lauki, un atklājās zemes ceļ� ar zāli apaugu�ām riteņu sliedēm. Tas stiepās uz tādu kā jaunu kokaudzi apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā.

Ceļu nosprostoja metāla vārti. Pie tiem ķēdē karājās atslēga. Es izkāpu no ma�īnas, pārbaudīju atslēgu un konsta�tēju, ka tā ir dro�a. Vēj�, kas kļuva stiprāks, atnesa tādu kā mitruma nojausmu. Vēl nesen debesis bija dzidri zilas, dū�makas aizplīvurotas, pie apvār�ņa tum�as. Līdz lietum jāgai�da vismaz pāris stundu. Tomēr es izcēlu no ma�īnas mugur�somu, kurā kopā ar citām mantām bija ielikta pārgājiena pārtikas deva, ūdens un ūdensnecaurlaidīga jaka. Visvairāk man rūpēja jaka, jo biju dabūjis rūgtu mācību, ka pat �ķieta�mi nekaitīgai pastaigai pa me�u var būt neparedzamas bei�gas. Par to pirms trim dienām biju pārliecinājies arī atpūtas vietā. Mana pistole bija somā.

Rāpjoties pāri �ogam, jutu uz muguras tīkamu smagu�mu. Otrā pusē nolecot zemē, no manu kroskurpju apak�as pacēlās putekļi. Sāku iet, ta�u, paskatījies uz krūmiem visap�kārt, atcerējos, ko bijām darīju�i pirms Keitas un D�eisona nolaupī�anas. Draugs arhitekts bija nopircis kalnos guļbūvi. Māju gandrīz bija nosmacēju�i koki un krūmi, tāpēc kādu svētdienu viņ� uzaicināja draugus palīgā iztīrīt apkārtni un solīja pacienāt ar grilētu gaļu un alu, cik spējam izdzert. Arī ģimenes bija uzaicinātas. D�eisons bija nospriedis, ka darbs kopā ar mani sagādā prieku, un palīdzējis vilkt nocirstos krūmus. Redzot, ka mazais zēns tā cen�as, manu sirdi bija pildījis lepnums. Keita smējās, kad D�eisons iebilda pret ne�tīrumu un sviedru noslaucī�anu no sejas, jo tad viņ� izskatī��oties pēc memmesdēliņa.

Tagad, sanervozējies, ka Keitas un D�eisona meklē�anā neesmu spēris ne soli uz priek�u, dusmīgs sāku iet ātrāk. Liku platus soļus un cilāju kājas, cik ātri varēju, saule karsēja seju, sviedri plūda pār augumu, d�insi un krekls lipa pie miesas.

Ceturtdaļjūdzes gājiens bija pārlieku īss. Biju tā no�skaities, ka būtu varējis noskriet vairākas jūdzes � kā pirms izbrauk�anas no Denveras. Denverā gan es biju cerību pilns, straujā gaita pa ceļu �obrīd bija manas sakāves mērs.

Nonācis galā, samazināju tempu. No ceļa redzamais platais paaugstinājums bija apdegu�as un sabruku�as koka būves drupas. No dēļiem bija paliku�i tikai gari, haotiskā kaudzē sakritu�u apdeguļu gabali.

Kaut arī biju nosvīdis, sajutu aukstumu. Sacīju sev, ka redzamais vienkār�i uzspie� savu noskaņojumu. Un tomēr es nevarēju nelikties zinis par te notiku�o traģēdiju. Trīsdes�mit pēdu attālumā bija sadegu�i Lestera Denta vecāki. Mani pārņēma melnas emocijas.

Pie joda, ko es daru, nodomāju. Jau gribēju doties at�pakaļ pie ma�īnas, ta�u uzmanību piesaistīja apmēram trīs�desmit reiz trīsdesmit pēdu liels, ar zemu akmens mūri ap�ņemts laukums aiz mājas posta�as. Akmeņi no uguns bija nokvēpu�i melni. Da�i nokritu�i zemē. Cenzdamies vairīties no indīgās efejas, mēģināju garām drupām pieiet norobe�o�tajam laukumam tuvāk. Kādreizēju vārtu vietā bija tuk�ums, un, piegājis tuvāk, redzēju, ka ari ie�ogotajā teritorijā aug indīgāsefejas, dzelk�ņaini krūmi, sabiru�as vecas lapas. Pie�gājis vēl tuvāk, ieraudzīju vairākās rindās izliktas nelielu ak�meņu kaudzes. To izvietojumā bez grūtībām pazinu kapsētu. Zemei iebrūkot kopiņās, satrunēju�o koka zārku vietās bija izveidoju�ies padziļinājumi. Tādas iedobes raksturīgas lielā�kajam vairumam vecu kapsētu. Jaunajās kapsētās tās nero�das, tāpēc ka zārkus tagad/gatavo no metāla un kapa sānus nostiprina ar betonu. Pēc zārka nolai�anas un bērinieku aiz�ie�anas kapam uzliek betona vāku.

No�ēlojamā ie�ogojumā tātad bija apglabāta ne viena vien Dentu paaudze. Es iedomājos sāpes un vientulības izjū�tu, ar kādu palicēji nolaida viņus pēdējā dusā. Visvairāk pār�steidza lielais mazo kapu daudzums, bija saprotams, ka tajos apglabāti bērni.

Nezinu, cik ilgi skatījos uz kapiem un domāju par ne�atkarīgo kopienu, kādu Denti bija gribēju�i izveidot, par smago neveiksmi, ko bija piedzīvoju�i viņu sapņi. Galu galā gar drupu otru pusi devos tālāk.

Kokos aiz muguras noņirbēja kāds sīks dzīvnieks. Var�būt vāvere. Tā kā tuvumā nebija dzīvības pazīmju, skaņa lika satrūkties. Te nebija neviena putna.

Nosvīdis karstajā saulē, pamanīju, ka negaisa mākoņi jau savilku�ies mazliet tuvāk. Vairīdamies no indīgajām efe�jām, gar nodegu�ās mājas sētaspusi gāju uz priek�u. Piepe�i kājas kļuva nestabilas. Uz mirkli iedomājos, ka varbūt kaut kas man nav kārtībā ar galvu, ka esmu dabūjis saules dūrie�nu un zaudēju līdzsvaru. Kājas �ķita vēl nedro�ākas. Plau�as kāri ievilka gaisu, �ausmās atskārtu, ka vainīgas nav nedz kājas, nedz galva. Zeme zem kājām pa�ķīrās. Es kritu lejup.

Iesprūdis gurnos, es noelsos. Kājas karājās neredzamā tuk�umā. Ar strauji puksto�u sirdi atspiedos ar rokām pret zemi un mēģināju izrauties no cauruma, kas bija mani sagūs�tījis.

Tūlīt arī rokas zaudēja pamatu � tāpat kā kājas pirms brī�a. Jo stiprāk atspiedos, jo vairāk tās grima zemē. Ta�u, pirms caurums kļuva platāks un norāva mani lejā, papletu rokas, uz mirkli aizkavēdams kri�anu.

Tuk�umā zem manis bezpalīdzīgi karājās kājas, augums �ūpojās. Virs zemes turējās tikai galva un pleci, svars balstī�jās uz izplestajām rokām. Dzirdot apak�ā klusinātu graboņu, izmisis ievilku labi daudz gaisa. Zeme no jauna iegrima. Gra�boņa kļuva skaļāka, es iekliedzos un kritu bedrē.

Kājas ar spēku atsitās pret dibenu. No trieciena tās sa�liecās ceļgalos un svieda mani atpakaļ tā, ka kaut kur atsi�tos. Mugursoma palika plecos, lukturītis, pudele ar ūdeni un pistole iebelza pa plecu lāpstiņām. Pagrie�ot galvu, gandrīz zaudēju samaņu. Nāsis papletās no pelējuma un zemes smār�da. Neganta iegrabē�anās lika man stingrāk atspiesties pret to, pret ko biju atsities.

Likās, tā ir siena. Siena no satrupēju�a koka. Tai pa�ā brīdī atskārtu, ka esmu nokritis uz satrupēju�as koka grīdas paliekām. Zem tām varēja saskatīt betonu. Uz betona bija sakrājies ūdens, kas mērcēja bikses. Par to neuztraucos. Rai�zes darīja no tumsas nāko�ā graboņa un pa caurumu krīto��ajā saules starā paņirbējusī kustība.

Te bija �ūskas. Es uztrausos kājās un iespiedos kaktā. Meklē to velna lukturīti, es nodomāju. Kā neprātā norāvu somu no muguras, atvilku vaļā rāvējslēdzēju un iebāzu somā roku. Sameklējis lukturīti, tūlīt ieslēdzu un iespīdināju spo�o staru tumsā sev pretī.

Uz grīdas ņudzēja saritināju�ās �ūskas un radīja nik�nu, grabo�u skaņu. No rīkles izlauzās vaids. Baidīdamies ie�raudzīt tās sev tuvumā, pagriezu lukturī�a staru pret putām klāto ūdeni pie kājām. Tomēr zaļganajā ūdenī �ūsku nebi�ja. Ūdens bija divas collas dziļ�, un atlika cerēt, ka putās ir kaut kas �ūskām nepatīkams. Manā kaktā grīda bija zemā�ka, tāpēc te bija sakrājies ūdens. Grīda pretējā stūrī bija aug�stāka, un �ūskas bija sapulcēju�ās sausumā.

Cik tālu klabur�ūska var aizlēkt, mēģināju izdomāt. Divu savu augumu attālumā? Triju? Ja tā, �ūskas pāri ūde�nim var mesties man virsū. Krītot gan biju tās nobaidījis, liekot mesties projām un saritināties. �ūsku ņudzeklis locī�jās telpas pretējā pusē samērā tālu.

Slēgta telpa. Pie joda, kur īsti biju iekritis? Telpa bija apmēram divu ma�īnu garā�as lielumā. Pretējā stūrī daļa sie�nas bija sabrukusi. Zem koka virskārtas noslēptā izolācija un betons bija iekritis uz iek�u, atsedzot drēgnu zemi. Lai kas betonējis �o telpu, izskalojums zemē rādīja, ka būvētājs nav parūpējies par pietiekamu drenā�u. Lietusūdens bija sūcies uz leju un uzkrājies aiz betona sienas, kamēr gabalu sienas izgāzis.

�is robs varēja izskaidrot, kā telpā uzkrājies ūdens. Arī griesti nebija no betona, bet no baļķiem ar saplāk�ņa loksnēm pa virsu (caurumā bija redzamas griestu kārtas) un ūdensnecaurlaidīgu gumijas pārklāju, uz kura uzbērta se�as collas bieza zemes kārta. Nekas nebija traucējis pe�lēm un citiem sīkiem dzīvnieciņiem pa zemi izrakties līdz gumijai un izgrauzties tai cauri. Tiklīdz lietusūdens piekļuva pie sijām, sākās trūdē�ana un griesti vairs netUrēja zemes svaru. /

Izskatījās, ka telpa būvēta pirms daudziem gadiem. �ai laikā vietā, kur stāvēju, bija jāsakrājas vairāk ūdenim. Grī�dā vajadzēja būt plaisai, pa kuru ūdens sūcas ārā. Tā varēja sākties jauna erozija, no kā grīda sa�ķiebusies.

Es skatījos uz sakritu�o sienas daļu. Zemes atsegumā bi�ja redzams uz aug�u ejo�s kanāls � �ūskas pa to varēja līst iek�ā un ārā. Ļoti gribējās zināt, vai pa to iespējams izrak�ties ārā, berot zemi kaudzē aiz muguras.

Bet kā lai tiek garām �ūskām? Graboņa pastiprinājās, tā�pēc iespiedu lukturīti padusē un mēģināju izvilkt no somas pistoli. Tūlīt sapratu, ka �is nodoms nav īpa�i veiksmīgs. Pat ar piecpadsmit patronām aptverē un otru piecpadsmit patro�nu aptveri mugursomā nepietiktu, lai nogalinātu visas �ūs�kas. Jā, es varēju kādu nosist. �ūsku bija tik daudz, ka aizsist garām nebūtu iespējams. Bet nosist visas? Nosist, nevis ie�vainot? Nekas neiznāktu. Turklāt �aujot bija jādomā par se�kām. �āvieni satrauktu dzīvās �ūskas, un tās kā neprātīgas mestos virsū visam, kas kustas, pat ja tāpēc būtu jālec ūdenī. Un kā izvairīties no lodēm, kas riko�etā varēja trāpīt pa�am?

Es iespiedos kaktā vēl cie�āk. Izturies mierīgi, brīdināju sevi un centos savaldīt sēco�o elpu. Sapratu�as, ka tu viņas neapdraudi, �ūskas nomierināsies.

Tā es cerēju. Diem�ēl nebiju paņēmis līdzi rezerves ba�terijas. Pēc pāris stundām lukturītis apdzisīs. Vēl pēc pāris stundām norietēs saule. Caurums griestos kļūs tum�s. Es bū��u tumsas gūstā un nezinā�u, vai �ūskas vēl arvien baidās no ūdens (varbūt da�ām tas bijis nebijis). Varbūt mana ķer�meņa siltuma vilinātas, tās slīdēs tuvāk.

Bija jāsamierinās ar vājo gaismu, kas plūda pa cauru�mu griestos. Cerēdams, ka acis pielāgosies krēslai, un lai pie�taupītu baterijas, lukturīti izslēdzu. Kaut arī stāvēju aukstā ūdenī, pār seju ritēja sviedru lāses. No bailēm trīcēju. Beidz kustēties, aizrādīju sev. Nepiesaisti uzmanību! Es savilku muskuļus, cen�oties novērst neapzināto trīcē�anu.

Sākumā nesapratu, vai tā nav tikai iztēle. Kad garas sekundes pēc gaismas izslēg�anas piespiedu sevi nekustēties, �ūsku radītais troksnis pieklusa. Satraukums lēnām nopla�ka. Acis pierada pie krēslas, un varēja redzēt, ka �ūskas ga�lu galā atritinās un to nemirk�ķino�ais skatiens vairs nav pievērsts man. �ūskas kustējās mierīgāk. Da�as pa kanālu aizlīda uz aug�u.

�ūskas tomēr vilina siltums. Kāpēc tās salīdu�as vēsā telpā, bet nav paliku�as virs zemes, kur var sildīties saulē? Kas tās nodzinis lejā? �is jautājums uzdzina zosādu, īpa�i tā�pēc, ka da�as no aug�as atgriezās atpakaļ. Lai dievs stāv man klāt, kas �ūskām ārā nepatīk?

Grabē�ana gandrīz pilnībā bija mitējusies, tikai da�as �ūskas vēl bija saritināju�ās. Iestājās pilnīgs klusums, dunē�ja vienīgi mana sirds. Pa caurumu, pa kuru biju iekritis, no āra nāca skaņas. Vieglā brīzīte bija pārvērtusies par vēju, kas �alca kokos. Atskanēja dārdoņa, kas pamodināja cerības, ka tuvojas ma�īna, ta�u piepe�i sapratu, ka dārd pērkons. Gais�ma caurumā kļuva vājāka.

Nozibsnīja zibens. Vēj� pieņēmās spēkā. Ta�u ne tā�pēc bailēs sirds sa�ņaudzās stiprāk. Nē, �ausmas iedvesa pak��ķi uz grīdas. Pa caurumu iek�ā krita lietus lāses.

Drīz sākās īsts lietus. Lāsēm skarot �ūskas, tās sarāvās. Da�as aizlocījās pie citām telpas sausajā stūrī. �ūskas salīda uz kaut kāda gara, līdzena objekta, kur� pacēlās virs grīdas un kura kontūras pēc gadiem ilgas mirk�anas bija izplūdu��as un tāpēc tumsā grūti saprotamas. Ta�u citas līda uz ma�nu pusi, un �ķita, ka, tām tuvojoties putainajam ūdenim, grīda viļņojas.

Da�as ieslīdēja ūdenī. Degunā iecirtās pretīgi smirdo�i ūdens tvaiki. Es notēmēju pistoli un trīcēdams skatījos, kā �ūskas ūdenī maina virzienu un atgrie�as sausumā. Man bi�ja taisnība. Kaut kas ūdenī �ūskas atbaidīja.

Pa caurumu strauji krita iek�ā ūdens lāses, izmērcēja grīdu un slapjo plankumu darīja arvien lielāku. Izveidojās neliela peļķe, kas lēni pletās uz manu pusi. Drīz peļķe pār�ņems visu grīdu. Tiklīdz sausu vietu vairs nebūs, �ūskas ne�vairīsies no mana stūra.

Sapratis briesmas, ieslēdzu lukturīti un sāku lūkoties apkārt, vai neieraudzī�u kādu si�anai piemērotu priek�me�tu, ja man uzbruktu. No pretējās sienas nokritu�ie koka un betona gabali bija pārāk tālu, lai tos paņemtu, nepieejot �ūskām bīstami tuvu. Ūdens uz grīdas izplatījās, tāpēc rā�puļi pulcējās sausajā vietā man pretī, kas kļuva arvien �au�rāka. Nebūs ilgi jāgaida, kad, meklēdamas glābiņu, �ūskas dosies uz visām pusēm. Iedomājos, ka jāatrauj no sienas dē�lis. To varētu izmantot par rungu. Vajadzēja pamēģināt.

Caurumu griestos apspīdēja zibens uzplaiksnījums. Ūdens sasniedza �ūskas, liekot tām iekārtoties citai uz ci�tas. Da�as pameta jūkli. Drīz tās būs visur. Es aizbāzu pistoli aiz jostas un mēģināju saskatīt sienā spraugu, kurā varētu iebāzt pirkstus un atraut dēli.

Krēslā nebiju pamanījis no griestiem nokritu�ās bal�sta sijas, kuru gali atspiedās pret sienu. Varbūt no sijām ie�spējams ierīkot paaugstinājumu? Varbūt izdodas pakāpties, noraut lejā citas sijas un izkārpīties līdz virspusei? Nedrīk�stēja pieļaut domu, ka varētu iebrukt griesti un mani no�spiest. Vienalga kādā veidā vajadzēja tikt projām no �ūs�kām.

Pa caurumu griestos telpā bija salijis tik daudz ūdens, ka visa grīda jau pludoja. �ūskas izklīda, peldēdamas pāri ūdenim. Es pārvietojos pa labi un pārbaudot uzspiedu ar kā�ju vienai no sijām, kas balstījās pret sienu. Jūtot, ka koks satrunējis un sabrūk zem mana svara, ievaidējos. Negaidīti vieglās pretestības dēļ zaudēju līdzsvaru. Cenzdamies neie- krist ūdenī, gāzos uz priek�u un atsitos pret sienu aiz sijām.

No trieciena iesāpējās plecs. Gandrīz izmetu no rokas lukturīti. Turklāt troksnis bija satraucis �ūskas, un da�as atsāka grabinā�anu. Biju pārliecināts, ka jābūt trakam, lai sāktu �aut un tad saņemtu savu desmitu nāvējo�u kodumu. Biju pārbijies, tāpēc tikai pēc brī�a apjēdzu, ka, atsitoties pret sienu, tā bija tuk�i noskanējusi.

Pa ūdeni uz manu pusi peldēja da�as �ūskas. Pabīdījis sānis nākamo siju, ieraudzīju durvis. Kad satvēru durvju rok�turi, tuvākā �ūska bija tikai trīs pēdu attālumā. Durvis ne�padevās, atslēgas mehānisms bija sarūsējis. Neatlaidīgi spie��ot, jutu, ka tas sakustas, un ar visu spēku grūdu.

Durvis no�īkstēja. Ar nākamo izmisīgo grūdienu tās krakstēdamas strauji padevās, raudamas mani sev līdzi. Es kritu, atsitos ar zodu pret mitro betonu, ta�u nelikos zinis par sāpēm, bet centos pasargāt lukturīti. Ap�ilbis pagriezos pret durvīm. �ūska bija saritinājusies un gatava uzbruku�mam. Es spēru ar kāju pret durvīm, ta�u ierūsējo�ās eņģes nevērās pietiekami ātri. �ūska lēca. Durvis aizvērās, iespie��ot rāpuli, tā priek�ējā daļa palika lokāmies durvju starpā. Gaisma no cauruma griestos vairs nespīdēja. Rokā trīco�ā lukturī�a gaismā redzēju, ka �ūska iespiesta zem durvju rok�tura. Agonijā tā pārtrūka uz pusēm, priek�ējā daļa iekrita ūdenī un tāda, asinīm plūstot, metās uz mani.

Es atrāvos atpakaļ. Galva pret kaut ko atsitās. Brīdī, kad �ūska uzbruka manai kroskurpei, ar otru kāju kā neprā�tīgs uzminu �ūskai uz galvas. Nokrakstēja kauli.

�ūskas ķermeņa daļa locījās zem kājas, tās drud�ainās kustības kļuva lēnākas. Kad beidzot rāpulis norima, pacēlu kurpi un pavērsu pret saplacināto, asiņaino galvu gaismas staru. Atcerējies, ka �ūskas inde var būt iedarbīga arī pēc tās nāves, aizspēru �ūsku pie durvīm.

Dzirdot �ļakstu, pacēlu lukturīti uz aug�u. Gribēju pār�liecināties, vai durvis ir ciet. Es pagriezos, lai pārbaudītu, kur esmu iekļuvis un vai arī te dzīvo �ūskas. Nekas nelodā�ja. Arī graboņa nebija dzirdama. Kaut arī biju ticis ārā no pirmās slēgtās telpas, joprojām biju lamatās.

Man apkārt pletās apmēram piecas pēdas plats un div�desmit pēdu gar� tunelis, kura griestus varēju aizsniegt ar ro�ku. Iepretī durvīm melnēja ugunsgrēkā apdegu�i baļķi un ci�tas drazas, pret kurām biju atsities. At�ķirībā no pirmās telpas betona sienas un grīdas bija kailas. Tomēr griesti bi�ja tādi pa�i: baļķi ar saplāk�ņiem un gumijas loksnēm pa vir�su, kas apbērtas ar zemi. Baļķi vēl nebija iekritu�i, ta�u ūdens sūcās pa starpām un ar laiku tie satrupēs, līdz iebruks.

Vēl uzmanību saistīja divi skārda cauruļvadi pie gries�tiem, kas veda uz pirmo telpu. No griestiem lietusūdens sū�cās arvien stiprāk. Cauri drazām tuneļa galā tecēja sīkas ur- dziņas. Ūdens uz grīdas sniedzās līdz potītēm. Durvis grīdai piekļāvās pārāk blīvi, lai ūdens spētu aiztecēt. Biju iekļuvis cisternai līdzīgā slazdā.

Cik nokri�ņu var nolīt spēcīgas jūnija vētras laikā? Pastāvēja draudi, ka ūdens uzkrājas virs zemes un visā no�degu�ajā mājā lielā kvadratūrā, bet pēc tam notek uz pie�cas reiz divdesmit pēdas lielo telpu, kurā tagad atrados. Ūdens dro�i vien neuzkāps līdz griestiem, ta�u nav izslēgts, ka man būs jāpeld kā sunim, lai noturētu galvu virs ūdens. Cik ilgi tas iespējams? Kamēr ūdens mani atdzesēs un ie�stāsies hipotermija? Tiklīdz sāk�u trīcēt, pēc trim stundām bū�u miris.

Patiesībā trīcēju jau tagad. Lukturī�a gaismā brienot pie drazām, kas nosprostoja tuneli, redzēju savu elpu. No�stiprinājis lukturīti starp apdegu�ajiem dēļiem, slīpajā starā ar grūtībām saskatīju apdegu�u baļķi un mēģināju to izvilkt. Elpa no piepūles kļuva straujāka. Slapjais koks dvakoja pēc dūmiem, un, dziļi ievelkot smacīgo gaisu, uznāca klepus.

Sakopojot spēkus, izdevās baļķi izvilkt. Sīkā triumfā gribēju aizgrūst to aiz muguras, ta�u drazu kaudze salīgojās, un lukturītis krita. Mēģināju to satvert, ta�u pirksti tam ti�kai pieskārās. Lukturītim izslīdot no rokas, saliku plaukstas kopā un man izdevās palikt tās apak�ā pēdējā brīdī. Es pie�spiedu lukturīti pie krūtīm kā dārgumu. Iekritis ūdenī, tas dro�i vien vairs nedarbotos. Bailes, ka gandrīz biju pazau�dējis gaismu, uzdzina vēl lielākus drebuļus.

Vēsais ūdens sakāpa līdz lieliem. Mēģināju ar vienu ro�ku turēt lukturīti, bet ar otru vilkt dēļus, kas nosprostoja ceļu, ta�u nespēju neko labi satvert. Negribīgi no jauna mē�ģināju atbalstīt lukturīti starp drazām, ta�u, velkot nākamo dēli, tas gandrīz nokrita vēlreiz.

Aiz jostas aizbāztā pistole dūrās miesā. Galu galā ra�dās doma aizbāzt lukturīti aiz jostas otrā pusē, ta�u tur ne�bija vietas. Domā, es pavēlēju sev. Iespējai jābūt. Tad no�cēlu no pleciem mugursomu, attaisīju sānu kabatu un iebāzu lukturīti tajā. Kad uzliku mugursomu plecos, gaismas stars spīdinājās griestos, ta�u, pieliecoties, lai sagrābtu kādu ap- deguli, gaismas stars pārvietojās man vajadzīgajā virzienā.

Mana neprātīgā rosība atbalsojās ausīs � tajās sāka zvanīt. Saraustīti elpodams, izvilku vēl da�us dēļus un aiz- grūdu aiz muguras. Ūdens turpināja plūst cauri apdeguļiem, un tā līmenis jau bija līdz ceļiem. Lai arī cik karsti kļuva no piepūles, es joprojām trīcēju. Izrāvis vēl vienu dēli, ie�raudzīju sodrējainus betona pakāpienus, kas veda uz aug�u. Ar vēl lielāku apņēmību izvilku divus dēļus un ieraudzīju nākamo pakāpienu. Jutu, ka cerības aug augumā. Ja izdotos atbrīvot vēl kādus pakāpienus un uz tiem pakāpties, hipo- termijas briesmas samazinātos. Mugursomā bija ēdamais. Es varētu ēst un atpūsties, taupīt lukturī�a baterijas un to iz�mantot tikai, atbrīvojot kāpnes.

Kad ar izmisuma spēkiem izvilku baļķi un jau gribēju to pārlikt aiz muguras, atskanēja krak�ķis, un ceļ� bija vaļā milzīgai drazu masai. Mēģināju atrauties atpakaļ, ta�u man virsū uzgāzās apdegu�i baļķi un dēļi. Tie aizsita man elpu, un es iegāzos ūdenī. Nedrīkstēja pieļaut, ka lukturītis pa�liek slapj�! No dārdoņas aizkritu�ām ausīm mēģināju pie�celties un saglābt savu mugursomu, lai tā nepiepildītos ar ūdeni. Es grūdu nost no sevis baļķus. Es grūdu nost dēļus. Es sagrābu kaut ko tādu, kas nebija koks. Tas bija apaļ� un mīksts.

Sapratis, ka turu �ūsku, kuras sadragātā galva ar indes zobiem �ūpojās pie pa�as rokas, iekliedzos. Metot �ūsku pro�jām, man virsū uzgrūdās peldo�s baļķis. Es kritu, galva pa�gāja zem smakojo�ā ūdens. Tas saskrēja ausīs, aizsprostoja nāsis, piepildīja muti. Izrāvos no tā elsdams, klepodams, spļaudams pēc sodrējiem gar�ojo�o ūdeni, cīnīdamies pēc el�pas. Kā neprātā slaucīju acis, līdz sapratu, ka ūdens nav vai�nojams manā aklumā.

Lukturītis bija nodzisis.

Absolūtajā tumsā saspringa pārējās maņas: es dzirdē�ju, kā pret sienām skalojas viļņi un atsitas koki, jutu slap�jo, pie miesas pielipu�o apģērbu, mutē bija kvēpu un dubļu gar�a, no smirdo�ā ūdens nāca vēmiens. Tomēr neviena sa�jūta nepārspēja bailes. Baidīdamies pakustēties un pieskar�ties peldo�ai �ūskai, kā sastindzis klausījos, kā lēnām noklust viļņu �ļaksti. Drīz dzirdēju tikai ūdens tecē�anu no griestiem un caur kāpnēs paliku�ajām drazām.

Slapjā mugursoma smagi spieda plecus. Neko neredzē�dams, to noņēmu, pārmetu lences pār plecu un uzmanīgi satvēru lukturīti. Sapurināju. Nospiedu pogu, izslēgdams un ieslēgdams. Nekā. Noskrūvēju galu, izņēmu baterijas, izpu�rināju no cilindra ūdeni un, mēģinādams baterijas no�āvēt, pūtu uz poliem. Ielicis baterijas vietā no jauna, nospiedu po�gu. Kā bija, tā palika tum�s. Nē, tā nebija. Pie tumsas pie�radu�ās acis pamanīja vāru spīdumu uz kreisās rokas � pulksteņa rādītāju fosforescējo�o pārklājumu. �ķita, ka gai�sā lido plankumains aplis.

Es izlēju ūdeni no mugursomas un ieliku tajā lukturīti (arī pistoli, kas zem siksnas spiedās arvien dziļāk miesā). Pār�baudījis, vai visi rāvējslēdzēji kārtīgi aizvilkti, uzcēlu somu plecos. Aukstais ūdens tikmēr bija pacēlies virs ceļgaliem.

Kusties! Brizdams taustījos uz priek�u. Es atrāvos no vē�sas un glumas virsmas, ar novēlo�anos atskārzdams, ka tā ir be�tona siena. Zaudējot līdzsvani un krītot, dro�i vien biju apgrie�zies otrādi. Tagad jāizvēlas, virzīties uz labo vai kreiso pusi. Viens virziens veda uz durvīm, otrs uz nosprostotajām kāpnēm.

