Haruki Murakami

1Q84

TRE�Ā GRĀMATA OKTOBRIS DECEMBRIS

.1

Esiet, lūdzu, tik laipns un nesmēķējiet, U�ikavas kungs, augumā mazākais vīrietis noteica.

U�ikava uzmeta īsu skatienu galda otrā pusē sēdo�ajam sarunu biedram, pēc tam pa�a pirkstos sa�ņaugtajai Seven Stars cigaretei. Tā nebija aizsmēķēta.

-���� Lūdzu, piedodiet, vīrietis nepanesami pieklājīgi at�kārtoja.

U�ikavas sejas izteiksme �ķita pau�am, ka viņam pa�am nav ne jausmas, kā kaut kas tāds gadījies rokā.

-��� A, tas nekas, tas nekas. Protams, es to neaizsmēķē�u. Rokas darbojas, man pa�am to nezinot.

Vīrietis gan pavirzīja zodu par centimetru uz aug�u un leju, bet skatienu nenovērsa ne par mata tiesu. Tas bija kā piekalts U�ikavam. Viņ� iebāza cigareti atpakaļ paciņā un ielika to atvilktnē.

Garais vīrietis ar zirgastē saņemtajiem matiem stāvēja durvju ailā, it kā atspiedies pret stenderi nevarēja saprast pieskārās tai vai ne, un pētīja U�ikavu, it kā viņ� būtu traips uz sienas. Nepatīkama kompānija, U�ikava nodomāja.

Viņ� jau tre�o reizi satikās un sarunājās ar �iem tipiem, ta�u, lai cik rei�u ar viņiem tiktos, nespēja atslābt.

U�ikavas ne pārāk pla�ajā birojā bija tikai viens galds. Augumā mazākais Skūtais bija iekārtojies pie tā U�ikavam pretī. Runā�ana bija viņa darbs. Zirgaste visu laiku klusēja. Tikai vēroja U�ikavu kā pie ieejas templī nosēdināts ķīnie�u lauvsuns.

-���� Būs jau pagāju�as trīs nedēļas, Skūtais noteica.

U�ikava paņēma galda kalendāru un pārbaudīja ierak�stus tajā.

-��� Jums taisnība. Pēdējo reizi tikāmies pirms trim nedē�ļām.

-����� Pa �o laiku neesam no jums saņēmu�i nevienu ziņo�jumu. Man �ķiet, es iepriek� teicu, ka �ī lieta ir steidzīga. Mēs nevaram �ķiest laiku, U�ikavas kungs.

-���� To es labi saprotu, U�ikava atteica, cigaretes vietā tagad pirkstos grozīdams zelta �ķiltavas. Nav laika stiept to lietu garumā. Tur es jums no tiesas piekrītu.

Skūtais gaidīja, lai U�ikava turpina.

U�ikava sacīja:

-��� Lieta tāda. Man nepatīk sniegt informāciju pa mazām daļām. Man tā nepatīk pa druskai no tā, pa druskai no �ā. Kamēr nav izveidojusies kopaina, kamēr nav saprasts, uz ko ved da�ādie pavedieni, tādas pusgatavas runas nekam neder. Varbūt jums, Ondas kungs, �ķiet, ka rīkojos, kā man pa�am tīk, bet esmu paradis tā strādāt.

Par Ondu nosauktais skūtgalvis turpināja vēsu skatienu vērties U�ikavā. U�ikava zināja, ka �im vīrietim nepatīk. Ta�u tas viņu īpa�i neapbēdināja. Ciktāl sevi atcerējās, viņ� kop� dzim�anas nevienam nebija paticis. Varētu teikt, ka viņam tas bija ierasts esības stāvoklis. Nepatikt ne vecākiem, ne brāļiem, ne skolotājiem, ne darbabiedriem. Ne sievai, ne bērniem. Ja viņ� pēk�ņi kādam iepatiktos, tas būtu visai nepatīkami. Pretēji ierastajam.

-��� U�ikavas kungs, ja vien būtu iespējams, mēs ari respek�tētu jūsu darba stilu. Patiesībā mums vajadzētu to respektēt. Tā arī ir bijis. Ta�u �oreiz runa ir par kaut ko citu. Diem�ēl mums nav laika gaidīt, kamēr noskaidrosies visa patiesība.

-���� Tā gan, Ondas kungs, �oreiz jūs neesat vis pacietīgi gaidīju�i, kad es ar jums sazinā�os, U�ikava noteica. Pa�ralēli manam darbam esat arī pa�i uz savu roku kaut ko pasāku�i?

Onda neatbildēja. Sakniebto lūpu svītriņa neizkustējās. Sejas izteiksme nemainījās. Ta�u U�ikava pēc reakcijas sa�prata, ka trāpījis mērķī. �o triju nedēļu laikā abi mēģināju�i noskaidrot vienas sievietes atra�anās vietu citādos veidos nekā U�ikava. Ta�u nesekmīgi. Tāpēc �ie nepatīkamie tipi ieradu�ies pie viņa vēlreiz.

-��� �ūskai ir �ūskas ceļ�, U�ikava, abas plaukstas izpletis, sacīja, it kā atklādams patīkamu noslēpumu. �ūska uzo�, ko citi mēģina slēpt. Un to es pieprotu. Es varu tikt līdz būtī�bai, sekojot pavisam vājai smar�ai. Ta�u tāpēc varu strādāt tikai pats ar savām metodēm, tikai savā tempā, citādi es nemāku. Es ļoti labi saprotu, ka laiks ir dārgs, ta�u, lūdzu, vēl mazliet pagaidiet. Ja nebūsim pacietīgi, tad neiegūsim neko un visas mūsu līdz�inējās pūles būs vējā.

Onda ārkārtīgi pacietīgi noraudzījās, kā U�ikava spēlējas ar �ķiltavām. Tad pacēla galvu.

-���� Pastāstiet, lūdzu, ko esat jau noskaidrojis, kaut vai daļēji. Mēs saprotam jūsu situāciju, ta�u augstākstāvo�ajiem tas būs nepieņemami, ka atgrie�amies bez jebkāda konkrēta rezultāta. Turklāt, U�ikavas kungs, arī jūsu situācija nav tāda, kas radītu sirdsmieru.

Abi �ie tipi ir iedzīti stūrī, U�ikava nodomāja. Abi bija izslavēti kā izcili cīkstoņi, viņus izvēlējās par vadoņa miesassargiem. Un, neraugoties uz to visu, vadoni viņu acu priek�ā nogalināja. Nu, tie�u pierādījumu tam, ka viņ� ir nogalināts, nebija. Sektas locekļu vidū eso�ie ārsti līķi ap�skatīja, nekādus ārējus ievainojumus neatrada. Ta�u organi�zācijas rīcībā bija tikai vienkār�s aprīkojums un laika trūka. Iespējams, ja tiesu medicīnas speciālists izdarītu pamatīgu sekciju, kaut kas atklātos. Bet tagad jau bija par vēlu. Orga�nizācija jau bija slepeni atbrīvojusies no līķa.

Tā kā �ie abi nebija spēju�i vadoni pasaigāt, viņu stāvoklis nu bija delikāts. Viņu mērķis bija atrast pazudu�o sievieti. Saņēmu�i pavēli ne akmeni uz akmens neatstāt, lai viņu atrastu. Bet pagaidām nevienu reālu pavedienu uzgāju�i nebija. Abi bija spējīgi dro�ības un apsardzes lietās, ta�u bez iemaņām meklēt bez vēsts pazudu�u cilvēku.

-���� Skaidrs, U�ikava noteica. Izstāstī�u jums, ko līdz �im izdevies noskaidrot. Ir tā, kā ir, stāsts būs fragmentārs.

Onda uz bridi samiedza acis. Tad pamāja.

-���� Labi. Mēs ari esam �o to uzzināju�i. Varbūt jums tas jau ir zināms, varbūt ne. Varam dalīties ar informāciju.

U�ikava nolika �ķiltavas, nolaida rokas uz galda un sa�spieda kopā pirkstgalus.

-��� Jauna sieviete, vārdā Aomame, tika izsaukta uz vies�nīcas Okura luksusa numuru, lai veiktu jūsu vadonim mus�kuļu stiep�anu. Tas notika septembra sākumā, tajā dienā, kad pilsētas centrā plosījās briesmīgs pērkona negaiss. Viņa blakusistabā stundu veica manipulācijas, pēc tam vadonis aizmiga. Sieviete lūdza divas stundas viņu netraucēt un atstāt tādā pa�ā pozā. Jūs paklausījāt. Ta�u vadonis negu�lēja. Tobrīd viņ� jau bija miris. Nekādi ievainojumi nebija redzami, izskatījās pēc sirdslēkmes. Tūlīt pēc tam sieviete pazuda. Viņa jau pirms tam bija izvākusies no dzīvokļa, tas bija tuk�s kā izslaucīts. Iepriek�ējā dienā iesniegusi atlū�gumu sporta klubā. Viss bija saplānots. Tātad tas nebija nelaimes gadījums. Tas vedina domāt, ka �ī Aomames kun�dze vadoni ir tī�i nogalinājusi.

Onda pamāja. Tiktāl viss bija pareizi.

-��� Jūsu mērķis ir aizrakties līdz patiesībai. Un tāpēc �ī sieviete jānoķer par katru cenu.

-��� Ja �ī Aomame patie�ām viņu nogalinājusi, tad jāno�skaidro, kāds tam bijis iemesls, kas aiz tā stāv.

U�ikava skatījās uz saviem sakrustotajiem pirkstiem. It kā novērodams kaut ko neierastu. Tad pacēla skatienu un pavērās sarunu biedrā.

-Jūs jau iepriek� ievācāt informāciju par Aomames kun�dzes ģimeni. Vai ne? Ģimenes locekļi ir kaismīgi jehovie�i. Abi vecāki vēl aizvien nodarbojas ar sludinā�anu. Trīsdesmit �etrus gadus vecais brālis strādā galvenajā birojā Odavarā, ir precējies, viņam ir divi bērni. Ari viņa sieva ir pārlieci�nāta jehoviete. No visas ģimenes Aomames kundze vienīgā ir aizgājusi no jehovie�u baznīcas, viņu vārdiem runājot, kļuvusi par "atkritēju" un jau sen pārtraukusi attiecības ar tuviniekiem. Nu jau gandrīz divdesmit gadus ģimenei ar viņu tie�u kontaktu nav. Grūti iedomāties, ka tā varētu viņu slēpt. Viņa vienpadsmit gadu vecumā aizgāja no ģimenes un kop� tā laika pati rūpējusies par sevi. Kaut arī neilgu laiku uzturējās tēvo�a ģimenē, tomēr pēc iestā�anās vidus�skolā kļuva patie�ām patstāvīga. Iespaidīgi. Ļoti apņēmīga sieviete.

Skūtais neteica neko. Laikam gan �ī informācija viņam jau bija zināma.

-���� Tāpēc es nedomāju, ka tajā iejaukti jehovie�i. Viņi ir pazīstami kā pārliecināti pacifisti, nepreto�anās mācības pie�kritēji. Neiedomājami, ka viņi varētu kā grupējums nogali�nāt vadoni. Vai par to mēs būtu vienisprātis?

Onda pamāja.

-��� Jehovie�i �ajā notikumā nav iejaukti. To mēs zinām. Dro�ības labad parunājām ar viņas brāli. Kārtīgi izrunājā�mies, tā teikt. Ta�u viņ� neko nezināja.

-��� Kārtīgi izrunājāties vai tad nagus maucāt? U�ikava noprasīja.

Onda izlikās jautājumu nedzirdam.

-���� Es, protams, jokoju. Muļķīgs joks. Lūdzu, nerādiet tik dusmīgu seju. Lai kā tur būtu bijis, viņ� neko nezina ne par Aomames kundzes nodarīto, ne atra�anās vietu, U�i�kava teica. Es savā būtībā arī esmu pacifists. Iztieku bez varmācības. Aomames kundzei nav nekādu sakaru ne ar ģimeni, ne jehovie�iem. Ta�u, lai kā uz to paskatītos, nevar būt, ka viņa rīkojusies viena pati. Tik sare�ģīta lieta viņai vienai nebūtu pa spēkam. Tik gudri iekārtot apstākļus un tad tik prasmīgi un aukstasinīgi rīkoties. Pazu�ana vien ir pārcilvēcisks sasniegums. Tur nevarēja iztikt bez palīdzības un naudas, turklāt lielas. Aiz Aomames kundzes stāv kāds cilvēks vai organizācija, kas kaut kāda iemesla dēļ ļoti vēlējās vadoņa nāvi. Un tāpēc tam visam maksimāli sagatavojās. Vai par to esam vienisprātis?

Onda pamāja.

-���� Vispārīgos vilcienos jā.

-��� Diem�ēl mums nav ne jausmas, kas tā varētu būt par organizāciju, U�ikava teica. Jūs dro�i vien esat uzmanīgi izpētīju�i arī Aomames paziņu loku un visu viņas apkārtni?

Onda klusēdams pamāja.

-��� Starp citu, viņai tikpat kā nav neviena tuva cilvēka, U�ikava sacīja. Ne draugu, ne mīļākā. Darbavietā, pro�tams, viņai ir paziņas, bet ārpus darba nav personisku attiecību ne ar vienu cilvēku. Vismaz man neizdevās atrast nekādas pēdas par to, ka Aomames kundze būtu ar kādu tuvās attiecībās. Viņa ir vesela, tīri glīta jauna sieviete, kā�pēc tā?

To pateicis, U�ikava paskatījās uz vīrieti ar zirgastē sa�ņemtajiem matiem, kas stāvēja durvju ailā. Viņ� pa �o laiku nebija mainījis ne pozu, ne sejas izteiksmi. Viņam gan jau no pa�a sākuma nekādas izteiksmes sejā nebija. Tāpēc tā nevarēja mainīties. Nez vai tam vīrietim maz ir vārds, U�i�kava nodomāja. Nemaz nebrīnītos, ja vispār nebūtu.

-��� Jūs abi esat vienīgie, kuri viņu redzēju�i, U�ikava sacīja. Vai pamanījāt viņā kādas īpa�as pazīmes?

Onda viegli papurināja galvu.

-���� Kā jau jūs teicāt, vispār viņa ir pievilcīga jauna sie�viete. Ta�u ne tāda skaistule, ko cilvēki pamanītu. Mierīga un klusa. Radās iespaids, ka viņa ir pārliecināta par savām profesionālajām spējām. Ta�u nekādu citu īpa�u pazīmju nebija. Iespaids par ārieni diezgan izplūdis. Vaibstus nekādi neizdodas precīzi atcerēties. Dīvaini.

U�ikava vēlreiz paskatījās uz Zirgasti. Varbūt viņam pēk��ņi būs kas sakāms. Ta�u nebija ne zīmes, ka viņ� grasītos runāt.

U�ikava pievērsās Skūtajam.

-���� Jūs jau noteikti būsiet izpētīju�i Aomames kundzes pāris pēdējo mēne�u telefona zvanu sarakstu, vai ne?

Onda papurināja galvu.

-���� Tik tālu vēl neesam tiku�i.

-���� Iesaku gan. Tas gan noteikti jāizdara, U�ikava smai�dīdams noteica. Cilvēki zvana uz da�ādiem numuriem, un viņiem zvana no da�ādām vietām. Ja papēta telefona zvanu reģistru, dabiski atklājas cilvēka dzīves modelis. �ajā ziņā Aomames kundze nav nekāds izņēmums. Tikt pie privāt�personu zvanu reģistra nav nemaz tik viegli. Ta�u kā nebūt izdevās. �ūskai �ūskas ceļi.

Onda klusēdams gaidīja sarunas turpinājumu.

-��� Papētot Aomames kundzes zvanu at�ifrējumu, atklājās vairāki fakti. Viņa gan ir ārkārtīgi rets gadījums, jo runāt pa telefonu viņai tā īsti nav paticis. Zvanu skaits ir mazs, un sarunas arī nav biju�as garas. Ir gan ari pa kādai garākai, bet ārkārtīgi reti. Lielākā daļa zvanu biju�i no darbavietas, bet viņa strādāja pa pusei kāfrīlansere, darbojās ari privāti. Tāpēc bija klienti, kas ar viņu sazinājās pa tie�o, nevis caur sporta kluba reģistratūru. Tādi zvani biju�i bie�i. Papētot tur nekas aizdomīgs neparādās.

�eit U�ikava ieturēja pauzi, pētīja nikotīna atstātos trai�pus uz pirkstiem un domāja par pīpē�anu. Domās aizsmē�ķēja cigareti un ievilka dūmu. Tad izpūta.

-��� Ir tikai divi izņēmumi. Pirmais viņa divas reizes zva�nījusi uz policiju. Bet ne jau uz 110. Zvanījusi uz Metropo�litēna policijas �indzjuku nodaļas Ceļu satiksmes daļu. No turienes vairākkārt zvanīts arī viņai. Viņa ar automa�īnu nebrauc, policijas darbinieki neapmeklē augstākās klases sporta kluba pasniedzējas privātnodarbības. Tātad tur strādā kāds viņai personiski pazīstams cilvēks. Kas nezinu. Uzma�nību piesaistīja vēl viena lieta, bet tas ir cits gadījums: viņa vairākkārt ilgi sarunājusies ar kādu zvanītāju no anonīma numura. Zvanīts viņai. Pati nav zvanījusi ne reizi. �o numuru man nekādi neizdodas izsekot. Protams, ir tādi numuri, kuru abonenti nav publiski zināmi. Ta�u, ja piepūlas, tos var no�skaidrot. Tomēr attiecībā uz �o numuru, lai kā es pētītu, vārdu nevaru uzzināt. It kā būtu aiz septiņām atslēgām noslēpts. Parasti tā nav.

-���� Tātad zvanītājs ari nav parasts.

-���� Tie�i tā. Te, bez �aubām, iejaukts kāds profesionālis.

-��� Vēl viena �ūska, Onda noteica.

U�ikava pārlaida plaukstas plikajam, deformētajam gal�vaskausam un plati pasmaidīja.

-���� Tā gan. Vēl viena �ūska. Turklāt spēcīga.

-��� Tātad pamazām tomēr noskaidrojas, ka aiz viņas stāv kāds profesionālis, Onda sacīja.

-���� Tā ir. Aomames kundze ir saistīta ar kaut kādu orga�nizāciju. Turklāt tā nav nekāds amatieru un laju pasākums.

Onda puspievērtām acīm paraudzījās U�ikavā. Pagriezās atpakaļ un saskatījās ar durvju ailā stāvo�o Zirgasti. Zirgaste par zīmi, ka sarunu saprot, viegli pamāja. Tad Onda atkal pievērsās U�ikavam.

-���� Un tālāk? Onda jautāja.

-���� Tālāk, U�ikava sacīja. Tālāk ir jūsu kārta runāt. Vai jums nekas nav zināms? Vai kāds ir meklējis iespēju novākt jūsu vadoni kāda grupa vai organizācija?

Onda sarauca garās uzacis. Virsdegunē iegūla trīs grum�bas.

-���� Paklausieties, U�ikavas kungs, padomājiet ta�u. Mēs esam caurcaurēm reliģiska organizācija. Tiecamies tikai pēc dvēseles miera un garīgām vērtībām. Dzīvojam dabisku, kolektīvu dzīvi, strādājam lauku darbus, mūsu dzīvesveids ir askētisks. Kur� un kāpēc varētu saskatīt mūsos ienaidnie�kus? Kuram no tā būtu kāds labums?

U�ikavam mutes kaktiņos pavīdēja divdomīgs smaids.

-��� Vai ir kāda vieta uz pasaules, kur neatradīsies fanātiķi? To, kas fanātiķiem ienāk prātā, neviens nesapratīs. Vai tā nav?

-���� Cik mums zināms, mūsu tuvumā tādu nav, Onda atbildēja, neņemot vērā sacītā ironiju.

-���� Kā ir ar "Ausmu"? Vai �īs grupas paliku�ie locekļi jo�projām klīst kaut kur tuvumā?

Onda vēlreiz vairākkārt uzsvērti papurināja galvu. Tādu nav. Viņi visus "Ausmas" dalībniekus izkāvu�i bez no�ēlas. Bez pēdām. No viņiem nav palicis ne miņas.

-���� Nu labi. Jums par to nekas nav zināms. Tomēr reālā problēma ir tā, ka kāds, kāda organizācija laupījusi jūsu vadonim dzīvību. Ļoti prasmīgi nostrādāju�i. Un tad kā dūmi izkūpēju�i gaisā. Tas ir neapgā�ams fakts.

-��� Tāpēc mums jānoskaidro, kas aiz tā visa stāv.

-���� Neiejaucot policiju. Onda pamāja.

-��� Tā ir mūsu, ne tiesībsargājo�o iestā�u problēma.

-��� Labi. Tā ir jūsu, nevis tiesībsargājo�o iestā�u problēma. Skaidra runa. Viegli saprotama, U�ikava sacīja. Es gribētu noskaidrot vēl vienu lietu.

-���� Lūdzu, Onda teica.

-��� Cik cilvēku jūsu organizācijā zina, ka vadonis ir miris?

-���� Mēs abi zinām, Onda sacīja. Vēl divi, kas palīdzēja pārvest līķi. Mūsu padotie. Organizācijas vadība pieci cil�vēki. Tas viss deviņi cilvēki. Trīs tempļa kalpones pagaidām vēl to nezina, bet agri vai vēlu uzzinās; tās kalpoja viņam līdzās, ilgi to noslēpt neizdosies. Un vēl jūs, U�ikavas kungs, jūs ari to zināt.

-���� Kopā trīspadsmit. Onda neko neteica. U�ikava dziļi nopūtās.

-��� Vai drīkstu izteikties atklāti?

-���� Lūdzu, Onda sacīja. U�ikava teica:

-���� �obrīd manis teiktajam vairs nav nekādas jēgas, bet, kad vadonis nomira, jums nekavējoties vajadzēja par to pazi�ņot policijai. Lai kas ari notiktu, paziņot par vadoņa nāvi. Tik nopietnu notikumu ilgi neizdosies noslēpt. Noslēpums, kuru zina vairāk nekā desmit cilvēki, ilgi nebūs noslēpums. Un jūs savukārt nonāksiet neapskau�amā situācijā.

Skūtajam sejas izteiksme nemainījās.

-��� Lēmumu pieņem�ana nav mūsu darbs. Mums jāizpilda saņemtās pavēles.

-���� Un kur� pieņem lēmumus? Atbildes nebija.

-���� Vai cilvēks, kas aizvieto vadoni?

Onda vēl arvien klusēja.

-��� Lai paliek, U�ikava noteica. Jūs, saņēmu�i kāda aug�stākstāvo�ā norādījumus, slepeni atbrīvojāties no vadoņa līķa. Jūsu organizācijā augstākstāvo�o pavēles izpilda nedo�mājot. Ta�u, raugoties no likuma viedokļa, tā nepārprotami ir līķa apzināta slēp�ana un iznīcinā�ana. Diezgan smags noziegums. To jūs, protams, zināt.

Onda pamāja.

U�ikava vēlreiz smagi nopūtās.

-��� Es jau iepriek� to teicu: ja nu jums gadās sare�ģījumi ar policiju, tad, lūdzu, sakiet, ka es par vadoņa nāvi neko nezināju. Man negribētos būt iesaistītam krimināllietā.

Onda sacīja:

-���� U�ikavas kungam par vadoņa nāvi nekas nav zināms. Mēs jūs lūdzām veikt meklē�anu, sameklēt sievieti, vārdā Aomame. Tajā nav nekā pretlikumīga.

-���� Ļoti labi. Es ari neko nejautāju, U�ikava atteica.

-��� Ja tas būtu iespējams, mēs nevienam nepiedero�am negribētu stāstīt par to, ka vadonis noslepkavots. Ta�u, kad devām zaļo gaismu jūsu, U�ikavas kungs, izmeklē�anai, lai noskaidrotu Aomames atra�anās vietu, nācās atklāt �o ap�stākli ari jums. Mums vajadzīga jūsu palīdzība viņas mek�lē�anā. Jums jāprot klusēt.

-���� Manā darbā prast glabāt noslēpumus ir pamatu pa�mats. Par to neraizējieties. Es neko par to nerunā�u.

-��� Gadījumā ja �is noslēpums nāks gaismā un izrādīsies, ka informācijas avots esat jūs, var notikt kas nelāgs.

U�ikava paskatījās uz galdu, vēlreiz nopētīja savus kopā saspiestos pirkstus. Ar tādu izteiksmi, it kā viņu pārsteigtu atklājums, ka tie izrādīju�ies viņa pa�a pirksti.

-���� Kas nelāgs, U�ikava, pacēlis skatienu, atkārtoja sa�runu biēdra'teikto

Orida piēmiedaaļ acis.

-��� Vadoņa nāves fakts ir jāslēpj, lai tur vai kas. Tāpēc var būt ari tādi gadījumi, kad līdzekļus īpa�i neizvēlas.

-���� Es noslēpumu glabā�u. Par to varat itin nemaz nerai�zēties, U�ikava sacīja. Līdz �im esam labi sadarboju�ies. Esmu palīdzējis pāris lietās, ko jums, ejot oficiālus ceļus, būtu grūti izdarīt. Reizēm darbs bijis ari smags, bet par to esmu saņēmis pienācīgu atalgojumu. Man mutei priek�ā ir divkār�a slēdzene. Es neesmu ticīgs cilvēks, ta�u jūsu vadonis man palīdzēja, un tāpēc es �o lietu nokārto�u. Sa�kopo�u visus spēkus, lai noskaidrotu Aomames atra�anās vietu. Pacentī�os uzzināt, kas aiz tā slēpjas. Tik�u līdz rezul�tātiem. Tāpēc, lūdzu, vēl nedaudz pacietieties. Pavisam drīz saņemsiet labas ziņas.

Onda tikai nedaudz sagrozījās krēslā. Durvīs stāvo�ais Zirgaste, it kā reaģējot uz to, mazliet izmainīja ķermeņa pozu.

-���� Vai tas būtu viss, ko �obrīd varat atklāt? Onda pa�vaicāja.

U�ikava brīdi domāja. Tad sacīja:

-��� Kā jau tikko teicu, Aomames kundze divas reizes zvanī�jusi uz Metropolitēna policijas �indzjuku nodaļas Ceļu satik�smes dro�ības daļu. Viņai no turienes vairākas reizes zvanīts. Pagaidām nezinu, kas ir bijis zvanītājs. Galu galā runa ir par policijas darbinieku, tik tie�i to nevar noskaidrot. Ta�u tobrīd man �ajā neglītajā galvā pēk�ņi ie�āvās spo�a doma. Bija kaut kādas atmiņas saistībā ar Metropolitēna policijas �indzjuku nodaļas Ceļu satiksmes dro�ības daļu. Es visādi izprātojos, kas bija saistībā ar �o policijas nodaļu. Kaut kāds bēdīgs notikums. Pagāja ilgs laiks, līdz atcerējos. Vecums nav nekas patīkams. Vecumā atmiņas atvilktnes sāk ieķer�ties. Agrāk, kā tik kas, ar joni bija ārā. Bet tagad nevaru atcerēties to, kas noticis pirms nedēļas.

U�ikava apklusa, teatrāli pasmaidījis, bridi cie�i nolū�kojās Skūtajā. Viņ� ārkārtīgi pacietīgi gaidīja sarunas tur�pinājumu.

-���� Tas notika �ī gada augustā. Jaunu policisti no Metro�politēna policijas �indzjuku nodaļas Ceļu satiksmes dro�ī�bas daļas atrada no�ņaugtu �ibujas Marujamama�i tuvumā eso�ās mīlnieku viesnīcas numurā. Viņa bija pilnīgi kaila, roku dzel�os saslēgtām rokām. Tas, protams, sacēla zināmu skandālu. Bet Aomamei tie�i pāris mēne�u pirms �ī noti�kuma bija vairākkārt no turienes zvanīts. Tad pēk�ņi pēc �ī incidenta vairs neviena zvana. Vai tā būtu tikai sagadī�anās, nekas vairāk?

Onda brīdi klusēja. Tad ierunājās:

-��� Tad Aomames kundze būtu sazvanījusies ar to noslep�kavoto policisti?

-��� Viņu sauca Ajumi Nakano. Divdesmit se�us gadus veca. Diezgan skaistu, melanholisku seju. Gan viņas tēvs, gan vecākais brālis ari strādā policijā, policistu ģimene. Ar sa�mērā labiem panākumiem. Policija, protams, uzsāka izmek�lē�anu. Tomēr pagaidām noziedznieks nav atrasts. Varbūt nav piedienīgi tā vaicāt, bet vai jums par �o notikumu nekas nav zināms?

Onda palūkojās U�ikavā tik cietām un aukstām acīm, it kā tās tikko būtu izcirstas no ledāja.

-����� Es īsti nesaprotu, ko jūs gribat teikt, viņ� sacīja. Vai domājat, ka mēs kaut kādā veidā būtu saistīti ar �o incidentu, U�ikavas kungs? Ka kāds no mums kopā ar �o policisti devies uz ap�aubāmu mīlnieku viesnīcu, saslēdzis viņu roku dzel�os un no�ņaudzis?

U�ikava saknieba lūpas un papurināja galvu.

-���� Nekļūstiet smieklīgs. Nē, patie�ām! Ne uz to pusi. Es tikai jautāju, vai jums ir kaut kas zināms saistībā ar �o in�cidentu. Vienalga kas. Lai cik nenozīmīgs sīkums, man tas ir ļoti svarīgi. Viss zināmais jāsaliek kopā, citādi man neizdosies atklāt saistību starp policistes slepkavību �ibujas mīlnieku viesnīcā un jūsu vadoņa nogalinā�anu.

Onda kādu brīdi cie�i, it kā nomērīdams, pētīja U�ikavu. Tad izelpoja aizturēto elpu.

-��� Skaidrs. Nodo�u �o informāciju augstākstāvo�ajiem, viņ� sacīja. Tad paņēma blociņu un, skaļi atkārtojot, pie�rakstīja:

-�� Ajumi Nakano. Divdesmit se�i gadi. Ceļu satiksmes dro��ības daļa. Iespējams, bijusi saistīta ar Aomami.

-��� Tie�i tā.

-��� Vēl kaut kas?

-��� Ir vēl viena lieta. Tas man noteikti jāpavaicā. Kur� pir�mais jūsu organizācijā minēja Aomames vārdu? To, ka Tokijā ir trenere, kas nodarbojas ar muskuļu stiep�anu. Kā jau jūs iepriek� norādījāt, es izpētīju �is sievietes pagātni, kā vien�mēr kārtīgi un pamatīgi. Ta�u ir viena savāda lieta es neatradu pilnīgi neko aizdomīgu. Pilnīgi tīra. Un tad jūs viņu uzaicinājāt uz viesnīcas Okura luksusa numuru. Bet kur� vispirms viņu ieteica?

-���� Nezinu.

-��� Nezināt? U�ikava noteica. Tad savilka seju kā bērns, kas sadzirdējis īsti nesaprotamus vārdus. Tātad jūsu orga�nizācijā neviens neatceras, kur� tie�i pirmais pieminēja Aomames vārdu. Vai tā?

Onda, sejas izteiksmei nemainoties, atbildēja:

-��� Tie�i tā.

-���� Dīvains stāsts, U�ikava kā brīnīdamies novilka.

Onda klusēja.

-��� Nesaprotami. Nez no kurienes, nezin kad parādās viņas vārds, un �is runas, neviena nevirzītas, pa�as no sevis rit tālāk. Vai tā?

-���� Patiesību sakot, pats vadonis par to runāja visaizrautīgāk, Onda, vārdus apdomādams, sacīja. Vadībā bija cilvēki, kas domāja, ka ir bīstami sevi uzticēt cilvēkam, par kuru tik maz zināms. Arī mēs, no apsardzes viedokļa rau�goties, tam piekritām. Ta�u vadonis to neņēma vērā. Tie�i viņ� �o lietu virzīja uz priek�u.

U�ikava vēlreiz paņēma �ķiltavas, atvēra vāciņu, kā pār�baudīdams to stāvokli, uz�ķīla uguni. Tad uzreiz aizvēra vāciņu ciet.

-��� Cik noprotu, vadonis bija ļoti apdomīgs cilvēks, viņ� sacīja.

-���� Tā bija. Ārkārtīgi vērīgs, ārkārtīgi apdomīgs cilvēks.

Iestājās dziļ� klusums.

-��� Man ir vēl kas jautājams, U�ikava sacīja. Par Tengo Kavanu. Viņam biju�as attiecības ar kādu par viņu vecāku precētu sievieti Kjoko Jasudu. Reizi nedēļā nākusi pie viņa uz dzīvokli, kur pavadīju�i laiku tuvībā. Nu, jaunībā tādas lietas notiek. Tad kādu dienu piezvanījis viņas vīrs un paziņojis, ka viņa vairs pie Kavanas nenāk�ot. Ar to arī saruna beigusies.

Onda sarauca uzacis.

-��� Es īsti nesaprotu, kurp �ī saruna virzās. Vai Tengo Kavanam ir kāds sakars ar �o notikumu?

-���� Tas vēl nav zināms. Tomēr saistīja manu uzmanību. Lai kas būtu noticis, lai kādi apstākļi izveidoju�ies, vismaz vienreiz tai sievietei pa�ai vajadzēja piezvanīt. Bet viņa ir pazudusi. Bez pēdām. Es nemēdzu piekasīties sīkumiem, bet dro�ības dēļ tam pievērsos. Vai jums par to nekas nav zināms?

-��� Vismaz es par �o sievieti neko nezinu, Onda mono�tonā balsī noteica. Kjoko Jasuda. Biju�as attiecības ar Tengo Kavanu.

-���� Precēta sieviete, desmit gadus vecāka par viņu.

Onda arī �o vārdu ierakstīja blociņā.

-��� Informē�u vadību ari par to.

-��� Labi, U�ikava teica. Starp citu, kā ar Eriko Fukadas atra�anās vietu?

Onda pacēla galvu un paskatījās uz U�ikavu kā uz greizu gleznas rāmi.

-���� Kāpēc mums būtu kaut kas jāzina par Eriko Fukadas atra�anās vietu?

-��� Jūs neinteresē, kur viņa atrodas?

Onda papurināja galvu.

-���� Mums nav nekādas daļas par to, kurp viņa dodas un kur atrodas. Brīvs cilvēks.

-��� Arī par Tengo Kavanu jums nav intereses?

-��� Tam cilvēkam nav nekāda sakara ar mums.

-��� Kādu bridi jums par tiem abiem bija dziļa interese, U�ikava sacīja.

Onda samiedza acis. Tad teica:

-���� �obrīd mūs visvairāk interesē Aomame.

-��� Intereses laika gaitā mainās.

Onda tikai nedaudz sa�ķieba muti. Viņ� neatbildēja.

-���� Ondas kungs, vai esat lasījis Eriko Fukadas romānu "Gaisa kūniņa"?

-��� Nē, mūsu organizācijā atļautas tikai ar ticību saistītas grāmatas. Citas aizliegts pat rokā ņemt.

-��� Vai esat dzirdējis par little people?

-��� Neesmu, Onda nekavējoties atbildēja.

-��� Labi, U�ikava noteica.

Ar to saruna bija galā. Onda lēnām piecēlās no krēsla, nobraucīja �aketes piedurknes. Zirgaste atrāvās no sienas un paspēra soli uz priek�u.

-��� U�ikavas kungs, kā jau iepriek� minēju, �ajā gadījumā laiks ir ļoti dārgs, Onda sacīja, no aug�as noraudzīdamies uz krēslā sēdo�o U�ikavu. Pēc iespējas ātrāk jānoskaidro Aomames atra�anās vieta. Mēs, protams, arī darīsim, ko spēsim, darbosimies no citas puses nekā jūs. Ja neatradīsim Aomami, visi būsim ļoti sare�ģītā situācijā. Tagad jūs esat kļuvis par vienu no cilvēkiem, kuriem zināms �is svarīgais noslēpums.

-��� Svarīgas zinā�anas uzliek svarīgus pienākumus.

-���� Tie�i tā, Onda neizteiksmīgi noteica. Tad pagriezās un devās prom, atpakaļ nepaskatījies. Zirgaste sekoja Skū�tajam, izgāja no istabas un aizvēra durvis, nesaceļot ne mazāko troksnīti.

Kad abi bija prom, U�ikava atvēra rakstāmgalda atvilktni un nospieda magnetofona slēdzi. Atvēra vāciņu, izņēma ka�seti, uz etiķetes ar pildspalvu glīti uzrakstīja datumu un laiku. Pēc tam paņēma no atvilktnes Seven Stars paciņu, iz�vilka vienu cigareti, aizsmēķēja ar �ķiltavām. Dziļi ievilka dūmus, tad, pavērsis seju pret griestiem, izpūta. Tāpat seju pret griestiem pagriezis, uz brīdi pievēra acis. Pēc kāda laika atvēra acis un paskatījās sienas pulkstenī. Tas rādīja pustris. Tik tie�ām nepatīkami tipi, U�ikava vēlreiz nodomāja.

Ja neatradīsim Aomami, visi būsim sare�ģītā situācijā, tā Skūtais bija teicis.

U�ikava bija divas reizes pabijis Jamana�i kalnos iekārto�tajā organizācijas bāzē un redzējis arī jaukto koku audzes dziļumā uzcelto pārmērīgi lielo kurtuvi. Paredzēta atkritumu un bojāto dārzeņu sadedzinā�anai, bet temperatūra tajā bija pietiekami augsta, lai sadegtu arī cilvēka līķis tā, ka ne kauli pāri nepaliktu. Viņ� zināja, ka vairāki cilvēki tur tie�ām sadedzināti. Arī vadonis. Protams, U�ikavam negri�bējās piedzīvot tādu likteni. Kaut kad un kaut kur nāksies sastapties ar nāvi, bet, ja iespējams, tad gribētos cerēt uz nedaudz patīkamāku mū�a noslēgumu.

Saprotams, vairākus faktus U�ikava viņiem neatklāja. Viņ� nemēdza atklāt visas kārtis, kas bija rokā. Varēja ļaut uzmest skatienu sīkajām kārtīm. Ta�u stiprās labāk nerādīt. Turklāt kaut kādā veidā ari jānodro�inās. Piemēram, paslepus ierakstot sarunu. U�ikava labi pieprata �ādas spēles. At�ķirībā no jaunajiem, �ajā ziņā nepieredzēju�ajiem mie�sassargiem.

U�ikavam bija izdevies noskaidrot to cilvēku vārdus, ar kuriem Aomame strādāja kā privāta trenere. Ja nedaudz pie�pūlies un zini, kā tās lietas darāmas, tad lielāko daļu infor�mācijas var dabūt. U�ikava sāka pa vienam pētīt Aomames divpadsmit privātos klientus. Astoņas sievietes un �etri vī�rie�i, pārtiku�i, ar stāvokli sabiedrībā. Neviens neizskatījās pēc tāda, kas varētu būt iesaistīts slepkavībā. Viņu vidū bija tikai viena bagāta sieviete, pāri par septiņdesmit, kura izveidojusi patversmi no vardarbības ģimenē cietu�ām sie�vietēm. Tā bija iekārtota divstāvu dzīvokļu namā līdzās viņas pa�as pla�ajai villai. Tur mitinājās no nelabvēlīgas vides izglābu�ās sievietes.

Pats par sevi tas bija lieliski. Nekā aizdomīga. Ta�u kaut kas aizķērās U�ikavas apziņas tālākajā nostūrī. Un viņ� meklēja un meklēja, kas �is "kaut kas" varētu būt. Viņ� bija apveltīts ar dzīvniecisku o�u un intuīcijai uzticējās vairāk par visu. Pateicoties tai, viņ� vairākkārt bija par mata tiesu izglābies no nāves. Varbūt tāpēc, ka "vardarbība", vairākkārt atkārtojoties, bija kļuvusi par �ifra atslēgu. �I sieviete apzināti vērsās pret vardarbību, piedāvāja aizsardzību tās upuriem.

U�ikava devās apskatīt patversmi. Tā atradās Adzabu pie�kalnē, pirmklasīgā rajonā, koka celtnē. Vecā, bet apburo�ā mājā. Raugoties cauri vārtu restēm, varēja saskatīt skaistas puķu dobes pie ieejas, pla�u zālienu. Lieli mū�zaļie ozoli meta ēnas pār to. Ieejas durvīs bija neliela stikla vitrā�a. Mūsdienās tādu māju kļūst aizvien mazāk.

Pretstatā mājas ārējam mieram tā tika modri apsargāta. Augsts �ogs ar dzeloņdrātīm, dzelzs vārti cie�i aizslēgti, iek�ā vilku sugas sargsuns, kas, cilvēkam tuvojoties, nikni rēja. Vairākas novēro�anas kameras. Uz ielas mājas priek�ā nemanīja nevienu cilvēku. Viņ� nevarēja tur tā ilgi stāvēt un skatīties. Rāmajā rajonā tuvumā bija vairākas vēstniecības. Kāds noteikti pamanītu apkārt klīstam tāda dīvaina paskata vīrieti kā U�ikava.

Tomēr �ī modrība �ķita pārāk stingra. Jāuzzina par �o patversmi viss, ko iespējams uzzināt. Tā U�ikava nodomāja. Lai kā to sargātu, tai jāpiekļūst. Jāizdomā kāds veikls paņē�miens. Visi gali jāsasien kopā.

Tad viņ� atcerējās vārdu apmaiņu ar Ondu par littlepeople.

"Vai esat dzirdējis par little people?"

"Neesmu dzirdējis."

Atbilde atskanēja mazliet par ātru. Ja viņ� �os vārdus dzir�dētu pirmo reizi, tad vismaz bridi paklusētu, pirms atbildēt. Little people? Izmēģinātu, kā tas skan. Tikai pēc tam atbil�dētu. Tā būtu parasta cilvēku reakcija.

�is cilvēks bija dzirdējis par little people. Nevar saprast, vai viņ� zina, ko tie nozīmē. Ta�u, lai kā arī būtu, viņ� to nedzirdēja pirmo reizi.

U�ikava nodzēsa nodegu�o cigareti, nedaudz padomāja, tad jau rāmāk aizsmēķēja nākamo. Jau sen sen viņ� bija nolēmis neuztraukties par plau�u vēzi. Viņam vajadzēja ni�kotīnu, lai koncentrētu domas. Nevar zināt, kāds liktenis tevi sagaida pēc divām trim dienām. Ko tur ba�īties par veselību piecpadsmit gadus tālā nākotnē?

Smēķējot tre�o Seven Stars, U�ikavam kaut kas pēk�ņi ienāca prātā. Ja tā, tad varbūt viss izies gludi, viņ� nodomāja.

r *

Kad satumsa, viņa iekārtojās krēslā uz balkona un vēroja otrpus ielai ierīkoto bērnu rotaļlaukumu. Tas bija kļuvis par svarīgāko uzdevumu visas dienas garumā, viņas dzīves cen�tru. Vienalga, vai debesis bija skaidras vai apmāku�ās vai lija lietus, viņa vēroja bez apstājas. Oktobra sākumā gaiss kļuva vēsāks. Dzestrajos vakaros viņa silti saģērbās, apse�dzās ar pledu un dzēra karstu kakao. Līdz pusvienpadsmitiem vakarā vēroja slidkalniņu, pēc tam vannā lēni sasildīja ķermeni, tad gāja gulēt.

Protams, varēja gadīties, ka Tengo turp atnāk arī gai�ā dienas laikā. Ta�u diezin vai tā notiks. Kad viņ� parādījās �ajā rotaļlaukumā, bija tumsa, dega spuldzes, pie debesīm spo�i mirdzēja mēness. Parasti Aomame ātri pavakariņoja, saģērbās tā, lai nekavējoties varētu skriet ārā, sakārtoja matus, apsēdās dārza krēslā un pievērsa skatienu slidkalni�ņam. Vienmēr pa rokai turēja automātisko pistoli un Nikon mazo binokli. Baidoties, ka Tengo varētu parādīties pa to laiku, kamēr viņa aizgājusi uz tualeti, dzēra tikai kakao.

Aomame vēroja, neizlai�ot nevienu dienu. Grāmatas ne�lasīja, mūziku neklausījās, tikai uzmanīja, vai aiz durvīm neatskan kāds troksnis, tikai vēroja rotaļlaukumu. Gandrīz nemainīgā pozā. Ik pa laikam pacēla galvu pret debesīm ja nebija apmācies -, lai pārliecinātos, ka pie debesim joprojām ir divi mēne�i. Un atkal steig�us pievērsa skatienu rotaļlaukumam. Aomame vēroja rotaļlaukumu, mēne�i Aomami.

Ta�u Tengo nerādījās.

Naktīs parkā nebija daudz apmeklētāju. Reizēm parādī�jās jauni mīlētāji. Viņi, cie�i sadevu�ies rokās, kā dūjiņas nervozi, īsi skūpstījās. Ta�u parks bija pārāk mazs, apgais�mojums pārāk spilgts. Kādu bridi tur nemierīgi uzturē�ju�ies, viņi pārcēlās citur. Bija ari cilvēki, kas devās turp, cerot izmantot publisko tualeti, bet, sapratu�i, ka durvis aizslēgtas, vīlu�ies (vai noskaitu�ies) devās prom. Da�kārt kāds biroja darbinieks, acis nodūris, viens pats sēdēja uz soliņa, lai at�ilbtu no reibuma. Var jau būt, ka vienkār�i negribēja uzreiz doties mājās. Bija arī kāds vecs, vientuļ� virs, kas naktī izveda pastaigā suni. Gan suns, gan saimnieks izskatījās vienlīdz klusi un visā vīlu�ies.

Ta�u lielākoties parkā nevienu nemanīja. Pat kaķi tur neieklīda. Tikai bezpersoniskais spuld�u apgaismojums, �ū�poles un slidkalniņ�, un smil�u kaste, un aizslēgtās pub�liskās tualetes. Ilgāk vērojot �o ainavu, palaikam �ķita, ka viņa būtu pamesta uz neapdzīvotas planētas. Tas izskatījās kā filmā par pasauli pēc atomkara. Nez kā to filmu sauca?

"Liedags".

Tomēr Aomame koncentrējusies turpināja novērot parku. Kā jūrnieks, kas, uzrāpies augstā mastā, stāv sardzē un pār�lūko okeāna pla�umus, vērodams, vai neparādīsies zivju bars vai periskopa draudīgā ēna. Ta�u viņas vērīgās acis raudzījās tikai pēc viena Tengo Kavanas.

Varbūt Tengo dzīvo pavisam citā pilsētā un tovakar te bija ieklīdis glu�i nejau�i. Tādā gadījumā izredzes, ka viņ� vēlreiz varētu parādīties rotaļlaukumā, bija tuvu nullei. Ta�u

Aomame domāja, ka tā diezin vai būs. Sprie�ot pēc tā, kā Tengo bija ģērbies un izturējās, �ķita, ka viņ� vakarā izgā�jis turpat mājas tuvumā pastaigāties. Pa ceļam iegriezies parkā un uzrāpies slidkalniņā. Laikam lai pavērotu mēnesi. Ja tā, tad viņ� dzīvo kaut kur tepat tuvumā, kājām noejamā attālumā.

Koend�i rajonā nemaz nebija viegli atrast vietu, no kuras varētu vērot mēnesi. Apkaime lielākoties bija līdzena, ari augstu namu nebija. Tāpēc slidkalniņ� bērnu rotaļlaukumā novakarē nebija tā sliktākā vieta, no kuras vērot mēnesi. Klu�sums, neviens netraucē. Kad viņ� atkal sagribēs paskatīties uz mēnesi, tad noteikti te atgriezīsies. Tāds bija Aomames pieņēmums. Jācer uz nākamo brīdi. Bet varbūt nemaz tā nepaveiksies. Varbūt viņ� jau atradis citu vietu, no kuras var labi vērot mēnesi, piemēram, no kādas augstceltnes jumta.

Aomame strupi, apņēmīgi papurināja galvu. Nē, nedrīkst tik daudz domāt. Viņai nebija citas izvēles kā vien ticēt, ka Tengo kādreiz atkal iegriezīsies �ajā rotaļlaukumā, un pacie�tīgi to gaidīt. Es nevaru doties prom no �ejienes, �obrīd �is rotaļlaukums ir vienīgais saskares punkts, kas saista mani un Tengo.

Aomame nenospieda gaili.

Tas notika septembra sākumā. Viņa stāvēja sastrēgumā pilsētas tre�ās automaģistrāles avārijas nobrauktuves lau�kumā spo�ās rīta saules staros, iebāzusi mutē melnā Heckler & Koch stobru. Junko Shimada kleitā, Charles Jourdan augstpapē�u kurpēs.

Apkārtējie, it kā nespēdami iedomāties, kas notiks tālāk, no ma�īnām viņu vēroja. Sieviete pāri pusmū�am sudra�bainā mersedesā, saulē iedegu�ie treileru vadītāji no saviem augstajiem �oferu sēdekļiem. Viņa bija iecerējusi visu acu priek�ā iz�ķaidīt sev smadzenes. Vienīgais veids, kā pazust no 1Q84. gada pasaules, pārraut savu dzīvību. Apmaiņā pret to varēs izglābt Tengo. Vismaz tā vadonis bija viņai solījis. Viņ� to apzvērēja, jo ilgojās pats pēc savas nāves.

Aomame īpa�i neno�ēloja to, ka viņai jāmirst. Viss jau iepriek� ir nolemts kop� tā brī�a, kad mani ievilka 1Q84. ga�da pasaulē. Nebūtu nekādas jēgas vienai pa�ai dzīvot tālāk nesaprotamajā pasaulē ar diviem mēne�iem lielo un mazo, pasaulē, kur cilvēku likteņus izlemj little people.

Ta�u beigu beigās viņa nenospieda gaili. Pa�ā pēdējā brīdī atlaida labās rokas rādītājpirkstu, izņēma stobru no mutes. Tad dziļi ievilka elpu kā cilvēks, kuram kaut kā izdevies iznirt no dzīlēm. Pēc tam izelpoja. It kā pilnībā nomainot gaisu sevi.

Aomame pārdomāja tāpēc, ka sadzirdēja tālu balsi. Tajā brīdī visas skaņas ap viņu bija pazudu�as. Kad viņa bija sasprindzinājusi pirkstu uz gaiļa, apkārtnes skaņas pagaisa pavisam. Viņa atradās absolūtā klusumā kā baseina dibenā. Tur nebija jābaidās no nāves, kaut ari tā bija kas nezināms. Klusums bija kā augļa ūdens auglim, pa�saprotams. Nav slikti, Aomame nodomāja. Pat pasmaidīja. Tad sadzirdēja balsi.

Tā nāca no kādas tālas vietas, kāda tāla laika. Viņa neat�cerējās, ka iepriek� būtu �o balsi dzirdējusi. Tā bija nākusi �urp, loku lokiem vīdamās, tāpēc zaudējusi savas sākotnējās īpa�ības. Palikusi tikai dobja atbalss, kurai bija laupīta jēga. Tomēr paliku�ajā Aomame saklausīja kaut ko mīļu un siltu. �ķita, ka �ī balss sauc viņu vārdā.

Aomame noņēma pirkstu no gaiļa, piemiedza acis, ieklau�sījās. Mēģināja sadzirdēt balss teiktos vārdus. Tomēr tas, ko viņa tik tikko saklausīja vai iedomājās sadzirdam, bija viņas pa�as vārds. Pēc tam tikai it kā vēj� pūstu aizā. Tad balss attālinājās, zaudēja nozīmi, to iesūca klusums. Vakuums, kas bija apņēmis Aomami, pagaisa, apkārtējās skaņas atgriezās, it kā no ausim būtu izvilkti aizbā�ņi. Viņa pamanīja, ka apņem�anās mirt pagaisusi.

Varbūt es tajā mazajā parkā vēlreiz satik�u Tengo, Aoma�me nodomāja. Nomirt paspē�u pēc tam. Vēl tikai vienu reizi es lik�u uz �o iespēju. Dzīvot, nevis mirt tā ir ari iespēja vēlreiz satikt Tengo. Gribu dzīvot, Aomame skaidri nodomāja. Savāds noskaņojums. Tā viņa laikam jutās pirmoreiz mū�ā.

Viņa izņēma lodi no pistoles, uzlika dro�inātāju un iebāza pistoli plecu somā. Tad iztaisnojās, uzlika saulesbrilles un sāka iet satiksmei pretējā virzienā uz taksometru, ar kuru bija atbraukusi. Cilvēki klusēdami noskatījās, kā viņa augst�papē�u kurpēs platiem soļiem iet pa �oseju. Tālu nebija jāiet. Taksometrs, lēnām kustoties sastrēgumā, bija tikai nedaudz pavirzījies uz priek�u un piebraucis tie�i viņai tuvumā.

Aomame pieklauvēja pie �ofera loga, viņ� nolaida stiklu.

-���� Aizvedlsiet atkal?

�oferis vilcinājās.

-��� Izskatījās, ka kundze bija iebāzusi mutē pistoli. -Jā-

-���� īstu?

-��� Kā tad! Aomame atcirta un saknieba lūpas.

�oferis atvēra durvis, un Aomame iekārtojās sēdekli. No�ņēma somu no pleca un nolika uz sēdekļa. Noslaucīja ar kabatlakatiņu muti. Mutē palika metāla un eļļas gar�a.

-��� Nu, vai rezerves kāpnes atradāt? �oferis vaicāja.

Aomame papurināja galvu.

-��� Tā gan. Nav dzirdēts, ka tur būtu kādas rezerves kāp�nes, �oferis noteica. Vai ari tagad gribēsiet izkāpt pie pagrieziena uz Iked�iri, kā sākumā vēlējāties?

-��� Jā, tā būs labi, Aomame atteica.

�oferis atvēra logu, pacēla roku un pirms liela autobusa iegriezās labajā joslā. Skaitītājs vēl aizvien rādija to pa�u, ko Aomames izkāp�anas bridi.

Aomame atslīga sēdeklī, klusi elpodama, vēroja tik ierasto Esso reklāmu. Tīģeris, pagriezies profilā, smaidīja, turot ķepā benzīna uzpildes �ļūteni. "Ielaid autiņā tīģeri!"

-���� Ielaid autiņā tīģeri! Aomame no�ukstēja.

-��� Ko, lūdzu? �oferis pavērās viņā atpakaļskata spogulī.

-���� Nekas. Sarunājos pati ar sevi.

Vēl mazliet padzīvo�u, paskatī�os, kas notiks. Nāvi jau nevar nokavēt. Laikam.

Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa bija atmetusi domu par pa�nāvību, piezvanīja Tamaru, un Aomame paziņoja, ka plāni mainīju�ies. Esmu nolēmusi no �ejienes prom nekus�tēties, viņa teica. Vārdu ari nemainī�u, plastisko operāciju netaisī�u.

Tamaru pie klausules klusēja. Domās pārcilāja vairākas teorijas.

-��� Tātad jūs nevēlaties pārcelties uz citu vietu?

-���� Tā ir, Aomame skaidri atbildēja. Es gribētu kādu laiku palikt tepat.

-��� Tur nav iekārtots tā, lai cilvēks varētu ilgu laiku slēpties.

-�� Ja es ieslēg�os dzīvoklī un nekur neie�u, diez vai mani pamanīs.

Tamaru sacīja:

-�� Tos tipus vajag ņemt nopietni. Viņi par jums visu pama�tīgi izpētīju�i, pamanīsies veikli nākt uz pēdām. Bīstami ir tas, ka viņi, netiekot līdz jums, aizraksies līdz apkārtējiem. Tādā gadījumā es nonāk�u sare�ģītā situācijā.

-���� Es atvainojos par to, bet man vajag vēl mazliet laika.

-���� Vēl mazliet laika ir diezgan aptuvens formulējums, Tamaru sacīja.

-���� Man �ēl, bet precīzāk es to nevaru pateikt.

Tamaru brīdi klusēdams domāja. It kā no Aomames balss

būtu nopratis, cik stipra ir viņas apņem�anās.

Viņ� teica:

-��� Man vairāk par visu patīk skaidrība. Gandrīz vairāk par visu. To jūs saprotat?

-��� Saprotu.

Tamaru vēlreiz apdomājās. Tad sacīja:

-��� Lai būtu. Man pagaidām pret to nav iebildumu. Jums laikam ir savi iemesli.

-��� Ir iemesls, Aomame noteica.

Tamaru pie klausules īsi noklepojās.

-��� Kā jau iepriek� runājām, mēs visu esam izplānoju�i, arī priek�darbi paveikti. Lai pārceltu jūs uz tālu vietu, izdzēstu pēdas, nomainītu seju un vārdu. Viss vēl nav gatavs, bet līdz galam to pabeigs citi cilvēki. Mēs par to bijām vienoju�ies.

-���� Protams, es to saprotu. Man nav nekādu iebildumu pret �o plānu. Ta�u es piedzīvoju kaut ko neparedzētu. Tāpēc man jāpaliek �eit vēl mazliet ilgāk.

-���� Es nesaku ne "jā", ne "nē", Tamaru noteica. Tad izgrūda klusu, dziļu rīkles skaņu. Atbildi varē�u dot pēc kāda laika.

-��� Es vienmēr esmu tepat, Aomame sacīja.

-��� Tas labi, Tamaru atbildēja. Tad nolika klausuli.

Nākamajā dienā pirms deviņiem telefons nozvanīja trīs reizes, tad apklusa, pēc tam zvanīja vēlreiz. Zvanītājs varēja būt tikai Tamaru.

Tamaru uzreiz ķērās pie lietas, bez apsveicinā�anās.

-���� Kundze ir noba�ījusies par to, ka jūs gribat te palikt ilgāk. �ī vieta nav pienācīgi dro�i aprīkota. Mēs esam vie�nisprātis, ka jums pēc iespējas ātrāk vajadzētu pārcelties uz dro�āku vietu. Vai saprotat?

-���� Labi saprotu.

-���� Ta�u jūs esat nosvērts un piesardzīgs cilvēks. Nepie�ļaujat sīkas kļūdas, protat savaldīties. Mēs jums uzticamies.

-���� Paldies.

-��� Lai ari kāda iemesla dēļ jūs tagad vēlaties palikt te vēl kādu laiku, tas dro�i vien ir svarīgs. Mēs �o iemeslu nezinām, bet tā noteikti nav vienkār�a kaprīze. Tāpēc viņa domā, ka, cik vien iespējams, mums jūsu vēlme jāatbalsta.

Aomame klusēdama vērīgi klausījās.

Tamaru turpināja:

-��� Jūs varat palikt te līdz gada beigām. Ta�u ne ilgāk.

-��� Jaunajā gadā man vajadzēs pārcelties, vai tā?

-��� Ari tad mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai ievē�rotu jūsu vēlmes.

-���� Sapratu, Aomame sacīja. Palik�u te līdz gada bei�gām, pēc tam pārcel�os uz citu vietu.

Patiesībā viņa to nevēlējās. Viņa neplānoja izkustēties no �ī dzīvokļa, iekams nebūs atkal satikusi Tengo. Ta�u, ja tagad to pateiktu, saruna izvērstos sare�ģīta. Līdz gada bei�gām vēl ir laiks. Ko darīt pēc tam, domās, kad tas brīdis būs pienācis.

-��� Labi, Tamaru teica. Turpmāk reizi nedēļā mēs pie�gādāsim ēdienu un ikdienā nepiecie�amās lietas. Katru otr�dienu vienos dienā ieradīsies sagādnieki. Viņiem būs atslēga, tāpēc ienāks pēk�ņi. Ta�u viņi ies tikai virtuvē, nevienā citā istabā ne. Pa to laiku jums jāieslēdzas guļamistabā. Ārā nenāciet. Klusējiet. Ejot prom, viņi vienreiz piezvanīs pie durvīm. Tad varat nākt ārā no guļamistabas. Ja jums vajag kaut ko īpa�u, pasakiet man to tagad. Ielik�u nākamajā pie�gādē.

-����� Man noderētu trena�ieri muskuļu vingrinā�anai, Aomame sacīja. Ir robe�as, cik daudz var trenēties mus�kuļu stiep�anā, vingrojot bez trena�ieriem.

-Trena�ieri, ko izmanto klubos, nederēs. Sagādā�u mājas trena�ierus, kas neaizņem daudz vietas.

-���� Vienkār�ie man derēs, Aomame sacīja.

-��� Velotrena�ieri un pāris trena�ieru muskuļu treniņiem. Ar to pietiks?

-��� Pietiks. Un, ja iespējams, softboia nūju. Tamaru pāris sekun�u klusēja.

-���� Nūju var izmantot da�ādos veidos, Aomame sacīja. Jūtos mierīgāk, ja tā man ir pa rokai. Esmu ar to kopā uzaugusi.

-��� Sapratu. Sagādā�u, Tamaru noteica. Ja iedomājaties, ka vēl ko vajadzētu, uzrakstiet zīmīti un atstājiet virtuvē uz letes. Līdz nākamajai piegādei sarūpē�u.

-���� Paldies. �obrīd nevaru iedomāties, kā man vēl trūktu.

-���� Grāmatas, videokasetes, kaut ko tādu?

-���� Nekādu īpa�u vēlmju man nav.

-��� Kā būtu ar Prusta "Zudu�o laiku meklējot"? Tamaru sacīja. Ja vēl neesat lasījusi, tagad būtu īstā izdevība to izdarīt.

-���� Pats esat izlasījis?

-���� Nē. Es cietumā neesmu sēdējis un arī neesmu ilgu laiku slēpies. Runā: ja tādu iespēju nav bijis, tad "Zudu�o laiku" esot grūti izlasīt.

-���� Vai no jūsu paziņām kāds to ir izlasījis?

-���� Nevarētu teikt, ka manu paziņu lokā nebūtu cilvēku, kas ilgu laiku pavadīju�i cietumā, bet viņi nav no tiem, kuri interesētos par Prustu.

Aomame sacīja:

-��� Pamēģinā�u. Ja varat grāmatu dabūt, ielieciet nākamajā piegādē.

-���� Atklāti sakot, esmu jau sagādājis, Tamaru atteica. Otrdien tie�i vienos dienā ieradās "sagādnieki". Aomame,

kā likts, bija iegājusi tālākajā telpā guļamistabā un, aiz�slēgusi durvis no iek�puses, sēdēja, aizturējusi elpu. Varēja dzirdēt, kā atslēdz ieejas durvis, vairāki cilvēki ienāca iek�ā. Aomame nezināja, kas ir �ie Tamaru minētie "sagādnieki".

Sprie�ot pēc trok�ņiem un darbo�anās, viņi bija divi, bet bal�sis nedzirdēja nemaz. Viņi ienesa vairākus saiņus, tad klusē�dami tos izpakoja. Varēja dzirdēt, kā viņi kaut ko mazgā zem krāna, tad saliek produktus ledusskapī. Laikam jau pirms tam bija sadalīju�i darāmos darbus. Varēja dzirdēt, kā izpako saiņus un aizvāc iepakojuma kastes un papīrus. Izklausījās, ka paņem no virtuves atkritumus. Aomame nevarēja iet uz atkritumu savāk�anas vietu gaitenī. Tāpēc kādam tos vaja�dzēja iznest.

Viņi rīkojās ātri, veikli, bez liekām kustībām. Darbojās, nesaceļot nevajadzīgu troksni, staigāja klusiem soļiem. Ap�mēram divdesmit minūtēs darbs bija padarīts, atvērās ārdur�vis, viņi izgāja ārā, varēja dzirdēt, kā aizslēdz durvis. Tā kā norunāts, vienreiz noskanēja durvju zvans. Dro�ības labad Aomame nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes. Tad iznāca no guļamistabas, pārliecinājās, ka dzīvoklī neviena nav, aiz�āva ieejas durvīm priek�ā aizbīdni.

Lielajā ledusskapī bija salikta pārtika veselai nedēļai. �o�reiz tur bija nevis mikroviļņu krāsniņā uzsildāmi pusfabri�kāti, bet galvenokārt parasti svaigi produkti. Da�ādi augļi un dārzeņi. Zivis un gaļa. Tofu un jūraszāles, un raudzētās sojas pupiņas natto. Piens, siers un apelsīnu sula. Ducis olu. Lai nekrātos lieki atkritumi, viss bija izsaiņots, prasmīgi ietīts pārtikas plēvē. Viņiem bija labs priek�stats par to, kādi pro�dukti Aomamei ikdienā vajadzīgi. Nez kā viņi varēja to zināt?

Pie loga bija nolikts velotrena�ieris. Mazs, bet ļoti kva�litatīvs. Displejs rādija laiku, nobraukto attālumu, patērēto enerģiju. Varēja kontrolēt ari apgriezienu skaitu minūtē un pulsu. Bija arī soliņ� vēdera, muguras un tricepsu vingri�nā�anai, kuru, izmantojot pievienotos instrumentus, varēja viegli salikt un izjaukt. Aomame labi zināja, kā ar �iem rī�kiem apieties. Jaunākie modeļi, viegli izmantojami, rezultāti pietiekami. Vajadzīgo fizisko slodzi tie nodro�inās.

Bija atstāta ari softbola nūja polsterētā futrāli. Aomame to izņēma, vairākas reizes pavicināja. Jaunā, spo�ā metāla nūja, asi �vīkstēdama, �ķēla gaisu. Sen nejustais svars rokā Aomami nomierināja. Un �is tvēriens atsauca atmiņā kopā ar Tamaki Ocuku pavadītos pusaud�a gadus.

Uz ēdamgalda bija sakrauti Prusta romāna "Zudu�o laiku meklējot" sējumi. Grāmatas nebija jaunas, bet nekas neliecināja, ka tās būtu lasītas. Pieci sējumi, Aomame vienu paņēma un pār�ķirstīja. Vēl bija atnesti pāris �urnālu. Nedē�ļas un mēne�a izdevumi. Piecas videokasetes neatvērtos plastmasas iesaiņojumos. Viņa nezināja, kas tās izvēlējies. Visas bija jaunas filmas, kuras viņa vēl nebija redzējusi. Aomame nebija paradusi iet uz kino, tāpēc vēl neredzētu filmu netrūka.

Lielā universālveikala maisā bija ielikti trīs d�emperi. No pavisam bieza līdz plānam. Divi biezas kokvilnas krekli, �etri T krekli ar garām piedurknēm. Visi apģērba gabali bija vienkār�a dizaina, bez rakstiem. Pareizā izmēra. Bija pat sarūpētas siltas zeķes un zeķbikses. Ja viņa paliks �eit līdz decembrim, tad tādas lietas vajadzēs. Ļoti laba sagatavo��anās.

Viņa aiznesa drēbes uz guļamistabu, salika atvilktnēs un sakāra skapi uz pakaramajiem. Kad viņa, atgriezusies vir�tuvē, dzēra kafiju, iezvanījās telefons. Trīs reizes nozvanīja, tad apklusa, pēc tam zvanīja atkal.

-���� Mantas atveda? Tamaru vaicāja.

-��� Paldies. �ķiet, ka tur ir viss nepiecie�amais. Ari trena��ieri derēs. Atliek tikai ķerties pie Prusta.

-��� Ja neesam par kaut ko iedomāju�ies, sakiet bez kaut�rē�anās.

-��� Tā ari darī�u, Aomame teica. Tikai nav viegli atrast kaut ko tādu, ko jūs nebūtu iedomāju�ies.

Tamaru sausi noklepojās.

-���� Var būt, ka tas ir lieki, bet es gribētu pabildināt.

-���� Es klausos.

-�� Patiesībā tāda dzīve ne ar vienu nesatiekoties, nesaru�nājoties, �aurā noslēgtībā nav vienkār�a. Ari rūdīti cilvēki sāk no tās nogurt. It īpa�i, ja kāds viņus vajā.

-���� Es ari pirms tam nemaz tik pla�i nedzīvoju.

-��� Iespējams, ka tā varētu būt jūsu priek�rocība, Tamaru sacīja. Tik un tā jums jābūt ļoti uzmanīgai. Ja spriedze turpinās ilgu laiku bez pārtraukuma, tad, cilvēkam pa�am to nemanot, psihe kļūst kā izstaipīta gumija. Bet, kad tā ir izstaipīta, iepriek�ējo formu atgūt ir grūti.

-���� Es uzmanī�os, Aomame atteica.

-���� Laikam jau iepriek� to teicu jūs pēc dabas esat ļoti vērīga. Pragmatiska, ļoti pacietīga. Sevi nepārvērtējat. Ta�u kaut kad koncentrācija atslābst un cilvēks, lai cik būtu uzma�nīgs, noteikti pieļauj kļūdu. Vientulība cilvēku saēd.

-���� Nedomāju, ka esmu vientuļa, Aomame paziņoja. Pa pusei Tamaru, pa pusei pati sev. Esmu viena pati, bet ne vientuļa.

Brīdi valdīja klusums. Pārdomas par to, kāda ir at�ķirība starp būt vienam un būt vientuļam.

-���� Tik un tā es turpmāk bū�u uzmanīgāka. Paldies par padomu, Aomame sacīja.

-��� Es gribētu, lai jūs saprotat vienu, Tamaru teica. Mēs palīdzēsim, cik vien spēsim. Ta�u, ja notiek kas negaidīts es pat nezinu, kas tas varētu būt, tad laikam gan jums ar to vajadzēs tikt galā vienai pa�ai. Lai ari es steig�os palīgā, cik vien ātri spē�u, varu arī nepaspēt. Vai arī atkarībā no apstākļiem nevarē�u nekur aizsteigties. Piemēram, ja nolem�jam, ka vairs negribam būt ar jums, tur eso�u, saistīti.

-��� Es to labi saprotu. �eit atrodos tāpēc, ka pati to gribēju, tāpēc esmu gatava pati sevi aizstāvēt. Ar metāla nūju vai ar to, ko saņēmu no jums.

-���� Pasaule ir skarba.

-���� Kur ir cerības, tur ir arī cie�anas, Aomame sacīja.

Tamaru brīdi klusēja. Tad ierunājās:

-���� Vai esat dzirdējusi, kāds Staļina laikos bijis pēdējais pārbaudījums slepenpolicijas pratinātājiem?

-���� �ķiet, ka ne.

-��� Viņu ieveda �etrstūrainā telpā. Tajā bija nolikts viens parasts krēsls. Tad viņ� saņēma priek�niecības pavēli: "Dabū no �ī krēsla atzī�anos un uzraksti protokolu. Kamēr tas nav izdarīts, no �īs telpas ne soli."

-���� Visai sirreāls stāsts.

-���� Nebūt ne. �is nu gan nav sirreāls stāsts. Reāls no sā�kuma līdz galam. Staļins īstenībā uzbūvēja �ādu ārprātīgu sistēmu. Būdams pie varas, sūtīja nāvē apmēram desmit miljonus cilvēku. Tie gandrīz visi bija viņa tautie�i. Viņi patie�ām dzīvoja tādā pasaulē. To ir vērts ielāgot.

-��� Jūs zināt daudz aizkustino�u stāstu.

-��� Nemaz ne tik daudz. Esmu tikai tos uzkrājis pēc vaja�dzības. Sistemātisku izglītību neesmu ieguvis. Pa vienai vien salasīju tādas lietas, kas �ķita noderīgas. Kur nav cie�anu, tur arī cerību nevajag. Jums taisnība. Tā ir. Tikai parasti lielākā daļa cerību ir abstraktas, bet lielākā daļa cie�anu kon�krētas. Tā arī ir viena no mācībām, ko esmu salasījis kā kabatas naudu.

-���� Kādu atzī�anos tad beidzot tas topo�ais pratinātājs izdabūja no krēsla?

-��� Tas ir jautājums, kura jēga meklējama domā�anā par to, Tamaru atbildēja. Kā dzenbudisma koana.

-���� Staļiniskais dzens, Aomame noteica.

Tamaru brīdi klusēja, tad nolika klausuli.

Tās dienas pēcpusdienā viņa trenējās uz velotrena�iera un vingro�anas sola. Aomame izbaudīja �o sen nejusto mēreno fizisko slodzi. Pēc tam du�ā noskaloja sviedrus, klausoties FM radio, pagatavoja vienkār�as vakariņas. Ieslē�dza televīzijas vakara ziņas (neviena viņu interesējo�a ziņu si�eta nebija). Kad norietēja saule, izgāja uz balkona vērot parku. Paņēmusi vieglo pledu, binokli un pistoli. Un skaisti spo�o jauno metāla nūju.

Ja Tengo tur tā ari neparādīsies, viņa domāja, tad es līdz pat galam palik�u �ajā mīklainajā 1Q84. gada pasaulē, tur�pinā�u dzīvot �o vienkār�o dzīvi Koend�i nostūri. Gatavo�u ēdienu, trenē�os, pārbaudī�u, kas jauns ziņās, pār�ķirstī�u Prustu, gaidot, kad parkā parādīsies Tengo. Gaidī�ana kļūs par manas dzīves vadmotīvu. �obrīd mani pie dzīvības uztur tikai viens smalks pavediens. Tāpat kā to zirnekli, ko redzēju toreiz, kad kāpu lejā pa rezerves kāpnēm pie pilsētas auto�maģistrāles. Netīra balsta stūrī uzaudis no�ēlojamu tīklu, tur, elpu aizturējis, gaidīja melnais zirneklis. Ja vēj� iepūstu cauri balsta rāmim, tas �o tīklu saraustītu driskās. Kļuva �ēl, to redzot. Bet tagad pati esmu tādā situācijā kā tas zir�neklis.

Vajadzētu dabūt kaseti ar Janā�eka "Simfonietu", Aoma�me nodomāja. Treniņiem. Tā mūzika saista mani ar kādu vietu, kādu to konkrēti nevaru pateikt. Kalpo kā ceļa rādī�tājs. Ierakstī�u to sarakstā ar lietām, ko Tamaru vajadzētu sagādāt.

Tagad ir oktobris. Paliku�i vēl trīs mēne�i. Pulkstenis skaita laiku bez apstājas. Viņa iekārtojās dārza krēslā tā, lai pa plastmasas paneļa spraugām varētu vērot parku. Spul�dzes gaismā rotaļlaukums izskatījās glu�i zilganbalts. �I ainava raisīja viņā domas par akvāriju, kas vakarā, kad apmeklētāji prom, ir tuk�s. Nekad neredzētas, izdomātas zivis peld starp kokiem, nesaceļot ne mazāko troksnīti. Tās nevar pārtraukt �o bezskaņas peldē�anu. Divi mēne�i debe�sīs prasa Aomames atzī�anu.

Tengo, Aomame no�ukstēja. Kur tu tagad esi?

Pēcpusdienā Tengo devās uz tēva palātu, apsēdās uz krēsla pie gultas, atvēra līdzpaņemto grāmatu un lasīja to priek�ā. Izlasīja piecas lappuses, atpūtās, tad izlasīja vēl piecas. Lasīja priek�ā to grāmatu, ko pats tobrīd lasīja. Kādu romānu, bio�grāfiju vai grāmatu par dabaszinātnēm. Svarīga bija pati priek�ā lasī�ana, nevis saturs.

Tengo nezināja, vai tēvs viņa balsi dzird vai ne. Cik varēja spriest pēc sejas izteiksmes, nekādu reakciju nemanīja. Na�baga vecais vīrs sakrities gulēja, acis aizvēris. Nekustējās nemaz, pat elpu nedzirdēja. Elpot viņ�, protams, elpoja, par to varētu pārliecināties, pieliecoties pavisam tuvu tā, lai varētu to saklausīt, vai pieliekot pie mutes spogulīti, lai tas aizmiglojas. Viņā intravenozi ieplūda �ķidrumi, katetrs izvadīja izdalījumus. �ī lēnā, klusā plūsma bija vienīgā viņa dzīvības pazīme. Laiku pa laikam medmāsa ar elektrisko skuvekli noskuva viņam bārdu, paņēmusi �ķērītes ar noapa�ļotiem galiem, apgrieza sirmos matiņus, kas spraucās ārā no ausīm un deguna. Aplīdzināja uzacis. Pat esot bez apzi�ņas, mati turpināja augt. Skatoties uz �o vīrieti, Tengo ik pa brīdim vairs nesaprata, kāda ir at�ķirība starp cilvēka dzīvi un nāvi. Vai tikai mēs pa�i savas ērtības labad neesam iedomāju�ies, ka �āda at�ķirība pastāv?

Ap trijiem atnāca ārsts, informēja Tengo par slimnieka stāvokli. Parasti paskaidrojumi bija īsi un ari saturs vispārī�gos vilcienos viens un tas pats. Stāvoklis neuzlabojas. Vecais virs vēl aizvien guļ. Dzīvības spēki pamazām izsīkst. Citiem vārdiem sakot, skaidrs, ka nāve pamazām tuvojas. Medicīna �obrīd nekādi nevar palīdzēt. Nekas cits neatliek, jāļauj, lai viņ� te mierīgi guļ. Neko vairāk ārsts pateikt nevarēja.

Pievakarē atnāca abi sanitāri, aizveda tēvu uz izmeklē��anas telpu veikt pārbaudes. Katru dienu nāca cita sani�tāru maiņa, bet visi kā viens bija nerunīgi. Ar lielu masku uz sejas, varbūt tāpēc nepateica ne vārda. Viens izskatījās pēc ārzemnieka. Maza auguma, melnīgsnējs, zem maskas uzsmaidīja Tengo. To varēja noprast pēc skatiena. Tengo ari viegli pasmaidīja un pamāja.

Pēc pusstundas vai stundas tēvu atveda atpakaļ. Tengo nezināja, kādus izmeklējumus viņam veic. Tēva prombūt�nes laikā viņ� nokāpa lejā ēdamzālē un iedzēra karstu tēju, nepatērējot tam vairāk par piecām minūtēm, tad atgriezās palātā. Cerēdams, ka tuk�ajā, izgulētajā gultā atkal ieraudzīs gaisa kūniņu, bet tajā mazo Aomami. Ta�u tas nenotika. Krēslainā palāta dvakoja pēc slimnieka, tur bija tikai tuk�ā, izgulētā gulta.

Tengo, nostājies pie loga, vēroja ainavu. Dārza zāliens, tad prie�u aizsargrinda, tālumā sadzirdami viļņi. Klusais okeāns bangoja. It kā tur būtu sapulcēju�ās daudzas dvē�seles un katra �ukstus stāstītu savu stāstu. Un �im pulci�ņam piebiedrotos vēl pulka citu dvēseļu. Un tām atkal būtu daudzi stāsti stāstāmi.

Tengo pirms tam, oktobri, bija atbraucis �urp uz pansio�nātu �ikurā tikai divas reizes, brīvajās dienās. Atbrauca ar rīta ekspresi, pasēdēja pie tēva gultas, parunāja par �o, par to. Ta�u nekādu atbildi nesagaidīja. Tēvs gulēja uz mugu�ras cie�ā miegā. Lielāko daļu laika Tengo pavadīja, pa logu vērojot apkārtējo ainavu. Tuvojoties vakaram, gaidīja, ka kaut kas notiks. Ta�u nekas nenotika. Diena rāmi satumsa, istabā nolaidās mijkrēslis. Viņ� rezignēti devās prom, lai ar pēdējo ekspresi atgrieztos Tokijā.

Reiz viņam prātā ienāca doma, ka varbūt jāpaliek tur un jānodod sevi tēva rīcībā. Varbūt bija par maz �ad un tad viņu apmeklēt un tad atkal braukt uz mājām. Tagad varbūt bija nepiecie�amas stiprākas saistības.

Oktobra otrajā pusē viņ� paņēma sakrāju�ās brīvdienas. Privātskolā paskaidroja, ka tēvs ir smagā stāvokli un viņam nepiecie�ama uzmanība. Fakts kā tāds nebija meli. Tengo palūdza kādam studiju biedram viņu aizvietot. Viņ� bija viens no nedaudzajiem Tengo paziņām, ar kuriem viņ� uztu�rēja trauslo pazī�anās saiti. Kop� studiju beigām viņi reizi vai divas reizes gadā sazinājās. Paziņa bija ekscentriķis, kādi matemātiķu vidū ir bie�i sastopami, bet ārkārtīgi gudrs. Ta�u, pabeidzis augstskolu, viņ� nopietnu karjeru neuzsāka, zinātniskus pētījumus neturpināja, bet sāka strādāt pie kāda paziņas privātskolas vadītāja par matemātikas skolotāju. Brīvajā laikā lasīja grāmatas, mak�ķerēja kalnu strautos, vadīja dienas sev tīkamās nodarbēs. Tengo aizvien bija zinā�jis, ka paziņa ir talantīgs skolotājs. Tikai zaudējis interesi par saviem talantiem. Viņ� nāca no pārtiku�as ģimenes, tāpēc viņam nevajadzēja katrā ziņā strādāt. Ari iepriek� Tengo reiz bija lūdzis viņu par aizvietotāju, un skolēnu atsauksmes bija labas. Tengo piezvanīja, izstāstīja radu�os situāciju un saņēma piekri�anu.

Atlika vēl atrisināt problēmu, ko darīt ar Fukaeri, kas bija pie viņa apmetusies. Nez vai būtu lāgā �o no reālās pasaules atrauto meiteni ilgu laiku atstāt vienu pa�u dzīvokli. Tengo nespēja izlemt. Turklāt viņa slēpās no cilvēku acīm. Tāpēc

Tengo vaicāja pa�ai Fukaeri, vai Tengo prombūtnes laikā viņa varēs palikt te viena pati vai varbūt pameklēt kādu citu vietu, uz kurieni viņa varētu pārcelties.

-��� Kurp jūs brauksiet, Fukaeri ar nopietnu skatienu acīs vaicāja.

-���� Do�os uz kaķu pilsētu, Tengo atteica. Tēvs nenāk pie apziņas. Jau kādu laiku guļ dziļā miegā. Teica, ka tas vairs ilgi nevilksies.

Viņ� klusēja par to, ka kādā novakarē palātā parādījās gaisa kūniņa. Par to, ka tajā gulēja mazā Aomame. Par to, ka �ī gaisa kūniņa bija tie�i tāda, kāda tā bija smalki aprak�stīta Fukaeri grāmatā. Un par savām slepenajām cerībām, ka gaisa kūniņa varētu tur parādīties atkal.

Fukaeri piemiedza acis, saknieba lūpas, ilgi tie�i raudzījās Tengo sejā. It kā mēģinādama izlasīt, kas tajā sīkiem burtiem ierakstīts. Viņ� patie�ām neapzināti pieskārās savai sejai, bet nemanīja, ka tajā kaut kas būtu ierakstīts.

-����� Būs labi, Fukaeri pēc brī�a sacīja. Par mani nav jāuztraucas. Jūsu prombūtnes laikā palik�u tepat. Tad pie�bilda: �obrīd tas nav bīstami.

-���� �obrīd tas nav bīstami, Tengo noteica.

-��� Par mani nav jāuztraucas, Fukaeri atkārtoja. Tikai nepalieciet tajā kaķu pilsētā.

-���� Es uzmanī�os, Tengo sacīja.

Tengo aizgāja uz lielveikalu un sapirka tik daudz pro�duktu, lai Fukaeri varētu kādu laiku iztikt, neejot iepirkties. Visus viegli pagatavojamus produktus. Tengo labi zināja, ka viņai nav ne iemaņu, ne intereses par ēdiena gatavo�anu. Viņ� gribēja izvairīties no situācijas, ka, atgrie�oties pēc divām nedēļām, ledusskapi atrod sasmaku�as, saķepu�as zivis.

Salika plastmasas maisiņā drēbes, tualetes piederumus, pāris grāmatu, rakstāmpiederumus un manuskriptu papīru.

Iekāpa ierastajā ekspresī no Tokijas, Tatejamā pārsēdās pie�pilsētas vilcienā, izkāpa otrajā stacijā �ikurā. Iegāja tūristu informācijas centrā stacijas priek�ā, lai sameklētu salīdzi�no�i lētu naktsmītni. Bija klusā sezona, tāpēc atrast viesnīcu bija vienkār�i. Lētu viesnicu, kurā lielākoties apmetās mak��ķernieki. Istaba bija �aura, bet tīra, jaunie tatami smar�oja. No otrā stāva loga pavērās skats uz zvejas ostu. Numura cenā bija iekļautas arī brokastis, un tas kopumā iznāca lētāk, nekā viņ� bija paredzējis.

Tengo pateica, ka nezina, cik ilgi te uzturēsies, bet pagai�dām gribētu samaksāt par trim dienām uz priek�u. Viesnīcniecei nebija iebildumu. Viņa paskaidroja Tengo, ka durvis slēdz ap vienpadsmitiem un ka sievietes nebūtu vēlams �urp vest (to viņa teica bez aplinkiem). Tengo �ie nosacī�jumi bija pieņemami. Iekārtojies numurā, viņ� piezvanīja uz pansionātu. Medmāsai, kas atbildēja (kā aizvien tā pati medmāsa pusmū�a gados), pajautāja, vai būs ērti, ja viņ� ap trijiem ieradīsies apraudzīt tēvu. Viņa atteica, ka bū�ot gana ērti.

Kavanas kungs visu laiku guļ, sieviete sacīja.

Tā sākās Tengo uzturē�anās kaķu pilsētā. Viņ� cēlās agri no rīta, devās pastaigāties liedagā, vēroja kuģu kustību zvejas ostā, pēc tam gāja uz viesnīcu brokastot. Brokastīs gandrīz katru dienu bija viens un tas pats �āvēta skum�brija un omlete, �etrās daiviņās sagriezts tomāts, gar�vie�lās �āvētas jūraszāles, miso zupa ar ēdamgliemenēm -, un tas viss nezin kāpēc vienmēr gar�oja labi. Pēc brokastīm apsēdās pie mazā galdiņa un rakstīja romāna manuskriptu. Bija patīkami pēc tik ilga laika atkal rakstīt ar pildspalvu. Nebija slikti strādāt sve�ā vietā, tālu prom no ierastās dzīves. Nebija slikti nomainīt vidi. No zvejas ostas puses skanēja vienmuļais kuģu dzinēju troksnis. Tengo �ī skaņa patika.

Viņ� rakstīja par pasauli ar diviem mēne�iem. Pasauli, kurā ir little people un gaisa kūniņa. Kaut ari viņ� �o pasauli bija aizņēmies no Fukaeri "Gaisa kūniņas", tagad tā bija pilnībā viņējā. Sē�ot pie manuskripta lapām, viņa apziņa mita tajā pasaulē. Kad viņ� nolika pildspalvu un piecēlās no galda, apziņa vēl kādu brīdi tur aizkavējās. Tādos brī��os radās īpa�a izjūta, it kā miesa un apziņa būtu �ķirtas. Bija grūti iz�ķirt, ciktāl sniedzas realitātes pasaule un kur sākas izdoma. Laikam tie�i tāpat jutās arī "Kaķu pilsētā" nonāku�ais grāmatas galvenais varonis. Pasaules centrs bija nemanāmi pārbīdījies. Un tāpēc (laikam) galvenajam varo�nim nekad neizdosies iekāpt vilcienā, kas aizved prom no pilsētas.

Vienpadsmitos uzkopa numuru, tad bija jāiet prom. Ten�go pārtrauca rakstīt un lēni aizstaigāja līdz stacijai. Iegāja kafejnīcā un iedzēra kafiju. Reizēm apēda ari vieglu sviest�maizi. Parasti gan viņ� neko neēda. Tad paņēma kafejnīcā noliktās avīzes, rūpīgi tās izskatīja, vai nav parādījies kāds ar viņu saistīts raksts. Ta�u tādus nemanīja. "Gaisa kūniņa" jau sen bija pazudusi no bestselleru sarakstiem. Tagad pir�majā vietā bija diētas grāmata ar nosaukumu "Ēd, ko gribi, un tievē". Lielisks nosaukums. Pat ja tās iek�lapas būtu balts papīrs, pirktu tik un tā.

Izdzēris kafiju un izlasījis avīzes, Tengo kāpa autobusā un brauca uz pansionātu. Tur parasti ieradās ap pusdiviem diviem. Vienmēr parunājās ar medmāsu reģistratūrā. Kop� Tengo bija apmeties pilsētiņā un katru dienu apmeklēja tē�vu, medmāsa bija kļuvusi laipnāka. Uzņēma sirsnīgāk. Glu�i kā ģimene, kas mierīgi sagaidījusi pazudu�ā dēla pārnāk��anu.

Viena no jaunajām māsiņām, ieraudzījusi Tengo, mulsi smaidīja. Izskatījās, ka viņai ir zināma interese par Tengo. Maza auguma, mati saņemti zirgastē, lielām acīm, sārtiem vaigiem. Vecumā ap divdesmit. Ta�u Tengo spēja domāt tikai par gaisa kūniņā guļo�o mazo Aomami. Visas pārējās sievie�tes slīdēja viņam garām kā blāvas ēnas. Viņa domas pilnībā aizņēma Aomame. Kaut kur �ajā pasaulē dzīvo Aomame viņ� to sajuta. Un Aomame laikam meklē viņu. Tāpēc viņa tajā vakarā atnāca pa �o īpa�o ceļu, lai satiktos ar viņu. Ari viņa nav aizmirsusi Tengo.

Proti, ja tas, ko es redzēju savām acīm, nav �ķitums.

Laiku pa laikam viņ� atcerējās savu gados vecāko drau�dzeni. Nezin ko viņa tagad dara? Virs telefona sarunā bija teicis, ka viņa esot pazudusi. Tāpēc vairs nevarē�ot satikties ar Tengo. Pazudusi. �I frāze joprojām darīja Tengo nemierīgu. Tai, bez �aubām, bija ļaunu vēsto�a pieskaņa.

Tomēr beigu beigās ari viņas esība attālinājās. Kopā pa�vadītās pēcpusdienas atkāpās pagātnē. Tengo jutās par to vainīgs. Ta�u kādā brīdī gravitācijas spēks bija mainījies, slie�u pārmijas pārslēgu�ās. Atgriezties biju�ajā kļuvis neie�spējami.

Ienācis tēva palātā, Tengo apsēdās krēslā pie gultas. Tad secīgi izstāstīja, ko darījis kop� iepriek�ējās dienas vakara. Ar autobusu aizbraucis uz pilsētu, ēstuvē ieturējis vienkār��as vakariņas, iedzēris alu, devies uz viesnīcu, palasījis grā�matu. Desmitos gājis gulēt. No rīta piecēlies, pastaigājies pa pilsētu, pabrokastojis, tad divas stundas rakstījis romānu. Katru dienu atkārtojās viens un tas pats. Tomēr Tengo tik un tā, pagriezies pret bezsamaņā gulo�o vīrieti, sīki un smalki ziņoja par saviem vakardienas darbiem. Klausītājs, protams, neatbildēja. It kā viņ� sarunātos ar sienu. Ierasts rituāls, nekas vairāk. Tomēr reizēm ari ne mazākās reakcijas neesamība kļūst nozīmīga.

Tad Tengo ķērās pie līdzpaņemtās grāmatas lasī�anas. Grāmata nebija īpa�i izraudzīta. Viņ� lasīja priek�ā to grāmatu, ko tobrīd lasīja pats, no tās vietas, kurā bija apstā�jies. Ja pa rokai būtu zāles pļāvēja instrukcija, tad lasītu priek�ā to. Tengo lasīja pēc iespējas skaidrāk, pēc iespējas klausītājam viegli uztveramā veidā, lasīja lēni. Nekas cits viņam nerūpēja.

"Ārā negaiss pieņēmās spēkā, ik pa brīdim ceļu izgais�moja zilas zibens �autras, bet pērkonu nedzirdēja. Varbūt tas kaut kur dārdināja, ta�u likās, ka viņ� nespēj to saklausīt. Pa ceļu lietusūdens plūda tērcēm. Izbridu�i cauri ūdenim, krodziņā saradās aizvien vairāk apmeklētāju.

Draugs pagriezās un skatījās. Savādi apklusis. Apkārt valdīja troksnis, cilvēki spiedās aizvien tuvāk tā, ka elpa aizrāvās.

Kāds nokāsējās. It kā kumoss būtu ieķēries rīklē, balss izklausījās savāda, drīzāk kā suņa smilkstoņa.

Negaidīti spēcīga zibens �autra izgaismoja iek�telpu, tur uz klona grīdas sastāju�os ļaudis. Vienlaikus pērkons nogranda tik spēcīgi, ka �ķita mājai iegrūs jumts. Viņ� pār�steigts uzrāvās kājās, un visi, kas stāvēja pie ieejas durvīm, pagriezās pret viņu. Tad viņ� saskatīja to izgaismotās sejas nevarēja iz�ķirt, vai tās bija suņu vai lapsu, bet visi zvēri bija uzcirtu�ies drēbēs un garām mēlēm laizīja lūpas."*

Tiktāl izlasījis, Tengo paskatījās uz tēvu.

-��� Beigas, viņ� noteica. Stāsta beigas.

Reakcijas nebija.

-���� Kā patika?

Tēvs, protams, neatbildēja.

Laiku pa laikam viņ� lasīja priek�ā arī pa�a to rit uzraks�tīto. Ar pildspalvu atzīmēja vietas, kas viņam nepatika,

'U�ida, Hjakkens. Tokijas dienasgrāmata.

TENGO 47

izlabotās nolasīja skaļi vēlreiz. Ja aizvien vēl nepatika, kā tās izklausās, laboja atkal. Tad nolasīja vēl vienu reizi.

Tā ir labāk, viņ�, pagriezies pret tēvu, sacīja, it kā gaidīdams piekri�anu. Ta�u tēvs, protams, savu viedokli nepauda. Vai patie�ām tā ir labāk, vai varbūt iepriek�ējais variants tomēr bija veiksmīgāks, vai arī īpa�as at�ķirības starp tiem nav. Dziļi iekritu�ās acis bija ciet kā smagiem slēģiem aizslēģota, nelaimes piemeklēta māja.

Tengo ik pa brīdim piecēlās no krēsla, izstaipījās, piegāja pie loga un vēroja ainavu. Vairākas dienas pēc kārtas laiks bija apmācies, �odien lija. Pēcpusdienā lija vienā laidā, un prie�u rinda bija tum�a un piemirkusi. Todien viļņu skaņas nemaz nedzirdēja. Vēja nebija, tikai lietus pilnīgi taisni krita no debesīm. Tur bija sapulcēju�ies melnu putnu bari un kaut kur laidās. Tiem putniem dvēsele ari noteikti ir tum�a un piemirkusi. Palātā bija mitrs; gan spilvens, gan grāmata, gan krēsls viss bija mitruma pievilcies. Ta�u tēvs gulēja nepārtrauktā komā, viņam nebija daļas ne par laiku, ne mitrumu, ne vēju, ne viļņu skaņām. Nemaņa kā �ēlsirdīgs auts ietina viņu pilnībā. Tengo, brīdi atpūties, atsāka lasīt. Neko citu viņ� �ajā �aurajā, mitrajā telpā nespēja darīt.

Kad apnika lasīt, Tengo sēdēja un klusēja, vēroja gulo�ā tēva stāvu. Mēģināja iedomāties, kas notiek viņa smadzenēs. Tur iek�ā otrpus �im vecajam, ietiepīgajam galvaskausam, cietam kā lakta, nezin kāda apziņa tur slēpjas? Vai arī tur nekā vairs nav palicis? Kā pamestā mājā visa iedzīve izvesta, visas pēdas par tur kādreiz mitu�iem cilvēkiem izdzisu�as. Ta�u, pat ja tā, �ajās sienās un griestos laiku pa laikam ir jābūt iededzinātām atmiņām vai atblāzmām. Kas ilgu laiku kopts, nevar tā pazust tuk�umā glu�i bez kādām pēdām. Varbūt tēvs, gulēdams �ī piejūras pansionāta vienkār�ajā gultā, iek�ējās, pamestās telpas tumsā redz citu acīm nesaskatāmas ainas un atmiņas.

Tad atnāca jaunā māsiņa sārtvaidze, uzsmaidīja Tengo, izmērīja tēvam temperatūru, pārbaudīja, cik �ķidruma pali�cis intravenozajā sistēmā, cik daudz urīna iztecējis. Ar pild�spalvu pierakstīja mērījumus tabulā uz plāksnītes. Darbības bija automātiskas un prasmīgas, it kā rīkojoties saskaņā ar rokasgrāmatu. Vērojot �is kustības, Tengo iedomājās, kā varētu justies cilvēks, kas dzīvo �ajā mazajā piejūras pilsē�tiņā un pansionātā kopj vecus, nedziedināmi slimus cilvēkus ar apziņas traucējumiem. Viņa izskatījās jauna un veselīga. Mugurā bija iestērķelēts uzsvārcis, un varēja nojaust, ka krūtis un gurni ir kupli. Uz skausta zeltaini mirdzēja pūci�ņas. Pie krūtīm piespraustā vārda zīme vēstīja, ka viņu sauc "Ada�i".

Kas gan viņu atvedis uz �o nomali, kur valda zaudētas atmiņas un nāve? Tengo saprata, ka viņa ir apdāvināta un skolota māsa. Vēl jauna, izdarīga. Kāpēc viņa apzināti izvē�lējusies darbam tik skumju vietu? Tengo gribēja noskaidrot iemeslus un detaļas. Ja viņ� pavaicātu, viņa atklāti atbildētu. To varēja nojaust. Ta�u Tengo nosprieda, ka labāk neko tādu nejautāt. Galu galā �ī ir kaķu pilsēta. Viņam reiz būs jāsē�as vilcienā un jāatgrie�as iepriek�ējā pasaulē.

Padarījusi ieplānotos darbus, medmāsa nolika plāksnīti atpakaļ vietā, pagriezās pret Tengo un mulsi pasmaidīja.

-���� Bez īpa�ām pārmaiņām. Kā aizvien.

-��� Stabili, Tengo sacīja pēc iespējas priecīgā balsi. Tā varētu teikt.

Viņas sejai pārskrēja pa pusei vainīgs smaids, viņa ne�daudz pielieca galvu. Tad paskatījās uz grāmatu, ko viņ� bija nolicis uz ceļiem.

-��� Vai to jūs lasāt priek�ā?

Tengo pamāja.

-���� Nevar gan zināt, vai viņ� dzird.

-��� Tik un tā tas ir labi, man �ķiet, māsiņa noteica.

-���� Labi vai slikti nekas cits man nenāk prātā.

-���� Bet ne visi dara kaut tik, cik var.

-���� Citi cilvēki dzīvo citādu dzīvi nekā es, ir aizņemti, Tengo atteica.

Māsiņa it kā grasījās kaut ko teikt. Ta�u beigu beigās to noklusēja. Paskatījās uz gulo�o tēvu, tad uz Tengo.

-��� Turieties, viņa noteica.

-���� Paldies, Tengo sacīja.

Kad māsiņa Ada�i aizgāja, Tengo bridi klusēja, tad atsāka priek�ā lasī�anu.

Pievakarē, kad tēvu braucamgultā aizveda uz izmeklē�jumu telpu, Tengo devās uz ēdamzāli iedzert tēju, pēc tam no publiskā telefona piezvanīja Fukaeri.

-���� Viss bez pārmaiņām? Tengo vaicāja Fukaeri.

-���� Nekā īpa�a nav, Fukaeri sacīja. Viss kā parasti.

-���� Man arī viss bez pārmaiņām. Katru dienu daru vienu un to pa�u.

-���� Bet laiks iet uz priek�u.

-��� Tie�i tā, Tengo teica. Laiks katru dienu par vienas dienas tiesu paiet uz priek�u.

Un to, kas aizgājis, vairs atpakaļ neatgriezīsi.

-���� Pirms brī�a tā vārna atkal bija atlidojusi, Fukaeri sacīja. Liela vārna.

-��� It vārna katru vakaru nolai�as uz palodzes.

-���� Katru dienu dara vienu un to pa�u.

-���� Tie�i tā, Tengo noteica. Tāpat kā mēs.

-���� Bet par laiku nedomā.

-��� Vārnai nevajadzētu domāt par laiku. Iespējams, ka cil�vēkam vienīgajam ir priek�stats par laiku.

-���� Kāpēc.

-��� Cilvēks laiku uztver kā taisni. Kā garu, taisnu kārti ar mērvienību atzīmēm. Te, kas bijis iepriek�, ir pagātne, bet te uz priek�u ir nākotne. Un te var redzēt, ka atrodos �ajā punktā. Vai saproti?

-���� Laikam.

-��� Ta�u īstenībā laiks nav taisne. Tam nav nekāda apveida. Tam nav nekādas jēgpilnas formas. Bet mēs, nespēdami iedo�māties kaut ko, kam nav apveida, savas ērtības dēļ to izpro�tam kā taisni. �obrīd tikai cilvēks ir spējis to aizvietot ar �ādu ideju.

-���� Bet varbūt mēs kļūdāmies.

Tengo bridi to apdomāja.

-���� Vai mēs kļūdāmies, iedomājoties, ka laiks ir taisne?

Atbildes nebija.

-���� Varbūt. Varbūt mēs kļūdāmies un vārnai ir taisnība. Varbūt laiks ne tuvu nelīdzinās taisnei. Varbūt tas drīzāk līdzinās savērptam virtulim, Tengo sacīja. Bet cilvēki tā dzīvo jau nezin cik desmitus tūksto�us gadu. Reiz pie�ņēmu�i, ka laiks ir bezgalīga taisne, un visu savu darbību būvē uz �ī pieņēmuma. Turklāt līdz �im tas nav sagādājis nekādas īpa�as neērtības vai pretrunas. Tāpēc, pragmatiski raugoties, tā tam vajadzētu būt.

-���� Pragmatiski, Fukaeri noteica.

-��� Ja pārbauda daudz piemēru un secina, ka viens pie�ņēmums ir pareizs.

Fukaeri brīdi klusēja. Tengo nezināja, vai viņa to sapra�tusi vai ne.

-���� Hallo, Tengo pārbaudīja, vai viņa tur ir.

-��� Cik ilgi tur būsiet, Fukaeri pajautāja bez jautājuma zīmes.

-���� Cik ilgi es bū�u �ikurā? "Jā-

-���� Nezinu, Tengo atklati atbildēja. Neesmu izlēmis. Līdz bū�u ticis skaidrībā.

Fukaeri klusēja. Tā, it kā viņas tur vairs nebūtu.

-��� Hallo, hallo, Tengo atkal ierunājās.

-���� Nenokavējiet vilcienu, Fukaeri sacīja.

-��� Uzmanī�os, Tengo atteica. Centī�os nenokavēt vil�cienu. Tev viss kārtībā?

-��� Pirms kāda laika bija atnācis viens cilvēks.

-��� Kas par cilvēku?

-��� NHK cilvēks.

-��� NHK abonentmaksas iekasētājs?

-��� Abonentmaksas, Fukaeri vaicāja bez jautājuma zīmes.

-��� Tu runāji ar viņu? Tengo jautāja.

-��� Es neko nesapratu, ko viņ� teica.

Viņa ta�u pat nesaprata, kas tas NHK ir. Viņai trūka pa�matzinā�anu par sabiedrību. Tengo sacīja:

-���� Iznāks gara stāstī�ana, es pa telefonu nevarē�u visu sīki izskaidrot. īsi sakot, tā ir liela organizācija, tajā strādā daudz cilvēku. Visā Japānā apstaigā dzīvokļus un katru dienu iekasē naudu. Ne tev, ne man nauda nav jāmaksā. Tāpēc, ka mēs no viņiem neko nesaņemam. Durvis nekādā gadījumā vaļā neslēdz.

-��� Es neslēdzu. Tā, kā teicāt.

-��� Tas labi.

-��� Bet nosauca par zagli.

-��� Neliecies ne zinis, Tengo sacīja.

-��� Mēs neko neesam zagu�i.

-���� Protams, mēs neko sliktu neesam darīju�i. Fukaeri atkal klusēja.

-���� Hallo, hallo, Tengo ierunājās.

Fukaeri neatbildēja. Varbūt viņa jau pārtraukusi sarunu. Ta�u tādu signālu nedzirdēja.

-��� Hallo, hallo, Tengo atkārtoja jau skaļāk. Fukaeri viegli noklepojās.

-��� Tas cilvēks jūs labi pazīst.

-���� Tas iekasētājs?

-��� Jā, tas NHK cilvēks.

-���� Un tevi nosauca par zagli?

-���� Ne jau mani.

-���� Vai mani?

Fukaeri neatbildēja.

Tengo sacīja:

-����� Pirmām kārtām mums nav televizora. Es no NHK neko nezogu.

-���� Bet viņ� ļoti dusmojās, ka es netaisu vaļā durvis.

-���� Tas nekas. Lai dusmojas. Bet, lai ko viņ� teiktu, nekādā gadījumā never durvis vaļā!

-���� Nevēr�u.

Saruna beidzās, Fukaeri pēk�ņi noliekot klausuli. Bet var�būt tas nemaz nebija pēk�ņi. Viņai tā nolikt klausuli �ķita dabiski un loģiski. Ta�u Tengo tas izklausījās kā pēk�ņa saru�nas pārtrauk�ana. Tengo ļoti labi zināja, ka ir pilnīgi velti mēģināt iztēloties, ko Fukaeri domā vai jūt. Pragmatiski pārbaudīt.

Tengo nolika klausuli un atgriezās tēva palātā.

Tēvs vēl nebija atvests atpakaļ uz palātu. Tikai izgulē�tie palagi gultā. Tajos jautās tur vēl nesen gulēju�ā cilvēka pēdas.

Tengo nopūtās un apsēdās uz krēsla. Nolika abas rokas uz ceļgaliem, ilgi vēroja iedobumu palagos. Tad piecēlās, piegāja pie loga, paskatījās ārā. Vēlīnā rudens mākoņi savil�kās virs prie�u rindas. Būs sen neredzēts skaists saulriets.

Tengo nesaprata, kā tas NHK iekasētājs varēja viņu "labi pazīt". Iepriek�ējo reizi viņ� bija ieradies apmēram pirms gada. Tolaik Tengo, durvīs stāvēdams, bija iekasētājam pie�klājīgi paskaidrojis, ka viņam nav televizora. To, ka viņ� televīziju vispār neskatās. Iekasētājs to nepieņēma, īgni purpināja, bet tad, neko nepateicis, devās prom.

Vai �odien būtu ieradies tas pats abonentmaksas iekasē�tājs? Viņ� tie�ām atcerējās, ka tas iekasētājs nosauca viņu par "zagli". Ta�u tas gan �ķita dīvaini, ka iekasētājs, kas ierodas reizi gadā, viņu "labi pazīst". Abi bija tikai, durvis stāvēdami, minūtes piecas aprunāju�ies.

Lai nu paliek, Tengo nodomāja. Vismaz Fukaeri durvis neatvēra. Diez vai iekasētājs nāks otrreiz. Viņiem maksā par izpildīto normu, viņi nogurst no atteikumiem un bār�anās. Tāpēc, lai izvairītos no veltīgām pūlēm, met līkumu vietām, kur grūti iekasēt abonentmaksu.

Tengo atkal vēroja izgulēto gultu. Un atcerējās tēva no�valkātās kurpes. Pa �iem garajiem gadiem, apstaigājot savu naudas iekasē�anas mar�rutu, viņ� bija noplēsis neskaitā�mus kurpju pārus. Tās visas izskatījās vienādi. Melnas, ar biezu zoli, praktiskas un lētas. Viņ� tās novalkāja līdz galī�gam izdilumam, līdz papē�i bija pavisam no�ķiebu�ies. Ten�go bērnībā sāpēja sirds, ieraugot tik ļoti pārvērtu�ās kurpes. Viņ� vairāk �ēloja kurpes, nevis tēvu. Tās lika domāt par darba lopiem, kuri, izmantoti un nederīgi, tiek sūtīti nāvē.

Bet, ja tā padomā, vai tēvs pats tagad nebija kā tāds nokalpojis darba lops, kas nolemts nāvei? Tāpat kā nonēsāts kurpju pāris.

Tengo vēlreiz paskatījās pa logu. Varēja manīt, kā rie�tumpusē debesis spilgti krāsojas. Tad viņ� atcerējās maigo, zaļgano gaismu, tās ieskauto mazo Aomami.

Vai gaisa kūniņa vēlreiz te parādīsies?

Vai laiks tie�ām ir taisnveida?

Lai kā ari būtu, esmu nonācis strupceļā, Tengo, pagrie�zies pret sienu, sacīja. Pārāk daudz mainīgo lielumu. To pat biju�ais brīnumbērns neatrisinās.

Siena, protams, neatbildēja. Viedokli nepauda. Klusē�dama atstaroja saulrieta krāsas.

Nezin kāpēc U�ikavam nekādi nedeva mieru doma, ka Adzabu villā dzīvojo�ā vecā dāma kaut kādā veidā varētu būt saistīta ar "Pirmsākumu" vadoņa mīklaino nāvi. U�ikava mēģināja uzzināt par viņu vairāk. Viņas vārds bija zināms, sieviete ar stāvokli sabiedrībā, tāpēc pārāk daudz laika un pūļu tas neprasīja. Vīrs bijis viens no varenajiem pēckara biznesa aprindās, ari ar politisku ietekmi. Nodarbojies galve�nokārt ar investīcijām un nekustamajiem īpa�umiem, tāpat arī ar liela mēroga mazumtirdzniecības uzņēmumiem un ar transportu saistītām lietām. �is jomas viņ� gan papla�inājis, gan padziļinājis. Vīrs nomiris piecdesmito gadu otrajā pusē, un visus uzņēmumus pārņēmusi kundze. Viņai biznesā bijis ķēriens, bet īpa�i labi kundze nojautusi briesmu tuvo�anos. Se�desmito gadu otrajā pusē viņai �ķitis, ka sabiedrība attīs�tās ar pārāk pla�u vērienu, un viņa daļu akciju mērķtiecīgi pārdevusi par augstām cenām un pamazām sa�aurinājusi uzņēmējdarbības mērogu, bet visas pūles un uzmanību vel�tījusi atliku�ās daļas nostiprinā�anai. Tādējādi, kad drīz vien sākās naftas krīze, viņai izdevās mazināt sākotnējo �oku un �o laiku izdzīvot, pat iepirkt bagātīgi pieejamās akcijas. Viņa prata citu risku izmantot savā labā.

Tagad bija no biznesa lietām atkāpusies, viņai jau bija pāri par septiņdesmit, neviena netraucēta, savā pla�ajā villā baudīja mierīgas vecumdienas. Piedzimusi bagātā ģimenē, apprecējusies ar finansistu, pēc vira nāves ieguvusi vēl lie�lāku bagātību. Kāpēc gan �ādai sievietei vajadzētu plānot mērķtiecīgi nogalināt cilvēku?

Tomēr U�ikava gribēja turpināt un papētīt vēl sīkāk. Pir�mām kārtām tāpēc, ka nevienu citu pavedienu, pie kā pieķer�ties, nebija atradis, kā ari tāpēc, ka viņas vadītā patversme sievietēm bija nedaudz piesaistījusi uzmanību. Pa�ā faktā, ka viņa bez maksas piedāvā pajumti no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm, nebija nekā nedabiska. Visnotaļ vērtīgs pakalpojums sabiedrībai. Līdzekļu viņai pietika, un �ādā stā�vokli nonāku�ās sievietes, bez �aubām, bija dziļi pateicīgas par izrādīto laipnību. Ta�u �is dzīvokļu nams �ķita pārlieku apsargāts. Smagi vārti un atslēga, vilku sugas suns, vairākas novēro�anas kameras. U�ikava tajā visā samanīja kaut kādu pārspīlējumu.

Vispirms U�ikava pārbaudīja, kam pieder zemes gabals un villa, kurā viņa dzīvoja. Tā bija publiski pieejama infor�mācija, vajadzēja tikai papūlēties aizstaigāt līdz attiecīga�jam kantorim. Gan zemes, gan villas vienīgā īpa�niece bija viņa. Hipotekārās ķīlas nebija. Skaidri un vienkār�i. Tā kā tas bija privāts īpa�ums, katru gadu nācās samaksāt nodokli par privāto kapitālu, bet laikam gan viņai to nomaksāt bija nieka lieta. Kaut kad drīzumā būs jāmaksā ari mantojuma nodoklis, bet ari tas laikam tikai tāds sīkums vien būs. Apbrī�nojami tik bagātai sievietei. Cik U�ikava zināja, bagātajiem it īpa�i riebjas maksāt nodokļus.

Kop� vīra nāves viņa villā dzīvoja viena pati. Protams, tā tikai saka dzīvoja viena, patiesībā viņai bija vairāki kalpotāji. Divi bērni, dēls turpināja ģimenes biznesu. Dēlam bija trīs bērni. Meita pirms piecpadsmit gadiem mirusi dabiskā nāvē.

Tiktāl informācija bija viegli iegūstama. Ta�u, sperot nā�kamo soli, lai noskaidrotu ko vairāk par viņas personisko dzīvi, viņ� pēk�ņi atdūrās kā pret mūri. Visi tālākie ceļi bija slēgti. Mūris bija augsts, vārti cie�i noslēgti. U�ikava sa�prata, ka �ī sieviete nedomā pat ne kripatiņu savas privā�tās dzīves izrādīt pasaules acīm. Un �ī mērķa sasnieg�anai bija izmantojusi attiecīgus līdzekļus un naudu. Viņa ne uz vienu jautājumu neatbildēja, ne par ko neizteicās. Lai kādus materiālus viņ� savāca, nevienu viņas fotogrāfiju neatrada.

Minato rajona telefona grāmatā viņas vārds bija atro�dams. U�ikava piezvanīja uz norādīto numuru. Viņa stilā bija visu pārbaudīt pa�am. Telefons nebija vēl pat divas rei�zes nozvanījis, kad kāds vīrietis pacēla klausuli. U�ikava stādījās priek�ā, nosaukdams izdomātu vārdu un atbilsto�as investīciju kompānijas nosaukumu. "Ir runa par kundzei piedero�iem fondiem, vai es varētu ar viņu parunāt," viņ� iesāka. Vīrietis viņu pārtrauca: "Kundze nenāks pie telefona. Visu, kas jums sakāms, varat izstāstīt man." Lieti�ķa, it kā mehāniski sintezēta balss. U�ikava paskaidroja, ka saskaņā ar kompānijas iek�ējiem noteikumiem viņ� par to drīkst runāt tikai ar pa�u fondu īpa�nieci. Un, ja reiz tā, tad atsū�tī�ot dokumentu pa pastu. Vīrietis atteica, ka gaidī�ot, un nolika klausuli.

U�ikava nejutās vilies par to, ka nebija izdevies parunāt ar pa�u kundzi. Viņ� pat nebija uz to cerējis. Bija tikai gribē�jis noskaidrot, cik daudz pūļu viņa pielikusi savas privātās dzīves aizsardzībai. Gana daudz. Viņu �ajā rezidencē rūpīgi sargā vairāki cilvēki. H varēja spriest pēc vīrie�a, kas pienāca pie telefona, laikam sekretāra intonācijas. Viņas vārds ir nodrukāts telefona grāmatā. Ta�u to cilvēku loks, kas varētu ar viņu nepastarpināti sarunāties, ir ierobe�ots, no pārē�jiem veikli vien atbrīvojas kā no cukurtraukā ielīdu�as skud�ras.

U�ikava, izlikdamies, ka meklē telpas īrē�anai, apstai�gāja tā rajona nekustamā īpa�uma mākleru kantorus un netie�i apvaicājās par dzīvokļu namu, kurā bija iekārtota patversme. Praktiski neviens no nekustamo īpa�umu māk�leriem par �o dzīvokļu namu neko nezināja. �ī apkārtne Tokijā bija augstākās klases dzīvojamais rajons. Patiesību sakot, te nodarbojās tikai ar dārgākajiem īpa�umiem. Par kaut kādu koka divstāvu dzīvokļu namu viņiem nebija nekā�das intereses. Uzmetu�i skatienu U�ikavas sejai un drēbēm, viņi to neuztvēra kā cienigu partneri. Pa durvju spraugu ielavījies kraupains suns ar nocirstu asti būtu izpelnījies sil�tāku uzņem�anu.

Brīdi, kad jau bija nolēmis mest mieru, U�ikava pama�nīja mazu vietējo nekustamo īpa�umu biroju. Tā darbinieks, ve�uks ar sadzeltēju�u seju, visu paskaidroja, stāstījumu iesākot tā: "Nūja, tā lieta ar to vietu�" Vīriņ� bija izkaltis kā otr�ķirīga mūmija, ta�u apkārtnē pārzināja katru kaktiņu un labprāt parunājās ar jebkuru sarunu biedru.

-���� Tā māja pieder Ogatas kunga kundzei, agrāk laikam bijis īres nams. Es īsti nezinu, kā tas nonācis Ogatas kunga īpa�umā. Viņ� nebija no tiem, kas nodarbotos ar dzīvokļu pārvaldī�anu. Visticamāk, to izmantoja kā kalpu namu. Kas tur �obrīd ir, nezinu, ā, jā, tur ierīkota patversme kā senos laikos tempļi no vīriem aizbēgu�ām sievām. Nekustamo īpa��umu firmām no tā nekas neatlec, ve�uks sacīja, tad nosmējās, muti nepavēris, kā pundurdzenis.

-��� Ak tad patversme? U�ikava noteica un piedāvāja ve�cajam Seven Stars cigareti. Ve�uks paņēma cigareti un aiz�smēķēja ar U�ikavas �ķiltavām, un ar patiesu gar�u ievilka dūmus. Ar tādu baudu jāpīpē Seven Stars, U�ikava nodo�māja.

-�� Vīru kungu piekautas sievietes sapampu�ām sejām tur paslēpjas. īre ar nekāda nav jāmaksā.

-��� Izskatās, ka tas ir pakalpojums sabiedrībai, U�ikava izmeta.

-��� Tā jau ir. Dzīvokļi ir, tos izmanto, lai palīdzētu grūtībās nonāku�iem cilvēkiem. Bagātie jau tā var izrīkoties pēc savas patik�anas, par peļņu un zaudējumiem nedomājot. Nevis tā kā mēs vienkār�ie cilvēki.

-��� Bet kāpēc Ogatas kunga kundze sāka ar to nodarboties? Kas viņu uz to pamudināja?

-��� Kas to var zināt, kā jau da�dien bagātniekiem tāds kā vaļasprieks.

-��� Lai ari kā vaļasprieks, vai tad tomēr nav labi palīdzēt grūtībās nonāku�iem cilvēkiem? U�ikava smaidīdams tei�ca. Ne jau visi, kuriem naudas papilnam, ar to nodarbojas.

-���� Tā gan, ir jau laba lieta, ir jau gan. Es ari savā laikā mēdzu sievu iekaustīt, ko tur slēpt, ve�uks noteica un nosmējās, bezzobaino muti papletis. It kā sievas iedunkā�ana būtu īpa�i izceļams prieciņ� cilvēka dzīvē.

-��� Nez cik cilvēku tur �obrid dzīvo? U�ikava pavaicāja.

-���� Es gan katru ritu eju tur garām, bet no ārpuses neko nevar redzēt. Ta�u izskatās, ka tur vienmēr pāris cilvēku ir. �ķiet, ka pasaulē ir pulka viru, kas sit sievas.

-�� Jo pasaulē ir daudz vairāk nekam nederīgu cilvēku ne�kā derīgu.

Ve�uks atkal paplēta muti un nosmējās.

-��� Tie�i tā, kā jūs sakāt. �ai pasaulē ir daudz vairāk tādu, kas sastrādā nejēdzības nekā dara labu.

�ķita, ka ve�ukam nezin kāpēc U�ikava iepaticies. Tas darīja U�ikavu nemierīgu.

-��� Starp citu, tā Ogatas kunga kundze kāds cilvēks viņa ir? U�ikava it kā starp citu pajautāja.

-��� Ogatas kunga kundze, tā ja, neko daudz par viņu ne�zinu, vecais noteica, bargi saraucis uzacis kā nokaltu�a koka gars. Dzīvo ārkārtīgi noslēgti. Es jau ilgi �ajā kantori strādāju, bet viņu esmu redzējis tikai pa gabalu, īsu bridi, ne vairāk. No mājas viņa vienmēr izbrauc ma�īnā ar �oferi, iepirkties iet kalpone. Ir ari viens vīrietis, sekretārs laikam. Tas visu kārto. Ko tur tādi augstdzimu�ie un bagātie runās ar mums, vienkār�o tautu. Viņ� pēk�ņi savilka seju grimasē un zīmīgi piemiedza aci.

Izskatījās, ka ve�uks ar dzeltenīgo ģīmi un viņ� pats, U�i�kava, kļuvu�i par �ī grupējuma "vienkār�ā tauta" kodolu.

U�ikava pavaicāja:

-���� Apmēram kad Ogatas kunga kundze sāka nodarbo�ties ar patversmi no vardarbības ģimenē cietu�ajām sievie�tēm?

-��� Hm, konkrēti nepateik�u. Es no citiem uzzināju par to templi aizbēgu�ām sievām. Nez kad tas bija? Ap to laiku ari cilvēki sāka bie�āk tur staigāt iek�ā un ārā, apmēram pirms gadiem �etriem pieciem, tā laikam būs. Vecais virs paņēma tasi, iedzēra atdzisu�o tēju. Tad ari ielika jaunus vārtus un sākās tā stingrā apsardze. Sāka saukt par patversmi. Ja kur� katrs varētu tikt tur iek�ā, tad tās sievietes nevarētu mierīgi dzīvot.

Tad vecais vīrs, it kā pēk�ņi atgriezies realitātē, vērīgi ieskatījās U�ikavam sejā.

-��� Jūs teicāt, ka meklējat pieticīgu dzīvokli īrē�anai, vai ne?

-��� Tā gan.

-Jums būs jāiet kur citur. Te ir augstākās klases dzīvoja�mais rajons. Visi īpa�umi ir luksusa klases, dārgi, paredzēti vēstniecībām, ārzemniekiem. Agrāk, re, tā vis nebija, te dzī�voja nevis bagātnieki, bet vienkār�ie cilvēki. Es, nodarbojo�ties ar tādiem īpa�umiem, varēju nopelnīt iztiku. Bet tagad tā vairs nav. Tāpēc laikam drīz vajadzēs klapēt to bodi ciet. Tokijas centrā zemes ir maz, cenas kāpj, mums, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, vairs nav, ar ko nodarboties.

Jums ar* liekas naudas nav, tāpēc labāk pameklējiet kādā citā vietā.

-���� Tā arī darī�u, U�ikava sacīja. Nav ar ko lielīties, liekas naudas man nav necik. Mēģinā�u pameklēt kur citur.

Ve�uks reizē ar nopūtu izelpoja cigaretes dūmus.

-����� Bet, kad aizies Ogatas kunga kundze, tad tā villa ari ātri vien pazudīs. Dēls ir izdarīgs cilvēks, nepieļaus, ka tik pla�s, pirmklasīgs zemes gabals paliek neizmantots. Viņ� negaidīs, tur ātri pacelsies augstākās klases augstceltne. Jādomā, ka viņ� jau tam visam ir sagatavojies, skices jau sarūpējis.

-��� Tādā gadījumā �is apkaimes rāmais noskaņojums pavi�sam izmainīsies.

-���� Kā gan citādi.

-���� Ar ko dēls nodarbojas?

-��� Galvenokārt ar nekustamajiem īpa�umiem. Ha, varētu teikt, ka mēs abi esam kolēģi. Ta�u tas, ar ko nodarbojamies, ir tik da�āds kā diena pret nakti, kā brauk�ana ar mersi pret vellapēdu. Viņ� pārvieto investīcijas �urpu turpu, pats būvē, pats tirgo, man nepaliek ne pilītes salduma pāri. Man ne kripatu neatmet. Nejauka pasaule.

-��� Es te iepriek� apstaigāju apkārtni, apskatīju no ārpuses. Patie�ām iespaidīga villa.

-���� Jā, �ai apkaimē visskaistākā. Kad iedomājos, ka sāks izcirst tos krā�ņos vītolus, sirds sāp, vecais vīrs noteica un vairākkārt apbēdināts pa�ūpoja galvu. Kaut nu Ogatas kunga kundze vēl kādu brīdi padzīvotu.

-���� Tie�i tā, U�ikava piekrita.

U�ikava mēģināja sazināties ar "Atbalsta centru no var�darbības ģimenē cietu�ām sievietēm". Viņam par pārstei�gumu, centra telefons bija atrodams telefona grāmatā. Tā bija bezpeļņas nevalstiskā organizācija, kuru vadīja brīvprātīgie, galvenokārt juristi. �is centrs sadarbojās ar vecās kundzes vadīto patversmi, tur uzņēma sievietes, kuras bija aizbēgu�as no mājām un paliku�as bez pajumtes. U�i�kava lūdza iespēju satikties kā savas organizācijas "Jau�nās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" pārstāvis. Minēja, ka varētu sniegt finansiālu atbal�u. Tad vienojās par tik�anās laiku.

Tiekoties U�ikava pasniedza savu vizītkarti (tādu pa�u kā Tengo) un paskaidroja, ka viņi katru gadu izvēloties vienu nevalstisko organizāciju, kura devusi vērā ņemamu iegul�dījumu sabiedrībai un kurai biedrība pie�ķirot finansiālu atbalstu. "Atbalsta centrs no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm" esot viens no kandidātiem. Kaut gan viņ� neesot tiesīgs atklāt sponsora vārdu, ar saņemto pie�ķīrumu viņi varē�ot brīvi rīkoties, vienīgais pienākums esot gada beigās iesniegt īsu ziņojumu par padarīto.

Sarunu biedrs, jauns jurists, uzmeta skatienu U�ikavam, un varēja redzēt, ka necik patīkams iespaids viņam nerodas. U�ikavas izskats arī nevarēja partnerim no pirmā brī�a radīt patiku vai uzticē�anos. Ta�u viņu organizācijai trūka līdzekļu darbības nodro�inā�anai un viņiem bija jāpieņem jebkur� atbalsts. Tāpēc, lai arī kaut kāds aizdomīgums saglabājās, viņ� uzklausīja U�ikavas sacīto.

U�ikava lūdza mazliet sīkāk pastāstīt par organizācijas darbību. Jurists izskaidroja "Atbalsta centra no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm" uzbūvi un vadību. Pastāstīja, kā viņi izveidoju�i �o organizāciju. U�ikavu visas �īs runas gar�laikoja, ta�u viņ� ieinteresēti klausījās, atbilsto�ajos brī�os pauzdams piekri�anu, enerģiski mādams un saglabādams rāmu un atklātu sejas izteiksmi. Pa �o laiku sarunu biedrs pamazām aprada ar U�ikavu. Sāka domāt, ka U�ikava nemaz nav tik slikts cilvēks, kā varētu spriest pēc ārienes. U�ikava bija prasmīgs klausītājs, un cilvēku sirdis parasti atmaigst pret tiem, kas ar patiesu interesi klausās viņu stāstīto.

Piemērotā brīdī U�ikava ievirzīja sarunu par patversmi. Apjautājās, kā viņi rīkojas gadījumos, ja sievietei, kura var�darbības dēļ aizbēgusi no mājām, nav kur iet. Viņa sejā atspoguļojās patiesa līdzjūtība pret sievietēm, kuru liktenis bija kā spēcīga vēja pluinītām lapām.

-�� Tādos gadījumos varam izmantot vairākas patversmes dro�ās mājas, jaunais jurists paskaidroja.

-���� Saucat tās par dro�ajām mājām?

-���� Tās ir patversmes, kur var uzturēties īslaicīgi. Tādu nav pārāk daudz. Bet pāris ir, to nodro�ina sponsori. Ir pat viens dzīvokļu nams, kas pilnībā nodots �ādām vajadzī�bām.

-���� Vesels dzīvokļu nams! Tas atstāja uz U�ikavu lielu iespaidu. Vai tie�ām tādi cilvēki atrodami �ajā pasaulē?

-��� Jā. Par mūsu darbību bija rakstīts avīzēs un �urnālos. Ar mums sazinājās viena persona, kas vēlējās kaut kādā veidā palīdzēt. Bez �īs palīdzības mēs nespētu organizāciju uzturēt. Bez tāda atbalsta mēs nepastāvētu.

-��� Jūsu darbība ir ļoti nozīmīga, U�ikava sacīja.

Jurista sejai pārlaidās vientiesīgs smaids. Nav lētticīgāka

cilvēka par to, kur� uzskata, ka rīkojas pareizi, U�ikava nodo�māja.

-���� Cik sievie�u �obrīd uzturas tajā namā?

-���� Skaits mainās, bet parasti ir �etras piecas, jurists atbildēja.

-���� Runājot par sponsoru, kas piedāvāja �o namu, U�i�kava turpināja, kā viņ� iesaistījies �ajā kustībā? Domāju, ka tur vajadzētu būt kādam motīvam.

Jurists nogrozīja galvu.

-���� To es nepateik�u. Jau iepriek� �ī persona privāti bija iesaistījusies līdzīgās aktivitātēs. Un mēs ar pateicību pieņemam atbalstu. Ja otra puse neko nepaskaidro, par iemesliem netaujājam.

-��� Saprotams. U�ikava pamāja. Bet vai �is patversmes atra�anās vieta tiek turēta slepenībā?

-Jā, pirmām kārtām mums jāgarantē �o sievie�u dro�ība. Turklāt daudzi sponsori grib saglabāt anonimitāti. Galu galā �ie ir ar vardarbību saistīti gadījumi.

Pēc tam saruna vēl bridi turpinājās, bet nekādu citu kon�krētu informāciju no jurista izdabūt neizdevās. U�ikava bija noskaidrojis �ādus faktus: "Atbalsta centrs no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm" sācis darboties pirms �etriem gadiem, drīz pēc tam ar viņiem sazinājies kāds "sponsors" un piedāvājis tobrīd neizmantotu dzīvokļu namu. �ī persona par viņu aktivitātēm izlasījusi avīzē un tad sazinājusies ar viņiem. Sadarbības nosacījums bijis absolūts aizliegums iz�paust �is personas vārdu. Ta�u no sarunas vispārējās ievirzes bez mazākajām �aubām bija skaidrs, ka �ī persona, "spon�sors", kura uzturēja patversmi, bija vecā kundze no villas Adzabu.

-����� Liels paldies, ka atvēlējāt man laiku, U�ikava sir�snīgi pateicās jaunajam, ideālistiski noskaņotajam juris�tam. Vēlu veiksmi turpmākajā jūsu cēlajā darbā. Es par �o sarunu ziņo�u mūsu organizācijas direktoru valdei nāka�majā sanāksmē. Tuvākajā laikā atkal ar jums sazinā�os. Lai jums izdodas papla�ināt darbību!

Nākamais U�ikavas darbs bija noskaidrot vecās kundzes meitas nāves apstākļus. Viņa bija apprecējusies ar augsti stāvo�u Satiksmes ministrijas amatpersonu, nāves brīdi bijusi tikai trīsdesmit se�us gadus veca. Nāves cēlonis nebija zināms. Pēc sievas nāves vīrs aizgājis no darba Satiksmes ministrijā. Tiktāl pārbaudāmie fakti. Ne iemesls vīra pēk��ņajai aizie�anai no ministrijas, ne viņa turpmākās gaitas nebija skaidras. Varbūt �ī aizie�ana bija, bet varbūt nebija saistīta ar sievas nāvi. Satiksmes ministrija nav no tām organizācijām, kas būtu gatavas laipni un lietpratīgi sniegt faktus pla�ai sabiedrībai par ministrijas iek�ienē notieko�o. Ta�u U�ikavam bija laba o�a. Tur slēpjas kaut kas aizdomīgs. Nezin kāpēc U�ikava neticēja, ka �is vīrietis būtu atteicies no karjeras, pametis darbu un kaut kur nolīdis skumjās par sievas nāvi.

U�ikava ari zināja, ka trīsdesmit se�u gadu vecumā sie�vietes nemaz tik bie�i nemirst. Protams, nevar teikt, ka tas nekad nenotiek. Cilvēki zaudē dzīvību da�ādā vecumā, lai no cik labām aprindām nāku�i, pēk�ņi saslimst un nomirst. Ir vēzis, ir smadzeņu audzēji, peritonlts, strauji progresē�jo�a pneimonija. Cilvēka ķermenis ir ārkārtīgi trausls. Ta�u, ja sieviete no pārtiku�ām aprindām trīsdesmit se�u gadu vecumā nonāk miru�o reģistros, tad pastāv lielāka varbū�tība, ka viņa mirusi nevis dabiskā nāvē, bet gan kādu ārēju iemeslu dēļ vai izdarījusi pa�nāvību.

Jāmēģina attīstīt hipotēzi, U�ikava nodomāja. Sekojot sla�venajam "Okamas na�a" principam, jātiek līdz iespējami vienkār�ākajai hipotēzei. Atmetot nevajadzīgus iemeslus, izsekot vienai loģiskai līnijai, paskatīties, kas no tā iznāk.

Pievērsīsimies hipotēzei, ka vecās kundzes meita nevis mirusi dabiskā nāvē, bet izdarījusi pa�nāvību, U�ikava, sa�spiedis kopā pirkstgalus, sprieda. Publiski par pa�nāvību neziņoja, tā tika skaidrota kā slimība, un to nemaz nav tik grūti izdarīt. It īpa�i tad, ja ir līdzekļi un ietekme. Ejam tālāk meita, ciezdama no vardarbības ģimenē, zaudējusi jebkādas cerības attiecībā uz viru, pati laupa sev dzīvību. Tas ari nav neiespējami. Tajā ļau�u grupā, ko mēdz dēvēt par pasaules eliti, ir gana daudz tādu, kuriem ir nepanesams raksturs un perversas noslieces, tā ir pla�i zināma patie�sība.

