Haruki Murakami

DEJO DEJO DEJO

Es bie�i sapņoju par viesnīcu "Delfīns".

Sapnī esmu tai piederīgs. Proti, esmu tajā ievilkts, it kā tā būtu kaut kāds nepārtraukts stāvoklis. Sapnis ļoti skaidri norāda uz �o nepārtrauktību. Sapnī viesnīcas "Del�fīns" apveids ir izkropļots. Tā kļuvusi ļoti gara un �aura. Tik ļoti izstiepta, ka vairs neizskatās kā viesnīca, bet gan kā apjumts tilts. �is tilts stiepjas no senseniem laikiem uz pa�ām Visuma beigām. Un es esmu tai piederīgs. Tur kāds raud. Manis dēļ raud.

Viesnīca ir ievilkusi mani sevī. Es skaidri izjūtu tās pulsu un siltumu. Sapnī esmu kļuvis par viesnīcas daļu.

Tāds sapnis.

Atveru acis. Kur es atrodos? es nodomāju. Ne tikvien tā nodomāju, bet no tiesas atveru muti un pats sev vaicāju: "Kur es atrodos?" Bet �is jautājums ir bezjēdzīgs. Nav vērts pat vaicāt, atbilde jau iepriek� ir skaidra. �ī ir mana esība. �ī ir mana dzīve. Manas pastāvē�anas īstuma apliecinājums. Neatminos, kad būtu skaidri aptvēris to, ka par manu esību liecina zināmi apstākļi, situācijas, nosacījumi. Reizēm man līdzās guļ sieviete. Tomēr lielāko tiesu esmu viens pats. Mājai līdzās eso�ās automaģistrāles rēkoņa, pie pagalvja glāze (dibenā paliku�i vēl apmēram pieci mililitri viskija), tad naidīgā nē, vienkār�āk vienaldzīgā, putekļainā rīta gaisma. Reizēm līst. Ja līst, tad no gultas necel�os. Ja glāzē būs vēl palicis viskijs, tad to izdzer�u. Pēc tam, vērodams no dzegām krīto�ās lietus piles, domā�u par viesnīcu "Delfīns". Varbūt lēnām izstaipī�os. Tad sapratī�u, ka esmu es pats, ka neviens nav mani iesūcis sevī. Neviens nav mani iesūcis sevī. Tomēr es joprojām atceros sapnī izjusto. Ja pastieptu roku, tad, atbildot uz to, mani iesūku�ais kaut kas sakustē�tos. Atbildes pa vienai vien, it kā pa pakāpieniem, it kā būtu iedarbojies kāds sīks ūdens mehānisms, lēni un daudzno�zīmīgi. Ja ieklausītos, tad visu to sadzirdētu. Es ieklausos. Tad es sadzirdu kādu klusi �ņukstam. Ļoti klusi. Kaut kur no tumsas atskan kāda �ņuksti. Kāds raud manis dēļ.

Viesnīca "Delfīns" ir īsta. Tā atrodas Saporo, ne ar ko neievērojamā pilsētas nostūrī. Pirms pāris gadiem es biju tajā apmeties tikai uz nedēļu. Nē, ir jādomā precīzi. Pie�spiedī�u sevi izteikties precīzi. Pirms cik gadiem tas bija? Pirms �etriem. Nē, precīzāk, pirms �etrarpus gadiem. Tolaik man vēl nebija trīsdesmit. Es toreiz tajā viesnīcā apmetos kopā ar kādu meiteni. Viesnīcu izvēlējās viņa. Tur ari apmetīsimies, tā viņa teica. Es domāju, ja viņa nebūtu uzstājusi, tad es vispār tajā viesnīcā nebūtu iegriezies.

Tā bija maza, nopluku�i viesnīciņa, mēs tur nemanī�jām nevienu citu viesi, laikam tur bijām apmetu�ies tikai mēs abi. Tas vienas nedēļas laikā es viesnīcas foajē manīju divus trīs apmeklētājus, bet, vai viņi arī bija �ajā viesnīcā apmetu�ies vai ne, to es nesapratu. Tomēr reģistratūrā pie dēlī�a pakārtās atslēgas reizēm pazuda, tāpēc es domāju, ka viesnīcā vajadzēja būt vēl kādiem citiem viesiem. Tomēr ne pārāk daudz. Jo, ja reiz kādā lielā pilsētā kādā rajonā ir izkārta zīme viesnīca, ja tās telefons ir ievietots telefona uzziņu grāmatā, tad kādam klientam ir jāparādās. Tomēr, pat ja bez mums viesnīcā bija apmetu�ies vēl kādi citi viesi, tad viņi visi bija ļoti klusi un kautrīgi pēc dabas. Mēs viņus i nemanījām, i nedzirdējām, nebija ne mazākās viņu klātbūt�nes zīmes. Tikai atslēgu izvietojums reģistratūrā uz dēlī�a katru dienu nedaudz mainījās. Vai viņi, elpu aizturēju�i, slapstīgi kā ēnas klīda gar gaiteņu sienām, iedami savās gaitās? Laiku pa laikam atturīgi nograbēja lifts, bet, kad �ī skaņa apklusa, tad atkal iestājās smagais, nomāco�ais klusums.

Lai tur kā savāda viesnīca.

Man tā likās kā radījums, kas apstājies dzīvnieku evo�lūcijas ceļā. Ģenētiska regresija. Kropla radība, kas reiz kļūmīgi izvēlējusies virzienu, bet atpakaļ pagātnē arī vairs atgriezties nevar. Evolūcijas vektors iznīcināts, radījums, kas palicis stāvam vēstures mijkrē�ļa vidū kā apjucis, vien�tuļ� bārenis. Neviens pie tā nav vainīgs. Neviens tam ļaunu nav vēlējis, neviens nenāks to glābt.

Pirmām kārtām jau �ajā vietā vispār nevajadzēja viesnīcu celt. Ar to arī kļūmes sākās. Jau no pirmā soļa viss sagāja grīstē. Tāpat kā pirmā nepareizi aizpogātā poga, un tad jebkur� mēģinājums kļūdu labot rada jaunu sajukumu neteiksim, ka izsmalcinātu, bet tikai sīku sajukumu. Un tā visa rezultātā pilnīgi viss izskatījās mazliet greizi. Ja gribēji kādu detaļu apskatīt rūpīgāk, tad galva itin dabiski pa�ķiebās. Tik greiza tā bija. Tāda galvas pie�ķieb�ana nelielā leņķī nekādu ļaunumu nenodarīja, tāpat arī tā nelikās īpa�i nedabiska, visu laiku te uzturoties, pie tās pierastu, varbūt tā pat nedaudz iepatiktos (bet, ja pie kaut kā tāda pierastu, tad uz īsto pasauli arī vairs nespētu paskatīties, galvu nepie�ķiebis).

Tāda nu bija viesnīca "Delfīns". Tā nebija kārtīga vies�nīca. Sajukums tajā bija klājies pāri sajukumam, līdz bija sasniegts piesātinājuma punkts, un pavisam netālā nākotnē tā pazudīs laika atvarā pietika uzmest tai skatienu, lai tas jebkuram kļūtu skaidrs. No�ēlojama viesnīca. Tikpat no�ē�lojama kā decembra lietū izmircis trijkājains melns suns. Protams, pasaulē visur ir pa pilnam no�ēlojamu viesnīcu, tomēr viesnīca "Delfīns" no tām visām nedaudz at�ķīrās. Viesnīcas "Delfīns" no�ēlojamība bija vispārīga. Un tās bija pārpārēm.

Nav vērts pat īpa�i pieminēt to, ka cilvēki �o viesnīcu kā apme�anās vietu apzināti neizvēlējās, viņi tur ieklīda kļū�das dēļ.

"Delfīns" nav viesnīcas īstais nosaukums. īstais nosau�kums ir Dolphin Hotel, tomēr tas īsti neatbilst viesnīcas tēlam (man nosaukums Dolphin Hotel asociējas ar kādu Egejas jūras kūrorta viesnīcu cukurvates baltumā), tā mēs pa�i to nodēvējām. Pie ieejas tajā ir misiņa plāksnīte, kurā iegra�vēts Dolphin Hotel. Man liekas, ja tāda plāksnīte nebūtu pie�kārta, tad tā itin nemaz neizskatītos pēc viesnīcas. Tomēr, kaut arī plāksnīte tur bija, tik un tā glu�i kā viesnīca tā īsti neizskatījās. Ja jāsaka, pēc kā tā izskatījās, tad vis�drīzāk pēc paputēju�a muzeja. Tāda īpa�a muzeja, kura īpa�os eksponātus klusītēm nāk apskatīt cilvēki, kuriem ir īpa�as intereses. Tāds īpa�s muzejs.

Tomēr, ja cilvēkam, raugoties uz viesnīcu, radās tāds priek�stats, tad jāteic, ka tas nebūt nebija nekontrolēts iztēles lidojums. Patiesību sakot, �īs viesnīcas viena daļa tik tie�ām tika izmantota kā muzejs.

Kas gan apmetas �ajā viesnīcā, kuras vienu daļu aizņem kaut kāds bezjēdzīgs muzejs? Viesnīcā, kuras tum�ajos gai�teņos krājās aitu izbā�ņi, aitādas, appelēju�i dokumenti un sadzeltēju�as, sabrūnēju�as fotogrāfijas. Viesnīcā, kuras visi kakti likās aplipu�i ar nepiepildītiem sapņiem kā sakaltu��iem dubļiem?

Visas mēbeles bija izbaloju�as, visi galdi �īkstēja, neviena atslēga kārtīgi neslēdza. Gaiteņu grīdas izstaigātas, elek�triskās lampiņas blāvas. Izlietņu aizbā�ņi �ķībi, ūdens tajās īsti neturējās. Resna istabene (viņas kājas vedināja uz domām par ziloņiem) slāja pa gaiteņiem, draudīgi kāsēdama. Viesnīcas pārvaldnieks, kas aizvien bija sasto�pams reģistratūrā, bija pusmū�a vīrs ar skumju skatienu un diviem trūksto�iem pirkstiem. Paraugoties uz �o vīrieti, bija skaidrs, ka viņ� ir viens no tiem tipiem, kuriem, lai pie kā ar' tie ķertos, nekas lāgā nevedas. Nu tie�i �āda vīrie�u tipa eksemplārs. Viņ� izskatījās tā, it kā būtu izvilkts ārā no gai�zila tintes �ķīduma, kurā mērcēts veselu dienu, un viņa esību viscaur bija iekrāsoju�as neveiksmju, sakāvju un neizdo�anās ēnas. Vīrietis, kuru vajadzētu ielikt stikla vit�rīnā un novietot skolā eksakto priek�metu kabinetā. Un pie�likt birku: "Vīrietis, kuram nekas nevedas". Lielākajai daļai cilvēku, jau viņu ieraugot vien, sametās �ēl, bet daudzi arī dusmojās. Pietika ieraudzīt �ādu no�ēlojamu tipu, lai viņos saceltos nesamērīgas, nejēdzīgas dusmas. Kur� gan gribētu apmesties �ajā viesnīcā?

Un tomēr mēs apmetāmies. Te arī apmetīsimies, tā viņa sacīja. Un pēc tam viņa pazuda. Pagaisa, pametusi mani vienu pa�u. Par viņas aizie�anu man pavēstīja Aituvīrs. Viņa ir prom, tā viņ� man laipni paskaidroja. Aituvīrs zināja. Aituvīrs saprata, ka viņa nevarēja palikt. Tagad es arī to sapratu. Jo viņas mērķis bija mani turp aizvest. Kaut kas liktenim līdzīgs. Itin kā upei ir jātek uz jūru. Es, vērdamies lietus lāsēs, domāju par to. Par likteni.

Kad man sapņos sāka rādīties viesnīca "Delfīns", es vis�pirms iedomājos par viņu. Pēk�ņi iedomājos, ka viņa mani meklē. Ja tā nebūtu, tad kāpēc gan es atkal un atkal redzētu to pa�u sapni?

Viņa pat viņas vārdu es nezināju. Lai gan bijām pāris mēne�u nodzīvoju�i kopā. Patiesībā es par viņu nezināju neko. Es zināju vienīgi to, ka viņa bija meitene pēc izsau�kuma kādā augstas klases klubā. Klubs bija domāts tikai tā biedriem, par kādiem varēja kļūt patie�ām nopietni cilvēki. Augstas klases prostitūta. Bez �īs nodarbo�anās viņai bija vēl pāris citu darbu. Parastajā darba laikā viņa kādā nelielā izdevniecībā strādāja uz pusslodzi par korektori, un vēl viņa strādāja par modeli specializējusies ausīs. Proti, viņa bija ļoti aizņemts cilvēks. Nu, protams, viņa nevarēja būt bez vārda. Atklāti sakot, es domāju, ka viņa lietoja vairākus vārdus. Un tomēr tajā pa�ā laikā vārda viņai nebija. Nevienā no viņas lietām kuru viņai tikpat kā nebija vārds neparādījās. Viņai nebija ne mēne�biļetes, ne autovadītāja tiesību, ne kredītkartes. Tikai viena neliela piezīmju grāma�tiņa. Tajā viņa ar pildspalvu �ņāpāja nesaprotamas zīmes. Laikam gan viņa negribēja savai esībai nekādu enkuru. Iespējams, ka prostitūtām ir vārdi. Tomēr viņas mīt pasaulē, kurai tie nav vajadzīgi.

Lai tur kā, es par viņu nezināju tikpat kā neko. Kur viņa piedzimusi. Cik īsti viņai bija gadu. Dzim�anas dienu. Kur skolojusies. Pat to es nezināju, vai viņai ir vai nav ģimene. Nezināju neko. Nolija kā lietus, nez no kurienes ieradusies, un tad atkal pagaisa. Paliku�as tikai atmiņas.

Tomēr tagad es jūtu, kā ap mani atmiņas par viņu atkal kļūst reālas. Es tās sajūtu. Caur �iem apstākļiem viņa mani sauc. Un tikai tad, ja atkal ļau�os viesnīcai "Delfīns", man izdosies viņu atkal satikt. Laikam gan viņa tur manis dēļ raud.

Es, vērdamies lietū, domāju par to, kā tas ir kaut kam ļauties. Pēc tam mēģināju domāt par to, kā tas ir, ka manis dēļ kāds raud. Tas likās kā tāla, tāla pasaule. Itin kā tas nori�sinātos uz Mēness vai līdzīgā vietā. Bet galu galā sapni. Man likās, lai cik tālu es stieptu roku, lai cik ātri es skrietu, to vietu man nekad neaizsniegt.

Kāpēc kādam manis dēļ jāraud?

Nē, tā viņa mani sauc. No kaut kurienes tajā viesnīcā "Delfīns". Un laikam gan arī es pats ar kādu sirds stūrīti sapņoju par to. Par to, ka �ī vieta varētu mani pieņemt. Ka es varētu ļauties �ai dīvainajai, liktenīgajai vietai.

Tomēr atgrie�anās viesnīcā "Delfīns" nav nieka lieta. Jo ar numura rezervē�anu pa telefonu un aizlido�anu uz Saporo nekas nebūs beidzies. Jo tā vienlaikus ir gan viesnīca, gan apstākļi. Viesnīcas veidolu pieņēmu�i apstākļi. Atgriezties viesnīcā "Delfīns" nozīmē vēlreiz satikties aci pret aci ar pagātnes ēnām. �ī drūmā doma vien man likās nepanesama. �os �etrus gadus es biju darījis, ko spējis, lai atbrīvotos no �īs stindzino�ās, drūmās ēnas. Atgriezties viesnīcā "Delfīns" man nozīmētu aizmest prom visu, ko es ar lieliem pūliņiem �ajos �etros gados biju sakrājis. Nu, protams, ne pie kā di�a es nebiju ticis. Lai ko par to domātu, tās visas bija tikai gra�ba�as, viss bija pagaidām, viss bija ierasts. Tomēr es biju izdarījis visu, ko spējis, prasmīgi savācis �īs graba�as, izvei�dojis no tām saiti starp sevi un realitāti, uz sīku vērtībiņu pamatiem būvēju jaunu dzīvi. Vai man vēlreiz atgriezties tuk�umā? Atvērt logu un izlidināt visu ārā?

Bet galu galā tie�i tur viss sākās. To es sapratu. Un tikai no turienes tas varēja sākties.

Apgriezos gultā otrādi, skatījos griestos un smagi nopū�tos. Met mieru, es domāju. Mest mieru, lai ko es domātu, tas likās muļķīgi. Tas, puis, nav tavā varā. Lai ko tu domātu, tam visam ir jāsākas tur. Tas ir jau izlemts.

Parunāsim par mani.

Iepazīstinā�u ar sevi.

Agrāk skolās tā bija bie�i jādara. Izveidojoties jaunai kla�sei, visiem pēc kārtas vajadzēja iznākt visu priek�ā un stās�tīt kaut ko par sevi. Man tas tik tie�ām bija vājais punkts. Nē, es pat nevarētu teikt, ka tas bija vājais punkts. Es �ajā darbībā nespēju saskatīt ne mazāko jēgu. Ko gan es vispār pats par sevi zināju? Vai tas "es", ko pieķēru slīdam cauri manai apziņai, tik tie�ām biju "es" pats? It kā mana balss, platē ierakstīta, vairs neizklausītos pēc manas balss, un vai tas mana "es" tēls, ko notvēru savā apziņā, nebija tikai kaut kāds tēls, kas bie�i pazib kā apziņas nosacījums? Tā man aizvien likās. Tad, kad vajadzēja iepazīstināt ar sevi, kad vajadzēja citiem stāstīt kaut ko par sevi pa�u, man aizvien bija tāda sajūta, it kā es pats pēc savas patikas labotu liecībā izliktās atzīmes. Es nekad nespēju atbrīvoties no �īs neērtī�bas izjūtas. Tāpēc tādās reizēs katrā ziņā centos stāstīt tikai materiālas, faktiskas lietas, kurām nebija vajadzīgi nekādi paskaidrojumi un kurām nebija jāpiedēvē nekāda jēga (Man ir suns. Man patīk peldēt. Man negar�o siers. Tamlīdzīgi.), un tādos brī�os man likās, ka stāstu kaut kādus izdomā�tus faktus par kaut kādu izdomātu personu. Ja es tādā pa�ā noskaņā ieklausījos tajā, ko citi stāstīja pa�i par sevi, tad likās, ka arī viņi stāsta par sevi kā par kaut kādu izdomātu personu. Mēs visi dzīvojām izdomātā pasaulē, elpodami izdomātu gaisu.

Lai kā tur būtu, kaut kas jāstāsta. Sāk�u ar to, ka kaut kas ir jāpastāsta pa�am par sevi. Tas ir pats pirmais solis. Vai pareizi vai nepareizi, par to varēs spriest vēlāk. Vienalga, vai es pats par to spriedī�u vai spriedējs būs kāds cits. Tā vai citādi, tagad ir pienācis tas brīdis, kad jāstāsta. Tāpēc man arī jādomā, ko izstāstīt.

Tagad man siers gar�o. Nezinu, kad īsti man tas iegar��ojās, kaut kad tas pēk�ņi man pavisam dabiski iegar�ojās. Suns, kas man kādreiz piederēja, tajā gadā, kad pārgāju vidusskolā, pēc izlī�anas lietū saķēra plau�u karsoni un nomira. Kop� tā laika man neviena cita suņa nav bijis.

Viss.

Tomēr tik vienkār�i jau viss nebeidzas. Ja cilvēks kaut ko dzīvei prasa (un vai ir tādi cilvēki, kas neprasa?), tad dzīve no viņa prasa daudz vairāk paskaidrojumu. Lai uzzīmētu precīzu diagrammu, vajag pēc iespējas vairāk punktu. Pre�tējā gadījumā atbildi nedabūt.

Datu nepilnības dēļ atbilde nav iespējama. Nospiediet taus�tiņu "izdzēst".

Nospie�u taustiņu "izdzēst". Attēls pagaist. Klasesbiedri sāk mani apmētāt ar priek�metiem. Stāsti vēl kaut ko. Pastāsti sīkāk par sevi. Skolotājs rausta plecus. Es zaudēju valodu, sastindzis stāvu pie katedras.

Stāsti. Ja ne, tad nekas nesāksies. Un pēc iespejas pla�ak.

Vai taisnība vai ne, par to padomāsi vēlāk.

*

�ad tad viņa palika pie manis. Pēc tam, kopā pabrokas�toju�i, gājām uz darbu. Viņai ta�u pat vārda nav. Tomēr vārda viņai nav tāpēc, ka viņa nav �ī stāsta galvenā varone. Drīz vien viņa no �īs esības pagaisis. Tāpēc, lai izvairītos no sare�ģījumiem, es viņai vārdu nepie�ķīru. Tomēr man negribētos, lai kāds domātu, ka tāpēc es būtu nepietiekami novērtējis viņas esību. Man viņa ļoti patika, un �ajā ziņā nekas nemainījās arī tad, kad viņa pagaisa.

Varētu teikt, ka mēs ar viņu bijām draugi. Vismaz varēja sacīt, ka viņa bija vienīgais cilvēks, kuru varētu saukt par manu draugu. Viņai gan bez manis bija citi mīļākie. Viņa strādāja telefonsakaru kompānijā, datorā sagatavoja rēķi�nus par telefona pakalpojumiem. Es viņai neko sīkāk par �o darbu nevaicāju, un arī viņa neko daudz par to neru�nāja, bet man liekas, ka tas lielos vilcienos bija tāds. Viņa apkopoja privāto telefona numuru sarunas un sarēķināja kopējo summu, tāds darbs. Tāpēc katru mēnesi, ieraugot pastkastītē iemesto telefona rēķinu, man likās, it kā es būtu saņēmis man adresētu privātu vēstuli.

Ar to tam nebija nekāda sakara, viņa ar mani gulēja. Divas vai trīs reizes mēnesī, apmēram. Viņa mani uzskatīja par Mēness cilvēku.

Tu tagad atkal atgriezīsies uz Mēness? viņa man smie�damās jautāja. Gultā, kaili, ķermeņi saviju�ies. Viņas krū�tis piespiedu�ās man pie sāniem. Mēs bie�i tā runājāmies pirms rītausmas. Automaģistrāles trok�ņi neapklusa ne mirkli. Pa radio skanēja vienkār�a Human League dziesma.

Human League. Cik dumj� nosaukums! Kāda velna pēc ielikt tik bezjēdzīgu nosaukumu? Agrāk gan cilvēki gru�pām lika nosaukumus saskaņā ar kaut kādiem standartiem.

Imperials, Supremes, Flamingo, Falcons, Impressions, Four Seasons, Beach Boys.

Viņa smējās, kad es tā teicu. Tad sacīja, ka es pats esot mainījies. Es gan nezināju, vai kaut kādā ziņā esmu pārvēr�ties vai ne. Man pa�am likās, ka esmu ļoti kārtīgs cilvēks ar ļoti kārtīga cilvēka domā�anu. Human League.

-��� Man patīk būt ar tevi kopā, viņa sacīja. Laiku pa laikam man �ausmīgi sagribas tevi satikt. Darba laikā.

-��� Mjā, es teicu.

Laiku pa laikam, viņa īpa�i uzsvēra. Tad uz pusminūti apklusa. Human League dziesma beidzās, to nomainīja kādas nezināmas grupas dziesma.

-��� Tur jau tā problēma, viņa turpināja. Man ļoti patīk tā būt divatā, kopā ar tevi. Bet es nevaru iedomāties, ka varētu visu laiku būt kopā ar tevi, katru dienu, no rīta līdz vakaram.

-��� Mjā, es atbildēju.

-��� Ne jau tā, ka man tas būtu apgrūtinājums. Tikai reizēm, kad esam kopā, rodas sajūta, it kā gaiss kļūtu retināts. It kā mēs būtu uz Mēness.

-��� Tikai vienu soli�

-��� Nē, tas nav nekāds joks, viņa pagriezās un cie�i manī noraudzījās. Es to saku tavā labā. Vai ir vēl kāds cilvēks, kas kaut ko sacītu tavā labā, vai ir vēl kāds? Kā tad ir? Vai ir vēl kāds cilvēks, kas tev to pateiks?

-��� Nav, es godīgi atbildēju. Nebija neviena.

Tad viņa atkal pagriezās uz sāniem, viņas krūtis maigi spiedās man pie sāna. Es maigi glāstīju viņas muguru.

-�� Lai kā tur būtu, laiku pa laikam, esot kopā ar tevi, gaiss, �ķiet, kļūst pavisam retināts, it kā uz Mēness.

-��� Gaiss uz Mēness nebūt nav retināts, es norādīju. Uz Mēness vispār nav gaisa.

Retināts, viņa klusītēm atteica. Es nesapratu, vai viņa manis teikto vienkār�i ignorēja vai tie�ām nebija sadzirdējusi. Es saspringu, cik viņas balss bija klusa. Es nezinu kāpēc, bet tajā slēpās kaut kas tāds, kas lika man saspringt. Reizēm tas kļūst pavisam retināts. Un tad man liekas, ka elpoju pavisam citu gaisu, nevis to, ko tu. Tāds iespaids.

-���� Detalizētāk, lūdzu, es sacīju.

-��� Tas laikam tāpēc, ka es par tevi tikpat kā neko nezinu, vai ne?

-��� Es pats sevi ne visai labi saprotu, teicu. Patie�ām. Manis teiktajā nav nekāda īpa�a filozofiska nozīme. Es domāju pavisam parastā nozīmē. Datu nepilnība.

-��� Bet tev jau ir trīsdesmit trīs gadi? viņa jautāja. Viņai bija divdesmit se�i.

-��� Trīsdesmit �etri, es palaboju. Trīsdesmit �etri gadi un divi mēne�i.

Viņa nogrozīja galvu. Tad izkāpa no gultas, piegāja pie loga un atvilka aizkaru. Pa logu varēja redzēt automaģis�trāli. Virs �osejas kā kauli baloja Mēness, kā jau se�os no rīta. Viņa uzvilka manu pid�amu.

-��� Paklau, tu, atgriezies atpakaļ uz Mēness, viņa sacīja, pirkstu pret Mēnesi pastiepusi.

-��� Vai nav auksti? es pavaicāju.

-��� Vai uz Mēness nav auksti?

-��� Nē jau. Vai tev tagad nesalst? es teicu. Bija februāris. Viņai tur stāvot pie loga, varēja redzēt baltu elpu. Kad es to pateicu, viņa pēk�ņi samanīja, ka tik tie�ām ir auksts.

Viņa steig�us atgriezās gultā. Es viņu cie�i apskāvu. Tā pid�ama likās ļoti auksta. Viņa piespieda degungalu man pie kakla. Ari degungals bija ļoti vēss.

-��� Tu man ļoti patīc, viņa sacīja.

Es domāju, ko man vajadzētu teikt, bet neatradu īstos vārdus. Es viņu maigi apskāvu. Tā mēs divatā gultā varē�jām patīkami pavadīt laiku. Man ļoti patika viņu sasildīt, patika maigi glāstīt viņas matus. Klausīties, kā viņa miegā klusi elpo, no rīta pavadīt viņu uz darbu, tur viņa sarēķina rēķinus tā man liekas -, un, saņemot telefona rēķinu, man patīk atcerieties viņu pid�amā, kas ir viņai par lielu. Bet man nedodas rokā tas viens vārds, kas to visu izteiktu. Tas, protams, nav " mīlēt", bet arī ne "patikt".

Kā to vajadzētu saukt?

Un tā es nepasaku neko. Vārdi nenāk. Un tad man liekas, ka, neko nepateicis, esmu viņu apbēdinājis. Viņa neliek man to manīt, bet es tomēr to jūtu. Laizdams roku pār viņas maigo ādu, sajuzdams mugurkaula izliekumu, es to samanu. Pavi�sam skaidri. Mēs kādu brīdi, neko neteikdami, slīgām viens otra apskāvienos, klausījāmies kaut kādu dziesmu, kuras nosaukumu nezinājām. Viņa maigi uzlika roku man uz vēdera.

-��� Apprecies ar Mēness sievieti un radi skaistus Mēness bērnus, viņa maigi noteica. To vispirms.

Pa logu, kam aizkari bija atvilkti, varēja redzēt Mēnesi. Es, pat viņu apskaudams, tajā cie�i noskatījos. Ik pa brīdim pa automaģistrāli garām pabrauca kāda automa�īna, kas pārvadāja kaut ko smagu, saceļot tik nepatīkamu troksni, it kā kāds aisbergs sāktu sa�ķelties. Interesanti gan, kas tur tiek pārvadāts, es nodomāju.

-��� Kas būs brokastīs? viņa pavaicāja.

-��� Nekādu īpa�u izmaiņu nav. Apmēram tas pats, kas parasti. �ķiņķis ar olām, grauzdiņi, vakar pusdienās taisītie kartupeļu salāti. Un kafija. Es uzsildī�u pienu un pagata�vo�u tev cafe au lait, es sacīju.

-��� Lieliski, viņa pasmaidīja. Un tu uzcepsi �ķiņķi ar olām, uzgrauzdēsi maizītes un ieliesi kafiju?

-��� Protams. Ar prieku, es teicu.

-��� Kā tev liekas, kas man patīk vairāk par visu?

-��� Atklāti sakot, man nav ne jausmas.

-��� Visvairāk man patīk, lūk, kas, viņa, skatoties man acis, sacīja. Aukstā, nepatīkamā ziemas rītā, kad nemaz negribas līst ārā no gultas, sajust kafijas smar�u, sajust, kā kaut kur �urkstot cepas �ķiņķis un olas, dzirdēt, kā tiek griezta maize, un tad pēk�ņi izlīst no gultas.

Lieliski. Pamēģināsim, es smiedamies noteicu.

*

Es nemaz neesmu pārvērties.

Man tik tie�ām tā liekas.

Var jau būt, ka mani nevar nosaukt par vidusmēra cil�vēku, bet pārvērties arī es neesmu. Es pats sevi uzskatu par ļoti kārtīgu cilvēku. Par ļoti tie�u cilvēku. Tie�s kā bulta. �ī manis kā "es" pastāvē�ana ir ārkārtīgi nenovēr�ama, ārkār�tīgi spontāna. Tā ir drīzāk pa�saprotama lieta, bet to, kā manu pastāvē�anu uztver citi cilvēki, to es nenojau�u. Tas, kā citi skatās uz mani, tā ir problēma, kurai ar mani nav nekāda sakara. Tā ir nevis mana problēma, bet gan drīzāk viņu problēma. Da�s labs varbūt patiesībā mani uzskata par muļķi, da�s labs par aprēķinātāju. Bet īstenībā man ir vienalga. Tādi izteicieni kā "patiesībā" nav nekas vairāk kā manis pa�a salīdzinā�ana ar to tēlu, ko notveru savā apziņā. Viņiem var likties, ka patiesībā es esmu muļķis vai aprēķinā�tājs. Bet kāds es esmu tam nav īpa�as nozīmes. Tā tik tie��ām nav nekāda problēma. Un pasaulē arī nav nekā tāda kā nesapra�anās. Pastāv tikai uzskatu at�ķirības. Tā es uzskatu.

Tomēr �ķiet, ka ir tādi cilvēki, kurus piesaista manī eso�ais krietnums. Skaitliski tādu ir ļoti maz, tomēr tādi, neap�aubāmi, pastāv. Viņi/viņas un es vienkār�i lidināmies Visuma melnajā telpā kā divas planētas, kuras tik dabiski tuvojas viena otrai, bet tad atkal attālinās. Tie pietuvojas man, nonāk kontaktā ar mani, tad kādu dienu atkal attāli�nās. Viņi kļūst par maniem draugiem, par manām mīļāka�jām, pat par sievu. Reizēm gadās arī kļūt par pretiniekiem. Tā vai citādi, visi no manis aiziet. Viņi atmet visam ar roku, zaudē cerības, apklust (atgrie� krānu bet nekas netek) un tad aiziet. Manā namā ir divas durvis. Vienas ir ieejas durvis, otras izejas durvis. Neaizvietojamas. Pa ieejas durvīm neiz�iesi. Pa izejas durvīm neienāksi. Tā ir izlemts. Cilvēki ienāk pa ieejas durvīm, iziet pa izejas. Ir da�ādi ienāk�anas veidi, un tāpat arī da�ādi izie�anas veidi. Tomēr aiziet visi. Da�s aiziet izmēģināt jaunas iespējas, da�s laiku taupīdams. Da�s nomirst. Nepaliek neviens. Namā nepaliek neviens. Tikai es viens pats. Tad es apzinos viņu prombūtni. Aizgā�ju�o cilvēku. Pa nama kaktiem kā putekļi laidelējas no viņu mutēm nāku�ie vārdi, viņu elpa, viņu dungotās dziesmas.

Liekas, ka tas "es", kāds es viņiem likos, nevar būt īsti pareizs. Tāpēc viņi, tik pēk�ņi pie manis atnāku�i, atkal aiz�iet. Viņi saskata manī krietnumu, un tā ir tiesa, ka es cen��os �o krietnumu uzturēt, nevaru iedomāties, kā citādi es varētu to aprakstīt. Viņi cen�as man kaut ko pateikt, viņi atver sirdis. Viņi ir patie�ām sirsnīgi cilvēki. Bet es viņiem nespēju neko dot. Un, pat ja man būtu, ko dot, ar to vien nepietiktu. Es vienmēr centos viņiem kaut ko dot, cik vien spēju. Es izdarīju visu, ko spēju. Es arī no viņiem kaut ko lūdzu. Bet beigu beigās nekas man lāgā nesanāca. Un tad viņi aizgāja.

Tas, protams, sāp.

Tomēr daudz sāpīgāks par ienāk�anas brīdi ir tas brīdis, kad viņi bēdīgo namu pamet. Viņi bija sevī iek�ējo pakā�pienu pārvarēju�i un devās prom. Tas man bija skaidrs. Izklausās gan savādi, bet kāpēc bija tā, ka viņi vienmēr izdzēsa daudz vairāk nekā es? Nezin kāpēc? Kāpēc palicējs aizvien biju es? Kāpēc palicējs aizvien biju es turēdams rokā kāda pagaisu�ā cilvēka ēnu? Kāpēc? Nesaprotu.

Datu nepilnība.

Tāpēc nekad nav atbildes.

Kaut kā pietrūkst.

Kādu dienu, pārnācis mājās no darba tik�anās, es past�kastītē atradu pastkartīti. Uz pastkartītes bija attēlots kosmonauts skafandrā pastaigājamies pa Mēness virsmu. Kaut ari sūtītāja vārds nebija norādīts, es uzreiz sapratu, no kā tā ir. "Būtu labāk, ja mēs vairs nesatiktos," viņa rakstīja. "Es laikam drīz apprecē�os ar Zemes cilvēku."

Durvis ar troksni aizcirtās.

Detaļu nepilnības dēļ atbilde neiespējama. Nospiediet atcel��anas taustiņu.

Ekrāns nodziest.

Cik ilgi tā turpināsies? es nodomāju. Man jau ir trīsdes�mit �etri gadi. Cik ilgi tas tā turpināsies?

Man nebija sevis �ēl. Pie tā neap�aubāmi es pats biju vai�nīgs. Viņas attālinā�anās no manis bija gan pēk�ņa, gan arī jau no pa�a sākuma zināma. Zināma kā viņai, tā man. Un tomēr mēs bijām lūgu�i vienkār�us brīnumus. Sīkumu lai kaut kāda nejau�ība mūs pārveidotu pamatu pamatos, to bijām lūgu�i. Bet, protams, nekas tamlīdzīgs nenotika. Un tad viņa aizgāja. Kad viņas vairs nebija, es noskumu, bet tās bija skumjas par kaut ko jau iepriek� pieredzētu. Un tāpat arī es sapratu, ka biju labi iemanījies �īs skumjas pārspīlēt.

Es pie tām pierodu.

Par to domājot, garastāvoklis sabojājās. Bija tāda sajūta, it kā no iek�ām spiestos ārā melns �ķidrums un tas uzkāps līdz pat rīklei. Es nostājos vannas istabā pie spoguļa un nodomāju tas esmu es, es pats. Tas esi tu. Tu esi izdzēsis mani. Tevis ir daudz vairāk, nekā domāts, tu esi daudz vai�rāk izdzēsis. Mana seja izskatījās netīrāka un vecāka nekā parasti. Es kārtīgi nomazgāju seju ar ziepēm, apslacīju ādu ar losjonu, tad atkal lēnām nomazgāju rokas un ilgi slaucīju seju tīrā dvielī. Tad aizgāju uz virtuvi un, dzerdams alu no skārdenes, ieviesu kārtību ledusskapī. Izmetu savītu�u tomātu, kārtīgi sarindoju alu, pārkārtoju traukus, sastādīju iepirkumu sarakstu.

Novakarē es vienatnē izklaidīgi vēroju Mēnesi un domāju cik gan ilgi tas tā turpināsies? Drīz atkal kaut kur nejau�i satik�os ar kādu citu sievieti. Dabiski, mēs kā divas planē�tas tieksimies viens pie otra. Tad atkal velti cerēsim uz brī�numu, savu laiku apēdu�i, sirdis izdzēsu�i, attālināsimies.

Cik ilgi tas tā turpināsies?

Nedēļu pēc tam, kad bija pienākusi viņas pastkartīte ar Mēness virsmu, man darba lietās vajadzēja doties uz Hokaido. Nevarētu teikt, ka �is darbs man būtu licies īpa�i pievilcīgs, bet es nebiju tādā situācijā, lai varētu darbus īpa�i izvēlēties. Un vispār attiecībā uz tiem darbiem, kas man vispār pagadās, nekāda īpa�ā izvēlība nav iespējama. Vai tas uz laimi vai nelaimi, bet, jo lielākās galējībās nonākam, jo mazāka nozīme kvalitātei. Tāpat ir arī ar frekvencēm. Kad tiek pārkāpts viens punkts, tad vairs nav iespējams iz�ķirt, kura no skaņām ir augstāka, un tad ne tikvien nevar iz�ķirt skaņas, bet vispār vairs neko nevar sadzirdēt.

Darbs bija tāds man bija kādam sievie�u �urnālam jāsa�gatavo reportā�a par Hakodates restorāniem, kas piedāvāja gar�īgākos ēdienus. Mums abiem ar fotogrāfu bija jāap�staigā vairāki restorāni, man jāuzraksta teksts, viņam jā�nofotografē bildes. Kopā piecas lapas. Sievie�u �urnālam bija lūgts �ādu rakstu uzrakstīt, bet viņiem nebija neviena, kas to varētu izdarīt. Tas ir tāpat kā ar atkritumu izve�anu vai sniega no�ķūrē�anu. Kādam tas ir jādara. Vienalga, vai tas patīk vai nepatīk.

Es jau trīsarpus gadus nodarbojos ar �āda veida gadījuma kultūrdarbiem. �ķūrēju kultūras sniegu.

Zināmu apstākļu dēļ aizgājis no biroja, kuru līdz tam vadījām divatā ar draugu, es veselu pusgadu pavadīju, neda�rīdams pilnīgi neko. Man no tiesas nebija vēlē�anās kaut ko darīt. Iepriek�ējā gadā no rudens līdz ziemai tik daudz kas bija noticis. �ķir�anās. Drauga nāve. Dīvaina nāve. Sie�viete, neko nepateiku�i, pazuda. Satik�anās ar savādiem cil�vēkiem, iepī�anās dīvainos apstākļos. Un tad, kad tas viss bija galā, viss tinās vēl nekad nepieredzētā klusumā. Manā istabā laidelējās glu�i vai biedējo�i bieza tuk�uma apziņa. Es veselu pusgadu pavadīju �ajā istabā. Ja neskaita pirmās nepiecie�amības pre�u iepirk�anu, es dienās no tās neiz�gāju. Es bezmērķīgi klīdu pa naksnīgajām ielām, kur nema�nīja ne cilvēku ēnas. Ap to laiku, kad ielās sāka parādīties cilvēki, atgriezos savā istabā un gāju gulēt.

Tad pievakarē pamodos, pagatavoju sev kādu vienkār�u ēdienu, iedevu kaķim barību. Paēdis apsēdos uz grīdas un domās sāku pārcilāt visu ar mani notiku�o, centos tajā ieviest kaut kādu kārtību. Sarindoju visu citādi, sastādīju sarakstu ar citādām alternatīvām, ko būtu varējis izvēlēties, apsvēru, vai esmu rīkojies pareizi vai nepareizi. Tā tas tur�pinājās, līdz satumsa. Tad atkal kā apjucis klīdu pa ļau�u pamestajām ielām.

Tā es nodzīvoju veselu pusgadu no dienas dienā. Tātad no 1979. gada janvāra līdz jūnijam. Neizlasīju nevienu pa�u grāmatu. Pat ne avīzi neatvēru. Arī mūziku neklausījos. Tele�vīziju neskatījos, radio neklausījos. Ne ar vienu nesatikos, ne ar vienu nesarunājos. Un arī nedzēru. Jo nebija noska�ņojuma dzert. Es nezināju neko par to, kas pasaulē notiek, ne par to, ka kāds kļuvis slavens vai ka kāds nomiris. Manī nebija absolūtas pretestības pret jaunumiem. Vienkār�i nevarēju iedomāties neko tādu, ko būtu vēlējies uzzināt. To, ka pasaule kustas, es jutu. Pat ja istabā viss bija pavisam nekustīgs, �o pasaules kustību varēju sajust uz ādas. Tomēr man par to nebija nekādas intereses. It kā man garām pūstu ilga klusuma vēsmiņa.

Es tikai sēdēju uz grīdas, un galvā man atkal atgriezās pagātne. Izklausās gan savādi, bet �ī pusgada laikā, kad to visu atkārtoju no dienas dienā, nejutu ne garlaicību, ne apjukumu. Tāpēc, ka �ie manis pārdzīvotie notikumi likās ļoti īsti, ļoti daudzslāņaini. Vareni un reāli. Gandrīz tādi, kuriem var pieskarties ar roku. Tie likās kā nakts tumsas vidū izslējies piemineklis. Un �is piemineklis pacēlās man vienam vienīgajam. Es pārbaudīju pilnīgi visu. Es biju izgā�jis cauri visiem �iem postījumiem un tāpēc neap�aubāmi biju cietis. Postījumi nebija no mazajiem. Daudz asiņu bija klusi iztecējis. Da�as sāpes, laikam ejot, bija pagaisu�as, citas savukārt nāca tikai vēlāk. Ta�u ne jau �o ievainojumu dēļ es �o pusgadu pavadīju savā istabā, pilnīgi noslēdzies no pasaules. Man vienkār�i vajadzēja laiku. Man bija vaja�dzīgs �is laiks, �is pusgads, lai es varētu sakārtot un izpētīt visu to, ko �ie notikumi bija skāru�i. Es nebūt nebiju kļu�vis autisks, nedz arī sācis pilnībā noliegt pasauli. Pavisam vienkār�i tas bija laika jautājums. Man vajadzēja pa�am atkal atgūties, attapties, un tam man patiesi bija vajadzīgs fiziskais laiks. Es nedomāju par to, ko īsti nozīmē "atgū�ties", nedomāju par to, kurp doties pēc tam. Man likās, ka tā ir pavisam cita problēma. Par to labāk domāt pēc tam. Pirmām kārtām bija jāatgūst līdzsvara sajūta.

Es pat ar kaķi nesarunājos.

Lai cik rei�u zvanītu telefons, klausuli necēlu.

Laiku pa laikam kāds pieklauvēja pie durvīm, es tās vaļā nevēru.

Pienāca vairākas vēstules. Mans kādreizējais biznesa partneris rakstīja, ka esot par mani norūpējies. Ja viņ� varot man kā nebūt palīdzēt, lai es dodot ziņu. Pa�laik ar darba lietām arī viss ejot itin labi, tā viņ� rakstīja. Tāpat arī viņ� pieminēja �ādus tādus jaunumus par kopējiem paziņām. Es to vairākas reizes pārlasīju, tad, saturu sapratis, noglabāju rakstāmgalda atvilktnē (bet, iekams aptvēru, man to nācās izlasīt apmēram reizes piecas).

Pienāca arī vēstule no �ķirtās sievas. Viņa rakstīja par vai�rākiem praktiskiem jautājumiem. Ārkārtīgi praktiskā tonī ieturēta vēstule. Tomēr uz beigām viņa pieminēja, ka preco�ties otrreiz un ka to cilvēku, ar kuru viņa tagad precē�oties, es nepazīstot, tā viņa rakstīja. Un laikam arī neiepazī�ot, tāds strups rakstības stils. Tātad tas nozīmē, ka viņa ir iz�ķī�rusies ar to draugu, ar kuru sagājās mūsu �ķir�anās laikā.

Tad redz kā, es nodomāju. To vīrieti es labi pazinu, bet nekas īpa�s nu gan no Viņa nebija. Viņ� bija d�eza ģitārists, bet bez īpa�as apdāvinātības �ajā jomā. Un vispār viņ� nebija interesanta persona. Man nu nekādi nebija aptverams, kas viņai �ajā vīrietī likās pievilcīgs. Bet tā jau bija viņu abu problēma. Par mani viņa neraizējoties. Tu esi tāds cilvēks lai ko tu darītu, tev ies labi, tā viņa rakstīja. Es raizējos par tiem cilvēkiem, kuri nonāk saskarē ar tevi. Par tiem gan es pēdējā laikā ļoti raizējos.

Es �o vēstuli vairākkārt izlasīju, pēc tam arī to tāpat iemetu rakstāmgalda atvilktnē.

Tā plūda laiks.

Naudas problēmu man nebija, man bija pietiekami daudz naudas, lai es varētu nodzīvot pusgadu, un par nākotni labāk domāt tad, kad nākotne būs pienākusi. Pagāja ziema, pienāca pavasaris. Pavasaris manu istabu piepildīja ar sil�tiem, rāmiem stariem. Es no dienas dienā vēroju līniju, kuru zīmēja pa logu krīto�ais stars, un sapratu, ka pamazām vien saules leņķis mainās. Pavasaris piepildīja sirdi ar senām atmi�ņām. Ar atmiņām par aizgāju�ajiem un par miru�ajiem. Es atcerējos dvīnes. Mēs dzīvojām trijatā. Tas bija 1973. gadā, noteikti. Es tolaik dzīvoju līdzās golfa laukumam. Kad saule norietēja, mēs pārrāpāmies pāri stiepļu �ogam un devāmies iek�ā golfa laukumā, tur pēc patikas izstaigājā�mies un lasījām pazaudētās bumbiņas. Pavasara novaka�res man atsauca atmiņā �īs ainas. Kur tagad visi paliku�i?

Ieeja un izeja.

Tāpat arī es iedomājos par to bāru, ko apmeklēju kopā ar tagad miru�o draugu. Tur mēs notriecām bezgala daudz laika. Tomēr, paskatoties uz to ar �ā brī�a acīm, likās, ka visas līdz�inējās dzīves laikā tie�i tas posms bijis vispiepildītākais. Savādi. Es pat atminos to veco mūziku, kuru tur spēlējām. Mēs bijām studenti. Mēs tur dzērām alu un pīpē�jām. Mums tāda vieta bija vajadzīga. Un mēs par daudz ko runājām. Tomēr, par ko tie�i mēs runājām, to es vairs neat�ceros. Atceros vienīgi to, ka runājām daudz.

Viņ� jau ir miris.

Viņ� nomira, kaut ko cie�i satvēris rokās.

Ieeja un izeja.

Pavasaris pamazām pieņēmās spēkā. Nu pat vēj� smar�oja citādi. Mainījās mijkrē�ļa tonis. Arī skaņas atbalsojās citādi. Tad arī gadalaiki nomainījās, pienāca vasaras sākums.

Maija beigās nomira kaķis. Pēk�ņā nāvē. Pirms tam nekas par to neliecināja. Kādu rītu es pamodies atradu kaķi vir�tuves kaktā savilku�os kamolā, miru�u. Laikam gan viņ� bija nomiris, pats �o faktu tā īsti nepamanījis. Ķermenis bija auksts un ciets kā grilēta vista, spalva izskatījās daudz netīrāka, nekā viņam dzīvam esot. Kaķis, kuram vārds bija Siļķe. Nevarētu teikt, ka viņ� būtu nodzīvojis laimīgu dzīvi. Neviens nebija viņu īpa�i mīlējis, bet arī viņ� nebija nevie�nam īpa�i pieķēries. Viņ� aizvien nemierīgi raudzījās cil�vēku sejās. Likās, viņa skatiens vaicā: nu, ko tad man �oreiz atņems? Nav nemaz tik daudz kaķu, kas būtu spējīgi uz tādu skatienu. Lai tur kā, tagad viņ� bija miris. Kad tu reiz esi ņēmis un nomiris, tad vairs nav nekā, ko zaudēt. Varbūt tāpēc nāve ir pats labākais.

Es ieliku kaķa mirstīgās atliekas lielveikala maisiņā, tad uz automa�īnas aizmugurējā sēdekļa, pēc tam tuvējā saimniecības pre�u veikalā nopirku lāpstu. Tad pēc tik ilga laika atkal ieslēdzu radio un, klausoties rokmūziku, braucu uz rietumiem. Lielāko tiesu stulba mūzika. Fleetwood Max, ABBA, Melissa Manchester, Bee Gees, KC Ando, The Sensationband, Donna Summers, Eagles, Boston, Commodores, Chicago,

Kenny Rogers� �āda mūzika lidinājās kā ziepju burbuļi, tad pagaisa. Bezjēdzīgi, es nodomāju. Gumijai līdzīga pla�a patē�riņa mūzika, kura radīta, lai noplēstu no tīņiem sīknaudu.

Laiki mainīju�ies. Tas arī viss.

Grozīdams stūri, centos atcerēties kādu nevērtīgu mūziku, kas skanēja pa radio tajā laikā, kad mēs bijām tīņi. Nancy Sinatra, nūja. Tā tik tie�ām bija mēsls. Monkeys arī bija briesmīgi. Elvis arī dziedāja pa pilnam nejēdzīgu meldiņu. Tad vēl kaut kāds Tony Lopez. Vairums Pat Boone dziesmu manī raisīja asociācijas ar veļas ziepēm. Fabian, Boby Raider un tad, protams, arī vēl Herman's Hermits. Tie bija pilnīga katastrofa. �īs bezjēdzīgās angļu grupas, kuras sekoja cita pēc citas. Garmataini, jocīgām, stulbām drēbēm mugurā. Cik es tādu atcerē�os? Honeycomb, Dace Clark Five, Jerry and Peacemakers, Freddy and Dreamers� Gala neredz. Tā kā sastingu�i līķi .Jeffron Airplane, Tom Jones� Pietiek izdzirdēt �os vārdus, lai būtu �ausmās jāsastingst. Un tad tas neglītenis Engelberts Hamperdings. Lai ko klausītos, tas izklau�sījās pēc reklāmu mūzikas. Un vēl tie liekuļi Simon and Garfunkel. Garā slimie Jackson Five.

Toreiz viss bija tāpat kā tagad. Nekas nav mainījies.

Lai kad, lai kad, lai kad tas būtu, lietu esība ir nemai�nīga. Mainās tikai gadskaitļi. Tikai cilvēki nomainās. Visos laikmetos ir bijusi tāda bezjēdzīga vienreizējas lieto�anas mūzika un būs arī turpmāk. Tāpat kā paisums un bēgums.

Bezmērķīgi par to visu prātodams, biju nobraucis jau diez�gan garu gabalu. Pa vidu spēlēja arī Rolling Stones "Brown Sugar". Es neviļus pasmaidīju. For�s gabals. "Patiess," tā es nodomāju.

Brown Sugar bija populārs laikam 1971. gadā, es nodo�māju. Padomāju vēl brīdi, bet pavisam dro�i atcerēties neva�rēju. Redz, tomēr bija arī labas lietas. Varbūt septiņdesmit pirmajā, varbūt septiņdesmit otrajā gadā, tagad jau vien�alga. Kāpēc gan es tik sīki, tik nopietni par to visu domāju?

Ticis krietni kalnos, piemērotā vietā nogriezos no auto�maģistrāles, nolūkoju piemērotu me�iņu un tur apbedīju kaķi. Me�iņa vidū ar lāpstu izraku apmēram vienu metru dziļu bedri, ieliku tur iek�ā lielveikala Seiju maisiņā ietīto to, kas reiz bija Siļķe, tad uzbēru tam virsū zemi� Tev gan tas piederas, un es pēdējo reizi nosaucu viņu par Siļķi. Kamēr bēru ciet bedri, kaut kur bez apstājas vid�ināja putniņi. Kā flautas aug�ējais reģistrs tāda vid�inā�ana.

Kārtīgi aizbēris bedri, iemetu lāpstu ma�īnas bagā�niekā un atgriezos uz automaģistrāles. Tad, aizvien vēl klausīda�mies mūziku, pagriezos un braucu Tokijas virzienā.

Es nedomāju ne par ko. Es tikai vērīgi klausījos mūziku. Spēlēja Rod Steward un J. Giles Band. Pēc tam diktors pavēs�tīja, kad tagad skanē�ot kāds veco laiku gabals. Ray Char�les Born to Lose. Smeldzīgs gabals. "Kop� piedzim�anas brī�a es visu laiku zaudēju bez apstājas," tā dziedāja Ray Charles� "Un tagad man jāzaudē arī tevi." �ī dziesma man no tiesas uzdzina skumjas. Gandrīz apraudājos. Tā reizēm gadās. Kaut kāda sīka noskaņa aizskar visvārīgāko vietu sirdī. Izslēdzu radio un nobraucu ma�īnu malā pie deg�vielas uzpildes stacijas, kur iegāju kafejnīcā un pasūtīju sviestmaizi ar dārzeņiem un kafiju. Iegāju tualetē un rūpīgi nomazgāju zemi no rokām. Apēdu tikai vienu sviestmaizes kumosu, izdzēru divas tases kafijas.

Nez ko kaķis tagad dara? Tur ta�u ir piķa melna tumsa. Tad atminējos to skaņu, ar kādu zeme krita uz Seiju veikala maisiņa. Tas ir tik piedienīgi. Kā tev, tā man.

Tajā kafejnīcā es apmēram stundu laiski vēros uz neap�ēsto sviestmaizi. Tie�i pēc stundas pie manis pienāca vijo�lī�u krāsas uniformā tērpusies oficiante un kautrīgi apvai�cājās, vai varot �ķīvi novākt. Es pamāju.

Nu tad tā, es nodomāju.

Laiks atgriezties sabiedrībā.

3

Atrast darbu �ajā milzu skudru pūznim līdzīgajā attīstīta kapitālisma sabiedrībā nav nemaz tik sare�ģīti. Nu, pro�tams, ja neesi pārāk izvēlīgs ne attiecībā uz �ī darba formu, ne saturu.

Tajā laikā, kad man bija pa�am savs uzņēmums, es daudz darīju da�ādus rediģē�anas darbus, kā arī pats rakstīju tek�stus. �ajā sfērā man bija arī paziņas. Tāpēc man bija pavi�sam viegli sākt pelnīt sev iztiku kā "ār�tatniekam". Turklāt ari sākumā man iztik�anai nemaz daudz nevajadzēja.

Izvilku savu pagāju�o laiku piezīmju grāmatiņu un piezva�nīju pāris cilvēkiem. Tad atklāti pavaicāju, vai viņiem neatras�tos kāds darbs, ko man piedāvāt. Teicu, ka da�ādu apstākļu dēļ kādu laiciņu esmu nodzīvojis bezdarbībā, bet, ja tas būtu iespējams, gribētu atsākt strādāt. Viņi man uzreiz piesvieda pāris darbiņu. Nekādi izcilie darbi tie nebija. Lielāko tiesu PR �urnāliem vai uzņēmumu bukletiem domātu bezjēdzīgu rakstu sacerē�anas darbi. Izsakoties ārkārtīgi atturīgi, puse no manis sarakstītajiem materiāliem bija bezjēdzīgi, nekam nederīgi gabali. Veltīgi iz�ķiesta tinte un celuloze. Tomēr es, ne par ko nedomādams, glu�i automātiski darīju savu darbu tālāk. Sākumā darbu apjoms nebija īpa�i liels. Katru dienu pastrādāju apmēram divas stundas, pēc tam gāju pastaigāties vai uz kino. Noskatījos ārkārtīgi daudz filmu. Tā nesteidzīgi pagāja apmēram trīs mēne�i. Es izjutu atvieg�lojumu, tā pamazām atjaunodams sakarus ar ārpasauli.

Ap rudens pusi mana situācija sāka mainīties. Darba apjoms pēk�ņi ļoti pieauga. Telefons zvanīja bez apstājas. Pastkaste bija pārpildīta. Darba jautājumos satikos ar dau�dziem cilvēkiem, mēs kopā pusdienojām. Viņi pret mani izturējās ļoti laipni un solīja darbu arī uz priek�dienām.

Iemesls bija vienkār�s. Es darbu ziņā nekad nebiju izvē�līgs, ņēmu pēc kārtas visus tos darbus, kuri patrāpījās.

Darbus nodevu laikā, ne par ko nesūdzējos, rakstīju glīti. Strādāju uzcītīgi. Tur, kur citi kļuva nevērīgi, es strādāju no sirds, pat ja honorārs bija zems, neapmierinātu ģīmi nerā�dīju. Ja man piezvanīja pustrijos naktī un lūdza līdz se�iem vakarā uzrakstīt divdesmit lappu�u (�etrsimt hieroglifu lapā) apjoma rakstu par analogo pulksteņu labajām īpa�ī�bām vai par �etrdesmitgadīgu sievie�u burvību, vai par Hel�sinku (kur es, protams, nekad nebiju bijis) skaistākajām vie�tām, tad es darbu nodevu tie�i pusse�os. Un, ja man lūdza ieviest kādus labojumus, tad līdz se�iem es to biju paveicis. Nu, protams, man bija laba reputācija.

Tāpat kā ar sniega �ķūrē�anu.

Ja uzsnigtu sniegs, es to lietpratīgi nostumtu ceļa malā.

Manī nebija ne drusciņas godkāres, ne drusciņas cerību. Es pamazām, sistemātiski izdarīju to, kas patrāpījās. Atklāti sakot, es reizēm iedomājos, vai tādējādi veltīgi ne�ķie�u savu dzīvi. Tomēr nonācu pie secinājuma, ka man nav pamata sūdzēties par to, ka mana dzīve tiktu veltīgi iz�ķiesta. Mēs dzīvojam attīstīta kapitālisma sabiedrībā. Un tajā tērē�ana ir tikums. Politiķi to dēvē par "vietējā pieprasījuma izsmalcinā�anu". Es to saucu par iznieko�anu un iz�ķie�anu. Tikai at�ķirīgs domā�anas veids. Un tomēr, lai arī domā�anas veids at�ķiras, �ī ir tā sabiedrība, kurā dzīvojam. Ja nepatīk, tad jāpārceļas uz Banglade�u vai Sudānu.

Bet man nebija intereses par pārcel�anos ne uz Bangla�de�u, ne Sudānu.

Tāpēc es klusēdams strādāju tālāk.

Un tad es drīz vien jau nodarbojos ne tikai ar PR pasūtī�jumiem, man sāka piedāvāt rakstus arī pla�a patēriņa �ur�nāliem. Nezin kāda iemesla dēļ daudzi no tiem bija sievie�u �urnāli. Man pasūtīja intervijas, rakstus par mazsvarīgām tēmām. Tomēr nevarētu teikt, ka �ie darbi būtu biju�i īpa�i interesantāki par PR pasūtījumiem. �urnālu ievirzes dēļ es lielāko tiesu intervēju cilvēkus no izklaides biznesa. Lai ko es kuram vaicātu, visas saņemtās atbildes likās �tancē�tas. Jautājums vēl nebija uzdots, bet viņu atbildes jau bija iepriek� paredzamas. Smagākajos gadījumos mened�eris mani laikus sazvanīja un pieprasīja, lai es savlaicīgi paziņo�jot, kādus jautājumus uzdo�ot. Tad uz visiem maniem uzdo�tajiem jautājumiem atbildes bija jau iepriek� sagatavotas. Es reiz septiņpadsmit gadus vecai dziedātājai pavaicāju kaut ko tādu, kas izgāja ārpus iepriek� apstiprināto jautājumu loka. Blakus sēdo�ais mened�eris nekavējoties iejaucās: "Par to iepriek� nebija runāts, vienkār�i neatbildi!" Man sametās bail nez vai tā meitene bez mened�era spētu atbildēt uz jautājumu, kur� mēnesis nāk pēc oktobra. Bet, protams, intervijās par tādām lietām nerunā. Tomēr es visu izdarīju tik labi, cik vien varēju. Pirms intervijām es rūpīgi sagatavo�jos, centos izdomāt tādus jautājumus, kurus citi pārāk bie�i neuzdod. Pārdomāti veidoju intervijas struktūru. Par tādām lietām es īpa�i slavēts netiku, bet arī kritiskas piezīmes man nenācās uzklausīt. Man pa�am �āda centība sagādāja vislie�lāko prieku. Tāda pa�disciplīna. Bija glu�i tā, it kā mani labu laiku nenodarbinātie pirksti un galva tagad pievērstos kaut kam reālam, lai gan arī kaut kam pavisam bezjēdzīgam.

Sociāla atdzim�ana.

Biju tik aizņemts kā nekad agrāk. Parastajiem darbiem pievienojās vēl steidzamie. Ja kāds nevarēja atrast nevienu citu, kas varētu kādu darbu padarīt, tad uzrunāja mani. Darbi, kas solīja nepatik�anas vai bija nepatīkami, tie visi nonāca pie manis. Mana vieta �ajā sabiedrībā bija kaut kas līdzīgs vecu automa�īnu kapsētai pilsētas nomalē. Ja kaut kas nebija labā stāvoklī, tad to aizmeta uz manu pusi.

Pateicoties tam, skaitlis manā bankas kontā sasniedza iepriek� neredzētu apjomu, turklāt es biju tik aizņemts, ka nebija laika naudu tērēt. Atbrīvojos no ma�īnas, kura man bija sagādājusi tik daudz problēmu, un no kāda paziņas lēti nopirku Subaru Leone. Modelis nebija pats jaunākais, bet tā bija aprīkota ar stereo mūzikas sistēmu un gaisa kondi�cionētāju, ari nobraukums nebija pārāk liels. Līdz �im man vēl tāda automa�īna nebija piederējusi. Dzīvoklis, kurā es dzīvoju līdz �im, bija patālu no centra, tagad es pārcēlos uz �ibuju. Gar māju gāja automaģistrāle, bija diezgan trok��ņaini, bet citādi dzīvoklis bija ļoti jauks.

Pārgulēju ar vairākām meitenēm, ar kurām iepazinos darba dēļ.

Sociāla atdzim�ana.

Es sapratu, ar kuru sievieti būtu labi pārgulēt. Tāpat arī ar kuru es varētu pārgulēt un ar kuru nevarētu. Un ar kuru pārgulēt nevajadzētu. Gadiem ejot, skaidrība �ādos jautāju�mos nāk glu�i dabiski. Tāpat arī par to, kad ir pienācis laiks visu pārtraukt. Tas notika glu�i dabiski un glu�i patīkami. Es nevienu nevainoju, un arī mani neviens nevainoja. Tikai pietrūka to sirds trīsu, it kā sirdi pavilktu kāda aukliņa.

Visdziļākās attiecības man izveidojās ar kādu sievieti, kas strādāja telefonu kompānijā. Mēs iepazināmies kādā Vec�gada ballītē. Abi bijām iereibu�i, jokojām, labi sapratāmies, tad devāmies uz manu dzīvokli un pārgulējām. Viņai bija ass prāts un ļoti skaistas kājas. Abi kopā Subaru apbraukā�jām da�ādas vietas. Kad viņai bija tāds noskaņojums, viņa piezvanīja un apvaicājās, vai varētu atbraukt un palikt pie manis. �ādas attiecības man izveidojās tikai ar viņu. Gan es, gan viņa sapratām, ka �īs attiecības nevirzās ne uz kurieni. Tomēr abi klusēdami pieņēmām �ādu dzīves dāvātu �ēlas�tības periodu. Arī man tās bija ilgu laiku nepiedzīvotas mierīgas dienas. Mēs maigi apskāvāmies un klusi sarunā�jāmies. Es viņai gatavoju īpa�us ēdienus, dzim�anas dienā mēs viens otram sagādājām dāvanas. Gājām uz d�eza klu�biem un dzērām kokteiļus. Ne reizi nesastrīdējāmies. Labi apzinājāmies, ko viens no otra gribam. Un tomēr arī tas galu galā beidzās. Vienu dienu tas viss bija beidzies, it kā pārtrūkstot filmai.

Kad viņa bija aizgājusi, kādu bridi es izjutu nepanesamu tuk�umu. Beigu beigās es pats neeju nekur. Visi cits pēc cita aiziet, tikai es aizvien palieku ieilgu�ā �ēlastības perioda vidū. Dzīve, kas, būdama reāla, reizē ir arī nereāla.

Tomēr tas nebija galvenais iemesls, kāpēc es izjutu tādu tuk�umu.

Problēma bija tā, ka patiesībā es nemaz nebiju viņu tā no sirds dziļumiem gribējis. Man viņa patika. Patika būt kopā ar viņu. Būdams kopā ar viņu, es spēju patīkami pavadīt laiku. Man bija lielisks noskaņojums. Bet galu galā viņa man nebija tā vajadzīga. Tie�i trīs dienas pēc viņas aizie�anas es sāku to pavisam skaidri apzināties. Galu galā kopā ar viņu es būtu varējis būt uz Mēness. Visu �o laiku, kad sajutu viņas krūtis pieskārāmies man, īstenībā es biju kārojis kaut ko citu.

Lai savā dzīvē atjaunotu līdzsvaru, man bija vajadzīgi �etri gadi. Es akurāti padarīju visus patrāpīju�os darbus, un cilvēki sāka man uzticēties. Un, kaut arī tādu vēl nebija daudz, tomēr da�iem es pat iepatikos. Ar to gan, pats par sevi saprotams, vēl nebija gana. Biju iztērējis tik daudz laika un biju tikai atgriezies izejas punktā.

Nu tā, es nodomāju. Trīsdesmit �etros gados esmu atkal atgriezies izejas punktā. Nu tā, ko lai tagad iesāku? Vis�pirms ko man vajadzētu darīt?

Līdz domā�anai es netiku. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ko man vajadzētu iesākt. Secinājums jau pirms tam bija lidinā�jies man virs galvas kā smags mākonis. Vienīgais, es nespēju izlemt to realizēt dzīvē un atliku to no dienas uz dienu. Es brauk�u uz viesnīcu "Delfīns", tas bija izejas punkts.

Tāpat arī man tur vajadzēja satikt viņu. To sievieti, kura reiz mani aizveda uz viesnīcu "Delfīns", to meiteni, kas bija augstas klases prostitūta. Nezin kāpēc man tagad bija vaja�dzīga Kiki. (Lasītāj! Viņai ir vajadzīgs vārds. Kaut arī tikai pagaidām. Viņas vārds ir Kiki. To raksta katakanā, nevis hieroglifos. Es �o vārdu uzzinā�u vēlāk. Kādos apstākļos tas notika to aprakstī�u citreiz, bet pa�reizējā stadijā es viņai dodu �o vārdu. Viņa ir Kiki. Nu vismaz kādā savādā, �aurā pasaulē viņu sauc �ajā vārdā.) Tātad motora atslēgas ir pie Kiki. Man vajadzēja atsaukt viņu atpakaļ savā namā. �ajā namā, no kuras izgāju�ie otrreiz vairs tur neatgrie�as. Es pats nezināju, vai kaut kas tāds vispār ir iespējams. Un tomēr vajadzēja mēģināt. Tur tad sāktos jauns cikls.

Sakravāju mantas, steigā pabeidzu visus neatliekamos darbus. Tad atcēlu visus nākamajam mēnesim rezervētos darbus. Piezvanīju visiem un pateicu, ka ģimenes apstākļu dēļ man uz mēnesi jāaizbrauc prom no Tokijas. Pāris redak�toru gan neapmierināti purpināja, bet es kaut ko tādu atļā�vos pirmo reizi un arī viņiem to paziņoju ļoti savlaicīgi, tā ka viņiem bija iespējams vēl visu nokārtot. Tāpēc beigu beigās visi to saprata. Un es arī teicu, ka pēc mēne�a bū�u atpakaļ un ķer�os pie darba. Tad kāpu lidma�īnā un devos uz Hokaido. Bija 1983. gada marta sākums.

Bet, protams, pagāja vairāk nekā mēnesis, iekams dezer�tieris atkal atgriezās kaujas laukā.

Es noīrēju taksometru uz divām dienām, un mēs abi ar fotogrāfu sākām no viena gala apbraukāt apsnigu�ās Hakodates restorānus.

Mana pieeja temata izpētei ir sistemātiska un pamatīga. Rakstot par �ādu tematu, vissvarīgākais ir veikt iepriek�ēju izpēti un sastādīt detalizētu grafiku. Varētu teikt, ka tas arī ir viss. Pirms tam rūpīgi savācu materiālus par attiecīgo tematu. Ir arī institūcijas, kas veic �ādu izpēti, kura nepie�cie�ama cilvēkiem, kas strādā tādu darbu kā es. Kļūsti par �ādas organizācijas biedru, nomaksā gada biedra naudu, un tā tev apkopos informāciju gandrīz par visu, kas tev būtu vajadzīgs. Piemēram, ja tev ir nepiecie�ami materiāli par Hakodates restorāniem, tad tā sagādās diezgan lielu mate�riālu apjomu. Tā strādā ar lieldatoru un atlasa nepiecie�amos materiālus no informācijas labirintiem, informāciju nokopē, sakopē datnēs un piegādā tev. Protams, noteikta summiņa par to ir jāsamaksā, bet, ja padomā, cik daudz laika un darba par to var nopirkt, tad vairs nemaz tik dārgi ne�ķiet.

Turklāt es pats arī paskraidīju apkārt un ievācu informā�ciju. Ir arī bibliotēkas, kas specializējas ceļojumu literatūrā, reģionālo periodisko izdevumu un grāmatu bibliotēkas. Savācot visus �os materiālus, nudien, bija gana. No tā visa atlasu, manuprāt, atbilsto�us restorānus, iepriek� �os res�torānus apzvanu, noskaidroju to darba laiku un iespējamās brīvdienas. Ja tas viss ir izdarīts, tad uz vietas iespējams ietaupīt daudz laika. Tad sagrafēju piezīmju grāmatas lapas un sastādu katras dienas darba plānu. Ieskatos kartē, iezī�mēju mar�rutu. Cen�os maksimāli izvairīties no neparedzē�tas aizķer�anās.

Kad ierodamies galamērķī, abi ar fotogrāfu pēc kārtas apstaigājam restorānus. Kopumā apmēram trīsdesmit. Protams, ēdam tikai mazliet, pārējo atstājam. Tikai lai novēr�tētu gar�u. Patēriņa izsmalcinā�ana. �ajā posmā mēs slēp�jam to, ka vācam materiālus rakstam. Tāpēc arī fotografēts vēl nekas netiek. Izgāju�i ārā no restorāna, apsprie�am ēdiena gar�u un novērtējam restorānu desmit punktu skalā. Labos atstājam, sliktos no saraksta svītrojam, apmēram puse tiek izmesta. Paralēli tam izvēlamies vēl piecus resto�rānus no tiem, kurus iesaka vietējie �urnāliņi. Iegrie�amies arī tajos. Izvēlamies. Pēc tam kad pabeigts pēdējais izvēles raunds, sazvanām �os restorānus, pasakām �urnāla nosau�kumu un to, ka vēlamies par viņiem rakstīt un arī publi�cēt fotogrāfijas. Tā paiet divas dienas. Vakaros es viesnīcas numurā gatavoju raksta uzmetumu.

Nākamajā dienā fotogrāfs ātri knipsē ēdienus, bet es pa to laiku uzklausu restorāna īpa�nieku. Lakoniski. Trīs dienās esam tiku�i galā. Protams, ir ari tādi kolēģi, kas �o darbu padarītu vēl ātrāk. Bet viņi nekādu priek�izpēti neveic. Izvē�las slavenākos restorānu nosaukumus un tos arī apstaigā. Uzraksta rakstu, neapēdu�i neko. Ko izdomā, to uzraksta. Atklāti sakot, man liekas, ka nav nemaz daudz tādu, kas ar tēmu strādātu tik rūpīgi kā es. �is ir tāds darbs, kur�, ja to dara no sirds, tie�ām lau� kaulus, bet tāpat ari to var izda�rīt pa roku galam. Un vienalga vai dari to no visas sirds vai pa roku galam, pabeigtajā rakstā to tikpat kā neredzēs. Ārēji tie abi izskatīsies vienādi. Tomēr, ieskatoties cie�āk, sīkas at�ķirības būs pamanāmas.

Es to visu neskaidroju tāpēc, ka gribētu lielīties.

Tikai vēlējos lielos vilcienos paskaidrot, kāds ir mans darbs. Kādas ir tās pla�a patēriņa preces, ar kurām es nodar�bojos.

Es jau agrāk biju vairākkārt strādājis kopā ar �o fotogrāfu. Mēs ļoti labi saprotamies. Abi esam profesionāļi. Uzvilku�i tīrus, baltus cimdus, uzliku�i lielas maskas, apāvu�i tenisa �ības bez neviena traipiņa glu�i kā līķu novācēji. Mēs lie�ti�ķi padarām vienkār�u darbu. Lieku nerunājam, cienām viens otra darbu. Abi saprotam, ka �is ir nenozīmīgs darbs, kas jāpadara, lai dzīvotu. Ta�u, lai kāds �is darbs, ja reiz to darām, tad jāpadara kārtīgi. Mēs esam profesionāļi �ādā izpratnē. Tre�ās dienas vakarā viss materiāls ir gatavs.

Ceturtā diena ir brīva. Darbs ir padarīts, nekā cita īpa�a darāmā nav, noīrējam automa�īnu un izbraucam ārpus pil�sētas, un visu dienu nododamies distan�u slēpo�anai. Pēc tam vakarā nesteidzīgi iedzeram. Rāma diena. Es atdodu viņam manuskriptu. Tālāk �o darbu, pat ja manis nebūs, jebkur� cits varēs novest līdz galam.

Pirms gulētie�anas es piezvanu uz Saporo telefona uzzi�ņām un pavaicāju viesnīcas "Delfīns" telefona numuru.

Numurs man uzreiz tiek nosaukts. Es apsēdos gultā un nopūtos. Tātad viesnīca "Delfīns" joprojām pastāv, nav izpu�tējusi. Atvieglojuma izjūta. Tāda viesnīca nemaz nebūtu savādi, ja tās vairs nebūtu. Vēlreiz dziļi ieelpoju un uzgrie�u �o numuru. Kāds tūlīt pat atsaucas. Tūlīt pat, it kā tur zvans būtu gaidīts. Tas manī rada zināmu nemieru. Tas �ķiet pārāk profesionāli.

Man atbildēja jauna meitene. Meitene? es nodomāju. Viesnīca "Delfīns" nu gan nebija no tām viesnīcām, kuru reģistratūrā sē� jaunas meitenes.

-��� Hotelis "Dolphin". Kā varu jums palīdzēt? viņa sacīja.

Es īsti nespēju aptvert notieko�o, tāpēc dro�ības labad

pārbaudīju, vai adrese tie�ām ir pareiza. Adrese bija tā pati vecā. Varbūt, ka viesnīcā pieņemta jauna darbiniece. Ja tā padomā, tas ta�u nav nekas īpa�s. Pateicu, ka vēlētos rezer�vēt numuru.

-��� Paldies! Mirklīti uzgaidiet! Es jūs tūlīt savieno�u ar dar�binieku, kur� atbild par rezervācijām! viņa ātri un priecīgi pavēstīja.

Darbinieks, kas atbild par rezervācijām? Es atkal apjuku. To nu gan es nespēju aptvert. Kas īsti ar to viesnīcu "Del�fīns" noticis?

-��� Piedodiet, ka jums nācās pagaidīt. Es atbildu par rezer�vācijām, atkal atbildēja jauns cilvēks, �oreiz vīrietis. Lieti�ķa, patīkama balss. Domā, kā gribi, profesionāla viesnīcu darbinieka balss.

Kā nebūt man izdevās rezervēt vienvietīgu numuru uz trim dienām. Es nosaucu savu vārdu un Tokijas telefona numuru.

-��� Skaidrs. Sākot no rītdienas, vienvietīgs numurs, vīrie�tis apstiprināja.

Nevarēju iedomāties neko tādu, ko vēl varētu piebilst, tāpēc pateicu paldies un tāpat vēl apjucis sarunu pabeidzu.

Kad noliku klausuli, apjukums tikai padziļinājās. Tad es kādu brīdi cie�i noraudzījos telefonā. Man likās, ka kāds tūlīt man piezvanīs un to visu izskaidros. Tomēr paskaid�rojumi nenāca. Nu, lai kā tur arī būtu, es atmetu ar roku. Aizbrauk�u turp un uz vietas apskatī�os, tad arī viss kļūs skaidrs. Nekas cits neatlika, kā doties turp un apskatīties. Lai kā arī būtu, nebija iemesla tur nebraukt. Citas izvēles nemaz nebija.

Piezvanīju uz viesnīcas reģistratūru un palūdzu noskaid�rot, cikos ir vilcieni uz Saporo. Priek�pusdienā īsti piemērotā laikā bija viens ātrvilciens. Tad es pasūtīju numurā puspudeli viskija un ūdeni. Dzerdams viskiju, skatījos televīzijā vakara filmu. Vesternu ar Klintu īstvudu. Klints īstvuds neiesmējās ne reizi. Ne reizi nepasmaidīja. Pat ne ar piespie��anos. Es vairākkārt mēģināju pasmieties, bet viņam pat ne vaibsts nepakustējās. Filma beidzās, arī viskijs bija gandrīz izdzerts, es nodzēsu gaismu un cie�ā miegā nogulēju līdz rītam. Neredzēju nevienu sapni.

Pa ātrvilciena logu bija redzams tikai sniegs. Diena bija pavisam skaidra, tāpēc, tā kādu brīdi skatoties ārā pa logu, acis sāka sūrstēt un nogurt. �ķiet, ka biju vienīgais pasa�ie�ris, kur� vēroja apkārtni. Visiem citiem tā bija pazīstama.

Tā kā nebiju ēdis brokastis, tad pirms divpadsmitiem devos uz restorānvagonu pusdienot. Iedzēru alu un apēdu omleti. Man iepretim sēdēja kāds vīrietis tā ap piecdes�mit, akurāti sasietu kaklasaiti, uzvalku mugurā, un arī dzēra alu un ēda sviestmaizi ar �ķiņķi. Viņ� nezin kāpēc izskatī�jās kā in�enieris mehāniķis, un izrādījās, ka tā arī ir. Uzsā�cis ar mani sarunu, viņ� man izstāstīja, ka esot in�enieris mehāniķis un strādājot Pa�aizsardzības spēkos pie lidma��īnu apkopes. Pēc tam viņ� man sīki un smalki izklāstīja to, kā padomju iznīcinātāji un armijas lidma�īnas ielau�oties mūsu gaisa telpā. Tomēr izskatījās, ka �ādi padomju lidapa�rātu izdarītie gaisa telpas likumu pārkāpumi viņam īpa�i pie sirds neķeras. Likās, ka daudz vairāk viņu nodarbina ar F4

Phantom saistītie ekonomiskie apsvērumi. Par to, cik daudz degvielas tās aprijot pie straujas pacel�anās, viņ� mani laipni apgaismoja. Drausmīga degvielas iz�ķie�ana, tā viņ� sacīja.

-��� Ja tās būtu taisītas kādā Japānas aviorūpnīcā, tad iznāktu daudz lētāk. Mēs arī varētu ra�ot lētu iznīcinātāju, tūlīt pat.

Tad es savukārt paskaidroju viņam, ka �ķie�ana ir aug�sti attīstīta kapitālisma augstākais tikums. Japāna pērk no Amerikas Phantom reaktīvās lidma�īnas, strauji uzlido gaisā, velti �ķie� degvielu, bet pasaules ekonomika tādā kārtā uzņem apgriezienus, un kapitālisms tādēļ paceļas vēl augstākā pakāpē. Ja pēk�ņi pilnīgi visi pārtrauktu bezjē�dzīgo �ķie�anu, tad iestātos milzu panika, un beigu beigās pasaules ekonomiku pārņemtu haoss. �ķie�ana rada pret�runas, pretrunas aktivizē ekonomiku, aktivitāte noved pie turpmākas �ķie�anas.

Tā varbūt ari esot, viņ�, nedaudz padomājis, atzina. Tomēr viņ� esot kara laika bērns un dzīvojis ārkārtīgi trūcīgos apstākļos, un tāpēc �o sabiedrības iekārtu tā īsti nespējot saprast.

-��� Mēs neesam tādi kā jūs, jaunie, jums tādas sare�ģītas lietas ir tuvas, viņ�, piespiedis sevi pasmaidīt, sacīja.

Es neteiktu vis', ka man tas viss būtu tuvs, bet saruna jau tā bija izvērsusies pārāk gara un apgrūtino�a, un tāpēc es neko neiebildu. Nē, nekas no tā nav man tuvs. Es tikai visu uztveru un atzīstu. Un starp �īm divām nostājām pastāv skaidra at�ķirība. Lai kā tur būtu, es pabeidzu ēst omleti, atvadījos no viņa un atgriezos savā vietā.

Līdz Saporo es apmēram pusstundu nosnaudos, lasīju D�eka Londona biogrāfiju, ko biju nopircis grāmatveikalā netālu no Hakodates stacijas. Salīdzinājumā ar D�eka Lon�dona vareno, pārmaiņu �austīto dzīvi manējā izskatījās tik rāma kā tādai vāverei, kura ieritinājusies mū�zaļa ozola koka galotnē dobumā un, valriekstu spilvenā iesnaudusies, gaida pavasari. Vismaz kādu bridi tā likās. Kāpēc gan lai kāds lasītu �āda cilvēka biogrāfiju, kā viņ� dzīvoja, kā nomira, kā strādāja par bibliotekāru Kavasaki pilsētas bibliotēkā? Lielā�koties mēs cen�amies rast kompensāciju par saviem darbiem.

Iebraucis Saporo, es nolēmu, ka mēģinā�u nesteidzīgi aiz�staigāt līdz viesnīcai. Bija jauka pēcpusdiena rāma, bez vēja, arī nekādas īpa�as bagā�as man nebija tikai plecu soma.

Ielās visās malās bija sa�ķūrētas netīra sniega kaudzes. Gaiss bija dzēlīgi dzestrs, cilvēki gāja, skatīdamies uz kājām. Visām vidusskolniecēm vaigi sārtojās. Karstās elpas balti izplūda gaisā. �ajos baltajos mākonī�os varētu kaut ko ierak�stīt. Es soļoju, nesteidzīgi vērodams pilsētas ainavu. Bija pagāju�i �etri gadi, kop� es biju bijis Saporo, bet likās, ka pagājis daudz vairāk laika.

Pa ceļam iegriezos kādā kafejnīcā īsu brīdi atpūsties, tur iedzēru karstu, melnu kafiju ar brendiju. Man visapkārt ritēja ierastā pilsētas dzīve. Mīlētāji sa�ukstējās, biznes�meņi, izklāju�i aprēķinus, pārbaudīja skaitļus, studentu bariņ� sprieda par slēpo�anas braucienu un Police jaunāko albumu. Pavisam ikdieni�ķa aina, kuru varētu vērot jebkurā Japānas pilsētā. �ī kafejnīca ar visu tās iekārtojumu tikpat labi varētu atrasties Jokohamā vai Fukuokā, nekas nemai�nītos. Un tomēr, par spīti tam vai varbūt tie�i tāpēc, ka ārēji viss �ķita glu�i vienādi, mani, sē�ot �ajā kafejnīcā un dzerot kafiju, sāka pārņemt �ausmīga, svelo�a vientulība. Likās, ka es vienīgais te esmu nepiedero�ais. Man tik tie�ām nebija nekādas daļas gar �o pilsētu un �o ikdienas dzīvi.

Protams, nevarētu teikt, ka es īpa�i piederēju Tokijas kafejnīcām. Tomēr Tokijas kafejnīcās es nekad netiku izjutis �o svelo�o vientulību. Es tur varēju dzert kafiju, lasīt grāma�tas, pavisam ikdieni�ķi pavadīt laiku, dziļāk par to nedomā�jot, jo biju daļa no �īs ikdieni�ķās dzīves.

Tomēr �ajā pilsētā, Saporo, es izjutu tādu svelo�u vien�tulību, it kā būtu pamests uz tālas, vientuļas salas. Aina tāda pati kā aizvien. It visur sastopama aina. Bet, ja noņem masku, tad �ī zeme nelīdzinājās nevienai no tām vietām, kuru es pazinu. Es tā nodomāju. Līdzīga� un tomēr at�ķi�rīga. Glu�i kā cita planēta. Gan valoda, gan apģērbs, gan sejas izteiksmes� viss ir vienāds, tomēr �ī cita planēta kaut kādā veidā at�ķiras. Planēta, kurā zināmas spējas nemaz nefunkcionē. Tomēr riav citas iespējas, kā vien pārbau�dīt pa vienai vien izmēģināt visas savas spējas, kuras te funkcionē, kuras ne. Un tad, pieļaujot tikai vienu vienīgu kļūdu, visiem kļūs skaidrs, ka es esmu citplanētietis. Tad visi celsies kājās un rādīs uz mani ar pirkstiem. Tu esi citāds, un tu esi citāds, tu esi citāds, tu esi citāds.

Dzerdams kafiju, nesteidzīgi ļāvos �ādām domām. Mur�gainām domām.

Tomēr es jutos vientuļ�� tā bija patiesība. Nebiju ne ar vienu saistīts. Tā bija mana problēma. Biju uzsācis pats sevi atgūt. Un tomēr ne ar vienu saistīts es nebiju.

Kad es kādu patiesi mīlēju?

Ļoti sen. Kaut kādā leduslaikmetā vai starp kaut kādiem leduslaikmetiem. Lai tur kā ļoti sen. Vēsturiskā pagātnē. Juras laikmetā vai tamlīdzīgā pagātnē. Un tad visi pagaisa. Gan dinozauri, gan mamuti, gan zobenzobu tīģeri. Un arī Mija�itas parkā iestigusi bumba. Tad parādījās augsti attīs�tīta kapitālisma sabiedrība. Un es pamests un vientuļ� �ajā sabiedrībā.

Samaksāju rēķinu un izgāju ārā. Un tad, ne par ko nedo�mādams, pa taisno aizstaigāju līdz viesnīcai "Delfīns".

Tā kā viesnīcas "Delfīns" atra�anās vietu es skaidri neat�cerējos, biju nedaudz noba�ījies, vai izdosies to uzreiz atrast. Tomēr raizēm nebija iemesla. Es viesnīcu atradu uzreiz. Tā bija pārvērtusies par divdesmit se�u stāvu aug�stu celtni Bauhaus modernisma stilā, stikls un nerūsējo�ais tērauds saulē mirdzēja, gar piebrauktuvi mastos bija uzvilkti da�ādu valstu karogi, �veicars akurātā uniformā māja taksometriem, uz restorānu pa�ā aug�ējā stāvā veda stik�lots lifts� kur� gan varētu kaut ko tādu nepamanīt? Vienā no marmora kolonnām pie ieejas durvīm bija izgrebts del�fīna cilnis, bet zem tā rakstīts: Dolphin Hotel.

Es paliku tur stāvam krietnas divdesmit sekundes, muti puspavēris blenzu uz �o viesnīcu. Tad es tik dziļi izelpoju, it kā elpa nāktu tik garu ceļu kā no Mēness. Jo es biju ļoti pārsteigts� un tas ir maigi teikts.

Cik tad ilgi varēju tā stāvēt un blenzt uz viesnīcu, gāju vien iek�ā. Adrese bija īstā, nosaukums pareizais. Arī numurs man bija te rezervēts. Nekas cits neatlika, kā doties iek�ā.

Soļoju aug�up pa lēzeno piebraucamo ceļu, tad iek�ā pa spo�i mirdzo�ajām rotējo�ajām durvīm. Halle bija sporta zāles lielumā, griesti izpūsti milzīgā augstumā. Stikla siena stiepās līdz pa�ai aug�ai, no turienes telpā krita saules stari. Priek�telpā bija sarindoti lieli un nepārprotami dārgi dīvāniņi, tiem pa starpām dekoratīvie augi dāsnās devās. Priek�telpas dziļumā bija iekārtots elegants kafijas bārs. Ja �ādā vietā pasūta sviestmaizes, tad atnes �etras vizītkartes lieluma �ķiņķa maizītes uz sudrabaina �ķīvja. Ap tām māks�linieciski sarindoti kartupeļu �ipsi un marinēti dārzeņi. Un, ja pie tā visa klāt vēl pasūtīsi kafiju, tad nāksies par to samaksāt taupīgas �etru cilvēku ģimenes pusdienu maksu. Pie sienas karājās eļļas glezna trīs tatami lielumā, kurā bija attēloti kaut kādi Hokaido purvāji. Nevarētu teikt, ka tā bija īpa�s māksliniecisks sasniegums, tomēr glezna bija tik liela, ka kļuva par īpa�u eksponātu.

Izskatījās, ka viesnīcā notiek kaut kāds pasākums, halle bija pārpildīta. Dīvānos sēdēja grupiņa izskatīgu pusmū�a kungu, kuri piekrīto�i māja ar galvām un nepiespiesti smē�jās. Viņi visi bija vienādi pastiepu�i zodus uz priek�u un visi vienādi sakrustoju�i kājas. Varbūt ārstu vai universi�tātes pasniedzēju grupiņa. Un tad vēl cita, bet varbūt arī �im pa�am bariņam piedero�a grupa bariņ� jaunu, uzpucēju�os sievie�u. Puse bija ģērbu�ās tradicionālajā japāņu apģērbā, puse rietumnieciskās kleitās. Bija ari pāris ārzemnieku. Protams, neiztika bez biznesmeņiem uzval�kos, neuzkrīto�ām kaklasaitēm, diplomātportfeļiem rokās.

Vienvārdsakot, jaunajā viesnīcā "Delfīns" dzīve gāja uz aug�u.

Viesnīca, kurā kapitāls bija pārdomāti investēts un kura �īs investīcijas atpelnīja. Es zināju, kā tādas viesnīcas rodas. Man reiz bija gadījies nodarboties ar �ādu viesnīcu ķēdes PR izdevumu. Pirms ķerties klāt viesnīcas projektam, vispirms tiek izrēķinātas visas ar to saistītās izmaksas līdz pēdē�jam sīkumam. Pieaicina profesionāļus un ar datoru palī�dzību aprēķina visu ievada informāciju un aprēķina. Vērā ņemts tiek viss, ieskaitot tualetes papīra vairumtirdzniecī�bas cenas un patērēto apjomu. Tad tiek noalgoti studenti, kuri noskaidro, cik viesu apmeklē Saporo. Pēc tam, lai prog�nozētu paredzamo kāzu skaitu, salīdzina sievie�u un vīrie�u skaitu pilsētā. Izpēta visu līdz pēdējam sīkumam. Pakāpe�niski izslēdz biznesa risku. Tas prasa daudz laika, tiek veikti sīki aprēķini, tiek izveidota projekta komanda, iegādāts zemes gabals. Sapulcina cilvēkus, ieplāno spo�u reklāmu. Ja tas būtu tik vien kā naudas jautājums un ja būtu dro��ība par to, ka nauda atgriezīsies, tad jau �eit iegrūstu tik daudz naudas, cik vajadzētu. Jo �is ir lielais bizness.

Ta�u ar tik lielu biznesu varētu nodarboties tikai lielie koncerni. Lai arī tiku�i izslēgti visi aprēķinātie un paredza�mie riski, tomēr aizvien paliek kāds neparedzēts risks. Ar �ādu risku tikt galā ir pa spēkam tikai tādam konglome�rātam.

Atklāti sakot, jaunā viesnīca "Delfīns" nebija manā gaumē.

Vispirms jau parastos apstākļos, maksājot par to savu naudu, es tajā neapmestos. Cena bija pārāk augsta, un pārāk daudz bija liekas greznības. Tur nu nekas vairs nebija darāms. �oreiz man bija kritusi pārtapusi viesnīca "Delfīns".

Piegāju pie reģistratūras un nosaucu savu vārdu. Mani sagaidīja meitenes gai�zilās �aketēs un ar zobu pastu re�klāmu smaidu. Jādomā, ka apmācības kursi, kuros iemācīja �ādi smaidīt, bija iekļauti biznesa plānā. Visas meitenes bija ģērbu�ās spo�i baltās blūzēs tikko uzsnigu�a sniega baltumā mati visām bija rūpīgi ieveidoti. Viņas bija trīs. Bet tikai viena no viņām, tā, kura pienāca pie manis, val�kāja brilles. Jauka meitene, un brilles viņai piestāvēja. Jutos atvieglots, ka tie�i viņa man pievērsās. Viņa bija visskais�tākā no visām trim. Un viņa man uzreiz iepatikās. Viņas sejā bija kaut kas tāds, uz ko mana sirds atsaucās. Nodomāju, ka viņa izskatās pēc gariņa, kurā ir iemiesojusies viesnīca. Ka viņa kā Disneja filmā paņems rokā zelta nūjiņu un uzburs mana numura atslēgas.

Tomēr viņa ķērās nevis pie burvju nūjiņas, bet datora, ievadīja manu vārdu un kredītkartes numuru, pārbaudījusi datus uz monitora, pasmaidīja un pasniedza man atslēgas karti. Man bija ierādīta istaba Nr. 1523. Tad palūdzu viņai viesnīcas reklāmas bro�ūriņu. Pēc tam apvaicājos, cik ilgi viesnīca jau darbojas. No pagāju�ā gada oktobra, viņa glu�i vai automātiski atbildēja. Tikai piecus mēne�us.

Vai drīkstu jums ko pavaicāt, iesāku. Es arī uzliku sejai tādu pa�u patīkami profesionālo smaidu. Agrāk te, �ajā pa�ā vietā, atradās viesnīca ar tādu pa�u nosaukumu "Delfīns", vai ne? Kas ar to notika?

Viņas smaidam pārskrēja rai�u ēna. It kā ārkārtīgi rāmā avotā būtu iemesta alus pudele vilnī�i pārskrēja pār viņas seju. Tad norima. Kad tie bija norimu�i, smaids vairs nelikās tik priecīgs kā iepriek�. Es ar interesi vēroju �īs sare�ģītās pārmaiņas. Likās, tūdaļ parādīsies avota gars un apvaicā�sies, vai manis tikko iemestajam priek�metam bijis zelta vai sudraba vāciņ�. Nu, protams, nekas tamlīdzīgs gan nenotika.

-��� Nu kā lai saka, viņa atteica un ar rādītājpirkstu pie�skārās briļļu ietvaram. Tas bija, pirms mēs sākām te strā�dāt, es tik tie�ām�

Tad viņa aprāvās. Gaidīju turpinājumu, bet tas nesekoja.

-��� Lūdzu, atvainojiet, viņa sacīja.

-���� Hm, es noteicu. Laiks ritēja, un viņa man pamazām iepatikās. Man arī gribējās ar rādītājpirkstu atbīdīt brilles dziļāk uz deguna, bet, par nelaimi, man briļļu nebija. Vai te nav kāds, kuram varētu to pavaicāt, te kaut kur tuvumā?

Viņa, elpu uz brīdi aizturējusi, apdomājās. Smaids jau bija nodzisis. BUtu ārkārtīgi grUti smaidot aizturēt elpu. Pamēģiniet pa�i, tad redzēsiet.

-���� Lūdzu, atvainojiet. Mazliet pagaidiet, viņa sacīja un pazuda kādā dziļākā telpā. Pēc pusminūtes viņa atgriezās kopā ar melnā uzvalkā ģērbu�os vīrieti tā ap �etrdesmit. Pietika uzmest viņam skatienu, lai būtu skaidrs �is cilvēks ir viesnīcu biznesa profesionālis. Man jau agrāk darba darī��anās bija vairākkārt gadījies ar tādiem sastapties. Savādi radījumi. Kaut arī viņi vienmēr smaida, �ie smaidi viņiem ir da�ādi īpa�i piemeklēti katram konkrētam gadījumam, aptuveni divdesmit pieci da�ādi smaidi. Sākot no pieklājīgi nicīga smaida, beidzot ar atturīgi apvaldītu, apmierinātu smaidu. Visi smaidi ir sanumurēti atbilsto�i pakāpei no nr. 1 līdz nr. 25. Tos viņi izraugās kā golfa nūjas atbilsto�i apstākļiem. Tāds, lūk, tipā�s.

-���� Laipni lūgtu, viņ� pateica un, pavērsis pret mani vidējā līmeņa smaidu, paklanīja galvu. Tā kā mans apģērbs īsti labu iespaidu uz viņu neatstāja, tad smaids tika par trim pakāpēm pazemināts. Man mugurā bija siltais medību pusmētelis ar ka�okādas oderi (pie krūtīm piesprausta Keith Haring nozīmīte), galvā ka�okādas cepure (Austrijas armijas

Alpu nodaļām paredzēta) un kājās izturīgas bikses ar dau�dzām kabatām un stipri sniega zābaki. �ie apģērba gabali visi kā viens bija ļoti skaisti un ļoti praktiski. Tikai �ai vies�nīcas hallei skarbo detaļu bija mazliet par daudz. Ta�u tā nu gan nebija mana vaina. Cits dzīves stils, cits domā�anas veids.

-��� Vai jums, lūdzu, ir radu�ies kādi jautājumi par mūsu viesnīcu? viņ� pieklājīgi apvaicājās.

Es ar abām rokām atbalstījos pret leti un atkārtoju pirms brī�a meitenei uzdoto jautājumu.

Vīrietis paskatījās uz manu Disney pulksteni ar tādu sejas izteiksmi, ar kādu veterinārs varētu apskatīt kaķa izme�ģīto priek�ķepu.

-���� Lūdzu, atvainojiet, viņ� pēc īsa brītiņa sacīja. Tie�i kāds būtu iemesls jūsu interesei par iepriek�ējo viesnīcu? Ja jums labpatiktos, es labprāt �o iemeslu uzzinātu.

īsi paskaidroju. Pirms pāris gadiem biju apmeties �ajā viesnīcā "Delfīns", toreiz iepazinos ar tās īpa�nieku un tagad, pēc ilgāka laika te atkal ieradies, redzu, ka notiku��as �ādas pārmaiņas. Tāpēc arī gribētu uzzināt, kas ar viņu noticis. Katrā ziņā �ī ir pilnīgi privāta lieta.

Viņ� vairākkārt pamāja ar galvu.

-��� Atklāti sakot, man pa�am arī nav pilnīgas skaidrības par visiem �īs lietas apstākļiem, viņ� teica, ārkārtīgi rū�pīgi izvēlēdamies vārdus. Tāpēc varē�u jums sniegt pa�visam vienkār�u paskaidrojumu. To zemes gabalu, uz kura agrāk atradās viesnīca "Delfīns", nopirkām mēs, un tad �ajā vietā tika uzbūvēts jaunais hotelis. Patie�ām, nosaukums ir tāds pats, ta�u mened�menta ziņā �is hotelis ir kaut kas glu�i cits, un pavisam konkrēti starp tiem abiem nav pil�nīgi nekāda sakara!

-���� Kāpēc saglabāts vecais nosaukums? es apvaicājos.

-��� Lūdzu, atvainojiet, par �iem apstākļiem gan�

-��� Vai nezināt, kur palicis iepriek�ējais īpa�nieks?

-��� Piedodiet, bet� viņ� atteica un pārslēdzās uz smaidu nr. 16.

-��� Vai ir kāds, kam es varētu to visu pavaicāt, kas varētu to zināt?

-��� Saprotiet ta�u, viņ� sacīja, nedaudz pie�ķiebis galvu. Mēs te strādājam. Mums nav nekādas daļas par to, kas �eit notika pirms �ī hoteļa atvēr�anas. Pat ja kāds kaut ko vaicā, tad mēs tā uzreiz nevaram�

Viņa sacītais, protams, likās ļoti pamatots, un tomēr kaut kas man galvā aizķērās. Gan �ī vīrie�a, gan meitenes atbilde nedaudz oda pēc fabrikācijas. Tie�i kas tajā nebija patiess, to es nevarēju pateikt, un tomēr tik viegli es to norīt nevarēju. Ja nodarbojas ar intervē�anu, tad izveidojas �āda dabiska, profesionāla nojauta. Sāc atpazīt toni, kad kaut kas tiek slēpts, sejas izteiksmi, kad cilvēks melo. Pamatojuma tam nav nekāda. Tu to vienkār�i sajūti. Aiz �iem vārdiem slēpjas vēl kaut kas. Tā, lūk.

Tomēr viens gan bija skaidrs neko vairāk es no viņiem neizdabū�u. Pateicu vīrietim paldies. Viņ� atvainojās un pazuda tālākajā telpā. Kad melnajā uzvalkā ģērbies vīrie�tis bija prom, es izvaicāju meiteni par ēdieniem un iespēju pasūtīt maltīti numurā. Viņa man to visu pieklājīgi paskaid�roja. Kamēr viņa runāja, es skatījos viņai tie�i acīs. Ārkārtīgi apburo�as acis. Kamēr es tā cie�i tajās skatījos, man pat likās, ka sāku tajās kaut ko saredzēt. Bet, kad mūsu skatieni sasta�pās, viņa piesarka. Tādēļ viņa man iepatikās vēl vairāk. Nezin kāpēc? Lai kā tur būtu, pateicu paldies un devos prom no reģistratūras letes, tad liftā uzbraucu līdz savam numuram.

1523. numurs bija tīri iespaidīgs. Gan gulta, gan vanna likās pārāk lielas vienvietīgam numuram. Ledusskapis bija piebāzts pilns ar visādām lietām. Kā rakstāmpapīra, tā aplok��ņu bija papilnam. Bija arī glīts rakstāmgalds. Vannasistabā viss, ko var iedomāties, �ampūns, matu balzams, losjons pēc skū�anās, peldmētelis. Skapis arī liels. Paklājs jauns un mīksts. Es, novilcis mēteli un noāvis zābakus, apsēdos uz dīvāna un sāku lasīt hoteļa reklāmas bro�ūriņu. Bro�ūriņa ari bija glīta. To es pratu novērtēt, jo pats biju tādas lietas taisijis. Nekas te nebija darīts pa roku galam.

Hotelis "Dolphin" esot pilnīgi jauna kvalitātes līmeņa pilsētas viesnīca, tā �ajā bro�ūriņā bija rakstīts. Piedāvājot visas modernākās ērtības un arī pilnu servisu visas dien�nakts garumā. Numuri ērti un pla�i. Rūpīgi izraudzīts produktu klāsts, klusums, omulīgs mājīgums. "Cilvēcīga atmosfēra," tā vēstīja bro�ūriņa. Tas viss bija prasījis daudz naudas, tāpēc cenas bija augstas.

Rūpīgi izstudējis bro�ūriņu, sapratu, ka �is hotelis tik tie�ām ir labi iekārtots. Pagrabstāvā bija liels tirdzniecības centrs. Hotelis piedāvāja ari baseinu un saunu, kā ari solā�riju salonu. Tāpat ari iek�telpu tenisa kortu, veselības klubu, kurā rindojās da�ādi trena�ieri un strādāja treneri, konfe�ren�u telpu ar sinhronās tulko�anas aprīkojumu, piecus restorānus un trīs bārus. Un vēl kafijas bāru, kas strādāja vakaros. Limuzīnu servisu. Vēl arī darba kabinetu ar da�ā�dām rakstāmlietām un biroja tehniku, un tas viss bija lieto�jams bez papildu samaksas. Viss, ko vien varētu iedomāties. Ieskaitot helikoptera nosē�anās laukumu uz jumta.

Netrūka nekā.

Vismodernākās ērtības, elegance.

Tomēr kurai korporācijai �īs hotelis pieder un kura to pārvalda? Rūpīgi izlasīju bro�ūru no vāka līdz vākam. Tomēr par mātes uzņēmumu nekur nekas nebija rakstīts. Jo vairāk par to domāju, jo dīvaināk tas likās. Bija skaidrs, ka �ādu izcilu augstākās klases hoteli uzbūvēt un uzturēt bija pa spēkam tikai pieredzēju�ai viesnīcu ķēdei un �āds uzņēmums noteikti norādītu savu nosaukumu, jo tam būtu jārūpējas arī par citu tam piedero�o hoteļu reklāmu. Piemēram, Prince Hotel bro�ūrā būs norādītas visu citu val�stī eso�o Prince Hotel adreses un telefona numuri. Tā tas ir.

Un vēl kāpēc gan �im brīni�ķīgajam hotelim saglabāts vecās, no�ēlojamās viesnīcas "Delfīns" nosaukums?

Par to vien domājot, ne pie kādas atbildes nenonācu.

Nometu bro�ūru uz galda, tad izstiepos dīvānā un vēros ārā pa piecpadsmitā stāva logu debesīs. Pa logu bija redza�mas tikai un vienīgi debeszilās debesis. Tā veroties debesīs, sāka likties, ka pats esmu pārvērties par lidojo�u pūķi.

Un tomēr man pietrūka vecās viesnīcas "Delfīns". Pa tās logu tik daudz ko varēja ieraudzīt.

Lidz pat vakaram nodzīvojos pa viesnīcu, apskatīdams to. Iegriezos restorānos un bāros, baseinā un saunā, sporta klubā un pat tenisa kortā, aizstaigāju līdz tirdzniecības cen�tram un nopirku grāmatu. Paklīdu riņķi pa halli, tad spēļu zālē uzspēlēju vairākas partijas PacMan. Tā nositot laiku, pēk�ņi pienāca vakars. Vai tikai �is nav atrakciju parks, es nodomāju. Redz, kādas pasaulē paveras laika �ķie�anas iespējas.

Tad izgāju ārā no hoteļa un bezmērķīgi klīdu naksnīgajās ielās. Tā pastaigājoties, pamazām atmiņā atausa �īs pilsētas plānojums. Toreiz, kad biju apmeties vecajā viesnīcā "Del�fīns", es katru dienu glu�i vai līdz reibumam metu lokus �ajās ielās. Lielos vilcienos atcerējos, kas aiz kura stūra atrodas. Tajā viesnīcā "Delfīns" restorāna nebija, un, pat ja būtu bijis, diezin vai man būtu bijusi vēlē�anās tur kaut ko ēst, tāpēc mēs ar viņu (ar Kiki) vienmēr devāmies ēst uz kādu tuvēju ēstuvi. Tagad man bija tāds noskaņojums, it kā es pastai�gātos netālu no mājas, kurā kādreiz esmu dzīvojis, un man būtu tikai viena stunda laika paklejot pa zināmajām ielām.

Saule bija norietējusi, vēsais gaiss skāra ādu. Vēl paliku��ais sniegs lipa pie ietvēm un gurkstēja zem kājām. Bet vēja nebija, un pastaigāties ielās bija patīkami. Gaiss likās tīrs un skaidrs, un pat ielu stūros sa�ķūrētajās, skudru pū�ņiem līdzīgajās sniega kaudzēs no izme�iem pelēcīgais sniegs laternu gaismā likās tīrs un pat apburo�s.

Salīdzinājumā ar pagāju�ajiem laikiem bija pārvērties viss rajons ap viesnīcu "Delfīns". Protams, kop� "pagāju�a�jiem laikiem" bija pagāju�i tikai �etri gadi, un tāpēc tie vei�kaliņi un restorāniņi, kuros mēs tolaik mēdzām iegriezties, lielā mērā bija tādi pa�i kā agrāk. Arī atmosfēra pilsētā bija gandrīz tāda pati kā agrāk. Tomēr, pat uzmetot tikai pavir�u skatienu, bija skaidrs, ka te manāmas progresa zīmes. Vai�rāki veikali bija slēgti, pie tiem bija piestiprināti paziņojumi par gaidāmajiem būvdarbiem. Da�u augstceltņu būvē�ana jau bija sākusies. Tur bija iebraucamā hamburgeru bode, mazi saloniņi ar slavenu dizaineru zīmoliem, Rietumeiro�pas automa�īnu salons, smalka dizaina tējnīca ar kokiem apstādītu iek�ējo pagalmu, stiklotu biroju ēkas, tur agrāk nebiju�i veikali un ēkas pamazām izspieda nopluku�os trīs�stāvu kantoru namus, vienkār�ās ēstuves ar aizkariņiem pie durvīm, saldumu bodītes, kur kaķis vienmēr sildījās krāsns priek�ā. Glu�i kā tad, kad bērnam mainās zobi, pilsētā vien�laikus bija redzams dīvainu stilu sajaukums. Bija atvērta arī jauna bankas filiāle. Iespējams tādējādi izpaudās jaunā hoteļa "Dolphin" ietekme. Pavisam parastā pilsētas nostūrī, pat nomalē, pēk�ņi parādoties �ādam lielam hotelim, pil�sētas līdzsvars tiek izjaukts. Cilvēku plūsma mainās. Sākas darbības. Zemes cenas kāpj.

Var jau būt, ka �īs pārmaiņas bija daudz visaptvero�ākas. Proti, �īs pārmaiņas neizsauca hoteļa "Dolphin" parādī�anās, tā bija tikai viens �īs pilsētas pārtap�anas posms. Piemēram, kāds ilgtermiņa pilsētas atjauno�anas plāns.

Iegriezos vienā nelielā bārā, kur agrāk jau biju vienreiz bijis, nedaudz iedzēru un uzkodu. Netīrs, skaļ�, lēts un brīni�ķīgs ūķis. Kad vienatnē eju kaut kur paēst, es vienmēr izvēlos �ādus trok�ņainus iestādījumus. Tā es jūtos mierī�gāk, man nav skumji, un, pat ja es sāktu runāt monologos, neviens manī neklausītos.

Paēdu, un tomēr vēl kaut kā pietrūka, tāpēc pasūtīju vēl kādu dzērienu. Kamēr manī lija siltais sakē, domāju par to, ko īsti te meklēju. Viesnīcas "Delfīns" vairs nebija. Lai ko arī es būtu gribējis tajā atrast, no viesnīcas "Delfīns" nekas pāri nebija palicis. Tā vairs neeksistēja. Un tās vietā bija nācis stulbs, Star Wars noslēpumainai bāzes stacijai līdzīgs haiteka hotelis. Tas viss �ķita kā tāls sapnis. Es pazudu�o vies�nīcu biju redzējis sapnī, tā nebija nekas vairāk kā sapnis par Kiki, kas iziet ārā pa durvīm. Protams, var jau būt, ka tur kāds manis dēļ raudāja. Ta�u tas viss bija beidzies. Te nekas vairs nebija palicis. Ko tu vēl te meklē?

Tā jau ir, es nodomāju. Bet var jau būt, ka to pat skaļi pateicu. Tā tas ir, tik tie�ām, te vairs nekas nav palicis. No tā, ko es meklēju, te vairs nekas nav palicis.

Sakniebu lūpas un stingi vēros uz letes sarindotajās sojas mērces pudelēs.

Ja ilgāku laiku dzīvo viens pats, tad pasāc cie�i skatīties uz da�ādiem priek�metiem. Reizēm sarunājies pats ar sevi. Sāc ēst pārpildītos restorānos. Sāc veidot personiskas attie�cības ar savu nobraukto Subaru. Pamazām vien sāc atpalikt no laika.

Izgāju ārā no bāra un devos atpakaļ uz viesnīcu. Kaut arī biju aizklīdis krietnu attālumu no tās, tomēr atpakaļceļu atradu viegli. Pietika pacelt galvu, un hoteli "Dolphin" varēja ieraudzīt no jebkuras vietas. Tāpat kā trīs Austrumu gudrie, kas pēc zvaigznēm debesīs pavisam vienkār�i atrada ceļu uz Jeruzalemi vai Betlēmi, arī es pavisam viegli nonācu atpakaļ pie hoteļa.

Atgriezos numurā un iegāju vannā, tad, slaucīdams matus, pa logu vēroju naksnīgo Saporo. Iedomājos, ka toreiz, kad biju apmeties vecajā viesnīcā "Delfīns", pa logu varēja vērot nelielu uzņēmumu. Es tā arī netiku skaidrībā, ar ko tas uzņē�mums nodarbojās, bet kaut kāds uzņēmums tas bija. Cilvēki strādāja, kā likās bija ļoti aizņemti. Reiz es veselu dienu vēroju �īs ainas. Kas gan noticis ar to uzņēmumu? Tur bija viena krā�ņa meitene. Kur tā meitene palikusi? Un vispār, sāksim ar to: tie�i ar ko tas uzņēmums nodarbojās?

Man nebija nekā, ko darīt, un kādu brīdi es bezmēr�ķīgi staigāju pa numuru. Tad apsēdos krēslā un skatījos TV. Rādīja tikai atbaido�us raidījumus. Likās, ka tiek rādīti da�ādi mākslīgas vem�anas veidi. Ta�u, ja turpinātu to ska�tīties, nonāktu arī līdz dabiskai vem�anai.

Izslēdzu televizoru, apģērbos un devos uz bāru divdesmit sestajā stāvā. Tur es apsēdos pie letes un dzēru toniku ar citronu un �ņablti. Visa bāra siena bija viens vienīgs stikla logs, pa kuru varēja vērot naksnīgo Saporo ainavu. Kaut kas tajā visā man radīja asociācijas ar Star Wars citplanētie�u pilsētu. Citādi bārs bija kluss un patīkams. Dzērienus te jauca akurāti. Arī glāzes bija augstākās kvalitātes. Saskaro�ties tās tīkami nod�inkstēja.

Bez manis te vēl bija tikai kādi trīs apmeklētāji. Divi pus�mū�a vīri sēdēja pie galdiņa, dzēra viskiju un �ukstus par kaut ko apspriedās. Par ko viņi runāja, nebija saprotams, bet likās tika apspriests kaut kas ārkārtīgi svarigs. Varbūt viņi kala Darth Vader noslepkavo�anas plānus.

Tie�i pa labi no manis pie galdiņa sēdēja gadus divpa�dsmit trīspadsmit veca meitene, Walkman austiņas uzlikusi, un caur salmiņu sūca kaut kādu dzērienu. Jauka meitene. Gariem, nedabiski taisniem matiem, tie maigi skāra galda virsmu. Garām skropstām, acīs vēdīja skumjas. Viņa ar pirk�stu galiem bungoja pa galdu ritmu, un tikai smalkie, skais�tie pirksti salīdzinājumā ar visu pārējo viņas ārienē likās nedaudz bērni�ķīgi. Nevarētu teikt, ka viņa centās izska�tīties pieaugusi. Likās, �ajā meitenē ir kaut kas tāds, kas liek viņai uz visu noraudzīties no aug�as. Tajā nebija nekā ļauna, nekā aizvainojo�a. Pavisam vienkār�i, glu�i neitrāli viņa noraudzījās visā no aug�as. Tā, it kā pa logu no aug�as vērotu naksnīgo ainavu. Ta�u patiesībā meitene neskatījās ne uz ko. Viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību tam, kas notika ap viņu. Viņai mugurā bija sporta krekls ar uzrakstu GENESIS, kājās zili d�insi un baltas Converse sporta kurpes. Krekla piedurknes bija uzrotītas apmēram līdz elkoņiem. Viņa, klusītēm bungodama pa galdu, bija pilnībā iegrimusi Walkman spēlētajā mūzikā. Laiku pa laikam viņa arī pakus�tināja lūpas, atkārtodama dziesmas vārdus.

-��� Citronu limonāde, bārmenis pienāca pie manis un it kā atvainodamies sacīja. Tā meitene gaida mammu.

-��� Hmm, es noteicu. Ta�u, ja tajā iedziļinās, tas bija gan pavisam savādi divpadsmit trīspadsmit gadus veca mei�tene desmitos vakarā viena pati sē� viesnīcas bārā, klau�sās Walkman un kaut ko dzer. Tomēr, iekams bārmenis pats nebija par to ierunājies, es tajā neko dīvainu nesaskatīju. Biju to uztvēris kā glu�i pa�saprotamu lietu.

Pasūtīju vēl vienu glāzīti degvīna un uzsāku pieklājīgu sarunu ar bārmeni. Par laiku, par skatu aiz loga tādas tuk��as runas. Tad es it kā pavisam nejau�i izmetu, ka �eit gan viss ir mainījies. Bārmenis apjucis pasmaidīja un paskaid�roja, ka agrāk esot strādājis kādā Tokijas viesnīcā un par Saporo tikpat kā neko nezinot. Tajā brīdī ienāca kāds jauns apmeklētājs un �o neauglīgo sarunu pārtrauca.

Es izdzēru �etras glāzes degvīna ar toniku. Būtu dzēris vēl, bet tad tas nebeigtos, un es nolēmu pārtraukt un pa�lūdzu rēķinu. Kad piecēlos un devos prom no bāra letes, meitene joprojām vēl sēdēja pie galda un klausījās Walk�man. Mamma nebija parādījusies. Ledus citronu sulā bija pavisam izkusis, bet viņa tam visam nepievērsa ne ma�zāko uzmanību. Ta�u, lead es piecēlos, viņa pēk�ņi pacēla acis un paskatījās uz mani. Tad, tikai divas trīs sekundes paskatījusies man sejā, pavisam viegli pasmaidīja. Iespē�jams, ka viņai tikai notrīsēja lūpas. Ta�u man izskatījās, ka viņa, pagriezusies pret mani, uzsmaida. Un tad tas izklau�sīsies savādi man krūtīs kaut kas nodrebēja. Man likās, it kā viņa būtu mani izraudzījusies. Es nekad neko tādu vēl nebiju iz�jutis, man patiesi pārskrēja satricinājuma vilnis. It kā mans ķermenis paceltos piecus se�us centimetrus virs zemes.

Es, pavisam apjucis, liftā uzbraucu līdz piecpadsmitajam stāvam un atgriezos savā numurā. Kāpēc gan tāds apju�kums, es domāju. Tikai tāpēc, ka man uzsmaidīja apmēram divpadsmit gadus veca meitene? Varētu teikt gadu ziņā viņa varētu būt mana meita, es domāju.

Genesis, cik triviāls grupas nosaukums.

Tomēr viņai mugurā bija krekls ar �ādu apdruku, un tāpēc �is vārds ieguva īpa�i simbolisku nozīmi. Aizsākumi.

Un tomēr, es spriedu, kāpēc gan rokgrupas izvēlas tik ekstravagantus nosaukumus?

Kurpes nenoāvis, apgūlos gultā, aizvēru acis un domāju par viņu. Walkman. Balti pirksti bungo pa galda malu. Gene�sis. Izkusis ledus.

Aizsākumi.

Aizvēris acis, es jutu, kā mani lēni riņķo alkohols. Nometu smagos zābakus, novilku drēbes un ielīdu gultā. Biju pārāk piekusis un pārāk piedzēries, lai kaut ko justu. Gaidīju, kad meitene man līdzās noteiks: "Par daudz ieķēri, vai ne?" Ta�u neviens man neko neteica. Es biju viens pats.

Aizsākumi.

Pastiepu roku un izslēdzu gaismu. Tumsā domāju, vai viesnīca "Delfīns" man rādīsies sapņos. Beigu beigās nogu�lēju bez sapņiem. Nākamajā rītā pamodies izjutu �ausmīgu tuk�umu. Nulle, es nodomāju. Ne sapņu, ne viesnīcas. Esmu nepareizā vietā un daru kaut ko pilnīgi aplamu.

Pie gultas kājgaļa bija nomesti mani smagie zābaki, gu�lēja uz sāniem kā divi noguru�i kucēni.

Aiz loga tum�i, zemi mākoņi. Smagas debesis, likās teju teju sāks snigt. Ieraugot tādas debesis, pārgāja jeb�kura vēlē�anās kaut ko darīt. Pulkstenis rādīja piecas pāri septiņiem. Ar tālvadības pulti ieslēdzu televizoru un, vēl kādu brīdi palicis gultā, noskatījos rīta ziņu izlaidumu. Dik�tors klāstīja kaut ko par gaidāmajām vēlē�anām. Paskatī�jos minūtes piecpadsmit, tad metu mieru, izkāpu no gul�tas, aizgāju uz vannasistabu, nomazgājos un noskuvos. Lai kaut kā sevi uzmundrinātu, es dungoju uvertīru no "Figaro kāzām". Bet tā likās pārāk līdzīga "Burvju flautas" uvertīrai. Jo ilgāk par tām domāju, jo grūtāk bija tās vienu no otras at�ķirt. Tad kura īsti ir kura? Likās, ka �ī būs no tām dienām, kad, dari, ko gribi, nekas lāgā nevedīsies. Skujoties iegriezu vaigā, velkot kreklu, tam iztrūka poga.

Pie brokastu galda es atkal satiku vakar bārā redzēto mei�teni. Viņai mugurā bija tas pats vakardienas Genesis sporta krekls, viņa garlaikoti dzēra tēju. Maizei un olu kultenim viņa tikpat kā nepieskārās. Viņas mamma tai vajadzētu būt viņas mammai bija sīka auguma sieviete ap �etrdes�mit, mati uz pakau�a sasprausti cie�ā mezglā, mugurā balta blūze, virs tās kamieļvilnas ka�mira d�emperis. Uzacu forma tie�i tāda pati kā meitai. Smalki veidots deguns. Viņa smērēja sviestu uz grauzdētās maizītes tā, ka piesaistīja citu cilvēku uzmanību. Visa viņas uzvedība pauda to, ka viņa ir pieradusi pie citu cilvēku uzmanības izpausmēm.

Kad gāju garām viņu galdiņam, meitene pēk�ņi pacēla skatienu un palūkojās uz mani. Tad pasmaidīja. Salīdzinā�jumā ar vakarvakaru �is nepārprotami bija smaids. Nekļū�dīgi smaids.

Kamēr tā vienatnē brokastoju, lai par ko es domāju, man tomēr galvā nepārtraukti riņķoja vieni un tie pa�i vārdi. Tāpēc es, izklaidīgi vērdamies piparnīcā, ēdu brokastis, nedomādams ne par ko.

7

Man nebija nekā, ko darīt, man nekas nebija darāms, un nebija arī nekā tāda, ko es vēlētos darīt. Lai tiktu uz vies�nīcu "Delfīns", es tik daudz ko biju izdarījis. Ta�u �ī pa�a iemesla kādreizējās viesnīcas "Delfīns" vairs nebija. Nezināju, ko iesākt.

Tomēr es nobraucu lejā hallē, apsēdos skaistajā dīvānā un mēģināju saplānot �o dienu. Ta�u plāno�ana īsti labi neve�dās. Doties apskatīt pilsētu es nevēlējos, nebija arī nevienas vietas, kuru es gribētu apmeklēt. Varbūt varētu nosist laiku, aizejot uz kino, bet nebija nevienas filmas, kuru es vēlētos redzēt, un vispār likās ārkārtīgi dumji atbraukt uz Saporo, lai tad laika nosi�anas nolūkos ietu uz kino. Bet ko tad lai sadaru?

Man nebija nekā, ko darīt.

Nu tad tā, jāiet pie friziera, es izdomāju. Ja tā padomā, Tokijā es biju tik ļoti aizņemts, ka tur man nebija laika iet pie friziera. Mati nebija griezti jau pusotru mēnesi. Laba doma. Nu no tiesas saprātīga doma. Ja reiz gadījies brīvs brīdis, tad jāiet pie friziera. Loģiski. Par tādu domu nemaz nav jākaunas.

Devos uz viesnīcas frizētavu. Tā bija tīra un patīkama. Biju cerējis, ka man nāksies pagaidīt, bet, tā kā bija darb�dienas rīts, tā bija pustuk�a. Pie zilpelēkās sienas bija pie�kārta abstrakta glezna, spēlēja BMG ierakstu Bahu Jacque Rouchetes izpildījumā. �ādā frizētavā man gadījās būt pirmo reizi mū�ā. To jau pat nevar dēvēt par frizētavu. Laikam jau drīz pirtīs sāks atskaņot gregoriāņu mūku dziedājumus. Un nodokļu inspekcijas uzgaidāmajās telpās skanēs Rjūi�i Sakomoto. Matus man grieza jauns frizieris tā ap gadiem divdesmit. Arī viņ� par Saporo nezināja tikpat kā neko. Kad ieminējos, ka agrāk �ajā vietā ir bijusi maza viesnīciņa ar tādu pa�u nosaukumu, viņ� tikai noteica: Ak tā, bet nekādu interesi par to neizrādīja. Vēsais tipiņ�. Turklāt vēl viņam mugurā bija Men's Bigi krekls. Bet strādāja viņ� itin veikli, un es no turienes aizgāju pavisam apmierināts.

Izgājis no frizētavas, atkal atgriezos hallē un domāju, ko darīt tālāk. Bija pagāju�as tikai �etrdesmit piecas minūtes.

Prātā nekas nenāca.

Nekas cits neatlika, kā atgriezties hallē, apsēsties dīvāniņā un vērot apkārtni. Reģistratūrā manīju vakar sastapto meiteni ar brillēm. Kad mūsu skatieni sastapās, viņa likās nedaudz saspringta. Kāpēc gan? Vai mana klātbūtne viņu kaut kādā veidā kaitināja? Es nesapratu. Pulkstenis rādīja jau vienpadsmit. �ajā laikā jau varēja sākt domāt par pus�dienām. Devos prom no viesnīcas un klīdu pilsētas ielās, domādams, ko varētu apēst. Tomēr neviens no redzētajiem restorāniem mani neiedvesmoja. Un vispār apetītes man nebija. Neko nespēdams padarīt, iegāju vienā ēstuvē un pasūtīju spageti un salātus. Tad iedzēru alu. Tagad likās, ka pavisam drīz sāks snigt. Bet nesniga. Debesis likās sastin�gu�as. Tās izskatījās kā lidojo�ā zeme no "Gulivera ceļo�jumiem", debesis spieda pilsētu pie zemes. Uz zemes viss likās pelēks. Viss gan dak�iņa, gan salāti, gan alus likās pelēks. �ādās dienās nekas jēdzīgs prātā nenāk.

Beidzot es izsaucu taksometru un braucu uz pilsētas cen�tru, kur devos iepirkties. Nopirku zeķes un veļu, baterijas rezervei, ceļojumu zobu birsti un nagu �ķērītes. Tāpat arī sviestmaizes vakaram un mazu pudelīti brendija. Nevarētu teikt, ka kaut kas no tā visa būtu bijis man īpa�i vajadzīgs. Tomēr tā izdevās novilkt apmēram divas stundas.

Tad pastaigājos pa galvenajām ielām, bezmērķīgi apska�tīju skatlogus; kad tas apnika, iegāju kādā kafejnīcā, pasū�tīju kafiju un lasīju D�eka Londona biogrāfiju. Tā pamazām pienāca vakars. Tāda diena, it kā es visas dienas garumā būtu skatījies vienu garlaicīgu filmu. Tāda laika nosi�ana ir tik smags darbs, ka glu�i vai kaulus lau�.

Kad, atgriezies viesnīcā, gāju garām reģistrācijas letei, kāds mani pasauca. Tā bija meitene ar brillēm no reģistra�tūras. Viņa mani no turienes sauca. Kad piegāju klāt, viņa paaicināja mani uz tālāko letes stūri. Tur bija automa�īnu īres lete, uz kuras bija sakrautas da�ādas bro�ūriņas par automa�īnu īri, nevienu darbinieku tuvumā nemanīja. "

Viņa, virpinādama rokās pildspalvu, kādu brīdi noskatījās manī, it kā gribētu kaut ko sacīt, bet nevarētu saņemties. Bija skaidri redzams, ka viņa ir apjukusi un nokaunējusies.

-���� Lūdzu, piedodiet, bet vai mēs nevarētu izlikties, ka apsprie�am iespēju noīrēt automa�īnu, viņa sacīja. Tad pazag�us uzmeta ātru skatienu reģistratūrai. Mums ir aizliegts uzsākt ar viesiem privātas sarunas.

-���� Nu, protams, nē, es teicu. Es tev vaicā�u par auto�ma�īnu cenām, un tu man atbildēsi. Tās nav nekādas perso�niskās sarunas.

Viņa nedaudz piesarka.

-��� Lūdzu, piedodiet. �ajā hotelī ir ļoti stingri noteikumi.

Es pasmaidīju.

-��� Bet brilles gan tev piestāv.

-��� Kā, lūdzu?

-���� Tev �īs brilles ļoti piestāv. Tu ļoti jauki izskaties, es sacīju.

Viņa pieskārās briļļu ietvaram. Tad noklepojās. Laikam gan viņa bija no tām, kas ļoti ātri uztraucas.

-���� Patiesībā es gribēju jums kaut ko pavaicāt, viņa saņē�musies teica. Tā ir privāta lieta.

Ja vien būtu varējis, es būtu noglaudījis viņai galvu, cen�ties viņu nomierināt, bet, tā kā tas nebija iespējams, tad tikai klusēdams noskatījos viņā.

-���� Cik nopratu no tā, ko jūs vakar sacījāt, te agrāk esot bijusi kāda viesnīca, viņa klusiņām teica. Viesnīca ar tādu pa�u nosaukumu "Delfīns". Kas tā bija par viesnīcu? Vai tā bija īsta viesnīca?

Es paņēmu vienu auto īres bro�ūriņu un izlikos to pētām. Kā tu to domā īsta viesnīca? Konkrētāk?

Viņa saņēma baltās blūzītes apkaklītes stūrī�us, tad vēl�reiz noklepojās.

-��� Es nezinu� nepratī�u to izskaidrot. Vai ar �o viesnīcu nebija saistīti kaut kādi savādi notikumi? Es tur neko nevaru padarīt, es to nespēju aizmirst.

Ieskatījos viņai acīs. Tie�i tā, kā man bija licies, lielis�kas, skaistas acis. Kad es viņai tā cie�i skatījos acīs, viņa piesarka.

-��� Es nezinu, ko tu ar to domā "nespēju aizmirst", bet man liekas, ja sāksim par to runāt, tad runas būs garas. �eit mums nekādas sarunas neiznāks, un man izskatās, ka tu arī esi aizņemta.

Viņa uzmeta skatienu pārējām kolēģēm, kuras strādāja reģistratūrā. Tad skaistiem zobiņiem iekoda apak�lūpā. Kādu brīdi vilcinājusies, viņa, kā likās izlēmusi, pamāja ar galvu.

-��� Varbūt mēs varētu satikties un parunāt pēc tam, kad es bū�u beigusi darbu?

-��� Cikos tev beidzas darbs?

-��� Astoņos. Bet te tuvumā mēs nevaram satikties. Notei�kumi ir ļoti stingri. Mums jāsatiekas kaut kur tālāk no �ejienes.

-��� Tad iesim uz kādu attālāku vietu, kur varēsim mierīgi parunāt.

Viņa pamāja ar galvu, tad, brīdi padomājusi, paņēma no letes piezīmju papīra lapiņu, uzrakstīja tās vietas nosau�kumu un uzzīmēja vienkār�u karti, kā tur nokļūt.

-��� Lūdzu, gaidiet mani tur. Bū�u ap pusdeviņiem.

Noglabāju papīra lapiņu mēteļa kabatā.

�oreiz viņa cie�i ieskatījās man acīs. Tikai, lūdzu, nedo�mājiet, ka es esmu jocīga. Es kaut ko tādu daru pirmo reizi. Pirmo reizi pārkāpju noteikumus. Ta�u �oreiz es citādi nevaru. Es to visu vēlāk paskaidro�u.

-��� Es nedomāju, ka tu esi jocīga. Par to neuztraucies, atteicu. Es neesmu slikts cilvēks. Varbūt es cilvēkiem ne īpa�i patīku, bet es nevienam neko ļaunu nedaru.

Viņa, pildspalvu rokās grozīdama, īsu brīdi apdomājās, bet izskatījās, ka viņa manis teiktā jēgu īsti labi nesaprot. Tad viegli pasmaidīja tikai ar mutes kaktiņiem un atkal ar pirkstu pabīdīja brilles tālāk uz deguna.

-��� Nu labi, tiksimies vēlāk, viņa sacīja. Tad, profesionāli paklanījusies, atkal atgriezās savā vietā. Apburo�a meitene. Un psiholoģiski drusciņ nedro�a.

Atgriezies numurā, izņēmu no ledusskapja alu un iedzēru, apēdu universālveikala lejasstāva pārtikas nodaļā nopirkto rostbifa sviestmaizi. Nu tā, es nodomāju. Vismaz kaut kāda kustība. Zemā pārnesumā, uz kurieni nav skaidrs, bet vis�maz kaut kur dodos. Nav slikti.

Iegāju vannasistabā, nomazgāju seju, vēlreiz noskuvos. Skuvos klusi un mierīgi, �oreiz neko nedungoju. Apslacījos ar losjonu. Iztīrīju zobus. Tad nopētīju sevi spogulī, ko labu laiku nebiju darījis. Nekādu īpa�u atklājumu, arī nekāda īpa�a drosme nemodās. Tas pats mans ierastais ģīmis.

Pusastoņos izgāju no numura un pie viesnīcas apturēju taksometru. Parādīju �oferim viņas aprakstīto piezīmju lapiņu. �oferis klusēdams pamāja un aizveda mani uz to vietu. Brauciens nemaksāja vairāk par tūksto� jenām. Mazais, omulīgais bārs atradās piecstāvu biroja ēkas pa�grabstāvā. Kad atvēru durvis, pretim plūda siltās Gerry Mul�ligan plates skaņas. Mulligan bija vēl ar ezīti, vaļējā kreklā, no tā laika, kad grupā vēl spēlēja Chat Baker vai Bob Brukmayer. Es viņu agrāk bie�i klausījos. Tajos laikos, kad Adam Ant vēl nebija parādījies.

Cik tomēr idiotiskus nosaukumus cilvēki izvēlas!

Es apsēdos pie letes un klausījos jauku Mulligan solo, lēni malkodams J&B ar ūdeni. Bija jau bez divdesmit deviņi, bet viņa vēl nebija parādījusies. Es par to īpa�i neuztraucos. Varbūt aizķērusies darbā. Noskaņojums bārā nebija slikts, un es biju pieradis pavadīt laiku vienatnē. Klausījos mūziku un dzēru ar ūdeni at�ķaidīto viskiju, kad dzēriens bija bei�dzies, pasūtīju vēl un, tā kā nekā cita īpa�a, uz ko skatīties nebija, pētīju pelnu trauku uz galda.

Viņa atnāca bez piecām deviņos.

-��� Lūdzu, atvainojiet, viņa nobēra. Aizkavējos darbā. Tā darbiniece, kurai vajadzēja mani nomainīt, pavisam ne�gaidot nokavējās.

-��� Tas nekas. Man te patīk, es sacīju. Tik un tā man kaut kā vajadzētu pavadīt laiku.

Viņa ierosināja pārsēsties kaut kur dziļāk bārā. Es, paņē�mis savu viskija un ūdens glāzi, pārcēlos. Viņa novilka cimdus, pelēko mēteli, noņēma rūtaino �alli. Viņa bija ģēr�busies vieglā, dzeltenā d�emperī un zaļos vilnas svārkos. Pamanīju, ka d�emperis slēpj daudz kuplākas krūtis, nekā man bija licies. Ausīs mirdzēja mazi zelta auskariņi. Viņa pasūtīja "Asiņaino Mēriju".

Kad atnesa dzērienu, viņa steig�us iedzēra vienu malku. Apjautājos, vai viņa jau ir ēdusi. Vēl ne, esot kaut ko vieglu iekodusi ap �etriem, bet pagaidām vēl ēst negribot. Es iedzēru viskiju, viņa atkal iemalkoja "Asiņaino Mēriju". Izskatījās, ka viņa �urp ļoti steigusies, jo apmēram pus�minūti atvilka elpu. Es paņēmu sauju riekstu, apskatīju, pagrauzu riekstus, tad paņēmu vēl vienu sauju, gaidīju, līdz viņa nomierināsies.

Tad beidzot viņa lēnām nopūtās. Nopūta iznāca ļoti gara. Laikam viņai pa�ai ari tā likās pārāk gara, un viņa, galvu pacēlusi, saspringti paskatījās manī.

-��� Grūts darbs? es pajautāju.

-��� Jā, viņa noteica. Grūts gan. Es vēl īsti neesmu pie tā pieradusi, man līdz �im nav bijis darī�anas ar viesnīcām, un vadība ari no visa baidās.

Viņa uzlika uz galda abas rokas, savija kopā pirkstus. Viņai bija tikai viens gredzens uz mazā pirkstiņa. Pavisam parasts sudraba gredzens. Kādu brīdi mēs abi noraudzījāmies �ajā gredzenā.

-����������� Runājot par to veco viesnīcu "Delfīns", viņa sacīja, vai jūs neesat tāds kā� reportieris?

-��� Reportieris? es izbrīnīts pārprasīju. Kā tā?

-��� Es tikai pavaicāju, viņa atteica.

Es klusēju. Viņa iekoda lūpā un kādu brīdī vērās vienā punktā sienā.

-����������� Liekas, ka ir iznāku�as kaut kādas nepatik�anas. Tāpēc priek�niecība ir ļoti modra. Attiecībā uz masu medijiem. Tā, lūk� Vai jūs saprotat? Ja kaut ko par to uzrakstītu, tas nāktu par ļaunu hotelim. Visam biznesam. Tas var sabojāt imid�u.

-��� Vai līdz �im kaut kas ir uzrakstīts?

-����������� Vienreiz. �urnālā. Kaut kas par negodīgiem darījumiem, cilvēkus, kas pretoju�ies, mafija vai kaut kādi labējie esot izspiedu�i ārā. Kaut kas tamlīdzīgs.

-����������� �īs nepatik�anas kaut kādā veidā bija saistītas ar kād�reizējo viesnīcu "Delfīns"?

Viņa paraustīja plecus un iedzēra vēl vienu "Asiņainās Mērijas" malku.

-����������� Laikam gan. Tie�i tāpēc arī mened�erim radās aizdo�mas, jo jūs pieminējāt �o vārdu. Viņ� ta�u kļuva ļoti modrs, vai ne? Atklāti sakot, es gan par to neko sīkāk nezinu. Tikai vienreiz dzirdēju par to, ka hotelim "Dolphin" esot kaut kāds sakars ar kādreizējo "Delfīna" viesnīcu. No viena cilvēka.

-��� No kā?

-��� No viena melnī�a�

-��� Melnī�a?

-��� Nūja, viena no tiem, kas staigā melnos uzvalkos.

-����������� Sapratu, es sacīju. Bet, ja neskaita to, neko citu par viesnīcu "Delfīns" neesi dzirdējusi?

Viņa vairākkārt nogrozīja galvu. Tad ar kreisās rokas pirk�stiem grozīja gredzenu labās rokas mazajā pirkstiņā.

-��� Man ir bail, viņa no�ukstēja. Neizturami bail. Nesa�protu, ko iesākt.

-��� Bail? No tā, ka es uzrakstī�u par to �urnālā?

Viņa vieglītēm papurināja galvu. Tad uz brīdi pielika glāzi pie lūpām. Izskatījās, ka viņa īsti nespēj izdomāt, kā lai man to visu paskaidro.

-��� Nē, tā nav. Tam nav nekāda sakara ar �urnāliem. Tas, ko raksta �urnālos, uz mani neattiecas. Par to tikai priek��niecība dusmosies. Es runāju par kaut ko pavisam citu. Par �o hoteli. �ajā hotelī ir kaut kas pavisam dīvains. Tas ir kaut kāds neīsts� tajā ir kaut kas� greizs.

Viņa apklusa. Es izdzēru savu viskiju un pasūtīju nākamo. Tad pasūtīju arī viņai vēl vienu "Asiņaino Mēriju".

-��� Bet kādā ziņā tas �ķiet greizs? Vai tu nevarētu to pa�skaidrot konkrētāk? es jautāju. Protams, ja ir kaut kas konkrēts.

-��� Protams, ir, viņa it kā apbēdināta noteica. Ir, bet es nezinu, vai atradī�u īstos vārdus, kā to aprakstīt. Tāpēc es līdz �im nevienam par to neesmu neko stāstījusi. Ta�u tas, ko es sajutu, bija ļoti konkrēts. Redz, bet, tiklīdz mēģinu to izteikt vārdos, tā �ī �ķietamā konkrētība kļūst aizvien plā�nāka, tā liekas. Tāpēc es nevarē�u to īsti labi izstāstīt.

-��� Līdzinās reālam sapnim?

-Tomēr sapnis tas nebija. Es bie�i redzu sapņus, laikam ejot, sapņi atkāpjas. Tas bija reāls. Jo ar to tā nenotika. Lai cik daudz laika paietu, tas paliek tāds pats. Visu laiku, visu laiku, visu laiku reāls. Lai cik daudz laika paietu, tas nekur nepazūd. Man acu priek�ā.

Es klusēju.