Taustīdamies tumsā, devos pa kreisi. Kaut kas iedūrās rokā. Ak kungs, tie būs �ūskas zobi! Atrāvis roku atpakaļ un satvēris koduma vietu, kaut ko sataustīju. Skabarga. Ti�kai skabarga. Es biju uzgrūdies dēlim.

Es atradu kāpnes. Velkot dēļus, pulksteņa gai�ā cipar�nīca meta spocīgus zigzagus. Es vilku, cēlu un grūdu apde�gu�ās drazas sev aiz muguras. Sagrieztās un saskrāpētās ro�kas sāpēja, ta�u nelikos par to zinis. Pirms ūdens paceļas liktenīgi augstu, vajadzēja atbrīvot vairāk vietas. Pleci sā�pēja, mugura pulsēja, mute izkalta. Elpot spēju tikai ar grū�tībām un galu galā biju spiests atpūsties, izvilkt no mugur�somas bla�ķi un padzerties ūdeni. Uztūkums mutē un rīklē mazinājās, elpo�ana kļuva vieglāka.

īsā atpūta diem�ēl spēku nedeva. Reiba galva, un es sapratu, ka tunelī uzkrājusies ogļskābā gāze, kuras koncen�trācija, ūdens līmenim ceļoties, palielinās. Raizēties par hi- potermiju vairs nevajadzēja. Es nomir�u no gaisa trūkuma.

Neko neredzēdams, vēl sparīgāk ķēru apdeguļus un metu aiz muguras. Attīrīju pakāpienu pēc pakāpiena, ta�u ūdens sekoja pa pēdām un skalojās ap gurniem. Es neturē�jos kājās. Galva griezās. Kaut ari neko neredzēju, acu priek�ā ņirbēja plankumi.

Gaiss sabiezēja. Manas kustības kļuva lēnākas. Apkārt peldēja drazas. Koka gabalam rokās lūstot, atrāvos atpakaļ un gandrīz iekritu ūdenī. Tad izrāvu no posta�as lielāku gabalu, atbrīvodams ne tiķai to, bet arī virs tā sakrāju�os ūdeni. Tas gāzās uz mani kā no pārrauta dambja, ar spēku notrieca no kāpnēm un iegāza peldo�ajos koka gabalos. Ap�dullis tikko spēju noturēt galvu virs ūdens. Cilāju vienu un otru roku, mēģinādams peldēt, ta�u neizkustējos no vietas.

Biju tik vārgs, ka, pēdējiem spēkiem cen�oties neno�slīkt, nepamanīju, ka gaiss kļuvis svaigāks. Paskatījies uz kāpņu pusi, nobijos, vai tikai man nesāk rādīties, jo tumsa vairs nebija tik viendabīga. Tikko redzamas, iezīmējās pos�ta�as kontūras. Vīdēja pelēcīga gaisma. Svaigā gaisa uzmun�drināts, sasparojos un aizpeldēju līdz kāpnēm. Pievilkos pie kokiem, bet pelēkā gaisma vilināja un sauca aug�up.

Kad beidzot cauri sodrēju putrai izlīdu uz sabruku�ās ēkas pārogļotā karkasa, debesis klāja biezi mākoņi. Viss ti�nās krēslā, radot iespaidu, ka aiz mākoņiem paslēpusies saule riet un ka izkļū�ana no lamatām prasījusi visu dienu.

Joprojām lija auksts lietus. Tas cirtās sejā, ta�u netīru�mi neskalojās no manis nost, bet turējās kā tauki. Es kārpī�jos pa posta�u uz priek�u. Sasprindzinājis spēkus, vilkos uz aug�u. Vairākas reizes rokās salūza dēļi, un es varēju iekrist atpakaļ bedrē. Beidzot asiņainie pirksti pieķērās pie pama�tu aug�ējās malas. Es pārvilkos tai pāri un nogāzos uz samir�ku�ās zemes. Tikai pēc vairākām minūtēm spēju nostāties uz kājām. Slampājot pa dubļiem, nebiju dro�s, ka pietiks spēka nokļūt līdz automa�īnai.

Mani ieskāva tvaiks, ta�u ūdens nebija tik karsts, lai es pārstātu drebēt. Aukstums bija iesūcies kaulos. Tas sal�dēja dvēseli.

Mani visu laiku nodarbināja jautājums, kam telpa bi�jusi domāta. Kāpēc Orvels, kas prata celtnieka darbus, gries�tus nebija būvējis no betona? Kam biju�i paredzēti divi cau�ruļvadi, kas pa tuneļa griestiem stiepās telpā? Ja telpa būtu noliktava, sienas nevajadzētu segt ar koku, nevajadzētu dē�ļu grīdu, nevajadzētu ierīkot izolāciju. Nespēju saprast, kā�da tam jēga. Ja vien�

"Viņi turēja mani gūstā pazemes istabā," bija teicis cil�vēks, kas uzdevās par manu brāli. Ne Pītijs, lai Dievs stāv man klāt, bet Lesters Dents. Kāpēc Orvelam un Junisai Dentiem vajadzētu turēt vienīgo bērnu istabā zem zemes? No �ausmīgās domas sagriezās galva.

Griestu sliktās konstrukcijas noslēpums kļuva skaidrs.

Strādājot pēc tumsas iestā�anās tikai no mājas krīto�ajā gais�mā, Orvels izraka tuneli un pazemes telpu, nepiesaistot ga�rāmbraucēju uzmanību. Strādājot naktīs, viņ� varēja sajaukt nel.ielas betona devas un ar ķerru aizvest �o daudzumu bū�vējamā tuneļa un istabas grīdai un sienām.

Tikai griesti radīja grūtības. īstiem griestiem nepiecie��amas betona plāksnes. Kad plāksnes būtu gatavas, to uz�lik�anai būtu vajadzīgs neliels celtnis, un tik precīzam dar�bam nepietiktu ar gaismu, kas krīt no mājas. Cilvēki rosību pamanītu un sāktu interesēties, kāpēc naktī mājas otrā pu�sē ir tik gai�s. Labāk uzmanīties un izgatavot griestus no ko�ka sijām, kas viegli un ātri uzstādāmas. Tai pa�ā laikā telpa nevarēja gaidīt. Varbūt Orvels bija spiests jumta būvē pie�ļaut kompromisu, jo steidzināja laiks.

Es papildināju karstā ūdens daudzumu vannā, tomēr nespēju atbrīvot dvēseli no aukstuma. Nepatīkamā apziņa, ka neesmu uzzinājis visu, kas iespējams, it kā saldēja. Ne��aubījos, ka mani gaida vēl tum�ākas lietas. Lai Dievs man palīdz, ta�u zināju, ka tai vietā jāatgrie�as pret pa�a gribu.

Es gāju pa zemes ceļu uz drupām. Bija mazliet pāri des�mitiem nākamās dienas rītā. �ai trauksmainajā naktī miegs bija atnācis tikai uz rīta pusi. Ejot tuvāk, satraukums arvien vairāk palielinājās. Biju nopircis jostas somiņu, un tagad no tās izvilku pistoli. Iero�a turē�ana palīdzēja pārvarēt sa�skrambāto roku trīcē�anu. Iedomājoties �ūskas, mutē sakā�pa �ults.

Apstājos turpat, kur iepriek�ējā dienā. Vietu, kur va�kar biju iekritis bedrē, neredzēju. Varēja domāt, ka zeme aiz�vērusies. Tomēr man bija vispārīgs priek�stats par telpas un tuneļa atra�anās vietu, un ejot centos to atcerēties.

Labu brīdi vēroju, vai garajā zālē nebūs manāma kāda sīka viļņo�anās. Galu galā ar paceltu pistoli uzmanīgi spēru soli pa solim. Zāle skārās pie biksēm. Likās, no indīgās efe�jas nav iespējams izvairīties.

Apmetis lielu loku ap māju, piegāju pie koku pudura sētaspusē. Iepriek�ējā naktī biju apsvēris celtniecības pro- blēmas, kādas Orvelam vajadzēja atrisināt. Cietuma kame- ras izolācija. Apsildes cauruļu ierīko�ana. Bet kā ar venti�lāciju? Vienā cauruļvadā varēja ieplūst siltais gaiss no mājas krāsns. Pa otru cauruļvadu gaiss krāsnī varēja atgriezties. Tā būtu slēgta sistēma.

Tas būtu pietiekami, ja telpa kalpotu tikai par nolik�tavu. Bet, ja man ir taisnībā un telpa izmantota kā cietuma kamera, sistēmai vajadzēja būt tādai, lai neuzkrātos ogļskābā gāze un citas gāzes un cietumnieku nenogalinātu. Lai tas nenotiktu, telpā vajadzēja būt vēl vienam kanālam ar venti�latoru, kas velk iek�ā svaigu gaisu. Pēc loģikas likumiem, tam jābūt pie pa�iem griestiem, bet, vairoties no �ūskām, neko tamlīdzīgu nebiju pamanījis.

Izejai bija jāpaceļas virs zemes, citādi to nosprostotu gru�i. Kā Orvels varēja to nomaskēt? Aiz mājas zeme bija līdzena. Pēc ugunsgrēka ap māju dro�i vien rosījās pilsēt�nieki un meklēja dzīvi paliku�os. Ventilācijas skurstenis ne�bija uziets. Citādi tas būtu viņus ieinteresējis un viņi būtu atklāju�i pazemes telpu. Sasodīts, kur Orvels varēja noslēpt izeju tā, ka neviens to neatrod?

Acīm redzama atbilde bija me�s. Zem kritalām vai cel�mā. Bruņojies ar pistoli, gāju pa garo zāli tālāk. Saule kar�sēja galvu, bet ne tāpēc es svīdu. Pietika vējam sakustināt zāli, un uz mēlītes uzliktais pirksts saspringa.

Zem kokiem zāle bija tīkami īsāka, un es izstaigāju pu�duri krustām �ķērsām. Ejot pa kritalām, muskuli saspringa saritināju�ās �ūskas gaidās. Pacēlu nūju, pārliecinājos, ka tā ir pamatīga, bakstīju tuk�ajos celmos sabiru�ās lapas, ta�u neko neparastu neatradu.

Izejai tomēr bija jābūt kaut kur tuvumā. Pētīdams kokus, lēnām griezos uz riņķi. Nolādēts, kur Orvels to no�slēpis? Jo garāks ir ventilācijas kanāls, jo tas neefektīvāks. Izejai vajadzēja būt kaut kur starp apdegu�ajiem kokiem un celmiem. Visa apkārtne bija gluda.

Nē, ne visa, nodrebējis atskārtu. Ne visa. Ir ta�u kapi. Tie atradās no manis pa kreisi piecdesmit pēdu attālumā un izskatījās tik drūmi, ka zuda drosme uz turieni iet. Ideāla vieta�

Pametu kokus, iegāju garajā zālē, un tūlīt atskanēja gra�boņa, no kuras aizrāvās elpa. Atkāpies atpakaļ, zem krūma ieraudzīju �ūsku un no�āvu tai galvu. Pats nobrīnījos, cik au�tomātiski un precīzi tas izdevās. Katrā ziņā tas bija daudzo no�darbībās pavadīto stundu nopelns. Turklāt vismaz gadu manī bija krājies naids un dusmas. Vairāk par visu vēlējos kādu no�galināt. Tiklīdz pirmā �ūska bija no�auta, ie�ņācās otra. Es no��āvu tai galvu. Tre�ā savilkās gredzenā. Ceturtā. Piektā. Nikns, ka mani grib apstādināt, no�āvu tās visas. No �au�anas sāka d�inkstēt ausīs. Ap mani virmoja asa pulvera smaka. Es neatlaidīgi virzījos pa zāli uz priek�u. Sestā �ūska. Septītā. As�totā. Pa gaisu lidoja �ūsku gabali. Asinis slacīja zāli. Tomēr grabē�ana nerimās, un �ķita, ka ne jau pistole �auj �ūskas, bet manas satrakoju�ās domas � pietika pievērst �ūskai skatienu, lai tās galva acumirklī sa�ķīstu.

Pēdējā tuk�ā patrona nokrita zemē. Pistoles aizslēgs pa�lika vaļā. Nospiedu podziņu, kas atbrīvo tuk�o aptveri, kā nodarbībās biju to darījis simtiem rei�u. Izvilcis pilnu ap�tveri no somiņas pie jostas, iegrūdu to pistoles rokturī, pa�vilku sviru, kas atbrīvo aizslēgu, un, kārodams jaunus mēr�ķus, griezu stobru uz vienu un otru pusi.

Neviens mērķis vairs neparādījās. Vai nu pārējās �ūs�kas biju'aizbaidītas, vai arī tās gaidīja slēpnī. Lai tikai mē�ģina, pikti nodomāju, pacēlis tuk�o aptveri un vēl neatlai�dīgāk iedams pa zāli. Nonācis pie kapsētas zemās sienas, pārrāpos tai pāri. Mani gaidīja dzelk�ņi un indīgā efeja. �ī vieta bija nepieņemama pat �ūskām.

Akmeņu kaudzes katra kapa priek�ā lika saspringt ner�viem. Paskatījies atpakaļ, ieraudzīju kaut ko līdzīgu nelie�lai vagai, ko veidoja iegrimusi zeme. Vaga nekādi neizcē�lās, es nebūtu pievērsis tai uzmanību, ja speciāli nemeklētu. Tikko manāma, tā veda uz vietu, kur biju iekritis pazemē. Pavisam nemanāma tā stiepās uz pazemes telpai tuvāko kapu.

Uz nelielu kapu. Bērna kapu. Es pieliecos un noskai�ties izjaucu akmeņu kaudzi kapa galvgalī. Brīdi nespēju pakustēties. Akmeņi slēpa astoņas collas platu gaisa vada galu. Uz tā bija jumtiņ�, kas sargāja ventilācijas sistēmu no lietus.

Man bija taisnība � telpa bija izmantota par kame�ru. Atcerējos garo, līdzeno objektu, uz kura, ūdenim ceļo�ties, bija salīdu�as �ūskas. Gadu gaitā objekts bija tā sadē- dējis, ka krēslā nebiju sapratis, kas tas ir. Tagad to zināju. Matra�a paliekas. Telpas vienīgais piederums. Tur nebija pat tualetes. Vai Lesteram vajadzēja samierināties ar podu un ciest smaku, kamēr gūstītāji podu aiznes? Viņu dēls? Skato�ties uz kapu, kas bija apgānīts, slēpjot viņu grēku, pārņēma vēl lielākas �ausmas.

Cienīgtēvs Benedikts bija tai pa�ā vietā, kur biju viņu saticis iepriek�ējā dienā. Nometies uz ceļiem, viņ� kopa ro�zes baznīcas dārzā.

����� Mister Dening. � Viņ� ar grūtībām piecēlās, pa�spieda man roku un sarauca pieri, ieraudzījis skrāpējumus. � Jūs esat savainojies.

���� Es kritu.

Viņ� norādīja uz manu zodu, kur bārdas rugāji nespēja noslēpt nobrāzumu.

���� Laikam jau pamatīgi.

���� Varēja būt vēl ļaunāk.

���� Dentu mājā?

Es pamāju ar galvu.

���� Vai atradāt ko tādu, kas var palīdzēt ģimenes mek�lējumos?

���� Joprojām cen�os ar to tikt skaidrībā. � Es iepazīs�tināju viņu ar saviem atklājumiem.

Grumbas mācītāja pierē kļuva dziļākas.

��� Orvels un Junisa turēju�i savu vienīgo dēlu kā cie�tumnieku? Kāpēc?

���� Varbūt domāju�i, ka viņā iemiesojies sātans. Nojau�u, ka tai vietā noticis daudz kas tāds, ko mēs nekad nesapratīsim, cienīgtēv. � Galvā man dunēja. � Kā Lesteram izdevās tikt ārā no pazemes telpas? Vai, izceļoties ugunsgrēkam, Orvels un Junisa riskēja ar dzīvību un gāja viņu atbrīvot? Vai arī kaut kādā veidā iekļuva slazdā? Vai Lesters mēģināja viņus glābt?

���� Tas saskan ar to, kas jau zināms.

���� Ta�u neizskaidro, kāpēc viņ� visiem nav izstāstījis, ko pārcietis. Ja ar mums notiek kas ārkārtējs, vai mēs nevē�lamies to izstāstīt citiem? Vai mums nav vajadzīga līdzjūtība?

���� Ja vien atmiņas nav tik tum�as, ka nespējam par tām runāt.

���� Vai tāpēc, ka varmācība atalgota ar varmācību?

Cienīgtēvs Benedikts rauca pieri.

���� Ko ar to gribat teikt?

���� Pieņemsim, ka Lesters kaut kā pats izkļuva no tel�pas. Vai arī vecāki viņu apbalvoja par labu uzvedību un reizi pa reizei izlaida ārā. Vai Lesters varēja pielaist mājai uguni?

���� Pielaist� Lai Dievs �ēlīgs.

���� Vienādi vai otrādi � vai nu viņi Lesteru glāba, vai arī Lesters izkļuva ārā pats un ieslodzīja lamatās vecākus. Varbūt viņ� stāvēja pie dego�ās mājas un ar prieku klausī�jās kliedzienos? Vai to viņ� stāstītu citiem? Ta�u tas nav vie�nīgais, kas dara mani domīgu.

���� Mīļais Dievs, jūs ta�u neteiksiet, ka ir vēl kaut kas.

���� Esmu no Kolorādo, � es sacīju.

Nepārprotami nesakarīgais izteikums cienīgtēvam Be�nediktam lika apjukumā papurināt galvu.

����� Reizi pa reizei gadās dzirdēt par kādu cilvēku, kas devies kalnos un nejau�i sastapies ar klabur�ūsku, � es sa�cīju. � Tas nenotiek bie�i. Varbūt tāpēc, ka kalnos �ūskām netrūkst vietu, kur paslēpties, un tās nav agresīvas pēc da�bas � �ūskas no cilvēka vairās. Ta�u Indiānā ir pavisam citādi. Iedzīvotāju daudz. Fermu zeme iet mazumā. Vai esat te kādreiz redzējis klabur�ūsku?

���� Nē.

���� Vai esat dzirdējis, ka te �ai �ūskai kāds uzdūries? � es jautāju.

���� Neko tādu neatceros, � sacīja cienīgtēvs. � Var�būt kāds fermeris. Retu reizi.

���� Tāpēc ka, palielinoties iedzīvotāju skaitam, �ūskas aiziet.

���� Tā varētu būt.

���� Kā tas nāk, ka uz Dentu zemes ir desmitiem klabur��ūsku? Dienvidu �tatos, piemēram, Misisipi vai Luiziānā, tāds �ūsku daudzums neizbrīnītu. Bet �eit?

���� Nezinu, ko teikt.

���� Bet es zinu. Vai varat iedomāties, ka Denti vingri�nāju�ies �ūsku dīdī�anā?

Cienīgtēvs nobāla.

����� Reliģisks rituāls? Katrā rokā pa �ūskai? Viņi ļāva tām vīties ap kaklu, �ādi apliecinot ticību Dievam?

���� Tie�i tā. Ja �ūska nekoda, tas nozīmēja, ka tāda ir Dieva griba. Tas nozīmēja, ka Dievs Dentus mīl vairāk nekā pilsētas iemītniekus. Ja cilvēkam ir bunkura mentalitāte, ja viņa nostāja ir "mēs pret viņiem", var rasties vajadzība pēc neapgā�ama pierādījuma, ka taisnība ir viņam.

���� Nekas nevar būt ļaunāks kā �ādi pieņēmumi.

����� Man ir aizdomas, ka �ūskas noveda Dentus iznī�cībā. /

���� Nesaprotu.

��� Jūs teicāt, ka laikā, kad piedzima Lesters, te biju�as trīs Dentu ģimenes. Kad izcēlās ugunsgrēks, bijusi tikai vie�na � Orvels, Junisa un Lesters. Jūs nesapratāt, vai pārējās ģimenes pārcēlu�ās citur vai tās nopļāvusi nāvējo�a slimī�ba. Visdrīzāk, ka Denti no �ūskām nesaņēma tādu vēsti, kā�du gaidīja.

��� Jūs gribat teikt, ka �ūskas viņus nogalināja? � cie�nīgtēvs nomurmināja.

���� Denti nekad nemeklēja ārsta palīdzību.

���� Kungs Dievs!

���� Tā var izskaidrot lielo �ūsku daudzumu. Tās atve�du�i Denti, � es sacīju. � Ta�u grūti izprast, kāpēc �ūskas paliku�as un nav izklīdu�as.

���� Varbūt tās palika vietā, kurai piederēja.

Sākumā �o domu nesapratu. Pēc tam pamāju.

���� Iespējams. Tā ir nepatīkama un ļauna vieta, cienīg�tēv. Manuprāt, jums ir taisnība. Ja es darbotos tādā jomā kā jūs, teiktu, ka tur ir īstā vieta, lai �ūskas justos kā mājās.

Man pie galvas nodūca vairākas bites. Es tās padzinu ar rokas mājienu.

����� Vēl tikai viens jautājums, un es jūs atstā�u vie�nu, � sacīju.

���� Palīdzē�u, kā vien spē�u.

���� Jūs ieminējāties, ka, aizbēdzis no jums, Lesters uz�radies simt jūd�u attālā pilsētiņā Ohaio, jau aiz robe�as.

���� Taisnība.

���� Kā, jūs teicāt, to pilsētiņu sauc?

Loganvila bija jauka: pilsēta no pastkartes ar plauksto��u galveno ielu un vilino�u parku pretī tiesas namam. Es pa�jautāju, kā atrast ceļu uz unitāristu baznīcu, ar kuras mācī�tāju biju sazvanījies un vienojies par tik�anos. Viņ� bija relatīvi jaunāks nekā tēvs Benedikts (ap piecdesmit). Man ierodoties, viņ� vestibilā �ķiroja lapiņas ar psalmiem.

���� Vai cienīgtēvs Henlejs? � Telefoniski biju paskaid�rojis, kāpēc gribu satikties. Es parādīju Lestera Denta foto�grāfiju un pajautāju, kas viņam zināms par jaunekļa iera�a�nos baznīcā pirms deviņpadsmit gadiem. � Saprotu, tas ir ļoti sen, ta�u cienīgtēvs Benedikts domāja, ka jūs atcerē�sieties tā laika notikumus.

����� Protams. Tās vasaras notikumus ir grūti aizmirst. Tas zēns Haroldam un Gledisai daudz ko nozīmēja. Viņi ļoti gribēja kļūt par tā aizgādņiem.

���� Haroldam?

���� Tāds ir tēva Benedikta vārds. Visvairāk viņi no�ē�loja, ka. viņiem nav bērnu. Staip citu, kā Harolds jūtas? Ne�esmu viņu redzējis vismaz gadu.

���� Viņ� jūtas pietiekami labi, lai, nometies uz ceļiem, koptu rozes.

Cienīgtēvs Henlejs pie sevis nosmējās.

���� Un pie reizes noskaitītu da�u lūg�anu. � Pētot Les�tera Denta fotogrāfiju, viņ� kļuva nopietns. � Grūti� Ja pieliek gadus un rētu, tas varētu būt tas pats cilvēks. Katrā ziņā skatiens ir tikpat cie�s. Vai viņ� varētu palīdzēt jums sievas un dēla meklējumos?

���� Viņ� tos nolaupīja.

Tikai pēc brī�a mācītājs attapās no tā, ko dzirdējis.

����� Būtu labi, ja spētu jums palīdzēt. Bet es nepazinu viņu īpa�i labi. Jums būtu jāaprunājas ar Agnesi Gārneri. Draudzē viņa par zēnu visvairāk interesējās. Un vissmagāk tika nodota.

Atradis īsto māju un uzgājis pa pakāpieniem verandā, ieraudzīju invalīdu ratiņos sēdo�u sievieti. Pēc sāpju izmocī�tās sejas varēja domāt, ka viņai ir gandrīz septiņdesmit gadu, ja vien cienīgtēvs Henlejs nebūtu teicis, ka pirms deviņpa�dsmit gadiem, kad viņas dzīvē ienācis Lesters Dents, viņai biju�i trīsdesmit astoņi gadi.

���� Vai mis Gārnere?

���� Misis.

����� Atvainojiet. Cienīgtēvs Henlejs neteica, ka esat precējusies.

���� Esmu atraitne.

���� Arī to viņ� netika teicis.

���� Kāpēc lai viņ� to darītu?

Jūtot sievietes strupo attieksmi, jutos neomulīgi.

���� Paldies, ka bijāt ar mieru tikties.

Sievietei bija sirmi mati. Mugurā kleita ar ziliem zie�diem. Klēpī viņa turēja radiotelefona klausuli.

���� Jūs vēlaties kaut ko uzzināt par Lesteru Dentu?

� Būtu pateicīgs par jebkuru informāciju, kādu varat sniegt.

���� Cienīgtēvs Henlejs zvanīja un izstāstīja, kas noti�cis ar jūsu sievu un dēlu. Vai jums ir viņu fotogrāfijas?

���� Tās vienmēr man ir līdzi. � Es ilgodamies izvilku kabatas portfeli.

Sieviete ilgi aplūkojā fotogrāfiju. Apmeklējot sievas vecākus Dūrango, to bija uzņēmis Keitas tēvs. No viņu mā�jas nebija tālu līdz lieliskajām Mesaverdes drupām. Fotogrā�fijā Keita, D�eisons un es stāvējām pussabruku�as mītnes priek�ā. Mēs bijām d�insos un T kreklos un smaidījām ob�jektīvā. Aiz muguras blakus vecajai akmeņu sienai bija re�dzama līka ēna, kura atgādināja cilvēcisku būtni, ta�u nebija redzams nekas tāds, kas mestu ēnu. D�eisons domāja, ka ēnu met te pirms gadsimtiem dzīvoju�a Amerikas iedzimtā rēgs.

Spoki. Man negribējās ticēt, ka redzu spokus.

���� Brīni�ķīga ģimene.

���� Paldies. � Neko vairāk nespēju pateikt.

���� Pasaulē ir daudz bēdu.

����� Jā. � Emocijas man aiz�ņaudza kaklu. � Misis Gārnere, vai jūs pazīstat �o cilvēku? � Es parādīju fotogrā�fiju.

Skatī�anās uz fotogrāfiju sagādāja viņai sāpes. Viņa pa�māja ar galvu un novērsās.

���� Tas ir Lesters. Visus �os gadus cen�os par viņu ne�domāt. Cen�os visiem spēkiem.

Nodomāju, ka mani tūlīt sūtīs projām.

���� Vai jūs patie�ām domājat, ka tas, ko varu pastāstīt, jums palīdzēs? � viņa jautāja.

���� Citu ceļu nezinu.

���� Sodiet viņu.

���� Atvainojiet.

����� Apgalvo, ka tiem, kuri mums nodara gau�i, vaja�got piedot, ta�u es vēlos, lai jūs viņu sodītu.

���� Ticiet, ja radīsies iespēja, es to darī�u, misis Gārnere.

Viņa ieķērās ar rokām ratiņu malās.

���� Agrāk es varēju staigāt. Vienmēr pirmā ierados uz svētdienas dievkalpojumu.

Temata maiņa mani apmulsināja.

���� Man bija svarīgi ierasties baznīcā agrāk par visiem. Tagad domāju, vai Dievs nav sodījis mani par lepnību.

���� Lai arī kas noticis, misis Gārnere, Dievs nav vai�nīgs. Vainīgs ir Lesters Dents.

� Viņ� bija apsēdies uz baznīcas pakāpieniem ar mu�guru pret durvīm. Zēns, � iesāka misis Gārnere. � Galvu viņ� bija noliecis, bet, pat neredzot seju, sapratu, ka viņu nepazīstu. Drēbes bija saplēstas, tāpēc pirmais iespaids bija tāds, ka viņ� cietis nelaimes gadījumā. Tad noliektās galvas pēc nodomāju, ka varbūt viņ� ir narkomāns. Iekams pagu�vu pieņemt lēmumu, vai palīdzēt, vai bēgt projām, viņ� pa�cēla galvu un paskatījās uz mani. Viņa skatiens bija tik tie�s, ka par narkotikām nevarēja būt ne runas. Acis pildīja cie��anas. Es pajautāju, vai viņam kas sāp. "Nē, kundze," viņ� atbildēja, "tikai esmu briesmīgi noguris un izsalcis."

Tikmēr bija ieradu�ies citi draudzes locekļi. Atnāca mācītājs. Ta�u zēnu nepazina nedz viņ�, nedz kāds cits. Mēs vaicājām, kā viņu sauc, bet zēns atbildēja, ka neatceras. Mēs jautājām, no kurienes viņ� ieradies, un arī to viņ� nespēja atcerēties. Pēc saplēstajām drēbēm un dzīsto�ajām apdegu�ma rētām uz rokām nospriedām, ka ar viņu noticis kas bries�mīgs, ka viņ� ir �okā.

Cienīgtēvs piedāvājās aizvest viņu uz mājām un paēdi�nāt, ta�u zēns teica, ka neies, jo cilvēki gaida dievkalpoju�ma sākumu. Tas izklausījās pārāk labi, lai būtu ticami. Bet jūs tur nebijāt. Visi, kas tai rītā atnāca uz baznīcu, raizējās par zēnu. Arī viņa nesavtīgā attieksme radīja iespaidu, ka mūs skārusi Dieva roka. Mēs ievedām zēnu baznīcā. Es sēdē�ju viņam blakus, iedevu Bībeli, bet viņ� to pat neatvēra. Domāju, ka viņ� ir pārāk ap�ilbis, lai lasītu. Iedomājieties manu pārsteigumu, kad draudze skaļi lasīja no svētajiem rak�stiem, bet zēns citēja to visu no galvas. Atceros, ka mācītājs savā sprediķī kaut ko teica par līdzjūtību, kas mīt mūsu sir�dīs, un palīdzības snieg�anu nelaimīgajiem. Viņ� ieturēja pauzi un paskatījās uz zēnu. Pēc tam visi runāja, ka tik aiz�kustino�s sprediķis sen nav dzirdēts. Cienīgtēvs pārveda zē�nu mājās. Viņ� aicināja mani un vēl da�us draudzes locekļus palīgā. Maltīte bija bagātīga. Mēs sagādājām zēnam jaunas drēbes. Viņ� visu darīja tik lēni, it kā būtu apdullis.