Un, ja tas tā ir, ko iesāktu vecā kundze, māte? Nospriestu, ka tāds ir liktenis, tur neko nepadarīsi, un viss, mestu mieru? Nē, neiespējami. Viņa noteikti pelnīti atdarītu par meitas iedzī�anu nāvē. �obrīd U�ikavam vispārīgos vilcienos bija skaidrs, kāds cilvēks ir vecā kundze. Drosmīga, gudra sie�viete, ar skaidru redzējumu, tāda, kas izpilda to, ko sirdī apņēmusies. Un, lai to izdarītu, ne�ēlotu ne līdzekļus, ne ietekmi. Viņa neliktu mierā cilvēku, kas nodarījis pāri viņas mīļajiem, iedzinis viņus nāvē.

U�ikavas spēkos nebija uzzināt, tie�i kādus līdzekļus viņa izmantojusi, lai atriebtos meitas vīram. Ne zīmes par �o cilvēku pasaulē nepalika. U�ikava nedomāja, ka kundze būtu �o vīrieti nogalinājusi. Viņa bija apdomīga un savaldīga sieviete. Ar pla�u skatījumu. Tik atklāti viņa nerīkotos. Ta�u nebija �aubu par to, ka izvēlētie līdzekļi biju�i bargi. Grūti iedomāties, ka viņa būtu atstājusi kādas pēdas.

Bet meitu zaudēju�ās mātes dusmas un izmisums neapro�be�ojās tikai ar personisku atriebību. Kādu dienu viņa no laik�raksta uzzināja par "Atbalsta centru no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm" un piedāvāja sadarbību. Piedāvāja nodot centra rīcībā tobrīd neizmantoto īres dzīvokļu namu pilsētā kā bezmaksas patvērumu bez pajumtes paliku�ām sievie�tēm. Ari iepriek� tas vairākkārt bija izmantots �ādam nolū�kam, situācija vairāk vai mazāk bija skaidra. Ar nosacījumu, ka viņas vārdu publiskot nedrīkst, un to visu organizācijas vadība, juristi, protams, ar pateicību pieņēma. Sasaistoties ar sabiedrisku organizāciju, viņas atriebība papla�inājās un sublimējās. Tur bija gan iespēja, gan motivācija.

Tiktāl hipotēze attīstījās gludi. Konkrēta pamatojuma tai nebija. Tikai un vienīgi pieņēmumu sakopojums. Ta�u, pieņemot �o teoriju, daudzas neskaidrības izkliedējās. U�i�kava nolaizīja lūpas un sparīgi saberzēja rokas. Bet tālāk jau sākās neskaidrības.

Vecā kundze sporta klubā, kuru apmeklēja, iepazinās ar jaunu treneri, vārdā Aomame. Kā tas noticis, viņ� nezināja. Abas noslēdza slepenu vieno�anos. Pēc rūpīgas sagatavo��anās Aomame iekļuva viesnīcas Okura luksusa numurā un nogalināja "Pirmsākumu" vadoni. Slepkavības metode nezi�nāma. Varbūt Aomame izmantoja kādu slepenu paņēmienu. Tā rezultātā vadonis, kaut arī viņu stingri apsargāja uzticami un prasmīgi miesassargi, zaudēja dzīvību.

Tiktāl viņa hipotēzes pavediens saturēja visu kopā. Ta�u U�ikava nekādi netika skaidrībā par to, kādā veidā "Pirm�sākumu" vadonis varētu būt saistīts ar "Atbalsta centru no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm". Tur viņa domu plūdums aprāvās, pavedienu kā ar nazi nogrieza.

�oreiz organizācija bija uzticējusi U�ikavam noskaidrot divus jautājumus. Pirmkārt, "Kas stāv aiz vadoņa slepkavī�bas plāna?", otrkārt, "Kur �obrīd atrodas Aomame?".

Tie�i U�ikava bija pētījis privāto informāciju par Aomami. Viņ� arī agrāk bija tādas veicis jau nezin cik rei�u. Varētu teikt ierasts darbiņ�. Un U�ikavas gala slēdziens bija, ka Aomame ir "tīra". Lai no kāda aspekta raudzītos, neko aizdomīgu viņ� neatrada. Tā arī ziņoja organizācijai. Tad Aomami uzaicināja uz viesnīcu Okura veikt speciālos mus�kuļu stiep�anas vingrojumus. Pēc viņas aizie�anas vadonis pēk�ņi nomira. Un arī Aomame pati pagaisa. Glu�i kā vēja izdzenāti dūmi. Organizācija tagad bija, maigi sakot, ar viņu ļoti neapmierināta. Uzskatīja, ka viņ� nav veicis pienācīgu izpēti.

Patiesībā viņ�, kā aizvien, bija visu padarījis kārtīgi. Kā jau bija teicis Skūtajam, U�ikava savā darbā nolaidību nepie�ļāva. Vienīgais, ko viņ� nebija izdarījis, pirms �ī notikuma nebija pārbaudījis telefona sarunu at�ifrējumu, bet parasti, ja vien nebija kādas aizdomas, to arī nedarīja. Ciktāl viņ� varēja izpētīt, nekādas nepilnības attiecībā uz Aomami nebija pamanāmas.

Tomēr tagad viņi bija ar U�ikavu neapmierināti. Viņi labi maksāja, bet bija bīstama kompānija. Un, tā kā U�ikava zi�nāja, ka tie slepeni atbrīvoju�ies no vadoņa līķa, viņ� varēja kļūt tiem bīstams. Viņam kaut kas tiem jāsagādā, lai pierā�dītu, ka ir noderīgs cilvēks, tāds, kuru vērts atstāt dzīvajos.

Konkrētu pierādījumu tam, ka vecā kundze no Adzabu ir saistīta ar vadoņa nāvi, viņam nebija. �obrīd tas viss bija tikai pieņēmumi un hipotēzes. Ta�u �ajā krā�ņajā, vareno vītolu ieskautajā namā ir kāds svarīgs noslēpums. To U�ikava saoda. Un tagad viņam jāaizrokas līdz patiesībai. Darbiņ� nebūs viegls. Tur ir spēcīgi sargi, neap�aubāmi, būs darī�ana ar profesionāļiem. Varbūt ar jakudzām?

Iespējams. Jakudzas ir iesaistīti biznesa pasaulē, it īpa�i darījumos ar nekustamajiem īpa�umiem. Grūtās situācijās viņus pieaicina. Vai tikai vecā kundze ari neizmanto viņu spēku? Tomēr U�ikava nespēja to iedomāties. Vecā kundze bija augusi pārāk smalkā vidē, lai saietos ar tādiem tipiem. It īpa�i grūti bija iztēloties, ka jakudzas varētu būt iesaistīti "Atbalsta centra no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm" apsargā�anā. Visticamāk, viņai ir pa�ai sava apsardzes sis�tēma. Privāta, noslīpēta sistēma. Tam vajadzīga nauda, bet naudas viņai ir gana. Un vajadzības gadījumā �ī sistēma varētu izmantot ari vardarbīgus līdzekļus.

Ja U�ikavas hipotēze ir pareiza, tad Aomame ar vecās kundzes atbalstu �obrīd slēpjas kādā tālā vietā. Visas pēdas aizslaucītas, viņai ir jauna identitāte, cits vārds. Iespējams, pat izskats ir izmainīts. Un tādā gadījumā, lai cik pamatīgu izmeklē�anu U�ikava tagad izvērstu, viņam nebija ne mazā�kās iespējas atklāt viņas atra�anās vietu.

�obrīd vienīgā iespēja bija izsekot vecās kundzes no Adzabu pavedienam. Varbūt parādīsies kāda plaisa savienojumā un tā ļaus izsecināt Aomames atra�anās vietu. Varbūt izdosies, bet varbūt ne. Ta�u U�ikavam bija laba o�a un, ja reiz viņ� pie kaut kā pieķērās, tad vaļā vairs nelaida. Vai bez �īm divām man ir vēl kādas apsprie�anas vērtas īpa�ības, U�ikava pats sev vaicāja. Vai ir kādi īpa�i talanti, ar ko varētu lepoties?

Nu galīgi nekā, U�ikava pats sev ar pārliecību atbildēja.

Vientuļā, monotonā dzīve �etrās sienās Aomami īpa�i neap�grūtināja. Piecēlās se�os no rīta, ieturēja vienkār�as brokas�tis. Tad apmēram stundu nodarbojās ar veļas mazgā�anu un gludinā�anu, dzīvokļa uzkop�anu. Pa dienu apmēram pusotru stundu trenējās uz Tamaru sagādātajiem trena�ieriem, lai kārtīgi izvingrinātu ķermeni. Būdama profesionāla trenere, viņa labi zināja, kuri muskuļi katru dienu cik spēcīgi jāizvingrina. Cik liela slodze tiem nāks par labu un kurā brīdī tā kļūs pārāk liela.

Pusdienās galvenokārt ēda dārzeņus un augļus. Pēcpus�dienās lielākoties sēdēja uz dīvāna un lasīja grāmatu, ne�daudz pagulēja diendusu. Vakarā apmēram stundu gatavoja vakariņas, pirms se�iem tās bija paēstas. Kad sāka satumst, izgāja uz balkona un iekārtojās dārza krēslā, no turienes vēroja rotaļlaukumu. Pēc tam pusvienpadsmitos gāja gulēt. Tā tas atkārtojās. Ta�u viņai �āds dzīvesveids ne�ķita pārāk garlaicīgs.

Viņa pēc rakstura nekad nebija bijusi sabiedriska. Ilgu laiku ne ar vienu nesatikties, ilgu laiku ne ar vienu nesaru�nāties to viņa neizjūta kā neērtības. Pamatskolas laikā viņa ar klasesbiedriem tikpat kā nesarunājās. Taisnību sakot, bez īpa�as vajadzības viņu neviens neuzrunāja. Aomame klasē bija "tā nejēdzīgā meitene", dīvainais bērns, tāds, kuru var izstumt un ignorēt. Aomamei tas �ķita netaisnīgi. Ja viņai gadījās kāda kļūda vai problēma, viņu izstūma, tur neko nevarēja darīt. Kā mazs bērns viņa vecāku pavēles pildīja bez iebildumiem. Upēc arī pirms ēdienreizēm noteikti skaļi lūdza Dievu, katru svētdienu kopā ar mammu staigāja pa pilsētu, cen�oties pievērst cilvēkus savai ticībai, ticības apsvērumu dēļ nepiedalījās ekskursijās uz tempļiem, Ziemassvētku bal�lītē, vienmēr ģērbās citu cilvēku novalkātās, vecās drānās un pret to neiebilda. Ta�u apkārtējie bērni neko par �o situāciju nezināja un ari nespēja to saprast. Pārējiem bērniem viņa �ķita ērmota, un arī skolotāji neslēpa, ka viņa tos apgrūtina.

Saprotams, Aomame būtu varējusi vecākiem melot. Teikt, ka katru dienu pirms maltītēm lūdz Dievu, bet to nedarīt. Bet viņa negribēja tā rīkoties. Pirmkārt, negribēja melot par Dievu vienalga, vai viņ� īstenībā ir vai viņa nav. Otrkārt, viņa dusmojās uz saviem klasesbiedriem. Ja reiz es jums tik ļoti nepatīku, nu tad, lūdzu, lai es tie�ām arī nepatīku. Tā Aomame domāja. Lūg�anas skaitī�ana bija drīzāk izaicinā�juma me�ana klasesbiedriem. Taisnība ir manā pusē.

Rīti, kad vajadzēja ģērbties, lai dotos uz skolu, sagā�dāja īstas mocības. Stresa dēļ viņai bie�i piemetās caureja, laiku pa laikam mocīja klepus, sāpēja galva, tirpa locekļi. Tomēr viņa ne reizi nekavēja stundas. Ja viņa paliktu mājās kaut vienu dienu, tad noteikti gribētu to darīt vēl vairākas dienas. Un, ja tā turpinātos, viņa vairs nespētu aiziet uz skolu. Tā būtu zīme, ka viņa ir zaudējusi gan klasesbiedriem, gan skolotājiem. Ja viņa vairs neparādītos klasē, visi justos atviegloti. Aomame negribēja viņiem dāvāt �o atvieglojuma izjūtu. Tāpēc, lai cik ari grūti būtu, viņa vilkās uz skolu.

Salīdzinājumā ar tālaika ne�ēlīgo situāciju dzīve eleganta nama dzīvoklī, ne ar vienu nesarunājoties, Aomamei bija vien sīkums. Pretstatā tam, cik skarbi bija klusēt, kad pārējie ap viņu jautri sarunājās, klusēt vietā, kur viņa bija viena pati, bija pavisam viegli un dabiski. �eit bija grāmatas, ko lasīt. Viņa sāka lasīt Tamaru sarūpēto Prustu. Ta�u raudzījās, lai neizlasītu vairāk par divdesmit lappusēm dienā. Lasīja lēni, burtiski rindiņu pa rindiņai, tie�i divdesmit lappuses. Tās pabeigusi, ķērās pie citām grāmatām. Un pirms gulēt�ie�anas noteikti izlasīja pāris lappu�u no "Gaisa kūniņas". Tie bija Tengo rakstīti teikumi, turklāt kaut kādā ziņā tā bija kā viņai domāta rokasgrāmata par to, kā dzīvot 1Q84. ga�da pasaulē.

Viņa arī klausījās mūziku. Vecā kundze bija atsūtījusi kasti ar klasiskās mūzikas kasetēm. Mālera simfonijas, Haidna kamermūzika, Baha skaņdarbi klavierēm, da�ādu stilu un �anru mūzika. Bija ari Janā�eka "Simfonieta", ko viņa bija lūgusi. Viņa katru dienu vienu reizi to noklausījās, kamēr nodevās fiziskiem vingrojumiem.

Lēnām iestājās rudens. Dienām kļūstot aizvien īsākām, viņai sāka likties, ka pati kļūst caurspīdīga. Aomame, cik spēdama, centās ne par ko nedomāt. Ta�u, protams, ne par ko nedomāt neizdodas. Tuk�umu aizvien kaut kas aizpilda. Tomēr tagad viņa vismaz vairs nejuta vajadzību kādu ienīst. Ne klasesbiedrus, ne skolotājus. Nevajadzēja vairs nīst vīrie��us, kas sit sievietes. Agrāk viņu laiku pa laikam pārņēma dusmas kā palu ūdeņi, �īs negantās jūtas, kad nesaprotami gribējās dauzīt sienu acu priek�ā; tagad tās pagaisa, pa�ai nemanot. Nezin kāpēc tās vairs neatgriezās. Aomame par to priecājās. Ja vien tas iespējams, viņa vairs nevienam negri�bētu nodarīt neko ļaunu. Tāpat kā vairs negribējās neko ļaunu nodarīt sev pa�ai.

Naktīs, kad nenāca miegs, viņa domāja par Tamaki Ocuku un Ajumi Nakano. Aizvērusi acis, spilgti atcerējās pieskārienus viņu ķermeņiem. Abām bija maiga un mirdzo�a āda, silts augums. Maigi gurni. Abās ritēja dzīvas asinis, sirds ritmiski sitās. Klusa nopūta, smieklu spurdziens. Smal�kie pirkstu gali, tvirtie krū�u galiņi, gludie gurni� ta�u viņu �ajā pasaulē vairs nav.

Aomami pārņēma skumjas kā maigs, tum�s ūdens bez skaņas. Tādos brī�os viņa pārtrauca kavēties �ajās atmiņās un, cik spēdama, domāja par Tengo. Koncentrējās, atcerē�jās, kā klasē pēc stundām bija satvērusi viņa roku, atsauca atmiņā desmit gadus vecā zēna rokas pieskārienu. Tad atce�rējās nesen redzēto pieaugu�o Tengo tepat rotaļlaukumā uz slidkalniņa, trīsdesmitgadīgo Tengo. Iedomājās, kā viņ� apskautu viņu ar savām stiprajām rokām.

Viņ� bija tepat, gandrīz ar roku aizsniedzams.

Nākamreiz varbūt izdosies viņam pieskarties. Aomame tumsā aizvēra acis, gremdējoties �ajā iespējamībā. Uzticēja savu dvēseli ilgām.

Ko lai iesāku, ja otrreiz ar viņu nesatik�os, Aomame no�domāja. Viņas sirds notrīsēja. Realitātē nesaskaroties ar Tengo, viss bija daudz vienkār�āk. Aomame sapņoja par to, kā satiksies ar pieaugu�o Tengo, bet tas bija tikai abstrakts pieņēmums. Ta�u tagad, kad bija redzējusi viņu dzīvē, viņa esībai piemita tāds spēks, kuru nevarēja salīdzināt ne ar ko no iepriek� pieredzētā. Lai kas arī notiktu, Aomame gribēja viņu vēlreiz satikt. Tad ļauties viņa apskāvieniem, viņa pie�skārieniem. Tikai iedomājoties vien, ka tas varētu nenotikt, �ķita, ka dvēsele un miesa tiktu pārrautas pu�u.

Varbūt man, stāvot Esso reklāmas plakāta priek�ā, tomēr vajadzēja ielaist sev pierē to deviņu milimetru lodi. Tad nebūtu jādzīvo �ādās neizturamās domās. Bet viņa nezin kāpēc nespēja nospiest gaili. Viņa izdzirdēja balsi. Kāda tāla balss sauca Aomami vārdā. Varbūt man izdosies vēlreiz satikt Tengo, galvā pazibēja �ī doma, un viņai bija jādzīvo tālāk. Pat ja ir tā, kā vadonis teica, tas varētu apdraudēt Tengo -, viņa vairs nespēja izvēlēties citu ceļu. Un tāpēc es tagad tik ļoti kāroju Tengo. Neremdināmas slāpes un izmisuma priek�nojautas.

Aomame saprata, ka �ī ir tālākdzlvo�anas jēga. Ja ir ce�rība, tad cilvēks izmanto to kā dzinēju, dzīvo ar �o mērķi. Bez cerībām cilvēks nevar dzīvot tālāk. Ta�u tas ir tāpat kā mest monētu. Iekams tā ir nokritusi, tu nezini, kas būs raksts vai ērglis. Tā domājot, sirds sa�ņaudzās un �ķita, ka visi kauli miesā krak�ķ un kliedz.

Viņa paņēma pistoli un apsēdās pie ēdamgalda. Atvilka slēdzi, ieslidināja aptverē lodi, ar īk�ķi pacēla gaili, iebāza stobru mutē. Vēl drusku piepalīdzot ar labās rokas rādītāj�pirkstu, �is sāpes tūlīt pagaistu. Vēl mazliet. Vēl centimetru. Vēl tikai piecus milimetrus tuvāk. Un es pārcel�os pasaulē, kurā nav skumju. Sāpes ilgs tikai īsu bridi. Tām sekos dziļas �ēlastības nebūtība. Viņa aizvēra acis. Esso reklāmas tīģeris ar benzīna uzpildes �ļūteni rokā plati smaidīja. Ielaid autiņā tīģeri!

Viņa izņēma cieto stobru no mutes un lēni pagrozīja galvu.

Nespēja mirt. Te, balkona priek�ā, ir neliels parks, parkā ir slidkalniņ�, un, kamēr vēl ir cerība, ka Tengo varētu tur atgriezties, es nespē�u nospiest gaili. �ī iespējamība pēdējā bridi atrāva viņu atpakaļ. Vienas durvis viņas sirdī aizvērās, un varēja just kādas citas atveramies. Klusi, bez skaņas. Aomame izņēma lodi no aptveres, uzlika dro�ības slēdzi un nolika ieroci uz galda. Aizvēra acis un �ajā tumsā manīja blāvu gaismu, kas lēni dzisa. Tik smalku, glu�i kā gaismas atspulgu. Ta�u viņai nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

Viņa apsēdās uz dīvāna un mēģināja koncentrēties grā�matas "Svana pusē" lasī�anai. Centās iztēloties romānā aprakstītās ainas, aizdzīt citas domas. Aiz loga sāka līt auksts lietus. Pa radio ziņoja, ka �āda līņā�ana turpinā�oties līdz nākamajam rītam. Rudenīga lietus fronte nostājusies gar Klusā okeāna krastu un i nedomā kustēties no vietas. Kā cilvēks, kas, vientulīgās domās iegrimis, aizmirst par laiku.

Diez vai Tengo tagad atnāks. Debesīs no vienas vietas savilku�ies biezi mākoņi. Tomēr Aomame tik un tā paņems karstu kakao un ies no balkona vērot rotaļlaukumu. Binokli un pistoli nolikusi pa rokai. Gatava uzreiz skriet ārā uz ielas, vēros slidkalniņu lietū. Viņas vienīgā jēgpilnā nodarbe.

Reiz trijos pēcpusdienā zvanīja pie nama ārdurvīm. Kāds gribēja, lai viņu ielai� namā. Aomame, protams, to ignorēja. Pie viņas neviens nevarētu nākt. Viņa bija uzlikusi vārīties ūdeni tējai, tomēr, dro�s paliek dro�s, nogrieza gāzi un gai�dīja, kas būs tālāk. Zvans noskanēja trīs �etras reizes, tad apklusa.

Pēc piecām minūtēm zvanīja atkal. Ta�u �oreiz dzīvokļa durvju zvans. �is kāds tagad bija ticis iek�ā namā. Stāvēja pie viņas durvīm. Laikam ienācis kopā ar kādu vai ari nospiedis cita dzīvokļa numuru, minējis ticamu iemeslu un panācis, ka viņam atver ārdurvis. Aomame, protams, klusēja. Ja kāds atnāk, neatbildēt, aiz�aut ciet durvju aizbīdni un klusēt tā Tamaru bija licis.

Durvju zvans noskanēja desmit reizes. Pārāk neatlaidīgi, lai būtu kāds pārdevējs. Tie parasti pēc tre�ā zvana met mieru. Aomame klusēja. Tad nācējs sāka dauzīt pa durvīm ar roku. Ne pārāk skaļi. Ta�u aizkaitinājumu varēja manīt.

-��� Takai kundze, labdien! Vai nevērsiet vaļā?

"Takai" tas bija izdomātais vārds uz pastkastītes.

-��� Takai kundze, piedodiet, ka apgrūtinu, vai jūs, lūdzu, neatvērtu durvis?

Vīrietis brīdi gaidīja atbildi. Nesagaidījis atsāka dauzīt ar roku durvis. Nu jau mazliet stiprāk.

-��� Takai kundze, es zinu, ka jūs esat tur iek�ā. Tāpēc labāk neradiet liekas problēmas, atveriet, lūdzu, durvis. Jūs esat tur iek�ā, jūs dzirdat manu balsi.

Aomame paņēma no galda pistoli, noņēma dro�inātāju. Ietina pistoli dvieli un satvēra spalu.

Viņai nebija ne jausmas, kas ir �is nācējs un ko viņam vajag. Ta�u kaut kāda iemesla dēļ viņ� bija pret Aomami naidīgi noskaņots un apņēmies katrā ziņā dabūt vaļā durvis. Saprotams, �ajos apstākļos viņai tas nebūt nebija vēlams.

Beidzot klauvē�ana norima un gaiteni atkal atskanēja vīrie�a balss:

-��� Takai kundze, es esmu NHK abonentmaksas iekasētājs. Tā gan! Mūsu visu NHK! Es zinu, ka jūs esat tur iek�ā. Lai kā jūs censtos aizturēt elpu, es zinu, ka jūs tur esat. Es garus gadus strādāju �o darbu un labi zinu, kad cilvēku patie�ām nav mājās un kad viņi izliekas, ka nav mājās. Lai kā jūs censtos nesacelt ne mazāko troksnīti, ir zīmes, kas cilvēku nodod. Cilvēks elpo, viņam sitas sirds, zarnas turpina dar�boties. Takai kundze, jūs �obrīd esat tur iek�ā. Gaidāt, kad es metī�u mieru un ie�u prom. Jūs nedomājat ne atbildēt, ne atvērt durvis. Tāpēc, ka, nezin kāpēc, negribat maksāt abonentmaksu.

Vīrietis runāja pārspīlēti skaļi. Teiktais atbalsojās nama gaiteni. Tas bija viņa nolūks. Skaļi saukt cilvēka vārdu, pa�darīt viņu par apsmieklu, apkaunot. Un ari par biedinājumu kaimiņiem. Viņa, protams, turpināja klusēt. Negribēja iesais�tīties �ajā sarunā. Aomame nolika pistoli atpakaļ uz galda. Ta�u dro�inātāju katram gadījumam atstāja neuzliktu. Tik�pat labi kāds varēja uzdoties par NHK abonentmaksas ieka�sētāju. Viņa sēdēja krēslā pie ēdamgalda un vēroja ieejas durvis.

Gribējās klusiņām pielavīties pie durvīm un paskatīties pa actiņu durvīs. Pārbaudīt, kas tas ir par vīrieti. Tomēr viņa neizkustējās no krēsla. Labāk iztikt bez liekām kustībām. Gan jau apniks un viņ� liksies mierā.

Ta�u �ķita, ka viņ� apņēmies turēt runu Aomames dzī�vokļa durvju priek�ā.

-Takai kundze, beigsim spēlēt paslēpes! Man arī nepatīk ar to nodarboties. Man darāmā pietiek. Takai kundze, jūs noteikti skatāties televīziju. Un visiem, kuri skatās televīziju, ir jāsamaksā NHK abonentmaksa. Varbūt jums tas nepatīk, bet tas ir noteikts ar likumu. Nemaksā�ana ir pielīdzināma zag�anai. Takai kundze, jums ta�u nepatīk būt zaglei. Dzī�vojat tik skaistā, jaunā mājā, bet televīzijas abonentmaksu negribat maksāt. Vai tā ir? Jums diez vai patīk, ka es to te skaļi, visiem dzirdot, pasaku.

Aomame nezināja, ko parasti saka NHK abonentmaksas iekasētāji. Bet �obrīd viņa bija bēgle, slēpās no cilvēku acīm. Un negribēja nekādā veidā piesaistīt �im dzīvoklim uzma�nību. Ta�u iesākt neko nevarēja. Tikai aizturētu elpu gaidīt, kad vīrietis aizvāksies.

Takai kundze, es saprotu, ka atkārtojos. Jūs esat tur iek�ā, spicējat ausis. Un domājat kāpēc viņ� trok�ņo tie�i mana dzīvokļa durvju priek�ā? Kāpēc gan? Varbūt tāpēc, ka man nepatīk, ja cilvēki izliekas, ka nav mājās. Kāpēc izlikties? Veriet durvis vaļā un pasakiet, ka negribat maksāt NHK abonentmaksu. Vai nevarat to pateikt tie�i acīs? Vai tā nebūtu labāk? Man noteikti tas patiktu labāk. Tad vis�maz varētu parunāt, tāda izlik�anās nekam neder. Slēpties tum�ā kaktā kā pelei. Kad neviena nav tuvumā, tad paslepus izlienat. No�ēlojama dzīve!

Tas vīrietis cen�as mani iebiedēt, Aomame nodomāja. Nav nekādu zīmju, kas liecinātu, ka te iek�ā kāds ir. Neesmu sacē�lusi ne mazāko troksnīti, elpoju klusi. Viņam būtu vienalga kur, vienalga, pie kura dzīvokļa durvīm sacelt ļembastu, patiesībā viņa mērķis ir iebiedēt apkārtējos. Nevienam negribētos, lai pie viņa dzīvokļa durvīm saceļ tādu troksni, tāpēc labāk ņems un samaksās to abonentmaksu. Laikam gan �is vīrietis tā laiku pa laikam ir izrīkojies un panācis labus rezultātus.

-����� Takai kundze, jūs noteikti uzskatāt mani par nepa�tīkamu cilvēku. Es jūsu domas redzu kā uz delnas. Es tik tie�ām neesmu nekāds patīkamais cilvēks. To es pats labi saprotu. Takai kundze, jauki cilvēki neiet iekasēt naudu. Ko lai saka, pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kas apņēmu�ies nemaksāt NHK abonentmaksu. Un nav nekas patīkams no tādiem iekasēt naudu. Es jau ar' gribētu pateikt: "Ak tā, jūs negribat maksāt NHK abonentmaksu? Es jūs labi saprotu. Piedodiet, ka iztraucēju," un doties prom labā noskaņo�jumā. Bet es tā nevaru, abonentmaksas iekasē�ana ir mans darbs. Un man pa�am personiski ļoti nepatīk, ja cilvēki izlie�kas, ka viņu nav mājās.

Tad vīrietis apklusa, nogaidīja. Pēc tam atkal klaudzināja desmit reizes pēc kārtas.

-���� Takai kundze! Vai jums pamazām nemaitājas noska�ņojums? Vai pa�ai neliekas, ka esat zagle? Lūdzu, kārtīgi to apdomājiet. Tā summa, par ko mums ir nesapra�anās, nemaz nav tik liela. Par tādu te tuvumā kādā krodziņā var pavakariņot. Tik vien ko samaksāt, un jūs vairs nebūsiet zagle. Jūs vairs neviens skaļi nelamās, neatlaidīgi neklauvēs pie durvīm. Takai kundze, es zinu, ka jūs tur iek�ā slēpjaties. Cik ilgi jūs domājat tā slapstīties un bēguļot? Lai paliek, slēpieties vien. Ta�u, lai cik ilgi jūs tur slēptos, elpu aiztu�rējusi, gan jau kāds jūs pamanīs. Katrai viltībai reiz pienāk gals. Visā Japānā daudzi pārjums nabadzīgāki cilvēki katru mēnesi godīgi samaksā abonentmaksu. Tas nav taisnīgi!

Piecpadsmit klauvējieni. Aomame saskaitīja.

-���� Skaidrs, Takai kundze! Jūs ari esat ietiepīgs cilvēks. Labi, labi. Tagad es aizeju. Nevaru te stāvēt mū�īgi. Bet es atgriezī�os. Takai kundze, man tāds raksturs ja reiz ko esmu nolēmis, tik viegli nepado�os. Un man nepatīk, ja izliekas, ka nav mājās. Es nāk�u vēlreiz. Un atkal klauvē�u pie durvīm. Klauvē�u tik ilgi, līdz visa pasaule to sadzirdēs. Norunāsim tā. Lai tā ir mūsu abu noruna. Labi? Uz drīzu tik�anos!

Soļu troksni nedzirdēja. Laikam valkā kurpes ar gumijas zolēm. Aomame nogaidīja piecas minūtes. Aizturējusi elpu, vēroja durvis. Gaiteni valdīja klusums, nekādus trok�ņus nedzirdēja. Viņa klusītēm pielavījās pie durvīm, apņēmīgi paskatījās pa durvju actiņu. Nevienu nemanīja.

Viņa atkal uzlika pistolei dro�inātāju. Vairākas reizes dziļi ieelpoja un izelpoja, atjaunojās normālais sirds ritms. Aiz�dedza gāzi, uzvārīja ūdeni, pagatavoja un iedzēra zaļo tēju. Tas bija tikai NHK abonentmaksas iekasētājs, viņa pati sev teica. Ta�u viņa balsī skanēja kaut kas ļauns, kaut kas sli�mīgs. Nevarēja saprast, vai viņ� to visu teica viņai vai izdo�mātajai Takai kundzei. Ta�u viņa klaudzinā�ana un balss atstāja nelāgu pēcgar�u. It kā nenosegtā āda būtu ar kaut ko aplipu�i.

Aomame novilka drēbes un iegāja du�ā. Noskalojās ar karstu ūdeni, kārtīgi nomazgājās ar ziepēm. Iznākusi no du�as, pārģērbās, ari noskaņojums mazliet uzlabojās. Nepa�tīkamā sajūta no ādas bija pagaisusi. Viņa apsēdās uz dīvā�na, izdzēra atliku�o tēju. Centās lasīt, bet nespēja sakopot uzmanību uz teikumiem. Domās iznira vīrie�a teiktā frag�menti.

"Cik ilgi jūs domājat tā slapstīties un bēguļot? Lai paliek, slēpieties vien. Ta�u, lai cik ilgi jūs tur slēptos, elpu aiztu�rējusi, gan jau kāds jūs pamanīs."

Aomame papurināja galvu. Tas vīrietis vienkār�i izru�nājās pēc patikas. Ar skaļo bļaustī�anos bojāja cilvēkiem garastāvokli, un viss. Viņ� par mani nezina neko. Ne to, ko esmu izdarījusi, ne to, kāpēc atrodos �eit. Tik un tā Aomames sirds nenorimās.

Lai cik ilgi jūs tur slēptos, elpu aizturējusi, gan jau kāds jūs pamanīs.

�ķita, ka �ajos iekasētāja vārdos bija kāda slēpta nozīme. Varbūt tikai sakritība. Tomēr likās, ka �is vīrietis labi zina, ar kādiem vārdiem sagandēt man noskaņojumu. Aomame pārtrauca lasīt, apgūlās uz dīvāna un aizvēra acis.

Tengo, kur tu tagad esi? viņa domāja. Pat mēģināja to izrunāt skaļi: Tengo, kur tu tagad esi? Atrodi mani ātrāk. Pirms kāds cits ir mani atradis.

Tengo �ajā piejūras pilsētiņā vadīja ļoti rimtas dienas. Kad dzīves ritms bija izveidojies, viņ� pēc iespējas centās to saglabāt. �ķita, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, kaut arī pats ne�zināja kāda iemesla dēļ. No rīta pastaigājās, tad raks�tīja romānu, aizbrauca uz pansionātu, kur, kā nākas, lasīja priek�ā grāmatu komā gulo�ajam tēvam, pēc tam atgriezās viesnīcā un gāja gulēt. �īs dienas atkārtojās kā vienkār�a dziesma, ko dzied, stādot rīsu.

Pēc vairākām siltām novakarēm pēk�ņi uznāca pārstei�dzo�i auksta nakts. Tengo �īs laika maiņas neietekmēja, viņ� dzīvoja tālāk pa�a iedibinātajā ritmā. Cik spēdams, centās kļūt par bezkrāsainu, caurredzamu vērotāju. Elpu aizturējis, izdzēsis savas esības zīmes, klusi gaidīja to brīdi. At�ķirības starp dienām pamazām izzuda. Pagāja nedēļa, pagāja desmit dienas, ta�u gaisa kūniņa neparādījās. Kad tēvu pēcpusdienā aizveda uz pārbaudēm, gultā palika tikai mazs, cilvēka izgu�lēts iedobums.

Varbūt tas varēja notikt tikai vienu vienīgu reizi? Tengo �aurajā palātā, kur lēni satumsa, kodīdams lūpas, domāja. Varbūt tā bija īpa�a parādība, ko otrreiz vairs neredzēt? Varbūt skatītais bija tikai acu apmāns? Atbildes uz �iem jautājumiem nebija. Viņ� dzirdēja tikai jūras �alkas tālumā, vēj� laiku pa laikam izskrēja cauri koku aizsargrindai.

Tengo nebija pārliecināts, ka rīkojies pareizi. Varbūt, aiz�braucis no Tokijas, veltīgi �ķie� laiku piejūras pilsētiņā, no realitātes no�ķirtā pansionātā. Bet, pat ja tā, Tengo nezināja, ko citu iesākt. Reiz viņ� �ajā telpā redzēja gaisa kūniņu, blāvajā gaismā mazās Aomames augumu. Pat pieskārās viņas rokai. Pat ja kaut kas tāds nekad neatkārtosies, pat ja tas bijis tikai gaisto�s malds, viņ� gribēja palikt �eit, cik ilgi vien varēs, ar dvēseles pirkstiem atkal un atkal apvilkt toreiz redzētās ainas kontūras.

Māsiņas, sapratu�as, ka Tengo neplāno tūlīt atgriezties Tokijā, bet ir uz laiku apmeties �ajā piejūras pilsētiņā, sāka izturēties pret viņu laipnāk. Atpūtas pauzēs starp darbiem nāca ar Tengo aprunāties, mēdza arī speciāli iegriezties pa�lātā, lai papļāpātu ar viņu. Pat atnesa tēju un saldumus. Gan trīsdesmitgadīgā Omura ar matos iesprausto pildspalvu, gan jaunā sārtvaidze Ada�i ar zirgastē saņemtajiem matiem, kuras pārmaiņus aprūpēja Tengo tēvu. Tāpat arī pusmū�a māsiņa Tamura ar brillēm metāla ietvarā, kura parasti bija nodarbināta reģistratūrā, bet laiku pa laikam nomainīja citas māsiņas un apraudzīja, kā tēvam klājas. Izskatījās, ka visām trijām ir personiska interese par Tengo.

Arī Tengo bija brīvs laiks līdz īpa�i gaidītajam vakara brī�dim, un viņ� labprāt parunājās ar māsiņām. Proti, centās pēc iespējas atklāti atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Par to, ka pasniedz matemātiku privātajā sagatavo�anas skolā, ka raksta da�ādus pasūtījuma rakstus, ka tēvs daudzus gadus nostrādājis par NHK abonentmaksas iekasētāju. Ka bērnībā nodarbojies ar d�udo, ka vidusskolas gados pat ticis līdz prefektūras �empionātam. Gadiem ilgu�ās nesaskaņas ar tēvu ne ar vārdu nepieminēja. Neko nestāstīja par to, ka māte varbūt ir mirusi, bet varbūt, pametusi viru un mazu bērnu, aizbēgusi ar citu vīrieti. Ja viņ� sāktu runāt par tādām lietām, tad sarunas sare�ģītos. Viņ�, protams, neko neteica ari par to, ka pārrakstījis bestselleru "Gaisa kūniņa". Arī to, ka pie debesīm redz divus mēne�us, neminēja.

Ari viņas �o to pastāstīja par sevi. Visas bija no �īs puses, pabeigu�as vidusskolu, iestāju�ās profesionālajā skolā, izmā�cīju�ās par medmāsām. Darbs pansionātā lielākoties bija vien�muļ� un garlaicīgs, darba laiks gar� un neregulārs, ta�u viņām patika strādāt �ajā pusē, kur bija dzimu�as un augu�as, turklāt salīdzinājumā ar darbu parastā slimnīcā, kur katru dienu jāsaskaras ar robe�u starp dzīvību un nāvi, te stresa bija mazāk. Vecie cilvēki lēni, nesteidzīgi zaudēja atmiņu un, savu stāvokli neapjauzdami, klusītēm elpoja. Asiņu te plūda maz, ari cie�anas vairāk vai mazāk izdevās atvieglot. Te nekad ātrā palīdzība neatveda pacientus nakts vidū, raudo�i ģimenes locekļi nedrūzmējās. Ari iztik�ana bija lēta, varēja izdzīvot ar ne pārāk lielo algu. Māsiņai ar brillēm Tamurai pirms pie�ciem gadiem vīrs gājis bojā negadījumā, viņa dzīvoja tuvējā pilsētiņā kopā ar māti. Māsiņai Omurai, kas nēsāja matos iespraustu pildspalvu, bija divi mazi dēlēni, vīrs taksometra �oferis. Jaunā māsiņa Ada�i dzīvoja kopā ar trīs gadus jaunāko māsu kosmetoloģi, īrēja dzīvokli pilsētas nomalē.

-���� Tengo kungs, jūs gan esat lielisks cilvēks, māsiņa Omura, mainot intravenozās sistēmas maisiņu, sacīja. Nav tādu ģimeņu, kur kāds katru dienu atnāktu un bezsamaņā gulo�am cilvēkam lasītu priek�ā grāmatu.

Tengo, to dzirdot, jutās neērti.

-��� Man gadījās brīvas dienas. Nedomāju, ka varē�u palikt te pārāk ilgi.

-��� Lai cik arī būtu brīva laika, cilvēki nelabprāt brauc �urp, viņa sacīja. To es varu dro�i teikt: ja slimība ir tāda, ka nav cerību uz atlab�anu, tad visi ar laiku sāk justies nomākti.

-��� Tēvs man lūdza palasīt priek�ā vienalga ko. Pirms kāda laika, kad viņ� vēl bija cik necik pie apziņas. Tagad es neko citu nevaru izdarīt.

-���� Ko jūs lasāt viņam priek�ā?

-��� Da�ādas lietas. To grāmatu, ko tobrīd pats lasu, no tās vietas, kur esmu apstājies.

-��� Ko jūs lasāt �obrīd?

-��� īzaka DInesena "No Āfrikas dziļumiem".

Māsiņa papurināja galvu.

-��� Pirmo reizi dzirdu.

-��� Grāmata sarakstīta 1937. gadā. DInesens bija dāniete Karena Bliksena. Apprecējās ar zviedru aristokrātu un pirms Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz Āfriku, tur pārval�dīja fermu, pēc tam iz�ķīrās no vira un turpināja viena pati vadīt fermu. Grāmatā viņa aprakstījusi tajā laikā pieredzēto.

Māsiņa izmērīja tēvam temperatūru, ierakstīja skaitļus tabulā uz plāksnītes, tad atkal iesprauda pildspalvu matos. Atglauda matus no pieres.

-��� Vai es ari drīkstu drusku paklausīties?

-��� Nezinu, vai jums patiks, Tengo sacīja.

Viņa apsēdās uz ķeblī�a, sakrustoja kājas. Glītas kājas. Mazliet apaļīgas.

-��� Tik un tā lasiet.

Tengo sāka nesteidzīgi lasīt. �os teikumus nemaz neva�rēja lasīt citādi tikai lēni. Līdzīgi laika plūdumam Āfrikas kontinentā.

"Kad Āfrikā pēc �etru mēne�u sausuma un tveices sākas garais lietus periods, ra�as bagātība, svaigums un smar�a visapkārt liekas visaptvero�a.

Bet fermeri neuzdro�inās pilnībā uzticēties dabas dāsnu�mam, tie bailīgi klausās, vai lietus rūkoņā neizdzirdēs dimi�nuendo. Ar ūdeni, kuru zeme nu dzer nākamajos divos lietus mēne�os, jāpietiek, un tam jāizved visi augi, dzīvnieki un cilvēki fermā cauri �etriem nākamajiem bezlietus mēne�iem.

Ir jauks skats, kad visi ceļi fermā ir pārvērtu�ies dzidrās ūdens straumēs un fermeris ar priecīgu sirdi brien pa dub�ļiem uz ziedo�o, pilo�i slapjo kafijas lauku. Bet lietus perioda vidū gadās, ka vakarā cauri plānajam mākoņu slānim parā�dās zvaigznes. Tad viņ� stāv pie savas mājas un nekustīgu skatienu raugās debesīs, viņ� iekaras tajās ar abām rokām, it kā gribētu no tām izslaukt vairāk lietus. Tad viņ� sauc uz debesīm: nu dod man pietiekami un vairāk nekā pietiekami! Mana sirds ir atvērta tev, un es tevi neatlaidī�u, pirms tu mani nesvētīsi. Noslīcini mani, ja vēlies, bet neatņem man dzīvību ar saviem jokiem, skopumu, sausumu. Nekādu coitus interruptus. Debess! Debess!"*

-��� Coitus interruptus? māsiņa, uzacis saraukusi, noprasīja.

-���� Ko lai saka, viņa bija paradusi runāt tie�u valodu.

-���� Lai būtu, bet tā uzrunāt Dievu, vai nav pārāk tie�i?

-���� Laikam gan, Tengo piekrita.

"Gadās, ka vēsa, bezkrāsaina un sausa diena lietus pe�rioda vidū pēk�ņi atsauc atmiņā zemes marka mbaya, ļauno gadu, sausuma gadu. Toreiz kikuji mēdza ganīt govis ap manu māju un starp ganiem kāds zēns, ku^am bija stabule, �ad un tad nospēlēja uz tās kādu īsu melodiju. Kad esmu dzirdējusi �o melodiju citreiz, tā vienā mirkli ir atsaukusi man atmiņā visas mūsu bēdas un izmisumu, tai ir sāļu asaru gar�a. Bet tai pa�ā laikā melodijā bija negaidīts, pārsteidzo�s spēks, īpatnēja saldme. Vai tas viss grūtajiem laikiem patiesi piemita? Toreiz mūsos bija jaunība, pastāvēja nenoslāpējama cerība. �ajās garajās, skumjajās dienās mēs sakusām

' Bliksena, Karena. No Āfrikas dziļumiem. Rīga : Atēna, 2004. Tulkojis Pēteris Jankavs.

vienā veselumā tā, ka uz citas planētas mēs cits citu atkal pazītu un viens priek�mets uzsauktu otram pulkstenis ar dzeguzi un manas grāmatas kārnajām govīm zālienā un skumju māktajiem vecajiem kikujiem: "Jūs arī tur bijāt. Jūs ari bijāt daļa no fermas Ngonga kalna pakājē." Grūtie laiki svētīja mūs un bija prom." [1]

-���� Ļoti dzīvi teikumi, māsiņa sacīja. Ainava slīd gar acīm. īzaka DInesena "No Āfrikas dziļumiem"?

-Jā-

-��� Balss jums arī laba. Dziļa, emocionāla. Kā radīta priek�ā lasī�anai.

-��� Paldies.

Māsiņa, aizvien vēl sēdēdama uz ķeblī�a, uz īsu bridi aiz�vēra acis, rāmi elpoja. Kā gremdējoties vārdu atbalsī. Varēja saskatīt, kā viņas krūtis zem baltā uzsvār�a cilājas līdzi elpas vilcieniem. To redzot, Tengo atcerējās savu gados vecāko draudzeni. Piektdienu pēcpusdienas, to, kā viņ� novilka viņai drēbes, pieskārās viņas tvirtajiem krū�u galiem. Viņas dziļo elpu, miklo klēpi. Aizkari bija atvilkti, pa logu varēja redzēt, kā rāmi līst lietus. Viņas plauksta pasvārstīja Tengo sēkli�niekus. Ta�u �is atmiņas īpa�u seksuālu iekāri nemodināja. Gan �ī aina, gan atmiņas �ķita neskaidras, it kā ar plēvi pārvilktas, pavisam attālas.

Māsiņa pēc brī�a atvēra acis, paskatījās tā, it kā būtu redzējusi visas Tengo domas. Ta�u viņa Tengo nenosodīja. Viegli pasmaidīja, piecēlās, paskatījās uz Tengo.

-��� Man jāiet. Viņa pārlaida roku matiem, pārliecinoties, vai pildspalva ir vietā. Tad pagriezās un izgāja no palātas.

Katru vakaru viņ� zvanīja Fukaeri. Viņa tad pastāstīja, ka nekas īpa�s neesot noticis. Zvanījis telefons, bet viņa, kā likts, klausuli necēlusi. Tas labi, Tengo sacīja. Lai telefons zvana.

Kad Tengo pats viņai zvanīja, tad ļāva telefonam nozvanīt trīs reizes un nolika klausuli, pēc tam uzreiz zvanīja vēl�reiz, bet viņa �o norunu īpa�i neievēroja. Visai bie�i Fukaeri pacēla klausuli jau pēc pirmā zvana.

-��� Tā nedari, vajag ievērot norunu, Tengo viņu brīdināja.

-���� Viss kārtībā, es zinu, Fukaeri sacīja.

-��� Tu saproti, ka es zvanu?

-���� Kad citi zvana, es neceļu.

Tā var būt, Tengo nodomāja. Viņ� pats vienmēr nojauta, kad zvanītājs bija Komacu. Zvans bija steidzīgs un nervozs, it kā atspoguļodams pirkstgalu uzstājīgo bungo�anu. Tomēr viņam tā vienmēr tikai likās laikam ta�u Komacu. Viņ� pats nekad necēla klausuli, nebūdams pilnīgi pārliecināts par zvanītāju.

Fukaeri vadīja tikpat vienmuļas dienas kā Tengo. Nespēra ne soli ārā no dzīvokļa, visu laiku bija tur viena pati. Tele�vizora nebija, grāmatas viņa nelasīja. īpa�i daudz neēda, tāpēc ari iet iepirkties nevajadzēja.

-��� Es nekustos, tāpēc arī nav vajadzības īpa�i ēst, Fuka�eri sacīja.

-���� Ko tu visu dienu, viena pati būdama, sadari?

-���� Domāju.

-���� Par ko tu domā?

Viņa uz �o jautājumu neatbildēja.

-��� Vārna atlido.

-��� Vārna katru dienu vienreiz atlido.

-���� Ne vienu reizi vien, vairākas reizes atlido, meitene teica.

-���� Tā pati vārna? -Jā-

-���� Neviens cits nav nācis?

-��� NHK cilvēks atkal bija atnācis.

-��� Tas pats NHK cilvēks, kas iepriek�?

-���� Skaļā balsī apsaukāja Kavano kungu par zagli.

-���� Klaigāja pie mūsu dzīvokļa durvīm?

-��� Tā, lai visi dzird.

Tengo brīdi par to domāja.

-�� Neliecies par to ne zinis. Ar tevi tam nav nekāda sakara, un nekas traks tas nav.

-���� Viņ� zina, ka es te slēpjos.

-��� Neraizējies par to, Tengo sacīja. Viņ� nevar, stāvot ārā aiz durvīm, to zināt. Runā, kas ienāk prātā, tikai draud. NHK cilvēki reizēm tā izrīkojas.

Tengo vairākkārt bija redzējis savu tēvu tā darām. Svēt�dienas pēcpusdienā sacēla troksni daudzdzīvokļu nama gai�teni, dusmīgi bļaustījās. Draudi un izsmiekls. Viņ� viegli piespieda pirkstgalus pie deniņiem. Atmiņas atnesa līdzi un atmodināja visādas smagas nastas.

Fukaeri, it kā no �ī klusuma ko nojautusi, ievaicājās:

-��� Vai kaut kas notika.

-��� Viss kārtībā. Labāk nedomā par to NHK cilvēku.

-��� Vārna ari tā teica.

-��� Tas labi, Tengo sacīja.

Kop� debesis uzlēku�i divi mēne�i, kop� tēva palātas gultā parādījās gaisa kūniņa, Tengo visumā vairs ne par ko īpa�i nebrīnījās. Vai tas kas neiespējams, ka Fukaeri katru dienu pie loga satiekas un parunājas ar vārnu?

-��� Es domāju, ka vēl kādu laiku pabū�u tepat. Tokijā neatgriezl�os. Tas nekas?

-���� Palieciet, cik ilgi gribat.

To pateikusi, Fukaeri uzreiz nolika klausuli. Saruna vienā mirklī pārtrūka. It kā kāds, paņēmis labi uztritu nazi, pār�cirstu telefona līnijas vadu.

Pēc tam Tengo piezvanīja uz Komacu izdevniecību. Ta�u Komacu nebija uz vietas. Pēcpusdienā uz stundiņu parādījies darbā, bet nu jau atkal esot prom. Neesot zināms, kur viņ� tagad ir, tāpat ari tas, vai vēl atgriezīsies birojā. Tas nebija nekas neparasts. Tengo atstāja pansionāta telefona numuru, pateica, ka parasti, sākot no dienas vidus, ir tur uz vietas, un lūdza, lai Komacu piezvana. Nebūtu labi atstāt viesnīcas telefona numuru, zvanī�ana pa naktīm varētu radīt neērtības.

Pēdējo reizi viņ� ar Komacu bija runājis apmēram sep�tembra beigās. Telefona saruna bija īsa. Pēc tam Komacu vairs nebija sazinājies, ari Tengo viņam nezvanīja. Augusta beigās Komacu uz trim nedēļām pēk�ņi pazuda. Viņ� tikai bija paziņojis izdevniecībai iemeslu jūtoties slikti un kādu laiku darbā nebū�ot -, un pēc tam visi kontakti ar viņu pār�trūka. Glu�i tā, it kā viņ� būtu pazudis bez vēsts. Protams, tas �ķita uzkrīto�i, bet ne tik ļoti, lai par to raizētos. Komacu aizvien bija paradis rīkoties untumaini, darīja tikai tā, kā pats uzskatīja par vajadzīgu. Gan jau drīz vien pēk�ņi, bez kāda iemesla atgriezīsies darbā, it kā nekas nebūtu bijis.

Protams, uzņēmumā tāda patvaļīga rīcība nav atļauta. Bet Komacu gadījumā kāds no kolēģiem viņu vienmēr piese�dza un uzturēja lietu ierasto kārtību. Viņu nu nekādi neva�rētu raksturot kā populāru personu, bet nezin kāpēc aizvien atradās kāds augstsirdīgs cilvēks, kas bija gatavs piesegt viņa pēcpusi. Vadība izlikās neko nemanām. Komacu bija egoistisks un augstprātīgs tips, kas ar citiem neprata sadar�boties, bet darbā ļoti spējīgs, galu galā �ībrī�a bestsellers "Gaisa kūniņa" bija tikai un vienīgi viņa nopelns. Tik viegli viņu neatlaist.

Kā jau Tengo bija pareģojis, Komacu kādu dienu bez iepriek�ēja paziņojuma parādījās izdevniecībā, neko par �o lietu nepaskaidroja, nevienam neatvainojās. Uzreiz ķērās pie darba. Tengo to, starp citu, pastāstīja kāds viņa paziņa redaktors, kas piezvanīja darba lietās.

Vai Komacu kunga veselības stāvoklis uzlabojies? Tengo pavaicāja redaktoram.

-���� Izskatās vesels, viņ� atbildēja. Bet kļuvis daudz nerunīgāks nekā pirms tam.

-���� Kļuvis nerunīgs? Tas Tengo mazliet pārsteidza.

-��� Kā lai to pasaka, kļuvis nesabiedriskāks nekā pirms tam.

-��� Vai viņ� tie�ām slimoja?

-���� To nu gan es nezinu, redaktors vienaldzīgi novilka. Pats tā teica. Nekas cits neatliek kā noticēt. Labi, ka atgriezās sveiks un vesels, uzreiz nokopa sakrāju�os darbus. Kamēr viņ� bija prom, man vajadzēja ņemties ar visām tām lietām saistībā ar "Gaisa kūniņu", tīrās �ausmas.

-���� Starp citu, runājot par "Gaisa kūniņu". Kas jauns tajā lietā ar Fukaeri bezvēsts pazu�anu?

-���� Nekā jauna. Viss tas pats. Nekādas attīstības. Izmek�lē�ana notiek, bet pagaidām viņas atra�anās vieta nav no�skaidrota. Neviens nezina, ko iesākt.

-��� Es lasu avīzes, bet pēdējā laikā neviens raksts saistībā ar �o lietu nav parādījies.

-��� Pla�saziņas līdzekļi ar to vairs nenodarbojas vai apdo�mīgi ietur distanci. Ari nekādas īpa�as policijas aktivitātes nemana. Sīkāk par to jāprasa Komacu. Bet, kā jau teicu, viņ� kļuvis nerunīgāks nekā pirms tam. Un vispār kaut kādā ziņā ir pārvērties. Kādreizējā pa�apziņa pabalējusi. Kļuvis tāds domīgāks. Bie�i viens pats gremdējas savās domās. Reizēm izskatās, ka vispār aizmirsis par apkārtējiem cilvē�kiem. It kā būtu nolīdis pats savā alā.

-���� Domīgāks?

-���� Parunā pats ar viņu, gan sapratīsi.

Tengo pateica paldies un nolika klausuli.

Kādu vakaru pēc pāris dienām Tengo mēģināja sazva�nīt Komacu. Viņ� bija darbā. Pazīstamajam redaktoram bija taisnība Komacu �ķita pārvērties. Parasti viņ� runāja bez aizķer�anās, vārdi plūda bez apstājas, bet �oreiz, sarunājo�ties ar Tengo, �ķita, ka viņ� ar grūtībām izrunā vārdus un ka visu laiku bez apstājas gremdējas domās par kaut ko citu. Tengo nodomāja: �ķiet, Komacu ir kādas nepatik�anas. Lai kā arī būtu, �is nu vairs nebija nekad nesatricināmais Komacu. Viņa garā bija, lai arī kādas būtu nepatik�anas, lai kādā situācijā būtu iekūlies, nezaudēt savu stilu un ritmu.

-���� Vai ar veselību viss kārtībā? Tengo apvaicājās.

-���� Ar veselību?

-��� Jūs ta�u veselības problēmu dēļ tik ilgi nebijāt darbā, vai ne?

-��� A, jā gan, Komacu noteica it kā atcerējies. Brīdi klu�sēja. Viss kārtībā. Kaut kad drīzumā par to visu izstāstī�u. �obrīd negribu par to lietu runāt.

Kaut kad drīzumā, Tengo nodomāja. No Komacu mutes tas izklausījās pavisam dīvaini. Vārdos jautās savāda atsve��inātība, viss teiktais izklausījās neizteiksmīgi, sekli.

Toreiz Tengo sagaidīja piemērotu brīdi un beidza sarunu. Ne "Gaisa kūniņu", ne Fukaeri nepieminēja, jo likās, ka Ko�macu labprātāk no abiem �iem tematiem izvairītos. Līdz �im vēl nekad nebija piedzīvots, ka Komacu īpa�i vairītos par kaut ko runāt.

Tā bija pēdējā reize, kad Tengo sarunājās ar Komacu. Septembra beigās. Kop� tā laika pagāju�i vairāk nekā divi mēne�i. Komacu patika ilgi runāt pa telefonu. Turklāt viņam bija tieksme izvēlēties sarunu partneri un tad skaļā balsī domāt. Tādos gadījumos Tengo viņam noderēja kā siena te�nisā, pret kuru trenēt sitienus. Kad Komacu bija tāds noska�ņojums, pat ja nebija nekas konkrēts runājams, viņ� mēdza piezvanīt Tengo. Un lielākoties, kad vien ienāca prātā. Nelik�damies par otru ne zinis, mēdza gari un pla�i izrunāties. �ķita dīvaini, ka vairāk nekā divu mēne�u laikā no viņa nebija nekādu ziņu.

Laikam gan nav īpa�i noskaņots ar kādu sarunāties. Jeb�kuram ir tādi periodi dzīvē. Pat Komacu. Nebija nekā tāda, ko vajadzētu ar viņu steidzīgi apspriest. "Gaisa kūniņu" vairs nepirka, par to vairs nerunāja, turklāt Tengo zināja, kur atrodas bezvēsts pazudusī Fukaeri. Ja Komacu būtu kas steidzams runājams, viņ� piezvanītu. Ja reiz nezvana, tātad nekādu steidzamu darī�anu nav.

Tomēr Tengo �ķita, ka drīzumā vajadzētu gan parunāt. Komacu vārdi "Kaut kad drīzumā es par to visu izstāstī�u" bija ieķēru�ies Tengo apziņas stūrītī.

Tengo piezvanīja draugam, kas viņu aizvietoja privāt�skolā, apjautājās, kā iet. Nekādu īpa�u problēmu neesot. Un kā klājoties tēvam?

-���� Nekādu izmaiņu, viņ� ir komā, Tengo sacīja. Elpo, temperatūra un asinsspiediens pazemināti, bet visumā stā�voklis stabils. Tomēr pie apziņas nenāk. �ķiet, ka sāpes ne�cie�. Izskatās, ka pārcēlies sapņu valstībā.

-���� Neslikta nāve, sarunu biedrs bez īpa�ām emocijām noteica. Patiesībā viņ� gribēja sacīt: "Varbūt neklājas tā teikt, ta�u, ja padomā, kaut kādā ziņā �ī nav sliktākā no iespēja�mām nāvēm." Ta�u viņ� �o ievadu izlaida pilnībā. Tie, kas studēju�i matemātikas fakultātē, ir pieradu�i pie �āda saīsi�nāta izteiksmes veida. Neuzskata to par kaut ko dīvainu.

-���� Tu pēdējā laikā mēnesi esi redzējis? Tengo pēk�ņi iedomājās pavaicāt. Laikam gan �is bija vienīgais draugs, kur� �ādu jautājumu par mēne�a izskatu pēdējā laikā neuz�tvers kā dīvainību.

Draugs brīdi padomāja.

-��� Ja reiz tu tā prasi, neatceros, ka pēdējā laikā būtu re�dzējis. Kas mēnesim atgadījies?

-��� Ja gadās brīvs brīdis, paskaties. Gribu dzirdēt tavus iespaidus.

-���� Iespaidus. Iespaidus no kāda skatpunkta?

-���� Vienalga. Paskaties uz mēnesi un pasaki man, ko tu par to domāji.

Klusums.

-���� Nezinu, vai mācē�u izteikt, ko domāju.

-���� Par izteiksmi neraizējies, pasaki tā raksturlielumus.

-��� Ko es domāju par mēness raksturlielumiem, uz to pa�skatoties?

-��� Jā, Tengo sacīja. Nelau�ot galvu par to, tas viss.

-�� �obrīd ir apmācies, mēnesi nevarēs redzēt. Kad noskaid�rosies, paskatī�os. Ja neaizmirsī�u.

Tengo pateica paldies un nolika klausuli. Ja neaizmirsī�u. Tas bija matemātikas fakultātes absolventu vājais punkts. Par lietām, kas tie�i neattiecās uz viņiem pa�iem, atmiņa viņiem bija īsa.

Kad apmeklētāju laiks pansionātā bija beidzies, viņ� prom�ejot atvadījās no māsiņas Tamuras, kas sēdēja reģistratūrā.

-���� Paldies par visu! Arlabunakti! viņ� sacīja.

-��� Tengo kungs, cik dienu jūs vēl �eit būsiet? viņa, pa�bīdījusi brilles dziļāk uz deguna, pavaicāja. Izskatījās, ka darbs jau beidzies, jo viņai mugurā bija plisēti gai�i violeti svārki, balta blūze un pelēka jaka.

Tengo apstājās, lai apdomātos.

-��� Vēl neesmu izlēmis. Atkarībā no apstākļiem.

-��� Vai kādu laiku varat neiet darbā?

-��� Es atradu sev aizvietotāju, tāpēc kādu bridi varu palikt.

-���� Kur jūs parasti ēdat?

-��� Tepat pilsētā, krodziņos, Tengo sacīja. Viesnīcā var dabūt tikai brokastis, tāpēc eju paēst kaut kur tuvumā. Ēdu tās dienas piedāvājumu, kādu bļodiņu risu, kaut ko tādu.

-���� Gar�īgi?

-��� Ne visai. Bet es tam nepievēr�u pārāk lielu uzmanību.

-���� Tas nekam neder, māsiņa, savilkusi dusmīgu seju, noteica. Jāēd daudz spēcino�āks ēdiens. Citādi jums ir tāda sejas izteiksme kā zirgam, kas stāvus guļ.

-��� Zirgi guļ, kājās stāvot? Tengo izbrīnīts pārprasīja.

-���� Zirgi guļ, tikai kājās stāvot. Nav gadījies redzēt?

Tengo papurināja galvu.

-���� Nav gan.

-Jums ir tie�i tāds pats ģīmis, sacīja �ī māsiņa pusmū�a gados. Aizejiet uz tualeti un paskatieties uz sevi spogulī. Tad sapratīsiet, ka guļat. Ja labi ieskatās, var pamanīt. Acis vaļā, bet redzēt neko neredz.

-��� Zirgi guļ vaļā acīm?

Māsiņa pārliecino�i pamāja.

-��� Tāpat kā jūs.

Brīdi Tengo tie�ām prātoja, ka vajadzētu aiziet uz tualeti un paskatīties, bet tad �o domu atmeta.

-���� Skaidrs. Jāēd spēcino�āka barība.

-��� Ja gribat, varat nākt līdzi ēst grilētu gaļu.

-���� Grilētu gaļu? Tengo nebija liels gaļas ēdājs. Nevis tāpēc, ka negar�otu, bet katru dienu gaļu gan neēda. Ta�u, kad viņa tā teica, iedomājās, ka tie�ām sen nav ēdis gaļu, un sakārojās. Laikam gan organismam vajag spēcino�āku barību.

-���� Mēs visas esam norunāju�as �ovakar iet ēst grilētu gaļu. Pievienojieties!

-��� Visām?

-Jā, mums sarunāts ap pusseptiņiem satikties, tad visas trīs iesim. Nāksiet?

"Abas pārējās" bija māsiņa Omura ar pildspalvu matos un bērniem un jaunā, augumā mazākā māsiņa Ada�i. Izrādījās, ka viņām ari ārpus darba ir labas attiecības. Tengo mēģi�nāja iedomāties, kā tas būtu iet kopā ar viņām ēst grilētu gaļu. Viņam negribējās izjaukt ierasto dienu ritmu, bet ari nekāds iegansts atteikumam prātā nenāca. Tas, ka Tengo �ajā pilsētiņā ir daudz brīva laika, bija labi zināms fakts.

-��� Ja es netraucēju, Tengo sacīja.

-���� Nu protams, netraucējat, māsiņa atteica. Es pie�klājības dēļ neaicinātu cilvēku, kas varētu traucēt. Tāpēc nekautrējieties, piebiedrojieties. Nebūs slikti, ja mums pie�vienosies viens vesels, jauns vīrietis.

-���� Nu, vesels es tie�ām esmu, Tengo apmulsis atteica.

-��� Tas jau ir vissvarīgākais, māsiņa sprieda profesionāli.

Trim medmāsām, strādājot vienā darbavietā, nemaz ne�bija vienkār�i norunāt randiņu. Tomēr viņas papūlējās reizi mēnesī �ādu iespēju sev sagādāt. Tad visas trīs devās uz pilsētu apēst "kaut ko spēcino�u", iedzert un uzdziedāt karaoke, atbrīvoties no stresa un izlikt lieko enerģiju (tā teikt). Viņām tie�ām bija nepiecie�ama �āda izklaide. Dzīve provin�ces pilsētiņā bija vienmuļa, darbā, izņemot ārstus un citas māsiņas, viņas satika tikai dzīves sparu un prāta spējas zaudēju�us ve�ukus.

Visas trīs māsiņas kārtīgi paēda, kārtīgi iedzēra. Tengo īsti nespēja turēt viņām līdzi. Viņas kļuva aizvien līksmākas. Tengo sēdēja, arī ēda grilēto gaļu un prātīgi dzēra alu, lai pārāk nenoreibtu. No grila krodziņa visi pārcēlās uz tuvējo bāru. Pasūtīja pudeli viskija un dziedāja karaoke dziesmas. Māsiņas pēc kārtas izpildīja savas mīļākās dziesmas, pēc tam visas kopā Candies dziesmu. Laikam bija jau ievingrināju��ās to dziedāt, pat kustības bija saskaņotas. Tengo karaoke dziedā�anas spējas bija visai vājas, tomēr viņ� novilka vienu Josui Inoue meldiņu, ko atcerējās.

Pat jaunā māsiņa Ada�i, kas parasti nebija pārāk runīga, alkohola iespaidā kļuva līksmāka un dro�āka. Sārtie vaigi arī izskatījās veselīgi iesauļoju�ies. Viņa klusi smējās par nevainīgiem jokiem, pavisam dabiski piekļāvās Tengo ple�cam. Māsiņa Okura, augumā garākā, kurai darbā matos vienmēr bija iesprausta pildspalva, bija ģērbusies tum�zilā kleitā, matus izlaidusi. Brīvi krīto�iem matiem viņa izska�tījās par trim �etriem gadiem jaunāka, arī balss bija par toņkārtu klusāka. Vienmēr tik izveicīgās kustības bija kļu�vu�as laiskas, it kā viņa būtu pārvērtusies par citu cilvēku. Tikai vecākā medmāsa Tamura ar brillēm metāla ietvaros kā bija, tā palika viņa pati.

-���� Bērnus �ovakar pieskata kaimiņiene, māsiņa Omura stāstīja Tengo. Vīram ir naktsmaiņa, viņa mājās nebūs. Tad tie�ām var no sirds izpriecāties. Izklaidēties, kā nākas, vai jūs tā nedomājat, Tengo kungs?

Viņas tagad Tengo sauca nevis par Kavanas kungu, bet par Tengo kungu. Lielākā daļa apkārtējo glu�i dabiski viņu sauca par Tengo kungu. Ari privātskolas skolēni tā paslepus darīja.

-��� Tā ir. Noteikti, Tengo piekrita.

-���� Mums, redziet, to vajag, māsiņa Tamura, dzerdama ar ūdeni at�ķaidīto Suntori Olā viskiju, sacīja. Mēs galu galā arī esam dzīvi cilvēki.

-��� Kad novelk drēbes, apak�ā ir sieviete, māsiņa Ada�i piebilda. Tad, it kā būtu pateikusi kaut ko ļoti dziļdomīgu, klusi nospurdza.

-��� Paklausieties, Tengo kungs, ierunājās māsiņa Omura. Vai drīkst jums kaut ko pavaicāt?

-���� Ko tie�i?

-��� Tengo kungs, vai jūs satiekaties ar kādu sievieti?

-��� Jā, to es arī gribētu zināt, piebilda māsiņa Ada�i, lie�liem, baltiem zobiem skrubinādama grauzdētu kukurūzas vālīti.

-��� To nav tik vienkār�i izstāstīt, Tengo atteica.

-�� Lai ir, nemaz nevajag vienkār�i, pasaulīgās lietās zino�ā māsiņa Tamura sacīja. Mums laika gana. Laipni lūgti. Lai kāds būtu Tengo kunga tik viegli neizstāstāmais stāsts.

-���� Sāciet, sāciet. Māsiņa Ada�i, klusi smiedamās, pat sasita plaukstas.

-��� Stāsts nav īpa�i interesants, Tengo sacīja, pavisam parasts, pavisam nejēdzīgs stāsts.

-���� Sāciet ar galveno, stāstiet, māsiņa Omura teica. Vai jūs ar kādu satiekaties vai nesatiekaties, kā tad ir?

Tengo samierinājās un atbildēja:

-��� Ja reiz par galveno, tad �obrīd ne ar vienu nesatiekos.

-���� Hm, māsiņa Tamura sacīja, tad ar pirkstu samaisīja glāzē ledus gabaliņus. Nolaizīja pirkstu. Tas nekam neder. Galīgi nav labi. Tāds vīrietis kā Tengo kungs, jauns, vesels un bez savas mīļotās. Nu galīgi garām!

-���� Ari organismam tas nav labi, garā māsiņa Omura piebilda. Ja ilgu laiku to krāj sevi, smadzenes atmiek�ķējas.

Jaunā māsiņa Ada�i atkal iespurdzās. Smadzenes at�miek�ķējas, viņa noteica. Un bakstīja ar pirkstu sev pierē.

-���� Pavisam nesen man vēl bija partnere, Tengo aizstā�vējās.

-��� Un pavisam nesen izbija? māsiņa Tamura sacīja, uzbī�dīdama brilles dziļāk uz deguna.

Tengo pamāja.

-���� Ņēma un pameta? māsiņa Omura noprasīja.

-���� Kā lai saka� Tengo pie�ķieba galvu. Var jau būt. Laikam tak' pameta.

-��� Starp citu, vai tikai viņa nebija par jums vecāka? Ta�mura, acis piemiegusi, pavaicāja.

-Jā, bija gan, Tengo atbildēja. Kā viņa varēja to zināt?

-��� Re, vai es neteicu? māsiņa Tamura, pagriezusies pret abām pārējām, uzvaro�i paziņoja. Abas pamāja.

-���� Es meitenēm teicu tā, māsiņa Tamura paskaidroja Tengo. Tengo kunga draudzene noteikti ir vecāka par viņu. Tā gan, sievietes intuīcija.

-���� �uk, �uk� māsiņa Ada�i noteica.

-��� Un vai tikai viņa pie viena nebija arī precēta? māsiņa Omura novilka.

Tengo uz bridi apmulsa, tad pamāja. Nu vairs nebija jē�gas melot.

-���� Palaidnis. Jaunā māsiņa Ada�i ar pirkstu iebakstīja Tengo gurnā.

-���� Par cik vecāka?

-���� Desmit gadus, Tengo atteica.

-���� Oho, māsiņa Tamura sacīja.

-���� Re, kā, Tengo kungs pilnībā izbaudījis vecākas, precē�tas sievietes mīlestību, noteica augumā lielākā māsiņa Omura, tā, kurai bija bērni. Man ari jāpamēģina. Jāmēģina mierināt vientuļo, noskumu�o Tengo kungu. Paskat, man ar' nav nekādas vainas.

Viņa grasījās piespiest Tengo roku sev pie krūts. Ta�u abas pārejās viņu apturēja. Kaut ari viņas bija iedzēru�as un relaksējās, tomēr bija jāievēro zināma distance starp māsiņām un pacientu ģimenes locekļiem. Tā �ķita. Bet varbūt baidījās, ka kāds varētu to pamanīt. Galu galā pilsētiņa maza, baumas izplatās ātri. Iespējams, ka Omuras vīrs ir traki greizsirdīgs. Tengo �obrīd negribēja iekulties vēl kādās nepatik�anās.

-��� Tengo kungs gan ir malacis, māsiņa Tamura ievirzīja sarunu citā gultnē. Atbraucāt tādu gaisa gabalu, katru dienu vairākas stundas lasāt tēvam priek�ā grāmatas� to ne katrs spēj.

Jaunā māsiņa Ada�i viegli pielieca galvu.

-��� Jā, liels malacis. Visu cieņu!

-���� Mēs visas vienādiņ slavējam Tengo kungu, māsiņa Tamura piebilda.

Tengo neviļus piesarka. Viņ� nebija braucis uz �o pil�sētiņu rūpēties par tēvu. Viņ� ilgojās vēlreiz redzēt viegli mirdzo�o gaisa kūniņu, tur iek�ā aizmigu�o Aomami. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc Tengo atbrauca uz �o pilsētiņu. Rūpes par komā gulo�o tēvu bija tikai iegansts. Ta�u viņ� nevarēja tajā atzīties. Tad tūdaļ sāktos sarunas par to, "kas tā gaisa kūniņa tāda ir".

-���� Es pirms tam viņa labā neko īpa�u nebiju darījis, Tengo, iegrozījis lielo augumu uz koka krēsla, atbildēja, it kā viņam grūti nāktos �os vārdus pateikt. Ta�u pat to māsiņas uztvēra kā pieticības zīmi.

Tengo gribējās sacīt, ka nāk miegs, tad celties kājās un pirmajam doties prom, bet viņ� neuzķēra piemērotu bridi, lai to izdarītu. Tik apņēmīga rīcība nebija viņam rakstu�rīga.

-��� Paklau, māsiņa Omura ierunājās. Tad noklepojās. At�griezīsimies pie iepriek�ējās sarunas. Kāpēc jūs un tā desmit gadus vecākā sieviete iz�ķīrāties? Negāja labi? Vīra kungs uzoda, kas tur bija?

-��� Es pats īsti nesaprotu, Tengo atbildēja. Viņa pēk�ņi pārtrauca ar mani kontaktēties, tas ari viss.

-���� Hm, jaunā māsiņa Ada�i noteica. Vai viņai Tengo kungs apnika?

Omura, augumā garā bērnu māte, pielieca galvu, tad pa�cēla gaisā izstieptu rādītājpirkstu un teica jaunajai māsiņai:

-��� Tu gan no �īs pasaules neko nesaproti. �etrdesmit ga�dus veca precēta sieviete, tikusi pie tāda jauna, veselīga puisie�a, mīlestības papilnam, un pēk�ņi pasaka: "Liels paldies! Nu man ir gana!" Tā nenotiek. Otrādi gan.

-���� Laikam gan. Māsiņa Ada�i pielieca galvu. Es par tām lietām tik labi nezinu.

-��� Tā ir, māsiņa Omura, bērnu māte, piekrita un paskatī�jās uz Tengo ar tādu skatienu, it kā censtos salasīt kapa plāk�snē iegravētu uzrakstu, tad pamāja. Ar gadiem sapratīsi.

-��� A, kas vairs to atceras. Māsiņa Tamura atslīga dziļāk krēslā.

Tad bridi visas trīs apsprieda kādas personas, kuru Tengo nepazina (laikam kolēģes), seksuālos piedzīvojumus. Tengo, ar at�ķaidītā viskija glāzi rokā vērodams trijotni, atcerējās trīs raganas no "Makbeta". "Skaists ir nejauks, nejauks skaists,"* buramvārdus skandēdamas, tās izraisīja Makbetā ļaunu godkāri. Protams, Tengo neuzskatīja trīs māsiņas par ļaunām radībām. Viņas visas apzinīgi strādāja, dzīvoja vien�muļu dzīvi mazā zvejnieku pilsētiņā, reizi mēnesī atbrīvojās no stresa. Tomēr, noraugoties, kā viņa acu priek�ā saplūst �o trīs da�ādo paaud�u sievie�u enerģija, iztēlē iznira Sko�tijas skarbā ainava. Nomāku�ās debesis, auksta lietus un vēja plosīts tīrelis.

Universitātē angļu valodas kursā viņ� bija lasījis �ekspīra "Makbetu", savādi, bet atminējās tikai pāris rindiņu.

By the pricking of my thumbs, Something wicked this way comes, Open, locks, Whoever knocks.

īk�ķis niezēdams man teic:

Kaut kas ļauns uz alu steidz.

Kas tur klauvē alas priek�ā?

Nāc tik iek�ā! [2]

Kāpēc viņ� vēl joprojām skaidri atcerējās tikai �īs rindi�ņas? Pat neatminējās, kur� varonis lugā to teica. Ta�u �īs rindiņas lika viņam aizdomāties par NHK abonentmaksas iekasētāju, kas uzstājīgi klauvēja pie dzīvokļa durvīm Koend�i. Tengo paskatījās uz saviem īk�ķiem. Neniezēja. Tik un tā �ajā �ekspīra prasmīgajā ritmā atbalsojās kaut kas draudīgs.

Something wicked this way comes. Kaut kas ļauns uz alu steidz.

Kaut nu Fukaeri neslēgtu vaļā durvis!

Uz kādu laiku U�ikavam nācās mest mieru informācijas vāk��anai par veco kundzi no Adzabu. Ap viņu izvietotā apsardze bija pārlieku modra; lai no kuras puses mēģinātu viņai pie�kļūt, vienā bridi nācās atdurties pret augstu mūri. Patversmi viņ� jau bija apskatījis, turpināt klejot tajā apkaimē būtu bīstami. Gan tāpēc, ka tur bija izvietotas novēro�anas kame�ras, gan tāpēc, ka U�ikavas āriene vienmēr piesaistīja cilvēku uzmanību. Pietiktu tikai vienreiz modināt viņu aizdomas, un tad nekas vairs nebūtu glābjams. Tāpēc atlika vien meklēt citus ceļus, tālāk no Adzabu.

Domājot par "citiem ceļiem", prātā ienāca vien ideja vēl�reiz izpētīt visu saistībā ar Aomami. Viņ� jau iepriek� bija pasūtījis materiālus par Aomami vienai izmeklē�anas kom�pānijai, ar kuru mēdza sadarboties, ari pats nebija paslinko�jis �o to noskaidrot. Par Aomami bija sagatavota detalizēta lieta, viņa bija pētīta no da�ādiem rakursiem, nonākot pie galīgā secinājuma, ka nekāds risks nepastāv. Viņa bija ļoti prasmīga trenere sporta klubā, tika augstu vērtēta. Bērnībā piederējusi pie jehovie�u sektas, pusaudzes gados no tās izstājusies, nepārprotami pārtraukusi jebkuras attiecības ar to. Ar gandrīz izcilām sekmēm pabeigusi sporta augstskolu, sākusi strādāt sporta dzērienu izplatī�anas kompānijā, spē�lējusi softbolu kā centra uzbrucēja. Gan darbā, gan sportā kolēģi par viņu bija augstās domās. Apveltīta ar stipru gribu un asu prātu. Labas atsauksmes. Ta�u viņa bija nerunīga, arī diezgan nesabiedriska.

Pirms pāris gadiem pēk�ņi pārtraukusi spēlēt softbolu, aizgājusi no uzņēmuma, sākusi strādāt augstas klases sporta klubā Hiroo par treneri. Tādējādi ari gandrīz triskār�ojusi savus ieņēmumus. Neprecējusies, dzīvo viena. Cik varēja spriest, �obrīd viņai nebija arī mīļākā. Ta�u neko aizdomīgu viņas biogrāfijā, neko neizskaidrojamu viņ� neatrada. U�ikava, stipri saviebies, dziļi nopūtās. Nolika pārlasīto lietu uz rakstāmgalda. Kaut ko viņ� ir palaidis garām. Kaut kādu svarīgu punktu, ko nedrīkstēja neievērot.

U�ikava izņēma no atvilktnes adre�u grāmatiņu un uz�grieza kādu numuru. Uz turieni viņ� zvanīja ik reizi, kad vajadzēja iegūt informāciju, izmantojot nelegālus paņēmie�nus. Sarunu biedrs bija tips, kas mita vēl krēslainākā pasaulē nekā U�ikava. Ja tikai pasūtītājs varēja viņam samaksāt, viņ� spēja sagādāt gandrīz jebkuru informāciju. Saprotams, tāpēc viņ� bija ārkārtīgi piesardzīgs un ari dārgs.

U�ikavam vajadzēja divu veidu informāciju. Pirmo per�sonisku par Aomames vecākiem, kaismīgajiem jehovie�iem. U�ikava bija pārliecināts, ka informācija par visiem valstī eso�ajiem jehovie�iem tiek uzglabāta centralizēti. Ja�pānā jehovie�u bija daudz un informācijas apmaiņa starp centru un nodaļām noritēja aktīvi. Ja visa informācija netiku apkopota centralizēti, tad sistēma nevarētu gludi darboties. Jehovie�u galvenā mītne atradās Odavaras priek�pilsētā. Pla�a teritorija, lielisks biroja nams, pa�iem sava tipogrā�fija bro�ūru iespie�anai, sanāksmju zāle un viesu nams atbrauku�ajiem ticīgajiem. Tur saplūda visa informācija, kas tika stingri pārvaldīta, citādi nevarētu būt.

Otrs biznesa dokumenti no Aomames darbavietas sporta kluba. Kādus pienākumus viņa tur veikusi, kad un kam pie viņas biju�as privātas nodarbības. Jādomā, ka �o informāciju nesargā tik stingri kā ziņas par Jehovas lieci�niekiem. Bet tik un tā nevarēja cerēt, ka pietiks aiziet uz turieni un palūgt: "Atvainojiet, vai jūs, lūdzu, varētu parādīt visu lietvedību saistībā ar Aomames kundzes darbu?" un tur uzreiz mīļuprāt visu izsniegs.

U�ikava ierunāja automātiskajā atbildētājā savu vārdu un telefona numuru. Pēc pusstundas telefons iezvanījās.

-��� U�ikavas kungs? piesmakusi balss noprasīja.

U�ikava izstāstīja zvanītājam, kāda informācija viņam

vajadzīga. Viņ� ar �o vīrieti nekad dzīvē nebija saticies. Parasti visi darījumi tika kārtoti pa telefonu. Savāktos mate�riālus piegādāja ar kurjerpastu. Balss piesmakusi, runātājs laiku pa laikam viegli iekāsējās. Laikam kaut kādas pro�blēmas ar kaklu. Fonā valdīja absolūts klusums. Izklausījās, ka zvana no istabas, kurā ierīkota perfekta skaņu izolācija. Varēja dzirdēt tikai sarunu biedra balsi un sēco�o elpu. Vai�rāk nekā. Turklāt visas saklausāmās skaņas �ķita nedaudz pārspīlētas. Nepatīkams tips, U�ikava aizvien nodomāja. Izskatījās, ka pasaulē nepatīkamu tipu ir papilnam. (Patie�sībā ari viņ� bija viens no �iem nepatīkamajiem tipiem.) U�ikava paslepus bija viņu iesaucis par Sikspārni.

-���� No abiem avotiem vajadzīga jebkura informācija par cilvēku, vārdā Aomame, Sikspārnis aizsmacis noteica. Tad nokāsējās.

-��� Jā. Diezgan rets uzvārds.

-���� Nepiecie�ama izsmeļo�a informācija.

-��� Vajadzīga visa informācija saistībā ar vārdu Aomame, vienalga kāda. Ja iespējams, noderētu ari viņas fotogrāfija, kurā redzama seja.

-��� Ar sporta klubu tā lieta būs vienkār�a. Tur nevienam pat prātā nenāk, ka kāds varētu zagt informāciju. Ta�u ar jehovie�iem būs grūtāk. Varena organizācija, naudas arī pietiek, labi apsargāta. Reliģiskai organizācijai vienmēr grūti tikt klāt. Viņi sargā ticīgo personas datus, un vēl ir arī nodokļu jautājums.

-���� Kā jums �ķiet varēsiet?

-��� Tā nav, ka nevarē�u. Pratī�u atvērt durvis. Grūtāk ir pēc tam tās durvis aizvērt ciet. Citādi man pakaļ raidīs raķetes.

-���� Glu�i kā karā.

-��� Ir ar' kā karā. Briesmu lietas var atgadīties, Sikspārnis aizsmaku�ā balsī noteica. No balss toņa varēja noprast, ka viņam tā karo�ana iet pie sirds.

-���� Nu tad vai uzņemsieties?

Sauss kāss.

-���� Uzņemties jau uzņem�os. Bet padārgi sanāks.

-���� Cik apmēram?

Partneris nosauca ievērojamu summu. U�ikavam uz brīdi aizrāvās elpa, pirms viņ� piekrita. �o summu viņ� varēs izlikt no saviem privātajiem līdzekļiem, ja tikai būtu rezultāts, tad jau vēlāk to varēs iekļaut rēķinā.

-���� Cik daudz laika tas prasīs?

-���� Vai liela steiga?

-���� Ir steidzīgi.

-���� Neko precīzi solīt nevaru, nedēļu, desmit dienas vaja�dzēs.

-���� Derēs, U�ikava sacīja. Nekas cits neatlika, jāpiemē�rojas Sikspārņa tempam.

-��� Kad materiāli būs rokā, es zvanī�u. Desmit dienu laikā noteikti sazinā�os.

-��� Ja tik jums nebūs uzlaista virsū raķete, U�ikava no�teica.

-��� Tā gan, Sikspārnis pateica it kā starp citu.

U�ikava nolika klausuli, atspieda muguru pret krēsla at�zveltni, brīdi domāja. Viņ� nezināja, kādā veidā, pa kādām "ķēķa durvīm" Sikspārnis tiek pie informācijas. Viņ� ari sa�prata, ka nav vērts vaicāt, atbildi tāpat nesagaidītu. Viens bija skaidrs izmantotās metodes nevarēja būt likumīgas. Vispirms, jādomā, uzpirka cilvēkus organizāciju iek�ienē. Galējas nepiecie�amības gadījumā varbūt ari ielauzās. Ar datoriem situācija varētu būt vēl sare�ģītāka.

Pagaidām vēl tikai nedaudzas iestādes un uzņēmumi uz�glabā informāciju datorizēti. Tas prasa pārāk daudz līdzekļu un pūļu. Bet reliģiska organizācija, kas darbojas visā valstī, varētu to atļauties. U�ikava pats par datoriem nezināja gan�drīz neko. Ta�u tik daudz saprata, ka dators kļūs par neaiz�stājamu instrumentu informācijas uzglabā�anā. Tie laiki, kad, aizgājis uz Nacionālo bibliotēku, nokrāvi visu galdu ar avī�u mazformāta izdevumiem un gadagrāmatām un veselu dienu pavadīji, meklējot informāciju, laikam aiziet pagātnē. Un tad varbūt pasauli pārņems asiņu smārds, kad izcelsies kar� starp datoru pārraudzītājiem un uzlauzējiem. Nē, bez asiņu smārda ne. Ja reiz kar�, tad asinīm jāplūst. Ta�u tās nesmirdēs. Dīvaina pasaule. U�ikavam patika pasaule ar smakām un sāpēm. Pat ja �īs smakas un sāpes laiku pa laikam kļuva neizturamas. Tomēr, lai tur vai kā, tādi tipi kā U�ikava īstenībā drīz vien kļūs par atpaliku�ām vēstures paliekām.

Ta�u viņ� to īpa�i neno�ēloja. Viņ� labi zināja, ka ir ap�veltīts ar īpa�u intuīciju. Pateicoties sevi�ķam o�as orgā�nam, spēja labi iz�ķirt da�ādas apkārtējās smakas. Pēc tir�pām, kas pārskrēja pār ādu, zināja pateikt, no kuras puses pū� vēj�. Datoram tāda funkcija nebūtu pa spēkam. Jo to nevar ne digitalizēt, ne sistematizēt. Hakeru darbs ir slepus iekļūt stingri apsargātās datorsistēmās un iegūt informāciju. Ta�u tikai dzīvs cilvēks var pieņemt lēmumu par to, kādu informāciju vajadzētu sadabūt, un tad no visa iegūtā milzīgā informācijas apjoma atlasīt noderīgo.

Var jau būt, ka viņ� ir no laika atpalicis, nepiedienīgs pus�mū�a vīrietis. Nē, kāds tur varbūt, nebija ne mazāko �aubu par to, ka viņ� ir no laika atpalicis, nepiedienīgs pusmū�a vīrietis. Ta�u man ir pāris tādu īpa�ību, kuru citiem nav. Iedzimta o�a un neatlaidība, ja reiz es kaut kam pieķer�os, tad vaļā vairs nelaidī�u. Līdz �im, pateicoties tām, iztik�anai esmu nopelnījis. Un, kamēr vien man �īs spējas būs, gan sagādā�u sev iztiku arī dīvainajā pasaulē.

Aomames kundze, es esmu jums uz pēdām. Jūs gan esat gudra. Un veikla. Un piesardzīga. Bet, re, es sekoju cie�i pa pēdām. Tikai pagaidiet. Es jau nāku uz jūsu pusi. Vai dzirdat manus soļus? Nē, diezin vai. Es �āpoju kā bruņurupucis, klusiem soļiem. Bet soli pa solim virzos jums tuvāk.

Ta�u arī U�ikavam pa�am kāds mina uz papē�iem. Laiks. U�ikavam bija gan jātiek uz pēdām Aomamei, gan vien�laikus jāatbrīvojas no laika, kas viņu vajāja. Pēc iespējas ātrāk jānoskaidro Aomames atra�anās vieta, jāuzzina, kas aiz viņas stāv, tas viss jāsaliek uz paplātes un jāpasniedz "Lūgtum, te nu būs" tipiem no organizācijas. Viņa rīcībā nebija neierobe�otas laika rezerves. Trīs mēne�i, lai tiktu par visu skaidrībā, būs par daudz. Līdz �im U�ikava bija viņiem noderīgs cilvēks. Spējīgs, elastīgs, pārzināja likumdo�anu, prata klusēt. Spēja strādāt patstāvīgi, ārpus sistēmas. Bet galu galā viņ� bija tikai algotnis, kur� par maksu sniedz viņiem pakalpojumus, nekas vairāk. Ne viņ� bija draudzīgās attiecībās ar kādu organizācijas iek�ienē, ne arī viens no ticī�gajiem. Ja viņa pastāvē�ana sāktu apdraudēt organizāciju, tad, jādomā, viņu novāktu, aci nepamirk�ķinot.

Kamēr bija jāgaida Sikspārņa zvans, U�ikava devās uz bibliotēku sīki izpētīt visu par Jehovas liecinieku vēsturi un pa�reizējo darbību. Izdarīja piezīmes, svarīgāko nokopēja. Doties uz bibliotēku vākt materiālus viņam nebija apgrūti�nājums. Viņam patika �ī sajūta kad galvā iegulas jaunas zinā�anas. Pie tās viņ� bija pieradis jau kop� bērnības.

Pabeidzis pētījumus bibliotēkā, viņ� devās uz dzīvokļu namu Dzijūgaokā, kur bija dzīvojusi Aomame, un vēlreiz pārbaudīja, vai dzīvoklis joprojām ir tuk�s. Pie pastkastī�tes vēl aizvien bija Aomames vārds, ta�u nekas neliecināja, ka dzīvokli kāds mitinātos. Tad viņ� aizstaigāja līdz nekus�tamo īpa�umu firmai, kura �o dzīvokli izīrēja. Tur U�ikava izstāstīja, ka ir dzirdējis: �ajā dzīvokļu namā esot kāds tuk�s dzīvoklis, apjautājās, kādas būtu iespējas noslēgt īres lī�gumu.

-��� Tuk�s gan tas ir, bet līdz nākamā gada februāra sāku�mam nevaram tur nevienu laist iek�ā, mākleris atbildēja, īres līgums ar pa�reizējo īrnieku esot spēkā līdz nākamā gada janvāra beigām, turklāt �obrīd ikmēne�a īres maksa tiekot nomaksāta precīzi saskaņā ar līgumu.

-���� Izvāku�ies, nokārtoju�i visu ar elektrību, gāzi, ūdens piegādi, pārcēlu�ies, bet turpina maksāt īres maksu.

-��� Tad maksās līdz pat janvāra beigām?

-���� Tie�i tā, mākleris atteica. īres maksu maksā un vēlas, lai dzīvoklis paliek, kā ir. Saprotams: ja īres naudu nomaksā, mums nekādu iebildumu nevar būt.

-���� Savādi gan. Neviens tur nedzīvo, tikai veltīgi izsvie� naudu.

-���� Es ari sāku drusciņ raizēties. Satikos ar pārvaldnieku un aizgāju apskatīt dzīvokli. Ja izrādītos, ka tur iek�ā ir mumificējies līķis, tad gan būtu nepatik�anas. Ta�u nekā tamlīdzīga. Viss tīrs un uzkopts. Tikai tuk�s. Es nezinu, kas tur par lietu.

Protams, Aomame tajā dzīvoklī vairs nedzīvo. Ta�u viņi kaut kāda iemesla dēļ turpina īrēt dzīvokli Aomames vārdā.

Tāpēc vien gatavi maksāt �etru mene�u īres naudu. Ļoti uzmanīgi ļaudis, un kurpe nespie�.

Tie�i desmitajā dienā nedaudz pēc pusdienlaika U�ikavas birojā Kodzima�i iezvanījās telefons.

-��� U�ikavas kungs, piesmakusi balss sacīja. Kā aizvien ne mazākā fona troksnī�a.

-��� Jā, U�ikava.

-���� Vai varat �obrīd runāt?

U�ikava atbildēja, ka var.

-��� Jehovie�iem ir ļoti stipra apsardze. Bet to jau es biju paredzējis. Man izdevās bez incidentiem dabūt materiālus par Aomami.

-���� Raķeti uzlaida?

-���� Pagaidām nemana.

-��� Tad jau labi.

-��� U�ikavas kungs, sarunas biedrs iesāka. Tad vairākkārt nokāsējās. Lūdzu, piedodiet, bet vai jūs varētu nodzēst savu cigareti?

-���� Cigareti? U�ikava paskatījās uz Seven Stars, ko turēja rokā. No tās dūmi lēni cēlās aug�up. Jā, patie�ām, es smē�ķēju. Bet mēs ta�u runājam pa telefonu. Kā jūs to varat zināt?

-���� Saprotams, smaku es nejūtu. Ta�u klausulē dzirdu, kā jūs ievelkat dūmus, un man tas apgrūtina elpo�anu. Esmu pret to ārkārtīgi alerģisks.

-���� Skaidrs, līdz �im nebiju to ievērojis. Piedodiet.

Sikspārnis vēlreiz vairākkārt nokāsējās.

-��� Nē, ko jūs, U�ikavas kungs, jūs ne pie kā neesat vainīgs. To nepamanīt ir dabiski.

U�ikava nospieda cigareti pelnu traukā, tad vēl uzlēja tai virsū tēju no tasītes. Piecēlās un pla�i atvēra logu.

-��� Cigarete nodzēsta, logs vaļā, istabā ieplūst svaigs gaiss. Nūjā, cik gan āra gaiss varētu būt svaigs.

-���� Atvainojiet, lūdzu.

Klusums ilga sekundes desmit. Absolūts klusums.

-�� Tātad jums izdevās dabūt informāciju no jehovie�iem? U�ikava jautāja.

-�� Jā, tikai apjoms ir visai liels. Galu galā Aomames ģime�nes locekļi gadiem ilgi biju�i fanātiski sludinātāji, ari mate�riālu ir daudz. Vai tie kaut kam der vai ne tas ir jūsu iz�lem�anai.

U�ikava piekrita. Tā jau bija domāts.

-��� Ar sporta klubu gan nebija nekādu problēmu. Atvēru durvis, iegāju iek�ā, paņēmu, ko vajadzēja, izgāju ārā un durvis aizvēru. Tikai man nebija daudz laika, paņēmu visu, kas bija, atkal sanāca diezgan daudz. Lai tur kā, abus mate�riālus jums nosūtī�u. Kā aizvien apmaiņā pret honorāru.

U�ikava pierakstīja Sikspārņa nosaukto summu. Par div�desmit procentiem vairāk, nekā sākotnēji runāts. Ta�u bija jāpiekrīt, citas izvēles nebija.

-���� Es �oreiz negribētu izmantot pastu. Kurjers rit ap �o laiku atnesis tie�i jums. Lūdzu, sagatavojiet naudu. Un, kā parasti, kvīti neizsnieg�u.

U�ikavam viss bija skaidrs.

-���� Esmu to jums jau iepriek� teicis, bet dro�ības labad atkārto�u vēlreiz. Es ieguvu visu informāciju par jūs inte�resējo�ām tēmām. Ja jūs, U�ikavas kungs, iegūto materiālu saturs neapmierinās, es par to atbildību neuzņem�os. Hono�rārs ir par ieguldīto darbu, nevis par rezultātu. Nebūtu labi man atprasīt naudu, ja informācija nebūs tāda, kādu vēlē�jāties. Vai piekrītat?

U�ikava piekrita.

-��� Tad vēl Aomames fotogrāfiju man nekādi neizdevās iegūt, Sikspārnis sacīja. No visiem materiāliem tā ir rūpīgi izņemta.

-���� Skaidrs. Būs labi, U�ikava atteica.

-��� Turklāt, iespējams, ka viņai jau ir cita seja, Sikspārnis piebilda.

-���� Iespējams, U�ikava sacīja.

Sikspārnis vairākkārt nokāsējās.

-���� Nu tad pagaidām, viņ� noteica un nolika klausuli.

U�ikava nolika klausuli vietā, nopūtās, paņēma jaunu

cigareti. Aizsmēķēja ar �ķiltavām, pagriezās pret telefonu un lēni izpūta dūmus uz tā pusi.

Nākamajā dienā birojā ieradās jauna sieviete. Viņai, iespē�jams, nebija pat divdesmit gadu. Ģērbusies laba piegriezuma baltā, īsā kleitiņā, baltās lakādas augstpapē�u kurpēs, ar baltu pērļu auskariem. Sīka sejiņa, salīdzino�i lielas ausu ļipi�ņas. Augumā aptuveni pusotra metra. Pavisam taisni mati, lielas, dzidras acis. Izskatījās kā laumiņas mācekle. Viņa ieskatījās U�ikavam tie�i sejā, tad, it kā ieraudzījusi kaut ko neaizmirstamu un ļoti vērtīgu, priecīgi un plati pasmai�dīja. Starp lūpām pavīdēja balti zobi. Saprotams, smaids bija profesionāls. Ta�u, pat ja tā, bija neparasti redzēt cilvēku, kas, paskatījies tie�i U�ikavam sejā, nesarautos.

-��� Atnesu jūsu pasūtītos materiālus, sieviete sacīja. Viņa izņēma no audekla plecu somas divas lielas un ļoti biezas aploksnes ar dokumentiem. Un tad kā tempļa jaunava, kas atnesusi senlaicīgu litogrāfiju, saņēma tās abās rokās un nolika U�ikavam priek�ā uz galda.

U�ikava izņēma no rakstāmgalda atvilktnes sagatavoto aploksni un pasniedza sievietei. Viņa atvēra aploksni, izņēma �ūksnlti ar desmittūksto� jenu banknotēm un, turpat stāvot, tās pārskaitīja. Skaitīja ierastām kustībām. Smalkie, skaistie pirksti darbojās ātri. Beigusi skaitīt, ielika naudu atpakaļ aploksnē, bet aploksni plecu somā. Tad pagriezās pret U�ikavu un pasmaidīja vēl platāk un sirsnīgāk nekā pirmīt, it kā sakot kur nu vēl lielāks prieks kā iepazīties ar jums.

U�ikava pārcilāja prātā vairākas versijas par to, kādas varētu būt �īs jaunās sievietes attiecības ar Sikspārni. Ta�u, protams, U�ikavam gar to nebija nekādas daļas. Iespējams, ka �ī meitene ir tikai sakarnieks. Nodod "materiālus", saņem honorāru. Vienīgā viņai atvēlētā loma.

Kad augumā mazā sieviete bija prom, U�ikava labu laiku, nesaprotamā noskaņojumā iegrimis, cie�i skatījās uz dur�vīm. Durvīm, ko viņa aiziedama bija aizvērusi aiz sevis. Istabā vēl jautās viņas klātbūtne. It kā viņa, atstādama kaut kādas zīmes par savu esību, apmaiņā būtu paņēmusi līdzi daļiņu U�ikavas dvēseles. Viņ� juta krūtis �o tikko radu�os tuk�umu. U�ikava nesaprata, kāpēc tā gadījies. Un ko tas īsti nozīmē.

Pēc minūtēm desmit U�ikava beidzot ķērās klāt atnesta�jām aploksnēm. Tās bija aizlīmētas ar llmlenti, ļoti biezas. Iek�ā juku jukām bija saliktas izdrukas, kopijas, arī doku�mentu oriģināli. Nezin kādā veidā, bet īsā laikā Sikspārnim bija izdevies savākt tik apjomīgus materiālus. Kā vienmēr iespaidīgi. Un vienlaikus U�ikavu, sē�ot pie �im dokumentu kaudzēm, pārņēma dziļa bezspēcības izjūta. Vai nav tā lai cik tos pētītu, ne pie kāda rezultāta tik un tā netikt? Vai nav tā, ka viņ� samaksājis lielu naudu par nevērtīgu papīru kaudzi? Tik dziļa bezspēcības izjūta, ka galu tai nemanīja. Lai ko tur samanītu viss bija tīts drūmā mijkrēslī kā nāves priek�nojautās. Viņ� nodomāja, vai tikai to nerada tas kaut kas, ko sieviete �eit atstāja aiz sevis. Vai ari tas kaut kas, ko viņa aizejot paņēma sev līdzi.

Tomēr U�ikava sasparojās. Līdz pat vakaram ārkārtīgi pacietīgi pētīja materiālus, par svarīgāko izdarīja piezīmes. Sakopojot visu uzmanību �im darbam, pamazām izdevās aizdzīt neierasto bezspēcības izjūtu. Pēc tam kad istabā jau satumsa un vajadzēja iedegt galda lampu, U�ikava nosprie�da, ka bija gan vērts maksāt to lielo naudu.

Pirmos viņ� sāka lasīt sporta kluba "materiālus". Aomame sākusi strādāt �ajā klubā pirms �etriem gadiem, galvenokārt vadījusi muskuļu stiep�anas un kaujas mākslu nodarbības. Gan izveidoja nodarbības, gan pati tās vadīja. Ļoti spējīga trenere, populāra kolēģu vidū, vadījusi gan grupu, gan in�dividuālās nodarbības privātiem klientiem. Samaksa par tām, protams, bija augstāka, bet �ī sistēma bija paredzēta cilvēkiem, kuri nevarēja tikt uz nodarbībām noteiktā laikā vai vēlējās darboties privātos apstākļos. Aomame vadīja ari diezgan daudz �ādu privāto nodarbību.

Pēc nodarbību grafika kopijas varēja izsekot, kur un kādas privātās nodarbības Aomame vadījusi. Ar privātajiem klien�tiem viņa strādāja gan sporta klubā, gan devās pie viņiem uz mājām. Viņu vidū bija gan slaveni izklaides mākslinieki, gan politiķi. Privāto klientu sarakstā gados visvecākā bija dāma no Adzabu �idzue Ogata.

�is privātās nodarbības viņas saistīja gandrīz no Aoma�mes karjeras sākuma sporta klubā līdz pat viņas pazu�anai. Tās sākās apmēram tajā pa�ā laikā, kad Adzabu divstāvu dzīvokļu namā tika iekārtota patversme no vardarbības ģi�menē cietu�ām sievietēm. Varbūt tā bija tikai sakritība, var�būt ne. Vismaz, sprie�ot pēc dokumentiem, ar laiku abu attiecības kļuva cie�ākas.

Iespējams, ka Aomamei un vecajai dāmai bija izveidoju��ās personiskas attiecības. U�ikavas intuīcija manīja tādas pazīmes. Tās sākās kā attiecības starp sporta kluba treneri un privātu klientu. Bet kādā bridi to būtība mainījās. U�i�kava, izsekodams nodarbību grafikam, centās atrast to brīdi. Bridi, kad kaut kas notika vai kaut kas atklājās, un tāpēc �is vairs nebija treneres un privātas klientes attiecības. Nerau�goties uz at�ķirīgo vecumu un stāvokli sabiedrībā, viņām izveidojās tuvas, personiskas attiecības. Tajā visā ienāca kaut kāda slepena, emocionāla vieno�anās. Un tad, saskaņā ar �o slepeno vieno�anos ejot pa izraudzīto ceļu, nonāca līdz vadoņa slepkavībai viesnīcā Okura. U�ikavas o�a to manīja.

Kāds bija �is ceļ�? Un kas tā par slepenu norunu?

Tik tālu U�ikavas hipotēze nesniedzās.

Ta�u, visticamāk, tās vissvarīgākais elements bija "var�darbība ģimenē". Cik varēja spriest pēc redzētā, vecajai kun�dzei personiski �ī tēma bija ļoti svarīga. Ieraksti liecināja, ka sākumā viņa trenējusies Aomames vadītajā "pa�aizsar�dzības" grupā. Kundzei pāri par septiņdesmit apmeklēt pa��aizsardzības treniņus gan nav nekas parasts. Gan viņu, gan Aomami vienoja kaut kāds ar vardarbību saistīts elements.

Varbūt Aomame pati cietusi no vardarbības ģimenē? Un vadonis bijis vardarbīgs ģimenē? Abas to uzzināju�as un tāpēc viņu iznīcināju�as. Ta�u tie visi bija tikai un vienīgi "iespējamības" līmeņa pieņēmumi. Turklāt neatbilda tam vadoņa tēlam, kuru U�ikava pazina. Saprotams, cilvēks ir tikai cilvēks, nevienu nevar iepazīt līdz dvēseles dzīlēm, bet vadonis bija iek�ēji dziļ� cilvēks. Galu galā viņ� vadīja reliģisku organizāciju. Vieds un intelektuāls, ta�u viņā bija ari kaut kas neizdibināms. Bet vai tie�ām viņa vardarbība ģimenē būtu bijusi tāda, kuras dēļ bija vērts tik skrupulozi izplānot slepkavību, atteikties no savas identitātes, apdrau�dēt savu stāvokli sabiedrībā?

Ta�u vadoni nenoslepkavoja emociju uzplūdā. Plāna iz�veido�ana prasīja laiku un līdzekļus, tas bija prasmīgi jāno�strādā.

Tomēr U�ikavam nebija neviena konkrēta pierādījuma, kas apliecinātu �īs hipotēzes pareizību. Viņa rokās bija tikai netie�i, no apstākļiem izsecināti pierādījumi. Okamas nazis tos itin viegli nogriezīs un atmetīs. �ajā līmeni nav nekā ziņojama ari "Pirmsākumiem". Ta�u U�ikava to zināja. Tur meklējams kāds iemesls, kas lika Aomamei nogalināt vadoni, tāpēc tagad Aomame paslēpta kaut kur dro�ā vietā. Visi

Sikspārņa savaktie materiāli netie�i apstiprināja �o "hipo�tēzi".

"Jehovie�u" materiālu sakārto�ana prasīja laiku. Ne tikai tāpēc, ka materiālu bija daudz, bet ari tāpēc, ka lielākā daļa no tā visa U�ikavam nederēja. Lielākoties tās bija atskaites par Aomames vecāku, fanātisku jehovie�u, sludinā�anas ak�tivitātēm. No tā visa izrietēja viens Aomames ģimenes locekļi bija patie�ām kaismīgi jehovie�i. Lielāko savas dzīves daļu ziedoja mācībai. Abi Aomames vecāki darbojās �ibas prefektūras I�ikavas pilsētā. �o trīsdesmit piecu gadu laikā bija divas reizes pārcēlu�ies, bet aizvien I�ikavas pilsētas robe�ās. Tēvs Takajuki Aomame (piecdesmit astoņus gadus vecs) strādāja in�eniertehniskā uzņēmumā, māte Keiko Aomame (piecdesmit se�us gadus veca) algotu darbu nestrā�dāja. Dēls Keii�i Aomame (trīsdesmit �etrus gadus vecs), I�ikavas pilsētā pabeidzis prefektūras vidusskolu, strādājis mazā tipogrāfijā Tokijā, pēc trim gadiem no darba aizgājis un sācis strādāt Odavarā, jehovie�u galvenajā bāzē. Tur bijis iesaistīts bro�ūru iespie�anā, bet tagad jau ir priek�nieka amatā. Pirms pieciem gadiem apprecējis ticīgu sievieti, viņam ir divi bērni, dzīvo Odavarā, īrētā dzīvokli.

Ieraksti par meitu Masami Aomami pārtrūka, kad viņai bija vienpadsmit gadu. Tajā vecumā viņa aizgājusi no ticības. Un par atkritējiem jehovie�iem nav ne mazākās intereses. Jehovie�iem tas bija glu�i tāpat, it kā Masami Aomame vien�padsmit gadu vecumā būtu nomirusi. Pēc tam vairs nebija nekādu ziņu par to, kas ar Masami Aomami noticis, kā viņa dzīvojusi.

Tādā gadījumā varbūt vajadzētu doties pie vecākiem vai brāļa un mēģināt kaut ko noskaidrot, U�ikava nodomāja. Varbūt tur parādītos kādi mājieni. Ta�u, cik varēja spriest no izskatītajiem materiāliem, diezin vai viņi atbildētu uz

U�ikavas jautājumiem. Aomames radinieki bija protams, no U�ikavas skatpunkta raugoties cilvēki ar aprobe�otu domā�anu, kas dzīvoja aprobe�otu dzīvi un no sirds ticēja, ka �āda aprobe�otība tuvinās viņus Tā Kunga valstībai. Viņu�prāt, cilvēks, kas atkritis no ticības, pat ja viņu radinieks, bija nepārprotami aizgājis pa ne�ķīstu ceļu. Nē, diezin vai tie viņu vairs uzskata par savu radinieci.

Vai Aomame bērnībā cietusi no vardarbības ģimenē?

Var būt, ka cietusi, varbūt ne. Ta�u, pat ja tā, vecāki die�zin vai to uztvēra kā vardarbību ģimenē. U�ikava zināja, ka jehovie�i bērnus audzina stingri. Bie�i izmanto miesassodus.

Bet vai tāpēc �āda bērnības trauma varētu būt iesēdusies tik dziļi dvēselē, lai kā pieaudzis cilvēks viņa kādu noslepka�votu? Protams, viss ir iespējams, ta�u U�ikava to uztvēra kā pavisam galēju hipotēzi. Vienam pa�am plānot kādu noga�lināt ir briesmīgs darbs. Liels risks, milzīga psiholoģiskā slodze. Iekri�anas gadījumā bargs sods. Ir jābūt kādam svarīgākam motīvam.

U�ikava vēlreiz paņēma materiālus un rūpīgi pārlasīja visus ierakstus, kas attiecās uz Masami Aomames biogrā�fiju līdz vienpadsmit gadu vecumam. Tikko meitene sākusi staigāt, tā uzreiz māte ņēmusi viņu līdzi sludināt ticību. Klaudzināja pie durvīm, dalīja jehovie�u bro�ūras, stāstīja cilvēkiem, ka pasaule neizbēgami iet uz galu, aicināja nākt uz sapulcēm. U�ikavam arī vairākkārt bija gadījies noklausī�ties �ādu sludinā�anu. To parasti izvērsa pusmū�a sievietes ar cepuri galvā vai saulessargu rokā, bie�i ar brillēm, caur kurām cie�i skatījās sarunu biedrā kā saprātīgas zivis. Nereti viņas bija kopā ar bērniem. U�ikava iztēlojās mazo Aomami ejam apgaitā kopā ar māti.

Viņa nebija apmeklējusi bērnudārzu, bet uzreiz sākusi mācīties pilsētas sākumskolā. Tad piektajā klasē viņa pame�tusi jehovie�us. Jehovie�u dokumentos netika minēts, kāds bijis iemesls atkri�anai no ticības. Varbūt ja reiz iekritusi nelabā ķetnās, tad lai tur ari paliek. Viņiem ir gana runāt par paradīzi un iet pa ceļu, kas ved uz paradīzi. Krietnajiem krietni darbi, nelabajam nelabi darbi. Savā ziņā darba dalī�ana.

U�ikavam galvā kaut kas ieskanējās, it kā kāds klaudzi�nātu pie pavir�i sanaglota finiera aizslietņa. Un sauktu: "U�i�kavas kungs! U�ikavas kungs!" U�ikava aizvēra acis, ieklau�sījās �ajā saucēja balsi. Tā bija klusa, bet uzstājīga. Es kaut ko nepamanīju, viņ� nodomāja. �ajos materiālos ir kaut kas svarīgs. Ta�u es nespēju to izlasīt. Klauvējieni ziņo par to.

U�ikava sāka vēlreiz caurskatīt biezo materiālu kaudzi. Ne tikai lasīja teikumus, bet centās konkrēti iztēloties ainas. Trīsgadīgā Aomame kopā ar māti apstaigā pilsētu. Vairumā gadījumu viņas strupi padzen, pa durvīm iek�ā neielai�ot. Aomame sāk iet skolā. Turpina sludināt. Nedēļas nogalēs visu laiku velta sludinā�anai. Spēlēties kopā ar draugiem nav laika. Nē, diez vai viņai vispār bija draugi. Skolā jeho�vie�u bērnus izsmej un no viņiem norobe�ojas. U�ikava ir izlasījis par jehovie�iem rakstīto, viņ� to labi zina. Un tad vienpadsmit gadu vecumā viņa aiziet no ticības. Lai to izdarītu, vajadzīga liela apņēmība. Aomame kop� dzim�anas audzināta ticībā. Tā viņā iesūkusies līdz dvēseles dzīlēm. Tas nav tik viegli kā pārģērbties citās drēbēs. Turklāt tas nozīmē arī atsve�inā�anos no ģimenes. Ļoti ticīgas ģimenes. Kurai nemaz nebūtu tik viegli pieņemt meitu atkritēju no ticības. Pamest ticību nozīmē to pa�u, ko pamest ģimeni.

Kas notika ar vienpadsmit gadus veco Aomami? Kas lika viņai tā izlemt?

�ibas prefektūra, I�ikavas pilsēta. Viņ� mēģināja to izru�nāt skaļi. Tur kaut kas notika. Tur bez �aubām kaut kas� Tad U�ikavam uz bridi aizrāvās elpa. �īs skolas nosaukumu viņ� jau bija kaut kad iepriek� dzirdējis.

Kur īsti tas bija dzirdēts? U�ikavam ar �ibas prefektūru nebija nekāda sakara. Dzimis Saitamas prefektūras Uravā, uzsākot studijas, pārcēlies uz Tokiju, izņemot �uorinkanā pavadīto laiku, dzīvojis divdesmit tre�ajā rajonā. �ibā pat kāju nav spēris. Bet tik un tā I�ikavas skolas nosaukums ir dzirdēts.

Uzreiz viņ� to neatcerējās. Viņ� berzēja ar plaukstām �ķībo galvu, mēģināja koncentrēties. It kā, iebāzis rokas dziļi dubļos, mēģinātu ko satvert tā viņ� rakņājās atmi�ņas dzīlēs. Turklāt �is nosaukums dzirdēts nesen. Pavisam nesen. �ibas prefektūra� I�ikavas pilsēta� Pamatskola. Un tur viņ� satvēra pavisam smalku pavedienu.

Tengo Kavana, U�ikava atcerējās. Tengo Kavana ir nācis no I�ikavas. Un viņ� ari, iespējams, gājis tajā pa�ā valsts skolā.

U�ikava paņēma no dokumentu plaukta mapi ar Tengo Kavanas lietu. Pirms pāris mēne�iem viņ� bija savācis mate�riālus, ko bija pasūtīju�i "Pirmsākumi". Uz�ķīra attiecīgās lappuses ar informāciju par Tengo izglītību. Tuklais pirksts slīdēja pāri rindām, meklējot �o vārdu. Tie�i tā. Masami Aomame un Tengo Kavana mācīju�ies vienā skolā. Sprie�ot pēc dzim�anas datumiem, varētu būt vienā vecuma grupā. Jānoskaidro, vai biju�i ari vienā klasē, tas jānoskaidro. Ta�u ļoti iespējams, ka abi bija pazīstami.

U�ikava paņēma vienu Seven Stars un pie�ķīla uguni ar �ķiltavām. Visi pavedieni sāka sasieties kopā. Da�ādi punkti sāka savienoties vienā līnijā. U�ikava vēl nezināja, kāds zīmē�jums tur parādīsies. Ta�u pamazām kompozīcija atklāsies.

Aomames kundze, vai dzirdat manu soļu troksni? Laikam nedzirdat vis. Cik spēdams, cen�os nekādu troksni nesacelt. Ta�u es tuvojos soli pa solim. Bruņurupucis gan ir tūļa, bet apņēmīgi virzās uz priek�u. Drīz vien būs saskatāma zaķa mugura. Gaidiet tik.

U�ikava atgāzās krēslā, pacēla skatienu pret griestiem un lēni izpūta gaisā cigaretes dūmus.

Divas nedēļas Aomami neviens neapmeklēja, izņemot klu�sējo�os sagādniekus, kas ieradās otrdienās. Ari tas, kur� bija uzdevies par NKH abonentmaksas iekasētāju un teicies noteikti atgriezties, nerādījās. Viņa balsi bija jau�ama stin�gra apņēmība. Vismaz Aomamei tā izklausījās. Ta�u viņ� vairs nebija klaudzinājis. Laikam aizņemts, apstaigājot citus mar�rutus.

Arēji dienas ritēji rāmi un mierīgi. Nekas nenotika, ne�viens nenāca, telefons klusēja. Tamaru dro�ības apsvērumu dēļ zvanīja pēc iespējas retāk. Aomame parasti bija aizvilkusi logiem priek�ā aizkarus, lai neizrādītu nekādas dzīvības pazīmes un nepievērstu sev apkārtējo uzmanību. Arī pēc saulrieta viņa gaismu ieslēdza tikai tad, kad pavisam vairs nevarēja bez tās iztikt.

Trenējās, kad vēlējās, klusi, katru dienu izmazgāja grīdu, nesteidzīgi pagatavoja ēdienu. Izmantojot spāņu valodas mācību kasetes (tās viņa bija palūgusi Tamaru atsūtīt ar piegādi), skaļā balsī izpildīja sarunvalodas vingrinājumus. Ja ilgu laiku nemaz nerunā, sāk atrofēties muskuļi ap muti. Tāpēc apzināti plati jāatver mute. Tādam nolūkam labi noder sve�valodas vingrinājumi. Turklāt vēl Aomame jau kop� seniem laikiem loloja mazliet romantisku Latlņamerikas tēlu. Ja viņa varētu brīvi izvēlēties galamērķi, tad labprāt apmestos uz dzīvi kādā mierīgā Latlņamerikas valstiņā. Kostarikā, piemēram. Noīrētu nelielu villu piekrastē, peldētos, lasītu grāmatas. Ar to skaidro naudu, kas viņai bija somā, neatļaujoties lieku greznību, pietiktu gadiem desmit. Diezin vai tie viņu vajātu līdz Kostarikai.

Vingrinoties spāņu sarunvalodā, Aomame iztēlojās dzīvi klusā Kostarikas piekrastes ciematā. Vai tur būtu vieta arī Tengo? Viņa aizvēra acis un iedomājās sevi divatā ar Tengo Kārību jūras liedagā. Viņa, ģērbusies mazā, melnā bikini, uzlikusi saulesbrilles, satvērusi līdzās eso�ā Tengo roku. Ta�u tur, sirdij nodrebot, viņai zuda realitātes izjūta. Tas izskatījās tikai un vienīgi kā parasta tūrisma reklāmas foto�grāfija.

Ja nevarēja sadomāt, ko iesākt, Aomame tīrīja pistoli. Saskaņā ar rokasgrāmatu izjauca Heckler & Koch pa sastāv�daļām, notīrīja ar birstīti un drāniņu, ieeļļoja, salika atkal kopā. Pārbaudīja, vai viss darbojas gludi. Viņai �ī operācija padevās prasmīgi. Tagad �ķita, ka ierocis kļuvis par daļu no viņas pa�as.

Parasti ap desmitiem gāja gulēt, izlasīja pāris lappu�u, tad aizmiga. Aomamei nekad kop� dzim�anas nebija bijis grūti iemigt. Pārlai�ot skatienu rakstu zīmēm, miegs uznāca glu�i dabiski. Tad viņa nodzēsa naktslampiņu, nolika galvu uz spilvena un aizvēra acis. Parasti acis atvēra tikai nāka�majā rītā.

Viņa sapņoja maz. Un, pat ja kādu sapni redzēja, tad pamodusies to neatcerējās. Tikai pāris sapņu pabiru, pieli�pu�u pie apziņas sienām. Ta�u sapņu si�etam izsekot neva�rēja. Palika vien nesakarīgi, īsi fragmenti. Vai nu viņa gulēja ļoti dziļā miegā, vai arī �ie sapņi nāca no ļoti liela dziļuma. �ie sapņi, glu�i kā okeāna dzīlēs mīto�as zivis, virspusē laikam neuzpeldēja. Vai, ja uzpeldēja, ūdens spiediena svārs�tību dēļ zaudēja savu apveidu.

Bet, dzīvojot �ajā paslēptuvē, viņa sapņoja gandrīz katru nakti. Turklāt sapņi bija skaidri un reāli. Sapņojot viņa pamo�dās. Un brīdi bija grūti iz�ķirt, kurā realitātē viņa atrodas īstajā vai sapņa pasaulē. Aomame neatcerējās, ka būtu ko tādu piedzīvojusi. Elektroniskais pulkstenis pie pagalvja rādija te 01.15, te 02.37, te 04.07. Viņa aizvēra acis un mēģi�nāja aizmigt. Ta�u miegs nemaz tik viegli vairs nenāca. �īs abas pasaules klusēdamas cīnījās par viņas apziņu. Glu�i kā pie upes ietekas savā starpā cīnītos jūras ūdens un straumes atnestais saldūdens.

Tur neko nevar darīt, Aomame nodomāja. Dzīvojot pa�saulē ar diviem mēne�iem, nav skaidrs, kura tad ir īstā rea�litāte. Kas tur ko brīnīties, ka, aizmiegot un sapņojot �ajā pasaulē, nevar saprast, vai tas ir sapnis vai īstenība. Turklāt es ar �īm pa�ām rokām esmu nogalinājusi vairākus vīrie�us, un tagad mani vajā reliģiskie fanātiķi un man ir jāslēpjas te. Esmu nobēgusi slēptuvē. Dabiski, ka tas rada gan sasprindzi�nājumu, gan bailes. Rokas vēl atceras to sajūtu nogalināt cilvēku. Var jau būt, ka nekad vairs nevarē�u mierīgi gulēt. Tā būs nasta, kas man jānes, atlīdzība, kas jāsamaksā.

Vispārīgos vilcienos runājot, viņai rādījās triju veidu sap�ņi. Tie atkārtojās.

Viens bija pērkona sapnis. Istaba grimst tumsā, un pēr�kons ducina bez apstājas. Ta�u nezibeņo. Tie�i tāpat kā va�doņa slepkavības vakarā. Istabā kaut kas ir. Aomame kaila guļ gultā, apkārt kaut kas lo�ņā. Kustas lēni un piesar�dzīgi. Paklājam ir gara vilna, gaiss ir smags un sasmacis. Loga stikls viegli dreb bargajā pērkonā. Viņai ir bail. Nevar saprast, kas tur ir. Varbūt cilvēks. Varbūt zvērs. Varbūt ne cilvēks, ne zvērs. Ta�u beidzot �is kaut kas istabu pamet. Tas neiziet pa durvīm. Tas neizkāpj pa logu. Ta�u visas zīmes par to pamazām attālinās, līdz beidzot pagaist pavisam. Viņa paliek istabā viena pati.

Viņa satausta naktslampiņu un ieslēdz gaismu. Tāpat kaila izkāpj no gultas un sāk pārmeklēt istabu. Sienā iepre�tim gultai atvēries caurums. Tik liels, ka viens cilvēks kā nebūt varētu tajā ielīst. Ta�u caurumam nav noteiktas for�mas. Tas kustas un maina apveidu. Nodreb, pārbīdās, te izple�as, te saraujas. Izskatās kā dzīvs. Kaut kas bija iznācis no tā. Viņa ieskatās caurumā. Tas iestiepjas tālumā. Ta�u iek�ā var saredzēt tikai tumsu. Tumsa ir tik bieza, ka to pat varētu paņemt rokā. Viņu urda ziņkāre. Un vienlaikus māc bailes. Sirds dobji sitas. Tur sapnis beidzas.

Otrs sapnis bija par stāvē�anu automaģistrāles malā. Ari tur viņa ir pilnīgi kaila. Cilvēki, kas sē� sastrēgumā iekļuvu��ajās automa�īnās, nopēta viņu bez mazākās kautrē�anās. Lielākā daļa vīrie�i. Bet ir ari pāris sievie�u. Viņi nopēta viņas neideālās krūtis, savādi sakuploju�o kaunuma apma�tojumu. It kā sīki kritizēdami. Viņi rauc uzacis, piespiesti smaida vai arī �āvājas. Vai ari vēro ar neizteiksmīgu ska�tienu. Viņai gribas ar kaut ko piesegt augumu. Gribas aizklāt kaut tikai krūtis un klēpi. Noderētu kāda drāna vai avīze. Ta�u tuvumā neko tādu nemana. Un tad vēl noticis kaut kāds negadījums (nav skaidrs kas tas par negadījumu) un viņa nevar pakustināt rokas. Laiku pa laikam kā attapies uzpū� vēj�, durstīdams viņai krūtis, plūkādams kaunuma apmatojumu.

Turklāt vēl pavisam neveiksmīgi kuru katru bridi sāk�sies mēne�reizes. Gurni ir smagnēji, vēdera lejasdaļa karst. Ko lai iesāk, ja �o cilvēku priek�ā sāksies asiņo�ana?

Tajā bridi atveras sudrabaina mersedesa kupejas auto�ma�īnas durvis, no tā izkāpj eleganta pusmū�a sieviete. Viņai kājās ir gai�as augstpapē�u kurpes, uz acīm saules�brilles, ausīs sudraba auskari. Slaida, augumā apmēram

AOMAME 121

tāda pati kā Aomame. Pēk�ņi parādās starp ma�īnu rindu, novelk savu mēteli un apmet to Aomamei ap pleciem. Tas sniedzas līdz celim, iedzeltenas krāsas mētelis. Viegls kā spalviņa. Vienkār�s dizains, bet tik un tā ļoti kvalitatīvs mētelis. Izmērs kā pasūtīts tie�i Aomamei. Sieviete aizpogā visas mēteļa pogas līdz pa�ai aug�ai. "Es nezinu, kad varē�u to atdot. Turklāt es mēteli nosmērē�u ar menstruācijas asi�nīm," Aomame saka.

Sieviete, neko neteikusi, viegli papurina galvu. Tad atkal, izlokoties cauri sastrēgumā stāvo�ajām automa�īnām, at�grie�as sudrabainajā mersedesā. �ķiet, ka viņa, apsēdusies pie stūres, vēl pamāj Aomamei ar roku. Bet varbūt tā tikai �ķiet. Aomame, ietinusies vieglajā, mīkstajā mēteli, jūtas pasargāta. Nu viņas augums vairs nav izlikts apskatei sve��iem skatieniem. Un tie�i tad, kā jau gaidīts, sāk pilēt klēpja asinis. Siltas, lipīgas, smagas asinis. Bet, labāk ieskatoties, var redzēt, ka tās nav asinis. Tas ir bezkrāsains �ķidrums.

Tre�ais sapnis vārdos ir grūti izstāstāms. Nesakarīgs sapnis bez si�eta un bez ainavas. Tajā ir tikai pārvieto�anās izjūta. Viņa bezgalīgi ilgi kustas laikā un telpā. Kad un kur tas notiek tas nav īpa�i svarīgi. Viss ir plūsto�s, �ajā plūdumā dzimst jēga. Ta�u, esot �ajā plūsmā, ķermenis pamazām kļūst caurspīdīgs. Plauksta ir caurspīdīga, tai var redzēt cauri. Var saskatīt kaulus un iek�ējos orgānus, un dzemdi. Tā jau drīz es pati izzudī�u. Kas būs pēc tam, kad pati bū�u kļu�vusi pavisam neredzama? Aomame nodomā. Atbildes nav.

Divos pēcpusdienā iezvanījās telefons, iztrūcinādams Aomami no snaudas uz dīvāna.

-���� Nekādu izmaiņu? Tamaru noprasīja.

-���� Nekādu īpa�u izmaiņu nav, Aomame atbildēja.

-��� NHK abonentmaksas iekasētājs?

-��� Kop� tās reizes nav rādījies. Solījās nākt atkal, bet lai�kam jau tikai draudēja.

-��� Var jau būt, Tamaru sacīja. NHK abonentmaksa tiek bankā nomaksāta automātiski, pie durvīm ir piestiprināta uzlīme. Iekasētājam to noteikti vajadzēja pamanīt. Es sazi�nājos ar NHK, tur arī to apstiprināja. Laikam kaut kāds pār�pratums.

-���� Es negribētu ar viņu skaidroties.

-��� Nē, es ari negribu, ka �ai vietai jebkādā veidā pievēr� uzmanību. Un man nepatīk nekādi pārpratumi.

-���� Pasaule ir pārpratumu pilna.

-���� Pasaule ir pasaule, un es esmu es, Tamaru atteica. Ja pamanāt kaut vai kādu sīkumu, uzreiz man paziņojiet.

-���� Vai "Pirmsākumos" ir kāda kustība?

-�� Liels klusums. It kā nekas nebūtu noticis. Gan jau paslepus kaut kas notiek, ta�u no ārpuses neko nemana.

-���� Es dzirdēju, ka jums organizācijā esot informācijas avots.

-���� Informācija pienāk, bet tikai par sīkumiem, nekā vēr�tīga. Kontrole organizācijas iek�ienē pastiprinājusies. Krāns cie�i aizgriezts.

-��� Ta�u mani viņi meklē, vai ne?

-��� Pēc vadoņa nāves organizācijā, saprotams, iestājies liels tuk�ums. Pagaidām vēl nav skaidrs ne par viņa pēcteci, ne to, kurā virzienā organizācija pagriezīsies. Ta�u neatkarīgi no tā visa savu viedokli par to, ka jūs jāatrod, viņi nav mai�nīju�i. Tas ir gandrīz vienīgais skaidri zināmais fakts.

-���� Ne pārāk iepriecino�s fakts.

-���� Svarīgi, ka fakti ir patiesi un precīzi. Iepriecinā�anai ir otr�ķirīga nozīme.

-��� Lai tur kā, Aomame sacīja, ja mani noķers un no�skaidrosies patiesība, tad ari jums būs nepatik�anas.

-���� Tāpēc vajadzētu pēc iespējas ātrāk pārcelties uz tādu vietu, kur viņi nevarētu jūs atrast.

-��� To es labi saprotu. Ta�u, lūdzu, vēl mazliet pagaidiet.

-��� Viņa sacīja, ka �o gadu ļausim nogaidīt. Tāpēc es, pro�tams, arī gaidu.

-��� Paldies.

-���� Man nevajag pateikties.

-���� Lai kā arī būtu, Aomame turpināja, ir viena lieta, ko man vajadzētu ar nākamo piegādi. Man nav īsti ērti par to runāt ar vīrieti.

-��� Es esmu kā mūra siena, Tamaru sacīja. Turklāt vēl gejs no augstākās līgas.

-���� Man vajadzētu grūtniecības testu.

Klusums. Tad Tamaru ierunājās:

-��� Jums �ķiet, ka �āds tests ir vajadzīgs.

Tas nebija jautājums. Tāpēc Aomame neatbildēja.

-��� Tātad �ķiet, ka jūs varētu būt stāvokli? Tamaru vai�cāja.

-��� Tā nav.

Tamaru galvā kaut kas sāka griezties. Labi ieklausoties, to varēja sadzirdēt.

-��� Jums ne�ķiet, ka esat stāvoklī, bet testu jums vajag. -Jā-

-���� Man tas izklausās kā mīkla.

-���� Es �obrīd diem�ēl neko vairāk nevaru pateikt. Man pietiks ar parastu, aptiekā pirktu komplektu. Un tad vēl grāmatu par sievietes anatomiju un menstruāciju fiziolo�ģiju.

Tamaru atkal apklusa. Klusums bija ciets un saspringts.

-��� Es pēc brī�a piezvanī�u vēlreiz, viņ� sacīja. Nebūs iebildumu?

-���� Protams, ne.

Tamaru dziļi rīklē klusi noklepojās. Tad nolika klausuli.

Telefons iezvanījās pēc piecpadsmit minūtēm. Tā bija vecā kundze no Adzabu. Aomame tik sen nebija runājusi ar viņu. �ķita, ka Aomame atgriezusies ziemas dārzā, ka apkārt lidinās brīni�ķie tauriņi un laiks plūst lēni, ka viņu apņem siltais gaiss.

-���� Kā jums klājas?

Dzīvoju lēnā garā, Aomame atbildēja. Izstāstīja to, ko vecā kundze gribēja zināt, kāds ir viņas dienas re�īms, kā trenējas, kā gatavo ēdienu.

Vecā kundze sacīja:

-��� Nav viegli tā dzīvot, neizejot ārpus mājas. Bet jūs esat cilvēks ar stipru gribu, par jums nav īpa�i jāraizējas. Gan jau jūs to izturēsiet. Es gan domāju, ka jums pēc iespējas ātrāk vajadzētu doties no turienes prom un pārcelties uz dro�āku vietu. Ta�u jūs, lai kādu iemeslu dēļ, gribat tur palikt ilgāk, iemesls mums nav skaidrs, bet iespēju robe�ās mēs jūsu viedokli respektēsim.

-���� Esmu jums par to pateicīga.

