Haruki Murakami
Kafka liedagā
"Kafka liedagā" ir stāsts, kā, starp bezgalīgi daudziem sve�ajiem atrodot sevi, pasaules haotiskā mozaīka kļūst par saprotamu un skaistu rakstu, bruģējot ceļu dzīvei. Darbojas vārdu maģija, kas atbrīvo, nevis paverdzina.
Kafka Tamura, aizbēgu�ais zēns, vēlas atrast savu māti un māsu un atbrīvoties no tēva lāsta. Savādā pasaule ar pļāpīgiem kaķiem un vīru bez atmiņas, kur� prot kaķu valodu, pasaule, kurā ir tikai viena dziesma un viena īpa�a, īpa�a glezna. Te no debesīm krīt zivis un dēles un debesīs aiziet akmeņi, atmiņas un cilvēki.
Haruki Murakami lasīt ir stilīgi. Tas ir piedzīvojums, pēc kura mainās pasaules uztvere. Tā domā visā pasaulē - Ņujorkā, Parīzē, Berlīnē, Kalkutā, Maskavā, Tbilisi, Tokijā, Romā un Rīgā.
Nebrīnies, ka rodas vēlme izlasīt citus rakstnieka darbus. Ja �ī ir pirmā H. Murakami grāmata, ko turi rokā, ievēro: �is ir īpa�s darbs un īpa�s autors. Uzdāvini sev atklāsmes prieku.
Latviski iznāku�i arī romāni "Skarbā brīnumzeme un pasaules gals", "Aitas medī�anas piedzīvojumi", "Dejo, dejo, dejo"u.c.
Haruki Murakami (1949) dzimis Kioto Japānā. Viņa darbi tulkoti un izdoti vairāk nekā �etrdesmit valodās, rakstnieks ieguvis da�ādas literārās balvas.Ta�u vislielākā balva irtā, ka Haruki Murakami kļuvis par kulta rakstnieku jau divām japāņu, amerikāņu un eiropie�u paaudzēm.
�Kafka liedagā� ir pārsteidzo�i mulsino�a un aizkustino�a grāmata. Tā ir visaptvero�a, moderna un tie�a, Haruki Murakami ir nepārspējami smieklīgs un smeldzīgs vienlaikus.
�is ir ģēnija radīts meistardarbs. Autors spēlējas ar lasītāju, viņ� liek sapņot. Ikkatra romāna lappuse ir kā pārsteigums zem Ziemassvētku eglītes.
Ir daudz rakstnieku, kas prot meistarīgi atainot savu sapņu pasauli. Haruki Murakami ir viens no retajiem, kas spēj likt sapņot arī pa�iem lasītājiem.
Haruki Murakami darbi lasītājam liek minēt, kur beidzas realitāte un kur sākas fantāzija, tāpat arī otrādi. Viņ� nenoliedzami ir viens no mūsu laika izveicīgākajiem rakstniekiem.
Romāna �Kafka liedagā� varoņi ir tik spo�i, tik smalki izstrādāti, ka lasītājs pats var ar tiem spēlēties, pats var likt tiem dzīvot, domāt un rīkoties.
romāns / Haruki Murakami ; no japāņu val. tulk. Ingūna Beķere ; [red. Dace Barone ; Arņa Kilbloka vāka dizains]. - Rīga : Zvaigzne ABC, [2012]
Haruki Murakami
Kafka liedagā
- Kā tev ar naudu? - vaicā par Vārnēnu sauktais zēns. Viņ� runā mazliet neveikli, kā aizvien. It kā tikko būtu modies no dziļa miega, it kā muskuļi ap muti vēl īsti negribētu kustēties. Tomēr tā ir tikai poza, patiesību sakot, viņ� ir nomodā - pilnīgi un galīgi. Kā aizvien.
Es pamāju.
- Cik tev ir?
Vēlreiz pamājis, es domās pārskaitu, tad atbildu: - Apmēram �etrsimt tūksto�i jenu. Vēl nedaudz varu izņemt ar kredītkarti. Protams, nevarētu teikt, ka naudas ir baigi daudz, bet pagaidām pietiks.
- Nu, nav slikti, - par Vārnēnu sauktais zēns nosaka. - Pagaidām pietiks.
Es pamāju.
- Tev to naudu pagāju�ajos Ziemassvētkos uzdāvināja Ziemassvētku vecītis, vai ne? - viņ� jautā.
- Tā vis nav.
Par Vārnēnu sauktais zēns, viegli noklak�ķinājis mēli, pārlai� ironisku skatienu apkārt.
Es nesaku neko. Protams, viņ� jau no pa�a sākuma zināja par naudu. Viņ� neuzdod nekādus aplinkus jautājumus. Tikai paķircina mani.
- Būs labi, - par Vārnēnu sauktais zēns saka. - Tev to naudu vajag. Tie�ām. Un tu to dabūji. Vai nav vienalga, kā to nosauc? Aizņēmies, biji spiests aizlienēt, nozagi... Jebkurā gadījumā tā ir tēva nauda. Lai nu kā, pagaidām pietiks. Bet kaut kad �ie �etri simti tūksto�u beigsies. Ko tad tu iesāksi? Nauda makā neaug kā sēnes me�ā. Tev vajadzēs kaut ko ēst, vajadzēs kaut kur gulēt. Kaut kad nauda beigsies.
- Kad tas bridis pienāks, tad ari par to domā�u, - es atbildu.
-
Es pamāju.
- Varbūt mēģināsi atrast kādu darbu?
- Varbūt, - es saku.
Par Vārnēnu sauktais zēns nogroza galvu.
- Tu ta�u par pasauli vēl neko nezini. Nu, piemēram, kā tad piecpadsmit gadus vecs zēns sve�ā vietā atradis darbu? Tev vēl nemaz nav pat obligātās izglītības. Kur� tevi ņems darbā?
Es nedaudz piesarkstu. Spēji piesarkstu.
- Būs jau labi, - par Vārnēnu sauktais zēns saka. -'Tu tikko esi sācis, man nevajadzētu te rindot nepatīkamas lietas citu pēc citas. Savā sirdi tu esi izlēmis to darīt. Tagad atliek tikai īstenot. Lai nu kā - tā ir tava dzīve. Pa�os pamatos tā ir - jādara tā, kā esi nolēmis.
Nūjā,
- Bet vispirms tev jākļūst baigi rūdītam.
- Es cen�os, - apgalvoju.
- Tā tie�ām ir, - par Vārnēnu sauktais zēns turpina. - �o pēdējo gadu laikā tu esi kļuvis daudz stiprāks. To nevar nepamanīt.
Es pamāju.
Par Vārnēnu sauktais zēns turpina: - Un tomēr, tu esi tikai piecpadsmit gadus vecs. Tava dzīve, lai cik tas banāli izklausītos, tikai sākas. Pasaulē ir tik daudz kā tāda, ko tu nekad neesi redzējis. Ko tu pat iedomāties nevari.
Mēs abi kā aizvien sē�am tēva kabinetā uz ādas dīvāna. Par Vārnēnu sauktajam zēnam �ī vieta patīk. Viņam te patīk da�ādi sīkumi. �obrīd viņ� tur rokā papīru presi no stikla. Tai ir bites forma. Protams, ja tēvs būtu mājās, Vārnēns presei pat netuvotos.
Es saku: - Lai kas arī notiktu, man jāiet prom no �ejienes. Tur neko nevar mainīt.
- Tā laikam ir, - par Vārnēnu sauktais zēns piekrīt. Noliek papīra presi uz rakstāmgalda un aizliek rokas aiz pakau�a.
- Bet tas neko neatrisinās. Es nekādi negribu slāpēt tavu apņem�anos, bet redzi: lai cik tālu tu aizietu, izbēgt tev tik un tā neizdosies. Vai tu to saproti? Neliec pārāk lielas cerības uz attālumu.
Es atkal sāku domāt par attālumu. Par Vārnēnu sauktais zēns nopū�as, tad ar pirkstu galiem aizspie� ciet acu plakstiņus. Un uzrunā mani no �īs tumsas.
- Paspēlēsim mūsu parasto spēli, - viņ� saka.
- Lai iet, - piekritu. Es arī tāpat aizveru acis un klusumā dziļi ieelpoju.
- Nu labi, iztēlojies briesmīgu viesuļvētru, - viņ� saka. - Par visu pārējo aizmirsti.
Daru, kā likts, iztēlojos
- Reizēm liktenis līdzinās smil�u vētrai, kas maina virzienu, - par Vārnēnu sauktais zēns man stāsta.
Reizēm liktenis līdzinās smil�u vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā bridi ari smil�u vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik rei�u: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka �ī smil�u vētra nav
Es iztēlojos tādu vētru. Balta vērpete sagrie�as pret debesim, tā tiecas aug�up glu�i kā resna virve. Abām rokām spie�u ciet ausis un acis. Lai smalkās smiltis netiek manā ķermenī. Vētras virziens ir vērsts uz mani, tā pamazām tuvojas. Sajūtu tālā vēja spiedienu uz savas ādas. Vētra tūdaļ mani aprīs.
Par Vārnēnu sauktais zēns uzliek roku man uz pleca. Tad smil�u vētra pagaist. Es vēl neveru vaļā acis.
- Tev tagad jākļūst par rūdītāko piecpadsmitgadīgo zēnu pasaulē. Tā ir. Tev nav cita ceļa, ja gribi izdzīvot �ajā pasaulē. Tāpēc tev jākļūst par visrūdītāko. Tu ta�u pats to saproti, vai ne?
Es klusēju. Man gribētos tā ieslīdēt miegā, jūtot zēna roku sev uz pleca. Manu vieglas spārnu vēdas.
- Tu tagad kļūsi par visrūdītāko piecpadsmitgadīgo zēnu pasaulē, - par Vārnēnu sauktais zēns atkārto, maigi ie�ukst -man ausī kā iemidzinot. It kā mēģinātu to ar tum�i zilu tinti ietetovēt man sirds dziļumos.
Tev, protams, vajadzēs izdzīvot. To me�onīgo, abstrakto, iedomāto vētru. Bet, kaut arī tā ir abstrakta, kaut arī tā ir iedomāta, tā tomēr graiza dzīvo miesu ar tūksto�iem asmeņu. Nav zināms, cik cilvēku tur noasiņos, varbūt arī tev plūdīs asinis. Siltas, sārtas asinis. Tu uztversi �īs asinis abās plaukstās. Tās būs tavas asinis un citu cilvēku asinis.
Kad �ī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tie�ām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznāku�ais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iek�ā. Un tie�i tur ir smil�u vētras jēga.
Kad pienāca mana piecpadsmitā dzim�anas diena, es aizgāju no mājām, devos uz tālu, sve�u pilsētu un apmetos tur mazas bibliotēkas kaktā.
Protams, ja es gribētu izstāstīt visu pēc kārtas, man vajadzētu runāt varbūt pat veselu nedēļu. Bet, ja stāstu tikai pa�u svarīgāko, lielos vilcienos tas skan �ādi. Kad pienāca mana
piecpadsmitā dzim�anas diena, es aizgāju no mājām, devos uz tālu, sve�u pilsētu un apmetos tur mazas bibliotēkas kaktā.
Varbūt izklausās pēc pasakas sākuma. Bet tā nav nekāda pasaka. Lai kā to saprastu.
Aizejot no mājām, nauda nav vienīgais, ko es paņemu no tēva kabineta. Paņemu ari mazas, vecas zelta �ķiltavas (man patīk to forma un smagums) un asu atvā�amo nazi. Tas domāts brie�u dīrā�anai, nazis smagi ieguļas plaukstā, atvāztais asmens ir divpadsmit centimetrus gar�. Tas laikam atvests kā dāvana no kāda ārzemju ceļojuma. Es paņemu arī no rakstāmgalda atvilktnes jaudīgo kabatas bateriju. Man vajag ari saulesbrilles, lai slēptu savu patieso vecumu. Tum�u debesu zilas
Biju domājis paņemt arī
Tad vēl - bērnības fotogrāfija, kurā stāvu līdzās savai vecākajai māsai. Arī �ī fotogrāfija glabājas atvilktnes dziļumā. Mēs abi ar māsu esam kaut kur liedagā, abi divi, kā �ķiet, priecīgi smejamies. Māsa pagriezusies sāņus, un puse viņas sejas palikusi ēnā. Tāpēc �ķiet, ka smaids ir sa�ķelts tie�i uz pusēm. Kā grāmatās redzētās grieķu traģēdiju maskas - �ajā sejā ir divējādas nozīmes. Gaisma un ēna. Cerības un izmisums. Smiekli un bēdas. Paļāvība un vientulība. Es tie�i un dro�i raugos objektīvā. Liedagā esam mēs divi vien, nemana nevienu citu cilvēku. Abi ar māsu esam peldkostīmos. Viņai ir sarkans, puķains viendaļīgs peldkostīms, man - neglītas, zilas, platas peldbikses. Es kaut ko turu rokā. Izskatās pēc plastmasas nūjas. Viļņi pie mūsu kājām skalo baltās putu galotnes.
Kaut kur, kaut kad kāds ir uzņēmis �o fotogrāfiju. Kāpēc man ir tik priecīga sejas izteiksme? Kā man varēja būt tik priecīga seja? Kāpēc tēvs saglabājis tikai �o vienīgo fotogrāfiju? Vienas vienīgas mīklas. Man varēja būt trīs gadi, māsai -deviņi. Vai mums ar māsu bija tikai labas attiecības? Man nav atmiņu par to, ka mēs, visa ģimene, būtu devu�ies uz pludmali. Man vispār nav atmiņu,
Padomājis nolemju paņemt arī mobilo telefonu. Kad tēvs sapratīs, ka tas pazudis, viņ� laikam gan piezvanīs telekompānijai un liks to atvienot. Ja tā notiks, telefonam vairs nebūs nekādas jēgas. Tomēr es to iemetu mugursomā. Arī lādētāju. Viegls ta�u. Kad redzē�u, ka vairs nedarbojas, izmetī�u.
Mugursomā jāliek tikai nepiecie�amākās lietas. Visgrūtāk ir izraudzīties drēbes. Vajadzēs veļu, vairākas kārtas, tāpat ari pāris d�emperu. Krekli, bikses, cimdi, �alle, �orti, mētelis? Ja sāc domāt, vairs nevar apstāties. Tomēr viens man ir skaidrs. Es negribu klīst sve�ā vietā, apkrāvies ar milzīgu bagā�u, kas skaidri pasaka - te ir viens no mājām aizbēdzis jaunietis. Tādā gadījumā kāds ātri vien mani izskaitļotu. Paziņotu policijai, pēc tam - nogādātu atpakaļ mājās. Negribu ari iepīties kādā vietējo sala�ņu kompānijā.
ierakstīt, apmēram desmit diskus (mūzika ir pirmās nepiecie�amības lieta) un rezerves uzlādējamo bateriju. Tas būtu viss. Tūristu piederumus ēdienu gatavo�anai līdzi neņemu. Pārāk smagi un aizņem daudz vietas. Ēdamo pirk�u veikalā. Tas gan prasa daudz laika, bet es īsinu līdzi ņemamo lietu sarakstu. Pierakstu klāt, tad atkal izsvītroju. Un atkal pierakstu un atkal izsvītroju.
Piecpadsmitā dzim�anas diena man liekas vispiemērotākais brīdis, lai bēgtu no mājām. Pirms tam būtu par agru, pēc tam - varētu izrādīties, ka ir jau par vēlu.
Kop� sāku mācīties vidusskolā, es divus gadus tam gatavojos, galvenokārt - trenēju ķermeni. Jau kop� pamatskolas trenējos d�udo un turpināju ar to nodarboties ari vidusskolā. Tomēr skolas sporta klubā es neiestājos. Kad bija brīvs laiks, skrēju stadionā, peldēju baseinā, gāju uz tuvējo sporta zāli vingrot uz trena�ieriem, audzēju muskuļus. Tur jaunie treneri man par velti parādīja pareizos stiep�anās vingrojumus, iemācīja pareizi lietot trena�ierus. Pareizi nostiprināt muskuļus. To, kurus muskuļus izmantojam ik dienas, parastās darbībās un kurus var attīstīt tikai ar trena�ieriem. Viņi man iemācīja pareizi izpildīt vingrojumus. Es, par laimi, esmu augumā diezgan gar� un regulārajos treniņos kļuvu ari plecīgs un platāks krūtīs. Tie, kas mani nepazīst, noteikti domā, ka esmu septiņpadsmit gadus vecs jaunietis. Varu iedomāties, kādās nepatik�anās es iekultos, ja dotos prom, izskatīdamies piecpadsmit gadus vecs, kāds esmu patiesībā.
Es tikpat kā ne ar vienu nesarunājos - ja neskaita trenerus sporta zālē, kalpotāju, kas nāk pie mums ik pārdienas, un to minimumu, cik jārunā skolā. Ar tēvu mēs jau ilgu laiku izvairāmies satikties. Mēs gan dzīvojam vienā mājā, tomēr pavisam da�ādās laika zonās. Viņ� gandrīz visu dienu pavada darbnīcā, kas atrodas tālu prom. Un es cen�os negadīties viņam ceļā.
Mācos privātskolā - augstāko aprindu vai vismaz bagātnieku bērniem. Ja negadās izgāzties pavisam smagi, tajā var mierīgi eksistēt līdz pat skolas beig�anai. Te visiem ir taisni zobi, kārtīgs apģērbs un garlaicīgas sarunas. Nu, protams, es klasē nevienam nepatīku. Esmu uzcēlis ap sevi augstu mūri, neviens netiek tur iek�ā, arī es pats cen�os nelīst ārpus tā. Kuram gan patiks tāds cilvēks? Viņi nelai� mani sev tuvāk, viņi mani vēro. Varbūt uzskata mani par bīstamu, varbūt pat baidās no manis. Tomēr mani apmierina tas, ka citi liek mani mierā. Man bijis tik daudz darāmā, kas man bija jāpadara vienam, - veseliem kalniem. Kad gadījās brīvs laiks, es vienmēr gāju uz skolas bibliotēku. Tur alkatīgi riju grāmatas.
Tomēr skolā stundu laikā es visā vērīgi ieklausījos. Par Vārnēnu sauktā zēna ietekmē.
Diezin vai vidusskolā mācītais - zinā�anas, prasmes - reālajā dzīvē tev īpa�i noderēs, nu diez vai. Un skolotāji ir viens nejēdzīgs bars. Tas ir jāsaprot. Bet tomēr - tu
Es paklausīju �im padomam (es parasti paklausu par Vārnēnu sauktā zēna padomiem). Apziņa koncentrējās, smadzenes kā sūklis uzsūca visu, es saspicēju ausis, lai uztvertu visu klasē teikto, un tas viss iegūla man prātā. �ajā ierobe�otajā laika sprīdī es sapratu visu un atcerējos visu. Tie�i tādēļ es, tikpat kā nemācoties ārpus skolas, eksāmenos biju viens no labākajiem klasē.
Muskuļi man kļuva stipri kā ar metālu pielieti, un es pats -aizvien noslēgtāks. Trenējos neizrādīt mainīgās emocijas un prātā ienāku�ās domas ne skolotājiem, ne klasesbiedriem, kas bija ap mani. Es ta�u biju nolēmis doties skarbajā pieaugu�o pasaulē, tur man būs jādzīvo vienam. Tāpēc man jākļūst stiprākam par visiem.
Paskatoties spogulī, es redzu savās acīs vēsu ķirzakas skatienu, sejas vaibsti kļūst cietāki un neizteiksmīgi. Ja padomāju, tad saprotu, ka jau labu laiku neesmu smējies. Pat ne uzsmaidījis. Ne citiem, ne pats sev.
Tomēr man ne vienmēr izdodas saglabāt �o mierīgo vientulību. Tas mūris, ko esmu ap sevi uzcēlis, reizēm pavisam vienkār�i sabrūk. Neteiksim, ka tas notiek pārāk bie�i, tomēr pāris rei�u tā ir gadījies. Mūris nemanot pagaist, un es palieku kails pasaules priek�ā. Tādos brī�os es apjūku.
Aizvien �is pareģojums, kā noslēpumaini, tum�i ūdeņi.
Parasti tas uzglūn no kādas nezināmas vietas. Bet uzplūdu brīdī ūdeņi nāk bez skaņas, sasaldē katru tava ķermeņa �ūnu, tu slīksti �o ne�ēlīgo ūdeņu plūdos, tver pēc elpas. Tu ķeries pie ventilācijas lūkas griestu tuvumā, ceri uz svaigā āra gaisa glābiņu. Bet gaiss, kas plūst no turienes, ir sauss un karsts, tas apdedzina tavu rīkli. Ūdens un sausums, aukstums un karstums, �ie elementi, kuriem it kā vajadzētu būt pretmetiem, ir apvienoju�i spēkus, kopā metu�ies uzbrukumā tev.
Pasaule ir milzīgs izplatījums, tikai tā telpa, kurā tevi grib saprast - un tai nemaz nevajag būt ļoti lielai -, nekur nav atrodama. Kad meklēju balsi, atrodu klusumu, kad meklēju klusumu, atrodu tur slēpu�os pareģojuma balsi. It kā to ieslēgtu kaut kur manā prātā glabāts slēdzis.
Tava sirds līdzinās upei, kas pēc ilgām lietavām izkāpusi no krastiem. Neviena pazīstama ainava vairs nav palikusi, viss applūdis, viss aizrauts tumsā. Ta�u lietus nemitējas �austīt upi. Tā notiek, es domāju, ieraugot ziņās tādas plūdu ainas. Jā, tie�i tā notiek, tāda ir mana sirds.
Pirms dodos prom no mājām, es vannas istabā ar ziepēm nomazgāju rokas un seju. Apgrie�u nagus, iztīru ausis, iztīru zobus. Tas prasa laiku, bet es cen�os sakopties pēc iespējas labāk. Reizēm vissvarīgāk ir būt tīram. Pēc tam spogulī virs izlietnes uzmanīgi nopētu savu seju. Redzu to, ko esmu mantojis no tēva un no mātes - nē, mammas seju es nemaz neatceros -, seju, ko esmu mantojis ģenētiski. Varu neizrādīt emocijas, varu neļaut acīm iemirdzēties, varu nostiprināt muskuļus, ta�u savu seju es nespēju mainīt. Lai kā es to vēlētos, nespēju atbrīvoties no biezajām uzacīm, ko esmu saņēmis no tēva, ne ari no dziļās grumbas, kas ievelkas starp tām. Ja es apņemtos to izdarīt, es varētu nogalināt savu tēvu (�obrīd esmu kļuvis tik stiprs, ka to nemaz nebūtu grūti izdarīt). Varu izdzēst atmiņas par mammu. Bet tos gēnus, kas man ir no viņiem, neizdosies ne padzīt, ne iznīdēt. Ja es gribētu to izdarīt, man vajadzētu iznīdēt ārā no sevis pa�am sevi.
Un tur ir �is pareģojums. Tas ir aprakts manī - kā tāda ierīce.
Tas ir aprakts manī - kā tāda ierīce.
Nodzē�u gaismu un izeju ārā no vannas istabas.
Māju pārņēmis smags, drēgns klusums. Neeso�u cilvēku �uksti, nedzīvojo�u cilvēku elpa. Aplai�u skatienu apkārt, apstājos, dziļi ieelpoju. Pulksteņa rādītāji rāda trīs pēcpusdienā. Abi rādītāji izskatās ārkārtīgi vienaldzīgi. Tie gan izliekas esam neitrāli, tomēr nav manā pusē. Pienācis laiks pamest �o vietu. Paņemu nelielo mugursomu un uzmetu to plecos. Nez cik rei�u esmu to izmēģinājis, tomēr tā liekas daudz smagāka nekā parasti.
Mans ceļa mērķis ir Sikoku. Man nav nekāda īpa�a iemesla doties uz Sikoku. Tomēr, raugoties kartē, nezin kādēļ iedomājos, ka man vajadzētu doties turp. Lai cik rei�u es skatītos, nē, skatoties es pamazām sajūtu, ka mani pievelk �ī vieta. Tālu uz dienvidiem no Tokijas; no Honsju to �ķir jūra, ari klimats ir silts un patīkams. Es tur ne reizi neesmu bijis, nevienu tur nepazīstu, ari neviena radinieka man tur nav. Tie�i tāpēc, ja kāds gribētu noskaidrot manu atra�anās vietu (kaut gan diezin vai tāds cilvēks atradīsies), viņam gan neienāktu prātā meklēt mani Sikoku.
Pie kases lodziņa izņemu iepriek� pasūtīto biļeti, tad iekāpju nakts autobusā. Vislētākā biļete uz Takamacu - nedaudz vairāk par desmit tūksto�iem jenu. Man neviens nepievēr� uzmanību. Neviens neprasa, cik man gadu. Neviens nepēta manu seju. Arī konduktors lieti�ķi pārbauda biļeti, un tas ir viss.
Autobuss nav pārpildīts, aizņemta ir tikai apmēram tre�daļa vietu. Lielākā daļa pasa�ieru, tāpat kā es, ceļo vienatnē, autobusā tāpēc ir nedabiski kluss. Ceļ� līdz Takamacu ir diezgan gar�. Saskaņā ar grafiku jābrauc apmēram desmit stundas, ieradīsimies rīt agri no rīta. Ta�u mani �is garais brauciens neuztrauc. Laika man ir atliku likām. Autobuss izbrauc no autoostas pēc astoņiem, es atlai�os sēdeklī un tūlīt pat aizmiegu. It kā līdz ar atlai�anos sēdeklī nosēstos arf manas apziņas baterija.
īsi pirms pusnakts sāk stipri līt. Laiku pa laikam pamostos, paveru lēto aizkariņu un vēroju naksnīgās automaģistrāles ainavu. Sīkas lietus lāses plīk�ķēdamas sitas logā, aizmiglo laternu stabus, kas izgaismo �oseju. Laternas izliktas vienādos attālumos, it kā tādā veidā tiktu mērīta pasaule. Atspīd jauna gaisma, bet jau nākamajā brīdī tā kļūst par veco, kas palikusi aiz muguras. Ievēroju, ka pulkstenis jau rāda pāri pusnaktij. Tā parādās mana piecpadsmitā dzim�anas diena - glu�i automātiski izbīdīta priek�plānā.
- Daudz laimes dzim�anas dienā! - par Vārnēnu sauktais zēns saka.
- Paldies! - es atbildu.
Tomēr pareģojums, kļuvis par ēnu, neatstājas no manis. Pārbaudu, vai ap mani uzceltais mūris nav atkal sabrucis. Aizvelku ciet loga aizkariņus un aizmiegu no jauna.
�o dokumentu ASV Nacionālās aizsardzības departaments bija klasificējis kā �Ārkārtīgi slepenu�, un tas arī tika attiecīgi uzglabāts. Pēc tam kad 1986. gadā tika pieņemts Informācijas atklātības likums, dokuments kļuva publiski pieejams. �obrīd
tas glabājas Va�ingtonā, ASV Nacionālā dokumentu arhīva (
�ajā dokumentā aprakstītā izmeklē�ana tika veikta 1946. gadā, laika posmā no marta līdz aprīlim, armijas majora D�eimsa P. Vorena vadībā. Roberts O�Konors, jaunākais leitnants, un Harolds Katajama, virsser�ants, veica izmeklē�anu uz vietas Jamana�i prefektūrā, *** apgabalā. Interviju laikā jautājumus uzdeva jaunākais leitnants Roberts O�Konors. Virsser�ants Katajama tulkoja japāņu valodā, dokumentus sagatavoja JT) pirmās pakāpes ierindnieks Viljams Koens.
Intervijas tika veiktas divpadsmit dienu laikā, tās notika Jamana�i prefektūras *** apgabala pārvaldes pieņem�anas telpās. Divpadsmit personas O�Konors intervēja individuāli - *** ^ apgabala *** pilsētas skolas skolotāju, vienu ārstu no �īs pa�as vietas, divus vietējā policijas iecirkņa policistus, kā arī se�us SJ bērnus.
Pievienotās kartes mērogā 1:10 000 un 1:2000 sagatavojis Iek�lietu ministrijas Topogrāfijas institūts.
Amerikas Armijas informācijas biroja
�is ir intervijas ar *** apgabala *** valsts skolas ceturtās klases 2. plūsmas skolotāju Secuko Okamo�i (26 g.) ieraksta at�ifrējums. Intervijas arhīva numurs ir PTYX-722-SQ, no 118 līdz 122.
Intervētāja Roberta O�Konora iespaidi:
�Secuko Okamo�i ir pievilcīga neliela auguma sieviete. Gudra, ar atbildības sajūtu, uz jautājumiem atbildēja tie�i un
atklāti. Piedzīvotais notikums bija viņu �okējis, radās iespaids, ka tā sekas jūtamas vēl �obrīd. Varēja just, ka reizēm, atsaucot atmiņā notikumus, viņa izjūt lielu garīgu spriedzi, tādos brī�os viņa runāja lēnāk.�
Laikam bija nedaudz pāri desmitiem no rīta, tā man �ķiet, kad augstu debesīs nozibsnīja spo�a, sudrabaina gaisma. Tā mirdzēja diezgan ilgi, pletās no austrumiem uz rietumiem, sadrebināja debesis. Mēs nodomājām, ka tas noteikti ir B29. Tie�i mums virs galvas. Lai to saskatītu, galva bija jāpagrie� taisni pret debesīm. Debesis bija skaidras, bez nēviena mākonī�a, gaisma ari bija ap�ilbino�a, tāpēc mēs redzējām tikai sudrabaino krāsu, līdzīgu dūralumīnijam, neko citu skaidri saskatīt nevarēja.
Bet tas bija pārāk augstu, lai redzētu apveidu. Un ari mūs no turienes, no aug�as, noteikti nevarēja saskatīt. Tāpēc mēs neuztraucāmies, ka varētu sākties uzlidojums, ka no debesīm mums virsū varētu krist bumbas. Uzlidojumiem �ādos kalnos ari nebūtu nekādas jēgas. Tā lidma�īna laikam gan dodas bombardēt kādu lielu pilsētu vai varbūt atgrie�as, jau veikusi uzlidojumus. Tāpēc mēs, pat lidma�īnu pamanīju�i, īpa�i neraizējāmies. Tāpat vien gājām tālāk. Es gan nodomāju, cik �ī gaisma �ķiet savādi skaista.
- Tomēr armijas dokumentācija liecina, ka tajā brīdī, proti, 1944. gada 7. novembri, desmitos no rīta, �ajā apvidū debesīs nebija neviena amerikāņu lidaparāta un tāpat ari tur nebija nevienas citas lidma�īnas.
Tomēr - gan es, gan visi se�padsmit bērni to redzējām, mēs visi to noturējām par B29. Vienīgā lidma�īna, kas varēja lidot tik augstu debesīs, bija B29. Mūsu prefektūrā bija viens aerodroms, laiku pa laikam tur nosēdās ari Japānas lidma�īnas, bet tās bija maziņas, neviena no tām nebūtu varējusi pacelties tik augstu. Turklāt neviens cits metāls nemirdz tā kā dūralumī-nijs. Bet likās, ka ir tikai viena lidma�īna, nevis liela eskadriļa, un tas bija savādi.
Vai jūs pati esat no �īs apkaimes?
Nē. Es esmu dzimusi Hirosimā. �jova laikmeta 16. gadā es apprecējos, tad arī pārcēlos uz �ejieni. Mans vīrs �ejienes vidusskolā strādāja par mūzikas skolotāju, �jova laikmeta 18. gadā viņu iesauca armijā, tad 20. gada jūnijā viņ� gāja bojā - Lusonā. Viņ� esot sargājis munīcijas noliktavu netālu no Manilas, tai uzkritusi amerikāņu mesta bumba, viņ� gājis bojā sprādzienā. Tā man stāstīja. Bērnu mums nebija.
Cik skolēnu toreiz bija kopā ar jums?
Gan zēni, gan meitenes, kopā - se�padsmit. Ja neskaita divus, kas nebija ieradu�ies slimības dēļ, visi klases skolēni. Astoņi zēni un astoņas meitenes. Pieci no viņiem bija no Toki-jas evakuētie bērni.
Mēs bijām devu�ies pārgājienā, paņēmu�i līdzi ūdens pudeles un pusdienas, no skolas izgājām deviņos no rīta. Devāmies pārgājienā, bet īpa�u mācību mērķu mums nebija. Mūsu mērķis bija kalnos sēņot un meklēt ēdamus dārzeņus. Mēs gan dzīvojām lauksaimniecības apvidū, nevarētu teikt, ka ēdiena ziņā mums gāja ļoti slikti, bet pietikt arī nepietika. Bija ieviesta stingra normu sistēma, un visi bija izsalku�i.
Tāpēc arī bērnus skubināja meklēt ēdienu, kur vien varētu to atrast. Tādos laikos par mācībām tik daudz nedomā. Visi labprāt devās �mācību pārgājienos�. Turklāt skolas apkaimē bija daudz �ādiem �mācību pārgājieniem� piemērotu vietu. Tajā ziņā mums bija palaimējies. Pilsētās cilvēki cieta badu. Piegādes ceļi no Taivānas un kontinenta bija nogriezti, pilsētās trūka pārtikas.
Jūs sacījāt, ka skolēnu vidū bija pieci no Tokijas evakuētie skolēni. Kā viņi sadzīvoja ar vietējiem bērniem?
Vismaz manā klasē visi satika labi. Nu, protams, runājot par audzinā�anas vidi, �ie lauki un Tokija būtiski at�ķīrās, cits runas veids, cits ģērb�anās stils. Puse no lauku bērniem bija nabadzīgu zemnieku bērni, bet no Tokijas atvesto bērnu vecāki vai nu strādāja uzņēmumos, vai kalpoja civildienestā. Tāpēc nevar teikt, ka bērniem būtu bijis viegli saprast citam citu.
Vismaz sākumā attiecības starp abām grupām bija neskaidras. Nevarētu teikt, ka viņi būtu strīdēju�ies, bet likās - viņi nespēj tikt skaidrībā, ko citam par citu domāt. Tāpēc vietējie bērni turējās savā bariņā, bet pilsētas bērni - savā. Tomēr pēc diviem mēne�iem viņi jau bija diezgan stipri saradu�i. Kad bērni sāk kopā spēlēties, viss aizmirstas, tad vairs nedomā par kultūras, vides un izcelsmes at�ķirībām, tās izlīdzinās.
Tā bija vieta, kurp mēs gājām bie�i, - kalns. To dēvēja par �Bļodu� - apaļās formas dēļ. Mēs to parasti saucām par Bļodas kalnu. Tas nebija pārāk stāvs, visi varēja tajā uzkāpt. No skolas jāpaiet nedaudz uz rietumiem. Lai bērni uzkāptu tajā, vajadzīgas apmēram divas stundas. Pa ceļam mēs me�ā sēņojām, tur ari ieturējām vienkār�o maltīti. Bērniem �ādi �mācību pārgājieni� sagādāja daudz lielāku prieku nekā nodarbības klasē.
Kad ieraudzījām augstu debesīs kaut ko lidma�īnai līdzīgu, tas mums atgādināja, ka ir kar�, bet kopumā mēs visi jutāmies laimīgi. Debesīs nebija neviena mākonī�a, nebija vēja, kalnos valdīja klusums. Skanēja tikai putnu balsis. Staigājot pa tādām vietām, �ķiet, ka kar� norit kādā citā, tālā valstī, ka mums ar to nav nekāda sakara. Mēs visi soļojām pa kalnu taku, dziedādami dziesmas. Laiku pa laikam atdarinājām putnu balsis. Ja aizmirstam par karu, tad �is rīts bija tik brīni�ķīgs un nevainojams.
Tie�i tā. No brī�a, kad pamanījām lidma�īnu, bija pagāju�as apmēram piecas minūtes. Mēs nogriezāmies no galvenā kalnu ceļa un sākām iet pa slīpu taku cauri me�am. Diezgan stāvs kāpums ir tikai �ajā vietā, bet pēc aptuveni desmit minū�u gājiena paveras tāda kā ieplaka. Diezgan plata, gluda, glu�i kā galds. Dziļāk me�ā pat saules stari neiespīdēja, gaiss bija vēsāks, un tikai �ajā vietā me�s kļuva klajāks, izveidojās tāds kā laukumiņ�. Kad es ar klasi kāpu Bļodas kalnā, mēs bie�i iegriezāmies �ajā vietā. Nez kādēļ te jutāmies mierīgi un tuvi.
Nonāku�i laukumā, nedaudz atpūtāmies, nolikām tur mantas, tad sadalījāmies grupiņās pa trijiem un �etriem un devāmies sēņot. Es biju stingri noteikusi, ka bērni nedrīkst izlaist cits citu no acīm. Ari tad es vēlreiz sapulcināju visus kopā un to pamatīgi izskaidroju. Protams, �ī vieta mums bija labi pazīstama, ta�u - me�s paliek me�s, nebūtu nekas patīkams, ja kāds apmaldītos. Tomēr ar maziem bērniem tā var gadīties. Ja aizraujas ar sēņo�anu, var aizmirst visus noteikumus. Tāpēc sēņodama es pati visu laiku pārskaitīju bērnu galvas.
Kad bērni sāka saļimt zemē, kop� iera�anās laukumā un sēņo�anas sākuma bija pagāju�as minūtes desmit. Kad ieraudzīju pirmos trīs bērnus nokrītam zemē, pirmā doma bija, ka viņi būs apēdu�i indīgas sēnes. �ajā apvidū ir daudz indīgu sēņu - tās ēdot, var būt letāls iznākums. Vietējie bērni gan tās pazītu, tomēr daudzas var viegli sajaukt. Tāpēc bērni ir brīdināti, ka nedrīkst nevienu sēni bāzt mutē, iekams neesam atgriezu�ies skolā un kāds sēņu pazinējs nav pārbaudījis visas sēnes. Ta�u nekad jau nevar zināt, vai visi bērni ieklausās tajā, ko viņiem saka.
Es metos turp, cēlu kājās zemē sabruku�os bērnus. Bērnu ķermeņi bija kā saulē sakarsusi mīksta gumija - pilnīgi ļengani. Likās, ka spēks viņus pavisam pametis. Tomēr viņi elpoja. Es pataustīju pulsu pie delnas - sirds sitās kā parasti. Ari drud�a viņiem nebija. Sejas izteiksme - mierīga, nelikās, ka viņiem kaut kas sāpētu. Neizskatījās, ka viņi būtu bi�u sadzelti vai �ūskas sakosti. Tomēr pie apziņas viņi nebija.
Visdīvainākās bija bērnu acis. �ajos ļenganajos, gandrīz komas stāvoklim tuvajos ķermeņos acis tomēr bija vaļā. Tās bija vaļā, pavisam tā kā parasti, un likās - tās kaut ko vēro. Laiku pa laikam pat pamirk�ķināja. Viņi negulēja. Turklāt acu zīlītes bija kustīgas. Klusumā tās virzījās no labās puses uz kreiso, it kā pētītu kādu ainavu - no viena gala līdz otram. �ajās acu zīlītēs bija apziņa. Tomēr patiesībā acis neredzēja neko. Nu vismaz to, kas atradās pa�ā priek�ā, tās neredzēja. Pacēlu rokas un vēcināju bērniem gar acīm, bet acu zīlītēs nekādu reakciju nemanīja.
Es pēc kārtas cēlu aug�ā visus trīs bērnus. Visi bija pilnīgi vienādā stāvoklī. Bezsamaņā, vaļējām acīm, acu zīlītes lēnītēm kustējās no labās puses uz kreiso. Skats nebija parasts.
Kādi bērai bija pirmajā grupiņā, kas nokrita?
Visas trīs bija meitenes. Visas draudzīgi turējās'kopā. Es skaļi saucu viņu vārdus, pēc kārtas pliķēju viņām pa vaigiem. Pliķēju diezgan stipri. Nekādas reakcijas. Nekādu sajūtu. Likās, it kā es ar plaukstu pieskartos cietam, tuk�am gaisam. Ļoti dīvaina sajūta.
Iedomājos, ka man jāsūta kāds uz skolu. Ar saviem spēkiem vien nekādi nevarētu nogādāt atpakaļ trīs bezsamaņā kritu�as meitenes. Tāpēc sāku raudzīties pēc ātrākā skrējēja. Bet tuvumā nevienu nemanīju, un tad es sapratu, ka visi bērni ir pakritu�i zemē. Visi se�padsmit, visi kā viens, visi bezsamaņā. Es vienīgā stāvēju kājās un biju pie apziņas, viena pati... kā kaujas laukā.
Vai jūs tobrīd tajā vietā nemanījāt kaut ko savādu? Kādu smaku? Vai troksni? Gaismu?
(īsi apdomājusies.) Nē. Kā jau iepriek� sacīju, apkārt bija ļoti kluss, mierīgs, neko savādu nemanīju - ne skaņu, ne gaismu, ne smaku. Tikai manas klases bērni visi kā viens bija saļimu�i zemē. Man tobrīd likās, ka esmu palikusi viena pati uz �īs pasaules. Galēja vientulība. Ne ar ko nesalīdzināma vientulība. Man gribējās turpat uz vietas, ne par ko nedomājot, pazust, izkūpēt gaisā.
Bet, protams, man kā skolotājai bija savi pienākumi. Es saņēmos, tad kā ripot noripoju lejā pa nogāzi un skrēju atpakaļ uz skolu pēc palīgiem.
Kad pamostos, debesis jau �ķiet gai�ākas. Pavelku vaļā loga aizkariņu un vēroju ainavu aiz loga. Tik stipri vairs nelīst, ta�u neliekas, ka lietus varētu drīzumā pierimt pavisam. Viss, kas saredzams aiz loga, ir pielijis melns, no visa pil lietus lāses. Austrumu pusē debesīs peld pāris mākoņu skaidri iezīmētām kontūrām, �ur tur gar to maliņām ārā spraucas gaisma. Gaismas krāsa liekas vienlaikus solām gan neveiksmi, gan panākumus. �is iespaids ik mirkli mainās - atkarībā no skatpunkta.
Autobuss vienmērīgā ātrumā brauc pa maģistrāli. Riepu .�vīksti, ko saklausu, nekļūst ne spalgāki, ne klusāki. Arī dzinēja apgriezienu skaits nemainās. �ī monotonā skaņa kā akmens dzirnas pa gabaliņam vien �ķēpelē laiku un apziņu. Visapkārt guļ pasa�ieri, aizvilku�i aizkarus logiem priek�ā un ieritināju�ies sēdekļos.
Izskatās, ka nomodā esam tikai mēs abi ar �oferi. Mēs ārkārtīgi lieti�ķi, ārkārtīgi truli virzāmies uz ceļa mērķi.
Slāpst, izņemu no mugursomas kabatas minerālūdens pudeli un iedzeru remdeno ūdeni. No tās pa�as kabatas izvelku arī paciņu ar sāļajiem cepumiem. Apēdu vairākus, tīkamā, sausā gar�a izplatās pa visu muti. Rokas pulkstenis rāda 4:32. Iedomājos pārbaudīt datumu un nedēļas dienu. �ie skaitļi liecina, ka kop� brī�a, kad aizgāju no mājām, pagāju�as trīspadsmit stundas. Laiks plūst vienmērīgi - ne steidzas, ne kavējas. Es vēl joprojām esmu savā dzim�anas dienā. Vēl joprojām esmu savas jaunās dzīves pirmajā dienā. Aizveru acis, atveru acis, vēlreiz pārbaudu datumu un laiku. Tad ieslēdzu lampiņu un sāku lasīt bro�ētu grāmatu.
Pulksten piecos autobuss bez kāda iepriek�ēja brīdinājuma nogrie�as no �osejas un apstājas stāvvietā pie degvielas stacijas un kafejnīcas, stāvlaukuma stūrī. No�ņācās kompresi-jas mehānisms, atveras priek�ējās durvis. Autobusā iedegas gaisma, un �oferis nāk klajā ar īsu paziņojumu. Labrīt visiem! Jūs noteikti jūtaties noguru�i. Autobuss saskaņā ar grafiku pēc stundas apstāsies pieturā pie Takamacu stacijas. Pirms tam �eit stāvvietā ieplānota apstā�anās uz divdesmit minūtēm -rīta pauze. Izbrauk�ana paredzēta pusse�os. Visi tiek lūgti līdz �im laikam atgriezties atpakaļ autobusā.
Pēc �ī paziņojuma gandrīz visi pasa�ieri pamostas, klusēdami pieceļas, no�āvājas, tad it kā negribīgi kāpj ārā no autobusa. Daudzi cilvēki kādu gabalu pirms Takamacu pārģērbjas. Es, izkāpis no autobusa, pāris rei�u dziļi ieelpoju, iztaisnoju muguru, tad dzestrajā rīta gaisā izpildu vienkār�us stiep�anās vingrojumus. Aizeju uz tualeti, tur pie izlietnes nomazgāju seju. Tad iedomājos - kas �ī īsti ir par vietu? Izeju ārā, pārlai�u skatienu apkārtnei. Nekā īpa�a, neizteiksmīga ainava automaģistrāles malā. Un tomēr, varbūt mana noskaņojuma dēļ, �ķiet, ka �ejienes kalnu apveidi, koku un krūmu zaļā nokrāsa kaut kādā ziņā ir citāda nekā To kijā.
Ieeju kafetērijā un paņemu tur piedāvāto bezmaksas zaļo tēju. Parādās jauna meitene, apsē�as uz plastmasas krēsla pie blakusgaldiņa. Labajā rokā viņa tur papīra krūzīti ar turpat automātā pirkto kafiju, bet kreisajā - kastīti ar sviestmaizi, kā �ķiet - ari automātā pirktu.
Viņas seja, atklāti sakot, liekas visai neparasta. Pat cen�oties uz to skatīties ļoti labvēlīgi, nevar teikt, ka tā būtu samērīga. Platu pieri, mazu un apaļu degunu, vaigi - vasarraibu-miem nosēti. Un ausis - tādas smailas. Diezgan uzkrīto�a seja, tā teikt. Tomēr kopējais iespaids nav nemaz tik slikts. �ķiet, ka viņa pati varbūt nav pilnīgi apmierināta ar savu ārieni, bet ir saradusi ar to. Un tas ir ļoti svarīgi. Varbūt bērni�ķīgi, bet tas rada dro�ības sajūtu. Nu, vismaz man tas rada dro�ības sajūtu. Ne pārāk gara auguma, bet slaida un smalka. Tāpēc krūtis izskatās lielākas. Un skaistas kājas.
Abu ausu ļipiņās smalki zelta auskariņi, kas laiku pa laikam iemirdzas kā dūralumīnijs. Līdz pleciem garie mati iekrāsoti brūnganā tonī (patiesībā - gandrīz sarkanīgā), mugurā biezs, vertikāli svītrains krekls ar garām piedurknēm. Plecā uzmesta neliela ādas mugursomiņa, ap kaklu aptīts plāns vasaras d�emperis. Krēmkrāsas minisvārki no kokvilnas auduma, zeķu kājās nav. �ķiet, ka viņa tikko tualetē nomazgājusi seju, jo pie platās pieres pielipu�as pāris matu �ķipsnas - tās līdzinās kāda auga tievajām saknēm. Tas viss man nezin kāpēc �ķiet ļoti pazīstams.
- Tu ari esi no tā autobusa? - viņa man vaicā nedaudz aizsmaku�ā balsī.
-Jā-
Viņa, saraukusi uzacis, iedzer malku kafijas.
- Cik tev gadu?
- Septiņpadsmit, - es sameloju.
- Vidusskolnieks?
Es pamāju.
- Uz kurieni brauc?
- Takamacu.
- Es arī, - viņa nosaka. - Tu brauc uz Takamacu vai atgriezies tur?
- Tā kā braucu, - es atbildu.
- Tie�i tāpat kā es. Man tur ir laba draudzene. Un tev?
- Radi.
Viņa pamāj, it kā tas būtu pa�saprotami, un tad vairs jautājumus neuzdod.
- Man ir jaunāks brālis, apmēram tikpat vecs, cik tu, - viņa nosaka, it kā pēk�ņi būtu to atcerējusies. - Bet bija tādi apstākļi, es viņu ļoti ilgi neesmu satikusi... Un tad vēl, tu esi ļoti līdzīgs
- Kādam
- Nu tam, kas dzied
Es papurinu galvu. Man neviens neko tādu nav teicis.
Viņa, samiegusi acis, vēlreiz mani nopēta.
- Kādam cilvēkam? - es ievaicājos.
- No televīzijas.
- Tas cilvēks uzstājas televīzijā?
- Tie�i tā, uzstājas televīzijā. - Viņa paņem sviestmaizi ar �ķiņķi un vienaldzīgi to ko�ļā, atkal iedzer kafiju. - Tas puisis dzied vienā grupā. Nekādi nevaru atcerēties tās grupas nosaukumu. Gara auguma puisis, runā Kansajas dialektā. Tev pa�am nenāk prātā?
- Nē, es nezinu. Es televīziju neskatos.
Viņa saviebjas, tad ieurbjas manī ar acīm.
- Neskaties nemaz, nemaz?
Es klusēdams nogrozu galvu. Nē, laikam ta�u vajadzētu pamāt ar galvu. Un es pamāju.
- Tu neesi no runīgajiem un, ja kaut ko saki, tad tikai tik, cik vajag, ne vairāk, vai ne? Tu vienmēr tāds esi?
Es piesarkstu. Tas, ka es nerunāju, protams, ir skaidrojams ar manu mazrunību. Bet otrs iemesls ir tāds, ka man vēl nav īsti beidzies balss lūzums. Parasti es runāju zemā balsī, bet reizēm gadās, ka balss pēk�ņi kļūst spalga. Tāpēc cen�os pārāk garās runās neielaisties.
- Vai nav vienalga, - viņa turpina. - Tu esi līdzīgs tam puisim... nu, no tās grupas, tam, kas runā ar Kansajas akcentu. Tev, protams, Kansajas akcenta nav. Bet... kā lai to pasaka... noskaņa ļoti līdzīga. Kā �ķiet, patīkams puisis. Tas arī viss.
Tad viņa viegli pasmaida. Tas smaids īsu brīdi no kaut kurienes parādās un tūlīt pat pazūd. Es atkal nosarkstu.
- Ja tu mainītu frizūru, līdzinātos viņam vēl vairāk. Ja ataudzētu matus drusku garākus, ieziestu ar matu �eleju - tā, lai stāv gaisā. To var izdarīt. Es to tūlīt pat varu izdarīt. Tu būtu uz mata kā viņ�. Patiesību sakot, es esmu friziere.
Es pamāju. Tad iedzeru tēju. Kafetērijā ir ļoti kluss. Mūzika neskan. Nevienu nedzird sarunājamies.
- Tev nepatīk sarunāties, ja? - viņa, atbalstījusi galvu rokās un cie�i manī skatoties, noprasa.
Papurinu galvu.
- Nē, tā nav.
- Es tevi neapgrūtinu?
Atkal papurinu galvu.
Viņa izņem otru sviestmaizi. Tā ir sviestmaize ar zemeņu ievārījumu. Viņa, neticīgi uz to paskatījusies, sarauc uzacis.
- Varbūt gribi to apēst? Man maize ar zemeņu ievārījumu riebjas vairāk par visu uz pasaules. Jau no bērnības.
Es to paņemu. Nevarētu teikt, ka man būtu īpa�a patika pret maizi ar zemeņu ievārījumu. Tomēr es to klusēdams apēdu. Viņa pāri galdam noraugās, kamēr apēdu maizi līdz pēdējam kumosam.
- Es tev gribētu kaut ko palūgt, - viņa ierunājas.
-Ko?
- Vai es drīkstu līdz Takamacu apsēsties tev blakus? Viena pati nejūtos mierīgi. Man nepatīk, ja blakus apsē�as kāds dīvainis, es nevaru aizmigt. Kad pirku biļeti, man teica, ka katram iznākot divas vietas, varē�ot sēdēt pa vienam. Bet patiesībā jāsē� pa divi. Es līdz Takamacu gribu drusciņ pagulēt. Tu neizskaties pēc jocīgā. Vai drīkstu, es tevi netraucē�u?
- Nē, netraucēsi, - es atbildu.
- Paldies, - viņa saka. - Kā mēdz teikt, ceļojumā vissvarīgākais ir ceļabiedri.
Es pamāju. Liekas, es to vien daru kā māju. Kas gan te būtu sakāms?
- Kā tur tālāk bija?
- Tālāk?
-Jā, tajā teicienā. Tur bija arī turpinājums. Nevaru atcerēties. Man �dzimtajā valodā� nekad nav biju�as labas sekmes.
- Tālāk: �Dzīvē - līdzjūtība�.
- �Ceļojumā vissvarīgākais ir ceļabiedri, dzīvē - līdzjūtība�, - viņa atkārto, it kā pārliecinoties. �ķiet, ja viņai būtu papīrs un rakstāmais, viņa to pierakstītu.
- Bet ko tas īsti nozīmē? Vienkār�i sakot.
Es domāju. Domā�ana prasa laiku. Ta�u viņa mierīgi gaida.
-Ja notiek kāda nelaime, tad visvairāk jādomā par to, kā cilvēki jūtas, manuprāt, tā ir. Vienkār�i sakot.
Viņa nedaudz par to padomā. Tad lēni un viegli pabungo ar abām rokām pa galdu.
- Tā noteikti ir. Ja notiek kāda nelaime, tad visvairāk jādomā par to, kā cilvēki jūtas, es arī tā domāju.
Es paskatos pulkstenī. Jau pusse�i.
- Mums laiks atgriezties.
- Ak tā, tad iesim, - viņa saka, bet celties kājās pat nedomā.
- Starp citu, kas �ī ir par vietu?
- Kaut kāda vieta jau ir, - viņa nosaka, pastiepj kaklu un paskatās apkārt. Auskariņi nodreb kā augļi, kas teju teju nokritīs zemē.
- Nevar saprast. Sprie�ot pēc laika, varētu būt Kura�iki. Bet kāda tam nozīme? Benzīntanks un kafejnīca �osejas malā. Caurbrauktuve, un viss. No �ejienes uz turieni.
Un viņa pastiepj gaisā abus rādītājpirkstus, apmēram trīsdesmit centimetru vienu no otra.
- Kāda tam nozīme, kā �o vietu sauc. Tualetes un ēdieni. Dienasgaismas spuldzes un plastmasas krēsli. Draņķīga kafija. Maize ar zemeņu ievārījumu. Nekam no tā nav nekādas nozīmes, te mēs esam piestāju�i pa ceļam no vienas vietas uz citu. Vai tad ne?
Es pamāju. Es pamāju. Es pamāju.
Kad atgrie�amies autobusā, visi pasa�ieri jau ir savās vietās un, kā �ķiet, nespēj vien sagaidīt, kad autobuss beidzot sāks braukt. �oferis ir jauns vīrietis ar asu skatienu. Viņ� drīzāk līdzinās nevis autobusa �oferim, bet gan slū�u sargam. No viņa nosodo�ā skatiena redzams, ka mēs abi esam nokavēju�i. Ta�u viņ� neko nesaka. Meitene ar tādu sejas izteiksmi, it kā teiktu: �Lūdzu, piedodiet,� - nevainīgi viņam uzsmaida. �oferis pastiepj roku, ieliek sviru pārnesumā, tajā pa�ā brīdī arī aizveroties no�ņācās durvju kompresijas mehānisms. Viņa ar savu nelielo �emodāniņu iekārtojas sēdeklī man līdzās. Necils, laikam kādā lēto cenu bodē pirkts. Drīzāk smags nekā liels. Es to paceļu un ielieku aug�ējā plauktā. Viņa pasaka paldies. Tad iekārtojas sēdeklī un tūlīt pat aizmieg. Autobuss, it kā to vien būtu gaidījis, izkustas no vietas. Izņemu no kabatas grāmatu un sāku lasīt.
Viņa guļ cie�ā miegā, ceļa pagriezienā viņas galva noslīgst man uz pleca. Un tur arī paliek. īpa�i smaga tā neliekas. Mute viņai ir ciet, viņa vieglītēm elpo caur degunu. Deguns viegli spie�as man plecā. Pamanu, ka pie krekla apkakles ārā izspraukusies krū�tura lencīte. �aura krēmkrāsas lencīte. Es iztēlojos to smalko plānā audekla veļas gabalu, uz kuru lencīte aizved. Iztēlojos mīkstās krūtis zem tā. Rozā krū�u galiņus, kas, manu pirkstu skarti, kļūst tvirti. Es negribu to iztēloties. Un nevaru neiztēloties. Tas viss, protams, noved pie erekcijas. Kā tas var būt, ka viena ķermeņa daļa var kļūt tik cieta, tik stīva?
Tajā pa�ā brīdī manī pēk�ņi rodas �aubas - vai tikai viņa nav mana vecākā māsa? Viņa ir apmēram tajā pa�ā vecumā. Viņas savādā seja gan nelīdzinās fotogrāfijā redzamās māsas sejai, bet fotogrāfijām nevar uzticēties. Reizēm gadās, ka fotogrāfijā attēlotā seja ir pavisam citāda nekā tā, kas redzama dzīvē. Viņai ir brālis - apmēram manos gados, kuru viņa ilgu laiku nav satikusi. Kas tur dīvains, ja �is brālis būtu es?
Skatos uz viņas krūtīm. Ievelkot elpu, �ie noapaļotie pakal-niņi ceļas un krīt kā viļņi. It kā lietus lāses kristu pār jūras pla�umiem. Es esmu vientuļ� kuģinieks, kas stāv uz klāja, viņa ir jūra. Visa debess ir pelnu pelēka, un tālumā tā saplūst ar pelēko jūru. Tādā brīdī ir grūti no�ķirt, kur beidzas jūra, kur sākas debess. Tikpat grūti, cik grūti no�ķirt kuģinieku no jūras. Tikpat grūti, kā no�ķirt, vai tas viss notiek īstenībā vai dvēselē.
Viņai pirkstos ir divi gredzeni. Neviens no tiem nav ne laulības, ne saderinā�anās gredzens. Lēti nieki, jaunie�u aksesuāru veikalā pirkti. Pirksti ir slaidi un ļoti gari, un tie �ķiet ļoti stipri. Nagi īsi, skaisti sakopti. Gai�i rozā laka. Roka guļ uz minisvārku neapsegtā ceļgala. Man �ķiet, ka man gribētos �iem pirkstiem pieskarties. Tomēr es tā nedaru. Aizmigusi viņa izskatās pēc maza bērna. Cauri matiem kā sēne izspraukusies smailā auss. Ausu dēļ viņa �ķiet tik viegli ievainojama.
Aizveru grāmatu. Kādu bridi vēroju ainavu aiz loga. Un tad, pats to nepamanījis, atkal iemiegu.
Amerikas Armijas informācijas biroja
Sastādī�anas datums: 1946. gada 12. maijs
Nosaukums:
Dokumenta reģistrācijas numurs:
PTYX-722-8936745-42216-WWN
Turpmāk seko incidenta laikā *** pilsētā praktizējo�ā ārsta Dzjuņi�i Nakadzavas (53 gadus veca) intervijas ieraksta at�ifrējums. �īs intervijas arhīva numurs ir PTYX-722-SQ, no 162. līdz 183.
Intervētājs - jaunākais leitnants Roberts O�Konors.
(Dakteris Nakadzava ir liela auguma un saulē iedegu�u seju, tāpēc viņ� drīzāk izskatās pēc fermas pārrauga, nevis pēc ārsta. Viņam ir patīkamas manieres, runas veids - sparīgs un tie�s. Atklāti saka to, ko domā. Skatienā jau�ama asa doma. Uz atmiņu var paļauties.)
Jā, 1944. gada 7. novembrī, tūlīt pēc vienpadsmitiem priek�pusdienā man piezvanīja pilsētas skolas mācību pārzine. Es vienmēr esmu strādājis ari skolā, tāpēc arī viņa vispirms zvanīja man. Izklausījās briesmīgi apjukusi.
Stāstīja, ka grupiņa vienas klases skolēnu devu�ies sēņot un tur zaudēju�i samaņu. Nu, it kā esot pavisam bezsamaņā. Samaņu neesot zaudējusi tikai tā skolotāja, kas atbildīga par �o pārgājienu; viņa noskrējusi no kalna lejā meklēt palīdzību.
Bet skolotāja esot pagalam satraukusies, no viņas paskaidrojumiem neko lāgā nevarot saprast. Viens gan esot skaidrs -�obrīd kalnos esot se�padsmit bezsamaņā pakritu�u bērnu.
Tā kā viņi bija devu�ies sēņot, es iedomājos, vai tikai bērni nebūs saindēju�ies ar indīgām sēnēm. Ja tā, tad briesmu lietas. Arī indīgo sēņu sugas ir da�ādas un attiecīgi - da�āda ārstē�ana. Mums katrā ziņā vajadzēja piespiest viņus izvemt visu kuņģa saturu un kuņģi izskalot. Bet, ja inde ir spēcīga un viss aizgājis pārāk tālu, mēs tur vairs neko nevarētu palīdzēt. �ajā apvidū indīgo sēņu dēļ katru gadu vairāki cilvēki zaudē dzīvību.
Ātri sametu somā medikamentus, kuri, kā man likās, varētu noderēt, un braucu ar divriteni uz skolu. Skolā jau gaidīja divi policisti, kuriem arī bija paziņots. Pilsētā bija izziņots, ka bērni ir zaudēju�i samaņu un vajadzīgi palīgi. Bet bija kara laiks, jaunie vīrie�i bija iesaukti armijā. Tā nu mēs devāmies kalnos - es, abi policisti, gados pavecie skolotāji, mācību pārzine un skolas direktors, ierēdņi, kā arī tā jaunā skolotāja. Savācām visus divriteņus, cik bija; to nepietika, braucām pa divi uz velosipēda.
Cik aptuveni bija pulkstenis, kad jūs nonācāt tajā vietā me�ā?
Laiku es ļoti labi atceros, jo paskatījos pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm divpadsmit. Līdz kalnam mēs braucām ar divriteņiem, tālāk - pusskrie�us devāmies kalnā.
Kad ieradāmies tur, vairāki bērni bija tā kā atguvu�i samaņu un cēlās aug�ā. Cik daudz? Trīs vai �etri, lā bija. Kaut arī viņi cēlās aug�ā, nevaru teikt, ka viņi bija pilnībā atguvu�i apziņu. Viņi grīļīgi slējās kājās, tad rāpoja, ar rokām taustīdamies pa zemi. Pārējie bērni vēl gulēja zemē. Tomēr likās, ka ari da�i no viņiem sāk atgūt samaņu, viņi vismaz pamazām sāka kustēties - kā lieli kukaiņi. Tā bija ārkārtīgi satrieco�a aina. Tā vieta, kur bērni bija pakritu�i, bija savāds, līdzens laukumiņ� me�a vidū, un likās, ka rudens gaisma apspīd tikai to. Se�padsmit
bērni bija sakritu�i tam pa vidu vai ap to. Da�i kustējās, da�i gulēja nekustīgi. Izskatījās glu�i kā avangarda teātra luga.
Es atcerējos, ka man ir jārīkojas kā ārstam, aizturēju elpu un brīdi pastāvēju �ajā laukumā. Ne jau es viens pats, mēs visi tur kādu bridi stāvējām kā nolēmēti. Varbūt liksies savādi, ka es tā saku, bet tur ne�ķita, ka mēs skatītos uz parastiem cilvēkiem, likās, ka ir noticis kāds pārpratums, ka mēs redzam to, kas cilvēku acīm nebūtu jāredz. Bija kara laiks, mēs bijām laukos, bet es kā ārsts biju gatavs uz visu. Lai kas notiktu, biju gatavs mierīgi veikt savu pilsoņa pienākumu. Ta�u �ī aina mani vārda tie�ā nozīmē sastindzināja.
Tomēr es drīz vien atguvos un pacēlu nokritu�u bērnu. Meitenīti. Viņas ķermenis bija pilnīgi bezspēcīgs, glu�i kā lupatu lellei. Viņa elpoja mierīgi, bet bija bez apziņas. Ta�u acis bērnam bija vaļā, tās kustējās no labās puses uz kreiso un kaut ko vēroja. Izņēmu no portfeļa mazu lukturīti un iespīdināju acu zīlītēs. Reakcijas nebija. Acis funkcionāli kaut ko vēroja, ta�u uz gaismu nereaģēja. Savādi. Es pacēlu vairākus bērnus, visiem bija vieni un tie pa�i simptomi, visiem vienāda reakcija.
Pēc tam es visiem bērniem saskaitīju pulsu un izmērīju temperatūru. Atceros, ka pulss visiem bija apmēram 50-55, ari temperatūra visiem bija vienāda - 36 grādi. Nevis trīsdesmit pieci ar pusi. �ī vecuma bērniem pulss bija nedaudz palēnināts, temperatūra - apmēram par vienu grādu pazemināta. Paostīju elpu, nekā dīvaina. Ne kaklā, ne mēlē nekādu izmaiņu nebija.
Es uzreiz izlēmu, ka saindē�anās ar pārtiku tā nevar būt. Neviens nevēma. Caurejas nevienam nebija. Izskatījās, ka nevienam nekas nesāp. Ja viņi būtu apēdu�i kaut ko sliktu, tad tobrīd jau vajadzēja būt kādai no �īm trim pazīmēm. Kad sapratu, ka viņi nav saindēju�ies ar pārtiku, jutu lielu atvieglojumu. Bet nekādi nebija saprotams, kas īsti te noticis. Simptomi bija līdzīgi kā saules dūrienam. Vasarās bērni bie�i dabū saules dūrienu. Pietiek vienam bērnam noģībt, kad sāk ģībt ari visi pārējie - it kā izplatītos kāda lipīga slimība. Ta�u bija novembris. Vēss laiks me�a vidū. Ja vēl viens vai divi bērni, bet to nu gan nevarēja iedomāties, ka visi se�padsmit būtu paģību�i no saules dūriena.
Kad vēlāk par to prātoju, man likās, ka tā varētu būt kāda gāze. Indīga gāze, varbūt - nervu gāze. Dabiskas vai mākslīgas izcelsmes... Es nesapratu, kāpēc gan kādam me�ā vajadzētu izpūst tādu gāzi. Ta�u indīga gāze likās vienīgais loģiskais izskaidrojums. Visi to bija ieelpoju�i kopā ar gaisu un pakritu�i bezsamaņā. Tikai skolotājai nekas nekaitēja. Iespējams, gāze bija zemas koncentrācijas un neiedarbojās uz pieaug�u cilvēku.
Bet kā lai to ārstē? Par to man nebija ne mazākās sajēgas. Es biju lauku ārsts, par tādām gāzēm man nekādu speciālu zinā�anu nebija. Bija jāpaļaujas tikai uz savu veselo saprātu. Te, kalnos, es arī speciālistus nevarēju sazvanīt. Da�i no bērniem jau bija atguvu�i samaņu, un likās, ka pamazām viņi visi atgūsies dabiski. Lai cik pozitīvi es centos uz to skatīties, tomēr nekādu atvieglojumu tas man nesagādāja. Tāpēc atstāju viņus guļam un vēroju viņu stāvokli.
Vai jūs tajā apkaimē nemanījāt neko dīvainu gaisā?
Es pievērsu uzmanību arī tam, vai nemana kādu savādu smaku, vai gaiss ne�ķiet biezāks kā parasti. Tomēr tas bija parasts kalnu me�a gaiss. Koku smar�a. Svaigs gaiss. Arī apkārtējā zālē neko savādu nemanīja. Nemanīja nekādas neredzētas formas, arī neredzētas krāsas ne.
Es pārbaudīju visas sēnes, ko bērni bija salasīju�i pirms nokri�anas, visas kā vienu. Nemaz tik daudz to nebija. Acīmredzot viņi sāka zaudēt samaņu tikai brīdi pēc tam, kad bija sāku�i sēņot. Visas bija pavisam parastas ēdamās sēnes. Es jau sen strādāju par ārstu �ajā apkaimē, tāpēc ļoti labi pazīstu sēnes. Bet, protams, tās visas pēc tam parādīju arī speciālistam. Viņa viedoklis sakrita ar manējo - tās visas bija parastas ēdamās sēnes.
Runājot par samaņu zaudēju�ajiem bērniem, vai nebija vēl kādi neparasti simptomi vai reakcijas bez tā, ka acu zīlītes kustējās no labās puses uz kreiso? Piemēram, zīlī�u lielums, acs baltuma krāsa, bie�a mirk�ķinā�ana?
Nē. Acu zīlītes kustējās no labās puses uz kreiso kā starme�i, ta�u nekādu pārmaiņu nebija. Kopumā normāls stāvoklis. Bērni kaut ko redzēja, kaut ko mums neredzamu. Nē, drīzāk radās iespaids, ka viņi nevis kaut ko redz, bet novēro. Viņi nepauda nekādas emocijas, nelikās, ka viņi izjustu sāpes vai bailes. Atceros - nodomāju, varbūt labāk atstāt viņus tā guļam; ja bērni necie� sāpes, varbūt labāk būtu likt viņus mierā.
Vai jūs kādam teicāt, ka cēlonis varētu būt gāze?
Jā, teicu. Bet, tāpat kā es, neviens tam īsti neticēja. Nebija dzirdēts, ka kalnos kāds būtu saindējies ar gāzi. Starp citu, mācību pārzine teica, vai tikai amerikāņu armija nav nometusi bumbu. Tad par pārgājienu atbildīgā skolotāja sacīja, ka brīdi pirms uzkāp�anas kalnos esot redzējusi B29 līdzīgu lidaparātu. Esot pārlidojis tie�i virs kalna. Tad visi piekrita, vai tikai tā ari nebū�ot. Amerikāņu armija nometusi bumbu, izmēģinot kādu jaunu gāzi. Tolaik tajā apvidū, kur es dzīvoju, klīda daudz runu par to, ka amerikāņu armija izmēģinā�ot jaunu bumbu. Bet, protams, neviens nekādi nesaprata, kāda vajadzība būtu to nomest te, kalnos. Tomēr pasaulē notiek ari pārpratumi. Un daudz kas tāds, par ko cilvēki neko neuzzina.
Vai pēc tam bērni pa�i no sevis pamazām atguva samaņu?
Tie�i tā. Kāds tas bija atvieglojums! Sākumā bērni locījās, tad pamazām piecēlās un cits pēc cita atguva samaņu. Arī tajā brīdī neviens nemocījās. Viņi atguvās pavisam klusi, it kā mozdamies no dziļa miega. Kad paspīdināju viņiem ar lukturīti acīs, reakcija bija pavisam parasta. Tomēr pagāja kāds laiks, iekams bērni sāka runāt. It kā viņi būtu aizmigu�i.
Mēs visiem, kas atguva samaņu, pēc kārtas prasījām, kas noticis. Bet viņi tikai neizpratnē uz mums skatījās. Mēģinājām viņus iztaujāt, uzzināt, ko viņi atceras. Likās, ka visi atceras to, kas notika līdz tam brīdim, kad viņi sāka kalnā sēņot. Ta�u atmiņas par turpmāko bija izdzēstas. Viņi neapzinājās, ka laiks ir pagājis. Sāku�i lasīt sēnes un tad jau nākamajā brīdī biju�i pieaugu�o vidū, gulēju�i zemē. Bērni nekādi nevarēja saprast, kāpēc mums visiem ir tik nopietna sejas izteiksme, kāpēc mēs visi izskatāmies tik nobiju�ies.
Diem�ēl viens no viņiem - kāds zēns - tā arī neatguva samaņu. No Tokijas evakuēts zēns, viņu sauca Satoru Nakata. Es viņa vārdu labi atceros. Maza auguma puika, gai�u ādu. �is zēns vienīgais neparko nenāca pie samaņas. Viņ� tā arī palika guļam zemē, acu zīlītes kustējās. Mēs viņu nonesām lejā no kalna. Pārējie bērni kā nebūt nonāca lejā savām kājām.
Izņemot to zēnu - Nakatu, vai notiku�ais atstāja iespaidu uz pārējo bērnu veselību?
Likās, ka pārējos tas nebija ietekmējis. Viņiem nekas nesāpēja, viņi ne par ko nesūdzējās. Kad atgriezāmies skolā, es visus pēc kārtas iesaucu ārsta kabinetā, izmērīju viņiem temperatūru, izklausīju sirdi, pārbaudīju redzi, citiem vārdiem sakot, pārbaudīju visu, ko varēju pārbaudīt. Liku veikt vienkār�as matemātiskas darbības, novērtēju viņu stāju un līdzsvaru. Ta�u kopumā bērnu veselības stāvoklis bija normāls. Viņi nejutās noguru�i. Juta izsalkumu. Viņi nebija pusdienoju�i, tāpēc visi jutās izsalku�i. Viņiem iedeva risu plācenī�us, tos notiesāja līdz pēdējai drupa�ai.
Tomēr es neatstāju viņus bez ievērības, pāris dienu pēc �ī notikuma ierados skolā, lai pārbaudītu incidentā iesaistīto bērnu veselības stāvokli. Pāris no viņiem paaicināju uz ārsta kabinetu un iztaujāju, tomēr neko neparastu nemanīju. �īs divas kalnos bezsamaņā pavadītās stundas nebija atstāju�as ietekmi ne uz bērnu fizisko, ne garīgo veselību. Tas likās kaut kas neiedomājams. Bērni atgriezās ikdienā un dzīvoja tālāk, it kā nekas neparasts nebūtu noticis. Mācījās, dziedāja, starpbrī�os bra�i skraidelēja skolas dārzā. Turpretim skolotājai, kas viņus veda pārgājienā, tas bija pamatīgs �oks.
Tikai tas puikiņ� Nakata samaņu tovakar neatguva. Nākamajā dienā viņu pārveda uz Kofu Universitātes klīniku, pēc tam uz militāro hospitāli, bet pilsētiņā viņ� nekad vairs neatgriezās. Mēs tā arī neuzzinājām, kas ar to bērnu notika.
Par to, ko bērni kalnos piedzīvoja, avīzes neziņoja. Laikam gan attiecīgās iestādes aizliedza to darīt, lai cilvēki pārlieku neuztrauktos. Bija kara laiks, armijai bija ārkārtīgi stingra nostāja pret da�ādām baumām, karā neveicās, dienvidos notika atkāp�anās, sākās amerikāņu armijas uzlidojumi pilsētām. Tāpēc viņi baidījās, ka varētu izplatīties pretkara vai sakāv-niecisks noskaņojums. Arī mūs visus pāris dienu pēc tam apmeklēja policists un uz to cie�āko nobrīdināja par pieredzēto ne ar vienu nerunāt.
Bet notikums bija ārkārtīgi dīvains un atstāja ļoti nepatīkamas mieles. Atklāti sakot, tas kļuvis par lielu nastu manai dvēselei.
To brīdi, kad autobuss �ķērsoja tiltu pār Iek�ējo jūru, es noguļu. Biju ļoti gaidījis, kad �o vareno, tikai kartē redzēto tiltu varē�u skatīt pats savām acīm, bet tā nu iznāca. Kāds viegli uzsit man uz pleca.
- Klau, esam klāt, - viņa saka.
Es izstaipos sēdeklī, izberzēju acis, paskatos ārā pa logu. Tik tie�ām - autobuss apstājies tādā kā stacijas laukumā. Visu apspīd spilgta rīta gaisma. �ilbino�i, tomēr maigi saules stari. Tie �ķiet nedaudz citādi nekā Tokijā. Paskatos rokas pulkstenī. Se�i un trīsdesmit divas minūtes.
Viņa ierunājas noguruma pilnā balsī:
- Tas nu gan bija gar� brauciens. Mugura savilkta. Kakls sāp. Otrreiz es vairs nekad nebrauk�u ar nakts autobusu. Lido�u ar lidma�īnu, kaut arī tas sanāk drusku dārgāk. Lai tur vai kas - gaisa strāvas, lidma�īnu nolaupītāji, lido�u, un viss.
Es noceļu no aug�ējā plaukta viņas �emodāniņu un savu mugursomu.
- Kāds būtu vārds? - es ievaicājos.
- Tu domā - kā mani sauc?
-Jā.
- Sakūra, - viņa atbild. - Un tevi?
- Kafka Tamura, - es saku.
- Kafka Tamura, - viņa atkārto. - Savāds vārds. Bet viegli atcerēties.
Es pamāju. Nav viegli kļūt par citu cilvēku. Ta�u sākt dzīvot no jauna ar citu vārdu ir viegli.
Viņa izkāpj no autobusa, noliek �emodāniņu zemē un apsē�as uz tā. No plecā uzmestās mugursomiņas izvelk piezīmju grāmatiņu un sāk tajā kaut ko rakstīt ar pildspalvu. Izplē� lapiņu un pasniedz man. Uz tās uzrakstīts kaut kas telefona numuram līdzīgs.
- Mana mobilā numurs, - viņa saviebusies saka. - Es pagaidām apmetī�os draudzenes mājā. Ja tev sagribas satikties, piezvani. Kopā paēdīsim. Nekautrējies. Paklau,
- Ir iepriek�ējās dzīves karmas noteikts, - es pabeidzu.
- Tā gan, - viņa saka. - Ko tas īsti nozīmē?
- To, ka visam cēlonis meklējams iepriek�ējā dzīvē, ka �ajā pasaulē nekas nav nejau�ība.
Viņa, sēdēdama uz sava dzeltenā �emodāniņa, tāpat vēl piezīmju grāmatiņu rokā turēdama, to apdomā.
-Jā, ir tāda filozofija. Nav nemaz tik slikts domā�anas veids. Arī
Es pasaku paldies. Saloku �o papīra lapiņu ar telefona numuru un ielieku vējjakas kabatā. Tad padomājis pārlieku to makā.
- Cik ilgi tu paliksi Takamacu? - Sakūra man vaicā. Atbildu, ka vēl nezinu, atkarībā no tā, kā veiksies, plāni var mainīties.
Viņa vērīgi pēta manu seju. Nedaudz pieliekusi kaklu. It kā teikdama -
Es jau laikus esmu rezervējis numuru biznesa hotelī Taka-macu pilsētas centrā. Es to rezervēju caur Tokijas
Ja es gribētu ietaupīt naudu, varētu pārgulēt uz soliņa stacijā. Laiks nav auksts, varētu arī atritināt guļammaisu un atrast kādu vietu pla�ajā parkā. Bet tādā gadījumā es nonāktu policijas redzeslokā, un tad man noteikti liktu uzrādīt kādu personas dokumentu. To nu gan negribētos. Tāpēc nāksies pirmās trīs dienas pavadīt viesnīcā, pēc tam kaut ko izdomā�u.
Ieeju nūdeļu ēstuvē stacijas tuvumā remdēt izsalkumu. Pirmajā, ko pamanu tuvumā. Es esmu dzimis un audzis Tokijā, nūdeles
Laiku līdz vakaram es pavadu bibliotēkā. Jau esmu izpētījis, kādas bibliotēkas atrodas Takamacu pilsētas apkaimē. Es kop� bērnības daudz laika pavadu bibliotēku lasītavās. Ja mazs bērns negrib iet mājās, tad ir diezgan maz citu vietu, kurp viņ� varētu doties. Kafejnīcas un kino neskaitās. Atliek tikai bibliotēka. Ieejas maksa nav jāmaksā, neviens neiebilst, ja bērns tur iet viens pats. Sēdi krēslā un lasi grāmatas, kas tev patīk. Pārnācis no skolas, es ar divriteni braucu uz sava pilsētas rajona tuvējo bibliotēku. Ari lielu daļu no brīvdienām es tur pavadīju viens pats. Pasakas, romānus, biogrāfijas, vēsturiskas grāmatas - izlasīju visu, kas nonāca manās rokās. Izlasījis bērniem domātās grāmatas, ķēros pie pieaugu�o plauktiem. Pat tās grāmatas, kuras lāgā nesapratu, tomēr izlasīju līdz galam, līdz pēdējai lappusei. Kad noguru no lasī�anas, gāju uz audio kabīnēm un klausījos mūziku. Par mūziku man nebija nekādu zinā�anu, bet es klausījos visu, kas tur bija, rindas kārtībā, sākot no labās puses. Tā es nejau�i sastapos ar
Bibliotēka man kļuva par otrajām mājām. Ta�u, patiesību sakot, pareizāk būtu teikt, ka bibliotēka kļuva par manām īstajām mājām. Es katru dienu gāju uz turieni, pazinu visas bibliotekāres. Viņas atcerējās, kā mani sauc, ieraudzīju�as - sveicināja, teica man laipnus vārdus. (Es, būdams �ausmīgi kautrīgs, viņām gandrīz ne reizi neatbildēju.)
Takamacu pilsētas nomalē kāda sena, bagāta ģimene atvērusi savu bibliotēku publikai. Bibliotēka esot brīni�ķīga, ari nams un dārzs - vērtīgi. Es �o bibliotēku fotogrāfijās biju redzējis ilustrētajā �urnālā
Aizgāju uz tūrisma informācijas biroju stacijas tuvumā un apjautājos, kur atrodas Komuras Memoriālā bibliotēka. Tur aiz letes sēdēja laipna pusmū�a sieviete, viņa man iedeva tūrisma karti un ievilka X tajā vietā, kur bija meklējama bibliotēka, kā ari paskaidroja, ka uz turieni varot aizbraukt ar vilcienu. Līdz tai stacijai bū�ot apmēram divdesmit minū�u brauciens. Pateicu paldies un devos uz staciju izpētīt vilcienu sarakstu. Izskatījās, ka vilcieni iet vienā laidā, ik pēc divdesmit minūtēm. Līdz nākamajam bija vēl nedaudz jāgaida, un es stacijas veikalā nopirku vienkār�u pusdienu kastīti.
Mazs vilcieniņ�, ar diviem vagoniem. Līnija vijas cauri kvartāliem ar augstceltnēm, tad parādās ari mazi veikaliņi un dzīvojamās mājas, tas brauc garām rūpnīcām un noliktavām. Ari parkiem un privātmāju kvartāliem. Es, pagriezies pret logu, aizrautīgi vēroju nepazīstamo ainavu. Pilnīgi viss man ir jauns un neredzēts. Ainavas ārpus Tokijas es līdz �im tikpat kā neesmu redzējis. Rīta pusē vilciens virzienā prom no centra ir tuk�s, pretējais perons ir kā nosēts ar studentiem un skolēniem - somām plecos, vasaras formas tērpos. Viņi tagad dodas uz skolu. Es - ne. Es viens pats dodos pretējā virzienā. Braucu pa pretējām sliedēm. Un tad pēk�ņi kaut kas notiek, mana sirds krūtīs sa�ņaudzas. It kā apkārtējais gaiss pēk�ņi būtu kļuvis retināts. Vai es patiesi rīkojos pareizi? To iedomājoties, man dū�a saplok. Turpmāk es ar viņiem vairs nesatik�os.
Kādu bridi dzelzceļa sliedes iet gar piekrasti, tad nogrie�as sāņus. Kupli sazēlu�i kukurūzas lauki, vīnogulāji, nogāzes, kurās audzē mandarīnus. Apūdeņo�anas dīķos spoguļojas rīta saules stari. Ieplakai cauri izvijas upes vēsie ūdeņi, piekraste apaugusi kupliem zaļumiem. Līdzās dzelzceļa sliedēm stāv suns, atnācis pavadīt garām brauco�o vilcienu. Ieraugot �o ainavu, man ap sirdi atkal kļūst vieglāk, es dziļi ieelpoju un saku pats sev - būs labi. Nekas cits neatliek, kā vien tāpat virzīties uz priek�u.
Izkāpis stacijā, es eju, kā man skaidrots, pa vecu namu aleju uz ziemeļiem. Abās ielas pusēs rindojas māju �ogi. Tik daudz da�ādu veidu �ogu es vēl nekad savā mū�ā neesmu redzējis. Melni dēļu �ogi, balta mūra �ogi, no granīta taisīti �ogi, uz akmens stabiem celti �ogi. Visapkārt kluss, nemana nevienu gājēju. Arī automa�īnas tikpat kā nebrauc. Ieelpojot gaisu, var samanīt jūras smar�u. Liedags noteikti ir tuvu. Cen�os saspicēt ausis, tomēr viļņus nedzirdu. Var saklausīt tikai to, ka kaut kur tuvumā notiek būvdarbi, elektriskais zāģis dīc kā lapsene. No stacijas pa ceļam uz bibliotēku ik pa sprīdim ir novietota plāksnīte ar bultiņu un uzrakstu, te nevar nomaldīties.
Komuras bibliotēkas majestātisko vārtu priek�ā aug divi glītas formas plūmju koki. Izejot cauri vārtiem, tālāk ved grantēts celiņ�, dārzs ir skaisti sakopts, nemana nevienu pa�u nokritu�u lapiņu. Priedes un magnolijas, dzeltenas rozes. Acālijas. Stādījumiem pa vidu vairākas vecas laternas, arī mazs dīķītis. Galu galā es nonāku pie ieejas. Ārkārtīgi izsmalcināts amatnieku darbs. Stāvu pie atvērtajām durvīm un brīdi �aubos, iet iek�ā vai neiet. �ī bibliotēka nelīdzinās nevienai man zināmajai bibliotēkai. Tomēr, ja reiz esmu tik tālu ticis, jāiet vien iek�ā. Tūlīt pie ieejas atrodas reģistratūra. Es nododu bagā�u tur sēdo�ajam jauneklim. Nolieku zemē mugursomu, izņemu saulesbriļļu futrāli.
- Vai jūs �eit esat pirmo reizi? - viņ� man pajautā. Mierīgā, klusā balsī. Balss ir diezgan augsta, tomēr plūsto�a, ausij tīkama.
Es pamāju. Balss īsti nepakļaujas. Saspringstu. Es tik tie�ām neesmu ieplānojis, ka man uzdos �ādu jautājumu.
Viņ� diezgan ilgi, zīmuli pirkstos virpinādams, ļoti uzmanīgi veras manī. Dzeltens zīmulis ar dzē�amgumiju galā. Neliela auguma jauneklis ar samērīgiem sejas vaibstiem. Jāteic, drīzāk raksturojams kā skaists, nevis izskatīgs. Viņam mugurā ir balts, pogājams krekls ar garām piedurknēm, olīvzaļas kokvilnas bikses. Bez nevienas krunciņas. Mati pagari; kad viņ� noliecas, tie krīt uz pieres, un viņ� tos laiku pa laikam, kā atcerējies, atglau� ar roku. Krekla piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, redzamas baltas plaukstas locītavas. Uz deguna brilles smalkā ietvarā, kas viņam labi piestāv. Pie krūtīm piesprausta maza plastmasas nozīmīte ar uzrakstu �O�ima�. Viņ� itin nemaz nelīdzinās nevienam no man zināmajiem bibliotēku darbiniekiem.
- Bibliotēkā ieeja ir brīva. Ja ir kāda grāmata, kuru vēlaties lasīt, varat to ņemt uz lasītavu. Tikai tiem vērtīgajiem izdevumiem, kuros iespiests sarkans zīmogs, ir jāizraksta pieprasījuma karte. Te, telpā pa labi, ir atrodams kartī�u katalogs, ari brīvi pieejams dators tur ir. Ja vajag, lūdzu, lietojiet. Grāmatas uz mājām neizsniedzam. �urnālu un avī�u mums nav.
Fotografēt un filmēt aizliegts. Kopēt arī. Ēst ir atļauts ārā, dārzā uz sola. Bibliotēka tiek slēgta piecos.
Pēc tam viņ� noliek zīmuli uz galda un piebilst:
- Vidusskolēns?
- Tie�i tā, - es, dziļi ieelpojis, saku.
- �ī bibliotēka nedaudz at�ķiras no parastajām, - viņ� skaidro. - Tās specializācija ir īpa�a. Galvenais ir senie dzejnieki,
- Nē, nepētu, - es atbildu.
- Tāds iespaids radās.
- Vai tas ir tik svarīgi, kāpēc esmu atbraucis �urp? - mēģinu piesardzīgi apvaicāties, cen�oties, lai balss mani nenodod.
- Protams, ne, - viņ� pasmaida. Tad noliek abu roku pirkstus uz galda.
- �eit ir bibliotēka, jebkur�, kas vēlas lasīt grāmatas, ir laipni gaidīts. Un - to man neklātos skaļi teikt - man pa�am nav īpa�as intereses ne par
- Ļoti skaists nams.
Viņ� pamāj.
- Komuras ģimenei kop� Edo laikmeta ir piederējusi liela sakē darītava, ģimenes galva bija visā valstī izslavēts kā manuskriptu kolekcionārs. Viņa tēvs, iepriek�ējā paaudze, pats bija dzejnieks, un viņ� aicināja uz Sikoku daudzus literātus. Starp viņiem bija Vakajama Bokusui, I�ikava Takuboku, �iga Naoja. Te valdīja laba gaisotne un daudzi palika ilgu laiku. �ajā ģimenē bija ierasts ne�ēlot naudu mākslām. Parasti tomēr �ādās ģimenēs parādās paaudze, kura visu izputina, bet, par laimi, ar Komuras ģimeni tā nenotika. �is hobijs saglabājās, un arī bizness netika zaudēts.
- Vai viņi ir bagāti? - es pajautāju.
- Ļoti, - viņ� atbild, viegli paklak�ķinot ar mēli. - Varbūt ne tik bagāti, cik bagāti bija pirms kara, bet arī �obrīd viņi ir gana pārtiku�i. Tāpēc arī uztur �o brīni�ķīgo bibliotēku. Protams, pārvēr�ot to par fondu, samazinās mantojuma nodoklis, ir arī �āds apsvērums, bet tā jau būtu pavisam cita saruna. Pēc divām stundām paredzēta īsa ekskursija pa �o ēku; ja tev ir interese, iesaku pievienoties. Tā notiek tikai vienu reizi nedēļā, otrdienās, un �odien tie�i ir otrdiena. Otrajā stāvā ir retu ilustrāciju un manuskriptu kolekcija, ēka ir ļoti interesanta arī no arhitektūras viedokļa; ja paskatīsies, neko nezaudēsi.
Es pasaku paldies.
Viņ� pasmaida, it kā teikdams - nav par ko. Tad atkal paņem rokā zīmuli un pabungo ar tam galā piestiprināto dzē�amgu-miju pa galdu. Ļoti laipni, it kā mani uzmundrinot.
- Vai jūs vadīsiet ekskursiju?
O�ima pasmaida.
- Es esmu tikai palīgs. Bibliotēkas pārzine ir Saeki kundze. Mans boss. Viņa ir rados ar Komuras ģimeni. Ekskursiju vadīs viņa. Viņa ir lielisks cilvēks. Domāju, ka arī tev viņa iepatiksies.
Es ieeju pla�ajā grāmatu krātuves telpā ar augstajiem griestiem, apstaigāju grāmatplauktus, meklēdams kādu grāmatu, kas man �ķistu interesanta. Redzamas vairākas griestu sijas. Ārā aiz loga viss ir vasaras sākuma saules apmirdzēts. Logs uz dārzu ir atvērts, telpā ieplūst putnu balsis. Tik tie�ām ir tā, kā O�ima sacījis: plauktos lielāko tiesu ir ar dzeju - ar
Tālākos plauktos sarindotas vispārējāka rakstura humanitāro zinātņu grāmatas. Visa Japānas literatūra, visa pasaules literatūra, vairāku autoru kopoti raksti, senā mūzika, filozofija, drāma, māksla, socioloģija, vēsture, biogrāfijas, ģeogrāfija...
No vairuma grāmatu, kad paņemu tās rokās un pa�ķiru, plūst seno laiku smar�a. īpa�ā smar�a, kas nāk no dziļām zinā�anām un pārdzīvojumiem, kuri ilgu laiku netraucēti gulēju�i starp grāmatu lapām. Ieelpoju �o smar�u, pārskrienu ar acīm pāris lappusēm, tad ielieku grāmatu atpakaļ plauktā.
Beigu beigās es izvēlos vienu sējumu no brīni�ķīgi iesietā vairāksējumu Bērtona �Tūksto� un vienas nakts� izdevuma un nesu to uz lasītavu. To es jau sen vēlējos izlasīt. Tikko atvērtajā bibliotēkā �obrīd esmu vienīgais apmeklētājs. Varu vienatnē izbaudīt �o izsmalcināto telpu. Tā ir tie�i tāda, kādu atceros no fotogrāfijām �urnālā. Augsti griesti, pla�a, tomēr mājīga telpa. Pa atvērto logu ieplūst vēja pūsmiņa, baltie aizkari klusi plīvo. Vēj� tik tie�ām nes jūras smar�u. Nevainojami ērts dīvāns. Istabas stūrī stāv klavieres. Tāds noskaņojums, it kā es būtu iegriezies paviesoties pie kāda drauga mājās.
Kad esmu iekārtojies dīvānā un pārlaidis skatienu istabai, saprotu, ka �ī ir vieta, kuru ilgi esmu meklējis. Tā ir
Kad pienāk pusdienlaiks, izņemu no mugursomas minerālūdeni un pusdienu kastīti, apsē�os dārzā uz sola un ieturos. Parādās visvisādi putni, tie pārlai�as no koka uz koku, pie dīķī�a dzer un peras ūdenī. Neredzēti putni. Kad uzrodas liels, dzeltenīgs kaķis, putni gan steig�us aizlai�as, ta�u ne�ķiet, ka kaķim būtu kāda interese par putniem. Liekas, viņ� drīzāk grib izstiepties uz kāda akmens un pasildīt sānus saulē.
- Vai skolā �obrīd brīvdienas? - O�ima man vaicā, kad es vēlreiz nododu mugursomu, lai varētu atgriezties lasītavā.
- Brīvdienu nav, bet es pats nolēmu uz kādu laiku doties brīvdienās, - es atbildu, rūpīgi izmeklēdams vārdus.
- Atsakies iet skolā?
- Iespējams.
O�ima paskatās manī ar dziļu interesi.
- Izmeta?
- Neizmeta. Es vienkār�i izlēmu vairs skolā neiet, - es saku.
- Tik vienkār�i? Pats izlēmi, ka skolā vairs neiesi, un viss?
Es tikai pamāju. Nespēju izdomāt, kā vislabāk būtu uz to
atbildēt.
- Platona �Dzīrēs� Aristofans teicis, ka seno dievu pasaulē ir biju�i triju veidu cilvēki, - O�ima saka. - Vai tu to zini?
- Nezinu, - es atbildu.
- Senajā pasaulē ir biju�i ne tikai vīrie�i un sievietes, bet cilvēki iedalīju�ies vīrie�os-vīrie�os, vīrie�os-sievietēs un sie-vietēs-sievietēs. Tolaik viens cilvēks bijis veidots no diviem mūslaiku cilvēkiem. Visi biju�i ar to apmierināti. Dzīvoju�i bez rūpēm. Bet tad dievi pārcirtu�i visus uz pusēm. Tie�i uz pusēm. Tad pasaulē paliku�i vairs tikai vīrie�i un sievietes un cilvēki sāku�i dzīvot savu dzīvi, mētādamies pa labi, pa kreisi, meklējot savu otru pusi.
- Kāpēc dievi tā izdarīja?
- Pārcirta cilvēkus uz pusēm? Nu to es nemācē�u pateikt. Dievu rīcība ne vienmēr ir labi saprotama. Dievi mēdz sadusmoties, viņi ir pārāk ideālistiski. Laikam tur bija kaut kāds grēks. Kaut kas tāds kā Bībelē, kad Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes.
- Pirmais grēks, - es piebilstu.
-Jā, pirmais grēks, - O�ima saka. Tad saņem zīmuli starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu un cen�as to nobalansēt.
- Es tikai gribēju pateikt, ka cilvēkam dzīvot vienam pa�am ir savādi.
Es atgrie�os lasītavā un turpinu lasīt pasaku par muļķi Abu al Hasanu. Tomēr īsti labi nespēju sakoncentrēt uzmanību uz grāmatu. Vīrietis-vīrietis, vīrietis-sieviete un sieviete-sieviete?
Kad pulkstenis rāda divi, es pārtraucu lasīt grāmatu un pievienojos ekskursijai pa namu. Ekskursijas vadītāja Saeki kundze ir slaida auguma sieviete, vecumā virs �etrdesmit. Viņas paaudzei - gara auguma. Ģērbusies zilā kleitā ar īsām piedurknēm, virs tās uzmesta plāna krēmkrāsas jaka. Ļoti labu stāju. Mati gari, pakausī saņemti vaļīgā mezglā. Ārkārtīgi gudru seju. Skaistām acīm. Ap lūpām viņai visu laiku rotājas smaida ēna. Varbūt nemācē�u savu domu īsti noformulēt, tomēr - �is smaids man rada zināmu pabeigtības sajūtu. Tas raisa domas par mazu, saules apspīdētu vietiņu. Ne jau vienkār�i kaut kur uzspīdējusi saule, bet gan īpa�s saules apmirdzēts laukumiņ�. Arī tajā mājā Nogatas rajonā, kur es reiz dzīvoju, bija tāda saulaina vietiņa. Man jau kop� bērnības patiku�as saulainas vietas.
Viņa uz mani atstāj ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, kaut ko līdzīgu piepildītu ilgu sajūtai. Proti, �is cilvēks varētu būt mana māte. Es, ieraudzījis skaistu (vai vismaz patīkamu) sievieti, arvien nodomāju: nebūtu slikti, ja �ī sieviete būtu mana māte. Teikt jau var daudz ko, tomēr iespējamība, ka Saeki kundze varētu būt mana māte, ir tuva nullei. Un tomēr, pat loģiski sprie�ot, pavisam neliela varbūtība pastāv. Jo es nepazīstu savas mātes seju, pat vārdu nezinu un tāpēc neredzu iemeslu,
�ajā ekskursijā piedalos tikai es un vēl kāds pusmū�a pāris no Osakas. Kundze ir tukla, ar stiprām brillēm. Vīrs ir kalsns un tik raupjiem matiem, ka tos pie kārtības varētu dabūt tikai ar asu metāla suku. Viņam ir �auras acis un plata piere, viņ� izskatās kā izkalts tēls dienvidu salās, kura skatiens vērsts uz apvārsni. Galvenā runātāja ir sieva, vīrs tikai iestarpina pa piekrīto�am vārdam. Viņ� gan māj ar galvu, gan izrāda piekri�anu runātajam.
Abi saģērbu�ies tā, it kā būtu nolēmu�i kāpt kalnos, nevis apmeklēt bibliotēku. Abiem mugurā ir ūdensizturīgas vestes ar daudzām kabatām. Kājās - pamatīgi �ņorzābaki. Galvā -tūristu cepure ar nagu. To gan nevar saprast, vai viņi �ādi saģērbu�ies, dodoties ceļojumā, vai arī tas ir viņu ierastais ģērb�anās stils. Neliekas, ka viņi būtu slikti cilvēki. Es gan nedomāju, ka būtu labi, ja viņi būtu mani vecāki, tomēr, nebūdams vienīgais ekskursijas dalībnieks, jūtos dro�āk.
* Saeki kundze sāk ar paskaidrojumiem par Komuras Memoriālās bibliotēkas izveido�anas apstākļiem. Viņas stāstītais lielos vilcienos atbilst O�imas skaidrojumam. Vairākās paaudzēs krātie izdevumi, dokumenti, iespieddarbi un ilustrācijas padarīti publiski pieejami, un tad, lai veicinātu �ī novada kultūras attīstību, nodibināta Komuras Memoriālā bibliotēka. Komuras ģimene ieguldījusi savus līdzekļus fonda dibinā�anā; bibliotēkas uzturē�ana ir fonda pārziņā. Te tiek rīkoti arī citi pasākumi - atbilsto�as teātra izrādes, kamermūzikas koncerti.
Ēka būvēta Meid�i laikmeta sākumā - kā piebūve Komuras ģimenes bibliotēkas vajadzībām. Tai�jo laikmetā te notikusi vērienīga pārbūve un ēkai uzcelts otrs stāvs. Tur ierīkotas skaistas istabas, kur apmetu�ies ciemos atbrauku�ie literāti. No Tai�jo laikmeta līdz �jova laikmeta sākumam Komuras namu apmeklēju�i daudzi slaveni cilvēki, un viņi te daudz ko atstāju�i par piemiņu. Pateicībā par uzņem�anu
-Ja jums ir interese, esat laipni aicināti otrā stāva izstā�u zālē apskatīt daudzus �īs kolekcijas vērtīgus un īpa�i izraudzītus eksponātus, - Saeki kundze saka.
- Tādā veidā laikposmā pirms Otrā pasaules kara novada kultūras dzīves attīstību vairāk veicināja nevis valdības oficiālās institūcijas, bet gan �ādi amatieri - mākslu pazinēji, piemēram, Komuras ģimene, kuri kopa bagātīgo novada kultūru. Galu galā viņiem ir bijusi ievērojamu kultūras mecenātu loma.
No Kagavas prefektūras nākusi virkne izcilu
Komuras ģimenē paaud�u paaudzēs ir biju�i labi mākslas pazinēji, apveltīti ar izcilu mākslas izpratni. Varbūt pat jāteic - viņiem tā bija asinīs. Viņi ļoti labi prata atsijāt �ķietamās no patiesajām vērtībām, ar labvēlību izturējās tikai pret izcilo, viņiem izdevās uzturēt ļoti augstu prasību līmeni. Bet, kā jums, protams, zināms, pasaulē nav nekā tāda kā perfekta spriestspēja. Diem�ēl gadījās arī tā, ka izcili mākslinieki viņu atzinību neiemantoja. Piemēram,
- Tā nu gan ir zaimo�ana, - ar patiesu no�ēlu saka kundze no Osakas. - Santoku �obrīd ir nenovērtējams!
-Jums, kundze, ir taisnība. Ta�u tolaik Santoku bija pavisam nepazīstams. Varbūt tādas lietas ir nenovēr�amas. Ir daudz kas tāds, par ko vēlāk sakām: kas to būtu domājis, -Saeki kundze, starojo�i smaidot, turpina.
- Tiesa, tiesa, - Osakas kundzes vīrs piebilst.
Pēc tam Saeki kundze mums izrāda nama pirmo stāvu. Bibliotēkas grāmatu krātuve, lasītava, reto grāmatu un kolekciju nodaļa.
- Tālaika īpa�nieks, ceļot �o namu, neizvēlējās smalko Kioto stilu, bet gan tautisko, zemnieku stilu. Tomēr, paraugoties uz mājas apdari, redzam zināmas pretrunas. Piemēram, paskatieties uz �ī paneļa eleganto grebuma plūdumu. �ī nama būvniecībā strādāju�i visi tālaika slavenākie Sikoku amatnieki.
Pēc tam mēs visi kāpjam aug�ā, otrajā stāvā. Augsti griesti virs kāpnēm. Melnkoka margas, daudzu roku skartas, ieguvu�as maigu spīdumu. Kāpņu laukuma logā ir vitrā�a. Stirnas, kaklu pastiepu�as, ēd vīnogas. Otrajā stāvā ir divas viesistabas, pla�a halle. Jā, senos laikos �ī pla�ā telpa noteikti bija izklāta ar tatami, te varēja noturēt banketus vai sanāksmes. �obrīd te ir dēļu grīda, pie sienām - daudz grāmatu, piekarināmo vīstokļu un japāņu gleznu. Pa�ā vidū atrodas liela stikla vitrīna, tur sarindotas visādas piemiņas lietas un da�ādi citi priek�meti. Viena viesistaba ir iekārtota eiropie�u stilā, otra -japāņu. Rietumnieciskā stila istabā ir liels rakstāmgalds un grozāmais krēsls, �ķiet, ka arī �obrīd pie tā kāds varētu rakstīt savus darbus. Pa logu aiz galda redzama prie�u rinda, starp tām - �ur tur - ūdens klajs. No Osakas atbrauku�ais pāris sāk apskatīt visus priek�metus pēc kārtas, rūpīgi lasot tiem klāt pievienotos paskaidrojumus. Sieva skaļi klāsta savus iespaidus, vīrs, viņu atbalstot, piekrīto�i murmina. �ķiet, ka viņu starpā domstarpību nav. Man par eksponētajiem priek�metiem nav īpa�as intereses, tāpēc es dodos tuvāk apskatīt namu. Kad eju izpētīt rietumnieciski iekārtoto viesu istabu, Saeki kundze saka:
- Ja jums ir interese, varat apsēsties tajā krēslā. Tur ir sēdējis gan �iga Naoja, gan Taņidzaki Dzjuni�iro. Nu, protams, �is nav glu�i tas pats krēsls, kas tajā laikā.
Iesē�os grozāmajā krēslā. Tad klusām uzlieku abas rokas uz rakstāmgalda.
- Nu, vai ir noskaņojums kaut ko uzrakstīt?
Es, viegli piesarcis, papurinu galvu. Saeki kundze pasmejas un dodas uz blakusistabu pie Osakas pāra. Es, sēdēdams krēslā, noskatos, kā viņa aiziet. Viņas ķermeņa kustībās, kāju spertajos soļos. Visas viņas kustības izskatās ārkārtīgi dabiskas un elegantas. Nemācē�u to skaidri noformulēt, bet tajā visā ir
Sēdēdams krēslā, pārlai�u skatienu istabai. Pie sienas eļļas glezna, kurā attēlota �ī novada jūras ainava. Vecmodīgs stils, bet krāsas liekas svaigas. Uz galda liels pelnu trauks, galda lampa ar zaļu aba�ūru; nospie�ot slēdzi, tā tūlīt pat iedegas. Pie pretējās sienas pakārts senlaicīgs, melns pulkstenis. Tas izskatās antīks, bet rāda pareizu laiku. Grīdas dēļi �ur tur izmīdīti, tie klusi �īkst zem kājām.
Kad ekskursija ir galā, pāris no Osakas pasaka paldies Saeki kundzei un dodas prom. Izrādās, ka viņi pieder Kansajas
Atgrie�os lasītavā un turpinu lasīt grāmatu. Pēcpusdienā lasītavā parādās vēl pāris cilvēku. Viņiem ir lasāmbrilles uz deguna. Kad cilvēki uzliek lasāmbrilles, viņi sāk izskatīties vienādi. Un laiks ari rit ārkārtīgi lēni. Viņi pilnīgi nodevu�ies lasī�anai. Te neviens nesarunājas. Da�i cilvēki, pagriezu�ies pret galdu, raksta piezīmes, bet lielākā daļa, nekustīgā pozā iekārtoju�ies krēslā, aizrautīgi lasa grāmatas. Tie�i tāpat kā es.
Pulksten piecos es aizveru grāmatu, nolieku atpakaļ plauktā un dodos ārā no bibliotēkas.
- Cikos bibliotēka rit būs atvērta? - pajautāju.
- No vienpadsmitiem. Bibliotēka ir slēgta pirmdienās, -de�urants atbild. - Rīt ari nāksi?
- Ja tas neapgrūtina.
O�ima, piemiedzis acis, paskatās manī.
- Nē, tas nav nekāds apgrūtinājums. Bibliotēka ir tā vieta, uz kuru nāk cilvēki, kas vēlas lasīt grāmatas. Katrā ziņā nāc atkal. Bet, paklau, vai tu vienmēr nēsā līdzi tik daudz bagā�as? Pasmaga. Ko tu tur esi sabāzis? Zelta
Es nosarkstu.
- Ir jau labi, ir jau labi, patiesībā es nemaz negribu to zināt, - O�ima saka. Tad ar zīmuļgala dzē�amgumiju pakasa labos deniņus.
- Nu tad līdz rītam!
- Uz redzē�anos! - es saku. Viņ� atvadoties nevis pamāj man ar roku, bet paceļ zīmuli.
Atgrie�os Takamacu stacijā ar to pa�u vilcienu, ar kuru biju atbraucis. Stacijas tuvumā lētā ēstuvē apēdu vistas kotleti ar dārzeņiem. Nepasūtu rīsus, to vietā iedzeru siltu pienu. Zinot, ka naktī sagribēsies ēst, veikaliņā nopērku divus ņigirisu�i un svaiga minerālūdens pudeli. Tad kājām dodos uz viesnīcu. Eju ne pārāk ātri, ne pārāk lēni. Eju kā pavisam parasts cilvēks, lai citu parastu cilvēku acīs ne�ķistu dīvains.
Biznesa viesnīca ir milzīga, tomēr tipiska otrās kategorijas viesnīca. Reģistratūrā pieraksta manu dzīvesvietu, vārdu un vecumu, tad es samaksāju par vienas dienas uzturē�anos. Esmu nedaudz saspringts. Tomēr neviens uz mani neskatās ar aizdomām. Neviens uz mani nekliedz: �Tu klaji melo! Mums visiem ir skaidrs, ka tev ir piecpadsmit gadu un tu esi aizbēdzis no mājām!� Viss notiek ļoti vienaldzīgi un lieti�ķi.
Lifts grabēdams uzbrauc sestajā stāvā. Istaba ir �aura un gara. Neviesmīlīga gulta, cieti spilveni, mazs galdiņ�, neliels televizors, izbaloju�i aizkari. Arī vannas istaba pavisam �aura. Ne �ampūna, ne matu balzama. Pa logu redzama tikai līdzās eso�ā daudzstāvu nama siena. Tomēr man ir jumts virs galvas, no krāna tek silts ūdens, tas vien jau ir patīkami. Nolieku mugursomu uz grīdas, apsē�os krēslā, cen�os pierast pie �īs istabas.
Es esmu brīvs, nodomāju. Aizveru acis un bridi domāju par to, ka esmu brīvs. Tomēr man nav īsti skaidrs, kas tā brīvība tāda ir. �obrīd es to saprotu tā, ka esmu viens pats. Viens pats sve�ā vietā. Kā vientuļ� ceļinieks, bez kompasa un bez kartes. Vai tāda ir brīvība? Pat tas man nav īsti skaidrs. Beidzu par to domāt.
Ilgi sē�u vannā, tad pie izlietnes kārtīgi iztīru zobus. Iekārtojos gultā un vēl mazdrusciņ palasu grāmatu. Noguris no lasī�anas, ieslēdzu televizoru, lai paskatītos ziņas. Tomēr salīdzinājumā ar to, kas �odien noticis ar mani, visas ziņas �ķiet ārkārtīgi garlaicīgas. Es drīz vien izslēdzu televizoru un iekārtojos futonā. Ir jau pāri desmitiem. Tomēr aizmigt nav tik viegli. Jaunā vietā jauna diena. �ī ir mana piecpadsmitā*idzim-�anas diena. Lielāko tās daļu esmu pavadījis dīvainā, tomēr ārkārtīgi apburo�ā bibliotēkā. Esmu iepazinies ar vairākiem cilvēkiem. Sakuru. O�imu. Saeki kundzi. Par laimi, neviens no �iem cilvēkiem mani neapdraud. Varbūt tā ir laba zīme.
Tad es iedomājos par mājām Nogatas kvartālā, tēvu, kur� noteikti jau ir pārnācis mājās. Ko viņ� domā par manu pēk�ņo pazu�anu? Vai viņ� jūtas atvieglots, mani vairs neredzot? Vai viņ� nezina, ko iesākt? Vai ari tas viņā nav izsaucis nekādas emocijas? Vai viņ� vispār ir pamanījis, ka manis tur vairs nav?