-��� Nu labi. Mēģinā�u izstāstīt, viņa pateica un iedzēra vienu malku. Tad nosusināja lūpas ar papīra salveti. Bija janvāris. Janvāra sākums. Jaunā gada svinē�ana bija tikko beigusies. Tovakar es strādāju vēlajā maiņā, naktsmaiņa man ne īpa�i patīk, bet todien cita neviena nebija, tur neko nevarēja padarīt. Darbu pabeidzu tikai naktī, ap divpadsmi�tiem. Ja darbs beidzas tik vēlu, tad mūs visus pēc kārtas ar taksometru aizgādā uz mājām. Jo vilcieni vairs neiet. Tātad pabeidzu darbu drusciņ pirms pusnakts, biju jau pārģēr�busies privātajās drēbēs un ar darbinieku liftu braucu uz se�padsmito stāvu. Se�padsmitajā stāvā ir darbinieku atpū�tas istaba, biju aizmirsusi tur grāmatu. Es būtu varējusi to paņemt arī nākamajā dienā, bet biju iesākusi to lasīt, un tā meitene, ar kuru kopā man vajadzēja braukt taksometrā, vēl nebija visus darbus pabeigusi, tāpēc nolēmu uzbraukt aug�ā un to paņemt. Se�padsmitajā stāvā ir telpas darbi�niekiem atpūtas istaba, mēs tur braucam dzert tēju. Tāpēc bie�i tur uzturamies.

Un tad. Lifta durvis atvērās, es kā parasti izkāpu ārā. Neko nedomādama. Kā gan citādi? Biju pieradusi to darīt, pieradusi pie �īs vietas, es darbojos, neko nedomādama, automātiski. Es pavisam dabiski izkāpu ārā no lifta. Man liekas par kaut ko es noteikti domāju. Bet par ko, to es vairs neatceros. Stāvēju gaitenī, abas rokas iebāzusi mēteļa kabatās, un pēk�ņi aptvēru, ka apkārt ir tumsa. Piķa melna tumsa. Es satrūkos, paskatījos atpakaļ, bet lifta durvis jau bija aizvēru�ās. Pazudusi elektrība, nu, protams. Tomēr tas nav iespējams. Hotelim ir savs, autonoms elektrības ģene�rators. Tāpēc, ja tie�ām pazūd strāva, uzreiz notiek pārslēg��anās uz to. Uzreiz, automātiski. Tik tie�ām uzreiz. Es to labi zināju, jo pati biju piedalījusies �ādās apmācībās. Tāpēc tīri teorētiski tas nevarēja būt strāvas pārtraukums. Un, pat ja vienā gadījumā no miljons kaut kas būtu noticis ar ģeneratoru, tad gar gaiteņa grīdu vajadzēja iedegties brī�dinājuma spuldzītēm. Tāpēc �āda piķa melna tumsa nedrīk�stēja būt. Gaiteni vajadzēja izgaismot zaļām spuldzītēm. Ta�u tā nebija. Padomājiet par to situāciju.

Ta�u tobrīd gaitenī valdīja melna tumsa. Varēja redzēt tikai apgaismotās lifta pogas un stāva norādi. Es, protams, pogu nospiedu. Bet lifts, lēni nobraucis lejā, aug�ā neatgrie�zās. Ak vai, ak vai, es nodomāju, tad paskatījos apkārt. Pro�tams, man bija bail, ta�u, kā vēlāk sapratu, es reizē jutos arī norūpējusies. Vai jūs saprotat, kāpēc?

Es papurināju galvu.

-���� �ādas absolūtas tumsas iestā�anās nozīmē to, ka kaut kas nav kārtībā ar hoteļa pamatfunkcijām tehniski vai organizatoriski. Tad varēja sākties �ausmīga ņem�anās. Būtu jāstrādā brīvdienās, visādi vingrinājumi no rīta līdz vaka�ram, priek�niecība uztrauktos. Līdz riebumam. Un tik tikko dzīve bija kļuvusi mierīgāka.

Skaidrs, es noteicu.

-���� Un tā, par to visu domājot, es noskaitos. Es biju vairāk sadusmojusies nekā sabijusies. Un tad es nodomāju jāpa�skatās, kas te īsti notiek. Lēnītēm paspēru divus trīs soļus uz priek�u. Un bija ļoti savādi, proti, soļu troksnis bija pavisam citāds nekā parasti. Man gan kājās bija kurpes ar zemiem papē�iem, bet likās, ka pamats zem kājām ir pavisam citāds nekā parasti. Likās paklāju nemaz nejūt. Tas drīzāk likās ciets. Es tādas lietas vienmēr ievēroju, es nekļūdījos, tā tik tie�ām bija. Tāpat arī gaiss nebija tāds kā parasti. īsti nezinu, kā to aprakstīt, ta�u likās, ka o� pēc pelējuma. �is gaiss ļoti at�ķīrās no hoteļa gaisa. Mums hotelī ir nodro�ināts pilnībā kondicionēts gaiss, tam tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Tā nav parastā gaisa kondicionē�anas sistēma, te tiek piegādāts labs gaiss. Ne jau tāds sauss gaiss kā citos hoteļos, ka kakls izkalst. Sistēma piegādā dabisku gaisu. Tāpēc tāda pelējuma dvaka ir kaut kas absolūti neie�domājams. Vienvārdsakot, tas gaiss bija vecs. Tāds, kā tad, kad es bērnībā braucu uz laukiem pie vectēva, tad �āds gaiss sitās pretī no �ķūņa. Vienviet samestas da�ādas vecas mantas, pavisam sastāvējies gaiss.

Vēlreiz mēģināju atgriezties liftā, bet nu jau ari lifta izsauk�anas pogu lampiņas bija nodzisu�ās. Redzēt neva�rēja neko. Viss bija kā miris, viss. Man sametās bail. Tas ta�u ir pats par sevi saprotams. Es biju viena pati, piķa melnā tumsā. Bija gan bail. Tas bija tik dīvaini. Visapkārt bija pārāk kluss. Absolūts klusums. Nevienas skaņas. Savādi, vai ne? Galu galā ja elektrības padeve būtu pārtraukta, tad ta�u viesi būtu sacēlu�i troksni, vai ne? Viesnīcā visi numuri bija aizņemti, un �ādā situācijā vajadzēja izcelties milzīgai jez�gai. Ta�u valdīja spocīgs, ļaunu vēsto�s klusums. Es nekādi nespēju saprast, kas te īsti notiek.

Mums atnesa dzērienus. Abi iemalkojām. Viņa nolika glāzi, pieskārās brillēm. Es klusēju. Gaidīju viņas stāsta tur�pinājumu.

-��� Vai jūs tiktāl sapratāt, varat iedomāties, kā es jutos?

-��� Lielos vilcienos jā, es noteicu un pamāju. Tu uzbrauci ar liftu se�padsmitajā stāvā. Piķa melnā tumsā. Neparasta smaka. Pārāk kluss. Kaut kas dīvains.

Viņa nopūtās. Es negribētu lielīties, bet es nemaz neesmu tik ļoti bailīga. Es pat domāju meitene būdama, es esmu diezgan drosmīga. Nodziest elektrība, ta�u es at�ķi�rībā no parastām meitenēm nespiedzu un nebļaustos. Nobi�jusies es biju, bet panikā nekritu. Tad es sāku taustīdamās virzīties uz priek�u pa gaiteni.

-��� Uz kuru pusi?

-��� Pa labi, viņa pacēla labo roku, lai pārliecinātos, ka tā tik tie�ām ir labā roka. Tātad es virzījos pa labi. Lēnām. Gaitenis bija pilnīgi taisns. Kādu brīdi virzījos uz priek�u pa gaiteni, tad nāca pagrieziens pa labi. Tur tālumā priek�ā varēja samanīt gaismiņu. Pavisam vāju gaismiņu. Tā at�spīdēja kaut kur no dziļumiem tāda kā sveces liesmiņa. Nodomāju, ka kāds ir aizdedzis sveci. Un arī ka man jā�mēģina līdz turienei nokļūt. Kad biju tikusi tuvāk, manīju, ka gaismiņa spīd no pavērtām durvīm. Savādām durvīm.

Neatcerējos, ka būtu �īs durvis agrāk redzējusi. Mūsu ho�telī �ādu durvju nevarēja būt. Gaismiņa krita tie�i no �īm durvīm. Es stāvēju pie tām un nespēju izlemt, ko darīt. Vai tur iek�ā kāds ir? Ko tad, ja no turienes iznāk kāds dīvai�nis, turklāt es nekad agrāk �īs durvis nebiju redzējusi. Tad klusītēm pieklauvēju. Tuk, tuk to klauvē�anu varēja sa�dzirdēt, bet varēja ari nesadzirdēt. Tomēr klaudziens pretēji manām iecerēm noskanēja ļoti skaļi. Varbūt tāpēc, ka vis�apkārt bija neparasti kluss. Tomēr nekādas atbildes nebija. Pagāja desmit sekundes. Es �īs desmit sekundes nostāvēju durvju priek�ā. Nesapratu, ko iesākt. Bet tad iek�ā atskanēja �abo�a skaņa. It kā tur biezās drēbēs ģērbies cilvēks piecel�tos kājās no grīdas tāda skaņa. Tad atskanēja soļi. Pavisam lēnīgi soļi. It kā kāds, �ības apāvis, �ļūktu tuvāk. Pa solim vien tas tuvojās durvīm.

Viņa, �os soļus atcerēdamās, vērās tuk�umā. Tad papuri�nāja galvu.

Ta�u, izdzirdot �os soļus, man dū�a noplaka. Man likās, ka tie nav cilvēka soļi. Nebija nekāda pamata tā domāt, bet man tik tie�ām tā likās. Tad man saltas tirpas pārskrēja pār muguru. Un nebūt ne pārnestā nozīmē. Es metos bēgt. Skrēju cik spēdama. Man liekas, ka es pa ceļam pāris rei�u paklupu. Jo biju saplēsusi zeķes. Ta�u saprotams, ka es par to nedomāju. Tikai bēgu, skrēju, cik ātri spēdama, un ne par ko citu nedomāju. Domāju tikai par vienu: ko iesāk�u, ja lifts joprojām nekustēsies no vietas. Bet lifts izkustējās. Dega gan lifta izsauk�anas poga, gan stāva tablo. Lifts bija apstā�jies pirmajā stāvā. Es nedomādama spiedu lifta pogas, un lifts sāka virzīties aug�up. Tomēr ļoti lēni. Patie�ām neti�cami lēni. Otrais stāvs� Tre�ais stāvs� Ceturtais stāvs� Nu ātrāk ta�u, nu ātrāk, es lūdzos, bet velti. Tas prasīja pārāk daudz laika. Likās, tas zobojas par cilvēkiem.

Viņa ievilka elpu un iedzēra malku "Asiņainās Mērijas", un pagrozīja gredzenu.

Es neteicu neko un gaidīju sarunas turpinājumu. Mūzika bija apklususi. Kāds smējās.

-���� Ta�u es tos dzirdēju. Soļus. Tie tuvojās. Lēni, bet no�teikti. Ārā no istabas, pa gaiteni, uz manu pusi. Man bija bail. Bail tā to pat nevarētu nosaukt. Man kuņģis bija tā sarā�vies, ka likās kāps uz aug�u un iesprūdis rīklē. Man plūda sviedri. Netīkami dvakojo�i sviedri. Man sala. It kā pār ādu pēk�ņi būtu no�ļūkusi �ūska. Lifts joprojām nenāca. Septī�tais stāvs� Astotais� Devītais stāvs. Tikmēr soļi nāca tuvāk.

Viņa klusēja divdesmit trīsdesmit sekundes. Un kā parasti pagrozīja gredzenu. It kā noregulētu radio. Sieviete, kas sēdēja pie bāra letes, kaut ko pateica, vīrietis atkal iesmē�jās. Vai viņi nevarētu ātrāk uzlikt mūziku, es nodomāju.

-��� Tādas bailes. Ja kaut ko tādu neesi pārdzīvojis, tad to nevar saprast, viņa sausi noteica.

-��� Kas notika tālāk? es pavaicāju.

-���� Tad es pamanīju, ka lifta durvis ir atvēru�ās, viņa sacīja. Viegli paraustīja plecus. Durvis atvērās, atspīdēja gaisma, pēc kuras biju tik ļoti ilgojusies. Es burtiski iekritu liftā. Drebot nospiedu pirmā stāva pogu. Tikusi foajē, es visus pārbiedēju. Bāla, drebo�a, es nespēju pateikt ne vārda. Atnāca mened�eris un prasīja, kas ar mani noticis. Tad es, elpai trūkstot, mēģināju paskaidrot. Ka se�padsmitajā stāvā notiek kaut kas savāds. Tiklīdz mened�eris to izdzirdēja, viņ� pasauca vienu no pui�iem, un mēs visi trīs uzbraucām aug�ā uz se�padsmito stāvu, lai pārbaudītu, kas īsti noticis. Bet se�padsmitajā stāvā viss bija kā parasti. Elektrība dega, dīvainās dvakas vairs nebija. Viss bija kā aizvien. Mēs aiz�gājām līdz atpūtas istabai un apvaicājāmies tur eso�ajam darbiniekam, vai kaut kas noticis. Viņ� sacīja, ka visu laiku esot bijis nomodā un elektrība ne uz mirkli neesot pazu�dusi. Lai nomierinātos, apstaigājām visu se�padsmito stāvu no viena gala līdz otram, ta�u neko savādu nemanījām. It kā es būtu bijusi apmāta.

Kad nobraucām lejā, mened�eris ieaicināja mani savā kabi�netā. Es biju pārliecināta, ka mani gaida brāziens. Tomēr viņ� nedusmojās. Tikai palūdza, lai es mēģinu vēl sīkāk izstāstīt par notiku�o. Tāpēc es viņam visu sīki izstāstīju. Par �ļūco�ajiem soļiem. Es jutos �ausmīgi stulbi. Man likās, viņ� pateiks, ka to visu esmu nosapņojusi, un pasmiesies par mani.

Tomēr viņ� nesmējās. Viņ� rādīja ārkārtīgi nopietnu seju. "Par notiku�o nevienam neko nestāstiet!" viņ� man sacīja. To viņ� pateica ārkārtīgi laipni. "Man liekas, ka tur ir kaut kāda problēma. Bet mums nevajadzētu baidīt citus dar�biniekus. Tāpēc labāk par to klusēt." Tāda laipnība mūsu mened�erim nemaz nav raksturīga. Viņ� ir no tiem, kas vienmēr ir gatavs visus norāt. Tad man ienāca prātā, lūk, kas. Es atviegloti nodomāju: varbūt es neesmu pirmā, kas kaut ko tādu piedzīvo.

Viņa apklusa. Centos savā prātā viņas stāstīto sakārtot. Likās, ka būtu labi kaut ko pavaicāt.

Vai tev nav gadījies dzirdēt citus darbiniekus par to runājam? es jautāju. Par kaut ko savādu, kas līdzinā�tos tevis piedzīvotajam, vai arī par kaut ko vēl savādāku dīvainu, neparastu. Kaut vai baumas?

Viņa, drusciņ padomājusi, papurināja galvu. �ķiet, ka ne. Bet man liekas, ka tur kaut kas nav tā kā parasti. Pie�mēram, tas, kā mened�eris reaģēja uz manis stāstīto, un tad tā nemitīgā sa�ukstē�anās hotelī. Es neprotu to īsti labi paskaidrot, ta�u tajā ir kaut kas dīvains. Tajā hotelī, kurā es iepriek� strādāju, nekā tamlīdzīga nebija. Protams, tas hote�lis nebija tik liels, �eit apstākļi nedaudz at�ķiras, tomēr tās at�ķirības ir pārāk lielas. Arī iepriek�ējā hotelī klīda spoku stāsti, katrā hotelī ta�u jābūt savam spokam� bet mēs visi par to smējāmies. Te tā nav. �ajā atmosfērā smiekli nenāk. Tāpēc ir vēl vairāk bail. Ja toreiz mened�eris būtu pasmējies, tad viss būtu kārtībā. Vai ja būtu mani sabāris. Tad es justos atvieglota, nodomātu, ka tik tie�ām bijusi kaut kāda kļūme.

Viņa piemiedza acis un skatījās uz glāzi, ko turēja rokā.

-��� Vai pēc tam tu vēl esi bijusi se�padsmitajā stāvā? es vaicāju.

-��� Vairākkārt, viņa monotonā balsī atteica. Es tur strādāju. Man tur ir jāiet vai es to gribu vai negribu. Bet tagad tur eju tikai dienā. Naktī ne. Lai kas naktī es tur neeju. Kaut ko tādu es otrreiz negribu piedzīvot. Tāpēc arī es nestrādāju naktsmaiņā. Negribu strādāt naktsmaiņā. To es priek�niekam skaidri un gai�i pateicu.

-��� Vai tu iepriek� kādam par to esi stāstījusi?

Viņa strupi nogrozīja galvu. Kā jau sacīju, es pirmo reizi to visu kādam stāstu. Pat ja gribētu to kādam izstāstīt, nav neviena, kam stāstīt. Par laimi, varēju izstāstīt jums, jo man likās, ka jums par to visu ir kaut kāda nojausma. Par to visu se�padsmitā stāva lietu.

-��� Man? Kāpēc tu tā domā?

Viņa neizteiksmīgi manī paskatījās. Es pati to īsti nesa�protu� Jūs zinājāt par to biju�o viesnīcu "Delfīns" un vai�cājāt, kas noticis ar to viesnīcu. Man likās, ka tas kaut kādā veidā ir saistīts ar manis piedzīvoto.

-��� Tā īsti nebūs, es, brīdi padomājis, sacīju. Es par to viesnīcu neko sīkāk nezinu. Tā bija neliela, necila viesnīciņa. Pirms �etriem gadiem biju tajā apmeties, iepazinos ar tās viesnīcas īpa�nieku. Iegriezos te vēlreiz. Tas arī viss. Vecā viesnīca "Delfīns" bija pavisam parasta viesnīca. Es pat neesmu neko īpa�u par to dzirdējis.

Es, protams, nedomāju, ka viesnīca "Delfīns" būtu bijusi parasta viesnīca, bet negribēju �o sarunu īpa�i izvērst.

-��� Ta�u tad, kad es jums �opēcpusdien pavaicāju, vai vies�nīca "Delfīns" bija īsta viesnīca, jūs sacījāt, ka tas ir ļoti gar� stāsts. Kādā ziņā?

-��� Tas ir ļoti personisks stāsts, es paskaidroju. Ja sāktu to stāstīt, tad iznāktu ļoti gar� stāsts. Bet man liekas, ka ar visu to, ko tu tikko izstāstīji, tas nav tie�i saistīts.

Likās, ka viņa ir nedaudz vīlusies. Viņa, viegli sakniebusi lūpas, vērās uz savām rokām.

-����������� Diem�ēl no manis nekādas īpa�as jēgas nav, es sa�cīju. Piedod, tu man visu tik sīki paskaidroji.

-����������� Tas nekas, viņa noteica. Jūs tur neesat vainīgs. To�mēr labi, ka es to visu izstāstīju. Es jūtos nedaudz labāk, ka varēju to izstāstīt. Ja to visu nēsā sevī, tad sāc justies nomākta.

-����������� Tā ir, es sacīju. Ja nevienam neko nesaki, tad viss domās pamazām izple�as. Un es, papletis rokas, parādīju milzu gaisa balonu.

Viņa klusēdama pamāja. Pēc tam pagrozīja gredzenu, noņēma no pirksta, tad atkal uzlika atpakaļ.

-����������� Paklausieties, bet vai jūs manam stāstam ticat? Tam visam par se�padsmito stāvu? viņa vaicāja, skatīdamās pati uz saviem pirkstiem.

-��� Protams, ticu, es atbildēju.

-��� Patie�ām? Bet tas ta�u ir tik nenormāls stāsts?

-����������� Protams, īsti normāli tas nav, ta�u tādas lietas notiek. To es zinu. Tāpēc es tevis teiktajam ticu. Viss beigu beigās saau�as kopā. Viss izlīdzinās.

Viņa īsu brīdi par to padomāja.

-��� Vai jums arī ir gadījies kaut ko tādu piedzīvot?

-��� Ir gan, es sacīju. Domāju, ka ir.

-��� Vai jums tad bija bail? viņa vaicāja.

-����������� Nē, es neteiktu, ka būtu bijis bail, es atbildēju. Lie�tas saau�as kopā da�ādos veidos. Un manā gadījumā�

Bet ar to mani vārdi spēji aprāvās. It kā tālumā kāds būtu izrāvis telefona vadu. Iedzēru vienu malku viskija un noteicu, ka pats to īsti nespēju saprast.

-����������� Nevarē�u īsti labi paskaidrot. Ta�u tādas lietas notiek. Tāpēc ari ticu. Pat ja kāds cits tam netic, es ticu. Tas nav sadomāts.

Viņa pacēla galvu un pasmaidīja. �is smaids nedaudz at�ķīrās no iepriek�ējiem smaidiem. Privāts smaids, es

nodomāju. Viņa, savu stāstu izstāstījusi, kļuva nedaudz at�brīvotāka.

-���� Es pati nesaprotu kāpēc. Sarunājoties ar jums, man kļūst vieglāk. Esmu ļoti kautrīga, un ar cilvēkiem, kurus satieku pirmo reizi, man parasti sarunas nevedas. Bet ar jums tīri labi.

-��� Varbūt tāpēc, ka mēs abi kaut kādā ziņā esam līdzīgi, es pasmaidīju.

Viņa kādu brīdi vilcinājās, nespēdama izlemt, ko īsti atbildēt, bet tad neteica neko. Tikai smagi nopūtās. Tomēr nelikās, ka �ī nopūta vēstītu par kaut ko ļaunu. Vienkār�i noregulēja elpo�anu.

-��� Paklausieties, varbūt kaut ko apēdīsim? Man pēk�ņi sagribējās ēst.

Aicināju viņu doties kaut kur citur ieturēt kārtīgas vaka�riņas, ta�u viņa sacīja, ka pietik�ot ar kaut ko vieglu tepat uz vietas. Tad paaicinājām oficiantu un pasūtījām picu un salātus.

Ēdot mēs par daudz ko runājām. Par viņas darbu, par dzīvi Saporo. Viņa pastāstīja par sevi. Divdesmit trīs gadus veca. Pēc vidusskolas divus gadus mācījusies profesionālajā skolā viesnīcu biznesu, pēc tam divus gadus nostrādājusi kādā hotelī Tokijā, tad atsaukusies uz darba sludinājumu hotelim "Dolphin" un pārcēlusies uz Saporo. Pārcelties uz Saporo bijis izdevīgi. Proti, viņas ģimenei netālu no Asahikavas piederot viesnīciņa.

-��� Diezgan labs viesu nams. Viņi ar to nodarbojas jau labu laiku, viņa teica.

-��� Tātad �eit tu strādā, lai iegūtu pieredzi un pēc tam varētu pārņemt ģimenes uzņēmumu? es vaicāju.

-��� Tā nav, viņa sacīja. Tad atkal pabīdīja brilles augstāk uz deguna. Vai turpinā�u vai ne tik tālu uz priek�u neesmu domājusi. Vēl ne. Man tas vienkār�i patīk. Darbs viesnīcā. Da�ādi cilvēki atbrauc, apmetas, aizbrauc. Es

tajā visā jūtos ļoti ērti. Mierīgi. Jo tādā vidē esmu bijusi jau no bērnu dienām. Esmu pieradusi.

-��� Nu, protams, es noteicu.

-��� Kāpēc "nu, protams"?

-����������� Stāvēdama tur, pie reģistratūras, tu izskatījies pēc vies�nīcas gariņa.

-����������� Viesnīcas gariņa? viņa nosmējās. Cik jauki tas skan. Būtu gan jauki, ja es tie�ām varētu par tādu kļūt.

-Ja tu papūlētos, tad kļūtu gan, es arī pasmējos. Bet viesnīcā ta�u neviens nepaliek. Vai tas ir labi? Atbrauku�ie visi kā viens atkal aizbrauc prom.

-����������� Tā jau ir, viņa sacīja. Ta�u, ja kāds paliek, tad same�tas bail. Kāpēc gan? Vai gļēvuma dēļ. Visi atnāk, bet pēc tam aiziet. Un es tā jūtos ērti. Dīvaini, vai ne? Parasti mei�tenes tā nedomā. Parasti meitenes meklē kaut ko palieko�u. Vai tā nav? Bet es neesmu tāda. Nezin kādēļ. Nesaprotu.

-����������� Man tu neliecies dīvaina. Tikai vēl neesi atradusi savu īsto vietu.

Viņa manī savādi paskatījās.

-��� Kā jūs to zināt?

-��� Nezinu, kā tas nākas, es teicu. Es to vienkār�i zinu.

Viņa par to kādu brīdi domāja.

-��� Pastāstiet man par sevi, viņa sacīja.

-����������� Stāsts nav no aizraujo�ajiem, es atteicu. Tomēr viņa vēlējās to dzirdēt. Tad es �o to par sevi pastāstīju. Trīsdes�mit �etrus gadus vecs, �ķīries, pelnos ar da�ādiem rakstu darbiem. Braucu ar lietotu Subaru. Kaut arī auto ir diezgan vecs, tajā ir gan mūzikas aparatūra, gan gaisa kondicio�nētājs.

Biju iepazīstinājis ar sevi. Objektīvi fakti.

Ta�u viņa gribēja uzzināt kaut ko vairāk par mana darba saturu. Nebija nekādas vajadzības to slēpt, tāpēc paskaid�roju sīkāk. Par nesen intervēto zvaigzni, par Hakodates restorānu aprakstī�anu.

-��� Ir nu gan aizraujo�s darbs, viņa sacīja.

-����������� Man pa�am gan tas nekad nav licies aizraujo�s. Rakstī��ana pati par sevi man īpa�as grūtības nesagādā. Nevarētu teikt, ka man nepatīk rakstīt. Tas ir pat relaksējo�i. Ta�u uzrakstītā saturs ir absolūta nulle. Pilnīgi bezjēdzīgs.

-��� Piemēram?

-����������� Piemēram tu vienā dienā apstaigā piecpadsmit res�torānus, kuros no pasūtītajiem ēdieniem nogar�o tikai pa kumosam, pārējo visu atstāj neskartu. Nu kaut kas ar to noteikti nav kārtībā, man tā liekas.

-��� Bet arī visu apēst nebūtu jēdzīgi, vai ne?

-����������� Nu, protams, ne. Pēc trim tādām dienām es nobeigtos. Un visi mani uzskatītu par pēdējo muļķi. Ja nomirtu tādā nāvē, tad nevienam nebūtu manis �ēl.

-����������� Tad jau tur neko nevar darīt, viņa smiedamās no�teica.

-����������� Tur tie�ām neko nevar darīt, es sacīju. Es to saprotu. Tāpēc tas līdzinās sniega �ķūrē�anai. Jādara vien ir, neko tur nevar darīt. Ta�u tāpēc vien nesāk�u to visu uzskatīt par aizraujo�u.

-��� Sniega �ķūrē�ana, viņa noteica.

-��� Kultūras sniega �ķūrē�ana, es piebildu.

Pēc tam viņa apvaicājās par manu �ķir�anos.

-����������� Tā nav, ka es iz�ķīros tāpēc, ka būtu izlēmis �ķirties. Viņa kādu dienu pēk�ņi aizgāja. Kopā ar kādu vīrieti.

-Jums tas sāpēja?

-Ja raugāmies uz to �ādējādi, vai tad parastiem cilvē�kiem �ādas lietas vairāk vai mazāk nesāp?

Viņa atbalstīja zodu rokās un paskatījās manī.

-����������� Piedodiet. Dīvains jautājums. Vienkār�i nespēju iedo�māties, kā tie�i jums tas sāpēja. Kādā veidā? Kas tad notika?

-Man sāpēja tik ļoti, ka piespraudu pie mēteļa Keith Haring nozīmīti.

Viņa iesmējās: Un viss?

-��� Tas ir viss, ko es par to gribu pateikt, sacīju. Tā ir lcā hroniska slimība. Parasti piedzeroties aizmirstas, kur sāp. Lai paliek. Bet man nav tādas īpa�as brūces, ko varētu izrādīt.

-��� Saprotu, ko jūs gribat teikt. -Jā?

-��� Varbūt tā neizskatās, ta�u es esmu daudz sāpju pār�cietusi. Daudz, viņa klusītēm noteica. Tik daudz kā ir bijis. Galu galā tāpēc es pametu Tokijas hoteli. Jo man noda�rīja pāri. Man bija smagi. Da�ā ziņā es nespēju ar cilvēkiem saprasties.

-��� Hm, es sacīju.

-��� Man sāp vēl tagad. Ja es sāku par to domāt, tad pat vēl tagad reizēm gribas nomirt.

Viņa atkal novilka no pirksta gredzenu, tad uzlika atpakaļ. Iedzēra "Asiņaino Mēriju". Pabīdīja brilles. Un pa�smaidīja.

Mēs krietni iedzērām. Man sajuka skaits, cik rei�u pasūtī�jām dzērienus, bet dzerts tika daudz. Bija jau vienpadsmit. Viņa paskatījās pulkstenī un noteica, ka vajadzētu doties mājās, jo rīt no rīta agri jābūt darbā. Sacīju, ka aizvedī�u viņu uz mājām taksometrā. Viņa dzīvoja apmēram desmit minū�u brauciena attālumā no turienes. Es samaksāju rēķinu.

Kad izgājām ārā, tur gar acīm lidinājās sniegs. Nesniga pamatīgi, bet sniegs lipa un piesala pie ceļa. Tāpēc devā�mies uz taksometru, cie�i rokās sadevu�ies. Viņa bija norei�bu�i un nedaudz grīļojās.

-��� Paklau, par to �urnālu, kas bija uzrakstījis par vies�nīcu, ieminējos, it kā pēk�ņi būtu to atcerējies. Vai tu neatceries tā �urnāla nosaukumu? Un aptuveno raksta pub�licē�anas laiku?

Viņa atsauca atmiņā �urnāla nosaukumu. �urnāls bija saistīts ar kādu laikraksta izdevniecību.

-��� Tas noteikti bija pagāju�ajā rudenī, tā es domāju. Es pati to neesmu lasījusi, tāpēc visos sīkumos nezinu, kas tur bija rakstīts.

Mēs vieglajā sniegputenī minūtes piecas gaidījām takso�metru. Pa to laiku viņa cie�i turējās man pie rokas. Viņa bija relaksējusies.

-��� Tik bezrūpīgi sen neesmu jutusies, viņa sacīja. Arī es sen nebiju juties tik bezrūpīgi. Iedomājos, ka varbūt mums abiem tik tie�ām ir kaut kas kopīgs. Varbūt tie�i tāpēc arī viņa man iepatikās no pirmā skatiena.

Taksometrā mēs runājām par lietām, kas nevienu īpa�i neskāra. Par sniegu, par aukstumu, par viņas darba laiku, par Tokiju un tamlīdzīgi. Tā runādamies, domāju, ko viņa darīs turpmāk. Es sapratu, ka pietiktu ar nelielu pamudi�nājumu, un es varētu ar viņu pārgulēt. Tie�i tā vienkār�i sapratu. Pagaidām gan man vēl nebija skaidrs, vai viņa gribētu ar mani pārgulēt vai ne. Tomēr apjautu, ka viņai liktos, ka tikpat labi ar mani var pārgulēt. To es nopratu no viņas skatiena, elpas, runas, roku kustībām. Es, pro�tams, gribētu ar viņu pārgulēt. Un, pat ja mēs pārgulētu, tas neradītu problēmas. Vienkār�i atnāktu un aizietu. Tie�i tā, kā viņa pati bija teikusi. Tomēr man pietrūka apņēmī�bas. Man likās, ka tā ar viņu pārgulēt nebūtu godīgi, un �ī doma kavējās man kādā prāta nostūrī. Viņa bija desmit gadus jaunāka par mani, kaut kādā ziņā nedro�a, tur�klāt vēl tik ļoti iereibu�i, ka īsti labi neturējās uz kājām. Tas būtu tāpat kā laimēt spēli ar iezīmētām kārtīm. Nebūtu godīgi.

Tomēr man bija jā�aubās, vai tie�ām seksa sfērā godīgu�mam ir kaut kāda nozīme. Ja sāksi meklēt godīgumu seksā, tad drīz vien kļūsi par zīdaini, labāk par to nerunāt, es no�domāju.

Saprātīgs arguments.

Vēl nebiju izlēmis par labu nevienam no �iem argumen�tiem, kad taksometrs piebrauca viņas mājas priek�ā un viņa pavisam vienkār�i izkliedēja manu dilemmu, pavēstīdama:

-��� Es dzīvoju kopā ar jaunāko māsu.

Tad nu vairs nebija nekādas vajadzības par to vēl domāt, un es pat jutos atvieglots.

Kad taksometrs bija apstājies pie mājas, viņa ļoti atvai�nojās un pateica, ka viņai esot bail, un palūdza, vai es neva�rētu viņu pavadīt līdz durvīm. Vēlu vakaros kādreiz gaitenī manot kādu dīvainu cilvēku, tā viņa sacīja. Palūdzu �oferim, lai viņ� mani piecas minūtes pagaida, tad paņēmu viņu pie rokas un pa slideno ietvi pavadīju līdz ieejas durvīm. Tad mēs uzkāpām tre�ajā stāvā. Vienkār�a dzelzsbetona bloku dzīvokļu māja. Kad nonācām pie durvīm nr. 306, viņa atvēra somu un sāka tajā rakņāties, meklējot atslēgu. Tad, pagrie�zusies pret mani, neveikli pasmaidīja, pateica paldies, esot bijis tik jauks vakars.

Sacīju, ka man arī bija ļoti patīkami.

Atslēgusi durvis, viņa iemeta atslēgu atpakaļ somā. Gai�tenī atbalsojās sausā skaņa, somas slēdzim noklik�ķot. Tad viņa cie�i manī paskatījās. Ar tādu skatienu, it kā pētītu uz tāfeles uzrakstītu ģeometrijas uzdevumu. Viņa �aubījās. Viņa bija apjukusi. Viņa nespēja veikli atvadīties no manis. Es to sapratu.

Es, ar roku atspiedies pret sienu, gaidīju viņas lēmumu. Tomēr viņa nespēja izlemt.

-��� Arlabunakti! Sveiciens mā�elei! es noteicu.

Viņa �etras piecas sekundes saknieba lūpas.

-��� Tas, ka es dzīvoju kopā ar jaunāko māsu, viņa sacīja, ir izdomājums.

-��� Zinu, es atteicu.

Viņa lēni un nesteidzīgi piesarka. Kā jūs to varat zināt?

-��� Es nezinu kā. Vienkār�i zinu, un viss, es sacīju.

-��� Cik ļoti nejauks cilvēks, viņa klusītēm noteica.

-��� Ak tā. Var jau būt, ka tā ir, es sacīju. Bet, kā jau es teicu, man nav nepatikas pret cilvēkiem. Es cilvēkus neiz�mantoju. Un arī nekādus izdomājumus nestāstu.

Viņa kādu brīdi vilcinājās, tad, it kā metusi tam mieru, iesmējās. Es arī neko neizdomāju.

-��� Tomēr, es noteicu.

-��� Tomēr iznāca ļoti dabiski. Man arī ir sāpējis. Kā jau es pirmīt sacīju.

-��� Man arī ir sāpējis. Tik ļoti, ka es pat piespraudu Keith Haring nozīmīti.

Viņa pasmējās. Paklau, ienāc uz brītiņu, iedzersim tēju! Es gribētu vēl mazliet ar tevi parunāt.

Es papurināju galvu. Paldies. Es arī gribētu ar tevi paru�nāt. Tomēr tagad es ie�u. Kāpēc tā pats nezinu. Man lie�kas, ka tagad man labāk būtu iet. Man ir tāda sajūta, ka būtu labāk, ja mēs ar tevi vienā reizē pārāk daudz neizru�nātu. Nezin kāpēc gan?

Viņa manī noskatījās, acis piemiegusi, it kā censtos sala�sīt sīkus burtiņus uz izkārtnes.

-��� Neprotu to īsti labi izskaidrot. Tomēr tā man liekas, es sacīju. Ja ir daudz, par ko runāt, tad vislabāk ir to visu izrunāt pamazām, pa druskai. Tā man �ķiet. Bet var jau būt, ka es kļūdos.

Viņa nedaudz padomāja par manis teikto, tad meta domā��anu pie malas. Novēlējusi labu nakti, klusi aizvēra durvis.

-��� Ei! es saucu. Durvis pavērās par piecpadsmit centi�metriem, viņa pabāza galvu. Es atkal pavisam drīz gribētu mēģināt tevi pavedināt, kā būtu? es ierunājos.

Viņa, ar roku pieturēdama durvis, atkal nopūtās. Tad noteica: Varbūt. Un atkal aizvēra durvis.

Taksists garlaikodamies bija atvēris sporta avīzi un lasīja. Viņu pārsteidza tas, ka es viens pats iesēdos ma�īnā un pateicu hoteļa nosaukumu.

-Jūs tik tie�ām brauksiet prom? viņ� pavaicāja. Es domāju, ka jūs man teiksiet, lai braucu prom. Sprie�ot pēc noskaņojuma. Parasti tā notiek.

-��� Laikam gan, es piekritu.

-��� Es jau daudzus gadus daru �o darbu. Parasti nojauta mani nepieviļ.

-��� Daudzus gadus strādājot, jābūt ari izņēmumiem. Var�būtības likums.

-��� Var jau būt, taksists nedaudz apjucis noteica. Tomēr, kungs, tas gan ir tā mazliet dīvaini.

-��� Var būt, ka tā, es sacīju. Vai tik tie�ām es būtu tik ļoti citāds?

Atgriezies savā numurā, nomazgāju seju, iztīrīju zobus. Zobus tīrīdams, sāku nedaudz no�ēlot, bet beigu beigās tik un tā cie�i aizmigu. Mana no�ēla parasti ilgi neturpinās.

No rīta vispirms piezvanīju uz reģistratūru un pagarināju numura rezervāciju vēl par trim dienām. Nekādu problēmu nebija. Kā gan citādi, pa�laik nebija tūrisma sezona. Tiktāl nekādu grūtību nebija.

Tad nopirku avīzi un turpat viesnīcas tuvumā iegāju Dunkin Donuts un apēdu divus parastus kēksus un izdzēru divas krūzes kafijas. Par hoteļa brokastīm man pēc pirmās dienas bija zudusi interese. Dunkin Donuts bija tie�i tas, ko man vajadzēja. Lēti, un kafiju var dabūt papildporciju.

Pēc tam izsaucu taksometru un devos uz bibliotēku. Teicu, lai ved mani uz vislielāko Saporo bibliotēku. Biblio�tēkā ķēros pie viņas nosauktā �urnāla veco numuru studē��anas. Raksts par hoteli "Delfīns" bija publicēts 20. oktobra numurā. Pasūtīju raksta kopiju, tad iegāju tuvējā kafejnīcā, apsēdos un, kafiju dzerdams, to izlasīju.

Grūti lasāms raksts. Lai to līdz galam saprastu, nācās pārlasīt vairākas reizes. �urnālists tik tie�ām bija centies uzrakstīt viegli saprotamu rakstu, bet viņa pūliņiem situā�cijas sare�ģītība nepavisam nebija pa zobam. Tā bija �aus�mīgi sare�ģīta. Tomēr, ļoti rūpīgi izlasot, vispārējas aprises pamazām kļuva skaidras. Raksta nosaukums bija "Darījumi ar zemi Saporo: Melnās rokas aiz pilsētas attīstības plā�niem". Līdzās aerofotogrāfija gandrīz pabeigtais hotelis "Dolphin".

Kopsavilkums tātad ir �āds. Zināmas personas bija iepir�ku�as lielus zemes gabalus vienā noteiktā Saporo daļā. Tad divus gadus no vietas zemes īpa�nieku vārdi tika slepeni mainīti. īpa�umu cenas uzkāpa bezjēdzīgi augstu. Balsto�ties uz to, �urnālists bija ķēries pie izmeklē�anas. Papē�tot to lietu sīkāk, atklājies, ka zemes īpa�umus it kā bija iepirku�i da�ādi uzņēmumi, bet lielākā to daļa eksistēja tikai uz papīra. Tie visi bija reģistrēti. Visi maksāja nodok�ļus. Tomēr ne biroju, ne darbinieku tiem nebija. Un �ie uz papīra pastāvo�ie uzņēmumi bija saistīti ar citiem tādiem pa�iem papīra uzņēmumiem. Tie veica no tiesas ģeniālus nominālus darījumus ar �iem zemes īpa�umiem. Par div�desmit miljoniem jenu iegādāts īpa�ums tika pārdots par se�desmit miljoniem un vēlreiz nu jau par divsimt miljo�niem. Ja izsekoja �o da�ādo fiktīvo uzņēmumu sazarotajiem ceļiem, tad beigu beigās tie visi aizveda uz vienu punktu: "B Industrijas" kādu nekustamo īpa�umu kompāniju. �is uzņēmums bija īstais. Tam Akasakā bija liels, moderns biroja nams. Savukārt �is uzņēmums, gan ne publiski, bija saistīts ar konglomerātu ģenerāluzņēmumu "A". Tam bija pla�s darbības lauks dzelzceļi un viesnīcu ķēdes, filmu studija un pārtikas uzņēmumi, universālveikali un �urnāli, viss, sākot no kredītu aģentūrām un beidzot ar negadījumu apdro�inā�anu. A uzņēmumam bija tie�i sakari ar valdī�bas aprindām. Un �urnālists raka dziļāk. Tad viņ� atklāja vēl kaut ko interesantāku. Tie zemes gabali, kurus kompā�nija B bija iepirkusi Saporo, bija iekļauti vērienīgos pilsētas attīstības plānos. Tur bija iecerēts būvēt metro un vēl val�dības ēkas. Valdība nodro�inātu pusi no finansējuma. Val�dība un Hokaido prefektūra, un Saporo pilsētas valde bija to plānoju�as kopīgi, un nu beidzot lēmums bija pieņemts. Par vietu, par plānojumu, par bud�etu. Bet tad, kad beidzot vāciņ� tika nocelts, izrādījās, ka vairāku gadu garumā kāds bija �os zemes gabalus uzpircis. A uzņēmumam kāds bija pieplūdinājis informāciju. Turklāt plāni bija zināmi, pirms tie tika apstiprināti, un tāpēc zemes uzpirk�ana bija tā izvērsusies. Tātad �is galīgais lēmums jau no pa�a sākuma bija politiski korumpēts.

�īs uzpirk�anas avangards bija hotelis "Dolphin". Hotelis būtu pirmklasīgs nekustamais īpa�ums. Tāpat arī A uzņē�mums tajā varētu ierīkot savu �tābu. Kļūtu par vadoni �ajā pasākumā. Piesaistītu skatienus, mainītu cilvēku plūsmu, kļūtu par �o pārmaiņu simbolu. Kopumā viss notika saskaņā ar �o detalizēto plānu. Augsti attīstīts kapitālisms. Tas, kur� izdara vislielākos ieguldījumus, saņem maksimāli daudz iz�ķiro�i svarīgas informācijas, lai varētu maksimāli efek�tīvi gūt maksimālo peļņu. Neviens neteiks, ka tas ir kaut kas slikts. Tā notiek kapitāla ieguldī�ana. Cilvēki pieprasa maksimālu ieguldītā kapitāla atpelnī�anu. Tie�i tāpat kā cil�vēks, kas iegādājas lietotu automa�īnu, iesper pa riepām un pārbauda dzinēju, tā arī cilvēks, kas iegulda divdesmit mil�jonus jenu, pārbaudīs �o investīciju izdevīgumu un da�kārt arī mēģinās veikt kaut kādas manipulācijas. �ajā pasaulē godīgums ir vārds bez jēgas. Investējamā kapitāla apjoms ir pārāk liels, lai domātu par tādām lietām.

Da�reiz nākas arī pielietot spēku.

Piemēram, ja kāds nevēlas īpa�umu pārdot. Ja kādam no seniem laikiem te pieder kaut kāda kurpju bode un viņ� atsakās to pārdot. Tad nezin no kurienes pēk�ņi parādās baisi ļaudis. Lielām kompānijām ir tāda izcelsme. Tās ir saistītas gan ar politiķiem, gan prozaiķiem, rokzvaigznēm un mafiju, viss ir savstarpēji saistīts. Te pēk�ņi uzrodas bai�sie ļautiņi ar samuraju zobeniem rokā. Policija ari nav diez ko kāra ķerties klāt �ādiem incidentiem. Jo policija saņem savus norādījumus no aug�as. Tā pat nav korupcija. Tā ir sistēma. Tā ir kapitāla investē�ana. Protams, ari senos laikos tā notika. Tomēr salīdzinājumā ar senākiem laikiem viss ir kļuvis daudz skarbāks, kapitālisma tīkls ir daudz smalkāks. Tas noticis, pateicoties megadatoriem, jo tie aptver visu un visus, kas pastāv, visu pārrēķina neto izdevīgumā. Augsti attīstītais kapitālisms sāk pārspēt pats sevi. Nepārspīlē�u, sakot, ka finansiālie darījumi ir kļuvu�i par jauna veida reli�ģiju. Cilvēki pielūdz kapitālisma dinamismu. Cilvēki pielūdz �o mitoloģiju. Pielūdz Tokijas zemes cenas, pielūdz spo�os Porsche. Nevienu citu mitoloģiju �ajā pasaulē vairs neatrast.

Tāds nu ir augsti attīstīts kapitālisms. Vai nu mums tas patīk, vai ne, �ī ir tā sabiedrība, kurā dzīvojam. Pat izpratne par labo un ļauno ir kļuvusi sare�ģītāka. Izsmalcinātāka. Pastāv moderni tikumi un nemoderni tikumi. Un tāpat arī ir moderni netikumi un nemoderni netikumi. Un starp modernajiem tikumiem ir oficiālie un neoficiālie tikumi un snobu tikumi. Turklāt modē ir arī kombinēt. Missioni d�em�peri var kombinēt ar Trussardi biksēm un Pollini kurpēm, mums atļauts baudīt da�ādus stilus. �ajā pasaulē filozofija pamazām sāk līdzināties mened�menta zinībām. Filozofija pietuvojas laikmeta dinamismam.

Tolaik es tā nedomāju, bet 1969. gadā pasaule vēl bija vienkār�a. Pietika mest ar akmeni motorizētai policijas vie�nībai, un reizēm cilvēkam izdevās pa�izpausties. Tas bija labs laikmets. Vai tagad saskaņā ar �o izsmalcināto filozo�fiju kāds vairs blie� akmeni virsū policistiem? Kāds atnāks un izpūtīs asaru gāzi. �ī ir tagadne. Tagad tīkls stiepjas no viena kakta līdz otram, bet viņpus �ī tīkla nākamais tīkls. Nav kur likties. Ja metisi akmeni, tas savērpsies greizi un atgriezīsies atpakaļ pie tevis. Tā patiesi ir.

�urnālists bija centies, ko spējis, izsekodams pēdas. Bet, lai kā viņ� paceltu balsi, lai kā censtos, �im rakstam nebija ne mazākās ietekmes. Raksts nebija pievilcīgs. Viņ� to nesa�prata. Te nebija runa ne par kādām aizdomām. Vienkār�i normāls augsti attīstīta kapitālisma process. Visi par to zināja. Tāpēc arī neviens tam nepievērsa uzmanību. Ietek�mīgs kapitāls bija negodīgā ceļā ieguvis informāciju un iepircis zemi, vai arī tika izdarīts politisks spiediens, un, ja beigu beigās mafijas bandīti bija pielietoju�i spēku pret kaut kādas kurpju bodes vai nepopulāras, mazas viesnīci�ņas īpa�nieku, tad kas gan to pamanīs? Tā notiek. Laikmets aizplūst kā upes smilts. Tā vieta, kur stāvam, nav vairs tā vieta, kur reiz stāvējām.

Cik lielisks raksts, es nodomāju. Viss kārtīgi noskaidrots, iestājās par taisnīgumu, bet tik nemoderns.

Iebāzu raksta kopiju kabatā, izdzēru vēl vienu tasi ka�fijas.

Es domāju par viesnīcas "Delfīns" īpa�nieku. Nelaimīgs cilvēks, pār kuru kop� piedzim�anas krita neveiksmju ēna. Viņam nebija nekādu izred�u �ajā laikmetā izdzīvot.

Nemoderns, es skaļi noteicu.

Garām ejo�ā oficiante uzmeta man savādu skatienu.

Es apturēju taksometru un atgriezos hotelī "Dolphin".

No numura piezvanīju savam biju�ajam partnerim uz Tokiju. Man atbildēja kāda nepazīstama balss, pavaicāja, kā mani sauc, tad pie telefona pienāca vēl kāds cits, atkal noprasīja manu vārdu, tad beidzot arī viņ� pats atbildēja. Izklausījās aizņemts. Mēs veselu gadu nebijām runāju�i. Nebija tā, ka es būtu apzināti no viņa izvairījies. Mums vien�kār�i nebija, par ko runāt. Es viņam aizvien tiku vēlējis tikai

to labāko, un ari tagad nekas nebija mainījies. Un tomēr beigu beigās viņ� man bija (un tāpat ari es viņam) izstai�gātai teritorijai piedero�s. Es nebūt netiku viņu tur ievie�tojis. Un ari viņ� pats tur neiekļuva. Mēs vienkār�i katrs aizgājām savu ceļu, un �ie divi ceļi tā īpa�i nekrustojās. Tas arī viss.

Kā iet, es pajautāju.

Labi, viņ� sacīja.

Pateicu, ka pa�laik esmu Saporo, viņ� apvaicājās, vai tur nav auksts.

Salstu gan, es atbildēju.

Kā iet pa darbu, paprasīju.

Baigi daudz darba, viņ� atbildēja.

Pārāk daudz nedzer, es sacīju.

Pēdējā laikā es neko daudz nedzeru, tā viņ� teica.

Pie mums tagad snieg, es atbildēju.

Pie mums gan nekas no gaisa nekrīt, viņ� sacīja.

Tā mēs kādu brīdi spēlējam pieklājīgās sarunas pingpongu.

-����������� Starp citu, gribēju tev kaut ko palūgt, es pārtraucu spēli. Es viņam kādreiz palīdzēju. Viņ� arī nebija to aizmir�sis, un arī es nebiju to aizmirsis. Jo vispār es neesmu no tiem, kas apgrūtina citus cilvēkus ar saviem lūgumiem.

-��� Protams, skaidra un gai�a atbilde.

-����������� Mums senāk reiz bija viens pasūtījums profesionāls �urnāls par hoteļiem, es sacīju. Apmēram pirms gadiem pieciem. Vai tu atceries?

-��� Atceros.

-��� Vai tev tie kontakti vēl ir dzīvi?

Viņ� drusciņ padomāja. Nevarētu teikt, ka tajā ziņā būtu īpa�i aktīvs, bet dzīvi tie ir. Domāju, ka nebūs neiespē�jami atkal atkausēt.

-Tur bija viens cilvēks, kur� visos sīkumos pārzināja darījumu aizkulises. Vārdu gan neatceros. Kalsns vīrietis,

vienmēr dīvainu cepuri galvā. Vai tu man varētu palīdzēt sakontaktēties ar viņu?

-��� Domāju, ka varē�u. Ko tu gribi uzzināt?

Es viņam īsumā pārstāstīju rakstu par skandālu, kas sais�tīts ar hoteli "Dolphin". Viņ� pierakstīja �urnāla nosaukumu un iznāk�anas dienu. Pēc tam es viņam pastāstīju par mazo viesnīciņu "Delfīns", kas tur atradās pirms lielā hoteļa uzbū�vē�anas. Tad pateicu, ka vēlos uzzināt �ādas lietas. Pirmām kārtām kāpēc jaunais hotelis ir pārņēmis vecās viesnīci�ņas nosaukumu. Tālāk kāds liktenis ir piemeklējis mazās viesnīciņas "Delfīns" pārvaldnieku. Un kā tālāk izvērsies skandāls? Viņ� to visu pierakstīja, tad nolasīja klausulē.

-��� Tas būtu viss?

-��� Tas ir viss, es sacīju.

-��� Cik steidzīgi tas ir? viņ� apvaicājās.

-��� Steidzīgi gan, es noteicu.

-��� Pamēģinā�u �īs dienas laikā sazināties. Vai tu man nepa�teiktu savu telefona numuru?

Nosaucu viesnīcas telefonu un pasacīju, kurā numurā esmu apmeties.

-��� Labi, tad pagaidām, viņ� nolika klausuli.

Es viesnīcas kafetērijā paēdu vienkār�as pusdienas. Tad nobraucu lejā foajē, reģistratūrā bija meitene ar brillēm. Iekārtojos krēslā foajē stūrī un kādu brīdi viņu vēroju. Viņa izskatījās darbā ļoti aizņemta. It kā manu klātbūtni pat nebūtu pamanījusi. Vai arī pamanīt gan bija pamanījusi, bet ignorēja. Es tāpat vien viņu vēroju. Tad, skatīdamies uz viņu, nodomāju: ja es būtu gribējis ar to meiteni pārgulēt, tad būtu pārgulējis.

Man laiku pa laikam rodas nepiecie�amība tādā veidā pa�am sevi iedro�ināt.

Gana meitenē skatījies, es liftā uzbraucu līdz piecpa�dsmitajam stāvam un numurā lasīju grāmatu. �odien debesis bija pavisam apmāku�ās. Saules stari tikai paretam izlau�zās cauri mākoņiem, sajūta, glu�i kā alā dzīvojot. Nezināju, kad varētu gaidīt telefona zvanu, bet man arī nebija nekā�das vēlē�anās doties ārā, un tāpēc neatlika nekas cits, kā palikt numurā un lasīt grāmatas. Pabeidzu lasīt D�eka Lon�dona biogrāfiju un ķēros klāt grāmatai par Spānijas pilsoņu karu.

Diena gara kā ieildzis vakars. Neteiksim, ka starp tiem būtu īpa�a at�ķirība. Ārā aiz loga pelnu pelēkā krāsa pama�zām pārvērtās melnā. Beidzot pienākusi nakts. Tikai cita melanholijas kvalitāte. Pasaulē paliku�as vairs tikai divas krāsas. Pelēkā un melnā. Tikai tās abas regulāri nomainīja viena otru.

Pasūtīju numurā sviestmaizes ar �ķiņķi. Tad, uzkozdams sviestmaizes, izņēmu no ledusskapja alu. Lēnām malkoju alu. Man nebija nekā, ko darīt, un tā visu, ko darīju, veicu lēnām un rūpīgi. Mans partneris piezvanīja pusastoņos.

-���� Man izdevās sazināties, viņ� sacīja.

-��� Bija ļoti grūti?

-��� Ne īpa�i, viņ�, nedaudz padomājis, atteica. Nodomāju, ka laikam gan bijis ļoti grūti.

-��� Tūliņ tev visu īsi paskaidro�u. Pirmām kārtām visai �ai lietai virsū cie�i uzlikts vāks. Vāks virsū, apsiets ar virvēm, dziļi noliktavā iek�ā. Tā, lai tur neviens nerakņātos. Punkts un beigas. Arī skandāla vairs nekāda nav. Izskatās, ka tur bijusi iejaukta prefektūras vai pilsētas vadība. Neko vairāk neviens nezina. Prokuratūra nedaudz pieķērusies tai lietai, bet nevienam neko nav varējusi piesiet. Sare�ģīts gadījums, tur saiet kopā da�ādi gali.

-��� Tā ir privāta lieta, es nevienam nekādas nepatik�anas nevēlu.

-��� Tā es arī tam puisim pateicu.

Es ar klausuli rokā aizgāju līdz ledusskapim, paņēmu alus pudeli, ar vienu roku attaisīju vāciņu un ielēju alu glāzē.

-����������� Paklau, kaut ari tev mani ieteikumi kritis uz nerviem, uzmanīgi, ka neapdedzinies. Liela mēroga lieta. Es nesa�protu, kāpēc tu tajā pinies iek�ā. Tomēr lūdzu, pārāk dziļi iek�ā nelien. Labāk būtu dzīvojis mierīgāk, kā pieklājas. Pats par sevi gan es to nevarētu sacīt.

-��� Sapratu, es noteicu.

Viņ� noklepojās. Es iedzēru alu.

-Vecā viesnīca "Delfīns" līdz pa�ām beigām neparko nepadevās. Neatkarīgi no visādām nepatik�anām. Kaut arī viņam būtu bijis izdevīgi atkāpties neparko.

-��� Viņ� bija tāds tips, es sacīju. Nemoderns.

-����������� Visādas nepatik�anas. Piemēram, viņa viesnīcā apme�tās bars mafijas bandītu. Nekādas likuma pārkāp�anas neno�tika, līdz tam nenonāca. Tas bars vienkār�i sēdēja viesnī�cas hallē un blenza uz visiem, kuriem gadījās iegriezties viesnīcā. Saproti, kādas lietas? Bet viesnīcas ļaudis nekādu īpa�u troksni necēla.

-����������� Laikam saprotu, es teicu. Viesnīcas īpa�nieks bija no tiem, kas pieradis pie visādām nelaimēm un nebū�anām. Viņu nekas vairs īpa�i nepārsteidza.

-����������� Bet tad beigu beigās "Delfīns" izvirzīja savādu notei�kumu. Un sacīja ja tas tik�ot izpildīts, tad vāk�oties prom. Vai vari iedomāties, kas tas bija par noteikumu?

-��� Nē, nezinu, atbildēju.

-����������� Nu, mazliet padomā, viņ� noteica. Tā ir atbilde uz vienu no taviem jautājumiem.

-����������� Vai noteikums bija saglabāt viesnīcas "Delfīns" nosau�kumu?

-Tie�i tā, viņ� sacīja. Viesnīcas īpa�nieks izvirzīja �ādu noteikumu. Pārpircēji to norija.

-��� Kāpēc gan?

-����������� Nosaukums nemaz nebija no sliktajiem. Vai ne? Hotelis "Dolphin" neskan slikti, vai ne?

-��� Nūjā, es noteicu.

-����������� Turklāt A uzņēmums bija ieplānojis veidot jaunu vies�nīcu ķēdi. Un ne jau vidusmēra, bet gan augstākās klases viesnīcu ķēdi. Un �āda nosaukuma vēl nekur nebija.

-��� Ķēde Dolphin Hotel, es izmēģināju.

-��� Hilton un Hyatt klases viesnīcu ķēde.

-����������� Dolphin Hotel ķēde, vēlreiz atkārtoju. Turpinājums, sapnis palielinājumā.

-��� Bet kas notika ar vecās viesnīcas "Delfīns" pārvaldnieku?

-��� To neviens nezina, viņ� atbildēja.

Es iedzēru vēl vienu malku alus, pabakstīju ar pildspalvu auss ļipiņu.

-����������� Viesnīcas īpa�nieks dabūja krietnu atkāp�anās naudu, varbūt ar to kaut ko iesāka. Ta�u tas nav noskaidrots. Lie�kas, viņ� ir no tiem, kas tik un tā nekur uz priek�u netiks.

-��� Tā varētu būt, es piekritu.

-Tādas tās lietas, lielos vilcienos, viņ� sacīja. Tik daudz es uzzināju. Neko vairāk. Noderēja?

-��� Paldies! Tu man ļoti izpalīdzēji, es pateicos.

-��� Hm, viņ� noteica un vēlreiz noklepojās.

-��� Cik tev tas izmaksāja? es pajautāju.

-����������� Neko. Vienreiz uzaicinā�u papusdienot, aizvedī�u uz kādu klubu Gindzā. Samaksā�u dzeramnaudu. Par to ne�domā. Es tik un tā visu norakstī�u izdevumos. Man vispār ir pārāk maz tēriņu. Grāmatvedis man visu laiku saka vaja�got tērēt vairāk. Tāpēc par to nedomā. Ja tu gribētu aiziet uz kādu Gindzas klubu, es tevi labprāt tur aizvestu. Norakstītu izdevumos. Tu ta�u tur nekad neesi bijis.

-��� Ko tādos klubos Gindzā dara?

-����������� Iedzer, papriecājas ar meitenēm, viņ� sacīja. Ja mēs aizietu, tad nodokļu grāmatvedis mani ļoti slavētu.

-Varbūt tev vajadzētu aizvest uz turieni nodokļu grā�matvedi?

-��� Biju jau aizvedis, viņ� garlaikoti noteica.

Tad mēs atvadījāmies un nolikām klausules.

Klausuli nolicis, sāku domāt par savu kādreizējo biz�nesa partneri. Abi bijām vienos gados, bet viņam jau sāka izspiesties vēderiņ�. Viņ� bija vīrietis, kur� rakstāmgaldā turēja da�ādas zāles un visā nopietnībā domāja par vēlē��anām. Raizējās par bērnu skolo�anu un strīdējās ar sievu, bet būtībā savu ģimeni mīlēja. �ad tad pavāju gribu, �ad tad par daudz iemeta; bet būtībā kārtīgs, apzinīgs, strā�dīgs cilvēks.

Pēc universitātes beig�anas abi sametāmies kopā, un ilgu laiku mums gāja labi. Sākām ar nelielu tulko�anas uzņēmumu, pamazām papla�inājāmies. Tā nebija, ka mēs no sākta gala būtu biju�i tuvi draugi, tomēr daudzās lietās labi sapratāmies. Ik dienas strādājot kopā, tomēr ne reizi ne sastrīdējāmies. Gan tāpēc, ka viņ� bija labi audzināts, mierīgs cilvēks, gan tāpēc, ka man nepatika strīdēties. Pro�tams, �ad tad mūsu viedokļi at�ķīrās, bet turpinājām strā�dāt kopā, cienot viens otru. Tagad bijām �ķirti nu jau visil�gāko laika periodu. Kad es pēk�ņi kompāniju pametu, viņ� bez manis turpināja veiksmīgi darboties. Godīgi sakot, bez manis viņam gāja labāk. Viņ� bija gan savedis visas biznesa lietas kārtībā, gan papla�inājis uzņēmumu. Pieņēmis jaunus cilvēkus, prasmīgi viņus izmantoja. Tāpat arī psiholoģiskajā ziņā viņ� viens pats likās līdzsvarotāks.

Iedomājos, ka laikam ta�u problēmas ir biju�as ar mani. Iespējams, manī bija kaut kas tāds, kas atstāja uz viņu ne pārāk veselīgu ietekmi. Tāpēc arī tad, kad es aizgāju, viņ� sāka darboties brīvāk. Glaimodams un pierunādams viņ� veiklāk izmantoja cilvēkus, plēsa muļķīgus jokus ar grā�matvedības meiteni, domādams, ka tas ir bezjēdzīgi, tērēja naudu, vezdams citus izklaidēties uz Gindzas klubiem. Iespējams, ja es būtu kopā ar viņu, tad viņ� saspringtu un �ādas lietas viņam vairs tik labi nevestos. Viņ� vienmēr manā skatienā samanītu, ko es par to visu domāju. Tāds cilvēks. Kaut arī, atklāti sakot, tajā laikā, kad bijām līdzās,

es nemaz tā īpa�i par visu to, ar ko viņ� nodarbojās, nedo�māju.

Labi gan, ka viņ� tagad ir viens, es nodomāju. Visādā ziņā.

Pēc manas aizie�anas viņ� bija spiests sākt uzvesties saviem gadiem atbilsto�i. Saviem gadiem atbilsto�i, es no�domāju. Tad pamēģināju pateikt: Saviem gadiem atbil�sto�i. Pasakot to skaļi, tas izklausījās, kā citiem cilvēkiem domāts.

Pulksten deviņos telefons iezvanījās vēlreiz. Es �o tele�fona numuru nevienam nebiju devis, tāpēc uzreiz neattapos, kas tā par skaņu. Zvanīja telefons. Klausuli pacēlu tikai pēc ceturtā zvana.

-����������� Tu hallē tik cie�i mani vēroji! meitene no reģistratū�ras sacīja. Sprie�ot pēc balss, viņa nebija ne īpa�i dusmīga, ne īpa�i priecīga. Pavisam vienaldzīga balss.

-��� Vēroju gan, es neliedzos.

Viņa brītiņu paklusēja.

-Ja tad, kad es strādāju, uz mani tā skatās, es ļoti saspringstu, ļoti. Un tāpēc pieļauju kļūdas. Tāpēc, ka uz mani tā skatās.

-����������� Es vairs tā neskatī�os, teicu. Es uz tevi tā skatī�jos tikai tāpēc, lai saņemtu drosmi. Nedomāju, ka tas tev radīs tādu stresu. Turpmāk es skatī�os nepamanāmi. Kur tu tagad esi?

-����������� Mājās. Ie�u vannā un tad gulēt, viņa sacīja. Paklau, tu paliekot ilgāk?

-Jā, man darī�anas nedaudz ieilga, es atteicu.

-����������� Tikai tā gan uz mani vairs neskaties. Mani tas ļoti apgrūtina.

-��� Neskatī�os!

Tad klusuma brīdis.

-����������� Paklau, vai tev neliekas, ka es pārāk ātri saspringstu? Kopumā ņemot?

-��� Es nezinu. Tā ir ļoti individuāla lieta. Laikam ta�u katrs saspringst, ja kāds cits viņu cie�i vēro, vai ne? Par to nevaja�dzētu īpa�i uztraukties. Es reizēm, pats to neapzinādamies, kaut ko cie�i vēroju. Man ir tāda tieksme. Vērot da�ādas lietas.

-��� Kāpēc tev ir tāda tieksme?

-��� Tieksmes nevar izskaidrot, es sacīju. Turpmāk vēro�u tā, lai tu nepamani. Negribu, lai tu manis dēļ darbā pieļauj kļūdas.

-��� Arlabunakti, viņa tad noteica.

-��� Arlabunakti, atbildēju.

Noliku klausuli. Iegāju vannā un līdz pusvienpadsmitiem dīvānā lasīju grāmatu. Tad apģērbos un izgāju gaiteni. Aiz�gāju pa labirintam līdzīgo garo gaiteni līdz pa�am galam. Tur pa�ā stāva stūrī bija darbinieku lifts. �is lifts bija iebūvēts pēc iespējas tālāk no viesu acīm, bet nomaskēts tas nebija. Ja aizgāja līdz rezerves kāpnēm, tad tur bija rindā vairā�kas durvis bez numuriem. Un vienā stūrī darbinieku lifts. Lai viesi neiekāptu tajā kļūdas dēļ, pie tā bija piestiprināta plāksnīte ar norādi "Bagā�as lifts". Ātri izvērtēju apstākļus. Lifts bija apstājies pagrabstāvā. �ajā laikā tam nebija īpa�i daudz lietotāju. No griestos iebūvētajiem skaļruņiem plūda klusa melodija. Paul Mauriat "Mīla ir gai�zila".

Pamēģināju nospiest lifta pogu. Lifts, it kā pēk�ņi pamo�dies un pastiepis kaklu, sāka braukt aug�up. Uz stāvu tablo parādījās cipari 1, 2, 3, 4, 5, 6, tas lēni, bet apņēmīgi tuvojās. Es, klausoties par to, cik "Mīla ir gai�zila", vēroju ciparus. Ja liftā kāds būs, teik�u, ka esmu sajaucis �o ar vie�siem domāto liftu. Viesnīcu apmeklētāji ta�u mū�dien kaut ko sajauc un saputro. 11, 12, 13, 14, tas nāk aug�ā. Pakāpos vienu soli atpakaļ un, rokas kabatās iebāzis, gaidīju, kad durvis atvērsies.

Bet pie cipara 15 kāpiens uz aug�u apstājās. Pagāja īss brīdis. Nedzirdēja ne skaņas. Tad durvis pēk�ņi atvērās. Lifts bija tuk�s.

Cik ārkārtīgi kluss lifts, es nodomāju. Pavisam citāds nekā vecās "Delfīna" viesnīcas lifts astmatiķis. Iekāpu iek�ā un nospiedu se�padsmitā stāva pogu. Durvis bez skaņas aizvē�rās, varēja samanīt kaut kādu kustību, un tad durvis atkal atvērās. Se�padsmitais stāvs. Tomēr se�padsmitais stāvs nebija tāds tum�s kā viņas stāstā. Spilgts apgaismojums, no griestiem plūda "Mīla ir gai�zila" melodija. Nekādu dvaku ari nejutu. Es pārbaudīdams izstaigāju visu se�padsmito stāvu no viena gala līdz otram. Se�padsmitais stāvs bija iekārtots tie�i tāpat kā piecpadsmitais. Gaiteņu līklo�i, viesu numuru rindas, �ur tur pa vidu stūrī�i ar da�ādiem pārdo�anas automātiem, vairāki viesiem domāti lifti. Ārā pie vairākām durvīm izlikti istabā piegādāto maltī�u �ķīvji. Tum�sarkani, mīksti paklāji, kas noslāpēja soļu troksni. Viss tinās klusumā. Radio turpināja programmu ar Percy Faith orķestra "Vasaras dienu". Aizstaigājis līdz galam, pagriezos pa labi, atgriezos pie kalpotāju lifta un nobraucu līdz piecpadsmitajam stā�vam. Tad vēlreiz atkārtoju visu to pa�u. Un atkal tas pats jau iepriek� redzētais, spilgti apgaismotais stāvs. Tā pati "Vasa�ras diena". Atmetu tam visam ar roku, atgriezos piecpa�dsmitajā stāvā, iedzēru divus malkus brendija un gāju gulēt.

Sāka aust gaisma, melno nomainīja pelnu pelēkais, sniga. Nu tā, es nodomāju, ko lai �odien iesāk.

Nekā darāma man nebija, glu�i bez izmaiņām.

Es cauri sniegam devos uz Durtkin Donuts, tur apēdu virtuli un izdzēru divas tases kafijas, palasīju avīzi. Avīzē bija publicēti raksti par vēlē�anām. Kā aizvien filmu programmā neatradu nevienu tādu, kuru vēlētos noskatīties. Vienā no filmām kāds mans klasesbiedrs no vidusskolas laikiem spē�lēja pa pusei galveno lomu. Jaunie�u filma ar nosaukumu "Nelaimīgā mīlestība". Darbība notika skolā, daudzsolo�a jauna aktrise un daudzsolo�s dziedātājs. Man uzreiz bija skaidrs, kāda loma tikusi manam kādreizējam klasesbiedram.

Viņ� tēloja glītu, jaunu un iejūtīgu skolotāju. Nu, protams, gara auguma, sportisks, skolnieces ar viņu tā aizrāvu�ās, ka ģībst no tā vien, ka viņ� tās uzrunā. Un, protams, ari gal�venā varone ir viņā ieķērusies. lāpēc viņa svētdienās sacep cepumus un nes skolotājam uz viņa dzīvokli. Bet kāds zēns mīl �o meiteni. Kāds pavisam parasts, kautrīgs zēns. Pat bez domā�anas viss skaidrs.

Tad, kad viņ� kļuva aktieris, es, ziņkārības dzīts, biju aiz�gājis uz pāris viņa filmām. Pēc tam gan vairs negāju. Inte�resantākas filmas nekļuva, viņa spēlētie varoņi vienmēr bija pavisam vienādi, glu�i kā �tancēti. Skaisti, sportiski, �ķīsti, garām kājām. Sākumā viņam bija daudz studentu lomu, vēlāk viņ� spēlēja skolotājus vai ārstus, vai jaunus uzņēmumu darbiniekus. Viņam bija skaisti zobi, man viņa �ilbino�ais smaids patika. Tomēr par �ādu filmu skatī�anos es naudu negribēju maksāt. Es neteiktu, ka esmu no tiem snobiem, kuriem patīk tikai tāds nopietns kino kā Fellīni vai Tarkovskis, tomēr tās filmas, kurās viņ� filmējās, bija nu pārāk briesmīgas. Nesare�ģīts si�ets, banāli dialogi, nauda tajās netika ieguldīta, un �ķiet, ka arī re�isors tajās neiegul�dīja ne darbu, ne pūles.

Ta�u, ja tā padomā, pirms kļū�anas par aktieri viņ� bija tie�i tāds vīrie�u tips. Patīkams, bet būtībā, kas viņ� tāds īsti ir, nebija saprotams. Vidusskolā mēs divus gadus mācī�jāmies vienā klasē. Pie viena galda strādājām laboratorijas darbus. Tāpēc laiku pa laikam arī sarunājāmies. Viņ� aizvien bija tie�i tāds patīkams tips kā tagad kino. Jau no tiem laikiem meitenēm viņ� patika līdz bezsamaņai. Kad viņ� sarunājās ar meitenēm, tās vērās viņā pielūgsmes pilniem skatieniem. Arī laboratorijas darbu laikā meitenes skatījās uz viņu vien. Kad viņ� ar izsmalcinātu �estu aizdedzināja gāzes baloniņa liesmu, visas tajā noskatījās kā olimpisko spēļu atklā�anas ceremonijā. Manai esībai neviena nepie�vērsa ne vismazāko uzmanību.

Arī sekmes viņam bija labas. Viņ� klasē aizvien bija pir�mais vai otrais skolēns. Lai ko viņ� uzvilktu mugurā, aizvien izskatījās kopts un elegants. Pat tualetē �urājot viņ� nezau�dēja eleganci. Un nav nemaz tik daudz vīrie�u, kuri �urājot izskatītos eleganti. Un, protams, sportā neuzvarams, tāpat ari ļoti spējīgs skolēnu komitejas loceklis. Runāja, ka viņ� esot tuvās attiecībās ar klases vispopulārāko meiteni, bet, kā tur bija īstenībā, es nezinu. Skolotājiem viņ� rādījās sap�ņos, un pēc vecāku dienas skolā arī visas mammas par viņu vien sapņoja. Tāds tips. Tomēr, ko viņ� īstenībā domāja, par to man nebija ne vismazākās nojausmas.

Tie�i tāds kā kino.

Vai �obrīd man būtu iegansts maksāt naudu un noskatī�ties �ādu filmu?

Izmetu avīzi atkritumu urnā un cauri sniegam atgriezos viesnīcā. Ejot cauri hallei, uzmetu skatienu reģistratūrai, bet meiteni nekur nemanīja. Varbūt viņai bija pusdienas laiks. Es aizgāju līdz stūrim, kur stāvēja video spēļu automāti un uzspēlēju pāris Pacman un Galaxy spēles. Labas, neiralģiskas spēles. Pārāk militāras. Tomēr laiks bija nosists.

Tad atgriezos numurā un lasīju grāmatu.

Nevērtīga diena. Kad apnika lasīt, skatījos ārā pa logu, kā snieg. Sniga visu dienu. Sniga tik ļoti, ka likās vajadzētu sākt par to uztraukties. Pulksten divpadsmitos viesnīcas kafetērijā paēdu pusdienas. Tad atgriezos numurā un lasīju grāmatu, un skatījos pa logu, kā snieg.

Tomēr �oreiz līdz apnikumam netiku. Biju iekārtojies gultā un lasīju, kad pulksten �etros pie durvīm klauvēja. Viņa bija atnākusi. Meitene no reģistratūras brillēs un gai�zilā darba �aketē. Viņa �igli ieslīdēja istabā pa pavērto durvju spraugu glu�i kā ēna un steig�us aizvēra aiz sevis durvis.

-Ja mani kāds �eit pamanīs, tad bū�u uz ielas! �ajā vies�nīcā ir ļoti stingri noteikumi, viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu istabai un apsēdās uz dīvāna, svārku malu pavil�ku�i uz leju. Nopūtās un noteica:

-��� Man tagad ir pārtraukums.

-��� Negribi kaut ko iedzert? Es dzer�u alu.

-���� Nē, paldies. Man nav īpa�i daudz laika. Paklau, ko tu visu dienu numurā sadarīji?

-��� Neko īpa�u. Nosituiaiku. Lasīju, skatījos, kā snieg, es atbildēju, izņēmu no ledusskapja alu un ielēju glāzē.

-��� Ko tu lasi?

-���� Grāmatu par Spānijas karu. Pilna ar pieņēmumiem. Agrāk kari bija tie�i tādi.

-��� Tikai nedomā, ka es esmu jocīga!

-Jocīga? es pārvaicāju. Vai tu domā, ka uzskatī�u tevi par jocīgu tāpēc, ka atnāci uz manu numuru?

-Hm.

Paņēmis glāzi, apsēdos uz gultas malas.

-���� Nē, es tevi neuzskatu par jocīgu. Tas mani nedaudz pār�steidza. Bet es priecājos, ka tu atnāci. Man bija garlaicīgi, gribējās ar kādu parunāties.

Viņa nostājās pa�ā istabas vidū, novilka gai�zilo �aketi un, lai tā nesaburzītos, uzmeta uz rakstāmgalda krēsla atzveltnes. Tad atnāca un apsēdās man līdzās, kājas glīti kopā salikusi. Bez �aketes viņa izskatījās daudz maigāka, daudz neaizsargātāka. Apliku roku viņai ap pleciem, viņa nolika galvu man uz pleca. Viņa ļoti jauki smar�oja. Stīva, izgludināta balta blūze. Tā pagāja apmēram piecas minūtes. Biju aplicis viņai roku ap pleciem, bet viņa nolikusi galvu man uz pleca, aizvērusi acis, mierīgi, it kā iemigusi elpoja. Nebeidzami sniga sniegs, noslāpēdams pilsētas trok�ņus. Nedzirdēja ne skaņas.

Nodomāju, ka viņa ir nogurusi, viņai vajadzēja atpūsties. Es biju kaut kas līdzīgs kokam, kur atspiesties. Man likās, tas ir tik absurdi un netaisnīgi, ka tik jauna un tik skaista sieviete ir tik ļoti nogurusi. Bet, vairāk tajā iedziļinoties,

sapratu, ka tajā nav ne absurda, ne netaisnības. Pārgurums nerēķinās ne ar skaistumu, ne gadiem. Glu�i tāpat kā lietus, zemestrīce, zibens un plūdi.

Pagāja piecas minūtes. Viņa pacēla galvu, atrāvās no manis, uzvilka �aketi. Tad atkal apsēdās uz dīvāna. Ar �aketi mugurā viņa izskatījās saspringtāka un tālāka.

Es, joprojām sēdēdams gultā, noskatījos viņā.

-����������� Paklau, toreiz, kad tev gadījās tas dīvainais piedzīvo�jums se�padsmitajā stāvā, es ievaicājos, vai tu toreiz izdarīji kaut ko neparastu? Pirms iekāpi liftā? Vai arī brau�cot tajā?

Viņa papurināja galvu un brīdi apdomājās. Kā tad īsti bija? Man liekas, es neko nedarīju citādāk kā parasti� Bet es vairs neatceros.

-��� Vai nebija kaut kas savāds, kaut kas līdzīgs zīmei?

-����������� Viss bija kā parasti, viņa atbildēja un paraustīja ple�cus. Nekā savāda nebija. Es kā vienmēr braucu liftā, tad durvis atvērās, ta�u tur bija melna tumsa.

Es pamāju ar galvu. Varbūt aiziesim �ovakar kaut kur vakariņās?

Viņa no�ūpoja galvu. Atvaino, bet �odien nekas neiz�nāks. Man ir norunāts kaut kas cits.

-��� Tad varbūt rīt?

-��� Rīt es eju uz peldbaseinu.

-����������� Uz peldbaseinu? es teica. Tad pasmaidīju. Vai tu zināji, ka arī Senajā Ēģiptē bija peldbaseini?

-��� Nezināju gan, viņa sacīja. Tu to izdomāji!

-����������� Nē, tā ir tiesa. Man vienreiz darba dēļ vajadzēja to visu izpētīt.

Tomēr, kaut arī es teicu, ka tā ir tiesa, ko ar to iesākt?

Viņa paskatījās pulkstenī, piecēlās kājās un sacīja: Pal�dies! Tad, tāpat kā atnākot, izslīdēja pa durvīm. Vienī�gais, kam todien bija kāda nozīme. Kaut niecīga. Nezinu, ko darīja senie ēģiptie�i, kādiem sīkiem priekiem aizpildīja

savas dienas pirms nāves. Vingrinājās peldē�anā un balzamēja mūmijas. Un tādas nodarbes cilvēki nodēvēju�i par civilizāciju.

Pulksten vienpadsmitos vakarā man vairs nebija pilnīgi nekā, ko darīt. Visu izdarāmo biju izdarījis. Nogriezis nagus, iegājis vannā, iztīrījis ausis, noskatījies televīzijā ziņas, izpildījis gan piepumpē�anās, gan pieliek�anās, gan izstaipī�anās vingrinājumus, paēdis vakariņas, pat grāmatu biju izlasījis līdz galam. Tomēr miegs vēl nenāca. Gribēju vēlreiz izpētīt darbinieku liftu, bet vēl bija par agru to darīt. Vaja�dzēja sagaidīt, kad pulkstenis būs pāri divpadsmitiem, kad darbinieku staigā�ana �urpu turpu būs pierimusi.

Visvisādi izprātojies, es beigu beigās uzbraucu uz div�desmit sestā stāva bāru. Tur skatījos pa logu, kā snieg, vēros tumsā, malkoju martini un domāju par ēģiptie�iem. Domāju par to, kā gan tie senie ēģiptie�i dzīvoja. Nez kuri no viņiem apmeklēja peldbaseinus? Laikam gan faraona un augstmaņu ģimenes, tādi high class ļaudis. Izredzētie senie ēģiptie�i. �ādu ļau�u vajadzībām īpa�i no�ogota Nīlas upes daļa, tā līdzinās baseinam, un tur smalki ļaudis ņem pel�dē�anas stundas. Manam skolasbiedram aktierim līdzīgs instruktors tur ir klāt un aizvien laipni dod padomus augst�maņiem: "Jūsu augstdzimtība, jā, ļoti labi! Tikai, kraulā pel�dot, labo roku vajadzētu mēģināt izstiept taisnāk."

Es iztēlojos tādas ainas. Tintes zilais Nīlas ūdens baseinā, �ilbino�i spo�a saule (nu, protams, tur būs uzsliets kaut kas nojumēm līdzīgs no niedru pinumiem). Ar �ķēpiem bruņoti kareivji raugās, lai ne aligatori, ne vienkār�ie ļaudis nenāktu ne tuvu, niedres lokās vējā, jaunais princis. Tad es iedomā�jos: kā gan ar princesēm? Vai princeses ari mācījās peldēt?

Piemēram, Kleopatra? Jauna, D�odijai Fosterei līdzīga Kleopatra? Vai arī viņa zaudētu veselo saprātu, ieraugot peldē��anas instruktoru manu draugu? Varbūt zaudētu ar'. Tādā gadījumā gan varētu iet paskatīties.

Peldē�anas instruktors nav nācis no vienkār�as kārtas. Viņ� ir vai nu izraēlie�u, vai asīrie�u karaļdzimtas atvase, kara laikā sagūstīts un atvests uz Ēģipti, padarīts par vergu. Kaut arī vergs būdams, cēlumu viņ� nav zaudējis. Apmē�ram tāds kā �arltons Hestons vai Ķērks Duglass. �ilbino�i smaida un iznesīgi �urā. Paņēmis havajie�u ģitāru, Nīlas krastā dzied "Rock-a-Hula Baby". Tāda loma pa spēkam būtu tikai viņam.

Kādu dienu viņam garām brauc faraona kompānija. Viņ� upes krastā grie� meldrus, bet tajā brīdī laivu pēk�ņi apgā� vilnis, viņam izdodas izglābt mazu meitenīti un atvairīt aligatoru uzbrukumu. Ārkārtīgi eleganti. Tikpat eleganti, kā viņam savulaik skolas laboratorijā izdevās aizdedzināt gāzes plītiņas degli. Faraons to redz, un redzētais atstāj uz viņu dziļu iespaidu, un viņ� nolemj iecelt jaunekli par savu meitu peldē�anas instruktoru. Jo iepriek�ējais instruktors par mutes palai�anu tie�i pirms nedēļas iemests bezdibenīgi dziļā akā. Tādējādi viņ� kļūst par pasniedzēju faraona peldē�anas akadēmijā. Viņa dzīve pārvēr�as sapnī. Vakarā galma dāmas, iesvaidīju�ās brīni�ķīgām smar�ām, nāk pie viņa gultā. Arī prin�i un princeses ir viņam ārkārtīgi pie�ķēru�ies.

Te parādās tādas ainas kā "Princese peldkostīmā" un "Viņa augstība un es". Viņ� kopā ar prin�iem un prince�sēm sveic faraonu dzim�anas dienā, izpildot sinhronizētās peldē�anas priek�nesumu. Faraons par to ļoti priecājas, un atkal jau viņa akcijas ceļas. Tomēr �ie panākumi viņam galvā nesakāpj. Viņ� ir pazemīgs. Plati smaida un �urā tik�pat iznesīgi kā aizvien. Kad kāda galma dāma iekāpj pie viņa gultā, viņ� priek�spēlei atvēl veselu stundu, prasmīgi viņu apmierina, tad noglāsta viņai matus un saka: "Tu esi vislabākā." Sirsnīgs cilvēks.

Nez kā notika pārgulē�ana ar ēģiptie�u galma dāmām, es pēk�ņi iedomājos, bet nekādas konkrētas ainas nespēju iztēloties. Lai ko es domātu, man prātā nāca tikai 20th Cen�tury Fox "Kleopatra". Briesmīgais kino ar Elizabeti Teilori, Ri�ardu Bērtonu un Reksu Herisonu. Melnīgsnējas, eksotis�kas, garkājainas meitenes, kuras apvēdina Elizabeti Teilori ar garos kātos piestiprinātiem vēdekļiem, ieņēmu�as da�ā�das pozas, viņu iepriecēja. Ēģiptietes �ajā ziņā izcēlās.

Tātad tā D�odijai Fosterei līdzīgā Kleopatra viņa dēļ ir kā bez prāta. Var jau būt, ka tas ir banāli, bet citādi ta�u nekāds kino neiznāks.

Viņ� arī sapņo tikai par D�odiju Fosteri. Ta�u viņ� nav vienīgais, kur� sapņo par D�odiju Kleopatru. Viņu iekārojis arī melnādainais abesīnie�u princis. Tik liela ir �ī iekāre, ka pietiek princim par viņu iedomāties, lai viņ� mestos diet. Un �ī loma katrā ziņā pie�ķirama Maiklam D�eksonam. Viņ�, mīlas dzīts, ieradies no Abesīnijas Ēģiptē, �ķērsojis tuksnesi. Karavānas ugunskura priek�ā viņ� sit tamburīnu un danco, dziedādams "Billie Jean". Acīs atspīd zvaig�ņu mirdza. Tad, protams, peldē�anas instruktora un Maikla D�eksona attie�cībās parādās sare�ģījumi. Sāncensība mīlā.

Tiktāl es biju aizdomājies, kad pēk�ņi parādījās bārme�nis, atvainojās man un sacīja, ka viņam par lielu no�ēlu ir pienācis laiks slēgt bāru. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Es biju pēdējais viesis. Bārme�nis jau bija visu nokopis. Padomā vien, es tik ilgu laiku, pats to nepamanījis, biju iegrimis �ādās domās. Bezjēdzīgās un muļķīgās. Ko es daru? Parakstīju rēķinu, izdzēru atliku�o martini un cēlos ie�anai. Tad, izgājis no bāra, rokas kabatās sabāzis, gaidīju liftu.

Pēk�ņi iedomājos, vai saskaņā ar tradīciju D�odijai Kleopatrai nebija jāprecas ar jaunāko brāli. Tad man viss �is iedomātais scenārijs jāizmet no prāta. Pagļēvo, perverso brāli. Kur� derētu �ai lomai? Vudijs Alens? Nūja, tad ta�u tas viss pārvērstos par komēdiju. Kam mums galma āksts, kas bārsta dumjus jokus un zvetē sev pa galvu ar plastma�sas āmuru? Kādas muļķības!

Par brāli padomā�u vēlāk. Bet faraonam noteikti jābūt Lorensam Olivjē. Sāpo�u galvu, aizvien rādāmos pirkstus pie deniņiem piespiedis, sev netīkamos iemet bezdibenīgā akā vai arī liek viņiem pārpeldēt Nīlu kopā ar aligatoriem. Inteliģents cilvēks, brutāls. Norauj upura acīm plakstiņus un izdzen to tuksnesī.

Kad tiktāl biju aizdomājies, atvērās lifta durvis. Bez ska�ņas. Iekāpu liftā un nospiedu piecpadsmitā stāva pogu. Tad domāju tālāk. īpa�as vēlē�anās par to domāt man nebija, bet arī apstāties es nespēju.

Nākamā aina tuksnesis. Tur, tuksne�a dziļumā, nevie�nam nezinot, vientulībā mīt kāds faraona izdzītais pravie�tis. Viņam, kā par brīnumu, kaut arī norautiem plakstiņiem, izdevies izdzīvot garajā gājienā cauri tuksnesim. Viņ�, ģēr�bies aitādā, slēpjas no spo�ās saules un mīt melnā tumsā. Pārtiek no kukaiņiem un zāles. Bet ar gara acīm skata nā�kotni. Faraona kri�anu, Ēģiptes norietu, pārmaiņas, kas satricina pasauli.

Aituvīrs, es nodomāju. Kāpēc gan Aituvīrs pēk�ņi parādī�jies tādā vietā?

Tad durvis atkal bez skaņas atvērās. Es aizdomājies kāpu ārā no lifta. Vai tad tie�ām Aituvīrs nāk no Ēģiptes laikiem? Vai tad tas viss nav nekas vairāk kā tikai manis pa�a uzburti iedomu tēli? Rokas kabatās sabāzis, stāvēdams tumsā, iegrimu �ajās pārdomās.

Tumsā?

Tad es pamanīju, ka visapkārt ir melna tumsa. Nemanīja ne mazāko gaismiņu. Kad lifta durvis man aiz muguras aiz�vērās, mani no visām pusēm iekļāva melnā tumsas tinte.

I'at savas rokas nevarēju saskatīt. Radio ari neskanēja. Ne "Mīla ir gai�zila", ne "Vasaras diena". Gaiss bija sasmacis un dvakoja.

Es glu�i viens stāvēju �ajā tumsā.

Biedējo�i melna tumsa.

Nespēju samanīt neviena priek�meta apveidu. Pat savu ķermeni nespēju saskatīt. Nespēju pat saprast, vai tur kaut kas ir vai nav. Priek�ā pletās tikai melns vakuums.

Stāvēdams tās tumsas viduci, es pats pārvērtos par tīri konceptuālu esību. Miesa bija iz�ķīdusi tumsā, es kā bezķermeniska, konceptuāla ektoplazma lidinājos gaisā. Atbrīvots no miesas, tomēr nebiju atradis citu norādi, kurp doties. Lidinājos vakuuma universā. Uz tās robe�as, kas no�ķir ļaunu sapni no realitātes.

Kādu bridi tā nostāvēju. Mēģināju pakustēties, bet locekli likās kā paralizēti. It kā es būtu iemests jūras dibenā. Biezā tumsa spieda mani lejup, klusums nepanesami spieda uz bungādiņām. Domāju, ka pēc brī�a acis apradīs ar tumsu. Nekā tamlīdzīga. Tā nebija nekāda pustumsa, pie kuras acis varētu pierast. �ī bija absolūtā tumsa.

It kā melnās krāsas pigments būtu noklāts kārtu kārtām, necaurskatāma tumsa. Instinktīvi sāku rakņāties pa kaba�tām. Labajā kabatā bija maks un atslēgas. Kreisajā viesnī�cas numura atslēgas karte un nedaudz sīknaudas. Nekas no tā �ajā tumsā nebija izmantojams. Pirmo reizi no�ēloju, ka atmetu smēķē�anu. Ja nebūtu atmetis, tad tagad atrastos �ķiltavas vai sērkociņi. Ko līdzēja to tagad no�ēlot, tur vairs nekas nebija darāms. Izvilku rokas no kabatām un pastiepu uz to pusi, kur vajadzētu būt sienai. Sataustīju tumsā cietu virsmu. Tur bija siena. Tomēr, sienai pieskaroties, tā bija vēsa. Pārāk vēsa, lai būtu hoteļa "Dolphin" siena. Hoteļa "Dol�phin" sienas nebija vēsas. �ajā viesnīcā gaisa kondicionētājs aizvien uzturēja patīkamu gaisa temperatūru. Izdzirdēju pats savu balsi sakām: domā, tagad tikai nezaudē mieru.

Tikai nezaudē mieru, domā!

�ie apstākļi bija identiski tiem, kurus bija piedzīvojusi viņa. Es tikai viņai sekoju. Tāpēc te nekādu draudu nebija. Viņai vienai pa�ai izdevās izkļūt no �īs situācijas. Man arī noteikti izdosies. Nav iemesla, kāpēc lai neizdotos. Tāpēc jāsaglabā miers. Tāpēc tagad jārīkojas tie�i tāpat, kā bija rīkojusies viņa. �ajā viesnīcā notiek dīvainas lietas, un kaut kādā ziņā tās varētu būt saistītas ar mani. Bez �aubām, �is hotelis kaut kādā veidā ir saistīts ar veco viesnīcu "Delfīns". Tāpēc es esmu �eit ieradies. Vai ne tā? Tā gan. Man bija jārī�kojas tie�i tāpat, kā bija rīkojusies viņa, un katrā ziņā jāredz tas, ko viņa nebija redzējusi.

Bail?

Bail gan.

Saņemies, es nodomāju. Līdz smieklīgumam bail. It kā es būtu kails. Nepatīkama sajūta. Man visapkārt virmoja tumsas atomi. Bet es nespēju saskatīt, kā tie man tuvojas, nedzirdami kā jūras�ūskas. Likās, ka tumsa spie�as manī iek�ā pa visām porām. Krekls bija izmircis aukstos sviedros. Rīkle izkalta. Es pārgurumā riju siekalas.

Kur es īsti atrodos? Tas nevarēja būt hotelis "Dolphin". Es atrados kaut kur citur. Tas bija vienīgais, ko skaidri sapratu. �ī bija kaut kāda cita vieta. Biju pārkāpis kaut kādu robe�u un iekritis �ajā vietā. Aizvēru acis un vairākkārt dziļi ieel�poju.

Izklausās muļķīgi, es saprotu, bet man ļoti gribējās klau�sīties "Mīla ir gai�zila" Paul Mauriat Grand Orchestra izpil�dījumā. �obrīd liftu radio darītu mani laimīgu. Dotu man spēku. Kaut vai Richard Clayderman. Tagad es viņu paciestu. Kaut vai Los Indios Tabajaras, Josй Feliciano, Julio Iglesias,

Sergio Mendes, The Partridge Family, 1910 Fruitgum Company vienalga kuru. Pieciestu vienalga kuru no viņiem. Jebko, lai tikai atskanētu mūzika. Te bija pārāk klusu. Paciestu Mitch Miller ar kori. Paciestu Andy Williams un Al Martino duetu.

Rimsties, es nodomāju. Tu domā par galīgām muļķībām. Par kaut ko ta�u jādomā. Met mieru. Prāta tuk�ums ar kaut ko jāaizpilda. Baiļu dēļ. Tuk�ā prātā iezogas bailes.

Maikls D�eksons, tamburīnu grabinādams, pie nometnes ugunskura dejo un dzied "Billie Jean". Pat kamieļi aizgrābti tajā ieklausās.

Tādas juceklīgas domas.

TĀDAS JUCEKLĪGAS DOMAS.

Manas domas klusītēm atbalsojās tumsā. Domas atbal�sojās.

Vēlreiz dziļi ieelpoju. Padzinu no prāta dumjos tēlus. Tas viss nevar turpināties bezgalīgi. Jārīkojas. Ak tā? Tie�i tāpēc es ta�u atbraucu uz �o viesnīcu.

Es saņēmos. Sāku taustīdamies lēnām virzīties pa labi. Tomēr kājas atkal neklausīja. It kā tās nebūtu manējās. Muskuļi un nervi nespēja kustēties. Tumsa apņēma mani kā melns ūdens un neļāva man bēgt. Uz visām pusēm bez�galīgi pletās tumsa. Līdz pat zemeslodes vidum. Es ie�u uz zemeslodes vidus pusi. Ja do�os turp, tad man vairs neizdo�sies atgriezties virszemē. Domā par kaut ko citu! Ja ne par ko nedomā�u, tad mani iezagsies bailes un sāks pār mani valdīt. Tad domā tālāk par filmas si�etu! Cik tālu es biju ticis? Līdz Aituvīra iznācienam. Tomēr pa�laik tuksne�a aina ar to beidzās. Atgrie�amies faraona pilī. Satrieco�i grezna pils. Pilna ar dārgumiem no Āfrikas. Namībie�u vergu vidū faraons. Skan Miklos Rozsa līdzīga mūzika. Uzreiz redzams, lca faraons ir ar kaut ko neapmierināts. "Ēģiptes karaļvalstī kaut kas ir satrunējis!" viņ� domā. "Manā pilī kaut kas nav kārtībā. Es to skaidri jūtu. Tam jādara gals!"

Ļoti uzmanīgi, soli pa solim virzījos uz priek�u. Tad iedo�mājos kā tas viņai izdevās! Apbrīnas vērts! Iemesta kaut kādā nesaprotamā melnā tumsā, viņa viena pati devās uz priek�u noskaidrot, kas īsti noticis. Kaut arī man bija jau stāstīts par �ādas savādas, tuk�as tumsas esību, bet ka tā būs tik� draudīga� Ja es iepriek� nebūtu par to brīdināts, vai es viens pats dro�i dotos uz priek�u�

Tad iedomājos viņu. Iztēlojos, kā viņa melnā, piegulo�ā peldkostīmā peld baseinā. Līdzās viņai parādās mans kla�sesbiedrs aktieris. Un arī viņa ir kā bez prāta viņa dēļ. Viņ� liek viņai pievērst uzmanību tam, ka, peldot kraulā, labā roka ir jāizstiepj taisnāk, viņa noraugās manā klases�biedrā pielūgsmes pilnu skatienu. Pienākot vakaram, viņa ieradās pie viņa gultā. Mani tas apbēdināja. Pat sāpināja. Tā ta�u nevar, es nodomāju. Tu ta�u neko nesaproti. Viņ� tikai liekas jauks un sirsnīgs. Viņ� tev teiks maigus vārdus un varbūt pat iejūsminās. Bet tā nav nekāda parasta laipnība. Tā vienkār�i ir priek�spēle.

Gaitenī bija pagrieziens pa labi.

Tie�i tā, kā viņa stāstīja. Ta�u manās domās viņa gulēja ar peldē�anas instruktoru. Viņ� maigi viņu izģērba un sla�vēja katru viņas auguma daļu. Neviltoti slavēja. Redz, redz, es nodomāju. Laikam patiesas jūtas. Tomēr pamazām mani auga dusmas. Tā kļūdīties, es nodomāju.

Gaitenī bija pagrieziens pa labi.

Tie�i tā, kā viņa stāstīja.

Es ar rokām aptaustīju sienu, tik tie�ām iegriezās pa labi. Tālumā bija samanāma blāva gaismiņa. Blāva gais�miņa, it kā tā kristu cauri vairākiem �ķidrautiem.

Tie�i tā, kā viņa stāstīja.

Mans klasesbiedrs maigi skūpstīja viņas ķermeni. Lēnām kaklu, tad plecus, tad krūtis. Kamera rādija viņa seju un sievietes muguru. Tad pēk�ņi kameras leņķis mainījās. Parā�dīja sievietes seju. Ta�u tā nebija viņa. Tā nebija meitene no hoteļa "Dolphin" reģistratūras. Tā bija Kiki seja. Kiki, kas reiz bija kopā ar mani apmetusies viesnīcā "Delfīns", augstas kla�ses prostitūta, skaisto ausu īpa�niece. Kiki, kas, nepateiku�i ne vārda, pagaisa no manas dzīves. Precīzs kadrs. Pat pārāk precīzs. Varētu teikt viduvējs. Viņi atradās kāda dzīvokļa istabā. Cauri loga �alūzijām krita saules stari. Kiki. Kāpēc te pēk�ņi parādījusies viņa? Galīgs sajukums laikā un telpā.

Galīgs sajukums laikā un telpā.

Virzījos uz gaismiņas pusi. Sperot soli, iedomu tēli pagaisa.

Kadra beigas.

■ Taustīdamies gar sienām, virzījos uz priek�u dziļāk klu�sumā un tumsā. Ne par ko citu es nedomāju. Tikai par to, kā pastiept laiku. Koncentrējos tikai uz to, lai, neko nedo�mājot, spertu soļus uz priek�u. Uzmanīgi, dro�i. Gaismiņa blāvi mirdzēja. Tomēr, kas �ī īsti ir par vietu, es nesapratu. Bija redzamas tikai durvis. Durvis, kādas neatminos redzē�jusi. Tā, kā viņa sacīja. Vecas koka durvis. Pie tām bija pie�stiprināta plāksnīte. Tomēr rakstītais nebija salasāms. Bija pārāk tum�s, un plāksnīte pārāk netīra. Lai tur kā, hotelis "Dolphin" tas nebija. �ajā hotelī tādas vecas durvis nevarēja būt. Tāpat arī gaiss bija citāds. Kas tā par smaku? Glu�i kā veca papīra dvaka. Gaismiņa raustījās un drebēja. Laikam sveces liesmiņa.

Stāvēju pie durvīm un brīdi vēros �ajā gaismiņā.

Tad atkal iedomājos par meiteni no reģistratūras. Iedo�mājos, ka man toreiz vajadzēja ar viņu pārgulēt. Nezin, vai man izdosies atgriezties tajā īstenības pasaulē? Vai man izdosies vēlreiz aiziet uz randiņu ar to meiteni? Tajā brīdī sāku apskaust reālo pasauli un peldbaseina pasauli. Var jau būt, ka patiesībā tā nemaz nebija skaudība. Iespējams, ka tā bija palielināta, sagrozīta no�ēla. Tomēr ārēji tā izpau�dās kā greizsirdība. Vismaz melnajā tumsā es to izjutu kā greizsirdību. Tik sen nebiju izjutis greizsirdību. Esmu cilvēks, kuram tādas jūtas kā greizsirdība nav raksturīgas.

Laikam gan man greizsirdība �ķiet kaut kas pārāk perso�nisks. Tomēr izjutu pārsteidzo�i stipru greizsirdību. Tur�klāt pret peldbaseinu,

Cik dumji, es nodomāju. Kur� kādreiz ir bijis greizsirdīgs uz peldbaseinu? Nekas tāds nav ne dzirdēts.

Noriju siekalas. Atskanēja varena dārdoņa it kā uz bun�gām nospēlētu ar metāla vāli. Bet es biju tikai norijis sie�kalas.

Skaņas savādi atbalsojās. Tie�i tā, kā viņa stāstīja. Man ta�u jāpieklauvē! Es pieklauvēju. Bez vilcinā�anās. Klusi�ņām. Ja nesadzirdēs, arī nekas. Tāda klusa skaņa. Tomēr atskanēja varena skaņa. Smaga un auksta kā nāve.

Elpu aizturējis, gaidīju.

Kādu brīdi klusums. Tie�i tāpat kā viņai. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja. Varbūt piecas sekundes, varbūt minūte. Tumsā nav viegli skaitīt laiku. Tas �ūpojas, izple�as un saraujas. �ajā klusumā es pats ari �ūpojos, izple�os un saraujos. Pie�lāgojos laika pārvērtībām. Kā atspulgs greizajos spoguļos.

Atskanēja tā skaņa. �abo�a, �vīksto�a skaņa. Kaut kas pie�cēlās no grīdas. Soļi. Tas lēnām nāca uz manu pusi. �ībām kājās, �ļūco�iem soļiem. Tas nebija cilvēks, tā viņa teica. Bija tie�i tā, kā viņa stāstīja. Tie nebija cilvēka soļi. Tas bija kaut kas cits. Kaut kas, kas īstenībā nemaz nepastāv.

Un tomēr �eit tas pastāvēja.

Es nebēgu. Jutu, kā man pa muguru tek sviedri. Bet, �iem soļiem tuvojoties, notika kaut kas savāds manas bailes sāka pagaist. Būs labi, es nodomāju. Tas nav nekāds bries�monis. Es to skaidri sajutu. Ne no kā nav jābaidās. Jāļauj visam iet savu gaitu. Būs labi. Es stāvēju, mirkdams svied�ros. Cie�i satvēris durvju rokturi, elpu aizturējis, acis aiz�miedzis. Būs labi. Nebaidies. Dzirdēju tumsā varenus sirds�pukstus. Savējos. Mani sirdspuksti apņēma manu ķermeni un sargāja. Man ne no kā nav jābaidās, es pats sev teicu. Jo es esmu ar to saistīts.

Soļi apstājās. Tas bija pienācis man pavisam tuvu. Apska�tīja mani. Es turēju acis ciet. Es esmu ar to saistīts, es nodo�māju. Es esmu saistīts ar tādām vietām. Ar Nīlas pludmali, ar Kiki, ar viesnīcu "Delfīns", ar veco rokenrolu, ar kaut ko. Ar iesmar�inātajām nūbie�u galma dāmām. Ar bumbu, kas sagrau� laiku. Sendienu gaisma, sendienu skaņa, sendienu balss.

Nu gaidīju gan, tas teica. Pagalam nogaidījos. Nāc iek�ā.

Pat acis neatvēris, es sapratu, kas tas ir.

Aituvīrs.

Mēs sarunājāmies, apsēdu�ies pie veca galda. Uz mazā, apaļā galdiņa pa�ā vidū vienkār�ā, neglazētā māla �ķīvī bija nolikta svece. Nekādu citu mēbeļu �ajā istabā nebija. Pat ne krēsla. Krēslu vietā izmantojām visapkārt nokrautās grā�matas.

�ī bija Aituvīra istaba. Gara un �aura. Gan sienas, gan griesti, gan noskaņojums te atsauca atmiņā veco viesnīcu "Delfīns". Ta�u, ieskatoties rūpīgāk, bija redzams, ka tā ir pavisam citāda. Istabas pa�ā galā bija logs. Ta�u logs no iek�puses bija aiznaglots ar dēļiem. Likās, ka tas izdarīts pirms laba laika, jo dēļu spraugās bija sakrāju�ies pelēki putekļi, naglas bija sarūsēju�as. Nekā cita istabā nebija. Tikai �etrkantainai kastei līdzīga istaba. Ne elektrības. Ne tualetes. Ne vannas. Ne gultas. Viņ� laikam gan guļ uz grī�das. Aitas tērpā ietinies. Istabā brīvas vietas bija tikai tik vien, lai viens cilvēks varētu iziet, visu pārējo vietu aiz�ņēma vecas grāmatas un avīzes, un piezīmju grāmatas ar ielīmētiem rakstu izgriezumiem. Visas bija sadzeltēju��as, da�as bija neglābjami kukaiņu saēstas, citas pilnīgi izjuku�as pa lapām. Es pārlaidu tām skatienu visas kā viena par Hokaido aitkopības vēsturi. Laikam gan visi materiāli bija savākti no vecās viesnīcas "Delfīns". Agrāk vecajā viesnīcā bija īpa�a istaba, kurā bija sakrāti materiāli par aitām, to visu pārzināja viesnīcas pārvaldnieka tēvs. Kur tie tagad paliku�i?

Aituvīrs caur plīvojo�o sveces liesmiņu kādu brīdi mani vēroja. Uz sienas krita spocīgi liela, greiza Aituvīra ēna.

-��� Tak' neesam labu laiku tiku�ies, no Aituvīra maskas atskanēja. Kāda tam nozīme. Neesi no�vakojies?

-Jā, esmu palicis drusciņ tievāks.

-��� Kā tur āra pasaule? Vai ir kaut kas mainījies? Te dzīvo�jot, nezinu neko, kas notiek, viņ� sacīja.

Es sakrustoju kājas un papurināju galvu: Viss bez izmai�ņām. Nekas svarīgs nenotiek. Pasaule pamazām paliek sare��ģītāka. Un viss notiek ātrāk. Citādi viss ir tāpat kā agrāk. Bez īpa�ām pārmaiņām.

Aituvīrs palocīja galvu. Kā tad. Vai nākamais kar� vēl nav sācies?

Es īsti nezināju, kas Aituvīra izpratnē ir "iepriek�ējais kar�", bet tik un tā atbildēju: Vēl nav.

-��� Gan drīz sāksies, Aituvīrs, cimdotās rokas saberzējis, pavisam neizteiksmīgā, vienmuļā balsī sacīja. Jāpiesar�gās. Ja negribi, lai tevi nogalē, tad piesargies. Karam jābūt. Karam vienmēr jābūt. Nav tā, ka nebūtu. Pat ja izskatās, ka nav, tik vai tā ir. Redz, cilvēkiem sirds dziļumos patīk slaktēt. Slaktē cits citu līdz pagurumam. Kad ir paguru�i no slaktē�anas, drusciņ atpū�as. Un tad slaktiņ� sākas no gala. Tā tas ir nolemts. Neviens tam netic, bet nekas nemainās. Tur neko nevar padarīt. Ja tev tādas lietas nepatīk, tad labāk pamukt prom uz kādu citu pasauli.

Viņa aitas tērps salīdzinājumā ar agrākiem laikiem likās daudz novalkātāks un netīrāks. Vilna izskatījās pavisam sataukojusies. Tāpat arī melnā maska, kas sedza viņa seju, likās daudz no�ēlojamākā stāvoklī, nekā es to atcerējos.

Izskatījās steigā, pa roku galam uztaisīta. Ta�u varbūt man tā likās tāpēc, ka atradāmies �ajā alai līdzīgajā, mitrajā telpā, tāpēc, ka apgaismojums bija tik slikts. Varbūt ari tā�pēc, ka atmiņās viss �ķiet labāks un skaistāks. Ta�u ne jau tikai maskā bija tā vaina, ari pats Aituvlrs likās novecojis un nevarīgs. �o �etru gadu laikā, kurā nebijām redzēju�ies, viņ� �ķita stipri novecojis. Ari elpa viņam bija dīvaini gār�dzo�a. It kā dārdētu aizsprostoju�ās caurules.

-��� Domāju, ka tu daudz ātrāk atnāksi, Aituvlrs, vērda�mies man sejā, noteica. Visu laiku gaidīju. Te pirms tevis kāds cits bija atnācis. Domāju tu. Bet nebiji vis tu. Kāds te kļūdas dēļ iemaldījās. Vai nav jocīgi? Tā tam nevajadzētu būt, ka kāds cits var tik vienkār�i te ieklīst. Kas bijis, bijis. Domāju, ka tu atnāksi daudz ātrāk.

Paraustīju plecus. Es domāju par to, ka vajadzētu �urp atbraukt. Domāju, ka jāierodas. Ta�u vēl nebiju izlēmis, ka jābrauc. Man bie�i rādījās sapņi. Es sapnī redzēju viesnīcu "Delfīns". Bet pagāja laiks, iekams skaidri izlēmu, ka man ir jābrauc uz �ejieni.

-��� Tu gribēji �ejieni aizmirst?

-��� Kaut kādā ziņā jā, es atzinos. Tad plīvojo�ā sveces liesmā pētīju pats savas rokas. Savādi, es nodomāju, nez no kurienes �eit pū� vēj�. Daļēji man arī izdevās to aiz�mirst, es gribēju to aizmirst. Es gribēju, lai manai dzīvei ar �o vietu nebūtu nekāda sakara.

-��� Vai tava miru�ā drauga dēļ?

-Jā. Miru�ā drauga dēļ.

-��� Tomēr tu beigu beigās te atgriezies.

-��� Tā gan. Beigu beigās es �urp atgriezos, es sacīju. Man neizdevās �ejieni aizmirst. Pat ja aizmirsu, tad noteikti kaut kas to atkal atsauca atmiņā. Laikam gan �ī man ir nolemta vieta. Vai man tas patīk vai ne, bet �ķiet, ka esmu ar to saistīts. Ko tas viss īstenībā nozīmē, to es vēl neesmu sapratis. Tomēr to gan es skaidri jūtu. Ari sapnī es to jutu. Kāds te manis dēļ raud, kāds te mani sauc. Tāpēc izlēmu, ka man te ir jāatgrie�as. Bet kas �ī īsti ir par vietu?

Aituvīrs brīdi manī cie�i noraudzījās. Tad nogrozīja galvu. Es ar' neko sīkāk nezinu. Te ir ļoti pla�s un ļoti tum�s. Cik īsti pla�s un cik īsti tum�s, to es pats skaidri nezinu. Man zināma ir tikai �ī telpa. Par citām vietām es neko nezinu. Tāpēc nevarē�u neko vairāk tev pastāstīt. Ta�u, ja reiz esi �urp atnācis, tad bija pienācis tas laiks, kad tev bija jānāk. Man tā domāt. Tāpēc tev par to visu nevajadzētu ne domāt, ne spriedelēt. Var jau būt, ka kāds, iedams �e cauri, ir tevis dēļ raudājis. Varbūt kāds ir tevi saucis. Ja tev tā liekas, tad tā arī noteikti ir. Bet tagad tu �eit esi atnācis tā ir lietu kārtība. Tāpat kā putns atgrie�as savā ligzdā. Dabiski. Un otrādi ja tu nebūtu izdomājis �urp nonākt, tad �īs vietas nemaz nebūtu. Un Aituvīrs atkal saberzēja rokas. Viņam sakustoties, ēna uz sienas izpletās un notrīsēja. Izskatījās, ka man virs galvas savilcies negaisa mākonis. Tie�i tā kā vecās multfilmās.

Tā kā putns atgriezies ligzdā, es nodomāju. Mēģināju to pateikt, tie�i tā es arī jutos. Es, ļāvies �ai notikumu plūsmai, biju te atgriezies.

Nu tad stāsti, Aituvīrs klusītēm sacīja. Pastāsti par sevi. �I ir tava pasaule. Stāsti visu, bez kautrē�anās. Stāsti visu, ko vēlies, nesteidzies. Tev ta�u ir kaut kas tāds, ko tu gribētu izstāstīt.

Vērodams ēnas uz sienas, blāvajā gaismā stāstīju par to, kā es dzīvoju. Tik sen nevienam nebiju atklāti par sevi kaut ko stāstījis. Gāja laiks, stāsts ritēja lēni kā ledum kūstot, pa gabaliņam vien. Par to, kā pelnu iztiku. Un nekur uz priek�u nepavirzos. Nekur uz priek�u nepavirzos, bet tik un tā novecoju. Ka nevienam no sirds neesmu pieķēries. Proti, ka dvēsele man vairs nenotrls. Ka vairs nezinu, ko man vajadzētu meklēt. Par to, kā cen�os labi padarīt to, kam ar mani nav nekāda sakara. Un teicu, ka tam nav nekādas jēgas. Ka man liekas: ķermenis pamazām sastingst. Sākot no vidus miesa un orgāni pamazām sacietē un sastingst. Ka es no tā baidos. Un ka cik necik saistīts jūtos tikai ar �o vietu. Es sacīju, ka jūtos tai piederīgs. Un es patiesi tā jutos. Ka es �eit piederu.

Aituvīrs, ne vārda neteicis, klausījās. Izskatījās, ka viņ� ir aizmidzis. Tomēr, tiklīdz biju savu stāstu pabeidzis, viņ� atvēra acis.

-��� Būs labi. Neraizējies. Tu patie�ām esi viesnīcai "Delfīns" piederīgs, Aituvīrs klusiņām sacīja. Tu vienmēr esi bijis tai piederīgs un vienmēr būsi. Te viss sākas, te viss beidzas. �ī ir tava vieta. Vienmēr. Viss ir saistīts ar �ejieni. �is ir tavs mezgla punkts.

-��� Viss?

-��� Jau zaudētais. Un vēl nepazaudētais. Tas viss. Tas viss ir saistīts ar �ejieni, ar pa�u viduci.

Nedaudz apdomāju Aituvīra teikto. Tomēr īsti labi es viņa vārdus nesapratu. Tie bija pārāk neskaidri, nespēju tiem izsekot. Pavaicāju, vai viņ� nevarētu to visu paskaidrot kon�krētāk. Tomēr Aituvīrs uz to neatbildēja. Tikai klusēja. Lai�kam gan �ajā ziņā nekādi konkrētāki paskaidrojumi nebija iespējami. Viņ� klusēdams papurināja galvu. Mākslīgās ausis plīvot plīvoja. Arī ēna uz sienas vareni no�ūpojās. Tik stipri, ka likās, vai tikai siena nesabruks. Plaks, plaks.

-���� Gan jau to sapratīsi. Tādas lietas saprot tad, kad ir pie�nācis īstais laiks tās saprast, viņ� sacīja.

-��� Es vēl vienu lietu nesaprotu, teicu. Kāpēc hoteļa "Dolphin" īpa�niekiem lika saglabāt veco nosaukumu?

-���� Tevis dēļ, Aituvīrs atbildēja. Lai tad, kad tu kaut kad atgrieztos, būtu vecais nosaukums. Ja nosaukums būtu nomainīts, kā tu zinātu, uz kurieni doties? Viesnīca "Delfīns" tepat vien ir. Lai arī nams ir cits. Lai ar' viss būtu mainījies. Tas neko neietekmē. Te tas ir. Te tevi gaida. Tāpēc ari saglabāja nosaukumu.

Es pasmējos: Manis dēļ? Manis, viena cilvēka dēļ to no�sauca par hoteli"Dolphin"7

-��� Jā gan! Kas tur smieklīgs?

Nogrozīju galvu. Nekā smieklīga tur nav. Mani tas ne�daudz pārsteidz. Tāds neloģisks stāsts. Nemaz neizklausās pēc īstenības.

-��� Ir gan īstenība, Aituvīrs klusītēm atteica. Hotelis ta�u īstenībā pastāv. Plāksnīte ar uzrakstu Hotel Dolphin ir īsta. Vai ne? Vai tad tā nav īstenība?

Un viņ� ar pirkstiem pabungoja pa galdu. Sveces liesmiņa noraustījās.

-��� Es tak ari esmu tepat. Te tevi gaidu. Viss ir izdarīts, kā nākas. Viss ir izdomāts līdz galam. Lai tu varētu atgriezties. Viss ir prasmīgi sasaistīts.

Kādu brīdi noraudzījos drebo�ajā sveces liesmiņā. Es ne�spēju tam visam noticēt.

-��� Kāpēc vajadzēja manis dēļ tā pūlēties? Viena cilvēka dēļ?

-��� Tāpēc, ka �ī ir tava pasaule, Aituvīrs it kā pa�sapro�tami noteica. Nedomā tik daudz par to. Ja tu to meklē, tad tā atrodas. Tā tas ir. Redzi, tur tā lieta, ka �ī ir tev radīta pasaule. Tu saproti? Tev tas jāsaprot, citādi nebūs nekādas jēgas. Tas tik tie�ām ir kaut kas īpa�s. Tāpēc pacentāmies, lai tev izdotos te atgriezties bez īpa�iem sare�ģījumiem. Lai tu to nepazaudētu. Tas arī viss.

-��� Es tik tie�ām esmu �ai vietai piederīgs?

-��� Nu, protams. Tu esi �eit piederīgs. Un es esmu �eit pie�derīgs. Visi ir �eit piederīgi. �ī ir tava pasaule, Aituvīrs sacīja. Tad pastiepa pirkstu gaisā. Uz sienas parādījās milzu pirksts.

-��� Bet ko tu te dari? Un kas tu esi?

-��� Mans ir Aituvīrs, viņ� sacīja un piesmaku�ā balsī iesmējās. Tu ta�u to redzi. Es, uzvilcis aitādu, dzīvoju cil�vēkiem neredzamā pasaulē. Aizbēgu no cilvēkiem me�os.

Tas bija ļoti sen. Tik sen, ka vairs nevar ne atcerēties. Nevar pat atcerēties, kas es biju pirms tam. Lai kā tur būtu, kop� tā laika es vairs neesmu cilvēkiem acīs rādījies. Ja negribi nevienam acīs rādīties, tad arī netrāpies nevienam acīs. Tā tas ir. Bet tad es pametu me�us un apmetos �eit. Es nokļuvu �ai vietā, es te visu uzpasēju. Man vajadzēja vietu, kur neplosās vēji un lietus. Me�os ir zvēri. Tā ir?

-��� Protams, es piebalsoju.

-��� Te mans pienākums ir nodarboties ar savienojumiem. Kaut kas komutatoram līdzīgs. Man jāsavieno da�ādas lie�tas. Te ir mezgla punkts. Tāpēc es visu savienoju. Izkaisīto atkal salieku kopā. Tas ir mans pienākums. Būt komutatoram. Savienot. Es tevi savienoju ar to, ko tu meklē. Vai tu saproti?

-��� Apmēram, es atteicu.

-��� Nu tad tā, Aituvīrs turpināja. �obrīd es tev esmu vajadzīgs. Tu esi apjucis. Pats nesaproti, ko meklē. Tu esi nomaldījies un turpini maldīties. Tu nezini, kur gribētu iet, kur tev vajadzētu iet. Tu esi daudz ko pazaudējis. Daudzi sietie mezgli ir atrisu�i. Bet neko citu to vietā tu neesi atra�dis. Tāpēc esi apjucis. Tev liekas, ka pa�am neko neizdosies sasiet. Un īstenībā tev arī neizdosies neko sasiet. Jo �ī ir tā vieta, ar kuru tu esi saistīts.

Es bridi domāju par to.

-��� Varbūt tā ari ir. Tā, kā tu saki. Es esmu noklīdis un nomaldījies. Apjucis. Ne ar ko neesmu saistīts. Tikai ar �o vietu. Es apklusu un skatījos uz savām rokām sveces gaismā. Un tomēr es kaut ko jūtu. Kaut kas ir saistīts ar mani. Tie�i tāpēc sapnī mani kāds sauc. Manis dēļ raud. Es noteikti esmu ar kaut ko saistīts. Ta man �ķiet. Es gribētu visu sākt no gala. Tāpēc man ir vajadzīgs tavs spēks.

Aituvīrs klusēja. Man arī vairs nebija ko teikt. Klusums likās ļoti smags, �ķita, ka esam dziļas, dziļas alas dibenā. Smagais klusums gūla man uz pleciem, nospieda manas domas. �ajā miklajā klusumā, zem �ī spiediena domas izskatījās baisi kroplīgas kā dziļūdens zivis. Laiku pa lai�kam sveces liesmiņa noraustījās un no�virkstēja. Aituvīrs vērās liesmā. �is klusums ilga labu laiku. Tad Aituvīrs lēnām pacēla galvu un paskatījās manī.

-��� Es mēģinā�u savienot tevi ar �o "kaut ko", Aituvīrs sacīja. Es nezinu, vai man tas izdosies. Neesmu vairs ne�kāds jaunais. Nav vairs tā spēka kā agrāk. Nemāku pateikt, cik lielā mērā varē�u tev līdzēt. Un vēl, redz, pat ja man izdosies, es nezinu, vai tu kļūsi laimīgāks. Mēģinā�u darīt, kas būs manos spēkos. Solīt gan neko nesolu. Neko nevaru garantēt. Ta�u tajā pasaulē tev laikam vairs nav, kur iet. Bet, redzi, ir tā, kā tu pirmiņ teici, tu liecies tāds sastindzis. Tas, kas zudis, ir zudis, tas vairs neatgriezīsies. Tu pats ari vairs neesi jauns.

-��� Ko man darīt?

-��� Tu tik daudz ko esi pazaudējis. Daudz ko vērtīgu. Neviens tajā nav vainojams. Nelaime ir tā, ka ikreiz, kad tu kaut ko pazaudēji, tu atmeti vēl daudz ko citu, kas bija ar to saistīts. Tā tev nevajadzēja darīt. Tu pats daudz ko aizmeti. Un tā tu pats arī esi nodzīvojies un novalkājies. Kāpēc tā? Kāpēc tu tā darīji?

-��� Es nezinu.

-��� Varbūt tur neviens neko nevarēja padarīt. Tāds liktenis. Kā lai to pasaka, nevaru atrast īsto vārdu.

-��� Nosliece, es ieminējos.

-Jā gan. Nosliece. Tā man domāt. Pat ja tu varētu sākt dzīvi no sākuma, tu rīkotos tāpat. Tev ir tāda nosliece. Un tad, kad esi �ķērsojis vienu robe�u, atpakaļceļa vairs nav. Tur neko nevar padarīt. Es te visu uzpasēju, savienoju da�ā�das lietas. Bet neko vairāk es nevaru.

-��� Ko man darīt? es vēlreiz atkārtoju pirmīt uzdoto jau�tājumu.

-��� Kā jau es tev teicu, manos spēkos ir tikai noteiktas lie�tas, ko varu izdarīt. Es pamēģinā�u, Aituvīrs sacīja. Bet ar to vien nepietiks. Tev pa�am ari jācen�as. Ja tikai sēdēsi un spriedelēsi, nekas neiznāks. lā tu nekur netiksi. Saprati?

-��� Sapratu, es atbildēju. Ta�u tie�i ko man darīt?

-��� Dejo, Aituvīrs teica. Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Nav nekādas jēgas. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies. Un es vairs nevarē�u tevi savienot. Nekad vairs. Tad tu varēsi dzīvot tikai �ajā pasaulē. Tevi pama�zām ievilks �ajā pasaulē. Tāpēc skaties, lai kājas cilājas. Nedomā par to, cik tas muļķīgi, nepievērs tam uzmanību. Dejo skaistā dejas soli. Tad man izdosies tev pamazām vien līdzēt. Tev ne no kā nav jābaidās. Jā, tu esi noguris un jūties apdraudēts. Tā ikvienam laiku pa laikam gadās. Bet reizēm liekas, ka esi kļūdījies. Un kājas pārstāj cilāties.

Pacēlu skatienu un kādu brīdī noraudzījos ēnā uz sienas.

-Tev nekas cits neatliek dejo, Aituvīrs turpināja. Dejo, cik labi prazdams. Tā, lai nevienam tas nepaliek nepamanīts. Tad arī es varē�u tev palīdzēt. Tāpēc dejo. Kamēr mUzika spēlē.

Dejo. Kamēr mūzika spēlē.

Domas atkal atbalsojās.

-��� Kas ir �ī pasaule, par kuru tu runā? �ī pasaule, kurā es tik�ot ievilkts no tās pasaules? Bet tu teici, ka �ī esot man radīta pasaule. Tā pastāvot manis dēļ. Ja reiz tā, kas tur slikts, ja es pārie�u savā, man radītajā pasaulē? Tu ta�u sacīji, ka �ī vieta pastāvot īstenībā, vai ne?

Aituvīrs papurināja galvu. Ēna vareni no�ūpojas. �ī ir cita īstenība. Pagaidām tu vēl nevari �eit dzīvot. Te ir pārāk tum�s. Un pārāk pla�s. Es pats visus sīkumus par to nezinu. �ī, protams, ir īstenība. Mēs abi satiekamies un sarunāja�mies �ajā īstenībā. Tā tas ir. Ta�u, redzi, nepastāv tikai viena vienīga īstenība. Īstenību ir daudz. Da�ādas īstenību iespē�jamības. Es esmu izvēlējies �o īstenību. Kāpēc tāpēc, ka �eit nav karu. Un tāpēc, ka man nebija nekā, no kā vaja�dzētu atteikties. Bet ar tevi ir citādi. Tev vēl ir atlicis dzīvī�bas siltums. Tāpēc �eit tev būs par aukstu. Ari ēdamā te nav. Tu nedrīksti nākt �urp.

Kad Aituvīrs bija to pateicis, es pamanīju, ka telpā tik tie�ām temperatūra krītas. Sabāzu rokas kabatās un nodrebinājos.

-��� Salsti? Aituvīrs apvaicājās.

Es pamāju ar galvu.

-��� Laika vairs nav pārāk daudz, Aituvīrs sacīja. Pama�zām jātaisās uz ie�anu. Drīz tev te būs pārāk auksti.

-���� Gribētu tev vēl tikai vienu lietu pajautāt. Tikko ienāca prātā. Es to pēk�ņi pamanīju. Man liekas, ka es līdz �im cil�vēku dzīvē visu laiku esmu meklējis tevi. Un man likās, ka daudzviet esmu manījis tavu ēnu. Tu pieņem da�ādus apvei�dus, un man vienmēr liekas te tas ir. Bet �ie apveidi ir ļoti neskaidri. Vai arī tu esi tikai daļēji samanāms. Ta�u tagad, ja es par to padomāju, man �ķiet tas biji tu. Man tā �ķiet.

Aituvīrs salika abu roku pirkstus kopā nesaprotamā formā. Tā ir. Tā ir, kā tu saki. Ir tie�i tā, kā tu domā. Es vienmēr esmu tur. Kā ēna, kā fragments.

-��� Nesaprotu, es sacīju. Tagad es skaidri tevi redzu tavu galvu, tavu ķermeni. Agrāk es to neredzēju, bet tagad redzu. Kāpēc tā?

-��� Tas ir tāpēc, ka tagad tu, glu�i pretēji, tik daudz ko esi pazaudējis, viņ� klusi noteica. Tev atlicis maz vietu, kurp doties. Tāpēc tu tagad vari mani saskatīt.

Man viņa vārdu jēga nebija īsti skaidra.

-��� Vai �ī ir miru�o pasaule? es, saņēmis drosmi, pavai�cāju.

-��� Nav vis', Aituvīrs atbildēja. Tad, pleciem no�ūpojoties, ieelpoja. Tā vis' nav. �ī nav miru�o pasaule. Gan tu, gan es esam dzīvi. Abi esam dzīvi, vienlīdz nepārprotami. Abi elpojam, abi sarunājamies. Tā ir īstenība

-��� Es to nespēju saprast.

-��� Dejo! viņ� teica. Cita ceļa nav. Tu varbūt domāji, ka es tev kaut ko sīkāk paskaidro�u. Bet es nevaru. Nekādu citu padomu es tev nevaru dot. Dejo! Nedomādams, cik vien labi proti. Tev nekas cits neatliek!

Temperatūra strauji kritās. Drebēdams nodomāju, ka �ādu aukstumu atceros. Es jau vienreiz biju �ādu aukstumu pie�dzīvojis aukstumu, kas saldē līdz kauliem. Tālā pagātnē, tālā vietā. Tomēr es nespēju atcerēties, kur tas bija. Man vajadzētu vēl padomāt, lai atcerētos, ta�u neizdevās. Domas likās kā paralizētas. Sastingu�as un sacietēju�as.

Sastingu�as un sacietēju�as.

-��� Tev jāiet, Aituvīrs sacīja. Ja paliksi te, tad nosalsi. Gan atkal tiksimies. Ja tev mani vajag, es te vienmēr bū�u. Es tevi te gaidī�u.

Viņ� �ļūco�ā gaitā nāca mani pavadīt līdz gaiteņa pa�griezienam. Viņam ejot, skanēja �ļūco�ie soļi sara� sara� sara.. Tad teicu viņam uz redzē�anos. Bez saroko�anās, bez īpa�iem atvadu vārdiem. Vienkār�i uz redzē�anos. Pēc tam mēs tumsā iz�ķīrāmies. Viņ� atgriezās garajā, �aurajā ista�belē, es pagriezos uz lifta pusi. Kad nospiedu lifta pogu, lifts sāka lēnām kāpt aug�up. Durvis bez skaņas atvērās, pa tām gaitenī krita maiga gaisma un ieskāva mani. Iekāpu liftā un brīdi stāvēju nepakustēdamies, pret sienu atspiedies. Durvis aizvērās automātiski. Es paliku tāpat pret sienu atspiedies.

Nu tā, es nodomāju. Bet aiz "nu tā" nekas nesekoja. Es stāvēju milzīga domu tuk�uma vidū. Lai kurp es ietu, lai cik tālu noietu, visur būs tikai tuk�ums. Nekas nebija sasnie�dzams. Kā Aituvīrs bija teicis es biju noguris un nobijies. Un viens pats. Kā me�ā nomaldījies bērns.

Dejo! Aituvirs sacīja.

Dejo! Doma atbalsojās.

Dejo! Es mēģināju to atkārtot balsi.

Tad nospiedu piecpadsmitā stāva pogu.

Pie piecpadsmitā stāva lifta skaļruņos atskanēja Henry Manson "Moon River". īstā pasaule, kurā man nekas nesa�gādā prieku. Laikam gan tā ir tā īstenība, kurā nekur nevar nokļūt.

Automātiski paskatījos rokas pulkstenī. Atgrie�anās laiks bija divdesmit pāri trijiem naktī.

Nu tā, es nodomāju. Nu tā, nu tā, nu tā, nu tā, nu tā� domas atbalsojās. Es smagi nopūtos.

Atgriezies numurā, ielaidu vannā karstu ūdeni, izģērbos un lēnām iegremdējos ūdenī. Tomēr sasildīties nemaz nebija tik vienkār�i. Ķermenis bija nosalis līdz pa�am viducim. Biju nolēmis karsēties tik ilgi, līdz aukstums izgaisīs, tomēr man noreiba galva, un es kāpu ārā no vannas. Tad, piespiedis pieri pie loga, nosalis, ielēju glāzē brendiju un izdzēru glāzi tuk�u. Uzreiz ielīdu gultā. Ne par ko nedomāju, un likās, ka ar �ādu, pilnīgi tuk�u galvu tūlīt pat aizmig�u. Tomēr nekas man neiznāca. Es tie�ām nespēju aizmigt. Gulēju gultā sastingu�u apziņu. Pamazām uzausa rīts. Nomācies, pelēks rīts. Debesīs bija savilku�ies necaurredzami, pelēki mākoņi, un pilsēta bija pelēka un piesnigusi. Viss, cik vien tālu ska�tiens sniedzās, bija pelēks. Nolādēta, izpostīta, pamesta izpostītu, noklīdu�u dvēseļu pilsēta.

Tā nebija, ka man kaut kādas domas neļautu gulēt. Es nedomāju ne par ko. Man prāts bija pārāk noguris, lai es vēl par kaut ko domātu, bet tik un tā aizmigt nevarēju. Gan miesa, gan gars alka miega. Tomēr galva bija kā sastingusi un pretojās �im lūgumam. It kā es brauktu vilcienā, kas drā��as uz priek�u me�onīgā ātrumā, bet es cen�os pa logu izla�sīt garām slīdo�o staciju nosaukumus. Tuvojas stacija, nu gan es paspē�u izlasīt, es nodomāju� un atkal nekā. Pārāk liels ātrums, uzraksti saplūst. Turklāt tam nav nekādas nozīmes, kas tur ir rakstīts. Pēc brī�a viss sākas no jauna. Nebeidzami. Garām pazib stacija pēc stacijas. Mazas, noma�ļas, man nepazīstamas stacijas. Vilciens pāris rei�u nosvilpj. Spalga, griezīga skaņa duras man apziņā.

Tā tas turpinājās līdz deviņiem. Kad pulkstenis rādīja deviņi, nolēmu mest mieru un kāpu ārā no gultas. Nekas man neiznāks, miegs nenāk, es nodomāju. Aizgāju uz vannasistabu noskūties. Lai kārtīgi noskūtos, man visu laiku nācās sev atgādināt: "Tu tagad dzen bārdu!" Tad saģērbos, saķemmējos un devos uz hoteļa restorānu brokastīs. Apsē�dos pie loga un pasūtīju Continental Breakfast izdzēru divas tases kafijas, apēdu vienu grauzdētu maizīti. Grauzdiņu es ēdu ilgi. Mākoņu pelēkums bija iesūcies pat grauzdiņā. Tas gar�oja pēc vates plūksnām. Laiks tāds, it kā vēstītu par pasaules galu. Dzerdams kafiju, jau piekto reizi pēc kārtas pārlasīju ēdienkarti. Atkal traucās vilciens. Svilpe. Viss likās tik stīvs un stings kā sakaltusi zobu pasta. Visapkārt ļau�dis nopietni brokastoja. Piebēra kafijai cukuru, uzsmērēja sviestu uz grauzdiņiem, rīkojās ar na�iem un dak�iņām, ēda ceptas olas ar �ķiņķi. Dzin, dzin, dzin skanēja trauki un galda rīki. Glu�i kā vilcienu dispe�erpunktā, es no�domāju.

Pēk�ņi atcerējos Aituvīru. �ajā brīdī viņ� pastāv. Kaut kur �ajā viesnīcā mazā, greizi savērptā laikā un telpā. Jā, viņ� ir. Un viņ� man kaut ko iemācīja. Nē, nekas neiznāk. Nevar salasīt. Pārāk liels ātrums. Galvā viss sastindzis. Neko nevar salasīt. Ja neapstāsies, nesalasī�u. (A) Continental Breakfast sula (apelsīnu, greipfrūtu vai tomātu), grauzdēta maize�

Kāds man kaut ko teica. No manis gaidīja atbildi. Kas? Pacēlu skatienu. Viesmīlis. Baltā �aketē, kafijas kannu abās rokās saņēmis. Kā lielu dārgumu.

Vai jūs nevēlētos vēl kafiju? viņ� pieklājīgi apvai�cājās.

Papurināju galvu. Viņ� aizgāja tālāk. Piecēlos un izgāju ārā no restorāna. Dzin, dzin, dzin man aiz muguras aiz�vien skanēja.

Atkal atgriezos numurā un iegāju vannā. Nu vairs nebija tik auksti. Lēnām izstiepos siltajā ūdenī un pamazām, pa �ķiedrai, pa cīpslai vien, sasildījos. Nu jau pat kāju pirk�stus varēju pakustināt. Tā, tas ir mans ķermenis, es nodo�māju. Pa�laik esmu te. īstā numurā, īstā siltā ūdenī. Nekādā ātrvilcienā nebraucu. Vilciena svilpi nedzird. Nav nekā�das vajadzības salasīt staciju nosaukumus. Ne par ko nav jādomā.

Izkāpu no vannas, ielīdu gultā, paskatījos pulkstenī. Tie�i pusvienpadsmit. Nu tā, nodomāju. Tad nospriedu: ja neizdo�sies aizmigt, do�os pastaigāties. Bet notika tā, ka nebiju vēl to izdomājis līdz galam, kad aizmigu. Miegs uznāca tik spēji un negaidīti kā skatuves aptum�o�ana. Pa�u aizmig�anas brīdi gan es ļoti labi atceros. Pēk�ņi istabā nez no kurienes parādījās milzīgs pelēks mērkaķis ar āmuru ķepā, piezagās man klāt un negaidot iegāza pa pakausi. Tad es iekritu dziļā miegā kā ģīboni.

Miegs bija smags un dziļ�. Melna tumsa, neredzēju neko. Pat liftu mūzika fonā neskanēja. Ne Moon River, ne "Mīla ir gai�zila", nekas. Parasts miegs, bez jebkādiem izpu��ķojumiem. "Kāds skaitlis nāk pēc 16?" man kāds jautāja. "�etrdesmit viens," es atbildēju. "Guļ," pelēkais mērkaķis noteica. Es gulēju. Biju ieritinājies cietā dzelzs lodē, ieriti�nājies kā vāvere un gulēju. Ar tādām lodēm sagrauj augst�celtnes. Un pa�ā vidū tur kāds ieritinājies guļ. Es tur gulēju. Smagā, dziļā, vienkār�ā miegā�

Kāds mani sauca.

Vai svilpe?

Nē, nē, tu maldies, kaijas ķērca.

Skaņa bija tāda, it kā kāds ar lodlampu dedzinātu metāla lodi.

Nē, tu atkal maldies, kaijas noķērcās. Kā koris sengrieķu drāmā.

Telefons, es iedomājos.

Kaijas pagaisa. Neviens man neatbildēja. Kāpēc kaijas pagaisa?

Telefons atradās pie gultas pagalvja, es pastiepu roku un pacēlu klausuli.

-����������� Hallo, es teicu. Tikai p-ī-ī-ī. Zvanī�ana turpinājās dzin, dzin, dzin. Kāds zvanīja pie durvīm. Dzin, dzin, dzin, dzin.

-��� Zvana pie durvīm, es skaļi sacīju.

Tomēr kaijas tā arī bija pagaisu�as, un neviens manu vārdu patiesumu neapliecināja.

Uzmetu peldmēteli un devos uz durvīm, neko nejautā�dams, tās atvēru. Meitene no reģistratūras ātri ieslīdēja iek�ā un aizvēra durvis.

Pakausis sāpēja tajā vietā, pa kuru pelēkais pērtiķis bija man iegāzis. Nevajadzēja gan tik stipri sist, es nodomāju. Sajūta tāda, it kā galvā būtu caurums izsists.

Viņa ieraudzīja manu peldmēteli, paskatījās man sejā, tad sarauca uzacis.

-��� Kāpēc tu trijos dienā guli? viņa noprasīja.

-Trijos dienā? es atkārtoju. Nezin kāpēc, domā�ana

man īsti labi nevedās.

-��� Nezin kāpēc? jautāju pats sev.

-��� Cikos tu aizgāji gulēt?

Mēģināju padomāt. Ļoti centos domāt. Tomēr neko izdo�māt nevarēju.

-����������� Būs labi. Nepūlies, viņa noteica, it kā būtu nolēmusi mest tam mieru.

Tad apsēdās uz dīvāna, ar pirkstu pabīdīja brilles augstāk un noskatījās manī. Tu izskaties briesmīgi!

-��� Tā varētu būt, es norūcu.

-����������� Sejas krāsa slikta, seja uztūku�i. Vai tev nav tempera�tūra? Vai tev nav slikti?