-��� Nē, ko jūs. Tie�i man jābūt pateicīgai jums. Jūs lieliski pastrādājāt. Uz brīdi iestājās klusums. Pēc tam vecā kun�dze sacīja: Jums vajagot grūtniecības testu, vai tā?

-��� Man mēne�reizes aizkavēju�ās apmēram par trim nedē�ļām.

-��� Jums mēne�reizes vienmēr biju�as regulāras?

-���� Kop� sākās desmit gadu vecumā, tā ik pēc divdesmit deviņām dienām, ne par dienu nenovirzoties. Tik precīzi kā mēness fāzes. Ne reizi nav izkritu�as.

-Jūs �obrīd esat neierastos apstākļos. �ādā situācijā gan dvēseles līdzsvars, gan organisma ritms var būt traucēti. Nebūtu nekas neparasts, ja mēne�rei�u nebūtu vai ja tās kavētos.

-���� Tā ar mani nekad vēl nav noticis, bet es saprotu, ka tā varētu būt.

-���� Cik noprotu no tā, ko jūs sacījāt Tamaru, jums nav grūtniecības pazīmju.

-��� Man pēdējo reizi dzimumattiecības ar vīrieti bija jūnija vidū. Pēc tam nekā tāda nav bijis.

-��� Bet, neraugoties uz to, jūs domājat, ka varētu būt stā�voklī. Vai tam ir vēl kāds iemesls, izņemot to, ka aizkavēju�ās mēne�reizes?

-���� Es vienkār�i to jūtu.

-��� Tikai jūtat?

-���� Manī ir tāda sajūta.

-���� Vai jums ir tāda sajūta, ka notikusi apaugļo�anās?

Aomame sacīja:

-��� Atcerieties, jūs reiz runājāt par ol�ūnām. Tajā vakarā, kad bijām aizgāju�as pie Cubasas. Ka sievietei piedzimstot ir dots noteikts skaits ol�ūnu.

-���� Atceros. Apmēram �etrsimt ol�ūnu, un katru mēnesi viena aiziet, patie�ām mēs par to runājām.

-���� Un manī patie�ām ir tāda sajūta, ka viena no tām ir apaugļota. "Sajūta" varbūt nav precīzs izteikums, es arī neesmu par to pārliecināta.

Vecā kundze brīdi to pārdomāja.

-���� Esmu dzemdējusi divus bērnus. Tāpēc saprotu jūsu teikto par sajūtu. Ta�u jūs sakāt, ka esat kļuvusi grūta bez dzimumsakariem ar vīrieti. To gan ir grūti saprast.

-���� Man tie�i tāpat.

-���� Piedodiet, ka uzdodu �ādu jautājumu, bet vai ir iespē�jams, ka jums biju�as dzimumattiecības, pa�ai neesot pie apziņas?

-���� Nē, tas nav iespējams. Esmu bijusi pie skaidras apzi�ņas.

Vecā kundze rūpīgi izraudzījās vārdus:

-���� Es aizvien esmu uzskatījusi jūs par ļoti savaldīgu, lo�ģiski domājo�u cilvēku.

-�� Tāda es vismaz vienmēr esmu gribējusi būt, Aomame sacīja.

-��� Un tomēr jūs domājat, ka esat palikusi stāvoklī, nesa�ej oties ar vīrieti?

-���� Es domāju, ka tāda varbūtība pastāv. Atklāti sakot, Aomame teica, es, protams, saprotu, ka tas izklausās neie�spējami un nesakarīgi.

-���� Es saprotu, vecā kundze sacīja. Lai kā arī būtu, pagaidīsim rezultātus. Rīt atsūtīsim grūtniecības testu. Ar parasto piegādi, parastajā laikā. Dro�ības labad ieliksim vai�rāku veidu testu komplektus.

-���� Paldies, Aomame pateicās.

-��� Ja patie�ām notikusi apaugļo�anās, kad apmēram tas varēja būt?

-���� Laikam tajā naktī. Kad es devos uz viesnīcu Okura un bija tas briesmīgais negaiss.

Vecā kundze nopūtās.

-��� Vai jūs varat konkretizēt?

-Jā. Mēģinā�u sarēķināt. Tā ir sakritība, bet tā bija diena, kad es visvieglāk varēju palikt stāvoklī.

-��� Ja tā, tad jūs varētu būt otrajā mēnesi?

-��� Tā iznāk, Aomame sacīja.

-���� Vai jums no rītiem ir nelabi? Parasti �ajā ziņā tas ir visgrūtākais laiks.

-���� Pilnīgi nemaz. Nezinu kāpēc.

Vecā kundze nogaidīja, tad, rūpīgi apsvērdama vārdus, teica:

-��� Ja testa rezultāts būs pozitīvs, kāda būs jūsu pirmā reakcija?

-���� Es noteikti domā�u par to, kas ir bērna bioloģiskais tēvs. Saprotams, man �is jautājums būs ļoti svarīgs.

-��� Ta�u jums nav ne jausmas, kur� tas varētu būt?

-���� �obrīd nav.

-���� Skaidrs, vecā kundze maigi noteica. Lai kas ari notiktu, es vienmēr bū�u jums līdzās. Izdarī�u visu, kas ir manos spēkos, lai jūs pasargātu. Lūdzu, to neaizmirstiet.

-���� Piedodiet, ka manis dēļ sanāk tik apgrūtino�as saru�nas, Aomame sacīja.

-��� Nē, tas nav nekāds apgrūtinājums. Sievietēm �is ir vis�svarīgākais jautājums. Sagaidīsim testa rezultātus un tad kopā izdomāsim, kā labāk rīkoties, vecā kundze teica.

Tad klusi nolika klausuli.

Kāds klauvēja pie durvīm. Aomame guļamistabā uz grī�das izpildīja jogas vingrojumus. Viņa sastinga un ieklausījās. Klauvēja stipri un uzstājīgi. Viņa �o skaņu atcerējās.

Aomame izņēma no atvilktnes pistoli, noņēma dro�ības slēdzi. Ieslidināja lodi aptverē. Aizbāza pistoli aiz treniņbik�sēm, klusi izgāja ēdamistabā. Abām rokām satvērusi softbola metāla nūju, stāvēja un skatījās tie�i uz durvīm.

-��� Takai kundze, varena balss dārdināja. Takai kundze, vai esat mājās? Es esmu no NHK, mūsu visu kopējā NHK. Iegriezos saņemt abonentmaksu.

Nūjas roktura daļa bija aplīmēta ar izolācijas lenti, lai neslīdētu.

-Takai kundze, es laikam atkārtojos, bet zinu, ka jūs esat tur iek�ā. Labāk nespēlēsim paslēpes. Takai kundze, jūs esat tur iek�ā un dzirdat manu balsi.

Vīrietis atkārtoja to pa�u, ko pagāju�ajā reizē. It kā atska�ņotu kaseti.

-���� Es solījos atnākt vēlreiz. Jūs domājāt, ka tie bija tikai draudi? Nē, es vienmēr izpildu solīto. Un to maksu, kas jāievāc, es vienmēr ievācu. Takai kundze, jūs esat tur iek�ā, slepus klausāties. Un domājat tā: ja es bū�u pavisam klusa, gan jau tam naudas iekasētājam apniks un viņ� liksies mierā.

Atkal spēcīgi klaudzināja pa durvīm. Divdesmit vai div�desmit piecas reizes. Kādas tam vīrietim vispār ir rokas, Aomame nodomāja. Un kāpēc viņ� nepiezvana pie durvīm?

-�� Un tagad jūs atkal domājat tā, abonentmaksas iekasē�tājs glu�i vai lasīja viņas domas. Tam vīrietim gan ir stip�ras rokas. Nez cik rei�u dauza pa durvīm, un rokas laikam nemaz nesāk sāpēt. Un tad vēl jums liekas tā. Kāpēc viņ� klauvē, pie durvīm ir ierīkots zvans, kāpēc nevar piezvanīt?

Aomame nevil�us briesmīgi saviebās.

Abonentmaksas iekasētājs turpināja:

-���� Nē, nē, es nu gan neie�u zvanīt pie durvīm. Ja es tā darītu, tad tikai noskanētu tāds dzin-dzin, un viss. To var izdarīt jebkur� nospiest pogu, lai atskan nekaitīga zvana skaņa. Bet klauvē�anā ir personība. To rada cilvēks, īsts cil�vēks, īstenībā, tur ir tie�as emocijas. Saprotams, rokas pasāp. Es jau neesmu Dzelzs cilvēks nr. 28. Ta�u neko nepadarīsi. Tāds man darbs. Un darbā kā jau darbā ir labās un sliktās puses, tās nav no�ķiramas. Vai tā nav, Takai kundze?

Atkal atskanēja klauvējieni. Divdesmit septiņi pēc kārtas. Ar regulāriem intervāliem. Aomames rokas, turot softbola nūju, sāka svīst.

-����� Takai kundze, cilvēkiem, kas uztver ētera viļņus, ir jāmaksā NHK abonentmaksa. Tā ir noteikts likumā. Tur neko nevar darīt. Tādi ir �is pasaules likumi. Vai jūs negribētu no laba prāta samaksāt? Nav tā, ka man vairāk par visu patiktu klauvēt pie durvīm. Takai kundze, jums jau arī negribas, lai �is nepatik�anas turpinās nezin cik ilgi? Tāpēc ir jāizdara tikai viena lieta no laba prāta jāsamaksā abonentmaksa. Un dzīve atkal ritēs rāmi, kā parasti.

Vīrie�a balss vareni atbalsojās gaitenī. Aomame nodo�māja, ka vīrietis izbauda pats savu pļāplgumu. Viņam patīk izsmiet, izzobot un apvainot cilvēkus, kas nav samaksāju�i abonentmaksu. Balsī skanēja perverss prieks.

-��� Takai kundze, jūs gan esat spītīga. Iespaidīgi. Kā tāds mlkstmiesis jūras dibenā, nez cik ilgi klusēsiet. Bet es zinu, ka jūs tur esat. Jūs esat tur iek�ā, nenolai�at acis no durvīm. No saspringuma paduses sasvīdu�as. Ko teiksiet, vai tā nav?

Trīspadsmit klauvējieni. Klusums. Aomame pamanīja, ka paduses tik tie�ām sasvīdu�as.

-���� Labi, �odien beig�u. Bet drīz atkal iegriezī�os. Man ne�zin kāpēc �īs durvis sāk iepatikties. Durvis ari ir visādas. Tīri labas durvis. Labi klaudzināmas. Citādi man miera nebūs, ja te tā regulāri nepiestaigā�u pieklaudzināt. Nu labi, Takai kundze, tātad pagaidām.

Tad iestājās klusums. Vai abonentmaksas iekasētājs tie��ām aizgājis? Ta�u soļu troksni nedzirdēja. Varbūt tikai iz�licies, ka aiziet, bet pats stāv ārā pie durvīm un gaida. Aomame satvēra cie�āk softbola nūju. Tā nogaidīja tikai divas minūtes.

-���� Es vēl esmu tepat, abonentmaksas iekasētājs pazi�ņoja. Ha, ha, ha! Domājāt, ka bū�u jau aizgājis? Sameloju! Piedodiet, Takai kundze. Tāds nu es esmu.

Varēja dzirdēt, kā viņ� nokrek�ķinās. Samākslota, tī�a krek�ķē�ana.

-��� Es �o darbu daru jau ilgi. Un tā esmu iemācījies saskatīt, kāds cilvēks stāv aiz durvīm. Es nemeloju. Daudzi slēpjas aiz durvīm, lai tikai nebūtu jāmaksā abonentmaksa. Desmitiem gadu ar tādiem strādāju. Paklausieties, Takai kundze!

Viņ� pieklauvēja trīs reizes, tik stipri vēl nebija klau�dzinājis.

-��� Paklausieties, Takai kundze, jūs tur, ierakusies smiltis, slēpjaties jūras dibenā, ļoti prasmīgi slēpjaties. Izliekoties. Ta�u pat tā jums beigu beigās neizdosies izbēgt. Noteikti kāds atnāks un �īs durvis atvērs. Patie�ām. Es jums to garan�tēju, es, no mūsu visu kopējā NHK. Lai cik gudri jūs arī slēp�tos, beigu beigās tā ir tikai izlik�anās. Tas nav risinājums.

Takai kundze! Es nu pamazām ie�u. Palieciet sveika. �oreiz es nemeloju. Patie�ām eju prom. Bet drīzumā iegriezī�os atkal. Ja kāds klauvē, tad ziniet esmu klāt. Nu tad pagai�dām, Takai kundze!

Soļu troksni nedzirdēja. Viņa nogaidīja piecas minūtes. Tad piegāja pie durvīm un ieklausījās. Pēc tam paskatījās pa durvju actiņu. Gaitenī nevienu nemanīja. Izskatījās, ka abonentmaksas iekasētājs no tiesas aizgājis.

Viņa nolika pistoli virtuvē uz letes. Izņēmusi lodi no ap�tveres un uzlikusi dro�inātāju, ielika pistoli atvilktnē pie biezajām zeķbiksēm. Tad apgūlās uz dīvāna un aizvēra acis. Vīrie�a vārdi joprojām atbalsojās ausīs.

Ta�u pat tā jums beigu beigās neizdosies izbēgt. No�teikti kāds atnāks un �īs durvis atvērs.

Vismaz �is vīrietis nav no "Pirmsākumiem". Viņi darbo�jas klusāk un distancētāk. Stāvēt dzīvokļu nama gaitenī un bļaustīties, apsaukāties un draudēt nebūtu viņu stilā. Tā viņi nedarbojas. Aomame iedomājās Skūto un Zirgasti. Viņi piezagtos bez skaņas. Viņus pamanītu tikai tad, kad abi jau stāvētu aiz muguras.

Aomame pagrozīja galvu. Lēni ieelpoja un izelpoja.

Varbūt viņ� tie�ām ir abonentmaksas iekasētājs. Ta�u dīvaini, ka nepamanīja uzlīmi par samaksu. Aomame bija pārbaudījusi tā patie�ām bija uz durvīm. Varbūt jucis? Ta�u vīrie�a vārdi �ķita savādi reāli. Likās, ka viņ� patie�ām sajūt, ka aiz durvīm kāds ir. Spēj uzost vai apgalvo, ka spēj uzost manus noslēpumus. Bet viņ� nevar pats ar varu atvērt durvis un ienākt dzīvoklī. Durvis jāatver no iek�puses. Ta�u, lai kas notiktu, es nedomāju vērt durvis vaļā.

Nē, tā es nevaru apgalvot. Varbūt kaut kad atvēr�u durvis no iek�puses. Piemēram, ja rotaļlaukumā ieraudzītu Tengo, es bez �aubī�anās atvērtu durvis un skrietu uz parku. Lai kas arī mani tur gaidītu.

Aomame apsēdās uz balkona dārza krēslā, kā aizvien vēroja rotaļlaukumu pa balkona malu spraugām. Uz soliņa zem gobām sēdēja jauns pāritis vidusskolēnu formas tērpos, ar nopietnu sejas izteiksmi kaut ko pārsprieda. Divas jaunas māmiņas ar mazuļiem, kas vēl nebija sasniegu�i bērnudārza vecumu, bērnus smil�u kastē no acīm neizlai�ot, aizrautīgi tērgāja. Parasta pēcpusdienas ainiņa rotaļlaukumā. Aomame ilgi vērās uz tuk�o slidkalniņu.

Pēc tam piespieda plaukstu pie vēdera lejasdaļas. Aizvēra acis un ieklausījās. Nebija �aubu tur kaut kas bija. Kaut kas dzīvs. Viņa to saprata.

-��� Daughter, viņa klusi no�ukstēja.

-��� Mother, kāds atbildēja.

�etrotne, paēdusi grilēto gaļu, pārcēlās uz kādu bāru dziedāt karaoke un tur iztuk�oja pudeli viskija. Kad līksmās dzīres bija galā, pulkstenis vēl nebija ne desmit. Viņi devās prom no bāra, un Tengo gāja pavadīt jauno māsiņu Ada�i uz mājām. Pārējās devās uz tuvējo autobusa pieturu pie stacijas un ļāva notikumiem ritēt savu gaitu. Tengo un Ada�i minūtes piecas gāja līdzās pa tuk�o ielu.

-��� Tengo, Tengo, Tengo, viņa, kā dziesmu dziedādama, skaitīja. Labs vārds, ļoti viegli izrunāt.

Māsiņa Ada�i bija iedzērusi, bet viņai ari pirms tam bija sārti vaigi, tāpēc, paskatoties sejā, reibuma pakāpe nebija nosakāma. Vārdu galotnes izrunāja skaidri, soļoja taisni. Nemaz neizskatījās noreibu�i. Bet cilvēki noreibst da�ādi.

-���� Es pats visu laiku uzskatīju, ka man ir jocīgs vārds, Tengo noteica.

-���� Nu nemaz nav jocīgs. Tengo kungs. Labi izklausās, viegli atcerēties. Lielisks vārds.

-�� Ja reiz esam sāku�i par to runāt, es nezinu tavu vār�du. Visas tevi sauca par "Ku".

-���� Tas ir mīļvārdiņ�. Pilnā vārdā mani sauc Kumi Ada�i. Diezgan nejēdzīgs vārds.

-��� Kumi Ada�i, Tengo skaļi atkārtoja. Nav slikts. Kom�pakts, bez liekiem rotājumiem.

-���� Paldies, Kumi Ada�i atteica. Ja tā to raksturo, tad sāku justies kā Honda Civic.

-���� Es gribēju paslavēt.

-��� Zinu, zinu. Ari uzrāviens labs, viņa sacīja. Tad saņēma Tengo roku. Vai drīkstu? Tā ir patīkamāk iet kopā. Tik mierīgi.

-��� Protams, Tengo atteica. Sajutis Kumi Ada�i rokas satvērienu, viņ� atcerējās Aomami pamatskolas klasē. Pieskā�riens at�ķīrās. Ta�u bija arī kaut kas kopīgs.

-���� Es jūtos noreibu�i, Kumi Ada�i sacīja.

-��� Tie�ām?

-��� Tie�ām.

Tengo vēlreiz nopētīja māsiņu profilā.

-���� Nu, tas gan nemaz nav pamanāms.

-���� No ārpuses nevar redzēt. Bet iek�ēji gan esmu pie�dzērusies.

-���� Diezgan daudz jau arī izdzēri.

-��� Jā, tie�ām, daudz gan. Tik daudz sen nebija dzerts.

-��� Laiku pa laikam kaut ko tādu vajag, Tengo atkārtoja māsiņas Tamuras teikto.

-���� Protams. Kumi Ada�i uzsvērti māja ar galvu. �ad tad cilvēkam kaut ko tādu vajag. Pēc sirds patikas saēsties gar�īgus ēdienus, iedzert, skaļi dziedāt, patrit mēli. Tengo kungs, vai jums ari tā ir? Jūs arī kādreiz nolemjat tā izvēdi�nāt galvu? Izskatās, ka parasti jūs dzīvojat rāmi un nosvērti.

Tengo, to uzklausījis, aizdomājās. Vai viņ� pēdējā laikā būtu izklaidējies? Mēģināja atcerēties laikam gan nebija. Nevarētu teikt, ka izlemt izvēdināt galvu būtu viņa dabā.

-���� Laikam ne pārāk bie�i, Tengo noteica.

-���� Cilvēki ir da�ādi.

-��� Jā, cilvēki domā un jūt da�ādi.

-���� Un katrs piedzeras pa savam, māsiņa nospurdza.

-���� Bet to vajag. Arī jums Tengo.

-��� Var jau būt, Tengo atteica.

Kādu brīdi abi, rokās sadevu�ies, klusēdami gāja pa nak�snīgo ielu. Tengo pamanīja, ka viņas runas veids mainījies. Ģērbusies medmāsas formā, viņa bija diezgan atturīga. Bet civildrānās, varbūt arī alkohola iespaidā izteiksme pēk�ņi kļuva samērā brīva. �āda atklāta valoda Tengo kādu atgā�dināja, kādu salīdzino�i nesen satiktu cilvēku.

-���� Tengo kungs, vai esat pamēģinājis ha�i�u?

-���� Ha�i�u?

-���� Kaņepju sveķus.

Tengo ievilka plau�ās nakts gaisu, tad izelpoja.

-���� Nē, neesmu.

-���� A, negribat drusku pamēģināt? Kumi Ada�i jautāja.

-���� Nomēģināsim abi kopā. Man mājās ir.

-��� Tev ir ha�i�s?

-��� Jā. Pēc izskata nepateiksi?

-��� Tik tie�ām, Tengo nepārliecino�i noteica. Boso pus�salā, mazā piekrastes pilsētiņā dzīvojo�a veselīga sārtvaidze, medmāsa, slēpj dzīvoklī ha�i�u. Un piedāvā Tengo to kopā uzsmēķēt.

-���� Kur tu kaut ko tādu dabūji? Tengo pavaicāja.

-��� Mana draudzene no vidusskolas laikiem pagāju�ajā mē�nesī uzdāvināja dzim�anas dienā. Atveda no Indijas kā suve�nīru, Kumi Ada�i sacīja, stipri sa�ūpodama Tengo roku.

-��� Par mēģinājumiem ievest marihuānu sods ir bargs. Ja�pānas policijai �ajā ziņā ir stingra nostāja. Lidostās visu apo�ņā narkotiku meklē�anā speciāli apmācīti suņi.

-���� Viņa par tādām lietām īpa�i nedomā, Kumi Ada�i atteica. Ieveda bez nepatik�anām. Pamēģināsim kopā. Laba kvalitāte, iedarbīgs. Es papētīju no medicīniskā viedokļa raugoties, tas nav nekas bīstams. Es nesaku, ka tas nerada atkarību, bet salīdzinājumā ar tabaku, alkoholu un kokaīnu tā ir viegla narkotika. Likumos visur īpa�i uzsvērta atkarība, bet tas patie�ām ir pārspīlēti. �ajā ziņā spēlēt pa�inko ir daudz bīstamāk. Paģiru nebūs, un, Tengo kungs, galva būs pamatīgi izvēdināta.

-���� Pati esi mēģinājusi?

-���� Protams. Diezgan patīkami.

-���� Patīkami? Tengo noteica.

-���� Pamēģiniet pats, tad sapratīsiet, Kumi Ada�i atkal nospurdzās. Vai zināt ko? Anglijas karaliene Viktorija to lietoja stipru menstruālo sāpju gadījumā, pretsāpju līdzekļu vietā vienmēr smēķēja marihuānu. Viņas personiskais ārsts izrakstīja atbilsto�u recepti.

-���� Patie�ām?

-���� Es nemeloju. Grāmatā tā rakstīts.

Viņ� gribēja pavaicāt, kurā grāmatā, tomēr pārdomāja. Negribēja ilgāk nodarboties ar karalienes Viktorijas mēne��rei�u sāpēm.

-��� Cik gadu tev pagāju�ajā mēnesi palika? Tengo mainīja sarunas tematu.

-���� Divdesmit trīs. Jau pieaudzis cilvēks.

-��� Protams, Tengo noteica. Pa�am bija palicis trīsdesmit, ta�u viņ� gan neapgalvotu, ka ir pieaudzis cilvēks. Tikai tāds, kur� �ajā pasaulē nodzīvojis trīsdesmit gadus.

-���� Māsa �odien nak�ņo pie sava drauga. Mājās neviena nav. Nevajag kautrēties. Varat palikt pie manis. Rit nav mana maiņa. Bez steigas.

Tengo īsti nezināja, ko atbildēt. Viņam jaunā māsiņa glu�i dabiski patika. Cik varēja spriest, arī viņ� patika Kumi Ada�i. Turklāt viņa uzaicina Tengo pie sevis. Tengo paraudzījās debesis. Bet debesis sedza biezi, pelēki mākoņi, mēnesi nemanīja.

-���� Es jau vienreiz pamēģināju kopā ar to draudzeni, Kumi Ada�i sacīja. Pirmo reizi. Sajūta tāda, it kā ķermenis lidinātos gaisā. Ne pārāk augstu, piecus se�us centimetrus virs zemes. Lidināties tādā augstumā ir ļoti patīkami. īsti labas izjūtas.

-��� Ja nokrīt, nesāp?

-��� Nē, ir tie�ām labi. Jūties mierīga, pasargāta. It kā būtu ietīta gaisa kūniņā. Es esmu daughter, pilnīgi iek�ā gaisa kūniņā, otrā pusē neskaidri saredzu mother stāvu.

-��� Daughter? Tengo noteica. Pa�a balss izklausījās pār�steidzo�i skarba. Mother?

Jaunā māsiņa, kaut ko dungodama, cie�i satvērusi viņa roku, soļoja tālāk pa tuk�o ietvi. Auguma ziņā abi bija nesa�derīgi, bet Kumi Ada�i tam nepievērsa nekādu uzmanību. Ik pa brīdim garām pabrauca kāda ma�īna.

-���� Mother un daughter, no grāmatas "Gaisa kūniņā", jūs to nezināt? viņa teica.

-���� Zinu.

-���� Esat lasījis?

Tengo klusēdams pamāja.

-�� Jā. Tad nevajadzēs gari skaidrot. Man tā grāmata bries�mīgi ļoti patīk. Vasarā nopirku un izlasīju trīs reizes. Tie�ām kaut kas nebijis, ka es kādu grāmatu lasītu trīs reizes. Un, kad pirmoreiz mū�ā pamēģināju ha�i�u, iedomājos, ka tādas ir izjūtas gaisa kūniņā iek�ā. Kaut kur ietīts, gaidi piedzim��anu. Un mother tevi sargā.

-���� Vai tu redzēji mother1

-Jā. Es to saredzēju. No gaisa kūniņas iek�ienes nedaudz var redzēt ārpusi. Bet no ārpuses iek�ā nevar ieskatīties. Tā iekārtots. Ta�u mother seju saredzēt nevar. Tikai neskaid�ras kontūras. Bet es sapratu, ka tā ir mana mother. Skaidri sajutu. Tas cilvēks ir mana mother.

-���� Gaisa kūniņā galu galā laikam ir kaut kas dzemdei līdzīgs.

-���� Var jau būt. Saprotams, es neatceros, kā bija dzemdē. Tāpēc nevaru precīzi salīdzināt. Un Kumi Ada�i atkal iespurdzās.

Divstāvu dzīvokļu nams bija tāds, kādi bie�i sastopami provinces priek�pilsētās. Ēka celta salīdzino�i nesen, ta�u jau sāka parādīties defekti. Kāpnes gar nama ārsienu gra�bēja, durvis slikti vērās. Kad garām brauca smagās auto�ma�īnas, logu rūtis nodrebēja. Sienas bija pavisam plānas, ja kāds kaut kur spēlētu basģitāru, viss nams pārvērstos par pastiprinātāju.

Tengo īpa�i nekāroja nomēģināt ha�i�u. Jau būdams skaidrā prātā, viņ� dzīvoja pasaulē ar diviem mēne�iem, sevi�ķas vajadzības deformēt �o pasauli vēl vairāk nebija. Turklāt viņ� pret Kumi Ada�i neizjūta seksuālu iekāri. Pro�tams, �ī divdesmit trīs gadus jaunā māsiņa viņam patika. Ta�u patika un iekāre nav viens un tas pats. Vismaz Tengo tā �ķita. Tāpēc, ja vien viņa nebūtu sākusi runāt par mother un daughter, Tengo, izdomājis atbilsto�u ieganstu, būtu ielūgumu noraidījis un pie viņas uz mājām neietu. Iekāptu autobusā vai, ja autobuss neietu, brauktu ar taksometru. Atgrieztos viesu namā. Galu galā �ī ta�u ir kaķu pilsēta. Te bīstamas vietas pēc iespējas jāapiet ar līkumu. Bet, izdzirdējis vārdus mother un daughter, viņ� nespēja saņemties noraidīt viņas ielūgumu. Varbūt viņa varētu dot kādu mājienu par to, kāpēc pansionāta palātā gaisa kūniņā parādījās Aomame mazas meitenes apveidā.

Ada�i dzīvoja parastā dzīvoklī kopā ar savu divdesmit�gadīgo māsu. Divas mazas guļamistabas, ar ēdamistabu apvienota virtuve, neliela dzīvojamā istaba. Kaut kur sala�sītas standarta mēbeles, neinteresantas un bezpersoniskas.

Uz ēdamgalda lamināta virsmas nolikta neiederīga, skaista Tiffany imitācijas lampa. Ja pavēra aizkarus ar sīko puķu rakstu, pa logu varēja redzēt lauku un tālāk tum�u jaukto koku me�u. Laba redzamība, skatienam nekas netraucēja. Ta�u tur redzamā ainava īpa�i neielīksmoja.

Kumi Ada�i nosēdināja Tengo dzīvojamā istabā uz dīvāniņa. Skaistas formas sarkans, divvietīgs dīvāniņ�, novie�tots tie�i pretī televizoram. Tad viņa izņēma no ledus�skapja Sapporo alus skārdeni un kopā ar glāzi nolika Tengo priek�ā.

Pārģērb�os ērtākās drēbēs. Drusku pagaidiet, es tūlīt.

Tomēr viņa diezgan ilgi nenāca atpakaļ. No �aurā gaiteņa stūri iekārtotā skapja puses laiku pa laikam bija dzirdamas kaut kādas skaņas. Varēja saklausīt, kā atvilktnes atveroties un aizveroties ķeras. Kaut kas ar blīk�ķi nokrita. Laikam tie�ām viņa noreibu�i stiprāk, nekā izskatās. Cauri plānajām sienām skanēja televizora troksnis no blakusdzīvokļa. Visu teikto skaidri sadzirdēt nevarēja, ta�u tas bija kāds humora raidījums, jo ik pēc desmit piecpadsmit sekundēm auditorija smējās. Tengo no�ēloja, ka nebija stingri atteicies no viņas ielūguma. Tomēr vienlaikus kaut kur dvēseles kaktiņā juta, ka ir it kā uz �o vietu atnests un pa�a spēkos nebūtu no �ejienes izvairīties.

Dīvāniņ� bija lēts, mēbeļdrāna durstīja ādu. Arī formā bija kaut kāds defekts lai kā viņ� grozītos, ērti iekārto�ties nekādi neizdevās. Var būt, ka to vēl pastiprināja viņa pa�a neērtības izjūta. Tengo iedzēra malku alus, paņēma tālvadības pulti, kas stāvēja uz televizora. Kādu bridi to pētīja, it kā tā būtu kas īpa�s, tad galu galā ieslēdza televi�zoru. Pārslēdzis vairākus kanālus, beidzot apstājās pie NHK ceļojumu programmas, kurā stāstīja par Austrālijas transkontinentālo dzelzceļu. Vienkār�i tāpēc, ka salīdzinājumā ar citiem raidījumiem �is bija klusāks. Fonā skanēja oboja, raidījuma vadītāja maigā balsī vēstīja par transkontinentālā dzelzceļa elegantajiem guļamvagoniem.

Tengo, sēdēdams neērtajā dīvāniņā, bez īpa�as aizrautī�bas vēroja �īs ainas un domāja par "Gaisa kūniņu". Kumi Ada�i nezināja, ka īstenībā �o tekstu sarakstījis viņ�. Bet kāda tam nozīme. Problēma bija tā, ka viņ�, sīki un smalki aprakstīdams gaisa kūniņu, pats patiesībā par to nezināja pilnigi neko. Ne to, kas ir gaisa kūniņā, ne to, ko nozīmē mother un daughter, viņ� nesaprata, rakstot "Gaisa kūniņu", un nebija sapratis arī tagad. Kumi Ada�i �ī grāmata iepati�kusies tik ļoti, ka pārlasījusi to trīs reizes. Kāpēc tā notiek?

Kumi Ada�i atgriezās brīdī, kad raidījumā sāka iepazīs�tināt ar restorānvagona ēdienkarti. Viņa apsēdās uz dīvā�niņā līdzās Tengo. Mazajā dīvāniņā nu viņi sēdēja cie�i kopā saspiedu�ies. Viņa bija pārģērbusies platā kreklā ar garām piedurknēm un pieskaņotas krāsas plānās kokvilnas bik�sēs. Uz krekla bija uzdrukāts lielizmēra smaidiņ�. Tengo pēdējo reizi bija redzējis smaidiņu apdruku septiņdesmito gadu sākumā, kad no visiem mūzikas automātiem dārdināja Grand Funk Railroad. Ta�u krekls nemaz tik vecs neizskatī�jās. Tātad cilvēki kaut kur turpina ra�ot kreklus ar smai�diņu.

Kumi Ada�i izņēma no ledusskapja vēl vienu alus skārdeni, ar skaļu pauk�ķi attaisīja, ielēja sev glāzē alu un vienā paņēmienā izdzēra apmēram tre�daļu. Tad aizvēra acis kā apmierināts kaķis. Pēc tam pastiepa pirkstu uz televizora ekrāna pusi. Starp sarkanām klintīm izlocījās sliedes, pa tām brauca vilciens.

-���� Kur tas ir?

-��� Austrālijā, Tengo atbildēja.

-���� Austrālijā, viņa noteica, it kā kaut ko meklēdama atmiņas dzīlēs. Austrālijā, tajā, kas dienvidu puslodē?

-��� Jā, tajā, kur dzīvo ķenguri.

-��� Viena mana draudzene ir bijusi Austrālijā, Kumi Ada�i sacīja, izberzēdama acu kaktiņus. Bija aizbraukusi tie�i ķenguru pāro�anās laikā. Pilsētā ķenguri ņēmu�ies pa�ā ielas vidū. Parkos, uz ceļiem, visur.

Tengo par to neko nevarēja pateikt, bija grūti to iedo�māties. Viņ� paņēma tālvadības pulti un izslēdza televizoru. Kad televizors apklusa, istabā pēk�ņi iestājās klusums. Ari blakusdzīvoklī troksnis bija apklusis. Nakts bija klusa, tikai �ad un tad pa ielu gar māju aizbrauca kāda automa�īna. Vērīgi ieklausoties, tālumā varēja sadzirdēt klusu, apslāpētu skaņu. Nevarēja saprast, kas tā par skaņu, bet tai bija savs noteikts ritms. Ik pa brīdim tā norima, bet pēc kāda laika atkal atsākās.

-��� Tā ir pūce. Dzīvo tuvējā me�ā, naktīs klaigā, māsiņa paskaidroja.

Kumi Ada�i pielieca galvu un piekļāvās Tengo plecam, klu�sēdama saņēma viņa roku. Viņas mati kutināja Tengo kaklu. Dīvāniņ� bija tikpat neērts kā pirmīt. Pūce me�ā turpināja zīmīgi ūjināt. Tengo �o balsi uztvēra kā pamudinājumu. Un kā brīdinājumu. Pamudino�u brīdinājumu. Ārkārtīgi daudz�nozīmīgi.

-���� Vai es neesmu pārāk aktīva? Kumi Ada�i pavaicāja.

Tengo uz to neatbildēja.

-��� Tev drauga nav?

-���� Smaga problēma, Kumi Ada�i, savilkusi bēdīgu seju, sacīja. Visi sakarīgie pui�i, pabeigu�i skolu, pārceļas uz Tokiju. �ajā apkaimē nav labu skolu, ari sakarīga darba te nav. Ko tur var padarīt.

-���� Bet tu dzīvo �eit.

-Jā, mana alga nav nekāda lielā un darbs arī grūts, bet man te patīk dzīvot. Tomēr problēma ir atrast boifrendu, es jau meklēju tādu izdevību, bet negadās.

Sienas pulkstenis rādīja gandrīz desmit. Viesu nama ārdurvis slēdz vienpadsmitos, vēlāk iek�ā netikt. Ta�u Tengo neizdevās veikli piecelties no neērtā divvietīgā dīvāniņā. It kā ķermenis būtu bez spēka. Varbūt tas bija dīvāniņā formas dēļ. Vai ari viņ� piedzēries vairāk, nekā pa�am �ķita. Viņ� izklaidīgi klausījās pūces ūjinā�anā, juta, kā Kumi Ada�i mati kutina viņam kaklu, vēroja Tijfany lampas mesto izkliedēto gaismu.

Kumi Ada�i, kaut ko priecīgi dungodama, sagatavoja ha��i�u. Ar �ileti smalki sakapāja ha�i�a gabalu kā �āvētu tunci, sapildīja to plakanā, speciālā pīpē, piemiedza acis, aizsmē�ķēja ar sērkociņu. Istabu piepildīja īpa�i smar�ojo�i dūmi. Kumi Ada�i pirmā ievilka dūmus. Ievilka plau�ās, ilgi aiztu�rēja elpu, lēni izpūta. Tad ar �estiem rādija Tengo, lai viņ� dara tāpat. Tengo paņēma pīpi un atkārtoja to pa�u. Ievilka dūmus plau�ās, aizturēja elpu. Pēc tam lēni izelpoja.

"Iā viņi lēni pēc kārtas uzpīpēja. Pa to laiku nesarunājās. Kaimiņi atkal bija ieslēgu�i televizoru, humora raidījums skanēja cauri sienām. Tagad mazliet skaļāk nekā iepriek�. Publika, varbūt stadionā, līksmi smējās, smiekli apklusa tikai reklāmas pauzēs.

Viņi pamī�us pīpēja minūtes piecas, bet nekas neno�tika. Nekādas izmaiņas apkārtējā pasaulē nemanīja. Gan krāsas, gan formas, gan smar�as bija tās pa�as. Pūce aiz�vien vēl ūjināja me�ā. Kumi Ada�i mati tāpat vēl kutināja kaklu. Sēdē�ana divvietīgajā dīvānā bija tikpat neērta. Pulk�steņa rādītāji kustējās tādā pa�ā ātrumā, cilvēki televīzijas raidījumā skaļi smējās par kaut kādiem jokiem. Lai gan viņi smējās aizrautīgi, no tādiem smiekliem laimīgāki ne�kļūst.

-��� Nekas nenotiek, Tengo sacīja. Laikam uz mani neie�darbojas.

Kumi Ada�i divreiz viegli uzsita Tengo pa celi.

-��� Viss kārtībā. Mazliet jāpagaida.

Viņai bija taisnība. Tas pēk�ņi notika. Atskanēja klik�ķis, it kā pēk�ņi būtu nospiests slepens slēdzis, un tad Tengo smadzenēs kaut kas tūļīgi sakustējās. It kā koka bļodiņa, kurā ielieta risu putra, sasvērtos uz sāniem. Smadzenes sakustējās, Tengo nodomāja. Kaut ko tādu Tengo piedzī�voja pirmo reizi izjust smadzenes kā kaut ko konkrētu. Sajust to stingrību. Pūces kliedzieni iekļuva iek�ā pa ausīm un sakusa ar �o putru.

-��� Mani iek�ā ir pūce, Tengo noteica. Pūce nu bija kļuvusi par viņa apziņas daļu. Svarīgu, neno�ķiramu daļu.

-���� Pūce ir me�a sargdievība. Vieda. Ierādīs mums nakts gudrības, Kumi Ada�i sacīja.

Kā lai atrod to gudrību? Pūce bija visur, un tās nebija nekur.

-���� Nevaru izdomāt, ko pavaicāt, Tengo teica.

Kumi Ada�i saņēma Tengo roku.

-��� Jautājumus nevajag. Pa�am jāiet iek�ā me�ā. Tā ir vis�vienkār�āk.

Televīzijas programmas smiekli aizvien vēl skanēja cauri sienai. Tiem piejaucās aplausi. Laikam gan televīzijas re�i�sora asistents, stāvēdams kamerai neredzamā vietā, cēla gaisā un rādija skatītājiem plāksnītes ar uzrakstiem "Smiekli" un "Aplausi". Tengo aizvēra acis un iztēlojās me�u. Pa�am jāiet iek�ā me�ā. Tum�ais, dziļais me�s ir little people vals�tība. Bet tur ir arī pūce. Pūce ir vieda, ierādīs nakts gudrības.

Tad pēk�ņi, bez mazākā brīdinājuma, visas skaņas ap�klusa. It kā kāds būtu piezadzies Tengo no mugurpuses un aizbāzis viņam ausis. Kāds kaut kur aizvēra vāku, bet cits atvēra kādu citu. Izeja un ieeja apmainījās vietām.

Tengo attapās pamatskolas klasē.

Logs bija pla�i atvērts, no dārza iek�ā ieplūda bērnu bal�sis. Pēk�ņi uzpūta vēj�, pacēla un sapurināja baltos aizkarus. Līdzās stāvēja Aomame, cie�i satvērusi viņa roku. Tā pati ierastā aina ta�u �oreiz kaut kas bija citādi nekā parasti. Viss bija tik skaidri saskatāms, gandrīz līdz nepazī�anai, izcēlās katrs mazākais sīkums. Visu priek�metu apveidi un kontūras bija spilgti iezīmētas. Pietiktu pastiept roku, un tiem patie�ām varētu pieskarties. Un nāsīs sitās ziemas sākuma pēcpusdienas smar�as, it kā kaut kas, kas tās slā�pējis, nu pēk�ņi būtu norauts nost. īstas smar�as. Tīrī�anas līdzekļa smar�a. Tāfeles sūkļa smar�a. Dārza stūri kurtuvē dego�o lapu smar�a. Tās visas neno�ķirami sajaucās kopā. Viņ� dziļi ieelpoja �is smar�as, sajūta bija tāda, it kā dvēsele padziļinātos un izplestos.

Tad vienā brīdī laika durvis no iek�puses atvērās. Senā gaisma saplūda ar jauno gaismu. Vecais gaiss saplūda ar jauno gaisu. �ī gaisma un �is gaiss, Tengo nodomāja. Tam visam var piekrist. Vai tie�ām visam? Kāpēc es līdz �im neatcerējos �o smar�u? Kaut ko tik vienkār�u. �o pasauli tādu, kāda tā ir.

-���� Es gribēju tevi satikt, Tengo teica Aomamei. Balss bija tāla un drebelīga.

-���� Es arī gribēju jūs satikt, viņa atbildēja. Balss bija līdzīga Kumi Ada�i balsij. Robe�a starp īstenību un iztēli pagaisa. Kad �ķita, ka �o robe�u izdevies saskatīt, bļodiņa sa�ķiebās un smadzenes no�ļurkstēja.

Tengo sacīja:

-���� Man vajadzēja daudz agrāk sākt tevi meklēt. Bet es to nespēju.

-��� Vēl nav par vēlu. Jums izdosies mani atrast, meitene noteica.

-��� Kā lai atrodu?

Atbildes nebija. To nevarēja izteikt vārdos.

-��� Bet man izdosies tevi atrast, Tengo sacīja.

Meitene teica:

-��� Jo es biju jūs atradusi.

-��� Tu biji atradusi mani?

-��� Atrodiet mani, meitene sacīja. Vēl var paspēt. Vēl ir laiks.

Baltie aizkari trīsuļoja kā aizkavēju�ies miru�o gari. Tas bija pēdējais, ko Tengo redzēja.

Tengo attapās �aurā gultā. Gaisma bija nodzēsta, tikai pa aizkaru spraugu ieplūsto�ais apgaismojums no laternām padarīja istabu nedaudz gai�āku. Viņam mugurā bija T krekls un bokser�orti. Kumi Ada�i bija uzģērbusi kreklu ar smaidiņa apdruku. Apak�veļas zem garā krekla nebija. Mīkstās krū�tis spiedās viņam pie rokas. Pūce vēl aizvien ūjināja Tengo galvā. Jaukto koku me�s tagad bija viņā iek�ā. Viņ� naktī bija jaukto koku me�u visu ielaidis sevī.

Pat gulēdams vienā gultā ar jauno māsiņu, Tengo nejuta seksuālu iekāri. Kumi Ada�i, �ķiet, arī viņu īpa�i nekāroja. Viņa bija apskāvusi Tengo augumu un klusi smējās. Tengo nesaprata, kas te tik smieklīgs. It kā kāds kaut kur būtu pacēlis plāksnīti ar uzrakstu "Smiekli".

Un vispār cik ir pulkstenis? Viņ� pacēla galvu un mēģi�nāja saskatīt pulksteni, bet nekur to nemanīja. Kumi Ada�i pēk�ņi pārstāja smieties un ar abām rokām apķērās Tengo ap kaklu.

-��� Es esmu aug�āmcēlusies. Kumi Ada�i siltā elpa kuti�nāja Tengo ausi.

-��� Tu esi aug�āmcēlusies no nāves?

-��� Jā, jo es vienreiz nomiru.

-��� Tu vienreiz nomiri, Tengo atkārtoja.

-���� Tajā naktī, kad lija auksts lietus, viņa sacīja.

-���� Kāpēc tu nomiri?

-���� Lai varētu aug�āmcelties.

-��� Tu esi aug�āmcēlusies, Tengo teica.

-���� Vairāk vai mazāk, viņa klusi no�ukstēja. Da�ādos veidos.

Tengo apdomāja �o izteikumu. Ko īsti nozīmē vairāk vai mazāk aug�āmcelties? Viņa smadzenes bija lēnīgas un smagas, it kā pirmatnējā jūrā raisītos dzīvības aizmetņi. Ta�u nekur tālāk viņ� netika.

-���� No kurienes parādījās gaisa kūniņa?

-���� Nepareizs jautājums, Kumi Ada�i atteica. Ha, ha. Viņa uzrausās Tengo virsū. Tengo gurni sajuta viņas kuplo

un biezo kaunuma apmatojumu. Kā daļu no viņas domām.

-���� Kas vajadzīgs, lai aug�āmceltos? Tengo vaicāja.

-���� Lielākā problēma ar aug�āmcel�anos ir tāda, mazā auguma māsiņa sacīja, it kā atklādama noslēpumu, ka cilvēks pats sevis dēļ nevar aug�āmcelties. Tas jādara kāda cita dēļ.

-���� Tātad to nozīmē vairāk vai mazāk?

-��� Kad ausīs rīts, Tengo jāiet prom. Kamēr izeja vēl vaļā. Viņa vēlreiz piespieda kuplo kaunuma apmatojumu pie

Tengo gurniem. It kā gribēdama tur atstāt zīmi.

-���� Ne jau par to ir runa, no kurienes nāk gaisa kūniņa. Lai cik arī gaidītu, tā neparādīsies.

-��� Tu to zini?

-���� Es vienreiz nomiru, viņa sacīja. Nomirt ir grūti. Daudz grūtāk, nekā �ķiet. Un ārkārtīgi vientulīgi. Neiedo�mājami vientulīgi. To vajag paturēt prātā. Bet bez nāves nav aug�āmcel�anās.

-���� Bez nāves nav aug�āmcel�anās?

-���� Bet cilvēki dzīvodami tuvojas nāvei.

-��� Dzīvodami tuvojas nāvei, Tengo, jēgu nesaprazdams, atkārtoja.

Baltie aizkari aizvien vēl plīvoja. Klasē gaisā sajaucās tāfeles sūkļa un tīrī�anas līdzekļa smar�a. Dego�o rudens lapu smar�a. Kāds vingrinājās dziedāt plates pavadībā. Mei�tene cie�i turēja Tengo roku. Ķermeņa lejasdaļa smeldza. Bet erekcijas nebija. Tas notiks pēc tam. Pēc tam vēlāk tas viņam �ķita kā mū�ības apsolījums. Mū�ība kā bezgalīga taisne. Bļodiņa atkal sa�ķiebās, un smadzenes tūļīgi notrīsēja.

Pamodies Tengo uzreiz neaptvēra, kur īsti atrodas. Pagāja laiks, iekams atcerējās vakardienas notikumu secību. Pa spraugu puķainajos aizkaros iespīdēja rīta saules stari. Rīta putni līksmi vīteroja. Viņ� gulēja ļoti saspiests �aurajā gultā. Un tādā pozā bija nogulējis visu nakti. Līdzās bija sieviete. Viņa gulēja, piespiedusi seju pie spilvena. Mati kā rīta rasas slacīti veselīgi zāles stiebri. Kumi Ada�i, Tengo nodomāja. Jaunā māsiņa, kurai nesen palicis divdesmit trīs. Viņa rokaspulkstenis bija uz grīdas pie gultas. Tas rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Septiņiem no rīta.

Tengo uzmanīgi, lai nepamodinātu māsiņu, izkāpa no gultas, pa aizkara spraudziņu paraudzījās ārā. Tur varēja redzēt kāpostu lauku. Kāposti rindojās, satupu�i uz melnās zemes. Viņpus lauka pletās jaukto koku me�s. Tengo atce�rējās pūces ūjinā�anu. Tur vakarnakt klaigāja pūce. Nakts gudrības. Klausoties pūces balsī, Tengo kopā ar māsiņu pī�pēja ha�i�u. Gurnos jautās atmiņas par viņas kaunuma ap�matojumu.

Tengo aizgāja uz virtuvi un padzērās ūdeni no krāna ar saujām. Slāpes bija neremdināmas. Ta�u nekādu citu izmaiņu nebija. Nebija ne galvassāpju, ne sliktas pa�sajū�tas. Apziņa skaidra. Tikai bija kaut kāda pārāk izvēdināta sajūta. It kā kāds profesionāli būtu iztīrījis visas caurules. Ģērbies T kreklā un bokser�ortos, iegāja vannas istabā, ilgi �urāja. Nopētīja pats savu seju sve�ajā spogulī. Sagulētiem matiem. Neskuvies.

Atgriezies istabā, saģērbās. Viņa novilktās drēbes bija izmētātas pa grīdu juku jukām kopā ar Kumi Ada�i drānām. Izģērb�anos viņ� neatcerējās. Atrada kreisās un labās kājas zeķi, uzvilka d�insus, kreklu. Pa ceļam uzmina uz grīdas nomestam lielam, lētam gredzenam. Pacēla to un nolika uz naktsgaldiņa. Uzvilka d�emperi, vējjaku paņēma rokā. Pārbaudīja, vai maks un atslēgas ir kabatā. Māsiņa, futonu līdz ausim uzvilkusi, gulēja cie�ā miegā. Pat elpu nedzirdēja. Vai vajadzētu pamodināt? Lai kas būtu bijis un visdrīzāk nekā nebija -, abi tomēr bija gulēju�i vienā gultā. Nebūtu pieklājīgi doties prom bez atvadī�anās. Tomēr viņa gulēja pārāk cie�ā miegā. Turklāt �odien viņai nav jāde�urē. Un, ja viņu pamodinātu, ko viņi divatā iesāktu?

Līdzās telefonam Tengo pamanīja piezīmju blociņu un pildspalvu. "Paldies par vakardienu. Bija jauki. Es atgrie��os viesnīcā. Tengo." Pierakstīja ari laiku. Zīmīti nolika uz naktsgaldiņa, pirms brī�a pacelto gredzenu uzlika tai virsū kā presi. Tad apāva nomītās kurpes un devās prom.

Netālu bija autobusa pietura, apmēram pēc piecām mi�nūtēm pienāca autobuss, kas devās stacijas virzienā. Viņ� kopā ar līksmiem vidusskolēniem aizbrauca līdz galapunk�tam. Kaut ari Tengo pārradās neskūts pēc astoņiem no rīta, viesu namā neviens neko neteica. Izskatījās, ka viņi pie tādām lietām pieradu�i. Neko neteiku�i, steig�us sāka gatavot viņam brokastis.

Tengo, paēdis siltu ēdienu, dzerdams tēju, domāja par iepriek�ējās dienas notikumiem. Trīs medmāsiņas uzaicināja viņu iet kopā ēst grilētu galu. Pēc tam viņi tuvējā bārā dzie�dāja karaoke. Tad viņ� aizgāja pie Kumi Ada�i uz mājām, tur, klausoties pūces ūjinā�anā, pīpēja ha�i�u. Sajuta, ka smadzenes lēni plūst kā silta putra. Attapās pamatskolas klasē, sajuta dzestrā gaisa smar�u, sarunājās ar Aomami. Pēc tam gultā runāja ar Kumi Ada�i par aug�āmcel�anos. Nepareizi jautājumi un daudznozīmīgas atbildes. Jaukto koku me�ā pūce aizvien ūjināja, televīzijas humora raidī�jumā cilvēki smējās.

Da�iem brī�iem atmiņa pārskrēja pāri. Pāris savienojuma vietu pietrūka. Ta�u par pārējo atmiņas bija pārsteidzo�i skaidras. Viņ� varētu atkārtot katru vārdu. Tengo atcerējās pēdējos Kumi Ada�i sacītos vārdus. Tie bija kā padoms un brīdinājums.

"Kad ausīs rīts, Tengo jāiet prom. Kamēr izeja vēl vaļā."

Varbūt patie�ām pienācis laiks doties prom. Viņ� bija paņēmis atvaļinājumu un atbraucis uz �o pilsētu, lai vēlreiz satiktu desmitgadīgo Aomami. Tad apmēram divas nedēļas katru dienu devies uz pansionātu un lasījis tēvam priek�ā grāmatas. Bet gaisa kūniņa neparādījās. Kad viņ� gandrīz jau bija atmetis tam ar roku, Kumi Ada�i sagādāja viņam citu vīziju. Tajā viņ� vēlreiz satikās ar mazo Aomami, pat sarunājās ar viņu. Vēl var paspēt mani atrast, Aomame sacīja. Nē, varbūt īstenībā to teica Kumi Ada�i. To nevarēja iz�ķirt. Lai būtu kā būdams, Kumi Ada�i bija aug�āmcēlusies. Ne sevis, bet kāda cita dēļ. Tengo teiktajam ticēja. Tas bija svarīgi. Laikam.

�ī ir kaķu pilsēta. Te var dabūt kaut ko tādu, kas nekur citur nav atrodams. Tāpēc viņ� kāpa vilcienā un brauca �urp. Ta�u tas bija saistīts ar risku. Ja var ticēt Kumi Ada�i mājie�niem, risks bija letāls. Te tuvojas nelaimes, īk�ķis niezēdams man teic.

Laiks atgriezties Tokijā. Kamēr vēl izeja vaļā, kamēr vil�ciens vēl piestāj stacijā. Bet pirms tam vēl jāiegrie�as pan�sionātā. Jāatvadās no tēva. �is tas vēl jānoskaidro.

U�ikava devās uz I�ikavu. �ķita, ka tas ir ļoti tālu. Ta�u patie�sībā tā bija turpat pietika �ķērsot upi un iebraukt �ibas prefektūrā -, no To kijas centra sasniedzama diezgan ātri. Pie stacijas viņ� iekāpa taksometrā un pateica skolas nosau�kumu. Nedaudz pāri vieniem ieradās pamatskolā. Pusdienu starpbrīdis bija beidzies, mācības atsāku�ās. No mūzikas klases skanēja kora dziesma, skolas dārzā sporta stundas laikā notika futbola spēle. Bērni klaigādami dzenāja bumbu.

U�ikavam atmiņas par pamatskolu nebija patīkamas. Viņam sporta nodarbības bija vājais punkts, īpa�i nevedās bumbas spēlēs. Viņ� bija maza auguma un lēns, turklāt ar astigmatismu. Un arī ar ļoti sliktu kustību koordināciju. Sporta stundas viņam pagāja kā ļaunākais murgs. Tomēr sekmes citos priek�metos bija izcilas. Viņ� bija gan apķērīgs, gan ari centīgi mācījās. (Tāpēc ari divdesmit piecu gadu vecumā nolika advokatūras eksāmenu.) Ta�u viņ� nevienam nepatika un neviens viņu necienīja, vājās fiziskās iemaņas bija viens no iemesliem. Protams, ari sejas vaibsti bija pro�blēma. Jau kop� bērnu dienām viņam bija liela, neglīta seja, �ķība galvas forma. Biezo lūpu kaktiņi no�ļuku�i uz leju, izskatījās, ka no tiem kuru katru bridi sāks pilēt siekalas. (Tā tikai izskatījās, patiesībā viņ� nekad nesiekalojās.) Mati asi un nesavaldāmi. Viņa āriene neraisīja citu simpātijas.

Pamatskolas gados viņ� nebija īpa�i runīgs. Pats gan apzi�nājās, ka, vajadzības spiests, varētu būt visai daiļrunīgs. Ta�u viņam nebija neviena tuva draugu, ar kuru sarunā�ties, tāpat kā nebija izdevības demonstrēt savu daiļrunību cilvēkos. Tāpēc parasti klusēja. Bet, kad citi runāja lai par ko tas arī būtu -, radinājās ieklausīties ļoti uzmanīgi. Vērodams, vai tajā neatradīs kaut ko sev noderīgu. Un �is paradums vēlāk kļuva par parocīgu darbarīku. Tas viņam palīdzēja noskaidrot daudz vērtīgu faktu. Viena no �īm vēr�tīgajām atklāsmēm bija: lielākā daļa cilvēku nedomā pa�i ar savu galvu. Un tie, kas nedomā, arī neieklausās citu cilvēku teiktajā.

Lai kā arī būtu, U�ikava no pamatskolas laikam nespēja atcerēties nevienu patīkamu dienu. Tāpēc jau doma vien, ka vajadzēs doties uz pamatskolu, viņu nomāca. Saitamas un �ibas prefektūra, protams, at�ķiras, ta�u pamatskolas visā valstī ir līdzīgas. Vienāda struktūra, vienādi principi. Turklāt vēl U�ikava devās uz �o I�ikavas pamatskolu apzināti. Lieta bija svarīga, to nevarēja uzticēt citiem. Viņ� bija piezvanījis uz skolas kanceleju un ar atbildīgo personu vienojies par tik�anos pusdivos.

Direktora vietniece bija neliela auguma sieviete pāri par �etrdesmit. Smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem, diezgan eleganta. Pamatskolas direktora vietniece? U�ikava pie�ķieba galvu. Par tādu amatu viņ� dzirdēja pirmo reizi. Ta�u viņ� bija gājis skolā sensenos laikos. Daudz kas noteikti mai�nījies. Sieviete, līdz �im dro�i vien tikusies ar daudziem, da�ādiem cilvēkiem, ne mazākajā mērā neizrādīja, ka U�ikavas neparastā āriene viņu pārsteigtu. Vai ari vienkār�i bija pieklājīga. Viņa aizveda U�ikavu uz akurātu pieņem�anas telpu, uzaicināja viņu apsēsties un ari pati iekārtojās krēslā viņam pretī, tad plati pasmaidīja, it kā teikdama nu, tagad varēsim patīkami parunāties.

Viņa U�ikavam atgādināja meitenīti, ar kuru viņ� pamat�skolā bija mācījies vienā klasē. Skaista, labi mācījās, laipna, apzinīga. Labi audzināta, lieliski spēlēja klavieres. Skolotāju mīlule. Stundās U�ikava bie�i skatījās uz �o meiteni. Lielāko�ties no mugurpuses. Ta�u ne reizi nebija ar viņu sarunājies.

-��� Cik saprotu, jūs vēlaties kaut ko noskaidrot par vienu mūsu skolas absolventu, direktora vietniece iesāka.

-���� Piedodiet, ka uzreiz neiedevu, U�ikava sacīja un pa�sniedza viņai vizītkarti. Tādu pa�u, kādu bija iedevis Tengo. Ar amata nosaukumu "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrība, izpilddirektors". Viņ� pasniedza to sievietei un izstāstīja to pa�u safabricējumu, ko Tengo. �is skolas absolvents Tengo Kavana esot viens no kandidātiem, kas pretendējot uz viņa organizācijas pie�ķirto stipendiju. U�ikava ievācot vispārēju informāciju par viņu.

-���� Cik brīni�ķīgi! direktora vietniece priecīgi noteica. Tas dara godu ari mūsu skolai. Ja vien tas būs manos spēkos, centī�os jums palīdzēt.

-���� Biju nodomājis parunāt tie�i ar skolotāju, kas mācīja Tengo Kavanu, U�ikava sacīja.

-���� Mēģinā�u noskaidrot. Divdesmit gadi pagāju�i, var gadīties, ka skolotāja jau aizgājusi pensijā.

-���� Liels paldies, U�ikava teica. Un, ja iespējams, es gribētu uzzināt vēl vienu lietu.

-���� Un tā būtu?

-��� Iespējams, ka Tengo Kavana mācījies vienā klasē ar tādu meiteni Masami Aomami. Es gribētu uzzināt, vai Kavanas kungs un Aomames kundze patie�ām mācīju�ies vienā klasē.

Direktora vietnieces sejā pavīdēja aizdomas.

-���� Kāds sakars �ai Aomames kundzei ar stipendiju, ko Kavanas kungs varbūt saņems?

-��� Nē, tie�a sakara nav. Lieta tāda, ka vienā Kavanas kunga sarakstītajā darbā ir varone, kuras prototips acīmredzot bi�jusi �ī Aomame. Un �ajā sakarībā mēs gribētu noskaid�rot da�us jautājumus. Neko pārāk sare�ģītu. Tīrā formali�tāte.

-���� Skaidrs. Direktora vietnieces lūpu kaktiņi pavisam nedaudz pacēlās aug�up. Es domāju, jūs zināt, ka mēs nedrīkstam sniegt nekādu privātu informāciju. Piemēram, informāciju par sekmēm mācībās, par ģimenes apstākļiem.

-���� Protams, es to labi saprotu. �ajā gadījumā mums pie�tiktu tikai ar informāciju par to, vai viņa patie�ām mācījusies vienā klasē ar Tengo Kavanu. Un vēl, ja iespējams, viņu klases audzinātājas vārdu un kontaktinformāciju, es būtu par to pateicīgs.

-���� Sapratu. Domāju, ka tā nebūs problēma. Jūs teicāt Aomames kundze?

-��� Jā. Aomame. Hieroglifi "zaļ�" un "pupa". Ļoti rets uz�vārds.

U�ikava izplēsa no piezīmju blociņa lapiņu un ar pild�spalvu uzrakstīja uz tās "Aomame", tad pasniedza to direk�tora vietniecei. Viņa uz to paskatījās, tad ielika uz galda novietotajā mapē.

-���� Pagaidiet, lūdzu, tepat. Ie�u papētīt arhīvus. Nokopē�u jums informāciju, kuru drīkstu atklāt.

-��� Liels paldies, ka veltāt man tik daudz laika, U�ikava pieklājīgi sacīja.

Direktora vietniece izgāja no istabas, kuplo svārku malai eleganti nopllvojot. Iznesīga, ar skaistu gaitu. Labs matu griezums. Skaisti prot nest savus gadus. U�ikava iegrozī�jās ērtāk krēslā un, laiku īsinādams, sāka lasīt līdzpaņemto bro�ēto grāmatu.

Direktora vietniece atgriezās apmēram pēc piecpadsmit minūtēm. Viņa bija piespiedusi pie krūtīm brūnu aploksni.

-���� Kavanas kungs patie�ām bijis ļoti apdāvināts. Sekmju ziņā labākais un arī sportā guvis izcilus panākumus. īpa�i padevusies aritmētika un matemātika, pamatskolas laikā bez grūtībām risinājis vidusskolas uzdevumus. Uzvarē�jis konkursos, par viņu kā par brīnumbērnu pat rakstīts avīzē.

-���� Lieliski, U�ikava noteica.

Direktora vietniece turpināja:

-��� Tomēr vai nav dīvaini, ka skolas laikā viņu dēvēja par matemātikas brīnumbērnu, bet, pieaudzis būdams, viņ� gūst ievērību literatūras pasaulē?

-���� Cilvēki ar daudziem talantiem bie�i vien ir kā bagātī�gas ūdens dzīslas atrod daudzas izpausmes. Viņ� �obrīd, būdams matemātikas skolotājs, arī raksta romānus.

-��� Ak tā, direktora vietniece noteica, skaisti saraukdama uzacis. Pretstatā viņam par Masami Aomames kundzi ne�kas daudz nav zināms. Piektajā klasē nomainījusi skolu, pārcēlusies uz Tokiju, Ada�i rajonu, pie radiniekiem. Pārgā�jusi uz turienes skolu. Tre�ajā un ceturtajā klasē mācījusies kopā ar Tengo Kavanas kungu.

Tā jau man likās, U�ikava nodomāja. Abi ir saistīti.

-��� Obas kundze bijusi viņu klases audzinātāja. To�ie Oba. Pa�laik strādā par skolotāju Nara�ino, pilsētas dibinātā pa�matskolā.

-��� Vai būtu iespējams sazināties ar �o skolu, apjautāties, vai viņa varētu satikties ar mani?

-����� Es jau sazinājos, direktora vietniece smaidīdama teica. Viņa atbildēja, ka �ādā lietā labprāt satik�oties ar U�ikavas kungu.

-���� Liels paldies, U�ikava pieklājīgi pateicās. Ne tikai skaista, bet arī darbi viņai iet no rokas.

Direktora vietniece uzrakstīja savas vizītkartes otrā pusē skolotājas vārdu un Cudanumas skolas telefona numuru, pasniedza to U�ikavam. Viņ� to ārkārtīgi pateicīgi pie�ņēma.

-��� Aomames kundze laikam nākusi no reliģiskas vides, U�ikava ieminējās. Mēs par to esam nedaudz noraizēju�ies.

Direktora vietnieces vaigs nedaudz apmācās, ap acu kak�tiņiem savilkās sīkas grumbiņas. Tādas grumbiņas sīkas, daudznozīmīgas, gudras un apburo�as ir tikai pusmū�a sievietēm, kas rūpīgi nodarboju�ās ar sevis pilnveido��anu.

-��� Piedodiet, bet to mēs nevaram apspriest, viņa sacīja.

-��� Tā ir ar privātumu saistīta problēma? U�ikava pavai�cāja.

-��� Tie�i tā. It īpa�i viss, kas saistīts ar reliģiju.

-���� Ta�u, saticies ar skolotāju Obu, es varētu to pavaicāt viņai?

Direktora vietniece pa�ķieba zodu nedaudz pa kreisi, mutes kaktiņos pavīdēja daudznozīmīgs smaids.

-��� Tas, ko jūs apsprie�at ar skolotāju Obu kā ar privātper�sonu, uz mani neattiecas.

U�ikava piecēlās, pieklājīgi pateicās direktora vietniecei. Viņa atdeva U�ikavam aploksni ar dokumentiem.

-��� Nokopēju tos dokumentus, kurus drīkstu jums izsniegt. Materiāli par Kavanas kungu. �is tas ari par Aomames kun�dzi. Ceru, ka noderēs.

-Jūs man ļoti izpalīdzējāt. Esmu jums ārkārtīgi pateicīgs par �o laipnību.

-��� Ja stipendiju pie�ķirs, lūdzu, paziņojiet ari mums par to. Jo ari skolai tas būtu liels pagodinājums.

-���� Esmu pārliecināts, ka rezultāts būs pozitīvs, U�i�kava sacīja. Esmu vairākkārt ar viņu ticies ļoti talantīgs, daudzsolo�s jauns cilvēks.

U�IKAVA I55

U�ikava ieturēja vienkār�u maltīti I�ikavas stacijas tu�vumā un pa to laiku pārskatīja aploksnē ieliktos dokumentus par Tengo un Aomames skolas gaitām. Bija pievienota arī informācija par Tengo apbalvojumiem par sasniegumiem mācībās un sportā. Viņ� patie�ām bijis izcils skolēns. Viņam gan skola laikam ne reizi ne�ķita murgs. Bija arī avīzes raksts par viņa uzvaru matemātikas konkursā. Raksts bija vecs, grūti salasāms, ta�u mazā Tengo seja bija saskatāma.

Paēdis viņ� piezvanīja uz Cudanumas skolu. Parunāja ar skolotāju To�ie Obu un vienojās par tik�anos �etros. Viņa sacīja, ka ap to laiku varē�ot mierīgi parunāties.

Darbs paliek darbs, bet vienas dienas laikā apmeklēt divas pamatskolas� U�ikava nopūtās. Jau �ī doma vien viņu nomāca. Tomēr �īsdienas brauciens izrādījies ra�īgs. Atklā�jies, ka Tengo un Aomame divus gadus mācīju�ies kopā. Tas jau bija liels progress.

Tengo palīdzēja Eriko Fukadai uzlabot "Gaisa kūniņu", grāmata ieguva literāro balvu, kļuva par bestselleru. Savu�kārt Aomame viesnīcas Okura apartamentos slepeni noga�lināja Eriko Fukadas tēvu Tamocu Fukadu. Varbūt abi rīko�ju�ies ar nolūku vērsties pret "Pirmsākumiem". Tas �ķistu pa�saprotami.

Ta�u pagaidām labāk tiem diviem no "Pirmsākumiem" par to vēl neziņot. U�ikavam nepatika pasniegt informāciju pa sīkām druskām. Viņam patika alkatīgi vākt informāciju, pār�baudīt vissīkākos faktus saistībā ar apstākļiem, apkopot pār�liecino�us pierādījumus un tad paziņot: "Redziet, patiesībā ir tā�" Viņam �āda teatrāla rīcība bija raksturīga jau no laikiem, kad viņ� praktizēja kā advokāts. Sevi noniecinot, likt otrai pusei atslābt un tad, tuvojoties atrisinājumam, celt priek�ā faktus citu pēc cita, pagrie�ot straumi pretējā virzienā.

Braucot vilcienā uz Cudanumu, viņ� domās sastatīja da�ādas hipotēzes.

Iespējams, ka Tengo un Aomamei biju�as seksuālas attie�cības. Dro�i vien viņi nav kļuvu�i par mīlniekiem desmit gadu vecumā, ta�u varēja iedomāties, ka abi satiku�ies pēc skolas beig�anas un tādas attiecības izveidoju�ās. Un tad kaut kādu �obrīd nenoskaidrotu apstākļu dēļ apvieno�ju�i spēkus, lai iznīcinātu organizāciju "Pirmsākumi". Pirmā hipotēze.

Lai gan, cik U�ikava varēja spriest, nekas neliecināja par to, ka Tengo būtu seksuālas attiecības ar Aomami. Viņ� uztu�rēja regulārus miesiskus sakarus ar desmit gadus par viņu vecāko, precēto draudzeni. Un, pazīstot Tengo raksturu, jā�domā: ja viņu ar Aomami saistītu kaut kas dziļāks, viņ� neuzturētu regulāras seksuālas attiecības ar citu sievieti. Viņ� nebija spējīgs uz tādu viltību. U�ikava iepriek� bija divas nedēļas novērojis Tengo, viņa darbības. Trīs reizes ne�dēļā viņ� pasniedza matemātiku privātskolā, bet pārējās dienas lielākoties pavadīja dzīvokli viens pats. Laikam raks�tīja romānus. �ad tad devās iepirkties vai pastaigāties, tas ari viss. Vienkār�a un pieticīga dzīve. Pārskatāma, nekādu neskaidrību. Lai kādi ari būtu biju�i apstākļi, U�ikavam bija grūti iedomāties, ka Tengo spētu iesaistīties sazvērestībā, lai kādu noslepkavotu.

U�ikava, varētu teikt, izjuta personiskas simpātijas pret Tengo. Viņ� neplātījās, bija godīgs. Patstāvīgs, citu palīdzību neprasīja. Kā daudzi liela auguma cilvēki, viņ� kaut kādā ziņā bija neattapīgs, nebija viltīgs. Ja reiz bija kaut ko izlē�mis, tad tā ari virzījās uz priek�u. Viņ� nebūtu ne labs advo�kāts, ne bir�as brokeris. Viņam ātri vien kāds pa�autu kāju priek�ā, iz�ķiro�ā brīdī nogāztu zemē. Bet kā matemātikas skolotājam un rakstniekam viņam iet gana labi. Tengo nav ne sabiedrisks, ne daiļrunīgs, bet zināma tipa sievietēm patīk. īsāk sakot, glu�i pretējs cilvēks U�ikavam.

Turpretī par Aomami kā par cilvēku U�ikava nezināja neko. Izņemot to, ka viņa piedzimusi kaismīgu jehovie�u ģimenē, kop� bērnības augusi �ajā ticībā. Pamatskolas piek�tajā klasē atkritusi no ticības, dzīvojusi pie radiniekiem Ada�i rajonā. Par laimi, viņai ir labas fiziskās spējas, vidus�skolā spēlējusi softbolu, kļuvusi par spēcīgu komandas da�lībnieci. Piesaistījusi cilvēku uzmanību. Pateicoties tam, dabūjusi stipendiju, pabeigusi sporta institūtu. Faktus U�i�kava zināja. Ta�u kāds viņai raksturs, kāds domā�anas veids, stiprās un vājās puses, kā dzīvo neko no tā visa viņ� nezināja. Viņam rokās bija tikai rindiņa ar faktiem no CV.

Prātā izvērtēdams Tengo un Aomames dzīvi, U�ikava iedomājās, ka tajās ir daudz kopīga. Pirmām kārtām abu bērnība nebija no laimīgajām. Aomamei vajadzēja kopā ar māti iet sludināt ticību, apstaigāt māju pēc mājas, zvanīt pie durvīm. Tas bija jādara visiem jehovie�u bērniem. Bet Tengo tēvs bija NHK abonentmaksas iekasētājs. Arī viņa darba pienākums bija apstaigāt māju pēc mājas. Ja es būtu Tengo tēvs, noteikti būtu ņēmis bērnu līdzi; ejot kopā ar bērnu, ir vieglāk iekasēt naudu, un ari auklītei nevajadzētu maksāt. Divi zaķi ar vienu �āvienu. Ta�u Tengo tā diezin vai bija laba pieredze. Varbūt pat abi bērni, ejot apgaitā pa I�ikavas ielām, satikās.

Gan Tengo, gan Aomame uzcītīgi nodarbojās ar sportu, pateicoties tam, dabūja stipendiju un mēģināja tikt pēc iespējas tālāk no vecākiem. Abi sportā patie�ām bija izcili. Viņiem bija dabas dots talants. Ta�u abiem bija jābūt izci�liem. Jo labi panākumi sportā, labas sekmes bija vienīgā iespēja kļūt neatkarīgiem. Biļete uz pa�saglabā�anos. Viņi nedomāja tā kā parasti pusaud�i, viņiem bija citāda attiek�sme pret pasauli.

Ja tā padomā, U�ikava pats arī bija bijis līdzīgā situācijā. Viņa ģimene gan bija pārtikusi, viņam nevajadzēja cīnīties par stipendiju, ari kabatas naudas nekad netrūka. Ta�u, lai iestātos pirmklasīgā universitātē, lai noliktu advokāta eksā�menu, vajadzēja mācīties līdz nāvīgam pagurumam. Tie�i tāpat kā Tengo un Aomamei. Viņam nebija laika izklaidēm kā citiem klasesbiedriem. Atteicies no pasaulīgām baudām diez vai viņam tās būtu viegli nāku�as un nodevies mācī�bām. Dvēsele iedzīta kaut kur pa vidu starp mazvērtības kompleksu un pārākuma apziņu. Glu�i kā Raskoļņikovs, kas tā arī nesatiek Soņu, tā viņam bie�i �ķita.

Nē, ne jau par mani ir �is stāsts. �obrīd par to nav jādomā. Jāatgrie�as pie Tengo un Aomames problēmas.

Ja Tengo un Aomame nejau�i satiktos pēc divdesmit ga�diem, viņiem būtu jābrīnās, cik abiem daudz kopēja. Būtu daudz, par ko runāt. Un varbūt tajā brīdī viņiem rastos vie�nam par otru interese kā vīrietim un sievietei. �o ainu U�i�kava varēja itin spilgti iztēloties. Liktenīga tik�anās. Beigu beigās romantiskas jūtas.

Vai �āda tik�anās īstenībā bijusi? Vai romantiskās jūtas piedzimu�as? Protams, to U�ikava nezināja. Ta�u notikumu secība �ķita loģiska. Tad abi apvienoju�ies, lai cīnītos pret "Pirmsākumiem". Tengo ar rakstāmspalvu, Aomame, vis�ticamāk, ar kādu īpa�u paņēmienu, katrs no savas puses. Bet �ī hipotēze nezin kāpēc U�ikavam neiepatikās. Stāsts ritēja loģiski, tomēr ne�ķita pārliecino�s.

Ja Tengo un Aomami saistītu �ādas dziļākas attiecības, tad tām vajadzēja parādīties. Liktenīgā tik�anās nestu lik�tenīgas sekas, un kaut kas tāds nepaietu secen U�ikavas vērīgajam skatienam. Varbūt Aomamei izdotos to noslēpt, ta�u Tengo nu nekādi.

U�ikava savā būtībā bija loģiski domājo�s cilvēks. Kamēr nebija ieguvis pārliecino�us pierādījumus, uz priek�u nevir�zījās. Ta�u vienlaikus ticēja savai iedzimtajai intuīcijai. Un �ī viņa intuīcija par scenāriju, ka Tengo un Aomame darboju�ies uz vienu roku, papurināja galvu. Viegli, bet spītīgi. Iespējams, viņi nemaz nebija pamanīju�i viens otra eksistenci. Vienkār�i tā gadījies, ka abi vienlaicīgi saskāru��ies ar "Pirmsākumiem".

Grūti iedomāties �ādu sakritību, tomēr U�ikavas intu�īcija drīzāk izvēlējās �o, nevis hipotēzi par abu sazvērestību. Katram bijusi sava motivācija, katram savs mērķis, un no da�ādām pusēm viņi nejau�i vienlaikus satricināju�i "Pirm�sākumus". Divi da�ādi, paralēli stāsti.

Ta�u vai viņ� varētu atbilsto�os apstākļos �o hipotēzi piedāvāt tipiem no "Pirmsākumiem"? Tas būtu bezjēdzīgi, U�ikava nosprieda. Tie labprāt pieķertos jebkurai domai par sazvērestības teoriju. Viņi bija no tiem, kam sazvērestības patīk vairāk par visu. Pirms kaut ko ziņot, jāiegūst pārlie�cino�āki pierādījumi. Pretējā gadījumā, ja izrādītos, ka viņi maldināti, beigu beigās ciest nāktos viņam pa�am.

U�ikava, braukdams vilcienā no I�ikavas uz Cudanamu, visu laiku par to domāja. Laikam gan, pats to nepamanījis, bija sācis vaibstīties, nopūsties, skatīties tuk�umā. Pretim sēdo�ā pamatskolniece neizpratnē viņā noraudzījās. Viņ�, kā gribēdams nogludināt neveiklo situāciju, nobrauca ar roku pār �ķībo galvaskausu. Ta�u �ī kustība, glu�i pretēji cerētajam, meitenīti izbiedēja vēl vairāk. Pirms Ni�ifunaba�i stacijas viņa ātri piecēlās un kaut kur aizsteidzās.

U�ikava satikās ar skolotāju To�ie Obu pēc stundām klasē. Viņai varēja būt tuvu se�desmit gadiem. Izskata ziņā abso�lūts pretstats I�ikavas pamatskolas izsmalcinātajai direktora vietniecei. Maza auguma, padrukna, no mugurpuses skato�ties, viņas gaita �ķita dīvaina, kā krabim. Brillītes metāla ietvarā. Starp uzacīm saaugu�i matiņi. Vilnas kostīma tap�a�nas laiks nenosakāms, ta�u varēja redzēt, ka jau tobrīd tas bijis vecmodīgs, oda pēc pretko�u līdzekļiem. Rozā krāsā, bet nez no kurienes tai bija piejaucies vēl cits tonis, un rozā bija kļuvis dīvains. Laikam iecerēts kā cēla, mierīga krāsa, bet, �iem plāniem cie�ot neveiksmi, rozā smagi iestidzis biklumā un pazemībā. Tāpēc jaunās, spo�i baltās blūzītes apkaklīte �ķita kā vāķētāju vidū iemaldījies bezkaunīgs vie�sis. Sausajos matos manīja pa sirmam pavedienam, matus viņa bija saspraudusi ar plastmasas sprādzi. Locekļi bija padrukni, īsajos pirkstos nebija neviena gredzena. Kaklu izvagoja trīs rievas kā iegrieztas likteņa zīmes. Vai ari zīmes par triju vēlē�anos piepildī�anos. Ta�u U�ikava nedomāja, ka tas kādreiz noticis.

Viņa bijusi Tengo Kavanas skolotāja no tre�ās klases līdz pat izlaidumam. Parasti gan klases nomainot ik pēc diviem gadiem, ta�u ar Tengo sanācis būt kopā veselus �etrus gadus. Aomami viņa mācījusi tre�ajā un ceturtajā klasē, divus gadus.

-���� Es ļoti labi atceros Kavanas kungu, viņa sacīja.

Pretstatā lēnīgajai ārienei viņas balss bija pārsteidzo�i

skaidra. Tāda aizsniedz klases tālākos kaktus. Profesija iz�veido cilvēku, U�ikava nodomāja. Viņa noteikti ir lieliska skolotāja.

-���� Kavanas kungs bija visādā ziņā izcils skolēns. Vairāk nekā divdesmit piecu gadu laikā esmu mācījusi daudzus skolēnus. Tomēr citu tik apdāvinātu bērnu neesmu satikusi. Labs raksturs, apveltīts ar līdera spējām. Lai kurā jomā dar�botos, viņ� guva īpa�us panākumus. Pamatskolas gados viņam padevās matemātika, īpa�i aritmētika, ta�u ari tas, ka viņ� izvēlējies literatūru, nepārsteidz.

-���� Vai viņa tēvs strādāja par NHK abonentmaksas ieka�sētāju?

-Jā-

-�� Viņ� pats sacīja, ka tēvs bijis diezgan stingrs, U�ikava teica. Minējums uz labu laimi.

-�� Tie�i tā, viņa ne�aubīdamās piekrita. Tēvs bija ārkār�tīgi stingrs. Pats ļoti lepojās ar savu darbu, kas, protams, ir brīni�ķīgi, bet laiku pa laikam tas, man �ķiet, kļuva Tengo par nastu.

U�ikava, prasmīgi vērpdams sarunas pavedienu, sīki un smalki izpra�ņāja skolotāju. To U�ikava īpa�i pieprata. Vaja�dzēja sarunu biedru pēc iespējas labāk noskaņot un ļaut, lai runā. Skolotāja izstāstīja, ka Tengo nepaticis kopā ar tēvu nedēļas nogalēs doties iekasēt naudu un piektajā klasē viņ� aizgājis no mājām.

-���� Pat ne aizgāja, īstenībā viņu padzina no mājām, skolotāja sacīja. Tik tie�ām, Tengo nācās kopā ar tēvu iet iekasēt naudu, un tā viņam bija psiholoģiski smaga nasta, tie�i tā, kā es domāju.

Skolotāja uz vienu nakti esot paņēmusi Tengo, kuram nav bijis, kurp iet, pie sevis, izguldījusi, iedevusi brokastis. Nāka�mās dienas vakarā devusies pie Tengo tēva un ilgi runājusi, lai viņu pārliecinātu. Viņa par tiem laikiem stāstīja kā par spo�āko savas dzīves epizodi. Esot vēlreiz satikusi Tengo vidusskolas laikā, koncertā. Viņ� tolaik esot ļoti prasmīgi spēlējis timpānus.

-���� Janā�eka "Simfonieta" nav tas vienkār�ākais sacerē�jums. Un Tengo bija mēģinājis tikai pāris nedēļu, jo aizstāja vienu orķestra mūziķi, tomēr izpildīja to patie�ām prasmīgi, īsts brīnums.

Tai sievietei Tengo patiesi patīk, U�ikava saprata. Tāda beznosacījumu mīlestība. Nezin kādai jābūt sajūtai, ja kāds tevi tik dziļi mii?

-���� Vai atceraties ari Masami Aomami? U�ikava ievai�cājās.

-���� Es labi atceros Masami Aomami, skolotāja noteica. Tomēr balss bija par divām toņkārtām zemāka, nekā runājot par Tengo, un tajā nebija ne vēsts no prieka.

-���� Rets vārds, vai ne? U�ikava ieminējās.

-��� Jā, vārds patie�ām rets. Bet ne jau vārda dēļ es viņu labi atceros.

Brīdis klusuma.

-���� Viņas ģimene, �ķiet, piederēja pie Jehovas liecinie�kiem? U�ikava uzvedināja.

-��� Vai �ī saruna paliks tikai starp mums? skolotāja vai�cāja.

-���� Protams. Tas viss paliks starp mums.

Viņa pamāja.

-���� I�ikavā ir liels Jehovas liecinieku atzars. Tāpēc man nācies mācīt vairākus jehovie�u bērnus. No skolotāja vie�dokļa, tur ir problēmas, tāpēc viņiem jāpievēr� vairāk uzma�nības. Ta�u nevienu citu tik kaismīgu jehovieti kā Aomames vecāki nav gadījies sastapt.

-���� Cilvēki, kas nepieļauj nekādus kompromisus?

Skolotāja, kā mēģinādama atcerēties, viegli iekoda lūpā.

-���� Tā gan. Viņi stingri ievēroja visus likumus. Un tikpat stingri to pieprasīja no saviem bērniem. Tāpēc Aomame klasē bija vientuļa.

-��� Varētu teikt, ka Aomame bija savdabīga?

-���� Viņa bija gan savdabīga, skolotāja piekrita. Bērns jau pie tā nav vainīgs. Ja kaut kas tajā vainojams, tad tikai pieaugu�o neiecietība.

Viņa stāstīja par Aomami. Pārējie bērni viņu pilnībā igno�rēju�i. Un viņa, cik spēdama, uzvedusies tā, it kā viņas ne�maz nebūtu. Pārējie viņu uztvēru�i kā sve�ķermeni, kas ievēro dīvainus, nevienam nesaprotamus likumus. Tāda bijusi visas klases nostāja. Savukārt Aomame mēģinājusi sevi pasargāt, cen�oties būt pēc iespējas nemanāmāka.

-���� Es centos kaut ko darīt. Tomēr bērnu viedoklis bija nelokāms, un Aomame, kā jau Aomame, kļuva glu�i vai par rēgu. Ja tas notiktu tagad, viņu nosūtītu pie psihologa uz konsultācijām. Ta�u tolaik tādas sistēmas nebija. Es biju vēl jauna, darba pilnas rokas, lai savaldītu klasi. Laikam gan tas izklausās kā taisno�anās.

U�ikava viņu saprata. Pamatskolas skolotājam ir grūts darbs. Un bērnu savstarpējās attiecības kaut kādā mērā tiek atstātas pa�u bērnu ziņā.

-���� Dziļa ticība un neiecietība bie�i vien slēptā veidā ir saistītas. Un mēs tur maz ko varam iesākt, U�ikava noteica.

-��� Jums taisnība, skolotāja piekrita. Tomēr kaut kādā citā līmenī man vajadzēja spēt palīdzēt. Es vairākkārt mēģi�nāju runāt ar Aomami. Bet viņa nerunāja nemaz. Viņai bija stipra griba ja reiz bija kaut ko izlēmusi, tad no tā vairs neatkāpās. Laba galva. Ļoti apķērīga. Zinātkāra. Ta�u to neiz�rādīja, viņa sevi ārkārtīgi kontrolēja un savaldīja. Nekādi neizcelties, tā, �ķiet, bija viņas izraudzītā pa�aizsardzības metode. Ja viņa būtu dzīvojusi normālos apstākļos, tad, iespējams, ari būtu izcila skolniece. Pat vēl tagad �ēl par to iedomāties.

-��� Vai jūs runājāt ar viņas vecākiem?

Skolotāja pamāja.

-���� Vairākkārt. Vecāki nāca uz skolu protestēt pret ticīgo vajā�anu. Es tolaik lūdzu, vai viņi nevarētu kaut nedaudz palīdzēt Aomamei iedzīvoties klasē. Vai viņu noteikumi ne�varētu būt mazliet vaļīgāki. Veltīgi. Vecākiem vissvarīgā�kais bija stingri ievērot savas ticības noteikumus. Viņiem tādas lietas kā laime, prieks, pasaulīgā dzīve nenozīmēja pilnīgi neko. Tā ir pieaugu�o loģika, bet augo�am bērnam būt pilnībā izolētam no klasesbiedriem, justies izstumtam ir liktenīga trauma. Diem�ēl viņi negribēja to saprast.

U�ikava pastāstīja skolotājai, ka Aomame spēlējusi gan studentu, gan uzņēmuma softbola komandā, �obrīd strādā augstas klases sporta klubā un ir spējīga trenere. Patiesību sakot, ar to viņa vēl nesen nodarbojās, bet U�ikava �ajā gadī�jumā netiecās uz pārlieku precizitāti izteikumos.

-��� Cik labi! skolotāja sacīja. Viņai vaigos iesitās sārtums. Izaugusi, kļuvusi patstāvīga, dzīvo sveika un vesela. To dzirdot, jūtos daudz mierīgāka.

-��� Starp citu, varbūt mans jautājums nav īsti vietā, U�ikava, labsirdīgi pasmaidījis, teica. Vai pamatskolas laikā Tengo Kavanam un Aomamei bija tuvas personiskās attie�cības? Vai tā varētu būt?

Skolotāja savija kopā abu roku pirkstus, brīdi padomāja.

-���� Var jau būt, ka tā bija. Bet es neko tādu nemanīju. Tādas runas nedzirdēju. Vienu gan varu pateikt: man grūti iedomāties kādu tās klases bērnu, kam varētu būt biju�as tuvas attiecības ar Aomami. Varētu būt, ka Tengo pastiepa viņai roku, viņ� bija labsirdīgs, apzinīgs zēns. Ta�u man grūti iedomāties, ka Aomame tam atvērtos. Viņa bija noslē�gusies tik cie�i, nu glu�i kā pie klints pieķērusies austere, neatraujami.

Skolotāja brīdi klusēja, tad piebilda:

-���� Man �ēl, ka tā. Bet tolaik es tur neko nevarēju darīt. Es jau jums teicu biju nepieredzējusi un bezspēcīga.

-��� Ta�u, ja Tengo ar Aomami būtu draudzīgas attiecības, tas dro�i vien klasē izraisītu reakciju un tādas runas noteikti nonāktu līdz skolotāju ausīm. Vai ne?

Skolotāja pamāja.

-���� Neiecietīgas bija abas puses.

U�ikava pateicās:

-��� Skolotāj, liels paldies, saruna ar jums bija ļoti vērtīga.

-���� Ceru, ka tas, ko stāstīju par Aomami, nekādi neietek�mēs Tengo iespēju saņemt stipendiju, skolotāja noraizēju�sies piebilda. Es kā klases audzinātāja esmu vainojama, ka klasē bija tāda problēma. Ne Tengo, ne Aomames vainas tur nav.

U�ikava papurināja galvu.

-��� Lūdzu, neraizējieties. Es tikai pārbaudu ar vienu viņa sacerējumu saistītos faktus. Kā jums labi zināms, reliģiskās organizācijas mēdz radīt da�ādas problēmas. Kavanas kungs ir īpa�i apdāvināts, viņ� noteikti drīz kļūs slavens.

To dzirdot, skolotāja apmierināta pasmaidīja. Mazo acu zīlītēs kaut kas iemirdzējās. Kā ledāji tālu kalnu nogāzē. Atmi�ņas par mazo Tengo, U�ikava nodomāja. Pagāju�i divdesmit gadi, bet viņai �ie notikumi �ķiet glu�i kā vakar risināju�ies.

Atceļā no Cudanumas, gaidot autobusu pieturā pie sko�las, U�ikava iedomājās par savām pamatskolas skolotājām. Vai viņas vēl atceras U�ikavu? Pat ja atceras, diez vai viņām acu zīlītes iemirdzas.

U�ikava, pamatojoties uz noskaidrotajiem apstākļiem, izvērsa iepriek�ējo hipotēzi. Tengo bija klases izcilnieks. Po�pulārs. Aomame vientuļa, visu ignorēta. Nebija ne mazāko iespēju, ka viņiem būtu biju�as tuvas attiecības. Viņi bija pārāk at�ķirīgā situācijā. Turklāt Aomame piektajā klasē aiz�brauca no I�ikavas, pārgāja uz citu skolu. Tad abu sakari pārtrūka.

Ja vajadzētu atrast viņiem kaut ko kopīgu pamatskolas laikā, tad nekā cita, izņemot to, ka abiem bija jāpakļaujas vecākiem, nebija. Mērķi bija da�ādi ticības sludinā�ana un naudas iekasē�ana bet abiem vajadzēja apstaigāt pil�sētu kopā ar vecākiem. Bet viņu stāvoklis klasē bija pilnīgi at�ķirīgs. Tomēr abi laikam jutās vienlīdz vientuļi, vienlīdz stipri meklēja kaut ko. Beznosacījumu mīlestību, kaut ko, kas viņus pieņemtu. U�ikavam �īs jūtas bija labi saprotamas. Jo kaut kādā ziņā viņ� pats tādas bija piedzīvojis.

Pietiek, U�ikava nodomāja. Viņ� sēdēja ekspresī no Cuda�numas uz Tokiju, sakrustojis rokas uz krūtīm. Ko darīt tālāk? Man izdevās atrast pāris pavedienu, kas saista Tengo un Aomami. Daudznozīmīgus pavedienus. Ta�u diem�ēl �obrīd nekādu konkrētu pierādījumu nav.

Priek�ā ir augsts akmens mūris. Un tajā trīs durvis, jāizvēlas vienas no tām. Pie durvīm ir plāksnītes. Viena vēsta "Tengo", otra "Aomame", tre�ā "Vecā kundze no Adzabu". Aomame ir burtiski izkūpējusi, neatstājot nekādas pēdas.

Adzabu Vītolu rezidenci apsargā kā bankas naudas seifus. Tik tālu man rokas nestiepjas. Un tā nu paliek tikai vienas durvis.

Tātad turpmāk jāturas pie Tengo, U�ikava nosprieda. Ci�tas izvēles nebija. Izcils liekā izslēg�anas piemērs. Viņ� varētu izdot skaistu bro�ūriņu par to, staigāt pa ielām un piedāvāt to garāmgājējiem. Kungi, vai nevēlaties? Izcila liekā izslēg�anas metode.

Tengo, kur� kop� bērnības visiem paticis. Matemātiķis un rakstnieks. Izcils d�udists. Pamatskolas skolotāju mīlu�lis. Jāiet pa �īm durvīm, lai at�ķetinātu mud�ekli. Cik viss �ausmīgi samud�ināts! Domādams neizdomāsi, kā to atpiņķerēt. Pa�a smadzenes jau sāk līdzināties tofu, kam beidzies derīguma termiņ�.

Nez kā iet pa�am Tengo? Varbūt viņ� spēj saskatīt kop�ainu. Cik U�ikava varēja spriest, Tengo izmēģina gan �ā, gan tā, pa kuru ceļu iet. Vai ari viņ� �obrīd ir apjucis, domās izvirza da�ādas hipotēzes? Ta�u Tengo ir dzimis matemā�tiķis. Pieradis salikt puzli no sīkiem gabaliņiem. Un viņam varbūt rokās ir daudz vairāk pu�ļa gabaliņu nekā man.

Vajadzēs kādu brīdi izsekot Tengo. Gan jau viņ� mani uz kaut kurieni aizvedīs. Ja paveiksies, varbūt izdosies atklāt Aomames paslēptuvi. U�ikava bija neatlaidīgs kā piesūcekņzivs reiz kādam pieķēries, vairs nebija nokratāms. Ja bija ko apņēmies, neviens viņu vairs nevarēja atrunāt.

Tā izlēmis, U�ikava atslēdza domā�anas slēdzi. Jānosnau�as. �odien jau esmu apmeklējis �ibas prefektūras divas bez�jēdzīgās pamatskolas, saticies un izrunājies ar divām pamat�skolas skolotājām. Skaisto direktora vietnieci un skolotāju ar krabja gaitu. Jāatpūtina nervi. Un jau pēc brī�a viņa lielā galva �ūpojās aug�up lejup vilciena gaitas ritmā. Kā bala�gānā cilvēka lieluma lelle, kas izspļauj zīmītes ar nelāgiem pareģojumiem.

Vagons nebija tuk�s, tomēr U�ikavam līdzās neviens neapsēdās.

Otrdienas rītā Aomame uzrakstīja Tamaru adresētu zīmīti. Par to, ka atkal ieradies vīrietis, kas uzdodas par NHK abonentmaksas iekasētāju. Par to, kā �is vīrietis neatlaidīgi klauvējies pie durvīm, kā klaigājis un zākājis Aomami (vai �eit dzīvojo�o personu, vārdā Takai). Bija skaidrs, ka tajā visā ir kaut kas pārspīlēts, nedabisks. Laikam patie�ām jābūt piesardzīgiem.

Aomame ielika zīmīti aploksnē, aizlīmēja to un nolika uz virtuves galdiņa. Uz aploksnes uzrakstīja iniciāli T. Sagād�nieki sapratīs, ka tā domāta Tamaru.

Pirms vieniem dienā Aomame iegāja guļamistabā un aiz�slēdza durvis, iekārtojās gultā un turpināja lasīt Prustu. Tie�i vienos vienreiz nozvanīja dzīvokļa durvju zvans. īsi pēc tam durvis atslēdza sagādnieku komanda bija klāt. Viņi kā alla�, lieki nekavējoties, piepildīja ledusskapi, savāca atkritumus, pārbaudīja da�ādo produktu krājumus plauktos. Apmēram piecpadsmit minū�u laikā visi ieplānotie darbi bija pabeigti, viņi izgāja no dzīvokļa, aizvēra durvis un aizslēdza tās no ārpuses. Tad vienreiz piezvanīja pie durvīm, paziņojot par savu aizie�anu. Parastā procedūra.

Dro�ības labad nogaidījusi, līdz pulkstenis rādīja pusdivi, Aomame no guļamistabas devās uz virtuvi. Tamaru adre�sētā aploksne bija prom, bet uz galda bija atstāts papīra maisiņ� ar uzdrukātu aptiekas nosaukumu. Tad vēl Tamaru sarūpētā "Anatomijas enciklopēdija sievietēm" pamatīga, bieza grāmata. Maisiņā bija trīs da�ādi grūtniecības testu komplekti. Viņa citu pēc citas atvēra kastītes un izlasīja lieto�anas instrukcijas. Saturs visām bija apmēram vienāds. Ja mēne�reizes aizkavēju�ās vairāk par nedēļu, var veikt grūtniecības testu. Precizitāte deviņdesmit pieci procenti; ja rezultāts ir pozitīvs, proti, apstiprina grūtniecību, tad pēc iespējas ātrāk jākonsultējas ar ārstu speciālistu. Neva�jag steigties izdarīt secinājumus, pamatojoties tikai uz �ī testa rezultātiem. Tie nenozīmē neko vairāk kā "iespējama grūtniecība".

Lieto�ana vienkār�a. Urā trauciņā jāsavāc urīns un jāie�mērc tajā papīra strēmelīte. Vai arī jāuz�urā tie�i uz �īs strē�melītes. Tad pāris minū�u jānogaida. Ja strēmelīte iekrāsojas zila, ir iestājusies grūtniecība. Ja krāsa nemainās, tad nav. Vai ari ja apaļajā lodziņā parādās divas svitriņas, ir iestā�jusies grūtniecība. Ja svītriņa ir viena, grūtniecības nav. Detaļas nedaudz at�ķīrās, bet pamatprincips nemainījās. Pēc tā, vai urīnā atrodams horioniskais cilvēka gonadotropīns, var noteikt, ir vai nav iestājusies grūtniecība.

Horioniskais cilvēka gonadotropīns? Aomame stipri sa�viebās. Savā trīsdesmit gadus garajā sievietes dzīvē �ādu nosaukumu viņa dzirdēja pirmo reizi. Un visu �o laiku kaut kāda nesaprotama viela mani stimulē?

Aomame sāka �ķirstīt "Anatomijas enciklopēdiju sievie�tēm".

"Horioniskais cilvēka gonadotropīns izdalās grūtniecī�bas sākumposmā. Tas nodro�ina dzeltenā ķermeņa veido��anos," tā tur bija rakstīts. "Dzeltenais ķermenis izdala progesteronu un estrogēnu, lai saglabātu dzemdes iek�ējās sieniņas gļotādu un novērstu mēne�reizes. Tādējādi pama�zām izveidojas placenta. Laikā no septītās līdz devītajai grūt�niecības nedēļai placenta ir izveidojusies, dzeltenais ķer�menis vairs nav nepiecie�ams, un arī horioniskā cilvēka gonadotropīna loma ir beigusies."

Tātad, sākot no apaugļo�anās brī�a, tas izdalās no sep�tītās līdz devītajai nedēļai. Bet laika ziņā bija nelielas pro�blēmas. īsi sakot: ja testa rezultāti būs pozitīvi, tad grūt�niecība apstiprināsies. Ta�u negatīva rezultāta gadījumā secinājums nebūtu tikpat nepārprotams. Iespējams, ka �ī hormona izdalī�anās periods jau beidzies.

�urāt negribējās. Viņa izņēma no ledusskapja minerāl�ūdeni un izdzēra divas glāzes. Tik un tā �urāt negribējās. Nav nekādas steigas. Viņa, aizmirsusi par grūtniecības testu komplektiem, iekārtojās uz dīvāna un pievērsās Prustam.

Bija jau pāri trijiem, kad sagribējās �urāt. Savākusi urīnu piemērotā trauciņā, viņa ielika tajā papīra strēmelīti. Tā acu priek�ā pamazām mainīja krāsu un beigu beigās kļuva spilgti zila. Eleganti zilā krāsā, kas labi piestāvētu auto�ma�īnai. Mazam, zilam kabrioletam nolaist jumtu, doties izbraukumā pa piejūras ceļu un izbaudīt vasaras sākuma vēju. Ļoti labs noskaņojums. Bet viņa atrodas pilsētā, daudz�dzīvokļu nama vannas istabā, vēlīnā rudenī, un �ī zilā krāsa vēsta par grūtniecību vai arī par deviņdesmit piecu procentu lielu grūtniecības varbūtību. Aomame stāvēja vannas istabas spoguļa priek�ā un cie�i vērās nu jau zilajā papīra lapiņā. Tomēr, lai cik ilgi viņa tajā raudzītos, krāsa nemainīsies.

Dro�ības labad viņa izmēģināja vēl vienu testu. Par to bija teikts, ka jā�urā tie�i virsū papīra strēmelītei. Tagad kādu bridi �urāt negribēsies, tāpēc viņa iemērca strēmelīti trauciņā ar urīnu. Galu galā urīns bija pavisam svaigs, tikko savākts. Kāda tur at�ķirība �urāt tie�i virsū vai iemērkt? Rezultāts tāds pats. Plastmasas lodziņā parādījās divas svīt�riņas. Tās atkal vēstīja Aomamei: "Iespējama grūtniecība."

Aomame izlēja urīnu no trauciņa podā, norāva ūdeni. Izlietotās, pārkrāsoju�ās papīra strēmelītes ietina papīra sal�vetē un izmeta atkritumu kastē, izmazgāja trauciņu vannā. Tad aizgāja uz virtuvi un vēlreiz izdzēra divas glāzes ūdens. Rīt izmēģinās ari tre�o komplektu. Trīs ir labs skaitlis. One strike, two strikes. Elpu aizturējusi, gaidī�u pēdējo sitienu.

Aomame uzvārīja ūdeni un uzlēja karstu tēju, apsēdās uz dīvāna un turpināja lasīt Prustu. Ielika �ķīvīti piecus siera cepumus un, dzerdama tēju, tos grauza. Rāma pēcpus�diena. Ideāli piemērota lasī�anai. Ta�u, kaut arī acis skrēja pār rakstu zīmēm, rakstītā saturs domas nesasniedza. Nācās vienu un to pa�u vietu pārlasīt vairākkārt. Metusi lasī�anai mieru, viņa pievēra acis, traucās gar jūru zilā kabrioletā ar nolaistu jumtu. Vēj�, sāļi smar�odams pēc jūras, jauca viņai matus. Ceļa zīmē ceļmalā bija divas svītras. Tā vēstīja: "Uzmanību! Iespējama grūtniecība."

Aomame nopūtās, nolika grāmatu uz dīvāna.

Viņa labi saprata, ka nav nekādas vajadzības izmēģināt tre�o komplektu. Pat ja mēģinātu simt rei�u, rezultāts būs tāds pats. Veltīgi iz�ķiests laiks. Mans horioniskais cilvēka gonadotropīns attieksmi pret manu dzemdi nemainīs. Sar�gās dzelteno ķermeni, apturēs mēne�reizes, turpinās veidot placentu. Es esmu stāvokli. Hormons horioniskais cilvēka gonadotropīns to zina. Es to zinu. Varu sajust to adatas galviņas lielumā vēdera lejasdaļā. �obrīd pavisam maziņu. Nekas vairāk kā zīme par kaut ko. Bet beigu beigās tas dabūs placentu, izaugs liels. Barosies no manis, pamazām augs tum�ā, smagā �ķidrumā bez mitas, neatlaidīgi.

�ī viņai bija pirmā grūtniecība. Viņa bija ļoti uzmanīga pēc dabas un ticēja tikai tam, ko redzēja pati savām acīm.

Nodarbojoties ar seksu, noteikti pārliecinājās, vai partneris uzvilcis prezervatīvu. Pat dzērumā. Viņa nekad neaizmirsa to pārbaudīt. Un, kā jau bija teikusi vecajai kundzei no Adzabu, kop� viņai desmit gadu vecumā sākās mēne�reizes, tās ne reizi nebija kavēju�ās. Nekad nebija aizkavēju�ās ne par vienu dienu. Sāpes bija vieglas. Asiņo�ana ilga tikai pāris dienu. Tas viņai nekad netraucēja nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.

Menstruācijas sākās pāris mēne�u pēc tam, kad viņa skolā klasē bija saņēmusi Tengo roku. �ķita, ka abi �ie notikumi ir kaut kādā veidā savstarpēji saistīti. Tengo rokas pieskāriens varbūt bija viņā kaut ko satricinājis. Kad viņa pateica mātei, ka sāku�ās mēne�reizes, māte savilka neapmierinātu seju. It kā viņai būtu uzkrauta vēl viena apnicīga nasta. Vai nav drusku par agru, māte noteica. Ta�u Aomame nelikās par to ne zinis. Tas attiecās tikai uz viņu pa�u, uz māti ne mazākajā mērā, ne uz vienu citu arī ne. Viņa pati devusies iek�ā �ajā jaunajā pasaulē.

Un tagad Aomame ir stāvoklī.

Viņa iedomājās par ol�ūnām. Viena no man sarūpētajām vairāk nekā �etrsimt ol�ūnām (ar pa�u vidējo kārtas numuru) apņēmīgi apaugļojusies. Visticamāk, tajā septembra vakarā, kad briesmīgi gāza lietus. Es todien tum�ā istabā nogalināju cilvēku. Iedūru viņam smadzeņu lejasdaļā no spranda puses asu adatu. Ta�u �is vīrietis bija citāds nekā tie, ko nogali�nāju pirms tam. Viņ� zināja, ka viņu nogalinās, pat vairāk viņ� to vēlējās. Un beigu beigās es iedevu viņam to, pēc kā viņ� alka. Nevis kā sodu, bet kā �ēlastību. Un par to viņ� man iedeva kaut ko, ko es meklēju. Tum�ajā istabā noslēgtā derība. Un tonakt pavisam paslepus notika apaugļo�anās. Es ar �īm rokām laupīju cilvēkam dzīvību, un tajā pa�ā laikā dzīvība ienāca manī. Vai tā bija daļa no derības?

Aomame aizvēra acis un mēģināja apturēt savas domas. Kad galva bija tuk�a, tajā kaut kas ieplūda bez skaņas. Un tad viņa, pirms bija attapusies, jau skaitīja lūg�anu:

Mūsu 1�vs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība pār mums. Piedod mums mūsu parādus. Lai nāk Tava svētība pār mums mū�īgi mū�os. Āmen.

Kāpēc man tādā bridi pār lūpām nāk lūg�ana? Es neticu ne debesu tēvam, ne viņa valstībai. Bet tik un tā �ie vārdi bija kā iegrebti viņai smadzenēs. Viņa bija skaitījusi �o lūg�anu no trīs �etru gadu vecuma, vārdu nozīmi īsti nesaprazdama. Ja sajuka kaut vārds, viņa dabūja ar lineālu pa rokām. Parasti �ie vārdi bija neredzami, bet, ja kas atgadījās, tie uznira virspusē. Kā slepens tetovējums.

Ja es pateiktu mātei, ka esmu ieņēmusi nevainīgi, viņa to uztvertu kā smagu viņas ticības zaimo�anu. Galu galā nekāda jaunava jau neesmu. Protams, Aomame nebija nevai�nīga, un tomēr. Bet varbūt māte vispār par to neliktos ne zinis. Pat neklausītos. Es jau sen kā esmu pazudusi no viņas pasaules, tāds nevērtīgs cilvēks.

Jādomā citādi, Aomame nosprieda. Nav vērts meklēt iz�skaidrojumu neizskaidrojamam, ta�u paskatī�os uz �o parā�dību, kas ir īsta mīkla, no citas puses.

Vai es �o grūtniecību uztveru kā kaut ko labu, ko man vajadzētu pieņemt? Vai kā kaut ko nevēlamu, kaut ko ne�laikā nāku�u?

Lai kā viņa domātu, ne līdz kādam secinājumam netika. Es �obrīd esmu pārsteigta. Samulsusi un apjukusi. �ķeļos uz pusēm. Un, saprotams, man nav viegli pieņemt �o jauno ziņu, ar ko tikko esmu saskārusies. Tomēr Aomame �o sīciņo siltuma avotu vēroja ar ziņkāri. Protams, viņa izjuta arī nemieru un bailes. Varbūt tas pārspēj manas iedomas. Tas ēdīs un iznīcinās mani no iek�puses. Domās pazibēja da�ā�das nepatīkamas iespējamības. Ta�u pa�os pamatos viņa izjuta veselīgu ziņkāri. Tad no tā visa iznira viena doma. Kā negaidīts gaismas stars tumsā.

Varbūt manā dzemdē ir Tengo bērns?

Aomame viegli saviebās, tad brīdi apsvēra �o iespēja�mību. Kāpēc man būtu jāgaida Tengo bērns?

Ja nu domāt par to tā? Tajā sajukuma naktī, kad �ajā pasaulē notika sazin kas, Tengo izdevās nodot savu sēklu manai dzemdei. Starp zibeni un pērkonu, tumsu un slep�kavību loģiski neizskaidrojami pavērās kāds cits ceļ�. Lai�kam tikai uz brīdi. Un mēs �o ceļu veikli izmantojām. Mans ķermenis izmantoja �o iespēju, es kāri pieņēmu Tengo sevī, un notika apaugļo�anās. Mana ol�ūna nr. 201 vai nr. 202 notvēra vienu no viņa miljoniem spermatozoīdu. Tikpat veselīgu un gudru, un godīgu kā tā īpa�nieks.

Tā nu gan ir viena neprātīga doma. Nekādas loģikas. Lai kādiem vārdiem es censtos izskaidrot, neviens �ajā pasaulē to nesaprastu. Un arī stāsts par to, ka esmu stāvoklī, ir ārpus jebkuras loģikas. Bet ir ta�u 1Q84. gads. Pasaule, kurā jebkas ir iespējams.

Un ja nu tas patie�ām ir Tengo bērns? Aomame iedo�mājās.

Torīt, stāvot pilsētas tre�ās automaģistrāles malā, es ne�nospiedu pistoles gaili. Biju devusies turp ar patiesu apņē�mību mirt, iebāzu stobru mutē. No nāves man nemaz nebija bail. Jo es mirtu, lai glābtu Tengo. Bet kaut kāds spēks iedar�bojās uz mani, neļāva man mirt. Kāda ļoti tāla balss sauca mani vārdā. Vai tāpēc, ka es biju grūta? Vai �is kaut kas mēģināja man pavēstīt par dzīvību manī?

Un tad Aomame atcerējās eleganto pusmū�a sievieti, kas sapni iedeva mēteli, ar ko piesegt kailo ķermeni. Viņa izkāpa no sudrabainā mersedesa un pasniedza man vieglu, mīkstu krēmkrāsas mēteli. Viņa zināja, ka esmu stāvoklī. Maigi pasargāja mani no cilvēku nekautrīgajiem skatieniem, no aukstā vēja, no cita kā ļauna.

Tā bija laba zīme.

Aomame atslābināja sejas muskuļus, atguva ierasto sejas izteiksmi. Kāds mani uzmana, mani pasargā, Aomame nodo�māja. Es neesmu glu�i viena. Laikam.

Aomame, paņēmusi atdzisu�o tēju, piegāja pie loga. Iz�gāja uz balkona, iekārtojās no ārpuses neredzamajā dārza krēslā, pa spraugām margās vērās uz rotaļlaukumu. Mēģi�nāja domāt par Tengo. Ta�u �ovakar nezin kāpēc nespēja domāt par viņu. Viņai prātā pazibēja Ajumi Nakano seja. Ajumi priecīgi smaidīja. Tik dabisku, neviltotu smaidu. Abas sēdēja restorānā pie galda ar vīna glāzēm rokās. Abas bija krietni iereibu�as. Augstākās klases burgundietis sajaucās ar viņu asinīm un iekrāsoja apkārtējo pasauli viegli vio�letu.

"Paklau, Aomame," Ajumi, ar pirkstu paberzējusi vīna glāzi, teica, "�ajā pasaulē loģikas nepietiek un labestības pietrūkst."

"Tā varbūt ir. Ta�u neliecies par to ne zinis. �ai pasaulei drīz pienāks gals," Aomame sacīja. "Un tad nāks debesu valstība."

"Nevaru vien sagaidīt," Ajumi atteica.

Kāpēc es tolaik ierunājos par debesu valstību, Aomame nesaprata. Kāpēc es pēk�ņi sarunā ievilku debesu valstību, kurai pati neticu? Un drīz pēc tam Ajumi nomira.

Kad par to ieminējos, laikam gan domāju par citādu de�besu valstību nekā tā, kurai tic jehovie�i. Par manis pa�as iztēlē uzzīmēto "debesu valstību", personisko. Tāpēc tie vārdi nāca tik dabiski. Bet kādai debesu valstībai es īsti ticu? Kāda debesu valstība sekos pasaules bojāejai?

Viņa maigi uzlika roku uz vēdera. Ieklausījās. Saprotams, lai kā viņa ausījās, tomēr neko nesadzirdēja.

Lai kā arī būtu, Ajumi ir izkritusi no �īs pasaules. �ibujas viesnīcā, rokas saslēgtas aukstos, cietos roku dzel�os, no�ņaugta ar jostu (un, cik Aomamei zināms, slepkava vēl joprojām nebija atrasts). Pēc tiesu medicīnas ekspertīzes sek�cijas atkal sa�ūta kopā, aizvesta uz krematoriju, sadedzināta. Ajumi Nakano tāda cilvēka vairs nav �ajā pasaulē. Viņas miesa un asinis zudu�as. Viņa palikusi vairs tikai arhīvu un atmiņu pasaulē.

Nē, varbūt tā nemaz nav. Varbūt viņa sveika un vesela dzīvo 1Q84. gada pasaulē. Burk�ķ par to, ka viņai neļauj nēsāt ieroci, kā aizvien liek soda kvītis par neatļautu stāvē�anu ma�īnām aiz logu tīrītājiem. Apstaigā pilsētas vidusskolas, izglītojot vidusskolnieces par kontracepciju. Paklausieties, bez prezervatīva nekādas penetrācijas!

Aomamei gribējās satikt Ajumi. Ja varētu otrreiz uzkāpt pa pilsētas automaģistrāles rezerves kāpnēm, atgriezties atpakaļ 1984. gada pasaulē, varbūt izdotos viņu vēlreiz satikt. Tur Ajumi atkal būtu sveika un vesela un mani neva�jātu tipi no "Pirmsākumiem". Varbūt mēs varētu iegriezties restorānā Nogidzakā un iemalkot burgundieti. Vai ari�

Uzkāpt atpakaļ pa pilsētas automaģistrāles rezerves kāpnēm?

Aomame atgriezās pie �īs domas, it kā patinot atpakaļ kaseti. Kāpēc man tas iepriek� nebija ienācis prātā? Kāpnes līdzās Esso reklāmai bija pazudu�as. Bet varbūt, ejot no otras puses, man izdotos? Jākāpj nevis lejā, bet aug�ā pa kāpnēm? Man jāatgrie�as tajā būvmateriālu laukumā zem kāpnēm, no turienes jāuzkāpj atpakaļ uz pilsētas tre�o automaģistrāli. Jāiet pretējā virzienā. Varbūt tā man jārīkojas.

Aomame gribēja tūlīt pat steigties prom, doties uz Sangendzjaju, pārbaudīt �o varbūtību. Ir vērts kaut vai pamēģi�nāt. Uzvilkt to pa�u kostīmu, apaut tās pa�as augstpapē�u kurpes, kāpt pa tām pa�ām zirnekļu tīkliem noklātajām kāpnēm.

Ta�u viņa �o impulsu apspieda.

Nē, nevar. Es nedrīkstu to darīt. Nonācu �ajā 1Q84. gada pasaulē, lai vēlreiz satiktos ar Tengo. Un laikam es sevī nesu viņa bērnu. Man viņ� vēlreiz jāsatiek �ajā jaunajā pasaulē. Vismaz līdz tam brīdim es nedrīkstu iet prom. Lai kas arī notiktu.

Nākamās dienas pēcpusdienā piezvanīja Tamaru.

-����� Vispirms par to NHK abonentmaksas iekasētāju, Tamaru sacīja. Es piezvanīju uz NHK biroju un pārbau�dīju. Iekasētājs, kur� strādā Koend�i rajonā, neatceras, ka būtu klauvējis pie 303. dzīvokļa durvīm. Viņ� jau iepriek� pārbaudījis, ka tur ir uzlīme par maksājumu bankā. Turklāt viņ� teica: ja tur ir zvans, tad nebūtu klauvējis. Tā tikai varot apdauzīt rokas. Un tajā dienā viņ� vispār apstaigājis citu rajonu. Cik varēja noprast no sarunas, viņ� nemeloja. Veterāns, nostrādājis tur piecpadsmit gadus, pazīstams kā ļoti pacietīgs un rāms cilvēks.

-���� Un tādā gadījumā� Aomame noteica.

-���� Tādā gadījumā varbūtība, ka �is cilvēks nav abonent�maksas iekasētājs, krietni palielinās. Kāds, uzdodoties par NHK abonentmaksas iekasētāju, nāk un klauvē pie durvīm. Arī tas cilvēks, ar kuru runāju pa telefonu, par to ir noba��ījies. Ja izrādīsies, ka kāds uzdodas par abonentmaksas iekasētāju, NHK nonāks nepatīkamā situācijā. Viņ� gribēja satikties un pēc iespējas sīkāk noskaidrot visus notikuma apstākļus. Es, protams, atteicos. Patiesībā nekāds reāls ļau�nums nav nodarīts, negribu no tā visa uzpūst lielu lietu.

-��� Varbūt tas vīrietis ir psihiski slims vai ari kāds no tiem, kas mani meklē?

-��� Es nedomāju, ka jūsu vajātāji tā izrīkotos. Tas viņiem neko nedotu, glu�i otrādi darītu jūs piesardzīgu.

-���� Bet, ja tas ir psihiski slims cilvēks, kāpēc viņ� izvēlas tie�i �īs durvis? Apkārt ir daudz citu durvju. Es vienmēr raugos, lai no ārpuses neredzētu gaismu, netrok�ņoju. Un tomēr �ķiet, ka tas vīrietis tī�ām izvēlas �o dzīvokli, lai klau�dzinātu pie tā durvīm. Tas vīrietis zina, ka es te iek�ā slēpjos. Vismaz viņ� apgalvo, ka zinot. Un mēģina par katru cenu panākt, lai es atveru durvis.

-��� Vai jūs domājat, ka tas vīrietis nāks vēlreiz?

-��� Nezinu. Bet, ja viņ� no tiesas apņēmies panākt, lai es atveru durvis, tad nāks un nāks, līdz dabūs tās vaļā.

-��� Liek jums bailēs nodrebēt?

-��� Nē, es nedrebu, Aomame sacīja. Man tas vienkār�i nepatīk.

-��� Man, protams, ari nepatīk. Nepavisam nepatīk. Bet, ja �is viltvārdis abonentmaksas iekasētājs atkal parādās, mēs nevaram zvanīt ne NHK, ne policijai. Un, pat ja jūs man to paziņotu, kamēr es ieradī�os, tas vīrietis, visticamāk, jau būs prom.

-���� Gan pati tik�u ar to galā, Aomame sacīja. Lai kā mani provocētu, es durvis vaļā nevēr�u.

-���� Domāju, ka viņ� izmēģinās visus provocē�anas paņē�mienus.

-��� Laikam gan, Aomame atteica.

Tamaru strupi nokāsējās un mainīja sarunas tematu.

-��� Vai saņēmāt aptiekas komplektus?

-���� Rezultāts ir pozitīvs, Aomame skaidri atbildēja.

-��� Tie�s trāpījums, tā teikt.

-���� Tie�i tā. Izmēģināju divus komplektus. Viens un tas pats rezultāts.

Klusums. Kā litogrāfija, kurā raksti vēl nav iegrebti.

-���� Ne mazāko �aubu? Tamaru pavaicāja.

-���� Man tas jau uzreiz bija skaidrs. Testi to tikai apstip�rināja.

Tamaru �o klusuma litogrāfiju viegli paberzēja ar pirkstu galiņiem.

-��� Man nāksies uzdot tie�u jautājumu, viņ� sacīja. Jūs dzemdēsiet vai gribat no tā atbrīvoties?

-���� Es negribu atbrīvoties.

-��� Tātad dzemdēsiet.

-���� Ja viss notiks, kā nākas, tad tas varētu būt nākamā gada jūnijā-jūlijā.

Tamaru galvā sarēķināja.

-���� Skaidrs, tad mums nāksies nedaudz mainīt plānus.

-���� Man ļoti �ēl, ka tā.

-��� Nevajag atvainoties, Tamaru sacīja. Lai arī kādi būtu apstākļi, sievietei ir tiesības dzemdēt. �īs tiesības mums jāaizstāv.

-��� Izklausās pēc Cilvēktiesību deklarācijas, Aomame no�teica.

-����� Dro�ības labad pavaicā�u vēlreiz: tātad jums nav ne jausmas, kur� varētu būt bērna tēvs?

-���� Kop� jūnija man seksuālu attiecību nav bijis.

-��� Tātad nevainīga ieņem�ana?

-��� Ticīgi cilvēki, to dzirdot, niknotos.

-��� Ja notiek kaut kas neparasts, vienmēr atradīsies kāds, kur� kļūs nikns, Tamaru sacīja. Ta�u, ja reiz esat stāvoklī, vajadzētu pēc iespējas ātrāk iet pie speciālista izmeklēties. Jūs nevarat visu grūtniecības laiku pavadīt ieslēgusies dzī�voklī.

Aomame nopūtās.

-��� Atļaujiet man palikt te līdz gada beigām. Es neradī�u problēmas.

Tamaru bridi klusēja, tad ierunājās:

-��� Līdz �ī gada beigām palieciet. Tā, kā iepriek� solījām. Bet nākamā gada sākumā jāpārceļas uz citu, mazāk bīstamu vietu, kur būtu pieejama medicīniskā palīdzība. Vai jūs to saprotat?

-��� Saprotu, Aomame atbildēja. Tomēr viņa nejutās par to pilnībā pārliecināta. Vai man vajadzēs doties prom no �ejienes arī tad, ja nebū�u satikusi Tengo?

-��� No manis arī reiz viena sieviete kļuva grūta, Tamaru sacīja.

Aomame uz brīdi zaudēja valodu.

-���� No jums? Bet jūs ta�u esat�

-��� Tie�i tā. Gejs. Bez jebkādiem kompromisiem. Kop� se�niem laikiem un arī tagad. Un arī turpmāk tāds bū�u.

-���� Bet padarījāt sievieti grūtu?

-��� Kam negadās kļūdīties, Tamaru atteica. Ta�u humora pieskaņu tur nejuta. Neiedziļinā�os apstākļos. Tas bija jaunībā. Tikai vienu reizi, un tie�s trāpījums.

-���� Ko tā sieviete iesāka?

-���� Es nezinu, Tamaru sacīja.

-���� Nezināt?

-��� Es zinu līdz grūtniecības sestajam mēnesim. Kas notika tālāk, nezinu.

-���� Sestajā mēnesī grūtniecību vairs nevar pārtraukt.

-��� Arī to es zinu.

-��� Ļoti iespējams, ka piedzima bērns, Aomame noteica.

-��� Visticamāk.

-Ja bērns patie�ām piedzima, jūs negribējāt viņu satikt?

-���� īpa�as intereses man nav, Tamaru bez vilcinā�anās atbildēja. Man nav tāds dzīvesveids. Un kā ar jums? Vai gribēsiet satikt savu bērnu?

Aomame to brīdi apdomāja.

-��� Bērnībā vecāki mani pameta. Es nevaru iedomāties, kā tas būtu mans bērns. Man nav īstā piemēra.

-���� Bet tik un tā jūs laidīsiet �o bērnu pasaulē. Vardarbī�gajā, haotiskajā pasaulē.

-��� Es meklēju mīlestību, Aomame atteica. Bet ne mīles�tību starp mani un bērnu. To pakāpi vēl neesmu sasniegusi.

-���� Bet bērns ir daļa no �is mīlestības?

-���� Laikam. Kaut kādā veidā.

-��� Bet, ja viss nebūs tā, kā cerēts, ja izrādīsies, ka bērns nav daļa no �is mīlestības? Tas bērnu ievainos. Tāpat kā mūs abus.

-���� Var būt ari tā. Ta�u es jūtu, ka tā nebūs. Intuitīvi.

-����� Man ir dziļa cieņa pret intuīciju, Tamaru sacīja. Bet, reiz ego nācis �ajā pasaulē, tam jānes morāles nasta. To neaizmirstiet.

-���� Kas to teicis?

-���� Vitgen�teins.

-���� Neaizmirsī�u, Aomame teica. Ja jūsu bērns pie�dzima, cik viņam tagad būtu gadu?

Tamaru galvā sarēķināja.

-���� Septiņpadsmit.

-���� Septiņpadsmit. Aomame iedomājās septiņpadsmit gadus vecu puisi vai meiteni ar morāles nastu plecos.

-���� Es to pastāstī�u kundzei, Tamaru sacīja. Viņa pati gribēja ar jums parunāt. Es jau vairākkārt esmu teicis, ka, no dro�ības viedokļa raugoties, man tas nepatīk. Tehniski viss iespējamais ir izdarīts, tomēr telefons ir riskants sazi�ņas līdzeklis.

-���� Skaidrs.

-���� Bet viņa ir ļoti norūpējusies par jums.

-���� Es saprotu. Esmu ļoti pateicīga par to.

-��� Būtu prātīgi uzticēties viņai un pieņemt viņas padomu. Viņa ir ļoti gudrs cilvēks.

-���� Protams, Aomame atbildēja.

Bet tik un tā man jādomā pa�ai un pa�ai sevi jāpasargā. Vecā kundze no Adzabu ir ļoti gudrs cilvēks. Un ļoti ietek�mīgs. Tomēr ir tādas lietas, ko viņa nezina. 1Q84. gada dar�bības princips. To viņa diez vai zina. Un diez vai viņa ir pamanījusi, ka debesīs ir divi mēne�i.

Nolikusi klausuli, Aomame apmēram pusstundu nogulēja uz dīvāna. īsā, bet dziļā miegā. Sapņoja, bet sapnis bija tuk�s. Un viņa tajā tuk�umā domāja visādas domas. Un raks�tīja ar neredzamu tinti baltā piezīmju grāmatiņā. Kad pamo�dās, prātā bija aptuvens, bet skaidrs tēls. Man piedzims tas bērns. Tā mazā radība dro�i ienāks �ajā pasaulē. Tamaru vārdiem runājot, ar neizbēgamo morāles nastu plecos.

Viņa piespieda roku pie vēdera, ieklausījās. Vēl neko ne�dzirdēja. Pagaidām.

Paēdis brokastis, Tengo vannas istabā nomazgājās karstā du�ā. Izmazgāja matus, pie izlietnes noskuvās. Pārģērbās izmazgātajās un iz�āvētajās drēbēs. Pēc tam devās prom no viesnīcas, stacijas kioskā nopirka rīta avīzes, iegāja tuvējā kafejnīcā un tur dzēra karstu, melnu kafiju.

Avīzē nevienu interesi rosino�u notikumu nemanīja. Pa�saule vismaz sprie�ot pēc �īsdienas avīzēm bija garlai�cīga un bezjēdzīga vieta. �ķita, ka tikpat labi viņ� varētu lasīt iepriek�ējās nedēļas laikrakstu. Tengo salocīja avīzi un paskatījās rokaspulkstenī. Bija pusdesmit, apmeklētāju pie�ņem�anas laiks pansionātā sākās no desmitiem.

Sagatavoties prombrauk�anai bija vienkār�i. Jau ierodo�ties, mantu viņam nebija daudz. Pāris drēbju kārtu maiņai, tualetes piederumi, nedaudz grāmatu, manuskripta lapu �ūksnis, tas arī viss. Mantas viegli ietilpa audekla plecu somā. Viņ� uzmeta somu plecā, samaksāja viesu nama rēķinu, pie stacijas iekāpa autobusā un devās uz pansionātu. Bija jau ziemas sākums. No rīta uz jūras piekrasti tikpat kā neviens nebrauca. Viņ� vienīgais izkāpa pieturā pie pansionāta.

Pansionāta reģistratūrā viņ� kā aizvien ierakstīja savu vārdu un iera�anās laiku apmeklētāju reģistrācijas �urnālā.

Reģistratūrā pie letes sēdēja līdz �im vēl neredzēta, jauna medmāsa. Viņai bija ārkārtigi garas rokas un kājas, mutes kaktiņos vīdēja smaids; viņa izskatījās kā prāvs zirneklis, kur� rāda ceļu tiem, kas nomaldīju�ies me�ā. Parasti reģis�tratūrā bija māsiņa Tamura, pusmū�a sieviete ar brillēm. �orīt viņu nemanīja. Tengo tāpēc jutās nedaudz atvieglots. Viņ� bija baidījies, vai tikai viņa neizteiks kādas daudzno�zīmīgas piezīmes par to, ka viņ� vakar pavadīja Kumi Ada�i uz mājām. Nemanīja ari māsiņu Omuru, kurai aizvien matos bija iesprausta pildspalva. It kā visas trīs būtu bez pēdām nozudu�as no zemes virsas. Glu�i kā trīs raganas no "Makbeta".

Tā, protams, nebija. Kumi Ada�i bija brīvdiena. Abas pārē�jās bija teiku�as, ka �odien viņām ir parasta darbadiena. Tā sagadījies, ka �obrīd viņas strādā kaut kur citur pansionātā.

Tengo uzkāpa pa kāpnēm, devās uz tēva palātu otrajā stāvā. Divreiz viegli pieklauvējis, atvēra durvis. Tēvs gulēja gultā tādā pa�ā pozā kā aizvien. Pie rokas piestiprinātas intravenozās sistēmas caurulītes, urīna izvadkanālā ievie�tots katetrs. Kop� vakardienas nekādu pārmaiņu. Logs aiz�vērts, pat aizkars aizvilkts priek�ā. Gaiss palātā bija pārlieku smags un sastāvējies. Tajā bija neiz�ķirami sajauku�ās zāļu, puķu vāzes, slimnieka elpas, ekskrementu un citu dzīvības smar�u dvakas. Pat ja spēks uzturēt dzīvību bija zudis, pat ja apziņas jau ilgu laiku nebija, vielu apmaiņa neapstājās. Tēvs bija uz lielās robe��ķirtnes malas, ta�u dzīvot, citiem vārdiem sakot, nozīmē izdalīt smakas.

Ienācis palātā, Tengo uzreiz devās pāri istabai, atvilka aizkarus un pla�i atvēra logu. Bija jauks rīts. Te noteikti jāizvēdina. Arā bija padzestrs, bet auksts vēl nebija. Istabā iespīdēja saule, jūras vēj� sapurināja aizkarus. Viena kaija laidās līdz ar vēju, abas kājas glīti zem sevis pavilku�i, pār�slīdēja pāri prie�u galotnēm. Izplūkāta zvirbuļu rinda sēdēja uz elektrības vadiem, ik pa laikam mainīdamies vietām, it kā viņi būtu notis, kuras kāds pārraksta. Vārna ar lielu knābi piemetās uz laternas, pārlaida vērīgu skatienu apkārtnei, it kā pārdomādama, ko īsti iesākt. Augstu debesis manīja pāris mākoņu strēļu. Tās bija tik tālu un tik augstu, it kā būtu ar cilvēku darbo�anos glu�i nesaistītas abstraktas idejas.

Tengo, uzgriezis slimniekam muguru, bridi vēroja �o ainavu. Dzīvos un nedzīvos. Kustīgos un nekustīgos. Pa logu redzamā ainava nemainījās. Nekā neredzēta tajā nebija. Pasaulei jārit tālāk, un tā to ari dara. Tā, glu�i kā lēts modi�nātājs, kā nebūt tiek galā ar savu uzdevumu. Tengo bez�mērķīgi vērās �ajā ainavā, tikai lai novilcinātu bridi, kad vajadzēs pagriezties pret tēvu. Ta�u, saprotams, bezgalīgi to atlikt nevarēja.

Tengo beidzot saņēmās, apsēdās uz metāla krēsla līdzās gultai. Tēvs gulēja uz muguras, pret griestiem pavērstu seju, aizvērtām acīm. Sega, kas bija uzvilkta līdz pat kaklam, ne�maz nebija saburzījusies. Acis dziļi iekritu�as. It kā kādas daļas pietrūktu un acu dobumi vairs nespētu noturēt acābolus, tik dziļi iekritu�as tās izskatījās. Ja tēvs atvērtu acis, viņ� raudzītos kā no alas dziļumiem.

-��� Tēvs, Tengo iesāka.

Tēvs neatbildēja. Vēja pūsma palātā pēk�ņi apstājās, aiz�kari nolaidās. It kā kāds cilvēks, iesācis darbu, pēk�ņi būtu atcerējies kaut ko citu. Pēc brī�a, kā atkal saņēmies, vēj� atsāka pūst.