Pēk�ņas iedomas vadīts, izņemu no mugursomas tēva mobilo telefonu. Iesprau�u lādētāju, kā izmēģinot uzgrie�u To-kijas mājas telefona numuru. Uzreiz atskan signāls. 700 kilometru attālumā no �ejienes signāls atskan tik tuvu, glu�i kā blakusistabā. �ī negaidītā skaidrība mani nobiedē. Pie otrā signāla pārtraucu zvanīt. Sirds strauji sitas un nespēj norimties. Telefons darbojas. Tātad tēvs vēl nav to atslēdzis. Vai ari nemaz nav pamanījis telefona pazu�anu no atvilktnes. Ielieku telefonu atpakaļ mugursomā, izslēdzu naktslampiņu, aizveru acis. Sapnī neredzu neko. Proti, es jau labu laiku sapņos neko neredzu.
- Labdien, - vecais vīrs ierunājās.
Kaķis tikai mazliet pacēla purniņu uz aug�u un klusi, pat negribīgi atņēma sveicienu. Liels, vecs, melns kaķis.
- Labs laiciņ�, vai ne?
- Mjā, - kaķis noteica.
- Neviena mākonī�a debesīs.
- ...�obrīd - jā.
- Vai tas labais laiks turpināsies?
- �odien pievakarē laiks mainīsies. Ir tādas zīmes, - melnais kaķis atteica, lēni un laiski izstaipīdams ķepas. Tad piemiedza acis un vēlreiz ieskatījās vecajam vīram sejā.
Vīrs, plati smaidīdams, vērās kaķī.
Kaķis uz brīdi apjuka. Tad atkal ierunājās:
- Paklau, tu proti runāt?
- Jā, - vecais vīrs kā nokaunējies atteica. Tad, izrādot cieņu, noņēma no galvas novalkāto tūrista cepuri no kokvilnas auduma. - Tā jau nav, ka es vienmēr varētu sarunāties ar godājamiem kaķiem, bet, ja viss iet gludi, tad �ādas runas padodas.
- Hm, - kaķis savus iespaidus pauda lakoniski.
- Es te uz brītiņu piesēdos, vai netraucē�u? Nakata ir noguris no staigā�anas.
Melnais kaķis lēni izstaipījās, noskurināja garās ūsas, tad no�āvājās tik plati, ka likās - izlauzīs �okli.
- Man vienalga, sēdi. Tas ir, kāda tam nozīme - ir vai nav vienalga. Sēdi tur, kur tev patīk. Kuram pret to varētu būt kādi iebildumi?
- Liels paldies! - Vīrietis apsēdās līdzās kaķim. - Vai, vai, es jau no se�iem rītā esmu uz kājām.
- Tad jūs būtu tas Nakatas kungs?
- Tie�i tā. Mani sauc Nakata. Un kā godāt kaķa kungu?
- Es savu vārdu neatceros. Tā nav, ka man nekad nebūtu bijis vārda, bet kaut kur pa ceļam vajadzība pēc tā pazuda un es aizmirsu.
- Jā, tā ir, nevajadzīgas lietas tūlīt pat aizmirstas. Ar Nakatu ir tie�i tāpat, - vīrietis, galvu kasīdams, noteica. - Ja reiz tā, tad es noprotu, ka kaķa kungam nav māju, kur dzīvot.
- Senāk jau bija gan. Bet tagad ir citādi. �ad tad tepat tuvējās mājās mani pacienā ar ēdienu, bet lai dzīvotu kādā mājā...
Nakata pamāja un kādu brīdi klusēja. Tad ierunājās: - Vai tādā gadījumā es varētu kaķa kungu saukt par Ocukas kungu?
- Ocuka? - Kaķis pavērās sarunu biedram sejā. - Kā tā, kāpēc tu tā izdomāji... Ocuka?
- Neuztraucieties, tas neko īpa�u nenozīmē. Nakata to vienkār�i tepat uz vietas izdomāja. Bez vārda man ir grūti atcerēties. Es tikai izdomāju piemērotu vārdu. Vai nav tā kā ērtāk, ja ir vārds? Jo, redz�, tādam cilvēkam kā man, kam grūta galva, ir daudz vieglāk atcerēties, ja es zinu - tā un tā mēne�a tajā un tajā datumā, pēcpusdienā... pilsētas rajona 2. kvartāla tuk�ajā zemes pleķi es satikos ar melnu kaķi, vārdā Ocuka, un mēs apspriedām da�as lietas.
- Hm, -melnais kaķis noteica. - Man īsti nepielec. Kaķiem neko tādu nevajag. Mums pietiek ar smaku un formu, lai mēs uzreiz saprastu, kas ir kas. Nekādu problēmu.
- Jā, Nakata to labi saprot. Bet, Ocukas kungs, cilvēki nav tādi. Lai varētu atcerēties visvisādas lietas, ir vajadzīgi visādi nosaukumi un vārdi.
Kaķis no�ņācās:
- Traki neērti.
- Tā jau ir. Ir tik daudz lietu, kuras nekādi nedrīkst aizmirst, tas tik tie�ām ir neērti. Man jāatceras gubernatora kunga vārds, man jāatceras autobusa numurs, bet, lai nu kā, vai kaķa kungam nekas nebūtu pretī, ja es viņu sauktu par Ocukas kungu? Vai arī tas jūs ārkārtīgi neapmierinātu?
- Ja runājam par apmierinātību, tad es neteiktu, ka būtu traki apmierināts... bet arī neapmierināts nebū�u. Ja gribi tā mani saukt, tad sauc. Bet es kaut kā nejūtos kā es pats.
- Nakatam ir liels prieks, ka jūs tā sakāt. Liels paldies, Ocu-kas kungs!
- Bet tu arī cilvēku valodā runā drusciņ jocīgi, - Ocukas kungs sacīja.
-Jā, tā visi saka. Bet Nakata nemaz citādi runāt nemāk. H man tā runā�ana parasti sanāk. Tāpēc, ka man ir grūta galva. Tā nav, ka man vienmēr būtu bijusi grūta galva. Kad es biju maziņ�, notika viens negadījums, un kop� tā laika man ir grūta galva. Hieroglifus nemāku. Ne grāmatas, ne avīzes nevaru izlasīt. Tas tāpēc, ka man ir grūta galva. Tā tas nolemts. Nakatas tēvs jau tagad ir miris, bet agrāk, kad bija dzīvs, bija augstā amatā - universitātes pasniedzējs. Viņ� īpa�i pārzināja tādu lietu kā finansus. Nakatam ir ari divi brāļi, tiem abiem diviem ir gai�a galva. Viens strādā departamantā par vadītāju. Otrs strādā tādā vietā, ko sauc par Tirgu un rūpnīcu minsitriju. Abi divi dzīvo lielās mājās, ēd zu�us. Tikai Nakatam vienam pa�am grūta galva.
- Bet tu ta�u māki �itā sarunāties ar kaķiem?
- Tā ir, - Nakata piekrita.
- Kur� katrs tak nemāk tā ar kaķiem sarunāties?
- Tie�i tā.
- Tad ta�u nevar teikt, ka tev būtu grūta galva?
-Jā, nē, zini ko, Nakata to lietu īsti labi nesaprot. Man jau no bērnu dienām visi vienādiņ teiku�i: �Grūta galva! Grūta galva!� Tā es nemaz citādi nedomāju. Jo staciju nosaukumus es izlasīt nemāku, nevaru nopirkt biļeti un braukt ar vilcienu. Pilsētas autobusā, ja uzrādu invalīda karti, tad kā nebūt kaut kur varu aizbraukt.
- Hm, - noteica Ocukas kungs, ne pārāk aizkustināts.
- Nemāku ne lasīt, ne rakstīt, darbu arī nevaru dabūt.
- Kā tad tu izdzīvo?
- Man dod balstu.
- Balstu?
- Man gubernators atvēl naudiņu. Nogatas rajonā man ir maza istabiņa. Ēdu trīs reizes dienā.
- Nemaz nav tik slikta dzīve... man tā �ķiet.
- Jā, ir tā, kā tu saki. Nav nemaz tik slikti, - Nakata sadja. - Esmu pasargāts no lietus un vēja, varu dzīvot bez ierobe�ojumiem. Un laiku pa laikam, tā kā tagad, mani palūdz uzmeklēt godājamos kaķus. Tad man �o to iedod par pateicību. Bet to es daru paslep�us no gubernatora kunga. Tāpēc, lūdzu, nevienam to nestāsti. Tās, ko es dabūju kā pateicību, nav nekas tik milzīgs; bet tie�i tamdēļ es laiku pa laikam arī dabonu kādu zuti apēst. Nakatam traki gar�o zu�i.
- Ak tad tev gar�o zu�i? Es kaut kad senos laikos arī vienreiz ēdu, bet, kā tie gar�oja, to es vairs neatceros.
- Jā, zu�i ir īpa�i gar�īgi. Tie ir ritādi nekā visi pārējie ēdieni. Pasaulē ir daudz visādu ēdienu, kurus var aizstāt ar dtiem, bet zu�us, cik Nakatam zināms, ne ar ko dtu nevar aizstāt.
Pa ielu gar tuk�o zemes gabalu gāja jauns vīrietis ar labra-doru. Sunim ap kaklu bija apsiets sarkans lakatiņ�. Suns pazibsnīja iesāņus skatienu uz Ocukas pusi un apstājās. Abi divi tuk�ajā zemes pleķītī sēdo�ie uz brīdi apklusa, nogaidīdami, līdz suns un jaunais vīrietis būs pagāju�i garām.
- TU kaķus meklē, ja? - Ocukas kungs noprasīja Nakatam.
- Jā, es meklēju tādus godājamos kaķus, kas kaut kur aizmaldīju�ies. To es pieprotu, jo māku ar godājamiem kaķiem sarunāties. lād es piestāju te un tur, ievācu ziņas, tā man tīri labi izdodas noskaidrot, kur aizmaldīju�ies kaķi atrodas. Esmu izslavēts kā labs kaķu atradējs, un man no visām pusēm nāk lūgumi uzmeklēt kādu noklīdu�u kaķi. Pēdējā laikā nemaz tādas dienas nav bijis, kad es nebūtu gājis meklēt kādu kaķi. Sākumā Nakatam, kaķus meklējot, nepatika tālu aizklīst. Biju nolēmis meklēt tikai Nakano rajonā.
- Vai tu �obrīd arī meklē kādu noklīdu�u kaķi?
- Tā gan. �obrīd es meklēju vienu gadu vecu raibu kaķi. Viņu sauc Goma. Te man ir ari fotogrāfija. - Nakata no brezenta plecu somas izvilka krāsu foto un parādīja Ocukas kungam.
Ocukas kungs, kaklu pa
-Aktā.
- Un tu jau ilgi to kaķi meklē?
- 1ā... �odien būs... viens... divi... tris... �odien būs jau tre�ā diena.
Ocukas kungs bridi apdomājās. Tad teica: - TU jau pats noteikti to zini, bet kaķis ir ieraduma dzīvnieks. Parasti dzīvo saskaņā ar noteikumiem. Ja nav noticis kas īpa�s, tad kaķim lielas pārmaiņas nepatīk. Kaut kas īpa�s varētu būt vai nu meklē�anās laiks, vai kāds negadījums.
-Jā, Nakata ari apmēram tāpat domā.
- Ja tā ir meklē�anās, tad pēc tam kaķis ātri vien nerimstas un pārnāk mājās. Tu saproti, kas tas ir - meklē�anās?
- Jā, man pa�am tādas pieredzes nav, bet lielos vilcienos es saprotu, kas tas ir. Tā stāvē�anas lieta?
- Jā, tā stāvē�anas lieta, - Ocukas kungs neizdibināmu sejas izteiksmi noteica. - Bet, ja ir noticis negadījums, tad atgriezties nav tik viegli.
� -Jā, tā ir.
- Jā, Nakatam ari tā ir gadījies, iziet tālāk par Nakano rajonu un vairs nezināt, kā tikt uz mājām.
- Ar mani ari tā vairākkārt ir gadījies. Protams, tolaik es biju daudz jaunāks. - Ocukas kungs samiedza ads, kaut ko atminoties. - Kad vairs nezini, kā tikt atpakaļ uz mājām, kriti panikā. Sametas galīgi tum�s gar adm. Vairs nemaz un neko nesaproti. Nepatīkama lieta. Tā meklē�anās sataisa lielas nepatik�anas. Bet tādā bridi par to nemaz nedomā. Tāda ir tā meklē�anās... Paklau, kā sauc to pazudu�o kaķi? Goma? Es tā saprotu, ka tu to Gomu katrā ziņā gribi atrast un izglābt. Tāda mājās lolota vienu gadu veca raiba kaķe no �īs pasaules nejēdz neko. Ne tāds kaķis māk kauties, ne pats sev ēdienu atrast. Mīlīgs radījums. Diem�ēl �is kaķis te nav manīts. Tēv vajadzētu iet meklēt kādā citā vietā.
- Ak tā. Tad jau darī�u tā, kā jūs teicāt, ie�u meklēt kādā dtā vietā. Atvainojos, ka iztraucēju Ocukas kungam diendusu. Ļoti atvainojos. Domāju, ka drīzumā atkal iegriezī�os �ajā apkaimē; ja būsiet Gomu redzējis, tad, lūdzu, paziņojiet Naka-tam. Varbūt nepieklājīgi tā teikt, bet es, cik spē�u, mēģinā�u pateikties* -
- Nekas, nekas, ar tevi bija interesanti parunāties. Ja atkal piestaigāsi... ja laiks labs, tad es bie�i �ajā laikā esmu te, klajumā. Bet, ja līst, tad tajā templī - patrepē.
- Jā, paldies. Ari Nakatam patika parunāties ar Ocukas kungu. Es gan protu sarunāties ar kaķiem, bet ar kuru katru sarunas nemaz tik gludi nevedas. Gadās ari tādi godājamie kaķi, kas, izdzirdot, ka es sāku runāt, traki satrūkstas un metas prom. Es neko vairāk nepaspēju kā tikai ar viņiem apsveicināties.
- Tā gan. Cilvēki ari ir visādi... Un kaķi ari ir visādi.
- Tā gan, tā gan. Nakata arī no tiesas tā domā. Pasaule ir pilna ar visādiem cilvēkiem un visādiem kaķiem.
Ocukas kungs izlieca muguru un pacēla galvu pret debesīm. Pēcpusdienas saules zeltainie stari lija pār tuk�o zemes pleķīti. Tomēr gaisā jautās lietus tuvums. To Ocuka prata sajust.
- Paklau, tu bērnībā esot cietis negadījumā. Un kop� tā laika tev esot grūta galva. Tu ta�u tā teici?
- Jā, tie�i tā. Tā es stāstīju. Kad tas negadījums notika, Nakatam bija deviņi gadi.
- Kas tas bija par negadījumu?
- Tas bija... lai kā es censtos, es to neatceros. Cik man stāstīts, man sācies kaut kāds nesaprotams drudzis. Nakata trīs nedēļas no vietas neesot nācis pie samaņas. Visu laiku nogulējis slimnīcā, pie sistēmas, gultā. lād apziņa kā nebūt atgriezusies, bet viss, kas bijis pirms tam, man bija aizmirsies. Viss - tēva seja, mātes seja, lasī�ana, rēķinā�ana, pat māja kur
Dzīvoju, pat pa�a vārds man bija aizmirsies. Galva bija tuk�a, viss bija aiztecējis, kā kad vannai izrauj korķi. Pirms �ī negadījuma Nakatam esot biju�as izcilas sekmes. Bet pēc tam, kad nokritu nemaņā un nogulēju visu to laiku, man galva kļuva grūta. Mamma, viņa tagad mirusi, daudz raudāja. Viņa daudz raudāja, bet ne jau tāpēc, ka man grūta galva, tāpēc, ka tēvs vienmēr dusmojās.
- Bet tā vietā tu iemācījies sarunāties ar kaķiem?
-Tā gan.
-Hm.
- Turklāt es esmu pie labas veselības, slimojis neesmu ne reizi, neviena caura zoba. Redze ari laba.
- Cik nu es par to varu spriest, nemaz neizskatās, ka tev būtu grūta galva.
- Ak tā? - Nakata noteica, galvu nodūris. - Bet, Ocukas kungs, Nakatam �obrīd ir jau pāri par se�desmit. Un, kad tev ir pāri par se�desmit, tad tu jau esi pieradis, ka tev ir grūta galva, pieradis, ka neviens tevi neņem par biedru. Var dzīvot, ari nebraucot ar vilcienu. Tēvs jau nomiris, vairs nevar iekaustīt. Māte jau nomirusi, neviens vairs neraud. Ja tagad Nakatam pēk�ņi pateiktu, ka viņam nav grūta galva, tad sāktos nepatik�anas. Ja reiz man nav grūta galva, tad gubernatora kungs man vairs nedos balstu. Tad es vairs nedabū�u to īpa�o karti, ar kuru braukt pilsētas autobusos. Un, ja gubernatora kungs uzzinās, ka man nav grūta galva, ko tad es viņam teik�u? Tāpēc labāk, lai paliek, kā bijis, - ka Nakatam ir grūta galva.
- Es gan teiktu, ka tava nelaime nav grūta galva, - Ocuka, acis samiedzis, noteica.
-Nav?
- Man liekas, ka tava nelaime ir... tā... nu, tev ir paplāna ēna. Es to iedomājos, tiklīdz tevi ieraudzīju. Tā ēna, kas krīt uz zemes, nav tik bieza kā citiem cilvēkiem, tikai puse no tās.
- Es jau vienreiz tādu cilvēku esmu redzējis.
Nakata, muti drusku pavēris, noraudzījās Ocukā.
-Ja tu saki, ka esi tādu agrāk redzējis, tad jau iznāk, ka ir vēl citi tādi cilvēki kā Nakata?
-Jā, tāpēc es nemaz tik ļoti nebrīnījos, kad tu sāki runāt.
- Kad tas notika?
- Stipri senāk. Kad es vēl biju jauns. Bet es vairs nevaru atcerēties ne to seju, ne vārdu, ne vietu, ne laiku. Kā jau es tev teicu, kaķi tādas lietas neatceras.
-Jā.
- Un likās, ka arī tam cilvēkam puse ēnas ir kaut kur aizkavējusies. Bija tikpat plāna.
-Jā-
- Tāpēc tev labāk vajadzētu meklēt nevis nez kur noklīdu�us kaķus, bet gan to savas ēnas pazaudēto pusi.
Nakata pastaipīja tūrista cepuri, ko turēja rokās, un sacīja:
- Patiesību sakot, arī Nakata to jūt. Tb, ka ēna man paplāna. Gti cilvēki to nepamana. Bet es pats to zinu.
- Tikai esi pieradis, - kaķis noteica.
- Bet, kā jau es pirmiņ teicu, Nakata jau ir vecs. Drīz jau mir�u. Mamma jau nomirusi, tēvs jau nomiris. Vienalga, vai gai�a galva vai grūta galva, vai māki rakstīt vai nemāki, vai ēna ir pareiza vai ne, kad tas brīdis ierodas, tad visi pēc kārtas mirst. Nomirst un tiek sadedzināti. Kad paliek par pelniem, tad viņus aprok Karasujamas kapsētā. Karasujama atrodas Seta-gajas kvartālā. Bet laikam gan pēc nonāk�anas Karasujamas kapsētā vairs ne par ko nedomā. Ja daudz domā, var apjukt. Vai tad �obrīd Nakatam visa nepietiek? Tāpēc Nakata, cik nu var, kamēr dzīvs, neiet ārpus Nakano rajona. Kad būs nomiris, tad, gribi negribi, būs jādodas uz Karasujamu.
- Domā, kā gribi, vari darīt, kā vēlies, - Ocuka atteica. Tad atkal nolaizīja ķepu. - Tu tomēr padomā par to ēnas lietu. Varbūt tās ēnas dēļ tev ari cieņas pietrūkst. Ja es būtu ēna... man nepatiktu būt tikai pusei.
-Jā, - Nakata sacīja. - Varbūt tā ari ir. Es nemaz par to nebiju domājis. Aizie�u mājās un lēnītēm padomā�u.
- Padomā gan.
Abi divi brītiņu paklusēja. Tad Nakata klusi piecēlās, ar plaukstu notrausa pie biksēm pielipu�o zāli, uzlika galvā nobru�āto tūrista cepuri, vairākkārt nogrozījis to, meklēdams pareizo leņķi, un uzmeta brezenta somu plecā.
- Vēlreiz liels paldies. Ocukas kunga domas Nakatam bija ļoti vērtīgas. Dzīvojiet dro�i!
-Tu ari.
Kad Nakata bija prom, Ocuka atkal izstiepās zālē. Aizvēra acis. Vēl stundiņa, un tad no mākoņiem sāks līt lietus. Un tad, ne par ko nedomādams, viņ� iesnaudās.
Ceturksni pāri septiņiem es ieturu brokastis ēdamzālē līdzās foajē - grauzdēta maize, silts piens, �ķiņķis ar olām. Man ar �īm numura cenā iekļautajām biznesa viesnīcas brokastīm nu nekādi nav gana. Vēders pavisam tuk�s, it kā es tikpat kā neko nebūtu ēdis. Es, neko nedomādams, paskatos apkārt. Kā �ķiet - grauzdētas maizes papildporcija neparādīsies. Nopū�os.
- Kā ir, tā ir, - par Vārnēnu sauktais zēns nosaka.
Pamanu, ka viņ� ir apsēdies man iepretim pie galda.
-
- Spē�u, - es atbildu.
- citādi nevar, - par Vārnēnu sauktais zēns nosaka. - Tēv ta�u tagad jākļūst par visrūdītāko piecpadsmitgadīgo visā pasaulē.
Es pamāju.
- Cik tad ilgi tā sēdēsi pie tuk�a �ķīvja? Vajag ātri ķerties pie nākamās lietas.
Daru, kā likts, ceļos kājās un ķeros pie nākamās lietas.
Aizeju uz viesnīcas reģistratūru, lai mēģinātu tur vienoties par uzturē�anās noteikumu maiņu. Stāstu, ka mācos Tbkijas privātskolā un esmu ieradies �eit, lai sagatavotu savu izlaiduma darbu (nācās pārcelt sevi par vienu klasi augstāk), te apmeklē�u specializēto Komuras Memoriālo bibliotēku. Izrādījās, ka te ir daudz vairāk materiālu, ar kuriem es gribētu iepazīties, nekā biju sākumā domājis. Tāpēc man vajadzēs Takamacu palikt vismaz vienu nedēļu. Diem�ēl man ir ierobe�oti līdzekļi, tāpēc lūdzu, vai man visas �īs uzturē�anās laikā, ne tikai pirmajās trīs dienās, nebūtu iespējams maksāt
Man sejā ir labi audzināta, tikai nelielās problēmās nonāku�a jaunie�a sejas izteiksme, un tā nu es uzrunāju jauno, rīta maiņā strādājo�o reģistratori un īsi paskaidroju lietas apstākļus. Matus es nekrāsoju, pīrsingu ari man nav, mugurā -
Viņa klusēdama mani uzklausa, viegli paklak�ķi
Reģistratore man lieti�ķi paskaidro, ka viņai lietas apstākļi lielos vilcienos esot skaidri, ta�u attiecībā uz samaksu lēmumu varot pieņemt tikai mened�eris, tāpēc atbilde varētu būt zināma tikai ap pusdienas laiku (tomēr man rodas iespaids, ka esmu viņai iepaticies). Tad viņa palūdz mani uz lapiņas uzrakstīt savu vārdu un numuru. Man nav skaidrs, vai �is gājiens
izdosies vai ne. Varbūt panāk�u glu�i pretēju rezultātu. Piemēram, viņiem var ienākt prātā palūgt, lai es uzrādu skolēna apliecību. Viņi var mēģināt sazināties ar mājām (protams, reģistrējoties es nosaucu kaut kādu numuru uz labu laimi). Tbmēr riskējot ir jābūt gatavam par to ari samaksāt. Naudas man ir tikai tik, dk ir.
Viesnīcas foajē es paņemu pilsētas telefonu grāmatu, tur atrodu publikai atvērto sporta zāļu telefona numurus, noskaidroju, kādi trena�ieri tur ir pieejami. Izskatās, ka tikpat kā viss, kas man vajadzīgs. Maksa - 600 jenu. Noskaidroju, kā tur nonākt no stacijas, pasaku paldies.
Atgrie�os numurā un paņemu mugursomu. Es varētu atstāt savas mantas numurā. Tāpat ari varētu nolikt naudu seifa. Tā būtu pat dro�āk. Tomēr, dk vien iespējams, es gribu to visu laiku nēsāt līdzi. �obrīd tā jau kļuvusi par daļu no manis.
No autobusa pieturas pie stadjas es dodos uz sporta zāli. Protams, esmu nedaudz uztraudes. Es to saprotu pēc tā, ka man sejas vaibsti stingst. Kāds noteikti pamanīs, ka tāds jaunietis skolnieka vecumā darba dienas pusdienlaikā viens pats apmeklē sporta zāli. �ī tomēr ir man nepazīstama pilsēta. �ejienie�u domā�anas veidu es vēl neesmu aptvēris. Tomēr neviens man nepievēr� uzmanību. Man sāk rādīties, ka esmu kļuvis caurspīdīgs. Samaksāju ieejas maksu, klusēdams paņemu ģērbtuves skapī�a atslēgu, ģērbtuvē uzvelku sporta �ortus un T kreklu; kamēr izstaipos un iesildu muskuļus, nedaudz nomierinos. Es atrodos pats sevī - kā futrāli. Manas esības robe�as ir skaidri novilktas, atslēga aizkrīt det ar klusu klik�ķī. 11 ir labi. Esmu savā parastajā vietā.
Sāku ierasto treniņu. AID
Man vingrojumi un slodzes ir ierakstīti prātā. Drīz vien es sāku svīst, treniņa laikā ir jādzer, jāatjauno �ķidrums. Dzeru ūdeni no automāta un uzko�u pa ceļam nopirkto citronu.
Kad esmu izpildījis visus vingrojumus, cik biju nolēmis, eju karstā du�ā, nomazgājos ar līdzpaņemtajām ziepēm, izmazgāju matus. Nomazgāju locekli, kas man nesen kā izlīdis no priek�ādiņas, rūpīgi izmazgāju paduses, vietu ap sēkliniekiem un dibenu. Nosveros, nostājos kails spoguļa priek�ā un pārbaudu muskuļu stingrību. Piesvīdu�o sporta tērpu izmazgāju izlietnē, kārtīgi izgrie�u un ielieku plastmasas maisiņā.
Izgājis no sporta zāles, iekāpju autobusā un atgrie�os stacijā, pie stacijas iestaigāju tajā pa�ā nūdeļu bodē, kur vakar, un pasūtu siltas nūdeles. Nesteidzīgi ēdu un skatos ārā pa logu. Traki daudz cilvēku iet iek�ā stacijā un nāk ārā. Katrs saģērbies pēc patikas, ar nesamajiem, nāk un iet, visi kaut kur dodas, katram ir kāds mērķis. Vērīgi noskatos �ajos cilvēkos. Tad iedomājos, kā viss būs pēc simts gadiem.
Pēc simts gadiem no �ī brī�a visi �ie cilvēki (mani ieskaitot) būs pazudu�i no Zemes virsas, kļuvu�i par pī�ļiem vai par pelniem. Tā domājot, jūtos pavisam savādi. Viss, ko te redzu, �ķiet velta ilūzija. Uzpūtīs vēj� un visu izkaisīs uz visām pusēm. Noduru skatienu un veros savās plaukstās. Kāpēc es tā par visu ņemos? Kāpēc man jādzīvo tik izmisīgi?
Tomēr es papurinu galvu un pārstāju skatīties ārā pa logu. Pārstāju domāt par to, kas būs pēc simts gadiem. Bibliotēkā ir lasāmas grāmatas, trena�ieru zālē - trena�ieri, uz kuriem jāvingro. Tik tālu uz priek�u nav jādomā.
- Nav ko, - saka par Vārnēnu dēvētais zēns. - Tu ta�u esi visrūdītākais piecpadsmitgadīgais uz pasaules!
Tie�i tāpat kā iepriek�ējā dienā es stacijas veikaliņā nopērku pusdienu kastīti un sagaidu vilcienu. Komuras Memoriālajā bibliotēkā ierodos pusdivpadsmitos. Reģistratūrā atkal sē� O�ima. Viņam mugurā līdz kaklam aizpogāts zils neilona krekls, balti d�insi, baltas teniskurpes, viņ� lasa uz galda noliktu biezu grāmatu. Turpat līdzās nolikts tas pats (laikam) dzeltenais zīmulis, kas vakar. Mati atkal krīt uz pieres. Kad es ienāku, viņ� paceļ galvu un pasmaida, noliek manas mantas glabātavā.
- Atkal neesi aizgājis uz skolu?
- Es nekad vairs uz skolu neie�u, - atklāti pasaku.
- Bibliotēka nav nemaz tik slikta alternatīva, - O�ima atteic. Pagrie� galvu un paskatās sienas pulkstenī aiz muguras, cik tas rāda. Tad atkal atgrie�as pie grāmatas lapām.
Es dodos uz lasītavu un turpinu lasīt Bērtona �Tūksto� un vienas nakts pasakas�. Kā aizvien, kad esmu apsēdies un sāds �ķirt grāmatas lapas, vairs nevaru apstāties pusceļā. Bērtona izdevumā �Tūksto� un vienas nakts pasakas� at�ķiras no tām, kuras es kādreiz lasīju bibliotēkā, no bērniem domātajām -stāsti ir daudz garāki, epizodes daudz detalizētākas, nu pavisam citādas. Daudz saisto�ākas. Apjukums, haoss, seksuālas epizodes, absurdi stāsti. Un tomēr tām (glu�i kā d�inam ar burvju lampu) piemīt neparasts liktenīgums, tās aizrauj manu sirdi un nelai� to vaļā. �ie pirms vairāk nekā tūksto� gadiem sarakstītie stāsti �ķiet dzīvāki nekā tie cilvēki stadjas priek�ā. Kā tas var būt? Man tas liekas tik savādi.
Pulksten vienos es izeju dārzā, apsē�os uz soliņa un ķeros pie līdzpaņemtajām pusdienām. Esmu tids līdz pusei, kad dārzā iznāk O�ima un pavēsta, ka mani saucot pie telefona.
- Pie telefona? - es nedomādams pārvaicāju. - Mani?
- Jā, ja tevi sauc Kafka Tamura.
Es nosarcis pieceļos un paņemu no viņa pārnēsājamo telefonu;
Zvanītāja ir viesnīcas reģistratore. Laikam gan grib pārlied-nāties, vai es tik tie�ām pavadu dienu bibliotēkā. Sprie�ot pēc balss, �ķiet, viņa jūtas atvieglota, ka neesmu melojis. Tikko par jūsu lietu runāju ar mened�eri. līdz �im mēs tā neesam darīju�i, bet jāsaprot, ka jauniem cilvēkiem var būt da�ādi apstākļi, un tāpēc atļaujam palikt viesnīcā, maksājot
Atvieglots pasaku paldies. Nevarētu teikt, ka par melo�anu mani nemocītu sirdsapziņa, bet tur neko nevar darīt. Ko tikai nenākas pasākt, lai izdzīvotu. Beidzis runāt, atdodu pārnēsājamo telefonu O�imam.
- Tu esi vienīgais vidusskolēns, kas �urp nāk, tāpēc es iedomājos, ka viņai vajag tevi, - viņ� saka. - Teicu, ka tu te lasi grāmatas no rīta līdz vakaram. Un tā ari ir.
- Paldies.
- Kafka Tamura?
-Tā mani sauc.
- Savāds vārds.
- Tomēr vārds tas ir, - es nepiekāpjos.
- Tu, protams, būsi lasījis kādus Fran�a Kafkas darbus, vai ne?
Es pamāju. -
-
- Man ari no stāstiem tas ir vismīļākais.
- Patie�ām?
Es pamāju.
- Kura vieta?
Es mēģinu par to domāt. Domā�ana prasa laiku.
- Kafka nevis cen�as izskaidrot mūsu esības apstākļus, bet gan, izskaidrojot tās ma�inērijas sīkākās detaļas, spēj skaidri atklāt �os apstākļus. Un tikai tādēļ, ka viņ� runā nevis par tiem, bet par ma�inēriju.
- Tie�i tā, - O�ima saka. Tad uzliek man roku uz pleca. �ī kustība rada tik dabiski patīkamu sajūtu.
- Jādomā, ka arī pats Francs Kafka tev piekristu.
Tad viņ� paņem pārnēsājamo telefonu un atgrie�as atpakaļ
māja.
Es palieku sē�am uz terases, pabeidzu mailīti un, dzerdams minerālūdeni, vēroju putniņus dārzā. Varbūt tie ir tie pa�i putniņi, kurus redzēju vakar. Debesis aizvilku�ās paplāniem mākoņiem, zilgmi nemana nekur.
Laikam gan viņ� piekrita manai atbildei par Kafku. Vairāk vai mazāk. Tomēr patiesībā man neizdevās izteikt to, ko man vajadzēja pasacīt. Es par Kafkas stāstiem runāju ārkārtīgi vispārīgi. Ļoti konkrēti izteicos par ļoti konkrētu lietu. Bet �ī soda ma�īna, kuras mērķis skaidri nav zināms, visu laiku
Atgrie�os lasītavā, apsē�os dīvānā, atkal atgrie�os Bēr-tona izdevuma �Tūksto� un vienas nakts pasakas� pasaulē. Tad apkārtne ap mani pazūd, izbalo kā kinokadra satumsums. Palieku viens pats un ieeju grāmatas lappu�u pasaulē. �ī sajūta man ir mīļāka par visu.
Pulksten piecos eju prom no bibliotēkas, O�ima reģistratūrā joprojām lasa to pa�u grāmatu. Kreklā nav neviena bur-zījuma. Kā aizvien mati krit priek�ā sejai. Viņam aiz muguras pie sienas elektriskais pulkstenis bez skaņas, bez aizķer�anās iet uz priek�u. Viss ap O�imu ir tik klusi un skaidri sakārtots. Tik ļoti, ka liekas neiedomājami, ka viņ�, piemēram, varētu svīst. Viņ� paceļ galvu un izsniedz manu mugursomu. To dodot, viņ� savelk tādu sejas izteiksmi, it kā tā būtu smagāka nekā parasti.
- Vai tu no centra brauc �urp ar vilcienu?
Es pamāju.
- Ja esi nodomāji^ braukt katru dienu, tev noderēs �is te. - Un viņ� man iedod apmēram A4 formāta puslapas lieluma papīru. Kopija vilcienu sarakstam no Tākamacu stacijas uz Komuras bibliotēku. - Parasti iet pēc grafika.
- Paldies. - Es to paņemu.
- Paklau. Kafka lāmura, es gan nezinu ne to, no kurienes tu esi� ne to, ar ko tu nodarbojies. Bet mū�īgi tu nevarēsi dzīvot viesnīcā, - viņ� saka, pārdomāti izvēloties vārdus, lād ar kreisās rokas pirkstu pārbauda zīmuļa gala asumu. Nevainojami noasināts zīmulis.
Es klusēju.
- Neko vairāk es neteik�u. Tikai - tikai tāpat, garāmejot, lādam jaunam zēnam kā tu pilnīgi sve�ā vietā noteikti nav viegli.
Es pamāju.
- Vai tu domā no �ejienes doties vēl uz kādu ritu vietu? Vai ari esi nolēmis palikt te?
- Vēl neesmu īsti izlēmis. Kādu bridi palik�u tepat. Man nav nevienas citas vietas, kurp doties, � es atklāti atbildu.
Runājot ar O�imu diezgan atklāti, jūtos vieglāk.
�ķiet, viņ� respektēs manu nostāju. Varbūt viņ� man nespre-diķos, varbūt neuzspiedīs vidusmēra uzskatus. Un tomēr �obrīd es negribu ar cilvēkiem sarunāties vairāk, nekā nepiecie�ams. Es nemaz neesmu pieradis citiem cilvēkiem kaut ko atklāt vai izskaidrot savu noskaņojumu.
- Tu tāpat viens pats ar visu tiksi galā, - O�ima nosaka.
Es strupi pamāju.
- Vēlu veiksmi, - viņ� saka.
Mainījās tikai sīkas detaļas, citādi septiņas dienas no vietas mana dzīve ritēja bez pārmaiņām. Pulksten se�os no rīta mani modināja radio, tad es viesnīcas ēdamzālē ēdu simboliskās brokastis. ja reģistratūrā strādāja jaunā meitene ar kastaņbrūnajiem matiem, pamāju viņai ar roku. Viņa ari nedaudz pielieca galvu un pasmaidīja, atņemot sveicienu. �ķita, ka viņa pret mani ir ļoti labvēlīgi noskaņota. Es ari viņai pieķēros. Iedomājos, ka viņa varēta būt mana māsa.
Numurā izpildīju vienkār�us stiep�anās vingrojumus, tad devos uz sporta zāli veikt savu vingrojumu kompleksu. Vienmēr vienāda slodze, vienmēr viens un tas pats atkārtojumu
skaits. Ne vairāk, ne mazāk. Iegāju du�ā, glu�i kā �ķīstīdamies kārtīgi nomazgāju katru ķermeņa daļiņu. Nosvēros, lai pārliecinātos, ka nekas nav mainījies. Tad priek�pusdienā braucu uz Komuras bibliotēku. Nododot un saņemot mugursomu, pārmiju pāris vārdu ar O�imu. Pusdienoju verandā, pabeidzu lasīt grāmatu (Bērtona izdevuma "Tūksto� un vienas nakts pasakas�), tad ķēros klāt Nacume Soseki Kopotiem rakstiem (pāris viņa darbu es vēl nebiju izlasījis). Pulksten piecos devos prom no bibliotēkas. Pa dienu vienmēr uzturējos vai nu sporta zālē, vai bibliotēkā. Kamēr biju tur, neviens man nepievērsa uzmanību. Nevienam neienāktu prātā, ka skolu pametis skolēns varētu uzturēties kādā no �īm vietām. Vaka
Atgriezies viesnīcā, apsēdos pie galda un rakstīju dienasgrāmatu,
�o manu sakārtoto dzīvi astotajā dienā centrtieces spēki vienkār�i sagrāva (protams, agri vai vēlu tā bija lemta sagrāvei).
Amerikas Armijas informācijas biroja (M/S) ziņojums Sastādī�anas datums: 1946. gada 12. maijs Nosaukums:
PTYX-722-893674S42216-WWN
Intervija ar Tbkijas Karaliskās universitātes Medicīnas fakultātes psihiatrijas profesoru �igenori Cukajamu (52 g.) ilga tris stundas un notika Sabiedroto spēku virspavēlniecības Ģenerāl�tābā Tbkijā. �is ir intervijas at�ifrējums. Intervijas ierakstu materiālu arhīva numuri ir PTYX-722-SQ-267 līdz 291. (Piezīme - trūkst 271. un 278. materiāla.)
Intervētāja - jaunākā leitnanta Roberta O�Konora iespaidi:
��igenori Cukajama visu laiku saglabā profesionālu mieru. Psihiatrijas jomā viņ� Japānā ir ievērojams zinātnieks, līdz �im publicējis vairākas izcilas grāmatas. At�ķirībā no ļoti daudziem japāņiem viņ� neizsakās aptuveni. Ļoti skaidri no�ķir faktus no pieņēmumiem. Pirms kara kā apmaiņas students mācījies Stenfordas Universitātē, glu�i teko�i runā angliski. Daudzi cilvēki izjūt pret viņu uzticību un simpātijas.�
Es, saņēmis �ādu armijas rīkojumu, nekavējoties �os bērnus izmeklēju un iztaujāju. Tās notika 1944. gada novembra vidū. Mums armija ārkārtīgi reti kaut ko prasa vai dod kādus norādījumus. Kā jums zināms, viņiem pa�iem savas struktūras ietvaros ir diezgan liela medicīnas daļa, bet galvenais iemesls ir tas, ka viņi ārkārtīgi lielu uzmanību pievēr� slepenībai un ir pa�pietiekama organizācija, kas parasti ar visu cen�as tikt galā saviem spēkiem. Protams, gadījumos, kad viņiem ir vajadzīgas specializētu jomu zinātnieku vai ārstu zinā�anas vai prasmes, ir dtādi, tomēr parasti gan viņi civilajiem zinātniekiem un ārstiem neko nelūdz.
Tāpēc, to izdzirdēju�i, mēs uzreiz pieņēmām, ka �is ir �sevi�ķs gadījums�. Atklāti sakot, strādāt armijas pakļautībā nav nekāds prieks. Vairumā gadījumu viņi nemeklē zinātniskas patiesības un savos secinājumos un domā�anas veidā ir pārāk pragmatiski. Loģika �os partnerus nepārliecina. Bet bija kar�, un tādos laikos armijai pretī nerunā.
Mēs, neraugoties uz amerikāņu armijas uzlidojumiem, turpinājām strādāt pie saviem pētījumiem. Lielākā daļa studentu
un pētnieku gan bija iesaukti armijā, universitāte bija pustuk�a. Psihiatrijas specialitātes studenti no iesauk�anas armijā nebija atbrīvoti. Saņēmu�i armijas rīkojumu, mēs, protams, pa�i savus pētījumus pārtraucām, savācām visu nepiecie�amo un nekavējoties ar vilcienu braucām uz Jamana�i prefektūras *** pilsētiņu. Mēs braucām trijatā - es, vēl viens mans kolēģis no universitātes, kā arī kāds zinātnieks no neiroloģijas nodaļas, ar kuru bijām kopā strādāju�i
Kad ieradāmies tur, mums vispirms paziņoja, ka viss turpmāk runātais ir uzskatāms par militāru noslēpumu, un mums tika stingri aizliegts par to kādam stāstīt. Pēc tam mums paskaidroja, kas tur mēne�a sākumā bija noticis. Se�padsmit bērni kalnos bija zaudēju�i samaņu, piecpadsmit no viņiem pēc tam pa�i dabiskā ceļā apziņu atguvu�i Ta�u notiku�o viņi itin nemaz neatcerējās. Tikai viens zēns pie samaņas nenāca, viņ� joprojām gulēja militārajā hospitālī Tokijā.
Armijas ārsts, kas tūlīt pēc notikuma bija bērnus izmeklējis, mums paskaidroja savus novērojumus no internās medicīnas viedokļa. Armijas ārstu sauca Tojama. Viņ� nebija tāds kā vairums armijas ārstu, kas reizēm neizturas kā ārsti, bet darbojas, domājot tikai par pa�saglabā�anos. Viņa attieksmē pret mums, armijai nepiedero�ajiem, nebija ne mazākās iedomības, un viņ� necentās kaut ko noklusēt. Tojama mums objektīvi un konkrēti izklāstīja visus svarīgākos faktus. Pat parādīja savas piezīmes par pacientiem. Vairāk par visu viņ� gribēja noskaidrot patiesību. Mums viņ� ļoti patika.
Sprie�ot pēc tiem materiāliem, kurus saņēmām no armijas ārsta, bija svarīgi saprast,
Tikai �īs divas kalnos bezsamaņā pavadītās stundas bija pilnībā izdzēstas no bērnu apziņas. �ī daļa bija pilnīgi izkritusi. Tas drīzāk izskatījās kā atmiņu �neesamība�, nevis �pazu�ana�. Tie nav zinātniski termini, bet ērtības labad es tos lieto�u. Starp atmiņu �neesamību� un �zudumu� ir liela at�ķirība. Ib varētu mēģināt vienkār�i izskaidrot �ādi. Mēģiniet iedomāties dzelzceļa sliedes, pa kurām brauc pre�u vilciens. Tad pēk�ņi no tā pazūd viena vagona krava. Ja vagons ir tuk�s, bez kravas, tad tā ir �zaudē�ana�, bet, ja pazūd vagons ar visu kravu, tad tā būtu �neesamība�.
Mēs apspriedām tādu varbūtību, ka �ie bērni, iespējams, ieelpoju�i kādu indīgu gāzi.
Ja rūpīgāk apsveram, iespējams, ka tie�i tāpēc �ajā incidentā iesaistījās armija; ja domāju par to no �ībrī�a perspektīvas, es neteiktu, ka �ī varbūtība bija tik neiespējama. Bet �īs sarunas ir saistītas ar armiju; ja tās nonāks kaut kur atklātībā, var būt problēmas... tā sacīja ārsts Tojama.
Viņa viedoklis bija apmēram tāds. Armija nenoliedzami veic slepenus izmēģinājumus ar iero�iem, arī indīgām gāzēm, veic ķīmiskos pētījumus. Ta�u ar to nodarbojas tikai speciālas armijas daļas kontinentā, bet Japānas teritorijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Par to, vai �ādi iero�i te tiek uzglabāti vai ne, informācija nav pieejama. Bet to gan iespējams apgalvot, ka �obrīd Jamana�i prefektūrā �ādi iero�i nekur netiek uzglabāti.
Tātad armijas ārsts bija pārliecināts, ka tobrīd �ādi īpa�i iero�i Jamana�i prefektūrā netika uzglabāti?
-Jā, to viņ� ļoti skaidri pateica. Mums nekas cits neatlika kā tam noticēt, vai arī - radās iespaids, ka mums labāk būtu tam noticēt. Tāpat arī nonācām pie secinājuma, ka ļoti zema varbūtība ir tai versijai, ka amerikāņu armijas B29 būtu varējis izpūst kādas indīgas gāzes. Ja viņi būtu nolēmu�i �ādus iero�us izmēģināt, tad, neap�aubāmi, par mērķi būtu izvēlēju�ies kādu lielāku pilsētu. Nometot iero�us �ādos nomaļos kalnos, sekas būtu ārkārtīgi grūti novērtēt. Par tik vājas iedarbības gāzi, kuras ietekmē bērnam uz divām stundām zūd apziņa, diezin vai varētu būt militāra interese.
Ta�u to mēs ari sapratām, ka nevar būt tāda indīga gāze -vai nu mākslīgi radīta, vai dabiska -, kas neatstātu nekādu ietekmi uz cilvēku. It īpa�i �ajā gadījumā, kad runājam nevis par pieaugu�ajiem, bet gan par bērniem, kuri ir gan jutīgāki, gan ar vājāku imūnsistēmu, kaut kādām sekām bija jābūt - it īpa�i acīs un gļotādās. �o pa�u iemeslu dēļ mēs izslēdzām ari versiju par saindē�anos ar pārtiku.
Tādējādi atlika tikai apsvērt iespējamās psiholoģiskās vai ar smadzeņu darbību saistītās problēmas. Tādā gadījumā meklēt kaut kādas sekas ar internās medicīnas palīdzību vai meklēt ārējās pazīmes bija problemātiski. Tādas sekas būtu acīm neredzamas, neaprakstāmas. Tajā brīdī mēs beidzot sapratām, kāpēc armija mūs pieaicinājusi.
Mēs intervējām visus bērnus, kas bija cietu�i �ajā negadījumā, zaudēju�i samaņu. Uzklausījām ari skolotāju, kas par viņiem atbildēja, un vietējo ārstu. Sarunās piedalījās ari armijas ārsts Tojama. Vēlreiz apstiprinājās viss armijas ārsta iepriek� sacītais. Neviens no bērniem �o notikumu neatcerējās. Viņi bija redzēju�i augstu debesīs spo�u lidaparātu. Tad uzkāpu�i Bļodas kalnā un sāku�i me�ā sēņot. Tur ari laiks pazūd, nākamais, ko viņi atceras, - gulēju�i zemē un ap viņiem biju�as uztrauku�ās skolotājas un policisti. Un viss. Fiziskais stāvoklis nebijis īpa�i slikts, nekas nesāpējis. Ari noskaņojums nebijis slikts, līkai galvas liku�ās tā kā tuk�as. Tā, kā no rīta pamostoties. Tas viss. Visi bērni stāstīja vienu un to pa�u, it kā tas būtu ar zīmogu uzspiests.
Kad bijām visus iztaujāju�i, priek�plānā izvirzījās hipotēze, ka �is varētu būt masu hipnozes gadījums. Ari skolotājas un vietējā ārsta sniegtais notikuma vietas apraksts atbilda masu hipnozes pazīmēm^ samaņu zaudēju�o bērnu acu zīlītes kustēju�ās, sirdsdarbība un elpo�ana bijusi palēnināta, temperatūra nedaudz pazemināta, bijis ari atmiņas zudums. Samaņu nezaudēja tikai skolotāja, kas pavadīja bērnus. Tas nozīmē, ka tas
Tbmēr mums neizdevās noskaidrot, kas �is
�Izklausās loģiski,� bridi to apsvēris, sacīja armijas ārsts Tojama. ��ī gan nav mana specialitāte, bet man tas �ķiet ļoti ticami. Tomēr vienu es nesaprotu. Proti, kas tad pārtrauca �o masu hipnozi? Vai nav jābūt ari kādam �pretējam provocējo�am faktoram�?�
Atklāti atbildēju, ka to es nezinu. Varēju tikai izteikt pieņēmumus. (Piemēram, paejot noteiktam laikam, sistēma pati sevi sagrauj.) Tāpat ari iespējams, ka mūsu organisma sistēma ir pietiekami stipra, lai pēc zināma laika spētu atbrīvoties no kaut kādas ārējas sistēmas ietekmes;# kā nozvanītu trauksmes zvans un organisma sistēma sāktu aizsargāties pret �o sve�o sistēmu, kas �ajā gadījumā bija masveida hipnoze. It kā tādējādi sāktos kaut kāda deprogrammē�ana.
Man gan �obrīd nav līdzi materiālu, un es diem�ēl nevarē�u nosaukt jums konkrētu skaitli, bet ir vairāki ziņojumi
par līdzīgiem notikumiem ārzemēs, tā es paskaidroju armijas ārstam Tojamam. Tie visi dokumentēti kā nesaprotami, �mīklaini gadījumi�. Liels skaits bērnu vienlaikus zaudē samaņu, tad pēc vairākām stundām apziņu atgūst. Un neatceras neko, kas pa to laiku noticis.
Galu galā �is notikums ir īpa�s, tomēr nav nekas tāds, kas jau iepriek� nebūtu atgadījies. Trīsdesmitajos gados Anglijā nelielā ciematiņā pie Devon�īras upes notika dīvains atgadījums. Pa lauku ceļu gāja trīsdesmit cilvēki - vidusskolēni - un pēk�ņi, bez iemesla, pakrita uz ceļa un zaudēja samaņu. Visi pēc brī�a vienlaikus nāca pie samaņas un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja iet tālāk, un pa�i saviem spēkiem atgriezās skolā. Ārsts nekavējoties jaunie�us izmeklēja, ta�u no medicīnas viedokļa neko nekonstatēja. Neviens no �iem cilvēkiem notiku�o neatcerējās.
Arī pagāju�ā gadsimta beigās Austrālijā notika līdzīgs incidents. Adelaidas priek�pilsētā piecpadsmit pusaudzes, privātskolas audzēknes, pārgājiena laikā zaudēja samaņu. Isi pēc tam skolnieces atkal nāca pie samaņas. Viņām nebija ne savainojumu, ne arī kādu citu seku. Palika spēkā versija, ka tas bijis saules dūriens, lai gan fakts, ka visas vienlaikus gan zaudēja samaņu, gan nāca pie samaņas, nav raksturīgs saules dūrienam; tā arī �is atgadījums nav guvis izskaidrojumu. Turklāt tiek ziņots, ka todien laiks nemaz neesot bijis īpa�i karsts. Laikam gan, nerodot citu skaidrojumu, toreiz nācās palikt pie saules dūriena teorijas.
�iem gadījumiem ir da�as kopīgas iezīmes, proti, vienmēr ir grupa jaunie�u, zēnu vai meiteņu, kas atrodas zināmā attālumā no skolas, �ī grupa vienlaikus zaudē samaņu un arī vienlaikus to atgūst, pēc tam nekādas sekas nav novērojamas. Tomēr �iem gadījumiem ir arī kāda at�ķirīga iezīme. Proti, vienā gadījumā samaņu zaudē arī pieaugu�ie, kas pavada skolēnus, bet otrā - ne.
Ir biju�i arī citi līdzīgi gadījumi, bet �ie divi zinātniskajā literatūrā ir vislabāk dokumentēti, tāpēc tiek uzskatīti par tipiskiem. Ta�u Jamana�i prefektūras gadījumā ir vēl viena at�ķirība, proti, viens zēns samaņu neatguva, neizrāvās no �īs masu hipnozes. Mēs nodomājām, ka �is zēns varētu kļūt par atslēgu, kas palīdzētu notiku�o saprast. Beigu�i darbu notikuma vietā, atgriezāmies Tbkijā un devāmies uz militāro hospitāli, kurā zēns bija ievietots.
Tātad armija par �o notikumu interesējās tāpēc, ka tas varēja būt saistīts ar indīgo gāzu iero�u izmanto�anu?
Tā es nopratu. Atklāti sakot, man �ķiet, ka par to jums vajadzētu iztaujāt armijas ārstu Tbjamu, nevis mani.
Armijas ārsts, majors Tojama 1945. gada martā gāja bojā Tokijā gaisa uzlidojuma laikā, pildot savus dienesta pienākumus.
Ak tā. Cik �ēl! �is kar� paņēmis tik daudz krietnu cilvēku.
Ta�u armija nonāca pie secinājuma, ka �is notikums nekādā veidā nav saistīts ar tā dēvētajiem ķīmiskajiem iero�iem. Cēlonis nebija noskaidrots, tomēr tas kara gaitu nekādi neietekmēja. Vai ne tā?
- Tā es noprotu. Tajā brīdī armija arī izbeidza �ī incidenta izmeklē�anu. Tam, ka it kā bezsamaņā eso�ais zēns palika armijas hospitālī, bija pavisam vienkār�s iemesls. Proti, majoram Tojamam, armijas ārstam, par to bija radusies padziļināta privāta interese. Viņam tolaik hospitālī bija zināma ietekme. Tādējādi mēs katru dienu varējām doties uz kara hospitāli vai pat tur pēc kārtas palikt un novērot bezsamaņā gulo�o zēnu no da�ādiem aspektiem.
Viņ� gan bija bez samaņas, tomēr organisms darbojās zināmā kārtībā. Viņam intravenozi ievadīja barības vielas, saskaņā ar noteikumiem lika urīna katetru. Kad pienāca vakars, istabā nodzēsa gaismu, viņ� aizvēra acis un gulēja, no rīta viņ� atvēra acis. Nelikās, ka viņ� būtu zaudējis apziņu, drīzāk gan no�ķīries no tās un bez rūpēm dzīvo kādu dtu dzīvi. Ne�ķita,
ka viņ� būtu komā, bet nelikās ari, ka viņ� sapņotu. Kad cilvēks sapņo, tad gan acu zīlī�u kustībās, gan sejas izteiksmē ir saskatāma reakcija uz sapņiem. Apziņa reaģē uz sapnī pieredzēto, un tādā gadījumā ari sirdsdarbība paātrinās. Tomēr tam zēnam, Nakatam, nevienu no �īm pazīmēm nenovērojām. Viņam sirdsdarbība un elpo�ana bija nedaudz palēnināta, temperatūra - pazemināta, turklāt �ie rādītāji bija pārsteidzo�i stabili. Varbūt tas izklausīsies savādi, bet �ķita, ka viņ� savu ķermeni ir pametis te kā tādu trauku, bet pats pa to laiku devies uz kādu citu vietu nodarboties ar kaut ko citu. Man prātā ienāca tā dēvētā �ieslodzītā gara pacel�anās�. Vai jūs to zināt? To bie�i piemin japāņu pasakās. Dvēsele uz kādu bridi pamet ķermeni un dodas tūksto� jūd�u garā ceļā, tur paveic svarīgu uzdevumu, pēc tam atkal atgrie�as sākotnējā ķermenī. Arī �Stāstā par Gend�i� diezgan bie�i parādās �dzīva cilvēka spoks�. 1ās ir kaut kas līdzīgs, turklāt ķermeni pamet ne tikai miru�a, bet ari dzīva cilvēka dvēsele... Ļoti spēcīgs tēls. Tie�i tāds likās �is gadījums. Ta�u iespējams, ka Japānā �ādi no senseniem laikiem pastāvo�i uzskati par dvēseli ir iesakņoju�ies vietējo vidū.
Neko tādu, protams, zinātniski nav iespējams pierādīt. Tas ir tikai un vienīgi pieņēmums.
Runājot par faktiem, mums bija jāmēģina pamodināt zēnu no komas. Atgriezt pie apziņas. Mēs visādi centāmies atrast kaut kādu �pretējo provocējo�o faktoru�, kas izrautu viņu no hipnozes. Izmēģinājām da�neda�ādas lietas, visu, ko vien spējām izdomāt. Atvedām vecākus un likām skaļi saukt viņa vārdu. lā tas turpinājās vairākas dienas. Ta�u reakcijas nebija. Izmēģinājām visādus hipnozē lietotus trikus. Taisījām da�ādus trok�ņus. Plauk�ķinājām rokas viņam pie sejas. Atskaņojām viņam pazīstamu mūziku, lasījām priek�ā no skolas mācību grāmatām. Apvēdinājām ar mīļāko ēdienu smar�ām. Pat atvedām viņa kaķi no mājām. Zēnam tas kaķis bijis ļoti mīļ�. Darijām, ko varējām, lai atsauktu viņu atpakaļ �ajā realitātes pasaulē. Ta�u rezultāts bija pilnīga nulle.
Ta�u, kad �ādi bija pagāju�as divas nedēļas, kad bijām jau izmēģināju�i visus līdzekļus, zaudēju�i ticību sev un galīgi pārguru�i, zēns pēk�ņi atguvās. Un tas nenotika kaut kādu mūsu darbību dēļ. Izskatījās, ka, pienākot noliktajam brīdim, viņ� bez jebkādām iepriek�ējām zīmēm pēk�ņi pamodās.
Vai todien kaut kas notika citādi nekā parasti?
Nekas īpa�s, pieminē�anas vērts todien nenotika. Diena ritēja kā parasti. Apmēram desmitos no rīta atnāca medmāsa paņemt zēnam asinis analīzei. Ta�u tūlīt pēc tam viņai kaut kas samisējās un analīzei paņemtās asinis izlija gultā. Ne jau daudz, un palagi tūlīt tika nomainīti. Citādi viss noritēja kā parasti. Apmēram pusstundu pēc �īs kļūmes zēns atvēra ads. Viņ� pēk�ņi gultā piecēlās, izstaipījās, paskatījās apkārt. Apziņa bija atgriezusies, un viņa fiziskais veselības stāvoklis bija labs. Tikai visas atmiņas viņam bija no galvas izslaucītas. Viņ� nespēja atcerēties pat savu vārdu. Ari to, kur viņ� dzīvoja, kurā skolā gāja, vecāku sejas - viņ� neatcerējās pilnīgi neko. Lasīt vairs neprata, nesaprata ne to, ka atrodas Japānā, ne -, ka uz zemeslodes. Viņ� pat to nespēja aptvert, kas tā Japāna vai zemeslode ir. Viņ� �ajā pasaulē atgriezās burtiskā nozīmē tuk�u galvu, kā balta papīra lapa.
Apziņai atgrie�oties, es attopos dziļā bie�ņā. Guļu uz sāniem uz siltās zemes kā tāds baļķis. Visa apkārtne slīgst melnā tumsā. Redzēt nevar neko.
Atspiedies pret kādu durstīgu krūmu, mēģinu elpot. Smar�o pēc nakts augiem. Zemes smar�a. Tai piejaucās vāja suņu �uru dvaka.
Cauri koku zariem samanāmajās naksnīgajās debesīs neredz ne mēnesi; ne zvaigznes, tomēr debesis ir gai�as. Mākoņi, kas pārvilku�ies pār tām, ir kā ekrāns, kurā atspoguļojas gaisma no zemes. Sadzirdu kādas palīdzības ma�īnas sirēnu. Tā pamazām tuvojas, tad atkal attālinās. Ja saspicēju ausis, varu sadzirdēt garām brauco�o ma�īnu riepu �vīkstus. Lai nu kā, kaut kādā pilsētas nostūrī es atrodos.
Man kaut kā jāmēģina savākt sevi kopā. Jāpastaigājas �urpu turpu, jāmēģina salasīt pa�am savus fragmentus. Jāmēģina salikt kopā izkaisītos pu�ļa gabaliņus. Iedomājos, ka �ī nav pirmā reize, kad esmu nonācis �ādā stāvoklī. Es jau agrāk esmu pieredzējis �ādas, līdzīgas sajūtas. Bet kad? Mēģinu at�ķetināt atmiņas. Trauslais pavediens pēk�ņi pārtrūkst. Aizveru acis, ļauju laikam plūsta
Laiks paiet! Atceros savu mugursomu. Krītu vieglā panikā. Mugursoma... kur ir mana mugursoma? �obrīd tajā atrodas viss, kas man pieder. Es nedrīkstu to pazaudēt. Ta�u �ajā tumsā neko nevar saskatīt. Mēģinu piecelties, ta�u pietrūkst spēka.
Ar ārkārtīgu piepūli es paceļu kreiso roku (kāpēc man tā kreisā roka ir tik smaga?), pielieku pulksteni pie acīm. Sasprindzinu redzi. Elektroniskā pulksteņa displejā redzami cipari 11:26. Divdesmit se�as minūtes pāri vienpadsmitiem vakarā. 28. maijs. Mēģinu domās pār�ķirt dienasgrāmatas lappuses. 28. maijs... Viss kārtībā. Es joprojām esmu
28. maijs. �ī diena atgrie�as bez mitas, atkal un atkal. Nekas īpa�s tajā nenotika. Es noteikti devos uz bibliotēku, tad gāju prom. Kā aizvien trenējos trena�ieru zālē, kā aizvien sēdēju dīvānā un lasīju Nacume Soseki Kopotus rakstus. Tad stacijas tuvumā vakariņoju. Pasūtīju zivi. Lasi. Ar rīsiem piedevās. Miso zupu. Un salātus. Pēc tam... Vairāk neko nespēju atcerēties.
Sajūtu asas sāpes kreisajā plecā. Atgrie�as fiziskās sajūtas un drīz vien - arī sāpju sajūta. Tādas sāpes, it kā es būtu uzdūries kaut kam asam. Pārlai�u labo roku pāri kreklam tajā vietā. Brūci nemanu, pietūkuma ari nav. Vai es būtu iekūlies kādā satiksmes negadījumā? Tomēr āda nav savainota, sāp ari tikai tajā vietā, kaut kur pleca locītavā. Laikam tikai sasitums.
Krūmājā mēģinu pamazām izkustēties. Iztaustīt apkārtni izstieptas rokas attālumā. Bet mana roka kā tramdīta zvēra sirds uzduras tikai ērk�ķaina krūma zariem. Mugursomas nav. Iebā�u roku bik�u kabatā. Maks ir. Makā ir pāris bankno�u, viesnīcas karte, telefona karte. Vēl - sīknauda, kabatlakatiņi, pildspalva. Cik nu varu sataustīt, liekas, nekā netrūkst. Man mugurā ir krēmkrāsas kokvilnas bikses, balts T krekls ar V veida kakla izgriezumu. Virs tā - d�insa krekls ar garām piedurknēm. Tum�i zilas audekla sporta kurpes. Cepures nav. Cepures ar New York
Tad beidzot es pamanu mugursomu. Pieslietu pie priedes stumbra. Kāpēc es esmu savu mantību nolicis �ādā vietā un pēc tam iekritis krūmājā?
Uzmetu mugursomu plecā un, te līzdams pāri asajiem krūmiem, te izspraukdamies tiem cauri, beidzot nonāku klajākā vietā. Tur ir �aurs celiņ�. Kādu bridi eju uz priek�u, apgaismodams ceļu ar kabatas lukturīti, tad samanu gaismu un iznāku tādā kā tempļa pagalmā. Es biju zaudējis samaņu nelielā me-�iņā aiz tempļa iek�ējās svētnīcas.
Templis ir diezgan liels. Pagalma vidū ir tikai viena, augsta laterna; tās vēsā gaisma krīt pār galveno templi, pār ziedojumu lādi, pār ziedojumu plāksnītēm. Mana dīvaini izstieptā ēna krīt pār grantēto celiņu. Iegaumēju uz paziņojumu dēļa ieraudzīto tempļa nosaukumu. Tuvumā nemanu nevienu cilvēku. Paeju vēl nedaudz uz priek�u, tur ir tualete. Ieeju
iek�ā. Tīrības ziņā pacie�ama. Nolieku mugursomu, pie krāna nomazgāju seju. Pēc tam apskatu sevi miglainajā spoguli pie izlietnes. Kaut kādā mērā es biju ar to rēķinājies, tomēr paskats ir briesmīgs. Kakls notriepts ar dubļiem, mati izspūru�i uz visām pusēm.
Es pamanu, ka baltajam T kreklam uz krūtīm ir kaut kas melns. �im
Izskaloju to izlietnē. Asinis, sajaucoties ar ūdeni, nokrāso balto porcelāna izlietni sarkanu. Ta�u, lai cik stipri es to berztu, tomēr iesūcies asins traips neizzūd.
Gribu �o T kreklu izmest atkritumu kastē, tomēr pārdomāju. Es to izmetī�u, bet kādā citā vietā. Kreklu spēcīgi izgrie�u, ielieku plastmasas maisiņā, kurā jau ir izmazgātās drēbes, tad iebā�u mugursomā. Saslapinu un pieglau�u matus. No tualetes piederumu somas izņemu ziepes un nomazgāju rokas. Tās joprojām viegli dreb. Tbmēr es mazgāju rokas ļoti lēni un rūpīgi, izmazgāju pirkstu starpas, asinis tiku�as pat panadzēs. Samitrinu dvieli un noslauku asins traipu no krūtīm, lād uzvelku d�insa kreklu, aizpogāju to līdz kaklam, sabā�u biksēs. Jāatgūst cik necik piedienīgs izskats, lai cilvēki nesāk pievērst man uzmanību.
Esmu pārbijies. Zobi klab bez apstājas. Rokas viegli trīs. Tās izskatās sve�as. It kā būtu kaut kādi pa�i par sevi dzīvojo�i radījumi. Plaukstas ļoti smeldz. It kā tās būtu sistas ar nokaitētu metāla stieni.
Ar abām rokām atbalstos pret izlietnes malu un cie�i piespie�u galvu spogulim. Gribas raudāt. Bet, pat ja es raudātu, vai kāds nāktu man palīgā? Kāds?
Paga, paga, no kurienes tik daudz asiņu? Ko tu esi sadarījis? Tu ta�u neko neatceries. Neizskatās, ka būtu savainojies. Ja neskaita sāpes kreisajā plecā, tev pa�am nekas nekai�. Tātad - �īs nav tavas asinis. �īs asinis tecēju�as kādam citam cilvēkam.
Lai kā būtu, tu nedrīksti �eit ilgāk kavēties. Ja būtu jāskaidro policijas patruļai, kāpēc esi tā notraipījies ar asinīm, ar to viss būtu cauri. Tūlīt pat jāsāk domāt par atgrie�anos viesnīcā. Par laimi, tur neviens negaida tevi pārnākam, varbūt nekas nemaz nav noticis. Vai ari, pa�am negribot, esi iepinies kādā noziegumā.
Par laimi, mantas nav pazudu�as. Lai kur iedams, tu piesardzības labad visu savu iedzīvi nēsā sev līdzi �ajā smagajā mugursomā. Beigu beigās tas noderēja. Tu rīkojies pareizi. Tāpēc nevajag pārāk daudz raizēties. Nebaidies. Gan tālāk ies labāk. Galu galā tu ta�u esi visrūdītākais piecpadsmitgadīgais visā pasaulē. Nezaudē ticību sev. Ieelpo, sāc domāt par svarīgāko. Ja paklausīsi, tiksi ar visu galā. Tev tikai jābūt ļoti uzmanīgam. Kādam kaut kur ir liju�as,asinis. Asinis ir īstas. Un to ir daudz. Varbūt kāds �obrīd ļoti skaudri izjūt tavas rīcības sekas.
Jākustas. Kaut kas jādara. Ir tikai viena vieta, kurp tu vari doties. Tev pa�am jāsaprot, kas tā ir par vietu.
Es dziļi ieelpoju, aizturu elpu. Uzmetu plecos mugursomu un izeju no tualetes. Grants �ņirkst zem kājām, eju laternas spuldzes apgaismots. Iedams gribu piespiest tuk�o galvu izkustēties. Nospie�u slēdzi, pagrie�u kloķi, lai iekustinātu domas. Tomēr nekas labs no tā neiznāk. Dzinējs nav iedarbināms, pārāk stipri nosēdies akumulators. Jāatrod silta un dro�a vieta. Man uz kādu laiku jānobēg malā, jāatgūst spēki. Bet kur? Prātā nāk vienīgi bibliotēka. Komuras Memoriālā
bibliotēka. Ta�u to vērs vaļā tikai rīt pulksten vienpadsmitos, ne ātrāk, un līdz tam vēl ilgi jāgaida.
Izņemot Komuras Memoriālo bibliotēku, neviena cita vieta man nenāk prātā. Apsē�os klusā nostūri un izņemu no mugursomas kabatas mobilo telefonu. Pārbaudu, vai tas vēl strādā. Izņemu no maka zīmīti ar Sakuras telefona numuru. Pirksti vēl nav nomierināju�ies. Vairākas reizes kļūdos. Beigu beigās tomēr izdodas pareizi uzspiest visu garo numuru līdz beigām. Par laimi, telefons nav atslēgts. Viņa atsaucas uz divpadsmito zvanu. Nosaucu savu vārdu.
- Kafka Tamural - viņa neapmierinātā balsī saka. - Vai tu apjēdz, cik tagad ir pulkstenis? Man rit agri jāceļas.
- Es zinu, cik tas ir nepieklājīgi, - es piekritu un apzinos, cik stīvi skan mana balss. - Bet man nav citas izejas. Man ir briesmīgas nepatik�anas, un man nav neviena cita cilvēka, kuram es varētu piezvanīt.
Klausules otrā galā kādu bridi valda klusums. Itin kā viņa, ieklausījusies manā pārvērstajā balsī, censtos izsvērt, cik tas viss varētu būt nopietni.
- Tēv ir... nopietnas nepatik�anas?
- Man vēl pa�am nav īsti skaidrs, bet liekas, ka - jā. Es tikai �oreiz gribētu lūgt palīdzību. Es centī�os nebūt par apgrūtinājumu.
Viņa bridi apdomājas. Neliekas, ka viņa �aubītos, vienkār�i - apdomājas. - Kur tu pa�laik esi?
Pasaku tempļa nosaukumu. Viņa �o templi nezina.
- Vai tas ir Takamacu pilsētā?
- Pārliecināts es neesmu, bet �ķiet, ka - jā.
- Padomā tik, tu pat nezini, kur �obrīd atrodies, - viņa brīnās.
- Tas ir gar� stāsts.
Viņa nopū�as.
- Pamēģini tur tuvumā noķert taksi, brauc uz *** rajona otro kvartālu, tur uz stūra ir
- Ir, - es atbildu.
~ Sarunāts, - viņa saka. Tad beidz sarunu.
Es izeju pa tempļa vārtiem, iznāku uz platas ielas un sāku raudzīties pēc taksometra. Ilgi nav jāgaida, taksometrs drīz vien piestāj. Apvaicājos �oferim, vai viņ� zina, kur ir *** rajona otrais kvartāls un
Taksometrs apstājas pie
Sakūra ierodas pēc desmit minūtēm. Ir jau gandrīz viens nakti Viņa ģērbusies pelēkā sporta d�emperi, izbalēju�os d�insos. Mati pakausī sasieti astītē, galvā tum�zila
-Ejam!
Viņas mājas ir divu kvartālu attālumā no
- �is ir manas draudzenes dzīvoklis, - viņa paskaidro. - Mēs kādreiz abas kopā strādājām Tokijā salonā, pagāju�ajā gadā apstākļi iegrozījās tā, ka viņa atgriezās Takamacu. Tad viņa nolēma apmēram mēnesi paceļot pa Indiju un lūdza, vai es pa to laiku varētu pieskatīt viņas dzīvokli un varētu ari aizvietot viņu darbā - frizētavā. Iedomājos, ka nemaz nebūtu tik slikti pārmaiņas pēc uz kādu bridi pazust no Tbkijas. Bet viņa aizraujas ar
Sakūra mani apsēdina uz krēsla pie ēdamgalda. Tad izņem no ledusskapja pepsikolas skārdeni. Glāzes nav. Es parasti kolas nedzeru. Pārāk saldas un kaitē zobiem. Tomēr esmu izslāpis un vienu izdzeru.
- Vai neesi izsalcis? Varu tev uztaisīt nūdeles no paciņas, ja vēlies.
Atbildu, ka nejūtos izsalcis.
- Paklausies, tu izskaties briesmīgi. TU pats to zini?
Es pamāju.
- Kas īsti ar tevi notika?
- Nav ne jausmas.
- Kaut kas notika, bet kas - tu pats nezini. Tu pat skaidri nezini, kur �obrīd atrodies. Lai to paskaidrotu, būs gari jāstāsta, - viņa runā, it kā pārbaudīdama faktus. - Lai nu kā -viens ir skaidrs, tu esi iekūlies nepatik�anās.
- Lielās, - es saku. Bet nesaprotu, kā lai viņai paskaidroju, cik �īs nepatik�anas ir lielas.
Mēs bridi klusējam, viņa pa to laiku mani cie�i vēro, uzacis saraukusi.
- Paklau, tev ta�u Tākamacu nav radinieku, vai ne? Patiesībā tu esi aizbēdzis no mājām?
Es pamāju.
- Es ari, kad biju apmēram tavā vecumā, reiz aizbēgu no mājām. Tāpēc es tevi saprotu. To sajūtu. Tāpēc iedevu tev sava mobilā numuru. Iedomājos, ka varbūt tev var noderēt.
- Paldies, - es saku.
- Es dzīvoju �ibas prefektūrā, I�ikavas pilsētā. Attiecības ar vecākiem nebija labas, arī skolā man nepatika, nozagu vecākiem naudu un aizbraucu diezgan tālu prom. Man tolaik bija se�padsmit. Tiku netālu no Aba�iri. Iegāju tur kādā lauku mājā, to) pamanīju, palūdzu, vai nevarētu pie viņiem strādāt. Vienalga kādu darbu, solījos kārtīgi strādāt. Teicu, ka naudu neprasī�u, lai tikai man ir jumts virs galvas, gultasvieta un vēdera tiesa. Saimniece mani laipni uzņēma, pacienāja ar tēju, lūdza, lai es brītiņu uzgaidot, un tad uzreiz jau policijas ma�īna bija klāt un aizgādāja mani atpakaļ uz mājām. Tie jau bija pie tādām lietām pieradu�i. Bet tolaik es cie�i apņēmos kaut ko izdarīt. Iemācīties amatu, lai varētu dabūt darbu, vienalga, kur es aizbrauktu. Pametu vidusskolu, iestājos arodskolā, izmācījos par frizieri.
Viņa pasmaida, lūpu kaktiņi pastiepjas vienlīdz uz labo un kreiso pusi.
- Nu, vai nebija veselīga apņem�anās?
Es piekritu.
- Izstāsti man visu no pa�a sākuma, bez steigas, - viņa saka. Tad izņem no
Izstāstu visu no pa�a sākuma. Sākot no brī�a, kad aizgāju no mājām. Tomēr pareģojumu, protams, nepieminu. Par to es ne ar vienu nespēju runāt.
- Tad, lūdzu, vai Nakata varētu saukt jūs par Kavamuras kungu? - Nakata vēlreiz atkārtoja savu jautājumu brūni strīpainajam kaķim. Viņ� centās vārdus izrunāt skaidri un viegli saprotami.
�is kaķis bija teicis, ka varbūt esot manījis to Gomu (vienu gadu veco raibo kaķi). Bet �is kaķis - vismaz Nakatam tā likās - neprata pārāk skaidri izteikties. Varbūt kaķis īsti nespēja saprast Nakatas runas manieri. Tāpēc abu saruna pagalam nevedās, un ne pie kādas jēgas viņi nebija tiku�i.
- Nav viegli, galva augsta.
- Piedodiet, bet Nakata īsti labi nesaprot, ko jūs sakāt. Piedodiet, bet Nakatam ir diezgan grūta galva.
- Cik tik var, tunci.
- Vai jūs gadījuma pēc negribētu pacienāties ar tunci?
- Nepareizi. Tas iepriek�ējais ir sasiets.
Jāteic, ka Nakata gan arī negaidīja, ka komunikācija ar kaķi varētu noritēt nevainojami. Sarunas starp kaķiem un cilvēkiem nemaz nav tik vienkār�as. Pirmām kārtām jau tā iemesla dēļ, ka Nakatas pa�a saziņas prasmes - vienalga, vai viņ� sarunātos ar kaķiem vai ar cilvēkiem - bija diezgan problemātiskas. Tas, ka pagāju�ajā nedēļā sarunas ar Ocuku bija noritēju�as tik gludi, drīzāk bija izņēmums, nevis likums. Lielāko tiesu bija labi, ja izdevās apmainīties ar vienkār�ām ziņām. Bet bija ari tādas reizes, kad sazinā�anās bija tāds kā mēģinājums bargā vējā sasaukties ar kādu, kas stāv upes otrā krastā. �is bija viens no tādiem gadījumiem.
Nezin kāpēc, bet no visiem kaķu paveidiem tie�i ar brūnajiem bija visgrūtāk sarunāties. Ar melnajiem parasti gāja tīri labi. Visteko�āk sarunas ritēja ar siāmie�iem, tomēr ne tik bie�i gadījās sastapt pilsētā klaiņojo�u Siāmas kaķi. Siā-mie�i parasti mitinājās mājās pie cilvēkiem, labi aprūpēti. Sazin kāpēc starp klaiņojo�ajiem kaķiem visvairāk bija tie�i brūno.
Lai kā ari būtu, �ī kaķa, Kavamuras, sacīto Nakata neparko nespēja saprast. Gan izruna tam bija neskaidra, gan ari vārdu jēga nebija saprotama. Nekāda saistība starp vārdiem nebija saskatāma. Tie izklausījās nevis pēc teikumiem, bet mīklām, lā�u Nakata bija pacietīgs pēc dabas, un ari laika viņam bija gana. Viņ� vairākas reizes pēc kārtas atkārtoja vienu un to pa�u un ari vairākas reizes pēc kārtas sagaidīja tādu pa�u atbildi no sava sarunu biedra. Abi sēdēja nelielā, starp dzīvojamām mājām ierīkotā rotaļlaukumā uz apmales akmens un sarunājās jau apmēram stundu. Sarunas vienmēr apstājās vienā vietā.
- �Kavamuras kungs� - tas ir tikai tāds nosaukums, vārds. Nekādas īpa�as nozīmes tam nav. Nakata tā dara, lai varētu labāk atcerēties satiktos kaķus. Piemeklēju atbilsto�us vārdus. Kavamuras kungam tas neradīs nekādas problēmas. Tikai lūdzu atļauju saukt jūs par Kavamuru.
Kavamura uz to atbildēja kaut ko nesaprotamu, bet, tā kā likās - viņ� nekad nerimsies, Nakata pārgāja uz nākamo pakāpi. Nakata vēlreiz parādīja Kavamuram Gomas fotogrāf fiju.
- Kavamuras kungs, lūk, Goma. Tas ir tas godājamais kaķis, ko Nakata meklē. Gadu veca, raiba kaķe. Dzīvoja Nogatas rajonā, tre�ajā kvartālā, Koidzumi ģimenē. Nesen pazudusi. Kundze bija atvērusi logu, kaķis izlēcis ārā un aizskrējis. Tāpēc vaicā�u vēl vienu reizi, vai Kavamuras kungam nav gadījies �o kaķi manīt?
Kavamura vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai, tad pamāja.
- Kuamura, ja skumbrija, uzcienāt. Meklēt. Uzcienāt.
- Es atvainojos, tak es jau pirmiņ teicu, ka Nakatam ir grūta galva, Nakata nesaprot, ko Kavamura saka. Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz.
- Kuamura, skumbrija, daudz, uzcienāt,
- Vai jūs runājat par zivīm?
- Tikai skumbrija, daudz, uzcienāt, Kuamura.
Nakata ar plaukstu paberzēja īsi apcirptos, sirmos matus, drusciņ apdomājās. Kā lai atmin �o miklu, kā lai dabū sarunu uz priek�u, prom no zivīm? Tomēr, lai cik viņ� lauzītu galvu, padoms neatradās. Patiesībā loģiskā domā�ana bija Nakatas vājā vieta. Pa to laiku Kavamura, nelikdamies par viņu ne zinis, pastiepa pakaļķepu gaisā un kasīja pazodi.
Tajā brīdī viņiem aiz muguras atskanēja kaut kas līdzīgs smejo�ai balsij. Nakata pagriezās un ieraudzīja uz blakus-mājas zemā akmens �oga sēdo�u Siāmas kaķeni, kas, acis piemiegusi, viņus vēroja.
- Piedodiet, lūdzu, vai jūs būtu Nakata? - siāmiete teko�i noprasīja.
- Jā, tie�i tā. Mans vārds ir Nakata. Labdien!
- Labdien, - siāmiete atbildēja.
- �odien jau no pa�a rita apmācies, bet lietus kā nelīst, tā nelīst, - Nakata sacīja.
- Labi vien ir, ka nelīst.
Siāmiete bija tuvu pusmū�am, turējās taisni, ap kaklu bija siksniņa ar vārdu, jauks purniņ�, neviena lieka tauriņa.
- Mani sauc Mimi. Mimi no �Bohēmas�. Par mani pat dzied dziesmu �Mans vārds ir Mimi!�.
- Ak tā, - Nakata noteica.
- No Pu�īni operas. Mani saimnieki ir opermīļi. - To pateikusi, Mimi draudzīgi pasmaidīja. - Es varētu mēģināt nodziedāt, bet es to ne visai labi pieprotu.
- Priecājos ar jums iepazīties, Mimi kundze.
- Es ari priecājos, Nakatas kungs.
- Vai dzīvojat tepat tuvumā?
-jā, es dzīvoju tur, tajā divstāvu namā. Pie Nabēm. Tur, kur pagalmā stāv krēmkrāsas pieci simti trīsdesmitais
- Ak tā, - Nakata noteica, kaut gan viņam nebija īstas skaidrības par to, ko nozīmē pieci simti trīsdesmitais bēemvē. Tur manīja krēmkrāsas ma�īnu. lād tā laikam būs tas bēemvē.
- Nē, nē, paldies, ka darījāt man to zināmu. Es pateicos Mimi kundzei par padomu. Kāds Kavamura, tāds arī Nakata, man ari grūta galva. Ja citi man nepalīdzētu, es nevarētu lāgā tikt galā. Tāpēc mani gubernators katru mēnesi balsta. Es, protams, pateicos ari Mimi kundzei par viņas domām.
- Es tā nopratu, ka jūs meklējat kaķi, - Mimi sacīja. - Necentos noklausīties jūsu sarunu, bet es te pirmīt biju iesnaudusies diendusā, tā ka �o to no sarunas sadzirdēju. Jūs teicāt - to kaķi sauc Goma?
-Jā, tie�i tā.
- Un tas Kavamura esot Gomu redzējis?
- Jā, tā viņ� pinnīt sacīja. Bet pēc tam neko, ko viņ� stāstīja, Nakata nekādi nesaprata, nu pavisam liela ķeza.
- Nakatas kungs, vai jums nekas nebūtu pretī, ja es mēģinātu ar to puiku parunāt? Mēs abi esam kaķi, saruna mums ritēs vieglāk, turklāt es jau ari esmu pieradusi pie viņa runas veida. Tāpēc es noklausī�os, kas viņam ir sakāms, un tad izstāstī�u to visu Nakatas kungam.
- Protams, ja tā varētu, jūs Nakatam ļoti palīdzētu.
Siāmiete viegli pamāja un veikli kā balerīna nolēca no �oga.
Tad, astes melno galiņu kā karogu gaisā izslējusi, lēni pienāca un apsēdās līdzās Kavamuram. Kavamura uzreiz pastiepa degungalu un centās pao�ņāt siāmietei zem astes, bet nekavējoties dabūja no viņas pliķi un pierāvās. Tad Mimi vēlreiz iesita sarunu biedram pa degunu.
- Runā skaidri un saprotami! Bez muļķo�anās! Izlaistais puika! - Mimi draudīgā balsī viņu nostrostēja.
- Ar �ito kaķi sākumā vajag stingrāk, - Mimi, pagriezusies uz Nakatas pusi, paziņoja. - Citādi - ja nav nekāda saspringuma, sāks izrunāties nezin kā. Puika jau nav vainīgs, ka ar viņu tā noticis. Ir gan jauks, bet ko citu lai iesāk.
- Nakata noteica, neko gan nesapratis.
Tad abi kaķi sāka sarunāties. Saruna ritēja ātri, klusi, un Nakata nespēja sekot tās saturam. Mimi stingrā balsī uzdeva jautājumus, Kavamura tramīgi atbildēja. Ja atbilde drusku aizkavējās, lidoja pliķis. Ko tu neteiksi, gudra gan tā siāmiete! Un labi izglītota. No visiem līdz �im satiktajiem kaķiem, ar kuriem Nakata bija sarunājies, viņa bija pirmā, kas pazina ma�īnu markas un klausījās operas. Nakata, apbrīnas pilns, vēroja, cik ātri viņa strādā.
Mimi bija sarunu beigusi. Viss, pietiek, pazudi, viņa patrieca Kavamuru. Tas sadrūmis aiztinās. Tad Mimi, kā pieradusi pie cilvēkiem, ielēca Nakatam klēpī.
- Aptuvens priek�stats man radās, - Mimi paziņoja.
- z-ijā. Liels paldies, - Nakata sacīja.
- Tās puika... Kavamura, esot to trīskrāsaino kaķenīti Gomu manījis tajā aizaugu�ajā klajumā - tur nedaudz tālāk. Tas tuk�ais gabals ir paredzēts celtniecībai. Nekustamo īpa�umu uzņēmums no automa�īnu ra�otājiem nopirka vecu rezerves daļu noliktavu, nojauca un cerēja tur būvēt augstceltnes ar apartamentiem. Bet vietējo iedzīvotāju apvienība sāka protestēt, pēdējā laikā vienādiņ kaut kas tāds notiek, un tā nu �ie nekādi nevar uzsākt būvdarbus. Tas laukums tagad viss ir aizaudzis ar zāli, cilvēki tur kāju nesper, bet apkaimes klaiņojo�ie kaķi gan pasāku�i tur pulcēties. Man nav pārāk pla�s paziņu loks, turklāt es negribu saķert blusas, tāpēc pati uz to pusi neeju. Kā jums noteikti zināms, blusas ir ārkārtīgi nepatīkama lieta, turklāt ar tām ir tāpat kā ar nelāgiem ieradumiem: iedzīvoties tajās viegli, atbrīvoties - grūti.
-Jā, - Nakata atbildēja.
- Tāds kaķis kā jūsu fotogrāfijā - ar blusu siksniņu, jauna un skaista raiba kaķenīte esot manīta ļoti uztraukusies.
Neprotot ne īsti ko paskaidrot, ne arī atrast ceļu atpakaļ uz mājām. Mājas kaķis, kas neko par �o pasauli nezina.
- Ap kuru laiku tas bijis?
- Cik nopratu, pēdējo reizi viņa manīta pirms trim �etrām dienām. Tam puisim galva grūta, īstas skaidrības par nedēļas dienām viņam nav. Ta�u viņ� teica, ka tas bijis gai�ajā dienā pēc lietus, tāpēc sprie�u, ka varēja būt pirmdien. Svētdien tik tie�ām pamatīgi lija, to es skaidri atceros.
- Man par tām nedēļas dienām ari nav īstas skaidrības, bet ap to laiku lija gan, Nakata ari to atceras.
- Tas tad bijis pēdējo reizi. Pēc tam �ejienes kaķi to raibo vairs neesot manīju�i. Tie kaķi ir nekam nederīgi nejēgas, tomēr vērigi, tāpēc es domāju, ka tā ir taisnība.
- No sirds jums pateicos.
- Nav par ko. Ceru, ka jums noderēs. Man ari parasti iznāk sarunāties tikai ar apkārtnes kaķiem, neveiksminiekiem, kopīgu sarunu tematu ar viņiem grūti atrast, tāpēc �āda iespēja mierīgi parunāties ar saprātīgu cilvēku papla�ina manu pasauli.
-Jā, - Nakata noteica. - Starp citu. Vienu lietu Nakata tik un tā nesaprata. Vai tas Kavamura tie�ām runāja par makreli, par zivi?
Mimi pacēla kreiso priek�ķepu un nopētīja tās rozā spilventiņu, tad nosmējās.
- Nu, jāteic, ka tam puisim leksika ir diezgan ierobe�ota...
-Leksika?
- Tas puisis nezina pārāk daudz vārdu, � Mimi pieklājīgi paskaidroja. - Visu, kas viņam liekas gar�īgs, �is sauc par skumbriju, viņam liekas, ka skumbrija ir vissmalkākais ēdiens pasaulē. Nepazīst ne jūras plaudi, ne pleksti, ne āti.
Nakata noklepojās.
- Taisnību sakot, Nakatam ari ļoti gar�o skumbrija. Nu, protams, ne tik ļoti kā zutis.
- Es ari esmu ļoti iecienījusi zuti. Protams, katru dienu to negribētos ēst.
- Tie�i tā. Katru dienu neēdīsi.
Pēc tam abi klusēdami nodevās katrs savām domām. Starp viņiem plūda laiks, atvēlēts dziļām pārdomām par zu�iem.
- Tas puisis teica vēl, lūk, ko, - Mimi turpināja, it kā tas viņai būtu pēk�ņi ienācis prātā. - Tajā tuk�ajā zemes gabalā, lcurā pasāku�i pulcēties kaķi, pēdējā laikā uzrodoties un nozūdot kāds ļauns cilvēks, kas ķer kaķus. Kaķi domā, ka citādi nevar būt, - Gomu noķēris tas tips. Tas vīrietis piedāvājot kaķiem gardumus kā ēsmu, tad kaķi noķerot un iemetot lielā maisā. Gudrs paņēmiens, nepieredzējis, izsalcis kaķis ātri vien iekritis tādā slazdā. Tā gadās pat klaiņojo�ajiem, ļoti
- Hm, - Nakata noteica. Tad atkal ar plaukstu pieglauda sirmos matus. - Bet ko viņ� dara ar godājamiem kaķiem?
- To nu es nezinu. Senos laikos kaķus ķēra, lai taisītu sjami-senus, bet tagad �is mūzikas instruments vairs nav populārs, turklāt to ra�o no plastmasas. �ur tur pasaulē kaķus ari ēd, bet, paldies Dievam, Japānā nav parasts kaķus notiesāt. Tāpēc man liekas, ka �īs divas iespējamības ir jāizslēdz. Protams, daudzi izmanto kaķus zinātniskiem eksperimentiem. Pasaulē notiek daudz eksperimentu ar kaķiem. Man ir kāds draugs, kas tika izmantots psiholoģiskos eksperimentos Tokijas Universitātē. Briesmīgi. Bet labāk nesāksim par to, tas ir gar� stāsts. Nu, nekas daudz vairs pāri nepaliek - tikai tie perversie cilvēki, kas spīdzina kaķus. Noķer kaķi un, piemēram, paņem dzirkles un nogrie� kaķim asti.
- Hm, - Nakata sadja, - ko viņi iesāk ar nogrieztajām astēm?
- Neko. Viņi tikai grib nodarīt kaķim sāpes. Tas viņiem uzlabo garastāvokli. Ir tādi cilvēki ar kroplām sirdīm, tādi ir �ajā pasaulē. ^
Nakata brīdi par to domāja, viņ� nekādi nespēja saprast, kā var uzlabot garastāvokli, ar dzirklēm nogrie�ot kaķim asti.
- Tātad iespējams, ka Gomu noķēris �āds cilvēks
Mimi izpleta baltās ūsas un saviebās.
- Man negribētos tā domāt, man negribētos to iztēloties, bet nevaru noliegt, ka tāda iespējamība pastāv. Nakatas kungs, es neesmu nodzīvojusi pārāk garu mū�u, bet man ir gadījies redzēt neiedomājamas lietas. Daudziem cilvēkiem �ķiet, ka kaķiem gan ir viegla dzīve - cauru dienu gul�ņā saulītē, nekādu bēdu. lā�u kaķu dzīve nebūt nav tik pastorāla. Kaķis ir nespēcīgs, neaizsargāts radījums. Ne viņam bruņu kā bruņurupucim, ne spārnu kā putnam. Viņ� nevar ierakties zemē kā kurmis, nevar mainīt krāsu kā hameleons. To, cik daudz kaķu katru dienu tiek mocīti, cik daudzi no mums veltīgi iet bojā, cilvēki nemaz nezina. Man ir paveicies, Tanabes par mani rūpējas, bērni ir mīļi, bet tik un tā - pa kādai ķibelei mani piemeklē. Tāpēc man liekas, ka kaķiem bezpajumtniekiem ir briesmīgi smaga dzīve.
- Mimi kundze ir ļoti gudra, - Nakata sacīja, apbrīnodams siāmietes daiļrunību.
- Nu ko jūs. - Mimi sakautrējusies piemiedza acis. � Es to vien daru kā valstos pie televizora, tā arī visa gudrība. Sagrābstos visādas liekas zinā�anas. Vai Nakatas kungs arī skatās televīziju?
- Nē, Nakata televīziju neskatās. Televīzijā visi tik ātri runā, Nakata nevar izsekot. Nakatam ir grūta galva, lasīt nemāk, un, ja hieroglifus nepazīst, tad ari televīzijā īsti labi nevar saprast. �ad tad paklausos radio, bet ari tajā runā tik ātri, ka piekūstu. Man daudz labāk patīk tā iziet ārā, parunāt ar godājamiem kaķiem - zem klajas debess.
- Ak redz, kā, - Mimi noteica.
- lā gan, - Nakata sacīja.
- Mimi kundze, Nakata nodomājis aiziet apskatīt to pamesto zemes pleķi.
- Puisis teica, ka tas tips esot gara auguma, galvā viņam esot jocīga, gara cepure un kājās - ādas zābaki. Ejot ātriem soļiem. Ļoti dīvains no skata, ja ieraudzīsiet, tūlīt viņu pazīsiet. Kaķi, kas pulcējas tajā zemes gabalā, viņu ieraugot, mūkot uz visām pusēm kā zirneklēni. Bet tāds jaunpienācējs, kas vietējos apstākļus nepazīst...
Nakata akurāti noglabāja �o informāciju prātā. Ielika svarīgā atvilktnē, lai neaizmirstos.
- Priecā�os, ja jums tas izrādīsies noderīgi, - Mimi sarija.
- No sirds jums pateicos. Ja Mimi kundze nebūtu laipni iejaukusies, tad Nakata nekur tālāk par to skumbriju nebūtu ticis, turpat vien stāvētu. Pateicos jums.
- Es tā iedomājos, - Mimi ierunājās, paskatoties uz aug�u Nakatam sejā un mazliet saraucot uzacis, - ka tas vīrietis ir bīstams.
- Paldies. Uzmanī�os, cik spē�u.
- Nakatas kungs, �ī pasaule ir ļoti vardarbīga. Nevienam neizdodas izbēgt no vardarbības. Lūdzu, paturiet to prātā. Lai cik mēs būtu uzmanīgi, uzmanības nekad nevar būt par daudz. Tas attiecas gan uz kaķiem, gan cilvēkiem.
-r Jā, to es paturē�u prātā, - Nakata sarija.
Tomēr Nakatam nebija viegli saprast, kur un kāda �ajā pasaulē tā vardarbība sastopama. �ajā pasaulē bija daudz Nakatam nesaprotamu lietu, to skaitā - viss, kas saistīts ar vardarbību.
Nakata, atvadījies no Mimi, devās meklēt tuk�o zemes gabalu, par kuru viņam bija stāstīts. Tas bija neliela sporta laukuma lielumā. To ieskāva augsts finiera �ogs ar plakātu
Noliktavas ēka, kas tur kādreiz stāvēja, tagad bija nojaukta, zeme gan netika nolīdzināta un aizauga ar zāli. Zeltgalvītes sazēlu�as bērna augumā, virs tām laidelējās tauriņi. Zemes kaudzes, lietū sablīvēju�ās, �ur tur pacēlās kā nelieli pakalniņi. Kaķiem tāda vieta ir pa prātam. Pirmām kārtām jau - cilvēki te nestaigā, tāpat arī te dzīvo visādas sīkas radības, ir pietiekami daudz vietu, kur paslēpties.
Tuk�ajā zemes pleķī Kavamuru nemanīja. Redzēja vien divus noliesēju�us kaķus ar nespodru spalvu. Nakata draudzīgi padeva kaķiem labdienu, bet tie tikai uzmeta viņam vēsu skatienu un, neko neatbildēju�i, paslēpās zālē. lā, lūk! Kuram tad gribētos, lai viņu noķer galvā jocīgs cilvēks un nogrie� ar dzirklēm asti. Nakata pats - nu, protams, astes viņam nav -neko tādu nevēlētos piedzīvot. Piesardzība bija pamatota.
Nakata nostājās augstākā vietā un pārlaida skatienu apkārtnei. �urpu turpu virs zāles stiebriem laidelējās balts tauriņ�, it kā kaut ko meklēdams. Nakata atrada piemērotu, vietu, kur apsēsties, no brezenta plecu somas izņēma divas maizītes ar sarkano pupiņu biezeni un kā aizvien paēda pusdienas. Tad izņēma mazu termosu, kurā tēja turējās silta, un, acis piemiedzis, nesteidzīgi dzēra. Rāma priek�pusdienas saule. Visapkārt miers un harmonija. Nakata nespēja aptvert, ka te tuvumā varētu slēpties kāds, kur� kāro mocīt kaķus.
Viņ�, lēni ko�ļādams maizītes, pārbrauca ar roku īsi kā mūkam apcirptajiem matiem. Ja kāds tagad stāvētu te, viņa priek�ā, viņ� varētu paskaidrot: �Nakatam ir grūta galva,� -bet ko tu padarīsi, neviena nebija. Nekas cits neatlika, tikai uzrunāt pa�am sevi un vairākas reizes pēc kārtas pamāt. Tad viņ� klusēdams turpināja ēst maizīti. Kad maizītes bija apēstas, viņ� cie�i saritināja celofānu, kurā tās bija ietītas, un ielika to somā. Stingri uzskrūvēja termosam vāciņu un ielika somā arī to. Debesis klāja mākoņi, bet, sprie�ot pēc krāsu pārejām, varēja nojaust, ka saule ir tie�i virs galvas.
Nakata centās iztēloties, kā tas vīrietis varētu izskatīties. Tomēr Nakatas iztēle nespēja aptvert ne jocīgu, garu cepuri, ne ādas zābakus. Neko tādu viņ� savā dzīvē nebija redzējis. Mimi teica, ka Kavamura esot sacījis - ja ieraudzītu īstenībā, tad uzreiz būtu skaidrs, ka tas ir viņ�. Tad jau nekas cits neatliks kā gaidīt tik ilgi, līdz ieraudzī�u viņu, Nakata nodomāja. Tā būs visdro�āk. Nakata piecēlās, iegāja dziļāk zālē un stāvus pa�urāja. Tik gara, vienkār�a �alts. Tad aizgāja un apsēdās zāles klajuma maliņā, ēnā, kur viņ� uzreiz nedurtos acīs. Pēcpusdiena būs jāpavada, gaidot dīvainā vīra parādī�anos.
Gaidī�ana ir vienmuļ� darbs. Nevar ari saprast, kad tas vīrietis atkal varētu parādīties. Varbūt rit, varbūt pēc nedējas. Varbūt viņ� vispār �eit vairs neatgriezīsies - par tādu iespēju ari jāpadomā. Bet Nakata bija radis kaut ko bezmērķīgi gaidīt, Nakata bija radis viens pats pavadīt laiku. To viņ� neuzskatīja par apgrūtinājumu.
Viņ� laiku neuztvēra kā īpa�u problēmu. Nakatam pat pulksteņa nav. Nakatam laiks plūst citādi. No rīta kļūst gai�s, kad pienāk vakars, satumst. Kad satumst, jāiet uz tuvējo pirti nomazgāties, tad - atpakaļ uz mājām un gulēt. Da�dien pirts ir slēgta, tad, ko tu padarīsi, viņ� tāpat atgrie�as mājās. Kad vēders ir tuk�s, pienācis laiks ēst, kad pienāk diena iet pēc balsta (kad tā diena nāk tuvāk, aizvien kāds ir tik laipns, ka viņam to atgādina), tad ir skaidrs. ka pagājis viens mēnesis. Saņēmis balstu, viņ� vienmēr aiziet uz tuvējo frizētavu apgriezt matus. Kad sākas vasara, cilvēki no priek�pilsētas valdes viņam izmaksā zu�us, bet uz Jauno gadu atnes risu kūciņas.
Nakata atbrīvoja ķermeni, izslēdza prātu kā elektrību. Viņam tas nāca pavisam dabiski/ viņ� tā darīja jau no bērnu dienām, par to īpa�i nedomājot. Drīz vien viņ� jau bija apziņas nomalē, sāka plivināties tur kā tauriņ�. Aiz �īs robe�as pletās tum�s bezdibenis. Laiku pa laikam apziņa pārlidoja robe�u un lidinājās virs �ī bezdibeņa. Nebaidoties ne no tumsas, ne no dzīlēm. Kāpēc baidīties? �ī tum�ā, bezdibenīgā pasaule, smagais, klusējo�ais haoss bija pierasts jau no sendienām un tagad kļuvis par daļu no viņa. Tb Nakata labi saprata. Tajā pasaulē nebija ne hieroglifu, ne nedēļas dienu, ne gubernatora, ne operas, ne bēemvē, ne saldo maizī�u. Tur bija
Laiku pa laikam viņ� iesnaudās. Ta�u, kaut arī Nakata gulēja, visas piecas maņas bija vērīgas un modras. Ja tuvumā kaut kas notiktu, ja tur pēk�ņi kāds parādītos, viņ� tūlīt pat pamostos un būtu gatavs rīkoties. Pelnu pelēki mākoņi nosedza debesis kā paklājs, tomēr nelikās, ka sāks līt. To zināja visi kaķi, un arī Nakata to zināja.
Kad pabeidzu savu stāstu, ir jau pavisam vēls. Sakūra sē� pie virtuves galda, galvu rokās atspiedusi, un klausās manī ar dziļu interesi. Esmu piecpadsmit gadus vecs, vidusskolēns, nozadzis no tēva naudu un aizbēdzis no mājām Tokijā, Nakano rajonā. Takamacu esmu apmeties viesnīcā, pa dienu dodos uz bibliotēku un tur lasu grāmatas. Attapos tempļa teritorijā, notriepies ar asinīm. Stāstu to visu. Protams, bija arī daudz kas neizstāstāms. Nav nemaz tik viegli izstāstīt vissvarīgāko.
� Tātad tava mamma aizgāja no mājām, līdzi paņēmusi tikai tavu vecāko māsu. Pameta tevi, tolaik tikai �etrus gadus vecu, un tavu tēvu.
Es izņemu no maka liedaga fotogrāfiju.
� �I ir mana vecākā māsa.
Sakūra bridi pēta fotogrāfiju. Tad atdod man to atpakaļ.
� Kop� tā laika es vairs ne reizi neesmu saticies ar māsu, -es saku. - Un ari mammu nekad vairs neesmu saticis. Nekādi
kontakti vairs nav biju�i. Viņas seju es neatceros. Man pat neviena fotogrāfija nav saglabājusies. Smar�u atceros. Pieskārienu atceros. Bet nezin kāpēc seja pagaisusi no atmiņas.
- Hm, - viņa nosaka. Tad, galvu rokās atbalstījusi, acis piemiegusi, manī noraugās. - Tas bija skarbi.
- Laikam, - es atbildu.
Viņa klusēdama turpina mani vērot.
- Ar tēvu tu ne visai labi saproties, vai ne? - viņa pēc brī�a pajautā.
- Kā gan citādi; ja tu ar viņu labi saprastos, tad nebūtu bēdzis prom no mājām. Lai nu kā, tu aizgāji no mājām un �odien zaudēji gan atmiņu, gan samaņu.
-Tā ir.
- Vai tev jau agrāk tā ir gadījies?
- Pa reizei, - es atklāti atbildu. - Ja man uznāk dusmas, tad gadās tā, ka man it kā izsit korķus. It kā galvā kāds izslēgtu slēdzi. Tad es vispirms rīkojos, domāju tikai pēc tam. Tās reizē esmu es, bet ari neesmu.
- Tū zaudē pa�savaldī�anos. Vai tev ir gadījies ari būt vardarbīgam?
- Vairākkārt, - es atzīstos.
- Vai tu kādu esi savainojis?
Es pamāju. - Tikai divas reizes. Turklāt nekas nopietns tas nebija.
Viņa nedaudz par to padomā.
- Vai tev �ķiet, ka ari �oreiz ar tevi notika kas tamlīdzīgs?
Es papurinu galvu.
- Kaut kas tik briesmīgs ar mani notiek pirmo reizi. �oreiz... es zaudēju apziņu, es neatceros galīgi neko par notiku�o. Es nevaru atcerēties, ko pa to laiku esmu sadarījis. Neatceros pilnīgi neko.
Viņa vērīgi apskata T kreklu, kuru izņemu no somas, uz tā redzami neizmazgājamie asins traipi.
- Pats pēdējais, ko tu atceries, ir tas, ka ēdi? Pievakarē, stacijas tuvumā?
Es pamāju.
- Pēc tam - nākamais, ko atceries, ir tas, ka nāci pie samaņas tempļa teritorijā, nomalē, bie�ņā. Bija pagāju�as �etras stundas. Krekls bija nosmērēts ar asinīm, kreisajā plecā tu juti asas sāpes.
Es vēlreiz pamāju. Viņa sameklē pilsētas karti un izklāj to uz galda, lai pārbaudītu attālumu no stacijas līdz templim.
- Tālu tas nav, bet ari ne tik ātri kājām noejams attālums.
Kāpēc tu vispār uz turieni devies? Ja staciju pieņemam par izejas punktu, tad viesnīca, kurā tu esi apmeties, ir pavisam uz pretējo pusi. Vai tu iepriek� esi staigājis tajā apkārtnē?
-Ne reizi.
- Novelc uz bridi kreklu, - viņa saka.
Novelku kreklu un stāvu puskails. Viņa apiet man riņķī un pēk�ņi ar rokām satver manu kreiso plecu. Kad pirksti ieurbjas plecā, es neviļus novaidos. Spēcīgs tvēriens.
-Sāp?
- Sāp gan, - es atzīstos.
- Varbūt tu nejau�i esi kaut kur ieskrējis vai ari tev ar kaut ko iesists?
- Pilnīgi neko neatceros.
- Lai kas ari būtu noticis, �ķiet, kauls nav lauzts, - viņa nosaka. Tad viņa visādi izspaida gan sāpo�o vietu, gan ap to,
un, kaut ari man sāp, viņas pirkstu pieskārieni ir savādi patī- j kami. Kad es viņai to pasaku, viņa smejas.
- Man ir īpa�s talants uz masē�anu. Tāpēc varu strādāt par frizieri. Lai kur es dotos, visur varē�u būt noderīga.
Viņa kādu brīdi turpina masēt man plecu. Tad pasaka:
- Nekādu īpa�u problēmu ar to nevajadzētu būt. Nakti pārgulēsi, no rīta sāpes jau būs pierimu�as.
Viņa paņem manu T kreklu, ieliek plastmasas maisiņā un iemet atkritumu kastē. Izpēta d�insa kreklu un to iemet veļas ma�īnā. Tad atver skapja atvilktni, drusciņ parakņājas tajā
un iedod man baltu T kreklu. Pavisam jauns krekls, uz kura uzrakstīts - Maui salas
- Izskatās, ka �is ir vislielākā izmēra krekls no tiem, kas man te ir. Mans tas nav, bet nepievērs tam īpa�u uzmanību. Man to kāds uzdāvināja. Varbūt nav tavā gaumē, bet uzvilkt vari.
Uzvelku to. Tie�i mans izmērs.
- Ja der, vari to paturēt, - viņa izmet.
Pasaku paldies.
- Nekad agrāk tev nav gadījies uz tik ilgu laiku zaudēt atmiņu? - viņa pavaicā.
Es pamāju. Aizveru acis, izbaudu jaunā T krekla pieskārienu un smar�u.
- Sakūra, man ir briesmīgi bail, - es atklāti atzīstos. - Tik briesmīgi bail, ka nezinu, ko iesākt. To �etru stundu laikā, kuras es neatceros, varbūt esmu kādu savainojis. Es it nemaz neatceros, ko esmu darījis. Bet esmu nosmērējies ar asinīm. Varbūt esmu pastrādājis kādu noziegumu, bet tas, ka par to aizmirsu, ta�u neatbrīvo mani no atbildības, vai ne?
- Tikpat labi tas var nebūt nekas vairāk kā ļ>a degunu nāku�as asinis. Varbūt kāds gāja pa ielu, ieskrēja elektrības stabā, viņam sāka tecēt asinis pa degunu un tu tam cilvēkam palīdzēji. Tā varētu būt, vai ne? Es ļoti labi saprotu, ka tu esi uztraucies, bet mēģini līdz rītrītam neko ļaunu nedomāt. Rīt no rīta atnesīs avīzi, būs televīzijas ziņas; ja �ajā apkaimē būs noticis kāds nopietns negadījums, mēs to uzreiz uzzināsim, lād arī mierīgi domāsim tālāk. Asinis var tecēt da�ādu iemeslu dēļ, un parasti nav tik ļauni, kā varētu domāt pēc asiņu daudzuma. Es esmu sieviete un apmēram tik daudz asiņu redzu katru mēnesi, esmu pie tā pieradusi. Tu saproti, ko es gribu teikt?.
Pamāju. Jūtu, ka viegli piesarkstu. Viņa lielā krūzē ieber �ķīsto�o kafiju, katliņā uzvāra ūdeni. Gaidot, līdz ūdens sāks vārīties, aizsmēķē cigareti. Ievelk pāris dūmu, tad pabā� cigareti zem ūdens un nodzē�. Mentola cigaretes smar�a.
- Es tev gribētu pavaicāt tikai vienu lietu, privātu; vai drīkstu?
- Protams, drīksti, - es atbildu.
- Tava vecākā māsa ir adoptēts bērns. Viņu no kaut kurienes pieņēma pirms tavas piedzim�anas?
- Tā ir, - es atbildu. - Vecāki viņu adoptēja, kāpēc - es nezinu. Pēc tam piedzimu es. Laikam gan
- Tu noteikti esi abu savu vecāku bērns?
- Cik zinu, tad - jā, - es atbildu.
- Bet tava mamma, aizejot no mājām, līdzi paņēma nevis tevi, bet gan māsu, ar kuru viņai nav asinsradniecības, -Sakūra saka. - Parasti gan sievietes tā nerīkojas.
Klusēju.
- Kāpēc tā?
Es papurinu galvu. Saku, ka nezinu. �o jautājumu es pats sev esmu uzdevis desmitiem tūksto�us rei�u.
- Bet tas ta�u noteikti tevi sāpināja?
Vai tas mani sāpināja? īsti nezinu. Bet, ja es kādreiz apprecē�os, bērnu man nebūs, es tā domāju. Es nezinātu, kā izturēties pret saviem bērniem.