-��� Slikti man nav. Es biju stipri aizmidzis. Neuztraucies. Es esmu vesels, saciju. Vai tev ir pārtraukums?

-Jā, viņa atbildēja. Atnācu uz tevi paskatīties. Gribē�jās. Bet, ja es tev traucēju, ie�u prom.

-��� Tu man netraucē, es noteicu un apsēdos gultā. Man miegs nāk kā nāve, bet traucēt tu man netraucē.

-��� Tu nedarīsi neko dīvainu?

-��� Nedarī�u.

-��� Tā visi saka, bet tad ņem un izdara.

-��� Var jau būt, ka visi dara, bet es nedaru, iebildu.

Viņa kādu brīdi padomāja, tad, it kā pārbaudot domā��anas rezultātus, cie�i piespieda pirkstu pie deniņiem. Tā varbūt ir. Man liekas, ka tu neesi tāds kā citi, viņa noteica.

-��� Turklāt pa�laik man vairāk par visu gribas gulēt, es piebildu.

Viņa piecēlās, novilka gai�zilo �aketi un tāpat kā iepriek��ējā dienā uzlika uz rakstāmgalda krēsla atzveltnes. Ta�u �oreiz neapsēdās man līdzās. Viņa piegāja pie loga un vērās pelēkajās debesīs. Varbūt tāpēc, ka es biju ģērbies peldmētelī un ģīmis man bija briesmīgs. Bet ko es tur varēju pada�rīt? Tā �oreiz ir. Neesmu no tiem, kam vienmēr ir jābūt labā formā.

-���� Paklau, ierunājos. Varbūt es jau iepriek� tev ieminē�jos, ta�u mēs abi kaut kādā ziņā esam līdzīgi.

-��� Ak tā? viņa vienaldzīgi noteica. Tad pusminūti klu�sēja. Piemēram, kādā ziņā? viņa pēc pusminūtes pa�jautāja.

-Piemēram� es sacīju. Tomēr domas nemaz neve�dās. Prātā nekas nenāca. Nekādi vārdi neuzpeldēja. Es tikai izskatījos muļķīgi. Man vienkār�i likās, ka mēs ar �o meiteni kaut kādā ziņā esam līdzīgi. Bet piemēram un teik�sim tālāk par to es neko nevarēju izdomāt. Man vienkār�i tā likās.

-��� Nemāku pateikt, es sacīju, man daudz ko vajadzētu sakārtot. Secīgi domāt. Vispirms ieviest kārtību, pēc tam pārliecināties.

-��� Nu gan tu pateici! viņa, pret loga stiklu pagriezusies, sacīja. Viņas vārdos neizskanēja ne ironija, ne līdzjūtība drīzāk kaut kas pa vidu, neieinteresētība.

Ielīdu gultā un vēroju viņu no mugurpuses. Blūzīte bez nevienas grumbiņas, tum�zili, �auri svārki, slaidas kājas zeķēs. Pelēkais bija iekrāsojis ari viņu. Tāpēc viņa izskatījās kā tēls no vecas fotogrāfijas. Man tik ļoti patika viņu vērot. Likās, ka tādējādi es pats esmu ar kaut ko saistīts. Man pat bija erekcija. Neslikti! Pelēkas debesis, nāves miegā nogulē�jis līdz trijiem pēcpusdienā, un erekcija!

Es viņu ilgi un cie�i vēroju. Viņa pagriezās un tikpat cie�i paraudzījās manī. Es tik un tā nenovērsu no viņas ska�tienu.

-��� Kāpēc tu mani tā vēro? viņa man pavaicāja.

-��� Es esmu greizsirdīgs uz peldbaseinu, atteicu.

Viņa nogrozīja galvu, tad pasmaidīja. Jocīgs cilvēks.

-��� Es neesmu jocīgs, sacīju. Tikai apjucis. Man jāsaved kārtībā domas.

Viņa pienāca pie manis un uzlika roku uz pieres.

-��� Temperatūras tev nav, viņa teica. Ej gulēt! Saldus sapņus!

Man gribējās, lai viņa paliek pie manis. Lai ir man līdzās, kamēr es guļu. Tomēr bija veltīgi to prasīt. Tāpēc neteicu neko. Viņa klusēdama uzvilka gai�zilo �aketi un devās prom. Tikko viņa bija prom, istabā atkal uzradās pelēkais mērkaķis. Nevajag! Man nāk miegs, es tāpat aizmig�u! lūdzos. Man neizdevās viņu pārliecināt. Vēl viens blieziens.

-��� Kas nāk pēc divdesmit pieci? kāds vaicāja.

-��� Septiņdesmit viens, es atbildēju.

-��� Guļ, pelēkais mērkaķis sacīja.

Kā gan citādi, es nodomāju. Pēc tāda blieziena cilvēks ne tikai guļ, bet iekrīt komā, tā būtu pareizāk teikt. Tad iestājās tumsa.

Mezgla punkts, es nodomāju.

Bija deviņi vakarā, es vienatnē vakariņoju. No dziļā miega es pamodos pulksten astoņos. Pamodos tikpat pēk�ņi, kā biju aizmidzis. Es neatrados uz robe�as starp miegu un nomodu. Atvēris acis, uzreiz biju nomodā. Likās, ka galvā viss ir nostājies savās vietās. Pat pelēkā mērkaķa sasistais pakau�sis vairs nesāpēja. Nogurums bija pagaisis. Vairs nesalu. Domas vedās skaidri un precīzi. Apetīte bija atjaunojusies� precīzāk izsakoties, me�onīgi gribējās ēst. Aizgāju uz to pa�u krodziņu, kurā biju iegriezies pirmajā vakarā, kad biju iekārtojies viesnīcā, tur iedzēru un pasūtīju da�neda�ādas uzkodas. Ceptu zivi, vārītus dārzeņus, krabi, kartupeļus. Krodziņ� bija tikpat pārpildīts un trok�ņains kā iepriek�ējā reizē. Piepīpēts un piebāzts. Visi sarunājās skaļā balsī.

Jāsaved kārtībā domas, es nospriedu.

Mezgla punkts, es pievērsos �ī haosa kodolam. Tad klusī�tēm mēģināju �os vārdus izrunāt. Ja es lūg�u, tad Aituvīrs savienos.

Līdz galam gan man tas saprotams nebija. Viņ� runāja līdzībās. Bet iespējams, ka citādi kā tikai līdzībās par to visu nemaz nevarēja runāt. Tā nevarēja būt, ka viņ� runātu līdzī�bās tikai tāpēc, lai pazobotos par mani. Laikam gan viņ� nekādi citādi nespēja to paskaidrot. Varbūt viņ� man tikai tādā veidā varēja uz to norādīt.

Es esmu saistīts ar �o Aituvīra pasauli� biju pieslēgts viņa komutatoram, daudz kas bija tam pieslēgts, tā viņ� bija teicis. Ta�u �ajos pieslēgumos bija iestājies sajukums. Kāpēc gan �is sajukums radies? Tāpēc, ka es pats nezināju, ko mek�lēju. Tāpēc mezgla punkts vairs nedarbojās, kā pienākas.

Iedzēru un cītīgi pētīju pelnu trauku.

Kas ir noticis ar Kiki? Es jutu viņas klātbūtni sapņos. Viņa mani atsauca uz �ejieni. Viņai mani vajadzēja. Tāpēc es atbraucu uz hoteli "Dolphin". Bet viņas balsi es vairs nedzirdēju. Viņas vēsts bija pārtraukta. It kā būtu izrauts kontakts.

Kāpēc viss ir tik neskaidrs?

Laikam gan tāpēc, ka savienojumos iestājies sajukums. Tāpēc, ka pats nespēju skaidri izlemt, ko es meklēju. Ar Aituvīra palīdzību man izdotos visus savienojumus atkal atjaunot, pa vienam vien. Lai arī cik neskaidra liktos situā�cija, tomēr ar pacietību visus savienojumus varētu at�ķeti�nāt. At�ķetināt un tad atkal savienot. Man vajadzēja atgūt manu pasauli.

Bet no kurienes lai sāku? No kurienes nezinu. Biju pieli�pis augstam mūrim, visapkārt viss gluds kā spogulis, nekā, aiz kā aizķerties, pie kā pieturēties. Karājos gaisā pakārts.

Iedzēru vēl, tad samaksāju rēķinu un izgāju ārā. Lielas sniegpārslas lēni krita no debesīm. Tā īsti sniegputenis vēl nebija iesācies, ta�u sniega dēļ visi parastie pilsētas trok�ņi izklausījās pavisam citādi. Gribēdams atskurbt, nolēmu izmest kādu līkumu. No kurienes lai sāku? Gāju, skatīda�mies pats uz savām kājām. Cik muļķīgi! Es pats nezinu, ko meklēju. Es pat nezinu, uz kuru pusi man vajadzētu doties. Sāku rūsēt. Rūsēt un sacietēt. Viens pats būdams, es drīz vien arī pats sevi pazaudē�u. Padomā tik, bet no kā lai sāku? Ar kaut ko ta�u ir jāsāk! Kā būtu ar to meiteni no reģistratū�ras? Man viņa patīk. Man likās, ka kaut kādā ziņā abi esam līdzīgi. Man ari likās: ja man gribētos ar viņu pārgulēt, tad man tas izdotos. Es domāju: vai man vajadzētu sākt ar to? Ta�u diez vai es no turienes kaut kur tiktu. Vēl kaut kas pazaudēts. Tā ir es pats nespēju aptvert, ko meklēju, tā kā mana �ķirtā sieva bija teikusi, un tā es tikai nodaru pāri citiem cilvēkiem.

Vēlreiz apriņķo�u ap kvartālu. Un vēlreiz. Sniegs tāpat lēnigi snieg. Uzkrīt man uz jakas, bridi apjucis pakavējas, tad pagaist. Iedams cen�os savest kārtībā domas. Cilvēki izelpo baltus mākonī�us, pasteidzas man garām. Sals ko� vaigos. Tomēr es turpinu riņķot ap kvartālu kā pulksteņa rādītājs, turpinu domāt. Sievas sacītie vārdi neiziet man no prāta kā lāsts. Bet viņai bija taisnība. Ir tā, kā viņa teica. Līdz �im es aizvien esmu sāpinājis tos, kuriem bijis ilgāks sakars ar mani, un laikam arī turpmāk sāpinā�u.

-Atgriezies uz Mēness! to pasacījusi, draudzene no manis aizgāja. Nē, neaizgāja. Viņa atgriezās. Atgriezās īstajā un lielajā pasaulē.

Kiki, iedomājos, man vajadzētu sākt ar viņu. Ta�u viņas vēsts pārtrūka, pagaisa kā dūmi.

Ar ko tad man sākt?

Aizvēru acis un gaidīju atbildi. Bet galvā neviena nebija. Ne Aituvīra, ne kaiju, ne pelēkā mērkaķa. Tuk�ums. Viens pats sēdēju tuk�ās istabas vidū. Neviens man neatbildēja. Viens pats �ajā tuk�ajā istabā, vecs, sa�ervelējies, noguris. Es vairs nedejoju. Skumja aina.

Kāpēc es nevaru salasīt staciju nosaukumus?

Datu nepilnības dēļ atbilde nav iespējama� Nospiediet taustiņu "izdzēst".

Tomēr atbilde negaidīti radās nākamās dienas pēcpus�dienā. Pēk�ņi, kā aizvien. Kā pelēkā mērkaķa belziens.

Savādi� ta�u varbūt nekā savāda tur nebija� tova�kar aizgāju gulēt divpadsmitos un tūlīt pat aizmigu cie�ā miegā. Kad pamodos, bija jau astoņi. Nogulējis bezatbildīgā miegā, es pamodos tie�i pulksten astoņos. It kā būtu nogā�jis pilnu loku un atgriezies atpakaļ. Biju labā noskaņojumā un izsalcis. Tāpēc es devos uz Dunkin Donuts, kur izdzēru divas tases kafijas un apēdu divus virtuļus, tad, nespē�dams izlemt, kurp doties, klīdu ielās uz labu laimi. Ielas bija apledoju�as, sniegpārslas lidinājās kā maigas dūnas. Pelēki mākoņi joprojām klāja debesis no vienas malas līdz otrai. Neteiktu, ka �ī bija pastaigām īpa�i piemērota diena. Tomēr likās, ka staigājot mans gars pamazām noskaidrojas. Pagaisa tā nomāktība, ko visu �o laiku te biju izjutis, pat sals likās patīkams. Ko tas īsti nozīmē? Iedams nodomāju, ka tas tomēr ir savādi. īstenībā ta�u vēl nekas nav atrisinā�jies, bet noskaņojums ievērojami uzlabojies.

Apmēram pēc stundu ilgas pastaigas atgriezos viesnīcā, meitene ar brillēm bija reģistratūrā. Viņa tur bija kopā ar kādu citu darbinieci, kura kaut ko skaidroja vienam viesim. Savukārt viņa pati runāja pa telefonu. Klausuli piespiedusi pie auss, izklaidīgi virpināja pildspalvu, sejā smaids, glu�i kā no profesionāļu rokasgrāmatas nokopēts. Man gribējās ar viņu parunāt. Protams, tam nebija nekādas īpa�as nozī�mes. Centos piemeklēt kādu muļķīgu, nenozīmīgu sarunas tematu. Piegāju pie viņas un gaidīju telefona sarunas bei�gas. Viņa jautājo�i manī paskatījās un profesionāli laipni uzsmaidīja.

-��� Kā varu jums palīdzēt? sarunu pabeigusi, viņa pieklā�jīgi pievērsās man.

Es noklepojos.

-��� Redziet, runā, ka vakar vakarā tepat kādā tuvējā peld�baseinā aligators esot uzbrucis divām meitenēm un tās aprijis. Vai tā ir tiesa? es, tī�ām nopietnu seju savilcis, spēru ārā pirmo prātā ienāku�o muļķibu.

-��� Ko lai jums pasaku? viņas seju joprojām kā mākslīga puķe rotāja smaids. Tomēr acīs pavīdēja dusmas, nāsis sakniebās cie�āk, vaigos iesitās sārtums. Man neko tādu nav gadījies dzirdēt. Piedodiet, bet vai jūs nebūsiet kaut ko sajaucis?

-��� Aligators bijis briesmīgi liels. Tik liels kā Volvo pikaps, tā aculiecinieki zināja teikt. Pēk�ņi ielidojis pa stikla griestiem, vienā kampienā aprijis abas meitenes, tad nograuzis pusi palmas saldajā ēdienā un aizbēdzis. Vēl neesot noķerts� Ja reiz vēl nav noķerts, es domāju, vai maz var iet ārā�

-Lūdzu, piedodiet, viņa, sejas izteiksmi nemainot, mani pārtrauca. Varbūt jums labpatiktos pa�am par �o lietu painteresēties policijā? Tur noteikti zinās, vai kaut kas tāds ir noticis vai ne. Ja iziesiet ārā no viesnīcas un tūlīt pagriezīsieties pa labi, atradīsiet policijas iecirkni. Es domāju, ka vislabāk būtu vaicāt viņiem

-���� Labi. Tā arī darī�u, es sacīju. Paldies. Lai gara spēks jūs nepamet!

-��� Liels paldies! viņa nesatricināmā mierā atteica.

Tikko biju atgriezies numurā, zvanīja telefons.

-��� Ko tas viss nozīmē? viņa, dusmas valdīdama, klu�sām vaicāja. Es tev jau iepriek� teicu, lai tu darba laikā tā neāksties. Man darbā tādas lietas nepatīk.

-��� Piedod, es maigi sacīju. Man ļoti gribējās ar tevi parunāt, vienalga par ko. Gribēju dzirdēt tavu balsi. Laikam iznāca muļķīgs joks. Bet kāda tam nozīme. Es tikai gribēju ar tevi parunāties. Ceru, ka tevi pārāk neapgrūtināju.

-��� Es uztraucos. Es ta�u tev jau iepriek� to teicu! Es darba laikā ļoti uztraucos. Tāpēc negribu, ka mani traucē. Tu ta�u man apsolīji! Ka tā neblenzīsi!

-��� Es nemaz neblenzu! Tikai parunājos!

-��� Apsoli, ka turpmāk tu vairs tā ar mani nerunāsi!

-��� Apsolu! Nerunā�u. Neskatī�os. Nerunā�u. Bū�u paklau�sīgs un sastindzis kā granīts. Paklau, vai tev �is vakars ir brīvs? Vai arī tev ieplānotas alpīnisma nodarbības?

-��� Alpīnisma nodarbības? viņa sacīja un aizturēja elpu. Tu joko?

-Jā, es pajokoju.

Zini, es reizēm tādus jociņus uzreiz neuztveru. Ha, ha, ha.

Viņa �o "ha, ha, ha" noskaldīja pavisam sausi, it kā nola�sītu uz sienas uz�ņāptus burtus. Tad nolika klausuli.

Pusstundu nogaidīju, nezvanīja. Sadusmojusies. Reizēm mana humora izjūta citiem nebija viegli uztverama. Glu�i tāpat kā mana nopietnība. Nekā cita, ko darīt, nebija, tāpēc nolēmu uz brīdi iziet ārā. Ja paveiksies, varbūt kaut kam nejau�i uzskrie�u. Kaut kam jaunam. Tas būs labāk nekā nedarīt neko. Labāk kaut ko pamēģināt. Jo gara spēks mani nav pametis!

Stundu klīdu, bet nevienu paziņu nesastapu. Man sāka salt. Joprojām sniga.

Pusvienos iegriezos McDonald's un apēdu �īzburgeru un fri kartupeļus, iedzēru kokakolu. Neko no tā visa man ēst nemaz negribējās. Tomēr laiku pa laikam man pa�am nesa�protamu iemeslu dēļ es to ēdu. Laikam gan organismam periodiski ir jāpatērē �āda neveselīga ēdmaņa.

Izgājis no McDonald's, klīdu vēl pusstundu. Nekas neno�tika. Tikai sniga vēl stiprāk. Aizvilku jakas rāvējslēdzēju līdz pa�ai aug�ai un satinu �alli līdz degunam. Tik un tā sala. �ausmīgi gribējās �urāt. Tik aukstā dienā ņemt un sadzer�ties kokakolu! Kur te varētu būt kāda tualete, es domāju. Priek�ā pamanīju kinoteātri. �ausmīgi nolaists kinoteātris. Nu vismaz tualetei ta�u tur jābūt! Nebūtu slikti tur vispirms pa�urāt un tad, filmu skatoties, sasildīties. Brīva laika man pietiek un pāri paliek. Nolēmu paskatīties plakātos, ko rāda. Rādīja divas japāņu filmas, viena no tām bija "Nelaimīgā mīlestība". Tā pati, kurā filmējies mans klasesbiedrs. Paskat tik', es nodomāju.

Kārtīgi pa�urājis, nopirku karstu kafiju un devos iek�ā zālē. Kā jau biju paredzējis tuk�a. Iek�ā bija silts. Es, iekārtojies krēslā, dzēru kafiju un skatījos kino. Kop� "Nelaimīgās mīlestības" sākuma bija jau pagājusi pusstunda, bet tās si�etam itin viegli varēja izsekot arī bez �īs nokavē�tās pusstundas. Viegli uzminams si�ets. Mans klasesbiedrs bija gar�, izskatīgs, jauns skolotājs. Filmas varone bija viņā iemīlējusies. Tik traki ieķērusies, ka vai prāts jāzaudē. Toties meitenē bija ieķēries kāds puisis, kur� nodarbojās ar kendo. Dйjа vu elementu filmā bija gana. Tādu ķini pat es varētu uztaisīt.

Jāteic, ka mans klasesbiedrs (īstajā vārdā Rjoi�i Gotanda; protams, viņam bija izvēlēts skaistāks skatuves vārds -, kura meitene gan zaudētu prātu, izdzirdot kaut ko tik parastu kā Rjoi�i Gotanda) bija ticis pie nedaudz sare�ģītākas lomas. Viņ� bija ne tikai skaists un labs, bet arī pagātnē cietis. Vai nu viņ� bija iesaistījies studentu radikāļu kustībā, vai arī pametis mīļāko, kura palikusi stāvoklī, kaut kādas tādas parastas cie�anas. Nu, vismaz labāk nekā nekas! Laiku pa laikam filmā parādījās atmiņu ainas, kas bija ievietotas tik nemākulīgi, it kā mērkaķis būtu lipinājis māla pikas pie sie�nas. Pazibēja ainas no studentu nemieru apspie�anas Tokijas Universitātes Jasudas auditorijā. "Es protestēju!" laiku pa laikam klusi noteicu, bet tad sapratu, cik tas muļķīgi.

Lai kā arī būtu, Gotanda spēlēja �o cietu�o varoni. Viņ� no sirds centās. Bet filma bija briesmīga, un re�isors pilnīgi netalantīgs. Puse no dialogiem bija tik nemākulīgi, ka kauns klausīties, es mēmā izbrīnā noskatījos bezjēdzīgajās epizo�dēs, kas sekoja cita pēc citas. Meitene bezjēdzīgos tuvplā�nos. Lai kā viņ� centās, izskatījās, ka viņ� tikai nebeidzami atkārtojas. Pamazām sametās viņa �ēl. Bija sāpīgi skatīties. Tomēr, ja tā padomā, kaut kādā mērā viņ� jau no agrākiem laikiem ir dzīvojis tie�i �ādu dzīvi.

Vienā vietā bija mīlas aina. Gotanda svētdienas rītā savā dzīvoklī mīlējās ar sievieti, kad pēk�ņi uzrodas filmas galvenā varone ar pa�ceptiem cepumiem vai kaut ko tam�līdzīgu. Paskat tik! Vai nav tie�i tāpat kā manās vīzijās?

Gotanda gultā bija tie�i tāds, kā es biju iztēlojies, maigs un laipns. Ļoti labs sekss. Paduses izskatījās ārkārtīgi smar��īgas. Mīlējoties izspūru�i mati. Viņ� glāsta sievietes kailo muguru. Tad kamera pēk�ņi pagriezās un parādīja sievietes seju.

Dйjа vu. Es gandrīz aizrijos.

Tā bija Kiki. Es biju kā piesalis pie krēsla. Aizmugurē nograbēja nomesta pudele. Tā bija Kiki. Tie�i tā, kā es viņu biju redzējis vīzijās tum�ajā gaitenī. Kiki patie�ām gulēja ar Gotandu.

Savienojās, es nodomāju.

Kiki parādījās tikai �ajā epizodē. Viņa tajā svētdienas rītā pārgulēja ar Gotandu. Un viss. Gotanda sestdienas vakarā bija kaut kur dzēris, savācis viņu un atvedis pie sevis uz mājām. Tad no rīta vēlreiz viņu apskāva. Un tie�i tajā bridi ieradās galvenā varone viņa skolniece. Kā par nelaimi, durvis nebija aizslēgtas. Tāda epizode. Kiki bija tikai rindiņa teksta. "Nu tie�ām!" viņa teica. Skolniece pilnīgā �okā metās bēgt. To Kiki pēc tam pasacīja galīgi apjuku�ajam Gotandam. Briesmīga frāze. Un tomēr tie bija viņas pateiktie vārdi.

Nu tie�ām!

Nebiju dro�s, ka �o tekstu bija ierunājusi pati Kiki. Es tik precīzi Kiki balsi nevarēju atsaukt atmiņā, un kinoteātra skaļruņi ari bija �ausmīgi slikti. Viņas augumu gan es atce�rējos. Muguras izliekums, pleci, krūtis tāda, kāda viņa bija palikusi manās atmiņās. Sastindzis noskatījos uz ekrāna redzamajā Kiki. Epizode, man liekas, ilga piecas se�as minū�tes. Gotanda viņu apskāva, glāstīja, viņa tīksmi aizvēra acis, lūpas nedaudz notrīsēja. Viegli nopūtās. Nespēju izlemt, vai viņa tēlo vai ne. Laikam ta�u tēlo. Tas ta�u ir kino. Es gan nekādi nespēju aptvert, ka Kiki tēlo. Es jutos stipri apju�cis. Proti, ja viņa netēloja, tad īstenībā mīlējās ar Gotandu un bija ar viņu aizrāvusies, ja tēloja, tad manī viņas esības nozīme sa�aurinājās. Jebkurā gadījumā es biju uz �o filmu greizsirdīgs.

Vispirms uz peldbaseinu, tagad uz filmu. Biju sācis iz�just greizsirdību pret da�ādām lietām. Vai tā būtu laba zīme?

Pēc tam skolniece atvēra durvis. Ieraudzīja viņus abus kailus apskāvu�os. Viņai aizrāvās elpa. Viņa aizmiedza acis. Tad metās skriet. Gotanda apjucis. Tad Kiki noteica: "Nu tie��ām!" Tad apjuku�ais Gotanda tuvplānā, un kadra beigas.

Nevienā citā filmas epizodē Kiki neparādījās. Es sasprin�gtiem muskuļiem ārkārtīgi uzmanīgi skatījos filmu tālāk, bet Kiki vairs nekur nepavīdēja. Viņa bija kaut kur iepazi�nusies ar Gotandu, pārgulēja ar viņu, parādījās vienā viņa dzīves epizodē un tad pazuda. Tāda bija viņai iedalītā loma. Tie�i tāda pati kā manā gadījumā. Pēk�ņi parādījās, pabija, tad pazuda.

Filma beidzās, zālē ieslēdza gaismu, skanēja mūzika. Ta�u es, nespēdams piecelties, blenzu uz balto ekrānu. Vai �ī ir īstenība, es nodomāju. Kāpēc Kiki parādās filmā? Turklāt vēl kopā ar Gotandu. Kāds idiotisms! Es noteikti esmu kaut kur kļūdījies. Strāvas nepareizi saslēgtas. Kāpēc gan iztēle un īstenība sakrustojas un sajaucas? Vai tad tā nav?

Izgājis ārā no kinoteātra, es kādu brīdi turpat tuvumā pastaigājos. Un visu laiku domāju par Kiki.

Nu tie�ām! viņa �ukstēja man ausī.

Nu tie�ām!

Ta�u tā bija Kiki. Neap�aubāmi. Kad es viņu apskāvu, viņai bija tāda pati sejas izteiksme, viņai tāpat notrīsēja lūpas, viņa tāpat nopūtās. Viņa netēloja. Tā patie�ām bija. Bet tas ta�u bija kino. Tas.

Es neko nesapratu.

Vairs nevarēju uzticēties savai atmiņai. Vai tas viss nebija tikai vīzijas?

Pēc pusotras stundas es atgriezos tajā pa�ā kinoteātrī. Vēlreiz no pa�a sākuma noskatījos "Nelaimīgo mīlestību".

Svētdienas rīts. Gotanda apskāvis sievieti. Redzama sie�vietes mugura. Kamera pagrie�as. Redzama sievietes seja. Tā bija Kiki. Neap�aubāmi. Ierodas galvenā varone skolniece. Elpa aizraujas. Acis aiz�miedzas. Metas prom. Gotanda apjucis. Kiki ierunājas: "Nu tie�ām!" Kadra beigas.

Viss atkārtojās uz mata tāpat.

Nākamajā dienā es vēlreiz devos uz to pa�u kinoteātri. At�kal sēdēju glu�i kā krēslam pielīmēts un ārkārtīgi uzmanīgi noskatījos "Nelaimīgo mīlestību". Es visu laiku gaidīju �o epi�zodi. Un uztraucos. Beidzot tā pienāca. Svētdienas rīts, Go�tanda apskāvis sievieti. Redzama sievietes mugura. Kamera pagriezās. Redzama sievietes seja. Tā bija Kiki. Neap�aubāmi. Ienāk galvenā varone. Elpa aizraujas. Acis aiz�miedzas. Me�tas prom. Gotanda apjucis. Kiki ierunājas: "Nu tie�ām!"

Es tumsā nopūtos.

0. K., tā ir realitāte. Neap�aubāmi. Savienojums izdevies.

Es, dziļi ieslīdzis kinoteātra krēslā, piespiedu pie deguna kopā saliktos pirkstus un uzdevu pats sev to jautājumu. Nu patie�ām ko man darīt?

Mū�īgais jautājums. Vajag domāt mierīgi. Vajag ieviest kārtību. To man vajag darīt.

Jālikvidē sajukums savienojumos.

Jo kaut kāds sajukums te valda. Par to nav �aubu. Es, Kiki un Gotanda esam kaut kādā veidā saistīti. Tomēr man nav ne jausmas, kā kaut kas tāds varēja notikt. Tomēr saistīti mēs esam. Man vajag mūs atsaistīt. Vajag atgūt īstenības izjūtu, atgūt pa�am sevi. Var jau būt, ka nekāda sajukuma savienojumos nav, �is vienkār�i ir ne ar ko nesaistīts, pilnīgi jauns savienojums. Lai kā arī būtu, man �im pavedienam jāseko. Jāseko ļoti uzmanīgi, lai tas nepārtrūktu.

Tā ir atslēga. Tas mani izvedīs uz pēdām. Lai tur kas jākustas. Nedrīkst apstāties. Jādejo. Jādejo tā, lai visi brīnī�tos, tā Aituvīrs teica.

Jādejo! Domas atbalsojās.

Lai tur kā, es nodomāju, man jāatgrie�as Tokijā. Te man vairs nav nekā, ko darīt. Tokijā varē�u ķerties pie daudzu mezglu at�ķetinā�anas. Apmeklējot viesnīcu "Delfīns", es savu mērķi biju pārpārēm sasniedzis. Aizvilku jakas rāvēj�slēdzēju, uzvilku cimdus, ietinos �allē līdz degunam un izgāju ārā no kinoteātra. Sniga aizvien stiprāk, priek�ā tik�pat kā neko vairs nevarēja redzēt. Visa pilsēta bija bezcerīgi sasalusi un apledojusi kā nosalu�a cilvēka līķis.

Atgriezies viesnīcā, es piezvanīju uz ANA aviokompāniju, lai pasūtītu biļeti uz pirmo iespējamo tās pēcpusdienas reisu uz Tokiju.

-��� Stiprā sniegputeņa dēļ ir iespējama reisu kavē�anās vai pat atcel�ana. Vai tik un tā rezervēsiet biļeti? aviokompā�nijas darbiniece jautāja.

Pateicu, ka tik un tā biļeti pasūtī�u. Ja reiz biju izlēmis atgriezties Tokijā, tad negribēju te kavēties vairs nevienu brīdi ilgāk. Tad sakravāju bagā�u un nobraucu lejā samak�sāt rēķinu. Pēc tam devos uz to leti, pie kuras strādāja mei�tene ar brillēm, lai pasūtītu automa�īnu.

-���� Man neparedzēti jāatgrie�as Tokijā, es viņai teicu.

-��� Paldies, ka bijāt apmeties pie mums. Ceram, ka vēl kād�reiz atgriezīsieties, viņa �ilbino�i smaidīja savu profesio�nālo smaidu. Iedomājos, ka varbūt viņai nedaudz sāp, ka es tā pēk�ņi paziņoju par savu aizbrauk�anu. Viņu bija viegli ievainot.

-��� Paklau, es sacīju. Es atgriezī�os. Pavisam drīz. Tad abi aiziesim kaut kur vakariņās, izrunāsimies. Man ar tevi noteikti jāparunā. Bet tagad man jāatgrie�as Tokijā, man tur �is tas jānokārto. Jāsakārto domas. Jādomā par nākotni. Vispārīgiem plāniem. Tas man jāizdara. Kad bū�u to visu nokārtojis, es atkal �urp atbrauk�u. Es tagad nevaru pateikt, cik mēne�u man tas prasīs. Ta�u beigu beigās man �ī vieta liekas īpa�a. Tāpēc es te agri vai vēlu atgriezī�os.

-��� Phē, viņa neticīgi noteica.

-��� Tie�i tā! es apstiprino�i atbildēju. Laikam gan viss, ko es saku, izklausās kā pēdējās muļķības.

-��� Tā nav, viņa neizteiksmīgi novilka. Man vienkār�i grūti domāt par tādu nākotni, kas pienāks pēc nezin cik mēne�iem.

-���� Nezin cik mēne�u nemaz nepaies. Mēs atkal satiksi�mies. Jo mēs abi kaut kādā ziņā esam līdzīgi, kā pieru�nādams viņai teicu. Tomēr neizskatījās, ka man tas būtu izdevies. Tev tā ne�ķiet? es pavaicāju.

Viņa pabungoja ar pildspalvas galu pa leti un uz manu jautājumu neatbildēja.

-��� Tātad tā pēk�ņi dodies prom ar pirmo iespējamo reisu? viņa noteica.

-���� Tā esmu iecerējis. Protams, ja varēs lidot. Nevar zināt, vai laikapstākļu dēļ izdosies aizlidot.

-��� Ja tu lido prom ar nākamo lidma�īnu, tad man būtu viens lūgums. Vai drīkstu lūgt?

-��� Protams!

-���� Lieta tāda, ka vienai trīspadsmit gadus vecai meite�nei ir vienai pa�ai jāatgrie�as Tokijā. Viņas mammai nācās darba dēļ aizlidot ātrāk. Bērns viens pats palika viesnīcā. Es saprotu, ka tas ir apgrūtinājums, bet vai tu nevarētu viņu pavadīt ceļā uz Tokiju? Viņai ir liela bagā�a, un es ari baidos sūtīt viņu vienu pa�u uz Tokiju.

-���� Es to īsti nesaprotu. Kāpēc māte bērnu atstāja vienu pa�u un pati devās prom? Vai tas nav mazliet kukū gājiens?

Viņa paraustīja plecus.

-���� Ir jau arī nedaudz kukū. Viņa ir slavena fotogrāfe. Ja kaut kas ienāk prātā, tad pēk�ņi dodas turp. Bērnu aizmirsa. Māksliniece. Ja kaut kas ienāk prātā, ne par ko citu vairs nedomā. Vēlāk atcerējās un piezvanīja. Ka esot bērnu aizmir�susi pie mums, lai mēs ar lidma�īnu aizsūtām uz Tokiju.

-��� Vai tad viņai pa�ai tas nebūtu jānokārto?

-��� Nezinu. Viņai vēl nedēļu jābūt Katmandu. Turklāt viņa ir slavenība. Viņa regulāri pie mums apmetas, mēs nevaram tā pret viņu izturēties. Viņa gan sacīja, ka mums vajagot tikai meiteni aizgādāt līdz lidostai, tālāk viņa tik�ot pati. Ta�u es tā negribu darīt. Ja ar meiteni kaut kas notiktu, tad mēs būtu par to atbildīgi.

-��� Paskat tik', es noteicu. Tad man kaut kas ie�āvās prātā: Paklau, vai tā meitene gadījuma pēc nav gariem matiem, valkā krekliņus ar popmūzikas grupu uzrakstiem un visu laiku klausās Waīkman?

-��� Tie�i tā. Vai tu viņu pazīsti?

-��� Paskat tik', es sacīju.

Viņa uzreiz piezvanīja uz ANA biroju un pasūtīja biļeti uz to pa�u reisu, ar kuru es plānoju aizlidot. Pēc tam sazva�nīja meiteni numurā un lika sapakot mantas un kāpt lejā, jo esot atrasts cilvēks, ar kuru kopā viņa varētu lidot. Viss būs kārtībā, es viņu labi pazīstu, ļoti kārtīgs cilvēks, viņa sacīja. Tad pasauca nesēju un lika nonest lejā meitenes bagā�u. Izsauca viesnīcas limuzīnu. Darbojās ļoti ātri un prasmīgi. Ļoti lietpratīgi. Ļoti prasmīgi, es noteicu.

-��� Es ta�u teicu, ka man �is darbs ļoti patīk. Es tam esmu piemērota!

-��� Redzi, nav ta�u par ko uztraukties, es sacīju.

Viņa atkal pabungoja ar pildspalvu pa leti un noteica: Tā jau ir pavisam cita lieta. Man nepatīk, ka par mani joko. Man nekad tas nav paticis. Es tādās reizēs uzreiz ļoti saspringstu.

-��� Nē, man nebija ne vismazākā nolūka radīt tev stresu. Glu�i pretēji es gribēju atbrīvoties. Laikam gan joks iznāca bezjēdzīgs, bet es centos. Man bie�i tā gadās, ka citiem mani joki nemaz neliekas interesanti. Es neko sliktu ar to nedomāju. Man vienkār�i gribējās pajokot.

Viņa, viegli sakniebusi lūpas, manī paskatījās. Ar tādu skatienu, ar kādu no kalna virsotnes varētu noraudzīties lejup pēc plūdu atkāp�anās. Pēc tam viņa ierunājās, it kā nopūzdamās, it kā nosprauslodamās, sare�ģītā balsī:

-��� Starp citu, vai tu man, lūdzu, neiedotu savu vizītkarti? Lai es zinu, kam meiteni uzticu.

-���� Nu, protams, tad nu es burk�ķēdams vilku ārā no maka vizītkarti un pasniedzu viņai.

Starp citu, vizītkarte man ir. Runā, ka vizītkartes node�rot, tāpēc es tās, starp citu, nēsāju līdzi. Viņa paskatījās uz manu vizītkarti kā uz tādu grīdas lupatu.

-��� Starp citu, kā tevi sauc? es pavaicāju.

-���� Kad nākamreiz satiksimies, tad pateik�u! viņa sacīja un ar vidējo pirkstu pabīdīja brilles tālāk uz deguna. Ja satiksimies.

-��� Protams, satiksimies, es teicu.

Viņai pār seju pārslīdēja viegls smaids kā jauna mēness atblāzma.

Pēc minūtēm desmit meitene nesēja pavadībā ieradās hallē. Nesējs stiepa milzīgu Samsonite �emodānu. Tik lielu, ka tajā mierīgi varētu ietilpināt �etrus pieaugu�us vilku sugas suņus. Jā, tik tie�ām, neklātos trīspadsmit gadus vecu meiteni vienu pa�u sūtīt uz lidostu ar tādu bagā�u. �oreiz viņai mugurā bija krekliņ� ar uzrakstu TALKING HEADS, kājās gai�zili d�insi un zābald. Virs tā ka�okādas apmetnis. Tāpat kā iepriek�ējā reizē viņa likās tik trausli, tik caurspīdīgi skaista. Ļoti viegli ievainojama. Tāds skaistums, par kuru jābīstas, vai tikai rīt tas jau nebūs pagaisis. �is skaistums radīja pat zināmu nemieru. Laikam gan tas bija pārāk trausls. "TalkingHeads", es nodomāju. Nav slikts grupas nosaukums. Kā no Keruaka romāna. TalkingHead Runājo�ā galva. "Es sēdēju blakus Runājo�ajai galvai un dzēru aliņu. Man �ausmīgi sagribējās �urāt. Man jāiet pa�urāt, es teicu Runājo�ajai galvai." Vecais labais Keruaks. Nez kā viņam tagad iet?

Meitene paskatījās uz mani. �oreiz nepasmaidīja. Saraukusi uzacis, viņa paskatījās vispirms uz mani, pēc tam uz meiteni ar brillēm.

-Viss būs kārtībā. Viņ� nav slikts cilvēks, viņa sacīja.

-��� Es neesmu tik slikts kā izskatos, es piebildu. Meitene vēlreiz uz mani paskatījās. Tad pamāja ar galvu,

it kā atzīstot, ka viņai nav citas izvēles. Ka nav te ko īpa�i tielēties. Un sāka likties, ka es viņai noteikti nodarī�u kaut ko briesmīgu. Tāds kā tēvocis Skrūd�s. Tēvocis Skrūd�s.

-��� Tu neuztraucies, viss būs kārtībā, meitene no reģis�tratūras sacīja. Onkulis daudz jokojas, viņ� ļoti jauki iztu�ras pret meitenēm. Turklāt viņ� ir manas vecākās māsas draugs. Viss būs kārtībā, vai ne?

-��� Onkulis? es biju mēms no pārsteiguma. Es vēl ne�esmu nekāds onkulis. Man vēl ir tikai trīsdesmit �etri gadi. Onkulis kaut kas briesmīgs!

Bet manī neviens vairs neklausījās. Viņa, saņēmusi mei�teni pie rokas, jau vadīja uz limuzīnu, kas stāvēja ārā pie durvīm. �veicars iekrāva Samsonite limuzīnā. Es, stiepdams savu somu, viņām sekoju. Onkulis, es nodomāju. �ausmīgi!

Mēs bijām vienīgie, kurus limuzīns vizināja uz lidostu. Laiks bija briesmīgs. Pa ceļam uz lidostu bija redzams tikai sniegs un ledus. Tā kā aiz polārā loka.

-��� Paklau, kā tevi sauc? es pavaicāju meitenei.

Viņa cie�i ieskatījās man acīs. Tad drusciņ nogrozīja galvu. It kā teiktu: "Nu paskat tik." Tad, it kā kaut ko meklēdama, lēnām aplaida skatienu riņķi. Lai kur viņa raudzītos, ska�tienam pavērās tikai sniegs. Juki Sniegs, viņa noteica. -Juki?

j

Tā mani sauc, meitene sacīja. Juki. Sniegs.

Tad viņa izņēma no kabatas Walkman un pazuda savā privātajā pasaulē. Līdz pat lidostai viņa man vairs pat ska�tienu neuzmeta.

Cik briesmīgi, es nodomāju. Tikai vēlāk es sapratu, ka viņu tik tie�ām sauc Juki Sniegs. Tajā brīdī man tas likās pēk��ņi izdomāts, neīsts vārds. Tas mani sāpināja. Viņa laiku pa laikam no kabatas izņēma ko�ļājamo gumiju un to ko�ļāja. Man ne plāksnīti nepiedāvāja. Nevarētu teikt, ka es būtu �ausmīgi kārojis ko�ļājamo gumiju, bet likās, ka nepiedāvāt ir nepieklājīgi. Es jutos kā briesmīgi noplucis vecs vecis. Ko man atlika darīt ieslīgu sēdeklī, aizvēru acis. Sāku atcerē�ties senos laikus. To, kāds es biju viņas vecumā. Es tajā laikā kolekcionēju rokenrola plates. 45 apgriezienu singlu plates. Ray Charles "Hit the Road, Jack", Ricky Nelson "Travelin' Man", Brenda Lee "All Alone Am I", tādas lietas, apmēram simts. Es tās spēlēju augām dienām, līdz zināju visus tekstus no galvas. Mēģināju atsaukt atmiņā Travelin' Man vārdus, un, neticami un vārdos neizsakāmi, man tas izdevās no sākuma līdz bei�gām. Pilnīgi nenozīmīgu tekstu. Tikko mēģināju nodziedāt, tas viss atgriezās atmiņā. Tik tie�ām jaunībā iemācītais paliek uz ilgiem laikiem. Atceries visādus nesvarīgus niekus.

And the China doll Down in old Hongkong Waits for my return�

Talking Heads noteikti dzied pavisam citādas dziesmas. Laiki mainās. Times are changing.

Atstājis Juki vienu pa�u uzgaidāmajā zālē, devos nopirkt biļetes. Nolēmis, ka rēķinus varēsim nokārtot vēlāk, es par abām biļetēm samaksāju ar savu kredītkarti. Līdz iekāp�a�nai bija vēl stunda, turklāt aviokompānijas darbiniece mani brīdināja, ka iespējama kavē�anās.

-����������� Tiks paziņots, lūdzu, pievērsiet uzmanību paziņoju�miem, viņa sacīja. Pagaidām gan redzamība vēl ir pārāk slikta.

-��� Vai laikapstākļi neuzlabojas? es apvaicājos.

-����������� Saskaņā ar laika prognozēm vajadzētu uzlaboties, bet nav skaidrs, cik stundu vēl paies, viņas balsi jautās apni�kums. Nūja, kuram gan neapniktu vienu un to pa�u atkārtot divsimts rei�u no vietas.

Atgriezos pie Juki un pateicu, ka lidma�īna laikam ne�daudz kavēsies, jo sniegs nemitējas. Viņa, mani paskatī�jusies, savilka tādu sejas izteiksmi "Hm!". Tomēr nesacīja neko.

-����������� Es nezinu, kā būs vēlāk. Bagā�u labāk vēl nenodosim. Citādi var iznākt �ausmīga noņem�anās, ja vajadzēs dabūt to atpakaļ, es sacīju.

Kā jums tīk, kārtējā grimase. Joprojām ne vārda.

-����������� Būs vien tepat kādu laiciņu jāpagaida. Nav jau nekāda interesantā vieta, es noteicu. Starp citu, vai tu pusdie�nas esi ēdusi?

Viņa pamāja.

-����������� Negribi aiziet tepat uz kafejnīcu? Negribi kaut ko iedzert kafiju, kakao vai tēju, vai sulu? es apvaicājos.

Var jau! Nākamā grimase. Bagāts sejas izteiksmju vari�āciju klāsts.

-����������� Nu tad iesim! Es piecēlos. Tad, vilkdams Samsonite, kopā ar meiteni devos uz kafejnīcu. Kafejnīca bija pārpil�dīta. Kavējās visi reisi, visiem pasa�ieriem nogurums sejās. Es tajā burzmā ieturēju pusdienas, kas sastāvēja no kafijas un sviestmaizes, Juki iedzēra kakao.

-��� Cik dienas tu nodzīvoji viesnīcā? es apjautājos.

-��� Desmit, brīdi padomājusi, viņa atbildēja.

-��� Kad mamma aizbrauca?

Viņa paraudzījās ārā pa logu uz sniegu. Tad noteica:

-��� Pirms trim dienām.

Es jutos tā, it kā nodarbotos ar angļu valodas mācī�anu iesācējiem.

-��� Un skolā visu �o laiku ir pavasara brīvdienas?

-��� Es vispār neeju skolā. Liec man mieru! viņa noteica. Tad izvilka no kabatas Walkman un uzlika austiņas.

Izdzēru atliku�o kafiju, palasīju avīzi. Tam visam ir jābūt kaut kādam dziļākam cēlonim.

Varbūt man vienkār�i neveicas, es secināju. Izlasīju avīzi. Izņēmu no somas Folknera "Skaņa un niknums". Ja psiholo�ģiski smagos brī�os palasu kādu Folknera vai Filipa K. Dika romānu, tad vienmēr tieku pie skaidrības. Tādos brī�os vien�mēr palasu kādu no viņu romāniem. Citādi es tos nelasu. Pa vidu Juki vienu reizi aizgāja uz tualeti. Pēc tam nomainīja Walkman baterijas. Apmēram pēc pusstundas atskanēja paziņojums. Reiss uz Hanedu kavējas par �etrām stundām. Tiek gaidīta laikapstākļu uzlabo�anās. Paskat tik, nāksies te nosēdēt vēl �etras stundas no vietas.

Tur neko nevarēja padarīt. Es jau uzreiz tiku par to brīdi�nāts. Nolēmu, ka jācen�as domāt optimistiskāk. The Power of Positive Thinking. Pozitīvās domā�anas vara. Pēc piecu minū�u ilgiem vingrinājumiem pozitīvajā domā�anā man radās kāda ideja. Nezinu, vai no tā būs kāds labums vai ne. Tomēr tas būs daudz labāk nekā bezjēdzīgi nosist laiku �ajā piepīpētajā un pārpildītajā vietā. Pateicis Juki, lai viņa mani gaida un nekur neiet, pats devos uz lidostas automa�īnu īres biroju un teicu, ka vēlētos noīrēt automa�īnu. Meitene ātri vien nokārtoja visas formalitātes. Dabūju Corolla Sprin�ter, aprīkotu ar stereo mūzikas aparatūru. Mani ar auto īres kompānijas minibusu aizvizināja līdz Corolla un tur iedeva ma�īnas atslēgu. Galvenais birojs atradās desmit minū�u brauciena attālumā no lidostas. Balta Corolla ar jaunām ziemas riepām. Es �ajā automa�īnā atgriezos lidostā. Tad aizgāju uz kafejnīcu un sacīju Juki:

-��� Trīs stundas pavizināsimies tepat tuvumā!

-��� Tādā sniegā? Kur mēs brauksim, tik un tā neko nevarēs redzēt! viņa rezignēti noteica. Un vispār uz kurieni mēs brauksim?

-��� Ne uz kurieni. Vienkār�i iesēdīsimies automa�īnā un pavizināsimies, es sacīju. Un klausīsimies mūziku skaļi. Tev ta�u patīk klausīties mūziku. To arī varēsi darīt. Ja klau�sīsies tikai Walkman, sabojāsi dzirdi!

Viņa pa�ūpoja galvu, it kā teikdama: Nu nezinu gan! Tomēr, kad pagriezos ie�anai, viņa arī piecēlās no krēsla.

Aizstiepu �emodānu līdz automa�īnai un iecēlu bagā��niekā, tad lēnām un bezmērķīgi braucu pa piesnigu�o ceļu. Juki izņēma no plecu somas kasetes, ielika magne�tofonā, ieslēdza. David Bowie dziedāja China Girl. Pēc tam Phil Collins, Jefferson Star-ship, Thomas Dolby, Tom Petty & the Heartbreakers, Hall & Oates, Thompson Twins, Iggy Pop, Bananarama. Tā turpinājās parasta meiteņu iecienītā mūzika. Tad Stones dziedāja Goin' to a Go-Go.

-��� �o es zinu, es sacīju. Agrāk to dziedāja Miracles. Smokey Robinson and the Miracles. Es tolaik biju piecpadsmit vai se�padsmit gadus vecs.

-��� Ak tā, Juki bez vismazākās intereses noteica.

-��� Goin' to a Go-Go, es dziedāju līdzi.

Tad Paul McCartney un Michael Jackson dziedāja Say Say Say.

Ceļi bija tuk�i. Tikpat kā nevienas ma�īnas. Stikla tīrītāji, ko spēdami, cīnījās ar sniega pārslām. Automa�īnā bija silti, rokmūzika radīja patīkamu noskaņu. Man patika pat Duran Duran. Es jutos tik ļoti relaksēti, ka laiku pa laikam dzie�dāju līdzi, braukdams taisni uz priek�u. Izskatījās, ka arī Juki garastāvoklis nedaudz uzlabojies. Tā bija pagājusi pus�otra stunda, kad viņa ievēroja kaseti, kuru biju aizņēmies no auto īres biroja.

-��� Kas tas ir? viņa pavaicāja. Es atbildēju, ka tā ir veco laiku mūzika. To biju klausījies pa ceļam uz lidostu.

-��� Es gribētu to paklausīties, viņa sacīja.

-��� Nezinu, vai tev patiks. Visas vecas dziesmas, es no�teicu.

-��� Būs labi. Lai ir vienalga kas. Es �is desmit dienas visu laiku esmu klausījusies vienas un tās pa�as kasetes.

Tad nu es uzliku to kaseti. Uzreiz atskanēja Sam Cooke "Wonderful World". "Don't know much about history�" viņ� dziedāja. Sam Cooke. Viņu nogalināja tad, kad es gāju vidus�skolas tre�ajā klasē. Buddy Holly "Oh, Boy!". Buddy Holly arī ir miris. Lidma�īnas katastrofā. Boby Darin "Beyond the Sea". Boby Darin arī ir miris. Elvis "Hound Dog" Presley. Pārdozē�jis un beigts. Visi viņi ir miru�i. Tad dziedāja Chuck Berry. "Sweet Little Sixteen". Eddie Cohrain "Summer Time Blues". Ebory Brothers "Wake up, Suzie!".

Dziesmām, kurām vārdus atcerējos, dziedāju līdzi.

-Jums gan ir laba atmiņa! Likās, ka uz Juki tas atstājis lielu iespaidu.

-��� Tā jau ir. Es tavā vecumā arī biju tikpat traki aizrāvies ar rokmūziku, sacīju. Tajā pa�ā vecumā, kā tu esi tagad. Augām dienām biju kā pielīmēts pie radio, krāju kabatas naudu un pirku plates. Un domāju, ka pasaulē nav nekā labāka par rokenrolu. Klausoties vien, es biju laimīgs.

-��� Un tagad?

-��� Tagad arī klausos. Gadās arī dziesmas, kas patīk. Tomēr es vairs neklausos tik aizrautīgi, lai iemācītos dziesmu tek�stus no galvas. Tās mani vairs tā neaizkustina kā agrāk.

-��� Nez kāpēc?

-�� Jā, nez kāpēc?

-��� Pastāstiet man, Juki teica.

-��� Laikam tāpēc, ka esmu sapratis īsti labu lietu nemaz tik daudz nav, es sacīju. īsti labu lietu ir pavisam maz. Tā tas ir ar jebko. Tāpat ar grāmatām. Kino. Koncertiem. īsti labu lietu ir pavisam maz. Rokmūzikā tie�i tāpat. Ja stundu klausās radio, tad laba būs tikai viena dziesma. Viss pārē�jais masu produkcijas mēsli. Agrāk es par tādām lietām

nopietni nedomāju. Man patika viss, ko klausījos. Es biju jauns, laika atliku likām, un es biju iemīlējies. Tolaik sirds notrīsēja pat no visādiem niekiem. Vai tev tas liekas sapro�tami?

-��� Apmēram, Juki noteica.

Atskanēja Del Vikings "Come Go With Me". Es dziedāju līdzi. Tev nav garlaicīgi? es apvaicājos.

-��� Nē. Nav slikti, meitene noteica.

-��� Nav slikti, es sacīju.

-��� Vai tagad jūs vairs neiemīlaties? Juki pavaicāja.

Kādu brīdi par to nopietni padomāju. Grūts jautā�jums, es teicu. Vai tev kāds puisis patīk?

-����������� Nē, neviens, viņa atbildēja. Visādu kretīnu ir pa pilnam.

-��� Man tavs noskaņojums ir saprotams, es sacīju.

-��� Man daudz labāk patīk klausīties mūziku.

-��� Arī tas man ir labi saprotams.

-����������� Tie�ām? Juki pārjautāja un, acis piemiegusi, neticīgi manī noskatījās.

-����������� Tik tie�ām saprotu, es teicu. Visi to sauc par eskeipismu. Par bēg�anu. Tomēr tā nemaz nav. Mana dzīve ir mana dzīve, tava dzīve ir tavējā. Ja tikai tu meklētu to, kas tev patīk, tad varēsi nodzīvot tā, kā tev pa�ai patīk. Lai citi runā, ko grib. Manis pēc viņus visus var izbarot aligatoriem. Sen atpakaļ, kad biju tavā vecumā, es ari tā domāju. Un arī tagad tā domāju. Var jau būt, ka es kā personība neesmu nobriedis. Bet var jau būt, ka man visu laiku ir bijusi tais�nība. Par to vēl neesmu ticis skaidrībā. Atbildes man nav.

Jimmy Gilmer "Sugar Shack". Es braucu, svilpodams līdzi. Pa kreisi pletās sniegoti pla�umi. Just a little shack made out of wood. Espresso cojfee tastes mighty good�

-��� Laba dziesma. 1964. gads.

-����������� Paklau, Juki ierunājās. Jūs esat dīvains, vai citi nav jums to teiku�i?

-��� Hm, es noliedzo�i novilku.

-��� Vai jūs esat precējies?

-��� Vienreiz.

-���� Iz�ķīrāties? -Jā-'

-��� Kāpēc?

-��� Sieva mani pameta.

-��� Patie�ām?

-����������� Patie�ām. Manai sievai iepatikās cits vīrietis, un viņa aizgāja pie viņa.

-��� Cik �ēl.

-��� Paldies.

-����������� Tomēr man liekas, ka es kaut kādā ziņā jūsu sievu sa�protu, Juki sacīja.

-��� Kādā ziņā? es pavaicāju.

Viņa paraustīja plecus un neatbildēja. Es arī nevarēju izdomāt, ko pavaicāt.

-��� Vai jūs negribat ko�ļājamo gumiju? Juki piedāvāja.

-��� Paldies, bet es nevēlos, teicu.

Mūsu attiecības bija nedaudz uzlaboju�ās. Nu jau mēs abi piedziedājām Beach Boys "Surfing' U.S.A.". Visas tās muļ�ķības. Bet bija jauki. Tāpat ari divatā nodziedājām "Help me, Ronda". Var jau būt, ka es vēl nebiju glu�i norakstāms. Var�būt vēl neesmu tēvocis Skrūd�s.

Pamazām sniegs sāka mitēties. Mēs atgriezāmies lidostā un atdevām atslēgu auto īres birojā. Tad nodevām bagā�u un pēc pusstundas jau gājām uz iekāp�anu.

Lidma�īna beidzot pacēlās ar piecu stundu nokavē�a�nos. Tikko lidma�īna bija pacēlusies, Juki aizmiga. Miegā viņas seja izskatījās tik skaista. Kā no trausla materiāla izgrebta skulptūra. Saplīsis pie stiprāka pūtiena. Tāds skais�tums. Stjuarte atnesa sulu, paskatījās uz aizmigu�ās seju un pasmaidīja. Tad uzsmaidīja arī man. Es arī pasmaidīju. Pasūtīju d�inu ar toniku. Tad, to dzerdams, domāju par Kilci.

Domās vairākkārt izspēlēju to epizodi, kurā viņa bija gultā ar Gotandu. Kamera pagrie�as. Parādās Kiki. "Nu tie�ām!" viņa saka.

Nu tie�ām? domas atbalsojās.

Kad Hanedas lidostā bijām sagaidīju�i bagā�u, apvaicājos Juki, kur viņa dzīvo.

-���� Hakonē, viņa atbildēja.

-��� Tālu gan, es noteicu. Bija jau pāri astoņiem vakarā, ja tagad vajadzētu taksometrā doties uz Hakoni un tad atpa�kaļ, es būtu galīgi pārguris.

-��� Vai tu Tokijā nevienu nepazīsti? Tev te nav ne radu, ne paziņu? es paprasīju.

-��� Tādu gan man nav, bet mums Akasakā ir dzīvoklis. Maziņ�, bet mamma to izmanto, kad paliek Tokijā. Tur es varu palikt. Tur neviena nav.

-��� Tev ir tikai mamma? Neviena cita ģimenē nav?

-��� Nav, Juki atteica. Tikai es un mamma.

-��� Hm, es sacīju. Ir nu gan ģimenīte, bet tā nav mana darī�ana. Darīsim tā aizbrauksim ar taksometru uz ma�nām mājām. Tad aiziesim kaut kur vakariņās. Un pēc vakari�ņām es tevi savā ma�īnā aizvedī�u uz to Akasakas dzīvokli. Labi?

-��� Labi, viņa sacīja.

Pamāju taksometram, mēs aizbraucām uz manu dzī�vokli �ibujā. Juki palika gaidām gaiteni, es viens pats iegāju istabā, noliku mantas un pārģērbos, izlīdu ārā no biezajām drēbēm. Uzvilku parastas sporta kurpes, parastu ādas jaku un parastu d�emperi. Tad iesēdināju Juki Subaru un mēs devāmies uz kādu itāļu restorānu apmēram piecpadsmit minū�u brauciena attālumā. Es ēdu ravioli un dārzeņu salātus, Juki pasūtīja spageti Boloņas mērcē un spinātu salā�tus. Tad es pasūtīju vienu porciju zivju burito. Porcija bija diezgan liela, bet viņa bija tik izsalkusi, ka pasūtīja vēl arī tiramisu. Es iedzēru espreso kafiju.

-��� Ļoti gar�īgi, viņa noteica.

Sacīju, ka labi pārzinu izcilu restorānu atra�anās vietas. Tad mēs parunājām par manu darbu atrast restorānus, kuros tiek piedāvāti gar�īgi ēdieni.

-��� Tāpēc es tos tik labi pārzinu, teicu. Glu�i tāpat kā Francijā ir tādas cūkas, kurām iemāca urk�ķēt, kad tās sao� zem zemes trifeles.

-Jums laikam jūsu darbs nepatīk?

Es papurināju galvu. Nepatīk. Ne pārāk patīk. Es nodar�bojos ar bezjēdzīgām lietām. Atrodu labu restorānu. Nopub�licēju �urnālā par to rakstu. Aicinu visus turp doties un ēst to un to. Bet kāpēc visiem to vajadzētu darīt? Vai nebūtu labāk, ja katrs ēstu to, kas viņam labāk gar�o? Vai ne? Kāpēc man vajadzētu mācīt citiem, kur būtu labāk ēst? Kāpēc būtu cilvēkiem jāmāca pat tas, kā kaut ko izvēlēties no ēdien�kartes? Un tad notiek tā, ka �ādā restorānā, par kuru esmu rakstījis, gan ēdienu gar�a, gan apkalpo�anas kvalitāte pamazām pasliktinās. Tā notiek astoņos, pat deviņos gadī�jumos no desmit. Pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars ir izjaukts. To mēs izdarām. Atrodi kaut ko jauku un patiesu un izvārti dubļos. Un cilvēki to sauc par informāciju. Ja no visas esības lauka savāc visu informāciju bez atlikuma, visus netīrumus, tad to sauc par izsmalcinātu informāciju. Un tā vienmēr, līdz riebumam. To mēs pa�i izdarām.

Juki cie�i manī noskatījās pāri galdam. Tā kā uz kādu neredzētu radījumu.

-��� Bet tik un tā jūs to darāt?

-��� Tas ir mans darbs! es atbildēju. Tad pēk�ņi attapos, ka man pretī sē� trīspadsmit gadus veca meitene. Ko es te viņai, tik jaunai, esmu sarunājis?

-����������� Iesim! es sacīju. Ir jau vēls! Es tevi aizvedī�u uz to dzīvokli.

Braucot Subaru, Juki ielika automa�īnas magnetofonā tur�pat atrasto kaseti. Tā bija manis pa�a ierakstītā veco gabalu kasete. Vienatnē braucot, es to bie�i klausos. Skanot "Reach Out I'll be There", mēs virzījāmies uz Akasakas pusi. Pavai�cāju Juki, tie�i kur viņu dzīvoklis atrodas.

-��� Es neteik�u, Juki sacīja.

-��� Kāpēc tu man to neteiksi? es prasīju.

-��� Es vēl negribu braukt mājās.

-����������� Ir jau pāri desmitiem vakarā, es sacīju. Ir bijusi gara un grūta diena. Man miegs nāk kā sunim.

Juki no blakussēdekļa cie�i manī noraudzījās. Es gan ska�tījos taisni uz priek�u, uz ceļu, tomēr jutu viņas skatienu krītam uz mana kreisā vaiga. Dīvains skatiens. It kā bez jeb�kādām emocijām, tomēr tas laiku pa laikam mani durstīja. Tad viņa novērsās no manis un pagriezās pret logu.

-����������� Man vēl miegs nenāk. Ja es tagad atgriezī�os dzīvoklī, tad bū�u tur viena pati. Es gribētu vēl mazliet pabraukāties un paklausīties mūziku.

Es brīdi apdomājos.

-����������� Vēl vienu stundu. Pēc tam jābrauc mājās un jāiet gulēt. Sarunāts?

-��� Sarunāts, Juki sacīja.

Klausīdamies mūziku, metām lokus pa Tokijas ielām. Lūk, tā, es nodomāju tāpēc pamazām piesārņojas atmosfēra, sarūk ozona slānis, pieaug trok�ņu līmenis, cilvēki kļūst nervozāki, tiek izsmelti dabas resursi. Juki, atspiedusi galvu pret sēdekļa atzveltni, neko nerunādama, vēroja naksnīgās ielas.

-��� Tava mamma tagad ir ICatmandu? es pavaicāju.

-Jā, viņa atbildēja.

-��� Viņas prombūtnes laikā tu būsi viena pati?

-��� Hakonē mums ir kalpone, Juki sacīja.

-��� Hm, es noteicu. Vai bie�i tā gadās?

-��� Ka viņa mani pamet? Bie�i. Viņa domā tikai par savām fotogrāfijām. Viņa neko sliktu nedomā. Bet viņai svarīgas ir tikai viņas pa�as lietas. Aizmirst, ka es esmu. Tā kā lietus�sargu. Vienkār�i ņem un aizmirst. Pēk�ņi viena pati kaut kur aizbrauc. Pēk�ņi iedomājas, ka vajadzētu braukt uz Katmandu. Tad viņa vairs ne par ko citu nedomā. Protams, vēlāk, apdomājusies, viņa atvainosies. Ta�u pēc tam atkal izdarīs tāpat. Kā tagad iedomājās, ka vajag paņemt mani līdzi uz Hokaido, paņēma ar', bet ko es tur darīju augām dienām viesnīcas numurā ldausījos Walkman. Mamma tur tikpat kā neparādījās, es viena pati gāju ēst� Es jau vairs neceru. Tagad arī teica, ka pēc nedēļas bū�ot atpakaļ. Ja nekas cits neienāks prātā. Varbūt viņa no Katmandu dosies uz vēl kādu citu vietu.

-��� Kā tavu mammu sauc? es pavaicāju.

Juki pasacīja viņas vārdu. Es to nekad nebiju dzirdējis. Pateicu, ka pirmo reizi to dzirdu.

-���� Strādā viņa ar citu vārdu, Juki sacīja. Tad viņa ir Ame Lietus. Tāpēc arī nosauca mani par Juki Sniegu. Vai nav dumji? Tāda viņa ir.

Ame vārdu es, protams, biju dzirdējis. Viņu pazina visi. Izcilākā un slavenākā fotogrāfe. Tikai masu medijos gan viņa neparādījās. Sabiedrībā negāja. Viņas īsto vārdu neviens nezināja. Darīja tikai tādus darbus, kuri pa�ai patika. Bija pazīstama ar saviem ekscentriskajiem gājieniem. Taisīja agresīvas, asas bildes. Es nogrozīju galvu.

-Vai tavs tētis ir tas rakstnieks? Hiraku Makimura, vai pareizi?

Juki paraustīja plecus. Viņ� nemaz nav tik slikts cilvēks. Tikai netalantīgs.

Pāris Juki tēva sarakstīto romānu es biju lasījis. Divi agrīnie darbi novele un stāstu krājums bija pavisam labi. Svaigi gan stila, gan skatpunkta ziņā. Pamazām viņa grāmatas kļuva par bestselleriem. Viņ� kļuva par literāro aprindu brīnumbērnu. Sāka parādīties gan TV, gan �urnālos un paust savu viedokli par da�neda�ādākajām sabiedrības problēmām. Tajā laikā viņ� apprecējās ar jaunu un daudz�solo�u fotogrāfi Ami. Tā bija viņa karjeras virsotne. Pēc tam viss sagāja dēlī. Viņ� pēk�ņi un it kā bez iemesla pārstāja rakstīt jēdzīgas lietas. Nākamās divas trīs grāmatas bija nekur nederīgas. Kritiķu vērtējums bija bargs.

Grāmatas nepirka. Tad Makimura spēji nomainīja stilu. Prozaiķis naivists pēk�ņi pārvērtās par eksperimentālistu un avangardistu. Ta�u bezsaturiguma ziņā gan nekas nemainī�jās. Viņ� sāka rakstīt fran�u avangardistu stilā īstas �aus�mas. Pāris kritiķu ar ierobe�otām iztēles spējām pasludināja to par jaunu modes tendenci. Tomēr pēc diviem gadiem pat kritiķi saprata, ka tās ir muļķības, un viņu vairs nepiemi�nēja. Kāpēc tā notika, es nesaprotu. Bet �ķiet, ka viņ� visu talantu iztērēja uz pirmajiem diviem trim romāniem. Tomēr pēc tam viņ� tik un tā turpināja rakstīt. Tā kā kastrēts suns, kas turpina o�ņāt ku�u smārdu. Turpināja grozīties literā�rās aprindās. Tajā laikā viņ� un Ame iz�ķīrās. Drīzāk gan Ame no viņa atkratījās. Vismaz pasaulei tā tas tika pa�skaidrots.

Tomēr tas Hiraku Makimuru neapturēja. Viņ� nolēma papla�ināt savu darbību, kļūstot par ceļojumu un piedzī�vojumu aprakstītāju. Bija septiņdesmito gadu sākums. Viņ� atvadījās no avangarda un pievērsās darbībai un piedzī�vojumiem. Apceļoja un aprakstīja neredzētas zemes. Ēda roņus kopā ar eskimosiem, Āfrikā dzīvoja kopā ar iedzimta�jiem, vāca materiālus par Dienvidamerikas partizāniem. Asi norāja rakstniekus, kas noslēgu�ies savos kabinetos. Sākums nemaz nebija tik slikts. Bet tad viņ� desmit gadus no vietas atkārtoja vienu un to pa�u, un visi bija jau atēdu�ies. Tur�klāt pasaulē vairs nav palicis nemaz tik daudz iespēju mes�ties piedzīvojumos. Nav vairs Livingstona un Amundsena laikmets. Piedzīvojumi kļuvu�i tādi kārni, bet Maldmuras stils uzpūsts. Turklāt patiesībā piedzīvojumiem viņ� vairs nebija ne tuvu. Lielāko daļu viņa tā dēvētajos "piedzīvoju�mos" bija iesaistīti ari koordinatori, redaktori un fotogrāfi. Gadījumos, kad tika pieaicināta arī televīzija, darbinieku skaits sasniedza desmit, un nāca vēl klāt sponsori. Neiztika arī bez iestudējumiem. Ar laiku iestudējumu kļuva aizvien vairāk. To zināja visa industrija.

Varbūt viņ� tie�ām nebija nemaz tik slikts cilvēks. Bet netalantīgs. Tā kā viņa meita teica.

Sarunu par Juki tēvu mēs neturpinājām. Izskatījās, ka Juki negrib par to runāt, un arī man nebija nekādas vēlē�a�nās to apspriest.

Kādu bridi mēs klusēdami klausījāmies mūziku. Es gro�zīju stūri un turējos astē priek�ā brauco�am zilam BMW. Juki klaudzināja papē�us Solomon Burke ritmam līdzi un vēroja naksnīgo pilsētas ainavu.

-Jauka ma�īna, viņa pēc brī�a ierunājās. Kā to sauc?

-��� Subaru, es atbildēju. Nopirku lietotu. Nav īpa�i daudz cilvēku, kas tādu gribētu.

-��� Es neko daudz no ma�īnām nesaprotu, bet man patīk tajā braukt.

-��� Harmoniskas izjūtas.

-��� Nesaprotu, Juki noteica.

-��� Mēs ar auto viens otru atbalstām. Vienkār�i sakot. Es ienāku �ajā telpā. Un man pret �o automa�īnu ir labas jūtas. Tāpēc te iek�ā to var just. Ari automa�īna to jūt. Man ir labs noskaņojums. Automa�īnai arī ir labs noskaņojums.

-��� Vai ma�īnām arī var būt labs noskaņojums?

-��� Protams, kā gan citādi, es sacīju. Nevaru paskaidrot, kāpēc tas tā ir. Bet arī ma�īnas mēdz būt labā noskaņojumā, mēdz arī noskalsties. Loģiska izskaidrojuma tam man nav. Ta�u es to zinu no pieredzes. Tā ir.

-��� Vai tas ir tāpat kā mīlēt cilvēkus?

Es papurināju galvu.

-���� Nē, ar cilvēkiem ir citādi. Kā lai to pasaka, �ajā gadījumā jūtas sniedzas līdz zināmai robe�ai. Bet ar jūtām pret citiem cilvēkiem ir citādi. Tās nepārtraukti mainās, kaut nedaudz, atkarībā no partnera. Tās notrīs un ap�auba, pieaug un pagaist, noliedz un sāpina. Turklāt daudzos gadījumos tu apzināti neko tur nevari padarīt. Ar Subaru ir citādi.

Juki kādu bridi par to domāja. Jūs ar sievu nesapratāties? viņa pavaicāja.

-Es visu laiku domāju, ka saprotamies, es atbildēju. Bet mana sieva tā nedomāja. Viedokļi at�ķīrās. Tāpēc viņa aizgāja. Vieglāk laikam ir doties prom ar kādu citu nekā mēģināt saskaņot viedokļus.

-��� Negāja tik gludi kā ar Subaru?

-��� Tā varētu teikt, es sacīju. Paskat tik, es nodomāju, vai tādas lietas būtu jāapsprie� ar trlspadsmitgadīgu meiteni?

-��� Ko jūs domājat par mani? Juki vaicāja.

-��� Es par tevi tikpat kā neko nezinu, atbildēju.

Viņa atkal ar skatienu ieurbās manā kreisajā vaigā. Likās, ka tur paliks caurums. Tik asu skatienu. Sapratu, sapratu, es noteicu. Tu varētu būt visskaistākā meitene no visām, ar kurām esmu ticies, es, skatīdamies uz ceļu man priek�ā, iesāku. Nē, ne tā. Tu noteikti esi visskaistākā meitene. Ja es būtu piecpadsmit gadus vecs, tad noteikti tevi iemīlētos. Bet man ir trīsdesmit �etri, un es vairs tik viegli neiemīlos. Turklāt es negribu nevienam nodarīt pāri. Ar Subaru ir dro�āk. Vai tas tevi apmierina?

�oreiz Juki uzmeta man pavisam neizteiksmīgu skatienu. Pēc tam sacīja:

-��� Dīvains cilvēks.

Kad viņa bija tā pateikusi, man pa�am arī sāka likties, ka es neesmu nekas vairāk kā cilvēka drupas. Viņa noteikti nebija domājusi neko sliktu. Bet ar �iem vārdiem es biju viņu stipri apbēdinājis.

Piecpadsmit pāri vienpadsmitiem mēs atgriezāmies Akasakā.

-��� Nu tā, es sacīju.

�oreiz Juki man uzreiz pateica, kur atrodas dzīvoklis. Tas bija sarkanu ķieģeļu namā, klusā ieliņā netālu no Nogi tempļa. Piebraucu pie mājas un izslēdzu motoru.

-���� Par naudas lietām, viņa, sēdēdama sēdeklī, klusiņām sacīja. Par lidma�īnas biļeti un par vakariņām�

-���� Naudu par lidma�īnas biļeti lai mamma atdod, kad būs atgriezusies. Viss pārējais ir uz mana rēķina. Es randiņos tēriņus nedalu uz pusēm. Tikai par lidma�īnas biļeti.

Juki, neko neteikusi, paraustīja plecus, atvēra automa�ī�nas durvis. Izmeta izko�ļāto ko�iem puķu podā.

-���� Paldies par visu, es vienīgais mēģināju uzturēt pie�klājīgu sarunu. Tad izņēmu no maka vizītkarti un pasnie�dzu Juki. Atdod to mammai, kad viņa būs atgriezusies. Un vēl, ja tev tagad, kamēr tu esi viena pati, gadās kādi sare��ģījumi, tad zvani man uz �o telefona numuru. Ja varē�u, noteikti tev palīdzē�u.

Viņa, paņēmusi manu vizītkarti, brīdi to pētīja. Tad iebāza jakas kabatā.

-��� Dīvains vārds, Juki noteica.

Es izcēlu smago �emodānu no aizmugurējā sēdekļa, un mēs to liftā uzvedām uz ceturto stāvu. Juki izņēma no plecu somas atslēgas un atslēdza durvis. Iestiepu �emodānu iek�ā. Dzīvoklī bija tikai ar virtuvi apvienota ēdamistaba, guļamistaba un vannasistaba. Ēka bija vēl jauna, istaba izskatījās kā veikala skatlogs. Trauki, mēbeles, elektropre�ces viss likās glu�i jauns un glīti sarindots. Viss bija stilīgs un dārgs. Tomēr dzīves smar�u te nejuta nemaz. Izskatījās, ka tas viss iepirkts trīs dienu laikā. Gaumīgs. Un kaut kādā ziņā nereāls.

-��� Mamma te ļoti reti uzturas, Juki, redzēdama, kā es ap�skatu dzīvokli, noteica. Mammai tepat tuvumā ir studija, kad viņa ir Tokijā, tad visu laiku ir tur. Tur viņa guļ, un tur viņa ēd. Te iegrie�as pavisam reti.

-��� Skaidrs, es sacīju. Aizņemts cilvēks.

Juki novilka ka�oku, pakāra uz pakaramā un ieslēdza gāzes sildītāju. Tad nezin no kurienes izvilka paciņu Virginia Slims, ielika vienu cigareti mutē un ar elegantu �estu aizde�dzināja sērkociņu un piesmēķēja. Nodomāju, ka trīspadsmit gadus vecai meitenei smēķēt nevajadzētu. Neveselīgi, un ādai arī nenāk par labu. Tomēr viņa smēķējot izskatījās tik apburo�i, ka jebkuri iebildumi pagaisa. Tāpēc neteicu neko. Ar cigareti smalkajās, plānajās, kā ar nazi izgrebtajās lūpās, garās skropstas nodrebēja kā koka lapas vējā. Viņa ar maigu kustību atbīdīja no pieres matu �ķipsnu. Nevainojami. Piec�padsmit gadu vecumā es viņā noteikti iemīlētos. Tā būtu liktenīga mīla, kā sniega lavīna pavasarī. Nezin kāpēc tas nevarētu beigties laimīgi. Juki man atgādināja kādu mei�teni, kuru es agrāk pazinu. Meiteni, kura man patika trīspa�dsmit �etrpadsmit gadu vecumā. Pēk�ņi atdzima to dienu no�skaņa.

-��� Negribat kafiju? Juki jautāja.

Es papurināja galvu. Ir jau vēls, es brauk�u mājās, sacīju.

Juki, nolikusi cigareti pelnu traukā, piecēlās un pavadīja mani līdz durvīm.

-��� Uzmanīgi ar cigaretēm un gāzi! es noteicu.

-��� Tie�i kā tētis, viņa sacīja. Precīzs aizrādījums.

Atgriezies savā dzīvokli �ibujā, apgūlos uz dīvāna un dzēru alu. Izskatīju �etras piecas pastkastē iemestās aploksnes. Tās visas bija saistītas ar darbu nekā steidzama. Lasī�anu es atliku, nometu atplēstās aploksnes uz galda. Es biju traki noguris un negribēju neko darīt. Tomēr noskaņojums bija diezgan saspringts, miegs nenāca. Bija gara diena, es nodomāju. Gara, gara, izstiepusies diena. Sajūta tāda, it kā es būtu braucis pa atrakciju parka kalniņiem, augums vēl tagad drebēja.

Cik tad dienu es īsti pavadīju Saporo? Skaidrībā netiku. Visādas domas nāca galvā, neļāva gulēt. Necaurredzami pe�lēkas debesis. Notikumi un datumi sajaucās. Vispirms ran�diņ� ar meiteni no reģistratūras. Zvans biju�ajam partnerim, lai noskaidrotu par hoteli "Dolphin". Satik�anās un saruna ar Aituvīru. Ieie�ana kinoteātrī, Kiki filmā kopā ar Gotandu. Divatā ar skaistu trlspadsmitgadīgu meiteni dziedam līdzi Beach Boys. Atgrie�anās Tokijā. Cik dienu kopā sanāk?

Atbildes nebija.

Rīt, es noteicu. Par to es domā�u rit.

Aizgāju uz virtuvi un ielēju glāzē viskiju, un tādu pa�u tīru izdzēru. Apēdu da�us atliku�os cepumus. Pajuku�i tāpat kā manas domas. Tad klusām uzliku plati -Modernaires dzied Tommy Dorsey dziesmas. Mazliet no �ī laika atpa�liku�as tāpat kā mana galva. Nedaudz skrapstēja. Bet mani tas netraucēja. Perfekti. Nekas tām nav jāsasniedz. Tāpat kā manai galvai.

Nu tie�ām! pēk�ņi domās uzradās Kiki.

Kamera pagrie�as. Gotanda veikliem pirkstiem maigi glāsta viņas muguru. It kā meklēdams tur pazaudētos jūrasceļus.

Nu tie�ām! Kiki. Man galvā tile tie�ām bija sajukums. Tāpat kā agrāk biju zaudējis ticību sev. Mīlestība un lietots Subaru ir divas da�ādas lietas. Biju greizsirdīgs uz Gotandas veikla�jiem pirkstiem. Nez vai Juki ir nodzēsusi cigareti? Un gāzes sildītāju? Tie�i tā kā tētis. Tie�i tāds pats. Bez pa�apziņas. Vai es tie�ām te sapū�u, neapmierināti purpinādams, �ajā augsti attīstītajā kapitālismā, kas līdzinās ziloņu kapsētai?

Par to visu es domā�u rit.

Iztīrīju zobus, pārģērbos pid�amā, izdzēru glāzē atliku�o viskiju. Jau grasījos līst gultā, kad iezvanījās telefons. Kādu brīdi, stāvēdams istabas vidū, uz to noskatījos. Tomēr bei�dzot klausuli pacēlu.

-����������� Es tikko izslēdzu sildītāju, Juki sacīja. Un arī cigareti nodzēsu. Vai tā ir labāk? Neuztraucieties.

-��� Ir labāk, es teicu.

-��� Arlabunakti.

-��� Arlabunakti.

-����������� Paklau, Juki piebilda. Tad apklusa. Vai jūs Saporo viesnīcā arī redzējāt to cilvēku, kas bija ģērbies aitas ādā?

Sēdēju gultā ar telefonu klēpī, it kā tas būtu siltumā turama Āfrikas strausa ola.

-����������� Es zinu gan. Jūs viņu redzējāt. Bet visu laiku klusējāt. Es zinu. Es uzreiz to sapratu.

-��� Vai tu satiki Aituvīru? es pajautāju.

-����������� Mjā, Juki neskaidri novilka un paklik�ķināja mēli. Par to parunāsim citreiz. Labi? Citreiz parunāsim, bez steigas. Tagad jāguļ.

Tad viņa nolika klausuli.

Man sāpēja deniņos. Aizgāju uz virtuvi un iedzēru vēl viskiju. Drebēju pie visām miesām. Atrakciju kalniņi ierūcās zem manis un sakustējās. Viss ir savienots, Aituvīrs sacīja.

Savienots, domas atbalsojās.

Visvisādi savienojumi pa vienam vien sāk atjaunoties.

Virtuvē, atspiedies pret izlietni, iedzēru vēl viskiju un domāju, ko darīt. Varbūt vajadzētu piezvanīt Juki. No kurie�nes viņa uzzinājusi par Aituvīru? Tomēr es biju �ausmīgi noguris. Aiz muguras gara diena. Turklāt viņa pateica: nākamreiz, un nolika klausuli. Nekas cits neatliek, kā gaidīt �o nākamo reizi. Turklāt es nemaz nezinu viņas dzīvokļa telefona numuru.

Ielīdu gultā, bet neaizmigu un desmit piecpadsmit minū�tes no vietas vēroju telefonu. Man likās, ka varbūt Juki

pēk�ņi vēlreiz piezvanīs. Ja nepiezvanīs Juki, tad varbūt kāds cits piezvanīs. Tādos brī�os telefons līdzinās bumbai ar laika degli. Neviens nezina, kad atskanēs zvans. Iespējamī�bas sagrau� laiku. Ja tā labi ieskatās, redzams, ka telefoniem ir loti dīvaina forma. Ļoti dīvaina. Parasti to neievēro, bet, ja ļoti uzmanīgi ieskatās, tad �ajā stabilitātē var samanīt zināmu uzstājību. Reizēm �ķiet, ka telefons �ausmīgi vēlas kaut ko izstāstīt, ta�u tāpat arī glu�i pretēji ir neapmie�rināts ar to, ka ieslodzīts �ajā formā. Tādā neveiklā priek��metā ieslodzīta tīra doma.

Iedomājos telefona centrāli. Līnijas savienojas. Līnijas saista �o istabu ar visu pasauli. Principā varu savienoties ar jebkuru. Varu piezvanīt kaut vai uz Ankorid�u. Uz hoteli "Dolphin", varu piezvanīt savai �ķirtajai sievai. Neierobe��otas iespējas. Telefona centrāle ir mezgla punkts. Savie�nojumus uzrauga dators. Savienojumi ir pārvērsti ciparu izteiksmē, komunikācija izdodas. Pa gaisa vadiem, paze�mes kabeļiem, zemjūras tuneļiem, satelītiem mēs tiekam savienoti. Pār to visu valda milzu datori. Tomēr, lai cik �ī sistēma būtu izcila un precīza, ja nav vēlē�anās runāt, tad nekāda savieno�anās neizdosies. Un pretēji lai cik stipra būtu tāda vēlē�anās, ta�u, ja nezini tā otra telefona numuru (tev to teica, bet esi aizmirsis), tad arī savienoties neizdo�sies. Un, pat ja esi pareizi saklausījis telefona numuru, ta�u esi aizmirsis un piezīmju lapiņu pazaudējis. Vai arī tele�fona numuru atceries pareizi, bet kļūdies un uzgriez nepa�reizu numuru. Ari tad nekāda savieno�anās neiznāks. Mēs nu gan esam nepilnīga, spītīga suga. Ar to vēl nekas nebei�dzas. Pieņemsim, esmu ticis par visu skaidrībā un uzgrie�u Juki telefona numuru. Viņa pasaka: "Es tagad negribu runāt. Uz redzē�anos." Klik�ķ. Noliek klausuli. Nekāda saruna mums neizdosies. Tas tikai pau� vienas puses noskaņo�jumu.

Pa�laik telefons izskatījās krietni aizkaitināts.

Viņa (varbūt viņ�, bet es �ajā brīdī nolēmu, ka telefons izskatās drīzāk sievie�u dzimtei piederīgs) likās aizkaitināta par to, ka nevar pastāvēt tīras domas formā. Dusmojās par to, ka komunikācijas pamati ir tik nepilnīgi, tik patvaļīgi. Tas viss viņai likās pārlieku nepilnīgs, pārlieku nejau�s, pār�lieku pasīvs.

Atbalstījos uz spilvena un kādu brīdi vēroju, kā telefons dusmojas. Tomēr viss velti. Mani tajā nevaino, teicu telefo�nam. Tāda nu ir tā komunikācija. Nepilnīga, nejau�a, pasīva. Viņa dusmojas, redzot, par ko tīrā doma pārvērtusies. Es neesmu pie tā vainīgs. Viņa noteikti dusmojas visur, kur parādās. Bet var jau būt, ka, atrodoties tie�i manā istabā, viņas aizkaitinājums pieauga. Varbūt man arī jāuzņemas par to neliela daļa atbildības? It kā es, pats to neapzināda�mies, �o nepilnību, nejau�ību un pasivitāti vēl vairāk uzku�rinātu.

Pēk�ņi atcerējos �ķirto sievu. Tālrune, ne vārda neteikusi, raidīja uz manu pusi mēmus pārmetumus. Tie�i tāpat kāsieva. Es sievu mīlēju. Mums kopā tie�ām gāja labi. Mēs jokojām. Simtiem rei�u mīlējāmies. Apceļojām da�ādas vietas. Ta�u laiku pa laikam sieva tie�i tā uz mani skatījās. Nakts vidū, klusi un nepiekāpīgi. Viņa nosodīja manu nepil�nību, nejau�ību un pasivitāti. Viņa dusmojās. Mums gāja labi. Ta�u viņa meklēja kaut kādu domās uzzīmētu tēlu, kas nebija atrodams manas esības robe�ās. Viņa komuni�kācijā meklēja kaut kādu neatkarību. Epizode komuni�kācija, balts karogs bez neviena traipiņa plīvo, ved ļaudis uz spo�u bezasiņu revolūciju. Kur nepilnība pazustu un nogrimtu pilnībā. Tā viņa saprata mīlestību. Es, protams, ne. Es mīlestību uztveru kā neveiklā miesā ietērptu tīru domu, kas ir savienota pa apak�zemes kabeļiem, pa gaisa vadiem, un, kaut arī tie varbūt ir sapinu�ies, tai ir jārada kaut kāds savienojums. Tā ir kaut kas ļoti nepilnīgs. Reizēm līnijas pagalam sapinas. Numuri aizmirstas. Iznāk sazvanīt

nepareizo numuru. Bet es tur neesmu vainīgs. Kamēr vien mēs dzīvosim �ajā miesā, tā būs vienmēr. Tā tas ir principā. Es viņai to paskaidroju. Neskaitāmas reizes.

Un tad vienu dienu viņa aizgāja.

Vai arī es pats, iekurdams �o nepilnību, veicināju viņas aizie�anu.

Skatīdamies uz telefonu, atcerējos kopdzīvi ar sievu. Tomēr trīs mēne�us pirms aizie�anas viņa ar mani vairs negulēja. Tāpēc, ka gulēja ar citu vīrieti. Tolaik es nezināju, ka viņa guļ ar kādu citu.

Paklau, nedusmojies, bet varbūt tu varētu pārgulēt ar kādu citu. Es nedusmo�os, viņa sacīja. Es to uztvēru kā joku. Teicu, ka man nav īpa�as vēlē�anās gulēt ar kādu citu sievieti. Es tie�ām negribēju ne ar vienu citu gulēt. Ta�u sieva sacīja, ka gribot, lai es pārguļu ar kādu citu. Pēc tam mēs abi varētu tikt par visu skaidrībā.

Beigu beigās es ne ar vienu citu nepārgulēju. Es neteiktu, ka seksuāli esmu �ķīsts, tomēr es neguļu ar sievietēm tāpēc, lai tiktu skaidrībā ar savām domām. Es ar kādu guļu tāpēc, ka gribu ar viņu pārgulēt. Neilgi pēc tam sieva aizgāja no mājām. Varbūt, ja es būtu paklausījis un pārgulējis ar kādu citu, viņa nebūtu aizgājusi? Vai viņa tie�ām domāja, ka tādējādi varētu padarīt mūsu komunikāciju neatkarīgāku? Tomēr tas bija muļķīgi. Es tolaik patie�ām negribēju gulēt ne ar vienu citu. Tomēr es īsti nesaprotu, ko viņa tolaik domāja. Viņa par to neko konkrētu nepateica. Ari pēc �ķir�a�nās neko nepasacīja. Viņa runāja tikai līdzībās. Par svarīgo viņa aizvien runāja tikai līdzībās.

Bija jau pāri divpadsmitiem, bet satiksmes troksnis neri�mās. Negantu troksni saceldami, garām drāzās motocikli. Skaņnecaurlaidīgie stikli troksni nedaudz slāpēja, tomēr tas bija jūtams. Tas tepat vien bija, dzīvoja kaimiņos manai esī�bai. Iespieda mani noteiktā zemes gabaliņā.

Man apnika vērot telefonu, es aizvēru acis.

Tiklīdz biju aizvēris acis, tā nespēks, kas kaut kur bija gai�dījis, aizpildīja tuk�umu. Ļoti veikli un ļoti ātri. Tad lēnām mani apņēma miegs.

Pēc brokastīm iz�ķirstīju savu telefonu grāmatiņu, mek�lēdams kāda mākslas aģentūrā strādājo�a vīrie�a telefona numuru, tad piezvanīju viņam. Jau agrāk vairākkārt biju ar viņu sadarbojies, kad gatavoju intervijas �urnāliem. Pulk�sten desmitos no rīta viņ�, saprotams, vēl gulēja. Atvainojos par to, ka biju viņu pamodinājis, un palūdzu Gotandas koor�dinātas. Viņ� gan purpināja un īgņojās, bet beigu beigās iedeva man Gotandu pārstāvo�ās producentu kompānijas telefona numuru. Viena no centrālajām producentu kompā�nijām. Piezvanīju uz turieni. Kad pie telefona pienāca atbil�dīgais mened�eris, es pateicu �urnāla nosaukumu un sacīju, ka vēlētos sazināties ar Gotandu. Vai es vācot par viņu mate�riālus? Ne glu�i, es atbildēju. Ko tad es vēloties? Pamatots jautājums. Gribu ar viņu parunāt privātā lietā, es sacīju. Cik lielā mērā privātā, man vaicāja. Esam skolasbiedri, no vidusskolas laikiem, un man katrā ziņā ar viņu jāsazinās, es skaidroju. Vai es nepateiktu savu vārdu? Es pateicu savu vārdu. Mēs ar jums sazināsimies, man pavēstīja. Es gribētu parunāt ar viņu personiski, sacīju. Tādu kā es esot daudz, vidusskolā vienā gadā mācās simtiem cilvēku.

Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, es sacīju. Ja jūs man �oreiz palīdzētu ar viņu sazināties, tad varbūt citreiz es varētu jums profesionālajā jomā izdarīt kādu pakalpojumu.

Sarunu biedrs brīdi apdomājās. Protams, es meloju. Tādas ietekmes man nebija. Mans darbs ir intervēt tos cilvēkus, kurus man ir likts intervēt. Ja viņ� to sapratīs, sāksies pro�blēmas.

-Jūs tie�ām nevācat materiālus? viņ� noprasīja. Ja jūs gatavojat materiālu �urnālam, tad es jums nevarē�u palīdzēt, tad ir jāiet oficiālais ceļ�.

Ne, ta nav. �i ir simtprocentīgi personiska lieta, es ap�galvoju.

Pasakiet man savu telefona numuru, viņ� palūdza. Pa�teicu.

-���� Ak tad klasesbiedrs, viņ� nopūtās. Sapratu. Es jums vai nu �ovakar, vai rīt piezvanī�u. Protams, ja viņ� pats to vēlēsies.

-��� Nu, protams, es sacīju.

-���� Viņ� ir aizņemts cilvēks. Varbūt nemaz nevēlēsies runāt ar savu klasesbiedru. Jūs ta�u neesat bērns, saprotiet pats, veltīgi nezvaniet.

-��� Protams.

Tad sarunu biedrs no�āvājās un nolika klausuli. Neko nepadarīsi. Bija vēl tikai desmit no rīta.

Pirms pusdienām es devos uz Kinokuņija lielveikalu Aojamā iepirkties. Novietoju Subaru stāvvietā starp sābiem un mer�iem. Subaru, kas bija tāds pats kā es plecos �aurs. Tomēr iepirkties Kinokuņijā man patīk. Varbūt tas izklausās kā galīgās muļķības, bet �ajā veikalā pirkto salātu pietiek ilgākam laikam. Kāpēc to es nezinu. Tā vienkār�i ir. Var�būt pēc veikala slēg�anas salātiem tiek nodro�inātas īpa�as apmācības. Tas mani nemaz nepārsteigtu. Augsti attīstīta kapitālisma sabiedrība piedāvā pla�as iespējas.

Biju ieslēdzis automātisko atbildētāju, bet neviena ziņa man nebija atstāta. Zvanījis neviens nebija. Es, klausīda�mies radio spēlēto Shaft tēmu, saliku dārzeņus ledusskapī. Kas tas Shaft tāds ir?

Pēc tam es aizgāju uz kinoteātri �ibujā un vēlreiz noska�tījos "Nelaimīgo mīlestību". Ceturto reizi. Tomēr man bija tā jāskatās vēlreiz. Apmēram aplēsu laiku un devos iek�ā kino�zālē, tad gaidīju epizodi ar Kiki. Koncentrējos tikai uz to. Uz katru vissīkāko detaļu. Viss bija tie�i tāpat kā vienmēr. Svētdienas rīts. Svētdienas rīta gaisma kaut kur. �alūzijas pie loga. Sievietes kailā mugura. Vīrie�a pirksti to glāsta. Pie sienas Le Corbusier plakāts. Pie gultas nolikta Cutty Sark pudele. Divas glāzes. Pelnu trauks. Paciņa Seven Stars. Uz grī�das mūzikas aparatūra. Pat puķu vāze. Vāzē margrietiņām līdzīgi ziedi. Uz grīdas nomesti apģērba gabali. Redzams ari grāmatplaukts. Kamera pagrie�as. Kiki. Es neviļus aizvēru acis. Tad atvēru. Gotanda apskauj Kiki. Maigi. "Nē, tā vis nebūs," es nodomāju. Esmu pateicis to skaļi. �etras vietas tālāk sēdo�ais puisis paskatās uz manu pusi. Parādās gal�venā varone, meitene. Matus sasējusi zirgastē. Mugurā buru audekla jaka, kājās zili d�insi un sarkanas Adidas sporta kur�pes. Rokās tur vai nu kūkas, vai cepumus. Ienāk istabā, tad metas prom. Gotanda apjucis. Pieceļas gultā sēdus, spilg�tajā gaismā acis miegdams, veras tuk�umā, kur tikko bija meitene. Kiki uzliek roku viņam uz pleca un melanholiski saka: Nu tie�ām!

Izgāju ārā no kinoteātra. Tad pastaigājos pa �ibujas ielām.

Sāku�ās vasaras brīvdienas, ielas pilnas ar pamatskolas un vidusskolas skolēniem. Viņi iet uz kino, ēd McDonald's sliktas kvalitātes ēdienu, veikalos, kas pārdod Popey vai Hot Dog Press, sapērk nekur nederīgus �urnālus, tērē kabatas naudu spēļu zālēs. Visos veikalos spēlēja skaļu mūziku. Stevie Wonder, Hall and Oats, pa�inko mar�i, un tad vēl labējo radikāļu aģitācijas automa�īnas spēlēja armijas dziesmas, un tās visas saplūda vienā skaņu un trok�ņu haosā. Pie �ibujas stacijas notika pirmsvēlē�anu aģitācija.

Man no prāta neizgāja Gotandas smalkie pirksti, kas slīd pār Kiki muguru. Klīdu pa ielām. Aizgāju līdz Harad�uku, tālāk uz Sendagaju, garām �ingū stadionam, tad �ķērsoju Aojamas ielu un devos uz kapsētas pusi, gar Nedzu muzeju, nogāju gar "Figaro". Tad vēlreiz aizstaigāju līdz Kinokuņijai. Garām D�intanas augstceltnei, tad atgriezos �ibujas stacijā. Biju nostaigājis lielus attālumus. Kad atgriezos �ibujā, saule jau rietēja. No pakalna pavērās skats uz neona krāsu ņirbu, kas pamazām iedegās, un melnos uzvalkos ģērbu�ies biroju darbinieki plūda uz priek�u kā la�u bari, kas apņēmīgi vir�zās pret straumi.

Atgriezies savā dzīvoklī, pamanīju, ka mirgo automā�tiskā atbildētāja sarkanais signāls. Iededzu istabā gaismu. Novilku �aketi, izņēmu alu no ledusskapja un iedzēru vienu malku. Apsēdos gultā un nospiedu atskaņo�anas pogu. Lente patinās atpakaļ. Tad ieslēdzās.

-���� Kur tie gadi! Gotanda teica.

-Kur tie gadi! Gotanda sacīja. Skaidra un patīkama balss. Ne par ātru, ne par lēnu. Ne par skaļu, ne par klusu. Ne pārāk saspringta, ne pārāk relaksēta. Nevainojama balss. Es uzreiz sapratu, ka tas ir Gotanda. �ī ir no tām balsīm, kuru, ja reiz esi dzirdējis, tik viegli neaizmirsīsi. Tāpat kā �il�bino�o smaidu, nevainojamo zobu rindu, slaido degunu. To nevar tik viegli aizmirst. Agrāk nekad nebiju pievērsis īpa�u uzmanību Gotandas balsij, bet tagad apdomājies sapratu, ka tā bija ieķērusies man prātā, un es to tūdaļ atcerējos, it kā nakts klusumā būtu nozvanījis zvans. Tas ir nopietni, es nodomāju.

-��� Es �ovakar bū�u mājās, lūdzu, piezvani man. Gulēt es eju tikai no rīta, viņ� sacīja un divas reizes nosauca telefona numuru. Nu tad pagaidām! Un viņ� nolika klausuli.

Sprie�ot pēc numura, viņ� nedzīvoja pārāk tālu no �e�jienes. Pierakstīju viņa nosaukto numuru, tad lēnām to uzgriezu. Pie tre�ā zvana ieslēdzās automātiskais atbildē�tājs. Kāda sieviete paziņoja, ka pa�laik neesot mājās, bet lai atstājot ziņu. Es pateicu savu vārdu un telefona numuru. Tāpat arī, ka visu laiku bū�u mājās. Sare�ģīta pasaule.

Nolicis klausuli, aizgāju uz virtuvi, nomazgāju un sagriezu selerijas, pieliku majonēzi, un, kamēr ēdu un dzēru alu, iezvanījās telefons. Zvanīja Juki. Ko es pa�laik darot? Pa�skaidroju, ka sē�u virtuvē, ēdu selerijas un dzeru alu. Diez kas neesot. Nav nemaz tik slikti, es noteicu. Iespējami dau�dzi citi vēl no�ēlojamāki varianti. Viņa vēl neko par tādām lietām nezina.

-��� Kur tu pa�laik esi? es pavaicāju.

-Joprojām Akasakas dzīvoklī, viņa sacīja. Vai mēs nevarētu kaut kur pavizināties?

-��� �ēl, bet �odien nekas neiznāks, es atbildēju. �obrīd gaidu vienu ļoti svarīgu telefona zvanu, tas ir saistīts ar manu darbu. Kādu citu reizi, labi? Bet es tev gribēju pavai�cāt vienu lietu par to, ko tu vakar teici. Vai tu satiki to vīrieti aitas kostīmā? Es gribētu, lai tu man par to pastāsti. Tas ir ļoti svarīgi.

-��� Kādu citu reizi! Un viņa nometa klausuli.

Paskat tik, es nodomāju un brīdi skatījos uz klausuli, ko turēju rokā.

Nograuzis seleriju, sāku domāt, ko varētu ēst vakariņās.

Nolēmu gatavot spageti.

Sasmalciniet divas ķiploka daiviņas un apcepiet olīveļļā. Pie��ķiebiet pannu, lai eļļa satek vienuviet, cepiet uz mazas liesmi�ņas labu laiku. Tad piemetiet kaltētus sarkanos piparus. Cepiet tos kopā ar ķiplokiem. Izņemiet piparus, pirms gar�a nav kļu�vusi pārāk asa. Ne par daudz, ne par maz. Tad sagrieziet �ķiņķi un lieciet pannā, cepiet, līdz tas kļūst krauk�ķīgs. Pievienojiet uzvārītos spageti, pieberiet sīki sakapātus pētersīļus. Pasnie�dziet kopā ar svaiga mocarellas siera un tomātu salātiem.

Nav slikti.

Tomēr spageti domātais ūdens bija tik tikko sācis vārī�ties, kad iezvanījās telefons. Nogriezu gāzi, aizgāju līdz telefonam un pacēlu klausuli.

-����������� Sveiks, kur tie gadi! Gotanda teica. Atcerējos senās dienas. Kā tev svie�as?

-��� Tīri labi, es sacīju.

-����������� Mened�eris teica, ka tev esot kaut kas svarīgs runā�jams. Tu ta�u nesacīsi, ka gribētu kopā ar mani uz�ķērst vardi? Patīkami smiekli.

-����������� Nē, bet gribu tev kaut ko pavaicāt. Es zinu, ka tu esi aizņemts, piedod, ka tev tā zvanu. Varbūt tev tas liksies savādi, bet�

-��� Paklau, vai tu tagad esi aizņemts? Gotanda pavaicāja.

-����������� Nē, ne īpa�i. Man ir brīvs laiks, biju sadomājis taisīt vakariņas.

-���������� Ļoti labi. Ja tev nekas nav pretī, aiziesim kaut kur kopā pavakariņot. Es tikko domāju, ar ko kopā varētu pavaka�riņot. Ēdot vienam pa�am, klusumā, ēdiens liekas bezgar��īgs.

-��� Es tā nebiju domājis, ņēmu un pēk�ņi tev piezvanīju�

-����������� Nevajag kautrēties. Galu galā katru dienu noteiktā laikā sāk gribēties ēst. Vai mums tas patīk vai ne, bet jāēd ir. Ja man ēst negribētos, es ta�u tevis dēļ to nedarītu. Paēdīsim, iedzersim, parunāsim par veciem laikiem. Es paziņas no veciem laikiem tikpat kā vairs nesatieku. Es tie�ām gribu tevi satikt. Vai es tevi neapgrūtinu?

-��� Es ta�u gribēju ar tevi parunāt, kāda apgrūtinā�ana!

-��� Paklau, aizbrauk�u tev pakaļ. Kur tu dzīvo?

Pateicu viņam adresi.

-����������� Tas ir netālu no �ejienes. Bū�u klāt apmēram divdes�mit minū�u laikā. Esi gatavs. Man �ausmīgi gribas ēst, es nevaru ilgi gaidīt!

Pateicis, ka tā darī�u, noliku klausuli. Tad palauzīju galvu. Parunāsim par veciem laikiem?

To nu gan es nespēju saprast, ko mēs abi ar Gotandu varētu runāt par veciem laikiem. Tolaik nebijām īpa�i tuvās attiecībās, nevarētu sacīt, ka būtu bie�i sarunāju�ies. Viņ� bija spīdeklis, viens no klases elites, es ne ar ko neizcēlos. Man jau likās savādi kaut vai tas vien, ka viņ� atcerējās manu vārdu. Ko mēs runāsim par veciem laikiem? Par ko mums vajadzētu runāt?

Tomēr, lai ari par ko, tas ir labāk par nicīgu noraidījumu.

Ātri noskuvos, virs oran�i svītrota krekla uzvilku Calvin Klein �aketi, apsēju Armani adītu kaklasaiti, kuru mana bijusī draudzene reiz uzdāvināja dzim�anas dienā. Uzvilku tikko izmazgātus zilus d�insus un pilnīgi jaunas Yamaha teniskurpes. Tie bija manas garderobes vis�ikākie elementi. Tad iedomājos, vai viņ� spēs �o �iku novērtēt. Es vēl ne reizi nebiju vakariņojis kopā ar slavenu kinozvaigzni. Nezināju, kā �ādos gadījumos pieklājas apģērbties.

Viņ� ieradās tie�i pēc divdesmit minūtēm. Viņa �ofe�ris vīrietis ap piecdesmit, ārkārtīgi pieklājīgs nospieda mana dzīvokļa zvana pogu un paziņoja, ka Gotandas kungs mani gaidot. Ja reiz ir �oferis, tad jābūt arī mersedesam, es nodomāju. Tā ari bija. Turklāt ārkārtīgi liels un sudraba krāsā. Izskatījās pēc motorlaivas. Necaurredzamiem logu stikliem. �oferis ar ierastu kustību atvēra man mer�a dur�vis, es iekāpu iek�ā. Tur sēdēja Gotanda.

-��� Kur tie gadi! viņ� draudzīgi iesmējās. Sarokoties viņ� nemetās, es par to nopriecājos.

-Jā, kur tie gadi, es noteicu.

Viņam mugurā bija pavisam vienkār�s d�emperis ar V veida kakla izgriezumu, tum�zila vējjaka, kājās nodilu�as krēmkrāsas velveta bikses un nenosakāmas krāsas Asics sporta kurpes. Tomēr viņ� izskatījās lieliski. Necils apģērbs, bet viņ� to prata eleganti valkāt. Viņ� nopētīja manu apģērbu.

-��� Tu gan esi �iks! viņ� noteica. Laba gaume.

-��� Paldies, es sacīju.

-��� Tu izskaties kā kinozvaigzne, viņ� teica. Bez ironijas, tāpat vien pajokoja. Es pasmējos, viņ� arī iesmējās. Tad abi jutāmies mazliet nepiespiestāk.

Tad apskatīju Gotandas automa�īnu no iek�puses.

-����������� For�s vāģis, vai ne? viņ� ieminējās. Kad ir tāda vaja�dzība, aģentūra to man iedod. Ar visu �oferi. Lai negadītos nekādi negadījumi, nekāda brauk�ana dzērumā. Tā ir dro��āk. Gan viņi ir laimīgi, gan es.

-��� Protams, es noteicu.

-���������� Es pats ar tādu nebrauktu. Man patīk mazākas auto�ma�īnas.

-��� Porsche?

-��� Maserati.

-��� Man patīk vēl mazākas ma�īnas, es sacīju.

-��� Civic? viņ� pavaicāja.

-��� Subaru, es atbildēju.

-����������� Subaru, Gotanda noteica un pamāja ar galvu. Es agrāk ar tādu braucu. Pirmā ma�īna, kuru nopirku, nebija dārga, bet es to nopirku pats par savu naudu. Par hono�rāru, kuru man samaksāja par pirmo filmu, es nopirku lie�totu automa�īnu. Man tā �ausmīgi patika. Braucu ar to uz studiju. Tajā laikā, kad filmējos otrā plāna lomās. Tas bija ļoti uzkrīto�i. Man pateica: ja gribi kļūt par zvaigzni, tad nebraukā ar Subaru. Tāda ir pasaule. Pārdevu. Bija ļoti labs auto. Praktiska. Lēta. Man ļoti patika.

-��� Man arī patīk, es sacīju.

-��� Kā tev �ķiet kāpēc es braucu ar Maserati?

-��� Nav ne jausmas.

-����������� Man ir vairāk jātērē, viņ� teica, uzacis saraucis, it kā atzītos nejaukā noslēpumā. Mened�eris visu laiku saka, lai es tērējot vairāk. Es tērēju, bet nekad nav gana. Tad es nopirku dārgu auto. Ar dārgu auto diezgan lielas summas var norakstīt izdevumos. Un visi ir laimīgi.

Tad redz kā, es nodomāju. Vai neviens ne par ko citu vairs nespēj domāt kā tikai par izdevumu norakstī�anu?

-����������� Man ļoti gribas ēst, viņ� sacīja un nogrozīja galvu. Ko tu teiktu par vienu kārtīgu steiku? Vai tas tev patiktu?

Teicu, lai viņ� izlemj, kurp mums doties. Viņ� sacīja �ofe�rim, uz kurieni jābrauc. �oferis klusēdams pamāja. Gotanda paskatījās uz mani un pasmaidīja. Paklau, piedod, ka ru�nāju par personiskām lietām. Tu teici, ka gribēji taisīt sev vakariņas, tas laikam nozīmē, ka tu dzīvo viens?

-��� Tā ir, es atbildēju. Biju precējies. Esmu �ķīries.

-��� Tie�i tāpat kā es, viņ� sacīja. Biju precējies. Esmu �ķīries. Tu maksā sāpju naudu?

-��� Nemaksāju, es atteicu.

-��� Nemaz?

Es papurināju galvu. Viņa neprasīja.

-��� Tev paveicās, viņ� sacīja. Tad iesmējās. Es arī nemak�sāju, bet laulība mani izputināja. Varbūt tev gadījies dzirdēt par manu �ķir�anos?

-��� Nedaudz, es teicu. Viņ� neko vairāk nestāstīja.

Viņ� pirms �etriem pieciem gadiem apprecējās ar slavenu aktrisi, pēc diviem laulības gadiem viņi iz�ķīrās. Visi �urnāli par to rakstīja. Bet kur� gan zina, kā bija īstenībā? Viņam bija sliktas attiecības ar sievas ģimeni. Tā bie�i gadās. Viņas ģimene bija ļoti saliedēta, centās kontrolēt gan viņas pri�vāto, gan publisko dzīvi. Viņ� bija pieradis dzīvot pēc savas patikas, īpa�i nesaspringstot. Kā gan viņiem varētu izveido�ties labas attiecības?

-��� Vai nav savādi? Vienu dienu kopā taisījām laboratorijas darbus, bet satiekamies nākamo reizi jau kā divi �ķirteņi. Vai tev tas ne�ķiet savādi? Viņ� plati pasmaidīja. Tad ar rādītājpirkstiem viegli izberzēja acis. Starp citu, kāpēc tu iz�ķīries?

-��� Viss bija pavisam vienkār�i. Kādu dienu sieva no manis

aizgāja.

-��� Pēk�ņi?

-Jā. Ne vārda nepateiku�i. Nebrīdinājusi. Pārnācu mājās, viņas nebija. Nodomāju, ka viņa varbūt aizgājusi iepirkties. Uztaisīju vakariņas un gaidīju. Pienāca rīts, bet viņa vēl nebija pārnākusi. Pagāja nedēla, pagāja mēnesis. Tad pie�nāca �ķir�anās papīri.

Viņ� kādu brīdi par to padomāja. Tad nopūtās. Es negri�bētu tevi sāpināt, bet sacī�u, ka tev paveicās vairāk nekā man.

-��� Kā tā? es pavaicāju.

-���� Manā gadījumā sieva nekur prom negāja. Es tiku iz�mests. Burtiski. Kādu dienu mani ņēma un izmeta. Viņ� caur dūmakaino stiklu vērās tālumā. Briesmīgi. Viss bija saplānots no sākuma līdz beigām. Viņi bija visu ārkārtīgi rūpīgi izplānoju�i. Krāp�ana. Viņa pamazām bija visu pār�rakstījusi uz sava vārda. Es to nepamanīju. Es tādām lietām nepievēr�u uzmanību. Mums abiem bija viens grāmatvedis. Es viņiem uzticējos. Uzticēju viņiem visu savu oficiālo zī�mogu, nodokļu deldarācijas, akciju papīrus, bankas kontus. Viņi teica, ka tas viss vajadzīgs, lai sakārtotu nodokļu lietas. Es ar to visu netieku galā, priecājos, ja citi uzņēmās to izda�rīt. Bet izrādījās, ka tas tips strādāja viņas ģimenes intere�sēs. Kad attapos, man vairs nebija nekā. Biju pliks līdz kau�lam. Kad no manis vairs neko nevarēja paņemt, tad mani izmeta kā suni. Tā man bija laba mācība. Un viņ� atkal plati pasmaidīja. Es kļuvu nedaudz pieaugu�āks.

-���� Mums jau ir trīsdesmit �etri gadi. Visiem, patīk vai ne, jākļūst pieaugu�iem, es sacīju.

-���� Tev taisnība. Tā jau ir. Tie�i tā, kā tu saki. Bet cilvēks ir viens dīvains radījums. Noveco pēk�ņi. Es saku, kā ir. Agrāk domāju, ka cilvēks noveco pamazām, ka nāk klāt gads pēc gada, Gotanda teica, mani cie�i vērodams. Ta�u tā nemaz

nav. Cilvēks noveco vienā brīdī.

*

Gotanda bija licis vest mūs uz steiku restorānu, no skata padārgu, Ropongi nomalē. Kad mersis piebrauca pie dur�vīm, mūs sagaidīt iznāca mened�eris un �veicars. Gotanda pateica �oferim, ka pavadī�ot �eit apmēram stundu. Mersis paklausīgi pazuda naksnīgajās pilsētas ielās kā liela, laba zivs. Mūs aizveda dziļāk, pie nedaudz norobe�ota galdiņa. Restorāns bija pilns ar moderni ģērbtiem ļaudīm, bet vis�ikāk no visiem tomēr izskatījās Gotanda savās velveta bik�sēs un sporta kurpes. To es nevaru izskaidrot. Tomēr acīs visvairāk krita tie�i viņ�. Kad ienācām restorānā, visu viesu skatieni pievērsās viņam. Pakavējās ne ilgāk par divām sekundēm, tad novērsās, laikam gan ilgāka skatī�anās tiktu uzskatīta par nepieklājību. Sare�ģīta pasaule.

Apsēdāmies pie galdiņa un vispirms pasūtījām viskiju ar ūdeni. Par mūsu �ķirtenēm, Gotanda sacīja un iedzēra viskiju.

-Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, Gotanda ierunājās, Man mana sieva joprojām patīk. Lai kādas nepatik�anas man bija, man viņa tik un tā patīk. Nespēju viņu aizmirst. Citas sievietes man neiepatīkas.

Viņ� noskatījās ārkārtīgi izsmalcinātajos ledus gabaliņos kristāla glāzēs.

-��� Un tev?

-��� Ko es domāju par biju�o sievu? es pavaicāju. -Jā-

-��� Es nezinu, atklāti pateicu. Es negribēju, lai viņa iet prom. Bet viņa aizgāja. Es nezinu, kur� no mums ir tajā vai�nojams. Ta�u tā tas notika. Tas ir noticis fakts. Laikam ejot, es pie �ī fakta pieradu. Tomēr neko citu neesmu varējis izdo�māt kā vien to, ka esmu "pieradis". Tāpēc es īsti nezinu, kā ar mani ir.

-��� Hm, viņ� noteica. Vai �ādas runas tevi nesāpina?

-��� Nē, tā nav, es sacīju. Fakts ir fakts, no tā nekur neaiz�bēgsi. Tāpēc tas mani nesāpina. �īs izjūtas grūti saprast.

Tad viņ� uzsita knipi. Tie�i tā. �īs izjūtas grūti saprast. It kā būtu mainījies pievilk�anas spēks. Un �īs izjūtas nav saprotamas.

Atnāca oficiants un pieņēma mūsu pasūtījumus. Mēs pasūtījām steikus un salātus. Abi gribējām vidēji saceptus steikus. Un tāpat arī vēl viskiju.

-����������� Tā, Gotanda ieminējās. Tev bija kaut kas ar mani runājams. Sāksim ar to, pirms esam piedzēru�ies.

-��� Man tādas dīvainas runas, iesāku.

-��� Man patīk dīvainas runas, viņ� sacīja.

-��� Noskatījos tavu jaunāko filmu, es teicu.

-����������� "Nelaimīgo mīlestību"? Viņ� sarauca uzacis un klu�siņām sacīja: �ausmīga filma. Briesmīgs re�isors. Pretīgs scenārijs. Viss kā vienmēr. Visi, kas biju�i kaut kādā veidā ar to saistīti, grib to aizmirst.

-��� Noskatījos to �etras reizes.

Viņ� vērās uz mani glu�i kā uz kosmosa caurumu.

-����������� Esmu gatavs saderēt, ka �ajā galaktikā nav neviena cil�vēka, kas būtu to filmu noskatījies �etras reizes. Varu derēt vienalga uz ko.

-����������� Tajā filmā spēlē kāds cilvēks, ko es pazīstu, sacīju un piebildu: Neskaitot tevi.

Gotanda pielika rādītājpirkstu pie deniņiem un piemie�dza acis.

-��� Kura?

-����������� Nezinu, kā viņu sauc. Tā meitene, ar kuru tu svētdienas rītā mīlējies.

Viņ� iedzēra viskiju, pamāja ar galvu un sacīja:

-��� Kiki!

-����������� Kiki, es atkārtoju. Savāds vārds. It kā kāds cits cil�vēks.

-����������� Tā viņu sauc. Vismaz es viņu pazīstu ar tādu vārdu. Mūsu mazajā, dīvainajā pasaulītē viņa ir pazīstama ar vārdu Kiki. Un ar to pietiek.

-��� Es gribētu ar viņu sazināties.

-��� Nekas tev neiznāks.

-��� Kāpēc?

-��� Stāstī�u tev no pa�a sākuma. Pirmām kārtām Kiki nav profesionāla aktrise. Tāpēc nav tik vienkār�i. Aktieri gan slavenie, gan neievērojamie visi ir saistīti ar kaut kādu producentu kompāniju. Ar viņiem uzreiz var sazināties. Lielākā daļa no viņiem sē� pie telefona un gaida, kad kāds piezvanīs. Bet ne Kiki. Viņa ne ar vienu nebija saistīta. Viņa �ajā filmā parādījās nejau�i. Strādāja nepilnu laiku.

-��� Kā viņa nonāca tajā filmā?

-��� Es viņu ieteicu, Gotanda atklāti sacīja. Pajautāju Kiki, vai viņa negribētu pamēģināt filmēties, un tad ieteicu viņu re�isoram.

-��� Kāpēc?

Viņ� iedzēra malku viskija, aplaizīja lūpas. Tai meitenei bija kaut kas talantam līdzīgs. Kā lai to pasaka, klātbūt�nes sajūta. Tādas lietas ir. Klātbūtnes sajūta. Es neteiktu, ka viņa būtu īsta skaistule. Arī īpa�a aktrises talanta viņai nebija. Bet likās, ka pietiktu viņai parādīties kadrā un �is kadrs būtu pabeigts. Tās ir īpa�as spējas. Tāpēc gribēju, lai viņa pamēģina filmēties. Beigās viss izdevās labi. Kiki visiem patika. Negribu lielīties, ta�u tā epizode izdevās vislabāk. Tā bija īsta. Tev tā neliekas?

-��� Liekas gan, es sacīju. Tie�i tā. īsta.

-��� Biju domājis, ka ievedī�u to meiteni kino pasaulē. Ka viņai būs panākumi. Bet nekas man no tā neiznāca. Viņa pazuda. Tā ir problēma numur divi. Viņa izkūpēja. Kā ciga�re�u dūmi. Kā rīta rasa.

-��� Pazuda?

-Jā, burtiski pazuda. Apmēram pirms mēne�a. Viņai bija jānāk uz provēm. Viņai būtu tikai jāatnāk uz provēm, es jau biju visu nokārtojis, viņa dabūtu lomu jaunajā filmā. Vēl iepriek�ējā dienā viņai piezvanīju, lai viņa nenoka�vētu. Teicu, lai katrā ziņā ierodas bez nokavē�anās. Ta�u Kiki tur pat neparādījās. Tas arī viss. Viņa vairs nekur nav manīta.

Gotanda pacēla pirkstu gaisā, pieaicināja oficiantu un pasūtīja vēl divus viskijus.

-��� Es gribētu tev kaut ko pavaicāt, viņ� sacīja. Vai tu ar Kiki gulēji?

-Jā, es atbildēju.

-Tad, ja es teiktu, ka es ar viņu gulēju, vai tas tev sāpētu?

-��� Nesāpētu, es sacīju.

-���� Ļoti labi, Gotanda atvieglots turpināja. Es tik un tā melot neprotu, tāpēc pateik�u tev tā, kā bija. Es vairākas rei�zes ar viņu pārgulēju. Jauka meitene. Varbūt mazliet savāda. No viņas būtu iznākusi laba aktrise. Daudz sasniegtu. �ēl, ka tā.

-��� Tu tie�ām nezini, kā ar viņu varētu sazināties? Vai viņas īsto vārdu?

-���� Nezinu. Viņa to nevienam nesacīja. Neviens to nezina. Visi viņu pazina kā Kiki.

-���� Bet vai tad kinostudijas grāmatvedībā tādu ziņu nav? es vaicāju. Apliecinājums par honorāra saņem�anu. Ar īsto vārdu un adresi. Ieņēmumu dienestam.

-���� Es, protams, pārbaudīju. Neko tas nedeva. Viņa nemaz honorāru neizņēma un tāpēc arī nekāda apliecinājuma par to nav. Nulle.

-��� Kāpēc viņa neizņēma naudu?

-���� Nezinu, ko lai atbildu, Gotanda teica, ķēries pie tre��ās viskija glāzes. Varbūt negribēja atklāt savu vārdu un adresi. Es nezinu. Viņa bija noslēpumaina meitene. Nu redzi, mums ar tevi atradās vēl tre�ais vienojo�ais elements. Pirmkārt, vidusskolas laikā kopā taisījām laboratorijas dar�bus. Otrkārt, abi esam �ķirteņi. Tre�kārt, abi esam gulēju�i ar Kiki.

Beidzot mums atnesa ari steikus un salātus. Izcili steiki. Pareizi vidēji sacepti steiki, kā uzgleznoti. Gotanda prie�cīgi ķērās pie steika. Viņa galda manieres bija nepiespiestas.

Etiķetes stundās viņ� pie laba vērtējuma netiktu. Tomēr ar viņu kopā bija ļoti patīkami vakariņot, jau paskatoties vien, viss likās tik gar�īgs. Sievietes sacītu, ka viņ� ir apburo�s. Tādi kā viņ� nemaz nav tik bie�i sastopami. Dabisks �arms.

-����������� Starp citu, kur tu iepazinies ar Kiki? es, griezdams gaļu, vaicāju.

-����������� Kā tur īsti bija? viņ� apdomājās. Izsaucu meiteni, un atbrauca viņa. Nu, tu zini, meitenes, ko izsauc pa tele�fonu. Tu saproti?

Es pamāju.

-����������� Pēc �ķir�anās es laiku pa laikam pārguļu ar kādu no tām meitenēm. Nav jāpiepūlas. Amatieres neko nejēdz, ja es pārgulētu ar kādu no kino pasaules, to izbazūnētu pa visiem �urnāliem. Piezvanu, un viņa atbrauc. Dārgi. Ta�u noslēpumus glabā. Absolūti. Mani ieteica viens no produ�centu kompānijas. Visas meitenes ir ļoti labas. Patīkamas. Tāpēc, ka ir profesionāles. Bet ne piedauzīgas. Viņām arī tas patīk.

Viņ�, gaļu sagriezis, izgar�oja kumosu, iedzēra viskiju.

-��� Steilcs nav slikts, vai ne? viņ� noteica.

Pamāju. Nav kam piesieties. Ļoti labs restorāns.

-�� Jā, bet, ja nāk se�as reizes mēnesī, tad apnīk.

-��� Kāpēc tu nāc �urp se�as reizes mēnesī?

-����������� Esmu pieradis. Neviens neceļ troksni, kad es te ienāku. Apkalpotāji nesa�ukstas. Viņi ir pieradu�i pie slaveniem vie�siem. Neviens uz mani neblen�. Neviens nenāk prasīt auto�grāfu, kad tu griez gaļu. Citur es nevaru tik mierīgi paēst. Tā ir.

-����������� �ausmīga dzīve, es sacīju. Un tad tev ir, ko norakstīt izdevumos.

-��� Tie�i tā. Cik tālu mēs tikām?

-��� Līdz meiteņu pasūtī�anai pa telefonu.

Pareizi, Gotanda ar salveti noslaucīja mutes kaktiņu.

Kādu dienu es pasūtīju to meiteni, kuru parasti pasūtīju.

Bet viņa nebija brīva. Viņas vietā man atsūtīja divas citas meitenes. Lai es pats izvēlos. Es esmu labāko klientu vidū, īpa�s serviss. Viena no viņām bija Kiki. Nevarēju saprast, ko lai daru, man bija tik grūti izvēlēties. Tā es pārgulēju ar viņām abām.

-��� Hm, es noteicu.

-��� Vai tas tevi uztrauc?

-��� Vidusskolas laikā varbūt uztrauktu, tagad ne.

-���� Vidusskolas laikā es neko tādu nedarīju! Gotanda iesmējās. Lai nu paliek. Tātad es pārgulēju ar viņām abām. Dīvaina kombinācija. Tā otra bija ārkārtīgi krā�ņa. Satrieco�i. Skaistule, ikvienā miesas sprīdī bija ieguldīta nauda. Es nemeloju. Es �ajā pasaulē esmu redzējis daudz skaistu sievie�u. Viņa bija vislabākā no visām. Ar savu rak�sturu. Gudra. Ar viņu varēja sarunāties. Kiki tāda nebija. Viņa nebija tik skaista. Skaista viņa bija, bet ne tāda kā klubu meitenes. Viņa bija, kā lai to pasaka�

-��� Parasta? es ieminējos.

-Jā, tie�i tā. Parasta. Patie�ām. Ģērbās parastās drēbēs, kā sarunu biedre nebija nekāda zvaigzne, kosmētiku tikpat kā nelietoja. Ta�u dīvainā kārtā viņa man likās daudz pie�vilcīgāka. Kiki. Kad visi trīs bijām beigu�i, sēdējām uz grī�das un iedzērām, klausījāmies mūziku, runājāmies. Agrāko laiku mūziku. Tā kā studenta gados. Pilnīgi nepiespiesti. Pēc tam mēs vēl pāris rei�u satikāmies trijatā.

-��� Kad tas notika?

-���� Apmēram pusgadu pēc �ķir�anās. Tātad apmēram pirms pusotra gada, viņ� sacīja. Mēs trijatā mīlējāmies piecas, varbūt se�as reizes. Ar Kiki vienu pa�u es ne reizi neesmu pārgulējis. Nez kāpēc? Vajadzēja pārgulēt.

-��� Kāpēc nepārgulēji? es vaicāju.

Viņ� nolika nazi un dak�iņu uz �ķīvja, tad atkal piespieda rādītājpirkstus pie deniņiem. Viņam bija tāds ieradums. Meitenēm tas patika.

-��� Varbūt man bija bail, Gotanda teica.

-��� Bail?

-����������� Man bija bail palikt ar viņu divatā, viņ� sacīja. Tad, atkal paņēmis nazi un dak�iņu, turpināja. Kiki bija kaut kas izaicino�s, nē pat provocējo�s. Vismaz man tā likās. Es ļoti aptuveni izsakos. Nē, ne provocējo�s. Es neatrodu īsto vārdu.

-��� Uzvedino�s? es piedāvāju.

-����������� Varbūt. Es īsti nezinu. Es to jutu, bet ļoti aptuveni. Es nevēlējos palikt divatā ar viņu. Kaut arī viņa man likās daudz pievilcīgāka. Es tie�ām nemāku to izskaidrot.

-��� Man liekas, ka es saprotu.

-����������� Redzi, man likās: ja es gulētu tikai ar Kiki, es nespētu atbrīvoties. Man likās, ka es gribētu kaut ko dziļāku. Kaut ko. Ta�u es neko tādu nemeklēju. Es gulēju ar meitenēm, tikai lai relaksētos. Tāpēc nepārgulēju tikai ar Kiki vienu pa�u. Kaut arī viņa man ļoti patika.

Kādu brīdi ēdām klusēdami.

-����������� Tajā dienā, kad Kiki neatnāca uz provēm, es piezvanīju uz klubu, Gotanda turpināja, it kā būtu to pēk�ņi atce�rējies. Pasūtīju tie�i Kiki. Bet viņas nebija. Man teica, ka viņa esot pazudusi. Pagaisusi. Pēk�ņi. Var jau būt, ka viņa bija lūgusi, lai man atbild, ka viņa ir pazudusi. To es nezinu. Tomēr man viņa izgaisa.

Oficiants aiznesa �ķīvjus un apvaicājās, vai gribēsim arī kafiju.

-����������� Es kafijas vietā labāk iedzer�u vēl kādu viskiju, Gotanda teica. Un tu?

-��� Pievienojos.

Mums atnesa pa ceturtajai glāzei viskija.

-����������� Kā tu domā, ko es �odien visu dienu darīju? Gotanda ierunājās.

Atbildēju, ka nezinu gan.

-���� Visu dienu asistēju zobārstam. Lai sagatavotos lomai. Es vienā televīzijas seriālā spēlē�u zobārstu. Es esmu zob�ārsts, bet Rjoko Nakano acu ārste. Mūsu klīnikas atrodas vienā pilsētas rajonā. Mēs bērnībā esam spēlēju�ies kopā, bet nezin kāpēc mums attiecības īsti labi neveidojas� Tāds tas stāsts. Kā visās TV drāmās. Būsi ta�u redzējis?

-���� Nē, neesmu, es atbildēju. Es televīziju neskatos. Tikai ziņas. Un arī ziņas ne bie�āk kā divreiz nedēļā.

-���� Gudri darīts, Gotanda piekrīto�i pamāja. Nejēdzīgs raidījums. Ja es tajā nespēlētu, tad arī neskatītos. Tomēr tas ir populārs. Tie�ām ļoti populārs. Skatītāji tam dzīvo līdzi. Katru nedēļu saņemu tik daudz vēstuļu. Man raksta zob�ārsti no visas valsts. Par to, ka neesot pareizi izpildījis kādu manipulāciju vai ka esmu izvēlējies nepareizo ārstē�anas metodi. Un visvisādi neapmierinātie protestē. Pa�i skatās un dusmojas. Ja nepatīk, lai neskatās. Vai ne?

-��� Var jau būt, es noteicu.

-���� Bet redzi, es esmu spēlējis tik daudz ārstu un skolotāju! Ārstu lomām man jau skaits ir sajucis. Vienīgais, ko vēl no ārstiem neesmu nospēlējis, ir proktologs. Tikai tāpēc, ka tas televīzijā neizskatītos īsti pievilcīgi. Esmu bijis gan veteri�nārārsts, gan sievie�u ārsts. Un kā skolotājs esmu mācījis visu programmu pilnībā. Tu man neticēsi, bet esmu pasnie�dzis pat mājturību! Nez kāpēc?

-��� Tu laikam izraisi uzticību.

Gotanda pamāja. Laikam gan. Es vienreiz spēlēju greizaci, lietotu automa�īnu tirgotāju. Ar vienu mākslīgu aci, baigo muldoņu. Kā man tā loma patika! Loma ar asumu! Man liekas, es to labi nospēlēju. Bet kas tev deva! Sāka nākt vēstules. Man tā loma nepiestāvot! Man tādas lomas nepie�stāvot! Ja es turpinā�ot tādas lomas spēlēt, tad viņi pār�trauk�ot pat pirkt raidījuma sponsora produktus! Kas tam bija sponsors? Zobu pasta Lion, nē, Sun Star. Aizmirsās. Lai kā tur arī bija, mans varonis pēk�ņi pa�ibēja. Pazuda. Loma bija pavisam svarīga, bet viņ� izgaisa, pavisam dabiski. Tas bija interesants varonis. Kop� tā laika ārsts, ārsts, skolo�tājs, skolotājs, nebeidzamā rindā.

-��� Dzīve ir sare�ģīta, vai ne?

-��� Vai arī pavisam vienkār�a, Gotanda iesmējās. Tad nu �o dienu es pavadīju pie zobārsta, asistēju. Apguvu zob�ārstniecības paņēmienus. Jau cik rei�u es tur esmu bijis. Pamazām man sokas labāk. Ārsts mani pat slavēja. Atklāti sakot, man liekas, ka ar vienkār�ām manipulācijām es tie��ām tiktu galā. Neviens mani tur nepazīst man ir maska. Bet pacienti manā klātbūtnē jūtas ļoti atbrīvoti.

-��� Tu izraisi uzticību, es sacīju.

-��� Hm, Gotanda turpināja. Man pa�am arī tā �ķiet. Zini, es pats arī jūtos tik labi, ka reizēm domāju, vai man īstenībā nevajadzēja kļūt par ārstu vai skolotāju. Varbūt, ja būtu izvēlējies tādu profesiju, tagad dzīvotu laimīgu dzīvi. Tas nebūtu nekas neiespējams. Ja būtu tā izlēmis, tad arī būtu tā izdarījis.

-��� Vai tagad tu neesi laimīgs?

-��� Grūts jautājums, Gotanda noteica. Pēc tam vairākas reizes pēc kārtas piespieda rādītājpirkstu pieres vidum.

-��� Tas laikam ir saistīts ar uzticē�anos. Tie�i tā, kā tu sacīji. To gan es nezinu, vai es pats sev uzticos. Skatītāji man uzti�cas. Bet tā ir spēle. Tēls, nekas vairāk. Nospied pogu, un filmas tēls pazūd. Es esmu tuk�a vieta. Vai ne?

-Hm.

-Ja es no tiesas būtu kļuvis par ārstu vai par skolotāju, tad tādas pogas nebūtu. Man visu laiku būtu jābūt man pa�am.

-��� Bet tagad tev tavās lomās vienmēr ir jābūt tādam.

-��� Es reizēm no tā �ausmīgi nogurstu, Gotanda sacīja. �ausmīgi nogurstu. Galva sāp. Nesaprotu, kas es esmu īste�nībā. Vairs nespēju saskatīt robe�u starp sevi un savu ēnu.

Tā jau gadās visiem, ne jau tev vienīgajam.

-��� Protams, es to saprotu. Laiku pa laikam katrs no mums pazaudē sevi. Bet man �i tendence ir pārāk stipra. Kā lai to pasaku liktenīga. Tā vienmēr ir bijis. Atklāti sakot, es tevi apskau�u.

-���� Mani? es izbrīnīts pārvaicāju. To gan es īsti labi nesaprotu. Tie�i par ko tu mani apskaud? Man nav ne jaus�mas-par ko!

-��� Kā lai to pasaka? Man aizvien licies, ka tev patīk būt vienam. Tu nepievērs īpa�u uzmanību tam, vai citi tevi kri�tizē, vispār ko citi par tevi domā. Aizvien izskatījies, ka tu itin viegli dari to, ko pats vēlies darīt. Ka esi pārliecināts par sevi. Viņ� mazliet piepacēla glāzi, kurā bija ar ūdeni at�ķaidītais viskijs. Uzmeta tai caururbjo�u skatienu. Es vienmēr biju izcilnieks. Tā tas bijis vienmēr, kop� es sevi atceros. Labas sekmes. Populārs. Izskatīgs. Gan skolotāji, gan vecāki man ticēja. Vienmēr klases elitē. Sports man pa�devās. Pietika man pacelt beisbola nūju, un bija skaidrs, ka būs stiprs un tāls sitiens. Nesaprotu, kāpēc tā. Es zināju, ka tā būs. Tāda sajūta, kāpēc, nesaprotu.

Noteicu, ka es arī to nesaprotu.

-Ja bija jāiet uz beisbola sacīkstēm, vienmēr izvēlējās mani. Es neatteicos. Ja bija kāda sanāksme, es noteikti uzstājos. Skolotāji teica ej un dari. Es nerunāju pretī. Man viss padevās labi. Kad vajadzēja izvēlēt skolēnu padomes priek�sēdētāju, es nevarēju nekandidēt. Visi gaidīja, ka es kandidē�u. Tāpat arī eksāmenos visi no manis gaidīja labus rezultātus. Ja stundās gadījās kāds grūts jautājums, tad sko�lotājs to uzdeva man. Nekad nekavēju. Un tad sāka likties, ka manis pa�a nemaz nav. Vidusskolas pēdējos gados bija tāpat. Es gāju citā vidusskolā. Tu gāji valsts skolā, bet es privātā skolā, kas gatavoja eksāmeniem. Vidusskolas laikā sāku spēlēt futbolu. Kaut ari skola galvenokārt gatavoja eksāmeniem, tomēr futbola komanda bija diezgan stipra. Par mata tiesu pietrūka, mēs būtu tiku�i līdz nacionālajām spēlēm. Vidusskolā lielā mērā viss turpinājās kā iepriek�. Biju ideāls skolēns. Labas sekmes, panākumi sportā, līde�ris. Tuvējās meiteņu skolas meitenes bija par mani sajūsmā. Man bija sava meitene. Vienmēr nāca uz futbola sacīkstēm, tur es ar viņu iepazinos. Bet līdz galam mēs negājām. Ne tālāk par petingu. Kad viņas vecāku nebija mājās, mēs gājām pie viņas, tikai ar rokām� Drīz vien. Patīkami. Noru�nājām randiņus bibliotēkā. Vidusskolēnu dzīve kā no grā�matas. Glu�i kā NHK jaunie�u raidījumā.

Gotanda iedzēra malku viskija un nogrozīja galvu.

Kad iestājos koled�ā, situācija nedaudz mainījās. Sākās nemieri. Pēk�ņi kļuvu par līderi. Ja tik pakustos, tad noteikti kļūstu par līderi. Tas ir iepriek� nolemts. Es slēju barikādes, gulēju ar sievietēm, pīpēju zāli, klausījos Deep Purple. Tolaik visi tā darīja. Ieradās policijas vienība, mūs ielika uz brīdi cietumā. Pēc tam aptrūkās darāmā. Tad tā meitene, ar kuru tolaik dzīvoju kopā, pierunāja mani pamēģināt spēlēt teātri. Sākumā tas bija tikai joks, bet pamazām man par to radās interese. Kaut arī es biju jauniņais, man deva labas lomas. Pats sapratu, ka man uz to ir talants. Man izdevās lomas nospēlēt. Pēk�ņi. Tā es spēlēju divus gadus, kļuvu populārs. Tolaik dzivoju pavisam haotiski. Daudz dzēru, salaidu ar da�ādām sievietēm. Bet tolaik visi tā dzīvoja. Tad pie manis ieradās viens tips no kino un pavaicāja, vai es negribētu pamēģināt filmēties. Man bija par to interese, un es aizgāju. Loma nebija grūta. Viegli ievainojams students. Ātri vien parādījās ari nākamā loma. Runas par televīziju. Tad viss aizgāja savās sliedēs. Biju ļoti aizņemts, teātri pametu. Kad gāju prom, man pēk�ņi sametās �ēl. Ta�u tur neko nevarēja darīt. Es ta�u nevarēju mū�īgi spēlēt underground teātri. Gribēju tikt pla�ākā pasaulē. Kļūt par ārstu un skolotāju speciālistu. Filmējos reklāmās slavinu deguna pilienus un �ķīsto�o kafiju. Tā nu ir tā pla�ā pasaule.

Gotanda nopūtās. Ļoti �armanti, bet tik un tā nopūtās.

-��� Vai nav dzīve kā bilde, ko?

-��� Ir daudz tādu, kuriem pindzelē�ana nav tik labi pade�vusies.

-��� Tā jau ir, viņ� sacīja. Es par likteni nesūdzos. Ta�u, ja tā padomā, man ir tāda sajūta, ka nekas no tā nav manis pa�a izvēlēts. Reizēm nakts vidū pamostos un man sametas bail. Kur īsti meklējams tas "es"? Kur es esmu atrodams? Liekas, ka es bez apstājas spēlēju lomu pēc lomas. Bet es pats nevienu no tām neesmu izvēlējies.

Neteicu neko. Likās, ka būtu muļķīgi kaut ko sacīt.

-��� Vai es nerunāju pārāk daudz par sevi?

Teicu, ka tā nemaz nav. Kad gribas runāt, tad ir jārunā. Nedomāju to stāstīt tālāk.