-���� Es tagad atgriezī�os Tokijā, Tengo sacīja. Nevaru bezgalīgi ilgi �eit palikt. Man jāatgrie�as darbā. Mana dzīve nav nekas īpa�s, un tomēr tā ir mana dzīve.

Tēvam uz vaigiem bija izsprauku�ies asi bārdas rugāji. Divu triju dienu bārda. Medmāsas gan ar elektrisko skuvekli bārdu nodzina. Bet ne katru dienu. Sirmi un melni mati. Viņ� bija tikai se�desmit �etrus gadus vecs, bet izskatījās pilnīgi kā ve�uks. It kā kāds pārpratuma dēļ būtu �ī vīrie�a dzīves filmu patinis uz priek�u.

-���� Visu �o laiku, ko es te pavadīju, jūs tā ari nepamodāties. Cik noprotu no ārsta teiktā, jūsu ķermenis nemaz nav tik sliktā stāvoklī. Savādi, fiziskās veselības ziņā tikpat kā nekas nav mainījies.

Tengo ieturēja pauzi, gaidīja, līdz tēvs uztvers viņa sacīto.

-��� Es nezinu, vai mana balss jūs aizsniedz. Iespējams, pat ja tā liek bungādiņām vibrēt, tālākais savienojums ir pār�trūcis. Var būt ari tā, ka mani vārdi aizsniedz jūsu apziņu, bet jūs nespējat uz tiem reaģēt. Es nezinu, kā īsti ir. Ta�u es ar jums sarunājos, lasīju priek�ā grāmatas, pieņemot, ka mana balss jūs aizsniedz. Citādi nebūtu bijis jēgas ar jums sarunāties un bez sarunā�anās mana uzturē�anās �eit būtu bezjēdzīga. Nepratī�u to veikli izskaidrot, bet man �ķiet, ka es kaut kādu vieglu reakciju sajutu. Varbūt ne viss, bet vissvarīgākais jūs tomēr aizsniedz.

Atbildes nebija.

-���� Iespējams, tas, ko tagad teik�u, izklausīsies muļķīgi. Ta�u es atgriezī�os Tokijā un nezinu, kad atbrauk�u nākam�reiz. Tāpēc man tomēr jāpasaka tas, ko jūtu. Ja domājat, ka tās ir muļķības, smejieties bez kautrē�anās. Protams, ja varat pasmieties.

Tengo brīdi klusēja un pētīja tēva seju. Protams, nekādas reakcijas.

-��� Jūsu miesa ir komā. Jums zudusi apziņa un sajūtas, dzīvojat mehāniski, ierīces uztur jūs pie dzīvības. Dzivs līķis, tā teica ārsts. Saprotams, viņ� izteicās vairāk aplinkus. Medi�cīniski tā laikam ari ir. Bet varbūt tā ir tikai izlik�anās. Varbūt patiesībā jūsu apziņa it nemaz nav zudusi? Jūs, komā gulo�o miesu atstājis te, savu apziņu esat pārcēlis kaut kur citur. Es visu laiku manu tādas zīmes. Nezin kāpēc man tā �ķiet.

Klusums.

-��� Fantastiska iedoma, to es saprotu. Ja es kādam pateiktu, to sauktu par murgiem. Ta�u es nezin kāpēc tam ticu. Jūs laikam zaudējāt jebkuru interesi par �o pasauli. Bijāt vilies, zaudējis cerības, jums vairs ne par ko nebija daļas. Un tāpēc pamētāt savu fizisko ķermeni, pārcēlāties uz kādu citu vietu, kur dzīvojat citu dzīvi. Laikam kādā savā, iek�ējā pasaulē.

Atkal klusums.

-���� Es paņēmu darbā atvaļinājumu, atbraucu uz �o pil�sētiņu, apmetos viesu namā, katru dienu braucu �urp jūs apciemot un sarunāties ar jums. Tā pagāju�as divas nedē�ļas. Tomēr jūs apciemot un rūpēties par jums nebija mans vienīgais mērķis. Biju nodomājis saprast, no kurienes esmu nācis, ar ko mani saista asins saites. Bet tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Lai ar ko būtu vai nebūtu saistīts, es esmu es pats. Un jūs esat mans tēvs. Es domāju, ka tā ir labi. Nezinu, vai to varētu saukt par izlīgumu. Varbūt esmu izlīdzis pats ar sevi. Var būt, ka tā.

Tengo dziļi ieelpoja. Tad pazemināja balsi.

-���� Vasarā jūs vēl bijāt pie apziņas. Kaut arī prāts bija diezgan duļķains, tomēr apziņa vēl funkcionēja kā apziņa. Toreiz es tajā palātā atkal satikos ar kādu meiteni. Viņa tur parādījās pa to laiku, kamēr jūs aizveda uz izmeklējumiem. Visticamāk, tas bija kaut kas līdzīgs viņas otrajam es. �oreiz es atbraucu uz �o pilsētu un uzturējos �eit tik ilgi tāpēc, ka cerēju satikt viņu vēlreiz. Tas bija īstais iemesls.

Tengo nopūtās, uzlika rokas uz ceļgaliem.

-��� Tomēr viņa neparādījās. Toreiz viņa �eit ieradās gaisa kūniņā tā ir kaut kas līdzīgs kapsulai -, un tā viņu ieskāva. Lai to sīkāk izskaidrotu, vajadzētu ilgi runāt, bet gaisa kūniņa ir izdomāta, iztēles radīta. Ta�u tagad tā vairs nav tikai izdoma. Nu ir grūti iz�ķirt, kur ir robe�a starp realitātes un izdomas pasauli. Tagad pie debesīm ir divi mēne�i. Arī tie �eit ienāku�i no iztēles pasaules.

Tengo ieskatījās tēvam sejā. Nez vai viņ� spēj izsekot stāstītajam?

-��� Un, ja turpinu stāstīt �ajā kontekstā, tad doma, ka jūs esat atdalījis apziņu no miesas un pārcēlies uz citu pasauli, kur brīvi pārvietojaties, vairs ne�ķiet tik dīvaina. Varētu teikt, ka apkārtējās pasaules likumi kļūst vaļīgāki. Un, kā jau pirmīt teicu, man ir dīvaina sajūta. Proti, ka jūs patie�ām tā darāt. Piemēram, klauvējat pie mana dzīvokļa durvīm Koend�i. Jūs saprotat, vai ne? Uzdodaties par NHK abonentmaksas iekasētāju, klauvējat pie durvīm, skaļi izkliedzat draudus gaitenī. Tie�i tāpat, kā es to labi atceros no seniem laikiem I�ikavā.

Varēja manīt, ka gaiss istabā nedaudz sabiezē. Kaut ari logs bija vaļā, nekādas skaņas iek�ā tikpat kā neieplūda. Tikai zvirbuļi ik pa brīdim kā attapu�ies ie�ivinājās.

-��� �obrīd manā Tokijas dzīvoklī ir kāda meitene. Viņa nav mana mīļākā. Izveidoju�ies tādi apstākļi, ka viņa pagaidām pie manis slēpjas. Viņa pirms pāris dienām man pa telefonu stāstīja par NHK abonentmaksas iekasētāja iera�anos. Kā tas vīrietis klauvējis pie durvīm, ko teicis, gaitenī stāvēdams, ko darījis. Cik ļoti tas viss atgādināja jūs! Viņa bija dzirdējusi tās pa�as frāzes, kuras es labi atceros. Tie�i tās, kuras biju cerējis aizmirst. Un tad es iedomājos, vai tikai jūs neesat tas abonentmaksas iekasētājs. Vai es kļūdos?

Tengo klusēja tikai pusminūti. Ta�u tēvam pat neviena skropsta nenotrlsēja.

-���� Es gribētu tikai vienu lai jūs vairs nekad neklauvētu pie manām durvīm. Man nav televizora. Turklāt tās dienas, kad mēs kopā apstaigājām pilsētu, ievācot abonentmaksu, jau sen pagāju�as. Mēs par to jau sen vienojāmies. Tas sko�lotājas klātbūtnē. Viņa bija mūsu klases audzinātāja, maza auguma, ar brillēm. Jūs ta�u to atceraties? Tāpēc pie manām durvīm vairs neklauvējiet. Un ne tikai pie manām. Ari pie citu cilvēku durvīm neklauvējiet. Jūs vairs neesat NHK abo�nentmaksas iekasētājs, jums nav tiesību tā tramdīt cilvēkus.

Tengo piecēlās no krēsla, piegāja pie loga un atkal vērās ainavā aiz tā. Vecs vīrs, biezu d�emperi mugurā, spieķi rokā, gāja gar prie�u rindu. Laikam izgājis pastaigāties. Sirms, gara auguma, stalts. Ta�u neveiklu gaitu. It kā viņ� būtu aizmirsis, kā jāiet, spēra soli pa solim, kā mēģinot to atce�rēties. Tengo bridi vēroja �o stāvu. Vecais vīrs lēni �ķērsoja dārzu, tad iegriezās ap nama stūri un pazuda skatienam. Tā ari neatcerējies, kā pareizi jāiet. Tengo atkal pagriezās pret tēvu.

-��� Es jums neko nepārmetu. Jums ir tiesības pārcelt savu apziņu, kur jums tīk. Jūsu dzīve, jūsu apziņa. Jums ir savs priek�stats par to, kas ir pareizi, un jūs to realizējat dzīvē. Man nav nekādu tiesību pret to iebilst. Bet jūs vairs neesat NHK abonentmaksas iekasētājs. Tāpēc jūs nedrīkstat izlikties, ka esat no NHK. Pat ja jūs to darīsiet, tas neko nelīdzēs.

Tengo apsēdās uz palodzes un �aurās palātas gaisā mek�lēja vārdus.

-���� Es īsti nezinu, kāda bijusi jūsu dzīve, kādi prieki un kādas bēdas pieredzēti. Bet, pat ja palicis kaut kas nepie�pildīts, jūs nevarat iet to meklēt pie citu cilvēku durvīm. Pat ja tā ir jums visierastākā vieta, pat ja jums tas īpa�i labi padodas.

Tengo klusēdams vēroja tēva seju.

-���� Es gribētu, lai jūs vairs neklauvējat ne pie vienām dur�vīm. Tas ir vienīgais, ko es jums, tēvs, lūdzu. Man jāiet. Es katru dienu braucu �urp, sarunājos ar jums, komā gulo�u, lasīju priek�ā grāmatas. Un tā vismaz kaut kādā mērā no�nācu pie izlīguma. Un tas notika �ajā, reālajā pasaulē. Jums laikam tas nepatiks, bet labāk būtu vēlreiz atgriezties �eit. Jūs piederat �ai vietai.

Tengo paņēma somu, uzmeta plecā.

-���� Es nu ie�u.

Tēvs neko nepateica, nepakustējās, acis neatvēra. Kā aiz�vien. Ta�u no viņa it kā strāvoja pārdomas. Tengo aizturēja elpu, gaidīja kādu zīmi. �ķita, ka tēvs tūlīt, tūlīt atvērs acis un piecelsies. Tomēr tas nenotika.

Reģistratūrā sēdēja zirneklim līdzīgā māsiņa ar garajām rokām un kājām. Pie krūtīm piespraustā vārda zīmīte vēstīja "Tamaki".

-���� Es atgrie�os Tokijā, Tengo sacīja māsiņai Tamaki.

-��� �ēl gan, ka jūsu tēvs nenāca pie samaņas, kamēr bijāt �eit, viņa kā mierinot teica. Ta�u viņ� noteikt priecājās, ka jūs tik ilgi te bijāt.

Tengo nevarēja izdomāt, ko lai uz to atbild.

-���� Nododiet, lūdzu, sveicienus pārējām māsiņām. Liels paldies par rūpēm.

Tā ari viņ� nesatika ne māsiņu Tamuru ar brillēm, ne mā�siņu Omuru ar kuplajām krūtīm un pildspalvu matos. Viņam tāpēc bija nedaudz skumji. Viņas bija lieliskas medmāsas un bija laipni pret viņu izturēju�ās. Tomēr labāk laikam bija nesatikties. Lai kā ari būtu, viņ� viens pats pamet kaķu pilsētu.

Kad vilciens izbrauca no �ikuras stacijas, viņ� atcerējās Kumi Ada�i dzīvokli pavadīto nakti. Skaisto Tiffany lampu un neērto divvietīgo dlvāniņu. Televīzijas humora �ova troksni no blakusdzlvokļa. Pūces ūjinā�anu jaukto koku me�ā, ha�i�a dūmus, T kreklu ar smaidiņu, Kumi biezo kaunuma apmato�jumu, kas kutināja viņam kāju. Nebija pagājusi vēl ne vesela diena, ta�u visi �ie notikumi �ķita ļoti seni. Apziņa nespēja noteikt, kas ir tuvu un kas tālu. Kā nelīdzsvaroti svari. �I notikuma smaguma punkts tā ari nenostājās vienā vietā.

Tengo pēk�ņi kļuva nemierīgs un sāka raudzīties apkārt. Vai �ī ir Īstā realitāte? Vai tik viņ� nav atkal nokļuvis neīstajā realitātē? Viņ� pārliecinājās par to, pavaicājis kādam pasa��ierim blakus, vai �is vilciens tie�ām brauc uz Tatejamu. Viss kārtībā, nekas nav sajaukts. Tatejamā varēs pārsēsties ekspresi uz Tokiju. Kaķu pilsēta jūras krastā aizvien vairāk attālinājās.

Tikko viņ� bija pārsēdies nākamajā vilcienā un iekārtojies savā vietā, viņam uzreiz uznāca miegs. Tik dziļ�, it kā viņ� būtu zaudējis pamatu zem kājām un iekritis piķa melnā, bezdibenigā alā. Plakstiņi dabiski aizvērās, un nākamajā brīdi apziņa bija izslēgusies. Kad viņ� atvēra acis, vilciens brauca garām Mahukari. Vagonā nemaz tik karsti nebija, ta�u paduses un mugura bija sasvīdu�as. Mutē nepatīkama dvaka. Tāda pati kā tēva sasmaku�ajā palātā. Viņ� izņēma no kabatas ko�ļeni un iebāza to mutē.

Uz to pilsētu es vairs nebrauk�u, Tengo nodomāja. Vis�maz tik ilgi ne, kamēr tēvs ir dzīvs. Saprotams, ka �ajā pa�saulē ne par vienu apņem�anos nevari būt simtprocen�tīgi dro�s. Ta�u �ajā piejūras pilsētā viņam vairs nav, ko darīt.

Kad viņ� atgriezās dzīvokli, Fukaeri tur nebija. Viņ� trīs reizes pieklauvēja pie durvīm, nogaidīja, tad pieklauvēja vēl divas reizes. Pēc tam atslēdza durvis. Dzīvokli bija kluss, un tas bija pārsteidzo�i kārtīgs. Visi trauki salikti plauktos, galda un plauktu virsmas glīti sakārtotas, atkritumi iznesti. Varēja redzēt, ka ir uzkopts. Gulta saklāta, ne grāmatas, ne plates nekur nemētājās. Iz�āvētā izmazgātā veļa glīti salocīta un nolikta uz gultas.

Fukaeri lielo plecu somu ar viņas mantību nemanīja. Cik varēja spriest pēc dzīvokļa izskata, te nebija kaut kas pēk��ņi atgadījies un viņa nebija steig�us pametusi dzīvokli. Izlēmusi te vairs nepalikt, viņa bija nesteidzīgi uzkopusi dzīvokli un pēc tam devusies prom. Tengo iedomājās, kā

Fukaeri sūc putekļus un apstaigā dzīvokli ar lupatu. Tas galīgi neatbilda viņas tēlam.

Viņ� atvēra pastkastīti pie durvīm un atrada tur dzīvokļa atslēgu. Sprie�ot pēc neizņemtajiem pasta sūtījumiem, viņa aizgājusi vai nu vakar, vai aizvakar. Pēdējo reizi viņ� zvanīja aizvakar no rīta, tad viņa vēl bija dzīvoklī. Vakarvakarā viņ� ieturēja maltīti kopā ar māsiņām, tad Kumi Ada�i uzaicināja viņu pie sevis, un tā viņ� bija aizmirsis piezvanīt.

�ādos gadījumos viņa parasti mēdza atstāt vēstuli savā�dajā, ķīļrakstam līdzīgajā rokrakstā. Bet �oreiz neko tādu nekur nemanīja. Aizgājusi klusēdama. Ta�u Tengo tas īpa�i neizbrīnīja un arī neskumdināja. Neviens nevarēja paredzēt, ko Fukaeri nodomās vai izdarīs. Kad viņa gribēja ierasties, tad no kaut kurienes ieradās, kad gribēja atgriezties, tad kaut kur atgriezās. Kā untumains, ļoti patstāvīgs kaķis. Bija savādi, ka viņa tik ilgi uzturējusies vienā vietā.

Ledusskapis bija daudz pilnāks, nekā viņ� bija paredzējis. Izskatījās, ka Fukaeri pirms pāris dienām viena pati devusies ārā no mājas iepirkties. Tur bija daudz vārītu ziedkāpostu. Izskatījās, ka tie gatavoti nesen. Vai viņa zināja, ka Tengo pēc dienas vai divām atgriezīsies Tokijā? Tengo, sajutis izsal�kumu, uzcepa vēr�acis un apēda kopā ar ziedkāpostiem. Pagatavoja grauzdētas maizītes, uzvārīja kafiju un izdzēra divas lielās krūzes.

Tad piezvanīja draugam, kas viņu prombūtnes laikā aiz�vietoja skolā. Pateica, ka plāno no nedēļas sākuma atgriez�ties darbā. Draugs paskaidroja, līdz kurai vietai mācību grāmatā tiku�i.

-��� Tu man ļoti izpalīdzēji. Esmu tavs parādnieks, Tengo pateicās.

-���� Man tīri labi patīk mācīt. Reizēm pat ir interesanti. Bet, ja ilgu laiku ar to nodarbojos, tad sāku atsve�ināties pats no sevis.

Ari Tengo pats laiku pa laikam tā bija juties.

-���� Vai manas prombūtnes laikā noticis kaut kas īpa�s?

-���� Nekā sevi�ķa. Bet tev ir vēstule. Ieliku rakstāmgalda atvilktnē.

-���� Vēstule? Tengo jautāja. No kā?

-��� No slaidas meitenes pavisam taisniem matiem līdz ple�ciem. Viņa atnāca pie manis un lūdza nodot tev vēstuli. Ar īpatnēju runas manieri. Varbūt ārzemniece.

-��� Viņai bija liela plecu soma?

-���� Bija gan. Zaļa soma. Piebāzta pilna.

Vai Fukaeri baidījās atstāt vēstuli te, dzīvokli? Baidījās, ka kāds varētu to izlasīt. Vai paņemt. Tāpēc devusies uz privātskolu un nodevusi tie�i draugam.

Tengo vēlreiz pateica paldies un beidza sarunu. Bija jau vakars, negribējās braukt vilcienā uz Jojogi pakaļ vēstulei. Izdarīs to rit.

Tikai pēc tam viņ� attapās, ka aizmirsis pavaicāt draugam par mēne�iem. Gribēja zvanīt vēlreiz, tad pārdomāja. Draugs noteikti par to ir aizmirsis. Galu galā ar �o problēmu vi�ņam pa�am jātiek galā.

Tengo izgāja ārā un bezmērķīgi klīda pa naksnīgajām ielām. Bez Fukaeri dzīvoklis �ķita savādi pamests un kluss. Kad viņi dzīvoja kopā, Tengo viņas klātbūtni it kā nemaz nejuta. Tengo dzīvoja savu dzīvi ierastajā ritmā, un arī Fuka�eri tāpat dzīvoja pati savu dzīvi. Ta�u kop� viņas aizie�anas Tengo manīja dzīvoklī cilvēcisku tuk�umu.

Viņ� nebija Fukaeri pieķēries, nebūt ne. Viņa bija skaista un pievilcīga meitene, ta�u viņ� neatcerējās, ka kop� pirmās tik�anās reizes būtu izjutis pret viņu seksuālu iekāri. Un ari tik ilgu laiku divatā nodzīvojot vienā dzīvoklī, viņam sirdī nekas nenotrīsēja. Nezin kāpēc tā? Kāds tam iemesls, ka viņ� neizjūta seksuālu iekāri pret Fukaeri? Jā, protams, tā briesmīgā negaisa naktī Fukaeri un Tengo bija dzimumakts. Bet tas nenotika pēc viņa gribas. To gribēja viņa.

Turklāt tas tie�ām bija kaut kas tāds, kas atbilda vārdam "dzimumakts". Viņa uzsēdās jāteniski virsū Tengo, kur� bija kā paralizēts un nespēja pakustēties, un ievadīja viņa cieto locekli sevī. Fukaeri tobrīd izskatījās kā iekritusi aizmirstībā, kā neķītra sapņa varā nonākusi laumiņa.

Un pēc tam abi dzīvoja tālāk �aurajā dzīvoklītī, it kā nekas nebūtu noticis. Pērkona negaiss beidzies, rīts uzausis, un izskatījās, ka Fukaeri notiku�o pat neatminas. Arī Tengo nebija īpa�as vēlē�anās to apspriest. �ķita ja reiz viņa to aizmirsusi, tad tā ari lai paliek. Varbūt ari Tengo pa�am būtu labāk to aizmirst. Ta�u, protams, Tengo palika neatbildēti jautājumi. Kāpēc Fukaeri pēk�ņi izdarīja kaut ko tādu? Vai tam bija kāds mērķis? Vai arī tā bija tikai pārejo�a apsēstība?

Tengo saprata tikai vienu tas nebija mīlestības akts. Fu�kaeri izjuta dabisku pieķer�anos Tengo tas bija skaidrs. Tomēr nelikās, ka viņa justu pret Tengo mīlestību vai iekāri, vai kaut ko �īm jūtām līdzīgu. Viņa nejūt iekāri ne pret vienu. Tengo ne pārāk lepojās ar savām cilvēku novēro�anas spē�jām. Un tomēr bija neiespējami iedomāties Fukaeri ar karstu elpu kaislīgi mīlējāmies ar vīrieti. Nevarēja iedomāties viņu pat nodarbojamies ar seksu. Nekas viņā par to neliecināja.

Tengo, �ādās domās iegrimis, staigāja pa Koend�i ielām. Saule bija norietējusi, sacēlās dzestrs vēj�, bet viņ� nepie�vērsa tam uzmanību. Viņ� staigādams domāja. Tad, apsēdies pie galda, viņ� pie�ķirs domām formu. Tas bija kļuvis par ieradumu. Tāpēc Tengo daudz staigāja. Vai lietus vai vēj�, par to viņ� nelikās ne zinis. Tā staigādams, viņ� nonāca pie krodziņa "Mie�a galva". Tā kā nekā cita darāma nebija, viņ� iegāja iek�ā un pasūtīja Carlsberg no mucas. Krodziņ� bija tikko atvērts, citu apmeklētāju nebija. Tengo uz brīdi pārstāja domāt, atbrīvoja prātu, nesteidzīgi dzēra alu.

Ta�u tāda greznība ilgu laiku neko nedomāt Tengo nebija iespējama. Tāpat kā dabā nav vakuuma. Viņ� nespēja nedomāt par Fukaeri. Viņa bija ieķērusies viņa apziņā kā sapņa gabaliņ�.

Varbūt viņa ir pavisam tuvu. No �ejienes var aiziet kā�jām.

Tā Fukaeri bija teikusi. Tāpēc es devos pilsētā viņu meklēt. Un tad ienācu �ajā krodziņā. Ko vēl Fukaeri teica?

Neuztraucieties. Tas cilvēks pamanīs jūs.

Tāpat kā Tengo meklē Aomami, Aomame meklē viņu. Ten�go to nebija īsti aptvēris. Viņ� meklēja Aomami it kā pa sap�ņiem. Un tāpēc nebija iedomājies, ka Aomame meklē viņu.

Es uztveru, jūs raidāt.

To ari Fukaeri toreiz pateica. Viņa uztver, Tengo raida. Ta�u Fukaeri atklāja to, ko viņa uztver, tikai tad, kad pati vēlējās. Tengo nespēja izlemt, vai viņa darbojas saskaņā ar kādu principu vai teoriju vai tikai tā, kā pa�ai patīk.

Tengo vēlreiz atcerējās dzimumaktu ar Fukaeri. Skaista septiņpadsmit gadus veca meitene uzsēdās jāteniski viņam virsū un ieņēma sevi viņa locekli. Lielās krūtis kā piebriedu�i augļi �ūpojās virs viņa. Viņa bija ekstāzē aizvērusi acis, nāsis iekārē paplestas. Mēle veidoja neeso�us vārdus. Vīdēja baltie zobi, laiku pa laikam pazibēja sārtais mēles galiņ�. Tengo spilgti atcerējās �o ainu. Miesa viņam bija nolēmēta, bet apziņa to skaidri atcerējās. Un erekcija bija perfekta.

Un tomēr, pat tik spilgti atceroties �o ainu, Tengo neizjūta nekādu seksuālu stimulu. Viņ� nedomāja, ka varētu vēlreiz saieties ar Fukaeri. Un viņam seksa nebija bijis apmēram trīs mēne�us. Pat ejakulācijas ne reizes nebija bijis. Tengo tas bija ārkārtīgi neparasti. Viņ� bija trīsdesmit gadus vecs veselīgs, vientuļ� vīrietis ar normālu dzimumtieksmi, kuru tādā vai citādā veidā vajadzēja apmierināt.

Ta�u arī Kumi Ada�i dzīvoklī, kad abi bija kopā, kad viņas kaunuma apmatojums pieskārās pie viņa kājas, Tengo nebija izjutis ne mazāko seksuālo iekāri. Loceklis tā arī palika mīksts. Varbūt ha�i�s pie vainas. Tomēr �ķita, ka tā vis nebūs. Kop� viņ� tajā pērkona negaisa naktī bija sagājies ar Fukaeri, viņa kaut ko būtisku bija paņēmusi viņam no sirds. It kā izvedusi mēbeles no mājas. Tā viņ� jutās.

Ko, piemēram?

Tengo nogrozīja galvu.

Izdzēris alu, pasūtīja Four Roses ar ledu un riekstu kok�teili. Upat kā iepriek�ējā reizē.

Laikam gan tajā negaisa naktī erekcija bija pārāk per�fekta. Loceklis bija pārāk ciets, pārāk liels. Neizskatījās pēc viņa pa�a locekļa. Gluds un spīdīgs, tas izskatījās nevis pēc reāla locekļa, bet kāda iedomāta tēla. Ari ejakulācija bija tik spēcīga, tik varena, sēkla plūda bagātīgi. Tā noteikti aizsnie�dzās līdz dzemdei. Nevainojama ejakulācija.

Tas viss bija tik perfekti, ka reakcija bija neizbēgama. Tā pasaulē notiek. Vai viņam pēc tam vispār bijusi erekcija? Nevarēja atcerēties. Varbūt nebija ne reizes. Un, pat ja bija, tad otr�ķirīga, atmiņā nepalieko�a. Ja tā būtu filma, tad noteikti būtu mazbud�eta gabals. Kāda jēga par to runāt. Laikam.

Varbūt man tagad visa atlikusī dzīve tā būs jānodzīvo tikai ar otr�ķirīgu erekciju vai vispār bez tās? Tengo sev vaicāja. Tā gan būtu skumja, garam mijkrēslim līdzīga dzīve. Varbūt tas ir nenovēr�ami. Vismaz vienreiz mū�ā man ir bijusi perfekta erekcija, vienreiz mū�ā bijusi perfekta eja�kulācija. Tā kā "Vējiem līdzi" autorei. Ja reiz esi sasniedzis kaut ko tik lielisku, tad ar to jābūt gana.

Izdzēris viskiju ar ledu un samaksājis rēķinu, viņ� atkal klīda pa ielām. Pūta stiprs vēj�, gaiss kļuva dzestrāks. Pirms pasaules likumi kļuvu�i brīvāki, pirms loģika zudusi, man noteikti jāatrod Aomame. Tobrid Tengo vienīgā cerība bija atrast Aomami. Citādi ko gan viņa dzīve ir vērta? Aomame bija kaut kur te, Koend�i, kop� septembra. Ja viņam paveik�sies, tad, iespējams, viņa vēl tagad ir tepat. Protams, pār�liecības par to nebija. Bet Tengo nekas cits neatlika kā ticēt �ai iespējamībai. Aomame ir kaut kur tuvumā. Turklāt viņa tāpat meklē Tengo. It kā divas monētas pusītes lūkotos viena pēc otras.

Viņ� paskatījās debesis. Ta�u mēnesi neredzēja. Jāiet uz kādu vietu, no kuras redzams mēness, Tengo nodomāja.

U�ikavam bija uzkrīto�a āriene. Novēro�anai vai izseko�a�nai nepiemērota. Pat ja viņ� mēģinātu saplūst ar pūli, tad izskatītos kā jogurtā iekritis milzu simtkājis.

Pārējie viņa ģimenes locekļi tādi nebija. U�ikavam bija abi vecāki, vecākais un jaunākais brālis, kā arī jaunāka māsa. Tēvam bija medicīnas privātprakse, māte praksi adminis�trēja. Abi brāļi ar izcilību izstudēja medicīnu un kļuva par ārstiem. Vecākais brālis strādāja vienā Tokijas slimnīcā, bet jaunākais universitātes zinātniskajā institūtā. Kad tēvs pensionējās, vecākais brālis pārņēma viņa praksi Uravā. Abi bija precēju�ies, katram pa vienam bērnam. Jaunākā māsa studēja Amerikas universitātē, tagad bija atgriezusies Japā�nā un strādāja par sinhrono tulci. Kaut gan viņai bija jau pāri par trīsdesmit, joprojām dzīvoja viena. Visi bija slaidi, gara auguma, ar ovālu sejas formu.

U�ikava visādā ziņā, it īpa�i izskata dēļ, savā ģimenē bija izņēmums. Maza auguma, ar lielu un �ķību galvu, nepakļāvīgiem matiem, īsām kājām, kas turklāt bija līkas kā gurķi. Izvalbītās acis vienmēr izskatījās izbrīnītas, miesa pie kakla meta savādas krunkas. Uzacis bija biezas un garas, gandrīz kopā saaugu�as. Tās izskatījās kā divi kāpuri, kas dodas viens otram pretī. Skolā sekmes kopumā bija izcilas, ta�u nevienmērīgas atkarībā no priek�meta. Fizkultūrā viņam sevi�ķi nevedās.

Savā pārtiku�ajā, pa�pietiekamajā un elitārajā ģimenē viņ� bija "sve�ķermenis". Izjauca saskaņu, kā sajaukta nots sagrauj harmoniju. Raugoties ģimenes fotogrāfijās, bija skaidrs, ka viņ� vienīgais tajās neiederas. Viņ� izskatījās kā pārpratuma dēļ kadrā ieklīdis netaktisks sve�inieks.

Pārējie ģimenes locekļi nekādi nespēja aptvert, kā �is cil�vēks, kas tik ļoti nelīdzinās viņiem, parādījies ģimenē. Ta�u nebija ne mazāko �aubu par to, ka māte viņu sāpēs dzem�dējusi (māte atcerējās, ka sāpējis vairāk nekā ar pārējiem). Viņu neviens nebija atstājis groziņā pie durvīm. Tad kāds no tēva ģimenes atcerējās, ka bijis gan viens radinieks ar tādu pa�u lielu, deformētu galvu. Tas izrādījās U�ikavas vectēva brālēns. Kara laikā strādājis Koto rajona metālapstrādes rūpnīcā, bet 1945. gadā gājis bojā To kijas bombardē�anas laikā. Tēvs viņu nekad nebija saticis. Vecos albumos bija saglabāju�ās viņa fotogrāfijas. Tās ieraugot, ģimenei viss bija skaidrs: "Nu protams!" Vectēva brālēns izskata ziņā bija pārsteidzo�i līdzīgs U�ikavam. Varētu domāt, ka viņ� piedzimis no jauna. Abi bija tik līdzīgi kā viena koka augļi. Laikam gan kaut kāda iemesla dēļ �ī vectēva brālēna īpat�nības atkal bija "pabāzu�as galvu".

Ja nebūtu viņa, tad �ī ģimene no Uravas Saitamas pre�fektūrā gan izskata, gan veiksmes, gan akadēmisko panā�kumu ziņā būtu nevainojama. Lieliska, fotogēniska ģimene, ko jebkur� apskaustu. Ta�u, tiklīdz viņiem pievienojās U�ikava, cilvēki sarauca uzacis un apjukumā sāka viņus pētīt. Nodomāja, ka laikam gan skaistuma dieviete izspēlējusi trikstera cienīgu joku. Vismaz vecāki domāja, ka cilvēkiem tā vajadzētu domāt. Tāpēc viņi centās, cik spēdami, U�ikavu

U�1KAVA 199

sabiedrībā pārāk nerādīt vai vismaz raudzīties, lai viņ� pārāk nekristu acis (kaut ari �ie pūliņi bija veltīgi).

Tomēr U�ikava pats, nonācis �ādā situācijā, nejutās pārāk neapmierināts. Nejutās ne noskumis, ne apbēdināts. Viņ� īpa�i negribēja iziet cilvēkos un labprātāk turējās nomaļus. Brāļi un māsa izturējās tā, it kā viņa nemaz nebūtu, bet ari tas viņam neķērās pie sirds. Ari viņ� pret brāļiem un māsu īpa�u patiku neizjūta. Viņi bija izskatīgi, guva labas sekmes, turklāt arī panākumus sportā, viņiem bija daudz draugu. Ta�u, no U�ikavas skatpunkta raugoties, �ie cilvēki bija ār�kārtīgi sekli. Ar plakanu domā�anu, aprobe�otu redzesloku, bez iztēles spējām. Vairāk par visu viņiem rūpēja, ko pasaule par viņiem nodomās, un viņiem trūka veselīga skepticisma, kas nepiecie�ams patiesas gudrības iemanto�anai.

Tēvs, laukos praktizējo�s terapeits, bija diezgan labs spe�ciālists, bet tik apnicīgs cilvēks, ka vai sirds sa�ņaudzās. Glu�i kā ķēniņam no leģendas, kura pieskāriens visu pār�vērta zeltā, tā jebkuri vārdi viņa mutē pārvērtās par putek�ļainām smiltīm. Ta�u viņ� bija nerunīgs cilvēks, un tāpēc viņam glu�i bez nodoma izdevās noslēpt no pasaules �o savu apnicību un stulbumu. Māte, glu�i pretēji, bija ļoti runīga. Neaprakstāmi vulgāra. Mantkārīga, savtīga un iedomīga, viņai patika greznas lietas, un viņa aizvien spalgā balsī aprunāja citus cilvēkus. Vecākais brālis bija atsities tēvā, bet jaunākais mātē. Māsa bija ļoti neatkarīga, bez jebkā�das pienākuma apziņas, domāja tikai par savu labumu. Abi vecāki bija jaunāko bērnu pārlieku mīlēju�i un izlutināju�i.

Tāpēc U�ikava jau no bērnības bija pieradis būt viens. Pārnācis no skolas, ieslēdzās savā istabā un nodevās lasī��anai. Viņa vienīgais draugs bija suns, tāpēc viņam nebija izdevības uzkrātās zinā�anas ar kādu apspriest. Tomēr viņ� apzinājās, ka spēj loģiski un skaidri domāt un ka ir veikls runātājs. Tāpēc viņ� vientulībā �īs savas spējas pacietīgi spodrināja. Piemēram, izvēlējās kādu diskusijas tematu un tad to apsprieda no da�ādiem viedokļiem. Vispirms kaislīgi aizstāvēja vienu viedokli. Un pēc tam to atkal tikpat kais�līgi noliedza. Abi viedokļi bija vienlīdz spēcīgi, un viņ� tos vienlīdz godīgi aizstāvēja. Tādā veidā viņ� pamazām vien sāka ap�aubīt pats savu patību un arī saprata, ka lielākā daļa no tā, kas tiek uzskatīts par patiesību, ir ļoti relatīva. To viņ� saprata. Arī to, ka subjekts un objekts at�ķirībā no vairākuma viedokļa nemaz nav tik skaidri no�ķirti un, ja reiz �ī robe�a ir tik neskaidra, tad ta�u nav nemaz tik grūti to apzināti pārbīdīt.

Lai loģiskā domā�ana un retorika kļūtu rezultatīvāka, viņ� piebāza galvu ar apkārt eso�ajām zinā�anām. Gan node�rīgām, gan tādām, kuras par noderīgām neuzskatīja. Tādām, kurām piekrita, un tādām, kurām nepiekrita. Meklēja nevis vispārēju gudrību, bet gan informāciju, kurai bija konkrēts svars un forma. Neglītā, lielā, Fukusukes lellei līdzīgā galva izrādījās ļoti noderīga. Tādējādi viņa zinā�anas bija daudz pla�ākas nekā vienaud�iem. Ja vēlētos, viņ� itin viegli dis�kusijās varētu uzvarēt jebkuru. Gan brāļus, gan klasesbied�rus, pat skolotājus un vecākus. Ta�u U�ikava centās nekādā veidā nepiesaistīt sev uzmanību un �īs spējas neizrādīja. Zinā�anas un spējas ir tikai instrumenti, nevis sevis afi�ē�anas iespēja.

U�ikava sāka sevi uztvert kā tum�ā me�ā mīto�u nakts radību, kas uzglūn medījumam. Pacietīgi gaidīja izdevību, tad apņēmīgi un spēji metās ārā. Pirms tam nekādi otram neatklāja savu esību. Nekādas zīmes, lai varētu otru pār�steigt nesagatavotu. Tā viņ� uzskatīja jau no pamatskolas laikiem. Viņ� nebija atkarīgs no citu cilvēku laipnības un arī pats savas jūtas atklāti neizrādīja.

U�ikava mēdza iztēloties, kā būtu bijis, ja viņ� būtu pie�dzimis mazliet izskatīgāks. Ne īpa�i skaists. Iespaidīgu ārieni viņ� nekāroja. Ja viņam būtu pavisam parasts izskats, lai cilvēki uz viņu neblenztu. Ja man būtu gadījies piedzimt tādam, nezin kā tad būtu izvērtusies mana dzīve? Ta�u viņa iztēle līdz �im ja nesniedzās. U�ikava pārāk lielā mērā bija U�ikava, un �ādiem pieņēmumiem vietas nebija. Izvalbītām acīm greizajā galvā, īsām, līkām kājām, skeptiski noskaņots viszinis, klusējo�s daiļrunātājs tāds zēns viņ� bija.

Gāja laiks, un neglītais zēns izauga par neglītu jaunekli un tad nemanot kļuva par neglītu pusmū�a vīru. Visos dzī�ves posmos cilvēki pagriezās un viņā noskatījās. Bērni blenza nekautrēdamies. Laiku pa laikam U�ikava iedomā�jās, ka varbūt tad, kad viņ� būs kļuvis par neglītu ve�uku, cilvēki vairs nepievērsīs viņam uzmanību. Veci cilvēki vispār ir neglīti, un īpa�ais neglītums vairs tā nedursies acīs kā jaunībā. Ta�u to viņ� uzzinās tikai tad, kad tie�ām būs vecs. Varbūt viņ� kļūs par vēl neredzēti neglītu ve�uku.

Lai kā ari būtu, viņam nepiemita iemaņas, kas vajadzī�gas, lai saplūstu ar fonu. Turklāt Tengo viņu pazina. Ja viņu pamanīs grozāmies Tengo dzīvokļa tuvumā, tad izgā�anās garantēta.

Parasti viņ� �ādos gadījumos izmantoja profesionālas detektīvaģentūras pakalpojumus. Ar �ādām organizācijām viņ� sadarbojās jau kop� saviem advokatūras laikiem. Tajās lielākoties strādāja biju�ie policisti, kas prata dabūt infor�māciju, pārzināja izseko�anas un novēro�anas paņēmienus. Ta�u �oreiz, cik vien tas iespējams, negribējās iesaistīt cilvē�kus no malas. Problēma bija pārāk delikāta, turklāt saistīta ar ļoti smagu noziegumu slepkavību. Arī viņam pa�am bija grūti aptvert, kāds tie�i būs Tengo novēro�anas mērķis.

Saprotams, U�ikava meklēja kādu saistību starp Tengo un Aomami, bet nemaz skaidri nezināja, kā Aomame izskatās. Viņ� bija izmēģinājies visādi, tomēr kārtīgu viņas fotogrāfiju tā ari nebija dabūjis. Pat tam Sikspārnim neizdevās. Viņ� bija apskatījis skolas izlaiduma fotogrāfiju, bet tajā viņas seja bija maziņa un izskatījās nedabiska, glu�i kā maska. Uzņē�muma softbola komandas fotogrāfijā viņai galvā bija cepure ar platu malu, kas aizēnoja seju. Tāpēc, pat ja Aomame �o�brīd paietu viņam garām uz ielas, viņ� nevarētu būt dro�s, ka tā patie�ām ir viņa. U�ikava zināja, ka viņa ir slaida, apmēram metru septiņdesmit gara, iznesīga jauna sieviete. Ar izteiksmīgām acīm un skaidri izteiktiem vaigu kauliem, mati apmēram līdz pleciem. Trenēts ķermenis. Ta�u vai ma�zums tādu sievie�u pasaulē.

Tāpēc, lai tur kā, U�ikavam nāksies �o novēro�anu uz�ņemties pa�am. Vajadzēs pacietīgi vērot, gaidīt, vai kaut kas nenotiek, un, ja kaut kas notiktu, tad uzreiz izlemt par turpmāko rīcību. Tik smalku darbu nevienam citam uzticēt nevarēja.

Tengo dzīvoja vecas, no dzelzsbetona blokiem būvētas trīsstāvu dzīvokļu mājas tre�ajā stāvā. Pie ieejas durvīm atradās rinda iemītnieku pastkastī�u, uz vienas no tām raks�tīts "Kavana". Pastkastes vietumis klāja rūsa, krāsa �ur tur lobījās nost. Visām bija slēdzenes, ta�u lielākā daļa nama iemītnieku tās neslēdza. Arī ieejas durvis netika slēgtas, jebkur� varēja brīvi iekļūt namā.

Tum�ajā gaitenī vēdīja īpa�ā dvaka, kas raksturīga veciem dzīvokļu namiem. Oda pēc caura jumta radīta mitruma, ar lētiem mazgā�anas līdzekļiem mazgātiem veciem krekliem, sastāvēju�ās tempuras eļļas, novītu�ām puansetijām, kaķu �urām no nezālēm aizaugu�ā pagalma, un tam visam piejaucās vēl citas, nenosakāmas smakas, kas veidoja �o tipisko gaisu. Iespējams, ka, ilgi te dzīvojot, pie smakas var pierast. Ta�u, lai cik arī pierasta, nekāda tīkamā tā vis nebija.

Tengo dzīvoklis bija ielas pusē. Iela nebija pārāk skala, tomēr garāmgājēju bija diezgan daudz. Turpat tuvumā bija skola, un dienā noteiktos laikos tur staigāja daudz bērnu. Pretim dzīvokļu namam atradās pāris zemāku privātmāju. Visas kā viena divstāvu mājas bez dārza. Ielas galā bija dzērienu veikals un rakstāmlietu veikals, kur iepirkās pamat�skolas skolēni. Divus kvartālus tālāk bija policijas iecirknis. Vietas, kur paslēpties, tuvumā nebija, un, ja viņ� stāvētu uz ielas un cie�i vērotu Tengo dzīvokli pat ja paveiktos un pats Tengo viņu nepamanītu -, tad kaimiņi gan tam pie�vērstu uzmanību. Un, tā kā viņ� bija tik "neparasta" izskata cilvēks, tad kaimiņu piesardzība dubultotos. Iespējams, viņu noturētu par netikli, kas grib uzmākties no skolas nāko�a�jiem bērniem, un kaimiņi izsauktu policiju.

Lai, citu nepamanīts, kādu novērotu, vispirms jāatrod tam piemērota vieta, turklāt tāda vieta, kurā varētu sev nodro�ināt ūdeni un ēdienu. Ideālākais variants būtu istaba, no kuras varētu redzēt Tengo dzīvokli. Tur viņ� novietotu uz statīva fotoaparātu ar teleskopisko objektīvu, novērotu dzīvokli notieko�o, visus, kuri nāk un iet. Tā kā viņ� darbo�sies viens pats, tad novērot visu diennakti nevarēs, tomēr vismaz desmit stundas izdosies nosegt. Ta�u, ko tur runāt, tādu vietu nemaz nebūs tik viegli atrast.

Tomēr U�ikava apstaigāja apkārtni, meklēdams kaut ko piemērotu. U�ikava tik viegli nemeta mieru. Kas noejams, to viņ� nogāja līdz galam, pārbaudīja katru varbūtību. Spītība bija viņam raksturīga iezīme. Tomēr, pusi dienas veltījis tam, lai krustu �ķērsu izstaigātu apkārtni, viņ� meta mieru. Koend�i bija blīvi apdzīvots rajons, līdzens, bez augstām biroju ēkām. Vietu skaits, no kurām varētu novērot Tengo dzīvokli, bija ierobe�ots, turklāt nevienā no tām U�ikava nevarētu iekārtoties.

Ikreiz, kad neviena laba doma nenāca prātā, U�ikava mēdza ilgi sēdēt vannā. Tāpēc, atgriezies mājās, viņ� vis�pirms sagatavoja vannu. Tad, sēdēdams akrila vannā, klau�sījās Sibēliusa vijoļkoncertu, ko atskaņoja pa radio. Viņam nebija īpa�as vēlmes klausīties Sibēliusu. �is vijoļkoncerts nebija īsti piemērota mūzika, ko klausīties, sē�ot vannā garas dienas nobeigumā. Bet var jau būt, ka somiem patīk garajās naktis iet saunā un klausīties Sibēliusu. Ta�u Bunko rajona Kohinatas divistabu dzīvoklī�a mazajā vannas istabā Sibēliusa mūzika �ķita pārāk emocionāla, tā skanēja pārāk saspringti. Tomēr U�ikava tam nepievērsa uzmanību. Viņam bija vienalga, kāda mūzika skan fonā. Viņ� bez iebildumiem būtu klausījies ari Ramo koncertu vai �ūmaņa "Karnevālu". Vienkār�i tobrīd pa radio raidīja Sibēliusa vijoļkoncertu. Tas ari viss.

U�ikava, kā aizvien, pusei prāta ļāva atpūsties, bet ar otru pusi domāja. Un tā ari Sibēliusa vijoļkoncerts Dāvida Oistraha izpildījumā izskrēja �im tuk�umam cauri. Kā vēj�, kas ieskrien pa pla�i atvērtu ieeju un aizskrien pa pla�i atvērtu izeju. Varbūt �āds mūzikas klausī�anās paradums nebūtu īpa�i uzteicams. Ja Sibēliuss zinātu, ka viņa mūziku klausās �ādi, viņ� sarauktu kuplās uzacis un pakaklē viņam savilktos krokas. Bet Sibēliuss jau sen kā miris, un ari Oistraha vārds ierakstīts starp miru�ajiem. Tāpēc U�ikava varēja, ne no viena nekautrēdamies, ļaut mūzikai plūst pa labi un pa kreisi un pa to laiku ar vienu prāta pusi pārcilāt da�ādas domas.

Tādos brī�os viņam patika domas neierobe�ot ar noteiktu tematu. Viņ� palaida apziņu brīvi skriet kā suņus pla�ā laukā lai skrien, kur grib, un dara, ko grib. Pats iegremdējās līdz kaklam ūdenī, piemiedza acis un, klausīdamies mūziku, ļāva domām vaļu. Suņi bezmērķīgi skraidīja, lēk�oja aug�up pa nogāzi, nerimtīgi dzenāja cits citu, veltīgi trenkāja vāveri un, izvārtīju�ies dubļos un zālē, noguru�i no dauzī�anās, atgriezās pie viņa. U�ikava noglaudīja tiem galvas, atkal aplika kaklasiksnas. Arī mūzika izskanēja. Sibēliusa vijoļ�koncerts ilga apmēram pusstundu. īsti labs garums. Diktors paziņoja, ka nākamais skaņdarbs bū�ot Janā�eka "Simfonieta". Viņ� atcerējās, ka �o nosaukumu Janā�eka "Simfonieta" kaut kur jau ir dzirdējis. Ta�u nespēja atminēties kur. Kad mēģināja atsaukt to atmiņā, �ķita, ka redzeslauks aizmiglojas. It kā acīm priek�ā nolaistos krēmkrāsas migliņa. Pārāk ilgi sēdēts vannā. U�ikava izslēdza radio, izkāpa no vannas un, aptinis ap vidu dvieli, izņēma no ledusskapja alu.

U�ikava dzīvoja viens. Kādreiz viņam bija sieva un divas meitiņas. Kanagavas prefektūras Jamato pilsētas �uorinkanas rajonā bija nopirkta māja, tur viņi dzīvoja. Pie mājas bija mazs dārzs, viņi turēja arī suni. Sieva bija tīri glīta, un bērniem sejiņas bija pat skaistas. U�ikava jutās atvieglots, ka izskata ziņā neviens no bērniem nav atsities viņā.

Bet tad viss strauji mainījās, it kā skatuves tumsā būtu pārbīdītas dekorācijas, un nu viņ� bija viens. U�ikavam pa�am �ķita dīvaini, ka reiz viņam bijusi ģimene, ka viņ� dzīvojis priek�pilsētas mājā. Varbūt tas ir kāds pārpratums, varbūt viņ� neapzināti izdomājis sev pagātni. Ta�u, protams, tā bija īstenība. Viņam reiz bija sieva, ar kuru viņ� gulēja vienā gultā, un divi bērni, ar kuriem viņu saistīja asins sai�tes. Rakstāmgalda atvilktnē glabājās fotogrāfija, kurā viņi visi �etri bija kopā. Tajā visi ģimenes locekļi �ķietami laimīgi smaidīja. Likās, ka smaida pat suns.

Ģimeni atjaunot neizdosies. Sieva ar meitām tagad dzī�voja Nagojā. Meitenēm bija cits tētis. Pavisam parasta iz�skata tētis, par kuru nevajadzēs kaunēties, ja viņ� aizies uz vecāku sapulci skolā. Ar meitām viņ� nebija saticies gadus �etrus, bet �ķita, ka viņas tas īpa�i nesāpina. Viņas pat vēs�tules neatrakstlja. Ari U�ikava to īpa�i nepārdzīvoja. Ta�u tas nenozīmēja, ka meitas viņam nebūtu svarīgas. �obrīd

U�ikavam bija jāparūpējas pa�am par savu eksistenci un tāpēc nevajadzīgas emocionālas saites bija jāsarauj.

Un vēl viņam bija skaidrs viens. Lai cik tālu meitas no viņa aizietu, viņās ritēja viņa asinis. Pat ja meitenes U�ikavu aizmirsīs, tās asinis nenomaldīsies. Tām ir laba atmiņa. Un tad kaut kad nākotnē atkal iznirs kāda Fukusukes lelles zīme. Negaidītā laikā un negaidītā vietā. Un tajā brīdī cilvēki nopūtīsies un atcerēsies, ka reiz bijis tāds U�ikava.

Varbūt U�ikava piedzīvos �o izvirdumu. Varbūt nepie�dzīvos. Viņam bija vienalga. U�ikavu pilnīgi apmierināja doma par �āda notikuma iespējamību. Tās nebija atriebības jūtas. Drīzāk apmierinātība ar to, ka viņ� ir neatņemama �īs pasaules uzbūves dala.

U�ikava apsēdās uz dīvāna, uzslēja īsās kājas uz galda, un, dzerot alu, viņam pēk�ņi kaut kas ie�āvās prātā. Varbūt nebūs tik vienkār�i. Ta�u ir vērts pamēģināt. U�ikava nobrī�nījās, kāpēc viņam agrāk tik vienkār�a lieta nebija ienākusi prātā. Varbūt visvienkār�āko ir visgrūtāk ieraudzīt. Tas ir kā tumsa luktura pakājē.

Nākamajā rītā U�ikava devās atpakaļ uz Koend�i, ierau�dzījis nekustamo īpa�umu biroju, iegriezās tajā un apvai�cājās, vai gadījumā Tengo dzīvokļu namā nav kāds tuk�s dzīvoklis. Viņi ar to namu nenodarbojoties. To pārvaldot nekustamo īpa�umu birojs pie stacijas.

-��� Es gan �aubos, vai tur kaut kas ir brīvs. īres maksa pie�ņemama, ērta atra�anās vieta. Tie, kas tur dzīvo, neizvācas.

-���� Katram gadījumam painteresē�os, U�ikava sacīja.

Viņ� iegriezās nekustamo īpa�umu birojā pie stacijas un

sastapa tur gadus divdesmit vecu vīrieti. Spo�i melniem, bieziem matiem, tik stingri ieziestiem ar �eleju, ka tie bija sacietēju�i kā putna ligzda. Jauna kaklasaite pie nevainojami balta krekla. Laikam nesen sācis te strādāt. Uz vaigiem vēl manīja pūtī�u rētas. Paskatījies uz ienāku�o U�ikavu, viņ� gan viegli sarāvās, bet uzreiz atguvās un plati, profesionāli pasmaidīja.

-���� Kungs, jums ir paveicies, jauneklis sacīja. Pārim no pirmā stāva kaut kādu ģimenes apstākļu dēļ vajadzēja steig�us pārcelties, dzīvoklis atbrīvojās pirms nedēļas. Vakar to iztīrīja, bet sludināju�i vēl neesam. Tas ir pirmajā stāvā, varbūt āra trok�ņi nedaudz traucēs, pārāk daudz saules gais�mas ari nebūs, bet ļoti ērta atra�anās vieta. Tikai viena lieta nama īpa�nieks plāno pēc gadiem pieciem se�iem to pārbūvēt, tādā gadījumā būs jāizvācas pusgada laikā, tāds ir nosacījums. Un automa�īnu stāvvietas ari nav.

-��� Tā nav nekāda problēma, U�ikava noteica. Tik ilgi es neplānoju te uzturēties, un ma�īnas man nav.

-���� Lieliski. Ja jūs piekrītat �im noteikumam, tad varat ievākties jau rit. Saprotams, jūs ta�u gribētu pirms tam dzī�vokli apskatīt?

U�ikava atteica, ka obligāti gribot to redzēt. Jauneklis izņēma no rakstāmgalda atvilktnes atslēgu un iedeva U�ikavam.

-���� Man �obrīd ir darī�anas, lūdzu, atvainojiet, bet jums vajadzēs iet vienam pa�am. Dzīvoklis ir tuk�s, atpakaļceļā, lūdzu, ienesiet man atslēgu.

-��� Labi, U�ikava sacīja. Bet, ja nu es esmu ļaundaris, kas atslēgu neatdod, izgatavo tās kopiju un vēlāk ielavās dzīvokli apzagt?

Jauneklis, to izdzirdējis, pārsteigts paskatījās uz U�ikavu.

-��� Jā, protams. Katram gadījumam atstājiet, lūdzu, savu vizītkarti.

U�ikava izņēma no maka vienu no savām "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" vizītkartēm un pasniedza viņam.

-���� "U�ikavas kungs", jauneklis, pieri saraucis, nolasīja. Ta�u viņ� izskatījās atvieglots. Jūs nu gan neizskatāties pēc ļaundara.

-���� Liels paldies, U�ikava sacīja. Tad viņ� pasmaidīja smaidu, kas bija tikpat tuk�s kā vizītkartē ierakstītais tituls.

Kaut ko tādu viņ� dzirdēja pirmo reizi. Varbūt tas jāsaprot tā, ka cilvēks ar tik uzkrīto�u ārieni kā viņ� neuzdrīkstēsies nodarīt kaut ko ļaunu. Viņu būtu ļoti viegli aprakstīt. Port�rets uzreiz būtu gatavs. Un, ja viņu izsludinātu meklē�anā, tad ilgāk par trim dienām viņam diez vai izdotos noslēpties.

Dzīvoklis nemaz nebija tik slikts, kā viņ� bija paredzējis. Tā kā Tengo dzīvoklis atradās tre�ajā stāvā, tad, saprotams, to tie�i novērot nevarēs. Ta�u pa logu bija redzamas ieejas durvis. Vērot, kad Tengo nāk un iet, un pamanīt tos, kas nāk pie viņa. Nomaskējot fotoaparātu, ar teleobjektīvu pat varēs nofotografēt sejas.

Lai dabūtu �o dzīvokli, nācās iemaksāt divu mēne�u īres naudu īri par mēnesi uz priek�u un maksu par pakalpo�jumiem mēne�a īres apjomā. īres maksa nebija pārāk liela, turklāt dro�ības depozītu viņ� saņemtu atpakaļ, līgumam bei�dzoties, bet, tā kā bija tikko samaksājis Sikspārnim, līdzekļi sāka izsīkt. Tomēr, domājot par savu pa�reizējo situāciju, viņam bija skaidrs, ka dzīvoklis noteikti jāīrē. Izvēles nebija. U�ikava devās atpakaļ uz nekustamo īpa�umu biroju, atdeva aploksni ar sagatavoto naudu un noslēdza līgumu "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" vārdā. Viņ� apsolīja biedrības reģistrācijas apliecību atsūtīt vēlāk pa pastu. Ta�u jaunekli tas, �ķiet, īpa�i neuztrauca. Kad līgums bija parakstīts, jauneklis atkal atdeva viņam dzīvokļa atslēgas.

-���� U�ikavas kungs, varat jau �odien sākt tur dzīvot. Elek�trība un ūdens ir pieslēgti. Uz gāzes pieslēg�anas brīdi jums pa�am vajadzētu būt klāt. Tāpēc, lūdzu, sazinieties ar "Tokijas gāzi". Kā būs ar telefonu?

To es pats nokārto�u, U�ikava sacīja. Ja slēgtu līgumu ar telefona kompāniju, tad gan līguma slēg�anas forma�litātes prasītu laiku, gan arī tehniķim vajadzētu nākt uz dzīvokli to ievilkt. Daudz ērtāk būs izmantot tuvumā eso�o publisko telefonu.

U�ikava vēlreiz atgriezās dzīvoklī, lai sagatavotu nepie�cie�amo lietu sarakstu. Par laimi, iepriek�ējie īrnieki bija atstāju�i pie logiem aizkarus. Aizkari bija veci un puķaini, bet viņam tie derēja, vienalga kādi. Slēpnī bez tiem neiztikt.

Saraksts nebija īpa�i gar�. Galvenais ēdiens un dzera�mais ūdens. Teleobjektivs, fotoaparāts un statīvs. Tad vēl tualetes papīrs un guļammaiss, pārnēsājamā petrolejas plī�tiņa, augļu nazis, konservu attaisāmais, atkritumu maisi, vienkār�i tualetes piederumi un elektriskais skuveklis, pā�ris dvieļu, elektriskais lukturis, tranzistoru radioaparāts. Nedaudz drēbju un cigare�u bloks. Tas viss. Ne ledusskapi, ne ēdamgaldu, ne futonu viņam nevajadzēja. Viņ� varēja uzskatit, ka ir paveicies, ja atradās dro�ībā no lietus un vēja. U�ikava atgriezās mājās, iesaiņoja fotoaparāta somā automātisko fotoaparātu un teleobjektīvu, sagatavoja daudz filmiņu. Pēc tam salika ceļojuma somā mantas pēc saraksta. Trūksto�o nopirks veikalu ieliņā pie Koend�i stacijas.

Viņ� uzlika fotoaparātu ar teleobjektīvu uz palodzes jaunākais automātiskais Minolta modelis -, pieskrūvēja tele�objektīvu, noregulēja tā, lai varētu redzētu ieejas durvis, uzlika fotoaparātu rokas re�īmā. Noregulēja tālvadības pulti. Ietina objektīvu kartonā, lai tajā neatspīdētu gaisma. Ne�daudz pacēla aizkara malu no ārpuses papīra caurule būs redzama. Ta�u neviens tai uzmanību nepievērsīs. Nevienam pat prātā neienāktu, ka kāds varētu fotografēt tāda necila īres nama ieejas durvis.

U�ikava izmēģināja fotoaparātu, paslepus nofotografē�dams pāris cilvēku, kas ienāca namā. Pateicoties automātikai, katru cilvēku izdevās uzņemt trīs kadros. Lai slāpētu slē�d�a skaņu, viņ� ietina fotoaparātu dvielī. Kad filmiņa bija piefotografeta, aiznesa to uz fotodarbnīcu pie stacijas. Tur vajadzēja atdot filmiņu darbiniekam, tālāk jau fotogrāfiju kopē�ana notika automātiski. Tur lielā ātrumā apstrādāja daudz fotogrāfiju, tāpēc neviens nepievērsīs uzmanību tam, kas tajās uzņemts.

Fotogrāfijas bija apmierino�as, mākslinieciskajā ziņā ne�kas īpa�s, bet derīgas. Namā ienāko�o cilvēku sejas bija skaidri saskatāmas. Atceļā no fotodarbnīcas viņ� nopirka minerāl�ūdeni un konservus. Tabakas veikalā Seven Stars bloku. Piespiedis iepirkumu maisiņu pie krūtīm tā, lai slēptu seju, viņ� atgriezās dzīvoklī un atkal apsēdās pie fotoaparāta. Tad, vērodams ieeju, dzēra ūdeni, ēda konservētus persikus un izsmēķēja vairākas cigaretes. Elektrība bija pieslēgta, bet ūdens nezin kāpēc netecēja. Caurules burk�ķēja, bet krānā ūdens nebija. Laikam gadījusies kaut kāda aizķer�anās ar ūdens pieslēg�anu. Nodomāja, ka vajadzētu piezvanīt nekus�tamo īpa�umu aģentam, ta�u negribēja pārāk bie�i staigāt iek�ā un ārā no dzīvokļa, tāpēc nolēma vēl mazliet pagaidīt. Tualeti viņ� negribēja lietot, pa�urāja apkopēju aizmirstajā vecajā, nelielajā spainī.

Ziemas sākuma nepacietīgais mijkrēslis bija klāt, istabā strauji satumsa. U�ikavam tumsa bija vēlama. Iedegās spul�dze pie ieejas durvīm, un U�ikava tās dzeltenajā gaismā turpināja vērot nācējus.

Pievakarē gājēju un nācēju bija visvairāk, kaut gan skait�liski cilvēku nebija pārāk daudz. Dzīvokļu nams bija mazs. Tengo starp viņiem nemanīja. Ari Aomamei līdzīga sieviete neparādījās. Todien Tengo bija nodarbības privātskolā. Pieva�karē viņ� parasti atgriezās mājās. Atceļā no darba uz mājām viņ� nemēdza nekur iegriezties. Viņam labāk patika nevis doties vakariņot ārpus mājas, bet gan gatavot ēdienu pa�am

U�IKAVA 211

un tad, lasot grāmatu, ēst vienatnē. U�ikava to zināja. Ta�u todien Tengo mājās nepārnāca. Laikam pēc darba aizgājis ar kādu satikties.

Namā dzīvoja da�ādi cilvēki. Jauni, neprecēti strādājo��ie, studenti, ģimenes ar maziem bērniem, vientuļi veci cil�vēki. Iedzīvotāji bija da�ādi, un viņi visi ienāca teleobjektīva kadrā, nemanīdami, ka tiek novēroti. Vecuma un dzīves apstākļu ziņā viņi bija da�ādi, ta�u visi izskatījās noguru�i, dzīves nomākti. Izbaloju�as cerības, aizmirsta godkāre, no�deldētas jūtas, to atstātajā tuk�umā ievākusies samierinā��anās un nejūtība. Viņi visi gāja tā, it kā viņiem tikko būtu izrauts zobs, drūmām sejām, smagu soli.

Tomēr tas bija tikai viņa pieņēmums. Varbūt da�i no vi�ņiem sirdi no tiesas priecājās par dzīvi. Kad viņi atvēra durvis, iek�ā viņus gaidīja tāda privāta paradīze, ka vai elpa aizrāvās. Varbūt da�i izlikās, ka dzīvo pieticīgu dzīvi, lai par viņiem nesāktu interesēties nodokļu inspekcija. Tā varēja būt. Ta�u teleobjektivā viņi visi izskatījās kā nojauk�anai paredzētā lētā īres namā dzīvojo�i, cerības zaudēju�i pil�sētnieki.

Tengo tā arī neparādījās, un U�ikava nemanīja arī nevienu citu, kas varētu būt ar viņu saistīts. Pusvienpadsmitos viņ� nolēma mest mieru. �ī bija tikai pirmā diena, ritms vēl nebija izveidojies. Gan vēl paspēs. Viņ� kārtīgi izstaipījās, lai atbrī�votu stīvos muskuļus. Apēda saldo maizīti, ielēja no līdzpa�ņemtā termosa vāciņā kafiju un to izdzēra. Atgrieza ūdens krānu pie izlietnes, ūdens bija parādījies. Viņ� nomazgāja seju ar ziepēm, iztīrīja zobus, ilgi �urāja, tad, atspiedies pret sienu, smēķēja. Gribējās iedzert kādu malku viskija, ta�u viņ� bija nolēmis, uzturoties �eit, alkoholu ne mutē neņemt.

Tad noģērbās līdz veļai un ielīda guļammaisā. Aukstumā drebinājās. Vakarā tuk�ajā dzīvokli sametās auksti. Laikam vajadzēs iegādāties mazu elektrisko sildītāju.

Viens pats drebinādamies guļammaisā, viņ� atcerējās laiku, kad dzīvoja kopā ar ģimeni. Viņ� pēc tiem īpa�i neil�gojās. Vienkār�i bija nonācis tiem glu�i pretējos apstākļos, un tie uznira atmiņā kā ilustrācija. Arī dzīvodams ģimenē, U�ikava bija vientuļ�. Viņ� nevienu nelaida sev dvēselē un domāja, ka �āda ikdieni�ķa dzīve ilgi neturpināsies. Sirds dziļumos viņ� juta, ka kādu dienu tā sabruks. �ī advokāta aizņemtība darbā, labie ienākumi, jaukais namiņ� �uorinkanā, izskatīgā sieva, mīlīgās meitas privātskolas audzēk�nes, �ķirnes suns. Tāpēc, kad viss sāka pamazām jukt un brukt un viņ� palika viens, pat jutās atvieglots.

Nu re, vairs ne par ko nav jāraizējas, esmu atgriezies sākumpunktā.

Vai �is būtu sākumpunkts?

U�ikava ieritinājās guļammaisā kā kāpurs, vērās tum�a�jos griestos. Muskuļi sāpēja, jo viņ� ilgu laiku bija pavadījis vienā pozā. Vakariņās dabūjis aukstu saldo maizīti, pa�u�rājis spainī, visu dienu vērojis nepievilcīgus nojauk�anai paredzēta nama iemītniekus, atkal pa�urājis spainī. Vai tā būtu "atgrie�anās sākumpunktā"? Te pēk�ņi viņ� kaut ko atcerējās. Viņ� izlīda no guļammaisa, izlēja �uru spaini podā, norāva izļodzīju�os kloķi. Viņam nemaz negribējās līst ārā no siltā guļammaisa, bet tā to nevarēja atstāt ja nu viņ� tumsā uz spaiņa pakluptu, nebūtu labi. Atkal iekārtojies guļammaisā, viņ� drebinājās.

Vai �ī būtu atgrie�anās sākumpunktā?

Laikam gan. Viņam nebija nekā ko zaudēt. Tikai pa�a dzīvība. Vienkār�i un skaidri. U�ikava tumsā pasmaidīja smaidu, plānu kā asmens.

>

Lielākoties Aomame dzīvoja lielā apjukumā, kā taustīdamās uz priek�u. �ajā 1Q84. gada pasaulē, pasaulē, kurā vispār�pieņemtā loģika un gudrība nedarbojās, kurā nevarēja pare�dzēt, kas ar viņu turpmāk notiks. Ta�u neatkarīgi no tā pēc da�iem mēne�iem es dzemdē�u, laidī�u pasaulē bērnu. Tā ir tikai nojausma. Tomēr �ī nojausma robe�ojās ar pārliecību. Nezin kāpēc viņa domāja, ka visi turpmākie notikumi risi�nāsies, izejot no pieņēmuma, ka viņa laidīs pasaulē bērnu.

Turklāt Aomame atcerējās "Pirmsākumu" vadoņa pēdējos vārdus. Viņa teikto: "Tevi gaida smags pārbaudījums. Kad būsi to izturējusi, tu sapratīsi, kā viss īsti ir."

Viņ� kaut ko zināja. Kaut ko ļoti svarīgu. Un mēģināja man to pateikt netie�i un daudznozīmīgi. Varbūt pārbaudījums bija tas bridis, kad stāvēju pie nāves durvīm. Kad ar nodomu atņemt sev dzīvību ar pistoli rokā stāvēju pie Esso reklāmas plakāta. Ta�u es atgriezos nenomiru�i. Un tad sapratu, ka esmu stāvoklī. Varbūt arī tas bija jau iepriek� nolikts.

Kad pienāca decembris, pāris dienu augām naktīm pūta auksts vēj�. Gobu kritu�ās lapas ieķērās balkona plastmasas margās un rūgti, sausi grabēja. Aukstais vēj� draudīgi pūta kailo koku zaros. Arī vārnas tērgāja daudz asākās, spalgākās balsīs. Ziema bija klāt.

Dienām ejot, viņa jutās aizvien pārliecinātāka par to, ka viņas klēpī ir Tengo bērns, līdz sāka uztvert to kā faktu. Tre�ajai personai viņa to nespētu loģiski izskaidrot. Ta�u viņai pa�ai par to bija pilnīga skaidrība. Tas bija pa�sapro�tami.

Ja esmu kļuvusi grūta bez dzimumattiecībām, tad no kura gan cita, ja ne no Tengo?

Novembrī viņa sāka pieņemties svarā. Ārā viņa negāja, tomēr katru dienu pietiekami trenējās un ievēroja ē�anas re�īmu. Kop� divdesmit gadu vecuma viņa nemainīgi svēra piecdesmit divus kilogramus. Ta�u tagad kādu dienu svaru bultiņa sasniedza piecdesmit �etru kilogramu atzīmi un pēc tam atpakaļ vairs neatkāpās. Arī seja �ķita apaļāka. Skaidrs, tam maziņajam vajag, lai māte sāk pieņemties svarā.

Viņa kopā ar to maziņo turpināja vērot bērnu rotaļlaukumu. Aizvien gaidīja, kad slidkalniņā parādīsies vientuļa, jauna, liela auguma vīrie�a siluets. Aomame, vērodama abus mēne�us ziemas sākuma debesīs, caur pledu glaudīja sev vēderu. Laiku pa laikam viņai sāka plūst asaras. Viņa attapās, ka vaigi ir slapji un asaras krīt uz pleda. Varbūt vientulības, varbūt nemiera dēļ. Varbūt grūtniecības dēļ dvē�sele kļuvusi jūtīgāka. Bet varbūt tikai aukstais vēj� kairināja asaru dziedzerus.

Kad kādu brīdi bija raudāts, asaras apsīka. Un tad viņa tur�pināja vientulīgi stāvēt sardzē. Tik vientuļa es vairs neesmu, viņa nodomāja. Man ir tas maziņais. Mēs esam divi. Mēs divatā vērojam divus mēne�us. Gaidām, kad te parādīsies Tengo. Viņa laiku pa laikam pacēla binokli, fokusēja to uz slidkalniņu. Laiku pa laikam paņēma automātisko pistoli, izjuta tas smagumu un pieskārienu. Nosargat sevi, atrast Tengo, barot to maziņo. Tāds �obrīd ir mans uzdevums.

Reiz Aomame, vērojot rotaļlaukumu, aukstajam vējam pū�ot, konstatēja, ka tic Dievam. Pēk�ņi to atklāja. It kā pēdas cauri staigniem dubļiem būtu sataustīju�as cietu pa�matu. Neizdibināma sajūta, mulsino�a atziņa. Kop� bija sā�kusi pati spriest par pasauli, viņa aizvien bija Dievu nīdu�i. Precīzāk sakot, noliegusi cilvēkus un sistēmu, kas bija nostā�ju�ies starp viņu un Dievu. Ilgu laiku viņa bija �os cilvēkus un sistēmu pielīdzinājusi Dievam. Ienīst viņus bija tas pats, kas ienīst Dievu.

Kop� dzim�anas Aomame bijusi viņu ielenkumā. Dieva vārdā tie viņu apspiedu�i, Dieva vārdā viņu izrīkoju�i, Dieva vārdā viņu iedzinu�i stūrī. Dieva vārdā laupīju�i viņai laiku un brīvību. Saslēgu�i viņas sirdi smagās va�ās. Tie gan slu�dināja par Dieva �ēlastību, bet daudz vairāk par Viņa dusmām un neiecietību. Vienpadsmit gadu vecumā Aomame izlēma, un viņai kā nebūt izdevās izkļūt no tās pasaules. Ta�u, lai to izdarītu, nācās daudz ko upurēt.

Ja �ajā pasaulē nebūtu Dieva, tad manā dzīvē būtu daudz vairāk gaismas, tā būtu daudz dabiskāka un bagātāka. Aomame bie�i tā domāja. Tad būtu daudz skaistākas atmiņas par glu�i parastu bērnību bez �īm nerimtīgajām dusmām un naida. Un mana tagadējā dzīve būtu nākotnē vērsta, mierīgāka un piepildītāka.

Tik un tā Aomamei, sē�ot ar vēderam piespiestu roku un pa spraugām balkona plastmasas margās vērojot tuk�o rotaļlaukumu, nācās apjaust, ka kaut kur pa�os sirds dziļu�mos viņa tic Dievam. Brī�os, kad mehāniski skaitīja lūg�anu, kad saspieda kopā plaukstas, viņa bija ticējusi Dievam ārpus savas apziņas robe�ām. Ticība bija iesūkusies viņā līdz kaulu smadzenēm, ne loģika, ne jūtas nespēja to padzīt. Ne naids, ne dusmas nespēja to izdzēst.

Ta�u �is nav viņu Dievs. Tas ir mans Dievs. Es to esmu atradusi, mana dzīve tam upurēta, miesa man izrauta, āda noplēsta, asinīm plūstot, nagi nomaukti, laiks un cerības atņemtas. Un tam Dievam, pie kura caur to visu esmu nonā�kusi, nav formas. Viņ� neģērbjas baltās drānās, un Viņam nav garas bārdas. �im Dievam nav ne doktrīnas, ne Svēto Rakstu, ne likumu. Ne atalgojuma, ne soda. Ne Viņ� ko dod, ne ņem. Ne Viņam ir paradīze, kurā uzbraukt, ne elle, kurā iekrist. Gan tveicē, gan salā Viņ� vienkār�i te ir.

Laiku pa laikam Aomame atcerējās, ko "Pirmsākumu" vadonis bija teicis pirms nāves. Viņa nespēja aizmirst viņa spēcīgo baritonu. Tāpat kā sajūtu, kad iedūra viņam skaustā adatu.

"Kur ir gaisma, tur jābūt arī ēnai, un, kur ir ēna, tur jābūt ari gaismai. Bez gaismas nav ēnas, un tāpat bez ēnas nav gaismas. Es nezinu, vai little people ir labi vai ļauni. Savā ziņā tas ir ārpus mūsu loģikas un mūsu definīcijām. Mēs kop� seniem laikiem dzīvojam viņiem līdzās. Jau tad, kad labais un ļaunais vēl nebija no�ķirti. Cilvēku apziņas rīt�ausmā."

Vai Dievs un litte people ir pretmeti? Vai kaut kā viena un tā pa�a divas puses?

Aomame to nesaprata. Viņa saprata tikai to, ka jāsargā tas maziņais, ko nesa sevī, un tāpēc vajadzēja kaut kādā veidā ticēt Dievam. Vai arī atzīt to, ka viņa tic Dievam.

Aomames domas riņķoja ap Dievu. Dievam nav nekāda veidola, bet tajā pa�ā laikā tas var pieņemt jebkuru apveidu. Viņa sevī glabāja mersedesa tēlu skaistām plūdlīnijām, tikko no veikala nāku�u. No tā izkāpj eleganta pusmū�a sieviete. Pilsētas automaģistrāles vidū pasniedz viņai skaistu pavasara mēteli. Lai pasargātu viņu no dzestruma un no cilvēku nekautrajiem skatieniem. Un tad, neko neteikusi, atgrie�as sudrabainajā mersedesā. Viņa zināja, ka Aomame ieņēmusi bērnu. Ka viņa ir sargājama.

Aomamei sāka rādīties jauns sapnis. Sapnī viņa ir ieslēgta baltā istabā. Maza kubveida istaba. Logu nav, ir tikai vienas durvis. Vienkār�a gulta bez jebkādiem rotājumiem, viņa tajā guļ uz muguras. Virs gultas piekārtā lampa izgaismo viņas vēderu, kas piebriedis liels kā kalns. Tas neizskatās pēc viņas vēdera. Ta�u nav nekādu �aubu, ka tas ir daļa no Aomames auguma. Drīz būs jādzemdē.

Istabu apsargā Skūtais un Zirgaste. Abi cie�i apņēmu�ies vairs nekļūdīties. Vienreiz jau izgāzu�ies. Nu viņiem jāatgūst zaudētā teritorija. Abiem dots uzdevums neizlaist Aomami ārā no �īs istabas un nevienu pie viņas neielaist iek�ā. Viņi gaida tā maziņā piedzim�anu. Viņu nolūks ir to tūlīt pēc piedzim�anas Aomamei atņemt.

Aomame kliedz. Aomame izmisīgi sauc palīgā. Bet istaba būvēta no īpa�a materiāla. Gan sienas, gan grīda, gan griesti iesūc skaņas sevi. �ie kliedzieni neaizsniedz pat viņas pa�as ausis. Aomame lūdzas, kaut ierastos sieviete no sudrabainā mersedesa, kaut izglābtu viņu. Viņu pa�u un to maziņo. Ta�u sienas iesūc viņas balsi kā tuk�umā.

Tas maziņais uzsūc barības vielas caur nabas saiti, katru bridi augdams lielāks. Cerēdams izkļūt ārā no remdenās tumsas, tas spārda Aomames dzemdes sieniņas. Alkdams pēc gaismas un brīvības.

Zirgaste sē� pie durvīm. Abas rokas uz ceļiem nolicis, veras vienā punktā gaisā. It kā tur lidinātos mazs, ciets mākonītis. Skūtais stāv pie gultas. Abi ģērbu�ies tādos pa�os tum�os uzvalkos kā iepriek�. Skūtais laiku pa laikam paceļ roku, iemet skatienu pulksteni. Kā cilvēks, kas stacijā gaida svarīgu vilcienu.

Aomame nespēj pakustināt locekļus. Ne�ķiet, ka viņa bū�tu sasieta ar virvēm, tomēr locekļus pakustināt nevar. Pirk�stu gali nejūtīgi. Dzemdību sāpju priek�nojauta. Tās nāk tie�i saskaņā ar grafiku, tuvojas stacijai kā svarīgais vilciens. Viņa samana slie�u vieglo vibrē�anu.

Un tad viņa pamostas.

Aomame iegāja du�ā noskalot sviedrus, pārģērbās. Ieme�ta sasvīdu�ās drēbes veļas ma�īnā. Saprotams, �o sapni viņa negribēja redzēt. Ta�u sapnis viņu apciemoja, vai nu viņa to gribēja, vai negribēja. Notiku�ā detaļas reizēm mainījās. Bet ne vieta un ne iznākums. Balta kubveida istaba. Tuvojo��ās dzemdību sāpes. Divi vīrie�i, ģērbu�ies bezpersoniskos, tum�os uzvalkos.

Tie zināja, ka viņa sevī nes to maziņo. Vai arī drīz uzzi�nās. Aomame bija sagatavojusies. Ja būs tāda vajadzība, viņa bez �aubī�anās raidīs Zirgastē un Skūtajā deviņu mili�metru lodes. Dievs, kas viņu sargāja, laiku pa laikam bija ari asinskārs Dievs.

Pie durvīm klauvēja. Aomame apsēdās virtuvē uz ķeb�lī�a ar pistoli labajā rokā un noņēma tai dro�inātāju. Ārā jau no pa�a rīta dzestri līņāja. Pasaule tinās ziemas lietus smar�ā.

Takai kundze! Labdien! vīrietis aiz durvīm, mitējies klaudzināt, sauca. Te atkal no NHK. Piedodiet, ka iztrau�cēju, es atkal atnācu pēc abonentmaksas. Takai kundze, jūs esat tur iek�ā.

Aomame pagriezās uz durvju pusi. Mēs sazinājāmies ar NHK, viņa domās tam teica. Jūs esat kāds, kas uzdodas par NHK abonentmaksas iekasētāju. Nez kas jūs vispār tāds esat? Un ko jūs te meklējat?

-���� Cilvēkiem jāsamaksā par to, ko viņi saņēmu�i. Tā sa�biedrībā noteikts, jūs saņemat ētera viļņus. Tāpēc maksā�jiet. Nav taisnīgi kaut ko ņemt, neko nedodot pretī. Tas ir tāpat kā zagt.

Viņa balss skaļi atbalsojās gaitenī. Piesmakusi, bet skaļa balss.

-���� Manas personiskās jūtas tas nemaz neskar. Es nepavi�sam jūs neienīstu, es negribu jūs sodīt. Takai kundze, kamēr jūs nevērsiet vaļā, es nez cik rei�u vēl nāk�u un klauvē�u. Vai jūs to vēlaties? Es neesmu vecs ve�uks, kas neko nesaprot. Ja mēs varētu parunāt, gan nonāktu pie kompromisa. Takai kundze, vai jūs no laba prāta atvērsiet durvis?

Klauvē�ana uz brīdi atkal atsākās.

Aomame turēja automātisko pistoli abās rokās. Tas vīrie�tis noteikti zina, ka esmu ieņēmusi bērnu. Paduses un degun�galu klāja plāna sviedru kārtiņa. Lai kas arī notiktu, durvis vaļā nevēr�u. Varbūt viņam ir pielāgota atslēga, bet, ja viņ� kaut kādā citādā veidā ar citu paņēmienu uzlauzīs durvis, tad, vienalga, ir vai nav no NKH, dabūs lodes no aptveres vēderā.

Nē, tā diez vai notiks. Viņa to saprata. Viņ� nevar atvērt durvis. Iekams viņa pati neatvērs durvis no iek�puses, tās paliks ciet, neatveramas. Tāpēc viņ� bija tik aizkaitināts, tāpēc bija tik runātīgs. Mēģina ar saviem vārdiem radīt man spriedzi.

Pēc desmit minūtēm vīrietis aizgāja. Gaitenī skaļā balsī bija viņu izsmējis un viņai draudējis, mēģinājis vēlreiz pie�runāt atvērt durvis.

-��� Jums neizdosies izbēgt, Takai kundze. Kamēr vien jūs saņemat ētera viļņus, es noteikti atkal �urp atgriezī�os. Es tik viegli nemetu plinti krūmos. Tas nav manā dabā. Nu tad uz drīzu tik�anos!

Vīrie�a soļus nedzirdēja. Ta�u aiz durvīm viņ� vairs nestā�vēja. Aomame par to pārliecinājās, paskatoties pa durvju actiņu. Viņa atkal uzlika pistolei dro�inātāju, iegāja van�nas istabā un nomazgāja seju. Krekls padusēs bija sasvīdis slapj�. Pirms pārvilka citu kreklu, viņa kaila nostājās spoguļa priek�ā. Vēders pagaidām vēl nebija uzkrīto�s. Ta�u glabāja sevī svarīgu noslēpumu.

Viņa runāja pa telefonu ar veco kundzi. Todien Tamaru, pēc tam kad bija ar viņu izrunājis pāris lietu, neko neteicis, nodeva klausuli vecajai kundzei. Sarunā viņas pēc iespējas izvairījās no tie�iem izteikumiem, izvēlējās daudznozīmīgus vārdus. Vismaz sākumā.

-��� Esam sarūpēju�i jums citu vietu, vecā kundze sacīja. Tur jūs varēsiet paveikt iecerēto. Dro�a vieta, varēsiet regu�lāri pārbaudīties pie speciālista. Tas ir atkarīgs tikai nojums, pārcelties varat jebkurā brīdī.

Vai viņai vajadzētu stāstīt vecajai kundzei par cilvēkiem, kas vajā to maziņo? Par to, ka tie no "Pirmsākumiem" sapnī grib dabūt viņas bērnu? Un tas, kur� izliekas par NHK abo�nentmaksas iekasētāju, kas da�ādos veidos mēģina piedabūt viņu atvērt durvis, ari noteikti kāro to pa�u. Ta�u Aomame pārdomāja. Viņa uzticējās vecajai kundzei. Cienīja un mīlēja viņu. Bet nejau tur tā problēma. �obrīd jautājums bija tāds: kurā pasaulē viņa dzīvo?

-���� Kāda jums pa�sajūta? vecā kundze apvaicājās.

Aomame atbildēja, ka pagaidām viss norit bez problē�mām.

-���� Tas jau vissvarīgākais, vecā kundze sacīja. Tomēr jūsu balss izklausās nedaudz citādi. Varbūt tā tikai �ķiet, bet jūs izklausāties nedaudz saspringusi. Ja jums kaut kas nepatīk, sakiet bez kautrē�anās. Varbūt mēs spēsim kaut kā palīdzēt.

Aomame atbildēja, piedomājot pie balss toņa:

AOMAME 221

-��� Laikam tas tāpēc, ka ilgi uzturos vienā vietā. Dro�i vien stress nemanot sakrājas. Ta�u es rūpējos par savu veselību. Galu galā tā ir mana specialitāte.

-��� Protams, vecā kundze sacīja un pēc īsa brī�a piebilda: Nesen kāds aizdomīga izskata cilvēks pāris dienu grozījās te tuvumā. Izskatījās, ka viņu īpa�i interesē patversme. Visas trīs sievietes, kas tur �obrīd ir, apskatīja viņu novēro�anas kameru ierakstā, bet neviena �o cilvēku nepazīst. Varbūt viņ� meklē jūs.

Aomame viegli saviebās.

-���� Vai tas nozīmē, ka viņiem izdevies atklāt mūsu sais�tību?

-���� Tas vēl nav skaidrs. Ta�u mums ir jāapsver arī �āda iespējamība. Tam vīrietim ir diezgan savāda āriene. Ļoti liela deformētas formas galva. Galvvidus plakans, mati sāk noiet. Augumā mazs, īsiem locekļiem, drukns. Vai jūs tādu atceraties?

-��� Ar deformētu galvas formu? Es no �ī dzīvokļa balkona bie�i novēroju garāmgājējus. Ta�u tāds cilvēks nav manīts. Ļoti uzkrīto�a āriene.

-���� Ļoti. Glu�i kā krā�ņs cirka klauns. Ja �o cilvēku izrau�dzīju�ies un atsūtīju�i viņi, lai mūs izpētītu, tad jāteic, ka tā ir visai dīvaina izvēle.

Aomame tam piekrita. "Pirmsākumi" apzināti nesūtītu tik viegli pamanāmu cilvēku. Tik lielā talantu badā viņi nav. Tas nozīmē, ka diezin vai �im vīrietim ir kāds sakars ar organizāciju un tātad viņi pagaidām nezina par Aomames saistību ar veco kundzi. Bet ko īsti meklē �is vīrietis, ar kādu mērķi pēta patversmi? Vai tikai nebūs tas pats, kas, uzdo�damies par NHK abonentmaksas iekasētāju, nāk un klaigā pie durvīm. Saprotams, pierādījumu par to, ka abi ir sais�tīti, nebija. Tomēr abonentmaksas iekasētāja ekscentriskie izteikumi un vecās kundzes aprakstītā vīrie�a uzkrīto�ā āriene �ķita saistīti.

-���� Ja jūs tādu vīrieti pamanāt, lūdzu, paziņojiet. Iespē�jams, vajadzēs rīkoties.

Aomame apsolīja uzreiz sazināties.

Vecā kundze atkal apklusa. Tas bija savādi. Parasti telefona sarunās viņa bija īpa�i lieti�ķa, ārkārtīgi taupīja laiku.

-��� Vai jums klājas labi? Aomame it kā starp citu ievai�cājās.

-��� Kā vienmēr. Nekā īpa�i slikta nav, vecā kundze atteica. Ta�u balsi manīja vieglu vilcinā�anos. Arī tas bija kas nepa�rasts.

Aomame gaidīja, kad viņa turpinās sarunu.

Tad vecā kundze rezignēti teica:

-���� Es tikai pēdējā laikā skaudrāk sajūtu, ka esmu veca. It īpa�i, kop� jūs esat prom.

Aomame centās runāt priecīgā balsī:

-���� Es nekur neesmu palikusi. Tepat vien esmu.

-Jā, protams. Jūs turpat vien esat. Pat varam tā parunāt. Bet, kad regulāri ar jums redzējos, kad kopā vingrojām, es laikam no jums saņēmu dzīvības spēku.

-Jums aizvien bijis gana daudz pa�ai sava dzīvības spēka. Es tikai palīdzēju celt to gaismā. Pat ja es esmu prom, jūs pati spējat tikt galā.

-��� Atklāti sakot, pirms kāda laika es ari tā domāju, vecā kundze sacīja un pasmējās. Bet smieklos nebija siltuma. Es lepojos ar to, ka esmu īpa�s cilvēks. Ta�u laiks cilvēkam dzīvi laupa pamazām. Tā nav, ka cilvēks nomirst noliktajā laikā. Mirst pamazām, no iek�puses. Un tad nāk pēdējo rēķinu kārto�anas diena. Nevienam no tās neizbēgt. Cilvē�kiem jāsamaksā par to, ko viņi saņēmu�i. Es �o patiesību tikai tagad apguvu.

Cilvēkiem jāsamaksā par to, ko viņi saņēmu�i. Aomame saviebās. Tas NHK abonentmaksas iekasētājs teica tie�i to pa�u.

-���� Septembri, tā briesmīgā negaisa naktī, man tas pēk�ņi ienāca prātā, vecā kundze sacīja. Es biju viena pati mājās, raizējos par jums, vēroju zibens zib�ņus. Un tajā brīdī zibens izgaismoja man �o patiesību acu priek�ā. Es tajā naktī zaudēju jūs un vienlaikus zaudēju arī kaut ko sevī. Vai ari daudz ko no tā, kas manī bija sakrājies. Kaut ko, kas līdz tam bija manas esības kodols, kaut kas, kas stipri balstīja �o cilvēku mani.

-���� Vai tur bija ari dusmas?

Klusums kā izsusēju�a ezera dibens. Pēc tam vecā kun�dze ierunājās:

-���� Vai starp to, ko es tobrīd pazaudēju, bija arī manas dusmas? Vai to jūs vaicājāt?

-���� Tā gan.

Vecā kundze lēni ieelpoja.

-��� Atbilde uz �o jautājumu ir jā. Varenais zibens izgaisi�nāja manī mitu�ās negantās dusmas. �obrīd manī vairs nav �o kvēlojo�o dusmu. Tās pārvērtu�ās par tādām kā blāvām skumjām. Biju domājusi, ka �ādas dusmas mū�īgi būs tikpat karstas. Bet kā jūs to zināt?

Aomame sacīja:

-��� Jo ar mani notika tas pats. Tā briesmīgā pērkona ne�gaisa naktī.

-��� Jūs runājat pati par savām dusmām?

-Jā, es vairs nerodu sevī tās tīrās, kvēlās dusmas. Varbūt tās nav pagaisu�as pavisam, bet atkāpu�ās ļoti tālu. Ilgu laiku �īm dusmām manā sirdi bija ierādīta svarīga vieta, tās mani trenca uz priek�u.

-��� Kā ku�ieris, kas nepazīst ne atpūtu, ne �ēlastību, vecā kundze piebilda. Bet tagad tās zaudēju�as spēku un jūs esat stāvoklī. Var teikt to vietā.

Aomame dziļi ieelpoja.

-��� Tā ir. Un tā vietā manī ir tas maziņais. Tam nav nekāda sakara ar dusmām. Un tas manī ar katru dienu aug lielāks.

-��� Lieki to teikt, bet jums tas ļoti jāsargā, vecā kundze sacīja. Ari �ī iemesla dēļ jums pēc iespējas ātrāk vajadzētu pārcelties uz dro�āku vietu.

-��� Jums taisnība. Bet pirms tam man noteikti kaut kas ir jānokārto.

Nolikusi klausuli, Aomame izgāja uz balkona un, rau�goties pa spraugām plastmasas margās, vēroja ielu pēc�pusdienā, paskatījās uz rotaļlaukumu. Tuvojās krēsla. Pirms beidzies 1Q84. gads, pirms tie mani uzgāju�i, man jāatrod Tengo, lai notiek kas notikdams.

Tengo izgāja no krodziņa "Mie�a galva" un kādu bridi klīda pa ielām, domās iegrimis. Tad izlēmīgi devās uz mazā rotaļlaukuma pusi. Uz to vietu, kur pirmo reizi ieraudzīja divus mēne�us debesīs. Jāuzkāpj vēlreiz tajā pa�ā slidkalniņā un jāpaskatās debesīs. Varbūt no turienes atkal izdosies ierau�dzīt mēne�us. Varbūt tie viņam kaut ko izstāstīs.

Iedams Tengo domāja, kad īsti iepriek�ējo reizi bijis tajā rotaļlaukumā. Nevarēja atcerēties. Laiks vairs neplūda lī�dzeni, attāluma izjūta bija nelīdzsvarota. Laikam gan rudens sākumā. Viņ� atcerējās, ka bija uzvilcis garpiedurkņu T krek�lu. Un nu jau ir decembris.

Dzestrs vēj� pūta mākoņu pulciņu uz Tokijas lī�a pusi. Mākoņi izskatījās kā no tepes darināti, sastingu�i cieti ne�regulārās formās. Aiz �iem mākoņiem slēpās abi mēne�i, kas ik pa brīdim parādījās. Ierastais dzeltenais mēness un jaunpienācējs mazais, zaļais mēness. Pilnmēness laiks jau bija pagājis, abi bija dilsto�i. Mazais mēnestiņ� izskatījās kā bērns, kas mēģina paslēpties mammas brun�u stērbelē. Abi atradās gandrīz tajā pa�ā vietā, kur Tengo tos bija redzē�jis iepriek�ējā reizē. Izskatījās, ka tie tur gaidīju�i Tengo atgrie�amies.

Naksnīgajā rotaļlaukumā neviena nebija. Laternu spul�dzes gaisma spīdēja baltāk nekā pirms tam, auksti jo auksti. Kailie gobu zari, vēja un lietus �austīti, tum�i vīdēja kā seni miroņu kauli. Tādā naktī jākliedz pūcei. Ta�u, saprotams, pilsētas parkā pū�u nav. Tengo uzlika galvā vējjakas kapuci, iebāza rokas ādas jakas kabatās. Tad uzrāpās slidkalniņā, atspiedās pret margām un pacēla skatienu pret abiem mēne��iem, kas slēpās mākoņos. Tiem aiz muguras klusi mirdzēja zvaigznes. Vēj� bija izdzenājis plāno netīro dūmaku, kas sedza pilsētas debesis, gaiss bija tīrs un skaidrs.

Nez vai �obrīd vēl kāds cilvēks, ne tikai viņ�, veras debe�sīs un vēro divus mēne�us? Tengo domāja par to. Fukaeri, protams, to zina. Tie�i viņa to iesāka. Laikam. Ta�u, vai, izņemot Fukaeri, vēl kaut viens cilvēks bez Tengo zina, ka debesīs ir vēl viens mēness? Cilvēki laikam vēl nav to pama�nīju�i vai arī par to nerunā, vai arī tā jau ir vispārzināma patiesība? Izņemot draugu, kas bija aizvietojis viņu privāt�skolā, Tengo nevienam nebija to vaicājis. Glu�i otrādi viņ� aizvien uzmanījās, lai neuzsāktu par to sarunas. It kā �is temats būtu morāli nepieņemams.

Varbūt mēne�i to nevēlas, Tengo nodomāja. Varbūt �ie divi mēne�i ir tikai personiski Tengo domāta vēsts un viņam nav atļauts dalīties �ajā ziņā ar citiem.

Varbūt tā nav.

Dīvaina domu gaita. Kāpēc gan lai mēne�u skaits kļūtu par personisku vēsti? Ko tie mēģina pateikt? Tengo �o vēsti drīzāk uztvēra kā miklu. Un, ja tā ir mīkla, tad kur� to uz�devis? Kur� īsti kaut ko neļauj?

Vēj� izskrēja cauri gobas zariem, saceldams spalgu skaņu. Kā asa elpa, ko strauji izgrū� cerības zaudējis cilvēks. Tengo, skatīdamies uz mēne�iem debesīs, klausoties vēja auros, nosēdēja tur tik ilgi, līdz bija caurcaurēm nosalis. Pagāju�as laikam minūtes piecpadsmit. Nē, varbūt nedaudz vairāk.

Laika izjūta kaut kur pagaisusi. Pirmīt viskija sasildītais ķer�menis tagad bija ciets un sastindzis kā akmens jūras dibenā.

Mākoņi cits pēc cita skrēja pāri debesīm uz dienvidu pusi. Lai cik to aizskrēja, vienmēr atkal nāca citi. Kaut kur ziemeļos laikam ir neiztuk�ojams mākoņu avots. Kādi apņē�mīgi ļautiņi biezās, pelēkās drānās tur no rīta līdz vakaram klusēdami darina mākoņus. Kā bites medu, kā zirneklis tīklu, kā kar� atraitnes.

Tengo ieskatījās rokaspulkstenī. Drīz būs astoņi. Parkā nemanīja ne cilvēka ēnas. Laiku pa laikam kāds garāmgā�jējs aizsteidzās pa ielu. Visi, kas atgriezās mājās no darba, gāja vienādā gaitā. Se�stāvu namā pāri ielai tikai pusē logu spīdēja gaisma. Hdā vējainā ziemas naktī apgaismots logs izskatās īpa�i silti. Tengo pēc kārtas aplūkoja visus apgais�motos logus. It kā no mazas zvejnieku laiviņas novērotu nak�snīgā jūrā peldo�u pasa�ieru laineri. Visiem logiem priek�ā bija aizvilkti aizkari. Raugoties uz tiem no aukstā, naksnīgā parka slidkalniņa, tie izskatījās kā cita pasaule. Pasaule, kas būvēta pēc citiem principiem un darbojas saskaņā ar citiem likumiem. Aiz aizvilktajiem aizkariem cilvēki dzīvo pavisam parastu dzīvi. Laikam gan rāmu un laimīgu.

Pavisam parastu dzīvi?

Vienīgais "pavisam parastās dzīves" tēls, ko Tengo spēja iedomāties, bija �ablonisks, bez dziļuma un krāsām. Precēts pāris, divi bērni. Sieva apsējusi priek�autu. No burbuļojo�a katliņa ceļas tvaiks. Sarunas pie ēdamgalda� Tur nu Tengo iztēle ieskrēja kā mūri. Par ko gan pavisam parasta ģimene runā pie vakariņu galda? Viņ� pat neatcerējās, ka, sē�ot pie galda, būtu sarunājies ar tēvu. Abi attiecīgajā laikā tikai uzņēma ēdienu. Turklāt pēc satura to būtu grūti nosaukt par kārtīgu maltīti.

Izpētījis dzīvokļu nama apgaismotos logus, viņ� atkal pievērsās lielajam un mazajam mēnesim. Ta�u, lai cik ilgi gaidītu, neviens no tiem viņam neko nevēstīja. Pagriezu�i uz �o pusi neizteiksmīgās sejas, tie viens otram līdzās lidinājās debesīs kā uzlabojama, ap�aubāma antitēze. Neko citu tie Tengo nevēstīja.

Mākoņu bari nenogurdināmi �ķērsoja debesis, virzīda�mies uz dienvidiem. Da�ādu izmēru un formu mākoņi nāca un gāja. Starp tiem bija arī apveida ziņā ļoti daudznozīmīgi mākoņi. �ķita, ka tiem ir savas domas. Domas bija mazas un cietas, skaidri novilktām kontūrām. Ta�u Tengo gribēja noskaidrot, ko domā mēne�i, nevis mākoņi.

Galu galā Tengo meta tam mieru, piecēlās, izstaipīja ro�kas un kājas, tad nokāpa no slidkalniņa. Neko nepadarīsi. Vismaz pārliecinājos, ka mēne�u skaits nav mainījies. Iebāzis rokas ādas jakas kabatās, Tengo izgāja no parka un, iedams platiem soļiem, devās mājup. Pa ceļam pēk�ņi atcerējās Komacu. Pienācis laiks parunāties ar Komacu. Mēģināt tikt skaidrībā par to, kas starp viņiem noticis. Tāpat ari Komacu būs viņam �is tas stāstāms. Tengo birojā bija atstājis �ikuras pansionāta telefona numuru, ta�u Komacu nepiezvanīja. Rit pats mēģinās viņu sazvanīt. Bet pirms tam jāaizbrauc uz privātskolu, jāpaņem vēstule, ko Fukaeri atstājusi draugam.

Fukaeri vēstule bija rakstāmgalda atvilktnē, neatvērta. Salīdzinājumā ar iespaidīgo aploksni vēstule bija īsa. Uzraks�tīta uz burtnīcas puslapas ar zilu pildspalvu labi pazīsta�majā, ķīļrakstam līdzīgajā rokrakstā. Vairāk piemērots raks�tī�anai uz māla plāksnītes, ne uz burtnīcas lapas. Tengo zināja, ka tās uzrakstī�ana bija prasījusi laiku.

Tengo vairākas reizes pārlasīja vēstuli. Tur bija rakstīts, ka viņai vajadzējis pamest Tengo dzīvokli. Tūlīt uzreiz tā viņa rakstīja. Mūs novēro tāds bija iemesls. �īs trīs vietas bija trekni pasvītrotas ar mīkstu zīmuli. Ārkārtīgi daiļrunīgs pasvītrojums.

Viņa nekādi nepaskaidroja, kas viņus novēro vai kā viņa par to uzzinājusi. Pasaulē, kurā mīt Fukaeri, faktus nepa�saka tie�i. Kā kartē, kas rāda, kur paslēpti pirātu dārgumi, viss atklājas caur mājieniem un miklām, noklusējumiem un mainīgām formām. Tāpat kā oriģinālajā "Gaisa kūniņas" manuskriptā.

Fukaeri pati to neuztvēra kā mājienus un miklas. Viņai tas bija visdabiskākais izteiksmes veids. Tēlus un domas viņa varēja paust citiem cilvēkiem tikai �ādiem vārdiem un �ādā formā. Ir jāsaprot Fukaeri nolūks, jānovērtē viņas piepūle un jāmēģina uzminēt nepateikto.

Ta�u Tengo pilnīgi pieņēma visu Fukaeri skaidri pateikto. Ja viņa saka "mūs novēro", tad, visticamāk, mūs patie�ām novēro. Ja viņa juta, ka "vajag pamest dzīvokli", tad bija pie�nācis laiks viņai doties prom no �ejienes. Vispirms vajadzēja visus �os izteikumus pieņemt kā vienu visaptvero�u faktu. Vēlāk varēs mēģināt noskaidrot vai iedomāties notiku�ā fonu un detaļas. Vai ari vispār necensties to izdarīt.

Mūs novēro.

Vai tas nozīmē, ka tie no "Pirmsākumiem" atradu�i Fukae�ri? Viņi zināja par Fukaeri saistību ar Tengo. Viņi atklāju�i, ka Tengo, Komacu lūgts, pārstrādāja "Gaisa kūniņas" manu�skriptu. Tāpēc U�ikava mēģināja tuvoties Tengo. Un viņi ar tik sare�ģītu paņēmienu (vēl �odien nav skaidrs, kāpēc) mēģināja pakļaut Tengo savai ietekmei. Ja tā padomā, ļoti iespējams, ka viņi novēro Tengo dzīvokli.

Tādā gadījumā gan jāteic, ka viņi pārāk ilgi tūļājās. Fu�kaeri iekārtojās viņa dzīvoklī pirms trim mēne�iem. Viņi ir organizēti cilvēki. Cilvēki ar reālu varu. Ja viņi būtu gri�bēju�i dabūt rokā Fukaeri, varētu to izdarīt jebkurā laikā. Nebija nekādas vajadzības �ķiest pūles un laiku, lai novērotu Tengo dzīvokli. Un, ja viņi patie�ām vēroja Fukaeri, tad ta�u nebūtu ļāvu�i viņai tik viegli aiziet. Fukaeri, neskatoties uz to visu, savāca savas mantas un aizgāja no Tengo dzīvokļa. Aizbrauca uz privātskolu Jojogi un nodeva draugam vēstuli, pēc tam pārcēlās uz citu vietu.

Mēģinot atrast tajā visā loģiku, Tengo pavisam apjuka. Nodomāja, ka viņi nemaz negribēja dabūt rokā Fukaeri. Iespē�jams, ka kop� kāda laika viņi sāka sekot citam mērķim. Mērķim, kas saistīts ar kādu citu, nevis ar Fukaeri. Kaut kāda iemesla dēļ viņi vairs neuzskata, ka Fukaeri apdraud "Pirmsākumus". Bet, ja tā, tad kāpēc viņi tagad sāku�i novē�rot Tengo dzīvokli?

Tengo no publiskā telefona skolā piezvanīja uz Komacu biroju. Bija gan svētdiena, bet Tengo zināja, ka Komacu �ad tad brīvdienās dodas uz biroju strādāt. Viņ� mēdza teikt, ka pārējo darbinieku prombūtnes laikā birojam neesot ne vainas. Ta�u neviens pie telefona nenāca. Tengo ieskatījās rokaspulkstenī. Vēl tikai pusvienpadsmit. Tik agri Komacu darbā nerādās. Lai kāda nedēļas diena būtu, viņ� ķērās pie saviem dienas darbiem tikai tad, kad saule jau bija zenītā. Tengo, apsēdies kafetērijā uz krēsla un dzerdams paplāno kafiju, vēlreiz pārlasīja Fukaeri vēstuli. Hieroglifi ļoti sīki uzrakstīti, bez pieturzīmēm, bez rindkopām.

tengo tengo jau tagad atgriezies no kaķu pilsētas lasa �o vēstuli tas ir labi ta�u mūs novēro tāpēc man vajag pamest �o dzīvokli tūlīt uzreiz par mani neraizējieties bet ilgāk es te vairs nevaru palikt kā jau iepriek� teicu tas cilvēks ko tengo meklē ir tepat kājām var aiziet tikai uzmanieties lai jūs nenovēro

Tengo trīs reizes pārlasīja �o telegrammai līdzīgo vēstuli, tad salocīja un ielika kabatā. Kā aizvien, jo bie�āk viņ� to pārlasīja, jo ticamāki �ķita viņas vārdi. Kāds viņu novēro. Tagad viņ� to pieņēma kā pārbaudītu faktu. Viņ� pacēla galvu, pārlaida skatienu privātskolas kafetērijai. Bija lekciju laiks, kafetērija bija tikpat kā tuk�a. Tikai pāris studentu kaut ko lasīja un konspektēja. Nevienu cilvēku, kas varētu viņu novērot, Tengo nemanīja.

Fundamentāla problēma. Ja viņi nenovēro Fukaeri, tad ko īsti? Vai pa�u Tengo vai viņa dzīvokli? Tengo par to domāja. Tie visi, protams, bija tikai pieņēmumi. Ta�u viņam �ķita, ka pats nevarētu būt viņu intereses objekts. Tengo palūdza pārstrādāt "Gaisa kūniņu", viņ� bija tikai tehniskais izpildī�tājs. Grāmata jau izdota, kļuvusi slavena, interese par to jau apdzisusi, un Tengo loma nospēlēta. �obrīd nebija iemesla interesēties par viņu.

Fukaeri tikpat kā negāja ārā no dzīvokļa. Tas nozīmēja, ka �ī viņas sajūta viņus novēro attiecas uz Tengo dzīvokli. Bet no kurienes gan to varētu novērot? Rajons bija blīvi apdzīvots, ta�u dīvainā kārtā Tengo dzīvoklis tre�ajā stāvā gandrīz nevienam skatienam nepavērās. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Tengo �ī vieta patika un kāpēc viņ� tur tik ilgi bija nodzīvojis. Arī par viņu vecākā draudzene �o dzīvokļa īpa�ību augstu vērtēja. "Ja nedomājam par nama ārējo izskatu," viņa bie�i teica, "�is dzīvoklis ir neparasti mierīgs. Tāpat kā tā iemītnieks."

Katru dienu pirms saules rieta pie loga atlaidās liela vārna. Fukaeri pa telefonu stāstīja par �o vārnu. Tā nolaidās pie loga �aurajā, puķu kastēm paredzētajā vietā un �vīkstot berzēja lielos, kā tinte melnos spārnus gar loga rūti. �ķita, ka vārna iegrie�as pie viņa atceļā uz ligzdu, ka �is apmeklējums kļuvis par tās dienas re�īma daļu. Turklāt �ķita, ka vārnu interesē, kas notiek Tengo dzīvoklī. Pie�ķiebusi galvu, lielās, melnās acis apkārt �audīdama, tā pa aizkaru spraugu vāca informāciju. Vārnas ir gudri putni. Ļoti ziņkārīgas. Fukaeri sacīja, ka sarunājoties ar vārnu. Ta�u bija neiedomājami, ka vārna būtu kļuvusi par instrumentu kāda rokās, ka to sūtītu izlūkos uz Tengo dzīvokli.

Bet tādā gadījumā no kurienes tie novēro viņa dzīvokli?

Pa ceļam no stacijas uz dzīvokli Tengo iegriezās lielveikalā iepirkties. Nopirka dārzeņus un olas, pienu un zivis. Tad, papīra maisiņu ar iepirkumiem rokās saņēmis, apstājās pie nama ieejas durvīm, dro�ības pēc apskatīja apkārtni. Nekā aizdomīga. Parastā, nemainīgā ainava. Melnie elektrības vadi karājas gaisā kā tum�as zarnas, mazais priek�dārziņ� ar salā sadzeltēju�o zālienu, sarūsēju�as pastkastītes. Mēģināja ieklausīties. Ta�u sadzirdēja tikai nerimtīgo pilsētas fona troksni kā spārnu vēdas.

Atgriezies dzīvoklī un izsaiņojis iepirkumus, viņ� piegāja pie loga un pacēla aizkaru, nopētīja skatu aiz loga. Ielas pretējā pusē bija trīs vecas mājas. Visas iespiestas �aurā zemes gabalā, divstāvu dzīvojamās mājas. Visi īpa�nieki bija veci cilvēki, tipiski seniori. Rai�pilnām sejām, nīda jebkuras pārmaiņas. Grūti iedomāties, ka kāds no viņiem ielaistu sava nama otrajā stāvā sve�inieku. Turklāt no turienes, lai kā arī censtos un izlocītos, varētu saskatīt labi ja vienu daļiņu Tengo dzīvokļa griestu.

Tengo aizvēra logu, uzvārīja ūdeni un pagatavoja kafiju. Sēdēdams pie ēdamgalda un to dzerdams, apdomāja visas iespējamās varbūtības. Kāds kaut kur tuvumā viņu novēro. Turklāt kājām noejamā attālumā no �ejienes ir Aomame (vai arī bija). Vai abas �īs lietas ir savstarpēji saistītas? Vai ari vienkār�i sakritība? Ta�u, lai cik ilgi un dziļi viņ� domātu, ne pie kāda secinājuma nenonāca. Domas atkal un atkal skrēja uz riņķi kā pele, kas ieslodzīta labirintā bez izejas un spēj tikai saost siera smar�u.

Viņ� meta domā�anu pie malas un pārskatīja veikaliņā pie stacijas nopirkto avīzi. Ronalds Reigans, kas tikko rudenī bija pārvēlēts prezidenta amatā, pasācis saukt premjerministru Jasuhiro Nakasoni par "Jasu", bet premjerministrs Nakasone prezidentu par "Ronu". Varbūt tajā bija vainojama fotogrā�fija, ta�u abi izskatījās kā divi celtnieki, kas apsprie�as par to, kā izmantot sliktākus, lētākus būvmateriālus. Indijā tur�pinās pēc Indiras Gandijas slepkavības sāku�ies nemieri. Val�sti nogalināti daudzi sikhi. Japānā ienākusies bagātīga ābolu ra�a. Ta�u neviens no rakstiem Tengo interesi nepiesaistīja.

Sagaidījis, līdz pulkstenis rāda divi, vēlreiz zvanīja Komacu uz darbu.

Lai panāktu, ka Komacu pienāk pie telefona, vajadzēja zvanīt reizes divpadsmit. Kā vienmēr. Nezin kāpēc, bet viņu nebija viegli dabūt pie klausules.

-��� Tengo, sen neesam tiku�ies, Komacu sacīja. Viņ� bija atguvis kādreizējo runas manieri. Mazliet teatrālu, grūti uztveramu.

-��� Es paņēmu divas nedēļas atvaļinājumu, biju �ibā. At�griezos tikai vakarvakarā.

-��� Teici, ka tēvs savārdzis. Tev laikam bija smagi.

-��� Tik smagi nebija. Tēvs ir dziļā komā, devos uz turieni, apraudzīju viņu un tad viesu namā rakstīju romānu.

-���� Un tomēr jautājums ir, vai cilvēks dzīvos vai mirs. Tas nevarēja būt viegli.

Tengo mainīja sarunas tematu.

-��� Jūs minējāt, ka jums ir kaut kas man stāstāms. Kaut ko tādu. Pirms laba laika.

-���� Toreiz, Komacu sacīja. Tengo, es gribētu ar tevi satikties un bez steigas parunāt. Vai tev ir laiks?

-Ja saruna ir svarīga, tad laikam labāk tikties pēc iespē�jas ātrāk.

-��� Jā, laikam gan labāk ātrāk.

-���� Man �ovakar ir brīvs. Kā jums?

-���� Labi, tad �ovakar. Man arī ir brīvs. Septiņos varēsi?

-���� Septiņos derēs, Tengo atteica.

Komacu ierosināja tikties bārā netālu no darba. Tengo tur vairākkārt bija iegriezies.

-���� Tas ari svētdienās ir vaļā. Bet apmeklētāju tad tikpat kā nav. Varēsim mierīgi parunāt.

-���� Gara runā�ana?

Komacu apdomājās.

-��� Kā lai pasaka. Kamēr saruna nav pa īstam sākusies, es nevaru pateikt īsa vai gara.

-���� Labi. Kā vēlaties, Komacu kungs. Es piemēro�os. Lai kā arī būtu, mēs esam vienā laivā. Vai ne? Vai arī Komacu kungs jau pārsēdies citā?

-���� Tā vis nav, Komacu atbildēja mazliet maigākā tonī. Mēs joprojām sē�am vienā laivā. Tiekamies septiņos. Tad parunāsim sīkāk.

Tengo, nolicis klausuli, apsēdās pie galda un ieslēdza vārdu procesoru. Tad pārrakstīja �ikuras viesu namā ar pild�spalvu uz manuskriptu papīra uzrakstīto stāstu. Pārlasot stāstu, atmiņā atausa �ikuras pilsētas ainas. Pansionāts, triju māsiņu sejas. Jūras vēj�, kur� izskrien cauri prie�u rin�dai, spo�i baltās kaijas virs tās. Tengo piecēlās, atvilka aiz�karu, atvēra logu un ieelpoja dzestro āra gaisu.

tengo jau tagad atgriezies no kaķu pilsētas lasa �o vēstuli tas ir labi

Tā Fukaeri rakstīja vēstulē. Bet dzīvokli, kurā viņ� atgrie�zies, kāds novēro. Nevar saprast, kas novēro, no kurienes novēro. Tikpat labi dzīvoklī var būt ierīkotas slēptās kame�ras. Tengo, to iedomājies, pārmeklēja dzīvokli. Ta�u, pro�tams, neatrada ne kameras, ne noklausī�anās ierīces. Galu galā vecs, �aurs vienistabas dzīvoklis. Kaut kas tāds uzreiz kristu acīs.

Tengo turpināja pārrakstīt romānu, līdz satumsa. Viņ� ne tikai vienkār�i pārrakstīja tekstu no labās puses uz kreiso, bet pie viena arī pielaboja, tāpēc tas prasīja vairāk laika, nekā viņ� bija paredzējis. Tengo, pārtraucis darbu, lai ieslēgtu galda lampu, pēk�ņi iedomājās, ka vārna �odien nav parādījusies. Parasti par vārnas iera�anos liecināja troksnis. Iā berzēja lielos spārnus pret stiklu. Tāpēc uz stikla �ur tur palika nospiedumi. Kā at�ifrējams kods.

Pusse�os viņ� ieturēja vienkār�as vakariņas. Ēstgribas nebija, ari pusdienās viņ� neko nebija ēdis. Kaut ko tomēr vajadzēja apēst. Viņ� pagatavoja tomātu un vakame salātus, uzgrauzdēja �ķēli maizes. Piecpadsmit pāri se�iem uzvilka melnu d�emperi ar augstu apkakli, virs tā olīvzaļu velveta �aketi un devās ārā. Izgājis pa namdurvīm, uz brīdi apstā�jās un pārlaida skatienu apkārtnei. Tomēr uzmanību nekas nepiesaistīja. Neviens vīrietis neslēpās aiz laternas staba. Neviena aizdomīga ma�īna nebija apstājusies tuvumā. Pat vārna nebija parādījusies. Tengo tik un tā jutās nemierīgs. �ķita, ka viņu vēro pat tie, kas pēc novērotājiem neizskatās. Garām ejo�a mājsaimniece ar iepirkumu groziņu, nerunīgs vecs vīrs, kas izvedis pastaigā suni, vidusskolēni ar plecos uzmestām tenisa raketēm, kuri, uz viņa pusi neskatoties, brauca ar riteņiem pa ielu, tie visi varētu būt gudri nomaskēju�ies "Pirmsākumu" ok�ķeri.

Bailēm lielas acis, Tengo nodomāja. Piesardzīgam man jābūt, bet tik ļoti saspringt nedrīkstu. Viņ� ātriem soļiem devās uz staciju. Laiku pa laikam atskatījās, lai pārliecinā�tos, ka neviens viņam neseko. Asti viņ� noteikti pamanītu. Viņam kop� dzim�anas bija pla�s redzesleņķis un arī redze laba. Trīs reizes paskatījies atpakaļ, viņ� pārliecinājās, ka neviens neseko.

Bārā, kur bija norunāta tik�anās ar Komacu, viņ� ieradās bez piecām minūtēm septiņos. Komacu vēl nebija atnācis, Tengo izrādījās pirmais klients. Uz letes lielā vāzē bija ielikti svaigi ziedi, apkārt vēdīja tikko grieztu zaļumu smar�a. Tengo apsēdās bāra dziļumā atsevi�ķā nodalījumā un pasū�tīja izlejamo alu. Tad izņēma no jakas kabatas grāmatu un sāka lasīt.

Komacu parādījās ceturksni pāri septiņiem. Viņam mu�gurā bija tvīda �akete un plāns ka�mira d�emperis. Ka�mira �alle, vilnas bikses un zam�a kurpes. Ierastais stils. Labas kvalitātes, gaumīgas, novalkātas drēbes. Apģērbs izskatījās kā daļa no viņa pa�a. Tengo nekad nebija redzējis Komacu mugurā drēbes, kas izskatītos jaunas. Nopircis jaunas drā�nas, viņ� laikam tajās gulēja un vārtījās pa grīdu. Vairākkārt mazgāja un izkāra ēnā �āvēties. Un tikai tad, kad tās �ādi bija ievalkātas un izbalinātas, vilka mugurā un izgāja cil�vēkos. Sprie�ot pēc drēbēm, viņam vajadzētu būt pieredzes bagātam redaktoram ar stā�u. Nekas cits viņ� nevarētu būt. Komacu apsēdās Tengo pretī un ari pasūtīja izlejamo alu.

-���� Tu izskaties tāpat kā vienmēr, Komacu sacīja. Kā veicas ar jauno romānu?

-���� Pamazām virzos uz priek�u.

-��� Tas ir pats svarīgākais. Rakstnieks nobriest, tikai raks�tot. Kā kāpurs, grau�ot lapas. Kā jau teicu, "Gaisa kūniņas" pārstrādā�ana ietekmējusi tavu pa�a darbu. Vai es nekļūdos?

Tengo pamāja.

-���� Man �ķiet, ka, pateicoties tam darbam, es sapratu �o to svarīgu par romāniem. Tagad saskatu to, ko agrāk nere�dzēju.

-���� Negribu lielīties, bet es to labi saprotu. Tev vajadzēja īsto iespēju.

-���� Bet tās dēļ arī esmu iekūlies diezgan lielās nepatik�a�nās. Kā jau jums zināms.

Komacu skaisti savilka lūpas kā augo�u mēnesi ziemā un pasmaidīja. Neizdibināmu smaidu.

-���� Lai dabūtu kaut ko svarīgu, par to ir jāmaksā. Tādi ir �īs pasaules likumi.

-��� Var jau būt. Ta�u man grūti iz�ķirt, kas te ir svarīgais, kas te ir maksa. Tas viss ir pārāk savijies.

-�� Tā gan. Viss patie�ām ir pamatīgi savijies. It kā mēģinot sarunāties pa telefona vadiem, kas sapinu�ies. Tie�i tā, kā tu teici, Komacu sacīja. Starp citu, Tengo, tu zini, kur �obrīd ir Fukaeri?

-���� Kur viņa ir �obrīd, nezinu, Tengo, vārdus pārdo�mādams, atbildēja.

-��� �obrīd, Komacu izteiksmīgi noteica.

Tengo klusēja.

-���� Bet vēl nesen viņa dzīvoja tavā dzīvoklī, Komacu sacīja. Tā runā.

Tengo pamāja.

-��� Taisnība. Viņa trīs mēne�us bija pie manis.

-���� Trīs mēne�i ir ilgs laiks, Komacu noteica. Tomēr nevienam neko nesacīji.

-��� Viņa lūdza nevienam neteikt. Es arī nevienam neteicu. Pat jums ne.

-���� Bet tagad viņas tur vairs nav.

-��� Tie�i tā. Kamēr es biju �ikurā, viņa pametusi dzīvokli, atstādama man vēstuli. Kas noticis pēc tam, es nezinu.

Komacu izņēma cigareti, ielika mutē, piesmēķēja ar sēr�kociņu. Samiedzis acis, paskatījās uz Tengo.

-���� Pēc tam viņa atgriezās Skolotāja Ebisuno namā Futamatao kalna galā, viņ� sacīja. Skolotājs Ebisuno sazi�nājās ar policiju un atsauca iesniegumu par viņas bezvēsts pazu�anu, jo viņa tāpat vien kaut kur devusies, nolaupīta nav bijusi. Jādomā, ka policija būs viņu iztaujājusi par lie�tas apstākļiem. Kāpēc pazuda? Kur bija, ko darīja? Galu galā viņa vēl ir nepilngadīga. Gan jau drīzumā parādīsies ari avī�u raksti. Jauna rakstniece, ilgu laiku bijusi bezvēsts prombūtnē, tad pēk�ņi atradusies sveika un vesela. Ta�u nekas liels no tiem rakstiem nebūs, galu galā nekādas saistības ar noziegumiem.

-���� Vai atklāsies, ka viņa slēpusies pie manis?

Komacu papurināja galvu.

-��� Nē, tavu vārdu Fukaeri neminēs. Tāda nu viņa ir. Ja reiz tā nolēmusi, tad neteiks, vienalga, vai viņai to prasītu poli�cija, �andarmērija, revolucionārā padome vai Māte Terēze. Par to vari neraizēties.

-���� Es neraizējos. Man tikai gribētos zināt, kā notikumi attīstīsies tālāk.

-��� Lai kā ari būtu, tavs vārds atklātībā neparādīsies. Viss kārtībā, Komacu noteica. Pēc tam viņa sejā iegūla nopietna izteiksme. Bet es gribētu tev kaut ko pavaicāt. Grūti par to runāt.

-���� Grūti par to runāt?

-���� Kā lai pasaka, tā ir privāta lieta.

Tengo iedzēra malku alus. Tad nolika glāzi uz galda.

-���� Lai notiek. Vaicājiet, kas vaicājams.

-��� Vai tev ar Fukaeri bija seksuālas attiecības? Tajā laikā, kad viņa bija pie tevis, tā teikt. Pietiks ar jā vai nē.

Tengo paklusējis lēni papurināja galvu.

-���� Atbilde ir nē. Man ar viņu �ādu attiecību nebija.

Tengo instinktīvi izlēma, ka nevajag neko minēt par tās

negaisa nakts notikumiem. �o noslēpumu nevajadzētu at�klāt. Par to nedrīkst runāt. Turklāt to visai grūti būtu nosaukt par seksuālām attiecībām. Tās nebija seksuālas attiecības vispārpieņemtā izpratnē. Ne vienam, ne otram.

-���� Tātad jums nebija seksuālu attiecību.

-���� Nebija, Tengo sausi atteica.

Komacu viegli sarauca degunu.

-���� Tengo, es to neap�aubu, tomēr, pirms pateikt nē, tu bridi vilcinājies. Man izskatījās, ka tu vilcinies. Varbūt bija kaut kas tam līdzīgs? Es tev neko nepārmetu, ne uz to pusi. Tikai mēģinu noskaidrot da�us faktus.

Tengo ieskatījās Komacu tie�i acis.

-��� Es nevilcinājos. Man tikai tas �ķita savādi. Komacu, jūs nekad neesat bāzis degunu citu cilvēku dzīvē. Aizvien esat turējies no tādām lietām pa gabalu.

-���� Mjā, Komacu novilka.

-���� Tad kāpēc tagad rodas �āds jautājums?

-���� Būtībā man nav jāzina, ar ko tu guli ar Fukaeri vai kādu citu. Komacu paberzēja ar pirkstu deguna sānu. To tu pareizi norādīji. Ta�u, kā pats zini, Fukaeri nav parasta meitene. Kā lai to pasaku jebkurai viņas darbībai pie�dzimst jēga.

-���� Piedzimst jēga, Tengo noteica.

-���� Protams, loģiski sprie�ot, jebkura cilvēka visām dar�bībām beigu beigās ir kāda jēga, Komacu sacīja. Ta�u Fukaeri gadījumā �ī jēga ir daudz dziļāka. Viņai piemīt kaut kas neparasts. Tāpēc mums attiecībā uz viņu jāpārbauda visi fakti, ko varam pārbaudīt.

-���� Konkrēti kas esam mēs? Tengo pavaicāja.

Komacu sev neraksturīgi izskatījās apjucis.

-���� Patiesību sakot, ne jau mani interesē tas, vai tev ar viņu biju�as seksuālas attiecības, bet gan Skolotāju Ebisuno.

-���� Ari Skolotājs Ebisuno zina, ka Fukaeri uzturējās pie manis?

-���� Protams, sākot no dienas, kad Fukaeri pārvācās pie tevis. Viņa pati paziņoja, kur atrodas.

-��� To es nezināju, Tengo pārsteigts noteica. Fukaeri vi�ņam sacīja, ka nevienam neesot atklājusi savu atra�anās vietu. Kāda tam tagad vairs nozīme. Tomēr es to nesaprotu Skolotājs Ebisuno ir viņas faktiskais palīgs un aizbildnis un parastā situācijā tam tik lielu uzmanību nepievērstu. Ta�u �obrīd ir pilnīgi nesaprotami apstākli. Svarīgākajam jautā�jumam vajadzētu būt, ka Fukaeri ir dro�ībā, ka viņa atrodas dro�ā vidē. Grūti saprotami, ka viņas seksuālā �ķīstība �obrīd ir Skolotāja Ebisuno prioritā�u saraksta aug�galā.

Komacu savilka aug�up vienu mutes kaktiņu.

-��� Es visus lietas apstākļus tik labi nepārzinu. Man Skolo�tājs vienkār�i to palūdza, lai tik�anās reizē tie�i noskaidroju, vai tev ar Fukaeri biju�as seksuālas attiecības. Tāpēc uzdevu �o jautājumu un saņēmu �o atbildi nē.

-���� Tā ir. Mums ar Fukaeri miesisku attiecību nav bijis, Tengo skaidri sacīja, skatoties sarunu biedram tie�i acīs. Tengo nebija sajūta, ka viņ� melotu.

-���� Tad jau labi, Komacu atteica un ielika starp lūpām nākamo Marlboro, piemiedzis acis, aizsmēķēja. Labi, ka es to zinu.

-���� Fukaeri patie�ām ir pievilcīga meitene. Ta�u, kā jūs pats labi zināt, es vēl papildus esmu iekūlies visai sare�ģītā stāstā. Negribot. Es nevēlos �o stāstu vēl vairāk sare�ģīt. Turklāt man bija sieviete, ar kuru man bija attiecības.

-��� Skaidrs, Komacu sacīja. �ajā ziņā tu, Tengo, esi gudrs vīrietis. Ar skaidru domu. To es arī Skolotājam paziņo�u. Piedod, ka tik sīki iztaujāju. Neliecies ne zinis.

-���� Tas mani īpa�i neuztrauc. Tikai �ķiet dīvaini, kāpēc �obrīd sāku�ās �ādas runas, Tengo noteica un brīdi klu�sēja. Ko jūs gribējāt man pastāstīt?

Komacu, izdzēris alu, pasūtīja bārmenim at�ķaidītu vis�kiju ar ledu.

-���� Tengo, ko tu dzersi? viņ� vaicāja.

-���� Man ari to pa�u, Tengo teica.

Viņiem atnesa viskija kokteiļus divās augstās glāzēs.

-���� Pirmām kārtām, Komacu paklusējis iesāka. Mums jātiek skaidrībā par da�iem �īs situācijas aspektiem. Galu galā mēs esam vienā laivā. Mēs tie esam mēs �etri: es, tu, Fukaeri un Skolotājs Ebisuno.

-��� Interesanta kompānija, Tengo noteica. Ta�u �ķita, ka Komacu nesaklausa �ajos vārdos izskanēju�o ironiju. Jo viņ� bija koncentrējies savam stāstam.

Komacu turpināja:

-��� Katram bijis savs nolūks saistībā ar �o plānu, mēs visi nebijām vienā līmeni, nevirzījāmies vienā virzienā. Citiem vārdiem sakot, neairējāmies vienā ritmā, nelaidām airus vienā leņķī.

-��� Jau no pa�a sākuma bija skaidrs, ka �ī nav saskanīga grupa kopējam darbam.

-���� Var būt, ka tā.

-��� Un tad laiva sāka strauji laisties pa straumi uz ūdens�krituma pusi.

-Jā, tik tie�ām, laiva nesās uz ūdenskrituma pusi, Ko�macu atzina. Negribu taisnoties, bet plāns sākotnēji bija ārkārtīgi vienkār�s. Tevis pārstrādātais Fukaeri darbs "Gaisa kūniņa" saņem literārā �urnāla debijas balvu. Grāmatu labi pērk. Mēs piemuļķojam visu pasauli. Dabūjam ari kādu nau�diņu. Pa pusei joks, pa pusei peļņa. Tāds bija plāns. Ta�u līdz ar Fukaeri aizbildņa Skolotāja Ebisuno iesaistī�anos plāns sare�ģījās. Parādījās vairākas zemūdens straumes, un tecējums pieņēmās spēkā. Tevis pārstrādātais darbs bija tik lielisks, ka pārspēja visas cerības. Tāpēc grāmata saņēma labas kritiķu atsauksmes, to fantastiski labi pirka. Un tādējādi mūsu laiviņu aiznesa neparedzētā vietā. Un diezgan bīstamā vietā.

Tengo viegli nogrozīja galvu.

-��� Tā nu gan nav tikai diezgan bīstama vieta. �ī vieta ir ārkārtīgi bīstama.

-���� Var būt, ka tā.

-��� Tā, lūdzu, nerunājiet it kā tā būtu citu cilvēku darī��ana. Tas viss sākās ar jūsu plānu.

-��� Taisnība. Es to izplānoju un nospiedu starta pogu. Sā�kumā viss ritēja gludi. Diem�ēl tālāk vairs nespēju to kon�trolēt. Es, protams, jūtos par to atbildīgs. It īpa�i par to, ka tajā visā iepinu tevi. Par katru cenu pierunāju tevi to darīt. Lai kā ari būtu, pienācis laiks apstāties un situāciju labot. Atbrīvoties no liekās bagā�as, vienkār�ot scenāriju. Tikt skaidrībā, kur �obrīd esam, ko darīt tālāk.

To pateicis, Komacu iemalkoja viskiju. Tad pacēla stikla pelnu trauku un kā aklais, kas grib sīki izpētīt priek�meta formu, uzmanīgi pārlaida tam savus garos pirkstus.

-����� Patiesību sakot, es biju septiņpadsmit astoņpadsmit dienas kaut kur ieslodzīts, Komacu iesāka. No augusta beigām līdz septembra vidum. Kādu dienu, kad bija jau pāri pusdienlaikam, es, nolēmis doties uz darbu, gāju pa ielu savā rajonā. Ceļā uz Gotokud�i staciju. Tad pēk�ņi no turpat stāvo�as lielas, melnas automa�īnas kāds mani sauca: "Vai jūs būtu Komacu kungs?" Nodomāju jāpaskatās, kas mani sauc, un tajā pa�ā bridi mani ievilka ma�īnā. Divi ļoti spēcīgi tipi. Viens aizlieca man rokas aiz muguras, otrs apdullināja ar hloroformu. Nu glu�i kā kino, vai ne? Bet tas nostrādāja. Tik tie�ām. Kad atguvos, biju ieslodzīts mazā, �aurā istabā bez logiem. Baltas sienas, kubveida forma. Tur bija maza gulta, viens koka galds, krēslu nebija. Es gulēju gultā.

-��� Jūs nolaupīja, Tengo noteica.