Mēs nesapratām, kas viņ� ir un kas ar viņu noticis. No kurienes ieradies. Zēnu pārbaudīja ārsts, ta�u nepanāca, ka viņ� kaut ko atcerētos. Policijas �efa jautājumi arī neko ne�deva, un viņ� apvaicājās �tata policijā, vai tai nekas nav zi�nāms par �ādu zēnu, par kuru būtu ziņots, ka tas ir pazudis. Arī �tata policija neko nezināja.

Nekāds brīnums, es nodomāju. Loganvila atrodas Ohaio, bet ugunsgrēks bija noticis Indiānā. Ohaio policija dro�i vien sprieda, ka zēna iera�anās Loganvilā nav tik svarī�ga, lai ievāktu ziņas aiz �tata robe�ām. Pat ja tā būtu inte�resējusies citur, vērsties pie Indiānas �tata policijas nebūtu jēgas, jo ugunsgrēks parasti ir vietējs notikums, kas �tata po�liciju neinteresē.

���� Ne viens draudzes loceklis vien piedāvājās ņemt zē�nu pie sevis, � stāstīja misis Gārnere. � Mācītājs nosprie�da, ka, ja vien vēlos, es kā atradēja varu rūpēties par zēnu. Mans vīrs bija tik pla�as,dvēseles cilvēks, kādu grūti iedo�māties. Pirms pieciem gadiem mums ar vēzi bija nomiris dēls. � Iegrimusi atmiņā�, sieviete apklusa. � Mūsu vie�nīgais bērns. Ja D�o�ua būtu dzīvs, viņ� būtu vienā vecumā ar pusaudzi, kuru atradu uz baznīcas pakāpieniem. Nevarē�ju nedomāt, ka Dievs viņu mums sūtījis ar īpa�u nolūku�

Misis Gārnere nespēja izteikt nākamo vārdu.

���� Dēla vietā? � es pajautāju.

Viņa pamāja, sāpju rievas sejā ievilkās dziļāk.

���� Liekas, tas ir otrs iemesls, kāpēc Dievs mani sodī�ja. Par manu tuk�o godkārību. Par iedomām, ka esmu Die�va izredzēta un viņ� mani dziedinās. Bet toreiz nespēju pre�toties domai, ka notiek kaut kas brīnumains, ka man dots vēl viens dēls. Es izstāstīju vīram par savām cerībām, un viņ� tūlīt piekrita. Ja zēns vēlas dzīvot pie mums, kamēr tiek at�risinātas ar viņu saistītās problēmas, lai dzīvo. Vīrs mani tik ļoti mīlēja un�

Sievietei aprāvās balss. Viņa pagrieza ratiņus tā, ka ta�gad skatījās man tie�i virsū.

����� Zēns pārcēlās pie mums uz laiku, kamēr varas ie�stādes noskaidrotu, kas viņ� ir un no kurienes. Viņ� bija ļo�ti vāj�. Pēc vairāku dienu mājas ēdiena, cāļiem un ābolkū- kas izdevās viņu drusku uzbarot. Apdegumi bija puslīdz sadziju�i, ta�u nobrāzumi drēbju plēsumu vietās strutoja, un bie�i bija jāmaina apsēji. Tas atgādināja rūpes par manu zau�dēto dēlu. Es visu darīju ar prieku. Ta�u nespēju vien no�brīnīties, kas īsti ar zēnu noticis.

Es atstāju uz galdiņa blakus gultai grāmatas un �urnā�lus, lai atpū�oties viņam būtu kaut kas, ar ko atvieglot sirdi. Pēc kāda laika pamanīju, ka neviena grāmata nav atvērta. Uz jautājumu, vai viņam grāmatas nepatīk un vai viņ� vēlas palasīt ko citu, zēns neatbildēja. Piepe�i man prātā ienāca doma, ka zēns neprot lasīt.

Es biju iekārtojies verandā uz �ūpuļkrēsla. Neizpratnē saraucu pieri.

���� Bet jūs teicāt, ka viņ� spēja citēt no Bībeles vese�lus fragmentus.

���� Jebkuru fragmentu, kuru palūdzu.

���� Tad es neko nesaprotu.

���� Palūdzu, lai viņ� izlasa, kas rakstīts uz graudu pārslu paciņas. Lūdzu izlasīt avīzes virsrakstu. Viņ� to nespēja. Es noliku viņam priek�ā zīmuli un papīru. Viņ� nespēja uzrak�stīt pa�us vienkār�ākos vārdus. Viņ� bija analfabēts. Bībeles zinībām bija tikai viens izskaidrojums. Kāds bija mācījis vi�ņam Bībeli vārdiski un licis iegaumēt izlasītos fragmentus. Kas gan ar viņu bija noticis?

��� Tas ir viens no retajiem jautājumiem, uz kuru zinu atbildi.

Viņa vērīgi manī palūkojās.

���� Jūs zināt?

Es pamāju.

���� Vecāki turēja vinu ieslodzījumā zem zemes.

���� Ko?

���� No tā, ko esmu uzzinājis, var secināt � vecāki uz�skatīju�i, ka dēlā iemiesojies sātans un ka to var izdzīt, tikai piepildot viņa galvu ar Bībeles zinā�anām.

Misis Gārnere �ausmās iepleta acis.

-- Bet kāpēc viņam nav mācīts lasīt un rakstīt?

���� Joprojām mēģinu to izprast. Varbūt viņi domāju�i, ka lasī�ana un rakstī�ana ir no velna. Nepareizas grāmatas var modināt nepareizas domas, un tā visa māja ieslīgtu grēkā. Bī�bele bija vienīgā dro�ā grāmata, un visdro�ākā garantija, ka Bībele paliks vienīgā Lestera grāmata, bija to mācīt vārdiski.

Misis Gārneres skatiens notrīcēja, it kā viņai būtu noreibu�i galva. Viņa to nolieca uz leju un sāka masēt de�niņus.

���� Vai jums kļuva slikti? � es pajautāju.

���� Ko tik cilvēki cits citam nenodara�

���� Es jau pastāstīju, ko Lesters izdarīja ar manu ģime�ni. Ko viņ� nodarīja jums?

Gāja mirkļi. Pēc brī�a sieviete lēnām pacēla galvu, viņas acīs bija lasāmas dziļas sāpes.

����� Pirmo reizi redzēju tik pieklājīgu zēnu. Viņ� vien�mēr apjautājās, ko var palīdzēt mājās. Ta�u nebiju redzējusi arī nevienu tik satrauktu būtni. Da�dien viņ� stundām ilgi gulēja gultā, vērās griestos un pārdzīvoja Dievs vien zina ko. Vakaros viņ� nevarēja aiziet gulēt bez gaismas uz naktsgal�diņa. Viņ� bie�i pamodās murgos kliegdams. �ķiet, murgiem bija kāds sakars ar uguni, kas dedzina rokas. Es gāju istabā un mēģināju zēnu mierināt. Sēdēju, turēju viņu, glāstīju gal�vu un �ukstēju, ka viņ� ir dro�ībā, ka neviens pāri nedarīs, ka nav vairs jāuztraucas.

Viņa apklusa un atkal sāka masēt deniņus.

���� Vai ar jums viss ir labi? � es pajautāju.

����� Tas bija tik sen. Kāpēc atmiņas joprojām ir tik sāpīgas?

����� Negribēju jūs satraukt. Ja vēlaties bridi atpūsties, varu atnākt, kad�

���� Nekad ne ar vienu par �o notikumu neesmu runā�jusi. Nekad. Varbūt vajadzēja. Varbūt nebūtu tā jāmokās, ja būtu ar kādu izrunājusies, ja būtu pacentusies izskaidrot to, kas toreiz notika.

���� Varbūt jūs vēlaties to izskaidrot man?

Viņa sāpīgi un ilgi vēroja mani, lūkodamās acīs.

���� Sve�iniekam? Jā. Cilvēkam, kura vērtējums nekad man nebūs jāuzklausa.

����� Es neko nevērtēju, misis Gārnere. Mana vienīgā vēlē�anās ir atgūt sievu un dēlu. Vai zināt kaut ko tādu, kas man �ai ziņā var palīdzēt?

Sieviete cīnījās ar domām.

���� Kādu vakaru viņ� noskūpstīja mani uz vaiga. Citu nakti, kad pēc murgiem biju viņu apskāvusi un mierināju�si, viņ� no jauna uzspieda man uz vaiga bu�u. Vismaz mēģi�nāja. Viņ� pieskārās lūpām, it kā būtu gribējis noskūpstīt uz vaiga, bet kļūdījies. Tas bija neveikls brīdis. Es piecēlos, tik�līdz viņ� apgūlās. Nejutos labi, ta�u centos sev iestāstīt, ka esmu nezin ko iztēlojusies, ka zēns neko tādu nav domājis.

���� Misis Gārnere, nevajag�

����� Vajag. Kaut kādā veidā man jātiek no tā vaļā. Es tik ļoti gribēju rūpēties par zēnu, ka atteicos pati no sevis. Jebkāda veida tuvība �ķita nevainīga. It kā es mācītu viņam lasīt un rakstīt. Tāds jau arī bija mans darbs: es strādāju vi�dusskolā. Tas notika vasaras beigās. Skola vēl nebija sāku�sies. Vārdus viņ� jau zināja, tāpēc izmantoju Bībeli. Mēs sē�dējām virtuvē pie galda. Krēsli atradās blakus. Viss bija, kā pienākas. Es biju skolotāja, viņ� skolnieks, kas pie galda dara skolas darbu, un tomēr, ja atskatos, saprotu, ka sēdēju tu�vāk, nekā vajadzēja. Kad viņ� palīdzēja gatavot pusdienas, mūsu rokas uz mirkli satikās. Es nepievērsu tam uzmanību. Nevienam par to neesmu stāstījusi dro�i vien tāpēc, ka man �ķita� it kā tas man sagādātu� � viņa nespēja pateikt nā�kamo vārdu, � �prieku., Nekas nav tik tālu no patiesības. Zinu, �ai pasaulē ir daudz cilvēku ar greizu domā�anu, mis�ter Dening. Bet es esmu sieviete, kas apmeklē baznīcu, kas tur godā Dievu, un varu apgalvot, ka nekad nepriecātos par pusaud�a glāstu, kuru uzskatu par dēlu.

Iestājās neveikls klusums, un es pamāju ar galvu, mu�dinādams stāstīt tālāk.

��� Tas notika tikai tāpēc, ka pārlieku stipri gribēju par viņu rūpēties. Kādu nakti, kad pēc kārtējiem murgiem tu�rēju viņu, viņ� pieskārās man� � Viņa kautrīgi paskatījās uz leju, uz kleitu. � Tas �ķita nejau�i, tomēr beidzot biju spiesta atzīt, ka tādu nejau�u �estu ir pārāk daudz. Pateicu, ka pieskārieni da�ām vietām ir nepiedienīgi. Teicu, ka vē�los, lai mēs būtu tuvi, ta�u tuvībai jābūt pavisam citādai. Viņ� teica, ka nesaprot, ko ar to domāju, ta�u, ja vēlos ie�turēt distanci, viņ� to ņems vērā.

��� Nākamajā naktī� � Misis Gārnere nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Acīs iemirdzējās asaras. � Vai vēlreiz va�ru uzmest acis jūsu sievas un dēla fotogrāfijai, lūdzu?

Neizpratnē izņēmu kabatas portfeli.

Viņa pētīja fotogrāfiju vēl ilgāk nekā pirmo reizi.

���� Brīni�ķīga ģimene. Kā viņus sauc?

���� Keita un D�eisons.

���� Vai esat laimīgi precējies?

���� Ļoti. � Tagad man bija grūti parunāt.

���� Vai jūsu dēls ir labs zēns?

���� Labāks vairs nevar būt. � Man aizsmaka balss.

����� Kā tas viss var palīdzēt viņu atrast? � Pār sievie�tes vaigu noripoja asara.

]a vien Keita un D�eisons vēl ir dzīvi, es nodomāju. No cienīgtēva Benedikta uzzinātais viesa manī izmisumu.

����� Esmu pārliecināts, ka viņam ir noteikti paradu�mi. � Es mēģināju neizrādīt savu neticību. � Izpratis viņu, es varētu sekot viņam pa pēdām.

���� Pēdām, kas sāku�ās pirms deviņpadsmit gadiem?

���� Nezinu, ko citu lai daru.

���� Viņ� mani izvaroja.

Verandā iestājās nāves klusums. Bija dzirdami vienīgi sievietes �ņuksti, viņa nespēja valdīt asaras.

Biju satriekts. Es jutos kā paralizēts.

���� Atvainojiet. Man nevajadzēja lūgt jūs runāt par to.

���� Nevajadzēja? � No viņas karstajām asarām uz vai�giem palika svītras. � Lai Dievs man palīdz, jo turēju to sevī visus �os gadus. Tās ir mocības. Vīrs bija tās skolas di�rektors, kurā strādāju. Pēc tumsas iestā�anās piezvanīja sēt�nieks un pateica, ka plīsusi ūdens caurule. Vīrs aizsteidzās uz skolu noskaidrot bojājuma nopietnību. Es gatavojos gu�lētie�anai. Zēns� Tas nelietīgais izdzimums�

Mani pārsteidza vārdu izvirdums, ko misis Gārnere uz�skatīja par vislielākajām rupjībām.

����� �man ģērbjoties ienāca guļamistabā, nogāza mani uz grīdas un� Viņ� bija neticami spēcīgs. Izskatījās pavisam vāj�, tomēr likās, ka viņā ir sātana spēks. Viņ� visu laiku sauca mani par Junisu, kaut labi zināja, ka esmu Agnese. Es mēģināju pretoties. Es skrāpēju. Spēru. Pēc tam viņ� sita man ar dūri. Otrreiz. Tre�o reizi. Pusnemaņā gandrīz nosma- ku savās asinīs, bet viņ� tikmēr�

Balss sievietei aizlūza. Viņa izvilka no kleitas mutau�tiņu un pielika pie vaigiem.

� Pēc tam� � No zoda nopilēja da�as asaras. � Pēc tam vēmu� Kad atradu spēkus piecelties, ieraudzīju vaļā at�rautās atvilktnes un sapratu, ka viņ� nozadzis visu, ko varē�jis iebāzt kabatās. Bet par ,tb raizējos vismazāk. Piestreipu- ļoju pie tālruņa, lai zvanītu policijai un izsauktu ātro palīdzību, bet sapratu, ka nevaru to atļauties. Iedomājos, kā uz mani skatīsies draudzē, pilsētā un vidusskolā, kur strādā�ja vīrs. Ak, protams, visi man izrādītu līdzjūtību. Tomēr tas nevienam neliegtu trīt mēli par to, kas noticis ar Agnesi Gārneri. Līdzjūtība neliegtu pavadīt mani ar skatieniem, ne�kas netraucētu par notiku�o uzzināt skolēniem, kas blenztu uz mani vēl vairāk nekā viņu vecāki. Izvarota. Izvarota.

Telefona priek�ā man uznāca �aubas. Atceros, tiku sev teikusi, ka jāzvana un jāsauc palīgā, jo tūlīt varu zaudēt sa�maņu. Tomēr piespiedu sevi piecelties un devos uz vannasis- tabu. Pēdējiem spēkiem iekāpu vannā, lai nomazgātos� � Viņa no jauna noslaucīja asaras. � Pēc tam apģērbos. Tad piezvanīju uz policiju. Un neviens ārsts nepārbaudīja neko citu kā tikai sasistās lūpas un zilumus uz vaigiem. Visiem stāstīju, ka ieraudzīju viņu guļamistabā zogam naudu un ro�taslietas. Man nebija daudz rotaslietu. Neesmu tāda sieviete. Pateicu, ka viņ� paņēmis apmēram trīssimt dolāru, kurus var nopelnīt no jauna, un vienkār�u, no vecāsmātes mantotu rotaslietu, kas nav aizstājama.

Vīrs ieradās mājās pēc policijas iera�anās. Policija meklēja zēnu, ta�u neatrada. Varbūt viņ� gulēja me�ā. Var�būt ar gadījuma ma�īnām izkļuva no apvidus. Nākamajā dienā no Broktonas ieradās tēvs Benedikts. Uzzināju, ka zē�nu sauc Lesters Dents. Uzzināju par ugunsgrēku un par viņa bojā gāju�ajiem vecākiem. Par to, kas noticis guļamistabā, nestāstīju nedz tēvam Benediktam, nedz tēvam Henlejam. Nekad to neizstāstīju vīram. Nevienam to neesmu stāstījusi. Sākās runas, cilvēki skatījās, un �ie skatieni bija izturami. Kas tad bija noticis? Mēs bijām pieņēmu�i zēnu savā mājā. Viņ� par to atmaksāja, piekaudams mani un mūs apzagdams. Es biju upuris, ar kādu pilsēta spēja samierināties.

���� Man trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti jūtu jums līdzi, � es sacīju.

��� Junisa. � Viņas balsī skanēja sāpes. � Kāpēc viņ� sauca mani par Junisu?

Es klusēju.

��� Jūs zināt par pazemi, kur vecāki turēja zēnu. Ko vēl jūs zināt? Vai varat iedomāties, kāpēc viņ� sauca mani par Junisu?

Vina runāja tik lūdzo�i, ka es neizturēju. -Jā.

���� Pasakiet.

���� Vai esat pārliecināta, ka gribat dzirdēt atbildi?

���� Atbildes man ir tikpat svarīgas kā jums.

Es vilcinājos.

���� Junisa bija viņa māte.

Misis Gārnere ievaidējās.

���� Izklausās, ka viņ� gribējis sodīt�

��� Māti. Sodīt savu māti. Lai Dievs man palīdz. � Vi�ņas balss aizlūza izmisumā. � Sodiet viņu. Neaizmirstiet so�lījumu. Kad būsiet viņu atradis, sodiet.

���� Es to jau apsolīju.

Centos iet uz ma�īnu tā, lai misis Gārnere nemanītu manu nenoteiktību. "Kad būsiet viņu atradis," viņa bija tei�kusi. Bet es vairs neticēju, ka izdosies viņu atrast. Nezinot, uz kurieni Lesters Dents tonakt devies, man nebija ne jaus�mas, kā rīkoties tālāk. Vēl ļaunāk, es neredzēju jēgu, kāpēc tas jādara. Lestera novirzes bija smagākas, nekā atklājās FIB informācijā. Nespēju iedomāties, ka viņ� varētu atstāt Kei�tu un D�eisonu dzīvus.

Skumdams par saviem mīļajiem, noslīgu pār automa��īnas stūri. Naids cīnījās ar bēdām. "Sodi viņu," bija lūgusi misis Gārnere. Jā, sodi viņu, domāju. Dusmu pārņemts, braucu garām labi koptiem zālieniem un glīti apcirptiem �o�giem. Nonācis �etru ielu krustojumā, nogriezos pa labi. Nā�kamajā �etru ielu krustojumā nogriezos pa kreisi. Bez jēgas, bez virziena.

Krietnu laiku braucu uz labu laimi, braucu pa pārticīgu fermeru pilsētu tik ilgi, līdz atskārtu, ka vienām un tām pa��ām mājām un veikaliem slīdu garām piekto vai sesto reizi. Beidzot jutos tik noguris, ka pilsētas nomalē apstājos pie viesnīcas ar nosaukumu "Ceļinieka oāze".

Bija gandrīz pieci, bet, nesot ceļasomu un mugursomu uz pretim autostāvvietai redzamo viesnīcu, �ķita, ka ir jau pusnakts. Pārāk izsīcis, lai aplūkotu spartisko istabu, atgrie�zos ma�īnā pēc printera un klēpjdatora. Man nebija skaidrs, kāpēc vadāju tos līdzi. Tie aizņēma tikai vietu, ne reizes ne�biju tos izmantojis.

Varbūt laiks braukt uz mājām, es nodomāju.

Denveras laiks ir par divām stundām agrāks. Es pacē�lu tālruņa klausuli.

����� Peina detektīvu aģentūra, � atsaucās pazīstama balss.

���� Vai pats atbildat uz zvaniem?

Peins brīdi klusēja.

���� Annai vajadzēja iet pie ārsta. � Anna, sekretāre, bija viņa sieva. � Kā klājas, Bred?

���� Vai manu balsi tik viegli ir pazīt? � Es iztēlojos drukno vīru blakus akvārijam ar zelta zivtiņām.

����� Es domāju par jums. Pēdējo reizi jūs zvanījāt no Dienviddakotas. Teicāt, ka piezvanīsiet, bet to neizdarījāt. Sāku uztraukties. Ko jūs darāt� � es dzirdēju, kā Peina pirksti skraida pa datora tastatūru, � "Ceļinieka oāzē" Lo- ganvilā, Ohaio?

���� Izklausās, ka jums ir jauna datorprogramma.

���� Tā mani uztur. Ko jūs tur darāt?

���� Paceļu rokas.

������������������������ �ēl to dzirdēt. Domāju, ka tikmēr, kamēr esat kus�tībā, nekādas muļķības sev nenodarīsiet. Cik noprotu, ne�kas nav/uzzināts.

Es gurdi apsēdos uz gultas.

���� Tie�i otrādi. Uzzināts pārāk daudz. Tikai uzzinātais tālāk neved.

���� Vienīgi uz "Ceļinieka oāzi" Loganvilā, Ohaio.

Peins mēģināja jokot, bet viņam tas neizdevās.

���� Gribēju atrast likumsakarības, � sacīju klausulē.

���� Reizēm likumsakarības ir, tikai jāprot tās ieraudzīt.

���� Ko lai saku, manas likumsakarības neko nedod. � Peina vārdos bija kaut kas sve�āds, proti, drūmā pieskaņa. � Annai vajadzēja iet pie ārsta? Vai viss ir kārtībā?

���� Paskatīsimies.

���� Ak�

Viņ� klusēja.

���� Sacietējums krūtī, varbūt arī cista. Ārsts taisa biopsiju.

Es gurdi ievilku elpu.

���� Es noskaitī�u lūg�anu.

���� Paldies.

���� Agrāk neko tādu nebūtu teicis.

���� To, ka noskaitīsi lūg�anu? � viņ� pavaicāja.

���� Pēdējās dienās esmu runājis ar pāris mācītājiem un ļoti reliģiozu, ļoti krietnu dāmu. Jādomā, viņi atstāju�i uz mani iespaidu. Kā par nelaimi �o to uzzināju arī par vīru, kuru vecāki pārvērtu�i monstrā. Par Lesteru Dentu.

���� Tagad jūs ticat viņam.

���� Ticu, kas cits atliek. Lai Dievs man palīdz.

���� Vēl viena lūg�ana, � bilda Peins.

���� Rīt sāk�u ceļu uz mājām. Atbraucis tūlīt piezvanī��u. Varbūt tad jau būs zināmi biopsijas rezultāti.

� Varbūt, � Peins atbildēja klusinātā balsī. � Lai ceļā nekas negadās.

Nomurminājis "paldies", noliku klausuli. Dievs, lūdzu, saglabā viņa sievai veselību, es nodo�māju.

Nogūlies uz gultas, aizvēru acis. Aizkari nelaida istabā vēlās pēcpusdienas gaismu. Gribējās aizmigt uz mū�u.

Lūdzu, Dievs, jācer, tu neļāvi Keitai un D�eisonam

ciest.

Es nespēju nedomāt par labo un ļauno, ko reliģija no�dara cilvēkiem. Nespēju nedomāt par Lesteru Dentu, kas bēg no vienas baznīcas, lai ierastos citā un�

Doma bija tik pārsteidzo�a, ka piecēlos sēdus. Jutu, ka satraukts slejos kājās un cen�os atcerēties, ko Lesters Dents, pirms gada uzdodamies par brāli, bija stāstījis.

"Klīstot no pilsētas uz pilsētu, uzzināju, ka visvieglāk da�būt bezmaksas maltīti, ja ierodies draudzes saie�anā pirms svēt�dienas rīta dievkalpojuma."

Ak kungs, es nodomāju, viņ� varēja turpināt to, kas jau pārbaudīts. Peinam taisnība, viņ� varēja doties uz baz�nīcu citā mazā pilsētā. Tāda bija likumsakarība. Kuru nebi�ju pamanījis.

Steidzīgi uzliku datoru un printeri uz galda pie gultas. Izrāvis no ligzdas istabas telefona kontaktu, iespraudu tajā savējo un savienoju ar datoru. Tad ieslēdzu to un koriģēju savu interneta pieejas programmu tā, lai Denveras telefona numura vietā varētu izmantot Loganvilas numuru.

Pēc tam no interneta ģeogrāfijas lapas izdrukāju Ohaio �tata karti, kā ari kaimiņu �tatu � Mi�iganas, Indiānas, Kentuki, Rietumvird�īnijas un Pensilvānijas � kartes. Man bija vajadzīgs pilsētu saraksts. Dents dro�i vien izvairījās no lielpilsētām. Par to nebija jā�aubās. Man �ķita, ka pēc sma�cējo�ā ieslodzījuma pazemē viņ� vairījās no lielpilsētu drūz�mas un �aurības.

Kartē es atradu simtiem nosaukumu. Pārāk daudz, ta��u ar kaut ko bija jāsāk. Padarīju sarakstu īsāku, izsvītrojis pilsētas, kas blakus �tatos atradās vistālāk. Pēc tam izslēdzu no saraksta Indiānu, jo nez vai Dents atgriezās �tatā, kur bija turēts ieslodzījumā. Iznākumā palika Ohaio, Mi�iganas �tats ziemeļos, Kentuki un Rietumvird�īnijā dienvidos, kā arī Pensilvānija austrumos.

Bet ne jau mazpilsētas mani interesēja. Bija jānoskaid�ro, kā saucas �o pilsētu baznīcas. Interneta meklē�anas lo�dziņā ierakstīju: "Ohaio baznīcas." Parādījās saraksts ar ad�resēm un interneta lapu adresēm. Salīdzināju to ar savu mazpilsētu sarakstu. Tāpat pieprasīju Kentuki, Rietumvir�d�īnijas, Pensilvānijas un Mi�iganas baznīcas. Izsvītroju vi�sas tās, kuru nosaukumā bija kāda svētā vārds. Biju pārlie�cināts, ka Dents vairījās no katoļu, anglikāņu un grieķu pareizticīgo baznīcām. �īs reliģijas un to rituāli viņam bija sve�i. Mēģinot noteikt protestantu draudzes, es�

Mani iztraucēja skaļ� klauvējiens pie durvīm.

Es strauji pagriezu galvu.

Saule aiz aizkariem sen bija norietējusi. Es ieskatījos pulkstenī. Bija pagāju�as gandrīz septiņas stundas. Pulkste�ņa rādītāji tuvojās pusnaktij.

Skaļais klauvējiens atkārtojās.

� Mister Dening! � sauca vīrie�a balss.

Pēc ilgās sēdē�anas pieceļoties iesāpējās kājas. Piegāju pie durvīm, paskatījos pa mazo actiņu un ieraudzīju vecāku vīru �aketē, ar kaklasaiti. Uzlicis uz durvīm dro�ības ķēdi, tās pavēru un paskatījos pa piecas collas platu spraugu.

���� Kas par lietu? � Stāvvietas spēcīgā gaisma lika sa- miegt acis. /

����� Vienkār�i gribēju pārliecināties, vai viss kārtībā. Mūsu dators rāda, ka jūsu tālrunis aizņemts no pieciem, bet, kad mēģinājām pārbaudīt, vai neesat aizmidzis, nenolicis klausuli, skan tikai sprak�ķi.

���� Centos saraut aizkavētos darbus.

Izskatījās, ka vīrs nesaprot.

���� Internetā, � paskaidroju, norādīdams uz stūra gal�du ar datoru, kuru, kā vēlāk sapratu, viņ� nevarēja redzēt.

Likās, vīrs samulsa vēl vairāk.

����� Jums ir mans kredītkartes numurs, � es sacīju. � Labprāt samaksā�u telefona rēķinu.

���� Ja vien viss ir kārtībā.

���� Viss ir labākajā kārtībā.

���� Arlabunakti.

Tiklīdz viņ� aizgāja, jutu, ka galva pulsē un vēderā ie�metu�ies krampji. Pa spraugu durvīs bija redzamas sarkan- zilas neona gaismas ielas pretējā pusē. Mirgodamas tās vei�doja vārdus STEIKS UN ALUS. Pārpildītās autostāvvietas malā stāvēja divas piecasu kravas ma�īnas. Neatvēlēdams laiku, lai mocītu sevi ar domu, ka Keitai un D�eisonam ne�varu palīdzēt, atvienoju internetu, aizslēdzu numuru un de�vos uz restorānu, pa kura atvērtajiem logiem skanēja dzies�ma par sievieti un neuzticīgu vīrieti.

Pēc �etrdesmit minūtēm vēderu patīkami sildīja sen- dvi�s ar steiku. Atcerējos strikto veselīgo diētu, kuru biju ievērojis pirms meklējumiem. Rīt, es nozvērējos sev. Rīt.

����� Te būs jūsu līdzņemamā kafija, � mani uzrunāja oficiante.

���� Paldies.

Tiklīdz izgāju no restorāna un grasījos �ķērsot autostāv- vietu, kāds troksnis lika man apstāties. Mūzikas automāts bija apklusis, un dzirdamā saruna bija tik skaļa, ka es ieklau�sījos. Tā risinājās aiz restorāna. Atskanēja vaids.