-��� Par to es neuztraucos, Gotanda sacīja, raudzīdamies man acīs. Es par to nemaz nedomāju. Es no pa�a sākuma tev uzticējos. Nezinu, kāpēc. Bet tā tas ir. Ar tevi es varu runāt. Mierīgi. Ar kuru katru es tā nerunātu. Atklāti sakot, ne ar vienu. Ar biju�o sievu es tā runāju. Ārkārtīgi atklāti. Mēs daudz sarunājāmies. Mums gāja labi. Gan sapratām, gan mīlējām viens otru. Līdz tam, kad tie pārējie salaida visu grīstē. Ja mēs būtu biju�i divi vien, tad vēl tagad mums viss būtu kārtībā. Ta�u viņa bija psiholoģiski ļoti nedro�a. Audzināta tādā skarbā ģimenē. Pārāk uzticējās savai ģime�nei. Nenostājās pati par sevi. Un tad es� es esmu par tālu aizrunājies. Tas jau ir cits stāsts. Gribēju tikai pateikt, ka uzticos tev kā sarunu biedram. Vai nekrītu tev uz nerviem ar savām runām?

Nē, es teicu, ka nekrīt.

Pēc tam viņ� sāka runāt par laboratorijas darbiem. Par to, ka esot vienmēr uztraucies. Par to, vai izdosies ekspe�rimentu novadīt līdz galam pareizi. Un vēl viņam vajadzē�jis to visu skaidrot vienai neattapīgai meitenei. Bet es pa to laiku esot visu darījis lēnā garā, pats savā tempā. Man gan nekādi neizdevās atcerēties, ko es īsti darīju vidusskolas laboratorijas darbu laikā. Tāpēc nevarēju aptvert, par ko mani apskaust. Atcerējos to, kā viņ� aizdedzināja degli, cik viņ� prasmīgi darbojās. Meitenes sekoja katrai viņa kustī�bai. Es varēju mierīgi darboties tāpēc, ka viņ� paveica visus grūtos darbus. Tas laikam bija tas iemesls.

Tomēr es neko par to neteicu. Uzklausīju viņu klusēdams.

Pēc kāda brī�a pie mūsu galdiņa piestāja kāds Gotandas paziņa, iznesīgs vīrietis ap �etrdesmit, uzsita viņam uz pleca un sacīja, ka sen nav tiku�ies. Viņam uz rokas bija tik spo�s Rolex pulkstenis, ka acis bija jāpiemiedz. Viņ� uzmeta man �iglu skatienu, tad uzreiz aizmirsa par to, ka es pastāvu. It kā būtu apskatījis kājslauķi koridorā. Viņ� ar vienu garāmslldo�u skatienu uzreiz saprata, ka es, kaut ari esmu apsējis Armani kaklasaiti, nekāda slavenība neesmu. Viņi ar Gotandu kādu bridi papļāpāja par neko kā tad iet, vienā skrie�anā, vajadzētu atkal uzspēlēt golfu, tādas runas. Tad vīrietis ar Rolex, vēlreiz uzsitis Gotandam uz pleca un noteicis Uz redzi, aizgāja.

Kad viņ� bija prom, Gotanda, saraucis uzacis par pieciem milimetriem augstāk, pacēla divus pirkstus un pasauca viesmīli. Lika atnest rēķinu. Tad parakstīja rēķinu, uz to īsti nepaskatījies. %

-��� Neuztraucies. Tie visi ir izdevumi, viņ� sacīja. Tā nav nauda, tie ir izdevumi.

Es pateicu paldies par cienastu.

-��� Nav par ko pateikties, tie ir izdevumi, viņ� neizteik�smīgā balsī atkārtoja.

Tad abi braucām viņa mersī uz kādu bāru Azabu �ķērsieliņa dzert. Apsēdu�ies pie bāra letes vienā galā, mēs izdzērām pāris kokteiļu. Izskatījās, ka Gotanda var daudz turēt: lai cik viņ� dzēra, piedzerties nepiedzērās. Ne viņam mainījās runas maniere, ne sejas izteiksme. Viņ� daudz dzēra un daudz runāja. Par televīzijas bezjēdzību. Par nejēgām re�isoriem. Par netalantīgajiem, kas uzdzen vēmienu. Par viltus kriti�ķiem, kas parādās ziņu raidījumos. Man bija interesanti viņā klausīties. Stāsti bija izteiksmīgi, un viņa novērojumi asi.

Pēc tam teica, lai espastāstot kaut ko par sevi. Kā tev dzīve iegriezusies, un tad es īsumā pastāstīju par savu dzīvi. Par to, kā, pabeidzis universitāti, kopā ar draugu nodarbojos ar reklāmas un izdo�anas lietām. Par to, kā apprecējos, kā iz�ķīros. Par to, kā man darbi gāja no rokas, bet tad da�ādu apstākļu dēļ kļuvu par ār�tatnieku. Nekādu milzīgu naudu nesapelnu, ta�u brīva laika naudas tērē�anai arī nav� Stās�tot �o savas dzīves kopsavilkumu, man likās cik �ī dzīve ir rāma. Kaut kāda cita dzīve, ne manējā.

Bārs sāka pildīties, un sarunāties kļuva grūtāk. Parādījās arī tādi, kas blenza uz Gotandu.

-���� Brauksim pie manis uz mājām, Gotanda piecēlās kā�jās. Tas ir netālu no �ejienes, mājās neviena nav, bet dze�ramais atradīsies.

Viņa māja bija pavisam tuvu no bāra, vajadzēja iegriez�ties ap diviem trim stūriem. Tad viņ� pateica mer�a �oferim, ka tas varot �ovakar būt brīvs. Lielisks nams. Ar diviem lif�tiem, vienā no tiem varēja tikt iek�ā tikai īpa�as atslēgas īpa�nieki.

-��� Man aģentūra nopirka �o dzīvokli, kad es pēc �ķir�a�nās tiku izdzīts pats no savas mājas, viņ� sacīja. Slaveno aktieri �ķirtā sieva padzen no mājas, viņ� pliks un nabags mitinās lētā dzīvoklītī, tas ta�u nekam nederētu. Graujo�i iedarbojas uz imid�u. Protams, es maksāju īri. Oficiāli es �o dzīvokli īrēju no aģentūras. Un tas tiek norakstīts kā mani izdevumi. Glīti un jauki.

Viņa dzīvoklis atradās pa�ā aug�ējā stāvā. Pla�a dzīvo�jamā istaba un divas atsevi�ķas istabas, un vēl virtuve. Un vēl stiklota lod�ija, no kurienes pavisam labi varēja saredzēt Tokijas torni. Gaumīgs iekārtojums. Vienkār�s, tīrā stilā, dārgs. Dzīvojamās istabas koka grīdu sedza vairāki da�āda lieluma persie�u paklāji. Visi visaugstākās kvalitātes. Liels dīvāns, ne par cietu, ne par mīkstu. Efektīgi izvietoti istabas augi. Moderna itāļu dizaina griestu un galda lampas. Tikpat kā nekādu ornamentālu nieku, tikai uz bufetes pāris ārkār�tīgi dārgu Minu dinastijas �ķīvju. Istaba rūpīgi uzkopta, nekur nemanīja ne puteklīti. Laikam gan katru dienu iero�das kalpone ievest te kārtību. Uz galdiņa GQ un arhitektūras �urnāli.

-Jauka istaba, es noteicu.

-Jauka fotografē�anai, vai? viņ� jautāja.

-Jā, var teikt arī tā, es sacīju, vēlreiz aplaidis skatienu istabai.

-��� Tikko ielaid iek�ā interjera dizainerus, ar to tas beidzas. Kā foto sesijas fons. īsti piemērota vieta fotografē�anai. Laiku pa laikam jāpaklauvē pa sienām. Lai pārliecinātos, vai tās visas nav butaforijas. Dzīvības smakas te nav. Tikai �ķitums.

-��� Bet tu te vari pie�aut dzīvības smaku!

-��� Lieta tāda, ka nav nekādas dzīves, viņ� neizteiksmīgi noteica.

Gotanda uzlika plati uz B&O atskaņotāja un nolaida adatu. Skaļruņi bija vecie labie JBL P88. JBl bija no tiem neprātīgajiem Studio Mintor laikiem, bet skaļruņi vēl ska�nēja labi, lielisks tālaika izstrādājums. Viņ� bija uzlicis Bob Cooper plati.

-���� Ko tu gribētu? Ko tu dzersi? viņ� vaicāja.

-��� Vienalga. To pa�u, ko tu, es atteicu.

Gotanda aizgāja uz virtuvi un atgriezās, nesdams degvīna un tonika pudeles, kā ari ledus trauciņu ar ledu un trīs uz pusēm sagrieztus citronus uz �ķīvī�a. Pēc tam, klausīdamies slilīgo Rietumkrasta d�ezu, dzērām degvīnu ar toniku un ledu un piekodām citronus. Jā, es nodomāju, tā tik tie�ām ir, ar dzīves dvaku te pa�vaki. Tomēr man nelikās, ka tās trū�kums radītu kādus īpa�us ierobe�ojumus. Tā ir domā�anas problēma. Es �ajā istabā jutos ļoti ērti. Labā noskaņojumā, ērti iekārtojies dīvānā, baudīju dzērienus.

-���� Bija tik da�ādas iespējas, Gotanda sacīja, atrāvis ska�tienu no glāzes un pavēries griestos. Ja tā padomā, es varēju kļūt par ārstu. Koled�as laikā es dabūju skolotāja diplomu. Būtu varējis strādāt sabiedrībā. Bet galu galā redz, ar ko tas beidzies. Tāda dzīve. Cik dīvaini! Acu priek�ā izliktas kārtis. Es varēju izvēlēties jebkuru no tām. Man lie�kas lai kuru es būtu izvilcis, man būtu gājis labi. Es ticēju pats sev. Tie�i tāpēc neizvēlējos nevienu.

-Es neko kārtīm līdzīgu neesmu redzējis, atklāti noteicu. Viņ�, acis samiedzis, manī paskatījās. Tad iesmējās. Laikam nodomāja, ka es jokoju.

Viņ� vēlreiz piepildīja mūsu glāzes, izspieda citronu, iesvieda miziņu papīrgrozā.

-���� Pat mana laulība bija kā iepriek� nolikta. Mēs ar sievu kopā filmējāmies un tā satuvinājāmies. Kopā braucām uz filmē�anas vietu, kopā gājām iedzert, noīrējām automa�īnu un devāmies izbraukumos. Kad filma bija uzņemta, pāris rei�u norunājām randiņus. Ari pārējiem likās, ka esam sade�rīgs pāris. Tad nodomājām, ka jāprecas. Un tā mēs appre�cējāmies, it kā ļaudamies pa�plūsmai. Varbūt tu to nezini, bet �ī pasaule ir ļoti maza. It kā tu dzīvotu vienā ielas galā, garā dzīvokļu namā. Ja tu tur iepinies, tad tā sāk pārvērsties par īstenību. Ja sākas baumas, tad drīz vien tās pārvēr�as par īstenību. Ta�u man viņa tik tie�ām ļoti patika. Viņa bija vislabākais, kas man dzīvē bija trāpījies. Es to sāku skaidri apzināties pēc tam, kad bijām apprecēju�ies. Gribēju lai viņa paliek mana. Ta�u nekas man no tā neiznāca. Tildīdz es to izvēlējos apzināti, tā tas sāka slīdēt man ārā no rokām. Gan viņa, gan lomas. Bet to, kas man pienāk klāt negaidot, to, �ķiet, es protu izmantot. Ta�u, tiklīdz pēc kaut kā tiecos, tas viss izslīd man no pirkstiem.

Klusēju. Neteicu neko.

-��� Tā tas nav, ka es uz visu raudzītos no tum�ās puses, viņ� sacīja. Man viņa joprojām patīk. Tur tā lieta. Tā man reizēm liekas. Ja es būtu atteicies no aktiera dzīves, ja viņa būtu metusi mieru spēlē�anai, ja mēs divatā mierīgi un klusi dzīvotu, vai tas nebūtu lieliski. Mums nevajadzētu ne modernu māju. Ne Maserati. Neko mums nevajadzētu. īstu darbu, un būtu labi, ja būtu pa�iem sava neliela mājiņa. Es gribētu arī bērnus. Pēc darba kopā ar draugiem aizietu kaut kur iedzert alu un pagvelzt niekus. Pēc tam es pārnāktu mājās, un viņa mani tur gaidītu. Nopirktu uz līzinga Civic vai Subaru. Tāda dzīve. Ja tā padomāju, tad tā ir tā dzīve, par kuru sapņoju. Ja tikai viņa tur būtu. Man ar to būtu gana. Bet nekas tur neiznāks. Viņa sapņo par kaut ko citu. Un arī visa viņas ģimene kaut ko no viņas gaida. Māte ir tipiska �ovbiznesa mamma. Tēvs kā apsēsts ar naudu. Vecākais brālis uzmeties par mened�eri. Jaunākais brālis nemitīgi iekuļas nepatik�anās, un, lai viņu no tām izvilktu, vajadzīga nauda. Jaunākā māsa taisās par dziedātāju. Ne īpa�i veik�smīgi. Viņa pati no trīs �etru gadu vecuma ir audzināta ar tādām vērtībām. Dzīvojusi �ajā pasaulē kā bērns aktieris. Apdzīvo radīto tēlu. Ne tā kā mēs ar tevi. Īstenības pasaule viņai nav saprotama. Ta�u sirdī viņa ir brīni�ķīgs cilvēks. Ārkārtīgi maiga. Es to zinu. Bet nekas tur neiznāca. Neko tur nepadarīsi. Zini ko, es pirms mēne�a ar viņu pārgulēju.

-��� Ar �ķirto sievu?

-��� Jā. Vai tev tas liekas nenormāli?

-��� Nē, es nedomāju, ka tas būtu kaut kas īpa�i nenor�māls, es atteicu.

-��� Viņa atnāca uz �ejieni. Kāpēc to es nezinu. Piezvanīja un sacīja, ka atnāk�ot ciemos. Nu, protams, nāc, es teicu. Iedzērām kā vecos laikos, parunājāmies, tad pārgulējām.

Bija �ausmīgi jauki. Viņa sacīja, ka es viņai ari patīkot. Teicu, cik tas būtu lieliski, ja mēs varētu sākt visu no jauna. Viņa uz to neko neatbildēja. Tikai smaidot noklausījās. Runāju par parastu mājas dzīvi. Tā, kā pirmīt tev to stāstīju. Un viņa atkal, tāpat smaidot, noklausījās. Bet patiesībā viņa neko no tā nedzirdēja. No pa�a sākuma jau neklausījās. Nekādi uz manis teikto nereaģēja. Pilnīgi nekādi. Viņa bija jutusies vientuļi un sagribējusi, lai kāds viņu apskauj. Gadījās tā, ka �is partneris biju es, skan laikam briesmīgi, ta�u tā ir tiesa. Viņa ir pavisam citāda nekā tu vai es. Viņai vientulība ir tāda sajūta, no kuras citi palīdz atbrīvoties. Ja kāds to izdara, tad viss kārtībā. Un ar to viss beidzas. Bet es neesmu tāds.

Plate bija beigusi spēlēt, un bija iestājies klusums. Viņ� pacēla adatu un kādu brīdi apdomājās.

-��� Varbūt pasauksim meitenes? Gotanda sacīja

-��� Man nekas nav pretī. Kā tu vēlies, es teicu.

-��� Vai tu kādreiz esi maksājis sievietei par pārgulē�anu? viņ� pajautāja.

Atbildēju, ka neesmu.

-��� Kā tā?

Sacīju atklāti, ka man tas nekad nebija ienācis prātā.

Gotanda paraustīja plecus, tad vēl brīdi padomāja. Es domāju, ka tu man �ovakar varētu piebiedroties, viņ� teica. Es pasauk�u to meiteni, kas nāca kopā ar Kiki. Var�būt viņa kaut ko zinās par Kiki.

-��� Izvēlies tu pats, es sacīju. �os izdevumus gan tu lai�kam nevari norakstīt?

Viņ� smiedamies iebēra glāzē ledu. Tici vai ne varu gan! Ir tāda sistēma. Uzņēmums reģistrēts kā tāds, kas nodarbojas ar viesību rīko�anu un apkalpo�anu. Man izsniegs pareizu un tīru kvīti. Pat ja sāktu to pārbaudīt, tik vienkār�i neko neatklātu. Tāpēc es pat pārgulē�anu ar sievieti varu norakstīt kā savus izdevumus. Fantastiska pasaule!

-��� Augsti attīstīts kapitālisms, es noteicu.

Kamēr gaidījām meitenes, atcerējos Kiki ausis un apjau�tājos Gotandam, vai viņam bija gadījies redzēt Kiki ausis.

-��� Ausis? viņ� manī vaicājo�i paskatījās. Nē, netiku redzējis. Varbūt arī esmu redzējis, bet neatceros. Kas ir ar tām ausīm?

-��� Nekas īpa�s, sacīju.

Abas meitenes ieradās nedaudz pāri pusnaktij. Viena no viņām bija meitene, kura bija nākusi kopā ar Kiki un kuru Gotanda dēvēja par "krā�ņo". Viņa tik tie�ām bija ārkārtīgi krā�ņa. No tām meitenēm, kas paliek atmiņā, pat ja neesi ar viņu pārmijis ne vārda. Uzkrīto�i skaista. No tām, par kurām vīrie�i mū�am sapņo. Izsmalcināta. Zem mēteļa viņai bija zaļ� ka�mira d�emperis. Un pavisam parasti vilnas svārki. Nekādu īpa�u rotaslietu, tikai vienkār�i auskariņi. Izsmalci�nāta, kārtīga ceturtā kursa studente.

Otra meitene bija ģērbusies eleganti saskaņotu krāsu kleitā. Viņai bija brilles. Es nezināju, ka prostitūtas mēdz būt ar brillēm. Izrādījās, ka ir gan. Satrieco�i skaista viņa nebija, bet pievilcīga gan. Slaidiem locekļiem, iedegusi. Viņa teica, ka pagāju�ajā nedēļā esot bijusi Guamā peldē�ties un atpūsties. īsi mati, akurāti atsprausti. Brilles viņai bija iekārtas ķēdītē. Straujām kustībām, augums stingrs un lunkans kā gaļēdājam.

Skatoties uz viņām abām, atcerējos vidusskolas laika klasi. Pa pārstāvei no katra �ī at�ķirīgā tipa bija sastopamas katrā klasē. Izsmalcinātā skaistule un enerģiskā, apķērīgā, pievilcīgā meitene. Nu glu�i kā klases salidojumā, es nodo�māju. Tāds noskaņojums, it kā pēc salidojuma, kad sasprin�gums zudis, tu būtu kopā ar sev tīkamiem klasesbiedriem aizgājis kaut kur vēl iedzert. Muļķīgas iedomas, ta�u noska�ņojums tik tie�ām bija tāds. Es pat pamazām sāku saprast, kāpēc Gotanda jūtas tik nepiespiesti. Viņ� iepriek� jau bija gulējis ar viņām abām. Gan viņ�, gan meitenes prie�cīgi sasveicinājās: "Sveiks!", "Kā iet," tāds noskaņojums. Gotanda iepazīstināja ar mani kā savu kādreizējo vidussko�las laika klasesbiedru, kas tagad esot pievērsies rakstī�anai. Abas meitenes priecīgi smaidīja prieks iepazīties, prieks iepazīties. Viss kārtībā. Mēs visi esam draugi tādi smaidi. Mūsdienu pasaulē �ādus smaidus nemaz tik bie�i nemana. Man arī bija prieks iepazīties.

Mēs, apsēdu�ies uz grīdas, dzērām viskiju, izstiepu�ies uz dīvāna, klausījāmies Joe Jackson un Alan Parsons Project plates un pļāpājām. Ļoti brīvā atmosfērā. Gotanda briļļaina�jai meitenei izrādīja, kā viņ� darbojas kā zobārsta asistents. Viņ� izskatījās daudz patiesāks par īstu zobārstu. Tas, lūk, ir talants.

Gotanda sēdēja līdzās briļļainajai meitenei. Viņ� meite�nei kaut ko �ukstēja ausī, viņa laiku pa laikam iesmējās. Pa to laiku satrieco�ā skaistule atspiedās pret manu plecu un saņēma manu roku. Fantastiska smar�a. Tāda smar�a, ka krūtis aiz�ņaudzas un sāk trūkt elpas. Tik tie�ām kā sali�dojumā, nodomāju. Tolaik nepratu to tev pateikt, bet īste�nībā tu man aizvien patiki. Kāpēc tu necenties mani iegūt? Vīrie�a, jauna vīrie�a sapnis. Iedomu tēls. Apskāvu viņas plecus, viņa aizvēra acis un ar degungaliņu paberzēja manu ausi. Tad noskūpstīja manu kaklu, liegi elpodama. Pēk�ņi pamanīju, ka Gotanda un otra meitene bija pazudu�i. Lai�kam aizgāju�i uz guļamistabu. Varbūt izslēgsim gaismu, viņa ieminējās. Izslēdzu slēdzi sienā, atstāju degot tikai galda lampu. Skanēja It's all over now, baby blue.

Izģērb mani lēnām, viņa �ukstēja man ausī. Es, kā man tika teikts, lēnām atbrīvoju viņu no d�empera, no svār�kiem, no blūzes, no zeķēm. Glu�i automātiski sāku apģērba gabalus salocīt, bet tad attapos, ka nav nekādas vajadzības to darīt. Viņa atbrīvoja mani no apģērba. Armani kaklasaites,

Levis zilajiem d�insiem, T krekla. Tad, ģērbusies tikai minia�tūrā krū�turi un biksītēs, nostājās manā priek�ā.

-��� Nu, kā ir? viņa smaidīdama man vaicāja.

-��� Super! teicu. Viņai bija krā�ņs augums. Skaists, dzīvī�bas pilns, tīrs un seksīgs.

-��� Kādā ziņā super? viņa noprasīja. Lūdzu, izsakies precīzāk. Jo precīzāk izteiksies, jo dziļāka būs mana patei�cība.

-��� Tādā ziņā, ka liek domāt par seniem laikiem. Par vidus�skolas gadiem, atklāti pateicu.

Viņa kādu brīdi, acis piemiegusi, manī savādi noskatī�jās. Tu nu gan esi nepārspējams!

-��� Vai atbilde bija slikta?

-��� Nepavisam ne, viņa atteica. Tad pienāca pie manis un izdarīja tādas lietas, ko es savos trīsdesmit �etros gados vēl nekad nebiju izbaudījis. Delikāti un drosmīgi, kas tāds nemaz tik viegli prātā nenāk. Bet, redz, kādam tomēr bija ienācis prātā. Spēks mani pameta, es aizvēru acis un ļāvos izjūtu straumei. �ādu seksu es vēl līdz �im nebiju piere�dzējis.

-��� Nav slikti, vai ne? viņa atkal �ukstēja man pie auss.

-��� Nav slikti, es atbildēju.

Remdēja dvēseli glu�i kā brīni�ķīga mūzika un veldzēja miesu, lika aizmirst par laiku. Tik izsmalcināta tuvība, lai�kam un telpai esot pilnīgā saskaņā, ideāla, neierobe�ota komunikācija. Bobs Dilans kaut ko dziedāja. Ko īsti? Hard rain. Es viņu maigi apskāvu. Viņa bezspēcīgi ieslīga man rokās. Vai nav savādi klausoties Bobu Dilanu, skaut superkrā�ņu sievieti, turklāt to visu norakstot izdevumos. Sena�jos, jaukajos se�desmitajos gados nekas tāds nebūtu iespē�jams.

Vai tas viss nav tikai attēls? Kāds nospiedīs slēdzi, un viss pagaisis, trīsdimensiju seksuālā aina, seksīgā smar�ūdens vēsma, maigās ādas pieskāriens, kaislīgā elpa.

Es, iedams pa iepriek� nosprausto kursu, pabeidzu, tad abi aizgājām uz vannasistabu mazgāties. Pēc tam, ietinu��ies lielos peldpalagos, atgriezāmies dzīvojamā istabā, mal�kojām brendiju un klausījāmies Dire Straits plati.

Viņa apjautājās, ar kādiem rakstu darbiem es īsti nodar�bojos. Lielos vilcienos paskaidroju. Viņa atzina, ka īpa�i saisto�i tas neizklausoties. Atkarībā no tā, ko rakstu, es atteicu. Tad piebildu, ka mans darbs ir kultūras sniega �ķūrē�ana. Savukārt mans darbs ir �ķūrēt juteklisko sniegu, viņa sacīja. Tad pasmējās un jautāja, vai mēs nevarētu vēl vienu reizi no�ķūrēt sniegu. Pārcēlāmies uz paklāju. �oreiz viss notika pavisam vienkār�i un ārkārtīgi lēni. Bet viņa, izvēloties �o vienkār�ību, labi zināja, kā mani iepriecināt. Nodomāju, kā gan viņa to tik labi saprot, tas man �ķita dīvaini.

Kad bijām iekārtoju�ies lielajā, garajā vannā, es viņai pavaicāju par Kiki.

-��� Kiki, viņa noteica. Sen nedzirdēts vārds. Vai tu pazini Kiki?

Pamāju.

Viņa drusciņ bērni�ķīgi uzmeta lūpu, tad nopūtās un sacīja:

-��� Kiki vairs nav. Viņa ņēma un pēk�ņi pazuda. Mums bija labas attiecības. Laiku pa laikam abas kopā gājām iepirk�ties, aizgājām iedzert. Bet tad, neko neteikusi, viņa ņēma un pagaisa. Pirms mēne�a vai diviem. Kaut gan patiesībā tur nekā dīvaina nav. �ajā darbā nav pieņemts iesniegt atlū�gumu, ja vairs negribi ar to nodarbotos, tad arī pārtrauc, neko nesacījusi. Tomēr �ēl, ka viņa tā pagaisa. Mums abām labi saskanēja. Ta�u neko nepadarīsi. Neesam nekāda mei�teņu gaidu organizācija, viņa piebilda un skaistajiem, slaidajiem pirkstiem glāstīja man vēderu, tad maigi pieskā�rās loceklim.

-��� Vai tu gulēji ar Kiki?

-��� Mēs reiz kādu laiku dzīvojām kopā. Apmēram pirms �etriem gadiem.

-��� Pirms �etriem gadiem? viņa pasmaidīja. Tie nu gan ir stāsti par seniem laikiem. Es pirms �etriem gadiem vēl biju kārtīga vidusskolniece.

-��� Vai nav kaut kādas iespējas satikties ar Kiki? mēģi�nāju vaicāt.

-��� Tas būs grūti. Es tik tie�ām nezinu, kur viņa palika. Kā jau tikko sacīju, viņa pēk�ņi pazuda. It kā būtu iesūkta sienā. Neviena pa�a pavediena. Pat ja gribētu meklēt, nav ko. Paklau, tev Kiki joprojām patīk?

Laiski izstiepos siltajā ūdenī, paskatījos griestos. Vai man Kiki joprojām patīk?

-��� Nemāku pateikt. Bet tas ir glu�i kas cits, man viņa ir katrā ziņā jāsatiek. Man ir tāda sajūta, it kā Kiki katrā ziņā gribētu mani satikt. Man viņa visu laiku rādās sapņos.

-��� Savādi, viņa sacīja, paskatījusies man acīs. Es arī laiku pa laikam sapnī redzu Kiki.

-��� Kādos sapņos?

Viņa neatbildēja. Tikai smaidīja, it kā par kaut ko domātu. Man gribētos kaut ko iedzert, viņa teica. Mēs atgriezāmies dzīvojamā istabā, sēdējām uz grīdas, klausījāmies mūziku un dzērām. Viņa bija piekļāvusies man, es glāstīju viņas kai�los plecus. Likās, ka Gotanda ar savu partneri ir aizmigu�i, viņi nemaz no istabas ārā neiznāca.

-��� Varbūt tu nenoticēsi, bet man ļoti patīk būt tā kopā ar tevi. Patie�ām. Es to nesaku tāpēc, ka tas ir mans darbs, es netēloju, man tik tie�ām ļoti patīk. Es nemeloju. Vai tu man tici?-viņa jautāja.

-��� Ticu, es atbildēju. Man arī ļoti patīk. Es jūtos tik nepiespiesti. Tik tie�ām kā klases salidojumā.

-��� Tu tie�ām esi nepārspējams, viņa iespurdzās.

-��� Bet parunāsim vēl par Kiki, es teicu. Vai nav neviena, kas varētu kaut ko zināt? Viņas adresi, īsto vārdu?

Viņa lēnām nogrozīja galvu.

-��� Mēs tādas lietas patie�ām neatklājam. Mēs visas dzīvo�jam ar izdomātiem vārdiem. Kiki. Es esmu Meja. Vēl kāda ir Mami. Visām ir vienkār�i divzilbju vārdi. Cita par citas privāto dzīvi neko nezinām, par tādām lietām nav pieņemts vaicāt. Ja pati nestāsta, tad neko neprasa. Tā ir pieklājīgi. Attiecības ir labas, ar to pietiek. Reizēm aizejam kaut kur kopā izklaidēties. Tomēr tam nav nekāda sakara ar īstenību. Patiesībā es nezinu, kas viņa ir par cilvēku. Es esmu Meja, viņa Kiki. Tā nav mūsu īstā dzīve. Mēs esam tikai, kā lai to pasaka, tēli. Plivināmies tuk�umā. Vārdi ir tikai piekabi�nāti �im tēlam. Un mēs arī, cik vien to spēdamas, palīdzam cita citai �o tēlu uzturēt. Vai tu to saproti?

-��� Saprotu gan, es sacīju.

-��� Gadās ari tādi klienti, kuri mūs �ēlo. Ta�u tā nemaz nav. Es to nedaru tikai naudas dēļ. Mums tas arī sagādā prieku. Mūsu klubs ir slēgts tikai kluba biedriem, tāpēc klienti ir labas kvalitātes, visiem gribas priecāties kopā ar mums. Mēs visi baudām �o tēlu pasauli.

-��� Sniega �ķūrē�anas bauda, noteicu.

-�� Jā, sniega �ķūrē�anas bauda, viņa sacīja. Tad piekļāva lūpas manām krūtīm. Laiku pa laikam ari piko�anās.

-��� Meja, es sacīju. Es kādreiz pazinu meiteni, kuras īstais vārds bija Meja. Viņa strādāja zobārstniecības klīnikā par reģistratori, netālu no mana darba. Meitene no laukiem, no Hokaido. Visi viņu sauca par Kazu Meju. Tāda melnīg�snēja. Jauka meitene.

-��� Kazu Meja, viņa atkārtoja. Un kā tevi sauc?

-��� Lācītis Pūks, es ieminējos.

-��� Kā pasakā, viņa piebilda. Augstu kalnos. Kazu Meja un lācītis Pūks.

-��� Glu�i kā pasakā, es noteicu.

-Noskūpsti mani, Meja sacīja. Es viņu apskāvu un skūpstīju. Brīni�ķīgs skūpsts. Smeldzīgs skūpsts. Tad mēs dzērām jau kuro brendiju ar toniku un klausījāmies Police. Police, kārtējais bezjēdzīgais popgrupas nosaukums. Kāpēc gan grupu vajadzētu nosaukt par Police? Kamēr es par to domāju, viņa, piekļāvusies man pie krūtīm, aizmiga. Bet viņa, tā gulēdama man pie krūtīm, nemaz vairs neizska�tījās pēc tās satrieco�i krā�ņās skaistules. Viņa izskatījās pēc pavisam parastas, pavisam neaizsargātas meitenes. Nu glu�i kā salidojumā, es nodomāju. Bija jau pāri �etriem. Visapkārt valdīja klusums. Kazu Meja un lācītis Pūks. Tēli, nekas vairāk. Attaisnojamos izdevumos norakstāma pasaka. Police. Cik dīvaina diena! It kā vajadzēja notikt savienoju�mam, ta�u nenotika. Sekoju pavedienam, bet tas pēk�ņi pārtrūka. Satikos un izrunājos ar Gotandu. Kaut kādā ziņā viņ� man pat iepatikās. Iepazinos ar Meju. Pārgulēju ar viņu. Brīni�ķīgi. Pats kļuvu par lācīti Pūku. No�ķūrējām juteklisko sniegu. Tomēr nekur tālāk es nebiju ticis.

Pārējie trīs piecēlās tad, kad es virtuvē gatavoju kafiju. Bija pusseptiņi. Meja bija uzvilkusi halātu, Mami Gotandas lāsumainās pid�amas aug�daļu, bet Gotandam mugurā bija pid�amas bikses. Nekā cita. Es biju kārtīgi saposies d�in�sos un T kreklā. Visi dzērām brokastu kafiju. Pat uzgrauzdējām maizi. Uzsmērējām sviestu un ievārījumu. Pa radio FM raidīja "Baroka mūzika jums!". Henrijs Pērsels. Kā rīts vasaras nometnē.

-��� Glu�i kā vasaras nometnē, es teicu.

-��� Kukū, Meja piekrita.

Pusastoņos Gotanda pa telefonu pasūtīja taksometru, lai aizgādātu meitenes uz mājām. Promejot Meja mani noskūpstīja.

-Ja tev izdodas atrast Kiki, pasveicini no manis! viņa

sacīja.

Neuzkrīto�i iedevu viņai savu vizītkarti un lūdzu, lai pie�zvana, ja kaut ko uzzina. Viņa pamāja un solījās tā darīt.

-Varbūt varam vēl kādu reizi satikties un pa�ķūrēt sniegu? Meja piemiedza ar aci.

-��� Pa�ķūrēt sniegu? Gotanda vaicāja.

Paliku�i divatā, izdzērām vēl pa tasei kafijas. Kafiju paga�tavoju es. Gotanda teica, ka kafijas vārī�ana viņam nepado�doties. Klusi, bez skaņas lēca saule un spo�i atmirdzēja Tokijas tornī. �is skats man atsauca atmiņā kādu senu �ķīsto�ās kafijas reklāmu. Tajā arī bija redzams Tokijas tornis agrā rītā. Tokijas rīts sākas ar kafiju� Varbūt tā nemaz nebija. Vai nav vienalga. Un tomēr saule atmirdzēja Tokijas tornī un mēs dzērām kafiju. Tie�i tāpēc jau es pēk�ņi atcerējos to �ķīsto�ās kafijas reklāmu.

Bija agra rīta stunda, kad nopietni cilvēki steidzas uz darbu vai uz skolu. Bet mēs tādi nebijām. Pavadīju�i nakti vienos priekos ar profesionālām skaistulēm, laiski dzērām kafiju. Visticamāk, ka pēc tam iesim izgulēties. Vai nu mums tas patika, vai ne, ta�u mēs es un Gotanda kaut kādā ziņā bijām paliku�i ārpus normālās pasaules gaitām.

-����������� Ko tu tagad domā darīt? Gotanda, pagriezis galvu uz manu pusi, pavaicāja.

-����������� Brauk�u uz mājām izgulēties, es sacīju. Nekādu īpa�u plānu man nav.

-����������� Es tagad drusciņ nosnaudī�os, pa dienu man ir jāsatie�kas ar cilvēkiem. Norunāta tik�anās, viņ� teica.

Pēc tam viņ� kādu brīdi klusēdams vērās Tokijas tornī.

-��� Patika? Gotanda pavaicāja.

-��� Patika gan, es atbildēju.

-��� Izdevās kaut ko uzzināt par Kiki?

Es papurināju galvu.

-����������� Vienkār�i pēk�ņi pagaisusi. Tie�i tā, kā tu teici. Nekādu pavedienu. Pat īstais vārds nav zināms.

-����������� Es arī kinostudijā mēģinā�u apvaicāties par Kiki, viņ� sacīja. Ja paveiksies, varbūt izdosies kaut ko uzzināt.

Viņ� nedaudz uzmeta lūpu un piespieda karotītes kātu pie deniņiem. Apburo�i, meitenes teiktu.

-���� Starp citu, ko tu domā darīt, ja izdosies satikt Kiki? viņ� jautāja. Gribi atsaukt biju�o? Vai vienkār�i kaislības dēļ?

Nemāku teikt, atbildēju.

Es pats to nezinu. Domā�u, ko darīt, kad bū�u saticies.

Kad bijām padzēru�i kafiju, Gotanda savā brūnajā, spo��ajā Maserati aizvizināja mani uz manu �ibujas dzīvokli. Gribēju izsaukt taksometru, bet viņ� sacīja, ka es dzīvojot pavisam tuvu un viņ� mani aizvedī�ot.

-��� Vai varu drīz atkal tev piezvanīt? viņ� prasīja. Bija tik jauki ar tevi parunāt. Nemaz nav tik daudz cilvēku, ar kuriem es spētu sarunāties. Ja tev nekas nav pretī, mēs varētu drīzumā atkal satikties.

-��� Protams, es atbildēju. Tad pateicos par steiku, dzērie�niem un meitenēm.

Viņ� papurināja galvu. Viņ� nesacīja ne vārda, bet es skaidri sapratu visu, ko viņ� gribētu teikt.

Tā pagāja pāris rāmu dienu. Katru dienu atskanēja vai�rāki zvani darba lietās, bet man negribējās atbildēt, un es biju ieslēdzis automātisko atbildētāju. Pieprasījums pēc manis nebija krities. Pagatavoju ēst, izgāju �ibujas ielās, katru dienu noskatījos "Nelaimīgo mīlestību". Bija pavasara brīvdienas, un kinoteātris bija neteiksim, ka pārpildīts, ta�u krietni piepildīts gan. Skatītāji bija tikai vidusskolēni. Es biju vienīgais pieaugu�ais viņu vidū. Viņi bija nāku�i skatī�ties savu elku galvenās lomas spēlētāju, dziedātāju. Viņus neinteresēja ne filmas si�ets, ne kvalitāte. Viņi sagaidīja uz ekrāna parādāmies savu zvaigzni un tad sajūsmā gaudoja.

Tāds troksnis kā klaiņojo�u suņu patversmē. Visi kaut ko ēda �makstinādami un �abinādamies, skanēja spalgi izsau�cieni. Man prātā pazibēja doma, ka derētu kinoteātrim pie�laist uguni.

"Nelaimīgajai mīlestībai" sākoties, es rūpīgi pētīju titrus. Un patiesi arī Kiki vārds tajos parādījās, uzrakstīts sīkiem burtiņiem.

Sagaidīju epizodi ar Kiki, tad devos prom no kinoteātra un klīdu ielās. Vienmēr vairāk vai mazāk pa vienu mar�rutu. No Harad�uku uz D�ingu stadionu, Aojamas kapsētu, Omotesando, �ibuju. Reizēm pa ceļam iedzēru kafiju un atpūtos. Pavasaris patie�ām bija nācis pār pasauli. Vēdīja ilgi gaidī�tās pavasara smar�as. Zeme nepiekāpīgi mēroja savu ceļu ap sauli. Visuma noslēpums. Aizvien, kad ziemai seko pava�saris, es domāju par �o Visuma noslēpumu. Kā tas nākas, ka aizvien sāk vēdīt �īs pavasara smar�as? Gadu no gada, iestājoties pavasarim, sajūtu �īs smar�as. Pavisam smalka, nemanāma smar�a, bet vienmēr, pārsteidzo�ā kārtā, tie�i tā pati.

Ielās bija izlīmēti priek�vēlē�anu kampaņas plakāti. Visi neglīti. Apkārt braukāja arī priek�vēlē�anu aģitācijas ma�īnas. Neko no teiktā saprast nevarēja. Viens vienīgs trok�snis. Klīdu �ajās ielās, domādams par Kiki. Tad pamanīju, ka pamazām vien mans solis kļūst atsperīgāks, vieglāks, apņēmīgāks. Arī domas bija kļuvu�as skaidrākas. Es virzījos uz priek�u pa solim vien, pa solim vien. Apjautis mērķi, es glu�i dabiski biju sācis iet apņēmīgāk. Tā nebija slikta zīme. Danco, es nodomāju. Tur nekas nebija līdzams. Izdejo visus soļus, uzturi savu sistēmu. Tikai vērīgi jāraugās, kurp �ī straume mani aizraus. Jānoturas �ajā pasaulē.

Tā pagāja �etras vai piecas marta pēdējās dienas. Arēji nekas nenotika. Gāju iepirkties, virtuvē pagatavoju da�as uzkodas, aizgāju uz kinoteātri un noskatījos "Nelaimīgo mīlestību", atgriezos mājās un noklausījos automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas, bet tās visas bija saistītas tikai ar darbu. Vakarā vienatnē palasīju kādu grāmatu un iedzēru. Dienas līdzinājās cita citai. Tā pienāca Eljota dzejās un Count Basie mūzikā izslavētais aprīlis. Nakti, viens pats iedzer�dams, pēk�ņi sāku domāt par mīlē�anos ar Kazu Meju. Par sniega �ķūrē�anu. Savādi, �is atmiņas likās pavisam vien�tuļas. Ne ar ko nesaistītas. Ne ar Gotandu, ne ar Kiki, ne ar vienu. It kā tas būtu īstenībai līdzīgs sapnis. Kurā redzams katrs sīkums, kaut kādā ziņā pat skaidrāk nekā īstenībā, reālais sapnis, kas beigu beigās ne ar ko nav saistīts. Tomēr man tas ļoti patika. Ierobe�otā veidā dvēseļu saskare. Divi cilvēki, kas ciena iedomu tēlus. Būs labi, mēs visi esam draugi, tāds smaids. Rīta nometnē. Kukū.

Mēģināju iztēloties, kā Kiki pārgulēja ar Gotandu. Jādomā, ka viņa, tāpat kā Meja, nodro�ināja Gotandam ļoti seksīgu apkalpo�anu. Vai visas kluba meitenes izgāja �ādu profe�sionālu apmācību? Vai varbūt tās bija Mejas pa�as īpa�ās prasmes? Es nezināju. Gotandam to nevarēju vaicāt. Toreiz, kad Kiki dzīvoja kopā ar mani, viņas attieksme pret seksu bija pasīva. Ja es viņu apskāvu, viņa iesila un atbildēja, bet viņa nekad nespēra pirmo soli, nekad neko īpa�u nepiepra�sīja. Kad es viņu apskāvu, viņa atbrīvojās, man likās viņai tas sagādāja prieku. Man ari pret �ādu seksu nekādu iebil�dumu nebija. Bija tik brīni�ķīgi viņu apskaut, kad viņa bija tik atbrīvojusies, tik paļāvīga. Maiga āda, liega elpa, karsts klēpis. Man ar to pietika. Tāpēc es tik tie�ām nespēju iedo�māties viņu kādam, piemēram, Gotandam, sniedzam kais�līgus, profesionālus seksuālus pakalpojumus. Varbūt patie�sībā man vienkār�i ir ierobe�otas iztēles spējas.

Kā prostitūtām izdodas no�ķirt savu privāto seksu no profesionālā? Es netiku galā ar �o problēmu. Kā jau Gotan�dam teicu, es nekad nebiju gulējis ar prostitūtu. Ar Kiki es gulēju. Un Kiki bija prostitūta. Bet toreiz es negulēju ar Kiki kā ar prostitūtu, tā bija privāta pārgulē�ana. Turpretim ar

Meju es gulēju kā ar prostitūtu, privāti es ar viņu gulējis nebiju. Laikam gan tāpēc bija bezjēdzīgi nodarboties ar �o abu gadījumu salīdzinā�anu. Lai kā un cik es par to domātu, problēma tikai sare�ģījās. Sākot ar to, cik lielā mērā sekss ir iedomu lieta, cik lielā mērā tehnika. Cik tālu ir īstenība, un kur sākas spēle? Vai laba priek�spēle ir psiholoģijas vai tehnikas jautājums? Vai Kiki tik tie�ām mīlē�anās ar mani sagādāja baudu? Vai viņa tajā filmā patie�ām spēlēja? Vai arī patiesībā reiba, kad Gotandas pirksti slīdēja viņai pār muguru?

Patiesība sajaucās ar tēliem.

Piemēram, Gotanda. Viņ� zobārsta lomā ir tikai tēls. Bet, spēlēdams zobārstu, �ķiet ticamāks par īstu zobārstu. Viņ� iedve� paļāvību.

Ta�u kāds īsti ir mans tēls? Vai man vispār kaut kas tam�līdzīgs ir?

Danco, tā Aituvīrs teica. Danco tik labi, lai visi tev noticētu.

Man tomēr arī jābūt kādam tēlam, kas visus spēj pārlieci�nāt. Ja tā būtu, tad ta�u visi �o manu tēlu apbrīnotu. Vai tā ir? Vai kaut kur ir bijis kāds, kas būtu apbrīnojis mani tādu, kāds es esmu?

Man uznāca miegs, es izlietnē izskaloju glāzi, iztīrīju zobus un likos gulēt. Kad atvēru acis, bija jau nākamā diena. Dienas gāja ātri cita pēc citas. Aprīļa sākums. Glu�i kā Trūmena Kapotes teikums smalks, viegli atdarināms, viegli ievainojams skaistās aprīļa sākuma dienas. Es rīta pusē devos uz Kinokuņija veikalu un atkal iepirku labi apmācī�tos dārzeņus. Tāpat arī duci alus skārdeņu un trīs pudeles vīna par izpārdo�anas cenām. Nopirku arī kafijas pupi�ņas. Kūpinātu lasi sviestmaizēm. Miso un tofu. Atgriezies mājās, ieslēdzu automātisko atbildētāju. Juki bija atstājusi ziņu. Balsī, kas pauda pilnīgu vienaldzību, viņa vēstīja, ka piezvanī�ot vēlreiz pēc divpadsmitiem, lai es esot mājās.

Tad uzreiz nometa klausuli. Spēja klausules nome�ana bija viens no viņas ķermeņa valodas elementiem. Pulkstenis rādīja divdesmit pāri vienpadsmitiem. Es virtuvē pagata�voju karstu un stipru kafiju, tad, apsēdies uz grīdas, dzēru kafiju un lasīju Eda Makbeina 87. turpinājumu. Apmēram pirms desmit gadiem biju apņēmies neko tādu vairs nelasīt, bet ikreiz, kad iznāca jauns turpinājums, tomēr to nopirku. Desmit gadu pārāk ilgs laiks, lai varētu teikt, ka turpinu lasīt, inerces dzīts. Piecas pāri divpadsmitiem zvanīja tele�fons. Juki.

-���� Kā iet? viņa noprasīja.

-��� Ļoti labi, es teicu.

-��� Ko tu tagad dari?

-��� Drīz sāk�u gatavot pusdienas. Esmu iecerējis krauk�ķī�gus, labi trenētus salātus ar kūpinātu lasi, sīki, kā ar asmeni sakapātus sīpolus, izmērcētus ledusūdenī, ar mārrutku un sinepju majonēzi uz sviestmaizes. Tādu kā Kinokuņija sviestmaizi ar kūpinātu lasi. Ja paveiksies, tad gar�a būs tie�i tāda kā Kobes delikate�u nodaļā dabūjamai kūpinātā la�a sviestmaizei. Protams, var arī neizdoties. Tomēr man ir skaidrs mērķis, un tad caur mēģinājumiem un kļūdām uz panākumiem!

-��� Izklausās dumji.

-��� Bet ļoti gar�īgi! es sacīju. Ja netici, pavaicā medusbitei. Pavaicā zāles stiebram. Tik tie�ām brīni�ķīgi.

-��� Kāda vēl medusbite un zāles stiebrs?

-��� Nu, piemēram, es teicu.

-��� Padomā tik, Juki nopūtās. Tev vajadzētu uzvesties kā pieaugu�am. Tev jau ir trīsdesmit �etri gadi, bet pat man tas liekas dumji.

-��� Vai tu gribi teikt, ka vajadzētu socializēties?

-��� Es gribētu pabraukāties, viņa sacīja, manu jautājumu ignorējot. Vai �ovakar derēs?

-���� Liekas, ka derēs, brīdi padomājis, atbildēju.

-����������� Atbrauc man pakaļ uz Akasakas dzīvokli, tu vietu at�ceries?

-��� Atceros, es teicu. Tu visu laiku sabiji tur, viena pati?

-��� Mh. Kāda jēga braukt uz Hakoni? Te ir daudz interesantāk.

-��� Un ko dara tava mamma? Vai atgriezās?

-����������� Es nezinu. Par mammu. Viņa nav devusi nekādu ziņu. Laikam būs vēl Katmandu. Es ta�u sacīju par viņu nekad neko nevar zināt. Nezinu, kad viņa atgriezīsies.

-��� Kur tu ņem naudu?

-����������� Naudas man pietiek. Es brīvi rīkojos ar naudas karti. Es paņēmu vienu karti no mammas maka. Viņa pat nepamanīs, ka viena karte pazudusi. Ja es pati par sevi neparūpē�os, tad nomir�u. Viņa par to nedomā. Vai tev tā ne�ķiet?

Atbildēju izvairīgi, lai nevajadzētu piekrist.

-��� Vai tu ēd kārtīgi? es pavaicāju.

-����������� Ēdu gan. Kā tad tu domāji? Ja neēstu, tad ta�u es no�mirtu!

-��� Es prasīju, vai tu ēd kārtīgi!

Juki noklepojās. Kentucky Fried Chickens, McDonald's, Dairy Queen, tādās vietās un tad vēl Hokahoka Bento.

Nejēdzīgs ēdiens.

-������������ Piecos atbrauk�u tev pakaļ, es teicu. Aiziesim kaut ko kārtīgu paēst. Citādi ē�anas ziņā tava dzīve �ķiet aizvien briesmīgāka. Pubertātes vecuma meitenei ir jāēd kārtīgāk. Ja ilgi piekopsi �ādu dzīvesveidu, tad tev iestāsies fiziolo�ģiski traucējumi. Tu, protams, varētu savtīgi sacīt nu un tad. Bet padomā, ja tev iestāsies fizioloģiski traucējumi, tas radīs problēmas ari pārējiem. Jādomā arī par apkārtējiem!

-��� Nu gan tu laid muļķības, Juki klusām noteica.

-����������� Paklau, starp citu, ja tev nekas nav pretī, vai tu man nepasacītu tā Asakusas dzīvokļa telefona numuru?

-��� Kāpēc?

-����������� Citādi mums ir tāda vienvirziena komunikācija. Tu manu telefona numuru zini. Es tavu telefona numuru nezinu. Ja

tu pēk�ņi izdomā man piezvanīt, tad vari piezvanīt. Ja es pēk�ņi izdomāju tev piezvanīt, tad es tev nevaru piezvanīt. Netaisnīgi. Turklāt, piemēram, tā kā �odien, ja esam kaut ko norunāju�i, bet pavisam pēk�ņi plāni mainās un nav iespē�jams sazināties, tas ir apgrūtino�i.

Viņa brīdi kā apjukusi pa�ņaukājās, ta�u beigu beigās telefona numuru nosauca. Es to ierakstīju blociņā pie adre�sēm, tuk�ajā vietā zem Gotandas.

-��� Tikai plānus gan tā viegli nemaini, Juki sacīja. Man pilnīgi pietiek ar mammu, kas ir no tādiem cilvēkiem.

-���� Protams. Es tik viegli plānus nemainu. Es nemeloju. Jautā tauriņam, vaicā āboliņam. Nav otra tāda cilvēka, kas tā turētu doto vārdu kā es. Bet reizēm pasaulē gadās kādi neparedzēti notikumi. Tad pēk�ņi notiek tā, ka tu nevari pildīt doto solījumu. Pasaule ir pla�a un sare�ģīta, var ras�ties arī tādi apstākli, kurus es nevaru ietekmēt. Tāpēc būtu ļoti neērti, ja tādā brīdī nevarētu ar tevi sazināties. Vai tu saproti, ko es teicu?

-��� Kādi neparedzēti notikumi? viņa vaicāja.

-��� Zibens no skaidrām debesīm, atbildēju.

-��� Labāk lai nekas tāds nenotiek, Juki sacīja.

-��� Tie�i tā, es teicu.

Tomēr notika gan.

Viņi ieradās pēcpusdienā, pēc trijiem. Kad atskanēja durvju zvans, es biju du�ā. Kamēr uzmetu peldmēteli un tiku līdz durvīm, zvans bija noskanējis astoņas reizes. No tādas zva�nī�anas zosāda uzmetas. Atvēru durvis, tur stāvēja divi vīri. Vienam bija pāri par �etrdesmit, otrs izskatījās ar mani vie�nos gados. Vecākais bija gara auguma, ar rētu uz deguna. Pavasaris vēl bija tikko aizsācies, bet viņ� jau bija iededzis.

Iedegums bija pamatīgs, reālistisks, kā zvejniekam. Guamas pludmalē vai slēpo�anas kūrortā pie tāda netiksi. No skata mati likās raupji, neomulīgi lielas rokas. Pelēku mēteli mugurā. Jaunākais bija augumā mazāks, mati garāki. �au�rajās acīs spīdums. Senos laikos tādus dēvēja par jaunajiem literātiem. Tādi kā viņ� biedrības �urnāla sanāksmē izlai� roku caur matiem un saka: "Nu, protams, Mi�ima!" Pāris tādu bija ari universitātēs kursā. Tam mugurā bija tum�zils mēte�lis ar pa�auru apkaklīti. Abiem kājās melnas kurpes, kuras pat pie labākās gribas par modernām nosaukt nevarētu. Ja tādas nomestu kaut kur ielas malā, neviens gribētājs tām neatrastos. Lētas un nomītas. Neviens no abiem nebija tāds, ar kuru man īpa�i gribētos sadraudzēties. Es viņiem pie��ķīru pagaidu nosaukumus Zvejnieks un Literāts.

Literāts, ne vārda neteicis, izņēma no kabatas un parādīja man policista apliecību. Kā kino, es nodomāju. Man līdz �im vēl policista apliecību nebija gadījies redzēt, bet, uzmetis tai īsu skatienu, es uzreiz sajutu, ka tā ir īsta. Tā labi saderē�jās ar novalkātajām kurpēm. Viņ� apliecību izvilka ar tādu �estu, it kā grasītos piedāvāt man nopirkt viņa biedrības izdoto �urnāleli.

-��� Akasakas iecirknis, Literāts paziņoja.

Es pamāju.

Zvejnieks, abas rokas mēteļa kabatās sabāzis, muti vēl ne�bija vēris vaļā. Tikai stāvēja, nevērīgi iebāzis kāju durvju spraugā. Lai es neaizrauju durvis ciet. Paskat tik, nu glu�i kā kino.

Literāts iebāza savu apliecību atpakaļ kabatā un nopē�tīja mani. Tāds es tur stāvēju slapjiem matiem, peldmēteli mugurā. Zaļā peldmētelī. Cilvēkiem ticēt nevar. Tāpēc es, neko neteicis, gaidīju, ko viņi sacīs.

-��� Redziet, mums vajadzētu jūs nopratināt, Literāts paziņoja. Tāpēc, piedodiet par apgrūtinājumu, bet jums vajadzētu braukt mums līdzi uz iecirkni.

-��� Ko jūs gribat man vaicāt?

-��� To mēs jums vēlāk paskaidrosim, mans sarunu biedrs paziņoja.

-����� Nopratinā�anas sakarā mums jāievēro da�ādas forma�litātes. Tāpēc būtu labi, ja mēs varētu doties uz iecirkni.

-��� Vai es drīkstu pārģērbties? pavaicāju.

-��� Protams, lūdzu, Literāts noteica ar to pa�u nemainīgo izteiksmi sejā. Viņam bija ļoti neizteiksmīga runas maniere un ļoti neizteiksmīga seja. Pēk�ņi iedomājos, ka Gotandam tas noteikti iznāktu ticamāk. Tāda nu ir tā īstenība.

Iegāju iek�ā pārģērbties, tikmēr tie abi palika stāvam uz sliek�ņa. Uzvilku izbaloju�us zilus d�insus, pelēku d�emperi un tvīda �aketi. Izslaucīju matus, iebāzu kabatā maku un atslēgas, aizvēru logu, izslēdzu gāzi un elektrību, ieslēdzu telefona automātisko atbildētāju. Tad uzvilku tum�zilo jaku. Kad es āvu kurpes, abi manī noskatījās kā brīnumā. Zvej�nieks joprojām bija iebāzis kāju durvju spraugā.

Neuzkrīto�ā attālumā no mājas durvīm stāvēja policijas patruļas ma�īna. Ārkārtīgi parasta policijas ma�īna, pie stū�res policists uniformā. Zvejnieks iekāpa pirmais, tad es, bet Literāts kā pēdējais. Tie�i tā kā kino. Literāts aizvēra durvis, neviens neko neteica, un ma�īna izkustējās no vietas.

Ielās bija sastrēgumi. Bet automa�īna, sirēnu neieslēgusi, lēnīgi virzījās uz priek�u. Sajūta glu�i tāda, kā braucot tak�sometrā. Tikai bez skaitītāja. Vairāk stāvējām nekā braucām, un tas deva iespēju līdzās iestrēgu�o ma�īnu �oferiem mani kārtīgi nopētīt. Neviens neko nesacīja. Zvejnieks sēdēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un skatījās taisni uz priek�u. Literāts saspringtu sejas izteiksmi vērās ārā pa logu, it kā viņam būtu uzdots apcerēt ainavu. Nezin kādu aprakstu viņ� sacerētu? Drūmu, bezjēdzīgu vārdu savirknējumu? "Pavasaris pār�alca pār mums kā drūmu domu jēdziens, tas pilsētas spraugās aizmaldīju�os bezvārdu ļaudīs modināja ilgas un nesa tos klusēdams uz neauglīgajām plūsto�ajām smiltīm."

Man gribējās to visu izdzēst no domām. Ko tas nozīmē "pavasaris kā jēdziens"? "Neauglīgās plūsto�ās smiltis" kas tas ir? Nolēmu mest mieru �īm muļķībām. �ibujas ielas kā aizvien bija pilnas ar skolēniem sataisīju�ies kā klauni, no skata padumji. Ne kaislību, ne plūsto�o smil�u.

Kad ieradāmies policijas iecirknī, mani aizveda uz nopra�tinā�anas telpām otrajā stāvā. Neliela istabiņa ar logu, ne lielāka par �etriem tatami. Nekāda gaisma pa logu neiespī�dēja. Laikam gan blakusmāja bija pārāk tuvu. Telpas vidū bija viens galds, divi biroja krēsli un divi ar sintētisku audumu polsterēti krēsli. Pie sienas bija pulkstenis tik vienkār�s, ka vienkār�āku nemaz nebūtu iespējams sara�ot. Tas viss. Nekā cita tur nebija. Ne kalendāra, ne bildes pie sienas. Ne plauktu ar dokumentu mapēm, ne vāzes, ne uzrakstu pie sienām, ne tējas trauku. Tikai galds, krēsli un pulkstenis. Uz galda bija pelnu trauks un trauciņ� ar rakstāmpiederu�miem. Tajā bija ieliktas �ķēres. Viņi, ienāku�i istabā, novilka mēteļus un uzmeta uz krēslu atzveltnēm, bet mani nosēdi�nāja uz viena no biroja metāla krēsliem. Zvejnieks iekārto�jās man pretim. Literāts stāvēja mazu gabaliņu nostāk un �ķirstīja piezīmju grāmatiņu. Kādu brīdi abi klusēja. Es arī neko neteicu.

-��� Starp citu, ko jūs darījāt vakarnakt? Zvejnieks pēk�ņi ierunājās. Iedomājos, ka �ie ir pirmie vārdi, ko dzirdēju no viņa mutes.

Vakarnakt, es sāku domāt. Ko es īsti vakarnakt darīju? Nespēju iz�ķirt vakarnakti no aizvakarnakts. Un tāpat arī aizvakarnakti no aizaizvakarnakts. Nejēdzīgi, bet tā nu bija. Kādu brīdi klusēju un domāju. Man vajadzēja laiku, lai es atcerētos.

-��� Paklau, Zvejnieks neizturēja. Ja sāksiet te domāt par juridiskiem formulējumiem, notērēsim �ausmīgi daudz laika. Uz vienkār�u jautājumu vienkār�i atbildiet. Ko jūs darījāt no vakarvakara līdz �īsdienas rītam? Vai tad nav vienkār�s jautājums? Gabals nenokritīs, ja atbildēsiet.

-��� Tie�i par to es domāju, teicu.

-��� Vai tad bez domā�anas neatcerēsieties? Mēs runājam par vakardienu. Es jums neprasu par pagāju�ā gada augustu. Kas te ko domāt? Zvejnieks sacīja.

Man gribējās teikt, ka tie�i tāpēc nevaru to atcerēties, tomēr nepasacīju. Diezin vai viņiem tāds mans īslaicīgs atmiņas zudums būtu saprotams. Noteikti nodomātu, ka esmu drusku jocīgs.

-��� Pagaidīsim, Zvejnieks noteica. Mēs gaidīsim, varat nesteigties!

Tad viņ� izņēma no �aketes kabatas Seven Stars un pie�smēķēja ar Bic �ķiltavām.

-��� Pīpēsiet?

-��� Nē, es sacīju. �urnālā Brutus rakstīja, ka progresīvi pilsētnieki nesmēķē. Bet tie abi, kā likās, par to neko nezi�nādami, ar baudu pīpēja. Zvejnieks Seven Stars, Literāts Short Hopes. Abi pīpēja bez apstājas. Acīmredzot Brutus nav lasīju�i. Nu galīgi nemoderni ļautiņi.

-��� Mēs gaidīsim piecas minūtes, Literāts paziņoja, kā aiz�vien galīgi neizteiksmīgā balsī. Pa to laiku jūs ta�u noteikti ko nebūt atmiņā atsauksiet. Kur vakarnakt bijāt, ko darījāt.

-��� Paklau, tas tips ir no inteliģentajiem, Zvejnieks sacīja Literātam. Es paskatījos, viņam jau agrāk biju�as darī�a�nas ar izmeklē�anas iestādēm. Pirkstu nospiedumi noņemti. Universitātes aktīvists. Sabiedriskās kārtības traucētājs. Lieta nosūtīta uz prokuratūru. Pie tādām lietām ir jau pieradis. Rūdīts. Policiju necie�. Likumus pārzina smalki. Ļoti labi zina savas konstitūcijā noteiktās tiesības. Drīz vien piepra�sīs advokātu.

-��� Bet viņ� piekrita mūsu lūgumam atbraukt �urp uz iecir�kni, atbildēt uz pavisam vienkār�u jautājumu, Literāts tēlotā pārsteigumā sacīja Zvejniekam. Par aizturē�anu te ta�u pat runas nav! Es kaut ko nesaprotu. Kāda te vajadzība pie,ucināt advokātu? Kāpēc visu tā sare�ģīt? Pilnīgi bezjēdzīgi!

Es domāju tā pavisam vienkār�i, �is cilvēks necie� policiju. Viņam ir psiholoģiska nepatika pret jebko, kas ir saistīts ar policijas vārdu. Sākot no policijas patruļas ma�īnām un beidzot ar ceļu policijas inspektoru. Viņ� labāk nomirs nekā sadarbosies ar policiju, Zvejnieks teica.

-��� Būs labi. Jo ātrāk atbildēs, jo ātrāk varēs atgriezties mājās. Reāli domājo�s cilvēks ātri vien pamanītos atcerē�ties. Turklāt neviens advokāts nenāks te palīdzēt atcerēties, ko kur� vakarnakt darījis. Advokātu kungi ir aizņemti cil�vēki. Tik daudz tak gudrs cilvēks sapratīs.

-���� Nūjā, Zvejnieks novilka. Ja saprastu, tad mums visiem izdotos ietaupīt laiku. Mēs esam aizņemti, viņ� arī ir aizņemts cilvēks. Tāda gumijas stiep�ana �ķie� mums visiem laiku. Un nogurdina. No tiesas nogurdina.

�im komiķu duetam tika atvēlētas piecas minūtes.

-��� Nu tā, Zvejnieks paziņoja. Vai kaut ko atcerējāties?

Es neko nebiju atcerējies, manī i ne vēlē�anās nebija

modusies kaut ko atcerēties. Un pat tagad es neko nespēju atcerēties. Atmiņas zudums bija nepārvarams.

-���� Es vispirms gribētu zināt, kas īsti ir par lietu. Iekams jūs man to nepaskaidrosiet, es neko neteik�u, paziņoju. Kamēr es nebū�u sapratis, kas īsti notiek, es negribu pasa�cīt neko tādu, ar ko varētu sev kaitēt. Turklāt pieklājīgi cil�vēki vispirms paskaidro, kas par lietu, un tikai tad sāk uzdot jautājumus. Jūsu uzvedību gan par pieklājīgu nosaukt nevar.

-���� Viņ� negribot pateikt neko tādu, ar ko varētu sev "kai�tēt", Literāts atkārtoja, it kā pārbaudīdams manu iztei�kumu. Mēs neuzvedoties pieklājīgi!

-���� Es ta�u sacīju, ka viņ� ir no inteliģentajiem, Zvejnieks noteica. Uz visu skatās greizi. Nīst policiju. Lasa Asahi Shimbun un Sekai.

-��� Avīzes neabonēju un Sekai nelasu, es sacīju. Kamēr jūs nepaskaidrosiet, kāpēc mani �urp atvedāt, es jums neko neatbildē�u. Ja gribat, turpiniet, kā jums tīk. Man laika tam pietiek. Cik tik uziet!

Abi izmeklētāji saskatījās.

-��� Tātad ja mēs jums paskaidrosim lietas apstākļus, jūs atbildēsiet uz jautājumiem? Zvejnieks noprasīja.

-��� Iespējams, atteicu.

-��� Ir nu gan �im humora izjūta, Literāts, rokas uz krū�tīm sakrustojis un augstu sienā skatoties, sacīja. Iespē�jams, ko neteiksi.

Zvejnieks ar pirkstiem paberzēja rētu, kas �ķērsoja viņa degunu. Izskatījās pēc na�a cirtiena. Miesa ap to bija savilkusies.

-��� Paklau, viņ� sacīja. Mēs nu gan esam aizņemti. Tur�klāt nopietni cilvēki. Mēs arī gribam �o lietu nokārtot pēc iespējas ātrāk. Mēs ari gribētu līdz se�iem tikt ar to visu galā, doties mājās un bez steigas vakariņot kopā ar ģimeni. Mums nav pret jums nekāda īpa�a naida vai nepatikas. Pasakiet mums, kur vakarnakt bijāt un ko darījāt, neko citu mēs no jums neprasām. Kas tur ko nepateikt, ja jums ir tīra sirdsapziņa. Vai arī jūs neatbildat tāpēc, ka sirdsapziņa diez cik tīra nav?

Es pētīju uz galda nolikto pelnu trauku.

Literāts aizvēra piezīmju bloknotu un iebāza kabatā. Pus�minūti neviens nesacīja ne vārda.

Zvejnieks izvilka un aizsmēķēja kārtējo Severt Stars.

-��� Rūdīts, Zvejnieks atzina.

-��� Izsauksiet Cilvēktiesību komiteju? Literāts noprasīja.

-��� Paklau, �is nav cilvēktiesību jautājums, Zvejnieks turpi�nāja. Te ir runa par pilsoņa pienākumu. Likumā rakstīts, ka pilsoņiem iespēju robe�ās jāsadarbojas ar tiesībsargājo�ām iestādēm. Tā stāv rakstīts jūsu mīļajos likumos. Kāpēc jums tik ļoti nepatīk tiesībsargājo�ās iestādes? Ja apmaldīsieties u/ ceļa vai ja jums uzbruks laupītājs, tad gan mēs jums būstm vajadzīgi, tad gan mums zvanīsiet. Bet sadarboties to, Ink, ne. Kāpēc jūs negribat sadarboties tik vienkār�ā lietā? V.ii tad jautājums nav pavisam vienkār�s? Kur jūs bijāt un ko jūs darījāt vakar vakarā? Ja jums ir tīra sirdsapziņa, tad .ir to arī beigsim. Un mēs varēsim strādāt tālāk.

-��� Vispirms es gribētu uzzināt, kas īsti notiek, at�kārtoju.

Literāts izvilka no kabatas papīra salvetīti un skaļi iz�ņauca degunu. Zvejnieks izņēma no galda atvilktnes plastmasas lineālu un sāka ar to sist sev pa plaukstu.

-��� Paklau, jūs saprotat vai ne, Literāts noprasīja, iemez�dams salvetīti paplrkurvl zem galda. Jūs savu stāvokli tikai pasliktināt!

-��� Nav vairs se�desmitie gadi. Nav vairs vaļas noņemties ar ciņu pret pastāvo�o varu, Zvejnieks likās noguris. Tie laiki ir beigu�ies. Gan mēs, gan jūs, visi mēs esam saistīti ar �o sabiedrību. Tagad vairs nav ne pastāvo�ās varas, ne tās pretinieku. Tagad neviens vairs tā nedomā. Viena liela sabiedrība. Pat ja ir kāda liela neapmierinātība, neviens to nesaka. Sistēma ir sakārtota. Ja kādam �ī sabiedrība nepa�tīk, lai sē� un gaida zemestrīci. Var ierakties alā. Bet ar tādu noliegumu neko nevar panākt. Tikai nogurt. Gudrs cilvēks to saprastu.

-���� Nu labi, mēs ari esam noguru�i. Varbūt mūsu izteikumi ir jūs sadusmoju�i. Ja tā, tad atvainojiet, Literāts atsāka �ķirstīt savu piezīmju bloknotu. Ta�u mēs arī esam nogu�ru�i. Skrienam bez apstājas. Kop� vakardienas tikpat kā nav gulēts. Bērnus jau piecas dienas no vietas neesmu saticis. Kārtīgi paēst arī nav sanācis. Mēs jums varbūt nepatīkam, bet mēs kalpojam sabiedrībai. Tad jūs te atsakāties mums atbildēt, nu, protams, mums tas nepatīk. Vai saprotat? Un jūs savu stāvokli tikai pasliktināt. Jo noguru�āki esam, jo nelāgākā garastāvoklī. Lietu, ko varējām tik vienkār�i atrisināt, nevaram vienkār�i atrisināt. Viss sare�ģījas. Pro�tams, likums ir jūsu pusē. Protams, pilsoņiem ir tiesības. Ta�u tāda pieeja prasīs daudz vairāk laika. Un, kamēr laiks iet, varbūt jums tas nemaz vairs tik ļoti nepatiks. Likums tiek realizēts pastarpināti. Vai saprotat?

-��� Tikai nepārprotiet mūs, mēs jums ne ar ko nedrau�dam, Zvejnieks pievienojās. Mēs tikai brīdinām. Mēs ne�gribam, lai ar jums notiktu kaut kas ļauns.

Klusēdams pētīju pelnu trauku. Bez jebkādiem uzrak�stiem. Parasts, vecs, netīrs pelnu trauks. Varbūt sākumā tas bija caurspīdīgs. Tagad gan vairs ne. Pavisam nespodrs, kaktos sakrājusies tabaka. Nez cik gadu tas jau stāv uz �ī galda? Varbūt desmit.

Tikmēr Zvejnieks grozīja rokās plastmasas lineālu.

-��� Nu labi, viņ� beidzot padevās. Paskaidro�u jums lie�tas apstākļus. Patiesībā mums ari ir jāievēro zināma proce�dūra, bet �oreiz darīsim tā, kā jums labpatīk. �oreiz.

Tad viņ� nolika lineālu uz galda, paņēma vienu mapi, no tās izņēma aploksni, no aploksnes trīs lielas fotogrāfijas, kuras nolika man priek�ā. Paņēmu fotogrāfijas rokās un apskatīju. Melnbaltas, reālistiskas fotogrāfijas. Uzreiz kļuva skaidrs, ka to uzņem�ana nav bijusi māksliniecisku mērķu iedvesmota. Fotogrāfijās bija redzama sieviete. Pirmajā fotogrāfijā bija redzama kaila sieviete, kas uz vēdera gulēja gultā. Slaidi locekļi, glīts dibens. Garie mati krita pār galvu. Kājas paplestas, bija redzams, kas ir starp tām. Rokas izples�tas. Izskatījās, ka viņa guļ. Gultā neko īpa�u nemanīja.

Otrā fotogrāfija bija vēl reālistiskāka. Sieviete bija apgriezta uz muguras. Redzamas bija gan krūtis, gan kaunuma apma�tojums, gan seja. Rokas un kājas glu�i kā miera stājā nostiep�tas. Bez paskaidrojumiem bija skaidrs, ka sieviete ir mirusi. Plati ieplestām acīm, �ķībi savilktu muti. Tā bija Meja.

Apskatīju tre�o fotogrāfiju. Seja tuvplānā. Tā bija Meja. Ne mazāko �aubu par to. Ta�u viņa vairs nebija krā�ņa. Viņa

I>ij;i auksta un sastingusi miesa. Ap kaklu �ņaug�anas rie�vas. Man mute sametās sausa, es īsti nespēju norit siekalas. Plaukstu āda niezēja. Meja. Fantastiskais sekss kopā ar viņu. Ka mēs abi līdz rita gaismai tīksmi nodevāmies sniega �ķūrē�anai, klausījāmies Dire Straits, dzērām kafiju. Un tagad viņa ir mirusi. Tagad viņas vairs nav. Man gribējās papuri�nāt galvu, bet es to neizdarīju. Saliku visas trīs fotogrāfijas kopā un pasniedzu atpakaļ Zvejniekam, it kā tas nebūtu nekas īpa�s. Abi policisti uzmanīgi vēroja, kā es skatos fotogrāfijas. Nu un? ar tādu sejas izteiksmi es paskatījos uz Zvejnieku.

-��� Vai jūs �o sievieti pazīstat? Zvejnieks vaicāja.

Es papurināju galvu: Nē.

Ja būtu atzinies, ka viņu pazinu, tad uzreiz būtu spiests stāstīt viņiem par Gotandu. Viņ� bija mana saite ar Meju. Ta�u pa�laik nebija nekādas vajadzības tajā visā iepīt ari viņu. Var jau būt, ka viņ� visā tajā ir iepinis mani. To es nezināju. Bet, ja tā, ja viņ� ir nosaucis manu vārdu un patei�cis, ka es ar Meju pārgulēju, tad mans stāvoklis tik tie�ām pasliktinās. Tad izrādīsies, ka esmu melojis. Un tad vairs nekādi joki nebūs. Ar to es riskēju. Tomēr es nu nebū�u tas, kas nosauks Gotandas vārdu. Mēs bijām da�ādās situācijās. Ja kaut kas tāds nonāktu atklātībā, izceltos briesmīgs skan�dāls. �urnālisti skrie�iem saskrietu.

-���� Paskatieties uzmanīgi vēlreiz! Zvejnieks lēni un skaidri teica. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, tāpēc, lūdzu, paskatieties vēlreiz! Tikai tad atbildiet. Vai esat kādreiz ar �o sievieti saticies? Tikai, lūdzu, nemelojiet. Mēs esam profesionāļi, mēs uzreiz redzam, ja kāds cen�as mums melot. Turklāt, ja melo policijai, tad var iznākt lielas nepatik�anas. Skaidrs?

-��� Nepazīstu, es sacīju. Ta�u viņa ir mirusi.

-���� Viņa ir mirusi, Literāts burtiski atkārtoja. Uzreiz mirusi. Briesmīgi mirusi. Pagalam mirusi. Pats redzat. Mēs arī redzējām, tur uz vietas. Jauka sieviete. Kaila un mirusi.

Uzreiz var redzēt, ka viņa bija lieliska sieviete. Bet mirusi, un tam vairs nav nekāda sakara ar to, bija viņa lieliska vai ne. Tam nav nekāda sakara ar to, ka viņa ir kaila. Vienkār�i līķis. Un tad sāks trūdēt, āda saplīsīs, pūsto�ā miesa iztecēs. Drausmīga smaka. Tad saradīsies kukaiņi. Jums ir kādreiz nācies kaut ko tādu redzēt?

Atteicu, ka nav vis nācies.

Mums gan ir, nez cik rei�u! Ja tiek tik tālu, tad jau vairs nepasacīsi, vai bija lieliska sieviete vai ne. Nekas vairāk kā pūsto�a miesa. Tikpat kā pūsto�a steika gaļa. Ja sao� to smaku, tad ēst vairs negribas. Mēs gan esam profesionāļi, bet tā smaka ir nepanesama. Pie tās nevar pierast. Ja paiet vēl ilgāks laiks, tad vairs paliek tikai kauli. Tad smakas vairs nav. Viss izkaltis. Balti un skaisti kauli. Kauli ir tīri. Nu labi, �ī sieviete tik tālu nebija tikusi. Arī pūt vēl nebija sākusi. Tikai mirusi. Tikai sastingusi. Pavisam stīva. Redzams, ka bijusi krā�ņa sieviete. Dzīva būdama. Ta�u tagad, pat redzot viņu kailu, es neko nejutu. Jo viņa jau bija mirusi. Miru��ie ir pavisam citādi nekā mēs. Miru�ais ir līdzīgs akmens tēlam. Tur ir tā robe��ķirtne, pietiek ar vienu soli, un tu kļūsti par nulli. Par pilnīgu nulli. Tad atliek vien gaidīt, kad tevi kremēs. Bet bija ta�u skaista sieviete. Mīlīga. Ja būtu palikusi dzīva, kļūtu vēl jaukāka. Ta�u kāds viņu nogalēja. Nejauki. Arī �ai meitenei bija tiesības dzīvot. Viņai nebija vairāk par divdesmit gadiem. Bet kāds viņu no�ņaudza ar zeķi. Tā nav pārāk ātra nāve. Prasa diezgan daudz laika. Ļoti moko�a nāve. Cilvēks zina, ka mirs. Cilvēks domā par ko man tāda nāve? Es vēl gribu dzīvot. Pietrūkst skābekļa, elpot kļūst grūtāk. Galva reibst. Ap�urājas. Locekļi kļūst nejūtīgi. Pietrūkst spēka. Lēna nāve. Neteiksim, ka īpa�i jauka nāve. Mēs gribam noķert to nelieti, kas viņai to noda�rījis. Viņ� ir noziedznieks. Briesmīgs noziedznieks. Ar elli��ķīgu spēku nogalina vājākos. To nedrīkst pieļaut. Citādi tas sagraus sabiedrības pamatus. Noziedznieki ir jānotver un jāsoda. Tas ir mūsu pienākums. Ja mēs to nepildīsim, tad tas noziedznieks nogalēs vēl citas sievietes.

-�� Tā sieviete vakar ap pusdienas laiku rezervēja divvietīgu numuru kādā Akasakas luksusviesnicā. Ieradās tur ap pie�ciem, viena pati, Zvejnieks stāstīja. Sacīja, ka virs ieradī��oties vēlāk. Neīsti vārdi, neīsti telefona numuri. Samaksāja uzreiz. Se�os viņa pasūtīja vakariņas numurā vienai perso�nai. Tobrīd viņa bija viena. Ap septiņiem paplāte ar trau�kiem bija izlikta gaitenī. Izkārta zīmīte "Lūdzu netraucēt!". Nākamajā dienā pulksten divpadsmitos numurs jāatbrīvo. Pusvienos reģistratore zvana uz numuru, neviens neatbild. Pie durvīm joprojām karājas zīmīte "Lūdzu netraucēt!". Uz klauvējieniem neviens neatbild. Viesnīcas dro�ības dienesta darbinieki atslēdza durvis ar rezerves atslēgu. Viņa bija kaila un mirusi. Tādā pozā, kāda redzama pirmajā fotogrāfijā. Vīrieti atnākam neviens nebija redzējis. Aug�stāvā ir res�torāns, tāpēc ar liftu aug�ā lejā braukā daudz cilvēku. Var neuzkrīto�i nākt un iet. Tāpēc �o viesnīcu daudzi izmanto randiņiem.

-�� Viņas rokassomā neatradām neko tādu, kas kalpotu kā pavediens, Literāts sacīja. Ne autovadītāja apliecību, ne adre�u grāmatiņu, ne kredītkartes, ne bankas �eku grāma�tiņu, neko. Ne iniciāļus uz drēbēm. Somā bija tikai kosmē�tika, trīsdesmit tūksto�i jenu un kontracepcijas tabletes. Nekā cita. Tomēr tur atradās vēl kaut kas. Pa�ā maka dziļumā, grūti atrodamā vietā bija viena vizītkarte. Jūsu vizītkarte.

-�� Jūs tik tie�ām viņu nepazināt? Zvejnieks neticīgi pār�vaicāja.

Es papurināju galvu. Man būtu gribējies policijai palīdzēt, cik vien es to spētu, palīdzēt tiem sadzīt rokā viņas slep�kavu. Tomēr vispirms man bija jāpadomā par dzīvajiem.

-��� Vai tagad jūs mums nepaskaidrotu, kur jūs vakar vakarā bijāt un ko darījāt? Mēs ta�u jums lietas apstākļus sīki un skaidri izldāstījām, vai ne? Literāts sacīja.

-����������� Vakar vakarā es ap se�iem vienatnē pavakariņoju. Pēc tam lasīju grāmatu. Nedaudz iedzēru. Ap divpadsmitiem aizgāju gulēt, es teicu. Man atmiņa pēk�ņi bija atgriezu�sies. Laikam gan tāpēc, ka biju redzējis fotogrāfijas ar mi�ru�o Meju.

-��� Vai �ajā laikā jūs ar kādu satikāties? Zvejnieks jautāja.

-��� Nē, ne ar vienu. Es visu laiku biju viens pats, sacīju.

-��� Nevienam nezvanījāt? Vai neviens jums nezvanīja?

Nē, es teicu, ka ne ar vienu nesazvanījos.

-����������� Tikai ap deviņiem kāds zvanīja, bet es biju uzlicis auto�mātisko atbildētāju. Vēlāk to noklausījos, zvans bija par darba lietām.

-����������� Kāpēc jūs, būdams mājās, ieslēdzāt automātisko atbil�dētāju? Zvejnieks prasīja.

-����������� Esmu paņēmis brīvdienas un nevēlos runāt par darbu, es paskaidroju.

Viņi gribēja zināt zvanītāja vārdu un telefona numuru, es to pateicu.

-����������� Un pēc vakariņām jūs visu laiku lasījāt grāmatu? Zvejnieks jautāja.

-��� Vispirms nokopu traukus, pēc tam lasīju grāmatu.

-��� Kādu grāmatu?

-��� Ticiet vai ne Kafkas "Procesu".

Zvejnieks uz lapiņas uzrakstīja "Kafka, process". Likās, viņ� zina, kas tā par grāmatu.

-����������� Un to jūs lasījāt līdz divpadsmitiem? Zvejnieks jau�tāja. Un dzērāt?

-��� Jā, ap saules rietu alu, pēc tam brendiju.

-��� Cik apmēram jūs izdzērāt?

Mēģināju atcerēties. Divas skārdenes alus. Tad apmē�ram ceturtdaļpudeli brendija. Ēdu konservētus persikus.

Zvejnieks to visu pierakstīja. Ēda konservētus persikus.

-Varbūt jūs vēl kaut ko atcerējāties? Kaut vai kādu sīkumu?

Brīdi padomāju. Neko citu es neatcerējos. Tik tie�ām vakars ne ar ko neizcēlās. Vienatnē klusi lasīju grāmatu. Un �ajā pa�ā klusajā vakarā, kas ne ar ko neizcēlās, kāds no�ņaudza Meju ar zeķi. Neatceros, es teicu.

-��� Padomājiet kārtīgāk, Literāts noklepojās un ierunā�jās. -Jūs pa�laik esat ļoti apdraudētā situācijā.

-��� Liecieties mierā, es neko neesmu izdarījis un neesmu nekādā apdraudētā situācijā, sacīju. Es darbojos kā ār�tatnieks un darba lietās savas vizītkartes izdalu pa labi un pa kreisi. Kā es varu zināt, kā tai meitenei gadījās mana vizītkarte. Tas nenozīmē, ka es būtu viņu nogali�nājis!

-��� Cilvēki nemēdz nēsāt līdzi vienu vienīgu, maka dziļumā kā lielu dārgumu noglabātu vizītkarti pilnīgi bez jebkāda sakara, Zvejnieks noteica. Mums ir divas versijas. Viena ir tāda, ka �ī sieviete bija viesnīcā norunājusi tik�anos ar kādu jūsu biznesa partneri, kur� viņu nogalināja. Tad viņ� iebāza to viņai somā, lai novērstu no sevis aizdomas. Tomēr vizītkarte bija nobāzta pārāk dziļi. Otra hipotēze ir tāda, ka �ī sieviete bija profesionāle. Prostitūta. Augstas klases. Tāda, kas izmanto pirm�ķirīgas viesnīcas. Tādas parasti ne�nēsā līdzi personu apliecino�us dokumentus. Un kaut kāda iemesla dēļ klients viņu nogalināja. Nauda nebija paņemta, tāpēc varam pieņemt, ka noziedznieks bijis nenormāls. Mēs domājam �ajos divos virzienos. Kā jums �ķiet?

Es klusēju, nedaudz pie�ķiebis galvu uz sāniem.

-��� Abos gadījumos jūsu vizītkarte ir galvenais pavediens. Neviena cita pavediena mums pa�laik nav, Zvejnieks teica, bungodams ar pildspalvu pa galdu.

-��� Vizītkarte nav nekas vairāk kā papīra gabals, uz kura ir uzdrukāts vārds, es sacīju. Tas nav nekāds pierādījums, tas neko nepierāda.

-��� Pagaidām, Zvejnieks noteica un turpināja bungot ar pildspalvu pa galdu. Pagaidām neko nepierāda. Patiesībā ir tā. Pa�laik Kriminālizmeklē�anas nodaļas darbinieki meklē numurā jebkādas pēdas. Tiks izdarīta sekcija. Rīt jau daudz kas būs kļuvis skaidrāks. Konkrētāks. Varbūt pagaidīsim līdz rītdienai? Pagaidīsim. Varbūt gaidī�anas laikā jūs vēl kaut ko atcerēsieties. Varbūt paies visa nakts. Atcerieties kārtīgi. Bez steigas. Var būt, ka jūs daudz ko atcerēsieties. Tad no rīta sāksim no sākuma.

Es paskatījos sienas pulkstenī. Interesanti gan, pulkste�nis rādīja desmit pāri pieciem. Pēk�ņi atcerējos Juki doto solījumu.

-��� Vai drīkstu piezvanīt? es pavaicāju Zvejniekam. Man piecos bija norunāta tik�anās. Svarīgā lietā. Nebūs labi, ja es nepiezvanī�u.

-��� Ar meiteni? Zvejnieks pajautāja.

-��� Jā, es atbildēju.

Viņ� pamāja un pastūma telefonu uz manu pusi. Es pie�zīmju grāmatiņā uzmeklēju Juki telefona numuru un uz�griezu to. Viņa pacēla klausuli pēc tre�ā zvana.

-��� Tev gadīju�ās kaut kādas steidzamas darī�anas un neva�rēsi atbraukt, vai ne? Juki uzreiz teica.

-��� Jā, ir gan steidzamas darī�anas, es paskaidroju. Tā nav mana vaina. Tikai nedomā neko sliktu. Esmu atgādāts uz policiju sniegt paskaidrojumus. Esmu Akasakas iecirkni. Lai to visu paskaidrotu, vajadzēs daudz laika. Liekas, ka tik vienkār�i mani vaļā nelaidīs.

-��� Policijā? Ko tad tu esi sastrādājis?

-��� Neko. Esmu izsaukts sniegt liecību kādā slepkavības lietā. Iepinies.

-��� Cik dumji, īpa�a aizkustinājuma Juki balsī nebija.

-��� Tie�i tā, es piekritu.

-��� Tu ta�u nebūsi kādu noslepkavojis?

-��� Nu, protams, es neesmu nevienu slepkavojis, es sa�cīju. Mani var apsūdzēt visādos grēkos, bet slepkava es neesmu. Viņi tikai noskaidro lietas apstākļus. Uzdod da�ādus ļ,Ķīlājumus. Piedod, ka tas pavērsās pret tevi. Es tev vēlāk Iii .itlīdzinā�u.

Tie�ām stulbi, Juki noteica un tad uzreiz nometa klau-

suli.

Noliku klausuli un atdevu telefonu Zvejniekam. Abi polii isl i bija vērīgi noklausīju�ies manu sarunu ar Juki, ta�u, kā līkas, neko īpa�i noderīgu saklausīju�i nebija. Tomēr man likās: ja viņi zinātu, ka man bija norunāts randiņ� ar trīs�padsmit gadus vecu meiteni, viņu aizdomas pret mani būtu līkai padziļināju�ās. Iedomātos, ka noteikti esmu seksuāli perverss. Pasaulē ta�u nav pieņemts, ka trīsdesmit �etrus gadus vecs vīrietis satiekas ar trīspadsmit gadus vecu mei�teni.

Pēc tam viņi mani sīki un smalki iztaujāja par manām iepriek�ējās dienas gaitām. Paliku�i biezāku papīru zem vēstuļpapīram līdzīgām lapām, rūpīgi visu pierakstīja ar lodī�u pildspalvu. Pilnīgi idiotiski dokumenti. Veltīgi iz��ķiests laiks un pūles. Izklāstīju visu, ko biju ēdis un kur gājis. Pat paskaidroju, kā es sagatavoju dārzeņu sautējumu vakariņām. To es viņiem skaidroju puspajokam pat to, kā sasmalcināju �āvēto tunci. Tomēr viņi joku nesaprata un visu manis teikto rūpīgi pierakstīja. Iznāca diezgan apjo�mīgs dokuments. Pilnīgi bezjēdzīgs dokuments.

Ap pus septiņiem viņi no kādas tuvējās ēstuves pasūtīja ēdienu. To nu gan nevarētu teikt, ka ēdiens būtu bijis īpa�s. Neveselīgs un negar�īgs. Pelmeņi ar gaļu, kartupeļu salāti un zivju nūjiņas ar dārzeņiem. Ne gar�īgs, ne labi pagata�vots ēdiens nebija. Eļļains un bezgar�īgs. Marinētie dārzeņi bija ar mākslīgajām krāsvielām. Tomēr gan Zvejnieks, gan Literāts to visu notiesāja, kā likās, ar gar�u, un es ari apēdu visu savu porciju. Es gan nodomāju, ka tādā saspringumā nevajadzētu ēst, ka nepiemetas spazmas.

Kad bijām paēdu�i, Literāts atnesa plānu un remdenu tēju. Abi policisti, tēju dzerdami, uzpīpēja. �aurā telpa piepildījās ar tabakas dūmiem. Acis sāka sūrstēt, drēbes pie�sūcās ar nikotīna dvaku. Kad tēja bija padzerta, viņi atkal ķērās pie iztaujā�anas. Jautājumu gūzma, kuru bezjēdzībai nebija robe�u. No cikiem līdz cikiem es lasīju "Procesu"? Ap cikiem uzvilku pid�amu? Tādi sīkumi. Mēģināju Zvejnie�kam īsi izstāstīt Kafkas romāna si�eta līniju, bet likās, ka viņam par to nekādas intereses nav. Var jau būt, ka viņam �is romāns likās pārāk ikdieni�ķs. Es pēk�ņi sāku raizēties, vai Fran�a Kafkas romāns izdzīvos līdz divdesmit pirmajam gadsimtam. Lai tur kā, viņi pierakstīja "Process". Man galīgi nebija saprotams, kāpēc viņi man to visu vaicā un pieraksta. Tik tie�ām kafkiski. Man sāka likties, ka pama�zām zaudēju sajēgu. Tad nāca nogurums. Galva vairs skaidri nestrādāja. Tas viss bija pārāk banāli un pārāk bezjēdzīgi. Tomēr abi darbojās ārkārtīgi pacietīgi un, ja kādā lietā pa�manīja kādu sīku neatbilstību, tad sāka vaicāt par to un pierakstīja manas atbildes visos sīkumos. Reizēm Zvejnieks, nesaprazdams, kādus hieroglifus rakstīt, prasīja Literātam padomu. Likās, ka viņiem �is darbs riebjas. Laikam gan po�licisti bija noguru�i. Kļūdas pieļaut nedrīkstēju. Abi spicēja ausis un modri raudzījās, vai kaut kur nepamanīs kādu sī�kumu, kādu caurumu. Ik pa laikam kāds no viņiem izgāja ārā un atgriezās pēc piecām se�ām minūtēm. Vīri bija no skarbajiem.

Ap astoņiem Zvejnieks pratinā�anu uzticēja Literātam. Zvejnieks uzreiz metās atpūsties, izstaipīja rokas, pagrozīja galvu. Tad atkal aizsmēķēja. Ari Literāts, pirms ķerties pie jautā�anas, izsmēķēja vienu cigareti. Telpā bija slikta venti�lācija, un to drīz vien pildīja balti mākoņi, glu�i kā studijas noformējums laika ziņu izlaidumam. Man sagribējās iziet ārā un dziļi ieelpot.

Pateicu, ka man vajag uz tualeti. Literāts paskaidroja, ka man jāiet ārā pa durvīm, tad pa labi, tad taisni un pa kreisi. Protams, iet uz tualeti ieelpot svaigu gaisu ir tā dīvaini, tomēr, atklāti sakot, īsti labi ap dū�u man nebija. Bet tur man bija dota greznība padomāt par miru�o Meju. Es vis�maz biju dzīvs. Es vismaz varēju elpot.

Kad atgriezos no tualetes, Literāts atsāka pratinā�anu. Gribēja zināt visu par tā vakara zvanītāju. Kādā sakarā viņ� zvanījis? Kāda darba lietā? Kas tie�i viņam bija vajadzīgs? Kāpēc es uzreiz neesmu viņam piezvanījis? Kāpēc esmu paņēmis tik garas brīvdienas? Vai man pietiek līdzekļu? Vai maksāju nodokļus? Smalki izpra�ņāja mani par tādām lie�tām. Tikko es atbildēju, tā policisti to vienlaicīgi pierakstīja skaidrā, drukātā rakstā. Nespēju saprast, vai viņi tik tie�ām �ajā darbā saskata kaut kādu jēgu. Ta�u varbūt viņi par to nedomāja, tas vienkār�i bija viņu ikdienas darbs. Kafkisks. Varbūt abi domāja, ka, tā turpinādami, mani nogurdinās un es pēk�ņi atklā�u patiesību. Ja tā, tad viņi bija tuvu mērķim. Biju pārguris, man tas bija apnicis, uz visiem uzdotajiem jautājumiem atbildēju, kā nākas. Gribējās, kaut tas viss ātrāk beigtos.

Bija jau vienpadsmit, bet darbs vēl nebija galā. Nebija ne mazākās pazīmes, ka tas varētu beigties. Zvejnieks desmi�tos izgāja un atgriezās vienpadsmitos. Likās, ka viņ� bija nosnaudies, acis bija drusku apsārtu�as. Viņ� pārbaudīja, kas dokumentā ierakstīts viņa prombūtnes laikā. Tad no�mainīja Literātu. Viņ� atnesa trīs kafijas krūzes. �ķīsto�ās kafijas. Bija pat pielicis cukuru un pielējis krējumu. Kārtējā ēdmaņa.

Man tas tik tie�ām bija apnicis.

Pusdivpadsmitos paziņoju, ka esmu noguris, gribu gulēt un ne uz vienu jautājumu vairs neatbildē�u.

-��� Cik nelāgi, Literāts ar pirkstiem pabungoja pa galdu. �ī ir ārkārtīgi steidzama lieta. Ļoti svarīgas lietas izmeklē��ana. Tur neko nevar darīt, mums jāmēģina tikt līdz galam.

-��� Atklāti sakot, es gan �ajos jautājumos neko svarīgu ne�saskatu. Man tie liekas triviāli.

-��� Tomēr triviālas lietas bie�i vien izrādīju�ās ārkārtīgi noderīgas. Ir tādi piemēri, kad atrisinājums meklējams tie�i triviālās lietās. Galu galā notikusi slepkavība. Cilvēks ir miris. Mēs pret to izturamies ļoti nopietni. Ir grūti, bet, lūdzu, sakopojiet spēku un pacietību. Atklāti sakot, mēs jau varētu jūs pataisīt par svarīgāko liecinieku un dabūt aresta orderi. Tādā gadījumā gan jums, gan mums būtu lielāki sare�ģījumi. Vai ne? Būtu jāraksta �ausmīgi daudz papīru. Nekāda elastība vairs nebūtu iespējama. Tāpēc mēģināsim visu nokārtot mierīgi. Ja jūs ar mums sadarbosieties, tad neko tik stingru nepasāksim.

-Ja jums nāk miegs, varat pagulēt, mums ir telpa, Zvej�nieks, �ķību muti savilcis, noteica. Varbūt, nolicies slīpi un pagulējis, jūs vēl kaut ko atcerēsieties, ko?

Es pamāju. Lai iet. Kaut tikai tiktu prom no �īs piepīpētās telpas.

Zvejnieks aizveda mani uz to guļamtelpu. Pa tum�u gai�teni, tad lejup pa vēl tum�ākām kāpnēm, tad atkal gājām pa gaiteni. Skumju un tumsas valstība. Vieta, kurā, kā viņ� teica, es varē�ot pagulēt, izrādījās policijas izolatora ka�mera.

-��� Man gan �ī vieta izskatās pēc kameras, es sāji pasmai�dīju. Protams, ja es nekļūdos.

-��� Nu, piedodiet, neko citu es jums nevaru piedāvāt, Zvejnieks sacīja.

-��� Nejokojiet. Es brauk�u mājās un rīt no rīta atgriezī�os pie jums.

-��� Nē ta�u, to neslēdz ciet, Zvejnieks atbildēja. Es jūs lūdzu. Nu izturiet vēl rītdienu. Ja kameru neaizslēdz, tad tā parasta istaba vien ir.

Man apnika meklēt kaut kādus argumentus. Lai paliek, kā ir, es nodomāju. Tā jau ir, ja kameru neaizslēdz, tad tā tik tie�ām ir parasta istaba. Turklāt biju �ausmīgi noguris un samiegojies. Man vairs nebija ne mazākās vēlē�anās sarunāties. Nogrozīju galvu un, neko neteicis, iegāju iek�ā un iegāzos gultā. Sen aizmirstas sajūtas. Mikls matracis, lēta sega, urīna smārds. Bezcerība.

Es neslēg�u ciet, Zvejnieks noteica un aizvēra dur�vis. Auksts klik�ķis. Aizslēgtas vai ne, bet aizveroties durvis stindzino�i noklik�ķēja.

Nopūtos un palīdu zem segas. Kaut kur kāds �ausmīgi skaļi krāca. Brī�iem likās, ka �īs skaņas nāk no lielas tālie�nes, brī�iem ka skan tepat tuvumā. Likās, ka, man nezi�not, pasaule ir sa�ķēlusies vairākās kārtās un �ī skaņa lau��as ārā no vistuvākās kārtas. �ēla, neaizsniedzama, tik reāla skaņa.

Meja, es iedomājos. Meja, es vakar vakarā par tevi domāju. Tobrīd tu vēl biji dzīva, bet varbūt-jau mirusi, es nezinu. Lai tur kā, tobrīd es tevi atcerējos. To, kā mēs mīlējāmies. Kā es tevi lēnām izģērbu. Kā tas atgādināja klases salido�jumu. Es biju tik atbrīvojies, it kā kāds visas pasaules skrū�ves būtu palaidis vaļīgāk. Sen neko tādu nebiju piedzīvojis. Bet, Meja, tagad man vairs nav ko tev dot. Slikti, ta�u tā nu tas ir. Tu to sapratīsi, mūsu visu dzīves ir tik trauslas. Tāpēc man negribējās iepīt Gotandu kādā skandālā. Viņ� ir vīrietis, kas dzīvo imid�u pasaulē. Ja tas, ka viņ� ir gulē�jis ar prostitūtu un kļuvis par liecinieku slepkavības lietā, nāks atklātībā, tad izpostīs �o viņa tēlu pasauli. Viņu vairs neaicinās piedalīties ne raidījumos, ne reklāmās. Nejēdzīgi tēli, nejēdzīga pasaule. Bet viņ� man uzticējās kā draugam, viņ� mani izklaidēja. Tāpēc es arī pret viņu izturē�os kā pret draugu. Tā ir goda lieta. Meja, kazu gane Meja. Mums abiem gan gāja labi. Man tā paveicās, ka varēju ar tevi pār�gulēt. Kā pasakā. Es nezinu, vai tas ir tev mierinājums vai ne, ta�u, Meja, es nekad tevi neaizmirsī�u. Kā mēs abi �ķū�rējām sniegu līdz rītausmai. Juteklisko sniegu. Mēs abi �ajā tēlu pasaulē, norakstāmi izdevumos. Lācītis Pūks un kazu gane Meja. Tas laikam ir briesmīgi, ka tevi no�ņaudz. Tu

negribēji mirt. Laikam. Bet es tev vairs neko nevaru dot. Pat nezinu, vai rīkojos pareizi. Nekas cits gan man neatlika. Tāds ir mans dzīvesveids. Tāda sistēma. Tāpēc turu muti un nesaku neko. Kazu gane, Meja, vismaz tev vairs nevajadzēs vēlreiz mosties. Un nevajadzēs otrreiz mirt. Arlabunakti, es noteicu. Arlabunakti, domās atbalsojās. Kukū, Meja sacīja.

Nākamajā dienā vairāk vai mazāk atkārtojās gandrīz tas pats. No rīta mēs visi trīs atkal sapulcējāmies tajā pa�ā telpā un klusēdami dzērām pretīgu kafiju un ēdām maizi. Kruasāns nemaz nebija tik slikts. Tad Literāts aizdeva man elektrisko skuvekli. Man elektriskie skuvekļi ne pārāk patīk, bet, neko nepadarīsi, noskuvos ar to. Zobu birstes man nebija, tāpēc centos kārtīgi izskalot muti. Tad atsākās iztau�jā�ana. Nenozīmīgi, triviāli jautājumi. Likumīga spīdzinā��ana. Tā tas glieme�a gaitā vilkās līdz dienas vidum. Dienas vidū likās, ka viņi man ir uzdevu�i pilnīgi visus iespējamos jautājumus. �ķita, ka viņi ir pilnībā izsmēlu�i visu jautā�jumu paveidus.

Nu tad tā, Zvejnieks nolika lodī�u pildspalvu uz galda. Abi detektīvi, it kā iepriek� būtu to norunāju�i, vienlaicīgi nopūtās. Nodomāju, ka viņi laikam gan vairs nedrīkst mani ilgāk te paturēt, atļautais aizturē�anas laiks varētu būt bei�dzies. Lai cik noslepkavotu sievie�u maciņos būtu atrasta mana vizītkarte, tomēr viņiem jārespektē man konstitūcijā garantētās tiesības. Pat ja man nebija ticama alibi. Tāpēc viņi mani vazāja pa �o bezjēdzīgo, kafkisko labirintu. Kad dabūs daktiloskopijas un sekcijas rezultātus, tad būs skaidrs, ka neesmu noziedznieks. Veltīgas runas.

Tomēr pratinā�ana bija galā. Atgriezī�os mājās. Ieie�u vannā, iztīrī�u zobus, vēlreiz kārtīgi noskū�os. Iedzer�u kār�tīgu kafiju. Paēdī�u kārtīgu ēdienu.

-��� Nu tā, Zvejnieks noteica, izstaipījās un uzsita pa gurnu.

Drīz jāiet pusdienās.

-������ Kā �ķiet esat pabeigu�i mani pratināt, tad es atgriezī��os mājās, sacīju.

-��� Diez vai tas būs iespējams, Zvejnieks atbildēja.

-��� Kāpēc? es pavaicāju.

-��� Mums vajadzīgs jūsu paraksts uz liecības.

-��� Nu labi. Es parakstī�os.

-������ Bet pirms tam jums rūpīgi jāiepazīstas ar saturu, jāpār�lasa katra rindiņa, jāpārbauda, vai nav kāda kļūda. Tas ir ļoti svarīgi.

Rūpīgi izlasīju visus �os oficiālos pierakstus trīsdesmit �etrdesmit lappu�u apjomā. Varbūt pēc divsimt gadiem �im dokumentam būs ārkārtīga vērtība tas būs labs materiāls ieradumu pētī�anai, tā es lasīdams nodomāju. Apraksts glu�i vai perversi detalizēts, precīzs. Pētniekiem noderēs, tas precīzi atklās trīsdesmit �etrus gadus veca pilsētnieka, vientuļa vīrie�a dzīvesveidu. Neteiksim, ka vidusmēra cil�vēks, tomēr sava laikmeta bērns. Ta�u, lasot to �obrīd, po�licijas nopratinā�anas telpā, tas uzdzina tikai un vienīgi garlaicību. Tomēr es to izlasīju, tas man prasīja stundas ce�turksni. Tad nu tas bija galā. Izlasī�u, parakstī�os un do�os uz mājām. Pabeidzis lasī�anu, noliku papīra lapas uz galda.

-������ Viss ir kārtībā, es sacīju. Pret rakstīto man nekādu iebildumu nav. Es parakstī�os. Kur man jāparakstās?

Zvejnieks, grozīdams pirkstos pildspalvu, paskatījās uz Literātu. Literāts izņēma cigareti no Short Hope paciņas, kuru bija nolicis uz radiatora, ielika mutē un aizsmēķēja, savilcis grimasi, vērās dūmos. Man nezin kāpēc sametās pavisam �ķērmi ap dū�u. Zirgs dodas nāvē, no tālienes atskan bungu rīboņa.

-��� Tik vienkār�i jau nebūs, Literāts ārkārtīgi lēni novilka. Viņ� man to pacietīgi paskaidroja, kā jau profesionālis, kas apgaismo amatieri. Redziet, ar �āda veida dokumentiem ir tā: tam jābūt rakstītam ar jūsu pa�a roku, citādi tas nav derīgs.

-��� Pa�a rakstītam?

-��� Tāpēc jums nekas cits neatliks, kā to visu pārrakstīt pa�am ar savu roku. Jums. Pa�am. Citādi pēc likuma tas nav spēkā.

Uzmetu skatienu papīru kaudzītei. Man vairs nebija spēka dusmoties. Es gribēju sadusmoties. Man gribējās noskaisties, man gribējās sist dūri galdā un kliegt jums nav tie�sību kaut ko tādu darīt, es esmu pilsonis, kuru aizstāv kon�stitūcija. Gribēju lēkt kājās un iet prom, uz mājām. Sapratu, ka viņiem nebija tiesību mani aizturēt. Tomēr es biju pārāk noguris. Biju piekusis, un man vairs neko negribējās. Man vairs negribējās nevienam neko pierādīt. Negribēju ne kaut ko pierādīt, ne kādam kaut ko teikt. Man likās, ka tā būs mazāk neērtību. Tu kļūsti par lupatu, nodomāju. Tu esi nogu�ris un vāj�. Agrāk tā nebija. Agrāk es daudz ātrāk sadusmo�jos. Bet tolaik ari nelikos ne zinis par sliktu ēdienu, cigare�u dūmiem un elektrisko skuvekli. Par tādām lietām es nelikos ne zinis. Gadi iet. Es kļūstu vāj�.

-Tā nebūs, sacīju. Es esmu noguris un do�os uz mājām. Man ir tiesības iet. Neviens nedrīkst mani aizturēt.

Literāts norūca kaut ko nesaprotamu. Zvejnieks pacēla skatienu pret griestiem un pabungoja ar lodī�u pildspalvu pa galdu. Tuk, tuk, tuk; tuk, tuk, tuk; tuk, tuk, tuk tā, mai�not ritmu.

-Ja jūs sākat tā runāt, tad sarunas kļūst nepatīkamā�kas, Zvejnieks sausi noteica. Labi, kā vēlaties. Mēs izņem�sim aresta orderi. Varēsim jūs aizturēt un lietu izmeklēt. Un, ja tā, tad vairs noskaņojums nebūs tik rāms. Tā mums būs pat vienkār�āk. Vai tad ne? Zvejnieks pievērsās Literātam.

-���������� Tā gan. Mums noteikti būs vienkār�āk. Tad tā arī darī�sim, Literāts pievienojās.

-����������� Kā jums labpatīk, es sacīju. Bet, kamēr orderis nav izdots, es esmu brīvs. Es do�os mājās. Ja dabūsiet orderi, nāciet. Tagad es ie�u mājās. Te uzturoties, uznāk depresija.

-����������� Kamēr gaidām aresta orderi, iespējams jūs aizturēt īslai�cīgi, Literāts teica. Likumdo�ana to atļauj.

Gribējās pavaicāt, lai viņi man uzrāda konkrētu likuma pantu, kur tas stāv rakstīts, bet pietrūka enerģijas. Man bija skaidrs, ka viņi abi blefo, tomēr īpa�i necentos viņiem to pierādīt.

-����������� Sapratu, es padevos. Tad es rakstī�u, kā jūs likāt. Tikai, pirms sāku, es gribētu piezvanīt.

Zvejnieks pastūma telefonu uz manu pusi. Es vēlreiz zva�nīju Juki.

-����������� Es joprojām esmu policijā, sacīju. Iespējams, ka bū�u te līdz vakaram. Liekas, ka arī �odien mums nekas neiznāks. Piedod, lūdzu.

-��� Tu joprojām esi turpat? viņa likās pārsteigta.

-��� Stulbi, es pasteidzos pirmais to pateikt.

-����������� Tas nav godīgi, viņa sacīja. Īstenību iespējams aprak�stīt da�ādos veidos.

-��� Ko tu tagad dari? es pavaicāju.

-����������� Neko īpa�u, viņa atbildēja. �o un to. Slaistos, klau�sos mūziku, palasīju �urnālus, apēdu kūku. Nu tā.

-����������� Hm, es noteicu. Es tev piezvanī�u, tiklīdz bū�u ticis no �ejienes ārā.

-�� Ja tiksi ārā, Juki neizteiksmīgā balsī sacīja.

Tie abi atkal spicēja ausis, cen�oties noklausīties telefona sarunu. Likās, ka ari �oreiz neko vērtīgu viņi nesaklausīja.

-��� Nu ko, pusdienlaiks, Zvejnieks paziņoja.

Pusdienās bija nūdeles. Tiklīdz bija izdevies tās satvert ar

irbulī�iem, tās ņēma un izjuka. Tāds kā slimniekiem domāts sa�ķidrināts ēdiens. Neārstējamas slimības dvaka. Abi

policisti gan ēda, kā likās tiem gar�oja. Es arī centos turē�ties līdzi. Kad nūdeles bija apēstas, Literāts atkal atnesa remdeno tēju.

Pēcpusdiena plūda kā dziļa, līkumota upe. Telpu pildīja pulksteņa tik�ķi. Laiku pa laikam varēja dzirdēt blakustelpā iezvanāmies telefonu. Es visu laiku pārrakstīju papīrus. Abi detektīvi pa to laiku pēc kārtas atpūtās. Vairākkārt viņi izgāja gaitenī un tur sa�ukstējās. Es, piesēdies pie galda, klusēdams rakstīju ar pildspalvu. No kreisās uz labo pusi pārrakstīju bezjēdzīgos teikumus. "Apmēram piecpadsmit pāri se�iem es nodomāju gatavot vakariņas. Vispirms es izņēmu no ledusskapja konjaka pastu." Pilnīgi pa tuk�o. Es kļūstu vāj�, pats sev sacīju. Ārkārtīgi vāj�. Viegli izrīkojams. Neko neiebilstu.

Tas vēl nav viss, es nodomāju. Skaidrs, kļūstu vājāks. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka man pietrūkst pa�pār�liecības. Tāpēc es nespēju uzstāt. Vai patie�ām es rīkojos pareizi? Varbūt man nevajadzētu censties piesegt Gotandu, bet gan atklāti visā atzīties un palīdzēt izmeklē�anā? Es meloju; lai kādi tie meli, melo�ana nekad nav patīkama. Pat ja melots tiek drauga labad. Pat ja Meju vairs nekādi neatgriezīsi dzīvē. Es pats radu sev attaisnojumus. Ta�u arī nespēju iebilst. Un klusēdams pārrakstīju papīrus. Pamazām plaukstas locītava kļuva stīva. Elkonis smags. Labās rokas vidējais pirksts sāka sāpēt. Galva nestrādāja, sāku pieļaut kļūdas. Tiklīdz biju dokumentā labojis kādu kļūdu, labo�jumu vajadzēja apliecināt ar īk�ķa nospiedumu. Depresīvi.

Pievakarē atkal tika atnests ēdiens. Ēst nemaz negribē�jās. Iedzēru tēju, un no tās vien sametās nelabi. Aizgāju uz tualeti, paskatījos spogulī, ģīmis man bija briesmīgs.

-��� Vai rezultāti vēl nav saņemti? es pavaicāju Zvejnie�kam. Es domāju pirkstu nospiedumi, numurā atstātās pēdas, sekcija.

-��� Vēl nav, viņ� sacīja. Tik ātri tas neiet.

Līdz desmitiem kā nebūt biju ticis līdz pēdējām piecām lapām, bet tur arī mani spēki beidzās. Nevienu hieroglifu vairāk uzrakstīt nespēju, es nodomāju. Un tā arī pateicu. Zvejnieks atkal aizveda mani uz kameru. Es tur cie�i aiz�migu. Ne zobus iztīrījis, ne pārģērbies, ta�u man arī tāpat bija labi.

Nākamajā rītā atkal noskuvos ar elektrisko skuvekli, iedzēru kafiju un apēdu kruasānu. Tad nodomāju paliku�as vēl piecas lapas. Divu stundu laikā es ar �īm piecām lapām biju ticis galā. Tad akurāti parakstīju katru lapu un apstiprināju to ar īk�ķa nospiedumu. Literāts pārbaudīja, vai viss izda�rīts, kā nākas.

-��� Vai tagad jūs mani atbrīvosiet? es jautāju.

-Jums vajadzēs atbildēt vēl uz pāris jautājumiem, tad gan, Literāts paziņoja. Neuztraucieties, jautājumi būs vienkār�i. Mēs iedomājāmies, ka par �o un to gribētu uzzi�nāt kaut ko vairāk.

Es nopūtos.

-��� Un tas viss, protams, atkal būs jāpieraksta, vai ne?

-��� Protams, kā citādi? Literāts atbildēja. Valdības iestā�dēs tā ir, tur neko nevar darīt. Papīri iz�ķir visu. Ja tev nav dokumenta un zīmoga, tad tev nav nekā.

Es ar pirkstu galiem paberzēju deniņus. Sajūta bija tāda, it kā man deniņos būtu iemājojis kaut kāds sve�ķermenis. Ieradies nez no kurienes un tagad galvā izple�as. Likās, ka tagad to vairs ārā dabūt nevarēs. Bija par vēlu, vēl pirms īsa brī�a to pavisam viegli varētu dabūt ārā. �ēl.

-��� Neuztraucieties. Tik daudz laika tas neprasīs, pavisam ātri tiksim galā.

Es atkal bez spēka atbildēju uz bezjēdzīgiem jautāju�miem, tad telpā atgriezās Zvejnieks un pasauca Literātu tuvāk, abi labu laiku sa�ukstējās. Es pa to laiku, atgā�zies krēslā, pacēlis galvu pret griestiem, pētīju pelējuma plankumu vienā kaktā. Pelējuma plankumi izskatījās kā kaunuma apmatojuma melnbaltas fotogrāfijas. Tos savie�noja plaisas sienā, glu�i kā sienas gleznojums. Likās, ka �ajā pelējumā bija sasūkusies neskaitāmo �ajā telpā pabiju�o cil�vēku ķermeņu dvaka un sviedri. Nez cik gadu desmiti bija vajadzīgi, lai izveidotos tāds drūms pelējums? Nez cik ilgi āra ainava nav redzēta, nez cik ilgi mūzika nav dzirdēta? Briesmīga vieta. �eit, izmantojot da�ādas metodes, tiek nosmacēta cilvēka patība, jūtas, lepnums, ticība sev. Tiek psiholoģiski apstrādāti tā, ka nepaliek neviena redzama rēta, tiek ievilkti skudru pūznim līdzīgā birokrātiskā labi�rintā, te tiek neierobe�oti izmantota cilvēku nedro�ības izjūta. Viņiem ir liegta saules gaisma, viņiem ir jāēd neve�selīgs ēdiens. Līst netīkami sviedri. Tā piedzimst pelējums.

Noliku abas rokas uz galda, aizvēru acis un sāku domāt par piesnigu�ajām Saporo ielām. Par man tik dārgo viesnīcu "Delfīns" un meiteni no reģistratūras. Ko gan viņa pa�laik dara? Stāv reģistratūrā un smaida �ilbino�o, profesionālo smaidu? Man gribējās no �ejienes viņai piezvanīt un paru�nāties. Bezjēdzīgi jokoties. Ta�u es pat viņas vārdu nezināju. Es pat viņas vārdu nezināju. Labāk nezvanīt. Jauka meitene, es nodomāju. Man it īpa�i patika, kā viņa kustējās. Viesnī�cas gariņ�. Viņai patika strādāt viesnīcā. Ar mani gan tā nav. Man nekad nav paticis strādāt. Es strādāju ļoti akurāti. Bet man tas nepatīk. Viņai gan patika strādāt. Ārpus darba�vietas viņa izskatījās tik trausla. Nedro�a un viegli ievaino�jama. Ja tolaik būtu iedomājies ar viņu pārgulēt, tad būtu pārgulējis. Tomēr nepārgulēju.

Man gribējās vēlreiz ar viņu parunāt.

Kamēr kāds viņu nav nogalējis.

Kamēr viņa nav kaut kur pagaisusi.

23

Drīz vien izmeklētāji atgriezās, bet �oreiz abi palika stā�vam. Es joprojām, domās iegrimis, pētīju pelējumu.

-Varat iet, Zvejnieks neizteiksmīgā balsī paziņoja. Paldies par pūlēm.

-��� Varu iet? es, glu�i vai valodu zaudējis, pārvaicāju.

-Jā, esam beigu�i jūs iztaujāt, Literāts noteica.

-��� Da�ādi apstākļi ir mainīju�ies, Zvejnieks sacīja. Neva�ram jūs te ilgāk turēt. Tāpēc varat atgriezties. Paldies par darbu.

Uzvilku ar tabakas dūmiem piesūku�os �aketi, piecēlos no krēsla. Man galīgi nebija skaidrs, kas īsti notiek, tomēr sapratu, ka labāk pēc iespējas ātrāk doties prom, iekams tie abi nav pārdomāju�i. Literāts pavadīja mani līdz izejas durvīm.

-Jūs esat "tīrs", to mēs jau vakar vakarā zinājām, viņ� teica. Dabūjām gan daktiloskopijas, gan sekcijas rezultā�tus. Nojums tur nebija ne mazāko pēdu. Ari tur atrastajiem asins traipiem ir cita asins grupa. Jūsu pirkstu nospiedumu tur nebija. Un tomēr kaut ko jūs slēpjat. Tāpēc nolēmām jūs vēl paturēt. Gribējām paskatīties, vai kaut ko no jums neizdabāsim. To mēs saprotam, ka jūs kaut ko slēpjat. Intu�īcija. Profesionāla intuīcija. Jūs kaut ko zināt, varētu dot kādu mājienu, kas tā sieviete ir. Tomēr jums ir kaut kāds iemesls to slēpt. Tas nav labi. Mēs, profesionāļi, neesam tik lētticīgi.

-��� Es diem�ēl īsti nesaprotu, par ko jūs runājat, sacīju.

-���� Nevar zināt, iespējams, mēs vēlreiz jūs apciemosim. Viņ� izvilka no kabatas sērkociņu kastīti, tad ar sērkociņu sāka bakstīt ienadzi. Mēs esam neatlaidīgi. Un, ja tā gadī�sies, tad būsim pamatīgāk sagatavoju�ies, tad no jūsu advo�kāta vairs nekādas jēgas nebūs.

-��� Advokāta? es pajautāju.

Bet viņ� jau bija pazudis iek�ā. Apturēju taksometru un devos uz mājām. Sagatavoju vannu un ilgi mērcējos. Iztīrīju zobus, noskuvos, nomazgāju seju. Es viss biju piesūcies ar taba�kas dūmiem. Briesmīga vieta, es nodomāju. Ista �ūsku ala.

Pēc vannas uzvārīju ziedkāpostus, ēdu un iedzēru alu. Klausījos Arthur Prysock Count Basie Orchestra pavadījumā. Nenoliedzami krā�ņa skaņuplate. Pirku pirms se�padsmit gadiem. 1967. gadā. Klausos jau se�padsmit gadus. Neapnīk.

Pēc tam nedaudz nosnaudos. Tikai tik daudz, ka varētu teikt biju kaut kur aizgājis un tūdaļ pat atgriezies. Pus�stundā turp un atpakaļ. Kad pamodies paskatījos uz pulks�teni, tas joprojām vēl radīja viens. Tad iemetu pelddvieli somā, iekāpu Subaru un aizbraucu uz Sendagajas baseinu, kur apmēram stundu enerģiski peldēju. Tad atkal sāku jus�ties kā cilvēks. Pat ēstgriba nedaudz atgriezās. Mēģināju sazvanīt Juki. Viņa bija mājās. Pavēstīju, ka esmu tikko izlaists no policijas. Tas gan labi, viņa pavisam nesatrici�nāmi sacīja. Apvaicājos, vai viņa ir pusdienojusi. Teica, ka neesot vēl ēdusi. No rīta esot apēdusi divus eklērus. Atzinu, ka viņas ē�anas ieradumi ir nemainīgi slikti. Es ieminējos, ka varētu aizbraukt viņai pakaļ un mēs varētu kaut kur paēst, viņa atbildēja ar "hm".

Es sēdos Subaru un apbraucu ap Meid�i tempļa dārziem, tad pa kokiem apstādīto avēniju, kas veda gar Mākslas muzeju, tad iegriezos Aojama-I�ome, tālāk līdz Nogi tem�plim. Katru dienu pavasara izjūtas pieņēmās spēkā. �o divu dienu laikā, kuras biju pavadījis Akasakas policijas iecir�knī, vēj� bija kļuvis maigāks, vairāk lapiņu bija izplauku�as kokos, saules gaisma kļuvusi pilnīgāka un maigāka. Pat pil�sētas trok�ņi izklausījās kā Art Farmer's Fliegelhorn. Pasaule bija skaista, un man gribējās ēst. Ari sve�ķermenis aiz deni�ņiem bija pagaisis.

Tiklīdz es piezvanīju pie ieejas durvīm, Juki jau nāca lejā. �odien viņa bija uzvilkusi biezu sporta kreklu ar Dāvid

Bowie, virs tā brūnu d�emperi. Vēl viņai bija audekla plecu soma. Pie audekla somas viņa bija piespraudusi Stray Cats, Steely Dan un Culture Club nozīmītes. Dīvaina kompānija, bet labāk neteikt neko.

-��� Vai policijā gāja jauki? Juki noprasīja.

-����������� Bija briesmīgi, es sacīju. Tikpat briesmīgi, cik Boy George dziesmas.

-��� Hm, viņa nosacīja neaizkustināta.

-����������� Es tev nākamreiz uzdāvinā�u Elvis Presley nozīmīti, varēsi nomainīt, es noteicu, pielicis pirkstu pie Culture Club nozī�mītes.

-��� Ķerts, viņa nosacīja. Ir da�ādas izteiksmes iespējas.

Vispirms aizvedu viņu uz normālu restorānu un pasūtīju

rostbifa sviestmaizes uz pilngraudu maizes ar dārzeņu salā�tiem un vēl liku iedzert svaigu pienu. Es ēdu to pa�u, tikai piena vietā dzēru kafiju. Gar�īga sviestmaize. Pareiza mērce, maiga gaļa, ar mārrutkiem un sinepēm. Pasta. īsts ēdiens.

-��� Nu, uz kurieni tālāk? es pavaicāju Juki.

-��� Uz Cud�ido, viņa atteica.

-����������� Nu labi, es sacīju. Brauksim uz Cud�ido. Bet kas tur īpa�s?

-����������� Tur dzīvo papus, Juki paskaidroja. Viņ� grib ar tevi satikties.

-��� Ar mani?

-��� Viņ� nav nemaz tik slikts cilvēks.

Es, dzerdams otro kafijas tasi, ierunājos: Nekad neesmu teicis, ka viņ� būtu slikts cilvēks. Ta�u kāpēc tavs paps grib satikties tie�i ar mani? Tu viņam par mani stāstīji?

-Jā. Es viņam piezvanīju. Un pastāstīju, ka tu atvedi mani no Hokaido un ka tagad esi policijā un netiec ārā. Tad paps palūdza vienu savu draugu advokātu, lai viņ� painteresējas policijā, kas tur īsti ir par lietu. Viņam ir pla�i sakari. Paps ir ļoti praktisks cilvēks.

-��� Nu, protams, es sacīju. Ak tādas tās lietas?

-��� Vai nenoderēja?

-��� Noderēja gan.

-���� Paps stāstīja, ka policistiem nebija tiesību tevi tā aiz�turēt. Tu būtu varējis iet no turienes prom. Pilnīgi likumīgi.

-��� To es arī pats zināju, atteicu.

-��� Tad kāpēc negāji?

-���� Sare�ģīts jautājums, es, brīdi apdomājies, atbildēju. Varbūt es pats sevi sodīju.

-���� Tas nav normāli, viņa sacīja, atspiedusi zodu rokās. Var teikt arī tā.

Iesēdāmies Subaru un devāmies uz Cud�ido. Bija vēla pēcpusdiena, ceļi bija tuk�i. Juki no plecu somas izņēma da�ādas kasetes. Sākot ar Bob Marley "Exodus" un beidzot ar Styx "Mister Roboto", ma�īnā tik tie�ām skanēja visda�ā�dākā mūzika. Bija gan interesantas lietas, gan galīgi draņķi. Glu�i tāpat kā apkārtējās ainavas, kas zibēja garām kreisajā un labajā pusē. Juki visu laiku klusēja, atlaidusies sēdeklī, klausījās mūziku. Viņa uzlika manas saulesbrilles, kas bija nomestas uz priek�ējā paneļa, pa ceļam izsmēķēja vienu Vir�ginia Slims. Es ari klusēju, visu uzmanibu veltīju brauk�anai. Pārslēdzu pārnesumus, skatījos taisni uz priek�u, krustoju�mos neatstāju bez ievērības nevienu ceļa zīmi.

Es apskaudu Juki. Viņa bija tikai trīspadsmit gadus veca. Viņai tik daudz kas, ieskaitot bēdas, likās tik svaigs, nebijis. Gan mūzika, gan ainavas, gan cilvēki. Man tas viss izskatī�jās citādi. Tomēr senos laikos es arī biju tāds kā viņa. Ta�u tolaik, kad man bija trīspadsmit, pasaule bija daudz vien�kār�āka. Dabūji to, ko biji nopelnījis, vārdiem bija jēga, skaistums nebija zudis. Es savos trīspadsmit gados nebiju laimīgs. Man patika būt vienam, kad biju viens, es ticēju pats sev, tomēr parasti man tādas iespējas būt vienam pa�am nebija. Biju iespiests divos rāmjos mājās un skolā. Jutos izmisis. Un dzinu izmisumā citus. Biju iemīlējies vienā meitenē, un, protams, man nekas neiznāca. Jo es nesapratu, kas tā mīlestība īsti ir. Nemaz nespēju viņu uzrunāt. Biju sevī noslēdzies un neveikls zēns. Gribēju sacelties pret sko�lotāju un vecāku vērtību sistēmu, bet neatradu dumpīgus vārdus. Lai ko es darītu, nekas man nevedās. Biju īsts pret�mets Gotandam, kuram padevās itin viss, kam viņ� ķērās klāt. Tomēr laiku pa laikam man izdevās saskatīt visu tik skaisti un neredzēti. Tas bija tik brīni�ķīgi, kad smar�as tik tie�ām smar�oja. Asaras bija siltas, meitenes bija tik skais�tas kā sapņi, un rokenrols mū�īgi mū�os bija rokenrols. Man patika kinoteātri, to tumsa un noslēpumainība, un vasaras nak�u dziļās skumjas. �ajās izmisīgajās dienās es pievērsos mūzikai, kino un grāmatām. Vadīju dienas, klausoties Sam Cooke un Ricky Nelson. Biju uzbūvējis pats savu pasauli un tajā dzīvoju. Tā bija tolaik, kad man bija trīspadsmit. Kad kopā ar Gotandu mēs veicām eksperimentus laboratorijas darbos. Viņ� peldējās meiteņu kaislīgajos skatienos, uzrāva sērkociņu un aizdedza gāzes degli. Pauk�!

Kāpēc gan lai viņ� mani apskaustu?

Nezinu.

-��� Paklau, es uzrunāju Juki. Vai negribi man pastāstīt par to vīru aitādas ka�okā? Kur tu viņu satiki? Un kā tu zini, ka es esmu viņu saticis?

Viņa pielieca galvu, paskatījās uz mani, noņēma saules�brilles un nolika tās uz priek�ējā paneļa, tad viegli paraus�tīja plecus.

-��� Tad tev vispirms jāatbild uz da�iem jautājumiem.

-��� Labi, es piekritu.

Juki kādu brīdi dungoja kopā ar paģiraini smagnējo Phil Collins, uzlika atkal saulesbrilles.

-��� Vispirms atceries, ko tu man sacīji Hokaido! Ka no visām meitenēm, ar kurām tu esot saticies, es esot visskais�tākā?

-��� Tā es teicu, atbildēju.

-����������� Vai tā ir tiesa? Vai tu man tikai glaimoji? Tikai atbildi godīgi.

-��� Tā patie�ām ir, es nemeloju, sacīju.

-��� Ar cik meitenēm tu esi saticies? Līdz �im?

-��� Neesmu skaitījis.

-��� Apmēram diviem simtiem?

-����������� Nerunā niekus! es nosmējos. Tik populārs es neesmu. Protams, es neteiktu, ka par mani galīgi nav intereses, tomēr tā ir ierobe�ota. Mans lauks nav tik pla�s. Varētu būt ap piecpadsmit.

-��� Tik maz?

-��� No�ēlojama dzīve, es sacīju. Tum�a, mitra un �aura.

-��� Ierobe�ota? Juki noteica.

Es pamāju.

Viņa uz bridi ieslīga pārdomās par �ādu dzīvi. Tomēr nespēja to īsti saprast. Ko tur var darīt? Vēl pārāk jauna. Piecpadsmit, viņa atkārtoja.

-����������� Apmēram, es sacīju. Tad vēlreiz pārdomāju vienkār�o dzīvi trīsdesmit �etru gadu garumā. Jā, apmēram tik daudz. Nu, varbūt divdesmit.

-����������� Ak divdesmit, Juki vīlusies atkārtoja. Bet no viņām visām es esmu visskaistākā?

-Jā, es apstiprināju.

-����������� Nekad neesi īsti labi sapraties ar skaistulēm? viņa pa�vaicāja. Tad aizsmēķēja otro Virginia Slim cigareti. Es, pamanījis krustojumā policistu, paķēru cigareti un izmetu ārā pa logu.

-����������� Esmu saticies ar daudzām skaistām meitenēm, es sacīju. Ta�u tu esi visskaistākā. Es nemeloju. Nezinu, vai tu saproti, ko es saku, vai ne. Bet tavs skaistums ir īpa�s, savrups. Tu esi pavisam citāda nekā citas meitenes. Tomēr man tev ir viens lūgums izbeidz pīpēt ma�īnā. To var redzēt no āra, un arī ma�īna piesmird. Es jau tev iepriek� sacīju: ja meitenes agri sāk smēķēt, viņām kļūst neregulāras mēne�reizes.

-��� Muļķis tāds, Juki noteica.

-��� Pastāsti man par to vīru aitādā, es sacīju.

-��� Par Aituvīru?

-��� Kā tu zini, kā viņu sauc?

-��� Pats pateici, toreiz pa telefonu Aituvīrsl

-��� Tie�ām?

-��� Tā gan! Juki atcirta.

Satiksme kļuva intensīvāka, krustojumā nācās nogaidīt, līdz gaismas nomainījās divas reizes.

-��� Pastāsti man par Aituvīru. Kur tu viņu satiki?

Juki paraustīja plecus.

-����������� Es viņu nekad neesmu satikusi. Pēk�ņi par viņu iedo�mājos, kad satiku tevi. Un viņa tina ap pirkstu plānu matu �ķipsnu. Man tā likās. Ka ir tāds aitādās ieģērbies cilvēks. Tāda sajūta. Tāpēc es to pateicu. Bet es par to neko nezinu.

Gaidīdams, kamēr luksoforā nomainīsies gaisma, es do�māju par to. Man bija par to jādomā. Man vajadzēja kādu skrūvi galvā pievilkt stiprāk. Un nekavējoties.

-����������� Tev tā likās? es pārvaicāju Juki. Ta�u redzējusi tu viņu neesi, Aituvīru, es domāju?

-����������� Es nemācē�u to paskaidrot, viņa teica. Nu kā lai to pasaku. Pati savām acīm es viņu neesmu redzējusi. Bija tāda sajūta, kas it kā virmoja gaisā, ka cilvēki viņu ir redzēju�i. Tas ir kaut kas acīm nesaskatāms. Kaut arī neredzams, es to sajutu, kaut kādu veidolu. Tomēr tam patiesībā veidola nav. Kaut kas apveidam līdzīgs. Pat ja man tajā brīdī izdotos to citiem parādīt, tie nesaprastu, kas tas ir. Tas bija saprotams tikai man vienīgajai. Nemāku to izskaidrot. Izklausās �aus�mīgi muļķīgi. Vai saproti, ko es gribu pateikt?

-��� Ne pārāk, es atklāti atzinos.

Juki paraustīja plecus un sāka ko�ļāt saulesbriļļu kājiņu.

-����������� Vai tas būtu tā, es ierunājos. Tu sajuti kaut ko manī, kaut ko ar mani saistītu, kādas sajūtas vai iedomu� Un to saskatīji un vizualizēji kā sapnī. Kaut kas tamlīdzīgs?

-��� Iedomu�

-��� Jā, kādu spēcīgu domu?

-Jā. Var būt, ka tā. Spēcīgu domu� Nē, ne tikai. Ne tikai spēcīgu domu, tā bija pārtapusi par kaut ko. Kaut ko spē�cīgu. Doma pārtapusi spēkā. Sajutu kaut ko tamlīdzīgu. Kaut ko iemiesoju�os. Un tad es to ieraudzīju. Ta�u ne tā kā sapnī. Tas bija tuk�s sapnis. Nu, tāds tuk�s sapnis. Tajā nekā nebija. Neviena nebija. Tā, kad televizorā ieregulē pārāk zemus kontrastus, bet attēlu pārāk spilgtu. Neko nevar redzēt. Ta�u kaut kas tur ir. Redzēt neko nevar. Ja samiedz acis, tad to var samanīt. Tur iek�ā bija aitādā ģērbies cil�vēks. Viņ� nebija ļauns. Varbūt viņ� nemaz nebija cilvēks. Bet ļauns tas nebija. Ta�u nebija arī saskatāms. Izplūdis. Tas tur bija. Neredzams, bet nojau�ams. Apveids bez apveida, viņa noklik�ķināja ar mēli. Briesmīgs paskaidrojums.

-��� Nē, tu to ļoti labi izskaidroji.

-��� Patie�ām?

-��� Ļoti, es sacīju. Viss, ko tu sacīji, �ķiet ļoti saprotams. Man tas tikai uzreiz nepielēca.

Mēs izbraucām ārā no pilsētas, iegriezāmies pie jūras. Apturēju ma�īnu pie prie�u me�a. Nevienu ma�īnu nekur nemanīja. Es teicu Juki, ka mēs varētu nedaudz pastaigā�ties. Bija jauka aprīļa pēcpusdiena. Ne vēsmiņas, liegi vil�nī�i. Likās, ka līcim pāri kāds pārklājis palagu, bija manāma vien viegla viļņo�anās. Sērfotāji bija atteiku�ies no domas izbraukt jūrā, tērpus nenovilku�i, sēdēja Ierastā un smēķēja. Baltie dūmi no dego�iem atkritumiem kāpa taisni gaisā, bet kreisajā pusē kā mirā�a vīdēja Eno�imas sala. Liels, melns, sadrūvējies suns skraidelēja gar krastu te pa labi, te pa kreisi. Tālāk līcī manīja pāris zvejas laivu, virs tām kā kluss mākonis laidelējās kaiju bars. Pavasari varēja manīt pat pie jūras.

Abi ar Juki gājām pa celiņu gar jūru, pa ceļam sastapdami tikai skrējējus un vidusskolnieces uz divriteņiem. Pagājām uz Fud�isavas pusi, tad, atradu�i piemērotu vietu, apsēdā�mies un skatījāmies uz jūru.

-��� Vai tu bie�i kaut ko tādu sajūti? es pavaicāju.

-���� Ne bie�i, Juki atbildēja. �ad tad. Paretam. Nav daudz cilvēku, kas man radītu tādas izjūtas. Tikai nedaudzi. Es no �ādām izjūtām cen�os bēgt. Un, pat ja kaut ko tādu sajūtu, tad mēģinu par to nedomāt. Ja sajūtu, tad cen�os aizvērties ciet. Tad es to neizjūtu tik dziļi. Glu�i tāpat, kā notiek, ja aizver acis. Es it kā aizveru maņas. Tad neko nevar redzēt. Tikai apjau�u, ka tur kaut kas ir, bet neko neredzu. Tāpat kā kino, kad briesmīgā epizodē aizver acis. Tie�i tāpat. Turi acis ciet, kamēr tas ir garām. Cie�i aizvērtas.

-��� Kāpēc tu aizver sevi ciet?

-���� Tāpēc, ka man tas nepatīk, viņa sacīja. Senāk, kad biju maziņa, es neaizvēros ciet. Ari skolā, tiklīdz kaut ko sajutu, visiem par to stāstīju. Bet tad visiem tas sāka riebties. Ja es nojautu, ka kādam notiks kaut kas ļauns, pateicu to drau�giem, un beigu beigās tam cilvēkam kaut kas tāds gadījās. Tas atkārtojās vairākkārt, un tad visi sāka uzskatīt mani par briesmoni. Un tā arī saukāja "Briesmone". Baigā repu�tācija. Tas man ļoti sāpēja. Tad nolēmu vairs nekad neko nevienam nesacīt. Ja kaut ko redzē�u, ja kaut ko manī�u, tad noslēg�os sevī.

-��� Ta�u attiecībā uz mani tu nenoslēdzies?

Juki paraustīja plecus.

-��� Tas notika pēk�ņi. Bez jebkāda brīdinājuma. Tas tēls pēk��ņi parādījās. Vispirms tad, kad tikko tevi ieraudzīju, viesnīcas foajē. Klausījos mūziku, rokmūziku, es vairs neatceros Duran Duran vai David Bowie. Biju iegrimusi mūzikā. Biju zaudējusi modrību. Es jutos ļoti brīvi. Tāpēc man tik ļoti patīk mūzika.

-��� Tev ir gai�reģes spējas? es pavaicāju. Tu teici, ka iepriek� zināji, ka kādam notiks kaut kas ļauns. Vai kas?

-��� Kā lai to pasaku. Tas ir nedaudz citādi. Nav tā, ka es to zinātu, ir tāda sajūta. Rodas tāda īpa�a atmosfēra, kā radīta tam, lai kaut kas notiktu. Piemēram, ja zinu, ka kāds savai�nosies uz līdztekām, tad tas ir tāpēc, ka sajūtu nevērību un pa�pārliecību. Sajūtu �ādu noskaņu, tā izplatās kā viļņi. Tādi sajūtu viļņi, kā gaisa masas. Sajūti briesmas. Parādās �ie tuk�ie sapņi. Un tad tas notiek� Bet tās nav priek�nojautas. Kaut kas izkliedētāks. Tomēr tas notiek. Es to redzu. Ta�u vairs neko nesaku. Negribu, lai mani saukā par briesmoni. Piemēram, vai tikai tas tur cilvēks neapdedzināsies? Apde�dzinās. Tomēr es neko nesaku. Vai nav briesmīgi? Sāku pati sev riebties. Tāpēc es noslēdzos. Ja noslēdzos, tad pati sev neriebjos.

Viņa paņēma saujā smiltis un brīdi tās bārstīja.

-��� Vai īstenībā tāds Aituvīrs ir?

-Jā, tā ir īstenība, es sacīju. Viņ� mitinās tajā vies�nīcā. Glu�i cita viesnīca �īs viesnīcas iek�ienē. Parasti tā vieta nav redzama. Tomēr tā tur ir. Tā tur ir manis dēļ. Tā vieta ir domāta man. Viņ� tur dzīvo un nodro�ina man savienojumus. Tā vieta ir domāta man, un Aituvīrs strādā manā labā. Ja nebūtu viņa, tad man pa�am daudzi savieno�jumi neizdotos. Viņ� par mani rūpējas, glu�i kā komutatoru operators.

-��� Savieno?

-Jā. Ja es kaut ko meklēju, ja gribu ar kaut ko saistīties, tad viņ� mani savieno.

-��� Es īsti nesaprotu.

Es, tāpat kā Juki, pagrābu saujā smiltis un ļāvu tām slīdēt caur pirkstiem.

-��� Es arī to īsti labi nesaprotu. Tomēr tā man Aituvīrs to izskaidroja.

-��� Vai Aituvīrs ir no seniem laikiem?

Es pamāju. Jā. No seniem laikiem. Kop� bērnības. Es jau visu laiku to jutu. Jutu, ka kaut kas tāds pastāv. Tomēr agrāk nezināju, ka �im "kaut kam" ir noteikts apveids, ka tas ir Aituvīrs. Aituvīrs parādījās pamazām, pamazām pieņēma �īs pasaules apveidus. Man novecojot. Nezin kāpēc. Man pa�am ari tas nav skaidrs. Varbūt tā tam jābūt. Gadiem ejot, daudz kas pagaist, un tad rodas tāda vajadzība. Lai varētu dzīvot tālāk, bez �ādas palīdzības neiztikt. Tomēr es to skaidri nezinu. Varbūt ir vēl kādi citi iemesli. Es visu laiku par to domāju. Tomēr skaidrībā netieku. Muļķīgi.