Komacu, izpētījis pelnu trauka formu, nolika to atpakaļ uz galda. Pacēla galvu un paskatījās uz Tengo.

-���� Iespaidīga nolaupī�ana. Bija viena veca filma, "Kolek�cionārs", glu�i kā no tās. Man �ķiet, vairums cilvēku �ajā pasaulē nedomā, ka viņus kādreiz varētu nolaupīt. Tāda doma viņiem pat prātā neienāk. Vai ne? Bet, kad nolaupa, tad nolaupa. Kā lai to pasaka? Sirreāla sajūta. Vai mani patie�ām nolaupa? Neticami, vai ne?

Komacu, it kā gaidīdams atbildi, paskatījās uz Tengo. Ta�u jautājums bija pavisam retorisks. Tengo klusēdams gaidīja stāsta turpinājumu. Lāses, kas ritēja no norasoju�ās neaiz�skartās viskija glāzes, mērcēja glāzes paliktni.

Nākamajā ritā U�ikava turpināja iepriek�ējā dienā iesākto iekārtojās uz grīdas pie loga un novēroja. No rīta uz darbu devās tie�i tas pats vakarvakarā mājās pārnāku�ais perso�nālsastāvs, vismaz izskatījās tie�i tāpat. Drūmām sejām, sakumpu�ām mugurām. Jaunā diena bija tikko sākusies, bet izskatījās, ka viņiem jau viss līdz kaklam. Tengo viņu vidū nemanīja. Tomēr U�ikava nospieda slēdzi un uzņēma visu garāmgājēju sejas. Filmiņu viņam bija gana, un vajadzēja pavingrināties slepeni fotografēt.

Kad darbā do�anās laiks bija beidzies, U�ikava, pārlieci�nājies, ka visi, kam jāiet, aizgāju�i, atstāja dzīvokli un devās uz tuvāko publisko telefonu. Uzgrieza Jojogi privātskolas numuru, palūdza pie telefona Tengo. Sieviete, kas pacēla klausuli, sacīja:

-���� Skolotājs Kavana jau desmit dienas ir atvaļinājumā.

-��� Vai viņ� ir sasirdzis?

-��� Nē, sare�ģīti ģimenes apstākļi. Viņ� aizbrauca uz �ibas prefektūru.

-��� Vai ir zināms, kad viņ� atgriezīsies?

-���� Pagaidām tas nav zināms, sieviete atbildēja.

U�ikava pateicās un nolika klausuli.

Tengo ģimene bija tikai viņa tēvs. NHK abonentmaksas iekasētājs. Par māti Tengo vēl neko nezināja. Turklāt, cik nu U�ikavam bija zināms, attiecības ar tēvu viņam nebija diez cik labas. Tomēr neatkarīgi no tā Tengo jau desmit die�nas nav darbā, jo devies apraudzīt slimo tēvu. Tas �obrīd �ķita neaptverami. Kāpēc Tengo nepatika pret tēvu pēk�ņi tik radikāli mainījusies? Nez ar ko tēvs slimo, kurā �ibas prefektūras slimnīcā hospitalizēts? To vajadzētu noskaidrot, bet tam nāktos veltīt pusi dienas. Un pa to laiku pārtraukt novēro�anu.

U�ikava vilcinājās. Ja Tengo nav Tokijā, tad �obrīd ir vel�tīgi novērot nama ieejas durvis. Varbūt prātīgāk būtu pār�traukt novēro�anu un izmēģināt citus ceļus. Noskaidrot, kur hospitalizēts Tengo tēvs. Vai arī papētīt vēl kaut ko par Aomami. Satikties ar studiju biedrenēm vai kādreizējām kolēģēm, mēģināt uzzināt kaut ko vairāk par viņas privāto dzīvi. Varbūt izdotos atrast kādu jaunu pavedienu.

Tomēr, visu pamatīgi pārdomājis, viņ� nolēma turpināt novērot dzīvokļu namu. Pirmkārt, pārtraucot novēro�anu, izjuktu jau izveidojies dzīves ritms. Pēc tam nāktos visu sākt no sākuma. Otrkārt, pat ja viņ� uzzinātu, kur �obrīd atro�das Tengo tēvs vai kaut ko vairāk par Aomames draugiem, �ie pūliņi nestu salīdzino�i maz labuma. Apkārtstaigā�ana ok�ķerējot dod rezultātus tikai līdz zināmam punktam; kad tas pārsniegts, savādā kārtā izmeklē�ana nonāk strupceļā. U�ikava to zināja no personiskās pieredzes. Tre�kārt, U�ikavas intuīcija viņam pārliecino�i sacīja -paliec, kur esi. Nekur nekusties, vēro visu, neko nepalaid garām. Tā ziņoja nesa�mākslotā intuīcija, kas jau izsenis mita viņa �ķībajā galvā.

Vienalga, vai Tengo te ir vai nav, turpinā�u novērot dzī�vokļu namu. Iekams Tengo atgriezīsies, iegaumē�u visu to cilvēku sejas, kuri te ikdienā nāk un iet. Tā, lai uzreiz saprastu, kur� ir �ī nama iemītnieks, un uzreiz at�ķirtu tos, kuri �eit nedzīvo. Es esmu gaļēdājs, U�ikava nodomāja. Gaļēdājam jābūt pacietīgam līdz pēdējam brīdim. Jāsaplūst ar vietu, jānodro�inās ar da�da�ādu informāciju par medījumu.

Pirms divpadsmitiem, kad cilvēku kustība bija vismazākā, U�ikava izgāja ārā. Lai kaut nedaudz slēptu seju, viņ� bija uzlicis adītu cepuri un aptinis �alli līdz degunam. Tik un tā viņ� bija uzkrīto�s. Adītā smil�krāsas mice uz viņa lielās galvas pletās kā sēnes cepurīte. Zaļā �alle vijās ap kaklu kā �ūska. Gaidītā maskē�anās rezultāta nebija. Turklāt vēl cepure un �alle bija pilnīgi nesaskanīgas.

U�ikava aizgāja uz fotodarbnīcu pie stacijas un nodeva attīstī�anai trīs filmiņas. Tad iegāja nūdeļu ēstuvē un pasū�tīja nūdeles ar tempuras mīklā ceptām garnelēm. Sen nebija ēsts silts ēdiens. U�ikava izbaudīja nūdeles ar garnelēm, pat izdzēra buljonu līdz pēdējai lāsei. Ēdiens tā sasildīja, ka viņ� sāka svīst. Tad viņ� atkal uzlika galvā adīto cepuri, aptina �alli ap kaklu un gāja atpakaļ uz dzīvokļu namu. Dzīvoklī, smēķēdams cigareti, izklāja uz grīdas attīstītās fotogrāfijas un tās pētīja. Salīdzināja vakarpusē pārnāku�o un no rīta aizgāju�o fotogrāfijas, salika vienādās sejas kopā. Lai būtu vieglāk atcerēties, izdomāja viņiem piemērotus vārdus. Ar flomāsteru uzrakstīja vārdus uz fotogrāfijām.

Pēc tam kad laiks iet uz darbu bija garām, tikpat kā neviens no nama ārā nenāca. Ap desmitiem aizsteidzās kāds vīrietis ar plecu somu, pēc skata sprie�ot students. Izgāja kāda veca sieviete ap gadiem septiņdesmit un jaunāka pāri par trīsdesmit. Abas atgriezās ar lielveikala iepirkumu maisiņiem. U�ikava visus nofotografēja. Pirms pusdienas iegriezās pastnieks, sameta sūtījumus pastkastītēs gaitenī. Kāds sagādnieks ar kartona kasti ienāca mājā un pēc piecām minūtēm devās prom tuk�ām rokām.

Pavadījis pie fotoaparāta apmēram stundu, U�ikava pie�cas minūtes izstaipīja locekļus. Pa to laiku novēro�anu pārtrauca, bet vienatnē nosegt pilnīgi visu laiku nebija iespējams. Svarīgāk parūpēties, lai ķermenis pārāk neno�gurtu. Ilgu laiku pavadot vienā pozā, muskuļi kļūst stīvi, un tad vajadzības gadījumā viņ� nespētu ātri reaģēt. U�ikava, kā kukainī pārvērties Samsa, izstiepa drukno ķermeni uz grīdas un, cik nu spēdams, centās atbrīvot muskuļus.

Garlaicību kliedēdams, viņ� klausījās FM radio. Dienas radioraidījumi galvenokārt bija domāti mājsaimniecēm un gados vecākiem cilvēkiem. Raidījumu vadītāji mētāja no�drāztus jokus, bezjēdzīgi smējās, klāstīja savus pliekanos uzskatus, spēlēja tādu mūziku, ka gribējās vai ausis aiz�spiest. Un spalgi reklamēja neviena neiekārotas preces. Vis�maz U�ikavam tā �ķita. Ta�u U�ikava gribēja dzirdēt cilvēku balsis, tāpēc pacietīgi turpināja klausīties. Kāpēc gan cilvēki veido tādus muļķīgus raidījumus un tad vēl piesārņo ar tiem ēteru?

Ta�u ari pats U�ikava nenodarbojās ar nezin kādiem cē�liem darbiem. Paslēpies aiz aizkariem lēta nama dzīvoklī, slepeni fotografē cilvēkus. Viņ� īsti nevarēja atļauties no sava stāvokļa augstumiem kritizēt citu rīcību.

Turklāt ne jau tikai �obrīd. Tāpat bija arī tolaik, kad viņ� bija advokāts. U�ikava neatcerējās, ka kādreiz būtu izdarī�jis kaut ko pasaules labā. Viņa lielākie klienti bija saistīti ar gangsteru grupējumiem, tiem piederēja mazi un vidēji finansiālu pakalpojumu uzņēmumi. U�ikava palīdzēja vi�ņiem sadalīt iegūto peļņu, nokārtoja visu nepiecie�amo. Būtībā tā bija kārtīga naudas atmazgā�ana. Viņ� bija iesais�tīts arī spekulācijās ar zemes gabaliem. Izdzīt tur kop� seniem laikiem dzīvoju�os iemītniekus, visu nolīdzināt, tad pārdot īpa�umu attīstītājiem. Grozījās liela nauda. Viņ� specializējās arī aizstāvībā apsūdzībās par izvairī�anos no nodokļu maksā�anas. Lielākā daļa viņa klientu bija aizdo�mīgi tipi, parasts advokāts tiem tuvumā ne kāju nespertu.

Ta�u U�ikava nevilcinoties pieņēma katru klientu (proti, katru klientu, kuram bija cik necik naudas). Viņam �is darbs padevās. Ar visai labiem rezultātiem. Tāpēc darba viņam netrūka. Arī sakari ar reliģisko organizāciju "Pirmsākumi" izveidojās toreiz. Nezin kāpēc viņ� bija iepaticies pa�am vadonim.

Ja U�ikava būtu darbojies tā, kā �ajā pasaulē advokātiem pieņemts darboties, tad viņ� diezin vai spētu nopelnīt sev iztiku. Drīz pēc universitātes absolvē�anas viņ� nolika advo�katūras eksāmenu un kļuva par advokātu, bet viņam nebija ne sakaru, ne aizmugures. Izskata dēļ pazīstamas advokātu firmas viņu darbā neņemtu. Pat ja viņ� atvērtu savu firmu un darbotos vispārpieņemtā veidā, liela pieprasījuma pēc viņa nebūtu. �ajā pasaulē nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi algot tik nepievilcīga izskata advokātu kā U�ikava, turklāt vēl maksāt lielu honorāru. Laikam gan pateicoties televī�zijas seriāliem, kuros darbība notiek tiesu zālēs, vairums cilvēku uzskata, ka advokātam jābūt skaistam, gudram un daiļrunīgam.

Tāpēc, visam ejot savu gaitu, U�ikava saistījās ar ēnu pasauli. Tās iemītnieki nelikās ne zinis par U�ikavas nepie�vilcīgo izskatu. Glu�i otrādi, tie�i pateicoties tam, viņu pie�ņēma un izmantoja. Tāpēc, ka viņiem un U�ikavam bija kopējs tas, ka parastā pasaule viņus nepieņēma. Tie novēr�tēja viņa spēju ātri domāt, izcilo lieti�ķumu un raito runu, uzticēja viņam lielu naudas summu pārvieto�anu (atklāti to nedrīkstēja darīt) un dāsni par to atlīdzināja. Arī U�ikava ātri vien apjēdza lietas būtību, iemācījās veikli apiet likumu un apguva prasmes un pieredzi. Viņam bija laba intuīcija, un viņ� bija uzmanīgs. Ta�u reiz, nez kāds nelabais bija viņu apsēdis, viņ� kļuva alkatīgs un pārkāpa smalko līniju. No kriminālsoda izdevās izvairīties, bet viņu izraidīja no Tokijas Advokātu kolēģijas.

U�ikava izslēdza radio un aizsmēķēja Seven Stars. Ievilka dūmus dziļi plau�ās, tad lēni izelpoja. Pelnu trauka vietā izmantoja tuk�o apriko�u konservu bund�u. Ja turpinā�u tā dzīvot, tad, �ķiet, ari nāve būs tikpat bezjēdzīga. Laikam gan pavisam drīz zaudē�u pamatu zem kājām un nosprāg�u kādā tum�ā kaktā. Un neviens pat nepamanīs, ka manis vairs nav �ajā pasaulē. Pat ja es tumsā klieg�u, neviens manus kliedzienus nedzirdēs. Tomēr pirms nāves man jāiet tikai uz priek�u, jādzīvo tālāk tā, kā es protu dzīvot. Nekā īpa�i slavējama nav, bet citādi dzīvot neprotu. Ta�u attiecībā uz ne īpa�i slavējamām lietām U�ikava bija spējīgāks gandrīz par jebkuru citu �ajā pasaulē.

Ap pustrijiem pa namdurvīm iznāca meitene ar beisbola cepuri galvā. Nekādu nesamo viņai nebija, viņa ātri �ķēr�soja U�ikavas redzeslauku. Viņ� steig�us nospieda tālvadības pulti, ko turēja rokā, uzņēma trīs kadrus. Meitene parādījās pirmo reizi. Staltu stāju, izskatījās kā balerīna. Se�padsmit vai septiņpadsmit gadus veca, ģērbusies izbaloju�os d�insos un baltās sporta kurpēs, vīrie�u ādas jakā. Mati aizbāzti aiz jakas apkakles. Iznākusi pa namdurvīm, viņa nogāja pāris soļu, tad apstājās, piemiedza acis un pavērās aug�up uz elektrības stabu. Pēc tam nolaida skatienu un gāja tālāk. Iegriezās ielā pa kreisi un pazuda no U�ikavas redzeslauka.

Kam viņa bija līdzīga? Kādam, ko U�ikava pazina. Kādam, ko viņ� nesen bija redzējis. Sprie�ot pēc izskata, varbūt kāda televīzijas zvaigzne. Ta�u U�ikava televīzijā skatījās tikai ziņas, neatcerējās, ka kādreiz būtu interesējies par skaistām, jaunām televīzijas zvaigznēm.

U�ikava nospieda atmiņas gāzes pedāli līdz grīdai, dzina smadzenes darboties ar pilniem apgriezieniem. Piemiedza acis, izgrieza smadzeņu �ūnas kā grīdas lupatu. Nervi iesmeldzās. Un tad pēk�ņi viņ� saprata, ka �is kāds ir Eriko

Fukada. U�ikava nebija redzējis viņu dzīvē, bija apskatījis tikai laikrakstu kultūras lapās publicēto fotogrāfiju. Bet tik un tā �ai meitenei piemita tāda pati transcendentāla atsve��inātība, par kādu bija radies iespaids no viņas sejas meln�baltajā fotogrāfijā. Viņa ar Tengo noteikti sastapusies "Gaisa kūniņas" pārrakstī�anas laikā. Abi personiski satuvināju�ies, un vai tikai viņa tagad neslēpjas Tengo dzīvokli?

To iedomājies, U�ikava instinktīvi uzlika galvā adīto mici, uzvilka tum�zilo mēteli ar lāsumiņiem, aptina �alli ap kaklu. Tad izgāja pa namdurvīm un devās tajā virzienā, kurp bija aizgājusi meitene.

Meitene soļoja visai ātri. Varbūt nemaz neizdosies pa�nākt. Bet viņa bija izgājusi tuk�ām rokām. Tas nozīmē, ka nav nodomājusi doties kaut kur tālu. Vai nebūtu jēdzīgāk klusītēm tepat nogaidīt viņas atgrie�anos, nevis sekot viņai, riskējot tikt pamanītam? Tā domādams, U�ikava tomēr ne�spēja viņai nesekot. �ī meitene kaut kādā pavisam neloģiskā veidā bija viņu satricinājusi. Glu�i kā mijkrē�ļa brīdis, kura mistiskais gaismas stars pamodina cilvēka sirdī kādas īpa�as atmiņas.

Pēc brī�a viņ� atkal pamanīja meiteni. Fukaeri bija apstā�jusies ielas malā un aizrautīgi pētīja kaut ko maza raks�tāmlietu veikaliņa skatlogā. Laikam tur bija izlikts kaut kas viņu interesējo�s. U�ikava it kā glu�i dabiski uzgrieza viņai muguru un apstājās pie dzērienu automāta. Sagrabinājis kabatā sīknaudu, nopirka karstu kafiju.

Drīz viņa devās tālāk. U�ikava nolika uz ietves pusiz�dzerto kafijas trauciņu un sekoja viņai, ievērojot pienācīgu attālumu. Izskatījās, ka meitene visu uzmanību koncentrē uz ie�anu. Soļoja tā, it kā �ķērsotu rāma ezera virsmu. Ja iet �ādā īpa�ā gaitā, tad izdosies noiet pa ūdens virsmu, nesamērcējot apavus. It kā viņa būtu atklājusi slepenu paņē�mienu, kā to izdarīt.

�ai meitenei piemita kaut kas īpa�s. Kaut kas tāds, kas nepiemīt parastiem cilvēkiem. U�ikavam tā �ķita. Neko daudz par Eriko Fukadu viņ� nezināja. Tiktāl bija noskaid�rojis, ka viņa ir vadoņa vienīgā meita, apmēram desmit gadu vecumā aizbēgusi no "Pirmsākumiem", patvērusies slavenā zinātnieka Ebisuno namā, kur arī uzaugusi, beigu beigās uzrakstījusi "Gaisa kūniņu", kas, Tengo Kavanas pārstrādāta, kļuva par bestselleru. �obrīd skaitās bezvēsts prombūtnē, izsludināta policijas meklē�anā, tāpēc nesen "Pirmsākumu" galvenajā mītnē veikta kratī�ana.

�ķita, ka organizācijai "Pirmsākumi" grāmatas "Gaisa kūniņa" saturs radījis problēmas. U�ikava grāmatu nopirka un ļoti uzmanīgi izlasīja, ta�u tā ari nesaprata, kura grāmatas daļa un kāpēc viņus tik ļoti satraukusi. Grāmata bija inte�resanta, prasmīgi uzrakstīta. Viegli lasāma, laiku pa laikam pat patiesi aizkustināja. Ta�u beigu beigās nekas vairāk par nevainīgu fantāziju, tā viņ� nosprieda. Un jādomā, ka tāds bija arī vispārējais viedoklis par to. Little people izlien no sprāgu�as kazas mutes, uztaisa gaisa kūniņu, galvenā varone sa�ķeļas uz pusēm par mother un daughter, divi mēne�i debesīs. Un kur visās �ajās fantāzijās ir kādas ziņas, kuras, nāku�as gaismā, varētu kaitēt "Pirmsākumiem"? Ta�u izskatījās, ka organizācijai attiecībā uz �o grāmatu ir no�teikts viedoklis. Vismaz kādu laiku tā �ķita.

Bet laikā, kad Eriko Fukadai bija pievērsta visas sabied�rības uzmanība, bija pārāk bīstami jebkādā veidā viņu aiz�skart, laikam tāpēc tie gribēja, lai viņ� tuvojas Tengo. Bija dots rīkojums izveidot kaut kādu saikni ar �o augumā ra�eno privātskolas skolotāju.

U�ikava uzskatīja, ka Tengo kopējā notikumu plūsmā ir tikai otrā plāna loma. Redaktora lūgts, viņ� pārstrādāja iesniegto "Gaisa kūniņas" manuskriptu viegli lasāmā gabalā. Darbs bija teicami padarīts, ta�u saskaņā ar darba dalī�anu viņam bija tikai atbalsta funkcija. U�ikava vēl joprojām nebija ticis skaidrībā, kāpēc viņi bija tik ļoti ieinteresēju�ies par Tengo. Bet U�ikava bija tikai viņu pakļautībā strādājo�s kareivis. Saņēmis pavēli, viņ� to izpildīja dzīvē: "Jā, klausos!"

Ta�u Tengo ātri noraidīja U�ikavas gudri izdomāto piedā�vājumu. Un tad �is plāns izveidot saiti ar Tengo nonāca strupceļā. Kamēr viņ� domāja, ko iesākt tālāk, nomira Eriko Fukadas tēvs, organizācijas vadonis. Un tā viss arī apstājās.

Kurp �obrīd dodas "Pirmsākumi", ko meklē to U�ikava nezināja. Viņam nebija skaidrības par to, kur� vada bez va�doņa paliku�o organizāciju. Lai tur kā, viņi meklē Aomami, grib noskaidrot, kāds bijis vadoņa noslepkavo�anas plāns, kas aiz tā stāv. Laikam gan ar domu vainīgos bargi sodīt. Turklāt apņēmu�ies likumu tajā neiesaistīt.

Kā tad ar Eriko Fukadu? Ko organizācija �obrīd domā par "Gaisa kūniņu"? Vēl aizvien uztver to kā apdraudējumu?

Eriko Fukada gāja tikpat ātri, atpakaļ neskatoties, taisni uz priek�u, glu�i kā dūja atceļā uz ligzdu. Kļuva skaidrs, ka viņas mērķis ir vidēja mēroga lielveikals "Marusjo". Tur Fukaeri, paņēmusi iepirkumu grozu, staigāja gar stendiem, izvēlēdamās konservus un svaigu pārtiku. Pat lai nopirktu salātu galviņu, viņa to rūpīgi nopētīja no visām pusēm. Tas ies ilgi, U�ikava nodomāja. Tāpēc atstāja veikalu, pārgāja ielas otrā pusē uz autobusa pieturu un turpināja novēro�anu no turienes, izliekoties, ka gaida autobusu.

Viņ� gaidīja ilgi, bet meitene neparādījās. U�ikava jau sāka raizēties. Ja nu viņa izgājusi pa citu izeju? Ta�u, cik U�ikava varēja saskatīt, veikalam bija tikai viena ieeja un izeja uz galveno ielu. Varbūt pirkumu izvēlē�anās iet lēni. U�ikava atcerējās meitenes skatienu, pētot salātus, tik savādi vērīgu, bez dziļuma. Nāksies vien pacietīgi gai�dīt. Trīs autobusi pienāca un aizbrauca. Katru reizi U�ikava palika viens pieturā. U�ikava no�ēloja, ka nav paņēmis līdzi avīzi. Atplē�ot avīzi, varētu aiz tās paslēpt seju. Ja kādam seko, tad avīze vai �urnāls ir absolūti nepiecie�ama lieta. Nu vairs neko nepadarīsi. Galu galā viņ� bija meties ārā no dzīvokļa lielā steigā, neko līdzi nepaņēmis.

Beigu beigās Fukaeri iznāca no veikala. Paraudzījies pulk�stenī, U�ikava redzēja, ka ir trīsdesmit piecas minūtes pāri trijiem. Viņa, uz autobusa pieturu, kurā sēdēja U�ikava, ne�paskatījusies, devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnākusi. U�ikava, brīdi nogaidījis, gāja viņai nopakaļ. Divi iepirkumu maisiņi izskatījās pasmagi, ta�u viņa, tos viegli abās rokās saņēmusi, slīdēja pa ielu kā ūdensmērītājs.

Savāda meitene, raugoties viņas stāvā no mugurpuses, U�ikava atkal nodomāja. Glu�i kā rets sve�zemju tauriņ�. Ta�u viņā var tikai noraudzīties. Pieskarties nedrīkst. Pie�skāriens to nogalinātu, izdzēstu visu nākotnes spozmi. Un tas pieliktu punktu eksotiskajam sapnim.

U�ikava domās steidzīgi aplēsa, vai vērts ziņot tiem ti�piem no "Pirmsākumiem", ka viņ� atklājis Fukaeri atra�a�nās vietu. Nebija viegli izlemt. Ja viņ� tagad paziņotu par Fukaeri, iespējams, nopelnītu kādus punktus savā labā. Nu, vismaz mīnusos tas neaizietu. Parādītu organizācijai, ka tur�pina aktīvi darboties un pat gūst tīri labus panākumus. Ta�u, ja pārāk aizrausies ar Fukaeri, tad riskē palaist garām iespēju atrast Aomami, kas ir viņa īstais mērķis. Tā viņ� ne tikai neko neiegūtu, bet ari jau ieguldītie pūliņi izrādītos veltīgi. Ko lai iesāk? Viņ� iebāza abas rokas tum�zilā, lāsumainā mēteļa kabatās, aptina �alli līdz degunam un no diezgan liela attāluma sekoja Fukaeri.

Iespējams, U�ikava sekoja viņai, tikai lai redzētu �o augu�mu. H viņ� pēk�ņi iedomājās. Noskatoties, kā viņa, nesot iepirkumu maisiņus, iet pa ielu, kaut kāds smagums iegūla viņam sirdi. It kā cilvēks, kas iespiests starp diviem mūriem, vairs netiktu ne uz priek�u, ne atpakaļ. Elpo�ana kļuva nere�gulāra un saraustīta, elpot bija grūti, it kā viņ� būtu iekļuvis remdenā vējā. �ādas savādas sajūtas viņ� vēl nekad nebija piedzīvojis.

U�ikava tomēr nolēma likt meiteni mierā. Turē�os pie sākotnējā plāna, kurā galvenā ir Aomame. Viņa ir slepkava. Lai ari kāds bijis viņas rīcības iemesls, viņa pelnījusi sodu par �o nodarījumu. Viņ� bez sirdssāpēm nodotu viņu "Pirm�sākumiem". Ta�u �ī jaunā meitene ir maiga, mēma radība, kas dzīvo dziļi me�ā. Blāviem spārniem kā dvēseles ēna. Tikai noskatī�os viņā no attāluma.

Kad Fukaeri ar iepirkumu maisiņiem bija iegājusi namā, U�ikava brīdi nogaidīja, tad ari devās iek�ā. Ticis dzīvoklī, noņēma �alli un cepuri un atkal iekārtojās pie fotoaparāta. Aukstajā vējā vaigi bija pavisam nosalu�i. Izsmēķēja vienu cigareti, iedzēra minerālūdeni. Ļoti slāpa, it kā viņ� būtu saēdies asus ēdienus.

Sāka satumst, ielās iedegās spuldzes, tuvojās laiks, kad cilvēki sāk atgriezties mājās. U�ikava, zilo, lāsumaino mēteli mugurā, paņēmis rokā tālvadības pulti, turpināja novērot ieejas durvis. Atmiņas par pēcpusdienas saules stariem ātri izbaloja, dzīvoklī kļuva auksts. Bija vēl aukstāk nekā vakar. U�ikava apsvēra, vai nevajadzētu aiziet uz lēto elektro�pre�u veikalu pie stacijas un nopirkt elektrisko sildītāju vai elektrisko segu.

Kad Eriko Fukada otrreiz iznāca no dzīvokļu nama, rokaspulkstenis rādija bez piecpadsmit minūtēm pieci. Viņa bija ģērbusies tāpat kā iepriek� zilos d�insos un melnā d�emperi ar augstu apkakli. Ta�u ādas jakas mugurā nebija. Piegulo�ais d�emperis manāmi izcēla viņas krū�u formu. Salīdzinājumā ar trauslo augumu krūtis bija lielas. U�ikavam, caur skatu meklētāju nopētot skaistos apaļumus, atkal radās smacējo�ā sajūta, it kā elpa aiz�ņaugtos.

Sprie�ot pēc tā, ka viņa bija iznākusi ārā bez virsdrēbēm, pārāk tālu nebija nolēmusi doties. Tāpat kā iepriek�ējā reizē viņa apstājās pie nama ārdurvīm, piemiegusi acis, skatī�jās aug�up uz elektrības stabu. Kaut ari apkārt jau sāka satumst, tomēr, sasprindzinot redzi, priek�metu kontūras bija saskatāmas. Tur viņa brīdi it kā kaut ko meklēja. Ta�u izskatījās, ka meklēto neatrod. Tad pārstāja pētīt elektrības stabu un, kā putns pie�ķiebusi galvu, apskatīja apkārtni. U�ikava nospieda tālvadības pulti un viņu nofotografēja.

Pēk�ņi Fukaeri pagriezās uz fotoaparāta pusi, it kā būtu �o skaņu saklausījusi. Un tad caur skatu meklētāju U�ikava un Fukaeri satikās aci pret aci. Saprotams, no U�ikavas puses Fukaeri seja bija skaidri saskatāma. Viņ� skatījās teleobjektīvā. Ta�u tajā pa�ā laikā Fukaeri cauri objektīvam cie�i raudzījās U�ikavam sejā. Viņas skatiens aizsniedza U�ikavu objektīva dziļumos. Viņas maigajās, tintes melnajās acu zīlī�tēs skaidri atspoguļojās U�ikavas seja. Dīvaini tie�a sajūta. Viņ� norija siekalas. Nē, tas nav iespējams. No viņas pozīcijas nekas nav redzams. Teleobjektīvs ir nomaskēts, arī slēd�a skaņa tik tālu nesniedzas to slāpē dvielis. Tomēr viņa stā�vēja pie ārdurvīm un skatījās tie�i uz U�ikavas paslēptuvi. �is nejūtīgais skatiens nenodrebot nolija pār U�ikavu, kā zvaig�ņu gaisma nolīst pār bezvārda klinti.

Ilgi� cik ilgi, U�ikava neaptvēra� abi vēroja viens otru. Tad viņa pēk�ņi strauji pagriezās un iegāja atpakaļ namā. It kā ieraudzījusi to, ko vajadzēja ieraudzīt. Kad viņa bija prom, U�ikava dziļi izelpoja, tad pievilka plau�as pilnas ar svaigu gaisu. Dzestrais gaiss kā neskaitāmi ērk�ķi durstīja krūtis no iek�puses.

Cilvēki atgriezās mājās tāpat kā vakarvakarā, cits pēc cita parādījās zem lampas pie ārdurvīm, bet U�ikava vairs neska�tījās skatu meklētājā. Slēd�a tālvadības pults vairs nebija viņam rokā. It kā meitenes neaizsargātais, tie�ais skatiens būtu laupījis viņam spēku. Kāds skatiens! Tas kā uzasināta tērauda adata tie�ā līnijā caurdūra viņa krūtis. Tik dziļi, ka izdūrās ārā mugurpusē.

Tā meitene zina. To, ka U�ikava viņu slepeni novēro. Zina, ka ir paslēpts fotoaparāts. Nesaprotami, kādā veidā, bet Fukaeri to zina. Viņai laikam piemīt kaut kāda īpa�a maņa, kas ļauj uztvert �ādas zīmes.

�ausmīgi gribējās iedzert. Ja tikai varētu, viņ� piepildītu viskija glāzi līdz malām un tad to vienā rāvienā izmestu tuk�u. U�ikava nodomāja iziet ārā. Turpat tuvumā ir dzē�rienu veikals. Ta�u beigu beigās atteicās no �īs domas. Viskijs neko nemainīs. Fukaeri caur skatu meklētāju viņu ieraudzīja. Tā skaistā meitene redzēja viņu, te paslēpu�os, pazag�us fotografējam cilvēkus, viņa �ķībo, neglīto galvu un viņa netīro dvēseli. �o faktu vairs nekas nemainīs.

U�ikava vairs nesēdēja pie fotoaparāta; atspiedies pret sienu, viņ� skatījās tum�ajos, notraipītajos griestos. Un viss �ķita tuk�s. Vēl nekad viņ� nebija tik smeldzīgi izjutis savu vientulību. Tumsa vēl nekad nebija �ķitusi tik tum�a. Viņ� atcerējās savrupmāju �uorinkanā, atcerējās dārzu ar mau�riņu un suni, atcerējās savu sievu un abas meitas. Atcerējās tur spīdo�ās saules starus. Tad iedomājās par gēniem, ko nodevis abām meitām. Gēniem, kas atnes �ķību, neglītu galvu un greizu dvēseli.

Viss �ķita veltīgs. Iedalītās kārtis izspēlētas. Jau no sā�kuma nekas di�s viņam nebija ticis. Ta�u viņ� centās, mēģi�nāja izdabūt no tām visu, ko varēja. Rīkojās gudri, da�as likmes bija veiksmīgas. Kādu brīdi izskatījās, ka viss ies gludi. Bet nu jau kaudzē neviena kārts vairs nav palikusi. Lampa pie spēļu galda izslēgta. Visi, kas bija ap to sapul�cēju�ies, piecēlu�ies un aizgāju�i.

Tovakar viņ� tā arī nevienu fotogrāfiju neuzņēma. Atspie�dies pret sienu, acis aizvēris, izsmēķēja vairākas Seven Stars cigaretes, tad ēda konservētas aprikozes. Kad pulkstenis rādīja deviņi, vannas istabā iztīrīja zobus, noģērbās, ielīda guļammaisā un drebinādamies iemiga. Drēgna nakts. Ta�u viņu drīzāk drebināja nevis nakts dzestrums, bet gan auks�tums, kas �ķita nākam no iek�puses. Kur es īsti eju, U�ikava tumsā pats sev taujāja. Un vispār no kurienes es esmu uzradies?

Viņ� aizvien vēl juta sāpes krūtīs, kuras bija izraisījis meitenes caururbjo�ais skatiens. Iespējams, tās nekad vairs nepāries. Bet varbūt tās jau vienmēr tur ir biju�as, tikai viņ� līdz �im to nav pamanījis?

No rīta U�ikava, brokastīs ieturējies ar cepumiem un sieru un izdzēris �ķīsto�o kafiju, saņēmās un atkal uzstādīja fo�toaparātu. Tāpat kā iepriek�ējā dienā vēroja cilvēkus, kas nāca ārā no nama, uzņēma vairākas fotogrāfijas. Ta�u starp viņiem nemanīja ne Tengo, ne Eriko Fukadu. Tikai ierastā aina salīku�i cilvēki, inerces dzīti, dodas jaunā dienā. Bija skaidrs, vējains rīts. Tas izdzenāja cilvēku elpas baltos mākonī�us.

U�ikava apņēmās nedomāt neko lieku. Jāuzaudzē bieza āda, sirds jānoslēdz �aulā no dienas dienā, pareizi un kār�tīgi. Es esmu tikai ma�īna. Efektīva, pacietīga un nejūtīga ma�īna. Pa vienu galu uzņemu jaunu laiku, pa otru izsvie�u ārā pagāju�o laiku. �īs esības jēga ir pa�a esība. Jāatgrie�as �ajā nesare�ģītajā, tīrajā ciklā� mū�īgajā kustībā, kas kādu dienu apstāsies. Jānocietina griba, jānoslēdz sirds, jāpadzen Fukaeri tēls no domām. Viņas skatiena atstātās asās sāpes bija nedaudz pierimu�as, pārvērtu�ās smeldzē, kas laiku pa laikam viņu pārņēma. Tā ir labi, U�ikava nodomāja. Tā ir labi. Ko tur vēl. Viņ� ir no sare�ģītām detaļām veidota vienkār�a sistēma.

Priek�pusdienā viņ� aizgāja uz lēto veikalu stacijas tu�vumā un nopirka nelielu elektrisko sildītāju. Tad tajā pa�ā nūdeļu ēstuvē, kur iepriek�, izpleta avīzi un ēda karstas nūdeles ar garnelēm tempuras miklā. Pirms atgriezties dzī�vokli, nostājās mājas priek�ā un apskatīja elektrības stabu, ko Fukaeri iepriek�ējā dienā bija tik aizrautīgi pētījusi. Ta�u neko uzmanības vērtu tajā nesaskatīja. Pavisam melni vadi, saviju�ies debesis kā �ūskas, un transformators. Nez ko tā meitene tajā saskatīja? Vai ko viņa tur cerēja atrast?

Atgriezies dzīvoklī, viņ� ieslēdza elektrisko sildītāju. Tik�līdz slēdzis bija ieslēgts un parādījās oran�ais spīdums, ādu apņēma patīkams siltums. Ar �o te nevarēs dzīvokli pietie�kami apkurināt, ta�u bija daudz labāk nekā bez tā. U�ikava atspiedās pret sienu, sakrustoja rokas uz krūtīm un nelielā, saules apgaismotā laukumiņā īsu brīdi pasnauda. Sapņu nebija, miegs kā tīrs vakuums.

No �ī laimīgā, dziļā miega viņu izrāva klauvē�ana. Kāds klaudzināja pie dzīvokļa durvīm. Pamodies viņ� aplaida ska�tienu visapkārt, brīdi nesaprazdams, kur pa�reiz atrodas. Tad pamanīja Minolta fotoaparātu ar spoguļobjektīvu un atcerējās, ka atrodas dzīvoklī Koend�i. Kāds klaudzināja pie �ī dzīvokļa durvīm. U�ikava, steig�us sakopodams domas, sprieda: tas ir savādi, ka pie durvīm klaudzina. Pie durvīm bija ierīkots zvans. Turklāt klaudzināja stipri. Viņ� savie�bās, paskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit minūtēm divi. Saprotams, bez piecpadsmit minūtēm divi dienā. Ārā bija gai�s.

U�ikava, protams, uz klauvē�anu nereaģēja. Neviens nezi�nāja, ka viņ� ir �eit. Viņ� nevienu te negaidīja. Kāds pārde�vējs piedāvā laikraksta abonementu vai ko tamlīdzīgu. Tam cilvēkam laikam no viņa kaut ko vajag, bet U�ikava gan bez tā var iztikt. Viņ�, atspiedies pret sienu, vēroja durvis un klusēja. Gan jau pēc brī�a apniks, metīs mieru un ies prom.

Ta�u �is "kāds" mieru vis nemeta. Uz brīdi pieklusa, tad klaudzināja atkal. Klaudzieni, desmit piecpadsmit sekundes klusums, tad atkal klaudzieni. Klaudzienos nebija ne apju�kuma, ne vilcinā�anās. Skaņas �ķita nedabiski vienādas. Tās par katru cenu mēģināja piedabūt U�ikavu reaģēt. Beigu bei�gās U�ikava kļuva nemierīgs. Varbūt aiz durvīm stāv Eriko Fukada. Ieradusies, lai pārmestu viņam no�ēlojamo rīcību to, ka viņ� paslepus fotografē cilvēkus. To iedomājoties, sirdsdarbība paātrinājās. Viņ� ātri pārlaida biezo mēli pār lūpām. Ta�u, ieklausoties skaņās, kļuva skaidrs, ka tērauda durvis dauza pieaugu�a vīrie�a lielās dūres. Meitenes rokas tās nebija.

Vai varbūt Eriko Fukada ir kādu informējusi par U�ikavas rīcību un nu �is "kāds" te uzradies. Piemēram, nekustamo īpa�umu aģents vai policija. Ja tā, tad īsti labi nebūs. Ta�u nekustamo īpa�umu aģentam ir atslēgas dublikāts. Bet poli�cisti uzreiz pavēstītu, kas viņi ir. Turklāt lieki neklaudzinātu. Piezvanītu pie durvīm, un viss.

-��� Kodzu kungs! atskanēja vīrie�a balss. Kodzu kungs!

U�ikava atcerējās, ka Kodzu bija dzīvokļa iepriek�ējā iemīt�nieka uzvārds. Tas vīrietis domā, ka �eit joprojām dzīvo Kodzu.

-��� Kodzu kungs, balss noskanēja. Es zinu, ka jūs esat tur iek�ā. Es labi zinu, ka jūs esat tur ieslēdzies un cen�a�ties neelpot.

Pusmū�a vīrie�a balss. Nemaz ne tik skaļa. Nedaudz pie�smaku�i. Ta�u tajā bija kaut kāds ciets kodols. Tik ciets kā ķieģelis, kas rūpīgi apdedzināts un atstāts iz�ūt. Varbūt tā�pēc �ķita, ka �ī balss viļņiem atbalsojas visā namā.

-��� Kodzu kungs, es esmu no NHK. Gribu saņemt mēne�a abonentmaksu. Tāpēc, lūdzu, vai jūs neatvērtu durvis?

U�ikavam, protams, nenāca ne prātā maksāt NHK abo�nentmaksu. Patiesībā, ja viņ� parādītu dzīvokli, tad runa nebūtu gara. Re, paskatieties, man nemaz nav televizora. Ta�u tas radītu aizdomas cilvēks ar tādu izskatu viens pats dienas vidū ieslēdzies tuk�ā dzīvoklī.

-����� Kodzu kungs, cilvēkiem, kam ir televizors, jāmaksā abonentmaksa. Tas ir noteikts ar likumu. Daudzi saka: "Es NHK neskatos, tāpēc man nav jāmaksā." Ta�u tāda atrunā��anās nekam neder. Vienalga, vai jūs skatāties NHK vai ne, ja televizors ir, tad jāmaksā.

Tikai abonentmaksas iekasētājs. Lai izrunājas. Gan jau, sarunu biedru nesagaidījis, ies projām. Bet kāpēc viņ� ir tik ļoti pārliecināts par to, ka �ajā dzīvoklī kāds ir? U�ikava, atgriezies apmēram pirms stundas, ārā nebija gājis. Itin nemaz netrok�ņoja. Aizkari ari aizvilkti ciet.

-���� Kodzu kungs, es skaidri zinu, ka jūs esat tur iek�ā, vīrietis, it kā U�ikavas domas lasīdams, paziņoja. Vai jums ne�ķiet dīvaini, ka es to zinu? Bet es zinu gan. Jūs esat tur iek�ā, NHK abonentmaksu negribat maksāt, sē�at, elpu aizturējis. Man tas ir skaidrs kā uz delnas.

Monotonā klaudzinā�ana atsākās. īsa pauze, it kā pū�aminstrumenta spēlētājam būtu jāievelk elpa, tad atkal rit�miska klauvē�ana pie durvīm.

-��� Skaidrs, Kodzu kungs, esat nolēmis izlikties par nezinīti. Lai tā būtu. �odien ie�u prom. Man ir vēl citas lietas darāmas. Ta�u es nāk�u atkal. Un es nemeloju. Ja reiz esmu teicis, ka atnāk�u, tad atnāk�u. Es neesmu tāds kā citi abonentmaksas iekasētāji, kas nāk un iet. Es nemetu mieru, iekams neesmu saņēmis to, kas pienākas. Tas ir tikpat dro�i kā augo�s un dils�to�s mēness, kā cilvēka dzīvība un nāve. No tā jums neizbēgt.

Ilgs klusums. Kad jau likās, ka viņ� aizgājis, abonent�maksas iekasētājs ierunājās vēlreiz:

-��� Uz drīzu tik�anos, Kodzu kungs. Gaidu ar nepacietību. Klauvē�u pie jūsu durvīm, kad nemaz to negaidīsiet. Tuk, tuk. Tas bū�u es.

Pēc tam vairs neklauvēja. U�ikava saausijās. Viņam �ķita, ka saklausa aizejo�u soļu troksni. Viņ� uzreiz pārcēlās pie fotoaparāta un pa aizkara spraugu vēroja namdurvis. Pabei�dzis savus darbus namā, abonentmaksas iekasētājs noteikti nāks ārā. Jāredz, kas tas par vīrieti. Ja viņ� tik tie�ām ir NHK abonentmaksas iekasētājs, tad būs ģērbies formā. Bet varbūt viņ� nemaz nav īsts abonentmaksas iekasētājs. Kāds izliekas par tādu un grib panākt, lai U�ikava atver dzīvokļa durvis. Lai tur kā, to vīrieti viņ� noteikti nekad agrāk nav saticis. Saņēmis tālvadības pulti labajā rokā, viņ� stāvēja un gaidīja, kad �is vīrietis iznāks no nama.

Ta�u pagāja pusstunda, bet no nama neviens ārā neiz�nāca. Beigu beigās parādījās pusmū�a sieviete, kuru viņ� jau iepriek� bija redzējis, uzsēdās uz divriteņa un aizbrauca. U�ikava bija viņu iesaucis par "Zoda sievu", jo viņai pazodē bija bagātīgi daudz miesas. Pagāja pusstunda, un sieviete atgriezās ar iepirkumiem. Viņa nolika divriteni stāvvietā un ienesa iepirkumu maisiņus mājā. Pēc tam mājās pārnāca kāds pamatskolnieks. To U�ikava viņa ieslīpo acu dēļ bija nodēvējis par "Lapsu". Bet nevienu vīrieti, kas līdzinātos abonentmaksas iekasētājam, nemanīja. U�ikava neko nesa�prata. Izejas durvis bija tikai vienas. Turklāt U�ikava no tām ne uz brīdi nebija nolaidis skatienu. Ja abonentmaksas iekasētājs nav iznācis ārā, tad viņ� joprojām ir iek�ā.

U�ikava turpināja bez apstājas vērot izeju. Pat uz tualeti negāja. Saule norietēja, satumsa, ieslēdzās apgaismojums pie ārdurvīm. Ta�u abonentmaksas iekasētājs tā ari nepa�rādījās. Pēc se�iem U�ikava meta mieru. Aizgāja uz tualeti, nocieties pa�urāja. Tas vīrietis noteikti joprojām ir namā. Nav tikai skaidrs kāpēc. Nekādas loģikas. Tomēr tas dīvai�nais abonentmaksas iekasētājs ir apmeties �ajā namā.

Vēj�, kļuvis vēl dzestrāks, asi svilpoja sastingu�ajos elek�trības vados. U�ikava ieslēdza elektrisko sildītāju, izsmēķēja cigareti. Tad domāja par mīklaino abonentmaksas iekasē�tāju. Kāpēc viņ� bija tik pārliecināts? Kāpēc neiznāca ārā no dzīvokļu nama? Ja viņ� neiznāca ārā, tad kur ir �obrīd?

U�ikava, atstājis fotoaparātu, sēdēja, atspiedies pret sienu, un ilgi vēroja sildītāja oran�o kvēldiegu.

Telefons iezvanījās vējainā sestdienā. Bija gandrīz astoņi vakarā. Aomame, uzvilkusi dūnu jaku, pārsegusi pledu pāri ceļiem, sēdēja krēslā uz balkona un pa spraugām margās vēroja laternu izgaismoto slidkalniņu. Lai rokas nestingtu aukstumā, viņa bija tās pabāzusi zem pleda. Tuk�ais slid�kalniņ� izskatījās kā kāda leduslaikmetā miru�a milzu dzīv�nieka skelets.

Viņa iedomājās, vai tāda ilga sēdē�ana ārā aukstā vakarā nekaitēs mazajam. Ta�u tad nosprieda, ka �ādam aukstu�mam nevajadzētu radīt īpa�as problēmas. Lai cik arī ķerme�nis būtu atdzisis no ārpuses, iek�pusē augļa ūdens vienmēr ir silts kā asinis. Turklāt pasaulē ir daudz vietu, kur sals ir vēl bargāks nekā �eit. Un arī tur sievietēm, kā pienākas, dzimst bērni. Bez tam �ķiet, ka man �is sals jāiztur, ja gribu vēlreiz satikt Tengo.

Ziemas debesīs kā aizvien vīdēja divi mēne�i lielais dzel�tenais un mazais zaļganais. Debesīm pāri traucās da�ādu formu un da�āda lieluma mākoņi. Mākoņi bija lieli un blīvi, skaidri iezīmētām kontūrām kā lieli ledus blāķi, kurus palu laikā upe nes uz jūru. Raugoties naksnīgajos mākoņos, kas nezin no kurienes parādījās un nezin kur pagaisa, viņai sāka likties, ka ari pati ir aiznesta uz kādu tālu vietu pa�ā pasaules galā. Vai �ie būtu prāta galējie ziemeļi? Aomamei tā �ķita. Tālāk uz ziemeļiem no �ejienes nekā vairs nav. Tur ple�as tikai nebūtības haoss.

Balkona stikla durvīs bija atstāta tikai neliela sprauga, tāpēc telefona zvanu tikko varēja saklausīt. Turklāt Aomame gremdējās domās. Tomēr viņa �o skaņu sadzirdēja. Telefons nozvanīja trīs reizes, tad apklusa. Pēc divdesmit sekundēm zvanīja atkal. Zvanītājs bija Tamaru. Viņa nometa pledu no ceļiem, atvēra matētā stikla durvis un iegāja istabā. Tur bija tum�s, gana silts. Viņa pacēla klausuli, pirkstos vēl kavējās aukstums.

-��� Vai lasāt Prustu?

-��� Pārāk ātri man nevedas, Aomame atbildēja. Glu�i kā apmainoties parolēm.

-���� Neiet pie sirds?

-��� Tā glu�i nav. Kā lai to pasaka man tas �ķiet kā stāsts, kas uzrakstīts par tālu, glu�i citu pasauli.

Tamaru gaidīja turpinājumu. Viņ� nesteidzās.

-��� Citu pasauli par tādu, ko no �īs pasaules, kurā es dzī�voju, �ķir vairāki gaismas gadi, par kādu mazu planētu sarakstīts sīks jo sīks ziņojums. Iedomājos tās ainas citu pēc citas, bet nesaprotu. Turklāt viss ir tik spilgti un izsmeļo�i aprakstīts. Ta�u nespēju sasaistīt turienes ainas ar �ejienes ainām. Tāpēc palasu, tad atkal atgrie�os atpakaļ un vēlreiz lasu jau izlasīto.

Aomame meklēja vārdus, lai turpinātu. Tamaru atkal gai�dīja.

-�� Tomēr garlaicīgi man nav. Viss ir tik detalizēti un skaisti aprakstīts, es spēju aptvert, kā �ī mazā, vientuļā planēta uzbūvēta. Ta�u nekur tālu uz priek�u netieku. It kā es irtos laivā pret straumi. Kādu laiku kārtīgi airējos, bet tad brīdi atpūtinu rokas un padomāju par ko citu un attopos, ka laiva aiznesta atpakaļ iepriek�ējā vietā, Aomame sacīja. Bet varbūt �āds lasī�anas stils man �obrīd der. Nevis lasīt tā, lai tikai virzītos uz priek�u. Kā lai to pasaku: ir tāda sajūta, it kā laiks plūstu neregulāri. Te priek�ā, te aiz muguras, un tad pēk�ņi tas, kas bijis aiz muguras, ir jau priek�ā. Bet visādi ir labi.

Aomame mēģināja atrast precīzāku formulējumu.

-��� Sajūta ir tāda, it kā es sapņotu kāda cita cilvēka sapni. It kā mēs vienlaikus kaut ko izjustu. Ta�u es nespēju aptvert, kas īsti ir vienlaikus. Izjūtas ir ļoti tuvas, bet patiesībā tās �ķir attālums.

-���� Varbūt Prusta mērķis bija radīt tādas izjūtas?

Aomame to, protams, nezināja.

-��� No vienas puses, tā, protams ir, Tamaru sacīja. Ta�u, no otras puses, �ajā reālajā pasaulē laiks nesatricināmi vir�zās uz priek�u. Neapstājas, atpakaļ nekāpjas.

-���� Protams. Reālajā pasaulē laiks rit uz priek�u.

To sakot, Aomame skatījās uz balkona stikla durvīm. Vai tā patie�ām ir? Vai laiks tie�ām nesatricināmi virzās uz priek�u?

-��� Gadalaiki mainās, un 1984. gads pamazām iet uz bei�gām, Tamaru sacīja.

-��� "Zudu�o laiku meklējot" laikam �ogad nepaspē�u izla�sīt.

-��� Tas nekas, Tamaru teica. Lasiet nesteidzoties. Ro�māns sarakstīts pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Tur nav nekādas dego�as informācijas.

Iespējams, ka tā, Aomame nodomāja. Bet varbūt ari ne. Viņa bija zaudējusi ticību laikam.

Tad Tamaru pavaicāja:

-��� Vai ar to, kas jums iek�ā, viss kārtībā?

-���� �obrīd nekādu problēmu nav.

-���� Man prieks par to, Tamaru noteica. Starp citu, jūs jau dzirdējāt par to drukno plikgalvi, kas ok�ķerējās ap Vī�tolu villu, vai ne?

-���� Dzirdēju. Vai tas vīrietis atkal parādījies?

-���� Nē, �ajā apkaimē vairs nav rādījies. Pagrozījās te tikai divas dienas, pēc tam pagaisa. Ta�u apstaigājis tuvākos ne�kustamo īpa�umu birojus, izlicies, ka meklē dzīvokli, un ievācis informāciju par patversmi. Viņam ir ārkārtīgi uzkrī�to�a āriene. Un ģērbjas ari krā�ņi. Visi, ar kuriem viņ� runā�jis, viņu labi atceras. Bija pavisam viegli izsekot.

-���� Nepiemērots izmeklē�anai vai izseko�anai.

-��� Tie�i tā. �ādam darbam nepiemērota āriene. Viņam ir milzīga galva kā Fukusukes lellei. Ta�u viņ� ir lietpratējs. Tā galva viņam ātri strādā. Neko svarīgu neatstāj bez ievērības, neko lieku nedara.

-���� Un tā viņam izdevās ievākt zināmu informāciju par patversmi?

-Jā, viņ� noskaidrojis, ka patversme paredzēta no vardar�bības ģimenē cietu�ām sievietēm un ka kundze nodro�ina viņām tur bezmaksas uzturē�anos. Visticamāk, viņ� uzracis arī to, ka kundze apmeklēja sporta klubu, kurā jūs strādājāt, kā arī to, ka jūs viņai vadījāt privātas nodarbības. Es viņa vietā tik daudz būtu noskaidrojis.

-��� Tas vīrietis ir tikpat lielisks kā jūs.

-��� Īstenībā, ja neslinko, tad var apgūt informācijas iegū�a�nas paņēmienus; domāt loģiski tas gandrīz kuram katram ir pa spēkam.

-���� Es gan nedomāju, ka pasaulē ir daudz tādu cilvēku.

-����� Nedaudz ir. Viņus parasti sauc par profesionāļiem.

Aomame apsēdās krēslā, piespieda pirkstu pie degungala.

Tajā vēl manīja āra dzestrumu.

-��� Tagad tas vīrietis Vītolu villas tuvumā vairs nav ma�nīts? Aomame pavaicāja.

-���� Viņ� apzinās, ka pats pārāk krīt acīs. Tāpat arī to, ka tiek izmantotas novēro�anas kameras. Tāpēc, savācis visu informāciju, ko īsā laika sprīdī var iegūt, pārcēlies medīt citur.

-��� Tātad tas vīrietis tagad zina, ka mani un kundzi saista kaut kas vairāk, ka �īs attiecības ir kas vairāk nekā sporta kluba treneres un bagātas klientes savstarpējie sakari. To, ka tajā ir iesaistīta patversme un ka mums ir kopēji projekti.

-�� Laikam gan, Tamaru sacīja. Cik noprotu, viņ� tuvojas lietas būtībai. Soli pa solim.

-���� Ta�u, cik var spriest pēc dzirdētā, rodas iespaids, ka �is vīrietis nepieder pie kādas lielākas organizācijas, �ķiet, ka viņ� strādā viens.

-���� Es arī vispārīgos vilcienos domāju tāpat. Ja vien tas nav kāds īpa�s plāns, liela organizācija neizmantotu vīrieti ar tik uzkrīto�u ārieni slepenai informācijas vāk�anai.

-���� Bet kādā nolūkā un kam tas vīrietis vāc informāciju?

-��� Jā, ko lai saku, Tamaru noteica. Cik noprotu, tas tips ir spējīgs un bīstams. Viss pārējais �obrīd ir tikai pie�ņēmumi. Mans piesardzīgais pieņēmums ir, ka viņ� kaut kādā veidā ir saistīts ar "Pirmsākumiem".

Aomame apdomāja �o piesardzīgo pieņēmumu.

-��� Un tagad �is vīrietis ir nomainījis medību vietu?

-��� Tā gan. Bet mēs nezinām, uz kurieni viņ� pārcēlies. Ta�u tīri loģiski būtu pieņemt, ka viņ� tagad dodas uz vietu, kur jūs slēpjaties, vai arī cen�as to atrast.

-��� Bet jūs man teicāt, ka �o vietu ir tikpat kā neiespējami atrast.

-��� Tie�i tā. Par kundzes saistību ar �o dzīvokli nekas neuzpeldēs. Jebkuri iespējamie pavedieni ir pamatīgi izdzēsti. Ta�u tās visas ir īstermiņa runas. Jo ilgāk aplenkums tur�pinās, jo lielāka iespēja, ka var parādīties kādas plaisas. Pavisam negaidītā vietā. Piemēram, jūs varat iziet ārpus mājas un tikt pamanīta. Viena iespējamība.

-��� Es neeju ārpus mājas, Aomame stingri noteica. Tā gan nebija taisnība. Viņa divas reizes bija izgājusi no dzīvokļa. Pirmā reize bija, kad viņa aizskrēja uz rotaļlaukumu meklēt Tengo. Otrreiz, kad, meklējot izeju no 1Q84. gada, brauca uz pilsētas tre�o automaģistrāli pie Sangendzjajas. Ta�u to viņa Tamaru neatklāja.

-��� Tad kādā veidā tas vīrietis atradis �o vietu?

-���� Es viņa vietā �obrīd kārtīgi izpētītu visu personisko informāciju par jums. Kas jūs esat, no kurienes nākat, ko līdz �im esat darījusi, ko �obrīd domājat, ko meklējat, ko nemeklējat, savāktu visu iespējamo informāciju, izliktu uz galda un visu pamatīgi izpreparētu.

-���� Citiem vārdiem sakot izģērbtu mani kailu.

-���� Tie�i tā izģērbtu kailu un apskatītu spilgtā, aukstā gaismā. Ar pinceti un palielināmo stiklu izpētītu katru kak�tiņu, tiktu skaidrībā par jūsu domā�anas un darbības modeli.

-��� Es gan īsti nesaprotu, kā �ī manas privātās domā�anas un darbības modeļa analīze spētu atklāt manu atra�anās vietu.

-��� Nezinu, Tamaru sacīja. Varbūt atklātu, varbūt neat�klātu. Case bycase. Bet es tā darītu. Es nevaru iedomāties, ko citu varētu iesākt. Ikvienam cilvēkam domā�anā un darbībā ir kaut kāda noteikta struktūra. Un, tikko ir kāda noteikta struktūra, parādās arī tās vājais punkts.

-���� Ir nu gan zinātnisks pētījums.

-��� Cilvēks nespēj dzīvot bez noteiktas struktūras. Tā ir kā tēma mūzikā. Ta�u vienlaikus tā ari saista cilvēka domas un darbību, ierobe�o viņa brīvību. Saliek pa vietām prioritātes, reizēm izjauc loģiku. �obrīd jūs negribat pārcelties prom no tās vietas, kur uzturaties. Vismaz līdz gada beigām atsakā�ties pārvākties uz dro�āku vietu. Nezin kāpēc jūs kaut ko meklējat. Un, kamēr nebūsiet to atradusi, no turienes prom neiesiet. Vai arī negribat iet no turienes prom.

AOMAME 269

Aomame klusēja.

-���� Es nezinu, kas tas ir, cik ļoti jūs to vēlaties, es par to neko sīkāk nezinu. Un nevaicā�u. Bet, manuprāt, tie�i �is kaut kas �obrīd arī kļūst par vājo punktu.

-���� Iespējams, Aomame noteica.

-���� Fukusukes lellis tie�i to uzmeklēs. �o personisko ap�stākli, kas jūs ierobe�o, izmantos bez �ēlastības. Viņ� uzskata, ka tas kļūs par pagrieziena punktu. Tas ir, ja viņ� ir tik spējīgs, kā esmu iedomājies. Ja viņ� informācijas drus�kās ir izsekojis līdz �im punktam.

-��� Domāju, ka nav, Aomame sacīja. Nav iespējams pa�manīt manu saistību ar �o kaut ko. Tas glabājas manā sirdī.

-���� Vai varat to teikt ar simtprocentīgu pārliecību?

Aomame to apsvēra.

-���� Ar simtprocentīgu pārliecību ne. Teiksim ar deviņ�desmit astoņu procentu.

-��� Nu tad vajadzētu pievērst īpa�u uzmanību tiem diviem procentiem. Kā jau teicu cik varu spriest, tas vīrietis izska�tās pēc profesionāļa. Gudra un ļoti pacietīga.

Aomame klusēja.

Tamaru sacīja:

-��� Profesionālis ir tas pats, kas medību suns. Uzo� paras�tam cilvēkam nesao�amas smakas, saklausa parastam cil�vēkam nesadzirdamas skaņas. Ja kāds kaut ko dara tāpat kā parasts cilvēks, tad viņ� nav profesionālis. Pat ja būtu, tad ilgi neizdzīvotu. Tāpēc labāk būt uzmanīgiem. Jūs esat ļoti piesardzīgs cilvēks. Es to labi zinu. Bet turpmāk vaja�dzētu būt vēl uzmanīgākiem nekā iepriek�. Vissvarīgākais nav atkarīgs no procentiem.

-���� Es gribētu kaut ko pavaicāt.

-���� Kas tas būtu?

-Ja tas Fukusukes lellim līdzīgais vīrietis parādīsies atkal, ko jūs plānojat darīt?

Tamaru bridi klusēja. �ķita, ka viņam �is jautājums bija negaidīts.

-��� Laikam neko nedarītu. Atstātu tāpat. Es te neko nevaru izdarīt.

-��� Bet ja viņ� sāktu darīt kaut ko tādu, kas jums nepatiktu?

-���� Ko, piemēram?

-���� Nezinu. Kaut ko, kas jums �ķistu traucējo�i.

Tamaru izgrūda dziļu rīkles skaņu.

-��� Tad es laikam aizsūtītu viņam vēsti.

-���� Kā kolēģim profesionālim?

-���� Nūjā. Ta�u, pirms es pasāktu kaut ko konkrētu, vaja�dzētu noskaidrot, ar ko �is vīrietis ir saistīts. Ja izrādītos, ka viņu kāds piesedz, tad briesmās būtu es, nevis viņ�. Pirms tas nebūtu noskaidrots, es nekustētos ne no vietas.

-���� Pirms lēkt baseinā, jānoskaidro, cik tas ir dziļ�?

-��� Tā teikt.

-���� Bet jūs teicāt, ka viņ� laikam darbojas viens pats. Ka viņu neviens nepiesedz.

-��� Ta�u pieredze liecina, ka reizēm mana intuīcija nedar�bojas. Turklāt man diem�ēl pakausī acu nav, Tamaru sacīja. Lai kā arī būtu, uzmanīgi vērojiet apkārtni. Vai nemana kādu aizdomīgu cilvēku, vai tuvumā kaut kas nav mainījies, vai nenotiek kaut kas neparasts. Ja ievērojat kaut vissīkākās pārmaiņas, lūdzu, paziņojiet man.

-��� Skaidrs. Es bū�u piesardzīga, Aomame apsolīja. Lieki bija to teikt. Man, meklējot Tengo, neviens sīkums nepaliks nepamanīts. Ta�u tik un tā man ir tikai viens acu pāris.

-��� Tas bija viss, ko es gribēju pateikt.

-���� Kā klājas kundzei? Aomame pavaicāja.

-��� Labi, Tamaru sacīja, tad piebilda: Tikai kļuvusi ne�runīgāka.

-��� Viņa nekad nav bijusi īpa�i runīgs cilvēks.

Tamaru viegli noklepojās. It kā viņam rīklē būtu ierīkota īpa�a ierīce emociju pau�anai.

-���� Vēl vairāk, tāda tā lieta.

Aomame iedomājās veco kundzi klusējot sē�am audekla krēslā ziemas dārzā, vērojam tauriņus. Pie kājām nolikta liela lejkanna. Aomame labi zināja, cik klusi elpo vecā kundze.

-���� Nākamajā sūtījumā ielik�u kastīti ar mandeļu cepu�miem, Tamaru teica, beidzot sarunu. Varbūt tie pozitīvi ietekmēs laika plūsmu.

-���� Paldies, Aomame noteica.

Aomame virtuvē pagatavoja kakao. Pirms atgriezties uz balkona un turpināt novēro�anu, vajadzēja sasildīties. Viņa uzvārīja katliņā pienu, piebēra kakao pulveri. Tad ielēja kakao lielā krūzē, pielika klāt jau iepriek� sakulto putu�krējumu. Apsēdās pie ēdamgalda un, lēni dzerdama kakao, pārdomāja sarunu ar Tamaru. Kā viņu izpreparēs spilgtajā, aukstajā gaismā. Lietpratīgs profesionālis, bīstams cilvēks.

Aomame, uzvilkusi dūnu jaku, aptinusi ap kaklu �alli, paņēmusi pusizdzerto kakao krūzi, izgāja uz balkona. Apsē�dās dārza krēslā, apsedzās ar pledu. Slidkalniņ� kā aizvien bija tuk�s. Viņa tikai pamanīja kādu bērnu, kas tie�i tobrīd pameta rotaļlaukumu. Dīvaini �ādā laikā bērns viens pats rotaļlaukumā. Padrukns bērns, adītu cepuri galvā. Viņa to redzēja pa spraugu balkona margās, turklāt bērns ātri pagaisa no viņas redzeslauka, nozuda nama ēnā. Izskatījās, ka bērnam ir pārāk liela galva, bet varbūt viņai tā tikai �ķita.

Lai tur kā, Tengo tas nebija. Tāpēc Aomame vairs par to nedomāja un pievērsās slidkalniņam, uzmeta skatienu mākoņu bariem debesis. Kakao krūze sildīja rokas.

Protams, tas, ko Aomame bridi bija redzējusi, nebija nekāds bērns. Tas bija U�ikava. Ja būtu mazliet gai�āks vai ja viņai būtu izdevies �o stāvu pavērot ilgāk, viņa pēc galvas lieluma saprastu, ka tas nav nekāds bērns. Un vēl viņa saprastu, ka �is cilvēks ar Fukusukes leļļa lielo galvu atbilst Tamaru dotajam aprakstam. Ta�u Aomame viņu redzēja tikai pāris sekun�u, un ari redzesleņķis nebija nevainojams. Par laimi, �ī pa�a iemesla dēļ U�ikava nepamanīja Aomami uz balkona.

�ajā brīdī prātā ienāk vairāki "ja". "Ja" Tamaru būtu runā�jis mazliet īsāk, "ja" Aomame pēc tam nebūtu, pārdomās gremdējoties, gatavojusi kakao, viņa būtu pamanījusi Tengo, kur�, uzrāpies slidkalniņā, vēroja debesis. Tad viņa uzreiz trauktos ārā no dzīvokļa un notiktu atkalredzē�anās pēc divdesmit gadiem.

Ta�u tajā pa�ā laikā U�ikava, kas sekoja Tengo, uzreiz saprastu, ka tā ir Aomame, viņ� noskaidrotu, kur viņa dzīvo, un paziņotu par to tiem abiem no "Pirmsākumiem".

Tāpēc neviens nevarētu pateikt, vai tas, ka Aomame nepa�manīja Tengo, bija laime vai nelaime. Lai kā arī būtu, Tengo tāpat kā iepriek�ējā reizē bija uzrāpies slidkalniņā un vēroja divus mēne�us debesīs un mākoņus, kas skrēja tiem garām. U�ikava, slapstīdamies ēnās, skatījās uz viņu. Pa to laiku Aomame bija iegājusi istabā, runāja ar Tamaru pa telefonu, pēc tam pagatavoja kakao un to dzēra. Tā pagāja apmēram divdesmit piecas minūtes. Kaut kādā ziņā iz�ķiro�as div�desmit piecas minūtes. Kad Aomame, uzvilkusi dūnu jaku un paņēmusi kakao krūzi, izgāja uz balkona, Tengo jau bija pametis parku. U�ikava uzreiz viņam nesekoja. Viņ� viens pats uzkavējās parkā, lai kaut ko pārbaudītu. To padarījis, steidzās pakaļ Tengo. �ajā pēdējā brīdī Aomame viņu pama�nīja no balkona.

Mākoņi traucās pāri debesīm tikpat ātri kā iepriek�. Tie plūda uz dienvidiem pāri Tokijas līcim, tad tālāk uz pla�o Kluso okeānu. Turpmākais mākoņu liktenis bija neskaidrs. Tāpat kā neviens nezina, kas piemeklē dvēseli pēc nāves.

Lai kā arī būtu, loks savilkās. Ta�u ne Aomame, ne Tengo nejuta, ka loks ap viņiem strauji savelkas. U�ikava �o kus�tību nedaudz manīja. Tāpēc, ka tie�i viņa darbības savilka to cie�āk. Tomēr pat viņ� kopainu neredzēja. Nezināja pa�u galveno. To, ka viņu un Aomami �ķira tikai pārdesmit metru attālums. Turklāt notika kaut kas nebijis U�ikava, dodoties prom no rotaļlaukuma, nespēja sakarīgi domāt.

Pēc desmitiem kļuva pārāk auksti. Aomame meta mieru vēro�anai un atgriezās siltajā istabā. Noģērbās, iegāja karstā vannā. Iegremdējusies siltajā ūdeni, atbrīvojās no aukstuma, kas bija iesūcies ķermenī, piespieda roku pie vēdera. Manīja nelielu pauguriņu. Aizvēra acis un mēģināja sajust to maziņo sevī. Laika vairs nebija daudz. Kaut kādā veidā Aomamei tas jāpaziņo Tengo. Ka nes sevī viņa bērnu. Un ka aizstāvēs to pat pēdējiem spēkiem.

Viņa apģērbās, tumsā apgūlās uz sāniem un aizmiga. Pirms iegrimt dziļā miegā, sapni redzēja veco kundzi. Aoma�me bija Vītolu villas ziemas dārzā, kopā ar veco kundzi vēroja taureņus. Ziemas dārzs ir kā dzemde krēslains un silts. Tur nolikts arī gumijkoks, ko viņa atstāja dzīvokli. Labi aprūpēts, sulīgām lapām. Tas ir sazaļojis, uz lapas tam apmeties kāds neredzēts dienvidzemju tauriņ�. Tas sakļā�vis lielos, krāsainos spārnus un, �ķiet, rāmi guļ. Aomame par to priecājas.

Sapnī Aomamei ir pavisam liels vēders. Tuvojas dzemdību laiks. Viņa saklausa tā maziņā sirdspukstus. Gan savus, gan tā maziņā sirdspukstus, tie sajauku�ies sitas vienā ritmā.

Vecā kundze sē� līdzās Aomamei, kā aizvien, taisnu muguru, sakniebtām lūpām, rāmi elpo. Viņas nesarunājas. Lai nepamodinātu guļo�o tauriņu. Vecā kundze �ķiet nepie�ejama, atsve�ināta, it kā pat nemanītu Aomames klātbūtni. Protams, Aomame zina, ka vecā kundze viņu ļoti sargā, tomēr sirdi iezogas nemiers. Vecās kundzes klēpi saliktās rokas �ķiet pārāk smalkas un trauslas. Aomames rokas neap�zināti meklē pistoli, bet nekur to neatrod.

Viņa ir dziļi iek�ā sapni, bet vienlaikus apzinās, ka tas ir sapnis. Aomamei laiku pa laikam rādās tādi sapņi. Tajos realitāte ir spilgta un skaidra, bet viņa saprot, ka tā nav realitāte. Tā ir rūpīgi uzzīmēta kādas citas mazas planētas ainava.

Tobrīd kāds atver ziemas dārza durvis. Iepū� draudīgs, auksts vēj�. Lielais tauriņ� pamostas, izple� spārnus, aizlai��as no gumijkoka. Kas tur ir? Viņa pagrie�as, lai palūkotos. Ta�u, pirms viņa nācēju saskatījusi, sapnis ir galā.

Aomame pamodās nosvīdusi. Auksti, nepatīkami sviedri. Viņa novilka izmirku�o pid�amu, noslaucījās dvielī, uzvilka tīru T kreklu. Kādu brīdi sēdēja gultā. Laikam notiks kaut kas nelāgs. Kāds grib dabūt to maziņo. Un �is kāds jau tuvojas. Pēc iespējas ātrāk jāatrod Tengo. Ta�u viņa nespēja neko citu kā vien katru vakaru vērot rotaļlaukumu. Uzmanīgi, pacie�tīgi, centīgi vērot pasauli. Ļoti �auru, norobe�otu pasaules kaktiņu. Slidkalniņa virsotni. Ta�u tik un tā kaut kas var palikt nepamanīts. Jo cilvēkam ir tikai viens acu pāris.

Aomamei gribējās raudāt. Ta�u asaras nenāca. Viņa atkal apgūlās gultā, piespieda plaukstu pie vēdera un klusi gai�dīja miegu.

-����� Trīs dienas pēc tam nekas nenotika, Komacu sacīja.

-��� Apēdu atnesto ēdienu, kad pienāca nakts, gulēju �aurajā gultā, kad pienāca rīts, pamodos, izmantoju istabā ierīkoto mazo tualeti. Tualetei priek�ā bija starpsiena, bet durvis nebija slēdzamas. Vēl valdīja briesmīga vasaras tveice, bet �ķiet, ka ventilācijas lūka bija pieslēgta pie gaisa kondicio�nētāja, jo es karstumu nejutu.

Tengo klusēdams klausījās Komacu stāstā.

Ēdienu nesa trisreiz dienā. Es nezināju, cik ir pulkstenis. Rokaspulkstenis man bija atņemts, istabā nebija pat loga, es nezināju, kad ir diena un kad nakts. Pat ļoti uzmanīgi ieklausoties, nevarēja sadzirdēt ne skaņu. Ari manis saceltu troksni diezin vai kāds sadzirdētu. Man nebija ne jausmas, kur esmu atvests. Bija tikai aptuvena nojausma, ka atrodos kādā nomaļā vietā. Un �o triju dienu laikā nekas nenotika. Es gan neesmu pārliecināts, ka pagāja trīs dienas. Man atnesa deviņas maltītes, kuras es pēc kārtas apēdu. Istabā trīs reizes nodzēsa gaismu un trīs reizes ieslēdza. Es parasti guļu trauslā miegā, saraustīti, bet tur nezin kāpēc man nebija nekādu grūtību aizmigt. Ja tā padomā dīvaini. Vai tiktāl tev skaidrs?

Tengo klusēdams pamāja.

-��� �o triju dienu laikā es nepateicu ne vārda. Ēdienu man nesa jauns vīrietis. Kalsns, beisbola cepuri galvā, baltu masku uz sejas. Ģērbies treniņtērpam līdzīgās drēbēs, ne�tīrām sporta kurpēm kājās. Vīrietis atnesa uz paplātes salik�tos ēdienus, kad biju paēdis, aiznesa visu prom. Man nesa parastus gatavos, uzsildāmos ēdienus, neteiksim, ka gar�ī�gus, bet arī ne tik negar�īgus, ka nebūtu ēdami. Ne pārāk daudz. Es jutos izsalcis, tāpēc apēdu visu līdz pēdējam. Tas arī bija dīvaini. Man parasti nav lielas apetītes, un, ja kļūstu nolaidīgs, tad reizēm pat aizmirstu paēst. Dzert man deva pienu un minerālūdeni. Ne kafiju, ne tēju nenesa. Ne single malt viskiju, ne alu. Cigare�u nebija. Ko tur padarīsi. Nebiju ta�u iekārtojies uz atpūtu kūrorta viesnīcā.

Tad Komacu, it kā atcerējies, izņēma sarkano Marlboro kastīti, ielika vienu cigareti mutē un pie�ķīla uguni ar kar�tona sērkociņu. Lēni ievilka tabakas dūmus dziļi plau�ās, izpūta. Tad viegli saviebās.

-��� Vīrietis, kas nesa ēdienu, klusēja no sākuma līdz bei�gām. Acīmredzot augstākstāvo�ie bija pavēlēju�i klusēt. Viņ� noteikti bija sīks apak�nieks, ko norīkoja da�ādos darbos. Bet izskatījās, ka ir apmācīts kādā no kaujas mākslām. Viņ� ļoti nepiespiesti pārvaldīja savu ķermeni.

-��� Komacu kungs, jūs viņam neko nevaicājāt?

-�� Es sapratu: lai ko es vaicātu, atbildi nesaņemtu. Klusēju un ļāvu visam ritēt savu gaitu. Apēdu atnesto ēdienu, dzēru pienu, kad nodzēsa gaismu, gāju gulēt, kad gaismu ieslē�dza, modos. No rītiem jaunais vīrietis man atnesa elek�trisko skuvekli un zobu suku. Es noskuvos un iztīrīju zobus. Kad tas bija izdarīts, viņ� visu atkal aiznesa prom. Izņemot tualetes papīru, istabā nebija nekā tāda, ko varētu dēvēt par inventāru. Du�as nebija, ari iespējas pārģērbties ne. Nebija arī spoguļa, bet tas man īpa�as neērtības nesagādāja.

TF.NGO 2 77

No pamo�anās līdz gulētie�anai es uzturējos metamajam kauliņam līdzīgā, �etrkantainā, pilnīgi baltā istabā, viens pats, ne ar vienu nesarunājoties. Tik garlaicīgi man nekad nebija bijis. Es esmu atkarīgs no hieroglifiem, man vien�alga, ko lasīt kaut vai viesnīcas ēdienkarti apkalpo�anai numurā. Tur nebija ne grāmatu, ne avī�u, ne �urnālu. Ne televizora, ne radio, ne spēļu. Ne sarunu biedru. Nekā cita, ko iesākt, vien sēdēt un pētīt grīdu, tad sienas, tad griestus. Ļoti savāda sajūta. Tā nu bija noticis. Gāju pa ielu. Nez no kurienes mani apdullināja ar kaut ko hloroformam līdzīgu, aizveda nezin kur, ieslēdza istabā bez logiem. Lai kā par to domātu, visai dīvaina situācija. Un tad vēl tik garlaicīgi, ka esi tuvu sajuk�anai prātā.

Komacu kādu brīdi aizrautīgi pētīja cigareti pirkstos, tad nopurināja to pelnu traukā.

-����� Iespējams, viņi turēja mani ieslodzītu tajā �aurajā istabā tie�i tāpēc, lai salauztu manu garu. Izskatījās, ka viņi �is lietas pieprot. Ceturtajā dienā nu, vismaz pēc cetur�tajām brokastīm ieradās divi vīrie�i. Es nodomāju, ka tie laikam ir tie pa�i, kas mani nolaupīja. Uzbrukuma brīdī viss notika ļoti ātri, es pat nepaspēju saskatīt viņu sejas. Ta�u, ieraugot tos abus, pamazām atcerējos notiku�o. Kā mani ierāva ma�īnā, izgrieza rokas tik stipri, ka likās saraustīs gabalos. Piespieda pie mutes un deguna kaut kādās zālēs samērcētu lupatu. Un no sākuma līdz beigām abi klusēja. Viss notika vienā mirkli.

To atceroties, Komacu viegli saviebās.

-���� Viens bija neliela auguma, drukns, skūtu galvu. Iede�dzis, izvirzītiem vaigu kauliem. Otrs garāks, iekritu�iem vaigiem, zirgastē saņemtiem matiem. Kad abi stāvēja līdzās, likās, ka tūlīt uzsāks humor�ova dialogu. Viens gar� un tievs, otrs drukns un ar bārdiņu. Ta�u pietika uzmest viņiem skatienu, lai būtu skaidrs, ka abi ir visai bīstami tipi.

Nepiecie�amības gadījumā viņi bez vilcinā�anās būtu spē�jīgi uz visu. Tomēr to viņi neizrādīja. Abi izturējās pavisam nepiespiesti. Nekā lieka. Acis likās �ausmīgi aukstas. Abi bija ģērbu�ies melnās kokvilnas biksēs un baltos īspiedurkņu kreklos. Abiem bija pāri par divdesmit, Skūtais varbūt bija mazliet vecāks. Pulksteņa nevienam nebija.

Tengo klusēdams gaidīja stāsta turpinājumu.

-���� Runāja Skūtais. Tievais ar zirgasti nepateica nevienu vārdu. It nemaz neizkustējies, taisnu muguru stāvēja pie durvīm. Varbūt klausījās, kā Skūtais sarunājas ar mani. Var�būt neklausījās neko. Skūtais apsēdās uz līdzi atnestā salie�kamā krēsla man iepretim un sāka runāt. Neviena cita krēsla nebija, tāpēc es sēdēju uz gultas malas. Vīrietis bez jebkādas izteiksmes sejā. Protams, runājot viņam kustējās mute, bet pārējā sejas daļa bija pilnīgi nekustīga. Glu�i kā vēderrunā�tāja dancinātai lellei.

Vispirms Skūtais, pagriezies pret Komacu, vaicāja:

-���� Vai jums ir kāda hipotēze par to, kāpēc esat �urp at�vests, kas mēs tādi esam?

Komacu atbildēja, ka viņam nekādas hipotēzes neesot.

Skūtais brīdi vērās Komacu ar seklu skatienu. Tad pajau�tāja:

-���� Bet, ja jums liktu izteikt savu hipotēzi, kāda tā būtu?

Viņ� runāja pieklājīgi, ta�u balsī jautās kaut kas drau�dīgs. Balss bija auksta un cieta kā ilgi ledusskapī noturēts metāla lineāls.

Komacu nedaudz apjuka, bet tad atklāti atbildēja: ja reiz viņam jāizsaka hipotēze, tad tas varētu būt saistībā ar "Gaisa kūniņu". Nekas cits prātā nenākot. Un tādā gadījumā viņi abi esot saistīti ar "Pirmsākumiem". Iespējams, ka viņ� atrodas �īs organizācijas galvenajā mītnē. Neko citu iztēle viņam nepiedāvā.

Skūtais ne apstiprināja, ne noliedza Komacu teikto. Klu�sēdams vēroja viņa seju. Arī Komacu klusēja.

-��� Nu tad turpināsim sarunu, pamatojoties uz �o pieņē�mumu, Skūtais klusi ierunājas. Viss turpmāk runātais ir tikai un vienīgi jūsu hipotēzes izvērsums, gan pieņemot, ka tā ir patiesa. Vai piekrītat?

-��� Protams, Komacu sacīja. Viņi grib runāt pēc iespējas aplinkus. Nav slikta zīme. Ja viņi neplānotu izlaist mani no �ejienes dzīvu, tad tik ļoti nepūlētos.

-��� Jūs strādājat izdevniecībā, esat redaktors. Bijāt atbil�dīgs par Eriko Fukadas romāna "Gaisa kūniņa" izdo�anu. Vai tas ir tiesa?

Komacu apstiprināja, ka tā tie�ām ir. Tas ir vispārzināms fakts.

-��� Cik mēs zinām, "Gaisa kūniņas" manuskripts saņēma debitanta balvu literatūrā, bet tas tika panākts ar krāp�anos. Pirms manuskriptu nodeva atlases �ūrijai, to kāda tre�ā per�sona pārstrādāja saskaņā ar jūsu norādījumiem. Pēc tam kad manuskriptu slepenībā pārstrādāja, to iesniedza �ūrijai, tas ieguva balvu, kļuva par sensāciju; izdots atsevi�ķā sējumā, kļuva par bestselleru. Vai mēs nekļūdāmies?

-���� Atkarībā no tā, kā to uztver, Komacu sacīja. Tas nav nekas neparasts, ka manuskriptu pārstrādā atbilsto�i redaktora norādījumiem�

Skūtais pacēla roku, lai viņu pārtrauktu.

-Ja autors, ievērojot redaktora padomus, pārstrādā savu darbu, tur nav nekā nepareiza. Tie�i tā. Ta�u, ja ar nolūku dabūt balvu tiek iesaistīta kāda tre�ā persona, kas pārstrādā manuskriptu, tad, vienalga kā par to domātu, tā nav krietna rīcība. Turklāt vēl izveidot fiktīvu uzņēmumu peļņas sadalī��anai. Es nezinu, kāds būtu �is rīcības juridiskais vērtējums, ta�u, no morāles viedokļa raugoties, jūs stipri nosodītu. Tam nav attaisnojuma. Avīzes un �urnāli saceltu sensāciju, jūsu uzņēmums loti ciestu. Komacu kungs, jūs ta�u to labi sapro�tat? Mēs esam noskaidroju�i vissīkākos faktus un varam atklāt pasaulei konkrētus pierādījumus. Tāpēc nevajag lieki izrunāties. Tas mums neder. Tā mēs tikai �ķie�am viens otra laiku.

Komacu klusēdams pamāja.

-���� Ja viss tā notiktu, tad jūs, saprotams, zaudētu darbu uzņēmumā. Un ne tikai jūs padzītu no �īs nozares vispār. Jums atpakaļceļa vairs nebūtu. Vismaz ne oficiāli.

-���� Laikam gan, Komacu piekrita.

-���� Ta�u �obrīd �ie fakti ir zināmi ierobe�otam cilvēku lokam, Skūtais sacīja. Jums, Eriko Fukadai, Ebisuno kun�gam un Tengo Kavanam, kas bija iesaistīts manuskripta pār�strādā�anā. Un vēl pāris cilvēkiem.

Komacu, vārdus apdomādams, sacīja:

-��� Saskaņā ar hipotēzi jūsu minētie "pāris cilvēki" ir sais�tīti ar organizāciju "Pirmsākumi", vai ne?

Skūtais īsi pamāja.

-���� Saskaņā ar hipotēzi tā ir. Lai kādi būtu fakti.

Skūtais bridi klusēja, ļaudams, lai �ie pieņēmumi ieguļas

Komacu prātā. Tad turpināja sarunu.

-���� Ja �ī hipotēze izrādītos pareiza, viņi var izrīkoties ar jums pēc patikas. Bezgalīgi turēt jūs �ajā istabā kā savu goda viesi. Tas nav nekāds lielais apgrūtinājums. Vai arī saīsināt uzturē�anās laiku tur ir vairāki iespējamie varianti. Ir ari abpusēji nepatīkami varianti. Lai tur kā, viņiem ir tāds spēks un tādas iespējas. Tik daudz jūs vairāk vai mazāk saprotat?

-���� Domāju, ka saprotu gan, Komacu atbildēja.

-���� Lieliski, Skūtais noteica.

Skūtais klusēdams pacēla gaisā vienu pirkstu, un Zirgaste izgāja no istabas. Pēc īsa brī�a atgriezās ar telefonu. Pieslē�dza to pie kontakta grīdā un pasniedza klausuli Komacu. Skūtais lika Komacu piezvanīt uz darbu.

-��� Pasakiet, ka esat saaukstējies, sacēlusies temperatūra, pāris dienu jāpaguļ mājās. Izskatās, ka kādu bridi darbā nebūsiet. To pateicis, nolieciet klausuli.

Komacu sazvanīja vienu kolēģi, īsi izklāstīja visu, kā bija likts, un, uz kolēģa jautājumiem neatbildējis, nolika klausuli. Skūtais pamāja, Zirgaste atvienoja telefonu un aiznesa to prom. Skūtais vērīgi nopētīja savas rokas. Tad pagriezās un uzrunāja Komacu. Tagad viņa balss �ķita pat laipna.

-��� �odienai pietiks, Skūtais noteica. Kādu dienu atkal parunāsim par turpmāko. Pa to laiku apdomājiet visu, ko �odien runājām.

Tad abi aizgāja. Turpmākās desmit dienas Komacu pava�dīja �aurajā istabā klusumā. Trīs reizes dienā jaunais vīrietis maskā nesa Komacu negar�īgo ēdienu. Pēc ceturtās dienas Komacu izsniedza jaunu drēbju kārtu kaut ko līdzīgu kok�vilnas pid�amas biksēm un jakai, bet līdz pat beigām nomaz�gāties du�ā viņam neļāva. Tualetes nodalījumā pie mazās izlietnes varēja nomazgāt seju. Viņ� aizvien neskaidrāk apzi�nājās dienu plūdumu.

Komacu domāja, ka laikam atvests uz Jamana�i uz or�ganizācijas bāzi. Viņ� bija to redzējis televīzijas ziņās. Dziļi kalnos, ar augstu �ogu apjozta teritorija, vieta ārpus likuma. Bēgt vai meklēt palīdzību te būtu veltīgi. Pat ja viņu noga�linātu (to laikam nozīmēja izteikums "abpusēji nepatīka�mais variants"), viņa līķi nekad neatrastu. Pirmoreiz mū�ā Komacu nāvi izjuta tik reāli, tik tuvu pienāku�u.

Desmitajā dienā pēc zvana uz izdevniecību (laikam des�mitajā, bet viņ� nebija par to pārliecināts) abi vīrie�i parā�dījās atkal. Skūtais izskatījās nedaudz izkrities, tāpēc vaigu kauli �ķita jo uzkrīto�āki. Acis aukstas jo aukstas, tagad izskatījās asinīm pieplūdu�as. Viņ� tāpat kā iepriek�ējā reizē apsēdās uz līdzi atnestā krēsla otrpus galdam pretī Komacu.

Skūtais ilgi klusēja. Tikai asinīm pieplūdu�ām acīm cie�i vērās Komacu.

Zirgaste izskatījās tāpat. Viņ� tāpat kā iepriek�ējā reizē ar taisnu muguru nostājās pie durvīm, neizteiksmīgu ska�tienu vērās vienā punktā tuk�umā. Abiem mugurā atkal bija melnas bikses un balts krekls. Tas laikam bija kaut kas līdzīgs uniformai.

-�� Turpināsim iesākto sarunu, Skūtais beigu beigās ieru�nājās.

Komacu pamāja. Cita starpā par abpusēji nepatīkamo variantu.

-���� Kā jau varētu sagaidīt, jums ir laba atmiņa, Skūtais noteica. Tie�i tā. Paturēsim arī nepatīkamās sekas redzes�laukā.

Komacu klusēja. Skūtais turpināja:

-��� Ta�u visa �ī saruna ir tikai loģiski pārspriedumi. īste�nībā viņi, ja vien tas ir iespējams, negribētu izvēlēties galējo variantu. Ja jūs, Komacu kungs, tagad pēk�ņi pazustu, tas radītu liekus sare�ģījumus. Glu�i tāpat kā tad, kad pazuda Eriko Fukada. Iespējams, ne pārāk daudz cilvēku skumtu par jūsu pazu�anu, bet jūs esat prasmīgs redaktors un labi pazīstams savā lauciņā. Un arī �ķirtā sieva, nesaņemot ikmē�ne�a maksājumus, sāktu protestēt. Nevarētu teikt, ka viņi īpa�i vēlētos �ādu notikumu gaitu.

Komacu sausi noklepojās un norija siekalas.

-���� Turklāt viņi jūs personiski nevaino, negrib jūs sodīt. Izdodot romānu "Gaisa kūniņa", jūsu nolūks nebija uzbrukt kādai konkrētai reliģiskajai organizācijai. Sākumā jūs pat neko nezinājāt par "Gaisa kūniņas" saistību ar �o organi�zāciju. Jūs uz �o krāp�anos pamudināja vēlē�anās pajokot un arī jūsu godkāre. Un pie viena ari vēlme ko nebūt nopel�nīt. Parastam algotam darbiniekam nemaz nav tik viegli samaksāt �ķirtajai sievai un bērnam uzturnaudu. Un jūs tajā visā ievilkāt ari Tengo Kavanu, topo�u rakstnieku un mate�mātikas skolotāju, kur� neko par visiem �iem apstākļiem nezināja. Plāns pats par sevi bija tīkams, ta�u ne izvēlētie līdzekļi un partneri. Turklāt viss �is stāsts izvērsās citādi, nekā bijāt sākotnēji iecerējis. Jūs esat kā civilisti, kas, pār�kāpu�i frontes līniju, attapu�ies minu laukā. Tagad netiekat vairs ne uz priek�u, ne atpakaļ. Vai ne tā, Komacu kungs?

-��� H varētu būt, Komacu neskaidri noteica.

-��� Jūs laikam vēl daudz ko nesaprotat. Skūtais piemie�dza acis un skatījās uz Komacu. Ja saprastu, tad nerunātu par to tā, it kā tas uz jums neattiektos. Es izskaidro�u jums lietas apstākļus. Jūs patie�ām atrodaties minu lauka vidū.

Komacu klusēdams pamāja.

Skūtais uz brīdi pievēra acis un jau pēc desmit sekundēm tās atkal atvēra.

-���� Tā kā esat iekūlies �ādā situācijā, jums tas rada pro�blēmas, ta�u ari viņu stāvoklis ir sare�ģīts.

Komacu apņēmīgi ierunājās:

-���� Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu?

-��� Ja spē�u uz to atbildēt.

-�� Tātad mēs, izdodot "Gaisa kūniņu", esam radīju�i nelie�las nepatik�anas �ai reliģiskajai organizācijai. Vai tā?

-���� Ne jau nelielas nepatik�anas, Skūtais atbildēja. Viņ� viegli saviebās. Balss ar viņiem vairs nerunā. Vai jūs sapro�tat, ko tas nozīmē?

-���� Nesaprotu, Komacu sausi atbildēja.

-��� Nu labi. Es neko konkrētāk nevaru paskaidrot. Un jums labāk to nezināt. Balss ar viņiem vairs nerunā. �obrīd es neko vairāk neteik�u. Skūtais uz bridi apklusa. Un �ie nelaimī�gie apstākļi radu�ies tikai tāpēc, ka izdota "Gaisa kūniņa".

Komacu pavaicāja:

-�� Vai Eriko Fukadas un Skolotāja Ebisuno nolūks, izdodot "Gaisa kūniņu", bija radīt �ādus "nelaimīgus apstākļus"?

Skūtais papurināja galvu.

-��� Nē, Ebisuno kungs tik daudz nezināja. Eriko Fukadas nolūks nav skaidrs. Bet iespējams, ka �i rīcība nebija tī�a, ir tāda hipotēze. Pat ja tajā visā bija kāds nolūks, tad tas nebija viņējais.

-���� Cilvēki "Gaisa kūniņu" uztver kā fantāzijas �anra ro�mānu, Komacu sacīja. Kā vidusskolnieces sarakstītu ne�vainīgu, iztēlē dzimu�u stāstiņu. Patiesību sakot, da�i pat to kritizēja, ka tas esot pārāk sirreāls. Neviens nav iedomā�jies, ka tur ietverts kāds svarīgs noslēpums vai konkrēta informācija.

-Jums taisnība, Skūtais piekrita. Vairums cilvēku �ajā pasaulē neko tādu nepamana. Bet ne jau tur tā problēma. �o noslēpumu nedrīkstēja atklāt nekādā veidā.

Zirgaste nekustīgi stāvēja pie durvīm un vērās sienā, it kā tur redzētu nevienam citam nesaskatāmu ainavu.

-���� Viņi grib atgūt balsi, Skūtais, vārdus apdomādams, sacīja. Ūdens ādere nav izsusējusi. Tikai paslēpusies dziļi, acīm nesaredzamā vietā. Būs grūti to atkal atjaunot, bet tas nav neiespējami.

Skūtais ieskatījās Komacu dziļi acīs. �ķita, ka viņ� tajās izmēra kādu dziļumu. Kā cilvēks, kas aplē�, vai kāda mēbele ietilps istabā.

-���� Kā jau iepriek� teicu, jūs esat iebridu�i mīnu laukā. Netiekat ne uz priek�u, ne atpakaļ. Un te nu viņi var jums parādīt, kā no turienes izkļūt. Tā jums izdosies izglābties un viņiem izdosies mierīgi atbrīvoties no apgrūtino�iem iebrucējiem.

Skūtais pārlika kāju pār kāju.

-���� Mēs gribētu jūs lūgt klusiņām atkāpties. Viņiem īpa�i nerūp, ja jūs saraustītu gabalos. Ta�u �obrīd nav piemērots brīdis sacelt lielu troksni. Tāpēc, Komacu kungs, mēs jums parādīsim atkāp�anās ceļu. Aizvedīsim jūs atpakaļ uz dro�u vietu. Kā samaksu par to prasām, lai jūs pārtraucat "Gaisa kūniņas" izdo�anu. Papildmetienus nedrukājiet. Saprotams, nekādu jaunu reklāmu. Nekādu turpmāku sakaru ar Eriko Fukadu. Tik daudz jūs spēsiet?

-���� Tas nebūs vienkār�i, bet domāju, ka laikam spē�u to izdarīt, Komacu sacīja.

-����� Komacu kungs, mēs neatgādājām jūs �urp "laikam" līmeņa sarunām. Skūtajam acis iegailējās vēl sarkanākas. Mēs neprasām, lai jūs izņemat tirdzniecībā eso�ās grā�matas. Ja notiktu kaut kas tāds, pla�saziņas līdzekļi saceltu troksni. Turklāt mēs saprotam, ka tik lielas ietekmes jums nav. Mēs gribam, lai jūs paklusām nokārtojiet to, kas ir jūsu spēkos. Kas padarīts padarīts. To vairs nepadarīt par nebiju�u. Viņi grib, lai tuvākajā laikā mēs nebūtu pasaules uzmanības centrā. Vai saprotat?

Komacu pamāja par zīmi, ka ir sapratis.

-��� Komacu kungs, kā jau iepriek� sacīju, ir ari da�i fakti, kuru nonāk�ana atklātībā radītu viņiem grūtības. Ja tie kļūtu zināmi, tad ciestu visas iesaistītās personas. Tāpēc abpu�sēja izdevīguma labad mums vajadzētu noslēgt pamieru. Par turpmāko viņi neprasīs no jums atbildību. Dro�ība tiek garantēta. Un jums ar "Gaisa kūniņu" vairs nebūs nekādas saistības. Tīri labs darījums.

Komacu to apdomāja.

-���� Labi. Es darī�u visu, lai pārtrauktu "Gaisa kūniņas" izdo�anu. Iespējams, tas prasīs nedaudz laika, ta�u es atra�dī�u veidu, kā to izdarīt. Un, runājot personiski par sevi, es varu visu par �o notikumu aizmirst. Domāju, ka Tengo Kavana tāpat. Viņ� vispār nevēlējās visā tajā iesaistīties. Es viņu pierunāju pretēji viņa gribai. Viņ� savu darbu ir padarījis. Domāju, ka arī attiecībā uz Eriko Fukadu pro�blēmu nebūs. Viņa sacīja, ka nedomā turpmāk rakstīt romā�nus. Ta�u es neko nevaru paredzēt, kā būs ar profesoru

Ebisuno. Viņ� jau no pa�a sākuma gribēja noskaidrot, vai viņa draugs Tamocu Fukada ir sveiks un vesels, kur �obrīd atrodas, ko dara. Lai ko es viņam sacītu, iespējams, viņ� nemetis mieru meklējumiem, iekams nebūs ieguvis ziņas par Fukadas kungu.

-���� Tamocu Fukadas kungs ir miris, Skūtais noteica. Klusā, neizteiksmīgā balsi, bet tajā bija liels smagums.

-���� Miris? Komacu pārjautāja.

-���� Nesen, Skūtais turpināja. Tad dziļi ieelpoja un lēni izelpoja. Nāves cēlonis bija sirdslēkme, viņ� necieta. Ņemot vērā eso�os apstākļus, par viņa nāvi netika ziņots, viņu ap�bedīja organizācijas galvenās mītnes teritorijā. Saskaņā ar mūsu ticību līķis tika sadedzināts, kauli sasmalcināti un izkaisīti kalnos. No likuma viedokļa, tā ir līķa apgānī�ana, tomēr oficiāli apsūdzību būtu grūti uzturēt. Ta�u tā ir patie�sība. Mēs par dzīvības un nāves lietām nemelojam. To, lūdzu, pasakiet Skolotājam Ebisuno.

-���� Miris dabiskā nāvē?

Skūtais stingri pamāja.

-��� Fukadas kungs mums bija ārkārtīgi svarīgs cilvēks. Nē, vārds "svarīgs" to neizsaka. Varena esība. �obrīd par viņa nāvi paziņots tikai ierobe�otam cilvēku skaitam. Viņi dziļi sēro. Kundze, Eriko Fukadas māte, pirms pāris gadiem no�mira no kuņģa vē�a. Viņa atteicās no ķīmijterapijas, nomira slimnīcā mūsu teritorijā. Vīrs, Tamocu kungs, viņu kopa.

-���� Arī par viņas nāvi jūs nepaziņojāt?

Tas netika noliegts.

-��� Un Tamocu Fukada nomira nesen?

-��� Tie�i tā, Skūtais atbildēja.

-���� Vai tas notika pēc "Gaisa kūniņas" iznāk�anas?

Skūtais uz brīdi nolaida skatienu un vērās galdā, tad

atkal pacēla galvu un paskatījās uz Komacu.

-Jā, Tamocu Fukadas kungs nomira pēc "Gaisa kūniņas" iznāk�anas.

-���� Vai abus �os notikumus saista kāda cēloņsakarība? Komacu apņēmīgi vaicāja.

Skūtais brīdi klusēja. Centās sakopot domas un atrast labāko atbildi. Tad, it kā izlēmis, ierunājās:

-��� Nu labi. Lai panāktu Skolotāja Ebisuno piekri�anu, lai�kam labāk atklāt visus faktus. Tamocu Fukadas kungs bija mūsu organizācijas vadonis, "balsu dzirdētājs". Kad viņa meita Eriko Fukada izdeva "Gaisa kūniņu", balss pārstāja ar viņu runāt, un tajā brīdī Fukadas kungs izbeidza savu esību. Nāve bija dabiska. Viņ� dabiskā veidā izbeidza savu esību.

-���� Eriko Fukada bija vadoņa meita? Komacu nomur�mināja.

Skūtais īsi pamāja.

-�� Tad iznāk, ka Eriko Fukada pati savu tēvu iedzina nāvē, Komacu turpināja.

Skūtais vēlreiz pamāja.

-��� Tā iznāk.

-��� Ta�u mācība vēl aizvien pastāv.

-����� Mācība vēl aizvien pastāv, Skūtais atbildēja, cie�i vērdamies Komacu ar acīm, kas atgādināja ledājos iesalu�us senus akmeņus. Komacu kungs, "Gaisa kūniņas" izdo�ana ticībai nodarīja ne to mazāko postu. Ta�u viņi nedomā jūs tādēļ sodīt. �obrīd sods neko nedotu. Viņiem jāizpilda misija, un tam ir vajadzīga klusa izolētība.

-��� Un tāpēc jākāpjas atpakaļ un par visiem �iem notiku�miem jāaizmirst?

-���� īsi sakot jā.

-���� Un, lai to paziņotu, jums vajadzēja mani nolaupīt?

Skūtajam sejā pirmo reizi parādījās kaut kas līdzīgs iz�teiksmei. Pazibēja ļoti blāvas emocijas, kaut kas starp uzjaut�rinājumu un līdzjūtību.

-���� Viņi vēlējās �o piepūli atvest jūs �urp, lai pavēstītu, cik �ī lieta ir nopietna. Viņi nevēlas galējības, ta�u nepie�cie�amības gadījumā nevilcināsies. To jums vajadzēja izjust uz savas ādas. Ja nu jūs lauztu solījumu, saprotams, sekas būtu nepatīkamas. Vai jūs to saprotat?

-���� Saprotu, Komacu atbildēja.

-����� Komacu kungs, atklāti sakot, jums ir ļoti paveicies. Biezās miglas dēļ varbūt neesat pamanījis, ka esat nonācis līdz pa�ai bezdibeņa malai, jūs no tās �ķir tikai pārdesmit centimetru. To ielāgojiet. Un vēl �obrīd viņiem pietiek citu, nopietnāku problēmu un nav laika nodarboties ar jums. Arī �ajā ziņā liktenis ir jums labvēlīgs. Un kamēr �ī veiksme turpinās�

To pateicis, viņ� pavērsa abas plaukstas aug�up kā cil�vēks, kas pārbauda līst vai nelīst. Komacu gaidīja, kas sekos. Ta�u turpinājuma nebija. Kad Skūtais bija beidzis ru�nāt, viņa sejā pēk�ņi pavīdēja nogurums. Viņ� lēni piecēlās, salocīja krēslu, piespieda to pie sāniem un, atpakaļ nepaska�tījies un neko nepateicis, izgāja no kubveida istabas. Smagās durvis aizvērās, noskrapstēja atslēga. Komacu palika viens.

-����� Vēl �etras dienas pēc tam es pavadīju ieslēgts tajā �etrkantainajā istabā. Būtiskākās sarunas bija pabeigtas. Nosacījumi bija izklāstīti, piekri�ana saņemta. Ta�u nezin kāpēc viņi vēl paturēja mani apcietinājumā, iemeslu es nesa�pratu. Tie abi vairs neparādījās. Izsūtāmais, protams, muti neatvēra. Es tikai atkal un atkal ēdu vienveidīgās maltītes, skuvos ar elektrisko skuvekli, vadīju laiku, pētot griestus un sienas. Kad nodzēsa gaismu, gāju gulēt, kad gaismu ieslē�dza, cēlos. Un pārdomāju Skūtā sacīto. Un vispatiesākās emocijas man bija mums ir paveicies. Tie�i tā, kā Skūtais teica. Tie tipi būtu spējīgi izdarīt jebko, kas viņiem ienāktu prātā. Un, ja viņi tā izlemtu, spētu būt visai brutāli. Tur ieslēgts, es to akūti izjutu. Acīmredzot ar tādu mērķi viņi arī vēl �etras dienas pēc sarunas atstāja mani turpat. Rafinēti.

Komacu paņēma rokā viskija kokteiļa glāzi un iedzēra.

-�� Mani vēlreiz apdullināja ar kaut ko hloroformam līdzīgu; kad pamodos, bija nakts. Es gulēju uz soliņa Meid�i tempļa ārējā dārzā. Septembris jau bija pāri pusei, rītausmā bija auksti. Tādēļ es patie�ām apaukstējos. Nebija tā plānots, bet drud�a dēļ man nācās vēl trīs dienas pavadīt gultā. Ta�u, ja tik vien, tad varēju uzskatīt sevi par laimīgu.

�ķita, ka Komacu stāsts ir galā. Tengo vaicāja:

-���� Vai jūs to izstāstījāt Skolotājam Ebisuno?

-��� Jā. Pēc atbrīvo�anas, pāris dienu pēc tam, kad drudzis bija pārgājis, devos pie Skolotāja Ebisuno uz kalna virsotni. Vispārīgos vilcienos izstāstīju viņam to pa�u, ko tev.

-���� Ko Skolotājs teica?

Komacu izdzēra viskija glāzi tuk�u, pasūtīja otru tādu pa�u. Piedāvāja arī Tengo vēl vienu. Tengo papurināja galvu.

-��� Skolotājs lika man to vairākkārt atkārtot, uzdeva daudz detalizētu jautājumu. Uz tiem, uz kuriem varēju atbildēt, protams, atbildēju. Varēju atkārtot �o stāstu tik daudz rei�u, cik man to lūdza. Galu galā pēc sarunas ar Skūto es �et�ras dienas pavadīju viens pats tajā istabā. Sarunu biedra man tur nebija, tikai laika bija gana. Tāpēc domās atkārtoju Skūtā teikto, lai ielāgotu vissīkākās detaļas. Kā cilvēks magnetofons.

-��� Ta�u tas, ka abi Fukaeri vecāki miru�i, ir tikai to per�sonu apgalvojums, vai ne? Tengo pavaicāja.

-��� Tie�i tā. Viņi uzsvēra, ka tā ir noticis, bet faktus pārbau�dīt nav iespējams. Paziņojumu par nāves gadījumiem nav bijis. Ta�u, sprie�ot pēc Skūtā runas veida, tā nav izdoma. Tā, kā viņ� pats teica viņiem dzīvība un nāve ir svēta. Kad biju visu izstāstījis, Skolotājs Ebisuno iegrima domās. Domāja ilgi un dziļi. Tad, neko neteicis, piecēlās un izgāja no istabas, atgriezās tikai pēc kāda laika. Viņam laikam vajadzēja pieņemt viņu abu nāvi kā kaut ko neatgriezenisku. Iespējams, viņ� savā sirdi bija nojautis, ka abu vairs nav �ajā pasaulē. Ta�u �āds paziņojums par tuvu cilvēku nāvi, saprotams, dziļi ievaino dvēseli.

Tengo iztēlojās vienkār�o, askētisko dzīvojamo istabu, dziļo, dzestro klusumu, putnu klaigas aiz loga.

-���� Kā tad ir vai beidzot esam atkāpu�ies un izkļuvu�i ārā no mīnu lauka? viņ� vaicāja.

Atnesa jaunu viskija glāzi. Komacu iedzēra malciņu.

-�� Nekādi secinājumi tur netika izdarīti. Skolotājs Ebisuno sacīja, ka viņam nepiecie�ams laiks pārdomām. Ta�u kāda gan vēl alternatīva mums ir bez tās, ko viņi minēja? Es, protams, steig�us ķēros pie darba. Apturēju "Gaisa kūniņas" papildu metiena drukā�anu. Bro�ētā izdevuma nebūs. Līdz �im to labi pirka, uzņēmums krietni nopelnīja. Tā kā nekādu zaudējumu nebūs. Saprotams, tā ir visa uzņēmuma lieta, neiztika bez sanāksmēm, vajadzēja priek�nieka piekri�anu. Bet, kad pateicu, ka var izvērsties skandāls saistībā ar ghost writer, priek�niecība sāka drebēt un beigu beigās izdarīja visu tā, kā es gribēju. Tagad uzņēmumā kādu bridi visi uz mani skatīsies ar kaulainu aci, bet es pie tā esmu pieradis.

-���� Vai Skolotājs Ebisuno pieņēma viņu teikto par to, ka Fukaeri vecāki ir miru�i?

-��� Laikam, Komacu sacīja. Ta�u, �ķiet, viņam vajadzēja kādu laiku, lai �o faktu patie�ām aptvertu un pieņemtu kā patiesību. Turklāt, cik es varu spriest, tie pui�i ir nopietni. �oreiz viņi zināmā mērā ir piekāpu�ies, bet izskatās, ka viņi negribētu �ādu nepatik�anu atkārto�anos. Tāpēc arī izvēlē�jās tik vardarbīgu metodi kā nolaupī�ana. Lai skaidri pazi�ņotu savu vēsti. Turklāt viņiem nebija nekādas vajadzības atklāt to, ka ir slepeni sadedzināju�i Tamocu Fukadas un viņa sievas līķus. Kaut arī tagad to būtu grūti pierādīt, tik un tā līķa apgānī�ana ir ļoti smags noziegums. Tomēr viņi uzdrīkstējās to man atklāt. Parādīja savas kārtis. Tāpēc es domāju, ka lielākā daļa Skūtā sacītā ir taisnība. Varbūt ne visos sīkumos, bet vispārīgos vilcienos gan.

Tengo pārdomāja Komacu teikto.

-���� Fukaeri tēvs bijis "balsu dzirdētājs". Citiem vārdiem sakot viņam bija pareģa funkcija. Ta�u, kad viņa meita Fukaeri uzrakstīja "Gaisa kūniņu" un tā kļuva par bestsel�leru, balss pārstāja ar viņu runāt, un tēvs tā rezultātā devās dabiskā nāvē.

-Jā izbeidza savu dzīvi dabiskā nāvē, Komacu noteica.

-���� Un tagad reliģiskās organizācijas vissvarīgākā misija ir atrast jaunu pareģi. Ja balsi vairs nedzird, tad zūd �īs reliģiskās kopienas esības pamats. Tāpēc viņiem nav laika noņemties ar mums. īsumā vai tā?

-��� Laikam.

-���� "Gaisa kūniņā" ir ietverta kaut kāda viņiem ārkārtīgi nozīmīga informācija. Kad to nodrukāja un atklāja pasaulei, balss apklusa, ūdens ādere pazuda dziļumā. Ko atklāj �ī ār�kārtīgi svarīgā informācija?

-��� Pēdējās �etras dienas, ko pavadīju ieslodzījumā, es vien�atnē daudz par to domāju, Komacu sacīja. "Gaisa kūniņa" nav pārāk gar� romāns. Tur attēlota pasaule, kurā darbojas little people. Galvenā varone, desmit gadus veca meitene, dzīvo nomaļā kopienā. Little people paslepus parādās naktī un darina gaisa kūniņu. Gaisa kūniņā ir maza meitene viņas dubultniece. Tur rodas �īs attiecības starp mother un daughter. Tajā pasaulē ir divi mēne�i. Lielais un mazais, visticamāk, kā mother un daughter simbols. Romāna galvenā varone visticamāk, ka prototips ir pati Fukaeri, nevēlēda�mās kļūt par mother, no �īs kopienas aizbēg. Daughter atstāj tur. Kas pēc tam notiek ar daughter, romānā nav aprakstīts.

Tengo brīdi vēroja glāzē kūsto�o ledu.

-��� Vai "balsu dzirdē�anai" ir nepiecie�ama daughter starp�niecība? Tengo jautāja. Vai viņ� vispirms sāk dzirdēt balsi ar daughter starpniecību? Vai varbūt viņa �o balsi iz�tulko saprotamos vārdos? Vēsti, ko ietver �ī balss, pārvēr� pareizā formā. Jābūt abām �īm personām. Runājot Fukaeri vārdiem raidītājs un uztvērējs. Tādēļ sākumā jādarina gaisa kūniņa. Caur �o gaisa kūniņu vispirms rodas daughter. Ta�u, lai radītu �o daughter, ir nepiecie�ama īstā mother.

-���� Tas ir tavs viedoklis, Tengo.

Tengo papurināja galvu.

-��� Tas nav viedoklis. Klausoties, kā jūs pārstāstāt romāna si�etu, man tas ienāca prātā.

Jau pārstrādājot romānu, Tengo bija domājis par mother un daughter attiecībām, bet tā ari nebija spējis uztvert �o simbolu kopumā. Ta�u, kamēr Komacu stāstīja, sīkie frag�menti pa vienam vien saplūda kopā. Tomēr palika vēl viens neatbildēts jautājums. Kāpēc pansionātā tēva gultā parādī�jās gaisa kūniņa, kāpēc tajā iek�ā bija mazā Aomame?

-���� Diezgan interesanta sistēma, Komacu noteica. Bet vai tas, ka mother un daughter ir �ķirtas, nerada problē�mas?

-��� Diez vai mother bez daughter spēj pilnvērtīgi pastāvēt. Kā mēs esam redzēju�i attiecībā uz Fukaeri ir ļoti grūti norādīt konkrēti, kas tas ir, bet kaut kā viņai pietrūkst. Kā cilvēks, kas pazaudējis savu ēnu. Kas notiek ar daughter bez mother, to mēs nezinām. Visticamāk, arī viņas nevar piln�vērtīgi pastāvēt. Viņas galu galā nav nekas cits kā dubult�nieces. Ta�u Fukaeri gadījumā iespējams, ka daughter pat bez mother spēja pildīt �o starpnieces lomu.

Komacu uz brīdi cie�i saknieba lūpas, mazliet savilka uz aug�u lūpu kaktiņus, tad ierunājās:

-��� Tengo, vai tu tik tie�ām domā, ka viss "Gaisa kūniņā" aprakstītais ir patiesība?

-��� "Iā nu nav. Es tikai to pieņemu. Un apsprie�u tā, it kā tas viss tik tie�ām būtu patiesība.

-���� Labi, Komacu noteica. Tātad Fukaeri dubultniece, pat �ķirta no sava īstā ķermeņa, tomēr spēj darboties kā tempļa jaunava.

-���� Tie�i tāpēc �ī organizācija, pat uzzinājusi, kur atro�das pazudusī Fukaeri, nespie� viņu atgriezties. Nezin kāpēc viņas gadījumā daughter pat mother prombūtnē spēj veikt savus pienākumus. Varbūt tāpēc, ka, pat esot tālumā vienai no otras, viņu saite ir pietiekami stipra.

-���� Varbūt.

Tengo turpināja:

-��� Es iedomājos, ka viņiem ir daudz daughter. Pie izdevī�bas little people noteikti darina daudz gaisa kūniņu. Tikai ar vienu raidītāju miera nebūtu. Ta�u iespējams, ka to daughter skaits, kuras pareizi funkcionē, ir ierobe�ots. Varbūt ir viena spēcīga galvenā daughter un palīdzes daughter, kuras nav tik spēcīgas, un viņas visas funkcionē kopā?

-���� Vai tas nozīmē, ka Fukaeri pamestā daughter būtu �ī pareizi funkcionējo�ā, centrālā daughter7

-���� Tas ir ļoti iespējams. �ajā gadījumā Fukaeri ir visa centrā. Kā virpuļvētras acs.

Komacu piemiedza acis, nolika uz galda abas rokas un saspieda plaukstas kopā. Ja viņ� bija tā noskaņots, tad īsā laikā spēja ļoti efektīvi domāt.

-���� Nu tā, Tengo. Es domāju, lūk, ko: tā Fukaeri, ko mēs redzam, īstenībā ir daughter, bet mother palika organizācijā, tātad varbūt var pieņemt glu�i pretējo?

To dzirdot, Tengo apjuka. Nekas tāds viņam līdz �im nebija ienācis prātā. Tengo uztvēra Fukaeri kā absolūtu faktu. Ta�u, to dzirdot, viņ� patie�ām pieļāva �ādu varbūtību. "Man nav mēne�rei�u. Tāpēc es nevaru palikt stāvoklī," tonakt pēc tā dīvainā dzimumakta viņa paziņoja. Ja viņa patie�ām ir tikai dubultniece, tas būtu tikai dabiski. To spēj tikai mother. Bet Tengo nezin kāpēc nespēja pieņemt �ādu iespējamību, ka viņam biju�as dzimumattiecības nevis ar pa�u Fukaeri, bet gan ar viņas dubultnieci.

Tengo sacīja:

-��� Fukaeri ir ar skaidri izteiktu personību. Un tāpat viņai ir arī īpatnējs uzvedības kodekss. Diez vai dubultniece būtu uz to spējīga.

-��� Tev taisnība, Komacu piekrita. Lai nu kas, bet per�sonība un īpatnējs uzvedības kodekss Fukaeri ir. Tur nu man tev jāpiekrīt.

Un tomēr Fukaeri glabāja kādu noslēpumu. �ajā skaistajā meitenē bija iegrebts kaut kāds svarīgs, viņam at�ifrējams kods. Tengo to juta. Kura ir īstā, kura dubultniece? Vai arī tā vispār bija kļūda mēģināt nodalīt īsto no dubultnieces? Vai ari Fukaeri spēja atkarībā no apstākļiem izmantot gan savu īsto patību, gan dubultnieci?

-��� �obrīd ir vēl pāris neskaidrību, Komacu noteica, pē�tot savas paplestās rokas. Viņam bija pusmū�a vīrietim neraksturīgi slaidi pirksti. Balss vairs nerunā, akas ādere izsusējusi, pravietis miris. Kas pēc tam notiek ar daughter? Vai tai kā atraitnei senajā Indijā jāizdara pa�nāvība?

-���� Kad uztvērēja vairs nav, raidītāja loma ir beigusies.

-Jā, ja turpinām tevis izvirzīto hipotēzi, Komacu sacīja.

-��� Vai Fukaeri sarakstīja "Gaisa kūniņu", apzinoties, ka sekas būs �ādas? Tas vīrietis man teica, ka tas nav darīts ar nolūku. Vismaz tāds nav bijis viņas nolūks. Ta�u kā gan viņ� to var zināt?

-���� Protams, patiesību mēs neuzzināsim, Tengo teica.

-���� Bet es nespēju iedomāties, ka Fukaeri, lai kāda iemesla dēļ, apzināti iedzītu savu tēvu nāvē. Iespējams, tēvs tuvojās nāvei kāda cita, ar viņu nesaistīta apstākļa dēļ. Iespējams, ka viņas aizie�ana tie�i pretēji bija pretpasākums. Varbūt viņa cerēja tādējādi atbrīvot tēvu no balss dzirdē�anas. Bet tie visi ir tikai pieņēmumi bez jebkāda pamatojuma.

Komacu, saraucis degunu, ilgi to apsvēra. Pēc tam nopū�tās un pārlaida skatienu apkārtnei.

-���� Ir nu gan dīvaina pasaule. Paraugoties apkārt, vairs nevar saskatīt, kura ir pieņēmumu, kura īstā pasaule. Ten�go, tu esi rakstnieks, kā tu definē realitāti?

-��� īstā pasaule ir tā, kurā, ja iedur ar adatu, tek asinis, Tengo atbildēja.

-���� Tad �ī noteikti ir īstā pasaule, Komacu noteica un paberzēja apak�delma iek�pusi. Tur bija redzamas zilganas vēnas. Ne visai veselīga izskata asinsvadi. Asinsvadi, kurus daudzu gadu garumā novājinājis alkohols un cigaretes, ne�kārtīgs dzīvesveids, literāro salonu intrigas. Komacu izdzēra atliku�o viskiju un pagrabināja ledu tuk�ajā glāzē.

-�� Turpinot �o sarunu. Vai tu varētu izvērst savu hipotēzi? Kļūst aizvien interesantāk.

Tengo sacīja:

-���� Viņi meklē "balsu dzirdētāja" pēcteci. Bet ne tikai viņiem ir jāatrod arī pareizi funkcionējo�ā daughter. Vistica�māk, jaunam uztvērējam vajadzēs arī jaunu raidītāju.

-����� Tādā gadījumā viņiem ir jāatrod arī pareizā mother. Jādarina vēl viena gaisa kūniņa. Diezgan vērienīga operācija.

-��� Tāpēc arī viņi ir tik nopietni.

-���� Patie�ām.

-�� Ta�u nevar būt, ka viņi darbojas pavisam uz labu laimi, Tengo teica. Viņiem ir jābūt kādam mērķim.

Komacu pamāja.

-���� Man arī radies tāds iespaids. Tie�i tāpēc viņi gribēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no mums. Galu galā mēs traucējam operācijai. Mēs viņiem bijām kā dadzis acī.

-���� Bet tie�i kādā veidā mēs bijām kā dadzis acī?

Komacu papurināja galvu. Arī viņ� to nesaprata.

Tengo sacīja:

-��� Ko tā balss viņiem līdz �im vēstīja? Un kāda ir saistība starp balsi un little people?

Komacu vēlreiz bezspēcīgi papurināja galvu. Arī to ne�viens no viņiem abiem nespēja iedomāties.

-���� Vai esi redzējis filmu 2001: Kosmosa odiseja?

-���� Esmu, Tengo atbildēja.

-��� Mēs esam kā mērkaķi tajā filmā, Komacu sacīja. Ar melnu, garu spalvu, nesakarīgi klaigājam, skraidām riņķiem vien ap monolītu.

Ienāca divi jauni apmeklētāji, ierasti apsēdās pie letes un pasūtīja kokteiļus.

-��� Ta�u viena lieta tomēr ir skaidra, Komacu noteica, it kā pabeidzot sarunu. Tava hipotēze ir pārliecino�a. Tajā ir loģika. Tengo, sarunas ar tevi man vienmēr sagādā prieku. Tomēr, lai kā tur būtu, mēs tagad kāpjamies atpakaļ, ārā no mīnu lauka. Es domāju, ka mēs diez vai vairs satiksim Fukaeri vai Skolotāju Ebisuno. Un "Gaisa kūniņa" nav nekas vairāk kā fantāzijas �anra romāns, un nekādas konkrētas informācijas tajā nav. Un mums nav nekāda sakara ar to, ko tā balss pārstāv, kādu vēsti tā pau�. Un lai tā ari paliek.

-���� Kāpjam ārā no laivas un atsākam dzīvi uz sauszemes.

Komacu pamāja.

-���� Tie�i tā. Es katru dienu ie�u uz darbu, gādā�u neko neietekmējo�us manuskriptus literārajam �urnālam. Tu pri�vātskolā pasniegsi matemātiku daudzsolo�iem jaunie�iem. Brīvajā laikā rakstīsi garstāstus. Abi atgriezīsimies rāmajā, ikdieni�ķajā dzīvē. Kur nav ne straumes, ne ūdenskri�tumu. Dienas ritēs, mēs lēnām novecosim. Vai ir kādi iebil�dumi?

-���� Nav jau citas izvēles.

Komacu ar pirkstu galiem paberzēja savu saraukto de�gunu.

-���� Tie�i tā. Citas izvēles nav. Negribētos, lai mani otr�reiz nolaupa. Pilnīgi pietika ar vienu uzturē�anās reizi tajā kvadrātveida istabā. Turklāt otrreiz es saules gaismu vairs neieraudzītu. No domas vien, ka es varētu otrreiz saskrieties ar to pārīti, man sirds nodreb. Tie ar savu skatienu vien var cilvēku nobeigt.

Komacu, pagriezies pret bāru, pacēla glāzi, lai pasūtītu tre�o kokteili. Aizsmēķēja kārtējo cigareti.

-��� Komacu kungs, sakiet: kāpēc jūs man to visu jau agrāk neizstāstījāt? Kop� nolaupī�anas pagājis jau diezgan daudz laika. Vairāk nekā divi mēne�i. Vajadzēja daudz agrāk man to pastāstīt.

-��� Jā, kāpēc gan? Komacu, viegli pie�ķiebis galvu, no�teica. Tev taisnība. Es gribēju tev izstāstīt, bet visu laiku atliku. Kāpēc gan? Varbūt vainas izjūtas dēļ.

-��� Vainas izjūtas? Tengo tas pārsteidza. Viņ� nekad ne�bija domājis, ka kādreiz dzirdēs Komacu ko tādu sakām.

-��� Pat man ir vainas izjūta, Komacu teica.

-���� Par ko jūs jūtaties vainīgs?

Komacu uz to neatbildēja. Piemiedzis acis, brīdi paviļāja lūpās neaizsmēķēto cigareti.

-Tad vēl vai Fukaeri zina, ka abi viņas vecāki ir miru�i? Tengo pavaicāja.

-��� Domāju, ka zina. Kaut kad uzzināja; pieņemu, ka Sko�lotājs Ebisuno viņai to izstāstīja.

Tengo pamāja. Fukaeri to noteikt uzzināja jau pirms laba laika. Tā �ķita. Man vienīgajam to nepaziņoja.

-��� Nu tad mēs kāpjam ārā no laivas un atsākam dzīvi uz sauszemes, Tengo sacīja.

-��� Tie�i tā. Atkāpjamies no mīnu lauka.

-��� Bet, Komacu kungs, sakiet: vai jums �ķiet, ka kādreizējo dzīvi iespējams atjaunot?

-��� Jācen�as, Komacu atteica. Tad uz�ķīla sērkociņu un aizsmēķēja. Kas konkrēti tevi uztrauc?

-��� Pēk�ņi da�ādas lietas ap mani sāk sinhronizēties. Es to jūtu. Da�ām ir mainīju�ies apveidi. Nemaz nebūs tik viegli atgriezties atpakaļ.

-���� Un ja nu no tā ir atkarīga mūsu vienīgā dzīvība?

Tengo daudznozīmīgi pagrozīja galvu. Viņ� jutās tā, it kā

jau pirms kāda laika būtu ierauts spēcīgā, blīvā straumē. Un straume nesa viņu uz kādu nesaskatāmu vietu. Ta�u viņ� nespētu to konkrēti izskaidrot Komacu.

Tengo neatklāja Komacu, ka garstāsts, ko viņ� �obrīd raksta, turpina vēstījumu par "Gaisa kūniņā" atklāto pasauli. Komacu par to nepriecātos. Un arī tie, kas saistīti ar "Pirm�sākumiem", ne. Ja viņ� nebūs uzmanīgs, var iebrist citā mīnu laukā. Vai arī ievilkt tajā citus. Ta�u stāstam veidojas sava dzīve un savs mērķis un tas glu�i automātiski virzās uz priek�u. Un Tengo, vai viņ� tam piekrita vai ne, nu kļuvis par daļu no �īs pasaules. Tengo �ī nebija izfantazēta pasaule. Tā bija kļuvusi par īstenības pasauli, kurā, ja ar nazi pār�ķeļ ādu, iz�ļācas īstas, sarkanas asinis. Pasaule, kurā pie debesīm ir divi mēne�i lielais un mazais.

Bija rāms bezvēja ceturtdienas rīts. U�ikava kā vienmēr pie�cēlās se�os. Nomazgāja seju ar aukstu ūdeni. Klausoties NHK radio ziņas, iztīrīja zobus, noskuvās ar elektrisko skuvekli, uzvārīja katliņā ūdeni, aplēja gatavās nūdeles, apēdis tās, pagatavoja �ķīsto�o kafiju. Saritināja guļammaisu, ielika to drēbju skapī, iekārtojās pie loga iepretim fotoaparātam uz palodzes. Austrumos debesis kļuva gai�ākas. Izskatījās, ka būs silta diena.

Uz darbu aizejo�o cilvēku sejas viņam jau bija kā iegreb�tas atmiņā. Nebija nekādas vajadzības katru no tām fotogra�fēt. Laikā no septiņiem līdz pusdeviņiem cilvēki a�iem soļiem nāca ārā no mājas un devās stacijas virzienā. Pazīstamas sejas. Uz ielas nama priek�ā sapulcējās bariņ� pamatskolēnu un devās uz skolu, U�ikava dzirdēja viņu priecīgās bal�sis. Tās atsauca atmiņā pa�a meitu bērnību. U�ikavas mei�tām pamatskola no sirds patika. Viņām bija klavierspēles un baleta nodarbības, bija daudz draugu. U�ikava līdz pat pēdējam brīdim nespēja saprast, kā varējis kļūt par tēvu tik parastiem bērniem.

Laiks, kad visi devās uz darbu, pagāja, un tad dzīvokļu namā kustība tikpat kā beidzās. Dzīvīgās bērnu balsis apklusa. U�ikava nolika tālvadības pulti, atspiedās pret sienu, aizsmēķēja Seven Stars un pa spraugu aizkarā novē�roja ieejas durvis. Kā aizvien, pēc desmitiem ieradās past�nieks, atbrauca ar sarkanu, nelielu motociklu, veikli salika sūtījumus pastkastītēs gaitenī. U�ikava sprieda, ka apmēram puse no tiem ir reklāmas, lielāko daļu no tām izmetīs, pat aploksni neatverot. Saulei pakāpjoties gandrīz debesu vidū, temperatūra sāka strauji celties, uz ielas daudzi cilvēki bija novilku�i biezos mēteļus.

Bija pāri vienpadsmitiem, kad pie ārdurvīm parādījās Fukaeri. Viņai mugurā tāpat kā iepriek�ējā dienā bija melns d�emperis ar augstu apkakli, virs tā pelēks pusmētelis, kājās d�insi un sporta kurpes. Uz acīm tum�as saules�brilles. Vēl arī liela, zaļa plecu soma, pārmesta slīpi pār muguru. Soma, piebāzta ar da�ādām lietām, sagriezusies �ķībi. U�ikava atrāvās no sienas, pārcēlās pie fotoaparāta uz trijkāja un ielūkojās skatu meklētājā.

U�ikavam bija skaidrs, ka meitene dodas prom no �ejie�nes. Sabāzusi savu mantību somā, pārceļas uz citurieni. �eit vairs neatgriezīsies. To varēja just. Iespējams, nolēmusi aiz�iet viņa slepenās novēro�anas dēļ. To iedomājoties, U�ikavas sirds sāka sisties straujāk.

Iznākusi ārā, viņa apstājās un tāpat kā iepriek� pacēla skatienu uz debesīm. It kā meklēdama debesis kaut ko starp vadu ņudzekli un transformatoru. Saule atmirdzēja saules�brillēs, tās spo�i nozibsnīja. Saulesbrilles traucēja nolasīt viņas sejas izteiksmi vai viņa atrada meklēto vai neatrada? Apmēram pusminūti neizkustēdamās nostāvējusi, skatoties debesīs, viņa, kā kaut ko atcerējusies, pielieca galvu un pa�skatījās uz logu, aiz kura slēpās U�ikava. Noņēma saules�brilles un ielika tās mēteļa kabatā. Tad sarauca uzacis un koncentrēja skatienu uz nomaskēto teleobjektīvu. Viņa zina,

U�ikava jau atkal nodomāja. Ka es te slēpjos, ka viņa tiek slepeni novērota, meitene to zina. Un viņa skatās pretim, caur fotoaparāta skatu meklētāju noraugās U�ikavā. Kā ūdens, kas saliektas caurules dēļ plūst pretējā virzienā. No �is domas viņam uz rokām uzmetās zosāda.

Fukaeri brīdi pa brīdim pamirk�ķināja. Plakstiņi kā neat�karīgas, rāmas dzīvas būtnes apdomīgi cilājās aug�up un lejup. Ta�u nekādu citu kustību nebija. Viņa tur stāvēja kā gar�, vientuļ� un cēls putns, pieliekusi galvu, un tikai rau�dzījās tie�i U�ikavā. Arī viņ� nespēja novērst skatienu. It kā visa pasaule tobrīd būtu apstājusies. Vēja nebija, neviena skaņa nesakustināja gaisu.

Tad beidzot Fukaeri vairs neskatījās uz U�ikavu. Atkal pacēla galvu, tāpat kā iepriek� palūkojās debesīs, ta�u �o�reiz tikai pāris sekun�u. Viņas sejas izteiksme nemainījās. Izņēma no mēteļa kabatas tum�ās saulesbrilles, uzlika uz acīm un izgāja uz ielas. Gāja slīdo�i, bez vilcinā�anās.

Vajadzētu uzreiz iet ārā un sekot viņai. Tengo vēl nav atgriezies, viņam ir laiks noskaidrot, kurp �ī meitene dosies. Nenāktu par ļaunu uzzināt, uz kurieni viņa pārceļas. Ta�u U�ikava nepiecēlās no grīdas. Ķermenis bija kā nolēmēts. It kā meitenes skatiens, kas plūda pretējā virzienā cauri skatu meklētājam, būtu laupījis viņam �ai kustībai nepiecie�amo spēku.