Vaidēja sieviete.

���� Tu domā, ka vari mani tā pamest? � no stūra at- plūda slāpēta vīrie�a balss. � Tu esi lielāka zoss, nekā biju domājis.

Bija dzirdams metālisks būk�ķis, it kā kāds būtu atsi�ties pret ma�īnu. Sieviete ievaidējās vēlreiz.

Restorānā mūzikas automāts sāka atkal spēlēt. Skanē�ja dziesma par tuk�ām istabām un vientuļām sirdīm. Piesar�dzīgais Breds, kāds reiz biju, būtu atgriezies restorānā un pa�teicis �efam, lai izsauc policiju. Bet pēc cik ilga laika policija ierastos un kas tikmēr varēja notikt?

Iedomājies Pītiju, ka,s sit Keitu, atvilku rāvējslēdzēju mazajai somiņai, no kuras ne�ķīros. Zinot, ka vajadzības ga�dījumā varu izraut pistoli, aizgāju aiz restorāna stūra. Tai pu�sē bija tikai da�i logi. Tālāk no spo�ajām neona gaismām acis brīdi pielāgojās, un tikai tad ieraudzīju kustīgas ēnas starp divām ma�īnām: tur vīrietis sita sievieti.

���� Beidz, � es teicu.

Vīrietis pagriezās uz manu pusi. Vārgajā gaismā bija sa�skatāma masīva seja. No jostas stiepās ķēde uz lielu maku aizmugures kabatā.

���� �ī ir privāta saruna. Nelien, kur nevajag. � Viņ� no�grūda sievieti uz asfalta. � Negribi vairs dzīvot kopā ar mani? Kā vēlies � vai nu dzīvosi ar mani, vai nedzīvosi vispār.

���� Es teicu, beidz.

���� Pazūdi, vecīt, ja negribi, lai ķēros pie tevis, tiklīdz bū�u nokārtojis ģimenes lietas.

���� Pazust? Nupat tu pateici vārdu, ko visvairāk nevaru

ciest.

���� Tu dzirdēji, ko teicu, vecīt. � Vīrietis uzrāva sie�vieti kājās un iegrūda ma�īnā. Kad sieviete mēģināja izrau�ties, viņ� sita vēlreiz.

���� Tu savukārt nedzirdi, ko saku es. � Zinot, ka somi�ņā ir pistole, es piegāju tuvāk.

���� Labi, do�u tev iespēju nejaukties starpā! � Vīrie�tis pagriezās pret mani. � Tagad ir tava kārta.

���� Izskatās, ka �onakt man veicas.

Vīrietis metās uz priek�u.

Kreisajā rokā es turēju līdzpaņemto kafiju, kas bija tik karsta, ka cauri plastmasas tasei dedzināja roku. Es norāvu tases vāku un ie�ļācu vīram sejā, tēmēdams acīs.

Vīrietis iekliedzās un piemeta rokas pie applaucētās sejas.

Es ietriecu taisnus pirkstus viņa vēderā tie�i zem krū��kurvja, kā biju mācīts.

Vīrietis salocījās uz pusēm, likās, viņ� tūlīt apvemsies.

Es sāniski spēru pa nervu kreisā liela ārpusē.

Viņa kāja, glu�i kā paralizēta, pārstāja klausīt, un vīrs nokrita uz asfalta, sāpēs kliegdams.

Atrāvis vīrietim rokas no sejas, triecu delnas malu pret viņa degunu vienu, divas, trīs reizes. Nokrakstēja skrimslis. Pa�ķīda asinis, es spēru soli atpakaļ.

Vīrietis nokrita un palika nekustīgi guļam. Sagatavo�jies jaunam sitienam, sagriezu viņu uz sāniem, lai asinis tek ārā no deguna. Sataustīju pulsu, saodu ar alkoholu piesāti�nāto elpu un pagriezos pret sievieti ma�īnā.

���� Vai ar jums viss ir kārtībā?

Viņa ievaidējās. Redzot sazilināto seju, mani pārņēma �ausmas.

���� Vai pietiks spēka braukt? � es pajautāju.

���� Nezinu� � Kad sieviete izkāpa no ma�īnas, viņa zaudēja līdzsvaru. Lūpas viņai bija pietūku�as. �Jā. � Vi�ņa dziļi ievilka elpu. � Domāju, ka varu pabraukt. Tikai�

���� Dariet, kas darāms.

Vīrietis man aiz muguras ievaidējās.

���� Pasteidzieties, � es sacīju. � Kamēr viņ� nav pa�modies.

Sieviete apjukusi pārlaida apkārtnei savu sazilināto acu skatienu. Zināju, ka tādi zilumi nevar rasties da�u mi�nū�u laikā. Tie liecināja, ka viņa ir piekauta ari agrāk.

����� Braukt? � viņa �ēli vaicāja. � Kā? Es atbēgu uz �ejieni. Cerēju aizņemties naudu no draudzenes, kas �eit strādā. Izrādās, ka draudzene ir slima. Mani te sagaidīja viņ�.

Noliecies pie vīrie�a uz asfalta, apmierināts konstatē�ju, ka viņ� joprojām ir bezsamaņā. Es izdabūju no viņa ka�batas ma�īnas atslēgas. Pēc tam izvilku maku un izņēmu visu naudu � varēja būt kādi simt dolāri.

����� Ņemiet, � es sacīju sievietei. Tad izvilku savu kabatas portfeli un atdevu lielāko daļu naudas, kas man bija, � apmēram divus simtus.

��� To es nevaru pieņemt, � sacīja sieviete.

���� Mana sieva būtu gribējusi, lai jums to dodu.

���� Par ko jūs runājat?

���� Ņemiet. Lūdzu. Manas sievas dēļ.

Sieviete dīvaini paskatījās uz mani, it kā mēģinātu at�minēt mīklu.

����� Man Baltimorā ir māsa, � viņa sacīja, paņemot ma�īnas atslēgas.

���� Nē, pirmām kārtām viņ� meklēs jūs tie�i tur, � es sacīju. � Aplaupījusi banku, vai jūs slēptos pie māsas? Pā�rāk vienkār�i. Iztēlojieties, ka jums jābēg no policijas.

���� Es ta�u neesmu izdarījusi neko sliktu!

���� Sakiet to sev arī turpmāk. Jūs neesat izdarījusi ne�ko sliktu. Ta�u tas kuņas dēls noteikti ir. Jums nemitīgi jā�atgādina sev, ka jūsu dzīves mērķis ir turēties no viņa pa gabalu. � Denverā, kad dzīve ritēja normālu gaitu, lepojos ar Keitas brīvprātīgo spriedzes konsultantes darbu sievie�u patversmē. Es zināju, kas jādara. � Izvēlieties pilsētu, kurā nekad neesat bijusi. Pitsburgu. � Nosaucu pilsētu uz labu laimi. � Vai esat bijusi�

���� Nē.

����� Tad brauciet uz Pitsburgu. Tā ir tikai divsimt jū�d�u attālumā no �ejienes. Atstājiet ma�īnu autostacijā un brauciet uz Pitsburgu. Telefongrāmatā skatieties komunālos pakalpojumus. Sameklējiet sievie�u patversmes numuru.

Pārsteigts par savām neprātīgajām dusmām, stāvēju viesnīcas istabā un trīcēju. Kad tas nelietis nāca man virsū, daudz netrūka, ka es būtu viņu no�āvis. Mani bija atturēju�si tikai apziņa, ka pēc �āviena cilvēki steig�us mestos ārā no restorāna. Kāds varēja mani ieraudzīt. Mani sāktu vajāt po�licija. Ja es nokļūtu cietumā, kā es varētu meklēt Keitu un D�eisonu?

Manis sūtītajās e-pasta vēstulēs bija teikts: Manai ģime�nei un man svarīgu iemeslu pēc meklēju informāciju par jaunu vīrieti, kas varēja ierasties jūsu baznīcā pērnvasar vai rudenī pirms deviņpadsmit gadiem. Saprotu, ka atminēties tik senus notikumus ir grūti, tomēr domāju, ka viņa iera�anās bija nepa�rasta un kāds no draudzes viņu atcerēsies. Zēns bija vidējos pus�aud�a gados. Viņ� varēja būt sabrucis pie baznīcas durvīm labu laiku pirms svētdienas rīta dievkalpojuma, lai viņu atrastu pir�mais, kur� nāk uz baznīcu. Viņ� varēja būt ģērbies saplēstās drē�bēs, viņam varēja būt skrāpējumi un nobrāzumi, kas vedinātu uz domām par nelaimes gadījumu. Iespējams, viņ� neatcerējās nedz savu vārdu, nedz kas ar viņu noticis, nedz kā viņ� nokļuvis pie baznīcas. Draudzes locekļi, īpa�i sievietes, varbūt rūpējās par viņu, jo kaut kas zēnā bija tāds, kas modināja mātes jūtas. Viņ� varēja citēt no galvas Bībeli, ta�u neprata nedz lasīt, nedz rak�stīt. Kāds, visticamāk sieviete, iespējams, mēģināja viņu mācīt.

Galu galā viņ� apzaga un varbūt pat piekāva cilvēkus, kas vi�ņam palīdzēja, un tad pameta pilsētu. Iespējams, zēns atcerē�jās, ka viņu sauc Lesters Dents. Ja zināt kaut ko par �ādu cil�vēku, lūdzu nosūtiet e-pasta vēstuli uz minēto adresi. Man jūsu informācija ir ārkārtīgi svarīga. Pirms gada �is cilvēks nolaupīja manu sievu un dēlu. i

No rīta pēc moko�ā miegā pavadītas nakts nosūtīju �o e-pasta vēstuli uz visām baznīcām, kas bija manā sarakstā. Skatoties datora ekrānā, klusībā lūdzu Dieva palīdzību. Ta�gad atlika tikai gaidīt.

Beidzot biju spiests izkustēties no vietas, jo vajadzēja iet uz tualeti. Sācis rosīties, atcerējos Peina piezīmi, ka tikmēr, kamēr kustē�os, neizdarī�u sev neko muļķīgu, tāpēc izlēmu noskriet piecas jūdzes. Atgriezies pārbaudīju, vai manā e-pasta kastītē nav kāds sūtījums. Nekā. Veltīju stundu vingrināju�miem, pēc tam pārbaudīju pastkastīti vēlreiz. Joprojām nekā.

Uz ko īsti es cerēju? Vai uz to, ka katru rītu kāds cītīgi lasīs baznīcas e-pasta sūtījumus, ka ziņa acumirklī izplatī�sies visā draudzē, ka cilvēki atcerēsies manis aprakstītos no�tikumus un nekavējoties sūtīs atbildi? Esi pacietīgs, aizrādī�ju pats sev. Pat mazās pilsētās jaunumi neizplatās tik ātri, kā tu vēlētos. Nez vai atbilde pienāks agrāk par vakaru.

Es iegāju du�ā, apģērbos un mēģināju lasīt. Es izgāju ārā un nopirku sendvi�u. Es pastaigājos. Es skatījos CNN ziņas. Ta�u galvenokārt nodarbojos ar pastkastītes pārbau�dī�anu. Nekā. Ap pusnakti likos mierā, izslēdzu gaismu un mēģināju gulēt.

Aizmir�anās tomēr nenāca, galu galā es atteicos no va�kardienas apņem�anās un devos uz grilbāru, kur mani nez vai kāds pazītu. Ja vakar piekautais vīrs mani meklētu, vis�ticamāk viņ� to darītu restorānā pretī viesnīcai. �oreiz bija vajadzīgi �etri kausi alus un burbona deva, līdz tā apstulbu, ka varēju atgriezties savā istabā, lai mēģinātu gulēt. Es do�dos uz elli, sacīju pats sev.

Es esmu ellē.

Ausmā pamodos, ta�u neviena ziņa joprojām nebija pienākusi. Man priek�ā bija jauna, gaidu pilna diena. Laiks vilkās, un man bija jāatzīst, ka, lolodams cerības, esmu rīkojies muļķīgi. Es nebiju pietiekami drosmīgs un nebiju identificējis sevi ar Lesteru Dentu pietiekami cie�i. Biju maldījies savos paredzējumos, kur viņ� gājis pirms deviņ�padsmit gadiem un ko darījis, tur ieradies. Apņēmies, ka nevaru turpināt tādu dzīvi kā līdz �im, ja vispār varu to turpināt, pārbaudīju pastkastīti un saspringu � tajā bija �etri vēstījumi.

Biju pārliecināts, ka to nemaz nav, ka redzu halucinā- cijas. Es skatījos uz sūtījumiem kā uz kaut ko nereālu. Kā noreibis vēstules izdrukāju. Katra bija no sava �tata: no Ken�tuki, no Rietumvird�īnijas, Pensilvānijas un Ohaio. Tās bija alfabētiskā kārtībā pēc sūtītāja vārda, bet, vairākas reizes pārlasījis, saliku stāstus ģeogrāfiskā un hronoloģiskā secībā.

Mister Dening, sākās pirmā vēstule, jūsu stāstījums ma�ni tā satrauca, ka tikai pēc ilgāka laika spēju saņemties un at�bildēt. Vīrs teica, lai nesāpinu sevi, ta�u nevaru samierināties ar domu, ka tāpēc jācie� citiem. Rakstītāja uzdevās par misis Donaldu Kavendi�u, un viņas stāstījums detaļās saskanēja ar misis Gārneres stāstīto. Ja misis Kavendi�a arī bija izva�rota, viņa to nepieminēja, ta�u vēstījumā jutu daudz dziļā�ku sāpi nekā viņas pieminēto. Viņ� nebija uzdevies par Les�teni. Viņ� vispār nebija nosaucis savu vārdu. Nozūdot naktī, viņ� bija nodedzinājis �o cilvēku māju.

Tas bija noticis septembra beigās, mēnesi pēc varmācī�bas pret misis Gāmeri. Kas bijis starplaikā? Ieskatījies kartē, atklāju, ka Kentuki pilsētiņa atrodas divsimt jūd�u attālu�mā no Loganvilas, Ohaio. Vai, iztērējis misis Gārnerei no�zagto naudu, Lesters būtu klaiņojis un pārticis no māju ap�zag�anas un dzērienu veiķalu aplaupī�anas tik ilgi, kamēr bezmērķīgā klejo�ana novedusi Kentuki?

Nākamā vēstule (secībā, kādā biju tās salicis) bija no kaimiņu Rietumvird�īnijas �tata un aprakstīja gadu vēlākus notikumus. Lesteru (viņ� izmantojis tikai vārdu) bija pieņē�musi ticīga ģimene, kuras pusaudze meita vēlāk kļuva viņa upuris. Tie�i meita bija atsūtījusi e-pasta vēstuli, atklājot to, ko bija atklājusi vecākiem tikai pieaugusi. Lesters bija pie�draudējis, ka pietiek kādam pateikt, ko viņ� izdarījis, lai viņ� kādu nakti atgrieztos un meiteni nogalinātu. Lai to pierā�dītu, viņ� bija no�ņaudzis kaķi viņas acu priek�ā. Nākama�jā naktī viņ� bija izlaupījis māju, nozadzis ģimenes ma�īnu un nozudis. Policija bija atradusi izdedzināto ma�īnu divsimt jūd�u attālumā. Vajadzējis paiet ilgam laikam, lai meitene vairs neredzētu Lesteru murgos.

Tre�ais vēstījums (no Pensilvānijas) aprakstīja notiku�mus, kas risināju�ies astoņus gadus vēlāk. Viņ� bija saīsinājis savu vārdu � Less. Metodes bija mainīju�ās. Tagad, gan�drīz divdesmit piecus gadus vecs, Lesters vairs neizskatījās tik trausls un ievainojams, tāpēc tēlot upuri un iegūt maz�pilsētu draud�u līdzjūtību bija grūtāk. Viņ� bija ieradies pie draudzes un apmaiņai pret ēdienu piedāvājies darīt visādus darbus. Ar savu apbrīnojamo spēju citēt Bībeles fragmen�tus no galvas viņ� izpelnījies draudzes mīlestību. �ai reizē viņ� bija nodedzinājis baznīcu.

Tomēr visvairāk mani satrauca ceturtā vēstule. Tā bi�ja no cilvēka, kas aprakstīja notikumus trīspadsmit gadus pēc ugunsgrēka, kurā gāja bojā Lestera Denta vecāki. Vēstule pienāca no pilsētiņas Ohaio �tata vidusdaļā. �oreiz nozū�dot Lesters bija paņēmis līdzi tā cilvēka sievu. Sieva nebija atrasta. Ta�u Lesters nebija izmantojis nedz savu vārdu, nedz tā saīsināto formu Less. Viņ� bija nosaucis pavisam citu vār�du. No tā man kļuva salti.

Pīters.

Trīcēdams līdz sirds dziļumiem, skatījos kartē uz pilsē�tu izvietojumu. No Krofordas dienvidaustrumos uz Logan- vilu Ohaio, tālāk uz dienvidaustrumiem Kentuki, pēc tam uz Rietumvird�īniju, tad ziemeļaustrumu virzienā uz Pensil- vāniju, pēc tam uz pilsētu Ohaio vidusdaļā, piecdesmit jū�d�u no vietas, kur biju audzis. Viens mēnesis. Viens gads. Astoņi gadi. Trīspadsmit gadi.

Ik pa laikam viņ� bija apmeklējis tālas valsts vietas (tas man bija skaidrs no FIB ziņojumiem), ta�u kaut kas arvien viņam lika atgriezties, un es nevarēju atbrīvoties no sajū�tas, ka viņa pārvieto�anās izskatās pēc spirāles, kas virzās uz vietu, kur viss sācies.

Bija pagājis vairāk nekā gadsimta ceturksnis no laika, kad kopā ar māti biju spiests pamest Vudfordu un pārcel�ties pie viņas vecākiem Kolumbusā. Peins man bija teicis, ka pilsētiņa tagad ir plauksto�s lielpilsētas dzīvojamais ra�jons. Tikai es nebiju īsti aptvēris, ko tas nozīmē. Nogriezies no starp�tatu maģistrāles uz jaunā ceļa, kas veda uz pilsētu, pārbaudīju atmiņu. Toreiz, man ar māti dodoties projām, man tikko bija palicis �etrpadsmit gadu. No reizēm, kad vi�ņa vai tēvs veda mani un Pītiju ciemos pie mātes vecākiem, atcerējos, ka līdz maģistrālei bija jābrauc pa pla�iem lau�kiem. No laukiem nekas vairs nebija palicis, to vietā uz ma�ziem zemes gabaliem slējās lielas mājas. Panorāmu māju priek�ā, kura sākumā bija pievilinājusi cilvēkus, bija izpos�tījusi vēlākā būvniecība. Tagad to kompensēja dārga aina�vu veido�ana.

Pabraucu garām vietai, kur savulaik nomalē bija slē- jusies mēbeļu fabrika, kurā tēvs bija strādājis par meistaru. Tagad tur bija komplekss ar restorānu, kinoteātri un tirdz�niecības centru. Kā nodeva vietējai vēsturei ēkas ārējais izskats bija saglabāts. Pilsētas centrs � se�i veikalu kvartā�li � izskatījās labāk nekā manā jaunībā. Divstāvu ķieģeļu ēkas nesen bija apstrādāta? ar smil�u strūklu un izskatījās pa�visam jaunas, kaut bija būvētas gadsimta sākumā. Viena iela bija atvēlēta tikai gājējiem; tajā āra kafejnīcas mijās ar ko��umkrūmiem un lieliem dekoratīviem puķu podiem, tur bija strūklaka un neliela estrāde orķestrim.

Rosība bija samērā liela, tāpēc tikai ar grūtībām atra�du vietu automa�īnai. Mani pār�alca emocijas. Bērnu die�nās pilsētas centrs bija licies milzīgs. Tagad efekts bija tāds pats � bezpalīdzība lika man justies mazam. Par spīti pa�gāju�ajiem gadiem man izdevās orientēties. Pagāju garām komiksu veikalam un saldējuma kioskam, kas manas bēr�nības laikā te nebija. Nonācis Linkolna un Va�ingtona ie�las stūrī (ielu nosaukumus pamazām atcerējos), pievērsu ska�tienu ēnainām durvīm ielas pretējā pusē. Durvis atradās starp banku un sīkpre�u veikalu, kas bērnībā bija izvietojies turpat. Atceros to tāpēc, ka māte veda mani pa �īm dur�vīm un pa �aurām skanīgām kāpnēm uz visnepatīkamāko vietu pasaulē: pie zobārsta.

Jaunībā kāpnes bija liku�ās stāvas un milzīgas. Tagad, kāpjot uz aug�u un cen�oties nomierināties, saskaitīju visus trīsdesmit pakāpienus. Aug�ā nostājos zem jumta loga (vēl viena pārmaiņa) un biju pie tām pa�ām ledus stikla durvīm, kad veda pie zobārsta. Tikai �oreiz durvis rotāja uzraksts KOSGROVA APDRO�INĀ�ANAS SABIEDRĪBA.

Jauna sieviete ar atglaustiem matiem pārtrauca papī�ru skavo�anu un paskatījās uz mani.

���� Klausos, ser.

���� Es� Manā bērnībā te bija zobārsta kabinets.

Nevarēju nepaskatīties garām sekretārei uz gaiteni, kas veda uz �ausmu istabu.

Sieviete apmulsa. -Jā?

����� Pie zobārsta ir da�i man vajadzīgi zobārstniecības dati, ta�u nezinu, kā zobārstu atrast, jo esmu aizmirsis viņa vārdu.

���� Baidos, ka nevarē�u palīdzēt, jo pie Kosgrova sāku strādāt tikai pirms se�iem mēne�iem un par zobārsta praksi neko nezinu.

���� Varbūt zina misters Kosgrovs?

Jaunā sieviete devās pa gaiteni uz kabinetu, kas kād�reiz bija iedvesis man bailes, un atgriezās pēc nepilnas mi�nūtes.

���� Viņ� teica, ka �ajās telpās ir astoņus gadus. Pirms tam te bijis nekustamā īpa�uma kantoris.

���� Ak!

���� Atvainojiet.

���� Par ko gan? � Jutu, ka manī kaut kas noplok. Zau�dējis dū�u, pagriezos pret durvīm, bet tad mani apstādināja pēk�ņa doma. � Nekustamā īpa�uma kantoris?

���� Atvainojiet?

��� Jūs teicāt, ka �eit bijis nekustamā īpa�uma kantoris?

��� Jā. � Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es sāktu ap�nikt.

���� Vai viņ� vai viņa pārvalda īpa�umu, kā jums �ķiet?

���� Ko?

���� Ja pieņem, ka ēka nepieder misteram Kosgrovam, kam viņ� maksā īri?

���� Jūs runājat par Dvaiera namu. � Vīrs gaiļa svarā nospieda cigareti. Viņa rakstāmgaldu no trim pusēm apņē�ma skapji ar dokumentiem. � Es kārtoju �is lietas Dvaiera mantiniekiem pēdējos divdesmit gadus.

���� Tai ēkā atrodas mistera Kosgrova sabiedrība.

���� Ēka 2-C.

���� Vai varat pateikt, kas nomāja telpas tai laikā? Es meklēju zobārstu, kas tur toreiz strādāja.

���� Kāda joda pēc jums vajadzīgs�

����� Da�i zobārstniecības dati. Ja pārbaude jums ir ap�grūtinājums, es labprāt samaksātu par pakalpojumu.

�������� Apgrūtinājums? Pie joda, pasaulē nav nekā vienkār�āka. īpa�uma pārvaldī�anas noslēpums ir darba or�ganizācijā. � Viņ� apgriezās savā grozāmajā krēslā un pie�brauca pie dokumentu skapja pa labi, kas bija apzīmēts ar burtu D.

����� Dvaiera nams. � Viņ� pārskatīja mapes. � Tepat ir. Doktors Raimonds Faradejs. Viņu ķēra sirdstrieka. Pirms astoņpadsmit gadiem. Nomira brīdi, kad tīrīja kādam pa�cientam zoba kanālu.

Pēc visa piedzīvotā groteskā zobārsta nāve man neli�kās nekas neparasts.

���� Vai viņam te ir radinieki? Vai viņi vēl dzīvo pil�sētā?

���� Nav ne jausmas, bet ieskatieties telefonu grāmatā.

���� �labi sen. Doktors Raimonds Faradejs. Mēģinu at�rast kādu viņa radinieku. � Biju atgriezies savā ma�īnā un izmantoju mobilo tālruni. Telefonu grāmatā bija uzrādīti ti�kai divi Faradeji. �is bija mans otrais zvans.

����� Mans vīrs ir viņa dēls, � atsaucās aizdomu pilna sievietes balss. � Frenks patlaban ir darbā. Kāpēc jūs inte�resē viņa tēvs?

Es iztaisnojos.

���� Kad mēs ar brāli bijām mazi, doktors Faradejs bija mūsu ārsts. Man ļoti vajag dabūt brāļa rentgenuzņēmumus. Lai viņu identificētu.

��� Jūsu brālis ir miris? -Jā.

���� Jūtu līdzi.

����� Būtu ļoti pateicīgs, ja jūs pateiktu, kas noticis ar dokumentāciju.

����� Ejot pie jauna zobārsta, pacienti savas kartes pa�ņēma līdzi.

������� Bet kā ar pacientiem, kuri kādu laiku nebija viņu -apmeklēju�i? Mēs ar brāli pārtraucām doktora Faradeja ap�meklē�anu da�us gadus agrāk.

����� Vai tad vecāki nenodeva kartes jaunajam zobār�stam?

���� Nē..� Ar rūgtumu atcerējos, ka pēc tēva nāves au�toavārijā viņa dzīvības apdro�inā�anas polises termiņ� bija beidzies un māte nevarēja atļauties vest mani pie zobārsta.

Sieviete nopūtās, it kā viņu kaut kas kaitinātu.

����� Man nav ne jausmas, ko vīrs izdarījis ar vecajām kartēm. Jautājiet to vīram, kad viņ� pārbrauks no darba.

Beisbola laukums nebija mainījies. Vakara saule meta garu ēnu, bet es stāvēju pie velosipēdu statīva, kur pirms ilga laika ar draugiem mēdzu ar ķēdi pieslēgt velosipēdus. Skatītāju vietās sapulcēju�ies vecāki ar kliedzieniem uzmun�drināja bērnus, kas dro�i vien izspēlēja mazās līgas spēli. Bija dzirdams, kā bumbiņa atsitas pret nūju. Skanēja gaviles. Tad nīgri izsaucieni. �ķita, ka bumbiņa notverta lidojumā.

Skatiens kavējās pie divriteņiem. Atcerējos, ka Pīti�jam patika pie velosipēda priek�ējās dak�as piestiprināt spēļu kārti, kas braucot sitās pret spieķiem un radīja nepatīkamu troksni. Man bija �ēl, ka nespēju atminēties to divu draugu vārdus, ar kuriem biju kopā un kuru dēļ izpostīju Pītija dzī�vi. Tomēr es skaidri atcerējos viņu teiktā jēgu.

"Dieva dēļ, Bred, tavs mazais brālis krīt uz nerviem. Saki, lai viņ� tinas, labi?"

"Jā, viņ� visur velkas līdzi. Tas sīkais mani nogurdinā�jis. No tā viņa divriteņa stulbā pļerk�ķa drīz sajuk�u prātā."

"Viņ� tāpat vien klaiņo un nedara neko ļaunu."

"Nu gan! Kā tev liekas, kā mana mamma uzzināja, ka es pīpēju, ja viņ� to nepateica savai mammai?"

"Dro�i nav zināms, ka viņ� to pateicis manai mam�mai."

"Kas tad viņai pateicis, velns lai parauj ?"

"Labi jau labi."

Kad pagriezos, Pītijs gandrīz uzskrēja man virsū. Do�māju par �o brīdi tik bie�i un sāpīgi, ka tas bija iegriezies atmiņā. Saviem deviņiem gadiem viņ� bija augumā par ma�zu un vaļīgo d�insu pēc izskatījās vēl mazāks. Beisbola cimds viņa rokai bija par lielu.

"Neņem ļaunā, Pītij, tev jāiet uz mājām." "Bet!.."

"Vienkār�i tu esi drusku par mazu. Tu kavēsi spēli."

Viņa acis bija iemirdzēju�ās asarās.

Vēlāk biju jutis kaunu, ka uztraucos, ko nodomās drau�gi, ja brālis sāks raudāt viņu klātbūtnē.

"Es nejokoju, Pītij. Zūdi kokos. Ej uz mājām. Skaties multenes vai ko citu."

Viņam bija ietrīcējies zods.

"Pītij, es teicu, tev jāiet. Lasies. Pazūdi."

Mani draugi bija skrēju�i uz laukumu, kur citi puikas izraudzījās laukuma pusi. Skrienot, lai pievienotos viņiem, mani bija pavadījusi Pītija divriteņa tirk�ķē�ana. Es biju at�skatījies uz mazo zēnu, kas, noliecis galvu, mina pedāļus.

Tagad ar asarām acīs stāvot pie divriteņu statīva un at�ceroties to laiku, no sirds vēlējos, kaut varētu pagriezt at�pakaļ to brīdi un pateikt draugiem, ka viņi ir ķēmi, ka Pī�tijs paliks kopā ar mani.