-��� Vai tu vēl kādam esi par to stāstījis?

-���� Nē, es par to nekad nerunāju. Kur� maniem stāstiem noticētu? Neviens to nesaprastu. Turklāt es nemaz neprotu to īsti labi izskaidrot. Tu esi pirmais cilvēks, kam es to stāstu. Nevienam citam man nav gribējies to stāstīt.

-��� Tu ari esi pirmais cilvēks, kuram es to stāstu. Es visu laiku klusēju. lētis un mamma �o to par to zina, bet es pati to nekad neapsprie�u. Es, pavisam maza būdama, sapratu, ka labāk par to nerunāt. Patie�ām.

-��� Labi, ka parunājām par to, es sacīju.

-��� Tu arī esi viens no Briesmoņu kluba, Juki, smiltis sijā�dama, noteica.

Atpakaļceļā uz ma�īnu Juki man pastāstīja par skolu. Viņa man izstāstīja to, cik briesmīga ir pamatskola.

-���� Kop� vasaras brīvdienām uz skolu vairs neeju, viņa sacīja. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu mācīties. Man vienkār�i tur riebjas. Nespēju to paciest. Ja eju uz skolu, man rodas veselības problēmas, es sāku vemt. Katru dienu vemju. Ikreiz, kad man bija jāvemj, viņi mani aiztika vēl vairāk. Visi tur mani apcēla. Pat skolotāji mani aiztika.

-��� Ja es būtu tavs klasesbiedrs, es gan tik skaistu meiteni nemaz neapceltu.

Juki īsu brīdi noraudzījās jūrā.

-���� Ta�u vai reizēm nav tā, ka apceļ tie�i tāpēc, ka es esmu skaista? Turklāt mani vecāld ir slaveni. Reizēm pret tādiem bērniem izturas īpa�i, bet reizēm tie�i tādēļ apceļ vēl vai�rāk. Es esmu �is otrais gadījums. Nespēju labi saprasties ar visiem cilvēkiem. Es visu laiku esmu saspringta. Jo man ta�u jebkurā bridi jābūt gatavai aizslēgties. Ta�u to neviens nesaprot. Es tāpēc esmu tramīga, bet tam ir savs iemesls. Tad es izskatos pēc tramīgas pīles, un tad mani apceļ. Ir visādi pretīgi paņēmieni. Neticami pretīgi. �ausmīgi apkau�nojo�as lietas. Neviens neticētu, ka kaut kas tāds ir iespē�jams. Un tomēr�

Es saņēmu Juki roku.

-���� Būs labi, es teicu. Labāk to visu aizmirsti! Nav nekāda iemesla iet skolā. Ja negribi iet, tad neej. Es to labi saprotu. Skola ir briesmīga vieta. Pretīgi klasesbiedri. Skolotāji uzpūtīgas niecības. Atklāti sakot, astoņdesmit procenti sko�lotāju ir nejēgas vai sadisti. Vai arī nekompetenti sadisti. Sakrāju�os stresu viņi izgā� uz skolēniem. Pa pilnam sīku, bezjēdzīgu noteikumu. Sistēma, kas apspie� individualitāti. Tajā panākumus var gūt tikai ar iztēli neapveltīti muļķi. Tā bija agrāk. Un tā tas ir joprojām. Nekas tur nemainās.

-��� Tu patie�ām tā domā?

-��� Es varētu stundu no vietas runāt par skolas bezjēdzību.

-��� Tomēr pamatskolas izglītība ir obligāta.

-���� Lai citi par to domā. Tev nav obligāti jāiet uz tādu vietu, kur visi tevi apceļ. Nepavisam. Tev arī ir tiesības. Skaļi pateikt man nepatīk!

-���� Bet ko es turpmāk darī�u? Visu laiku atkārtosies viens un tas pats?

-���� Trīspadsmit gadu vecumā man arī tā likās, es sa�cīju. Ta�u visu laiku tas tā neturpināsies. Tā tam nav jābūt. Kaut kas notiks. Kaut kam jānotiek. Tad arī par to domāsi. Pieaugsi un iemīlēsies. Nopirksi krū�turi. Un raudzīsies uz pasauli citām acīm.

-���� Nu tu atkal muļķojies, viņai zuda ceribas. Starp citu, mūsdienās visas trīspadsmit gadus vecas meitenes valkā krū�turus. Tu esi par pusgadsimtu atpalicis.

-Jā?

-Jā! Juki teica. Tad vēlreiz atkārtoja: Tu tomēr esi muļķis.

Var jau būt, es sacīju.

Un tad viņa, neko neteikusi, man pa priek�u devās uz ma�īnu.

Kad sasniedzām Juki tēva māju, jau krēsloja. Nams bija vecs un pla�s, dārzā bija ārkārtīgi daudz koku. Te vēl bija saglabājusies seno laiku kūrortu noskaņa. Tā labi saderē�jās ar kluso un rāmo vakara mijkrēsli. �ur un tur dārzā jau bija uzziedēju�i ķir�i. Kad tie noziedēs, izplauks magnolijas. �ādas krāsu un smar�u pārejas ļauj izsekot gadalaiku mai�ņai. Redz, �ādas vietas tomēr vēl saglabāju�ās.

Makimuras namu ieskāva augsts �ogs, virs ieejas vār�tiem pacēlās senlaicīgs jumtiņ�. Tikai plāksnīte ar vārdu bija jauna, uz tās melniem burtiem bija skaidri uzrakstīts "Makimura". Tiklīdz bijām piezvanīju�i, iznāca jauns, gara auguma vīrietis, tā ap divdesmit, un ielaida mani un Juki iek�ā. īsi apcirptiem matiem, no skata patīkams vīrietis. Gan pret mani, gan Juki viņ� izturējās laipni. Laikam gan ar Juki viņi jau agrāk bija vairākkārt tiku�ies. Viņ� likās tik�pat kopts, bet, protams, ne tik izsmalcināts kā Gotanda. Vezdams mūs iek�ā cauri dārzam, viņ� paskaidroja, ka esot meistara Makimuras palīgs.

-��� Braucu ar ma�īnu, piegādāju viņa manuskriptus, izpētu lietas, esmu viņa golfa un mad�onga partneris, pavadu viņu ārzemju braucienos, daru visu, kas vajadzīgs, tā viņ� man īpa�i priecīgi skaidroja.

-��� Senos laikos mani sauktu par meistara mācekli.

�ķita, ka Juki tūdaļ pateiks: "Cik stulbi!" tomēr savaldī�jās nepasacījusi. Laikam gan viņai bija skaidrs, kāds viņ� ir.

Makimura dārzā aiz mājas trenējās golfā. Starp divu prie�u stumbriem bija novilkts zaļ� tīkls, un viņ� centās iesist bumbiņas tie�i tam pa vidu. Varēja dzirdēt, kā golfa nūja atvēzienos �ķeļ gaisu. �ī ir skaņa, kas man riebjas visvairāk par visām citām skaņām uz pasaules. Traģiska un no�ēlo�jama skaņa. Kāpēc gan? Pavisam vienkār�i. Aizspriedums. Es necie�u un nepanesu �o sporta veidu golfu.

Kad ienācām, Makimura nolika golfa nūju malā. Tad pa�ņēma dvieli un noslaucīja no pieres sviedrus.

-��� Labi, ka tu atbrauci, viņ� uzsauca Juki.

Viņa izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Novērsa skatienu, izvilka no d�empera kabatas ko�ļājamo gumiju, attina papī�riņu un iebāza ko�ļeni mutē. Tad skaļi ko�ļāja. Un, saspie�dusi papīru bumbiņā, iemeta to tuvākajā puķu podā.

-��� Vismaz būtu pateikusi labdien, Makimura sacīja.

-��� Labdien! Juki ar redzamu nepatiku izmeta. Tad, atkal sabāzusi rokas d�empera kabatās, aizklīda nostāk.

-��� Ei, būtu alu atnesis, Makimura asi uzsauca mācek�lim.

-Jā, tas skaļi atbildēja un aizsteidzās prom no dārza.

Makimura skaļi noklepojās un nospļāvās, tad vēlreiz ar dvieli noslaucīja sviedrus no pieres. Tad kādu brīdi, nelik�damies ne zinis par manu klātbūtni, blenza tīklā un baltajā mērķī. It kā apdomājot kaut ko ārkārtīgi sare�ģītu. Es pa to laiku vēros ar sūnām apaugu�ajos dārza akmeņos.

Man �ī atmosfēra �ķita pavisam mākslīga un diezgan stulba. Es neteiktu, ka man tā likās ļauna. Tāpat es arī nedomāju, ka te būtu noticis kāds pārpratums. Tomēr viss te izskatījās pēc parodijas. Visi akurāti spēlēja tiem iedalī�tās lomas. Rakstnieks un viņa māceklis. Gotanda �ajā lomā būtu daudz �armantāks un izdarīgāks. Kā jebkurā citā lomā. Varbūt visa vaina scenārijā.

-Juki man stāstīja, ka jūs par viņu rūpējoties, Maki�mura iesāka.

-��� Neko īpa�u es neesmu darījis, sacīju. Vienkār�i kopā atlidojām mājās. Nekas īpa�s. Toties man jāpateicas jums, ka izpestījāt mani no cietuma. Liels paldies.

-��� Nē, jums nav par ko pateikties. Tā es varēju pateikties jums. Aizmirstiet par to. Meita man tik reti kaut ko lūdz. Tas man īpa�u piepūli neprasīja. Turklāt man policija riebjas jau no seniem laikiem. Man bija briesmīga pieredze se�des�mitajos gados. Tolaik, kad nogalināja Mi�iko Kanbu. Man iznāca ar viņiem saskrie�anās pie parlamenta. Tik sen tas bija� Tik sen..

Tad viņ� pieliecās un pacēla golfa nūju, pagriezās pret mani un, viegli uzsizdams ar golfa nūju sev pa kāju, ieska�tījās man sejā, atkal paskatījās uz zemi man pie kājām, tad atkal man sejā. It kā mēģinātu saskatīt, kāda varētu būt galvas un kāju savstarpējā saistība.

-��� Senos laikos, tolaik, kad vēl bija skaidrs, kas ir pareizi un taisnīgi un kas ne, Makimura atklāti sacīja.

Es pamāju, gan bez īpa�a entuziasma.

-��� Tu golfu spēlē?

-��� Nespēlēju, atbildēju.

-��� Tev nepatīk golfs?

-��� Ne patīk, ne nepatīk. Vienkār�i neesmu to spēlējis.

-��� Tā nevar būt ne patīk, ne nepatīk. Lielāko tiesu tiem cilvēkiem, kas golfu nav spēlēju�i, tas nepatīk. Tā ir iekār�tots. Runā atklāti. Man patīk, ja ar mani runā atklāti.

-��� Nepatīk, ja atklāti, es vaļsirdīgi pateicu.

-��� Kāpēc?

-��� Kaut kas visā tajā man �ķiet ārkārtīgi stulbs, atbil�dēju. Samākslotais aprīkojums, augstprātīgie ratiņi un karodziņi, īpa�ais apģērbs un speciālie apavi, un tas, kā, vērīgi veroties zālē, saspicējas ausis, lūk, tādas lietas man nepatīk.

-��� Saspicējas ausis? viņ�, neticīgu sejas izteiksmi, pār�vaicāja.

-���� Es vienkār�i tā pateicu. Tas neko nenozīmē. Man vien�kār�i golfā kaut kas nepatīk. Par to ausu saspicē�anu es pa�jokoju, sacīju.

Hiraku Makimura paskatījās manī tuk�u skatienu.

-��� Vai tu neesi drusku savāds? viņ� noprasīja.

-��� Es neesmu vis' savāds, atbildēju. Esmu ārkārtīgi parasts cilvēks. Mana joko�anās gan laikam nav pārāk inte�resanta.

Tad parādījās māceklis ar paplāti, uz kuras bija alus un divas glāzes. Viņ� nolika paplāti verandā, ar pudeļu attai�sāmo atvēra pudeles, ielēja mums alu un atkal steig�us nozuda.

-��� Nu tad iedzersim, Makimura noteica, apsēdies verandā.

Es arī paņēmu glāzi un sacīju: Priekā!

Alus tīkami veldzēja slāpes. Bet, tā kā man vēl būs jābrauc ar ma�īnu, tad vairāk dzert nedrīkstēju. Tikai vienu glāzi.

Skaidri nezināju, cik īsti Makimuram gadu, ta�u varētu būt pāri par �etrdesmit. Viņ� nebija gara auguma, bet, tā kā bija spēcīgs, tad izskatījās iespaidīgs. Viņam bija platas krū�tis, gan rokas, gan kakls spēcīgs, kakls bija īpa�i drukns. Ja kakls būtu nedaudz tievāks, viņu varētu noturēt par spor�tistu, ta�u nu tas bija tie�i tādā pa�ā diametrā kā �okļa daļa, un zem ausīm sakrājusies fatālā miesas masa liecināja par da�ādās pārmērībās �ķiestiem gadiem. No golfa spēlē�anas tādās neiedzīvojas. Cilvēks pamazām noveco. To visu iedala laiks. Man bija gadījies redzēt Makimuras jaunības dienu fotogrāfijas, kurās viņ� bija slaids jauneklis vērīgu skatienu. Neteiktu, ka viņ� būtu bijis skaistulis, bet likās pievilcīgs. Daudzsolo�a rakstnieka tēls. Nez pirms cik gadiem tas varēja būt? Pirms piecpadsmit vai se�padsmit. Tomēr vērīgums skatienā vēl nebija zudis. Laiku pa laikam atkarībā no tā, kādā leņķī krita saules stari, acis brīni�ķīgi iemirdzējās. Mati bija īsi apgriezti, �ur tur tos izraibināja sirmums. Skaists iedegums, laikam gan pateicoties golfam, un tam labi piestāvēja Lacoste vīnsarkanais krekliņ�. Kreklam visas pogas, protams, bija vaļā. Citādi pie kakla tas būtu par �auru un izskatītos neglīti. Viņ� �ķistu pārāk resns un pārkarsis. Grūti atrast līdzsvaru. Gotanda gan prastu atrast piemērotu apģērbu, es iedomājos. Kas tad nu, kāpēc man visu laiku nāk prātā Gotanda?

-��� Tu arī pelnot darbu ar rakstī�anu? Makimura ievai�cājās.

-��� Nu, es gan neteiktu, ka ar rakstī�anu, atbildēju. Es atbilsto�i pieprasījumam aizpildu tuk�umu. Rakstu vienalga ko. Sarakstu hieroglifus, un viss. Kādam ta�u tas ir jādara, un es rakstu. Sniega �ķūrē�ana. Kultūras sniega �ķūrē�ana.

-���� Sniega �ķūrē�ana? Makimura sacīja. Tad nopētīja malā nolikto golfa nūju. Interesants izteiciens.

-��� Kā to ņem, atbildēju.

-��� Vai tev patīk rakstīt?

-��� Attiecībā par to, ko daru pa�laik, nevaru teikt ne to, ka man tas patiktu, ne -, ka nepatiktu. Tas nav tāda līmeņa darbs. Bet redziet, ne jau katram sniega �ķūrē�ana iet no rokas. Man patīk tas, ka man uz to ir ķēriens, iemaņas, no�stāja, ka es cen�os. Tā, lūk. Ja tā par to padomā, tad es nesa�cītu, ka man tas nepatīk.

-��� Skaidra atbilde, viņ� noteica, it kā apbrīnojot.

-��� Līmenis zems, darbs vienkār�s.

-���� Hm, viņ� novilka. Tad apmēram piecpadsmit sekun�des klusēja. Vai apzīmējumu "sniega �ķūrē�ana" pats izdomāji?

-��� Jā. Tā man �ķiet, es atbildēju.

-��� Vai kādreiz drīkstu to izmantot? To "sniega �ķūrē�anu"? Interesants izteiciens. Kultūras sniega �ķūrē�ana.

-���� Lūdzu, izmantojiet. Nekāda īpa�a licence uz to nav jāiz�ņem.

-���� Ļoti labi saprotu, ko tu gribi sacīt, Makimura noteica, raustīdams auss ļipiņu. Es pats reizēm tie�i tā jūtos. Vai kāda jēga kaut ko rakstīt? Reizēm. Agrāk tā nebija. Pasaule bija daudz mazāka. Tā kaut kādā veidā reaģēja. Pa�am bija skaidrs, ar ko nodarbojies. Bija skaidrs, ko visi grib. Mediji arī bija mazāki. Kā mazā ciematā. Visi cits citu pazina pēc sejas.

Tad viņ� izdzēra alus glāzi tuk�u, pacēla pudeli un no jauna piepildīja abas glāzes. Es gan atteicos, bet viņ� par maniem iebildumiem nelikās ne zinis.

-��� Tagad gan tā vairs nav. Tagad neviens vairs nesaprot, kas ir pareizi un taisnīgi. Neviens vairs nesaprot. Visi nodar�bojas tikai ar to, ko redz sev degungalā. �ķūrē sniegu. Tā, kā tu sacīji, to pateicis, viņ� pievērsa skatienu starp prie�u stumbriem novilktajam zaļajam tīklam. Zālē bija izmētātas kādas trīsdesmit �etrdesmit baltas golfa bumbiņas.

Iedzēru malku alus.

�ķita, ka Makimura apdomā, par ko nu lai runā. Domā��ana prasīja laiku. Viņu gan tas īpa�i neuztrauca, viņ� bija pieradis, ka visi gaida, kad viņ� sāks stāstīt. Tur neko neva�rēja padarīt, ari man nācās gaidīt, kad viņ� sāks stāstīt. Viņ� visu laiku berzēja auss ļipiņu. Tas izskatījās tā, it kā viņ� pārskaitītu jaunu bankno�u kaudzīti.

-���� Mana meita ir tev pieķērusies, Makimura noteica. Un viņa nu gan kuram katram nepieķeras. Proti, viņa tik�pat kā nevienam nepieķeras. Ar mani viņa tikpat kā nerunā. Ar māti ari. Nu, māti viņa vismaz ciena. Mani gan ne. Itin nemaz. Uzskata mani par muļķi. Draugu viņai nav. Uz skolu jau pāris mēne�u neiet. Sē� viena pati mājās un klau�sās to skaļo mūziku. Problēmu bērns. Tā viņas skolotāja sacīja. Neprot veidot attiecības ar cilvēkiem. Bet tev viņa ir pieķērusies. Nez kāpēc?

-Jā, kāpēc gan? es noteicu.

-��� Jums saskan?

-��� Varbūt.

-��� Ko tu par viņu domā?

Pirms atbildēt, es nedaudz apdomājos. Jutos tā, it kā tiktu eksaminēts. Laikam jāatbild atklāti, es nodomāju.

-���� Smags vecums. Tas jau vien ir briesmīgi, turklāt man liekas, ka arī mājas apstākļi ir viņai nepanesami. Neviens par viņu nerūpējas. Neviens neuzņemas atbildību. Viņai viss jādara vienai pa�ai. Viņai nav neviena cilvēka, kuram varētu izkratīt sirdi. Ļoti viegli ievainojama. Ta�u nav neviena cil�vēka, kas varētu �īs sāpes remdēt. Abi vecāki ir pārāk sla�veni. Pati pārāk skaista. Pārāk smaga nasta. Turklāt ir vēl viens neparasts apstāklis. Viņa ir ārkārtīgi jūtīga� nepa�rasti� Bet īstenībā viņa ir baigi labs bērns. Ja kāds par viņu kārtīgi rūpētos, izaugtu lielisks cilvēks.

-��� Ta�u neviens nerūpējas.

-��� Tā laikam ir.

Viņ� smagi un gari nopūtās. Tad atrāva roku no auss un ilgi pētīja pirkstu galus.

-��� Tev taisnība. Absolūti. Bet es pats to nekādi nevaru ietek�mēt. Pirmkārt, tāpēc, ka �ķiroties es parakstīju tādu papīru. Man pār Juki nav nekādas teik�anas. Tur vairs neko nevar darīt. Es tajā laikā �āvu pa kreisi un nebiju tādā situācijā, lai varētu kaut ko iebilst. Patiesību sakot, lai �ādi satiktos ar Juki, man vajadzētu dabūt no Ames piekri�anu. Smiek�līgi vārdi Ame un Juki. Tā nu tas ir noticis. Otrkārt, kā jau pirmīt sacīju, Juki man itin nemaz nav pieķērusies. Lai ko es teiktu, viņa manī neklausās. Tāpēc es tur neko nevaru padarīt. Es meitu mīlu. Tā ir. Viņa ir mans vienīgais bēras. Bet viss ir galīgi greizi. Viņa ir man neaizsniedzama.

Viņ� atsāka pētīt zaļo tīklu. Novakares ēnas sabiezēja. Zālē izmētātās baltās golfa bumbiņas izskatījās tā, it kā tur būtu izbērts vesels grozs artrītisku locītavu kaulu.

-���� Tomēr tādu nevērību nevajadzētu pieļaut, es ierunā�jos. Māte ir vienmēr aizņemta darbā, braukā apkārt pa pasauli. Viņai nav vaļas domāt par bērnu. Viņai pat aizmir�stas, ka viņai ir bērns. Atstāja Juki bez naudas Hokaido viesnīcas numurā un atcerējās par viņu tikai pēc trīs die�nām. Pēc trīs dienām! Es atvedu viņu atpakaļ uz Tokiju, kur viņa viena pati sēdēja ieslēgusies dzīvokli, klausījās rokmū�ziku, ēda grilētu vistu un kūkas. Skolā neiet. Draugu viņai nav. Lai kā par to domātu, nav labi. Tā ir citas ģimenes lieta, varbūt es pārspīlēju. Bet man liekas, ka tas ir par traku. Var jau būt, ka mans domā�anas veids ir pārāk piezemēts, ikdie�ni�ķs, mietpilsonisks.

-��� Nē, tev ir simtprocentīgi taisnība! Makimura sacīja. Tad lēni pamāja ar galvu. Tie�i tā arī ir. Man nav, ko iebilst. Tev ir taisnība pat par divsimt procentiem. Tie�i tāpēc gri�bēju ar tevi parunāt. Tāpēc arī lūdzu atbraukt �urp.

Nelāgas priek�nojautas. Zirgs beigts. Indiāņi lielās bun�gas vairs neribina. Pārāk klusi. Es ar mazo pirkstiņu paka�sīju deniņus.

-���� Tad, lūk, tā. Vai tu neuzņemtos pieskatīt Juki? viņ� jautāja. Tā pieskatī�ana nebūs nekas liels. Es gribētu, lai tu ar viņu laiku pa laikam satiecies. Divas trīs stundas dienā. Parunā ar viņu, aizved kaut ko kārtīgu apēst. Neko vairāk. Kā jau par darbu es tev par to samaksā�u. Mēģini uztvert sevi kā mājskolotāju, kuram nekas nav jāiemāca. Nezinu, cik tu pa�laik nopelni, bet varu solīt kaut ko tuvu tam. Pārējā laikā vari darīt, ko tik vēlies. Vienīgais da�as stundas dienā jāpavada kopā ar Juki. Nav nemaz slikts piedāvājums? Es jau par to ari piezvanīju Amei. Viņa pa�laik ir Havaju salās. Fotografē Havaju salās. Paskaidroju viņai, kāda ir situā�cija, un viņa piekrita, ka varu tev to lūgt. Viņa arī pret Juki izturas ļoti nopietni. Bet viņa tāda ir, citāda, laikam tāpēc, ka ir ārkārtīgi apdāvināta. Reizēm viņas domas vienkār�i aizlido kaut kur citur. It kā viņai būtu izsisti dro�inātāji. Tad viņa aizmirst visu. Ar praktiskām lietām viņa nu galīgi netiek galā, viņa pat ar aritmētiskām darbībām netiek galā.

-��� Es to īsti labi nesaprotu, noteicu, vāji pasmaidījis. Tam bērnam ta�u ir vajadzīga vecāku mīlestība. Viņai vajag, lai kāds viņu mīl no visas sirds, bez ierobe�o�jumiem. Es nevaru viņai to nodro�ināt. To var dot tikai vecāki. Domāju, gan jūs, gan jūsu sieva tam piekritīsiet. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, �ajā vecumā viņai ir jādraudzējas ar sava vecuma meitenēm. Viņai vajag draudzenes, ar kurām var atklāti izrunāties. Es esmu vīrietis, turklāt mums ir arī liela vecuma at�ķirība. Turklāt ne jūs, ne jūsu sieva tā īsti neko par mani nezināt. Trīspadsmitgadīga meitene kaut kādā ziņā jau ir sieviete. Ļoti skaista, bet, piedodiet, psiho�loģiski mazliet nenosvērta. Un jūs �o bērnu vienkār�i uzti�cēsiet kaut kādam vīrietim? Vai jūs vispār kaut ko par mani zināt? Vēl nesen biju policijā tiktu pratināts saistībā ar kādu slepkavību. Ja nu es esmu slepkava?

-��� Jūs esat slepkava?

-��� Protams, nē, noteicu un nopūtos. Gan tēvs, gan bērns man uzdeva vienu un to pa�u jautājumu. Es neesmu slep�kavojis.

-���� Būs labi. Es tev uzticos. Ja reiz saki, ka neesi slepkavo�jis, tad laikam arī neesi.

-��� Kāpēc jūs man uzticaties?

-���� Neesi slepkavas tips. Tāpat arī neesi no tiem, kas uzmāk�sies jaunām meitenēm, Makimura sacīja. Turklāt es uzti�cos Juki intuīcijai. Tam bērnam jau no pa�a sākuma ir bijusi ļoti asa intuīcija. Kaut kas līdzīgs medijam. Reizēm man, esot ar viņu kopā, ir bijusi tāda sajūta, ka viņa redz tādas lietas, kuras es neredzu. Vai vari to sajūtu iedomāties?

-��� Nojau�u, es atbildēju.

-���� Es domāju, ka tas viņai no mātes. Tāda ekscentriska ie�zīme. Tikai viņas mātei tas viss sakoncentrējas mākslā. Tad to dēvē par talantu. Bet Juki vēl nav atradusi neko tādu, kam to veltīt. �ķie� to bezmērķīgi. It kā ūdens plūstu pāri spaiņa malai. Glu�i kā medijs. Tas viņai pa mātes līniju. Tā, lūk. Man pa�am nekas tamlīdzīgs nepiemīt. Nu ne�maz. Es neesmu ekscentrisks. Tāpēc neesmu nekāds labais partneris ne mātei, ne meitai. Es noguru, dzīvojot kopā ar viņām abām. Tik ļoti, ka man vairs negribējās redzēt nevie�nas sievietes seju. Tu noteikti pat iedomāties nevari, ko no�zīmē dzīvot kopā ar viņām abām. Ame un Juki. Vārdi arī tā kā laika prognoze. Ta�u man viņas abas tik un tā patīk. Vēl tagad �ad tad piezvanu Amei, lai papļāpātu. Ta�u vēlreiz dzīvot kopā tas man prātā nenāktu. īsta elle. Es arī kād�reiz biju talantīgs, biju rakstnieks, bet tajā kopdzīvē viss pagaisa. Atklāti sakot. Pa�am liekas, ka man nemaz tik slikti nav gājis, pat bez talanta. Sniega �ķūrē�anā. Izsakoties ta�viem vārdiem, esmu �ķūrējis sniegu. Ļoti labs formulē�jums. Bet par ko mēs īsti runājām?

-���� Par to, vai man var uzticēties.

-��� Pareizi. Es uzticos Juki intuīcijai. Juki tev uzticas. Tāpēc es arī tev uzticos. Tu arī varētu uzticēties man. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks. Laiku pa laikam uzrakstu kaut ko nejēdzīgu, ta�u neesmu slikts cilvēks. Un viņ� vēlreiz noklepojās un nospļāvās zemē. Nu, vai tu uzņemsies? Pieskatīt Juki? Es ļoti labi saprotu visu to, ko tu pirmīt teici. Patiesībā tas būtu vecāku pienākums. Bet es jau sacīju situācija nav parasta. Kā jau teicu, es to nevaru izdarīt. Man nav neviena cita, kam varētu to lūgt.

Pētīju alus putas glāzē. Man pa�am arī nebija īstas skaid�rības par to, kā būtu pareizi darīt. Jocīga ģimene. Trīs ekscentriķi un māceklis Piektdienis. Tā kā Robinsoni no kos�mosa.

-��� Es labprāt ar viņu �ad tad satiktos, sacīju. Bet katru dienu es nevarē�u. Pirmkārt, man pa�am ir savas lietas kārtojamas. Otrkārt, man nepatīk satikties ar cilvēkiem pienākuma dēļ. Satiekos ar cilvēkiem tad, kad man gribas ar viņiem satikties. Man naudu nevajag. �obrīd man nau�das problēmu nav, un, lai satiktos ar Juki kā ar draugu, tik daudz naudas man pietiek. Tas nav iz�ķiro�ais. Man Juki ļoti patīk, man patīk ar viņu satikties. Ta�u nekādus pienākumus es negribu uzņemties. Vai tas ir skaidrs? Jo, beigu beigās, las, kāda Juki kļūs, ir jūsu atbildība. To nevar nokārtot ar naudu.

Makimura vairākas reizes pamāja. Miesa zem ausim no�drebēja. Golfs nepalīdzēs no tās atbrīvoties. Viņam dzīvē vajadzētu ieviest daudz nopietnākas pārmaiņas. Bet uz to viņ� laikam nebija spējīgs. Ja spētu, tad jau sen to būtu iz�darījis.

-��� Es ļoti labi saprotu, ko tu gribi teikt, un tam visam, ko tu saki, ir jēga, viņ� teica. Es negribu uzspiest tev nekādus pienākumus. Mums nav neviena cita, ko izvēlēties, un tāpēc es tev to pazemīgi lūdzu. Par pienākumiem vispār varam nerunāt. Par naudu padomāsim, kad pienāks īstais brīdis. Es savus parādus nekad neatstāju nenokārtotus. Lūdzu, paturi to prātā. Ta�u pagaidām lai notiek tā, kā tu teici. Lai paliek tavā ziņā. Dari, kā tev patīk. Bet, ja tev vajag naudu, tad sazinies ar mani vai ar Ami, nevienam no mums ar naudu nekādu problēmu nav. Bez kautrē�anās.

Es neko neatbildēju.

-��� Cik noprotu, tu esi diezgan spītīgs vīrietis, viņ� sacīja.

-��� Es to nesauktu par spītību. Esmu izveidojis pats savu sistēmu.

-���� Sistēmu, viņ� noteica. Tad atkal paberzēja auss ļipiņu. Tādām lietām vairs īpa�as jēgas nav. Tie�i tāpat kā ar rokām veidotiem vakuuma cauruļu pastiprinātājiem. Nav jēgas pa�am �ķiest pūliņus un laiku, labāk aiziet uz audio tehnikas veikalu un nopirkt jaunus un gatavus tranzistora pastiprinātājus. Gan lētāk, gan skaņas kvalitāte labāka. Un, ja salūst, tad tos uzreiz salabos. Un, pērkot jaunus, tos var iemainīt. �is laikmets nav domāts pa�a sagudrotām domā��anas sistēmām. Var jau būt, ka kādreiz tai bija sava vēr�tība. Tagad ir citi laiki. Tagad visu var nopirkt par naudu. Tajā skaitā ari domā�anas veidu. Nopērc to, kas tev vaja�dzīgs. Pavisam vienkār�i. Un no tā brī�a sāc lietot. Var pat sakombinēt kopā A un B. Kad noveco, tad izmet. Tā ir ērtāk. Vairs nav tie laiki, lai pieķertos sistēmai. Asus pagriezienus nepaņemsi. Citiem tas var likties nomāco�i.

-��� Augsti attīstīta kapitālisma sabiedrība, secināju.

-��� Tā gan, Makimura noteica. Tad atkal uz bridi apklusa.

Visapkārt jau bija diezgan tum�s. Kaut kur tuvumā ner�vozi rēja suns. Kāds spēlēja Mocarta klavieru sonāti. Maki�mura apsēdās verandā un dzēra alu, par kaut ko iegrimis dziļās pārdomās. Kop� atgriezos Tokijā, visu laiku satiekos tikai ar dīvaiņiem, es nodomāju. Ar Gotandu, abām augstas klases prostitūtām (viena no viņām jau mirusi), diviem skar�bajiem policistiem, Makimuru un viņa mācekli Piektdieni. Tā, vērojot satumsu�o dārzu, suņa rejas un Mocarta sonāte saplūda kopā, un īstenība pamazām izplūda un sajaucās ar tumsu. Daudz kas pamazām zaudēja aprises un jēgu, viss pārvērtās haosā. Gan maigie Gotandas pirksti, kas glāstīja Kiki muguru, gan piesnigu�ās Saporo ielas, ganu meitenes Mejas teiktais kukū, detektīvs, kas sit ar plastmasas lineālu sev pa plaukstu, tum�ā gaiteņa galā mani gaido�ais Aituvīrs, viss izkusa un saplūda vienā veselā. Vai es būtu nogu�ris? Tomēr nogurumu es nejutu. Vienkār�i īstenība izkusa. Izkusa un saplūda kopā, veidojot vienu vienīgu haosu haosa lodi. Tā izskatījās pēc kaut kāda debesu ķermeņa. Vēl klavieru skaņas, suņa rejas. Kāds kaut ko teica. Kāds kaut ko man teica.

-��� Paklau, Makimura uzrunāja mani.

Pacēlu galvu un pagriezos pret viņu.

-��� Tu ta�u to sievieti pazini, vai ne? viņ� sacīja. To noslepkavoto? Avīzes rakstīja, ka viņu nogalināja viesnīcā. Personība joprojām neesot noskaidrota. Makā atrasta viena vienīga vizītkarte. �ī persona it kā tiekot nopratināta, tavs vārds nekur neparādījās. Mans advokāts teica, ka tu poli�cijā neko neesot stāstījis, bet tas jau nenozīmē, ka tu viņu nepazini, vai ne?

-��� Kāpēc jūs tā domājat?

-��� Tā man liekas, viņ� sacīja, pacēla golfa nūju, izstiepa to sev priek�ā taisni kā zobenu un skatījās tajā. Man ir tāda sajūta. Man liekas, ka tu kaut ko slēp. Runājot ar tevi, man pamazām radās tāda sajūta. Tu ļoti ņemies ap sīkumiem, bet lielās lietās kļūsti ārkārtīgi iecietīgs. Es saskatu �ādu mo�deli. Interesants raksturs. �ajā ziņā tu esi līdzīgs juki. Izdzī�vo�ana tev sagādā mokas. Citiem grūti tevi saprast. �oreiz tev paveicās. Policisti nav nekādi mīlī�i. �oreiz viss izgāja gludi, nākamreiz varbūt neizies. Sistēma ir laba, pat slavējami, ka tu tā no tās neatkāpies. Ta�u �iem laikiem vairs neder.

-��� Tā nav nekāda nepiekāpība. Tas nedaudz līdzinās dejas soļiem. Ieradums. Ķermenis tos atceras. Kad atskan mūzika, ķermenis dabiski kustas. It kā ar apkārtni tam vairs nebūtu nekāda sakara. Ļoti sare�ģīts dejas solis. Tāpēc par apkārtni es vairs nedomāju. Ja pārāk aizdomājies, solis nojūk. Ļoti neveikls, ļoti nemoderns dejas solis.

Makimura klusēdams noskatījās golfa nūjā.

-��� Savādi, viņ� noteica. Zini, tu man kaut ko atgādini. Nez ko?

-��� Nez kas tas varētu būt? es sacīju. Varbūt Pikaso Puķu vāze holandie�u stilā un trīs bārdaini jātnieki1

-��� Zini, tu man tīri labi patīc. Tādam cilvēkam kā tu es varu uzticēties. Piedod, ka lūdzu tev parūpēties par Juki. Kādreiz es tev par to pateik�os. Esmu no tiem, kas nevie�nam parādā nepaliek. To jau es pirmīt tev teicu.

-��� To es jau dzirdēju.

-��� Nu labi,Makimura sacīja, nolika golfa nūju malā un piecēlās. Pietiks.

-��� Ko vēl avīzē rakstīja? es pavaicāju.

-��� Neko citu. No�ņaugta ar zeķi. Augstākās �ķiras vies�nīcā, kaut kur pilsētā. Pat vārds nav zināms. Tiekot analizēti pierādījumi. Tas viss. Tādas lietas notiek bie�i. Pēc tam visi to aizmirst.

-��� Vai tie�ām? es noteicu.

-��� Nu, ir arī tādi, kas neaizmirst, viņ� sacīja.

-��� Dro�i vien.

Septiņos Juki nepiespiesti atgriezās. Teica, ka esot pa�staigājusies gar jūru. Hiraku Makimura apvaicājās, vai viņa negribētu pavakariņot. Neesot izsalkusi, un esot arī laiks atgriezties mājās.

-����������� Nu labi. Atbrauc atkal paciemoties, kad ir tāds noska�ņojums, tēvs sacīja. Pēc tam pagriezās pret mani, pateicās par atbrauk�anu un atvainojās, ka neesot varējis neko īpa�u piedāvāt. Atbildēju, ka nav par ko pateikties.

Māceklis Piektdienis mūs pavadīja līdz automa�īnai. Tālāk dārza dziļumā bija laukums automa�īnām, kurā stāvēja Jeep Cherokee un Honda 750cc, kā arī bezceļu motocikls.

-����������� Izskatās pēc nopietna dzīvesveida, es sacīju Piektdienim.

-����������� Nav nekāds rāmais, Piektdienis, brīdi padomājis, at�teica. Viņ� nav parastais "rakstnieka" tips. Rīcības cilvēks.

-��� Un muļķis, Juki klusītēm piebilda.

Gan es, gan Piektdienis izlikāmies, ka neesam to dzirdēju�i.

Tiklīdz Subaru bija izkustējies no vietas, Juki paziņoja, ka esot izsalkusi. Apturēju ma�īnu pie jūras krastā uzceltā "Hungry Tiger", tur ēdām steikus. Un dzērām bezalkoholisko alu.

-��� Par ko runājāt? Juki, ēzdama saldo pudiņu, noprasīja.

Nebija nekāda iemesla to slēpt, un es lielos vilcienos

izstāstīju sarunas būtību.

-����������� Es jau domāju, ka būs kaut kas tamlīdzīgs, viņa savie�bās. Viņa domā�anas veidam raksturīgi. Ko tu par to sacīji?

-��� Atteicos, protams. Tas nav man domāts. Tā nav nopietna saruna. Bet man liekas, ka ari bez �ādas vieno�anās varam laiku pa laikam satikties. Pēc patikas. Mēs esam ļoti at�ķi�rīgi vecuma, dzīves apstākļu, domā�anas un ju�anas veida ziņā, ta�u, neatkarīgi no tā, �ķiet, ka mums abiem ir, par ko parunāt. Vai tev tā ne�ķiet?

Juki paraustīja plecus.

-Ja negribi ar mani satikties, tad pasaki. Pienākuma dēļ cilvēkiem nav jāsatiekas. Ja ir vēlē�anās satikties, tad jāsa�tiekas. Varētu viens otram stāstīt daudz ko tādu, ko nevie�nam citam neatklājam, uzticēt noslēpumus. Vai es kļūdos?

Viņa bridi vilcinājās, tad noteica:

-Hm.

-Ja tam visam ļauj sakrāties, tad tas viss pamazām tevī iek�ā samilst. Un pienāk bridis, kad to vairs nav iespējams apturēt. Ja spiedienu laiku pa laikam neizlai� ārā, tad var iznākt sprādziens. Bums! Saproti? Tad dzīvot kļūst pavisam grūti. Vienam pa�am to visu saturēt ir smagi. Tev ir grūti, un arī man tas liekas smagi. Nevienam neko nestāsti, neviens neko nesaprot. Bet man liekas, ka mēs viens otru saprotam. Ka varam runāt atklāti.

Viņa pamāja.

-���� Nedomāju tev kaut ko uzspiest. Ja gribi par kaut ko parunāt, piezvani man. Tam nav nekāda sakara ar manu un tava tēva sarunu. Es arī netaisos uzņemties saproto�a vecākā brāļa vai onkuļa lomu. Mēs abi kaut kādā ziņā esam līdzīgi. Domāju, ka varam viens otram palīdzēt. Tāpēc mums nenāktu par sliktu laiku pa laikam satikties.

Viņa neko neatbildēja. Pabeidza ēst saldo ēdienu, lieliem malkiem dzēra ūdeni. Tad uzmeta �ķību skatienu uz apalī�u ģimeni pie blakusgaldiņa, kas nopietni notiesāja savu mal�tīti. Vecāki, meita un mazāks puika. Un visi patie�ām tuldi.

Es atspiedu elkoņus uz galda un, dzerdams kafiju, vēroju Juki seju. Tik tie�ām skaista meitene, nodomāju. Cie�i viņā veroties, �ķita, ka sirds visdziļākajā stūrītī ir iemests sīks akmentiņ�. Tāda veida skaistums. �ajā visdziļākajā līklo�u alā, kur nekas parasti netika iek�ā, viņas mestais akmentiņ� tika gan. Ja man būtu piecpadsmit gadu, noteikti viņā iemī�lētos, jau divdesmito reizi pēc kārtas nodomāju. Bet piecpa�dsmit gadu vecumā es diezin vai viņu saprastu. �obrīd kaut kādā ziņā sapratu. Varētu viņu pasargāt. Ta�u man jau ir trīsdesmit �etri gadi un trispadsmitgadīgās meitenēs iemī�lēties neklājas. Tur nekas labs neiznāktu.

Nespēju saprast, kāpēc klasesbiedri par viņu ņirgājas. Iespējams, ka ikdienā viņas īpa�ais skaistums �ķita nepane�sams. Pārāk ass. Iespējams, ka arī viņa pati nepieļāva nekā�dus kompromisus. Varbūt tiem bija bail no viņas, tāpēc viņu izsmēja, saukāja par histēriķi. Viņa radīja iespaidu, ka nav iesaistāma viņu slepenajā sadarbībā. Ar to viņa at�ķīrās no Gotandas.

Gotanda ļoti labi apzinājās, cik spēcīgu iespaidu atstāj uz apkārtējiem, bet to pietaupīja. Viņ� to kontrolēja. Viņ� citus nebiedēja. Un tad, kad viņa esība pamazām vien izple�tās, viņ� spo�i pasmaidīja un pārvērta to par joku. Tad arī visi citi plati smaidīja un jutās labi. Baigi for�ais puisis, tā visi domāja. Varbūt� patiesībā viņ� tik tie�ām ir ļoti labs, Gotanda. Ta�u Juki nebija tāda kā viņ�. Juki dzīvoja tikai pati sevī cik spēdama. Viņai nebija vaļas domāt par to, ko jūt citi un kā viņus neaizskart. Tā rezultātā viņa citus ievaino, un tad arī pati tiek ievainota. Viņa pa�ā būtībā at�ķīrās no Gotandas. Skarba dzīve. Ta kā drusku par skarbu trispadsmitgadīgai meitenei. Pat pieaugu�am cilvēkam tas būtu skarbi.

Nespēju iedomāties, kas ar viņu notiks turpmāk. Ja viss noritētu gludi, tad varbūt tāpat kā māte atradīs un pieņems kādu pa�izpausmes veidu, varbūt dzīvos kādā no mākslas jomām. Un iespējams: lai kuru jomu viņa izvēlētos, tad talanta spēka dēļ viņas darbus citi apbrīnos. Man nebija pamata tā domāt. Ta�u man tā �ķita. Arī Hiraku Makimura bija to pieminējis viņas iek�ējo spēku, auru, apdāvinātību. Viņa bija ārpus vidusmēra. Sniegu ne�ķūrēs.

Kaut gan to nekad nevar zināt, varbūt astoņpadsmit deviņ�padsmit gadu vecumā viņa pārvērtīsies par pavisam parastu meiteni. Biju redzējis vairākus tādus gadījumus. Meitenes, kas trīspadsmit �etrpadsmit gadu vecumā ir skaistas un asas, kāpjot aug�up pa pubertātes kāpnēm, pamazām vien savu spo�umu zaudē. �ķiet, ka �is asums, tiklīdz tiek aizskarts, kļūst truls. Viņas kļūst par meitenēm, kas "ir gan skaistas, bet ne tik iespaidīgas". Ta�u izskatās laimīgas.

Protams, man nebija ne jausmas, pa kuru no �iem pie�aug�anas ceļiem Juki aizies. Tā ir dīvaina lieta, katrs cilvēks savu augstāko punktu sasniedz citādi. Kad tur ir uzkāpts, tā�lāk vairs iet tikai lejup. Tur neko nevar padarīt. Ta�u neviens nezina, kad pienāks �is augstākais punkts. �ķiet, ka viss vēl priek�ā, bet tad pēk�ņi izrādās, ka �ī robe��ķirtne jau ir aiz muguras. To neviens nezina. Da�s labs savu augstāko vir�sotni sasniedz divpadsmit gadu vecumā. Tālāk dzīvo pavi�sam neievērojamu dzīvi. Cits turpina kāpt aug�up līdz nā�ves brīdim. Cits, sasniedzis virsotni, mirst. Daudzi dzejnieki un komponisti dzīvo kā viesuļvētra, no pārāk straujās kāp��anas nomirst, pat trīsdesmit gadu vecumu nesasniegu�i. Pablo Pikaso turpināja gleznot, ko spēja, kad viņam bija jau pāri par astoņdesmit, un nomira vieglā nāvē. Par to ir skaid�rība tikai tad, kad viss jau ir beidzies.

Bet kā ar mani?

Virsotne. Nekur neko tādu nemanīju. Pametot skatienu pār plecu, likās, ka tā nemaz nelīdzinās cilvēka dzīvei. Neiz�teiksmīgs reljefs. Mazliet pakāpjas augstāk, tad atkal nolai��as. Un viss. Tik tie�ām nekā. No nekā nekas nepiedzimst. Es biju kādu mīlējis, un es tiku mīlēts. Ta�u palicis nebija nekas. Tik dīvaini plakana, līdzena ainava. It kā es pastaigā�tos video spēles iek�ienē. Kā tāds Packmari. Krum�, krum�.

apēd labirinta caurumoto līniju. Bez mērķa. Bet kaut kad noteikti nāks nāve.

Tev jākļūst laimīgam, Aituvīrs bija teicis. Tāpēc tev jādejo. Jādejo tik labi, ka visi brīnās.

Metu mieru domā�anai un pievēru acis.

Kad tās atkal atvēru, Juki pāri galdam cie�i manī noska�tījās.

-����������� Tev nav labi? viņa noprasīja. Tu tā pārvērties. Vai es kaut ko briesmīgu pasacīju?

Es pasmaidīju un nogrozīju galvu. Nē, tu neko tādu ne�pateici.

-��� Vai tu domāji par kaut ko sliktu?

-��� Varbūt.

-��� Tu bie�i domā par tādām lietām?

-��� Laiku pa laikam.

Juki nopūtās un tad spēlējās ar salocīto salveti uz galda.

-����������� Vai tev nekad neuznāk briesmīgas skumjas? Kad pamos�ties nakts vidū un domā par tādām lietām.

-��� Protams, tā gadās, es sacīju.

-����������� Bet tad kāpēc tu �eit pēk�ņi par kaut ko tādu aizdo�mājies?

-��� Laikam tāpēc, ka tu esi pārāk skaista, atbildēju.

Juki paskatījās manī ar tikpat tuk�u skatienu kā viņas

tēvs. Tad klusām nogrozīja galvu. Un neteica neko.

Par vakariņām samaksāja Juki. Paziņoja, ka tēvs esot viņai iedevis kaudzēm naudas. Tad paņēma rēķinu un aizgāja uz kasi, izvilka no kabatas kādas piecas se�as desmittūksto� jenu banknotes, ar vienu no tām samaksāja un atlikumu nepārskaitījusi iebāza ādas jakas kabatā.

-����������� Viņam liekas, ka pietiek iedot naudu un viss ir kār�tībā, -Juki sacīja. Muļķīgi. Tāpēc �odien uzsauk�u es. Mēs ta�u esam vienlīdzīgi. Kaut kādā ziņā. Citādi tu vienmēr par mani maksā. Tas nav taisnīgi.

-���� Paldies, es noteicu. Bet zini, varbūt tev turpmāk �īs zinā�anas noderēs ar tādu uzvedību tu pārkāp klasisko i .indiņu etiķetes normas.

-��� Ak tā?

-Ja randiņa laikā kopā ietur maltīti un meitene ir nolē�musi pati maksāt, tad ļauj samaksāt vīrietim, ta�u pēc tam viņam naudu atdod. Tā ir pieņemts. Vīrie�u lepnums ir tik viegli ievainojams. Mani tas, protams, neapvaino. Lai kā uz mani paskatītos, neesmu nekāds ma�o. Mani tas apmierina, bet �ajā pasaulē ir ārkārtīgi daudz vīrie�u, kuri par to apvai�notos. Pasaule vēl joprojām ir ma�o pasaule.

-����� Cik stulbi, viņa noteica. Es ar tādu vīrieti uz ran�diņu neie�u.

-����� Tas ir tikai viens viedoklis, es iebildu. Tad izstūrēju Subaru no stāvvietas. Ta�u cilvēkiem gadās iemīlēties pil�nīgi absurdi. Neiemīlamos. Tāda ir mīlestība. Kad būsi tajā vecumā, kad valkā krū�turus, tu arī to sapratīsi.

-���� Es ta�u tev teicues jau valkāju! Un viņa iesita man pa plecu. Tikai drusciņ pietrūka, un es būtu ietriecies ar ma��īnu lielā, sarkani krāsotā atkritumu urnā.

-����� Es pajokoju, -, apturējis ma�īnu, sacīju. Redzi, mēs pieaugu�o pasaulē visi jokojamies. Reizēm kāds joks neiz�dodas. Bet tev jāpierod arī pie tā.

-��� Hm, viņa noteica.

-��� Hm, es atkārtoju.

-��� Cik stulbi! viņa sacīja.

-��� Cik stulbi! es teicu.

-��� Izbeidz mēdīties, viņa sacīja.

Izbeidzu mēdīties. Tad izbraucu ārā no ma�īnu stāvvietas.

-����� Bet zini, tā nedrīkst sist cilvēkam, kas sē� pie stūres. Pat ne pa jokam, es teicu. Mēs abi varējām nosisties. Un tas nu būtu otrais padoms attiecībā par labām randiņu manierēm. No tiem jāpārnāk dzīviem.

-��� Hm, Juki novilka.

Atpakaļceļā Juki tikpat kā nesarunājās. Viņa glu�i kā bez spēka ieslīga sēdeklī, izskatījās, ka par kaut ko domā. Ik pa laikam �ķita, ka viņa iesnau�as, ta�u īpa�as at�ķirī�bas nebija vai viņa bija nomodā vai snauda. Kasetes vairs neklausījās. Pamēģināju uzlikt līdzpaņemtās John Coltrane "Ballads", viņa neiebilda. Tomēr nelikās, ka viņa kaut ko dzird. Klusiņām dungoju līdzi solo gabaliem un braucu uz priek�u.

Ceļ�, pa kuru mēs naktī atgriezāmies Tokijā, bija vien�muļ�. Koncentrēju uzmanību uz priek�ā brauco�o ma�īnu aizmugurējām gaismām. Nebija nekā īpa�a, par ko runāt. Kad tikām uz autostrādes, Juki nosēdās taisnāk un sāka ko��ļāt gumiju. Tad izsmēķēja tikai vienu cigareti. Trīs �etras reizes ievilka dūmu un izmeta cigareti ārā pa logu. Laikam domāja, ka es iebildī�u, ja viņa smēķēs vēl vienu, un apro�be�ojās ar vienu. Laba intuīcija. Saprot, ko es domāju. Zina, kad ir īstais brīdis atkāpties.

Kad apstājāmies pie Akasakas dzīvokļu nama, es pazi�ņoju: "Esam klāt, princese."

Viņa ietina ko�ļājamo gumiju papīriņā un nolika to uz ma��īnas priek�ējā paneļa. Tad it kā bez spēka atvēra ma�īnas durvis, izkāpa ārā un, kā gāja, tā aizgāja. Neatvadījusies, durvis aiz sevis neaizvērusi, atpakaļ pār plecu nepaskatīju�sies. Sare�ģīts vecums. Vai vienkār�i fizioloģija. Iedomājos, ka viņa labi iederētos kādā Gotandas filmā. Sare�ģītā, viegli ievainojamā pusaudze. Ja Gotanda būtu manā vietā, viņ� gan daudz labāk tiktu ar to visu galā. Ja viņ� būtu manā vietā, tad Juki viņā neprātīgi iemīlētos. Citādi nekāds kino neiz�nāk. Un tad� tad redz kā, es jau atkal domāju par Gotandu. Nogrozīju galvu, pārliecos pāri pār pasa�iera sēdekli un aizvēru ma�īnas durvis. Blauk�! Tad, klausīdamies Freddie Hubbard "Red Clay", braucu mājās.

Nākamajā rītā devos uz staciju nopirkt avīzi. Bija pirms deviņiem, tāpēc �ibujas stacija bija pilna ar cilvēkiem, kas brauca uz darbu. Bija pavasaris, bet smaido�as sejas tik�pat kā nemaz nemānijā. Kioskā nopirku da�as avīzes, Dunkin Donuts ieēdu virtuļus un, dzerdams kafiju, tās izlasīju. Nevienā no tām par Meju itin nekas nebija rakstīts. Par drīzo Disnejlendas atklā�anu, par Vjetnamas un Kambod�as karu, par gaidāmajām mēra vēlē�anām, noziedzību skolās. Ta�u par skaisto, jauno sievieti, kuru no�ņaudza Akasakas vies�nīcā, ne rindiņas. Tā jau Makimura bija teicis parasts notikums. Disnejlendas atklā�anai nestāv ne tuvu. �ādus notikumus visi drīz vien aizmirst. Bet, protams, ir ari tādi, kas neaizmirst. Esmu viens no tādiem. Ari slepkava ir viens no tiem. Un abi izmeklētāji tāpat.

Iedomājos, ka varētu aiziet uz kino, un izpētīju avīzē no�drukāto kinorepertuāru. "Nelaimīgo mīlestību" vairs nerā�dīja. Tad atcerējos par Gotandu. Vismaz viņam man vaja�dzētu paziņot par to, kas noticis ar Meju. Ja nu gadās tā, ka ari viņu iztaujā, tad uzpeldēs mans vārds. Un tad es no�nāktu ārkārtīgi nepatīkamā situācijā. Pietika iedomāties par atgrie�anos policijā, lai iesāpētos galva.

Centos no Dunkin Donuts rozā telefona sazvanīt Gotandas namu. Protams, viņa nebija mājās. Automātiskais atbil�dētājs. Tikai pateicu, ka būtu labi, ja viņ� ar mani sazinātos kādā svarīgā jautājumā. Tad izmetu avīzes atkritumu urnā un devos mājās. Iedams iedomājos: nez kāpēc Vjetnama un Kambod�a karo? Nevar saprast. Sare�ģīta pasaule.

Lietu sakārto�anas diena.

Bija daudz padarāmu lietu. Tāda diena. Jākļūst materiālis�tiskam un jākārto reālas lietas, jāķeras klāt pareizā secībā.

Vispirms aiznesu vairākus kreklus uz veļas mazgātavu, vairākus izmazgātos kreklus izņēmu. Tad uz banku izņemt naudu, samaksāju telefona un gāzes rēķinu. Pie viena arī īri. Aizgāju pie kurpnieka, kur� manām kurpēm piesita jaunus papē�us. Nopirku baterijas modinātājam un se�as tuk�as kasetes. Atgriezos dzīvoklī un, klausoties FEN, ķēros pie uzkop�anas darbiem. Kārtīgi izberzu vannu. Izņēmu visu no ledusskapja un iek�pusi skaisti izslaucīju, iz�ķiroju ēdienus un sakārtoju. Noberzu gāzes plīti, notīrīju ventilatoru, iz�slaucīju grīdu, notīrīju logus, savācu atkritumus. Nomainīju palagus un spilvendrānas. Darbojos ar putekļsūcēju. Kad, dziedot līdzi Styx "Mister Roboto", ar lupatu slaucīju �alūzi�jas, iezvanījās telefons. Zvanīja Gotanda.

-��� Varbūt mēs varētu satikties un mierīgi parunāt? Tā īsti nav telefona saruna, es sacīju.

-Jā, protams. Bet vai tas ir tik steidzīgi? �obrīd saskrējis ļoti daudz darba. Gan filma, gan televīzijas video drāma, pēc divām trim dienām mēs varētu parunāt bez steigas un patīkami.

-��� Piedod, es saprotu, ka tu esi aizņemts. Ta�u ir nomi�ris kāds cilvēks. Cilvēks, kuru mēs abi pazinām. Ar to lietu nodarbojas policija.

Viņ� pie klausules klusēja. Daiļrunīga klusē�ana klusumā. Līdz �im biju domājis, ka klusē�ana vienmēr ir tikai klusē��ana. Tomēr Gotandas klusē�ana nebija tāda. Tā bija gudra, intelektuāla klusē�ana. Izklausīsies savādi, ja tā teik�u, bet likās: ja saspicētu ausis, tad varētu dzirdēt, kā viņam domas darbojas lielā ātrumā.

-��� Sapratu. Domāju, ka �ovakar atgriezī�os mājās. Tas gan varbūt būs ļoti vēlu. Vai tas nekas?

-��� Tas nekas.

-��� Es tev piezvanī�u, ap vieniem vai diviem. Atvaino, bet agrāk nekādi netieku.

-��� Tas nekas. Bū�u nomodā un gaidī�u.

Nolicis klausuli, es domās �o sarunu atkārtoju vārdu pa vārdam.

Ta�u ir nomiris kāds cilvēks. Cilvēks, kuru mēs abi pazinām. Ar to lietu nodarbojas policija.

Vai tikai tas viss nesāk pārvērsties par detektīvtrilleri? Viss un visi, kas nonāca saskarē ar Gotandu, sāka līdzināties kino epizodei. Kāpēc gan tā? �ķita, ka īstenība pamazām atkāpjas. It kā tu spēlētu tev iedalīto lomu. Viņam noteikti piemīt kaut kas aurai līdzīgs. Iztēlojos Gotandas stāvu, izkāpjam no Maserati, tum�as saulesbrilles, uz aug�u sa�slieta lietusmēteļa apkakle. Apburo�i. Radiālo riepu reklāma. Nogrozīju galvu un pabeidzu slaucīt �alūzijas. Nu pietiks. �ī ir bijusi materiālistiska diena.

Piecos aizstaigāju līdz Harad�uku un Take�ita ielā mek�lēju Elvisa nozīmīti. Tomēr Elvisa nozīmīti nemaz nebija tik viegli uziet. Bija gan Kiss, gan Iron Maiden, gan AC/DC, gan Motorhead, gan Michael Jackson, gan Prince, tādu te bija papilnam. Bet Elvisa nebija. Tomēr tre�ajā veikalā pamanīju vienu ar uzrakstu ELVIS THE KING. To ari nopirku. Pa jokam pavaicāju pārdevējai, vai viņiem ir nozīmītes ar Sly & the Family Stones. Pārdevēja, kura bija neliela auguma, lakatiņu kā lenti apsējusi, septiņpadsmit astoņpadsmit gadus veca, mēmā izbrīnā manī noskatījās.

-��� Kas tie tādi? Neko par tiem neesmu dzirdējusi. Jaunais vilnis vai panki?

-��� Tā apmēram pa vidu.

-��� Pēdējā laikā nāk tik daudz jaunu ierakstu, viņa noteica un noklak�ķināja mēli.

-��� Tie�i tā, es piekritu.

Pēc tam devos uz Curuoku iedzert alu un ieēst tempuru. Tā pamazām laiks gāja, saule norietēja. Sunrise. Sunset. Es kā vientuļ�, garlaicīgs Packman grau�os cauri labirintam pa punktoto līniju. �ķita, ka uz priek�u nemaz nevirzos. Netuvojos nekam. No vidus pamazām ari si�ets izplūda. Pazuda arī tā līnija, kas savienoja mani ar Kiki. �ķita, ka klīstu pa apkārtceļiem. It kā es �ķiestu pūliņus un naudu intermēdijām, nevis galvenajam pasākumam. Un vispār, kur paredzēts galvenais pasākums? Un vai tas vispār no�tiks?

Nezinādams, ko lai līdz pusnaktij sadaru, aizgāju uz �ibujas kinoteātri, seansu pulksten septiņos, rādija Pola Ņūmena "Spriedumu". Filma nebija slikta, bet es tās laikā vairākkārt aizdomājos par kaut ko citu un pazaudēju si�eta pavedienu. Skatījos uz ekrānu, un man �ķita, ka kuru katru brīdi tajā parādīsies Kiki kailā mugura, un tad nevil�us sāku domāt par viņu da�ādas domas. Kiki ko tu man lūdzi?

Tad parādījās filmas beigu titri un es, tā arī no si�eta neko nesapratis, cēlos un gāju ārā. Nedaudz pastaigājos, iegriezos bārā, kuru �ad tad apmeklēju, ēdu riekstus un izdzēru divas "skrūves". Kad atgriezos mājās, bija jau pāri desmitiem, tad lasīju grāmatu un gaidīju Gotandas zvanu. Laiku pa laikam uzmetu skatienu telefonam. Jo man likās, ka telefons mani vēro. Neirotiski.

Tad noliku grāmatu malā un izstiepos gultā, un domāju par zemē aprakto kaķi Siļķi. Iedomājos, ka no viņa laikam pāri vairs paliku�i tikai kauli. Zemē iek�ā laikam gan ir mierīgi. Tātad kauliem tagad ir miers. Lielveikala papīra maisiņā.

Nekādu sarunu.

Kad attapos, istabā rāmi un bez skaņas kā ūdens bija ieplūdusi bezspēcība. Nolēmis �o bezspēcību nokratīt, de�vos uz vannasistabu un, dungodams līdzi Red Clay, iegāju du�ā, stāvēdams virtuvē izdzēru skārdeni alus. Tad, aizvēris acis, spāniski aizskaitīju no viens līdz desmit, skaļi noteicu: "Darīts!" un sasitu plaukstas. Tad bezspēcība pazuda kā vēja aizpūsta. Tas bija manis pa�a rituāls. Viens pats dzīvo�dams, cilvēks pamazām tādas lietas apgūst. Citādi neizdzīvot.

Gotanda piezvanīja pusvienos naktī.

Atvaino. Bet vai tu tagad nevarētu atbraukt ar savu ma��īnu pie manis? viņ� vaicāja. Vai atceries, kur es dzīvoju?

Teicu, ka atceros.

-����������� Galīgs trako nams, beigu beigās neko laikā nepaspēju. Parunāsim ma�īnā. Labāk tavējā. Tas laikam nebūtu domāts �ofera ausīm.

-���������� Tie�i tā, es sacīju. Tūlīt pat brauk�u. Bū�u pie tevis apmēram divdesmit minū�u laikā.

-��� Labi, tad pagaidām. Un viņ� nolika klausuli.

Paņēmu ma�īnu no tuvējās stāvvietas un devos uz viņa

namu Adzabu. Nevajadzēja vairāk par piecpadsmit minū�tēm. Foajē nospiedu zvana pogu līdzās plāksnītei ar uz�rakstu "Gotanda", un viņ� tūdaļ pat nokāpa lejā.

-����������� Atvaino, ka tik vēlu. �ausmīgi daudz darba. Briesmīga diena, viņ� teica. Pēc tam man būs jābrauc uz Jokohamu. Rīt agri no rīta filmē�ana. Pirms tās jāpaspēj mazliet pagu�lēt. Palik�u viesnīcā.

-����������� Paklau, es aizvedī�u tevi līdz Jokohamai, es sacīju. Tā mēs varēsim parunāt pa ceļam. Izdosies ietaupīt laiku.

-��� Tā tu man ļoti palīdzētu, viņ� atteica.

Gotanda iekāpa Subaru un izbrīnīts apskatīja ma�īnu no iek�puses.

-��� Cik mierīgi, viņ� sacīja.

-��� Tāpēc, ka mums ir sir�u saskaņa, es noteicu.

-��� Protams, viņ� sacīja.

Lai cik tas būtu dīvaini, bet Gotanda tie�ām bija uzvilcis lietusmēteli. Tas viņam labi piestāvēja. Saulesbrilles viņ� nebija uzlicis. To vietā viņam bija pavisam parastas brilles ar caurspīdīgiem stikliem. Ari brilles viņam ļoti labi piestā�vēja. Viņ� izskatījās ārkārtīgi inteliģents. Naksnīgi tuk�ajā automaģistrālē iegriezos tre�ajā sānceļā uz Jokohamu.

Viņ� paņēma uz priek�ējā paneļa nolikto Beach Boys ka�seti un brīdi to pētīja.

-����������� Kur tas laiks, viņ� noteica. Agrāk bie�i viņus klausī�jos. Vidusskolas laikos. Beach Boys, tas izklausījās tik īpa�i. Tik intīmi, tik saldi. Vienmēr spīd saule, jūras smar�a, līdzās guļ skaista meitene. Klausoties tās dziesmas, vienmēr likās, ka tāda pasaule patie�ām pastāv. Mū�īga jaunība, mū�īga saules gaisma, mītu pasaule. Mū�īgie pusaud�a gadi. Pasaka bērniem.

-Jā, sacīju un pamāju ar galvu. Tā bija. Patie�ām.

Viņ� pasvārstīja kaseti rokā, it kā gribētu noteikt tās svaru.

-��� Bet, protams, nekas no tā visa nevar turpināties mū�īgi. Visi kļūst vecāki. Pasaule mainās. Pat mītos visi kādreiz mirst. Nekas nepastāv mū�īgi.

-��� Tā ir.

-Ja par to runājam, pēc Good Vibrations es Beach Boys vairs neklausījos. Kaut ko no viņiem es dzirdēju, bet man nepatika, sāku klausīties skarbākas lietas Ledd Zeppelin, Jimmy Hendriks� Pienāca skarbi laiki, tie vairs nebija Beach Boys klausī�anās laiki. Bet vēl tagad bie�i atceros. Surfer Girl, piemēram. Pasaka bērniem. Tomēr nebija slikta.

-��� Slikti nebija, noteicu, bet arī pēc Good Vibrations viņi nebija slikti. Ir vērts paklausīties. 20/20, Wild Honey un ari Holland un Surf's Up nebija sliktas plates. Man patika. Nebija tik spo�as kā pirmie gabali. Saturs arī haotisks. Bet nevar noliegt, ka tajos jūtams gribasspēks. Brian Wilson pamazām psiholoģiski kļuva nekam nederīgs, grupai vairs neko nepie�dāvāja, ta�u visi tomēr centās dzīvot tālāk, spēkus apvieno�ju�i. Tādas izmisīgas domas. Protams, tam laikam viņi vairs nederēja. Tie�i tā, kā tu teici. Bet nav nemaz slikti.

-��� Pamēģinā�u paklausīties, viņ� sacīja.

-��� Tev nepatiks, es iebildu.

Viņ� ielika kaseti pleijerī. Kādu brīdi Gotanda svilpoja līdzi.

-��� Kur tie laiki, viņ� piebilda. Neticami. Jau divdesmit gadi būs pagāju�i, kop� �is gabals bija topos.

-Jā, bet liekas, ka tas bija tikai vakar.

Gotanda, savilcis izlēmīgu sejas izteiksmi, brīdi manī cie�i noskatījās. Tad plati pasmaidīja.

-��� Tu reizēm sare�ģīti joko, viņ� noteica.

-��� Ne visi to saprot, es sacīju. Lielākā daļa manus jo�kus uztver kā nopietnību. Briesmīga pasaule. Pat pajokot nevar.

-��� Tomēr daudz labāka par to pasauli, kurā man jādzīvo, viņ� nosmējās. Tajā par augstākās klases joku tiek uzska�tīts tas, ja pusdienu kastītē pa jokam tiek ielikts suņa sūds.

-��� Tas tiek uzskatīts par augstākās klases joku?

-��� Patie�ām.

Pēc tam kādu brīdi klusēdami klausījāmies Beach Boys. California Girls, 409, Catch a Wave, tikai un vienīgi tādus ne�vainīgus aizgāju�o laiku meldiņus. Sāka līņāt. Laiku pa lai�kam ieslēdzu logu tīrītājus, tad uz mirkli izslēdzu, tad atkal ieslēdzu. No tādiem lietiem. Liegs pavasara lietus.

-���� Ko tu atceries no vidusskolas laikiem? Gotanda man pavaicāja.

-��� Savas esības neglītumu un pamestību es atbildēju.

-��� Un vēl?

Nedaudz apdomājos.

-��� Vēl es atceros, kā tu laboratorijas darbu laikā ar sērko�ciņu aizdedzināji gāzes degli.

-��� Kāpēc gan? viņ� izbrīnīts noprasīja.

-Tāpēc, ka uguns pielai�ana bija, kā to teikt, ārkārtīgi �ika. Kad tu aizdedzināji degli, tad tas izskatījās kā kaut kas tāds, kas ieies cilvēces vēsturē kā varens sasniegums.

-���� Tas nu gan ir pārspīlējums, viņ� nosmējās. Tomēr es saprotu, ko tu gribi teikt. Tas, par ko tu runā, ir� izrā�dī�anās. Daudzkārt esmu kaut ko līdzīgu dzirdējis. Agrāk es tādēļ pārdzīvoju. Man pa�am nav nekāda nolūka izrā�dīties. Tomēr es to daru, laikam gan. Dabiski. Kop� manas bērnības visi vienmēr ir uz mani skatīju�ies. Pār mani liju�i uzmanība. Un es to apzinos. Lai ko es darītu, es to izpildu. Tas pielīp. Tāpēc sāku tēlot. Tāpēc kļuvu par aktieri. Tas nāca kā atvieglojums. Tad man par tēlo�anu vairs nebija jākaunas. Un viņ� nolika abas plaukstas uz ceļiem. Bet patiesībā nemaz neesmu tik slikts cilvēks. Patiesībā� patie�sībā� Nemaz neesmu tik slikts. Man pa�am liekas, ka esmu lielisks, viegli ievainojams. Tā nav, ka es dzīvotu, nekad ne�noņemot masku.

-��� Protams, es sacīju. Es neko tādu negribēju teikt. Gribēju sacīt vienkār�i to, ka tu �iki aizdedzināji gāzes degli. Labprāt vēlreiz to redzētu.

Viņ� priecīgi smējās, noņēma brilles un ar kabatlakatiņu tās notīrīja.

-��� Labi, nākamreiz pamēģinā�u atkārtot, viņ� noteica un tad, priecīgi noķiķinājis, uzlika brilles atpakaļ. Brīdi pado�mājis, nogrieza kase�u pleijeri klusāk. Ja tev nekas nav pretī, varbūt parunāsim par to cilvēku, kas ir miris. Labi?

-��� Meja, es sacīju, pievērsis skatienu stikla tīrītājiem. Viņa nomira. Viņu nogalināja. Kādā Akasakas viesnīcā no��ņaudza ar zeķi. Slepkava nav noskaidrots.

Gotanda brīdi vērās manī tuk�u skatienu. Pagāja trīs �et�ras sekundes, iekams viņ� saprata, par ko es runāju. Bet, kad saprata, viņa seja pārvērtās. "Ia kā pārvēr�as logu rūtis spēcīgas zemestrīces laikā. Uzmanīgi vēroju, kā viņa sejā mainās izteiksme. Izskatījās, ka viņ� tik tie�ām ir �okēts.

-��� Kad viņu nogalināja?

Pateicu precīzu datumu. Gotanda atkal klusēja, �ķita, ka viņ� cen�as saņemt sevi rokās.

-��� Briesmīgi, viņ� noteica. Tad vairākkārt nogrozīja galvu. Tas vienkār�i ir pārāk briesmīgi. Nebija nekāda ie�mesla viņu nogalināt. Tik jauka meitene. Un turklāt� Viņ� atkal vairākas reizes papurināja galvu.

-��� Viņa bija jauka meitene, es sacīju. Glu�i kā no bērnu pasakas.

Gotanda smagi nopūtās, it kā būtu pavisam bez spēka. Pārgurums padarīja viņa seju vecāku. Likās, ka viņ� �o no�gurumu slēpj sevi, cilvēku acīm nepieejamā vietā. Dīvains vīrietis, es nodomāju. Ir uz to spējīgs. Noguris viņ� izskatljās nedaudz vecāks. Tomēr pat noguris viņ� likās apbu�ro�s. Tāds cilvēcisks akcents. Bet, protams, bija netaisni tā par viņu teikt. Viņ� patiesi bija noguris un sāpināts. Es to sajutu. Lai ko darītu, viņ� vienmēr izskatās apburo�s. Kā pasaku princis, kur� visu, kam vien pieskaras, pārvēr� zeltā.

-��� Mēs tik bie�i trijatā nopļāpājām līdz pat rītam, Gotanda klusi ierunājās. Es un Meja, un Kiki. Cik mums gāja jauki! Tāda tuvība. Tu sacīji pasaka bērniem. Ta�u tādas pasakas tik viegli rokās nedodas. Man tas bija ļoti svarīgi. Bet viņas pazūd, cita pēc citas.

Pēc tam abi klusējām. Es skatījos uz ceļu mums priek�ā, bet viņ� uz priek�ējo paneli. Ieslēdzu un izslēdzu stikla tīrītājus. Beach Boys klusās balsīs dziedāja vecas dziesmas. Dziedāja par sauli, sērfo�anu un ma�īnu sacīkstēm.

-���� Kā tu zini, ka viņa ir mirusi? Gotanda man pavaicāja.

-��� Biju izsaukts uz policiju, paskaidroju. Viņai bija mana vizītkarte. Es toreiz iedevu. Lūdzu, lai man paziņo, ja izdo�das uzzināt kaut ko par Kiki. Viņa bija to iebāzusi pa�ā maka dziļumā. Kāpēc viņa nēsāja to sev līdzi? Lai tur kā, to atrada pie viņas. Lai cik tas būtu nejauki, tas bija vienīgais pave�diens, lai noskaidrotu viņas personību. Tāpēc mani izsauca. Man parādīja viņas fotogrāfijas, prasīja, vai es �o sievieti pazīstu. Divi skarbie izmeklētāji. Sacīju, ka nepazīstu. Meloju.

-���� Kāpēc?

-��� Kāpēc? Vai būtu labi, ja es izstāstītu, ka tu mani ar viņu iepazīstināji, ka mēs abi pirkām sievietes? Kā tu domā, kas notiktu, ja es kaut ko tādu pateiktu? Kas tev noticis, vai tu esi galīgi zaudējis iztēles spēju?

-��� Cik nelāgi, viņ� klusi atvainojās. Esmu drusciņ apju�cis. Jautājums bija lieks. Ja padomā, tad viss kļūst sapro�tams. Piedod. Kas notika tālāk?

-��� Policisti man nemaz neticēja. Profesionāļi, viņi uzreiz sao�, ja kāds melo. Trīs dienas mani �ņaudzīja. Tiesības nepārkāpjot, tā, lai nekādas pēdas uz ķermeņa nepaliek, nogurdino�i. Es jau esmu vecs. Nav vairs tā, kā agrāk. Man tur nebija, kur pārgulēt, tāpēc gulēju kamerā. Neaizslēgtā. Tomēr, lai ari neaizslēgta, kamera ir un paliek kamera. No�skaņojums drūms. Uznāk vājums.

-��� Saprotu. Agrāk es ari vienreiz biju tur ticis, uz divām nedēļām. Klusēju. Biju teicis, ka klusē�u, un klusēju. Bet es biju pārbijies. Divu nedēļu garumā sauli neredzēju ne reizi. Domāju, ka no turienes ārā vairs neiznāk�u. Tāds noska�ņojums. Tie pui�i cilvēkus sita. It kā klapētu gaļu ar alus skārdenēm. Tie to pieprot, lai tur kā, nospie� cilvēkus uz ceļiem. Viņ� uzmanīgi pētīja nagus. Tevi noturēja trīs dienas, un tu tā arī neko nepasacīji?

-��� Kā gan citādi? Ja es pēk�ņi pa vidu būtu pateicis: "Patie�sībā�" tad vairs neizķepurotos. Ja būtu kaut ko tādu izdarījis, tad līdz �ejienei netiktu. Ja vienreiz kaut ko tādu pasaki, tad mute ir jātur ciet līdz nāvei.

Gotandam atkal seja nedaudz pārvērtās.

-��� Cik nelāgi! Es jūs abus iepazīstināju. Tu manis dēļ iekū�lies tādās nepatik�anās. Iepinu tajā visā.

-��� Tev ne par ko nav jāatvainojas, es sacīju. Kas bijis, bijis. Man tas viss sagādāja baudu. Bet tagad ir tagad. Tu neesi vainīgs pie tā, ka viņa ir mirusi.

-��� Tā jau ir. Ta�u tik un tā tu manis dēļ policijai meloji. Manis dēļ visā tajā iekūlies. Esmu pie tā vainīgs. Jo es tevi uz to pamudināju.

Gaidot, kamēr nomainīsies luksofora signāls, es, skato�ties viņam acīs, pateicu, manuprāt, vissvarīgāko:

-���� �ajā ziņā viss ir kārtībā. Nepievērs tam uzmanību. Tev nav jāatvainojas. Nav jājūtas man pateicīgam. Tu ieņem zi�nāmu stāvokli, un es to saprotu. Problēma ir tā, ka es neva�rēju atklāt, kas viņa ir. Viņai ta�u noteikti ir tuvinieki, viņi arī grib, lai noziedznieku noķer. Labprāt būtu visu izstāstī�jis. Bet neizstāstīju. Man tas sāp. Vai nav skumji, ka Meja tagad ir vientuļa, mirusi bez vārda.

Viņ� labu laiku domāja, acis cie�i aizvēris. Jau nodomāju, vai tikai viņ� nav iesnaudies. Beach Boys kasete bija beigu�sies, es nospiedu pogu un izņēmu to ārā. Pēk�ņi iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai riepas �vīkstam uz slapjā ceļa. Ir nakts vidus, es iedomājos.

-��� Es piezvanī�u uz policiju, Gotanda, acis atvēris, klu�sām noteica. Anonīmi. Informē�u, ar kuru klubu viņa bija saistīta. Tas palīdzēs izmeklē�anai noskaidrot viņas identi�tāti.

-��� Brīni�ķīgi, es sacīju. Tu tie�ām esi ļoti gudrs. Pro�tams, ir �āda iespēja. Tādā gadījumā policija ķersies klāt klu�bam. Un uzzinās, ka da�as dienas pirms slepkavības tu biji viņu pasūtījis uz mājām. Tad policija ķersies klāt tev. Kāda jēga tad man bija trīs dienas no vietas klusēt un neizpaust �o noslēpumu?

Viņ� pamāja.

-��� Ir tā, kā tu saki. Bet ko man iesākt? Esmu apjucis.

-��� Esi apjucis? Tādos gadījumos vislabāk ir nedarīt neko. Tad viss pāriet. Laika jautājums. Kādā viesnīcā nogalināta kāda sieviete, nekas vairāk. Tādas lietas notiek bie�i. Drīz vien visi būs to aizmirsu�i. Tev nav jājūtas par to vainīgam. Ierauj galvu un sēdi mierīgi. Vislabāk nedarīt neko. Ja tagad izdarīsi kaut ko lieku, var iznākt pavisam citas sarunas.

Varbūt mana balss skanēja vēsi. Varbūt izteicos pārāk skarbi. Tomēr man arī ir emocijas. Man arī�

-��� Nelāgi� noteicu. Es tevi nevainoju. Man tas ir smagi. Es viņai nekādi nevarēju palīdzēt. Tas viss. Tu neesi pie tā vainīgs.

-��� Nē, es esmu vainīgs, viņ� sacīja.

Vēl dziļāks klusums. Nomainīju kaseti. Atskanēja Ben E. King "Spanish Harlem". Līdz pat Jokohamas pilsētas cen�tram turpinājām klusēt. Bet �ī klusuma dēļ mūs ar Gotandu vienoja draudzīga tuvība. Gribējās uzlikt viņam roku uz pleca un sacīt, ka viss jau ir galā, ka viss būs labi. Tomēr es to nepateicu. Viens cilvēks bija nomiris. Tas cilvēks bija viens pats aprakts. Man likās, ka tas smagums ir lielāks, nekā es spētu izturēt.

-���� Kas gan varēja viņu nogalināt? pēc krietna brī�a Gotanda vaicāja.

-���� Ko var zināt? es sacīju. �ajā profesijā nākas satikties ar da�ādiem klientiem. Daudz kas var notikt. Nav nekāda bērnu pasaka.

-���� Bet tajā klubā visus klientus ļoti stingri pārbauda. Pie�ņem tikai ar ieteikumu, ja papētītu, nebūtu grūti noskaid�rot, kas ir bijis klients.

-��� Visticamāk, tas nebūs nācis caur klubu. Tā �ķiet. Tā ir bijusi privāta tik�anās vai arī piepelnī�anās darbs, klubu apejot. Lai kā tas būtu bijis, viņa nebija izvēlējusies labāko partneri.

-��� �ēl, viņ� teica.

-��� Viņa pārāk ticēja pasakām, es piebildu. Ticēja izdo�mātai pasaulei. Bet tas nevarēja bezgalīgi turpināties. Lai tā turpinātos, ir vajadzīgi skaidri noteikumi. Ne visi �ādus noteikumus ievēro. Kļūdaina partnera izvēle beidzas bries�mīgi.

-��� Tomēr dīvaini, Gotanda sacīja. Kāpēc tāda skaista un gudra meitene strādāja par prostitūtu? Dīvaini. Tāda meitene būtu varējusi savu dzīvi nokārtot daudz labāk. Būtu varējusi atrast kārtīgu darbu vai noķert kādu bagātnieku. Varēja kļūt par modeli. Kāpēc viņa nodarbojās ar prostitū�ciju? Laikam, lai nopelnītu naudu. Tomēr nauda to meiteni nemaz tik ļoti neinteresēja. Var jau būt, ka ir tā, kā tu teici: viņa glābās pasakā.

-���� Laikam gan, es sacīju. Tāpat kā tu. Tāpat kā es. Tā�pat kā visi citi. Katrs meldē kaut kādu glābiņu. Tāpēc reizēm gadās negaidītas kļūdas un pārpratumi. Un tad kāds cilvēks mirst.

Es piebraucu ma�īnu pie New Grand Hotel.

-��� Paklau, vai tu ari negribi palikt �onakt viesnīcā? Gotanda pavaicāja. Domāju, ka numuru dabūsim. Pasūtīsim istabā dzērienus, divatā iedzersim. Es tik un tā uzreiz neva�rē�u aizmigt.

Papurināju galvu. Man �obrīd negribas dzert. Esmu drusku noguris. Labāk uzreiz brauk�u atpakaļ uz mājām un, neko nedomājot, lik�os gulēt.

-��� Sapratu, viņ� noteica. Paldies, ka atvedi. �ķiet, ka es �odien sarunāju vienas vienīgas nejēdzības.

-��� Tu ari esi noguris, es sacīju. Nevajag tagad domāt par miru�ajiem. Viņi ir miru�i. Kad kļūs labāk, tad domā. Vai tu saproti, ko es runāju? Tie, kas ir miru�i, ir pagalam un pil�nīgi miru�i. Sastingu�i un auksti. Lai cik vainīgs tu justos, lai ko tu justu, viņi vairs pie dzīvajiem neatgriezīsies.

Gotanda pamāja.

-��� Es ļoti labi saprotu, ko tu saki.

-��� Arlabunakti, es novēlēju.

-��� Paldies par visu, viņ� teica.

-��� Nākamreiz tu man varētu nodemonstrēt gāzes degļa aizdedzinā�anu.

Viņ� pasmaidīja un izkāpa no automa�īnas. Tad, it kā pār�domājis, pagriezās pret mani.

-��� Manis teiktais izklausīsies dīvaini, ta�u, izņemot tevi, man nav neviena cilvēka, kuru es varētu saukt par savu draugu. Esam satiku�ies atkal pēc divdesmit gadiem, tur�klāt �ī tagad ir tikai otrā tik�anās reize. Dīvaini.

To pasacījis, viņ� aizgāja. Viņ� sacēla uz aug�u lietusmē�teļa apkakli un pavasara lietū iegāja New Grand Hotel. Kā "Kasablankas" aina, es iedomājos. Skaistas draudzības sā�kums.

Bet es pret viņu jutu to pa�u, tāpēc viņa teikto sapratu. Man likās, ka �obrīd ir tikai viens cilvēks, kuru varu saukt par savu draugu. Un man arī tas likās dīvaini. Un viņ� nebija vainīgs pie tā, ka tas izskatījās kā aina no "Kasablankas".

Atgriezos Tokijā, klausīdamies Sly & the Family Stones, ar plaukstu sizdams pa stūri līdzi taktī. Sen nedzirdētie Every�day People.

Es esmu niecība,

Un tu arī, tu arī.

Mēs esam līdzīgi,

Ha, ha.

Everyday people

Turpināja līņāt. Maigs lietus, kas naktī palīdz izplaukt koku lapām.

"Neatsaucami, nepielūdzami mirusi," es atkārtoju. Tad pēk�ņi iedomājos, ka man vajadzēja palikt tajā viesnīcā un iedzert kopā ar Gotandu. Mums bija kopīgas �etras lietas. Pirmkārt, laboratorija. Otrkārt, abi bijām �ķīru�ies un dzī�vojām vieni pa�i. Tre�kārt, abi bijām gulēju�i ar Kiki. Ceturt�kārt, abi bijām gulēju�i ar Meju. Un Meja tagad bija mirusi. Neatsaucami, nepielūdzami mirusi. Bija vērts kopā iedzert. Un viņ� bija laba kompānija. Man bija gan brīvs laiks, gan arī rīt nekas īpa�s nebija ieplānots. Kas mani kavēja to darīt? Nonācu pie secinājuma, ka, iespējams, man nepatika, ka tas viss pārāk līdzinātos kino epizodei. Ja tā padomā, sametas viņa �ēl. Pārāk apburo�s vīrietis. Turklāt viņ� pie tā nebija vainīgs. Laikam gan. Atgriezies �ibujas dzīvoklī, es pa �alū�ziju spraugām vēroju automaģistrāli un dzēru viskiju. Pirms �etriem man uznāca miegs un es aizgāju gulēt.

Pagāja nedēļa. Pavasaris nostiprināja pozīcijas un �īs ne�dēļas laikā krietni pavirzījās uz priek�u. Neatkāpās ne reizi. Pavisam citādi nekā martā. Ķir�i ziedēja, tad nobira vakara lietū. Vēlē�anas pagāja, skolās sākās jaunais mācību gads.

Atvēra Tokijas Disnejlendu. Bjorns Boigs pameta sportu. Maikls D�eksons visu laiku bija hitu aug�galā. Miru�ie kā bija, tā palika miru�i.

Man �ī nedēļa izvērtās ļoti nesakarīga.

Bezjēdzīgas un bezmērķīgas dienas. �īs nedēļas laikā divas reizes devos uz baseinu peldēt. Aizgāju pie friziera. �ad tad nopirku un izlasīju avīzes, par Meju ne reizi nekas nepa�rādījās. Laikam gan vēl nebija viņu identificēju�i. Avīzes aiz�vien nopirku �ibujas stacijas tuvumā, lasīju Dunkin Donuts, izlasījis izmetu atkritumu urnā. Svarīgu rakstu nebija.

Tās nedēļas otrdienā un ceturtdienā mēs ar Juki izgājām kopā paēst un parunāties. Pirmdienā devāmies pabraukāt, klausīdamies mūziku. Man patika ar viņu satikties. Mums bija kaut kas kopīgs. Brīvs laiks. Viņas māte vēl nebija atgrie�zusies no ārzemēm. Izņemot svētdienas un tās dienas, ku�rās mēs satikāmies, Juki augas dienas sēdēja mājās. Viņa sacīja: ja staigā�ot apkārt, tad viņu klaiņo�anas dēļ nodo�ot aizbildniecībā.

-��� Varbūt aizbrauksim apskatīt Disnejlendu? es apvai�cājos.

-��� Es negribu uz turieni braukt, viņa viebdamās atbil�dēja. Man tādas vietas nepatīk.

-��� Tev nepatīk tādas ņuņņainas, bērniem domātas komercializētas, mikimausiskas vietas?

-��� Tie�i tā, viņa īsi atbildēja.

-��� Bet tā visu laiku sēdēt mājās nav veselīgi, es sacīju.

-��� Paklau, varbūt aizbraucam uz Havaju salām? viņa ieminējās.

-��� Havaju salām? Tas mani pārsteidza.

-��� Mamma zvanīja. Viņa teica, ka es varētu atbraukt uz Havaju salām. Viņa �obrīd ir Havajās. Fotografē Havaju sa�las. Viņa visu laiku mani kaut kur pamet, bet tad pēk�ņi sāk par mani uztraukties. Un tad zvana. Viņa vēl kādu laiku Japānā neatgriezīsies, un es tik un tā uz skolu neeju, un

Havaju salās nemaz nav slikti. Ja tu ari brauktu, tad par tevi ari samaksātu. Tomēr viena pati es nevaru braukt. Aizbrau�cam apmēram uz nedēļu izklaidēties! Būs interesanti.

Es pasmējos:

-��� Ar ko at�ķiras Disnejlenda no Havaju salām?

-��� Havaju salās nav aizbildņu! Vismaz tik daudz.

-��� Hm, nemaz nav slikta doma, es piekritu.

-��� Nu tad brauksi man līdzi?

Es ātri to apdomāju. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk man doma par do�anos uz Havaju salām iepatikās. Likās, ka Tokijā es visu esmu izsmēlis. Tokijas ielās man viss bija apnicis. Te man vairs neviena laba doma nenāca prātā. Pa�vediens bija pārtrūcis, un nekas neliecināja par to, ka va�rētu parādīties kāds cits pavediens. Man tik tie�ām gribējās doties uz kādu citu vietu un darīt kaut ko pilnīgi citu. Darīt kaut ko tādu, ko ķermenis nav pieradis darīt. Ēst to, ko ne�esmu pieradis ēst. Gribējās pirkt kaut ko tādu, ko es parasti nepērku. Turklāt miru�ie ir neatsaucami, nepielūdzami mi�ru�i. īsi sakot, biju drusciņ noguris. Vēl nebiju atguvies pēc trim policijā pavadītajām dienām.

Es Havajās biju bijis tikai vienu dienu. Braucot darba darī�anās uz Losand�elosu, pa ceļam kaut kas gadījās ar lidma�īnas dzinēju. Mēs nolaidāmies Havaju salās, mums apmaksāja ē�anu un viesnīcu. Aviokompānijas apmaksātās viesnīcas veikaliņā nopirku saulesbrilles un peldbikses un visu dienu noslaistījos pludmalē. Tā bija brīni�ķīga diena. Havaju salas. Nav slikti.

Tur noslaistīties veselu nedēļu, peldēt, cik patīk, dzert pinakoladas, tad atgriezties. Arī nogurums pagaisis. Varbūt jutī�os laimīgs. Nosauļo�os. Tad varbūt spē�u uz visu paska�tīties no cita skatpunkta, pamēģinā�u mainīt domas. Tad varbūt man liksies ak tā es esmu domājis, ak tāds ir bijis mans domā�anas veids. Nav slikti.

-��� Nav slikti, es teicu.

-��� Nu tad izlemts. Ejam pirkt biļetes!

Pirms to darīt, palūdzu viņai Hiraku Makimuras mājas telefona numuru un piezvanīju viņam. Pie telefona pienāca māceklis Piektdienis. Nosaucu savu vārdu, viņ� laipni mūs savienoja.

Izskaidroju Makimuram lietas apstākļus. Tad apvaicājos, vai es varētu pavadīt Juki uz Havaju salam. Protams, tas pat nebija jāprasa, viņ� sacīja.

-��� Tev nemaz nenāktu par ļaunu aizbraukt kaut kur uz ārzemēm, viņ� teica. Pat sniega �ķūrētājiem pienākas brīvdienas. Un būsi arī tālāk no policijas. Tā lieta vēl nav norimusies. Kaut kad viņi vēlreiz tevi apciemos, noteikti.

-��� Iespējams, es piekritu.

-���� Par naudu nerūpējies, brauciet, uz cik ilgu laiku gri�bat, viņ� sacīja. Sarunas ar �o vīrieti vienmēr neizbēgami noveda pie naudas. Pragmatiski.

-��� Uz cik ilgu laiku vien gribas braukt nevarēsim. Ne ilgāk kā uz nedēļu, es teicu. Man arī ir daudz darāmā.

-��� Kā vēlies. Dari, kā tev tīk, Makimura sacīja. Kad jūs dodaties prom? Jo ātrāk, jo labāk. Tā ir ar ceļo�anu. Tiklīdz ir nolemts, tā arī jābrauc. Nekāda bagā�a jums nav vaja�dzīga. Nebraucat jau uz Sibīriju. Kā pietrūks, to nopirksiet tur. Tur visu var nopirkt. Tā gan. Man liekas, ka varē�u sagā�dāt biļetes uz parītu. Derēs?

-��� Derēs. Bet es pats arī varētu biļetes sagādāt. Tāpēc�

-���� Nē, nē. Man ir tāds darbs. Varu dabūt ārkārtīgi lētas lid�ma�īnas biļetes. Tūlīt pat dabū�u labas vietas. To labāk uzti�cēt man. Katram cilvēkam kaut kas labi padodas. Nav ko lieki par to runāt. Es pārzinu sistēmu. Arī viesnīcu es pasūtī�u. Divus numurus. Tev un Juki. Ko vēl? Vai vajadzētu ar virtuvi?

-��� Nebūtu slikti, ja arī pa�i varētu kaut ko pagatavot�

-���� Zinu vienu labu vietu. Netālu no pludmales, ldusa, skaista vieta. Es tur agrāk esmu apmeties. Katram gadījumam pa�sūtī�u uz divām nedēļām. Dariet, kā gribat.

-��� Bet�

-��� Ne par ko nedomā. Es visu nokārto�u. Labi. Un ari Juki mātei par tevi paziņo�u. Tev nekas cits nav jādara, kā tikai kopā ar Juki jābrauc uz Honolulu, jāguļ pludmalē un jāēd. Mamma skraida apkārt ar saviem darbiem. Kad viņa strādā, tad aizmirst par meitu, aizmirst pilnīgi par visu. Tāpēc ne par ko neuztraucies. Nesaspringsti. Skaties, lai Juki kārtīgi paēd. Relaksējies. Atgūsti spēkus. Jā, starp citu, vai vīza tev ir?

-��� Ir, bet�

-��� Tātad parīt! Labi. Tev vajag tikai peldbikses, saulesbril�les un pasi. Visu var nopirkt tur. Pavisam vienkār�i. Nebrauc ta�u uz Sibīriju. Sibīrijā būtu skarbi. Tur ir briesmīgi. Afga�nistānā tāpat. Havaju salas salīdzinājumā ar to ir Disnej�lenda. Momentā būsiet tur. Aizmigsi ar vaļēju muti un jau būsi galā. Starp citu, angļu valodu proti?

-��� Vienkār�as sarunvalodas līmenī�

-��� Labi. Pietiks. Perfekti. Rīt Nakamura aizgādās tev biļe�tes. Tad arī atdos tev naudu par Saporo biļeti. Viņ� pirms brauk�anas piezvanīs.

-��� Nakamura?

-��� Mans māceklis. Jūs pie manis satikāties. Tas jaunais vī�rietis, kas pie manis dzīvo.

Māceklis Piektdienis.

-��� Vai ir vēl kādi jautājumi? Makimura noprasīja. Likās, ka jautājumu ir bijis daudz, tomēr prātā neviens nenāca. Nē, nekā īpa�a, es sacīju.

-��� Ļoti labi, viņ� teica. Tu visu ātri aptver. Tu man patīc. Un tev no manis būs vēl viena dāvana. To tu arī saņemsi. Kas tā būs, sapratīsi, kad būsi nonācis tur galā. Atsien lentīti un baudi. Havaju salas. Brīni�ķīga vieta. Rotaļlaukums. Relak�sējies. Tur nav sniega, ko �ķūrēt. Jaukas smar�as. Baudi. Kad būsi atpakaļ, satiksimies.

Un nolika klausuli.

Skarbais rakstnieks.

Atgriezos restorānā pie galdiņa un pateicu Juki, ka aiz�brauk�ana paredzēta parit.

-��� Cik jauki! Juki sacīja.

-��� Tu varēsi pati sagatavoties braucienam? Mantas, somas, peldkostīms, tādas lietas, es apvaicājos.

-���� Mēs ta�u brauksim uz Havaju salām, vai ne? viņa savilka aizdomīgu sejas izteiksmi. Tas ir tas pats, kas braukt tepat uz Oiso pludmali. Nelidosim ta�u uz Katmandu.

-��� Tā gan, es novilku.

Tā gan, tomēr pirms aizbrauk�anas bija daudz kas kār�tojams. Aizgāju uz banku pēc skaidras naudas un nopirkt ceļojumu �ekus, naudas man vēl bija palicis pietiekami daudz. Nākamā mēne�a honorāru apjoms. Tad devos uz grā�matnīcu nopirkt pāris grāmatu. Pēc tam uz mazgātavu pēc krekliem. Tad atgriezos mājās un ieviesu kārtību ledusskapī. Trijos piezvanīja Piektdienis. Viņ� pa�laik esot Marunou�i un varētu atvest biļetes. Mēs sarunājām satikties tuvējā kafijas bārā. Viņ� man pasniedza biezu aploksni. Tur bija nauda par Juki biļeti no Saporo uz Tokiju, divas JAL pirmās klases biļetes ar maināmiem lido�anas datumiem, American Express ceļojumu �eki. Un vēl Honolulu karte, kurā bija atzī�mēti viesnīcas apartamenti.

-��� Aizbrauksiet tur, pateiksiet, kā jūs sauc, tur viss būs skaidrs, Piektdienis sacīja. Rezervēts ir uz divām nedē�ļām. Bet varat uzturēties īsāku vai ilgāku laiku, pēc pati�kas. Tad vēl parakstieties uz �ekiem. Tērējiet pēc patikas. Nekautrējieties, tie visi ir norakstāmi izdevumi. Tā, lūk.

-��� Vai pilnīgi visu ir iespējams norakstīt kā izdevumus? es brīnījos.

-���� Visu diez vai, ta�u, cik vien varat, saglabājiet �ekus. Man pēc tam tas viss ir jāsakārto, tā būtu ērtāk, Piektdie�nis smiedamies teica. Smiekli nebija nepatīkami.

Apsolījos tā darīt.

-��� Lai jums jauks ceļojums! viņ� novēlēja.

-��� Paldies, es pateicos.

-��� Jūs ta�u braucat uz Havaju salām, ne jau uz Zimbabvi.

Ir da�ādi izteiksmes veidi.

Pievakarē pagatavoju vakariņas no tā, ko varēju sagrabi�nāt ledusskapi. Sanāca dārzeņu salāti, omlete un miso zupa. Bija dīvaini iedomāties, ka rīt jau bū�u Havaju salās. Man tas �ķita tikpat dīvaini kā tas, ja rītdien man būtu jādodas uz Zimbabvi. Laikam tāpēc, ka nekad nebiju bijis Zimbabvē.

Izņēmu no skapja ne pārāk lielu neilona ceļojuma somu, iemetu tajā tualetes priek�metus, grāmatas, tīru veļu un ze�ķes. Peldbikses, saulesbrilles un pretiedeguma krēmu. Divus T kreklus, polo kreklus, �ortus un �veices armijas nazi. Svīt�rotu kokvilnas vasaras �aketi akurāti uzliku virspusē. Aiz�taisīju somu ciet un pārbaudīju, vai man ir pase, ceļojuma �eki, vadītāja apliecība, biļetes un kredītkartes. Vai vēl kaut kas būtu vajadzīgs?

Ir ļoti vienkār�i ceļot uz Havaju salām. Glu�i tāpat kā braukt uz Oisu. Dodoties uz Hokaido, bagā�a ir daudz lie�lāka.

Noliku sakravāto somu uz grīdas un sagatavoju drēbes, ar kurām rīt gatavojos ceļot. Zilus d�insus un T kreklu, jūr�nieku d�emperi ar kapuci, vējjaku. Kad tas bija padarīts, uznāca garlaicība. Nekā darāma vairs nebija, un neatlika nekas cits kā iet vannā un dzert alu, noskatīties TV ziņas. Ziņās nekādu īpa�u jaunumu nebija. Diktore paziņoja, ka, sākot no rītdienas, laikapstākļi mainī�oties. Ļoti labi, es nodomāju. Rit mēs jau būsim Honolulu. Izslēdzu televizoru, izstiepos gultā un dzēru alu. Tad atkal domāju par Meju. Neatsaucami, nepielūdzami miru�o Meju. Tagad viņa ir �ausmīgi aukstā vietā. Ar nenoskaidrotu identitāti. Neviena nepieprasīta. Neklausās ne Dire Straits, ne Bob Dylan. Bet es rit do�os uz Havaju salām. Turklāt uz kāda cita cilvēka rēķina. Vai pasaule ir taisnīga?

Papurināju galvu, cenzdamies aizdzīt domas par Meju.

Mēģināju domāt par reģistratūras darbinieci no Saporo. Meiteni ar brillēm no viesnīcas reģistratūras. Meiteni, kuras vārdu es nezināju. Es jau vairākas dienas ļoti gribēju ar viņu parunāt. Pat redzēju viņu sapnī. Bet īsti nesapratu, kā man rīkoties. Ko varētu teikt piezvanījis? Palūdziet pie telefona reģistratūras darbinieci ar brillēm? Izklausītos dumji. Tā nebūtu īsti labi. Diezin vai mūs savienotu. Hotelis ir traki nopietna darbavieta.

Brīdi to apsvēru. Nodomāju, ka kaut kādam labam risinā�jumam jābūt. Ja vien ir griba un apņem�anās, tad var atrast arī risinājumu. Es tik daudz biju par to domājis. Ir vērts pamēģināt, vienalga izdosies vai ne.

Piezvanīju Juki. Norunājām, kā rītdien satiksimies. Sacīju, ka deviņos ar taksometru atbrauk�u viņai pakaļ. Tad pēk��ņi iedomājos, ka vajadzētu apvaicāties, vai Juki nezina tās meitenes vārdu.

-��� Hm. �ķiet, ka zinu. Viņai bija ļoti jocīgs vārds. Pierak�stīju to dienasgrāmatā. Tagad nevaru atcerēties, bet dienas�grāmatā varētu atrast, viņa teica.

-��� Vai tu, lūdzu, nevarētu tagad paskatīties? es palūdzu.

-��� Tagad es skatos televīziju. Nevar vēlāk?

-��� Atvaino, bet tas ir steidzīgi.

Viņa kaut ko neapmierināti nomurmināja, tomēr dienas�grāmatu sameklēja.

-��� Jumijo�i, viņa pavēstīja.

-Jumijo�i? es pārvaicāju. Kādiem hieroglifiem tad to raksta?

-���� Nezinu. Tāpēc ta�u es tev uzreiz teicu, ka viņai bija jocīgs vārds. Hieroglifus es nezinu. Vai tikai nebūs no Okinavas? Sprie�ot pēc vārda.

-���� Nē, man liekas, ka tas nav Okinavas vārds.

-��� Lai tur kā, tāds tas vārds ir. Jumijo�i, Juki sacīja. Tas viss? Es skatos televīziju.

-��� Ko tu skaties?

Viņa, uz to neatbildējusi, nolika klausuli.

Ziņkārības dzīts, paņēmu Tokijas telefona grāmatu un meklēju vārdu Jumijo�i. Neticami, bet Tokijā bija divi ieraksti "Jumijo�i". Vienā variantā tas bija uzrakstīts ar hieroglifiem "loks" un "veiksme". Otrā gadījumā tā bija fotodarbnīca un "Jumijo�i" bija rakstīts katakanā "Jumijo�i foto". Ir nu gan pasaulē visādi vārdi.

Pēc tam piezvanīju uz hoteli "Dolphin" un apvaicājos, vai varētu runāt ar Jumijo�i jaunkundzi. Man nemaz nevaja�dzēja gaidīt mūs tūlīt pat savienoja. Jā, es iesāku. Jumijo�i mani pat atcerējās. Nebija pavisam norakstījusi.

-��� Es �obrīd strādāju, viņa klusi noteica, vēsi un skaidri. Es vēlāk piezvanī�u.

-��� Labi, tad pagaidām, es sacīju.

Gaidot Jumijo�i zvanu, piezvanīju Gotandam un atstāju automātiskajā atbildētajā ziņu, ka rīt negaidot jābrauc uz Havaju salām.

�ķiet, ka Gotanda bija mājās, jo viņ� tūlīt pat man pie�zvanīja.

-���� Paklau, es tevi apskau�u. Cik jauki nomainīt noskaņu! Ja vien varētu, es arī brauktu.

-��� Vai tad tu nevari braukt?

-��� Nē, tas nav tik vienkār�i. Esmu kompānijai parādā. Visa tā �ķir�anās un uzturnauda, tam visam aizgāja �ausmīgi daudz naudas. Es noteikti tev par to stāstīju, vai ne? Lai nokārtotu to parādu, strādāju cik spēdams. Filmējos tādās reklāmās, kurās man vispār nevajadzētu parādīties. Izklausās dīvaini, vai ne? Visādiem norakstāmiem izdevumiem man naudas pietiek, bet parādu īsti nespēju atdot. �ī pasaule ar katru dienu kļūst aizvien sare�ģītāka. Pats vairs nesaprotu, vai esmu bagāts vai nabags. Mantas man ir papilnam, bet nav tā, ko gribu. Naudu tērēju, cik tik uziet, bet, kam gribētu tērēt, naudas nav. Varu nopirkt skaistas sievietes, cik tik gribu, tomēr pārgulēt ar to, kura man patīk, nevaru. Savāda dzīve.

-��� Cik daudz tu esi parādā?

-���� Pietiekami, viņ� atteica. Pietiekami, bet, cik īsti, to es nezinu. Negribu lielīties, bet lielāko tiesu esmu virs vidējā līmeņa, ta�u naudas lietās esmu galīgs nejēga. Pietiek ierau�dzīt konta bilances ciparus, un man uzreiz tirpas pārskrien pār kauliem. Novēr�u skatienu. Esmu audzis vecmodīgā ģi�menē un tā esmu audzināts. Man mācīts, ka smalki cilvēki par naudu nerunā. Tērē maz, domā par kopsakarībām. Ir tāds domā�anas veids. Vismaz kādreiz tā bija. Tomēr tagad tas diem�ēl pagaisis. Mūsdienās tas ir bezjēdzīgs. Sarunas ir sare�ģītākas. Kopsakarību vairs nav, un, ja rēķinos esi vāj�, atliek tikai maz tērēt. Nejēdzīgi. Pats īsti nesaprotu, kas no�tiek. Kompānijas grāmatvedis man visu smalki paskaidroja. Bet tas bija gan garlaicīgi, gan nesaprotami. Man esot gan parādi, gan aizņēmumi, gan izdevumu nauda, �ausmīgi sa�re�ģīti. Teicu, lai man to izklāsta saprotami. Ta�u to neviens nav izdarījis. Tad sacīju, lai man paskaidro tikai to, kāds tad ir gala rezultāts. To man paskaidroja. Proti, es joprojām esmu parādos līdz acīm. Diezgan daudz jau ir nomaksāts, bet vēl paliek. Ta�u tēriņu naudu es varu tērēt. Tā, lūk. Kāds absurds! Tā kā skudru lauva. Tāpēc man jāstrādā. Man nav nekas pret to. Bet reizēm paziņas mani nesaprot. Reizēm kļūst pārāk bailīgi. Paklau, es jau atkal aizpļāpājos. Tas nav lāgā. Es vienmēr ar tevi aizpļāpājos.

-��� Nē, nē. Tas nekas, es noteicu.

-���� Tam ar tevi nav nekāda sakara. Pēc tam atkal satiksi�mies, parunāsimies, Gotanda sacīja. Lai tev jauks brau�ciens! Man tevis pietrūks. Ja būs brīvs brīdis, aiziesim kaut kur, iedzersim.

-���� Es ta�u braucu tikai uz Havaju salām, nosmējos. Nepazūdu ta�u uz Ziloņkaula Krastu. Pēc nedēļas bū�u at�pakaļ.

-��� Labi. Piezvani, kad esi atgriezies, labi?

-��� Piezvanī�u, es apsolīju.

-���� Kamēr tu gozēsies Vaikiki pludmalē, es maksā�u parā�dus, tēlodams zobārstu.

-���� �ajā pasaulē cilvēki dzīvo da�ādi, es noteicu. Cik cilvēku, tik dzīvesveidu. Different strokes for different folks.

-��� Sly and the Family Stones, Gotanda uzsita knipi.

Jā, runājot ar savas paaudzes cilvēkiem, da�i pūliņi atkrīt.

Jumijo�i piezvanīja īsi pirms desmitiem. Esot pārnākusi no darba un zvanot no mājām. Atcerējos viņas dzīvokļu namu sniegā. Pavisam vienkār�o namu. Pavisam vienkār�ās kāp�nes. Pavisam vienkār�ās durvis. Viņas nervozos smieklus. Tas viss bija tik smeldzīgi. Aizvēru acis un centos iztēloties nakts tumsā lēni dejojo�ās sniegpārslas. Glu�i kā būtu iemī�lējies.

Viņas pirmais jautājums bija: Kā tu uzzināji manu vārdu?

Paskaidroju, ka to man teica Juki.

-���� Neesmu darījis neko nepareizu. Uzpircis nevienu ne�esmu. Telefona sarunas noklausījies neesmu. Neesmu ne no viena izspiedis informāciju. Ļoti pieklājīgi pavaicāju tai meitenei, un viņa man pateica.

Viņa brīdi neticīgi klusēja. Kā tai meitenei iet? Atgrie�zāties bez problēmām?

-���� Bez problēmām. Es viņu nogādāju mājās. Vēl tagad �ad tad satiekamies. Viņai iet labi. Kaut gan viņa ir savāda mei�tene.

-���� Tev līdzīga, Jumijo�i pēk�ņi sacīja, it kā starp citu. Izklausījās tā, it kā tas būtu pavisam nenoliedzams, visiem uz pasaules zināms fakts. Nu tā mērkaķiem gar�o banāni, Sahārā ir smiltis un lietus nelīst.

Starp citu, kāpēc tu visu laiku slēpi savu vārdu? es pavaicāju.

-��� Nē, tā nebija. Es tev būtu pateikusi. Man nav nekāda iemesla to slēpt, viņa sacīja. īpa�a iemesla slēpt to nav. Bet ir jau arī apnicis, visi vienmēr prasa, ar kādiem hierogli�fiem tas rakstāms. Visi vienmēr prasa, vai tāds vārds ir bie�i sastopams, no kurienes ēs nākot; apnicīgi, tāpēc man nepa�tīk bez īpa�as vajadzības atklāt citiem savu vārdu. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti tas apnīk. Vienmēr skaidrot vienu un to pa�u.

-Jauks vārds. Es papētīju Tokijā ir divi cilvēki ar tādu vārdu. Tu to zināji?

-���� Zināju gan, viņa atbildēja. Es ta�u tev stāstīju, ka agrāk dzīvoju Tokijā. Tādas lietas es vienmēr noskaidroju. Lai kur es aizbrauktu, pārskatu telefona grāmatas. Jumijo�i, Jumijo�i. Ari Kioto viens ir. Starp citu, kāpēc tu zvanīji?

-��� Nekāda īpa�a iemesla man nav, atklāti pateicu. Es rīt uz kādu laiciņu aizbrauk�u. Pirms tam gribēju ar tevi parunāt. Tas arī viss. Man laiku pa laikam ļoti gribas dzirdēt tavu balsi.

Viņa atkal kādu bridi klusēja. Sakari bija traucēti, kaut kur tālumā bija dzirdama vēl cita saruna kādas sievietes tērgā�ana. Balss �ķita atskanam no gara gaiteņa otra gala. Savādi sausa, savādi asa. Viņas sacīto nevarēja saprast, bet balss izklausījās ārkārtīgi sarūgtināta. Sarūgtināta tā aprā�vās un atsāka runāt.

-���� Es tev stāstīju par brauk�anu liftā, aklo tumsu, vai ne? Jumijo�i vaicāja.

-��� Jā, stāstīji, es atbildēju.

-��� Patiesībā tas notika vēlreiz, viņa sacīja.

Es klusēju. Arī viņa klusēja. Sarūgtinātā sieviete tālumā atkal bēra vārdus. Viņas sarunu biedrs laiku pa laikam kaut ko piekrīto�i piebilda. To balsi bija ļoti grūti saklausīt. �ķita, kāda maigāka balss ik pa brīdim nosaka ak tā, jā. Tikai īsas atbildes. Bet viņa, it kā kāpdama pa kāpnēm, turpināja aizvainoti tērgāt. It kā kāds mironis sarunātos, es iedomā�jos. It kā no gara gaiteņa viņa gala kāds mironis runātu. Par to, cik �ausmīgi ir būt miru�am.

-��� Vai tu klausies? Jumijo�i ievaicājās.

-��� Klausos, atteicu. Pastāsti, kas notika.

-��� Vai tu patie�ām tici tam, ko es tev toreiz stāstīju? Tu necenties man izpatikt?

-��� Es tev ticu, atbildēju. Es tev to neteicu, bet es pēc tam ari uzbraucu tur. Liftā, tādā pa�ā aklā tumsā. Piedzīvoju tie�i to pa�u, ko tu. Tāpēc ticu visam, ko tu man saki.

-��� Tu biji tur aizgājis?

-��� Par to visu vajadzētu parunāt bez steigas. Es vēl ne�spē�u to īsti labi izstāstīt. Vēl daudz ko neesmu sapratis. Kad nākamreiz satiksimies, mēģinā�u tev visu izskaidrot, no sākuma līdz galam. Tāpēc mums abiem noteikti vēl kād�reiz jāsatiekas. Ta�u to vēl paspēsim. Tagad izstāsti, kas ar tevi notika. Tas ir daudz svarīgāk.

īsu brīdi klusums turpinājās. Arī to otru sarunu vairs nedzirdēja. Tikai telefonisks klusums.

-��� Tas bija pirms da�ām dienām, Jumijo�i iesāka. Var�būt pirms desmit. Man bija jābrauc liftā uz pazemes auto�stāvvietu. Bija apmēram astoņi vakarā. Tāpat kā toreiz. Izkāpu no lifta un pēk�ņi atkal biju tajā vietā. �oreiz nebija pusnakts un nebija ari se�padsmitais stāvs. Bet tie�i tas pats. Akla tumsa, pelējuma smaka, mitrums. Viss tie�i tas pats gan dvaka, gan siltums, gan mitrums. �oreiz nekur negāju. Stāvēju tur uz vietas un nekustējos, gaidīju, kad lifts atgrie�zīsies. Man �ķita, ka tur nostāvēju krietnu laiku. Tad lifts atgriezās, es iekāpu iek�ā un uzbraucu aug�ā. Tas arī viss.

-��� Vai tu kādam par to stāstīji? es pajautāju.

-��� Nevienam neko, viņa atbildēja. Jau otro reizi? Nē, man arī tajā pirmajā reizē labāk nevajadzēja nevienam neko teikt.

-��� Labi. Nevienam arī neko nesaki.

-��� Ko lai es iesāku? Man pēdējā laikā vienmēr ir bail, ka iekāp�u liftā un atkal iestāsies akla tumsa. Tomēr, strādājot tik lielā viesnīcā, gribot negribot katru dienu nākas vairā�kas reizes braukt ar liftu. Ko man darīt? Man nav neviena cita, ar kuru es to varētu apspriest.

-��� Bet, Jumijo�i, es ierunājos. Kāpēc tu man agrāk ne�piezvanīji? Tad es tev jau agrāk būtu varējis to paskaidrot.

-��� Es tev vairākkārt zvanīju, viņa klusiņām teica, glu�i vai �ukstēja. Bet tevis nekad nebija mājās.

-��� Automātiskais atbildētājs ta�u bija ieslēgts?

-��� Man tie riebjas. Es ļoti uztraucos.

-���� Skaidrs. Es tev tagad to īsi paskaidro�u. Tajā tumsā ne�mājo nekas ļauns. Tam nav pret tevi nekādu ļaunu nodomu. Tas tevi neapdraud. Bet kaut kāda radība tur dzīvo� tie soļi, kurus tu dzirdēji� tomēr tas nekādā gadījumā tev neko ļaunu nenodarīs. Tā būtne vispār nevienam neko ļaunu ne�var nodarīt. Tāpēc, ja nu tev atkal gadās nokļūt tumsā, tad vislabākais ir cie�i aizvērt acis, stāvēt tur uz vietas un gaidīt liftu atgrie�amies. Labi?

Jumijo�i brīdi klusēja, it kā sagremodama manus vārdus.

-��� Vai man pasacīt atklāti, kā es jūtos?

-��� Protams.

-���� Es tevi īsti labi nesaprotu, Jumijo�i pavisam klusi no�teica. Es laiku pa laikam par tevi iedomājos. Bet nevaru tikt skaidrībā, kas tu īsti esi par cilvēku.

-���� Es ļoti labi saprotu, ko tu gribi teikt, sacīju. Man jau ir trīsdesmit �etri gadi, bet �ajā vecumā man ir vēl pārāk daudz nenoskaidrota. Pārāk daudz atliktā. Pa�laik cen�os to visu pamazām piepildīt. Es cen�os. Tomēr vēl vajag nedaudz laika. Domāju, ka varē�u tev daudz ko izskaidrot. Un tad viens otru labāk sapratīsim, tā es domāju.

-���� Cerams, ka tā, viņa noteica, ārkārtīgi atsve�ināti. Glu�i kā televīzijas ziņu diktore, man ienāca prātā. "Cerams, ka tā. Un tagad pārejam pie nākamā mūsu ziņu izlaiduma si�eta" tāda sajūta. Un tagad mūsu ziņu izlaiduma nāka�mais si�ets�

-��� Patiesību sakot, es rīt do�os uz Havaju salām, tā es sacīju.

-��� Ak tā. Tas uz viņu nekādu iespaidu neatstāja. Ar to arī mūsu saruna beidzās. Atvadījos un noliku klausuli. Tad izdzēru tikai vienu glāzi viskija, nodzēsu gaismu un likos gulēt.

Mūsu ziņu izlaiduma nākamais si�ets. Gulēju Fortderusī pludmalē, vēros augstajās, zilajās debesīs un palmu lapās, un kaijās un izmēģināju �o frāzi. Juki bija man līdzās. Es uz sava paklājiņa gulēju uz muguras, viņa uz vēdera, acis aizvērusi. No viņai līdzās noliktā milzīgā Sanyo kasetnieka plūda Eric Clapton dziesmas. Juki mugurā bija olīvzaļ� bikini, un viņa līdz pat kāju pirkstu galiem bija noziedusies ar ko�kosriekstu eļļu. Meitenīgais augums likās slidens kā delfīns. Mums garām nogāja jauns samoietis, stiepdams sērfa dēli, bet tum�i iededzis glābējs noskatījās visā no platformas, vēsi �ibinādams savu zelta piekaru. Visa pilsēta smar�oja pēc ziediem, augļiem un sauļo�anās eļļas. Havaju salas!

Mūsu ziņu izlaiduma nākamais si�ets.

Daudz kas ir noticis, cilvēki iznāk uz skatuves, ainas nomainās cita pēc citas. Pirms tam staigāju pa piesnigu�a�jām Saporo ielām. Tagad guļu Honolulu pludmalē un blen�u debesīs. Lietu secība. Savieno punktus un virzies uz priek�u. Ja skan mūzika, tad dejo un tiksi tik tālu. Vai es dejoju tik labi, cik spēju? Domās atgriezos pie notiku�ā, pārbaudīju savas kustības. Nemaz nav slikti, es nodomāju. Varbūt tik labi arī nemaz nav. Un tomēr nav slikti. Ja es atkal stāvētu tajā pa�ā vietā, tad, jādomā, izpildītu tie�i tos pa�us gājienus. To sauc par sistēmu. Vai par nosliecēm. Turos dejas solī.

Brīvdienas, es klusi noteicu. Es to sacīju pavisam klusi, bet �ķita, ka Juki to sadzirdējusi. Juki apgriezās otrādi, pagrie�zās pret mani, noņēma saulesbrilles un, acis piemiegusi, cie�i manī paskatījās.

-��� Par ko tu tikko domāji? viņa aizsmaku�ā balsī nopra�sīja.

-��� Ne par ko īpa�u. �ādiem tādiem sīkumiem, atteicu.

-��� Man gan vienalga, tomēr varbūt labāk netraucē citus ar savu izrunā�anos. Labāk to dari, kad esi viens pats savā istabā.

-��� Atvaino. Es tā vairs nedarī�u.

Viņa uzmeta man gandrīz vai maigu skatienu.

-��� Tas tik muļķīgi izskatās.

-��� Hm, es novilku.

-��� Tā kā tāds vientuļ� ve�uks, Juki sacīja un atkal apsvie�dās uz vēdera.

Atbrauku�i taksometrā no lidostas uz viesnīcu, mēs no�likām mantas numuros, pārģērbāmies �ortos un T kreklos un tad, pirmais, ko darījām, uzreiz devāmies uz tuvējo iepirk�anās centru un nopirkām lielu radio un kasetnieku. Juki to gribēja.

-��� Tādu, ko var baigi skaļi uzgriezt, Juki man teica.

Paņēmu no Makimuras saņemto aploksni un nopirku vis�lielāko Sanyo kasetnieku. Tad vēl pietiekami daudz rezerves bateriju un da�as kasetes. Apjautājos, vai viņai vēl kaut ko nevajadzētu. Kaut ko no drēbēm, peldkostīmu, tādas lietas? Viņa papurināja galvu. Kad devāmies uz pludmali, viņa noteikti stiepa to līdzi. Stiepējs gan, protams, biju es. Kā iedzimtais no Tarzāna filmas. "Kundze, uz to pusi labāk neiet, tur dzīvo ļaunie gari!" tecēju viņai nopakaļ. Disk�okejs bez apstā�jas spēlēja popmūzikas dziesmas. Tāpēc es ļoti labi atceros tās vasaras hitus. Pasauli bija pārņēmusi Maikla D�eksona dziesmu epidēmija. Vēl mums trāpījās ari Hall & Oats un �ad tad uzrnirdzēja Duran Duran, bet ari tas tālāk par vidus�mēru netika. (Kaut kā viņiem pietrūkst, es nodomāju.) Jo Jackson, Pretenders, aizvien kaut kur pa vidu eso�ais Super Tramp. Un tad neskaitāmi nezināmi dziedātāji un dziesmas.

Viesnīca, glu�i kā Makimura bija solījis, nebija slikta. Protams, mēbeles un dizains, un izvēlētā sienu krāsa bija tālu no elegances, bet dīvainā kārtā tas derēja. (Kur� tad brauc uz Havaju salām meklēt eleganci?) Atradās netālu no pludmales un bija ērta. Numurs bija desmitajā stāvā, no turienes pavērās rāms skats. Varējām sauļoties uz terases. Arī virtuve bija pla�a un ērti aprīkota. Tur bija viss, sākot ar elektrisko plīti un beidzot ar trauku mazgājamo ma�īnu. Juki numurs bija blakus, nedaudz mazāks par manējo. Tajā nebija atsevi�ķas virtuves, bet tikai virtuves stūrītis. Gan liftā, gan hallē satiktie cilvēki bija jauki un smalki.

Kad bijām nopirku�i radio, es viens pats devos uz tu�vējo pārtikas veikalu un sapirku pa pilnam alu, Kalifornijas vīnus, augļus un sulas. Tāpat arī visu nepiecie�amo vien�kār�u sviestmai�u pagatavo�anai. Tad abi ar Juki devāmies uz pludmali gul�ņāt un līdz pat vakaram vērāmies jūrā un debesīs. Mēs tikpat kā nesarunājāmies. Laiku pa laikam pagriezāmies otrādi, tad atkal atpakaļ, baudijām laiku aizplūs�tam. Saules stari krita pār mums un karsēja smilts. No jūras puses pūta maiga, liega vēsmiņa, brīdi pa brīdim palmu lapas ie�abējās. Vairākkārt iesnaudos, tomēr mani pamo�dināja garāmgājēju soļi un balsis, un tādos brī�os iedomā�jos nez kur es atrodos. Tikai pēc brī�a attapos, ka esmu Havajās. Man pār seju plūda ar pretiedeguma eļļu sajauku��ies sviedri, pilēja zemē. Da�ādas skaņas kā viļņi skalojās man pāri. Laiku pa laikam saklausīju, kā manis pa�a sirds�puksti sajaucas ar tām. �ķita, ka ari mana sirds atradusi savu vietu zemes varenajā ritmā.

Atlaidu galvas skrūves vaļīgāk. Atslābu. Brīvdienas.

Arī Juki sejas izteiksmē bija skaidri manāmas pārmaiņas. Tas notika tūlīt pēc tam, kad mēs izkāpām no lidma�īnas un saskārāmies ar saldo, silto Havaju salu gaisu. Viņa nokāpa pa trapu, apstājās, aizvēra acis, dziļi ieelpoja, tad atvēra acis un paskatījās uz mani. Tajā brīdī no viņas sejas pazuda pa�aizsardzības un aizkaitinājuma izteiksme. Te nekas viņu neapdraudēja. Redzot, kā viņa izlaida rokas cauri matiem, kā ietina ko�ļeni papīriņā un izmeta, bezjēdzīgi raustīja ple�cus, es sapratu, ka līdz �im viņas dzīve ir bijusi briesmīga. Ne tikvien briesmīga, bet galīgi pārprasta.

Matus uzspraudusi, tum�ām saulesbrillēm uz deguna, mazu bikini mugurā kad viņa gulēja pludmalē, nebija viegli noteikt, cik viņai īsti gadu. Tomēr viņa izturējās tā, it kā būtu vecāka par saviem gadiem. Viņai bija slaidi locekļi, bet ne trausli, drīzāk spēcīgi. �ķita, ka tad, kad viņa neap�zināti izstiepās, arī gaiss ap viņas rokām un kājām paplē��as. Es nodomāju, ka pa�laik viņai sākas visdinamiskākais aug�anas posms. Viņa ļoti spēji kļuva par pieaugu�u cil�vēku.

Mēs viens otru ieziedām ar eļļu. Vispirms Juki iezieda man muguru. Briesmīgi liela mugura, tā viņa sacīja. Pirmo reizi kāds teica, ka man esot liela mugura. Kad sāku ieziest Juki muguru, viņa nespēja mierīgi nogulēt tik ļoti viņai kutēja. Matus viņa bija uzspraudusi, un bija redzamas viņas aus�tiņas un kakls. Es neviļus pasmaidīju. Reizēm, redzot viņu no tālienes vai guļam pludmalē, Juki �ķita tik pieaugusi, ka pat man pārsteigumā aizrāvās elpa, bet ausis gan viņai bija jaunas tie�i viņas vecumam atbilsto�as, tajās vēl bija saglabājies viņas bērni�ķīgums. Tomēr vēl bērns, es nodo�māju. Savādi, ta�u sievietes kakls ļoti precīzi atklāj viņas vecumu, glu�i kā koka gadu gredzeni. Kāpēc tā, es nezinu, to es nespē�u izskaidrot. Lai tur kā, meitenei ir meitenes kakls un nobriedu�ai sievietei nobriedu�as sievietes kakls.

-Jāsauļojas ir pamazām, Juki man prātīgi paskaid�roja. Sākumā jāsauļojas pavēnī, tad pamazām jāpāriet saulē. Tad atkal jāatgrie�as ēnā. Citādi iedegums izskatī�sies pēc apdeguma. Var iedzīvoties �ūlās. Un no tām paliek rētas. Izskatās �ausmīgi neglīti.

-��� Ēna, saule, ēna, es atkārtoju, ziezdams viņai muguru ar eļļu.

Tāpēc pirmās dienas pēcpusdienu Havaju salās pavadī�jām galvenokārt palmu ēnā, klausoties FM radio dīd�eju. Es laiku pa laikam aizgāju līdz jūrai un nopeldējos vai pie pludmales bāra iedzēru vēsu pinakoladu. Juki peldēt negāja. Viņa teica, ka vispirms gribot atslābt. Viņa iedzēra ananasu sulu un lēnām notiesāja hotdogu ar sinepēm un marinētiem dārzeņiem. Tad noskatījās, kā milzīgā saule pazūd rietumos, kā iekrāso izklaides jahtu buras tomātu mērces sarkanumā. Viņa gribēja izbaudīt visu līdz pat pēdējam saules staram.

-��� Iesim! Saule norietējusi, ēst gribas! es sacīju. Drus�ciņ pastaigāsimies un iesim apēst hamburgerus. Tādus ar īstu, sulīgu grilētu gaļu un no tomātiem taisītu ke�upu! īstos hamburgerus!

Viņa pamāja, bet necēlās un neizkustējās. It kā gri�bētu izbaudīt visu atliku�o laiku. Es saritināju paklājiņus, paņēmu radio.

-��� Būs labi. Rīt arī ir diena. Nedomā ne par ko. Un, kad rītdiena būs galā, tad pienāks parītdiena, es noteicu.

Viņa paskatījās aug�up uz mani un pasmaidīja. Es pastiepu roku, viņa to saņēma un piecēlās.

Nākamajā rītā Juki sacīja, ka vēlētos aizbraukt apciemot mammu. Viņa zināja tikai mammas apme�anās vietas tele�fona numuru, es piezvanīju, apsveicinājos un apvaicājos, kā līdz turienei var aizbraukt. Ame dzīvoja nelielā koted�ā netālu no Makahas. Viņa teica, ka no Honolulu tas esot ap�mēram pusstundas brauciena attālumā. Es sacīju, ka, manu�prāt, brauciens varētu prasīt vairāk par stundu. Pēc tam es tuvējā auto nomā noīrēju Mitsubishi Laricer. Cerams, ka būs patīkams brauciens. Mēs uzgriezām skaļi ma�īnas radio, at�vērām logus un laidāmies prom pa piejūras ceļu simt div�desmit kilometrus garajā braucienā. Visapkārt saule, jūras vēj� un ziedu smar�a.

Man pēk�ņi ienāca prātā pavaicāt Juki, vai mamma dzīvo viena.

-��� Kā tad! viņa noteica, lūpas savilkusi. Viņa viena pati ārzemēs netiktu galā. Viņa tik tie�ām ir �ausmīgi neprak�tisks cilvēks. Ja kāds par viņu neparūpējas, tad viņa ne ar ko netiek galā. Varu derēt, ka viņa tur ir kopā ar boifrendu. Noteikti jaunu un skaistu. Tāpat kā tētis. Atceries, kad bijām aizbrauku�i pie tēta, to viņa skaisto, nejauko drauģeli geju. Tas vīrietis noteikti vannā iet trīs reizes dienā un vismaz divreiz dienā maina apak�veļu.

-��� Viņ� ir gejs? es pajautāju.

-��� Tu nezināji?

-��� Nē, nezināju.

-��� Muļķis. Tas ta�u uzreiz ir redzams! Juki sacīja. Vai tētim par to ir interese vai nav, to es nezinu. Bet tas gan noteikti ir gejs. Simtprocentīgi. Divsimtprocentīgi.

Sāka spēlēt itaxy Music, un Juki pagrieza radio vēl skaļāk.

-��� Mammai jau no seniem laikiem ir patiku�i dzejnieki. Dzejnieki vai jauni vīrie�i, kas apņēmu�ies kļūt par dzejnie�kiem. Viņa attīsta filmas, bet tie viņai skaita dzejoļus. "Iada aizrau�anās. Savāda aizrau�anās. Un viņai pilnīgi vienalga, kādi tie dzejoļi ir. Fatāla pievilcība. Būtu labi, ja ari tētis būtu rakstījis dzeju. Tomēr no viņa nu nekāds dzejnieks neiznāk.

Dīvaina ģimenīte, es kārtējo reizi nodomāju. Kā no kos�mosa. Tēvs populārs rakstnieks, māte ģeniāla fotogrāfe, meita ar ekstrasensa spējām, māceklis gejs un mīļākais dzej�nieks. Bet kāda ir mana vieta �ajā psihodēliskajā ģimenē, kāda ir man ierādītā loma? Esmu laika kavētājs, kuram jāaprūpē un jāizklaidē viņu meita. Atcerējos labvēlīgo smaidu, ko Piektdienis man veltīja. Vai tas nebija solida�ritātes smaids? Sveiks, piebiedrojies! Nē. �is ir vienreizīgs pasākums. Man ir brīvdienas. Skaidrs. Kad brīvdienas būs galā, atkal atgriezī�os pie sniega �ķūrē�anas. Tad man vairs nebūs laika iesaistīties jūsu spēlītēs. Patiesi tas viss ir tikai pagaidām. �ai epizodei ar galveno si�eta līniju nav nekāda sakara. Man patīk vienkār�āka, vieglāk saprotamāka pasaule.

Ievērojot Ames norādījumus, es īsi pirms Makahas nogrie�zos pa labi un devos uz kalnu pusi. Tur rindojās no skata nedro�i, viegli namiņi, kurus, kā likās, nākamā lielā vētra aizpūtis pa gaisu, tad to kļuva mazāk un, kā jau tika teikts, parādījās privātnamu rajona vārti. Tur sarga namiņā sēdēja sargs, kur� izskatījās pēc indie�a, viņ� apjautājās, kurp mēs braucam. Nosaucu Ames koted�as numuru. Viņ� piezvanīja, tad pagriezās pret mums un pamāja:

Viss kārtībā! Lūdzu.

Kad iebraucām iek�ā pa vārtiem, skatienam pavērās pla�s, rūpīgi kopts mauriņ�. Dārznieki tur pārvietojās kaut kādā golfa ratiņiem līdzīgā ierīcē un klusēdami apkopa zālienu un krūmus. Mauriņu kā kukaiņi bija apsēdu�i putniņi ar dzelteniem knābī�iem. Palūdzu vienam no dārzniekiem, lai viņ� man parāda Juki mammas dzīvesvietu. Tur, viņ� pavi�sam īsi sacīja. Un pastiepa pirkstu uz baseina, koku rindas un zāliena pusi. Abās pusēs garām baseinam stiepās melni, asfaltēti ceļi un meta lielu līkumu otrpus baseinam. Pateicu viņam paldies un braucu tālāk pa to pa�u ceļu. Nobraucām pa nogāzi, uzbraucām aug�up pa nogāzi, un tur jau bija arī Juki mammas koted�a. Moderna, tropu stilā celta ēka. Veranda, no kuras durvis veda tālāk uz gaiteni. Iekārti vēja zvaniņi. Visapkārt auga nepazīstami koki un ienācās nepa�zīstami augļi.

Apturēju automa�īnu, mēs abi ar Juki uzkāpām pa pie�ciem kāpņu pakāpieniem un nospiedām durvju zvana pogu. Vēja zvaniņi laiku pa laikam miegaini, klusi ieskanējās, un �ī skaņa sajaucās ar Vivaldi mūziku, kas plūda pa vaļējiem logiem. Pēc ceturtdaļminūtes durvis klusi atvērās un tajās parādījās vīrie�a stāvs. Tas bija kāds baltais vīrietis, ameri�kānis, tum�i iededzis, ne pārāk gara auguma. Viņam nebija labās rokas, no pleca uz leju. Spēcīgas miesas būves, prātī�gām ūsiņām. Viņam mugurā bija izbalojis puķains havajie�u krekls, kājās sporta �orti un gumijas sandales. Viņ� varētu būt vienos gados ar mani. Nevarētu teikt, ka viņ� bija izska�tīgs, bet likās patīkams vīrietis. Vai tikai nav pārāk skarbs, lai būtu dzejnieks? Tomēr laikam ta�u �ajā pasaulē ir arī skarbie dzejnieki. Tas nemaz nav savādi. Pasaule ir liela.

Viņ� paskatījās uz mani, tad uz Juki, tad atkal uz mani, tik tikko sa�ķieba �oldi un pasmaidīja.

-��� Hello, viņ� klusām teica. Pēc tam pārgāja uz japāņu valodu.

-��� Labdien!

Tad sarokojās ar mani un ar Juki. Ārkārtīgi spēcīgs rokas�spiediens.

-��� Lūdzu, nāciet iek�ā, viņ� sacīja skaistā japāņu valodā.

Viņ� ieveda mūs iek�ā pla�ā dzīvojamā istabā, apsēdināja

dīvānā, atnesa no virtuves divas pudeles Primo alus, vienu kolu un trīs glāzes. Mēs abi dzērām alu, Juki dzērienam nepieskārās. Tad viņ� piecēlās, piegāja pie mūzikas apara�tūras un nedaudz pieklusināja Vivaldi. Istaba labi iederētos Samerseta Moema stāstā. Lieli logi, ventilators pie gries�tiem, pie sienām dienvidjūras tautu mākslas darbi.

-���� Viņa pa�laik attīsta filmas, vēl vajag minūtes desmit, viņ� paskaidroja. Lūdzu, tepat nedaudz pagaidiet. Es esmu Diks. Diks Norss. Es te dzīvoju kopā ar viņu.

-��� Priecājos iepazīties, atteicu.

Juki nesacīja neko un skatījās ārā pa logu. Cauri augļu kokiem varēja manīt zilo jūru. Virs jūras līnijas peldēja mā�konis neandertālie�a galvaskausa formā. Mākonis nekus�tējās, nebija pat ne zīmes, ka tas varētu izkustēties. Tāds pavisam spītīgs mākonis. Balts kā izbalināts, ārkārtīgi skaid�rām aprisēm. Tikai dzeltenknābji laiku pa laikam pa�āvās tam garām. Vivaldi beidzās, Diks piegāja un nocēla adatu, ar vienu roku ieslidināja plati atpakaļ vāciņā un nolika plauktā.

-Jūs ļoti labi runājat japāniski, es ieminējos. Nevarēju iedomāties neko citu, par ko varētu parunāt.

Diks pamāja, sarauca abas uzacis un aizvēra acis, tad pasmaidīja.

-��� Es Japānā dzīvoju jau ilgu laiku, viņ� teica. Muti viņ� virināja ļoti lēni. Jau desmit gadu. Kara laikā, Vjetnamas kara laikā, es pirmo reizi atbraucu uz Japānu, man te iepa�tikās, pēc kara es iestājos Sophia Universitātē. Tagad rakstu dzeju.

Nu, protams, nodomāju. Nav ne jauns, ne skaists, ta�u ir dzejnieks.

-��� Tagad arī tulkoju japāņu haiku, tankas un dzeju, viņ� piebilda. Grūts darbs, ļoti grūts.

-��� Tā gan, es sacīju.

Viņ� plati pasmaidīja un apvaicājās, vai es negribētu vēl vienu alu. Teicu, ka labprāt. Viņ� vēlreiz atnesa divas slcārdenes alus. Neticami veikli ar vienu roku atrāva vaļā skārdeņu gredzenus, salēja glāzēs un ar baudu iemalkoja. Tad nolika glāzi uz galda, vairākkārt papurināja galvu un ieurbās ar skatienu Vorhola plakātā pie sienas.

-��� Vai nav savādi, viņ� iesāka, pasaulē nav dzejnieku vienro�u. Nez kāpēc? Ir gan vienro�i mākslinieki, gan pia�nisti, gan beisbola spēlētāji. Bet kāpēc nav vienro�u dzej�nieku? Jo tam, vai tev ir viena vai trīs rokas, ar dzejas rak�stī�anu nav nekāda sakara.

Patie�ām tā ir, nodomāju. Roku skaitam nav nekāda sa�kara ar dzejas rakstī�anu. Vai jūs zināt kādu dzejnieku vienroci? Diks Norss man jautāja.

Papurināju galvu. Tomēr, atklāti sakot, par dzeju man nekādas sajēgas nebija, es uzreiz nevarētu iedomāties pat neviena divro�a dzejnieka vārdu.

-��� Ir vairāki sērfotāji vienro�i, viņ� turpināja. Iras ar kājām. Diezgan veikli. Es arī esmu izmēģinājis.

Juki piecēlās un sāka staigāt pa istabu, piegāja pie plauk�tiņa ar platēm un sāka tās pētīt, tomēr laikam gan neko savai gaumei atbilsto�u neatrada, tāpēc saviebās, it kā teik�dama: "Cik stulbi!" Kad mūzika apklusa, visapkārt iestā�jās iemidzino�s klusums. Laiku pa laikam atskanēja zāles pļāvēja rūkoņa. Kāds kādu skaļi sauca. Vēja zvaniņu klusā �ķinda. Putnu �ivinā�ana. Tomēr klusums bija nospiedo�s. Pat ja kaut kas sacēla kādu skaņu, tad tā drīz vien tika ievilkta �ajā klusumā, neatstājot ne pēdu. It kā, izceļoties kādai skaņai, visi mestos tai virsū un to nodzēstu.