Vai nav vienalga, U�ikava, sēdēdams uz grīdas, pie sevis noteica. Viņam noteikti jāatrod Aomame. Lai arī Eriko Fukada ir ārkārtīgi interesanta, viņa tomēr ir tālu no �īs lietas. Tikai nejau�i parādījusies otrā plāna aktrise. Ja reiz dodas no �ejienes prom, lai iet, kur grib.

Fukaeri izgāja uz ielas un ātrā gaitā devās uz stacijas pusi. Ne reizi nepagriezās, lai pār plecu paskatītos atpakaļ. U�ikava vēroja �o stāvu pa spraugu izbaloju�ajos aizkaros. Zaļā plecu soma kūļājās viņai uz muguras, un viņ� pavadīja meiteni ar skatienu, kamēr vien tā bija redzama. Aizrāpojis prom no fotoaparāta, viņ� palika sē�am uz grīdas. Gaidīja, kad ķermenī atgriezīsies spēks. Ielika mutē vienu Seven Stars cigareti, uz�ķīla �ķiltavas, aizsmēķēja, ievilka dūmus dziļi plau�ās. Cigarete bija bezgar�īga.

Ta�u spēks negribēja atgriezties. Locekļi ilgi �ķita nejū�tīgi. Un tad viņ� pamanīja sevī savādu telpu. Tas bija tīrs dobums. Un nozīmēja tīru neesamību un laikam tuk�umu. Viņ� nekad nebija zinājis, ka viņā ir �āds tuk�ums, un nu sēdēja, tajā iekritis un nespēdams izrauties. Krūtīs juta asas sāpes, bet, precīzi izsakoties, tās nebija sāpes. Eso�ā un neeso�ā sadures radīts spiediens.

Viņ� ilgi tā nosēdēja, it kā atrazdamies nebūtības dibenā. Atspiedies pret sienu, smēķēja bezgar�īgās cigaretes. �o tuk��umu aiz sevis atstājusi aizgājusi meitene, U�ikava nodo�māja. Bet varbūt tas vienmēr mani ir bijis, tikai viņa atklājusi tā esību.

U�ikava saprata, ka Eriko Fukada viņu ir burtiski satrici�nājusi. Viņas neizdibināmais, asais skatiens, kas pat neno�drebēja un viņam nepieskārās, bija satricinājis U�ikavu līdz viņa būtības dziļumiem. Tamlīdzīgas emocijas U�ikava izjuta pirmoreiz dzīvē glu�i kā cilvēks, kas neprātīgi iemīlējies.

Nē, tas nevar būt, viņ� nodomāja. Kāpēc lai es būtu iemī�lējies tajā meitenē? Vēl nesaskanīgāku pāri �ajā pasaulē grūti iedomāties. Pat nav jāiet uz vannas istabu paskatīties spogulī, lai par to pārliecinātos. Bet ne tikai ārienes ziņā. Viņi bija tik tālu viens no otra, cik vien tas ir iespējams. Turklāt meitene neraisīja viņā seksuālu iekāri. Runājot par seksuālām vajadzībām, viņ� reizi vai divas reizes mēnesī sazvanīja kādu pazīstamu prostitūtu, uzaicināja uz viesnīcu un tur ar viņu sagājās. Tāpat, kā iet pie friziera.

Varbūt tā ir kāda garīga problēma. Pēc gremdē�anās pār�domās U�ikava beigu beigās nonāca pie �āda secinājuma.

Starp viņiem radusies sava veida garīga sapratne. Patie�ām grūti noticēt, ta�u �ī skaistā meitene un U�ikava bija satiku��ies caur nomaskētā fotoaparāta teleobjektīvu, stāvot katrs savā pusē, un sapratu�i viens otru dziļākajā, tum�ākajā esī�bas līmenī. Tik īsā brīdī viņ� un �ī meitene bija viens otram atklāju�ies. Tad meitene aizgāja prom un U�ikava palika viens pats �ajā tuk�ajā nebūtībā.

Meitene zināja, ka viņ� to novēro teleobjektīvā pa aizkaru spraugu. Un noteikti zināja ari to, ka viņ� sekoja viņai līdz lielveikalam pie stacijas. Tad pat ne reizi nepaskatījās atpa�kaļ, ta�u noteikti bija viņu pamanījusi. Tomēr viņas skatienā nebija nosodījuma pret U�ikavu. Meitene saprata viņu pa�ā dziļākajā būtībā. U�ikava to juta.

Viņa parādījās un tad aizgāja. Nācām katrs no savas pu�ses, mūsu ceļi nejau�i krustojās, skatieni sastapās, un pēc tam mēs atkal iz�ķīrāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Viņ� nekad vairs nesatiks Eriko Fukadu. Kaut kas tāds varēja notikt tikai vienu reizi. Un, ja arī viņi satiktos vēlreiz, vai viņ� varētu prasīt kaut ko vairāk par to, kas tagad bija noti�cis? Mēs nu stāvam pasaules pretējās malās. Tās nekādiem vārdiem nav savienojamas.

U�ikava, aizvien vēl atspiedies pret sienu, pa aizkaru spraugu vēroja nācējus. Ja nu pēk�ņi Fukaeri pārdomā un atgrie�as. Aizmirsusi dzīvoklī kaut ko svarīgu. Ta�u, pro�tams, viņa neatgriezās. Viņa bija izlēmusi pārcelties. Un nekādā gadījumā �urp neatgrieztos.

U�ikava pavadīja pēcpusdienu, iegrimis dziļā bezspēcības izjūtā. �ai bezspēcībai nebija ne apveida, ne svara. Asins plūda lēni un truli. Redzeslauks viegli miglojās, locītavas smeldza. Aizverot acis, paribē juta Fukaeri skatiena atstā�tās sāpes. Sāpes nāca kā lēnīgi viļņi liedagā uzplūda, tad atplūda. Uzplūda un atkal atplūda. Laiku pa laikam iesāpējās tik stipri, ka viņ� saviebās. Ta�u vienlaikus viņu pārņēma vēl nekad neizjusts siltums. U�ikava to pamanīja.

Ne sieva, ne abas meitas, ne mauriņ� dārzā �uorinkanas savrupmājā nekad nebija U�ikavu tā sildīju�i. Viņam pa�ā sirds viduci bija kaut kas līdzīgs sasalu�am kukurznim. Tā viņ� dzīvoja ar cieto, auksto kodolu sevī. Ta�u tāpēc nesala. Viņam tā bija "normāla temperatūra". Bet, nezin kā tas nā�cās, Fukaeri bija �o ledū sasalu�o kodolu vienā mirkli izkau�sējusi. Un tajā pa�ā brīdī U�ikava sāka sajust krūtīs asas sāpes. Līdz �im aukstais kodols bija palīdzējis notrulināt sāpju sajūtu. Kaut kas līdzīgs dvēseles aizsardzības paņē�mienam. Ta�u viņ� �īs sāpes pieņēma. Kaut kādā ziņā pat priecājās par tām. �is siltums, ko viņ� sajuta, nāca tikai kopā ar sāpēm. Nepieņemot sāpes, ari siltuma nebūtu. Savā veidā barterdarījums.

U�ikava, sē�ot saules apspīdētā laukumiņā, vienlaikus izbaudīja gan pēcpusdienas saules starus, gan �īs sāpes un siltumu. Rāmi, neizkustoties. Bija tīkama bezvēja ziemas diena. Gājēji uz ielas ļāvās maigās gaismas stariem. Ta�u, saulei virzoties uz rietumu pusi, nami sāka tīties ēnās un saules apspīdētais laukumiņ� izzuda. Pēcpusdienas siltums pagaisa, un dzestrais vakars pēk�ņi bija klāt.

U�ikava smagi nopūtās un beidzot atrāvās no sienas, pret kuru bija balstījies. Vēl nedaudz juta sastingumu, tomēr pa istabu spēja pārvietoties. Lēnām pieslējās kājās, izstaipīja locekļus, izgrozīja uz visām pusēm īso, drukno kaklu. Vai�rākkārt izpleta rokas. Tad uz tatami izpildīja pāris stiep�anās vingrojumu. Locītavas trulī krak�ķēja, bet muskuļi pamazām atguva lokanību.

Bija laiks, kad cilvēki sāk atgriezties mājās no darba un mācībām. Jāturpina novēro�ana, U�ikava sev sacīja. Vai viņam tas patīk vai nepatīk, vai tas būtu pareizi vai nepa�reizi darīts. Ja reiz kaut kas iesākts, tas jānoved līdz galam.

Turklāt no tā ir atkarīgs viņa pa�a liktenis. Nevar bezgalīgi gremdēties �ajā tuk�umā un bezjēdzīgās pārdomās.

U�ikava atkal iekārtojās pie fotoaparāta. Apkārt jau bija pavisam satumsis, lampa virs ieejas durvīm iedegās. Lai�kam tā darbojas pēc taimera signāla, kas reaģē uz tumsas iestā�anos. Cilvēki kā bezvārda putni, kas atgrie�as nopluku��ās ligzdās, nāca iek�ā pa namdurvīm. Tengo Kavanu starp viņiem nemanīja. Ta�u drīz viņ� atgriezīsies. Viņ� nevar bez�galīgi aprūpēt slimo tēvu. Visticamāk, līdz nākamās nedē�ļas sākumam atgriezīsies Tokijā, atsāks strādāt. Pēc pāris dienām. Nē, �odien vai rīt. Tā ziņoja U�ikavas intuīcija.

Es esmu kā tārps, kas lokās mitrumā zem akmens. Mikla un netīra dzīve, varbūt. Lai ir, es atzīstu. Bet tajā pa�ā laikā es esmu spējīgs un pacietīgs, un neatlaidīgs tārps. Es tik viegli nemetī�u mieru. Ja tikai atradī�u kādu pavedienu, izseko�u to līdz galam. Pārrāp�os pāri visaugstākajam mūrim. Man jāatgūst aukstais kodols dvēselē. Bez tā man �obrīd neiztikt.

U�ikava, nostājies pie fotoaparāta, saberzēja rokas. Tad izvingrināja visus pirkstus, pārbaudīja, vai tie darbojas.

Bija daudz tādu lietu, ko parasti cilvēki spēj, bet viņ� nespēja. No tiesas. Spēlēt tenisu, slēpot, piemēram. Dabūt darbu uzņēmumā, izveidot laimīgu ģimeni. Ta�u ir ari �is tas tāds, ko es varu, bet parasti cilvēki nevar. Es negaidu, ka skatītāji aplaudēs vai apmētās mani ar monētām. Bet tik un tā man jāparāda pasaulei savas prasmes.

Pusdesmitos U�ikava pārtrauca tās dienas novēro�anas darbu. Uz mazās plītiņas uzsildīja vistas zupas konservus, tad ar baudu tos izēda. Apēda divas aukstas maizītes. Tad vēl ābolu ar visu mizu. Pa�urāja, iztīrīja zobus, izklāja uz grīdas guļammaisu, izģērbās līdz veļai un ielīda gulēt. Aiz�vilka rāvējslēdzēju līdz kaklam un saritinājās kā kāpurs.

Tā U�ikava bija nodzīvojis �o dienu. Neteiksim, ka īpa�i ra�īgi. Varētu teikt tā viņ� bija pārliecinājies par to, ka

Fukaeri paņēmusi mantas un pārvākusies uz citurieni. Uz kurieni to viņ� nezināja. Kaut kur. U�ikava guļammaisā nogrozīja galvu. Tā nebija viņa darī�ana uz kurieni. Drīz vien nosalu�ais ķermenis guļammaisā sasila, apziņa izzuda un atnāca dziļ� miegs. Un atkal sīkais, sasalu�ais kodols nocietinājās viņa dvēselē.

Nākamajā dienā nenotika nekas pieminē�anas vērts. Aiz�nākamā diena bija sestdiena. Arī tā bija silta, rāma diena. Daudzi cilvēki gulēja līdz dienasvidum. U�ikava sēdēja pie loga, klusi uzgriezis radio, klausījās jaunākās ziņas, satik�smes ziņas, laika ziņas.

Pirms desmitiem atlaidās liela vārna un piemetās uz ieejas kāpnēm. Vārna uzmanīgi apskatīja apkārtni, vairākkārt pakustināja galvu, it kā pamājot. Pacilāja lielo, resno knābi, spo�ās, melnās spalvas mirdzēja saulē. Pēc tam, kā aizvien, atbrauca pastnieks ar sarkano motociklu, vārna negribīgi izpleta spārnus un aizlaidās. Aizlidojot tikai vienreiz īsi noķērcās. Kad pastnieks bija salicis sūtījumus pastkastītēs, atlaidās zvirbuļi. Tie lidinājās gar ieeju namā, kaut ko mek�lēdami, bet, neko vērtīgu neatradu�i, ātri vien pārcēlās citur. Pēc tam parādījās svītrains kaķis. Tas laikam bija kādas tuvējās mājas iemītnieks, ar blusu siksnu ap kaklu. Līdz �im vēl nere�dzēts kaķis. Tas ielīda novītu�o puķu dobē un pa�urāja, tad apo�ņāja ap�urāto vietu. Paraustīja ūsas, it kā neapmierināts ar kaut ko. Pēc tam izslēja asti un pazuda ap mājas stūri.

Dienas pirmajā pusē vairāki iemītnieki izgāja no nama. Sprie�ot pēc ārienes, viņi devās kaut kur izklaidēties vai ari tuvumā iepirkties. Tobrīd U�ikava jau vispārīgos vilcie�nos bija iegaumējis viņu visu sejas. Ta�u nejuta ne mazāko interesi ne par viņu darbu, ne dzīvi. Pat necentās iztēloties.

Jums pa�iem gan jūsu dzīve noteikti �ķiet ļoti svarīga, viņ� domāja. Neaizstājama. To es saprotu. Bet man tas ir pilnīgi nenozīmīgi. Man jūs neesat nekas vairāk kā trauslas papīra lelles, kas pārvietojas gar fonā uzzīmētām ainavām. Vienīgais, ko es jums lūdzu: "Netraucējiet man strādāt. Esiet un palieciet tādas papīra lelles."

-��� Vai ne, Bumbiera kundze? U�ikava noteica, ieraugot pusmū�a dāmu, kuru bija tā iesaucis apjomīgās pēcpuses dēļ. Jūs esat tikai papīra lelle. Jūs neesat reāla. Vai jūs to zinājāt? Kaut arī esat izgriezta no pabieza papīra.

Ta�u, gremdējoties �ādās domās, viss �ajā ainavā sāka �ķist "bezjēdzīgs" un "nesvarīgs". Un varbūt visa �ī ainava nemaz nav reāla. Varbūt viņu krāpj neeksistējo�ie cilvēki papīra lelles. Tā domājot, U�ikava kļuva nemierīgs. Tupē��ana tuk�ā, nopluku�ā dzīvoklī, dienu pēc dienas turpinot slepeno novēro�anu, padara psihi dīvainu. Viņ� nolēma pēc iespējas runāt skaļi.

-���� Labrīt, Garau�a kungs, viņ� sacīja, skatu meklētājā ieraudzījis garu, kalsnu vīru. Viņam abas ausis spraucās ārā cauri sirmajiem matiem. Ejat pastaigāties? Staigāt ir veselīgi. Un arī laiciņ� �odien labs, izstaigājieties pēc sirds patikas. Es arī labprāt izstaipītu locekļus un izietu pastai�gāties. Diem�ēl man jāpaliek tepat un jāvēro �ī nopluku�ā nama ieejas durvis.

Vecajam vīram mugurā bija jaka un vilnas bikses. Viņ� turējās taisni. Viņam piestāvētu uzticīgs, balts suns, bet dzīvokļu namā mājdzīvniekus turēt bija aizliegts. Kad vecais vīrs bija prom, U�ikavu pārņēma dziļa bezspēcības izjūta. Visa �ī novēro�ana beigu beigās izrādīsies veltas pūles. Un mana intuīcija nav ne gra�a vērta. Neko es nesasnieg�u. Tikai nodeldē�u nervus �ajā tuk�ajā istabā. Kā dieva D�idzo statujas galvu, ko noglauda katrs garām ejo�ais bērns.

Kad bija pāri pusdienlaikam, U�ikava apēda ābolu, uzlika uz cepuma sieru, notiesāja to un vienu rīsu plācenīti ar mari�nētu plūmi. Tad, atspiedies pret sienu, drusku pasnauda. īss miegs bez sapņiem. Pamodies bridi nesaprata, kur atrodas. Atmiņa bija glu�i kā �etrkantaina, tīra, tuk�a kaste. Un tajā iek�ā bija tikai tuk�ums. U�ikava pārlaida skatienu �im tuk��umam. Ta�u, ieskatoties labāk, varēja redzēt, ka tas nav vis tuk�ums. Tā bija pustum�a istaba pamesta, auksta, bez nevienas mēbeles. Nepazīstama istaba. Līdzās uz avizes viena ābola serde. U�ikava neko nesaprata. Kāpēc es atrodos tik dīvainā vietā?

Tad pēk�ņi atminējās, ka novēro Tengo nama ieejas dur�vis. Nūjā, te ir Minolta fotoaparāts ar teleobjektīvu. Atcerējās pastaigā aizgāju�o sirmo, garausaino vīru. Atmiņas atgriezās tuk�ajā kastē glu�i kā putni, kas, saulei rietot, lido atpakaļ uz me�u. Un tajās uzpeldēja divi neapgā�ami fakti.

(1)�� Eriko Fukada no �ejienes ir aizgājusi.

(2)� Tengo Kavana nav �urp atgriezies.

Tengo Kavanas dzīvoklī tre�ajā stāvā �obrīd neviena nav. Aizkari aizvilkti logam priek�ā, tuk�ajā dzīvoklī valda klu�sums. Tikai ledusskapja termostats laiku pa laikam iztraucē �o klusumu. U�ikava to iztēlojās. Iedomāties tuk�u dzīvokli bija tāpat kā iedomāties pasauli pēc nāves. Tad viņ� pēk�ņi atcerējās neatlaidīgi klauvēju�o NHK abonentmaksas ieka�sētāju. Viņ� bija nepārtraukti vērojis durvis, ta�u nebija ne zimes, ka �is mīklainais abonentmaksas iekasētājs būtu namu pametis. Iespējams, viņ� dzīvo �ajā namā. Vai arī kāds no iemītniekiem, izliekoties par abonentmaksas iekasētāju, kaitina pārējos iedzīvotājus. Ja tā, kāda velna pēc viņ� tā rīkojas? Perverss pieņēmums. Bet kā gan citādi izskaidrot �o dīvaino situāciju? U�ikavam nekas piemērots nenāca prātā.

Tengo Kavana namdurvīs parādījās �etros pēcpusdienā. Pirms sestdienas saules rieta. Viņ� bija uzslējis vecās vējjakas apkakli, tum�zilu beisbola cepuri galvā, ceļasomu plecā.

Pie ieejas durvīm neapstājies, apkārt nepaskatījies, devās taisni iek�ā namā. U�ikavas apziņa vēl bija miglaina, ta�u �o lielo stāvu viņ� nevarēja sajaukt ne ar vienu citu.

A. Apsveicu ar atgrie�anos, Kavanas kungs, U�ikava nomurmināja un uzņēma trīs kadrus. Kā tēva kungam pa�sajūta? Jūs noteikti esat noguris, lūdzu, atpūtieties bez steigas. Vai nav labi atgriezties pa�am savās mājās? Pat ja tās ir tik no�ēlojamā namā. Jā, starp citu, kamēr bijāt prom, Eriko Fukada savāca visas savas mantiņas un kaut kur aizgāja.

Ta�u, saprotams, viņa balss Tengo neaizsniedza. U�ikava sarunājās pats ar sevi. Viņ� ieskatījās rokaspulkstenī un ierakstīja piezīmju grāmatā: Tengo Kavana atgriezās no brau�ciena piecpadsmitos piecdesmit se�ās minūtēs.

Tajā pa�ā brīdī, kad Tengo Kavana parādījās namdurvīs, kaut kur pla�i atvērās durvis un U�ikavas apziņā atgriezās realitātes izjūta. It kā liela brāzma piepildītu tuk�umu, viņa apziņa momentā atguva asumu, ķermeni pārņēma svaigs dzīvības spars. Viņ� atkal kļuva par �īs materiālās pasaules noderīgu daļu. Viņ� sadzirdēja patīkamu klik�ķi, ieslēg�anās skaņu. Asinis sāka ritēt ātrāk, atbilsto�a adrenalīna deva izplūda pa ķermeni. Tā ir labi, U�ikava nodomāja, tā tam jābūt. Tāds es patiesībā esmu, tāda patiesībā ir pasaule.

Bija pāri septiņiem, kad Tengo atkal parādījās namdurvīs. Saule bija norietējusi, sacēlies vēj�, strauji kļuva dzestrāks. Viņ� virs d�empera bija uzvilcis ādas jaku, apģērbis izbaloju�us d�insus. Iznācis ārā, pie ieejas apstājās un apskatīja apkārtni. Ta�u neko nepamanīja. Viņ� gan palūkojās uz to pusi, kur slēpās U�ikava, tomēr novērotāja stāvu nesaskatīja. At�ķirībā no Eriko Fukadas, U�ikava nodomāja. Viņa ir kas īpa�s. Redz to, ko citi cilvēki neredz. Bet tu, Tengo, vai uz labu vai ļaunu, esi parasts cilvēks. Tu mani neredzi.

Tengo, pārliecinājies, ka apkārtnes ainavā nekas nav mai�nījies, aizvilka jakas rāvējslēdzēju līdz kaklam, sabāza abas rokas kabatās un izgāja uz ielas. U�ikava, steig�us uzmaucis galvā adīto mici, aptinis ap kaklu �alli un uzvilcis kurpes, viņam sekoja.

Kad Tengo iznāca no nama, U�ikava jau uzreiz nolēma viņam sekot, tāpēc sagatavo�anās laiku neprasīja. Protams, tas bija bīstami. U�ikavas stāvs un āriene bija uzkrīto�a, ja Tengo viņu ieraudzītu, tad uzreiz pazītu. Ta�u ārā jau bija pavisam tum�s, un, ja ieturēs distanci, tad nebūs tik viegli viņu pamanīt.

Tengo lēni gāja pa ielu, vairākkārt paskatījās pār plecu atpakaļ, bet U�ikava bija ļoti uzmanīgs, un Tengo viņu nepamanīja. Lielais stāvs izskatījās domās iegrimis. Varbūt prāto par Fukaeri pazu�anu. Izskatījās, ka viņ� dodas sta�cijas virzienā. Vai tālāk brauks ar vilcienu? Tad būs grūti viņu izsekot. Stacijā ir gai�s, sestdienas vakarā pasa�ieru nav daudz. Un tur nu U�ikava būtu fatāli uzkrīto�s. Tādā gadījumā prātīgāk būtu mest mieru izseko�anai.

Ta�u Tengo nepagriezās uz stacijas pusi. Pēc brī�a viņ� iegriezās ap stūri un attālinājās no stacijas. Gāja pa klusu ieliņu, tad apstājās pie bāra ar nosaukumu "Mie�a galva". Izskatījās pēc jaunie�u pulcē�anās vietas. Tengo ieskatījās rokaspulkstenī, pāris sekun�u apdomājās, tad iegāja bārā. "Mie�a galva", U�ikava nodomāja. Tad nogrozīja galvu. Ir nu gan bezjēdzīgs nosaukums bāram.

U�ikava, nostājies aiz telefona staba, apskatīja apkārtni. Tengo laikam iegājis kaut ko iedzert un uzkost. Tātad pava�dīs tur vismaz pusstundu. Sliktākajā gadījumā nāksies te dirnēt veselu stundu. Viņ� sāka raudzīties apkārt, meklējot piemērotu vietu, no kuras varētu novērot "Mie�a galvas" durvis. Ta�u tuvumā bija tikai piena veikals, neliels tenrikjo draudzes lūg�anu nams un rīsu tirgotava. Visur nolaistas �alūzijas. Nē, nu tie�ām, U�ikava nodomāja. Stiprais ziemeļrietenis nikni dzenāja mākoņus debesīs. �īs dienas siltums tagad �ķita izdomājums. U�ikava nepriecājās par domu, ka nāksies stāvēt te, uz ielas, �ajā ziemas vējā pusstundu vai stundu.

Varbūt jāmet miers, U�ikava nodomāja. Tengo te tikai iekodīs. Nav vērts pūlēties un izsekot viņu. Man pa�am vaja�dzētu ieiet kādā ēstuvē un apēst ko siltu, un tad uzreiz atgriezties dzīvoklī. Ari Tengo drīz vien pārnāks mājās. �is variants U�ikavam �ķita vilino�s. Viņ� iztēlojās, kā ieiet siltā, mājīgā krodziņā, apēd rīsus ar vistu un olām. Pāris dienu nekas kārtīgs nebija ēsts. Gribējās arī sen nebaudīto silto sakē. Tāds aukstums. Pietiek spert soli ārā, un uzreiz at�ilbsi.

Ta�u viņ� iedomājās arī citu scenāriju. Varbūt Tengo "Mie�a galvā" norunāta tik�anās. �ādu iespējamību nedrīks�tēja ignorēt. Tengo, iznācis no nama, bez vilcinā�anās uzreiz devās �ajā virzienā. Pirms ieiet bārā, paskatījās rokaspulkstenī. Varbūt �is "kāds" viņu te gaidīja. Vai arī �is "kāds" drīzumā ieradīsies "Mie�a galvā". Tādā gadījumā U�ikava nedrīkst �o kādu neredzēt. Pat ja abas ausis piesals pie gal�vas, jāstāv uz ielas un jāvēro "Mie�a galvas" durvis. U�ikava pārdomāja un padzina domas par rīsiem ar vistu un olām un siltu sakē.

Varbūt tik�anās norunāta ar Fukaeri. Varbūt ar Aomami. Tā domājot, U�ikava saņēmās. Galu galā pacietība ir viņa stiprā pusē. Pat ja te ir kaut mazākā cerība, viņ� cīnīsies līdz nāvei. Lai līst lietus, lai pū� vēj�, lai svilina saule, lai sit ar nūju, bet viņ� nelaidīsies vaļā. Ja palaidīs vaļā, tad neviens nevar zināt, kad atkal būs nākamā izdevība. Un viņ� zināja, ka pasaulē ir daudz sāpīgākas lietas nekā tāda gaidī�ana skarbos laikapstākļos.

U�ikava atspiedās pret mūri, paslēpies ēnā, ko meta telefona stabs un Japānas Komunistiskās partijas reklāmas plakāts, un vēroja "Mie�a galvas" ieeju. Aptina zaļo �alli līdz pat degunam, iebāza abas rokas lāsumainā mēteļa kabatās. Laiku pa laikam izņēma no kabatas papīra salvetītes un iz�ņauca degunu. Nekustējās nemaz. Ik pa brīdim noskanēja vēja atnestie paziņojumi no Koend�i stacijas. Gadījās, ka kāds garāmgājējs, ieraudzījis viņu slēpjamies tumsā, nervozi pielika soli. Ta�u, viņam stāvot tur tumsā, galvas formu nevarēja saskatīt. Cilvēkus nobiedēja viņa druknais stāvs, izlikts tur kā draudīgs ni�as rotājums.

Nez ko Tengo tur dzer un ēd? Jo vairāk viņ� par to domāja, jo vairāk gribējās ēst un jo vairāk sala. Tomēr viņ� nespēja par to nedomāt. Varētu ēst vienalga ko nemaz nevajadzētu ne karstu sakē, ne rīsus ar vistu un olām. Gribējās ieiet siltā vietā un paēst pavisam parastu ēdienu. Ta�u, ja es spēju nostāvēt �ajā vējā un tumsā, paciest pilsoņu aizdomīgos skatienus, tad spēju paciest gandrīz visu, viņ� nodomāja.

U�ikavam nebija izvēles iespējas. Jāsalst un jāgaida, kamēr Tengo būs ieturējies, cita ceļa nebija. U�ikava iedo�mājās par namu �uorinkanā, par maltītēm tajā. Tur noteikti katru vakaru galdā lika siltu ēdienu. Bet viņ� nespēja atce�rēties, ko tie�i viņi ēda. Ko viņ� vispār tajā laikā ēda? Tas bija glu�i kā noticis iepriek�ējā dzīvē. Stāsts par iepriek�ējo dzīvi. Sensenos laikos, piecpadsmit minū�u gājiena attālumā no �uorinkanas stacijas, braucot pa Odakju līniju, reiz bija jaunuzcelta māja un siltas maltītes. Divas meitenītes spēlēja klavieres, dārza mauriņā skraidelēja tīr�ķirnes kucēns.

Pēc trīsdesmit piecām minūtēm Tengo viens pats iznāca no bāra. Nav slikti. Galu galā varēja būt daudz sliktāk. Tā U�ikava sev teica. No�ēlojama stundu ilga gaidī�ana būtu daudz sliktāka par no�ēlojamām trīsdesmit piecām minū�tēm. Viņ� bija nosalis, bet ausis vēl nebija piesalu�as pie galvas. Pa to laiku, kamēr Tengo uzturējās "Mie�a galvā", neviens apmeklētājs U�ikavas uzmanību nepiesaistīja. Iek�ā iegāja tikai viens jauns pāris. Ārā neviens neiznāca. Tengo laikam vienatnē iedzēris un kaut ko iekodis. Visticamāk, tagad nolēmis atgriezties mājās.

Ta�u Tengo nogriezās un devās tālāk pa U�ikavam nezi�nāmu ieliņu. Izskatījās, ka viņ� tomēr neies uz mājām. Ska�toties uz Tengo plato muguru, U�ikava saprata viņ� jo�projām ir iegrimis domās. Pat vēl dziļāk nekā pirmīt. Pār plecu vairs neskatījās. U�ikava vēroja apkārtni, iegaumēja namu numurus, centās atcerēties ceļu. Tā, lai pēc tam varētu viens pats atnākt �urp. U�ikava �o apkaimi nepazina, ta�u, sprie�ot pēc satiksmes trok�ņa, kas kā upes straume pie�ņēmās spēkā, viņ� nosprieda, ka atrodas 7. automaģistrāles tuvumā. Tengo sāka iet enerģiskāk un ātrāk. �is vīrietis kaut kur dodas. Ne�aubīgi. Un tādā gadījumā vismaz �ai izseko��anai būs kāds rezultāts.

Tengo gāja pa ielu cauri dzīvojamo namu rajonam. Bija auksts, vējains sestdienas vakars. Cilvēki, nolīdu�i siltos dzī�vokļos, sēdēja pie televizoriem, paņēmu�i siltus dzērienus. Gājēju tikpat kā nebija. U�ikava, ievērodams atbilsto�u dis�tanci, soļoja aiz viņa. Tengo bija viegli izsekojams objekts. Gar�, liela auguma, cilvēku pūlī viņu nevarēja nepamanīt. Kad gāja, tad gāja, neko citu nedarīja. Mazliet nodūris galvu, visu laiku iegrimis domās. Savā būtībā godīgs un tie�s vīrie�tis. Ne no tiem tipiem, kas kaut ko slēpj. Pavisam citāds nekā, piemēram, pats U�ikava.

Ari U�ikavas dzīvesbiedre bija sieviete, kurai patika kaut ko slēpt. Nē, pat ne tā, ka patika. Viņa nevarēja neslēpt. Pat ja paprasītu, cik ir pulkstenis, viņa diezin vai pateiktu pareizu laiku. �ajā ziņā U�ikava bija citāds. Kaut ko slēpa tikai nepiecie�amības gadījumā. Tā bija daļa no viņa darba, viņ� tā rīkojās vajadzības spiests. Ja kāds prasītu pareizu laiku un viņam nebūtu iemesla būt negodīgam, viņ� to, protams, pateiktu. Turklāt laipni. Ta�u sieva gan meloja visās situācijās un par visu. Aizrautīgi slēpa pat tādas lietas, kuras nebija vajadzības slēpt. Pat samelojās par �etriem dzīves gadiem. Iesniedzot dokumentus laulībām, viņ� to saprata, bet izlikās, ka nav pamanījis, un klusēja. U�ikava nesaprata, kāpēc jāmelo par tādu lietu, kas tik un tā reiz nāktu gaismā. Turklāt viņ� nebija no vīrie�iem, kurus uztrauc gadu star�pība. Vai tā kāda problēma, ja sieva ir septiņus gadus vecāka par viņu?

Jo tālāk no stacijas, jo mazāk kļuva cilvēku. Beidzot Tengo iegriezās nelielā parkā. Vienā dzīvojamo namu kvartāla stū�rītī bija ierīkots pieticīgs bērnu rotaļlaukums. Tur neviena nebija. Dabiski, U�ikava nodomāja. Pasaulē nebūs pārāk daudz cilvēku, kas decembrī gribētu pavadīt sestdienas va�karu auksta vēja pluinitā rotaļlaukumā. Tengo, �ķērsojis laternas izgaismotu laukumiņu, devās tie�i uz slidkalniņu. Tad pa kāpnītēm uzkāpa aug�ā.

U�ikava, paslēpies aiz publiskā telefona būdiņas, turpi�nāja viņu novērot. Slidkalniņ�? U�ikava saviebās. Kāpēc pie�augu�am cilvēkam tādā aukstā naktī būtu jārāpjas uz slid�kalniņa? Un tas nemaz nebija Tengo mājas tuvumā. Viņ� ar kaut kādu mērķi speciāli atnāca �urp. Neteiksim, ka īpa�i pievilcīgs parks. �aurs un noplucis. Slidkalniņ�, divas �ūpo�les, neliela vingro�anas siena, smil�u kaste. Viena laterna, kas izskatījās tā, it kā jau nez cik rei�u būtu apgaismojusi pasaules galu, viena kaila goba. Aizslēgta publiskā tualete, kas kļuvusi par piemērotu audeklu grafīti. Nekā, kas varētu sasildīt cilvēkam sirdi vai rosināt iztēli. Var jau būt, ka spirgtā maija pēcpusdienā kaut kas tāds te būtu atrodams. Ta�u ne vējainā decembra naktī, nu nekādā gadījumā.

Vai Tengo �ajā parkā ar kādu norunāta tik�anās? Vai viņ� gaida kādu �urp atnākam? U�ikava tam neticēja. Tengo uzve�dība nekādi par to neliecināja. Iegājis parkā, viņ�, ne uz vienu citu aprīkojuma elementu nepaskatījies, devās tie�i pie slidkalniņa. Izskatījās, ka viņam prātā bijis tikai slidkal�niņ�. Tengo atnācis �urp, lai uzrāptos slidkalniņā. U�ikavam acis neko citu nerādīja.

Varbūt viņam izsenis paticis uzrāpties kaut kur augstu un padomāt. Varbūt izvēlējies slidkalniņu vakarā kā piemērotu vietu, kur apsvērt romāna si�etu vai matemātikas formulas. Varbūt viņam prāts darbojas jo labāk, jo lielāka tumsa, jo stiprāks vēj�, jo aukstāks laiks, jo otr�ķirīgāks parks. U�ikava nespēja iztēloties �īs pasaules rakstnieku (vai matemātiķu) domu gaitu. Viņa lieti�ķais prāts teica: lai kas arī notiktu, jāpaliek �eit un jāizspiego Tengo.

Tengo sēdēja uz slidkalniņa, lielo augumu saliecis uz priek�u. Tad paskatījās debesīs. Kādu bridi pagrozījis galvu �urpu turpu, beigu beigās pievērsās vienam punktam un skatījās tikai tajā. Un galvu vairs nekustināja nemaz.

U�ikava pēk�ņi atcerējās rindiņu no senas Kju Sakamoto sentimentālās dziesmas. "Pacel acis un ieskaties naksnīgās debesīs, kur sīksīkas zvaigznītes." Tālāk viņ� nezināja. Un ari īpa�i nevēlējās uzzināt. Sentimentalitāte un taisnīguma izjūta aizvien biju�as U�ikavas vājās vietas. Vai Tengo sē� uz slidkalniņa un raugās debesīs kāda sentimentāla iemesla dēļ?

U�ikava ari paskatījās debesīs. Ta�u zvaigznes neredzēja. Pavisam atturīgi izsakoties, Tokijas Suginami rajona Koend�i kvartāls nebija tā piemērotākā vieta, kur iet lūkoties zvaig�znēs. Neona izkārtnes un laternas iekrāsoja debesis savādā krāsā. Var jau būt, ka kāds, acis samiedzot, pāris zvaig�ņu arī saskatītu. Ta�u tādam cilvēkam vajadzētu būt apveltītam ar neparasti asu redzi un koncentrē�anās spēju. Turklāt vēl vakars bija ļoti mākoņains. Tomēr, neņemot vērā to visu, Tengo sēdēja uz slidkalniņa un raudzījās vienā noteiktā debesu nostūrī.

Ir nu gan dīvains cilvēks, U�ikava nodomāja. Tādā vējainā ziemas nakti sēdēt uz slidkalniņa un vērties debesis. Un vis�pār U�ikava gribēja noskaidrot, ko īsti viņ� tur tik aizrautīgi pēta. Ta�u viņam nebija iemesla Tengo kritizēt. U�ikava pats pēc savas brīvas gribas izspiegoja un izsekoja Tengo. Un, ja tāpēc nācās paciest neērtības, Tengo tur nebija vainojams. Tengo ir brīvs pilsonis un tiesīgs visos gadalaikos vērot, ko grib un kur grib.

Tomēr tik un tā ir nu gan auksts, U�ikava nodomāja. Nu jau kādu bridi gribējās �urāt. Ta�u nācās paciesties. Publiskā tualete bija aizslēgta, �ķiet, ar pamatīgu atslēgu, un, kaut ari te cilvēki garām nestaigāja, viņ� nevarēja ap�urāt telefona būdas stūri. Nu vai tad vienreiz nebūtu diezgan, U�ikava mīņādamies domāja. Tengo, varbūt esi iegrimis dziļās pār�domās, ieslidzis sentimentā, pārņemts ar debess ķermeņu vēro�anu, bet tev ta�u ari salst. Vai nevajadzētu atgriezties mājās un sasildīties? Tur nevienu no mums negaida, tomēr noteikti ir daudz labāk nekā �eit.

Ta�u nebija ne zīmes, ka Tengo grasltos celties kājās. Pēc brī�a viņ� pārstāja raudzīties debesis un pievērsās otrpus ielas eso�ā dzīvokļu nama logiem. Tā bija jauna se�stāvu ēka, gaisma dega tikai apmēram pusē logu. Tengo cie�i pētīja namu. U�ikava arī to nopētīja tikpat cie�i, bet nekas viņa uzmanību nepiesaistīja. Parasta māja. Neteiksim, ka augstā�kās klases, bet diezgan smalka. Smalks dizains, ārsienas ar flīzēm un metāla ap�uvumu. Ieeja skaista un gai�a. Pavisam citāda ēka nekā lētais, nojauk�anai nolemtais nams, kurā mita Tengo.

Varbūt Tengo, to apskatīdams, domā, ka pats labprāt tādā dzīvotu. Nē, tā vis nebūs. Cik U�ikava varēja spriest, Tengo nebija no tiem, kas ir apsēsti ar dzīvesvietu. Tāpat viņ� iztu�rējās arī pret apģērbu, ko vilka mugurā. Diezin vai viņ� ir īpa�i neapmierināts ar lēto namu, kurā �obrīd dzīvo. Viņam pietiek, ja ir jumts virs galvas un nesalst. Tāds cilvēks. Sēdē�dams tur aug�ā uz slidkalniņa, noteikti prāto par kaut ko citu.

Nopētījis visus nama logus, Tengo atkal pievērsa ska�tienu debesīm. U�ikava tāpat. No viņa paslēptuves raugoties, debesis aizsedza goba, elektribas vadi un nams, viņ� redzēja tikai pusi no debesīm. īsti nevarēja saskatīt arī punktu, kurā vērās Tengo. Turklāt debesīs kā uzbrukumā devu�ās armijas vienības klīda neskaitāmi mākoņi.

Beidzot Tengo piecēlās kā pilots, kas vētrainā naktī pēc smaga lidojuma vienatnē kā nebūt piezemējies, nokāpa no slidkalniņa un aizgāja no parka. U�ikava nolēma viņam ne�sekot, jo tagad Tengo noteikti dosies uz mājām. Turklāt U�ikavam jau pavisam traki gribējās �urāt. Kad Tengo stāvs pazuda skatienam, viņ� iegāja dziļāk parkā, aizlīda aiz pub�liskās tualetes tumsā, kur viņu neviens neredzētu, un, pa�griezies pret krūmu, �urāja. Pūslis bija piepildīts līdz pēdējai robe�ai.

Pabeidzis �urāt tas gāja tik ilgi, it kā gar� pre�u vilciens pārbrauktu pāri tiltam, U�ikava aizvilka biksēm rāvējslē�dzēju, aizvēra acis un dziļi, atviegloti nopūtās. Pulkstenis rādīja astoņi un septiņpadsmit minūtes. Tengo uz slidkal�niņa bija pavadījis apmēram stundas ceturksni. Vēlreiz pār�liecinājies, ka Tengo vairs nav redzams, U�ikava devās uz slidkalniņu. Tad ar īsajām, līkajām kājām sāka kāpt aug�ā. Apsēdās ledusaukstā slidkalniņa galā un pavērsa skatienu uz to pa�u pusi, kurp bija lūkojies Tengo. U�ikava gribēja noskaidrot, ko īsti viņ� tik aizrautīgi bija pētījis.

U�ikavam redze nebija slikta. Astigmatisma dēļ viņa ska�tiens nebija līdzsvarots, ta�u ikdienas dzīvē viņ� ar visu tika galā bez brillēm. Tomēr, lai kā viņ� sasprindzināja redzi, nevienu zvaigzni ieraudzīt neizdevās. Uzmanību piesais�tīja tikai par divām tre�daļām pilns mēness. Tā virsma, kā ar zilumiem nosēta, bija labi saredzama starp �urpu turpu skraidelējo�ajiem mākoņiem. Parasts ziemas mēness. Pavi�sam vēss un balts, ļoti senu noslēpumu un nojautu pilns. Kā miroņa acs, kas nemirk�ķina, tas klusēdams lidinājās debesīs.

Te pēk�ņi U�ikavam aizrāvās elpa. Viņ� pat uz brīdi aiz�mirsa elpot. Kad mākoņi pa�ķīrās, netālu no �ī parastā mēness parādījās vēl viens. Nedaudz mazāks par veco, zaļ�gans, it kā apaudzis ar sūnu. Ar drusku �ķību formu. Ta�u tas nepārprotami bija mēness. Tik lielas zvaigznes nekur nav. Un arī satelīts tas nebija. �is mēness visu laiku atradās vienā vietā.

U�ikava aizvēra acis, pāris sekun�u nogaidīja, tad atkal tās atvēra. Tas noteikti ir acu apmāns. Kaut kas tāds nav iespējams. Tomēr, lai cik rei�u viņ� vērtu acis ciet un vaļā, jaunais, mazais mēness turpat vien bija. Laiku pa laikam to aizsedza mākonis, bet, kad tas bija prom, mēness atkal parādījās tajā pa�ā vietā.

Tengo skatījās uz to, U�ikava nodomāja. Tengo Kavana atnāca uz �o rotaļlaukumu, lai to redzētu vai pārliecinātos, ka tas nav mainījies. Viņ� jau iepriek� zināja, ka debesīs ir divi mēne�i. Par to nebija ne mazāko �aubu. Viņu tas nepār�steidza. U�ikava, sēdēdams uz slidkalniņa, dziļi nopūtās. Kas īsti �ī ir par pasauli, viņ� sev noprasīja. Kas tā par viltīgu pasauli, kurā esmu iekūlies? Atbildes uz to nebija. Kad vēj� izdzenāja mākoņus, debesīs līdzās parādījās abi mēne�i lielais un mazais, kā mīkla debesīs.

Viens gan bija skaidrs. Es nepiederu �ai pasaulei. Zemei, kuru es pazinu, bija tikai viens pavadonis. Neap�aubāms fakts. Bet tagad tie ir divi.

Tad U�ikava pēk�ņi pamanīja, ka �ī ainava �ķiet jau kaut kur redzēta. Kaut kad agrāk kaut kur viņ� �o skatu jau bija redzējis. U�ikava koncentrējās un izmisīgi meklēja dziļi atmiņā, no kurienes tas nācis. Saviebis seju, sakodis zobus, ar abām rokām rakņājās pa apziņas tum�o ūdeņu dibenu. Un beidzot atcerējās. "Gaisa kūniņā". Ari tajā romānā parā�dās divi mēne�i. Stāstā, ko Fukaeri uzrakstīja, bet Tengo pārstrādāja.

U�ikava nevil�us paraudzījās apkārt. Ta�u acu priek�ā bija parastā pasaule. Se�stāvu namā pāri ielai logiem priek�ā bija aizvilkti balti me�ģīņu aizkari, aiz tiem vīdēja rāma gaisma. Nekā savāda. Tikai mēne�u kļuvis vairāk.

Viņ� uzmanīgi nokāpa lejā no slidkalniņa. Un tad, it kā bēgdams no mēne�u skatieniem, steidzās prom no parka. Vai es nesāku jukt prātā? Nē, tā nevar būt. Ar galvu viss ir kārtībā. Prāts ir kā jauna dzelzs nagla, vēsa un taisna. Pagriezts pareizā leņķī, tas tiek iedzīts tie�i realitātes viducī. Nē, ar mani pa�u viss ir kārtībā. Es esmu pie veselā saprāta. Tikai apkārtējā pasaule sāk jukt prātā.

Un man jāatklāj �ī ārprāta cēlonis. Jebkurā veidā.

Svētdienā vēj� norima, diena bija pilnīgi pretēja iepriek�ē�jai silta un rāma. Cilvēki, novilku�i smagos mēteļus, izbau�dīja saules starus. Aomame, ar labo laiku nesaistīta, pavadīja visu dienu istabā ar aizvilktiem aizkariem.

Klausīdamās klusi skano�o Janā�eka "Simfonietu", izpil�dīja stiep�anās vingrojumus, tad, izmantojot trena�ieri, izvingrināja muskuļus. Viņa �o savu programmu katru dienu papildināja, un nu tā aizņēma jau divas stundas. Pagatavoja ēdienu, uzkopa dzīvokli, tad apsēdās uz dīvāna un lasīja "Zudu�o laiku meklējot". Viņa bija tikusi jau līdz tre�ajai grāmatai "Germantu lokā". Aomame bija apņēmusies pēc iespējas aizpildīt visu brīvo laiku. Televīzijā skatījās tikai NHK ziņas tie�i pusdienlaikā un septiņos vakarā. Nekad nekādu svarīgu jaunumu nebija. Nē, patiesībā ziņas bija gan svarīgas. Daudzi cilvēki pasaulē zaudēja dzīvību. Liela daļa mira drausmīgā nāvē. Vilcieni saskrējās, prāmji nogrima, lidma�īnas nogāzās. Turpinājās pilsoņu kar�, kuram galu neredzēja, notika slepkavības, izvērsās �ausmīgi etniskie slaktiņi. Klimata pārmaiņas atnesa sausumu, plūdus un badu. Aomame no sirds juta līdzi cilvēkiem, kurus bija piemeklēju�as �ādas traģēdijas un nelaimes. Un tomēr neno�tika nekas tāds, kas �obrīd tie�i ietekmētu Aomami.

Apkārtnes mazie bērni spēlējās rotaļlaukumā pāri ielai. Bērni kaut ko klaigāja. Uz jumtiem satupu�ās vārnas sazinā�jās, spalgi ķērcot. Gaisā vēdīja pilsētas agrās ziemas smar�a.

Tad Aomame pēk�ņi iedomājās: kop� viņa dzīvo �ajā dzī�voklī, ne reizi nav izjutusi seksuālas vēlmes. Viņa nebija iedomājusies, ka varētu ar kādu nodoties seksam, pat ne reizi nebija masturbējusi. Varbūt tas saistīts ar grūtniecību. Tā ietekmējusi hormonu sekrēciju. Lai kā arī būtu, Aomame jutās par to pateicīga. Ja viņai �eit gribētos seksu, diez vai izdotos atrast tādu iespēju. Tāpat arī priecājās par to, ka beigu�ās mēne�reizes. Tās viņu nekad nebija apgrūtināju�as, tomēr viņa jutās tā, it kā būtu atbrīvojusies no smagas, ilgi nestas nastas. Vismaz viena lieta mazāk, par ko domāt.

�eit pavadīto triju mēne�u laikā mati bija krietni izau�gu�i. Septembri tie sniedzās labi ja līdz pleciem, bet tagad jau līdz lāpstiņām. Bērnībā mamma viņai vienmēr apcirpa īsus matus, vēlāk, sākot no vidusskolas gadiem, viņas dzīvē ļoti svarīgs bija sports, tāpēc tik garus matus viņa vēl nekad nebija ataudzējusi. Tie �ķita mazliet par garu, tomēr neva�rēja ta�u pati tos apgriezt, tāpēc bija vien jāļauj augt. Viņa tikai ar �ķērēm aplīdzināja matus uz pieres. Pa dienu nēsāja matus uzspraustus, bet vakarā izlaida. Un tad, klausoties mūziku, ķemmēja tos simt reizes. Ko tādu var darīt tikai tad, ja ir daudz brīva laika.

Aomame nekad nebija aizrāvusies ar dekoratīvo kosmē�tiku, un te, dzīvokļa noslēgtībā, pēc tās vispār nebija nekā�das vajadzības. Ta�u, lai dzīvē uzturētu kaut kādu kārtību, viņa cītīgi kopa ādu. Iemasēja ādā krēmus un losjonus, pirms gulētie�anas noteikti uzklāja sejas masku. Viņa aizvien bija bijusi veselīga, un tagad, tikai mazliet vairāk piepūloties, āda kļuva skaista un mirdzo�a. Bet var būt, ka tas notiek grūtniecības ietekmē. Viņa bija dzirdējusi, ka grūtniecības laikā āda kļūstot skaista. Apsēdusies pie spoguļa, izlaidusi matus un veroties savā sejā, viņa jutās daudz skaistāka nekā jebkad agrāk. Vismaz viņā bija ienācis nobriedu�as sievietes miers. Laikam.

Aomame nekad nebija uzskatījusi sevi par skaistu. Kop� bērnības viņai neviens ne reizi nebija teicis, ka viņa ir skaista. Māte pret viņu izturējās kā pret neglītu bērnu. "Ja tu būtu kaut drusciņ glītāka," viņa mēdza teikt. Ar to domādama: ja Aomame būtu drusciņ glītāka, ar nedaudz piemīlīgāku ārieni, tad izdotos iesaistīt vairāk ticīgo. Tāpēc Aomame kop� bērnības centās neskatīties spogulī. Pastāvēja tā priek�ā īsu brīdi, tikai tik ilgi, cik nepiecie�ams, steig�us pārbaudīja pāris lietu, vai ir kārtībā. Un tas bija kļuvis par ieradumu.

Tamaki Ocuka teica, ka viņai Aomames seja patīkot. Nu galīgi neesot slikta, ļoti for�a, tā viņa sacīja. Ar tevi viss ir kārtībā, tikai mazliet pietrūkst pa�apziņas. Aomame priecā�jās, to dzirdot. Draudzenes laipnie vārdi viņu �ajā pusaudzes vecumā nomierināja. Viņa iedomājās, ka varbūt nav nemaz tik neglīta, kā māte vienmēr apgalvojusi. Bet ari Tamaki Ocuka nekad neminēja vārdu skaista.

Ta�u tagad, pirmo reizi dzīvē, Aomame nodomāja, ka pa�as sejā ir kaut kas skaists. Viņa varēja tik ilgi kā nekad agrāk sēdēt spoguļa priek�ā un vērīgi pētīt savu seju. Tas nekādā ziņā nebija narcisms. Viņa pētīja sevi kā sve�u cil�vēku, spoguļa priek�ā izvērtēja no da�ādiem leņķiem. Vai pa�as vaibsti patie�ām kļuvu�i skaistāki, vai ari viņai, uz tiem skatoties, tagad rodas citādas izjūtas. To viņa nespēja iz�ķirt.

Laiku pa laikam Aomame spoguļa priek�ā briesmīgi savie�bās. Tā pati senā grimase. Sejas muskuļi izstiepās uz visām pusēm. Struktūra iz�ķīda, pilnībā atsedzās. Atklāja visas pasaules emocijas. Gan skaistās, gan neglītās. No viena leņķa raugoties, viņa izskatījās pēc velnenes, no cita -, pēc āksta.

Vēl no cita bija redzams tikai haoss. Kad viņa pārtrauca viebties, sejas muskuļi pamazām norima kā apļi uz ūdens, atjaunojās iepriek�ējā vaibstu struktūra. Un tur Aomame atklāja citādu sevi, ne tādu kā agrāk.

Tev vajadzētu mēģināt smaidīt dabiskāk, Tamaki Ocuka bie�i mēdza viņai teikt. Tev smaidot seja tik ļoti atmaigst. Ta�u Aomame nespēja citu cilvēku priek�ā dabiski smai�dīt. Ja tomēr centās piespiest sevi smaidīt, vaibstos iegūla saspringts, nicīgs smaids. Un tad sarunu biedri jutās vēl saspīlētāk, vēl neomulīgāk. Tamaki Ocuka gan prata dabiski, līksmi smaidīt. Cilvēki, tikko ar viņu iepazinu�ies, izturējās pret viņu laipni un draudzīgi. Ta�u beigu beigās Tamaki, izmisusi un cerības zaudējusi, pati atņēma sev dzīvību. Un Aomame, kura neprata laipni smaidīt, viņu pārdzīvoja.

Bija rāma svētdiena. Siltie saules stari bija sapulcinā�ju�i daudz cilvēku mazajā rotaļlaukumā pāri ielai. Vecāki palaidu�i bērnus spēlēties smil�u kastē vai �ūpoties. Arī uz slidkalniņa bija bērni. Vecie ļaudis sēdēja uz soliņiem un noskatījās bērnu spēlēs. Aomame izgāja uz balkona, apsē�dās dārza krēslā un neskatoties tomēr noskatījās �ajā ainā. Mierīga aina. Pasaule neapstājusies rit tālāk. Tur nevienam dzīvība nav apdraudēta, tur neviens nevajā slepkavu. Tur neviens neslēpj atvilktnē zeķbiksēs ietītu pielādētu 9 mm automātisko pistoli.

Nez vai ari es kādreiz tik�u tur, atkal kļū�u par rāmās, ikdieni�ķās pasaules daļu? Aomame sev vaicāja. Vai kādu dienu varē�u paņemt to manu maziņo pie rokas un aizvest uz parku pa�ūpoties un pa�ļūkāt no slidkalniņa? Nedomā�jot par to, kuru es nogalinā�u vai kur� nogalinās mani, vai varē�u dzīvot ikdieni�ķu dzīvi. Vai �ajā 1Q84. gada pasaulē �āda iespējamība pastāv? Vai arī tā atrodama tikai kādā citā pasaulē? Un pats svarīgākais vai tobrīd Tengo būs man līdzās?

Aomame pārtrauca vērot rotaļlaukumu un atgriezās is�tabā. Aizvēra balkona stikla durvis, aizvilka priek�ā aizka�rus. Bērnu balsis vairs nedzirdēja. Un dvēselē iezagās skum�jas. Viņa ir viena pati, ieslēgusies no iek�puses �ajā vietā. Vairs neskatī�os uz rotaļlaukumu dienā, Aomame nodomāja. Dienas laikā Tengo nenāks uz rotaļlaukumu. Viņ� meklēja skaidri saskatāmus abu mēne�u apveidus.

Paēdusi vienkār�as vakariņas un nomazgājusi traukus, Aomame silti saģērbās un izgāja uz balkona. Apsedzās ar pledu, iekārtojās krēslā. Bezvēja vakars. Debesīs bija palsi mākoņi, tādi, kas patīk akvarelistiem. Kas pārbauda otas pieskāriena smalkumu. Lielo mēnesi, kas bija par divām tre�daļām pilns, mākoņi neaizsedza, tas skaidri apspīdēja Zemi. Tobrīd no Aomames atra�anās vietas mazo mēnesi nevarēja saskatīt. To aizsedza nami. Tomēr Aomame zināja, ka tas tur ir. Viņa sajuta tā esamību. Tikai no �ī leņķa to nevarēja saskatīt. Ta�u gan jau arī tas drīz viņai parādīsies.

Kop� Aomame slēpās, ieslēgusies �ajā dzīvoklī, viņa spēja izslēgt apziņu. It īpa�i tajos brī�os, kad izgāja uz balkona vērot rotaļlaukumu, viņa spēja apzināti iztuk�ot prātu no visām domām. It īpa�i vērojot slidkalniņu. Viņa neko nedo�māja. Nē, laikam gan apziņa kaut ko domāja. Ta�u lielākoties tas notika ūdens dzīlēs. Viņa nezināja, ko pa�as apziņa dara tur, dziļumā. Bet apziņa regulāri uznira virspusē. Tāpat kā jūras bruņurupucim vai delfīnam, tai laiku pa laikam jāizbā� galva no ūdens un jāievelk elpa. Tad, piepildījusi plau�as ar svaigo skābekli, tā atkal nogrima ūdenī. To vairs neredzēja. Un Aomame neko nedomāja. Viņa bija novēro�anas ierīce, ietīta maigā kokonā, nedomājot vēroja slidkalniņu.

Viņa redzēja parku. Un vienlaikus to neredzēja. Ja kaut kas iepriek� nemanīts �ķērsotu redzeslauku, tad apziņa noteikti reaģētu. Bet �obrīd nekas nenotika. Vēja nebija. Gobas nekustīgie zari kā pīķi dūrās debesīs. Pasaule �ķietami sastingusi. Viņa paskatījās pulksteni. Jau pāri astoņiem. �ī diena laikam arī beigsies tāpat bez notikumiem. Pavisam klusa svētdiena.

Pasaule izrāvās no sastinguma tie�i divdesmit trīs minū�tes pāri astoņiem.

Viņa pēk�ņi attapās un pamanīja, ka uz slidkalniņa at�rodas vīrietis. Sē� tur un skatās debesīs. Aomamei sirds sa��ņaudzās, saruka līdz maza bērna dūrītes lielumam. Un apstājās tik ilgi, ka jau likās būs apstājusies pavisam. Bet tad pēk�ņi tā atkal izpletās parastajā lielumā un atsāka darboties. Ar trulu skaņu dzina jaunas asinis ķermenī. Arī Aomames apziņa steig�us uzpeldēja virspusē, nopurinājās un bija gatava darboties.

Tas ir Tengo, viņa automātiski nodomāja.

Ta�u, kad iztrūcinātais skatiens nomierinājās, viņa sa�prata, ka tas nav Tengo. Vīrietis bija bērna augumā, ar adītu cepuri lielajā, kantainajā galvā. Piemērojoties galvas formai, cepure bija dīvaini izstiepusies. Ap kaklu zaļa �alle, mugurā lāsumains tum�zils mētelis. �alle pārāk gara, bet mēteļa pogas uz vēdera kuru katru bridi draudēja notrūkt. Tas pats "bērns", ko vakarvakarā viņa īsu brīdi bija manījusi parkā. Tomēr patiesībā viņ� nav nekāds bērns. Visticamāk pusmū�a vīrietis. īsiem locekļiem. Ar savādas formas �ķību, lielu galvu.

Aomame atcerējās telefona sarunu ar Tamaru par "Fukusukes galvu". To pa�u, kas bija klīdis Vītolu villas tuvumā un vācis ziņas par patversmi. Uz slidkalniņa sēdo�ā vīrie�a āriene atbilda Tamaru vakar telefoniski sniegtajam portre�tam. �is draudīgais vīrietis bija ok�ķerējis vēl pamatīgāk un piezadzies jau pavisam tuvu. Jāpaņem pistole. Kāpēc tie�i �ovakar pistole palikusi guļamistabā! Tomēr Aomame dziļi ieelpoja, pagaidīja, lai nomierinās satrauktā sirds un nervi. Nē, bez steigas. Nav nekādas vajadzības ņemt ieroci.

Pirmām kārtām jau �is vīrietis nevēroja Aomames māju. Viņ� bija uzkāpis slidkalniņā, sēdēja tur un vērās debesīs tie�i tādā pa�ā pozā kā Tengo. Turklāt izskatījās, ka viņ� iegrimis dziļās pārdomās. Ilgu laiku pat nepakustējās. It kā pat būtu aizmirsis, kā kustēties. Viņ� nepievērsa nekādu uzmanību tai pusei, kur atradās Aomames dzīvoklis. Aomame apjuka. Ko tas īsti nozīmē? Tas vīrietis ieradies mani vajāt. Visti�camāk, viņ� ir tās organizācijas biedrs. Un, par to nav ne mazāko �aubu, gudrs pēddzinis. Galu galā, man sekodams, viņ� ticis no villas Adzabu līdz �ejienei. Bet kāpēc tad viņ� tagad tik atklāti man parādās, izklaidīgi vērdamies naksnī�gajās debesīs?

Aomame klusi piecēlās no krēsla un pavēra balkona stikla durvis, iegāja istabā un apsēdās pie telefona. Viegli drebo��iem pirkstiem sāka spiest Tamaru telefona numuru. Lai tur kā, jāziņo par to Tamaru. Es �obrīd no sava dzīvokļa redzu Fukusukes galvu rotaļlaukumā pāri ielai, viņ� uzrāpies slidkalniņā.

Tālāk lai izlemj Tamaru, viņ� veikli to lietu nokārtos. Ta�u, nospiedusi pirmos �etrus ciparus, Aomame apstājās, sa��ņaudza klausuli rokā un iekoda lūpā.

Vēl par agru, viņa nodomāja. Saistībā ar �o vīrieti ir pārāk daudz neskaidrību. Un, ja Tamaru, uzskatot �o vīrieti par bīstamu elementu, steig�us vien viņu "nokops", tad �īs ne�skaidrības tā arī paliks nenoskaidrotas. Ja tā padomā, tas vīrietis darbojas tie�i tāpat kā Tengo pirms tam. Tas pats slidkalniņ�, tā pati poza, skatiens vērsts uz to pa�u debesu stūri. It kā viņ� atkārtotu Tengo kustības. Un �obrīd viņ� noteikti redz divus mēne�us. Un tādā gadījumā �is vīrietis, iespējams, ir kaut kādā veidā saistīts ar Tengo. Un varbūt viņ� nemaz nav uzodis, ka es slēpjos �ī nama dzīvoklī. Tāpēc tik neaizsargāti tur sē�, uzgriezis man muguru. Jo vairāk viņa domāja, jo pārliecino�āks �is pieņēmums �ķita. Ja mans pieņēmums ir pareizs, �is vīrietis jāizseko, varbūt viņ� aizve�dīs mani pie Tengo. Viss notiks glu�i pretēji viņ� parādīs ceļu man. No �īs domas sirds sāka sisties dobjāk un straujāk. Viņa nolika klausuli.

Tamaru paziņo�u pēc tam, viņa nolēma. Tagad �is tas jāizdara. Protams, tas ir saistīts ar risku. Galu galā jāseko pēddzinim. Un viņ�, �ķiet, ir pieredzējis profesionālis. Ta�u nedrīkst palaist garām tik svarīgu pavedienu. Var būt, ka tā ir mana pēdējā iespēja. Turklāt izskatās, ka �obrīd vīrietis ir diezgan izklaidīgs.

Aomame aizsteidzās uz guļamistabu, izņēma no skapja atvilktnes Heckler & Koch pistoli. Noņēma dro�inātāju, ieslidi�nāja stobrā lodi, atkal uzlika dro�inātāju. Aizbāza pistoli aiz d�insu jostas mugurpusē. Atgriezās uz balkona. Fukusukes galva aizvien vēl sēdēja tajā pa�ā pozā, vērās debesīs. �ķībā galva nemaz nepakustējās. Viena debess stūrī�a vēro�ana bija pilnībā pārņēmusi viņu savā varā. Aomame �o noska�ņojumu labi saprata. Tas tik tie�ām var cilvēku pārņemt savā varā.

Aomame atgriezās dzīvoklī, uzvilka dūnu jaku un uzlika galvā beisbola cepuri. Uzlika neuzkrīto�as brilles melnā ietvarā. Tās diezgan stipri izmainīja iespaidu par seju. Aptina ap kaklu pelēku �alli. Iebāza kabatā maku un dzīvokļa atslē�gas. Noskrēja lejā pa kāpnēm, izgāja pa namdurvīm. Sporta kurpes bez skaņas mina asfaltu. Viņa tik sen nebija sajutusi zem kājām stabilu, cietu zemi, un tas viņu uzmundrināja.

Ejot pa ielu, viņa pārliecinājās, ka Fukusukes galva jo�projām ir turpat. Pēc saules rieta temperatūra kritās, bet vēja joprojām nebija. Aukstums pat �ķita patīkams. Aomame pārvietojās klusi, elpa kā balts mākonītis cēlās gaisā, viņa it kā tāpat vien nogāja garām parka ieejai. Fukusukes galva pat nepagriezās uz viņas pusi. Viņa skatiens no slidkal�niņa aug�as joprojām bija pievērsts debesim. Aomame to nevarēja saredzēt, bet bija skaidrs, ka viņa acu priek�ā ir divi mēne�i lielais un mazais. Tie noteikti saspiedu�ies cie�i kopā �ajās aukstajās, skaidrajās debesīs.

Viņa nogāja gar parku, tika līdz nākamajam stūrim, tur pagriezās un nāca atpakaļ. Tad paslēpās tum�ajās ēnās un vēroja, kas notiek uz slidkalniņa. Sajuta pistoli pieskārāmies pie muguras. Tā bija auksta un cieta kā nāve. Un mazināja satraukumu.

Aomame nogaidīja apmēram piecas minūtes. Fukusukes galva lēni piecēlās, notrauca no mēteļa putekļus, vēlreiz pavērās debesīs, tad, it kā pieņēmis lēmumu, nokāpa lejā no slidkalniņa. Viņ� iznāca no parka un devās stacijas vir�zienā. Patie�ām, viņu izsekot nemaz nebija grūti. Svētdie�nas vakarā dzīvojamo namu rajonā cilvēku bija maz, un, ievērojot atbilsto�u distanci, nebija jābaidās, ka viņ� varētu pazust skatienam. Turklāt viņam nebija ne mazāko aizdomu, ka kāds varētu izsekot viņu. Viņ� ne reizi nepaskatījās pār plecu, gāja vienmērīgā tempā. Tā, kā iet domās iegrimu�i cilvēki. Tas nu gan ir ironiski, Aomame nodomāja. Pēddziņa vājais punkts ir neiedomāties, ka arī viņu kāds varētu izse�kot.

Pēc brī�a kļuva skaidrs, ka Fukusukes galva tomēr nedo�das uz Koend�i staciju. Aomame, izmantojot dzīvoklī nolik�tās Tokijas divdesmit trīs rajonu kartes, bija rūpīgi izpētījusi dzīvokļu nama apkārtni. Bija ielāgojusi visu vietējo terito�riju, lai krīzes situācijā zinātu, kurp doties. "Iāpēc saprata, ka sākumā Fukusukes galva soļo stacijas virzienā, bet tad nogrie�as uz citu pusi. Turklāt viņa pamanīja, ka vīrietis apkārtni nepārzina. Viņ� pāris rei�u apstājās uz ielu stūriem, nedro�i skatījās apkārt, pārbaudīja adreses uz plāksnītēm pie telefonu stabiem. Viņam �ī apkārtne bija sve�a.

Beidzot Fukusukes galva pielika soli. It kā atgriezies pa�zīstamā teritorijā, Aomame nodomāja. Viņ� nogāja gar rajona skolu, iegriezās �aurākā ielā un iegāja trīsstāvu dzī�vokļu namā.

Pēc tam kad vīrietis bija pazudis namā, Aomame nogai�dīja piecas minūtes. Nebūtu labi saskrieties ar viņu gaitenī. Virs ieejas bija betona pārkare, apaļa spuldze izstaroja pār apkārtni dzeltenīgu gaismu. Nekur nemanīja plāksnīti ar nama nosaukumu. Varbūt namam vispār nav nosaukuma, tas izskatījās celts pirms laba laika. Viņa iegaumēja uz plāk�snītes pie tuvējā telefona staba norādīto adresi.

Kad piecas minūtes bija pagāju�as, Aomame devās uz nama ieeju. Viņa ātri izgāja cauri dzeltenīgajai gaismai, at�vēra ieejas durvis. Nelielajā priek�telpā neviena nebija. Tuk�a, nelaipna telpa. Pie griestiem sīca dienasgaismas spul�dze. Kaut kur skanēja televizors. Tāpat arī varēja dzirdēt, kā mazs bērns spalgā balsī kaut ko pieprasa mammai.

Aomame izņēma no dūnu jakas kabatas sava dzīvokļa atslēgu un, viegli �ūpodama to rokā, lai gadījumā, ja viņu kāds ieraudzītu, tas nodomātu, ka viņa te dzīvo, apstājās izpētīt vārdus uz pastkastītēm, starp viņiem varbūt ir arī tā Fukusukes galvas vārds. Viņa ne uz ko īpa�u necerēja, ta�u bija vērts pārbaudīt. Dzīvokļu nams bija neliels, iemītnieku nebija pārāk daudz. Brīdī, kad uz vienas no pastkastītēm Aomame ieraudzīja vārdu "Kavana", apkārt viss apklusa.

Aomame stāvēja pie pastkastītēm kā pārakmeņojusies. Gaiss kļuva tik ļoti retināts, ka bija grūti elpot. Viņas lūpas viegli pavērās un sāka trīcēt. Tikmēr laiks gāja. Viņa pati saprata, cik tas bija muļķīgi un bīstami. Fukusukes galva bija kaut kur tepat tuvumā. Varbūt tūdaļ parādīsies gaitenī. Ta�u viņa nespēja atrauties no �īm pastkastītēm. Mazā plāksnīte ar uzrakstu "Kavana" bija sastindzinājusi viņas prāta spējas, sasaldējusi ķermeni.

Protams, viņa nevarēja būt pārliecināta par to, ka �is "Kavana" patie�ām ir Tengo Kavana. "Kavana" nebija pārāk izplatīts, parasts uzvārds, bet arī ne tik reti sastopams kā "Aomame". Ta�u Fukusukes galva, tā viņa pieņēma, bija kaut kādā veidā saistīts ar Tengo, un tāpēc bija ļoti liela varbūtība, ka �is ir Tengo Kavana. Dzīvokļa numurs bija trīssimt trīs. Tie�i tāds pats kā viņas dzīvoklim.

Ko iesākt? Aomame stipri iekoda lūpā. Domas griezās uz riņķi vien. Izeju nekur nemanīja. Ko iesākt? Ta�u nevarēja arī mū�īgi stāvēt te, pie pastkastītēm. Aomame izlēma un uzkāpa pa nemīlīgajām betona kāpnēm uz tre�o stāvu. �ur un tur gadu gaitā kāpņu grīda bija ieplaisājusi. Sporta kur�pes sacēla asu troksni.

Tad Aomame jau stāvēja pie trīssimt tre�ā dzīvokļa. Paras�tas metāla durvis, vārda norādes nodalījumā ielikta kartīte ar uzvārdu "Kavana". Tikai uzvārds. Abi hieroglifi izskatījās tik strupi un nedzīvi. Un vienlaikus tie slēpa dziļu mīklu. Aomame stāvēja un vērīgi ieklausījās. Sasprindzinājusi visas maņas. Ta�u viņpus durvīm nedzirdēja ne skaņu. Tāpat ari nevarēja saprast, vai dzīvoklī gaisma deg vai ne. Pie durvīm bija ierīkots zvans. Aomame vilcinājās. Viņa iekoda lūpā un domāja. Vai zvanīt?

Bet varbūt �īs ir viltīgi ierīkotas lamatas? Dzīvoklī paslē�pies Fukusukes lellis, kā ļauns punduris draudīgi smaidī�dams, gaida mani. Speciāli izrādījās uz slidkalniņa, lai atvi�linātu mani �urp, nolēmis mani sagūstīt. Viņ� ne tikai zina, ka es meklēju Tengo, bet ari izmanto to kā ēsmu. Zemisks un viltīgs vīrietis. Un zina manu vājo vietu. Patie�ām, citas iespē�jas piespiest mani atvērt dzīvokļa durvis no iek�puses nav.

Aomame, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, izvilka no d�insiem pistoli. Noņēma dro�inātāju un iebāza pistoli dūnu jakas kabatā gatavu tūlītējai lieto�anai. Cie�i saņēma labajā rokā, uzlika rādītājpirkstu uz gaiļa. Tad ar kreisās rokas īk�ķi nospieda zvana pogu.

Zvans atbalsojās dzīvoklī. Lēnas zvana skaņas. Pavisam nepieskaņotas viņas sirds straujajam ritmam. Aomame, cie�i sa�ņaugusi pistoli, gaidīja, kad atvērsies durvis. Ta�u durvis neatvērās. Nebija ne zīmes, ka kāds novērotu viņu pa durvju actiņu. Mazliet nogaidījusi, viņa atkal nospieda zvana pogu. Atkal noskanēja zvans. Tik skaļi, ka visi cilvēki Suginami kvartālā noteikti sāka ieklausīties. Aomames labā roka, turot pistoli, mazliet svīda. Tomēr neviens neatsaucās.

Jāpazūd no �ejienes. Kavanas kunga no trīssimt tre�ā dzīvokļa, lai kas viņ� būtu, nav mājās. Turklāt Fukusukes lellis ir nolīdis tepat kaut kur �ajā namā. Ilgāk te uzturē�ties būtu bīstami. Viņa steig�us nokāpa pa kāpnēm, vēlreiz garāmejot uzmeta skatienu pastkastītēm un izgāja ārā no nama. Noliekusi galvu, �ķērsoja dzelteni izgaismoto lauku�miņu, tad izgāja uz ielas. Paskatījās atpakaļ, pārliecinājās, ka neviens neseko.

Bija par daudz ko jāpadomā. Un tikpat daudz kas jāizlemj. Viņa sataustīja kabatā pistoles dro�inātāju un uzlika to atpa�kaļ. Nomaļākā vietā pārlika pistoli atpakaļ aiz d�insu jostas. Nesadomājies par daudz, Aomame pati sev teica. Nesaceries par daudz. Varbūt tas iemītnieks "Kavana" ir Tengo. Bet varbūt nav. Tiklīdz piedzimst cerība, sirds sāk rīkoties pati uz savu roku. Un, kad �ī cerība zūd, cilvēks jūtas vīlies, un vil�anās izraisa bezspēcības izjūtu. Dvēselē ienāk tuk�ums, modrība mazinās. Un �obrīd man tas ir visbīstamāk.

Nav skaidrs, cik daudz īstenībā Fukusukes galva zina. Ta�u patiesā problēma ir tā, ka viņ� tuvojas. Pienācis tik tuvu, ka varētu pastiept roku un sagrābt. Man jānocietina sirds, es nedrīkstu zaudēt uzmanību. Tas vīrietis ir profe�sionālis, kas nepieļaus nevērību. Vissīkākā kļūda var izrā�dīties man liktenīga. Pirmām kārtām man jāturas tālāk no tā vecā dzīvokļu nama. Viņ� slēpjas kaut kur tajā mājā un kaļ plānus, kā mani noķert. Kā indīgs zirneklis asinssūcējs tumsā au� tīklu.

Aomame atgriezās mājās ar stingru apņem�anos. Bija tikai viens ceļ�.

�oreiz viņa uzspieda Tamaru numuru līdz galam. Ļāva nozvanīt divpadsmit reizes, tad nolika klausuli. Noņēma cepuri, novilka mēteli, nolika pistoli skapja atvilktnē, izdzēra divas glāzes ūdens. Ielēja katliņā ūdeni un sasildīja to tējai. Pa aizkara spraugu paskatījās uz parku pāri ielai, pārlieci�nājās, ka tur neviena nav. Nostājās vannas istabā pie spo�guļa, saķemmēja matus. Tik un tā pirksti likās stīvi. Sprie�dze nemazinājās. Kad viņa lēja ūdeni tējkannā, iezvanījās telefons. Zvanītājs, protams, bija Tamaru.

-���� Es pirms brī�a redzēju Fukusukes galvu, Aomame sacīja.

Klusums.

-���� Pirms brī�a redzēju tas nozīmē, ka tagad viņa tur vairs nav?

-��� Jā, Aomame atteica. Pirms brī�a bija parkā pie mā�jas. Tagad tur vairs nav.

-���� Pirms brī�a tas ir tie�i pirms cik ilga laika?

-��� Apmēram pirms �etrdesmit minūtēm.

-��� Un kāpēc jūs man nezvanījāt pirms �etrdesmit minū�tēm?

-���� Man vajadzēja uzreiz viņam sekot, nebija laika.

Tamaru ļoti lēni izelpoja, it kā ar varu izspiestu gaisu

no plau�ām.

-���� Sekot viņam?

-���� Negribēju izlaist viņu no acīm.

-���� Es laikam teicu, ka nekad nedrīkst iet ārā.

Aomame apdomīgi izvēlējās vārdus.

-���� Bet es nevaru sēdēt un noskatīties, ka man tuvojas briesmas. Pat ja es būtu jums piezvanījusi, jūs nevarētu uz�reiz te ierasties. Vai ne?

Tamaru izgrūda dziļu rīkles skaņu.

-��� Tātad jūs izsekojāt Fukusukes galvu?

-���� Izskatījās, viņ� nepamanīja, ka viņam seko.

-���� Profesionālis var tā izlikties, Tamaru sacīja.

Tamaru bija taisnība. Varbūt tas patie�ām bija viņai iz�likts slazds. Ta�u Tamaru viņa negribēja to atzīt.

-��� Jūs, protams, to spētu. Ta�u, cik es varu spriest pēc redzētā, Fukusukes galva tādu līmeni nav sasniedzis. Varbūt viņ� ir prasmīgs, bet ne tāds kā jūs.

-��� Varbūt viņam bija aizmugure?

-���� Nē, tur nav nekādu �aubu viņ� bija viens pats.

Tamaru brīdi klusēja.

-���� Nu labi. Noskaidrojāt, kurp viņ� devās?

Aomame nosauca Tamaru dzīvokļu nama adresi, izstās�tīja, kā tas izskatās. Pateica, ka dzīvokļa numuru nezina. Tamaru to visu pierakstīja. Viņ� uzdeva pāris jautājumu, un Aomame precīzi atbildēja.

-Jūs teicāt, ka pamanījāt viņu parkā pāri ielai? Tamaru sacīja. -Jā-

-���� Ko viņ� darīja parkā?

Aomame paskaidroja. Vīrietis sēdējis slidkalniņa pa�ā aug�ā un ilgi vēries naksnīgajās debesīs. Divus mēne�us gan ne ar vārdu nepieminēja.

-��� Vērās debesīs? Tamaru vaicāja. Klausulē varēja dzir�dēt, kā viņa prāts uzņem apgriezienus. Debesīs tie�i ko viņ� tur vēroja? Mēnesi, zvaigznes?

-���� Apmēram tā.

-��� Un viņ� tā sēdēja visiem redzamā vietā uz slidkalniņa? -Jā-

-��� Jums tas ne�ķiet dīvaini? Tamaru jautāja cietā un sausā balsī. Tā atgādināja tuksne�a augu, kas var izdzīvot, saņēmis lietu tikai vienu dienu gadā. Tas vīrietis ir jūs izsekojis. Atradās viena soļa attālumā. Iespaidīgi. Un tad nez kāpēc sē� uz slidkalniņa un laiski vēro naksnīgās debe�sis, nemaz nepievēr�ot uzmanību mājai, kurā jūs dzīvojat. Neloģisks stāsts.

-��� Var jau būt. Dīvains stāsts. Neloģisks. Es arī tā nodo�māju. Ta�u, lai kā arī būtu, nevarēju viņu tā izlaist no acīm.

Tamaru nopūtās.

-���� Es tik un tā domāju, ka tas bija bīstami.

Aomame klusēja.

-���� Izseko�ana atrisināja mīklu? Tamaru vaicāja.

-���� Nē, Aomame atbildēja. Ta�u es kaut ko ievēroju.

-���� Tas būtu?

-���� Es apskatīju pastkastītes gaitenī. Tre�ajā stāvā dzīvo kāds Kavana.

-���� Un?

-���� Vai jūs zināt �īsvasaras bestselleru "Gaisa kūniņa"?

-���� Pat es lasu avīzes. Autore, Eriko Fukada, bija "Pirmsā�kumu" ticīgā meita. Pazuda bez vēsts, bija pat aizdomas, ka organizācija viņu nolaupījusi. Policija uzsāka izmeklē�anu. Grāmatu gan neesmu lasījis.

-���� Eriko Fukada nav vienkār�i kāda ticīgā meita. Viņas tēvs bija "Pirmsākumu" vadonis. Tātad tas vīrietis, kuru es aizsūtīju uz viņu pusi. Savukārt Tengo Kavana ir cilvēks, kuru redaktors noalgoja kā ghost writer, viņ� romānu būtiski pārstrādāja. Patiesībā romāns ir viņu abu kopdarbs.

Iestājās ilgs klusums. Pietiktu laika pāriet pāri garai, �au�rai istabai, paņemt vārdnīcu, kaut ko noskaidrot un atgriez�ties atpakaļ. Pēc tam Tamaru ierunājās:

-��� Tomēr nav pierādījumu, ka Kavana no dzīvokļu nama ir tas pats Tengo Kavana?

-��� �obrīd nav, Aomame apstiprināja. Ta�u, ja tas būtu viņ�, stāstā parādītos zināma loģika.

-���� Kaut kādi fragmenti sāk sabīdīties, Tamaru noteica. Bet kā jūs zināt, ka Tengo Kavana bija "Gaisa kūniņas" ghost writer? Diez vai to publiskoja. Ja to uzzinātu pasaule, izvērstos liels skandāls.

-��� Vadonis pats man to pateica. Atklāja tie�i pirms nāves.

Tamaru balss kļuva par pakāpi vēsāka.

-Jums vajadzēja to man izstāstīt agrāk. Jums tā ne�ķiet?

-��� Tobrīd es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi.

Atkal brīdi valdīja klusums. Aomame nezināja, ko Tamaru �ajā klusumā domā. Ta�u viņa zināja, ka Tamaru necie� taisno�anos.

-���� Nu labi, viņ� beidzot sacīja. Lai paliek, runāsim īsāk. Jūs gribat teikt, ka tas Fukusukes galva "nomērķēja" uz Tengo Kavanu un sekoja viņam. Un �is pavediens aizveda viņu līdz jūsu dzīvesvietai?

-���� Domāju, ka tā varētu būt.

-���� Es īsti nesaprotu, Tamaru sacīja. Kādā veidā tas Tengo Kavana izrādījās ar jums saistīts pavediens? Jūs ta�u neesat nekādi saistīti? Izņemot faktu, ka jūs nokārtojāt to lietu ar Eriko Fukadas tēvu, bet viņ� strādāja kā Eriko Fukadas romāna ghost writer.

-���� Ir saistība, Aomame neizteiksmīgā balsī noteica.

-���� Tātad jūs un Tengo Kavana esat tie�i saistīti?

-���� Mēs ar Tengo Kavanu kādreiz pamatskolā mācījāmies vienā klasē. Turklāt es domāju, ka mana gaidāmā bērna tēvs, visticamāk, ir viņ�. Kā lai saka, tas ir ļoti personiski.

Klausulē varēja dzirdēt, kā pildspalvas gals sitas pret galdu. Nevienu citu skaņu nedzirdēja.

-���� Personiska lieta, Tamaru noteica tādā balsī, it kā dārzā uz plakana akmens būtu ieraudzījis kaut kādu mo�ķi.

-���� Piedodiet, Aomame sacīja.

-��� Skaidrs, Tā ir ļoti personiska lieta. Es neko vairāk nejau�tā�u, Tamaru teica. Bet ko konkrēti jūs gribat no manis?

-��� Es pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas īrnieks Kavana patie�ām ir Tengo Kavana. Ja būtu iespējams, es pati to noskaidrotu. Bet �obrīd man būtu pārāk bīstami tuvoties tam namam.

-���� Lieki teikt.

-��� Un tas Fukusukes galva ir nolīdis kaut kur tajā namā, kaut ko perina. Ja viņ� jau ir man tuvu uz pēdām, tad kaut kas ir jādara.

-�� Viņ� jau ir noskaidrojis, ka jūs un kundze esat saistītas. Savācis visus �os pavedienus kopā. Mēs, protams, nevaram nelikties par viņu ne zinis.

-���� Man ir vēl viens lūgums, Aomame teica.

-���� Sakiet vien.

-�� Ja tas patie�ām ir Tengo Kavana, es gribētu noskaidrot, kādas briesmas viņam draud. Jo, ja �īs briesmas ir nenovēr��amas, es stā�os viņa vietā.

Tamaru atkal brīdi klusēja. Nu vairs neskanēja arī pild�spalvas klaudzinā�ana. Nevienas skaņas. Viņ� bija iegrimis mēmā pārdomu pasaulē.

-���� Ar diviem pirmajiem uzdevumiem, �ķiet, es kā nebūt tik�u galā, Tamaru sacīja. Tas ir mans darbs. Par tre�o gan neko neteik�u. Tas saistīts ar pārāk personiskām lietām, un es daudz ko no tā nesaprotu. Turklāt nav vienkār�i uzreiz kārtot tris lietas. Vai nu tas patīk, vai ne, tādā gadījumā jānosaka prioritātes.

-��� Lai būtu. Rīkojieties saskaņā ar savām prioritātēm. Ta�u vienu gan paturiet prātā. Kamēr es esmu dzīva, man noteikti vēlreiz jāsatiek Tengo. Man ir viņam kas sakāms.

-���� Paturē�u, Tamaru noteica. Ja atradī�u prātā kādu brīvu vietu.

-���� Paldies, Aomame sacīja.

-��� Man vajadzēs ziņot augstākstāvo�ajiem par to, ko man tagad izstāstījāt. Savāda lieta. Es nevaru rīkoties patvaļīgi. Ar to arī beigsim sarunu. Ārā vairs neejiet. Ieslēdzieties dzīvokli. Ejot ārā, varat iekulties nepatik�anās. Varbūt jau esat iekūlusies.

-��� Man tomēr izdevās noskaidrot �ādus tādus faktus par viņu.

-���� Ir jau labi, Tamaru rezignēti noteica. Cik varēju spriest no stāstītā, jūs bijāt uzmanīga. Tam es piekritu. Ta�u nedrīkst zaudēt piesardzību. Tas tips kaut ko perina, mēs pagaidām skaidri nezinām ko. Un �ajā situācijā jāpieņem, ka aiz viņa stāv kāda organizācija. Vai jums vēl ir tā manta, ko es iedevu?

-��� Protams.

-��� To tagad vajadzētu turēt pa rokai.

-��� Tā arī darī�u.

Pēc brī�a Tamaru nolika klausuli.

Aomame iegremdējās karstā vannā, ilgi sildījās un do�māja par Tengo. Par Tengo, kur�, iespējams, mīt vienā tā vecā nama dzīvoklī. Iedomājās nemīlīgās metāla durvis, kartīti ar vārdu "Kavana". Nezin, kāds dzīvoklis ir aiz tām durvīm, kādu dzīvi tur dzīvo Tengo.

Siltajā ūdenī viņa pieskārās savām krūtīm, lēni tās noglās�tīja. Krū�u galiņi bija kļuvu�i lielāki un tvirtāki. Un jutīgāki. Aomame iztēlojās, ka tās ir Tengo plaukstas. Iedomājās viņa lielās, platās plaukstas. Spēcīgas, bet maigas. Abas krūtis iegultu viņam plaukstās. Viņa izjustu dziļu prieku un mieru. Tad Aomame pamanīja, ka krūtis kļuvu�as nedaudz lielākas. Tas laikam grūtniecības dēļ. Bet varbūt tās vienkār�i kļuvu�as lielākas un tam nav nekāda sakara ar grūtniecību. Viens posms manā pārtap�anā.

Viņa piespieda roku pie vēdera. Tas vēl nebija pārāk apaļ�. Un arī nelabums no rītiem nemocīja. Ta�u tur iek�ā slēpjas maziņais. Viņa to zināja. Tad viņa pēk�ņi iedomājās: tie varbūt nemaz negrib manu dzīvību, bet grib dabūt to manu maziņo. Atriebjoties man par vadoņa nāvi, grib to atņemt. Iedomājusies par to, Aomame notrīcēja. Noteikti jāsatiek Tengo. Aomame vēlreiz to apņēmās. Kopīgiem spē�kiem jāsargā tas mans maziņais. Man līdz �im dzīvē atņemts tik daudz kas dārgs, bet �o te es nevienam neatdo�u.

Aomame iekārtojās gultā un brīdi lasīja grāmatu. Ta�u miegs nenāca. Viņa aizvēra grāmatu un saritinājās, sargājot vēderu. Piespieda vaigu pie spilvena un iedomājās ziemas mēnesi debesīs virs parka. Un tad mazo, zaļo mēnesīti tam līdzās. Mother un daughter. Abas mēnesnīcas sajauku�ās nolīst pār gobas kailajiem zariem. Tamaru tagad noteikti sācis kalt plānus situācijas atrisinā�anai. Domas darbojas ar pilnu jaudu. Aomame viņu iztēlojās sarauktām uzacīm, ar pildspalvas galu bungojam pa galdu. Drīz vien miegs, laikam �ī monotonā, nepārtrauktā ritma atvests, ietina viņu kā sega.

Iezvanījās telefons. Modinātāja cipari vēstīja, ka ir �etras minūtes pāri diviem. �etras minūtes pāri diviem naktī uz pirmdienu. Visapkārt, protams, pilnīga tumsa, un Tengo gu�lēja dziļā miegā. Rāmo miegu neviens sapnis netraucēja.

Vispirms viņam ienāca prātā, ka zvanītāja ir Fukaeri. Tādā neiedomājamā diennakts stundā varēja zvanīt tikai viņa. Pēc tam domās pazibēja Komacu seja. Ari viņa attiecības ar laiku nebija pārāk praktiskas. Ta�u zvans neizklausījās pēc Komacu. Tas bija daudz uzstājīgāks, daudz lieti�ķāks. Turklāt viņ� ar Komacu pirms pāris stundām bija ticies.

Bija izvēle nelikties par �o zvanu ne zinis un gulēt vien tālāk. Tengo tā arī gribēja darīt. Ta�u telefona zvans �o izvēles iespēju pilnībā sagrāva. Zvanīja neapstājies. Varbūt tā turpinātos līdz rītausmai. Tengo izlīda no gultas, apdau�zījis pret kaut ko kāju, un pacēla klausuli.

Hallo, viņ� stīvu mēli nomurmināja. Likās, ka galvā smadzeņu vietā sabāzti saldēti salāti. Kaut kur ta�u atrodas cilvēki, kas nezina, ka salātus nedrīkst saldēt. Sasaldēti tie zaudē krauk�ķīgumu. Un tā, visticamāk, ir salātu vislabākā īpa�ība.

Klausulē varēja dzirdēt, kā pū� vēj�. Vēj�, kas sabu�ina spalviņas skaistam briedim, kur� pieliecies dzer no skaidra strauta. Ta�u tas nebija nekāds vēj�. Aparāts pastiprināja kāda cilvēka elpu.

-��� Hallo, hallo, Tengo atkārtoja. Kāds muļķojas. Vai var�būt slikts savienojums.

-���� Hallo, kāds sacīja. Agrāk nedzirdēta sievietes balss. Fukaeri tā nebija. Arī par Tengo vecākā draudzene ne.

-���� Es klausos, Tengo sacīja. Te Kavana.

-��� Tengo, sieviete teica. Nu tad beidzot saruna iegrozī�jās paredzamās sliedēs. Ta�u viņ� joprojām nesaprata, kas ir zvanītāja.

-���� Kas zvana?

-���� Kumi Ada�i, viņa sacīja.

-��� A, tā esi tu, Tengo atbildēja. Jaunā medmāsiņa, kuras dzīvoklī varēja saklausīt pūci ūjinām.

-���� Gulējāt?

-��� Jā, Tengo noteica. Un tu?

Bezjēdzīgs jautājums. Guļo�s cilvēks pa telefonu nezvana. Kāpēc viņ� pateica tādu muļķību? Tik tie�ām, pilna galva ar saldētiem salātiem.

-����� Es esmu darbā, viņa sacīja. Pēc tam noklepojās. Redziet, Kavanas kungs tikko nomira.

-���� Kavanas kungs nomira, Tengo, īsti labi nesapratis, atkārtoja. Vai tie�ām kāds viņam pavēsta par pa�a nāvi?

-��� Tengo tēva kunga sirds apstājusies, Kumi Ada�i pār�frāzēja.

Tengo bez īpa�as jēgas pārlika klausuli no labās rokas kreisajā.

-���� Sirds apstājusies, viņ� atkal atkārtoja.

-��� Es atpūtas istabā snaudu, bija pāri vieniem, kad atska�nēja izsaukuma zvans. No jūsu tēva istabas. Nodomāju, ka tas gan ir savādi, tēva kungs visu laiku bija bez samaņas, viņ� pats nevarēja zvana pogu nospiest. Tik un tā uzreiz gāju skatīties. Kad aizgāju tur, viņ� vairs neelpoja. Viņa sirds bija apstājusies. Pamodināju de�ūrārstu, mēģinājām reani�mēt, bet bija par vēlu.

-��� Tad iznāk, ka tēvs tomēr nospieda zvana pogu?

-���� Laikam. Neviens cits nevarēja to izdarīt.

-���� Nāves iemesls? Tengo pavaicāja.

-��� Par to es neko nemācē�u teikt. Ta�u izskatījās, ka viņ� nav mocījies. Seja bija pavisam mierīga. Kā lai to pasaka kā lapa, kas rudens sākumā bezvēja dienā nokrīt no koka. Tāda sajūta. Laikam nepiedienīgi tā runāt.

-��� Tur nekā nepiedienīga nav, Tengo atteica. Es domā�ju, ka tas bija labi.

-���� Tengo, vai jūs �odien atbrauksiet?

-���� Domāju, ka jā. No pirmdienas vajadzēja atsākt strā�dāt privātskolā, ta�u tēva nāves gadījumā to varēs atlikt. Brauk�u ar agrāko ekspresi. Es varētu būt klāt pirms des�mitiem.

-���� Tas būtu labi. Visādas praktiskas lietas jākārto.

-���� Praktiskas lietas, Tengo sacīja. Vai man kaut kas konkrēti jāsagatavo?

-��� Tengo, vai jūs esat vienīgais Kavanas kunga tuvinieks?

-��� Tā laikam būs.

-��� Jā, pirmām kārtām paņemiet līdzi savu reģistrēto zī�mogu. Iespējams, to vajadzēs. Un vai jums ir zīmoga nospie�duma apliecināta kopija?

-��� Vajadzētu būt.

-��� Katram gadījumam paņemiet ari to. Neko citu laikam nevajadzēs. Tēva kungs pats jau par visu ir parūpējies.

-���� Par visu parūpējies?

-Jā, vēl tajā laikā, kad bija pie apziņas, viņ� deva sīkus norādījumus par visu naudu bērēm, kādās drēbēs viņu guldināt zārkā, ko darīt ar pī�ļiem. Viņ� bija ļoti rūpīgs cilvēks, lieti�ķs, tā varētu teikt.

-��� Tāds viņ� bija, Tengo atbildēja, ar pirkstiem berzē�dams deniņus.

-��� Mana de�ūra beigsies septiņos no rīta, tad es do�os uz mājām gulēt. Bet māsiņa Tamura un māsiņa Omura no rīta būs darbā, viņas tad visu sīki un smalki izskaidros.

Māsiņa Tamura bija pusmū�a medmāsa ar brillēm, bet māsiņa Omura nēsāja matos iespraustu pildspalvu.

-���� Liels paldies par rūpēm, Tengo sacīja.

-��� Nav par ko, Kumi Ada�i atteica. Tad, it kā attapusies, piebilda: Es izsaku savu līdzjūtību.

-���� Paldies, Tengo atbildēja.

Miegs vairs nenāca, tāpēc Tengo uzvārīja ūdeni, pagata�voja kafiju un izdzēra. Domas nedaudz sakārtojās. Sagribējās ēst, no ledusskapī atrastā viņ� pagatavoja sviestmaizi ar tomātiem un sieru un apēda. Nejuta nekādu gar�u, it kā ēstu tumsā. Pēc tam paņēma vilcienu sarakstu un apskatījās ekspre�u Tatejamas virzienā atie�anas laikus. Tikai pirms divām dienām, sestdien, atbraucis no kaķu pilsētas, un jau atkal tur jāatgrie�as. �oreiz laikam vajadzēs tur palikt vienu vai divas naktis.

Kad pulkstenis rādīja �etri, Tengo vannas istabā nomaz�gāja seju un noskuvās. Ar ķemmi mēģināja pieglaust nepa�klausīgos, sacēlu�os matus. Tomēr tas neizdevās.

Tēva nāve Tengo īpa�i nesatrieca. Viņ� bija pavadījis di�vas nedēļas pie bezsamaņā eso�ā tēva. Pa to laiku bija skaidri sapratis, ka tēvs pats ir pagriezies uz nāves pusi. Tas izklau�sījās dīvaini, ta�u izskatījās, ka tēvs pats bija tā izlēmis, izslēdzis slēdzi un ieslīdējis komas stāvoklī. Arī ārsti nebija noskaidroju�i �īs komas iemeslu. Ta�u Tengo gan to saprata. Tēvs bija nolēmis mirt. Vai arī zaudējis gribu dzīvot tālāk.

Aizņemoties Kumi Ada�i izteicienu "kā koka lapa" izdzēsis apziņas gaismu, aizvēris visu maņu durvis ciet un gaidīja gadalaiku maiņu.

No �ikuras stacijas viņ� brauca ar taksometru un pansio�nātā pie jūras ieradās pusvienpadsmitos. Bija tikpat rāma ziemas sākuma diena kā vakar, svētdienā. Siltie saules stari kā atlīdzinādami sildīja sauso zālienu. Iepriek� nemanīts trīskrāsains kaķis sildījās saulē, lēni un rūpīgi laizīdams ka�oku. Gaitenī viņu sagaidīja medmāsas Tamura un Omura. Abas klusi izteica viņam līdzjūtību. Tengo pateicās.

Tēva līķis bija novietots nelielā, neuzkrīto�ā istabā pansio�nāta nomaļā stūri. Māsiņa Tamura aizveda Tengo uz turieni. Tēvs bija noguldīts uz slimnieku pārvieto�anas ratiem, pār�segts ar baltu palagu. Istaba bija �etrkantaina, bez logiem, pie griestiem piekārtā lampa baltās sienas izgaismoja vēl baltākas. Uz plaukta, augstumā līdz viduklim, bija nolikta stikla vāze ar trim baltām krizantēmām. Puķes dro�i vien tur ienestas �odien. Pie sienas apaļ� pulkstenis. Noputējis, vecs pulkstenis. Ta�u rādīja pareizu laiku. Varbūt tam bija pienākums būt par liecinieku kaut kam. Nekādu citu mēbeļu vai rotājumu istabā nebija. Daudzi veci cilvēki tāpat bija te klusējot ienāku�i un klusējot no �ejienes aizgāju�i. Istaba bija lieti�ķa, bet tajā varēja jaust ari kaut kādu svarīgu vēsti.

Tēva seja bija tāda pati, kā viņam dzīvam esot. Pat tuvāk paskatoties, nelikās, ka viņ� būtu miris. Sejas krāsa bija dabiska, kāds laikam bija viņu ari rūpīgi noskuvis, jo zods un virslūpa bija gludi. �obrīd nebija redzama liela at�ķi�rība starp gulē�anu dziļā bezsamaņā un dzīvības zaudē�anu. Tikai sistēmu caurulītes un katetri bija pazudu�i. Bet pēc pāris dienām sāksies sair�anas process. Un tad parādīsies milzīga at�ķirība starp dzīvību un nāvi. Ta�u, protams, līdz tam brīdim līķis jau būs kremēts.

Atnāca ārsts, ar kuru Tengo jau iepriek� vairākkārt bija runājis, vispirms izteica līdzjūtību, tad izklāstīja ar tēva nāvi saistītos apstākļus. Lai ari viņ� runāja laipni un nesteidzīgi, viņa paskaidrojumi nozīmēja tikai vienu "nāves cēlonis nav zināms". Bija veikti da�ādi izmeklējumi, bet nekāda vaina tēvam netika atrasta. Glu�i pretēji, izmeklējumu rezul�tāti liecināju�i, ka tēvam bijusi laba veselība. Tā arī neviena diagnoze nebija noteikta. Viņ� bija iegrimis komā (iemesls tā ari netika noskaidrots), un ķermeņa funkcijas pakāpeniski, neatgriezeniski degradēju�ās. Un, kad �ajā degradācijā tiek pārkāpta noteikta robe�a, uzturēt dzīvību jau kļūst grūti, un tad tēvs neizbēgami bija pārcēlies miru�o valstībā. To bija viegli izstāstīt un viegli saprast, ta�u ārstam kā profesionā�lim bija paliku�i neatbildēti jautājumi. Viņ� nespēja noteikt vienu konkrētu nāves iemeslu. Vistuvākais izskaidrojums būtu vecuma nespēks, tomēr Tengo tēvam bija tikai pāri par se�desmit, �ādai diagnozei viņ� bija pārāk jauns.

-���� Es esmu atbildīgais ārsts, un man jāizraksta mir�anas apliecība, ārsts mulsdams sacīja. Domāju, ka varētu rakstīt "ilgsto�as komas izraisīta sirds mazspēja". Vai tas jums būtu pieņemami?

-�� Ta�u patiesībā tēva nāves cēlonis nav "ilgsto�as komas izraisīta sirds mazspēja"? Vai tā? Tengo vaicāja.

Ārsts izskatījās nedaudz apmulsis.

-��� Redziet, ar sirdi viņam līdz pēdējam brīdim nebija ne�kādu problēmu.

-���� Un arī nevienā citā orgānā nekādas vainas neatrada?

-��� Tā gan, ārsts negribīgi atzina.

-���� Ta�u mir�anas apliecībai nepiecie�ams skaidrs nāves cēlonis?

-��� Tā ir.

-��� Es no profesionālām lietām neko daudz nesaprotu, bet tagad ta�u viņa sirds ir apstājusies, vai ne?

-���� Protams. Sirds ir apstājusies.

-��� Tad jau tā ir sava veida sirds mazspēja.

Ārsts to apdomāja.

-��� Jā, ja funkcionējo�a sirds ir norma, tad �is stāvoklis patie�ām ir mazspēja. Jums taisnība.

-��� Tad tā ari, lūdzu, ierakstiet dokumentā. "Ilgsto�as komas izraisīta sirds mazspēja." Tas nav svarīgi. Nekādu iebil�dumu nebūs.

Ārsts izskatījās atvieglots. Viņ� sacīja, ka mir�anas aplie�cība bū�ot gatava apmēram pusstundas laikā. Ārsts aizgāja, palika tikai briļļainā māsiņa Tamura.

-��� Vai nevēlaties kādu brīdi palikt divatā ar tēvu? mā�siņa Tamura vaicāja Tengo. Acīmredzot viņai tas bija jā�vaicā tā bija noteikts, jautājums izklausījās ļoti lieti�ķs.

-��� Nē, tas nebūs vajadzīgs. Paldies, Tengo atteica. Palie�kot te divatā ar miru�o tēvu, viņiem nebūtu, par ko runāt. Nekā runājama nebija, vēl tēvam dzīvam esot, kur nu tagad pēk�ņi kaut kas radīsies.

-���� Tad dosimies kaut kur citur, parunāsim par to, kas nokārtojams. Jums nebūtu nekas pretī? māsiņa Tamura sacīja.

Māsiņa Tamura, pirms iziet no istabas, pagriezās pret Tengo tēva līķi un viegli salika kopā plaukstas. Tengo darīja tāpat. Tā cilvēki glu�i dabiski izrāda cieņu miru�ajam. Galu galā viņ� tikko paveicis personisku varoņdarbu. Un tad abi izgāja no mazās telpas bez logiem un devās uz ēdamzāli. Tur neviena nebija. Pa lielajiem logiem dārza pusē iespīdēja spo�a saules gaisma. Tengo, ienācis �ajā gaismā, atviegloti nopūtās. Te nebija ne miņas no miru�ajiem. �ī bija pasaule dzīvajiem. Kaut arī nedro�a un nepilnīga.

Māsiņa Tamura atnesa karstu grauzdētu zaļo tēju. Abi apsēdās pie galda viens otram pretī un klusēdami dzēra tēju.

-��� Vai paliksiet pa nakti? māsiņa Tamura ievaicājās.

-��� Jā, es domāju palikt, tikai vēl neesmu neko rezervējis.

-��� Ja vēlaties, varat palikt tajā istabā, kur uzturējās jūsu tēvs. To �obrīd neviens neizmanto. Ietaupīsiet maksu par viesnīcu. Ja jums nekas nav pretī.

-���� Nē, man nekas nav pretī, Tengo nedaudz izbrīnīts sacīja. Bet vai tā drīkst darīt?

-���� Nevienam nekas nav iebilstams. Ja tikai vēlaties, no mūsu puses viss ir kārtībā. Es vēlāk lik�u saklāt gultu.

-���� Nu tad, Tengo ķērās pie lietas, kas man tagad būtu jādara?

-��� Kad būsiet no ārsta saņēmis mir�anas apliecību, dodie�ties uz pilsētas valdi pēc kremē�anas atļaujas, pēc tam, lūdzu, nokārtojiet viņa vārda izslēg�anu no ģimenes reģistra. Tas ir vissvarīgākais. Pārējo pensijas lietas, konta īpa�nieka maiņu jūs izrunāsiet ar advokātu.

-���� Advokātu? Tengo izbrīnīts pārvaicāja.

-��� Kavanas kungs, tas ir jūsu tēvs, visu, kas darāms pēc viņa nāves, apsprieda ar advokātu. Bet advokāts jau nav nekas īpa�s. Mums te pansionātā ir daudz vecu ļau�u. Ir ari daudz rīcībnespējas gadījumu. Lai izvairītos no da�ādām problēmām, piemēram, tādām kā mantojuma sadalī�ana, mēs sadarbojamies ar vienu vietējo advokātu biroju. Viņi sastāda testamentus, ir kā liecinieki vajadzības gadījumā un tamlīdzīgi. Un pārāk dārgi neprasa.

-��� Tēvs atstāja testamentu?

-���� Par to, lūdzu, runājiet ar advokātu. Es par to nevaru neko teikt.

-���� Skaidrs. Vai es varētu tuvākajā laikā ar viņu tikties?

-��� Viņ� atbrauks �urp �odien trijos. Es ar viņu jau sazinā�jos. Vai būs labi? Varbūt izskatās, ka mēs visu pārāk steidzi�nām, bet jūs jau ari esat aizņemts cilvēks. Sāku visu rīkot uz savu galvu.

-���� Paldies jums. Tengo apbrīnoja to, cik viņa labi kār�toja lietas. Nezin kāpēc visām viņam zināmajām pusmū�a sievietēm tas labi padevās.

-���� Pirms tam gan noteikti aizbrauciet uz pilsētas valdi, nokārtojiet ģimenes reģistra lietas un saņemiet kremē�anas atļauju. Citādi nekur uz priek�u netikt, māsiņa Tamura sacīja.

-��� Jā, bet tad jau man jābrauc uz I�ikavu. Tēva reģistrs būs I�ikavā.

Māsiņa Tamura papurināja galvu.

-��� Pēc pārcel�anās jūsu tēvs pārreģistrēja juridisko adresi no I�ikavas uz �ejieni, �ikuru. Teica, ka tad, kad tas laiks pienāk�ot, bū�ot mazāk klapatu.

-���� Viņ� bija labi sagatavojies, Tengo apjucis noteica. Tatad tēvs jau uzreiz bija sapratis, ka �eit nomirs.

-��� Patie�ām, māsiņa piekrita. Tādi cilvēki te nav biju�i. Visi domā, ka uzturēsies �eit tikai kādu laiku. Bet nu ja� Viņa aprāvās un, neko neteikusi, salika abas rokas kopā, it kā nepateiktais būtu saprotams bez vārdiem. Lai kā arī būtu, uz I�ikavu jums nav jābrauc.

Tengo aizveda uz tēva kādreizējo istabu. To, kurā tēvs bija pavadījis pāris pēdējos mēne�us. Gultas veļa bija noņemta, palicis tikai svītrains matracis. Vienkār�a lampa uz galda, tuk�ajā skapī pieci drēbju pakaramie. Grāmatplauktā nebija nevienas grāmatas, arī visas pārējās mantas kaut kur aiz�nestas. Tengo nemaz nespēja atcerēties, kādas personiskās lietas tēvam te biju�as. Viņ� nolika somu uz grīdas un pār�laida skatienu istabai.

Istabā vēl varēja sajust medikamentu smar�u, gaisā saost slimnieka elpu. Tengo atvēra logu, lai ielaistu istabā svaigu gaisu. Saules izbalinātie aizkari vējā plīvoja kā svārki, meitenei draiskojoties. Tajos noskatoties, Tengo iedomājās, cik labi būtu, ja Aomame būtu �eit un klusēdama cie�i sa�ņemtu viņa roku.

Tengo ar autobusu aizbrauca uz �ikuras pilsētas valdi, pie lodziņa parādīja mir�anas apliecību, saņēma kremē�a�nas atļauju. Atļauts kremēt, kad pagāju�as divdesmit �etras stundas kop� nāves brī�a. Viņ� arī iesniedza pieteikumu miru�ā tēva svītro�anai no ģimenes reģistra. Saņēma izziņu par to. Tas viss prasīja laiku, tomēr procedūras bija īsas un vienkār�as. Nekādu iedziļinā�anos neprasīja. Glu�i tāpat kā pieteikt ma�īnas zādzību. Māsiņa Tamura visiem dokumen�tiem birojā izgatavoja trīs kopijas.

-��� Pustrijos, pirms tik�anās ar advokātu, �urp atbrauks cil�vēks no apbedī�anas biroja "Cerību stars", māsiņa Tamura sacīja. Atdodiet, lūdzu, viņam vienu kremē�anas atļaujas kopiju. Par visu pārējo viņ� parūpēsies. Tēva kungs visu bija izrunājis un visu izlēmis. Ari atlicinājis nepiecie�amos līdzekļus. Tāpēc jums nekas īpa�s nav jādara. Protams, ja vien jums nav iebildumu.

Tengo atteica, ka iebildumu viņam nav.

Tēvam tikpat kā nekādu personisko mantu nebija palicis. Vecas drēbes, pāris grāmatu, tas arī viss.

-���� Vai jūs gribētu paņemt kaut ko par piemiņu? Ir gan tikai radio ar modinātāju, vecs automātisks rokaspulkstenis un lasāmās brilles, māsiņa Tamura sacīja.

Tengo atteica, ka neko no tā nevēloties. Lai rīkojas ar mantām pēc saviem ieskatiem.

Tie�i pustrijos ieradās atbildīgais no apbedī�anas biroja. Viņ� bija ģērbies melnā uzvalkā un gāja klusiem soļiem. Kalsns vīrietis pāri par piecdesmit. Viņam bija gari pirksti, lielas acis, uz deguna melna, sausa kārpa. Izskatījās, ka viņ� daudz laika pavada ārā, jo bija vienmērīgi nosaulojies līdz pat ausu galiem. Nezin kāpēc, bet Tengo vēl nekad nebija gadījies redzēt resnus apbedī�anas biroju darbiniekus. �is vīrs izskaidroja Tengo visu par bēru rīko�anu. Runāja pie�klājīgi, lēni. It kā gribētu norādīt, ka �ādā situācijā jebkura steiga būtu lieka.

-Jūsu tēvs, vēl dzīvs būdams, pauda vēlē�anos, lai bēres būtu pēc iespējas vienkār�as. Lai viņu iezārko vienkār�ā, praktiskā zārkā un tajā arī kremē. Nevēlējās ne altāri, ne ceremoniju, ne sūtru lasī�anu, ne pēcnāves vārdu, ne puķes neko no tā visa. Un arī pats savu kapu nevēlējās. Deva norā�dījumus, lai viņa mirstīgās atliekas apglabā tuvējā kopējā kapā. Tāpēc, gadījumā ja dēla kungam būtu kas iebilstams� Un viņ� lūdzo�i ieskatījās Tengo acīs.

-��� Ja tēvs tā vēlējās, tad man pret to nekādu iebildumu nav, Tengo atbildēja, nenovēr�ot skatienu.

Darbinieks pamāja un nolaida acis.

-��� Tādā gadījumā �odien būs vāķē�anas nakts, novietosim miru�o pa nakti pie mums. Tāpēc tagad nelaiķi vajadzēs pārvest. Un rīt vienos tuvējā krematorijā notiks kremē�ana. Vai tā būs labi?

-���� Man nekādu iebildumu nav.

-��� Vai dēla kungs arī būs klāt kremē�anā?

-���� Es bū�u tur klāt, Tengo atbildēja.

-��� Ir arī cilvēki, kas negrib tur piedalīties, tā ir briva izvēle.

-���� Es bū�u, Tengo sacīja.

-����� Labi, darbinieks noteica acīmredzami atvieglots. Un tad vēl viena lieta. Es jau to jūsu tēva kungam, viņam vēl dzīvam esot, rādiju, saturs ir tāds pats. Vai jūs, lūdzu, varētu to apstiprināt?

Darbinieks ar garajiem, kukaiņa kājām līdzīgajiem pirk�stiem izņēma no dokumentu mapes izmaksu tāmi un pasnie�dza to Tengo. Kaut arī Tengo neko nezināja par bērēm, tomēr tik daudz saprata, ka �īs ir no lētā gala. Viņam, protams, iebildumu nebija. Aizņēmās pildspalvu un parakstīja doku�mentu.

īsi pirms trijiem ieradās advokāts. Viņ� Tengo klātbūtnē brīdi apspriedās ar apbedī�anas biroja darbinieku. Divu pro�fesionāļu saruna īsiem teikumiem. Tengo tā ari īsti nesa�prata, par ko abi sprieda. Viņi bija pazīstami. Maza pilsētiņa. Te noteikti visi cits citu pazīst.

Netālu no telpas, kurā bija novietots nelaiķis, bija neuz�krīto�as durvis, un sēru nama furgons piebrauca pie tām. Visi automa�īnas logi, izņemot �ofera, bija melni. Uz melnās automa�īnas nebija ne uzrakstu, ne zīmju. Tievais darbi�nieks, palūdzis palīgā sirmo �oferi, pārcēla Tengo tēvu nestu�vēs uz ritentiņiem un aizstūma uz ma�īnu. Tajā bija iekārtoti īpa�i augsti griesti un sliedītes, lai varētu viegli iestumt iek�ā nestuves. Aizmugurējās durvis ar lieti�ķu klik�ķi aizvērās, sēru nama darbinieks pagriezās pret Tengo un paklanījās, tad furgons aizbrauca. Tengo, advokāts, māsiņas Tamura un Omura, pagriezu�ies uz ma�īnas pusi, salika kopā plauks�tas.

Advokāts un Tengo iekārtojās sarunai ēdamzāles stūrī. Advokātam bija pāri par �etrdesmit, pretstatā sēru nama darbiniekam viņ� bija tukls. Zoda tikpat kā nebija. Kaut arī bija ziema, pieri klāja sviedri. Vasarā viņ� laikam briesmīgi svīst. Pelēkais vilnas uzvalks oda pēc naftalīna. �aura piere, virs tās melni, ļoti kupli mati. Tuklais augums un kuplie mati kaut kā nesaderēja kopā. Smagi, pietūku�i plakstiņi, �auras acis, bet tās draudzīgi mirdzēja.

Jūsu tēvs ir atstājis testamentu. Es saku "testaments", ta�u nekas nopietns tas nav. Ne tuvu tam, par ko raksta detektīvromānos, advokāts teica un noklepojās. Drīzāk vienkār�i norādījumi. Es jums īsumā izskaidro�u tā saturu. Testamentā pirmām kārtām ir norādījumi par bērēm. Cik noprotu, sēru nama darbinieks jums jau to tikko izskaid�roja, vai ne?

-��� Jā, man viss ir izskaidrots. Vienkār�as bēres.

-��� Ļoti labi, advokāts sacīja. Tāda bija jūsu tēva vēlē��anās. Lai viss būtu pēc iespējas vienkār�āk. Bēru izmaksas tiks segtas no īpa�a rezerves fonda, ko viņ� bija atlicinājis. Arī ārstē�anas un citi izdevumi tiks apmaksāti no dro�ības depozīta, kas tika izveidots, kad viņ� pārcēlās uz �ejieni. Tengo kungam nekādi finansiāli pienākumi nav jāuzņe�mas.

-���� Viņ� negribēja nevienam palikt parādā, vai ne?

-���� Tie�i tā. Par visu jau iepriek� ir samaksāts. Tad vēl �ikuras pasta nodaļā viņam bija krājkonts. Tas pāriet jums, Tengo, kā dēlam. Jums vajadzēs nokārtot pārrakstī�anu uz sava vārda. Vajadzēs izziņu, ka tēvs svītrots no ģimenes reģistra, un jūsu reģistra izziņu un zīmoga apliecinājumu. Jums jādodas tie�i uz �ikuras pasta nodaļu un jāparaksta visi nepiecie�amie dokumenti. Tas prasīs laiku. Kā zināms, Japānas bankas un pasts ir īpa�i birokrātiski.

Advokāts izņēma no uzvalka kabatlakatiņu un noslaucīja sviedrus no pieres.

-��� Par mantojumu tas būtu viss, kas man jums stāstāms. Ir tikai konts pasta nodaļā, jūsu tēvam nebija ne dzīvības apdro�inā�anas, ne akciju, ne nekustamā īpa�uma, ne dārg�lietu, ne antikvāru priek�metu, nekā. Viss ļoti vienkār�i un bez liekām rūpēm.

Tengo klusēdams pamāja. Tēvam tik tipiski. Bet viņam negribējās pārņemt tēva depozīta kontu, tas viņu nomāca. Viņ� jutās tā, it kā būtu apsegts ar smagām, mitrām segām. Ja spētu, viņ� no tā atteiktos. Ta�u nevarēja to teikt �im tuklajam, draudzīgajam advokātam ar kuplajiem matiem.

-��� Tāpat arī jūsu tēvs man uzticēja vienu aploksni. Esmu to paņēmis līdzi un gribētu jums tagad atdot.

Liela, brūna aploksne, aizlīmēta ar līmlenti. To advokāts izņēma no melnā portfeļa un nolika uz galda.

-��� Es satikos ar Kavanas kungu drīz pēc viņa pārcel�anās uz �ejieni. Viņ� man to uzticēja. Tolaik viņ� vēl bija pie apzi�ņas. Protams, laiku pa laikam kaut ko sajauca, tomēr varēja patstāvīgi dzīvot. Viņ� man lūdza, lai pēc viņa nāves es �o aploksni nododu viņa likumīgajam mantiniekam.

-��� Likumīgajam mantiniekam? Tengo, nedaudz izbrīnīts, noteica.

-���� Jā, likumīgajam mantiniekam. Kur� tie�i tas būtu, to jūsu tēvs nekad nepateica. Ta�u, konkrēti runājot, neviena cita likumīgā mantinieka, izņemot jūs, Tengo kungs, ta�u nav?

-���� Cik man zināms ne.

-���� Tādā gadījumā ņemiet. Advokāts norādīja uz ap�loksni. Es to nododu jums. Lūdzu, parakstieties par saņem��anu.

Tengo parakstīja dokumentu. Uz galda noliktā aploksne bija pārāk bezpersoniska un lieti�ķa. Ne virspusē, ne aiz�mugurē uz tās nekas nebija uzrakstīts.

-��� Es gribētu jums kaut ko pavaicāt, Tengo sacīja advo�kātam. Vai tēvs kādreiz minēja vārdu Tengo Kavana, kaut vienu reizi? Vai varbūt viņ� pieminēja dēlu?

Advokāts, to apdomādams, vēlreiz izņēma kabatlakatiņu un noslaucīja pieri. Tad viegli papurināja galvu.

-���� Nē. Kavanas kungs parasti lietoja apzīmējumu likumī�gais mantinieks. Neko citu, ne reizi. Atceros, ka toreiz man tas likās savādi.

Tengo klusēja.

Mazliet noraizējies, advokāts ierunājās:

-��� Ta�u, izņemot jūs, Tengo kungs, neviena cita likumīgā mantinieka nav. Kavanas kungs to ļoti labi zināja. Viņ� tikai sarunās nepieminēja jūsu vārdu. Vai jūs kaut kas uztrauc?

-��� Nē, mani nekas īpa�i neuztrauc, Tengo sacīja. Tēvs aizvien bijis mazliet dīvains.

Advokāts nomierinājies viegli pamāja ar galvu. Tad pa�sniedza Tengo izdrukātu jauno ģimenes reģistru.

-��� Pie �ādām saslim�anām, lai izvairītos no liekiem juridis�kiem sare�ģījumiem, es, piedodiet, vēlreiz pārbaudīju jūsu ģimenes reģistru. Saskaņā ar datiem Tengo kungs ir Kavanas kunga vienīgais dēls. Mātes kundze mirusi gadu pēc jūsu piedzim�anas. Tēvs otrreiz neapprecējās. Uzaudzināja jūs viens pats. No tēva puses gan abi vecāki, gan brāļi ir miru�i. Tengo kungs tik tie�ām ir Kavanas kunga vienīgais likumīgais mantinieks.

Tad advokāts piecēlās, izteica līdzjūtību un devās prom. Tengo palika tur sē�am viens un noskatījās uz galda nolik�tajā aploksnē. Tēvs tik tie�ām bija viņa tēvs, asins saitēm saistīts, māte tik tie�ām mirusi. Advokāts tā teica. Vistica�māk, tā tie�ām ir taisnība. Ta�u likās jo vairāk atklājas patiesība, jo tālāk atkāpjas realitāte. Kāpēc gan tā?

Tengo atgriezās tēva istabā, apsēdās pie galda un centās dabūt vaļā aizlīmēto aploksni. Varbūt tajā iek�ā ir noslē�pumu atslēga. Ta�u darbs nebija no vieglajiem. Ar nagiem vien līmlenti nost dabūt nevarēja. Vajadzēja �ķēres vai papīrnazi, bet istabā neko tādu nemanīja. Beigu beigās aploksni izdevās dabūt vaļā, bet tajā iek�ā bija vēl pāris citu aplok�ņu, arī tās visas kārtīgi aizlīmētas tipiski tēvam.

Vienā no aploksnēm bija nauda piecsimttūksto� jenu. Tie�i piecdesmit jaunas desmittūksto� jenu banknotes, rūpīgi ietītas plānā papīrā. Klāt pielikta zīmīte "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Tēva rokraksts neap�aubāmi. Sīkas, rūpīgi uzvilktas rakstu zīmes. Gadījumam, ja radu��ies kādi neparedzēti izdevumi. Tēvs bija paredzējis, ka viņa "likumīgajam mantiniekam" varētu nepietikt līdzekļu.

Biezākajā aploksnē bija veci avī�u izgriezumi un da�ādi diplomi. Tie visi bija saistīti ar Tengo. Pamatskolas laika diploms par izciliem sasniegumiem matemātikas konkursā. Vietējā avīzē publicēts raksts par to. Fotogrāfija, kurā viņ� redzams ar balvu. Mākslas darbam līdzīgs atzinības raksts par teicamām sekmēm. Vislabākie rezultāti visos priek�me�tos. Un tad vēl citi viņa brīnumbērna statusa apliecinājumi. Fotogrāfija no vidusskolas laika d�udo sacensībām. Tengo, plati smaidīdams, tur rokās otrās vietas ieguvēja karogu. Tas Tengo ārkārtīgi pārsteidza. Pensionējies no NHK, tēvs aizgāja no dienesta dzīvokļa, kurā bija dzīvojis, un pārcēlās uz īres dzīvokli turpat I�ikavā, līdz beidzot nonāca pansio�nātā �ikurā. Tik bie�i vienam pa�am pārvācoties, nekādu personisko mantu viņam nebija palicis. Turklāt tēva un dēla attiecības jau gadiem ilgi bija vēsas un fragmentāras. Tomēr tēvs bija rūpīgi saglabājis un visur ņēmis sev līdzi visas piemiņas lietas no Tengo "brīnumbērna" laikiem.

Vēl vienā aploksnē bija da�ādi dokumenti par laiku, ko tēvs bija nostrādājis par NHK abonentmaksas iekasētāju. Pāris vienkār�u sertifikātu par gadu, kad viņ� bija guvis vislabākos panākumus. Fotogrāfija, kurā viņ� darbavietas ekskursijas laikā redzams kopā ar kolēģiem. Vecs personas dokuments. Apliecinājuma dokumenti par iemaksām pen�siju fondā un par apdro�inā�anu. Pāris kompensāciju izmak�su, nesaprotami, par ko tās maksātas. Dokumenti saistībā ar pensijas izmaksu� Tēvs bija nostrādājis NHK vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet tik maz no tā bija palicis. Salīdzinājumā ar Tengo sasniegumiem pamatskolas laikā gandrīz nekā. Varbūt sabiedrībai varētu likties, ka tēva dzīve patie�ām bijusi gandrīz nenozīmīga, bet Tengo gan tā ne�ķita. Tēvs bija atstājis smagu ēnu Tengo dvēselē. Un vēl krājgrāmatiņu pasta bankā.

Par tēva dzīvi pirms darba NHK �ajā aploksnē nebija nekā. Glu�i tā, it kā viņa dzīve būtu sākusies tikai līdz ar iestā�anos darbā NHK.

Pēdējo Tengo atvēra plānu aploksni, kurā bija tikai viena melnbalta fotogrāfija. Tikai. Nekā cita tajā nebija. Veca foto�grāfija, tā nebija izbalojusi, tomēr �ķita it kā pārklāta ar plānu plēvīti, it kā izmirku�i ūdenī. Vecāki kopā ar bērnu. Tēvs un māte, un bērniņ�. Cik varēja spriest jaunāks par gadu. Māte, ģērbusies kimono, gādīgi saņēmusi bērniņu. Viņai aiz muguras redzami tempļa ieejas vārti. Sprie�ot pēc apģērba, bija ziema. Ja reiz viņi bija atnāku�i uz templi, varēja būt Jaungads. Māte bija piemiegusi acis, it kā saules ap�ilbināta, un smaidīja. Tēvam mugurā bija tum�s mētelis, izskatījās, ka tas viņam par lielu, pierē divas dziļas grumbas. Tās it kā pauda, ka tik lēti nevajag ticēt visam, ko redz. Mazu�lis izskatījās apmulsis no pasaules pla�uma un aukstuma.

Jaunais vīrietis noteikti bija Tengo tēvs. Seja vēl bija jau�na, tomēr saviem gadiem viņ� �ķita pārsteidzo�i nobriedis, kalsns, iekritu�ām acīm. Nomaļa ciema nabadzīga zemnieka seja. Spītīgs un skeptisks. Mati viņam bija īsi apcirpti, mugura drusku uzkumpusi. Tas nevarēja būt neviens cits kā tēvs. Un mazulis tātad bija Tengo, un sieviete, kas mazuli turēja, Tengo māte. Māte bija nedaudz garāka par tēvu, staltu stāju. Izskatījās, ka tēvam ir pāri par trīsdesmit, mātei ap divdesmit.

�o fotogrāfiju viņ�, protams, redzēja pirmo reizi. Tengo nekad nebija redzējis neko ģimenes fotogrāfijai līdzīgu. Nekad nebija redzējis savas bērnības fotogrāfijas. Tēvs bija paskaidrojis, ka viņi esot biju�i nabadzīgi un nav varēju�i atļauties fotoaparātu un nekādas ģimenes fotogrāfijas nav izdevies uzņemt. Tengo to pieņēma. Ta�u tie izrādījās meli. Fotogrāfija bija uzņemta un bija saglabājusies. Un, kaut ari viņi nebija grezni ģērbu�ies, tomēr nebija ari kauns rādīties cilvēkos. Neizskatījās, ka viņi būtu dzīvoju�i tik trūcīgi, ka nevarētu atļauties nopirkt fotoaparātu. Fotogrāfija bija uzņemta diezgan drīz pēc Tengo piedzim�anas, tātad laikā starp 1954. un 1955. gadu. Viņ� apgrieza fotogrāfiju otrādi, ta�u ne datums, ne vieta uz tās nebija uzrakstīti.

Tengo rūpīgi izpētīja sievietes, iespējams savas mātes seju. Fotogrāfijā redzamā seja bija maza, turklāt vēl nedaudz izplūdusi. Ja pie rokas būtu lupa, varbūt izdotos saskatīt ko vairāk. Apaļajā sejā mazs deguntiņ�, pilnīgas lūpas. Viņu nevarētu nosaukt par skaistuli, ta�u seja bija glīta un pie�mīlīga. Vismaz salīdzinājumā ar tēva lauķa seju viņa izska�tījās izsmalcinātāka un gudrāka. Tengo par to nopriecājās. Mati bija skaisti uzsprausti, seja mirdzo�a. Iespējams, viņa jutās nedaudz saspringta fotoobjektīva priek�ā. Viņa bija ģērbusies kimono, tāpēc auguma aprises nevarēja saskatīt.

Vismaz tiktāl, cik varēja spriest pēc fotogrāfijas, abi nebija saskanīgs pāris. Ari gadu starpība bija acīm redzama. Lai ari Tengo mēģināja iztēloties, kur viņi varēja būt sasta�pu�ies, saskatīju�ies kā vīrietis un sieviete, kā apprecēju�ies un tiku�i pie bērna, tomēr nekas neiznāca. �ī fotogrāfija nekādas izjūtas neradīja. Tātad viņus abus kopā saveda kaut kādi citi apstākļi, nevis emocionāla pieķer�anās. Nē, iespē�jams, ka nekādu īpa�u apstākļu nemaz nebija. Cilvēku dzīve, pavisam vienkār�i, nav nekas vairāk kā netaisnīgu, reizēm skarbu notikumu virknes rezultāts.

Pēc tam Tengo sāka pētīt, vai �ī sieviete ir tā pati, kas parādījās viņa vīzijā vai bērnības atmiņu ainā. Ta�u saprata, ka patiesībā viņas seju nemaz neatceras. Tā sieviete, novil�kusi blūzi, nolaidusi krekla lencīti, ļāva sve�am vīrietim sūkāt savu krūti. Un elpoja tik dziļi, glu�i vai elsoja, it kā viņai trūktu elpas. Neko vairāk viņ� neatcerējās. Kāds sve�s vīrietis sūkāja mātes krūti. Kāds cits bija nozadzis �īs viņam vienīgajam domātās krūtis. Bērns to noteikti uztvēra kā nopietnus draudus. Sejai acis pat nepievērsās.

Tengo ielika fotogrāfiju atpakaļ aploksnē un domāja par tās nozīmi. Tēvs līdz pat savai nāvei bija rūpīgi glabājis �o vienu fotogrāfiju. Tātad māte viņam joprojām bija dārga. Ap to laiku, kad Tengo sāka apzināties pasauli, māte nomira no slimības, un saskaņā ar advokāta teikto Tengo ir �īs miru�ās mātes un tēva, NHK abonentmaksas iekasētāja, vienīgais dēls. Tie ir ģimenes reģistrā ierakstītie fakti. Ta�u �is oficiā�lais dokuments nebija garantija, ka �is vīrietis tie�ām bijis Tengo bioloģiskais tēvs.

-���� Man nav dēla, pirms ieslīg�anas komā tēvs teica.

-���� Kas tad es esmu? Tengo viņam vaicāja.

-��� Tu neesi nekas, tēvs skaidri, iebildumus nepieļaujot, atbildēja.

Tengo, to dzirdot, pēc toņa, kā �ie vārdi izskanēja, nolēma: tas apliecina, ka viņi nav saistīti asins saitēm. Un viņ� ticēja, ka beidzot atbrīvojies no smagām va�ām. Ta�u, laikam ejot, viņ� vairs nebija tik pārliecināts, ka tēvs runājis patiesību.

-���� Es neesmu nekas, Tengo noteica.

Tad iedomājās, ka �ajā vecajā fotogrāfijā mātes sejā va�rēja samanīt kaut kādu līdzību ar viņa gados vecāko drau�dzeni. Kjoko Jasuda, tā viņu sauca. Lai nomierinātos, Tengo stipri piespieda pirkstu pie pieres. Tad vēlreiz izņēma foto�grāfiju no aploksnes un to aplūkoja. Mazs deguntiņ�, pil�nīgas lūpas, nedaudz izvirzīts zods. Matu sakārtojums bija citāds, tomēr sejas vaibsti patie�ām bija līdzīgi Kjoko Jasudas sejai. Bet ko tas īsti nozīmē?

Un kāpēc tēvs bija nolēmis, ka pēc viņa nāves fotogrāfija jānodod Tengo? Dzīves laikā viņ� itin neko neatklāja Tengo par māti. Pat to ne, ka ir �āda ģimenes fotogrāfija. Līdz pat beigām neko nebija paskaidrojis, tikai nodeva Tengo �o veco, izbaloju�o fotogrāfiju. Kāpēc? Lai dēlu izglābtu vai lai radītu viņā vēl lielāku sajukumu?

Tengo skaidri saprata tikai vienu: tēvam nebija nolūka �o patiesību Tengo izskaidrot ne tad, kad viņ� bija dzīvs, ne arī tagad pēc nāves. Re, te būs viena fotogrāfija, neko citu es tev nedo�u. Tālāk spried pats, to laikam tēvs viņam bija pateicis.