Viņa ierunājas:
- Mana situācija nebija ne tuvu tik sare�ģīta kā tavējā. Bet man attiecības ar vecākiem nebija īsti labas. Tāpēc sastrādāju visādas nejēdzības. Es ļoti labi saprotu, kā tu jūties. Tomēr nevajag steigties ar visādu kategorisku lēmumu pieņem�anu. �ajā pasaulē nekas nav absolūts.
Sakūra stāv pie plīts un dzer no lielas krūzes kūpo�o �ķīsr to�o kafiju. Uz krūzītes uzzīmēts viens no Muminu ģimenes. Viņa vairs neko nesaka. Es ari klusēju.
- Neviena radinieka, uz kuru tu varētu paļauties, tev nav? -viņa pēc brī�a ievaicājas.
- Nav. Vecvecāki no tēva puses jau sen miru�i. Ne brāļu, ne māsu, ne tēvo�u, ne tan�u tēvam nav. Vai tā ir patiesība vai ne, to es nezinu. Skaidri zinu tikai to, ka tēvs ne ar kādiem radiniekiem attiecības neuztur. Ari par radiniekiem no mātes puses nekad nekas nav runāts. Es pat nezinu savas mātes vārdu. Kur nu vēl radiniekus.
- Paklausoties, ko tu stāsti, liekas, ka tavs tēvs ir ienācējs no kosmosa, - Sakūra saka. - Viens pats atceļojis no kādas zvaigznes uz Zemi, pieņēmis cilvēka izskatu, tad pavedinājis kādu Zemes sievieti. Radījis tevi. Lai vairotos uz Zemes. Tava māte to sapratusi un aizbēgusi. Kā zinātniskās fantastikas �ausmenē.
Nesaprotu, ko man vajadzētu atbildēt. Es klusēju.
- Es pajokoju, - viņa saka. Tad, it kā lai uzsvērtu, ka tas patiesi bijis joks, ieple� muti un priecīgi pasmejas. - īsi sakot, visā pla�ajā pasaulē tu vari paļauties tikai pats uz sevi.
- �ķiet, ka tā ir.
Viņa kādu bridi stāv, atspiedusies pret izlietnes malu, un dzer kafiju.
- Man drusciņ jāpaguļ, - Sakūra saka, it kā pēk�ņi atcerējusies par to. Pulksteņa rādītāji jau ir pāri trijiem. - Man rit pusastoņos jāceļas, nekāda ilgā gulē�ana neiznāks, ta�u vismaz drusciņ jāpaguļ. Pēc pilnīgi negulētas nakts grūti strādāt. Ko tu domā darīt?
Atbildu, ka man ir guļammaiss, es, ja viņai netraucētu, varētu iekārtoties istabas kaktā, lād izņemu no mugursomas sarullēto guļammaisu un izklāju. Viņa ar apbrīnu noskatās.
- Kā īsts skauts, - viņa nosaka.
Kad gaisma nodzēsta un Sakūra iekārtojusies futonā, es -guļammaisā, aizveru acis Un mēģinu aizmigt. Bet es nevaru aizmigt. Redzu baltajā T kreklā iesūku�os asins traipus. Jūtu, plaukstas svilst. Atveru acis ūn raugos griestos. Kaut kur no�īkst grīda, kaut kur tek ūdens. No kaut kurienes atkal atskan kādas palīdzības ma�īnas sirēna. Pavisam tālu, tomēr �ajā nakts melnumā viss tik dzīvi atbalsojas.
- Paklau, vai tu ari nevari aizmigt? - pāri tumsai atskan viņas �uksts.
Atbildu, ka nevaru aizmigt.
- Es ari nevaru. Kāpēc es tik neapdomīgi dzēru to kafiju?
Viņa iededz naktslampiņu, paskatās pulkstenī, tad atkal
lampiņu izslēdz.
- Tikai nepārproti mani, - viņa saka. - Ja gribi, nāc �urp. Gulēsim kopā. Es ari nekādi nevaru aizmigt.
Es izlienu no sava guļammaisa un ielienu pie viņas futonā. Man mugurā ir apak�bikses un T krekls. Viņai - gai�i rozā pid�ama.
- Zini, man Tbkijā ir draugs. Nekas izcils viņ� nav, bet viņ� ir mans mīļotais. Tāpēc es ne ar vienu citu neielai�os. Var teikt, ka �ajā ziņā esmu diezgan nopietna. Vecmodīga. Agrāk es tāda nebiju. Esmu rīkojusies diezgan pārgalvīgi. Tagad ir citādi. Kļuvu nopietna. Tāpēc nedomā neko tādu. Kā māsa ar brāli, saprati?
Atbildu, ka saprotu.
Viņa apskauj mani ap pleciem, maigi sev piekļauj. Tad piespie� vaigu man pie pieres.
- Cik tu esi jauks, - viņa saka.
lieki teikt, ka man uzreiz ir erekcija. Stipra. Turklāt loceklis ļoti uzkrīto�i skar viņas gumu.
- Paskat tik, - viņa nosaka.
- Man nav sliktu nodomu, - es izmetu, - bet ko lai es tur daru?
- Es saprotu, - viņa saka. - Neērta bū�ana. Es saprotu. To nevar apturēt.
Es tumsā pamāju.
Viņa bridi pavilcinās, tad iebā� roku manās apak�biksēs, saņem akmens cieto locekli, izvelk ārā un maigi to satver. Itin kā pārbaudīdama. Glu�i kā ārsts, taustot pulsu.
Es, sajutis viņas maigās plaukstas pieskārienu ap locekli, ļaujos iedomām.
- Cik tagad tavai māsai būtu gadu?
- Divdesmit viens, - es atbildu. - Viņa ir se�us gadus vecāka par mani.
Viņa to apdomā.
- Vai gribi viņu satikt?
- Varbūt, - es saku.
- Varbūt? - Un viņas roka satver manu locekli nedaudz stingrāk. - Ko nozīmē - varbūt? Ka nemaz tik ļoti negribi satikt?
- Es nezinu, ko es ar viņu runātu. Varbūt viņa nemaz nevēlas mani satikt. Tāpat kā mamma. Varbūt neviena no viņām nemaz nevēlas ar mani satikties. Neviens mani nemeklē. Ņēma un aizgāja. -
Viņa klusē. Rokas tvēriens te atslābst, te sa�ņaudzas. Mans loceklis atbilsto�i tam nedaudz norimstas, tad atkal kļūst karstāks un cietāks.
- Gribi pabeigt? - viņa pajautā.
- Varbūt, - es atbildu.
- Varbūt?
- Ļoti, - es izlaboju.
Viņa viegli nopū�as, tad roka sāk lēni kustēties. Brīni�ķīga sajūta. Tā nav vienkār�i kustība uz aug�u, uz leju. Tā sniedz daudz pilnīgākas sajūtas. Viņas pirksti maigi meklē, pieskaras loceklim, sēkliniekiem, noglāsta visu.
Es aizveru acis, dziļi nopū�os.
- Man nepieskaries. Kad jūti, ka tūlīt beigsi, uzreiz saki, lai nepiesmērējam palagus.
- Labi, - es atbildu.
- Nu, vai man padodas?
- Izcili.
- Es jau tev teicu, ka man ir ļoti veikli pirksti. Bet tam nav nekāda sakara ar seksu. Kā lai to pasaka - es tev palīdzu atbrīvoties. Tēv �odien ir bijusi gara diena, noskaņojums kreņķīgs, aizmigt nevari, tāpēc. Saprati?
-Jā, - es atbildu. - Man ir viens lūgums.
- Mjā?
- Vai es drīkstu iedomāties tevi kailu?
Viņas roka pārstāj kustēties, viņa paraugās man sejā. - Tu tagad gribi iztēloties mani kailu?
-Jā, es biju nolēmis to nedarīt, bet man nekādi neizdodas.
- Neizdodas?
- Nē, it kā nevarētu izslēgt televizoru.
Viņa savādi pasmejas.
- Es nesaprotu. Kāpēc tu nevari iztēloties, neko nesakot? Kāpēc tev jāprasa man atļauja, tu vari iztēloties, ko vien vēlies. Es ta�u to nezinātu.
- Nē, tas ir svarigi. Iztēlei ir liela nozīme. Es iedomājos, ka vajadzētu pajautāt. Vienalga, vai tu to zini vai ne.
- Tu nu gan esi ārkārtīgi pieklājīgs, - viņa atzinīgi nosaka.
- Jauki, ka tu man palūdzi atļauju. Jā, tu vari iztēloties mani kailu. Es tev atļauju.
- Paldies, - es saku.
- Kāda es esmu tavā iztēlē? Skaista?
- Ļoti, - es atbildu.
Drīz vien gumu apvidū rodas patīkamas sajūtas. It kā kāds smagnējs �ķidrums celtos aug�up. Kad es to pasaku, viņa paķer pie pagalvja nolikto salve�u kastīti un savāc tur manu sēklu. Es vairākas reizes spēcīgi ejakulēju, tad viņa aiziet uz virtuvi, izmet salvetes un nomazgā rokas.
- Piedod, - es atvainojos.
- Viss ir kārtībā, - viņa atbild, ielīzdama atpakaļ futonā.
- Nevajag atvainoties. Tas ir dabiski, nepievērs tam tik lielu uzmanību. Vai tev tagad ir vieglāk?
- Daudz vieglāk.
- Tas labi, - viņa saka. Tad nedaudz apdomājas. - Zini, kas man ienāca prātā? Būtu labi, ja es būtu tava īstā māsa!
- Es ari tā domāju, - es atbildu.
Viņa maigi noglāsta man matus. - Es tagad gulē�u. Pārvācies atpakaļ savā guļammaisā. Es varu gulēt tikai tad, ja guļu viena. Citādi man tas stīvais neļaus gulēt visu nakti.
Atgrie�os savā guļammaisā, atkal aizveru acis. �oreiz gan izdodas viegli aizmigt. Ļoti dziļā miegā. Iespējams - ne reizi kop� aizie�anas no mājām tik dziļā miegā neesmu gulējis. Tāda sajūta, it kā es ar milzu liftu nolaistos līdz pat Zemes dzīlēm. Kur izdzisu�as visas gaismas, noslāpu�as visas skaņas.
Kad pamostos, viņa ir prom. Aizgājusi uz darbu. Pulkstenis ir jau pāri deviņiem. Plecs tie�ām vairs tikpat kā nemaz nesāp. Tā, kā Sakūra teica. Uz virtuves galda ir noliktas rīta avīzes un zīmīte. Dzīvokļa atslēga ari.
�Noskatījos visu televīzijas ziņu izlaidumu septiņos, izlasīju avīzi no viena gala līdz otram. �ajā apkaimē nav noticis neviens ar asinsizlie�anu saistīts incidents. 1ās asinis noteikti nav nekas svarīgs. Nekā īpa�a ledusskapī nav, ja atrodi kaut ko pa prātam, - ņem. Ja gribi kaut kur iziet, ej. Tikai atslēgu, lūdzu, atstāj zem kājslauķa.�
Izņemu no ledusskapja pienu, pārbaudu, vai tam nav beidzies derīguma termiņ�, uzleju brokastu pārslām un ēdu. Uzvāru ūdeni, apleju
Piezvanu uz viesnīcu. Atsaucas kāda nepazīstama vīrie�a balss. Pasaku, ka situācija pēk�ņi mainījusies un ka es izvācos no numura. Apzināti runāju kā pieaugu�ais. lā kā esmu par numuru maksājis avansā, nekādām problēmām nevajadzētu būt. Tajā varbūt paliku�as kādas manas mantas, bet nekas nozīmīgs, lūdzu, atbrīvojieties no tām attiecīgā veidā. Viņ� datorā pārbauda, vai ar samaksu tie�ām viss kārtībā.
|ļ Viss kārtībā, Tamuras kungs. Ar to jūs esat izrakstījies.
Atslēga ir plastmasas karte, tā nav jānodod atpakaļ. Pasaku paldies un nolieku klausuli.
Pēc tam ieeju du�ā. Vannas istabā �āvējas viņas veļa un zeķes. Apzināti cen�os uz tām neskatīties, mazgājos ilgi un pamatīgi kā aizvien. Cen�os pēc iespējas mazāk domāt par pagāju�ajā naktī notiku�o. Iztīru zobus. Uzvelku tīru veļu.
Saritinu guļammaisu, ielieku mugursomā. Netīrās drēbes izmazgāju veļas ma�īnā. �āvētāja diem�ēl nav, tāpēc, kad tās izmazgāju�ās, izgrie�u, ielieku plastmasas maisiņā un tad -mugursomā. Būs jāiz�āvē kādā maksas veļas mazgātavā.
Nomazgāju visus virtuves izlietnē sakrautos netīros traukus; kad tie ap�uvu�i, noslauku un salieku plauktos. Sakārtoju ledusskapi, izmetu sabojāju�os produktus. Ledusskapī kaut kas briesmīgi smird. Sapelēju�i brokoļi. Gumijai līdzīgi gurķi. Ibfu beidzies derīguma termiņ�. Saturu pārlieku tīros traukos, saslauku izliju�u mērci. Izberu izsmēķus no pelnu trauka, savācu kārtīgā kaudzē izmētātās vecās avīzes. Izsūcu grīdu ar putekļu sūcēju. Masā�a viņai labi padodas, bet izskatās, ka mājsaimniecības lietās nav ne mazākā talanta. Izgludinu viņas skapī samestos kreklus. Sagribas aiziet iepirkties un pagatavot vakariņas. Esmu paradis pats tikt galā ar visiem mājas darbiem, man tie nesagādā grūtības. Bet varbūt ar tām vakariņām es pārspīlētu.
Pabeidzis darbus, apsē�os virtuvē pie galda un aplai�u skatienu apkārt. Tad nodomāju, ka es nevaru te palikt. Tas ir diezgan skaidrs. Ja paliktu te, man, bez �aubām, visu laiku būtu erekcija, tad es visu laiku ļautu vaļu iztēlei. Nevarētu novērst skatienu no vannas istabā �āvēties izkārtajām melnajām biksītēm. Nevarētu neprasīt viņai atļauju iztēloties. Bet vairāk par visu - nekādi nespētu aizmirst to, ko viņa vakar naktī darīja.
Atstāju Sakurai vēstuli. Rakstu ar strupo zīmuli, kas stāv pie telefona līdzās piezīmju blokam.
�Paldies! Tū man ļoti palīdzēji. Piedod, ka zvanīju Tev nakts vidū. Bet, Sakūra, izņemot Tevi, man �eit nav neviena cilvēka, uz kuru es varētu paļauties.�
Tik tālu ticis, atpū�os un apdomājos. Vēlreiz aplai�u skatienu istabai.
�Paldies, ka atļāvi palikt pie Tfevis, liels paldies Tev par to. Ja vari, domā par mani labu. Es ilgāk negribu Tevi apgrūtināt. Nemācē�u to labi izskaidrot, bet tam ir da�ādi iemesli. Man
pa�am kaut kā jātiek galā. Ceru, ka nākamreiz, kad atkal iekul�os nepatik�anās, Tev vēl būs pret mani kādas simpātijas.�
Tad atkal apstājos un atpū�os. Kaut kur tuvumā kāds skaļi uzgriezis televizoru. Rīta sarunu �ovs mājsaimniecēm. Visi dalībnieki skaļās balsīs strīdas, balsis pārtrauc reklāma. Sē�u pie galda un virpinu pirkstos strupo zīmuli.
�Bet, patiesību sakot, es neesmu pelnījis Tavas simpātijas. Es gribētu būt daudz labāks cilvēks. Bet nezin kāpēc man neizdodas. Es vēl pacentī�os. Ta�u nezinu, kas no tā iznāks. Vakar-nakts bija tie�ām lieliska. Paldies.�
Pabā�u vēstuli zem krūzītes. Tad paņemu mugursomu un izeju no dzīvokļa. Atslēgu saskaņā ar norādījumiem pabā�u zem kājslauķa. Kāpņu vidū guļ melnbalts, raibs kaķis. Pieradis pie cilvēkiem, viņ� pat nedomā piecelties, kad es kāpju lejā. Apsē�os viņam līdzās un kādu bridi paglaudu. Sen nebiju�as sajūtas. Kaķis piemiedz acis un sāk murrāt. Tā mēs abi diezgan ilgi sē�am līdzās uz kāpnēm, baudām da�ādas noslēpumainas sajūtas. Beigu beigās es no viņa atvados un izeju uz ielas. Arā sācis līņāt.
Esmu aizgājis no lētās viesnīcas, aizgājis no Sakuras mājām, �ovakar man nav apme�anās vietas. Pirms tumsas man noteikti jāatrod dro�s jumts virs galvas. Nav ne jausmas, kur es tādu varētu sameklēt. Lai vai kā, kāp�u vilcienā un brauk�u uz Komuras Memoriālo bibliotēku. Jātiek līdz turienei, gan pēc tam viss nokārtosies. Nav nekāda pamata tā domāt, bet man ir tāda nojausma.
Tā liktenis man atklāj aizvien dīvainākus pavērsienus.
�jova laikmeta 47. gada 19. oktobri Augsti godātais kungs!
Iespējams, ka �ādi - negaidot Jums rakstīdama - es Jūs pārsteig�u. Es lūdzu piedo�anu par �ādu uzdrīkstē�anos. Mans vārds dro�i vien būs pagaisis profesoram no atmiņas, bet es esmu tā skolotāja no Jamana�i prefektūras *** pilsētiņas, kura strādāja mazajā skoliņā. Ja tā stādos priek�ā, tad, iespējams, Jūs mani atcerēsieties. Es vedu bērnus mācību pārgājienā gadu pirms kara beigām, kad notika bērnu masu hipnozes gadījums. Tūlīt pēc notikuma profesoru kungi no Tokijas Universitātes un vēl armijas cilvēki ieradās izpētīt apstākļus, tolaik mēs vairākkārt tikāmies un sarunājāmies.
Vēlāk, laiku pa laikam redzot Jūsu vārdu laikrakstos un �urnālos, izjutu dziļu apbrīnu un cieņu pret Jūsu darbu, tāpat ari atcerējos Jūsu stāvu un lieti�ķo runas manieri. Izmantojusi izdevību iepazīties ar pāris Jūsu darbiem, jūtu dziļu apbrīnu par Jūsu izpratnes dziļumu un uzskatu pla�umu. �ajā pasaulē cilvēki dzīvo ārkārtīgi vientuļu dzīvi, bet tās pamatā eso�ā atmiņa mūs visus savieno, un es patiesi piekrītu �im profesora skatījumam uz pasauli. Es savas dzīves gaitā daudzkārt esmu to izjutusi. Gribētu vēlēt Jums vēl daudz turpmāku neaizēnotu darba gadu.
Es pēc tam visu laiku nostrādāju *** pamatskolā par skolotāju, pirms pāris gadiem glu�i negaidot man sa�ķobījās veselība, biju ilgu laiku stacionēta Kofu vispārējā slimnīcā un tajā laikā ari aizgāju pensijā pēc pa�as vēlē�anās. Veselu gadu pavadīju, vai nu ārstējoties slimnīcā, vai ambulatori. Pēc tam es atveseļojos, izrakstījos no slimnīcas un tajā pa�ā pilsētā kļuvu par privātas pamatskolas vadītāju. Tagad jau mani skolēni savus bērnus lai� tajā pa�ā skolā. Iespaids, ka laiks aizlido bultas ātrumā, protams, ir ārkārtīgi triviāls, bet laiks no tiesas pagājis ātri.
Tajā karā krita mans mīļotais vīrs un tēvs, pēckara sajukumā nomira ari māte, laulības dzīvē man bērnu nebija, un tā es viena pati nodzīvoju vientulībā tajā nomaļajā vietā. Nevarētu teikt, ka mana dzīve bija laimīga, bet, pateicoties tam, ka garus gadus varēju strādāt, mācot bērnus, tā bija piepildīta. Par to es vienmēr esmu bijusi pateicīga debesīm. Ja nebūtu izvēlējusies skolotājas profesiju, varbūt man �ī dzīve būtu likusies nepanesama.
�oreiz es tik nepieklājīgi Jūs traucēju saistībā ar to incidentu, kas notika �jova laikmeta 19. gada rudenī, ar to masu komas gadījumu, jo man nekādi nav izdevies izdzēst to no atmiņas. Kop� �ī atgadījuma ir pagāju�i jau divdesmit astoņi gadi. Tomēr �ķiet, it kā tas būtu notitis tikai vakar. Tas liekas tik nesen. Līdz pat �im bridim man nav izdevies distancēties no atmiņām par to notikumu. Tās man visur nāk līdzi - kā ēna. To dēļ esmu pārlaidusi daudzas negulētas naktis, tās �ķiet kā nosapņotas.
Man liekas, ka �is notikums noteikti atstāja iespaidu uz manu dzīvi. Tāpat arī aizvien, kad satieku kādu no negadījumā iesaistītajiem bērniem (apmēram puse no viņiem joprojām dzīvo mūsu pilsētiņā un tagad jau ir trīsdesmit-gadnieki), man sev jāvaicā, kā �is notikums skāris viņus vai mani. �is notikums noteikti ir kaut kādā negatīvā veidā ietekmējis mūsu miesu vai dvēseli, citādi nevar būt. Es to jūtu. Tomēr nevaru precīzi noteikt ne �īs ietekmes veidu, ne mērogu.
Toreiz, kā profesors pats, jādomā, labi atceras, armija neko par �o notikumu publiski neatklāja. Tāpat ari vēlāk amerikāņu armijas veiktā izmeklē�ana bija slepena. Atklāti sakot, man liekas, ka, vienalga, vai tā būtu amerikāņu vai Japānas armija, lielos vilcienos tās neat�ķiras. Ari pēc tam, kad amerikāņu okupācija un vārda brīvības ierobe�ojumi bija beigu�ies, �im notikumam veltīti raksti neparādījās ne avīzēs, ne �urnālos. Laikam gan nebija interesēsi- notikums jau bija vairākus gadus sens, bojāgāju�ā - neviena.<
Citiem vārdiem sakot, nav daudz cilvēku, kas par �o notikumu kaut ko zinātu. Galu galā - kara laikā jādzird tik daudz stāstu par ne�ēlībām, vairāki desmiti tūksto�u cilvēku zaudēju�i dzīvību. Tāpēc neviens par �o gadījumu - kaut kādos kalnos bērnu grupiņa zaudējusi samaņu - īpa�i nebrīnījās. Ari �ajā apvidū nav daudz cilvēku, kas to atcerētos. Savukārt tie, kas atceras, to īpa�i neapsprieda. Pilsētiņa ir maza, turklāt tiem cilvēkiem, kas �ajā negadījumā bija iesaistīti, tās nav nekādas patīkamās atmiņas, kuras, iespējams, cen�as uzurdīt cik vien var mazāk.
Itin viss galu galā aizmirstas. Milzīgais kar�, cilvēku cīņa uz dzīvību un nāvi, viss tagad �ķiet piederīgs tālai pagātnei. Mūsu sirdis ir tik ļoti aizņemtas ar ikdieni�ķām lietām, ka daudzi svarīgi notikumi ir kā senas, izdzisu�as zvaigznes, nobīdītas kaut kur mūsu apziņas nomalē. Ik dienu ir tik daudz par ko jādomā, pārāk daudz jauna jāapgūst. Jauni stili, jaunas zinā�anas, jauni vārdi... Un tomēr ir ari tādas lietas, ko nav iespējams aizmirst, vienalga, cik daudz laika paietu, lai kas notiktu pa ceļam. 1ās paliek mūsos kā stūrakmens. Man tāds ir tas notikums me�ā.
Varbūt tagad tas jau ir nokavēts. Iespējams, ka tagad tur vairs neko nevar iesākt. Ta�u, kamēr es vēl esmu dzīva, man par �o notikumu ir jāizstāsta profesora kungam.
Iblaik bija kara laiks, ideoloģiskā kontrole bija stingra, par daudz ko nemaz tik vienkār�i nevarēja runāt. It īpa�i - visas sarunas ar profesoru notika armijas cilvēku klātbūtnē, tāpēc atmosfēra uz atklātību nevedināja. Turklāt tolaik es tik labi nepārzināju profesora darbību un es biju viena pati, jauna sieviete, man bija kauns par tādām privātām lietām runāt ar sve�u vīrieti.
Citiem vārdiem sakot, �ī negadījuma oficiālās izmeklē�anas laikā es vairākus faktus apzināti sagrozīju. Pēc kara, kad �o gadījumu izmeklēja amerikāņu armija, es atkārtoju iepriek� teikto. Baiļu dēļ, negribēdama izgāzties, atkārtoju tos pa�us mehis, ko biju stāstījusi Jums. Iespējams, tas kavēja Jūsu pētījumus, traucēja nonākt pie secinājumiem. Tā noteikti bija. Es lūdzu Jūsu piedo�anu par to, ko kādreiz nodarīju, tas man visu �o laiku ir gūlies uz sirds kā liels smagums.
Tāpēc arī tagad rakstu profesora kungam tik garu vēstuli, jūs esat aizņemts cilvēks, iespējams, ka es Jūs ar to apgrūtinu. Ja tā, tad vienkār�i izlasiet �o vecas sievas vāvuļo�anu un izmetiet. Tomēr es uzskatu, ka man ir jāizstāsta patiesība par to, kas toreiz notika, kamēr vēl varu to izdarīt Esmu atlabusi no savas slimības, ta�u tā var atkal atgriezties. Es būtu pateicīga, ja Jūs to ņemtu vērā.
Naktī pirms tam, kad vedu bērnus pārgājienā kalnos, es sapnī redzēju savu vīru. Tas notika īsi pirms ausmas. Mans vīrs, kas bija iesaukts armijā un aizsūtīts karā, sapnī atgriezās pie manis. Tās bija ārkārtīgi reālistisks, juteklisks sapnis. Reizēm sapņos pazūd robe�a starp reālo un nosapņoto. Lūk, �is bija viens no tādiem sapņiem.
Sapnī mēs abi vairākas reizes mīlējāmies uz klints, ieplakā, gludā vietā - kā maizes grie�amais dēlītis. Tās bija pavisam tuvu klints galam, uz pelnu pelēkas klints. Apmēram divu tatami lielumā. Virsma bija slidena un mikla. Debesis apmāku�ās. It kā kuru katru bridi varētu sākties spēcīga lietusgāze. Bezvēj�. �ķita, ka tuvojas vakara krēsla, ari putni steidzās uz savām ligzdām. Mēs mīlējāmies zem tādām debesīm, ne skaņas neizdvesu�i. Mēs nebijām ilgi precēju�ies, kar� mūs iz�ķīra, un mana miesa kvēli ilgojās pēc vīra.
Es izjutu vārdos neaprakstāmu miesisku baudu. Mēs mīlējāmies da�ādās pozās, no da�ādām pusēm. Vairākas reizes sasniedzu orgasmu. Ja tā padomā, tas bija savādi. Proti, mēs abi bijām raksturā atturīgi, tik kaislīgi mēs nekad mīlestībai nebijām nodevu�ies un tik kvēlu orgasmu es piedzīvoju pirmo reizi� Ta�u sapnī mēs bijām atbrīvoju�ies no parastās savaldības un kopojāmies kā dzīvņieki.
Kad pamodos, svīda gaismiņa un es jutos ārkārtīgi savādi. Miesa likās smaga, es vēl jutu vīra locekli klēpī. Krūtīs sitās sirds, trūka elpas. Kājstarpe - mikla kā pēc mīlē�anās. Sajūta bija tāda, it kā tas būtu noticis nevis sapnī, bet gan īstenībā. Man kauns par to runāt, bet es tūlīt pat pa�apmierinājos. Seksuālais uzbudinājums, ko tobrīd jutu, bija pārāk liels. Kaut kādā veidā vajadzēja to apspiest.
Pēc tam es ar divriteni aizbraucu uz skolu, devos ar bērniem pārgājienā uz Bļodas kalnu. Ejot pa kalnu ceļu, es joprojām vēl jutu mīlē�anās atskaņas. Ja aizvēru acis, jutu vīra sēklu ie�ļācamies dzemdē. 1b, kā sēkla triecas pret dzemdes sieniņām. To sajūtot, es sapnī apskāvu vīra muguru. Tad iepletu kājas, cik plati varēju, potītes piespiedu vīra gurniem. Vezdama bērnus kalnos, es biju kā ap�ilbusi. Varbūt pat varētu teikt - es biju �ī ārkārtīgi spilgtā sapņa turpinājumā. Kad nonācām tajā vietā me�ā, uz kuru bijām gāju�i, kur bija nolemts doties sēņot, man pēk�ņi sākās mēne�reizes. Nelaikā. Bija pagāju�as tikai desmit dienas kop� iepriek�ējo beigām, turklāt man mēne�reizes vienmēr bija ļoti regulāras. Varbūt tā jutekliskā sapņa dēļ manī bija kaut kas sagriezies un mēne�reizes tāpēc sākās nelaikā. Lai kā tas būtu, tas notika negaidīti, tāpēc man līdzi nebija nekā, kas būtu vajadzīgs. Turklāt es biju kalnos, me�a vidū.
Liku bērniem kādu brīdi turpat atpūsties un viena pati iegāju dziļāk me�ā. Izmantoju pāris līdzpaņemtos dvieļus un kā nebūt apkopos. Asiņu bija daudz, es ļoti uztraucos, bet nodomāju, ka līdz tam brīdim, kad atgriezīsimies skolā, kaut kā izturē�u. Galva likās tuk�a, es nespēju loģiski domāt. Turklāt es jutos kā noziegusies. Par to, ka man rādījies tik juteklisks sapnis, par to, ka biju masturbējusi, par to, ka, bērniem klātesot, biju ļāvusies jutekliskām fantāzijām. Es parasti tādā ziņā biju savaldīga.
Liku bērniem sapulcēties un iet sēņot, gribēju pēc iespējas ātrāk pabeigt �o mācību pārgājienu un kāpt lejā no kalna. Atgriezties skolā, tad jau kaut kā tik�u galā. Es turpat apsēdos un raudzījos, lai visi bērni sēņotu. Pārskaitīju bērnus un pieteicu, ka neviens nedrīkst aizklīst tik tālu, ka es vairs viņu neredzētu. *
Kādu brīdi pēc tam es pēk�ņi pamanīju, ka man tuvojas viens no zēniem, kaut ko turēdams rokā. Nakata, tā to zēnu sauca. Tā gan. Tas pats zēns, kas pēc negadījuma neatguva samaņu. Bērns, kas ilgu laiku nogulēja slimnīcā. Viņam rokās bija mani asinīm notrieptie dvieļi. Man aizcirtās elpa. Nespēju noticēt pati savām acīm. Proti, es biju tos paslēpusi diezgan tālu, vietā, kur bērni uzreiz nenonāktu un, pat ja tur aizstaigātu, dvieļi uzreiz nebūtu pamanāmi. Tas bija kaut kas negaidīts. Sievietei tas ir apkaunojo�i, neviena negrib, ka tas trāpās citiem acīs. Kā viņ� tos uzgāja - tas man pat tagad nav skaidrs.
To pamanījusi, es tam bērnam, Nakatam, iesitu. Sagrābu viņu pie pleca un iecirtu ar plaukstu vairākus pliķus. Varbūt kaut ko kliedzu. Es biju pārskaitusies. Pilnīgi zaudēju pa�savaldī�anos. Man par to ir briesmīgs kauns, bet es biju �okā. Es nekad agrāk ne reizi nebiju situsi nevienu bērnu.
Es attapos un pamanīju, ka visu bērnu skatieni ir cie�i pievērsti man. Da�s labs stāvēja, da�s - sēdēja, bet visi skatījās uz mani. Uz mani, kas nobālējusi tur stāvēja, Nakatu, kur� pēc �iem sitieniem bija pakritis zemē, uz manām asinīm nosmērētajiem dvieļiem, tas viss bija bērnu acu priek�ā. Kādu brīdi mēs visi tā palikām - kā sasalu�i. Neviens nepakustējās, neviens neko neteica. Bērnu sejās nebija nekādas izteiksmes, tās izskatījās kā bronzā atlietas maskas. Pār me�u bija nolaidies dziļ� klusums. Pat putnu balsis nedzirdēja. Es vēl �odien spilgti atceros �o ainu.
Cik daudz laika pagāja, es nezinu. Man tas likās kā mū�ība. Laiks, kurā es biju aizdzīta līdz pa�ai pasaules malai. Galu galā es atguvos. Apkārtne atguva krāsas. Paslēpu asiņainos dvieļus sev aiz muguras, ar abām rokām apskāvu zemē pakritu�o Nakatu un piecēlu; es no sirds viņam atvainojos. Skolotāja slikti izdarīja, lūdzu, piedod, es viņam teicu. Izskatījās, ka viņ� joprojām ir �okā. Zēna acīs nebija nekādu pazīmju, ka viņ� dzirdētu manus vārdus. Es, vēl viņu apskāvusi, pagriezos pret pārējiem skolēniem un teicu, lai viņi iet sēņot. Un bērni, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja sēņot. Es iedomājos, ka bērni varbūt nesaprata, kas tikko bija atgadījies. Tas viss bija pārāk savādi, pārāk negaidīti.
Cie�i apskāvusi Nakatu, kādu brīdi paliku tur stāvam. Man gribētos tepat, tūlīt nomirt, es iedomājos. Man gribējās kaut kur pagaist. �o pasauli bija pārņēmis vardarbīgs kar�, tik daudz cilvēku jau miru�i. Es vairs nesapratu, kas ir pareizi, kas - nepareizi. Vai ainava, ko es redzu, ir īstā, vai krāsas acu priek�ā ir īstās, vai putnu balsis, ko dzirdu, ir īstās... Te es esmu, me�a vidū, viena pati, un man no dzemdes tek daudz asiņu. Es grimstu dusmās, no�ēlā, kaunā. Es sāku raudāt. Klusi, tik klusi es raudāju un raudāju.
Un tajā bridī bērni sāka krist bezsamaņā...
Ceru, ka Jūs sapratīsiet, kāpēc es to visu atklāti neizstāstīju armijas cilvēkiem. Bija kara laiks, neviens savas jūtas neizrādīja. Tāpēc, ja es būtu stāstījusi par to, kā man pēk�ņi sākās mēne�reizes, kā Nakata atrada manis paslēptos asiņainos dvieļus, kā es viņam iesitu, es nonāktu nevalodās. Kā jau profesora kungam minēju, baidos, ka es tādējādi esmu kaitējusi Jūsu pētījumiem un Jūsu secinājumiem. Bet tagad, kad esmu atklāti izstāstījusi to, ko tik ilgi turēju slepenībā, es jūtu lielu atvieglojumu.
Dīvaina tajā ir daudz, neviens no bērniem notiku�o neatcerējās. Neviens no viņiem neatcerējās ne asiņainos dvieļus, ne to, kā es situ Nakatam. Likās, �ie notikumi bija glu�i kā izslaucīti no viņu atmiņas. Es tūlīt pēc �ī atgadījuma visus bērnus pa vienam par to izpra�ņāju. Iespējams, ka masveida koma jau bija sākusies bridi pirms tam.
Par Nakatu, es gribētu paust savus iespaidus par viņu kā viņa kādreizējā skolotāja. Es nezinu, kas ar Nakatu notika pēc tam. Viņu pārveda uz Tokijas militāro hospitāli, tur diezgan ilgu laiku viņ� vēl bijis komā, tad pēk�ņi esot nācis pie apzi-ņas, tā stāstīja amerikāņu virsnieki, kas mani iztaujāja pēc
kara. Ta�u neko sīkāk viņi nepateica. Pieņemu, ka profesora kungam par to ir vairāk zināms nekā man.
Kā Jums zināms, Nakata bija viens no pieciem bērniem, kas bija evakuēti uz mūsu pilsētiņu, viņ� bija visspējīgākais, visapdāvinātākais no viņiem. Zēnam bija patīkami sejas vaibsti, vienmēr labi ģērbies. Diezgan maiga rakstura, nekad nekur nejaucās. Stundu laikā pats nekad roku necēla. Bet, ja kaut ko pajautāju tie�i viņam, vienmēr zināja pareizp atbildi; ja lūdzu paust savu viedokli, vienmēr to izklāstīja loģiski. Visos priek�metos viņ� uzreiz saprata jauno vielu. Katrā klasē ir pa vienam tādam bērnam. Tāds bērns mādsies pats, bez piespie�anas, tālāk iestāsies labā skolā un sasniegs ievērojamu stāvokli sabiedrībā. Jo viņam ir iedzimta izcilība.
Tomēr es kā skolotāja viņā pamanīju vēl �o to. Laiku pa laikam viņā pazibēja tāda kā samierinā�anās. Pat ja viņ� tika galā ar kādu grūtu uzdevumu, viņ� nekad par to nepriecājās kā par sasniegumu. Viņ� necentās kaut ko sasniegt, kaut ko pārvarēt. Vienkār�i darīja to, kas jādara. Tādā stilā. Tikai kārtīgi izdarīja visu, kas patrāpījās pa rokai. Kā fabrikas strādnieks, kur� piegrie� skrūvītes visam, kas pieslīd pie viņa pa konveijeru.
Esmu pārliecināta, ka viņam bija kaut kādas problēmas mājās. Es, protams, nebiju satikusi viņa vecākus Tokijā un dro�i to apgalvot nevaru. Tomēr savās skolotājas gaitās es vairākkārt esmu redzējusi ko līdzīgu. Apdāvinātam bērnam tie�i viņa apdāvinātības dēļ pieaugu�ie visu laiku izvirza mērķi gūt augstākus panākumus. Tā bērns pamazām zaudē savu atvērtību un panākumu apziņu. Bērna sirds sāk nodetināties, viņ� sāk slēpt savas patiesās jūtas. Lai tādu sirdi atkal atvērtu, vajadzīgi ilgi mēne�i un gadi. Bērnu sirdis ir maigas, tās var viegli ietekmēt. Bet, kad reiz tās iegrieztas vienā virzienā, nav vairs tik viegli tās pagriezt atpakaļ. Ta�u varbūt man nepiedien izteikties par lietām, kas ir denītā profesora spedalitāte.
Vēl viena lieta - man reizēm likās, vai tikai ģimenē neslēpjas arī kāda vardarbība� Pāris rei�u es manīju viņā tādu izteiksmi, kurā bija vardarbības ēna. Reakcija uz ilglaidgu
vardarbību. Instinktīva reakcija. �īs vardarbības līmenis man nav zināms. Nakata bija ļoti savaldīgs bērns un savas bailes slēpa. Ibmēr laiku pa laikam viņ� tā kā sarāvās, un to viņam neizdevās noslēpt. Es esmu pārliecināta, ka vardarbība mājās bija - liela vai maza. Katru dienu saskaroties ar bērniem, tādas lietas nepaliek bez ievērības.
Lauku ģimenēs vardarbības ir papilnam. Vecāki ir zemnieki, plē�as par iztik�anu, no rita līdz vakaram strādā līdz spēku izsīkumam. Iedzer sakē, tad reizēm vispirms dara, pēc tam runā. Tas nevienam nav noslēpums. Bērni parasti vairāk vai mazāk tiek ar to galā, viņos nepaliek rētas, lā�u Nakatas tēvs bija pasniedzējs universitātē. Un māte, sprie�ot pēc viņas rakstītajām vēstulēm, bija ļoti izglītotā sieviete. Galu galā - galvaspilsētas elites ģimene. Tad jādomā, ka �īs mājas vardarbība at�ķīrās no tās, ko ikdienā piedzīvoja zemnieku bērni. Izsmalcinātāka, vairāk uz iek�u vērsta. Tāda, kuras dēļ bērns noslēdz savu sirdi.
Tāpēc es tik ārkārtīgi no�ēloju to, ka toreiz kalnos es, kaut būdama kā apmāta, nespēju savaldīties un biju pret viņu vardarbīga. Es to no�ēloju vairāk par visu. Viņ� bija atrauts no mājām, nonācis sve�ā vietā. Man likās, ka viņ� pamazām sāka man atvērties.
Iespējams, ka es tobrīd nogalināju tās jūtas, kas viņā modās. Biju cerējusi, ka ar laiku varē�u vērst visu par labu. Tomēr pēc tā notikuma tas vairs nebija iespējams. Nakata, samaņu neatguvis, tika pārvests uz hospitāli Tbkijā, un kop� tā laika es viņu vairs ne reizi neesmu satikusi. To aizvien esmu no�ēlojusi. Es joprojām skaidri atceros viņa seju tajā brīdī, kad es viņam situ. Joprojām varu atsaukt atmiņā tās bailes un samierinā�anos, kas tajā pavīdēja.
Uzrakstīju tik garu vēstuli, bet ir vēl viena, pēdējā lieta, kas man jāuzraksta. Mans vīrs gāja bojā Filipīnās pirms pa�ām kara beigām, bet patiesībā tas man nenāca kā �oks. Tas, ko izjutu tajā bridi, nebija nekas vairāk kā dziļa savas bezspēcības sajūta: Nejutu ne izmisumu, ne dusmas. Es nenoraudāju ne
asaru, es jau agrāk biju sapratusi, ka mans virs kādā kaujas laukā zaudēs savu jauno dzīvību. Toreiz, kad pirms gada biju redzējusi sapnī to nevaldāmo mīlē�anos ar vīru, kad man pēk�ņi sākās mēne�reizes, kad uzkāpu kalnā, kad dusmās iesitu Nakatam, kad bērni iekrita nesaprotamajā komā, tas viss likās iepriek� nolemts un tagad tikai iemiesots realitātē. Ziņa par vīra nāvi nebija nekas vairāk kā �īs realitātes apliecinājums. Bet daļa no manas dvēseles joprojām vēl maldās tajos kalnos. Tas pārsniedz jebko, ko esmu pieredzējusi.
Savas vēstules nobeigumā es gribētu vēlēt profesoram veikt daudzus pētījumus un rūpēties par sevi.
Ar cieņu.
Ir pāri pusdienlaikam, es, vērodams dārzu, ieturu maltīti, atnāk O�ima un apsē�as man līdzās. �odien esmu vienīgais bibliotēkas lasītājs. Ēdu to pa�u, ko aizvien, - stacijas veikalā nopirktas pa�as lētākās pusdienas kastītē. Mēs nedaudz parunājamies. O�ima sadala savas pusdienu sviestmaizes uz pusēm.
- �odien uztaisīju vairāk nekā parasti - tie�i tev, - viņ� paziņo. - Tikai neņem ļaunā, ka es tev to saku, bet tu neizskaties tā, it kā pietiekami daudz ēstu.
- Gribu, lai kuņģis saraujas mazāks, - es paskaidroju.
- Apzināti? - viņ� ar dziļu interesi vaicā.
Es pamāju.
- Finansiālu apsvērumu dēļ?
Pamāju vēlreiz.
- 1b es varu saprast, bet tev vajadzētu ēst, dk vien tu vari. lāvā vecumā jāsaņem da�ādas uzturvielas.
Viņa piedāvātās sviestmaizes izskatās gar�īgas. Pasaku paldies un sāku ēst. Mīksta baltmaize, kūpināts lasis un salāti. Krauk�ķīga garoza. Mārrutki un sviests.
- O�ima pats smērēja?
Viņ� ielej no kafijkannas krūzē melnu kafiju un dzer, es dzeru pienu no līdzpaņemtās papīra pakas.
- Pa�laik Nacume Soseki Kopotus rakstus, - es atbildu. - Pāris viņa darbu vēl neesmu izlasījis, nodomāju izmantot �o izdevību un to izdarīt.
- Tēv Soseki tik ļoti patīk, ka esi gatavs izlasīt visus Kopotos rakstus? - O�ima pavaicā.
Pamāju.
No krūzes, ko O�ima tur rokā, gaisā ceļas balti garaiņi. Debesīs atkal savilku�ies tum�i mākoņi. Kuru katru brīdi sāks līt.
- Ko tu �eit jau esi izlasījis?
- Tagad lasu �Sarkanās magones�, pirms tam izlasīju �Kalnraci�.
- �Kalnraci�, - O�ima nosaka, it kā censtos atsaukt atmiņā kaut kādu miglainu apjausmu. - Ā, tas bija tas stāsts par studentu no Tokijas, kur� piedzīvo kādu vil�anos, tad dodas strādāt raktuvēs, tur pieredz skarbo kalnra�u ikdienu, tad atkal atgrie�as pasaulē. Garais stāsts. Ļoti sen to lasīju. Bet satura ziņā tas nav visai tipisks Soseki, arī stila ziņā ne pārāk noslīpēts, īsi sakot, no visiem Soseki darbiem �is nav tas slavētākais... Ko interesantu tu tajā atradi?
Mēģinu kaut kādā veidā izteikt vārdos to aptuveni izjusto, ko �is stāsts manī modinājis. Te man vajadzīga par Vārnēnu sauktā zēna palīdzība. Izplet spārnus, sameklē un atnes man vajadzīgos vārdus. Es saku:
- Galvenais varonis nāk no bagātas ģimenes. Viņam rodas sare�ģījumi mīlas lietās, tos viņ� nespēj atrisināt un beigu beigās aiziet no mājām. Viņ� kaut kur bezmērķīgi klīst, un tad viņu uzrunā kāds aizdomīgs vīrs un vaicā, vai viņ� negribētu kļūt par kalnraci, un uzreiz viņu tādu, apjuku�u, savāc sev līdzi. Iā viņ� sāk strādāt Odzaki kalnā. Nolai�as zemes dzīlēs
un pieredz neiedomājamo. Nevienam nezinot, puisis nokritis viszemākajā sabiedrības līmenī.
Dzerdams pienu, meklēju vārdus turpinājumam. Vēl mazliet jāpagaida, iekams atgriezīsies par Vārnēnu sauktais zēns. Bet O�ima pacietīgi gaida.
- Pieredze tāda - uz dzīvību vai nāvi. Tad viņ� kā nebūt no turienes izkļūst un atgrie�as savā iepriek�ējā dzīvē. Ibmēr viņ� neraksta, ka galvenais varonis no �īs pieredzes būtu kaut ko mācījies, ka būtu kaut ko mainījis savā dzīvē, dziļāk domājis par cilvēku dzīvi vai sāds ap�aubīt sabiedrībā iedibināto kārtību. Tāpat arī nemaz ne�ķiet, ka viņ� kā cilvēks būtu izaudzis. Kad esi beidzis lasīt �o grāmatu, ir pavisam dīvaina sajūta. Kb īsti �is stāsts grib pateikt? Bet kaut kam ta�u jābūt. Savādi, bet sirdī aizķeras tie�i �ī daļa: �Es nesaprotu, ko ar to gribēja pateikt.� Nepratī�u to labi izskaidrot.
- Tu gribi teikt, ka �Kalnracis" uzbūves ziņā stipri at�ķiras no �San�iro�, kas ir tipisks mūsdienu varoņa attīstības romāns?
Es pamāju.
- Tik sare�ģītas lietas es labi nesaprotu, bet laikam tā ir. San�iro stāsta gaitā nobriest. Viņ� skrien sienās, to nopietni apsver, mēģina kaut ko labot. Vai ne? Bet �Kalnra�a� galvenais varonis ir citāds. Viņ� lēnīgi vēro visu notieko�o, tikai uzkrāj. Protams, laiku pa laikam parādās kaut kas iespaidiem līdzīgs, bet nekas konkrēts. Drīzāk atkal un atkal atgrie�as pie savām mīlas likstām. Viņ� izlien no turienes ārā gandrīz tāds pats, kā bija, tur ielīzdams. It kā viņ� pats nevarētu neko ne izlemt, ne izvēlēties. Tikai pasīvi pieņemt to, kas nāk. Bet man liekas, ka patiesībā cilvēki ari nemaz nav spējīgi lemt pa�i.
-Vai tu kaut kādā mērā neatkārto �Kalnra�a� galvenā varoņa ceļu?
Es papurinu galvu.
- Nē, tā nav. Man tas pat prātā nebija ienāds.
- Bet cilvēki ta�u savā dzīvē kaut kam pieķeras? - O�ima saka. - Citādi nevar būt. Vai tu pats to zini vai nezini, tā notiek.
Kā Gēte sarijis, pasaulē viss ir metafora.
Bridi to apdomāju.
O�ima iedzer malku kafijas no krūzes, tad ierunājas:
- Tik un tā tavs skatījums uz Soseki �Kalnraci� ir ļoti interesants. Reāla aizgājēja no mājām interpretācija. Sagribējās pārlasīt.
Es apēdu O�imas pagatavotās sviestmaizes. Saspie�u izdzertās piena pakas papīru un iemetu atkritumu grozā.
- O�ima, man ir neliela problēma. Man nav neviena cita cilvēka, kam prasīt padomu, - es nedomādams saku.
O�ima izple� rokas, it kā teikdams - bet, lūdzu!
- Ja es sāktu stāstīt, iznāktu gar� stāsts, bet īsumā - man �onakt nav kur palikt. Guļammaiss man ir. Tāpēc man nevajag ne futonu, ne gultu. Priecātos par jumtu virs galvas. Vai tu nezini te tuvumā kādu vietu?
- Pieņemu, ka ne viesnīcu, ne viesu namu tu neizvēlētos? Papurinu galvu.
- Tām ir ari finansiāli apsvērumi, bet tāpat arī es negribu pārāk piesaistīt cilvēku uzmanību.
- It īpa�i policijas nepilngadīgo nodaļas, vai ne?
- Laikam gan.
O�ima bridi padomā.
- Paklau, tu varētu apmesties tepat, - viņ� saka.
-
- Jā. Jumts ir, tuk�a istaba arī. Naktī to neviens neizmanto.
- Bet vai tā drīkst?
- Nu, protams, to vajadzēs nokārtot, bet tas ir iespējams. Proti, tas nav neiespējams. Mēģinā�u kaut ko izdomāt.
- Piemēram?
- Tu lasi labas grāmatas, esi spējīgs patstāvīgi domāt. Cik noprotu, esi labā fiziskā formā, tāpat arī esi neatkarīgs. Patīk dzīvot sakārtotu dzīvi, pat esi spējīgs apzināti samazināt kuņģi. Tu varētu kļūt par manu palīgu un apmesties bibliotēkas tuk�ajā istabā, es parunā�u par to ar Saeki kundzi.
- Es varētu kļūt par O�imas palīgu?
- Nekāda lielā palīdzē�ana no tevis netiktu prasīta. Palīdzēt pie bibliotēkas atvēr�anas un slēg�anas. Pamatīgai uzkop�anai mēs regulāri algojam profesionāli, tāpat ari datu ievadī�anai datorā. Cita darāmā te nav. Pēc tam vari lasīt grāmatas, kuras tev patīk. Nebūtu slikti, vai ne? - O�ima nosaka.
- Protams, nebūtu slikti, - es piekritu, neattapdams, ko īsti vajadzētu teikt, ko - neteikt. - Bet es gan nedomāju, ka Saeki kundze to atļaus. Es esmu tikai piecpadsmit gadus vecs, aizbēdzis no mājām.
- Saeki kundze ir, kā lai to pasaku... - O�ima iesāk, tad meklē kādu brīni�ķīgu vārdu vai apzīmējumu. - Viņa nav parasta.
- Nav parasta?
- īsumā, pavisam vienkār�i sakot, - viņa nesprie� saskaņā ar parastiem kritērijiem.
Es pamāju. Ta�u, atklāti sakot, man nav skaidrs, ko patiesībā nozīmē nespriest
- Vai viņa ir īpa�s cilvēks?
O�ima papurina galvu.
- Nē, viņa nav īpa�a,
Es tik un tā nesaprotu, kāda ir at�ķirība starp tiem, kas nav parasti, un tiem, kas ir īpa�i. Tomēr �ķiet, ka par �o tematu labāk vairs jautājumus neuzdot. Vismaz ne �obrīd.
O�ima, nedaudz padomājis, turpina:
- Bet �odien gan tu vēl tā pēk�ņi nevari te palikt. Tāpēc es tevi aizvedī�u uz kādu citu vietu. Tu varētu tur uzturēties divas trīs dienas, kamēr es nokārto�u visas sarunas. Tas nekas? Tā vieta no �ejienes ir patālu.
- Tas nekas, - es atbildu.
- Piecos slēg�u bibliotēku, - O�ima saka. - �o to piekār-toj^jtad ap pusse�iem varēsim doties prom. Es tevi uz turieni aizvedī�u ar savu ma�īnu. Tur �obrīd neviena nav, bet jumts ir.
-Paldies.
- Pateikties varēsi tad, kad būsim tiku�i līdz turienei. Tas varbūt nemaz neatbildīs tam, ko tu iedomājies.
Atgrie�os lasītavā pie �Sarkanajām magonēm". Es neesmu pārāk ātrs lasītājs. Esmu no tiem, kas lēni izbauda katru rindiņu. Izbaudu stilu. Ja stils nesagādā baudu, tālāk nelasu. Pirms pieciem pabeidzu lasīt �o romānu, nolieku grāmatu atpakaļ plauktā, tāpat vien sē�u uz dīvāna, aizveru acis, kavējos pagāju�ās nakts notikumos. Domāju par Sakuru. Domāju par viņas dzīvokli. Domāju par to, ko viņa ar mani izdarīja. Daudz kas ir mainījies, jāiet tālāk.
Pusse�os es Komuras Memoriālās bibliotēkas hallē gaidu O�imu. Viņ� aizved mani uz automa�īnu stāvvietu aiz bibliotēkas un iesēdina zaļas sporta ma�īnas pasa�iera sēdeklī.
- Brauciens būs ilgs, tāpēc pa ceļam kaut ko iekodīsim, -O�ima saka un pagrie� aizdedzes atslēgu, motors ierūcas.
- Uz kurieni mēs brauksim?
- Uz Ko�i, - viņ� saka. - Vai esi tur bijis?
Papurinu galvu.
- Cik ilgi jābrauc?
- Līdz tiksim galā - apmēram divarpus stundas. Jābrauc kalnos, tad jāpagrie�as uz dienvidiem.
- Vai nav sare�ģīti braukt tik tālu?
- Nē, ceļ� ir taisns, vēl nav tum�s, degvielas bāka pilna. Mēs izbraucam no pilsētas novakarē, pagrie�amies uz rietumiem, uzbraucam uz automaģistrāles, O�ima līgani nomaina brauk�anas joslas, iespraucas starp ma�īnām. Ar kreiso roku stūrē, ar labo - pārslēdz pārnesumus. Gludi pāriet no augstāka uz zemāku, no zemāka uz augstāku pārnesumu. Tādos brī�os nedaudz mainās dzinēja skaņa. Kad pārnesums pārslēgts un gāzes pedālis iespiests grīdā, spidometra rādītājs sasniedz simt �etrdesmit kilometrus.
- Ma�īnai ir uztaisīts īpa�s tūnings, labs akselerators. Ir at�ķirība salīdzinājumā ar parasto
Papurinu galvu. Es neko nesaprotu no ma�īnām.
- O�ima, tev patīk braukt?
- Man ārsts aizliedzis nodarboties ar bīstamiem sporta veidiem. Tā vietā es braucu ar ma�īnu. Kompensācijai.
- Vai tev ir kāda kaite?
-Ja stāstī�u slimības nosaukumu, iznāks gari, vienkār�i sakot, man ir asins recē�anas traucējumi, - O�ima bezrūpīgi pavēsta. - Vai tu zini, kas ir hemofīlija?
- Lielos vilcienos, - atbildu. Bioloģijas stundās mācīja. - Ja sākas asiņo�ana, to nevar apturēt. Iedzimtības dēļ asinis nesarec.
- Tie�i tā. Ir da�ādi hemofilijas paveidi, man ir diezgan rets. Forma nav pārāk smaga, tomēr tik un tā jāraugās, lai nesavai-nojos. Ja sākas asiņo�ana, noteikti jādodas uz slimnīcu. Bet, kā tev noteikti ir zināms, visā pasaulē ir lielas problēmas ar asins krājumiem. Es savā dzīvē neesmu ieplānojis tādu variantu, ka varētu saķert
- Bet, ja runājam par brauk�anu, vai tas nav ļoti bīstami? -es pavaicāju.
- Arī briesmām ir da�ādi paveidi. Kad braucu ar ma�īnu, es braucu cik vien iespējams ātri. Un, ja, braucot lielā ātrumā, notiek avārija, tad ievainojumi ir lielāki par ie�ņāp�anu pirkstā. Ja ir liels asins zudums, tad liela at�ķirība starp hemofilijas slimnieku un veselo vairs nepastāv. Caurmērā. Ja asinis vairs nesarecēs, tad nomir�u mierīgu sirdi, negrimstot sare�ģītās pārdomās.
- Skaidrs.
O�ima pasmejas.
- Neuztraucies. Tik viegli avārijās neiekuļos. Tajā ziņā es esmu ļoti uzmanīgs, pārgalvīgi nerīkojos. Ma�īnu uzturu labā stāvoklī. Turklāt, kad mir�u, tad gribu nomirt viens pats - klusumā.
- O�imas dzīvē tāds variants kā aizraut kādu sev līdzi nāvē nav ieplānots?
- Tie�i tā.
Mēs apstājamies �osejas malā pie degvielas stacijas un kafetērijas un pavakariņojam. Es ēdu vistas gaļu un salātus, viņ� - jūras veltes karija mērcē un salātus. Ēdiens izsalkuma remdē�anai. Viņ� samaksā rēķinu. Pēc tam atgrie�amies ma�īnā. Visapkārt jau ir pavisam satumsis. Kad viņ� uzspie� uz gāzes pedāļa, tahometra rādītājs sāk strauji griezties.
- Vai mūzika tevi netraucēs? - O�ima pavaicā.
- Netraucēs, - es saku.
Viņ� nospie�
- �ūberts? - es pavaicāju.
- Jā, - viņ� saka. Tad, nolicis abas rokas uz stūres, pulksteņa rādītāju izteiksmē tas būtu desmit pāri desmitiem, vērīgi ieskatās man sejā. - Tev patīk �ūberta mūzika?
- Neteiktu, ka īpa�i patīk, - es atbildu.
O�ima pamāj. - Es, braucot ar ma�īnu, bie�i klausos �ūberta sonātes klavierēm, turklāt skaļi. Kā tu domā - kāpēc?
- Nezinu, - es atbildu.
- Tāpēc, ka Fran�a �ūberta klaviersonātes ir viens no grūtāk perfekti izpildāmajiem mūzikas sacerējumiem pasaulē. It īpa�i �ī Sonāte re ma�orā. Nu briesmīgi sare�ģīta. Ja spēlē tikai vienu vai divas daļas, ir pianisti, kuriem tas izdodas diezgan pieklājīgi, bet, ja jānospēlē visas �etras daļas pēc kārtas, tad, cik man zināms, neviens nevar tās nospēlēt perfekti. līdz �im esmu noklausījies tās daudzu slavenu pianistu izpildījumā, bet
visiem ir skaidri sadzirdami trukumi.
- Nezinu, - es atbildu.
- Tāpēc, ka pats darbs ir nepilnīgs. Roberts �ūmanis bija liels �ūberta klaviermūzikas sapratējs, tomēr �o sacerējumu viņ� novērtējis kā �debe�ķīgi vienmuļu�.
- Ja reiz �is skaņdarbs ir nepilnīgs, kāpēc tik daudzi pianisti pieņēmu�i �o izaicinājumu?
- Labs jautājums, - O�ima saka. Tad uz brīdi apklust. Klusumu aizpilda mūzika.
- Es ari nespē�u to izsmeļo�i paskaidrot. Viens gan ir jāpasaka. �is skaņdarbs kaut kādā mērā ir nepilnīgs, tomēr uzrunā cilvēku sirdis, vismaz -
- Tādā gadījumā, - es saku, - atgrie�oties pie pirmā jautājuma. Kāpēc O�ima klausās �ūberta sonātes? It īpa�i - braucot automa�īnā?
- �ūberta sonātes, it īpa�i re ma�orā, kā jau to norādīja �ūmanis, ir pārāk pastorālas un garas, mākslinieciski - pārāk vienkār�as. Ja �ādu gabalu tā ari nospēlē, tas kļūst par antikvāru priek�metu bez nozīmes un pievilcības. Tāpēc pianisti vienmēr kaut ko izdomā, pievieno kādus trikus, - lūk, paklausies, �āda veida uzsvari, piemēram, rubāto, paātrina tempu, improvizē. Citādi tas būtu nepanesams. Ta�u, ja tajā vērīgi ieklausās, �ādi triki sacerējumu bie�i vien padara izsmalcinātāku. Un tā vairs nav �ūberta mūzika. Un, tie�i spēlējot Sonāti klavierēm re ma�orā, visi pianisti, visi kā viens, pievieno �o otro slāni.
Viņ� vērīgi ieklausās mūzikā, klusi dungo melodiju, lād turpina:
- Tie�i �ī iemesla dēļ es, braucot automa�īnā, bie�i klausos �ūbertu. Kā jau pirmīt teicu, �is patie�ām ir un paliek
nepilnīgs skaņdarbs. Nepilnīgs darbs saista iztēli, liek būt uzmanīgam. Ja es, vadot ma�īnu, klausītos perfekti izpildītu perfektu sacerējumu, varbūt man sagribētos aizvērt acis un turpat uz vietas nomirt. Bet, ieklausoties �ūberta Sonātē klavierēm re ma�orā, es saklausu �ī cilvēka talanta robe�as. Domāju, ka pilnību iespējams sasniegt tikai caur zināmu apjomu nepilnību. Un tas mani iedvesmo. Vai tu saproti, ko es gribu pateikt?
- Aptuveni.
- Piedod, - O�ima nosaka. - Kad sāku �īs runas, es aizsap-ņojos.
- Ta�u ari nepilnība var būt da�āda, ari tajā laikam ir kādi līmeņi, - es saku.
- Protams.
-
- Grūts jautājums, - viņ� saka.
Viņ� bridi par to domā. Pārslēdz pārnesumu, apdzen ma�īnu - lielu refri�eratora treileru, atkal pārslēdz pārnesumu un atgrie�as iepriek�ējā brauk�anas joslā.
- Negribu tevi biedēt, bet zaļas krāsas
Viņ� paceļ tuvāk acīm roku ar pulksteni. Tad atkal atgrie�as pie mūzikas un nodungo melodiju.
- Vispār - labs izpildījums ir Brendelam un A�kenazi. Bet, atklāti sakot, man personiski viņu spēle ne īpa�i patīk. Neaizskar sirdi. �ūberta mūzika ir tāda, kas izaicina un sakauj, ja tā varētu teikt. Vai tā nav romantisma raksturīgākā iezīme? Un �ajā ziņā �ūberta mūzika ir pati romantisma būtība.
Ieklausos klavieru skaņās.
- Vai nav garlaicīga mūzika? - viņ� saka.
- ir gan, - es atklāti atzīstu.
- Pie �ūberta mūzikas ir jāpierod, lai to saprastu. Kad pirmo reizi to klausījos, es garlaikojos. Tavā vecumā tā jābūt. Bet tagad es to saprotu. �ajā pasaulē cilvēkiem ātri vien zūd interese par to, kas nav garlaicīgs. Tās, par ko interese nezūd, parasti ir garlaicīgais. lā tas ir. Cilvēka dzīvē garlaicīgajam vietas pietiek, bet apnicīgajam - ne. Parasti gan cilvēki nespēj saskatīt at�ķirību.
- O�ima iepriek� sevi raksturoja kā
- Arī to, - viņ� atbild. Tad paskatās uz manu pusi un smaida. �ajā smaidā ir kaut kas velni�ķīgs. - Bet ne tikai. Tas nav viss.
Kad izskanējusi �ūberta debe�ķīgi vienmuļā sonāte, mēs vairs neklausāmies citu mūziku. Klusēt �ķiet dabiski, klusumā var ļauties domu klejojumiem. Laiski vēroju garām zibo�ās ceļa zīmes. Krustojumā pagrie�amies uz dienvidiem, maģistrāle ietiecas kalnos, cits pēc cita priek�ā parādās tuneļi. O�ima ļoti uzmanīgi apdzen ma�īnas. Uz ceļa ir daudz lēni brauco�u kravas auto.- Viņ� brauc garām diezgan daudzām ma�īnām. Kad apdzenam lielu treileru, gaiss no�vīkst, it kā kādam tiktu izrauta dvēsele. Es laiku pa laikam pametu skatienu atpakaļ, pārliecinos, vai mana mugursoma joprojām turas piesieta pie rāmja.
- Tā vieta, uz kurieni mēs tagad braucam, ir dziļi kalnos, nekāds ērtais mājoklis tas nav. lūr uzturoties, diezin vai satiksi vēl kādu cilvēku. Tur nav ne radio, ne televizora, ne telefona. Tas nekas? - O�ima vaicā.
- Tās nekas, - es atbildu.
- Tu esi pieradis pie vientulības? - O�ima vaicā.
Es pamāju.
- Bet ari vientulībai ir da�ādi veidi. Iespējams, tur tu piedzīvosi tādu vientulību, par kādu nekad neesi iedomājies.
- Kādā ziņā?
O�ima pabīda brilles dziļāk uz deguna. - Es neko neteik�u. Tu pats to pamazām sapratīsi.
Mēs nogrie�amies no maģistrāles uz parastas �osejas, tad nedaudz uz priek�u kādā ceļmalas pilsētiņā ir pārtikas veikals. O�ima aptur ma�īnu. Tur sapērk tik daudz ēdiena, ka viens cilvēks visu nevar panest. Dārzeņus un augļus, cepumus, pienu un minerālūdeni, konservus, maizi, pusfabrikātus - vienkār�i pagatavojamas lietas. Rēķinu atkal maksā viņ�. Kad es sniedzos pēc naudas, viņ� tikai klusēdams papurina galvu.
Mēs atgrie�amies ma�īnā un dodamies tālāk. Es turu klēpī iepirkumu maisu, kas negāja iek�ā bagā�niekā. Kad izbraucam ārpus pilsētiņas, ceļ� slīgst tumsā. Pretimbrauco�o ma�īnu ir aizvien mazāk, ceļ� kļūst tik �aurs, ka ari izmainīties ar tām būtu grūti. O�ima ieslēdz tālās gaismas un tikpat kā nesamazina ātrumu. Bie�i bremzē, bie�i uzņem ātrumu, pārslēdz no otrā pārnesuma uz tre�o un atpakaļ. No sejas pagaisusi jebkāda izteiksme, lūpas sakniebtas, acis skatās tikai uz priek�u. Labā roka uz stūres, kreisā - uz ātruma pārslēga.
Tad ceļa kreisajā malā pēk�ņi parādās stāvs kritums. �ķiet, ka lejā plūst kalnu strauts. Līkumi kļūst asāki, ceļ� - bīstamāks. Ma�īnas aizmugure �vīkstēdama sāk slīdēt. Tomēr es nedomāju par briesmām. Tāpēc, ka avarēt �eit - tāds variants dlvēka dzīvē nav ieplānots.
Pulkstenis rāda, ka drīz būs deviņi. Nedaudz paveru logu, iek�ā ieplūst atspirdzino�s gaiss. Ari apkārtnes skaņas ir citādas. Mēs esam kalnos, braucam tajos aizvien dziļāk. Ceļ� pēk�ņi atkāpjas no kraujas (tas tomēr manī rada nelielu atvieglojuma sajūtu), iebraucam me�ā. Mums visapkārt slejas maģiski, vareni koki. Automa�īnas tālās gaismas izgaismo koku resnos zarus, it kā apskatītu katru atsevi�ķi. Ceļ� nav asfaltēts, riepas izmētā grants olī�us, kas sausi sitas pa ma�īnas apak�u. Amortizatori �ūpojas ātrā dejā. Debesīs neredz ne mēnesi, ne zvaigznes. Laiku pa laikam sīkas lietus lāses sitas priek�ējā stiklā.
- Tu bie�i brauc �urp? - es vaicāju. r.
- Agrāk - jā. Tagad, kad strādāju, tik bie�i vairs nesanāk. Mans vecākais brālis nodarbojas ar sērfo�anu, viņ� dzīvo Ko�i piekrastē. Tur viņam ir sērfinga piederumu veikals, viņ� taisa dēļus. Brālis laiku pa laikam �urp atbrauc. Vai tu sērfo?
- Nekad neesmu mēģinājis, - es atbildu.
-Ja būs izdevība, brālis varēs tevi pamācīt. Viņ� ir labs sērfotājs, - O�ima saka. - Kad iepazīsies, sapratīsi, mēs ar viņu nepavisam neesam līdzīgi. Viņ� ir liela auguma, nerunīgs, nesabiedrisks, saulē iededzis, viņam gar�o alus. �ūbertu no Vāgnera viņ� neat�ķirtu. Bet mums ir ļoti labas attiecības.
Atkal braucam pa kalnu ceļu cauri bieziem me�iem un beidzot esam sasniegu�i galamērķi. O�ima aptur ma�īnu, izkāpj, atstāj motoru ieslēgtu, atver dzelzs vārtus. Atgrie�as ma�īnā, un atkal mēs braucam pa līkumotu ceļu. lād priek�ā parādās klajāka vieta, tur ceļ� beidzas. O�ima apstādina ma�īnu, apsē�as un dziļi nopū�as, ar abām rokām atglau�ot matus. Tad pagrie� atslēgu un izslēdz dzinēju. Novelk rokas bremzi.
Kad motors apklusis, iestājas smags klusums. Dzesētāja ventilators grie�as, dzen ārā sakarsēto gaisu. No motora pārsega ceļas tvaiks. Tuvumā tek strauts, dzirdams ūdens troksnis. Laiku pa laikam augstu virs galvām simboliski pū� vēj�. Atveru ma�īnas durvis un izkāpju ārā. �ur tur gaisā sajūtams vēsums. Es aizvelku virs T krekla uzvilktās brezenta jakas slēdzēju līdz pa�am zodam.
Acu priek�ā ir neliels namiņ�. Laikam no baļķiem, bet ir pārāk tum�s, lai to varētu skaidri saskatīt. 1ās saplūst ar apkārtējo tum�ā me�a ainavu. O�ima, neizslēdzis ma�īnas gaismas un paņēmis mazu kabatas bateriju, iet uz mājas pusi. Uzkāpj pa lieveņa pakāpieniem, izņem no kabatas atslēgu un atslēdz durvis. Ieiet iek�ā, paņem sērkociņus un aizdedzina lampu. Tad, pacēlis �o lampu gaisā, stāv durvju ailā un sauc:
- Laipni lūgts manā namā!
Viņa stāvs izskatās kā vecas pasaku grāmatas ilustrācija.
Es uzkāpju pa pakāpieniem, ieeju iek�ā mājā. O�ima aizdedzina lielu, pie griestiem piekārtu lampu.
Namā ir tikai viena pla�a, kastei līdzīga istaba. Kaktā stāv neliela gulta. Ir arī ēdamgalds, divi koka krēsli, vecs dīvāns. Neglābjami izbalojis paklājs. Izskatās, ka te savāktas nevienam nevajadzīgas mēbeles un priek�meti. No bieziem dēļiem sasisti grāmatplaukti, kuros sarindots daudz grāmatu. Grāmatu apvāku papīri ir ved, nobru�āti. Vecmodīgas kumodes drēbēm. Ir ari vienkār�a virtuve. Virtuves galds, neliela gāzes plīts un izlietne, lā�u notekcauruļu nav. To vietā nolikts alumīnija spainis. Uz plaukta sarindoti katli. Panna pakārta pie sienas. Pa�ā istabas vidū ir melna �uguna malkas krāsns.
- Mans brālis te visu uzcēlis savām rokām. Pamatīgi pārbūvēja mazāku namiņu, kas te kādreiz bija. Es tolaik, vēl mazs būdams, ari palīdzēju, dk nu varēju. Nelielī�os, viss ir taisīts ļoti vienkār�i. Kā jau teicu - elektrības te nav. Ūdensvada nav. Tualetes ari nav. Vienīgais pieejamais dvilizācijas sasniegums ir propāna gāze.
O�ima paņem katliņu, ielej tajā minerālūdeni un uzliek vārīties.
- �is kalns agrāk piederēja mūsu vectēvam. Vectēvs nāk no bagātas Kod ģimenes, viņam bija daudz zemes un īpa�umu. Pirms desmit gadiem viņ� nomira. Mēs abi ar brāli mantojām �o kalnu. Patie�ām - visu kalnu. Neviens dts radinieks to nekāroja. Tās ir ļoti nomaļā vietā, tādēļ nav neko daudz vērts. Ja grib izmantot me�u, �urp jāved strādnieki, un tas neatmaksājas.
Es paveru loga aizkaru. Tomēr aiz loga redzama tikai tumsas siena.
- Būdams tavā vecumā, - O�ima, likdams katliņā kumelī�u tējas paciņas, saka, - es bie�i braucu �urp. Dzīvoju te viens pats. Tajā laikā ne ar vienu nesatikos, ne ar vienu nesarunājos. Brālis gandrīz piespieda mani braukt �urp. Tas nemaz nav tik parasti ar tādu slimību kā man. Tas var būt bīstami. Ta�u brālis izlikās to nemanām.
Viņ� stāv pie virtuves galda un gaida, kad uzvārīsies ūdens.
- Varētu likties, ka brālis pret mani ļoti stingri izturējās, bet tā nebija. Viņ� uzskatīja, ka man tas ir nepiecie�ams. Un tik tie�ām man tas nāca par labu. �ādi dzīvojot, es pieredzēju Haņdz ko jēgpilnu. Izlasīju daudz grāmatu, varēju nesteidzīgi domāt savas domas. Atklāti sakot, es tolaik vispār negāju uz skolu. Man skola nepatika, un arī skolai es nepatiku. Es patie�ām at�ķīros no pārējiem. Ar mokām pabeidzu pamatskolu. Tālāk -viens pats. Tāpat kā tu tagad. Vai es tev to jau esmu stāstījis?
Papurinu galvu.
- Vai tāpēc tu tik laipni izturies pret mani?
- Ari tāpēc, - viņ� saka un mirkli nogaida. - Bet ne tikai.
O�ima pasniedz man tējas krūzi, viņ� pats ari dzer tēju.
Karstā kumelī�u tēja nomierina braucienā saspringtos nervus.
O�ima paskatās pulksteni
- Man jāsāk taisīties atpakaļceļam, ātri tev visu izskaidro�u. Tepat tuvumā ir tīrs strauts, nes ūdeni no turienes un lieto. Izteka ir tepat, dzer dro�i. �ejienes ūdens ir labāks par visiem minerālūdeņiem. Aiz mājas ir malka; ja sametas auksti, iekurini krāsni. Tfe ir diezgan vēsi. Es reizēm pat augustā esmu kurinājis krāsni. Plīts te ir, vienkār�us ēdienus var pagatavot. Darbarīki atrodami �ķūnītī aiz mājas. Ja kaut ko vajag, pameklē. Kumodē ir brāļa drēbes, vari vilkt, ko vēlies, viņam nekas nav pretī.
O�ima sakrusto rokas uz krūtīm, pārlai� skatienu namam.
- Viss te ir skaidri saprotams. Namiņ� nav būvēts romantiskiem mērķiem. Bet, ja tā padomā, dzīvo�anai nemaz tik neērts nav. Bet es gribu tevi brīdināt. Dziļi me�ā labāk neej. Me�s ir ļoti biezs, ceļa tur nav. Ja ej me�ā, neizlaid namiņu no acīm. Me�a dziļumā var apmaldīties. Ja apmaldīsies, atpakaļceļu atrast būs grūti. Ar mani vienreiz tā gadījās. Biju tikai pārsimt metru attālumā no �ejienes un veselu pus dienu metu lokus ap māju. 11 tikai liekas, ka Japāna ir maza zeme; varbūt tu domā, ka pie mums me�ā nevar apmaldīties. Ta�u, ja iznāk apmaldīties, me�s pamazām kļūst aizvien dziļāks un dziļāks.
Paturu �o brīdinājumu atmiņā.
- Tad vēl - ja tev negadās patie�ām nopietna krīze, no kalna lejā labāk nekāp. Līdz tuvākajām mājām ir pārāk tālu.
Gaidi mani tepat, es atbrauk�u tev pakaļ. Domāju - pēc divām trim dienām. Ēdiena tev trim dienām pietiks. Starp citu, vai mobilais telefons tev ir?
Atbildu, ka ir, un sniedzos mugursomā pēc tā.
Viņ� pasmejas.
- Vari dro�i atstāt turpat. �eit tas nedarbosies, nav zonas. Protams, ari radio nedarbosies. Tu esi pilnīgi no�ķirts no pasaules. Varēsi izlasīt daudz grāmatu.
Man pēk�ņi prātā ie�aujas praktisks jautājums:
-Ja te nav tualetes, kur tad vajadzības gadījumā iet?
O�ima pla�i ieple� abas rokas.
- �ajā dziļajā me�ā tu pats vari izvēlēties sev tīkamu tualetes vietu.
Nakata vairākas dienas pavadīja ie�ogotajā, tuk�ajā zemes gabalā. Tikai vienu dienu, kad jau no pa�a rīta stipri lija, viņ� palika mājās un nodarbojās ar vienkār�iem galdniecības darbiem, bet visas citas dienas līdz pat vakaram nosēdēja zālē, gaidīdams, vai neparādīsies pazudu�ais raibais kaķis vai vīrietis ar jocīgo cepuri. Tomēr tā nenotika.
Pievakarē Nakata iegriezās pie darba devēja ģimenes un ziņoja par meklējumiem - vai tajā dienā uzzinājis ko jaunu, kas varētu palīdzēt pazudu�ā kaķa meklējumos, kur gājis, ko darījis. Ģimene viņam pateicībā par dienas darbu iedeva trīs tūksto�us jenu. Tā bija Nakatas darba tirgus cena. Nezin kā tas bija nolemts, bet reizē ar runām par �Slaveno kaķu atradēju� izplatījās ari ziņas, ka viņam par dienas darbu jāmaksā trīs tūksto�i jenu. Turklāt jāiedod ne tikai nauda, bet ari kaut kas ēdams, kāds apģērba gabals. Savukārt tad, kad kaķis patie�ām ir atrasts, honorārs par izdo�anos ir desmit tūksto�i jenu.
Ta�u ne jau vienmēr viņam pasūtīja sameklēt kaķus. Bija ari tādi mēne�i, kas pagāja bez neviena honorāra; vecākais no
brāļiem, kas pārvaldīja no vecākiem saņemto mantojumu (kas nemaz nebija tik liels), no tās naudas samaksāja Nakatas komunālos rēķinus, un viņ� iztika no nelielajiem uzkrājumiem un invalīda pabalsta. Ar to viņam pietika. Tāpēc naudu, ko Nakata saņēma par kaķu meklē�anu, viņ� uzskatīja par papildu ienākumu, kuru varēja brīvi tērēt. (Tomēr, atklāti sakot, nekādu citu tās tērē�anas veidu, izņemot to, ka laiku pa laikam ieēda zuti, viņ� nebija izdomājis.) Sakrāju�os naudu viņ� slēpa istabā zem tatami. Nakata neprata ne lasīt, ne rakstīt un negribēja iet ne uz banku, ne pasta nodaļu, kur veidlapā vajadzētu ierakstīt savu vārdu un adresi.
To, ka viņ� prata sarunāties ar kaķiem, Nakata turēja noslēpumā un nevienam neizpauda. To zināja tikai kaķi un pats Nakata. Ja viņ� to pateiktu citiem cilvēkiem, tie nodomātu, ka viņ� kļuvis galvā jocīgs. Protams, tas, ka viņam ir grūta galva, nebija nekāds noslēpums. Tomēr starp grūtu galvu un jocīgu galvu ir zināma at�ķirība.
Cilvēki �ad tad manīja to, ka viņ� ielas malā iegrimis dedzīgās sarunās ar kādu kaķi, bet īpa�u uzmanību neviens nepievērsa. Tās, ka vecs cilvēks sarunājas ar dzīvnieku kā ar cilvēku, nelikās nekas neparasts. Kad visi viņu slavēja, teikdami: �Nakatas kungs laikam var sarunāties ar kaķiem, ka tik labi pārzina viņu ieradumus un domā�anas veidu,� - viņ� neko neatbildēja, vien smaidīja. Nakata bija nopietns un pieklājīgs, vienmēr smaidīgs, un visas kundzes viņu tāpēc slavēja. Viņ� vienmēr bija apkopies, ari tādēļ saņēma uzslavas. Nabadzīgs, bet vienmēr tīrs un izmazgātās drēbēs, turklāt viņ� bie�i vien pateicībā par kaķu meklē�anu saņēma ne tikai naudu, bet ari kādas gandrīz jaunas, bet īpa�niekiem nevajadzīgas drānas. Var jau būt, ka la�rozā golfa d�emperis ar D�eka Niklausa logo Naka-tam īsti nepiestāvēja, ta�u pats valkātājs par to pat nenojauta.
�oreiz Nakata devās pie pasūtītāju Koidzumi ģimenes, tur viņ� gaitenī sīki un pamatīgi ziņoja Koidzumi kundzei par rezultātiem.
- Par Gomu esmu saņēmis jaunu informāciju. Kavamuras kungs man pastāstīja, ka otrajā kvartālā, ie�ogotā, tuk�ā zemes gabalā pirms pāris dienām esot manīts raibs kaķis, sprie�ot pēc vecuma, izne�anās, kaklasiksniņas un izskata, tai vajadzētu būt Gomai. No �ejienes to vietu �ķir divas lielās ielas. Nakata to vietu apskatīja. Tagad Nakata paņems līdzi pusdienas un ies tur gaidīt no rīta līdz vakaram. Nē, nē, tas nav nekāds apgrūtinājums. Nakatam brīva laika pietiek. Ja stipri nelīst, nav nekādas vainas. Nu, protams, ja kundze man teiks: �Tagad vairs meklēt nevajag,� - es tūlīt pat metī�u mieru.
Viņ� noklusēja, ka Kavamuras kungs ir kaķis, nevis cilvēks. Ja viņ� pateiktu ko tādu, saruna tik gludi nevestos.
Koidzumi kundze pateica Nakatam paldies. Abas mazās meitiņas esot ārkārtīgi saskumu�as par mīļotā kaķa pazu�anu. Pat lāgā neēdot. Nu kā kaķis varot tā ņemt un pēk�ņi pazust? Kundzei pa�ai nebija laika staigāt riņķī un kaķi meklēt. Par laimi, ir tāds cilvēks, kas gatavs ar to nodarboties no visas sirds par trim tūksto�iem jenu dienā. Savāds cilvēciņ�, ar dīvainu runas manieri, bet izslavēts kā kaķu meklētājs un neizskatās, ka būtu slikts cilvēks. Atklāti sakot, liekas, viņ� pat nav spējīgs nevienu mānīt. Viņa pasniedza Nakatam aploksni ar dienas maksu un plastmasas trauciņā ieliktus tikko vārītus rīsus un taro.
Nakata nolieca galvu, pacēla trauciņa vāku, pasmar�oja ēdienu un pateica paldies.
- Liels paldies. Man ļoti gar�o taro.
- Ceru, ka gar�os ari �is, - Koidzumi kundze noteica.
Novērojot tuk�o zemes gabalu, pagāja apmēram nedēļa. Pa �o laiku Nakata tur redzēja daudz visādu kaķu. Brūnais, strīpainais kaķis Kavamura arī katru dienu vairākkārt tur parādījās, pienāca klāt Nakatam un sirsnīgi aprunājās. Nakata atņēma sveicienu. Parunāja par laiku, par gubernatora maksāto balstu. Tomēr no Kavamuras teiktā viņ� nesaprata galīgi neko.
- Kavaura uz ietves, - Kavamura sacīja. Likās, ka viņ� grib Nakatam kaut ko izstāstīt. Bet Nakatam nu pilnīgi nekas no tā nebija saprotams. Viņ� tā ari atklāti pateica.
Kavamuras kungs drusku apjuka, un tad atkārtoja to pa�u (laikam) citiem vārdiem:
- Kavaura bļaudams sasiets.
Tik un tā skaidrs nekļuva.
Kaut Mimi kundze būtu te, Nakata iedomājās. Mimi gan iepļaukātu Kavamuru, bet liktu izteikties skaidrāk. Tad viņa teikto iztulkotu saprotamā valodā. Gudrs kaķis. Tomēr Mimi te nebija. Viņa laukā nerādās. Baidās saķert blusas no citiem kaķiem.
Kavamura, sarindojis Nakatam priek�ā nesaprotamas lietas, kaut kur pazuda.
Ari citi kaķi nāca un gāja. Sākumā tie Nakatu neuzticīgi vēroja un neizpratnē ilgi viņā noskatījās. Bet tad, sapratu�i, ka viņ� tur nekustīgi sē� un neko nedara, vairs nelikās par viņu ne zinis. Nakata, kā aizvien, kaķus draudzīgi uzrunāja. Sasveicinājās, stādījās priek�ā, bet kaķi visi kā viens viņu ignorēja un neatbildēja ne vārda. Izlikās neredzam un nedzirdam. �ejienes kaķi labi pieprot tādu izlik�anos. Laikam līdz �im viņi daudz cietu�i no cilvēkiem. Nakatam nebija nolūka ielauzties viņu sabiedrībā. Viņ� labi zināja, ka kaķu pasaulē viņ�, lai kā ari censtos, vienmēr būs nepiedero�ais.
Tomēr viens no viņiem, stipri ziņkārigs kaķis, īsi atbildēja uz Nakatas sveicienu.
- Ej, tu rīmā! - apjucis sadja melnbalti plankumains kaķis applūkātām ausīm un pārlaida skatienu apkārtnei. Runāja viņ� bez lielas ceremonē�anās, bet likās, ka raksturs viņam ir labs.
-Jā, drusciņ, - Nakata atbildēja.
- Pat drusciņ ir daudz, - raibais atteica.
- Mani sauc Nakata, - Nakata stādījās priek�ā. - Atvainojiet, kāds būtu jūsu vārds?
- Ko vēl negribēsi, � kaķis izteicās tie�i.
- Kā būtu ar Okavas kungu? Vai es drīkstu jūs tā saukt?
- Lai būtu. Sauc, kā gribi.
- Nu tad tā, Okavas kungs, - Nakata sacīja, - vai drīkstu piedāvāt uz mūsu iepazī�anos kaltētu sardīni?
- Kāpēc ne, kaltētas sardīnes man gar�o.
Nakata izņēma no somas folijā ietītu sardīni un pasniedza Okavas kungam. Nakata parasti nēsāja līdzi pāris sardīņu. Okava ķērās tai klāt, kā likās, tā viņam gar�oja, jo apēda visu -no galvas līdz astei. Tad nomazgāja purniņu.
- Nu gan saēdos. Kā varu tev atlīdzināt? Nolaizīt?
- Nē, nē, man liels prieks, ka tev gar�oja. Laizīt man neko nevajag. Liels paldies. Patiesību sakot, Okavas kungs, Nakata �obrīd meklē vienu pazudu�u raibu kaķenīti. Vārdā Goma.
Nakata izvilka no somas Gomas krāsu fotogrāfiju un parādīja Okavam.
- Man teikts, ka �is kaķis esot redzēts te, tuk�ajā zemes pleķī, Tāpēc Nakata jau vairākas dienas te sē� un gaida, kad Goma parādīsies. Vai Okavas kungam nav gadījies Gomu redzēt?
Okavas kungs vērīgi nopētīja �o fotogrāfiju, pēc tām sadrūma. Sarauca pieri, pāris rei�u samirk�ķināja acļs.
- Paklau, paldies par to sardīni. No sirds tev pateicos. Nemeloju. Bet par to gan es nevaru runāt. Tad ar mani būs cauri.
Nakata, to dzirdot, apjuka.
-Ja runāsi, tad cauri?
- Ļoti bīstami. Tā lieta. Briesmas. Slikti. Labāk aizmirsti par to kaķi. Tā tev būs labāk. Un, ja vari, tad labāk netuvojies �ai vietai. Es tevi no sirds brīdinu. Nezinu, vai tev mans brīdinājums noderēs vai ne, bet to es tev saku, pateicoties par sardīni.
Un Okavas kungs pazuda zālē.
Nakata nopūtās. Izvilka no somas termosu, nesteidzīgi dzēra silto tēju. Bīstami, tā Okavas kungs sacīja. Ta�u Nakata nesaprata, kādas briesmas varētu būt saistītas ar �o vietu. Neko nevarēja izdomāt. Viņ� pats te meklē nomaldīju�os raibu kaķi. Kur te kādas briesmas? Vai briesmas būtu saistītas ar to
vīrieti jocīgajā cepurē (kaķu ķērāju), par kuru stāstīja Kavamura? Bet Nakata ir cilvēks. Nevis kaķis. Cilvēkam no kaķu ķērāja nav jābaidās.
Ta�u pasaulē ir daudz kā tāda, ko Nakata nespēj pat iztēloties, papilnam viņam nesaprotamu lietu. lāpēc Nakata meta domā�anu pie malas. Domā, cik gribi, prāta tam nepietiks, tikai sāks sāpēt galva. lāpēc viņ� mierīgi izdzēra tēju, uzskrūvēja termosam vāciņu un ielika to atpakaļ somā.
Pēc tam kad Okavas kungs bija pazudis zālē, labu laiku neviens kaķis vairs nerādījās. Tikai tauriņi lidinājās virs garās zāles. Atlidoja zvirbuļu bariņ� un izklīda uz visām pusēm. Tad atkal visi sapulcējās vienkopus un prom bija. Nakata vairākas reizes iesnaudās un tad pēk�ņi atvēra acis. Laiku varēja nojaust pēc saules stāvokļa.
Kad Nakatas tuvumā parādījās tas suns, bija jau pievakare.
Suns pēk�ņi parādījās zālē. Bez mazākā troksnī�a. Milzīgs, melns suns. Nakatam tur sē�ot un uz to skatoties, suns izskatījās drīzāk pēc teļa, nevis pēc suņa. Garām kājām, īsu spalvu, spēcīgiem muskuļiem. Smailās ausis saslietas gaisā, kaklasiksnas nebija. Nakata labi nepārzināja suņu sugas. Bet �is nu gan ir nikns... vismaz attiecīgā brīdī tas varētu kļūt briesmīgi nikns. To uzreiz varēja saprast, ka sunim ir raksturs. īsts kaujas suns.
Acu skatiens ass, neizteiksmīgs, mutes kaktiņi nokarājas uz leju, redzami balti ilkņi. Uz zobiem sarkani asins plankumi.
Ja labi ieskatījās, varēja redzēt starp zobiem ieķēru�ās gaļas driskās. Spilgti sarkana mēle �audās starp zobiem kā liesma. Suns vērīgi nopētīja Nakatas seju. Labu brīdi suns tā nostāvēja, neko neteicis un nepakustējies. Ari Nakata klusēja. Ar suņiem sarunāties Nakata neprata. Vienīgie dzīvnieki, ar kuriem viņ� prata sarunāties, bija kaķi. Suņa acis bija aukstas un nekustīgas kā sasalu�as ūdens pērlītes.
Nakata klusiņām ieelpoja. Nakatam ne no kā nav jābaidās. Protams, viņ� saprata, ka tagad situācija ir bīstama (kāpēc - to
gan viņ� nesaprata), saprata, ka viņam ir darī�ana ar naidīgi noskaņotu, agresīvu dzīvnieku. Tbmēr Nakata neattiecināja �īs briesmas tie�i uz sevi. Nāve bija ārpus Nakatas iztēles spējām. Tāpat ari par sāpēm Nakata domāja tikai tad, kad tās sajuta. Abstraktas sāpes viņ� nespēja iztēloties. Tāpēc Nakata, ieraudzījis �o suni savā priek�ā, nejuta bailes. Viņ� bija tikai drusku apjucis.
Celies kājās! - suns teica.
Nakatam aizrāvās elpa. Suns runā. Tbmēr, taisnību sakot, tas nerunāja. Mute nekustējās, lā�u kaut kādā veidā tas varēja sazināties, ari nekustinot muti.
Celies un seko man! � suns nokomandēja.
Nakata paklausīja un piecēlās. Gribēja sasveicināties ar suni, ta�u pārdomāja. Pat ja izdotos ar �o suni sarunāties, diez vai no tā būtu kaut kāda jēga. Nakatam nebija noskaņojuma runāt ar suni. Nebija ari vēlē�anās atklāt tam savu vārdu. Diez vai izdotos ar �o suni sadraudzēties.
Nakata iedomājās: vai tikai �im sunim nav kaut kāds sakars ar gubernatoru? Varbūt gubernators uzzinājis, ka viņ� par kaķu meklē�anu ņem naudu, un atsūtījis suni atņemt viņam balstu. Nebūtu nekas dīvains, ka gubernatoram piederētu tāds liels kaujas suns. Tā nu gan būtu ķeza.
Nakata piecēlās, suns lēnām sāka iet. Nakata uzmeta somu plecā un sekoja tam pa pēdām. Sunim bija īsa aste, tie�i zem tās - divi lieli sēklinieki.
Suns pārgāja taisni pāri tuk�ajam zemes gabalam un izlīda ārā pa caurumu sētā. Ari Nakata izlīda ārā. Suns ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Tas pat bez skatī�anās zināja, ka Nakata seko. Suns izveda Nakatu uz ielas. Tuvumā bija veikalu iela, cilvēku kļuva aizvien vairāk. Galvenokārt tuvākās apkārtnes mājsaimnieces, kas izgāju�as iepirkties. Suns, galvu pacēlis, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, pārliecino�i soļoja taisni uz priek�u. Cilvēki, ieraudzīju�i milzīgo, agresīvo, melno suni, steig�us grieza tam ceļu. Da�i pat nokāpa no divriteņa un pārgāja uz ielas pretējo pusi.
Nakatam sāka likties, ka tā - soļojot pakaļ �im sunim - visi cilvēki pa�ķiras viņa ceļā. Varbūt viņiem liekas, ka Nakata izvedis to pastaigā bez pavadas. Bija pat tādi, kas uzmeta viņam nosodo�u skatienu. Nakata par to noskuma. Nakata tagad nerīkojas pēc savas patikas, viņam gribējās �iem cilvēkiem paskaidrot. Nakata iet, kur suns viņu ved. Nakata nav stiprs. Patiesībā Nakata ir vāj�.
Suns ilgi veda Nakatu. Viņi �ķērsoja vairākus krustojumus, pameta veikalu ieliņu. Krustojumos suns ignorēja luksofora signālus. Ielas nebija tik platas, ma�īnas pārāk ātri nebrauca, nemaz nebija tik bīstami �ķērsot ielu ari pie sarkanās gaismas. Visi �oferi, pamanīju�i suni, steig�us bremzēja. Suns, atiezis zobus, cie�i paskatījies uz �oferi, mierīgi �ķērsoja ielu pie sarkanās gaismas. Ari Nakatam nekas cits neatlika. Likās, suns ļoti labi saprot, ko nozīmē luksoforu signāli, bet nekādā veidā neliekas par tiem ne zinis. To Nakata saprata. Suns vienkār�i bija paradis rīkoties pēc savas patikas.
Nakata nesaprata, uz kurieni viņi dodas. Kādu laiku viņi gāja pa pazīstamo Nakano kvartālu, bet tad iegriezās pavisam sve�ā vietā. Nakata kļuva nemierīgs. Ja tagad nomaldītos, atpakaļceļu viņ� neatrastu. Te vairs nebija Nakano. Nakata skatījās apkārt, cenzdamies ieraudzīt kādu pazīstamu vietu, lā�u neko tādu nemanīja. �ajā pilsētas daļā viņ� nebija bijis.
Suns soļoja tālāk, vienā ritmā, vienā ātrumā. Pumu izslējis, ausis saspicējis, pauti �ūpojās kā svārsts. Suns gāja tie�i tik ātri, lai Nakata varētu tikt tam līdzi.
- Paklau, vai �is ir Nakano rajons? - Nakata pavaicāja.
Suns neatbildēja. Pat nepagriezās.
- Vai tev ir kāds sakars ar gubernatoru?
Atbildes, protams, nebija.
- Nakata tikai meklē vienu pazudu�u kaķi. Es meklēju mazu, raibu kaķenīti. Viņu sauc Goma.
Ne vārda.
Nakata meta mieru. Nav jēgas tam sunim kaut ko teikt.
Viņi nonāca mierīgā privātmāju rajonā. Lielas mājas, neviena garāmgājēja. Suns iegāja kādā mājā. Tai bija veclaicīgs mūra �ogs, ari brīni�ķīgi divviru vārti. Ma�īnas stāvvietā novietota liela ma�īna. Tāda pati melna kā �is suns. Spīdēja un laistījās vien. Durvis uz gaiteni bija vaļā. Suns neapstājies gāja iek�ā. Nakata novilka vecās sporta kurpes, pagrieza otrādi un akurāti nolika pie ieejas, noņēma tūrista cepuri un iebāza somā, notrausa biksēm pielipu�os zāles stiebrus un ari iegāja mājā. Suns stāvēja turpat un gaidīja, kad Nakata pabeigs kārto�anos. Tad gāja tālāk pa nopulēto gaiteņa grīdu un veda Nakatu uz istabu dziļumā - vai nu viesistabu, vai kabinetu.
Istabā bija tum�s. Saule jau bija norietējusi, logam uz dārzu bija aizvilkti biezie aizkari. Ari gaisma nebija iedegta. Istabas dziļumā bija liels un masīvs galds, �ķita, ka pie tā kāds sē�. Tomēr pie tumsas nepieradu�ās acis nevarēja to skaidri iz�ķirt. Melns cilvēka siluets. Tas vīdēja tumsā kā izgriezta aprise. Kad Nakata ienāca istabā, �is siluets lēni pagriezās. It kā tur kāds grieztos uz biroja krēsla. Suns apstājās, apgūlās uz grīdas un aizvēra acis, it kā teikdams, ka viņ� savu darbu ir padarījis.
- Labdien! - Nakata sacīja, pagriezies pret melno aprisi.
Atbildes nebija.
- Mani sauc Nakata. Piedodiet, ka iztraucēju. Es neesmu aizdomīga persona.
Ne vārda.
- �is suns lika Nakatam sekot un atveda uz �ejieni. Un ieveda mani jūsu mājā. Piedodiet. Ja vēlaties, es tūlīt pat ie�u prom...
- Apsēdies uz tā dīvāna, � vīrietis sacīja. Klusā, ta�u spēcīgā balsī.
-Jā, apsēdī�os, - Nakata sacīja. Tad apsēdās vienvietīgajā dīvāniņā. Melnais suns tūlīt pat piecēlās sēdus - kā skulptūra.
- Vai jūs būtu gubernatora kungs?
- Kaut kas tamlīdzīgs, - no tumsas atskanēja atbilde. - Ja tev tā vienkār�āk, domā tā. Vai nav vienalga?
Vīrietis pastiepa roku un parāva stāvlampas ķēdīti. Istabu izgaismoja vecmodīga, dzeltena gaisma. Kļuva redzama visa telpa.
Un gara auguma vīrietis melna zīda cepurē. Viņ� sēdēja grozāmajā krēslā, kājas izstiepis uz priek�u un sakrustojis tās. Mugurā viņam bija sarkani svārki garām piedurknēm, zem tiem - melna veste. Melni zābaki. Briesmīgi �aurās bikses bija baltas kā sniegs. Viņ� pacēla taisni izstieptu roku un pielika pie cepures malas. Glu�i kā sveicinot dāmu. Kreisajā rokā viņam bija spieķis ar zelta galu. Sprie�ot pēc cepures, tas bija tas pats kaķu ķērājs, par kuru bija stāstījis Kavamura.
Seja viņam nebija tik īpa�a kā apģērbs. Ne jauns, ne vecs. Ne izskatīgs, ne neglīts. Kuplas uzacis, vaigos veselīgs sārtums. Seja gluda, bārdas nebija. Acis piemiegtas, mute tā kā savilkta smaidā. Seja, ko grūti atcerēties. Vairāk pamanāms bija dīvainais apģērbs, nevis seja. Ja viņ� uzvilktu citas drēbes, tad ļau�u pūlī ne ar ko neizceltos.
- Tu zini, kā mani sauc?
- Nē, nezinu:
Vīrietis �ķita nedaudz vīlies.
- Nezini?
- Nē, piedodiet. Nakatam ir grūta galva.
- Tu nepazīsti �o tēlu? - vīrietis piecēlās no krēsla, pagriezās sāniski un paspēra soli. - Tā ari ne?
- Nē. Piedodiet. Es neatceros.
- Skaidrs, tu laikam nedzer viskiju, - vīrietis noteica.
- Tā ir. Nakata nedzer. Un nepīpē. Nakata ir nabags, saņem balstu no pilsētas, tādas lietas nevar atļauties.
Vīrietis atkal apsēdās krēslā un sakrustoja kājas. Paņēma no galda glāzi un iedzēra malku viskija. Nograbēja ledus.
- Es gan iedzer�u. Labi.
-Jā. Jūs varat dzert, cik tik patīk. Nakatam tas netraucē.
- Paldies, - vīrietis noteica. Tad vēlreiz uzmanīgi nopētīja Nakatu.
- Tātad tu nezini, kā mani sauc, ko?
- Nē. Piedodiet, bet es nezinu, kā jūs godāt.
Vīrietis viegli saknieba lūpas. Ap muti parādījās smaids, tas te parādījās, te norima kā viļņi ūdenī.
- Viskija cienītājiem uzreiz ir skaidrs. Nu, lai paliek. Mani sauc D�onijs Volkers.
Istabā nolaidās klusums. Nakata nesaprata, par ko viņ� rīmā. Viņ� saprata tik vien, ka vīrieti sauc D�onijs Volkers.
- Vai D�onija Volkera kungs būtu ārzemnieks?
Vīrietis pie�ķieba kaklu.
- Jā, vari tā domāt, ja tev tā vieglāk saprast. Vai nav vienalga? Vai nu tā, vai tā.
Nakatam viņa teiktais īsti nebija skaidrs.
- Tātad jūs gan esat ārzemnieks, gan neesat. Vai tā to saprast?
- Tie�i tā.
Nakata nolēma par �o problēmu vairs nedomāt.
- Un D�onija Volkera kungs lika tam sunim atvest Nakatu �urp?
- Tā ir, - D�onijs Volkers īsi atbildēja.
- Tātad D�onija Volkera kungam pie Nakatas ir kāda vajadzība?
- Varētu teikt pretējo -
- Jā, tie�i tā. Pavisam aizmirsu. Nakatam ir grūta galva, visu laiku kaut kas aizmirstas. Jums taisnība. Nakata tajā tuk�ajā zemes gabalā gaidīja D�onija Volkera kungu, lai apvaicātos par kaķiem.
D�onijs Volkers uzsita ar spieķi pa zābaka stulmu. Viegli, bet sitiena skaņa atbalsojās istabā. Suns saausījās.
- Diena satumst, paisums sākas, padzīsim sarunu drusciņ uz priek�u, - D�onijs Volkers ierunājās. - TU gribēji man kaut ko vaicāt par raibu kaķi, vārdā Goma?
- Tie�i tā. Koidzumi kundze lūdza Nakatam uzmeklēt �o kaķi, jau dienas desmit meklēju Gomu. Vai D�onija Volkera kungam būtu kaut kas par viņu zināms?
- To kaķi es labi pazīstu.
- Vai jūs zināt, kur viņa ir?
- Zinu, kur viņa ir.
Nakata paplestu muti skatījās uz D�oniju Volkeru. Zīda cepure tikai nedaudz aizsedza viņa seju. Viņ� bija de�i sakniebis plānās lūpas.
- Vai kaut kur tuvumā?
D�onijs Volkers vairākkārt pamāja.
-Jā, pavisam tuvu.
Nakata pārlaida skatienu istabai. Kaķi nekur nemanīja. Rakstāmgalds, grozāmais krēsls, kurā vīrietis sēdēja, dīvāns, kurā sēdēja Nakata, vēl divi krēsli, stāvlampa, kafijas galdiņ�.
- Nu tad, - Nakata ierunājās, - vai es varētu ņemt Gomu sev līdzi?
- Tas ir tavs uzdevums.
- Nakatas uzdevums?
- Tie�i tā, tavs uzdevums, - D�onijs Volkers, to pateicis, paraustīja plecus. - Tava apņem�anās ir doties prom no �ejienes kopā ar Gomu. Tu ļoti iepriecināsi Koidzumi kundzi un abas meitenes. Vai ari neatvedīsi kaķi mājās. Tad visi būs bēdīgi. Tu ta�u negribēsi visus apbēdināt?
- Nē, Nakata negribētu viņus apbēdināt.
- Tāpat kā es. Es ari nevienu negribu apbēdināt. Tas ir pa�saprotami.
- Tad ko Nakatam vajadzētu darīt?
D�onijs Volkers pagrozīja spieķi rokā.
- Es tev palūg�u
- Vai tas būs kaut kas tāds, ar ko Nakata spēs tikt galā?
- Es neprasu no cilvēkiem neiespējamo. Prasot neiespējamo, es veltīgi �ķiestu laiku. Vai tu tā nedomā?
Nakata drusciņ padomāja.
- Laikam gan Nakata ari tā domā.
- Tādā gadījumā - tas, ko es prasu no Nakatas, ir viņam pa spēkam.
Nakata vēl mazliet apdomājās.
- Tā laikam būs.
- Runājot par vispārējiem apsvērumiem, jebkurai hipotēzei ir jāatrod pretējie pierādījumi.
- Ko? - Nakata nesaprata.
-Ja katrai hipotēzei nemeklētu pretējos pierādījumus, zinātnes progress nebūtu iespējams. - D�onijs Volkers stipri uzsita ar spieķi pa zābaku. Ļoti agresīvi. Suns atkal saausījās.
- Neiebilsti?
Nakata aizvēra muti.
- Atklāti sakot, es jau ilgi meklēju tādu cilvēku kā tu, - D�onijs Volkers sacīja. - Bet neatradu. Te pirms da�ām dienām pamanīju tevi sarunājamies ar kaķi. Tad es sapratu - re, kur tas cilvēks, ko tik ilgi meklēju. Piedod, ka tādā veidā ataicināju tevi uz �ejieni.
- Tas nekas, Nakatam brīva laika pietiek, - Nakata sacīja.
- Es attiecībā uz tevi esmu izvirzījis vairākas hipotēzes, -D�onijs Volkers sarija. - Un, protams, arī pretpierādījumus. Kā spēlē. Spēlē, kas tiek spēlēta cilvēka prātā. Tomēr �ādā spēlē ir vajadzīgs gan uzvarētājs, gan zaudētājs. �ajā gadījumā nav iespējams izvērtēt, vai pareizi ir pieņēmumi vai pretpieņē-mumi. Tu neko no tā nesaproti, vai ne?
Nakata klusēdams nogrozīja galvu.
D�onijs Volkers divas reizes iesita ar spieķi pa zābaku. Atskanot �im signālam, suns piecēlās kājās.
O�ima iekāpj
Ieeju namiņā, aizbultēju durvis no iek�puses. Vakara gaiss vasaras sākumam ir neraksturīgi vēss, bet krāsni kurināt ir jau par vēlu. �ovakar labāk ātrāk līst guļammaisā un aizmigt. Galva pēc negulētās nakts ir tuk�a, pēc garā brauciena ma�īnā �ur tur iesāpas muskuļi. Pagrie�u ritenīti lampas sānos, liesma kļūst mazāka. Istabā kļūst tum�āks, ēnas, kas valda kaktos, sabiezē. Ielienu guļammaisā tajās pa�ās drēbēs, kas ir man mugurā, - d�insos un brezenta jakā.
Domāju, ka aizmig�u, tiklīdz bū�u aizvēris acis, tomēr tas neizdodas. Ķermenim miegs ir ārkārtīgi vajadzīgs, ta�u apziņa ir nomodā. Laiku pa laikam klusumu pār�ķeļ naktsputnu griezīgās balsis. �aboņa, it kā kāds uzkāptu nobiru�ām lapām.
It kā kaut kāds smagums lauztu zarus. It kā kaut kas skaļi elpotu. Tas viss atskan namiņa tuvumā. Draudīgi nokrak�ķ lieveņa dēļi. Visapkārt nepazīstamas būtnes - tās, kas dzīvo tumsā, - it kā tās būtu mani ielenku�as.
�ķiet, ka mani kāds vēro. �is skatiens svilina man ādu. Sirds dobji sitas. Paveru acis, tāpat no guļammaisa pārlai�u skatienu vājās lampas izgaismotajai istabai, vairākkārt pārliecinos, ka tajā neviena nav. Smagais aiz�aujamais ir ieejas durvīm priek�ā, biezie aizkari cie�i aizvilkti. Viss ir kārtībā, es �ajā namiņā esmu viens pats, iek�ā ieskatīties neviens nevar.
�ī sajūta �kāds mani vēro� tik un tā nepagaist. Laiku pa laikam kļūst smagi elpot, rīkle izkaltusi, gribas iedzert ūdeni. Ta�u, ja es tagad sāk�u dzert ūdeni, tad sagribēsies �urāt, un tādā naktī nav nekādas vēlē�anās iet ārā. Kaut kā jāiztur līdz ritam. Ieritinos dziļāk guļammaisā, papurinu galvu.
�Paskat, paskat, tu esi sarāvies �okurā bailēs no klusuma un tumsas. Kā tāds gļēvs bērns! Vai tāds tu esi īstenībā?� par Vārnēnu sauktais zēns riebumā nosaka. �Tu visu laiku biji iedomājies, ka esi rūdīts. Bet tā nemaz nav! Vai tik tūlīt nesāksi raudāt? Nu, tik tie�ām, ka vēl līdz rītam ne ap �urājies!"
Lai�u viņa dzēlīgos vārdus sev pār galvu. Cie�i aizveru acis, guļammaisa slēdzēju aizvelku līdz degungalam, visas domas izdzenu ārā no galvas. Un neveru acis vaļā - pat tad, kad pūces kliedzieni piepilda debesis, pat tad, kad dzirdu tālumā kaut ko smagu nokrītam zemē, pat tad, kad samanu istabā kaut ko kustamies.
O�ima man sacīja: �Ari vientulībai ir da�ādi veidi.� Man �ķiet, ka tagad, nakts vidū, es laikam saprotu viņa vārdu jēgu. Viņ� pats ari to sapratis tie�i �eit. Tā domājot, ķermenis nedaudz atslābst. Es spēju saskatīt ēnas, kas sakrāju�ās te, laikam ejot. Pievienoju tām savējo. Dziļi ieelpoju. Drīz vien aizmiegu.
Pamostos tūlīt pēc se�iem. Tepat tuvumā putnu balsis līst kā sparīga du�a. Putni apņēmīgi lēkā no zara uz zaru, skaļi sasaucas. Viņu balsīs nemana drūmus mājienus, ko saklausīju naktsputnu kliedzienos.
Izlienu no guļammaisa un atvelku aizkaru, lai pārliecinātos, ka ap namiņu nav palicis ne skrandas no vakardienas tumsas. Visapkārt mirgo jauna, zeltaina dzīve. Uz�ķiļu sērkociņu, aizdedzinu gāzes degli, uzvāru minerālūdeni, dzeru kumelī�u tēju. Izņemu no iepirkumu maisiem krekerus un apēdu pāris ar sieru. Tad pie izlietnes iztīru zobus un nomazgāju seju.