-��� Klusa vieta, es noteicu.

Diks Norss pamāja, tad vērīgi nopētīja vienīgo plaukstu, vēlreiz pamāja.

-��� Tā ir. Te ir kluss. Tas ir vissvarīgākais. It īpa�i cilvēkiem, kas strādā tādu darbu kā Ame un es, mums ir nepiecie�ams klusums. Mēs nepanesam kņadu. Kā lai to pasaka hustlebustle, burzma. Nekam tas neder. Vai Honolulu pārāk nekrīt uz nerviem?

Man Honolulu ne tuvu nekrita uz nerviem, bet, lai �ī saruna pārāk neieilgtu un nekļūtu pārāk apnicīga, piekritu. Juki turpināja vērot ainavu ar sejas izteiksmi, kurā nepār�protami bija ierakstīts: "Cik stulbi!"

-���� Kauai ir jauka vieta. Klusums, maz cilvēku. Es patie��ām gribētu dzīvot Kauai. Oahu neder. Pārāk daudz tūristu, pārāk daudz ma�īnu, diezgan augsts noziedzības līmenis. Tomēr mēs esam �eit Ames darba dēļ. Viņa divas trīs reizes nedēļā brauc uz Honolulu. Tehnikas dēļ. Visādas teh�niskas vajadzības. Oahu turpretim var izveido labus kontak�tus, satikties ar cilvēkiem. Viņa pa�laik fotografē da�ādus cilvēkus. Cilvēkus, kas vienkār�i dzīvo. Zvejniekus un dārz�niekus, un fermerus, un pavārus, un ceļa strādniekus� zivju tirgoņus. Tajās fotogrāfijās redzama viņas griba un talants.

Es līdz tam gan vēl nekad nebiju Ames fotogrāfijas rūpī�gāk apskatījis, bet piekritu arī �im apgalvojumam. Juki kaut ko nesaprotamu novilka caur degunu.

Viņ� apvaicājās, ar ko es nodarbojos.

Atbildēju, ka esmu ār�tata �urnālists.

Izskatījās, ka viņam par manu profesiju ir zināma inte�rese. Laikam gan nodomāja, ka esmu viņa profesijas pārstā�vis, tāds kā jaunāks brālēns. Pajautāja, ko es rakstot.

Jebko, atbildēju. Ja ir pasūtījums, tad jebko. Kas jādara, jādara, tāpat kā ar sniega �ķūrē�anu.

Sniega �ķūrē�ana, viņ� atkārtoja. Tad bridi to apsvēra, nopietnu sejas izteiksmi. Laikam gan viņ� tā īsti nesaprata, ko es ar to domāju. Sāku apdomāt, vai man nevajadzētu viņam sniegt sīkākus paskaidrojumus sniega �ķūrē�anas lietā, bet tie�i tajā brīdī istabā ienāca Ame un mūsu saruna ar to bei�dzās.

Amei mugurā bija d�insu krekls ar pusgarām piedurknēm un kājās balti, nodilu�i �orti. Viņa nebija uzkrāsojusies, mati izspūru�i, it kā viņa tik tikko būtu izkāpusi no gultas. Tomēr viņa bija ārkārtīgi pievilcīga sieviete, izskatījās tik�pat apburo�i un izsmalcināti kā toreiz, kad viņu pirmo reizi ieraudziju Saporo viesnīcas restorānā. Tiklīdz viņa ienāca istabā, tā uzreiz visi sajuta, ka viņas klātbūtne ir glu�i citāda, bez izskaidrojumiem, bez izrādī�anās.

Viņa, neko neteikusi, devās tie�i pie Juki, pabu�ināja meitai matus, tad piespieda degungalu viņai pie deni�ņiem. Juki neizrādīja nekādu īpa�u interesi par to, bet ari nepretojās. Viņa tad divas trīs reizes papurināja galvu, un mati atkal ieņēma iepriek�ējo formu. Tad atkal nevērīgi pētīja uz plaukta nolikto puķu vāzi. Tomēr �ī viņas nevērība bija citāda nekā tā vienaldzība, ko viņa izrādīja, tiekoties ar tēvu. Viņa likās saņemamies, apspie�am neveiklību. Acīmre�dzot māti un meitu vienoja kaut kādas emocionālas saites.

Ame un Juki. Lietus Un sniegs. Tie�ām dumji, es nodo�māju. Tie�ām izdomāts neglīts vārds. Tie�ām, kā sacīja Makimura, laika ziņas. Nez kādu vārdu viņa būtu izdomā�jusi, ja viņai būtu piedzimis vēl viens bērns?

Ne Ame, ne Juki viena otrai neapvaicājās, kā iet, vai viss kārtībā, nekā tamlīdzīga. Māte sabu�ināja meitai matus un piespieda degungalu pie deniņiem. Tad Ame pienāca pie manis, apsēdās man līdzās un izņēma no krekla kabatas paciņu Salem un ar papīra sērkociņu aizdedzināja cigareti. Dzejnieks no kaut kurienes atnesa pelnu trauku un ar ele�gantu �estu nolika to uz galda. It kā novietotu tur vietai atbilsto�i izraudzītu rotājumu. Ame iemeta tur sērkociņu, izpūta dūmus, noslaucīja degunu.

-��� Atvainojiet. Nevarēju pamest iesākto darbu, Ame iemi�nējās. Pusceļā nevar apstāties. Citādi var visu sabojāt.

Dzejnieks atnesa glāzi arī Amei. Kārtējo reizi ar vienu roku ļoti veikli atvēra skārdenes gredzenu un ielēja alu glāzē. Viņa, sagaidījusi, kad putas nosēdīsies, vienā rāvienā izdzēra pusi glāzes.

-��� Cik ilgi būsiet Havajās? Ame pavaicāja.

-��� īsti nezinu, atbildēju. Konkrēti neesam izlēmu�i. Apmēram nedēļu. Pa�laik man ir atvaļinājums. Tad vajadzēs atgriezties Japānā un atkal ķerties pie darba.

-��� Būtu labi, ja jūs varētu palikt ilgāk. Ļoti jauka vieta.

-Jā, patie�ām jauka, noteicu. Ta�u viņa vairs manī

neklausījās.

-��� Vai esat ēdu�i? Ame pavaicāja.

-��� Pa ceļam uzēdām sviestmaizes, es atbildēju.

-��� Ko esam plānoju�i pusdienās? Ame pievērsās dzejnie�kam.

-��� Mēs tie�i pirms stundas ēdām spageti, vismaz, cik es atceros, dzejnieks nesteidzīgi un klusi atbildēja. Pirms stundas bija piecpadsmit pāri divpadsmitiem, un parasti cil�vēki �o ēdienreizi dēvē par pusdienām, kopumā ņemot.

-��� Ak tā? Ame izklaidīgi sacīja.

-��� Tā gan, atteica dzejnieks, tad pagriezās uz manu pusi un pasmaidīja. Kad Ame iegrimst darbā, tad par ikdieni��ķām lietām pavisam aizmirst. Vai ir ēdusi vai ne, ko darījusi. Par tādām lietām pilnīgi aizmirst. Galvā iestājas tuk�ums. Tāpēc, ka maksimāli koncentrējas darbam.

Es gan iedomājos, vai �āda koncentrē�anās spēja nesāk robe�oties ar psiholoģiskām patoloģijām, bet, protams, neko tādu neminēju. Sēdēju dīvānā un pieklājīgi smaidīju.

Ame kādu bridi izklaidīgi vērās alus glāzē, tad, it kā pār�domājusi, paņēma to rokā un iedzēra vienu malku.

-��� Lai kā arī būtu bijis, es esmu izsalkusi. Laikam tāpēc, ka nepaēdām brokastis, viņa sacīja.

-��� Nu, izklausās, ka es visu laiku iebilstu, tomēr, ja pie�vēr�amies reālajiem faktiem, tad tu pusastoņos apēdi lielu grauzdētu maizi, greipfrūtu un jogurtu, Diks Norss paskaid�roja. Un teici, ka tās tev ļoti patiku�as, ka brokastis vispār esot viena no lielākajām baudām cilvēka dzīvē.

-��� Var jau būt, Ame sacīja un pakasīja degungalu. Tad atkal to apdomāja, veroties tuk�umā. Nodomāju, ka tas patie�ām izskatās kā Hi�koka filmas epizode. Drīz vien vairs nevarēs saprast, kā tad īsti ir bijis patiesībā. Tad vairs nevar izlemt, kur ir saprāts, kur ārprāts.

-��� Tik un tā es esmu �ausmīgi izsalkusi, Ame noteica. Vai tam ir kāda nozīme, ka esmu jau ēdusi?

-��� Nu, protams, tam nav nekādas nozīmes, dzejnieks nosmējās. Tu esi izsalkusi, bet es ne. Ja tev gribas ēst, tad tev jāpaēd, ko tik vēlies. Tas ir labi, ka cilvēkam ir apetīte. Ar tevi tā ir vienmēr. Kad darbi iet no rokas, tad arī rodas apetīte. Vai pagatavot tev kādu sviestmaizi?

-Jā, lūdzu. Un vai tu varētu arī atnest vēl vienu alu?

-��� Certainly, viņ� sacīja un pazuda virtuvē.

-Vai jūs jau esat papusdienojis? Arne man pajau�tāja.

-��� Pa ceļam iekodu sviestmaizes, es atkārtoju.

-Un Juki?

Juki strupi izmeta, ka neko negribot.

-���� Mēs ar Diku iepazināmies Tokijā, Ame pārmeta vienu kāju pār otru un, skatoties manī, runāja. Tomēr �ķita, ka �ie paskaidrojumi domāti Juki. Viņ� man pastāstīja par Kat�mandu. Ka tā esot iedvesmojo�a vieta. Katmandu ir laba vieta. Diks Vjetnamā zaudēja vienu roku. Kājnieku mīna. Tās dēvē par Bouncing Betty Betija Lēkātāja. Ja tām uzkāpj, tās uzlido gaisā un uzsprāgst. Bāc! Viens kareivis līdzās Dikam tai uzkāpa, bet Diks zaudēja roku. Viņ� ir dzejnieks. Labi runā japāniski, vai ne? Mēs īsu brīdi bijām Katmandu, tad atbraucām uz Havaju salām. Pēc uzturē�anās Katmandu gribējām braukt uz kādu siltu vietu. Tad Diks atrada �o namiņu. Koted�a pieder viņa draugam. Viesu vannasistabu izmantoju kā fotolaboratoriju. Laba vieta.

Tad viņa nopūtās, it kā būtu pateikusi visu, kas būtu sakāms, izstaipījās. Iestājās klusums. Pēcpusdienas klusums padzi�ļinājās, ārā aiz loga gaismas daļiņas ņirbuļoja kā putekļi, neandertālie�a galvaskausam līdzīgais baltais mākonis jo�projām lidinājās virs ūdens līnijas un izskatījās tikpat spī�tīgs kā pirmīt. Ames Salem cigarete gruzdēja pelnu traukā, viņa tai tikpat kā nebija pieskārusies.

Iedomājos, kā gan Diks Norss sagatavo sviestmaizes ar vienu roku. Kā sagrie� maizi? To es nesapratu. Nazi viņ� tur labajā rokā. Tas skaidrs. Ar ko pietur maizi ar kāju vai? Varbūt, ja apgūst ritmu, tad arī maizes grie�ana izdodas. Un kāpēc viņ� nelieto protēzi?

Drīz pēc tam parādījās dzejnieks, nesdams uz �ķīvja ele�ganti izkārtotas sviestmaizes. Angļu stila sviestmaizes ar �ķiņķi un gurķi, smalki sagrieztas, pat olīvas bija uzspraus�tas. Izskatījās ļoti gar�īgas. Kā viņ� tās tik veikli sagatavojis, man tas tie�ām �ķita ļoti iespaidīgi. Tad viņ� atvēra skārdeni un ielēja alu glāzē.

-��� Paldies, Dik, Ame sacīja. Tad pagriezās pret mani. Viņ� ļoti labi gatavo ēst.

-Ja tiktu rīkoti kulinārijas konkursi dzejniekiem vienro��iem, tad es noteikti būtu uzvarētājs. Un viņ� piemiedza man ar aci.

Ame aicināja arī mani nogar�ot sviestmaizes. Vienu paņēmu, patie�ām ārkārtīgi gar�īga sviestmaize. Tajā bija kaut kas poētisks. Svaigi produkti, eleganta kombinācija, atbilsto�i izvēlēta toņkārta. Teicu, ka gar�īgi. Tomēr man tik un tā nebija skaidrs, kādā veidā viņ� sagrie� maizi. Gribējās to pavaicāt, bet �ādus jautājumus neklājas uzdot.

Diks �ķita ārkārtīgi darbīgs cilvēks. Kamēr Ame ēda sviest�maizes, viņ� atgriezās virtuvē un pagatavoja kafiju. Kafija bija ļoti gar�īga.

-���� Sakiet, vai jums, Ame pievērsās man, vai jums ar Juki nav nesapra�anās?

Es �o jautājumu īsti labi nesapratu. Tāpēc pavaicāju, kā tas domāts.

-��� Nu, protams, par mūziku. To rokmūziku. Jūs tā neno�moka?

-��� Nē, neteiktu vis, atbildēju.

-Ja man tā jāklausās, tad ātri vien piemetas galvassāpes. Nevaru to paciest ilgāk par pusminūti. Neizbēgami. Man patīk būt kopā ar Juki, bet tā mūzika nekam neder, viņa noteica, tad piespieda rādītājpirkstu pie deniņiem. Es spēju klausīties ļoti ierobe�ota veida mūziku. Baroka mūziku, zināma veida d�ezu. Etnisko mūziku. Nomierino�u mūziku. Tāda man patīk. Man patīk arī dzeja. Harmonija un klusums.

Viņa paņēma un aizsmēķēja kārtējo cigareti, ievilka vienu dūmu. Iedomājos, ka noteikti aizmirsis ari �o, un tie�i tā ari notika. Nobrīnījos, ka viņa vēl līdz �im nav kaut ko nosvi�linājusi. Man �ķita, ka saprotu, ko Makimura bija domājis, sacīdams, ka kopdzīve ar Ami nodzēsa viņa talantu. Viņa nebija no tiem cilvēkiem, kas domā par apkārtējiem. Tie�i otrādi. Lai tiktu galā pati ar savu esību, viņa kaut ko ņēma no visiem, kas bija ap viņu. Un neviens nevarēja viņai pre�toties. Viņas talantam ir liels pievilk�anas spēks. Viņa to uzskatīja par savām pa�saprotamām tiesībām. Harmonija un klusums. Un, lai viņa to dabūtu, visiem vajadzēja viņas labā nopūlēties, cik spēka.

Man ar to nav nekāda sakara, man gribējās kliegt. Es te atrodos tikai tāpēc, ka man ir atvaļinājums. Un viss. Kad brīv�dienas būs beigu�ās, atgriezī�os pie sniega �ķūrē�anas. �ī dī�vainā situācija drīz vien beigsies, dabiskā veidā. Es neizjutu nekādu bijību pret viņas tā dēvēto ģenialitāti. Un, pat ja to izjustu, tad to nepaustu. Es vienkār�i plūstu uz priek�u pa straumi, likteņa nests. Un esmu atnests tik nejēdzīgā vietā� Iedzīts te uz laiku. Ja varētu, man gribētos to pateikt skaļi. Bet laikam gan manis sacītajā neviens neklausīsies. �ajā pa�pla�inātajā ģimenē pagaidām biju otr�ķirīgs loceklis, bez balss.

Mākonis joprojām vēl tajā pa�ā apveidā lidinājās virs ūdens. Ja garām brauktu kuģis, tad masts to aizķertu. Mil�zīgā neandertālie�a milzīgo galvaskausu. Iekritis Honolulu debesis caur kādu vēstures spraugu. Var būt, ka mēs tāpat, es domāju, skatīdamies mākoni.

Ame, apēdusi sviestmaizes, piegāja pie Juki un atkal sabu�ināja viņai matus. Juki neizteiksmīgu seju aplūkoja ka�fijas tases uz galda.

Brīni�ķīgi mati, Ame noteica. Man arī tādus gri�bētos. Vienmēr tik mirdzo�i, tik taisni. Manējie vienmēr ir izspūru�i. Vai ne, princese? Un viņa atkal piespieda de�gungalu Juki pie deniņiem.

Diks Norss nokopa tuk�ās skārdenes un �ķīvjus. Tad uz�lika Mocarta kamermūziku.

-��� Vēl vienu alu? viņ� man vaicāja.

Atbildēju, ka esmu jau gana dzēris.

-��� Paklausieties, mēs ar Juki gribētu te parunāt par ģime�nes lietām, Ame asi sacīja. Ģimenes sarunas. Mātes un meitas sarunas. Varbūt Diks varētu jūs aizvest uz pludmali? Mums vajadzētu apmēram stundu.

-Jā, protams, dzejnieks piecēlās kājās.

Es ari piecēlos. Dzejnieks viegli noskūpstīja Ami uz pie�res, uzlika galvā baltu audekla cepuri un uz acīm zaļas Roy Ban saulesbrilles.

-��� Mēs apmēram stundu pastaigāsimies. Jūs varat mie�rīgi izrunāties. Tad viņ� saņēma mani aiz rokas un izveda ārā, teikdams: Iesim nu. Mums te ir brīni�ķīga plud�male.

Juki tikai viegli paraustīja plecus un uzmeta man neiz�teiksmīgu skatienu. Ame izņēma tre�o Salem cigareti no pa�ciņas. Atstāju�i viņas vienas, abi ar dzejnieku izgājām ārā pēcpusdienas saulē.

Stūrēju Lancer uz pludmali. Viņ� sacīja, ka ar protēzi nebūtu nekādu problēmu braukt ar ma�īnu.

-��� Bet tas nav dabiski, viņ� skaidroja. Es ar to nejus�tos labi. Varbūt tā būtu ērtāk, tomēr es sevi izjustu pilnīgi citādi. Es nejustos kā es pats. Tāpēc uzskatīju, ka man katrā ziņā jāiemācās dzīvot ar vienu roku. Ir lietas, ko nevaru, bet es tieku galā.

-��� Kā jūs sagrie�at maizi? iedomājos pavaicāt.

-��� Maizi? viņ� brīdi apdomājās. It kā nesaprastu, par ko es runāju. Tad viņ� pēk�ņi saprata, ko gribu vaicāt.

-��� Ā, maizi grie�ot� Saprotu, kāpēc jūs tā vaicājat. Parasti cilvēki to nevar saprast. Ta�u tas ir vienkār�i. Tāpēc, ka es grie�u ar vienu roku, protams. Bet neturu nazi tā, kā parasti.

Tad man nekas neiznāktu. Jāpietur maize ar pirkstiem un jākustina na�a asmens. Tā redz.

Kaut ari viņ� man parādīja, kā to dara, tik un tā nespēju iedomāties, ka to tik tie�ām tā var izdarīt. Tomēr viņ� maizi bija sagriezis daudz smalkāk, nekā tas parasti izdodas citiem, darbojoties ar abām rokām.

-���� Ļoti labi izdodas, Diks, uzmetis man skatienu, nosmē�jās. Es gandrīz visu varu izdarīt ar vienu roku. Aplaudēt gan nevaru. Ta�u kauties varu, pie stieņa pievilkties varu. Treniņa lieta. Ko jūs nodomājāt? Kā es to maizi sagriezu?

-��� Nu, es domāju, varbūt kaut kā ar kāju palīdzību�

Diks priecīgi smējās.

-��� Interesanti, viņ� noteica. Par to es gribētu uzrakstīt dzejoli. Dzejoli par vienroci dzejnieku, kas ar kājām smērē sviestmaizes. Iznāktu interesants dzejolis.

Es to ne noliedzu, ne apstiprināju.

Mēs nobraucām kādu gabalu pa �oseju gar jūru, tad pie�stājām nopirkt vēl se�as skārdenes alus (viņ� velti izsvieda naudu), tad pastaigājāmies nomaļā pludmalē, kur nebija pārāk daudz cilvēku, tur apgūlāmies un iedzērām alu. Bija ļoti karsts, un tāpēc mēs no alus nereibām. �I pludmale nebija tipiska Havaju salu pludmale. Tur auga zemi krūmāji, arī smil�u liedags bija nevis lidzens, bet akmeņains. Ta�u vismaz tūristisks tas nebija. Turpat tuvumā bija piebrauku�i pāris pikapu, ģimenes plun�ājās ūdenī, dziļāk selgā manīja kādus desmit sērfotājus. Neandertālie�a galvaskauss vēl jo�projām nebija izkustējies no vietas, kaiju bari riņķoja debe�sis kā putas veļas ma�īnā. Mēs laiski vērojām �o ainavu, dzērām alu un mazliet parunājām. Diks Norss stāstīja, cik ļoti viņ� cienot Ami. Viņa esot māksliniece �ī vārda patie�sajā nozīmē. Runājot par Ami, viņ� pavisam dabiski pārslē�dzās no japāņu uz angļu valodu. Jo savas jūtas viņ� japāņu valodā neprata tik labi izteikt.

-��� Kop� satiku viņu, ir mainījusies mana attieksme pret dzeju. Viņas fotogrāfijas, kā lai es to pasaku, dzeju atkailina. Mēs rūpīgi izvēlamies vārdus, vērpjam ko spēdami, bet viņas fotogrāfijās viss iemiesojas momentā. Embodiment. Viņa no tuk�a gaisa, no gaismas, spraugām starp mirkļiem iemieso cil�vēka dvēseles dziļākās izjūtas. Vai saprotat, ko es gribu teikt?

Lielos vilcienos, jā, es sacīju.

-��� Reizēm, kad skatos viņas fotogrāfijas, man sametas bail. Tāda sajūta, it kā tiktu ap�aubīta visa mana esība. Tik nomāco�i. Vai jūs zināt to vārdu dissilient?

Tādu vārdu es nezināju.

-��� Nez kā tas ir japāņu valodā. It kā kaut kas atvērtos, pa�vērtos. It kā bez kāda brīdinājuma pasaule pēk�ņi pavērtos. Gan laiks, gan gaisma var būt tādi dissilient. Viens mirklis. Viņa ir ģēnijs. At�ķirībā no manis, at�ķirībā nojums. Piedo�diet, es tā negribēju. Es ta�u neko pārjums nezinu.

Es papurināju galvu.

-��� Viss kārtībā. Es labi saprotu, ko jūs gribat teikt.

-��� Ģenialitāte ir ārkārtīgi reti sastopama. Es nerunāju vien�kār�i par apdāvinātību. Tā ir laime ar to sastapties, redzēt to savām acīm, bet� Viņ� uz brīdi apklusa un ar vienu roku rādīja tādu �estu, it kā gribētu ieplest abas rokas. Kaut kādā ziņā �āda pieredze var būt arī ārkārtīgi smaga. Tas reizēm dursta manu egoismu kā ar adatām.

Es, viņā klausīdamies, turpināju vērot okeānu un mākoni virs tā. Te viļņi bija stipri, tie neganti sitās pret krastu. Ielaidu pirkstus karstajās smiltīs, pacēlu saujiņu rokā, ļāvu tām iztecēt. Un tā atkal un atkal. Tikmēr sērfotāji bija sagai�dīju�i īstos viļņus un laidās tālāk.

-��� Tomēr pat tad, ja man jāatsakās no sava ego, viņas talants mani ārkārtīgi pievelk, un es viņu mīlu, Diks sacīja. Tad uzsita knipi.

-���� It kā milzīgs vilnis būtu mani aizrāvis. Man ir sieva. Japāniete. Mums ir arī bērns. Es mīlu savu sievu. Tik liesām mīlu. Pat tagad. Bet kop� pirmā iepazī�anās brī�a ar Ami kaut kas velk mani pie viņas. Kā atvarā. Es nespēju tam pretoties. Un es to sapratu. Kaut kas tāds notiek vienu reizi mū�ā. Kaut ko tādu var pieredzēt tikai vienu reizi. To es sapratu. Un tad nodomāju ja es palik�u kopā ar viņu, tad kaut kad to no�ēlo�u. Tomēr man bija jāpaliek kopā ar viņu, citādi mana esība zaudētu jēgu. Vai jums kādreiz ir gadījies tā domāt?

�ķiet, ka ne, atteicu.

-��� Savādi, Diks Norss turpināja. Es tik ļoti nopūlējos, lai tiktu pie mierīgas, rāmas dzīves. Sieva, bērns un maza mājiņa. Pārāk daudz nenopelnīju, bet darbs bija labs. Rak�stīju dzeju, tulkoju. Uzskatīju, ka man iet labi. Karā zau�dēju roku, ta�u domāju, ka tomēr mana dzīve ir izdevusies. Pagāja ilgs laiks, iekams tiku ar to galā, es krietni piepūlē�jos. Sirdsmieru. Man nebija viegli to iegūt. Un tomēr. Un tad� Viņ� pacēla plaukstu un pamāja uz ūdens pusi. Lai to visu zaudētu, pietiek ar vienu vienīgu mirkli. Pavisam vienkār�i. Man vairs nav, kur atgriezties. Es nevaru atgriez�ties savās mājās Japānā. Arī Amerikā man nav vairs vietas, kur atgriezties. Pārāk ilgi esmu bijis prom.

Gribēju kaut ko bilst, lai viņu mierinātu, bet nekas nenāca prātā. Es tikai grābu smiltis saujā un ļāvu tām tecēt. Diks Norss piecēlās, pagājās piecus se�us metrus tālāk un pie kādā krūma pa�urāja, tad lēnām atstaigāja atpakaļ.

-��� Atzī�anās, viņ� nosmējās. Man gribējās to kādam izstāstīt. Ko jūs par to domājat?

Ko man par to visu bija domāt? Mums abiem jau bija pāri par trīsdesmit, pieaugu�i cilvēki. Katrs pats izvēlas, ar ko gulēt, atvaru vai ūdenskritumu, vai smil�u vētru, un tad pa�am ar to jātiek galā. Diks man likās patīkams vīrietis. Man bija liela cieņa pret viņu, ka viņ�, palicis ar vienu roku, tā ticis galā ar visām problēmām. Bet ko gan lai atbild uz �ādu jautājumu?

-��� Es neesmu māksliniecisks cilvēks, es sacīju. Tāpēc nevaru saprast �ādas mākslinieciski iedvesmojo�as attiecī�bas. Mana iztēle tik tālu nesniedzas.

Viņ� nedaudz noskumis vērās jūrā. �ķita, ka viņ� gribētu kaut ko teikt, bet galu galā neko nepasacīja.

Aizvēru acis. Biju nodomājis tikai uz bridi pievērt acis, bet beidzās ar to, ka aizmigu. Laikam vainīgs alus. Kad pamo�dos, koka ēnas jau krita pār mani. No karstuma man drusku reiba galva. Pulkstenis rādīja pustrīs. Papurināju galvu un piecēlos kājās. Diks Norss krastā spēlējās ar kaut kādu suni. Cerēju, ka nebū�u viņu aizvainojis. Ņēmu un aizmigu saru�nas vidū. Turklāt viņam �ī saruna bija ārkārtīgi svarīga.

Tomēr ko es būtu varējis viņam atbildēt?

Es atkal laidu smiltis caur pirkstiem un noskatījos, kā viņ� rotaļājas ar suni. Viņ� piespieda sev klāt suņa galvu. Viļņi skaļi sitās pret krastu, tad tālu atkāpās. Baltie oļi mirdzēja. Iedomājos, ka varbūt esmu pārāk vēss. Ka nespēju saprast, kā viņ� jūtas. Vienalga, vai tev ir viena roka vai divas, vai esi dzejnieks vai ne, pasaule ir skarba. Visi tajā dzīvojam un cīnāmies ar savām problēmām. Esam ta�u pieaugu�i cilvēki. Tik tālu mēs esam tiku�i. Neklājas uzdot tik sare�ģītus jau�tājumus cilvēkam, ar kuru tik tikko esi iepazinies. Galu galā tas būtu tikai pieklājīgi. Esmu pārāk auksts, nodomāju. Tad papurināju galvu. Tomēr ar galvas purinā�anu nekas netika atrisināts.

Mēs Lancer atgriezāmies koted�ā. Diks nospieda zvana pogu, durvis atvēra Juki ar vienaldzīgu izteiksmi sejā. Ame sēdēja uz dīvāna, smēķēja un blenza tuk�umā, it kā būtu nodevusies dzen meditācijai. Diks Norss piegāja pie viņas un viegli noskūpstīja uz pieres.

-��� Vai esat izrunāju�ās? viņ� pavaicāja.

-��� Mm, viņa novilka, cigareti no mutes neizņēmusi. Po�zitīva atbilde.

-���� Mēs pludmalē vērojām pasaules malu un jauki pasauļojāmies, Diks Norss sacīja.

-��� Laiks braukt atpakaļ, Juki neizteiksmīgi noteica.

Es domāju tāpat. Laiks atgriezties apnicīgajā, tūristiskajā Honolulu.

Ame piecēlās.

-��� Atbrauciet vēl kādreiz paciemoties. Es gribu ar jums satikties, Ame sacīja.

Tad piegāja pie meitas un viegli ieknieba viņai vaigā.

Pateicos Dikam Norsam par alu un visu pārējo. Viņ� plati smaidīja un atbildēja, ka neesot par ko pateikties.

Es jau palīdzēju Juki iekārtoties Lancer priek�ējā sēdeklī, kad Ame saņēma mani aiz rokas.

-���� Man jums ir kas sakāms, viņa ieminējās. Abi aizgā�jām uz tādu kā nelielu parciņu turpat tuvumā. Tur pa vidu bija iekārtots kaut kas bērnu rotaļlaukumam līdzīgs. Viņa atbalstījās pret kāpnēm un atkal aizsmēķēja. �ķita, ka pat sērkociņa uzrau�ana viņu apgrūtina.

-Jūs esat labs cilvēks, to es redzu, viņa sacīja. Tā�pēc es gribētu jums kaut ko palūgt. Lūdzu, katrā ziņā at�vediet to bērnu uz �ejieni. Man viņa ir ļoti mīļa. Gribu ar viņu satikties. Satikties un parunāt. Vēlos, lai mēs esam draudzenes. Labas draudzenes. Pat vairāk nekā māte un meita. Tāpēc, kamēr jūs esat �eit, es gribētu daudz ko ar viņu izrunāt, Ame to pateica un tad kādu brīdi noskatījās manī.

-��� Tā ir jūsu abu problēma, es sacīju.

-��� Protams, viņa atteica.

-���� Tāpēc, ja viņa gribēs ar jums satikties, tad es viņu �urp atvedī�u, turpināju. Vai arī, ja jūs kā māte liksiet man viņu �urp atvest, tad es to darī�u. Bet citādi man tur nav nekāda teik�ana. Draugiem tre�o personu iejauk�anās nav vajadzīga. Vismaz tā es to atceros.

Ame nedaudz par to padomāja.

-Jūs sakāt, ka gribat kļūt par viņas draugu. Tas ir labi. Protams. Tomēr varbūt, iekams kļūt par viņas draudzeni, jums vajadzētu būt viņas mātei, es turpināju. Vai nu jums tas patīk, vai ne. Viņai ir tikai trīspadsmit gadu. Viņai vajag māti. Viņai vajag kādu, kas viņu tum�ā, nelaimīgā naktī apskautu un samīļotu. Zinu, ka es te nepiederu, ka man neklājas tā runāt. Viņai nevajag tādu garāmejo�u drau�dzību, viņai vajadzīga tāda pasaule, kas pieņem viņu tādu, kāda viņa ir. Tas viņai vajadzīgs vispirms.

-Jūs nesaprotat, Ame sacīja.

-���� Tā ir. Es nesaprotu, atteicu. Bet noskaidrosim: Juki ir tikai bērns, un viņai ir nodarīts pāri. Kādam vajag viņu pasargāt, parūpēties par viņu. Tas ir jūsu pienākums. Vai jūs to saprotat?

Nu, protams, viņa to nesaprata.

-��� Es nesaku, ka jums vajadzētu katru dienu viņu vest �urp, viņa sacīja. Atvediet tad, kad viņa grib atbraukt. Es, protams, viņai piezvanī�u. Es nevēlos bērnu pazaudēt. Viņa pamazām izaugs liela un aizies no manis. Gribētu izvei�dot kaut kādu garīgu saiti. Varbūt neesmu laba māte. Bet, pirms būt mātei, man ir tik daudz cita, ko darīt. Tur neko nevar padarīt. Tam bērnam tas ir jāsaprot. Tāpēc vēlos tādas attiecības, kas būtu vairāk nekā mātes un meitas attiecības. Tādu kā asins draudzību.

Es nopūtos. Tad papurināju galvu. Tomēr galvas purinā��ana neko nelīdz.

Atpakaļceļā klausījāmies pa ma�īnas radio mūziku. Laiku pa laikam klusiņām uzsvilpoju, bet citādi mēs klu�sējām. Juki, aizgriezusies prom no manis, skatījās ārā pa logu, man arī nebija nekā īpa�a, ko teikt. Tā tas turpinājās apmēram minūtes piecpadsmit. Tomēr man bija neskaid�ras priek�nojautas. Tās ie�āvās man prātā kā lode, bez skaņas, �īs priek�nojautas. �īs priek�nojautas bija tādas, it kā sīkiem burtiņiem būtu uzrakstīts: "Vajadzētu ap�stāties."

Paklausīju �īm priek�nojautām un, pamanījis kādu stāv�vietu jūras krastā, tur apstājos un apvaicājos, vai juki nejū�tas labi.

Vai tev nekas nekai�? Vai viss kārtībā? Vai negribi pa�dzerties?

Juki brīdi klusēja. Zīmīgs klusums. Neko citu nesacīju, tikai vēroju, kur �ie mājieni aizvedīs. Gadiem ejot, es pama�zām sāku labāk saprast da�ādu mājienu dabu. Gaidu, kad �ie mājieni iegūs reālās aprises. Tāpat kā jāgaida krāsu no�ūstam.

Divas vienādos mazos, melnos bikini ģērbu�ās meitenes lēni gāja zem palmām. Sperdamas soļus kā kaķi, kas staigā pa �ogu. Viņām bija basas kājas, peldkostīmi tādi kā kopā sasieti vairāki mazi lakatiņi, nevaldāmi radījumi, izskatījās, ka spēcīgāka vēja brāzma varētu tos noraut nost. Abas divas kā apspiests sapnis, kā reāls sirreālisms lēni izgāja cauri manam redzeslaukam no labās puses uz kreiso un pazuda.

Bruce Springsteen dziedāja Hungry Heart. Laba dziesma. Ir jau arī vēl pasaulē �is tas derīgs. Arī dīd�ejs teica, ka dziesma esot laba. Mazliet pagrauzu nagus, paskatījos debesīs, tas galvaskausam līdzīgais mākonis joprojām bija turpat, kā nolemtība. Havaju salas, es nodomāju. Kā pasau�les auglis. Māte grib draudzēties ar meitu. Meitai māti vajag vairāk nekā draudzeni. Nekur uz priek�u netiek. Mātei ir bojfrends. Vienrocis dzejnieks, kam nav vairs, kur atgriez�ties. Ari tēvam ir boifrends. Māceklis gejs Piektdienis. Nekur uz priek�u netiek.

Pēc desmit minūtēm Juki piespieda seju man pie pleca un sāka raudāt. Sākumā klusi, bet pēc tam jau skaļi. Abas rokas klēpī salikusi, viņa raudāja, degunu man plecā iespiedusi. Kas tur ko brīnīties, nodomāju. Es viņas vietā arī raudātu. Kas tur ko brīnīties!

Apskāvu viņas plecus un ļāvu izraudāties. Krekla piedurkne man galīgi izmirka. Raudāja viņa diezgan ilgi. Raudāja, ple�ciem stipri drebot. Klusēju, apņēmis viņu ap pleciem.

Divi policisti, revolveriem zibot, nogāja �ķērsām pāri pastaigu laukumam. Garām noskrēja vilku suns, mēli izkā�ris, tad kaut kur pazuda. Palmu lapas liegi �abinājās. Kāds liela auguma samoietis ar daiļu meiteni piebrauca Ford pikapā, abi izkāpa un aizgāja uz liedaga pusi. Radio spēlēja J. Giles Band "Deju paradīzi".

Juki izraudājusies norima.

-����������� Nekad vairs nesauc mani par princesi, Juki sacīja, joprojām vēl seju man pie pleca piespiedusi.

-��� Vai es tevi tā saucu? pavaicāju.

-��� Sauci gan.

-��� Neatceros.

-����������� Tad, kad pārbraucām no Cud�ido. Tovakar, viņa teica. Nekad vairs tā nedari!

-����������� Nedarī�u, sacīju. Es apsolu. Es zvēru pie Boy George un Duran Duran. Nekad vairs tevi tā nesauk�u.

-��� Mamma tā vienmēr mani sauc. Par princesi.

-��� Nesauk�u, es atkārtoju.

-����������� Viņa vienmēr nodara man pāri. Pati to nemaz nesaprot. Bet viņa mani mīl. Vai tā ir?

-��� Tā �ķiet.

-��� Ko lai es iesāku?

-��� Tev nekas cits neatliks jāizaug lielai.

-��� Negribu.

-����������� Tik un tā izaugsi, es sacīju. Pat ja negribam, tik un tā visi kļūstam pieaugu�i. Tad visi noņemas ar problēmām, noveco un beigu beigās nomirst. Tā tas bijis kop� seniem laikiem. Un būs arī turpmāk. Nav jau tā, ka tev vienai būtu problēmas.

Viņa pacēla asaru sa�vīkāto seju.

-��� Tu neproti cilvēkus mierināt.

-��� Es gribēju gan tevi mierināt.

-��� Iznāca glu�i pretējais, viņa noteica, atbrīvojās no manas rokas, izņēma no somas papīra kabatlakatiņu un iz�ņauca degunu.

-��� Nu tā, es lieti�ķi sacīju. Tad izbraucu automa�īnu ārā no stāvvietas. Aizbrauksim mājās, nopeldēsimies, paga�tavosim gar�īgas vakariņas un vakariņosim labā garastā�voklī.

Mēs apmēram stundu peldējāmies. Juki bija diezgan laba peldētāja. Viņa aizpeldēja tālu, nira un �ļakstinājās. Tad nodu�ojāmies un devāmies uz lielveikalu nopirkt gaļu steikam un dārzeņus. Sacepām steikus ar sīpoliem sojas mērcē, sataisījām salātus. Pagatavojām arī miso zupu ar tofu un puraviem. Bija jauks vakars. Es dzēru Kalifornijas vīnu, Juki ari iedzēra nedaudz vīna.

-��� Tu ļoti labi gatavo ēst, Juki atzinīgi izteicās.

-��� Tā nemaz nav. Es tikai gatavoju no visas sirds. Tur tā at�ķi�rība. Gatavoju ar aizrautību. Ja dara ar mīlestību, tad padodas. Tad arī to kaut kādā mērā iemīlam. Jācen�as dzīvot ar tādu attieksmi. Tad kaut kādā mērā izdodas dzīvot labā noskaņā.

-��� Citādi tev neizdotos?

-��� Citādi tas ir veiksmes jautājums, es sacīju.

-��� Tu gan proti uzdzīt depresiju. Tā ir tā pieaugu�o pa�saule, -Juki noteica, it kā būtu ar to samierinājusies.

Tad abi kopā nomazgājām traukus un devāmies pastai�gāties spilgti izgaismotajā Kalakaua avēnijā. Bezmērķīgi klīdām, apskatījām un kritizējām da�ādu veikalu skatlogos izliktās preces, vērojām garāmgājējus, atpūtāmies pilnajā Royal Hawaiian Hotel pludmales bārā. Es atkal dzēru pinakoladu, viņa augļu sulu. Tad iedomājos, ka Dikam Norsam �āda skaļa, naksnīga pilsēta ārkārtīgi nepatiktu. Man gan nekādu iebildumu nebija.

-��� Ko tu domā par manu mammu? Juki pavaicāja.

-����������� Atklāti runājot, īsti nezinu, ko lai saku pēc pirmās tik��anās, es, brīdi apdomājies, teicu. Lai visu apdomātu un izspriestu, vajadzīgs laiks. Es neesmu pārāk gudrs.

-��� Tu tomēr uz viņu drusku noskaities? Vai ne?

-��� Ak tā?

-Jā, tev tas sejā bija ierakstīts, Juki sacīja.

-����������� Iespējams, piekritu. Tad, vērodams naksnīgo jūru, lēnām malkoju pinakoladu.

-��� Par ko?

-����������� Par to, ka pilnīgi neviens no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu par tevi rūpēties, neuzņemas nekādu atbildību. Bet kāda tam nozīme? Es ar savām dusmām neko nepa�nāk�u, manām dusmām nav nekādas jēgas.

Juki paņēma no �ķīvī�a sāļo cepumu un grauza.

-����������� Laikam gan neviens nezina, ko iesākt. Kaut ko darīt grib visi, tomēr ko īsti, tas nevienam nav skaidrs.

-��� Tā laikam ir. Izskatās, ka neviens to nezina.

-��� Vai tu zini, ko iesākt?

-����������� Es domāju, ka ir jānogaida, kad mājieni iegūs savas īstās aprises. Tikai tad kaut ko darīt.

Juki virpināja pirkstos T krekla apkaklīti un to apdomāja. Laikam tomēr nesaprata.

-��� Kā tas ir?

-����������� Es domāju, ka vislabāk ir nogaidīt, paskaidroju. Pavi�sam bez steigas jāgaida īstais brīdis. Nemainīt neko tāpat vien, skatīties, uz kurieni viss plūst. Censties visu vērot taisnīgi. Tad pēk�ņi sapratīsi, kā būtu pareizi rīkoties. Bet visi pārāk steidzas. Pārāk liels talants. Pārāk daudz darāmā. Viņi ir pārāk aizrāvu�ies pa�i ar sevi, lai domātu par taisnī�gumu.

Juki atspiedās ar elkoņiem uz galda, tad notrausa no rozā galdauta sāļā cepuma drupa�as. Pie blakusgaldiņa sēdēja vecs amerikāņu precēts pāris saskaņotās drēbēs: viņ� rakstainā havajie�u kreklā, viņa garā puķotā kleitā un no lielām glāzēm dzēra brīni�ķīgus tropiskos kokteiļus. Abi izskatījās ārkārtīgi laimīgi. Turpat dārzā kāda meitene, kurai mugurā bija tāda pati puķota garā kleita, uz elek�triskajām klavierēm spēlēja un dziedāja "Song for You". Ne pārāk prasmīgi, bet tik daudz, ka viņa dzied "Songfor You", saprast varēja. �ur tur dārzā mirdzēja izkarinātie gāzes luk�turī�i. Kad gabals bija nospēlēts, atskanēja �ķidri aplausi. Juki paņēma manu pinakoladu un iedzēra vienu malku.

-��� Gar�īga! viņa noteica.

-���� Priek�likums atbalstīts, es sacīju. Gar�īga divas balsis.

Juki brīdi manī vērīgi noskatījās.

-��� Kas tu īsti esi par cilvēku? Nekādi nespēju to saprast. Reizēm izskaties tik nopietns un kārtīgs cilvēks, bet rei�zēm pilnīgi kā nojūdzies.

-���� Var arī būt tā, ka cilvēks vienlaikus ir gan ārkārtīgi kārtīgs, gan galīgi nojūdzies. Tāpēc nevajag pievērst tam īpa�u uzmanību, centos paskaidrot. Tad briesmīgi jaukajai viesmīlei pasūtīju vēl vienu pinakoladu. Viņa, gurnus gro�zīdama, atnesa pasūtījumu un atkal pazuda, atstādama aiz sevis platu �e�īras kaķa smaidu.

-��� Tik un tā, ko man iesākt? Juki vaicāja.

-���� Tava mamma grib ar tevi satikties, es teicu. Neko vairāk es nezinu. Gan tāpēc, ka tās ir citas ģimenes lietas, gan tāpēc, ka viņa ir ārkārtīgi unikāls cilvēks. īsi sakot, cik sapratu, viņa vēlas ar tevi veidot nevis ierastās mātes un meitas attiecības, bet gan grib būt ar tevi draugos.

-��� Man liekas, ka cilvēkiem sadraudzēties ir ļoti grūti.

-��� Piekrītu, es sacīju. Grūti divas balsis par.

Juki, elkoņus uz galda atspiedusi, laiski manī noskatījās.

-��� Ko tu par to domā? Par tādām mammas idejām?

-���� Tam, ko es par to domāju, nav nekādas nozīmes. Sva�rīgi ir tas, ko tu par to domā. To var uztvert kā tādu tuk�u d�inkstē�anu, var arī uztvert kā apsvēr�anas vērtu, kon�struktīvu piedāvājumu. Tev pa�ai jāizlemj, kuru no tiem tu izvēlēsies. Ta�u nevajag steigties. Lēnām visu apdomā, tad izlem.

Juki, atspiedusi zodu rokās, pamāja. Pie letes kāds skaļi smējās. Pianiste bija atgriezusies un sākusi spēlēt Blue Hawaii. "Nakts tikko sākusies, mēs esam jauni. Kamēr vēl mēness pār jūru slīd�"

-���� Mums �obrīd ir briesmīgas attiecības, Juki sacīja. Vis�sliktāk bija pirms aizbrauk�anas uz Saporo. Tāpēc, ka pār�stāju iet uz skolu. Bija tik �ausmīgi drūmi. Mēs tikpat kā nesarunājāmies. Es vispār negribēju viņu redzēt. Un tā visu laiku. Viņa nemaz nav spējīga sakarīgi domāt. Sarunā visu, kas ienāk prātā, un uzreiz aizmirst. Tajā brīdī viņa to domā nopietni, bet vēlāk aizmirst. Un tad pēk�ņi atceras, ka vaja�dzētu spēlēt māti. Man tādas lietas �ausmīgi krīt uz ner�viem.

-��� Bet� es mudināju.

-Tomēr viņa ne mazākajā mērā nav parasta, tas ir brī�ni�ķīgi. Pilnīgi izjukusi kā māte, un viņa man nodara pāri, bet tik un tā ļoti pievilcīga. Nevis tā kā paps. Tomēr es to visu nesaprotu. Tagad viņa pēk�ņi paziņo, ka grib, lai mēs būtu draugi. Tomēr viņa ir daudz stiprāka par mani. Es esmu bērns. Viņa ir pieaudzis cilvēks, turklāt ļoti spē�cīgs. Jebkuram tas būtu skaidrs. Ta�u mamma to nepavisam nesaprot. Mamma vēlas būt mans draugs un cen�as, cik spēj, bet tā viņa man nodara pāri vēl vairāk. Piemēram, tā bija Saporo. Mamma gribēja kļūt man tuvāka. Es arī mēģi�nāju paieties viņai pretī. Es centos. Tomēr mamma jau bija pievērsusies kaut kam citam, domāja par kaut ko citu. Viņai bija pilna galva ar kaut ko citu, un viņa par mani aizmirsa. Aizmirsa pilnīgi visu, Juki sacīja un drupināja pusapēsto sāļo cepumu smiltīs. Paņēma mani līdzi uz Saporo. Un ar ko tas beidzās? Viņa aizmirsa, ka paņēmusi mani līdzi,

un aizbrauca uz Katmandu. Tikai tre�ajā dienā attapās, ka mani aizmirsusi. Pilnīgi izjukusi. Tāpēc nezinu, cik daudz es varētu izturēt. Man mamma patīk. Man liekas, ka man viņa patīk. Draudzēties laikam būtu labi. Bet, ja iedomājos, ka mani otrreiz tā kaut kur pamestu. To es negribu.

-���������� Viss, ko tu saki, ir pareizi, es teicu. Skaidri un pama�toti. Saprotami.

-���������� Tomēr mamma nesaprot. Lai cik viņai smalki to apskaid�rotu, viņa to nekādi nesaprot.

-��� Tā �ķiet.

-��� Tāpēc es dusmojos.

-����������� To es arī labi saprotu, sacīju. Tādos brī�os mēs, pie�augu�ie, iedzeram.

Juki izdzēra apmēram pusi manas pinakoladas. Tā bija ielieta lielā, apaļam akvārijam līdzīgā glāzē, liela porcija. Iedzērusi viņa atspieda zodu pret galdu un atkal vērīgi mani pētīja.

-��� Savādi, viņa noteica. Silti un nāk miegs.

-��� Tas ir labi, es sacīju. Garastāvoklis nav slikts?

-��� Nav slikts. Labs garastāvoklis.

-����������� Labi. Bija gara diena. Beigu beigās gan trīspadsmit ga�dīgajam, gan trīsdesmit�etrgadīgajam ir labs garastāvoklis.

Samaksāju rēķinu, paņēmu Juki pie rokas, un mēs gar jūras krastu atgriezāmies viesnīcā. Atslēdzu viņas numura dur�vis.

-��� Paklau, Juki ierunājās.

-Jā? es pavaicāju.

-��� Arlabunakti, viņa sacīja.

Pienāca nākamā brīni�ķīgā Havaju salu diena. Pabro�kastoju�i mēs ātri pārģērbāmies un devāmies uz pludmali. Juki bija teikusi, ka gribētu pamēģināt sērfot, es noīrēju divus dēļus, un mēs devāmies sērfot pludmalē pie Sheraton viesnīcas. Kādreiz man kāds draugs bija iemācījis pa�us

pamatpaņēmienus, un tagad es tos iemācīju Juki. Kā noķert vilni, kur likt kājas. Ne vairāk. Juki tos ļoti ātri apguva. Viņa bija lokana, ar nevainojamu laika izjūtu. Apmēram pēc pus�stundas viņai jau gāja labāk nekā man.

-��� Interesanti, viņa sacīja.

Pēc pusdienām aizgājām uz sērfinga piederumu veikalu un nopirkām divus lietotus dēļus. Pārdevējs noskaidroja mūsu svaru un piemeklēja mums atbilsto�us dēļus. Apjau�tājās, vai mēs esam brālis un māsa. Man negribējās neko skaidrot, tāpēc atteicu, ka jā. Jutos nedaudz atvieglots, ka netikām noturēti par tēvu un meitu.

Divos atgriezāmies pludmalē un gulējām saulē, laiskojāmies. Mazliet papeldējām, nedaudz pagulējām. Slinki aizva�dījām laiku. Klausījāmies radio, pa�ķirstījām pa grāmatai, vērojām cilvēkus, klausījāmies, kā vēj� �abina palmu lapas. Saule lēnītēm virzījās uz priek�u pa savu noteikto ceļu. Kad tā norietēja, atgriezāmies viesnīcā, nodu�ojāmies, ieēdām spageti ar salātiem un gājām noskatīties Spīlberga filmu. Izgāju�i no kinoteātra, devāmies pastaigāties un iegriezā�mies viesnīcas Halekulani bārā pie baseina. Es pasūtīju pinakoladu, bet Juki atkal dzēra augļu sulu.

-��� Vai drīkstu drusku iedzert tavējo? Juki pastiepa pirk�stu uz pinakoladas pusi.

-��� Lūdzu, atbildēju, un mēs apmainījāmies glāzēm.

Juki caur salmiņu nodzēra apmēram divus centimetrus

pinakoladas.

-��� Gar�īga, viņa noteica. Bet gar�o mazdrusciņ citādi nekā tajā vakardienas bārā.

Pasaucu viesmīli un pasūtīju vēl vienu pinakoladu.

-��� Dzer visu, es sacīju. Ja katru vakaru pavadīsi kopā ar mani, tad pēc nedēļas būsi pinakoladas jautājumā viszi�no�ākā skolniece Japānā.

Pie baseina deju orķestris sāka spēlēt Frenesi. Pa vidu gados vecs klarnetists spēlēja garu solo gabalu, kas atgādināja

Artie Shaw. Kādi desmit pienācīgi uzcirtu�ies pavecāki pāri dejoja. Baseina apgaismojums krita viņu sejās un darīja to visu vīzijai līdzīgu. Dejojo�ie vecie ļaudis izskatījās laimīgi. Pēc ilgiem gadiem bija beidzot tiku�i līdz Havaju salām. Slī�dēja pareizā dejas solī. Vīrie�i turēja taisnu muguru, zodu uz leju, sievie�u garo kleitu svārki �vīkstēja. Mēs viņus vēro�jām. Nezin kāpēc viņi mani nomierināja. Varbūt tāpēc, ka viņi, veci būdami, dejoja laimīgām sejām. Atskanēja Moon Glow, un viņi dejoja, vaigu pie vaiga piespiedu�i.

-��� Man atkal uznāca miegs, Juki sacīja.

Bet �ovakar viņa gāja viena pati. Progress.

Atgriezies savā numurā, paņēmu pudeli vīna un glāzi un iekārtojos viesistabā pie televizora, skatījos Klinta īstvuda "Rauj viņus pie kāķa". Nepārspējamais īstvuds. Filmu skato�ties, izdzēru trīs glāzes vīna, ta�u tad man uznāca miegs, es izslēdzu televizoru un devos uz vannasistabu iztīrīt zobus. Ar to tad diena būs galā, nodomāju. Vai �ī diena kaut kādā ziņā bijusi nozīmīga? Ne īpa�i. Bet diena bija tā nekas. No rīta mācīju Juki sērfot, tad nopirkām dēļus. Paēdām vakari�ņas, noskatījāmies "E. T.", tad Helkulani dzērām pinakoladas un skatījāmies brīni�ķīgos dejojo�os pārus. Juki noreiba, es viņu atvedu uz viesnīcu. Tā nekas. Havaju salu diena, ne laba, ne slikta, tomēr, lai tur kā, tā nu beigusies, es nodomāju.

Tik vienkār�i nekas nebeidzas.

Es, tikai T kreklā un biksītēs, nodzēsu gaismu, bet nepa�gāja ne piecas minūtes, kad atskanēja zvans pie durvīm. Kas tad nu? Bija īsi pirms pusnakts. Ieslēdzu naktslampiņu, uzrāvu kājās bikses un devos atvērt durvis. Kamēr gāju, zvans noskanēja vēlreiz. Dro�i vien Juki, domāju. Nevarēju iedomāties, kas vēl varētu pie manis nākt. Tāpēc vēru vaļā durvis, pat nenoskaidrojis, kas ir nācējs. Ta�u tā nebija Juki. Tur stāvēja man nepazīstama jauna sieviete.

-��� Hi, viņa teica.

-��� Hi, automātiski atbildēju.

Ieskatījies cie�āk, sapratu, ka viņa varētu būt no Dien�vidaustrumu Āzijas Taizemes, Filipīnām vai Vjetnamas. Es gan īsti labi nepārzinu sīkās nacionālās at�ķirības. Bet no kaut kurienes turienes noteikti. Skaista sieviete. Neliela auguma, melnīgsnēja, lielām acīm. Viņai mugurā bija mir�dzo�a rozā kleita. Gan somiņa, gan kurpes viņai ari bija rozā. Ap kreiso roku viņai kā rokassprādze bija apsieta plata rozā lente. Izskatījās kā dāvana. Kāpēc viņa apsējusi lenti ap roku? Nesaprotu. Viņa ielika roku durvis, plati smaidīja un skatījās manī.

-��� Es esmu D�ūna, viņa sacīja angliski, ar vieglu akcentu.

-��� Sveika, D�ūna, atbildēju.

-��� Vai drīkstu ienākt? viņa ar pirkstu norādīja man aiz muguras.

-��� Pagaidiet, pagaidiet, es sacīju, man �ķiet, jūs būsiet sajaukusi durvis. Pie kā jūs nācāt?

-��� Pagaidiet� viņa izvilka no somas piezīmju papīra lapiņu. Misters�

Tas biju es.

-��� Tas esmu es.

-��� Tad jau nebū�u neko sajaukusi.

-��� Pagaidiet, pagaidiet, es teicu. Vārds sakrīt, bet es neko nesaprotu. Kas jūs tāda būtu?

-��� Vai es drīkstētu vispirms ienākt? Ko mēs te runāsim, visiem dzirdot? Ko gan cilvēki nodomās? Viss būs kārtībā. Neraizējieties. Neesmu policijas uzsūtīta.

Es arī sapratu, ka ar �ādu skaidro�anos varam pamodināt Juki blakusnumurā. Lai notiek, kam jānotiek. Būs labi, kā būs.

Ienākusi numurā, D�ūna uzreiz apsēdās uz dīvāna, iekams biju paspējis to piedāvāt. Apvaicājos, vai nevaru piedāvāt viņai kādu dzērienu. Viņa sacija, ka dzer�ot to pa�u, ko es. Es virtuvē iejaucu divus d�inus ar toniku. Tad apsēdos viņai pretī.

Viņa, kājas sakrustojusi, skaisti malkoja d�inu ar toniku. Skaistas kājas.

-����������� Paklausieties, D�ūna, kāpēc jūs esat pie manis atnā�kusi? es pajautāju.

-����������� Man lika atnākt, viņa atbildēja, it kā tas būtu kaut kas pa�saprotams.

-Kas?

Viņa paraustīja plecus.

-����������� Kāds anonīms kungs, kuram tu patīc. Tas kungs arī samaksāja. No Japānas. Tavā vietā. Vai saproti? Kas par lietu?

Makimura, nodomāju. �ī nu ir tā viņa pieminētā dāvana. Tāpēc viņai ap roku apsieta rozā lente. Varbūt viņ� iedomā�jās -ja atsūtīs man sievieti, tad Juki būs dro�ībā. Praktiski. Ļoti pragmatiski. Es nedusmojos, drīzāk izjutu pateicību. Tā tik ir pasaule visi grib uzsaukt man sievietes!

-����������� Viņ� samaksāja par visu nakti. Mēs varam baudīt bez steigas. Man ir ļoti labs augums.

D�ūna nometa rozā augstpapē�u kurpes un val�ķīgi nogū�lās uz grīdas.

-��� Nē, tur nekas neiznāks, es sacīju.

-��� Kā tā? Tu esi homo?

-����������� Nē, tā nav. Vienkār�i man un tam kungam, kas tevi apmaksāja, ir at�ķirīgi domā�anas veidi. Tāpēc es nevaru ar tevi gulēt. Tā ir domā�anas problēma.

-����������� Bet man jau ir samaksāts. Es nevaru to atmaksāt atpa�kaļ. Turklāt man arī viņam vēl pēc tam ir jāzvana un jāziņo: "Yes, sir, we fucked three times." Tāpēc vai mēs esam gulē�ju�i vai ne, tāpat būs. Ar domā�anu tam nav nekāda sakara.

Nopūtos. Tad iedzēru d�inu ar toniku.

-����������� Ņemsim un nodarīsim, D�ūna vienkār�i teica. Būs labi.

Nezināju, ko iesākt. Man bija apnicis visu laiku kaut ko domāt un kādam kaut ko skaidrot. Diena bija galā, es biju nodzēsis gaismu, ielīdis gultā, ar vienu kāju jau miegā,

un te pēk�ņi uzrodas nepazīstama sieviete un aicina mani nodarboties ar to. Briesmīga pasaule.

-��� Varbūt iedzersim vēl mazliet d�inu ar toniku? viņa ieminējās. Es pamāju, aizgāju uz virtuvi un atnesu vēl divus d�inus ar toniku. Tad ieslēdzu radio. Viņa bija ērti iekārtoju�sies, it kā būtu pati savās mājās. Spēlēja smago roku.

-��� Saiko! D�ūna izmeta japāniski. Lieliski! Tad apsēdās man līdzās, piekļāvās man klāt un malkoja d�inu ar toniku.

-��� Nevajag tik daudz domāt! viņa sacīja. Es esmu pro�fesionāle. Man �ajās lietās ir daudz lielāka pieredze nekā tev. Ar domā�anu tam nav nekāda sakara. Atstāj visu manā ziņā. Un ar to kungu no Japānas tam nav nekāda sakara. Tas ir tikai starp mums abiem.

Tad D�ūna maigi noglāstīja man krūtis. Man tik tie�ām daudz kas bija apnicis. Galu galā, ja Makimuras sirdsmieram vajadzīgs, lai es pārguļu ar prostitūtu� Tad varbūt labāk to nodarīt ātrāk. Tas ta�u ir tikai sekss. Erekcija, ievadī�ana, ejakulācija.

-��� Nu labi, lai iet.

-��� Cik jauki, D�ūna noteica. Tad izdzēra d�inu ar toniku un tuk�o glāzi nolika uz galda.

-��� Bet es �ovakar esmu ļoti noguris. Tāpēc nekādu pārmē�rību.

-��� Paļaujies uz mani. Es visu izdarī�u, no sākuma līdz galam. Tev nav jāpiepūlas. Tev tikai jāizdara divas lietas.

-��� Tās būtu?

-Jānodzē� gaisma un jānosien lente.

Nodzēsu gaismu, nosēju lenti no rokas. Tad mēs devāmies uz guļamistabu. Kad gaisma bija nodzēsta, pa logu varēja re�dzēt televīzijas raidtorni. Tajā mirgoja sarkana gaisma. Apgū�los gultā un laiski vēroju �o gaismu. Pa radio joprojām raidīja smago roku. Tas viss �ķiet pavisam nereāli, es nodomāju. Ta�u viss notika pavisam reāli. Īstenībai bija īpatnēja seksuāla nokrāsa, bet tomēr tā bija īsta. D�ūna novilka īspiedurkņu kleitu, tad izģērba mani. Viņa nebija Meja, tomēr bija pras�mīga prostitūta un ar savu prasmi lepojās. Viņa laida lietā mēli un pirkstus, un drīz vien es biju ticis līdz erekcijai, tad, pa radio skanot Foreigner, viņa noveda mani līdz ejakulācijai.

-��� Nu kā? Bija labi?

-��� Bija labi, es sacīju. Tik tie�ām bija labi.

Pēc tam abi atkal iedzērām d�inu ar toniku.

-���� D�ūna, man pēk�ņi kaut kas ie�āvās prātā. Vai gadī�juma pēc pagāju�ajā mēnesī tavs vārds nebija Meja?

D�ūna līksmi nosmējās.

-��� Interesanti! Man joki patīk. Tad nākammēnes man vaja�dzētu būt D�ūlijai un pēc tam Ogustai?

Atbildēju, ka nejokojos. Ka patie�ām pagāju�ajā mēnesi pārgulēju ar meiteni, kuru sauca par Meju. Un tad atkal apklusu. Kamēr es klusēju, viņa atkal profesionāli dabūja mani līdz erekcijai. Otro reizi. Es tik tie�ām tur gulēju un neko neda�rīju. Viņa pati visu izdarīja, glu�i kā prasmīga degvielas uzpildes stacijas operatore. Tev tikai tur jāpiebrauc ma�īna un jāatdod atslēgas degvielu uzpildīs, ma�īnu nomazgās, spiedienu pārbaudīs, eļļu nomainīs, logus noslaucīs, pelnu traukus izbērs, visu no sākuma līdz galam. Bet vai kaut kas tāds būtu saucams par seksu? Lai kas tas būtu, kad viss bija galā, bija jau pāri diviem. Tad mēs iesnaudāmies. Pamodos pirms se�iem. Radio nebija izslēgts. Ārā jau bija gai�s, agro sērfotāju ma�īnas jau rindojās pie pludmales. Man līdzās kailā D�ūna gulēja dziļā miegā. Uz grīdas mētā�jās rozā drēbes, rozā kurpes un rozā lente. Izslēdzu radio. Papurināju un pamodināju viņu.

-���� Celies, es teicu. Drīz pie manis kāds atnāks. Viena jauna meitene ieradīsies pie manis uz brokastīm. Piedod, tomēr nebūs labi, ja viņa tevi te redzēs.

-���� Okei, okeiviņa sacīja. Tad tāpat kaila paņēma somu un aizgāja uz vannasistabu, iztīrīja zobus un saķemmējās. Tad apģērbās un apāvās.

-��� Es biju laba? viņa, lūpas krāsodama, noprasija.

-��� Laba gan, atteicu.

D�ūna priecīgi pasmaidīja, iemeta lūpu krāsu somā, aizklik�ķināja somas slēdzi ciet.

-��� Nu tad kad man nākamo reizi atnākt?

-��� Nākamo reizi?

-��� Samaksāts ir par trim reizēm. Tātad divas vēl paliku��as. Kad būtu labi? Vai arī, ja negribi mani, bet kādu citu meiteni, var arī tā. Es neņem�u ļaunā. Vīrie�iem patīk pār�gulēt ar daudzām meitenēm.

-��� Nē, protams, tu būsi laba, es sacīju. Ko man citu bija teikt? Par trim reizēm. Makimura acīmredzot bija nolēmis no manis izspiest pēdējo dzīvības sulu.

-��� Paldies. Nekādu pretenziju. Nākamreiz es paņem�u asāk. Labi. Gaidi! You can rely on me. Parīt naktī? Man aizparīt būtu brīvs laiks. Kārtīgi pastrādā�u.

-��� Der, es piekritu. Tad iedevu desmit dolārus takso�metram.

-��� Paldies. Nu tad pagaidām. Bye, bye, viņa pateica. Tad atvēra durvis un aizgāja.

Līdz tam brīdim, kad Juki nāca brokastīs, es jau biju paspē�jis glāzes nomazgāt, pelnu traukus iztīrīt, palagus gludi pārklāt un rozā lentīti iemest atkritumos. Visam vajadzēja būt kārtībā. Tomēr Juki, ienākusi istabā, uzreiz savilka bargu seju. Kaut kas viņai �ajā istabā nepatika. Ļoti asa intuīcija. Viņa kaut ko nojauta. Izlikos, ka neko neesmu pamanījis, svilpodams gatavoju brokastis. Uzvārīju kafiju, uzgrauzdēju maizi, nomizoju augļus. Saliku to visu galdā. Juki, raudzīda�mās manī ar aizdomu pilnu skatienu, dzēra aukstu pienu un ēda maizi. Mēģināju uzturēt sarunu, bet viņa man neatbil�dēja. Ir nu gan ķeza, es nodomāju.

Kad saspringtās brokastis bija galā, viņa uzlika rokas uz galda un cie�i manī paskatījās. Ļoti asu skatienu.

-��� Paklau, vai vakarnakt te bija kāda sieviete?

-���������� Tu gan visu uzreiz saproti, centos mazināt situācijas nopietnību.

-��� Kas viņa tāda ir? No kurienes tu viņu uz �ejieni atvilki?

-��� Kā tad! Es neesmu tik centīgs. Viņa pati �eit uzradās.

-��� Nemelo. Tādas lietas nenotiek.

-����������� Es nemeloju. Tev es nemeloju. Viņa tik tie�ām pati uzradās, es sacīju. Tad izstāstīju viņai visu, kā bija. To, ka Makimura man uzsauca sievieti. Un ka viņa pēk�ņi pie manis uzradās. Ka arī man tas bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Laikam gan Makimura bija domājis, ka tādā veidā ja es bū�u apmierināts viņ� pasargās Juki no manām seksuālām tieksmēm.

-��� Ir nu gan, Juki smagi nopūtās. Aizvēra acis.

-����������� Kāpēc gan viņ� vienmēr domā par tādām muļķībām? Kāpēc viņ� vienmēr tā rīkojas? Bet par svarīgām lietām viņam nav nekādas sajēgas. Neko nejūt, ta�u tādām pārmērībām laika atliek. Mamma ir mamma, bet tētim vispār galva nav īstajā vietā.

-��� Tev taisnība, viņ� sastrādā nejēdzības, es piekritu.

-���������� Tomēr kāpēc tu viņu ielaidi? Kāpēc tu to sievieti ielaidi iek�ā?

-����������� Ielaidu. Jo nesapratu, kas īsti notiek, man vajadzēja ar viņu parunāt.

-��� Tu ta�u neizdarīji neko tādu�

-��� Tas nav tik vienkār�i�

-����������� Patie�ām� Un viņa saknieba lūpas. Nespēja izlemt, kādai vajadzētu būt pienācīgai reakcijai. Un mazliet pie�sarka.

-Jā, kamēr skaidrojāmies, sarunas ievilkās, un man neiz�devās tās pārtraukt, es sacīju.

Viņa aizvēra acis. Piespieda abas rokas pie vaigiem.

-����������� Kaut kas neticams! Juki klusi, sausi noteica. Neti�cami, ka tu kaut ko tādu varēji izdarīt!

-��� Sākumā, protams, gribēju atteikt, es atklāti sacīju. Bet tad pamazām noskaņojums uzlabojās. Man apnika domāt par to un par visu. Negribu taisnoties, ta�u tā ir: lai tiktu galā ar taviem vecākiem, vajag daudz spēka. Māte ir māte, tēvs ir tēvs. Viņiem ir ārkārtīgi liela ietekme uz cilvē�kiem. To var atzīt, var neatzīt, tas ir cits jautājums, bet viņi darbojas ar stilu. To nevar noliegt. Beigu beigās es nolēmu: kāpēc gan man vajadzētu tavu tēvu sarūgtināt. Meitene arī nemaz nebija tik slikta.

-��� Tomēr tas ir vienkār�i briesmīgi! Juki noskaldīja. Tu pieņem no tēva pērkamu sievieti. Un neuzskati to par kaut ko īpa�u? Kaut kas tāds! Ka tas nebūtu pareizi, ka par to būtu jākaunas! Tu tā nedomā?

Viņai bija gan taisnība.

-��� Tev ir taisnība, es teicu.

-��� Nē, patie�ām, tā ir kauna lieta, kauna lieta! Juki atkār�toja.

-��� Tā ir, es piekritu.

Pēc brokastīm paņēmām dēļus un devāmies uz pludmali pie Sheraton, un līdz pat pusdienlaikam lēkājām pa viļņiem. Bet pa visu �o laiku viņa man nepasacīja nevienu vārdiņu. Pat ja mēģināju uzsākt sarunu, viņa man neatbildēja. Ja nu bez atbildes nevarēja iztikt, tad vai nu pamāja, vai nogro�zīja galvu.

Juki pamāja, ka pamazām vajadzētu iet krastā un ieturēt pusdienas. Kad pavaicāju, vai ēdīsim kaut ko pa�u pagatavotu viesnīcā, viņa papurināja galvu. Tad aiziesim kaut kur kaut ko vieglu ieēst galvas palocī�ana. Apsēdāmies zālienā pie Fortderusī un apēdām pa hotdogam. Es dzēru alu, Juki kolu. Viņa vēl nebija pateikusi ne vārda. Klusēja trīs stundas no vietas.

-��� Nākamreiz es atteik�os, sacīju.

Viņa noņēma saulesbrilles un skatījās manī tā, it kā es būtu plaisa mākoņos. Veselu pusminūti. Tad ar skaisti iedegu�u roku atglauda matus no pieres.

-���� Nākamreiz? viņa neticīgi noteica. Kā nākam�reiz?

Paskaidroju viņai, ka Makimura ir apmaksājis trīs reizes. Un ka otrā reize iecerēta aizparīt. Viņa vairākas reizes uzsita ar roku pa zāli.

-��� Kaut kas neticams! Patie�ām cik stulbi!

-���� Negribu viņu īpa�i aizstāvēt, bet tavs tēvs, kā jau tēvs, raizējas. Galu galā es esmu vīrietis, tu sieviete, es skaidroju. Vai tu saproti?

-���� Cik stulbi, cik �ausmīgi stulbi! viņa sacīja, tuvu asa�rām. Tad aizgāja uz savu numuru un līdz pa�am vakaram no turienes ārā nenāca.

Es nosnaudos, tad uz balkona sauļojos, lasīdams tuvējā lielveikalā nopirkto Playboy. Ap �etriem savilkās mākoņi un pamazām aizsedza debesis. Ap pieciem sacēlās pamatīgas brāzmas. Pēc stundas likās ja tā turpināsies, tad salas aizskalos līdz Dienvidpolam, tik briesmīgi lija. Vēl nekad mū�ā nebiju piedzīvojis tik baismīgu lietu. Tālāk par pie�ciem metriem uz priek�u neko nevarēja redzēt. Pludmalē palmas locīja tā, ka likās koki nolūzīs; vēj� pluinīja lapas, asfaltētais ceļ� izskatījās pēc upes. Vairāki sērfotāji, dēļus virs galvām kā lietussargus pacēlu�i, aizsteidzās prom. Un tad sākās pērkons. Aloha torņa tuvumā virs jūras noplaik�snīja zibens. Tad gaisu satricināja sprādzienam līdzīgi dārdi. Aizvēru logu un virtuvē uzvārīju kafiju. Tad sāku domāt, ko �odien gatavot vakariņās.

Pēc nākamā pērkona dārdiena Juki klusiņām ienāca istabā, nostājās virtuves kaktā un cie�i manī noskatījās. Pasmaidīju, bet viņa turpināja tāpat manī raudzīties. Paņēmu kafijas tasi un kopā ar Juki aizgāju uz dzīvojamo istabu, tur abi apsēdā�mies uz dīvāna. Juki neizskatījās īpa�i labi. Varbūt baidās no pērkona. Kāpēc gan visas meitenes baidās no pērkona un no zirnekļiem? Pērkons nav nekas cits kā tikai skaļa atmosfēras elektrības izlādē�anās. Zirnekli tikai nekaitīgi kukaiņi, kas nevienam neko ļaunu nedara. Pie nākamās baltās gaismas �autras Juki ar abām rokām pieķērās man pie labās rokas.

Apmēram desmit minūtes tādā pozā vērojām negaisu un zibeni. Viņa bija apķērusies man ap roku, es dzēru kafiju. Beigu beigās pērkons atkāpās, lietus norimās, mākoņi izklīda, parādījās novakares saule. �ur tur palika tikai dīķiem līdzīgas peļķes. Saliju�ās palmu lapas mirdzēja. Jūrā kā aizvien sitās balti viļņi, lietusgāzes izdzenātie atpūtnieki pamazām sāka atgriezties pludmalē.

Man tie�ām nevajadzēja tā darīt, es sacīju. Vaja�dzēja atteikties un sūtīt viņu prom. Biju ļoti noguris, vairs nedomāju ar skaidru galvu. Es esmu ļoti nepilnīgs cilvēks. Tāpēc kļūdos. Bet es ari mācos. Esmu apņēmies otrreiz vienu un to pa�u kļūdu nepieļaut. Tas nebūt nav tik maz neat�kārtot vienu un to pa�u kļūdu divreiz. Jo otrajā reizē rodas riebums pa�am pret sevi. Tre�o reizi izdarot to pa�u, tas sāk likties kā noziegums. Pamazām vien kļūstu labāks. Kaut ari lēns, tomēr progress.

Juki labu laiku neko uz to neatbildēja. Viņa bija atlaidusi manu roku vaļā un, neko neteikdama, skatījās ārā pa logu. Nevarēja saprast, vai viņa manis sacīto ir dzirdējusi vai nav. Saule norietēja, ielās gar pludmali iedegās laternas. Saulriets pēc lietus bija ārkārtīgi krā�ņs. Tum�zilajās vakara debesīs slējās televīzijas raidītāja antena, tās sarkanā gaisma pul�sēja kā sirds. Aizgāju uz virtuvi un izņēmu no ledusskapja alu. Tad, kamēr apēdu pāris cepumu, apsvēru, vai tie�ām pamazām kļūstu labāks. īsti pārliecināts par to nebiju. Ja tā labi padomāju, tad pārliecība par to pagaisa pavisam. Man likās, ka vienas un tās pa�as kļūdas atkārtoju se�padsmit rei�u pēc kārtas. Tomēr būtībā es viņai nebiju melojis, jo citādi es to paskaidrot nespēju.

Kad atgriezos dzīvojamā istabā, Juki sēdēja tādā pa�ā pozā un skatījās ārā pa logu, kājas sakrustojusi, rokas klēpī salikusi, zodu spītīgi izslējusi. Tas pēk�ņi atsauca atmiņā laulības dzīvi. Kamēr biju precējies, kaut ko tādu biju pie�dzīvojis vairākkārt. Nezin cik rei�u biju nodarījis sievai pāri, nezin cik rei�u biju lūdzis piedo�anu. Ari sieva ar mani neru�nāja stundām no vietas. Ar ko es viņu biju tā sāpinājis, vairs neatcerējos. Iedomājos ja mēģinātu to atcerēties, tad izrā�dītos, ka tas nav bijis nekas liels. Bet es tādās reizēs vien�mēr ļoti centos atvainoties, skaidrot, dziedēt �o brūci. Man likās, ka tādējādi mūsu attiecības uzlabosies. Ta�u tagad, zinot, ka tas viss beidzās ar �ķir�anos, saprotu, ka nekādu uzlabo�anos tas nedeva.

Viņa man ne reizi pāri nenodarīja. Tikai vienreiz. Toreiz, kad aizgāja no manis pie cita vīrie�a. Laulības dzīve ārkār�tīgi savāda lieta, es nodomāju. Kā atvars. Runājot Dika Norsa vārdiem.

Apsēdos viņai līdzās, pēc kāda brī�a viņa pastiepa roku uz manu pusi, es to saņēmu.

-��� Es tev to nepiedodu, Juki sacīja. Mēs tikai izlīgstam. Tā tie�ām nedrīkstēja darīt. Man tas ļoti sāpēja. Vai tu to saproti?

-���� Saprotu, es teicu.

Pēc tam mēs vakariņojām.

Pagatavoju garneļu un pupu pilavu, salātus no vārītām olām, olīvām un tomātiem. Es dzēru vīnu, arī Juki iedzēra nedaudz vīna.

-��� Skatoties uz tevi, atceros savu sievu, es sacīju.

-��� Vai to sievu, kas, nogurusi tevi mīlēt, aizgāja pie cita vīrie�a? Juki noteica.

-��� Tā gan, atbildēju.

Havajas.

Pāris turpmākās dienas pagāja rāmi. Neteiksim, ka tās līdzinājās paradīzei. Bet bija pietiekami mierīgas. No

D�ūnas nākamā apmeklējuma es pieklājīgi atteicos. Sacīju, ka esmu saaukstējies, ka man ir drudzis un klepus (khe, khe) un liekas, ka tik drīz neatlab�u. Tad atkal iedevu desmit dolārus taksometram. Viņa teica, ka tā neesot labi, ja nu es atveseļojoties, tad gan lai zvanot. Viņa izvilka no somas asu zīmuli un uzrakstīja uz durvīm telefona numuru, tad aizgāja, gurnus grozīdama.

Vairākas reizes aizvedu Juki pie mātes. Tad abi ar dzej�nieku vienroci Diku Norsu pastaigājāmies gar jūru vai pel�dējāmies baseinā. Viņ� tie�ām labi peldēja. Pa to laiku Juki palika divatā ar māti, viņas par kaut ko runāja. Par ko to es nezinu. Juki neko par to neteica. Es arī nevaicāju. Noīrēju automa�īnu, aizvedu viņu pie mātes, kopā ar Diku Norsu pļāpāju un peldēju, vēroju sērfotājus, dzēru alu un �urāju, tad atkal aizgādāju viņu atpakaļ uz Honolulu.

Vienreiz Diks Norss man lasīja priek�ā Roberta Frosta dzeju. Dzejoļu saturu, es, protams, nesapratu, bet viņ� ļoti labi lasīja. Skaists ritms, emocionāli. Tāpat arī redzēju Ames fotogrāfijas tikko attīstītas, vēl slapjas. Havajie�u sejas. It kā parasti portreti, bet tajos cilvēku sejas staroja dzī�ves sparā. Tajos bija �ajās dienvidu salās dzīvojo�o cilvēku skaistums, raupjums, brutalitāte, dzīvesprieks, fotogrāfijas to visu pauda nepastarpināti. Spēcīgas, tomēr mierīgas foto�grāfijas. Talants, es nodomāju. "At�ķirībā no manis, at�ķirībā no jums," kā Diks Norss bija teicis. Tie�i tā, pietika uzmest skatienu, lai to saprastu.

Diks rūpējās par Ami, tāpat kā es par Juki. Viņ�, pro�tams, to darīja pamatīgāk. Uzkopa māju, mazgāja drēbes, gatavoja ēdienus, devās iepirkties, lasīja priek�ā dzeju, joko�jās, nodzēsa aizmirstās cigaretes, apjautājās, vai viņa iztī�rījusi zobus, sagādāja Татрах (reiz iepirkos kopā ar Diku), sakārtoja viņas fotogrāfijas, uz rakstāmma�īnas nodrukāja viņas darbu katalogu. Un to visu ar vienu roku. Nespēju aptvert, kur viņ�, ticis ar to visu galā, atrod vēl laiku savam darbam. Jauks vīrietis, es iedomājos. Bet, ja tā padomāju, mēs bijām pavisam citādās situācijās. Par to, ka es rūpē�jos par Juki, viņas tēvs apmaksāja man lidma�īnas biļeti un viesnīcas izdevumus un vēl pie tā visa klāt piepirka arī sie�vieti. Tā nu bija iznācis.

Tajās dienās, kad nebraucām apciemot Juki māti, mēs tre�nējāmies sērfot, peldējāmies, tāpat vien, neko nedarīdami, gul�ņājām pludmalē, gājām iepirkties, noīrējam automa��īnu un krustām �ķērsām izbraukājām salu. Vakaros devā�mies pastaigāties vai gājām uz kino, tad Halekulani vai Royal Hawaiian Garden bārā dzērām pinakoladas. Atlika laiks arī pa�am gatavot ēdienus. Bijām atpūtu�ies, skaisti nosauļoju�ies līdz pat pirkstu galiem. Juki Hilton modes pre�u vei�kaliņā nopirka jaunu bikini ar tropisku ziedu rakstiem, to uzvilkusi, viņa izskatījās tā, it kā būtu dzimusi un augusi Havaju salās. Arī sērfingā viņai gāja labi, viņai izdevās pat uzķert tādus nelielus viļņus, kas man nebija pa spēkam. Viņa nopirka vairākas Rolling Stones kasetes un nepārtraukti tās spēlēja. Kad devos nopirkt dzērienus un atstāju Juki vienu, da�ādi vīrie�i centās uzsākt ar viņu sarunas. Bet, tā kā Juki angliski nerunāja, tad �ie vīrie�i tika simtprocen�tīgi ignorēti. Tiklīdz parādījos, viņi nomurmināja: "Piedo�diet," (vai arī briesmīgākas lietas) un aiztinās. Viņa bija skaista, iedegusi un veselīga. Tā mēs pavisam nepiespiesti vadījām dienas.

-��� Paklau, vai vīrie�i tie�ām tik ļoti iekāro sievietes? kādu dienu, kad gulējām pludmalē, Juki man pavaicāja.

-��� Tā ir. Protams, iekāres pakāpe katram at�ķiras. Tomēr pamatā, miesiski, jā, vīrie�i iekāro sievietes. Tu ta�u zini par seksu, vai ne?

-��� Vairāk vai mazāk zinu, Juki sausi noteica.

-��� Seksuālā iekāre, es skaidroju. Vēlme pārgulēt ar sie�vieti. Tas laikam ir dabiski. Sugas saglabā�anai.

-��� Negribu dzirdēt neko par sugas saglabā�anu. Nestāsti man neko par veselību un higiēnu. Es gribu zināt par iekāri. Kas tas īsti ir?

-��� Iedomājies, ja tu būtu putns, es iesāku, un ja tu, lidojot debesīs, justos patie�ām labi un tas tev sagādātu prieku. Bet da�ādu iemeslu dēļ tu pie lido�anas tiktu visai reti. Nu, piemēram, atkarībā no laikapstākļiem, vēja virziena, gadalaika tu reizēm lidotu, reizēm nevarētu lidot. Tomēr tajās dienās, kad tu nevarētu lidot, tevī sakrātos liels spēks, aizkaitinājums, tu justos noniecināts. Tu dusmotos par to, ka nevari lidot. Vai tu saproti?

-��� Saprotu, viņa atbildēja. Es vienmēr tā jūtos.

-��� Nu tad jau es varē�u runāt īsi. Tā arī ir seksuālā dziņa.

-��� Kad tu pēdējo reizi lidoji debesīs? Nu, pirms tās sievie�tes, ko tev tētis nopirka?

-��� Pagāju�ā mēne�a beigās, es atbildēju.

-��� Bija jauki?

Es pamāju.

-��� Vienmēr ir jauki?

-��� Neteiktu, atbildēju. Ja kopā saiet divi cilvēki ar trū�kumiem, tad ne jau vienmēr viss norit gludi. Gadās arī vil��anās. Tu priecīgi un līksmi lido un ietriecies kokā.

-��� Hm, Juki novilka. Tad kādu brīdi to apdomāja. Laikam iztēlojās debesīs lidojo�u putnu, kas nepamana kaut ko priek�ā un ietriecas �ķērslī. Es sāku raizēties. Vai �is izskaid�rojums vispār kam derēja? Vai nestāstu kaut ko galīgi �ķēr�sām jaunai, viegli iespaidojamai meitenei? Lai tur kā, izaugs liela un pati to sapratīs.

-��� Ar gadiem iet labāk, izdo�anās koeficients pieaug, turpināju skaidrot. Rodas ķēriens. Iemācies vērot laiku un vējus. Bet parasti arī seksuālās dziņas līdz ar gadiem ma�zinās.

-��� Skumji, Juki nogrozīja galvu.

Patie�ām.

Havaju salas.

Cik dienu jau esmu �eit? Laika jēdziens bija pavisam pagaisis man no galvas. Vakardienai seko �odiena, �odiena seko vakardienai. Saule uzlec, un saule noriet, mēness uzlec, un mēness noriet, paisumu nomaina bēgums. Izvilku pie�zīmju grāmatiņu un ieskatījos plānotājā. Uzturējos te jau desmit dienas. Aprīlis pamazām gāja uz beigām. Bija jau pagājis tas viens mēnesis, kurā biju nolēmis paņemt brīv�dienas. Nesapratu, kā tas noticis. Laikam skrūvītes galvā izļurkāju�ās. Izļurkāju�ās gan. Sērfinga un pinakoladu die�nas. Nebija ne vainas. Bet sākās ar to, ka devos meklēt Kiki. Ar to arī viss sākās. Ļāvos apstākļiem, sekoju straumei. Kad attapos, biju jau �eit. Cits pēc cita parādījās dīvaini ļautiņi, straume mainīja virzienu. Tāpēc tagad guļu palmu ēnā, dzeru tropiskus dzērienus un klausos Kalapanu. Kaut kur tai straumei jāpagrie�as. Meja nomira. Viņu noslepkavoja. Ieradās policisti. Kā īsti beigusies Mejas lieta? Vai Zvejnie�kam un Literātam izdevies noskaidrot, kas viņa īsti bija? Kā iet Gotandam? Viņ� izskatījās �ausmīgi noguris. Gribēja ar mani par kaut ko parunāt. Viss pamests pusceļā. Tā to nevar pamest. Vajadzēs pamazām taisīties uz Japānas pusi.

Tomēr es nespēju piecelties un doties prom. Gan Juki, gan man �eit pa ilgiem laikiem izdevās atbrīvoties no spriedzes. Man to vajadzēja tikpat, cik viņai. Dienu no dienas tie�ām ne par ko nedomāju. Sauļojos, peldējos, dzēru alu, braukāju pa salu, klausoties Rolling Stones un Brūce Springsteen. Stai�gāju pa mēness apspīdētu pludmali, dzēru viesnīcu bāros.

Protams, man bija skaidrs, ka tā tas mū�īgi turpināties nevarēs. Bet es nespēju tā piecelties un to visu pamest. Es biju atslābis, Juki arī bija atslābusi. Raugoties uz viņu, vārdi "Pietiek! Braucam atpakaļ!" nenāca man pār lūpām. Man tas bija pietiekams pamatojums.

Bija pagāju�as divas nedēļas.

Mēs ar Juki bijām devu�ies izbraukumā. Novakare pilsētā. Satiksmes sastrēgumi, ta�u mēs nekur īpa�i nesteidzāmies un, lēni braukdami, vērojām apkārtni. Porno kinoteātri, krāmu bodes, vjetnamie�u apģērbu veikali, ķīnie�u pārtikas veikali, grāmatu antikvariāti un lietotu pla�u veikali rindā cits aiz cita. �ur tur veci vīri bija veikala priek�ā izliku�i galdu un krēslus un spēlēja go. Honolulu kā vienmēr. Uz ielu stūriem stāvēja vīrie�i skarbiem skatieniem, neko nedarī�dami. Interesanta pilsēta. Bija arī jauki, lēti restorāniņi. Bet meitenei vienai pa�ai tur labāk neiet.

Tālāk prom no centra, tuvāk ostai biroju nami un nolikta�vas izspieda tirgoņus. Namu rindas gar ielām kļuva retākas un drūmākas. Darbdiena bija beigusies, autobusu pietu�rās gaidīja daudzi cilvēki. �ur tur spīdēja kafejnīcu neona izkārtnes ar nobiru�iem burtiem.

Juki paziņoja, ka viņa gribētu vēlreiz noskatīties "E. T.".

Labi, teicu, ka pēc vakariņām aiziesim.

Pēc tam viņa sāka runāt par "E. T.". Būtu labi, ja es vairāk līdzinātos E. T., viņa sacīja un tad ar pirkstu galiem viegli pieskārās manai pierei.

-��� Tā nedari. Citādi man tā vieta nekad nesadzīs!

Juki par to nosmējās.

Un tie�i tajā brīdī.

Tie�i tajā brīdī mani kaut kas ķēra. Galvā kaut kas noklink�ķēja. Kaut kas notika. Bet kas tie�i bija noticis, to tajā brīdī vēl nesapratu.

Glu�i instinktīvi uzspiedu uz bremzēm. Aizmugurē brau�co�ais Camaro vadītājs vairākkārt nosignalizēja, tad, brau�cot garām, kārtīgi mani nolamāja. Tomēr es kaut ko biju redzējis. Tikko. Kaut ko ļoti svarīgu.

-��� Paklau, kas tev notika? Vai tas nav bīstami? Juki sacīja. Vai vismaz man likās, ka viņa tā teica.

Bet es neko nedzirdēju. Tā bija Kiki, es domāju. Es neva�rēju kļūdīties. Es tik tikko tepat biju redzējis Kiki. �eit,

Honololu centrā. Kāpēc viņa ir �eit? Tomēr tā noteikti bija Kiki. Tik tikko biju pabraucis viņai garām. Būtu varējis izbāzt roku ārā un viņai pieskarties, tik tuvu viņa bija man bijusi un pagājusi garām.

-���� Paklau, aiztaisi ciet visus logus un durvis. Ārā nekāp. Pat ja kāds kaut ko bļaustās, tik un tā never vaļā. Es tūlīt atgriezī�os.

-���� Pagaidi, pagaidi. Tā nevar atstāt mani vienu pa�u tādā vietā.

Bet es jau skrēju pa ietvi. Uzskrēju virsū vairākiem cil�vēkiem, ta�u es nevarēju atļauties pievērst tādām lietām uzmanību. Man bija jāpanāk Kiki. Kāpēc to es nezināju. Bet man viņa bija jāpanāk, man vajadzēja ar viņu parunāt. Lau�oties cauri cilvēkiem, noskrēju divus trīs kvartālus. Tā skrienot, atcerējos, kas viņai bija mugurā. Viņa bija ģērbu�sies zilā kleitā, ar baltu plecu somu. Tur priek�ā pavīdēja zila kleita un balta soma. Novakares saulē baltā plecu soma �ūpojās viņas soļu ritmā. Viņa virzījās atpakaļ uz pilsētas trok�ņaino centru. Es arī iegriezos galvenajā ielā, cilvēku tur bija vairāk, un es vairs tik ātri uz priek�u nevirzījos. Kāda par Kiki trīs reizes lielāka sieviete visu laiku pinās man pa kājām. Tā pamazām vien attālums starp mani un Kiki palielinājās. Viņa gāja tāpat kā iepriek�, ne pārāk ātri, ne pārāk lēni normālā gaitā. Neskatījās ne atpakaļ pār plecu, ne pa malām, nelikās, ka grasītos kāpt autobusā, vienkār�i gāja taisni uz priek�u. �ķita, ka kuru katru brīdi bū�u jau viņu panācis, bet savādā kārtā attālums starp mums nemaz nesaruka. Viņa ne reizi nevienā krustojumā pie luksofora neapstājās. It kā ietu saskaņā ar kādu aprēķinu. Viņai visu laiku bija zaļā gaisma. Lai turētos viņai līdzi, man nācās izlocīties cauri ma�īnu straumei arī pie sarkanās.

Kad biju jau apmēram divdesmit metru attālumā no Kiki, viņa pēk�ņi iegriezās kādā �ķērsielā. Es, protams, darīju tāpat. Tā bija �aura, klusa ieliņa. Ne īpa�i pievilcīgas, vecas biroju ēkas abās pusēs, uz ielas stāvēja netīri autofurgoni. Ieliņā viņu nekur nemanīja. Apstājos, atvilku elpu un paska�tījos apkārt. Paklau, ko nu, tu atkal esi man pazudusi? Tomēr Kiki nebija vis pazudusi. Viņa tikai uz mirkli bija pazudusi liela furgona ēnā. Viņa turpināja iet tādā pa�ā tempā kā pir�mīt. Satumsa, un es viņas balto plecu somu varēju skaidri samanīt �ūpojamies kā svārstu.

-��� Kiki! es skaļi saucu.

Likās, ka viņa ir mani sadzirdējusi.

Viņa paskatījās pār plecu uz manu pusi. Tā ir Kiki, es nodo�māju. Protams, mūs �ķira attālums, jau krēsloja, ieliņa bija neapgaismota. Tomēr es biju pārliecināts, ka tā bija Kiki. Nekļūdīgi. Un ari viņa mani pazina. Viņa pat uzsmaidīja man.

Tomēr Kiki neapstājās. Tikai uzmeta man skatienu pār plecu. Soli nepalēnināja. Viņa devās tālāk. Un iegāja vienā no ielas malā eso�ajām biroju ēkām. Es sekoju, apmēram pēc pusminūtes. Tomēr bija jau par vēlu. Lifta durvis jau vērās ciet. Tad pamazām stāvu rādītāja zīme sāka griezties. Es, elpu aizturējis, vēroju �ī rādītāja kustību. Rādītājs grie�zās neizturami lēni, bet, ticis pie astotā stāva, nodrebēja un apstājās. Un tad vairs nekustējās. Es nospiedu lifta pogu, ta�u tad pārdomāju un sāku kāpt aug�up pa turpat līdzās eso�ajām kāpnēm. Pa ceļam saskrējos ar kādu samoieti ar sirmu bārdu, kas nesa lejā spaini, tas laikam bija �ī biroju nama pārvaldnieks. Es viņam viegli uzgrūdos.

-��� Ei, uz kurieni tu? viņ� man noprasīja.

-��� Vēlāk paskaidro�u, atkliedzu un skrēju vien tālāk aug�ā pa kāpnēm. Pieputējis, neapdzīvots biroju nams. Kluss, mani soļi netīkami skaļi atskanēja gaiteņos. Te tik tie�ām nebija ne mazākās dzīvības zīmes. Tiku līdz astotajam stā�vam, gaitenī paskatījos uz visām pusēm. Nekā tur nebija. Neviena tur nebija. Gaiteņa malās rindojās septiņas astoņas lieti�ķas durvis. Pie pāris no tām bija piestiprināti numuri vai plāksnītes ar nosaukumiem.

Izlasīju nosaukumus uz durvīm. Ta�u �ie vārdi man neko neizteica. Tirdzniecības uzņēmums, juridiskie pakalpojumi, zobārsta prakse� tās visas kā viena izskatījās �ausmīgi vecas un nosmulētas. Pat uz tām uzrakstītie vārdi likās veci un netīri. Neizskatījās, ka �ie kantori būtu īpa�i iecienīti. Nepievilcīgi kantori nepievilcīgā namā nepievilcīgā ielā. Mēģināju vēlreiz izpētīt �os nosaukumus citu pēc cita, tomēr es tajos neatradu nekādu saistību ar Kiki. Apstājos tur uz vietas un ieklausījos. Ne mazākā troksnī�a. Ēkā bija klusi kā drupās.

Tad atskanēja tas troksnītis. Klik, klik, klik, augstpapē�u soļi uz cietas grīdas. �ie soļi skaļi atbalsojās tuk�ajā gaitenī ar augstajiem griestiem. Tie likās smagi kā vecas, izkaltu�as atmiņas. Atbalss satricināja manu tagadības esību. Pēk�ņi man likās, ka klīstu pa kāda sen miru�a radījuma iek�u labi�rintiem. Kaut kādas pārskatī�anās dēļ biju iekritis �ajā laika caurumā, �ajā dobumā.

Papē�u troksnis atbalsojās tik skaļi, ka bija grūti saprast, no kuras puses tas nāk. īsu bridi nespēju izlemt. Tad sapratu, ka tas nāk no labās puses gaiteņa otra gala. Es savās teniskurpēs pārvietojos bez skaņas un āri metos uz to pusi. Soļi atbalsojās no vistālākās telpas. Tie �ķita atbalsojamies no lielas tālienes. Bet par to nebija nekādu �aubu �īs bija tās durvis. Plāksnītes pie durvīm nebija. Savādi, es nodo�māju. Pirmīt apskatīju visas durvis, un tad pie �īm te bija plāksnīte, pavisam dro�i. Tomēr, kas tas bija par biroju, to vairs neatcerējos. Kaut kāda plāksnīte te noteikti bija. Kā gan citādi. Ja plāksnītes te nebūtu bijis, to gan es būtu ievē�rojis.

Vai tas nav sapnis? Bet es nesapņoju. Es nevarēju sap�ņot. Te viss bija savstarpēji saistīts. Pēc kārtas un secīgi. Es biju Honolulu, te nonācu, sekodams Kiki. Tas nav sapnis. Tā ir īstenība. Bija nedaudz tāda sajūta, it kā mani muļķotu. Tomēr tā bija īstenība, pa īstam.

Lai tur kā, es pieklauvēju pie tām durvīm. Soļi apstājās. Pēdējo soļu troksnis pagaisa gaisā, tad visapkārt iestājās klusums.

Apmēram pusminūti nogaidīju pie durvīm. Bet nekas nenotika. Arī soļi bija apklusu�i.

Satvēru rokturi, tad padomājis to nospiedu. Durvis ne�bija aizslēgtas. Viegli nospiedu rokturi, durvis, klusi no�īk�stot, atvērās uz iek�pusi. Iek�ā bija pavisam tum�s, tur oda pēc grīdu vasko�anas līdzekļa. Pilnīgi tuk�s. Tur nebija ne mēbeļu, ne gaismekļu, tikai mijkrē�ļa gaismas istabā meta gaismas plankumus. Uz grīdas mētājās vecas avīzes. Ne�vienu cilvēku nemanīja.

Tad atkal atskanēja soļi, tie�i �etri soļi, un atkal klusums.

�ķita, ka skaņa nāk no labās puses, no aug�as. Gāju dziļāk istabā un pamanīju, ka netālu no loga ir vēl vienas durvis. Tās veda uz kāpnēm. Uzmanīgi pieturoties pie metāla mar�gām un lēni sperot soļus, kāpu uz aug�u. Kāpnes bija ļoti stā�vas. Tās laikam bija kaut kādas īpa�as kāpnes, kuras ikdienā nelietoja. Tomēr �ķita, ka aug�ā, kāpņu galā bija dzirdamas skaņas. Kad biju uzkāpis pa kāpnēm, tur aug�ā atkal bija durvis. Centos sataustīt gaismas slēdzi, bet neveiksmīgi. Nekas cits neatlika, kā mēģināt sataustīt durvju rokturi un tad to nospiest.

Istabā valdīja tumsa. Neteiksim, ka melna tumsa, ta�u aprises īsti skaidri saskatīt nevarēja. Tomēr bija labi sama�nāms, ka telpa ir pietiekami pla�a. Iedomājos, ka tā varētu būt kaut kas līdzīgs jumta izbūvei. Neviena loga nebija, vai ari tie bija aizklāti. Pa�ā vidū augstajiem griestiem bija kaut kas līdzīgs jumta logam. Es neatlaidu durvju rokturi.

Kiki! es iesaucos.

Atbildes nebija.

Stāvēju nepakustējies, nesaprazdams, ko iesākt. Laiks pagaisa. Es ieskatījos tumsā, saausījos. Pamazītēm un nedro�i tā gaisma, kas iezagās istabā, �ķita pieņemamies spēkā. Mēness? Ielas gaismas? Es nedro�i vēros tuk�umā.

Kiki! vēlreiz iesaucos.

Atbildes joprojām nebija.

Lēni pagriezos, centos kaut ko saskatīt. Telpas kaktos bija saliktas vecas mēbeles. Pelēkas aprises, varbūt kāds dīvāns, krēsli, galds, kumode. Savādi, ļoti savādi. It kā skatuve būtu iekārtota pēc centrbēdzes principa. Sirreāli, bet īsti. Proti, tās mēbeles izskatījās īstas.

Uz dīvāna varēja samanīt kaut kādu baltu priek�metu. Vai tas bija palags? Kiki baltā soma? Piegāju tuvāk un sapratu, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits. Tas "kaut kas" bija kauli.

Dīvānā līdzās sēdēja divu cilvēku ģindeņi. Divi ģindeņi viens lielāks, otrs mazāks sasēdu�ies līdzās glu�i kā dzīvi. Lielākais ģindenis bija nolicis roku uz dīvāna malas, otrs bija abas rokas salicis klēpī. It kā tie būtu nomiru�i vienā mirklī, neaptvēru�i, kas ar viņiem notiek, nemainīgās pozās. �ķita, ka tie smaida. Neticami baltus smaidus.

Man nebija bail. Nezinu kāpēc, tomēr es biju pavisam mierīgs. �ajā istabā valdīja tāds miers, kauli �ķita tik tīri un rāmi. �ie abi ģindeņi bija neatsaucami, nepielūdzami miru�i. Bail man nebija.

Lēnām apstaigāju istabu. Uz krēsliem sēdēja vairāki ģin�deņi. Kopā se�i. Izņemot vienu, visi bija veseli, sen jau kā miru�i. Tie visi, kā �ķita, sēdēja dabiskās pozās, it kā nemaz nebūtu pamanīju�i, ka ir miru�i. Viens no viņiem sēdēja un skatījās televīziju. Televizors, protams, bija izslēgts. Bet viņ� (sprie�ot pēc izmēra, tas bija viņ�, tā es iedomājos) cie�i vērās kineskopā. Skatienu nenovērsis. Vēl kāds cits bija sabrucis pie galda, kas joprojām vēl bija klāts. Tomēr viss, kas bija uz galda, jau bija sabirzis pī�ļos. Vēl kāds cits, vie�nīgais ģindenis, kuram kaut kā trūka, gulēja gultā. Viņam trūka kreisās rokas no pleca.

Es aizmiedzu acis.

Ko tas viss nozīmē? Ko tu centies man parādīt?

Atkal atskanēja soļi. No citas puses. No pretējās puses. Es vairs neko nesapratu. Tie nāca no kādas vietas bez esī�bas, bez virziena. Cik varēju noprast, �ajā istabā viss apstā�jās. Izejas no �ejienes nebija. Kādu brīdi soļi skanēja, tad apklusa. Tiem sekoja smacējo�s klusums. Kiki atkal bija pazu�dusi.

Atvēru durvis, pa kurām biju ienācis, un izgāju ārā. Vēl pēdējo reizi pametu skatienu atpakaļ, tur zilganajā mij�krēslī palika balsnējam se�i ģindeņi. Izskatījās, ka tie kuru katru brīdi varētu celties kājās un sākt kustēties. Kad bū�u prom, tie ieslēgs televizoru, varbūt pat pievērsīsies �ķīvjos paliku�ajam ēdienam. Klusiņām aizvēru durvis, lai viņus neiztraucētu, nokāpu pa kāpnēm lejā un atgriezos klusajā biroju ēkā. Nemanīja nevienu cilvēku, tāpat kā iepriek� uz grīdas mētājās vecas avīzes.

Piegāju pie loga un paskatījos ārā uz ielu. Laternas spo�i spīdēja, ielas malā tāpat kā iepriek� bija noparkoti pikapi un furgoni. Nemanīja ne cilvēka ēnas. Saule jau bija norie�tējusi.

Tad es uz noputēju�ās palodzes kaut ko ieraudzīju. Papīra strēmelīti vizītkartes lielumā. Uz tās ar lodī�u pildspalvu bija uzrakstīts septiņciparu telefona numurs. Gan papīrs, gan tinte likās svaigi. Telefona numurs ne�ķita pazīstams. Apgriezu lapiņu otrādi, tur nekas nebija uzrakstīts. Balts papīrs.

Iebāzu lapiņu kabatā un izgāju gaitenī.

Stāvēju tur un vērīgi klausījos.

Ne skaņas.

Viss likās miris, tik kluss, it kā visi telefona vadi būtu pārgriezti. Klusums, kas ved nekurienē. Atkal kāpu lejā pa kāpnēm. Izgāju hallē un sāku raudzīties pēc nama pārvald�nieka. Gribēju pavaicāt, kas tas par biroju, bet viņu nekur nemanīju. Brīdi tur pastāvēju, bet tad sāku raizēties par

Juki. Uz cik ilgu laiku es viņu tur īsti pametu? Man nebija ne jausmas, cik daudz laika pagājis. Varbūt minūtes divdes�mit, varbūt vesela stunda? Mijkrēsli bija nomainījusi nakts. Turklāt nevarētu teikt, ka es būtu viņu atstājis īpa�i labā rajonā. Man vajadzētu doties viņu glābt.

Es atcerējos, kā sauca ielu, kur viņu atstāju, un steig�us tur atgriezos. Juki ar saīgu�u sejas izteiksmi bija atlaidu�sies sēdeklī un klausījās radio. Kad pieklauvēju, viņa pacēla galvu un atslēdza durvis.

-��� Piedod, es sacīju.

-��� Visvisādi cilvēki te bija atnāku�i. Kaut ko bļaustījās, sita pie logiem, �ūpoja ma�īnu, Juki neizteiksmīgā balsī ziņoja. Tad izslēdza radio. Man bija �ausmīgi bail.

-��� Piedod.

Tad viņa ieskatījās man sejā. Uz bridi viņas skatiens kļuva dzestrs. Acu zīlītes kļuva bezkrāsainas, tām pārskrēja vieg�las trīsas, it kā mierīgā ūdenī būtu iekritusi kāda koka lapa. Lūpas pauda skaļi neizteiktos vārdus: "Kur tu biji pazudis?"

-��� Pats nezinu, es murmināju. Mana balss atskanēja kā no tālas, nezināmas vietas. �ķita, ka tā izskan turpat, kur bija pazudis to soļu troksnis. Izņēmu no kabatas kabatlaka�tiņu un lēni noslaucīju sviedrus. Sviedri �ķita pārvērtu�ies par aukstu, cietu membrānu.

-��� Es nezinu. Ko es sadarīju�

Juki samiedza acis. Tad pastiepa roku un noglāstīja man vaigu. Maigs un silts pieskāriens. Brīdī, kad viņa man pie�skārās, �ķita, ka viņa aposta gaisu ap mani, nāsis viegli papletās. Viņa cie�i manī pavērās. �ķita, ka viņa saskata visu no kilometra attāluma.

-��� Tu kaut ko redzēji, vai ne?

Pamāju.

-��� Bet tu nevari to pateikt. Nevari to paskaidrot. Tu to ne�vienam nespēsi paskaidrot. Tomēr es to saprotu. Un viņa pieliecās tuvāk un piespieda savu vaigu pie manējā. Un tā palika desmit, piecpadsmit sekundes.

-��� Ak tu nabadziņ� viņa noteica.

-��� Kāpēc gan? es nosmējos. Man nebija īpa�as vēlē�anās smieties, bet arī nesmieties es nevarēju. Ja tā padomā, es esmu ārkārtīgi viduvējs cilvēks. Ta�u kāpēc ar mani notiek tik dīvainas lietas?

-Jā, kāpēc? Juki sacīja. Neprasi man. Es esmu bērns, tu esi pieaugu�ais.

-��� Tev taisnība.

-��� Bet es ļoti labi saprotu, kā tu jūties.

-��� Es gan nesaprotu.

-��� Tu jūties bezspēcīgs. It kā tevi būtu satricinājis kaut kas varens. Tev liekas, ka pa�am nav nekādas jēgas kaut ko darīt.

-��� Var jau būt.

-��� Tādos brī�os pieaugu�ie parasti iedzer.

-���� Loģiski, es noteicu.

Mēs aizgājām uz Halekulani bāru. Nevis uz bāru pie baseina, bet bāru viesnīcā iek�ā. Es dzēru martini, Juki pasūtīja toniku ar citronu. Kāds pusmū�a pianists ar Rahmaņinova skarbo izteiksmi sejā spēlēja uz flīģeļa standarta repertuāru. Mēs ar Juki bijām vienīgie viesi. Viņ� spēlēja Star Dust, But Not ForMe, Moonlight in Vermont. Tehniski pareizi un garlaicīgi. Kā pēdējo viņ� nospēlēja �opena prelūdiju. Juki aplaudēja, viņ� izspieda apmēram divus milimetrus platu smaidu.

Es tajā bārā izdzēru trīs martini. Tad aizvēru acis un atcerējos to istabu. Glu�i kā ticams sapnis. Pamodies no tā, sviedriem noplūdis un sapratis, ka tas bijis tikai sapnis, atviegloti nopūties. Tomēr tas nebija tikai sapnis. Zināju, ka tas nebija tikai sapnis, un Juki zināja, ka tas nebija tikai sapnis. Juki zināja. Ka esmu to redzējis. Tos se�us ģindeņus. Ko tie nozīmēja? Vai tas vienrocis bija Diks Norss? Un kas bija tie pārējie pieci?

Ko Kiki gribēja man pavēstīt?

Atģidies izņēmu no kabatas to papīra strēmelīti, ko biju atradis uz palodzes, un devos piezvanīt. Neviens neatbil�dēja. Zvans atbalsojās kā bezdibenīgā aizmirstībā. Atgriezos pie sava bāra beņķa un nopūtos.

-������ Ja man izdotos dabūt biļeti, es rīt brauktu atpakaļ uz Japānu, sacīju. Es te esmu drusciņ par ilgu. Pienācis laiks atgriezties. Man jāatgrie�as Japānā un jāsāk sakārtot lietas.

Juki pamāja, it kā viņa par manu lēmumu būtu zinājusi vēl pirms manis.

-������ Brauc! Par mani nedomā. Ja gribi atgriezties, tad at�griezies.

-������ Ko tu iesāksi? Paliksi te? Vai arī atgriezīsies Japānā kopā ar mani?

Juki viegli paraustīja plecus.

-������� Kādu brīdi palik�u pie mammas. Man vēl nav īpa�as vēlē�anās atgriezties Japānā.

Es pamāju un iztuk�oju martini.

-������ Es rīt aizvedī�u tevi uz Makahu. Tad varē�u vēl satikties ar tavu mammu.

Pēc tam mēs aizgājām uz zivju restorānu netālu no Aloha torņa un paēdām pēdējās vakariņas. Viņa ēda omāru, es ceptas austeres, kurām uzdzēru viskiju. Neviens no mums neko daudz nerunāja. Man galvā bija briesmīgs tuk�ums. Man �ķita, ka es, ēdot hurmu, turpat uz vietas aizmig�u un pārvērtī�os par ģindeni.

Juki laiku pa laikam manī paskatījās. Kad bijām paēdu�i, viņa man teica:

-��� Tev arī vajadzētu iet gulēt, tu izskaties briesmīgi.

Atgriezos viesnīcā un skatījos televīziju. Tad vienatnē iedzēru vīnu. Televīzijā rādīja beisbolu. Yankees pret Orio�les. Man nebija īpa�as vēlē�anās to skatīties, bet tāpat vien

atstāju televizoru ieslēgtu. Kaut kāds apliecinājums manai saistībai ar īstenību.

Turpināju dzert vīnu tik ilgi, līdz uznāca miegs. Tad atce�rējos papīra lapiņu un mēģināju zvanīt uz �o telefona nu�muru. Neviens, protams, neatbildēja. Ļāvu tam zvanīt piec�padsmit rei�u, tad noliku klausuli. Tad atkal sēdēju ar vīna glāzi pie televizora. Skatījos, ka Vinfīlds gatavojas sitienam, bet tad samanīju, ka man kaut kas ienāk prātā. Kaut kas.

Aizvien vēl skatīdamies televīziju, brīdi padomāju par �o kaut ko.

Kaut kas līdzinājās kaut kam. Kaut kas bija saistīts ar kaut ko.

Diez vai, nodomāju. Tomēr ir vērts pārbaudīt. Paņēmu �o papīra lapiņu, aizstaigāju līdz durvīm un salīdzināju �o telefona numuru ar to, kuru tur bija uz�ņāpusi D�ūna.

Tie bija vienādi.

Kaut kas ir ar kaut ko saistīts, nodomāju. Ir gan saistīts. Tikai es nespēju �o saistību aptvert.

Nākamajā rītā es piezvanīju uz JAL biroju un rezervēju biļeti uz pēcpusdienas reisu. Tad mēs izvācāmies no numu�riem, es samaksāju rēķinu un automa�īnā aizvedu Juki uz Makahu pie mammas. No rīta piezvanīju Amei un sacīju, ka man darba dēļ ir steidzīgi jālido atpakaļ uz Japānu. Tas viņu īpa�i nepārsteidza. Juki te esot, kur gulēt, lai es viņu atvedot. Diena jau no pa�a rīta bija apmākusies. �ķita, ka atkal kuru katru brīdi varētu uznākt brāzmas. Es kā parasti Mitsubishi Lancer biju skaļi uzgriezis radio. Kā aizvien nobraucu gar piekrasti �os simt divdesmit kilometrus pa Havaju salu.

-��� Izskatās pēc Pacman, Juki noteica.

-��� Pēc kā? pārjautāju.

-��� Izskatās, ka tev sirdī iemājojis Pacman. Un grau� tavu sirdi kopā. Skrim�, skrim�, skrim�.

-��� Es līdzību īsti nesapratu.

-��� Tevi kaut kas ēd.

Kādu brīdi to apdomādams, braucu uz priek�u.

-���������� Es laiku pa laikam samanu kaut ko nāves ēnai līdzīgu, sacīju. Ļoti blīva ēna. It kā nāve piezagtos man pavisam tuvu, pastieptu roku, un �obrīd man arī ir tāda sajūta, it kā tā būtu satvērusi mani pie potītēm. Bail man nav. Kāpēc? Tā�pēc, ka tā nekad nav mana nāve. Kāda cita cilvēka nāves tvē�riens. Bet man �ķiet, ka ikreiz, kad kāds cits nomirst, nedaudz, pa mazam gabaliņam sarūk arī mana esība. Nez kāpēc tā?

Juki klusēdama paraustīja plecus.

-����������� Nezinu, kāpēc tas tā. Tomēr nāve aizvien ir kaut kur manā tuvumā. Un parādās, tiklīdz ir samanījusi kādu iespēju.

-���������� Varbūt tā ir tava atslēga. Varbūt tevi ar �o pasauli saista nāve?

Es arī par to kādu brīdi padomāju.

-��� Tu nu gan mani ļoti nomāc.

�ķita, ka Diks Norss patiesi skumst par manu aizbrauk��anu. Nevarētu teikt, ka mums būtu daudz kā kopēja, bet mēs kopā jutāmies labi. Es cienīju viņu par to, ka viņ� prata tik poētiski risināt ikdieni�ķas lietas. Mēs sarokojāmies un atvadījāmies. Tajā brīdī es pēk�ņi atcerējos tos ģindeņus. Vai viens no tiem tik tie�ām būtu bijis Diks Norss?

-����������� Paklau, vai tu kādreiz esi domājis par to, kā nomirsi? es viņam pavaicāju.

Viņ� pasmaidīja un nedaudz padomāja.

-����������� Kara laikā es bie�i par to domāju. Tur nu gan bija visda��ādākās iespējas nomirt. Tomēr tagad gan es par to īpa�i nedomāju. Nav laika domāt par tik nepatīkamām lietām. Miera laikā esmu daudz aizņemtāks nekā karā, viņ� no�smējās. Bet kāpēc tu tā jautā?

Atteicu, ka nekāda īpa�a iemesla man nav. Vienkār�i pēk��ņi tas ienāca prātā.

-��� Es par to padomā�u. Līdz mūsu nākamajai tik�anās rei�zei, viņ� apsolīja.

Tad Ame paaicināja mani iziet kopā ar viņu pastaigāties, un mēs abi plecu pie pleca soļojām pa skrējēju celiņu.

-��� Paldies par visu, Ame sacīja. Es tik tie�ām esmu jums ļoti pateicīga. Es neprotu tādas lietas pateikt. Bet nu tā ir. Man �ķiet, ka, pateicoties jums, daudz kas ir izlīdzinājies. Viss noritējis daudz gludāk. Mums ar Juki izdevās par daudz ko izrunāties, pamazām sākam viena otru labāk saprast. Un tagad viņa vēl paliks �eit.

-��� Tas ir labi, es atbildēju. Sacīju "labi", jo nespēju izdo�māt neko mazāk triviālu, tomēr klusēt ari liktos nepiedie�nīgi. Ame, protams, tam nepievērsa nekādu uzmanību.

-��� Kop� iepazī�anās ar jums viņa arī kļuvusi daudz mierī�gāka. Nav vairs tik viegli aizkaitināma. Jūs abi labi saprotaties. Kāpēc, to es nezinu. Laikam gan jums abiem ir kaut kas kopējs. Kā jums liekas?

Atbildēju, ka arī pats to nezinu.

Ame man vaicāja, ko iesākt ar Juki skolo�anu.

Teicu: ja viņa negrib iet skolā, tad varbūt nevajag to darīt.

-Viņa ir ļoti sare�ģīts, viegli ievainojams bērns. Nav jēgas spiest viņu to darīt, es sacīju. Varbūt tā vietā labāk apsvērt iespēju viņu izglītot mājās. Varbūt pieņemt mājskolotāju. Juki nederētu zubrī�ana uz iestājeksāmeniem, konkurē�ana ar vienaud�iem, noteikumi un visādas klubu nodarbības. Ir cilvēki, kuriem viss labāk padodas vienatnē. Vissvarīgāk būtu atklāt viņas talantu. Noteikti ir kaut kas tāds, ko viņa varētu izkopt. Kas zina, varbūt viņa pati izlems atgriezties skolā.

-��� Tā gan, Ame brīdi klusēja, tad pamāja. Laikam gan jums taisnība. Es ari neesmu no tiem, kas var darboties grupā, man skolā īsti labi negāja, es to visu ļoti labi saprotu.

-Ja jūs to labi saprotat, tad kas te vēl ko domāt? Kur tad īsti ir problēma?

Viņa vairākkārt nogrozīja galvu, izstaipīja kaklu.

Nekādas īpa�as problēmas nav. Man vienkār�i trūkst pa�pārliecības, ka es varētu būt viņai laba māte. Tāpēc ne�spēju būt tik izlēmīga. Nespēju tā izteikties. Man pietrūkst pa�apziņas. Un �ķiet, ka neiet skolā ir asociāli.

Sociāli, asociāli, nodomāju.

Protams, es nezinu, vai �āds lēmums būtu pareizs vai nepareizs. Mēs neviens neko nevaram paredzēt uz priek�u. Var jau būt, ka izrādīsies tas nav bijis pareizs lēmums. Bet, I.i jūs kā māte, kā viņas draugs pacenstos kaut ko viņas labā izdarīt, izrādītu kaut kādu cieņu pret Juki, viņa to sajustu un varbūt pēc tam pati tiktu ar to galā.

Ame, rokas �ortu kabatās sabāzusi, klusēdama gāja uz priek�u.

-Jūs labi saprotat, kā viņa jūtas, vai ne? Kā tas nākas?

Tāpēc, ka es piepūlos viņu saprast. Tā man gribējās teikt, tomēr es to noldusēju.

Tad Ame sacīja, ka gribētu man pateikties par visām tām rūpēm, ko esmu Juki veltījis. Atbildēju, ka esmu jau saņēmis pietiekami daudz pateicības no Makimuras.

-��� Es tomēr pati arī gribētu to izdarīt. Viņ� ir viņ�. Un es esmu es. Turklāt, ja es to neizdarī�u tūlīt pat, tad vēlāk vienkār�i aizmirsī�u.

-��� Tā nebūtu nekāda nelaime, es pajokoju.

Viņa apsēdās uz soliņa celiņa galā un izvilka no krekla kabatas Salem paciņu. Zilā paciņa bija sviedros izmirku�i. Putni kā aizvien dziedāja da�ādās toņkārtās.

Ame bridi klusēdama smēķēja. Pa īstam dūmus viņa ievilka t ikai divas trīs reizes, pēc tam cigarete lēni sabirza pelnos viņas pirkstos un pelni bira zālienā. Tie mani vedināja uz domām par miru�o pī�ļiem. Viņai pirkstos laiks lēnām nomira, tika sadedzināts un pārvērtās baltos pī�ļos. Klausījos putnu dziesmās, vēroju dārzniekus, kas lejāk pārvietojās savos braucamrīkos. Kop� mūsu iera�anās Mahakā laiks pamazām mainījās. Tikai vienu reizi kaut kur tālumā nogranda pēr�kons. Un viss. Biezie pelnu krāsas mākoņi pa�ķīrās, un spilgtā saules gaisma atkal apspīdēja zemes virsu. Viņai mugurā bija d�insu krekls pusgarām piedurknēm (kad viņa strādāja, tad parasti vilka vienas un tās pa�as drēbes, iebā�zusi kabatā pildspalvu, flomāsteru un cigare�u paciņu), viņa sēdēja spilgtajā saules gaismā bez saulesbrillēm. �ķita, ka viņa nemana ne spilgto gaismu, ne svelmi. �ur tur uz krekla varēja manīt sviedru pēdas. Viņa to it kā nemanīja. Varbūt viņa tik ļoti koncentrējas vai varbūt ir tik ļoti izklaidīga, ka to nemana, es nesapratu. Lai kā tur būtu, tā pagāja minūtes desmit. Desmit apstāju�ās laika minūtes. Viņa vispār nepie�vērsa uzmanību laika plūsmai. Laikam viņas dzīvē īpa�as nozīmes nebija. Varbūt bija, bet tas nebija pirmajā vietā. Tomēr man gan tā nebija. Man vajadzēja laikā paspēt uz lidma�īnu.

Man jātaisās uz brauk�anu, es, paskatījies rokaspulkstenī, sacīju. Man vēl lidostā jāatdod īrētā ma�īna un jāsa�maksā par īri. Jātiek tur nedaudz agrāk.

Viņa vēlreiz izklaidīgi paskatījās manī, it kā nespētu kon�centrēties uz kaut ko citu. �ādu sejas izteiksmi �ad tad biju manījis arī Juki. It kā viņa mēģinātu panākt kaut kādu kom�promisu ar realitāti. Jau kuro reizi nodomāju, ka māte un meita kaut kādā ziņā ir līdzīgas.

-Jā, ir laiks. Piedodiet, es par to aizmirsu, viņa teica. Tad vēlreiz lēni nogrozīja galvu uz abām pusēm. Aizdo�mājos.

Mēs piecēlāmies no soliņa un devāmies atpakaļ uz kote�d�u pa to pa�u celiņu, pa kuru bijām atnāku�i.

Viņi visi trīs iznāca mani pavadīt. Es Juki novēlēju pā�rāk neaizrauties ar neveselīgu pārtiku. Viņa tikai saknieba lūpas. Bet es iedomājos, ka Diks Norss par �o jautājumu parūpēsies.

Atpakalskata spoguli �ie trīs stāvi �ķita ļoti savādi. Diks māja, vienīgo roku augstu pacēlis, Ame, rokas uz krūtīm sakrustojusi, skatījās taisni uz priek�u, Juki novērsusies ar sandales purnu spārdīja akmentiņu. Fragmentāra ģimene nepilnīga universa nostūri. Neticami, ka es pats ari kaut kādā veidā biju tajā visā iepīts. Ta�u tad es ceļa līkumā pa�griezu stūri pa kreisi, un viņi pagaisa skatienam. Es paliku viens pats. Viens pats pa ilgiem laikiem.

Tik labi būt vienam. Protams, man nebija nekas pretī būt kopā ar Juki, bet tas ir kaut kas glu�i cits, vienam pa�am nemaz nebija slikti. Ja nolēmu kaut ko darīt, tas man ne ar vienu nebija jāapsprie�, ja kļūdījos, man tas nevienam nebija jāskaidro. Man patika pa�am smieties par to, kas man likās jocīgs. Neviens man neaizrādīja, ka �is joks ir muļķīgs. Ja man uzmācās garlaicība, tad varēju mierīgi blenzt uz pelnu trauku. Ja blenzu uz pelnu trauku, tad neviens man neprasīja kāpēc es tā skatos uz to pelnu trauku. Vai tas ir labi vai slikti, tomēr biju pieradis dzīvot viens pats.

Kad paliku viens, tad likās, ka gan gaisma, gan krāsas, gan vēja smar�a atguva realitāti. �ķita, ka man bija vairāk telpas un gaisa, ko elpot. Uzgriezu d�eza radiostaciju un, klausoties Lee Morgan, braucu uz lidostu. Kad tuvojos lid�ostai, mākoņi jau sāka izklīst, bija aizķēru�ies tikai �ur tur pamalēs. Rietumvēj� �ūpoja palmu lapas un dzina māko�ņus uz rietumiem. Lidma�īna nr. 747 kā sudraba bultas gals �ķita notēmēta uz debesīm.

Palicis viens, pēk�ņi ne par ko vairs nedomāju. It kā man galvā gravitāte būtu spēji mainījusies. Lieliski tā ne par ko nedomāt. Nedomā ne par ko, es nospriedu. Te irHavaju salas, te ne par ko nav jādomā. Tuk�u galvu braucu uz priek�u, klausīdamies un svilpodams līdzi Stujjy un Side Wander. Ātri nobraucu simt se�desmit kilometrus, it kā būtu noripojis no pakalna. Kad iegriezos kādā pagriezienā, tur priek�a pletās zilais Klusā okeāna pla�ums.

Atdevu automa�īnu lidostas tuvumā eso�ajā auto īres kompānijā, piereģistrējos JAL un vēl pēdējo reizi no lidos�tas telefona automāta uzgrieztu noslēpumaino telefona numuru. Bet, kā jau biju paredzējis, neviens neatbildēja. Tikai mana nebeidzamā zvanī�ana. Noliku klausuli, kādu brīdi stāvēju telefona būdiņā un skatījos uz telefonu. Tad atmetu tam visam ar roku un devos uz pirmās klases uzgai�dāmo zāli, tur iedzēru d�inu ar toniku.

Tokija, es nodomāju. Tomēr domas par Tokiju man īpa�i nevedās.

Atgriezies �ibujas dzīvoklī, noklausījos automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas un izskatīju prombūtnes laikā sa�krāju�os pastu. Nekā svarīga, kā parasti da�ādas ar darbu saistītas lietas. Gaidām manuskriptu nākamajam numuram, kur esi pazudis, vai vari uzņemties �o pasūtījumu. Tik gar�laicīgi, ka es to visu ignorēju. �oreiz vispirms bija jānokārto daudz svarīgākas lietas par sniega �ķūrē�anu. Tāpēc es tās atstāju bez ievērības. Laikam sāk pazust pienākuma apziņa. Par laimi, �obrīd naudas problēmu man nebija, un, kas būs pēc tam, to tad arī redzēs. Līdz �im biju strādājis bez jebkā�diem iebildumiem, darījis to, kas bija vajadzīgs partneriem. Tagad kādu brīdi gribēju padzīvot pats savu dzīvi. Man uz to ir tiesības.

Pēc tam uzreiz piezvanīju Makimuram uz mājām. Pie telefona pienāca Piektdienis un tūdaļ pat savienoja mani ar Makimuru. Es viņam lielos vilcienos paskaidroju, kas noti�cis. Pateicu, ka juki Havaju salās tie�ām ļoti relaksējusies un ka nekādu problēmu nav bijis.

-����������� Labi, viņ� atbildēja. Liels tev paldies. Rit piezvanī�u Amei. Jā, starp citu, vai naudas pietika?

-��� Pietika un palika pāri.

-��� Atlikumu tērē pats, kā patīk.

-����������� Es gribētu kaut ko pavaicāt, es sacīju. Par vienu sievieti.

-����������� Ak par to, viņ� noteica, it kā tas būtu kaut kas nesva�rīgs.

-��� Kā jums izdevās to nokārtot?

-����������� Meitenes pēc izsaukuma labi organizēts pasākums. Es ceru, ka jūs augu nakti nesitāt kārtis, ko?

-����������� Nē, tā vis nebija. Gribētu uzzināt, kā jums izdevās no Tokijas nopirkt meiteni Honolulu. Mani interesē, kā tas ir organizēts.

Makimura bridi apdomājās, laikam izvērtēja manu interesi.

-����������� Kaut kas līdzīgs starptautiskiem sūtījumiem ar pie�gādi mājās. Es Tokijā piezvanu attiecīgajai organizācijai un pasaku, ka vēlos, lai tajā un tajā dienā tikos un tikos Honolulu tiktu piegādāta meitene. Tad Tokijas organizācija piezvana savai partnerorganizācijai Honolulu un nodod �o pasūtījumu. Es Tokijā samaksāju naudu. Tokijas birojs ietur komisijas maksu un pārējo nosūta uz Honolulu. Honolulu birojs ietur komisijas maksu un apmaksā meiteni. Ērti. Kādas tik visādas sistēmas nav pasaulē!

-���������� Ak tad tā, es noteicu. Starptautiskais kurjerpasts ar piegādi mājās.

-���������� Tā ir. Padārgi, bet ērti. Ļoti jaukas meitenes visā pasaulē. Var pasūtīt no Tokijas. Tur uz vietas nav jānopūlas meklējot. Dro�i. Bez jebkādiem negaidītiem sare�ģījumiem. Un var norakstīt izdevumos.

-��� Vai jūs man neiedotu �īs organizācijas telefona numuru?

-���������� To es nevaru. Tas ir konfidenciāls. Tikai kluba biedriem. Lai kļūtu par biedru, ir ļoti stingri noteikumi. Jābūt naudai un stāvoklim. Tev tur netikt. Pat nedomā par to. Es jau tā tev pārāk daudz par to izstāstīju, vienkār�i tāpēc, ka esmu pret tevi tik labvēlīgi noskaņots.

Es viņam pateicos par �o labvēlību.

-��� Bija laba meitene?

-Jā, protams, es sacīju.

-����������� Man prieks par to. Teicu, lai aizsūta labu meiteni, Makimura sacīja. Kā viņu sauca?

-��� D�ūna, es atbildēju. Tā kā angliski jūnijs.

-��� Ak Jūnijs, viņ� atkārtoja. Balta?

-��� Balta?

-��� Nu, baltā?

-��� Nē, no Dienvidaustrumu Āzijas.

-��� Nākamreiz, kad brauk�u uz Honolulu, izmēģinā�u.

Tā kā nekā cita apsprie�ama mums nebija, pateicu pal�dies un noliku klausuli.

Kā nākamajam zvanīju Gotandam. Tur kā parasti bija ieslēgts automātiskais atbildētājs. Atstāju ziņu, ka esmu atgriezies Japānā un priecātos, ja viņ� man piezvanītu. Ap to laiku bija jau pavēls, es iekāpu Subaru un devos uz Aojamu iepirkties. Atkal iepirku īpa�i audzētos dārzeņus. Laikam gan viņiem kaut kur Nagano tos audzē īpa�os, neskartos, dzeloņstieplēm ie�ogotos laukos. Nometne kā Lielajā bēg��anā. Sargtorņi un sargi ar automātiem. Apsargā salātus un selerijas, kuri iziet neiedomājami smagu apmācību, lai atbilstu visām mūsu iedomām par ideāliem dārzeņiem. Tā spriedelēdams, es iepirku dārzeņus un gaļu, un zivis, un tofu, un marinētus dārzeņus. Tad atgriezos mājās.

No Gotandas nekādu ziņu nebija.

Nākamajā rītā es pabrokastoju Dunkin Donuts un devos uz bibliotēku izskatīt pusmēne�a avīzes. Nu, protams, es mek�lēju jaunumus par Mejas nāves izmeklē�anu. Izlasīju Asahi un Mainichi, un Yomiuri ārkārtīgi rūpīgi, bet tās rakstīja tikai par vēlē�anu rezultātiem, Rev�enko izteikumiem un noziedzību skolās. Tāpat arī parādījās ziņa, ka Baltais nams esot atcēlis Beach Boys koncertu to muzikālās nepiedienības dēļ. Kaut kāda kļūda: ja Beach Boys muzikālās nepiedienības dēļ tiek aizliegti, tad Maikam D�egeram vajadzētu trīs reizes degt sārtā. Tomēr par Akasakas viesnīcā ar zeķi no�ņaugto sievieti neatradu neko.

Pēc tam pievērsos vecū �urnālu numuriem. Tajos gan atradu Mejas slepkavībai veltītu vienu lapu. "Skaistules slepkavība Akasakas viesnīcā Q", raksts ar tādu pretīgu virsrakstu. Līķa fotogrāfiju viņiem nebija, bet kāds �ajā �anrā specializējies mākslinieks bija to uzzīmējis. Laikam gan fotogrāfijas �ur�nālā drukāt nebija atļauts. Ja labi ieskatījās, tad zīmējumā tik tie�ām varēja saskatīt līdzību ar Meju, ta�u laikam gan tikai tāpēc, ka es zināju, ka tā ir viņa. Ja to parādītu kādam citam, tad diez vai kāds uzreiz tajā pazītu Meju. Protams, sejas vaibsti bija precīzi attēloti, bet vissvarīgākās līdzī�bas zīmējumā nebija. Tas bija kā viņas nospiedums. �ī bija mirusī Meja. Dzīvā Meja bija silta, vitāla. Viņai bija cerības, ilūzijas, domas. Viņa tik krā�ņi, tik jutekliski �ķūrēja sniegu. Tāpēc mēs tik labi sapratāmies, tāpēc viņa varēja no rīta tik nevainīgi pateikt: "Kukū!" �ajā zīmējumā viņa izskatījās daudz nabadzīgāka, daudz netīrāka nekā dzīvē. Es papuri�nāju galvu. Tad aizvēru acis. Lēni nopūtos. Skatoties �ajā zīmējumā, skaidri aptvēru to, ka Meja ir mirusi. Daudz skaidrāk nekā reālās fotogrāfijās. Neatsaucami, nepielūdzami mirusi. Viņa vairs nekad neatgriezīsies. Viņas dzīve bija iesūkta melnā tuk�umā.

Raksts bija tikpat nabadzīgs un netīrs kā zīmējums. Pirm�klasīgā Akasakas viesnīcā atrasta ar zeķi no�ņaugta sie�viete, tiek uzskatīts, ka viņai ir nedaudz pāri par divdesmit. Viņa bijusi kaila, nekādu identitātes apliecinājumu, vies�nīcā piereģistrējusies ar izdomātu vārdu un tā tālāk. Rakstā tika atkārtots apmēram tas pats, ko dzirdēju policijā. Parā�dījās tikai viena man vēl nezināma detaļa. Policija pētot iespējamo saistību ar organizētu prostitūtu tīklu, kas pie�dāvājis augstas klases eskortmeitenes un izmantojis �ādas pirmklasīgas viesnīcas. Tas tika pieminēts raksta pa�ās bei�gās. Saliku �urnālus atpakaļ plauktos, tad apsēdos foajē uz krēsla un domāju.

Kā viņi tiku�i līdz prostitūtu organizācijai? Laikam gan parādīju�ies kaut kādi pierādījumi. Tomēr man nebija no�doma zvanīt uz policiju Zvejniekam un Literātam un �o lietu noskaidrot. Izgāju no bibliotēkas un turpat tuvumā kaut ko iekodu, tad sāku klīst pa pilsētu. Cerēju, ka klaiņojot man prātā ie�ausies kāda laba doma, bet ne uz to pusi. Pavasara gaiss likās smags un kņudināja ādu. Lai ko es domātu, do�mā�ana īpa�i nevedās. Biju aizstaigājis līdz Meid�i templim, tur atlaidos zālienā un skatījos debesīs. Tad sāku domāt par prostitūtu organizāciju. Starptautiskais kurjerpasts. No Tokijas var pasūtīt meiteni, ar kuru pārgulēt Honolulu. Sistēma. Efektīva. Izsmalcināta. Nekādu nepatīkamu sare��ģījumu. Lieti�ķi. Pierāda to, ka ilūzijas var pastāvēt tirgū tāpat kā jebkur� cits produkts. Attīstītā kapitālismā tiek pie�dāvātas preces katram pieprasījumam. Atslēgas vārds ilū�zijas. Prostitūcija, diskriminācija, uzbrukumi, nesaprotamas seksuālas dziņas tam visam iespējams piemeklēt skaistu vārdu un pārdot skaistā fasējumā. Varbūt pavisam drīz mei�tenes varēs pasūtīt Seibu universālveikalā pēc kataloga, es iedomājos. You can rely on me.

Izklaidīgi vēros debesīs. Domāju par mīlē�anos ar sie�vieti. Ja varētu, es gribētu mīlēties ar Jumijo�i no Saporo. Tas nemaz nebija izslēgts. Jātiek līdz viņas dzīvoklim, jāie�liek kāja durvīs un jāpasaka viņai: "Tev jāpārguļ ar mani. Tu nevari nepārgulēt ar mani." Un tad es ar viņu pārgu�lētu. Maigi viņu izģērbtu, glu�i kā atraisot dāvanas lenti. Novilktu mēteli. Noceltu brilles no deguna. Novilktu d�em�peri. Bez drēbēm viņa pārvērstos par Meju. "Kukū!" Meja teiktu. "Tev patīk mans ķermenis?"

Gribu atbildēt, bet ir jau nakts. Līdzās ir Kiki. Gotandas roka glāsta Kiki muguru. Atveras durvis, parādās Juki. Viņa ir satriekta, redzot mani kopā ar Kiki. Gotandas tur nav, tas esmu es. Tikai pirksti ir Gotandas. Tomēr ar Kiki mīlējos es. "Kaut kas neticams!" Juki saka. "Tik tie�ām kaut kas neti�cams!" "Tā tas nemaz nav!" es atbildu. "Nē, tie�ām! " Kiki atkārto.

Sapņo�ana vaļā acīm.

Bezjēdzīgs, me�onīgs nomoda sapnis.

Tā nemaz nav, es saku. Es gribu gulēt ar Jumijo�i. Bet man nekas neiznāk. Sajukums. Sakari pārtrūku�i. Tie jāatjauno, citādi nekas nebūs saprotams. Citādi palik�u tuk�ām rokām.

Aizgāju prom no Meid�i tempļa, iegriezos kādā Harad�uku sānielā un jaukā kafejnīcā iedzēru stipru, melnu kafiju. Tad nesteidzīgi gāju mājās.

Gotanda piezvanīja pievakarē.

-��� Paklau, �obrīd man nav īpa�i daudz laika, Gotanda sacīja. Vai varam satikties vakarā? Ap astoņiem deviņiem?

-��� Varam satikties. Man ir brīvs laiks.

-��� Aiziesim vakariņās. Iedzersim. Atbrauk�u tev pakaļ.

Izkravāju �emodānu, tad savācu visus ceļojuma �ekus un

kvītis un sa�ķiroju manējos, un Makimuras izdevumus. Puse no dzīvo�anas izdevumiem un automa�īnas īre uz viņa rēķina, tāpat ari Juki pirkumi (sērfa dēlis, kasetnieks, peld�kostīms un tamlīdzīgi). Uzrakstīju paskaidrojumus uz papīra lapas, ieliku aploksnē un sagatavoju nosūtī�anai kopā ar atliku�ajiem neizmantotajiem ceļojuma �ekiem, kurus gri�bēju bankā pārvērst skaidrā naudā un nosūtīt Makimuram. Es vienmēr �ādās lietās esmu ļoti precīzs. Ne tāpēc, ka man tas īpa�i patiktu. Man vienkār�i nepatīk nekārtība naudas lietās.

Pabeidzis grāmatvedības darbus, sagatavoju foreli ar spi�nātiem, kas labi saderēsies ar Kirin tum�o alu. Tad pārlasīju

Haruo Sato stāstu, ko tik sen nebiju lasījis. Burvīga pava�sara novakare, nekādu īpa�u notikumu. Debesis satumsa, it kā zila laka klātos kārta uz kārtas, un pamazām kļuva par nakts tumsu. Kad apnika lasīt, uzliku Stern Rose Istomin Trio izpildījumā �ūberta Opus 100. Es jau kop� seniem laikiem, pavasarim iestājoties, klausos �o plati. Tajā ir glāsmaina tumsa kā pavasara naktī, skumjas iezogas sirdī. Pavasara nakts. Kad aizvēru acis, �ajā tumsā pavīdēja se�i ģindeņi. Dzīves iesūktas melnā tuk�umā. Kauli, cieti kā atmiņas, pazibēja man priek�ā.