Tengo apgūlās uz muguras uz kailā matra�a un vērās griestos. Balti krāsoti saplāk�ņa griesti. Nebija ne koka gadu gredzenu, ne mezgliņu, tikai da�as salaiduma vietas. �o ainu tēvs pāris pēdējo mēne�u laikā bija vērojis ar dziļi iegrimu�a�jām acīm. Vai varbūt neredzēja neko. Ta�u viņa redzeslaukā tā bija. Vienalga, vai viņ� to redzēja vai neredzēja.

Tengo aizvēra acis un iedomājās, ka pats lēni virzās uz nāves pusi. Ta�u veselīgam trīsdesmit gadus vecam vīrietim nāve bija kaut kas viņpus iztēles robe�ām. Un tā viņ�, klusi elpodams, vēroja, kā rieto�ās saules stari met ēnas uz sie�nām. Centās ne par ko nedomāt. Tengo nemaz nebija grūti ne par ko nedomāt. Viņ� jutās pārāk noguris, lai kaut pie�ķertos pie kādas domas. Gribējās pasnaust, ta�u nogurums laikam neļāva aizmigt.

Pirms se�iem pēk�ņi atnāca māsiņa Omura un teica, ka ēdamzālē esot gatava maltīte. Tengo ēst nemaz negribējās, bet garā, miesās kuplā māsiņa nepiekāpās. Teica, lai apēdot kaut vai kādu nieku, nevarot tā staigāt ar tuk�u vēderu. Tas izklausījās gandrīz kā pavēle. Ta�u viņa bija profesio�nāle un mācēja pateikt cilvēkiem, kā rūpēties par savu ķer�meni. Turklāt viņ� arī neprata atteikt par sevi vecākai sie�vietei.

Viņi nokāpa pa kāpnēm un devās uz ēdamzāli, tur viņus gaidīja māsiņa Kumi Ada�i. Māsiņu Tamuru nemanīja. Tengo apsēdās ar viņām pie viena galda. Tengo apēda salātus un vārītus dārzeņus, tad miso zupu ar gliemenēm un lokiem. Iedzēra grauzdēto zaļo tēju.

-��� Kad būs kremē�ana? Kumi Ada�i vaicāja Tengo.

-��� Rīt vienos dienā, Tengo atbildēja. Pēc tam laikam uzreiz brauk�u atpakaļ uz Tokiju. Darbs.

-���� Vai bez jums, Tengo, vēl kāds būs klāt kremē�anā?

-��� Nē, domāju, ka neviena cita nebūs. Tikai es viens pats.

-���� Vai es arī drīkstu piedalīties? Kumi Ada�i jautāja.

-���� Mana tēva kremē�anā? Tengo pārsteigts teica.

-��� Jā. Patiesību sakot, man jūsu tēvs tīri labi patika.

Tengo nevil�us nolika irbulī�us un ieskatījās Kumi Ada�i

sejā. Vai viņa patie�ām runā par viņa tēvu?

-���� Piemēram, kas jums viņā patika? Tengo jautāja.

-��� Bija godīgs, neko lieku nerunāja, viņa atbildēja. Un viņ� bija līdzīgs manam miru�ajam tēvam.

-���� Hm, Tengo novilka.

-���� Mans tēvs bija zvejnieks. Nomira pirms pieciem ga�diem.

-��� Vai viņ� gāja bojā jūrā?

-���� Nē. Viņam bija plau�u vēzis. Pārāk daudz pīpēja. Ne�zinu, kāpēc, bet visi zvejnieki pārāk daudz pīpē. Liekas, ka no viņiem mutuļiem vien veļas ārā dūmi.

Tengo to apdomāja.

-���� Būtu bijis labāk, ja mans tēvs būtu zvejnieks.

-���� Kāpēc jūs tā domājat?

-��� Jā, kāpēc, Tengo noteica. Man tas vienkār�i pēk�ņi ienāca prātā. Tas būtu bijis labāk nekā ievākt NHK abonentmaksu.

-��� Ja Tengo kunga tēvs būtu bijis zvejnieks, jums būtu bijis vieglāk viņu pieņemt?

-���� Nu, vismaz daudz kas būtu bijis vienkār�āk.

Tengo iztēlojās, kā bērnībā agri no rīta dodas tēvam līdzi zvejā. Sejā sitas Klusā okeāna asais vēj� un viļņu �ļakatas.

Monotoni puk�ķ laivas motors. Dvako sasmaku�ie zvejas tīkli. Bīstams darbs. Viena kļūda var izrādīties liktenīga. Ta�u salīdzinājumā ar I�ikavas pilsētas apstaigā�anu, ievācot NHK abonentmaksu, �āda dzīve �ķita dabiskāka un piepildītāka.

-���� Bet abonentmaksas iekasē�ana ir ļoti smags darbs, ierunājās māsiņa Omura, ēzdama sojas mērcē ceptu zivi.

-���� Laikam, Tengo noteica. Viņam pa�am �is darbs no�teikti nebūtu pa spēkam.

-���� Bet tēva kungam darbā bija izcili panākumi, Kumi Ada�i sacīja.

-��� Jā, diezgan izcili, Tengo atbildēja.

-���� Viņ� man rādīja savus apbalvojumus, Kumi Ada�i turpināja.

-��� Nu kā tā var! Māsiņa Omura pēk�ņi nolika irbulī�us. Es pavisam aizmirsu. Kā es varēju aizmirst tik svarīgu lietu! Es tūlīt, mirkli pagaidiet mani. Man noteikti Tengo kungam kaut kas jāatdod.

Māsiņa Omura ar kabatlakatiņu noslaucīja muti, piecēlās, pameta neapēsto ēdienu un izsteidzās no ēdamzāles.

-���� Laikam kaut kas svarīgs? Kumi Ada�i, galvu grozī�dama, teica.

Tengo nebija ne jausmas.

Gaidot māsiņas Omuras atgrie�anos, Tengo apzinigi ēda salātus. Ēdamzālē vakariņoja tikai da�i cilvēki. Pie viena galdiņa sēdēja vecu cilvēku trijotne, viņi savā starpā nesa�runājās. Pie cita galdiņa kāds baltā virssvārcī ģērbies vīrs ar iesirmiem matiem ieturēja maltīti vienatnē, lasot priek�ā izklāto vakara avīzi.

Drīz vien māsiņa Omura atgriezās ar universālveikala maisiņu rokā. Viņa no tā izņēma salocītas drānas.

-��� Apmēram pirms gada, kad Kavanas kungs vēl bija pie pilnas apziņas, viņ� man tās iedeva, augumā ra�enā māsiņa Omura sacīja. Gribēja, lai zārkā viņu gulda �ajās drēbēs. Tāpēc es atdevu tās iztīrīt, saliku iek�ā naftalīnu un noglabāju.

Apģērbs nepārprotami bija NHK abonentmaksas iekasē�tāja uniforma. Formas bik�u vīles bija rūpīgi iegludinātas, bikses smar�oja pēc naftalīna. Tengo uz bridi zaudēja valodu.

-���� Kavanas kungs man teica, ka vēloties, lai viņu kremē �ajās drānās, māsiņa Omura sacīja. Tad drēbes atkal glīti salocīja un ielika atpakaļ maisiņā. Tāpēc tagad tās atdo�u jums, Tengo kungs. Rīt aiznesiet uz apbedī�anas biroju, lai viņu tajās ieģērbj.

-��� Bet vai tā būs labi? Drēbes bija tikai iedotas lieto�anā. Aizejot pensijā, viņam vajadzēja tās atdot, Tengo vilcinā�damies noteica.

-���� Neliecieties par to ne zinis, Kumi Ada�i sacīja. Ja mēs klusēsim, neviens to neuzzinās. Un NHK jau nu mierīgi iztiks bez vecas, nonēsātas uniformas.

Māsiņa Omura viņai piekrita.

-��� Kavanas kungs vairāk nekā trīsdesmit gadus nostrādāja NHK, no rīta līdz vakaram pildīdams normu. Nemaz tik viegli tas nebija. Kam to uniformu vajag? Tas nav nekas slikts.

-���� Man arī vēl kaut kur glabājas skolas forma, Kumi Ada�i sacīja.

-��� NHK abonentmaksas iekasētāja uniforma un skolas for�ma nav glu�i viens un tas pats, Tengo iesāka, bet neviens viņā neklausījās.

-�� Jā, man ari vēl skolas forma ir saglabājusies, māsiņa Omura noteica.

-���� Kuru ik pa laikam uzvelc vīram par prieku un baltās zeķes arī? Kumi Ada�i pavilka viņu uz zoba.

-���� Hm, varbūt tie�ām, māsiņa Omura, zodu plaukstā atbalstījusi, sacīja, varbūt tas viņu uzbudinātu.

-���� Lai tur kā, Kumi Ada�i pēk�ņi pārtrauca runas par skolas formām un pagriezās pret Tengo, Kavanas kungs vēlējās, lai viņu apglabā NHK uniformā. Tik daudz ta�u mes varam izdarīt, vai ne?

Tengo atgriezās istabā, nesdams maisiņā uniformu ar NHK nozīmīti. Kumi Ada�i nāca viņam līdzi, lai saklātu gultu. Uzklāja jaunus, vēl pēc stērķeles smar�ojo�us palagus, jaunu segu, nolika jaunus spilvenus. Kad tas bija padarīts, gulta, kur kādreiz bija gulējis tēvs, �ķita pavisam citāda. Tengo pilnīgi neloģiski domāja par Kumi Ada�i bagātīgo, kuplo kaunuma apmatojumu.

-���� Pēdējā laikā jūsu tēvs bija komā, Kumi Ada�i ierunā�jās, ar roku izlīdzinādama palagus, bet tā nebija, ka viņ� būtu pilnīgi bez apziņas.

-���� Kāpēc tu tā domā? Tengo vaicāja.

-��� Nu tā, reizēm izskatījās, ka jūsu tēvs sūta kādas ziņas.

Tengo stāvēja pie loga un vērās ārā, bet tagad pagriezās

un paskatījās uz Kumi Ada�i.

-���� Ziņas?

-��� Jā, viņ� bie�i klauvēja pa gultas malu. Roka nokarājās gar gultas malu, un viņ� klaudzināja, it kā sūtot Morzes ābeces signālus. Tuk, tuk. Lūk, tā.

Kumi Ada�i, to atdarinot, paklauvēja pa gultas malu.

-���� Vai tad tas neizklausās tā, it kā sūtītu signālus?

-���� Es domāju, ka tie nebija signāli.

-���� Kas tad?

-��� Klauvē�ana pie durvīm, Tengo sausi atbildēja. Klau�vē�ana pie kāda nama durvīm.

-��� Jā, varbūt tie�ām, ja jūs tā sakāt. Tie�ām izklausījās pēc klauvē�anas. Kumi Ada�i cie�i samiedza acis. Tad jau iznāk, ka Kavanas kungs, pat bezsamaņā būdams, aizvien vēl turpināja ievākt abonentmaksu.

-���� Varbūt, Tengo atteica. Kaut kur savā prātā.

-���� Kā tas kareivis senajā stāstā, kas pat miris neizlai� tauri no rokām?

Tengo, nezinādams, ko atbildēt, klusēja.

-��� Jūsu tēvam laikam ļoti patika viņa darbs. Staigāt un ievākt NHK abonentmaksu.

-���� Patikai vai nepatikai tur nebija nekādas nozīmes, Tengo sacīja.

-���� Kam tad bija?

-���� Tas tēvam padevās vislabāk.

-���� Hm. Ak tad tā, Kumi Ada�i noteica. Tad bridi apdo�mājās. Bet tāds dzīvesveids varbūt bija vispareizākais ri�sinājums.

-���� Var jau būt, Tengo, raudzīdamies uz prie�u rindu, sacīja. Patie�ām, var jau būt, ka tā.

-���� Un kā tad ar jums? māsiņa turpināja. Tengo, kas jums padodas vislabāk?

-���� Nezinu, Tengo, skatīdamies Kumi Ada�i tie�i acīs, teica. Tik tie�ām nezinu.

Svētdienas novakarē piecas minūtes pāri se�iem Tengo parā�dījās dzīvokļu nama durvis. Iznācis ārā, apstājās, pārlaida skatienu apkārtnei, it kā kaut ko meklēdams. No labās puses uz kreiso, tad no kreisās puses uz labo. Paskatījās debesis, pameta skatienu uz zemi. Ta�u �ķita, ka neko neparastu nepamanīja. Tad ātri izgāja uz ielas. U�ikava to visu novēroja pa aizkaru spraugu.

�oreiz U�ikava nedevās viņam pa pēdām. Tengo nekādu mantu līdzi nebija. Lielās rokas iebāzis plato bik�u kabatās. Mugurā d�emperis ar augstu apkakli un novalkāta olīvzaļa velveta �akete. Mati izspūru�i. �aketes kabatā iestūķēta bro��ēta grāmata. Laikam nodomājis aiziet kaut kur tuvumā paēst. Lai iet, kur grib.

Pirmdien Tengo jāvada vairākas nodarbības. Jā, Kavanas kunga nodarbības, sākot ar nākamo nedēļu, notik�ot pēc saraksta, tā bija paskaidrojusi skolas darbiniece. Lieliski. Sākot no rītdienas, Tengo atgriezīsies ierastajā dzīves ritmā. Sprie�ot pēc viņa rakstura, �ovakar nekur tālu nedosies (ja U�ikava būtu viņam sekojis, tad noskaidrotu, ka Tengo devās satikties ar Komacu bārā Jocujā).

Astoņos U�ikava uzvilka lāsumaino mēteli, aptina ap kaklu �alli, uzlika galvā adīto cepuri un, pārlaidis skatienu apkārtnei, steig�us devās prom no dzīvokļa. Ap to laiku Tengo vēl nebija pārnācis mājās. Ja viņ� izgājis tepat kaut kur tuvumā iekost, tad kavējās pārāk ilgi. Ja nepaveiktos, tad U�ikava varētu gaiteni saskrieties ar Tengo. Ta�u U�ikava riskēja, jo �ovakar viņam bija jāiziet no mājas tie�i �ajā laikā un noteikti kaut kas jānoskaidro.

Viņ�, vadoties pēc atmiņas, nogriezās ap pāris stūriem, nogāja garām pāris zīmīgiem objektiem, ari apmaldījās, bet beigu beigās tomēr nonāca nelielajā parkā ar rotaļlaukumu. Vakardienas asais ziemelis bija norimis, bija decembrim pa�visam silts vakars. Tomēr parkā nevienu nemanīja. U�ikava vēlreiz apskatīja apkārtni un, pārliecinājies, ka tuvumā ne�viena nav, kāpa aug�ā pa kāpnītēm slidkalniņā. Aug�ā viņ� apsēdās, atspieda muguru pret margām un pacēla ska�tienu pret debesīm. Mēness bija apmēram tajā pa�ā vietā, kur vakar. Par divām tre�daļām pilns, liels, spo�s mēness. Tuvumā neviena mākoņa. Un tad �im mēnesim klāt piespie�dies �ķībais, mazais, zaļais mēnestiņ�.

Tātad tā nebija kļūda. Tas nebija acu apmāns. Virs kai�lajiem gobas zariem bija redzami divi mēne�i. It kā kop� vakarvakara nebūtu no tās vietas izkustēju�ies ne par sprīdi. Tie zināja, ka U�ikava atgriezīsies. Klusums ap tiem bija zīmīgs. Mājienu pārpilns klusums. Un mēne�i lūdza ari U�ikavu klusēt. Nevienam citam par to nestāstīt. Piespiedu�i pie mutes viegli noputēju�u rādītājpirkstu.

Tur sēdēdams, U�ikava savilka sejas muskuļus. Lai pār�liecinātos, ka nejūt neko nedabisku vai neparastu. Neko nedabisku nesamanīja. Vai uz labu vai ļaunu, seja bija tāda pati kā parasti.

U�ikava sevi uzskatīja par reālistu. Un patiesībā arī bija reālists. Viņ� netiecās pēc metafiziskām pārdomām.

Ja realitātē kaut kas pastāv, tas, pat ja �ķiet nejēdzīgs vai neloģisks, ir jāpieņem kā realitāte. Tāda pamatos bija viņa domu gaita. Nejau principi un loģika dzemdina realitāti, bet gan realitāte principus un loģiku; vispirms nāk realitāte, pēc tam no tās izriet principi un loģika. Tāpēc ari U�ikava nolēma pieņemt �o realitātes faktu, ka debesīs ir divi mē�ne�i.

Gan paspēs par visu pārējo mierīgi padomāt. U�ikava, cenzdamies nedomāt neko lieku, izklaidīgi lūkojās abos mē�ne�os. Liels, dzeltens mēness un mazs, zaļ�, �ķībs mēness. Viņ� centās pieradināt sevi pie �ī skata. Man tie abi vien�kār�i jāpieņem, viņ� sev sacīja. Notieko�ajam nav izskaidro�juma. Ta�u �obrīd nevajadzētu gremdēties dziļās pārdomās. Jādomā par to, kā uz �iem apstākļiem reaģēt. Tāpēc vispirms redzētais jāpieņem. Jāsāk ar to.

U�ikava tur nosēdēja apmēram minūtes piecpadsmit. Atspiedies pret slidkalniņa margām, nemaz nepakustējies, centās pierast pie �īs ainas. Tas prasīja laiku. Glu�i kā ūdens�līdējs, kas pamazām pieradinās pie mainīgā ūdens spie�diena, arī U�ikava ļāvās mēne�u stariem. U�ikavas intuīcija sacīja, ka tas ir svarīgi.

Pēc tam mazais vīrelis ar �ķībo galvu piecēlās, nokāpa no slidkalniņa un, gremdēdamies neaprakstāmās pārdomās, soļoja atpakaļ uz dzīvokļu namu. Viņ� ievēroja, ka apkārtē�jās ainavas izskatās mazliet citādi. Tas ir mēne�u dēļ, viņ� nodomāja. �ie mēne�i pamazām visu pārvēr�. Tāpēc arī viņ� vairākkārt nepareizi nogriezās. Pirms ieiet namā, pacēla galvu un paskatījās uz tre�ā stāva logiem Tengo dzīvok�lis bija tum�s. Ra�enais privātskolas pasniedzējs vēl nebija pārnācis mājās. Laikam gan nebija devies tepat tuvumā ko iekost. Kaut kur ar kādu saticies. Varbūt ar Aomami. Varbūt ar Fukaeri. Varbūt U�ikava palaidis garām lielisku izdevību. Ta�u tur nekas nebija līdzams. Sekot Tengo ārpus dzīvokļu nama bija pārāk bīstami. Ja Tengo kaut reizi viņu pamanīs, viss būs pagalam.

U�ikava atgriezās dzīvoklī, novilka mēteli, noņēma �alli un cepuri. Virtuvē attaisīja gaļas konservu kārbu, uzzieda tos uz maizes un ēda, kājās stāvēdams. Iedzēra remdenu kafiju no kartona trauciņa. Ta�u gar�u nekam nejuta. Ēda, bet gar�u nejuta. Vai pie tā būtu vainojams ēdiens vai viņa gar�as sajūta, to U�ikava nespēja izlemt. Vai arī abi mēne�i, kuri bija kā iededzināti viņa apziņā. Kaut kur pie kāda dzīvokļa durvīm zvanīja. Zvana skaņa atbalsojās tālumā. Divas reizes pēc kārtas. Ta�u viņ� nepievērsa tam uzmanību. Nezvanīja pie viņa durvīm. Kaut kur tālu, laikam citā stāvā.

Apēdis sviestmaizi un izdzēris kafiju, U�ikava, mēģi�nādams iegrozīt domas atpakaļ realitātē, izsmēķēja vienu cigareti. Vēlreiz domās izlēma, ko vajadzētu darīt. Tad aiz�gāja līdz palodzei un apsēdās pie fotoaparāta. Ieslēdza elek�trisko sildītāju, pietuvināja rokas tā oran�ajai gaismai un sildījās. Pulkstenis bija deviņi svētdienas vakarā. Dzīvokļu namā iek�ā tikpat kā neviens negāja. Tomēr U�ikava gribēja noskaidrot, cikos Tengo atgriezīsies mājās.

Pēk�ņi no mājas iznāca melnā dūnu jakā ģērbusies sie�viete. Līdz �im te neredzēta. Ap kaklu aptīta pelēka �alle līdz pat mutei. Brilles melnā ietvarā, galvā beisbola cepure. Viņa izskatījās tā, it kā censtos vairīties no cilvēku skatie�niem, slēptu seju. Pilnīgi tuk�ām rokām, gāja ātri. Platiem soļiem. U�ikava nospieda tālvadības pults pogu un automā�tiski uzņēma trīs kadrus. Vajadzētu noskaidrot, kurp viņa dodas, U�ikava nodomāja. Ta�u, kad viņ� bija piecēlies kājās, sieviete jau bija izgājusi uz ielas un pazudusi naktī. U�ikava saviebās, atteicās no �ī nodoma. Viņa iet tik ātri, kamēr viņ� apaus kājas un dosies viņai pakaļ, panākt vairs neizdosies.

U�ikava apsvēra redzēto. Sieviete bija apmēram metru septiņdesmit centimetrus gara. Ģērbusies gai�zilos d�insos, kājās baltas sporta kurpes. Visas drēbes izskatījās savādi jaunas. Aptuveni trīsdesmit gadus veca. Mati bija aizbāzti aiz apkakles, to garumu nevarēja noteikt. Biezās dūnu jakas dēļ auguma aprises nevarēja samanīt, ta�u, sprie�ot pēc kājām, viņa bija slaida. Iznesīga, veikla, cik varēja spriest, jauna un veselīga. Iespējams, ikdienā nodarbojas ar sportu. Un, cik nu viņ� zināja, �is apraksts atbilda Aomamei. Pro�tams, viņ� nevarēja būt pārliecināts par to, ka �ī sieviete ir Aomame. Ta�u viņa �ķita ārkārtīgi modra. Saspringumu varēja just visā viņas ķermeni. Kā augstākās sabiedrības dāma, kas negrib pieļaut, ka viņas fotogrāfija nonāk �urnālā. Tomēr būtu grūti iedomāties, kas tādai sievietei, kuru vajā pla�saziņas līdzekļu pārstāvji, būtu meklējams �ajā no�ēlo�jamā dzīvokļu namā Koend�i rajonā.

Jāizskata pieņēmums, ka tā tie�ām ir Aomame.

Atnākusi �urp satikt Tengo. Bet viņ� tie�i tad bija kaut kur izgājis. Pat gaisma dzīvoklī izslēgta. Aomame atnāca, neviens neatsaucās, viņa meta mieru un devās prom. Laikam viņa divreiz zvanīja tur tālumā. Ta�u U�ikavam �ķita, ka �is nu ir kārtējais neloģiskais stāsts. Aomami meklē, viņa ir apdraudēta, slēpjas, pēc iespējas vairās pievērst sev cilvēku uzmanību. Ja viņa būtu nodomājusi satikt Tengo, tad ta�u iepriek� piezvanītu un noskaidrotu, vai viņ� būs mājās, tā parasti dara. Tādējādi izvairītos no nevajadzīga riska.

U�ikava, sēdēdams pie fotoaparāta, nevarēja izdomāt tam nevienu loģisku izskaidrojumu. �I sieviete kurai ir jāslēpjas atstājusi paslēptuvi un atnākusi uz �o dzīvokļu namu. Cik U�ikava zināja par Aomami, tas neatbilda viņas raksturam. Viņa ir ārkārtīgi uzmanīga un piesardzīga. U�i�kava jutās apjucis. Viņam pat prātā neienāca doma, ka pats atvedis Aomami un �ejieni.

Lai tur kā, rit viņ� aiznesīs filmu uz fotodarbnīcu pie staci�jas attīstīt. Tajā jābūt arī �īs noslēpumainās sievietes attēliem.

Viņ� turpināja novēro�anu pie fotoaparāta gandrīz līdz desmitiem, bet pēc �īs sievietes aizie�anas neviens no nama vairs neiznāca un ari tajā neiegāja. Ieeja mājā bija tuk�a un klusa kā pēc slikti apmeklētas izrādes beigām visu pamests, tuk�s teātris. Kur tas Tengo palicis? U�ikava nogrozīja galvu. Cik viņ� zināja, Tengo ļoti reti tik vēlā stundā uzturējās ārpus mājas. Turklāt rit viņam jāatsāk darbs privātskolā. Varbūt viņ� jau pārnācis pa to laiku, kamēr U�ikava bija izgājis, un ātri devies pie miera.

Ap desmitiem U�ikava saprata, ka pats ir pilnīgi pārguris. Miegs nāca tik ļoti, ka viņ� tikai ar grūtībām noturēja vaļā acis. U�ikavam, kas vienmēr gulēt gāja vēlu, tas bija neti�piski. Parasti viņ� vajadzības gadījumā spēja palikt nomodā, cik ilgi vajadzēja. Ta�u �ovakar miegs viņu spieda pie zemes kā sena sarkofaga akmens vāks.

Vai tikai tas nav to divu mēne�u dēļ, U�ikava iedomā�jās. To gaisma iesūkusies ādā. Lielā un mazā mēness tēls joprojām bija acu priek�a. To tum�ais siluets padarīja nejutīgu kādu mīkstu vietu viņa smadzenēs. Kā bite, kas sadzeļ kāpuru, padara to nejutīgu, tad sadēj olas uz tā ķermeņa. Bites kūniņas izmanto nekustīgo kāpuru kā pārtikas avotu, piedzimu�as uzreiz to apēd. U�ikava saviebās un padzina draudīgo tēlu no prāta.

Nu labi, U�ikava pats sev teica. Man nav jāgaida, līdz Tengo atgriezīsies mājās. Lai arī cikos viņ� atgrieztos, pār�nācis uzreiz ies gulēt. Izņemot �o dzīvokli, nav nevienas citas vietas, kur viņ� varētu atgriezties.

U�ikava bezspēcīgi novilka bikses un d�emperi, palicis garpiedurkņu kreklā un apak�biksēs, ielīda guļammaisā. Tad saritinājās un iemiga. Dziļā, gandrīz komai līdzīgā miegā. Jau laizdamies miegā, viņ� it kā dzirdēja klauvē�anu pie durvīm. Ta�u viņa apziņa jau bija pārcēlusies uz citu pasauli, un viņ� da�ādas parādības vairs skaidri citu no citas neno�ķīra. Kad mēģināja piepūlēties to izdarīt, viss ķermenis nokrak�ķēja. Tāpēc viņ� nevēra acis vaļā, necentās pie�ķirt �ai skaņai nekādu nozīmi un atkal iestiga dziļajā miega purvā.

Tengo, atvadījies no Komacu, pārradās mājās apmēram pusstundu vēlāk. Iztīrīja zobus, novilka ar cigare�u dūmiem piesūku�os �aketi un uzkāra to uz pakaramā, pārģērbās pid�amā un gāja gulēt. Divos naktī iezvanījās telefons un viņam pavēstīja par tēva nāvi.

Pirmdienas rītā U�ikava pamodās pēc astoņiem. Tobrīd Tengo jau brauca ekspresī virzienā uz Tatejamu, pēc negu�lētās nakts aizmidzis dziļā miegā. U�ikava iekārtojās pie fotoaparāta un gaidīja, kad Tengo dosies uz darbu privāt�skolā. Ta�u Tengo tā arī neparādījās. Pulksten vienos dienā U�ikava aizgāja uz tuvējo publisko telefonu un piezvanīja uz skolu, apvaicājās, vai �odien Tengo Kavanas kunga nodar�bības notiks saskaņā ar sarakstu.

Kavanas kunga nodarbības �odien ir atceltas. Viņa ģi�menē notikusi nelaime, sieviete, kas atbildēja uz zvanu, paskaidroja. U�ikava pateica paldies un nolika klausuli.

Nelaime ģimenē? Tengo ģimene bija tikai viņa tēvs NHK abonentmaksas iekasētājs. Viņ� bija ievietots pansionātā, patālu. Tēva slimības dēļ Tengo uz laiku bija aizbraucis no Tokijas, atgriezās tikai pirms divām dienām. Tātad tēvs miris. Un tas nozīmē, ka Tengo atkal aizbraucis no Tokijas. Laikam devies prom pa to laiku, kamēr U�ikava vēl gulēja. Un vis�pār kāpēc es gulēju tik dziļā miegā, U�ikava sev jautāja.

Tātad Tengo tagad ir viens pats visā pla�ajā pasaulē, U�i�kava nodomāja. Viņ� jau tā bija vientuļ� vīrietis, bet nu patie�ām ir pilnīgi viens. Viņam vēl nebija divi gadi, kad māti kādā Nagano prefektūras karsto avotu kūrvietā no�ņaudza. Slepkavu tā arī nenoķēra. Viņa bija pametusi vīru, paņē�musi mazo Tengo un aizbēgusi no mājām. "Aizbēgusi" cik �is vārds izklausījās vecmodīgi! Tagad tādus vārdus vairs nelieto. Ta�u tas visai precīzi raksturoja �ādu rīcību. H arī nenoskaidroja, kāpēc tas vīrietis bija viņu no�ņaudzis. Un arī to, vai tie�ām viņ� to izdarījis. Kūrorta numurā viņu atrada no�ņaugtu ar pa�as halāta jostu; vīrietis, ar kuru viņa bija kopā, bija pazudis. Aizdomas, saprotams, krita uz viņu. lēvs, saņēmis �o ziņu, atbrauca no I�ikavas un paņēma dēlu pie sevis.

Vajadzēja to izstāstīt Tengo Kavanam. Viņam ir tiesības zināt patiesību. Ta�u Tengo teica, ka no tāda cilvēka mutes kā U�ikava viņ� neko par savu māti negribot dzirdēt. Tāpēc neizstāstīja. Ko tur lai dara. Tā nu ir Tengo, ne viņa problēma.

Lai tur kā, vai nu Tengo te ir, vai nav, jāturpina novērot dzīvokļu namu. Tā U�ikava sev teica. Vakar viņ� bija pama�nījis noslēpumainu, Aomamei līdzīgu sievieti. Nav pierādī�jumu, ka tā ir Aomame, ta�u �āda varbūtība ir ļoti liela. Tā saka viņa �ķībā galva. Tā varbūt īpa�i labi neizskatās, bet tai ir jutīgam radaram līdzīga intuīcija. Un, ja tā sieviete ir Aomame, tad noteikti parādīsies �eit vēlreiz. Viņa vēl nezina, ka Tengo tēvs ir miris. Tā U�ikava pieņēma. Laikam gan Tengo saņēmis ziņu naktī un agri no rīta aizbraucis. Turklāt �ķiet, ka tie abi telefona sakarus saziņai neizmanto. Tātad viņa noteikti ieradīsies vēlreiz. Bija kāds ļoti sva�rīgs iemesls, kāpēc viņai vajadzēja nākt �urp, tādējādi pat pakļaujot sevi briesmām. Tāpēc �oreiz noteikti jānoskaidro, kurp viņa dosies. Un tāpēc jau laikus rūpīgi jāsagatavojas.

Un varbūt pie viena arī izdosies atklāt, kāpēc pasaulē ir divi mēne�i. U�ikava gribēja uzzināt �īs ārkārtīgi daudznozī�mīgās parādības jēgu. Nu nē, tas ir tikai otr�ķirīgs jautājums. Viņa darbs pirmām kārtām ir atrast Aomames slēptuvi. Un tad uzlīmēt skaistu etiķeti un nodot viņu tiem abiem pre�tīgajiem tipiem. Vienalga, vai debesīs ir viens mēness vai divi. Jābūt reālistam. Tas aizvien bijis viņa stiprais punkts.

U�ikava aizgāja uz fotodarbnīcu pie stacijas un atdeva attīstīt piecas trīsdesmit se�u kadru filmiņas. Tad, saņēmis gatavās fotogrāfijas, devās uz tuvējo ģimenes restorāniņu, pasūtīja vistu karijā un, to ēzdams, pētīja fotogrāfijas hro�noloģiskā secībā. Visas bija jau pazīstamās sejas. Bet viņu interesēja tikai trīs cilvēki: Fukaeri, Tengo un vakarvakarā no nama iznākusi noslēpumainā sieviete.

Fukaeri skatiens atkal lika U�ikavam saspringt. Fukaeri ari no fotogrāfijas raudzījās tie�i U�ikavā. Par to nav nekādu �aubu, viņa zināja. To, ka U�ikava ir �eit, ka novēro viņu, to viņa zināja. Iespējams, arī to, ka tiek paslepus fotogra�fēta. Viņas skaidro acu skatiens to pateica. To zīlītes redzēja visu un nicināja U�ikavas rīcību. �is tie�ais skatiens ne�ēlīgi caurdūra U�ikavas sirdi. Viņa rīcībai nebija piedo�anas. Ta�u vienlaikus viņa nenosodīja U�ikavu un ari īpa�i nenicināja. Kaut kādā ziņā �īs skaistās acis pat viņam piedeva. Nē, pat ne tā. U�ikava pārdomāja. Tās skatījās viņā ar zināmu līdz�jūtību. Viņa zināja, cik U�ikavas rīcība ir zemiska, un tomēr izjuta pret viņu līdzjūtību.

Tas notika zibenīgi. No rīta Fukaeri vispirms paskatījās uz telefona stabu, tad ātri pagrieza galvu un palūkojās uz logu, aiz kura slēpās U�ikava, ieskatījās tie�i caur nomaskētā foto�aparāta skatu meklētāju U�ikavam acīs. Tad aizgāja. Laiks apstājās, pēc tam atkal sakustējās. Tas viss ilga apmēram trīs minūtes. Pa �o īso brīdi viņa ieskatījās dziļi U�ikavas dvēselē, tie�i tās netīrībā un zemiskumā, bez vārdiem izrā�dīja savu līdzjūtību un tad pazuda.

Viņas skatiens ļoti sāpēja, it kā viņam paribē būtu iedur�ta tatami adata. Viņ� apzinājās, ka ir same�ģīta un neglīta radība. Ta�u tur neko nevar darīt, U�ikava nodomāja. Jo nezin kāpēc viņ� patie�ām ir same�ģīta un neglīta radība. Viņas acīs iegūlusī dabiskā, dzidrā līdzjūtība iegrima viņam dziļi sirdī. Labāk būtu viņu apsūdzējusi, izsmējusi, noniecinājusi, nosodījusi. Situsi ar beisbola nūju līdz bezsamaņai. To vēl varētu izturēt. Ta�u �o ne.

Salīdzinājumā ar viņu Tengo bija daudz patīkamāks part�neris. Fotogrāfijā viņ� bija redzams stāvam pie mājas dur�vīm, pagriezies uz viņa pusi. Tāpat kā Fukaeri, vērīgi ska�tījās apkārt. Ta�u viņa acīs nekas neatspoguļojās. Naivas, nezino�as acis, tās nespēja saskatīt ne aiz aizkara paslēpto fotoaparātu, ne U�ikavas stāvu.

Pēc tam U�ikava pievērsās "noslēpumainās sievietes" fo�togrāfijām. To bija tris. Beisbola cepure, brilles melnā ietvarā, līdz degunam satīta �alle. Sejas vaibsti nebija saskatāmi. Visās fotogrāfijās gaisma bija slikta un ari beisbola cepure meta ēnu pār seju. Ta�u �ī sieviete pilnībā atbilda tam, kādu U�ikava bija iztēlojies Aomami. Viņ� paņēma fotogrāfijas un, it kā kār�u spēlē meklējot trumpi, salika tās rindā. Jo vairāk tās pētīja, jo vairāk nostiprinājās viņa pārliecība, ka �ī sieviete nevarēja būt neviens cits kā Aomame.

Viņ� paaicināja oficianti un apvaicājās, ko �odien piedāvā saldajā ēdienā. Viņa teica, ka esot persiku kūka. U�ikava pasūtīja kūku un kafiju.

Ja �ī sieviete nav Aomame, U�ikava, gaidīdams kūku, sprie�da, tad man nekad mū�ā nebūs iespējas viņu satikt.

Persiku kūka bija daudz gar�īgāka, nekā viņ� bija cerējis. Krauk�ķīgā mīklā iecepts sulīgs persiks. Saprotams, kon�servēts persiks, bet tādam ģimenes restorāniņam ļoti labs saldēdiens. U�ikava apēda kūku, izdzēra kafiju un pavisam labā noskaņojumā devās prom no restorāna. Iegriezās lielveikalā, nopirka pārtiku apmēram trim dienām, atgriezās dzīvoklī un atkal iekārtojās pie fotoaparāta.

Pa aizkaru spraugu vērodams ieeju dzīvokļu namā, at�spiedies pret sienu, vairākkārt iesnaudās. Ta�u U�ikava par to īpa�i neuztraucās. Neko svarīgu nenogulēs. Tengo aizbraucis no Tokijas apglabāt tēvu, Fukaeri �urp vairs neatgriezīsies.

Viņa zina, ka U�ikava turpina novēro�anu. Un bija Joti maza iespējamība, ka "noslēpumainā sieviete" varētu nākt �urp gai�ā dienas laikā. Viņa rīkojas loti apdomīgi. Sāks kustēties tikai tad, kad visapkārt būs tum�s.

Ta�u "noslēpumainā sieviete" neparādījās ari pēc saul�rieta. Garām nosoļoja parastā ierinda iepirkties, pastaigā�ties, strādāt. Atgriezās daudz noguru�ākām sejām, nekā no rīta aizejot. U�ikava tikai vēroja viņu pārvieto�anos, foto�aparāta slēdzi nenospieda. Viņu fotogrāfijas vairs nebija vajadzīgas. Tagad U�ikavu interesēja tikai trīs cilvēki. Visi pārējie bija tikai anonīmi garāmgājēji. Aiz gara laika U�ikava gan viņus uzrunāja pa�a izdomātajos vārdos.

-��� Mao kungs (vīrie�a frizūra ļoti līdzinājās Mao Dzeduna frizūrai), vai �odien kārtīgi pastrādājāt?

-���� Garau�a kungs, tagad ārā silts, īsti piemērots pastai�gām.

-���� Bezzodainā kundze, atkal iepirkāties? Ko tad �ovakar celsiet galdā?

U�ikava turpināja novērot ieeju līdz desmitiem. Tad plati no�āvājās un nolēma �odien beigt darbu. Iedzēra zaļo tēju no plastmasas pudeles, apēda pāris cepumu, izsmēķēja ciga�reti. Vannas istabā iztīrīja zobus, izbāza mēli un nopētīja to spoguli. Sen nebija to apskatījis. Tā bija apaugusi ar kaut ko biezai sūnai līdzīgu. Un, tāpat kā sūnas, tā bija gai�zaļā krāsā. Viņ� gaismā rūpīgi nopētīja mēli. Nepatīkama parā�dība. Turklāt visa mēle bija ar to aplipu�i, diez vai varēs dabūt nost. Ja tā turpināsies, es pārvērtī�os par sūnu veci, U�ikava nodomāja. Sākumā mēli, bet pēc tam jau visu ķer�meni pārklās zaļas bruņas kā purva bruņurupucim. Jau to iedomājoties vien, oma sabojājās.

U�ikava nopūtās un pie viena klusiņām nolēma par mēli vairs nedomāt. Izslēdza vannas istabā gaismu. Tumsā taustīdamies noģērbās, ielīda guļammaisā. Aizvilka rāvēj�slēdzēju un saritinājās kā tārps.

Kad viņ� pamodās, visapkārt bija tum�s. Gribēdams pa�skatīties, cik ir pulkstenis, pielieca galvu, bet pulksteņa nebija savā vietā. U�ikava apjuka. Viņ� pirms gulētie�anas bija pārbaudījis, vai pulkstenis nolikts tā, lai tumsā varētu redzēt, cik tas rāda. Tas viņam bija garu gadu gaitā izstrā�dājies ieradums. Kāpēc pulksteņa tur nebija? Pa aizkaru spraugu istabā iespīdēja vāja gaismiņa. Tā gan izgaismoja tikai vienu istabas kaktu. Visapkārt valdīja pusnakts tumsa.

U�ikava juta, ka sirds sitas straujāk. Darbojas no visa spēka, izplatot pa ķermeni izdalīto adrenalīnu. Nāsis ieple�tās, viņ� elpoja saraustīti, it kā būtu pamodināts no uzbu�dino�a sapņa.

Ta�u tas nebija sapnis. Kaut kas īstenībā notika. Pie pa�galvja kāds bija. U�ikava to sajuta. Pār viņu krita par tumsu melnāka ēna. Tā noraudzījās U�ikavā no aug�as. Viņa augums saspringa. Vienā sekundes simtdaļā apziņa pārkārtojās, un viņ� instinktīvi mēģināja atvilkt guļammaisa rāvējslēdzēju.

�is "kāds" momentā ar abām rokām sa�ņaudza U�ikavas kaklu. Tik ātri, ka viņ� pat nepaspēja iekliegties. U�ikava sajuta vīrie�a trenētos, spēcīgos muskuļus. Rokas ļoti cie�i ar visu spēku ne�ēlīgi viņu �ņaudza. Vīrietis neteica ne vārda. Pat nevarēja dzirdēt, ka viņ� elpotu. U�ikava guļammaisā locījās un gorījās. Abām rokām plosīja neilona oderi, plēsa to kājām. Vēlreiz mēģināja kliegt. Ta�u tam nebija jēgas. Vīrietis, iekārtojies uz tatami, vairs neizkustējās, tikai �ņau�dza aizvien stiprāk. Prasmīgas, lietpratīgas kustības. Viņ� tā saspieda U�ikavas balseni, ka elpa pamazām izsīka.

Pat �ajā galējā situācijā U�ikava tomēr iedomājās, kā �is vīrietis varējis iekļūt dzīvoklī. Durvis bija aizslēgtas ar cilindra atslēgu, ķēde aizlika. Visi logi ciet. Un tomēr: kā viņ� bija spējis iekļūt dzīvoklī? Ja mēģinātu uzlauzt atslēgu, U�ikava noteikti būtu sadzirdējis troksni un pamostos.

Darī�ana ar profesionāli. Ja vajadzētu, viņ� bez vilcinā��anās cilvēku arī nogalinātu. Viņ� tam ir speciāli trenēts. Vai viņ� būtu no "Pirmsākumiem"? Vai tie būtu nolēmu�i no viņa atbrīvoties? Nospriedu�i, ka viņ� tiem vairs neno�derēs un ir tikai traucēklis? Tādā gadījumā viņu lēmums bijis nepareizs. Es esmu tikai soļa attālumā no Aomames. Vispirms uzklausiet mani. Ta�u viņ� nespēja neko pateikt. Trūka gaisa, kas varētu iekustināt balss saites. Mēle gulēja dziļi rīklē kā akmens.

Rīkle bija kā nosprostota. Gaiss neieplūda nemaz. Plau�as izmisīgi centās tikt pie svaiga gaisa. Bet tāda nekur nebija. Miesa un apziņa nodalījās viena no otras. Miesa turpināja locīties guļammaisā, bet apziņa pamazām iegrima smagajā gaisā. Locekļi kļuva nejūtīgi. Kāpēc, viņa gaisto�ā apziņa nodomāja. Kāpēc man jāmirst tik nejēdzīgā vietā, tik nejē�dzīgā nāvē? Atbildes, protams, nebija. Tikai tumsa nolaidās no griestiem un visu ietina.

Kad U�ikava nāca pie apziņas, viņ� vairs nebija guļam�maisā. Locekļi aizvien vēl bija nejūtīgi. Viņ� saprata, ka vaigs ir piespiests pie tatami. Kaklu vairs ne�ņaudza. Plau�as kā plē�as vilka iek�ā svaigo gaisu. Vēso ziemas gaisu. No svaigā skābekļa sirds ra�oja jaunas asinis un pumpēja pa visu ķermeni. Viņ� laiku pa laikam briesmīgi klepoja, tomēr uzmanību koncentrēja uz elpo�anu. Pamazām locekļi atguva sajūtas. Ausīs atbalsojās sirds dobjie puksti. Es vēl esmu dzīvs, U�ikava tumsā nodomāja.

U�ikava gulēja uz tatami uz vēdera, rokas ar mīkstu drānu bija sasietas uz muguras. Arī kājas bija sasietas. Tā, ka viņ� varēja vienīgi pavelties �urpu turpu. Ļoti efektīvi un pras�mīgi. U�ikava nobrīnījās, ka ir vēl dzīvs un elpo. Viņ� bija bijis pavisam tuvu nāvei, bet izdzīvojis. Kaklam abās pusēs bija sāpīgi puni. Sa�urātā veļa kļuva auksta un lipīga. Ta�u �ī sajūta nebija nepatīkama. Drīzāk pat patīkama. Sāpes un miklums tas liecināja, ka viņ� ir dzīvs.

Tik vienkār�i nemirst, vīrietis sacīja. It kā būtu nola�sījis U�ikavas domas.

Lai gan bija pāri pusnaktij no svētdienas uz pirmdienu, miegs tomēr nenāca.

Aomame pēc vannas bija uzvilkusi pid�amu, apgūlusies un nodzēsusi gaismu. Palik�ana nomodā līdz vēlai naktij neko nedos. Problēma ir pilnībā uzticēta Tamaru. Labāk izgu�lēties un rit no rīta domāt par to visu ar svaigu galvu. Un tomēr viņas apziņa bija pilnīgi nomodā, ķermenis gribēja rīkoties. Izskatījās, ka nekāda gulē�ana tomēr nesanāks.

Aomame atmeta domu par gulē�anu, piecēlās un virs pid�amas uzvilka halātu. Uzvārīja ūdeni, pagatavoja zāļu tēju, apsēdās pie galda un lēni to malkoja. Galvā pazibēja kāda doma, bet viņa nespēja to īsti uztvert. Tā izskatījās kā lietusmākonis tālumā bieza un noslēpumaina. Apveidu varēja saskatīt, bet precīzu kontūru ne. Starp apveidu un kontūru bija sprauga. Aomame, paņēmusi rokā krūzi, piegāja pie loga un pa aizkaru spraugu paraudzījās uz rotaļlaukumu.

Tur nebija ne cilvēka ēnas. Bija pāri vieniem naktī; gan smil�u kaste, gan �ūpoles, gan slidkalniņ� bija pamesti. Nakts bija ļoti klusa. Vēj� norimis, neviena mākoņa. Tikai divi mēne�i virs gobas sastingu�ajiem zariem. Kop� pēdējās reizes, kad viņa bija tos aplūkojusi, tie, Zemei grie�oties, ari bija nedaudz mainīju�i stāvokli, ta�u joprojām bija redzami.

Tur stāvēdama, Aomame domāja par veco dzīvokļu na�mu, kurā nozuda Fukusukes galva, un kartīti ar uzvārdu pie trīssimt tre�ā dzīvokļa durvīm. Uz baltās kartītes bija uzdru�kāts "Kavana". Kartīte nebija jauna. Stūrī�i uzlocīju�ies, �ur tur pa kādam traipam. Kartīte tur jau ilgi nostāvējusi.

Tamaru noskaidros, vai �ī dzīvokļa īpa�nieks ir Tengo Kavana vai arī kāds viņa uzvārda brālis. Ilgi nebūs jāgaida, iespējams, tas būs zināms jau rit. Ja kaut kas bija darāms, tad viņ� lieki laiku ne�ķieda. Tad atklāsies patiesība. Atka�rībā no rezultāta, iespējams, es jau drīz satik�u Tengo. To iedomājoties, pēk�ņi kļuva grūtāk elpot. It kā apkārtējais gaiss būtu kļuvis retināts.

Ta�u iespējams, ka viss nemaz tik gludi nenoritēs. Pat ja izrādīsies, ka trīssimt tre�ajā dzīvokli dzīvo Tengo Kavana, kaut kur tuvumā slēpjas ari Fukusukes galva. Un viņ� tur klusībā perina kaut ko ļaunu. Skaidrs, ka kaļ kādu plānu, neatlaidīgi seko man un Tengo, lai nepieļautu, ka mēs vēl�reiz satiekamies.

Nē, nav par ko uztraukties, Aomame sev teica. Uz Tamaru var paļauties. Turklāt viņ� ir visrūpīgākais, visspējīgākais un vispieredzēju�ākais cilvēks, ko es pazīstu. Ja viņam tas uzticēts, tad viņ� tiks ar Fukusukes galvu galā bez �ēlastības. Turklāt viņ� ir bīstams ne tikai man, bet arī Tamaru, viņ� ir novācams bīstams elements.

Ta�u, ja nu kāda iemesla dēļ (iemesls gan nebija zināms) Tamaru nolems, ka man nav vēlams satikties ar Tengo, ko tad? Tādā gadījumā viņ� nepieļaus ne mazāko iespēju, ka es varētu ar Tengo satikties. Mēs ar Tamaru viens pret otru izjū�tam kaut ko personiskām simpātijām līdzīgu. Tas ir skaidrs. Ta�u viņam visaugstākajā vietā ir vecās kundzes intereses un dro�ība. Tas ir viņa īstais darbs. Ne jau gādāt par Aomami.

Tā domājot, Aomame kļuva nemierīga. Viņa nezināja, kur Tamaru prioritā�u sarakstā atrodas viņas un Tengo satik�a�nās. Varbūt, atklājot Tamaru visu par Tengo, viņa pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Varbūt pa�ai vajadzēja ar to visu tikt galā.

Ta�u tagad vairs nekas nebija maināms. Visticamāk, Fukusukes galva tur gaida manu iera�anos, man vienai pa�ai mēģināt ar to tikt galā būtu pa�nāvnieciski. Un laiks iet. Es nevaru gaidīt un vērot, kā situācija attīstīsies. Tobrīd tā bija vislabākā iespēja atklāt visu Tamaru un uzticēt to viņam.

Aomame mitējās domāt par Tengo. Jo vairāk domāja, jo domu pavediens vairāk samud�inājās, jāmēģina nedomāt. Un nevajag skatīties mēne�os. Tie ienes sajukumu dvēselē. Tie groza paisumu un bēgumu lī�os, satracina radības me��os. Aomame izdzēra pēdējo tējas malku, aizgāja no loga, izmazgāja izlietnē krūzi. Gribējās kādu malku brendija, bet viņa zināja, ka grūtniecības laikā alkoholu lietot nedrīkst.

Aomame apsēdās uz dīvāna, ieslēdza mazo lampiņu līdzās un sāka vēlreiz pārlasīt "Gaisa kūniņu". Viņa to bija pārlasījusi jau vismaz desmit rei�u. Darbs nebija pārāk gar�, un tagad viņa jau gandrīz zināja katru teikumu no galvas. Ta�u nolēma to pārlasīt vēlreiz, vēl rūpīgāk. Miegs tik un tā nenāk. Varbūt �oreiz atradīs tajā kaut ko iepriek� nepa�manītu.

"Gaisa kūniņa" �ķita kā �ifrēts ziņojums. Laikam gan Eriko Fukada stāstu izstāstīja, lai kaut ko pavēstītu. Tengo �o stāstu prasmīgi nopulēja, pārstrādāja. Abi, izveidoju�i komandu, padarīja to pievilcīgāku pla�am lasītāju lokam. Vadonis teica, ka viņi viens otru papildināju�i, ka tas bijis kopdarbs. Un, ja ticēt vadoņa sacītajam, tad par bestselleru kļuvusī "Gaisa kūniņa" atklāja pasaulei kādu noslēpumu, kura dēļ "balss" vairs nerunāja ar littlepeople. Galu galā aka izsusēja, straume apsīka. �ī grāmata izrādījās tik ietekmīga.

Viņa sakopoja uzmanību uz katru rindiņu grāmatā.

Kad sienas pulkstenis rādija pustris, divas tre�daļas grā�matas jau bija izlasītas. Tad viņa uz bridi to aizvēra un mē�ģināja pārvērst vārdos to, ko spēcīgi izjuta dvēselē. Viņa to nesauktu par atklāsmi, tomēr manīja kādu pārliecībai līdzīgu tēlu.

Es neesmu nonākusi �eit nejau�i.

To �is tēls viņai vēstīja.

Man bija �eit jānonāk.

Lidz �im es domāju, ka esmu ievilkta �ajā 1Q84. gada pasaulē pret savu gribu. Kāds apzināti pārslēdza mana vil�ciena pārmijas. Tādējādi vilciens novirzījās no pareizā ceļa un nonāca �ajā jaunajā, savādajā pasaulē. Un es attapos jau �eit. Pasaulē ar diviem mēne�iem, pasaulē, kurā darbojas little people. Kurā ir ieeja, bet izejas nav.

Tā man vadonis pirms nāves paskaidroja. "Vilciens" ir romāns, ko raksta Tengo, un es pilnīgi absurdi esmu ievilkta �ajā stāstā. Kā apjucis otrā plāna lomas spēlētājs klīstu pa biezu miglu, tā sacīt.

Ta�u tā nemaz nav, Aomame nodomāja. Tas nav viss.

Es neesmu te pasīvi ievilkta, tikai kāda cita gribas vadīta. Saprotams, ir ari kaut kas no tā. Bet vienlaikus es pati esmu izvēlējusies būt �eit.

Es �eit atrodos ari pati no savas brīvas gribas.

Viņa bija par to pārliecināta.

Un ir skaidrs iemesls, kāpēc es esmu �eit. Iemesls var būt tikai viens. Lai atkal satiktos un savienotos ar Tengo. �ī iemesla dēļ es atrodos �ajā pasaulē. Vai, ja paraugās uz to no pretējā viedokļa, tas ir vienīgais iemesls, kāpēc �ī pasaule ir manī. Vai arī tas ir paradokss divi spoguļi, kas bezgalīgi atspoguļojas viens otrā. Es esmu daļa no �is pasaules, un �ī pasaule ir daļa no manis.

Aomame, protams, nezināja Tengo �obrīd rakstītā darba si�etu. Iespējams, ka tajā pie debesīm ir divi mēne�i.

Iespējams, ka tajā darbojas little people. Tik daudz viņa varēja pieņemt. Un �is Tengo stāsts vienlaikus ir ari mans stāsts. To Aomame saprata.

Aomame to aptvēra, kad grāmatā pārlasīja ainu, kurā galvenā varone, meitenīte, kopā ar little people �ķūni naktis darina gaisa kūniņu. Iztēlojoties �o sīki, spilgti aprakstīto ainu, viņa vēderā sajuta siltumu. Savādu, dziļu, kausējo�u siltumu. Tur bija mazs, bet spēcīgs karstuma avots. Viņai bez domā�anas bija skaidrs, kas ir �is karstuma avots, ko tas nozīmē. Tas mans maziņais. Tas sajuta ainu, kurā mei�tenīte kopā ar little people darina gaisa kūniņu, un reaģēja ar �o siltumu.

Aomame nolika grāmatu uz galdiņa līdzās, atpogāja pid�amas jaku un piespieda roku pie vēdera. Plauksta sajuta izstarojo�o siltumu, �ķita, ka tur manāms gai�i oran�s mir�dzums. Viņa izslēdza lampu un istabas tumsā, piemiegusi acis, pētīja �o vietu. Tur bija pavisam blāvs, tik tikko sama�nāms gai�ums. Ta�u gaismiņa tur mirdzēja, par to nebija ne mazāko �aubu. Es neesmu viena pati, Aomame nodomāja. Mēs caur �o esam saistīti. Vienlaikus esam viena un tā pa�a stāsta daļa. Tad jau arī es varu rakstīt si�etu. Tā Aomame iedomājās. Tad jau es varu kaut ko pierakstīt klāt vai kaut ko pārrakstīt. Noteikti varu. Un vairāk par visu varu noteikt, kā tas viss beigsies. Vai tad ne?

Aomame apsvēra �o iespēju.

Bet kā lai to izdara?

Aomame vēl nezināja kā. Viņa tikai apzinājās, ka tādai iespējai jābūt. Ta�u pagaidām tā bija tikai konkrēta satura nepiepildīta teorija. Viņa sēdēja klusumā un tumsā, lūpas sakniebusi, un domāja par to. Tas ir ļoti svarīgi. Jāizdomā pamatīgi.

Mēs abi esam izveidoju�i komandu. Tāpat kā Tengo ar Eriko Fukadu izveidoja spējīgu komandu, lai radītu "Gaisa kūniņu". �ajā jaunajā stāstā mēs ar Tengo esam viena komanda. Mūsu katra atsevi�ķā griba vai tās zemūdens straumes apvienojas vienā, rada �o sare�ģīto stāstu un virza to tālāk. Tas laikam notiek kaut kur ļoti dziļi, skatie�nam neaizsniedzamā vietā. Tāpēc mēs pat nesatiku�ies esam savienoju�ies. Mēs radām �o stāstu, bet tajā pa�ā laikā �is stāsts liek mums darboties. Vai gan tā nav?

Ir tikai viens jautājums. Ļoti svarīgs jautājums.

Ko �ajā stāstā, kuru mēs rakstām, nozīmē tas mans mazi�ņais? Kāda loma tam atvēlēta?

Tas mans maziņais tik ļoti spēcīgi reaģēja uz ainu grā�matā, kurā mazā meitene kopā ar little people darina gaisa kūniņu. Manā klēpī ir sajūtams karstums, un tas izstaro gai�i oran�u mirdzumu. Glu�i kā gaisa kūniņa. Vai mans klēpis ir kļuvis par gaisa kūniņu? Un ko tas nozīmē? Vai es esmu mother, bet tas mans maziņais ir daughter? Es, nesaejoties ar Tengo, ieņēmu viņa bērnu, vai tajā visā iejaukti little people? Viņi gudri izmanto manu klēpi kā gaisa kūniņu? Izmanto mani kā iekārtu, no kuras dabūt jaunu daughter?

Nē. Tā tas nav. Viņa bija par to pārliecināta. Tas nevar būt.

Little people ir zaudēju�i savu varu. Vadonis pats man to teica. "Gaisa kūniņa" kļuva tik slavena, ka tie vairs nekur uz priek�u netiek. Tie neko nezina par �o grūtniecību, tie tajā nekādi nav iejaukti. Bet tad kas� vai kāds spēks� padarīja �o grūtniecību iespējamu? Un kādā nolūkā? To Aomame nezināja.

Viņa zināja tikai vienu. Viņi abi ar Tengo radīju�i to manu maziņo, �o neaizstājamo dzīvību. Viņa atkal uzlika roku uz vēdera. Maigi piespieda plaukstu pie gai�i oran�o mir�dzumu izstarojo�ās vietas, it kā to norobe�ojot. Un siltums no plaukstas pamazām izplūda pa visu augumu. Lai kas arī notiktu, man tas mans maziņais jāsargā. Neviens man viņu neatņems. Neviens viņam neko ļaunu nenodarīs. Mums tas jānosargā. Tā viņa nakts melnumā apņēmās.

Aomame iegāja guļamistabā, novilka halātu un iekāpa gultā. Pagriezās uz sāniem un piespieda plaukstu pie vēdera, un plauksta atkal sajuta to siltumu. Nemiers pagaisa. Un �aubas arī. Man jākļūst stiprākai. Manam prātam un ķerme�nim jābūt kā vienam veselam. Beidzot atnāca miegs, klusi kā dūmi ietina viņas augumu. Pie debesīm aizvien vēl bija divi mēne�i.

Tēvs bija ieģērbts glīti izgludinātā NHK abonentmaksas ieka�sētāja uniformā un guldīts vienkār�ā zārkā. Laikam vislē�tākajā. Nedaudz izturīgākā par Castella kūkas koka kastīti, pavisam nepievilcīgā zārkā. Aizgājējs bija maza auguma, bet tik un tā zārks �ķita viņam par īsu. Gatavots no saplāk�ņa, bez jebkādiem rotājumiem. Apbedī�anas biroja darbinieks katram gadījumam mulsi apjautājās, vai tāds zārks derē�ot. Tengo atteica, ka derē�ot. Tēvs pats bija to no kataloga izvē�lējies, pats bija par to samaksājis. Ja nelaiķim pret to nebija nekādu iebildumu, tad arī Tengo tādu nebija.

Tēvs, ieģērbts NHK formas tērpā, guldīts vienkār�ajā zār�kā, neizskatījās kā miris. �ķita, ka viņ� darbā atpūtas brīdī iesnaudies. Drīz vien modīsies, celsies kājās, uzliks cepuri un atkal ies iekasēt naudu. Formas tērps ar NHK nozīmīti viņam piedienēja kā otra āda. It kā viņ� tajā jau būtu iera�dies �ajā pasaulē un nu tāds arī dosies krematorijas uguni. Ieraudzījis tēvu, Tengo saprata, ka tik tie�ām nevienas citas drēbes viņa pēdējai gaitai nederētu. Tāpat kā Vāgnera operās bruņiniekus bēru sārtā gulda ar visām bruņām.

Otrdienas rītā, Tengo un Kumi Ada�i klātesot, zārku aizvākoja un aiznagloja. Tad veda katafalkā. Tas gan bija tas pats visnotaļ praktiskais Toyota furgons, ar kuru tēvu pārveda no pansionāta uz apbedī�anas biroju. Tikai zārks bija nomainījis nestuves. Laikam gan ari �is bija lētākais katafalka variants. Tajā nebija nekā ceremoniāla. Ari "Dievu mijkrē�ļa" mūziku nedzirdēja. Tomēr Tengo nebija nekas iebilstams pret �ādu katafalku. �ķita, ka ari Kumi Ada�i tam nepievēr� uzmanību. �is bija tikai transportē�anas līdzeklis. Svarīgāk bija tas, ka cilvēks pametis �o pasauli un palicējiem vajadzēja �o noti�kumu aptvert līdz mielēm. Abi brauca taksometrā nopakaļ melnajam furgonam.

Viņi nogriezās no piejūras ceļa uz kalniem un pēc īsa brī�a sasniedza krematoriju. Celtne bija salīdzino�i jauna, ārkārtīgi bezpersoniska, izskatījās drīzāk pēc fabrikas vai pa�valdības iestādes, nevis krematorijas. Tikai rūpīgi koptais skaistais dārzs un augstais skurstenis, kas majestātiski slē�jās debesīs, liecināja, ka �ī būve paredzēta īpa�am mērķim. Otrdiena, �ķiet, nebija īpa�i noslogota, jo gaidīt nevajadzēja nemaz, zārku tūlīt pārnesa uz krematorijas krāsns telpu. Zārks klusi ieslīdēja krāsni, smagās durvis aizvērās kā zem�ūdenes lūka. Gados vecs darbinieks baltiem cimdiem rokās pagriezās pret Tengo un paklanījās. Tad ieslēdza aizdedzes slēdzi. Kumi Ada�i, pagriezusies pret aizvērtajām durvīm, salika rokas lūg�anā, Tengo darīja tāpat.

Stunda bija jāgaida, kamēr beigsies kremācija, un �o laiku Tengo kopā ar Kumi Ada�i pavadīja ēkā ierīkotajā atpūtas istabā. Kumi Ada�i paņēma no automāta divus karstas kafi�jas trauciņus, abi klusēdami to dzēra. Viņi bija apsēdu�ies līdzās uz sola iepretim lielam logam. Pa logu varēja redzēt nokaltu�u mauriņu, kailu koku rindu. Vienā zarā sēdēja divi melni, neredzēti putni. Tengo nezināja, kā tos sauc. Garu asti, mazi, spalgu, skaļu balsi. Ikreiz iedziedoties tie izslēja gaisā asti. Virs kokiem pletās ziemas zilās debesis bez neviena mākoņa. Kumi Ada�i mugurā bija krēmkrāsas daflkota mētelis un īsa, melna kleitiņa. Tengo bija ģērbies melnā d�emperī ar augstu apkakli, plānā �aketē skujiņrakstā. Kājās viņam bija tum�brūnas mokasīnkurpes. �is ap�ģērbs viņa garderobē visvairāk atbilda oficiālai kārtai.

-��� Arī manu tēvu �eit kremēja, Kumi Ada�i sacīja. Cil�vēki, kas bija atnāku�i �urp, pīpēja bez apstājas. Un tad pie griestiem jau peldēja dūmu mākonis. Galu galā viņi visi bija zvejnieki.

Tengo iztēlojās �o ainu. Iedegu�u ļau�u pulciņ� neieras�tās drēbēs, nepārtraukti smēķēdami, piemin no plau�u vē�a miru�o kolēģi. Ta�u �oreiz atpūtas istabā bija tikai viņi divi. Apkārt bija pavisam kluss. Nedzirdēja ne mūziku, ne cilvēku balsis. Laiku pa laikam putni spalgi ie�ivinājās, bet nekas cits klusumu neiztraucēja. Saule maigi apspīdēja zemi. Tās stari ieplūda pa logu un veidoja viņiem pie kājām rāmas gaismas peļķītes. Laiks plūda lēni kā upe, tuvojoties ietekai jūrā.

-���� Paldies, ka atbrauci kopā ar mani, Tengo pārtrauca ilgo klusumu.

Kumi Ada�i pastiepa roku un uzlika to uz viņējās.

-�� Vienam pa�am būtu smagi. Labāk, ja kāds ir līdzās. Tā ir.

-��� Varbūt tā ir.

-���� Kad cilvēks nomirst, vienalga, kādos apstākļos, tas ir briesmīgi. Tad �ajā pasaulē atveras caurums. Ja neizturamies pret notiku�o ar cieņu, tad �o caurumu būs grūti aizbērt.

Tengo pamāja.

-���� To caurumu nevar atstāt vaļā, Kumi Ada�i sacīja. Kāds tajā var iekrist.

-��� Ta�u reizēm miru�ais cilvēks ir glabājis noslēpumus, Tengo sacīja. Un, ja to caurumu aizber, tad �ie noslēpumi tā arī mū�īgi paliks noslēpumi.

-���� Es domāju, ka tā tam jābūt.

-��� Kāpēc?

-��� Ja nu �ie noslēpumi biju�i no tiem, kurus nevar atstāt aiz sevis?

-���� Kāpēc nevar atstāt?

Kumi Ada�i atrāva savu roku un ieskatījās Tengo tie�i sejā.

-��� Varbūt tas bija kaut kas tāds, ko saprata tikai miru�ais. Tāds, ko nevarētu izskaidrot, lai cik ilgi ari runātu. Kaut kas tāds, ko tikai aizgājējs spēja nest. Kaut kas līdzīgs vērtīgai bagā�ai.

Tengo klusēdams vēroja gaismas peļķīti sev pie kājām. Linoleja grīda nespodri spīdēja. No viņa izstieptas rokas attālumā bija pa�a novalkātās kurpes un Kumi Ada�i vien�kār�ās melnās laiviņas. Kaut ari tās bija tepat, �ķita, ka tās atrodas vairāku kilometru attālumā.

-���� Tengo, jums ta�u ir tādas lietas, ko nespējat citiem izskaidrot. Vai ne?

-���� Laikam ir, Tengo atteica.

Kumi Ada�i, neko neteikusi, pētīja savas melnajās zeķēs ieģērbtās slaidās kājas.

-��� Tu teici, ka esot reiz nomirusi? Tengo viņai pavaicāja.

-Jā. Es jau vienreiz nomiru. Aukstā, lietainā, skumjā naktī.

-���� Vai tu to atceries?

-�� Jā. Domāju, ka atceros. Es jau no seniem laikiem redzu to sapnī. Domāju, ka tā īstenībā ir noticis.

-��� Tas ir kaut kas līdzīgs reinkarnācijai?

-���� Reinkarnācijai?

-���� Pārdzim�anai, dvēseļu pārceļo�anai.

Kumi Ada�i to apdomāja.

-���� Ko lai saku? Varbūt jā. Bet varbūt nē.

-��� Vai tevi pēc nāves arī kremēja?

Kumi Ada�i papurināja galvu.

-�� To es neatceros. Tas jau bija pēc nāves. Es atceros nāves brīdi. Kāds mani no�ņaudza. Kāds vīrietis, ko es nepazinu un nekad nebiju redzējusi.

-��� Tu atceries viņa seju?

-���� Protams. Nez cik rei�u man tā rādījusies sapņos. Ja satiktu uz ielas, pazītu uzreiz.

-���� Ko tu iesāktu, ja tik tie�ām viņu satiktu?

Kumi Ada�i ar pirkstu paberzēja degunu, it kā pārbaudot, vai tas ir uz vietas.

-���� Esmu par to daudz domājusi. Ko es iesāktu, ja patie��ām viņu satiktu? Varbūt uzreiz mestos bēgt. Vai arī paslepus viņam sekotu. To es uzzinātu tikai tad, ja tā patie�ām notiktu.

-���� Ko tu darītu, ja viņu izsekotu?

-��� Nezinu. Iespējams, tas vīrietis zina par mani kādu sva�rīgu noslēpumu. Varbūt man izdotos to atklāt.

-���� Kādu noslēpumu?

-���� Piemēram, kāda jēga tam, ka es esmu �eit.

-���� Bet varbūt tas vīrietis vēlreiz tevi nogalinātu?

-���� Varbūt. Kumi Ada�i cie�i saknieba lūpas. Tas ir riskanti. To es, bez �aubām, saprotu. Vislabāk būtu uzreiz bēgt prom. Bet tas noslēpums mani vilina. Kā kaķis kāro ieskatīties jebkurā tum�ā ejā.

Kad kremē�ana bija galā, Kumi Ada�i un Tengo izlasīja no pelniem atliku�os tēva kaulus un ielika urnā, urnu pasniedza Tengo. Viņ� īsti nezināja, ko iesākt ar viņam uzticēto urnu. Nesaprata, kur to likt. Sē�ot taksometrā līdzās Kumi Ada�i, Tengo turēja to klēpī.

-Ja vēl kāds sīkums būs palicis, es visu nokārto�u, Kumi Ada�i, braucot taksometrā, sacīja. Tad, īsu brīdi padomā�jusi, piebilda: Ja vēlaties, varu nokārtot arī pī�ļu apbedī��anu.

Tengo tas pārsteidza.

-���� Tu varētu to nokārtot?

-���� Kāpēc ne? Kumi Ada�i teica. Te ir arī tādas bēres, kurās nepiedalās neviens ģimenes loceklis.

-���� Tu man ļoti palīdzētu, Tengo sacīja. Tad, nedaudz nokaunējies, bet ari atvieglots atdeva urnu Kumi Ada�i. Un nodomāja, ka nekad vairs �o urnu neredzēs. Paliks tikai at�miņas. Un pēc tam arī atmiņas pagaisis kā pī�ļi.

-���� Es esmu vietējā. Varu par visu parūpēties. Un jums, Tengo, pēc iespējas ātrāk jāatgrie�as Tokijā.Jūs mums, pro�tams, ļoti patīkat, bet �ī vieta nav domāta jums.

Prom no kaķu pilsētas, Tengo nodomāja.

-���� Paldies par visu, Tengo sacija.

-��� Tengo, es gribētu dot jums vienu padomu. Varbūt uz�skatīsiet to par lieku.

-���� Nē, kāpēc.

-��� Iespējams, ka jūsu tēvam bija kāds noslēpums, ko viņ� paņēma līdzi uz viņu pusi. Izskatās, ka tas jūs mazliet mul�sina. To var saprast. Bet jums, Tengo, turpmāk nevajadzētu līst tum�ās ejās. Lai tas paliek kaķu ziņā. Tā jūs nekur netik�siet. Labāk domājiet par to, kas jūs gaida.

-���� Caurums ir jānoslēdz, Tengo noteica.

-��� Tie�i tā, Kumi Ada�i sacīja. Tā pūce teica. Vai pūci atceraties?

Pūce ir me�a sargdieviba. Vieda. Ierādīs mums nakts gudrības.

-��� Vai pūce aizvien vēl ūjina me�ā?

-���� Pūce nekur prom neies, māsiņa teica. Visu laiku ir turpat.

Kumi Ada�i pavadīja Tengo uz Tatejamas ekspresi. Izska�tījās, ka viņa grib pati savām acīm pārliecināties, ka viņ� patie�ām iekāpj vilcienā. Kamēr vien Tengo varēja viņu re�dzēt, viņa stāvēja uz perona un sparīgi māja ar roku.

Tengo atgriezās savā dzīvokli Koend�i otrdienas vakarā septiņos. Ieslēdza gaismu, apsēdās uz krēsla pie ēdamgalda un pārlaida skatienu visapkārt. Viss bija tāpat, kā viņ� vakar agrā rītā bija atstājis. Aizkari cie�i aizvilkti priek�ā logiem, uz rakstāmgalda izdrukātais manuskripts. Zīmuļu traukā se�i akurāti noasināti zīmuļi, nomazgātie trauki salikti iz�lietnē. Pulkstenis skaitīja laiku, kalendārs pie sienas rādija, ka rit gada pēdējais mēnesis. Dzīvokli bija ļoti kluss. Pat nedaudz par klusu. Tajā bija kaut kas pārspīlēts. Bet varbūt viņ� to iedomājās. Galu galā viņ� tikko bija redzējis cil�vēku pazūdam no �īs pasaules. Caurums pasaulē vēl nebija pilnībā aizvēries.

Tengo izdzēra glāzi ūdens, iegāja karstā du�ā, noskuvās, iztīrīja ausis, apgrieza nagus, izņēma no atvilktnes jaunu veļu un jaunu kreklu, uzvilka tos. Vajadzēja atbrīvoties no visām smakām, ar ko ķermenis bija piesūcies. No kaķu pil�sētas smakām. Jūs mums, protams, ļoti patīkat, bet �ī vieta nav domāta jums, tā Kumi Ada�i sacīja.

Ēst negribējās. Noskaņojuma strādāt nebija. Grāmatu vaļā vērt nekārojās. Mūziku klausīties arī ne. Fiziski viņ� bija noguris, bet nervi bija uzvilkti, diez vai viņ� aizmigtu. Apkārtējais dziļais klusums likās samākslots.

Būtu labi, ja Fukaeri te būtu, Tengo nodomāja. Vienalga, lai kādus niekus, lai kādas muļķības viņa runātu. Neizteiks�mīgi, bez pieturzīmēm. Tik sen nebija dzirdēts, kā viņa runā. Ta�u Tengo zināja, ka Fukaeri �ajā dzīvoklī neatgriezīsies. Viņ� nespētu izskaidrot, kāpēc to zināja. �eit viņa neatgrie�zīsies. Laikam.

Gribējās ar kādu parunāt, vienalga ar ko. Ja varētu, viņ� labprāt parunātu ar savu gados vecāko draudzeni. Ta�u ne�varēja ar viņu sazināties. Nezināja, kur viņu meklēt, turklāt viņa ir pazudusi un neatgriezīsies.

Mēģināja sazvanīt Komacu pa darba telefona numuru. Tie�o līniju. Ta�u neviens neatsaucās. Piecpadsmit rei�u nozvanījis, Tengo nolika klausuli.

Tengo domāja, kam vēl varētu piezvanīt. Bet nevienu piemērotu sarunu biedru neatrada. Nosprieda, ka varētu zvanīt Kumi Ada�i, bet nezināja viņas telefona numuru.

Ta�u kaut kur pasaulē vēl bija ar viņu saistītais tum�ais caurums, vēl vaļā. Ne pārāk liels. Bet dziļ�. Ja viņ� ielūkotos �ajā caurumā un skaļi sauktu, tad varbūt vēl varētu parunāt ar tēvu. Vai miru�ais atklātu patiesību?

"Tā jūs nekur netiksiet. Labāk domājiet par to, kas jūs gaida," tā bija teikusi Kumi Ada�i. "Labāk domājiet par to, kas jūs gaida."

"Iā nemaz nav, Tengo nodomāja. Tas nav viss. Var būt, ka es ar �o noslēpumu nekur netik�u. Bet varbūt uzzinā�u iemeslu, kāpēc tā. Un, ja bū�u sapratis iemeslu, tad gan varbūt tik�u uz priek�u.

Vai nu jūs bijāt mans tēvs, vai ne, tam tagad vairs nav nozīmes, Tengo, pagriezies pret melno caurumu, sacīja. Tagad vienalga. Jūs tik un tā esat paņēmis daļu manis nāvē, un dala no jums palikusi man. Vai mūs patie�ām saistīja asins saites vai ne, �obrīd tas vairs neko nemaina. Laiks paiet, pasaule neapstājas.

�ķita, ka aiz loga ūjina pūce, bet tas bija tikai māns.

Tik vienkār�i nemirst, aiz muguras atskanēja vīrie�a balss. It kā lasot U�ikavas domas. Tikai uz brīdi zaudējāt samaņu. Iesoļojāt mazu gabaliņu otrā pusē.

Agrāk nedzirdēta balss. Neizteiksmīga, neitrāla balss. Ne skaļa, ne klusa. Ne pārāk stingra, ne pārāk maiga. Tādā pa�vēsta lidma�īnu atie�anas laikus un bir�as ziņas.

Nez kas �odien par dienu, U�ikava neloģiski nodomāja. Vajadzētu būt pirmdienas naktij. Nē, nu jau būs nākamā diena, tātad otrdiena.

-��� U�ikavas kungs, vīrietis teica. Vai jūs sauc U�ikava? U�ikava klusēja. Paklusēja tikai divdesmit sekundes. Tad

vīrietis bez jebkāda brīdinājuma iespēra viņam pa sānu, tie�i pa kreiso nieri. Klusi, bet no visa spēka. Briesmīgas sāpes iz�āvās cauri visam ķermenim. Visi iek�ējie orgāni sarāvās, un, iekams sāpes nebija mazdrusciņ norimu�as, viņ� nespēja paelpot. Beidzot U�ikavam no mutes izlauzās sauss sēciens.

-��� Es pieklājīgi pajautāju. Un cerēju uz atbildi. Ja vēl neva�rat muti pakustināt, tad pamājiet vai papuriniet galvu. Ar to pietiks. Tas ir pieklājības jautājums, vīrietis sacīja. Vai jūs sauc U�ikava?

U�ikava vairākkārt pamāja.

-��� U�ikavas kungs? Uzvārdu viegli atcerēties. Es izpētīju maku, kas bija jūsu bik�u kabatā. Vadītāja apliecība un vizīt�kartes. "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības izpilddirektors" lielisks amats, U�ikavas kungs. Bet ko tad "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" izpilddirektors te dara, nomaskējis fotoaparātu?

U�ikava klusēja. Vārdi īsti nenāca.

-���� Labāk gan būtu atbildēt, vīrietis teica. Es brīdinu. Ja niere pārplīsīs, sāpēs visu mū�u.

-���� Es novēroju �ī nama iemītniekus, U�ikava kā nebūt izdabūja. Balss tembrs nebija stabils, tā lāgiem aizlūza. Ne�maz neizklausījās pēc pa�a balss.

-��� Vai tas būtu Tengo Kavana?

U�ikava pamāja.

-Tas pats Tengo Kavana, kas bija romāna "Gaisa kūniņa" ghost writer?

U�ikava vēlreiz pamāja, tad aizvilkdamies klepoja. Vīrie�tis to zina.

-���� Kas lūdza to darīt? vīrietis pavaicāja.

-���� "Pirmsākumi".

-Tik daudz es nojautu, U�ikavas kungs, vīrietis noteica. Bet kāpēc �ai organizācijai vajadzētu novērot Tengo Kavanas kungu? Viņiem Tengo Kavana diez vai ir svarīga persona.

U�ikava mēģināja ātri saprast, kāda ir �ī vīrie�a pozīcija un cik daudz viņam zināms par lietas apstākļiem. Kaut ari nebija skaidrs, kas viņ� tāds ir, tomēr �ķita, ka nebija "Pirm�sākumu" sūtīts. Ta�u U�ikava ari nezināja, vai par �o faktu viņam vajadzētu priecāties vai glu�i pretēji satraukties.

-��� Es uzdevu jautājumu, vīrietis sacīja. Tad uzspieda ar pirkstu uz U�ikavas kreisās nieres. Pavisam stipri.

-���� Viņ� ir saistīts ar kādu sievieti, U�ikava nostenēja.

-��� Tai sievietei ir vārds?

-��� Aomame.

-���� Kāpēc viņi vajā Aomami?

-���� Viņa nodarīja kaitējumu organizācijas vadonim.

-���� Nodarīja kaitējumu, vīrietis kā pārbaudot noteica. Tas ir nogalināja? Vienkār�āk izsakoties.

-��� Jā, U�ikava sacīja. Un nodomāja, ka �im vīrietim ne�ko nenoslēpsi.

-��� Ta�u publiski tas nav zināms.

-��� Tas ir organizācijas iek�ējs noslēpums.

-����� Cik cilvēkiem organizācijas iek�ienē tas ir zināms?

-���� Saujiņai cilvēku.

-��� Jūs ieskaitot?

U�ikava pamāja.

Vīrietis sacīja:

-���� Tātad jūs organizācijā ieņemat visai svarīgu posteni?

-��� Nē. U�ikava papurināja galvu, un sasistā niere iesā�pējās. Esmu tikai izsūtāmais. Es to uzzināju nejau�i.

-���� Patrāpījāties sliktā laikā, sliktā vietā. Vai tā?

-��� Tā iznāk.

-���� Starp citu, U�ikavas kungs, vai �obrīd jūs darbojaties vienatnē?

U�ikava pamāja.

-��� Tas izklausās dīvaini. Parasti �āda novēro�ana un izse�ko�ana ir komandas darbs. Lai ar to cik necik jēdzīgi tiktu galā, vajadzīgi arī sagādnieki, kopā jābūt vismaz trim cilvē�kiem. Turklāt jums jau ir cie�as saites ar organizāciju. Dar�bo�anās uz savu roku �ķiet dīvaina. Citiem vārdiem sakot, man jūsu atbilde itin nemaz neiet pie sirds.

-���� Es neesmu �īs ticības loceklis, U�ikava sacīja. Viņ� tagad elpoja gandrīz mierīgi un tāpēc arī varēja puslīdz normāli parunāt. Viņi mani algoja kā privātpersonu. Ja uzskatīja, ka ērtāk ir izmantot kādu no malas, aicināja mani.

-���� Kā "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" izpilddirektoru?

-���� Tā ir izkārtne. Patiesībā tādas biedrības nav. Organi�zācija to izveidojusi galvenokārt saistībā ar nodokļiem. Es esmu ar organizāciju nesaistīts, darbojos neatkarīgi, orga�nizācija tikai izmanto manus pakalpojumus.

-���� Kaut kas līdzīgs algotnim?

-��� Nē, es neesmu algotnis. Ja man palūdz, es tikai savācu informāciju. Ja rodas nepiecie�amība pēc rupjākām meto�dēm, to nokārto citi.

-���� Bet novērot Tengo Kavanu saistībā ar Aomami jums lika "Pirmsākumi"?

-Jā-

-���� Nē, vīrietis teica. Nepareiza atbilde. Ja organizā�cijai būtu zināms, ka Aomame un Tengo Kavana ir saistīti, viņi neuzticētu novēro�anu jums. Viņi izmantotu savējos, izveidotu komandu. Lai mazinātu neizdo�anās risku un vaja�dzības gadījumā varētu pielietot spēku.

-��� Nē, tā patie�ām ir. Es tikai pildu pavēles. Tie�ām nezinu, kāpēc mani sūtīja �urp vienu pa�u. U�ikavas balss tembrs joprojām bija nestabils, tā atkal aizlūza.

Ja vīrietis sapratīs, ka "Pirmsākumiem" nav ne jausmas par Tengo Kavanas un Aomames saistību, tad viņ� mani tepat uz vietas novāks, U�ikava nodomāja. Ja manis nebūs, tad to neviens vairs neuzzinās.

-���� Man nepatīk aplamas atbildes, vīrietis ledainā balsī teica. Lai nu kur�, bet jūs, U�ikavas kungs, to labi zināt. Es varētu vēlreiz iesist jums pa nierēm. Bet, ja kārtīgi jums iesitī�u, man sāpēs roka, turklāt mans mērķis nav jums pamatīgi sabojāt nieres. Es personiski jūs neienīstu. Man ir tikai viens mērķis dabūt pareizo atbildi. Tāpēc �oreiz izmēģināsim jaunu paņēmienu. Jums nāksies nolaisties jūras dibenā.

Jūras dibenā? U�ikava nodomāja. Ko tas vīrietis tur mel�?

Izklausījās, ka viņ� kaut ko izņem no kabatas. Varēja dzir�dēt, kā klusi no�ab kaut kas no plastmasas. Un tad pēk�ņi U�ikavam kaut ko cie�i uzmauca galvā. Plastmasas maisiņu. Biezu, pamatīgu saldētavas maisiņu. Ap kaklu apmeta platu gumiju. Tas vīrietis grib mani nosmacēt, U�ikava saprata. Viņ� mēģināja dziļi ieelpot, bet mute pievilkās pilna ar plastmasu. Arī deguns bija pilnigi ciet. Abas plau�as lūgtin lūdzās pēc svaiga gaisa. Ta�u tā nekur nebija. Plastmasa cie�i piegūla sejai, kļūdama burtiski par nāves masku. Drīz vien visi muskuļi sāka nevaldāmi trīcēt. U�ikava gribēja pa�stiept rokas un noraut maisiņu, ta�u rokas nekustējās. Jo tās bija cie�i sasietas uz muguras. Galvā smadzenes izpletās kā balons, �ķita tūlīt pārplīsīs. U�ikava gribēja kliegt. Par katru cenu jādabū svaigs gaiss. Ta�u iekliegties, protams, nespēja. Mēle bija izpletusies pa visu muti. Apziņa pa�gaisa.

Pēk�ņi ap kaklu apmestā gumija atslāba, maisiņu novilka no galvas. U�ikava rija plau�ās gaisu. Tad pāris minū�u kā zvērs, kas grib kaut ko satvert, saliecies uz priek�u, smagi elpoja.

-���� Kā bija jūras dibenā? vīrietis, gaidīdams, kamēr U�i�kava atgūsies, pajautāja. Balss bija pavisam neizteiksmīga. Bijāt nolaidies pavisam dziļi. Laikam ieraudzījāt nekad agrāk neredzētas lietas. Vērtīga pieredze.

U�ikava neko neteica. Nespēja parunāt.

-��� U�ikavas kungs, es jau kuro reizi atkārtoju mani in�teresē tikai patiesas atbildes. Tāpēc jautā�u tikai vienu reizi. Vai organizācija sūtīja jūs novērot Tengo Kavanu viņa sais�tības ar Aomami dēļ? Tas ir ļoti svarīgi. No tā ir atkarīga cilvēka dzīvība. Kārtīgi apdomājiet un atbildiet pareizi. Vai skaidrs?

-��� Organizācija par to neko nezina, U�ikava beidzot kā nebūt izdabūja.

-Jā, �ī ir pareizā atbilde. Organizācijai pagaidām vēl nav ne jausmas par to, ka Aomame ir saistīta ar Tengo Kavanu. To jūs vēl neesat viņiem atklājis. Vai ne?

U�ikava pamāja.

-����� Būtu uzreiz pareizi atbildējis, iztiktu bez nolai�anās jūras dibenā. Bija grūti?

U�ikava pamāja.

-��� Es zinu. Ar mani arī reiz tā gadījās, vīrietis noteica, it kā �alodams par neko. Tikai tie, kas pa�i to piedzīvoju�i, saprot, cik tas ir briesmīgi. Ir jau viegli vispārināti spriest par sāpēm. Katras sāpes ir citādas. Nedaudz izmainot Tol�stoja slaveno teikumu, laime vienmēr ir vienāda, bet kat�ras sāpes ir citādas. Glu�i tā gan neteik�u, ka katras sāpes izgar�o citādi. Vai jums tā ne�ķiet?

U�ikava pamāja. Viņ� vēl joprojām mazliet elsoja.

Vīrietis turpināja:

-���� Tāpēc būsim atklāti viens pret otru, neko neslēpjot, runāsim taisnību. Labi, U�ikavas kungs?

U�ikava pamāja.

-Ja gadīsies vēl kāda nepareiza atbilde, nāksies atgriez�ties jūras dibenā. Un vēl dziļāk nekā iepriek� un vēl lēnāk. Vēl stiprāk. Ja nepaveiksies, varbūt pat neatgriezlsieties. Diez vai jūs to gribētu. Kā ir, U�ikavas kungs?

U�ikava papurināja galvu.

-��� Mums abiem ir kaut kas kopējs, vīrietis sacīja. Izska�tās, ka abi esam vientuļie vilki vai ari klaiņojo�i suņi. Precīzi sakot, izstumti no sabiedrības. Cilvēki, kuri kop� dzim�anas nav spēju�i iejusties sabiedrībā. Vai kurus sabiedrība nav pieņēmusi. Un tad nu mēs nolemjam viens pats tik�u galā. Pats lem�u un pats rīko�os, pats uzņem�os atbildību. Saņemam pavēles no aug�as, bet mums nav ne darbabiedru, ne padoto. Paļaujamies uz savu galvu un spējām. Vai tā?

U�ikava pamāja.

Vīrietis turpināja:

-��� �is ir gan mūsu stiprais, gan vienlaikus vājais punkts. Nu, piemēram, �oreiz, jūs pārcentāties. Nolēmāt pats visu noskaidrot, "Pirmsākumiem" neziņojot. Gribējāt visu skaisti nokārtot, lai tā būtu jūsu personiskā uzvara. Un zaudējāt modrību. Vai ne?

U�ikava vēlreiz pamāja.

-��� Un kāds tam visam bija iemesls?

-���� Es esmu vainīgs vadoņa nāvē.

-���� Kā konkrēti?

-���� Es pārbaudīju informāciju par Aomami. Rūpīgi visu pārbaudīju, pirms viņa satikās ar vadoni. Kaut ko es diem�ēl palaidu garām.

-���� Bet viņai izdevās pietuvoties vadonim ar nolūku viņu noslepkavot, un patiesībā viņa to ari izdarīja nogalināja. Netikāt galā ar jums uzticēto darbu un sapratāt, ka reiz nāksies par to atbildēt. Galu galā jūs esat cilvēks no malas, vienreizējai lieto�anai. Turklāt vēl zināt pārāk daudz iek�ējo lietu. Lai izdzīvotu, jums vajadzēja sagādāt viņiem Aomames galvu. Vai ne?

U�ikava pamāja.

-���� Man ļoti �ēl, vīrietis noteica.

Kā viņam ir �ēl? U�ikavas �ķībā galva ātri darbojās, cen��oties saprast �o vārdu jēgu. Tad viņam pielēca.

-��� Vai jūs organizējāt vadoņa noslepkavo�anu? U�ikava vaicāja.

Vīrietis neatbildēja. Ta�u U�ikava saprata, ka �ī klusē�ana nav noliegums.

-���� Ko esat nolēmis darīt ar mani? U�ikava jautāja.

-��� Tie�ām ko? Patiesību sakot, vēl neesmu izlēmis. Atka�rībā no jūsu attieksmes, Tamaru sacīja. Man ir vēl pāris jautājumu.

U�ikava pamāja.

-��� Vai jūs man iedotu savas "Pirmsākumu" kontaktpersonas telefona numuru? Viņiem ta�u ir kāds, kas atbild tie�i par jums?

U�ikava bridi vilcinājās, ta�u beigu beigās telefona nu�muru nosauca. Kāda jēga to slēpt, ja pa�a dzīvība ir uz spē�les. Tamaru to pierakstīja.

-���� Vārds?

-��� Vārdu es nezinu, U�ikava meloja. Ta�u izskatījās, ka vīrietim tas ne�ķiet īpa�i svarīgi.

-���� Skarbi tipi, vai ne?

-���� Diezgan skarbi.

-���� Bet nav profesionāļi.

-��� Viņi ir prasmīgi. Augstākstāvo�o pavēles izpilda ne�au�boties. Bet profesionāļi viņi nav.

-��� Cik daudz viņi ir uzodu�i par Aomami? Tamaru vai�cāja. Vai zina, kur viņa slēpjas?

U�ikava papurināja galvu.

-��� To viņi nezina. Tāpēc es te novēroju Tengo Kavanu. Ja es zinātu, kur ir Aomame, vāktos prom no �ejienes.

-���� Loģiski, Tamaru sacīja. Starp citu, kā jūs atklājāt, ka Aomame un Tengo Kavana ir saistīti?

-��� Vajadzēja drusku paskraidīt.

-���� Konkrētāk?

-���� Pārbaudīju visu Aomames biogrāfiju. Līdz pat bērnī�bai. Viņa gājusi I�ikavas pamatskolā. Tengo Kavana arī ir no I�ikavas. Tad man kaut kas ienāca prātā. Devos uz to skolu pārbaudīt, un izrādījās, ka viņi patie�ām divus gadus mācīju�ies vienā klasē.

Tamaru dziļi rīklē klusi noņurdēja kā kaķis.

-��� Tik tie�ām. Jūs nu gan veicāt ļoti smalku izmeklē�anu, U�ikavas kungs. Esat ieguldījis gan laiku, gan pūles. Visu cieņu.

U�ikava klusēja. Neviens jautājums viņam nebija uzdots.

-���� Es atkārto�os, Tamaru sacīja. �obrīd jūs esat vie�nīgais, kur� zina par Aomames saistību ar Tengo Kavanu?

-��� Jūs ari zināt.

-���� Es neskaitos. Es domāju no jums pietuvinātajiem.

U�ikava pamāja.

-���� Es vienīgais no visiem to zinu.

-��� Jūs nemelojat?

-���� Nemeloju.

-��� Starp citu, vai jums zināms ari tas, ka Aomame ir stā�voklī?

-��� Stāvoklī? U�ikava noteica. Viņa balsī skanēja izbrīns. No kā?

Tamaru uz jautājumu neatbildēja.

-��� Jūs patie�ām to nezinājāt?

-���� Nezināju. Es nemeloju.

Tamaru klusēdams brīdi vēroja, vai U�ikavas reakcija ir neviltota. Tad sacīja:

-��� Skaidrs. Izskatās, ka patie�ām nezinājāt. Es ticu. Starp citu, jūs grozījāties ap Vītolu villu Adzabu. Tā ir taisnība?

U�ikava pamāja.

-���� Kāpēc?

-����� Villas īpa�niece apmeklēja tuvējo sporta klubu, un Aomame bija viņas personiskā trenere. Izskatījās, ka viņām izveidoju�ās tuvas, personiskas attiecības. Turklāt �ī kundze blakusnamā iekārtojusi patversmi no vardarbības ģimenē cietu�ām sievietēm. Tur bija ļoti stingra apsardze. Man tas �ķita nedaudz pārspīlēti. Iedomājos varbūt Aomame slēp�jas tajā patversmē.

-���� Un?

-���� Beigu beigās izdomāju, ka tā vis nebūs. Tai sievietei naudas pietiek. Ja gribētu Aomami paslēpt, tad ne jau savā tuvumā. Viņu paslēptu pēc iespējas tālāk. Tāpēc pārstāju interesēties par villu Adzabu un pievērsos Tengo Kavanam.

Tamaru vēlreiz klusi noņurdēja.

-��� Jums gan ir laba intuīcija. Galva strādā loģiski, un jūs esat ļoti pacietīgs. Tikai �ēl, ka tas viss iz�ķiests izsūtāmā darbā. Vai jūs tikai ar to nodarbojaties?

-���� Agrāk biju advokāts, U�ikava sacīja.

-��� Skaidrs. Laikam bijāt labs. Bet pārāk paļāvāties uz ap�stākļiem, un sekoja kritiens. Tagad pavisam rāmi strādājat par �is jaunās sektas izsūtāmo un saņemat gra�us. Vai tā?

U�ikava pamāja.

-��� Tā gan.

-���� Tur neko nevar darīt, Tamaru noteica. Tādiem kā mēs, klaidoņiem, nav viegli dzīvot pasaulē. Pat ja izskatās, ka viss rit gludi, kādā bridi nāk kritiens. Tā ir iekārtota pasaule.

Tamaru sa�ņaudza rokas tā, ka nokrak�ķēja kauliņi. Asa, draudīga skaņa.

-���� Un vai esat kaut ko stāstījis "Pirmsākumiem" par to lietu ar Vītolu villu Adzabu?

-��� Es nevienam to neesmu teicis, U�ikava atklāti sacīja. Tas, ka Adzabu villa �ķiet aizdomīga, ir tikai mans perso�niskais pieņēmums. Apsardze bija pārāk stingra, man neko tur neizdevās noskaidrot.

-���� Tas labi, Tamaru noteica.

-��� Tas ir jūsu lauciņ�, ja?

Tamaru neatbildēja. Jautājumus te uzdeva viņ�, pa�am nebija nekādas vajadzības uz tādiem atbildēt.

-��� Tiktāl jūs uz maniem jautājumiem esat atbildējis go�dīgi, Tamaru teica. Vismaz vispārīgos vilcienos. Ja vien�reiz nolai�as jūras dibenā, zūd spēks melot. Jo tādus tuk�us melus uzreiz varētu sadzirdēt. Tas nāk no bailēm.

-���� Es nemeloju, U�ikava sacīja.

-��� Tas ir labi, Tamaru noteica. Neviens negrib liekas sāpes. Starp citu, vai zināt, kas ir Karls Jungs?

U�ikava zem acu aizsēja nevil�us sarauca uzacis. Karls Jungs. Ko tas vīrietis tur runā?

-���� Psihologs Jungs?

-��� Tie�i tā.

-��� Vispārīgas lietas, U�ikava ieintriģēts atteica. Dzimis deviņpadsmitā gadsimta beigās �veicē. Bijis Freida māceklis, bet vēlāk viņi pa�ķlru�ies. Kolektīvā zemapziņa. Tas apmē�ram viss.

-���� Ar to būs gana, Tamaru noteica.

U�ikava gaidīja sarunas turpinājumu.

Tamaru sacīja:

-���� Karlam Jungām Cīrihes ezera krastā klusā augstākās �ķiras rajonā bija elegants nams. Tur viņ� kopā ar ģimeni dzīvoja pārtiku�u dzīvi. Ta�u viņam vajadzēja kādu vietu, kur noslēgties vientulībā un grimt dziļās pārdomās. Tā viņ� atrada nelielu zemes gabalu Bollingenā pie ezera un tur uzcēla mazu namiņu. Ne jau nu villu vai kaut ko skaistu. Viņ� pats mūrēja akmeņus pa vienam vien un uzcēla apaļu māju ar augstiem griestiem. Akmeņi bija no tuvējām akmeņlauz�tuvēm. Tolaik �veicē, lai varētu kaut ko celt no akmeņiem, vajadzēja būt mūrnieka kvalifikācijai. Un Jungs to speciāli ieguva. Pat iestājās ģildē. Viņam bija ļoti svarīgi uzcelt �o namu pa�am savām rokām. Iespējams, ka mātes nāve ari bija viens no svarīgiem iemesliem, kas viņu uz to pamudināja.

Tamaru uz brīdi apklusa.

-��� �o namu nodēvēja par "Torni". Viņ� to veidoja līdzīgu lauku būdiņām, ko bija redzējis Āfrikas ceļojuma laikā. Tur nebija neviena norobe�ojuma, visa dzīve noritēja tuk�ā telpā. Ļoti vienkār�a mītne. Ta�u viņ� uzskatīja, ka dzīvo��anai ar to pietiek. Tur nebija ne elektrības, ne gāzes, ne ūdensvada. Ūdeni viņ� ņēma tuvējos kalnos. Bet vēlāk sa�prata, ka �āds dzīvesveids bijis tikai viens no arhetipiem. Ar laiku viņam radās vajadzība namā izveidot starpsienas, nodalījumus, otro stāvu un vēlāk arī vairākas piebūves. Viņ� pats apgleznoja sienas, simboliski attēlojot, kā nodalās un attīstās individuālā apziņa. Viss �is nams bija kā materiali�zēta mandala. Viņam vajadzēja apmēram divpadsmit gadus, lai namu pabeigtu, junga pētniekiem par �o namu ir ārkār�tīgi dziļa interese. Vai bijāt par to dzirdējis?

U�ikava papurināja galvu.

-���� Nams vēl �odien stāv Cīrihes ezera krastā. To pārvalda Junga pēcte�i, ta�u diem�ēl publikai tas nav pieejams, no iek�puses to nevar apskatīt. Runā, ka pie ieejas durvīm "Tornī" vēl joprojām esot saglabāju�ies Junga pa�rocīgi akmenī iegrebtie vārdi: "Salst vai nesalst, Dievs ir te." Tādus vārdus Jungs iecirtis akmenī.

Tamaru atkal apklusa.

-���� "Salst vai nesalst, Dievs ir te," viņ� vēlreiz klusi at�kārtoja. Vai saprotat, ko tas nozīmē?

U�ikava papurināja galvu.

-���� Nē, nesaprotu.

-����� Nūjā, ari man pa�am jēga nav pilnīgi skaidra. Pārāk dziļ� simbols, grūti izprotams. Grūti interpretēt. Ta�u Karls Jungs to pa�rocīgi iegreba pie ieejas durvīm pa�a izplānotā, pa�a uzbūvētā mājā. Mani nezin kāpēc kop� seniem laikiem �ie vārdi ļoti saistīju�i. Pat labi nesaprotot to nozīmi, tik un tā �ie vārdi spēcīgi satricina manu dvēseli. Es neko daudz par Dievu nezinu. Uzaugu katoļu bērnunamā un tur saskatījos visādas briesmu lietas, tāpēc man par Dievu nav radies pārāk labs iespaids. Turklāt tur parasti sala. Pat pa�ā vasaras vidū. Tur vai nu sala, vai ari neizturami sala. Pat ja Dievs bija, viņ� nebija īpa�i laipns pret mani. Ta�u �ie vārdi klusiņām iesūku�ies manas dvēseles sīkākajās plaisās. Laiku pa laikam aizveru acis un vairākkārt klusībā atkārtoju tos. Un tad es jūtos savādi mierīgs. "Salst vai nesalst, Dievs ir te" vai jūs, lūdzu, nepateiktu to skaļi?

-��� Salst vai nesalst, Dievs ir te, U�ikava, neko īsti nesa�pratis, klusītēm atkārtoja.

-���� Nevar lāgā sadzirdēt.

-��� Salst vai nesalst, Dievs ir te, U�ikava atkārtoja vēlreiz, cik spēdams skaidri.

Tamaru, aizvēris acis, brīdi izgar�oja �o vārdu atbalsi. Tad, it kā kaut ko izlēmis, dziļi ieelpoja un izelpoja. Atvēra acis, paskatījās uz savām rokām. Lai nepaliktu pirkstu no�spiedumi, rokās bija uzvilkti plāni vienreizējās lieto�anas operāciju cimdi.

-��� Piedodiet, Tamaru klusi noteica. Balsī ieskanējās pat kaut kas svinīgs. Viņ� atkal paņēma rokās plastmasas mai�siņu. Kustējās ātri un izlēmīgi. Uzvilka to vēlreiz U�ikavam galvā un apmeta viņam ap kaklu plato gumiju. U�ikava gri�bēja iebilst, ta�u vārdi netika līdz mutei un tā arī neviena ausis nesasniedza. Kāpēc? U�ikava domāja �ajā plastmasas maisiņā. Es viņam teicu visu taisnību, cik zināju. Kāpēc viņ� tagad mani nogalina?

Viņ� �ajā galvā, kas teju teju jau plīsīs, domāja par mazo namiņu �uorinkanā, par abām meitiņām. Un atcerējās suni, ko viņi toreiz turēja. Viņam tas mazais, garenais �unelis nemaz nepatika, un arī suns viņu nemīlēja. Dumj� un skaļ� suns. Grauza paklājus un �urāja jaunajā gaitenī. Pavisam citāds nekā tas jauktenītis, kas viņam bija bērnībā. Un tomēr U�ikava savā pēdējā dzīves mirklī domāja par nejēdzīgo, sīko �uneli, redzēja to skraidelējam dārzā.

Tamaru ar acs kaktiņu noskatījās, kā U�ikavas augums saliecas, kā mētājas uz tatami līdzīgi krastā izmestai zivij. U�ikavas rokas un kājas bija sasietas, tāpēc, lai kā ari viņ� cīnītos, nekādu troksni kaimiņu dzīvokļos nedzirdēs. Tamaru labi zināja, cik �āda nāve ir drausmīga. Ta�u �is bija veiklā�kais, tīrākais slepkavības veids. Ne kliedzienu, ne asiņu. Viņ� skatījās savā Tag Heuer nirēja pulkstenī. Pēc trim minūtēm

U�ikava vairs nemētājās. Locekļi tikai viegli drebēja, it kā rezonējot, tad norima pavisam. Tamaru vēl trīs minūtes pēc tam vēroja pulksteņa rādītāju. Tad saņēma U�ikavas delnu, pārbaudīja pulsu, lai pārliecinātos, ka viņ� zaudējis visas dzīvības zīmes. Viegli oda pēc urīna. U�ikava bija vēlreiz ap�urājies. Ta�u �oreiz pūslis bija iztuk�ots pavisam. Viņu nevarēja vainot, zinot, cik smagi viņ� bija cietis.

Tamaru noņēma no viņa kakla gumiju un novilka no gal�vas plastmasas maisiņu. Maisiņ� bija daļēji ievilkts mutē. U�ikavam abas acis bija plati ieplestas, mute vaļā un nāvē sa�ķiebusies uz vienu pusi. Varēja redzēt netīro, �ķībo zobu rindu, ar zaļu sūnu apaugu�o mēli. Sejas izteiksme kā no Munka gleznas. U�ikavas �ķībā galva izskatījās vēl �ķībāka. Laikam ļoti cietis.

-���� Piedodiet, Tamaru noteica. Man arī nepatika to darīt.

Tamaru ar abu roku pirkstiem pamasēja U�ikavas sejas muskuļus, iztaisnoja zodu, mēģināja padarīt �o seju tīka�māku skatam. Ar virtuvē atrasto papīra dvieli apslaucīja muti. Tas prasīja laiku, bet tā vismaz izskatījās mazliet labāk. Vismaz cilvēkam uzreiz negribēsies �ausmās novērsties. Ta�u acis neparko nevarēja dabūt ciet.

-���� Kā �ekspīrs rakstījis, Tamaru klusi sacīja, pagriezies pret �o smago, �ķībo galvu, ja �odien nomirstam, tad rīt vairs nevajadzēs mirt. Mēģināsim raudzīties viens uz otru no labākās puses.

Vai tas bija no "Henrija IV" vai "Ri�arda III", lugu viņ� nespēja atcerēties. Ta�u tā nebija nopietna problēma, un diez vai U�ikava pats kāroja noskaidrot precīzu avotu. Tamaru atsēja U�ikavam rokas un kājas. Lai neatstātu nospiedumus, viņ� bija izmantojis mīkstu, dvielim līdzīgu virvi un īpa�u sasie�anas paņēmienu. Viņ� iemeta līdzatnestajā atkritumu maisā �o virvi, maisiņu, kas bija uzvilkts U�ikavam galvā, ap kaklu apsieto gumiju. Izskatīja U�ikavas mantas un savāca visas viņa uzņemtās fotogrāfijas. Iemeta maisā arī fotoapa�rātu un trijkāji. Ja atklātībā nonāktu, ka viņ� te kādu novē�rojis, būtu nepatik�anas. Uzreiz rastos jautājums: ko viņ� te vērojis? Un tad gan varētu uzpeldēt Tengo Kavanas vārds. Viņ� savāca ari blīvi pierakstīto piezīmju grāmatiņu. Nekas svarīgs vairs te nepalika. Guļammaiss, ēdiens un drēbju kārta, maks un atslēgas, un no�ēlojamais U�ikavas līķis. Kā pēdējo Tamaru izņēma no U�ikavas maka vienu vizītkarti, kas vēstīja, ka viņ� ir "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas veicinā�anas biedrības" izpilddirektors, un iebāza to ka�batā.

-���� Piedodiet, promejot viņ� vēlreiz teica U�ikavam.

Tamaru iegāja publiskā telefona būdiņā stacijas tuvumā, ielika automātā telekarti un uzgrieza U�ikavas iedoto tele�fona numuru. Pilsētas centra telefons. Varētu būt �ibujā. Klausuli pacēla pēc sestā zvana.

Tamaru bez jebkāda ievada nosauca Koend�i dzīvokļa adresi.

-���� Pierakstījāt? viņ� noprasīja.

-���� Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz.

Tamaru atkārtoja.

Sarunu biedrs to pierakstīja un nolasīja.

-��� U�ikavas kungs ir tur, Tamaru sacīja. Jūs ta�u pazīs�tat U�ikavas kungu?

-���� U�ikavas kungu? sarunu biedrs pārjautāja.

Tamaru to ignorēja un turpināja:

-���� U�ikavas kungs ir tur, viņ� gan diem�ēl vairs neelpo. Cik var spriest no skata, nav miris dabiskā nāvē. Viņam makā ir vairākas "Jaunās Japānas zinātnes un mākslas vei�cinā�anas biedrības" izpilddirektora vizītkartes. Ja policija viņu atradīs, tad beigu beigās atklās arī saistību ar jums.

Un tad var būt nepatik�anas. Jums vajadzētu pēc iespējas ātrāk visu tur nokopt. To jūs, �ķiet, labi pieprotat.

-��� Jūs būtu? sarunu biedrs ievaicājās.

-���� Laipns ziņotājs, Tamaru atteica. Man arī policija nav pārāk mīļa. Tāpat kā jums.

-���� Nav miris dabiskā nāvē?

-���� Viņ� nenomira no vecuma nespēka un ari ne pārāk mierīgi.

Sarunu biedrs brīdi klusēja.

-��� Un ko īsti U�ikavas kungs tur darīja?

-��� To es nezinu. Par to vajadzētu viņu pa�u sīki un smalki iztaujāt, bet, kā jau teicu, �ajā situācijā viņ� nespēs atbildēt.

Vīrietis atkal ieturēja pauzi.

-��� Jūs laikam esat saistīts ar to jauno sievieti, kas bija atnākusi uz viesnīcu Okura?

-���� Uz �ādiem jautājumiem neatbild.

-��� Es to sievieti satiku. Ja viņai to pateiksiet, viņa sapratīs. Man ir viņai kas sakāms.

-���� Es klausos.

-��� Mēs nedomājam viņai kaut ko nodarīt, vīrietis teica.

-��� Jūs ta�u viņu meklējat, vai ne?

-��� Tā ir. Jā, mēs visu laiku viņu meklējam.

-���� Ta�u negribat viņai neko nodarīt? Tamaru jautāja. Kāpēc?

Atbilde atskanēja pēc īsas pauzes.

-��� īsi sakot, kādā brīdī situācija mainījās. Saprotams, visi ļoti sēroja par vadoņa nāvi. Ta�u ari tas ir beidzies, viss ir galā. Vadonis bija fiziski ļoti slims, kaut kādā mērā viņ� pats vēlējās savu nāvi. Tāpēc mēs �īs lietas dēļ vairs nedomājam vajāt Aomames kundzi. Mēs �obrīd gribētu ar viņu parunāt.

-���� Par ko?

-���� Par kopējām interesēm.

-��� Bet tās ir tikai jūsu intereses. Jums vajag ar viņu paru�nāt, bet varbūt viņa neko tamlīdzīgu nevēlas.

-��� Jābūt iespējai parunāt. Mēs varam jums kaut ko piedā�vāt. Piemēram, brīvību un dro�ību. Zinā�anas un informā�ciju. Vai mēs varētu to visu apspriest kādā neitrālā vietā? Vienalga kur, pēc jūsu izvēles. Mēs garantējam simtprocen�tīgu dro�ību. Visu personu simtprocentīgu dro�ību. Nevie�nam vairs nevajag bēguļot. Nevienai no pusēm �īs sarunas nenāktu par ļaunu.

-��� Tā jūs sakāt, Tamaru teica. Ta�u man nav iemesla ticēt jūsu piedāvājumam.

-��� Vai jūs, lūdzu, tik un tā varētu to nodot Aomames kun�dzei? vīrietis neatlaidās. Laiks negaida. Mēs arī varam nedaudz piekāpties. Ja jums vajag kādu konkrētāku iemeslu, lai varētu mums uzticēties, padomāsim par to. Zvanot uz �o numuru, vienmēr varat ar mums sazināties.

-��� Varbūt jūs varētu man to skaidrāk izklāstīt? Kāpēc viņa jums tik ļoti ir vajadzīga? Kas ir noticis, kāpēc apstākļi tā mainīju�ies?

Sarunu biedrs ievilka elpu. Tad sacīja:

-���� Mums jādzird balss. Tā mums ir kā bagātīga aka. Mēs nedrīkstam to zaudēt. Tas ir apmēram viss, ko �obrīd varu jums atklāt.

-���� Un, lai uzturētu to aku, jums vajadzīga Aomame?

-��� To nevar izskaidrot vienā vārdā. Viņa ar to ir saistīta, bet neko vairāk es nevaru teikt.

-���� Un Eriko Fukadu jums vairs nevajag?

-��� �obrīd mums nav nekādas vajadzības pēc Eriko Fukadas. Vienalga, kur viņa ir un ko dara. Viņas misija ir galā.

-���� Kāda misija?

-���� Situācija ir delikāta, sarunu biedrs pēc īsas pauzes sacīja. Piedodiet, bet neko vairāk es jums par �o situāciju atklāt nevaru.

-��� Labi apdomājiet savu situāciju, Tamaru teica. �ajā spēles brīdī serve ir mūsu pusē. Mēs varam ar jums brīvi sazināties, jūs ar mums ne. Jūs pat nezināt, kas mēs tādi esam. Vai tā nav?

-��� Tā ir. �obrīd jūs esat vadībā. Mēs nezinām, kas jūs esat. Bet tik un tā �is nav telefona sarunām piemērots temats. Es jau tagad esmu pateicis pārāk daudz. Pārsniedzot man dotās pilnvaras.

Tamaru brīdi klusēja.

-���� Labi. Mēs apdomāsim jūsu priek�likumu. Arī man par to ir jāapsprie�as. Domāju, ka pēc pāris dienām ar jums sazinā�os.

-��� Gaidīsim, vīrietis sacīja. Es atkārtojos, bet nevienai no pusēm �īs sarunas nenāks par ļaunu.

-��� Ko jūs iesāksiet, ja mēs �o piedāvājumu ignorēsim vai noraidīsim?

-��� Nu, tādā gadījumā mums vajadzēs rīkoties tā, kā uzska�tīsim par nepiecie�amu. Kaut kāda vara mums ir. Varbūt nāk�sies rīkoties skarbāk, visiem iesaistītajiem tas varētu radīt nepatik�anas. Lai kas jūs tādi būtu, sveikā cauri netiksiet. Iespējams, ka turpmākā notikumu gaita nevienai no pusēm nebūs patīkama.

-���� Iespējams. Ta�u, kamēr tiks tik tālu, paies laiks. Un, aizņemoties jūsu izteicienu, laiks negaida.

Vīrietis viegli noklepojās.

-��� Var jau būt, ka paies laiks. Vai arī nemaz ne tik daudz.

-���� To redzēs, tikai rīkojoties.

-��� Tie�i tā, sarunu biedrs sacīja. Ir vēl viena svarīga lieta, uz ko es jums gribētu norādīt. Izmantojot jūsu pie�minēto līdzību, tā patie�ām ir, ka �obrīd spēlē ir jūsu kārta servēt. Ta�u �ķiet, ka jums �īs spēles pamatnoteikumi nav īsti skaidri.

-��� Tos arī var saprast, tikai rīkojoties.

-��� Bet, ja patie�ām izmēģina un nekas nesanāk, nav inte�resanti.

-���� Abām pusēm, Tamaru noteica.

Kādu bridi valdīja daudznozīmīgs klusums.

-��� Starp citu, ko jūs iesāksiet ar U�ikavas kungu? Tamaru vaicāja.

-��� Pēc iespējas ātrāk viņu no turienes aizvāksim. Jau �o�nakt.

-���� Dzīvoklis nav aizslēgts.

-���� Paldies par to, sarunu biedrs sacīja.

-���� Starp citu, vai jūs dziļi sērosiet par U�ikavas kunga nāvi?

-��� Lai kur� tas būtu, mēs parasti dziļi sērojam par jebkura cilvēka nāvi.

-���� Labāk jau sērot, viņ� bija spējīgs cilvēks.

-��� Ta�u ne pietiekami. Vai tā?

-���� Neviens nav tik spējīgs, lai dzīvotu mū�īgi.

-��� Tā jūs domājat, sarunu biedrs iebilda.

-���� Protams, Tamaru atteica. Es tā domāju. Un jūs tā nedomājat?

-��� Gaidīsim jūsu zvanu, vīrietis, uz �o jautājumu neat�bildējis, vēsi sacīja.

Tamaru klusēdams nolika klausuli. Turpmākā saruna bū�tu bezjēdzīga. Ja vajadzēs, tad vēlreiz piezvanīs uz �o nu�muru. Viņ� izgāja no telefona būdiņas un devās uz savu ma�īnu. Tas bija vecs, nolietots, zils Toyota Corolla furgons, novietots stāvvietā pie parka. Pārliecinājies, ka viņu neviens neredz, izmeta atkritumu maisu ar plastmasas maisiņu, virvi un gumiju. Izmeta arī operāciju cimdus.

-��� Mēs parasti sērojam par jebkura cilvēka nāvi, Tamaru, iedarbinādams motoru un aizsprādzēdams dro�ības jostu, nomurmināja. Tas ir vissvarīgākais, viņ� nodomāja. Par cil�vēka nāvi ir jāsēro. Kaut vai īsu brīdi.

Telefons iezvanījās otrdien īsi pēc pusdienas. Aomame sēdēja uz jogas paklājiņa, plati izpletu�i kājas, un izpildīja aug��stilbu muskuļu stiep�anas vingrojumus. Tas bija daudz grū�tāk, nekā varētu �ķist vērotājam no malas. Krekliņ� piesūcās ar sviedriem. Aomame pārtrauca vingrot un, slaucīdama seju dvielī, pacēla klausuli.

-��� Fukusukes galvas tajā dzīvoklī vairs nav, Tamaru, kā aizvien nesasveicinājies, sacīja. Pat ne hallo.

-��� Vairs nav?

-���� Vairs nav. Viņu pārliecināja.

-��� Pārliecināja? Aomame atkārtoja. Vai tas nozīmēja, ka Tamaru viņu ar spēku dabūjis no turienes prom?

-��� Un Kavana no tā dzīvokļu nama ir jūsu meklētais Tengo Kavana.

Aomamei �ķita, ka visa apkārtējā pasaule izple�as un saraujas tāpat kā viņas sirds.

-��� Vai jūs klausāties? Tamaru pavaicāja.

-���� Klausos.

-��� Turklāt �obrīd Tengo Kavanas tur nav. Pāris dienu tur nebūs.

-���� Viņam nekas nekai�?

-���� Viņa �obrīd nav Tokijā. Pa�am nekas nekai�, tas ir skaidrs. Fukusukes galva bija noīrējis dzīvokli Tengo Kavanas mājā pirmajā stāvā un tur gaidīja, kad jūs nāksiet satikties ar Tengo. Novēroja ieejas durvis, paslēpis fotoaparātu.

-��� Vai viņ� mani nofotografēja?

-��� Uzņēma trīs kadrus. Bija gan vakars, jums bija cepure dziļi uz acīm, brilles, seja paslēpta �allē, sejas vaibsti nav skaidri saskatāmi. Ta�u �aubu nav tā esat jūs. Ja būtu vēlreiz uz turieni gājusi, iekultos nepatik�anās.

-���� Tad jau uzticēt to visu jums bija pareizs lēmums.

-��� Ja �ajā situācijā vispār kāds lēmums ir pareizs.

Aomame sacīja:

-���� Bet par viņu nav jāuztraucas?

-��� Tas cilvēks jums vairs nekaitēs.

-��� Jo jūs viņu pārliecinājāt7

-���� Beigu beigās jā, nācās �ādus tādus aspektus piere�gulēt, Tamaru atbildēja. Es arī savācu visas fotogrāfi�jas. Fukusukes galvas mērķis bija gaidīt jūsu parādī�anos, Tengo Kavana kalpoja tikai kā ēsma. Tāpēc tagad nav nekāda iemesla, kāpēc viņ� varētu būt apdraudēts. Domāju, viņ� ir dro�ībā.

-���� Lieliski, Aomame noteica.

-Tengo Kavanas kungs strādāJojogi privātskolā, pasniedz matemātiku. �ķiet, ka viņ� ir talantīgs skolotājs. Bet strādā tikai pāris dienu nedēļā, tāpēc ienākumi nav lieli. Joprojām neprecējies, dzīvo viens pats tajā nepievilcīgajā, pieticīgajā namā.

Viņa aizvēra acis un ieklausījās savos sirdspukstos. Ne�spēdama saskatīt robe�u starp sevi un pasauli.

-���� Paralēli darbam privātskolā raksta pats savu romānu. Garu. "Gaisa kūniņas" pārrakstī�ana bija tikai tāds blakus�darbs, viņam ir pa�am savas literārās ambīcijas. Tas ir labi. Ja ir atbilsto�as ambīcijas, tad cilvēks arī gūst panākumus.

-���� Kā jūs to noskaidrojāt?

-��� Viņa nav mājās, tāpēc iekļuvu viņa dzīvokli. Tas bija aiz�slēgts, ta�u tas man nemaz netraucēja tikt tur iek�ā. Diem�ēl nācās pārkāpt viņa tiesības uz privātumu, bet pamatlietas man vajadzēja pārbaudīt. Dzīvo viens pats, ta�u dzīvoklis ir tīrs un kārtīgs. Pat plīts noberzta. Ledusskapī valda tīrība, nekādu sapuvu�u kāpostu dziļumā. Izskatās, ka viņ� arī gludina. Nav sliktākais kompanjons. Proti, ja viņ� nav gejs.

-���� Ko vēl noskaidrojāt?

-��� Piezvanīju uz privātskolu un apvaicājos par viņa nodar�bību grafiku. Sieviete, kas atbildēja, pateica, ka svētdienas naktī nomiris Tengo Kavanas tēvs, kādā �ibas slimnīcā. Viņ� aizbraucis no Tokijas uz bērēm. Pirmdienas nodarbības atcel�tas. Kur un kad bēres notiks, viņa nezināja. Ta�u nākamās nodarbības ir ceturtdien, līdz tam laikam viņam vajadzētu būt atpakaļ Tokijā.

Aomame skaidri atcerējās, ka Tengo tēvs bija NHK abonentmaksas iekasētājs. Svētdienās Tengo kopā ar tēvu ap�staigāja maksas iekasē�anas mar�rutu. Nez cik rei�u abi bija satiku�ies I�ikavas ielās. Tengo tēva seju viņa labi neatce�rējās. Kalsns maza auguma vīrs abonentmaksas iekasētāja uniformā. Tengo nemaz nebija viņam līdzīgs.

-�� Ja Fukusukes galvas tur vairs nav, vai es varu iet satik�ties ar Tengo?

-���� To labāk nedarīt, Tamaru uzreiz sacīja. Es Fuku�sukes galvu prasmīgi pārliecināju. Ta�u, atklāti sakot, man nācās sazināties ar organizāciju, lai viņi vēl nokārto pēdējo lietu. Dzīvoklī atradās priek�mets, kuram nekādi nevaja�dzēja nonākt likumsargu rokās. Ja to atrastu, tad ļoti rūpīgi pārbaudītu visus tā nama iemītniekus. Un tad jūsu draugs ari varētu tikt tajā ievilkts. Es viens pats to lietu nevarēju nokārtot. Ja kāds likumsargs pamanītu mani nakts vidū to priek�metu kaut kur velkam, tas izskatītos aizdomīgi.

Organizācijai ir gan cilvēki, gan resursi, turklāt viņi ir piera�du�i tādas lietas nokārtot. Tāpat kā viņi vienu citu lietu izda�būja ārā no viesnīcas Okura. Vai saprotat, par ko es runāju?

Aomame domās pārtulkoja Tamaru izteicienus reālos vār�dos.

-���� Izskatās, ka pārliecinā�ana bijusi diezgan skarba?

Tamaru klusi noņurdēja.

-���� Man �ēl, ka tā, bet tas vīrietis zināja pārāk daudz.

Aomame pajautāja:

-��� Vai organizācija zināja, ko Fukusukes galva darīja tajā dzīvoklī?

-��� Kaut ari viņ� strādāja organizācijai, �ajā gadījumā dar�bojies viens pats. Priek�niecībai vēl nebija par to ziņojis. Mums par laimi.

-��� Ta�u tagad tie saprot, ka viņ� tur kaut ko darīja.

-��� Tie�i tā. Jums labāk kādu laiku turēties no tās vietas pa gabalu. Tengo Kavanas vārds un adrese kā "Gaisa kūniņas" pārstrādātāja noteikti ir viņu aizdomās turamo sarakstā. Domāju, ka viņi pagaidām nav aptvēru�i to, ka jūs ar Tengo Kavanu esat saistīti. Ta�u, mēģinot noskaidrot, kāpēc Fuku�sukes galva atradies tajā dzīvoklī, Tengo Kavanas vārds agri vai vēlu uzpeldēs. Tas ir tikai laika jautājums.

-���� Ta�u, ja viss noritēs gludi, paies kāds laiks, līdz viņi to noskaidros. Varbūt viņi uzreiz neatklās saistību starp Fu�kusukes galvas nāvi un Tengo.

-��� Ja noritēs gludi, Tamaru sacīja. Un ja viņi nav tik rūpīgi, kā man �ķiet. Tomēr es nekad nepaļaujos uz to, ka viss noritēs gludi. Tāpēc esmu līdz �im brīdim izdzīvojis, nepieļaujot nopietnas kļūdas.

-��� Tāpēc man labāk tam namam netuvoties?

-���� Protams, Tamaru sacīja. Mēs esam uz ļoti plāna ledus. Jābūt ļoti uzmanīgiem.

-��� Vai Fukusukes galva uzodis, ka es slēpjos �ajā dzīvoklī?

-Ja būtu uzodis, tad jūs �obrīd atrastos man neaizsnie�dzamā vietā.

-���� Ta�u viņ� bija pienācis ļoti tuvu.

-���� Tā bija. Tomēr izskatās, ka tā drīzāk bijusi nejau�ība, nekas vairāk.

-��� Tāpēc viņ� tur sēdēja uz slidkalniņa, visiem redzams.

-��� Jā, viņ� nezināja, ka jūs viņu vērojat. Nenojauta. Un tas viņam izrādījās liktenīgi, Tamaru teica. Tā ir. Cilvēka dzīvību un nāvi �ķir plāns ledus.

Uz pāris sekundēm iestājās klusums. Cilvēka nāves� lai kura cilvēka nāves� izraisīts dziļ� klusums.

-��� Vai pēc Fukusukes galvas nāves organizācija turpinās mani meklēt?

-����� Par to man grūti spriest, Tamaru sacīja. Sākumā viņi gribēja jūs noķert un noskaidrot, kāda organizācija slēp�jas aiz līdera noslepkavo�anas plāna. Jūs viena pati nebūtu varējusi to sarīkot. Viņiem bija skaidrs, ka jābūt kādai aiz�mugurei. Gribēja jūs noķert un bargi nopratināt.

-���� Tāpēc man vajadzēja ieroci, Aomame teica.

-���� Fukusukes galva arī to saprata, Tamaru turpināja. Viņ� domāja, ka tie grib jūs dabūt rokā un nopratināt. Ta�u izrādījies, ka pa �o laiku apstākļi nezin kāpēc ļoti izmainīju��ies. Kad Fukusukes galva bija nogājis no skatuves, es pie�zvanīju vienai viņa kontaktpersonai no organizācijas. Viņ� sacīja, ka vairs negribot nodarīt jums neko ļaunu. Gribēja, lai es jums to pasaku. Protams, iespējams, tas ir slazds. Ta�u man izklausījās, ka viņ� runā patiesību. Kaut kādā mērā vadonis esot pats ilgojies pēc nāves, tā man tas vīrietis paskaidroja. Iznāk, ka tā bijusi gandrīz vai pa�nāvība, tāpēc neesot nekādas vajadzības jūs par to sodīt.

-���� Tie�i tā, Aomame sausi noteica. Vadonis no pa�a sākuma zināja, ka esmu nākusi viņu nogalināt. Un viņ� gri�bēja, lai es viņu nogalinu. Tonakt viesnīcā Okura.

-Viņu apsardze jūsu īsto būtību nesaprata, bet vadonis gan.

-Jā, es nezinu kāpēc. Bet viņ� visu jau zināja, Aomame sacīja. It kā viņ� tur mani gaidītu.

Tamaru bridi klusēja, tad teica:

-���� Kas tur notika?

-���� Mēs noslēdzām vieno�anos.

-��� To es dzirdu pirmo reizi, Tamaru akmens cietā balsī sacīja.

-���� Nebija iespējas izstāstīt.

-��� Vai tagad varat paskaidrot, kas tā bija par vieno�anos?

-���� Es stundu nodarbojos ar viņa muskuļu stiep�anu, un viņ� pa to laiku runāja. Viņ� zināja par Tengo. Nezin kāpēc zināja par manu un Tengo saistību. Tad pateica, ka gribot, lai es viņu nogalinu. Gribēja pēc iespējas ātrāk tikt atpestīts no nebeidzamajām, briesmīgajām fiziskajām sāpēm. Sacīja, ka apmaiņā pret savu nāvi izglāb�ot Tengo dzīvību. Tāpēc es apņēmos viņu nogalināt. Patiesībā viņ� jau bija tuvu nāvei; iedomājoties par to, ko �is vīrietis izdarījis, es pat gribēju atstāt viņu tā mokāmies.

-���� Bet kundzei jūs par �o vieno�anos neziņojāt?

-���� Mani sūtīja turp nogalināt vadoni, un es �o misiju iz�pildīju, Aomame sacīja. Turklāt tā lieta ar Tengo ir ļoti privāta.

-��� Labi, Tamaru pa pusei rezignēti noteica. Tik tie�ām, jūs savu misiju pilnībā izpildījāt. Tas nu jāatzīst. Un jūsu attiecības ar Tengo ietilpst privāto lietu kategorijā. Tomēr tie�i ap to laiku jūs palikāt stāvoklī. Un to nav tik viegli ignorēt.

-���� Ne jau ap to laiku. Es ieņēmu bērnu tajā briesmīgā negaisa naktī, kad pilsētu piemeklēja varenās lietusgāzes. Tajā naktī, kad es nokopu vadoni. Kā jau es iepriek� teicu tas notika, ne ar vienu nesaejoties.

Tamaru nopūtās.

-���� Ņemot vērā �īs lietas būtību, man atliek vai nu ticēt visam jūsu teiktajam, vai neticēt. Viens vai otrs. Es līdz �im uzskatīju, ka jūs esat cilvēks, kuram var ticēt, un ari tagad gribētu jums ticēt. Bet �ajā lietā es neredzu nekādu loģiku. Kā lai to pasaka esmu spējīgs tikai uz deduktīvu domā��anu.

Aomame klusēja.

Tamaru pavaicāja:

-��� Vai vadoņa slepkavība un �ī noslēpumainā grūtniecība ir kaut kādā veidā savstarpēji saistītas? Vai tajā ir kāda cēloņsakarība?

-���� Es neko par to nevaru pateikt.

-���� Vai nevar būt, ka auglis jūsu klēpī ir vadoņa bērns? Nezinu kā, bet kaut kādā veidā vadonis jūs toreiz apaug�ļojis. Tādā gadījumā ir skaidrs, kāpēc organizācija grib dabūt jūs rokā. Viņi meklē vadoņa pēcteci.

Aomame, sa�ņaugusi rokā klausuli, papurināja galvu.

-���� Nekādā ziņā. Tas ir Tengo bērns. Es to zinu.

-��� Arī �ajā jautājumā es varu jums vai nu ticēt, vai neticēt.

-���� Es arī neko vairāk nevaru paskaidrot.

Tamaru vēlreiz nopūtās.

-���� Labi, pagaidām pieņem�u jūsu teikto. Tas ir jūsu un Tengo bērns. Jūs to zināt. Ta�u tik un tā nekādas loģikas tajā nav. Sākumā viņi gribēja dabūt jūs rokā un stingri noprati�nāt. Tad kādā brīdī kaut kas notika. Vai arī kaut kas kļuva zināms. Un tagad jūs esat viņiem vajadzīga. Viņi garantē jūsu dro�ību un apgalvo, ka no savas puses varot jums kaut ko piedāvāt. Ka cerot tuvākajā laikā ar jums par to parunāt. Kas tad īsti ir noticis?

-���� Mani viņiem nevajag, Aomame sacīja. Es domāju, viņiem vajag to, kas ir manā klēpī. Viņi ir par to uzzināju�i.

-���� Ho, ho, ho, kaut kur nosmējās viens no little people.

-��� Sarunas attīstās pārāk strauji, Tamaru teica. Tad vēl�reiz klusi noņurdēja. Es joprojām neredzu nekādu loģisku kontekstu.

Loģiskais konteksts ir divi mēne�i, Aomame nodomāja. Tie visu sasaista kopā, ta�u skaļi to neteica.

-��� Ho, ho, ho, pārējie se�i little people kaut kur piebalsoja.

Tamaru sacīja:

-��� Viņiem jāturpina dzirdēt balsi. Tā man teica tas, ar kuru es runāju pa telefonu. Sacīja: ja balss izzudī�ot, tad, iespē�jams, izzudīs ari viņu ticība. Ko konkrēti nozīmē balss dzir�dē�ana, es nezinu. Ta�u tā tas vīrietis teica. Vai nevarētu būt, ka bērns, ko nēsājat sevī, ir "balsu dzirdētājs"?

Aomame piespieda roku pie vēdera. Mother un daughter, viņa nodomāja. Bet skaļi neteica. Lai mēne�i to nesadzirdētu.

-��� Es arī nezinu, Aomame rūpīgi izvēlējās vārdus. Ta�u arī citu iemeslu, kāpēc viņiem mani vajag, nevaru iedo�māties.

-���� Kāpēc, kāda iemesla dēļ �im jūsu un Tengo Kavanas bērnam varētu būt tādas īpa�as spējas?

-���� Nezinu, Aomame noteica.