Uzvelku virs brezenta jakas vējjaku un izeju ārā no namiņa Saules stari izlau�as cauri augsto koku galotnēm un apspīd lieveni. Tur, kur krīt saules stars, viss zaigo un laistās kā tikko pasaulē nākusi dvēsele. Ievelku elpu, tīrais gaiss iedur plau�ās.
Apsē�os uz lieveņa pakāpieniem un vēroju putnus, kas lēkā pa kokiem, ieklausos to balsīs. Lielāko tiesu tie lidinās pa pāriem. Skatās apkārt, kur atrodas partneris, sasaucas.
Strautiņ� ir me�ā netālu no namiņa. To es atrodu uzreiz -pēc skaņas. Ap to tādā kā dīķī sakrauti akmeņi, tur ūdens sakrājas, virpuļo, tad plūst tālāk pāri krādtēm. Dzidrs un skaists ūdens. Iesmeļu to saujā un pagar�oju - salds un auksts. Tad pastiepju rokas un iebā�u strautā.
Uzcepu pannā �ķiņķi ar olām, uz re�ģa uzgrauzdēju maizi. Katliņā uzsildu pienu un izdzeru. Tad iznesu ārā uz lieveņa krēslu, sasleju kājas pret maigām un visu ritu nesteidzīgi lasu grāmatu. O�imas grāmatplauktā ir vairāki simti grāmatu. Daiļliteratūras nav pārāk daudz, un tā, kas ir, - jau zināmi klasiķi. Lielākā daļa grāmatu ir par filozofiju, socioloģiju, vēsturi, psiholoģiju, ģeogrāfiju, dabas zinībām, ekonomiku - tāda veida izdevumi. O�ima skolā tikpat kā nav izglītojies, tātad acīmredzot nolēmis nepiecie�amās vispārējās zinā�anas apgūt pats saviem spēkiem un �eit to realizējis. �īs grāmatas patie�ām aptver ļoti pla�u tēmu loku.
Es izvēlos sējumu par Ādolfa Eihmaņa tiesā�anu. Aptuveni atceros, kas bija Eihmanis - nacistu kara noziedznieks. īpa�as intereses par to man nav. Vienkār�i �ī grāmata patrāpījās pa rokai. Tajā es uzzinu, ka �is
Kā konkrēti to varētu realizēt. Un lika izstrādāt plānu. Viņa apziņā neuzpeldēja pat ne �aubu ēna par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Viņa galvā bija doma tikai par to, kā visīsākajā laikā
Ja izmantos vilcienu vagonus, cik daudz ebreju varēs sadzīt vienā vagonā? Savukārt cik procentu no tiem ceļā nomirs
darbinieku skaitu? Kāda būtu vislētākā metode, lai atbrīvotos no līķiem? Dedzināt, aprakt vai iz�ķīdināt? Eihmanis sēdēja pie galda un cītīgi rēķināja. Kad plāns tika realizēts, rezultāti atbilda iecerētajam. Karam beidzoties, saskaņā ar �o plānu bija
Sē�u rāmā priek�pusdienā me�a vidū, klausos putnu balsīs un lasu par �o �biznesmeni�. Grāmatas pēdējā lappusē O�ima ar zīmuli pierakstījis savas piezīmes. Pazīstu O�imas rakstīto, īpa�s rokraksts.
�Itin visu nosaka iztēles spēks. Mūsu atbildība sākas mūsu iztēlē. Jeitss rakstījis:
Iedomājos, kā O�ima, sēdēdams �ajā pa�ā krēslā, ar asi uzasinātu zīmuli ieraksta �o piezīmi grāmatā.
Aizveru grāmatu un nolieku uz ceļiem. Tad domāju pats par savu atbildību. Nevaru par to nedomāt. Mans baltais krekls bija notriepts ar svaigām asinīm. Es ar �īm rokām esmu izlējis asinis. Asinis, kas iekrāsoja izlietni sarkanu. Man ta�u būtu jāatbild par �īm plūdu�ajām asinīm. Iedomājos, ka mani par to tiesās. Cilvēki mani nosoda, grib uzvelt man vainu. Visi dusmīgi skatās man sejā, rāda uz mani ar pirkstiem. Es turos pretī, es nevaru atbildēt par to, ko neatceros. Es nezinu, vai tur patie�ām kaut kas notika. Bet viņi saka: �Lai kurs būtu �ī sapņa
līdzīpa�nieku. Tāpēc tu nevari noliegt savu atbildību par sapnī notiku�o. Galu galā �is sapnis ielavījās tevī - pa dvēseles tum�ajiem ceļiem.�
Tāpat kā pulkve�leitnants Eihmanis gribot negribot iepinās fīrera kroplajā sapnī.
Nolieku grāmatu, pieceļos no krēsla un turpat uz lieveņa izstaipu muskuļus. Esmu ilgu laiku lasījis. Jāizkustas. Es paņemu divus spaiņus un eju uz strautu pēc ūdens. Aiznesu ūdeni uz mājām, piepildu mucu. Kad esmu �o gājienu veicis piecas reizes, muca ir tikpat kā pilna. Sanesu no �ķūņa malku un sakrauju pie krāsns.
Lieveņa vienā stūri ir nostiepta izbalojusi neilona aukla. Izvelku no mugursomas slapjās drēbes, izpurinu, izgludinu līdzenas un pakaru �āvēties. Izkravāju visu savu mantību no mugursomas un sarindoju uz gultas, atkal izliekot gaismā. Tad apsē�os pie galda un aprakstu dienasgrāmatā pāris pēdējās dienas. Rakstu ar smalku pildspalvu, sīkā rokrakstā attēloju to, kas ar mani notika. Jāapraksta pēc iespējas sīkāk, kamēr viss vēl ir atmiņā. Neviens nevar zināt, cik ilgi notiku�ais pareizi saglabāsies atmiņā.
Izsekoju atmiņai. Es zaudēju samaņu, attapos tempļa teritorijā, gulēju tur me�iņā. Visapkārt bija tumsa, krekls pamatīgi nosmērēts asinīm, piezvanīju Sakurai un aizbraucu pie viņas uz mājām, kur paliku pa nakti. Par to, ko ar viņu runājām, par to, ko viņa
�Viņa savādi pasmejas.
Es nesaprotu. Kāpēc tu nevari iztēloties, neko nesakot. Kāpēc tev jāprasa man atļauja, tu vari iztēloties, ko vien vēlies. Es ta�u to nezinātu.�
Bet tā nemaz nav. Laikam gan tam, ko iedomājies, �ajā pasaulē ir liela nozīme.
Pēcpusdienā es dodos me�ā. O�ima man teicis, ka iet dziļumā ir bīstami. Viņ� mani brīdināja: �Neizlaid namiņu no
acīm!" "tomēr es tagad laikam pāris dienu dzīvo�u viens pats, tāpēc, lai būtu mierigāk, jāiegūst vairāk zinā�anu par �o man nepazīstamo me�u, kas ple�as visapkārt kā siena. Atstāju aiz muguras saules izgaismoto klajumu un tuk�ām rokām brienu iek�ā krēslainajā koku jūrā.
Turp ved vienkār�a taciņa. Tā izskatās pavisam dabiski iestaigāta, tomēr �ur tur ir papildināta ar plakaniem akmeņiem kā pakāpieniem. Tās vietas, kur var gadīties nobrukumi, prasmīgi nostiprinātas bieziem dēļiem, pat ar zāli aizaugu�ās vietās var nojaust takas virzību. Laikam gan O�imas vecākais brālis, te uzturoties, pamazām vien to iekārtojis. Eju pa �o taku uz priek�u. Tā ved aug�up, tad atkal lejup. Apliecas ap lielu klinti, tad atkal kāpj aug�up. Taka ved aug�up, bet nav stāva. Abās pusēs slejas vareni koki. Stumbri blāvās krāsās, neiedomājami resni stumbri, biezi saaugu�as lapotnes virs galvas. Uz zemes, blāvo gaismu sasūku�ās, aug zāles un papardes. Vietās, kur saule pavisam neiespīd, sūnas klusēdamas pārņem akmeņus savā varā.
Celiņ� kļūst �aurāks, nu jau to grūti par tādu nosaukt: jo tālāk iet, jo �aurāks tas kļūst, pame�s to pārņem savā varā. Nekāds īstais ceļ� tas nav, bet pat to jau kļūst grūti samanīt. Tad tas pavisam pazūd zaļajā papar�u jūrā. Varbūt gan tas vēl turpinās tālāk. Nolemju pārbaudīt nākamajā reizē. Lai ietu vēl tālāk, ir jāsagatavojas, atbilsto�i jāapģērbjas.
Apstājos un pagrie�os atpakaļ. Man paveras iepriek� neredzēta ainava. Nespēju saskatīt neko no tā, kas mani iedvesmoja. Koku stumbri aizsedz skatu. Visapkārt krēslains, gaiss iestrēdzis spilgtajā zaļumā. Putnu balsis nedzird. Pārskrien trīsas, it kā uzpūstu vēsa brāzma. Nav par ko uztraukties, es sev saku. Taka
Ta�u tagad es izjūtu to, ka me�s ir briesmu pilns. Nedrīkstu atļauties to aizmirst. Kā teica par Vārnēnu sauktais zēns -pasaule ir pilna ar tev nezināmām lietām. Piemēram, es nezināju, ka augi var būt tik spocīgi; līdz �im visi tie augi, kurus tļiju redzējis un aizskāris, bija kopti un apcirpti pilsētas augi. Bet tie, kas atrodas - nē,
Atgrie�os namiņā, izņemu no mugursomas mazo alpīnistu kompasu. Atveru vāciņu, pārbaudu, vai tas rāda ziemeļus. Iebā�u mazo kompasu kabatā, tas var izrādīties noderīgs. Tad sē�u uz lieveņa un vēroju me�u, klausos
Pirms vakariņām es vingroju. Atspiedieni, pietupieni, galvas stāja, da�ādi stiep�anās vingrojumi. Vingrojumu komplekss �aurai vietai bez trena�ieriem. Vienkār�s. Gana garlaicīgs, bet slodze ir pietiekama, un, ja to izpilda pareizi, rezultāti neizpaliek. To man iemācīja trena�ieru zāles instruktors. �Viscentīgāk to izpilda vieninieku kamerās ieslodzītie noziedznieki,� viņ� paskaidroja. Es koncentrējos un izpildu kompleksu vairākas reizes pēc kārtas. Līdz krekls izmircis sviedros.
Pēc vienkār�ām vakariņām izeju uz lieveņa un pētu neskaitāmās zvaigznes debesīs. Tās drīzāk ir nevis izkaisītas debesīs, bet izsvaidītas izstieptas rokas attālumā. Pat planetārijā tik daudz zvaig�ņu neredzēsi. Da�as zvaigznes ir briesmīgi lielas,
spo�as. Liekas, pietiktu pastiept roku, lai tās satvertu. Tas, protams, ir tik skaisti, ka elpa aizraujas.
Tbmēr tās nav tikai skaistas. Man �ķiet, ka zvaigznes ir dzīvas un elpojo�as tāpat kā koki me�ā. Un tās manī noskatās. Tās zina, ko esmu darījis līdz �im un ko vēl izdarī�u turpmāk. Nekur nevar izbēgt to skatienam. Man zem �īm spo�ajām, naksnīgajām debesīm atkal uznāk briesmīgas bailes. Grūti elpot, sirds sitas ātrāk. Pirmo reizi mū�ā redzu tik neprātīgi daudz zvaig�ņu, līdz �im es to esību nebiju pamanījis. Un ne tikai zvaig�ņu. Cik vēl daudz kā dta ir pasaulē, par ko es neko nezinu un ko neesmu pamanījis. Tā domājot, uznāk neglābjama bezpalīdzības sajūta. Lai kur es ietu, no �īs bezpalīdzības sajūtas aizbēgt neizdosies.
Ieeju iek�ā namiņā un sakrauju krāsnī malku. Krauju uzmanīgi. Saburzu atvilktnē atrastu vecu avīzi un aizdedzinu, pārbaudu, vai malka aizdegas. Pamatskolā vasaras nometnē man mācīja kurt uguni. Nometne bija visai briesmīga padarī�ana, bet vismaz kaut kas no tās izrādījies noderīgs.
Atveru līdz galam dūmu aizbīdni, ielai�u iek�ā āra gaisu. Sākumā īsti nevedas, bet tad aizdegas viena pagale. No tās liesmas pārmetas uz citām. Aiztaisu krāsns durvis, piestumju krēslu tās priek�ā, nolieku lampu tuvāk un tās gaismā lasu grāmatu. Liesmas pieņemas spēkā, tad uzlieku vārīties ūdeni. Katla vādņ� ik pa brīdim patīkami nograb.
Protams, Eihmaņa plāns ne vienmēr tika pilnībā realizēts. Da�ādu vietējo apstākļu dēļ viss nenoritēja, kā plānots. Tādos brī�os Eihmanis kļuva līdzīgs cilvēkam. Dusmojās. Niknojās uz tiem neparedzamajiem apstākļiem, kuru dēļ viņa skaistais plāns tika nepiedodami sabojāts. Vilcieni kavējās. Birokrātiskās procedūras radīja �ķēr�ļus. Tika nomainīti priek�nieki, ar pēcte�iem tik gludi negāja. Kad austrumu frontes līnija sāka brukt, nometņu sargus nosūtīja uz to. Sasniga. Bija pārrāvumi elektrības padevē. Trūka gāzes. Dzelzceļus sabombardēja. Eihmanis niknojās uz �o karu. Tas sabojāja viņa skaisto plānu. �Neparedzamie apstākļi�.
Viņ�, neizrādot nekādas jūtas, par to visu runāja ari tiesā. Izcila atmiņa. Visu viņa dzīvi veidoja �ādas sīkas detaļas.
Kad pulkstenis rādīja desmit, es pārtraucu lasīt grāmatu, iztīrīju zobus, nomazgāju seju, aizvēru dūmu aizbīdni; kamēr es gulē�u, uguns pati izdzisīs. Pagaļu liesmas iekrāsoja istabu oran�ā tonī. Istabā bija silti, �is miers mazināja saspringumu un bailes. Es gāju gulēt tikai T kreklā un apak�biksēs, ielīdu guļammaisā. Salīdzinājumā ar pagāju�o nakti acis izdevās
�Vai nebūtu labi, ja es būtu tava īstā māsa,� viņa teica.
Tomēr es neturpināju domāt par Sakuru. Jāizguļas. Pagales nosprak�ķ krāsnī. Pūce nokliedzas. Un es tieku ievilkts neatpazīstamā sapnī.
Nākamajā dienā atkārtojas gandrīz tas pats. Pulksten se�os mani pamodina putnu balsis. Uzvāru ūdeni, iedzeru tēju. Pagatavoju brokastis, paēdu. Sē�u uz lieveņa un lasu grāmatu. Klausos
Me�s ir tikpat dziļ� un tum�s kā vakar. Ap mani kā siena slejas milzīgi koki. Tumsā un krāsās kaut kas slēpjas, kaut kas līdzīgs uzgleznotam dzīvniekam vēro manas kustības. Tomēr �odien es vairs nejūtu tādas bailes kā vakar, kas uzdzina zosādu. Es pats nosaku savus noteikumus un tos rūpīgi ievēroju. Tad es noturē�os uz ceļa. Varbūt.
Nonācis līdz tai vietai, kur vakar apstājos, eju tālāk. Brienu iek�ā papar�u jūrā, kas pārņēmusi ceļu. Kādu bridi eju, tad, �ķiet, pamanu takas turpinājumu. To atkal ieskauj koku siena.
Es �ur tur kokos iecērtu zīmi, lai tūlīt pat varētu atrast atpakaļceļu. Kokos augstu virs galvas kāds liels putns plivina spārnus, it kā lai biedētu ienācēju. Lai gan skatos uz to pusi, putnu
nevaru ieraudzīt. Mute izkaltusi. Laiku pa laikam noriju siekalas. Siekalas norijas ļoti skaļi.
Vēl pēc brī�a parādās apaļ� klajums. To ieskauj augsti koki, tādēļ tas izskatās kā milzīgas akas dibens. Te, zaru netraucēta, iespīd saule. Kā pro�ektors tā izgaismo zemi man zem kājām. Rodas sajūta, ka �ī ir kāda īpa�a vieta. Apsē�os gaismā, ļaujos saules siltajiem stariem. Izņemu no kabatas �okolādes tāfelīti, izbaudu saldo gar�u, kas izplatās mutē. Tagad es zinu, ka saules stari cilvēkam ir ļoti svarīgi. Izbaudu �os vērtīgos mirkļus ar visu augumu. Pazūd tā nepanesamā skarbās vientulības sajūta, ko vakar radīja neskaitāmas zvaigznes. Ta�u, laikam ejot, saule pavirzās sāņus un stari pazūd. Es pieceļos un atgrie�os namiņā pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācu.
Pēcpusdienā pēk�ņi savelkas tum�i mākoņi. Gaiss iekrāsojas noslēpumainā tonī. Drīz vien sāk gāzt lietus. Tas sitas pa namiņa jumtu un grabina logu rūtis. Es uzreiz nometu drēbes un kails izskrienu lietū. Ar ziepēm izmazgāju matus, nomazgāju ķermeni. Brīni�ķīga sajūta. Skaļā balsī kliedzu bezjēdzīgus vārdus. Lielās lietus lāses kā sīki akmentiņi �austa miesu. Tādas skaudras sāpes laikam bija daļa no reliģiska rituāla. Tās sit man pa vaigiem, pa plakstiņiem, pa vēderu, pa locekli, pa sēkliniekiem, pa muguru, pa kājām, pa dibenu. Es nevaru atvērt acis. �ajās sāpēs ir kaut kas tuvs un pazīstams. Tāda sajūta, ka esmu �ajā pasaulē sasniedzis līdzsvaru, cik vien tas iespējams. Es priecājos par to. It kā es pēk�ņi būtu atbrīvots. Pagrie�os pret debesīm, plati izple�u rokas, atveru muti, dzeru aumaļām līsto�o ūdeni.
Atgrie�os namiņā, noslaukos dvielī. Apsē�os gultā un nopētu savu locekli. Tikko izlauzies no priek�ādiņas, vēl gai�ā krāsā, veselīgs loceklis. Galviņa vēl sūrst no lietus. Daļa no manis, savāds orgāns. Izskatās, ka tas domā pats savas domas.
O�ima, būdams manā vecumā, arī �eit palika viens pats, viņam ta�u noteikti bija tās pa�as seksuālās iekāres problēmas. Arī viņ� noteikti mocījās. Tāds vecums. Tomēr es nevaru iedomāties, ka viņ� pats
�Es esmu īpa�s cilvēks,� O�ima sacīja. Nesaprotu, ko viņ� ar to gribēja pateikt. Tomēr saprotu, ka viņ� to neizdomāja tajā brīdī. Tie nebija kaut kādi mājieni.
Pastiepju roku, domāju par masturbē�anu. Tomēr pārdomāju. Lietus �austīts, jūtos savādi tīrs, un gribas �o sajūtu vēl paildzināt. Uzvelku tīras apak�bikses, vairākas reizes dziļi ieelpoju. Tad sāku pietupienus. Kad esmu pabeidzis simto pietupienu, ķeros pie atspie�anās. Koncentrēju uzmanību uz katru muskuli. Kad esmu pabeidzis vingrojumus, galva ir pavisam skaidra. Ārā lietus beidzies, mākoņi pa�ķīru�ies, parādījusies saule, putni atsāku�i dziedāt.
Bet tu ta�u pats zini, ka �āds miers nebūs ilgs. Tie tevi atradīs kā nenokausējami zvēri. Tie parādīsies me�a biezoknī. Tie ir skarbi, bez �ēluma un bez no�ēlas, tie nenogurst un nemet mieru. Pat ja tu tagad savaldījies un nemasturbēji, tie tik un tā parādīsies - kā slapj� sapnis. Un tajā sapnī tu izvarosi savu īsto māsu vai māti. Tev pār to nav varas. Tavos spēkos nav tur kaut ko mainīt. Tev atliek to pieņemt.
Tu baidies no iztēles spēka. Un vēl vairāk tu baidies no sapņiem. Sapņos sākas atbildība. Tomēr negulēt nevar, un miegs atnes sapņus. Nomodā iztēli var kā nebūt apspiest. Ta�u nav iespējams apspiest sapņus.
Es guļu gultā un austiņās klausos
Melnais suns piecēlās un aizveda Nakatu uz virtuvi. Lai tiktu virtuvē, bija jāiziet no kabineta un jāpaiet nedaudz uz priek�u pa tum�u gaiteni. Logu tur bija maz, tāpēc tas bija
tum�s. Virtuve bija glīti sakārtota, bet nez kādēļ izskatījās skolas laboratorijai līdzīga. Suns apstājās pie liela ledusskapja durvīm. pagriezās atpakaļ un aukstām acīm paskatījās uz Nakatu.
Taisi vaļā kreisās puses durvis, suns klusi teica. Tbmēr patiesībā suns nerunāja, to Nakata saprata. īstais runātājs bija D�onijs Volkers. Viņ� runāja ar Nakatu caur suni. Vēroja Nakatu caur suņa acīm.
Nakata darīja, kā likts, atvēra avokado krāsas ledusskapja kreisās puses durvis. Ledusskapis bija augstāks par Nakatu. Durvis atveroties noklik�ķēja, termostata slēdzis ieslēdzās, motors ierēcās. No iek�puses izvēlās baltiem dūmiem līdzīga migliņa. �ķita, ka kreisā puse ir saldētava ar ļoti zemu noregulētu temperatūru.
Iek�ā bija glīti sarindoti apaļi priek�meti, it kā augļi. Pēc skaita apmēram divdesmit. Nakata pieliecās tuvāk un piemiedza ads. Kad baltie dūmi bija gandrīz izvēlu�ies ārā pa durvīm, viņ� saprata, ka iek�ā sarindotie priek�meti nav augļi. Tās bija kaķu galvas. Da�ādas krāsas, da�āda lieluma nogrieztas kaķu galvas, sarindotas apskatei kā apelsīni dārzeņu veikalā. lās bija sadalītas pa trim ledusskapja plauktiem. Visi kaķi sasalu�iem skatieniem vērās taisni uz priek�u. Nakatam aizcirtās elpa.
Paskaties labi, suns pavēlēja. Pats savām acīm pārliecinies, vai starp viņiem nav Gomas.
Nakata darīja, kā likts, pārlaida skatienu ikvienai kaķa galvai. To darot, viņ� nejuta baiļu. Nakatam galvā vispirms bija doma par to, ka jāatrod noklīdusī Goma. Nakata vērīgi ieskatījās katram kaķim sejā, lai pārliecinātos, ka Gomas tur nav. Nebija. Kaķi, no kuriem bija paliku�as tikai galvas, raudzījās savādi tuk�ām acīm, neviena sejā nemanīja mokas. Vismaz tas Nakatam bija zināms atvieglojums. Da�iem miru�ajiem kaķiem ads bija ciet, tomēr lielākā daļa vaļā acīm skatījās vienā punktā tuk�umā.
- Tur iek�ā Gomas nav, - Nakata neizteiksmīgā balsī paziņoja sunim.
- Vai tu nekļūdies?
- Nē, nekļūdos.
Suns piecēlās un aizveda Nakatu atpakaļ uz kabinetu. Tūr viņu gaidīja D�onijs Volkers, tādā pa�ā pozā sēdēdams ar ādu apvilktā grozāmā krēslā. Kad Nakata ienāca istabā, saimnieks sveicienā pacēla roku pie zīda cepures malas. Un
- Visiem tiem kaķiem galvu nogriezu es, -
- D�onija Volkera kungs, tad jūs būsiet tas cilvēks, kas tuk�ajā zemes pleķī noķer kaķus un viņus nogalē?
- Tā gan. Es esmu tas slavenais kaķkāvis - D�onijs Volkers.
- Nakata to īsti labi nesaprot. Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu?
- Protams, protams, - D�onijs Volkers sacīja, lād pacēla gaisā viskija glāzi. - Jautā, ko tik vēlies. Es atbildē�u, bet laika taupī�anas nolūkā, piedod tādu nepieklājību, mēs varētu �o sarunu pasteidzināt, tātad vispirms tu gribētu noskaidrot, kāpēc es nogalinu kaķus. Un tad - kāpēc es kolekcionēju viņu galvas, vai to tu vēlējies noskaidrot?
-Jā, tie�i tā. lās ir tās lietas, ko Nakata vēlējās noskaidrot.
D�onijs Volkers nolika glāzi uz rakstāmgalda un vērīgi ielūkojās Nakatam sejā.
- Tas ir milzīgs noslēpums, tāpēc es to kuram katram nestāstu. Bet �odien Nakatam es to atklā�u. Nevajag citiem par to klāstīt, turklāt diezin vai kāds �im stāstam noticēs.
lb pateicis, D�onijs Volkers iespurdzās.
- Redzi, es kaķus nenogalinu vienkār�i sava prieka pēc.
Man nav tik kropla dvēsele, lai es nogalinātu kaķus tikai sava prieka pēc. Turklāt man nav tik daudz vaļas. Kaķu ķer�ana un nogalinā�ana prasa zināmās pūles. Es nogalinu kaķus, lai ievāktu viņu dvēseles. Un no �īm ievāktajām kaķu dvēselēm es taisu īpa�u stabuli. Pēc tam pū�u to stabuli un ievācu vēl lielākas dvēseles, un taisu vēl lielāku stabuli. Beigu beigās es
uztaisī�u tik lielu stabuli kā kosmoss. Bet jāsāk ar kaķiem, jāsāk ar kaķu dvēseļu ievāk�anu. Tās ir izejas punkts. Visur ir sava lietu kārtība. Tā ir jāievēro, tā ir cieņas izrādī�ana. Jo es darbojos ar dvēselēm, nevis ar ananasiem vai melonēm. Vai ne?
-Jā, - Nakata atbildēja. Atklāti sakot, īstas skaidrības viņam nebija. Vai tā ir no gala vai no sāniem pū�ama stabule? Un kāda tai skaņa? Un vispār - kas tās kaķu dvēseles tādas ir? Par �īm lietām Nakata netika skaidrībā. Viņ� saprata tikai to, ka kaut kādā veidā viņam ir jāatrod raibā Goma un jāatved atpakaļ Koidzumi ģimenei.
- Bet tu ļoti gribi pārvest Gomu atpakaļ? - D�onijs Volkers sadja, it kā nolasīdams to, kas Nakatam bija uz sirds.
-Jā, tie�i tā. Nakata nodomājis pārvest Gomu atpakaļ.
- Tā ir tava misija, - D�onijs Volkers sacīja. - Mēs katrs dzīvē sekojam savai misijai. Tas ir dabiski. Tu nekad neesi dzirdējis, kā skan no ievāktām kaķu dvēselēm taisīta stabule?
- Nē, neesmu.
- Laikam tā ir. Tā skaņa nav ausīm sadzirdama.
- Stabule, kuras skaņa ar ausīm nav sadzirdama?
- Tie�i tā. Es, protams, to dzirdu. Tomēr parastu cilvēku ausis tā neaizsniedz. Pat �īs stabules skaņas dzirdēdami, viņi nesaprot, ka tās dzird. Un, ja dzird, tad neatceras, ka ir tās dzirdēju�i. Dīvaina stabule. Bet jācer, ka Nakatas ausis to sadzirdēs. Ja man te būtu tā stabule, mēs varētu pārbaudīt, bet �obrīd man tās nav, - D�onijs Volkers sacīja. Tad, kā atcerējies, izstiepa vienu pirkstu gaisā. - Nakatas kungs, es tie�i �obrīd biju nodomājis nogriezt noķertajiem kaķiem galvas. Pļaujas laiks. Bet, protams, ja es Gomai nogriezī�u galvu, tad tu nevarēsi vest viņu atpakaļ Koidzumi kundzei. Vai ne?
Tā ir, - Nakata sacīja. Viņ� nevarēja atgriezties pie Koidzumi kundzes ar kaķi, kam nogriezta galva. Ja mazās meitenītes to ieraudzītu, viņas uz mū�īgiem laikiem nekad, nekad vairs neēstu.
- Es gribu nogriezt Gomai galvu. Tu gribi, lai viņai galvu nenogrie�. Te saduras mūsu abu misijas, mūsu abu intereses.
Tā pasaulē bie�i gadās. Tad jāmēģina vienoties. Tātad, Nakata, ja tu izdarīsi
Nakata pacēla roku pie galvas un paberzēja ar plaukstu iesirmos, īsos matus. Tā viņ� mēdza darīt, kad par kaut ko saspringti domāja.
- Vai tā ir tāda lieta, ar ko Nakata tiktu galā?
- To mēs jau pirmīt izrunājām, vai ne? - D�onijs Volkers noteica un piespiesti pasmaidīja.
- Tā gan, - Nakata atcerējās. - Tie�i tā. To mēs jau iepriek� izrunājām. Lūdzu, piedodiet.
- Nav laika. Runā�u par lietu. Es gribu, lai tu izdari, lūk, ko, es gribu, lai tu mani nogalini. Atņem man dzīvību.
Nakata uzlika abas rokas sev uz galvas un ilgi noraudzījās D�onijā Volkerā.
- Nakata. Lai nogalina. D�oniju Volkeru?
- Tie�i tā, - D�onijs Volkers sacīja. - Atklāti sakot, es no �ādas dzīves esmu noguris, Nakata. Es pārāk ilgi dzīvoju. Hk ilgi, ka vairs neatceros, cik man gadu. Es negribu vairs ilgāk dzīvot. Man ir apnicis nogalēt kaķus. Bet, kamēr es dzīvo�u, man jāgalē kaķi. Man jāievāc viņu dvēseles. Noteiktajā kārtībā, no pirmā līdz desmitajam, lād atkal viss no jauna, atkal jāsāk no pirmā. Tas viss atkārtojas bez mitas. Man tas ir apnicis. Esmu piekusis no tā. Par to, ko es daru, neviens nepriecājas, neviens mani tā dēļ neciena. Bet tas ir iepriek� nolikts, un es nevaru pats pateikt: �Viss, beidzu.� Un arī pats sev galu padarīt es nevaru. Tas ari ir iepriek� nolikts. Es nevaru izdarīt pa�nāvību. Te daudz kas ir iepriek� nolikts. Ja gribu nomirt, tad man kāds jālūdz mani nogalināt. Tāpēc es gribu, lai tu mani nogalini. Lai tu bailēs un dusmās no visas sirds mani nogalini vispirms es tevi pārbiedē�u, tad sadusmo�u. Un tad tu mani nogalināsi.
- Kāpēc... - Nakata ieteicās. - Kāpēc tam jābūt Nakatam? Nakata nekad nevienu cilvēku nav nogalinājis. Nakata nav tādām lietām piemērots.
- Tb es ļoti labi zinu. Tu neesi nevienu cilvēku nogalinājis, tu pat neesi iedomājies, ka gribi kādu nogalināt. Tu tādām lietām neesi īpa�i piemērots. Bet, Nakata, �ajā pasaulē ir tādas situācijas, kad �is arguments nedarbojas. Ir tādas situācijas, kad neviens nevar domāt par to - ir vai nav kaut kam piemērots. Tēv tas jāsaprot. Nu, piemēram, kara laikā. Tu zini, kas ir kar�?
-Jā, es zinu par karu. Tai laikā, kad Nakata piedzima, gāja vaļā liels kar�. Esmu dzirdējis runas par to.
- Kad sākas kar�, tad iesauc armijā. Kareivim izsniedz �auteni un sūta uz kaujas lauku. Viņam jānogalē pretinieka kareivji. Turklāt - jo vairāk, jo labāk. Vienalga, vai tev patīk nogalināt ved ne. Tādas lietas neviens vērā neņem. Kas jādara, jādara. Pretējā gadījumā nogalinās tevi.
D�onijs Volkers pielika rādītājpirkstu Nakatam pie krūtīm un noteica:
- Pif! Tas ir cilvēces vēstures mugurkauls.
Nakata pavaicāja:
-Vai gubernatora kungs ņem Nakatu kareivjos un pavēl nogalināt cilvēku?
-Jā, tā ir gubernatora pavēle. Nogalini cilvēku!
Nakata mēģināja par to padomāt, bet tas nekādi nevedās. Kāpēc gubernatora kungs pavēl viņam nogalināt cilvēku?
- Beigu beigās, tev nevajag tik daudz par to domāt.
D�onijs Volkers pacēla roku pie zīda cepures, lai pārbaudītu, Vcii tā ir vietā.
- Vēl viena lieta - varbūt tā tev būs vieglāk. Tev nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos par to, ka tu mani nogalini. Tu tikai izdarīsi to, par ko es sapņoju. To, ko es tev lūdzu. Tas nav tā, ka tu nogalinātu kādu, kur� lūdzas, lai viņu atstāj dzīvu. Drīzāk to varētu saukt par krietnu darbu.
Nakata ar roku notrausa sviedru pilienus, kas ritēja gar matu malu.
- Bet Nakata nekādi nevar to izdarīt. Pat ja man liek nogalināt, es nezinu, kā lai to izdara.
- Patie�ām, patie�ām! - D�onijs Volkers ar apbrīnu noteica. - Protams, tas ir arguments. Nezini, kā to labāk izdarīt. Pirmo reizi nogalināsi cilvēku... Taisnība. To es saprotu. Nu labi. Es tev vienu paņēmienu iemād�u. Nogalinot ir viens triks, Nakata, tu nedrīksti vilcināties, tevjābūt ļoti pa�taisnam, ļoti apņēmīgam - tas ir tas triks. Cilvēku man te nav, bet es tev parādī�u piemēru. Ceru, ka tas tik necik noderēs.
D�onijs Volkers piecēlās no krēsla, paņēma lielu ādas somu, kas bija stāvējusi turpat pagaldē, un nolika uz krēsla, kur tikko pats bija sēdējis, tad, priecīgi svilpodams, atvēra to. Tad, glu�i kā demonstrēdams triku, izvilka no tās vienu kaķi. Līdz �im neredzētu kaķi. Pelēkstrīpainu run�uku. Tikko pieaugu�o kārtā iegāju�u, jaunu kaķi. Kaķis bija ļengans, ta�u acis tam bija vaļā, likās, kaut kāda apziņa viņam vēl ir. D�onijs Volkers, joprojām svilpodams, it kā rādītu nozvejotu zivi, abām rokām izcēla kaķi ārā. Melodija, ko viņ� svilpoja, bija rūķī�u gājiens �Hei! Ho!� no Disneja �Sniegbaltītes un septiņiem rūķī�iem�.
- �ajā somā ir pieci kaķi. Tie visi noķerti tajā tuk�ajā zemes gabalā. Tikko noķerti. Klaiņojo�i, noklīdu�i kaķi. Viņiem ir ie�ļircinātas zāles, lai paralizētu ķermeni. Viņi pa�i nav paralizēti, acis ir vaļā, viņi ir pie apziņas. Sāpes jūt. lā�u muskuļi ir nekustīgi. Ķepas pakustināt nevar. Kaklu pagrozīt nevar. Es tā izdaru, citādi viņi plosās un spārdās. Tagad paņem�u nazi un pārgriezī�u ar to kaķim vēderu, izņem�u vēl puksto�o sirdi, tad nogriezī�u galvu. Visu to izdarī�u tavu acu priek�ā. Iztecēs daudz asiņu. Sāpes būs briesmīgas. Padomā, ja tev pārgrieztu vēderu un izrautu sirdi, cik ļoti tev sāpētu. Briesmīgi iedomāties. Es nemaz neesmu tik ne�ēlīgs sadists. Bet neko nevar darīt.
D�onijs Volkera kungs pagriezās pret Nakatu un pievēra abas acis.
- Bet darbs ir darbs. Misija ir misija. Man jānokopj cits pēc cita, pēdējo atstā�u Gomu. Vēl ir drusciņ laika, tev līdz tam brīdim jāizlemj. Vai nu es nogalinu kaķi, vai ari tu nogalini mani, vai nu - vai.
D�onijs Volkers nolika vēl ļengano kaķi uz galda. Tad atvēra atvilktni galda sānā un izcēla ar abām rokām no turienes lielu, melnu saini. Tad lēni to attina un izvīstītos priek�metus rūpīgi sarindoja uz galda. Neliels ripzāģis, da�āda izmēra ķirurģiskie skalpeļi, liels nazis. Tie visi kā viens mirdzēja tik spo�i, it kā būtu tikko uztrīti. D�onijs Volkers pēc kārtas ar mīlestību pārbaudīja visu na�u asmeņus. Salika uz galda. Tad no nākamās atvilktnes izņēma vairākus metāla �ķīvjus. Ari tos salika uz galda. Varēja just, ka viņ� darbojas noteiktā kārtībā. Izņēma no atvilktnes lielu, melnu plastmasas maisu. Un visu laiku turpināja svilpot �Hei! Hol".
D�onijs Volkers, acis piemiedzis, noglaudīja kaķim galvu. Pārlaida rādītājpirksta galu pāri mīkstajam vēderam. Tad paņēma labajā rokā skalpeli un bez jebkāda iepriek�ēja brīdinājuma, bez vilcinā�anās ar vienu vilcienu pārgrieza jaunajam kaķim vēderu. Tas notika momentā. Vēders pār�ķēlās uz pusēm, no turienes izvēlās sarkanas iek�as. Kaķis pavēra muti kā kliedzienā, bet nespēja izdvest ne skaņas. Laikam gan mēle bija nejutīga. Vai varbūt dzīvnieks nevarēja paplest muti. Tomēr acīs varēja redzēt briesmīgas cie�anas. Nakata pat spēja iztēloties, cik �īs sāpes ir briesmīgas. Tad asinis, kā atcerēju�ās, kas tām jādara, sāka �ļākties. Tās samērcēja D�o-nija Volkera rokas, nota�ķīja viņa vesti. Bet D�onijs Volkers par asinīm nelikās ne zinis. Viņ�, aizvien vēl svilpodams �Hei! Ho!�, iebāza roku kaķim iek�ā un izgrieza ar mazu skalpeli kaķa vēl pulsējo�o sirdi. Sirsniņa bija maza. Izskatījās, ka tā vēl sitas. Viņ� �o asiņaino sirdi paņēma plaukstā un pastiepa uz Nakatas pusi.
- Redzi! Tā ir sirds. Vēl kustas! Paskaties!
D�onijs Volkers to kādu bridi rādīja Nakatam, tad, it kā tas būtu pavisam dabiski, iemeta to mutē. Kārtīgi ko�ļāja. Neteica neko, izgar�oja bez steigas. Lēni gremoja. Viņa acīs bija tāda izteiksme kā bērnam, kas ticis pie kārotā salduma, sejā pavīdēja patiesa svētlaime. Viņ� ar roku notrausa gar mutes kaktiņu notecēju�ās asinis. Ar mēles galiņu nolaizīja lūpas.
- Silta un svaiga. Mutē vēl sitās.
Nakata, neteicis ne vārda, tajā noskatījās. Novērsties nespēja. Bija tāda sajūta, it kā galvā kaut kas sāktu kustēties. Istabu pildīja tikko izlietu asiņu dvaka.
D�onijs Volkers, svilpodams �Hei! Ho!�, nozāģēja kaķim galvu ar zāģīti. Zāģa zobi skrapstēdami urbās kaulā. Ierastām kustībām. Kauls nebija resns, negāja ilgi. Bet zāģa skrap-stoņa likās savādi smaga. Nozāģēto galvu viņ� rūpīgi nolika uz metāla �ķīvī�a. Tad, kā apbrīnojot mākslas darbu, nedaudz atkāpās un, acis piemiedzis, to apskatīja. Uz brīdi pārtrauca svilpot, ar nagu izbakstīja kaut ko starp zobiem ieķēru�os, iemeta to atpakaļ mutē un izgar�oja. Apmierināts norija siekalas. Beigās pavēra melno plastmasas maisu un bez ceremonijām iemeta tajā bez sirds un bez galvas paliku�o kaķi. Likās, ka tas viņam vairs nebūs vajadzīgs.
- Viens nodarīts, - D�onijs Volkers noteica, pastiepis uz Nakatas pusi asiņainās rokas. - Vai nav labs darbs? Turklāt var tikt pie dzīvas sirds, un nav ta�u darīts nekas tik ļoti asiņains.
... drīzāk neskaitāmo jūru ūdens
No manām rokām zaudēs zaļo krāsu
Un kļūs kā purpurs sarkans,�1 - Makbeta vārdi. Man nav tik traki kā Makbetam, bet ķīmiskās tīrītavas rēķini ir briesmīgi. Tomēr �is ir īpa�s apģērbs. Varētu vilkt operāciju apģērbu un cimdus, tā būtu ērtāk, bet tā nevar. Viss ir iepriek� nolikts.
Nakata neko neteica. Galvā kaut kas kustējās. Dvakoja asinis. Ausīs atbalsojās �Hei! Hoi�.
D�onijs Volkers izcēla no somas nākamo kaķi. Baltu kaķeni. Vairs ne tik jaunu. Mazdrusciņ līku astes galiņu. D�onijs Volkers tāpat kā iepriek� paglaudīja tai galvu, tad pārlaida pirkstu pār vēderu no kakla līdz astes saknei, novilkdams iedomātu līniju. Tad paņēma rokā skalpeli un tāpat kā iepriek� pārgrieza ar vienu rāvienu. Tālāk atkārtojās viss iepriek�ējais. Kliedziens bez skaņas. Visa ķermeņa konvulsijas. Izkritu�as iek�as. Vēl pulsējo�ā sirds tiek izņemta ārā, pastiepta uz Nakatas pusi, iemesta mutē. Sako�ļāta. Lēni un nesteidzīgi. Apmierināts smaids. Rokas mirkst asinīs. Svilpo�ana �Hei! Ho!n.
Nakata iegrima dziļāk krēslā. Tad aizvēra acis. Saņēma galvu abās rokās. Pirkstu gali iecirtās deniņos. Nekas nemainījās, viņā iek�ā kaut kas sāka kustēties. Viņā cēlās milzīgs satraukums. Elpa likās tik tāla, pie kakla kaut kas briesmīgi sāpēja, redzeslauks likās tik pla�s.
- Nakata! Nakata! - D�onijs Volkers jautri uzsauca. - Tā nevar darit. Pamazām nonāksim pie galvenā. Tiktāl viss bija tikai iesildī�anās. Tikai izmēģinā�ana. Tagad nāks Nakatam pazīstamas sejas. Jātur acis vaļā un kārtīgi jāskatās. īstās izklaides tikai tagad sāksies. Es par to daudz esmu domājis� esmu visu saplānojis. Tas ir jāsaprot.
Svilpodams �Hei! Ho!�, viņ� cēla ārā no somas nākamo kaķi. Nakata, iespiedies krēslā, acis iepletis, skatījās uz �o kaķi. Tās bija Kavamuras kungs. Kavamuras kungs cie�i skatījās Nakatam ads. Nakata redzēja �īs acis. Bet viņ� nespēja neko izdomāt. Nespēja piecelties.
- Jūs laikam nevajag iepazīstināt, tomēr piemiņas labad izdarī�u visu, kā pieklājas, - D�onijs Volkers sacīja. � �is kaķis ir Kavamuras kungs. �is ir Nakatas kungs. Lūdzu mīlēt un cienīt.
D�onijs Volkers teatrāli pacēla zīda cepuri un apsveicinājās ar Kavamuru un Nakatu, pacēla zīda cepuri vispirms pret Kavamuru, tad pret Nakatu.
- Vispirms parasta sasveicinā�anās. Bet, kad apsveicinā�anās beigusies, tālāk viss kā parasti.
dzīve ir kā vēja aizpūsts zieds, - D�onijs Volkers noteica, tad pārlaida pirkstu Kavamuras mīkstajam vēderam. Kā aizvien -maigi, draudzīgi.
-Ja gribi, lai es metu mieru, saki to tagad. Ja gribi, lai es metu mieru, tad tagadl Paies laiks, un D�onijs Volkers vairs nevilcināsies. Slavenais kaķkāvis D�onijs Volkers, viņa leksikā nav tāda vārda kā �vilcinā�anās�.
Tad D�onijs Volkers, atkal bez vilcinā�anās, pārgrieza Kavamuram vēderu. Kavamuras kliedziens bija sadzirdams. Laikam mēle nebija pietiekami paralizēta. Vai varbūt tas bija kliedziens, ko sadzirdēja tikai Nakatas ausis. Tik briesmīgs kliedziens, ka gars sastinga. Nakata aizvēra acis, abām rokām saņēma galvu. Rokas nevaldāmi tricēja.
- Acis nedrīkst taisīt ciet, - D�onijs Volkers kategoriski paziņoja. - Ja taisīsi acis ciet, nekas labs neiznāks. Ja aiztaisa acis, tik un tā nekas nepazūd. Tikai tad, kad atver, redzi, ka ir vēl sliktāk. lādā pasaulē mēs dzīvojam, Nakata. Hiri acis plati vaļā. Tikai gļēvuļi taisa acis ciet. Tā ir bēg�ana no īstenības. Kamēr tu turi acis un ausis ciet, laiks iet tik tak, tik tak.
Nakata, kā pavēlēts, atvēra acis. D�onijs Volkers, pārliecinājies, vai viņ� to izdalījis, īpa�i izrādīdamies, apēda Kavamuras sirdi. Upat kā iepriek� - lēni un izbaudīdams.
- Mīksta, silta, nu tie�i kā zu�a aknas, - D�onijs Volkers sacīja. Iebāza mutē asiņaino rādītājpirkstu un nolaizīja, tad izvilka ārā un pastiepa gaisā.
Jaienreiz to pagar�o, tad esi uzķēries. Neaizmirstami, it īpa�i asinis*- lipīgas un biezas.
Viņ� rūpīgi noslaucīja asinis no skalpeļa, tad, atkal priecīgi svilpodams, nozāģēja: Kavamuras kungam galvu, zāģa sīkie zobiņi grieza kaulu. Asinis iz�ļakstījās uz visām pusēm.
- D�onija Volkera kungs, lūdzu. Nakata vairs nevar to izturēt.*
D�onijs Volkers pārtrauca svilpot, pakasīja auss ļipiņu.
- Tā nu gan nevar, Nakata. Nevar pieļaut, ka paliek slikta dū�a. Bet, ko lai dara, es nevaru pateikt: �Jā, sapratu!� - un
pārtraukt. Kā jau es pirmīt teicu, ir kar�. Ja kar� ir sācies, tad ļoti grūti to ņemt un pārtraukt. Ja zobens ir izvilkts no maksts, tad asiņu strūklu nevar apturēt. Tfe neder nekādi argumenti. Nekāda loģika. Tās nav mans egoisms. Tā ir nolikts. Tāpēc, ja tu gribi, lai es nenogalēju citus kaķus, tev jānogalē mani. Tev jāceļas kājās, jāsaņemas un izlēmīgi jānogalē. Tas jādara
D�onijs VOlkers atsāka svilpot. Pabeidza zāģēt Kavamuras galvu, tad ķermeni bez galvas iemeta atkritumos. Nu uz metāla �ķīvjiem bija sarindotas jau triju kaķu galvas. Kaut ari tie visi bija pārcietu�i briesmīgas mokas, neviena sejas izteiksmē tas neatspoguļojās. Visi, tāpat kā ledusskapī sarindotie kaķi, vērās tuk�umā.
- Nākamais! Siāmiete!
T0 pateicis, D�onijs Volkers no somas izvilka Siāmas kaķi. Tā, protams, bija Mimi.
- �Mans vārds ir Mimi!�, redz, kā. Pu�īni opera. Man ari Pu�īni patīk. �ajā kaķī ari var just kaut ko no viņa koķetērijas. Pu�īni mūzikā ir kaut kas tāds - tas nenoveco. Nu, protams, tā ir populāra mūzika, bet dīvaini - nekļūst vecmodīga. Brīni�ķīgs māksliniecisks sasniegums.
D�onijs Volkers sāka svilpot �Mans vārds ir Mimi!�.
- Zini, Nakata, cik grūti bija �o Mimi noķert. Apķērīga, vērīga, gudra. Nepavisam nedevās rokās. Bet ne velti es esmu slavenais kaķkāvis, D�onijs Volkers, kuram neviens kaķis nav aizbēdzis. Varbūt ar to nevajadzētu lepoties. Nu, vienkār�i sakot, viņu bija grūti noķert. Bet... lūk! Siāmas kaķene Mimi kundze. Siāmas kaķu sirdis ir sevi�ķas. Gar�as ziņā - īsts dārgums. Kā trifeles. Būs labi, Mimi, nevajag raizēties. Tavu silto, jauko sirsniņu D�onijs Volkers apēdīs ar baudu. Nemaz tik bie�i tāda iespēja negadās.
- D�onija Volkera kungs, - Nakata ierunājās balsī, kas likās nākam no vēdera dziļumiem. - Es jūs lūdzu. Izbeidziet. Ja tas tā turpināsies, Nakata paliks jocīgs. Jau tagad ir tāda sajūta, ka Nakata vairs nav Nakata.
D�onijs Volkers noguldīja Mimi uz galda, īpa�i lēni pārlaida pirkstu tai pār vēderu.
- Tu vairs neesi tu pats, - viņ� klusi noteica. Lēni izgar�oja �os vārdus uz mēles. - Tas ir ļoti svarīgi, Nakata! Ja cilvēks vairs nav cilvēks.
D�onijs Volkers paņēma no galda vēl nelietotu, jaunu skalpeli, ar pirksta galu pārbaudīja asmeni. Tad, it kā pārbaudīdams to, viegli iegrieza sev rokā. Pēc brī�a izsprāga asinis. Tās pilēja no viņa rokas uz galda. Asinis pilēja uz Mimi. D�onijs Volkers noņirdzās.
- Cilvēks vairs nav cilvēks, - viņ� atkārtoja. - Tu vairs neesi tu pats. Tas ir labi, Nakata. Brīni�ķīgi. Tas patiesi ir ārkārtīgi svarīgi. �Ak, mana sirds ir skarpju pilna!� - ari Makbets.
Nakata, ne vārda neteicis, piecēlās no krēsla, neviens, pat Nakata pats, �o kustību vairs nespētu apturēt. Viņ� spēra lielu soli uz priek�u un bez mazākās �aubī�anās paķēra vienu no na�iem, kas bija sarindoti uz galda. Lielu, kā steiku grie�amo nazi. Viņ� sa�ņaudza koka spalu un bez vilcinā�anās, apņēmīgi trieca asmeni D�onijam Volkeram krūtis. Izdūra cauri melnajai vestei, tad izrāva un ietrieca citā vietā. Dziļi ausīs viņ� sadzirdēja kādu varenu skaņu, sākumā Nakata nesaprata, kas tas ir. Bet tad saprata - D�onijs Volkers skaļi smējās. Viņam krūtis bija iedurts nazis, no tām plūda asinis, bet viņ� vēl aizvien skaļi smējās.
- Tā, tā ir labi! - D�onijs Volkers kliedza. - Tu mani sadūri bez vilcinā�anās. Krā�ņi!
Jau krizdams, D�onijs Volkers nemitējās smieties. Hahaha-haha, viņ� smējās. Nu smieklīgi, tik smieklīgi, ka nevar izturēt, viņ� smējās. Tomēr drīz vien �ie smiekli pārvērtās �ņukstos, starp �ņukstiem varēja saklausīt asins guldzē�anu kā no pārplīsu�as notekcaurules. Tad viss ķermenis sāka raustīties briesmīgās konvulsijās, no mutes �ļācās asinis, asinīm pa vidu viņ� vēma melnus piku�us. Pirmīt apēstās kaķu sirdis. Asinis
ap�ļāca galdu, ap�ļāca Nakatas golfa kreklu, Nakata viss bija ne�ķiests ar asinīm. Arī uz galda gulo�ā Mimi mirka asinīs.
Kad Nakata attapās, viņ� pamanīja, ka pie kājām guļ D�o-nijs Volkers, miris. Pagriezies uz sāniem, sarāvies kamolā kā bērns, kas aukstā naktī lūko sasildīties, viņ� bija nomiris turpat. Kreiso roku kaklam piespiedis, labo pastiepis uz priek�u, it kā gribēdams kaut ko satvert. Konvulsijas bija norimu�as, arī skaļie smiekli - apklusu�i. Tomēr ap muti vīdēja aukstā smaida ēna. Izskatījās, ka tā tur paliks mū�īgi. Dēļu grīda mirka asinīs, zīda cepure bija nokritusi un mētājās istabas kaktā. D�onijam Volkeram mati galvvidū bija reti, āda spīdēja cauri. Palicis bez cepures, viņ� izskatījās daudz vecāks un daudz vājāks.
Nakata izmeta nazi no rokām. Atsizdamies pret grīdu, tas metāliski no�ķindēja. It kā kaut kur tālumā liela mehānisma zobrati pagrieztos uz priek�u. Nakata ilgi nostāvēja pie līķa nepakustēdamies. Istabā bija miers. Tikai asinis vēl tecēja bez skaņas, asins peļķe pamazām pletās lielāka. Tad viņ� attapās un pacēla uz galda gulo�o Mimi. Sajuta viņas silto, ļengano ķermeni rokās. Kaķis bija nota�ķīts ar asinīm, bet, kā likās, nebija savainots. Mimi gribēja kaut ko sacīt, cie�i skatoties Nakatam sejā. Tomēr zāļu iedarbība vēl turpinājās un viņa nevarēja pavērt muti.
Tad Nakata izcēla no somas Gomu un pacēla to labajā rokā. Kaut gan Nakata �o kaķi bija redzējis tikai fotogrāfijā, viņam likās, ka satiekas ar sen nesatiktu pazīstamu kaķi.
- Gomas jaunkundz, - Nakata sacīja, -
Nakata, saņēmis abus kaķus klēpī, apsēdās dīvānā.
- Iesim mājās, - Nakata sacīja kaķiem. Tomēr viņ� nespēja piecelties. No kaut kurienes parādījās melnais suns. Apsēdās līdzās miru�ajam D�onijam Volkeram. Varbūt viņ� lacis asinis no tās peļķes. Tomēr skaidri atcerēties nevarēja. Galva bija smaga un apdullusi. Nakata smagi nopūtās. Aizvēra acis. Apziņa sarāvās un tūlīt pat ielidoja melnā tumsā.
pienākusi tre�ā nakts namiņā. Dienām ejot, sarodu ar klusumu, sarodu ar dziļo tumsu. Naktīs vairs nejūtu baiļu. Iekuru plīti, nolieku krēslu tās priek�ā un lasu grāmatu. Kad nogurstu no lasī�anas, neko nedomādams, veros krāsns liesmās. Lai cik ilgi es skatītos liesmās, tas neapnīk. Liesmām ir da�ādi apveidi, da�ādas krāsas. Tās kustas brīvi un neierobe�oti kā dzīvas būtnes. Piedzimst, satiekas, iz�ķiras, iet bojā un pazūd.
Ja nav apmācies, es izeju ārā un veros debesīs. Zvaigznes vairs nerada manī tādu bezspēcības sajūtu, es jūtu to tuvumu. Katra zvaigzne mirdz pati par sevi. Vairākas zvaigznes esmu iegaumējis, novēroju to mirdzē�anas veidu. Zvaigznes laiku pa laikam iemirdzas spilgtāk, it kā būtu ko svarigu atcerēju�ās. Mēness ir balts un spo�s; ja sasprindzinu ads, varu saskatīt uz tā virsmas eso�ās klintis. lādos brī�os nespēju domāt ne par ko. Aizturu elpu un tikai vērīgi raugos.
MD
Arī pret me�u es vairs neizjūtu tādas bailes. Izjūtu pret to dabisku cieņu, tas �ķiet pat draudzīgs. Kaut gan, protams, me�ā staigāju tikai namiņa tuvumā, neejot tālāk par taciņas nospraustajām robe�ām. No ceļa nenovirzos. Ja nepārkāpj noteikumus, briesmas nedraud. Me�s mani klusēdams pieņem.
Vai ari izliekas neredzam. Tas dod ari man kaut ko no sava miera un skaistuma. Ta�u, ja es kādreiz pārkāptu noteikumus,
tie klusējo�ie briesmoņi, kas slēpjas ēnās, mestos virsū un saplosītu mani ar asajiem nagiem.
Es vairākas reizes esmu nogājis pa iemīto taciņu, apgūlies mazajā, apaļajā klajumā me�a vidū. Ieklausījies vējā, kas pār�alc koku galotnēm. Saklausījis putnu spārnu vēdas un papar�u �alkas. Ļāvies augu spēcīgajām smar�ām. Tādos brī�os man �ķiet, ka es tieku atbrīvots no Zemes pievilk�anas spēka un lidinos mazdrusciņ virs zemes, gaisā. �is stāvoklis, protams, neilgst bezgalīgi. Kad atveru acis un izeju ārā no me�a, tas pagaist, paliek tikai atmiņas par �o mirkli. Tbmēr, kaut ari to apzinos, �is sajūtas ir pārvarigas. Galu galā - es spēju lidināties gaisā.
Vairākkārt spēcīgi līst, lietus aizvien sākas pēk�ņi. �ajā apkaimē virs kalniem laiks bie�i mainās. Ik reizi, kad sāk līt, es izģērbjos un eju ārā, nomazgājos ar ziepēm. Daudz vingrojot, sasvīstu, tad es novelku visas drēbes un iekārtojos uz lieveņa sauļoties. Dzeru daudz tējas, sē�u uz lieveņa un visu uzmanību veltu grāmatu lasī�anai, Kad satumst, sē�u plīts priek�ā un lasu. Lasu par vēsturi, par zinātni, par antropoloģiju un folkloru, par socioloģiju un psiholoģiju. Lasu �ekspīru. Lasu grāmatu no sākuma līdz beigām, svarīgākās daļas pārlasu vairākkārt, līdz esmu sapratis. Tā lasot, pamazām vien uzsūcu da�ādas zinā�anas, un es noteikti kaut kā uz tām reaģēju. Nodomāju, ka būtu brīni�ķīgi te palikt. Ir vēl daudz grāmatu, kuras gribu izlasīt, pārtikas krājumi ari vēl ir pietiekami. Tomēr es ļoti labi apzinos, ka esmu �eit tikai garāmejot. Drīz vien vajadzēs �o vietu pamest. �ī vieta ir pārāk mierīga, pārāk dabiska, pārāk pilnīga. Man tā vēl nav dota, vēl ir par agru.
O�ima negaidīti ierodas ceturtās dienas priek�pusdienā. Ma�īnas troksni nedzird. Viņ�, uzmetis plecos nelielu mugursomu, atnāk pa ceļu kājām. Es pilnīgi kails sē�u uz lieveņa, saulē esmu iesnaudies. Nedzirdu tuvojamies viņa soļus. Varbūt viņ�, pa pusei jokodamies, tī�ām nācis tik klusi. Viņ� klusiņām uzkāpj uz lieveņa, pastiepj roku un viegli pieskaras manai
galvai. Es uzlecu kājās. Meklēju dvieli, ar ko piesegt kailumu. Tomēr dvieļa pa rokai nav.
- Tas nekas, - O�ima saka. - Kad es te paliku, ari bie�i sauļojos kails. Tik patīkama sajūta, kad saule tiek klāt vietām, kas parasti sauli neredz.
Man trūkst elpas apjukumā, ka esmu palids kails O�imas priek�ā. Kaunuma matiņi, loceklis, sēklinieki saulē spīd. Tie izskatās ļoti neaizsargāti, viegli ievainojami, fsti neattopu, ko iesākt. Es tagad nevaru tā steig�us skriet paslēpties.
- Labdien, - es saku. - Atnāci kājām?
- Brīni�ķīgs laiks. Es nevarēju citādi, gribējās iet kājām. Atstāju ma�īnu pie vārtiem un atstaigāju �urp, - viņ� stāsta, lād paņem pār maigām pārmesto dvieli un pasniedz man. Es aptinu to ap gurniem un uzreiz nomierinos.
Viņ�, kaut ko klusām dungodams, uzvāra ūdeni. No nelielās mugursomas izņem miltus, olas un piena paku, paņem pannu, uzkarsē to un cep pankūkas. Uzliek tām sviestu un sīrupu. Izņem salātu lapas, tomātus un sīpolus. Grie�ot salātus, O�ima ar nazi darbojas ārkārtīgi uzmanīgi. 1ās ir mūsu pusdienas.
- Kā pagāja �īs trīs dienas? - O�ima, griezdams pankūku, vaicā.
Izstāstu par �ejienes dzīves jaukumiem. Tomēr par ie�anu me�ā neko nesaku. Nez kāpēc man �ķiet, ka to labāk nedarīt.
- 1ās labi, - O�ima nosaka. - Man jau likās, ka tev te varētu patikt.
- Vai tagad mums jāatgrie�as pilsētā?
- Tā ir. Mums jāatgrie�as pilsētā.
Mēs sākam gatavoties aizbrauk�anai. Lieti�ķi un prasmīgi sakārtojam namiņu. Nomazgājam traukus un saliekam plauktos, iztīrām plīti, izlejam no spaiņa ūdeni, aizveram propāna gāzes balona ventili. Saliekam ikdienas traukus plauktos, visu nokopjam. Ar slotu izslaukām grīdu. Noslaukām galdu un krēslus. Aiz mājas izrokam bedri un tur noglabājam atkritumus. Plastmasas atkritumus satinam ve�anai līdzi uz pilsētu.
O�ima aizslēdz namiņu. Es pēdējo reizi pagrie�os un paskatos uz to. Tās visu laiku likās tik reāls, ta�u tagad rodas sajūta, it kā tas būtu kaut kas izdomāts. Esmu aizgājis no tā tikai nedaudz soļu, bet �ķiet, ka realitātes sajūta sāk zust. It kā visu, kas te noticis, es pats būtu izdomājis. lūdz vietai, kur O�ima atstājis savu ma�īnu, ir apmēram pusstundas gājiens. Mēs, tikpat kā nesarunādamies, soļojam lejup pa kalnu ceļu. O�ima visu �o laiku svilpo kādu melodiju, es ļaujos domu klejojumiem.
Mazā, zaļā sporta ma�īna, kā saplūdusi ar apkārtējiem kokiem, mierīgi gaida O�imas atgrie�anos. O�ima aizver vārtus, aptin tos ar ķēdi un aizliek priek�ā piekaramo atslēgu, lai kāds tur netī�ām (vai tī�ām) neiemaldās. Manu mugursomu tāpat kā iepriek� ar virvi piesien pie aizmugurējā re�ģa. Nolai� jumtu, ma�īna kļūst atvērta.
- Tagad atgrie�amies pilsētā, - viņ� saka.
Es pamāju.
- Ir jau brīni�ķīgi vienam pa�am dzīvot dabas vidū, bet tas nemaz nav vienkār�i, - O�ima saka. Uzliek saulesbrilles, piesprādzējas.
Es, sēdēdams blakussēdeklī, arī piesprādzējos.
- Teorētiski tas nav neiespējami, ir ari cilvēki, kas tik tie�ām tā dzīvo. Tomēr dabiskais kaut kādā ziņā ir nedabisks, miers kaut kādā ziņā ir draudīgs. Lai tiktu galā ar �īm pretrunām, vajadzīga sagatavo�anās un pieredze. Tāpēc mēs uz laiku atgriezīsimies pilsētā. Sabiedrībā un darbos.
O�ima uzspie� uz gāzes pedāļa, sāk braukt lejup pa kalnu ceļu. Tomēr at�ķirībā no �urpceļa viņ� brauc lēni. Nekur nesteidzoties. Izbaudot apkārtnes ainavu, izbaudot vēja pieskārienus. Vēj� sapurina viņa garos matus uz pieres, pū� atpakaļ. Beidzot zemesceļ� ir galā, sākas �aurs, tomēr asfaltēts ceļ�. Parādās nelieli ciemi un lauki.
- Runājot par pretrunām, - O�ima saka, it kā būtu to pēk�ņi atcerējies. - Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt.
- Meklēju? Ko?
O�ima papurina galvu. Paskatās atpakaļskata spogulī, saviebjas. - Nez kas tas varētu būt? Es nezinu. Klāstu tev savus iespaidus.
Es klusēju.
- Runājot no pieredzes, - ja cilvēks kaut ko ārkārtīgi meklē, tad neatrod. Ja cilvēks no kaut kā bēg, tas piezogas no mugurpuses. Nu, protams, tie ir tikai vispārinājumi.
- Paliekot pie �iem vispārinājumiem - ko vajadzētu darīt manā gadījumā? Ja tie�ām ir tā, kā tu saki, ka es kaut ko
- Smaga problēma, - O�ima nosmejas. Pēc brī�a viņ� saka: - Varbūt tā ir, varbūt tas, ko tu meklē, nemaz nav atrodams.
- Izklausās pēc ļauna pareģojuma.
- Kā Kasandra?
- Kasandra? - es vaicāju.
- No grieķu traģēdijām. Kasandra bija pareģe. Trojas valdnieka meita. Viņa kalpoja templī, un Apollons dāvāja viņai pareģes spējas. Bet viņa atteicās mīlēties ar Apollonu, Apollons noskaitās un viņu nolādēja. Grieķu dievi at�ķiras no kristie�u dieviem, tie drīzāk ir kā pasaku dievi. Viņiem, tāpat kā cilvēkiem, ir da�ādi trūkumi un vājības. Viņi zaudē savaldību, ļaujas iekārei, krit greizsirdībā, mēdz būt aizmār�īgi.
Viņ� izņem no cimdu nodalījuma kastīti, tajā ir ledenes ar citrona gar�u, iemet vienu mutē un piedāvā ari man. Es ari paņemu un iemetu mutē.
- Kas tas bija par lāstu?
- Kasandras?
Es pamāju.
- Visi no viņas mutes nāku�ie pareģojumi piepildīsies. Bet cilvēki viņas pareģojumiem neticēs. Tāds bija Apollona lāsts. Turklāt vēl no viņas mutes nāks tikai ļauni pareģojumi - par nodevībām, par nelaimēm, par cilvēku nāvi, par valsts sabrukumu. Tāpēc cilvēki viņai neticēja, viņu nicināja un ienīda.
ja neesi lasījis, palasi Eiripīda vai Aishila lugas. Tajās skaidri attēlotas daudzas mūsdienu pamatproblēmas. Korī.
-Kori?
- Grieķu traģēdijās koris ir aktieru grupa. Tie stāv skatuves dziļumā un, visi kopā skandējot, paskaidro notikumus. Iemieso darbojo�os personu apziņu. Reizēm kaismīgi cen�as tās pārliecināt. Vai nav ērti? Da�kārt man arī gribētos, kaut man aiz muguras stāvētu tāds bariņ�.
- Vai tev ir pareģa spējas?
- Nav, - viņ� atbild, - es neprotu pareģot ne labu, ne ļaunu. Ja izklausās, ka es vienmēr pareģoju kaut ko ļaunu, tas notiek tāpēc, ka esmu caurcaurēm reālists. Izdaru vispārējus secinājumus. Reizēm tur neko nevar darīt, tas izklausās pēc ļauna pareģojuma. Tāpēc, ka visapkārt ir vieni vienīgi ļauni pareģojumi, kas ir piepildīju�ies. Ņem vienalga kuru dienas avīzi un atver, mēģini izvērtēt, kāds ir līdzsvars starp labajām un sliktajām ziņām, un uzreiz viss būs skaidrs.
Ceļa līkumā O�ima gludi pārslēdz mazākā pārnesumā. Pilnīgi nesajūtama, plūsto�a pārslēg�anās. Mainās tikai motora apgriezieni.
- Tomēr ir ari viena laba ziņa, - O�ima saka. - Mēs tevi pieņemam. Tu kļūsi par Komuras Memoriālās bibliotēkas darbinieku. �ķiet, ka tu esi tam piemērots.
Es nedomādams ieskatos O�imam sejā.
- Vai tas nozīmē, ka es tagad strādā�u Komuras bibliotēkā?
- Tam jāatrod precīzāks apzīmējums. Tu kļūsi �ai bibliotēkai piederīgs. Gulēsi un dzīvosi tajā. Kad pienāks bibliotēkas vaļā vēr�anas laiks, tu to atvērsi, kad pienāks laiks to slēgt, -slēgsi. Tu dzīvo kārtīgu dzīvi, spēka tev pietiek. Tāpēc tev �is darbs nebūs nekāds slogs. Mēs būsim tev pateicīgi, ja tu to darīsi mūsu vietā, es un Saeki kundze, neviens no mums nav tik spēcīgs. Turklāt tu vēl varētu veikt da�ādus ikdienas dar-.bus. Neko grūtu. Piemēram, uzvārīt man gar�īgu kafiju, aiziet iepirkties... Tev ir sagatavota istaba. Tā atrodas bibliotēkas
piebūvē, tajā ir arī du�a. Agrāk tā bija viesu istaba, bet �ajā bibliotēkā viesi �obrid neapmetas, tā netiek izmantota. 7\i vari tur dzīvot. Visērtākais ir tas, ka tu, atrodoties bibliotēkā, vari lasīt visu, ko vēlies.
- Kāpēc... - es iesāku, bet neatrodu vārdus.
- Kāpēc tas ir iespējams? - Viņ� tos atrod. - Pamatiemesls ir pavisam vienkār�s. Es saprotu tevi, Saeki kundze saprot mani. Es pieņemu tevi, Saeki kundze pieņem mani. Tās, ka tu esi nezināmas izcelsmes no mājām aizbēdzis piecpadsmitgadīgais, īpa�as problēmas nerada. Bet ko tu pats par to domā -par to, ka tu kļūsi bibliotēkai piederīgs?
Bridi apdomājos, lād saku:
- Es meklēju jumtu virs galvas un vietu, kur pārgulēt. �obrid es ne par ko vairāk nespēju skaidri domāt. To lietu, ka man jākļūst bibliotēkai piederīgam, es īsti labi nesaprotu. Tomēr es esmu ļoti pateicīgs par to, ka varu apmesties bibliotēkā. Nebūs katru dienu jābrauc ar vilcienu.
- Tātad - izlemts, � O�ima saka. - Tagad es tevi aizvedī�u uz bibliotēku. Un tad tu
Mēs iegrie�amies uz �osejas, pabraucam garām vairākām pilsētiņām. Milzīgi plakāti reklamē kredītiestādes, uzkrīto�i, pārspīlēti izdekorēti benzīntanki, stiklotas kafetērijas, Rietumu pils stilā uzbūvēts
Vēl vakar man līdzās eso�ās draudzīgās krāsns uguns liesmas, zvaig�ņu mirdza un me�a klusums liekas tāli un izgaisu�i. Es vairs īsti nespēju tos atsaukt atmiņā.
- Es gribētu tev izstāstīt �o to par Saeki kundzi, - O�ima saka. - Viņas ar manu mammu bērnībā bija skolasbiedrenes, ļoti tuvas draudzenes. Mamma man stāstīja, ka Saeki kundze bijusi ļoti gudra. Viņai biju�as izcilas sekmes skolā, viņa labi
rakstījusi sacerējumus, guvusi labus panākumus sportā, lieliski spēlējusi klavieres. Lai ko viņa darītu, visur viņa bijusi pirmā. Turklāt bijusi ļoti skaista. Arī tagad viņa, protams, ir skaista.
Es pamāju.
- Viņai jau kop� pamatskolas laikiem bijis viens mīļotais. Komuru ģimenes vecākais dēls. Abi biju�i viena vecuma, abi skaisti, īsti Romeo un D�uljeta. Abi biju�i attāli radinieki. Viņi visur gāju�i kopā, visu darīju�i kopā. Aiī dzīvoju�i tuvu viens no otra. �ī dabiskā tiek�anās vienam pēc otra, viņiem pieaugot, pārtapusi mīlestībā. Viņi biju�i ne�ķirami - tā man stās* tīja mamma.
Viņ� apstājas pie luksofora, paskatās debesīs. Kad iedegas zaļā gaisma, nospie� gāzes pedāli, pabrauc garām smagajai cisternas ma�īnai.
- Vai atceries, es tev reiz bibliotēkā stāstīju stāstu par to, ka visi cilvēki meklē savu no�ķelto otro pusi?
- Par vīrie�iem�vīrie�iem, sievietēm�sievietēm un vīrie�iem� sievietēm?
-Jā. No Aristofana... Lielākā daļa no mums dzīvi nodzīvo, izmisīgi taustīdamies pēc savas pazaudētās puses. Tomēr ne Saeki kundzei, ne viņam nekas nebija jāmeklē. Abi savu partneri bija atradu�i tūlīt pēc piedzim�anas.
- Laimīgs liktenis.
O�ima pamāj.
-Jā, nav ko iebilst, laimīgs liktenis. Līdz zināmam brīdim. O�ima pārlai� roku vaigam, it kā pārliecinoties, vai uz tā nav paliku�i bārdas rugāji. Tomēr uz viņa vaigiem nemana ne miņas no bārdas, tie ir gludi kā porcelāns.
- Kad viņ� kļuva astoņpadsmit gadus vecs, viņ� sāka studēt universitātē un pārcēlās uz Tokiju. Viņam bija labas sekmes, labi sasniegumi izvēlētajā specialitātē. Dzīvoja lielpilsētas dzīvi. Viņa vietējā augstskolā studēja klavierspēli. �is ir konservatīvs novads, meitene bija uzaugusi konservatīvā ģimenē, bija vienīgais bērns. Vecāki negribēja laist meitu uz Tbkiju. Un
tā viņi abi divi pirmo reizi kop� dzim�anas tika iz�ķirti. Glu�i tā, it kā dievi būtu viņus pārcirtu�i.
Nu, protams, viņi ik dienu sarakstījās. �Iespējams, ka �āda �ķir�anās mums ir ļoti svarīga,� viņ� rakstīja vēstulē, �ja mēs nekad ne�ķirtos, mēs nevarētu pārbaudīt, cik daudz patiesībā viens otram nozīmējam, cik ļoti viens otram esam nepiecie�ami. Tagad mēs varam par to pārliecināties.� Tomēr viņa tā nedomāja. Viņa nedomāja, ka abu īpa�ā tuvība būtu jāpārbauda. Viņa zināja, ka ir saistīti liktenīgām saitēm, ka viņi ir ne�ķirami. To viņa saprata. lā�u viņ� nesaprata. Viņ� to vienkār�i nespēja pieņemt. Tāpēc devās uz Tokiju. Gribēdams pārbaudīt viņu attiecību stiprumu. Vīrie�i bie�i tā rīkojas.
Deviņpadsmit gadu vecumā viņa uzrakstīja dzejoli. lād tam sacerēja ari melodiju, spēlēja klavieres un dziedāja. Melodija bija melanholiska, nevainīga, ārkārtīgi skaista. Salīdzinājumā ar to teksts bija simbolisks, grūti saprotams.
Viņa pirmo reizi mū�ā aizbrauca uz Tokiju, satikās ar mīļoto. Un pa �o ierakstī�anas laiku viņi atkal bija tuvi tāpat kā agrāk. Mamma teica, ka viņi laikam biju�i seksuāli tuvi no apmēram �etrpadsmit gadu vecuma. Abi bija agri nobriedu�i. Bet, kā tas bie�i gadās ar agri nobriedu�iem cilvēkiem, viņi īsti nekļūst pieaugu�i. Viņi aizvien vēl dzīvoja savos �etrpadsmit vai piecpadsmit gados. Abi pārliecinājās par to, cik ļoti viens otram ir vajadzīgi. Neviens no viņiem nebija saticis kādu citu pretējā dzimuma pārstāvi, kas liktos pievilcīgs. Kaut ari abi
bija �ķirti, nevienam citam viņu starpā vietas nebija. Vai tevi negarlaiko �āds mīlas stāsts?
Es papurinu galvu.
- Es domāju, ka ir gaidāms kāds strauj� pavērsiens.
-Tie�i tā,- O�ima sacīja. - Stāsta kulminācija. Vērienīgs pavērsiens. Negaidīta attīstība. Laime ir tikai viena veida, bet nelaimes - neskaitāmu veidu, kā norādījis Tolstojs. Par laimi stāsta fabulas, bet par nelaimi - stāstus. Tātad ieraksts tika laists pārdo�anā un kļuva par hitu. Un ne jau par parastu hitu. Dramatisku hitu. Tb pārdeva un pārdeva. Miljons eksemplāru. Divi miljoni eksemplāru. Precīzu skaitli es nezinu. Katrā ziņā -tam laikam rekordlielā skaitā. Uz plates apvāka bija viņas fotogrāfija. Viņa sēdēja ierakstu studijā pie flīģeļa un smaidīja.
Citu sacerējumu viņai nebija. Tāpēc singla otrā pusē ierakstīja �īs pa�as dziesmas instrumentālo versiju. Orķestrim un klavierēm. Viņa spēlēja klavieres. Brīni�ķīgs izpildījums. Tas bija septiņdesmitajos gados. Tolaik to spēlēja visas radiostacijas. Tā mamma stāstīja. Es tajā laikā vēl nebiju dzimis, ta�u to es zinu. Tomēr beigu beigās viņa izgāja pasaulē ar �o vienīgo dziesmu. Viņai nekad neiznāca ne lielā plate, ne kāds cits singls.
- Vai es varētu būt �o dziesmu dzirdējis?
- Vai tu klausies radio?
Papluinu galvu. Es radio vispār neklausos.
- Jā, tad diez vai tu būsi dzirdējis. To vēl laiku pa laikam atskaņo old
- Kāds ir dziesmas nosaukums?
- �Kafka liedagā�, - O�ima atbild.
- �Kafka liedagā�?
-Jā, Kafka Tamura. Tāvs vārds, vai nav dīvaina sakritība?
- Tas nav mans īstais vārds. Tamura ir īstais.
- Bet tu pats to izvēlējies?
Pamāju. Es pats izvēlējos vārdu, turklāt labu laiku pirms tam, kad nolēmu kļūt par citu cilvēku.
- Tas ir ārkārtīgi svarīgi, - O�ima saka.
Saeki kundzes mīļotais nomira divdesmit gadu vecumā. Hits �Kafka liedagā� bija tie�i slavas virsotnē. Universitātē, kurā viņ� mācījās, sākās streiks, un tā bija slēgta. Viņ� bija nolēmis aiznest visu nepiecie�amo uz turieni kādam draugam, kas devās uz barikādēm. Bija desmit vakarā. Studenti, kas bija ieņēmu�i ēkas, viņu noturēja par pretējā grupējuma pārstāvi un saņēma ciet (viņi tie�ām bija līdzīgi), piesēja pie krēsla un sāka �pratināt�, turot aizdomās par spiego�anu. Viņ� centās izskaidrot, ka tie viņu ir sajauku�i ar kādu citu, un tad viņu sāka sist ar metāla stieni, ar steku. Kad viņ� nokrita uz grīdas,, tie viņu spārdīja kājām. Viņ� nomira pirms rītausmas. Viņam bija ielauzts galvaskauss, salauztas ribas, plīsu�as plau�as. Viņa līķi izmeta uz ielas - kā beigtu suni. Pēc divām dienām universitāte lūdza motorizētas armijas vienības iejaukties, un īsā laikā visi nemieri bija apspiesti, vairāki studenti tika apcietināti un apsūdzēti slepkavībā. Studenti noziegumā atzinās, viņi tika tiesāti, bet, tā kā slepkavība bija izdarīta bez iepriek�ēja nolūka, divus notiesāja par nogalinā�anu bez iepriek�ēja nolūka, viņiem piesprieda īsu cietumsodu. Viņa nāvei nebija nekādas jēgas.
Viņa vairs nekad nedziedāja. Ieslēdzās istabā, durvis vaļā nevēra, ne ar vienu nesarunājās. Ari pie telefona nenāca. Bērēs neparādījās. Izstājās no konservatorijas. Pagāja vairāki mēne�i, un cilvēki pēk�ņi pamanīja, ka viņa ir pazudusi no pilsētas. Neviens nezināja, kurp Saeki kundze devusies. Ari tēvs un māte par to klusēja. Var jau būt� ka ari vecāki nezināja viņas atra�anās vietu. Viņa izkūpēja kā dūmi gaisā. Pat O�imas māte, tuva viņas draudzene, neko nezināja. Klīda valodas, ka viņa mēģinājusi padarīt sev galu biezajos me�os ap Fudzi kalnu, tas nav izdevies, un viņa esot ievietota psihiatriskajā klīnikā. Kāds paziņu paziņa teicās redzējis viņu Tbkijā uz ielas. Tas cilvēks
stāstīja, ka viņai Tokijā esot ar rakstī�anu saistīts darbs. Esot apprecējusies, laidusi pasaulē bērnu. Bet tās visas bija tikai baumas. Tā pagāja vairāk nekā divdesmit gadu.
Jāsaka gan: lai kur un ko Saeki kundze pa �o laiku būtu darījusi, ekonomisku problēmu viņai nevarēja būt. Honorārs par �Kalku liedagā� pat pēc nodokļu nomaksas bija visai liels. �o melodiju joprojām raidīja pa radio, iekļāva
Tomēr pēc divdesmit pieciem gadiem Saeki kundze pēk�ņi atgriezās Tākamacu. Atgrie�anās iemesls bija mātes bēres (uz tēva bērēm pirms pieciem gadiem viņa neatbrauca). Viņa sarīkoja vienkār�as bēres, pēc tam, kad viss bija nedaudz norimies, pārdeva māju, kurā dzimusi un augusi. Tad iegādājās sev savrupmāju Takamacu klusākajā rajonā, pārcēlās uz turieni. Izskatījās, ka viņa nav iecerējusi doties kaut kur citur. Drīz pēc tam viņai biju�as sarunas ar Komuni ģimeni. (Pēc vecākā dēla nāves par ģimenes galvu bija kļuvis viņa par trim gadiem jaunākais brālis. Abi sarunājās divatā, un līdz pat �ai dienai nav zināms, par ko viņi runāju�i.) �īs sarunas rezultātā viņa sāka strādāt par Komuras Memoriālās bibliotēkas vadītāju.
Ari �obrīd viņa ir tikpat skaista, tikpat gudra un akurāta, kāda viņa izskatās uz plates �Kafka liedagā� apvāka. Ari tagad viņa laiku pa laikam pasmaida. Smaids ir �armants, tomēr tas �ķiet ierobe�ots laikā un mērogā. Viņu ieskauj augsts, acīm nesaskatāms mūris. �is smaids nelai� nevienu iek�ā. Viņa katru ritu savā pelēkajā
Viņa ir atgriezusies dzimtajā pilsētā, tomēr ar kādreizējiem draugiem un radiniekiem nesaietas. Ja gadās satikties, pieklājīgi sarunājas. Ta�u sarunu temati ir pavisam ierobe�oti. Ja pēk�ņi sākas runas par pagātni (it īpa�i tādu, kas attiecas ari uz viņu), viņa steig�us novirza sarunu uz kādu citu tematu. Viņa vienmēr runā pieklājīgi un izsmalcināti, bet viņā nav ne
mazākās ziņkāres, ne izbrīna. Viņas patiesās jūtas - ja vispār kaut kas tāds pastāv - nekad netiek atklātas. Ja neskaita tos gadījumus, kad jāpieņem lēmumi praktiskos jautājumos, savu personisko viedokli viņa nekad nepau�. Par sevi daudz nerunā, lielāko tiesu ļauj to darīt sarunu biedram un draudzīgi viņam piebalso. Vairums cilvēku, ar kuriem viņa �ādi sarunājas, kādā brīdī sāk justies neērti. It kā tie �ķiestu viņas laiku, ielauztos viņas klusajā, privātajā, cēlajā pasaulē. Un lielāko tiesu �ie iespaidi ir pareizi.
Tātad pat pēc atgrie�anās pilsētā viņa tā ari palikusi mīkla. Izsmalcinātā noslēpumā tīta sieviete. Viņai nav viegli tuvoties. Pat viņas tā dēvētais darba devējs - Komura - ietur distanci.
Beigu beigās O�ima kļuva par viņas palīgu un sāka strādāt bibliotēkā. Tajā laikā O�ima bija pametis skolu, nestrādāja, viens pats mājās lasīja milzum daudz grāmatu un klausījās mūziku. Izņemot saraksti-ar e-pasta paziņām, draugu viņam nebija. Hemofilijas dēļ viņ� gāja uz slimnīcu pie speciālistiem, braukāja ar
- Sprie�ot pēc �ī stāsta, Saeki kundze atgriezās �eit, lai kļūtu par Komuras bibliotēkas vadītāju, - es saku. :
- Tā �ķiet. Man ari radies aptuveni tāds pats iespaids. Mātes bēres bija tikai atgrie�anās iegansts. Viņai vajadzēja atgriezties �ajā pilsētā, kurā tik daudz pagātnes atmiņu.
- Kāpēc bibliotēka viņai ir tik svariga?
- Pirmām kārtām -
grāmatas. Un patika būt vienam. Tāpēc vidusskolas laikā viņ� dzīvoja nevis ģimenes mājā, bet gan atsevi�ķā ēkā. Viņam to atļāva. Galu galā - visa ģimene mīlēja grāmatas, tie viņu saprata. �Nu, protams, gribi dzīvot starp grāmatām - lūdzu.� Viņ� dzīvoja �ajā piebūvē, neviena netraucēts, ģimenes mājā iegriezās tikai maitā�u reizēs. Saeki kundze esot viņu katru dienu apciemojusi. Viņi divatā mācījās, kopā klausījās mūziku, runājās bez mitas. Un jādomā, ka tur arī kopā gulēja. Tā bija viņu abu paradīze.
O�ima uzliek abas rokas uz stūres, ieskatās man sejā.
- Kafka, tu tagad tur dzīvosi. Tie�i tajā pa�ā istabā. Kā jau es tev stāstīju, bibliotēka ir remontēta, bet istaba ir tā pati. Es klusēju.
-Būtībā Saeki kundzes dzīve apstājās divdesmit gadu vecumā, kad gāja bojā viņas mīļotais. Varbūt ne divdesmit gados, bet nedaudz agrāk. Es visu nezinu, bet tev tas jāsaprot. Viņas dvēselē apraktā pulksteņa rādītāji tajā brīdī pārstāja rādīt laiku. Nu, protams, ārējais laiks plūda, tas viņu ietekmē praktiski. Bet Saeki kundze �ajā ārējā laikā nesaskata nekādu jēgu.
- Nesaskata jēgu?
O�ima pamāj.
- It kā tādas nebūtu.
- Tātad Saeki kundze turpina dzīvot tajā apturētajā laikā?
- Tā gan. Bet tas nenozīmē, ka viņa būtu kāds dzīvais mironis. Kad iepazīsi viņu labāk, tu sapratīsi.
O�ima pastiepj roku un uzliek man uz ceļgala. Ārkārtīgi dabiska kustība.
- Kafka Tamura, mūsu dzīvē ir tāds punkts, pēc kura atpakaļceļa vairs nav. Bet ir ari gadījumi, kad dzīvē pienāk punkts, no kura nav iespējams virzīties tālāk uz priek�u. Un, kad sasniedzam to punktu, tad klusēdami pieņemam gan labo, gan slikto. Un dzīvojam tālāk.
Mēs izbraucam uz automaģistrāles. Pirms tam O�ima aptur ma�īnu un paceļ jumtu. Tad ieliek atskaņotājā �ūberta sonātes.
- Ir vēl viena lieta, ko tev derētu zināt, - O�ima saka. - Kaut kādā ziņā Saeki kundzei sirds ir cietusi. Nu, protams, ari tev, arī man sirds cie�. Vairāk vai mazāk. Bet viņas gadījumā tas ir citādi. Saeki kundzes gadījums nav parasts, tas ir
- Kaut ko dīvainu? - es nedomādams pārjautāju.
O�ima papurina galvu. - Man Saeki kundze patīk. Es viņu
cienu. T\i noteikti pret viņu jutīsi to pa�u.
Tā ari es nesagaidu tie�u atbildi uz savu jautājumu. Neko vairāk O�ima nesaka. īstajā brīdī pārslēdz pārnesumu, nospie� gāzes pedāli, pirms pa�a tuneļa apdzen furgonu.
Kad Nakata attapās, viņ� gulēja uz sāniem kādā krūmājā. Nācis pie apziņas, viņ� lēni atvēra acis. Bija nakts. Zvaig�ņu nebija. Mēnesi neredzēja. Tik un tā debesis bija gai�as. Krūmājs spēcīgi smar�oja. Kukaiņi sisināja. Izskatījās, ka viņ� atrodas tuk�ajā zemes gabalā, ko katru dienu bija novērojis. Kaut kas berzējās gar seju, raupji, silti, kaut kas silts. Viņ� tikai drusciņ pagrieza seju un samanīja, ka divi kaķi mazām mēlītēm katrs no savas puses laiza viņam vaigus. Goma un Mimi. Viņ� lēni piecēlās kājās, pastiepa rokas un noglaudīja abus kaķus.
- Vai Nakata gulēja? - viņ� vaicāja kaķiem.
Abi kaķi, it kā par kaut ko sūdzēdamies, virināja mutes. Tomēr Nakatam neizdevās uztvert, ko tie saka. Viņu stāstīto Nakata nu nemaz nesaprata. Izklausījās pēc parastas kaķu ņaudē�anas.
_ piedodiet, �ķiet, ka Nakata nevar sadzirdēt jūsu stāstīto. Nakata piecēlās, ātri apskatīja pats sevi, lai pārliecinātos, vai nav atgadījies kaut kas slikts. Sāpēt nekas nesāpēja. Locekļi kustējās. Apkārt bija tum�s, pagāja kāds brīdis, iekams acis aprada ar tumsu, tad viņ� redzēja, ka ne rokas, ne drēbes nav notraipītas ar asinīm. Drēbes, kas viņam mugurā, bija tie�i tādā pa�ā kārtībā, kā izejot no mājas. Gan termoss, gan pusdienas bija brezenta somā. Cepure - bik�u kabatā. Nakata galīgi neko nesaprata.
Viņ� tikko bija paņēmis lielu nazi un sadūris ar to D�oniju Volkeru (kaķkāvi). Lai izglābtu Mimi un Gomas dzīvību. To Nakata skaidri atcerējās. Rokās vēl manīja �o sajūtu. Tas nebija nekāds sapnis. Izlietās asinis viņu ap�ļakstīja. D�onijs Volkers nokrita uz grīdas, sarāvās kamolā un nomira. Tik tālu viņ� atcerējās. Tad viņ� ieslīga dīvānā un zaudēja samaņu. Kad attapās, bija �eit, ar nezālēm aizaugu�ajā tuk�ajā zemes pleķītī. Kā viņ� te nonācis? Atpakaļceļu nezinot. Par laimi, uz drēbēm nebija asins traipu. Mimi un Goma bija pierādījums tam, ka tas vis nebija nekāds sapnis. Tikai viņu sacīto Nakata vairs nesaprata.
Nakata nopūtās. Domā�ana nekādi nevedās. Ko tu padarīsi. Padomās vēlāk. Viņ� uzmeta somu plecā, pacēla abus kaķus un devās prom no tuk�ā zemes gabala. Kad viņi bija ārā aiz sētas, Mimi sāka locīties, it kā sakot, lai viņ� lai� to zemē.
- Mimi kundze pati atgriezīsies savās mājās. Tās ir tepat tuvumā, - Nakata sacīja.
Mimi pa�ūpoja astes galiņu, it kā piekrizdama.
- Nakata galīgi nesaprot, kas ir noticis. Un kāpēc Nakata vairs nemāk sarunāties ar Mimi kundzi. Tomēr man izdevās atrast Gomas jaunkundzi. Tagad aiznesī�u Gomu Koidzumiem. Koidzumi visi gaida Gomu atgrie�amies mājās. Mimi kundze, rūpējieties par sevi.
Mimi kundze noņaudējās, tad steig�us iegriezās ap stūri un pazuda. Asins traipu nebija ari uz viņas ka�oka. To Nakata noglabāja atmiņā.
Gomas atgrie�anās Koidzumi mājā bija patīkams pārsteigums. Bija jau pāri desmitiem vakarā, bērni pirms gulētie�anas tīrīja zobus. Koidzumi pāris dzēra tēju un skatījās vakara ziņas, viņi ļoti laipni sagaidīja Nakatu. Meitenes, pid�amās ģērbu�ās, sāka strīdēties par to, kura varēs Gomu apskaut. Tad kaķim steig�us tika dots piens un kaķu barība, ko tas badīgi notiesāja.
- Piedodiet, ka tik vēlu jūs iztraucēju. Būtu labāk, ja varētu ierasties agrāk, bet man nebija izvēles.
- Tas nekas. Par to nemaz nav jāatvainojas, - Koidzumi kundze sacīja.
- Tam nav nekādas nozīmes, dk tagad pulkstenis. Tas kaķis ir glu�i kā viens no mūsu ģimenes locekļiem. Mēs esam jums ļoti pateicīgi. Vai neiedzersiet kopā ar mums tēju? - sacīja kungs.
- Nē, nē, paldies, Nakata dosies prom. Nakata tikai gribēja ātrāk nogādāt Gomu atpakaļ mājās.
Koidzumi kundze iegāja dziļākā istabā, sagatavoja aploksni ar pateicību. Tad Koidzumi kungs to pasniedza Nakatam.
- Lūdzu, pieņemiet to kā mūsu pateicības izpausmi.
- Liels paldies. Pieņemu ar pateicību. - Nakata palocīja galvu un paņēma aploksni.
- Bet kā jums izdevās viņu tādā tumsā atrast?
- Nūjā. Iznāktu gara stāstī�ana. Nakata nav labs stāstītājs. Nakatam ir grūta galva. Man grūti izstāstīt garus paskaidrojumus.
- Būs jau labi. Nu padomā tikai. Mēs tie�ām nezinām, kā jums pateikties, - kundze sacīja. - Mums no vakariņām ir paliku�i cepti bakla�āni un gurķi etiķī, vai jūs nevēlētos?
- Ak tā. Paldies, labprāt! Nakatam ļoti gar�o cepti bakla�āni un gurķi etiķī.
Nakata paņēma plastmasas trauciņu ar ceptajiem bakla�āniem un gurķiem, ielika gan aploksni ar naudu, gan kastīti somā un devās prom no Koidzumi nama. Pagriezās uz stacijas pusi un ātrā soli steidzās uz policijas de�ūrposteni netālu no veikalu ielas. Postenī bija jauns policists, kur� kailu galvu sēdēja pie galda un rakstīja kaut kādus papīrus. Cepuri viņ� bija nolicis turpat uz galda.
Nakata atvēra kabīnes stikla durvis, gāja iek�ā un teica:
- Labvakar. Lūdzu, atvainojiet par traucē�anu.
- Labvakar, - policists atņēma sveicienu. Viņ� pacēla skatienu no papīriem un novērtēja Nakatu. No skata - nekaitīgs, rāms ve�uks. Laikam gan būs nomaldījies un prasīs ceļu, policists nodomāja.
Nakata, stāvēdams uz sliek�ņa, noņēma cepuri un iebāza to bik�u kabatā. Tad no otras kabatas izņēma kabatlakatiņu un iz�ņauca degunu. Salocīja kabatlakatiņu un noglabāja atpakaļ kabatā.
- Vai jums būtu kāda vajadzība? - policists pavaicāja.
- Jā. Nakata tikko nogalināja cilvēku.
Policists automātiski nolika pildspalvu uz galda. Muti pavēris, bridi noskatījās Nakatā. Viņ� uz bridi bija zaudējis valodu.
- Pagaidiet... lūdzu, apsēdieties �eit, - policists, pa pusei ticēdams, pa pusei neticēdams, sacīja un norādīja uz krēslu galdam pretējā pusē. Tad pastiepa roku un pārbaudīja, vai revolveris, steks un rokudzel�i ir savā vietā pie siksnas.
- Jā, - Nakata noteica un apsēdās krēslā. Iztaisnoja muguru, nolika abas rokas uz ceļiem un skatījās policistam tie�i sejā.
- Tātad... jūs nogalinājāt cilvēku?
- Jā, Nakata tikko ar nazi nodūra cilvēku beigtu. Tik tikko, -Nakata ar uzsvaru noteica.
Policists paņēma veidlapu, paskatījās sienas pulksteni un ierakstīja ar pildspalvu laiku, tad - �nodūris cilvēku�. - Vispirms - jūsu vārds un dzīvesvietas adrese.
-Jā. Satoru Nakata. Dzīvesvieta...
- Pagaidiet, pagaidiet. Nakata - kādiem hieroglifiem to raksta? ,
- Nakata hieroglifus nepazīst. Tur neko nevar darīt, es neprotu rakstīt hieroglifus. Un lasīt arī nemāku.
Policists saviebās.
- Patie�ām neprotat lasīt? Pat savu vārdu nevarat uzrakstīt?
- jā. Deviņu gadu vecumā Nakata vēl mācēja gan lasīt, gan rakstīt. Tad notika viens negadījums, un pēc tam vairs galīgi neko nemāku. Grūta galva.
Policists nopūtās. Nolika pildspalvu.
- Dokumentus uzrakstīt nevarat. Pat savu vārdu nevarat uzrakstīt?
- Diem�ēl.
- Vai jums mājās neviena nav? Kāda ģimenes locekļa?
- Nakata ir viens. Ģimenes nav. Darba ari nav. Gubernators man dod balstu, tā ari dzīvoju. �
- Ir jau vēls, labāk ejiet vien mājās, kārtīgi izgulieties. Ja kaut ko rit iedomāsieties, atnāciet �urp vēlreiz. Tad ari uzklausī�u, kas jums stāstāms.
Policistam de�ūra gāja uz beigām, un viņ� gribēja vēl paspēt savest kārtībā visus papīrus. Viņ� ar kādu kolēģi bija norunājis pēc darba aiziet uz tuvējo krodziņu iedzert, un viņam nebija laika noņemties ar galvā jocīgu ve�uku. Bet Nakata uzmeta viņam bargu skatienu un papurināja galvu.
- Nē, policista kungs, Nakata grib visu izstāstīt, kamēr vēl to atceras. Rīt man varbūt kaut kas svarīgs jau būs aizmirsies.
Nakata bija tuk�ajā zemes gabalā otrajā kvartālā. Koidzumi kundze man palūdza atrast kaķi Gomu, ko es tur meklēju. Tur pēk�ņi parādījās liels, melns suns un aizveda Nakatu uz to māju. Tai mājai ir lieli vārti, pie mājas ir melna ma�īna, tāda māja. Adresi es nezinu. Ari apkārtni neatceros. Bet dro�i vien tā ir Nakano rajonā. Tur bija D�onija Volkera kungs jocīgā, garā cepurē. Virtuvē, ledusskapī, bija rindās saliktas godājamo kaķu galvas. Man liekas, to varēja būt ap divdesmit. Tas cilvēks noķer kaķus, ar zāģi nozāģē viņiem galvu un apēd sirdi.
Jo viņ� no kaķu dvēselēm taisa lielu stabuli. Un, kad būs to uztaisījis, tad taisīs nākamo - no cilvēku dvēselēm. D�onija Volkera kungs Nakatam acu priek�ā ar nazi nogalēja Kavamu ras kungu. Un vēl pāris kaķu. Ar nazi pārgrieza vēderu. Viņ� taisījās nogalināt ari Gomu un Mimi. Tad Nakata paņēma nazi un nogalināja D�onija Volkera kungu.
D�onija Volkera kungs pats lūdza, lai Nakata viņu nogalina. Bet Nakatam nebija nolūka nogalināt D�onija Volkera kungu. Nakata tikai gribēja piespiest viņu beigt nogalināt kaķus. Bet ķermenis neklausīja, ko tam saka. Ķermenis darbojās pats pēc sava prāta. Nakata paņēma nazi, kas turpat bija, un vienu, divas, trīs reizes iedūra D�onija Volkera kungam krūtis. D�onija Volkera kungs nokrita uz grīdas, nomira asiņu peļķē. Nakata ari bija nota�ķījies ar tām asinīm. Tad Nakatam sareiba galva, apsēdos krēslā un, man domāt, turpat aizmigu. Kad attapos, bija jau nakts, biju tuk�ajā zemes gabalā. Goma un Mimi bija man blakus. Tas viss notika tikko. Nakata vispirms aiznesa Gomu Koidzumi ģimenei. Tad tūlīt pat nāca uz �ejieni paziņot par to gubernatoram.
Nakata to visu izstāstīja kā vienā elpas vilciena, taisnu muguru. Tad nopūtās. Tik garu stāstu viņ� stāstīja pirmo reizi mū�ā. Galva tagad likās tuk�a kā izslaucīta.
- Lūdzu, paziņojiet par �o lietu gubernatora kungam.
Nakatu uzklausot, policista sejā nemainījās ne vaibsts. Bet
patiesībā policists neko no Nakatas teiktā nesaprata. D�onijs Volkers? Goma?
- Sapratu. Gubernatoram par to tiks paziņots, - policists noteica.
- Un vai man neatņems balstu?
Policists savilka nopietnu seju un izlikās, ka kaut ko raksta papīros. - Sapratu. Tie�i tā arī pierakstī�u.
-Ļoti labi. Policista kungs, liels paldies. Paldies par jūsu rūpēm. Pasveiciniet gubernatora kungu no manis.
- Pasveicinā�u. Esiet bez rūpēm. �odien ejiet vien mājās un izgulieties, - to pateicis, policists vēl piebilda: - Starp citu, jūs teicāt, ka esot nogalinājis cilvēku un notriepies ar asinīm, bet uz apģērba neredz ne traipiņa.
-Jā, tie�i tā. Patiesību sakot, ari Nakatam tas liekas jocīgi. Nu galīgi nesaprotu. Ari Nakatam vajadzēja būt pamatīgi nota�ķītam ar asinīm. Bet, kad attapos, tās bija pazudu�as. Jocīgi, vai ne?
-Jocīgi gan, - policists noteica, viņa balsī bija jau�ams viss tās dienas nogurums.
Nakata atvēra bīdāmās durvis un grasījās iet ārā, tad apstājās un pagriezās atpakaļ.
- Starp citu, vai policista kungs rītvakar arī būs tepat?
- Bū�u gan, - policists piesardzīgi noteica. - Ari rītvakar man �eit ir de�ūra. Vai jūs kaut ko gribējāt?
- Pat ja rīt debesis ir skaidras, katram gadījumam tomēr paņemiet līdfs^ lietussargu.
Policists pamāja. Tad paskatījās pulkstenī pie sienas. Drīz kolēģis zvanīs.
- Sapratu. Labāk rit paņemt līdzi lietussargu.
- Rīt zivis kā lietus līs no debesīm. Daudz zivju. Laikam būs sardīnes. Un laikam arī pa kādai makrelei.
- Sardīnes un makreles, - policists nosmējās. - Tad jau vajadzēs pagriezt lietussargu otrādi, saķert zivis un iemarinēt etiķī:
- Nakatam arī ļoti gar�o makreles etiķī, - Nakata ar nopietnu sejas izteiksmi pavēstīja. - Bet Nakatas laikam rit �ajā laikā �eit vairs nebūs.
Nākamajā dienā tik tie�ām uz �ī ielas stūra Nakano rajonā nolija zivju lietus. Tajā brīdī jaunais policists nobālēja. Apmēram divi tūksto�i zivju bez jebkāda brīdinājuma izbira no mākoņiem, daudzas, krītot zemē, nositās, bet da�as izdzīvoja, tās svaidījās uz veikalu ieliņas ietves. Zivis izskatījās svaigas un vēl smar�oja pēc jūras. Zivis krita cilvēkiem uz galvas, uz
ma�īnu un māju jumtiem. Likās, ka tās nekrīt no pārāk liela augstuma, un, par laimi, neviens netika nopietni ievainots. Psiholoģiskais �oks noteikti bija lielāks. No debesīm kā krusa nokrita milzīgs daudzums zivju. Patie�ām apokaliptiska aina.
Vēlāk policija �o gadījumu izmeklēja. Tomēr nevarēja noskaidrot, no kurienes un kādā veidā �īs zivis parādīju�ās. Ne no zivju tirgiem, ne no zvejas kuģiem liels daudzums sardīņu un makreļu nebija pazudis. Tajā laikā ne lidma�īnas, ne helikopteri nebija tur laidusies pāri. Par viesuļvētrām ziņots netika. Nevarēja būt, ka to kāds izdarījis niekodamies. Tas prasītu pārāk lielas pūles. Policija paziņoja Nakano sanitārajai inspekcijai, kas paņēma zivis analīzēm, bet neko kaitīgu tajās neatrada. Pavisam parastas sardīnes un makreles. Svaigas, varētu būt gar�īgas. Tomēr policija apbraukāja kvartālu patruļma�īnā un ruporā ziņoja, ka zivis varētu būt bīstamas; lai tās neviens neēd.
Saradās televīzijas filmē�anas grupas. Notikums kā tie�i televīzijai radīts. Reportieri drūzmējās veikalu ieliņā un ziņoja visai valstij par �o savādo, neizskaidrojamo notikumu. Tie sagrāba zivis uz liek�ķerēm un rādīja. Tika pārraidīts kādas mājsaimnieces viedoklis, kurai krīto�ās sardīnes un makreles bija trāpīju�as. Krīto�as makreles muguras spura viņai bija saskrāpējusi vaigu.
- Labi gan, ka krita sardīnes un makreles. Padomājiet, cik briesmīgi būtu, ja te būtu kritu�i tun�i, - viņa sacīja, kabatlakatiņu pie vaiga piespiedusi.
Patiesi vārdi, bet televīzijas skatītāji smējās. Bija ari varonīgs reportieris, kas kameras priek�ā cepa �īs no debesīm nokritu�ās sardīnes un makreles un ēda.
- Svaigas, visai treknas. �ēl, ka man te nav rīvētu rutku un siltu risu.
Jaunais policists nesaprata, kā viņam vajadzētu rīkoties. Tas jocīgais ve�uks - kā viņu... Sardīnes un makreles. Tie�i tā, kā viņ� teica... Bet es par viņu pasmējos, nepierakstīju ne vārdu, ne adresi. Varbūt vajadzētu par to paziņot priek�niecībai?
Laikam gan tā vajadzētu rīkoties. Bet kāds no tā labums? Neviens nav nopietni ievainots, tas nederēs kā pierādījums nozieguma izmeklē�anā. Visi tikai domās, ka es te pļāpāju niekus par to, ka �āds zivju lietus ir iepriek� pareģots. Varbūt priek�niecība nemaz man nenoticēs. Varbūt vēl nodomās, ka man visi nav mājās. Beigu beigās visādi to stāstu izpu�ķos un es palik�u visā policijas pārvaldē par apsmieklu.
Turklāt vēl tas vecais vīrs bija atnācis uz posteni brīvprātīgi atzīties slepkavībā. Pats pieteicās. Bet es to neņēmu vērā. �urnālā nekas par to nav iereģistrēts. lā gan ir nolaidība dienesta pienākumu veik�anā. Par to var dabūt sodu. Lai arī tas ve�uks muldēja galīgas muļķības. Kur� policists viņu būtu ņēmis par pilnu? Policijas iecirknī darāmā ir papilnam, ko es tur būtu ziņojis par tādu ved, kuram skrūvītes izbiru�as? Kur� to būtu ņēmis nopietni?
Tomēr, ja reiz piepildījās �is viņa pareģojums par zivīm, kas kritīs no debesīm (nedzirdēti muļķīgas runas), tad tas, ka vecais vīrs kādu... viņ� teica - D�oniju Volkera kungu - esot nodūris, izklausījās pēc tīriem izdomājumiem. Ta�u, ja tā tomēr ir taisnība, tad notiku�as briesmu lietas. Jo, kaut arī viņ� pats bija atnācis pieteikties un sadja: �Es tikko nogalināju cilvēku,� - es par to neziņoju.
Ieradās atkritumu savāk�anas ma�īna, savāca izmētātās zivis. Jaunais policists pa to laiku regulēja satiksmi. Bloķēja veikalu ieliņu, nelaida tur iek�ā ma�īnas. Ietve bija sardīņu un makreļu zvīņām aplipu�i, lai dk rei�u ielu laistīja ar �ļūtenēm, tā tomēr vēl ilgi bija slidena, un vairākas mājsaimnieces paslīdēja un nokrita no divriteņiem. Zivju smaka vēl ilgi neizvējoja UU visu nakti tracināja apkārtnes kaķus. Policistam, veicot da�ādus pienākumus, vairs nebija vaļas domāt par mīklaino veco vīru. <
Tomēr nākamajā dienā pēc zivju lietus �ajā apkaimē atrada nodurta vīrie�a līķi, un tad jaunajam polidstam aizcirtās elpa. Noslepkavotais bija slavens tēlnieks, līķi atrada mājkalpotāja, kas nāca pie viņa ik pārdienas. Upuris nezin kāpēc bijis pilnīgi
kails, gulējis uz grīdas asins jūrā. Noziegums varēja būt izdarīts pirms divām dienām, slepkavības ierocis bija no virtuves paņemts steiku nazis. Tātad ve�uks bija stāstījis patiesību, policists nodomāja. Tu padomā, cik briesmīgi. Vajadzēja tad sazināties ar galveno pārvaldi, aizvest ve�uku patruļma�īnā uz turieni. Uzreiz nodot tālāk, pateikt, ka viņ� tikko atzinies slepkavībā. Tad tie ari varētu izlemt, vai ve�uks ir vai nav galvā jocīgs. Vajadzēja izpildīt savu pienākumu. Bet viņ� tā neizdarīja. Ja reiz tā tagad iznācis, tad atliek vairs tikai par to klusēt. Tā policists nolēma.
Bet tajā brīdī Nakata jau bija pametis pilsētu.
Ir pirmdiena, un bibliotēka ir slēgta. Pat ikdienā bibliotēkā valda klusums, bet �ādā brīvdienā klusums ir ārkārtīgs. Glu�i tā, it kā �ī būtu kāda laika aizmirsta vieta vai ari - vieta, kas, elpu aizturējusi, nogaida, cerēdama, ka laiks to nepamanīs.
Ja iet tālāk pa gaiteni gar lasītavu (kur pielikta plāksnīte par to, ka nepiedero�ām personām ieeja aizliegta), ierauga darbiniekiem domātu stūrīti ar izlietni, tur var uzvārīt siltus dzērienus, ir ari mikroviļņu krāsniņa. Gaiteņa dziļumā ir durvis uz viesu istabu. Pie istabas atrodas vienkār�a vannas istaba un tualete. Vienguļamā gulta, galvgalī naktslampiņa un modinātājs. Galds, pie kura var rakstīt, uz tā - galda lampa. Vecmodīga stila, baltiem pārvalkiem pārvilkts krēslu komplekts, kumode, kur salikt drēbes. Neliels ledusskapis vienam cilvēkam, virs tā - plaukti virtuves piederumiem un ēdieniem. Ja ir vēlē�anās pagatavot vienkār�u maltīti, turpat pie durvīm ir arī izlietne. Vannas istabā ir gan ziepes, gan fēns, gan dvieļi. Viss iekārtots tā, lai �eit varētu ērti nodzīvot ne pārāk ilgu laiku. Pa logu, kas iziet uz rietumiem, redzami dārza apstādījumi.
Tuvojas novakare, uz rietu noskaņotās saules stari spīd cauri koku zariem.
- Es ari �eit kādreiz esmu palicis, ja bijis apgrūtino�i atgriezties mājās. Neviens cits �o istabu neizmanto, - O�ima saka. - Cik man zināms, Saeki kundze �o istabu nekad nelieto. Proti, tava uzturē�anās �eit nevienam nav par apgrūtinājumu.