Māja at�ķirībā no beisbola laukuma bija stipri pārvēr�tusies. Patiesībā visa iela bija pārvērtusies. Koki bija aug�stāki (tas bija sagaidāms), to bija vairāk, arī krūmu un dzīv��ogu bija vairāk. Bet ne jau �īs pārmaiņas mani pārsteidza. Jaunībā kaimiņos bija atradu�ās vienstāva ran�o stila mā�jas, pieticīgas ēkas tās fabrikas strādniekiem, kurā tēvs bija meistars. Tagad vairākām ēkām bija uzbūvēts vai nu otrs stāvs, vai sētaspusē piebūvētas jaunas istabas, kas aizņēma pagalma lielāko daļu. Mūsu māja bija mainījusies gan vie�nādi, gan otrādi. Verandā bija ierīkota papildu dzīvojamā istaba. Atsevi�ķā vienvietīgā garā�a piebraucamā ceļa galā bija pārvērsta divvietīgā garā�ā, no kuras kāpnes veda uz dzī�vojamām telpām.

Apstādinājis ma�īnu ielas pretējā pusē un skatīdamies uz sarkano sauli, kas atspīdēja logos, biju tik pārsteigts, ka nobrīnījos, vai neesmu kļūdījies. Varbūt nebiju īstajā ielā (kaut arī plāksnīte skaidri norādīja, ka �ī ir Lokusta iela), varbūt nebiju pie īstās mājas (numurs 108 gan bija piestip�rināts blakus ārdurvīm tāpat kā jaunībā). Es nekādi nespē�ju sevi iedomāties �ai vietā. Atmiņā redzēju citu, vienkār��āku māju, no kuras tovakar biju izsteidzies kopā ar tēvu un iekāpis ma�īnā. Cerībā ieraudzīt uz ceļa slaistāmies Pītiju, mēs traucāmies uz beisbola laukumu.

No kaimiņu mājas iznāca modrs vīrs un paskatījās uz mani ar sarauktu pieri, it kā gribētu teikt: "Uz ko tu tā blenz?"

Es ieslēdzu ātrumu. Braucot projām, ievēroju pusduci zīmju ar uzrakstu PĀRDOD un atcerējos � senos laikos visi tā bija paļāvu�ies uz mēbeļu fabriku, ka neviens dzīvesvie�tu netika mainījis.

Misteram Faradejam bija plānas lūpas un iekritu�i vaigi.

���� Sieva teica, ka jūsu brālis ir miris vai kas tamlīdzīgs ar vinu noticis.

-Jā.

���� Un tāpēc jums vajadzīga zobārsta karte? Lai viņu identificētu?

����� Viņ� pazuda pirms ilga laika. Var gadīties, ka nu esam viņu atradu�i.

���� Viņa līki? -Jā.

���� Ja gadījums nebutu tik svarīgs, nez vai es kaut ko meklētu. � Faradejs pamāja uz mājas pusi. Paverot durvis no gaiteņa uz virtuvi, kļuva dzirdams viesistabā ieslēgtais te- levizors. Tūlīt radās iespaids par priek�zīmīgu kārtību: viss bija savā vietā, uz krēslu paro�iem plēves pārvalki, virtuvē uz plauktiem pēc lieluma sarindoti katli, vāki uzlikti.

No pavērtajām pagraba durvīm plūda vēss gaiss. Fara- dejs ieslēdza gaismu un pamāja, lai sekoju. Mūsu soļi no�skanēja lejup pa stiprajām koka kāpnēm.

Nekad nebiju bijis tik kārtīgā pagrabā. To aizņēma rin�dās saliktas kastes, kas veidoja mazus koridorus, tomēr ne�radīja ne mazāko pieblīvētības vai jucekļa sajūtu.

Katrā pagraba galā, �āvējot gaisu, dūca pa ventilatoram.

���� Nekādi nespēju atbrīvoties no mitruma, � sacīja Faradejs. Viņ� veda mani pa vienu no mazajiem koridoriem, nogriezās pa kreisi un ieveda kaktā, kur no zema skapī�a sā�ka celt nost kastes.

���� Vai varu palīdzēt? � es pajautāju.

���� Nē. Man nepatīk, ja kaut kas tiek sajaukts.

Viņ� pacēla kastes vāku, atklājot dokumentu saiņus.

���� Sieva sūdzas, ka visu to glabāju, bet kā var zināt, kas vēlāk noderēs? � Faradejs norādīja uz tālāk sakrautajām kas�tēm. � Tajās ir visi mani nodokļu dokumenti. � Viņ� pamā�ja ar roku uz citu kastu kaudzi. � Manis maksātie rēķini. Un te� � viņ� norādīja uz dokumentiem, � ir papīri, kas attie�cas uz tēva darbu. Katrā ziņā man tos izdevās atrast. � Viņ� �ķiroja saiņus, līdz atrada aktu vākus. � Kā jūsu brāli sauca?

���� Pīters Denings.

����� Denings. Paskatīsimies. Denings. Denings. Anna. Breds. Nikolass. Pīters. Te ir. � Pasniedzot mapīti, viņa bal�sī ieskanējās gandarījums.

Centos to paņemt tā, ka neietrīcas roka.

���� Ko darīt ar pārējiem? Vai tie jums vajadzīgi? Kas ir Anna un Nikolass?

���� Mani vecāki. � Man krūtīs kļuva smagi. � Ja ne- iebilstat, paņem�u visus papīrus.

����� Sieva būs sajūsmā, ka atbrīvojos kaut no nelielas daļas.

Ejot atpakaļ uz ma�īnu, jau krēsloja. Lai ieskatītos Pī�tija mapē, vajadzēja ieslēgt salona apgaismojumu. Vairs ne�spēdams savaldīt trīco�o roku, sameklēju rentgena uzņēmu�mus. Nekad nebiju pieskāries kaut kam tik vērtīgam.

Pēc zobārsta apmeklējuma Denverā, lai paņemtu tā cilvēka rentgenuzņēmumus, kur� uzdevās par manu brāli, bi�ju sagādājis dublikātus, ja FIB uzņēmumus pazaudētu vai arī tie būtu vajadzīgi maniem pētījumiem. Tagad nespēju vien sagaidīt, kad nokļū�u līdz viesnīcai. Izbraucis pilsētas noma�lē, atradu viesnīcu ar brīvām vietām. Piereģistrējos un de�vos uz savu numuru tādā steigā, ka paņēmu līdzi tikai ceļa�somu. Atrāvis somu vaļā, izvilku Denveras uzņēmumus.

Bērna un pieaugu�a cilvēka zobi ir diezgan at�ķirīgi, un nemaz nav tik viegli noteikt, vai uzņēmumi pieder vienam cilvēkam. Pirmām kārtām nolaupī�anas laikā Pītijam nebi�ja visi pastāvīgie zobi. Tomēr da�iem vajadzēja būt, tā bija teicis mans zobārsts. Viņ� bija sacījis, lai skatos uz saknēm. Vai kādam konkrētam zobam ir trīs vai �etras saknes. �et�ras saknes negadās bie�i. Vai saknes neaug kādā neparastā virzienā.

Paņēmis pieaugu�ā cilvēka uzņēmumu kreisajā, bet bērna � labajā rokā, pacēlu tos pret naktsgaldiņa lampu.

Lampas aba�ūrs slāpēja gaismu. Gribēju aba�ūru no�ņemt, bet tad iedomājos spo�o gaismu, kāda bie�i ir viesnī�cu vannasistabās. Ātri pagājis garām gultai, konstatēju, ka �ai viesnīcā pie tualetes galdiņa ir liels spogulis. Nospiedu slēdzi, un mani ap�ilbināja spo�ā gaisma virs spoguļa. Pacē�lis abus uzņēmumus pret dienasgaismas lampām, salīdzinā�ju vienu ar otru, mēģinādams atrast at�ķirības vai līdzības, lai beidzot uzzinātu patiesību. Bērna zobi �ķita aizkustino�i mazi. Iedomājos, cik nobijies un bezpalīdzīgs jutās Pītijs, kad viņu sagrāba. Liela cilvēka zobi. Kam tie pieder? Lēnām sā�ku saprast, ko īsti redzu. Apjau�ot, ka da�ādā manis iegūtā informācija nostājas savā vietā, man pāri gāzās cie�ās saka�rības, un es nolaidu uzņēmumus. Noliecu galvu. Lai Dievs palīdz Keitai un D�eisonam, lūdzos. Lai Dievs palīdz mums visiem.

Verot baznīcas durvis, ērģeles rēca man nezināmu svinī�gu psalmu. Kāpnes vestibila labajā pusē veda uz luktu. Dodoties aug�up, tās krakstēja. Pulkstenis jau rādīja pusdien�laiku. Biju apmeklējis vienpadsmit protestantu baznīcas. Ce�rības zuda arvien straujāk, jo bija paliku�as vēl tikai se�as.

Luktā valdīja krēsla, vienīgais apgaismojums nāca no ērģelēm. Mācītājs beidza psalmu, un klusumā dobji noska�nēja mani soļi, liekot mācītājam pagriezties.

���� Atvainojiet, ka traucēju, tēvs. � Ar fotogrāfiju ro�kā gāju viņam tuvāk. � Jūsu sekretāre teica, ka dro�i vien kora mēģinājumam esat jau sagatavojies. Es mēģinu atrast �o cilvēku un gribu zināt, vai jums viņ� nav pazīstams.

Neko nesapratis, mācītājs paņēma fotogrāfiju, atbīdīja brilles uz deguna un sāka to pētīt. Pēc ilgāka brī�a viņ� pa�māja.

���� Iespējams.

Es pūlējos neko neizrādīt. Tomēr sirds sita skaļi, un es biju pārliecināts, ka mācītājs to dzird.

���� Tas pats cie�ais skatiens. � Mācītājs nolika attēlu zem ērģeļu gaismas. � Tikai cilvēkam, kuru iedomājos, ir bārda. � Viņ� norādīja uz savu bārdu.

Bārda? Man ir taisnība. Slēpdams rētu, viņ� uzaudzē�jis bārdu.

���� Varbūt uzlieciet roku uz sejas apak�ējās daļas.

Mēģināju runāt mierīgi, kaut kaklu pārņēma sasprin�gums. Mācītājs man paklausīja.

���� Jā, es pazīstu �o cilvēku. � Viņ� apveltīja mani ar aizdomīgu skatienu. � Kāpēc jūs vēlaties viņu atrast?

���� Esmu viņa brālis. � Apmainoties ar rokasspiedie�niem, roka klausīja un netrīcēja. � Breds Denings.

���� Nē. Jūs esat kļūdījies.

���� Atvainojiet.

���� Pīta uzvārds nav Denings, bet gan Benedikts.

Nezinu, kas mani pārsteidza vairāk � tas, ka Pītijs iz�mantojis savu vārdu, vai tas, ka viņ� pieņēmis tā mācītāja uzvārdu, kur� pēc ugunsgrēka bija gribējis viņu adoptēt. Man sa�ņaudzās vēders.

���� Tātad viņ� joprojām neizmanto ģimenes uzvārdu.

Mācītājs sarauca pieri.

���� Kā to saprast?

Sirds sita kā neprātīga.

���� Mēs kādreiz te dzīvojām. Ta�u pirms ilga laika starp mums izcēlās domstarpības. Viens no tiem ģimenes strīdiem, kas rada nepatīkamas jūtas un sa�ķeļ ģimeni.

Mācītājs pamāja ar galvu, acīmredzot �ādi strīdi nebi�ja retums arī viņa draudzē.

���� Mēs neesam runāju�i daudzus gadus. Nesen uzzinā�ju, ka viņ� atkal atgriezies pilsētā. Viņ� mēdza nākt uz �o baznīcu. Tāpēc iedomājos, ka viņu kāds te varēja ieraudzīt.

��� Jūs vēlaties samierināties ar brāli?

����� No visas sirds, cienīgtēv. Tikai nezinu, kur viņ� meklējams. /

���� Neesmu viņu redzējis kop�� � Mācītājs ieslīga do�mās. � Kop� pērnā jūlija, kad nomira misis Vorena. Viņ�, protams, bija bērēs. Bet pirms tam pēdējo reizi redzēju vi�ņu� Varbūt pirms diviem gadiem. Neesmu pārliecināts, vai viņ� tagad ir pilsētā.

���� Misis Vorena?

���� Mūsu draudzē viņa bija viena no ticīgākajām. Cik atceros, viņa izlaidusi tikai vienu dievkalpojumu. Kad pirms diviem gadiem ieradās Pīts un pieteicās baznīcā par velti veikt amatnieka darbus, viņ� iepatikās misis Vorenai. Viņu pārsteidza Pīta spēja citēt svētos rakstus. Vairākas reizes mē�ģināja viņu pieķert kļūdāmies, ta�u Pītam arvien bija tais�nība.

��� Tas ir tēva nopelns, viņ� iemācīja Pītam svēto grā�matu.

��� Jūsu tēvs, protams, izdarījis lielisku darbu. Galu galā misis Vorena piedāvāja viņam amatnieka darbus pie sevis mājās. Mums tas bija zaudējums, viņai � ieguvums. Kad misis Vorena neieradās uz jau minēto dievkalpojumu, es vi�ņai piezvanīju, un man bija taisnība � viņa bija saķērusi gripu. Nākamajā reizē viņa ieradās bez Pīta un pastāstīja, ka Pīts nolēmis doties uz citurieni.

���� Jā, tas ir Pīta dabā. Bet jūs teicāt, ka viņ� bija uz bērēm?

����� Acīmredzot bija atgriezies un atkal sācis strādāt amatnieka darbus. Cik esmu dzirdējis, Vorena kundze no�vēlējusi māju viņam.

���� Savu māju?

���� Jā, misis Vorena bija jau gados. Vīrs miris. Arī abi viņas bērni. Dro�i vien domāja, ka neviens viņai nav tu�vāks par Pītu.

���� Liekas, viņa bijusi veca, jauka kundze.

���� Pat pārlieku augstsirdīga. Gadu gaitā izpārdodot vī�ram piederēju�o fermu � pēc vīra nāves tā bija viņas vie�nīgā iespēja izdzīvot �, viņa noteica, ka astoņdesmit ak�riem ap māju jākļūst par dzīvnieku rezervātu. Ja padomā, kā pilsēta izple�as, mums vajadzētu vairāk tādu cilvēku kā misis Vorena, kas domā par dabas saglabā�anu.

���� Cienīgtēvs, es būtu pateicīgs par diviem pakalpo�jumiem.

��� Jā? � Viņ� ieinteresēti paskatījās caur brillēm.

���� Pirmām kārtām, ja jums gadās satikt Pītu agrāk par mani, dieva dēļ nesakiet, ka esam runāju�i. Uzzinājis, ka gri�bu viņu satikt, Pīts varbūt satrauksies un pametīs pilsētu.

���� Vai jūsu strīds bija tik nopietns?

���� Ļaunāks, nekā varat iedomāties. Man jārod viņam īstā pieeja īstajā brīdī.

���� Un kādu palīdzību vēl jūs vēlaties?

���� Kā lai atrod misis Vorenas māju?

Nobraucis divas jūdzes pa lauku ceļu dienvidu virzienā no pilsētas, nonācu pie T veida krustojuma. Nogriezos pa kreisi, un tur, kā jau mācītājs bija teicis, bruģi nomainīja grants. Ma�īnas riteņi �ķieda putekļus, kas aizmugurē virmoja gaisā. Es saspringti lūkojos uz priek�u un cerēju, ka pretī nebrauks neviena vieglā vai kravas ma�īna. Apvidus bija paugurains, un katra pakalna galā mani pārņēma bai�les, vai piepe�i neparādīsies ma�īna, kurā brauc viņ�. Var�būt viņ� nepievērstu uzmanību garām pazibēju�am braucē�jam, bet tikpat labi viņ� varēja pievērst uzmanību visam. Varbūt viņ� nepazītu mani ar bārdu. Bet, ja pazītu mani vai Keitas "VoJvo" (ak kungs, kāpēc neiedomājos paņemt citu ma�īnu?), es zaudētu izdevību viņu pārsteigt. Un iespēja at�rast Keitu un D�eisonu mazinātos.

Sasvīdu�ais krekls lipa pie krūtīm. Kreisajā pusē, kā jau mācītājs bija teicis, parādījās ar biezu me�u un pame�u apau�dzis zemes gabals. Pabraucu garām pastkastei, aizvērtiem vār�tiem un zemes ceļam, kas nozuda me�ā. Mācītājs bija teicis, ka tur ir misis Vorenas māja, no kurienes viņa vērojusi brie��us, vāveres un jenotus, kā arī citus "Dieva bērnus", kas klai�ņoju�i pa īpa�umu. Priecīgs, ka neesmu nevienu redzējis un neviens nav redzējis mani, putekļus celdams, braucu tālāk. Tai pa�ā laikā jutu ba�as, ka nekāda rosība nav manāma tā�pēc, ka Pītija te nav, ka viņ� pārcēlies citur. Pītijs. Jā.

Abos rentgena uzņēmumos bija redzams kāds zobs ar �etrām saknēm, kas auga da�ādos virzienos. Bērna zobs bija mazāks un ne tik iespaidīgs kā lielam cilvēkam. Tomēr nebi�ja grūti saskatīt, ka no viena izaudzis otrs. Turklāt es nebiju paļāvies tikai uz savu spriedumu. Pirms da�ādo baznīcu ap�meklējuma biju devies pie zobārsta. Izņēmis vietējā bankā skaidru naudu, biju samaksājis zobārstam simt dolāru, ie�kams viņ� ķeras pie plānoto pacientu pieņem�anas. Viņ� do�māja tāpat kā es: gan zēna gadu, gan pieaugu�a cilvēka rent�gena uzņēmumi pieder vienai personai.

Tātad cilvēks, kas uzdevās par manu brāli, bija teicis patiesību. FIB bija kļūdījies. Lesters Dents nebija pieņēmis Pītija identitāti. Pītijs bija pieņēmis Lestera identitāti. Tomēr �is satrauco�ais atklājums neko neatrisināja. Tie�i otrādi. Tas izvirzīja daudzus tikpat satrauco�us jautājumus, kas apdrau�dēja veselo saprātu.

Tik tālu viss bija skaidrs. Panācis, ka policisti domā, ka viņ� cauri Montānai dodas uz rietumiem, Pītijs bija aizvedis Keitu un D�eisonu pretējā virzienā � atpakaļ uz Vudfordu. Tā kā vairs nebija jāatstāj maldīgas pēdas, pametot zagtās automa�īnas, viņam nebija grūti izvairīties no vajātājiem. Pietika nozagt automa�īnu ar tāla �tata nu�muru. Braucēju neviens negaidītu vairākas dienas. Un, ka�mēr tika saņemts ziņojums par viņa vai viņas pazu�anu, Pītijs paspēja nokļūt līdz Vorena kundzes īpa�umam un ma��īnu noslēpt. Pa �o laiku viņ� vairākas reizes varēja nomainīt numuru un īpa�nieka līķi nobāzt kaut kur maģistrāles malā.

Misis Vorena. Pēc iepriek�ējā gada nodarījuma Pītijs varēja kļūt tik pa�paļāvīgs, ka viņam izdevās sievieti iebai�dīt. Baznīcā, kur man pastāstīja par Pītiju un misis Vorenu, mācītājs bija teicis, ka Pītijs strādājis pie misis Vorenas, ka viņa nekad nav izlaidusi svētdienas dievkalpojumu, vienīgā reize bijusi svētdienā pirms diviem gadiem, gadu pirms tam, kad Pītijs man nolaupīja Keitu un D�eisonu. Pītijs acīmre�dzot bija nodarījis misis Vorenai kaut ko briesmīgu, ja viņa uzskatīja par neiespējamu tai svētdienā ierasties baznīcā. Mācītājam, kas atzina, ka viņu varēja aizkavēt tikai kaut kas ļoti nopietns, sieviete bija sacījusi, ka saslimusi ar gripu. Nā�kamajā svētdienā viņa atkal bija baznīcā. Viņa bija teikusi, ka Pītijs devies uz citu vietu.

Mācītāja tālruņa zvans varbūt bija izglābis misis Vore�nai dzīvību. Mācītāja rūpes par sievieti, iespējams, radīja ie�spaidu, ka mācītājs Pītiju tur aizdomās, un tāpēc viņ� aizgā�jis. Bet kāpēc vēlāk, kad nebija vairs jābaidās, misis Vorena neizstāstīja par piedzīvotajām �ausmām? Atbildi nebija grūti iedomāties. Tāpat kā misis Gārnere Loganvilā, viņa baidī�jās, ka draudzes locekļi uzzinās, ko Pītijs viņai nodarījis. Vēl vairāk, Pītijs varēja iebaidīt ar draudiem atgriezties un viņu sodīt, ja viņa sagādās tam nepatik�anas.

Varbūt viņa atkal sāka justies dro�a, bet Pītijs par ne�laimi pēc gada atgriezās. Varbūt Pītijs bija izdomājis, kā pa�slēpt pie viņas Keitu un D�eisonu. Mokas atsākās no jauna. Viņ� iebiedēja sievieti tik stipri, ka viņa to ierakstīja testa�mentā. Lai izklausītos ticami, viņa bija spiesta teikt: "Viņ� man ir kā dēls." Novēlējuma parakstī�anas brīdī Pītijs advo�kāta birojā varbūt stāvēja misis Vorenai blakus kā atgādinā�jums, ka, vēr�oties pret viņu, sieviete pavadīs atliku�os mū�a gadus mokās. Pēc tam viņ� kādu laiku turēja sievieti mājās kā gūstekni, bet draudzē izplatīja ziņu, ka pēdējā laikā viņa nejūtas labi. Tā cilvēki nebrīnītos par viņas nāvi. Mācītājs bija teicis, ka misis Vorena bijusi jau gados. Varbūt kādu nakti miegā viņa aizgāja no dzīves � ar spilvenu uz sejas.

Steidzoties atpakaļ uz pilsētu, no mobilā tālruņa pie�zvanīju speciālajam aģentam Geideram, ta�u sekretāre pa�teica, ka pāris dienu viņ� nebūs darbā. Piezvanīju arī uz Pei�na biroju, bet tur automātiskais atbildētājs pavēstīja, ka viņ� nebūs birojā līdz nedēļas beigām. Mani pārņēma nelaba no�jauta, ka viņa sievas biopsijas rezultāti nav biju�i labi.

Palika tikai viena iespēja, proti, griezties vietējā poli�cijā, ta�u, kad apstājos pie iecirkņa (tā pati ķieģeļu ēka � kā pirms gadiem), iztēlojos satrauco�u skatu ar policistiem, kas sakāpj patruļma�īnās un steidzīgi izbrauc uz misis Vore�nas māju. Ja policisti ieradīsies tik uzkrīto�ā veidā, Pītijs vi�ņus pamanīs un aizbēgs pa mājas sētaspuses durvīm. Un es nekad neuzzinā�u, ko viņ� izdarījis ar Keitu un D�eisonu. Pat ja policijai izdotos Pītiju sagūstīt, viņ� varēja atteikties atbildēt uz jautājumiem. Viņ� pateiks, ka nezina, kur ir Kei�ta un D�eisons. Ja viņi ir dzīvi, viņi varēja nosmakt vai nomirt badā, kamēr Pītijs klusē. Izdomā visu labi, es brīdinā�ju sevi. Man bija nepiecie�ama informācija. Es nevarēju pa�ļauties uz policiju, kamēr precīzi nezināju, uz kurieni tai jā�dodas un kas jādara.

Pilote kaut ko teica, ta�u vienmotora lidma�īnas rū�koņa neļāva labi sadzirdēt. Es pagriezos uz viņas pusi.

���� Kā, lūdzu?

���� Es teicu, ka tur ir Vudfordā.

Paskatījos pa labi, kur viņa rādīja. Uz starp�tatu ma�ģistrāles pusi stiepās zemas ēkas, vecas un jaunas.

Viņa bija ielikusi teiktajā tik daudz nozīmes, ka es pa�purināju galvu no vienas puses uz otru.

���� Nesaprotu.

��� Jūs teicāt, ka gribat redzēt, kā dzimtā pilsēta izskatās no gaisa.

���� Teicu gan.

���� Bet jūs tikpat kā neesat paskatījies uz to. Jūs vairāk interesē tās fermas priek�ā.

Mēs pielidojām pie astoņdesmit akru lielā me�a noga- bala tuvāk. Kaut arī diena bija saulaina, vēj� bija jūtams. Ik pa laikam lidma�īna mazliet sa�ūpojās.

���� Jūs esat pilsētu projektētājs, vai ne?

���� Kas?

����� Pēdējos piecos gados �is tas ir uzbūvēts. Kā skatos, tā katru reizi jauns rajons.

�āds izskaidrojums bija labāks nekā patiesība.

��� Jā, pārlieku lielas pārmaiņas var būt nomāco�as. Es skatījos uz lielu bieza me�a nogabalu lejā. Redzēju

�auru taciņu, kas tajā iegāja no grantētā ceļa. Simt metru dziļumā me�ā bija ķieģeļu māja, ko ieskāva zāle un dārzs.

Biju nopircis fotoaparātu ar izbīdāmu objektīvu. Ta�gad to izvilku un sāku fotografēt.

Atgriezies viesnīcas istabā, izplāju astoņu reiz desmit collu uzņēmumus uz galda. Biju samaksājis fotogrāfam, lai viņ� aizkavējas pēc darba un izgatavo attēlus. Jau bija tum�s. Acis sāpēja. Cīnīdamies ar miegu, ieslēdzu televizoru � CNN � un, kamēr diktors fonā kaut ko stāstīja, noliecos pār fotogrāfijām. Lidma�īnas vibrācijas pēc tās bija mazliet neskaidras, tomēr bija redzams viss, kas man vajadzīgs.

Viens tūlīt kļuva skaidrs, un tas nebūtu pamanāms no zemes. Tagad redzēju mājas priek�u, sānus un aizmuguri vienlaikus. Skatoties no aug�as, zāle un dārzs aiz mājas iz�skatījās citādi nekā sānos un priek�ā. Likās, tie kopti pavi�sam nesen. �ķita, ka zeme aiz mājas ir drusku zemāka nekā citviet.

Vai iegrimusi? Neko nesapratu. Vai zeme būtu izrakta un bedre piepildīta no jauna?

CNN diktors stāstīja, ka prātu zaudējis bruņots vīrs saņēmis gūstā savu biju�o sievu un meitu. Viņu ielenkusi policijas īpa�o uzdevumu vienība. Es vērīgi caur palielinā�mo stiklu ielūkojos fotogrāfijās, kas apliecināja, ka zāliens un dārzs aiz mājas ir drusku zemākā līmenī nekā apkārtne.

Pie mājas stāvēja zils pikaps. Es izpētīju strautu, kas vi�jās cauri me�am aiz mājas. Ta�u uzmanību arvien no jauna piesaistīja zeme sētaspusē. Zāle tur likās zaļāka, krūmi bie�zāki, it kā tiem būtu veltīta lielāka uzmanība nekā tiem, kuri auga mājas priek�ā un sānos.

Noliku palielināmo stiklu un mēģināju nomierināties. Ainavā nekā ļauna nav, teiktu policija. Panīku�ais zāliens un vecie krūmi nomainīti ar veselīgiem. Bet ja nu zāliens un krūmi nomainīti tāpēc, ka apak�ā kaut kas uzbūvēts?

Televīzijas diktors man aiz muguras pavēstīja, ka no�tikums ar ķīlniekiem beidzies bēdīgi. Tiklīdz policisti savil�ku�i loku ap māju, vīrs no�āvis meitu un biju�o sievu un no��āvies pats.

Es ar stīvu skatienu blenzu televizorā.

Braucot garām misis Vorenas īpa�umam ar Keitas "Vol�vo", biju pieļāvis kļūdu. Pītijs varēja to pazīt. �oreiz aiz�braucu tikai līdz pilsētas nomalei un atstāju ma�īnu kopā ar citām pie tirdzniecības centra. Uzlicis plecos mugurso�mu, tālāk devos kājām.

Ceļu sistēma, kā jau parasti Vidējo Austrumu lauku ap�vidos, veidoja kvadrātus un taisnstūrus. Vairīdamies no ceļa gar misis Vorenas īpa�umu, gāju ar vairāku jūd�u līkumu, lai astoņdesmit akru lielajā me�ā iekļūtu no aizmugures. Spo�ās un karstās saules apspīdēts, gāju garām tīrumiem, lopiem ga�nībās, garām fermeriem, kas kopa laukus. Sakārtoju beisbola cepuri un pagriezu ērtāk pie jostas piestiprināto somiņu, it kā pasaule mani neinteresētu, bet vienkār�i tik jaukā dienā es�mu izgājis pastaigā. Īstenībā vislabāk būtu skrējis. Adrenalīns, kad dega manī, prasīja piepūli. Baidījos, ka, neko nedarīdams, lai atbrīvotos no spriedzes, sajuk�u prātā. Ceļa labajā pusē kļu�va redzams paliels me�s. Es gāju tam tuvāk. Keita un D�ei�sons. Viņi ir dzīvi, sacīju pats sev. Viņiem jābūt dzīviem.

Lai neviens neredzētu mani ejam uz me�u, nogaidīju, kamēr garām pabrauc ma�īna un neviens cits transportlī�dzeklis nav redzams. Fotogrāfijās redzamā upīte �ķērsoja lau�ku un ceļu. Es nokāpu lejā pie ūdens. Krasti bija pietieka�mi augsti, lai neviens mani neredzētu ejam pa ūdens malu. Gaiss at�ķirībā no saulainajām vietām bija vēss.

Drīz vien upīte ietecēja me�ā. Es palīdu zem �oga, uzrā�pos aug�ā pa slideno krastu un nokļuvu starp kļavām, ozo�liem un gobām. Uztraucos par troksni, kādu sacēlu, bet kas mani me�ā dzirdēs? Pītijs nedevās apgaitā gar �ogu, sargādams īpa�umu pret iebrucējiem. Varbūt viņ� sargā māju. Vai arī viņ� izbraucis un Dievs vien zina, kādus noziegumus pastrādā.