Varbūt vadonis apmaiņā pret savu dzīvību uzticēja man savu pēcteci. Tāda doma pazibēja Aomamei prātā. Tajā ne�gaisa naktī vadonis uz brīdi atvēra �ajā pasaulē kādus lokus, kur pasaules krustojas, un savienoja mūs ar Tengo.

Tamaru sacīja:

-���� Vienalga, no kā �is bērns būtu un kādas spējas tam piemistu, jūs nedomājat ielaisties nekādās sarunās ar orga�nizāciju. Vai tā ir? Lai ko viņi jums par to piedāvātu. Lai kādas mīklas tas atrisinātu.

-���� Lai kas arī būtu nē, Aomame atteica.

-���� Ta�u neatkarīgi no jūsu plāniem var gadīties, ka viņi centīsies to dabūt ar varu. Izmantojot visus līdzekļus, Tamaru sacīja. Turklāt Tengo Kavana ir jūsu vājā vieta.

Laikam gan vienīgā. Bet liela. Ja viņi par to uzzinās, tad mērķēs tie�i uz to, par to �aubu nav.

Tamaru bija taisnība. Tengo Kavana bija gan Aomames dzīves jēga, gan ari liktenīgā vājā vieta.

Tamaru turpināja:

-���� Ilgāk tur uzturēties ir bīstami. Pirms viņi uzzināju�i par jūsu saistību ar Tengo Kavanu, jums jāpārceļas uz dro��āku vietu.

-��� �obrīd �ajā pasaulē nekur nav dro�i, Aomame atteica.

Tamaru izvērtēja viņas teikto. Tad klusām sacīja:

-��� Vai varu uzzināt, kas jums padomā?

-��� Man vispirms jāsatiek Tengo. Agrāk es nevaru no �ejie�nes aiziet. Lai ari cik tas būtu bīstami.

-���� Ko jūs darīsiet, ar viņu satikusies?

-���� Es zinu, ko man vajag darīt.

Tamaru bridi klusēja.

-��� Jums par to nav ne mazāko �aubu?

-��� Es nezinu, vai viss izdosies vai ne, bet, ja nemēģinā�u, tad ari neuzzinā�u. Man nav ne mazāko �aubu.

-���� Bet būtību jūs man neatklāsiet?

-���� Diem�ēl es vēl nevaru to atklāt. Ne jums, ne kādam citam. Ja es to pateik�u, to uzzinās visa pasaule.

Mēne�i ausījās. Little people ausljās. Istaba ausījās. Tas nedrīkst iziet ne soli ārpus viņas sirds. Cie�i jāieslēdz biezos dvēseles mūros.

Līnijas otrā galā Tamaru bungoja ar pildspalvas galu pa galdu. Aomame dzirdēja ritmisku, sausu skaņu. Ārkārtīgi vientuļu skaņu, bez atbalss.

-��� Nu labi. Mēģinā�u sazināties ar Tengo Kavanu. Man tikai pirms tam jāapsprie�as ar kundzi. Man uzdots jūs pēc iespē�jas ātrāk pārvietot uz citu, dro�āku vietu. Ta�u jūs sakāt, ka, iekams nebūsiet satikusi Tengo Kavanu, nekustēsieties no vietas. Laikam gan nebūs viegli izskaidrot viņai �o iemeslu. Vai jūs to saprotat?

-���� Loģiski izskaidrot neloģisko ir grūti.

-��� Tā gan. Varbūt tikpat grūti, kā Roppongi austeru bārā uziet īstu pērli. Bet es mēģinā�u.

-���� Paldies, Aomame sacīja.

-���� Es nesaskatu nekādu loģiku tajā, ko pieprasāt. Nere�dzu sakarību starp cēloni un sekām. Bet, jo vairāk runāju ar jums, jo vairāk �ķiet, ka varu to pieņemt. Nezin kāpēc?

Aomame klusēja.

-��� Viņa uzticas un tic jums, Tamaru teica. Ja reiz tik ļoti uzstājat, ka jums jāsatiek Tengo Kavana, es domāju, ka kundze neiebildīs. Galu galā jums ar viņu ir nesaraujama saite.

-��� Visstiprākā pasaulē, Aomame sacīja.

Visstiprākā jebkurā pasaulē, Aomame domās piebilda.

-��� Pat ja es teiktu, ka tas ir pārāk bīstami, pat ja es aiz�liegtu tikties ar Tengo Kavanu, jūs tik un tā ietu uz to dzī�vokļu namu?

-���� Bez �aubām.

-���� Un neviens nevarētu jūs apturēt.

-���� Es domāju, tas būtu veltīgi.

Tamaru īsu brīdi klusēja.

-���� Ko tad man vajadzētu pavēstīt Tengo Kavanam?

-����� Es gribu lai viņ� atnāk uz slidkalniņu, kad satumst. Vienalga cikos, bet pēc tumsas iestā�anās. Es gaidī�u. Ja jūs viņam pateiksiet, ka Aomame tā lūdza, viņ� sapratīs.

-��� Skaidrs. To es viņam paziņo�u. Tumsai iestājoties, jāat�nāk uz slidkalniņu.

-��� Un vēl: ja viņam ir kādas svarīgas lietas, ko viņ� negri�bētu atstāt, lai paņem līdzi. Tā pasakiet. Tikai tā, lai abas rokas būtu brīvas.

-���� Cik tālu tās mantas būs jānes?

-���� Tālu, Aomame sacīja.

-���� Cik tālu?

-���� Nezinu, Aomame atteica.

-���� Labi. Tiklīdz kundze atļaus, es nodo�u �o vēsti Tengo Kavanam. Un mēģinā�u, cik tas iespējams, gādāt par jūsu dro�ību. Tā, kā es to protu. Bet tik un tā tas ir bīstami. Izska�tās, ka tie tipi ir tuvu izmisumam. Beigu beigās neviens cits jūs nepasargās, tikai jūs pati.

-���� Sapratu, Aomame klusi noteica. Piespieda roku pie vēdera. Nejau mani vien, viņa nodomāja.

Nolikusi klausuli, Aomame iekrita dīvānā. Tad aizvēra acis un domāja par Tengo. Ne par ko citu viņa nespēja do�māt. Krūtis sāpīgi �ņaudza. Ta�u �īs sāpes bija patīkamas. Tādas varētu izturēt nezin cik ilgi. Viņ� patie�ām dzīvo te�pat tuvumā. Desmit minū�u gājiena attālumā. To iedomājo�ties vien, viņa sajuta auguma viducī siltumu. Neprecējies, pasniedz matemātiku privātskolā. Dzīvo vienkār�ā, kārtīgā dzīvoklī. Uzkopj dzīvokli, gludina, raksta romānu. Aomame apskauda Tamaru. ja būtu iespējams, viņa ari mēģinātu tādā veidā iekļūt Tengo dzīvokli. Viņa tuk�ajā dzīvoklī. �ajā neap�dzīvotajā klusumā pieskartos visiem priek�metiem pēc kār�tas. Pieskartos viņa glīti uzasinātajiem zīmuļiem, paņemtu rokā viņa kafijas krūzi. Paostītu drēbēs paliku�o smar�u. Pirms satikties ar viņu īstenībā, gribējās vispirms pakāpties �o vienu pakāpienu augstāk.

Aomame nespēja iedomāties, ko viņa varētu teikt, ja abi pēk�ņi paliktu divatā bez tādas iepriek�ējas sagatavo�anās. To iedomājoties, elpa kļuva ātra un saraustīta, galva tuk�a. Bija pārāk daudz, par ko runāt. Ta�u vienlaikus varbūt nemaz nav vajadzības runāt. Tas, ko Aomame gribēja viņam pateikt, vārdos izteikts, zaudētu svarīgo jēgu.

Lai kā ari būtu, �obrīd viņa varēja tikai gaidīt. Klusi, modri gaidīt. Lai varētu tūlīt skriet ārā, tiklīdz ieraudzītu Tengo stāvu, viņa sakārtoja mantas. Lai varētu uzreiz pamest �o dzīvokli, tajā neatgrie�oties, viņa salika nepiecie�amās lietas lielā, melnā plecu somā. Pārāk daudz to nebija. Naudas �ūksnī�i, drēbju kārta, pielādēta Heckler & Koch pistole. Tas apmēram viss. Nolika somu pa rokai. Izņēma no skapja Junko Shimada kostīmu, pārbaudīja, vai nav saburzījies, pakāra dzī�vojamā istabā pie sienas. Sagatavoja pieskaņotu baltu blūzi, zeķes un Charles Jourdan augstpapē�u kurpes. Smil�krāsas pavasara mēteli. Tās pa�as drēbes, kurās bija ģērbusies, pirmo reizi dodoties uz pilsētas tre�o automaģistrāli. Mētelis decem�brim bija nedaudz par plānu, ta�u citas izvēles nebija.

Paveikusi �os sagatavo�anās darbus, viņa apsēdās dārza krēslā uz balkona un pa spraugām margās vēroja slidkalniņu parkā. Tengo tēvs nomiris svētdienas naktī. Pēc tam kad nāve apstiprināta, miru�o var kremēt. Pēc diennakts. Tas noteikts ar likumu. Tā rēķinot, bērēm vajadzētu būt otrdien. �odien ir otrdiena. Tengo pēc bērēm no kaut kurienes atgriezīsies Tokijā. Agrākais �ovakar. Un Tamaru manu vēsti viņam nodos tikai tad. Pirms tam Tengo uz parku nenāks. Turklāt ārā vēl bija gai�s.

Vadonis savā nāves brīdī manī ielika �o manu maziņo. Tas ir mans pieņēmums. Vai nojauta. Vai tas nozīmē, ka galu galā mani virza �ī miru�ā vīrie�a griba un ka mani vada uz viņa nodomātu mērķi?

Aomame saviebās. Neko nevar izlemt. Tamaru hipotēze ir, ka esmu ieņēmusi "balsu dzirdētāju", ka tas bijis vadoņa plāns. Glu�i kā gaisa kūniņa. Kāpēc tie�i man bija par to jākļūst? Kāpēc tie�i Tengo Kavanam vajadzēja kļūt par manu partneri? Tam nav izskaidrojuma.

Tik un tā, kaut ari es nespēju aptvert cēloņsakarības, viss ap mani kustas un kaut kur virzās. Pat ja es nesaprotu cēloņus un nezinu virzienu. Esmu neatgriezeniski tajā iesais�tīta. Ta�u tikai līdz �im brīdim, viņa nolēma.

Viņas lūpas sa�ķobījās, seja savilkās grimasē.

Bet turpmāk vairs nebūs tā kā līdz �im. Turpmāk es vairs nevienam nejau�u sevi kontrolēt. Turpmāk rīko�os saskaņā ar saviem principiem un savu gribu. Lai kas ari notiktu, es pasargā�u to savu maziņo. Par viņu es cīnī�os līdz nāvei. �ī ir mana dzīve un mans bērns. Lai kur� un ar kādu mērķi to būtu ieprogrammējis, es ne�aubos par to, ka tas ir mans un Tengo bērns. Es nevienam viņu neatdo�u. Es izlem�u, kas ir labs un kas slikts. Un lai visi to patur prātā.

Nākamajā dienā, tre�dienā, divos pēcpusdienā iezvanījās telefons.

-����� Vēsti nodevu, Tamaru sacīja bez jebkāda ievada. Viņ� �obrīd ir savā dzīvoklī. �orīt runāju pa telefonu. Tie�i septiņos atnāks uz slidkalniņu.

-���� Vai viņ� mani atcerējās?

-���� Protams, ļoti labi atcerējās. Viņ� jūs ļoti meklējis.

Tie�i tā, kā vadonis teica. Tengo mani meklē. Man pietiek,

ka es to zinu. Viņas sirdi pildīja laimes izjūta. Nevieni vārdi pasaulē nevarētu izteikt to, ko tas nozīmēja Aomamei.

-��� Viņ� paņems līdzi svarīgas lietas. Tā, kā jūs teicāt. Pie�ņemu, ka starp tām varētu būt arī viņa topo�ā romāna manuskripts.

-���� Noteikti, Aomame sacīja.

-��� Es pārbaudīju tā pieticīgā dzīvokļu nama apkārtni. Cik noprotu, gaiss ir tīrs. Nevienu aizdomīgu cilvēku tuvumā nemanīju. Arī Fukusukes galvas dzīvoklis ir tuk�s. Visapkārt klusums. Varētu pat teikt, ka ir pārāk kluss. Tie pa nakti visu aizvāku�i un aizvāku�ies pa�i. Nebūtu labi pārāk ilgi to tur atstāt. Es visu pats pārbaudīju, diez vai kaut kas būs palicis nepamanīts.

-���� Labi.

-���� Bet tas viss ir tikai pieņēmumu līmeni. Tas ir �obrīd. Apstākļi var pēk�ņi mainīties. Un es neesmu perfekts. Varbūt kaut kas svarīgs palicis nepamanīts. Var izrādīties, ka tie tipi tomēr ir klasi pārāki par mani.

-��� Tāpēc beigu beigās man pa�ai sevi jāaizstāv.

-���� Kā jau es iepriek� teicu, Tamaru sacīja.

-���� Paldies par visu. Es esmu ļoti pateicīga.

-���� Es nezinu, kur un ko jūs turpmāk darīsiet, Tamaru teica. Bet, ja dosieties kaut kur tālu un mēs vairs nesatiksimies, man būs skumji. Jāteic, ka jūs esat īpa�s cilvēks. Es vēl nekad nebiju saticis tādu cilvēku kā jūs.

Aomame pie klausules pasmaidīja.

-���� Tie�i tādu iespaidu es gribēju jums atstāt.

-��� Jūs esat vajadzīga kundzei. Ne darba ziņā, bet kā per�soniskā kompanjone. Tāpēc viņa ļoti skums par �o �ķir�a�nos. �obrīd viņa nevar runāt pa telefonu. Vai gribat zināt iemeslu?

-��� Es to saprotu, Aomame sacīja. Es ari īsti nespētu parunāt.

-��� Jūs teicāt, ka dosieties kaut kur tālu prom, Tamaru teica. Cik tālu?

-��� To attālumu nevar izteikt skaitļos.

-��� Tāds attālums, kas �ķir cilvēku sirdis.

Aomame aizvēra acis, dziļi ieelpoja. Gandrīz noritēja asara. Tomēr viņa savaldījās.

Tamaru klusi sacīja:

-���� Es ceru, ka viss izdosies.

-��� Piedodiet, bet izskatās, ka nevarē�u atdot jums Heckler & Koch, Aomame teica.

-��� Tas nekas. Lai paliek par personisku piemiņu no manis. Ja kļūst bīstami to paturēt, iemetiet To kijas līcī. Viens solis pasaules atbruņo�anās virzienā.

-��� Beigu beigās izrādīsies, ka pistole tomēr neiz�auj. Pār�kāpjot �ehova principu.

-���� Tas nekas. Nav jāno�ēlo tas, ka pistole neiz�auj. Tuvo�jas divdesmitā gadsimta beigas. Kop� �ehova dzīves laika apstākļi ir mainīju�ies. Karietes vairs nebraukā. Kundzes vairs nestaigā korsetēs. Pasaulei kā nebūt izdevies pārdzīvot nacismu, atombumbu un moderno mūziku. Ari romānu raks�tī�anas principi krietni mainīju�ies. Nevajag par to uztrauk�ties, Tamaru sacīja. Man ir viens jautājums. Jūs �ovakar septiņos vakarā satiksieties ar Tengo.

-��� Ja viss noritēs gludi, Aomame atbildēja.

-��� Ja satiksiet viņu, ko jūs uz tā slidkalniņa darīsiet?

-���� Divatā skatīsimies uz mēnesi.

-���� Cik romantiski! Tamaru tas sajūsmināja.

Tre�dienas rītā zvanīja telefons. Tengo vēl gulēja. Tikai uz rīta pusi viņam bija izdevies aizmigt, mutē vēl palikusi vis�kija gar�a. Viņ� piecēlās no gultas un pārsteigts saprata, ka ir jau gai�a diena.

-��� Tengo Kavanas kungs? kāds vīrietis sacīja. Nepazīs�tama balss.

-��� Jā, klausos, Tengo atbildēja. Viņ� nodomāja, ka runa būs par kaut kādām formalitātēm saistībā ar tēva nāvi. Zva�nītāja balss izklausījās klusa un lieti�ķa. Ta�u, paskatījies modinātājpulkstenī, viņ� saprata, ka ir tikai nedaudz pirms astoņiem. �ajā laikā nevarēja zvanīt ne no mērijas, ne no apbedī�anas biroja.

-��� Piedodiet, ka zvanu tik agri, bet man jārunā par kādu steidzīgu lietu.

Steidzīga lieta.

-���� Kādā jautājumā? Galva vēl īsti labi nestrādāja.

-����� Vai atceraties Aomames kundzes vārdu? zvanītājs jautāja.

Aomame? Gan paģiras, gan miegs pagaisa momentā. Ap�ziņa strauji pamodās, it kā uz skatuves pēk�ņi būtu nodzēsta gaisma.

-���� Atceros, Tengo atbildēja.

-���� Diezgan rets vārds.

-���� Mēs pamatskolā mācījāmies vienā klasē, Tengo kā nebūt izdevās to pateikt mierīgi.

Vīrietis bridi klusēja.

-���� Kavanas kungs, vai jums �obrīd ir interese runāt par Aomames kundzi?

Tengo nodomāja, ka zvanītājam ir ļoti dīvaina runas ma�niere. īpa�a frazeoloģija. Izklausījās glu�i kā avangarda luga tulkojumā.

-Ja jums �ādas intereses nebūtu, tad mēs abi lieki �ķiestu laiku. Tādā gadījumā uzreiz izbeigsim �o sarunu.

-��� Man ir interese, Tengo steig�us atbildēja. Bet, atvai�nojiet, kas jūs esat?

-���� Man jānodod vēsts no Aomames kundzes, vīrietis, ignorējot Tengo jautājumu, sacīja. Aomames kundze vēlē�tos ar jums satikties. Kavanas kungs, ko jūs par to domājat? Vai jūs vēlētos viņu satikt?

-��� Vēlētos, Tengo teica. Kaklā kaut kas ieķērās. Es jau ilgu laiku vēlos viņu satikt.

-��� Ļoti labi. Viņa gribētu ar jums satikties. Un jūs gribat satikties ar viņu.

Tengo pēk�ņi pamanīja, ka dzīvoklī ir pavisam auksti. Viņ� paņēma tuvumā nolikto jaku un uzmeta uz pleciem virs pid�amas.

-���� Kā to labāk izdarīt? Tengo vaicāja.

-���� Vai jūs varētu, kad satumsīs, aiziet uz slidkalniņu? vīrietis jautāja.

-��� Uz slidkalniņu? Tengo pārjautāja. Ko viņ� īsti runā?

-��� Man sacīja, ka jūs sapratī�ot. Lai jūs atnākot un uzkāp�jot slidkalniņā. Es tikai atkārtoju Aomames kundzes teikto.

Tengo neapzināti izlaida roku caur matiem. Tie bija sagu�lēti un izspūru�i. Slidkalniņ�. No turienes es vēroju abus mēne�us. Nu, protams, uz to slidkalniņu.

-���� Domāju, ka sapratu, viņ� sausi noteica.

-��� Labi. Hlāk ja jums ir kaut kas svarīgs, tad to vajag paņemt līdzi. Tā, lai varētu nest līdzi kaut kur tālu.

-��� Paņemt līdzi kaut ko svarīgu?

-���� Kaut ko tādu, ko jūs negribētu atstāt.

Tengo apdomājās.

-���� Es īsti labi nesaprotu. Nest līdzi kaut kur tālu. Vai tas nozīmē, ka es �eit vairs neatgriezī�os?

-��� To es nezinu, sarunu biedrs teica. Kā pirmīt sacīju, es tikai nododu viņas ziņu.

Tengo laida pirkstus cauri pinkainajiem matiem. Nest līdzi. Tad teica:

-���� Man varētu būt diezgan daudz papīru.

-���� Domāju, ka ar to nebūs problēmu, vīrietis sacīja.

-���� Tas jums pa�am jāizlemj. Tikai, izvēloties somu, jāņem vērā, ka jums vajadzēs brīvas rokas.

-��� Atstāt brīvas rokas, Tengo noteica. Tad jau �emo�dāns nederēs.

-���� Domāju, ka ne.

Pēc vīrie�a balss bija grūti uzminēt viņa vecumu, ārieni vai miesasbūvi. Balss bez konkrētām pazīmēm. Tāda, kuru, nolicis klausuli, vairs neatcerēsies. Ja tajā bija kāda indivi�dualitāte vai iezīmes, tad tās bija paslēptas ļoti dziļi.

-��� Tas bija viss, ko man vajadzēja jums nodot, vīrietis sacīja.

-���� Kā Aomamei klājas? Tengo pavaicāja.

-��� Fiziski viņai iet labi, vīrietis ļoti apdomīgi izraudzījās vārdus. Ta�u �obrīd viņa ir nedaudz saspringtā situācijā. Katra darbība ir rūpīgi jāpārdomā. Nolaidība var kaitēt.

-���� Kaitēt, Tengo automātiski atkārtoja.

-���� Būtu labi pārāk ar to nekavēties, vīrietis turpināja.

-���� Laika sāk pietrūkt.

Laika sāk pietrūkt, Tengo domās atkārtoja. Tas vīrietis kaut kā dīvaini izvēlas vārdus. Vai arī ir pārāk nervozs?

-���� Domāju, ka �ovakar septiņos bū�u uz slidkalniņa, Tengo sacīja. Ja nu kāda iemesla dēļ �ovakar nesatiekamies, tad es nāk�u rīt tajā pa�ā laikā.

-���� Labi. Bet jūs zināt, kur� slidkalniņ� tas ir?

-���� Domāju, ka zinu.

Tengo paskatījās pulkstenī. Vēl vienpadsmit stundas.

-��� Starp citu. Dzirdēju, ka svētdien miris jūsu tēvs. Izsaku jums līdzjūtību, vīrietis sacīja.

Tengo glu�i automātiski pateica paldies. Pēc tam nodo�māja: kā viņ� to zina?

-��� Vai jūs man nepastāstītu kaut ko vairāk par Aomames kundzi? Tengo vaicāja. Kur viņa ir, ko dara?

-����� Viņa nav precējusies, ir trenere Hiroo sporta klubā. Izcila trenere, bet da�u apstākļu dēļ �obrīd nestrādā. Pavi�sam nesen apmetās uz dzīvi netālu no jums. Labāk būtu, ja par pārējo jūs pats viņai pavaicātu.

-���� Kāda ir viņas �obrīd saspringtā situācija?

Vīrietis neatbildēja. Negribēja atbildēt� vai neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Tengo tuvumā savācies daudz tādu cilvēku, kas atbild tikai tad, kad pa�i uzskata to par vaja�dzīgu.

-��� Utad �odien septiņos slidkalniņā, vīrietis sacīja.

-��� Lūdzu, pagaidiet, Tengo steig�us teica. Man ir viens jautājums. Kāds cilvēks mani brīdināja par to, ka mani novēro. Un tāpēc ieteica uzmanīties. Piedodiet, ka tā vaicāju, bet vai gadījumā jūs neesat tas cilvēks, kas mani novēro?

-��� Nē, es ne, vīrietis uzreiz atbildēja. Laikam jūs novēro citi cilvēki. Jebkurā gadījumā piesardzības nekad nevar būt par daudz. Tam cilvēkam bija taisnība.

-��� Vai tas, ka mani kāds novēro, varētu būt saistīts ar to īpa�o situāciju, kurā atrodas Aomame?

-���� Nedaudz saspringto situāciju, vīrietis palaboja. Jā, domāju, ka saistība ir. Kaut kur.

-��� Vai pastāv kādas briesmas?

Vīrietis atbildēja pēc īsa brī�a, rūpīgi izvēlēdamies vār�dus, it kā �ķirojot da�ādas pupas.

-Ja iespēju, ka varat nekad nesatikties ar Aomames kun�dzi, uzskatāt par briesmām, tad jā.

Tengo �os aplinkus pateiktos vārdus domās pārlika sev saprotamā veidā. No tiem nevarēja noprast ne apstākļus, ne kopainu, bet tikai to, ka situācija ir draudīga.

-��� Ja neizdosies, tad mēs vairs nekad nesatiksimies?

-��� Tie�i tā.

-���� Sapratu. Es bū�u piesardzīgs, Tengo sacīja.

-���� Piedodiet, ka tik agri zvanīju. Pamodināju jūs.

To pateicis, vīrietis uzreiz nolika klausuli. Tengo brīdi skatījās uz melno klausuli savā rokā. Glu�i kā bija gaidījis, jau tagad viņ� gandrīz vairs neatcerējās vīrie�a balsi. Tengo atkal paskatījās pulkstenī. Desmit minūtes pāri astoņiem. Kā gan nosist laiku līdz septiņiem vakarā?

Vispirms Tengo iegāja du�ā, nomazgāja seju, pieglauda izspūru�os matus. Tad, stāvot pie spoguļa, noskuvās, iztīrīja un pat izdiegoja zobus. Izņēma no ledusskapja un iedzēra tomātu sulu, uzvārīja ūdeni, samala kafijas pupiņas un pa�gatavoja kafiju. Uzgrauzdēja maizes �ķēli, uzvārīja mīkstu olu. Viņ� koncentrēja uzmanību uz katru �o darbību, un tas viss prasīja vairāk laika nekā parasti. Un tik un tā bija vien pusdesmit.

�ovakar uz slidkalniņa es satik�u Aomami.

Domājot par to, viņ� nespēja normāli darboties, uzmanība izklīda uz visām �etrām debespusēm. Arī emocijas neizdevās savaldīt. Viņ� nevarēja koncentrēties nevienai nodarbei. Ne palasīt grāmatu, kur nu vēl kaut ko uzrakstīt. Pat nespēja mierīgi nosēdēt vienā vietā. Tomēr viņ� virtuvē nomazgāja traukus, izmazgāja veļu, sakārtoja skapja atvilktnes, saklāja gultu. Ta�u, lai ko viņ� iesāktu, pēc piecām minūtēm apstā�jās un paskatījās sienas pulkstenī. Ja domā par laiku, tas velkas īpa�i lēni.

Aomame zina.

Tengo, virs izlietnes trīdams nazi, kas būtu itin labi izticis arī bez uztrī�anas, domāja. Aomame zina, ka esmu vairāk�kārt nācis uz to slidkalniņu bērnu rotaļlaukumā. Noteikti redzējusi, kā es tur vientuļ� sē�u un skatos uz mēnesi. Ne par ko citu viņ� nespēja domāt. Iztēlojās sevi tur sē�am, savu laternas izgaismoto stāvu. Tengo, protams, tobrīd ne�nojauta, ka kāds viņu vēro. Un vispār no kurienes viņa mani redzēja?

Vienalga, Tengo nodomāja. Tas nav svarīgi. Lai arī no ku�rienes skatījās, viņa mani uzreiz pazina. �ī doma viņu ļoti iepriecināja. Upat kā es visu laiku esmu domājis par viņu, ari viņa vienmēr ir domājusi par mani. Tengo bija grūti tam noticēt. �ajā haotiskam labirintam līdzīgajā pasaulē viņi nebija tiku�ies divdesmit gadus, bet abu sirdis zēna un meitenes sirds bija nemainīgi saistītas.

Kāpēc Aomame toreiz mani nepasauca? Tad viss �is stāsts būtu vienkār�āks. Un kā viņa noskaidroja, kur es dzīvoju? Kā viņai vai tam vīrietim izdevās uzzināt manu telefona numuru? Tengo nepatika, ka viņam zvana, tāpēc telefona grāmatā viņa telefona numurs nebija reģistrēts. Arī uzziņu dienestā to nepateiktu.

Tajā visā bija vairāki dīvaini aspekti. Turklāt stāsta si�etā cēloņsakarības nemanīja. �ķita, ka tā viņ� dzīvojis kop� Fukaeri parādī�anās. Hdā vietā, kurā bija pārāk daudz jautā�jumu, pārāk daudz �aubu, ta�u viņ� neskaidri apjauta, ka �is sajukums drīz vien atrisināsies.

�ovakar septiņos vismaz da�as �aubas pagaisis. Mēs sa�tiksimies uz slidkalniņa. Nevis kā desmitgadīgi, bezpalī�dzīgi bērni, bet kā brīvi, neprecēti pieaugu�ie. Privātskolas matemātikas skolotājs un sporta kluba trenere. Par ko mēs vispār runāsim? Nezinu. Ta�u runāsim gan. Mums jāaizpilda tuk�ums, jāapmainās ar informāciju vienam par otru. Un tad, kā dīvaini sacīja tas virietis pa telefonu, mums jādodas kaut kur tālu. Un tāpēc jāpaņem līdzi tas, ko es negribētu atstāt �eit. Turklāt tā, lai rokas būtu brīvas.

Nebija īpa�i �ēl doties prom no �ejienes. �ajā dzīvoklī viņ� bija nodzīvojis septiņus gadus, trīsreiz nedēļā devies uz darbu privātskolā, ta�u ne reizi nebija uztvēris to kā savas mājas. Drīzāk kā peldo�u salu, kas īslaicīgi parādīju�sies straumē. Nebija ari vairs par viņu vecākās draudzenes, kas reizi nedēļā nāca paslepus ar viņu satikties. Arī Fukaeri, kādu laiciņu te padzīvojusi, bija prom. Tengo nezināja, kur viņas tagad ir un ko dara. Abas klusām pagaisu�as no Tengo dzīves. Privātskolā viņa vietu kāds aizpildīs. Arī bez Tengo nekas netraucēs pasaulei griezties. Ja Aomame grib kaut kur pārcelties, tad viņ� dosies līdzi.

Un kas viņam būtu tāds svarīgs, ko negribētu te atstāt? Viņam bija piecdesmit tūksto�i jenu skaidrā naudā un viena bankas karte. Tas apmēram bija viss viņa kapitāls. Vēl bankas kontā bija apmēram miljons jenu. Nē, ne tikai. Tajā vēl bija viņa naudas daļa par "Gaisa kūniņu". Viņ� bija nodomājis to pārskaitīt atpakaļ Komacu, bet nepaspēja. Un tad vēl topo�ā romāna manuskripta izdruka. To viņ� negribētu te atstāt. Nekādas pasaulīgas vērtības tam nebija, ta�u Tengo tas bija ļoti svarīgs. Viņ� ielika manuskriptu papīra maisā, tad rūsganajā, izturīgajā neilona plecu somā, ar kuru parasti gāja uz darbu. Tā uzreiz kļuva ļoti smaga. Disketes iebāza ādas jakas kabatā. Ielika ari piezīmju blociņu un pildspalvu. Ko vēl?

Viņ� atcerējās dokumentus, ko bija saņēmis no advo�kāta �ikurā. Tur bija no tēva mantotā krājgrāmatiņa un zīmogs, ģimenes reģistrs un noslēpumainā ģimenes (it kā) fotogrāfija. To laikam vajadzētu paņemt. Skolas laika dip�lomus un tēva NHK dokumentus nolēma atstāt. Tāpat ari drēbju kārtu un tualetes priek�metus. Plecu somā tie neie�tilptu, un, ja kaut ko vajadzēs, tad nopirks.

Kad tas bija salikts somā, vairs nekā darāma nebija. Ne trauki mazgājami, ne kas gludināms. Viņ� vēlreiz paskatījās sienas pulkstenī. Pusvienpadsmit. Iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt draugam, kas aizvietoja viņu privātskolā. Ta�u tas vienmēr īgņojās, ja kāds zvanīja agrāk par pusdienlaiku.

Tengo, drēbēm mugurā, apgūlās gultā. Apsvēra da�ādas iespējamības. Pēdējo reizi viņi ar Aomami satikās desmit gadu vecumā. Tagad viņam ir jau trīsdesmit. Pa �o laiku abi ir daudz ko pieredzēju�i gan patīkamu, gan ari tādas lietas, ko par patīkamām nenosauksi. (�o pēdējo laikam bijis vairāk.) Gan cilvēka raksturs, gan dzīves apstākļi noteikti ir mainīju�ies. Mēs vairs neesam zēns un meitene. Vai �ī patie�ām ir tā Aomame, kuru es meklēju? Un vai es esmu tas Tengo Kavana, kuru meklēja viņa? Tengo prātā pazibēja doma, ka �īvakara tik�anās uz slidkalniņa varētu nest viņiem vil�anos. Varbūt viņiem nebūs nekā, par ko runāt. Drīzāk būtu nedabiski, ja tā nebūtu.

Varbūt labāk nemaz nesatikties? Palikt mū�īgi �ķirtiem, sirdī lolojot �o tēlu? Tad cerība nekad nezustu. Tā sildītu viņa dvēseli. Kā trausla, bet dārga liesmiņa. Maza uguntiņa, kas ar plaukstām jāsargā no vēja. Varbūt to pavisam viegli nopūtis.

Tengo stundu vērās griestos, divu pretēju izjūtu plosīts. Visvairāk viņ� gribēja satikt Aomami. Un vienlaikus arī bai�dījās no �īs tik�anās. Varbūt tā nesīs dzestru vil�anos un pār dvēseli nolaidīsies smags klusums. �ķita, ka sirds plīst uz pusēm. Ta�u viņ� nevarēja neiet uz tik�anos ar Aomami. �ī vēlē�anās bija mitusi viņa sirdī veselus divdesmit gadus. Lai kādas būtu sekas, lai kāda vil�anās gaidītu, viņ� nevarēja tagad uzgriezt muguru un bēgt.

Tengo, noguris no skatī�anās griestos, pagriezās gultā uz sāniem un aizmiga. Nogulēja dziļā miegā bez sapņiem �etr�desmit vai �etrdesmit piecas minūtes. Koncentrēti domājis, noguris no domā�anas, viņ� gulēja dziļā un rāmā miegā. Patiesībā pāris pēdējo dienu laikā viņ� bija gulējis tikai ne�daudz un saraustīti. Līdz saules rietam vajadzēja atbrīvoties no uzkrātā noguruma. Ķermenis zināja, ka �obrīd svarīgā�kais ir atpūsties.

Lai�oties miegā, Tengo dzirdēja Kumi Ada�i balsi. Vai arī viņam �ķita, ka to dzird. Kad ausīs rīts, Tengo jāiet prom. Kamēr izeja vēl vaļā.

Tā bija gan Kumi Ada�i balss, gan arī tonakt dzirdētā pūces balss. Viņa atmiņā tās abas bija saviju�ās. �obrīd Ten�go vairāk par visu vajadzēja viedumu. Pamatīgu, dziļi iesak�ņoju�ās nakts viedumu. Un to laikam var atrast tikai dziļā miegā.

Pusseptiņos Tengo uzmeta somu plecā un devās prom no dzīvokļa. Viņ� bija ģērbies tāpat kā iepriek�ējā reizē, kad gāja uz slidkalniņu. Pelēkā d�emperī, melnā ādas jakā, zilos d�insos, kājās brūni puszābaki. Visas lietas bija krietni nonēsātas, ta�u viņam piestāvēja. Tengo tajās jutās tik ērti, it kā tās būtu viņa otrā āda. Iespējams, ka �eit es vairs neatgriezī�os. Viņ� izņēma kartītes ar savu vārdu no durvīm un pastkastītes. Ko ar tām darīt tālāk, domās pēc tam.

Izgājis no mājas, viņ� uzmanīgi apskatīja apkārtni. Ja tic Fukaeri teiktajam, tad kāds no kaut kurienes viņu novēro. Ta�u tāpat kā iepriek� tuvumā nekas par to neliecināja. "Iā pati nemainīgā aina. Arī nevienu cilvēku nemanīja. Tengo vispirms devās stacijas virzienā. Laiku pa laikam paskatījās pār plecu un pārliecinājās, vai neviens viņam neseko. Vai�rākas reizes bez vajadzības iegriezās �aurās �ķērsielās, tur apstājās un pārbaudīja, vai nav astes. Jābūt uzmanīgiem, tā tas vīrietis pa telefonu teica. Gan sevis dēļ, gan nedaudz saspringtajā situācijā nonāku�ās Aomames dēļ.

Bet vai zvanītājs patie�ām ir Aomames paziņa? Tengo pēk�ņi ie�āvās prātā. Varbūt tas ir veikli izplānots slazds? To iedomājies, Tengo sāka justies nemierīgs. Ja tas ir slazds, tad, bez �aubām, "Pirmsākumu" izlikts. Tengo bija "Gaisa kūniņas" ghost writer, tad jau laikam (nē, nevis laikam, bet noteikti) iekļauts viņu melnajā sarakstā. Tāpēc organizācija sūtīja to dīvaino vīrieti U�ikavu piedāvāt kaut kādu ap�au�bāmu stipendiju. Turklāt vēl Tengo trīs mēne�us savā dzī�voklī slēpa Fukaeri, dzīvoja kopā ar viņu. Organizācijai bija pietiekami daudz iemeslu būt ar viņu neapmierinātai. Tomēr nē, Tengo papurināja galvu. Kāda vajadzība speciāli izlikt Aomami viņam par ēsmu? Viņi zināja, kur Tengo dzīvo. Ja viņiem vajadzētu Tengo, tad varētu ierasties tie�i pie viņa. Ietaupītu laiku un pūles. Nekādas vajadzības aizvilināt viņu uz to slidkalniņu. Protams, varbūt ir tie�i otrādi viņi izmanto Tengo kā ēsmu, lai izvilinātu ārā Aomami.

Bet kāpēc viņiem vajadzētu izvilināt ārā Aomami?

Nekādu iemeslu tam viņ� nemanīja. Varbūt Aomame ir kaut kādā veidā saistīta ar "Pirmsākumiem"? Ta�u Tengo nespēja izvērst �o pieņēmumu. Jājautā viņai pa�ai. Proti, ja viņi satiksies.

Ta�u vīrietis pa telefonu sacīja, ka piesardzības nekad nevar būt par daudz. Tengo izmeta loku, pārliecinoties, ka tie�ām neviens viņam neseko. Tad ātri devās uz rotaļlaukuma pusi.

Rotaļlaukumā viņ� ieradās bez septiņām minūtēm septi�ņos. Apkārt bija tum�s, mākslīgi vienmērīgā laternas gaisma apspīdēja katru mazā parka stūrīti. Pēcpusdienā bija pietu�rējies jauks laiks, ta�u pēc saulrieta temperatūra sāka strauji kristies un pūta auksts vēj�. Pāris dienu ilgu�o atvasaru atkal nomainīja kārtīga, skarba ziema. Gobas kailie zari, brīdino�i izstiepti kā ve�a pirksti, sausi grabēja.

Apkārtējos namos vairākos logos dega gaisma. Ta�u parkā nevienu cilvēku nemanīja. Sirds zem ādas jakas sitās lēni un smagi. Viņ� vairākkārt saberzēja rokas, pārliecinoties, ka sajūtas ir normālas. Viss kārtībā, es esmu uzmanīgs. Man ne no kā nav jābaidās. Tengo apņēmīgi sāka kāpt slidkalniņā. Apsēdās tādā pa�ā pozā kā iepriek�. Slidkalniņa grīda bija auksta un slidena. Viņ� iebāza abas rokas kabatās, atspieda muguru pret margām un skatījās debesīs. Debesīs peldēja mākoņi. Da�āda lieluma. Pāris lielu mākoņu, pāris mazu. Tengo, piemiedzis acis, meklēja mēnesi. Ta�u �obrīd tas bija paslēpies aiz mākoņiem. Mākoņi nebija biezi. Gludi, balti mākoņi. Bet pietiekami blīvi, lai paslēptu mēnesi. Tie lēnīgi virzījās no ziemeļiem uz dienvidiem. Izskatījās, ka tur, de�besu augstumos, vēj� nebija stiprs. Vai ari mākoņi pacēlu�ies virs tā. Viens bija skaidrs tie nekur nesteidzās.

Tengo paskatījās pulkstenī. Trīs minūtes pāri septiņiem. Pulkstenis mērķtiecīgi skaitīja laiku. Aomami nemanīja. Viņ� bridi vēroja pulksteņa sekun�u rādītāja gaitu, it kā tas būtu kas īpa�s. Tad aizvēra acis. Arī viņ�, tāpat kā vēja nestie mākoņi, nekur nesteidzās. Ja vajadzīgs laiks, lai tā notiek. Tengo pārstāja domāt, ļāvās plūsto�ā laika straumei. Un tad pēk�ņi nebija vairs nekā svarīgāka par laika dabisko, līdzeno plūsmu.

Tengo aizvērtām acīm uzmanīgi ieklausījās apkārtējās pasaules skaņās, it kā meklējot ēterā raidstaciju. Ausis aiz�sniedza septītā apvedceļa ma�īnu duna. Skaņa līdzinājās �ikuras pansionātā dzirdētajiem Klusā okeāna viļņu dār�diem. Tikai tiem piejaucās kaiju klaigas. Dzirdēja saraustītos, īsos, spalgos pīkstienus, kad kāda liela kravas automa�īna brauca atpakaļgaitā. Liels suns draudīgi rēja. Kaut kur kāds skaļi kādu sauca. Viņ� nezināja, no kurienes nāk �īs skaņas.

Tā viņ� ilgi nosēdēja aizvērtām acīm, saklausītajām skaņām nebija ne debespuses, ne attāluma. Laiku pa laikam uzvirpuļoja saltais vēj�, bet viņ� nejuta aukstumu. Patiesībā Tengo uz bridi bija zaudējis maņas nejuta ne aukstumu, ne kādu citu kairinājumu, neko.

Viņ� pēk�ņi pamanīja, ka kāds sē� viņam līdzās un tur viņa labo roku. �I roka kā mazs dzīvnieciņ�, siltumu meklē�dams, bija ieslīdējusi viņa ādas jakas kabatā. Tur satvērusi Tengo lielo roku. �ķita, ka laiks kaut kur pagaisis, jo, kad viņa apziņa pamodās, tas viss jau bija noticis. Bez jebkāda ievada situācija bija pārgājusi nākamajā līmeni. Dīvaini, Tengo aizvērtām acīm nodomāja. Kāpēc tā notika? Vienu bridi laiks plūst neizturami lēni, bet pēc tam pēk�ņi pārlec pāri vairākiem posmiem.

�is kāds, it kā lai pārliecinātos, ka tā tie�ām ir īstenība, cie�i saspieda viņa plato roku. Gari, slaidi pirksti, bet ļoti spēcīgi.

Aomame, Tengo nodomāja. Ta�u skaļi to neteica. Acis vaļā nevēra. Tikai paspieda viņas roku. Viņ� atcerējās �o roku. Divdesmit gadus nebija spējis aizmirst �o pieskārienu. �I, protams, vairs nebija mazā desmitgadīgās meitenes roka. Pa �iem divdesmit gadiem tā bija daudz kam pieskārusies, daudz ko saņēmusi, daudz ko sa�ņaugusi. Visda�ādāko formu lietas. Un kļuvusi vēl spēcīgāka. Ta�u Tengo uzreiz saprata, ka �ī ir tā pati roka. Tas pats satvēriens, tās pa�as izjūtas.

Vienā mirklī �o divdesmit gadu laiks Tengo izkusa, sajau�cās vienā virpulī. Viss, ko viņ� redzējis, visi vārdi, visas uzkrātās vērtības. Tas viss pārvērtās par milzīgu stabu un griezās viņa sirdī uz riņķi kā uz podnieka ripas. Tengo klu�sēdams to vēroja. Kā cilvēks, kas noskatās, kā kāda planēta aiziet bojā un atdzimst no jauna.

Arī Aomame klusēja. Abi klusēdami sēdēja aukstumā uz slidkalniņa, sadevu�ies rokās. Atgriezās laikā, kad bija desmitgadīgs zēns un desmitgadīga meitene. Vientuļ� zēns un vientuļa meitene. Ziemas sākumā, klasē, uzreiz pēc stundu beigām. Viņiem tolaik nebija ne spēka, ne zinā�anu, lai saprastu, ko var otram dot un ko no otra var prasīt. Neviens viņus nebija pa īstam mīlējis, un viņi nebija nevienu pa īstam mīlēju�i. Neviens viņus nebija apskāvis, un viņi nevienu nebija apskāvu�i. Viņi nesaprata, kurp �is notikums viņus aizvedīs. Viņi tobrīd iegāja istabā bez durvīm. No turienes nevar izkļūt. Un neviens cits tajā nevar iekļūt. Abi nezināja, ka �ī ir ideālākā vieta pasaulē. Pilnībā norobe�ota, bet vientulības neaptraipīta.

Cik daudz laika pagājis? Varbūt piecas minūtes, varbūt stunda. Varbūt pagājusi vesela diena. Varbūt laiks vispār apstājies. Ko Tengo zināja par laiku? Tikai to, ka varētu tā pavadīt mū�ību, divatā sē�ot rotaļlaukumā uz slidkalniņa un klusējot. Tā bija desmit gadu vecumā, un tā bija ari tagad pēc divdesmit gadiem.

Paies laiks, iekams viņ� sevī uzsūks �o jauno pasauli. Vajadzēs pieskaņoties un mācīties citādi just, citādi izvēlē�ties vārdus, citādi elpot un citādi kustēties. Tas prasīs visu �īs pasaules laiku. Nē, ar �o pasauli vien nepietiks.

-��� Tengo, Aomame no�ukstēja. Ne klusi, ne skaļi, balsī, kas viņam kaut ko solīja. Atver acis.

Tengo atvēra acis. Pasaulē laiks atkal sakustējās.

-���� Paskaties uz mēnesi, Aomame sacīja.

> >

Lampas gaisma krita pār U�ikavas līķi. Apkure bija izslēgta, viens logs atvērts, un tāpēc telpā bija auksti kā leduspagrabā. Pa�ā istabas vidū atradās konferen�u galds, U�ikava bija noguldīts uz tā. Viņam mugurā bija garās apak�bikses, pāri pārklāta veca sega. Ap vidukli sega bija izspīlēta kā skudru pūznis laukā vēders bija uzpūties. Uz acīm, kuras nevienam tā ari nebija izdevies dabūt ciet, bija uzklāta drāniņa. Mute bija mazliet pavērta, bet ne elpa, ne vārdi no tās vairs nenāca. Galvvidus izskatījās vēl plakanāks, nekā viņam dzīvam esot, vēl noslēpumaināks. To ieskāva plūskainie, biezie, melnie mati, kas vedināja uz domām par kau�numa apmatojumu.

Skūtajam mugurā bija tum�zila dūnu jaka, Zirgastem brūngana zam�a kovboja jaka ar ka�okādas apkakli. Drēbes īsti labi nepiegulēja. Izskatījās, ka viņi uz ātru roku kaut ko izvēlēju�ies no ierobe�ota krājuma. Kaut ari viņi atra�dās iek�telpā, varēja redzēt baltu elpu. Istabā bija tikai viņi trīs: Skūtais, Zirgaste un U�ikava. Tuvāk griestiem bija trīs pake�u logi, no tiem viens bija atvērts, lai uzturētu telpā zemu temperatūru. Galds, uz kura atradās līķis, bija vienīgā mēbele telpā. Ārkārtīgi bezpersoniska un lieti�ķa telpa. Lai ko tajā noliktu pat līķi -, te viss kļuva ļoti bezpersonisks un lieti�ķs.

Neviens nerunāja. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Skūta�jam bija daudz kas jāapdomā, Zirgaste nekad nerunāja. U�i�kava, varētu teikt, bija bijis visrunīgākais no visiem, bet diem�ēl nu jau divas dienas kā miris. Skūtais, iegrimis domās, staigāja turp un atpakaļ gar galdu, uz kura gulēja U�ikava. Tempu mainīja tikai tad, kad pietuvojās sienai un vajadzēja apgriezties pretējā virzienā. Viņa kurpes uz lētā, gai�dzeltenā paklāja nesacēla ne mazāko troksnīti. Zirgaste kā aizvien nekustīgi stāvēja pie durvīm. Nedaudz ieplestām kājām, taisnu muguru, vērās vienā punktā gaisā. Izskatījās, ka viņ� nejūt ne aukstumu, ne nogurumu. Par viņā norito�ajām dzīvības funkcijām liecināja tikai tas, ka viņ� ik pa laikam pamirk�ķināja un ka no mutes izplūda balti elpas mākonī�i.

Dienas vidū �ajā pa�ā istabā uz apspriedi bija sapulcē�ju�ies vairāki cilvēki. Viens no "Pirmsākumu" vadības bija izbraucis, tāpēc pagāja vesela diena, iekams visi varēja sanākt kopā. Tik�anās bija slepena, viņi sarunājās klusi, lai ārpusē nekas nebūtu dzirdams. Visu �o laiku U�ikavas līķis gulēja turpat uz galda kā paraugs rūpnieciskā izstādē. To bija pārņēmis līķa stingums. Paies apmēram trīs dienas, iekams ķermenis atkal būs lokans. Vīrie�i, ik pa brīdim uz�metot skatienu U�ikavam, sprieda par praktiskām lietām.

Sanāksmes laikā, pat runājot par miru�o, nemanīja ne cieņu, ne līdzjūtību pret aizgājēju. �is stīvais, druknais līķis bija devis da�ādas mācības, uzvedinājis uz da�ām pārdo�mām. Lai kas arī bija noticis, laiku atpakaļ nepagriezīsi. Ja �ī nāve nesusi kādu atrisinājumu, tad vienīgi miru�ajam. Tādas tās mācības, tādas tās pārdomas.

Ko iesākt ar U�ikavas līķi? Risinājums bija skaidrs jau no pa�a sākuma. Ja policija to atrastu, tā uzsāktu pamatīgu izmeklē�anu, un tādā gadījumā uzpeldētu viņa saistība ar organizāciju. �ādas briesmas bija jānovēr�. Pēc tam kad līķa stingums būs pārgājis, viņ� neuzkrīto�i jāaizgādā līdz lie�lajai kurtuvei un steig�us jānokopj. Viņ� pārvērtīsies par melniem dūmiem un baltiem pelniem; dūmi uzkāps debesīs, pelni nobirs pār laukiem un kļūs par mēslojumu dārzeņiem. To pa�u Skūtais bija izdarījis ar vadoņa līķi. Vadonis gan bija daudz ra�enāka auguma un neietilpa pa krāsns dur�vīm, tāpēc nācās viņu "apstrādāt" ar motorzāģi. Ta�u �ī mazā vireļa gadījumā to nevajadzēs. Skūtais jutās atvieg�lots. Viņam riebās asiņainas padarī�anas. Vienalga, vai būtu darī�ana ar dzīviem vai miru�iem, asinis viņam riebās.

Augstākstāvo�ie uzdeva Skūtajam jautājumus. Kur� tad īsti nogalināja U�ikavu? Kāpēc vajadzēja viņu nogalināt? Un vispirms jau: ko U�ikava darīja īrētā dzīvoklī Koend�i rajonā? Skūtajam kā dro�ības daļas vadītājam vajadzēja uz �iem jautājumiem atbildēt. Ta�u patiesībā viņam nebija ne jausmas, ko teikt.

Otrdien rītausmā viņam piezvanījis noslēpumainais vīrie�tis (Tamaru) un paziņojis, ka kādā dzīvoklī esot atrodams U�ikavas līķis. Saruna bijusi ļoti konkrēta, bet tajā pa�ā laikā ari aplinka. Nolicis klausuli. Skūtais piezvanījis diviem orga�nizācijas locekļiem, kas biju�i pilsētā, viņi �etratā, pārģērbu��ies par pārvadājumu uzņēmuma darbiniekiem, iesēdu�ies Toyota HiAce furgonā un devu�ies uz turieni. Lai pārliecinātos, ka tas nav slazds, nācies nedaudz zaudēt laiku. Automa�īnu atstāju�i netālu, un viens no viņiem devies apskatīt dzīvokli. Bija jābūt piesardzīgiem. Iespējams, ka dzīvokli varētu gaidīt policija, lai viņus arestētu. To nedrīkstēja pieļaut.

Kā nebūt iedabūju�i jau sastingt sāku�o U�ikavu līdzpa�ņemtajā konteinerkastē. Iznesu�i no dzīvokļa un iekrāvu�i furgona kravas nodalījumā. Bijis auksts un jau vēls, par laimi, neviens tuvumā nav trāpījies. Vajadzējis arī laiku, lai pārbaudītu, ka dzīvoklī nepaliek nekādas pēdas. Ar kabatas lukturī�iem pārmeklēju�i dzīvoklī katru kaktu. Ta�u neko ievērības cienīgu tur nav atradu�i. Pārtikas krājumi, neliels elektriskais sildītājs, alpīnista guļammaiss. �ādi tādi pirmās nepiecie�amības priek�meti. Atkritumu kaste bijusi pilna ar tuk�ām skārdenēm un plastmasas pudelēm. Skūtā vērī�gajam skatienam gan nav paliku�i nepamanīti fotoaparāta statīva nospiedumi uz tatami pie loga. Ta�u ne fotoaparāta, ne fotogrāfiju tur nav bijis. Laikam gan to visu savācis tas, kur� noslepkavoja U�ikavu. Nevienas filmiņas, protams, arī nebija. Sprie�ot pēc tā, ka viņ� nomiris, ģērbies tikai garajās apak�biksēs, viņam uzbrukts guļo�am guļammaisā. Laikam gan �is kāds klusi iekļuvis dzīvoklī. Turklāt nāve bijusi ļoti smaga. Veļa pilnīgi sa�urāta.

Tad ar �o ma�īnu Skūtais un Zirgaste devu�ies Jamana�i virzienā. Pārējie divi paliku�i Tokijā, ja gadījumā vēl kaut kas būtu nokārtojams. Visu ceļu braucis Zirgaste. HiAce no�griezies no pilsētas automaģistrāles uz �uo ceļu, tad uz rietumiem. Ausmā ceļ� bijis tuk�s, ta�u ātrumu nepārsniegu�i. Ja viņus apturētu policija, viss būtu cauri. Abas ma�īnas numura zīmes bija zagtas, un bagā�as nodalījumā viņiem bija līķis konteinerā. Sveikā cauri netiktu. Visu ceļu abi brau�ku�i klusēdami.

Uz rīta pusi viņi ieradu�ies teritorijā, viņu ārsts apskatījis U�ikavas līķi un apstiprinājis, ka viņ� nosmacēts. Ta�u ap kaklu nekādu pēdu nebija. Tāpēc jāpieņem, ka viņam galvā uzvilkts maisiņ� vai kas tamlīdzīgs, lai neatstātu pēdas. Arī uz rokām un kājām nebija nekādu pēdu, kas liecinātu, ka viņ� bijis sasiets. Ne sitienu, ne spīdzinā�anas pazīmju nebija. Ari sejas izteiksmē neredzēja cie�anas. Tā drīzāk bija tāda, it kā viņ� gribētu kaut ko pavaicāt, zinādams, ka atbildi nesagaidīs. Ārstu tas pārsteidzis. Acīmredzot pēc nāves kāds bija viņa seju masējis.

-�� Profesionāļa darbs, bez nevienas kļūdas, Skūtais skaid�roja augstākstāvo�ajiem. Nevienas pēdas. Jādomā, ka upuris arī nevarēja pakliegt. Tas notika nakts vidū, viņa sāpju kliedzienus namā sadzirdētu. Amatieris neko tādu ne�spētu.

Kāpēc U�ikavu nogalināja profesionālis?

Skūtais ļoti rūpīgi izvēlējās vārdus.

-���� Laikam gan U�ikavas kungs uzkāpis kādam uz astes. Kādam, uz kura astes nevajadzēja kāpt. Turklāt pats to ne�aptvēra.

Vai tā būtu tā pati organizācija, kas novāca vadoni?

-��� Pierādījumu tam nav, bet �ī varbūtība ir ļoti liela, Skū�tais sacīja. Turklāt �ķiet, ka U�ikavas kungs pārcietis kaut ko līdzīgu spīdzinā�anai. Mēs nezinām, kas viņam nodarīts, ta�u pratināts viņ� ir bez �ēlastības.

Ko U�ikava izstāstīja?

-����� Domājams, ka visu, ko zināja, Skūtais atbildēja. Par to nav ne mazāko �aubu. U�ikavas kungam gan bija tikai ierobe�ota informācija par notieko�o. Tomēr viņ�, pat nebūdams viens no mums, zināja daudz.

Ari Skūtajam pieejamās informācijas daudzums bija iero�be�ots, tomēr viņ�, protams, zināja daudz vairāk nekā tāds ārpusē eso�ais kā U�ikava.

-��� Ja tas ir profesionālis, vai tas nozīmē, ka iejaukta organizētā noziedzība? augstākstāvo�ie vaicāja.

-�� Tas nav jakudzu stilā. Skūtais papurināja galvu. Viņi darbojas asiņaināk un haotiskāk. Tik rūpīgi nestrādā. Tie, kas nogalināja U�ikavas kungu, mums ar to atstāju�i ziņu: mums aiz muguras stāv laba sistēma, vajadzības gadījumā mēs attiecīgi reaģēsim. Turpmāk �ajā lietā vairs degunu ne�bāziet.

Kādā lietā?

Skūtais papurināja galvu.

-���� Es konkrēti nezinu, kas �ī ir par lietu. U�ikavas kungs darbojās pats uz savu roku. Es viņam vairākkārt lūdzu ziņo�jumus par paveikto, bet viņ� visu laiku atrunājās, ka vēl neesot savācis pietiekami daudz materiālu. Laikam gribēja viens pats par visu tikt skaidrībā. Tāpēc viņ� to visu paņēmis sev līdzi nāvē. U�ikavas kungu sākotnēji personiski izvēlējās pats vadonis. Viņ� darbojās kā īpa�ais aģents. Organizācijā neiekļāvās. Pēc hierarhijas es nebiju tādā pozīcijā, lai dotu viņam pavēles.

Skūtais gribēja precīzi novilkt savas atbildības robe�as. Viņu ticība ir organizācija. Visās organizācijās ir noteikumi. Un sods par to pārkāp�anu. Viņ� negribēja uzņemties atbil�dību par to visu.

Ko īsti U�ikava no tā dzīvokļa novēroja?

-��� Pagaidām tas nav noskaidrots. Jādomā, ka tas bijis kāds, kas dzīvo tajā namā vai kaut kur tā tuvumā. Tokijā paliku�ie biedri �obrīd to izmeklē, bet vēl nav ar mums sazināju�ies. Tas prasa laiku. Es domāju: varbūt būtu labāk, ja es pats dotos uz Tokiju un tam pievērstos.

Skūtais nebija augstās domās par Tokijā paliku�ajiem biedriem. Lojāli, protams, bet bez rūdījuma. Turklāt nebija sīki informēti par situāciju kopumā. Lai kas būtu darāms, viņ� pats to paveiktu daudz lietpratīgāk. Vajadzētu arī pama�tīgi pārmeklēt U�ikavas biroju. Ja vien tas noslēpumainais vīrietis jau nav paspējis pirmais. Ta�u priek�niecība aizlie�dza viņam braukt uz Tokiju. Kamēr noskaidrosies apstākļi, abiem ar Zirgasti jāpaliek galvenajā mītnē. Tā bija pavēle.

Varbūt U�ikava novēroja Aomami? augstākstāvo�ie ieminējās.

-���� Nē, tā nevarēja būt Aomame, Skūtais sacīja. Ja tā būtu Aomame, viņ� uzreiz mums ziņotu, tiklīdz būtu noskaidrojis Aomames atra�anās vietu. Ar to viņa atbildība būtu beigusies, darbs padarīts. Acīmredzot U�ikavas kungs novēroja citu cilvēku, kuram bija kāda saistība ar viņas atra��anās vietu vai kuram varētu būt ar to kāda saistība. Citādi tajā visā nav nekādas loģikas.

Un, kamēr viņ� to novēroja, viņu pa�u pamanīja un no�vāca.

-��� Laikam gan, Skūtais sacīja. Viņ� darbojās viens un pienāca pārāk tuvu briesmām. Uzgāja kādu vitāli svarīgu pavedienu. Viņ� gribēja krietni pastrādāt. Ja tādu novēro��anu veiktu vairāki cilvēki, kuri cits citu piesegtu, sekas nebūtu tādas.

Tu runāji ar to vīrieti. Kā tev �ķiet, vai mums ir cerības satikties ar Aomami?

-���� To es nevaru paredzēt. Tik daudz es sapratu: ja viņa negribēs iesaistīties pārrunās ar mums, tad nekādu cerību nav. Sprie�ot pēc zvanītāja teiktā, viss ir atkarīgs no Aomames pa�as vēlmēm.

Viņiem vajadzētu priecāties, ka esam gatavi ignorēt noti�kumu ar vadoni un garantēt viņai dro�ību.

-��� Un tomēr viņi vēlas sīkāku informāciju. Kāpēc mēs gri�bam satikties ar Aomami? Kāpēc esam gatavi slēgt mieru? Par ko konkrēti būs �is sarunas?

Tas, ka viņi pieprasa papildu informāciju, liecina, ka visu viņi nezina.

-���� Tie�i tā. Ta�u vienlaikus mums nav informācijas par viņiem. Kāpēc viņi izgudroja �o sare�ģīto plānu, kāpēc noga�lināja vadoni mums viņu iemesli nav zināmi.

Lai kā ari būtu, kamēr gaidām viņu atbildi, jāturpina meklēt Aomami. Lai ari kam mēs piemītu asti.

Skūtais, brīdi klusējis, sacīja:

-�� Mēs esam saliedēta organizācija. Varam savākt cilvēkus, spējam ātri rīkoties. Mums ir mērķa apziņa, drosme, vaja�dzības gadījumā esam gatavi upurēt sevi. Ta�u tehniskajā līmenī neesam nekas vairāk par amatieru bariņu. Neesam speciāli apmācīti. Pretstatā mums viņi ir profesionāļi. Rīko�jas nevilcinoties. Daudz pieredzēju�i. Kā jūs zināt, U�ikavas kungs bija ļoti piesardzīgs cilvēks.

Kā konkrēti plānojat turpināt Aomames meklē�anu?

-���� �obrīd mums jāseko U�ikavas kunga uzietajam vitāli svarīgajam pavedienam. Lai kas tas būtu.

Tas nozīmē, ka mums pa�iem neviena vērtīga pavediena nav?

-��� Tā iznāk, Skūtais atklāti atbildēja.

Lai ar kādām briesmām mēs saskartos, lai ko mums vaja�dzētu upurēt, mums ir jāpatur savā varā tā sieviete Aomame.

-��� Vai balss likusi mums to darīt? Skūtais vaicāja. Lai ko mums vajadzētu upurēt, pēc iespējas ātrāk jāpatur savā varā Aomame?

Augstākstāvo�ie neatbildēja. Pla�āka informācija nebija domāta viņa līmeņa cilvēkam. Viņ� bija tikai ierindnieks. Ta�u Skūtais zināja, ka tāda bijusi pēdējā vēsts no viņiem, pēdējais, ko tempļa jaunavas dzirdēju�as.

Aukstajā istabā staigājot gar U�ikavas līķi, Skūtajam kaut kas pazibēja apziņas nostūrīti. Viņ� apstājās, saviebās, sa�rauca uzacis, mēģinādams to notvert. Kad viņ� apstājās, arī Zirgaste nedaudz izmainīja pozu, dziļi izelpoja, pārlika svaru no vienas kājas uz otru.

Koend�i, Skūtais domāja. Viegli sarauca pieri. Tad meklēja atmiņas dzīlēs. Lēni un uzmanīgi vilka ārā smalku pave�dienu. Kāds, kas bija saistīts ar �o lietu, dzīvoja Koend�i. Kur� tas bija?

Viņ� izvilka no kabatas nobru�ātu, biezu piezīmju bloku un sāka steidzīgi to �ķirstīt. Un pārliecinājās, ka atmiņa viņu neviļ. Tengo Kavana. Dzīvo Suginami rajonā Koend�i. Tie�i tā pati adrese nams, kurā nomira U�ikava. Tas pats nams, tikai dzīvokļa numurs cits. Tre�ais stāvs un pirmais stāvs. Vai U�ikava novēroja Tengo Kavanu? Bez �aubām. Tā nevarēja būt sakritība.

Bet kāpēc �ajos spiedīgajos apstākļos U�ikava novēroja Tengo Kavanu? Skūtais līdz �im nebija par viņu iedomā�jies tāpēc, ka interese par viņu bija zudusi. Tengo Kavana pārstrādāja Eriko Fukadas sarakstīto "Gaisa kūniņu". Grā�mata ieguva �urnāla debitanta balvu, tika izdota, kļuva par bestselleru. Viņ� nebija intereses vērts. Nekādas svarīgas nozīmes viņam nebija. Sākumā gan bija pieņēmums, ka viņam varētu būt kāda svarīga loma, varbūt zināms kāds noslēpums. Ta�u tagad viņa loma bija galā. Nekas vairāk kā pārrakstītājs. Komacu pierunāts, pārstrādāja manuskriptu. Saņēma par to gra�us. Nekas vairāk. Cilvēks bez aizmugu�res. �obrīd organizāciju interesēja Aomames atra�anās vieta.

Bet U�ikava tomēr bija pievērsies tam privātskolas skolo�tājam. Iekārtojis sare�ģītu slēpni. Beigu beigās tāpēc zaudēja dzīvību. Kādēļ gan?

Skūtais netika skaidrībā. Vienu gan varēja secināt U�i�kava bija uzgājis kādu pavedienu. Un acīmredzot domāja, ka tas aizvedīs no Tengo pie Aomames. Tāpēc arī dabūja to dzīvokli, nolika pie loga fotoaparātu uz statīva un no turienes vēroja Tengo Kavanu. Bet kas varētu saistīt Tengo Kavanu ar Aomami? Un, ja tā ir, kas tas par pavedienu?

Skūtais, ne vārda neteicis, izgāja no istabas un iegāja apkurinātajā blakusistabā. Piezvanīja uz Tokiju. Uz kādu dzī�vokli �ibujā Sakuraokas rajonā. Tur lika padotajiem nekavē�joties atgriezties Koend�i U�ikavas dzīvoklī un no turienes novērot Tengo Kavanu. Pateica, ka viņ� ir gara auguma, īsiem matiem, nevar nepamanīt. Jāizseko, ja iziet no mājas. Strādā�jiet divatā, lai neizlaistu viņu no acīm, viņ� teica. Protams, tā, lai jūs pa�us nepamana. Noskaidrojiet, kurp viņ� dodas. Lai kas ari notiktu, sekojiet viņam. Mēs ari atbrauksim, cik ātri vien varēsim.

Skūtais atgriezās istabā, kur atradās U�ikava, un pateica Zirgastem, ka viņi tūdaļ pat atgrie�as Tokijā. Zirgaste strupi pamāja. Nekādi paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņ� saprata, ko no viņa gaida, un rīkojās nekavējoties. Skūtais izgāja no istabas un to aizslēdza, lai tur neiekļūtu nepiedero�ie. Tad viņi devās ārā no ēkas un stāvvietā no desmit ma�īnām izvē�lējās melnu Nissan Gloria. Abi iesēdās ma�īnā, un Zirgaste, kur� arī �oreiz bija pie stūres, pagrieza aizdedzē atstāto atslēgu. Saskaņā ar noteikumiem benzīntvertne bija pilna. Nissan Gloria numura zīmes un reģistrācija bija likumīgas. Tā kā �oreiz viņi varēja atļauties nedaudz pārsniegt ātrumu.

To, ka nav saņēmu�i augstākstāvo�o atļauju braukt uz Tokiju, viņi atcerējās, kad jau kādu brīdi bija ceļā. Var ras�ties problēmas. Bet tur vairs neko nevarēja darīt. Vajadzēja rīkoties ātri. Paskaidros vēlāk, kad būs nonāku�i Tokijā. Skū�tais viegli saviebās. Reizēm organizācijas ierobe�ojumi viņu nomāca. Noteikumi nemazinājās, tie tikai pieauga. Ta�u viņ� zināja, ka nespētu dzīvot ārpus organizācijas. Viņ� nebija nekāds vientuļais vilks. Tikai zobratiņ�, kas izpilda no aug�as nāku�ās pavēles.

Pa radio skanēja ziņas astoņos vakarā. Kad ziņas bija beigu�ās, Skūtais izslēdza radio un, atgāzis atpakaļ pasa��iera sēdekli, pasnauda. Pamodies sajuta izsalkumu. (Kad es pēdējo reizi ēdu kārtīgu maltīti?) Nebija laika piestāties kaut kur ceļmalā un kaut ko iekost. Jāsteidzas tālāk.

Ta�u tobrīd Tengo jau bija uz slidkalniņa saticis Aomami. Viņi nezināja, kurp Tengo devies. Debesīs Tengo un Aomamei virs galvas bija divi mēne�i.

U�ikavas līķis gulēja aukstajā, tum�ajā istabā. Neviena cita tur nebija. Gaisma nodzēsta, durvis aizslēgtas no ārpu�ses. Pa augsto logu istabā iespīdēja blāva mēness gaisma. Ta�u no tās vietas, kur gulēja U�ikava, pa�u mēnesi saskatīt nevarēja. Tāpēc nevarēja uzzināt, vai viņu apspīd viens mēness vai divi.

Pulksteņa istabā nebija, tāpēc precīzu laiku nevarēja no�teikt. Kop� Skūtā un Zirgastes aizbrauk�anas varēja būt pa�gājusi stunda. Ja nu istabā tomēr kāds būtu, tad pārbitos līdz nāvei, ieraudzījis, ka U�ikavas lūpas sāk nemierīgi kus�tēties. Notika kaut kas neparasts un baismīgs. U�ikava jau pirms kāda laika bija miris, līķis kļuvis pavisam stīvs. Ta�u lūpas trīcēja un kustējās, un tad pēk�ņi, sausi nopak�ķot, mute atvērās.

Ja kāds būtu tur līdzās, tad nodomātu, ka U�ikava grasās ko teikt. Atklāt kādu svarīgu, tikai miru�ajam zināmu infor�māciju. �is cilvēks no pārbīļa mutē saskrēju�ām siekalām gaidītu, kas sekos. Kāds noslēpums tagad atklāsies?

Ta�u pa U�ikavas plati atplesto muti vārdi nenāca. Un ari elpa ne, bet izkāpa se�i mazi cilvēciņi. Apmēram piecus centi�metrus gari. Mazie augumi bija ieģērbti mazās drēbītēs, viņi soļoja pa U�ikavas apsūnoju�o mēli, rāpās pāri netīrajiem, nelīdzenajiem zobiem. Nāca rindā. Glu�i kā raktuvju strād�nieki, kas vakarā pēc dienas darba iznāk virszemē. Ta�u gan viņu sejas, gan drānas bija spodras. Tīras un nenovalkātas.

Izlīdu�i no U�ikavas mutes, se�i mazie cilvēciņi nokāpa uz konferen�u galda, uz kura bija noguldīts līķis, sāka tur skurināties un pamazām izauga lielāki. Viņi pa�i vajadzības gadījumā varēja mainīt savu lielumu, tomēr nekad neiz�stiepās garāki par vienu metru un nesarāvās īsāki par trim centimetriem. Izaugu�i se�desmit vai septiņdesmit centi�metrus gari, viņi pārstāja skurināties un pēc kārtas nokāpa no galda uz grīdas. Little people sejas bija neizteiksmīgas. Ta�u tās nelīdzinājās maskām. Viņiem bija ārkārtīgi parastas sejas. At�ķīrās tikai lieluma ziņā, bet citādi tādas pa�as kā jums un man. Viņiem vienkār�i tobrīd nekādu sejas izteiksmi nevajadzēja.

Cik varēja noprast, viņi īpa�i nesteidzās, bet arī īpa�i nevaļojās. Viņiem bija tie�i tik daudz laika, cik vajadzīgs darbam. Visi se�i, nedevu�i nekādu zīmi, klusi apsēdās uz grīdas aplī. Nevainojams aplis, divus metrus diametrā.

Tad viens no viņiem klusēdams pastiepa roku un paķēra no gaisa smalku pavedienu. Apmēram piecpadsmit centi�metrus garu, gandrīz baltā krēmkrāsā, caurspīdīgu. Viņ� nolika to uz grīdas. Nākamais mazais cilvēciņ� izdarīja tāpat. Tādas pa�as krāsas, tāda pa�a garuma pavediens. Arī nāka�mie trīs darīja tāpat. Ta�u pēdējais no viņiem rīkojās citādi. Viņ� piecēlās kājās un pameta apli, vēlreiz uzkāpa uz kon�feren�u galda, pastiepa roku uz U�ikavas �ķībās galvas pusi un pauk�!izrāva vienu no izspūru�ajiem matiem. To viņ� paņēma pavediena vietā. Pirmais no little people veikli savija kopā pavedienus un U�ikavas matu.

Tā se�i little people darināja jaunu gaisa kūniņu. �oreiz neviens nerunāja. Neviens neko neskandēja. Klusēdami pa�ķēra no gaisa pavedienus, izrāva U�ikavas matu un nemai�nīgā, gludā ritmā veikli darināja kūniņu. Aukstajā istabā neredzēja viņu balto elpu. Ja tur būtu kāds cilvēks, tas viņu pārsteigtu. Vai arī tur būtu tik daudz pārsteidzo�a, ka viņ� to pat nepamanītu.

Lai cik little people dedzīgi, nenogurdināmi strādātu (un viņi patie�ām neatpūtās), skaidrs, ka pa vienu nakti gaisa kūniņa nebūs gatava. Vajadzīgas vismaz trīs dienas. Ta�u little people nav jāsteidzas. Kamēr U�ikavas līķa stingums pāries, kamēr viņu iebāzīs kurtuvē, paies vēl divas dienas. Tie�i laikā. Viņi to zināja. Divās naktīs lielums būs padarīts. Laika pietiek. Turklāt viņi nepazīst nogurumu.

U�ikava gulēja uz konferen�u galda, blāvās mēness gais�mas apspīdēts. Mute vaļā, neaizveramās acis pārklātas ar biezu drānu. Pēdējais, ko tās skatīja, bija namiņ� �uorinkanā un �unelis, kas ņipri skraidelē pa mauriņu dārzā.

Un tagad daļa viņa dvēseles pārtapa gaisa kūniņā.

f

Tengo, atver acis, Aomame no�ukstēja.

Tengo atvēra acis. Pasaulē laiks atkal sakustējās.

Paskaties uz mēnesi, Aomame teica.

Tengo pacēla galvu un paskatījās debesis. Mākoņi uz bridi pa�ķīrās, un virs gobas kailajiem zariem parādījās divi mē�ne�i. Lielais un mazais. Lielais dzeltenais mēness un mazais zaļais mēnestiņ�. Mother un daughter. Garām slīdo�o mākoņu malas iekrāsojās to toņos. It kā garu svārku malu kāds ne�jau�i būtu iemērcis krāsā.

Pēc tam Tengo paskatījās uz līdzās sēdo�o Aomami. Viņa vairs nebija tā desmit gadus vecā meitene, kura ģērbās vecās neatbilsto�a izmēra drēbēs, staigāja mammas nevērīgi apcirptiem matiem, tieviņa, it kā nebūtu kārtīgi paēdusi. No viņas vairs ne ēna nebija palikusi, tomēr Tengo uzreiz pazina Aomami. 1a bija Aomame un neviena cita. Izteiksmīgās acis pa �iem divdesmit gadiem nebija mainīju�ās. Spēcīgs, dzidrs ska�tiens. Acis, kas skaidri zināja, pēc kā ilgojas. Acis, kas skaidri zināja, kas tām jāredz, un nepieļaus, ka kāds tām traucētu. �īs acis cie�i raudzījās viņā. Līdz pa�iem sirds dziļumiem.

Aomame, �os divdesmit gadus nodzīvojusi kādā viņam nezināmā vietā, bija kļuvusi par skaistu pieaugu�u sievieti.

Ta�u Tengo vienā mirklī bez jebkādām ierunām iesūca sevī �o vietu un �o laiku, padarot tos par savu miesu un asinīm. Tagad tā bija arī viņa vieta un arī �is laiks bija viņa.

Kaut kas jāsaka, Tengo nodomāja. Viņa lūpas viegli sakus�tējās, it kā gaisā meklējot piemērotus vārdus. Ta�u tādus neatrada. Tikai balta elpa kā klīsto�a vientuļa sala izplūda pār lūpām. Aomame, skatoties viņam acis, viegli pagrozīja galvu. Tengo saprata, ko tas nozīmē. Nekas nav jāsaka. Viņa turpināja kabatā turēt Tengo roku. Neatlaida to ne uz brīdi.

-���� Mēs redzam vienu un to pa�u, Aomame, raugoties dziļi Tengo acīs, klusi sacīja. Tas reizē gan bija, gan nebija jautājums. Viņa to zināja. Tikai gaidīja tam apstiprinājumu.

-���� Mēne�i ir divi, Aomame sacīja.

Tengo pamāja. Mēne�i ir divi. Tengo to nepateica. Viņ� nespēja parunāt. Tikai dvēselē tā nodomāja.

Aomame aizvēra acis, pieliecās un piekļāva vaigu pie Tengo krūtīm. Piespieda ausi pie viņa sirds. Ieklausījās viņa domās.

-���� Es gribēju to zināt, viņa sacīja. Mēs esam vienā pasaulē, redzam vienu un to pa�u.

Tengo pamanīja, ka varenais, virpuļojo�ais stabs dvēselē pazudis. Apkārt bija rāms ziemas vakars. Pāri ielai namā kurā Aomame bēguļodama dzīvojusi pāris logos dega gaisma, apliecinot, ka pasaulē bez viņiem ir vēl citi cilvēki. Tas viņiem abiem �ķita ļoti savādi. Nē, pat likās gau�ām neloģiski. Tas, ka �ajā pasaulē ir vēl citi cilvēki, kuri dzīvo savu dzīvi.

Tengo nedaudz pieliecās un ieelpoja Aomames matu smar�u. Tik taisni, skaisti mati. Mazas, rozā austiņas kā sīki, bikli zvēriņi nedaudz pabāzu�as starp tiem sejiņas.

-���� Tik ilgi, Aomame sacīja.

Tik ilgi, Tengo nodomāja. Ta�u pamanīja, ka �ie divdesmit gadi kļuvu�i nenozīmīgi. �is laiks, kas bija pagājis kā viens mirklis, bija arī vienā mirklī aizpildāms.

Tengo izvilka roku no kabatas un apņēma Aomami ap ple�ciem. Plauksta sajuta viņas tvirto ķermeni. Tad viņ� pacēla galvu un vēlreiz paskatījās uz mēne�iem. Tie abi vēl aiz�vien pa spraugu mākoņos meta savu dīvaino gaismu pār pasauli. Mākoņi peldēja ļoti lēni. �ajā gaismā Tengo īpa�i asi izjuta dvēseles spēju padarīt laiku relatīvu. Divdesmit gadi ir ilgs laiks. Daudz kas noticis. Daudz kas radies, un daudz kas ari pagaisis. Paliku�ais maina apveidu, izzūd. Ilgs laiks. Ta�u sirdi viņ� juta, ka tas nebija par ilgu. Pat ja viņi atkal satiktos vēl pēc divdesmit gadiem, viņa jūtas pret Aomami būtu tādas pa�as. Ja viņiem būtu piecdesmit, Tengo viņas klātbūtnē justos tikpat satraukts un apjucis. Tengo to zināja. Sirdi pildītu tāds pats prieks un pārliecība.

Tengo to tikai nodomāja, skaļi nepateica. Ta�u Aomame sadzirdēja katru �o nepateikto vārdu. Piespiedusi savu mazo rozā austiņu pie Tengo krūtīm, klausījās, kas notiek viņa dvēselē. Kā cilvēks, kas, pārlaidis pirkstus kartei, spēj saska�tīt spilgtu ainavu.

-��� Es gribētu mū�īgi palikt tepat un aizmirst par laiku, Aomame klusi noteica. Ta�u mums ir jāpasteidzas.

Mums jāpārceļas, Tengo nodomāja.

-��� Jā, mums jāpārceļas, Aomame sacīja. Turklāt jo ātrāk, jo labāk. Laika vairs nav palicis daudz. Es vēl nevaru vārdos izteikt, kurp mēs dosimies.

Vārdus nevajag, Tengo nodomāja.

-��� Tu negribi zināt, kurp mēs dosimies? Aomame vaicāja.

Tengo papurināja galvu. Realitātes vēj� nebija nopūtis

trauslo liesmiņu. Viss pārējais bija mazsvarīgs.

-���� Mēs ne�ķirsimies, Aomame sacīja. To es zinu vis�skaidrāk. Mēs vairs rokas neatrausim.

Pēk�ņi parādījās jauns mākonis un lēni pārklāja abus mēne�us. It kā priek�kars nolaistos pār skatuvi, un ēna, kas tina pasauli, satumsa vēl vairāk.

-��� Mums jāpasteidzas, Aomame no�ukstēja.

Tad abi uz slidkalniņa piecēlās kājās, un viņu ēnas saplūda kopā kā viena. Kā bērni, kas tum�ā me�ā taustīdamies meklē izeju, viņi sadevās rokās.

-��� Mēs tagad pametam kaķu pilsētu, Tengo pirmo reizi ierunājās. Aomame loloja �o viņa jauno, tikko dzimu�o balsi.

-��� Kaķu pilsētu?

-��� Pilsētu, kurā pa dienu valda dziļa vientulība, bet naktī tā ir lielu kaķu varā. Tai cauri plūst skaista upe, tai pāri ved akmens tilts. Bet mēs tur nevaram palikt.

Mēs �o pasauli katrs saucam citā vārdā, Aomame nodo�māja. Es to dēvēju par "1Q84. gadu", bet Tengo par "kaķu pilsētu". Bet tas nozīmē vienu un to pa�u. Aomame cie�āk saņēma viņa roku.

-��� Jā, mēs abi dodamies prom no kaķu pilsētas. Divatā, kopā, viņa sacīja. Ja tiksim prom no �ejienes, tad nekad ne�ķirsimies ne dienu, ne nakti.

Abi steig�us devās prom no parka, bet mēne�i palika lēni plūsto�o mākoņu aizsegā. Aizklātām acīm. Zēns un meitene, rokās sadevu�ies, pameta me�u.

Pametu�i parku, viņi izgāja uz lielās ielas un tur apturēja taksometru. Aomame palūdza �oferim, lai aizved viņus uz Sangenjaju pa 246. ceļu.

Tengo tikai tobrīd pamanīja, kā Aomame ģērbusies. Viņai mugurā bija viegls gai�as krāsas pavasara mētelis. �im gada�laikam par plānu. Ar priek�pusē sasietu jostu. Zem tā ele�ganta piegriezuma zaļ� kostīms. īsi, �auri svārki. Zeķes un spīdīgas augstpapē�u kurpes. Plecā melna soma, no skata piebāzta un smaga. Cimdu viņai nebija. �alles arī ne. Ne gredzenu, ne kaklarotas, ne auskaru. Arī sasmar�ojusies viņa nebija. Ta�u, lai kas viņai būtu mugurā, Tengo viņa �ķita ļoti dabiska, izskatam nebija ne ko pielikt, ne atņemt.

Taksometrs brauca pa septīto apvedceļu, tad pagriezās 246. ceļa virzienā. Satiksmes straume bija neierasti rāma. Ilgu laiku, braucot ma�īnā, abi klusēja. Taksometrā radio nebija ieslēgts, ari jaunais �oferis klusēja. Abi dzirdēja tikai monotonos riepu �vīkstus. Aomame bija piekļāvusies Tengo un joprojām cie�i turēja viņa roku. Itin kā, ja palaistu to vaļā, tad otrreiz vairs neatrastu. Ap viņiem kā jāņtārpiņu izraibināta jūra pletās naksnīgā pilsēta.

-���� Mums vajadzētu tik daudz ko pārrunāt, Aomame pārtrauca ilgo klusumu. Pirms tiksim tur, diez vai paspē�u visu paskaidrot. Tik daudz laika mums nav. Bet varbūt visu tik un tā nevarētu izskaidrot, lai cik daudz laika mums būtu.

Tengo īsi pamāja ar galvu. Nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Gan viņi paspēs aizpildīt tuk�umus, ja tādi būtu, bez steigas. Ta�u �obrīd Tengo pat neaizpildāms tuk�ums un neatrisinātas miklas, kas viņiem bija kopējas, radīja mīles�tībai radniecisku prieku.

-���� Ko man vajadzētu par tevi zināt? viņ� pavaicāja.

-��� Ko tu tagad par mani zini? Aomame atbildēja ar pret�jautājumu.

-��� Tikpat kā neko, Tengo atteica. Tu esi trenere sporta klubā, neprecējusies, �obrīd dzīvo Koend�i.

Aomame sacīja:

-��� Arī es par tevi tikpat kā neko nezinu. Zinu tikai pāris lietu. Tu pasniedz matemātiku Jojogi privātskolā, dzīvo viens pats. Un tu biji tas, kas īstenībā uzrakstīja "Gaisa kūniņu".

Tengo skatījās uz Aomami. Viņa lūpas pārsteigumā bija pavēru�ās. To zināja tikai pāris cilvēku. Vai viņai ir kāda saistība ar organizāciju?

-���� Neuztraucies. Mēs esam vienā pusē, Aomame teica. Nāksies gari skaidrot, kā es to zinu. Ta�u es zinu, ka "Gaisa kūniņa" ir tavs un Eriko Fukadas kopdarbs. Un to, ka tu, tāpat kā es, esi nonācis pasaulē ar diviem mēne�iem. Un tad vēl es gaidu bērnu. Laikam tavu bērnu. Es domāju, ka tas ir vissvarīgākais, ko tev �obrīd vajadzētu zināt.

-��� Tu gaidi manu bērnu? Iespējams, �oferis visu dzirdēja. Ta�u Tengo nebija vaļas par to domāt.

-���� Mēs divdesmit gadus neesam tiku�ies, Aomame sa�cīja. Un tomēr es gaidu tavu bērnu. Es laidī�u pasaulē tavu bērnu. Protams, tajā nav nekādas loģikas.

Tengo klusēdams gaidīja, lai viņa turpina.

-��� Vai tu atceries briesmīgo negaisu septembra sākumā?

-��� Labi atceros, Tengo teica. Dienā bija ļoti labs laiks. Pēc saules rieta pēk�ņi sākās pērkons, īsta vētra. AkasakasMicuke stacija applūda. Metro uz laiku slēdza.

Little people ceļ troksni, tā bija sacījusi Fukaeri.

-���� Es tajā naktī ieņēmu bērnu, Aomame teica. Ta�u ne �ajā dienā, ne pāris mēne�u pirms un pēc tam man tādu attiecību ne ar vienu nebija bijis.

Viņa apklusa un gaidīja, līdz Tengo to aptvers, tad tur�pināja:

-���� Esmu pārliecināta, ka tas notika tonakt. Un tāpat arī esmu pārliecināta, ka ieņēmu tavu bērnu. Nespēju to izskaid�rot. Ta�u es zinu, ka tas ir tavs bērns.

Tengo atmiņas dzīlēs atdzima nakts, kad viņam ar Fuka�eri vienīgo reizi bija tas savādais dzimumakts. Ārā plosījās briesmīgs pērkona negaiss, milzīgas lietus lāses kapāja logu. Kā teica Fukaeri, little people ceļ troksni. Viņ� kā paralizēts gulēja gultā, un Fukaeri jāteniski apsēdās uz viņa, ievadīja sevī viņa cieto locekli un ieņēma sevī sēklu. Fukaeri pati izskatījās kā transā nonākusi. Aizvērtām acīm no sākuma līdz beigām, it kā iegrimusi dziļā meditācijā. Viņas krūtis bija apaļas un kuplas, kaunuma apmatojuma nebija. �ī aina ne�ķita reāla. Ta�u tas viss tie�ām notika.

Nākamajā rītā Fukaeri izturējās tā, it kā iepriek�ējās nakts notikumus vispār neatcerētos. Vai ari izlikās, ka neatceras. Tengo to neizjūta kā mīlas aktu, drīzāk kā lieti�ķu darījumu. Negantā pērkona naktī Fukaeri izmantoja Tengo nolēmēto miesu, lai savāktu viņa sēklu. Burtiski līdz pēdējam pilienam. Tengo vēl tagad atcerējās tā brī�a savādās sajūtas. Fukaeri tobrīd izskatījās kā pārvērtusies par citu cilvēku.

-���� Es kaut ko atceros, Tengo sausi noteica. Kaut ko loģiski neizskaidrojamu, kas ar mani tonakt notika.

Aomame ieskatījās viņam acīs.

Tengo sacīja:

-��� Tobrīd nesapratu, ko tas nozīmē. Ari �obrīd nesaprotu. Ta�u, ja tu tajā nakti ieņēmi bērnu, tad es nevaru iedomāties citu iespēju tu, bez �aubām, gaidi manu bērnu.

Fukaeri laikam bija bijusi tikai starpnieks, nekas vairāk. Hda bija viņai atvēlētā loma. Kļuvusi par starpnieci, viņa īsā laika sprīdi bioloģiski savienoja divus cilvēkus. Tengo to zināja.

-��� Es kaut kad sīkāk izstāstī�u, kas toreiz notika, Tengo piebilda. Ta�u �obrīd man nav tam atbilsto�u vārdu.

-���� Bet vai tu patie�ām tici, ka es nēsāju tavu bērnu?

-���� No visas sirds, Tengo atteica.

-��� Cik labi, Aomame sacīja. To es gribēju zināt. Ja tik tu tam tici, tad man nekādus citus paskaidrojumus nevajag.

-��� Tu tātad esi gaidībās? Tengo pārvaicāja.

-���� Ceturtajā mēnesī. Aomame saņēma Tengo roku un uzlika sev uz vēdera.

Tengo, aizturējis elpu, meklēja tur dzīvības pazīmes. Sa�manīja kaut ko pavisam vāru. Ta�u plauksta nepārprotami sajuta siltumu.

-��� Kurp mēs tagad pārcelsimies? Mēs abi un tas maziņais?

-���� Uz citurieni, Aomame atbildēja. Uz pasauli, kurā pie debesīm ir tikai viens mēness. Tur, kur mums nākotnē jābūt. Tur, kur little people nav nekādas varas.

-��� Little people? Tengo mazliet sarauca pieri.

-��� Tu "Gaisa kūniņā" viņus sīki aprakstīji. Kādi viņi ir un ko viņi dara.

Tengo pamāja. Aomame sacīja:

-���� Viņi tie�ām ir �ajā pasaulē. Tā, kā tu aprakstīji. Pārstrādājot "Gaisa kūniņu", �ķita, ka little people nav

nekas vairāk kā septiņpadsmit gadus vecas meitenes bagātī�gās iztēles auglis. Vai arī drīzāk kāda alegorija. Ta�u izrādās, ka little people patie�ām ir �ajā pasaulē un ka tiem ir reāla vara. Tagad Tengo spēja tam noticēt.

-���� Un ne tikai little people. Ari gaisa kūniņa, mother un daughter, divi mēne�i tas viss ir �ajā pasaulē, Aomame teica.

-���� Vai tu zini, kā izkļūt no �īs pasaules?

-��� Jāmēģina izkļūt no �īs pasaules pa to pa�u ceļu, kas mani ieveda �ajā pasaulē. Nevienu citu izeju es nespēju iedo�māties.

Pēc tam Aomame piebilda:

-��� Vai tu paņēmi līdzi sava darba manuskriptu?

-���� Te tas ir, Tengo sacīja un uzsita pa rūsgano plecu somu, ko turēja klēpī. Pēc tam nodomāja, cik tas savādi, ka Aomame to zina.

Aomame neizlēmīgi pasmaidīja.

-���� Tā tas ir, es zinu.

-��� �ķiet, ka tu daudz ko zini, Tengo noteica. Viņ� pirmo reizi redzēja Aomami smaidām. Pat tik vārs smaids tomēr �ķita mainām �īs pasaules paisuma un bēguma viļņus. To Tengo saprata.

-���� Neizlaid to no rokām, Aomame sacīja. Tas mums ir ļoti svarīgs.

-���� Būs labi. Neizlaidī�u.

-���� Mēs ienācām �ajā pasaulē, lai abi satiktos. Kaut arī to nesapratām, tāds bija mērķis. Esam izgāju�i cauri da�ādiem sare�ģījumiem. Piedzīvoju�i daudz ko neloģisku, daudz ko neizskaidrojamu, asiņainu, skumju un arī skaistu. Esam so�līju�ies un solījumu izpildīju�i. Esam izturēju�i pārbaudī�jumu. Esam sasniegu�i mērķi, kura dēļ �eit ieradāmies. Ta�u briesmas tuvojas. Viņi tīko pēc daughter manī. Tengo, tu ta�u saproti, ko nozīmē daughter?

Tengo dziļi ieelpoja. Tad teica:

-��� Tu un es, mēs abi esam tiku�i pie daughter.

-��� Jā. Principu es nemācē�u sīki paskaidrot vai nu caur gaisa kūniņu, vai ari es pati esmu gaisa kūniņa -, bet es laidī�u pasaulē daughter. Un tāpēc viņi grib dabūt mūs visus trīs rokā. Lai izveidotu jaunu "balsu dzirdē�anas" sistēmu.

-���� Kāda bijusi mana loma tajā visā? Ja man vispār ir vēl kāda loma, nevis tikai kļūt par daughter tēvu.

-���� Tu esi� Aomame iesāka, bet nezināja, kā turpināt. Ap viņiem abiem vēl bija tuk�umi, kas kopējiem spēkiem laika gaitā jāaizpilda.

-��� Biju apņēmies tevi atrast, Tengo sacīja. Ta�u es tevi neatradu. Tu atradi mani. Es patiesībā nedarīju neko. Kā lai to pasaka tas nav taisnīgi.

-���� Nav taisnīgi?

-��� Esmu tev daudz ko parādā. Un beigu beigās es nekam nederu.

-��� Tu man neko neesi parādā, Aomame stingri noteica.

-���� Tu mani uz �ejieni atvedi. Neredzamā veidā. Mēs esam kļuvu�i par vienu.

-���� Man �ķiet, ka es redzēju to daughter, Tengo sacīja.

-���� Vai to, ko daughter varētu nozīmēt. Viņa izskatījās tie�i tā kā tu desmit gadu vecumā. Gulēja gaisa kūniņas blāvajā mirdzumā. Man izdevās pieskarties viņas rokai. Tas gan notika tikai vienu reizi.

Aomame piespieda galvu pie Tengo pleca.

-���� Tengo, mēs viens otram neko neesam parādā. Pilnīgi neko. Tagad mums ir jādomā tikai par vienu. Mums jāno�sargā tas maziņais. Viņi mums seko. Pienāku�i pavisam tuvu. Es jau sadzirdu viņu soļus.

-��� Lai kas arī notiktu, es jūs abas nevienam neatdo�u. Ne tevi, ne to maziņo. Satikdamies esam sasniegu�i to mērķi, kāpēc ienācām �ajā pasaulē. �ī ir bīstama vieta. Bet tu zini, kur meklējama izeja.

-���� Domāju, ka zinu, Aomame noteica. Ja nemaldos.

Kad viņi izkāpa no taksometra, Aomame, apstājusies krus�tojumā un pārlaidusi skatienu apkārtnei, pamanīja meklēto vietu metāla sētas apjoztu, tum�u būvmateriālu laukumu zem automaģistrāles. Tad, saņēmusi Tengo roku, �ķērsoja ielu un devās turp.

Kaut kur jābūt vaļīgajam panelim, ta�u viņa neatcerējās kur. Pārbaudīja visus pēc kārtas, līdz atrada spraugu, pa kuru cilvēks varētu iespraukties.

Aomame pieliecās un uzmanīgi, lai nesaplēstu drēbes, ielīda iek�ā. Tengo, lielo augumu saliecis, sekoja. Iek�pusē laukums izskatījās tāpat, kā Aomame to atcerējās no aprīļa. Izmētāti izbaloju�i cementa maisi, sarūsēju�as caurules, no�vītusi zāle, izkaisīti veci papīri, izraibināti baltiem, lipīgiem balo�u mēsliem. �o astoņu mēne�u laikā te nekas nebija mainījies. Iespējams, ka kop� tā laika te neviens nebija kāju spēris. �ī vieta bija pamesta un aizmirsta pa�ā pilsētas vidū kā saliņa automaģistrāles straumē.

-���� Vai �ī ir tā vieta? Tengo, paskatījies apkārt, vai�cāja.

Aomame pamāja.

-��� Ja izejas �eit nebūs, tad mēs nekur netiksim.

Aomame tumsā meklēja rezerves kāpnes, pa kurām toreiz bija nokāpusi. �auras kāpnes, kas savienoja automaģistrāli un zemi. Kāpnēm jābūt, tā viņa sev teica. Man tam jātic.

Viņa uzgāja kāpnes. Tās gan drīzāk bija nevis kārtīgas kāpnes, bet kaut kas līdzīgs redeļu kāpnēm. Tās bija daudz neglītākas, daudz bīstamākas, nekā Aomame atcerējās. Aomame nobrīnījās, ka spējusi pa tām nokāpt. Lai vai kā, kāpnes tur bija. Tagad nāksies pakāpienu pa pakāpienam doties pretējā virzienā, kāpt aug�up. Aomame novilka Char�les Jourdan augstpapē�u kurpes, iebāza tās plecu somā, tad pārmeta somu �ķērsām pāri mugurai. Uzlika zeķē auto kāju uz pirmā pakāpiena.

-��� Seko man, Aomame, pagriezusies pret Tengo, sacīja.

-���� Varbūt labāk es kāp�u pirmais? Tengo norūpējies vaicāja.

-��� Nē, es ie�u pa priek�u. Viņa reiz nokāpa pa �o ceļu. Viņai ari jākāpj pirmajai.

Kāpnes bija daudz aukstākas, daudz slidenākas nekā iepriek�. Rokas, turoties pie margām, ne�ēlīgi sala, �ķita, tās kļūs nejūtīgas. Starp maģistrāles tilta balstiem vēj� pūta vēl negantāk. �īs kāpnes bija mazliet izaicino�as, un tās viņai neko nesolīja.

Kad viņa septembri meklēja izeju, rezerves kāpnes bija pazudu�as. Ceļ� bija slēgts. Ta�u �obrīd ceļ� no apak�as uz aug�u te bija. Tā, kā Aomame bija paredzējusi. Viņai bija nojauta, ka no �is puses kāpnes vēl būs. Manī ir tas mazi�ņais. Ja tam piemīt kāds īpa�s spēks, tad tas mani pasargās, parādīs man pareizo ceļu.

Kāpnes bija. Ta�u nevarēja zināt, vai tās patie�ām aizvedīs līdz automaģistrālei. Varbūt tās pa vidu būs slēgtas, varbūt nāksies tur apstāties. �ajā pasaulē viss ir iespējams. Nekas cits neatliek, kā uzrāpties tur aug�ā un tad savām acīm pārliecināties, kas tur ir vai kā tur nav.

Viņa ļoti uzmanīgi virzījās uz aug�u pakāpienu pa pakā�pienam. Paskatījusies lejup, redzēja, ka Tengo viņai cie�i seko. Vēj� bargi pūta, spalgi kaukdams un purinādams viņas pavasara mēteli. īso svārku mala bija uzrāvusies līdz gur�niem. Vēj� jauca viņai matus, tie lipa pie sejas un aizsedza skatu. Bija grūti ievilkt elpu. Aomame no�ēloja, ka nebija matus sasējusi. Arī cimdi būtu noderēju�i. Kāpēc viņai tas nebija ienācis prātā? Ta�u, lai kā tagad no�ēlotu, vairs ne�ko nevarēja līdzēt. Viņa bija domājusi tikai par vienu jāsaģērbjas tie�i tāpat kā toreiz, kad kāpa lejā pa kāpnēm. Vajadzēja vien turēties un kāpt uz aug�u.

Aomame, drebēdama no aukstuma, ļoti uzmanīgi kāp�dama aug�up, paskatījās uz ceļa malā uzbūvētā dzīvokļu nama balkoniem. Piecstāvu māja, ap�ūta ar brūnām plāk�snēm. Jau �urpceļā redzētā māja. Puse logu bija gai�i. Tie bija tik tuvu tepat degungalā. Nebūtu labi, ja tās iemītnieki viņus pamanītu naktī kāpjam pa rezerves kāpnēm uz auto�maģistrāli. Viņu abu stāvi 246. ceļa apgaismojumā �obrīd bija labi saskatāmi.

Ta�u, par laimi, pie logiem nevienu nemanīja. Visi aizkari bija cie�i aizvilkti. Glu�i dabiski. Kur� gan tādā aukstā ziemas naktī izies uz balkona un vēros automaģistrāles rezerves kāpnes?

Uz viena balkona stāvēja vientuļ� gumijkoks podā. Sarā�vies līdzās netīram dārza krēslam. Patie�ām, aprīlī, kāpjot lejā, viņa bija redzējusi �o gumijkoku. Tas bija vēl no�ē�lojamāks par D�ijugaokas dzīvoklī pamesto eksemplāru. Laikam gan visus �os astoņus mēne�us pavadījis tajā pa�ā vietā, tāpat sarāvies. Tas bija no�ēlojami izbalojis, nogrūsts pasaules visnomaļākajā kaktā, to noteikti aizmirsa aplaistīt. Tik un tā �is gumijkoks iedvesa pārliecību un uzmundrināja Aomami, kas nedro�a un apjukusi rāpās aug�up pa kāpnēm. Būs labi, noteikti. Vismaz skaidrs, ka �urp viņa nāca pa �o pa�u ceļu. �is gumijkoks kalpo man kā ceļa zīme. Pavisam klusi.

Toreiz, kāpjot pa kāpnēm, es pamanīju vairākus neglītus zirnekļu tīklus. Un domāju par Tamaki Ocuku. Par pirmo ceļojumu kopā ar draudzeni vidusskolas vasaras brīvdienu laikā, par to, kā naktī gultā pieskārāmies viena otras augu�mam. Kāpēc es pēk�ņi to iedomājos, kāpjot lejup pa pilsē�tas automaģistrāles rezerves kāpnēm? Un, kāpjot pa tām pa�ām kāpnēm, tikai �oreiz aug�up, Aomame atkal domāja par Tamaki Ocuku. Atcerējās viņas gludās, skaistās krūtis. Aomame vienmēr bija apskaudusi viņu kuplo krū�u dēļ. Pavi�sam citādas nekā pa�as nenobriedu�ās krūtis. Ta�u tagad �o krū�u vairs nebija.

Pēc tam Aomame iedomājās par Ajumi Nakano. Vientuļo policisti, kuru septembri kādā �ibujas viesnīcā, saslēgtu roku dzel�os, no�ņaudza ar halāta jostu. Jauna sieviete ar sāpi�nātu dvēseli aizgāja nebūtībā. Ari viņai bija kuplas krūtis.

Aomame dziļi sēroja par abu draudzeņu nāvi. Bija skumji domāt, ka viņu vairs nav �ajā pasaulē. Un par to, ka pagai�su�as abu skaistās krūtis.

Kā nebūt mani pasargājiet, Aomame dziļi dvēselē lūdza. Lūdzu, man vajadzīga jūsu palīdzība. Viņas noteikti sadzirdēs manus skaļi nepateiktos vārdus. Viņas noteikti man palī�dzēs.

Kad viņi beidzot nonāca līdz kāpņu galam, priek�ā bija platforma. Ar zemām margām, iet varēja, tikai pieliecoties. Tālāk bija redzamas zigzagveida kāpnes. Ne glu�i tādas, kas rada uzticību, tomēr nedaudz labākas par redeļu kāpnēm, kuras nu jau bija aiz muguras. Ciktāl Aomame atcerējās, pa �īm kāpnēm vajadzēja nonākt stāvlaukumā pie automaģis�trāles. Platforma, virs tās brauco�o lielo kravas automa�īnu satricināta, �ūpojās kā nedro�a, viļņu mētāta laiviņa. Arī ma�īnu saceltais troksnis te pieņēmās spēkā.

Tikusi kāpņu galā un pārliecinājusies, ka Tengo viņai seko, Aomame pastiepa roku un saņēma viņējo. Tengo roka bija silta. Kā tā varēja būt tik silta tik aukstā naktī, pēc turē�anās pie ledusaukstām kāpņu margām? Cik savādi, Aomame nodomāja.

-���� Vēl nedaudz, Aomame, piespiedusi muti pie Tengo auss, sacīja. Vēja un automa�īnu saceltā trok�ņa dēļ nācās gandrīz vai kliegt. Kad uzkāpsim pa �īm kāpnēm, tiksim ārā uz �osejas.

Ja kāpnes nebūs noslēgtas. Ta�u skaļi viņa to neteica.

-��� Vai tu jau no pa�a sākuma bija plānojusi kāpt pa �īm kāpnēm? Tengo vaicāja.

-��� Jā. Tas ir, ja man izdotos tās atrast.

-�� Tad kāpēc tu tā saģērbies? �auros svārkos, augstpapē�u kurpēs. Nav īsti piemēroti kāp�anai pa stāvām kāpnēm.

Aomame atkal pasmaidīja.

-�� Man vajadzēja tā saģērbties. Es kaut kad vēlāk paskaid�ro�u iemeslu.

-���� Tev ir ļoti skaistas kājas, Tengo sacīja.

-���� Patika?

-���� Ļoti.

-����� Paldies, Aomame atteica. Stāvot uz �aurās plat�formas, viņa pastiepās un maigi noskūpstīja Tengo ausi. Ausi, grubuļainu kā ziedkāposts. Auss bija stindzino�i auk�sta.

Aomame devās uz priek�u pāri platformai un sāka kāpt pa �aurajām, stāvajām kāpnēm. Pēdas sala, pirkstu gali bija kļuvu�i nejūtīgi. Viņa virzījās uzmanīgi, baidoties paslīdēt. Ar roku atglauda no sejas vēja pluinītos matus un kāpa tālāk. No asā vēja asaroja acis. Lai vēja brāzmās nezaudētu līdz�svaru, viņa cie�i turējās pie margām un domāja par Tengo, kas kāpa aiz viņas. Domāja par viņa siltajām rokām un ziedkāpostiem līdzīgajām ausīm. Domāja par sevī duso�o maziņo. Domāja par melno pistoli plecu somā. Domāja par ielādētajām septiņām deviņu milimetru lodēm.

Lai būtu kā būdams, mums jātiek ārā no �īs pasaules. Tāpēc jātic no visas sirds, ka �īs kāpnes ved uz automaģis�trāli, viņa sev teica. Aomame atcerējās vadoņa sacīto tajā briesmīgā negaisa naktī. Dziesmas vārdus. Viņa pat tagad tos precīzi atcerējās.

�ī ir �ķietamības pasaule, Viss sadomāts, no sākuma līdz galam. Bet, ja tu man noticētu, Tā kļūtu par īstenību.

Lai kas arī notiktu, lai kas būtu jāpaveic, mums pa�u spēkiem tā jāpadara par īstenību. Mums abiem ar Tengo jādara viss, lai tā kļūtu par īstenību. Jāsakopo visi spēki. Mūsu abu dēļ, tā maziņā dēļ.

Aomame, tikusi līdz kāpņu laukumiņam, apstājās un pa�griezās atpakaļ. Tengo bija tur. Viņa pastiepa roku. Tengo to saņēma. Viņa atkal sajuta tās siltumu. Tas deva viņai spēku. Viņa vēlreiz pastiepās un pietuvināja muti viņa ērmotajai ausij.

-���� Es reiz tevis dēļ gandrīz atdevu dzīvību, Aomame atzinās. Vēl mazliet, un es patie�ām būtu nomirusi. Tikai pāris milimetru. Tu tam tici?

-���� Protams, Tengo sacīja.

-���� Pasaki, ka tu tam tici no visas sirds.

-��� Ticu no visas sirds, Tengo no visas sirds sacīja.

Aomame pamāja un atlaida viņa roku. Pagriezās un at�sāka kāpt.

Pēc pāris minūtēm viņa bija kāpņu galā un iznāca uz pilsētas tre�ās automaģistrāles. Rezerves izeja nebija slēgta.

Nojauta bijusi pareiza, pūliņi atalgoti. Pirms kāpt pāri no�ogojumam, viņa ar plaukstu norausa acis sariesu�ās aukstās asaras.

-���� Pilsētas tre�ā automaģistrāle, Tengo, bridi klusējis, teica. Tad pārsteigts piebilda: �ī ir izeja ārā no pasaules?

-��� Jā, Aomame atbildēja. Gan ieeja pasaulē, gan izeja no tās.

Aomame, sacēlusi �auros svārkus līdz gurniem, pārkāpa pāri no�ogojumam, Tengo viņai no mugurpuses palīdzēja. Aiz no�ogojuma bija avārijas stāvlaukums, kur patverties divām ma�īnām. Viņa te bija jau tre�o reizi. Acu priek�ā nemainīgais, lielais Esso reklāmas plakāts. Ielaid autiņā tīģeri! Tas pats sauklis, tas pats tīģeris. Viņa tur klusēdama stāvēja, vēl aizvien basām kājām. Tad dziļi ieelpoja izplūdes gāzu piesārņoto nakts gaisu. Viņai tas �ķita atsvaidzino�āks par jebkuru citu gaisu. Atgriezāmies, Aomame nodomāja. Mēs atgriezāmies.

Uz pilsētas automaģistrāles bija tikpat briesmīgs sastrē�gums kā iepriek�ējās reizēs. �ibujas virzienā automa�īnu rinda vispār nekustējās uz priek�u. Tas viņu pārsteidza. Kā tad tā? Ikreiz, kad es �eit ierodos, ma�īnas stāv sastrēgumā. Parasti �ajā diennakts laikā uz tre�ās automaģistrāles sastrē�gumam nevajadzētu būt. Kaut kur tālāk laikam notikusi avārija. Pretējā virzienā ma�īnu straume plūda gludi. Bet �ī josla bija katastrofāla.

Tengo, viņai sekodams, arī pārkāpa pāri no�ogojumam. Pacēla kāju un viegli tika pāri. Tad nostājās līdzās Aomamei. Abi stāvēja un klusēdami noskatījās automa�īnu jūklī kā cilvēki, kas, pirmoreiz ieraudzīju�i Kluso okeānu, mēmā izbrīnā veras, kā viļņi sa�ķīst pret krastu.

Arī ma�īnās sēdo�ie cilvēki noskatījās viņos. �ī aina izrai�sīja drīzāk aizdomas, nevis ziņkāri. Ko �is jaunais pāris te dara? Abi iznira no tumsas un stāv automaģistrāles malā, avārijas stāvlaukumā. Sieviete ģērbusies elegantā kostīmā, plānā pavasara mēteli, bet kurpju kājās nav. Vīrietis ir liela auguma, ģērbies novalkātā ādas jakā. Abiem slīpi pār mu�guru pārmestas plecu somas. Varbūt viņu ma�īna salū�zusi, varbūt viņi iekļuvu�i avārijā? Ta�u nevienu avarēju�u ma�īnu tuvumā nemanīja. Turklāt neizskatījās, ka abi mek�lētu palīdzību.

Aomame pēc brī�a attapās, izņēma no somas augstpa�pē�u kurpes un uzāva kājās. Sakārtoja svārkus, pārlika somu uz pleca. Pārlaida mēli pār sausajām lūpām, izslldināja pirk�stus cauri vēja izpluinltajiem matiem, izņēma kabatlakatu un noslaucīja no sejas asaras. Pēc tam atkal piekļāvās Tengo.

Tāpat kā pirms divdesmit gadiem, ari decembri, pamat�skolas klasē pēc stundu beigām, abi stāvēja līdzās, klusē�dami saņēmu�i viens otra roku. �ajā pasaulē bija tikai viņi abi. Viņi noraudzījās lēnīgajā ma�īnu straumē savā priek�ā. Ta�u patiesībā neredzēja neko. Viņiem bija vienalga, ko redz un ko dzird. Apkārtne, ainava, skaņas un smar�as bija pil�nībā pagaisu�as.

-��� Vai esam nokļuvu�i citā pasaulē? Tengo beidzot ieru�nājās.

-���� Laikam, Aomame atteica.

-��� Varbūt vajadzētu pārbaudīt?

Bija tikai viena metode, kā to pārbaudīt. Nevienam no viņiem to nevajadzēja teikt skaļi. Aomame klusēdama pacēla galvu un paskatījās debesīs. Tengo vienlaikus izdarīja to pa�u. Abi debesis meklēja mēnesi. No �ejienes raugoties, tam vajadzētu būt kaut kur virs Esso reklāmas plakāta. Ta�u mēness apveids nebija saskatāms. Tobrīd tas bija paslēpies aiz mākoņiem. Augstu debesīs mākoņi lēnīgi virzījās uz dienvidiem. Abi gaidīja. Steigties nevajadzēja. Laika gana. Laiks zaudētā laika atgū�anai. Viņu kopējais laiks. Baidīties nevajadzēja. No Esso plakāta tīģeris ar benzīna uzpildes �ļūteni ķepā un zino�u smaidu sejā noraudzījās uz abiem cilvēkiem, kas bija sadevu�ies rokās.

Te pēk�ņi Aomame kaut ko pamanīja. Kaut kas bija ci�tādi nekā iepriek�. Kaut kur bija kaut kāda at�ķirība. Viņa uzreiz nespēja to atrast. Piemiedza acis un koncentrējās. Tad saprata. Tīģeris Esso plakātā bija pagriezis kreiso pro�filu. Ta�u pasaulē, kuru viņa atminējās, bija redzams labās puses profils. Tīģera attēls bija apgriezts. Viņa automātiski saviebās, sirds uz bridi apstājās. �ķita, ka viņā kāda straume pagrie�as pretējā virzienā. Bet vai viņa tik tie�ām varēja būt par to pārliecināta? Vai varēja tik dro�i paļauties uz savu atmiņu? Aomame nejutās pārliecināta. Tā tikai �ķiet. Atmiņa mēdz pievilt.

Aomame noglabāja �is aizdomas dziļi sirdi. Vēl neko par tām neteica. Tikai uz bridi aizvēra acis un gaidīja, kad elpo��ana un sirdsdarbība atgūs ierasto ritmu.

Cilvēki noskatījās viņos pa savu automa�īnu logiem. Ko tie abi tik aizrautīgi vēro tur aug�ā? Turklāt vēl cie�i sade�vu�ies rokās. Da�i pat pielieca galvu un arī mēģināja raudzī�ties turp. Ta�u tur bija tikai balti mākoņi un Esso reklāmas plakāts. Ielaid autiņā tīģeri! Tīģeris, pagriezis garāmbraucē�jiem kreiso profilu, aicināja viņus patērēt vēl vairāk benzīna. Oran�i svītraino asti uzvaro�i pret debesīm saslējis.

Beidzot mākoņi pa�ķīrās. Parādījās mēness.

Tikai viens mēness. Ierastais dzeltenais, cēli vientulīgais mēness. Mēness, kas klusi apspīd sudrabzāli un maigi atspo�guļojas ezeros, apaļos kā �ķīvji, kas paslepus izgaismo aizmi�gu�o namu jumtus un apņēmīgi dzen paisuma viļņus krastā, mēness, kura stari pārslīd pār zvēru mīkstajiem ka�okiem un naktī sargā ceļiniekus. Tas pats, kas, jauns mēness būdams, asi no�ķeļ dvēseles kārtas, klusi liedams pār zemi savu vien�tulību. Tas pats mēness. �is mēness bija iekārtojies tie�i virs Esso plakāta. Un �ķībo, mazo, zaļo mēnesi viņam līdzās nemanīja. Neviena nepavadīts, tas tur mazrunīgs spīdēja.

Abi to ieraudzīja vienlaikus. Aomame, ne vārda neteikusi, saspieda cie�āk Tengo roku. Pretstraumes sajūta viņā izzuda.

Mēs esam atgriezu�ies 1984. gada pasaulē, Aomame domās noteica. �ī vairs nav 1Q84. gada pasaule. Tā ir agrākā 1984. gada pasaule.

Bet vai tā tie�ām bija? Vai tik viegli var atgriezties iepriek�ējā pasaulē? Atpakaļceļa uz biju�o pasauli nav, tā vadonis teica pirms nāves.

Varbūt �ī te ir vēl kāda cita pasaule? Esam pārcēlu�ies no vienas savādas pasaules nākamajā, kādā tre�ajā savādajā pasaulē. Pasaulē, kurā tīģeris plati smaida, uzgriezis nevis labo, bet kreiso profilu. Vai te mūs gaida citas mīklas un citi noteikumi?

Varbūt tā arī nav, Aomame nodomāja. Vismaz �obrīd es to nevaru skaidri pateikt. Ta�u vienu gan es varu apgalvot. Lai kā arī būtu, �ī vairs nav tā pasaule, kurā pie debesīm ir divi mēne�i. Turklāt mēs ar Tengo esam sadevu�ies rokās. Mēs bijām iekļuvu�i pasaulē, kurā saprāts bija bezspēcīgs, izturējām smagus pārbaudījumus, satikāmies un izkļuvām no turienes. Vai mums no kaut kā ir jābaidās vai tā būtu agrākā pasaule vai kāda cita, jauna pasaule? Ja mūs te gaida jauni pārbaudījumi, tad vajadzēs tos izturēt. Tas arī viss. Vismaz mēs vairs neesam vientuļi.

Ticēdama tam, kam jātic, viņa atslāba un piekļāvās Tengo pie krūtīm. Piespieda ausi un ieklausījās viņa sirdspukstos. Un iekļāvās viņa rokās. Kā pupa pāksti.

Kurp tagad dosimies? pēc kāda laika Tengo vaicāja Aomamei.

Viņi nevarēja te palikt mū�īgi. Tas bija skaidrs. Ta�u auto�maģistrālei ietves nav. Atzars uz Iked�iri bija salīdzino�i tuvu, bet, lai ari kāds sastrēgums valdītu uz ceja, gājējiem pārvietoties pa automaģistrāli gar sastrēgumā stāvo�ajām ma�īnām būtu pārāk bīstami. Ja viņi mēģinātu stopot, diezin vai kāds viņiem atsauktos. Varētu no avārijas telefona zvanīt ceļu pārvaldei, bet tad vajadzēs saprotamā veidā paskaidrot iemeslu, kāpēc viņi �eit atrodas. Pat ja viņiem izdotos aiz�iet līdz Iked�iri pagriezienam, maksas iekasētājiem rastos jautājumi. Kāp�ana atpakaļ lejā pa kāpnēm bija izslēgta.

-���� Es nezinu, Aomame sacīja.

Viņa patie�ām nezināja, ko tagad iesākt, kurp doties. Mērķis uzkāpt aug�ā pa rezerves kāpnēm bija sasniegts. Nebija vairs enerģijas ne domāt, ne izlemt. Viņā vairs nebija palicis ne pilītes degvielas. Atlika vien paļauties uz kāda cita spēkiem.

Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Piedod mums mūsu parādus. Svētī mūsu ceļu. Āmen.

Lūg�anas vārdi glu�i dabiski nāca pār lūpām. Gandrīz kā nosacījuma reflekss. Domāt nevajadzēja. Pa vienam �ie vārdi nenozīmēja neko. Skandēti tie bija vien atbalss, zīmju uzskaitījums. Bet, automātiski skaitot lūg�anu, Aomame izjuta kaut ko savādu. To nevarētu nosaukt par dievbijību. Ta�u kaut kas aizskāra viņas dvēseli. Lai kas arī noticis, es neesmu pazaudējusi sevi, viņa domāja. Es, būdama es pati, esmu �eit, lai kur tas ari būtu.

-��� Lai nāk Tava valstība, Aomame vēlreiz skaļi atkārtoja. Glu�i tāpat kā skolā pirms maltītēm. Lai ko tas nozīmētu, viņa tam no sirds ticēja. Lai nāk Tava valstība pār mums.

Tengo ar pirkstu galiem kā ķemmēdams glāstīja viņas matus.

Jau pēc desmit minūtēm Tengo apturēja taksometru. Kādu bridi abi nespēja noticēt pa�i savām acīm. Pa pilsētas automaģistrāli cauri sastrēgumam lēni virzījās brīvs takso�metrs. Tengo pa pusei neticīgi pacēla roku, bet aizmugurējās durvis uzreiz atvērās, un abi iekāpa iek�ā. Ātri un steidzīgi, it kā baidīdamies, ka vīzija varētu izgaist. Jauns �oferis brillēs pagriezās pret viņiem.

-��� Briesmīgs sastrēgums, tiklīdz būsim pie pagrieziena uz Iked�iri, es uzreiz nogriezī�os. Vai tas derēs? �oferis vaicāja. Viņam bija diezgan spalga balss, bet uz nerviem tā nekrita.

-���� Derēs, Aomame atbildēja.

-���� Patiesībā likums aizliedz uzņemt pasa�ierus uz auto�maģistrāles.

-��� Tie�i kur� likums? Aomame noprasīja. �oferis atpakaļskata spogulī redzēja, ka viņa saviebjas.

Viņ� nevarēja ātrumā atcerēties, kur� likums aizliedz uz�ņemt pasa�ierus uz �osejas. Turklāt spogulī Aomames sejas izteiksme izskatījās aizvien draudīgāka.

-���� Lai paliek, �oferis mainīja tematu. Uz kurieni gri�bēsiet braukt?

-��� Jūs varētu mūs izlaist kaut kur pie Iked�iri stacijas, Aomame atteica.

-��� Skaitītāju neieslēg�u, �oferis sacīja. Maksāsiet tikai par to brauciena daļu, kad būsim nobrauku�i no automa�ģistrāles.

-���� Kā tas gadījās, ka �ajā vietā taksometrs brauca bez pasa�ieriem? Tengo vaicāja �oferim.

-��� Tas ir diezgan dīvains stāsts, �oferis noguru�ā balsī atteica. Gribat dzirdēt?

-��� Gribam, Aomame atbildēja. Lai cik gar� un garlaicīgs tas būtu, viņa gribēja dzirdēt, kādus stāstus stāsta �is jau�nās pasaules cilvēki. Varbūt tajā būs kāds jauns noslēpums, kāda jauna norāde.

-���� Es netālu no Kinuki parka paņēmu pasa�ieri, vīrieti, viņam vajadzēja braukt uz Aojamas Universitāti. Tā kā, braucot cauri pilsētai, pie �ibujas būtu sastrēgumi, viņ� gribēja, lai braucu pa automaģistrāli. Tobrīd par �o sastrē�gumu vēl neziņoja. Braucām diezgan labi. Tāpēc es izgriezu uz automaģistrāles pie Jogas. Bet tajā laikā kaut kur pie Taņi bija notikusi avārija. Tā mēs lēni vilkāmies uz Iked�iri pagrieziena pusi. Pa to laiku viņ� satika paziņu. Komadzavas tuvumā mēs bijām pilnīgi iestigu�i un līdzās mums pie�brauca sudrabkrāsas mersedess. Izrādījās, mans pasa�ie�ris pazina sievieti, kas sēdēja pie stūres. Viņi nolaida logu stiklus un sāka sarunāties, un tad beigās nolēma, ka viņ� pārsēdīsies pie viņas. Tā nu sanācis, viņ� saka, piedodiet, es norēķinā�os �eit. Viņ� man samaksāja dzeramnaudu un pārcēlās uz mersedesu. Tā nu es esmu te. Ko tur padarīsi, nekust ne no vietas. Kā nebūt vilkos tālāk, lai tiktu līdz Iked�iri. Un te pēk�ņi ieraudzīju, ka klients pacēlis roku. Pavisam neticams stāsts. Vai jums tā ne�ķiet?

-���� Ticams gan, Aomame strupi noteica.

Tonakt abi apmetās kādā Akasakas daudzstāvu viesnīcā. Nodzēsa gaismu numurā, noģērbās un apgūlās gultā. Bija daudz kas runājams, bet tas varēja pagaidīt līdz ausmai. Vispirms bija kas cits darāms. Abi klusēdami nesteidzīgi izpētīja viens otra augumu. Ar pirkstiem un plaukstām pārbaudīja, kas kur atrodas. Kā bērni, kas slepenā istabā meklē dārgumus. Sirdīm strauji sitoties. Tad katru atradumu apzīmogoja ar skūpstu.

Kad viņi to bija nesteidzīgi pabeigu�i, Aomame ilgi turēja rokā Tengo locekli. Glu�i kā tolaik klasē viņa roku. Tas �ķita cietāks par visu, ko viņa pazina. Glu�i vai brīnums. Pēc tam Aomame paplēta kājas, piekļāvās Tengo un ievadīja locekli sevī. Līdz pa�iem dziļumiem. Viņa tumsā aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Pēc kāda brī�a izelpoja. Tengo sajuta viņas karsto elpu uz savām krūtīm.

-���� Es tie�i tā vienmēr iedomājos, ka tu mani apskausi, viņa nekustēdamās ie�ukstēja Tengo ausī.

-���� Ka mīlēsies ar mani? -Jā-

-��� Tu kop� desmit gadu vecuma domāji par to?

Aomame iesmējās.

-���� Nē, nu tie�ām, tas nāca vēlāk.

-��� Arī es iztēlojos to pa�u.

-���� Ka ienāksi manī?

-��� jā, Tengo sacīja.

-���� Ir tā, kā tu iedomājies?

-��� Man joprojām �ķiet, ka tā nav īstenība, Tengo atklāti sacīja. Ir tāda sajūta, it kā sapnis turpinātos.

-���� Bet �ī ir īstenība.

-���� Pārāk brīni�ķīgi, lai būtu īstenība.

Aomame tumsā pasmaidīja. Tad piespieda savas lūpas pie Tengo lūpām. Abu mēles savijās.

-��� Paklau, manas krūtis nav pārāk lielas, vai ne? Aomame jautāja.

-��� Tie�i laikā. Tengo saņēma tās plaukstās.

-��� Tu patie�ām tā domā?

-���� Protams, Tengo atteica. Ja tās būtu lielākas, tad tu vairs nebūtu tu.

-���� Paldies, Aomame sacīja. Tad piebilda: Tas jau nav viss, tās ir da�āda lieluma.

-��� Tik un tā tie�i laikā, Tengo sacīja. Labā ir labā, un kreisā ir kreisā. Neko nevajag mainīt.

Aomame piespieda ausi pie Tengo krūtīm.

-���� Es tik ilgi esmu bijusi viena. Un tik dziļi ievainota. Kaut mēs būtu satiku�ies agrāk! Tad nevajadzētu iet visādus aplinku ceļus.

Tengo papurināja galvu.

-���� Nē, tā nedomā. Ir labi tā, kā ir. Ir īstais laiks. Mums abiem.

Aomame raudāja. No acīm plūda tik ilgi aizturētās asaras. Viņa nespēja tās apturēt. Kā lietus lāses tās krita palagos. Tengo bija dziļi viņā, un viņa raudāja, viegli trīcēdama. Tengo ar abām rokām apskāva viņas plecus un cie�i viņu sev piekļāva. Tā tagad būs vienmēr. Un Tengo tas priecēja vairāk par visu.

Viņ� sacīja:

-��� Mums vajadzēja to laiku, lai saprastu, cik vientuļi esam.

-���� Kusties, Aomame ie�ukstēja viņam ausī. Lēni un nesteidzīgi.

Tengo paklausīja. Ļoti lēni un nesteidzīgi. Elpoja klusi, ieklausoties savos sirdspukstos. Aomame piekļāvās Tengo cie�i kā slīcējs. Viņa mitējās raudāt, mitējās domāt, no�ķīrās no pagātnes un nākotnes, ielaida dvēselē Tengo kustības.

Ausmai tuvojoties, viņi abi, uzvilku�i viesnīcas halātus, stāvēja pie stiklotās sienas ar numurā pasūtītā vīna glāzēm rokās. Aomame to tikai pielika pie lūpām. Vēl varēja negulēt. Varēja pēc sirds patikas vērot mēnesi no septiņpadsmitā stāva loga. Mākoņu bari bija izklīdu�i, skatienu nekas neaiz�sedza. Rieto�ais mēness bija aizvirzījies mazliet tālāk, tomēr turējās virs pilsētas silueta. Tas bija pelēkbalts, un �ķita, ka, savu darbu pabeidzis, kuru katru brīdi nokritīs zemē.

Aomame bija reģistratūrā palūgusi tādu numuru, no kura var redzēt mēnesi, pat ja numurs būtu dārgāks.

-�� Tas mums ir vissvarīgākais. Lai būtu redzams mēness, Aomame sacīja.

Reģistratūras darbiniece pret negaidot uzradu�os jauno pāri izturējās laipni. Viesnīca tik un tā tonakt bija tuk�a. Turklāt viņai abi uzreiz iepatikās. Norīkojusi izsūtāmo, lai uzbrauc uz numuru un pārliecinās, vai mēness tie�ām ir redzams, viņa pasniedza Aomamei luksusa numura atslēgu. Un deva īpa�u atlaidi.

-���� Vai �odien ir pilnmēness? reģistratūras darbiniece ar dziļu interesi vaicāja. Viņa bija uzklausījusi neskaitāmu viesu da�da�ādas vēlmes, cerības un prasības. Ta�u tādi vēl nebija biju�i, kam noteikti vajadzētu numuru, no kura redzams mēness.

-��� Nē, Aomame atteica. Pilnmēness jau beidzies. Tagad tam ir apmēram divas tre�daļas. Tas nekas. Galvenais, ka mēness ir redzams.

-��� Jums tik ļoti patīk mēness?

-��� Tas mums ir ļoti svarīgs. Aomame pasmaidīja. Ļoti.

Ausmai tuvojoties, mēne�u skaits nemainījās. Viens pats ierastais mēness. Vienīgais Zemes pavadonis, kas uzticīgs nemainīgā ātrumā riņķojis ap to kop� neatminamas senatnes. Aomame piespieda roku pie vēdera, lai vēlreiz pārbaudītu, vai tas maziņais ir tur. �ķita, ka vēders pēk�ņi kļuvis apaļāks.

Nevar zināt, kas �ī ir par pasauli. Ta�u, lai kā �ī pasaule iekārtota, es te palik�u. Tā Aomame nodomāja. Mēs te pa�liksim. Arī �ajā pasaulē jābūt draudiem un briesmām. Tā noteikti ir mīklu un pretrunu pilna. Ta�u lai tā ir. Tas nav svarīgi. To mēs pieņemsim. Nekur prom no �ejienes neie�sim. Lai kas ari notiktu, mēs paliksim �ajā pasaulē ar vienu mēnesi. Tengo, es un tas maziņais.

Ielaid autiņā tīģeri, teica tas Esso tīģeris. Pagriezis savu kreiso pusi. Vienalga, kuru pusi. Viņa platais smaids ir silts un dabisks un domāts Aomamei. �obrīd jātic �im smaidam. Tas ir svarīgi. Viņa ari tāpat pasmaidīja. Ļoti dabiski un silti.

Aomame pastiepa roku. Tengo to saņēma. Abi stāvēja līdzās kā viens un klusēdami noraudzījās mēnesī virs na�mu jumtiem. Austo�ās saules stari ātri vien atņēma tam naksnīgo mirdzumu, līdz pārvērta to par debesīs iekarinātu pelēka papīra strēmeli.

1.� nodaļa. U�ikava. Pie apziņas galējās robe�as����..

2.�� nodaļa. Aomame. Pavisam viena, bet ne vientuļa�

3.�� nodaļa. Tengo. Visi zvēri uzcirtu�ies����������.

4.�� nodaļa. U�ikava. Okamas nazis�������������

5.�� nodaļa. Aomame. Lai cik ilgi aizturētu elpu�����..

6.�� nodaļa. Tengo. īk�ķis niezēdams man teic������..

7.� nodaļa. U�ikava. Es jau nāku uz jūsu pusi������..

8.� nodaļa. Aomame. Tīri labas durvis�����������.

9.� nodaļa. Tengo. Kamēr vēl izeja vaļā�����������

10.� nodaļa. U�ikava. Pārliecino�u pierādījumu vāk�ana

11.� nodaļa. Aomame. Loģikas nepietiek, labestības

pietrūkst����������������������.

12.� nodaļa. Tengo. Pasaules likumi kļūst vaļīgāki����.

13.� nodaļa. U�ikava. Vai tā būtu atgrie�anās

sākumpunktā?������������������

14.� nodaļa. Aomame. Tas maziņais�������������

15.� nodaļa. Tengo. Par to nedrīkst runāt����������..

16.� nodaļa. U�ikava. Efektīva, pacietīga

un nejūtīga ma�īna���������������..

17.� nodaļa. Aomame. Man ir tikai viens acu pāris����.

18.� nodaļa. Tengo. Kad iedur ar adatu,

tek sarkanas asinis����������������

19.� nodaļa. U�ikava. Ko spēj viņ�,

bet parasti cilvēki nespēj������������.

20.� nodaļa. Aomame. Viens posms manā pārtap�anā�

21.� nodaļa. Tengo. Kaut kur savā prātā�����������

22.� nodaļa. U�ikava. Skatienā drīzāk manīja līdzjūtību

23.� nodaļa. Aomame. Patie�ām mirdz�����������.

24.� nodaļa. Tengo. Prom no kaķu pilsētas���������.

25.� nodaļa. U�ikava. Salst vai nesalst, Dievs ir te�����

26.� nodaļa. Aomame. Cik romantiski!�����������..

27.� nodaļa. Tengo. Ar �o pasauli vien nepietiks�����..

28.� nodaļa. U�ikava. Un daļa viņa dvēseles��������

29.�� nodaļa. Aomame. Tavu roku vairs vaļā nelaidī�u�

30.� nodaļa. Tengo. Ja es nemaldos��������������

31.� nodaļa. Tengo un Aomame. Kā pupa pāksti�����.

'�ekspīrs, V. Makbets. Kopoti raksti, V sēj. Rīga : Liesma, 1965. Tulkojis Fricis Adamovi�s.

[1] Bliksena, Karena. No Āfrikas dziļumiem.

[2] turpat.