Es nolieku mugursomu Uz grīdas un pārlai�u skatienu istabai.
- Gulta ir saklāta, ledusskapī atradīsi vajadzīgo - pienu, dārzeņus, augļus, sviestu, �ķiņķi, sieru... Liela ēdienu vāri�ana te neiznāks, bet sviestmaizes un salātus vari pagatavot. Ja gribi kaut ko nopietnāku, jāpasūta, lai piegādā, vai pa�am jāiziet kaut kur paēst. Veļa pa�am jāizmazgā vannas istabā, cita varianta nav. Vai ir vēl kaut kas, ko es būtu aizmirsis tev pateikt?
- Kur parasti strādā Saeki kundze?
O�ima pastiepj pirkstu pret griestiem.
- Bibliotēkas apskates laikā tu redzēji kabinetu otrajā stāvā? Viņa tur strādā pie rakstu darbiem. Ja man ir jāiziet, viņa nokāpj lejā un aizvieto mani reģistratūrā. Ta�u, ja pirmajā stāvā viņai nekas īpa�s nav vajadzīgs, viņa ir tur, aug�ā.
Es. pamāju.
- Bū�u klāt rit no rīta desmitos, tad ierādī�u tev darbu. Tagad mierīgi atpūties.
- Liels paldies tev par visu, - es saku.
-
Kad O�ima ir devies prom, es izkravāju savu iedzīvi no mugursomas. Salieku nedaudzos apģērba gabalus kumodē, kreklus un jaku uzkaru uz pakaramiem, piezīmju grāmatiņu un rakstāmos sakārtoju uz galda, ienesu tualetes priek�metus vannas istabā, mugursomu ielieku sienas skapī.
Istabā nav nekādu rotājumu. Tikai pie sienas neliela eļļas glezna. Reālistiska glezna - jauns zēns liedagā. Nav slikta. Varbūt slavena mākslinieka gleznota. Zēns varētu būt gadus divpadsmit vecs. Viņam galvā ir saulē izbalojusi balta cepure, viņ� sē� nelielā klāja guļamkrēslā, elkoņi uz roku balstiem,
zodu rokā atspiedis. Sejas izteiksme pa pusei melanholiska, pa pusei - pacilāta. Melns vācu aitu suns sē� viņam lidzās kā sargādams. Fonā redzama jūra. Gleznā ir vēl pāris cilvēku, bet tie visi uzgleznoti mazi, viņu sejas nevar saskatīt. Jūrā redzama neliela sala. Virs ūdens lidinās pāris mākoņu, kas līdzinās sa�ņaugtai dūrei. Vasaras ainava. Apsē�os krēslā pie galda un kādu bridi pētu �o gleznu, lā skatoties, sāk likties, ka no tiesas sadzirdu viļņu �alkas, sajūtu jūras sāļo smar�u.
Var būt, ka gleznā attēlots tas zēns, kas kādreiz dzīvoja �ajā istabā. Saeki kundzes mīļotais vienaudzis. Tas, kuru divdesmit gadu vecumā nogalināja Ibkijas studentu kustības grupējumu cīņu laikā. Bezjēdzīgā nāvē miru�ais jaunietis. Man tā �ķiet, kaut ari es nevaru to pārbaudīt. Ari attēlotā ainava, �ķiet, ir �ī novada liedags. Ja tā, tad iznāk, ka gleznā attēlots skats pirms �etrdesmit gadiem. �etrdesmit gadi - man tie �ķiet tik gari kā mū�ība. Mēģinu iedomāties pats sevi pēc �etrdesmit gadiem. Bet tas ir glu�i tāpat kā mēģināt iztēloties Visuma galu.
Nākamajā rītā pulksten desmitos O�ima ir klāt un ierāda man bibliotēkas atvēr�anas procedūru. Jāatslēdz durvis, jāatver logi un jāielai� iek�ā svaigs gaiss, ātri jāuzkopj ar putekļsūcēju grīdas, ar putekļu lupatu jānoslauka galdu virsma, jānomaina puķu vāzēs ūdens, jāiededz gaismas, laiku pa laikam jāaplaista dārzs; kad pienāk vaļā vēr�anas laiks, jāatver vārti. Slēdzot bibliotēku, jādara vairāk vai mazāk tas pats, tikai pretējā secībā. Jāaizver logi, jānoslauka galdu virsma, jāizslēdz gaismas, jāaizver vārti.
- Te nav nekā īpa�a, ko zagt, varbūt tāpēc nemaz nebūtu tik liela uzmanība jāpievēr� durvju aizslēg�anai, - O�ima saka, - bet ne Saeki kundzei, ne man nepatīk kaut ko darīt pa roku galam. Tāpēc cen�amies visu izdarīt, kā pienākas. Jo
Es pamāju.
pēc tam viņ� iepazīstina mani ar darbiem reģistratūrā. Kas darāms, sē�ot aiz letes, kā palīdzēt cilvēkiem atrast bibliotēkā viņiem vajadzīgo.
- Kādu laiciņu tu varētu pasēdēt man līdzās un pavērot, ielāgot, kādā secībā tas darāms. Nekas grūts tas nav. Ja nu gadās kādi sare�ģījumi, var uzkāpt otrajā stāvā un paaicināt Saeki kundzi palīgā. Viņa visu nokārtos.
Saeki kundze ierodas pirms vienpadsmitiem. Viņas
- Labrit! - viņa saka.
- Labrit! - mēs abi ar O�imu atbildam.
Ar to ari mūsu saruna beidzas. Saeki kundzei mugurā ir tum�i zila kleita ar pusgarām piedurknēm, pār roku pārmesta kokvilnas �akete. Plecā - soma. Nekādu aksesuāru. Ari krāsojusies viņa nav. Bet tik un tā viņa �ķiet apburo�a. Viņa paskatās uz mani ar tādu izteiksmi sejā, it kā vēlētos kaut ko sacīt, ta�u beigu beigās nepasaka neko. Tikai viegli man uzsmaida, tad klusām kāpj aug�ā uz otro stāvu.
- Viss kārtībā, - O�ima saka. - Viņai viss par tevi ir skaidrs. Redzi, viņa ir tāds dlvēks, kas neko lieku nerunā.
Pulksten vienpadsmitos mēs ar O�imu veram vaļā bibliotēku. Uzreiz pēc atvēr�anas nav neviena apmeklētāja. O�ima man māca strādāt ar kataloga datoru. Tās ir
Ap pusdivpadsmitiem parādās divas sievietes. Abas ģērbu�ās vienādas krāsas zilos d�insos. Augumā mazākajai mati ir apcirpti īsi kā peldētājai, garākajai - sasieti astē. Abām kājās sporta apavi. Vienai -
uzvilkusi baltu blūzi. Abām divām ir nelielas mugursomiņas un seja drūma kā apmāku�ās debesis. Nerunīgas. O�ima pie ieejas lūdz viņas atstāt somas, abas īgni izņem no somām piezīmju grāmatiņas un rakstāmos.
Viņas plauktu pa plauktam izpēta grāmatu kolekciju, dedzīgi �ķirsta lasītavas kartī�u katalogu. Laiku pa laikam raksta kaut kādas piezīmes. Grāmatas nelasa. Krēslos neapsē�as. Izskatās nevis pēc bibliotēkas apmeklētājām, bet gan nodokļu inspektorēm, kas ieradu�ās veikt pārbaudi. Ne es, ne O�ima nespējam saprast, kas viņas īsti ir par cilvēkiem. O�ima uzmet man zīmīgu skatienu un parausta plecus. Pat atturīgi vērtējot - priek�nojautas nav labas.
Pusdienas laikā O�ima iziet dārzā papusdienot, es tikmēr ieņemu viņa vietu aiz letes.
- Mēs gribētu �o to noskaidrot, - viena no sievietēm, pēk�ņi parādījusies, saka. Tā garā. Cietā balsī, tik dētā kā uz plaukta aizmirsta, sakaltusi maize.
- Jā. Tie�i ko, lūdzu?
Viņa sarauc uzads un paskatās uz mani kā uz sa�ķiebu�os gleznas rāmi.
- Jūs izskatāties pēc vidusskolēna.
-Jā, tā ir. Es te esmu praksē.
- Vai jūs nepasauktu kādu, kas te zina ko vairāk?
Izeju dārzā un pasaucu O�imu. Viņ� lēni uzdzer kafiju kumosam mutē, nopurina maizes drupa�as no klēpja un nāk.
- Vai jūs vēlējāties kaut ko noskaidrot? - O�ima laipni vaicā.
- Atklāti sakot, mūsu sievie�u apvienība visā Japānā vērtē da�ādas kultūras iestādes no mūsu perspektīvas - cik viegli tām piekļūt, da�ādus citus aspektus izvērtējam uz vietas, -viņa saka. - Pētījuma veik�anai ieplānots gads, mēs apskatām konkrētas institūdjas, novērtējam, pēc tam tiks publicēts ziņojums. �ajā darbā iesaistīju�ās daudzas sievietes, mēs atbildam par �o apvidu.
- Vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu, kā sauc jūsu organizādju? - O�ima saka.
Sieviete izņem vizītkarti un pasniedz viņam. O�ima, nemainot sejas izteiksmi, ar dziļu interesi to izlasa, tad noliek uz letes, paceļ skatienu un velta sarunu biedrenei apburo�u smaidu. Nu tik skaistu smaidu, ka jebkura veselīga sieviete tūlīt pat piesarktu. Bet sarunu biedre i ne aci nepamirk�ķina.
- Tātad es gribētu izteikt mūsu pirmos secinājumus, diem�ēl �ajā bibliotēkā ir vairāki problemātiski punkti, kuriem vajadzētu pievērsties, - viņa saka.
- Un tas būtu, raugoties no sievietes redzesviedokļa? -O�ima pavaicā.
- Tie�i tā,
- Nekā tik vērienīga kā
- Pirmām kārtām - �eit nav iekārtotas atsevi�ķas tualetes sievietēm, vai ne tā?
- Tie�i tā. �ajā bibliotēkā nav atsevi�ķu tuale�u sievietēm. Tualete domāta visiem.
- Kaut arī jūs esat privāta iestāde, vai jums neliekas, ka principā, tā kā esat atvērti publikai, jums vajadzētu ierīkot atsevi�ķas tualetes sievietēm un atsevi�ķas - vīrie�iem?
-
- He�i tā. Kopēju tuale�u dēļ var rasties da�ādas uzmāk�anās situācijas. Pētījumi liecina, ka puse sievie�u nevēlas izmantot kopējas labierīcības ar vīrie�iem. Skaidrs, ka jūs ignorējat bibliotēkas apmeklētāju - sievie�u vajadzības.
- Ignorējam, - O�ima saka. Tad viņa sejā parādās tāda izteiksme, it kā viņ� aiz pārskatī�anās būtu norijis kaut ko rūgtu. �o vārdu skaņa viņam nepatīk.
- Apzināta atstā�ana bez ievērības.
- Apzināta atstā�ana bez ievērības, - viņ� atkal atkārto, lād bridi domā par �īs frāzes kroplīgo formu.
- Ko jūs par to domājat? - sieviete noprasa, tik tikko apvaldīdama savu aizkaitinājumu.
- Ja jūs vērīgi paskatītos apkārt, jūs saprastu, ka �ī bibliotēka ir maza, - O�ima saka. - Te diem�ēl nav pietiekami daudz telpas, lai varētu ierīkot atsevi�ķas tualetes sievietēm un vīrie�iem. Līdz �im apmeklētāji par to nav sūdzēju�ies. Vai nu par laimi, vai nelaimi, bet mūsu bibliotēkā nav pārāk liels apmeklētāju skaits. Ta�u, ja jums ir tik liela vēlē�anās atrisināt kopējo tuale�u problēmu, jums vajadzētu vērsties Sietlas
Garākā sieviete dusmīgi samiedz acis un skatās uz O�imu, vaigu kauli abās pusēs asi izspie�as. Ari brilles pakāpjas augstāk uz deguna.
- Mēs nenodarbojamies ar transporta līdzekļu pētījumiem. Kāpēc jūs pēk�ņi iepinat sarunās
- lāpēc, ka lidma�īnu tualetes ir paredzētas, lai tās lietotu abi dzimumi, un bibliotēkā tualetes ir paredzētas, lai tās lietotu abi dzimumi, vai tad principā �ī nav viena un tā pati problēma?
- Mēs apsekojam publikai atvērtas iestādes pēc kārtas. Neesam te ieradu�ās apspriest principus.
O�imas nepanesami burvīgais smaids no sejas nenozūd.
- Ak tā? Es gan biju pārliecināts, ka mēs apsprie�am tie�i principus.
Garā attopas, ka ir iekritusi. Viņai vaigos iesitas viegls sārtums. Tomēr tā nav reakcija uz O�imas seksapīlu. Viņa mēģina notiku�o labot.
- Tik un tā - reaktīvo lidma�īnu problēmām ar to nav nekāda sakara. Lūdzu, neapgrūtiniet sarunu ar nesaistītām lietām.
- Skaidrs. Par lidma�īnām vairs nerunā�u, - O�ima saka. - Iztiksim tikai ar �īs zemes problēmām.
Viņa nopēta O�imas seju. Ievelk elpu un turpina:
- Tad ir vēl viena lieta, ko mēs vēlētos noskaidrot. Proti, autori jums te ir sadalīti vīrie�u un sievie�u kārtas autoros.
-jā, tā ir. Katalogu izveidoja cilvēks, kas te strādāja pirms manis; viņ� nezin kādēļ sadalīja autorus pēc dzimuma. Mēs gatavojamies to pārkārtot, bet pagaidām tam nav bijis laika un viss ir palicis, kā bijis.
- Mēs nevienu tajā nevainojam, - viņa nosaka. - Tikai �ajā bibliotēkā lielāko tiesu autori vīrie�i nāk pirms sievietēm, un, mūsuprāt, tas pārkāpj dzimumu vienlīdzības principu un ir ārkārtīgi netaisnīgi.
O�ima paņem rokā viņas vizītkarti un vēlreiz to pārlasa, tad noliek atpakaļ uz letes.
- Sogas kundze, � O�ima saka. - Kad skolas laikā tika izsaukti skolēnu vārdi, tad Soģa vienmēr bija pirms Tanakas, bet pēc Sekine. Vai jums pret to bija kādi iebildumi? Vai jūs pieprasījāt, lai skolēni pēc uzvārdiem tiek izsaukti pretējā secībā? Vai jūs niknojāties par to, ka alfabētā G nāk pēc F? Vai tas, ka grāmatas 68. lappuse seko 67., noved pie revolūcijas? .
- Tas ir kaut kas pilnīgi cits, - viņa jau dusmīgākā balsī paziņo. - Jūs no pa�a sākuma apzināti cen�aties izjaukt �o sarunu!
To izdzirdējusi, �urp atsteidzas mazākā sieviete, kas līdz tam stāvēja pie grāmatu plauktiem un rakstīja piezīmes.
- Nemēģiniet apgalvot, ka tā navi
-
Par Sogas kundzi dēvētā sieviete paliek stāvam paplestu muti un nesaka neko.
- Angļu valodā ir tāds izteiciens -
- Man vienalga - siļķe vai makrele, jūs cen�aties izvairīties no �īs sarunas.
- Atklāti sakot, es paļaujos uz analoģiju, - O�ima saka. - Aristotelis to minējis kā vienu no iedarbīgākajiem oratora mākslas paņēmieniem. Antīko Atēnu pilsoņi �ādus intelektuālos trikus bija ļoti iecienīju�i un tos pla�i izmantoja. Diem�ēl, protams, tālaika Atēnās sievietes nebija iekļautas �pilsoņu� vidū.
- Vai jūs par mums ņirgājaties?
O�ima papurināja galvu.
-Ja atļausiet, es vēlētos pateikt jums, lūk, ko - jūs te esat ieradu�ās mazas pilsētiņas mazā bibliotēkā, visu te izo�ņājat, sūdzaties par tualetēm un katalogu kartī�u kārtību, tam jūs esat atradu�as laiku, bet visā valstī ir nezin cik patie�ām nopietnu jautājumu saistībā ar sievie�u tiesību aizstāvību. Mēs ar �o mazo bibliotēku cen�amies būt cik necik noderīgi �ai apkaimei. Darām, cik spējam. Esam savāku�i brīni�ķīgu grāmatu kolekciju grāmatu mīļotājiem. Mēs no sirds piedāvājam cilvēkiem �os pakalpojumus. Varbūt jums ir zināms, ka �ajā bibliotēkā ir savākta ārkārtīgi vērtīga, visā valstī augstu vērtēta dzejas grāmatu kolekcija - no Tai�jo laikmeta līdz �jova laikmeta vidum. Protams, mums ir arī nepilnības. Un ari ierobe�ojumi. Ta�u cen�amies izdarīt pēc iespējas labāk. Varbūt jums vajadzētu pievērsties nevis tam, ko nav mūsu spēkos izdarīt, bet tam, ko esam varēju�i izdarīt. Vai tas nebūtu tas taisnīgums, par ko jūs runājāt?
Garākā sieviete paskatās uz mazāko, mazākā - uz garāko.
Tad arī mazā pirmo reizi atver muti. Balss ir asa un spalga.
-Jūs te visu laiku izvairāties runāt par lietas būtību, mētājaties ar tuk�iem argumentiem, lai izvairītos no atbildības. Patiesību sakot, jūs mēģināt atrast sev attaisnojumus. Atļau�os teikt, ka jūs esat no�ēlojams ma�isma vēsturisks piemērs.
-
- Un vēl - jūs galu galā esat tāds tipisks diskriminējo�s ma�o, - iejaucas garā, vairs neslēpdama savu saērcinātību.
-
Augumā mazākā izliekas to nedzirdam un turpina:
-Jūs izmantojat savu stāvokli sabiedrībā, izmantojat lēto vīrie�u loģiku, fallocentrisko loģiku, lai visu sievie�u dzimti padarītu par otrās �ķiras pilsoņiem, lai atņemtu sievietēm tiesības, kas tām pienākas. Varbūt jūs to nedarāt apzināti, bet tas jūsu vainu tikai pastiprina. Jūs neliekaties ne zinis par citu cie�anām, aizstāvat tikai savas savtīgās intereses. Jūs nemaz vairs neredzat, kādu ļaunumu �is jūsu aklums nodara sievietēm un visai sabiedrībai kopumā. Protams, tualetes un katalogi ir tikai sīkumi. Ta�u nekāds kopums nepastāv bez sīkumiem. Ja nesāksim ar sīkumiem, sabiedrība nekad neatbrīvosies no tās aklības, kurā tā tinas. Tie ir mūsu darbības principi.
- Tā jūtas jebkura sieviete, kurai ir sirds, - garā neizteiksmīgi piebilst.
- �Saudzējiet mani, draudzenes mīļās! Manām cie�anām gals nav saredzams, Nepārstā�u nemū�am liet asaru straumes,�2 - O�ima nosaka.
Abas stāv un klusē kā aisbergi.
- Sofokls, �Elektra�. Brīni�ķīga luga. Nez cik rei�u esmu to pārlasījis. Starp citu, �ajā kontekstā būtu pareizāk lietot vārdu �dzimums�, nevis �dzimte�. �Dzimte� sākotnēji izmantota gramatisku at�ķirību apzīmē�anai. Domāju, ka, runājot par fiziskām at�ķirībām, pareizāk būtu lietot vārdu �dzimums�. Sādā gadījumā lietot �dzimte� ir maldino�i. Ja runājam par valodnieciskiem smalkumiem.
Ledains klusums.
-Jūsu sacītais pa�os pamatos ir nepareizs, - O�ima rāmi, tomēr ar pārliecību saka. - Es neesmu no�ēlojams, vēsturisks ma�o ve�a piemērs.
- Nu tad paskaidrojiet tā, lai var saprast, kāpēc mūsu teiktais pa�os pamatos ir nepareizs, - augumā mazākā sieviete kareivīgi noprasa.
- Bez teorētiskiem pārspriedumiem un sava spo�ā intelekta izrādī�anas, - garā piebilst.
- Sapratu. Bez teorētiskiem pārspriedumiem, bez intelekta izrādī�anas, vienkār�i un saprotami, - O�ima saka.
-Jā, lūdzu, - garā nosaka. Otra īsi pamāj, apliecinot, ka ir vienisprātis.
- Pirmām kārtām - es neesmu vīrietis, - O�ima paziņo.
Visi klāteso�ie zaudē valodu, iestājas klusums. Man aizcēr-
tas elpa, es pazag�us paskatos uz O�imu.
- Es esmu sieviete, - O�ima turpina.
- Dumj� joks, - mazākā, ievilkusi elpu, nosaka. Tomēr tas skan tā, it kā pateikts tikai tāpēc, ka te kādam kaut kas būtu jāsaka. Bez īpa�as pārliecības.
O�ima izvelk no bik�u kabatas maku, no tā - plastmasā ievākotu dokumentu un pasniedz to viņai. Tas ir personas dokuments ar fotogrāfiju. Varbūt kaut kas saistībā ar slimnīcu. Viņa izlasa uz kartītes uzrakstīto vārdu, tad pasniedz to garākajai. Arī tā izlasa, nedaudz pavilcinās un atdod atpakaļ O�imam ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņai būtu iedalītas sliktas kārtis.
- Tu ari gribi paskatīties? - O�ima vaicā, pagriezies pret mani. Es klusēdams papurinu galvu. Viņ� ieliek dokumentu atpakaļ makā, maku iebā� bik�u kabatā. Tad noliek abas rokas uz letes.
- Kā jūs tikko redzējāt, gan no bioloģiskā, gan tautas skaitī�anas viedokļa es, nenoliedzami, esmu sieviete. Tāpēc jūsu teiktais pa�os pamatos ir nepareizs. Es nevaru būt, kā jūs teicāt, tipisks diskriminējo�s ma�o vecis.
- Bet... - augumā garākā grib kaut ko iebilst, ta�u neatrod vārdus. Mazākā, lūpas sakniebusi, ar labās rokas pirkstiem knibinās gar blūzes apkaklīti.
- Mana ķermeņa uzbūve ir kā sievietei, bet apziņa - pilnīgi kā vīrietim, - O�ima turpina. - Emocionāli es dzīvoju kā vīrietis. Upēc varbūt nebū�u īsti pareizs
Mēs visi trīs klusējam. Kāds klusi noklepojas, skaņa nepiedienīgi atbalsojas telpā. Sienas pulkstenis skaļi, sausi tik�ķ.
- Lūdzu mani atvainot, es �obrīd tie�i pusdienoju, - O�ima smaidīgs paziņo. - Ēdu tun�a un spinātu rullīti, paliku pusceļā. Ja es ēdienu pārāk ilgi atstā�u ārā, to noēdīs kaimiņu kaķi. �ajā apkaimē ir �ausmīgi daudz kaķu. Daudzi cilvēki izmet kaķēnus prie�u audzēs. Ja jums nekas nav iebilstams, es ie�u un pabeig�u pusdienot. Bet jūs esat laipni aicinātas apskatīt mūsu bibliotēku. �ī bibliotēka ir atvērta pilnīgi visiem. Tikai jāievēro bibliotēkas iek�ējie noteikumi un nedrīkst traucēt citiem lasītājiem. Citādi - lietojiet bez ierobe�ojumiem. Apskatiet, ko vēlaties. Savā ziņojumā rakstiet, ko vēlaties. Es domāju, ka mums nebūs nekādu iebildumu. Mēs līdz �im ne no viena nekādu pabalstu neesam saņēmu�i, darbojamies pēc saviem ieskatiem, un tā būs ari turpmāk.
Kad O�ima ir izgājis ārā, abas sievietes saskatās, tad uzlūko niani. Laikam gan nodomāju�as, ka es esmu O�imas mīļākais. Es, neko neteikdams, pievēr�os kataloga kartī�u kārto�anai. Abas divas pastāv pie plauktiem un sa�ukstas, tad paņem savas mantas. Abu ģīmji ir pavisam stīvi. Kad pie letes izsniedzu viņām mugursomas, viņas pat paldies nepasaka.
O�ima drīz vien atgrie�as. Iedod ari man divus spinātu rullī�us. Spinātu rullī�i izskatās pēc zaļas tortiljas, tie gatavoti no tun�a un dārzeņiem, ar baltu krējuma mērci. Es tos apēdu pusdienās. Uzvāru ūdeni un pagatavoju
- Viss, ko es pirmīt teicu, ir taisnība, - O�ima man saka, kad es, savukārt papusdienojis, atgrie�os.
- Vai tā ir jāsaprot tas, ko tu iepriek� teici, - ka tu esi īpa�s cilvēks? - es pavaicāju.
- Es negribēju lielīties, bet tomēr mans izteiciens nebija pārspīlējums, vai ne?
Es klusēdams pamāju.
O�ima nosmejas.
- Dzimuma ziņā es esmu sieviete. Tomēr krūtis man nav attīstīju�ās, ari mēne�reizes ne reizi nav biju�as. Locekļa man nav, sēklinieku ari nav. Bārda neaug. Arī nevajag. Jūtos ļoti kārtīgs, ļoti tīrs. Bet tev laikam būs grūti �o sajūtu saprast.
- Laikam, - es nosaku.
- Reizēm es pats nesaprotu, kas īsti es esmu. Nu, kas esmu? Kas es īsti esmu?
Es papurinu galvu.
- Paklau O�ima, es ari reizēm to nesaprotu - kas es esmu.
- Klasiska identitātes krize.
Es pamāju..
- Tev vismaz ir kaut kas, pie kā pieķerties. Man nav.
- O�ima, tu man patic, vienalga, kas tu būtu, - es saku. Kaut ko tādu es kādam cilvēkam saku pirmo reizi mū�ā.
- Paldies, - O�ima saka. Tad uzliek man roku uz pleca. - Es patie�ām
Viņ� paceļ no letes garu, uzasinātu zīmuli un to nopēta. Zīmulis izskatās kā viņa ķermeņa pagarinājums.
- Es gribēju izstāstīt tev to pēc iespējas ātrāk. Domāju, ka būs labāk, ja pateik�u pats, nevis tu to uzzināsi no citiem. �is izrādījās piemērots gadījums. Kaut ari ne visai patīkams.
Es pamāju.
-
Viņ� nopū�as un pagroza garo zīmuli pirkstos.
- Geji, lesbietes, hetero, feministes, fa�isti, komunisti, harekri�nas, man vienalga. Man vienalga, kādu karogu tie vicina. Es nespēju izturēt to
Vai ari pasaukt Saeki kundzi, uzticēt to viņai. Viņa būtu to visu nokārtojusi. Bet es tā nespēju. Pasaku to, ko nevajadzētu teikt. Nemāku savaldīties. Tā ir mana vājā vieta. Kāpēc tā noticis, nezinu.
- Vai tāpēc, ka tad, ja visus �ādus cilvēkus bez iztēles uztver nopietni, tam nebūs gala? - es pavaicāju.
- Tie�i tā, - O�ima saka. lād iesit ar zīmuļgala dzē�amgumiju sev pa deniņiem. - Tā. jau ir. Bet redzi, Kafka Tamura, atceries vienu. Galu galā - Saeki kundzes mīļoto nogalināja tie�i tāda grupa. Aprobe�oti cilvēki bez iztēles. Neiecietība, plikas teorijas, abstrakti vārdi, zagtas idejas, nelokāmas sistēmas. No tā man bail visvairāk. Es patiesi no tā baidos un to ienīstu. Kas ir pareizi, kas nepareizi... tas, protams, ir svarīgs jautājums. Bet savus kļūmīgos spriedumus parasti var labot. Ja pietiek drosmes atzīties, ka esi maldījies, to ir iespējams labot. Bet iztēles trūkums, neiecietība un aprobe�otība ir kā parazīti. Tie maina savu saimnieku, maina veidolu un turpina pastāvēt. Tas ir neglābjami. Un es negribu, ka tādi nāk iek�ā
O�ima pamāj ar zīmuli uz plauktu pusi. Viņ�, protams, ar to domā visu bibliotēku.
- Es nevaru vienkār�i par to pasmieties un neņemt galvā.
Kad refri�eratorma�lnas �oferis izlaida Nakatu Tomei maģistrāles atpūtas vietā pie Fud�igavas, pulkstenis jau bija pāri astoņiem. Nakata, paņēmis savu brezenta somu un lietussargu, nokāpa no augstā pasa�iera sēdekļa.
- Te mēģini atrast nākamo ma�īnu, - �oferis, izbāzis galvu pa ma�īnas logu, sacīja. - Pastaigā riņķī, apvaicājies. Gan jau kādu atradīsi.
- Liels paldies! Jūs Nakatam ļoti palīdzējāt.
- Prātīgi! - �oferis sacīja. Tad pamāja ar roku un prom bija. Fud�igava, tā �oferis bija teicis. Nakatam gan nebija ne
jausmas, kur tāda Fud�igava varētu būt. Tomēr, devies prom no Tokijas, viņ� pamazām vien virzījās uz rietumiem, to viņ� saprata. Saprata instinktīvi, bez kompasa, bez sajēgas par kartēm. Būtu labi, ja arī tagad laimētos pabraukt ar ma�īnu, kas dodas uz rietumiem.
Nakata jutās izsalcis un nolēma iet ēdnīcā apēst nūdeles. Somā noglabātās rīsu bumbiņas un �okolādi labāk pietaupīt lielākas vajadzības brīdim. Kā lasīt nepratējam Nakatam vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu ēdienu pasūtī�anas sistēmu. Pirms devās ēdamzālē, vajadzēja nopirkt ēdiena kuponu. Savukārt ēdiena kuponu vajadzēja iegādāties automātā. Nakatam nekas cits neatlika kā lūgt kādam palīdzību.
- Man acis �vakas, neko īsti nevaru salasīt, - viņ� paskaidroja kādai pusmū�a sievietei, kas viņa vietā iemeta automātā naudu, nospieda pogas un atdeva sīknaudu. Nakata no pieredzes bija iemācījies, ka �ādos gadījumos labāk neteikt, ka viņ� neprot lasīt. Laiku pa laikam uz viņu bija skatīju�ies kā uz kādu briesmoni.
pēc tam Nakata, uzmetis somu plecā un paņēmis savu lietussargu, mēģināja uzrunāt tuvumā
Nakatam vajadzēja diezgan daudz laika, lai tiktu no Nakano rajona līdz Tomei automaģistrālei. Nakata nekad agrāk nebija izgājis ārpus Nakano kvartāla, un viņam nebija ne jausmas, kā līdz tai nokļūt.
Kad viņ� bija salicis somā otru drēbju kārtu, tualetes priek�metus, vienkār�us ēdienus, kā arī noglabājis zem tatami slēpto maku ap vēderu apsienamā jostā, bija gandrīz desmit no rīta.
Kad viņ� vaicāja autobusa �oferim: �Kā lai es tieku līdz Tomei �osejai?� - tas tikai nosmējās.
- �is autobuss iet tikai līdz �ind�juku stacijai. Pilsētas autobusi uz automaģistrālēm nebrauc. Lai tiktu uz automaģistrāli, jābrauc ar �oseju autobusiem.
- No kurienes atiet �oseju autobusi?
- No Tokijas stacijas, - �oferis sacīja. - �is autobuss iet līdz �ind�juku stacijai. No turienes ar vilcienu var aizbraukt uz Tokijas staciju, tur var nopirkt biļeti uz sēdvietu autobusā. Tā var tikt līdz Tomei automaģistrālei.
Nakata to visu īsti labi nesaprata, tomēr ar autobusu aizbrauca līdz �ind�juku stacijai. Tur gan bija milzīga iela, briesmīgi daudz cilvēku, pa ielu nemaz īsti nevarēja paiet. Brauca tik daudz vilcienu, ar kuru lai tiek līdz Tokijas stacijai? Viņ� vairākiem cilvēkiem lūdza palīdzību, bet tie visu skaidroja tik ātri un sare�ģīti, bārstīja nezināmu vietu nosaukumi^, ka
Nakata neko no tā visa neatcerējās. Viņ� iedomājās, ka visi runā nu glu�i tāpat kā tas kaķis Kavamuras kungs. Varētu aiziet pavaicāt ceļu policijas postenī, bet Nakatam bija bail, ka viņu noturēs par prātu izkūkoju�u ve�uku un aizturēs (vienreiz viņ� jau kaut ko tādu bija pieredzējis), Tā nu viņ� klīda turpat stacijas tuvumā, gaiss bija tik piesārņots, ka viņam sametās slikti. Nakata pagāja maliņā, kur bija mazāk garāmgājēju, starp biroju namu augstceltnēm pamanīja tādu kā mazu skvē-riņu un apsēdās tur uz soliņa.
lūr Nakata, pagalam apjucis, nosēdēja ilgu laiku. Laiku pa laikam klusi izmeta kādu vārdu, ar roku pieglauda īsi apcirptos matus. Neviena pa�a kaķa skvēriņā nebija. Atlidoja vārnas, izrakņājās pa atkritumu urnu. Nakata vairākkārt paskatījās debesīs, lai pēc saules noteiktu laiku. Izplūdes gāzu dēļ debesīm bija dīvaina krāsa.
Kad bija pāri pusdienai, no tuvējās biroja ēkas skvēriņā iznāca tur strādājo�ie cilvēki, kas ārā ēda līdzpaņemtās pusdienas. Ari Nakata apēda maizītes ar pupiņu biezeni un iedzēra tēju no termosa. Nakata uzrunāja divas jaunas meitenes, kas bija iekārtoju�ās uz blakussoliņa. Pavaicāja, kā lai tiek līdz Tomei automaģistrālei. Viņas abas stāstīja to pa�u, ko jau bija teicis pilsētas autobusa �oferis. Jābrauc pa Centrālo līniju līdz Ibkijas stacijai, no turienes ar autobusu, kas aizvedīs līdz Tomei maģistrālei.
- To jau es pirmiņ mēģināju izdarīt, man nekas neiznāca, -Nakata atklāti pateica. - Nakata līdz �im nekad nav gājis ārpus Nakano rajona. Tāpēc ari nemāku braukt ar vilcienu. Es braucu tikai ar pilsētas autobusu. Nemāku lasīt un nevaru nopirkt biļeti. Līdz �ejienei es atbraucu ar pilsētas autobusu, bet nekur tālāk netieku.
To dzirdot, abas divas bija diezgan pārsteigtas. Nemāk lasīt? Bet no skata tāds nekaitīgs ve�ukiņ�. Smaidīgs, akurāts. Jocīgi gan, ka tik jaukā dienā paņēmis līdzi lietussargu, bet pēc bezpajumtnieka neizskatās. Jauka seja, īpa�i tās spo�ās acis.
- Jūs tik tie�ām neesat bijis ārpus Nakano kvartāla?
- Nē, neeju. Ja Nakata nomaldīsies, neviens viņu nemeklēs.
- Un lasīt nemākat? - pārprasīja meitene ar brūni krāsotajiem matiem.
- Tā ir, nemaz nemāku lasīt. Vienkār�us skaitļus cik necik saprotu, bet rēķināt nemāku.
- Nūjā, tad jau ar vilcienu nav viegli braukt.
-Jā, ļoti grūti. Jo nevaru nopirkt biļeti.
-Ja būtu laiks, mēs varētu jūs pavadīt līdz stacijai un iesēdināt pareizajā vilcienā. Bet mums drīz jābūt atpakaļ darbā, nepaspēsim aiziet līdz stacijai. Piedodiet.
- Nē, nē, neatvainojieties. Gan jau Nakata pats kaut ko izdomās.
- Paklau, - ierunājās tā ar melnajiem matiem, - vai tikai �odien Togegu�i no pārdo�anas nodaļas neteica, ka brauks uz Jokohamu?
-Jā, teica gan. Palūgsim viņam, viss būs kārtībā. Viņ� ir tāds padrūms, bet nav slikts, - brūnmatainā meitene sadja.
- Paklausieties, vectētiņ, ja reiz jūs nemākat lasīt, tad jums labāk braukt ar autostopiem, - melnmatainā piebilda.
-Autostopiem? ,
~Jā, jāpalūdz �oferiem, lai aizved uz to pusi. Labāk lūgt tālbraucējus. Parastie braucēji stopētājus reti ņem.
- Tādas lietas Nakata īsti labi nesaprot - kuras ma�īnas ir tālbraucējas, kuras - parastās.
- Galvenais ir tikt galā. Es ari agrāk, studiju laikos, vienreiz izmēģināju. Smago ma�īnu �oferi visi ir ļoti sirsnīgi.
- Starp citu, cik tālu jums jābrauc pa Tomei maģistrāli? -brūnmatainā meitene pavaicāja.
- Es nezinu.
- Nezināt?
- Nezinu, bet man ir jātiek uz
Abas meitenes gan saskatījās, bet Nakatas runas maniere likās ļoti pārliecino�a. Tāpēc ari viņām Nakata iepatikās. Viņas
beidza ēst pusdienas, iemeta tuk�ās kastītes atkritumu urnā un piecēlās no sola.
- Vectētiņ, nāciet mums līdzi. Gan mēs kaut ko izdomāsim, - melnmatainā meitene sacīja.
Nakata gāja abām līdzi uz tuvējo lielo biroju namu. Nakata pirmo reizi gāja iek�ā tik lielā namā. Viņas apsēdināja Nakatu uzgaidāmajā hallē uz sola un kaut ko pateica sievietei, kas strādāja reģistratūrā.
- Vectētiņ, drusciņ tepat pagaidiet, - viņas teica.
lād pazuda vienā no daudzajiem liftiem. Nakata sēdēja, lietussargu un brezenta somu rokās saņēmis, un viņam garām plūda biroju darbinieki un darbinieces, kas atgriezās no pusdienas pārtraukuma. Ari �ādu ainu Nakata vēroja pirmo reizi mū�ā. Visi cilvēki, glu�i kā norunāju�i, bija glīti uzcirtu�ies, apsēju�i kaklasaites, kurpes spīdēja vien, sievie�u augstie papē�i zibēja. Visi steidzās vienā virzienā. Nakata nespēja saprast, ko te pasāk tik daudz vienkopus sapulcēju�os cilvēku.
Beidzot parādījās abas meitenes kopā ar kādu garu un tievu puisi, kur� bija ģērbies baltā kreklā un apsējis svītrainu kaklasaiti. Iepazīstināja viņu ar Nakatu.
- �is cilvēks ir Togegu�i kungs. Viņ� tūlīt brauks uz Joko-hamu. Paņems līdzi ari Nakatas kungu, aizvedīs līdz Tomei automaģistrāles Kohoku automa�īnu stāvvietai, tur mēģiniet atrast kādu citu ma�īnu, kas brauc uz rietumiem, palūdziet, lai paņem līdzi. Ja kāds jūs paņem, tad apstā�anās vietā par pateicību izmaksājiet ēdienu. Vai sapratāt? - brūnmatainā noprasīja.
- Vectētiņ, vai jums naudas pietiks? - pavaicāja melnmatainā.
-Jā, tik daudz naudas Nakatam būs.
- Togegu�i, Nakatas kungs ir mūsu labs paziņa, izturies pret viņu laipni! - brūnmatainā nobrīdināja.
- Vai es ari kādu laipnību sagaidī�u? - jauneklis kautrīgi ieminējās.
- Vistuvākajā laikā, - melnmatainā meitene atteica.
Atvadoties meitenes teica:
_ Vectētiņ, tas jums - uz �ķir�anos. Gadījumam, ja uznāk
izsalkums.
Un pasniedza viņam pārtikas veikalā pirktu paku ar rīsu bumbiņām un �okolādi. Nakata vairākkārt viņām pateicās.
- No visas sirds jums pateicos. lāda laipnība. Pateicoties es lūg�u, lai jūs abas piemeklē tikai labais.
- Lai lūg�anas piepildās, - brūnmatainā meitene noteica, bet melnmate tikai pasmējās.
Par Togegu�i sauktais jaunais vīrietis iesēdināja Nakatu
Nakata godīgi noklausījās sarunu biedra stāstītajā, laiku pa laikam izmeta pa piekrīto�ai frāzei, pateica kādu savu novērojumu. Kad automa�īna iegriezās Kohoku automa�īnu stāvvietā, Nakatam bija zināma visa jaunā vīrie�a dzīve. Tajā gan bija daudz kā tāda, ko viņ� īsti labi nesaprata, tomēr vispārējās līnijās Nakata bija apjautis, ka Togegu�i dzīvo un cer, bet arī viņam pietiek visādu ķibeļu un viņ� ir �ēlojams jauns cilvēks.
- Liels paldies! Jūs Nakatam ļoti palīdzējāt, atvezdams līdz �ejienei.
- Nav par ko. Man bija ļoti patīkami braukt kopā ar jums, Nakatas kungs. Pateicoties jums, man garastāvoklis uzlabojās. Bija tik labi ar kādu izrunāties. Es vēl ne ar vienu nebiju tik labi parunājies. Jums noteikti apnika mana garā pļāpā�ana.
-Nē, nemaz. Nakata ari priecājas, ka iznāca parunāties ar Togegu�i kungu. Tas man nav nekāds apgrūtinājums. Togegu�i kungs, lai jums turpmāk veicas.
Jaunais vīrietis izņēma no maka telefona karti un iedeva Nakatam.
- Lūdzu, ņemiet. Mūsu uzņēmuma telefona karte. Kā dāvana uz �ķir�anos; �ēl, ka man nav nekā labāka, ko jums iedot.
- Liels paldies, - Nakata paņēma karti un noglabāja makā. Nakatam nebija neviena, kam zvanīt, un apieties ar karti viņ� arī nemācēja. Tomēr nolēma, ka labāk no dāvanas neatteikties. Tas notika trijos pēcpusdienā.
Pagāja tikai stunda, līdz Nakata atrada �oferi, kas bija gatavs aizvest viņu uz Fud�igavu. �oferis brauca ar refri�e-ratorma�īnu un veda svaigas zivis. Liela auguma vīrs, starp �etrdesmit un piecdesmit gadiem. Varenām rokām kā baļķi, lielu vēderu.
- Vai zivju smaka netraucēs? - �oferis noprasīja.
- Nakatam zivis ir mīļākais ēdiens, - Nakata sacīja.
�oferis nosmējās:
- Jūs esat tāds pajocīgs!
- Jā, laiku pa laikam man tā ir teiku�i.
- Man patīk jocīgie, - �oferis atbildēja. - �ajā pasaulē nevar uzticēties tiem, kas rāda parastu ģīmi un dzīvo kārtīgu dzīvi.
- Vai tā ir?
- Tā ir. Tāds ir mans viedoklis.
- Nakatam gan viedokļa nav. Bet man gar�o zu�i.
- Tas jau ir viens viedoklis. Gar�o zu�i.
- Vai arī zu�i ir viedoklis?
-jā. Lielisks viedoklis - gar�o zu�i.
Tādā noskaņā abi nobrauca līdz Fud�igavai. �oferi sauca Hagita.
- Nakatas kungs, kā jums liekas, kur tā pasaule iet? - �oferis pavaicāja.
- Lūdzu mani atvainot, Nakatam ir grūta galva, un tādas lietas es nepavisam nesaprotu.
- Grūta galva un pa�am savs viedoklis - tās ir divas da�ādas lietas.
- Bet, Hagitas kungs, ja galva ir grūta, tad domā�ana lāgā nevedas.
- Bet zu�i jums gar�o, vai ne?
-Jā, zu�i Nakatam gar�o.
- Tā jau ir sakarība.
-Ko?
- Nakatas kungs, vai jums gar�o risi ar vistu un olām?
-Jā, tas ēdiens man gar�o.
- Tā ir vēl viena sakarība, - �oferis sacīja. - Tā sakarības salasās pa vienai vien, un, kad tādu sakarību ir daudz, tad ari to jēga ir dziļāka. Zu�i, rīsi ar vistu un olām, grilēta zivs, vien-. alga kas. Vai saprotat?
- Ne īpa�i. Vai tās būtu sakarības starp ēdieniem?
- Ne tikai starp ēdieniem. Tramvajiem, imperatoru, vienalga.
- Nakata ar tramvajiem nebrauc.
- Ak tā. Es gribēju pateikt, ka vienalga ar ko, bet cilvēki, kamēr vien dzīvo, visā tajā, kas ir ap viņiem, saskata nozīmi. Svarīgi ir, vai tas notiek dabiski. Nav nekādas nozīmes tam, vai galva ir gai�a vai grūta. Svarīgi ir tikai tas, vai uz visu skaties vai neskaties pats savām acīm.
- Vai Hagitas kungam galva ir gai�a?
Hagita skaļi smējās.
- Te mēs nerunājam par to, vai kādam galva laba vai slikta. Mans prāts ir citāds. Tāpēc es domāju savas domas. Tāpēc es arī cilvēkiem bie�i krītu uz nerviem. Es vienmēr runājot par
nepatīkamām lietām. Ja tu domā pats ar savu galvu, citiem tas nav ērti.
- Nakata atkal īsti labi nesaprata. Nakatam gar�o zu�i, Nakatam gar�o risi ar vistu un olām, un starp to ir sakarība?
-Jā, var teikt ari tā. Starp cilvēku Nakata un to, kas ir ap Nakatu, vienmēr būs sakarība. Un tajā pa�ā laikā kaut kāda sakarība pastāv ari starp zu�iem un rīsiem ar vistu un olām. Tādai shēmai izple�oties, Nakatam, dabiski, izveidosies arī attiecības ar kapitālistiem un proletariātu.
- Prole...?
- Proletariātu, - Hagita, abas lielās rokas no stūres atrāvis, rādīja tās Nakatam. Nakatam tās izskatījās kā beisbola cimdi.
- Cilvēki, kas �itā strādā, lej sviedrus, ir proletariāts. Turpretim tie, kas sē� krēslos, i nepakustas, tikai izrīko citus un algā saņem simts reizes vairāk nekā es, tie ir kapitālisti.
- Es tādus kapitālistu cilvēkus nepazīstu. Nakata ir nabags, augstus ļaudis nepazīst. Ja runājam par augstiem cilvēkiem, tad Nakata pat pilsētas gubernatoru nepazīst. Vai gubernatora kungs ir kapitālists?
- Nu kā lai to pasaka? Tādi gubernatori drīzāk ir kapitālistu suņi.
- Vai gubernatora kungs būtu suns? - Nakata atcerējās melno suni, kas bija viņu aizvedis uz D�onija Volkera māju, un �is draudīgais stāvs pārklāja gubernatora kungu.
- Tādu suņu ir, ka �um un mud�. Pilna pasaule. Dzinējsuņi.
- Dzinējsuņi?
- Skrien pēc pavēles, jā, suņi!
- Vai kapitālisti nemēdz būt kaķi? - Nakata ieprasījās.
To izdzirdējis, Hagita skaļi smējās.
- Jūs gan esat jocīgs, Nakatas kungs. Man tādi cilvēki patīk.
Kaķi kapitālisti! No tiesas nedzirdēts viedoklis.
- Hagitas kungs, paklausieties!
-Jā?
- Nakata ir nabags, gubernatora kungs katru mēnesi izmaksā balstu. Vai es nedrīkstētu to pieņemt?
- Cik viņ� dod mēnesī?
Nakata nosauca skaitli.
Hagita kā riebumā nogrozīja galvu.
- Kā tad tagad ar tādu naudu var izdzīvot?
- Tā nemaz nav. Nakata daudz naudas netērē. Bez balsta Nakata saņem ari pateicības naudu par to, ka atrod tuvākajā apkārtnē noklīdu�us kaķus.
- Ko neteiksi, profesionāls kaķu meklētājs. - Tās uz Hagitu atstāja iespaidu. - Tā ir taisnība? Nu tie�ām ūnikums.
- Es saku taisnību. Nakata prot sarunāties ar kaķiem. Tāpēc man izdodas atrast nomaldīju�os kaķus.
Hagita pamāja.
- Skaidrs. Jūsu gadījumā tā var būt. Es nemaz par to nebrīnos.
- Bet tas notika pavisam nesen, Nakata vairs nemāk sarunāties ar kaķiem. Nez kāpēc tā?
- Nakatas kungs, pasaulē katru dienu kaut kas mainās. Katru dienu noteiktā laikā iestājas nakts, bet nākamajā dienā �ī jau ir cita pasaule. Un vakardienas Nakatu arī vairs nav ko meklēt. Vai saprotat?
- Ari sakarības mainās. Kāds ir kapitālists, kāds ir proletārietis. Kāds ir labējais, kāds kreisais. Informātikas revolūcija, bir�as, akciju lai�ana brīvā pārdo�anā, nodarbinātības struktūra... kas ir labs, kas ir slikts. Robe�as visu laiku izzūd. Varbūt tie�i tāpēc jūs vairs nemākat sarunāties ar kaķiem.
- No tā visa Nakata saprot tikai labo un kreiso pusi. �ī ir labā puse, �ī - kreisā, vai tad ne tā?
- Tie�i tā, - Hagita pamāja. - Ar to ir gana.
Pēdējā stāvlaukumā abi iegāja ēdamzālē paēst. Hagita pasūtīja divas porcijas zu�u un pats par tām samaksāja. Nakata gribēja maksāt, lai pateiktos par atve�anu, bet Hagita papurināja galvu.
- Liecieties mierā! Es neesmu no naudīgajiem, bet es nevaru noēst to mazumiņu, ko Tbkijas gubernatora kungs tev piesvie�.
- Paldies. Paldies par cienastu. - Nakata to ar pateicību pieņēma.
Fud�igavas stāvvietā Nakata apmēram stundu staigāja apkārt, apvaicādamies, vai kāds viņu nepaņemtu līdzi, bet nevienu tādu �oferi neatrada. Tomēr Nakata tāpēc ne sāka nervozēt, ne ari bēdājās. Viņa apziņā laiks plūda ļoti lēni. Vai pat neplūda nemaz.
Nakata izgāja ārā un sāka turpat tuvumā bezmērķīgi pastaigāties. Mākoņu nebija, mēness bija skaidri saskatāms -līdz pa�ai virsmai. Nakata, ar lietussarga galu klaudzinādams pa asfaltu, pastaigājās pa stāvvietu. Tur bija līdzās sarindoti neskaitāmi lieli treileri, tie atpūtās. Bija pat tādi, kuriem bija pa divdesmit riteņu cilvēka augumā. Nakata kādu bridi noraudzījās �ajā ainavā. Tik milzīgas ma�īnas tādā nakts vidū tik daudz braukā pa ceļiem. Nez ko tās ved? Nakatam nebija ne jausmas. Laikam gan, ja viņ� mācētu izlasīt uzrakstus uz konteineriem, tad varētu noskaidrot, kas tajos iek�ā.
Pagājis gabaliņu uz priek�u, stāvvietas stūri, kur kravas ma�īnu nebija vairs tik daudz, pamanīja, ka tur ir noparkoti kādi desmit motocikli. To tuvumā bija sapulcējies bariņ� jaunu vīrie�u un bļaustījās. Izskatījās, ka viņi ir sastāju�ies riņķī ap kaut ko. Nakata, ziņkārības dzīts, devās uz turieni. Varbūt tie atklāju�i kaut ko neparastu?
Piegājis tuvāk, viņ� saprata, ka jaunie vīrie�i ir sastāju�ies riņķī ap kādu, kuru sita, spārdīja un visādi centās tam nodarīt sāpes. Viņi nebija apbruņoti, tikai vienam rokā bija ķēde. Manīja arī tādas melnas vāles, kādas ir policistiem. Daudziem mati bija nokrāsoti dzelteni vai brūni. Krekli īsām piedurknēm, atpogāti. Vai arī tādi kā sporta krekli. Da�iem bija tetovējumi uz pleciem. Tas, kur� gulēja zemē un tika sists un spārdīts, arī bija viens no viņiem - jauns vīrietis. Nakata viņiem tuvojās, tāpat ar lietussargu klaudzinādams pa asfaltu, vairāki vīrie�i pagriezās uz viņa pusi un dusmīgi noskatījās. Tomēr, ieraudzīju�i, ka nācējs ir nekaitīgs ve�uks, viņi atslāba.
- Vecīt, tinies prom no �ejienes/ - viens uzsauca.
Nakata nelikās to manīt un nāca tuvāk. Zemē
vīrietim no mutes tecēja asinis.
- Viņam tek asinis. Tā viņ� vēl nomirs, - Nakata
Pārsteigtie vīrie�i bridi klusēja.
- Vecīt, ka tik tu pats te nenomirsti, - vīrietis ar ķēdi noteica. - Vai mums tur kāda starpība - nosist vienu vai divus.
- Tā tak nevar - bez kāda iemesla nosist cilvēku, - Nakata sacīja.
- Tā
- Mums ir savi iemesli. Nosist vai nenosist, ar tevi tam nav nekāda sakara. Tā ka vācies prom no �ejienes ar visu savu lietussargu, kamēr vēl nelīst, - kāds cits nokliedza.
Zemē gulo�ais drusciņ sakustējās, un viens vīrietis ar noskūtu galvu iespēra viņam pa ribām ar smagiem zābakiem.
Nakata aizmiedza acis. Viņ� sajuta, ka pa�a ķermenī kaut kas lēnām ceļas aug�up. Kaut kas tāds, kas nav viņa pa�a varā. Sametās drusku �ķērmi. Pēk�ņi atmiņā uzpeldēja tas, kā viņ� nodūra D�onīju Volkeru. To, kā nazis ietriecās tam krūtīs, viņ� sajuta rokās.
Nakata paskatījās debesīs, tad lēni pacēla lietussargu un izpleta sev virs galvas. Viņ� uzmanīgi pakāpās pāris soļu atpakaļ. Palielināja attālumu starp sevi un �iem vīrie�iem. Pārlaida skatienu apkārt, tad vēl mazliet pakāpās atpakaļ. Vīrie�i, to ieraudzīju�i, smējās.
- Paskatieties uz to veco, � viens no vīrie�iem ierunājās,
- patie�ām uz�āva savu lietussargu.
Tomēr ilgi viņi nesmējās. No debesīm pēk�ņi sāka krist kaut kas glums un neredzēts. Savādi plīk�ķēdami, krīto�ie priek�meti sitās pret zemi. Vīrie�i beidza sist ielenkto upuri un skatījās debesīs. Pie tām nebija neviena mākoņa. Tomēr �is kaut kas krita no viena debesu stūra, krita un krita. Sākumā paretam, bet tad jau - aumaļām, kā īsts gāziens. Tie, kas krita no debesīm, bija apmēram trīs centimetrus gari, pilnīgi melni priek�meti. Stāvvietas apgaismojumā tie izskatījās kā melni spīdīgs sniegs. �is ļaunu vēsto�ais sniegs krita vīrie�iem uz pleciem un rokām, un skaustiem un turpat pielipa. Viņi centās to noraut nost, bet neizdevās.
- Dēles! - kāds iekliedzās.
Tas iedarbojās glu�i kā signāls, vīrie�i, cits caur citu kaut ko kliegdami, skrie�us metās uz tualeti stāvvietas malā. Viens, skriedams pāri ceļam, uztriecās virsū nelielam furgonam, tas apstājās, lai pārliecinātos, vai cilvēks nav ievainots. Pakritu�ais blondīns piecēlās, uzsita ar dūri pa motora pārsegu un skaļi nolamāja �oferi. Tomēr neko vairāk nepasāka un skrie-�iem metās uz tualeti.
Dēles vēl brīdi sparīgi krita no debesīm. Tad pamazām nori-mās. Nakata sakļāva lietussargu, nopurināja tam uzkritu�ās dēles un devās apskatīt zemē gulo�o vīrieti. Ap viņu dēles bija sakritu�as kaudzē, pavisam tuvu nemaz nevarēja tikt. Zemē nokritu�ais bija dēlēm apbērts. Ja piemiedza acis, varēja saskatīt, ka vīrietim ir pārsists plakstiņ�, no tā tecēja asinis. Izskatījās, ka ari zobi izsisti. Nakata te netiks galā. Labāk kāds jāpasauc. Nakata atgriezās ēdamzālē un pateica darbiniekam, ka stāvlaukuma stūri ir viens savainots cilvēks.
- Jāizsauc policija, var gadīties, ka nomirst, - Nakata sacīja.
Bridi pēc tam Nakatam izdevās atrast vienu smagās ma�īnas �oferi, kas bija ceļā uz Kobi. Apmēram divdesmit gadus vecs vīrietis, miegainu skatienu. Zirgastē sasietiem matiem, ausī caurums, beisbola cepure ar
bija krā�ņs, raibs havajie�u krekls, kājās
- Labs ir, brauc. Tu man atgādini manu vectēvu. Vai nu pēc skata, vai pēc runas... pa�ās beigās viņ� bija tāds paduras, nesen nomira.
Vīrietis teica, ka rit no rīta viņi bū�ot Kobē. Viņ� piegādājot preces Kobes universālveikalam. Pa ceļam uz ma�īnu viņi uzmeta aci negadījuma vietai. Bija ieradu�ās divas patruļma�īnas, sarkanās bākugunis griezās, policisti regulēja satiksmi. Izskatījās, ka nekas nopietns nav noticis. Vairākas ma�īnas bija paslīdēju�as un sadūru�ās, vienam furgonam iedauzīti sāni, kādai ma�īnai sasisti aizmugurējie lukturi. �oferis pabāza galvu pa logu un kaut ko parunāja ar policistu. Tad aizvēra logu.
- No debesīm nobiru�as dēles, veselām �upām, - �oferis mierīgi sacīja. - Tās tiku�as ma�īnām zem riteņiem, saspiestas, ceļ� kļuvis slidens. Tāpēc vajag braukt prātīgi. Tad vēl vietējā banda vienu te piekāvusi. Dēles un baikeri, neredzēta kombinācija. Nu, vismaz policisti būs nodarbināti.
Viņ� samazināja ātrumu un uzmanīgi izgriezās uz �osejas. Tomēr riepas vairākas reizes paslīdēja. �oferis katru reizi iztaisnoja riteņus, viegli pagriezdams stūri.
- Tu padomā, cik daudz sabiru�as, - viņ� noteica. - �ausmīgi slīd. Bet dēles - tas nav nekas labs. Vectētiņ, vai tev kādreiz ir piesūkusies dēle?
- Nē, nav. Neatceros, ka ar Nakatu tas būtu noticis.
- Es uzaugu Gifu, kalnos. Man nez cik rei�u tā ir gadījies. Staigā pa me�u, un tās uzkrīt uz galvas. Vai arī - peldoties upē. Es daudz ko par tām zinu. Ja tās piesūcas, nevar dabūt nost. Ja tādu rauj ar spēku, var noplēst ādu, tad paliek rēta. Jāpiededzina, tikai tad nokrīt. Pretīgas. Iesūcas ādā un dzer asinis. Un tad sadzeras asinis un kļūst tādas mīkstas. Pretīgi, vai ne?
-Jā.
- Bet to, ka dēles kristu no debesīm stāvvietas vidū? Nolītu kā lietus? Kaut ko tādu es vēl nebiju dzirdējis. �ejienie�i par dēlēm ne velna nezina. Dēles no debesīm nekrit. Vai ne?
Nakata neatbildēja, klusēja.
- Pirms pāris gadiem bija tāds gadījums - Jamana�i prefektūrā, tur parādījās baigi daudz simtkāju. Tad ari riepas esot �ausmīgi slīdēju�as. Tāpēc notiku�as daudzas avārijas. Ceļi bija neizbraucami. Ari vilcieni nekursēja. Bet tie simtkāji nenokrita no debesīm. Izlīda no kaut kurienes. Tas ta�u skaidrs.
- Nakata senāk ir bijis Jamana�i. Kara laikā.
- Ak tā, bet kura kara? - �oferis noprasīja.
Noslepkavots tēlnieks Koi�i Tamura.
Asins jūra uz grīdas privātmājas kabinetā.
Pasaulslavenais tēlnieks Koi�i Tamura (5* gadu vecs) noslepkavots savā namā Tokijā, Nakano rajonā; to trīsdesmitā datuma pēcpusdienā atklājusi kalpone, kas ieradusies uzkopt māju.
Tamuras kungs gulējis kails asins peļķē uz grīdas; izskatās, ka noticis uzbrukums un viņ� noslepkavots. Uzbrukuma ierocis - no virtuves paņemts nazis - bijis pamests turpat pie nogalinātā.
Policija secinājusi, ka slepkavība izdarīta 28. datuma vakarā, bet, tā kā Tamuras kungs �obrīd dzīvo viens pats, līķis atrasts tikai pēc divām dienām. Ar gaļas grie�amo nazi Tamuras kungam izdarīti vairāki dūrieni krūtīs, sadurot sirdi un plau�as; viņ� miris noasiņojot. Sprie�ot pēc tā, ka tēlniekam lauztas ari vairākas ribas, uzbrucējs bijis spēcīgs. Pagaidām policija nav ziņojusi ne par atrastiem pirkstu nospiedumiem, ne par lietām, kas pazudu�as no nama, �ķiet ari, ka notikumam nav aculiecinieku.
Māja nav bijusi izdemolēta, nav paņemtas ne turpat tuvumā eso�ās vērtslietas, ne naudas maks, tāpēc
Tamuras kungs dzīvojis kopā ar dēlu (15 gadus vecu), bet, kā stāstījusi mājkalpotāja, dēls apmēram desmit dienas neesot manīts. Tikpat ilgi dēls ari neapmeklē vidusskolu,
Tamuras kungam pieder ne tikai privātmāja, bet ari darbnīca Musa�ino, tur strādājo�ā sekretāre notikuma dienā vairākas reizes esot centusies viņu sazvanīt darba jautājumos, ta�u visu laiku bijis ieslēgts automātiskais atbildētājs.
Tamuras kungs dzimis �jova laikmeta
Tālāk es nelasu. Avīzē ievietota mūsu mājas fotogrāfija. Ari tēva fotogrāfija, kurā viņ� ir jaunāks. Abas fotogrāfijas nodrukātas, �ķiet, vēsta nelaimi. Saloku avīzi uz pusēm un vēlreiz uz pusēm, tad nolieku uz galda. Neko neteikdams, sē�u gultā, piespiedis pirkstus pie deniņiem. Ausīs d�inkst spalga, it kā paaugstinātas frekvences skaņa. Es vairākas reizes papurinu galvu. Tomēr no �īs skaņas neizdodas atbrīvoties.
Esmu istabā. Ir mazliet pāri septiņiem. Mēs ar O�imu tikko aizslēdzām bibliotēku. Saeki kundze nesen aizbrauca savā
- Aizvakardienas avīze. Raksts parādījās, kad tu biji kalnos. 1b izlasījis, es iedomājos, vai tikai tur pieminētais Koi�i Tamura nav tavs tēvs. Da�ādu apstākļu sakritība vedina tā domāt. Varbūt vajadzēja jau vakar tev parādīt �o rakstu, bet man gribējās, lai tu mierīgi iekārtojies.
Es pamāju. Joprojām turu acis aizspiestas ciet. O�ima sē� grozāmajā krēslā pie rakstāmgalda, kājas sakrustojis, un vēro mani. Nesaka neko.
- Es viņu nenogalināju.
- Protams, to es saprotu, - O�ima saka. - Tu tajā dienā līdz pa�am vakaram bibliotēkā lasīji grāmatas. Tu vienkār�i nepaspētu tikt no �ejienes uz Tokiju, tin: nogalināt tēvu un atkal atgriezties Takamacu.
Tomēr es neesmu par to tik pārliecināts. Es izskaitļoju, ka tēvs ir nogalināts tie�i tajā dienā, kad es attapos ar sve�ām asinīm nota�ķītā kreklā.
- Sprie�ot pēc avīzes raksta, policija grib noskaidrot tavu atra�anās vietu. Laikam gan tevi uzskata par svarīgu informācijas avotu.
Es pamāju.
- Ja policija nonāks līdz �ejienei, tev ir skaidri pierādāms alibi; ja neskaita aizbēg�anu un slēp�anos, saruna būs diezgan vienkār�a. Protams, es varē�u to apliecināt.
- Tādā gadījumā viņi aizvedīs mani atpakaļ uz Tokiju.
- Tā varētu būt. Tu ta�u neesi ieguvis obligāto izglītību. Tu nevari vienkār�i aizbraukt un rīkoties tā, kā tev patīk. Saskaņā ar likumu tev arī noteiks aizbildni.
Es papurinu galvu.
- Es negribu nevienam neko skaidrot. Negribu atgriezties ne Tokijas mājā, ne skolā.
O�ima nesaka neko un noskatās manī no sāniem.
- Tas tev pa�am jāizlemj, - beidzot viņ� mierīgi
Es klusēju.
O�ima paņem avīzi un vēlreiz pārskata rakstu.
- Sprie�ot pēc rakstītā, tu esi vienīgais radinieks.
- Ir vēl mamma un māsa. Ta�u viņas jau sen aizgāja no mājām, viņu atra�anās vieta nav zināma. Pat tad, ja būtu, diez vai viņas brauktu uz bērēm.
-Ja neviena cita nav, tad kur� tagad, pēc tēva nāves, visu nokārtos? Bēres, darba lietas?
- Avīzē ir rakstīts, ka viņam ir sekretāre. Viņa kārto visas darba lietas, viņai viss ir zināms, lai viņa to nokārto. Es negribu neko no tēva atstātā - ne māju, ne naudu; lai viņa tiek no tā visa vaļā.
- Ja man radies pareizs iespaids, - O�ima man vaicā, - tu neesi pārāk noskumis vai apbēdināts par to, ka tēvu kāds noslepkavojis? h
- Man �ēl, ka tas tā noticis. Viņ� tomēr ir mans tēvs, mēs esam asinsradinieki. Bet, ja man godīgi jāsaka, kā es jūtos, varu teikt - �ēl, ka viņ� nenomira agrāk. Es ļoti labi saprotu, cik ne�ēlīgi ir tā runāt par miru�u cilvēku.
O�ima papurina galvu.
- Kāda tam nozīme. Es domāju, ka tev �ādā brīdī ir tiesības būt atklātam.
-Jā, tā..- ?
Balss aizlūst no pārliekā smaguma. Vārdi iestrēgst. O�ima pieceļas no krēsla un apsē�as man līdzās.
Es saku:
- Paklau, O�ima, ap mani visu laiku kaut kas atgadās. �o to no tā esmu izvēlējies pats, �o to - ne. Ta�u man ir grūti to no�ķirt citu no cita; lietas, kuras, kā �ķiet, esmu pats izvēlējies, patiesībā izrādās man jau iepriek� nolemtas. Es vienkār�i eju pa iepriek� noliktu ceļu. Lai kā es pats domātu, lai kā es pats censtos, tomēr �ķiet, ka es to nevaru ietekmēt. Es attālinos no sava ceļa. Un tas man ļoti sāp, nē, jāsaka citādi: man ir ļoti bail no tā. Par to domājot, reizēm �ķiet, ka es nevil�us saraujos.
O�ima pastiepj roku un uzliek man uz pleca. Sajūtu viņa plaukstas siltumu.
- Pat ja tā ir, ja liktenis ir lēmis, lai tava izvēle un pūliņi būtu velti, tu tik un tā esi tu pats, tu neesi kaut kas cits. Tu virzies uz priek�u, nepārprotami būdams tu pats. Neraizējies par to.
Paceļu ads un paskatos uz O�imu. Viņa runas veids ir savādi pārliecino�s.
- Kāpēc tu tā domā?
- Tāpēc, ka tajā ir
O�ima ieskatās man ads.
- Būs labi, Kafka Tamura, tu tagad izjūti to, par ko rakstīts grieķu traģēdijās. Cilvēki neizvēlas likteni, liktenis izvēlas dlvēkus. Tie�i �is uzskats ir grieķu traģēdiju pamatā. Un tas ir traģisms, ko nodefinēja Aristotelis, - ironija rodas nevis no cilvēku trūkumiem, bet tie�i no viņu labajām īpa�ībām. Vai saproti, ko es gribu pateikt? Cilvēki iekuļas lielās traģēdijās nevis savu trūkumu, bet gan tikumu dēļ. �ajā ziņā visizcilākais piemērs ir Sofokla �Valdnieks Eidips�. Ne jau slinkuma vai dumjības dēļ, bet gan drosmes un taisnīguma dēļ viņ� nolemts traģēdijai. Tur dzimst traģēdijas neizbēgamība.
- Vai glābiņa nav?
- Kā nu kurā gadījumā, - O�ima saka. - Reizēm nāk arī glābiņ�. Ironija cilvēkus padara dziļākus, lielākus. Paver viņiem ceļu uz glābiņu augstākā dimensijā. Tur nav vietas parastām cerībām. Tāpēc ari mūsdienās tik daudz cilvēku lasa grieķu
traģēdijas, tās ir neskaitāmu mūsdienu mākslas darbu pamatā Es atkārto�os, bet tik daudz kas �ajā pasaulē ir metafora. Patiesībā jau neviens nenogalina savu tēvu un nepārguļ ar savu māti. Vai ne? Mēs, izmantojot metaforu kā paņēmienu, pieņemam ironiju. Un tādā veidā padarām sevi dziļāku un lielāku.
Klusēju. Esmu dziļi iegrimis savās domās.
- Vai kāds zina, ka tu atbrauci uz Takamacu? - O�ima vaicā.
Papluinu galvu.
- Es pats to izdomāju un atbraucu viens pats. Nevienam par to neesmu teicis, domāju, ka neviens to nezina.
- Tad tev kādu laiciņu vajadzētu vairāk uzturēties bibliotēkas istabā. Labāk nevajag strādāt reģistratūrā. Diez vai policijai izdosies sadzīt tavas pēdas. Bet, ja tā notiktu, tu atkal varētu pazust Ko�i kalnos.
Es ieskatos O�imam sejā. Tad saku:
- Ko es iesāktu, ja nebūtu saticis tevi? Es �ajā pilsētā esmu pilnīgi viens, te nav neviena cilvēka, kas man palīdzētu.
O�ima pasmaida. Noņem man no pleca savu roku un nopēta to.
- Tā nebūtu gan. Ja nebūtu saticis mani, tu noteikti atrastu kādu citu ceļu. Nezinu, kādēļ, bet man �ķiet, ka tāds cilvēks kā tu noteikti kaut ko izdarītu.
Tad O�ima pieceļas, pieiet pie galda un paņem vēl vienu avīzi.
- Starp citu, iepriek�ējā dienā avīzē bija �āds raksts. Iss, bet ļoti interesants. Varbūt nav nekāda sakara, bet tas noticis netālu no tavām mājām.
Viņ� pasniedz avīzi man.
Zivis krīt no debesīm!
Nakano veikalu ieliņā nolijis divi tūksto�i sardīņu un makreļu.
29. datumā, vakarā, Nakano rajona *** kvartālā iedzīvotājus pārsteidza no debesīm nokritu�as divi tūksto�i sardīņu un makreļu. Divām mājsaimniecēm, kas tuvējos veikalos iepirku�ās,
zivis saskrāpēju�as seju, citu ievainoto nav. Notikuma brīdī debesis biju�as skaidras, nav bijis ne mākoņu, ne ari vēja. Lielākā daļa krīto�o zivju nositu�ās, padarot ielas slidenas...
Izlasu īso rakstiņu un atdodu avīzi O�imam. Avīzē izvirzītas vairākas versijas par notiku�ā cēloņiem, ta�u neviena nav pārliecino�a. Policija izmeklē, vai zivis nav zagtas. Meteoroloģijas birojs ziņo, ka nekādi meteoroloģiskie apstākļi, kas varētu būt �ādas parādības cēlonis, nav novēroti. Lauksaimniecības, me�rūpniecības un zivsaimniecības ministrija no komentāriem atturējusies.
- Vai tu kaut ko zini par �o notikumu? - O�ima vaicā.
Es papurinu galvu. Nav ne jausmas.
- Nākamajā dienā pēc tava tēva nāves netālu no slepkavības vietas no debesīm nobirst divi tūksto�i sardīņu un makreļu. Laikam gan nekas vairāk kā sakritība.
- Laikam gan.
- Vēl avīzē rakstīts, ka pie Tomei automaģistrāles, stāvvietā pie Fud�igavas no debesīm kritu�as dēles. Kritu�as ļoti ierobe�otā vietā. Tas kļuvis par iemeslu vairākām vieglām autoavārijām. Dēles biju�as palielas. Neviens nevar izskaidrot, kāpēc dēles biru�as no debesīm. Bezvēj�, skaidras debesis. Ari par to tu neko nezini?
Papurinu galvu.
O�ima saloka avīzi un saka:
- Tā jau ir, �ajā pasaulē notiek savādas, neizskaidrojamas lietas. Protams, starp tām var nebūt nekādas sakarības. Vienkār�i sakritība. Bet es pievērsu tām uzmanību. Tās mani piesaistīja.
- Varbūt tās arī ir metaforas?
Mēs bridi klusējam. Mēģinu atrast vārdus, kā izteikt to, ko tik ilgi neesmu spējis pasacīt.
- Paklau, O�ima, pirms vairākiem gadiem tēvs man kaut ko pareģoja.
- Pareģoja?
- Es nekad nevienam to neesmu stāstījis. Atklāti sakot, ja es kādam būtu to stāstījis, neviens man nenoticētu.
O�ima klusē. Tomēr �ī klusē�ana mani iedro�ina.
Es saku:
- Tas pat drīzāk bija lāsts nekā pareģojums. Tēvs to atkārtoja neskaitāmas reizes, piespieda mani to noklausīties. It kā ar kaltu to ieskaldītu man apziņā.
Es dziļi ieelpoju. Tad vēlreiz pārliecinos, vai atceros, kas man jāpasaka. Es, protams, to atceros bez atkārto�anas. Vārdi aizvien tur biju�i. Tomēr man tie jāizsver vēlreiz.
Es saku:
-
Kad tas ir dabūts pār lūpām noteiktu vārdu veidā, manā sirdī mostas milzīgs prieks kā dobums. Un tajā milzīgajā tuk�umā mana sirds dzidri zvana. O�imas sejas izteiksme nemainās, viņ� ilgi noskatās man sejā.
- Tu kādreiz nogalināsi savu tēvu, tu kādreiz pārgulēsi ar savu māti - to tēvs tev pateica?
Es vairākkārt pamāju.
- Tie�i tas pats tika pareģots valdniekam Eidipam. Tu, protams, to zini?
Pamāju.
- Bet tas vēl nav viss. Ir vēl viens papildinājums. Man ir se�us gadus vecāka māsa. Tēvs teica, ka es kaut kad pārgulē�ot arī ar savu māsu.
- To tev pareģoja tēvs?
- Jā. Bet tobrīd es vēl biju mazs, gāju pamatskolā. Es nemaz nesapratu, ko nozīmē vārds
O�ima nesaka neko.
- Tēvs teica: lai ko es izmēģinātu, savam liktenim izbēgt man neizdo�oties. Tas man esot ierakstīts gēnos kā bumba ar laika degli; lai ko es darītu, es nespē�ot to mainīt.
O�ima atkal ilgi klusē. It kā viņ� pārbaudītu katru manu vārdu atsevi�ķi, meklējot tajos kādu pavedienu.
Viņ� saka:
- Bet kāpēc tēvs tev to pareģoja?
- To es nezinu. Tēvs man neko vairāk nepaskaidroja. - Es papurinu galvu. - Varbūt tēvs gribēja atriebties mātei un māsai par to, ka tās viņu pameta. Gribēja viņas sodīt caur mani.
- Un tādā veidā ievainoja tevi.
Es pamāju.
- Tēvs, �ķiet, uztvēra mani tāpat kā vienu no saviem darbiem. Kā skulptūru. Ko viņ� var brivi salauzt un savainot.
- Ja tā patie�ām ir, tas ir ļoti kropli, man �ķiet, - O�ima saka.
- O�ima, es uzaugu vietā, kur viss bija kropls. Pilnīgi viss, beigu beigās sāka likties, ka greizs ir tas, kas patiesībā bija taisns. Tb jau es sen sapratu. Bet es biju bērns, citas vietas man nebija.
O�ima saka:
- Es vairākkārt esmu redzējis tava tēva darbus. Viņ� bija apdāvināts, lielisks tēlnieks, oriģināli, agresīvi, bez kompromisa, spēcīgi darbi. Viņa radītie tēli bija patiesi.
- Var jau būt. Bet, O�ima, pēc tam, kad viņ� bija tos radījis, pāri palika tikai inde, ko tēvs iz�ļāca ap sevi. Tēvs notraipīja un savainoja visus cilvēkus savā tuvumā. Es nezinu, vai tēvs to pats gribēja vai ne. Bet tā notika. Varbūt viņ� tāds bija piedzimis. Bet, lai kā būtu, tēvs bija
- Domāju, ka saprotu, - O�ima saka. � �is
- Puse no maniem gēniem ir mantoti no viņa. Varbūt tāpēc māte mani pameta. Tādu, kas dzimis no nelaimīga avota, netīrs un savainots; viņa no manis norobe�ojās.
O�ima piespie� pirkstgalus pie deniņiem un par kaut ko domā. Tād samiedz acis un paskatās man sejā.
- Vai ir iespējams, ka tu nemaz neesi sava tēva dēls? Bioloģiski?
Es papurinu galvu.
-Pirms pāris gadiem slimnīcā to pārbaudījām. Mēs abi ar tēvu aizbraucām uz slimnīcu, asinis tika ģenētiski pārbaudītas. Bioloģiski mēs simtprocentīgi esam tēvs un dēls. Viņ� man parādīja analī�u rezultātus.
-Ārkārtīgi skrupulozi.
- Tēvs man tos parādīja. It kā parakstītos uz pa�a radīta darba.
O�ima atkal piespie� pirkstus pie deniņiem.
Bs klusēdams ieple�u rokas un skatos uz tām. Dziļas nakts tumsā tās bija notrieptas ar kādām nelaimīgām, melnām asinīm.
- Atklāti sakot, es par to neesmu tik pārliecināts.
Tad es atzīstos O�imam visā. Ka tovakar pēc aizie�anas no bibliotēkas es uz vairākām stundām zaudēju apziņu, ka attapos tempļa teritorijā. Ka mans krekls bija notriepts ar kāda cita asinīm. Ka nomazgāju �īs asinis tempļa tualetē. Ka vairākas stundas man ir pilnīgi izdzēstas no atmiņas. Lai stāsts neizstieptos pārāk gar�, izlai�u daļu par nak�ņo�anu pie Sakuras. O�ima laiku pa laikam man kaut ko pavaicā, precīzas detaļas, ko noglabā atmiņā. Tomēr nekādu viedokli par to nepau�.
- Es tās asinis izlēju, bet man nav ne jausmas, kā asinis tās ir. Neko neatceros, - es saku. - Varbūt tā nemaz nav metafora, varbūt es tie�ām ar �īm rokām nogalināju tēvu. Man tā �ķiet.
Bet, protams, es todien neatgriezos Tokijā. Tev taisnība - es biju Takamacu. Tā ir tiesa. Bet
- Jeitsa dzeja, - O�ima saka.
- Varbūt es tēvu nogalināju sapnī, � es turpinu. - īpa�ā sapnī, kā elektrības ķēdei saslēdzoties, varbūt es nogalināju tēvu.
- Es domāju tā. Attiecībā uz tevi varbūt tas tie�ām kaut kādā mērā ir patiesība. Bet policijai, tāpat ari citiem, nav ne
jausmas par tavu poētisko atbildību. Vienkār�i � viens un tas pats cilvēks nevar vienlaikus atrasties divās vietās. To ir pierādījis Ein�teins un fizika, un ari no likuma viedokļa par to �aubu nav.
- Bet es tagad nerunāju ne par fiziku, ne par likumiem.
O�ima saka:
- Un tomēr, Kafka Tamura, tas viss, ko tu tagad saki, nav nekas vairāk kā hipotēze. Izklausās kā zinātniskās fantastikas romāna si�ets.
- Protams, tā ir tikai hipotēze. To es labi apzinos. Es saprotu, ka neviens nenoticētu manam muļķīgajam stāstam. Bet zinātnes progress sākas tur, kur hipotēzēm nav pretējo pierādījumu, - tā mēdza teikt mans tēvs. Hipotēzes ir smadzeņu kaujas lauks. Viņa iemīļotais teiciens. Un es nevienu pretējo pierādījumu nevaru izdomāt.
O�ima klusē.
Es ari nevaru izdomāt, ko teikt.
- Tomēr kaut kāda iemesla dēļ tu nobrauci visu garo gabalu līdz Sikoku. Bēgdams no tēva lāsta? - O�ima ierunājas.
Es pamāju. Tad parādu ar pirkstu uz salocītajām avīzēm.
- Tomēr aizbēgt man nekādi neizdodas.
Neliec pārāk lielas cerības uz attālumu, par Vārnēnu sauktais zēns saka.
- Tev tie�ām ir vajadzīga paslēptuve, - O�ima nosaka. - Neko citu es �obrīd neteik�u.
Pamanu, ka esmu �ausmīgi noguris. Pēk�ņi liekas, ka es sabruk�u. Piekļaujos līdzās sēdo�ajam O�imam. Viņ� mani apskauj. Pieglau�u galvu viņa plakanajām krūtīm.
- O�ima, es neko tādu negribu izdarīt. Negribēju nogalināt tēvu. Negribu pārgulēt ne ar māti, ne ar māsu.
- Protams, - O�ima saka. Tad izlai� pirkstus caur maniem īsajiem matiem. - Protams, ne.
- Pat ne sapnī.
- Pat ne metaforā, - O�ima piebilst, - pat ne alegorijā, pat ne analoģijā.
-ja vēlies, es varu �onakt palikt tepat, - O�ima pēc bri�a saka. - Es varētu iekārtoties stūri, tajā krēslā.
Es tomēr noraidu viņa piedāvājumu. Saku, ka man labāk �odien palikt vienam.
O�ima atglau� matus no pieres. Bridi padomā, tad apjucis saka:
- Es, protams, esmu galīgi nesaprotams - sieviete, trans-seksuālis, gejs, ja tu tāpēc uztraucies...
- Nē, nemaz, - es saku, - nemaz. Man vienkār�i �odien vajag apdomāties vienatnē. Tik daudz kas noticis. Tas ir viss.
O�ima uz piezīmju lapiņas uzraksta telefona numuru.
- Ja tev nakts vidū uznāk vēlē�anās ar kādu parunāt, zvani bez kautrē�anās. Man nav dziļ� miegs.
Pasaku paldies.
Tonakt es ieraugu dzīva cilvēka spoku.
Kravas automa�īna, ar kuru brauca Nakata, Kobē ieradās tūlīt pēc pieciem, ielās jau bija gai�s, bet kravu nevarēja izkraut, jo noliktava vēl bija slēgta. Viņi novietoja automa�īnu platā ielā netālu no ostas un tur pagulēja. Jauneklis iekārtojās aizmugurē ierīkotajā guļvietā un enerģiski krāca. Nakata laiku pa laikam no �īs krāk�anas pamodās un atkal iegrima tīkamā snaudā. Bezmiegs bija parādība, kuru Nakata nekad nebija pieredzējis.
Pulksten astoņos jauneklis pamodās un plati no�āvājās.
- Vectētiņ, vai vēders nerūc? - jauneklis pavaicāja, ar elektrisko skuvekli skūdams bārdu un skatīdamies atpakaļskata spogulī.
-Jā, Nakata ari pamanīja, ka drusku gribas ēst.
- Aiziesim tepat kaut kur tuvumā brokastīs.
Kop� izbrauk�anas no Fud�igavas līdz Kobei Nakata lielāko ceļa daļu bija nogulējis. Jauneklis pa to laiku, neko daudz
nerunādams, klausījās nakts radiostaciju un stūrēja ma�īnu uz priek�u. Laiku pa laikam viņ� dziedāja kādai dziesmai līdzi. Nakata nevienu no tām nebija dzirdējis. Nez vai tās vispār bija japāņu dziesmas, Nakata īsti nesaprata vārdus. Viņ� saklausīja tikai pa retam saprotamam vārdam. Nakata izņēma no somas iepriek�ējā dienā no biroja meitenēm �ind�juku dāvanā saņemto �okolādi un risu bumbiņas un pacienāja ari jaunekli.
Jauneklis visu laiku pīpēja bez apstājas, kā viņ� pats teica -lai neaizmigtu. Kad viņi sasniedza Kobi, Nakatas drēbes bija pamatīgi piesūku�ās ar tabakas dvaku.
Nakata, paņēmis somu un lietussargu, rāpās ārā no ma�īnas.
- Paklau, atstāj tos smagos nesamos ma�īnā. Tas ir tepat tuvumā, paēdīsim un uzreiz nāksim atpakaļ uz �ejieni, - jauneklis sacīja.
- Jā, tā jau ir, bet Nakata bez tām mantām nejūtas labi.
- Hm, - jauneklis norūca, piemiedzis acis. - Tikai es gan tās nestiep�u, tev pa�am jātiek galā.
- Paldies.
- Mani sauc Ho�ino. Tāpat kā to beisbola spēlētāju no
-Jā, Ho�ino kungs, priecājos iepazīsties. Mani sauc Nakata.
- To es zinu, - Ho�ino noteica.
Ho�ino labi pazina tuvējo apkaimi un lieliem soļiem devās uz priek�u. Nakata gandrīz pusskrie�us viņam sekoja. Tad abi iegriezās kādas �ķērsielas ēstuvē. Izskatījās, ka tā ir pilna ar �oferiem un ostas melnstrādniekiem. Nevienu kaklasaiti nemanīja. Visi apmeklētāji nopietnu sejas izteiksmi tiesāja nost ēdienu, it kā uzpildītos ar degvielu. Ēstuvi pildīja trauku �ķindoņa, skaļi izkliegtie pasūtījumi un
Jauneklis norādīja uz ēdienkarti, kas bija pielipināta pie sienas.
� Vectētiņ, izvēlies, kas gar�o, te viss ir lēts.
-Jā, - Nakata noteica un bridi vērās ēdienkartē. Tad
- piedodiet, Ho�ino kungs, Nakatam nav
- Hm, - Ho�ino izbrīnīts noteica. - Nemāki lasīt? Pēdējā laikā tas reti redzēts. Zini, es ņem�u ceptu zivi un omleti. Pasūtīt tev to pa�u?
-Jā, Nakatam ļoti gar�o cepta zivs ar omleti.
- Nu tad labi.
- Man arī zu�i gar�o.
-Jā, man ari gar�o. Bet no pa�a rīta zuti neēdīsi.
-Jā. Vakarvakarā Hagitas kungs pacienāja Nakatu ar zuti.
- Tās ir jauki, - jauneklis noteica/- Divas porcijas omletes ar ceptu zivi. Vienu lielo risu porciju, - Ho�ino pagriezās pret apkalpotāju un nokliedza.
- Divas porcijas omletes ar ceptu zivi, lielā porcija risu, - tā skaļi atkārtoja.
- Vai nav neērti, ka nemāki lasīt? - jauneklis pavaicāja Nakatam.;
- Tā'ir. Laiku pa laikam ir pagrūti, ka nemāku lasīt. Kamēr negāju nekur tālāk par Tokijas Nakano rajonu, tikmēr lielu neērtību nebija. Ta�u tā kā tagad - ārpus Nakano kvartāla -Nakatam iet diezgan grūti.
- Tā gan ir. No Nakano līdz Kobei ir krietns gabals.
-Jā. Es ari neat�ķiru ziemeļus no dienvidiem. At�ķiru tikai labo un kreiso pusi. Tāpēc nevaru atrast ceļu un biļeti ari nemāku nopirkt.
- Bet tādā gadījumā tu esi labi ticis līdz �ejienei.
- Jā, daudzi cilvēki Nakatam izrādīju�i lielu laipnību. Ho�ino kungs ari ir viens no viņiem. Es nevaru vien pietiekami pateikties.
- Nemācēt lasīt - tas gan ir grūti. Mans vectēvs, viņam galva palika jocīga, bet lasīt viņ� lasīja.
- Jā. Nakatam ir īpa�i grūta galva.
- Tavējie visi tādi?
- Nē, tā vis nav. Vecākais brālis strādā departamantā par vadītāju. Otrs strādā tādā vietā, ko sauc par Tirgu un rūpnīcu minsitriju.
- Tu padomā tik, - Ho�ino nobrīnījās. - Baigi inteliģentie. Vectētiņ� vienīgais tāds pajocīgs.
- Jā, Nakatam notika viens negadījums, un tad galva palika grūta. Un tāpēc, lai es nesataisītu nepatik�anas brāļiem un brāļu bērniem, es neko daudz cilvēkos neeju, tā man vienmēr pieteiku�i.
- Jā, laikam jau cilvēkiem būtu neērti, ja tāds kā tu parādītos.
- Sare�ģītas lietas Nakata nesaprot, bet, kamēr dzīvoju Nakano rajonā, tikmēr es neapmaldos. Arī gubernators par mani rūpējas, un ar kaķiem man labi sapas. Vienreiz mēnesī apgrie�u matus, �ad tad izdodas apēst kādu zuti. Bet pēc tam, kad parādījās D�onijs Volkers, Nakatam Nakano kvartālā vairs nebija palik�anas.
- D�onijs Volkers?
- Jā. Gariem zābakiem, jocīgu, augstu cepuri. Viņam ir arī veste un spieķis. Savāc kaķus un ievāc dvēseles.
- Paklau, pietiek, - Ho�ino noteica. - Man nav pacietības klausīties garus stāstus. Pavisam vienkār�i - kaut kas atgadījās, un Nakata devās prom no Nakano.
- Jā, Nakata devās prom no Nakano.
- Un uz kurieni tu dodies?
- To Nakata vēl nezina. Bet �eit es nevaru palikt, man ir jātiek pāri tiltam. Te tuvumā ir liels tilts.
- Skaidrs, tu dodies uz Sikoku.
- Piedodiet, Ho�ino kungs, Nakata no ģeogrāfijas neko nesaprot. Ja tiek pāri tiltam, tad tur ir Sikoku?
- Jā, ja runājam par lielo tiltu, kas ir te tuvumā, tas ved uz Sikoku. Ir trīs tilti; viens no Kobes uz Avad�i�imu, tad tālāk uz Toku�imu. Otrs no Kura�iki uz Sakaide. Un ir vēl viens, kas saineno Onomi�i un Imabari. Būtu pieticis ar vienu, bet iejaucās politiķi, un tad uzbūvēja trīs.
Ho�ino izlēja drusciņ ūdens uz galda virsmas un uzzīmēja ar pirkstu vienkār�u Japānas karti. Tad ar trim tiltiem savienoja Honsju un Sikoku.
- Vai tas tilts ir pavisam liels? - Nakata pavaicāja.
-Jā, nav nekādi joki.
- Ak tā. Lai nu kā, Nakatam jāmēģina tikt pāri tiltam. Laikam tam, kas ir vistuvāk. Pēc tam domā�u, ko darīt tālāk.
- Tad iznāk, ka tev tur, uz kurieni dodies, neviena pazīstama nav?
- lā ir. Nakatam neviena pazīstama nav.
- Tu vienkār�i gribi �ķērsot tiltu uz Sikoku un tad no turienes doties
- Tā sanāk.
- Vai tu pats nojaut, kur tas
- Nē, galīgi nemaz. Man tikai liekas, ka tad, kad bū�u tur ticis, tad sapratī�u.
- Nu galīgi... - Ho�ino noteica. Atglauda matus, saraustīja zirgasti, uzlika atpakaļ galvā beisbola cepuri.
Sagaidīju�i cepto zivi ar omleti, abi ēda klusēdami.
- Laba omlete, - Ho�ino izmeta.
-Jā, ļoti gar�īga. Daudz gar�īgāka nekā tās, ko Nakata vienmēr ēda Nakano.
- �ī ir Kansajas omlete. Pavisam kaut kas cits, nevis tie pliekanie sē�amspilveni, ko Tokijā uzdod par omletēm.
Tad abi klusēdami notiesāja omleti un sālī grilētās makreles. Izdzēra miso zupu ar krabjiem, sadalīja risu porciju uz pusēm, apēda rutkus un jūraszāles. Ho�ino katru kumosu sako�ļāja kārtīgi trīsdesmit divas reizes, tāpēc ē�ana gāja diezgan ilgi.
- Nakata, vēders pilns?
- Jā, Nakatam vēders ir pilns. Un kā Ho�ino kungam?
- Man arī vēders pilns, patie�ām. Pēc tādām brokastīm noskaņojums pavisam labs, vai ne?
- Jā, pavisam labs.
- Paklau, uz podiņa nav jāaiziet?
-Jā, ja jūs tā sakāt, pamazām sāk vajadzēt.
- lād aizej. Tualete ir tur.
- Ho�ino kungam vēl nevajag?
- Es pēc tam aizie�u, nav steigas. Ej vien pirmais.
- Paldies. Nu tad Nakata ies uz podiņa.
- Paklau, ne tik skaļi, nav ko tik skaļi atkārtot, visiem dzirdot. Gti cilvēki te vēl ieturas.
- Piedodiet. Nakatam ir grūta galva.
- Ej vien ātrāk.
- Es tur varu arī zobus iztīrīt?
-Jā, var ari zobus iztīrīt. Laika vēl pietiek. Dari, ko gribi. Bet, Nakata, varbūt lietussargu atstāj tepat. Tualetē tev to nevajadzēs.
- Labi, lietussargu atstā�u tepat.
Kad Nakata atgriezās no tualetes, Ho�ino jau bija samaksājis rēķinu.
- Ho�ino kungs, Nakatam nauda ir, Nakata par brokastīm samaksās.
Jauneklis papurināja galvu.
- Nē. Tas nekas nav. Es esmu stipri parādā savam vectēvam. Biju baigi nogājis no ceļa.
-Jā, bet Nakata nav Ho�ino kunga vectēvs.
- Tā ir mana problēma. Tu par to neliecies ne zinis. Nerunā pretī, es uzsaucu.
Nakata bridi padomāja, tad nolēma pieņemt jaunekļa laipnību.
- liels paldies par cienastu.
- Zivs un omlete lētā ēstuvē, par to nu gan nevajag tik pazemīgi pateikties.
- Bet, Ho�ino kungs, ja tā padomā, kāds visu laiku par Nakatu parūpējas; kop� es aizgāju prom no Nakano, es vēl ne reizi ne par ko neesmu maksājis.
- Tas nu gan, - Ho�ino nobrīnījās. - Kaut kas neiespējams. Nakata palūdza ēstuves apkalpotājai siltu tēju un piepildīja
savu termosu. Tad rūpīgi noglabāja termosu somā,
Abi atgriezās pie ma�īnas.
- paklau, runājot par to brauk�anu uz Sikoku.
- Jā, - Nakata atsaucās.
- Ko tu darīsi Sikoku?
- To Nakata vēl nezina.
- Tu nezini, ne uz kurieni, ne kāpēc tev jābrauc. Bet tev katrā ziņā jātiek uz Sikoku?
- Jā, Nakatam jā�ķērso lielais tilts.
- Vai skaidrība tev nāks tad, kad būsi ticis pāri tiltam?
- Jā, tak laikam. Bet īstenībā, pirms nebū�u �ķērsojis to lielo tiltu, es neko neuzzinā�u,
- Hm, - jauneklis noteica. - Tad jau tā tilta �ķērso�ana ir viena svarīga padarī�ana.
-Jā. Tilta �ķērso�ana ir viena svarīga padarī�ana.
- Ir nu gan... - Ho�ino pakasīja galvu.
Jauneklis aizbrauca uz noliktavu izkraut ma�īnu. Pa to laiku Nakata kavējās turpat pie ostas nelielā skvēriņā. Viņ� sēdēja uz soliņa.-
- Paklau, vecais, no �ejienes nekur prom nekusties, - jauneklis bija pieteicis. - Tualete te ir, ūdens ari. Viss, ko vajag, te ir. Ja aizklīdīsi kaut kur tālu, nomaldīsies un uz �ejieni atpakaļ vairs netiksi.
-Jā, jo te nav Nakano rajons.
- Tie�i tā, te nav Nakano rajons. Tāpēc sēdi tepat un nekus-taes-no vietas.
- Sapratu. Nakata no �ejienes nekur prom nekustēsies.
- Labi. Es izkrau�u preci un atbrauk�u atpakaļ.
Nakata darīja, kā likts, un nespēra ne soli prom no soliņa.
Pat uz tualeti negāja. Bet Nakatam tāda sēdē�ana vienā vietā un laika nosi�ana nebija nekāds apgrūtinājums. Patiesībā tā bija viena no nodarbēm, ko viņ� labi pieprata.
No soliņa pavērās skats uz jūru, un viņ� atcerējās, ka tik ilgi nav bijis pie jūras. Bērnībā viņ� kopā ar ģimeni bija vairākkārt braucis uz jūru. Peldējies ūdenī, �ļakstinājies pie krasta.
Bēgumā pat bija gājis lasīt krabjus. Bet atmiņas par tiem laikiem bija pagalam izbaloju�as. Itin kā tas viss būtu noticis kādā pavisam citā pasaulē. Viņ� neatcerējās, ka vēl kaut kad pēc tam būtu redzējis jūru.
Pēc dīvainā negadījuma Jamana�i kalnos Nakata atgriezās skolā Ibkijā. Pēc �ī notikuma fiziskās spējas bija atjaunoju�ās, bet visas atmiņas - izdzēstas. Ne lasīt, ne rakstīt māka vairs neatgriezās. Mācību grāmatas viņ� nespēja izlasīt, eksāmenus nevarēja nolikt. Nekas no tā, ko viņ� bija iepriek� apguvis, nebija saglabājies, un viņ� arī vairs nespēja abstrakti domāt. Ibmēr tik un tā viņ� kā nebūt pabeidza skolu. Stundās mācīto vielu viņ� galīgi nesaprata, tāpat, neko nesaprazdams, nosēdēja klases stūrī. Ja skolotājs lika kaut ko izdarīt, viņ� tie�i tā arī darīja. Nevienu neapgrūtināja, tāpēc skolotāji aizmirsa par viņu. Uztvēra viņu drīzāk kā viesi, nevis kā slogu.
Drīz arī visi bija aizmirsu�i, ka pirms dīvainā negadījuma viņam biju�as izcilas sekmes. Nakata nepiedalījās nekādos skolas pasākumos un darī�anās. Ne ar vienu nesadraudzējās. Tomēr Nakata to nepārdzīvoja. II kā neviens par viņu nelikās zinis, viņ� varēja uzbūvēt pats savu, sev tīkamu pasauli. Viņ� visvairāk aizrāvās ar skolā audzēto mazo lopiņu apkop�anu, kopa tru�us un kazas, apkopa arī puķes dobēs un tīrīja klases telpu. Viņ� vienmēr smaidīja, un �ie darbi viņam nekad neapnika.
Ne tikai skolā, arī mājās visi par viņu aizmirsa. Vecāki, kas ļoti daudz uzmanības pievērsa bērnu izglītībai, sapratu�i, ka vecākais dēls vairs neprot lasīt un nekādas sekmes izglītībā negūs, ar visu sirdi un dvēseli pievērsās jaunāko dēlu skolo�anai un par Nakatu vairs nelikās ne zinis.
Bija skaidrs, ka Nakata tālāk vidusskolā mācīties nevares, un pēc pamatskolas beig�anas viņu nosūtīja uz Nagano pie radiem. Pie mātes ģimenes. Tur viņ� sāka mācīties lauksaimniecības skolā. Lasīt nepra�anas dēļ ar mācībām viņam gāja grūti, bet praktiskie lauku darbi Nakatam patika. Varbūt, ja skolasbiedri nebūtu par viņu tik �ausmīgi ņirgāju�ies, viņ� pat
būtu aizgājis mācīties lauksaimniecību. Bet skolasbiedriem traki patika piekaut �o iebraucēju no lielpilsētas. Ievainojumi kļuva pārāk briesmīgi (vienas auss ļipiņa bija sadragāta), un vecvecāki nolēma, ka Nakata skolā vairs neies. Viņ� auga mājās un palīdzēja mājas darbos. Viņ� bija kluss, paklausīgs bērns, vecvecāki viņu mīlēja.
Ap to laiku viņ� iemanījās sarunāties ar kaķiem. Mājā bija vairāki kaķi, un Nakata ar tiem bija labos draugos. Sākumā sarunas nevedās, bet pamazām viņ� �o prasmi apguva un papla�ināja kā sve�valodas zinā�anas ar lielu pacietību; drīz vien viņ� jau varēja uzturēt garas sarunas. Kaķi Nakatam iemācīja daudz ko par pasauli un dabu. Kad vien Nakatam bija brivs laiks, viņ� sēdēja uz lieveņa un sarunājās ar kaķiem. Atklāti sakot, pa�as pamatlietas par pasauli un tās uzbūvi viņ� apguva no kaķiem.
Kad Nakatam palika piecpadsmit gadu, viņu nosūtīja uz tuvējo mēbeļu ra�otni mācīties galdnieka amatu. Tā pat nebija fabrika, drīzāk galdniecības darbnīca, kurā gatavotos tradicionālos krēslus, lādes un skapjus sūtīja uz Tokiju. Viņ� iepatikās priek�niekam, jo prasmīgi strādāja, pievērsa uzmanību vissīkākajām detaļām, strādāja bez kavējumiem un pretimrunā�anas. Rasējumus viņ� nesaprata un netika galā ar aprēķiniem, bet citādi bija prasmīgs strādnieks. Viņ� ielāgoja darināmā priek�meta veidolu un to precīzi atkārtoja. Pēc diviem mācekļa gadiem viņu pieņēma darbā par pilntiesīgu strādnieku.
Tlda dzīve turpinājās, līdz viņam jau bija pāri par piecdesmit. Bez negadījumiem, bez slimo�anas. Dzert viņ� nedzēra, pīpēt nepīpēja, naktis nomodā nepalika, nepārēdās. Televīziju neskatījās, radio klausījās tikai no rīta - rīta vingro�anas programmas laikā. Tā viņ� dienu no dienas taisīja mēbeles. Pa to laiku nomira vectēvs un vecmamma, ari abi vecāki nomira. Apkārtējiem viņ� patika, bet tuvos draugos Nakata ne ar vienu nebija. Tur neko nevarēja darīt. Parasti cilvēkiem pēc desmit minū�u garas sarunas ar Nakatu aptrūkās, par ko runāt.
Nakatam �āda dzīve ne�ķita ne vientuļa, ne nelaimīga. Ari nekādu seksuālu iekāri viņ� neizjuta. Viņ� nemaz negribēja būt ar kādu kopā. Nakata saprata, ka viņ� ir citāds nekā pārējie cilvēki. Viņ� bija pamanījis, ka pa�a ēna, kas krīt zemē, ir plānāka nekā citiem (neviens dts gan to nebija pamanījis). Tā īsti viņ� spēja saprasties tikai ar kaķiem. Un dīvainā kārtā, pļāpājot ar kaķiem, tematu sarunām nekad nepietrūka.
Kad Nakatam palika piecdesmit divi gadi, ra�otnes īpa�nieks nomira, un drīz vien arī ra�otni slēdza. Tradicionālā stila mēbeles drūmos toņos vairs nepirka. Ari strādnieki sāka novecot, bet jaunajiem par amatnieku darbu nebija intereses. Agrāk ra�otne bija atradusies klajā laukā, tagad visapkārt bija sabūvētas dzīvojamās mājas. Iedzīvotāji sūdzējās par ra�o�anas troksni, par dūmiem, kas cēlās no skaidu dedzinā�anas, īpa�nieka dēls strādāja pilsētā par grāmatvedi un negribēja �o ra�otni pārņemt, tāpēc tūlīt pēc tēva nāves darbnīcu slēdza un pārdeva nekustamo īpa�umu firmai. Tā ra�otni nojauca, zemi nolīdzināja un pārdeva dzīvojamo namu būvniekiem. Tie uzcēla se�stāvu dzīvojamo namu. Tajā pa�ā dienā, kad dzīvokļus laida pārdo�anā, tie tika izpirkti.
Tā Nakata zaudēja darbu. Uzņēmumam bija parādi, tāpēc, aizejot pensijā, viņ� saņēma no�ēlojamu samaksu. Darbu viņ� vairs neatrada. Piecdesmit gadus vecs vīrietis, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt un specializējies vecmodīgu mēbeļu taisī�anā, - kur tādam atrast darbu.
Nakata ra�otnē bija nostrādājis trīsdesmit septiņus gadus, bez nevienas brīvdienas, strādājis klusēdams. Tuvējā pasta nodaļā viņam kontā bija zināmi uzkrājumi. Nakata savām ikdienas vajadzībām tērēja ļoti maz, tāpēc viņam bija gana daudz līdzekļu, lai varētu vadīt bezrūpīgas vecumdienas. Tā kā viņ� pats nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, visus rēķinus viņa vietā kārtoja kāds brālēns, kas strādāja pilsētas mērijā. Kaut ari brālēns bija laipns, tomēr ar asu domā�anu apveltīts viņ� nebija un tika ievilināts kāda brokera shēmās par investīcijām slēpo�anas kūrorta un dzīvokļu namu celtniecībā, kur iekūlās
lielos parādos. Tad brālēns, paķēris līdzi ari Nakatas uzkrājumus, ar visu ģimeni kaut kur pazuda. Izskatījās, ka viņ� laidies lapās no naudas izspiedējiem. Viņa atra�anās vieta nevienam nebija zināma. Vai viņ� maz vēl bija dzīvs?
Kad Nakata kopā ar kādu paziņu aizgāja uz pasta nodaļu noskaidrot konta atlikumu, izrādījās, ka tur paliku�i no�ēlojami pāris tūksto�i jenu. Bija pazudusi arī kontā iemaksātā atvaļinā�anās nauda. Nakata par ļauno likteni ne�ēlojās. Viņ� bija. palicis bez darba un bez iztikas līdzekļiem. Visi radinieki juta viņam līdzi, bet ari daudzi no viņiem bija cietu�i �ī brālēna dēļ. Neatradās neviens, kas varētu viņam aizdot naudu vai kā citādi palīdzēt.
Beigu beigās vecākais brālis pārveda Nakatu uz Tokiju un nolēma par viņu parūpēties. Viņam Nakano piederēja dzīvokļu nams ar vecpui�u dzīvokļiem (to viņ� bija mantojis no vecākiem), un viņ� vienu istabu tajā atvēlēja Nakatam. Viņ� pārvaldīja Nakatas vecāku mantojuma daļu - tas gan nekas liels nebija - un Nakatam kā cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem nokārtoja municipalitātes pabalstu. Brāļa rūpes tālāk nesniedzās. Nakata lasīt un rakstīt neprata, bet ar savām ikdienas vajadzībām galā tika, un, ja dzīvesvieta un ikdienas līdzekļi bija sagādāti, viņ� varēja iztikt bez citu rūpēm.
Brāļi ar Nakatu tikpat kā neuzturēja attiecības. Tikai sākumā pāris rei�u parādījās. Nakata un brāļi bija trīsdesmit gadus nodzīvoju�i �ķirti, un at�ķirības dzīvesveidā bija pārāk lielas. Nekādu īpa�u jūtu pret radinieku viņiem nebija, un, pat ja būtu, brāļi bija pārāk aizņemti ar savu dzīvi, lai atlicinātu laiku garīgi atpaliku�ajam brālim.
Tomēr Nakata �ādu vēsu izturē�anos neņēma ļaunā. Viņ� bija pieradis būt viens un jutās neveikli, ja citi cilvēki izrādīja viņam laipnību. Viņ� ari nedusmojās uz brālēnu, kas bija iz�ķiedis uzkrājumus. Protams, viņ� saprata, ka tā ir �ķibele". Bet viņ� nemaz nezināja, kas ir kūrorts, dzīvokļi un investīcijas. Tāpat arī viņam nebija nekādas sapratnes par to, ko nozīmē �kredīts�. Nakata dzīvoja skopa vārdu krājuma ierobe�otā pasaulē.
Nakata naudu varēja saskaitīt apmēram līdz pieciem tūksto�iem jenu. Vairāk par to - desmit tūksto�i, simts tūksto�i, miljons - viņam likās vienādi. Visas �īs summas bija �daudz naudas". Ari sakrāto naudu viņ� nekad nebija redzējis. Viņ� bija tikai dzirdējis nosauktās summas: �uzkrāts ir tik un tik�. Tāpēc tas likās tikai kaut kas abstrakts. Kad
Tā nu notika, ka Nakata dzīvoja brāļa sagādātajā dzīvoklīti, saņēma pabalstu no pilsētas, īpa�o autobusa karti, sarunājās ar kaķiem tuvējā parkā, dzīvoja mierīgu dzīvi. �is viens Nakano stūrītis kļuva par viņa jauno pasauli. Viņ� kā suns vai kā kaķis novilka tās teritorijas robe�u, kurā varēja brīvi uzturēties, un centās no turienes neattālināties. Ja palika tur, varēja dzīvot mierīgi. Bez neapmierinātības vai dusmām. Viņ� nejutās vientuļ�, par nākotni neuztraucās, neērtības neizjuta. Viņ� pieņēma katru atnāku�o dienu, un tā bija pagāju�i desmit gadi. Līdz brīdim, kad parādījās D�onijs Volkers.
Nakata ilgi vērās jūrā. Jūras nebija ne Nagano prefektūrā, ne Nakano rajonā. Un tikai tajā brīdī Nakata samanīja, ka uz tik ilgu laiku bija pazaudējis jūru. Pat nebija domājis par to. Viņ� vairākas reizes pamāja, it kā to apstiprinādams. Noņēma cepuri un pārlaida plaukstu īsi apcirptajiem matiem. Tad uzlika cepuri atpakaļ galvā un vēroja jūru. Par jūru Nakata zināja tikai to, ka tā ir ļoti pla�a, tajā dzīvo zivis un ūdens vienmēr ir sāp.
Nakata, sēdēdamsiuz soliņa, ieelpoja sāļo jūras gaisu, vēroja, kā kaijas lidinās debesīs, skatījās uz tālumā noenkurotajiem kuģiem. Skatī�anās viņu nenogurdināja. Laiku pa laikam atlidoja kāda spo�i balta kaija un pastaigājās pa zālienu, Nakata mēģināja to uzrunāt, bet putns tikai piemiegtām acīm pavērās uz viņu un neko vairāk. Nevienu kaķi nemanīja. �ajā parkā vienīgie dzīvnieki bija kaijas un zvirbuļi. Nakata izņēma no somas termosu un iedzēra tēju; kad sāka līt, viņ� izpleta savu rūpīgi uzraudzīto lietussargu. :
Ho�ino atgriezās pirms divpadsmitiem, lietus bija pierimis. Nakata sēdēja uz soliņa un, lietussargu aizvēris, vēroja jūru -tie�i tādā pa�ā pozā kā iepriek�. Jauneklis bija kaut kur atstājis ma�īnu un atbrauca ar taksometru.
- Paklau, piedod, ka tik ilgi aizkavējos, - jauneklis sacīja. Viņ� bija uzmetis plecā sintētiska materiāla iepirkumu somu. - Domāju pabeigt ātrāk, bet iznāca ņem�anās. Katrā universālveikalā atradīsies viens tāds, kas visu sabojās.
- Tas nekas. Nakata tepat vien sēdēja un skatījās uz jūru.
- Hm, - jauneklis novilka, lād palūkojās uz to pusi, uz kuru skatījās Nakata. Neko īpa�u tur neredzēja - noplucis mols un naftas plankumi jūrā.
- Nakata sen nebija redzējis jūru.
-Aktā?
- Nakata pēdējo reizi jūru redzēja pamatskolas laikā. Nakata tolaik bija Eno�imā.