Me�ā valdīja ēna. No mīkstā kritu�o lapu paklāja nāca mitruma un trūdu dvaka. Apslaucīju nosvīdu�o seju, nocēlu no pleciem mugursomu un izņēmu �orīt nopirkto pistoles maksti. Tā bija piestiprināta stiprās jostas labajā pusē. Ap�tvere ar piecpadsmit patronām ielikta somiņā pa kreisi. Tur bija arī divas tikko pirktas aptveres. Kopā ar tām mednieka duncis un piecas collas gar� "Surefire" lukturītis īk�ķa res�numā, kuru iero�u veikala pārdevējs bija ieteicis kā nepa�rasti spēcīgu. No jostas somiņas izņēmu pistoli un ieliku makstī. Josta no smaguma iegriezās miesā.

No nervozē�anas uznāca slāpes, tāpēc atskrūvēju vie�nu no trim mugursomā ieliktajām bla�ķēm un padzēros. Ap�ēdu kaltētas gaļas gabalu un vairākas saujas ar zemesriek�stiem un rozīnēm. Juzdamies mazliet neērti, nolaidu urīnu. Pēc tam uzliku mugursomu plecos un no krekla kabatas iz�vilku kompasu. Vairs nebiju tāds nezinītis kā pirms gada, jo biju atlicinājis laiku kompasa apgū�anai. Atcerējies fo�togrāfijas un aprēķinājis, kāds leņķis jāievēro, lai nokļūtu pie mājas, cauri kokiem devos dienvidaustrumu virzienā.

Visu laiku ieklausījos, vai me�ā neatskanēs aizdomīgi trok�ņi. Zara no�alk�ana varēja nozīmēt, ka uz manu pusi zogas Pītijs, ta�u izrādījās, ka pa koku uz aug�u skrien vā�vere. Tad nobijos no nokrakstēju�a zara, ta�u sapratu, ka tur aizbēg zaķis. Gaisā lidoja putni. Es uzmanīgu vēroju pame�u, vēlreiz ieskatījos kompasā un piesardzīgi virzījos uz priek�u.

Apstājies nākamo reizi, lai padzertos, ieskatījos pulk�stenī un nobrīnījos, ka pagāju�as divas stundas, nevis pus�stunda, kā man bija licies. �ķita, ka gaiss sabiezē. Krekls un d�insi lipa pie sasvīdu�ās miesas. Spēris nākamo soli, tūlīt nometos rāpus, jo me�s kļuva rets.

Lienot uz vēdera pa durstīgo pame�u, degunā cirtās ze�mes trūdu smaka. Līdu pavisam lēni, cenzdamies nesakus�tināt krūmus un neatklāt sevi. Es biju projektējis mājas ba�gātiem klientiem, tāpēc zināju par iebrukuma sensoriem. Uzmanīgi skatījos uz priek�u, vai nepamanī�u pie staba pie�stiprinātu sensoru vai stiepli, kas savienota ar vibrāciju sen- soru. Neko neparastu nemanīju. Domājot par to tagad, sa�protu, ka apkārt klaiņojo�o dzīvnieku pēc iebrukuma sensors me�ā neko nedotu.

Dzīvnieki? Piepe�i atskārtu, ka jau kādu laiku neesmu manījis nevienu dzīvnieku. Nevienu putnu. Mani pārņēma tāda pati tuk�uma sajūta kā Dentu fermā. �>

�ūskas? Es nopētīju zemi sev priek�ā. Nekas nepakus�tējās. Dziļi ievilcis elpu, līdu tālāk. Koki un krūmi kļuva vēl retāki. Pa zemo zaru starpu ieraudzīju klajumu. Zālienu. Pu�ķu dārzu.

Klajuma vidū slējās sarkana ķieģeļu māja. Biju tai tuvojies no labās puses. Divarpus stāvus augsto sienu klāja efejas. Zālienā atradās baltas dārza mēbeles un miniatūras, ko�i krāsotas dzirnavas.

Izvilcis no mugursomas binokli, pārliecinājos, ka sau�le nav tādā stāvokli, ka objektīvi varētu radīt atspīdumus. Iestādījis asumu, nopētīju pirmā un otrā stāva logus. Visiem logiem priek�ā bija me�ģīņu aizkari. Aiz tiem nekas nekus�tējās. Fotogrāfijās mājas otrā pusē bija redzēts pikaps, ta�u par to varēju pārliecināties, tikai nonākot tur.

Virzoties uz priek�u, turējos pie zemes, cik tuvu vien ie�spējams. Jau bija redzama mājas sētaspuse, bet logos joprojām neredzēju kustību. Aplūkoju atklāto laukumu aiz mājas, kas, vērojot no zemes, �ķita dabiskā slīpumā, jo viegli iegrimu�ās kontūras nebija pamanāmas. Apmeklētājs, kas neko neno�jau�, neredzētu neko neparastu, tur bija vienīgi patīkams zā�liens un dārzs. Ja apak�ā patie�ām bija telpa, Pītijs �o vietu virspusē laistīja un mēsloja, jo augiem tur nevarēja būt garas saknes. Ja tā, �odien viņ� nebija paredzējis strādāt dārzā. Viņ� nekur nebija redzams. Iespaids bija tāds, ka māja pamesta.

Uzdro�inājos cerēt, ka man laimējies un Pītija nav mā�jās. Ta�u, aizlīdis pa krūmiem mājas otrā pusē, ieraudzīju pi�kapu turpat, kur iepriek�ējā dienā. Man sa�ļuka dū�a. Nikns virzījos uz priek�u, līdz ieraudzīju parādes pusē apjumtu ve�randu, kurā vilināja ērts �ūpuļkrēsls un �ūpuļtīkls.

Arī �eit nevienu neredzēju, tāpēc atkāpos ēnainā vietā, no kuras bija redzami mājas gali, daļēji sētaspuse un daļēji parādes puse, bet pikaps visā pilnībā. Man apkārt bija krū�mi. Attaisījis mugursomu, padzēros no bla�ķes ūdeni, apēdu vēl vienu kaltētas gaļas gabalu, zemesriekstus un rozīnes.

Es gaidīju.

Gāja stundas, un es gaidīju. Saule aizslīdēja aiz ko�kiem. Krēsla sabiezēja. Jutu, ka, ieraugot apak�stāva logā ie�degamies gaismu, man saspringst muskuļi. Pēc tam gaisma iedegās blakus istabā, vēl pēc brī�a � nākamajā. Es centos saskatīt cauri aizkariem kādu kustību, jo māja joprojām �ķita pamesta. Es zināju, ka gaismu var ieslēgt arī taimeri. Ierau�got gaismu otrajā stāvā un pāri logam pārslīdēju�u ēnu, uz brīdi aizturēju elpu.

Tā bija vīrie�a ēna. Par to nebija �aubu. Tā pavīdēja tikai mirkli, ta�u tik plati pleci un enerģiska gaita nevarēja piederēt sievietei. Pēc mirkļa ēna parādījās apak�stāvā un slīdēja no istabas istabā. Mēģinādams kaut ko saskatīt, pa�cēlu binokli un piepe�i ieraudzīju logā vīru ar bārdu. Seja uz manu pusi bija pavērsta tikai mirkli, jo viņ� tūlīt iegāja virtuvē.

Man pilnīgi pietika ar �o mazo brīdi. Par spīti bārdai nevarēju viņu nepazīt. Pat binoklī nebija iespējams sajaukt platos plecus un cie�o skatienu.

Tas bija Pītijs.

"Ej mājās," es biju viņam teicis. Pazudis gandrīz uz mū��u, viņ� tie�i tā bija izdarījis. Viņ� bija atgriezies Vudfordā. Vai kādreiz viņ� brauc garām arī mājai, kurā dzīvojām? Vai kādreiz dodas uz beisbola laukumu, lai atcerētos to pēcpus�dienu un iegrimtu domās, kā iegrozītos viņa dzīve, ja es ne�būtu devis priek�roku draugiem un aizraidījis viņu no beis�bola spēles?

Izmet tādas domas no galvas, brīdināju sevi. Nezaudē kontroli! Vainas apziņa un no�ēla pagātni nelabos. Tās no�zīmētu vājumu. Tās var novest nāvē. Un novest nāvē arī Keitu un D�eisonu.

Pītijs vairs nav mans brālis.

Viņ� ir ienaidnieks.

Radās impulsīva vēlē�anās pamest slēptuvi, pielīst pie loga, nogaidīt viņu parādāmies vēlreiz un �aut. Bet ja es aiz��auju garām? Roka trīcēja tik stipri, ka mērķī varēju netrā�pīt. Ko tad, ja Pītijs ierauga mani, pirms pagūstu nospiest mēlīti? Ko tad, ja viņ� aizmūk un izmanto Keitu un D�eiso�nu par ķīlniekiem? Vai arī man izdodas viņu no�aut, bet Keita un D�eisons nav tur, kur biju iedomājies?

�aut, lai viņu ievainotu? Kā lai zinu, ka ievainojums nebūs nopietnāks, kā domāts? Pītijs varēja nomirt, pirms pa�gūstu viņu izjautāt. Tā es tikai zaudētu cerības atrast sievu un dēlu.

Paliec uz vietas. Izdomā visu labi, brīdināju sevi. Izda�rot nepareizu gājienu, tu nepanāksi neko vairāk, kā būtu pa�nākusi policija.

Es joprojām vēroju māju. Bija jātiek skaidrībā ar Pīti�ja paradumiem. Ja zvanu policijai, tas jādara īstajā brīdī.

Jāzvana man labvēlīgā situācijā.

Nu protams. Vienīgi � kad tā radīsies?

Iestājās tumsa, gaiss kļuva valgs un vēss, tāpēc biju spiests sameklēt mugursorņā vilnas kreklu. Tas gan nesildī�ja. Kamēr Pītija neskaidrais siluets virtuvē gatavoja ēdienu, iedomājos, ka arī es varētu/ieēst, ja vien būtu ēstgriba. Pa�tiesībā biju tā sanervozējies, ka dedzināja kuņģi.

Ēd, es mudināju sevi. Ar piespie�anos ieliku mutē kal�tētu gaļu un sāku negribīgi ko�ļāt. Otrajā ēdienā noderēja vēl viena riekstu un rozīņu sauja, bet desertā � �āvēti ābo�li. Biju domājis ņemt līdzi sviestmaizes, ta�u nospriedu, ka tās sabojāsies un varu saslimt. Galu galā man nebija ne jaus�mas, cik ilgi, vērojot māju, vajadzēs palikt me�ā. �ā iemes�la pēc biju paņēmis līdzi trīs bla�ķes ar ūdeni. Gribēdams būt taupīgs, kopā ar �āvētajiem āboliem iedzēru tikai da�us malkus.

Cik ilgi tā būtu ar mieru slēpties policisti? Viņi būtu si�tu�i kni�ļus, kas lidoja apkārt. Vai viņi būtu cietu�i aukstu�mu, kas spiedās cauri drēbēm, mitrumu, kur� bikses lipināja pie kājām? Viņi būtu domāju�i par karstu kafiju, siltu gultu un kādu, ar ko dalīt �o gultu. Jau drīz viņiem būtu zudusi pa�cietība, un viņi uzbruktu mājai.

Aizpogāju vilnas kreklu līdz pa�ai aug�ai, tomēr siltāk nepalika. No jauna pacēlu binokli un pa logu ieskatījos vir�tuvē, kur Pītijs gatavoja ēdienu. Pēc kāda laika viņa siluets nozuda.

No kustību trūkuma muskuļos iemetās krampji. Tu�rot aug�ā binokli, iesāpējās rokas un kakls. Gāja minūtes.

Es ieskatījos pulksteņa spīdo�ajā ciparnīcā. Stundas ceturk�snis bija pārvērties pusstundā. Pēc stundas spiediens pūslī kļuva neizturams. Aizlīdu tālāk no slēptuves, apstājos starp kokiem un atvieglojos tik klusu, cik vien iespējams.

Pa krūmiem lienot atpakaļ, ieraudzīju, ka virtuvē ir tum�s. Redzēju, ka Pītijs pirmajā stāvā iet no istabas istabā, izslēgdams gaismu. Pēc minūtes tā nodzisa arī vienā aug�stā�va istabā. Stunda pagāja, vērojot vēl paliku�o gaismu aug��stāvā. Tad nodzisa arī tā.

Debesis klāja mākoņi, kas aizsedza zvaigznes. Māja bi�ja tum�a. Mēģinādams sasildīties, apliku sev apkārt rokas. Plakstiņi kļuva smagi. Centos turēt acis vaļā, skatīdamies te uz māju, te uz tum�o zālienu un dārzu, zem kura dro�i vien bija ieslodzīti Keita un D�eisons. Pavisam tuvu. Tikai vaja�dzēja līdz viņiem tikt. Vajadzēja� Plakstiņi aizvērās. Es no�slīgu zemē un iegrimu miegā.

Noklaudzēja durvis, troksnis izrāva mani no murga, kurā tiku pērts. Acis atsprāga vaļā. Pacēlu galvu uz aug�u un cauri zemajiem krūmiem paskatījos uz māju. Mākoņi bija izklīdu�i. Saule stāvēja aiz muguras, atmirdzēdama logos. At�spīdums �ilbināja acis un padarīja galvassāpes stiprākas. De�besis bija tikpat zilas kā vakar, ta�u vēj� bija pieņēmies un �ūpoja krūmus. Lapu �alk�ana visapkārt dro�i vien bija iz�raisījusi murgu ar pēr�anu.

Paskatījos uz mājas sētaspusi, jo durvis bija noklaudzē�ju�as tur. Ieraudzīju Pītiju. Gai�zaļais krekls kontrastēja ar tum�o bārdu. Es pazinu kreklu. Tas bija man nozagts pirms gada. Vēj� purināja Pītija biezos, melnos matus. Paskatījies apkārt un nopētījis me�u, viņ� noņēma no āķa sienā �ļūte�ni un pārvilka pāri zālienam aiz mājas. Viņ� aplaistīja vai�rākus krūmus, apstiprinot aizdomas, ka kaut kas traucē tiem laist garas saknes un tāpēc tie bie�i jālaista. Da�brīd vēj� pūta ūdens �ļakatas atpakaļ, tāpēc galu galā viņ� noskaitās, nometa �ļūteni, piegāja pie sētaspuses sienas, aizgrieza krā�nu un atgriezās mājā.

Saules atspīdums liedza saskatīt, ar ko viņ� mājā no�darbojas. Pēc pusstundas man lūpas vējā bija tā izkaltu�as, ka pastiepu roku pēc bla�ķes. Tūlīt atrāvu roku atpakaļ, jo durvis noklaudzēja vēlreiz, tagad mājas priek�pusē. Veran�dā iznāca Pītijs. Ūdens ap�ļakstīto zaļo kreklu viņ� bija no�mainījis ar pelēku. Arī �is krekls bija piederējis man. Viņ� pacēla uz aug�u galvu, gandrīz kā ostīdams vēju. Brālis bija pārvērties par dzīvnieku, kas cen�as saost briesmas. Manis dēļ.

Met �īs domas ārā no galvas, no jauna sevi brīdināju.

Kad Pītijs nokāpa pa verandas pakāpieniem, apgāja apkārt mājai, iesēdās ma�īnā un pārlika dro�ības jostu, man paātrinājās pulss. Ma�īnu neapspīdēja saule, tāpēc, iekams Pītijs neapgriezās uz pretējo pusi, cauri vējstiklam paguvu ieraudzīt viņa bārdu un kvēlojo�ās acis. Saceldams putek�ļus, viņ� aizbrauca pa ceļu, zilā ma�īna drīz nozuda starp vējā �alco�ajiem kokiem.

Brīdi likās, ka mani piemānījusi iztēle. Vai patie�ām esmu redzējis to, ko visvairāk gribēju redzēt? Vai tie�ām ma��īnas rūkoņa pagaisa tālumā? Vairākas garas minūtes nekus�tējos. Varbūt Pītijs vienkār�i aizbraucis pārbaudīt pastkasti pie ceļa un pēc brī�a atgriezīsies? Varbūt Pītijam radu�ās aiz�domas, ka māju novēro? Varbūt viņ� aizbraucis, lai izvili�nātu iebrucēju no slēptuves? Tiklīdz do�os uz mājas pusi, Pī�tijs no�aus mani no me�a, kur noslēpies un vēro.

Saule kāpa augstāk. Vēj� pieņēmās spēkā, uzklupdams krūmiem, kuros biju paslēpies. Tomēr man nekļuva aukstāk.

Tie�i otrādi, rīts �ķita neparasti silts. Likās, ka sviedri uz ma�niem putekļiem klātajiem vaigiem no�ūst vienā mirklī. Ie�metis nervozu skatienu pulkstenī, konstatēju, ka pagāju�as piecpadsmit minūtes. Es nopētīju vietu, kur ceļ� pazuda me��ā. Ta�u vēj� kustināja lapas, traucējot pamanīt kādu kustī�bu, kas liecinātu, ka Pītijs slepus atgriezies, lai atmaskotu iebrucēju.

Cie�i nopētīju krūmus aiz mājas. Policija. Izmanto mo�bilo tālruni, es nodomāju. Pastiepis pēc tā roku, sāku �au�bīties. Ja Pītijs skatās no me�a otras puses, viņ� mani izdzir�dēs. Vēj� nenoslāpēs manu balsi, bet aiznesīs vārdus taisnā ceļā līdz viņam.

Ko tad, ja Pītijs nav viens? Ja mājā ir vēl kāds un tas dzird, ka izmantoju tālruni? Vispirms jāatkāpjas vairākus simtus jardu dziļi me�ā, bet tad es izlaistu no acīm māju. Ne�viens nevarēja paredzēt, kas tikmēr notiek.

Saule kāpa augstāk un logos vairs neatspīdēja. Aiz tiem nekas nekustējās. Pagāju�ajā naktī biju redzējis tikai Pītija siluetu. Vai viņ� ir viens? Nez vai policija pagūtu ie�rasties pirms viņa atgrie�anās. Nolādēts, varbūt �ī ir vienī�gā izdevība! Es lavījos uz mājas sētaspusi. Ja Pītijs vēro no me�a mājas priek�ā, tuvo�anos mājas aizmugurei viņ� nere�dzēs.

Pa zemo zaru apak�u nokļuvu klajumiņa malā. Vēlreiz pārbaudīju, vai aiz me�ģīņu aizkariem neviens nekustas. Pēc tam izvilku pistoli un izgāju klajumā. Vēj� dzina mani at�pakaļ me�ā. Ticis līdz ceriņu krūmam, izmantoju to par aiz�segu, pēc tam drāzos uz vīnogām apaugu�u lapeni, no turie�nes nopētīju māju pēdējo reizi. Tad pieskrēju pie mājas sienas un piespiedos pie saulē sasilu�ajiem ķieģeļiem.

Uz sētaspuses durvīm veda pakāpieni. Uzgājis pa tiem, piesardzīgi pastiepu galvu un ieskatījos pa logu. Cauri smal�kajiem aizkariem neskaidri redzēju virtuvi, bufeti, izlietni, plīti un ledusskapi. Vidū stāvēja neliels galds. Viens vienīgs krēsls norādīja, ka Pītijs dzīvo viens.

Ar bailēm iedomājos, ka Pītijam varbūt ir suns, var�būt pitbulterjers, kas sevi neatklāj, kamēr iebrucējs nav ie�kļuvis mājā, bet pēc tam saplosa to gabalos. Pītijam būtu jēga turēt �ādu suni, ta�u, jo vairāk par to domāju, jo lielā�kas �aubas radās. Es biju vērojis māju vairāk nekā divpa�dsmit stundu, bet Pītijs nebija izlaidis suni pastaigā. Tiesa, to varēja izdarīt, kamēr es gulēju. Bet vai suns nebūtu ma�ni saodis un uzbrucis? Un, ja vien Pītijs pēc suņa visu ār�kārtīgi rūpīgi nesakopj, vai es nebūtu redzējis zālienā suņa ekskrementus? Turklāt mājā ieslēgts suns kavētu Pītiju pa�mest to uz ilgāku laiku. Keitai un D�eisonam viņ� varēja at�stāt ēdienu cietumā. Ta�u grūtāk būtu uz ilgāku laiku at�stāt barību sunim, turklāt vajadzētu rēķināties ar dzīvnieka radīto haosu mājā.

Nē, pārliecība, ka Pītijam nav suņa, nostiprinājās. Bet, ja suns tomēr ir, jābūt gatavam to no�aut.

Pārbaudīju sētaspuses durvis. Pārsteiguma nebija � durvis bija aizslēgtas. Vajadzēja izsist logu, iebāzt iek�ā roku un mēģināt attaisīt durvis no otras puses. Nostājos tā, lai pa logu būtu redzams, kas ir durvju roktura tuvumā. Ierau�dzīju bultu un slēdzeni. Pēc loga izsi�anas vajadzēja tikai pa�griezt bultu un�

Tādas lietas bija saprotamas tikai arhitektam vai kā�dam, kas nodarbojas ar celtniecību. Slēdzene bija slēdzama ar atslēgu, kādu es parasti iesaku. No ārpuses derēja tikai atslēga. Ta�u no iek�puses to varēja attaisīt divējādi � at�karībā no konstnikcijas. Ja nebija loga, pa kuru iebrucējs var iebāzt roku, pagrie�ama bulta bija visērtākā. Ja tuvumā logs, dro�āk no iek�puses slēgt ar atslēgu. Pat tad, ja iebrucējs iz�sit logu un pastiepj roku, bez atslēgas viņ� durvis neatvērs.

Tātad � vai Pītijaņrt bija jēga gādāt dro�u atslēgu, bet neizvēlēties pareizo? Protams, atslēgu varēja būt ierīkojusi misis Vorena. Bet vai Pītij�, kam vajadzēja būt piesardzīgam, būtu palaidis garām tādu kļūmi? Es par to �aubījos.

Domājot par to, ba�as radīja vēl kaut kas. Durvis bija iekārtotas tā, ka vērās pa labi, pretī bufetei, nevis pa kreisi, uz brīvo pusi. Tāds iekārtojums nebija ērts, jo neļāva dur�vis atvērt pilnībā, turklāt, verot durvis ar spēku, varēja sa�bojāt bufeti.

Es nervozi ar pistoles spalu izsitu logu. Ar stobru uz�manīgi pavilku aizkarus uz savu pusi. Virtuve kļuva labi pār�skatāma, vismaz daļa. Nogājis pa pakāpieniem lejā, samek�lēju sausu zaru un aplauzu tam mazos zariņus. Nokaltis zars bija piemērots, jo nelocījās. Uzkāpis vēlreiz aug�ā, ieskatī�jos pa caurumu logā. Cenzdamies nerādīt nedz galvu, nedz rokas, uzspiedu bultai, to pagriezdams. Atslēga noskrapstē- ja. Turot pistoli gatavībā, nospiedu rokturi un, nemainīdams vietu, pagrūdu durvis.

Atskanēja briesmīgs dārdiens. Es sarāvos, ieraudzījis at�vērtajās durvīs desmit collu lielu, robainu caurumu. Likās, kāds sāpīgi iebelzis man pa ausīm. Nāsīs iecirtās pulvera smaka.

Dziļi ievilku elpu, lai atjēgtos, uzmanīgi pabāzu galvu uz priek�u un ieskatījos pa durvīm. Pa kreisi bija pielieka�mais ar izceltām durvīm, par ko liecināja stenderē paliku��ās eņģes. Pieliekamajā stāvēja galds ar tam uzmontētu bisi un mēlītei piesietu izturīgu auklu. Aukla stiepās uz bloku aiz bises, uz citu bloku pie griestiem un visbeidzot pie dur�vju aug�malā piestiprināta āķa. Aukla bija tā noregulēta, ka �āviens atskanēja tikai tad, ja sve�inieks durvis atvēris no�teiktā platumā.

Lielais caurums durvīs vedināja uz domām, kas varēja notikt ar manu vidusdaļu. Sapīcis sev aizrādīju, ka nedrīkst atslābināties. Joprojām nevarēju būt dro�s, ka Pītijam nav suņa.

Satraukts notēmēju uz arkveida eju, kas veda ārā no virtuves. Ausīs zvanīja, es neko nedzirdēju. Nekas nekus�tējās.

Es iegāju mājā.

Vēj� kļuva arvien stiprāks. Kad durvis bija aizvērtas, pa izsisto logu un robaino caurumu pūta iek�ā brāzmas. Par spīti nepacietībai pārvietojos lēnām. Ejot gar virtuves galdu, arhitekta izglītība brīdināja no jauna. Velvēta izeja pa kreisi bija vienīgā iespēja tikt ārā no virtuves. To bija grūti saprast. Vajadzēja būt vēl vienām durvīm tie�i pretī, pa kurām varē�tu iziet uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu; tādām, pēc manām domām, vajadzēja būt. Pirmā stāva istabas bija izkārtotas tā, ka no otrā stāva virtuvē varēja iekļūt, izejot cauri priek�na�mam un istabām mājas otrā pusē. Misis Vorena, sieviete jau gados, nebūtu pacietu�i tādas neērtības. Pretējā siena nekal�poja nekādai vajadzībai. Tur bija loģiska durvju vieta, un tās būtu viegli ierīkot. Kāpēc tas nav izdarīts?

Varbūt savā laikā durvis sienā biju�as, es nodomāju. Piegājis tuvāk, pamanīju, ka aug�as līste pie pretējās sienas at�ķiras no līstes pie kreisās puses sienas. Pretējās sienas baltā krāsa �ķita mazliet gai�āka nekā sienai pa kreisi. Ari apmetums bija gludāks. Kāds durvju vietā bija ierīkojis sie�nu, lai virtuvē nebūtu tie�a ieeja no priek�nama.

Vai to darījis Pītijs? Kādēļ? Pat jaunam cilvēkam tāds apkārtceļ� uz virtuvi sagādātu neērtības. Kādēļ viņ� apzinā�ti tā rīkojies?

Vienīgā atbilde bija tāda, ka Pītijs bloķējis durvis, lai iebrucējs dotos garā ceļā cauri mājai. Viņ� ierīkojis vēl kā�das lamatas.

Nu protams. Virtuvē nebija durvju, kas vestu tie�i uz pagrabu. Pagraba durvīm vajadzēja būt priek�namā. Lai no�kļūtu līdz tām, iebrucējam jāiziet cauri citām istabām.

Klausoties vēja gaudo�anā, pa velvēto eju aplūkoju is�tabu. Blakus ledusskapim ieraudzīju slotu un novicināju ar to pret velvi uz aug�u un uz leju, pa labi un pa kreisi. Var�būt ierīkota vēl kāda iedarbinā�anas ierīce (kaut vai foto�elements), kas savienota ar ieroci.

Nekas nenotika.

Es uzspiedu ar slotaskātu uz paklāja zem velves.

Grīda bija stingra. Iegāju ēdamistabā, nopētīju garo galdu, krēslus, bufeti un, neatradis nekādas lamatas, devos uz otru velvēto eju. Pa to bija redzami veci polsterēti krēsli un dīvāns istabā, ko misis Vorena varbūt sauca par viesis�tabu.

Pārbaudījis nākamo paklāju, spēru soli tālāk.

Krāks! Grīda padevās. Sirds ieskrēja kaklā. Krītot me�tos uz priek�u un atsitos ar krūtīm pret lūkas malu. Pistole un slota aizlidoja pa gaisu, es ieķēros ar pirkstiem dēļu grī�dā. Rokas slīdēja. Es karājos, ieķēries ar pirkstiem lūkas ma�lā. Pametu neprātīgu skatienu uz norobe�oto pagraba daļu.

Apak�ā no koka platformas �etru collu attālumā cits no ci�ta rēgojās dun�i, tāpēc nebija cerību nokrist tā, lai tiem ne- uzdurtos. Ja nenomirtu tūlīt, es noasiņotu līdz nāvei.

Rokas saspringa, cen�oties uzvilkties aug�ā. Es ta�u pār�baudīju grīdu, nodomāju. Kā gan esmu ļāvies sevi piemuļ�ķot? Lūka tātad bija aprīkota ar atsperi, kas to atver tikai zem noteikta svara. Pītijs dro�i vien kāpa tai pāri. Ar vi�siem spēkiem stiepos uz aug�u, līdz izdevās atspiesties ar el�koņiem uz lūkas malas. Lēni ievilkos viesistabā. Ticis atpa�kaļ uz grīdas, dziļi ieelpoju. Cenzdamies atgūties, ieklausījos vējā.

Pītijs var atgriezties kuni katru brīdi, nodomāju.

Es pastiepu roku pēc pistoles un slotas, kas krītot bija izkritu�as no rokām. Bet jau tai pa�ā mirklī iedomājos, ka jābūt uzmanīgam. Valdīdams pārāk straujo elpu, uzmanīgi aplūkoju pabalēju�ās mēbeles, griestus, kaktus. �ķiet, nekā draudīga. Pa logiem nopētīju ceļu, kas veda vēja locītajā me�ā. Pītija pikaps neparādījās. Tikai nestāvi uz vietas, uz�runāju sevi. Turēdamies istabas malā, bīdīju pa priek�u krēs�lu, lai neiekļūtu jaunās lamatās.

Velvēta eja pa labi veda gaitenī. Uz aug�u gāja kāp�nes. Pretī ārdurvīm uz kāpņu laukumiņa bija uzstādīta vēl viena bise. Pie mēlītes tāda pati aukla kā pirmajai bisei. Aukla pāri diviem blokiem savienojās ar durvju aug�u. Ja sve�inieks nāktu pa atvērtām durvīm iek�ā, viņ� tiktu pār��auts uz pusēm. Verot durvis ciet vai vaļā, Pītijs bez grūtī�bām varēja pastiept roku un uzkārt auklu uz āķa durvju aug��ā vai arī to noņemt. Nezinātāju sagaidītu acumirklīga nāve.