Gotanda piebrauca īsi pirms astoņiem citā Maserati. Mana dzīvokļu nama priek�ā Maserati izskatījās ārkārtīgi nevietā. Neviens pie tā nebija vainīgs. Vienkār�i ir tādas fatāli nesa�derīgas lietas. Lielais mersis te neiederējās. Un Maserati arī ne. Tur neko nevarēja darīt. Cilvēkiem ir da�ādi dzīves stili.

Gotanda bija ģērbies ārkārtīgi parastā pelēkā svīterī ar V veida izgriezumu, ārkārtīgi parastā zilā kreklā, ārkārtīgi parastās kokvilnas biksēs. Bet pat tāds viņ� izskatījās satrie�co�i. Tikpat ļoti, cik ļoti acīs kristu Eltons D�ons, kas, uzvil�cis virs zīda veļas oran�u kreklu, lec augstlēk�anu.

Gotanda pieldauvēja pie mana dzīvokļa durvīm; kad atvēru durvis, viņ� plati smaidīja.

-��� Ienāc, ja gribi, es sacīju, jo man �ķita, ka viņ� vēlētos apskatīt manu dzīvokli.

-��� Nu labi, viņ� kā nokaunējies noteica. Un tik jauki pasmaidīja, it kā būtu uzaicināts te palikt veselu nedēļu.

Kaut gan dzīvoklis bija �aurs, tas �ķita atstājam uz viņu lielu iespaidu.

-��� Cik nostalģiski, viņ� sacīja. Es agrāk ari dzīvoju tādā dzīvoklī. Pirms sāku pārdoties.

Ja kāds cits cilvēks man kaut ko tādu pateiktu, es to uz�tvertu kā apvainojumu, bet no viņa mutes tas skanēja kā kompliments.

īsi paskaidrojot mans dzīvoklis ir sadalīts �etrās tel�pās, tajā ir virtuve, vannasistaba, dzīvojamā istaba un gu�ļamistaba. Tomēr diezgan �aurs. Virtuve ir drīzāk tāda pa�plata priek�telpa. Tajā pietiek vietas tikai trauku skapim un ēdamgaldam diviem cilvēkiem, nekas cits tajā neielien. Arī guļamistabā tas pats gulta, skapis un darba galds. Pietie�kami daudz vietas ir tikai dzīvojamā istabā. Tāpēc, ka tajā nekā nav. Grāmatplaukts, plaukts platēm un neliela mūzi�kas aparatūra. Un viss. Krēslu nav. Galda nav. Ir divi lieli Marimeco spilveni. Ja uz tiem apsē�as un atspie�as pret sienu, tad ir ļoti jauka noskaņa. Ja kādreiz ievajagas galdu, tad izvelku no pieliekamā saliekamo rakstāmpulti.

Aicināju Gotandu iekārtoties uz spilvena un noliku gal�diņu, atnesu tum�o Kirin un uzkodas. Tad atkal uzliku �ūberta plati.

-��� Brīni�ķīgi! Gotanda sacīja. �ķita, ka tie nav pieklājīgi komplimenti, ka viņ� tik tie�ām tā domāja.

-��� Vai pagatavot vēl kādas uzkodas? pajautāju.

-��� Vai tas nebūs apgrūtinājums?

-��� Tas man nav nekāds apgrūtinājums. Pavisam vienkār�i. Neko īpa�u, kaut ko, kas noderēs kā uzkodas.

-��� Vai varu stāvēt blakus un noskatīties?

-��� Nu, protams, es sacīju.

�alotes sīpoli ar sālītām plūmēm, jūraszāļu un garneļu salāti. Vasabi un rutki ar zivju musu. Olīveļļā un ķiplokos sacepti kartupeļi ar saldami gabaliņiem. Mājās marinēti gurķī�i. Tofu ar jūras kāpostiem un ingveru.

-��� Brīni�ķīgi, Gotanda nopūtās. Tev ir talants.

-��� Nē, tas nav nekas īpa�s. Nekā sare�ģīta. Ja pierod, tad to ātri vien var pagatavot. Vienkār�i pagatavojamas lietas.

-��� Tu esi ģēnijs. Man nekas no tā neiznāktu.

-��� Bet es nevarētu izlikties par zobārstu. Cilvēkiem mēdz būt da�ādi dzīvesveidi. Different strokes for different folks.

-��� Taisnība, viņ� teica. Paklau, �odien nekur ārā neie�sim. Paliksim tepat. Tev nekas nav pretī?

-��� Neiebilstu.

Mēs dzērām tum�o alu un ēdām manis sagatavotās uzko�das. Kad alus beidzās, dzērām Cutty Stark. Klausījāmies Sly & the Family Stones, Doors un Stones, Pink Floyd un Beach Boys "Surf's Up". Vakars se�desmito gadu stilā. Klausījāmies The Loving Spoonful, Three Dogs Night. Ja te parādītos kāds citplanētietis no Sīriusa, tas nodomātu, ka ir iekritis melnajā laika caurumā.

Citplanētie�i nenolaidās, bet pēc desmitiem sāka līt. Maigs, kluss lietiņ�. Tik tikko sadzirdams. Kluss kā miru�ie.

Vēlāk naktī mūziku vairs nespēlējām. Mana dzīvokļa sie�nas nebija tik biezas kā Gotandas apartamentos. Ja spēlētu mūziku vēl pēc vienpadsmitiem, kaimiņi sūdzētos. Klusumā klausījāmies lietū un runājām par miru�ajiem. Pateicu, ka policijas izmeklē�ana Mejas lietā neko daudz uz priek�u nav pavirzījusies. Viņ� sacīja, ka to zinot, jo arī sekojot līdzi tam, kas parādoties avīzēs un �urnālos.

Atvēru otro Cutty Stark pudeli, un pirmo glāzīti mēs pacē�lām par Meju.

-��� Policija ir kaut ko noskaidrojusi par prostitūtu klubu, es ieminējos, laikam gan viņi atradu�i kaut kādu pave�dienu. Baidos, ka tas viņus neaizved pie tevis.

-��� Tā var notikt, Gotanda viegli sarauca uzacis. Tomēr man liekas, ka viss būs kārtībā. Es arī drusciņ uztraucos. Un apjautājos birojā. Tas klubs tie�ām ārkārtīgi ievērojot kon�fidencialitāti. Turklāt tam esot sakari politiķu aprindās. Pat ja policija pie tā nonāks, tik un tā padarīt neko nevarēs. Arī manai aģentūrai ir zināma ietekme. Da�as zvaigznes ir sais�tītas ar ietekmīgām personām. Da�reiz ar ne visai patī�kamu ietekmi. Tāpēc īpa�u izred�u policistiem nav. Turklāt

es aģentūrai ienesu daudz naudas, tā nepieļaus, ka ar mani kaut kas notiks. Ja es tiktu iejaukts skandālā, tad mana vēr�tība kristos. Bet, protams, ja tu toreiz būtu pieminējis manu vārdu, tad neatkarīgi no visiem sakariem tie būtu ķēru�ies man klāt. Klubam ar tevi nekādu tie�o kontaktu nav. Tomēr tagad vairs nevajag uztraukties. Varas spēles, viena sistēma pret otru.

-��� Netīra pasaule, es noteicu.

-��� Tā ir, Gotanda piekrita. Patie�ām netīra.

-��� Divi par, netīra.

-��� Kā, lūdzu? viņ� pārprasīja.

-��� Netīra, divas balsis par. Priek�likums pieņemts.

Viņ� pamāja, tad pasmaidīja.

-����������� Tā gan. Netīra, divas balsis par. Par noslepkavoto mei�teni neviens nedomā. Tikai par to, kā pa�iem sevi pasargāt. Es, protams, arī.

Aizgāju uz virtuvi, lai atnestu vēl ledu un cepumus ar sieru.

-����������� Gribētu tev kaut ko lūgt, es sacīju. Vai tu varētu uz turieni piezvanīt un kaut ko pajautāt?

Viņ� paknibināja auss ļipiņu.

-����������� Ko tu gribi uzzināt? Par to lietu ir veltīgi kaut ko jautāt. Viņi neko neteiks.

-����������� Tas nav saistīts ar �o lietu. Gribu kaut ko uzzināt par vienu meiteni Honolulu. Dzirdēju, ka caur �o klubu meite�nes varot pasūtīt arī ārzemēs.

-��� Kas tev to sacīja?

-����������� Anonīmi. Kāds cilvēks. Ta�u tā organizācija, par kuru viņ� man stāstīja, �ķiet ļoti līdzīga tavējai. Klubā uzņem tikai bagātos un slavenos. Es uz to ne tuvu nevarot pretendēt, tā inan teica.

Gotanda pasmējās.

-����������� Es arī esmu dzirdējis par �ādas sistēmas pastāvē��anu, pietiekot ar vienu telefona zvanu, lai varētu pasūtīt meitenes arī ārzemēs. Neesmu gan pārbaudījis. Var jau būt, ka tā ir viena un tā pati organizācija. Kāda Honolulu mei�a tevi interesē?

-����������� Gribu zināt, vai viņiem ir meitene no Dienvidaustrumu Āzijas, vārdā D�ūna.

Gotanda brīdi domāja. Ta�u neko vairāk nejautāja. Paņēma piezīmju grāmatiņu un pierakstīja meitenes vārdu.

-��� D�ūna. Uzvārds?

-����������� Ap�ēliņ! Viņa ta�u ir meitene pēc izsaukuma, es sacīju. Vienkār�i D�ūna. Kā angliski jūnijs.

-��� Sapratu. Rīt ar viņiem sazinā�os, viņ� noteica.

-��� Bū�u tavs parādnieks, es sacīju.

-����������� Nieki. Salīdzinājumā ar to, ko tu izdarīji manā labā, tas ir nieks. Tu neko neesi man parādā. Viņ� piemiedza aci un pacēla īk�ķi gaisā. Starp citu, vai tu Havajās biji viens pats?

-����������� Uz Havaju salām neviens nebrauc viens pats. Protams, es biju kopā ar meiteni. Ļoti skaistu meiteni. Trīspadsmit gadus vecu.

-��� Tu guli ar trīspadsmitgadīgu meiteni?

-��� Ko tu! Tai meitenei vēl krūtis īsti nav izaugu�as.

-��� Tad kāpēc tu brauci kopā ar viņu uz Havaju salām?

-����������� Iemācīt galda manieres, izskaidrot seksuālās iekāres uzbūvi, gānīt Boy George, aizvest noskatīties "E. T.", tādas lietas.

Gotanda brīdi pētīja manu seju, tad savilka lūpas smaidā.

-����������� Savādi, viņ� noteica. Tu vienmēr nodarbojies ar patie�ām dīvainām lietām. Kā tas nākas?

-����������� Kā tas nākas, es atkārtoju. Es neteiktu, ka man būtu īpa�a vēlē�anās ar tām nodarboties, bet apstākļu sakritības straume mani aiznes pie tā. Ar Meju bija tāpat. Tur neviens nebija vainīgs. Tomēr tā notika.

-��� Hm, viņ� novilka. Havaju salās bija jauki?

-��� Protams.

-��� Kārtīgi pacepinājies?

-��� Kā gan citādi.

Gotanda dzēra viskiju un grauza cepumus.

-����������� Tavas prombūtnes laikā vairākkārt satikos ar savu bi�ju�o sievu, viņ� sacīja. Mums ir labas attiecības. Izklau�sās savādi, ta�u mēs pat pārgulējām, un bija labi.

-��� Tavu noskaņojumu saprotu.

-��� Tu arī satiecies ar savu �ķirto sievu?

-����������� Nē, neiznāk. Viņa drīz precēsies ar kādu citu. Vai tad es neteicu?

Viņ� papurināja galvu.

-��� Neteici. �ēl gan.

-��� Nē, es sacīju. H ir labāk.

Tā ir labāk.

-��� Starp citu, ko tava sieva plāno darīt?

Viņ� papurināja galvu.

-����������� Bezcerīgi. Vienkār�i bezcerīgi. Nevaru neko izdomāt. Lai ko mēs darītu, nonākam strupceļā. Bet mums iet tik labi kā nekad agrāk. Satiekamies paslepus, moteļos, kur mūs neviens nepazīst, tur pārguļam. Neko nerunājam, saprota�mies tāpat. Saprotam viens otru. Dziļāk nekā tajā laikā, kad bijām precēju�ies. Mīlam viens otru. Es par to esmu pārlieci�nāts. Tomēr tā tas nevar mū�īgi turpināties. Tāda paslepena satik�anās viesnīcās nogurdina. Kaut kad arī pla�saziņas līdzekļi to uzodīs. Un tad būs skandāls. Tad viņas ģimene saplosīs mūs gabalos. Tā ka ne kauli pāri nepaliks. Stai�gājam pa nedro�u tiltiņu. Ļoti nogurdino�i. Kā es gribētu normālu dzīvi kopā ar viņu atklātībā, divatā. Tas ir mans sapnis. Lēnā garā ieturēt maltītes, iet pastaigāties, gādāt bērnus. Ta�u tas nav iespējams. Es nekādi nespēju sapras�ties ar viņas ģimeni. Viņi arī sastrādāja briesmu lietas. Es arī pateicu visu, kas man bija uz sirds. Tagad vairs nevar visu sākt no jauna. Visvienkār�āk būtu pasacīt, lai viņa pārtrauc attiecības ar savu ģimeni, lai ar viņiem vairs nesarunājas,

tomēr viņa to nespēj. Viņa un viņas ģimene līdzinās Siāmas dvīņiem, nevar ne atdalīties, ne aiziet.

Gotanda paskalināja ledu glāzē.

-��� Vai nav savādi, viņ� pasmaidīja. Varu dabūt visu, kas man ienāk prātā, bet to, ko vēlos vairāk par visu, to es dabūt nevaru.

-��� Tā laikam ir, noteicu. Ta�u es nekad neesmu varējis dabūt visu, ko iedomājos, tāpēc īsti nevaru par to runāt.

-��� Tas ir nedaudz citādi, Gotanda sacīja. Vai nav tā, ka tu nemaz neesi gribējis pārāk daudz ko dabūt? Piemēram, vai tu gribi Maserati vai apartamentus Adzabu?

-��� Nedomāju, ka es to īpa�i vēlētos. �obrīd man tie nav vajadzīgi. Man pietiek ar Subaru un �o �auro dzīvoklīti. Nu, teikt, ka tas mani pilnībā apmierina, laikam būtu pārspī�lējums. Tie man der, ir patīkami, nekādas problēmas man nerada. Tomēr, kas zina, varbūt ar laiku es to visu iekā�ro�u.

-���� Tu atkal kļūdies. Es nerunāju par to, kas būtu vai nebūtu nepiecie�ams. Nekas no tā nav dabisks. Tas viss ir cilvēku radīts. Piemēram, tā māja, kurā es dzīvoju. Es varētu apmesties Itaba�i, Kameido vai Nakano Toricukasei, municipālās apbūves, kāda tur at�ķirība, svarīgi, lai būtu jumts virs galvas. Dzīvo�anai pietiek. Bet aģentūras cil�vēki tā nedomā. Tu esi zvaigzne, un tev jādzīvo atbilsto�i savam statusam. Atrod to namu Adzabu. Bezjēdzīgi. Kāda tam nozīme? Tikai tērpu dizaineriem piedero�i dārgi un slikti restorāni, Tokijas tornis slejas acu priek�ā no rīta līdz vakaram, dumjas sievietes. Un viss. Tie�i tāpat ar Maserati. Man pietiktu ar Subaru. Uzticams. Labi ripo. Maserati Tokijas ielās bezjēdzība. Idiotisms. Bet aģentūrai ir cits viedoklis. Zvaigzne nevar braukt ne ar Subaru, ne Bluebird, ne Corona\ Jābrauc ar Maserati! Tomēr auto nav pilnīgi jauns, tas būtu par dārgu. Pirms manis ar to braukāja kaut kāds dziedātājs.

Viņ� ielēja viskiju glāzē ar pakusu�o ledu. Tad saviebās.

-���� Tāda ir tā pasaule, kurā es dzīvoju. Adzabu, Eiropas auto, Rolex uz rokas. Bezjēdzība. Tam nav nekādas nozīmes. Kā jau es sacīju, nekas no tā visa nav nepiecie�ams. Tas viss ir cilvēku sadomāts. Nekas no tā nav dabisks. Bet tā tam jābūt. Tad cilvēki sāk tam ticēt, sāk par to sapņot. Jādzīvo smalkā rajonā, jābrauc ar BMW, jāliek uz rokas Rolex. Ja to atkārto neskaitāmas reizes, tas pamazām pielīp. Pamazām tam notic. Jādzīvo Adzabu. Jābrauc ar BMW. Jāvalkā Rolex. Cilvēki tam notic. Grib at�ķirties no citiem un beigu beigās kļūst tie�i tādi pa�i kā visi citi. Galīgi bez iztēles. Man tas viss ir apriebies. Pa�a dzīve man ir apriebusies. Es gribētu dzīvot jēdzīgāku dzīvi. Tomēr to es nevaru. Esmu pilnībā atkarīgs no aģentūras. Kā tāda uzpucēta lelle. Esmu tādos parādos, ka nevaru neko iebilst. Pat ja to gribētu, kur� manī klausītos. Dzīvoju smalkos apartamentos Adzabu, braukāju ar Maserati, valkāju Patek Philippe pulksteni, guļu ar augstā�kās klases meitenēm pēc izsaukuma. Vai citiem liktos, ka tas var apnikt? Bet tas nav tas, ko es vēlos. Tas, ko es vēlos, �ādā dzīvē nav atrodams.

-��� Piemēram, mīlestība? es pavaicāju.

-Jā, piemēram, mīlestība. Un miers. Un stipra ģimene. Un vienkār�a dzīve, Gotanda noteica. Tad paslēpa seju rokās.

-��� Tu mani saproti? To, ka varu dabūt visu, ko iegribu. Es nelielos.

-��� Es tevi saprotu. Nē, tu nemaz nelielies. Tā ir, es sacīju.

-��� Lai ko es gribētu izdarīt, man viss padodas. Man ir talants. Man ir biju�as arī iespējas, vara. Tomēr beigu beigās es esmu tikai lelle. Es mierīgi tagad nakts vidū varētu dabūt gandrīz jebkuru sievieti. Es nemeloju. Tik tie�ām, varu. Bet ar to vienu sievieti, kuru es patie�ām gribu, ar to es nevaru būt kopā.

Gotanda bija krietni iereibis. Citādi to nevarēja manīt, ta�u viņ� bija daudz pļāpīgāks nekā parasti. Ta�u es sapratu �o viņa vēlē�anos piedzerties. Bija jau pāri pusnaktij, pavai�cāju, vai viņam vēl ir laiks.

-Jā, man rīt no rīta nav jāstrādā. Tāpēc varu nekur ne�steigties. Vai es tevi neapgrūtinu?

-��� Nē, nemaz. Man kā aizvien nekas īpa�s nav darāms, atteicu.

-��� Nedomā par mani neko sliktu. Man nav, ar ko paru�nāt. Patie�ām. Tikai ar tevi. Ja kādam citam sacītu, ka gribu braukt nevis ar Maserati, bet ar Subaru, visi mani uzskatītu par juku�u. Un ātri vien nosūtītu pie psihoterapeita. Tas tagad ir modē. Iet pie psihologa. Bezjēdzīgi. Visi �ie psiho�logi, kas specializējas mākslas pasaulē, ir tādi kā vēmekļu uzkop�anas profesionāļi. Viņ� uz bridi aizvēra acis. Bet es te esmu atnācis tikai gānīties.

-��� To tu jau apmēram divdesmit rei�u esi teicis.

-��� Tie�ām.

-��� Tomēr, ja tev to gribas, tad saki.

-��� Nu jau pietiks. Paldies. Piedod, ka tev bija jānoklausās visa �ī gānī�anās. Redzi, man visapkārt ir tikai �ie mēsli. Man no tā visa vēmiens nāk.

-��� Ja vari izvemties, vem.

-��� Visapkārt vienas vienīgas niecības, Gotanda �os vār�dus glu�i vai izspļāva. Velnu asinssūcēju banda, pilna pil�sēta. Protams, nejau visi ir tādi, bet kārtīgu cilvēku ir maz. Pārāk daudz nelie�u. Tie barojas no kārtīgu cilvēku cerībām un sapņiem. Tādā pasaulē es dzīvoju. Pilnā ar nelie�iem. Reizēm man ar tādiem ir kopā jāiedzer. Tādos gadījumos man gribas viņus no�ņaugt, ta�u tad man liekas nav vērts tādiem �ķiest savu enerģiju.

-��� Varbūt labāk nosist ar beisbola nūju? �ņaug�ana ir laik�ietilpīgāka.

-��� Loģiski, Gotanda noteica. Bet, ja varētu, tie�ām nogalētu.

-��� Loģiski, es sacīju. Mēs sprie�am loģiski.

-��� Nē. Patie�ām. Tad viņ� apklusa un nopūtās, un atkal paslēpa seju rokās. Man ir labāk.

-��� Vai nevēlies kaut ko iekost?

-��� Labprāt.

Uzvārīju ūdeni. Pagatavoju jūraszāles un sālītas plūmes, un zaļos mārrutkus, un divas bļodiņas risu. Tad abi klusē�dami ēdām.

-����������� No mana redzesleņķa skatoties, �ķiet, ka tu dzīvo patī�kamu dzīvi, Gotanda ieminējās.

Es, muguru pret sienu atspiedis, klausījos lietū.

-����������� Da�ā ziņā jā. Tik tie�ām tā ir patīkama. Neesmu nelai�mīgs. Ta�u man, tāpat kā tev, �ķiet, ka man kaut kā pietrūkst. Ka nedzīvoju nopietnu dzīvi, īstu dzīvi. Vienkār�i lieku dejas soļus. Ķermenis ir ielāgojis soļus un turpina dejot. Varbūt pat citiem �ķiet, ka tīri labi. Ta�u sociālajā ziņā esmu pilnīga nulle. Man ir trīsdesmit �etri gadi. Precējies neesmu. Pastā�vīga, nopietna darba man nav. Dzīvoju tikai �ai dienai. Es pat nevaru dabūt aizņēmumu dzīvokļa iegādei. �obrīd man nav nevienas partneres, ar ko pārgulēt. Un kas būs vēl pēc trīsdesmit gadiem?

-��� Kā nebūt tiksi galā.

-����������� Vai ari, es turpināju, varbūt vēl bū�u, varbūt nebū�u. Kas to lai zina? �ajā ziņā visi esam vienādi.

-����������� Bet man dzīvē nav pat tāda aspekta, kas man sagādātu baudu.

-��� Var jau būt, tomēr �ķiet, ka tik slikti tev nemaz neiet.

Gotanda papurināja galvu.

-����������� Vai tad cilvēki, kuriem nemaz tik slikti neiet, tā bez mitas gānās? Vai tā tevi apgrūtinātu?

-����������� Gadās arī tā, es atbildēju. Mēs ta�u runājam par cil�vēkiem, nevis par kādu statistiski vidējo rādītāju.

Pusdivos Gotanda pavēstīja, ka posī�oties uz māju pusi.

-����������� Tu vari palikt ari te. Man ir viesiem domāts futons. Es no rīta pagatavo�u burvīgas brokastis, teicu.

-��� Paldies, bet nē. Es jau esmu at�ilbis, atgriezī�os mājās. Gotanda vairākas reizes papurināja galvu. Starp citu, gri�bētu tev kaut ko palūgt. Varbūt tev mans lūgums liksies savāds.

-��� Nē, saki vien.

-��� Vai tu man uz kādu laiciņu neaizdotu savu Subaru? Vietā iedo�u Maserati. Patiesību sakot, kad braucu satikties ar sievu, Maserati ārkārtīgi krīt acīs. Ja braucu ar to ma�īnu, tad uzreiz ir skaidrs, kur es atrodos.

-��� Varu aizdot tev Subaru, cik tik tev tīk, tāpat, es atbil�dēju. Ņem, kad vien tev vajag. Es �obrīd nestrādāju, tāpēc man arī ma�īna nav vajadzīga. Tāpēc tavējo man nemaz nevajag. Kur es lik�u to moderno supervāģi? Es savējo pa nakti atstāju stāvvietā. Ka to pa nakti nesadauza. Ja ar to ma�īnu kaut kas notiktu, es nevarētu par to samaksāt. Tādu atbildību es negribu uzņemties.

-��� Par to neuztraucies. Aģentūra par visu parūpēsies. Viss ir apdro�ināts. Ne par ko neuztraucies. Ja uznāk tāda vēlē��anās, iebrauc to jūrā. Tie�ām. Tad man nopirks nākamo ma�īnu Ferrari. Ir viens erotisko gabalu skribents, kas grib pārdot savu Ferrari.

-��� Ferrari, es noteicu.

-��� Zinu, ko tu gribi sacīt, viņ� nosmējās. Bet paturi pie sevis. Varbūt tev grūti to saprast, ta�u manā pasaulē tie ar labo gaumi neizdzīvo. Jo "cilvēks ar labu gaumi" un "cilvēks, kam nav ne plika gra�a pie dvēseles" ir viens un tas pats. Visi izrādīs līdzjūtību, bet slavēt neviens ne�slavēs.

Beigu beigās Gotanda devās mājās Subaru. Novietoju stāv�vietā viņa Maserati. Ārkārtīgi agresīva automa�īna. Strauju reakciju, spēcīga. Ja pārāk stipri nospiestu gāzes pedāli, tad aizrautu uz Mēnesi.

-��� Nevajag tik ļoti piepūlēties, mierīgāk, uzsitu pa priek�ējo paneli un maigi uzrunāju Maserati. Ta�u �ķita, ka

Maserati manī neklausījās. Arī automa�īnas nopēta sarunu biedru sejas. Tā redz, es nodomāju.

Maserati.

Nākamajā rītā devos uz stāvlaukumu pārliecināties, vai Maserati joprojām ir turpat. Uztraucos, vai tas nebūs pa nakti nozagts vai kaut kādā veidā cietis.

Tik savādi bija redzēt to vietā, kur parasti stāvēja Subaru. Iekāpu ma�īnā un atlaidos sēdeklī. Bet miera man nebija. It kā pamodies ieraudzītu sev līdzās guļam skaistu sievieti. Viņa ir patie�ām skaista, tomēr nekādu mieru tas nedod. Jūties nedaudz saspringts. Esmu no tiem, kuriem vajag ilgu laiku, lai pierastu pie jaunā.

Todien tā ari nekur ar �o automa�īnu neaizbraucu. Gāju kājām, devos uz kino, nopirku vairākas grāmatas. Pievakarē piezvanīja Gotanda. Sacīja paldies par vakardienu. Atteicu, ka nav par ko.

-���� Par to Honolulu lietu, viņ� sacīja. Mēģināju sazinā�ties ar klubu. Jā, tik tie�ām, caur viņiem var pasūtīt meite�nes Honolulu. Ērtību pasaule. Lai kur tu ietu visur ir zaļā gaisma. Vai vēlaties smēķētājiem vai nesmēķētājiem?

-��� Tā jau ir.

-Apjautājos par meiteni, vārdā D�ūna. Ieminējos, ka man kāds viņu ieteicis kā ļoti jauku meiteni, es gribētu to pārbaudīt, apvaicājos, vai varu viņu rezervēt. Vārdā D�ūna, meitene no Dienvidaustrumu Āzijas. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr viņi izskatīja savus dosjē. Vispār jau viņi �ādas lietas neizpau�ot. Bet nāk�ot man pretī. Ar to man nav ko lepoties. Nu tad beidzot pārbaudīja. Tāda meitene D�ūna tik tie�ām esot. No Filipīnām. Tikai apmēram pirms trim mēne�iem esot aizgājusi. Vairs nestrādājot.

-��� Aizgājusi? es pārvaicāju. Vairs nestrādā?

-���� Tā viņi sacīja. Sīkāk neko nepaskaidroja. Tur neko vai�rāk nevar noskaidrot. Meitene pēc izsaukuma. Viņai apnika, viņa vairs ar to nenodarbojas. Tas viss. Diem�ēl.

-��� Pirms trim mēne�iem?

-Jā, pirms trim mēne�iem.

Lai es par to domātu, nekas tur nebija saprotams. Pateicu paldies un noliku klausuli.

Tad atkal devos pastaigāties.

D�ūna pazudusi pirms trim mēne�iem. Bet vienu es zināju skaidri pirms divām nedēļām viņa ar mani pārgu�lēja. Pat uzrakstīja telefona numuru. Telefonu numuru, uz kuru zvanot neviens neatsaucās. Dīvaini, es nodomāju. Nu jau trīs meitenes pēc izsaukuma. Kiki, Meja un D�ūna. Visas trīs pazudu�as. Viena noslepkavota, vēl divu atra�anās vieta nav zināma. Pazudu�as tā, it kā būtu ierautas kādā sienā. Visas tādā vai citādā veidā saistītas ar mani. Un pa vidu starp mani un viņām vai nu Gotanda, vai Makimura.

Iegāju kafejnīcā un ar pildspalvu bloknotā uzzīmēju shēmu. Ļoti sare�ģītas attiecības. Kā varas līdzsvars pirms Pirmā pasaules kara.

%

Kādu brīdi vēroju �o shēmu, pa pusei brīnīdamies, pa pusei izmisis. Lai kā es to pētītu, prātā nekas nenāca. Trīs pazudu��as prostitūtas, viens aktieris, trīs rado�ie, es, skaista pus�audze un nervoza viesnīcas reģistratūras darbiniece. Lai kā es uz to skatītos, nekādas sakarības neatklāju. Izskatījās pēc Agatas Kristi romāna. "Pielēca! Sekretārs ir slepkava!" es būtu varējis iesaukties, bet neviens nesmietos. Neizdevies joks.

Nekas man neizdevās. Lai kā centos at�ķetināt pavedienu, tas samezglojās vēl vairāk. Nekādi neizdevās to atpiņķerēt. Sākumā bija tikai Kiki, Mejas un Gotandas līnija. Tagad tai pievienojās Makimuras un D�ūnas pavediens. Turklāt ari Kiki un D�ūnas pavedieni kaut kur krustojās. Gan D�ūna, gan Kiki bija atstāju�as vienu un to pa�u telefona numuru. Savienojumi meta lokus.

Dārgais Vatson, tas nebūs vienkār�i, uzrunāju uz galda nolikto pelnu trauku. Pelnu trauks, protams, man neatbil�dēja. Jo bija gudrs pelnu trauks. Nav prātīgi tādās lietās iesaistīties. Arī kafijas tase un cukurtrauks, un rēķins bija tikpat gudri. Neviens no tiem man neatbildēja. Izlikās, ka neko nav dzirdēju�i. Tikai es biju muļķis. Vienmēr iepinos dīvainās lietās. Līdz pagurumam. Tik jauka pavasara diena, un man nav, ko uzaicināt uz randiņu.

Atgriezos dzīvoklī un uzgriezu Jumijo�i telefona numuru. Viņas nebija mājās. Rīta maiņa? Varbūt �ovakar ies uz baseinu. Es kā aizvien biju greizsirdīgs uz viņas peldē�anas nodar�bībām. Iztēlojos, ka izskatīgs, Gotandam līdzīgs peldē�a�nas instruktors pieskaras viņai, ierādot pareizos peldē�a�nas paņēmienus. Tik ļoti es ienīdu �o peldē�anas klubu, �o klubu, kas stiepās no Saporo līdz Kairai.

Es ļoti gribēju viņu satikt. Ilgojos pēc viņas nervozās ru�nas manieres, straujajām kustībām. Kā viņa ar pirkstu pa�bīdīja brilles augstāk uz deguna, nopietnā sejas izteiksme, ienākot istabā. Kā novilka �aketi, iekams apsēdās man līdzās. Kā man tas viss patika. Kavējos atmiņās par viņu, un mans noskaņojums nedaudz uzlabojās. Kaut kas mani vilka pie viņas, kaut kas patiess. Bet vai mēs abi spēsim saprasties?

Viņai patīk strādāt viesnīcas reģistratūrā un da�as reizes nedēļā iet uz peldē�anas klubu. Man patīk �ķūrēt sniegu, braukāt ar Subaru, un man patīk vecas plates. Man patika tādi sīkumu kā kārtīgi pagatavots ēdiens. Tādi mēs esam. Vai mēs sapratīsimies? Varbūt jā, bet varbūt nē. Datu nepilnības dēļ atbilde nav iespējama. Ja mēs saietu kopā, vai es beigu beigās ari viņai nodarītu pāri? Kā biju nodarījis pāri visām sievietēm, tā mana �ķirtā sieva reiz teica. Ka es beigu beigās nodarot pāri visām sievietēm, kurām ar mani esot kaut kādas attiecības.

Ta�u, jo vairāk domāju par Jumijo�i, jo vairāk gribējās sēs�ties lidma�īnā un lidot uz Saporo. Apskaut viņu un noskaid�rot visus trūksto�os datus. Gribēju pasacīt viņai, ka viņa man patīk. Bet to es nevarēju. Vispirms vajadzēja atsiet da�u labu mezglu. Tā nevar iesākto pamest pusceļā. Jo citādi es netik�u uz priek�u. Lai kur es ietu, �īs puspabeigtās lietas ēna kritīs man ceļā. Manis iedomātajā ideālajā pasaulē tā neiederētos.

Tā problēma bija Kiki. Kiki ir visa centrā. Viņa cen�as da�ādos veidos ar mani sazināties. Sākot ar kino Saporo un beidzot ar Honolulu. Krīt manā ceļā kā ēna. Grib man kaut ko pavēstīt. Tomēr viņas vēsts ir pārāk simboliska, es nespēju to saprast. Kiki, ko tu no manis prasi?

Ko lai es iesāku?

Tad sapratu, ko man darīt.

Ir jānogaida.

Tagad ir jānogaida, pirms kaut ko iesākt. Tā ir vienmēr. Ja rodas tādi sare�ģījumi, tad nevajag rosīties. Stāvi mierā un gaidi. Ja gaidīsi mierīgi, kaut kas notiks. Ja uzmanīgi rau�dzīsies, samanīsi kaut ko krēslā kustamies. Pieredze man to ir iemācījusi. Parādīsies tas, kam jāparādās. Ja vajadzēs, tad noteikti parādīsies.

Nu labi, mierīgi gaidī�u.

Pāris dienu pēc tam satikos ar Gotandu, mēs iedzērām, gatavojām ēst. Drīz vien mums tas kļuva par paradumu. Ikreiz, kad satikāmies, viņ� man atvainojās, ka joprojām nav atdevis Subaru. Es ikreiz atbildēju, ka tas nekas, ka tā nav nekāda problēma.

-��� Tu vēl neesi iestūrējis Maserati jūrā? viņ� apjautājās.

-����������� Man diem�ēl nav bijis brīva brī�a aizbraukt līdz jūrai, atbildēju.

Abi sēdējām pie bāra un dzērām degvīnu ar toniku. Viņ� dzēra nedaudz ātrākā tempā nekā es.

-����������� Bet sajūta noteikti būtu ļoti laba, viņ� sacīja, celdams glāzi pie lūpām.

-����������� Uzreiz būs vieglāk ap sirdi, es teicu. Tomēr tad tev Maserati vietā sagādās Ferrari.

-��� Tas būtu nākamais, ko iedzīt jūrā, Gotanda sacīja.

-��� Kas nāktu pēc Ferrari?

-����������� Kas zina! Bet, ja es jūrā sadzītu tik daudz ma�īnu, tad apdro�inā�anas kompānijai varētu rasties iebildumi.

-����������� Neliecies ne zinis par apdro�inātājiem. Tev vajag lielāku vērienu. Tās ir fantāzijas, nevis vidēja bud�eta kino. Fan�tāzijām nav jānodarbojas ar grāmatvedību. Aizmirsti par piederību vidus�ķirai. Neķēpājies ar sīkumiem. Lamborghini, Porsche, Jaguar. Te nav nekādu robe�u. Jūra ir pla�a un dziļa. Tā paņems tūksto�iem vāģu. Ļauj vaļu iztēlei.

Viņ� nosmējās.

-��� Kad parunāju ar tevi, kļūst vieglāk ap sirdi.

-����������� Man arī. Jo ne tā mana ma�īna, ne manas fantāzijas, es sacīju. Kā tev pēdējā laikā iet ar sievu?

Gotanda, malkodams degvīnu ar toniku, pamāja. Ārā lija, bārs bija tuk�s. Bijām vienīgie apmeklētāji. Bārmenis aiz gara laika slaucīja pudeles.

-Ļoti labi, viņ� klusi noteica. Tad �ķībi pasmaidīja. Mēs mīlam viens otru. Esam savu mīlestību apliecināju�i ar �ķir�anos. Vai nav romantiski?

-��� Romantiski gan. Ka nenoģībstu.

Viņ� klusi smējās.

-��� Bet tā ir taisnība.

-��� Zinu, es sacīju.

Ikreiz, kad mēs ar Gotandu satikāmies, sarunas ievirzījās �ādā gultnē. Mēs zobgalīgi runājām par nopietnām lietām. Joki varbūt nebija īpa�i izdevu�ies, tomēr tas mūs neuz�trauca. Pietika ar to, ka varējām jokoties. Tas nebija nekas vairāk kā joko�anās joko�anās dēļ. Mums vajadzēja �os jokus, to, cik tas viss ir nopietni, mēs pa�i nesapratām. Abi bijām trīsdesmit �etrus gadus veci sare�ģīts vecums, gan ne tādā nozīmē kā trīspadsmit gadi. Abi pamazām sākām saprast, ka novecojam. Ka jāsāk tam gatavoties. Jāraugās, lai gaidāmajā ziemā nenosalstam. Mēs to izteicām vienkār��os vārdos.

-Mīlestība, viņ� paziņoja. Man ir vajadzīga mī�lestība.

-��� Cik aizkustino�i, es sacīju. Ta�u īstenībā man vaja�dzēja to pa�u.

Gotanda brīdi klusēdams domāja par mīlestību. Es arī domāju par to pa�u. Domāju par Jumijo�i. Atcerējos, kā viņa tajā sniegotajā vakarā izdzēra piecas vai se�as "Asiņainās Mērijas". Viņai gar�o "Asiņainā Mērija".

-��� Esmu pārgulējis ar tik daudzām sievietēm. Skaits nojucis. Lai ar cik sievietēm es pārgulētu, tas ir viens un tas pats. Dari vienu un to pa�u, Gotanda pēc brī�a ierunājās. Es gribu mīlestību. Es atkal to visu tev uzgrū�u. Es gribu gulēt ar savu sievu.

Es uzsitu knipi.

-��� Lieliski. Balss no debesīm. Dievi�ķā gaisma. Tev jārīko preses konference. Lai varētu paziņot: "Es gribu gulēt ar savu sievu!" Visi būs aizkustināti. Varbūt pat premjermi�nistrs pie�ķirs tev apbalvojumu.

-����������� Nē, esmu pelnījis Nobela prēmiju. Parasts cilvēks uz kaut ko tādu nebūtu spējīgs. "Es gribu gulēt tikai ar savu sievu!" Parasts cilvēks neko tādu nevarētu paziņotu.

-����������� Bet, lai saņemtu Nobela prēmiju, tev vajadzēs iegādā�ties fraku.

-��� Nopirk�u visu, kas vajadzīgs. Norakstī�u izdevumos.

-��� Brīni�ķīgi. Dievi�ķas gudrības pilni vārdi!

-Un mani apsveiks pats Zviedrijas karalis, Gotanda sacīja. Cienītās dāmas un godātie kungi, es �obrīd gribu gulēt tikai ar savu sievu! Emociju viļņi. Negaisa mākoņi pa�ķiras, atspīd saule.

-Ledāji izkūst, vikingi pazemībā metas tev pie kājām, nāras dzied.

-��� Aizkustino�i.

Abi apklusām. Kādu brīdi domājām par mīlestību. Tik daudz kas domājams par mīlestību. Kad uzaicinā�u Jumijo�i ciemos, nedrīkstu aizmirst sagādāt degvīnu un tomātu sulu, un Lea & Perrins mērci, un citronus.

-����������� Varbūt tev nekādu balvu nepie�ķirs, es noteicu. No�turēs tevi par izvirtuli.

Gotanda brīdi to apsvēra. Tad vairākkārt lēni pamāja ar galvu.

-����������� Visādi var būt. Es pa�laik runāju par seksuālo kontrre�volūciju. Masas sacelsies un mani sabradās, viņ� sacīja. Iekļū�u seksuālo mocekļu kārtā.

-Ja nomirsi, tad vairs nevarēsi pārgulēt ar savu sievu.

-��� Loģiski, viņ� piekrita.

Tad mēs kādu bridi klusēdami dzērām.

Tādas bija tās mūsu nopietnās sarunas. Blakussēdētājiem, kas nejau�i tās noklausījās, �ķita, ka mēs tikai jokojamies. Ta�u tas viss bija nopietni.

Kad Gotandam gadījās brīvs brīdis, viņ� man zvanīja. Tad mēs vai nu kaut kur kopā aizgājām, vai arī viņ� atbrauca pie manis, un es gatavoju ēst vai arī devos uz viņa dzīvokli.

Tā gāja dienas. Biju apņēmies vispār nestrādāt. Manis vairs nebija, bet pasaule pastāvēja bez manis. Es uzmanīgi kaut ko gaidīju.

Nosūtīju Makimuram pēc ceļojuma pāri paliku�o naudu un �ekus. Piektdienis uzreiz piezvanīja. Sacīja, lai es naudu paturot sev.

Meistars jutīsies nomākts, un es nonāk�u sare�ģītā situācijā, tā Piektdienis sacīja. Ļaujiet man par to parū�pēties.

Man bija apnicis pateikties un atteikties, un �oreiz es pie�kritu. Makimura tūdaļ pat atsūtīja �eku par trīssimt tūksto��iem jenu. Aploksnē bija klāt arī rēķins "Par sniegtajiem izpētes pakalpojumiem". Es to parakstīju, uzspiedu savu zīmodziņu un nosūtīju atpakaļ. Aizkustino�a pasaule, kurā visu var norakstīt izdevumos.

Noliku �o trīssimt tūksto�us jenu vērto �eku uz galda.

Pagāja brīvdienu nedēļa.

Vairākas reizes pa telefonu sarunājos ar Jumijo�i.

To, cik gara būs saruna, aizvien izlēma viņa. Reizēm runā�jām ilgi, reizēm viņa īsi pateica, ka esot aizņemta. Gadījās ari Ilgi klusēt. Gadījās ari, ka saruna pēk�ņi aprāvās. Ta�u mēs vismaz sarunājāmies. Pamazām vien apmainījāmies ar datiem. Kādu dienu viņa man iedeva savu mājas telefona numuru. Patie�ām progress.

Divreiz nedēļā viņa gāja uz peldē�anas klubu. Ikreiz, kad viņa ierunājās par peldē�anas stundām, mana sirds bailēs un aizvainojumā notrīsēja kā vidusskolniekam. Vairākas rei�zes gribēju viņu iztaujāt par peldē�anas instruktoriem. Cik viņu tur ir, vai ir izskatīgi, vai nav pārāk laipni pret viņu un tamlīdzīgi. Tomēr es nepratu uzdot �ādus jautājumus. Vai viņa manīja manu greizsirdību? Vai sadusmosies? "Tu esi greizsirdīgs uz baseinu? Tas man nepatīk. Tādus es nevaru ciest. Vīrie�i, kas izjūt greizsirdību pret peldbaseinu, cik tad vēl zemu var krist. Tu saproti, ko es saku? Tas patie�ām ir zemiski. Es nekad vairs negribu ar tevi satikties." Vai viņa tā dusmosies?

Tāpēc es par peldbaseinu neteicu neko. Iā klusējot, mana paranoja par peldbaseinu pieņēmās spēkā. Iedomājos, kā pēc nodarbībām instruktors paliek ilgāk, lai nodarbotos īpa�i ar viņu. Instruktors, protams, bija Gotanda. Atbalstīja viņu zem krūtīm un vēdera, kamēr viņa trenējās peldēt kraulā. Viņa pirksti pieskaras viņas krūtīm, ieslīd starp kājām. Nepievērs tam uzmanību, viņ� saka. "Nepievērs tam uzmanību," viņ� atkārto. "Es gribu gulēt tikai ar savu sievu." Tad saņem Jumijo�i roku un ieliek sev kājstarpē. Erekcija ūdenī. Kā koraļļi. Jumijo�i ir kā transā. "Viss kārtībā," Gotanda saka. "Es gribu gulēt tikai ar savu sievu."

Peldbaseina fantāzijas.

Kādas muļķības. Tomēr es nespēju patriekt �īs domas no galvas. Tiklīdz piezvanīju Jumijo�i, tā �īs iedomas bija klāt. Tās ar laiku kļuva sare�ģītākas, tajās iesaistījās vēl da�ādi cilvēki. Parādījās Kiki un Meja, un Juki. Kamēr es skatījos, kā Gotandas pirksti glāsta viņas augumu, Jumijo�i pārvērtās par Kiki.

-���� Paklau, es esmu pavisam parasts, vidusmēra cilvēks, Jumijo�i kādu dienu teica. Tovakar viņa nejutās īpa�i labi.

-��� Vienīgais, kas manī ir citāds, ir mans vārds. Nekas cits. Dienu no dienas strādāju viesnīcas reģistratūrā, �ķie�u savu dzīvi. Vairāk man nezvani. Neesmu tālsarunu izmaksu vērta.

-��� Vai tad tev nepatīk strādāt viesnīcā?

-��� Darbs man patīk. Tas man nesagādā grūtības. Ta�u reizēm man �ķiet, ka hotelis iesūks mani sevī. Reizēm. Tad es domāju ko es te īsti daru? Te nekas nemainitos, ja manis nebūtu. Hotelis gan turpinātu pastāvēt. Bet manis te nebūtu. Es pati sevi neredzu. Esmu pati sev pazudusi ska�tienam.

-����������� Vai tikai tu neņem to viesnīcu lietu pārāk nopietni, es sacīju. Hotelis ir hotelis. Tu esi tu. Es bie�i domāju par tevi un reizēm domāju par hoteli. Tomēr ne par abiem kā par vienu veselu. Tu esi tu. Hotelis ir hotelis.

-����������� Tik daudz es saprotu. Tomēr reizēm sāk sajukt. Robe�as sāk saplūst. Mana esība, manas sajūtas, mana dzīve tiek ievilkta �ajā viesnīcā universā un beigu beigās pazudis.

-����������� Bet tā ir visiem. Visi tiek kaut kur ievilkti, robe�as pazūd. Tā notiek ne tikai ar tevi. Ar mani ir tāpat, es teicu.

-���� Nav vis tāpat. Nu nemaz, Jumijo�i atbildēja.

-����������� Tā jau ir. Nepavisam nav tāpat. Tomēr es ļoti labi saprotu, kā tu jūties. Tu man patīc. Kaut kas mani saista pie tevis.

Jumijo�i bridi klusēja. Viņa bija kaut kur telefoniskajā klusumā.

-����������� Zini, es ļoti baidos no tumsas, Jumijo�i sacīja. Bai�dos, ka tas varētu atkārtoties.

Izklausījās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Es uzreiz to nesa�pratu. Bet, kamēr par to domāju, atskanēja �ņuksti.

-Jumijo�i, es ieteicos. Nevajag. Kas noticis?

-����������� Nekas nav noticis. Es vienkār�i raudu. Vai nedrīkst raudāt?

-��� Nē, tā nav. Es tikai raizējos.

-��� Drusku paklusē.

Paklausīju un paklusēju. Jumijo�i brīdi paraudāja, tad nolika klausuli.

7. maijā piezvanīja Juki.

-����������� Esmu atgriezusies, viņa paziņoja. Varbūt aiziesim kaut kur?

Es Maserati piebraucu pie Juki dzīvokļu nama. Juki, ierau�dzījusi Maserati, saviebās.

-��� Kas tā tev par ma�īnu?

-����������� Zadzis neesmu. Mana ma�īna iegāzās avotā, un tad no tā izkāpa Izabellai Ad�āni līdzīgs avota gars un vaicāja man: "Kas tev tur tikko iekrita, Maserati zelta krāsā vai sud�raba BMW?" Nē, nē, es teicu, ka man bija lietots Subaru, bet�

-����������� Stulbs joks, Juki nopietnu seju paziņoja. Es tev uz�devu nopietnu jautājumu. Patie�ām ko tas nozīmē?

-����������� Mēs ar vienu draugu uz kādu laiku samainījāmies ma�ī�nām, es paskaidroju. Viņ� gribēja pabraukāt ar manu Subaru, un tad mēs apmainījāmies. Viņam ir da�ādi iemesli to darīt.

-��� Draugs?

-��� Tici vai netici, tomēr arī man ir viens draugs.

Viņa iekāpa automa�īnā un to nopētīja. Tad vēlreiz sa�viebās:

-��� Dīvaina automa�īna.

Viņa �os vārdus glu�i vai izspļāva.

-��� Stulba.

-����������� Automa�īnas īpa�nieks teica tie�i to pa�u, es sacīju. Tikai nedaudz citādi formulēja.

Tad viņa apklusa.

Braucu uz �jonanas pusi. Juki visu laiku klusēja. Klusi spēlēju Steely Dan kaseti un uzmanīgi stūrēju Maserati. Laiks bija ļoti jauks, es biju uzvilcis puķaino havajie�u kreklu un uzlicis saulesbrilles. Viņai kājās bija plānas kokvilnas bik�ses un mugurā rozā Ralph Loren polo krekls. Tie�i tāpat kā Havaju salās. Krāsa ļoti piestāvēja iedegumam. Mums pa priek�u brauca kravas ma�īna ar cūkām, tās sarkanām acīm cauri kastes spraugām noskatījās uz mums. Vai arī cūkas saprot, kāda ir at�ķirība starp Subaru un Maserati? Cūkas neko nezina par tādām lietām kā sabiedrības noslāņo�anās. �irafes arī ne. Zu�i ne tik.

-��� Kā tev gāja Havaju salās? es pavaicāju.

Viņa paraustīja plecus.

-��� Ar mammu labi sapratāties?

Paraustīja plecus.

-��� Iemācījies sērfot?

Paraustīja plecus.

-����������� Tu izskaties ļoti veselīgi. Burvīgs iedegums. Kā kafija ar pienu, labs iedegums. Maigs un gluds. Ne moka, ne brazīļu, ne Kolumbijas, ne Kilimand�āro kafija. Tu esi kafija ar pienu. Cilvēki visā pasaulē dzer kafiju ar pienu. Tik burvīgs ir tavs iedegums.

Darīju visu, kas bija manos spēkos, bet bez rezultātiem. Viņa tikai raustīja plecus. Vai arī es panācu tie�i pretējo rezultātu.

-��� Vai tev ir mēne�reizes vai kas?

Viņa paraustīja plecus.

-����������� Es gribu atpakaļ, Juki sacīja. Griez apkārt un brauc atpakaļ uz Tokiju.

-����������� Mēs esam uz ātrgaitas �osejas. �ajā vietā apgrie�anās manevru varētu izpildīt tikai Nikijs Lauda.

-��� Kaut kur nogriezies.

Ieskatījos viņas sejā. Viņa tik tie�ām izskatījās nogurusi. Nedzīvu, nefokusētu skatienu. Varbūt ari bāla, tomēr iede�guma dēļ to nevarēja īsti labi saprast.

-��� Vai tu gribi kaut kur atpūsties? es pavaicāju.

-����������� Nē, es negribu atpūsties. Gribu pēc iespējas ātrāk atgriez�ties atpakaļ To kijā.

Mēs iegriezāmies ceļā uz Jokohamu, tad pa �o ceļu atgrie�zāmies Tokijā. Juki sacīja, ka gribētu brīdi pasēdēt kaut kur ārā, es novietoju Maserati stāvvietā netālu no viņas mājas, tad apsēdāmies uz soliņa pie Nogi tempļa.

-����������� Atvaino, Juki ļoti klusi noteica. Bet man bija ļoti slikti. Negribēju neko teikt, tāpēc centos saņemties.

-Tev nevajadzēja censties saņemties. Tā ar meitenēm notiek. Es esmu pieradis.

-����������� Tā nemaz nav! Juki iekliedzās. Tā nav. Tas bija kaut kas cits. Es tā pārvērtos tās automa�īnas dēļ! Tāpēc, ka mēs braucām tajā ma�īnā!

-��� Kāda tam Maserati vaina? Tā tie�ām nav slikta ma�īna. Ērta, viegli vadāma. Protams, tā ir par dārgu, lai par to mak�sātu savu naudu.

-���� Maserati, viņa skaļi atkārtoja. Ne jau ma�īnas marka ir tā problēma. Ar marku man nav nekādu problēmu. Pro�blēma ir ar �o ma�īnu! Tajā ir kaut kāda slikta atmosfēra. Kā lai to pasaka� Nomāco�a� Tā uzdzen ļoti sliktu noskaņo�jumu. Spiedienu krūtīs un vēderā arī. Glu�i tāda sajūta, it kā tu būtu iemests vates kaudzē. Tu, tajā braucot, to nejūti?

-���� �ķiet, ka ne, es atbildēju. Kaut gan es īsti neesmu pieradis braukt tajā, varbūt tāpēc, ka visu laiku braucu ar Subaru. Tāpēc, pēk�ņi pārkāpjot citā automa�īna, nevaru tik ātri pierast. Bet tādu spiedienu, par kuru tu runā, es nejūtu.

Viņa papurināja galvu.

-��� Es runāju par kaut ko citu. Sajūta ir ārkārtīgi īpatnēja.

-��� Kaut ko citu? To, ko tu parasti� Es aprāvos, nepa�teicis "pareģo". Kā lai to pasaka pareizāk? Ekstrasensorās sajūtas? Man nekādi neizdevās to labi formulēt. Jebkur� variants izklausījās piedauzīgi.

-Jā, kaut kas cits, Juki klusām noteica.

-��� Tu tā jūties tajā automa�īnā? pavaicāju.

Juki paraustīja plecus.

-���� Es nemācē�u paskaidrot, tomēr tas ir pavisam vien�kār�i. Nekas tur neiznāk. Nekādu konkrētu tēlu es neredzu. Sajūta ir ļoti izkliedēta kaut kāds smags spiediens. Juki sēdēja, rokas klēpī salikusi, un meklēja īstos vārdus. Nevaru pateikt, kas konkrēti. Bet kaut kas slikts. Kaut kas nepareizs. Man tur iek�ā trūka elpas. Smags gaiss. Tāda sajūta, it kā es būtu iebāzta dzelzs kastē un iemesta jūrā. Sākumā domāju, ka tas pāries, un centos saņemties. Domāju, ka esmu vēl nogurusi pēc ceļojuma. Tomēr tā nebija. Pamazām kļuva aizvien �ausmīgāk. Otrreiz es tajā ma�īnā iek�ā nekāp�u. Dabū savu Subaru atpakaļ.

-��� Nolādētais Maserati! es sacīju.

-��� Es nejokoju. Un ari tev nevajadzētu ar to ma�īnu brau�kāt, viņa nopietnu sejas izteiksmi teica.

-��� Maserati lāsts, es sacīju, tad pasmaidīju. Sapratu. Es labi saprotu, ka tu nejokojies. Centī�os ar to nebraukāt. Bet varbūt būtu labāk to iebraukt jūrā?

-Ja vien iespējams, Juld atbildēja, atkal jau ar ļoti no�pietnu izteiksmi sejā.

Pagāja apmēram stunda, iekams Juki attapās no �oka, mēs sēdējām pie tempļa uz sola. Viņa bija atbalstījusi zodu rokās un acis turēja ciet. Es noskatījos garāmgājējos, tos īpa�i nevērodams. Templi apmeklēja veci ļaudis, mātes ar bērniem, ārzemju tūristi, fotoaparātus kaklā pakāru�i, cil�vēku te nebija pārāk daudz. Laiku pa laikam kāds pārde�vējs vai biroja darbinieks apsēdās uz soliņa tuvumā. Tie bija ģērbu�ies melnos uzvalkos, nēsāja plastmasas portfe�ļus. Pasēdēja desmit, piecpadsmit minūtes, tad atkal devās tālāk. Lielākā daļa priek�pusdienā strādā, un kārtīgi bērni �ajā laikā ir skolā.

-��� Ko dara tava mamma? es pavaicāju. Atgriezās kopā ar tevi?

-��� Hm, Juki atteica. Tagad aizbrauca uz Hakoni. Kopā ar vienroci. Sakārtot Katmandu un Havaju salu fotogrāfijas.

-��� Tu nebrauci uz Hakoni?

-��� Negribējās. Tur ir garlaicīgi. Kādu brīdi palik�u tepat.

-��� Zini, gribu tev kaut ko pajautāt, tikai lai apmierinātu ziņkārību, es sacīju. Tu teici, ka negribēji braukt uz Hakoni un paliki Tokijā viena pati. Bet ko tu te sadari?

Juki paraustīja plecus.

-��� Izklaidējos kopā ar tevi.

Tad mēs brīdi klusējām. Klusums kā pakāries gaisā.

-��� Lieliski! Kā Dieva vārdi. Tā mēs abi dzīvosim, tikai izklai�dējoties. Kā paradīzē. Visapkārt zied rozes, bet mēs zeltītā laiviņā braukāsim pa dīķi. Skan mūzika, Boy George dzied mums eņģeļa balsī. Brīni�ķīgi. Tur nav ko piebilst. Ta�u, ja padomājam reālistiski, man būtu laiks atsākt strādāt. Un būtu laiks pārtraukt pieņemt naudu no tava tēta.

Juki, lūpas sakniebusi, brīdi manī noraudzījās.

-���� Es saprotu, ka tu negribi ņemt naudu no mana tēta un mammas, tomēr kāpēc tu no tā taisi tādu problēmu? Man reizēm kļūst ļoti bēdīgi. Ka es tevi tā apgrūtinu.

-��� Tu domā, būtu labāk, ja es ņemtu naudu?

-��� Jā, tad es justos labāk.

-��� Tu to nesaproti, es sacīju. Negribu satikties ar tevi tā, it kā tas man būtu darbs. Mēs satiekamies kā privāti draugi. Negribu, ka tavās kāzās mani iepazīstina kā ar "profesionālu laika kavētāju, kas bijis kopā ar līgavu kop� viņas trīspadsmit gadu vecuma". Tad visi brīnīsies un jautās: "Ko tas nozīmē profesionāls laika kavētājs"? Es labāk gribu, ka mani iepazīs�tina kā ar tavu draugu kop� trīspadsmit gadu vecuma.

-��� Kādas muļķības, Juki nosarka. Man nebūs nekādu kāzu.

-���� Ļoti labi. Man nemaz nepatīk iet uz kāzām. Dumjas runas, kāzu tortes gabali ķieģeļu lielumā. Man ļoti nepatīk. Laika �ķie�ana. Man arī nebija. Bet es tev gribēju pateikt, lūk, ko par naudu draugus nopirkt nevar. It īpa�i tad, ja tie ir norakstāmie izdevumi.

-��� Par tādām lietām raksta pasakas.

-���� Lieliski, es nosmējos. Patie�ām lieliski! Beidzot tu arī iemācies zoboties. Ja vēl mazliet patrenēsies, varēsim uzstāties abi kopā kā komiķu pāris.

Juld paraustīja plecus.

Es noklepojos.

-��� Tomēr, nopietni runājot, ja gribi katru dienu kopā ar mani izklaidēties, varam izklaidēties ari katru dienu. Varu arī neko citu nestrādāt. Tik un tā viena vienīga bezjēdzīga sniega �ķūrē�ana. Tikai vienu lietu es gan gribētu skaidri pateikt. Es nesatik�os ar tevi par naudu. Brauciens uz Havaju salām bija kaut kas cits. Man samaksāja ceļanaudu. Man uzsauca sievieti. Bet tāpēc gandrīz zaudēju tavu uzticību. Pats sev riebos. Otrreiz es kaut ko tādu nedarītu. Viss. Turpmāk es visu darī�u tā, kā pats gribu. Man nav neviens jāklausa un ne no viena nauda nav jāņem. Neesmu ne tāds kā Diks Norss, ne māceklis Piektdienis. Es esmu es pats. Satik�os ar tiem, ar kuriem pats gribē�u. Es vēlos izklaidē�ties kopā ar tevi. Un mēs ar tevi kopā izklaidējamies. Tev nav jādomā par naudu.

-��� Tu tik tie�ām izklaidēsies kopā ar mani? Juki sacīja, pētīdama kāju nagu lakojumu.

-Jā. Pasaule gan tevi, gan mani ir pametusi. Varam mie�rīgi atslābt un patīkami pavadīt laiku.

-���� Kāpēc tāda laipnība?

-��� Tā nav nekāda laipnība. To mēs varam darīt, līdz mums tas apniks. Tajā, kā mēs ar tevi satikāmies Saporo viesnīcas hallē, ir kaut kas zīmīgs.

Juki ar sandales purngalu kaut ko zīmēja zemē. Kaut ko kantainai spirālei līdzīgu. Paskatījos uz to.

-��� Es tevi neapgrūtinu? Juki vaicāja.

Es bridi to apsvēru. Varbūt apgrūtini. Bet tev nav par to jādomā. Galu galā mēs ar tevi esam kopā tāpēc, ka mums tas patīk. Tam nav nekāda sakara ar pienākumu. Mums ir ari tāda vecumu starpība. Nav nemaz tik daudz kopēju sarunu tēmu, vai ne? Tomēr tu man atsauc kaut ko atmiņā. Kaut kur dziļi manī apraktas jūtas. To, ko pats jutu trīspadsmit �etr�padsmit gadu vecumā. Ja man būtu piecpadsmit gadi, tad es tevī liktenīgi iemīlētos. To jau es tev laikam esmu teicis.

-��� Teici gan, Juki sacīja.

-��� Tā tas ir. Kad esmu kopā ar tevi, tad laiku pa laikam atminos �ādas lietas. To, kā agrāk skanēja lietus, kā smar��oja vēj�. Sajūtu to pavisam līdzās. Tas nemaz nav slikti. Varbūt tu arī kādu dienu to sapratīsi.

-���� Es jau tagad saprotu, ko tu saki.

-��� Tie�ām?

-��� Es ari pietiekami daudz ko esmu zaudējusi, Juki teica.

-��� Tad jau man nav nekas lieki jāskaidro, es sacīju.

Pēc tam viņa klusēja apmēram desmit minūtes. Es turpi�nāju vērot tempļa apmeklētājus.

-����������� Man nav neviena cita cilvēka, ar kuru es varētu paru�nāt, Juki sacīja. Tā ir ja tevis nav, tad man neviena cita nav.

-��� Kā ar Diku Norsu?

Juki izbāza mēli un saviebās.

-��� Tas gan ir neiedomājams muļķis.

-����������� Kaut kādā ziņā varbūt ir, bet citā nav. Viņ� nu gan nav slikts cilvēks. Es domāju, ka tev ari tas jāsaprot. Viņ� ar vienu roku ļoti labi tiek galā un ar to nelielās. Var jau būt, ka salīdzinājumā ar tevi un tavu māti viņam pietrūkst vēriena. Ka viņ� nav tikpat apdāvināts. Tomēr viņam ir ļoti nopiet�nas jūtas pret tavu mammu. Varbūt pat mīlestība. Viņam var uzticēties. Un viņ� labi gatavo ēst. Sirsnīgs cilvēks.

-��� Var jau būt, bet tik un tā muļķis.

Es vairs neko neteicu. Juki �ajā jautājumā bija pa�ai savs viedoklis.

Ar to ari �ī saruna par Diku Norsu beidzās. Mēs runājām par Havaju salām sauli, vēju, viļņiem, pinakoladām. Juki sacīja, ka esot izsalkusi, un mēs aizgājām uz tuvējo augļu bāru un ēdām augļu parfē ar pankūkām. Tad ar metro brau�cām uz kino.

Pēc nedēļas Diks Norss bija miris.

Diks Norss pirmdienas vakarā Hakonē bija devies iepirk�ties, nācis ārā no veikala, maisu ar iepirkumiem padusē pasitis, paskrējis zem kravas automa�īnas un tur ari miris. Tādi

negadījumi notiek. Kravas automa�īnas �oferis skaidroja, ka pats nesaprotot, kas bija viņu dzinis pilnā ātrumā triek�ties pa tik slikti pārredzamu vietu, kā apsēsts. Arī pats Diks Norss bija pieļāvis kļūdu. Pirms �ķērsot ielu, bija paskatījies pa kreisi, bet pa labi viņ� paskatījās pāris elpas vilcienu par vēlu. �ādu kļūdu bie�i pieļauj tie, kas pēc ilgāka ārzemēs nodzīvota laika atgrie�as Japānā. Viņi nav pieradu�i pie tā, ka automa�īnas brauc pa kreiso pusi, un vienmēr vispirms paskatās uz nepareizo pusi. Lielāko tiesu viņi tiek cauri ar pārbīli, bet gadās arī iekulties nopietnās avārijās. Kā tas notika ar Diku Norsu. Kravas automa�īna ietrieca viņu pre�tējā joslā, tie�i virsū furgonam. Momentāna nāve.

Kad es to uzzināju, tad pirmais, ko atcerējos, bija kā Diks Norss iepirkās Mahakas lielveikalā. To, cik prasmīgi viņ� izvēlējās pirkumus, kā novērtēja augļus un dārzeņus, cik mierīgi iemeta tamponu kastīti iepirkumu ratos. Cik �ēl, es nodomāju. Ja tā padomā, tad viņam neveicās līdz pa�am pēdējam dzīves brīdim. Palika bez rokas tāpēc, ka blakus ejo�ais kareivis uzkāpa uz mīnas. Vīrietis, kas no rīta līdz vakaram dzēsa Ames aizmirstās gruzdo�ās cigaretes. Vīrie�tis, kas ar iepirkumu maisu padusē paskrēja kravas ma�īnai zem riteņiem.

Viņu apbedīja viņa īstā ģimene sieva un bērns. Sapro�tams, ka ne Ame, ne Juki, ne es tur nebijām.

Paņēmu no Gotandas savu Subaru un ceturtdienas vakarā braucu uz Hakoni. Juki teica, ka mammu nevarot atstāt vienu pa�u.

-��� Viņa patie�ām ne ar ko netiek galā. Viņai gan ir kal�pone, bet paveca. Turklāt vakarā iet prom. Mammu nevar atstāt vienu pa�u.

-��� Tu gribētu uz kādu laiku aizbraukt un palikt pie mam�mas? es pavaicāju.

Juki pamāja ar galvu. Tad sāka �ķirstīt kar�u atlantu. Paklau, es toreiz sarunāju par viņu nejaucības.

-��� Par Diku Norsu? -Jā-

-Teici, ka viņ� esot neiedomājams muļķis, es sacīju.

Juki iebāza karti durvju kabatā, atspieda elkoni pret logu un skatījās uz ainavu.

-����������� Bet, ja es tagad tā padomāju, viņ� nemaz nebija tik slikts. Bija laipns pret mani, rūpējās par mani. Mācīja man sēr�fot. Tikai ar vienu roku, tomēr bija vitālāks par da�u labu, kuram ir abas. Ļoti sargāja mammu.

-��� Zinu. Viņ� nebija slikts cilvēks.

-��� Bet es tik un tā sarunāju par viņu nejaucības.

-����������� Es zinu. Tur neko nevar padarīt. Tomēr viņ� nebija slikts cilvēks.

Viņa visu laiku skatījās taisni uz priek�u. Uz manu pusi pat ne reizi nepagriezās. Vasaras sākuma vējiņ�, kas pūta iek�ā pa pavērto logu, sapurināja viņai matus uz pieres, kā zālei pārskrejot.

-����������� �ēl, bet tāds viņ� bija, es sacīju. Nebija slikts cilvēks. Kaut kādā ziņā viņ� pat bija pelnījis cieņu. Tomēr laiku pa laikam pasaule pret viņu izturējās kā pret smalku miskasti. Da�ādi cilvēki sameta viņā da�ādus mēslus. Viņ� bija viegli piemētājams. Kāpēc tā, es nezinu. Varbūt viņā �āda nosliece bija jau kop� dzim�anas. Viduvējība ir kā traips uz balta kreklā. Vienreiz nosmulējies, nekad vairs nedabūsi nost.

-��� Cik netaisni!

-��� Pa�os pamatos cilvēka dzīve ir netaisna, es noteicu.

-��� Bet es tik un tā sarunāju nejaucības.

-��� Dikam Norsam? -Jā-

Nopūtos un nobraucu ma�īnu ceļa malā. Pagriezu atslēgu un izslēdzu motoru. Tad atlaidu stūri un paskatījos viņai sejā.

-����������� Tā domāt ir pilnīgi bezjēdzīgi, es sacīju. Tā vietā, lai tagad to no�ēlotu, tev vajadzēja jau no pa�a sākuma

izturēties pret viņu taisnīgi. Vismaz papūlēties cik necik taisnīgi izturēties. Tomēr tu tā nedarīji. Tāpēc tev nemaz nav tiesību kaut ko no�ēlot. Ne mazāko.

Juki, acis piemiegusi, paskatījās uz mani.

-���� Varbūt es izsakos pārāk skarbi. Man vienalga, ko citi domā, bet es negribu, ka tu saki tādas bezjēdzības. Nevajag tik viegli runāt par tādām lietām, it kā tas kaut ko atrisi�nātu. Tev ir �ēl Dika Norsa. Tā tu saki. Varbūt tā patie�ām ir. Ta�u es Dika Norsa vietā negribētu tādu vieglu no�ēlu. Es negribētu, ka cilvēki saka: cik es slikti izdarīju. Tas ir pieklā�jības jautājums. Standartu. Tas tev ir jāiemācās.

Juki neteica neko. Tikai pielika pirkstus pie deniņiem un aizvēra acis. Viņa bija tik klusa, ka �ķita iesnaudusies, tomēr laiku pa laikam viņai notrīsēja skropstas, nodrebēja lūpas. Iedomājos, ka varbūt viņa sevī raud. Klusi, bez asa�rām. Varbūt es pārāk daudz prasīju no trīspadsmit gadus vecas meitenes? Vai tie�ām es esmu cilvēks, kas tik uzpūtīgi izrunājās? Tur vairs neko nevar padarīt. Vienalga, cik viņai gadu, vienalga, kāds es esmu, tomēr muļķības ir un paliek muļķības un es tās nevaru paciest.

Juki labu brīdi nosēdēja tādā pozā neizkustējusies. Pa�stiepu roku un pieskāros viņas plecam.

-���� Būs labi. Tu ta�u neesi slikta, es sacīju. Varbūt man ir pārāk aprobe�oti uzskati. Tu esi ļoti taisnīga. Neņem galvā.

Viena asara noritēja pār vaigu un iekrita klēpī. Un viss. Ne raudā�anas, ne asaru. Skaisti.

-��� Ko lai es iesāku? Juki pēc brī�a ierunājās.

-��� Tev nekas nav jādara, es atbildēju. Izturies ar cieņu pret to, ko nevar izteikt vārdiem. Tā ir pieklājība pret miru��ajiem. Ar laiku tu to sapratīsi. Tas, kam jāpaliek, paliks, kam jāpazūd, pazudīs. Laiks daudz ko atrisina. To, ko laiks neatrisinās, tev vajadzēs atrisināt pa�ai. Vai es runāju pārāk skarbi?

-��� Mazliet, Juki mēģināja pasmaidīt.

-���� Protams, pārāk skarbi. Es ari mēģināju smaidīt. Lie�lākā daļa cilvēku diez vai saprastu, ko es gribu teikt. Do�mātu, ka man atkal ir kaut kāda nepareiza domā�ana. To�mēr man pa�am liekas, ka domāju pareizi. Cilvēki mirst visu laiku. Cilvēka dzīvība ir daudz trauslāka, nekā tev �ķiet. Tā�pēc pret cilvēkiem jāizturas tā, lai pēc tam nebūtu vainas izjūtas. Taisnīgi, ja iespējams, godīgi. Bet man nepatīk, ja necen�as tā darīt un pēc tam, kad cilvēks ir jau miris, raud un jūtas vainīgi. Man personiski nepatīk.

Juki atspiedās pret ma�īnas durvīm un skatījās manī.

-��� Man liekas, ka tas ir �ausmīgi grūti, viņa sacīja.

-��� Jā, ir grūti, �ausmīgi, es piekritu. Tomēr ir vērts to darīt. Paskaties, piemēram, Boy George, balss viņam nav, tukls kā mājsaimniece, bet redzi kļuva par zvaigzni. Vien�mēr ir vērts piepūlēties.

Juki pasmaidīja. Tad pamāja ar galvu.

-���� Man liekas, es vairāk vai mazāk sapratu, ko tu gribēji pateikt.

-��� Labi, ja saprati, es sacīju un iedarbināju motoru.

-���� Kāpēc tev tas Boy George tik ļoti neliek mieru? Juki vaicāja.

-��� Tie�ām nez kāpēc.

-��� Laikam viņ� tev īstenībā tomēr patīk?

-��� Mēģinā�u lēnā garā par to padomāt.

Ames māja atradās nelcustamo īpa�umu kompānijas attīs�tītā rajonā. Lieli vārti, līdzās baseins un kafejnīca. Blakus kafejnīcai bija tirdzniecības centrs, piekrauts ar �truntlgu pārtiku. Tāds cilvēks kā Diks Norss gan tādā neiepirktos. Arī man nebūtu nekādas vēlē�anās tādā iepirkties. Ceļ� izlocī�damies kāpa kalnā, un mans Subaru, ar ko es tā lepojos, sāka tvert pēc elpas. Nams atradās �īs nogāzes vidū. Liela māja tikai mātei un bērnam. Apturēju ma�īnu, izcēlu Juki bagā�u un saliku uz akmens pakāpieniem. Cauri ciedru rindām, lejup pa nogāzi varēja manīt Odavaras jūru. Cēlās migliņa, jūra mirgoja, sastopoties ar pavasara svinpelēko skatienu.

Ame, aizdegtu cigareti rokā, staigāja turp un atpakaļ pa lielo, saulaino dzīvojamo istabu. Liels kristāla pelnu trauks bija līdz malām pilns ar Salem izsmēķiem, galds ap to pel�niem nobārstīts. Viņa iemeta kārtējo Salem pelnu traukā un gāja pretī Juki, sabu�ināja viņai matus. Amei mugurā bija ar ķimikāliju traipiem izraibināts liels oran�s krekls un kājās nodilu�i d�insi. Mati izspūru�i. Acis apsārtu�as. Laikam gan viņa neguļ nemaz, tikai staigā un pīpē.

-��� Cik briesmīgi, Ame sacīja. Tik tie�ām �ausmīgi.

Piekritu, ka tas ir �ausmīgi. Viņa pastāstīja par avāriju.

Tas viss noticis tik pēk�ņi. Visapkārt esot tāds sajukums. Gan psiholoģisks, gan praktisks.

-��� Par nelaimi, �odien kalponei sākās drudzis, viņas nebūs. Nu, protams, tie�i tādā brīdī. Nu kā var tie�i tādā brīdī sāk�ties drudzis? Es sajuk�u prātā. Te bija cilvēki no policijas. Dika sieva piezvanīja. Es pati tik tie�ām vairs nesaprotu, ko man iesākt.

-���� Ko Dika sieva teica? es pavaicāju.

-��� Kaut ko, es lāgā nesapratu, Ame nopūtās. Tikai rau�dāja. Un ik pa brīdim kaut ko klusā balsī sacīja. Es tik tie��ām nevarēju sadzirdēt. Ko man tādā brīdī vajadzētu teikt? Nu ko?

Es pamāju ar galvu.

-��� Nu tad es sacīju, ka pēc iespējas ātrāk aizgādā�u viņai visas Dika lietas, kas paliku�as te. Bet viņa tikai raudāja. Ko es tur varu padarīt?

To pateikusi, viņa atkal smagi nopūtās un atslīga dīvānā.

-��� Negribat kaut ko iedzert? es apprasījos.

Viņa sacīja, ka, ja iespējams, gribētu karstu kafiju.

Es pie viena izbēru pelnu trauku, noslaucīju pelnus no galda, novācu krūzes ar sakaltu�u kakao, tad devos uz virtuvi, uzvārīju ūdeni un pagatavoju kafiju. Diks Norss virtuvi bija uzturējis labā kārtībā, tomēr jau dienu pēc viņa nāves tā bija izjaukta. Izlietnē krājās netīrie trauki, cukur�traukam noklīdis vāks, kakao izbārstīts uz nerūsējo�ā tērauda plīts virsmas, turpat nomests nazis, ar kuru bija griezts siers vai kaut kas tamlīdzīgs.

Nabaga cilvēks, es nodomāju. Viņ� bija centies, cik spēja, uzturēt te kārtību, bet jau vienas dienas laikā tā bija pagaisusi. Un viss. Cilvēka ēna paliek viņam vispiemērotākajā vietā. Dikam Norsam tā bija virtuve. Tomēr ari �ī ēna bija nenoturīga, drīz vien tā jau būs pagaisusi.

Nabaga cilvēks, es nodomāju.

Nekādi citi vārdi man prātā nenāca.

Kad ienesu kafiju, Ame un Juki sēdēja līdzās uz dīvāna. Ame bija nolikusi galvu meitai uz pleca. Viņa izskatījās kā sazāļota un iztuk�ota. Juki nejutās ērti. Cik savādi viņas abas izskatījās kopā, pavisam citādi, nekā būdamas atse�vi�ķi. Tik savāda māte un bērns, es nodomāju. Tiklīdz abas bija kopā, atmosfēra kļuva pavisam dīvaina. Pavisam citāda nekā tad, ja tuvumā bija tikai Ame vai tikai Juki. Viņām bija grūti tuvoties. Kāpēc gan?

Ame abās rokās saņēma kafijas tasi un lēni dzēra, it kā tā būtu kaut kas ļoti dārgs.

-��� Gar�īga, viņa sacīja. Padzērusi kafiju, Ame �ķita mie�rīgāka. Pat acis atkal nedaudz iedzirkstījās.

-��� Tu negribi kaut ko dzert? es pajautāju Juki.

Viņa pavisam neizteiksmīgu seju papurināja galvu.

-��� Vai viss jau ir nokārots? Dokumenti, juridiskās lietas, tas viss? es pavaicāju Amei.

-Jā, tas viss jau ir nokārtots. Patiesībā visas tās forma�litātes nebija tik smagas. Pavisam parasts nelaimes gadī�jums. Pie manis ieradās no policijas un par to paziņoja. Es palūdzu, lai policija sazinās ar Dika sievu. Cik noprotu, sieva uzreiz ieradās policijā. Viņa ari visu nokārtoja. Jo man ne juridiski, ne darba ziņā ar Diku nekādu oficiālu saistību nebija. Tad viņa piezvanīja. Nepateica tikpat kā neko. Tikai raudāja. Pat neko nepārmeta. Neko.

Pamāju ar galvu. Pavisam parasts nelaimes gadījums, es nodomāju.

Iespējams, ka pēc nedēļām trim �ī sieviete jau būs Diku Norsu aizmirsusi. Viņa ir no tām, kas viegli aizmirst, turklāt viņ� bija no tiem vīrie�iem, kurus ir viegli aizmirst.

-��� Vai varu kaut kādā veidā jums palīdzēt? pavaicāju Amei.

Ame vērīgi ieskatījās manī, tad pievērsa skatienu grīdai. Viņa domāja. Tas prasīja laiku. Viņas skatiens kļuva blāvāks, bet tad atkal uzdzirkstīja. It kā viņa būtu tālu, tālu aizklī�dusi, tad pēk�ņi atjēgusies un atgriezusies atpakaļ.

-��� Dika mantas, viņa nomurmināja. Solīju aizgādāt tās sievai. Es jums to sacīju, vai ne?

-��� Jā, teicāt.

-��� Es vakar vakarā tās visas sakārtoju. Manuskriptus un rakstāmma�īnu, grāmatas un drēbes. Savācu to visu un saliku viņa �emodānā. Nav nemaz tik daudz. Viņam nebija pārāk daudz mantu. Ja drīkstētu lūgt, vai jūs to visu neaiz�vestu uz viņa mājām?

-Jā, protams. Kur bija viņa mājas?

-��� Gotokud�i. Precīzu adresi es nezinu. Vai jūs varētu to noskaidrot? Varbūt kaut kur �emodānā tā būs ierakstītā?

�emodāns atradās otrā stāva pa�ā galējā istabā. Pie �emo�dāna bija piestiprināta zīmīte ar Dika Norsa vārdu un ad�resi Gotokud�i. Juki mani aizveda uz to istabu. Tā bija �aura mansarda istaba. Atmosfēra nebija slikta. Agrāk, kad kalpo�nes vēl dzīvoja pie saimniekiem, tādu istabu ierādītu kal�ponei, tā Juki sacīja. Diks Norss �ajā istabā bija uzturējis labu kārtību. Uz nelielā rakstāmgalda bija nolikti pieci no�asināti zīmuļi un dzē�amgumija, glu�i kā klusā daba bez nosaukuma. Sīkas piezīmes sienas kalendārā. Juki, atspie�dusies pret stenderi, klusēdama skatījās istabā. Visapkārt valdīja miers, skanēja tikai putnu balsis. Atcerējos koted�u Makahā. Tur ari bija ļoti klusi. Nedzirdēja neko citu kā tikai putnus.

Nonesu �emodānu lejā. Tas bija pilns ar viņa manuskrip�tiem un grāmatām, tāpēc bija smagāks, nekā izskatījās. Tas likās tik smags kā Dika Norsa nāve.

-��� Es to nekavējoties nokārto�u, teicu Amei. �ādas lie�tas vislabāk nokārtot uzreiz. Vai ir vēl kaut kas, ko es varētu jūsu labā izdarīt?

Ame jautājo�i paskatījās uz Juki. Viņa paraustīja plecus.

-��� Patiesību sakot, mājās nav nekā, ko ēst, Ame klusām sacīja. Viņ� devās iepirkties, un tā tas beidzās, un tad�

-��� Labi, aizbrauk�u iepirkties, es noteicu.

Tad ieskatījos ledusskapī un uzrakstīju sarakstu, kas būtu sagādājams. Pēc tam aizbraucu uz pilsētas centru un iepirkos tajā pa�ā lielveikalā, kura priek�ā Diks nomira. Varbūt �etrām piecām dienām ar �iem iepirkumiem pietiks. Tad saliku pirkumus traukos un ietinu plēvē, un sakārtoju ledusskapī.

Ame man pateicās. Patiesību sakot, tas nebija nekas īpa�s. Es tikai pabeidzu to, ko Diks bija iesācis, bet nomirdams nenokārtoja līdz galam.

Viņas abas mani pavadīja, stāvot uz akmens vaļņa. Tie�i tāpat kā toreiz Makahā. Tikai �oreiz neviens nemāja ar roku. Māt ar roku atvadas bija Dika Norsa pienākums. Abas sie�vietes stāvēja nekustēdamās un noskatījās, kā es aizbraucu. Glu�i vai mitoloģiska aina. Iecēlu pelēko �emodānu aizmu�gurējā sēdeklī, tad pats iesēdos ma�īnā. Viņas palika tur stāvam, kamēr es iegriezos līkumā. Saullēkts jau bija tuvu, rietumpusē jūra iekrāsojās oran�a. Iedomājos, kā gan viņas abas te pavadīs nakti?

Pēc tam atcerējos Honolulu spocīgajā istabā redzēto ģin�deni vienroci. Nospriedu, ka tie tik tie�ām biju�i Dika Norsa kauli. Laikam gan tur pulcējas miru�ie. Se�i ģindeņi se�i miru�ie. Kas ir tie pārējie pieci? Viens varbūt �urks. �urks. Mans miru�ais draugs. Vēl viens laikam gan Meja. Vēl trīs.

Vēl trīs.

Kāpēc gan Kiki aizveda mani uz tādu vietu? Kāpēc gan viņai vajadzēja parādīt man �īs se�as nāves?

Aizbraucu līdz Odavarai, tad iegriezos ātrgaitas maģis�trālē uz Tokiju. Pie Sangend�ajas iebraucu Setagajas priek��pilsētā un, kartē skatoties, tiku līdz Dika Norsa mājai. Pavi�sam parasts nams priek�pilsētā. Neliels divstāvu namiņ�, viss izskatījās maziņ� durvis un logi, un pastkastīte, un lukturis pie vārtiem, viss. Pie durvīm bija neliela suņa būda, un pieķēdēts krancis tur sargāja durvis. Mājā iek�ā dega gaisma. Bija dzirdamas cilvēku balsis. �aurajā priek�telpā bija sarindoti pieci se�i melnu kurpju pāri. Redzēja arī su�i piegādes traukus. Dika Norsa vāķē�ana. Vismaz miru�am viņam bija bijis, kur atgriezties, es nodomāju.

Izcēlu �emodānu no ma�īnas un aiznesu līdz priek�na�mam. Piezvanīju, iznāca kāds pusmū�a vīrietis, paskaid�roju, ka esmu atgādājis mantas. Izlikos, ka neko vairāk par to visu nezinu. Viņ� uzmeta skatienu �emodānam un uzreiz saprata, kas par lietu.

Esmu jums ļoti pateicīgs, viņ� uzsvērti pieklājīgi sacīja.

Es, �aubu mākts, atgriezos savā �ibujas dzīvoklī.

Vēl trīs, es nodomāju.

Ko gan nozīmē Dika Norsa nāve, es, viens pats savā dzī�voklī dzerdams viskiju, domāju. Tomēr �ķita, ka viņa pēk��ņajai nāvei nav nekādas nozīmes. Manā mozaīkmīklā bija vairākas tuk�as vietas, bet �is gabaliņ� nevienā neiederējās. Apgriez otrādi, liec sāniski, tik un tā neder. Varbūt tā pie�derēja kādai pavisam citai kategorijai? Tomēr, pat ja Dika nāvei nebija nekādas nozīmes, tad bija tāda sajūta, ka drīz vien situācija būtiski mainīsies. Turklāt ne uz labu. Nezinu, kāpēc, bet tā man intuitīvi likās. Diks Norss būtībā bija cil�vēks ar krietniem nolūkiem. Savā veidā viņ� kaut ko satu�rēja kopā. Tagad tas bija zudis. Kaut kas noteikti mainīsies. Situācija kļūs skarbāka.

Piemēram?

Piemēram, man nepatika tas, kā juki seja ikreiz, kad viņa bija kopā ar Ami, kļuva absolūti neizteiksmīga. Tāpat arī man nepatika Ames tuk�ais skatiens, kad viņa bija kopā ar Juki. Tas vēstīja kaut ko nelabu. Juki man ļoti patika. Gudra mei�tene, reizēm iecirtīga, tomēr būtībā maiga. Man arī nebija nekas pret Ami. Apburo�a sieviete, talantīga, neaizsargāta. Daudz bērni�ķīgāka nekā Juki. Abas divas kopā mani ārkār�tīgi nogurdināja. Es labi sapratu, ko Makimura bija domājis, teikdams, ka viņas abas divas ir paņēmu�as viņa talantu.

Tādos brī�os dzimst īsta vara.

Līdz �im starp viņām abām bija Diks Norss. Tagad kaut kādā ziņā starpnieks biju es.

Piemēram� tādas lietas.

Es vairākkārt piezvanīju Jumijo�i, vairākas reizes satikos ar Gotandu. Jumijo�i attieksme nemainījās, viņa �ķita tikpat vēsa kā vienmēr, kaut arī man likās, ka viņas vārdos samanu prieku par to, ka esmu viņai piezvanījis. Vismaz es netiku uztverts kā apgrūtinājums.

Viņa strādāja bez atpūtas, divas reizes nedēļā devās pel�dēt, brīvdienās reizēm gāja uz randiņu ar draugu. Sacīja, ka pagāju�ajā svētdienā kopā ar viņu esot izbraukusi uz ezeru.

Mums nekā tāda nav. Vienkār�i draugs. Skolasbiedrs. Strādā Saporo. Tas viss.

Atteicu, ka mani tas īpa�i neinteresē. Un, patiesi, tā ari bija. Mani interesēja tikai peldbaseins. To, vai viņa kopā ar draugu brauc uz ezeru vai kāpj kalnos, es negribēju zināt.

-������� Gribēju tev to pasacīt, Jumijo�i teica. Man nepatīk neko slēpt.

-������ Man nav nekas pret to, es sacīju. Es gribu aizbraukt uz Saporo un vēlreiz tevi satikt. Tam nav nekāda sakara ar to, kas starp jums abiem notiek. Tu vari satikties ar katru, kas tev patīk. Es jau minēju, mūs kaut kas saista.

-��� Piemēram?

-������ Piemēram, viesnīca, es atbildēju. Tā ir gan tava vieta, gan mana vieta. Varētu teikt, ka mums abiem tā ir īpa�a vieta.

-������ Hm, viņa sacīja. �is nebija ne apstiprino�s, ne nolie�dzo�s "hm", tāds ārkārtīgi neitrāls.

-������� Pateicoties tev, es satikos ar da�ādiem cilvēkiem. Daudz ko piedzīvoju. Tomēr man �ķiet, ka visu laiku domāju par tevi. Domāju par to, ka gribu tevi satikt. Bet vēl nevaru. Vēl viss nav nokārtots.

Teicu to, ko domāju, ta�u skaidrojums likās nesakarīgs. Tipiski man.

Izvērtās pagar� klusums. �ķita, ka ap vidu tas sāka kļūt par piekrīto�u klusumu. Tomēr beigu beigās klusums ir un paliek klusums. Laikam pārāk daudz cen�os iedomāt tajā kaut ko pozitīvu.

-��� Vai tās lietas virzās uz priek�u? viņa pavaicāja.

-������ �ķiet, ka jā. Man tā gribētos. Es gribētu tā domāt, atbildēju.

-������ Līdz nākamā gada pavasarim derētu nokārtot, viņa sacīja.

-��� Tie�i tā.

Gotanda izskatījās diezgan noguris. Viņam bija ļoti blīvs darba grafiks, turklāt viņ� vēl pamanījās slepeni satikties ar �ķirto sievu tā, lai neviens to nepamanītu.

-������ Skaidrs ir tikai viens, tā tas bezgalīgi turpināties nevar, Gotanda dziļi jo dziļi nopūtās. Neesmu piemērots �ādai izmanīgai dzīvei. Es esmu ģimenes cilvēks. Tāpēc jo dienas, jo vairāk nogurstu. �ķiet, ka esmu uz psiholoģiskā izsīkuma robe�as.

Un viņ� izstiepa abas rokas, it kā gribētu pastiept gumi�jas gabalu.

-Jums abiem derētu aizbraukt brīvdienās uz Havaju salām, es ieteicu.

-Ja tikai varētu, viņ� atbildēja. Tad vāji pasmaidīja. Cik tas būtu jauki, ja vien būtu iespējams. Nedomāt ne par ko, divatā laiskoties pludmalē. Pietiktu ar piecām dienām. Man nekas nebūtu pretī. Pietiktu pat ar trim. Trīs dienu laikā izdotos attapties.

Tovakar abi sēdējām viņa Adzabu dzīvoklī, smalkajā dīvānā, glāzēm rokā un skatījāmies ierakstu, kurā bija apko�potas visas televīzijas reklāmas, kurās viņ� bija filmējies. Medikamenti gremo�anas veicinā�anai. �o reklāmu redzēju pirmo reizi. Kaut kādas biroju ēkas lifts. Vaļējs bez durvīm un sienām, �etri lifti traucas milzīgā ātrumā uz aug�u un leju. Gotanda, melnā uzvalkā, ar portfeli rokās, brauc liftā. Augsta līmeņa algots darbinieks. Pārlec no lifta liftā. Tajā brauc viņa priek�nieks, viņi tur vienojas par darba lietām, nākamajā viņ� sarunā randiņu ar skaistu biroja darbiniecei, tre�ajā liftā sakrāju�ies neizdarītie darbi, kurus viņ� stei�dzas nokārtot, citā liftā jau zvana telefons. Pārlēk�ana no lifta liftā nav nemaz nieka lieta. Gotanda saglabā vēsu sejas izteiksmi. Tomēr viss notiek drud�aini.

Ieskanas komentārs: "Ikdienas stress. Stress pamazām sakrājas kuņģī. Ikdienas aizņemtībā maigs līdzeklis gremo��anas traucējumu novēr�anai."

Es iesmējos.

-��� Tas gan bija interesants.

-��� Man arī tā liekas. Bet reklāma ir muļķības. Visas reklā�mas ir muļķības, tomēr �ī te ir labi uzņemta, labākas kvali�tātes. Uzņem�ana bija dārga. Dekorācijas, specefekti. Reklāmisti negrib daudz tērēt detaļām. Bet ideja nebija slikta.

-��� Turklāt atbilst tavam pa�reizējam stāvoklim.

-���� Tie�i tā, viņ� nosmējās. Tā ir, kā tu saki. Tik tie�ām, ļoti liela līdzība. Lēkāju no vienas vietas uz citu bez apstā�jas. Bīstami dzīvībai. Stress tik tie�ām sakrājas. Tomēr tās zāles nepalīdz. Man iedeva kādu duci iesaiņojumu izmēģi�nāt. Nekāda efekta.

-���� Bet tu labi kusties, es teicu un ar tālvadības pulti patinu �o reklāmu atpakaļ. īsts Buster Keaton. Varbūt tev vajadzētu pievērsties �im �anram.

Gotanda savilka lūpu kaktiņus smaidā un pamāja ar galvu.

-��� Varbūt. Man patīk komēdija. Interese man ir, arī spējas. Man liekas interesanti, ka tāds aktieris kā es, pavisam no�pietni darbojoties, var to visu padarīt smieklīgu. Kā nodzī�vot �ajā trakajā, greizajā pasaulē. Vai saproti?

-��� Saprotu, es sacīju.

-��� Nav nemaz jācen�as būt smieklīgam. Jādarbojas kā parasti. Tas vien jau �ķiet smieklīgi. Man ir interese par tāda veida aktierspēli. Mūsdienu Japānā �āda veida aktieru vairs nav. Lielākā daļa aktieru komēdijās pārspīlē. Es gri�bētu darīt tie�i pretējo. Nespēlēt neko. Viņ� iedzēra vienu malku un pacēla skatienu pret griestiem. Bet tādas lomas man neviens nepiedāvā. Tāpēc, ka viņiem nav iztēles spēju. Manai aģentūrai nes tikai ārstus, skolotājus un advokātus. Tikai tādas lomas. Apnicis. Gribētu atteikt, tomēr nevaru. Un kuņģī sakrājas stress.

Par �o reklāmu biju�as labas atsauksmes, un tai sekoja vairāki turpinājumi. Gotanda, saspringtu izteiksmi sejā, melnā uzvalkā, pa�ā pēdējā brīdī ielēca vai nu vilcienā, vai autobusā, vai lidma�īnā. Vai arī, dokumentus padusē pasitis, rāpās pa debesskrāpja sienu vai ari soļoja pa virvi, kas nostiepta starp vairākiem birojiem. Lai ko darītu, Gotanda to darīja ārkārtīgi nopietni.

-��� Sākumā man lika rādīt ārkārtīgi noguru�u seju. Re��isors. It kā es kuru katru brīdi varētu nokrist uz vietas.

Pateicu, ka man tas nepatīk. �ādi vēsi iznāca interesan�tāk. Viņi visi, protams, ir pilnīgi muļķi, viņi man neticēja. Tomēr es arī nepiekāpos. Reklāmās es filmējos nevis prieka, bet naudas dēļ. Ta�u �is bija īpa�s gadījums, jutu, ka no tā varētu iznākt kaut kas labs. Es uzstāju. Beigu beigās uz�ņēma divas versijas. Protams, manējā patika labāk. Ta�u tad, kad reklāma guva panākumus, visi nopelni tika piedē�vēti re�isoram. Viņ� pat dabūja kaut kādu balvu. Es esmu tikai aktieris. Man vienalga. Man tikai krīt uz nerviem tas, ka viņ� tagad visur klāsta, ka reldāmas ideja bijusi viņa, no sākuma līdz galam. Tā jau ir, tiem, kuriem pietrūkst iztē�les, netrūkst iemaņu sevi lielīt. Es esmu tikai tas smukulītis.

-��� Tas nav kompliments, bet �ķiet, ka tu tie�ām dari kaut ko īpa�u. Atklāti sakot, iekams nebiju ar tevi saticies un sa�runājies, man tā nelikās. Biju redzējis vairākas tavas filmas, ta�u tās visas bija viduvējas un tu tajās neizskatījies labi.

Gotanda izslēdza video, ielēja dzērienus, uzlika Bili Evans plati. Apsēdās atpakaļ dīvānā un iedzēra. Kā vienmēr ārkār�tīgi elegantām kustībām.

-��� Tie�i tā. Patie�ām. Filmējoties tādās nevērtīgās filmās, pats ar laiku kļūsti nevērtīgs. Es jūtos �ausmīgi noplu�cis. Bet, kā jau es teicu, nevaru būt īpa�i izvēlīgs. Es neko nevaru izvēlēties. Pat ne �lipsi. Visu nosaka tie muļķi, kuri iedomāju�ies, ka ir gudri un ka viņiem ir laba gaume. Ej tur, nāc �urp. Dari to, dari �ito. Brauc ar �o ma�īnu, guli ar �o sievieti. Nejēdzīga dzīve, kā nejēdzīgā kino. Tā tas turpinās bezgalīgi. Nez cik ilgi tas vēl tā turpināsies? Man pa�am vairs nav nekādu mērķu. Man jau ir trīsdesmit �etri gadi. Pēc mēne�a būs trīsdesmit pieci.

-��� Varbūt tev vajadzētu mest visu pie malas un sākt no nulles. Tu noteikti to varētu. Pamet aģentūru, dari to, kas tev pa�am patīk, pamazām atmaksā parādu.

-��� Tā ir. Pats daudzkārt esmu par to domājis. Ja būtu viens, tad es tā darītu pamestu visu un sāktu no nulles.

Pievienotos kādai teātra trupai. Arī naudas lietas nokārto�tos. Bet redzi, ja es kļūtu par nulli, tad viņa, bez �aubām, mani pamestu. Viņa ir tāda sieviete. Dzīvo tādā pasaulē. Ja es kļūtu par nulli un viņa būtu kopā ar mani, tad viņa tur vairs nespētu paelpot. Vai nu labi, vai slikti. Viņa dzīvo zvaig�ņu sistēmā, tādā atmosfēras spiedienā, un viņas part�nerim jābūt turpat. Un es viņu mīlu. Negribu �ķirties no viņas. Tāpēc man tas neiznāks.

Izejas nebija.

-��� Man visi ceļi ir slēgti, Gotanda pasmaidīja. Labāk parunāsim par kaut ko citu. Citādi es varu spriedelēt līdz rītam un tik un tā nekur nebū�u ticis.

Sāku runāt par Kiki. Viņ� gribēja zināt par manām attie�cībām ar Kiki.

Gotanda sacīja, ka Kiki savedusi mūs kopā, tomēr es tik�pat kā nekad par viņu nerunājot. Vai man tas esot smagi?

Nē, es teicu, ka �ādas sarunas man nav smagas.

Pastāstīju, kā iepazinos ar Kiki. Kā mēs nejau�i satikā�mies un sākām dzīvot kopā. Par to, cik klusi un dabiski viņa ienāca manā dzīvē.

-��� Tas viss notika tik pa�saprotami, es sacīju. Nepra�tī�u to paskaidrot. Viss it kā plūda tik dabiski. Tobrīd es tajā nemanīju neko savādu. Bet, kad vēlāk par to domāju, daudz kas man likās nesaprotams. Ja mēģinu to izteikt vār�dos, izklausos kā muļķis. Tie�i tāpēc es līdz �im nevienam neesmu to stāstījis.

Iedzēru, paskalināju ledu glāzē.

-��� Tolaik Kiki strādāja par ausu modeli. Biju redzējis viņas ausu fotogrāfijas. Un man radās par viņu interese. Kā lai to pasaka, viņai bija ideālas ausis. Es tolaik strādāju pie kaut kādas reklāmas, kurai bija vajadzīga ausu fotogrāfija. Man bija �īs fotogrāfijas kopija. Vairs neatceros kādai reklāmai. Tā vai citādi, ausu fotogrāfija nonāca pie manis. Ārkārtīgi lielā palielinājumā. Tik lielā, ka bija saskatāma katra pūciņa.

Es to pieliku birojā pie sienas un katru dienu uz to skatījos. Sākumā lai iedvesmotos darbam. Tad �īs fotogrāfijas aplū�ko�ana kļuva par manas dzīves sastāvdaļu. Darbs pie reklā�mas bija pabeigts, tomēr es joprojām vēroju �o fotogrāfiju. Tik tie�ām brīni�ķīgas ausis. Gribētu tev arī parādīt. Ja nav redzēts oriģināls, tad paskaidrojumi ir veltīgi. To pastāvē��anā bija jēga, tās bija ideālas.

-��� Jā, tu kaut ko minēji par Kiki ausīm, Gotanda piebilda.

-����������� Man par katru cenu vajadzēja iepazīties ar �o ausu īpa��nieci. �ķita: ja tā nenotiks, tad mana dzīve vairs uz priek�u nevirzīsies. Nez kāpēc gan? Ta�u tā man �ķita. Piezvanīju Kiki. Viņa piekrita ar mani satikties. Tad pirmajā mūsu tik��anās dienā viņa man personiski parādīja savas ausis. Perso�niski parādīja man savas ausis. Nevis profesionāli, bet privāti. Tās bija vēl lieliskākas nekā fotogrāfijā. Neticami skaistas ausis. Viņa teica, ka tad, kad ausis atsedzot profesionāli modeles darbā, viņa tās bloķējot. Tāpēc privāti atsegtas ausis bija citādas. Pavisam citādas. Tiklīdz viņa atsedza ausis, viss pārvērtās. Visa pasaule pārvērtās. Tas laikam izldausās kā pēdējās muļķības. Nezinu, kā citādi to izteikt.

Gotanda brīdi par to domāja.

-��� Kā tas ir aizvērt ausis?

-��� Vienkār�i sakot no�ķirt ausis no apziņas.

-��� Hm.

-��� Izrāva kontaktu. Ausu.

-Hm.

-��� Skan smieklīgi. Bet tā ir tiesa.

-����������� Es, protams, tev ticu. Tevis teiktajam. Vienkār�i cen�os to saprast. Tas nav smieklīgi.

Es atslīgu dīvānā un pētīju gleznu pie sienas.

-����������� Viņas ausīm bija ārkārtīgi liela vara. Sadzirdēt tās aiz�veda cilvēkus uz īsto vietu, es sacīju.

Gotanda atkal to apsvēra, tad teica:

-��� Un vai tās tevi aizveda? Uz īsto vietu?

Es pamāju. Tomēr par to es negribēju runāt. Ja sāktu par to runāt, tad būtu gara stāstī�ana, bet ari par to man negri�bējās runāt.

-��� Un viņa joprojām mani uz kaut kurieni ved, es turpi�nāju. Es to skaidri jūtu. Man jau vairākus mēne�us ir �ī sajūta. Es �ķetinu �o pavedienu. Tas ir smalks, vairākās vie�tās pārrauts. Ta�u uz kaut kurieni ved. �ādā veidā esmu sati�cies ar da�ādiem cilvēkiem. Tu esi viens no tiem. Viena no centrālajām figūrām. Tomēr pagaidām vēl tajā vietā neesmu nonācis. Pa ceļam divi cilvēki ir nomiru�i. Meja. Un dzejnieks vienrocis. Kaut kāda kustība, bet pagaidām nekur neaizved.

Ledus glāzēs bija izkusis, Gotanda devās uz virtuvi un atnesa ledus trauku pilnu ar ledu, un ielēja mums abiem vēl viskiju uz ledus. Elegantām kustībām. Ledus krita glāzēs ar tīkamu skaņu. Glu�i kā kinokadrā.

-��� Nu redzi, es ari esmu piespiests pie sienas, turpi�nāju. Tāpat kā tu.

-��� Tā nav. Tu esi citādā situācijā. Gotanda sacīja. Es mīlu vienu sievieti. Un tas ir bezcerīgi. Tomēr ar tevi tā nav. Tu vismaz kaut ko meklē. Varbūt �obrīd tu jūties apjucis. Bet, ja to salīdzina ar manu emocionālo labirintu, tev ir daudz labāk. Tev ir cerības. Vismaz iespējama izeja. Ta�u man nav. Itin nemaz. Tāpēc es domāju, ka esam at�ķirīgās situācijās.

Teicu, var jau būt, ka tā ir.

-��� Lai es no tā visa izkļūtu, turos pie Kiki līnijas. Nekā cita man nav. Viņa man sūta �īs zīmes, �īs vēstis. Tāpēc es spi�cēju ausis.

-��� Kā tu domā? Gotanda sacīja. Vai iespējams, ka Kiki ari ir nogalināta?

-��� Tāpat kā Meja?

-��� Viņa tik pēk�ņi pazuda. Kad uzzināju, ka Meja noga�lināta, es uzreiz iedomājos par Kiki. Vai kaut kas tāds nav piemeklējis ari viņu? Negribēju par to runāt, klusēju, bet vai tas nav iespējams?

Es klusēju. Es viņu satiku Honolulu, tajā pelēkā mijkrē�ļa stundā. Es viņu patie�ām satiku. Juki ari to zināja.

-��� Pieņēmums, nekas vairāk, Gotanda teica.

-��� Protams, tā ari varēja notikt. Bet viņa tik un tā sūta man vēstis. To es skaidri jūtu. Kaut kādā ziņā viņa ir īpa�a.

Gotanda, rokas uz krūtīm sakrustojis, ilgi domāja. Viņ� izskatījās noguris un samiegojies. Laiku pa laikam viņ� pakustināja pirkstus. Citādi viņ� bija nekustīgs. Nakts tumsa zagās istabā, kā augļa ūdens apņemdama viņa eleganto augumu.

Saskalināju ledu glāzē, iedzēru malku viskija.

Tajā brīdī es samanīju �ajā istabā kāda tre�ā klātbūtni. Istabā bez manis un Gotandas bija vēl kāds. Sajutu ķermeņa siltumu, elpu, smar�u. Ta�u tas nebija cilvēks. Kaut kāda radība, kas virmoja gaisā. Radība, es nodomāju. Sastingu. Pārlaidu skatienu istabai. Ta�u, protams, neko nemanīju. Tikai kaut kā sajūta. Skaidra, bet neredzama. Istabā biju es, Gotanda, acis aizvēris. Nopūtos un ieklausījos. Kas tā ir par radību? Nekā. Atbildes nebija. Radība, elpu aizturējusi, kavējās tepat. Tad pēk�ņi pagaisa. Radība pazuda.

Atguvos un iedzēru vēl vienu malku.

Pēc pāris minūtēm Gotanda atvēra acis un man laipni uzsmaidīja.

-��� Piedod. �is nu gan ir bēdīgs vakars, viņ� sacīja.

-��� Varbūt tāpēc, ka mēs abi savā būtībā esam bēdīgi cil�vēki, es nosmējos.

Gotanda arī pasmējās, bet neko neteica.

Vēl stundu divatā klausījāmies mūziku, kad at�ilbu no reibuma, kāpu Subaru un braucu mājās. Tad ielīdu gultā un domāju: Kas tā bija par radību?

35

Maija beigās es nejau�i laikam ta�u nejau�i saskrējos ar Literātu. Vienu no tiem policistiem, kuri mani pratināja par Mejas slepkavību. Nācu ārā no �ibujas Tokjū Hands uni�versālveikala un pie izejas satikos ar viņu. Diena bija karsta kā vasarā, bet viņ� bija ģērbies biezā tvlda �aketē, piedie�nīgu sejas izteiksmi. Varbūt policisti tiek īpa�i trenēti karstumizturībā. Tāpat kā man, viņam rokās bija veikala mai�siņ�. Gribēju izlikties, ka neesmu viņu pamanījis, un paiet viņam garām, ta�u Literāts mani uzrunāja.

-��� Kāpēc tad jūs tik vēsi? Literāts pajokoja. It kā mēs nebūtu pazīstami! Kāpēc izlikties, ka neesam?

-��� Es steidzos, atteicu.

-��� Ak tā, Literāts sacīja; redzams, ka viņam mana steiga nemaz nelikās ticama.

-��� Tik daudz darāmā, es piebildu.

-��� Ak tā gan? viņ� noteica. Es jūs tikai īsu brīdi aizka�vē�u. Varbūt iedzersim tēju? Gribētu ar jums parunāt, ārpus darba lietām. Ne vairāk kā desmit minūtes.

Devos viņam līdzi uz pārpildītu kafejnīcu. Pats nesapratu, kāpēc es to daru. Būtu varējis atteikties un iet prom. Ta�u es tā neizdarīju, ļāvu, lai viņ� man izmaksā tasi kafijas. Apsē�dāmies līdzās jauniem pārī�iem un studentu grupiņām. Kafija bija pretīga, un gaiss sasmacis. Literāts izvilka ciga�reti un aizsmēķēja.

-��� Gribētos atmest, viņ� sacīja. Bet �ādā darbā nekādi neizdodas. Bez smēķē�anas neiztikt. Nervi.

Es klusēju.

-��� Nerviem darbs nenāk par labu. Visi tevi necie�. Jo ilgāk strādā par izmeklētāju, jo trakāk. Redze pasliktinās, āda kļūst pelēka. Kāpēc āda kļūst tāda, nezinu. Sāc izskatī�ties daudz vecāks par saviem gadiem. Pat runas veida ziņā. Nekā laba tur nav.

Viņ� iebēra kafijā trīs karotītes cukura, pielēja krējumu un dzēra, kā �ķita, viņam gar�oja.

Es paskatījos pulkstenī.

-���� Ak jā, laiks, Literāts sacīja. Vēl kādas piecas minūtes mums atliku�as? Labi. Nevilk�u garumā. Par to noslepka�voto meiteni. Par Meju.

-��� Meju? pārvaicāju. Tik viegli es neuzķer�os.

Viņ� �ķībi pasmaidīja.

-���� A, nūja, noslepkavoto meiteni sauca par Meju. Tas, pro�tams, nebija viņas īstais vārds. Pieņemtais. Ielene. Tā, kā mēs domājām. Uzreiz varēja redzēt. Pēdējā laikā gan vairs nav tik viegli noteikt. Pēc drēbēm, kosmētikas, sejas izteik�smes. Pēdējā laikā ar to nodarbojas meitenes, kas nemaz pēc tādām neizskatās. Naudas vai intereses dzītas. Nav labi. Tas ir bīstami. Satiekas ar nepazīstamiem vīrie�iem, ieslē�dzas slepenās istabās. Pasaulē visādu tipu pietiek. Izvirtuļu un trako. Tas ir bīstami.

Piekrīto�i pamāju, kas man cits atlika.

-���� Bet jaunas meitenes to nesaprot. Viņas domā, ka ar savu �armu visu panāks. Tur neko nevar padarīt. Jaunībā liekas, ka var visu. Kad saprot, ka tā nemaz nav, ir jau par vēlu. Tad jau zeķe ir apmesta ap kaklu. Nabadzīte.

-��� Slepkavu dabūjāt rokā?

Literāts papurināja galvu.

-���� Diem�ēl vēl ne. Noskaidrojām da�ādas interesantas de�taļas. Avīzē gan tās nepublicējām. Izmeklē�ana vēl nav pa�beigta. Piemēram, ka viņu sauca Meja un ka viņa bija prosti�tūta. Un viņas īstais vārds� Kāda gan nozīme tam, kāds bija viņas īstais vārds. Nekāda. Viņa bija dzimusi Kumamoto. Tēvs ierēdnis. Pilsētiņa nav liela, mēra palīgs. Kārtīga ģi�mene. Naudas problēmu nebija. Naudas viņai pietika ve�cāki uzturēja. Māte reizi vai divas reizes mēnesi brauca uz Tokiju iepirkties. Vēl vecāka māsa un jaunāks brālis. Māsa precējusies ar ārstu, brālis Kju�ū Universitātē studē tieslietas. Jauka ģimene. Kāpēc viņa kļuva par prostitūtu? Ģimene bija totālā �okā. Mēs nemaz neteicām par prostitū�ciju. Bet tik un tā no�ņaugta viesnīcā, kaut kāds vīrietis. Pilnīgā �okā. Mierīga ģimene.

Klusēju un klausījos.

-��� Mēs papētījām to organizāciju, kas piedāvāja meitenes pēc izsaukuma. Nebija viegli, tomēr kā nebūt tikām arī līdz tai. Domājat kā mums tas izdevās? Novērojām pāris augstā�kās klases viesnīcu halles, tad savācām divas trīs sievietes, kuras, kā �ķita, nodarbojās ar prostitūciju. Parādījām viņām tās pa�as fotogrāfijas, ko jums. Viena sāka runāt. Visi nav tik cieti kā jūs. Ir arī vājāki kadri. Izrādījās, ka viņa strādājusi �ajā organizācijā. Augstākās klases prostitūtas, kluba bied�riem ar augstu dalības maksu. Diem�ēl ne jums, ne man nav ne mazāko cerību. Vai jūs varētu maksāt septiņdesmit tūk�sto�us jenu par vienu reiz? Es nevaru. Par tādu naudu labāk pārguļu ar sievu un nopērku bērnam jaunu divriteni. Es nejo�koju. Runas par nabadzību, viņ� smaidot manī nolūkojās. Bet, pat ja es būtu gatavs izmest tos septiņdesmit tūksto��us, man tik un tā nekas neiznāktu. Kandidāti tiek rūpīgi pār�baudīti. Dro�ība svarīgāka par visu. Prastus klientus neņem. Izmeklētājus klubā neuzņem. Nesaku, ka neņem nevienu no policijas. Augstāki plaukti derētu. Pavisam augstie. Kādreiz var noderēt. Tomēr tādi kā es, no zemākā līmeņa, tie ne.

Viņ� izdzēra kafiju, tad izvilka cigareti un �ķiltavas.

-��� Mēs pieprasījām orderi, lai varētu veikt kratī�anu �ajā klubā. Trīs dienas gaidījām. Kad beidzot devāmies to kratīt, tur vairs nekas nebija palicis. Tīrs un skaists. Tuk�s. Infor�mācijas noplūde. No kurienes gan? Kā jums liekas?

Teicu, ka nezinu.

-��� Nu, protams, no policijas. No pa�as aug�as. Nopludināja informāciju. Protams, pierādījumu nekādu. Kāds paziņoja par gaidāmo kratī�anu. Taisni kauns. Bet to var paredzēt. Notinas vienas stundas laikā. Pēc tam iekārto citu biroju, piereģistrē citu telefona numuru, turpina nodarboties ar to pa�u. Vienkār�i. Klientu saraksts saglabājies, meitenes ari ne�kur nav pazudu�as. Ja mēs zinātu, ar kādiem klientiem viņa strādāja, varētu pavirzīties uz priek�u. Tomēr tagad nekā.

-��� Es nesaprotu.

-��� Ko jūs nesaprotat?

-Ja viņa, kā jūs teicāt, strādāja par augstas klases pros�titūtu, tikai ar pārbaudītiem klientiem, tad kāpēc gan kāds no klientiem viņu nogalināja?

-��� Tie�i tā, Literāts piekrita. Tātad nogalinātajai bija vēl klienti ārpus saraksta. Privāts mīlnieks. Vai ari piepelnī�jās, nemaksājot kluba daļu. Pārmeklējām arī viņas dzīvokli. Nekādu pavedienu. Nekā.

-��� Es viņu nenogalināju, sacīju.

-��� Protams. Jūs ne, Literāts noteica. Es jau sacīju, jūs neesat slepkavas tips. To es zinu. Tādi tipā�i nevienu neslepkavo. To uzreiz var redzēt. Bet kaut ko jūs zināt. Es to jūtu. Es esmu profesionālis. Vai jūs man to nepateiktu? Bez asumiem. Goda vārds. Patie�ām.

Sacīju, ka neko nezinu.

-��� Skat, skat, Literāts novilka. Nekā. Taisnību sakot, priek�niecība arī nemaz negrib, lai �ī izmeklē�ana virzītos uz priek�u. Galu galā viesnīcā noslepkavota ielene. Nekas vairāk. Tā tiem aug�ā liekas. Jo viņi jau nevienu līķi neredz. Viņi nevar iedomāties, kā tas ir redzēt tādu skaistu sievieti no�ņaugtu. Un vēl ar to klubu ir saistītas ne tikai augstas policijas amatpersonas, bet ari politiķi. �ur tur tumsā pavīd metāla zīmotnes. Un ne tikai. To mēs pazīstam, uzreiz ierau�jam galvu bruņās kā bruņurupu�i. Un tā Mejas slepkavības lietu noraks. Nabadzīte.

Oficiante aiznesa Literāta tuk�o tasīti. Manējā vēl bija pusizdzerta.

-��� Savādi, bet es jūtos tai Mejai tuvs, Literāts sacīja. Nez kāpēc gan? Pats nesaprotu. Laikam tāpēc, ka redzēju

viņu tādu kailu, no�ņaugtu viesnīcā. Es apņēmos dabūt rokā slepkavu. Esmu redzējis daudz līķu. Ta�u viņa bija īpa�a. Tik skaista. Saules apspīdēta, mirusi, vēl tagad tas man ir acu priek�ā. Acis vaļā, mēle izkārusies, zeķe ap kaklu, kā �lipse. Starp kājām iztecējusi �ura. Es to sajutu. Viņa lūdza manu palīdzību. Tad es izlēmu. Ka atradī�u slepkavu. Vai nav savādi, ka es tā jūtos?

Teicu, ka nezinu.

-Jūs laikam bijāt kādā ceļojumā? Esat nosauļojies,detektīvs sacīja.

Paskaidroju, ka darba lietās vajadzēja braukt uz Havaju salām.

-����������� Cik jauki. Es jūs apskau�u. Es ari gribētu mainīt savu darbu pret jūsējo. Apnicis skatīties uz līķiem. Jums ir kād�reiz gadījies redzēt kādu līķi?

Teicu, ka ne.

Viņ� papurināja galvu un paskatījās pulkstenī.

-����������� Atvainojiet, ka jūs aizkavēju. Bet tā nu iznāca. Man gri�bējās ar kādu privāti parunāties. Ko jūs nopirkāt?

-��� Lodāmuru.

-��� Es cauruļu tīrītāju. Mājās izlietne aizdambējusies.

Viņ� samaksāja rēķinu. Gribēju samaksāt savu daļu, bet

viņ� neņēma.

-���� Nē, nē. Es jūs uzaicināju.

Kad gājām ārā no kafejnīcas, es it kā starp citu viņam pajautāju, vai prostitūtas bie�i noslepkavo.

-Jā, kā lai to saka. Bie�i, viņ� teica. Skatiens viņam kļuva vērīgāks. Neteiksim, ka katru dienu, bet ne tik reti. Vai jums ir interese par noslepkavotām prostitūtām?

Atbildēju, ka īpa�as intereses man nav. Tā, starp citu, pa�jautāju.

Tad mēs �ķīrāmies.

Kad viņ� bija prom, vēderā palika nepatīkama sajūta. Tā nepameta mani līdz nākamās dienas ritam.

36

Ārā aiz loga paslīdēja maijs, lēni kā mākonis debesis.

Es nestrādāju jau divarpus mēne�us. Par darba lietām man zvanīja aizvien retāk un retāk. Pasaule pamazām aiz�mirsa par manu pastāvē�anu. Saprotams, ari nauda bankā neienāca, tomēr pagaidām kontā bija pietiekami daudz. Turklāt mans dzīvesveids nemaz tik daudz naudas nepra�sīja. Pats gatavoju ēst, pats mazgāju veļu. Nebija arī nekā tāda, ko es īpa�i vēlētos. Parādu man nebija. Ne ar drēbēm, ne ma�īnām neaizrāvos. Tāpēc pagaidām man naudas pro�blēmu nebija. Sarēķināju, cik apmēram man nepiecie�ams mēne�a iztikai, izdalīju ar to konta atlikumu un sapratu, ka pietiks pieciem mēne�iem. Tad jau redzēs. Turklāt manu galdu vēl rotāja Makimuras �eks par trīssimt tūksto�iem jenu. Badā nenomir�u.

Vajadzēja pacietīgi dzīvot tādā pa�ā tempā un gaidīt. Vai�rākas reizes nedēļā gāju uz baseinu peldēt, iepirkos, gata�voju ēdienu. Vakaros klausījos mūziku un lasīju no bibliotē�kas atnestās grāmatas.

Es sāku iet uz bibliotēku pār�ķirstīt iepriek�ējo mēne�u avīzes, meklēdams rakstus par pēdējo mēne�u laikā izdarī�tajām slepkavībām. Protams, mani interesēja tikai noslepka�votās sievietes. Paskatoties uz pasauli no �āda redzesleņķa, bija �okējo�i, cik daudz sievie�u tiek noslepkavots. Nodur�tas, nosistas, no�ņaugtas. Tomēr neatradu neko par kādu nogalināto, kas būtu līdzīga Kiki. Vismaz līķis neparādījās. Protams, ir da�ādi līķa noslēp�anas paņēmieni. Var piesiet smagumu pie kājām un iemest jūrā. Vai arī uzvest kalnos un aprakt. Tā kā es biju apracis Siļķi. Neviens neatradīs.

Varbūt noticis nelaimes gadījums? Varbūt viņa, tāpat kā Diks Norss, gājusi bojā zem automa�īnas riteņiem? Sāku pētīt nelaimes gadījumus. Kuros gāju�as bojā sievietes. Pasaulē notiek ļoti daudz nelaimes gadījumu, un tajos iet

bojā ļoti daudz sievie�u. Satiksmes negadījumi, ugunsgrēki, noindē�anās ar gāzi. Tomēr starp �iem nelaimes gadījumu upuriem neatradu nevienu, kas līdzinātos Kiki.

Varbūt pa�nāvība? Sirdslēkme? Par to avīzēs nerakstīja. Ir tik daudz da�ādu veidu, kā pamest �o pasauli. Pārāk daudz, lai avīzes rakstītu par visiem. Ziņās parādās tikai sevi�ķie gadījumi. Vairums nomirst nepamanīti.

Da�ādas iespējamības.

Varbūt Kiki ir noslepkavota. Varbūt iekļuvusi nelaimes gadījumā. Varbūt izdarījusi pa�nāvību. Varbūt nomirusi sirdslēkmes laikā.

Bet nekādu pierādījumu par to nebija. Ne tam, ka viņa būtu mirusi, ne tam, ka viņa būtu dzīva.

Laiku pa laikam, kad man bija tāds noskaņojums, es pie�zvanīju Juki. Apvaicājos, kā viņai iet. Nu tā, izvairīgas atbil�des. Viņas atbildes vienmēr bija izvairīgas. Man �is viņas runas stils nepatika.

-����������� Nu tā� viņa atteica. Ne slikti, ne labi� kā vienmēr. Viss kā parasti.

-���� Un mamma?

-����������� Pamazām. Darba nav pārāk daudz. Visu dienu sē� krēslā un neko nedara.

-��� Vai es varu kaut kā palīdzēt? Iepirkties?

-������������ Kalpone iepērkas. Veikals piegādā mājās. Mēs abas te tāpat vien dzīvojam. Te ir tāda sajūta, it kā laiks būtu apstā�jies. Laiks tie�ām iet?

-����������� Diem�ēl iet gan. Pamazām vien. Pagātne pieaug, nā�kotne sarūk. Iespējas sarūk, no�ēla pieaug.

Juki brīdi klusēja.

-��� Pēc balss sprie�ot, tev neiet īpa�i labi.

-��� Vai tie�ām?

-��� Vai tie�ām?

-��� Kas tev ir?

-��� Kas tev ir?

-��� Beidz mēdīties.

-����������� Es nemēdos. Esmu tavas sirds atbalss. �is saziņas de�monstrējums. Atsitieni kā Bjornam Borgam.

-����������� Stulbi kā vienmēr. Tā kā bērns, Juki ar riebumu noteica.

-����������� Neesmu vis. Es visu dziļi pārdomāju. Esmu atbalss kā metafora. Spēle ir vēsts. Tā ne tuvu nav bērnu spēle.

-��� Hm. Izskatās stulbi.

-��� Hm. Izskatās stulbi, es atkārtoju.

-��� Nu izbeidz! Juki dusmīgi nokliedza.

-����������� Izbeig�u, es sacīju. Varbūt mēģināsim sākt no sākuma. Pēc balss sprie�ot, tev neiet visai labi.

Viņa nopūtās.

-����������� Hm. Iespējams. Tad, kad esmu kopā ar mammu� es nezinu, man pielīp viņas noskaņojums. Tajā ziņā viņa ir ļoti spēcīgs cilvēks. Ar ļoti lielu ietekmi. Viņa nedomā par tiem, kas ir viņas tuvumā. Vai tu saproti? Un tad tu ietinies tajā visā. Pa�am to nemaz nezinot. Kad viņai ir skumjas, man ari. Kad viņai iet labi, tad es ari attopos.

Varēja dzirdēt, kā viņa aizdedzina �ķiltavas.

-����������� Varbūt man derētu aizbraukt pie jums, mēs abi kopā varētu aiziet kaut kur izklaidēties, es teicu.

-��� Var jau būt.

-��� Rit aizbraukt?

-����������� Labi, Juki sacīja. Man pietika parunāties ar tevi, un es jau jūtos labāk.

-��� Ļoti labi, es noteicu.

-��� Izbeidz.

-��� Izbeidz.

-����������� Tad līdz ritam. Noliku klausuli, iekams viņa paspēja to atkārtot.

Ame patie�ām izskatījās kā ārpus tā visa. Sēdēja dīvānā, kājas eleganti sakrustojusi, tuk�u skatienu vērās foto�urnālā, ko turēja klēpī. Aina kā no impresionistu gleznas. Logs bija vaļā, bet ne aizkarus, ne �urnāla lapas neskāra ne mazākā vēsmiņa. Kad es ienācu istabā, viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja. Gaiss notrīsēja ap viņas smaidu. Tad viņa pacēla slaido pirkstu piecus centimetrus un norādīja, lai es apsē��os krēslā viņai pretī. Kalpone atnesa kafiju.

-��� Es nogādāju �emodānu uz Dika māju, sacīju.

-��� Vai satikāt viņa sievu? Ame pavaicāja.

-��� Nē, nesatiku. Atdevu vīrietim, kas iznāca priek�namā.

Ame pamāja ar galvu.

-��� Liels paldies.

-��� Nav par ko.

Viņa aizvēra acis un paslēpa seju rokās. Tad atvēra acis un pārlaida skatienu istabai. Istabā bijām tikai mēs abi. Es pacēlu tasi un iedzēru kafiju.

Ame nebija ģērbusies kā parasti d�insu kreklā un kok�vilnas biksēs. Viņai mugurā bija smalka, balta me�ģīņu blūze un gal�zaļi svārki. Mati bija kārtībā. Pat lūpas bija uzkrāsotas. Skaista sieviete. Viņas ierastās vitalitātes vietā bija nākusi neaizsargātība, kas ietvēra viņu kā migla. Kā gaisto�a smar�a. Ame bija skaista pavisam citādā veidā nekā Juki. Glu�i pretēji, pat tā varētu teikt. Skaistums, kas nāk līdz ar gadiem un pieredzi. Viņa to apzinājās un pārval�dīja. Juki skaistums bija bezmērķīgs, neievirzīts, nedro�s. Man reizēm �ķiet, ka iespēja novērtēt pusmū�a sievietes skaistumu ir viena no lielākajām dzīves baudām.

-����������� Kāpēc gan? Ame noteica. Vārdi palika karājamies gaisā. Es gaidīju turpinājumu.

-��� Kāpēc gan es jūtos tik nomākta?

-����������� Cilvēks ir miris. Tas ir dabiski. Cilvēka nāve ir svarīgs notikums, es sacīju.

-��� Tā ir, viņa bezspēcīgi noteica.

-��� Un tomēr� es iesāku.

Ame paskatījās uz mani. Tad papurināja galvu.

-Jūs neesat muļķis. Jūs ta�u saprotat, ko es gribu sacīt.

-��� Ka tam nevajadzētu būt tik traki vai to?

-Jā. Tā gan.

"Viņ� nebija nekāds izcilais vīrietis. Nebija īpa�i apdāvi�nāts. Bet bija patiess. Skaisti pildīja savus pienākumus. Ilgi pūlējās, lai dabūtu to, kas viņam bija, tad nomira. Tikai pēc viņa nāves kļuva skaidrs, cik viņ� bijis labs," man gribējās teikt. Tomēr nepasacīju. Tādi vārdi man nenāca pār lūpām.

-������ Kāpēc tā? viņa jautāja, veroties tuk�umā. Kāpēc ar visiem vīrie�iem, kuri ir kopā ar mani, beigu beigās tā notiek? Kāpēc visi aiziet tik savādus ceļus? Un mani pamet? Kāpēc vienmēr tā notiek?

Tas nebija jautājums. Es skatījos uz viņas blūzes apkaklīti un me�ģīnēm. Tās izskatījās kā kāda radījuma iek�as, iztī�rītas. Pelnu traukā vientuļi kūpēja kārtējā Salem cigarete. Dūmi kāpa aug�up, tad cigarete sabruka pelnos.

Juki pārģērbusies atnāca un aicināja mani uz ie�anu. Pie�cēlos kājās un teicu Amei, ka mums vajadzētu iet.

Ame neko nedzirdēja. Juki nokliedza:

-��� Mamma, vai tu dzirdi! Mēs tagad iesim.

Ame pacēla galvu un pamāja. Tad aizsmēķēja nākamo cigareti.

-������ Mēs kaut kur izbrauksim. Es vakariņas neēdī�u, Juki sacīja.

Atstājām Ami nekustīgi sē�am uz dīvāna un izgājām ārā no mājas. �ķita, ka namā vēl manāma Dika Norsa klāt�būtne. Arī mūsos pa�os. Labi atcerējos smaidu Dika sejā, viņa patieso pārsteigumu, kad apvaicājos, vai viņ�, maizi grie�ot, nepiepalīdz ar kāju.

Tie�ām dīvains vīrietis, es nodomāju. Kop� viņ� bija miris, viņa klātbūtne bija daudz jūtamāka.

37

Es tādā veidā vairākas reizes satikos ar Juki. Precīzāk trīs reizes. �ķita, ka dzīvo�ana Hakones kalnos divatā ar māti viņai ne�ķiet īpa�i pievilcīga. īpa�u prieku viņai tas nesagā�dāja, bet arī īpa�u nepatiku pret to viņa neizjūta. Tāpat arī nelikās, ka viņa uzskatītu, ka vajadzētu kaut kā īpa�i rūpē�ties par māti, kura pēc drauga nāves bija nomākta. Viņa ļāvās vēja plūsmai, vienkār�i eksistēja. Nevienā �īs esības jomā viņa nekādu īpa�u aktivitāti neizrādīja.

Mūsu tik�anās reizēs atgriezās viņas agrākais noskaņo�jums. Viņa pamazām atsāka reaģēt uz maniem jokiem, arī balss atguva kādreizējos vēsos toņus. Tomēr, atgrie�oties mājās Hakonē, viņa atkal pārvērtās par kokā grieztu tēlu. Balss zaudēja dzīvību, skatiens kļuva nekustīgs. Lai ietau�pītu enerģiju, viņas mazā planēta pārstāja riņķot.

-Vai tomēr nebūtu labāk, ja tu atkal kādu brīdi viena pati padzīvotu Tokijā? es ieminējos. Lai būtu pārmaiņas. Ne pārāk ilgi. Uz trim �etrām dienām. Reizēm nemaz nav slikti nomainīt atmosfēru. �ķiet, ka uzturē�anās Hakonē tev par labu nenāk. Salīdzinājumā ar laiku Havaju salās tu esi pavisam cits cilvēks.

-��� Tur neko nevar darīt, Juki sacīja. Saprotu, ko tu gribi teikt. �obrīd vienkār�i ir �āds periods. Visur būtu viens un tas pats. Prombūtne no mammas neko neatrisinās. Es viena pati ne ar ko netieku galā. Tā �obrīd ir. Zvaig�ņu stāvoklis nav man labvēlīgs. �obrīd nekas nemainīsies, lai kur es ietu un lai ko darītu. Mana galva un ķermenis nav īsti kopā.

Mēs, atlaidu�ies jūras krastā, vērāmies jūrā. Debesis bija nomāku�ās. Silta vēsmiņa pārskrēja smiltīs augo�ajai zālei.

-��� Zvaig�ņu stāvoklis? es pavaicāju.

-��� Zvaig�ņu stāvoklis, Juki pasmaidīja. Tā ir. Paslikti�nās. Gan man, gan mammai, mēs esam uz viena viļņa. Tā jau agrāk ir bijis. Ja mammai iet labi, tad man arī, ja mamma ir nomākta, tad man ari neiet. Grūti saprast, kura no mums ir pirmā. Vai mamma pievelk mani, vai es mammu. Lai tur kā, mēs abas esam saistītas. Un nav nekādas at�ķirības, vai mēs esam kopā vai �ķirtas.

Saistītas?

-Jā, psiholoģiski, Juki sacīja. Reizēm man tas nepa�tīk, cen�os nostāties pret to. Tad metu mieru. Nezinu, kā to pateikt. Reizēm �ķiet, ka man nav kontroles pa�ai pār sevi. It kā mani virzītu varens ārējs spēks. Tad vairs nevar saprast, kur esmu es pati un kur vairs ne. Tad metu mieru. Atsakos no visa. Man gribas kliegt, ka esmu tikai bērns, un iespiesties istabas kaktā.

Ame kā vienmēr aicināja palikt uz vakariņām, bet es atteicos. Doma par to, ka es varētu sēdēt ar viņām abām kopā pie vakariņu galda, man likās nepanesama. Nekustīga māte, sastingusi meita. Miru�o klātbūtne. Smagā atmosfēra. Ietekmes un ietekmējamie. Klusums. Nakts klusumā skaidri dzirdama katra skaņa. Jau iedomājoties vien, man vēders sa�ņaudzās. Tā kā Alises tējas dzer�ana pie Trakā Cepur�nieka. Tur vismaz būtu lielāka dzīvība.

Klausoties vecus rokenrola gabalus, atgriezos Tokijā. Dzer�dams alu, pagatavoju vakariņas, tad viens pats klusībā tās baudīju.

Satiekoties ar Juki, mēs neko īpa�u nedarījām. Braucām ma�īnā un klausījāmies mūziku, gulējām jūras krastā un vērojām mākoņus, ēdām saldējumu Fud�ijas viesnīcā, A�inoko ezerā noīrējām laivu. Tā nopļāpājām visu pēcpusdienu, vērojām, kā iet dienas un mēne�i. īsta pensionāru dzīve, es nodomāju.

Kādu dienu Juki ieminējās, ka mēs varētu aiziet uz kino. Aizbraucām uz Odavaru, kur nopirkām avīzi, lai izpētītu kinorepertuāru. Kinoteātrī, kur rādīja filmas, kas jau labu laiku bija uz ekrāniem, gāja Gotandas "Nelaimīgā mīlestība".

Pateicu, ka Gotanda ir mans skolasbiedrs un ka �ad tad satiekamies, un Juki gribēja �o filmu noskatīties.

-��� Tu esi to filmu redzējis?

-���� Esmu, es atbildēju. Tomēr nepateicu, ka esmu to noskatījies jau vairākas reizes. Negribējās skaidrot iemes�lus, kāpēc esmu to tik daudzas reizes skatījies.

-��� Interesanta? Juki vaicāja.

-��� Neinteresanta, atbildēju bez vilcinā�anās.

-��� Ko tavs draugs par to stāsta, par to filmu?

-���� Nejēdzīga filma. Veltīgi iz�ķiesta lente, es nosmējos. Un, ja aktieris, kas tajā spēlē, to saka, tad tur nevar būt nekādu �aubu tā ir slikta.

-��� Es tomēr gribētu to noskatīties.

-��� Nu labi. Ejam.

-��� Tu neiebilsti? Skatīties vēlreiz?

-���� Nē, nekas. Tik un tā nav nekā cita, ko darīt. Tas man neko sliktu nenodarīs.

Piezvanījām uz kinoteātri un noskaidrojām, cikos sākas seansi. Pirms tam, lai nosistu laiku, aizgājām uz pili iekār�toto zoodārzu. Tas �ķita kā atsevi�ķa pilsētiņa. Savāda pil�sētiņa. Visilgāk mēs skatījāmies uz mērkaķiem. Tas nekad neapnīk. Aina, kas paveras, līdzinās sabiedrības modelim. Zag�ana un jauk�anās citu darī�anās. To visu no kalna virsot�nes pārraudzīja kāds resns, liels mērkaķis. Turklāt patie�ām netīrs. Nesapratu, kā tas varējis kļūt tik ietekmīgs. Tomēr, protams, mums nebija iespējas to pavaicāt mērkaķiem.

Bija darbdienas vidus. Kinoteātris bija tikpat kā tuk�s. Krēsli bija cieti, oda kā pieliekamajā. Kamēr gaidījām sā�kumu, nopirku Juki �okolādi. Man arī gribējās ēst, diem�ēl tur nepārdeva neko tādu, kas rosinātu manu apetīti. Arī pār�devēja nebija no tām, kura par katru cenu mēģinās kaut ko nopārdot. Tad nu apēdu gabaliņu no Juki �okolādes. �oko�lādi es laikam nebiju ēdis veselu gadu. Uz to Juki noteica: "Ko?"

-��� Tev negar�o �okolāde?

-����������� Nē, man par to nav intereses, es atbildēju. Man tā ne gar�o, ne negar�o. Man par to vienkār�i nav intereses.

-����������� Dīvains cilvēks, Juki noteica. Nav intereses par �oko�lādi. Tā ir psiholoģiska novirze.

-��� Nē. Tā nav. Tev patīk dalailama?

-��� Kas tas tāds?

-��� Tibetas augstākais priesteris.

-��� Nezināju.

-��� Un Panamas kanāls tev patīk?

-��� Ne patīk, ne nepatīk.

-����������� Un starptautiskais iepazī�anās dienests? Un ir? Un pretmonopola likumdo�ana? Juras periods? Senegālas himna? 1987. gada 8. novembris tev patīk vai nepatīk?

-������������ Izbeidz. Tik tie�ām stulbi. Ātri gan tu visu sadomā, Juki balsī bija riebums. Es sapratu, es sapratu. Tev �okolāde ne patīk, ne nepatīk. Tev vienkār�i par to nav intereses.

-��� Ļoti labi, ja saprati, es sacīju.

Filma sākās. Man viss si�ets bija zināms, es tajā īpa�i neiedziļinājos, domāju par kaut ko citu. Izskatījās, ka arī Juki filma �ķita briesmīga. Laiku pa laikam viņa nopūtās, tad kaut ko nomurmināja.

-����������� Cik stulbi, viņa klusām noteica. Nu kā var uzņemt tik stulbu filmu?

-Jautājums vietā, es piebildu. Tie�ām nu kā var uzņemt tik stulbu filmu?

Uz ekrāna izskatīgais skolotājs Gotanda vadīja nodar�bību. To viņ� darīja tik skaisti. Skaidroja molusku elpo�a�nas īpatnības. Vienkār�i, pacietīgi, viegli saprotami. Es ar apbrīnu viņā noskatījos. Arī galvenās lomas tēlotāja mei�tene nenolaida no viņa skatienu. Es filmu jau biju vairāk�kārt redzējis, bet �ī epizode uzmanību piesaistīja pirmo reizi.

-��� Tas ir tavs draugs?

-��� Jā, es atbildēju.

-��� Izskatās pēc muļķa, Juki noteica.

-��� Var jau būt, es sacīju. īstenībā viņ� ir jaukāks. Ne tik briesmīgs. Gudrs, interesants vīrietis. Filma ir briesmīga.

-��� Tad kāpēc viņ� filmējas sliktās filmās?

-���� Taisnība. Tomēr var būt da�ādi iemesli. Būtu gari jāstāsta.

Filma lēnām virzījās uz priek�u pa vienkār�ā un viduvējā si�eta līniju. Viduvējs scenārijs, viduvēja mūzika. Labāk būtu to iebāzu�i kapsulā ar uzrakstu "Viduvējība" un kaut kur apraku�i.

Beidzot pienāca Kiki epizodes kārta. Vissvarīgākais filmas moments. Gotanda mīlējās ar Kiki. Svētdienas rīta aina.

Dziļi ieelpoju un koncentrēju uzmanību uz ekrānu. Svēt�dienas rīta saules stari krīt pa �alūziju spraugām. Tā pati gaisma. Tā pati krāsa. Tas pats leņķis. Tie pa�i stari. Man ir zināma katra �is istabas detaļa. Es ieelpoju �is istabas gaisu. Redzams Gotanda. Viņa roka slīd pār Kiki muguru. Juteklīgi, viegli, glāsmaini. Kiki augumam pārskrien atbil�des trīsas. Kā sveces liesma, kas notrīs gaisa plūsmā, ko āda nesajūt. �is trīsas liek man aizturēt elpu. Gotandas pirkstu un Kiki muguras tuvskats. Kamera tuvojas. Redzama Kiki seja. Ierodas galvenās lomas spēlētāja. Kāpj pa dzīvokļu nama kāpnēm, pieklauvē pie durvīm, atver durvis. Es atkal sev vaicāju, kāpēc durvis nebija aizslēgtas. Tur nu nekas nav līdzams. Tas ta�u ir kino. Atver durvis un ienāk iek�ā. Ierauga Gotandu un Kiki gultā. Aizver acis un aiztur elpu, nomet cepumu kārbu zemē un skrien prom. Gotanda piece�ļas sēdus, saprot, kas noticis. Ierunājas Kiki: "Nē, tie�ām!"