- Tad nu gan sen.
- Tolaik Japānu bija iekaroju�i amerikāņi. Eno�imas jūrmala bija pilna ar amerikāņu zaldātiem.
- Nevar būt.
- Var gan.
- Liecies mierā, - jauneklis noteica. - Amerikāņi nekad nav iekaroju�i Japānu.
- Nakata sare�ģītas lietas nesaprot. Bet amerikāņiem bija lielas lidma�īnas. 1ās nometa uz Tokiju daudz bumbu. Nakata tajā laikā aizbrauca uz Jamana�i prefektūru. Tur es saslimu.
- Pietiks. Es nede�u garus stāstus. Aiziet! Ir vēlāks, nekā es biju plānojis. Citādi drīz sāks satumst.
- Kur mēs tagad brauksim?
- Uz Sikoku. �ķērsosim to tiltu.
- Labi. Bet kā tad ar Ho�ino kunga darbu?
- Lai paliek tas darbs. Gan kaut ko izdomā�u. Esmu pārāk centīgi strādājis, nolēmu, ka pienāds laiks paņemt kādu brīvdienu. Atklāti sakot, ari es nekad neesmu bijis Sikoku. Nenāktu par ļaunu vienreiz uz turieni aizbraukt. Vectētiņ, lasīt tu
nemāki, biļeti nopirkt nevari, ar mani kopā tev būs vieglāk. Varbūt es tev traucē�u, ja brauk�u līdzi?
- Nē, nē, Nakatam tas nemaz netraucēs.
- Nu tad nolemts. Es jau izpētīju autobusu sarakstu. Lai-�am kopā uz Sikoku!
Tonakt es ieraugu dzīva cilvēka spoku.
Nezinu, vai tā ir pareizi to dēvēt. Lai nu kā, dzīvs, reāls cilvēks tas nav. Tā nav �īs, reālās pasaules parādība - tas ir skaidrs no pirmā skatiena.
Es pēk�ņi atveru acis un ieraugu meitenes stāvu. Ir nakts, bet istabā ir savādi gai�s. Jo pa logu krit mēness stari. Pirms gulētie�anas es gan aizvilku aizkarus ciet, bet tagad tie ir atvilkti pla�i vaļā. Viņa stāv mēness staru apspīdēta, skaidrām aprisēm kā izgriezts siluets, mirdzums, tik balts kā izbaloju�i kauli, līst pār viņu.
Viņa ir apmēram tikpat veca, cik es, - piecpadsmit vai se�padsmit gadi. Noteikti piecpadsmit. Es tā izlemju. Jo starp piecpadsmit un se�padsmit gadiem ir ievērojama at�ķirība. Viņa ir neliela auguma, trausla, bet turas stalti un ne�ķiet nevarīga. Mati ir pavisam taisni, krīt līdz pleciem, uz pieres apgriezti. Viņa ir ģērbusies kuplā, gai�zilā kleitā. Tā nav ne īsa, ne gara. Ne kurpju, ne zeķu meitenei nav. Kleitas piedurkņu aproces kārtīgi aizpogātas. Kakla izgriezums ir apaļ�, padziļināts, acis piesaista skaisti veidots kakls.
Viņa sē� pie galda, zodu rokās atspiedusi, un raugās sienā. Par kaut ko domā. Ta�u izskatās, ka meitenei nav prātā nekas nopietns. Drīzāk �ķiet, ka viņa iegrimusi kādās tālās, siltās atmiņās. Laiku pa laikam mutes kaktiņiem pārslīd pavisam viegls smaids. Tomēr mēness gaisma met ēnas, un no savas atra�anās vietas es viņas sejas izteiksmi nevaru skaidri
saskatīt. Izliekos aizmidzis. Negribu traucēt viņai darit to, ko nu viņa �eit dara. Aizturu elpu, negribu, lai mani pamana.
Es saprotu, ka �ī meitene ir �parādība�. Pirmām kārtām viņa ir pārāk skaista. Proti, ne tikai viņas seja ir skaista. Viņa visa kopumā ir pārāk ideāli veidota. Viņa izskatās glu�i kā no sapņa izkāpis cilvēks. Meitenes skaidrais skaistums modina manī kaut ko līdzīgu skumjām. Ārkārtīgi dabiskas jūtas. Tomēr �īs jūtas, kaut ari dabiskas, nav tādas, kurām būtu vieta ikdieni�ķā situācijā.
Es ieritinos futonā un aizturu elpu. Viņa turpina sēdēt pie galda tādā pa�ā- pozā, zodu rokās atbalstījusi. Laiku pa laikam zods nedaudz pakustas, un tad viņas seja ir saskatāma no cita redzesleņķa. �ī ir vienīgā kustība istabā. Ārā pie pa�a loga aug liels kizila krūms, tas maigi atmirdz mēness gaismā. Vēj� aprimis. Nedzird ne sīkāko skaņu. �ķiet, ka esmu nomiris, to nepamanīdams. Un miris esmu nolaidies dziļā krāteri ezera dibenā kopā ar �o meiteni.
Viņa pēk�ņi atrauj zodu no plaukstām, noliek rokas uz ceļgaliem, kas trausli un balti pavīd pie kleitas malas. It kā pēk�ņi kaut ko atminējusies, viņa vairs neskatās sienā. Pagrie�as un raugās uz manu pusi. Pārlai� roku pierei, atglau� matus. Slaidie, meitenīgie pirksti uz bridi sastingst pie pieres, it kā mēģinātu izvilkt kādu domu.
Krātera ezera dziļumā, kur abi esam nolaidu�ies, valda klusums. Krāteris apdzisis jau senos laikos. Te lejā kā dubļu sanesas ple�as vientulība. Tas nelielais daudzums gaismas, kas izlau�as ūdenim' cauri, iekrāso apkārtni baltu kā tālu atmiņu paliekas. Ūdens dzīlēs nemana ne dzīvības pazīmi. Cik ilgi viņa tā skatās uz mani - vai uz to vietu, kur es atrodos? Pamanu, ka laika ritums te nedarbojas. Laiks atsaucas sirdij, te izple�as, te saraujas. Viņa pēk�ņi pieceļas, klusiem soļiem aiziet līdz durvīm. Durvis vaļā neveras. Tbmēr viņa bez skaņas pazūd tajās.
Es ieritinos dziļāk futonā. Nedaudz paveru acis, nekustos nemaz.
Es nevaru aizmigt. Aizvelku aizkarus, ielienu atpakaļ futonā. Tbmēr aizmigt nekādi neizdodas. Saprotu, ka pārāk ilgojos pēc �īs noslēpumainās meitenes. Neko tādu es agrāk neesmu izjutis. Manā sirdī dzimst
Vēlreiz iededzu gaismu, apsē�os gultā un gaidu ritu. Es nespēju ne lasīt grāmatu, ne klausīties mūziku.
O�ima parādās tūlīt pēc deviņiem, sadzirdu viņa
__ Tu izskaties tā, it kā nebūtu
- Es gribētu tev kaut ko lūgt, - es ierunājos.
- Tas būtu?
- Es gribētu noklausīties dziesmu �Kafka liedagā�. Vai tu nevari dabūt plati?
- Kompaktdisks nederēs?
-Ja varētu, tad labāk veco plati. Es gribētu to dzirdēt tā, kā tā agrāk skanēja. Bet tad jau vajadzēs ari atskaņotāju.
O�ima piespie� pirkstus pie deniņiem un domā.
- Man liekas, pieliekamajā varētu būt viens stereoatskaņo-tājs. Tomēr es nezinu, vai tas darbojas vai ne.
Pieliekamais ir neliela telpa, kuras logs iziet uz automa�īnu stāvvietu, tajā ir tikai viens augsts logs, kas lai� iek�ā gaismu. Tur ir visādas mantas no visādiem laikiem, samestas bez kādas kārtības. Mēbeles, trauki, drēbes, gleznas... Da�i no �iem priek�metiem varētu būt vērtīgi, tomēr lielākā daļa ir tikai krāmi. �Te gan visa kā ir gana,� O�ima drūmi nosaka. �Kādu dienu te vajadzētu visu sakārtot, ta�u neviens drosmīgais nav manīts.�
Pa�ā istabas vidū, it kā atpūstu no seniem laikiem, atrodam
Pieliekamajā atrodu arī ģitāru. Ar visām stīgām. Kaudzē sakrauti �urnāli, kuru nosaukumus es nezinu. Vecmodīga tenisa rakete. Tas viss kopā izskatās kā nesenas pagātnes drupas.
- Gan plates, gan ģitāra, gan tenisa rakete laikam piederēju�as Saeki kundzes mīļotajam, � O�ima saka. � Es jau tev stāstīju, viņ� kādreiz dzīvoja �ajā mājā. Pēc tam kad tas notika,
viņa lietas sanestas �eit. Atskaņotājs gan, kā izskatās, nāk no jaunākiem laikiem.
Pārnesu atskaņotāju un pla�u kolekciju uz istabu. Noslauku putekļus, pieslēdzu atskaņotāju pastiprinātājam, nospie�u slēdzi. Iedegas pastiprinātāja zaļās lampiņas, atskaņotāja ripa sāk griezties. Pārbaudu kārtrid�u, vai adata ir tās īstajā vietā. Izņemu no vāka sarkanu vinila plati -
- Mūsu valstij ir daudz visādu problēmu, tomēr tehniskajā ziņā mēs esam izcili, - O�ima atzinīgi saka. - Aparāts ra�ots pirms krietna laika, bet spēlē labi.
Mēs kādu bridi klausāmies
O�ima ierunājas:
- Aparatūru esam reanimēju�i, bet, vai tikpat viegli izdosies dabūt rokā �Kafka liedagā� singlu, to es nezinu. �obrīd tas ir diezgan liels retums. Apvaicā�os mammai. Varbūt viņai ir. Un, ja nav viņai pa�ai, varbūt viņa pazīst kādu, kuram tas varētu būt.
Es pamāju.
Tad O�ima, glu�i kā skolotājs, brīdinot skolēnu, pastiepj uz manu pusi rādītājpirkstu.
- Bet, kā jau tev iepriek� teicu, tu nedrīksti to melodiju klausīties tajā laikā, kad Saeki kundze uzturas �eit. Lai nu kas, bet tas tev jāielāgo.
Es pamāju.
- Tā kā filmā �Kasablanka�, - O�ima piebilst, tad nodungo
- O�ima, es tev gribēju kaut ko jautāt, - nolemju pavaicāt.
- Kas ir tā piecpadsmit gadus vecā meitene, kas nāk �urp?
-
Es pamāju. O�ima pie�ķiebj galvu un domā.
- Vismaz, cik man zināms, �eit neviena piecpadsmit gadus veca meitene nav manīta, - viņ� saka, tad atkal vērīgi nopēta manu seju, it kā pa logu ieskatītos istabā. - Kāpēc tu pēk�ņi kaut ko tik dīvainu vaicā?
- Es, liekas, nesen viņu �eit redzēju, - atbildu.
-
- Vakarnakt.
-Jā.
- Kas tā par meiteni?
Es viegli piesarkstu.
- Parasta meitene. Mati līdz pleciem, mugurā zila kleita.
- Skaista meitene?
Pamāju.
- Vai tikai tas nebūs tavas seksuālās tieksmes radīts tēls? - O�ima nosmejas. - Pasaulē ir daudz dīvainu lietu. Veselīgam heteroseksuālam cilvēkam tavā vecumā tas nav nekas sevi�ķs.
Atceros, ka O�ima kalnos redzēja mani kailu, un piesarkstu vēl vairāk.
Pusdienas laikā O�ima man pasniedz �etrstūrainā aploksnē ieliktu �Kafka liedagā� singlu.
- Izrādījās, ka mammai tas tie�ām ir. Turklāt pieci eksemplāri. Viņa nu gan ir apaugusi ar mantu, neko nemet ārā. Nejēdzīgs ieradums, ta�u �oreiz tas izrādījās noderīgs.
- Paldies, - es saku.
Atgriezies istabā, izņemu no aploksnes plati. Tā izskatās pilnīgi nelietota, savādi jauna. Vispirms apskatu fotogrāfiju uz vāka. Tajā redzama Saeki kundze deviņpadsmit gadu vecumā.
Viņa sē� ierakstu studijā pie klavierēm un skatās fotoaparāta objektīvā. Viņa nolikusi rokas uz no�u statīva, atbalstījusi zodu rokās, pie�ķiebusi galvu, nepiespiesti smaida. Tikpat kā nekādas kosmētikas. Lai mati nekristu uz pieres, tie atsprausti
ar plastmasas sprādzi. Labās auss galiņ� spraucas ārā caur matiem. Mugurā viņai vienkār�a kleita gai�zilā krāsā ar īsām piedurknēm. Uz kreisās rokas smalka sudraba rokassprādze, tā ir viņas vienīgā rotaslieta. Skaistas basas kājas. Pie klavieru soliņa līdzās noliktas sandales.
Viņa izskatās kā simbols. Ko tas simbolizē? Laikam gan -kādu laiku, kādu vietu. Un vēl - kādu dvēseles stāvokli. It kā viņa būtu nejau�as, laimīgas satik�anās radīts gars. Mū�ība, nevainīgs, neievainojams naivums lidinās ap viņu kā sporas pavasarī. �ajā fotogrāfijā laiks pēk�ņi ir apstājies. 1969. gads... Skats no tā laika, kad es vēl nebiju piedzimis.
Man, protams, uzreiz kļūst skaidrs, ka vakar manā istabā iegriezusies Saeki kundze meitenes gados. Par to man nav ne mazāko �aubu. Es tikai gribēju pārliecināties.
Fotogrāfijā Saeki kundze ir deviņpadsmit gadus veca; salīdzinājumā ar piecpadsmitgadīgo seja ir vairāk pieaugusi, nobriedusL Tāda salīdzinā�ana, protams, ir veltīga - bet sejas ovāla līnijas kļuvu�as asākas. No viņas vaibstiem ir pazudis zināms ba�īgums. Tomēr lielos vilcienos deviņpadsmitgadīgā un piecpadsmitgadīgā ir vienādas. �is smaids ir tas pats, ko vakar redzēju jaunās meitenes sejā, tāpat ari kustība, kā viņa atbalstīja zodu, pieliekusi galvu, viss ir tāds pats. Pa�reizējā Saeki kundze mantojusi arī noskaņu, kādu rada meitenes sejas izteiksme; varbūt tas ir pa�saprotami. Es Saeki kundzē spēju saskatīt gan deviņpadsmit, gan piecpadsmit gadus vecās meitenes sejas izteiksmi un �estus. Tie pa�i samērīgie vaibsti, tā pati distancē�anās no pasaules. Pat viņas augums tikpat kā nav pārvērties. Es par to priecājos.
Tomēr �ajā fotogrāfijā uz plates apvāka ir kaut kas tāds, ko tagadējā, pusmū�a Saeki kundze ir zaudējusi un kas nav atgrie�ams. To varētu nosaukt par sava veida spēka plūsmu. Tas nav nekas krā�ņs. Tīra ūdens strūkla, kas lau�as no avota starp klintīm, kaut kas tāds, kas savaldzina jebkuru sirdi, nesabojāts, dabisks. �im spēkam piemīt īpa�s mirdzums, tas starot izstaro no deviņpadsmitgadīgās Saeki kundzes, kas sē� pie
klavierēm. Vajag tikai paskatīties uz viņas smaidu, lai kļūtu skaidrs, ka �ai laimīgajai sirdij ir ejams skaists ceļ�. Glu�i kā jāņtārpiņu mirdzums, kas saskatāms vēl ilgi pēc tam, kad tie pa�i pazudu�i tumsā.
lUrot rokās �o plates apvāku ar fotogrāfiju, es kādu bridi sē�u uz gultas malas. Neko nedomādams, tāpat vien ļauju laikam plūst. Tad atveru acis, pieeju pie loga, ieelpoju gaisu. Vēj� atnes jūras smar�u. Vēj�, kas nācis �urp caur priedēm. Nav ne mazāko �aubu par to, ka vakarnakt es �ajā istabā redzēju Saeki kundzi - piecpadsmit gadus vecu. īstā Saeki kundze, protams, ir dzīva. Viņa kā reāla sieviete, kurai ir pāri par piecdesmit, dzīvo reālu dzīvi �ajā reālajā pasaulē. Ari �obrīd viņa ir otrajā stāvā, sē� pie galda un strādā. Ja es tagad izietu ārā no �īs istabas un uzkāptu otrajā stāvā, varētu satikt reālo viņu. Varētu parunāt ar viņu. Un tomēr, lai gan reāla, tā sieviete, ko es te redzēju, bija �dzīva cilvēka rēgs�. O�ima sadja, ka cilvēks nevar vienlaikus atrasties divās vietās. Ta�u reizēm tā notiek.
Es par to esmu pārliecināts. Cilvēks, dzīvs būdams, var kļūt par rēgu.
Tad vēl viena svarīga lieta - �is �dzīvā cilvēka rēgs� iegūlis man sirdī. Mani saista ne jau �ībrī�a Saeki kundze, bet gan
Kad pienācis bibliotēkas slēg�anas laiks, Saeki kundze nokāpj lejas stāvā. Dzirdama papē�u klik�ķu atbalso�anās kāpnēs. Viņu ieraugot, man muskuļi saspringst un sirds sitas tik ļoti, ka �ķiet - to var sadzirdēt. Saskatu Saeki kundzē to piecpadsmit gadus veco meiteni. Viņa guļ kaut kur Saeki kundzē, sarāvusies �okurā kā mazs zvēriņ� ziemas guļā. Es to redzu.
Saeki kundze man kaut ko vaicā. Es nespēju atbildēt. īsti nespēju pat uztvert jautājuma būtību. Protams, viņas teiktos vāidus es sadzirdu - tie vibrē bungādiņās un nonāk līdz smadzenēm, tad tiek pārvērsti atpakaļ vārdos. Tomēr es nespēju sasaistīt vārdu jēgu. Apjūku, nosarkstu un izmetu kaut ko nesakarīgu. O�ima manā vietā atbild uz viņas jautājumu. Es tikai piekrīto�i pamāju. Saeki kundze pasmaida, atvadās no manis un O�imas un dodas prom. No automa�īnu stāvvietas puses atskan viņas automa�īnas motora skaņa. Tad tā attālinās un izgaist pavisam. O�ima pakavējas ilgāk un palīdz man aizslēgt bibliotēku.
- Paklau, vai tikai tu neesi iemīlējies? - O�ima nosaka. - Izskaties pavisam izklaidīgs!
Nesaprazdams, ko lai uz to atbildu, es klusēju.
- O�ima, tas noteikti izklausīsies savādi, bet - vai dzīvs cilvēks var kļūt par spoku?
O�ima atbalstās ar abām rokām pret reģistratūras leti un ieskatās man sejā.
- Ārkārtīgi daudznozīmīgs jautājums. Vai tas ir literārs, metaforisks jautājums, jautājums par cilvēka dvēseles pastāvē�anas veidu? Vai ari reālistisks jautājums?
- Laikam gan reālistisks, - es atbildu.
- Pieņemot, ka spoki realitātē eksistē, vai tā?
-Tā gan.
O�ima noņem brilles, noslauka tās kabatlakatiņā, tad uzliek atpakaļ.
- �o parādību mēdz dēvēt par �dzīva cilvēka spoku�. Es nezinu, kā ir ārzemēs, bet Japānā �āda parādība bie�i vien aprakstīta literāros sacerējumos. Piemēram, �Stāstā par Gen-d�i�, tajā tādu dzīvo cilvēku spoku ir papilnam. Heiana laikmeta pasaulē vai vismaz �ī laikmeta cilvēku dvēseles pasaulē reizēm cilvēki, vēl dzīvi būdami, spēja pārvietoties pa gaisu un izdarīt nodomāto. Tu esi lasījis �Stāstu par Gend�i�?
Papurinu galvu.
- Mums bibliotēkā ir pāris tulkojumu modernajā japāņu valodā, palasi. Piemēram, tajā prin�a Gend�i mīļākā, galma dāma Rokud�jo ir tik ārkārtīgi greizsirdīga uz prin�a galveno sievu Aoi, ka pārvēr�as par ļauno garu. Nakti pēc nakts viņa pārvēr�as par ļauno garu un moka Aoi viņas gultā, līdz beidzot nogalina. Aoi gaidīja prin�a bērnu, un �ķiet, ka �is jaunums bijis tāds kā klik�ķis, pēc kura Rokud�jo pārvērtusies. Princis Gend�i sapulcinājis priesterus, lai tie skaitītu lūg�anas ļaunā gara izdzī�anai. Tomēr ļaunums bijis pārāk spēcīgs, visi pūliņi izrādīju�ies veltīgi.
Bet pats svarīgākais �ajā stāstā ir tas, ka Rokud�jo pati neapzinājās to, ka ir kļuvusi par dzīva cilvēka rēgu. Pamodusies no ļaunu murgu sapņiem, viņa pamanīja, ka garie, melnie mati dvako pēc dūmiem, viņa neko nesaprata un jutās apjukusi. Tie bija vīraka dūmi, ko priesteri kvēpināju�i, lai izdzītu ļauno garu. Viņa, pati to neapzinādamās, bija pārvietojusies pa gaisu, cauri zemapziņas tunelim tie�i pie Aoi gultas. �Stāstā par Gend�i� �ī ir viena no dīvainākajām un saisto�ākajām epizodēm. Kad vēlāk galma dāma Rokud�jo saprot, ko izdarījusi, viņa no sirds no�ēlo pastrādāto ļaunumu, nogrie� matus un aiziet klosterī. '
Mistiskā pasaule galu galā nav nekas cits kā mūsu dvēseles tumsa. Iekams Freids un Jungs deviņpadsmitajā gadsimtā bija iespīdināju�i gaismu mūsu zemapziņas pasaulē, cilvēki ris. divu veidu tumsas ne�ķīra, saistība starp tām viņiem bija skaidra, turklāt ne metaforiskā izpratnē. Ja atkāpjamies vēl vairāk pagātnē, �ī saistība ir vēl dziļāka. Pirms Edisons bija Izgudrojis elektrību, pasaules lielāko daļu burtiski ieskāva tumsa. Tāpēc ārējā, fiziskās pasaules tumsa un iek�ējā, dvēseles tumsa netika nodalīta, tās bija nesaraujami saistītas.
Lūk, tā!
Un O�ima cie�i saspie� kopā abas plaukstas.
- Murasaki �ikibu laikā �dzīvo cilvēku rēgi� bija vienlaikus gan noslēpumainas parādības, gan ari patiesi dabisks dvēseles stāvoklis. �ķiet, ka tā laikmeta cilvēki nemaz nespēja no�ķirt
�īs divas tumsas vienu no otras. Bet mūsdienu pasaulē tā vairs nav. Ārējās pasaules tumsa ir tikpat kā izkliedēta, bet dvēseles tumsa saglabājusies. Tās, ko mēs dēvējam par patību vai apziņu, līdzinās aisbergam tajā ziņā, ka abu lielākā daļa ir iegrimusi tumsā. �ī no�ķirtība reizēm mūsos rada ārkārtīgi dziļas pretrunas un apjukumu.
- Tāda tumsa ieskauj tavu mazo namiņu kalnos.
-Jā. Tie�i tā. Tur vēl ir saglabājusies īstā tumsa. Es laiku pa laikam uz turieni aizbraucu paskatīties tumsā, - O�ima saka.
- Vai iemesls, kura dēļ cilvēks, dzīvs būdams, kļūst par rēgu, vienmēr ir negatīvs? - es pavaicāju.
- lādam secinājumam īsta pamatojuma nav. Es gan neesmu �ajā jautājumā speciālists, tomēr, cik zinu, visos gadījumos cilvēki kļūst par savu rēgu kādu negatīvu pārdzīvojumu dēļ. Spēcīgās jūtas, kas pārņem cilvēkus savā varā, ir reizē gan individuālas, gan negatīvas. Diem�ēl nevaru minēt tādu piemēru, kad kāds būtu kļuvis pats par savu spoku, lai nestu mieru cilvēcei vai lai realizētu kādu saprātīgu pieņēmumu.
- Un mīlestības dēļ?
O�ima apsē�as krēslā un domā.
- Grūts jautājums. Nepratī�u uz to atbildēt. Es nevaru atcerēties nevienu konkrētu piemēru. Ir gan, piemēram, stāsts �Krizantēmu zvērests� - no �Mēness un lietus stāstiem�. Esi lasījis?
- Neesmu, - es atbildu.
- �Mēness un lietus stāstus� sarakstījis Ueda Akinari vēlīnajā Edo laikmetā, bet notikumu laiks ir agrīnais karojo�o valstu laikmets, tāpēc varētu teikt, ka Akinari pieeja ir retrostilā. Viņ� bijis nostalģiski noskaņots cilvēks.
Stāsts par diviem samurajiem, draugiem, kas ar asinīm apliecina zvērestu, ka būs viens otram kā brāļi. Samurajiem tās ir ārkārtīgi svarīgas attiecības. Kļūstot par brāļiem un apstiprinot to ar zvērestu, viņi apliecina, ka ir gatavi otra labā atdot dzīvību. Brāļi pienākuma ziņā.
Viņi dzīvo �ķirti, tālu viens no otra, kalpodami katrs savam kungam. Viens samurajs apsola otram - kad pienāks krizantēmu ziedē�anas laiks, es katrā ziņā bū�u pie tevis. Otrs atbild - ja tāda ir noruna, es gaidī�u. Bet, iekams pirmais samurajs ir devies apdemot savu draugu, viņ� iekuļas nemieros un tiek ieslodzīts. Viņ� nedrīkst nekur iet, ari vēstules viņam aizliegts nosūtīt. Paiet vasara, rudens pieņemas spēkā, drīz pienāks ari krizantēmu ziedē�anas laiks. Viņ� nevar izpildīt draugam doto solījumu. Samurajam nav nekā svarīgāka par dotā vārda turē�anu. Gods ir svarīgāks par dzīvību. �is samurajs izdara harakiri, pārvēr�as par garu un dodas tālajā ceļā, lai apmeklētu drauga namu. Viņi apsē�as pie ziedo�ajām krizantēmām, izrunājas no sirds, un pēc tam viņ� pazūd no Zemes virsas. Ļoti skaists stāsts.
- Tikai viņ�, lai kļūtu par garu, nomira.
- Tie�i tā, - O�ima piekrīt. - �ķiet, ka pienākuma, mīlestības vai draudzības dēļ cilvēki nevar kļūt pa�i par saviem spokiem. Tāpēc jānomirst. Mīlestības, pienākuma un draudzības dēļ cilvēki var atdot savu dzīvību, lai kļūtu par spoku. Cik man zināms, lai kāds, dzīvs būdams, kļūtu par spoku, ir vajadzīgs ļaunums, negatīvas domas.
Mēģinu par to padomāt.
- Bet, kā jau tu teici, varbūt ir ari tādi piemēri, kad cilvēki mīlestības dēļ kļūst par savu spoku. Es neesmu �o jautājumu pārāk rūpīgi pētījis. Varbūt ir ari tā, - O�ima saka. - Mīlestība varot no jauna uzbūvēt pasauli, tad jau viss ir iespējams.
- Paklau, O�ima, - es ievaicājos. - Tu esi mīlējis?
Viņ� pārsteigts manī noskatās.
- Tu tikai padomā! Un kā tev liekas? Es neesmu ne jūras-zvaigzne, ne asteroīds, ne piparu stāds. Cilvēks ar miesu un asinīm. Esmu gan mīlējis.
- Es to nedomāju tādā ziņā, � es piesarcis saku.
- Sapratu, - viņ� saka. lād maigi pasmaida.
Kad O�ima ir aizgājis, es atgrie�os istabā, ieslēdzu ste-reoatskaņotāju, uzlieku �Kafka liedagā�. Noregulēju uz
45 apgriezieniem, tad nolai�u adatu. Klausos dziesmu un vienlaikus lasu tās vārdus.
Kafka liedagā
kamēr tu biji pasaules malā es esmu miru�ā krāteri stāvu durvju ēnā vārdi zudu�iem burtiem
mēness apspīd gulo�u ķirzaku sīkas zivteles no debesīm krīt ārā aiz loga kareivji nocietina sirdis
(Piedziedājums).
liedagā uz soliņa sē� Kafka
domā par svārstu, kas pasauli dzen
kad sirds loks noslēdzas
sastingu�ās sfinksas ēna
pārvēr�as par nazi
caurdur tavus sapņus
slīksto�as meitenes pirksti meklē ieejas akmeni paceļ zilā tērpa meitu skatās uz Kafku liedagā
Noklausos �o plati trīs reizes pēc kārtas. Man nedod mieru viens jautājums. Kā gan �o dziesmu varēja pārdot vairāk nekā miljons eksemplāros, kā tā varēja kļūt par tādu hitu? Nevarētu teikt, ka tās teksts ir pilnīgi nesaprotams, bet jāteic - tas ir ļoti simbolisks, sirreāls. Nedomāju, ka atrastos daudz tādu, kas to uzreiz spētu iegaumēt. Tomēr, noklausoties dziesmu vairākas reizes pēc kārtas, skan jau pazīstamāk. Vārdi pa vienam vien atrod vietu manā sirdī. Dīvaina sajūta. Parādās tēli, kas ir
viņpus �iem vārdiem
Melodija ir brīni�ķīga. Nesame�ģīta, skaista un vienkār�a. Bet ne parasta. Un Saeki kundzes balss tik dabiski saplūst ar �o melodiju. Tā nav profesionālas dziedātājas balss, nav pārāk spēcīga, arī tehnikas viņai pietrūkst. Tomēr viņas balss kā vasaras lietiņ�, kas nolīst pār akmens plāksnēm dārzā, noskalo manu apziņu. Sākumā viņa viena pati spēlē
Savukārt piedziedājumā parādās divi neparasti akordi. Pārējie akordi dziesmā ir vienkār�i, ta�u �ie divi ir negaidīti. Tie nav uzreiz saprotami, vienkār�i klausoties. Pirmo reizi tos uztverot, es jūtos apjucis. Varbūt būs pārspīlēti tā teikt, bet es pat jūtos nodots. �īs negaidītās skaņas mani satricina, iedve� nemieru. It kā bez iepriek�ēja brīdinājuma nez no kurienes uzpūstu auksts vēj�. Bet, kad piedziedājums beidzies, atkal parādās sākotnējā skaistā melodija, aizvedot klausītāju atpakaļ harmoniskajā tuvības pasaulē. Vēj� norimies. Dziesma beidzas, klavieres nospēlē pēdēja noti, stīgu instrumenti klusām notur pēdējo akordu, bet oboja pārtver atliku�o melodiju un izspēlē to līdz galam.
Pēc tam kad esmu vairākkārt noklausījies �Kafku liedagā�, man �ķiet, ka saprotu, kāpēc tik daudziem cilvēkiem �ī melodija aizķērās sirdī. Tūjā ir dabisks talants un sirds bez viltus, tie�a un maiga vienlaikus. Varētu teikt ari - noslēpumaina. Deviņpadsmit gadus veca, kautrīga meitene no provinces pilsētiņas uzraksta dziesmas vārdus mīļotajam tālumā, tad apsē�as pie klavierēm, sacer melodiju un to tāpat vien nodzied. Viņa to nesacer, lai izpildītu citiem, viņa rada to pati sev. Lai nedaudz sasildītu savu sirdi. �ī nevainība klusi, bet tie�i uzrunā cilvēku sirdis.
No tā, ko atrodu ledusskapī, pagatavoju vienkār�as vakariņas. Tad vēlreiz uzlieku �Kafku liedagā�. Apsē�os krēslā,
aizveru aris un cen�os iztēloties, kā deviņpadsmit gadus vecā Saeki kundze studijā spēlē klavieres un dzied �o dziesmu. Domāju par tām siltajām jūtām, ko viņa izjuta. Un par to, kā bezjēdzīga vardarbība tās sarāva uz mū�iem.
Kad plate nospēlēta, adata paceļas un atgrie�as vietā.
Varbūt Saeki kundze �Kafku liedagā� sarakstījusi �ajā istabā? Vairākkārt klausoties plati, manī pamazām nostiprinās pārliecība par to,
Pieeju pie sienas, lai papētītu gleznu tuvāk. Zēns raugās tālumā. Skatiens �ķiet neizdibināms. Debesīs, kurās viņ� noraugās, vienā stūrī peld pāris savādu mākoņu. Vislielākā mākoņa apveids atgādina sakņupu�u sfinksu.
Nūjā, Eidips jaunībā viņu uzvarēja. Kad Eidips atminēja tās uzdoto mīklu, savādais radījums saprata, ka ir zaudējis, un padarīja sev galu, nometoties no klints. Tie�i �īs uzvaras dēļ Eidips nonāca lēbās, kur apprecējās ar Tēbu valdnieci, kas . patiesībā bija viņa māte.
Un vārds - Kafka. Saeki kundze saskatījusi gleznā redzamā zēna neizdibināmo vientulību un saistījusi to ar Kafkas stāstu pasauli. Tāpēc viņa �o zēnu nosaukusi par �Kafku liedagā�; Vientuļa dvēsele, kas klīst nesaprotamības liedagā. Tāda varētu būt vārda �Kafka� nozīme.
Ne tikai vārdi �Kafka� un �sfinksa�, bet ari tas par sīkajām zivtelēm, kas krīt no debesīm, sasaucas ar manu situāciju. Fakts, ka Nakano rajonā, kur es dzīvoju, no debesīm bija kritu�as sardīnes un makreles. �Ēna pārvēr�as par nazi/caurdur tavu sapni�, un tā daļa - vai tā nenozīmē to, ka tēvu nodūra?
Es �o dziesmu vārdu pa vārdam pārrakstu savā piezīmju blociņā. Vairākkārt pārlasu. lās vietas, kuras man �ķiet īpa�i zīmīgas, pasvītroju ar zīmuli.
Tomēr beigās �ķiet, ka dziesmā ir pārāk daudz mājienu, es apjūku.
�stāvu durvju ēnā/vārdi zudu�iem burtiem�
�ārā aiz loga kareivji/nocietina sirdis�
�slīksto�as meitenes pirksti/meklē ieejas akmeni�
Ko visi �ie izteikumi varētu nozīmēt? Bet varbūt tas, kas izskatās pēc sakritībām, ir tikai nejau�ība? Pieeju pie loga un paskatos ārā, dārzā. Sāk krēslot. Iekārtojos lasītavā uz dīvāna un atveru �Stāstu par Gend�i� Taņidzaki tulkojumā. Pulksten desmitos dodos gulēt, izslēdzu naktslampiņu, aizveru acis. Gaidu, kad istabā
Kad autobuss no Kobes apstājās pie Tbku�imas stacijas, bija astoņi.
- Nakata, esam Sikoku.
- Jā. Tas gan bija ļoti skaists tilts. Tik lielu tiltu Nakata redzēja pirmo reizi mū�ā, - Nakata sacīja.
Viņi abi izkāpa no autobusa, apsēdās stacijā uz soliņa un kādu bridi, neko neuzsāku�i, vēroja apkārtni.
Tad jaunais vīrietis ievaicājās:
- Ko tagad - vai tev ir nākusi kāda atklāsme par to, kurp mums vajadzētu doties tālāk, ko darīt?
- Nē. Nakatam nav ne jausmas.
- Tā nū gan ir ķeza.
Nakata, it kā kaut ko apsvērdams, piespieda abas rokas pie galvas.
- Ho�ino kungs, - viņ� sacīja.
- Jā, klausos.
- Lūdzu, piedodiet, bet Nakatam nāk miegs. �ausmīgi nāk miegs. Ka tikai es tepat uz vietas neaizmiegu.
- Drusciņ pagaidi, - jaunietis noteica. - Ko es iesāk�u, ja tu te aizmigsi! Es tūlīt pat atradī�u mums kādu apme�anās vietu, drusciņ pacieties.
- Labi, Nakata pacietīsies un mēģinās neaizmigt.
- Kā ar ē�anu?
- Ēdienu man nevajag. Gribas tikai gulēt.
Ho�ino steig�us uzmeklēja tūristu informācijas centru un atrada tur ne pārāk dārgu viesu namu, piezvanīja ūn noskaidroja, vai tajā ir brīvas vietas. No stacijas viesu nams bija patālu, tāpēc abi turp brauca ar taksi. Iegāju�i numurā, viņi palūdza, lai apkalpotāja tūlīt izklāj futonu. Nakata nemazgājās, noģērbās un iekārtojās futonā, un jau pēc brī�a no turienes bija dzirdama gulo�ā mierīgā elpa.
- Nakata laikam gan ļoti ilgi gulēs, lūdzu, nepievērsiet tam uzmanību. Es tikai gulē�u, - tā Nakata paziņoja pirms aizmig�anas.
- Man ta�u tas netraucē, guli, cik patīk, - Ho�ino uzsauca jau de�i aizmigu�ajam Nakatam.
Jauneklis Ho�ino nesteidzīgi nomazgājās vannā, tad viens pats izgāja ielās. Kādu laiciņu viņ� tur bezmērķīgi paklaiņoja, uzsūcot pilsētas atmosfēru, iegāja kādā su�i ēstuvē, izdzēra pudeli alus un paēda. Viņ� nebija no dzērājiem, ar vienu pudeli pietika, lai garastāvoklis uzlabotos un. vaigos iesistos sārtums. Pēc tam viņ� devās uz pa�inko spēļu zāli, kur stundas laikā nospēlēja trīs tūksto�us jenu. Visu �o laiku viņ� nenoņēma savu
Atgriezies viesu namā, viņ� atrada Nakatu cie�i aizmigu�u, tie�i tādā pa�ā pozā, kādā bija viņu atstājis. Kaut arī Ho�ino bija iededzis istabā gaismu, Nakata gulēja tālāk, tas viņu itin nemaz netraucēja. Viņ� nu gan labi jūtas, nodomāja Ho�ino.
Tad noņēma cepuri, novilka raibo kreklu un d�insus un, apak�veļā ģērbies, iekārtojās fiitonā. Viņ� nodzēsa gaismu, tomēr, būdams sve�ā vietā un diezgan labā noskaņojumā, aizmigt īsti nevarēja. Nebūtu slikti savākt kādu pērkamu mei�u, viņ� nodomāja. Tomēr klausoties tumsā Nakatas maigo, regulāro elpu, pa�a seksuālais 'uzbudinājums sāka �ķist kaut kas nepiedienīgs. Kāpēc tā, tas viņam pa�am nebija īsti skaidrs, tomēr viņ� sakaunējās par domu, ka varētu aiziet un savākt kādu prostitūtu.
Nespēdams aizmigt, viņ� gulēja un vērās istabas tum�ajos griestos. Bija grūti noticēt, ka kopā ar �o nepazīstamo, dīvaino ve�uku ir nonācis lētā viesu namā Toku�imā. Ap �o laiku viņam vajadzēja būt atceļā uz Tokiju, jau gandrīz pie Nagojas. Nebija tā, ka viņam nepatiktu darbs, un Tokijā viņam bija draudzene, kurai varētu piezvanīt un kura labprāt ar viņu satiktos. Un tomēr, aizgādājis kravu līdz universālveikalam, viņ� sazvanījās ar kādu darbabiedru, kas bija Kobē, un palūdza tovakar aizvest automa�īnu atpakaļ uz Tokiju. Piezvanīja uz darbu un palūdza trīs brīvdienas, tad kopā ar Nakatu devās uz Sikoku. Līdzi viņam bija tikai neliela soma ar veļu un tualetes piederumiem.
Ho�ino pamazām radās interese par Nakatu, jo pēc izskata un runas veida tas atsauca atmiņā pa�a miru�o vectētiņu. Vēlāk gan �ī līdzība ar vectētiņu vairs nelikās tik stipra, bet tik un tā Nakata Ho�ino patika. Kaut gan Nakatas runas veids un teiktā saturs brī�iem likās nesakarīgs, tomēr kaut kas piesaistīja jaunekļa sirdi. Viņam gribējās uzzināt, kur �is cilvēks -vārdā Nakata - dosies un ko darīs.
Ho�ino bija tre�ais no pieciem dēliem zemnieku ģimenē. Līdz vidusskolai viņ� bija diezgan kārtīgs, bet tad iestājās arodskolā, sapinās ar sliktiem draugiem un sastrādāja vienas vienīgas nejēdzības. Pat vairākas reizes tika policijā. Kā nebūt izdevās pabeigt skolu. Bet, tā kā pēc izlaiduma darbu viņ� neatrada un tajā laikā sanāca ari nepatik�anas ar kādu
meiteni, viņ� nolēma iestāties Pa�aizsardzības spēkos. Patiesībā viņ� gribēja kļūt par tankistu, ta�u neizturēja pārbaudījumus un lielāko daļu laika dienestā pavadīja, braucot ar lielajām transporta automa�īnām. Pēc trim gadiem viņ� no armijas aizgāja, atrada darbu kravas pārvadājumu uzņēmumā un nu jau se�us gadus strādāja par tālo reisu �oferi.
Ho�ino patika braukt ar lielo kravas automa�īnu. Automa�īnas viņam aizvien bija patiku�as, un, sēdēdams augstajā �ofera kabīnē un turēdams rokas uz stūres, viņ� jutās kā pats savā pilī. Darbs, protams, bija grūts. Darba laiks - neregulārs. Tomēr viņ� zināja, ka neizturētu tādu darbu, kurā katru ritu jāiet uz pretīgu biroju un jāstrādā priek�nieka uzraudzībā.
Viņ� aizvien bija bijis lecīgs. Maza auguma, stiegrs un tievs, tomēr kāvās labi. Viņ� bija stiprs. Un tad, kad viņ� tika pāri
Vētrainajos, nevaldāmajos skolas gados, kad viņu aizturēja policija, tie�i vectēvs vienmēr bija tas, kas nāca viņu glābt. Viņ� atnāca, atvainojās, galvu pazemīgi noliecis, un izpestīja mazdēlu. Pa ceļam uz mājām vectēvs vienmēr aizveda viņu gar�īgi paēst, turklāt neko viņam nepārmeta. Vecāki viņa labā ne reizi i pirkstu nepakustināja. Viņi bija nabadzīgi, cīnījās par iztik�anu, laikam bija atmetu�i cerības, ka no tre�ā dēla kaut kas labs varētu iznākt. Kas gan ar mani būtu noticis, ja nebūtu vectēva, viņ� laiku pa laikam iedomājās. Vismaz vectēvs atcerējās, ka es vispār esmu, pievērsa man uzmanību.
Ta�u viņ� vectēvam nekad nebija par to pateicis paldies. Gan tāpēc, ka neprata pateikties, gan arī tāpēc, ka agrāk viņam galva bija pilna pa�am ar savu dzīvi. Drīz pēc tam, kad viņ� aizgāja dienēt Pa�aizsardzības spēkos, vectēvs saslima ar
vēzi un nomira. Pie pa�ām beigām viņam ar galvu vairs nebija labi, mazdēlu viņ� nepazina. Pēc vectēva nāves Ho�ino vairs ne reizi nebija atgriezies mājās.
Kad Ho�ino astoņos no rīta pamodās, Nakata joprojām gulēja cie�ā miegā. Gan elpas skaļums, gan dabiskais ritms bija tie�i tādi pa�i kā iepriek�ējā vakarā. Jauneklis nokāpa lejas stāvā un pla�ajā ēdamtelpā kopā ar pārējiem viesiem pabrokastoja. Brokastis bija vienkār�as, bet miso zupu un rīsus varēja dabūt pēc sirds patikas.
- Vai jūsu ceļabiedrs nenāks brokastot? - apkalpotāja pavaicāja.
- Viņ� vēl joprojām guļ cie�ā miegā. Izskatās, ka brokastis viņam nevajadzēs. Piedodiet, bet futonus pagaidām nevajag novākt, lai paliek, kā ir.
Pienāca dienas vidus, bet Nakata gulēja vien tālāk bez pamo�anās, jauneklis aizgāja un pagarināja viņu uzturē�anos viesu namā vēl par vienu dienu. Tad izgāja ārā, iegriezās nūdeļu ēstuvē un notiesāja rīsus ar vistas gaļu un olām. Pēc maltītes pastaigājās, kādā kafejnīcā iedzēra kafiju, uzsmēķēja, pār�ķirstīja tur noliktos pāris
Kad viņ� atgriezās viesu namā, Nakata joprojām gulēja. Pulkstenis jau rādīja gandrīz divi pēcpusdienā. Jauneklis sāka nedaudz uztraukties, viņ� aptaustīja Nakatas pieri. Nekā neparasta. Ne karsta, ne auksta. Guļo�ais elpoja tikpat viegli un vienmērīgi kā pirmīt, vaigi bija veselīgi sārti. Neizskatījās, ka viņam kaut kas kaitētu. Vienkār�i klusām un mierīgi gulēja gultā, pat ne reizi nepagrozījies.
- Tik ilgi guļ, vai ar viņu viss kārtībā? Vai nekas nekai�? -apvaicājās apkalpotāja, kas bija ienākusi uzkopt istabiņu.
- Stipri noguris, - Ho�ino noteica. - Lai guļ, cik gribas.
- Jā, bet es gan pirmo reizi redzu, ka cilvēks var tik ilgi un cie�i gulēt.
Pienāca vakariņu laiks, Nakata joprojām gulēja. Jauneklis izgāja no viesnīcas, atrada kādu ēstuvi, apēda liellopu gaļas
sautējumu ar kariju un lielu porciju salātu. Tad devās uz to pa�u pa�inko zāli un atkal stundu spēlēja. �oreiz neiztērēja ne tūksto� jenu, bet vinnēja divus
Ho�ino ķērās pie rēķinā�anas. Iznāca, ka Nakata guļ jau ilgāk par divdesmit �etrām stundām. Kaut ari vecais bija teicis, lai nepievēr�ot tam uzmanību - viņ� gulē�ot ilgi, tas nu sāka likties par traku. Jauneklis jutās neierasti bezpalīdzīgs. Ko viņ� iesāks, ja Nakata tā arī nepamodīsies?
- Domā, ko gribi, - viņ� noteica un papurināja galvu.
lā�u, kad viņ� nākamajā rīta septiņos pamodās, Nakata jau bija aug�ā un stāvēja pie loga.
- Ei, vectētiņ, esi piecēlies, - jauneklis atviegloti noteica.
-Jā, tikko pamodos. Nakata ilgi nogulēja, tikai īsti nezinu -
dk ilgi. Tā, kā būtu pilnīgi no jauna piedzimis.
-
-Jā. Nakatam gribas ēst.
- Tā tam vajadzētu būt. Gandrīz divas dienas bez ē�anas.
Abi nokāpa lejā brokastīs. Nakata ēda tik daudz, ka apkalpotājai bija jābrīnās.
- Tas cilvēks gan ir liels gulētājs. Bet, kad reiz ir piecēlies, tad arī ēd. Divu dienu tiesu, - apkalpotāja sacīja.
- Iā gan, Nakatam tagad kārtīgi jāpaēd.
- Jums ir laba veselība, vai ne?
- Tā ir, lasīt Nakata nemāk, bet neviena caura zoba man nav. Un briļļu ari man nevajag. Pie ārsta es ne reizi neesmu gājis. Pled nesāp. Kaka katru ritu.
- Tu padomā tikai, - apkalpotāja atzinīgi noteica. - Ko tagad esat nolēmu�i darīt?
- Dosimies uz rietumiem, - Nakata skaidri un gai�i atbildēja.
- Ak tad uz rietumiem, - apkalpotāja noteica, - no �ejienes uz rietumiem, tad jau iznāk uz Takamacu pusi.
- Nakatam ir grūta galva, es no ģeogrāfijas neko nesaprotu.
- Vectētiņ, kāpēc nepamēģināt doties uz Takamacu? -Ho�ino noteica. - Kad būsim tiku�i tur, tad domāsim tālāk.
- Labi. Dosimies uz Takamacu. Tad ari domāsim, ko darīt tālāk.
- Jums nu gan ir neredzēts ceļo�anas stils, - apkalpotāja noteica.
- Tur nu man jums jāpiekrit, - Ho�ino piebilda.
Kad viņi atgriezās numurā, Nakata tūlīt pat devās uz tualeti. Pa to laiku Ho�ino, tāpat vēl ģērbi
�Paskat tik, atkal viens piecpadsmitgadīgais,� Ho�ino nodomāja, Kā tas nākas, ka pēdējā laikā vieni vienīgi piecpadsmitgadīgie pastrādā visādus vardarbīgus noziegumus. Es gan tajā vecumā tikai nozagu motociklu no stāvvietas un pabraukājos bez tiesībām. Tāpēc man varbūt neklātos citam pārmest. Tomēr starp motocikla zādzību un tēva slepkavību pastāv at�ķirība. Par laimi, viņ� savu tēvu nenodūra, kaut gan sists tika pamatīgi.
Ziņu pārraidei beidzoties, Nakata iznāca no tualetes.
- Paklau, Ho�ino, es gribēju pavaicāt vienu lietu.
-Ko?
- Ho�ino kungs, vai jums gadījuma pēc nesāp krusti?
- Nu, es tik ilgi strādāju par tālbraucēju �oferi, sāp gan.
Tā ir viena nelāga lieta tālbraucējiem. Tāpat kā visiem beisbola bumbas padevējiem sāp plecs, - jaunais vīrietis atbildēja.
- Bet kāpēc Nakata man pēk�ņi to prasa?
- Es to sajutu, kad paskatījos uz Ho�ino kunga muguru.
-Hm.
- Varbūt Nakata varētu mēģināt to sariktēt?
- Nu labi.
Ho�ino apgūlās uz vēdera, Nakata apsēdās virs viņa jāteniski. Uzlika abas rokas drusciņ virs krustiem un paspieda. Pa to laiku Ho�ino televīzijā skatījās �ovu par jaunākajām tenkām. Kāda slavena aktrise saderinājusies ar kādu jaunu, ne tik slavenu rakstnieku. Par �iem jaunumiem viņam īpa�as intereses nebija, bet neko citu nerādīja, un viņ� to skatījās. Aktrises ienākumi esot desmit reizes lielāki nekā rakstniekam. Turklāt nekāds skaistulis tas rakstnieks arī nebija, un no skata arī īpa�i gudrs nelikās. Ho�ino papurināja galvu.
- Ne ar ko labu tas nebeigsies. Tur ir kaut kāds pārpratums.
- Ho�ino kungs, Ho�ino kungam kauli nav kārtībā.
- Es tik ilgi esmu nekārtīgi dzīvojis, kāds tur brīnums, -jaunais vīrietis �āvādamies atteica.
- Ja tā turpināsies, būs briesmu lietas.
-Aktā?
- Sāks sāpēt galva, kakā�ana nesanāks. Un mugura būs pagalam.
-Tīk traki?
- Mēģinā�u palabot, bet drusciņ sāpēs.
-Tas nekas.
- Atklāti sakot, sāpēs diezgan stipri.
- Paklau, vectētiņ, es esmu dauzīts kop� dzim�anas � mājās, skolā, dienestā, tā esmu dzīvojis. Es nelielos, bet tās dienas, kad neesmu sists, varētu uz pirkstiem saskaitīt. Tagad man ne silts, ne auksts. Dari, ko gribi.
Nakata piemiedza acis, sakoncentrējās, vēlreiz aptaustīja tās vietas uz Ho�ino muguras, kur bija piespiedis abus īk�ķus. Kad tie bija īstajā vietā, viņ� paspieda stiprāk, spieda, skatoties, kāda būs reakcija. Bet tad viņ� ievilka elpu un, ieķēr-ries kā ziemas putns, no visa spēka spieda pirkstus kaut kur starp kaulu un muskuli. Tajā bridi Ho�ino izjuta drausmīgas, neizskaidrojamas sāpes. Tās nāca kā zibens, apziņā viss kļuva
balts. Trūka elpas. Sajūta bija tāda, it kā viņ� no augsta torņa būtu iemests elles dziļumos. Viņ� pat nevarēja iekliegties. Tik ļoti sāpēja, ka pat nespēja domāt. Visas domas bija izdegu�as, visas sajūtas koncentrēju�ās sāpēs. It kā ķermenis būtu saplosīts gabalos. Pat mirstot sāpes nevar būt tik �ausmīgas. Arī acis viņ� nespēja atvērt. Viņ� vienkār�i gulēja izstiepies uz tatami, asaras plūda no acīm. �īs �ausmas ilga apmēram pusminūti.
Pēc tam jaunais vīrietis atguva elpu un, atspiedies uz elkoņiem, pamazām piecēlās. Acu priek�ā tatami viļņojās kā jūra vētrā.
- Vai sāpēja?
Ho�ino, kā pārliecinādamies, vai maz ir dzīvs, vairākkārt lēni nogrozīja galvu.
- Sāpēja gan. Tā sāpēja, it kā man ādu vilktu pār acīm, mani uzdurtu uz iesma un saberztu pulverī ar piestu un tad vēl man pāri pārskrietu satrakoju�os govju bars. Ko tu ar mani izdarīji?
- Es sakārtoju Ho�ino kungam kaulus pa vietām. Tagad visam vajadzētu būt, kā nākas. Krustos nesāpēs. Ar kakā�anu ari visam jābūt kārtībā.
Tā ari notika; kad sāpes atkāpās kā bēgums, Ho�ino juta, ka krustiem tie�ām ir daudz vieglāk. Parastais sagurums bija pazudis. Deniņos nekas nespieda, elpot bija vieglāk. Un, protams, ari uz tualeti gribējās aiziet.
- Tik tie�ām, es visādā ziņā jūtos daudz labāk.
-Jā, tas viss bija tikai to kaulu dēļ, - Nakata sacīja.
- Bet tik un tā - sāpēja traki, - Ho�ino nopūtās.
Viņi abi divi no Toku�imas stacijas ar
- Es tagad samaksā�u, pēc tam varēsim norēķināties. Man nepatīk, ka pieaugu�i vīrie�i tā ņemas par naudu.
- Labi. Nakata naudas lietas īsti labi nesaprot. Es paļau�os uz Ho�ino kungu, - Nakata sacīja.
- Nakata, tava �iacu dēļ man ir daudz labāk. Neliela pateicība no manis par to. Es sen tik labi neesmu juties. Glu�i kā cits cilvēks.
- Cik labi, ka tā iznāca. No tām �iacu lietām Nakata neko daudz nesaprot, to vien es zinu, ka kauli ir nopietna lieta.
- Es arī nezinu, kā lai to īsti nosauc - �iacu, osteopātija, hiropātija, vai nav vienalga, bet tev uz to ir ķēriens. Ja ar to nodarbotos par naudu, sapelnītu baigo piķi. To es varu garantēt. Es par tevi pastāstī�u �oferiem, ko pazīstu, tie�ām kļūsi stāvus bagāts.
- Kad es ieraudzīju Ho�ino kunga muguru, es uzreiz sapratu, ka kauli ir �ķībi. Un, ja Nakata redz ko �ķību, tad vienmēr grib uzreiz izlabot. Es ilgu laiku nostrādāju par galdnieku, tad arī man vienādiņ bija tāpat. Ja ieraudzīju ko �ķību, uzreiz ņēmu un izlaboju. Tas vienmēr bijis Nakatam raksturā. Bet �ķībus kaulus gan es pirmo reizi iztaisnoju.
- Skaidri redzams, ka tev uz to ir talants, - jaunais vīrietis atzinīgi noteica.
- Es agrāk pratu sarunāties ar kaķiem.
- Ak tā?
- Bet nesen notika tā, ka es vairs nevaru ar kaķiem sarunāties. Var būt, ka D�onijs Volkera kungs pie tā vainīgs.
- Laikam gan.
- Jūs jau zināt, ka Nakatam galva nav neko gai�a. Sare�ģītas lietas man grūti saprast. Bet pēdējā laikā notiek tikai sare�ģītas lietas. Nu, piemēram, zivis un dēles krit no debesīm, pulka krit.
-Hm.
- Bet par to, ka Ho�ino kungam ar krustiem tagad viss kārtībā, par to Nakatam ir liels prieks. Ja Ho�ino kungs ir priecīgs, tad Nakata arī ir priecīgs.
- Es ari esmu ļoti priecīgs.
- Labi gan.
- paklausieties, vai tas ar dēlēm notika tajā Fud�igavas
stāvvietā?
-jā, to notikumu ar dēlēm Nakata labi atceras.
- Vai tam bija kāds sakars ar Nakatas kungu?
Nakata nedaudz apdomājās.
- To lietu Nakata labi nesaprata. Bet, tikko Nakata bija atvēris lietussargu, tā ari no debesim nokrita pulka
- Tie�i tā. Cilvēku nogalināt nav labi, - Ho�ino piekrita.
-Jā. - Un Nakata vēlreiz kā piekrizdams pamāja ar galvu.
Viņi izkāpa Takamacu stacijā. Iegāja nūdeļu ēstuvē turpat pie stacijas, paēda pusdienas. Pa ēstuves logu varēja redzēt vairākus ostas ceļamkrānus. Uz tiem bija satupu�as daudzas kaijas. Nakata dū�īgi, ar baudu ēda.
- Cik gar�īgas nūdeles, - Nakata sacīja.
- Tas labi, - Ho�ino piekrita. - Nu tad tā, Nakatas kungs, vai �ī ir tā īstā vieta?
-Jā, Ho�ino kungs. Jā, vieta būs laba. Nakata tā domā.
- Vieta ir īstā. Ko tad mēs darīsim?
- Domāju, ka mums jāatrod ieejas akmens.
- Ieejas akmens?
-Jā.
- Hm, - jaunais vīrietis novilka, - laikam gan stāsts par to būs gar�.
Nakata pacēla nūdeļu bļodiņu un izdzēra zupu līdz pēdējam pilienam.
-Jā, stāsts ir gar�. Nakata to īsti labi nesaprot. Kad tiksim tur, tad laikam sapratī�u.
- Tāpat kā iepriek� sapratīsim tad, kad būsim tik tālu tiku�i?
-Jā, tie�i tā.
- Pirms do�anās uz turieni nesapratīsim?
- Nē, pirms nebūsim tur tiku�i, Nakata neko nesapratīs.
-Jā, atklāti sakot, man pa�am ari tie garie stāsti nevedas.
Tātad mums jāatrod tas
-Jā, tie�i tā.
- Bet kur to varētu meklēt?
- Nakatam nav ne jausmas.
- Varēju nevaicāt. - Ho�ino papurināja galvu.
Es īsu bridi paguļu, tad pamostos, atkal paguļu, atkal pamostos, un tā tas atkārtojas vairākkārt. Gribu notvert viņas parādī�anās bridi. Ta�u meiteni es pamanu tikai tad, kad viņa jau sē� tajā pa�ā krēslā, kur vakarnakt. Pulkstenis pie gultas rāda nedaudz pāri trijiem. Aizkari, kurus, es skaidri zinu, pirms gulētie�anas aizvilku logiem priek�ā, ir vaļā. Tāpat kā vakarnakt. Tikai mēness �onakt nespīd. Vienīgā at�ķirība. Mākoņi ir biezi, varbūt ari līņā. Istabā ir tum�āk nekā vakar, gaismas no tālā dārza ieslīpi krit istabā, izlauzdamās caur kokiem. Paiet laiks, līdz acis aprod ar tumsu.
Meitene sē� pie galda, galvu atbalstījusi rokās, un skatās uz eļļas glezniņu pie sienas. Ari ģērbusies viņa ir tāpat kā vakar. Istabā ir tik tum�s, ka man, pat sasprindzinot acis, neizdodas saskatīt viņas seju. Ta�u auguma un sejas aprises �ķiet tik savādi skaidras, tās reljefi izceļas �ajā krēslā. Nav ne mazāko �aubu par to, ka tā ir Saeki kundze meitenes gados. Viņa �ķiet iegrimusi dziļās pārdomās par kaut ko. Vai ari redz kādu garu
Mana sirds pilnīgi bez jebkāda brīdinājuma sāk briesmīgi sisties. Sausa, cieta skaņa, it kā bez apstājas kāds klaudzinātos pie durvīm. �ī skaņa apņēmīgi atbalsojas istabas naksnīgajā
Idusumā. Visvairāk
Melnais siluets nedaudz sakustas. Meitene
Tad manas sirds straujie puksti aprimst tikpat pēk�ņi,
Apmēram pēc divdesmit minūtēm skaistā meitene pazūd. Tāpat kā vakarnakt viņa ir basām kājām, pieceļas no krēsla, bez mazākā troksnī�a virzās uz durvju pusi, tad, durvis neatvērusi, pazūd. Es vēl kādu bridi nekustīgi guļu gultā, tad ceļos un izkāpju no gultas. Gaismu neiededzis, nakts melnajā tumsā apsē�os uz krēsla, kurā pirms īsa brī�a sēdēja meitene. Nolieku rokas uz galda, ļaujos viņas klātbūtnes atskaņām. Ja es aizvērtu acis, viņas sirds trīsas iekļautos manējās. Es aizveru acis.
Man ar �o meiteni vismaz kaut kas ir kopējs. Tās man ienāk prātā. Mēs abi mīlam cilvēku, kas neatrodas �ajā pasaulē.
Pēc īsa brī�a es aizeju gulēt. Ta�u guļu nemierīgi. Ķermenim būtu vajadzīgs dziļ� miegs, bet apziņa to liedz. Es svārstos starp abiem kā svārsts. Ta�u vēlāk, nezinu, vai jau ir sācis aust rīts vai ne, putni dārzā saceļ tādu jezgu, ka pamostos pavisam.;
Uzvelku d�insus un kreklu ar garām piedurknēm virs T krekla un izeju ārā. Ir nedaudz pāri pieciem, apkārtnē vēl nemana nevienu cilvēku. Izeju caur veco namu rindām, cauri priedēm, kas aizsargā pret vēju, un nonāku liedagā. Vēja
pieskārienus tikpat kā nejūt. Pelēki mākoņi pārvilku�ies pār debesīm, bet pagaidām nekas neliecina, ka varētu sākt līt. Rāms rīts. Debesis kā izolācijas materiāls uzsūc da�ādās no Zemes virsmas nāko�ās skaņas.
Bridi eju pa celiņu gar jūru, cen�os iedomāties, kā zēns kaut kur tepat �ajā liedagā sēdēja klāja guļamkrēslā. Tomēr es nezinu, tie�i kurā vietā �ī glezna tapusi. Gleznā attēlotā ainava nav nekas vairāk par smil�ainu krastu, ūdens virsmu, debesīm un mākoņiem. Un vēl sala. Ta�u salas te ir vairākas, un es nespēju skaidri atsaukt atmiņā gleznā redzamās salas kontūras. Apsē�os smiltīs, pagrie�os pret jūru un salieku rokas kā gleznas ietvaru. Tad cen�os iedomāties, kā tajā ievietot krēslā sēdo�o zēnu. Rāmas debesis, viena balta kaija kā apjukusi pārlai�as debesīm. Viegli vilnī�i ritmiski sitas pret krastu, iezīmē vieglu līniju, atstāj aiz sevis sīkus burbulī�us un atkāpjas. Atklāju, ka esmu greizsirdīgs uz gleznā redzamo zēnu. �Vai tu esi greizsirdīgs uz gleznā redzamo zēnu?� man pa�ukst par Vārnēnu sauktais zēns.
Vēl divdesmit gadus nesasniegu�u, viņu noturēja par kādu citu un bezjēdzīgi noslepkavoja... turklāt tas notika pirms trīsdesmit gadiem. Tu esi greizsirdīgs uz �o zēnu, kur� būtu jā�ēlo. Tik traki greizsirdīgs, ka sirds krūtīs sa�ņaudzas. Tu nekad mū�ā neesi nevienam neko skaudis, nekad ne uz vienu neesi bijis greizsirdīgs. Tu tikai tagad sāc aptvert, ko īsti nozīmē greizsirdība. Tā posta tavu sirdi kā me�a ugunsgrēks.
Tu nekad nevienu neesi apskaudis, nekad neesi gribējis būt kāds cits. Bet tagad tu no visas sirds apskaud �o zēnu. Ja vien tas būtu iespējams, tu vēlētos kļūt par viņu. Pat skaidri zinādams, ka divdesmit gadus vecu tevi spīdzinātu un nosistu ar dzelzs cauruli. Pat ja tā, tu tik un tā gribētu kļūt par �o zēnu, tu gribētu, lai no piecpadsmit līdz divdesmit gadu veciunam tu varētu mīlēt dzīvo Saeki, bez nosacījumiem, un lai Saeki mīlētu tevi, bez jebkādiem nosacījumiem. Apskaut viņu, cik vien tu vēlētos, neskaitāmas reizes mīlē-ties ar viņu. Pieskarties katrai viņas auguma vietiņai, izjust viņas pieskārienus uz sava auguma. Un tad pēc nāves, glu�i kā romānā vai filmā, palikt iededzinātam viņas sirdī uz mū�īgiem laikiem. Tu gnbi, lai viņa tevi mīl naksnīgās atmiņās.
Tu nu gan esi savāds. Negaidot tu esi iemīlējies pēk�ņi pagaisu�ā meitenes stāvā, tu esi greizsirdīgs uz miru�u zēnu. Un tomēr �īs izjūtas tev �obrīd �ķiet daudz reālākas nekā jebkas līdz �im īstenībā pieredzētais, tās ir kaut kas nepārvarams. Izejas nav, nav pat iespējams to atrast. Tu esi apmaldījies laika labirintā. Turklāt vislielākā problēma ir tā, ka tu, �ķiet, nemaz nevēlies no tā izkļūt. Vai ne tā?
O�ima ierodas vēlāk nekā vakar. Es jau esmu paspējis uzkopt grīdu gan pirmajā, gan otrajā stāvā, ar mitru lupatu noslaucīt galdus un krēslus, atvērt logus un izvēdināt telpas, izberzt tualeti, iztuk�ot papīrgrozus, apmainīt puķu vāzēs ūdeni, ieslēgt gaismas, ieslēgt uzziņu kataloga datoru. Atlicis tikai atvērt vārtus. O�ima pārlai� visam skatienu, tad apmierināts pamāj un nosaka:
- Tu visu ātri atceries un ari strādā ātri.
Es uzvāru ūdeni un sagatavoju O�imam kafiju. Es tāpat kā vakar dzeru
- O�ima, es gribētu kaut ko palūgt.
- Tas būtu?
- Vai nav iespējams dabūt �Kafkas liedagā� partitūru?
O�ima apdomājas.
- Iespējams, ka, ieejot mūzikas izdevniecības mājas lapā, to var par nelielu samaksu lejupielādēt. Es vēlāk pamēģinā�u.
- Paldies.
O�ima ir apsēdies uz reģistratūras letes, iemet kafijā vienu pa�u maziņu cukurgraudiņu un ārkārtīgi rūpīgi izmaisa.
- Tev dziesma iepatikās?
- Ļoti.
- Man ari tā patīk. Vienlaikus ļoti skaista un unikāla. Dziļa. Tā gandrīz pilnībā atklāj autores raksturu.
- Teksts ir ļoti simbolisks, - es saku.
- Dzeja un simbolisms kop� seniem laikiem ir biju�i ne�ķirami. Kā pirāts un rums.
- Kā tev liekas, vai Saeki kundze saprot �o vārdu nozīmi? O�ima pieliec galvu un ieklausās pērkona dārdos tālumā, it
kā mērīdams to attālumu no �ejienes, tad ieskatās man sejā.
- Var ari nesaprast. Simbolisms un nozīme ir divas da�ādas lietas. Visdrīzāk viņa neinteresējās ne par nozīmi, ne loģiku un īstie vārdi pa�i devās viņai rokā. It kā maigi notverot debesīs lidojo�u tauriņu spārnus, kā atrodot vārdus sapnī. Mākslinieki ir cilvēki, kas prot izvairīties no liekā.
- It kā Saeki kundze būtu �os vārdus atradusi kādā citā telpā - sapnī?
- Izcila dzeja lielākā vai mazākā mērā vienmēr ir tāda. Ja �ie vārdi neierautu lasītāju tādā kā pareģojuma tunelī, tajos nebūtu ne miņas no dzejiskuma.
- Bet ir ta�u daudz dzejoļu, kas tikai izliekas to darām, - es saku.
- Tie�i tā. Nemaz nav grūti to triku iemācīties. Izmantot �ķietami simboliskus vārdus, padarīt to visu dzejai līdzīgu.
- Bet �Kafka liedagā� vārdi �ķiet neviltoti.
- Es ari tā uzskatu. �ie vārdi nav virspusēji. Kaut arī tie ir poētiski pa�i par sevi, es tomēr nespēju tos no�ķirt no dziesmas melodijas.... - O�ima turpina, tad viegli nogroza galvu.
- Viņai piemita gan dabisks talants, gan mūzikas izjūta, tāpat ari viņai pietika praktiskas apķērības izmantot parādīju�os izdevību. Ja nebūtu noticis tas briesmīgais gadījums un ja viņa nebūtu izstājusies no dzīves, �is talants noteikti būtu attīstījies. Daudzējādā ziņā �ēl, ka tā notika.
- Bet kur �is talants palika? - es pavaicāju.
O�ima ieskatās man sejā.
- Tu man vaicā, kur palika Saeki kundzes talants pēc viņas mīļotā nāves, vai es pareizi sapratu?
Es pamāju.
_ja talants ir kaut kas dabiskai enerģijai līdzīgs, tad ta�u tam bija vajadzīga kaut kāda izeja, vai ne?
- To es nezinu, - O�ima atbild. - Nav iespējams prognozēt, Ictir paliks talants. Var būt ari tā, ka tas vienkār�i
- Bet varbūt Saeki kundze to novirzīja nevis uz mūziku, bet uz kaut ko ritu? - es vaicāju.
- Kaut ko citu? - O�ima ieinteresēti sarauc uzacis. - Piemēram, uz ko?
Es neatrodu vārdus.
- Nezinu. Man tikai tā likās. Piemēram... uz kaut ko tādu, kam nav apveida.
- Nav apveida?
- Kaut kas tāds, kas citiem nav redzams. Kaut kas tāds, kam viņa nododas tikai sevis dēļ. Varētu teikt - iek�ējam darbam.
O�ima paceļ roku pie pieres un atglau� matus. Matu �ķipsnas ieķeras slaidajos pirkstos.
- Ļoti interesanta doma. Varbūt tie�ām Saeki kundze pēc aizbrauk�anas no pilsētas kādā mums nezināmā vietā nodevās kaut kam, kā tu teici, kam
Es jūtos nedaudz apjucis, tāpēc vaicāju bez apdomā�anās:
- Vai es varu pavaicāt ari kaut ko briesmīgi dumju?
- Kaut ko briesmīgi dumju?
Es nosarkstu.
- Neiedomājami.
- Lūdzu. Nevarētu teikt, ka man nepatīk neiedomājami briesmīgas dumjības.
- Paklau, O�ima, ja man kāds kaut ko tādu teiktu, es nespētu tam noticēt.
O�ima viegli pieliec galvu.
- Vai var būt, ka Saeki kundze ir mana māte? - es saku. O�ima klusē. Sē�ot uz reģistratūras letes, viņ� ilgi meklē
vārdus. Es pa to laiku ieklausos pulksteņa tik�ķos.
- No tevis teiktā tātad izriet, ka divdesmit gadu vecumā Saeki kundze, zaudējusi cerības, pameta Takamacu, kaut kur slepenībā dzīvoja, tad apprecējās ar tavu tēvu - Koi�i Tamuru, tad laimīgi piedzimi tu, bet pēc �etriem gadiem kaut kas atgadījās un viņa, tevi pametusi, aizgāja no mājām, tad kādu laiku ir noslēpumains tuk�ums, bet pēc tam viņa atgrie�as dzimtajā Sikoku - vai tā?
-Jā-
- Nevar noliegt, ka tas varētu būt iespējams. Vismaz pagaidām nav pamatojuma �o pieņēmumu apgāzt. Gar� viņas dzīves posms ir noslēpumā tīts. Baumoja, ka viņa dzīvojusi Tokijā. Turklāt viņa ir apmēram vienos gados ar tavu tēvu. Bet Takamacu viņa atgriezās viena. Protams, varbūt māsa ir jau patstāvīga un dzīvo viena pati. Paklau, cik tavai māsai gadu?
- Divdesmit viens.
- Tikpat, cik man, - O�ima sacīja. - Tomēr ne�ķiet, ka es varētu būt tava māsa. Man ir abi vecāki un vecākais brālis. Visi - asinsradinieki, kuri ir daudz par labu man.
O�ima sakrusto rokas uz krūtīm un brīdi manī noraugās.
- Starp citu, es arī gribu tev kaut ko pavaicāt, - O�ima saka. - Vai tu esi izpētījis savu ģimenes reģistru? Tajā ta�u tu pavisam viegli varētu atrast savas mātes vārdu un vecumu.
- Protams, esmu pētījis.
- Kāds ir tavas mātes vārds?
- Tur nebija vārda.
O�imu dzirdētais pārsteidz.
- Nebija vārda? Tas nu gan ir dīvaini.
- Piekrītu, bet vārda tur nebija.
_ Bet īstenībā tev bija gan māte, gan māsa.
Es pamāju.
-Jā, līdz �etru gadu vecumam man tie�ām bija māte un vecākā māsa. Mēs visi �etri, visa ģimene dzīvojām vienā mājā. Es skaidri atceros to laiku. Tās nav tikai iedomas. Tūlīt pēc tam, kad man palika �etri gadi, viņas abas aizgāja no mājām.
Izņemu no maka fotogrāfiju, kurā abi ar māsu esam redzami pie jūras. O�ima bridi pēta fotogrāfiju, viegli pasmaida un atdod man atpakaļ.
- �Kafka liedagā�, - viņ� nosaka.
Es pamāju. Noglabāju veco fotogrāfiju atpakaļ makā. Sacēlies vēj�, ik pa brīdim lietus skaļi sitas logos. Griestu lampas gaismā mūsu abu ēnas krīt uz grīdas. Izskatās, ka tās kaut kādā apgrieztā pasaulē nodevu�ās ļaunu vēsto�ām, slepenām sarunām.
- Vai tu atceries mātes seju? - O�ima vaicā. - Ja reiz līdz �etru gadu vecumam jūs dzīvojāt kopā, tad kaut drusciņ tev vajadzētu atcerēties viņas seju.
-�Es papurinu galvu.
- Nē, es neatceros. Nezinu, kāpēc. Manās atmiņās tā daļa par mammas seju ir tum�a, to klāj ēna.
O�ima bridi par to domā.
- Paklau, vai tu negribētu man paskaidrot sīkāk, kāds pamats tavam pieņēmumam, ka Saeki kundze varētu būt tava māte?
- O�ima, beigsim, - es saku, - metīsim �o sarunu pie malas.
Es pārāk daudz fantazēju.
- Neuztraucies, mēģini izstāstīt to, kas darās tavā galvā, -O�ima ierosina. - Pēc tam abi kopā izspriedīsim, vai tu esi pārāk daudz safantazējis vai ne.
Es saku:
- Starp mani un Saeki kundzi ir ārkārtīgi daudz sakritību, tās visas savietojas kopā kā izkaisīti pu�ļa gabaliņi. Es to skaidri sapratu, klausoties �Kafku liedagā�. Jau tas ir liktenīgi,
ka es nonācu �ajā bibliotēkā. No Nakano uz Takamacu - it kā tās būtu savienotas ar vienu līniju. Tas vien �ķiet savādi.
- Glu�i kā grieķu traģēdijas pārstāsts, - O�ima piebilst.
Es turpinu:
- lād vēl - es mīlu Saeki kundzi.
- Saeki kundzi?
-Jā, laikam, es tā domāju.
- Laikam? - O�ima sarauc uzacis. - Vai tas nozīmē
Es piesarkstu.
- Es nepratī�u to izskaidrot, - es saku. - Tas kļūst aizvien sare�ģītāk. Man pa�am par to nav īstas skaidrības.
- Bet tu laikam mīli Saeki kundzi?
- Tā ir, - es saku, - ļoti.
- Kaut ari
Es pamāju.
- Tajā pa�ā laikā nav izslēgts, ka viņa varētu būt tava māte?
Pamāju vēlreiz.
- Tu esi piecpadsmit gadus vecs puika, kuram vēl neaug bārda, bet tev vienam pa�am jānes tāda nasta. - O�ima apdomīgi iedzer malku kafijas, tad noliek tasīti uz apak�tasītes.
- Nevar teikt, ka tā nedrīkstētu, bet visam ir sava robe�a.
Es klusēju.
O�ima piespie� pirkstus pie deniņiem, bridi apdomājas. Tad saliek slaidos pirkstus kopā.
� ļ| Centī�os pēc iespējas ātrāk dabūt tev �Kafkas liedagā� notis. Tālāk es pats izdarī�u visus darbus, tu vari iet uz savu istabu.
Pusdienas laikā es strādāju O�imas vietā reģistratūrā. Lietus dēļ bibliotēkas apmeklētāju skaits ir vēl mazāks nekā parasti. O�ima, atgriezies darbā pēc pusdienu pārtraukuma, pasniedz man lielā aploksnē ieliktu �Kafkas liedagā� partitūru. Datorizdruku.
. - Ceru, ka noderēs, - O�ima saka.
Es pasaku paldies.
- Vai tu varētu uznest kafiju uz otro stāvu? Tēv tīri labi padodas kafijas gatavo�ana.
pagatavoju svaigu kafiju, uzlieku uz paplātes un nesu aug�ā uz otro stāvu Saeki kundzei. Melnu, bez cukura, bez krējuma. Durvis kā vienmēr ir pla�i atvērtas. Viņa sē� pie rakstāmgalda un strādā. Kad nolieku kafiju uz galda, viņa paskatās uz mani un pasmaida. Tad uzliek pildspalvai vāciņu un novieto uz papīriem.
- Kā tev �eit iet, vai esi nedaudz pieradis?
- Pamazām, - es saku.
- Vai tev �obrīd ir laiks?
- Ir laiks, - atbildu.
- Tad apsēdies tur, - Saeki kundze norāda uz koka krēslu pie galda. - Drusciņ parunāsimies.
Pērkona negaiss atsākas. Sākumā tālu, bet tad, kā �ķiet, tuvojas.
Es apsē�os norādītajā krēslā.
- Starp citu, cik tev gadu, se�padsmit?
- Patiesībā - piecpadsmit. Pavisam nesen palika piecpadsmit, - es atbildu.
- Esi aizbēdzis no mājām?
-Tā ir
- Vai tev bija kāds nepārprotams iemesls, kāpēc tu nevarēji tur palikt?
Papurinu galvu, ko lai es atbildu?
Saeki kundze paņem kafijas tasīti rokās un, gaidīdama manu atbildi, iemalko to.
- Man likās: ja es tur paliktu, tad neatgriezeniski sabojātos, - es saku.
- Neatgriezeniski sabojātos? - Saeki kundze pārvaicā un piemiedz ads.
-Jā, - es atbildu.
Viņa bridi nogaida, tad turpina:
- Tas gan ir savādi, ka tava vecuma zēns tā izsakās -
Meklēju vārdus. Vispirms raugos, vai nemanī�u par Vārnēnu saukto zēnu. Ta�u viņa nekur nav. Vārdi jāmeklē pa�am. Tās prasa laiku, lā�u Saeki kundze pacietīgi gaida. Uzplaiksni zibens, tad kaut kur tālumā nogrand pērkons.
- Ka es palik�u tāds, kādam man nevajadzētu būt, tāda tā lieta.
Saeki kundze noraugās manī ar dziļu interesi.
- Vai gan nav tā, ka, laikam ejot, visi kaut kādā veidā tiek sabojāti un pārvēr�as? Agrāk vai vēlāk.
- Tomēr ir jābūt kādai vietai, kur atgriezties, lai cik tu būtu sabojāts.
- Vietai, kur atgriezties?
- Jā, vietai, kurā ir vērts atgriezties.
Saeki kundze raugās man tie�i sejā.
Nosarkstu. Tomēr saņemu drosmi un atbildu uz �o skatienu. Saeki kundze ir ģērbusies tum�zilā īspiedurkņu kleitā. Izskatās, ka viņai pieder kleitas da�neda�ādos zilos toņos. Vienīgie rotājumi ir smalka sudraba ķēdīte un pulkstenis melnā ādas siksniņā. Meklēju viņā piecpadsmitgadīgās meitenes tēlu. Un tūlīt pat samanu, viņa ir �ī sirds mē�ā, sarāvusies, cie�i aizmigusi. Ta�u, sasprindzinot acis, viņu var ieraudzīt. Mana sirds atkal sāk dobji sisties. It kā kāds, āmuru paņēmis, dzītu tās sieniņā garu naglu.
- Tev ir tikai piecpadsmit gadu, bet ļoti izkopta valoda. Nesaprotu, kā uz to atbildēt. Klusēju.
- Man ari piecpadsmit gadu vecumā likās, ka es gribētu doties kaut kur prom pasaulē, - Saeki kundze pasmaida. - Uz tādu vietu, kur neviens mani nevarētu aizsniegt. Kur laiks neplūstu.
- Tādas vietas ta�u pasaulē nav.
- Tie�i tā. Tāpēc es dzīvoju tā, kā es dzīvoju. Pasaulē, kurā tik daudz ko sabojā, kurā sirds turpina sisties un laiks plūst
- lā�u piecpadsmit gadu vecumā es biju
- Vai Saeki kundze bija vientuļa?
- Savā ziņā - jā.
- Es gan gribu ātrāk kļūt pieaudzis.
Saeki kundze atvirzās nedaudz tālāk un pēta manu sejas izteiksmi.
- Tu noteikti esi daudz stiprāks par mani, patstāvīgāks. Es tajā laikā tikai ļāvos ilūzijām par to, ka varētu aizbēgt no realitātes. Ta�u tu esi piecēlies kājās un nostājies pret realitāti. Tā ir liela at�ķirība.
Es neesmu ne stiprs, ne neatkarīgs. Tikai realitāte dzen mani uz priek�u. Ta�u es to nesaku.
- Tevi ieraugot, es uzreiz atcerējos kādu piecpadsmitgadīgu zēnu, ko kādreiz pazinu.
- Vai es esmu viņam līdzīgs? - es pavaicāju.
- Tu esi augumā garāks un spēcīgs, bet laikam ta�u līdzinies viņam. Viņ� nemēdza sarunāties ar sava vecuma bērniem, aizvien bija ieslēdzies savā istabā, lasīja grāmatas un klausījās mūziku. Ja iznāca runas par sare�ģītām lietām, arī viņ�, tāpat kā tu, sarauca pieri grumbās. Tu ari daudz lasi, vai ne?
Es pamāju.
Saeki kundze ieskatās pulkstenī.
- Paldies par kafiju.
Es ceļos kājās un grasos iet ārā no istabas. Saeki kundze paņem melno pildspalvu, lēni noceļ vāciņu un atkal sāk rakstīt.
Ārā aiz loga nozibsnī zibens, uz bridi iekrāsojot istabu savādā tonī. Pēc brī�a nogrand pērkons. �oreiz �is brīdis ir īsāks.
- Vai zini ko, Kafka, - Saeki kundze ierunājas.
Es apstājos uz sliek�ņa un pagrie�os.
-Pēk�ņi atcerējos. Es kādreiz sarakstīju grāmatu par zibeni.
Klusēju. Grāmatu par zibeni?
- Sameklēju cilvēkus, kuri bija pārdzīvoju�i zibens spērienu, apbraukāju visu valsti un viņus intervēju. Tas man prasīja vairākus gadus. Intervijas apkopoju, tās sanāca ļoti interesantas. Kāda neliela izdevniecība grāmatu izdeva, tomēr to īpa�i nepirka. Tajā nebija nekādu secinājumu. Neviens negrib lasīt grāmatas, kas nenonāk ne pie kādiem secinājumiem. Man gan �ķita pavisam dabiska lieta tas, ka secinājumu nav.
Man galvā sitas āmurs, tas uzstājīgi dauza pa kādu atvilkt-nīti. Ārkārtīgi uzstājīgi. Tomēr pats nesaprotu, ko īsti man vajadzētu atcerēties. Saeki kundze atkal ķeras pie rakstī�anas, es, tā ari neatcerējies, dodos prom.
Spēcīgās lietusgāzes turpinās apmēram stundu. Pērkona dārdi ir tik skaļi, ka baidos, vai tikai bibliotēkas logu stikli nesa�ķīdīs. Ik reizi, kad nozibsnī zibens, kāpņu laukumiņa logu vitrā�a met uz sienas baltas ēnas kā senlaicīgs spoks. Ta�u ap diviem vētra pierimst, mākoņiem cauri sāk spraukties iedzeltena gaisma, beidzot ir iestājies miers. Maigajā saules gaismā tomēr vēl pak�ķ retas lietus piles. Pienāk vakars, un es slēdzu bibliotēku. Saeki kundze atvadās no manis un O�imas un dodas prom. Dzirdamas viņas
Aizeju uz savu istabu un izpētu O�imas iedoto �Kafkas liedagā� partitūras izdruku. Kā jau es biju domājis, lielākā daļa akordu ir vienkār�i. Ta�u piedziedājums ir sare�ģītāks. Aizeju uz lasītavu, apsē�os pie klavierēm un spēlēju �īs notis. Ļoti
grūti nospēlēt. Izmēģinu vairākas reizes, iekams rokas pierod un �īs skaņas sāk pēc kaut kā izklausīties. Sākumā tās �ķiet pavisam greizas. Vai tikai nav kļūda no�u rakstā? Vai arī klavieres noskaņoju�ās? Ta�u, kad vairākas reizes esmu ieklausījies �ajos akordos, saprotu, ka tie�i tie padara �Kafkas liedagā� melodiju dziļu, neļauj tai būt vienkār�i popmūzikas gabalam. Bet ko gan Saeki kundze domāja, sacerēdama �ādu neparastu harmoniju?
Atgrie�os savā istabā, uzvāru ūdeni elektriskajā tējkannā, uzleju tēju un dzeru. Pēc tam uzlieku uz pla�u atskaņotāja no vecās noliktavas atnestās plates un klausos citu pēc citas.
"Ta�u piecpadsmit gadu vecumā es biju pārliecināta, ka kaut kur pasaulē �ādai vietai noteikti jābūt. Ka man kaut kad izdosies atrast ieeju �ajā citādajā pasaulē.�
Spēju saklausīt viņas balsi. Tad galvā kāds pēk�ņi klauvē pie durvīm. Stipri un uzstājīgi.
�Ieeju?�
Noceļu adatu no
�slīksto�as meitenes pirksti meklē ieejas akmeni paceļ zilā tērpa malu skatās uz Kafku liedagā�
Es nodomāju, ka tā meitene, kas nāk uz �o istabu, laikam ir atradusi ieejas akmeni. Viņa, piecpadsmit gadus veca, ir
palikusi citā pasaulē; kad pienāk nakts, tad viņa no turienes ierodas �ajā istabā. Ģērbusies gai�i zilā kleitā, skatās uz Kafku liedagā.
lād es pēk�ņi atceros. Tēva stāstīto - ka viņu reiz ķēris zibens. Tie�i man viņ� to nestāstīja. Tas parādījās kāda �urnāla intervijā. Tolaik tēvs vēl bijis mākslas students un piepelnījies golfa laukumā par golfa nūju nesēju. Kādā jūlija pēcpusdienā viņ� pavadījis laukumā klientu, tad pēk�ņi debesi�;satumsu-�as un sācies spēcīgs negaiss. Un zibens iespēris kokā, zem kura viņi meklēju�i glābiņu no lietus. Koks sa�ķēlies uz pusēm, golfa spēlētājs gājis bojā, tēvs brīdi pirms tam, sajutis kaut ko priek�nojautām līdzīgu, meties prom no koka, un tā viņam izdevies izglābt dzīvību. Viņ� bija cietis, bet nedaudz; mati apsvilu�i, metoties prom, viņ� kritis pret akmeni un savainojis seju, zaudējis samaņu. Tāds tas stāsts. Kop� tā laika viņam uz pieres saglabājusies neliela rēta. Lūk, ko man �odien vajadzēja atcerēties, tur stāvot uz sliek�ņa un klausoties Saeki kundzē. Tēvs tie�i pēc �ī notikuma nolēma kļūt par tēlnieku un sāka mācīties.
Varbūt Saeki kundze, intervējot zibens spērienu pārdzīvoju�os cilvēkus savai grāmatai, satikās ar manu tēvu. Tas ir iespējams. Pasaulē nemaz nav tik daudz cilvēku, kas, zibens ķerti, būtu izdzīvoju�i.
Es nopū�os un gaidu vakara iestā�anos. Mākoņos parādās plaisa, mēness izgaismo dārza kokus. Pārāk daudz sakritību.
Tik da�ādas lietas sāk strauji virzīties uz vienu vietu.
Tuvojās vakars, vajadzēja parūpēties par apme�anās vietu. Ho�ino devās uz tūrisma informācijas centru Takamacu stacijas tuvumā un rezervēja numuru viesu namā. Tas bija kājām sasniedzamā attālumā no stacijas, bet citādā ziņā - ne pārāk pievilcīga vieta. Ta�u ne Nakata, ne arī Ho�ino par to īpa�i
nebēdāja. Ka tikai varēs ielīst futonā un izgulēties, nekas cits viņiem nerūpēja. Tie�i tāpat kā viesnīcā, kurā bija apmetu�ies iepriek�, brokastis bija ietvertas cenā, bet vakariņas netika piedāvātas. Nakatu, kur�, kā �ķita, kuru katru bridi atkal aizmigs, tas apmierināja.
Kad viņi bija iekārtoju�ies istabā, Nakata palūdza, lai Ho�ino atkal apguļas uz tatami, tad uzmetās viņam mugurā un iztausuja ar abu roku pirkstiem muguru pie krustiem. Pēc tam viņ� izspaidīja muguru visā garumā - gan skriemeļus, gan muskuļus. Ta�u �oreiz viņ� nespieda stipri. Tikai pārbaudīja kaulus un muskuļus.
- Vai ir kāda problēma? - jaunais vīrietis noraizējies apvaicājās. Laikam baidījās, ka atkal atkārtosies iepriek� pieredzētais.
- Nē, viss kārtībā. Nekādu sliktumu neatrodu. Arī kauli pavisam labi sastāju�ies, - Nakata sacīja.
- Tas labi. Atklāti sakot, otrreiz es tādas mocības negribētu piedzīvot, - jauneklis noteica.
- Piedodiet, ka tā iznāca. Bet Ho�ino kungs teica, ka varot paciest sāpes, tāpēc Nakata spēkus netaupīja.
- Jā, tā es teicu gan. Bet, vectētiņ, tikai līdz zināmai robe�ai. Pasaulē ir tāda lieta kā veselais saprāts. Ta�u tu man tie�ām muguru sariktēji, tā ka - es nesūdzos. Sāpes gan bija briesmīgas. Vienu bridi likās, ka es neizturē�u. Ka ķermenis sadalīsies gabalos. Likās, it kā es nomirtu un tad atkal atgrieztos dzīvē.
- Nakata vienreiz trīs nedēļas bija miris.
- Hm, - jaunais vīrietis noteica. Tad izstiepās guļus, iedzēra tēju un ķērās pie pārtikas veikaliņā nopirktās hurmas.
- Ak tā? Vectētiņ� trīs nedēļas bija miris?
-Jā.
- Un kur tu to laiku pavadīji?
- To Nakata vairs īsti labi neatceras. Ir tāda sajūta, it kā es būtu bijis kaut kur tālu prom un darījis kaut ko citu. Bet galva palika vāja, neko neatceros. Un tad, kad atgriezos te atpakaļ, tad jau galva bija palikusi grūta, nemācēju vairs ne lasīt, ne rakstīt.
- Lasit un rakstīt prasmes atstāji tur?
- Tāk laikam.
Abi kādu bridi klusēja. Ho�ino nezin kāpēc �ķita: lai kādas neiedomājamas lietas vecais virs pateiktu, tām labāk vajadzētu ticēt. Ta�u par tām trim nedēļām, kad viņ� esot bijis miris, Ho�ino ar sirds kaktiņu nojauta, labāk dziļāk nepra�ņāt, lai neiekultos nepatik�anās. Tāpēc viņ� mainīja sarunas tematu un pievērsās tūlītējāk risināmām tagadnes lietām.
- Nakata, nu esam tiku�i Takamacu, kādi ir turpmākie nolūki?
- Nezinu, - Nakata atbildēja. - Nakata nezina, ko tagad vajadzētu darīt.
- Kā ar to ieejas akmeni? Vai mums nevajadzētu to pameklēt?
- Jā, tie�i tā. Nakata pavisam par to aizmirsa. Tas akmens mums jāatrod. Bet Nakatam nav nekādas jēgas par to, kur mums vajadzētu meklēt to akmeni. Bet tā lieta ir miglaina, skaidrība nenāk. Man galva nav īpa�i gai�a, un nekas tāds man agrāk nav gadījies, tāpēc es nezinu, ko iesākt.
- Nav vienkār�i.
- Nu nemaz tak.
- Ko tad mēs abi iesāksim, sēdēsim, skatīsimies viens uz otru un runāsim? Apniks.
- Tā ir, kā jūs sakāt.
- Iedomājos, vai mums nevajadzētu apjautāties citiem cilvēkiem par to. Varbūt �ajā apkaimē tāds akmens ir atrodams.
- Ja Ho�ino kungs tā saka, Nakata arī varētu mēģināt apvaicāties visādiem cilvēkiem. Ar to nebūtu ko lepoties, bet Nakatam ir grūta galva, un viņ� ir pieradis visu cilvēkiem prasīt.
- Mans vectēvs mēdza sacīt tā: ja pajautāsi, - būs jānokaunas vienreiz, ja nepajautāsi, - var iznākt kaunēties visu mū�u.
- Tie�i tā. Kad nomirsi, tad arī viss, ko esi zinājis, pagaisīs.
- Nez vai viņ� tā to bija domājis. - Jauneklis pakasīja galvu. - Jā, bet par to akmeni, kāds tas ir - vai tev ir galvā kaut kāds priek�stats par to, cik tas varētu būt liels, kādā krāsā, kāda tam iedarbība? Citādi, ko tad mēs cilvēkiem prasīsim: �Vai �ajā apkaimē ir kāds ieejas akmens?� - neviens neko nesapratīs. Tikai nodomās, ka mums abiem galva jocīga.
- Tā ir. Nakatam galva ir grūta, bet jocīga gan nav.
- Protams.
- Akmens, ko Nakata meklē, ir īpa�s. Pārāk liels tas nav. Baltā krāsā. Nekādas smar�as tam nav. Par iedarbību īsti nemāku pateikt. Tādas apaļas formas, tā kā rīsu kūciņa.
Nakata papleta abas rokas un rādīja apmēram vinila plates lieluma apli.
- Hm, ja tu viņu ieraudzītu, tad uzreiz saprastu - tas ir īstais?
- Jā, Nakata uzreiz saprastu, no pirmā acu uzmetiena.
- Varbūt tas akmens ir saistīts ar vēsturi vai tradīcijām, akmens
- Visādi var būt. Nakata par to neko nezina. Var būt ari tā.
- Bet tikpat labi to kādā mājā izmanto kā smagumu, kad marinē dārzeņus.
- Nē. Tā vis nav.
- Kāpēc ne?
- Tāpēc, ka to neviens nevar izkustināt.
- Nakata izkustinātu?
- Jā, Nakata laikam izkustinātu.
- Ko tu iesāktu pēc tam, kad būtu izkustinājis?
Nakata izbrīnījies iegrima pārdomās. Vai ari tikai rādīja domīgu seju. Ar delnu paberzēja sirmos, īsi apcirptos matus.
- To Nakata nezina. Nakata zina tikai to, ka tas kādam pavisam drīz ir jāizdara.
Jaunais vīrietis ari iegrima pārdomās.
- Un tas �kāds� ir Nakata, vai tā?
- Jā, tā iznāk.
- Nekur citur tas akmens nevar būt? Tikai Takamacu?
- Nē, tā vis nav. Tās var būt visur, vietai nav nemaz tik lielas nozīmes. �obrīd, redz, tas ir Tākamacu. Bijis daudz ērtāk, ja tas būtu kaut kur tuvāk Nakano kvartālam.
- Nakata, bet vai tas nav bīstami - ņemt un uz savu galvu to īpa�o akmeni kustināt?
-Jā, Ho�ino kungs, tā ir, kā jūs sakāt, tas ir gan diezgan bīstami.
- Domā, ko gribi, - Ho�ino izmeta, tad uzlika galvā beisbola cepuri un, izvilcis cauri zirgasti, izlaida to pār muguru. - Tas viss sāk līdzināties filmai par Indiana D�onsu.
Nākamajā rītā viņi devās uz tūrisma informācijas centru stacijas tuvumā un apvaicājās, vai Takamacu un tās tuvākajā apkaimē būtu atrodami kādi slaveni akmeņi.
- Akmeņi? - Aiz letes sēdo�ā meitene viegli saviebās. Tik negaidīts jautājums, kā �ķita, radīja viņai neērtības. Viņa nebija radusi skaidrot ko vairāk, vien stāstāt par tepat apkārtnē eso�ajiem dabas un vēstures pieminekļiem.
- Jūs sakāt - akmens, tie�i kādu akmeni jūs domājat?
- Apmēram tik liels, apaļas formas akmens, - jaunais vīrietis skaidroja. Nakata tāpat kā iepriek� ar rokām rādīja vinila plates lieluma apli.
- To sauc par ieejas akmeni.
- �Ieejas akmeni�?
-Jā. Tā tas iesaukts. �ķiet, ir diezgan slavens.
- Jūs sakāt - �ieejas�, kas tā par ieeju?
- Ja mēs to zinātu, tad ta�u mums nebūtu nekādu problēmu.
Aiz letes sēdo�ā meitene brīdi apdomājās. Pa to laiku Ho�ino de�i skatījās viņai sejā. Sejiņa nebija neglīta, tomēr ads - mazdrusciņ par tālu viena no otras. Tāpēc viņa izskatījās pēc tramīga zālēdāja dzīvnieciņa. Viņa uz kaut kurieni piezvanīja un apjautājās, vai kādam nav kas zināms par tādu �ieejas akmeni�, lā�u nekādu noderīgu informādju nedabūja.
-
- Pilnīgi neko?
Viņa nogrozīja galvu.
- Man
- Hm, kā lai saka - kas ir no tālienes? Es atbraucu no Nago-jas. Bet vectētiņ� - no Tokijas Nakano rajona.
-Jā. Nakata ieradies no Nakano, Tokijā, - Nakata
- Braucu ar visādām smagajām ma�īnām. Pa ceļam mani
-Jā, -jaunā meitene noteica.
- Nu, kā ir, tā ir. Neviens neko par to akmeni nezina. Tā nav jūsu vaina. Bet vai nav kāds cits akmens, ko pat nesauktu par ieejas akmeni, kaut kāds slavens akmens �ajā apvidū? Saistīts ar vēsturi vai leģendām un nostāstiem, kaut kāds ar īpa�u spēku apveltīts akmens, kaut kas uz to pusi?
Pie letes sēdo�ā meitene, ar acīm, kas bija patālu viena no otras, uzmanīgi nopētīja Ho�ino - beisbola cepuri viņam galvā, zirgasti, zaļās saulesbrilles, pīrsingu, raibo neilona havajie�u kreklu.
- Piedodiet, lūdzu, varbūt, ja vēlaties, es jums paskaidro�u, kā tikt uz pilsētas bibliotēku, jūs varētu doties uz turieni un pa�i to visu izpētīt. Es tik tie�ām neko par akmeņiem ne-zinuvro
Ta�u arī bibliotēkā viņi palika tuk�ā. Tur nebija nevienas grāmatas, kas būtu veltīta tie�i Takamacu apkaimē eso�iem slaveniem akmeņiem. Uzziņu nodaļas bibliotekāre, noteikusi:
- Te kaut kur kādam rakstam par akmeņiem noteikti jābūt, pa�i papētiet saturu, - nokrāva viņiem grāmatu kalnu - �Ragavas prefektūras leģendas�, �Pa Robo Dai�i pēdām Sikoku�, �Takamacu vēsture� un tamlīdzīgas. Ho�ino nopūtās un ķērās klāt, lasīdams līdz pat vakaram. Pa to laiku Nakata, kur�
neprata lasīt, ārkārtīgi vērīgi pētīja grāmatu �Japānas slavenie akmeņi� un kāri apguva katru lappusi.
- Nakata lasīt nemāk, tāpēc pirmo reizi ir bibliotēkā, -Nakata noteica.
- Es ar to nelielos, bet, kaut gan lasīt māku, arī esmu bibliotēkā pirmo reizi, - Ho�ino sacīja.
- Bet atnācis un apskatījies - redzu, ka ir tīri patīkama vieta.
- Tās ir labi.
- Nakano rajonā ir bibliotēka. Es turpmāk �ad un tad tur iestaigā�u. Ieeja ir par brīvu. To Nakata nemaz nezināja, ka uz bibliotēku var nākt ari tādi, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt.
- Man ir viens brālēns - piedzima jau neredzīgs un tik un tā bie�i iet uz kino. Ko viņ� tur interesantu atrod, tas man galīgi nav saprotams.
- Ak tā? Nakatam acis rāda gan, bet kino viņ� nekad nav bijis.
- Tie�ām? Kādu dienu aiziesim kopā.
Pie viņu galdiņa pienāca bibliotekāre un palūdza nerunāt tik skaļi. Tad abi pārstāja pļāpāt un iedziļinājās katrs savā lasāmvielā. Nakata, pabeidzis �ķirstīt �Japānas slavenos akmeņus�, nolika grāmatu atpakaļ plauktā un ķērās pie �Pasaules kaķiem�.
Jauneklis, lai gan burk�ķēdams un dusmodamies, tomēr izrakās cauri grāmatu kalnam. Diem�ēl akmeņiem veltītu ierakstu tajās nemaz tik daudz nebija. Bija vairāki raksti par Takamacu pils mūra akmeņiem, tomēr diez vai tie varētu būt Nakatam pa spēkam. Ari vairāki raksti par akmeņiem, kas bija saistīti ar leģendām par Kobo Dai�i. Kobo Dai�i tuksnesī uzgājis akmeni, no tā iz�ļācies ūdens, un tuksne�ainā vieta pārvērtusies auglīgā, apūdeņotā laukā. Slavenais akmens esot apskatāms kādā templī, to saucot par �mazo dārgakmeni�, bet, tā kā tas esot apmēram metru augsts un faila formā, tas diezin vai būs Nakatas meklētais ieejas akmens.
Ho�ino un Nakata meta �ai nodarbei mieru un devās prom no bibliotēkas, turpat tuvējā ēstuvē pavakariņoja. Abi ēda
rīsus ar ceptām zivīm, jauneklis papildus pasūtīja vēl vienu bļodiņu nūdeļu buljonā.
- Tajā bibliotēkā gan bija interesanti, - Nakata sacīja. - Pasaulē patie�ām ir tik da�ādi kaķi. To Nakata nemaz nezināja.
- Par akmeņiem gan neko daudz neatradām. Neko nepadarīsi, tikko iesākām, - Ho�ino noteica. - �odien mierīgi izgulēsimies, cerēsim, ka rit no rīta izdosies.
Nākamajā rītā abi atkal devās uz bibliotēku. Ho�ino tāpat kā iepriek�ējā dienā izvēlējās un sakrāva uz galda tādas grāmatas, kurās, kā �ķita, varētu būt kaut kas par akmeņiem, tad ķērās klāt kaudzei. Tik daudz grāmatu viņ� lasīja pirmo reizi mū�ā. Viņ� uzzināja faktus no Sikoku vēstures, saprata, ka jau kop� aizlaikiem daudzi akmeņi kļuvu�i par pielūgsmes objektu. Tomēr par vissvarīgāko - ieejas akmeni neko neatrada. Pēcpusdienā viņam no pārlieku lielās hieroglifu lasī�anas sāka sāpēt galva. Abi devās prom no bibliotēkas, apgūlās parkā zālītē un labu laiku vēroja, kā debesīs peld mākoņi. Ho�ino uzpīpēja, Nakata dzēra karsto tēju no termosa.
- Rīt gan plosīsies pērkons, - Nakata noteica.
- Vai to ari Nakata izsauks?
- Nē, nē, Nakata nevar pērkonu izsaukt. lādas varas Naka-tam nav.
- Tas tie�ām ir labi, - Ho�ino atzina.
Viņi atgriezās viesnīcā, Nakata iegāja vannā, tad ielīda futonā un tūlīt pat aizmiga. Ho�ino, noregulējis televizora skaņu pavisam klusu, skatījās beisbola spēles translāciju, bet, kad
Izdzēris alu, viņ� izgāja ārā no bāra, uzlika galvā
Ho�ino nonāca �aurā �ķērsielā, kur rindojās karaoke un uzkodu bāri, kuriem, kā �ķita, ik pēc pusgada mainījās nosaukums, gājējus nemanīja, apkārtne bija tum�a, tad pēk�ņi kāds aiz muguras sauca viņa vārdu.
- Ho�ino! Draugs Ho�ino! - kāds skaļi sauca.
Sākumā viņ� pat nedomāja, ka tie�ām sauc viņu. Takamacu nebija neviena cilvēka, kas zinātu viņa vārdu. Laikam uzrunā kādu citu Ho�ino. �is vārds gan nebija pārāk izplatīts, ta�u ari ārkārtīgi neparasts tas nebija. Tāpēc viņ� gāja vien tālāk, pat nepagriezies.
Ta�u �is �kāds�, kā likās, viņam sekoja un uzstājīgi atkārtoja:
- Ho�ino, ei, draudziņ Ho�ino!
Jaunais vīrietis beidzot apstājās un pagriezās atpakaļ. Tur stāvēja maza auguma ve�uks, ģērbies spo�i baltā uzvalkā. Sirms, kārtīgām brillēm, pavisam sirmu bārdu. Sirmām ūsām, sirmu vaigubārdu, baltu kreklu un melnu saitīti ap kaklu. Pēc sejas vaibstiem sprie�ot, viņ� varēja būt japānis, bet viss tēls drīzāk līdzinājās Amerikas dienvidu �tata zemes īpa�niekam. Garumā varbūt ap pusotru metru, ne vairāk, viņ� likās ne tikai maza auguma, bet vispār - kā tāda samazināta, miniatūra cilvēka versija. Abas rokas pastiepis uz priek�u, it kā nesdams paplāti.
- Ho�ino! - �is ve�uks sauca. Balss bija stipra un spalga. Viegls akcents.
Ho�ino pārsteigts vērās vīrie�a sejā.
-Jūs...
- Tie�i tā. Es esmu pulkvedis Sanderss.
- pavisam līdzīgs...
- Es neesmu pavisam līdzīgs, es esmu pulkvedis Sanderss.
- Tas - no
Vecais svarīgi pamāja.
- Nu gan, bet kā jūs zināt manu vārdu?
- Redz, es vienmēr
- Bet, vectētiņ, mani patie�ām sauc Ho�ino.
- Tā nu gan ir sagadī�anās, par to man nav nekādas daļas, -pulkvedis Sanderss iedomīgi izmeta.
- Paklau, ko jūs no manis gribat?
- Man ir laba meitene.
- Hm, - Ho�ino novilka. - Nūjā. Vectētiņ, jūs esat iek�ārā-vējs. Tāpēc esat tāds sataisījies.
- Ho�ino, paklau, cik rei�u man jāsaka, es nemaskējos.
- Labi jau, labi. Bet, ja jūs esat īstais pulkvedis Sanderss, tad ko jūs te meklējat - Takamacu �ķērsielās, piedāvājot meitenes? Cilvēkam, kas tik slavens visā pasaulē, no licences maksas naudiņa nāk ripodama, jums �obrīd vajadzētu kaut kur Amerikā savā villā pie baseina mierīgi baudīt vecumdienas, vai ne?
- Zini ko, pasaulē ir laika nobīde.
-Ā!
- Tu saproti, tās nobīdes dēļ nākas iziet ārpus �īs trīsdimensiju pasaules. Ja ne, kā gribi, dzīvo �ajā vienkār�ajā pasaulē.
- Lai būtu, kā jūs sakāt, vectētiņ. Izskatās, ka man liktenis lēmis saskrieties ar jocīgiem ve�ukiem. Ja tas vēl ilgi tā turpināsies, man mainīsies domas par pasauli.
- Par to - kā tu pats zini. Bet, paklau, Ho�ino, kā tad paliek, gribi to meiteni vai ne?
- Tas ir kaut kāds masā�as salons?
- Kas tas tāds - masā�as salons?
- Nu, tādā vietā pa īstam nedara. Mutē - jā, rokā - jā, ļauj, lai noiet. Bet iek�ā-ārā, to ne.
- Nekā tamlīdzīga, - pulkvedis Sanderss noskaitās. - Nekā tamlīdzīga! Ne uz to pusi! Ne tikai mutē un rokā. Izdarīs visu, ko gribi. Iek�ā-ārā ari.
- Kas tad -
- Kas tas tāds -
- Paklau, vectētiņ, beidziet kaitināt cilvēkus. Es �eit neesmu viens, un rit agri jāceļas. Tāpēc �ovakar man nekādas izpriecas neiznāks.
- Ak tad tu negribi to meiteni?
- Neko negribu, ne meiteni, ne
- Tik viegli vis neaizmigsi, - pulkvedis Sanderss zīmīgi novilka. - Ja cilvēkam neizdodas atrast to, ko meklē, nekāds dziļais miegs nesanāk.
Ho�ino, muti iepletis, noskatījās sarunu biedrā.
- Kaut ko meklē? Paklau, vectētiņ, kā jūs zināt, ka es kaut ko meklēju?
- Tas tev sejā ierakstīts. Ho�ino savā būtībā ir godīgs cilvēks. Viss uzreiz parādās sejā. Tie, kas prot saskatīt, to redz kā uz delnas - viss redzams kā uz�ķērstai makrelei.
Ho�ino instinktīvi piedūra roku pie pieres. Tad paskatījās uz plaukstu. Tomēr neko neredzēja. Uz sejas uzrakstīts?
- Nu tad tā, - pulkvedis Sanderss izstiepa pirkstu gaisā. - Vai tik Ho�ino nemeklē kaut ko cietu un apaļu?
Ho�ino saviebās.
- Paklau, vectētiņ, kas jūs tāds īsti esat? Kā tas nāk, ka jūs to visu zināt?
- Es jau teicu, tev viss ir sejā ierakstīts, tāpēc ari zinu. -Pulkvedis Sanderss pakratīja pirkstu. - Es te netaisos mū�īgi tirgoties. Tu to meiteni gribi vai negribi?
- Paklau, es patie�ām meklēju akmeni. To sauc par ieejas akmeni.
- Hm, es ieejas akmeni ļoti labi zinu.
- Patie�ām?
- Es nemeloju. Un nejokojos. Es esmu godīgs cilvēks, ne reizi mū�ā neesmu melojis.
- Vai vectētiņam ir zināms, kur tas ieejas akmens atrodas?
- Jā, es skaidri zinu, kur tas atrodas.
- Vai jūs man varēsiet pateikt, kur to meklēt?
Pulkvedis Sanderss ar pirkstu pabīdīja brilles melnajā
ietvarā dziļāk uz deguna, noklepojās.
- Paklau, Ho�ino, tu tik tie�ām to meiteni negribi?
- Ja parādīsi, kur tas akmens meklējams, padomā�u, -Ho�ino pa pusei nopietni, pa pusei jokodamies noteica.