Vai visas lamatas būtu atklātas? Es saspringti nopētīju gaiteni. Skatiens apstājās pie durvīm zem kāpnēm. Biju pār�liecināts, ka tās ved lejā uz pagrabu. Keita un D�eisons at�radās tikai pāris simt pēdu attālumā.

Grīda bija bez paklāja. Tā izskatījās stingra. Tomēr turējos priek�nama malā un lēni virzījos uz priek�u. Ticis līdz durvīm zem kāpnēm, pārbaudīju rokturi. Tas nospiedās vieg�li. Aiz tā varēja būt jaunas lamatas, tāpēc noņēmu no jos�tas lukturīti, uzmanīgi pavēru durvis collas platumā un no�pētīju spraugu no aug�as līdz apak�ai, vai nebūs redzama aukla.

Aiz durvīm valdīja pilnīga tumsa. Piesardzīgi pavēris tās vēl par da�ām collām, sajutu rūgtu, tādu kā kampara smar�u.

Ko�u līdzeklis.

Pavēris durvis vēl platāk, notēmēju lukturīti un uz stie�ņa ieraudzīju pakārtus mēteļus un citu apģērbu. Skapis! Ne�var būt! Saniknots izbakstīju ar slotaskātu drēbju starpas. Izklaudzināju grīdu. Sienas. Nekur nedzirdēju tuk�u skaņu. Sasodīts, kur palikusi ieeja pagrabā?

Pasteidzies, skubināju sevi.

Atcerējos iepriek�ējo vakaru ar Pītija siluetu logā. Viņ� bija gatavojis ēdienu. Man bija licies, ka viņ� ēd virtuves daļā, kuru nepārredzu.

Bet ja viņ� nesis ēdienu Keitai un D�eisonam?

No virtuves? Kādā veidā? Virtuvē nebija durvju, kas vestu uz pagrabu.

Un tad nāca apskaidrība. Lai iekarsis nekļūtu bezrū�pīgs, atgriezos pa ceļu, pa kuru jau biju nācis. Apstājos ti�kai reizi � lai paskatītos pa logu, vai aiz vēja plosītajiem krūmiem neparādīsies Pītija pikaps. Pēc tam pāri lamatu lū�kai starp viesistabu un ēdamistabu iesteidzos virtuvē.

Pieliekamais. Izklauvēju durvis aiz konservu plauk�tiem. Nekādu tuk�umu. Paskatījies uz grīdu, sapratu, ko Pī�tijs izdarījis. Es sagrābu galdu ar tam piestiprināto bisi. No�vilcis galdu malā, ieraudzīju lūkas aprises. �ī lūka bija ar gredzenu. Pacēlis to uz aug�u, ieraudzīju koka kāpnes, kas nozuda tumsā.

� Keita! D�eison!

Man atbildēja atbalss.

Neviens nesauca pretī.

Es pacēlu lūkas vāku uz aug�u un atbalstīju pret plauk�tiem aiz muguras. Noliku skrūvgaldu tā, lai lūkai netī�ām krītot, tā atdurtos un varbūt neaizcirstos atslēga. Iespīdinā- ju lukturī�a staru tumsā un uz staba piecus pakāpienus ze�māk ieraudzīju slēdzi. Pārbaudījis pirmo pakāpienu, pastie�pu roku, lai ieslēgtu pagrabā gaismu.

Uzmanies, brīdināju sevi. Ja Pītijs ierīkojis slazdus pir�majā stāvā, tie būs arī pagrabā. Biju ticis līdz �ejienei tikai tāpēc, ka iztēlojos sevi viņa vietā. Es domāju tāpat kā viņ�. Ko Pītijs izgudrojis, lai pasargātu pagrabu?

Rokā man bija slotaskāts. Nolaidu kātu lejup, nospie�du slēdzi�

Un atrāvos atpakaļ, jo no slēd�a iz�āvās elektriskais lādiņ�, kas apdedzināja slotaskātu melnu. Zibsnis bija tik spilgts,, trieciens tik spēcīgs, ka izsita slotu no tvēriena. Ro�ka, kurai bija trāpījusi strāva, notirpa.

No māņu slēd�a kūpēja dūmi. Saodis dego�u vadu sma�ku, pagriezu lukturīti un uzmanīgi nokāpu vēl mazliet ze�māk. Katru pakāpienu pārbaudīju ar savu svaru, turēdamies pie iepriek�ējiem pakāpieniem, ja tas salūstu. Jo zemāk kā�pu, jo mazāk bija dzirdams'vēj�. Pārlaidis pagrabam gaismas staru, ieraudzīju kastes, amatnieka galdu un virs tā pie sie�nas darbarīkus, plauktus ar konserviem, veļas ma�īnu un �ā�vētāju, krāsni ar �ķidro kurināmo, vecu veļas toveri un ūdens sildītāju. Logs virs veļas tovera bija aiznaglots ar dē�ļiem. Betona sienas un grīda. Pie griestiem atklātas cauru�les, vadi un sijas. Visur pelējuma smārds.

Nokāpis lejā, ieraudzīju slēdzi pie cita staba, �oreiz apak�ā. Tā ieslēg�anai pacēlu nokritu�o slotu. Vēlreiz izman�toju slotaskātu, un �oreiz slēdzis bija īsts. Pie pagraba gries�tiem iekvēlojās spuldzes: blāvas se�desmit vatu spuldzes, ku�ru gaisma tomēr lika samiegt acis.

� Keita! D�eison!

Man no jauna atbildēja atbalss.

Neatsaucās neviena slāpēta balss.

Centos noteikt savu atra�anās vietu. Siena, kas izgāja uz mājas sētaspusi, atradās pa kreisi. Tajā nebija durvju, pie tās bija tikai augsts grāmatplauktam līdzīgs objekts ar kon�servētiem firziķiem un bumbieriem. Meklēdams jaunas la�matas, nopētīju plauktu no visām pusēm. Piesardzīgi piegā�ju pie plaukta un pagrūdu to ar slotaskātu.

Plaukts paslīdēja sānis, atklādams eju.

Pabāzu galvu un ieskatījos tajā. Es ieraudzīju aptuveni piecpadsmit pēdu garu tuneli. Betons izskatījās gluds un jauns. Pītijs bija kopējis Orvela Denta būvi, tikai koka gries�tu vietā izmantojis betonu.

Tuneļa galā bija redzamas metāla durvis ar atslēgu, bez pagrie�amā roktura. Bija tikai atslēgas caurums, un nebija �aubu, ka durvis ir aizslēgtas.

Gribēju mesties pie durvīm, ta�u kavējos. Kāpēc Pī�tijs pielicis papildu pūles un būvējis tuneli, nevis ierīkojis kameru tie�i blakus mājai? Tāds variants būtu ātrāks un vieglāks. Vai Pītijs vienkār�i sekojis Orvela paraugam? Vai arī tunelī ir lamatas?

Es pētīju kailo grīdu, sienas un griestus, ta�u nekādus draudus neredzēju. Jau gribēdams saukt Keitas un D�eisona vārdu, piepe�i sapratu tuneļa jēgu. Ja pagrabā ienāktu sve��inieks, Keita un D�eisons būtu pārāk tālu, lai kaut ko dzir�dētu un lai sve�inieks dzirdētu viņus.

Bet kā dabūt vaļā durvis? Pamanījis, ka eņģes ir uz tu�neļa pusi, pievērsos skrūvgaldam. Paķēru āmuru un kaltu�

Un apstājos, kādas skaņas paralizēts.

Kaut kas pilēja. Pagraba klusumā sīkais troksnis likās jo skaļ�. Paskatījos uz mazgātavas caurulēm, ta�u krāni ne�pilēja.

Piliens. Es pagriezos, mēģinādams noteikt virzienu, no kurienes nāk skaņa. Piliens. Atkal piliens. Nemainīgi. Ne�pielūdzami.

Uzmanību piesaistīja patrepe. Caurule, kuras gals rē�gojās ārā no sienas. Piliens. Jauns piliens. Varēja saost sma�ku. Piliens. Benzīns. No caurules pilēja benzīns, kas izplū�da pa betona grīdu. Pilē�ana dro�i vien sākās, kad nospiedu neīsto slēdzi uz kāpnēm. Pītija pēdējās lamatas. Ja pārējās nebūtu līdzēju�as, tiklīdz uz grīdas pietiekamā daudzumā sa�krātos benzīns, to aizdedzinātu detonators. Ietu bojā gan māja, gan iebrucējs, viss, kas liecinātu pret Pītiju.

Ar āmuru un kaltu rokās iesteidzos tunelī. Pārbaudījis durvju rokturi, pārliecinājos, ka durvis ir aizslēgtas. Paliku kaltu zem eņģes tapas galviņas un izsitu tapiņu uz aug�u. Iz�darījis to pa�u ar vēl divām eņģēm, mēģināju atvilkt vaļā durvis.

� Keita, es esmu te! � Uzsitu pa durvīm. � D�ei- son, te tēvs! Es izvedī�u jūs no �ejienes!

Viņi nesita pa durvju otru pusi. Uz manu kliedzienu neviens neatsaucās.

Durvis nepadevās. Es skatījos uz atslēgas mehānismu cerībā, ka varē�u noskrūvēt plāksni un izjaukt atslēgu, ta�u Pītijs bija nourbis skrūvju galviņas.

Sāku ar saviem darbarīkiem kalt betonu blakus atslē�gai. Sitot no visa spēka, iesāpējās roka. Zemē nokrita pa�lieli betona gabali. Baidījos, ka no dzirksteles var uzsprāgt benzīna tvaiki, ta�u nebija izvēles. Bija kaut kas jādara, jādara viss iespējamais, iekams māja uzsprāgst. Cerēju at�segt atslēgas bultu, ta�u ieraudzīju tikai metāla loksni, kurā bulta iebīdīta. Sapratu, ka metāla loksne ievietota sienā vairāku pēdu dziļumā. Lai izkaltu tik daudz betona, vaja�dzētu visu dienu.

Pieskrēju pie skrūvgalda un pārskatīju rīkus, vai neat�radī�u lauzni. Lau�ņa nebija. Blakus galdam stāvēja lāpsta un kaplis, ta�u es gribēju ieraudzīt cirvi, ar kuru varētu iz- cirsties cauri ar metālu klātajām durvīm.

Cirvja nebija.

Benzīna smaka pastiprinājās. Uz grīdas gulēja trīs pēdas gar� caurules gabals, varbūt pārpalikums no lamatām. Vēl�reiz pārskatījis rīkus virs skrūvgalda, paķēru cauruli. Cīnīda�mies ar nelabumu, ko radīja benzīna tvaiki, iesteidzos tunelī. Metos ar kaltu un āmuru virsū betonam pie vidējās eņģes. No jauna lidoja pa gaisu betona gabali. Rokas sarāva kram�pji. Nelikdamies zinis par sāpēm, vēl niknāk situ pa kaltu. Āmurs trāpīja pa roku, es iekliedzos, ta�u nelikos zinis par asinīm un dauzīju pa kaltu vēl spēcīgāk. Tiklīdz parādījās robs, nometu savus rīkus, iebāzu robā cauruli un uzgūlos tai ar visu svaru. Svīzdams nepiekāpīgi spiedu cauruli. Piepe�i durvis padevās, atvērdamās spraugā. Tām atdaroties, gan�drīz paklupu un nokritu. Sprauga bija pietiekami plata, lai pa to varētu iespiesties iek�ā.

Dievs, atstāj viņus dzīvus, es lūdzu.

Es ielauzos telpā, kas bija tik liela kā garā�a. Sieviete un zēns sarāvās, cenzdamies atrauties no manis tālāk. Uz abu rokas locītavām bija metāla skava, ko piecas pēdas ga�ra ķēde savienoja ar gredzenu sienā.

� Keita! D�eison!

Viņi izskatījās ap�ilbu�i. Acu zīlītes abiem bija neda�biski lielas, izcēlās to melnums. To varēja panākt tikai vie�nā veidā. Geiders bija teicis, ka Lestera Denta daudzo no�ziegumu klāstā ir arī narkotiku tirdzniecība. Paskatījos, ko biju apgāzis, iebrūkot telpā. Atkritumu tvertne. Tai blakus mētājās tuk�as ampulas un �ļirces.

Tu, kuņas dēls, esi viņus zāļojis! Es iek�ēji kliedzu.

Keita un D�eisons bija bailēs sarāvu�ies. Abiem mugu�rā bija drēbes, kādas man asociējās ar baznīcas apmeklē�a�nu. Keitai bija melnas laiviņkurpes, neuzkrīto�a zila kleita līdz ceļiem un pieskaņota lente matos. D�eisonam bija mel�ni puszābaki, melnas bikses un balts krekls ar taurenīti. Mati kārtīgi saķemmēti, ta�u, cita rokām kopti, tie izskatījās ne�dabiski. Seja abiem bāla, acis iekritu�as. Lūpu krāsa ap Kei�tas lūpām izplūdusi.

Vienīgā mēbele bija gulta. Viņi bija piemetu�ies uz tās, acīmredzot, kad, lau�oties iek�ā telpā, radīju troksni, kas vi�ņiem iedvesa bailes.

���� Keita, tas esmu es! Breds!

Viņi notrīcēja un rāvās prom.

���� D�eison, es esmu tavs tēvs!

Zēns vaidēdams �ļūca atpakaļ, cik tālu ļāva ķēde.

Viņi nekad nebija mani redzēju�i ar bārdu. Narkoti�kām apmiglotu prātu, viņi nepazina mani. Viņi saprata vie�nīgi to, ka mana varmācīgā ielau�anās nozīmē draudus.

���� Klausieties! Jums nav jābaidās!

Es atgriezos tunelī pēc āmura un kalta. Tiklīdz piestei�dzos pie Keitas un D�eisona, viņi sargādamies aizsedza gal�vu ar rokām.

��� Jums vairs nav jābaidās!

Keitas un D�eisona kunkstus nomāca āmura triecieni pa kaltu, man sitot ārā no sienas vienu no iebetonētajiem gredzeniem. Pa gaisu lidoja �ķembas. Benzīna tvaiki vēl ne�bija tiku�i līdz kamerai. Pagaidām, nelikdamies zinis par ie�spējamo dzirksteli, nikni cirtu gredzenu un betonu ap to. Keita un D�eisons aiz �ausmām vairs neizdvesa ne skaņu. Piepe�i gredzens, pie kura bija pieķēdēts D�eisons, nokrita uz matra�a.

Pavērsu kaltu pret gredzenu, pie kura bija pieķēdēta Keita. Kaļot betonu virs Keitas galvas, viņa trīcēja. Viņa atgādināja suni, kas tiek sists tik bie�i, ka, ieraugot saim- nieku/sāk drebēt.

Ak dievs, es apjēdzu, tie�i tā viņa domā. Iztēlojos nar�kotiku miglu, kādā viņa un D�eisons mani redz. Mana bār�da bija izteiksmīga. Pusapziņā viņi dro�i vien vislabāk ie�vēroju�i Pītija bārdu. Mīļais dievs, viņi uzskata mani par Pītiju!

Neprāta dusmās to apjautu. Pītijs mēģinājis izveidot refleksu, lai Keita sauktu viņu par vīru, bet D�eisons par tē�vu, un, pats galvenais, Pītijs centies panākt, lai viņi tam tic. Pītijs abus zāļojis, līdz viņi vairs neapjēdz, kas pa�i ir. Die�nu no dienas atkārtojies viens un tas pats, cen�oties salauzt viņu gribu un preto�anās spējas, cen�oties panākt, lai Keita kļūst par paklausīgu sievu, kas dievina vīru, bet D�eisons par dēlu. Pītijam nebija vajadzīga sieva un dēls ar savām do�mām. Viņam bija vajadzīgas marionetes, kas darbojas pēc viņa prāta.

���� Tas esmu es! Tas patie�ām esmu es! � Es triecu kal�tu betona sienā. � Es esmu Breds!

Keitas un D�eisona acis iepletās vēl lielākās �ausmās.

���� D�eison, es neesmu tas, par ko tu mani turi! Es pa�tie�ām esmu tavs tēvs!

Man nebija laika kaut ko skaidrot, jo vajadzēja abus izvest no pagraba, kamēr benzīna tvaiki nav izplatīju�ies un māja uzsprāgusi. Ar spēcīgu pēdējo cirtienu izsitu no sienas gredzenu, kas turēja Keitu.

Viņi bija tā nobiju�ies, ka nespēja pakustēties.

Saņēmis ķēdes, vilku abus uz durvju spraugu. Iesprau�cies tunelī, pa vienam aiz ķēdes izvilku arī viņus. Man tūlīt noreiba galva, tvaiki sāka smacēt. Velkot Keitu un D�eisonu pa tuneli, no jauna atcerējos suņus, kas negrib sekot saim�niekam. Pagrabā no neīstā slēd�a, kas bija mani gandrīz no�sitis, ieraudzīju veļamies dūmu mutuļus. Detonators. Tiklīdz iz�ausies liesmas, māja uzlidos gaisā.

Pa vaļējo lūku spīdēja dienas gaisma.

� Nu jau tu gandrīz esi brīvībā, Keita! D�eison, drīz tu no �ejienes būsi ārā!

Bet, nostājies uz kāpnēm, D�eisons paskatījās platām acīm un atrāvās atpakaļ. Viņ� iekliedzās. Virs lūkas pavīdē�ja ēna, kas daļēji aizsedza gaismu. Pītijs lūku aizcirta, un die�nas gaisma pazuda pavisam.

No viltus slēd�a plūsto�ie dūmi kļuva arvien biezāki. Uznāca klepus, ta�u es nespēju atklepoties. Virs lūkas norī�bēja, Pītijs no jauna uz tās uzstūma skrūvgaldu. Izvilku pisto�li un iz�āvu trok�ņa virzienā. Ieraudzījis lūkas durvīs �etrus caurumus, sapratu, ka liesmas, kas iz�aujas no stobra, var de�tonēt benzīna tvaikus.

No �au�anas sāka d�inkstēt ausīs. Benzīns jau klāja vi�su grīdu. Kā neprātā meklēju iespēju tikt ārā. Uzmanību piesaistīja ar dēļiem aiznaglotais logs virs veļas mazgāja�mā tovera. Steidzīgi atgriezos pēc āmura, pieskrēju pie lo�ga un sāku lauzt vaļā dēļus.

Logs bija verams uz aug�u un pieāķējams pie griestiem. To atvēris, izdzirdēju vēju, kas pa �o laiku bija kļuvis vēl spē�cīgāks. Kamēr cēlu uz aug�u D�eisonu, sejā iecirtās vēja brāz�ma. Zēns pretojās, ka bīdu viņu ārā pa logu. Tad, brīnīda�mies par Keitas mazo svaru, pacēlu savu sievu. Ieraudzījusi āru un brīvību, viņa mazliet saņēmās. Gribēdama ātrāk tikt projām no manis, viņa sparīgi izlocījās ārā pa logu.

Kuru katru brīdi svelmains sprādziens mani varēja sa�plosīt gabalos. Pakāpos uz tovera, bet, tiklīdz biju ticis ar krūtīm caurumā, tas no mana smaguma izjuka. Es pieķēros pie zara un paliku karājoties. Zars liecās. Es slīdēju atpakaļ.

Iecirtu nagus zemē, ta�u turpināju slīdēt iek�ā pagra�bā tik ilgi, kamēr izdevās atspiesties ar elkoņiem pret logu. Sitoties ar ceļgaliem pret sienu un lienot uz aug�u, uz beto�na pārplīsa d�insi. Lai gan sejā pūta vēj� un garām plūda dū�mi, jutu benzīna smaku.

Man izdevās pieķerties pie cita zara. Pārliekot rokas, vilkos ārā no pagraba. Uz palodzes aizķērās jostas sprādze. Kustināju gurnus, mēģinādams dabūt sprādzi pāri palodzei. Bija dzirdams, kā tā skrāpējas pret betonu. Beidzot ievilku vēderu, pacēlu gurnus iespējami augstu un jutu, ka sprādze atbrīvojas. Vilkos pa mazam gabaliņam ārā. Gurni. Lieli. �etrrāpus nokļuvis uz zemes, tūlīt pielēcu kājās.

Skrienot projām, adrenalīns dedzināja muskuļus. Ie�raudzīju Pītija pikapu; tā atgrie�anos nebiju dzirdējis logam priek�ā aizsisto dēļu pēc. Nedz Keita, nedz D�eisons nebija redzami, ta�u ne�aubījos, ka pat apstulbu�i viņi skrietu tā�lāk no ma�īnas. Pagriezos, lai viņiem pa pēdām mestos uz mājas otru pusi, bet pēc tam pāri klajumam me�a aizsegā�

Un attapos desmit pēdu attālumā no Pītija, kas vērsa pret manām krūtīm bisi.

Viņ� trīcēja nevaldāmās dusmās.

Es nepagūtu izvilkt pistoli un iz�aut, kad viņ� jau bū�tu nospiedis gaili. Pat ja izdotos trāpīt, nebija pārliecības, ka deviņu milimetru lode viņu nogalinās. Savukārt viņ� no desmit pēdu attāluma iztaisītu no manis sietu.

����� Mierā, Pītij! � Nebiju dro�s, vai viņ� mani tādu, ar bārdu, pazīst. � Tas esmu es! Breds!

Viņam samiedzās acis. Likās, viņ� nobijās. �ķita, ka viņ� nespēj noticēt, kas es esmu.

Vēja brāzmas bija tik stipras, ka tikai ar grūtībām sa�klausīju viņu nomurminām:

���� Breds�

����� Uzklausi mani! Vai viņi tev pateica, kas bija Les�ters? � Es kliedzu, jo tas bija vienīgais, ko varēju darīt, lai viņ� neiz�autu. �Vai zini, kāpēc viņi tevi nolaupīja?

���� Lesters, � viņ� nomurmināja.

����� Vai viņi tev teica, ka Lesters bija Orvela un Junisas vienīgais bērns1 Un �is bērns nomira!

No pagraba loga vijās dūmu vērpete.

Vajadzēja novērst viņa uzmanību un virzīties tālāk no mājas.

���� Vai viņi teica, ka aiz bēdām zaudēju�i prātu?

Māja drīz uzlidos gaisā.

���� Viņi jau bija zaudēju�i trīs bērnus, tie piedzima ne�dzīvi! � Es virzījos uz me�a pusi. � Visi pārējie Denti bija miru�i! Junisa vairs nevarēja palikt stāvoklī. Lesters bija vie�nīgā iespēja, kā nepieļaut dzimtas izmir�anu!

Pītijs skatījās gar bises stobru.

���� Lesters.

Dūmi mutuļoja, bet es tikmēr tuvojos me�am.

���� Viņi par katru cenu gribēja atrast dēla aizstājēju! Bet tas nebija iespējams Broktonā. Pārāk tuvu mājām! Kāds varēja viņus pazīt!

Pītijs sekoja, pavērsis bisi pret manām krūtīm.

������������������������ Un viņi uzbrauca uz starp�tatu maģistrāles, un ceļoja no pilsētas uz pilsētu! Viņi gaidīja, kad Dievs viņiem sūtīs tāda pa�a vecuma zēnu! Viņi izbraukāja pilsētas, citu pēc citas! Nobrauku�i simt jūd�u, viņi nokļuva Ohaio! Vi�ņi pabrauca garām Kolumbusai! Viņi nonāca pie Vudfordas! Mēs nekad neuzzināsim, kas viņiem lika nogriezties no ma�ģistrāles! Dro�i vien kaut kur saskatīja Dieva roku. Braukā�jot �urpu turpu, viņi izbrauca līkumu, un pagadījies tu � viens uz ielas, kas bija tuk�a!

��� Vai nevari pateikt, l<ā nokļūt uz maģistrāles? � Pītijs teica ar rūgtumu balsī. � Vai tu tici Dievam? Vai tici pasau�les galam?

Dūmi kļuva arvien biezāki. Tos varēja saost arī tuvāk me�am.

Pītijs nāca man līdzi, �ķita, ka pirksts uz mēlītes savel�kas arvien stingrāk.

��� Viņi nolaupīja tevi, ieslodzīja pazemes istabā un pa�teica, ka tevi sauc Lesters. Viņi sodīja, ja tu neuzvedies kā viņu dēls!

���� Lesters.

Man likās, logā parādās liesmas.

��� Jo �is mans dēls bija miris un nu ir atkal dzīvs, viņ� bija pazudis un ir atkal atrasts. Lūkas evaņģēlijs, piecpadsmi�tā nodaļa, divdesmit ceturtais pants, � sacīja Pītijs.

���� Tu teici, ka viņi tev uzmāku�ies, bet es nodomāju, ka seksuāli.

Es spēru vēl vienu soli.

Soli spēra arī Pītijs.

Vēj� pūta arvien niknāk.

��� Tomēr tā nebija seksuāla uzmācība. Tu gribēji teikt, ka viņi centās pakļaut tavu prātu! Tavu dvēseli! Viņi tik ļoti vēlējās padarīt tevi par Lesteru, ka sita, ka mērdēja ba�dā. Viņi izturējās pret tevi kā pret dzīvnieku, tu vairs nezi�nāji, kas esi. Tas bija tik briesmīgi, ka galu galā tu biji ar mieru kļūt vienalga kas, lai tikai nemoka, lai aizvāc izkār�nījumus un iedod ēst.

����� Viņi mācīja svētp grāmatu, � sacīja Pītijs. � Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Jāņa evaņ�ģēlijs, astotā nodaļa, trīsde�mit otrais pants.

����� Patiesība ir tāda, ka tas viss ir galā! Es gādā�u, lai tev palīdz, Pītij! Vēl nav par vēlu! Tiklīdz policija sapratīs, kāpēc esi darījis to, ko darīji, arī policija gribēs tev palīdzēt! Es galvoju, dzīve var būt labāka! Nepieļauj, ka Orvels un Junisa tevi iznīcina vēlreiz! Tev jāpārstāj būt tādam, kāds esi padarīts, Pītij!

���� Nesauc mani par Pītiju!

Man aizlūza balss.

����� Trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti man �ēl! Zinu, ka savā dzīvē tu vaino mani, ka viss būtu citādi, ja toreiz nebūtu sūtījis tevi mājās no beisbola spēles! Bet, sasodīts, mēs ta�u toreiz bijām tikai bērni! Kā es varēju zināt, ka te�vi nolaupīs Denti? Neviens to nevarēja zināt! Tu biji tikai mazais brālis, kas visur velkas līdzi! Es negribēju, lai tā no�tiek, Pītij. � Man pār seju plūda asaras. � Pēc tavas pazu��anas nebija vakara, kad es nebūtu lūdzis Dievu tevi sveiku un veselu pārvest mājās, kad nebūtu lūdzis dot man vēl vie�nu izdevību! Ļauj tev to atlīdzināt, Pītij! Ļauj atdot dzīvi, kuru tev nolaupīja Orvels un Junisa!

���� Beidz mani saukt par Pītiju!

���� Tev taisnība. Pie manis mājās tu lūdzi, lai tevi sauc par Pīteru, ta�u es to nedarīju. Mēs vairs neesam bērni. Tu esi Pīters.

���� Nē! Ari tā mani nesauc!

Nenovērsdams skatienu no pirksta uz bises mēlītes, mierinādams pamāju ar roku.

-� Labi. Kā vēlies, Lester.

���� Es neesmu Lesters!

���� Tad es nesaprotu. Kas tu esi.7

���� Breds!

Cie�ais satumsu�o acu skatiens liecināja, ka viņ� runā nopietni. Es biju izpostījis viņa dzīvi. Tagad viņ� bija noza�dzis manējo. Nolaupījis manu sievu un dēlu, viņ� bija pie�ņēmis arī manu identitāti. Savā apziņā viņ� bija Breds. Re�dzot, cik dziļi Pītijs sajucis prātā, man kājas kļuva ļenganas.

���� Man ļoti �ēl. Lai Dievs tev palīdz, � es nomurmi�nāju.

����� Nebūt ne. � Balsī ieskanējās toņi, kas neatstāja �aubas, ka viņ� iz�aus. � Lai Dievs palīdz tev.

Tai bridi eksplodēja māja. Sprādziena vilnis uzsvieda mani gaisā un iemeta krūmos. Pa gaisu lidoja �ķembas, no�triecot koku zarus un plosot lapas.

Kā pa miglu saodu dūmus un dzirdēju, kā sprakst uguns. Pārvarēdams sāpes, lēnām slējos kājās. Galva reiba, māca nelabums. Ausis necie�ami zvanīja.

Es biju iemests bedrē. Tikai tāpēc mani nebija ķēru�i �rapneļi, kas lidoja uz visām pusēm. Visapkārt degdamas un kūpēdamas gulēja atlūzas. Dega krūmi. Vēj� nesa liesmas no koka uz koku.

Aizrijies ar dūmiem un cīnīdamies ar klepu, pārlaidu skatienu apkārtnei, vai neredzē�u Pītiju. Man pretī dega mā�ja. Pītijs nestāvēja, kur bija stāvējis. Dro�i vien, tāpat kā es, bija iemests pame�ā.

Visapkārt dega. Kur ir Keita un D�eisons? Viņi bija jā�atrod. Streipuļojot dziļāk me�ā, lūdzu Dievu, kaut viņi būtu skrēju�i uz priek�u, kaut viņi būtu tik tālu, ka uguns tiem vairs netiek klāt.

Un ari Pītijs. Viņ� darīs visu iespējamo, lai atgūtu Kei�tu un D�eisonu.

Ja vien viņ� nav miris. Ja sprādzienā nav gājis bojā.

Bet kur ir līķis? Pēc eksplozijas viss bija līdzens, viņa līķim vajadzēja būt redzamam. Kur tas ir?

Vēj� dzina man virsū dūmus, un, ejot cauri me�am, bi�ju spiests klepot vēl stiprāk. Kamēr gulēju bezsamaņā, uguns bija strauji izplatījusies no koka uz koku. Krūmi bija lies�mās. Es metu līkumus un, vairīdamies no uguns vienā vie�tā, atklāju, ka liesmas pārņēmu�as jaunu me�a gabalu citur man priek�ā.