Tie�i tāpat. Tie�i tāpat kā vienmēr.

Aizveru acis. Man galvā ir svētdienas rīta gaisma, Gotan�das pirksti, Kiki mugura. Pasaule, kas pastāv pati par sevi.

Pēk�ņi pamanīju, ka Juki sakņupusi uz priek�u, piespie�dusi pieri pie priek�ējā sola atzveltnes, apņēmusi plecus rokām, it kā viņai saltu. Viņa neko neteica un nekustējās.

Likās, ka pat neelpo. Izskatījās, ka viņa ir nosalusi un nomi�rusi.

-��� Vai tev ir slikti? es pavaicāju.

-��� Labi man nav, Juki sacīja.

-��� Iesim ārā. Tu varēsi?

Juki viegli pamāja. Saņēmu viņu pie rokas un palīdzēju iziet ārā no kinoteātra. Kamēr gājām gar solu rindām, mums aiz muguras Gotanda kaut ko skaidroja klasei par bioloģiju. Ārā klusi smidzināja. No jūras puses pūta sāļi smar�ojo�s vēj�. Pieturēju viņu pie elkoņa, un mēs aizgājām uz stāv�vietu. Juki kodīja lūpu, neteica neko. Es arī neko nerunāju. No kinoteātra līdz automa�īnu stāvvietai bija aptuveni div�simt metru. Likās, ka mēs ejam ļoti ilgi. Gājiens mū�ības garumā.

Apsēdināju Juki priek�ējā sēdeklī un atvēru logu. Lietus klusi lija, sīks, ar aci skaidri nesamanāms lietus. Tas pama�zām iekrāsoja asfaltu melnu. Lietus smar�a. Da�i bija atvē�ru�i lietussargus, citi gāja tālāk, nelikdamies par lietu ne zinis. Tāds lietus. Drīzāk bezvēj�, nevis vēj�. Vienkār�i lietus klusi lija no debesīm. Es pabāzu roku ārā pa logu, sajutu miklumu.

Juki atspieda roku pret durvīm, uzlika zodu uz rokas, galvu pa pusei izbāza ārā no ma�īnas. Labu brīdī nekustīgi nosē�dēja tādā pozā. Tikai elpoja, pie katras ieelpas un izelpas mugura notrīsēja. Tomēr elpoja. Viņa izskatījās tik trausla, tik neaizsargāta. Skatoties no aizmugures, �ķita, ka viņas kakls vai elkonis varētu nolūzt pie vismazākā trieciena. Vai man tā likās tāpēc, ka biju pieaugu�ais, pieradis dzīvot �ajā nepilnīgajā pasaulē? �im bērnam tādas pieredzes nebija.

Vai es varu tev kaut kā palīdzēt? apvaicājos.

-��� Nedari neko, Juki klusi sacīja. Viņa, galvu uz leju noliekusi, norija siekalas. Tas likās tik nedabiski skaļi.

-��� Aizved mani uz kādu klusu vietu, kur nav cilvēku. Bet ne pārāk tālu.

-��� Pie jūras būs labi?

-��� Vienalga kur. Tikai brauc lēnām. Ja pārāk kratīsies, varu izvemties.

Iekārtoju viņas galvu sēdekļa galvas balstā, saudzīgi kā olu, tad aizvēru logu viņas pusē līdz pusei ciet. Tad tik lēni, cik satiksmes plūsma to atļāva, braucu uz Kuņifudzu plud�mali. Apturēju ma�īnu piekrastē, un mēs gājām uz liedagu. Juki sacīja, ka viņai nākot vēmiens. Tad viņa izvēmās smil�tīs. Kuņģis viņai bija tikpat kā tuk�s. Viņai nebija, ko vemt. Tikai kuņģa sula �okolādes brūnumā. Pēc tam ari kuņģa sulas vairs nebija. Viens vēmekļu pikucis. Ķermenis raus�tījās spazmās, bet ārā nekas nenāca. Kuņģis saraujas dūres lielumā. Paberzēju viņai muguru. Miglai līdzīgais lietiņ� turpināja līņāt. Likās, ka Juki to nemana. Mēģināju ar pirk�stu galiem viegli uzspiest kuņģa tuvumā. Muskuļi uzreiz sarāvās cieti kā akmens. Viņa, ģērbusies vasaras kokvilnas d�emperi, nodilu�os zilos d�insos, Converse sarkanās sporta kurpēs, sakņupa smiltīs, aizvēra acis. Atglaudu viņai matus atpakaļ, lai tie nesasmērētos, un berzēju muguru.

-��� Cik grūti, Juki sacīja asarām acīs.

-��� Es saprotu, noteicu, es ļoti labi saprotu.

-Jocīgs cilvēks, viņa viebdamās sacīja.

-��� Man arī ir gadījies tā vemt. �ausmīgi moko�i. �ausmīgi. Tāpēc es to saprotu. Tūlīt jau pāries. Vēl drusciņ, un viss būs beidzies.

Viņa pamāja. Un atkal ķermenis sarāvās spazmās.

Spazmas ilga vēl desmit minūtes. Tad es ar kabatlakatiņu noslaucīju viņai muti un ar kāju uzrau�u vēmekļiem virsū smiltis. Pieturēdams Juki pie elkoņa, aizvedu viņu uz tuvāko molu un apsēdināju uz soliņa.

Tā mēs abi tur sēdējām un skatījāmies, kā līst. Viļņi sitās, Rietum�onanas automaģistrālē kauca ma�īnu riepas, mēs vērojām, kā lietus līst jūrā. Tagad līņā�ana bija nedaudz pieņē�musies spēkā. Jūras krastā bija pāris mak�ķernieku, kas neli�kās par mums ne zinis, uz mūsu pusi pat neskatījās. Viņiem galvās bija pelēkas lietus cepures, apmetņi ap pleciem, mak��ķeres jūrā iemetu�i, viņi skatījās tie�i jūrā. Nevienu citu cilvēku tuvumā nemanīja. Juki nolika galvu man uz pleca, bet ne vārda neteica. Sve�inieki, raugoties uz mums no attā�luma, varētu noturēt mūs par viena vecuma mīlētāju pāri.

Juki bija aizvērusi acis un tāpat kā iepriek� klusi elpoja. Glu�i kā aizmigusi. Miklie mati pielipu�i pie pieres, nāsis elpojot viegli notrīsēja. Sejā vēl no pagāju�ā mēne�a sagla�bājies iedegums. Tomēr zem apmāku�ajām debesīm Juki izskatījās nevesela. Ar kabatlakatiņu noslaucīju lietus lāses un asaru pēdas viņai no sejas. Lietus klusi lija pār bezgalīgo jūru. Kā lieli dunduri kaut kur tālumā nodārdēja armijas pretzemūdeņu izlūklidma�īnas, tās vairākas reizes pārlidoja mums virs galvām.

Beidzot viņa atvēra acis un, galvu man no pleca nepa�cēlusi, pagriezās un paskatījās uz manu pusi. Tad izvilka no bik�u kabatas Virgin Slim un uzrāva sērkociņu. Tas viņai īsti nevedās. Nepievērsu tam uzmanību. Neteicu, ka nevaja�dzētu smēķēt. Beidzot viņai izdevās piesmēķēt, viņa nopu�rināja un aizmeta sērkociņu. Tad ievilka dūmu un saviebās, un tāpat ari aizmeta prom cigareti. Cigarete kādu bridi gruzdēja uz asfalta, tad lietus to apdzēsa.

-���� Kuņģis sāp? es pavaicāju.

-��� Mazliet, viņa atbildēja.

-��� Paliksim kādu bridi tepat. Tev nesalst?

-��� Nē, ir labi. Tik patīkami izmirkt lietū.

Mak�ķernieki aizvien vēl vērās jūrā. Kas gan cilvēkiem

liekas saisto�s mak�ķerē�anā? Nevar būt, ka tikai zivju noķer�ana. Kāpēc viņi ir gatavi tā visu dienu nostāvēt lietū

un skatīties jūrā? Laikam gan pamazām pie tā pierod. Tie�i tāpat kā sēdēt jūras krastā, lietū kopā ar emocionāli ļoti saspringtu trīspadsmit gadus vecu meiteni.

-��� Par tavu draugu� Juki balss aizlūza.

-��� Manu draugu?

-Jā, to no filmas.

-������������ Viņu sauc Gotanda, es sacīju. Tāpat kā vienu no Jamanotes dzelzceļa līnijas stacijām. Starp Meguro un Osaki.

-��� Viņ� nogalināja to sievieti.

Piemiedzu acis un paskatījos uz Juki. Viņas sejā jautās pagurums. Viņa elpoja saraustīti, pleciem cilājoties, kā cil�vēks, kas tikko izglābies no noslīk�anas. Es uzreiz nespēju aptvert, ko viņa pateica.

-��� Nogalināja? Ko nogalināja?

-��� To sievieti. Ar kuru viņ� svētdienas rītā bija gultā.

Es tik un tā nesapratu. Pilnīgs sajukums galvā. Par ko viņa runā? Es, pa pusei to apzinoties, pasmaidīju un sacīju:

-��� Tu kļūdies. Tajā filmā nevienu nenogalina.

-����������� Ne jau filmā. Īstenībā. Pa īstam nogalināja. Es to uzreiz sapratu, Juki teica un pieķērās man pie rokas. Es tā pār�bijos. Tik smagi, it kā vēderā būtu akmens. Nespēju paelpot. Atkal notika tas pats. Es sapratu. Skaidri. Tavs draugs nogali�nāja to sievieti. Es nemeloju. Patie�ām.

Es ļoti labi sapratu, ko viņa grib sacīt. Man pār muguru pārskrēja ledainas trīsas. Nespēju neko pateikt. Nekustīgi sēdēju lietū un skatījos uz Juki. Ko lai es tagad iesāku? Viss sabrūk, es vairs neko nespēju noturēt.

-����������� Piedod, man nevajadzēja neko teikt, Juki sacīja. Tad smagi nopūtās. Atlaida manu roku.

-����������� Atklāti sakot, es neko nesaprotu. Jūtu, ka tas ir noticis īstenībā, bet nevaru pārbaudīt, vai tas tik tie�ām tā ir bijis vai nav. Un, ja es kaut ko tādu pasaku, tad visi sāk no manis vairīties. Bet arī neko neteikt es nevarēju. Vai nu tā bija īstenībā, vai ne, ta�u es to redzēju. Nevaru to paturēt tikai

sevī. Man ir �ausmīgi bail. Tāpēc, lūdzu, nedusmojies uz mani. Es nevaru to izturēt. Es neizturē�u.

-��� Es nedusmojos, izstāsti visu mierīgi, es, saņēmis Juki roku, sacīju. Tu to redzēji.

-Jā, skaidri redzēju. Kaut kas tāds ar mani notika pirmo reizi. Viņ� nogalināja. No�ņaudza to sievieti no filmas. Tad ielika līķi ma�īnā un kaut kur brauca. Ļoti tālu. Tajā ma�īnā, itālie�u, kurā tu arī vienreiz biji atbraucis. lā ir viņa ma�īna?

-Jā, tā ir viņa ma�īna, es atbildēju. Vai tu vēl kaut ko saprati? Padomā lēnām un mierīgi. Katrs sīkums būs sva�rīgs. Ja kaut ko atceries, lūdzu, pastāsti man.

Viņa pāris rei�u pa�ūpoja galvu, tad dziļi ieelpoja caur degunu.

-���� Neko īpa�u. Zemes smar�u. Lāpstu. Nakti. Putnu balsis. Neko citu. Viņ� to sievieti no�ņaudza, tad tajā ma�īnā kaut kur aizveda un apraka. Tas viss. Dīvains stāsts. Bet tas viss ne�ķita ļauni. Pat ne kā noziegums. Drīzāk tāds kā rituāls. Viss bija tik klusi. Klusēja gan upuris, gan slepkava. Savāds ldusums. Neprotu to labi paskaidrot. Klusums, it kā tas būtu pa�ā pasaules malā.

Aizvēru acis un labu bridi tā sēdēju. �ajā tumsā un klu�sumā es neko nespēju izdomāt. Nekādi soļi nevedās. Priek��meti un notikumi manās domās izira, �audījās tumsā kā �rapneļi. Juki teikto es uztvēru. Es tam ne ticēju, ne neti�cēju. Ļāvu, lai viņas vārdi dabiski nosē�as manā dvēselē. Tie nav nekas vairāk kā iespējamība. Ta�u �ai iespējamībai bija varens spēks. Tā sagrāva to lietu kārtību, kas pāris pēdējo mēne�u laikā bija izveidojusies. Izplūdusi, neskaidra, tomēr tā pastāvēja. Nu vairs ne.

Tā varētu būt, es nodomāju. Un tie�i tajā brīdī kaut kas beidzās. Pavisam smalki, bet nepārsūdzami kaut kas bei�dzās. Tomēr kas? Ta�u man nekas nenāca prātā. Par to es domā�u vēlāk. Es atkal biju viens pats. Pludmalē, lietū, kopā ar trīspadsmit gadus vecu meiteni un pilnīgi viens.

Juki viegli pieskārās manai rokai.

Un turēja to ilgi. Maza, silta roka, tā pat nelikās īsta. It kā �is pieskāriens būtu domās atsauktas atmiņas, es nodo�māju. Silts. Bet neved nekur.

-��� Atgriezīsimies, es sacīju. Es tevi aizvedī�u uz mājām.

Aizvedu viņu uz Hakoni, uz mājām. Abi klusējām. Kad

klusums kļuva nepanesams, ieliku kaseti. Skanēja kaut kāda mūzika, ta�u kāda, to es neievēroju. Es koncentrējos uz brauk�anu. Rokas, kājas, pārnesumu pārslēgs, stūre. Stikla tīrītāju monotonā skaņa.

Negribēju satikties ar Ami, tāpēc no Juki atvadījos pie mājas kāpnēm.

-����������� Paklau, Juki sacīja, skatoties ārā pa ma�īnas logu, ro�kas uz krūtīm sakrustojusi, nosalusi, drebo�a. Neņem par pilnu visu, ko tev pateicu. Man tas vienkār�i parādījās, tas viss. Es jau sacīju es nezinu, vai tā tik tie�ām ir noticis. Lū�dzu, nedusmojies uz mani. Ko es iesāk�u, ja tu dusmosies?

-����������� Es nedusmojos, pasmaidīju. Un visu tevis teikto neņemu par pilnu. Bet kaut kad mēs to sapratīsim vai te�vis sacītais bija vai nebija patiesība. Ja tu teici patiesību, tad tagad man tā uz brīdi pavērās. Tu pie tā neesi vainīga. Es ļoti labi zinu, ka tu pie tā neesi vainīga. Mēģinā�u to noskaidrot. Ja es to neizdarī�u, tad nekas nekad nenokārtosies.

-��� Tu viņu satiksi?

-����������� Es viņu satik�u un viņam to pavaicā�u. Nekas cits neat�liek.

Juki paraustīja plecus.

-��� Tu uz mani nedusmojies?

-����������� Nu, protams, nedusmojos, es atbildēju. Es ta�u to jau teicu. Tu neesi izdarījusi neko nepareizu.

-����������� Tu biji ļoti labs cilvēks, Juki sacīja. Kāpēc viņa runā pagātnē?

-��� Es nekad nebiju satikusi tādu cilvēku kā tu.

-��� Es ari nekad nebiju saticis tādu meiteni kā tu.

-��� Uz redzē�anos, Juki teica. Un cie�i manī paskatījās. Viņa vilcinājās, it kā gribētu vēl kaut ko piebilst vai saņemt manu roku, vai noskūpstīt mani uz vaiga.

Atceļā es bez mitas domāju par da�ādām iespējamlbām. Klausījos bezjēdzīgu mūziku, skatījos taisni uz priek�u uz ceļu un braucu uz Tokiju. Kad izbraucu uz Tokijas-Nagojas automaģistrāles, lietus mitējās. Tomēr līdz tam brīdim, kad iebraucu �ibujas ma�īnu stāvvietā, nebiju attapies izslēgt stiklu tīrītājus. To, ka lietus mitējies, es biju pamanījis, bet izslēgt stikla tīrītājus man nebija ienācis prātā. Galvā pil�nīgs haoss. Vajadzētu kaut ko darīt. Labu laiku stāvvietā nosēdēju Subaru, rokas uz stūres nolicis, un rokas no stūres es nemaz tik ātri atraut nespēju.

Pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās sakārtot domas.

Pirmā problēma ticēt Juki vai neticēt? Es analizēju �o jautājumu kā tīru iespējamību. Centos analīzes lauku no�slaucīt tīru no jebkuru emociju paliekām. Tas nebija nemaz tik grūts darbs. Es neko nejutu, it kā būtu sadzelts. Tas ir iespējams, es nodomāju. Jo vairāk par to domāju, jo tuvāk ti�camībai �ī iespējamība pievirzījās. Stāvēju virtuvē un vārīju ūdeni, samalu kafijas pupiņas, brīdi nogaidīju, tad iebēru kafiju. Izņēmu no virtuves skapī�a krūzīti, ielēju tajā kafiju, paņēmu to, atlaidos gultā un dzēru kafiju. Kad kafija bija izdzerta, iespējamība jau bija pavisam tuvu noteiktībai. Vis�ticamāk, ka tā arī notika. Juki redzējusi patiesību. Gotanda no�ņaudza Kiki, tad ma�īnā viņu kaut kur aizveda un apraka.

Dīvaini, es nodomāju. Nekas nav dro�i zināms. Tikai kāda trīspadsmit gadus veca, viegli iespaidojama meitene kaut ko redzējusi vai sajutusi. Bet tik un tā es nespēju ap�aubīt viņas teikto. Protams, tas mani �okēja. Tomēr es Juki redzēto ainu uztvēru kā īstenību. Nez kāpēc? Kāpēc tāda pārliecība? Es nezinu.

Tomēr man bija jāiet tālāk no �īs vietas.

Turpinu.

Nākamā problēma. Kāpēc Gotanda nogalināja Kiki?

Es nezinu.

Nākamā problēma. Vai viņ� bija ari Mejas slepkava? Iespējams. Ja tā, tad kāpēc? Kāpēc viņam vajadzēja noga�lināt Meju?

Protams, es to nezināju. Lai kā es par to domātu, nespēju atrast iemeslu, kāpēc Gotanda būtu nogalinājis Kiki vai Meju. Nespēju iedomāties nevienu pa�u.

Ļoti daudz nezināmā.

Beigu beigās laikam gan nāksies rīkoties tā, kā es sacīju Kiki, satikties ar Gotandu un pajautāt viņam pa�am. Bet kā lai to izdaru? Nespēju iztēloties sevi uzdodam viņam �ādu jautājumu: "Vai tu nogalināji Kiki?" Tas likās tik stulbi un groteski. Un netīri. Jau kaut ko tādu pavaicājot vien, es jus�tos netīrs. Nespēju to izdarīt. Ta�u bija jāvirzās uz priek�u. Es nesapratu, kādā veidā varētu pavirzīties tuvāk patiesī�bas noskaidro�anai. �obrīd man nebija skaidra viedokļa par to. Groteski elementi. Tomēr to nevarēja nedarīt. Vairākas reizes mēģināju uzgriezt viņa telefona numuru. Bet man nekas neiznāca. Sēdēju gultā, dziļi ieelpoju, noliku telefonu uz ceļiem un lēnām griezu numuru. Tomēr ne reizi nespēju to uzgriezt līdz galam. Metu mieru, noliku klausuli, apgūlos gultā un vēros griestos. Gotandam manā dzīvē bija daudz lielāka nozīme, nekā man pa�am bija licies. Viņ� bija mans draugs. Pat ja viņ� nogalināja Kiki, tik un tā viņ� ir mans draugs. Negribēju viņu zaudēt. Es jau pārāk daudz biju zau�dējis. Es nevarēju. Nevarēju viņam piezvanīt.

Ieslēdzu automātisko telefona atbildētāju un neatbil�dēju uz zvaniem. Pat ja zvanītu Gotanda, �obrīd man nebija viņam ko teikt. Dienas laikā telefons zvanīja vairākas reizes. Kas bija zvanītājs, es nezināju. Varbūt Juki. Varbūt Jumijo�i. Tomēr atsaukties negribēju. Lai kas būtu zvanītājs. �obrīd negribēju ne ar vienu sarunāties. Kamēr telefons zvanīja, es domāju par kādreizējo draudzeni, kas strādāja telesakaru uzņēmumā. "Atgriezies uz Mēness," tā viņa man sacīja. Tā ir, es domāju, tev taisnība. Varbūt man tie�ām vajadzētu atgriezties uz Mēness. �ejienes gaiss man bija par biezu. �ejienes gravitāte par smagu.

lā pagāja �etras piecas dienas, es nemitējos domāt. Kāpēc? �ajā laikā es tikpat kā neko neēdu, tikpat kā negulēju, nedzēru ne pilītes alkohola. �ķita, ka atsve�inos no sava ķer�meņa. Arī ārā negāju. Man atkal kaut kas zūd, es domāju. �ie zaudējumi turpinās. Es aizvien palieku viens pats. �ādi. Vienmēr �ādi. Mēs ar Gotandu savā ziņā bijām vienādi. Da�ādi apstākļi. Da�āds domā�anas un ju�anas veids. Un tomēr bijām no vienas sugas. Mēs abi bez apstājas zaudējām. Un tāpēc tagad zaudēsim viens otru.

Es domāju par Kiki. Atcerējos Kiki seju. "Nē, tie�ām!" Viņa ir mirusi, ielikta bedrē, apbērta ar zemi. Tie�i tāpat kā miru��ais Siļķe. Beigu beigās sāka likties, ka tā tam bija jānotiek. Kiki bija jāmirst. Savādi, ka es tā jutos. Bet citādi justies es nespēju. Es atteicos just. Glu�i tā, it kā lietus klusi lītu pār bezgalīgo jūru. Pat vientulību es vairs nejutu. Tik dīvaina sajūta, it kā es ar pirkstu galiem skartu dvēseles ārējo kārtu. Viss pagaisa bez skaņas, it kā vēj� aizpūstu prom smiltīs ievilktās zīmes. To neviens nespētu apturēt.

Laikam gan vēl pievienosies sestais miru�ais. �urks, Meja, Diks Norss. Un Kiki. �etri. Paliku�i vēl divi. Kuram vēl jāmirst? Ta�u galu galā katram reiz jāmirst. Agrāk vai vēlāk. Jāpārvēr�as par baltu ģindeni un jāpiebiedrojas tiem citiem tajā istabā. Da�ādas savādas istabas ir savienotas ar mūsu pasauli. Tā istaba Honolulu centrā, kur pulcējas miru�ie. Saporo viesnīcas tum�ā, vēsā Aituvīra istaba. Un tā istaba, kurā reiz svētdienas rītā Gotanda skāva Kiki. Cik tālu ple�as īstenība? Kas notiek manā galvā? Kaut kādi noti�kumi nereālās istabās kā bezveidīga īstenība? Kāda īsti bija sākotnējā realitāte? Jo vairāk par to domāju, jo tālāk no manis atkāpās īstenība. Vai sniegainais marts Saporo bija realitāte? Tā izskatījās pēc nerealitātes. Tā domājot, vairāki notikumi vairs ne�ķita īsti. Tie drīzāk līdzinājās nerealitā�tei. Piemēram, vienrocis, kas grieza maizi skaistās �ķēlēs. Un kāpēc gan Honolulu meitene pēc izsaukuma atstāj man telefona numuru, kuru es vēlāk atrodu ģindeņu istabā, uz kurieni mani aizved Kiki? Bet tai vajadzētu būt īstenībai! Lai tur kā, manas atmiņas par to ir reālas. Un, ja tas tā nav, tad visi manas pasaules pamati sa�ķobās.

Vai esmu traks vai slims?

Vai varbūt īstenība ir traka vai slima?

Nezinu. Pārāk daudz nezināmā.

Lai kā tas būtu, lai kur� būtu slims vai traks, skaidrību �ajā sajukumā nevarēju atrast. Man bija jānoiet līdz galam. Man bija kaut kas parādīts, tāpēc biju saticies ar da�ādiem cilvēkiem, tāpēc nonācis da�ādās dīvainās vietās.

Nu tā, nodomāju. Jāiet vēlreiz dejot. Tā, lai visi brīnās. Soļus es atceros, tā ir vienīgā īstenība. Vienīgais skaidri zināmais. Nedomājot. Tā manā galvā bija tūksto�procentīga realitāte. Dejo. Cik tik labi vari! Piezvani Gotandam un pa�vaicā: "Paklau! Tu nogalināji Kiki?"

Tomēr nekas man neiznāca. Rokas neklausīja. Sēdēju pie telefona, sirds sitās kā sajukusi. Trīcēju, it kā sēdēdams lielā caurvējā. Ķermenis drebēja. Trūka elpas.

Gotanda man patika. Viņ� bija mans vienīgais draugs, daļa no manis. Es viņu sapratu. Vairākas reizes mēģināju uzgriezt viņa telefona numuru, ik reizi kļūdījos. Lai cik rei�u mēģināju, nekas man neiznāca. Pie piektā vai sestā mēģi�nājuma es nometu klausuli uz grīdas. Es nevaru. Kāpēc es nespēju viegli likt dejas soli?

Istabā valdo�ais klusums kļuva nepanesams. Es ari negri�bēju dzirdēt telefona zvanu. Izgāju ārā un klīdu ielās. Tāda kā rehabilitācijas pastaiga. Uzmanīgi vērojot ielas, iejuku cilvēku pūlī, tad sēdēju parkā un pētīju cilvēkus. Es jutos nepanesami vientuļ�. Gribēju kaut kam pieķerties. Paska�tījies apkārt, neko tādu neieraudzīju. Maldījos nebeidzamā labirintā, man nebija, pie kā pieturēties, balta tumsa, dobjas skaņas. Gribēju raudāt. Bet pat raudāt es nespēju. Gotanda biju es pats. Un tagad es zaudēju daļu no sevis.

Beigu beigās es nespēju Gotandam piezvanīt.

Iekams spēju to izdarīt, Gotanda pats ieradās manā dzī�voklī.

Tonakt atkal lija. Viņam mugurā bija tas pats baltais lietusmētelis, kuru atcerējos no tās nakts, kad mēs divatā braucām uz Jokohamu. Brilles uz acīm. Mēteļa apkakle tā�pat uzslieta. Lija diezgan stipri, ta�u lietussarga viņam ne�bija. Gotandam no cepures pilēja ūdens. Ieraudzījis mani, viņ� pasmaidīja, es arī, glu�i automātiski.

-��� Tu izskaties briesmīgi, viņ� sacīja. Es zvanīju un zvanīju, bet tu necēli klausuli, nolēmu iebraukt pats paska�tīties. Tev neiet labi.

-��� īpa�i labi man nav, es lēni izvēlējos vārdus.

Viņ�, acis piemiedzis, mani nopētīja.

-��� Es, �ķiet, esmu nelaikā. Varbūt man labāk atnākt kādu citu reizi, kad tu jutīsies labāk. Nevajadzēja nākt tā, bez pie�teik�anās. Satiksimies tad, kad tu jutīsies labāk.

Es papurināju galvu. Tad nopūtos un meklēju vārdus. Ne�atradu. Gotanda gaidīja.

-��� Es neesmu slims, nekā tamlīdzīga, sacīju. Neesmu neko lāgā ēdis, neesmu lāgā gulējis un izskatos noguris. Viss ir kārtībā. Es gribu ar tevi parunāt. Iziesim kaut kur. Es tik sen neesmu kārtīgi paēdis.

Abi iesēdāmies Maserati un izbraucām ielās. Es Maserati jutos saspringti. Pieliju�ajās, neona gaismu pielietajās ielās viņ� brauca tikpat gludi kā aizvien, nemanāmi pārslēdza ātrumus, ma�īna neraustījās. Viegla brauk�ana, klusas brem�zes. Pilsētas trok�ņi bija norobe�oti, mēs braucām tiem cauri kā aizai.

-��� Man vienalga, kurp doties, Gotanda sacīja. Es tikai negribētu tos roleksētos profesionāļus, lai varam mierīgi parunāt. Un lai būtu labs ēdiens, viņ� sacīja un uzmeta man �iglu skatienu. Bet es neteicu neko, tikai izklaidīgi vēroju ainu pa logu. Tā mēs nobraukājām apmēram pus�stundu, tad viņ� meta tam mieru.

-��� Man nekas nenāk prātā, Gotanda teica un nopūtās. Un tev? Tu nezini kādu vietu?

-��� Nē, es arī nezinu. Neko nevaru iedomāties, es sacīju. Es patie�ām neko nevarēju iedomāties. Domas vēl nespēja pieslēgties īstenībai.

-��� Nu tad varbūt vajadzīga pilnīgi pretēja pieeja, Gotanda iesmējās.

-��� Pretēja?

-��� Brauksim uz kādu trok�ņainu un pārpildītu vietu. Tur tad arī varēsim aprunāties.

-��� Nav slikta doma. Nu, piemēram?

-��� Shakey? Ēdīsim picu?

-��� Man nekas nav pretī. Varu ēst picu. Bet vai tādā vietā visi tevi nepazīs?

Gotanda vāji pasmaidīja. It kā vasaras novakares saule iespīdētu caur koka lapām.

-��� Tev ir gadījies Shakey picērijā satikt kādu slavenību?

Bija nedēļas nogale, un Shakey bija pārpildīta un trok��ņaina. Tur bija arī orķestra vieta, kur d�eza grupa svīt�rainos kreklos rāva vaļā The Tiger Rag un alu sadzēru�os studentu bariņ� dziedāja līdzi. Valdīja pustumsa, mums neviens uzmanību nepievērsa. Picas smar�a pāri visam. Pasūtījām picas un izlejamo alu un apsēdāmies visdziļākajā stūrī pie galdiņa zem Tiffany lampas.

-��� Nu, vai es neteicu? Omulīgi un klusi, Gotanda sacīja.

-��� Tā ir, es piekritu. Tik tie�ām, �eit bija viegli sarunā�ties.

Iedzēru alu un ķēros pie saceptās, karstās picas. Tik sen nebiju jutis izsalkumu. Man picas īpa�i nekārojās, bet pēc pirmā kumosa likās, ka neko tik gar�īgu vēl nebiju ēdis. Pēk��ņi jutos briesmīgi izsalcis. Gotandam arī gribējās ēst, un mēs, ne par ko nedomādami, dzērām alu un ēdām picu. Kad pica bija ņotiesāta, pasūtījām vēl alu.

-��� Gar�īgi, es teicu.

-��� Man jau trīs dienas pēc kārtas visu laiku gribas picu. Pat sapnī rādījās. Kā pica cepas krāsnī. Es to sapnī redzēju. Tas gan izrādījās tikai sapnis. Bez sākuma un bez gala. Nez kā Jungs to izskaidrotu? Es gan tam atradu tikai vienu izskaidrojumu: Man ļoti gribas picu. Par ko tu gribēji ar mani parunāt?

Nu tā, tagad, es nodomāju. Tomēr nezināju, kā iesākt. Gotanda bija ļoti mierīgs, baudīja �o vakaru. Raugoties viņa nevainīgajā smaidā, es nespēju atrast īstos vārdus. Nekas man neiznāks, es nodomāju. �obrīd es nevarē�u. Nē, �obrīd nekas neiznāks.

-��� Un tu ar mani? es sacīju. Vai neapniks tā atkārtot? es nodomāju. Nē, nekas man neiznāks, es nespēju iesākt. Par darbu vai par sievu?

-��� Darba ziņā nekas nav mainījies, Gotanda, �ķībi savil�cis muti, pasmējās. Nekas nav mainījies. Tādu darbu, ko man gribētos darīt, nav. Tādu darbu, ko negribu darīt, ir pa pilnam. Lavīnveidā. Gribētos uzgriezt muguru lavīnai un skaļi kliegt, bet mani neviens neklausās. Tikai kalds sāks sāpēt. Par sievu� vai nav dīvaini, mēs esam �ķīru�ies, tomēr es aizvien saucu viņu par sievu. Satikāmies tikai vienu reizi. Vai tu esi mīlējies ar sievieti motelī vai mīlētāju viesnīcā?

-��� Nē, neesmu.

Gotanda nogrozīja galvu.

-��� Dīvaina lieta. Ja tas ilgi turpinās, nogursti. Tum�a istaba. Logu nav. Numurs ir domāts darī�anai. Logi tur nav vaja�dzīgi. Gaisma iek�ā neiespīd. Steidzīgas sarunas. Laba tur ir tikai vanna un gulta. Radio un TV, un ledusskapis. Ar to pie�tiek. Pamatlietas. Tikai tas, kas nepiecie�ams. Protams, darī��anai ērti. Un es tādā vietā daros ar sievu. Sajūta tie�ām tāda kā daroties. Ar viņu tas ir lieliski. Mierīgi, patīkami, pēc tam ir laba noskaņa. Tāda noskaņa, ka, tiklīdz esi beidzis, atkal gribas viņu apskaut un darīt. Bet gaisma tur neiespīd, viss notiek slepenībā. Viss ir mākslīgs. Man tā vieta nemaz nepatīk. Un tomēr nekur citur ar sievu es satikties nevaru.

Gotanda iedzēra vēl vienu malku alus, piespieda pie lū�pām papīra salveti.

-��� Uz savu dzīvokli nevaru viņu vest, tad visi �urnāli būs ar to pilni. Tik tie�ām. Tie uzreiz tādas lietas sao�. Kā viņiem tas izdodas, es nezinu. Arī aizceļot kaut kur divatā nevaram. Tam laika nav. Turklāt, lai kur aizbraucu, visur mani pazīs. Mums pietrūkst privātuma. Beigu beigās neatliek nekas cits, kā doties uz kaut kādu lētu moteli. Nu patie�ām, Gotanda apklusa un paskatījās manī. Tad pasmējās:

-���� Patie�ām stulbi.

-��� Kāda tam nozīme? Stulbi vai ne. Ja tev gribas par to runāt, tad runā. Es visu uzklausu. �odien man labāk gribas klausīties nekā runāt.

-��� Nē, tas nav tikai �odien. Tu vienmēr klausies manas stulbības. Nav nemaz tik daudz cilvēku, kas klausītos. Visi grib runāt. Par neko. Es arī esmu tāds pats.

Mūziķi sāka spēlēt Hello, Dolly. Mēs brīdi to klausījāmies.

-��� Negribi vēl vienu picu? Gotanda pavaicāja. Vienu uz diviem? Nezinu, kāpēc, bet man atkal gribas ēst.

-Jā, man ari vēders ir tuk�s.

Viņ� aizgāja pie letes un pasūtija an�ovu picu. Kamēr pica cepās, mēs atkal sēdējām klusēdami. Tad katrs apēdām pusi picas. Studentu bariņ� atkal bļaustījās. D�ezbends beidza spēlēt, salika futrāļos band�o un trompetes, trombonus, tad arī mūziķi nozuda no skatuves, tur palika tikai klavieres.

Apēdu�i picu, labu brīdi nosēdējām klusēdami, skatījā�mies uz tuk�o skatuvi. Kad mūzika bija apklususi, cilvēku balsis izklausījās cietākas, gandrīz sataustāmas. Pavisam līdzās tās likās cietas, bet, atkāpjoties tālāk, atmaiga. Tās kā viļņi sitās pret manu apziņu, tad aizskalojās. Tās atkārto�jās atkal un atkal. Manis pa�a apziņa ari atkāpās tālu prom, tālumā viļņi sitās pret apziņu.

-��� Kāpēc tu nogalināji Kiki? es pajautāju Gotandam. Ne�biju gribējis to vaicāt. Vārdi pa�i izslīdēja man pār lūpām.

Viņ� skatījās manī kā uz kaut ko tālumā. Lūpas nedaudz pavērtas. Mazi, balti un skaisti zobi. Viņ� ilgi vērās man sejā. Viļņi man galvā atkāpās un tuvojās, te skaļāki, te klu�sāki. It kā mana saskare ar īstenību arī te pastiprinātos, te pavājinātos. Atceros viņa desmit pirkstus uz galda malas. Brī�os, kad īstenība attālinājās un kļuva nesasniedzama, tie izskatījās kā smalks meistardarbs.

Viņ� pasmaidīja. Rāmu smaidu.

-��� Vai es nogalināju Kiki? viņ� lēni, kā atkārtodams sacīja.

-��� Pajokoju, es pasmējos. Ienāca prātā tā pateikt, un es pateicu.

Gotanda nodūra skatienu un vēroja galdu, pats savus pirkstus.

-��� Nē, tas nav vis joks. Tas ir ļoti nopietns jautājums. Man par to ir jāpadomā Vai es nogalināju Kiki? Man par to ir nopietni jāpadomā.

Viņ� pētīja manu seju. Lūpu kaktiņos kavējās smaids, bet skatiens bija nopietns. Viņ� nejokoja.

-��� Kāpēc tu nogalināji Kiki? es pajautāju.

-��� Kāpēc nogalināju Kiki? Kāpēc, es pats nezinu. Kāpēc es būtu viņu nogalinājis?

-��� Es nezinu, nosmējos. Nu, vai tu nogalināji vai ne�nogalināji Kiki?

-��� Tie�i par to man ir jāpadomā. Vai es nogalināju Kiki? Vai ari es nenogalināju Kiki?

Gotanda iedzēra malku alus, tad nolika glāzi uz galda un saņēma galvu rokās.

-��� Man pa�am par to nav skaidrības. Izklausās muļķīgi, vai ne? Bet tā ir. Es skaidri nezinu. Man ir tāda sajūta, ka es no�ņaudzu Kiki. Savā dzīvoklī. No�ņaudzu. Tā man �ķiet. Kāpēc? Kāpēc es vispār tur biju divatā ar Kiki? Man nemaz negribējās palikt ar viņu divatā. Nē, viss veltīgi, es neko neatceros. Lai tur kā, mēs ar Kiki bijām divi vien, pie manis� es ar ma�īnu aizvedu viņas līķi kaut kur un apraku. Kaut kur kalnos. Tomēr es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tā īstenībā bija. Es nedomāju, ka tā bija īstenībā. Bet man ir tāda sajūta. Pierādījumu man nav. Es visu laiku par to domāju. Veltīgi. Pa�ā vidū ir tuk�ums. Es domāju jābūt ta�u kaut kādiem taustāmiem pierādījumiem. Lai es to sie�vieti apraktu, man ta�u vajadzēja lāpstu. Ja es to atrastu, tad zinātu, ka tā ir taisnība. Veltīgi. Atmiņas ir sajuku�as. Es kaut kādā dārzkopības veikalā nopirku lāpstu. Tad ar to izraku bedri un viņu tur apraku. Lāpstu izmetu. Tā man lie�kas. Ta�u konkrētu vietu neatceros. Ne kur lāpstu nopirku, ne kur izmetu. Pierādījumu nav. Pirmām kārtām kur es viņu apraku. Atceros tikai to, ka kaut kur kalnos. Tas ir frag�mentāri, kā sapnis. Stāsts virzās uz priek�u un atpakaļ, bet nekur netiek. Nekas nenotiek secīgi. Man ir kaut kādas atmi�ņas. Tomēr vai tās ir atmiņas par īstenību? Vai arī es to visu vēlāk izdomāju atbilsto�i notikumiem. Es neko nesaprotu. Pēc �ķir�anās no sievas tā ar mani notiek. Esmu noguris. Bezcerīgi bezcerīgs.

Klusēju. Pagāja kāds brīdis. Gotanda turpināja:

-��� Un vispār, cik tālu stiepjas īstenība un kur sākas �ķi�tums. Bailes un izlik�anās. Man par to nav skaidrības. Biju domājis ja turē�os kopā ar tevi, tad sapratī�u. Ka tu man palīdzēsi �ajā sajukumā rast skaidrību. It kā tu varētu atvērt logu un ielaist iek�ā svaigu gaisu. Viņ� atkal sa�ņaudza pirkstus kopā. Tad cie�i noskatījās pirkstos.

-���� Pieņemsim, ka es nogalināju Kiki. Bet kāpēc? Vai man būtu iemesls nogalināt Kiki? Man viņa patika. Man patika gulēt ar viņu. Manas bezcerības periodā tikai viņa un Meja man deva atelpu. Kāpēc man viņu nogalināt?

-��� Vai tu nogalināji Meju?

Gotanda ilgi pētīja pats savas rokas uz galda. Tad papu�rināja galvu.

-���� Nē, man liekas, ka es nenogalināju Meju. Par laimi, tai naktij man ir īsts alibi. Es līdz pat pusnaktij biju televīzijas studijā, bet pēc tam kopā ar mened�eri braucām uz Mito. �aubu nav. Ja nebūtu neviena, kas varētu apliecināt, ka tonakt biju studijā, sāktu raizēties, ka esmu nogalinājis arī Meju. Ta�u man liekas, ka es esmu vainīgs viņas nāvē. Kāpēc gan? Lai arī man ir alibi, liekas, ka es būtu viņu no�ņaudzis pats savām rokām.

Nākamā pauze. Gar� klusums. Viņ� atkal pētīja roku pirk�stus.

-��� Tu esi noguris, es sacīju. Tas arī viss. Diez vai tu esi kādu nogalinājis. Kiki vienkār�i kaut kur pazuda. Viņa arī manā laikā tā vienkār�i ņēma un pazuda. Tā nav pirmā reize. Tu gribi sevi vainot un to dari.

-���� Nē, tā nav. Nav tik vienkār�i. Es laikam gan nogalināju Kiki. Diez vai es nogalināju Meju. Man ir tāda sajūta, ka es nogalināju Kiki. Man plaukstās ir atmiņas par to, kā es sa�ņaudzu viņas kaklu. Atceros, kā dūru lāpstu zemē. Es viņu nogalināju. Īstenībā.

-��� Kāpēc tu nogalināji Kiki? Kāda tam jēga?

-���� Es nezinu, viņ� teica. Kaut kādas pa�iznīcino�as tieksmes. Man tā vienmēr ir bijis. Stresa situācijās papla��inās aiza starp mani kā mani un mani, kas spēlē lomu. Tā notiek bie�i. Es savām acīm spēju ieraudzīt �o aizu. It kā zemestrīcē pavērtos zeme. Tum�s caurums. Dziļ�, dibens nav saskatāms. Tad man zemapziņā mostas �ī vēlē�anās kaut ko salauzt. Bērnībā man bie�i tā gadījās. Gribējās kaut ko sasist gabalos. Salauzt zīmuli. Sasist glāzi. Samīdīt spēļu modeli. Es nezinu, kāpēc es tā daru. Protams, citu cilvēku klātbūtnē tā nenotiek. Tikai tad, kad esmu viens pats. Tomēr reiz, pamatskolā, es pagrūdu vienu draugu, viņ� nokrita no nelielas klints. Kāpēc es nezinu. Klints nebija pārāk augsta. Draugs domāja, ka tas bijis nelaimes gadījums. Kāpēc gan lai kāds viņu grūstu? Neviens nedomāja, ka es varētu tī�ām kaut ko tādu izdarīt. Es pats gan zināju. Ka pagrūdu draugu. Vidusskolas laikā vairākas reizes aizdedzi�nāju pastkastī�u saturu. Iemetu dego�u lupatu pastkastītē. Esmu darījis daudz ko tamlīdzīgu. Bezjēdzīgi, bet nevarēju to nedarīt. It kā tā es varētu attapties. Man likās, ka pats neapzinos, ko daru. Tomēr vēlāk atcerējos tās sajūtas. �o neapzināto rīcību. Nenomazgājama sajūta. Tā nepametīs mani līdz kapam. Briesmīga dzīve. Es vairs nevaru to iz�turēt.

Es nopūtos. Gotanda nogrozīja galvu.

-���� Bet es pats par to neesmu pārliecināts, Gotanda sacīja. Neesmu pārliecināts par to, ka es nogalināju. Līķa nav. Lāpstas nav. Bikses ar zemi nav nosmērētas. Tulznu uz rokām nav. No bedres rak�anas gan tulznās neiedzīvosies. Kur apraku, neatceros. Piemēram, ja es aizietu uz poli�ciju un atzītos, kur� man noticētu? Kāda gan slepkavība bez līķa? Viņa ir pazudusi. Tas ir vienīgais, ko es skaidri zinu. Es vairākas reizes gribēju tev to pateikt, tomēr nepasaclju. Ja būtu tev to pateicis, tad mūsu sirsnīgās attiecības būtu vējā. Man ar tevi kopā ir labi, es nejūtu �o aizu. Es to ļoti augstu vērtēju. Negribēju tādas attiecības zaudēt. Tā aiz�vien atliku. Nu, �oreiz izdarī�u� nē, vēlāk. Tik tālu nu ir. Man tie�ām vajadzēja atzīties?

-��� Kāda tur atzī�anās. Nekādu pierādījumu nav, tu pats tā sacīji.

-��� Es nerunāju par pierādījumiem. Man pa�am vajadzēja tev to izstāstīt. Nevis slēpt. Tur tā lieta.

-��� Paklau, pat ja tā ir taisnība, pat ja tu nogalināji Kiki, tu to nedarīji ar nodomu.

Viņ� paplēta abu roku plaukstas un pētīja tās.

-��� Man nebija iemesla Kiki nogalināt. Man viņa patika. Mums bija labas attiecības, mēs bijām draugi. Mēs par daudz ko runājām. Es viņai stāstīju par savu sievu. Kiki manī klausījās. Kāds man būtu bijis iemesls viņu nogalināt? Tomēr nogalināju, ar �īm abām rokām. Man nebija tāda nolūka. No�ņaudzu viņu tā, it kā �ņaugtu pats savu ēnu. Viņu �ņaugdams, es domāju tā ir mana ēna. Ja es viņu no��ņaug�u, tad man ies labāk. Bet tā nebija mana ēna. Tā bija Kiki. Tas notika tumsas pasaulē. Citā pasaulē. Vai tu saproti? Tas nenotika �ajā pasaulē. Kiki mani tur aizveda. No�ņaudz mani, Kiki teica. Labi, labi, no�ņaudz un nogalē mani, viņa mani lūdza. Viņa man to atļāva. Tā ir taisnība. Tā bija. Es neko nesapratu. Tā notika. Tas bija kā sapnī. Jo vairāk par to domāju, jo nereālāk man tas �ķiet. Kāpēc viņa mani tur aizveda? Kāpēc Kiki lūdza, lai es viņu nogalinu?

Izdzēru sasilu�o alu. Mūs ieskāva cigare�u dūmi kā ezoteriska parādība. Kāds garāmejot man uzgrūdās un atvaino�jās. Restorānā pa skaļruni tika izsaukti gatavo picu numuri.

-��� Iedzersim vēl pa alum? es sacīju.

-Jā, iedzersim.

Aizgāju līdz letei un atgriezos ar divām alus glāzēm. Mēs klusēdami dzērām. Picērija bija pārpildīta kā Akihabaras stacija sastrēgumstundās, cilvēki nāca un gāja, mums neviens uzmanību nepievērsa, mūsu sarunu neviens neno�klausījās, neviens uz Gotandu pat nepaskatījās.

-��� Vai es neteicu? Gotanda labsirdīgi nosmējās. Ir nu gan īsts caurums. Te slavenības nenāk.

Gotanda paskalināja savu alus glāzi, kurā bija vēl viena tre�daļa alus, kā mēģeni.

-���� Aizmirsīsim par to, es klusām sacīju. Es varu to aiz�mirst. Aizmirsti tu arī.

-���� Domā, ka es varu to aizmirst? To ir viegli pateikt, bet tu viņu pats ar savām rokām neno�ņaudzi.

-���� Ei, tev nav nekādu pierādījumu par to, ka tu būtu viņu no�ņaudzis. Izbeidz tā sevi vainot, ja tev nav nekādu pierā�dījumu. Tu zemapziņā izmanto Kiki pazu�anu, lai vainotu pats sevi. Vai tā var būt?

-���� Labi, parunāsim par varbūtībām, Gotanda sacīja un nolika plaukstas uz galda. Es pēdējā laikā daudz domāju par varbūtībām. Da�ādām. Piemēram, iespējams, ka es no�galinā�u savu sievu. Ja nu viņa, tāpat kā Kiki, man to atļaus, tad es viņu no�ņaug�u. Pēdējā laikā es ne par ko citu nedo�māju. Jo vairāk par varbūtībām domāju, jo vairāk tās manī parādās. Neapturami. Vairs nespēju to kontrolēt. Un ne tikai pastkastī�u dedzinā�ana. Es nogalināju �etrus kaķus. Da�ā�dos veidos. Nakts vidū izsitu kaimiņu mājas logu. Tad aizlai�dos ar divriteni. Es nespēju apstāties. Līdz �im es nevienam nebiju to stāstījis. Tu esi pirmais. Man ir vieglāk, ka esmu to izstāstījis. Bet tāpēc vien tas nebeigsies. To aizu, kas �ķir mani un aktieri, nevar aizbērt. Tā tas būs vienmēr. Jo tā lie�lāka, jo dīvainākas lietas es darī�u. Varbūt es nogalinā�u savu sievu. Zaudē�u kontroli. Jo tas nenotiks �ajā pasaulē.

-���� Tu pārāk daudz par to domā, piespiedu sevi pasmai�dīt. Domā�ana par gēniem neko nedos. Tev jāpaņem atva�ļinājums. Jāpaņem atvaļinājums un uz kādu laiku jāpārtrauc tikties ar sievu. Citas izejas nav. Aizbrauksim abi kopā uz Havaju salām. Dienām no vietas gul�ņāsim pludmalē. Dzer�sim pinakoladas. Tur ir labi. Var ne par ko nedomāt. Sākt mest jau no pa�a rīta. Peldēties. Abi kopā nopirksim mei�tenes. Noīrēsim Mustang un braukāsim apkārt, simt piec�desmit kilometrus, klausoties Doors, Sly & the Family Stones un Beach Boys. Garastāvoklis noskaidrosies. Ja gribēsies par kaut ko nopietni padomāt, tad varēsi to darīt pēc tam.

-��� Nebūtu slikti, viņ� noteica, tad pasmaidīja, ap acīm viņam savilkās grumbiņas. Atkal izsauksim divas meite�nes un �etratā izklaidēsimies līdz ritam. Toreiz mums gāja labi.

Kukū. Jutekliskā sniega �ķūrē�ana.

-��� Es varu braukt kuru katru brīdi, es sacīju. Un tu? Cik daudz laika tev vajadzētu, lai nokārtotu darba lietas?

Gotanda, dīvaini smaidīdams, manī noskatījās.

-Tu ta�u neko neesi sapratis. Es darba lietas nevaru nokārtot. Varu tikai atteikties no visa. Un, ja es to izdarītu, tad uz visiem laikiem tiktu izslēgts no tās pasaules. Uz visiem laikiem. Un, kā jau tev to sacīju, zaudētu savu sievu. Uz visiem laikiem.

Viņ� iztuk�oja alus glāzi.

-��� Bet tā arī būs labāk. Labāk sākt visu no sākuma. Jāmet visam miers. Tev taisnība. Es esmu noguris. Laiks doties uz Havaju salām izvēdināt galvu. Sarunāts. Braucam uz Havaju salām. Kad galva būs tuk�a, tad domā�u. Es kļū�u par kārtīgu cilvēku. Varbūt man vairs nekas neiznāks. Tomēr ir vērts vēlreiz pamēģināt. Es tev uzticos. Es tev ticu. Patie�ām. Sākot no tā brī�a, kad tu man piezvanīji. Kāpēc, nezinu. Tu likies tik krietns cilvēks. Es vienmēr biju pēc tā tiecies.

-��� Es neesmu nekāds krietnais, sacīju. Tikai lieku pareizos soļus. Dejoju. Bez kādas jēgas.

Gotanda pacēla rokas virs galda un izpleta.

-��� Un kam tad ir jēga? Kut mūsu dzīvē ir jēga?

Tad pasmējās.

-��� Tas nekas. Kāda tam nozīme. Esmu ar to samierinājies. Mācos no tevis. Lecu no lifta liftā. Tas nav neiespējami. Ja apņemos, varu visu. Esmu gudrais, izskatīgais, labais Go�tanda. Labs ir, brauksim uz Havaju salām. Rīt nopirksim bi�ļetes. Divas biļetes pirmajā klasē. Ja nav pirmā klase, tad tas nekam neder. Nolemts. Auto Mercedes, pulkstenis Ro/ex,

māja Adzabu, lido�ana pirmajā klasē! Parit paņemsim bagā�u un lidosim. Tajā pa�ā dienā jau būsim Honolulu. Havajie�u krekls man piestāvēs.

-��� Tev viss piestāv.

-��� Paldies, ka paglaimo mana ego atliekām.

-����������� Vispirms iesim uz pludmales bāru un dzersim pinakoladu. Vēsi.

-��� Nav slikti.

-��� Nav slikti.

Gotanda vērigi mani nolūkojās.

-��� Tu tie�ām varēsi aizmirst, ka es nogalināju Kiki?

Es pamāju.

-��� Domāju, ka varē�u.

-����������� Es vēl visu neesmu pateicis. Atceries, es tev stāstīju, ka divas nedēļas nosēdēju cietumā.

-��� Teici.

-����������� Tie bija meli. Es visu izdomāju. Ne tāpēc, ka man būtu bijis bail. Gribēju nodarīt sev sliktu, gribēju pats sev rieb�ties. Tāpēc es tā priecājos, kad tu manis dēļ klusēji. Tā bija savāda sajūta. It kā tu būtu nomazgājis nost visu manu ne�tīrību. Bet �odien es tik daudz esmu atzinies. Es jūtos at�vieglots. Tev gan nepaveicās.

-����������� Tā nu gan nav, es sacīju. Un nodomāju: man liekas, esmu tev piegājis tik tuvu kā vēl nekad. Varbūt man vajadzēja to pateikt, tomēr nolēmu to atlikt uz citu reizi. īpa�as vaja�dzības tā darīt nebija. Bet tobrīd tā �ķita pareizāk. It kā pie�nāks kāds brīdis, kad �iem vārdiem būs lielāks spēks.

Es tikai atkārtoju:

-��� Tā nu gan nav.

Viņ� paņēma uz krēsla atzveltnes uzlikto lietus cepuri, paraudzījās, cik tā mitra, tad nolika atpakaļ.

-����������� Es tev gribētu kaut ko palūgt, viņ� sacīja. Es gribētu vēl vienu alu. Ta�u �obrīd man nav spēka celties un iet to pasūtīt.

Būs labi, es sacīju. Tad aizgāju līdz letei un no�pirku divus kausus alus. Pie letes bija liela drūzma, nācās pagaidīt. Kad atgriezos, katrā rokā nesdams pa glāzei, viņu vairs nekur nemanīja. Lietus cepure bija pazudusi. Maserati stāvvietā nebija. Tad redz kā, es nodomāju. Tad nogrozīju galvu. Tur nu nekas nebija darāms. Viņ� bija pa�zudis.

Nākamās dienas pēcpusdienā Maserati izvilka no Tokijas lī�a. To jau varēja paredzēt, tas mani nepārsteidza. Kop� tā brī�a, kad viņ� pazuda, man tas bija skaidrs.

Miru�ajiem piebiedrojies vēl viens. �urks, Kiki, Meja, Diks Norss un tagad Gotanda. Pieci. Palicis vēl viens. Es papurināju galvu. Nepatīkamas izredzes. Kuram kārta nāka�majam? Pēk�ņi iedomājos par jumijo�i. Nē, tā nevar būt. Tas būtu pārāk drausmīgi. Juki? Papurināju galvu. Viņa ir tikai trīspadsmit gadus veca meitene. Viņas nāve nebija pieļau�jama. It kā es domās kārtotu nāvei nolemto sarakstu. Tajā brīdī jutos kā Dievs. Nosaki, kādā secībā būs mirt.

Aizgāju uz Akasakas policijas iecirkni pie Literāta un pa�teicu, ka iepriek�ējā vakarā biju kopā ar Gotandu. Nez kāpēc likās, ka būtu pareizi viņam to izstāstīt. Par Kiki noslepka�vo�anu es, protams, neko neminēju. Viņas līķis pat nebija atrasts. Pastāstīju, ka dienu pirms viņa nāves biju kopā ar Gotandu, ka viņ� �ķita ārkārtīgi noguris un cieta no neiro�zes. Stāstīju par to, ka viņ� strādāja bez apstājas un pārdzī�voja �ķir�anos no sievas.

Viņ� manis teikto īsi pierakstīja. At�ķirībā no iepriek�ē�jās reizes pieraksti tie�ām bija vienkār�i. Es tos parakstīju. Neprasīja pat veselu stundu. Pabeidzis rakstīt, Literāts gro�zīja pildspalvu pirkstos un vērās manī.

-��� Jūsu tuvumā gan daudzi mirst, viņ� sacīja. Tā dzīvo�jot, paliksiet bez draugiem. Jūs nevienam nepatiksiet. Redze pasliktināsies, un āda novecos. Nav labi.

Tad viņ� smagi nopūtās.

-��� �ī nu gan ir pa�nāvība. Tas nu ir skaidrs. Ir pat aculie�cinieki. Tomēr nejēdzīgi. Kāda velna pēc vajadzēja ietriekt Maserati jūrā? Būtu izticis ar Civic vai Corolla.

-��� Tā bija apdro�ināta, es noteicu.

-��� Nē, apdro�inā�ana nekad nesedz pa�nāvību. Apdro�i�nies vai neapdro�inies, Literāts sacīja. Tik un tā muļķīgi. Man naudas trūkst, es vienmēr domāju par bērnu divrite�ņiem. Man ir trīs bērni. Un katrs grib savu divriteni.

Es klusēju.

-��� Būs jau labi. Varat iet. �ēl, ka ar jūsu draugu tā notika. Paldies, ka atnācāt to pastāstīt. Un viņ� vadīja mani uz durvīm. Mejas lieta vēl nav noslēgta. Izmeklē�ana turpi�nās. Kaut kad mēs to atrisināsim, viņ� piebilda.

Man ilgu laiku likās, ka esmu nogalinājis Gotandu. Es nespēju atbrīvoties no �ī smaguma. Domās atgriezos pie visa, ko picērijā runājām. Ja būtu prasmīgāk atbildējis, tā nenotiktu. Tādā gadījumā mēs abi tagad gozētos Maui plud�malē, dzertu alu.

Bet varbūt tas neko nemainītu. Viss jau bija izlemts. Viņ� tikai gaidīja izdevību. Viņ� visu laiku domāja par to, kā iedzīt Maserati jūrā. Sapratu, ka tā bija viņa vienīgā izeja. Viņ� gaidīja, roku uz roktura uzlicis. Viņ� vairākkārt bija iztēlojies �o ainu, kad Maserati ielidos jūrā. Kā ūdens spiedī�sies iek�ā pa logiem, kā viņ� vairs nespēs paelpot. �o pa�iznīcības brīdi. Kaut kad tās durvis bija jāver vaļā. To viņ� labi saprata. Viņ� tikai gaidīja izdevību.

Mejas nāve mani satrieca, bet tā tagad bija pagātnē, se�nas atmiņas. Pēc Dika Norsa nāves es skumu un samierinā�jos. Ta�u pēc Gotandas nāves jutos tik izmisis, it kā es būtu ieslodzīts svina kastē. Gotandas nāve nebija aiztaupāma.

Gotanda nekad nerada līdzsvaru ar saviem iek�ējiem impul�siem. Viņ� dzina sevi, cik tālu varēja, līdz apziņas tālākajām malām. Tad pāri robe�ai, citā, tumsas pasaulē.

Kādu laiku nedēļas �urnāli, televīzijas stacijas un sporta avīzes plosījās par viņa nāvi. Metās virsū kā vaboles sprāgoņam. Man tas uzdzina vēmienu. Redzot, ko viņi raksta, dzirdot, ko viņi runā, gribējās viņus visus no�ņaugt.

Gotanda bija teicis nosist ar metāla nūju. Tā būtu vien�kār�āk, ātrāk. Nē, tā vis nebūs, es sacīju. Viņus vajag lēni �ņaugt.

Atlaidos gultā un aizvēru acis. No tumsas atskanēja Mejas kukū.

Es, gulēdams gultā, ienīdu pasauli. Ienīdu kaismīgi, no pa�iem sirds dziļumiem. Visa pasaule pilna ar nāvi. Es ju�tos bezspēcīgs, dzīvo pasaule man likās piedauzīga. Cilvēki ienāk pa ieeju un iziet pa izeju. Aizgāju�ie atpakaļ nenāk. Ska�tījos pats uz savām rokām. �ķita, ka manas rokas ir piesūku��ās ar nāves dvaku. To nekad nevarēs nomazgāt, Gotanda sacīja.

Paklau, Aituvīr, vai tādi ir tavi sakari ar pasauli? Nebei�dzamas nāves. Kas vēl man būs jāzaudē? Varbūt tev tais�nība, man ir par vēlu kļūt laimīgam. Tam nav nekādas nozī�mes. Tomēr tas ir pārāk briesmīgi.

Pēk�ņi atminējos bērnībā lasītu zinātnisku grāmatu. Tajā bija nodaļa "Kas notiktu, ja pasaulē nebūtu berzes?". "Ja pasaulē nebūtu berzes," �ī grāmata skaidroja, "tad centrbē�dzes spēka dēļ viss aizlidotu izplatījumā." Tie�i tā es jutos.

Kukū, Meja teica.

Trīs dienas pēc tam, kad Gotanda ar Maserati iemetās jūrā, es piezvanīju Juki. Atklāti sakot, man negribējās ne ar vienu runāt. Tomēr ar Juki vajadzēja parunāt. Viņa bija bezspēcīga, viena pati, bērns. Es biju vienīgais cilvēks, kas viņu uzklausīja. Turklāt viņa bija dzīva. Mans pienākums bija raudzīties, lai tā būtu. Vismaz es tā jutos.

Hakonē Juki nebija. Pie telefona pienāca Ame un teica, ka meita pirms divām dienām atgriezusies Tokijā, Akasakas dzīvoklī. Ame bija samiegojusies un nebija visai runīga, un mani tas apmierināja. Piezvanīju uz Akasakas dzīvokli. Juki uzreiz pacēla klausuli, it kā būtu sēdējusi līdzās tele�fonam.

-��� Tev vairs nav jābūt Hakonē? es pavaicāju.

-��� Nezinu. Gribēju kādu laiciņu pabūt viena. Mamma ir pieaudzis cilvēks. Gribu drusciņ padomāt pati par sevi. Par to, ko man darīt turpmāk. Pienācis laiks par to nopietni pa�domāt.

-��� Tā laikam ir, es piekritu.

-��� Es lasīju avīzē. Tavs draugs gājis bojā.

-��� Jā, nolādētajā Maserati. Tā, kā tu teici.

Juki klusēja. Klusums kā ūdens sūcās man ausī. Pārliku klausuli no labās auss pie kreisās.

-��� Negribi aiziet kaut kur pusdienās? ieminējos. Tu noteikti neesi neko kārtīgu ēdusi. Aiziesim paēst kaut ko labāku. Es arī da�as pēdējās dienas neko prātīgu neesmu ēdis. Vienam pa�am negribas.

-��� Man divos ir norunāta tik�anās. Pirms tam.

Paskatījos pulkstenī. Bija pāri vienpadsmitiem.

-��� Labi. Pusstundas laikā bū�u gatavs, atbrauk�u tev pa�kaļ, es sacīju.

Pārģērbos, izņēmu no ledusskapja apelsīnu sulu un iedzēru, iebāzu kabatā ma�īnas atslēgas un maku. Kārtībā. Tomēr likās, ka esmu kaut ko aizmirsis. Nūja, biju aizmirsis noskūties. Iegāju vannasistabā un noskuvos, tad, aplūko�dams sevi spogulī, domāju, vai vēl izskatos pēc divdesmitgadnieka. Var jau būt. Ta�u patiesībā nevienam par to nebija nekādas intereses. Ir labi, kā ir. Vēlreiz iztīrīju zobus.

Laiks bija labs. Vasara tuvojās. Ja vien nelitu lietus, tad būtu jauks gadalaiks. Es, ģērbies Ispiedurkņu kreklā, plānā jakā, biksēs, ar saulesbrillēm uz acīm, piebraucu pie Juki mājas. Svilpodams.

Kukū, es nodomāju.

Vasara.

Braukdams domāju par vasaras nometni bērnībā. No�metnē bija trīs stundas gar� pusdienlaiks. Bet es pa dienu nevarēju aizmigt. Tiklīdz man teica, ka jāguļ, tā miegs pa�gaisa. Pārējie parasti gulēja cie�ā miegā. Es stundām no vie�tas pētīju griestus. Un, tā nopētīti, griesti pārvērtās pasaulē par sevi. �ķita, ja es tiktu tur, tad dzīvotu glu�i citā pasaulē. Pasaulē, kurā viss būtu kājām gaisā. Kaut kas līdzīgs Alises Aizspogulijai. Tā es aizvien domāju. Un tā, tiklīdz es iedo�mājos vasaras nometni, atceros griestus. Kukū.

Man aizmugurē brauco�ā automa�īna trīs reizes nosignalizēja. Luksoforā jau dega zaļā gaisma. Mierīgi, mierīgi, es nodomāju. Kur gan tā steigties? Lēni braucu uz priek�u.

Ir ta�u vasara.

Piegājis pie daudzdzīvokļu nama, nospiedu zvana pogu. Juki tūlīt pat nokāpa lejā. Viņai mugurā bija smalka, rak�staina kleita pusgarām piedurknēm, kājās sandales un tum�zaļa plecu soma.

-��� Tu gan �odien esi eleganta, es sacīju.

-��� Es ta�u teicu, ka man pēc divām stundām ir norunāta tik�anās, Juki atbildēja.

-��� Ļoti saderīgi, smalki, es sacīju. Tu izskaties pieau�gusi.

Viņa pasmaidīja, bet neko neteica.

Aizgājām uz tuvējo restorānu un papusdienojām ēdām zupu, spageti la�a mērcē un salātus. Pulkstenis vēl nebija divi, restorāns bija patuk�s. Gar�oja labi.

Ap to laiku, kad tur sāka parādīties biroju darbinieki, mēs jau bijām ārā no restorāna, automa�īnā.

-��� Uz kurieni? es pajautāju.

-��� Nekur īpa�i. Tāpat pabraukā, Juld sacīja.

-���� Tā ir antisociāla rīcība. Velti iz�ķiests benzīns, es izmetu. Viņa izlikās to nedzirdam. Nu lai iet, nodomāju. Pilsēta tik un tā ir briesmīga, nedaudz lielāks gaisa piesār�ņojums, nedaudz lielāki satiksmes sastrēgumi to neviens pat nepamanīs.

Juki ieslēdza kase�u pleijeri. TalkingHeads "FearofMusic". Kad es to būtu tur ielicis? Daudz ko vairs neatceros.

-���� Es nolēmu pieņemt mājskolotāju, viņa sacīja. Tā tik�anās man ir ar viņu. Tētis viņu atrada. Pateicu viņam, ka gribētu mācīties, un tētis viņu sameklēja. Esot laba sko�lotāja. Savādi, bet pēc tās filmas noskatī�anās man uznāca vēlē�anās mācīties.

-���� Pēc tās filmas? es pārvaicāju. "Nelaimīgās mīlestī�bas"?

-���� Tie�i tā, Juki viegli piesarka. Izklausās muļķīgi, vai ne? Man pa�ai arī tā �ķiet. Bet tā ir, tie�i pēc tās filmas noskatī�anās man sagribējās mācīties. Laikam gan, patei�coties tavam draugam skolotājam. Skatoties filmu, viņ� likās tāds muļķis, tomēr kaut kas aizķērās. Viņ� laikam bija talantīgs.

-��� Jā, kaut kāds talants viņam bija. Tas tiesa.

-Hm?

-��� Talants spēlēt izdomājumus. Ne īstenību. Vai tu saproti?

-��� Saprotu.

-���� Viņ� labi tēloja zobārstu. Ļoti prasmīgi. Bet tā bija tēlo��ana. Viņa prasme labi izskatījās. Tas bija tēls. Ta�u, ja viņ� patie�ām ķertos klāt, tad salauztu kaulus. Bezjēdzīgas lietas viņ� paveica izcili. Bet to, ko gribēja darīt, nevarēja. Tomēr bez tā dzīvei nav jēgas. Gotanda priecātos, to dzirdot.

-��� Vai tu viņu satiki?

-����������� Satiku, es atbildēju. Satiku un runāju ar viņu. Mums iznāca gara saruna. Ļoti atklāta saruna. Uzreiz pēc tam viņ� nomira. Parunāja ar mani un uzreiz pēc tam iebrauca ar Maserati jūrā.

-��� Vai manas vainas dēļ?

Lēnām papurināju galvu.

-����������� Ne tu, ne kāds cits pie tā nebija vainīgs. Cilvēkiem ir da�ādi iemesli mirt. No malas tas �ķiet vienkār�i, bet tas nemaz tik vienkār�i nav. Tā kā sakne. Virs zemes redzamā daļa ir tikai viena daļa, pietiek pavilkt, un nāk ārā vēl un vēl. Cilvēka apziņa mīt dziļā tumsā. Patiesie iemesli ir zināmi tikai katram pa�am. Varbūt pat pa�am tie nav skaidri.

Viņ� turēja roku uz izejas durvju roktura, es domāju. Gai�dīja izdevību. Neviens pie tā nav vainīgs.

-��� Tu mani tāpēc ienīsti, Juki sacīja.

-��� Es tevi neienīstu, atteicu.

-��� �obrīd ne, bet vēlāk ienīdīsi.

-����������� Arī vēlāk neienīdī�u. Man nav tāda naida pret cilvē�kiem.

-����������� Varbūt neienīdīsi, bet kaut kas ir zudis, Juki klusām sacīja.

-��� Tie�ām.

Es cie�i paskatījos Juki.

-��� Savādi. Gotanda man teica to pa�u.

-Aktā?

-����������� Viņam arī likās, ka kaut kas ir zudis. Kā viņ� to domāja kaut kas ir zudis. Mēs visi dzīvojam, nestāvam uz vietas. Tāpēc arī kaut kas vienmēr zūd. Tur neko nevar līdzēt. Kad pienāk laiks pazust, tad pazūd. Līdz tam brīdim, kad nav pienācis laiks pazust, nekur nekas nepagaist. Tu arī audz. Pēc diviem gadiem tev �ī kleita vairs nederēs un tev lik�sies, ka no TalkingHeads nāk vecuma dvaka. Vairs negribēsi doties ar mani pabraukāties. Tur neko nevar darīt. Jāļaujas plūdumam. Ar domā�anu tur nekas nav līdzēts.

-��� Tu man vienmēr patiksi. Tam nav nekāda sakara ar laiku.

-����������� Priecājos, ka tu tā saki. Man ari gribētos tā domāt, es teicu. Ta�u, godīgi sakot, tu, Juki, vēl neko daudz par laiku nezini. Nevajag pārāk daudz priek�laicīgi izlemt. Gribi vai negribi, bet pārmaiņas notiks. Neviens neko nezina.

Juki labu laiku klusēja. Kasetes A puse beidzās, tā auto�mātiski pārslēdzās uz otru pusi.

Vasara. Ielās visur manīja vasaru. Gan policisti, gan vidus�skolēni, gan autobusu �oferi, visi bija ģērbu�ies Ispiedurkņu kreklos. Da�as sievietes bija pat kleitās bez piedurknēm. Vēl nesen sniga.

-��� Tu tie�ām mani neienīsti?

-����������� Nē, protams, es sacīju. Neienīstu. Man nav iemesla to darīt.

-����������� Tas ir vienīgais, par ko man �ajā neskaidrību pasaulē ir skaidrība.

-��� Pilnīga?

-��� Pilnīga. Par divarpus tūksto�iem procentu.

Viņa pasmaidīja.

-��� To man gribējās dzirdēt.

Es pamāju ar galvu.

-��� Vai tev patika Gotanda? Juki pavaicāja.

-����������� Patika gan, es atbildēju. Man pēk�ņi aizlūza balss. Acīs sariesās asaras. Tik tikko spēju tās apvaldīt. Tad dziļi ieelpoju.

-����������� Ikreiz, kad viņu satiku, man viņ� patika. Tas nenotiek bie�i. It īpa�i mūsu gados.

-��� Vai viņ� nogalināja to sievieti?

Es brīdi vēroju caur saulesbrillēm vasarīgo ielu.

-��� To neviens nezina. Varēja būt gan tā, gan tā.

Viņ� gaidīja ieganstu.

Juki piespiedās pie loga un, skatoties ārā, klausījās Talking Heads. Nodomāju, ka kop� mūsu pirmās tik�anās reizes viņa kļuvusi pieaugu�āka. Tikai pirms divarpus mēne�iem.

Vasara, es nodomāju�

-��� Ko tu tagad darīsi? Juki pavaicāja.

-����������� Ko es darī�u? es sacīju. Vēl neesmu izlēmis. Ko man iesākt? Laikam atgriezī�os Saporo. Rīt vai parīt. Tur man paliku�as nenokārtotas lietas.

Man vajadzēja satikt Jumijo�i. Un Aituvīru. Tur bija man domātā vieta. Es tai piederēju. Kāds tur manis dēļ raud. Man tur vēlreiz jāatgrie�as, jānoslēdz loks. Jojogi Ha�iman stacijas tuvumā Juki lūdza, lai es apstājos.

-��� Man jābrauc ar Oda ekspresi, viņa teica.

-��� Varu tevi aizvest. Man ir brīva diena, es piedāvāju.

Viņa pasmaidīja.

-����������� Paldies, bet nevajag. Tas ir diezgan tālu. Labāk būtu ar vilcienu.

-����������� Cik savādi, es noņēmu saulesbrilles, es dzirdēju "pal�dies"!

-��� Varbūt vairāk neko nesaki.

-��� Labi.

Viņa desmit, piecpadsmit sekundes vērās manī. Viņas sejai pārslīdēja nesaprotama izteiksme. Tikai acis iedzirkstījās citādi, lūpas nedaudz savilkās. Skatiens vērīgs, ass. It kā vasaras saules stari atmirdzētu ūdenī.

-��� Tik un tā es esmu patīkami pārsteigts.

-����������� Dīvains cilvēks, Juki noteica. Izkāpa no ma�īnas, klusi aizvēra durvis un, atpakaļ nepaskatījusies, devās prom. Vē�roju Juki tik ilgi, līdz viņa pazuda pūlī. Kad viņa pagaisa ska�tienam, man kļuva skumji. Glu�i kā būtu nelaimīgi iemīlējies.

Es svilpoju līdzi Lovin' Spoonful "Summer in the City", aiz�braucu no Omotesando uz Aojamu, kur gribēju Kinokuņijā iepirkties, ta�u ma�īnu stāvlaukumā brīvas vietas nebija. Nodomāju, ka rit vai parīt jau do�os uz Saporo. Nav nekā�das vajadzības ne gatavot ēdienu, ne iepirkties. Pēk�ņi man uzmācās garlaicība. Nebija nekā, ko darīt.

Vēl brīdi paklīdu ielās, tad atgriezos dzīvoklī. Istabas izskatījās �ausmīgi tuk�as. Tad redz kā, es nodomāju. Apgū�los gultā un ņēmos pētīt griestus.

Tam jāatrod vārds, es nodomāju. Sēras, mēģināju pateikt. Ne pārāk patīkams vārds.

Kukū, sacīja Meja. Tas skaļi atbalsojās tuk�ajā istabā.

"Sapnis par Kiki".

Es sapnī redzēju Kiki. Tas laikam bija sapnis. Vai arī kaut kāda sapnim līdzīga darbība. Kas tas ir "Sapnim līdzīga darbība"? Es arī to nezinu. Ta�u kaut kas tāds pastāv. Ir parā�dības, kas pastāv kaut kur viņpus mūsu apziņas robe�ām.

Vienkār�ības labad es sauk�u to par sapni. �is apzīmē�jums �ķiet vistuvāk īstenībai.

Rītausma jau bija tuvu, kad es redzēju sapni par Kiki.

Arī sapnī bija rītausma.

Zvanu pa telefonu. Starptautiska tālsaruna. Esmu uzgrie�zis to telefona numuru, kuru Kiki līdzīgā sieviete atstāja Honolulu dzīvoklī uz palodzes. Dzirdu pī-pī-pī. Savienosies, es nodomāju. Cipari savienojas pareizajā kārtībā. Pauze, tad zvana signāls. Spie�u klausuli pie auss, bet zvanī�ana nebei�dzas. Piektā, sestā, septītā, astotā reize, es skaitu. Divpa�dsmit reizes, neviens neatsaucas. Tajā brīdī es atrodos tajā istabā. Honolulu "Nāves istabā". Ir pusdienlaiks. Pa jumta logiem krīt gaisma. Stari krīt kā vairāki resni pīlāri, un tajos dejo sīki puteklī�i. Stari �ķiet asi kā na�a cirtieni, ne�ēlīgā dienvidzemes saule lau�as istabā. Vietās, kur saule nekrīt, istaba ir tum�a un vēsa. Ļoti liels pretstats. Kā jūras dibenā, es nodomāju.

Sē�u tajā istabā uz dīvāna, piespiedis klausuli pie auss. Garais telefona vads izritinājies pāri pār grīdu, tas �ķērso gan gai�o, gan tum�o istabas daļu. Tad pazūd kaut kur tumsā. �ausmīgi gar� vads. Pirmo reizi redzu tik garu vadu. Nolieku telefonu uz ceļgaliem un apskatu istabu.

Istaba mēbelēta tāpat kā iepriek�. Gulta, galds, dīvāns, krēsli, televizors, stāvlampa. Dīvaini izkaisīti priek�meti. Tā pati dvaka, kas iepriek�. Tā o� ilgi vaļā nevērtas istabas. Sasmacis un sastāvējies gaiss. Ta�u se�i ģindeņi ir pazudu�i. Tos nekur nemana, ne gultā, ne dīvānā, ne krēslos pie tele�vizora, ne pie ēdamgalda. Visi pazudu�i. Arī ēdienu paliekas un trauki no galda pazudu�i. Nolieku telefonu uz dīvāna un pieceļos kājās. Drusciņ sāp galva. Tā iesāpas, sadzirdot ļoti spalgu skaņu. Tāpēc atkal apsē�os.

Pustumsā, pa�ā tālākajā krēslā samanu kādu kustību. Samiedzu acis, tas "kaut kas" ceļas kājās, dzirdu soļus tuvo�jamies. Kiki. Viņa lēni iznāk no tumsas, iziet cauri gaismai, apsē�as uz krēsla pie ēdamgalda. Viņa izskatās tāpat kā agrāk. Zilā kleitā, ar baltu plecu somu.

Kiki tur sē� un cie�i mani noraugās. Ļoti rāmu skatienu. Viņa nav ne gaismā, ne ēnā, tie�i pa vidu. Gribu celties un iet pie viņas, bet tad pārdomāju. Deniņos vēl smeldz.

-��� Kur paliku�i ģindeņi? es vaicāju.

-��� Tie, Kiki pasmaida, pazudu�i.

-��� Tu viņus novāci?

-��� Nē, tie pa�i pazuda. Varbūt tu viņus novāci? Paskatos uz līdzās nolikto telefonu, piespie�u pirkstus

pie deniņiem.

-��� Ko tie īsti nozīmēja? Se�i skeleti?

-��� Tevi pa�u, Kiki atbild. Jo �ī ir tava istaba. Viss, kas te atrodas, esi tu pats. Viss.

-��� Mana istaba, es brīnos. Bet kā tad ar hoteli "Dolphin"? Kas tā par istabu?

-��� Tā arī ir tavējā. Protams. Tur ir Aituvīrs. Te esmu es.

Gaismas pīlāri nenodreb. Cieti, vienoti. Tikai gaiss nema�nāmi trīs. Es to redzu, uz to pat neskatīdamies.

-��� Izrādās, ka man tik daudz kur ir sava istaba, es saku. Man visu laiku rādījās tie sapņi. Sapnis par viesnīcu "Delfīns". Tur kāds manis dēļ raudāja. Diendienā sapņoju vienu un to pa�u sapni. Viesnīca "Delfīns" izstiepjas ārkār�tīgi gara un �aura, un tur kāds manis dēļ raud. Domāju, ka tā esi tu. Ka man tevi katrā ziņā jāsatiek.

-��� Visi tevis dēļ raud, Kiki klusām teica, balsī, kas nomie�rina saspringtos nervus. Tā visa vieta ir tev. Tur visi raud tevis dēļ.

-��� Bet tu mani sauci. Tāpēc braucu uz viesnīcu, lai satiktu tevi� tas bija sākums tik daudz kam. Tāpat kā agrāk. Satiku da�ādus cilvēkus, da�i nomira. Paklau, kāpēc tu mani sauci? Kāpēc tu man rādīji ceļu?

-��� Tā nebiju es. Tu pats sevi sauci. Es neesmu nekas vairāk kā tava projekcija. Caur mani tu pats sevi sauci, pats sevi vadīji. Esmu tava iedomātā deju partnere. Tava ēna, nekas vairāk.

Viņu �ņaudzot, man likās, ka tā ir mana ēna, tā Gotanda stāstīja. Ja man izdotos ēnu no�ņaugt, tad tālāk viss ietu labi.

-��� Bet kāpēc visi manis dēļ raud?

Viņa neatbild. Pieceļas, papē�iem klabot, atnāk un nostā�jas manā priek�ā. Tad nometas ceļos uz grīdas. Pastiepj roku un pārlai� pirkstu galus man pār lūpām. Slaidi un smalki pirksti. Tad pieskaras maniem deniņiem.

-��� Mēs visi raudam par to, par ko tu neraudi, Kiki klu�sām saka. Lēni, lai piespiestu saklausīt. Mēs visi lejam asaras par to, par ko tu neesi sev ļāvis liet asaras. Mēs visi skaļi raudam par to, par ko tu neesi skaļi raudājis.

-��� Vai tavas ausis ir tādas pa�as kā agrāk? es pavaicāju.

-��� Manas ausis, viņa pasmejas. Jā, tādas pa�as kā agrāk.

-����������� Vai tu man vēlreiz neparādītu ausis? es palūdzu. Es gribu izbaudīt to noskaņojumu. Toreiz, kad tu man resto�rānā parādīji ausis, �ķita, ka visa pasaule pārvēr�as. Es to nekad neesmu aizmirsis.

Viņa papurina galvu.

-����������� Gan jau kaut kad, viņa noteic. �obrīd ne. Tās nevar vienmēr rādīt. Patie�ām. Jāsagaida piemērots bridis. �obrīd ne. Kaut kad es tev parādī�u. Tādā brīdī, kad tev to patie�ām vajadzēs.

Viņa pieceļas kājās un ieiet tie�i no griestiem krīto�ajā gaismas stabā. Un paliek tur stāvam. �ķiet, ka viņas augums spēcīgajā gaismā sairs un pagaisis.

-��� Paklau, Kiki, vai tu esi mirusi? es vaicāju.

Viņa �ajā gaismā pagrie�as uz manu pusi.

-��� Tu domā par Gotandu?

-��� Jā, es atbildu.

-��� Gotanda domā, ka viņ� mani nogalināja, Kiki saka.

Es pamāju.

-��� Jā. Tā viņ� domā.

-����������� Varbūt viņ� mani nogalināja. Viņam tas tā bija. Viņa�prāt, viņ� mani nogalināja. Viņam to vajadzēja. Citādi viņ� nekādi nevarēja. Nabadziņ�, Kiki turpina. Bet es neesmu mirusi. Tikai pagaisusi. Pārcēlusies uz citu pasauli. It kā pārsēstos līdzās stāvo�ā vilcienā. Tā ir pazu�ana. Tu saproti?

Nesaprotu, es saku.

-��� Tas ir vienkār�i. Paskaties!

To pateikusi, Kiki pāriet pāri istabai un ieiet tie�i sienā. Virzoties tuvāk sienai, viņa ātrumu nesamazina. Tad pazūd, ierauta sienā. Arī soļi apklust.

Labu brīdi vēl noskatos sienā, kas viņu aprijusi. Parasta siena. Istabā ir kluss. Tikai gaismas daļiņas lidinās gaisā. Deniņi tāpat smeldz. Piespie�u pirkstus pie deniņiem un turpinu vērties sienā. Gan �oreiz, gan toreiz Honolulu viņa pazuda sienā, es nodomāju.

-��� Nu bija ta�u vienkār�i? atskan Kiki balss. Tu arī pamēģini.

-��� Man ari izdosies?

-��� Es ta�u sacīju, ka tas ir vienkār�i. Pamēģini. Nāc. Neap�stājies. Tad tu tiksi �ajā pusē. Nebaidies. Ne no kā nav jābai�dās.

Paņemu telefonu un pieceļos, eju, vilkdams līdzi vadu, uz sienas pusi, kur viņa pazuda. Sienai tuvojoties, nedaudz sabīstos, bet gaitu nepalēninu un ieskrienu tie�i sienā. Ta�u triecienu nejūtu. Ķermenis iziet tai cauri it kā caurspīdīgam gaisam. Liekas, ka tikai gaiss kļūst citāds. Es, tāpat ar tele�fonu klēpī, atgrie�os savā gultā. Sē�u gultā, telefonu uz ceļ�galiem nolicis.

-��� Vienkār�i, es saku. Ārkārtīgi vienkār�i.

Piespie�u klausuli pie auss, bet saruna ir beigusies.

Vai tas bija sapnis?

Sapnis. Laikam.

Bet kur� gan to var zināt?

Kad ierados hotelī "Dolphin", reģistratūrā stāvēja trīs dar�binieces.

Tāpat kā iepriek� viņas bija ģērbu�ās �aketēs bez nevie�nas grumbiņas un spo�baltās blūzēs, sagaidīja mani ar smaidiem. Ta�u Jumijo�i starp viņām nebija. Tā man bija vil�anās. Vai drīzāk tas iegrūda mani bezcerībā. Biju iedo�mājies, ka uzreiz pēc iera�anās atkal satik�u Jumijo�i. Tāpēc man vārdi īsti nenāca pār lūpām, es ar grūtībām pateicu savu vārdu. Tā rezultātā meitenes smaids nedaudz sagrīļo�jās. Viņa aizdomīgi nopētīja manu kredītkarti un pārbaudīja datorā, vai tā nav zagta.

Uzbraucu uz savu numuru septiņpadsmitajā stāvā, noliku bagā�u, nomazgāju seju un nobraucu lejā hallē. Tur apsē�dos mīkstajā, smalkajā dīvānā un izlikos lasām �urnālu. Jumijo�i laikam bija pusdienu pārtraukums. Reģistratūrā joprojām de�urēja tās pa�as viegli sajaucamās sievietes ar identiskajām frizūrām. Pēc stundas es metu mieru. Acīmre�dzot Jumijo�i nebija devusies pusdienu pārtraukumā.

Izgāju pilsētā un nopirku vakara avīzi. Tad, kafejnīcā dzerdams kafiju, iz�ķirstīju to no viena gala līdz otram, mek�lēdams kaut ko interesantu.

Neko neatradu. Nebija nekā ne par Gotandu, ne Meju. Bija gan raksti par citām slepkavībām un citām pa�nāvī�bām. Lasīdams avīzi, domāju, ka varbūt tad, kad atgriezī�os viesnīcā, Jumijo�i jau stāvēs reģistratūrā. Tā tam vajadzētu būt.

Tomēr pēc stundas nekas nebija mainījies.

Iedomājos, vai varētu būt kāds iemesls, kāpēc viņa būtu pēk�ņi pagaisusi no pasaules? Piemēram, iegājusi tie�i sienā. Tā domādams, es kļuvu ļoti nemierīgs. Mēģināju zvanīt viņai uz dzīvokli. Pie telefona neviens nenāca. Piezvanīju uz reģis�tratūru un lūdzu pasaukt pie telefona Jumijo�i.

-Jumijo�i jaunkundze no vakardienas ir atvaļinājumā, kāda cita meitene man paskaidroja. Parīt viņa atkal bū�ot darbā. Tad redz kā, es nodomāju. Kāpēc gan es pirms brauk��anas viņai nepiezvanīju? Kāpēc man tas neienāca prātā?

Man galvā bija tikai viena doma kāpt lidma�īnā un doties uz Saporo. Tad uzreiz Saporo satikties ar Jumijo�i. īsts muļķis. Un vispār kad es pēdējo reizi viņai zvanīju? Kop� Gotandas nāves ne reizi. Un pirms tam? Iespējams, ka nebiju zvanījis kop� tās dienas, kad Juki jūras krastā vēma. Pagājis ilgs laiks. Biju par Jumijo�i pavisam aizmirsis. Es nezināju, vai pa �o laiku kaut kas nav noticis. Daudz kas varēja notikt. Tik daudz kas ir noticis tā pavisam vien�kār�i.

Bet viņa man neko nav sacījusi. Tik tie�ām neko.

Juki teica, ka Gotanda nogalināja Kiki. Tad Gotanda iebrauca Maserati jūrā. Es sacīju Juki: "Viss ir kārtībā. Tu ne pie kā neesi vainīga." Kiki teica, ka esot tikai mana ēna, nekas vairāk. Ko lai es iesāku? Es nezinu. Vispirms gribēju ieraudzīt Jumijo�i seju. Pēc tam izdomātu, ko viņai sacīt. Pa telefonu neko nevar pateikt.

Es jutos nemierīgs. Vai Jumijo�i būtu iegājusi sienā un pazudusi? Un es nekad vairs viņu nesatik�u? Se�i ģindeņi. Pieci jau ir zināmi. Viens vēl palicis. Kur� tas būs? Es nespēju domāt par to. Trūka elpas, spieda pakrūtē. Likās, ka sirds krūtīs izple�as un saraus mani gabalos. Kaut ko tādu es nekad agrāk nebiju jutis. Vai es mīlēju Jumijo�i? Es nezinu. Iekams nebiju saticies ar viņu pa�u, es neko nevarēju izdo�māt. Atkal un atkal griezu viņas dzīvokļa telefona numuru tā, ka pirksti sāka sāpēt. Klausuli neviens necēla.

Es nespēju gulēt. Liels nemiers rāva mani aug�ā no miega. Pamodos sasvīdis, ieslēdzu gaismu un paskatījos pulkstenī. Divos, piecpadsmit pāri trijiem, divdesmit pāri �etriem. Kad bija divdesmit pāri �etriem, es vairs gulēt negāju. Sēdēju pie loga, ieklausījos, kā man dauzās sirds, un skatījos, kā pamazām pilsētā iedegas gaismas.

Jumijo�i, es domāju, nepamet mani vienu. Tu man esi vajadzīga. Es vairs negribu palikt viens pats. Ja tevis nebūs, es attap�os kosmosa tālā nostūrī. Tāpēc es tevi lūdzu, parā�dies, piesien mani. Piesien mani �ai īstenības pasaulei. Es negribu kļūt par spoku. Es esmu parasts vidusmēra trīsdes�mit �etrus gadus vecs vīrietis. Tu man esi vajadzīga.

Sākot no pusseptiņiem, atkal griezu viņas telefona nu�muru. Pusstundu sēdēju pie telefona un griezu numuru. Neviens neatsaucās. Jūnijs Saporo bija brīni�ķīgs. Sniegs nokusis, zeme, kas vēl pirms pāris mēne�iem bija sasalusi, nu ir melna un auglīga. Visur elpo dzīvība. Kokiem plaukst zaļas lapas, tās �ab liegā vējā. Skaidrās debesis, augstu pakāpu�ās, ieskauj mākoņus. Iedvesmojo�a aina. Bet es, no viesnīcas neizgājis, bez apstājas griezu viņas telefona nu�muru. Rīt viņa atkal būs darbā, es ta�u varētu pagaidīt, es sev teicu. Nē, es nevarēju gaidīt. Kāda man garantija, ka viņa atgriezīsies? Sēdēju pie telefona un griezu numuru. Brī�os, kad nezvanīju, atgūlos gultā un bezjēdzīgi blenzu griestos.

Senos laikos te atradās viesnīca "Delfīns", es nodomāju. Atbaido�a viesnīca. Tomēr tajā apmetās da�ādi cilvēki. �īs grīdas �ķirbās ir sasūku�ās viņu domas un laiks, tie pali�ku�i plankumos uz sienas. Es apsēdos krēslā, sacēlu kājas uz galda, aizvēru acis un centos iztēloties kādreizējo viesnīcu. Sākot no ieejas durvju formas, nodilu�ā paklāja, nosūbēju��ām misiņa atslēgām, pieputēju�iem logu rāmjiem. Es reiz gāju pa �iem gaiteņiem, atvēru tās durvis, iegāju istabā.

Viesnīca "Delfīns" bija pazudusi. Bet ēna un klātbūtne vēl kavējās. Es to sajutu. Viesnīca "Delfīns" slēpās �ajā jaunajā, milzīgajā hotelī "Dolphin", tajā iek�ā, aiz tā. Ja es aizvēr�u acis, tad spē�u ieiet tajā iek�ā. Sadzirdē�u lifta, vecā astmatiķa, �ērkstoņu. Tas viss bija tepat. Neviens to nezināja. Tomēr ir gan. �ajā vietā krustojas manas sakaru līnijas. Viss ir kārtībā, �ī ir mana vieta, es sacīju. Viņa noteikti atgriezī�sies. Vajag tikai mierīgi gaidīt.

Pasūtīju vakariņas numurā. Izņēmu no ledusskapja alu un dzēru. Astoņos vēlreiz uzgriezu Jumijo�i numuru. Neviens neatsaucās.

Ieslēdzu televizoru un skatījos beisbola spēli. Bez skaņas. Slikta spēle. Man nebija īpa�as vēlē�anās skatīties beisbolu, bet es gribēju redzēt dzīvus cilvēkus kustamies. Man būtu derējis arī badmintons, ūdenspolo, jebkas. Nepievērsdams uzmanību spēles gaitai, vēroju, kā cilvēki ķer bumbu un svie� bumbu. Kā skrien. Viņi bija ļoti tālu, ar mani nekādi nesais�tīti. Es viņos noskatījos kā debesīs peldo�os mākoņos.

Deviņos vēlreiz mēģināju zvanīt. �oreiz viņa tūlīt pat pa�cēla klausuli. Es uzreiz nespēju noticēt, ka viņa pienākusi

pie telefona. Mana pasaule tika satricināta. Kakla ieskrēja gaisa kamols, es nespēju parunāt. Jumijo�i tik tie�ām tur bija.

-����������� Es tik tikko atgriezos no brauciena, Jumijo�i mierīgi paskaidroja. Paņēmu brīvdienas un aizbraucu uz Tokiju. Paciemojos pie radiem. Divas reizes mēģināju tevi sazvanīt, bet neviens neatbildēja.

-��� Es esmu atbraucis uz Saporo un zvanu tev bez apstājas.

-��� Gandrīz samainījāmies, viņa noteica.

-����������� Gandrīz, es sacīju, klausuli saņēmis, un bridi vēroju televizora mēmo ekrānu. Nespēju atrast vārdus. Es jutos ļoti apjucis. Ko lai es saku?

-��� Ei! Kas tev notika? Hallo!

-��� Nekas nenotika.

-��� Tev balss izklausās savāda.

-����������� Es esmu uztraucies, paskaidroju. Man tevi jāredz, citādi es nevaru parunāt. Es esmu uztraucies, un telefons nevar to kliedēt.

-����������� Varam satikties rītvakar, viņa, brīdi padomājusi, teica. Es iztēlojos, kā viņa pastumj brilles augstāk uz deguna.

Es, piespiedis klausuli pie auss, apsēdos uz grīdas un atspiedos pret sienu.

-��� Rītdiena ir pārāk tālu. Vai mēs nevaram satikties �odien?

Viņas balss bija noraido�a. Kaut arī tā vēl neko nebija

pateikusi, noraidījums jau bija manāms.

-������������ Es tagad esmu nogurusi. Pārguru�i. Rīt no rīta man jābūt darbā. Man jāizguļas. Satiksimies rit, pēc darba bei�gām. Satiksimies rīt? Vai tu rīt vēl te būsi?

-Jā, es kādu laiciņu te bū�u. Atklāti sakot, es raizējos. Ka rīt izrādīsies tu esi pagaisusi.

-��� Pagaisusi?

-��� Pagaisusi no �īs pasaules. Pazudusi.

Jumijo�i pasmējās:

-��� Es tik vienkār�i nepazudī�u. Viss būs kārtībā. Esi mierīgs.

-���� Nē, tas ir citādi. Tu nesaproti. Mēs bez mitas kustamies. Un daudz kas ap mums, piemērojoties �ai kustībai, pazūd. Tur neko nevar padarīt. To nevar apturēt. Tas paliek apziņā. Bet pazūd no �īs pasaules. Es uztraucos par to. Jumijo�i, tu man esi vajadzīga. Tu man esi ļoti un reāli vajadzīga. Neko citu man nav tā vajadzējis. Tāpēc es negribu, ka tu pagaistu.

Jumijo�i brīdi apdomāja manis sacīto.

-��� Dīvains cilvēks, viņa noteica. Es tev apsolu. Es nepazudl�u. Un rīt ar tevi satik�os. Gaidi.

-���� Skaidrs, es sacīju. Un mitējos viņu pierunāt. Nācās noticēt viņas solījumam.

-��� Arlabunakti! Un viņa nolika klausuli.

Kādu brīdi staigāju pa numuru. Tad uzbraucu divdes�mit sestajā stāvā un iedzēru degvīnu ar toniku. �ajā bārā es pirmo reizi ieraudzīju Juki. Bārs bija pilns. Divas jaunas sievietes sēdēja un dzēra pie bāra. Abas bija ļoti eleganti ģērbu�ās. Iznesīgas. Vienai bija ļoti skaistas kājas. Apsēdos pie galdiņa un bez īpa�a nolūka vēroju sievietes, dzēru deg�vīnu ar toniku. Tad pievērsos naksnīgajai pilsētas ainavai. Piespiedu pirkstus pie deniņiem. Nesāpēja. Tad pārlaidu pirkstus galvaskausam. Savam galvaskausam. Lēni izpētīju tā formu, iztēlojos pie bāra sēdo�o sievie�u galvaskausus. Galvaskauss, mugurkauls, krū�u kauls, iegurņa kauls, rokas, kājas, locītavas. Sniegbalti, skaisti kauli skaistajās kājās. Skaisto kāju īpa�niece paraudzījās uz manu pusi. Laikam bija sajutusi manu skatienu. Labprāt būtu viņai to paskaid�rojis. Ka iztēlojos tikai viņas kaulus. Protams, es to nepa�teicu. Izdzēru trīs glāzes degvīna ar toniku, tad atgriezos savā numurā. Dro�s par Jumijo�i esību, aizmigu cie�ā miegā.

Jumijo�i parādījās trijos naktī. Trijos naktī zvanīja pie durvīm. Ieslēdzu naktslampiņu, paskatījos pulkstenī. Tad uzmetu halātu un, neko nedomādams, atvēru durvis. Biju �ausmīgi samiegojies, nespēju sakarīgi domāt. Vien�kār�i piecēlos un gāju atvērt durvis. Tur stāvēja Jumijo�i.

Gai�zilajā darba �aketē tērpusies. Viņa kā aizvien pa puspavērtajām durvīm ie�mauca istabā. Es aizvēru durvis.

Viņa apstājās istabas vidū un dziļi ieelpoja. Tad bez ska�ņas novilka �aketi un uzmeta uz krēsla atzveltnes, lai tā nesaburzītos. Kā vienmēr.

-��� Nu, es neesmu pazudusi? viņa vaicāja.

-����������� Neesi, es apjucis noteicu. Es nespēju iz�ķirt, kur sākas �ķitums, kur īstenība. Pat brīnīties nespēju.

-��� Cilvēki nemaz tik viegli nepazūd, Jumijo�i tī�i sacīja.

-��� Tu nezini. Kas tik viss �ajā pasaulē nenotiek! Jebkas.

-��� Ta�u esmu te. Neesmu pazudusi. To ta�u tu nenoliegsi?

Paskatījos apkārt, dziļi ieelpoju, ieskatījos Jumijo�i acīs.

Tā bija īstenība.

-����������� Nenoliedzu, es piekritu. �ķiet, ka tu neesi pazudusi. Bet kāpēc tu esi atnākusi pie manis trijos naktī?

-����������� Es nevarēju gulēt, viņa sacīja. Tiklīdz aizmigu, tā atkal trūkos aug�ā. Ik pa stundai. Tad miegs pārgāja pavi�sam. Domāju par to, ko tu teici. Par to, ka neesmu pazudusi. Izsaucu taksometru un braucu �urp.

-��� Vai visi nebrīnīsies, ka tu trijos naktī ierodies darbā?

-����������� Mani neviens nepamanīja. �ajā laikā visi guļ. Viesnīca nodro�ina pakalpojumus divdesmit �etras stundas dien�naktī. Bet parasti ap trijiem vairs nekas nav jādara. Nomodā ir tikai reģistratūras darbinieki. Es no pazemes stāvvietas ienācu pa dienesta ieeju. Neviens neskatās. Te ir tik daudz darbinieku, ka nevar izsekot maiņām. Turklāt vienmēr var teikt, ka atnācu pārgulēt atpūtas istabā. Es jau agrāk tā vai�rākas reizes esmu darījusi.

-��� Tu jau agrāk tā esi darījusi?

-Jā, ja man nenāk miegs, tad nakts vidū braucu uz vies�nīcu. Viena pati te paklaiņoju. Te ir mierīgi. Izklausās muļ�ķīgi? Ta�u man patīk. Es viesnīcā uzreiz varu uzelpot. Ne reizes neesmu pieķerta. Neuztraucies. Un, ja pieķertu, es kaut ko izdomātu. Protams, nebūtu labi, ja mani redzētu ieejam �ajā numurā. Tiktāl viss ir kārtībā. No rīta, kad būs laiks iet uz darbu, es ie�u. Vai tā ir labi?

-��� Protams. Cikos tev jābūt darbā?

-����������� Astoņos, viņa sacīja. Tad paskatījās pulkstenī. Pēc piecām stundām.

Jumijo�i nervozi noņēma pulksteni no rokas un nolika uz galda. Tas klusi noskanēja. Tad apsēdās gultā un pavilka svārku malu zemāk. Pacēla galvu un paskatījās manī. Es piemetos gultas malā, viss notiku�ais pamazām atgriezās manā apziņā.

-����������� Nu tā� Jumijo�i iesāka. Tu teici, ka tev mani vaja�got.

-����������� Briesmīgi, es sacīju. Daudz kas ir pilnīgi mainījies uz pretējo. Un man tevi vajag.

-��� Briesmīgi, viņa teica un atkal sakārtoja svārku malu.

-��� Tā ir, briesmīgi.

-Ja esi nogājis pilnu apli, kur esi atgriezies?

-����������� Īstenībā, es sacīju. Tas prasīja daudz laika. Esmu atgriezies īstenībā. Pa ceļam es daudz ko piedzīvoju. Dau�dzi ir miru�i. Daudz kas ir zaudēts. Ir bijis liels sajukums, un tas vēl nav beidzies. Varbūt tas nekad nebeigsies. Tomēr man liekas, ka esmu nogājis pilnu apli. Un īstenība ir �eit. Iedams pa to apli, esmu noguris. Tomēr kā nebūt vēl dan�coju. Kārtīgi lieku soļus. Tāpēc man bija �eit jāatgrie�as.

Viņa skatījās man sejā.

-����������� �obrīd neko sīkāk nevaru paskaidrot. Tici man. Man tevi vajag. Tas man ir ļoti svarīgi. Un tev varbūt arī. Tie nav meli.

-����������� Ko lai es daru? Jumijo�i teica ar to pa�u izteiksmi sejā. Noticēt tev un pārgulēt ar tevi? Lieliski, augstākās klases vajadzība.

-��� Tā tas nav, es sacīju un meklēju atbilsto�us vārdus.

-����������� Kā lai es to paskaidroju? Tas ir iepriek� izlemts. Es nekad neesmu par to �aubījies. Ka mēs ar tevi pārgulēsim. Jau pa�ā sākumā tā domāju. Bet pa�ā sākumā tā neiznāca. Tas nebūtu

bijis piedienīgi. Tāpēc vajadzēja gaidīt, līdz būs noiets viss aplis. �obrīd tas nebūtu nepiedienīgi.

-��� Vai tāpēc man tagad vajadzētu ar tevi pārgulēt?

-���� Protams, �is arguments nav loģisks. Vissliktākā pārlie�cinā�anas metode. To es zinu. Tomēr, atklāti sakot, tā tas ir. Es nevaru to citādi izteikt. Parastā situācijā es censtos to visu darīt citādā secībā. Bet es nezinu, kā. Ne jau tā ir problēma, vai es to pasaku prasmīgi vai ne. Tas ir nolemts, ka mums ar tevi ir jāpārguļ. Mēs nevaram no tā izvairīties. Citādi izpostīsim kaut ko svarīgu. Tā ir tiesa. Es nemeloju!

Jumijo�i kādu brīdi skatījās uz pulksteni.

-��� Tu neizklausies pārāk prātīgs, viņa teica. Tad nopūtās un sāka pogāt vaļā blūzi.

-��� Neskaties!

Gulēju gultā un pētīju griestu kaktu. Tur kaut kur ir cita pasaule, es domāju, ta�u �obrīd esmu �eit. Viņa lēni izģēr�bās. Klusa �aboņa, viņa novilka kādu apģērba gabalu, salo�cīja un nolika. Tad nolika brilles uz galda. Ļoti seksīga skaņa. Tad atnāca. Nodzēsa naktslampiņu, iekāpa pie manis gultā. Ieslīdēja tikpat klusi, kā bija ieslīdējusi pa durvīm.

Pastiepu roku un apskāvu viņu. Mūsu āda saskārās. Cik gludi. Bet tajā bija kaut kāds smagums. �ī bija īstenība. Nevis tā kā ar Meju. Mejas augums bija brīni�ķīgs kā sap�nis. Tomēr viņa dzīvoja �ķitumā. Pati savās un citu ilūzijās, kas viņu ieskāva. Divu veidu �ķitumos. Kukū! Bet Jumijo�i dzīvoja īstenības pasaulē. �is siltums un smagums, un ener�ģija bija īsti. Tā es domāju, viņu skaudams. Arī Gotandas pirksti, kas glāstīja Kiki muguru, bija ilūzija. Tā bija tēlo��ana, gaisma, kas pārskrien pār ekrānu, ēna, kas ieslīd no vienas pasaules otrā. �oreiz bija citādi. �I bija īstenība. Kukū! Mani reālie pirksti skāra Jumijo�i reālo ādu.

-��� Īstenība, es sacīju.

Jumijo�i piespieda seju manam kaldam, sajutu viņas degun�gala pieskārienu. Es tumsā pārbaudīju viņas augumu, no stūrī�a līdz stūrītim. Plecus, elkoņus, plaukstas locītavas, plaukstas, desmit pirkstus. Neviena sīkākā vietiņa nepalika neuzmeklēta. Pirksti glāstīja, lūpas skūpstīja. Krūtis un vē�deru, sānus un muguru, un kājas, es pārliecinājos par visu, visu apzīmogoju. Man bija tā jādara. Lai nepazūd. Tad pār�laidu roku mīkstajiem kaunuma matiņiem, noskūpstīju arī tos. Kukū. Un tad arī klēpi.

Tā ir īstenība, es domāju.

Es neteicu neko. Arī viņa ne. Tikai rāmi elpoja. Bet ta�gad arī es biju viņai vajadzīgs. Es to spēju sajust. Arī viņa saprata, ka viņai mani vajag, viņa iedegās. Es, pārskrējis visam viņas augumam, apskāvu viņu. Viņas elpa bija silta un mikla. Vārdi, kas nemaz nebija vārdi, lidinājās ap mums. Es iegāju viņā. Loceklis bija ļoti ciets, ļoti kaislīgs. Tik ļoti man viņu vajadzēja. Tik ļoti es biju izslāpis.

Beigās Jumijo�i man iekoda rokā, tik stipri, ka izsprāga asinis. Reālas sāpes. Satvēru viņu pie gurniem. Es lēni pabei�dzu, ļoti lēnām, lai nesajauktu kārtību.

-��� Lieliski, Jumijo�i pēc brī�a teica.

-��� Tāpēc, ka tas bija iepriek� nolemts, es sacīju.

Jumijo�i aizmiga man rokās. Viņa gulēja ļoti klusi. Es

negulēju. Miegs nemaz nenāca. Bija tik labi skaut guļo�o Jumijo�i. Lēnām sāka aust gaisma, numurā kļuva gai�āks, rīta saules stari pamazām izgaismoja istabu. Viņas uz galda noliktās brilles. Ieskatījos Jumijo�i sejā bez brillēm. Bez brillēm viņa bija skaista. Viegli noskūpstīju viņas vaigu. Man atkal bija erekcija. Gribējās vēlreiz ieiet viņā. Viņa tik maigi, cie�i gulēja, man negribējās traucēt viņas miegu. Tikai apņēmu viņas plecus un vēroju, kā gaismas valstība izple�as līdz visiem istabas stūriem, izdzenājot tumsu.

Uz krēsla viņas salocītās drēbes. Svārki, blūze, zeķes un veļa. Uz grīdas pie krēsla melnās kurpes. īstenība. Reālas drēbes reāli salocītas tā, lai nesaburzās.

Septiņos es viņu modināju.

-��� Jumijo�i, laiks celties.

Viņa atvēra acis un paskatījās manī. Tad atkal piespieda degungalu man pie kakla.

-����������� Bija labi, viņa sacīja. Un izslīdēja no gultas kā zivs un kaila nostājās rīta gaismā. Viņa likās enerģijas pilna. Es atbalstījos ar elkoni uz spilvena un vēroju viņu. Augumu, kuru pirms pāris stundām biju pārbaudījis un apzīmogojis.

Jumijo�i iegāja du�ā, saķemmēja matus ar manu ķemmi, ātri un precīzi iztīrīja zobus. Tad saģērbās. Es noskatījos, kā viņa ģērbjas. Kā viņa citu pēc citas aizpogā baltās blū�zes pogas, kā apskata sevi spogulī, pārbauda, vai viss ir, kā nākas. �īs lietas viņa ņēma nopietni. Man viņa tāda patika. Viņas āriene pauda, ka ir jau rīts.

-��� Kosmētika man ir lejā, ģērbtuvē, viņa teica.

-��� Tu esi skaista arī bez tās, es sacīju.

-��� Paldies. Ja nenokrāso�os, mani sarās. Tas pieder pie darba.

Es piecēlos un turpat istabas vidū vēlreiz apskāvu Jumi�jo�i. Bija tik labi apskaut Jumijo�i, ģērbu�os gai�zilajā darba �aketē, ar brillēm uz deguna.

-����������� Kad gaisma uzaususi, tev mani joprojām vajag? viņa pavaicāja.

-��� Ļoti, es atbildēju. Vēl vairāk nekā vakar.

-����������� Pirmo reizi kādam mani tik briesmīgi vajag, viņa noteica. Es to jūtu. Un man arī. Tas ir pirmo reizi.

-��� Līdz �im tevi neviens nav gribējis?

-��� Tā kā tu neviens.

-��� Kā ir, kad tu esi tik ļoti vajadzīga?

-����������� Es jūtos tik brīvi, Jumijo�i atbildēja. Tik brīvi es sen neesmu jutusies. Es jūtos tā, it kā uzturētos siltā, patīkamā istabā.

-����������� Tad neej nekur prom, es sacīju. Neviens nekur prom neies, neviens iek�ā nenāks. Tikai mēs abi.

-��� Palikt tepat?

-��� Jā, paliec tepat.

Jumijo�i nopietnu seju manī noskatījās

-��� Es �ovakar atkal atnāk�u un palik�u te pie tevis.

-����������� Man nav nekas pret to, ka tu nāc �urp. Bet vai tas tev nav pārāk bīstami? ja tevi pieķers, tad atlaidīs. Varbūt labāk palikt tavā dzīvoklī vai citā viesnīcā? Vai tā nebūtu dro�āk?

jumijo�i papurināja galvu.

-����������� Nē. Te ir labi. Man �ī vieta patīk. �ī reizē ir gan tava vieta, gan mana. Es gribu �eit ar tevi mīlēties. Ja tev nekas nav pretī.

-��� Man ir vienalga. Darīsim tā, kā tev patīk.

-����������� Tad �ovakar �eit, viņa pateica, pavēra durvju �ķirbiņu, pārliecinājās, ka gaiss ir tīrs, izslīdēja pa durvīm un pazuda.

Es noskuvos, iegāju du�ā, izgāju pastaigāties rīta ielās, tad Dunkin Doriuts ēdu virtuļus un izdzēru divas tases kafijas.

Ielās cilvēki steidzās uz darbu. Viņos noraugoties, man arī sagribējās strādāt. Tāpat kā Juki bija nolēmusi atsākt mācīties, es nolēmu atsākt strādāt. Atgriezties īstenībā. Nez vai man izdotos atrast kādu darbu Saporo? Nebūtu slikti. Un dzīvot kopā ar Jumijo�i. Viņa ietu strādāt uz viesnīcu, es darītu savu darbu. Nu, pat ja man neko neizdosies atrast, pāris mēne�u iztik�anai man vēl pietika.

Nebūtu slikti kaut ko uzrakstīt. Es neizjutu nepatiku pret rakstī�anu, bet gribējās mest mieru trīs gadus ilgu�ajai sniega �ķūrē�anai un uzrakstīt kaut ko savu.

To man vajadzēja.

Vienkār�i sacerējumu. Ne dzeju, ne romānu, ne autobio�grāfiju, ne vēstuli, savu sacerējumu. Sacerējumu bez pasūtī�tāja un nodo�anas termiņa.

Nebūtu slikti.

Tad es atcerējos Jumijo�i augumu. Atminējos katru auguma stūrīti. Kā es to pārbaudīju, kā apzīmogoju. Laimīgs klīdu vasaras sākuma ielās, paēdu gar�īgas pusdienas, iedzēru alu, iekārtojos viesnīcas hallē un, koku paēnā sēdēdams, noskatījos, kā Jumijo�i strādā.

Jumijo�i atgriezās pusseptiņos vakarā. Viņa bija tāpat ģērbusies darba drēbēs, tikai pārvilkusi citu blūzi. Viņai līdzi bija plastmasas maisiņ� ar citām drēbēm, tualetes pie�derumiem un kosmētiku.

-��� Kaut kad tevi pieķers, es sacīju.

-����������� Viss kārtībā, es esmu uzmanīga. Viņa priecīgi pasmai�dīja, tad uzmeta darba �aketi uz krēsla atzveltnes.

Pēc tam mēs apsēdāmies dīvānā un apskāvāmies.

-����������� Es �odien visu laiku domāju tikai par tevi, viņa sacīja. Es domāju tas ir lieliski, pa dienu strādāju vies�nīcā, vakarā ie�ogos tavā numurā, guļu tavos apskāvienos, bet no rīta atkal eju uz darbu.

-����������� Tie�ais savienojums no darba uz mājām, es pasmē�jos. Diem�ēl es nevarē�u apmesties te uz mū�īgiem lai�kiem, nevarē�u to materiāli atļauties. Un kādu dienu tevi pieķertu.

Jumijo�i pabungoja ar pirkstiem pa kailajiem ceļgaliem.

-��� Nekas �ajā pasaulē nerit gludi.

-��� Tik tie�ām, es piekritu.

-��� Tomēr vēl da�as dienas tu te būsi.

-��� Jā. Laikam gan.

-��� Pietiks arī ar tām dienām. Mēs dzīvosim �ajā viesnīcā.

Tad viņa izģērbās un atkal rūpīgi salocīja katru apģērba

gabalu. Ieradums. Noņēma pulksteni un brilles un nolika uz galda. Tad mēs apmēram stundu mīlējāmies. Līdz abi bijām pārguru�i. Tas bija ļoti patīkams nogurums.

-����������� Cik labi, Jumijo�i sacīja un atkal aizmiga manās rokās. Tik brīvi. Iegāju du�ā, izņēmu no ledusskapja alu un viens

pats iedzēru. Sēdēju krēslā un skatījos uz guļo�ās Jumijo�i seju. Viņa tik jauki gulēja.

Pirms astoņiem viņa pamodās un teica, ka esot izsalkusi. Mēs pasūtījām vakariņas numurā makaronu sacepumu un sviestmaizes. Viņa nobēdzināja savas drēbes un kurpes skapī. Kad izsūtāmais piezvanīja pie durvīm, viņa paslēpās vannasistabā. Kad zēns bija salicis ēdienus uz galda, es pie�klauvēju pie vannasistabas durvīm. Sadalījām uz pusēm sacepumu un sviestmaizes, dzērām alu. Un runājām. Teicu, ka gribētu pārcelties no Tokijas uz Saporo.

-��� Man Tokijā nav, ko darīt. Tā ir zaudējusi jēgu, es sa�cīju. �odien visu dienu par to domāju. Te ir mierīgāk. Mē�ģinātu atrast sev darbu. Jo �eit es satiku tevi.

-��� Tu apmestos �eit? viņa vaicāja.

-Jā, apmestos.

Pārvāk�anās nebūtu nekas sare�ģīts. Grāmatas, plates, virtuves lietas. Iesēstos Subaru un pārceltos ar prāmi. No lielākām mantām es atbrīvotos, pārdotu. Nopirktu citas vietā. Sen jau bija laiks nomainīt gultu un ledusskapi. Es pārāk ilgi lietoju mantas.

-��� Noīrētu dzīvokli Saporo. Sāktu jaunu dzīvi. Kad tu gri�bētu, varētu nākt un palikt pie manis. Mēs varētu pamēģi�nāt kādu laiku tā padzīvot. Un tad varētu tur dzīvot divatā.

Jumijo�i smaidot manī noraudzījās.

-��� Lieliski!

-��� Es nezinu, kā mums ies uz priek�u. Bet man ir labas priek�nojautas, es sacīju.

-��� Kā ies turpmāk, to neviens nezina, viņa teica. Tagad mums iet ļoti labi, ārkārtīgi labi.

Vēlreiz piezvanīju uz reģistratūru un pasūtīju spainīti ledus. Viņa atkal paslēpās vannasistabā. Kad atnesa ledu, paņēmu dienā nopirkto degvīna pudeli, tomātu sulu un pagatavoju "Asiņaino Mēriju". Citrona un Lee & Perin mēr�ces nebija, tomēr tik un tā "Asiņainā Mērija". Mēs abi iedzērām. Gribējās fona mūziku, es ieslēdzu radio pie nakts�galdiņa, popmūzikas kanālu. Mantovani Orchestra spēlēja dziesmu "Burvīgais vakars". Neizteik�os, es iedomājos.

-��� Tu esi ļoti uzmanīgs, Jumijo�i bija pateicīga. Atklāti sakot, man visu laiku gribējās "Asiņaino Mēriju". Kā tu to zināji?

-Ja saspicē ausis, tad daudz ko var saklausīt. Ja vērīgi ieskatās, tad var samanīt, kas vajadzīgs.

-��� Izklausās pēc lozunga.

-��� Tas nav lozungs. Vārdos izpausta dzīve.

-��� Tu varētu specializēties lozungu rakstī�anā.

Mēs izdzērām pa trim "Asiņainajām Mērijām" katrs. Tad atkal izģērbāmies un maigi mīlējāmies. Un bija brīdis, kad man �ķita, ka saklausu vecās viesnīcas "Delfīns" lifta krak�ķē�anu. Tātad te ir mūsu mezgla punkts, es nodomāju. Te es piederu, te ir īstenība. Es nekur negribu iet. Es esmu cie�i saistīts. Man tikai jāatjauno �is mezgla punkts, saite ar īstenību. To es biju meklējis, to Aituvīrs savienoja. Pusnaktī mēs aizmigām.

Jumijo�i mani purināja.

-��� Mosties! viņa �ukstēja man ausī. Viņa bija paspējusi saģērbties. Visapkārt bija tum�s. Es vēl biju pa pusei zem�apziņas varā kā siltos dubļos. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja pāri trijiem. Iedomājos, ka noticis kaut kas ļauns. Var�būt priek�niecība uzodusi, ka viņa ir �eit. Jumijo�i ar ļoti nopietnu izteiksmi sejā purināja mani aiz pleca. Bija trīs naktī. Bet viņa bija, kā nākas, apģērbusies. Nekas cits man prātā nenāca. Ko lai tagad iesāk? Ta�u domas nekur tālāk uz priek�u netika.

-��� Celies, lūdzu, celies! viņa �ukstēja.

-��� Ceļos, ceļos, es sacīju. Vai kaut kas noticis?

-��� Pasteidzies, celies un ģērbies.

Es neko vairs nejautāju, steig�us saģērbos. Pārrāvu pār galvu T kreklu, uzvilku d�insus, sporta kurpes un vējjaku, aizvilku rāvējslēdzēju līdz galam. Tas neprasīja pat minūti. Kad biju saģērbies, Jumijo�i saņēma mani aiz rokas un pie�veda pie durvīm. Pavēra spraudziņu divus tris centimetrus.

-��� Paskaties! viņa teica. Palūkojos ārā pa �o spraudziņu. Gaitenī bija melna tumsa. Redzēt nevarēja neko. Bieza, auk�sta tumsa, kā �eleja. Tik dziļa, ka likās ja pastiepsi ārā roku, tevi tajā iesūks. Un tā dvaka. Pelējuma un vecu papīru smaka. Dvaka, kas ceļas no aizlaiku aizas.

-��� Atkal tā pati tumsa, viņa ie�ukstēja man ausī.

Apņēmu viņu ap vidukli un pievilku sev klāt.

-��� Viss būs labi. Nebaidies! �ī ir mana pasaule. Te nekas ļauns nenotiks. Tu man pirmo reizi izstāstīji par �o tumsu. Tā mēs sastapāmies.

Tomēr es nejutos par to dro�s. Es biju �ausmīgi pārbijies. Tās bija kaut kādas pirmatnīgas, neizskaidrojamas bailes. Ierakstītas manos gēnos, bailes, no aizvēstures mantotas bailes. Bailes par �īs tumsas pastāvē�anas iemesliem. Tā ievelk cilvēku, noliedz viņa esību, izdzē� viņu. Kuram gan pietiks pa�pārliecības absolūtā tumsā? Tumsas esība kur� gan tam noticēs? Tumsa visu sagroza, pārvēr� un izgaisina. Tāpēc tai nav loģisku izskaidrojumu.

-��� Viss būs kārtībā. Ne no kā nebaidies, es sacīju. Cenz�damies pārliecināt pats sevi.

-��� Ko darīsim? Jumijo�i vaicāja.

-��� Mēģināsim abi iet uz priek�u, es teicu. Es braucu uz �o viesnīcu ar mērķi satikt divus cilvēkus. Tevi. Otrs ir tas cilvēks. Viņ� ir �ajā tumsā. Viņ� tur mani gaida.

-��� Cilvēks no tās istabas.

-��� Jā. viņ�.

-��� Man ir bail. No tiesas, Jumijo�i sacīja. Balss viņai dre�bēja. Tur nekas nebija līdzams, man arī bija bail.

Maigi noskūpstīju viņu uz pieres.

-��� Nebaidies! �oreiz es esmu kopā ar tevi. Turies man pie rokas. Ja nelaidīsi roku vaļā, viss būs kārtībā. Lai kas notiktu, nelaid roku vaļā. Turies stipri.

Atgriezos atpakaļ numurā, izņēmu no somas kabatas bate�riju un Bic �ķiltavas, ieliku tās vējjakas kabatā. Tad lēni atvēru durvis un, turēdams Jumijo�i pie rokas, izgāju gaitenī.

-��� Uz kuru pusi iesim? viņa jautāja.

-��� Pa labi, es teicu. Vienmēr jāiet pa labi. Tā ir izlemts.

Ar kabatas lukturīti apgaismoju mums ceļu, un mēs vir�zījāmies pa gaiteni uz priek�u. �ajā tumsā tāpat kā iepriek� varēja manīt, ka �is nav hoteļa "Dolphirt" gaitenis. �is bija daudz vecākas ēkas gaitenis. Sarkanais paklājs izdilis, da��viet grīdas bija izmīdītas, uz apmetuma vīdēja liktenīgi traipi kā pigmentācijas plankumi uz veca cilvēka ādas. Vies�nīca "Delfīns", es nodomāju. Ta�u �ī nebija viesnīca "Del�fīns". Tomēr ļoti līdzīga tai. Mēs gājām uz priek�u, tad gaite�nis pagriezās pa labi. Mēs ari pagriezāmies. Tomēr tur kaut kas bija nedaudz citādi. Gaismu nekur nemanīja. Nemanīja sveces gaismu krītam no tālākām durvīm. Lai pārbaudītu, ka tie�ām nekā nav, izslēdzu kabatas bateriju. Nekā. Mūs ieskāva absolūta tumsa, tā apņēma mūs kā mānīgs ūdens.

Jumijo�i stingri turējās man pie rokas.

-��� Gaismu neredz, es sacīju. Mana balss bija ļoti sausa, nemaz neizklausījās pēc manējās. Iepriek�ējā reizē no tām durvīm krita gaisma.

-��� Man arī bija tāpat. Tajā pusē.

Es uz brīdi apstājos �ajā pagriezienā. Apdomājos. Vai Aituvīram būtu kaut kas noticis? Vai es guļu? Tā nebija. Ikreiz, kad es tur gāju, gaisma dega kā bāka. Tas bija viņa pienākums. Varbūt viņ� iesnaudies un gaisma nodzisusi? Tā nedrīkstēja būt. Sliktas priek�nojautas.

-��� Griezīsimies atpakaļ, Jumijo�i teica. Te ir pārāk tum�s. Iesim atpakaļ, gaidīsim nākamo izdevību. Tā būtu labāk. Nevajag to darīt par katru cenu.

Viņa runāja prātīgi. Te bija pārāk tum�s. Turklāt �ķita, ka ir noticis kaut kas ļauns. Tomēr es negribēju padoties.

-��� Nē, man nav miera. Mums jāaiziet līdz turienei un jāpa�skatās, vai kaut kas nav noticis. Kaut kāda iemesla dēļ es viņam esmu vajadzīgs. Tāpēc mēs joprojām esam saistīti ar �o pasauli.

Es atkal ieslēdzu kabatas bateriju. �aura gaismas strēlīte lauzās cauri tumsai.

-��� Iesim. Turies stipri man pie rokas. Tu man esi vajadzīga. Es tev. Mums nav par ko uztraukties. Mēs nepazudīsim. Ar mums nekas nenotiks. Mēs atgriezīsimies atpakaļ. Neuz�traucies.

Mēs lēnām virzījāmies uz priek�u, soli pa solim. Tumsā jutu Jumijo�i �ampūna smar�u. �ī smar�a tīkami durstīja maņas. Viņas roka bija maza, mikla un cieta. Tumsā mēs bijām saistīti.

Mēs uzreiz sapratām, kura ir Aituvīra istaba. Tās durvis bija pavērtas, un no tās nāca sastāvējusies dvaka. Klusi�ņām pieklauvēju pie durvīm. Ari �oreiz, tāpat kā iepriek�ējā reizē, klauvējieni nedabiski skaļi atbalsojās. It kā tie atska�nētu milzīgā ausī. Pieldauvēju trīs reizes. Tad gaidīju. Div�desmit sekundes. Trīsdesmit sekundes. Atbildes nebija. Kur palicis Aituvīrs? Vai viņ� būtu pēk�ņi nomiris? Mūsu pēdējā tik�anās reizē viņ� izskatījās noguris un novecojis. Kāds tur brīnums, ja viņ� būtu nomiris? Viņ� jau bija ilgi dzīvojis. Viņ� bija vecs. Kaut kad viņam būtu jāaiziet. Tāpat kā mums visiem. Tā domādams, es pēk�ņi kļuvu nemierīgs. Ja viņ� nomirs, kur� tad uzturēs sakarus starp mani un pasauli? Kur� mani savienos?

Atvēru durvis. Turēdams Jumijo�i pie rokas, iegāju istabā. Kabatas baterijas gaisma krita uz grīdas. Istabā viss bija tāpat kā agrāk. Vecu grāmatu un papīru kaudzes, galdiņ�, uz tā �ķīvis, kas ticis izmantots kā sve�turis. Vasks satecējis piecus centimetrus biezā kārtā. Izņēmu no kabatas �ķiltavas

un aizdedzināju sveci. Izslēdzu kabatas bateriju un iebāzu vējjakas kabatā.

Aituvīru nekur nemanīja.

Kaut kur izgājis, es nodomāju.

-��� Kas īsti te bija? Jumijo�i pavaicāja.

-������ Aituvīrs, es atbildēju. Viņ� pārrauga �o pasauli. �is ir mezgla punkts. Viņ� uztur man da�ādus savienojumus. Tā kā telefona centrāle. Valkā aitādas drēbes, nodzīvojis jau garu mū�u, tagad dzīvo te. Slepenībā.

-��� No kā viņ� slēpjas?

-������ No kā? No kara, no civilizācijas, no likumdo�anas, no sistēmas� no visa, kas nav tāds kā Aituvīrs.

-��� Bet viņ� ir pazudis.

Es pamāju. Milzīga ēna paklanījās un nodrebēja uz sienas.

-Jā, viņ� ir pazudis. Ko lai iesāk? Viņ� nedrīkstēja pazust.

Man bija tāda sajūta, it kā mēs būtu nonāku�i līdz pasau�les galam. Tādam, kādu to iedomājās cilvēki senatnē. Vietā, kur viss iekrīt nebūtībā. Pasaules gals. Mēs abi stāvējām pie tā. Divi vien. Mums priek�ā nebija nekā. Tum�a un pla�a nebūtība. Istabā valdīja tāds mitrums, kas ķēra līdz kaulam. Mēs bijām cie�i sadevu�ies rokās.

-��� Varbūt viņ� nomiris? es ieminējos.

-������ Nerunā tumsā tik nelāgas lietas. Domā gai�ākas do�mas, Jumijo�i sacīja. Varbūt aizgājis iepirkties. Varbūt viņam izbeigu�ies sve�u krājumi.

-������ Aizgājis iekasēt pārmaksātos nodokļus, es noteicu. Tad apgaismoju viņas seju. Viņa smaidīja. Izslēdzu lukturīti, apskāvu viņu blāvajā sveces gaismā.

-��� Brīvajās dienās kaut kur aizbrauksim, divatā, es sacīju.

-��� Protams, Jumijo�i atbildēja.

-������ Atgādā�u �urp savu Subaru. Tā ir veca, lietota ma�īna, bet laba. Man tā patīk. Es vienu brīdi braucu ar Maserati. Atklāti sakot, Subaru ir daudz labāka.

-��� Protams.

-��� Gaisa kondicionētājs tajā ir, ari kase�u pleijeris.

-��� Nav ko piebilst.

-���� Nav ko piebilst, es teicu. Daudz kur aizbrauksim, abi kopā.

-��� Laba doma.

Mēs vēl kādu brīdi apskāvāmies, tad atrāvāmies, es atkal ieslēdzu kabatas lukturīti. Viņa pieliecās un pacēla no grīdas grāmatu. Pētījums par Jork�īras aitu sugu audzē�anu. Papīrs bija sadzeltējis, baltu putekļu kārtu noklāta bro�ūra.

-���� Visas grāmatas, kas te atrodamas, ir par aitām, es sacīju. Senos laikos viesnīcā "Delfīns" bija bibliotēka par aitu pētniecību. īpa�nieka tēvs bija zinātnieks. Tāpēc tās te bija. Pēc tam to savā pārziņā pārņēma Aituvīrs. Tā vairs nekam neder. Tagad neviens vairs neko no tās nelasīs. Aitu�vīrs turpina par to rūpēties. Varbūt �ajā vietā tai ir liela nozīme.

Jumijo�i paņēma no manis kabatas lukturīti, atspiedās pret sienu un sāka lasīt. Es, vērodams savu ēnu uz sienas, domāju par Aituvīru. Nez kur viņ� pazudis? Jānotiek kaut kam sliktam, bet kas tas varētu būt? Pēk�ņi mani pārņēma ļaunas priek�nojautas. Sirds sarāvās. Kaut kas bija mai�nījies. Centos saprast, kas. Tad sapratu. Nē, nevar būt, es nodomāju. Biju palaidis vaļā Jumijo�i roku. Es nedrīkstēju atlaist viņas roku. Nekādā gadījumā. Es noplūdu sviedriem. Steig�us centos sataustīt Jumijo�i roku. Ta�u bija jau par vēlu. Tie�i tajā brīdī, kad pastiepu roku, viņa pazuda sienā. Tie�i tāpat kā Kiki miru�o istabā. Jumijo�i augums pazuda vienā mirklī, it kā viņa būtu ierauta plūsto�ajās smiltīs. Viņa pazuda, un kabatas lukturītis nodzisa.

-Jumijo�i! es iekliedzos.

-���� Ei, tas ir vienkār�i! cauri sienai atskanēja Jumijo�i balss. Tik tie�ām vienkār�i. Te var iziet cauri sienai!

-���� Nē, tā nemaz nav! es saucu. Tas tikai izskatās vien�kār�i. No turienes vairs neatgrie�as! Tu to nesaproti. Tur viss ir citādi. Tā nav īstenība. Turienes pasaule ir pavisam citāda nekā �ejienes.

Viņa neatbildēja. Pār istabu nolaidās dziļ� klusums. Tāds klusums kā jūras dibenā, tas smagi spieda uz mani. Jumijo�i bija pazudusi. Es nekādi nevarēju viņu aizsniegt. Starp mums bija siena. Pārāk �ausmīgi, es nodomāju. Bezspē�cīgi. Pārāk �ausmīgi. Mēs ar Jumijo�i nedrīkstējām pāriet tajā pusē. Man jāmēģina. Es tāpēc esmu licis da�ādus dejas soļus, lai tiktu līdz �ejienei.

Man nebija laika domāt. Nedrīkstēju vilkt garumā. Pagrie�zos un devos uz sienas pusi. Nekas cits man neatlika. Jo es mīlēju Jumijo�i. Tāpat kā toreiz kopā ar Kiki es izgāju cauri sienai. Cits gaiss. Vēss kā ūdens. Laiks sa�ūpojās, izlo�cījās, Zemes pievilk�anas spēks pazuda. Senas atmiņas kāpa aug�up no laika aizas. Mani gēni. Es sajutu sevi pārvērtības. Izgāju cauri milzīgajam, sare�ģītajam sava DNS mezglam. Zemeslode izpletās, tad atdzisa un sarāvās. Aitas nogrimu��as alā. Jūra kā milzīga doma, pār tās pla�umiem klusi līst lietus. Krastā sastāju�ies cilvēki bez sejām un raugās selgā. Debesis izritinās laiks kā bezgalīgs pavediens. Nezināmie cilvēki pazūd tuk�umā, kuru apņem vēl lielāks tuk�ums. Cilvēku miesa izkūst, paliek tikai balti kauli, tie sabrūk par pī�ļiem, un vēj� aizpū� tos prom. Neatsaucami, nepielūdzami miru�i, kāds tā teica. Kukū! kāds sacīja. Mans ķermenis saira, aizlidoja, tad atkal kļuva par vienu veselu.

Es izlidoju cauri �īm haosa kārtām, gulēju kails gultā. Vis�apkārt tumsa. Ta�u ne melnās lakas tumsa. Neko nevarēja sa�skatīt. Es biju viens. Pastiepu roku, līdzās neviena nebija. Es biju viens. Atkal viens pats, pamests pie pa�a pasaules gala.

-Jumijo�i! es iekliedzos. Ta�u īstenībā kliedziens neiz�skanēja. Sausa �ērkstoņa kaklā. Mēģināju vēlreiz. Atskanēja kaut kāds klik�ķis. Iedegās naktslampiņa, istaba kļuva gai�a.

Tā bija Jumijo�i. Viņa, balto blūzi mugurā, melnajām kur�pēm kājās, sēdēja uz dīvāna un noskatījās mani ar maigu

smaidu sejā. Uz krēsla atzveltnes bija uzmesta viņas gai��zilā darba �akete. Mans bezspēcīgais ķermenis pamazām atguva spēkus. Pamanīju, ka labajā rokā esmu sa�ņaudzis palagu. Atlaidu palagu, noslauclju sviedrus no sejas. Kurā pusē es esmu, nodomāju. Vai �ī gaisma ir īsta?

-��� Paklau, Jumijo�i, es aizsmacis ierunājos. -Jā?

-��� Tu tik tie�ām te esi?

-��� Protams.

-��� Tu nekur neesi pagaisusi?

-��� Neesmu. Cilvēki tik viegli nepagaist.

-��� Es redzēju sapni.

-����������� Es zinu. Es visu laiku tevi vēroju. Tu pa sapņiem sauci manu vārdu. Es tumsā tevi vēroju. Es redzu tumsā.

Paskatījos pulkstenī. īsi pirms �etriem. īsi pirms rītaus�mas. Visdziļāko domu laiks. Jutos nosalis un stīvs. Vai tas tie�ām bija sapnis? Tajā tumsā Aituvīrs bija pazudis, Jumi�jo�i pagaisa. Kāds izmisums, kāda vientulība. Spēju atcerē�ties Jumijo�i rokas pieskārienu. Tas bija manī palicis. Tas bija īstāks par īstenību. Īstenība vēl nebija pilnībā atgriezusies.

-��� Jumijo�i? -Jā?

-��� Kāpēc tu esi apģerbusies?

-��� Apģērbos un tevi vēroju.

-����������� Vai tu varētu vēlreiz izģērbties? es pavaicāju. Es gribēju pārliecināties, ka viņa tik tie�ām ir. Ka �ī ir īstā pasaule.

-����������� Protams, viņa atteica. Noņēma pulksteni un nolika uz galda. Novilka kurpes. Atpogāja blūzi, novilka zeķes, novilka svārkus, to visu rūpīgi salocīja. Noņēma brilles un nolika uz galda. Parastais troksnis. Es viņu cie�i apskāvu. Silts un gluds augums. Nav pagaisusi. Reāls smagums.

-��� Tu nepagaisi, es sacīju.

-����������� Protams, ne, viņa atbildēja. Es ta�u tev teicu: cilvēld tik viegli nepagaist.

Vai patiesi? es, viņu apskaudams, nodomāju. Viss var notikt. �ī pasaule ir trausla un bīstama. �ajā pasaulē tik daudz kas pavisam vienkār�i notiek. Tajā istabā vēl viens ģindenis bija palicis. Vai tie bija Aituvira kauli? Vai tie gai�dīja kādu citu? Varbūt tie bija manējie? Tajā tālajā, krēslai�najā istabā gaida manu nāvi. Tālumā saklausīju viesnīcas trok�ņus. Kā vēja atnesta vilciena svilpe naktī. Lifta graboņa, apstā�anās. Soļi gaiteni. Kāds atver durvis, aizver durvis. Viesnīca "Delfīns". Tas man ir skaidrs. Kāds saceļ tur senos trok�ņus, grabinās. Es tur piederu. Kāds manis dēļ lej asa�ras, kāds lej asaras par to, par ko es pats neesmu raudājis.

Es noskūpstīju Jumijo�i plakstiņus.

Jumijo�i aizmiga manās rokās. Miegs nenāca. Manī nebija vietas miegam. Es biju nomodā kā iz�uvusi aka. Es, viņu cie�i sev piekļāvis, ik pa brīdim klusi ieraudājos. Raudāju par zaudēto, raudāju par to, kas vēl būs jāzaudē. Tomēr īste�nībā es paraudāju tikai mazliet. Jumijo�i augums bija tik maigs kā laika tecējums. Laiks bija iegrebts īstenībā. Pama�zām ausa rīts. Pacēlu galvu un ieskatījos pulkstenī uz nakts�galdiņa, un vēroju, kā pulksteņa rādītāji skaita laiku. Tie pamazām virzījās uz priek�u. Mana roka no Jumijo�i elpas bija silta un mikla.

Īstenība, es nodomāju. Es palik�u te.

Beidzot pulkstenis rādīja septiņi, vasaras rīta gaisma iespīdēja logā un zīmēja uz grīdas greizu �etrstūri. Jumi�jo�i gulēja cie�ā miegā. Es maigi atglaudu viņas matus, pie�spiedu lūpas ausij. Ko lai saku? Trīs �etras minūtes par to domāju. Daudz ko var pateikt, da�ādā veidā, da�ādas iespē�jas. Vai spē�u to pateikt? Vai mana vēsts izlauzīsies cauri gaisam? Klusībā izmēģināju vairākas frāzes. Tad izvēlējos visvienkār�āko no visām.

-Jumijo�i, jau rīts, es no�ukstēju.