- Sarunāts, aiziet.
Pulkvedis Sanderss, atbildi negaidījis, ātri vien devās uz priek�u pa ielu. Ho�ino steidzās viņam pakaļ.
- Paklau, vectētiņ, bet man makā nav vairāk par 25 000 jenām.
Pulkvedis Sanderss, teciņiem skriedams uz priek�u, noklak-�ķināja ar mēli.
- Pietiks. Zaļūksna meitene, deviņpadsmit gadi. īpa�s piedāvājums Ho�ino kungam, mutē un rokā, un iek�ā, un ārā, ko tik gribi. Un vēl piedevām pastāstī�u, kur to akmeni meklēt.
- Domā, ko gribi, - Ho�ino noteica.
Ir divi un �etrdesmit septiņas minūtes, kad pamanu, ka viņa pēk�ņi parādījusies. Noglabāju atmiņā laiku, ko rāda pie pagalvja noliktais pulkstenis. Nedaudz agrāk nekā vakarnakt. Gaidīdams viņas parādī�anos, es �onakt neesmu gulējis itin nemaz. Acis es aizvēru, tikai mirk�ķinot. Un tomēr pa�u viņas parādī�anās bridi man notvert neizdevās. Tikai pamanīju, ka viņa pēk�ņi tur ir. Viņa bija izslīdējusi cauri manas apziņas spraugai un ieradusies pēk�ņi.
Viņa, kā vienmēr, ģērbusies zilā kleitā. Atbalstījusi zodu rokās, skatās uz "Kafku liedagā�, es, elpu aizturējis, skatos uz viņu. Glezna, viņa, es - �ie tris punkti istabā veido sastingu�u trijstūri. Viņa nenogurusi skatās uz gleznu, es nenoguris skatos uz viņu. Trijstūris ir nofiksēts, to nedrīkst satricināt. Te pēk�ņi notiek neiedomājamais.
- Saeki jaunkundz, - es, pats sev par pārsteigumu, viņu uzrunāju. Es nebiju nodomājis saukt viņu vārdā. Sirdī bija tik daudz domu, tās plūda pāri malām, un es tajā pa�ā brīdī viņu pasaucu. Pavisam klusi. Tomēr �ī balss sasniedza viņas ausis. Un sastingu�ais trijstūris sabruka. -Es to gan gribēju, gan negribēju.
Viņa paskatījās uz manu pusi. Skatiens nebija koncentrēts, nebija dziļ�, lāpāt zodu uz galda atspiedusi, viņa klusumā pagriezās uz manu pusi. It kā nebūtu skaidri sapratusi, kas radījis gaisa plūsmu, tomēr - kaut ko sajutusi. Nevarēju saprast, vai viņa mani redz vai neredz. Tomēr es vēlējos, kaut viņa mani ieraudzītu. Lūdzos, kaut viņa pamanītu to, ka es dzīvoju, ka es te esmu.
- Saeki jaunkundz, - es atkārtoju. Nespēju apspiest vēlē�anos izrunāt viņas vārdu skaļi. Kaut ari varēja notikt tā, ka viņa no �īs balss nobītos, uztvertu to kā brīdinājumu un vairs nekad �ajā istabā neatgrieztos. Es ļoti no�ēlotu, ja tā notiktu. Nē, neno�ēlotu. Tikai tā es zaudētu kādu mērķi, kādu jēgu, kādu noskaņu. Un tomēr, neraugoties ne uz ko, es nespēju nesaukt viņu vārdā. Mana mēle un lūpas neatkarīgi no manām domām pavisam automātiski vairākas reizes atkārto viņas vārdu.
Viņa vairs neskatījās uz gleznu. Viņa uzlūkoja mani. Visr maz viņas skatiens bija vērsts uz to vietu telpā, kur atrados es. No manas vietas nebija saskatāma viņas sejas izteiksme. Mākoņi sakustējās, sa�ūpoja mēness gaismu. Laikam ārā bija sacēlies vēj�, tomēr tā �alkoņa nebija dzirdama.
- Saeki jaunkundz, - es atkārtoju vēlreiz. Vārdi uzstājīgi plūst.
Viņa vairs neatbalsta zodu rokās, paceļ labo roku pie mutes, it kā teikdama: �Nesaki neko." Bet varbūt viņa tik tie�ām izrunāja �os vārdus? Ja vien man izdotos ieskatīties viņas acu zīlītēs, es saprastu, ko viņa �obrid domā, ko izjūt. Es saprastu, ko viņa grib man pateikt ar �o kustību, kādus mājienus dod. Ta�u �ķiet, ka �ī tumsa, kas valda trijos naktī, aprij to nozīmi. Pēk�ņi kļūst smagi elpot, es pieveru acis, krūtīs ir ciets gaisa kamols. It kā es būtu norijis lietusmākoni. Kad pēc pāris sekundēm atveru acis, viņa ir pazudusi. Palicis tikai tuk�ais krēsls un pāri galdam slīdo�ās mākoņu ēnas.
Es izkāpju no gultas, pieeju pie loga un skatos naksnīgajās debesīs. Domāju par laiku, kas neatgriezīsies. Domas par upi, domas par paisumu, domas par me�u, par avota ūdeni. Domāju par lietu, domāju par pērkonu. Domāju par klinti. Domāju par ēnu. Tas viss ir manī.
Nākamās dienas pēcpusdienā bibliotēkā ierodas civilā ģērbies izmeklētājs. Es tobrīd esmu savā istabā un par to neko nezinu. Izmeklētājs tikai divdesmit minūtes parunā ar O�imu, tad dodas prom. O�ima pēc tam atnāk uz manu istabu un par to pastāsta.
- Izmeklētājs no vietējās policijas. Apjautājās par tevi, -O�ima sacīja, izņēma no ledusskapja
- Kā viņi noskaidroju�i, ka es varētu būt �eit?
- Tu esot lietojis mobilo telefonu. Tēva.
Es parakņājos atmiņā. Tad pamāju. Tajā naktī, kad attapos pie tempļa ar asinīm notrieptā kreklā, es pa mobilo telefonu piezvanīju Sakurai.
- Tikai vienu reizi, - es nosaku.
- Polidja pēc sarunu reģistra noskaidrojusi, ka tu esi Taka-macu. Parasti jau policisti tādus smalkumus nestāsta, bet �oreiz izpļāpājās. Ja es nolemju būt ļoti draudzīgs, man parasti tas izdodas. Sarunas gaitā man arī izdevās noskaidrot, ka tā persona, kurai tu esot zvanījis, viņiem nav zināma. Laikam esot
bijis telefons ar priek�apmaksas sarunu karti. Tomēr, noskaidroju�i, ka tu esi Tākamacu, viņi pārbaudīju�i visas viesnīcas un viesu namus. Tā uzzināju�i, ka Tākamacu biznesa hotelī kādu laiku uzturējies Kafka Turnīra, kas izmantojis
jūtos atvieglots, ka policijai nav izdevies noskaidrot, kam es zvanīju. Man negribētos, lai Sakurai manis dēļ rastos nepatik�anas.
- Viesnīcas mened�ere atcerējusies, ka tev bijis kāds sakars ar mūsu bibliotēku. TU ta�u atceries - viņa zvanīja uz �ejieni, lai pārbaudītu, vai tu patie�ām katru dienu nāc �urp.
Es pamāju.
- Tāpēc ari policists ieradās �eit.
O�ima iedzer malku
- Melo�ana policijai var beigties ar nepatik�anām, - es nosaku.
- Bet, ja es nebūtu melojis, tad nepatik�anās būtu tu.
- Es tomēr negribētu, ka O�imam manis dēļ ir sare�ģījumi.
O�ima samiedz acis un pasmejas.
- Tū lāgā nesaproti. Man jau tevis dēļ
- Jā, protams, bet...
- Tāpēc beigsim spriedelēt par sare�ģījumiem. Kā ir* tā ir. �obrīd tādas sarunas mūs ne pie kā nenovedīs.
Es klusēdams pamāju.
- Izmeklētājs atstāja savu vizītkarti. Lūdza, lai nekavējoties zvanu, ja tu atkal te parādītos.
- Vai esmu kļuvis par aizdomās turamo?
O�ima vairākkārt lēni nogroza galvu.
- Nē, tu neesi aizdomās turamais. Ta�u izmeklē�ana nu nemaz nevirzās uz priek�u, policija sāk kļūt nepacietīga. Pirkstu nospiedumu nav. Pierādījumu nav. Liecinieku nav. Paliec vienīgi tu. Tāpēc viņi tik ļoti grib tevi atrast. Galu galā - tavs tēvs ir slavenība. Televīzija un �urnāli sacēlu�i lielu jezgu, ari policisti nesē�, rokas klēpī saliku�i.
- Ta�u, ja noskaidrosies, ka O�ima ir melojis policijai, tavai liecībai vairs neticēs. Un man vairs nebūs alibi tai dienai. Mani pataisīs par noziedznieku.
O�ima vēlreiz papurina galvu.
- Kafka Tamura, Japānas policisti nav muļķi. Varbūt viņiem nav īpa�i bagāta iztēle, tomēr muļķi viņi nav. Policija noteikti ir pārbaudījusi pasa�ieru sarakstus visos reisos no Sikoku uz Tokiju. Tad vēl, varbūt tu to nezini, bet lidostās visi pasa�ieri tiek filmēti. Visi iekāpjo�ie un izkāpjo�ie pasa�ieri ir fiksēti ierakstā. Tas, ka tu iepriek�ējā dienā neaizlidoji uz Tokiju, noteikti jau ir pārbaudīts. Japāna ir tāda valsts, kurā notiek rūpīgs informācijas mened�ments. Policija neuzskata tevi par noziedznieku. Ja tu tiktu turēts aizdomās kā noziedznieks, tad viņi nesūtītu �urp policistu no vietējā iecirkņa, te ierastos pārstāvis no Tokijas, no galvenās pārvaldes. Tādā gadījumā viņi arī tai lietai ķertos klāt daudz nopietnāk, es nebūtu tik viegli ticis vaļā. �obrīd viņi tikai grib no tavas mutes dzirdēt par apstākļiem pirms �ī notikuma.
Padomājis saprotu, ka O�imam ir taisnība.
- Tomēr tev kādu laiku nevajadzētu rādīties cilvēkos, - viņ� saka. - Iespējams ari, ka policija �o apkaimi uzraudzīs un gribēs zināt, vai tu parādīsies. Viņiem ir tavas fotogrāfijas kopija. No skolas - klases kopējā bilde, neteiksim, ka tu tajā izskaties pēc sevis. Tu tajā izskaties... kā lai to pasaka... noskaities.
Tā ir mana vienīgā fotogrāfija, kas saglabājusies. Es aizvien esmu izvairījies no fotografē�anās. Tbreiz gan no visas klases kopējās bildē�anās man neizdevās aizbēgt.
- Policists teica, ka tu esot bijis problemātisks skolēns. Esot biju�as vardarbības epizodes pret klasesbiedriem, tevi trīs reizes izslēgu�i no skolas.
- Tikai divas, turklāt tas bija sods - mājas arests, - es pasaku, tad dziļi ieelpoju un izelpoju. - Jā, man ir tādi brī�i.
- Kad tu nespēj sevi kontrolēt? - O�ima vaicā.
Es pamāju.
- Un tad tu savaino citus?
- Man nav tāda nodoma. Bet laiku pa laikam ir tāda sajūta, it kā manī būtu kāds cits cilvēks. Un attopos tikai tad, kad jau esmu kādam kaut ko nodarījis.
- Cik nopietni? - O�ima vaicā.
Es nopū�os.
- Es neesmu nevienu nopietni savainojis. Neesmu ne kaulus salauzis, ne zobus izsitis, neko briesmīgu.
O�ima sē� gultā, kājas sakrustojis. Paceļ roku, atglau� matus no pieres. Ģērbies platās kokvilnas biksēs, baltās
- Izskatās, ka tev ir diezgan daudz problēmu, ar kurām jātiek galā, - viņ� nosaka.
- Vai tev nav problēmu, ar kurām būtu jātiek galā?
O�ima pastiepj abas rokas gaisā.
- Problēmas, ar ko jātiek galā... nē, man ir jātiek galā tikai ar vienu. Man tikai ir jānodzīvo katra diena �ajā salauztajā ietvarā, kas ir mans ķermenis. To var uztvert kā kaut ko pavisam vienkār�u, var uztvert kā kaut ko pavisam grūtu. Bet, pat ja man tas izdosies, tas netiks uzskatīts par milzīgu sasniegumu. Neviens necelsies kājās un neaplaudēs.
Es brīdi klusēju.
- Vai tev nekad nav gribējies pamest �o ietvaru? - pajautāju.
- Vai man nav nācis prātā pamest savu ķermeni?
Es pamāju
- Vai tas domāts simboliski vai ārkārtīgi konkrēti?
- Kā vēlies, - atsaku.
O�ima ar abām rokām atglau� matus no pieres. �ķiet, var redzēt, kā aiz viņa baltās pieres grie�as domu zobratiņi.
- Vai tu vēlies to izdarīt? - O�ima neatbild, bet uzdod man pretjautājumu.
Es nopū�os.
- O�ima, runājot pavisam atklāti, man itin nemaz nepatīk mans ietvars. Nekad dzīvē nav paticis. Pat vairāk - es to ienīstu. �o savu seju, abas rokas, asinis, gēnus... visu, ko esmu mantojis no abiem vecākiem; es to uztveru kā lāstu. Ja vien varētu, es to visu pamestu. Aizietu prom no tā visa, kā aizgāju no mājām.
O�ima ieskatās man sejā, tad pasmaida.
- Tev ir skaists, labi trenēts augums. Arī seja, vienalga, no kā tu to būtu mantojis, ir skaista. Varbūt pārāk individuāla, lai teiktu, ka skaista, tomēr izskatīga. Nemaz nav slikti. Vismaz man patīk. Arī galva strādā. Arī krāniņ� tev ir skaists. Man patiktu, ja man tāds būtu. Nākotnē tu rādīsies sapņos daudzām meitenēm. Nebūt apmierinātam ar tādu ietvaru - to es nesaprotu.
Es piesarkstu.
O�ima saka:
- Bet tā nav nekāda problēma. Man mans ietvars patie�ām nepatīk. Tas ir pa�saprotami. Lai kā es par to domātu, tas nav nopietni. Ja domājam par to no tāda viedokļa, vai tas ir ērts vai neērts, tad, protams, - neērts. Tomēr es domāju, lūk, ko.
Ja ārējo �aulu un patieso būtību uztveram pretēji, ja domājam, ka ārējā �aula ir būtība, bet iek�ējā būtība - ārējā �aula, tad varbūt daudz vieglāk nonākt pie izpratnes par mūsu esības jēgu.
Es vēlreiz paskatos uz savām rokām. Domāju par asinīm, ar ko tās bija notrieptas. Atceros lipīgās, slidenās asins sajūtas uz rokām. Domāju par savu ārējo �aulu un iek�ējo būtību. Par to savas būtības �es�, ko tin manas ārējās �aulas �es�. Tomēr domās ir tikai atmiņas par asinīm.
- Kā ir ar Saeki kundzi? - es vaicāju.
- Kādā ziņā?
- Vai viņai ari ir problēmas, ar kurām jātiek galā?
- To tev vajadzētu pavaicāt viņai pa�ai, - O�ima atbild.
Pulksten divos es uz paplātes uznesu Saeki kundzei kafiju. Saeki kundze ir otrā stāva kabinetā, viņa sē� pie galda.
Durvis ir vaļā. Uz galda, kā aizvien, rakstāmpapīrs un pildspalva. lā�u pildspalvai vāciņ� nav noņemts. Saeki kundze, ar abām rokām atbalstījusies uz galda, veras tuk�umā. Ne�ķiet, ka viņa uz kaut ko lūkotos. Tās, ko viņa redz, nekur nav atrodams. Viņa izskatās mazliet nogurusi. Logs viņai aiz muguras ir atvērts, vieglais vasaras sākuma vējiņ� plivina baltos me�ģīņu aizkarus. �is skats līdzinās skaistai gleznai.
- Paldies, - Saeki kundze saka, kad es nolieku kafiju uz galda.
-Jūs izskatāties mazliet nogurusi.
Viņa pamāj.
- Tā ir. Kad esmu nogurusi, tad izskatos daudz vecāka.
- Nē, tā vis nav. Saeki kundze izskatās tikpat lieliski kā aizvien, - es atklāti pasaku.
Saeki kundze pasmejas.
- Tu esi vēl pavisam jauns, bet tik veikli proti izteikt sievietēm komplimentus.
Es piesarkstu.
Saeki kundze pamāj uz krēsla pusi. Uz to pa�u krēslu, kur sēdēju vakar, to pa�u vietu. Es tajā apsē�os.
- Es esmu pieradusi pie noguruma. Tu laikam vēl ne.
- Domāju, ka neesmu pieradis.
- Piecpadsmit gadu vecumā es, protams, ari nebiju pie tā pieradusi.
Viņa paņem kafijas tasīti un klusām iedzer kafiju.
- Tamura, vai tu redzi kaut ko ārā aiz loga?
Es paskatos pa logu viņai aiz muguras.
- Redzu kokus un debesis, un mākoņus. Un uz koka zara piemetu�os putnu.
- Pavisam parasta ainava, vai ne?
-Tā if.M-
- Bet, ja tu rit, iespējams, to vairs neredzētu, tā ta�u tev kļūtu īpa�a, ārkārtīgi dārga?
- Tā varētu būt.
- Veli ir daudz tādu lietu, par kurām tu tā domā?
- Ir gan.
Viņa izskatās pārsteigta.
- Kādos brī�os?
- Kad esmu iemīlējies, - es atbildu.
Saeki kundze pavisam viegli pasmaida. �is smaids vēl mirkli kavējas viņas mutes kaktiņos. Tas atgādina rasu, kas sakrājusies kādā iedobītē skaidrā vasaras rītā.
- Tu esi iemīlējies? - viņa pajautā.
-Jā-
- Un �īs sievietes seja, viņas augums tev ik dienu ir īpa�s un vērtīgs?
-Jā, un, iespējams, es to kādreiz zaudē�u.
Saeki kundze bridi manī noskatās. Otrreiz smaids viņas sejai nepārslīd.
- Kāds putns sē� zarā, - Saeki kundze saka. - Un vēj� to zaru sapurina. Tajā brīdī ari putna redzeslauks stipri sa�ūpojas. Vai ne?
Es pamāju.
- Ko putns tādā brīdī dara, lai noturētu līdzsvarā to, ko redz?
Papurinu galvu. .
- Es nezinu. *
- Putns ari �ūpo galvu - uz aug�u, uz leju, atdarinot zara kustības. Pavisam viegli. Dienās, kad pū� stiprs vēj�, es daudz noskatos putnos. Bie�i vēroju putnus pa �o logu. Vai tāda dzīve nebūtu nogurdino�a? Ikreiz, kad zars sa�ūpojas, grozīt galvu, tā dzīvot.
- Liekas gan.
- Bet, redzi, putni ir pie tā pieradu�i. Viņiem tas ir pavisam dabiski. Viņi dara to neapzinādamies. Tāpēc ari nenogurst, to mēs nespējam iedomāties. Bet mēs esam cilvēki, tāpēc �ad un tad nogurstam.
- Vai Saeki kundze ir piemetusies uz kāda zara?
- Tā �ķiet, - viņa atbild, - un reizēm pū� stiprs vēj�.
Viņa noliek kafijas tasīti uz apak�tasītes, noņem pildspalvai
vāciņu. Laiks iet. Es pieceļos no krēsla.
- Saeki kundze, ir viena lieta, ko es jums ļoti vēlētos pavaicāt, - es pēk�ņi saku.
- Vai tas ir kaut kas privāts?
-Jā, privāts. Un nav pieklājīgi to vaicāt.
- Bet jautājums ir ļoti svarīgs?
-Jā. Man tas ir ļoti svarīgi.
Viņa noliek pildspalvu atpakaļ uz galda. Acis nedaudz iedzirkstas.
- Labi, vaicā.
- Vai Saeki kundzei ir bērni?
Viņa ievelk elpu, bridi aiztur. Jebkura izteiksme lēni pamet viņas seju. Tad atkal atgrie�as. Glu�i kā parādes dalībnieki, kas, reiz aizsoļoju�i, pēc brī�a atgrie�as pa to pa�u ceļu.
- Kāpēc tu gribi to noskaidrot?
- lā ir privāta problēma. Es to nejautāju tādēļ, ka man būtu kaut kāds nolūks.
Viņa paņem rokā resno
- Tamura, piedod, bet es uz �o jautājumu neatbildē�u ne ar �jā�, ne ar �nē�. Vismaz pagaidām. Esmu nogurusi, un ari vēj� ir stiprs.
Es pamāju.
- Lūdzu, piedodiet. Man neklājās kaut ko tādu vaicāt.
- Nē, tu neko sliktu neesi nodarījis, - viņa maigi nosaka. - Paldies par kafiju. Tev izdodas ļoti gar�īga kafija.
Es izeju pa durvīm un kāpju lejā pa kāpnēm. Tad atgrie�os savā istabā. Apsē�os gultā un �ķirstu grāmatu. Tomēr teikumus neuztveru. Es tikai skatos ar adm uz rakstu zīmēm. It kā tās būtu kādu skaitļu rindas. Nolieku grāmatu, pieeju pie loga un veros uz dārzu. Redzu putnus koku zaros. Tomēr vēja nav. Es vairs nesaprotu, vai mīlu Saeki piecpadsmit gadu vecumā vai �o īsto Saeki kundzi, kurai ir jau pāri par piecdesmit. Robe�līnija, kas �ķir viņas abas, sa�ūpojas, kļūst smalkāka, vairs nav skaidri saskatāma. Tas mani dzen apjukumā. Aizveru aris, meklēju savā noskaņojumā kaut ko līdzīgu asij, kaut ko, pie kā turēties.
Un tomēr. Tā ir, kā Saeki kundze sarija. Viņas seja un augums man katru dienu ir kaut kas īpa�s, kaut kas tik vērtīgs.
Pulkvedis Sanderss, neraugoties uz cienījamo vecumu, bija veikls un kustējās ātri. Itin kā viņ� būtu kārtīgi trenējies sportists. Turklāt vēl viņ� pilnībā pārzināja visu pilsētu, no vienas malas līdz otrai. Izvēloties taisnāko ceļu, viņ� kāpa pa tum�ām, �aurām kāpnēm, līda cauri spraugām starp mājām. Pārlēca pāri notekgrāvjiem, strupi apsauca aiz dzīv�oga rejo�u suni. Sīkais, baltā uzvalkā tērpies stāvs kā nepacietīga dvēsele, kas meklē patvērumu, ātri virzījās cauri pilsētas klusajām �ķērsielām. Ho�ino tikai raudzījās, lai pulkvedis nepazustu skatienam. Pa to laiku viņam sāka trūkt elpas, paduses sasvīda, ta�u pulkvedis Sanderss pat ne reizi nepameta skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos* vai jaunais vīrietis viņam seko.
- Paklau, vectētiņ, vai drīz būsim klāt? - Ho�ino, vairs nespēdams izturēt, uzsauca no mugurpuses.
- Jauns cilvēks, kaunējies būtu tā rimāt! Necik tālu vēl neesam aizgāju�i! - pulkvedis Sanderss atcirta, tā ari atpakaļ nepagriezies. ; -
- Tik un tā, vectētiņ, es tomēr esmu klients, pēc �itādas noskrie�anās bū�u piekusis kā suns, ka tik man gribē�ana nepāriet.. ;
- Nu vai nav no�ēlojams muļķis! Un tas esot vīrietis! Ja tik ātri gribē�ana pāriet, tad labāk nebūtu sācis!
- Labi jau, labi, - jaunais vīrietis norūca.
Pulkvedis Sanderss gāja tālāk pa aleju, tad, nepievērsdams uzmanību luksofora signāliem, �ķērsoja ielu. Nogāja vēl kādu gabalu, tad - pāri tiltiņam un iek�ā tempļa teritorijā. Tbmplis
bija diezgan liels, bija jau vēls, nevienu cilvēku dārzā nemanīja. Pulkvedis Sanderss norādīja uz soliņu tempļa biroja priek�ā, it kā likdams tur apsēsties. līdzās solam bija liela laterna, tur visapkārt bija gai�s kā dienā. Jauneklis paklausīgi apsēdās uz soliņa blakus pulkvedim Sandersam.
- Paklau, vectētiņ, jūs ta�u negribēsiet, lai es to nodaru �eit? - jauneklis noba�ījies vaicāja.
- Nerunā muļķības. Tu ta�u neesi Mijad�imas tempļu stirna, turklāt pie tempļa nemaz neklājas darīt to iek�ā-ārā. Ko cilvēki nodomātu? - Pulkvedis Sanderss izvilka no kabatas sudrabainu mobilo telefonu un nospieda trīsciparu numuru.
- Ā, tas esmu es, - saklausījis atbildi, viņ� sacīja. - Parastajā vietā. Templī. Man te līdzās ir viens tāds Ho�ino kungs. Jā... jā, kā parasti. Sapratu. Labi, nāc tūlīt pat.
Pulkvedis Sanderss nospieda telefona pogu, tad noglabāja telefonu baltā uzvalka kabatā.
-Jūs vienmēr meiteni izsaucat uz templi? - Ho�ino apvaicājās.
- Vai tur kas slikts?
- Nē, nekā slikta tur nav, bet ir arī piemērotākas vietas. Parasti izvēlas... nu, kādu kafejnīcu, viesnīcas numuru, tur norunā tik�anos.
- Templī ir kluss. Un svaigs gaiss.
- Taisnība, līkai tā dīvaini - gaidīt meiteni naktī pie tempļa biroja. Ka tik kāda lapsa mūs nenobur.
- Nu ko tu runā. Sikoku nav nekāda muļķu zeme. Takamacu ir prefektūras galvaspilsēta, kārtīga pilsēta. Te nekādu lapsu nav.
- Es par to lapsu pajokoju, bet, tā kā jūs, vectētiņ, tomēr darbojaties servisa jomā, jums vajadzētu padomāt par atbilsto�as atmosfēras radī�anu. Lai viss izskatītos greznāk. Var jau būt, ka tās ir liekas rūpes.
- Ir gan liekas rūpes, - pulkvedis Sanderss cieti noteica. - Bet par to akmeni.
_ jā, es gribētu uzzināt par to akmeni.
- Tu vispirms izdari to iek�ā-ārā, pēc tam ari runāsim.
- Vai iek�ā�ārā ir tik svarīga padarī�ana?
Pulkvedis Sanderss vairākkārt palocīja galvu. Tad
-Jā, iek�ā�ārā ir
- Nu, vectētiņ, jūs nu gan esat tipā�s, - Ho�ino atzinīgi noteica.
- Bet es ar �ito darbu maizi sev nepelnu.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņa bija klāt. Skaista sieviete ar krā�ņu augumu - tie�i tā, kā pulkvedis Sanderss bija teicis. Viņa bija ģērbusies �aurā, melnā minikleitā, kājās - melnas augstpapē�u kurpes, plecā - maza lakādas somiņa. Viņu varētu noturēt par modeli. Krūtis tie�ām bija lielas, to skaidri atklāja kleitas dziļais izgriezums.
- Vai būs laba, Ho�ino? - pulkvedis Sanderss apvaicājās.
Ho�ino, pagalam apstulbis, klusēdams pamāja. Derētu kaut
ko pateikt, ta�u īstie vārdi neatradās.
- Pirmklasīga seksma�īna, Ho�ino! Izbaudi! - pulkvedis Sanderss noteica. Tad pirmo reizi pasmējās un ieknieba Ho�ino pēcpusē.
Sieviete savāca Ho�ino sev līdzi, izveda ārā no tempļa un aizveda uz tuvējo
māksliniecisku augstākās klases orālo seksu, kādu viņ� nebija pieredzējis un pat dzirdējis par tādu nebija. Ho�ino, ne par ko nedomādams, uzreiz ari ejakulēja.
- Kaut ko tādu es piedzīvoju pirmo reizi, - Ho�ino sacīja, laiski izstiepies vannā.
- Tas nav nekas, tikai sākums, - sieviete sacīja. - Tagad tikai ķer�os klāt.
- Baigi labā sajūta.
- Cik laba?
- Tik laba, ka nedomā vairs ne par pagātni, ne tagadni.
- �Patiesā esība apēd pagātni, bet nākotni nespēj notvert. Patiesību sakot, jebkuras izjūtas jau ir atmiņas.�
- Kas tas bija?
- Anri Beigsons, - viņa, laizīdama no locekļa galviņas tur paliku�o sēklu, atbildēja. - Maa un amia.
- Nesadzirdēju.
- �Matērija un atmiņa�, esi lasījis?
- Domāju, ka ne, - Ho�ino, bridi padomājis, sacīja. Patiesībā viņ� neatcerējās, ka būtu lasījis vēl kaut ko bez ma�īnu apkopes rokasgrāmatas, kas viņam bija jāizlasa, kad dienēja Pa�aizsardzības spēkos, un
- Tu esi lasījusi?
Sieviete pamāja.
- Man nekas cits neatliek. Es universitātē studēju filozofiju, sesija tuvojas.
- Skaidrs, - tas uz Ho�ino atstāja iespaidu, - tad �ī ir tikai tāda piepelnī�anās?
- Jā, lai vieglāk nomaksāt mācību maksu.
Tad viņa aizveda Ho�ino uz gultu un, laidusi darbā pirkstus un mēli, ātri vien panāca, ka viņam atkal stāvēja, loceklis sacēlās priedgs kā Pizas tornis karnevāla laikā.
- Paskat, Ho�ino kungs jau kārtībā, - viņa noteica un ķērās pie nākamā raunda.
- Vai nebūtu kādas īpa�as vēlē�anās? Vai negribi, lai es kaut ko īpa�u izdaru? Sandersa kungs man piekodināja
- Nekādas īpa�as vēlē�anās man prātā nenāk. Nu, varbūt tu varētu ritēt kaut ko no filozofijas. Varbūt tad es tik ātri nebeig�u.
-Jāpadomā... lāds pavecs ir, bet varbūt Hēgelis derēs?
- Man vienalga. Kas tev pa�ai patīk.
- Lai iet.
- Subjekts ir attiecību saturs, bet vienlaikus ari tas, kas �īs attiecības veido.
-Hm.
- Hēgelis formulēja to, kā subjekts apzinās sevi; cilvēks tikai apzinās to, ka subjekts ir no�ķirts no objekta, bet �ajā objektā kā starpnieks projicējas subjekts. Subjekts darbojoties var sevi izzināt dziļāk. H ir sevis apzinā�anās.
- Nu galīgi neko nesaprotu.
- Tās ir tā, kā mēs te abi divi �obrīd, Ho�ino. Es sev esmu subjekts, bet Ho�ino man - objekts. Savukārt Ho�ino kungam tas ir otrādi - viņ� ir subjekts, bet es esmu objekts. Kad mēs abi esam kopā, tad subjekts un objekts krustojas un projicējas viens otrā, tā iedibinās subjekta pa�apziņa. Darbībā. Vienkār�i izsakoties.
- Tik un tā īsti labi nesaprotu, bet ļoti iedvesmo.
- Tur jau tā lieta, - sieviete atteica.
Kad viss bija nodarīts, abi iz�ķīrās un Ho�ino viens pats atgriezās templī, kur pulkvedis Sanderss sēdēja uz tā pa�a soliņa un viņu gaidīja.
- Paklau, vectētiņ, jūs visu laiku te nosēdējāt?
Pulkvedis Sanderss dusmīgi papurināja galvu.
- Tu nu gan runā muļķības. Lai es tik ilgi te sēdētu un gaidītu? Vai izskatās, ka man ir tik daudz brīva laika? Kamēr
Ho�ino kādā gultā priecīgi uzbrauca debesīs, es te ieliņās pastrādāju. Kad man paziņoja, ka tā lieta ir nodarīta, tad tūlīt steidzos �urp. Nu, vai mana seksma�īna nebija lieliska?
- Laba gan! Nekādu pretenziju. Baigi labā. Praktiski runājot, tris reizes nodarīju. Bū�u par kilogramiem diviem nokrities svarā.
- Ak tā gan? Bet par to akmeni.
-Jā, tā ir svarīga lieta.
- Patiesību sakot, tas akmens ir tepat me�ā, aiz tempļa.
- Tbs ieejas akmens?
- Nūjā, tas ieejas akmens.
- Vai no tiesas?
Tb sadzirdējis, pulkvedis Sanderss apņēmīgi pacēla galvu.
- Ko tu runā? Muļķis tāds! Vai es tev līdz �im kaut vienu reizi esmu samelojis? Vai kaut ko neizpildīju? Es tev solīju zaļūksnu seksma�īnu, un vai tu nedabūji zaļūksnu seksma-�īnu? Un tas viss - ar tādu atlaidi - par 15 000 jenām, un trīs reizes nodarīji, un tu vēl �aubies!
- Nē, nē, es jums, protams, ticu. Nedusmojieties. Bet tas viss ir pārāk dīvaini - eju pa ielu, kāds mani sauc vārdā, apsola pastāstīt par to ieejas akmeni un tad vēl piemet klāt krā�ņu sievieti...
- Trīs reizes...
- Labi jau, labi, trīs reizes, un tad vēl sola uzreiz atrast akmeni. Kā lai tur neapjūk?
- Saproti - tā ir atklāsme, - pulkvedis Sanderss paklik�ķi-nāja mēli. - Atklāsmes pārrauj ikdienā novilktās robe�as. Dzīve bez atklāsmēm nav dzīve. Tā tevi paceļ no spriedelē�anas darī�anas loģikā. Tas ir svarīgi. Vai tu vispār saproti, ko es saku?
- Subjekts un objekts krustojas un projicējas viens otrā, -Ho�ino kautrīgi nomurmināja.
- Tā gan. Labi, ka saprati. Tur jau tā lieta. Nāc man līdzi. Es tev parādī�u to svarīgo akmeni, Ho�ino!
Es no bibliotēkas telefona automāta piezvanu Sakurai. Apdomājies saprotu, ka kop� tās dienas, kad viņa man atļāva palikt pie sevis dzīvoklī, vairs ne reizi neesmu ar viņu sazinājies. Aizgāju no turienes, atstājis īsu zīmīti. Man par to sametas kauns. Tūlīt pēc tam, kad biju aizgājis no viņas dzīvokļa, devos uz bibliotēku, tad O�ima mani savā ma�īnā aizveda uz namiņu, dziļi kalnos telefona sakaru nebija, tur es pavadīju vairākas dienas. Tad atgriezos bibliotēkā, sāku te dzīvot un strādāt, katru nakti redzu Saeki kundzes rēgu (vai kaut ko tamlīdzīgu). Un tad es neglābjami iemīlējos tajā piecpadsmit gadus vecajā meitenē. Tik daudzi notikumi sekoja dts citam. Ta�u tas, protams, nav attaisnojums.
Es zvanu deviņos vakarā. Viņa atsaucas pēc sestā signāla.
- No kurienes tad tu? - Sakūra cietā balsī nosaka.
- Es joprojām esmu Takamacu.
Viņa brīdi nesaka neko. Klusē, un viss. Fonā dzirdams kāds televīzijas mūzikas raidījums.
- Kā nebūt dzīvoju, - es turpinu.
Atkal klusums. Tad viņa, it kā pārdomājusi, nopū�as.
- Tā gan nevajadzēja darīt � pazust, kamēr manis nebija mājās. Es uztraucos. Todien agrāk pārnācu mājās no darba, pat �o to nopirku.
- Piedod, man tā nevajadzēja darīt. Bet tobrīd es citādi nevarēju, man bija jāiet prom. Es biju galīgi apjucis, man gandrīz sākās drudzis, man vajadzēja mierīgi apdomāties. Bet tas, ka es biju kopā ar Sakuru... nemācē�u to labi pateikt.
- Pārāk liels satraukums?
-Jā, es nekad agrāk nebiju bijis blakus sievietei.
-Aktā.
- Sievietes smar�a, daudz kas dts...
- Cik grūti būt tik jaunami
- Iespējams, - es atbildu. - Sakūra, vai tev daudz darba?
-Jā, briesmīgi. Bet es gribēju pastrādāt un iekrāt naudu, tāpēc nevaru sūdzēties.
Es ieturu pauzi, tad ierunājos:
- Atklāti sakot, mani meklē policija.
Sakūra klusē, tad piesardzīgi vaicā:
- vai tam ir kāds sakars ar tām asinīm?
Es steig�us sameloju:
- Nē, ar to, ar tām asinīm nav nekāda sakara. Es esmu no mājām aizbēdzis nepilngadīgais, tāpēc mani meklē. Lai mani paņemtu aizbildniecībā un nogādātu atpakaļ uz Tokiju. lās ari viss. Iespējams, ka policija gribēs iztaujāt ari Sakuru. Tajā naktī, kad paliku pie tevis, zvanīju tev no mobilā telefona, un tā no telefona kompānijas reģistriem viņiem izdevās noskaidrot, ka es esmu Takamacu. Un ari Sakuras telefona numuru.
- Ak tā, - viņa nosaka, - par manu telefona numuru vari neuztraukties. Tam ir iepriek� apmaksāta sarunu karte, īpa�nieku nav iespējams noskaidrot. Tas agrāk piederēja manam draugam, bet es to aizņēmos. Ne manu vārdu, ne adresi pēc tā numura noskaidrot nevar, par to vari neuztraukties.
- Tas labi, - es atbildu. - Es negribētu, lai Sakurai manis dēļ iznāk vēl kādas nepatik�anas.
- Brīni�ķīga doma, ka tik es neapraudos.
- Es patie�ām tā domāju.
- Sapratu, - viņa novelk. - Kur tad �obrīd apmeties no mājām aizbēgu�ais nepilngadīgais?
- Esmu apmeties pie paziņām.
- Tev ta�u �ajā pilsētā nebija paziņu?
Es neprotu atbildēt uz viņas jautājumu. Kā lai izskaidro visus pēdējo dienli notikumus?
- Tas būs gar� stāsts, � es saku.
- �ķiet, ka tev garu stāstu ir papilnam.
- Jā, pats nezinu, kāpēc, bet tā aizvien notiek.
- Tāda nosliece?
- Laikam, - atbildu. - Kādreiz, kad iznāks
- Man nekādi īpa�i paskaidrojumi nav vajadzīgi, bet, paklau, vai tu esi iekūlies kaut kādā ķezā?
- Nē, nepavisam, nekādā ķezā neesmu. Viss ir kārtībā.
Viņa nopū�as.
- Es saprotu, tu pēc rakstura esi individuālists un patstāvīgs. Bet ar likumu nevajag konfliktēt. "lūr uzvarētāju nav. Citādi ņemsi galu pusaud�a gados kā
- Viņ� nogalināja divdesmit vienu cilvēku un mira divdesmit viena gada vecumā.
- Hm, - viņa novelk. - Lai tā būtu. Vai tev kaut ko vajadzēja?
- Nē, es tikai gribēju pateikt paldies. Par to, ka par mani parūpējies, un man sametās kauns, ka es tā, neatvadījies, aizgāju.
- To es labi saprotu, neņem galvā.
- Es kop� tā laika gribēju dzirdēt Sakuras balsi, - es saku.
- Jauki, ka tu tā saki, bet vai mana balss tev kā nebūt noderēja?
- Kā lai to pasaku... Varbūt tas izklausās dīvaini, bet... Sakūra dzīvo reālajā pasaulē, elpo reālu gaisu, runā reālus vārdus, un tas man palīdz saprast, ka es ari esmu saistīts ar reālo pasauli. Tās man ir ļoti svarīgi.
- Cilvēki ap tevi
- Varbūt tā nav.
- To es īsti labi nesapratu - vai tu tagad esi kādā no realitātes no�ķirtā vietā, kopā ar cilvēkiem, kas ir no�ķirti no realitātes?
Es to apdomāju.
- Varbūt kaut kādā mērā varētu teikt ari tā.
- Paklau, Tamura, - Sakūra ierunājas. - Protams, tā ir tava dzīve un man tur nav jājaucas, bet, sprie�ot pēc tā, ko tu saki
tev vajadzētu iet no turienes prom. Es nezinu, kas tā ir par vietu, bet man ir tādas sajūtas. Sauksim tās par priek�nojautām. Tāpēc tūlīt pat ej prom no turienes. Tu vari palikt pie manis, cik gribi.
- Sakūra, kāpēc tu esi tik laba pret mani?
- Vai tikai tu neesi muļķis?
- Kāpēc?
- Vai tikai es tā par tevi nerūpējos tāpēc, ka tu man patīc? Man ir patiku�i cilvēki, bet par kuru katru es tā nerūpētos. Tu man patīc, tāpēc arī es to daru. Nemācē�u to labi pateikt, bet man ir tāda sajūta, it kā tu man būtu īstais brālis.
Es klusēju pie klausules. Nesaprotu, ko darīt. Uznāk viegls reibonis. Es savā mū�ā ne reizi neesmu pieredzējis, ka man kāds kaut ko tādu saka.
- Hallo, tu klausies? - Sakūra vaicā.
- Es klausos, - atbildu.
-Ja tu klausies, atbildi ta�u kaut ko.
Es sakopoju spēkus, dziļi ieelpoju. Tad saku:
- Sakūra, tas ir ļoti labi, ka varu iet pie tevis. Es no tiesas tā domāju. Bet �obrīd es nevaru no �ejienes aiziet. Kā jau teicu, es nevaru �o vietu pamest. Pirmām kārtām tāpēc, ka esmu iemīlējies.
- Tu esi iemīlējies kādā ne pārāk reālā, bet ļoti sare�ģītā būtnē?
- Var teikt ari tā.
Sakūra pie telefona atkal nopū�as. Ārkārtīgi dziļa, pamatīga nopūta.
- Vai zini ko - tik jaunam iemīlēties, atrauties no realitātes ir visai problemātiski. Vai tu to saproti?
- Saprotu.
- Paklau, Tamura.
-Jā.
-Ja atkal kaut kas notiek, zvani man. Vienalga - cikos. Bez kautrē�anās.
- Paldies.
Pabeidzu sarunu. Tad atgrie�os istabā, uzlieku uz atskaņotāja �Kafku liedagā�, nolai�u adatu. Un tad, protams, gribot negribot atgrie�os
Sajutis cilvēka klātbūtni, es pamostos. Visapkārt ir tum�s, pulkstenis pie pagalvja rāda, ka ir pāri trijiem. Pa�am to nemanot, esmu iemidzis. Pa logu krīt dārza laternas gaisma, izgaismo
Tomēr es samanu, ka �oreiz kaut kas ir citādi. �is
�ī skaņa ir kā zīme, kas liek uz krēsla sēdo�ajam siluetam sakustēties. Augums lēni ievirzās citā leņķī, it kā tiktu griezta liela kuģa stūre. Viņa vairs nebalsta galvu rokās, bet pagrie�as uz manu pusi. Es saprotu, ka tā ir Saeki kundze. Es dziļi ieelpoju un vairs nespēju izelpot. Tā ir
nezināmā vietā, kurai nav nekāda sakara ar laiku, notiek kaut kas savāds. Tāpēc sapnis un tagadne ir saplūdu�i. It kā kopā saplūstu jūras un upes ūdens. Mans prāts sāk meklēt notieko�ā nozīmi. Ibmēr nekur to neatrod.
lād viņa pieceļas un lēni nāk uz �o pusi. Kā aizvien - stalti, taisnu muguru. Viņai kājās nav kurpju. Viņa nāk basām kājām. Grīda, viņai ejot, viegli no�īkst. Es klusām apsē�os uz gultas malas, bridi palieku tur nekustīgs. �im ķermenim ir gan blīvums, gan svars. Saeki kundzei mugurā ir balta zīda blūze, tum�zili svārki līdz celim. Viņa pastiepj roku, pieskaras maniem matiem. Pirksti ieslīd manos īsajos matos. Roka nepārprotami ir reāla. Reāli pirksti. Tad viņa apstājas un no āra krīto�ajā gaismā sāk izģērbties, it kā tas būtu kaut kas pavisam ierasts. Bez steigas, bet ari bez īpa�as kavē�anās. Ārkārtīgi plūsto�ām kustībām atpogā blūzei pogas, novelk svārkus, tad veļu. Apģērba gabali cits pēc cita bez skaņas noslīd uz grīdas. Mīkstās drānas nesaceļ ne skaņas. Viņa guļ. Es to saprotu. Acis viņai ir vaļā. Tomēr viņa
Izģērbusies kaila, viņa apguļas �aurajā gultā. Baltās rokas mani apskauj. Sajūtu viņas silto elpu uz kakla. Sajūtu viņas kaunuma matiņus pie gurna. Saeki kundze laikam domā, ka esmu viņas sen miru�ais mīļotais. Tāpēc atnākusi uz �o istabu kā senos laikos, lai atkārtotu biju�o. Pavisam ierasti, pavisam dabiski. Miegā. Sapnī.
Saeki kundzi vajag pamodināt, es domāju. Vajag izraut no miega. Viņa ir kaut ko briesmīgi sajaukusi. Notiks liela kļūda. �is nav sapnis. �ī ir reālā pasaule. Ta�u auss notiek pārāk ātri. �o straumi apturēt nav manos spēkos. Es esmu neiedomājami apmulsis, tad manu ķermeni aprij nobīde laikā.
Tad manu ķermeni aprij nobīde laikā.
Viņas sapnis neizsakāmi aptver manu apziņu. Ierauj mani maigā siltumā kā augļa ūdenī. Saeki kundze novelk man T kreklu, novelk apak�bikses. Vairākas reizes noskūpsta manu kaklu, tad pastiepj roku un satver locekli. Tas ir ciets kā porcelāns. Viņa saņem rokā locekļa galviņu. Tad, ne vārda neteikusi, virza manus pirkstus uz sava klēpja pusi. Tas ir mikls un silts. Es laizu viņas krūtis. Sūkāju viņas krū�u galiņus. Mani pirksti, it kā iesūkti, lēni ieslīd viņā.
Kur īsti sākas mana atbildība? Apejot �aubas, kas vīd apziņas redzeslaukā, mēģinu piespiest sevi paskatīties uz to no realitātes redzespunkta. Aptvert straumes virzību. Notvert pareizā laika asi. Tomēr man neizdodas pamanīt robe�u, kas no�ķirtu sapni no realitātes. Vai tu saproti, es �obrīd atrodos ārkārtīgi savādā vietā. Dīvainā un vienlaikus bīstamā. Tu nespēj izsekot pareģojuma principam un loģikai, notikumu virzība iesūc tevi. It kā upe applūdinātu pilsētu, visas ceļa zīmes tagad ir zem ūdens. Skatienam paveras tikai bezvārda namu jumti.
Saeki kundze pagrie�as un ir tev virsū. Tad paple� gurnus un ievada iek�ā tavu locekli, kas ir ciets kā akmens. Tēv nav nekādas izvēles. Izvēlas viņa. Viņa kustas tā, it kā ar ķermeni zīmētu kādu attēlu. Viņas taisnie mati krīt tev pār pleciem, klusi trīc kā vītola zari. Tevi iesūc kā mīkstos dubļos, visa pasaule pārvēr�as par siltu, valgu krēslu, noteikts esības apveids tajā ir tikai tavam loceklim. Tu aizver acis un ļaujies pats savam sapnim. Laika ritums kļūst ārkārtīgi neskaidrs. Paisums uzplūst, mēness uzlec. Drīz vien tu eja-kulē. Saprotams, tu nevari to aizturēt. Spēcīgi, vairākas reizes iz�ļācies viņā. Viņa saraujas, ieņem sēklu setā. Un tomēr viņa joprojām ir aizmigusi. Guļ vaļā acīm. Atrodas kādā citā pasaulē. Manu sēklu ieņem kāda cita pasaule.
Paiet ilgs laiks. Es nespēju pakustēties. Esmu glu�i kā paralizēts. Varbūt neesmu paralizēts, manī vienkār�i nav vēlē�anās kustēties, es nespēju izlemt. Tad viņa atraujas no manis, kādu bridi rāmi guļ man līdzās. Pieceļas, uzvelk veļu, svārkus, aizpogā blūzi. Pastiepj roku un vēlreiz sabu�ina man matus. Viss notiek pilnīgā klusumā. Apdomājies saprotu, ka kop�
parādī�anās istabā viņa nav pateikusi nevienu vienīgu vārdu. Vienīgās skaņas, ko dzirdēju, bija grīdas �īkstē�ana un vēj�, kas pūta bez apstājas. Istaba izelpo, loga rūts notrīs. Koris man aiz muguras.
Viņa, tāpat aizmigusi, �ķērso istabu, iziet no tās. Drusciņ paver durvis, izslīd pa �o spraugu kā sapnī redzēta sīka zivtiņa. Bez skaņas aizver durvis. Es no gultas noskatos, kā viņa aiziet. Joprojām kā paralizēts. Nespēju pat pirkstu pakustināt. Lūpas smagas kā aizzieģelētas. Vārdi aizmigu�i laika iedobē.
Nepakustējies es ieklausos. Domāju, vai nedzirdē�u Saeki kundzes
Viņi pārkāpa pāri zemam dzīv�ogam un iegāja tempļa me�ā. Pulkvedis Sanderss izņēma no �aketes kabatas mazu lukturīti un apgaismoja ceļu. Cauri me�am veda taciņa. Me�s nemaz nebija pārāk liels, ta�u visi koki �eit bija ved un milzīgi, biezi saaugusī lapotne tum�i pletās virs galvas. No zemes nāca spēdga zāles smar�a.
Pulkvedis Sanderss gāja pa priek�u, �oreiz at�ķirībā no iepriek�ējā gājiena - lēni. Viņ� apgaismoja taku ar kabatas lukturīti un piesardzīgi spēra soļus uz priek�u. Ho�ino viņam sekoja.
- Paklau, vectētiņ, vai tikai tu nedomā mani izāzēt? - jaunais vīrietis uzsauca pulkvedim Sandersam. - Ka mūs te nenobur!
- Vai tu vienreiz varētu pievaldīt muti? Paklusē bridi,
- Labi, labi!
Nez ko tagad dara Nakata, Ho�ino pēk�ņi
- Vectētiņ, vai vēl tālu?
- Tūlīt jau būsim klāt, - pulkvedis Sanderss atbildēja.
- Paklau, vectētiņ, - Ho�ino turpināja.
-Kas ir?
- Vai vectētiņ� patie�ām ir pulkvedis Sanderss?
Pulkvedis Sanderss nokāsējās.
- Patiesībā tā nav. Es �obrīd esmu pieņēmis pulkve�a San-dersa apveidu. .
�Tā jau man likās, - Ho�ino sacīja. - Kas jūs tāds patiesībā esat?
- Man nav vārda.
- Vai nav neērti - tā, bez vārda?
- Nē, nav. Patiesībā man nav ne vārda, ne apveida.
- Tāds kā pirdiens, ja?
- Var teikt arī tā. Bet, būdams bez sava apveida, es varu pieņemt jebkuru apveidu.
-Aktā?
- Bet pulkvedis Sanderss ir kapitālisma pasaules ikona, tas ir viegli saprotams apveids. Biju iedomājies ari par Mikipeli, bet
- Man ari ne visai patiktu, ka mani ar kādu sievieti kopā saved Mikipele.
-Aktā?
- Pulkvedis Sanderss ļoti labi piestāv jūsu raksturam.
- Man nekāda rakstura nav. Ari jūtu man nav. �Es �obrīd parādos kādā apveidā un sarunājos, neesmu ne dievs, ne Buda.
Es reiz biju nedzīva būtne, at�ķirīga no cilvēka, kam ir sirds.�
- Ko tas nozīmē?
- Ueda Akinari, rindiņa no �Mēness un lietus stāstiem�. Esi lasījis?
- Neesmu un nelepojos ar to.
- �obrīd es parādos cilvēka formā, bet neesmu ne dievs, ne Buda. Kādreiz es biju radība bez jūtām, bet mana sirds sitas citādi nekā cilvēkiem. Tā, lūk!
- Ak tā, - jaunais vīrietis noteica. - Es to īsti labi nesaprotu, bet tas ir skaidrs, ka vectētiņ� nav ne cilvēks, ne dievs, ne Buda.
- �Es neesmu ne dievs, ne Buda, esmu nedzīva būtne. Un kā nedzīva būtne esmu ārpus cilvēku labā un ļaunā...�
- Tad iznāk, ka vectētiņ� dzīvo ārpus labā un ļaunā.
- Tā būtu pārāk liela uzslava. Tā nevarētu teikt, ka es būtu ārpus laba un ļauna. Es vienkār�i neesmu ar to saistīts. Es nezinu, kas ir labs, kas - ļauns. Es tiecos tikai pēc viena - gribu realizēt savas funkcijas. Dzīvoju ārkārtīgi pragmatiski un cen�os būt ļoti neitrāls.
- Ko nozīmē �realizēt savas funkcijas�?
- Ko? Vai tu nemaz skolā neesi gājis?
-Jā, tiku līdz vidusskolai, bet mācījos arodskolā, es vairāk dzenājos ar mo�iem.
- Mana galvenā loma ir kārtības ievie�ana. Mans pienākums ir pārzināt attiecības starp pasaulēm. Tik daudz kas ir sakārtojams. Man jāraugās, lai sekas nāktu pēc cēloņiem. Lai nākotne sekotu tagadnei. Lai jēga nesajauktos ar jēgu. Ho�ino, pasaulē nav nekā perfekta! Es neesmu sīkumains: ka tikai gala bilancē visi cipari sakrīt. Konkrētāk runājot - ir diezgan daudz aptuvenā. Es esmu �nepārtrauktas informācijas uztveres pārzinātājs�, tas ir saīsināti; ja sāk�u to skaidrot, iznāks gara runā�ana, un Ho�ino diez vai to saprastu. īsāk sakot, es te negribu neko apspriest, bet, ja gala bilances cipari nesakrīt, tad ir nepatik�anas. Iestājas atbildība.
- īsti skaidrs man nav, ko tad tik augsti atbildīgs cilvēks kā jūs darāt te, Takamacu, tum�ās ieliņās darbojoties kā savedējs? :
- Es neesmu nekāds cilvēks, cik rei�u tev to var atkārtoti
- Kā vēlaties!
- Neesmu nekāds savedējs. Es to darīju, lai atvestu
- Palīdzēt?
-Jā, kā jau es tev pirmiņ sadju, es esmu būtne bez apveida. Tie�ā nozīmē; metafīziski runājot, idejiski es esmu objekts, es neesmu substance. Bet, ja ir jāpadara konkrēts darbs, neko nepadarīsi, ir vajadzīga substance.
- Tad iznāk tā, ka �obrīd jūs esat substance.
Viņi gāja tālāk pa �auro taciņu, tad nonāca pie kāda ozola, zem kura hija mazs templis. Tas bija satrunējis un vecs, bez ziedojumiem, bez rotājumiem, pamests tur lietus varā un izskatījās cilvēku aizmirsts. Pulkvedis Sanderss pagrieza kabatas lukturīti uz mazā tempļa pusi:
- Ieejas akmens ir tur iek�ā, taisi durvis vaļā.
- Nu nē! - Ho�ino pakratīja galvu. - Templī neko tādu nedrīkst darīt! Citādi pār mani nāks lāsts! Man deguns nokritīs! Ausis nokritīs!
- Nekā tamlīdzīga. Dari, kā tev lieku. Taisi durvis vaļā. Nekāds lāsts pār tevi nenāks. Ne tev deguns nokritīs, ne ausis. Savā ziņā tu gan esi viens vecmodīgs tips.
- Man vectēvs mācīja, ka templi nedrīkst vērt vaļā. Un es to lietu ievēroju.
- Skaidrs, skaidrs. Kā jau es tev pirmīt teicu, es neesmu substance. Neesmu nekas vairāk par abstraktu koncepciju.
Es pats nevaru neko. Tāpēc atvedu tevi �urp. Tāpēc tu par �o pakalpojumu dabūji veselas trīs reizes.
- Tas tie�ām bija ļoti patīkami. Bet tik un tā. Man vectēvs jau no bērnu dienām ir iemācījis, ka templī neko sliktu nedrīkst darīt.
- Aizmirsti vectētiņu. Ko tu tik grūtā brīdī lien ar savu Gifu prefektūras lauķa morāli!
Ho�ino, neapmierināti purpinādams, piesardzīgi vēra vaļā mazā tempļa durvis. Pulkvedis Sanderss paspīdināja iek�ā kabatas lukturīti. Tur tie�ām bija apaļ�, no skata vecs akmens. Tie�i tāds, kādu Nakata to bija aprakstījis, - apaļ� kā rīsu kūciņa. Tik liels kā vinila plate un mirdzo�i balts.
- Vai tas ir tas akmens? - jaunais vīrietis pavaicāja.
- Tā gan, - pulkvedis Sanderss atbildēja, - cel ārā!
- Drusciņ pagaidi, vectētiņi Iznāk, ka esmu zaglis.
- Ko niekus! Neviens pat nepamanīs, ka tā akmens te vairs nav, nevienam tas nerūp.
- Nē, �is akmens ta�u pieder dievam. Viņ� sadusmosies, ja es to paņem�u.
Pulkvedis Sanderss sakrustoja rokas uz krūtīm. Tad vērīgi ieskatījās Ho�ino sejā.
- Kas tas dievs tāds ir?
Tādu jautājumu izdzirdējis, Ho�ino iegrima pārdomās.
- Kāds tas dievs izskatās, ko tas dievs dara? - pulkvedis Sanderss nerimās viņu tirdīt.
- Tādas lietas es īsti labi nezinu. Dievs ir dievs. Dievs ir visur. Redz visu, ko mēs darām, izsprie�, vai tas ir labi vai slikti.
- Kaut kas līdzīgs futbola tiesnesim?
- Varbūt var teikt arī tā.
- Tad iznāk, ka tas dievs skraidelē �ortos ar svilpi mutē, zaudēto laiku skaitīdams.
- Esi gan tu spītīgs, vectētiņ, - jaunais vīrietis noteica.
- Kā ir - vai japāņu dievs un ārzemnieku dievs ir radinieki vai ienaidnieki?
- Nezinu, nepateik�u.
- Paklau, Ho�ino, dievi dzīvo tikai cilvēku apziņā. It īpa�i jau nu Japānā - attiecībā uz to, kas ir labi, kas slikti; �ajā ziņā viņi ļoti elastīgi piemērojas pārmaiņām. Pierādījums tam -pirms kara imperators bija dievs, bet tad okupantu armijas virspavēlnieks Duglass Makarturs deva pavēli: �Nebūsi vairs nekāds dievs,� - un viņ� teica: �Labi, kļū�u par parasta
cilvēku,� - un tā viņ� pēc 1946. gada vairs nebija dievs. Japāņu dieviem ir lielas piemēro�anās spējas. Pietiek, ja amerikāņu armijnieks ar lētu pīpi un saulesbrillēm dod tādu pavēli, un viņ� pārvēr�as. Ārkārtīgi postmoderni, vai ne? Ja izdomā, ka nebūs, tad nebūs. Vai nebiji to ievērojis?
-Hm.
- Tad nu velc to akmeni ārā. Es uzņemos visu atbildību. Es neesmu ne dievs, ne Buda, bet neteiksim, ka esmu pilnīgi bez sakariem. Es gādā�u, lai nekāds lāsts pār Ho�ino nenāk.
-Jūs tie�ām uzņematies atbildību?
- Es neatkārto�u, - pulkvedis Sanderss noteica.
Ho�ino pastiepa roku un lēni izcēla ārā akmeni glu�i kā
kājnieku mīnu.
- Baigi smagais.
- Akmeņi parasti ir smagi. Nav jau tofu.
- Nē, �is ir baigi smags pat akmenim, - Ho�ino noteica.
- Ko lai es ar to tagad iesāku?
- Ņem līdzi. Noliec pie pagalvja. Pēc tam - tad jau redzēs.
- Lai es �o te nesu līdzi uz viesnīcu?
- Ja ir tik smags, vari braukt ar taksi, - pulkvedis Sanderss sacīja.
- Vai tā būs labi, ka es ņem�u un aizvedī�u to prom tādu gabalu?
- Būs labi, Ho�ino, gandrīz viss ir nemitīgā kustībā. Gan zemeslode, gan laiks, gan idejas, gan mīlestība, gan liktenis, gan pārliecība, gan labais, gan ļaunais. Viss ir plūsto�s un mainīgs. Vienā vietā viens apveids ilgi nepaliek. Visums tam visam ir kā eksprespasts.
-Aktā.
- �obrīd akmens ir �eit, tad būs tur, Ho�ino palīdzēs to pārvietot, tas neko nemainīs.
- Bet, vectētiņ, kāpēc �is akmens ir tik svarīgs? Nemaz tik skaists neizskatās.
- Atklāti sakot, �im akmenim pa�am par sevi nav nekādas nozīmes. Apstākļi iegrozījās tādējādi, ka radās vajadzība pēc �ī
akmens. Krievu rakstnieks Antons �ehovs teicis tā: �Ja stāstā parādās �autene, tai noteikti ir jāiz�auj.� Vai tu saproti?
- Nesaprotu.
- Tā jau man likās, ka nesapratīsi. Tikai pieklājības pēc pajautāju.
- Paldies.
- �ehovs teicis, ka nepiecie�amais pastāv neatkarīgi no idejām. Tam ir cita izcelsme, kas nav saistīta ne ar loģiku, ne morāli, ne jēgu. Tā funkcija koncentrējas tam pie�ķirtajā lomā. Tam, kas nespēlē nekādu lomu, nav jāpastāv. Tam, kas vajadzīgs nepiecie�amībai, ir jāpastāv. To sauc par dramaturģiju. Tās sākotne nav ne loģika, ne morāle, ne jēga, tā dzīvo sakarībās. �ehovam bija laba izpratne par dramaturģiju.
- Es neko no tā visa nesaprotu, man �īs runas ir par grūtu.
- Tas akmens, ko tu tagad turi, ir tā �ehova ��autene�. Tā nevar neiz�aut. �ajā ziņā akmens ir ārkārtīgi svarīgs. īpa�s akmens. Tomēr tajā nav nekā dievi�ķa. Tāpēc Ho�ino nevajadzētu uztraukties, nekāds lāsts pār tevi nenāks.
Ho�ino saviebās.
- �is akmens ir �autene?
- Pilnīgi metaforiskā nozīmē. Neuztraucies, īstas lodes no tā nelidos.
Pulkvedis Sanderss izņēma no kabatas lielu lakatu un pasniedza to Ho�ino.
- Ietin tajā akmeni. Lai pārāk nekrīt cilvēkiem ads.
- Nu redzi, es ta�u teicu, ka tā ir zag�ana!
- Ko tu saki? Sabojāsi reputāciju? Tā nav zag�ana. Tas ir paņemts svarīgam nolūkam. Tās ir aizlienēts uz īsu bridi.
- Sapratu, sapratu. Lai realizētu dramaturģisko nepiecie�amību.
- Tie�i tā, - pulkvedis Sanderss sacīja. - Beidzot pielēca!
Ho�ino ietina akmeni tum�zilajā lakatā un devās atpakaļ
pa taciņu cauri me�am. Pulkvedis Sanderss ar kabatas lukturīti apgaismoja viņam ceļu. Akmens bija daudz smagāks, nekā
izskatījās, tāpēc viņ� vairākas reizes apstājās atvilkt elpu.
- Tas man jānoliek pie pagalvja? - jaunais vīrietis pavaicāja.
-Jā. Ar to pietiks. Neko lieki nedomā. Svarīgi, lai akmens tur būtu, - pulkvedis Sanderss atbildēja.
- Man jāpasaka jums paldies, ka parādījāt, kur akmeni meklēt.
Pulkvedis Sanderss plati pasmaidīja.
- Nav par ko, nav par ko. Es tikai izdarīju to, kas man bija jāizdara. Realizēju funkciju. Ho�ino, kā tev patika meitene?
- Baigi labā, vectētiņ.
- Tie�i tā.
- Vectētiņ, tā meitene bija īsta? Nebija kaut kāda lapsa? Vai kaut kāda abstrakcija?
- Nebija ne lapsa, ne abstrakcija. īsta seksma�īna, ar �etru riteņu piedziņu. Pamatīgi nopūlējos, kamēr viņu atradu. Esi mierīgs.
- Tas ir labi, - jaunais vīrietis atbildēja.
Bija jau pāri vieniem naktī, kad Ho�ino nolika lakatā ietīto akmeni pie pagalvja. Nevis pie sava pagalvja, bet gan Naka-tas, nodomādams, ka tā tomēr būs dro�āk pasargāts no lāsta. Nakata, kā jau viņ� bija paredzējis, gulēja kā baļķis. Jauneklis attina lakatu, lai akmens būtu redzams. Tad pārģērbās pid�amā, ielīda savā futonā un drīz vien aizmiga. Sapnī viņ� redzēja dievu spalvainām kājām, tas �ortos un svilpi mutē skraidelēja pa laukumu.
Piecos no rīta pamodies, Nakata pie pagalvja ieraudzīja akmeni.
Kad ir jau pāri vieniem, es uznesu tikko pagatavoto kafiju uz kabinetu otrajā stāvā. Durvis kā aizvien ir atvērtas. Saeki kundze stāv pie loga un raugās ārā. Roku viņa piespiedusi loga rāmim. Izskatās, ka viņa par kaut ko domā. Ar otru roku viņa knibinās gar rokassprādzi, laikam neapzināti. Uz galda nav ne pildspalvas, ne rakstāmpapīra. Es nolieku kafijas tasi uz galda. Debesis klāj plāni mākoņi, putnus nedzird.
Saeki kundze, ieraudzījusi manu stāvu, atraujas no loga, it kā es būtu viņu pārsteidzis, atgrie�as krēslā pie galda un iedzer kafijas malku, lād uzaicina mani apsēsties tajā pa�ā krēslā, kur vakar. Es tur apsē�os. Pāri galdam vēroju, kā viņa dzer kafiju. Vai Saeki kundze kaut mazliet atceras vakamakts notikumus? Neko nesaka. Viņa izskatās gan tā, it kā visu atzītu, gan tā, it kā neko nezinātu. Atceros viņas kailo ķermeni. Atceros sajūtas, pieskaroties da�ādām viņas ķermeņa vietām. Tomēr neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tas bijis
Saeki kundzei mugurā gai�i zaļa, mirdzo�a blūze un �auri smil�krāsas svārki. Kakla izgriezumā mirdz smalka sudraba kaklarota. Ļoti eleganti. Slaidie pirksti uz galda izskatās kā mākslas darbs.
- Kā tev �ajā pusē patīk?
- Vai Takamacu? - es pārjautāju.
-Jā.
- Nezinu. Pagaidām neko daudz neesmu redzējis. Es atbraucu uz �ejieni, bet esmu te tikai caurbraucot. Esmu redzējis �o bibliotēku, sporta zāli, staciju, viesnīcu... tikai tādas vietas.
- Tev nav garlaicīgi?
Es papurinu galvu.
- īsti nezinu. Atklāti sakot, man nav laika garlaikoties* Apstākļi vairāk vai mazāk ir vienādi... kas te būtu garlaicīgs?�;
Viņa viegli parausta plecus.
- Man vismaz jaunībā tā likās. Gribēju tikt no
-jēgpilnāki cilvēki?
Saeki kundze viegli nogroza galvu.
- Es biju jauna. Jaunībā parasti tā domā. Un kā ir ar tevi?
- Es tā nedomāju. Nedomāju, ka man vajadzētu doties uz citurieni, ka citur būtu kāda īpa�a jēga. Es negribēju kaut kur īpa�i doties. Es vienkār�i vairs negribēju
-Tur?
- Nakano rajonā Nogatā. Vietā, kur piedzimu un uzaugu.
Sadzirdot vietas nosaukumu, viņas acu zīlītes iemirdzas.
Tomēr es neesmu par to pārliecināts.
- Kad brauci prom no turienes, tu vairs īpa�i nedomāji par to, kurp doties, - Saeki kundze saka.
- Jā gan, - es atbildu. - Tā vairs nebija īpa�a problēma. Galvenais, es domāju: ja netik�u prom no turienes, mani tur sabojās, tāpēc es devos prom.
Viņa skatās uz savām rokām uz galda. Ļoti objektīvu skatienu. Tad klusām ierunājās:
- Es ari domāju tā kā tu. Divdesmit gadu vecumā devos prom no �ejienes, - viņa saka. - Domāju: ja palik�u �eit, tad nespē�u vairs ilgāk dzīvot. Biju pārliecināta, ka �o vietu nekad vairs neredzē�u. Nedomāju, ka reiz �eit atgriezī�os. Bet daudz kas notika, un beigu beigās es atgriezos. Izskatās, ka esmu atgriezusies sākumpunktā.
Saeki kundze pagrie�as un paskatās ārā pa atvērto logu. Apmāku�os debesu tonis vēl aizvien ir tas pats. Vēja nav. Aina aiz loga nemainās, it kā tās būtu filmai uzgleznotas dekorācijas.
- Dzīvē notiek daudz kas negaidīts, - Saeki kundze saka.
- Vai tas nozīmē, ka arī es kaut kad atgriezī�os atpakaļ?
- To es skaidri nezinu. To izlemsi tu pats, varbūt tas notiks kaut kad vēlāk. Es domāju, ka tā vieta, kur cilvēks piedzimst, un tā vieta, kur cilvēks nomirst, ir ļoti svarīga. Protams,
dzim�anas vietu mēs pa�i neizvēlamies. Ta�u vietu, kur nomirt, kaut kādā mērā mēs varam izvēlēties pa�i.
Viņa runā klusi, seju pagriezusi pret logu. It kā sarunātos ar kādu iedomātu būtni tur, ārā. Tad, it kā kaut ko atcerējusies, pagrie�as pret mani.
- Kāpēc es tev kratu sirdi par tādām lietām?
- Tāpēc, ka es neesmu no �ejienes, tāpēc, ka mums ir gadu starpība.
- Ak tā, iespējams, - viņa piekrīt.
lād atkal klusējam. Divdesmit sekundes, pusminūti. Pa �o laiku mēs dro�i vien katrs domājam savas domas. Viņa paņem rokā tasīti, iedzer malku kafijas.
Es pēk�ņi ierunājos:
- Vai jums liekas, ka man arī ir kaut kas tāds, par ko man noteikti būtu jums jāatzīstas?
Viņa raugās man sejā. Tad pasmaida.
- Tātad mēs abi apmaināmies ar noslēpumiem?
- Man nav nekāda īpa�a noslēpuma, tikai hipotēze.
- Hipotēze? - Saeki kundze pārvaicā. - Tū atzīsies hipotēzē?
-Jā.
- Tas �ķiet interesanti.
- Turpinot iepriek�ējo sarunu, - es saku. - Vai Saeki kundze atgriezās �ajā pilsētā nomirt?
Saeki kundze klusi pasmaida. Smaids pavīd viņai ap muti kā Mēness gai�ā puse.
- Tā varbūt notiks. Bet, lai kā tas būtu, es dzīvoju no dienas dienā, un tur nekādas īpa�as at�ķirības nav: turpināt dzīvot vai nomirt, nekādas lielas at�ķirības nav.
- Vai Saeki kundze meklē nāvi?
- Nezinu, - Saeki kundze atteic. - Man pa�ai tas nav īsti� skaidrs.
- Mans tēvs meklēja savu nāvi.
- Vai tavs tēvs nomira?
- Nesen, - es atbildu. - Pavisam nesen.
- Kāpēc tavs tēvs meklēja savu nāvi?
Smagi nopusos.
- Es pavisam skaidri nesapratu iemeslu. Bet tagad pamazām sāku to saprast. Kop� ierados �eit, sāku to saprast.
- Kā tā?
- Es domāju, ka viņ� jūs mīlēja. Bet nespēja panākt, ka jūs pie viņa atgrie�aties. Vai ari - jau no pa�a sākuma nespēja jūs dabūt. Tēvs to saprata. Tāpēc meklēja nāvi. Viņ� gribēja, lai nāve nāk no manas rokas - viņa un jūsu dēla. Un viņ� vēlējās, lai es pārguļu ar jums un savu māsu. Tas bija viņa pareģojums. Lāsts. Viņ� to manī ieprogrammēja.
Saeki kundze noliek kafijas tasīti uz apak�tasītes. Ārkārtīgi neitrāls tink�ķis. Viņa skatās tie�i man sejā. Tomēr neredz mani. Viņa skatās tuk�umā.
- Vai es pazīstu tavu tēvu?
Es papurinu galvu.
- Kā jau es teicu, tā ir tikai hipotēze.
Viņa uzliek vienu roku uz otras. Smaids vēl nav nozudis viņai no lūpām.
- No �ī pieņēmuma izriet, ka es esmu tava māte.
- Tā iznāk, - es atbildu. - Jūs dzīvojāt kopā ar manu tēvu, es piedzimu, tad jūs mani pametāt un aizgājāt. Tājā vasarā, kad man tikko bija paliku�i �etri gadi.
- Tā ir tava hipotēze.
Es pamāju.
- Tāpēc tu man vakar jautāji, vai man ir bērni. Un es teicu, ka uz to neatbildē�u. Ne ar jā, ne nē.
- Tā bija.
- Tāpēc �ī hipotēze joprojām darbojas kā hipotēze.
Es vēlreiz pamāju.
- Darbojas.
- Kā tavs tēvs nomira?
- Viņu noslepkavoja.
- Tu ta�u viņu nenoslepkavoji?
- Es viņu nenogalināju. E� tur roku nepieliku. Patiesībā man ir alibi.
- Bet tu neesi par to pārliecināts?
Es papurinu galvu.
- Es par to neesmu pārliecināts.
Saeki kundze vēlreiz paņem rokā kafijas tasi, iedzer malku. Ta�u dzērienam nav gar�as.
- Kāpēc tēvs tev uzlika tādu lāstu?
- Laikam gribēja, lai es pārņemu viņa gribu.
- Galu galā - lai tu uzmeklē mani?
- lā gan, - es atbildu.
Saeki kundze ieskatās kafijas tasē, ko tur rokā, tad paceļ galvu.
- Tad iznāk - tu meklēji mani?
Es tikai vienreiz skaidri pamāju ar galvu. Viņa aizver acis. Es nenolai�u acis no �iem aizvērtajiem plakstiņiem. Spēju saskatīt cauri �iem plakstiņiem, ieraugu to tumsu, ko redz viņa. Tajā lidinās da�ādi dīvaini apveidi. Uzpeld, tad pazūd. Beidzot viņa lēni atver acis.
- Vai sekodams hipotēzei?
- Tas nav saistīts ar hipotēzi. Es meklēju jūs, un ari �ī hipotēze apauga ar miesu.
- Vai tu gribi ar mani pārgulēt?
Es pamāju.
Saeki kundze piemiedz acis, it kā skatītos uz kaut ko �ilbino�u.
- Vai tu esi kādreiz pārgulējis ar sievieti?
Es vēlreiz pamāju.
�ķiet, ka Saeki kundze nopū�as.
- Tamura, es to saprotu, bet tomēr tev ir piecpadsmit gadu, bet man jau pāri par piecdesmit.
- Patiesībā tā nav problēma. Mēs nerunājam par �o laiku. Es pazīstu Saeki kundzi piecpadsmit gadu vecumā. Es iemīlēju jūs
Saeki kundze vēlreiz aizver acis. Redzu, kā
- Es jūs mīlu. Tas ir ļoti svarīgi. Arī Saeki kundzei tas jāsaprot.
Viņa dziļi izelpo kā cilvēks, kas tikko uzpeldējis no jūras dibena. Viena gara, dziļa nopūta. Tad meklē vārdus. Ta�u
- Atvaino, Tamura, bet tagad, lūdzu,
Es pamāju, pieceļos no krēsla, grasos iet ārā no istabas. Ta�u kaut kas velk mani atpakaļ. Apstājos pie durvīm, pagrie�os un eju pāri istabai pie viņas. Tad noglāstu Saeki matus. Mani pirksti skar viņas mazās ausis. Es sev neko nevaru padarīt. Saeki kundze pārsteigta paceļ galvu, mazliet apjukusi saņem manu roku.
- Zini, tu ar savu hipotēzi - tu met akmeņus visai tālā mērķī. Vai to tu saproti?
Es pamāju.
- Ta�u, pieņemot to par metaforu, attālums krietni sarūk.
- Ne es, ne tu - neviens no mums nav metafora.
Es pamāju.
- Protams. Ta�u, ja pieņemam �o metaforu, tad tas, kas ir starp mums abiem, tiek ļoti saīsināts.
Viņa, tāpat vēl galvu pacēlusi, atkal viegli pasmaida.
- No visa, ko līdz �im esmu dzirdējusi, �ī ir visdīvainākā pavedinā�anas frāze.
- Daudz kas ir dīvains. Bet man �ķiet, ka esmu visai tuvu patiesībai.
- Patiesībai metaforiskā nozīmē vai patiesajai patiesībai? Vai ari tās viena otru papildina?
- Lai vai kā, es diez vai turpmāk spē�u �īs skumjas izturēt, - es saku.
- Es ari nespē�u.
- Tāpēc jūs atgriezāties �ajā pilsētā - meklēt nāvi.
Viņa papurina galvu.
- Tā nav, ka es īpa�i meklētu nāvi. Patie�ām. Es te vienkār�i gaidu, kad nāve pienāks. It kā sēdētu stacijā uz soliņa un gaidītu vilciena pienāk�anu.
- Vai zināms laiks, kad �im vilcienam jāpienāk?
Viņa paceļ rokas un piespie� pirkstus pie plakstiņiem.
- Tāmura, es tik daudz dzīves esmu notērējusi. Es tik daudz no sevis esmu notērējusi. Man vajadzēja mest mieru dzīvo�anai. Saprazdama, ka dzīvot ir bezjēdzīgi, es to nez kāpēc nespēju izdarīt. Tā nu es te vienkār�i esmu, vadu laiku, turpinu nodarboties ar bezjēdzībām. Tādā veidā es nodaru pāri pati sev un, darīdama pāri sev, nodaru pāri arī citiem. Tāpēc tagad es par to saņemu atmaksu. Varbūt tas ir lāsts. Man kādreiz bija dots kaut kas tik pilnīgs. �ī iemesla dēļ pēc tam es ļoti augstprātīgi pret sevi izturējos. Tas ir mans lāsts. Kamēr es dzīvo�u, nespē�u izbēgt �im lāstam. Tāpēc man nav bail no nāves. Tāpēc, atbildot uz tavu jautājumu, -
Es vēlreiz saņemu viņas roku.
- Saeki kundze, vai jūs ar mani gulēsiet? - es vaicāju.
- Saskaņā ar tavu hipotēzi es esmu tava māte.
- Man ir tāda sajūta, it kā viss atrastos nepārtrauktā plūsmā un kustībā un ka visam ir divas nozīmes.
Viņa par to padomā.
- Man gan tā laikam nav. Man nav tādu gradāciju. Vai nu nulle, vai simts procentu.
- Vai jūs zināt, kas īsti?
Viņa pamāj.
- Saeki kundze, vai es drīkstu vēl kaut ko pavaicāt?
- Tas būtu?
- Kur jūs atradāt tos divus akordus?
- Divus akordus?
- No �Kafkas liedagā�, pārejas akordus.
Viņa ieskatās man sejā.
- Tev patīk tie akordi?
Es pamāju.
- Es tos divus akordus atradu kādā
Tad Saeki kundze aizver acis un atgrie�as atmiņās.
- Tamura, aizejot aizver durvis, - viņa saka. Iā ari izdaru.
Pēc bibliotēkas slēg�anas O�ima ar ma�īnu aizved mani nedaudz tālāk uz zivju restorānu vakariņās. Restorānā pa lielo logu redzama naksnīgā jūra. Es domāju par radībām, kas tajā dzīvo.
- Laiku pa laikam tev jāiziet kaut kur ārā, jāpaēd kārtīgs ēdiens, - O�ima saka. - Neizskatās, ka policija mūs novērotu. Uztraukumam nav pamata. Reizēm der nomainīt vidi.
Mēs apēdam lielas salātu porcijas, tad pasūtām paelju -vienu porciju mums abiem.
- Es kaut kad gribētu aizbraukt uz Spāniju, - O�ima saka.
- Kāpēc uz Spāniju?
- Lai ietu karā.
- Spānijā kar� beidzās pirms laba laika.
- Zinu. Lorka nomira, Hemingvejs izdzīvoja, - O�ima atbild. - Bet man ir tiesības doties uz Spāniju karot.
- Metaforiski.
- Protams, - viņ� saka un savelk seju grimasē. - Diezin vai cilvēks, kur� tikpat kā nekur ārpus Sikoku nav bijis, slimo ar hemofiliju un kuram ir nenosakāms dzimums, ņems un dosies uz Spāniju karot, vai ne?
Mēs, piedzerdami klāt
- Vai ir kādi jaunumi tēva lietas izmeklē�anā? - es pavaicāju.
- Izskatās, ka nekas uz priek�u nevirzās. Tikai mākslas nodaļā bija āri�ķīgs nekrologs, nekā cita. Izmeklē�ana, �ķiet, iestrēgusi. Turklāt policijas arestē�anas tempi pēdējā laikā diem�ēl strauji krītas. Tāpat kā akciju vērtība bir�ā. Policija pat nespēj atrast bezvēsts prombūtnē eso�o dēlu.
- piecpadsmit gadus veco?
- Piecpadsmit gadus veco, ar tieksmi uz vardarbību, - O�ima piebilst. - Kur�, apsēstības pārņemts, aizbēdzis no mājām.
- Vai ir vēl kādas epizodes, varbūt kaut kas ir kritis no gaisa?
O�ima papurina galvu.
- Tām arī pielikts punkts. Vairs nekas dīvains no debesīm nav kritis. Izņemot aizvakardienas briesmīgo pērkona negaisu, kas varētu pretendēt uz nacionālās bagātības statusu.
- Vai situācija ir mierīgāka?
- Vismaz tā izskatās. Vai arī mēs atrodamies pa�ā taifūna vidū.
Es pamāju, paņemu rokā glieme�vāku, ar dak�iņu izņemu mīkstumu. Tuk�o �aulu nolieku uz �ķīvja pie citām.
- Tu joprojām esi iemīlējies? - O�ima pavaicā.
Es pamāju.
-Un tu?
- TU domā - vai es esmu iemīlējies?
Pamāju.
- Tātad tu gribi uzzināt kaut ko par manas sociāli nepieņemamās viendzimuma mīlas dzīves romantiskajiem aspektiem? Vai to tu man gribēji pavaicāt?
Es pamāju, viņ� pamāj man pretī.
- Man ir partneris, - O�ima saka. Tad nopietnu seju turpina ēst krabi.
- Mums nav tik kaislīga mīla kā Pu�īni operās. Mēs ievērojam distanci. Nesatiekamies pārāk bie�i. Tā�u mēs viens otru pa�os pamatos saprotam.
- Saprotat?
- Kad Haidns sacerēja mūziku, viņ� vienmēr saposās, kā nākas, uzlika parūku. Iepūderētu.
Es nedaudz izbrīnīts paraugos O�imā.
- Haidns?
- Citādi viņam komponē�ana nevedās.
- Kāpēc?
- Nezinu, kāpēc. Tas būtu jāvaicā Haidnam. Citi to nezina. Un diez vai var izskaidrot.
Pamāju.
- O�ima, vai tad, kad tu esi viens pats un iedomājies par partneri, tev kļūst skumji?
- Protams, - viņ� atbild. - Iā notiek. It īpa�i tad, kad mēness �ķiet palsi zilgans, kad gājputni aizlido uz dienvidiem. It īpa�i...
- Kāpēc - protams? - es vaicāju.
- Ikviens, kas ir iemīlējies, meklē savu trūksto�o pusi. lāpēc, domājot par mīļoto, kļūst skumji. Jo ir tāda sajūta, it kā tu atgrieztos sen zaudētā, sen neredzētā istabā. Pēk�ņi. Man tev nav jāskaidro �ī sajūta, lāpēc patentu uz to labāk nepieprasi.
Nolieku dak�iņu un paceļu galvu.
- Sena, sen neredzēta istaba?
- Iā gan, - O�ima saka. Tad paceļ dak�iņu gaisā.
- Metaforiski, protams.
Deviņos vakarā Saeki kundze atnāk uz manu istabu. Es sē�u krēslā un lasu grāmatu, no ma�īnu stāvvietas puses dzirdama
- Sen neredzēta istaba, � viņa saka. Tad nostājas pie gleznas un to aplūko. - Sen neredzēta glezna.
- Vai tā vieta, kas attēlota gleznā, ir te kaut kur tuvumā? -es vaicāju.
- Tev �ī glezna patīk?
Es pamāju.
- Kas to gleznojis?
- Kāds jauns mākslinieks, kas tolaik ciemojās Komuru namā. īpa�i slavens viņ� nebija. Vismaz ne tolaik. lāpēc viņa
vārdu esmu aizmirsusi. Bet viņ� bija labs cilvēks un �o gleznu, man liekas, ir īpa�i labi uzgleznojis. Man tā �ķiet, kā lai to pasaku, - ļoti
- Izskatās, ka tā vieta ir tepat, piekrastē.
- Iziesim pastaigāties, - viņa saka. - Es tevi līdz turienei aizvedī�u.
Mēs abi aizejam līdz jūrai. Izejam cauri prie�u audzei, tad līdz naksnīgajam liedagam. Mākoņi paklīdu�i, un pusmēness apspīd liedagu. Sūri vilnī�i viegli sitas pret krastu. Kādā vietā krastā viņa apsē�as. Es ari piemetos viņai līdzās. Smiltīs vēl jau�ams sūtums. Viņa no turienes pārbauda, vai skatam ir pareizais leņķis, tad norāda man uz kādu vietu pa�ā jūras krastā.
- Tur, - viņa saka. - Viņ� gleznoja to vietu no �ī skatpun-kta. Nolika klāja guļamkrēslu, apsēdināja tur zēnu. Molberts bija nolikts apmēram �eit. Es to labi atceros. Gleznā var redzēt ari salas aprises, vai ne?
Es skatos uz to pusi, kur viņa pastiepusi pirkstu. Tik tie�ām - tur ir sala. Un tomēr, lai cik es uz to skatītos, �ī vieta nelīdzinās tai, ko redzēju gleznā. Es to pasaku.
- Protams, tā ir mainījusies, - Saeki kundze saka. - Pagāju�i vairāk nekā �etrdesmit gadi. Ari krasts mainās - viļņu, vēja, taifūnu ietekmē. Smiltis aizskalo, smiltis sanes. Bet es nekļūdos. �ī ir tā vieta. Es ari tagad ļoti labi atceros to laiku. Tā gada vasarā man sākās mēne�reizes.
Es, vairs neko Saeki kundzei neteikdams, vēroju ainavu. Mākoņu apveidi mainās, mēness gaisma visu izraibina. Priedes sa�ūpojas vējā, no�vīkst tā, it kā daudz ļau�u ar slotām slaucītu zemi. Es pagrābju saujā smiltis, ļauju tām lēni izslīdēt caur pirkstiem. Iztekot glu�i kā pazaudēts laiks, tās sajaucas ar citām smiltīm. Vairākas reizes to atkārtoju.
- Par ko tu tagad domā? - Saeki kundze man vaicā.
- Par brauk�anu uz Spāniju, - atbildu.
- Kas Spānijā būtu darāms?
-jāēd gar�īga paelja.
- Un viss?
-Jāiet karā.
- Kar� Spānijā beidzās vairāk nekā pirms se�desmit gadiem.
- To es zinu, - atbildu. - Lorka nomira, Hemingvejs izdzīvoja,
- Bet tu gribētu iet karā?
Es pamāju.
- Spridzināt tiltus.
- Un tad iemīlēties Ingridā Bergmanē?
- Bet īstenībā es esmu Takamacu un esmu iemīlējies Saeki kundzē.
- Tev neveicas.
Es apskauju Saeki.
- Vai zini ko, es ļoti sen �eit to jau darīju. Tie�i �ajā vietā.
- Es zinu, - atbildu.
- Kā tu to zini? - Saeki kundze pavaicā un ieskatās man sejā.
- Es toreiz te biju.
- Vai tu spridzināji tiltus?
- Es te spridzināju tiltus.
- Metaforiski?
- Protams.
Tu apņem viņu abām rokām, piekļauj sev klāt, noskūpsti. Tu saproti, ka viņas augums tavās rokās kļūst bezspēcīgs.
- Mēs visi sapņojam, - Saeki kundze saka.
Mēs visi sapņojam.
- Kāpēc tu nomiri?
- Es citādi nevarēju, - tu atbildi.
Jūs abi ar Saeki, iedami pa liedagu, atgrie�aties bibliotēkā. Tad nodzē�at istabā gaismu, aizvelkat logam priek�ā aizkarus, ne vārda neteikdami, apguļaties gultā. Atkārtojas tas pats, kas vakarnakt, tie�i tāpat. Tbmēr ir divas at�ķirības. Pēc mīlē�anās Saeki raud. Pirmā at�ķirība. Iespiedusi seju spilvenā, viņa ilgi, klusi raud. Tu nesaproti, ko darīt. Tu maigi uzliec roku uz viņas kailā pleca. Nolem, ka vajadzētu kaut ko pateikt. Ta�u nesaproti, ko lai saka. Vārdi nomiru�i laika iedobē. Krājas vulkāniskā ezera dibenā. Pirmā at�ķirība. Pēc tam viņa dodas prom; viņa iedarbina motoru, tad izslēdz, it kā brīdi apdomādamās, tad vēlreiz iedarbina motoru un aizbrauc no stāvvietas. �is brīdis starp motora izslēg�anu un iedarbinā�anu dara tevi ļoti skumju. Skumjas kāpj no �ī tuk�uma kā migla no jūras un piepilda tavu sirdi. Un ilgi paliek tavā sirdī. Tad kļūst par daļu no tevis.
Pēc Saeki kundzes aizie�anas paliek tikai saraudātais spilvens. Tu pieskaries ar roku �im siltumam un skaties ārā pa logu, gaidīdams, kad debesīs ausīs gaisma. Tālumā dzirdama vārna. Zemeslode turpina lēni griezties. Bet, ja neskaita to, visi dzīvo sapnī.
Nakata, pamodies piecos no rīta, pamanīja līdzās galvgalim lielu akmeni. Blakus, otrā fotonā, Ho�ino bija cie�i aizmidzis. Puspavērtu muti, izspūru�iem matiem. Pie pagalvja mētājās
Nakata, taisnu muguru, kājas sakrustojis, apsēdās galvgalī līdzās akmenim un kādu bridi to nopietni vēroja. Tad pastiepa
roku un viegli pieskārās akmenim glu�i kā gulo�am kaķim. Vispirms pieskārās pavisam uzmanīgi, bet tad, sapratis, ka nekas slikts nenotiek, jau dro�āk un spēāgāk. Glāstot akmeni, viņ� visu laiku kaut ko domāja. Vismaz viņam galvā parādījās kaut kas domām līdzīgs. Rokas, it kā lasīdamas karti, glāstīja akmens raupjo virsmu, ikkatra tā iedobīte vai izcilnis iegūla atmiņā. Pēc tam, it kā kaut ko domādams, viņ� pārlaida pirkstus savai galvai ar īsi apcirptajiem matiem. Itin kā meklēdams to sakarību, kurai vajadzētu pastāvēt starp �o akmeni un pa�a galvu.
Pēc tam viņ�, izdvesis kaut ko nopūtai līdzīgu, piecēlās kājās, atvēra logu un pabāza galvu ārā. Pa logu varēja redzēt ūkai līdzās eso�ā biroju nama sētas pusi. Ārkārtīgi noskretis biroju nams. No�ēlojams nams, kurā no�ēlojami cilvēki, strādādami no�ēlojamu darbu, pavada no�ēlojamu dzīvi. �ādi nami atrodami jebkuras pilsētas ielās, tālu no Dieva �ēlastības. �ārlzs Dikenss �ādu namu portretētu desmit lappu�u garumā. Debesīs virs nama lidinājās pāris mākoņu, kas izskatījās kā no ilgi netīrīta putekļu sūcēja izkritu�as sakaltu�u putekļu pikas. Vai ari tās bija tre�ās industriālās revolūcijas pretrunas, kas, kondensēju�ās �ādās mākoņu formās, laidelējās debesīs. Lai kā tas būtu, likās, ka drīz līs. Nakata paskatījās lejup, kāds izkāmējis, melns kaķis, asti gaisā pacēlis, veica apgaitu pa �auro valni starp biroju ēkām.
- Drīz būs pērkons, - Nakata teica kaķim. Ta�u �ķita, ka �ie vārdi līdz kaķa ausīm nenonāk. Tas, galvu atpakaļ nepagriezis, apgaitu nepārtraucis, eleganti soļoja tālāk, tad pazuda ēnās starp namiem.
Nakata, paņēmis plastmasas maisiņu ar tualetes piederumiem, devās pa gaiteni uz kopējo tualeti un vannas istabu, tur nomazgāja seju, iztīrīja zobus, noskuvās. Katru darbību viņ� veica lēni un rūpīgi. Nesteidzīgi un rūpīgi nomazgāja seju, nesteidzīgi un rūpīgi iztīrīja zobus, nesteidzīgi un rūpīgi noskuvās. Ar �ķērītēm izgrieza spalviņas no nāsīm, pieglauda uzacis, iztīrīja ausis. Nakatam bija raksturīgi visu darīt lēni un bez steigas, bet �orīt viņ� darbojās īpa�i gausi. Tik agri neviens cits
vēl nemazgājās, ari līdz brokastu laikam bija jāgaida. Ho�ino ari noteikti vēl nav modies. Nakata nevienu neapgrūtināja. Stāvēdams spoguļa priek�ā un sakopdamies, viņ� domāja par tiem daudzajiem kaķiem, kurus aizvakar bibliotēkā bija redzējis grāmatā. Tā kā lasīt viņ� nemācēja, tad �o da�ādo kaķu sugu nosaukumus nezināja, bet labi atcerējās katra redzētā kaķa seju.
�Pasaulē tik tie�ām ir daudz da�ādu kaķu,� viņ� nodomāja, ar vates kociņu tīrīdams ausis. Nakata, pirmo reizi mū�ā pabijis bibliotēkā, skaudri apzinājās, cik daudz ir da�ādu lietu, par kurām viņ� neko nezināja. Tam, ko viņ� �ajā pasaulē nezināja, nebija robe�u, lā�u, sākot domāt par to, kas bez robe�ām iestiepjas bezgalībā, viņam sasāpējās galva. Negaidītais ir tas, ko negaida, bezgalīgais ir tas, kam nav gala. Viņ� mitējās domāt par bezgalību un atgriezās pie ilustrētajā albumā �Pasaules kaķi� redzētajiem kaķiem. Jauki būtu ar katru no tiem aprunāties; Pasaulē ir visādi domā�anas veidi, visādi runas veidi, ir visādi kaķi. Ta�u tad Nakatam ienāca prātā: �Bet ar tiem sve�zemju kaķiem ta�u būs jārunā sve�zemju valodā!� Tās nu bija kārtējais grūtais jautājums, no kura Nakatam atkal sasāpējās galva.
Sakopies viņ� aizgāja uz tualeti nokārtot ikrita darī�anas. Tai lietai tik daudz laika nevajadzēja. Nakata paņēma maisiņu ar tualetes piederumiem un atgriezās numurā. Ho�ino joprojām bija cie�i aizmidzis tādā pa�ā pozā kā pirmīt. Nakata pacēla uz grīdas nomesto raibo havajie�u kreklu un zilos d�insus, tos rūpīgi salocīja un nolika jauneklim līdzās galvgalī. Tad, it kā dodot nosaukumu visda�ādāko ideju mud�eklim, uzlika kaudzītei virsū beisbola cepuri. Pēc tam Nakata novilka vieglo halātiņu un pārģērbās ikdienas drēbēs - biksēs un kreklā* Saberzēja rokas, dziļi ieelpoja.
Vēlreiz apsēdās pie akmens un bridi to vēroja. Bijīgi pastiepa roku un pieskārās akmenim.
- �odien būs zibens, - Nakata noteica, nevienu īpa�i neuzrunādams. Varbūt viņ� to sacīja akmenim. Tad pats vairākkārt* piekrīto�i pamāja ar galvu.
Ho�ino pēk�ņi pamodās, kad Nakata pie loga uzsāka rita-rosmi. Nakata, klusiņām svilpodams radio rītarosmes programmas melodiju, tās ritmā izpildīja vingrojumus. Jauneklis piemiedza aris un paskatījās pulkstenī. Bija nedaudz pāri astoņiem. Tad viņ� pagrieza galvu, lai pārliecinātos, ka akmens tik tie�ām ir pie Nakatas futona pagalvja. �orīt akmens izskatījās lielāks un raupjāks nekā vakamakts tumsā.
- Tad nenosapņoju vis, - Ho�ino noteica.
- Ko, lūdzu? - Nakata pārprasīja.
- Par akmeni, - jauneklis sarija. - Akmens tik tie�ām ir te. Es to nenosapņoju. .
-
.-Jā, Nakatam arī tie�i tā likās.
- Nūjā, - Ho�ino novilka, izslējās sēdus uz futona un smagi nopūtās. - Lai paliek. Akmens ir te. To garo stāstu noīsināsim.
- Akmens ir, - Nakata sacīja. - Tas ir ļoti svarīgi.
Ho�ino tā kā grasījās kaut ko atbildēt, bet briesmīgi sagribējās ēst.
- Paklau, vectētiņ, vai neiesim brokastīs?
- Jā, Nakatam ari vēders tuk�s.
Pēc brokastīm jauneklis, dzerdams tēju, ievaicājās:
- Kas tagad ar to akmeni jādara?
- Ko ar to lai iesāk?
- Ir nu gan, - Ho�ino nogrozīja galvu. - Vectētiņ, tev to akmeni katrā ziņā vajadzēja atrast, es to vakarnakt ari atradu. Un tagad tu man prasi - ko ar to lai iesāk? Tas rada zināmas grūtības.
JHo�ino ir taisnība. Bet, atklāti sakot, es tie�ām nezinu, ko tagad vajadzētu darīt.
- Grūti.
-Jā, grūti gan, - Nakata sacīja, tomēr viņa sejas izteiksme neliecināja par to, ka viņ� apzinātos kādas īpa�as grūtības.
- Varbūt, ja bez steigas padomātu, nāktu skaidrība.
-Jā, Nakatam arī liekas, vai tikai tā nebūs. Bet Nakatam, lai ko viņ� darītu, vajag vairāk laika nekā citiem cilvēkiem.
- Bet, Nakata, paklausies...
- Jā, Ho�ino.
- Es nezinu, kas izdomāja to nosaukumu - �ieejas akmens�, bet jau kaut kad senos laikos tas norādīja ieeju uz kaut kurieni. Nosaukums ir tāda kā reklāma, kā norāde.
- Jā, laikam gan, ka tā, Nakata arī tā domā.
- Uz kurieni tā ieeja ved?
- To Nakata vēl nezina. Ar kaķiem man sarunas vedas, bet ar akmeni es nemāku sarunāties.
- Ar akmeni ir grūti sarunāties?
-Jā, pavisam citādi nekā ar godājamiem kaķiem.
- Bet vai tomēr nenāks kāds lāsts par to, ka es tik svarīgu priek�metu paņēmu no mazā tempļa? Es sāku �aubīties. Paņemt jau paņēmu, bet ar ko tas viss vēl beigsies. Pulkvedis Sanderss sacīja, ka nekāds lāsts pār mani nenāk�ot, bet nez vai tam tipam var ticēt uz vārda.
- Pulkvedis Sanderss?
-Jā, tā to ve�uku sauc.
- Piedodiet man, bet es tādu cilvēku nepazīstu.
- Tu nezini, kas ir
Nakata apjucis pārlaida plaukstas īsi apcirptajiem iesirmajiem matiem.
- To nu gan Nakata nemaz nesaprata.
- Atklāti sakot, es pats ari to nesaprotu, - jauneklis atbildēja. - Lai nu kā, nez no ķimenes uzradās tas unikālais vecītis, nezin ko man sastāstīja, nu, neatkārto�u visu to garo stāstu, bet viņ� man palīdzēja atrast akmeni, un es to atvilku �urp. Neuzprasos uz līdzjūtību, bet nakts tie�ām bija smaga. Man izdevās akmeni dabūt, bet visu turpmāko, kas ar to saistīts, es gribētu atstāt Nakatas ziņā.
- Jā, Nakata parūpēsies par akmeni.
- Hm, - Ho�ino noteica, - ātri gan sarunājām.
- Ho�ino kungs, - Nakata ierunājās.
- Kas ir?
- Driz sāksies pērkons. Sagaidīsim pērkonu.
- Vai pērkons kaut kādā veidā palīdzēs tajā akmens lietā?
- To Nakata skaidri nezina, bet ir tāda sajūta.
- Pērkons... lai nu būtu. Interesanti. Sagaidīsim pērkonu. Paskatīsimies, kas notiks.
Kad viņi atgriezās numurā, Ho�ino izstiepās futonā un ieslēdza televizoru. Visos kanālos rādīja izklaides raidījumus mājsaimniecēm. Par tiem Ho�ino nebija nekādas intereses, ta�u viņ� nezināja, kā citādi nosist laiku, tāpēc skatījās vien, ik pa laikam kritizēdams redzēto.
Pa to laiku Nakata sēdēja akmens priek�ā, skatījās uz to, pieskārās tam, grozīja to. Laiku pa laikam kaut ko nomurmināja. Ta�u Ho�ino nesadzirdēja, ko tie�i viņ� teica. Laikam sarunājās ar akmeni.
Pusdienlaikā sākās pērkons.
Pirms lietus bija sācies, Ho�ino aizstaigāja līdz tuvējam pārtikas veikalam un nopirka saldās maizītes un pienu. Ar to tad abi papusdienoja. Kamēr viņi ēda, viesnīcas apkopēja paskatījās pa durvīm, vai nevar uzkopt numuru. Bet Ho�ino no �ī pakalpojuma atteicās, sacīdams: �Tāpat ir labi.�
-Jūs nekur neiesiet? - istabene noprasīja.
- Nē, neiesim. Pabūsim tepat, - jauneklis atbildēja.
- Jo būs pērkons, - Nakata paskaidroja.
- Ak tad pērkons, - istabene aizdomīgi novilka un aizgāja. Likās, viņa būtu vēlējusies, kaut �ajā numurā ātrāk apmestos citi viesi.
Drīz vien tālumā atskanēja dobji pērkona dārdi, vēstīdami negaisu, sāka pilēt lietus lāses. Pērkona dārdi nebija īpa�i spēcīgi, tie skanēja tā, it kā punduris �ļūkātu pa lielām bungām. Tad lietus pieņēmās spēkā, un drīz vien sākās pamatīga lietusgāze. Pasauli ietina tveicīga lietus smar�a.
Pērkonam sākoties, abi sēdēja pie akmens kā divi indiāņi, kas atnāku�i izsmēķēt miera pīpi. Nakata turpināja kaut ko bubināt, glaudīja akmeni, pārlaida roku galvai. Jauneklis, to vērodams, kūpināja
-Kas ir?
- Vai jūs kādu brīdi pabūtu kopā ar Nakatu?
- Pabū�u. Kur lai es te ietu?
- Var gadīties, ka pēk�ņi notiek kaut kas savāds.
-Ja man jāsaka pavisam godīgi, - jauneklis atbildēja, - tad viss, kas pēdējā laikā ir noticis, ir savāds.
- Ho�ino kungs?
-Jā?
- Es pēk�ņi sāku domāt, kas Nakata īsti ir par cilvēku. Ho�ino apjuka.
- Nu, vectētiņ, tas nu gan nav viegls jautājums. Nemaz nezinu, ko lai uz to atbildu. Es nemaz tā uzreiz nevarētu pateikt, kas Ho�ino īsti ir par cilvēku. Ar to nav ko lielīties, bet man domā�ana nav stiprā puse. Ja jāsaka, ko es jūtu, tad teik�u, ka Nakata ir kārtīgs cilvēks. Nu, ir drusciņ savāds, bet uz tevi var paļauties. Vai tad citādi es būtu braucis tev līdzi uz Sikoku? Es neesmu no īpa�iem domātājiem, bet uz cilvēkiem man ir acs.
- Ho�ino...
- Kas tad vēl?
- lā nav, ka Nakatam būtu tikai grūta galva. Nakata ir tuk�s. Es to tikko skaidri sapratu. Nakata ir kā tāda bibliotēka, kurā nav nevienas pa�as grāmatas. Agrāk tā nebija. Agrāk Nakatā
iek�ā bija grāmatas. Nekad agrāk man tas nebija ienācis prātā, bet tagad, redz, ienāca. Reiz Nakata bija tāds pats kā citi cilvēki, bet tad kaut kas notika un es paliku par tādu tuk�u trauku.
- Nakata, ja tu tā runā, tad jau katrs no mums kaut kādā ziņā ir tuk�s, vai tā nav? Ēdam, izkārnāmies, strādājam nejēdzīgu darbu, saņemam mazu algu, �ad tad mīlējāmies... Kas vēl bez tā? Bet tik un tā - dzīvē notiek interesantas lietas. Es nezinu, ko lai tur... mans vectēvs mēdza teikt tā. Tie�i tas padara dzīvi interesantu, ka viss nenotiek tā, kā bijām domāju�i. Tā gan. Ja
- Ho�ino savu vectētiņu ļoti mīlēja?
-Jā, mīlēju gan. Es nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja viņa nebūtu. Tikai pateicoties viņam, dzīvoju tādu godīgu dzīvi. Nemācē�u to īsti izstāstīt, bet kaut kādā veidā viņ� piespieda mani apstāties. Man liekas, ka viņ� mani izglāba. Tad es pametu motociklistu bandu, aizgāju dienēt un ātri vien pārstāju nodarboties ar nejēdzībām.
- Bet, Ho�ino kungs, Nakatam neviena pa�a nav. Nekā nav. Nekāda glābiņa. Lasīt nemāku. Un man ir tikai puse no ēnas.
- Katram savi trūkumi.
- Ho�ino?
- Kas ir?
-Ja Nakata būtu parastais Nakata, tad ta�u būtu dzīvojis pavisam citādu dzīvi, tā man liekas. Būtu gājis augstās skolās, tāpat kā abi brāļi, strādātu firmā, būtu apprecējies, būtu bērni, brauktu lielā ma�īnā, brīvajā laikā ietu spēlēt golfu. Bet Nakata nav parastais Nakata, un es dzīvoju �itāda te Nakatas dzīvi. Nu jau par vēlu tur kaut ko labot, to es saprotu. Bet man vienalga, kaut vai īsu brītiņu es gribētu padzīvot kā parastais Nakata. Atklāti sakot, es nekad agrāk nebiju domājis par to, ko es gribu darīt. Man kāds pateica, ko darīt, tad es to arī cik spēdams darīju. Reizēm kaut kas tāpat vien gadījās. Bet tagad viss ir citādi. Nakata atkal grib kļūt par parasto Nakatu. Tādu Nakatu, kuram ir pa�am savas domas un pa�am sava jēga.
Ho�ino nopūtās.
- Ja tas ir Nakatas sapnis, tad ir labi to darīt. Kļūt par parasto Nakatu. Man tikai grūti iztēloties, kāds tad būtu tas parastais Nakata.
- Jā, Nakatam pa�am ari grūti to iztēloties.
- Lai tev izdodas. Es ari no visas sirds lūg�u, lai Nakata kļūst par parastu cilvēku.
- Bet, pirms Nakata varēs atkal kļūt par parastu cilvēku, vēl da�as lietas jānokārto.
- Piemēram, kādas lietas?
- Piemēram, tā lieta ar D�oniju Volkeru.
- D�oniju Volkeru, - jauneklis atkārtoja, - ja tu tā saki; tu jau iepriek� viņu pieminēji. Tas viskija D�onijs Volkers?
- Jā. Nakata bija aizgājis uz policijas iecirkni pastāstīt par to lietu ar D�oniju Volkeru. Es domāju, ka par to jāziņo policistam. Bet viņ� nelikās par to ne zinis. Tad man nekas cits neatliek - jānokārto tā lieta pa�am saviem spēkiem. Es domāju, ka tad, kad man būs izdevies to nokārtot, es atkal varē�u kļūt par parasto Nakatu.
- Es īsti nesaprotu, ko tu man stāsti, bet, lai to visu izdarītu, tev vajadzēja to akmeni?
- Jā. Citādi Nakatas ēnas otra puse neatgriezīsies.
Nu jau pērkona dārdi bija vareni. Zibens sa�vīkāja debesis, tad nākamajā acumirklī tajās nogranda pērkons. Debesis bija apmāku�ās, loga rūtis nervozi trīsēja. Melni mākoņi kā vāks spieda debesis pie zemes, istabā bija tik tum�s, ka viņi īsti labi nevarēja saskatīt pat viens otra vaibstus. Tomēr viņi neiededza gaismu. Tāpat turpināja sēdēt - akmens pa vidu, skatoties viens otram ads. Lietusgāze bija tik spēcīga, ka elpa aptrūkās no skatī�anās vien uz to. Zibens izgaismoja istabu. Kādu bridi abi nerunāja.
- Kāpēc Nakatam vajag darboties ar to akmeni? Kāpēc tie�i Nakatam tas jādara? - Ho�ino pavaicāja, kad pērkons uz brīdi bija pieklusis.
-Jo Nakata ir cilvēks, kas izgājis un atgriezies.
_ izgājis un atgriezies?
- Jā, Nakata vienreiz no �ejienes aizgāja un tad atkal atgriezās. Tajā laikā Japānā bija liels kar�. Tolaik vienā brīdī atvērās tāds kā vāks, un Nakata no �ejienes aizgāja. Tad atkal kādā citā brīdī atgriezās. Tāpēc Nakata nav parastais Nakata. Arī no ēnas palikusi tikai puse. Toties es māku sarunāties ar kaķiem, nu, mācēju, tagad vairs neiznāk, un varēju arī izdarīt tā, lai kaut kas krīt no debesīm.
- Tā kā toreiz tās dēles?
-Jā.
- To nu gan kur� katrs nevar.
-Jā, kur� katrs nevar vis.
- Tās spējas tev parādījās pēc tās izie�anas un atgrie�anās?
- Jā, pēc tam Nakata vairs nebija parastais Nakata. Bet es vairs nemācēju lasīt. Un es nekad neesmu pieskāries sievietei.
- Ir nu gan!
- Ho�ino!
-Jā?
- Nakatam ir bail. Es jau pirmīt teicu - es esmu tuk�s. Pavisam un galīgi tuk�s, vai Ho�ino to saprot?
Ho�ino nogrozīja galvu.
- Diez vai.
- Tuk�s, nu tā, kā var būt tuk�a māja. Tāds kā tuk�a māja bez atslēgas. Ja kāds ir nodomājis ieiet iek�ā, tad viņ� var tur ieiet pavisam brīvi. Nakatam no tā ir bail. Piemēram, Nakata var izdarīt tā, lai visādas lietas krīt no debesīm. Bet Nakata nevar zināt, kas nākamais kritīs no debesīm. Ja nu nākamreiz no debesīm nokrīt desmit tūksto�i dun�u vai milzīga bumba, vai indīga gāze. Ko tad Nakata iesāks? Ar atvaino�anos nepietiks.