Man gribējās kliegt: "Keita! D�eison!" Ta�u mājā es bi�ju iedvesis viņiem tādas bailes, ka nez vai viņi atsauktos. Viņi varēja krist vēl lielākā panikā. Ja arī kāds no viņiem atsauktos, Pītijs varēja to izdzirdēt un mesties pakaļ.

Turklāt, ja Keitu un D�eisonu sauktu es, mani izdzir�dētu Pītijs.

Ap mani rūca liesmas. Vēja dzīti, garām traucās dū�mi. Cīnīdamies pēc elpas, ieklumpa�oju klajumā. Liesmas no jauna pārsviedās uz kokiem priek�ā.

Cik tālu Keita un D�eisons tiku�i? Atcerējos upīti, pa kuras malu biju iegājis me�ā. Ja izdotos pie tās nokļūt, ja Keita un D�eisons sasniegu�i upīti, mums būtu izredzes.

Nokļūt līdz upītei? Bet kā? Bēgot no uguns, biju izlai�dis no acīm visu pārējo un nu vairs nezināju, kur atrodos. Tāpat varēja gadīties arī Keitai un D�eisonam. Viņi varēja bēgt pa apli.

Es sataustīju kompasu krekla kabatā. Ar dūmos sa- miegtām acīm uzņēmu ziemeļrietumu virzienu, pretēju tam, pa kuru biju tuvojies mājai. Ieliku kompasu no jauna krek�la kabatā, pamuku no krīto�a, liesmu pārņemta zara un skrē�ju starp vēl neskartiem kokiem uz ziemeļrietumu pusi.

Degot me�s pauk�ķēja un sprakstēja. No karstuma sprāga celmi. No kāda koka atsprāga liels mizas un koksnes gabals. Es nokritu zemē, sapratis, ka to izraisījis �āviens no Pītija bises.

Izvilku pistoli un nelaimīgs paskatījos uz trīco�o roku. Denverā instruktore bija brīdinājusi: lai cik labi nodarbī�bās cilvēks �auj mērķī, nekas nevar sagatavot situācijai, kad iz�ķiras � kur� kuru. Tiklīdz virsroku ņem bailes, meistarī�ba izgaist.

Uguns nāca tuvāk. Nedrīkstēja palikt uz vietas. Ta�u, līdzko pakustē�os, Pītijs iz�aus no jauna. Atgādināju sev, ko izcietusi Keita un D�eisons, visu, ko biju pārdzīvojis, viņus meklējot. Atcerējos, ka Pītijs bija atstājis mani kalnos no�mirt. Muskuļos ielija niknums. Roka pārstāja trīcēt.

Es metos pie nākamā koka. Bises �āviens izrāva tajā robu. Tūlīt pat izdarīju to, ko Pītijs gaidīja vismazāk, � me�tos atpakaļ uz liesmu pusi pie tā koka, aiz kura biju slēpies. Radās nojausma, no kurienes viņ� varētu �aut, un es ierai�dīju krūmu pudurī trīs lodes. Mani ieskāva dūmi. Aizturēju elpu un dūmu aizsegā skrēju pie krūmiem, trīs reizes iz�au�dams. Izlauzies krūmiem cauri, neatradu līķi, bet tikai trīs tuk�as bises patronu �aulītes.

Es pietupos un, smagi elpodams, vēroju, vai kaut kur pame�ā nemanī�u kustību. Ta�u uguns it kā bija padarījusi vēju vēl stiprāku, viss locījās. Tuk�a patronas �aulīte. Cik rei�u Pītijs iz�āvis uz mani? Par divām reizēm es zināju. Cik patronu saiet bisē? Nodarbībās biju uzzinājis, ka parasti �et�ras patronas ir aptverē un viena stobrā. Rezerves patronas Pītija krekla kabatā nebiju ievērojis. �ķita, viņam vēl atli�ku�i vismaz trīs �āvieni.

Uguns tā svilināja muguru, ka steig�us bija jāmeklē jauns aizsegs. Zemā skrējienā nokļuvu pie citiem krūmiem un dūmu aizsegā drāzos tālāk pie celma. Noskanēja rībiens, celma aug�daļa pajuka. Plecā neganti iesāpējās, it kā tajā būtu iedzēlis lielā ātrumā lidojo�s sirsenis. Es metos atpakaļ un kritienā iz�āvu. Cerēju, ka mani trāpīju�as celma �ķēpe�les. Tomēr asinis uz pleca liecināja, ka vainīgas metāla skro�tis. Roka nebija norauta no pleca tikai tāpēc, ka Pītijs bija �āvis no paliela attāluma. Dūmos un liesmās mērķis bija slikti redzams. Mani bija skārusi tikai maza lādiņa daļa.

Ievainojums pulsēja. Pakustināt roku bija grūti. Toties varēju pārvietoties bez grūtībām. Adrenalīna un baiļu uzlā�dēts, ripoju uz kritalas pusi. Zināju, ka nevaru palikt vietā, kur biju nokritis. Liesmas no jauna apdedzināja muguru. Mani ieskāva vēja nestie dūmi. Bet dūmiem vajadzēja ap�ņemt arī Pītiju. Nez vai viņ� spēja mani saredzēt.

Es vēlreiz izvilku no krekla kabatas kompasu un pār�baudīju virzienu. Apspiedis klepu, lai Pītijs nedzirdētu, kur atrodos, pēc kompasa noteicu ziemeļrietumus un cauri dū�makai virzījos uz priek�u. Piecu pēdu attālumā nekas nebi�ja redzams. Gatavs iz�aut, tiklīdz ieraudzī�u draudīgu ēnu, virzījos cauri me�am un ik pēc brī�a skatījos kompasā.

No kreisā pleca pilēja asinis. Galva reiba. Uguns kuru katru brīdi varēja mani apsteigt. Svelme dzina uz priek�u.

Es tik uzmanīgi vēroju dūmus, lai ieraudzītu Pītiju, ka neskatījos, kur lieku kāju. Nogāze straumes malā bija kādas se�as pēdas augsta. Ja no liesmām nebūtu izdrāzies briedis, es būtu novēlies pa nogāzi. Briedis, aizmeties man garām, lejā pārbrida straumi un kāpa aug�ā pretējā krastā.

Es norāpos pie ūdens un jutu, cik gaiss tur ir vēss. Straume bija sekla. Bridu tai pāri, nelikdamies zinis, ka tū�rista zābaki un zeķes samirks. Gribēju zināt vienīgi to, kur palicis Pītijs. Tālāk pa straumi dūmos kustējās ēna. Es sāku �aut, ta�u atjēdzos, ka tas var būt gan Pītijs, gan Keita.

Es nenolaidu ieroci. Skatoties gar stobru, no dūmiem asaroja acis. Vēroju dūmus un gaidīju, kad ēna kļūs redza�ma labāk.

Ēna nozuda. Lai arī kas tas bija, gājējs bija izkāpis no ūdens un devās pa me�u tālāk. Cenzdamies neatpalikt, uz�rāpos pa nogāzi un steidzos pa piedūmoto pame�u uz priek��u. Gaidīju, vai ēna neparādīsies no jauna.

Domas darbojās. Ja tā bija Keita, vai viņai blakus ne�būtu mazāka ēna � D�eisons?

Varbūt ne, ja D�eisons atrastos upes otrā pusē.

Pirms �au�anas man vispirms vajadzēja pārliecināties, uz ko �auju. Virzīdamies tālāk starp kokiem, izmirk�ķināju no iekaisu�ajām acīm asaras un vēroju izplūdu�o me�u. Kaut kas tur kustējās. Uz mirkli pavīdēja Pītija bārda. Viņ� pa�cēla bisi. Es nospiedu mēlīti.

Piepe�i liesmas, ko vēj� nesa pāri galvai, mani gandrīz padarīja aklu. Priek�ā uzliesmoja koki un krūmi. Jūtot, ka karstuma vilnis svilina matus, kāpos atpakaļ un �oreiz zau�dēju līdzsvaru. Krītot lejā no krasta, pūlējos sargāt ievaino�to plecu. Ripodams mēģināju apvaldīt kliedzienu, līdz bei�dzot, plecam smeldzot, paliku guļam.

Piecel�anās prasīja visus spēkus. Kompass bija izkritis, tas vairs nebija atrodams. Tiesa, �obrīd no tā nebija lielas jēgas. Uguns plosījās priek�ā un aiz muguras, Pītijs dro�i vien atradās kaut kur man labajā pusē, tāpēc bez bailēm varēju pārvietoties tikai pa straumes malu. Man nebija ne jausmas, vai esmu Pītijam trāpījis. Ja nebiju trāpījis, viņam bija jā- patveras pie ūdens, un tas nozīmēja, ka viņ� ar mani iet vie- nā virzienā. Vajadzēja tikai atrast upes līkumu, noslēpties un uzbrukt no slēpņa.

Nespēju vairs atcerēties, cik rei�u biju iz�āvis. Pistole varēja būt gandrīz tuk�a. Pārvarēdams roku trīcē�anu, no�spiedu pogu pistoles sānos, izmetu tuk�o aptveri, no jostas somiņas izvilku aptveri ar piecpadsmit patronām, iespiedu spalā, un pistole no jauna bija kaujas gatavībā.

Acu priek�ā viss miglojās pelēks. Dūmi kļuva biezāki, elpot bija arvien grūtāk, jo uguns patērēja skābekli. Liesmas tuvojās. Baidīdamies zaudēt samaņu, gāju gar straumes malu tā, lai paliktu krastā un �ļaksti nesaceltu troksni. Asins zau�dējums pastiprināja reiboni galvā. Vairs nejutu, kur lieku kāju. Da�reiz mans tūristu zābaks trāpīja ūdenī, citreiz ie�stiga dubļos.

Karstais gaiss dedzināja nāsis. Iegāju līkumā, kur no�gāze pasargāja no liesmām. Pieveicu vēl vienu līkumu, un sejā iesitās vēsums. Biju nonācis upes posmā, ko vēl nebija apņēmusi uguns. Tik lielisku, vēsu gaisu nekad vēl nebiju elpojis. Ievilku to plau�ās, cerot, ka tas attīrīs domas un aiz- gainīs plankumus, kas �ūpojās acu priek�ā.

Tiklīdz svaigais gaiss bija atbrīvojis acis no pelēkās miglas, dubļos pamanīju apavu nospiedumus un apstājos. Nospiedumi bija divēji. Pieaudzis cilvēks un bērns bija gā�ju�i pa krastu uz to pa�u pusi, uz kuru gāju es.

Keita. D�eisons.

Es apmetos otrādi, jo no mugurpuses tuvojās steidzīgi, �ļaksto�i soļi. Notēmēju, ta�u tas nebija Pītijs. Pārbijies suns. Tas aizskrēja tālāk pa straumi un nozuda skatienam. Gaiss no jauna sakarsa. Liesmas tuvojās.

Es skrēju uz to pa�u pusi, uz kuru veda pēdu nospiedu�mi. Ceļā gulēja nolūzis koks. Es palīdu zem tā, otrā pusē iz�taisnojos un ievaidējos, jo fhanu pieri trāpīja kaut kas smags. No sitiena sagrīļojos. Biju tik apdullis, ka noslīgu ūdenī uz ceļiem. Pa seju plūda asinis. Mēģināju ar aizmiglotām acīm kaut ko saskatīt.

Manā priek�ā stāvēja Keita ar rungai līdzīgu zaru ro�kās un cēla to jaunam sitienam. Acīs viņai bija narkotiku izraisīts spīdums. Tālāk redzēju D�eisonu.

���� Nē, Keita. � Mani pārņēma �ausmas, cik tāla un vārga izklausījās mana balss. � Nevajag. Tas esmu es.

���� Tu izdzimteni!

Pirms viņas nākamā sitiena man izdevās pacelt roku. Runga atsitās pret elkoni, novēr�ot sitienu sānis, ta�u cauri rokai iz�āvās tādas sāpes, ka likās � roka ir lauzta.

Pistole ar būk�ķi nokrita uz krasta.

���� Nevajag, Keita, tas patie�ām esmu es! Breds!

���� Breds! � Keita iekliedzās un sita ar rungu vēlreiz.

Es tik tikko izvairījos no sitiena noliekdamies. Runga trāpīja ūdenī. Kamēr viņa atvēzējās no jauna, es paripoju tālāk.

Keita platām acīm lūkojās uz kaut ko man aiz muguras.

Es sekoju viņas skatienam.

Virs nolūzu�ā koka pavīdēja Pītija seja. Viņa piere bi�ja nokvēpusi. Mati un bārda apsvilu�i. Krekls dūmos nomel�nējis. No kreisā pleca, kur acīmredzot biju trāpījis ar pēdē�jo �āvienu, sūcās asinis.

Uz koka atbalstītā bise bija pavērsta pret mums.

D�eisons kāpās atpakaļ.

��� Ja zini, dēls, kas tev ir labs, otru soli vairs nesper, � Pītijs uzrunāja D�eisonu.

Es gulēju ūdenī uz muguras. Keita dro�i vien bija sa�lauzusi man labo roku. Sāpēja arī skro�u sa�autā kreisā ro�ka, bet to vismaz varēju pakustināt. Svīzdams aiz piepūles, meklēju aiz jostas aizbāzto dunci.

D�eisons kāpās atpakaļ.

���� Klausi tēvu, � sacīja Pītijs. � Paliec, kur esi.

D�eisons pavēra muti nedzirdamā kliedzienā.

Tad iekaucās Pītijs, jo biju paripojis zem koka un ie�triecu mednieka nazi viņa kājā. Asmens noskrapstēja pret kaulu. Viņam raujoties atpakaļ, norībēja bise. Skrotis nosī�ca man gar galvu. Nē! Baidīdamies, ka �āviens var trāpīt Keitu vai D�eisonu, dūru Pītijam kājā vēlreiz. Man uz�ļācās asinis, bet es jau tēmēju viņam sānā.

Pītijs trieca bises laidi pret manu ievainoto plecu. Es gandrīz zaudēju samaņu un spēju tikai cirsties ar visu svaru viņam kājās un nogāzt viņu ūdenī. Es uzrāpos viņam virsū un pavērsu dunci pret seju, ta�u viņ� mani nogrūda, satvē�ra pie rīkles un sa�ņaudza ar tādu spēku, ka nodomāju � balsene tūlīt salūzīs�

Mūs sasniedza dūmi. Uguns sprakstēja arvien tuvāk. Es ietriecu dunci Pītija ievainotajā plecā. No sāpēm viņ� atkrita atpakaļ uz savas bises. Viņ� paķēra to, izmeta tuk�o patronu un nospieda mēlīti.

Es rāvos atpakaļ no �āviena, kas varēja izārdīt man krūtis, ta�u atskanēja tikai klik�ķis. Patronas bija beigu�ās. Pītijs rēkdams atvēzēja bisi kā rungu, ta�u asins zaudējums bija atņēmis spēkus arī viņam. Sitiens noslīdēja gar manu kāju. Mana kreisā roka necie�ami sāpēja, tā neklausīja, tā�pēc dūriens ar nazi nebija precīzs.

No �āviena uzlidoja gaisā dubļi.

Mēs apsviedāmies uz �āviena pusi.

Keita. Viņa līgodama^ turēja rokās manu pistoli, ko bi�ju nometis. Keita visiem spēkiem centās turēties taisni, �ķi�ta, ka neliela viņas prāta daļa apjēdz, ka pienācis laiks no�rēķināties par izciestajām mokām. Parasti tik mazā attālumā �aut ar pistoli nav grūti. Pat tad, ja viņa neko nezinātu par pistolēm, pietika pavērst stobru skata virzienā un nospiest mēlīti.

Ta�u viņa bija sazāļota ar narkotikām, reizi jau aiz�ā�vusi garām un tagad centās koncentrēties. Virs iekritu�ajiem vaigiem dega tum�as acis. Prāta skaidrību apdraudēja div�kār�s murgu tēls � divi Pītiji, divi Bredi.

���� Palīdzi mani, � sacīja Pītijs. � Es nācu uz �ejie�ni, lai jūs glābtu. No�auj viņu.

Keita vilcinādamās pavērsa pistoli pret mani.

���� Lūdzu, Keita, nevajag, � es sacīju.

Noskatījos, kā savelkas uz mēlītes uzliktais pirksts.

���� No�auj viņu, � sacīja Pītijs.

���� Es mīlu tevi, Keita.

���� Es esmu tavs vīrs. Dari, ko lieku, � sacīja Pītijs.

Keita pagriezās pret Pītiju un ie�āva viņam sejā.

Viņa pagāja soli uz priek�u, nospieda mēlīti, bet aiz�ā�va garām. Viņa streipuļoja uz priek�u, kamēr nostājās bla�kus Pītijam. No pavisam maza attāluma Keita ie�āva viņam krūtīs. Nākamā lode trāpīja kaklā. Viņa tur nebija tēmēju�si. Vienkār�i stobrs nejau�i bija pagriezies uz to pusi. Stāvē�dama tik tuvu, ka netrāpīt nebija iespējams, viņa �āva un �āva � plecā, ceļgalos, cirksnī, plosīdama augumu, līdz vi�sas piecpadsmit patronas bija iz�autas un aizslēgs atslīdējis atpakaļ un tur palicis.

Pār Keitas seju plūda asaras.

Man izdevās piecelties.

Bet, tiklīdz piegāju tuvāk un gribēju viņu apskaut, Kei�ta bailēs kāpās atpakaļ. Viņa no jauna pacēla pistoli un no�spieda mēlīti. Nekas nenotika. Aptvere bija tuk�a. Ta�u, ja kāda patrona vēl būtu palikusi, viņa būtu mani no�āvusi.

Es mierinot pamāju ar roku.

���� Viss ir kārtībā. Tev nekas vairs nedraud. Nedomā�ju darīt tev pāri.

Tum�ās, neprātīgi mirdzo�ās acis vēstīja, ka viņa man netic.

���� Es tev nepieskar�os, � sacīju. � Bet, lūdzu, ļauj tev palīdzēt. � Jutu aiz muguras svelmi. Uguns rēca un sprakstēja, un es atskatījos pār plecu. � Mums jātiek no �ejienes projām.

Es spēru vēl vienu soli uz priek�u. Viņa par atbildi at�kāpās līdz nolūzu�ajam kokam.

���� D�eison! � es saucu. � Kur ir D�eisons? Ak dievs, vai viņ� ir no�auts?

Neprātīgām acīm paskatījos turp, kur pēdējo reizi biju redzējis D�eisonu. Bēgdama no manis, Keita palīda zem ko�ka. Es sekoju un koka otrā pusē piecēlos. Baidījos, ka ie�raudzī�u D�eisona līķi, kuru saplosījis Pītija pēdējais �āviens, ta�u līdzās straumei ieraudzīju zēnu un atviegloti uzelpoju.

Viņ� meta ar akmeni.

Akmens trāpīja man pa krūtīm, ta�u sāpes nejutu. Do�māju tikai par to, kā ātrāk dabūt viņu no �ejienes projām.

���� Viss ir labi, D�eison. Tev ne no kā vairs nav jābai�dās.

Es spēru da�us soļu^s uz viņa pusi. Asinīm noplūdis, liesmās apsvilis, dro�i vieņ,ne ar ko neat�ķīros no Pītija.

Viņ� uzrāpās pa krastu un iemuka me�ā.

No ievainojumiem neturēdamies kājās, centos viņu panākt. Lauzos cauri pame�am, bet svelme un dūmi dzina mani atpakaļ.

Karstums palielinājās. Spo�i uzliesmoja koks. Uguns siena tuvojās.

����� D�eison! � Dūmi man spriedās rīklē. Klepus lika saliekties uz pusēm, ta�u es piespiedu sevi iztaisnoties un pa�gāju garām vēl da�iem kokiem.

Vēj� uz brīdi pa�ķīra dūmus. D�eisonam ceļu nospros�toja uguns, kas tuvojās. Gribēdams no tās bēgt, viņ� pagrie�zās, ieraudzīja mani un apstājās. Dro�i vien �ķitu viņam briesmīgāks nekā uguns siena. Viņ� paskatījās sānis un me�tās uz spraugu uguns mūrī. Vēj� svieda uz viņa pusi liesmas, un es lēcu. Man izdevās notriekt D�eisonu zemē brīdi pirms tam, kad liesmas pārskrēja pāri mūsu zemē guļo�ajiem au�gumiem. Ar visu savas ievainotās rokas spēku vilku viņu ārā no liesmām. Viņ� spēra un sita. Tad mani sāka sist Keita.

���� Laid vaļā! � viņa kliedza.

Visi trīs mēs noripojām pa krastu lejā un iekritām ūde�nī. Viņi joprojām spēra un sita, ta�u es nepretojos. Sitieni kļuva vājāki. Beidzot viņi sabruka, viņu vājās krūtis, skato�ties uz mani, cēlās un krita.

���� Es jūs mīlu, � es sacīju.

Viņi skatījās.

Viņu acīs lēnām kaut kas mainījās, it kā viņi neskaid�ri atcerētos laiku, kad saprata �os vārdus.

���� Palieciet tepat. Man kaut kas jāizdara, � es teicu.

Kamēr pa krasta aug�u tuvojās uguns, es ap�ļakstījos

ar ūdeni, palīdu zem koka un nokļuvu pie Pītija līķa. No neskaitāmajiem ievainojumiem viņu gandrīz viscaur klāja asinis.

Tomēr ar to nepietika. Viņ� jau vienreiz bija atgrie�zies. Man vajadzēja absolūtu dro�ību, ka viņ� ir miris, ka ne�kad vairs neatgriezīsies, pat ne murgos.

Es satvēru Pītiju aiz kājām, ta�u ievainotās rokas bija pārāk stīvas un sāpo�as, lai uzvilktu viņu krastā. Es pūlējos visiem spēkiem un jau gribēju padoties, ta�u blakus ierau�dzīju Keitas rokas. Bikli paskatījos uz Keitu, bet viņa, ne�teikusi ne vārda, palīdzēja uzvilkt Pītiju pa nogāzi aug�up.

Mēs metām viņu uz uguns pusi. Līķi apņēma liesmas. Tikai tad streipuļojām atpakaļ pie ūdens. Lejā Keita pakri�ta, ta�u neļāva palīdzēt. Viņa un D�eisons metās skriet, tu�roties dro�ā attālumā no manis.

Mēs ārstējāmies slimnīcā diezgan ilgi. Mani izjautāja policija un apgabala prokurors, kas gribēja zināt, kāpēc ne�esmu ļāvis, lai Pītiju saņem ciet varas iestādes. Visiem spē�kiem centos iestāstīt, ka tiku ierauts notikumu virpulī. Kā es varēju izskaidrot savas bailes, ka policija neizglābs Keitu un D�eisonu, bet panāks viņu nogalinā�anu? Par spīti at�kārtotiem noliegumiem viņi uzstāja, ka mani vadījis naids, ka esmu gribējis izrēķināties ar Pītiju.

Galu galā man bija jāstājas lielās �ūrijas priek�ā, un no advokāta skaidrojuma sapratu, ka mani var apsūdzēt par tie�sas funkciju ņem�anu savās rokās. �aubos, vai starp zvēri�nātajiem būtu kaut viens cilvēks, kas, redzot manu saitē ie�kārto, salauzto roku un apdegu�o seju, uzskatītu, ka neesmu cietis pietiekami. Katrā ziņā Keitas un D�eisona cie�anu mērs bija pilns. Viņu acīs bija karagūstekņu izmocītais ska�tiens.

Mūs atlaida tikai pēc trim nedēļām. Par samaksu ma�nu "Volvo" aizveda atpakaļ uz Denveru, bet Keita, D�eisons un es no Kolumbusas izlidojām ar lidma�īnu. Draugi apsvei�ca mūs sakarā ar atgrie�anos. Viņi zvanīja. Viņi nāca cie�mos. Mums par godu viņi rīkoja viesības. Mēs viņiem pa�teicāmies. Patiesībā mūsu cie�anu pēdas bija pārāk dziļas, lai mēs ilgotos pēc sabiedrības. Mēs nepratām smaidīt un risināt vieglas sarunas, bet "nopietnai sarunai", lai sīki at�bildētu uz visiem jautājumiem, vēl nebijām gatavi. Pēc kā�da laika mūsu atgrie�anās vairs nebija jaunums. Telefona zvani, vizītes un ielūgumi kļuva retāki.

D�eisons bija tik kluss, ka draugu vecākiem viņa sa�biedrība nelikās īsti vēlama. Savukārt Keita nervozēja, tik�līdz bija jāiziet no mājām. Beidzot viņa vairs nekur negāja. Vienīgais labums bija tas, ka, tiklīdz nodzinu bārdu un nar�kotiku iedarbība bija zudusi, Keita un D�eisons vairs nejauca m^ni ar Pītiju un neuzskatīja par draudu. Tomēr arvien uz�manos, kad gribu viņus noglāstīt.

Es centos būt godīgs pret sevi. Visiem spēkiem pūlējos saprast, kas noticis, un cerēju, ka tik�u visam pāri. Tomēr ir reizes, kad nesaprotu, vai iespējams tikt pāri tam, ko Pī�tijs� Lesters� nodarījis mums. Dīvaini, ka visiem spēkiem biju centies noliegt, ka Pītijs ir Lesters, bet tagad pieņemt, ka viņi ir viens. Mans brālis bija miris jau sen. Manas vai�nas pēc.

Reizēm, Keitai un D�eisonam nemanot, vēroju viņus un mēģinu noteikt, vai viņiem kļūst labāk. Nemanāmi cen�os paskatīties uz visu ar viņu acīm. Skatos spogulī un pūlos redzēt sev cauri. Vai mēs neglabājam tumsu pa�i sevī?

Pirms pāris dienām atnāca Peins, ciemiņ�, par kuru priecājos1 . Es apjautājos par viņa sievu.

���� Vai ar viņu viss ir labi? Kādi bija biopsijas rezul�tāti?

����� Paldies Dievam, izrādījās, ka sacietējums krūtī ir cista. '

Apjēdzu, ka biju aizturējis elpu.

���� Priecājos, ka gadās arī kas labs, � es sacīju.

Pagalmā Peins iekārtojās tai pa�ā atpūtas krēslā, no ku�ra Pītijs pērn bija vērojis guļamistabas logu.

Keita iznesa divas glāzes ledustējas.

Mēs izlikāmies nemanām, kā trīc viņas rokas un grab ledus.

���� Paldies, � es sacīju.

Pieskaroties Keitas plecam, viņa neviltoti uzsmaidīja.

Peins noskatījās, kā viņa dodas atpakaļ uz māju.

���� Vai viņa kaut kur ir bijusi?

���� Pie psihiatra? Jā, � es atbildēju. � Mums visiem trim vajadzēja to apmeklēt.

���� Vai tas kaut kā palīdz?

����� Manējais liek rakstīt, kā viss noticis un ko esmu jutis. Mēs to pārrunājam reizi nedēļā. Vai tas palīdz? � Pa�raustīju plecus. � Viņ� domā, ka palīdz, tikai pagaidām es to nespēju objektīvi novērtēt. Vēl viņ� apgalvo, ka mēs pā�rāk ilgu laiku esot biju�i pakļauti cie�anām, tāpēc cerēt, ka tik drīz tiksim tam pāri, neesot prātīgi.

���� Pareizi vārdi.

���� Keita �odien viena aizgāja uz lielveikalu.

�ķita, Peins mani nesaprot.

���� Tas ir liels panākums, � es paskaidroju. � Atra��anās pūli vai starp sve�iniekiem viņu uztrauca.

���� Un kā ar tevi? Vai domā atgriezties darbā?

���� Jau drīz, � es atbildēju. � Apdro�inā�ana nesedz visus ārstniecības izdevumus. Katrā ziņā ne likumīgos izde�vumus.

���� Bet kā tu jūties? Vai varēsi nodoties darbam?

Es malkoju tēju un neko neteicu.

���� Strādājot birojā, es kādu no�āvu, � Pītijs sacīja.

���� Nogalināji?

Viņ� cie�i lūkojās tējas glāzē.

����� Arī mani sa�āva. Tad bija trīs mēne�us ilgs atva�ļinājums veselības uzlabo�anai. Daudz tiku konsultēts. Lie�kas, jau esmu stāstījis, ka toreiz man radās liekais svars un es aizgāju no darba birojā. Tikai pēc ilgāka laika atkal ju�tos normāli.

���� "Normāli" ir sare�ģīts vārds. Nezinu, vai vēl kād�reiz jutī�os normāli. �ķiet, ilgi esmu dzīvojis sāpju ielejā, tikai neesmu pietiekami gudrs, lai to aptvertu.

���� Un tagad?

����� Manuprāt, Keita rīkojas pareizi, uzmanīdamās no visa sev apkārt. Viss ir iespējams. Vienu brīdi es stāvēju uz kraujas, apbrīnodams ainavu. Nākamajā mirklī brālis nogrū�da mani aizā.

���� Piesardzība ir tikums.

����� Esmu par to pārliecinājies. Tu jautāji, vai domāju atgriezties darbā. Man jau ir darbs.

���� Jā? � Peins mani nopētīja.

����� Rūpes par ģimeni. Mans darbs ir mīlēt Keitu un

D�eisonu tik stipri, cik vien spēka, un pateikties Dievam par katru brīdi, kuru esmu kopā ar viņiem, par to, ka varu vi�ņus apskaut un lolot un darīt visu iespējamo, lai viņi justos dro�ībā.

Peins ļoti izteiksmīgi manī paraudzījās.

���� Vai zini ko, mister Dening?

���� Lūdzu, sauc mani pa^ Bredu.

���� Jo vairāk tevi iepazīstu, jo vairāk tu man patīc.