- Tā gan, ar atvaino�anos vien cauri netiktu, - Ho�ino piekrita. - Jau tās dēles bija briesmīgas, bet, ja vēl tādas lietas, -tad būtu pavisam traki.
- D�onijs Volkers iegāja Nakatā iek�ā. Piespieda Nakatam darīt tādas lietas, ko viņ� negribēja darīt. D�onija Volkera
kungs Nakatu izmantoja. Bet Nakata pret to neko nevarēja iesākt. Nebija spēka tam pretoties. Tāpēc, ka Nakata ir bez satura.
- Vai tāpēc tu gribi atkal būt parastais Nakata? Lai tev būtu saturs?
- Tie�i tā. Nakatam galva nav īpa�i gai�a, es nemācēju neko citu kā taisīt mēbeles. Caurām dienām taisīju mēbeles. Galdus, krēslus, plauktus. Man patika taisīt lietas, kurām bija forma. Nezin cik gadu desmitus man nebija vēlē�anās atkal būt parastajam Nakatam, tas man tikai tagad ienāca prātā. Bet manā tuvumā ari nebija neviena pa�a cilvēka, kas gribētu tikt manī iek�ā. Bet, kop� parādījās D�onija Volkera kungs, Nakata baidās par to, kas notiks turpmāk.
- Bet ko tas D�onijs Volkers, iegājis Nakatā, izdarīja?
Gaisu pār�ķēla apdullino�s troksnis. Pērkons nogranda kaut
kur pavisam tuvu. Ho�ino bungādiņas iesāpējās tik ļoti, ka vai pārplīsa. Nakata drusciņ pielieca galvu, ieklausījās pērkona dārdos, tad vēlreiz maigi noglāstīja akmeni.
- Izlēja asinis, kurām nebija jālīst.
- Izlēja asinis?
- Bet tās asinis Nakatam pie rokām nepielipa.
Jauneklis drusciņ to apdomāja. Tomēr Nakatas teikto viņ�
nesaprata.
- Bet, ja tas ieejas akmens atvērsies, tad daudzas lietas pavisam dabiski iekritīs savā vietā. Tā, kā ūdens no augstas vietas tek uz zemāku, vai tā?
Nakata bridi domāja vai vismaz rādīja domīgu seju.
- Tik vienkār�i tas nav. Nakatam tas akmens bija jāatrod un jāuztver, bet, atklāti sakot, Nakata nezina, kas turpmāk notiks.
- Bet kāpēc īsti tas akmens ir Sikoku?
- Tas akmens varētu būt jebkur, ne tikai Sikoku. Un tam nemaz nav katrā ziņā jābūt akmenim.
- īsti labi nesapratu. Ja reiz tas varētu būt jebkur, tad ta�u varēja būt arī Nakano kvartālā, aiztaupītos daudz pūļu.
Nakata īsu bridi glaudīja ar roku īsi apcirptos matus.
- Grūts jautājums. Es te mēģināju saprast, ko akmens saka, bet pagaidām neizdodas. Bet Nakata domā, ka gan Naka-tam, gan Ho�ino bija �urp jāatbrauc. Bija jā�ķērso tas lielais tilts. Man liekas, ka Nakano kvartālā to nevarētu tik vienkār�i izdarīt.
- Man ir vēl viens jautājums.
- Jā, kāds?
- Ja Nakatam izdosies to ieejas akmeni atvērt, vai tad parādīsies kāda zīme? Kaut kas tāds kā �Aladina burvju lampā�, kā viņu sauca, tas gars? Vai izlēks par vardi pārvērsts princis un nāks bu�oties? Vai mēs pārvērtīsimies par citplanētie�u barību?
- Varbūt kaut kas notiks, varbūt nenotiks nekas. Nakatam vēl līdz �im nav izdevies to atvērt, īstas skaidrības nav. Kamēr nebūs atvērts, to neuzzināsim.
- Varbūt tas ir bīstami?
- Jā. 11 var gadīties.
- Ir nu gan, - Ho�ino noteica. Tad izvilka no kabatas
- Man vectēvs vienādiņ teica: �Tava nelaime ir tā, ka tu, visu kārtīgi neizdomājis, dodies nezin kur, sve�iem cilvēkiem līdzi.� Tāds esmu bijis jau kop� bērnu dienām. Kā mēdz teikt -kāds �ūpulī, tāds kapā. Bet ko tu padarīsi. Nu vajadzēja katrā ziņā attriekties uz Sikoku, par katru cenu vajadzēja atrast to akmeni. Tagad vairs atpakaļ negriezīsies. Nav ko domāt par briesmām. Tad jau redzēsim, kas notiks. Kaut kad vēlāk varē�u par �o piedzīvojumu stāstīt mazbērniem.
- Jā. Es tagad gribētu Ho�ino kungam kaut ko lūgt.
- Ko tie�i?
- Vai jūs varētu pacelt to akmeni?
- Protams.
- Bet tagad tas ir daudz smagāks nekā tad, kad atvedāt.
- Nekāds Arnolds �varcenegers es neesmu, bet rokas man stipras. Dienesta laikā mūsu vienībā lau�anās sacensībās biju otrais. Un tagad vēl Nakata man muguru ari sariktēja.
Ho�ino piecēlās, abām rokām apķēra akmeni un grasījās to pacelt. Akmens pat neizkustējās.
- Hm, patie�ām, pavisam smags. - Jauneklis nopūtās. -Pir. mīt es to dabūju �urp kā nieku, bet tagad - it kā būtu pienaglots pie grīdas.
- Nūjā, tas ir svarīgais ieejas akmens, nebūtu labi, ja to tik viegli varētu izkustināt.
- Laikam tak.
Tad pēk�ņi debesim pārskrēja pāris zibens �autru un pērkona dārdi satricināja zemi līdz pat vidum. It kā kāds būtu atrāvis vaļā elles vāku, Ho�ino nodomāja. Kaut kur pavisam tuvu pēdējo reizi nogranda pērkons, tad iestājās klusums. Smags, smacējo�s klusums. Gaiss bija mitrs un sasmacis, tajā jautās kāda nelāga noruna. Likās, ka gaisā lidinās neskaitāmas ausis, gribēdamas atklāt viņu sazvērestību. Abi stāvēja nepakustēdamies dienas vidū - tumsā. Neviens neko neteica. Tad, it kā attapies, sacēlās vēj�, logā. sitās lielas lietus lāses, atkal nogranda pērkons. Ta�u tas vairs nebija tik negants kā pirmīt. Negaiss vairs neplosījās virs pa�as pilsētas.
Ho�ino pacēla galvu un pārlaida skatienu istabai. Tā �ķita savādi sve�a, �etras sienas bija vēl neizteiksmīgākas nekā iepriek�. Pelnu traukā
- Paklau, Nakata!
- Ko tad, Ho�ino?
- Man ir tāda sajūta; it kā man rādītos slikts sapnis.
-Jā. Ja tā, tad vismaz mēs abi divi redzam vienu un to pa�u
sapni.
- Nūjā. - Tad, kā samierinājies, pakasīja auss ļipiņu. - Nav ko �ēloties.
Jauneklis nostājās, lai vēlreiz mēģinātu pacelt akmeni. Viņ� dziļi ieelpoja, saķēra akmeni, visu spēku koncentrējot rokās. Tad noņurdējis cēla akmeni aug�up. �oreiz tas izkustējās pāris centimetru.
- Pavisam mazliet izkustējās, - Nakata sacīja.
- Vismaz zinām, ka tas nav pienaglots. Bet ar �pavisam mazliet� laikam nepietiks?
-Jā, tas jāapgrie� pavisam otrādi.
- Tā kā pankūka?
- Tie�i tā. - Nakata pamāja. - Nakatam ļoti gar�o pankūkas.
- Tas labi. Elles pankūka, sauksim to tā. Mēģinā�u vēlreiz. Kā nebūt man tas jāapsvie� otrādi, vai ne?
Ho�ino aizvēra acis, sakoncentrēja apziņu, sakopoja visus spēkus, salasīja tos pa visiem ķermeņa kaktiņiem. �oreiz gan, viņ� nodomāja. Ja tagad neiznāks, tad nekā. Ja tagad neiznāks, tad nekad.
Viņ� kārtīgi saņēma akmeni, cie�i satvēra un dziļi ieelpoja. Tad, izgrūdis briesmīgu bļāvienu no pa�iem vēdera dziļumiem, vienā rāvienā pacēla akmeni gaisā, �etrdesmit piecu grādu leņķī. Tā bija viņa robe�a. Tomēr viņam izdevās akmeni tā noturēt. Trūka elpas, viss ķermenis sāpēja. Kauli, muskuļi un nervi sāpēs kliedza. Ta�u viņ� nepadosies. Viņ� vēlreiz dziļi ieelpoja, izgrūda kaujas kliedzienu. Ta�u pats viņ� �o kliedzienu vairs nesadzirdēja. Pats nesaprata, vai ir ko teicis. Aizvēris acis, viņ� atrada sevī spēku, par kura esamību nebija pat nojautis. Smadzenēm pietrūka skābekļa, apziņā viss bija balts. Nervi trūka kā īssavienojumā. Viņ� neko neredzēja. Neko nedzirdēja. Neko nedomāja. Nepietika gaisa. Tomēr viņ� pacēla akmeni un, skaļi iekliegdamies, apgrieza to otrādi. Kādā mirklī akmens izslīdēja no tvēriena un apmetās otrādi. Tās, ar smagu būk�ķi nokrizdams zemē, sadrebināja visu ēku.
Trieciens bija atsviedis Ho�ino atpakaļ, viņ� gulēja uz tatami, tverdams pēc elpas. Galvā it kā griezās balti dubļi. Jauneklis nodomāja, ka nekad vairs necels neko tik smagu (tobrīd viņ� vēl nenojauta, ka �is pareģojums ir pārāk optimistisks).
- Ho�ino kungs?
-Kasnu?> -
- Pateicoties jums, ieeja atvērās.
- Labi, vectētiņ. Nakatas kungs...
- Kas ir?
Ho�ino apgūlās uz muguras, aizvēra acis, dziļi ieelpoja, tad izelpoja.
-Ja tā nebūtu atvērusies, es neizturētu nākamo reizi.
Pirms O�imas iera�anās es sagatavoju visu bibliotēkas atvēr�anai. Izsūcu gridas ar putekļu sūcēju, noslauku logu stiklus, iztīru tualeti, noslauku katru galdu un krēslu. Ar aerosolu nopulēju kāpņu margas. Saudzīgi noslauku stikla vitrā�as. Ar slotu izslauku dārzu, lasītavā ieslēdzu gaisa kondicionētāju, krātuvē - mitruma regulētāju. Pagatavoju kafiju, uzasinu zīmuļus. Bibliotēka rita stundā, kad tur nav neviena cilvēka, saista manu sirdi. Visi �ie vārdi un idejas lidinās klusumā. Nodomāju, ka man gribētos pasargāt �ejienes klusumu un skaistumu, dk vien tas ir manos spēkos. Laiku pa laikam apstājos un noraugos klusējo�o grāmatu rindās. Pārlai�u pirkstus to muguriņām. Pulksten pusvienpadsmitos, kā aizvien, no stāvvietas puses atskan
-Ja var, es tagad labprāt uz bridi izietu, - kad bibliotēka atvērta, es saku O�imam.
- Uz kurieni tu dosies?
-Labprāt aizietu uz sporta zāli pavingrot, tik ilgi neko neesmu darījis.
Tas, protams, nav vienīgais iemesls. Saeki kundze ieradīsiet darbā pirms pusdienlaika, un es vēl negribu rādīties viņai acīs; Gribu nedaudz nomierināties, tad satikties ar viņu.
O�ima ieskatās man sejā, nopū�as un pamāj.
- Bet uzmanies gan. Negribu izklausīties kā klukste un krist tev uz nerviem ar pamācībām, tomēr tev jābūt pēc iespē- , jas piesardzīgākam.
- Būs jau labi, es uzmanī�os, - atbildu.
Paņemu mugursomu un dodos uz vilcienu. Izkāpju Taka-macu stacijā, iesē�os autobusā un braucu uz sporta zāli. Ģērbtuvē uzvelku treniņtērpu, klausos austiņās
Vingroju uz visiem trena�ieriem parastajā secībā un domāju par Saeki kundzi. Par mīlē�anos ar viņu. Domāju par to, ka man nevajadzētu ne par ko domāt. Ta�u tas nav vienkār�i. Koncentrēju apziņu uz muskuļiem. Aizmirstos rutīnā. Parasti trena�ieri, parastā slodze, parastais vingrojumu skaits. Man ausīs
Ieeju du�ā, nomazgāju sviedrus, uzvelku tīru veļu, atkal iesē�os autobusā un dodos uz staciju. Sagribas ēst, pie stacijas ieeju pirmajā ēstuvē, kas patrāpās ads, un paēdu vienkār�u ēdienu. Ēzdams pamanu, ka �ī ir tā pati vieta, kurā es ieturējos savā pirmajā dienā Takamacu. Ja reiz esmu sācis par to domāt, cik dienu es jau esmu Tākamacu? Kop� sāku dzīvot bibliotēkā, pagājusi apmēram nedēļa. Tātad Sikoku bū�u pavadījis jau nedēļas trīs. Izņemu no mugursomas dienasgrāmatu; ja palasī�u; tad tik�u skaidrībā, galvā sarēķināt neizdosies.
Kad esmu paēdis, dzeru tēju un noskatos steidzīgajos cilvēkos stacijas tuvumā. Visi.�ie cilvēki kaut kur dodas. Es arī
varētu kļūt par vienu no viņiem. �ajā pa�ā bridi varētu iesēsties jebkurā vilcienā, doties uz kādu citu vietu, vēlreiz mēģināt sākt visu no nulles, kā atverot pilnīgi tuk�u lappusi piezīmju grāmatā. Piemēram, es varētu doties uz Hirosimu, es varētu doties uz Fukuoku, nekas mani nesaista. Esmu simtprocentīgi brīvs. Viss nepiecie�amais man ir līdzi mugursomā. Veļas kārta, tualetes piederumi, no tēva kabineta paņemto naudu es tikpat kā neesmu aizticis. Tomēr skaidri saprotu, ka nekur nedo�os.
�Tu tomēr skaidri saproti, ka nekur nedosies,� par Vārnēnu sauktais zēns saka.
Tu apskāvi Saeki kundzi, tava sēkla iz�ļācās viņā. Vairākkārt Un viņa to pieņēma. Tavs loceklis vēl smeldz. Tas vēl atceras viņas vaginas sajūtu. Tā ir tev iecerēta vieta. Un tu domā par bibliotēku. Rāmajām klusējo�o grāmatu rindām no rīta plauktos. Tu domā par O�imu. Par piecpadsmit gadus veco meiteni, kas nāk uz tavu istabu, lai paskatītos uz gleznu pie sienas - �Kafka liedagā�. Tu papurini galvu. Tn nevari doties prom no �ejienes. Tu neesi brīvs. Bet vai tu patie�ām vēlies kļūt brīvs?
Stacijā paeju garām vairākiem patrulējo�iem policistiem, ta�u tie uz mani neskatās. Iedegu�u jaunie�u ar mugursomām te ir papilnam. Es laikam saplūstu ar ainavu, it kā būtu viens no viņiem. Nav ko pārāk satraukties. lād man neviens uzmanību nepievērsīs.
Iesē�os mazajā divvagonu vildeniņā un atgrie�os bibliotēkā.
- Sveiks, - O�ima nosaka, tad paskatās uz manu mugursomu un kā izbrīnījies turpina: - Tu vienmēr nēsā sev līdzi tik daudz lietu. Izskaties pēc tā zēna no �ārlija Brauna filmām, kur� visur staigāja apkārt ar segu, it kā tā viņam būtu pieaugusi pie ķermeņa.
Uzvāru ūdeni, pagatavoju tēju. O�ima kā aizvien groza pirkstos garu, asi noasinātu zīmuli. (Nez, kur paliek īsie zīmuļi?)
- vai mugursoma tev ir kaut kas brīvības simbolam līdzīgs? - O�ima saka.
- Laikam, - atbildu.
- Vai lielāku laimi nesagādā tie�i brīvības simbols, nevis pati brīvība?
- Ari tā, - es piekritu.
- Ari tā, - viņ� atkārto. - Ja kaut kur pasaulē tiktu rīkots konkurss par īsākajām atbildēm, tu gūtu pārliecino�u uzvaru.
- Var jau būt, � es saku.
- Var jau būt, - O�ima atkārto, it kā gribētu mest tam mieru. - Kafka Tamura, varbūt pasaulē cilvēki patiesībā negrib iegūt brīvību. Tikai domā, ka to grib. Ilūzijas, nekas vairāk. Vairums cilvēku, kļuvu�i patiesi brīvi, nezinātu, ko iesākt. Tb der atcerēties. Patiesībā cilvēkiem patīk būt nebrīviem.
- Tēv ari?
-Jā. Man patīk būt nebrīvam. Līdz zināmai robe�ai, protams, - O�ima atbild. - �ans �aks Ruso civilizācijas dzim�anu ir definējis kā bridi, kad cilvēki sāka celt �ogus. Ļoti trāpīgs novērojums. Visa civilizācija ir nebrīve, kas no�ķirta ar �ogu. Agrāk Austrālijas aborigēniem tā nebija. Viņiem līdz septiņpadsmitajam gadsimtam izdevās saglabāt civilizāciju bez �ogiem. Viņi bija patie�ām brīvi. Gāja, kad gribēja, uz kurieni gribēja, darīja to, ko gribēja. Viņu dzīve patie�ām iemiesoja metaforisko �dzīves gājumu�. Kad ieradās angļi un sāka celt ganāmpulkiem �ogus, viņi to nekādi nespēja saprast. Un, tā kā iedzimtie nesaprata �ī pamatprincipa jēgu, viņi tika uzskatīti par antisociāliem un bīstamiem un izspiesti prom, tuksnesīga-jos apgabalos. Tēv, Kalka Tamura, arī vajadzētu ņemt to vērā. Sajā pasaulē izdzīvo tie, kas uzceļ augstus, iedarbīgus �ogus.
To noliegdams, tu riskē, ka tiksi izdzīts tuksnesī.
Aizeju uz savu istabu un nolieku mantas, tad virtuvē pagatavoju svaigu kafiju un, kā aizvien, uznesu Saeki kundzei. Turēdams metāla paplāti abās rokās, pa vienam pakāpienam vien ārkārtīgi uzmanīgi kāpju aug�ā. Vecie kāpņu dēļi viegli
noSkst. Stikla vitrā�a kāpņu laukumā uz grīdas met daudzkrāsainus starus. Iekāpju �ajā krāsu peļķē.
Saeki kundze sē� pie galda un raksta. Es nolieku kafijas tasi. Viņa paceļ galvu un saka, lai apsē�os - parastajā krēslā. Viņai mugurā ir melns T krekls, smil�krāsas krekls virs tā, mati pakausī sasprausti ar sprādzi, ausīs pērļu auskariņi.
Viņa kādu brīdi klusē. Cie�i nolūkojas tikko uzrakstītajā. Sejas izteiksme itin nemaz nemainās. Uzliek pildspalvai vāciņu, noliek to uz manuskripta. Pastiepj rokas, paskatās, vai pirksti nav nosmērēju�ies ar tinti. Pa logu krīt svētdienas pēcpusdienas saules stari. Dārzā kāds sarunājas.
- O�ima man teica, ka tu esot devies uz sporta zāli, - viņa paceļ galvu un saka.
- Tās tiesa, - es atbildu.
- Ko tu dari sporta zālē?
- Trena�ieri un svaru bumbas, - es atbildu.
- Vēl kaut ko?
Papurinu galvu.
- Vientuļ� sporta veids.
Es pamāju.
- TU patie�ām vēlies kļūt stiprs, vai ne?
-Ja nekļūsi stiprs, neizdzīvosi. Vismaz manā gadījumā. -
- Tāpēc, ka tu esi viens pats?
- Neviens mani neglābs. Vismaz lidz �im neviens nav nācis mani glābt. Man jātiek galā pa�am saviem spēkiem. Tāpēc man jākļūst stipram. Kā noklīdu�ai vārnai. Tāpēc es sev izdomāju vārdu Kafka. �ehu valodā �kafka� nozīmē �vārna�.
- Hm, - viņa nosaka, it kā nedaudz noraizējusies. � Tād jaiznāk, ka tu esi vārna.
- Tā iznāk, - atbildu.
�Tā iznāk,� par Vārnēnu sauktais zēns nosaka.
- Tādai dzīvei tomēr ari ir savas robe�as. Nevar sevi iemūrēt spēkā un domāt, ka atrodies aiz mūra. Spēku iznīcinās tas, kas ir spēcīgāks par spēku. Principā.
- Tāpēc, ka spēks kļūst par morāli.
Saeki kundze pasmaida.
- Tu visu ātri uztver.
Es saku:
- Tas, ko es meklēju, tas spēks, ko es meklēju, nav saistīts ar uzvarē�anu vai zaudē�anu. Es nemeklēju spēku, kas kļūtu par mūri, lai pasargātu mani pret āreju varu. Es meklēju kaut ko tādu, kas man palīdzētu izturēt varu, kura nāk no ārienes. Kas man ļautu pārciest netaisnību un nelaimes, skumjas, apjukumu un nesaprotamību... lai es spētu to visu izturēt klusēdams.
- Pie tāda spēka laikam gan ir visgrūtāk tikt.
- To es zinu.
Viņas smaids pakavējas mazliet ilgāk.
- Tu zini pilnīgi visu.
Papurinu galvu.
- Tā nav. Man ir tikai piecpadsmit gadu. Es ļoti daudz nezinu. Ir lietas, ko man vajadzētu zināt, bet es tās nezinu. Piemēram, es neko nezinu par Saeki kundzi.
Viņa paņem rokās kafijas tasi un iedzer malciņu.
- Taisnību sakot, nav nekā tāda, ko par mani vajadzētu zināt. Manī tu neatradīsi pilnīgi neko no tā, ko tev vajadzētu zināt.
- Vai jūs atceraties manu hipotēzi?
- Protams, - viņa atbild. - Bet tā ir tava hipotēze, es to neesmu izvirzījusi. Tāpēc
- Tā ir. Ta�u, lai pārbaudītu hipotēzes pareizību, tā ir jāizvirza, - es saku. - Tāpēc es gribētu kaut ko pavaicāt.
-Ko?
- Saeki kundze kādreiz sarakstīja grāmatu par zibens ķertiem cilvēkiem, to izdeva.
-Jā
- Vai tagad to grāmatu vēl var nopirkt?
Saeki kundze papurina galvu.
- To izdeva mazā metienā. Un sen jau vairs nedrukā, nepārdotos eksemplārus noteikti sagrieza. Pat man pa�ai nav saglabājies neviens pats. Es jau laikam tev stāstīju, tas bija
interviju krājums - ar cilvēkiem, kas bija pārdzīvoju�i zibens spērienu, - bet nevienam par to nebija intereses.
- Bet kāpēc Saeki kundze par to interesējās?
-Jā, kāpēc gan? Laikam gan es tajā saskatīju kaut ko simbolisku. Varbūt vienkār�i gribēju atrast sev kādu nodarbo�anos. Izdomāju mērķi, lai būtu jākustina galva un ķermenis. Kāpēc tie�i es to uzsāku, tagad vairs neatceros. Man tas pēk�ņi ienāca prātā, un sāku to pētīt. Tblaik mans darbs bija saistīts ar rakstī�anu, naudas grūtību man nebija. Ari laiku varēju atlicināt, cik gribēju. Kaut kādā mērā varēju nodarboties ar to, kas patika pa�ai. �is darbs bija ļoti interesants. Satikos ar daudziem cilvēkiem, uzklausīju da�ādus stāstus. Iespējams, ja es nebūtu darījusi �o darbu, pamazām norobe�otos no realitātes un beigu beigās noslēgtos sevī.
- Mans tēvs jaunībā strādāja golfa laukumā par nūju pienesēju. Viņu ķēra zibens. Bija bīstami, bet viņ� izdzīvoja. Tas cilvēks, ar kuru viņ� bija kopā, gāja bojā.
- Golfa laukumos zibens nosper daudz cilvēku. Pla�a, atklāta vieta, nav kur patverties. Golfa laukumus zibens ir iecienījis. Vai tavu tēvu sauca tāpat kā tevi - Tamura?
-Jā, un viņ� ar Saeki kundzi ir vienā vecumā.
Viņa papurina galvu.
- Es neatceros cilvēku, vārdā Tamura. Manis intervēto cilvēku vidū Tamuras nebija.
Klusēju.
- Vai tā bija daļa no hipotēzes? Strādājot pie grāmatas par zibens ķertajiem, es iepazinos ar tavu tēvu un tā beigu beigās piedzimi tu?
-Jā.
- Ar to pieliksim �im stāstam punktu. H nav taisnība. Līdz ar to tava hipotēze nav materializējusies.
- Tā nemaz nav, - es saku.
- Tā nemaz nav?
- Es jūsu teiktajam neticu.
- Kāpēc gan?
- piemēram, kad es nosaucu vārdu Tamura, jūs uzreiz pateicāt, ka tāda cilvēka nebija. Pat neapdomājāties. Toreiz, pirms divdesmit gadiem, Saeki kundze intervēja daudzus cilvēkus. Nebūtu tik vienkār�i uzreiz atcerēties, vai starp viņiem bija vai nebija Tamuras.
Saeki kundze papurina galvu. Tad iemalko vēl kafiju. Lūpu kaktiņos pavīd smaida ēna.
- Tamura, paklau... es... - tad viņa apklust. Meklē vārdus.
Es gaidu, kad viņa �os vārdus atradīs.
- Man ir tāda sajūta, it kā ap mani viss mainītos, - Saeki kundze saka.
-Kas?
- Nemācē�u to labi izteikt. Tomēr es to saprotu. Varbūt atmosfēras spiediens, tas, kā atskan skaņas, leņķis, kādā krīt gaisma, kā kustas ķermenis, kā iet laiks, viss mainās. Sīkas parmaiņas sarit vienkopus, pārvēr�as vienā straumē.
Saeki kundze paņem rokās
- Iespējams, ka tas, kas vakar starp mums notika tavā istabā, ir daļa no �īm pārmaiņām. Es nezinu, vai vakarnakt rikojos pareizi vai nepareizi. Bet es biju savā sirdī nolēmusi to nevērtēt. Ļāvos straumei, kas mani uz turieni nesa.
- Vai drīkstu pateikt, ko es domāju par Saeki kundzi?
-Jā, protams.
- Saeki kundze atgūst zaudēto laiku.
Viņa bridi to apdomā.
- Iespējams, � viņa saka. - Bet kā tu to zini?
- Iespējams, ka ar mani ir tāpat.
- IU atgūsti zaudēto laiku?
- Tā ir, - es saku. - Man kop� bērnības tik daudz kas ir atņemts. Daudz kas
- Lai varētu dzīvot tālāk?
Es pamāju.
- Tās ir jādara. Cilvēkam vajag vietu, uz kurieni atgriezties.
Vēl var paspēt. Gan es, gan Saeki kundze.
Viņa aizver acis. Uz galda savij kopā abu roku pirkstus. Thd atver acis it kā samierinājusies.
- Kas tu tāds esi? - Saeki kundze vaicā. - Kāpēc tu tik daudz zini?
Tu saki, ka Saeki kundze noteikti zina, kas tu tāds esi. Es esmu �Kafka liedagā�. Es esmu jūsu mīļākais, jūsu dēls. Par Vārnēnu sauktais zēns. Un mēs abi nekļūsim brīvi. Mēs esam ierauti lielā virpulī. Laiks atrodas ārpus tā. Mūs kaut kur ķers zibens. Zibens bez skaņas un bez apveida.
�onakt jūs atkal apskaujaties. Tu saklausi, kā aizpildās tuk�ums viņā. Tik klusi liedaga smiltis sabirst mēness gaismā. Tu aizturi elpu, ieklausies �ajās skaņās. Tu esi iek�ā savā hipotēzē. Ārā no tās. Hipotēzē iek�ā. Ārā no hipotēzes. Ievelc elpu, aizturi, izelpo. Ieelpo, aizturi, izelpo. Tev galvā
- Manī nav pilnīgi nekā tāda, ko tev vajadzētu zināt, pilnīgi nekā, - viņa saka. Līdz pirmdienas rītam jūs guļat apskāvu�ies, ieklausoties, kā aizrit laiks.
Milzīgie, melnie negaisa mākoņi lēni nostaigāja virs pilsētas, it kā visos kaktiņos meklējot nozaudēto morāli, raidīdami pār pilsētu zibens �autras, kas pamazām norimās, tikai no
austrumiem debesīs vēl tālumā noskanēja pa dārdienam. Tajā pa�ā brīdī mitējās ari bargais lietus. Pēc tam iestājās savāds klusums. Ho�ino piecēlās no grīdas, atvēra logu, ielaida iek�ā āra gaisu. Tum�os mākoņus vairs nemanīja, debesis atkal klāja viegli iekrāsota mākoņu plēvīte. Uzmanību piesaistīja saliju�ās mājas, uz kuru sienām �ur tur manīja melnas �vīkas kā vecu cilvēku vēnas. No elektrības vadiem pilēja ūdens, tas krājās peļķēs. Putni, kas kaut kur bija paslēpu�ies no negaisa, izlīda ārā, meklējot kukaiņus, kas ari bija izlīdu�i no slēptuvēm, un dziedāja.
Ho�ino vairākkārt pagrozīja galvu, pārbaudīdams kaulu stāvokli. Tad kārtīgi izstaipījās. Apsēdies uz palodzes, viņ� vēroja saliju�o ainavu un, izvilcis no kabatas
- Paklau, Nakata. Es tā nopūlējos, lai to smago akmeni, to �ieejas akmeni� apsviestu otrādi, bet nekas nenotika. Neizlēca ne varde, ne nelabais gars. Kaut kam tak vajadzēja būt, pērkons nodārdināja, visi priek�darbi lieliski nokārtoti, �ēl.
Atbildes nebija. Viņ� pagriezās un paskatījās. Nakata, tāpat uz grīdas sēdēdams, bija saliecies uz priek�u un atspiedies ar abām rokām pret grīdu. Acis aizvēris. Viņ� izskatījās pēc salauzta kukaiņa.
- Kas noticis? Vai tev ir slikti? - jauneklis vaicāja.
- Piedodiet. Nakata jūtas noguris. Nav laba ju�ana. Ja drīkst, es labprāt pagulē�u.
Tik tie�ām, Nakata bija pavisam bāls. Acis nodūris, pirkstu gali viegli drebēja. Likās, viņ� pāris stundu laikā strauji novecojis.
- Sapratu, sapratu. Tūlīt izklā�u futonu. Paguli. Ja gribas gulēt, tad jāguļ, - Ho�ino sacīja. - Vai tev nav slikti? Vēders nesāp? Vai nav nelabi? Ausīs ned�inkst? Uz poda nevajag? Nekā tāda? Varbūt izsaukt ārstu? Apdro�inā�ana tev ir?
-Jā, apdro�inā�anas zīme man ir, gubernators iedeva, to es glabāju somas kabatā.
- Tas labi Zini ko, Nakata, �is nav īstais bridis sīkiem paskaidrojumiem, bet apdro�inā�anas polisi neizsniedz
gubernators. Tā ir nacionālā veselības apdro�inā�ana, tātad to iedod Japānas valdība. Es visu labi nezinu, bet tā laikam ir. Tā nav, ka par visu rūpētos tikai gubernators. Uz brīdi nedomā par gubernatoru.
-Jā, sapratu. Apdro�inā�anas zīmi neiedeva gubernators. Uz bridi nedomā�u par gubernatoru. Bet, lai kā būtu, Ho�ino kungs, Nakatam ārsta nevajag. Atlaidī�os un pagulē�u, gan ar to pietiks.
- Nakata, vai tikai tu atkal netaisies gulēt tikpat ilgi kā iepriek�? Trīsdesmit se�as stundas no vietas?
- Lūdzu, piedodiet, bet to gan Nakata nevar pateikt. Tā nav, ka es pirms gulētie�anas izlemtu, cik ilgi gulē�u, un tad gu}u, kā ieplānojis.
- Tur tev taisnība, - jaunais vīrietis noteica. - Neviens neguļ pēc plāna. Būs labi, viss būs labi. Ja tev gribas gulēt, guli. Bija smaga diena. Briesmīgs pērkona negaiss. Sarunājies ar akmeni. Atvēri
- liels paldies. Es atkal Ho�ino kungu apgrūtinu. Lai cik Nakata pateiktos, nekad nebū�u pateicies pietiekami daudz. Ja Ho�ino kunga nebūtu, es jau būtu nomaldījies kaut kur pa ceļam. Bet kā tad ar Ho�ino kunga svarīgo darbu?
- Ak jā, - Ho�ino balss saplaka. Pēdējo dienu laikā tik daudz kas bija noticis, ka viņ� bija pavisam aizmirsis par darbu.
- Ja reiz runājam par to, tā jau ir. Pamazām vajadzēs sākt domāt par atgrie�anos darbā. Priek�nieks būs dusmīgs. Es viņam piezvanīju un pateicu, ka man ir svarīgas darī�anas un ka divas trīs dienas nebū�u darbā, tas arī viss. Kad atgriezī�os, dabū�u trūkties.
Viņ� aizdedzināja jaunu
- Bet zini ko. Lai tas priek�nieks saka, ko grib, lai dusmojas tā, ka galva sāk kūpēt, es par to neko nezinu. Es �os gadus esmu strādājis ari par citiem, rāvies kā tāda skudra. Ei, Ho�ino, cilvēku trūkst, vai nenobrauksi �ovakar līdz Hirosimai, jā, priek�niek, katrā laikā. Nekad ne par ko neesmu �ēlojies, un tā būtu sabeidzis sev muguru. Labi, ka Nakata to ievilka vietā, citādi būtu briesmu lietas. Un man ir tikai drusku pāri par divdesmit, un es tādā draņķa darbā beidzu sev veselību. Nav ta�u nekāds grēks laiku pa laikam atpūsties.
7b pateicis, viņ� pamanīja, ka Nakata jau guļ dziļā miegā. Nakata bija aizvēris acis, pagriezis seju pret griestiem, lūpas sakļāvis, no skata - apmierināts, elpoja caur degunu. Līdzās pie pagalvja bija otrādi apmestais akmens.
- Tik tie�ām - ņēma un aizmiga, - Ho�ino nobrīnījās.
Viņam bija brīvs laiks, viņ� nedaudz pagul�ņāja un paskatījās televīziju, bet pēcpusdienas raidījumi visi kā viens bija nepanesami garlaicīgi. Nekas cits neatlika kā iziet ārā un pavērot, kas notiek. Ari tīras veļas krājumi bija beigu�ies, bija jāsāk domāt par jaunas iegādi. Veļas mazgā�ana Ho�ino riebās vairāk par visu. Labāk ta�u nopirkt jaunas, nevis mazgāt netīrās apak�bikses. Viņ� aizgāja līdz viesnīcas reģistratūrai, samaksāja par nākamo dienu uz priek�u un pateica, ka viņa biedrs esot noguris un guļot, lai nemodina.
- Kaut gan diez vai kādam izdotos viņu pamodināt, -Ho�ino piebilda.
Ho�ino kādu brīdi pastaigājās pa ielām, ieelpodams lietus smar�u.
Kad, noskatījies filmu, Ho�ino izgāja ārā, bija jau vakars. Pārāk lielu izsalkumu nejuta, bet nekā īpa�a, ko darīt, nebija, tāpēc viņ� nolēma iet paēst. Pasūtīja vienu porciju su�i un alu. Nogurums bija daudz lielāks, nekā viņ� bija gaidījis, un alu viņ� izdzēra tikai līdz pusei.
- Nūjā, ko tad var gribēt. Tādu smagumu izcilāju. Kā nenogursi, - jauneklis pie sevis noteica. - Ju�ana tāda, kā �Trīs sivēntiņos" vecākā brāļa namiņam. Atnāks ļaunais vilks un aizpūtis pa gaisu gaisiem.
Izejot ārā no su�i bāra, pamanīja pa�inko spēļu zāli. Iegāja tur un ātri vien paspēlēja divus tūksto�us jenu. Nu galīgi nav noskaņojuma. Meta spēlē�anu pie malas un izgāja ārā, kur atkal kādu strēķi klīda ielās. Tā staigādams, attapās, ka veļu tā ari nav nopircis. Nu ir gan, tie�i tādēļ viņ� ta�u bija devies ārā. Iepirkumu ieliņā viņ� iegāja lēto pre�u veikalā, kur nopirka apak�bikses, baltu T kreklu un zeķes. Tagad varēs netīrās drēbes izmest. Būtu laiks nomainīt arī havajie�u kreklu, veikalā pāris bija, bet, tos apskatījis, Ho�ino secināja, ka diez vai ir cerības Tākamacu atrast tādu havajie�u kreklu, kas būtu pa prātam. Ho�ino gan ziemu, gan vasaru valkāja tikai raibos havajie�u kreklus, ta�u kur� katrs viņam nederēja.
Viņ� iestaigāja arī maizes veikaliņā, kur nopirka maizi, -ja nu Nakata nakti pamodīsies un sagribēs ēst. Iegādājās ari mazu paciņu apelsīnu sulas. Tad iegriezās bankā, izņēma no automāta piecdesmit tūksto�us jenu, ielika makā. Pārbaudīja atlikumu kontā, pārliecinājās, ka tur vēl bija gana. Vairākus gadus bija tā strādājis, ka nemaz nebija laika īpa�i tērēt. Apkārt jau metās tum�s. Ho�ino sagribējās iedzert kafiju. 10 iedomājies, viņ� ieraudzīja nedaudz nostāk no iepirkumu ielas kafejnīcas izkārtni. Apkārtne nelikās īpa�i pievilcīga, tāda vecmodīga kafejnīca. Viņ� iegāja iek�ā, apsēdās mīkstajā, ērtajā krēslā, pasūtīja kafiju. No Anglijā ra�otajiem valrieksta koka skaļruņiem, kas bija pie sienas, plūda mūzika. Viņ� bija vienīgais apmeklētājs. Ho�ino, iegrimis �ajā krēslā, pēk�ņi jutās tik labi, kā sen nebija juties. Vai nu tāpēc, ka te bija tik mierīgi,
bet viņ� pēk�ņi jutās labi. Viņam atnesa kafiju smalkā
jauneklis, sēdēdams mīkstajā krēslā, acis aizvēris, klausīdamies mūziku, daudz ko pārdomāja. Visvairāk - pats par savu esību. Bet, jo vairāk par to domāja, jo vairāk �ķita, ka tajā nav nekāda satura. Tikai kaut kādi bezjēdzīgi krikumi.
Piemēram, es esmu aizrautīgs
Nakata sacīja, ka viņ� esot tuk�s. Varbūt tā ir.
Jauneklis pasūtīja vēl vienu tasi kafijas.
- Vai jums gar�o mūsu kafija? - sirmais kafejnīcas īpa�-uieks pienācis apvaicājās (protams, jaunais vīrietis nezināja, ka īpa�nieks bija pensionējies Kultūras un izglītības ministrijas ierēdnis, atgriezies dzimtajā Takamacu un atvēris kafejnīcu, kur pasniedza labu kafiju un atskaņoja klasisko mūziku^. '
- Patie�ām ļoti gar�īga. Un cik labi smar�ot
- Es pats grauzdēju pupiņas. Atlasu pa vienai.
- No tiesas gar�īga.
- Vai mūzika netraucē?
- Mūzika? - Ho�ino noteica. - Nē, ļoti laba mūzika. Nemaz netraucē. Kas spēlē?
- Rubin�teina, Heifeca un Feiermana trio. Tblaik viņus dēvēja par �Miljons dolāru trio�. Patie�ām slaveni mākslinieki. Ieraksts ir vecs, 1941. gada, bet skan patiesi spo�i.
- Tā �ķiet. Labas lietas nenoveco.
- Man ir vēl ari strukturētāks, klasiskāks, varonīgāks �Erc-hercoga trio", piemēram, Oistraha trio ieraksts.
- Būs labi, man �is patīk, - jauneklis atbildēja. - Kā lai to pasaku - brīni�ķīga sajūta.
- Pateicos, - kafejnīcas īpa�nieks teica paldies �Miljons dolāru trio� vietā. Kad viņ� bija aizgājis, Ho�ino, baudīdams otro kafijas tasi, turpināja nodoties pārdomām.
Nu bet �obrīd viņ� vismaz noder Nakatam. Lasa Nakatas vietā, un to akmeni ari viņ� atrada. Būt noderīgam - tā nemaz nav slikta sajūta. �ādu noskaņojumu viņ� piedzīvoja pirmo reizi mū�ā. Pametis darbu, atbraucis tādu gabalu, nezinādams, kas notiks turpmāk, tomēr neno�ēloja, ka tā noticis. Bija tāda sajūta, it kā pats būtu īstajā vietā. līdzās Nakatam problēma
Bērnībā vectēvs viņam stāstīja stāstus par Gautamu �ākjamuni un viņa mācekļiem. Vienam no mācekļiem - Mijoga vārdā - bijusi grūta galva, viņ� nav spējis iegaumēt pat visvienkār�ākās sūtras frāzes. Tāpēc pārējie mācekļi saukāju�i viņu par muļķi. Kādu dienu Gautama �ākjamuni viņu pasaucis un teicis: �Klausies, Mijoga, tev ir grūta galva, tāpēc tev nevajag mācīties sūtras. Labāk sēdi te, gaitenī uz klona un spodrini visiem apavus.� Mijoga bijis pakļāvīgs pēc dabas un nav teicis: �Tu joko, vai? Lai es te plē�os pu�u?� Kop� tā brī�a viņ� gadus desmit divdesmit spodrinājis visiem apavus. Un tad kādu dienu viņ� piedzīvojis satori, apgaismību, un kļuvis par vienu no izcilākajiem Gautamas �ākjamuni mācekļiem. Tāds bija �is stāsts, kas Ho�ino bija iegūlis atmiņā. Viņ� to tik labi atcerējās tāpēc, ka tolaik bija domājis, ka desmit divdesmit gadus no vietas spodrināt visiem apavus būtu stulbi. Nav
ekāds joks. Bet tagad pārdomājot tas viņam sirdī atbalsojās citādi �Vai gan visi cilvēki nenodarbojas ar ko tamlīdzīgu?� viņ� nodomāja. Bērnībā to vēl nesaprot.
- Vectētiņ, - Ho�ino pasauca kafejnīcas īpa�nieku. - Kas tā ir par mūziku? Jūs pirmīt teicāt, bet man aizmirsās.
- Bēthovena �Erchercoga trio�.
- Ercena trio?
- Nē, ne ercena, bet erchercoga trio.
- Pasaulē tādi cilvēki ari ir vajadzīgi.
-Tie�i tā.
- Kas tad notiktu, ja visi būtu izdiiīm
- Tie�i tā, kas tad notiktu, ja visi būtu izcili un ģeniāli.
- Laba mūzika.
- Brīni�ķīga mūzika. Nekad neapnīk klausīties. Visizcilākais Bēthovena klavieru trio, izsmalcināts darbs. Bēthovens to sarakstīja �etrdesmit gadu vecumā, pēc tam viņ� vairs nekad pie klavieru trio neķērās. Laikam saprata, ka �ajā darbā ir sasniedzis augstāko virsotni.
- �ķiet, es saprotu. Lai ko tu daritu, jācen�as sasniegt virsotni, - Ho�ino sacīja.
- Iegriezieties vēl kādreiz!
- Noteikti atnāk�u.
Kad Ho�ino atgriezās numurā, Nakata, kā jau viņ� bija paredzējis, vēl gulēja. Tā kā tas notika otro reizi, jauneklim tas vairs nelikās dīvaini. Ja viņ� grib gulēt, tad jāļauj izgulēties. Akmens tāpat stāvēja pie pagalvja. Ho�ino nolika maisiņu ar maizi līdzās akmenim, tad iegāja vannā, uzvilka tīru veļu. Netīro apak�veļu sabāza papīra turzā un izmeta atkritumos. Ielīda futonā un tūdaļ pat aizmiga.
Jauneklis pamodās nākamajā dienā deviņos no rīta. Nakata blakus futonā joprojām gulēja. Elpoja rāmi, vienmērīgi. Cie�ā miegā. Ho�ino viens pats pabrokastoja un pateica viesnīcas istabenei, ka ceļabiedrs joprojām guļot, lai viņu nemodina.
- Futons var palikt nenovākts, - viņ� sacīja.
- Vai ar viņu viss kārtībā, ka viņ� tik ilgi guļ? - sieviete apvaicājās.
- Viss kārtībā, viss kārtībā. Nenomirs. Neraizējieties. Guļot viņ� atjauno spēkus. Es viņu labi pazīstu.
Ho�ino, nopircis stacijā avīzi, apsēdās uz soliņa un izpētīja kino afi�u. Kinoteātri, kas bija stacijas tuvumā, notika Fran-suā Trifo filmu retrospekcija. Viņam nebija ne jausmas, kas tas Fransuā Trifo tāds ir (nemaz nevar saprast, vīrietis vai sieviete), bet seansā tika rādītas divas filmas uzreiz, līdz vakaram vēl laika daudz, kaut kā tas jānosit, un viņ� nolēma iet noskatīties. Rādīja ��etrsimt sitienu� un �Ne�aujiet uz pianistu�. Skatītāju bija pavisam maz. Nevarētu teikt, ka Ho�ino būtu kaislīgs kino fans. Laiku pa laikam aizstaigāja uz kino, neko citu kā kungfu filmas un trillerus neskatījās. Tāpēc viņam �ajās agrīnajās Trifo filmās bija daudz grūti saprotamu vietu un aspektu, un, kā jau vecām filmām, ari temps bija lēns. Tomēr viņam patika to oriģinālā atmosfēra, toņkārta, simboliskais psiholoģiskais attēlojums. Vismaz nebija garlaicīgi. Noskatījies seansu līdz galam, viņ� nodomāja, ka nebūtu slikti redzēt vēl kādu �ī re�isora filmu.
Iznācis no kinoteātra, aizstaigāja līdz iepirkumu ielai un devās uz to pa�u kafejnīcu, kurā bija iegriezies vakar. īpa�nieks viņu atcerējās. Jauneklis apsēdās tajā pa�ā krēslā un
pasūtīja kafiju. Arī �oreiz viņ� bija vienīgais apmeklētājs. No skaļruņiem plūda �ella skaņas.
- Haidna koncerts. Pjērs Fumjē spēlē �ellu, - īpa�nieks, atnesis kafiju, paskaidroja.
- Ārkārtīgi dabiska skaņa, - Ho�ino noteica.
- Tie�i tā, - īpa�nieks piekrita. - Pjēru Fumjē kā mūziķi es vērtēju ļoti augstu. Kā augstākās kvalitātes vīns. Tam ir smar�a un pilnība, tas iesilda asinis, ienes sirdī mieru. Es viņu vienmēr saucu par �meistaru Fumjē�. Nu, protams, man ar viņu nav personisku attiecību, bet viņ� ir glu�i kā mans dzīves skolotājs.
Klausoties Fumjē plūsto�ajā, cieņpilnajā �ellā, Ho�ino atcerējās savu bērnību. Viņ� katru dienu gāja uz tuvējo upi, mak�ķerēja, ķēra pīkstes. Tolaik viņ� ne par ko nedomāja. Tāpat vien dzīvoja. Kamēr vien es dzīvoju, es esmu
- Atvainojiet, vectētiņ! - Ho�ino uzsauca īpa�niekam, kas sēdēja pie kases.
-Jā, lūdzu?
-Ja jums būtu brivs laiks un ja es jūs neapgrūtinu, varbūt jūs varētu ar mani parunāt. Es gribētu kaut ko vairāk uzzināt Par to Haidnu, kas sarakstījis �o mūziku.
īpa�nieks uzreiz atnāca pie viņa un kaislīgi metās stāstīt Par Haidna dzīvi un viņa mūziku. Kafejnīcas saimnieks bija noslēgts cilvēks, bet, runājot par klasisko mūziku, kļuva daiļrunīgs. Haidns rakstījis mūziku pēc pasūtījuma, garās dzīves laikā strādādams da�ādiem patroniem, sarakstījis neskaitāmi daudz pasūtījuma darbu. Haidns bijis praktisks, draudzīgs, pazemīgs un dāsns cilvēks. Tā�u viņa sirdī mitusi arī tumsa, viņ� bijis sare�ģīts cilvēks.
- Kaut kādā mērā Haidns kā cilvēks ir mīkla. Neviens nezina, cik daudz kaislīga patosa viņ� nesa sevī. Tajā laikmetā - feodālajā, kad viņ� piedzima, viņam nācās iemācīties slēpt savu egoismu zem paļāvības maskas, izrādīties priecīgam. Citādi viņ� būtu lemts iznīcībai. Daudzi cilvēki uzskata, ka viņ� salīdzinājumā ar Bahu vai Mocartu esot nevērtīgāks gan savas nodzīvotās dzīves, gan mūzikas ziņā. Viņa radītais bija jauns, bet ne revolucionārs. Ta�u, ja ieklausās vērīgi, tad var saklausīt slēptas ilgas pēc modemā ego. It kā attāla, pretrunīga atbalss, tā ir Haidna mūzikā, klusi, klusi tur pulsē. Ieklausieties tajā akordā, vai dzirdat? Ļoti kluss, bet tajā ir neatlaidīgs, uz iek�u vērsts gars, ko pilda maiga, jauneklīga ziņkāre.
- lāpāt kā Fransuā Trifo filmās.
- Tie�i tā! - īpa�nieks noteica un neviļus uzsita Ho�ino uz pleca. - Patie�ām. Tā kā FTansuā Trifo filmās. Tas pats nepiekāpīgais, uz iek�u vērstais gars, maigas, jauneklīgas ziņkāres pildīts.
Kad Haidna mūzika bija izskanējusi, Ho�ino palūdza vēlreiz atskaņot �Erchercoga trio� Rubin�teina, Heifeca un Feiermana izpildījumā. Tb klausoties, viņ� atkal ieslīga pārdomās. $ļ
�Kamēr es dzīvo�u, seko�u Nakatam. Pie velna ar to darbu� Ho�ino savā sirdī apņēmās.
Kad pulksten septiņos zvana telefons, es guļu dziļā miegā. Sapnī esmu kādā grotā, saliecies, kabatas bateriju rokā, kaut ko meklēju tumsā. Tajā brīdī sadzirdu, ka pie ieejas alā kādu sauc vārdā. Sauc manu vārdu. Tālu un klusi. Es gVaļi atsaucos! Ta�u �is kāds manu balsi nesadzird un turpina bez apstājas saukt manu vārdu. Man nekas cits neatliek kā celties kājās un doties uz ieejas pusi. �Vēl mazliet, un es to būtu atradis! nodomāju. Ta�u tajā pa�ā laikā es arī jūtos atvieglots, ķa neesmu to atradis. Tajā brīdi es pamostos. Paskatos apkārt
savācu izkaisīto apziņu vienkopus. Saprotu, ka zvana telefons. Zvana telefons bibliotēkas reģistratūrā. Cauri aizkaram istabā lau�as spo�a saules gaisma, Saeki kundzes nav man līdzās. Gultā esmu viens pats.
Izkāpju no gultas T kreklā un apak�biksēs un aizeju līdz telefonam. Paiet diezgan daudz laika, līdz es tur nokļūstu, un telefons zvana bez apstājas.
-Hallo.
- Vai tu gulēji? - O�ima vaicā.
-Jā, gulēju, - es atbildu.
- Atvaino, ka modinu tevi tik agri brīvdienas rītā. Ir nelielas nepatik�anas.
- Nepatik�anas?
- Es vēlāk paskaidro�u sīkāk. Tev uz kādu laiku vajadzētu pazust. Tūlīt atbrauk�u tev pakaļ. Ātri savāc mantas. Kad bū�u klāt, tūlīt nāc uz stāvvietu un kāp ma�īnā, neko nerunā. Vai saprati? ;
- Sapratu, - es atbildu.
Atgrie�os istabā, savācu mantas, kā likts. Nav īpa�as vajadzības steigties. Piecu minū�u laikā viss ir sakārtots. Savācu izmazgātās drēbes, ko esmu izkāris vannas istabā �āvēties, ielieku mugursomā tualetes piederumus, grāmatas un dienasgrāmatu, ar to ari mantu kravā�ana ir galā. Apģērbjos, sakārtoju sajaukto gultu. Gludi nostiepju palagu, uzbu�inu spilvenu, uzklāju pārvalku. Izdzē�u visas pēdas. Tād apsē�os uz krēsla un domāju par Saeki kundzi, kura vēl pirms pāris stundām bija �eit.
Pēc divdesmit minūtēm stāvlaukumā iebrauks zaļā
Kaut ari laiks ir ideāli piemērots tam, lai brauktu ar nolaistu jumtu, O�ima to ir atstājis paceltu. Paņemu mugursomu un steig�us dodos uz ma�īnu, apsē�os pasa�iera sēdeklī. Tāpat kā iepriek�ējā reizē O�ima piesien manu mugursomu pie rāmja.
viņam ir tum�as
- Tu teici, ka kaut kur pazaudēji cepuri. Uzliec �o te. Drusciņ piesegs seju.
- Paldies, - es saku.
- Saulesbrilles tev ir?
Pamāju. Izvelku no kabatas debeszilās
- Smalki, - O�ima, nopētījis manu seju, saka. - Varbūt tikai pagriez cepuri otrādi.
Paklausīgi apgrie�u cepuri otrādi.
O�ima vēlreiz pamāj.
- Ļoti labi. Kā labā ģimenē audzis
Tad viņ� iedarbina motoru, ieliek pārnesumā un uzspie�; ' gāzes pedālim.
- Uz kurieni brauksim? - es vaicāju.
- TUrpat, kur iepriek�.
- Uz Ko�i kalniem?
O�ima pamāj.
- Jā, atkal garais pārbrauciens, - viņ� nosaka un ieslēdf* stereoatskaņotāju. Atskan priecīgs Mocarta gabals orķestrifflfļ Atceros, ka esmu to dzirdējis.
- Tev kalni nav apniku�i?
- Man tur patīk. Tur ir kluss, daudz var izlasīt;? �
- Tas labi, - O�ima nosaka.
- Kādas ir tās nepatik�anas?
O�ima uzmet man drūmu skatienu atpakaļskata spoguB| Nopēta manu seju, tad pievēr�as ceļam.
- Pirmām kārtām - policija atkal ar mani sazinājās. Vakarvakarā zvanīja uz mājām. �oreiz viņi nopietni apņēmu�i^ noskaidrot tavu atra�anās vietu. Noskaņojums ir pavisaiq citāds nekā iepriek�.
- Bet man ta�u ir alibi, vai ne?
-jā, protams, alibi tev ir. Negadījuma dienā tu biji Sikoku. par to viņi ne�aubās. Bet varbūt tev ir bijis līdzzinātājs. Paliek vēl tāda iespēja. ,
- Līdzzinātājs? .
-Jā, viņi domā, ka tev varēja būt līdzzinātājs.
Līdzzinātājs? Es papurinu galvu.
- Kā tādas runas sāku�ās?
- Policija man neko īpa�i daudz neatklāja. Vairāk gribēja iztaujāt mani, pa�i neko negrib stāstīt. Tāpēc es vakarvakarā papētīju jaunumus intemetā. Par �o lietu pat parādīju�ās speciālas lapas. Tui esi kļuvis par īstu slavenību. Klejojo�ais princis, kuram pieder noslēpuma atslēga.
Es paraustu plecus.
O�ima pārslēdz augstākā pārnesumā, apdzen priek�ā brauco�o balto
- Policija visus spēkus veltīja tam, lai noskaidrotu vecā vīra personību. Neko daudz par viņa pagātni nav uzzināju�i, bet �ķiet, ka viņam ir kaut kādi garīgi traucējumi. Nekas briesmīgs,
tikai drusciņ jocīgs. Pārtiek no radinieku palīdzības un invaliditātes pensijas. Dzīvo viens pats. Bet dzīvoklī vairs nav atrodams. Policijai izdevies noskaidrot viņa pārvieto�anos, izskatās, ka viņ� ar autostopiem braucis uz Sikoku. Tālsatiksmes autobusa �oferis atcerējās, ka viņam līdzīgu cilvēku vedis uz Kobi. Palicis atmiņā dīvainās runas manieres dēļ un arī tāpēc, ka savādi izteicies. Bijis kopā ar kādu jaunu vīrieti, ap divdesmit gadus vecu. Abi izkāpu�i pie Toku�imas stacijas. Noskaidrots arī, kurā viesnīcā Toku�imā viņi apmetu�ies. Viesnīcas kalpone teikusi, ka abi ar vilcienu aizbrauku�i uz Takamacu. Tavas un vecā vīra pazīmes pilnīgi sakrīt. Abi divi no Noga-tas Nakano kvartālā esat devu�ies uz Takamacu. Tā nevar būt vienkār�i sakritība. Policija domā, ka tajā kaut kas slēpjas. Jums par �o negadījumu varēja būt iepriek�ēja noruna. Tagad izmeklē�anā ir iesaistījusies arī Nacionālā policijas pārvalde, viņi pārmeklē pilsētu. Dro�i vien tev neizdosies ilgāk slēpties bibliotēkā. Tāpēc vedu tevi uz kalniem.
- Garīgi atpalicis vecs vīrs, kas dzīvojis Nakano kvartālā?
- Vai tu tādu neatceries?
Papurinu galvu.
- Nu nemaz.
- Sprie�ot pēc adreses, dzīvojis pavisam netālu no tavas mājas. Piecpadsmit minū�u gājiena attālumā.
- Paklau, O�ima, Nakano dzīvo ļoti daudz cilvēku. Es pat savus kaimiņus nepazītu.
- Nu labi, stāstī�u tālāk, - O�ima saka. Tad pamet uz manu pusi skatienu.
-
- Baigi, - es nosaku.
- Tie�i tā, � O�ima turpina. - Tās pa�as dienas vakarā Tomei maģistrāles malā no debesīm nokritis milzum daudz dēļu. Atceries?
- To es atceros.
- Policija ari, protams, �iem notikumiem pievērsusi uzmanību. Viņi uzskata, ka starp �iem dīvainajiem notikumiem un mīklaino vīru, kuru viņi meklē, varētu būt kāda sakarība. Viņ� darbojas paralēli �iem notikumiem.
Mocarta mūzika beidzas, sākas kāda cita melodija, arī Mocarta.
O�ima stūrēdams vairākas reizes papurina galvu.
- Ļoti dīvains notikumu pavērsiens. Jau sākums bija dīvains, bet nu stāsts kļūst vēl dīvaināks. Nav saprotams, kas notiks tālāk. Ta�u viens ir skaidrs: visi �ie stāsti pamazām satek kopā
- O�ima, vai man nebūtu labāk doties uz kādu citu pilsētu? - es vaicāju. - Nedomājot par to, ka kaut kas notiks, es negribu, lai tev un Saeki kundzei manis dēļ būtu nepatik�anas.
- Uz kurieni, piemēram, tu varētu doties?
- Es nezinu. Ja tu mani aizvestu līdz stacijai, tur es izdomātu. Vienalga, uz kurieni.
O�ima nopū�as.
- Es neteiktu, ka tā ir laba doma. Stacija ir pilna ar policistiem, tie skatās, vai nemanīs gara auguma, stilīgu piecpadsmit gadus vecu zēnu ar mugursomu.
- Varbūt tad aizved mani uz kādu tālāku staciju, kuru viņi nenovēro.
- Tas pats. Tevi pamanīs jebkur.
Es klusēju.
- Būs labi. Orderis tavam arestam nav izdots.
Es pamāju.
- Tātad tu �obrīd esi brīvs cilvēks. Varu vest tevi, uz kurieni gribu. Likums to neaizliedz. Turklāt, Kafka Tamura, es nemaz nezinu tavu īsto vārdu. Neuztraucies par mani. Redzi, es esmu ārkārtīgi piesardzīgs cilvēks. Mani nav tik vienkār�i noķert aiz astes.
- O�ima, - es ierunājos.
-Jā?
- Man nav neviena līdzzinātāja. Ja es tik tie�ām būtu gribējis nogalināt tēvu, es nebūtu to lūdzis kādam citam.
- Tb es labi zinu.
O�ima apstājas pie luksofora, paskatās atpakaļskata spogulī. Iemet mutē citrona ledeni, piedāvā man arī. Vienu paņemu, ielieku mutē.
- Un vēl?
- Kas vēl? - O�ima pārjautā.
- O�ima, tu sāki ar - pirmām kārtām. Runājot par iemesliem, kāpēc man vajadzētu paslēpties kalnos. Likās, ir vēl kāds iemesls.
O�ima nenovēr� skatienu no luksofora. Sarkanā gaisma nemainās.
- Otrs iemesls nav nekas svarīgs. Salīdzinājumā ar pirmo.
- Tik un tā es gribētu to dzirdēt.
- Runa ir par Saeki kundzi, - O�ima saka. Beidzot sarkanā gaisma nomainās, viņ� uzspie� uz gāzes pedāļa. - Tu ar viņu guli. Vai ne?
Es nezinu, kā īsti atbildēt.
- Tas nav nekas īpa�s. Nepievērs tam uzmanību. Man ir laba intuīcija, tas viss. Viņa ir lielisks cilvēks, ļoti pievilcīga sieviete. Viņa ir... īpa�s cilvēks. Daudzējādā ziņā. Jums, protams, ir liela gadu starpība, bet tā nav problēma. Saprotu, kāpēc viņa tev liekas pievilcīga. Es domāju, ka tu gribi ar viņu mīlēties. Domāju, ka viņa grib ar tevi mīlēties. Es neko par to nedomāju. Ja jums abiem tā ir labi, man arī ir labi.
O�ima paviļā mutē citrona stikleni.
- Bet tagad tev vajadzētu nedaudz attālināties no Saeki kundzes. Tam nav nekāda sakara ar asiņaino notikumu Nakano rajonā.
- Kāpēc?
- Viņas dzīvē �is ir ļoti trausls bridis.
- Trausls bridis?
- Saeki kundze... � O�ima iesāk, tad meklē vārdus. � Izsakoties vienkār�āk, viņa mirst. To es saprotu. Es visu laiku jūtu �īs zīmes.
Noņemu saulesbrilles un paskatos O�imas profilā. Viņ� stūrē, skatīdamies taisni uz priek�u. Tikko esam iegriezu�ies maģistrālē, kas ved uz Ko�i. Viņ� brauc, ievērojot noteiktos ātruma ierobe�ojumus. Melna
O�ima papurina galvu.
- Varbūt tā ir, varbūt nav. Par viņas veselības stāvokli neesmu informēts. Iespējams, ka viņu nomāc tāda slimība. Varbūt ne. Bet man liekas, ka tas drīzāk ir psiholoģisks stāvoklis. Tas saistīts ar dzīvotgribu.
- Vai viņai būtu zudusi dzīvotgriba?
- Jā. Viņai ir zudusi griba dzīvot tālāk.
- Tu domā, ka Saeki kundze izdarīs pa�nāvību?
- Diez vai, - O�ima atbild. - Viņa ir ļoti tie�i, ļoti klusi pagriezusies uz nāves pusi. Vai ari - nāve ir pagriezusies uz viņas pusi.
- It kā vilciens tuvotos stacijai?
- Laikam, � O�ima apklust, cie�i sakniebis lūpas. - Un tad, Kafka Tamura, parādījies tu.
- Un tad?
O�ima uz īsu bridi atrauj abas rokas no stūres.
- Un viss.
Es lēni nogrozu galvu.
- Vai man jāsaprot, ka O�ima domā -
O�ima ilgi klusē. Tad sāk rimāt.
- Tā ir, - viņ� piekrīt. - Ir tā, kā tu saki. Es tā domāju.
- Ka es vedu Saeki kundzei nāvi? Vai tā?
- Bet, - O�ima turpina, - es tevi tajā nevainoju. Glu�i otrādi, varbūt tā ir labi.
- Kāpēc?
O�ima neatbild. �ķiet, ka viņa klusē�ana nozīmē -
Atslīgstu sēdeklī, aizveru acis, spēks pamet ķermeni.
- Paklau, O�ima.
-Jā?
- Es vairs nezinu, ko iesākt. Es nesaprotu, uz kurieni esmu pavērsies. Kas ir pareizi, kas - nepareizi. Iet uz priek�u vai griezties atpakaļ?
O�ima klusē. Atbildes nav.
- Ko lai es daru? - es jautāju.
- Nedari neko, - viņa atbilde ir vienkār�a.
- Nedarīt neko?
O�ima pamāj.
- Tāpēc es vedu tevi kalnos.
- Bet ko lai es daru kalnos?
- Ieklausies vējā, - viņ� saka. - Es vienmēr tā daru.
O�ima pastiepj roku un maigi pieskaras manējai.
- Tu pie daudz kā neesi vainīgs. Es ari ne. Tur nav vainojami ne pareģojumi, ne lāsti. Un ari DNS - ne. Ari bezjēdzības ne. Tajā nevar vainot ne strukturālismu, ne tre�o industriālo revolūciju. Mēs visi iznīksim, pazudīsim, pasaule ir uzbūvēta no iznīcības un pazu�anas. Mūsu esība nav nekas vairāk par �ī pamatprincipa ēnu. Uzpū� vēj�, stiprs, brāzmains, varbūt ari liega vēsma. Bet beigu beigās katrs vēj� norimst un pazūd. Vējam nav apveida. Tas nav nekas vairāk kā gaisa kustība. Ieklausies. Tu sapratīsi �o metaforu.
Es arī paspie�u viņa roku. Maiga, silta roka. Gluda bezdzimuma roka, slaida un eleganta.
- O�ima, - es saku, - vai tu domā, ka man �obrīd vajadzētu attālināties no Saeki kundzes?
- Jā, Kafka Tamura. Būtu labāk, ja tu uz kādu brīdi attālinātos no Saeki kundzes. Es tā domāju. Viņai vajadzētu pabūt vienai. Viņa ir gudrs un spēcīgs cilvēks. Viņa ilgu laiku pacietusi briesmīgu vientulību, panesusi smagas atmiņas. Viņai daudz kas vienatnē jāizlemj. .
- Un es esmu bērns, kas maisās pa kājām?
-
-
- Ieklausies, Kafka Tamura, - O�ima saka. - Ieklausies uzmanīgi kā molusks.
Kad Ho�ino atgriezās viesnīcā, Nakata, kā jau jauneklis bija paredzējis, joprojām gulēja. Paciņa ar maizi un apelsīnu sula, ko viņ� bija nolicis vecajam vīram pie pagalvja, nebija aiztikta. Viņ� nebija pat pagrozījies. Laikam ari ne reizi nebija pamodies. Ho�ino mēģināja saskaitīt, cik stundu Nakata nogulējis. Aizmiga iepriek�ējā dienā divos pēcpusdienā, tātad jau trīsdesmit stundas guļ cie�ā miegā. Tad Ho�ino iedomājās - kāda nedēļas diena vispār �odien ir. Dienu skaits bija sajucis. Viņ� izvilka no savas ceļasomas piezīmju grāmatiņu un sāka skaitīt. Paskatīsimies: mēs no Kobes ar autobusu aizbraucām uz Toku�imu sestdienā, tad Nakata cie�ā miegā nogulēja līdz pirmdienai. Pirmdien mēs aizbraucām no Toku�imas uz Takamacu, ceturtdien bija visi tie notikumi ar akmeni un pērkona negaisu, un tās dienas pēcpusdienā viņ� aizmiga. Pagājusi viena diena. Nu tātad �odien ir piektdiena. Ja tā paskatās, iznāk, ka vecais vīrs atbraucis uz Sikoku izgulēties.
Tāpat kā iepriek�ējās dienas vakarā jauneklis iegāja vannā, īsu bridi paskatījās televīziju, tad iekārtojās futonā. Turpat līdzās Nakata miegā mierīgi elpoja. Lai notiek kas notikdams, Ho�ino nodomāja. Ja Nakata grib gulēt, jāļauj viņam izgulēties. Nav jēgas par to spriedelēt. Un tad viņ� pats aizmiga. Bija pusvienpadsmit.
Pulksten piecos no rīta somā sāka zvanīt mobilais telefons. Ho�ino uzreiz pamodās un paņēma telefonu. Nakata līdzās gulēja vien tālāk.
-Hallo.
- Ho�ino kungs, - atskanēja vīrie�a balss.
- Pulkvedis Sanderss? - jauneklis sacīja.
- Tie�i tā. Kā klājas?
- Labi, paldies... - jauneklis atbildēja. - Vectētiņ, kā jūs zināt �o telefona numuru? Es jums to nedevu. Turklāt es visu �o laiku biju to atslēdzis, lai no darba ar mani nevarētu sazināties. Kā jums kaut kas tāds izdevās? Ļoti jocīgi. Nekādas loģikas.
- Es ta�u jau teicu, Ho�ino kungs. Neesmu ne dievs, ne Budā, ne cilvēks. Es esmu kaut kas īpa�s. Koncepcija. Tāpēc varēju piezvanīt uz tavu atslēgto telefonu. Bērnu spēlītes Domāts, darīts. Kāda tam nozīme - ir vai nav pieslēgta baterija. Nav ko par visu brīnīties. Varēju ari pa tie�o ar tevi sazināties, tu atvērtu ads, un es tur sēdētu tev pie pagalvja, bet tā es Ho�ino stipri sabiedētu.
- Tā gan, es noteikti pārbītos.
- Tāpēc nolēmu piezvanīt. Galu galā es augstu vērtēju pieklājības normas.
- Nenoliedzami, - jauneklis sacīja. - Vectētiņ, ko man iesākt ar to akmeni? Mēs ar Nakatu kā nebūt apsviedām to otrādii un tad atvērās ieeja kaut kur. �ausmīga negaisa laikā. Nakata ir tas cilvēks, ar kuru kopā es ceļoju.
- Es zinu par Nakatu, - pulkvedis Sanderss sacīja. - Nav vajadzības man kaut ko skaidrot.
- Hm, - Ho�ino novilka, - labi, lai paliek. Bet pēc tam Nakata likās ziemas miegā un guļ bez pamo�anās. Akmens joprojām ir tepat. Vai nebūtu laiks aizgādāt to atpakaļ uz templi? Ka tik pār mums nenāk lāsts, ka mēs tā - bez atļaujas� paņēmām.
- Tu gan esi viens apnicīgs tips! Cik rei�u tev var teikt, ka nekāda lāsta nav! - Likās, ka pulkvedim Sandersam tas sāk pieriebties. � Lai tas akmens kādu laiku paliek pie tevis. Jūs to atvērāt. Ja reiz ir atvērts, tad vajadzēs ari aizvērt. Kad būs aizvērts, tad ari ved atpakaļ. Atpakaļve�anas laiks vēl nav pienācis. Saprati?
- Vieds lēmums. Ir tāds teiciens: �Dumjās pārdomās prāts atpū�as.�
- Labs teiciens.
- Uzvedino�s, vai ne?
- �Kad pārvaldnieks auns, tad jāgatavojas operācijai.�
- Kas tas par teicienu?
- Skaitāmais pantiņ�, es pats izdomāju.
- Un kā tas būtu jāsaprot?
- Nekādi. Man vienkār�i gribējās to pateikt.
- Ho�ino! Es palūg�u - pietiek runāt muļlpbas. Tā var palikt galvā jocīgs. Necie�u tādas bezjēdzīgas tuk�ības.
- Piedodiet, - jauneklis sacīja. - Vectētiņ, kādā lietā jūs man zvanāt? Jūs ta�u bez īpa�as vajadzības nezvanītu tik agri no rīta.
-Jā gan. Man izkrita no prāta, - pulkvedis Sanderss atbildēja. - Man jāpasaka pats svarīgākais. Es gribu, lai jūs tūlīt pat vācaties prom no viesnīcas. Laika nav. Brokastīs neejiet. Pamodini Nakatu. Paņemiet akmeni un ejiet prom, brauciet ar taksi. Taksometru nepasūtiet viesnīcā, apturiet uz ielas. Tad pasaki �oferim �o te adresi. Vai tev ir pie rokas papīrs un rakstāmais?
-Jā, ir, - jauneklis sacīja un izņēma no somas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. - Slota un liek�ķere sagatavota.
- Vai es neteicu pārtraukt tos muļķīgos jokus, - pulkvedis Sanderss dusmīgi nokliedza klausulē. - Lieta ir nopietna. Laika nav nemaz.
- Labi, labi, man ir gan piezīmju grāmata, gan pildspalva.
Pulkvedis Sanderss nosauca adresi, jauneklis to pierakstīja.
Nolasīja priek�ā, lai pārbaudītu, vai nav kļūdījies:
- ***3 kvartāls, 15-16, Takamacu
- Labi, - pulkvedis Sanderss sacīja. - Pie durvīm ir melns lietussargu statīvs, zem tā būs atslēga. Ņem un ej iek�ā. Palieciet tur, cik gribat. Pa to laiku nekur ārā neejiet. Viss vajadzīgais tur būs.
- Vai tas dzīvoklis pieder jums, vectētiņ?
-Jā, manējais. Manējais, noīrēts. Tāpēc jūtieties tur brīvi. Tur viss jums abiem sagatavots.
- Paklau, vectētiņ, - Ho�ino ierunājās.
- Nu, kas ir?
- Ja vectētiņ� nav ne dievs, ne Buda, ne cilvēks. Būtne bez apveida. Tā jūs man teicāt.
-Tā ir.
- Tad jau jūs neesat �īs pasaules radība.
-Tie�i tā.
- Tad kā tāda radība varēja noīrēt dzīvokli? Paklau, vectētiņ, ja jūs neesat cilvēks, tad jums nav ne dokumentu, ne reģistrācijas numura, ne apliecinājuma par dzīvesvietu, ne zīmoga. Kur� jums kaut ko izīrēs, ja jums nekā no tā nav? Vai jūs nodarbojaties ar krāp�anu? Koka lapu nobūrāt par zīmogu? Vai nav par daudz visādu aizdomīgu bū�anu?
- Tev ta�u nepielec, vai ne! - Pulkvedis Sanderss noklak-�ķināja mēli. - Galīgi neaptēsts. Kas tev ir smadzeņu vietā -galerts? Stulbais lauķis! Kādas tur koka lapas! Es neesmu nekāds pasaku jenots. Es esmu
vajadzīgos papīrus un visu nokārto. Vai tad tas nav pa�saprotami?
- Ak tā, vectētiņam ir sekretāre?
- Nu, protams. Ko tu īsti domā? Tu tie�ām esi muļķis. Es esmu aizņemts cilvēks. Kas tur savāds, ka man ir sekretāre?
- Labi, labi, sapratu. Nevajag tā satraukties. Tikai drusku pazobojos. Vectētiņ, kas ir noticis, kāpēc tāda steiga? Pat pabrokastot nav laika. Man ļoti gribas ēst. Un Nakata aizmidzis cie�ā miegā. Diez vai man izdosies viņu uzreiz uzmodināt...
- Izbeidz, Ho�ino! Es nejokojos. Jūs abus meklē policija. Jau no pa�a rīta sāku�i apstaigāt visas pilsētas viesnīcas. Viņiem jau ir gan tavs, gan Nakatas apraksts. Tāpēc jūs abus uzreiz pazīs. Lai nu kā, jūs abi duraties acīs. Tāpēc ir jāpasteidzas.
- Policija? - jauneklis pacēla balsi. - Liecies mierā, vecais! Es neko neesmu savārījis. Jā, skolas laikā es aizdzinu pāris mo�u, bet tikai tāpēc, ka gribēju izvizināties. Es tos nepārdevu tālāk. Drusku padzenāju un atvedu atpakaļ. Nekādus citus noziegumus neesmu pastrādājis. Nu tikai tagad, kad paņēmu to akmeni no tempļa, bet jūs pats man teicāt, ka...
- Tam nav nekāda sakara ar akmeni, - pulkvedis Sanderss noskaldīja. - Aizmirsti par to akmeni. Policija par akmeni neko nezina un, ja zinātu, neliktos zinis. Nu vismaz par to viņi jau no pa�a rita pilsētu neķemmētu. Lieta ir nopietnāka.
- Nopietnāka lieta?
- Nakata tiek meklēts sakarā ar to.
- Vectētiņ, es neko nesaprotu. �ajā pasaulē nav neviena cilvēka, kas būtu tālāk no noziegumiem kā Nakata. Kas tā par
- Tagad nav laika to tev sīki skaidrot pa telefonu. Svarīgi ir tas, ka Ho�ino ir jāsavāc Nakata un jālai�as. Tas viss tagad ir uz taviem pleciem.
- Neko nesaprotu, - jauneklis teica, purinādams galvu, - es galīgi nesaprotu, par ko mēs runājam. Ja kaut ko tādu izdarī�u, tad iznāks, ka es ari esmu iesaistīts noziegumā?
385
- Nē, nebūsi iesaistīts. �o to viņi no tevis ari gribēs zināt Bet laika nav, Ho�ino, nedomā par to visu. Klusē un dari, kā es lieku.
- Paklau, vectētiņ, saproti vienu lietu - es necie�u policiju. Briesmīgi necie�u. Viņi ir ļaunāki par
Saruna pārtrūka;
- Ir nu gan, - jauneklis noteica. Smagi nopūtās, iebāza telefonu atpakaļ somā, tad ņēmās modināt Nakatu.
- Ei, Nakata! Ei, vectētiņ! Ugunsgrēks! Plūdi! ZemestiĪGejjļļ Revolūcija! Godzilla nāk! Mosties, mosties! Nu, lūdzu.
Pagāja kāds laiks, iekams izdevās Nakatu pamodināt. *£1
- Nakata tikko pabeidza zāģēt. Tb, kas palika pāri, ieliku iekuram. Nē, kaķi neiet vannā. Nakata iet vannā, - Nakata murmināja. Acīmredzot viņ� bija citā laikā un citā pasaulē,! Jauneklis purināja viņu aiz pleca, knieba degunā, raustīja aiz auss. Pamazām vien Nakata atgriezās pie apziņas.
- Vai tas būtu jūs, Ho�ino kungs? - Nakata vaicāja. � ai
-Jā, es, Ho�ino, - jauneklis atbildēja. - Piedod, ka uzmoH
dināju. :
- Tās nekas. Nakatam jau vajadzēja pamazām celties aug�ās] Neuztraucieties. Es ar uguns kur�anu esmu galā.
- Tas labi. Bet tagad gan vajadzētu pasteigties, mums nQ �ejienes jāpazūd.
- Vai tas ir saistībā ar D�onija Volkera kungu?
- Sīkākas informācijas man pagaidām nav. Viens avots paziņoja, ka mums būtu labāk pazust. Mūs meklē policija, sl
-Aktā?" jm
- Tā man teica. Kas tur ar to D�oniju Volkeru īsti notikai
- Vai tad es Ho�ino kungam jau neizstāstīju?*^�
- Nē, neizstāstīji. '
- Man likās, ka es jau izstāstīju, �
- Nē, pa�u svarīgāko tu man neizstāstīji.
- Taisnību sakot, Nakata viņu nogalināja
-Hijoko? 1
- Nejokoju vis, noslepkavoju.
- Ir nu gan!
Jauneklis sabāza mantas somā, ietina akmeni lakatiņā Akmens tagad bija tikpat smags kā sākumā. Viegls tas nebija, bet vismaz panesams. Nakata salika savas mantas audekla somā. Ho�ino aizgāja uz reģistratūru un pateica, ka neparedzētu apstākļu dēļ viņi tūlīt pat do�oties prom. lā kā viņ� jau bija samaksājis iepriek�, izrakstī�anās daudz laika neprasīja. Nakata joprojām vēl īsti labi neturējās uz kājām, ta�u paiet varēja.
- Cik ilgi Nakata nogulēja?
- Paskatīsimies, - jauneklis galvā saskaitīja stundas. - Būs apmēram �etrdesmit stundu.
- Esmu labi izgulējies," *
- Tā tam vajadzētu būt. Kāda jēga no visas tās gulē�anas, jamejustos izgulējies? Ēst gribas?
- Gribas gan.
- Drusciņ varēsi paciesties? Mums jātiek no �ejienes prom pēc iespējas ātrāk. Paēdīsim pēc tam.
- Sapratu. Nakata varēs paciesties.
Ho�ino, Nakatu balstīdams, izveda viņu uz galvenās ielas, kur apturēja taksi. Tad parādīja �oferim pulkve�a Sandersa iedoto adresi. �oferis pamāja. Aizveda abus uz turieni. Ceļā pagāja tikai divdesmit piecas minūtes. Taksometrs izbrauca ārā no pilsētas centra, brauca pa �oseju, tad iegriezās priek�pilsētā ar privātmājām. �ī bija klusa, eleganta vieta, kas stipri at�ķīrās no viesnīcas stacijas rajonā.
Tā bija pavisam parasta dzīvojamā māja, akurāts piecstāvu nams. Plāksne vēstīja, ka tā esot
nemanīja. Abi uzbrauca liftā līdz tre�ajam stāvam, Ho�ino paņēma atslēgu, kas bija nolikta zem lietussargu statīva. Dzīvoklī bija divas guļamistabas un dzīvojamā istaba, kā ari ar virtuvi apvienota ēdamistaba. Vannas istaba ar vannu. Viss bija ļoti tīrs. Mēbeles likās jaunas, nekas neliecināja, ka te kaut kas būtu lietots. Liels televizors, neliels stereoatskaņo-tājs, dīvānu komplekts. Abās guļamistabās bija pa gultai, jau saklātas. Virtuvē bija visi nepiecie�amie rīki, plauktos sakrauti trauki. Pie sienām ierāmētas grafikas, diezgan smalka paskata. Tfe viss izskatījās kā paraugdzīvoklī, ko būvētāji iekārtoju�i izrādī�anai klientiem.
- Nav nemaz slikti, - Ho�ino noteica. - Neteiksim, ka pārāk izcili, bet vismaz tīrs.
- Ļoti skaista vieta, - Nakata sacīja.
Atvēru�i lielo krēmkrāsas ledusskapi, viņi redzēja, ka tas ir piebāzts ar ēdieniem. Nakata, klusi bubinādams, aplūkoja visu, tad izņēma olas, saldo papriku un sviestu. Papriku viņ� nomazgāja, smalki sagrieza un sautēja sviestā. Tad iesita bļodā olas un sakūla ar irbulī�iem. Izvēlējās piemērota lieluma pannu un prasmīgi pagatavoja divas omletes ar paprikas pildījumu. Uzgrauzdējis maizītes, lika gatavās brokastis galdā. Uzvārīja ūdeni un pagatavoja tēju.
- TU nu gan proti, - Ho�ino nobrīnījās. - Iespaidīgi.
- Es dzīvoju viens pats, tāpēc esmu pie tā pieradis.
- Es ari dzīvoju viens pats, bet neko nejēdzu pagatavot.
- Nakatam ir daudz laika, nekā cita, ko darīt, nav.
Abi notiesāja grauzdiņus un omletes. Bet izsalkums vēl nebija remdēts, tāpēc Nakata aizgāja atpakaļ un pagatavoja �ķiņķa un spinātu sautējumu. Uzgrauzdēja vēl divas maizītes. Pēc tā viņi atkal jutās kā cilvēki.
Abi apsēdās dīvānā un dzēra pa otrai tasei tējas.
- Tad iznāk, - Ho�ino ierunājās, - ka vectētiņ� nogalinājis cilvēku?
-Jā, Nakata nogalināja cilvēku, - Nakata sacīja. Un tad izskaidroja D�onija Volkera slepkavības apstākļus.
- Kaut kas neiedomājams! - Ho�ino noteica. - Neticams stāsts. Lai cik godīgi tu to izstāstītu, policija tev nekad nenoticēs. Es tev ticu, tagad es tev ticu, bet agrāk es ar tevi nepītos/
- Nakata arī to galīgi nesaprot.
- Lai nu kā, cilvēks ir noslepkavots, un ar brīnī�anos tā lieta nebeidzas. Policija meklē nopietni. Viņi tevi izsekojusi līdz pat �ejienei - Sikoku.
- Ho�ino kungam manis dēļ ir tādas neērtības.
- Tu ta�u nedomā pieteikties pats?
- Nedomāju, - Nakata pārsteidzo�i stingri atbildēja. - Toreiz es gribēju, tagad vairs negribu. Nakatam ir dtas lietas darāmas. Ja Nakata tagad ies un pieteiksies policijai, tas paliks neizdarīts, lād nebūs nekādas jēgas no tā, ka Nakata atbrauca uz Sikoku.
- Atvērtā ieeja atkal jāaizver?
-Jā, Ho�ino kungs, tie�i tā. Tās, kas ir atvērts, atkal ir jāaizver. Pēc tam Nakata pārvērtīsies par parastu Nakatu. Bet pirms tam man ir �is tas jāizdara.
- Pulkvedis Sanderss mums palīdzēja aizlaisties, - Ho�ino sacīja. - Tās pats, kur� parādīja, kur meklēt akmeni. Palīdzēja mums te paslēpties. Nez kāpēc viņ� to dara? Varbūt pulkvedis Sanderss un D�onijs Volkers ir kaut kādā veidā saistīti?
Jo vairāk Ho�ino centās atrast sakarības, jo neskaidrāks viss kļuva.
- Tuk�ās domās prāts atpū�as, - viņ� beidzot noteica un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Ho�ino kungs, - Nakata ierunājās.
-Kasir?
- Smar�o pēc jūras.
Jauneklis aizgāja pie loga un to atvēra. Izgāja uz �aurā balkona un ievilka nāsīs gaisu. Tbmēr jūras smar�u nejuta. Tālumā manīja zaļu prie�u rindu. Virs prie�u galotnēm peldēja balti agras vasaras mākoņi.
- Nekādu jūras smar�u nejūt, - jauneklis sacīja.
Nakata pienāca un o�ņāja gaisu kā vāvere.
- Smar�o gan pēc jūras. Jūra ir uz to pusi, - viņ� pastiepa pirkstu uz prie�u pusi,
- Hm, vectētiņ, tev nu gan ir smalka o�a, - Ho�ino noteica. - Man ir drusciņ ciet deguns, man to grūti sajust.
- Ho�ino kungs, varbūt aizstaigāsim līdz jūrai?
Jauneklis bridi apdomājās. Kas tur tik liels - aiziet līdz jūrai. -Jā, mēģināsim, - viņ� izlēma.
- Pirms tam Nakatam jāaiziet uz poda, vai var?
- Nekādas steigas vairs nav. Rāmi un mierīgi.
Kamēr Nakata bija tualetē, Ho�ino grozījās pa istabu, izpētīja visu, kas tajā atradās. Bija tie�i tā, kā pulkvedis Sanderss teicis, te bija viss dzīvei nepiecie�amais. Vannas istabā bija skū�anās krēms, jaunas zobu sukas, ari vates kociņi, leikoplasta plāksteri un nagu �ķērītes. Visas pamatlietas. Ari gludeklis un gludināmais dēlis.
- Cik viss rūpīgi pārdomāts, bet laikam jau to visu sarūpējusi sekretāre. Tie�ām pacentusies, - Ho�ino savā nodabā nosprieda.
Skapī bija tīra veļa un drēbes. Raibo havajie�u kreklu tur nebija, pavisam parastas drēbes - svītraini krekli, polo krekli. Visi pilnīgi jauni -
Ta�u krekls, kas viņam bija mugurā, jau oda pēc sviedriem. Viņ� vilka vien mugurā polo kreklu. Tas derēja kā uzliets.
Abi aizstaigāja līdz jūrai. Cauri prie�u audzei, aug�ā pa molu, tad nokāpa liedagā. Jūra bija rāma. Viņi apsēdās līdzās smiltīs. Ilgu laiku neko nerunāja. Vēroja, kā sīki vilnī�i atplūda kā sapurināts palags, tad klusi sa�ķīda pret krastu. Tālāk selgā manīja pāris nelielu salu. Neviens no abiem nebija radis bie�i redzēt jūru un tagad baudīja �o ainavu.
- Ho�ino kungs, - Nakata ierunājās.
-Jā?
-jauka gan tā jūra, vai ne?
- Tā ir. Uz to skatoties, sirds nomierinās.
- Kāpēc sirds nomierinās, skatoties uz jūru?
- Varbūt tāpēc, ka tā ir tik pla�a un tajā nekā nav, - jauneklis sacīja, pastiepis pirkstu uz jūras pusi.
- Varbūt, ja tur būtu
- Jā. Tā laikam ir, � Nakata noteica, tad bridi apdomājās. - Ho�ino!
-iā?
- Es gribētu pavaicāt vienu lietu.
- Klāj vaļā.
- Kas ir jūras dibenā?
-"Jūras dibenā ir jūras dzelmes pasaule, tur ir zivis un krabji, un jūraszāles, tie visi tur dzīvo. Tu nekad neesi bijis akvārijā?
- Nē, Nakata nekad mū�ā nav bijis ak-vā-ri-jā. Tur, kur Nakata agrāk visu laiku dzīvoja, Macumoto, nekāda akvārija nebija.
- Laikam gan. Macumoto ir kalnos. Tur varbūt atrastos tikai kāds sēņu muzejs, � jauneklis piebilda. � Lai ari kā, jūras dibenā atrodams daudz kas. Tās radības paņem skābekli no ūdens, tāpēc var dzīvot bez gaisa at�ķirībā no mums. Tur ir gan skaistas radības, gan gar�īgas, gan bīstamas. Ari tādas, no kurām bail samestos. Grūti to izskaidrot, ja cilvēks nav redzējis pats savām acīm, bet tā pasaule ir pavisam citāda nekā �ī. Pavisam lielā dziļumā saules stari nekad neiespīd. Tur gan dzīvo briesmīgi radījumi. Nakata, kad visas �itās nepatik�anas būs beigu�ās, aizbrauksim abi uz akvāriju. Es pats tur labu laiku neesmu bijis. Tur ir interesanti. Jūra te ir tuvu, Takamacu ari vajadzētu būt akvārijam.
-Jā, Nakata katrā ziņā gribētu aiziet uz akvāriju.
- Nakata, ir viena lieta.
- Jā, kas tā būtu, Ho�ino?
- Mēs aizvakar atvērām to akmeni un ieeju.
-Jā, Nakata un Ho�ino atvēra ieejas akmeni. Pēc tam Nakata aizmiga desā miegā.
Nakata steig�us pamāja.
-Jā, es domāju, ka notika.
- Bet tie�i kas, to tu vēl nezini.
Nakata godīgi papurināja galvu.
- Nē, to es vēl nezinu.
- Tad varbūt tas tagad kaut kur notiek... �ajā pa�ā bridi.
- Jā, es domāju, ka tā varētu būt. Notiek. Un Nakata gaida, kad tas būs
Nakata vēlreiz papurināja galvu.
- Ho�ino, to gan Nakata nezina. Nakata vienkār�i dara to, kas ir
- Lai kā būtu, paies vēl kāds laiks, iekams notiks viss, kam jānotiek, iekams būs kāds noslēgums?
-Jā, tāk./rv!
- Pa �o laiku polidja nedrīkst mūs noķert. Jo ir vēl paliku-�as neizdarītas lietas.
- Tie�i tā. Nakatam nav bail iet pie policistiem. Es darī�u visu, ko gubernators man liks darīt. Bet �is nav īsti labs laiks.
- Zini ko, - jauneklis ierunājās, - kad viņi noklausīsies tavu neticamo stāstu, viņi par to neliksies ne zinis, izdomās kaut ko ticamāku. Piemēram, tu devies aplaupīt māju, tur bija cilvēks, tu paķēri nazi un viņu nodūri. Tāds stāsts katram būs saprotams. Kā bija patiesībā - tas nevienu neinteresēs. Ka tikai
kāds apcietināts. Un tad Nakatu iemetīs cietumā vai kaut kādā īpa�i apsargātā psihiatriskajā slimnīcā. Briesmīgi - kā viens, tā otrs. Diez vai tu no turienes kādreiz iznāksi. Tev nav naudas, ar ko samaksāt advokātam, tev iedos kaut kādu obligāto valsts aizstāvi. Tā man liekas.
- Nakata tik sare�ģītas lietas labi nesaprot.
- Lai paliek, policisti tā izdarīs. To es zinu, - jauneklis sacīja. - Tāpēc mums jāturas tālāk no policijas. Man ar policiju nav labas attiecības.
-Jā, es Ho�ino tik ļoti apgrūtinu.
Ho�ino smagi nopūtās.
- Zini, vectētiņ, ir tāds teiciens - �Ja paņēmi indi, tad ņem ari �ķīvi�.
- Ko tas nozīmē?
-Ja esi apēdis indi, tad vari virsū uzēst ari �ķīvi.
- Nakatam ir grūta galva, es to labi nesaprotu. Lai nu tā inde, bet �ķīvis tak ir daudz par cietu.
-Jā, tā ir. Es ari vairs neko nesaprotu. Man ari galva nekad nav bijusi īpa�i gai�a. Es gribēju pateikt, lūk, ko - ja es tik tālu esmu atbraucis kopā ar tevi, es mēģinā�u palīdzēt tev izglābties. Nedomāju, ka tu esi izdarījis kaut ko sliktu. Es tevi nekad nepametī�uc.Tas ir mana goda jautājums.
- Pateicos. Es no sirds pateicos Ho�ino kungam, - Nakata sacīja. - Bet man ir viens lūgums.
- Saki.
- Mums laikam vajadzēs ma�īnu.
- Vai īrēta derēs?
- Nakata nezina, kāda ir īrēta. Derēs vienalga kāda. Vienalga - liela vai maza. Mums vajag vienu ma�īnu.
-Jā, laikam būs jābrauc.
- Nakata, vectētiņ.
-Jā, Ho�ino kungs.
- Man nekad neapnīk būt kopā ar tevi. Notiek visādas nesaprotamas lietas, bet man nekad neapnīk būt kopā ar tevi.
- Liels paldies, lād es varu nomierināties. Bet, Ho�ino?
- Kas ir?
- Kā tas ir - apnikt? Atklāti sakot, Nakata to īsti labi nesaprot.
- Vectētiņam nekad nekas neapnīk?
- Nē, Nakatam nevienu pa�u reizi tā nav bijis.
-Jā, man jau no pa�a sākuma likās, ka tā būs.
Pa ceļam mēs piestājam kādā pilsētelē uzkost, lielveikalā tāpat kā iepriek� iepērkam pārtikas krājumus - ēdienus un minerālūdeni. Tad iegrie�amies kalnu zemesceļā un dodamies uz namiņu. Tur iek�ā viss ir tāpat, kā es pirms nedēļas atstāju. Atveru logu, ielai�u iek�ā āra gaisu. Tad nolieku pirkumus.
- Es drusciņ pagulē�u, - O�ima saka, paslēpj seju abās rokās un vareni no�āvājas. - Vakarnakt nekāda gulē�ana neiznāca.
Viņam tie�ām traki nāds miegs, jo, tikko iekārtojies gultas vienkār�ajā futonā, pagrie�as pret sienu un aizmieg. Es pagatavoju viņam kafiju - ar minerālūdeni - un ieleju termosā. Tad paņemu tuk�o plastmasas pudeli un dodos uz strautiņu me�ā pēc ūdens. Me�a ainava ir tāda pati kā iepriek�. Zāle smar�o, putni dzied, strautiņ� �alo, vēj� lodā starp kokiem, trīso�as lapu ēnas uz zemes. Mākoņi, kas plūst man virs galvas, �ķiet esam pavisam tuvu. To redzot, saprotu, cik ļoti esmu tam visam pieķēries, tas ir kļuvis par daļu no manis.
Kamēr O�ima gultā guļ, iekārtojos uz lieveņa krēslā, dzeru tēju un lasu grāmatu. Par Napoleona 1812. gada iebrukumu
Krievijā. �ajā vērienīgajā, patiesībā - bezjēdzīgajā karā milzīgajā, sve�ajā zemē dzīvību zaudēja apmēram �etrsimt tūksto�i fran�u kareivju. Protams, kaujas bija briesmīgas. Ārstu nepietika, trūka ārstniecības līdzekļu, lielu daļu no smagi ievainotajiem kareivjiem vienkār�i pameta nomirt moko�ā nāvē. Briesmīgā nāvē. Vēl daudzi nomira no bada un aukstuma. Tikpat briesmīga nāve. Es, klausīdamies putnu dziesmās un dzerdams siltu tēju, iztēlojos kaujas laukus Krievijā un sniega vētras.
Esmu izlasījis apmēram tre�daļu grāmatas, kad sāku raizēties par O�imu, nolieku lasāmo un aizeju viņu apraudzīt. Es zinu, ka viņ� ir miega badā, tomēr liekas pārāk kluss. Ne dzīvības zīmes. Bet viņ� ir iekārtojies plānajā futonā un mierīgi elpo. Pieeju tuvāk un skatos, kā viņa pleci viegli cilājas, lā stāvot viņam līdzās un noraugoties viņa plecos, es pēk�ņi atceros, ka viņ� ta�u ir sieviete. Biju �o faktu piemirsis. Lielāko tiesu es viņu uztveru kā vīrieti. Ari pats O�ima to vēlas. Tomēr savādi, �ķiet, ka miegā viņ� ir
Pēc tam atkal izeju uz lieveņa un turpinu lasīt grāmatu. Atgrie�os pie sirdi stindzino�ā Smoļenskas ceļa, kura malās sakritu�i sasalu�i līķi.
Nogulējis gandrīz divas stundas, O�ima pieceļas. Iznāk uz lieveņa paskatīties uz savu ma�īnu. Zaļā
- �ogad lietus sezonā nelīst nemaz, - viņ� nosaka, berzēdams acis. - Nav labi. Ja kārtīgi nenolīs, tad uz vasaras beigām Takamacu atkal sāks pietrūkt ūdens.
Es ievaicājos:
- Vai Saeki kundze zina, ka es esmu �eit?
O�ima papurina galvu.
- Atklāti sakot, es viņai �oreiz neko neesmu teicis. Viņa pat nezina, ka man ir tāds namiņ� kalnos. Domāju - būs labāk, ja viņa zinās pēc iespējas mazāk. Ko viņa nezinās, tas viņai nebūs jāslēpj. Iā mēs viņu visā tajā neiepīsim.
Es pamāju. Biju cerējis, ka tā būs.
- viņa jau tik daudz tajā ir iesaistīta, - O�ima saka.
- Es Saeki kundzei izstāstīju, ka mans tēvs nesen miris, - es saku. - Ari to, ka viņu kāds noslepkavoja. Tomēr es nestāstīju, ka mani meklē policija.
- Kaut ari ne tu, ne es viņai neesam to teiku�i, domāju, ka viņa pati jau būs to sapratusi. Viņa ir gudrs cilvēks. Tāpēc, ja es rit no rita bibliotēkā pateik�u, piemēram: �Kafkam Tamu-ram bija steidzamas darī�anas, viņ� uz kādu laiciņu aizbrauca. Lūdza nodot Saeki kundzei sveicienus,� - es domāju, ka viņa neko nevaicās. Neprasīs man nekādus paskaidrojumus, tikai pamās un noklausīsies.
Paloku galvu.
- Bet tu gribi viņu satikt, vai ne?
Klusēju. Nezinu, ko lai saku, bet atbilde tik un tā ir skaidra.
- Man tevis ir �ēl, bet, kā jau es pirmīt teicu, man liekas, ka tev uz kādu laiku jāattālinās, - O�ima saka.
- Varbūt es viņu nekad vairs nesatik�u.
- Varbūt, - O�ima, bridi apdomājies, piekrīt. - Tas gan ir pa�saprotami, ka kaut kas notiek tikai tad, kad tas ir noticis. Turklāt bie�i vien daudz kas nav tā, kā izskatās.
- Bet kā jūtas Saeki kundze?
O�ima piemiedz acis un paskatās man sejā.
-Kādā ziņā?
- Es domāju... par to, ka mēs vairs nekad nesatiksimies. Vai viņa tagad jūt to pa�u, ko es, vai viņa pret mani jūt to pa�u, ko es jūtu pret viņu?
O�ima pasmaida.
- Kāpēc tu man to vaicā?
- Man pa�am nav nekādas skaidrības. Tāpēc vaicāju tev. Es nekad agrāk kaut ko tādu nebiju pieredzējis - ka man kāds tik ļoti patīk, ka man kādu tik ļoti vajag.
- Tu jūties apjucis un nezini, ko iesākt?
Es pamāju.
- Esmu apjucis un nezinu, ko iesākt.
__ ļņ nezini, vai viņai pret tevi ir tādas pa�as spēcīgas, tīras jūtas kā tev pret viņu? - O�ima saka.
papurinu galvu.
- Man ir smagi par to domāt.
O�ima brīdi klusē un, piemiedzis acis, vēro me�u. Putni lēkā no zara uz zaru. Viņ� aizliek abas rokas aiz pakau�a.
- Es ļoti labi saprotu, kā tu jūties, - O�ima saka. - Bet, lai kā arī būtu, viss tev ir pa�am jāizdomā, pa�am jāizlemj. Neviens nevar to izdomāt tavā vietā. Tāda ir mīlestība, Kafka Tamura. Tu paliec viens pats ar brīni�ķīgajām, elpu aizraujo�ajām jūtām, un tāpēc ari tumsā tev jāmaldās vienam pa�am. Tas tev jāiztur - ar miesu un sirdi, pa�am.
Pēc divām stundām O�ima sē�as ma�īnā un brauc prom no kalniem.
-Ja sadalīsi pārtiku, nedēļai vajadzētu pietikt. Pēc tam es parādī�os. Ja kaut kas atgadīsies un es nevarē�u atbraukt, sazinā�os ar brāli, palūg�u, lai viņ� atved tev ēdienu. Viņ� dzīvo apmēram stundas brauciena attālumā no �ejienes. Es pateicu brālim, ka tu te esi. Par to neuztraucies. Saprati?
- Sapratu, - es atbildu.
- Un vēl, to jau es tev iepriek� teicu - ja ej me�ā, esi ļoti uzmanīgs. Ja nomaldīsies, ārā vairs netiksi!
- Uzmanī�os.
- īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma tie�i �ajā apkaimē notika imperatora armijas mācības. Izmēģināja cīņas ar padomju kareivjiem Sibīrijas me�os. Es tev jau esmu to stāstījis?
- Nestāstīji, - es atbildu.
- �ķiet, ka es bie�i aizmirstu pa�u svarīgāko, - O�ima piespie� pirkstus pie deniņiem.
- Bet te nemaz neizskatās pēc Sibīrijas me�iem!
- Tev taisnība. Te visapkārt ir lapu koki, Sibīrijā ir skujkoki.
Bet militāristi tādus smalkumus neņem vērā. Svarīgākais bija pilnā kaujas ekipējumā doties me�ā un tur trenēties kaujas mākās.
Viņ� no termosa ielej tasē manis sagatavoto kafiju, pieber drusciņ cukura, dzer; �ķiet, viņam gar�o.
- Armija to lūdza, un mūsu vectēvs viņiem atļāva kalnu izmantot. Lūdzu, lietojiet pēc patikas. To tik un tā neviens neizmanto. Kareivji atnāca pa to pa�u ceļu, pa kuru mēs atbraucām. lād iegāja me�ā. Pēc pāris dienām mācības beidzās, kareivjus pārskaitīja, un izrādījās, ka divu nav. Tie bija pazudu�i me�ā ar visu savu ekipējumu. Abi bija tikko iesaukti armijā. Armija, protams, viņus meklēja. Tomēr tie abi nekad vairs netika redzēti.
O�ima iedzer vēl vienu malku kafijas.
- Neviens nezina, vai viņi tie�ām apmaldījās me�ā vai dezertēja. Tomēr �ajā apvidū kalnu me�i ir dziļi, un me�os gandrīz nekā ēdama nav.
Es pamāju.
- Ir kāda pasaule, kurā viss norit līdzās mūsu apdzīvotajai pasaulei. Kaut kādā mērā mēs varam tajā ieiet. No tās var ari neskarts atgriezties atpakaļ. Ja esi uzmanīgs. Bet, ja aiziet tālāk par noteiktu punktu, no turienes vairs nevar atgriezties. Atpakaļceļu vairs neatrodi. Tas ir labirints. Vai zini, no kurienes vispār cēlies labirints?
Papurinu galvu.
- Cik man �obrīd zināms, pirmie, kas izdomāja labirinta ideju, bija senie mezopotāmie�i. Viņi pēc lopu iek�ām - un laikam ari �ad tad pēc cilvēku iek�ām - pareģoja likteni. Viņi apbrīnoja �īs formas. Tāpēc patiesībā labirints ir cēlies no mūsu iek�ām. Un tas atbilst labirintam ārpus mums.
- Metafora, - es nosaku.
- Tā ir. Abpusēja metafora. Tas, kas ir ārpus tevis, ir tavas iek�ējās pasaules atspulgs. Tāpēc, ieejot labirintā ārpus sevis, tu vienlaikus ieej savā iek�ējā labirintā. Daudzkārt tas ir bīstami.
- Tā kā Ansītis un Grietiņa, kas aizgāja me�ā.
- Jā, glu�i kā Ansītis un Grietiņa. Me�ā ir slazdi. Lai ko tu darītu, lai cik piesardzīgs būtu, acīgie putni noknābās maizes drupa�as, ko tu izkaisīji.
- Es bū�u uzmanīgs, - apsolu.
O�ima nolai�
Ieeju iek�ā mājiņā, apguļos gultā, kur pirmīt gulēja O�ima. Sajūtu viņa klātbūtni spilvenā un futonā. Pat ne viņa klātbūtni, bet gan zīmi par viņa miegu, kas vēl te kavējas. Iegremdēju savu augumu �ajā zīmē. Esmu nogulējis apmēram pusstundu, kad ārā pie mājiņas atskan kāds skaļ� troksnis. It kā koka zari nespētu noturēt smagumu un tas būtu nokritis zemē. Pieceļos, izeju uz lieveņa, paskatos apkārt. Ciktāl skatiens sniedzas, viss ir tāpat. Varbūt tā ir kaut kāda noslēpumaina skaņa, ko me�s laiku pa laikam izdve�. Varbūt esmu kaut ko nosapņojis. Es nespēju saskatīt robe�u starp to.
Apsē�os uz lieveņa un lasu grāmatu, līdz saule pazūd rietumos.
Pagatavoju vienkār�u maltīti un klusēdams vienatnē paēdu. Kad esmu nokopis traukus, apsē�os vecajā dīvānā un domāju par Saeki kundzi.
�O�imam ir taisnība. Saeki kundze ir gudrs cilvēks. Cilvēks ar savu stilu,� par Vārnēnu sauktais zēns saka.
Viņ� ir uztupies uz dīvāna man līdzās. Glu�i tāpat kā toreiz tēva kabinetā.
�Viņa ir pavisam citāda nekā tu,� viņ� saka.
Viņa ir pavisam citāda nekā tu. Viņa ir pārvarējusi da�ādas grūtības - un neteiksim, ka parastas. Viņa zina daudzas lietas, kuras tu nezini. Viņa ir pieredzējusi tādas jūtas, kuras tu neesi sajutis. Cilvēki dzīvē ar laiku iemācās at�ķirt svarīgo no nesvarīgā. Viņai ir nācies pieņemt daudz būtisku lēmumu, un viņa ir ari redzējusi, kādas ir to sekas. Bet tu tāds neesi. Vai ne? Galu galā tu esi bērns, kas redzējis tikai
ļoti �auru pasauli. Tu esi ļoti piepūlējies, lai kļūtu stiprs. Un patiesi, kaut kādā mērā tev tas izdevies. Tas ir skaidrs. Bet tagad tu esi pilnīgi jaunā pasaulē, pilnīgi citā situācijā, tu jūties apjucis. Tāpēc, ka tu to visu pieredzi pirmo reizi.
Tu jūties apjucis. Viena lieta, kuru tu nesaproti, ir sievietes seksuālā iekāre. Tēorētiski sprie�ot, sievietes, protams, jūt seksuālu iekāri. Tik daudz tu saproti. Bet, kāda tā ir, tie�i kādas ir �īs sajūtas, to tu nespēj iedomāties. Tevis pa�a seksuālā iekāre ir vienkār�a. Pavisam vienkār�a. Bet par to, ko jūt sieviete, it īpa�i - Saeki kundze, par to tev nav nekādas sajēgas. Vai, apskaujot tevi, viņa juta tādu pa�u miesisku baudu kā tu?
Jo vairāk tu par to domā, jo vairāk tev riebjas, ka esi piecpadsmit gadus vecs. Bezcerīga sajūta. Kaut tev būtu divdesmit, nu, vismaz astoņpadsmit, tikai ne piecpadsmit, tad tu labāk saprastu �o cilvēku - Saeki kundzi, viņas vārdu un darbību jēgu. Varētu uz to pareizi reaģēt. Ar tevi �obrīd notiek kaut kas brīni�ķīgs, kaut kas tāds nekad otrreiz ar tevi vairs nenotiks. Bet visā tajā, kas ir tik brīni�ķīgs, tu daudz ko nesaproti. Tas tik ļoti kaitina, ka pārņem bezcerība.
Tu centies iztēloties, ko viņa �obrīd dara. �odien ir pirmdiena, bibliotēka ir slēgta. Ko Saeki kundze vispār dara brīvdienās? Mēģinu iedomāties viņu vienu pa�u istabā. Iztēlojos, kā viņa mazgā veļu, gatavo ēst, uzkopj, iet iepirkties. Jo vairāk par to domā, jo grūtāk t;e nosēdēt. Tu gribētu pārvērsties par bezbailīgu vārnu un aizlidot prom no �īs mājiņas kalnos. Pacelties debesīs, pārlidot pāri kalniem, apmesties pie viņas mājas un vērot viņas augumu tur iek�ā.
Varbūt viņa ir atbraukusi uz bibliotēku, nāk uz tavu istabu. Pieklauvē pie durvīm. Atbildes nav. Istaba nav aizslēgta. Viņa atklāj, ka tevis tur nav. Arī tavu mantu tur vairs nav. Gulta kārtīgi saklāta. Viņa domā, kur tu esi palicis. Kādu brīdi gaida, vai tu atgriezīsies. Dro�i vien apsē�as uz krēsla pie galda, atbalsta zodu rokās, skatās uz �Kafku liedagā�. Domā par gleznā notverto pagātnes bridi. Tomēr, lai cik ilgi viņa gaidītu,
tu neatgriezies. Zaudējusi cerības, viņa iet prom. Dodas uz stāvvietu, iekāpj
Tu ielien gultā, nodzēs gaismu, cerēdams, ka Saeki kundze parādīsies �ajā istabā. Ne jau tagadnes Saeki. Būtu labi, ja parādītos kaut vai tā piecpadsmit gadus vecā meitene. Vienalga kādā apveidā, kaut vai kā dzīva cilvēka spoks, vienalga, tu gribi viņu redzēt. Tu vēlies, lai viņa būtu tev līdzās. lāva galva tik pilna ar �īm vēlmēm, ka liekas - tā plīsīs. �ķiet, tavs ķermenis sairs gabalos. Tomēr, lai kā tu vēlētos, viņa neparādās. Dzirdams, kā aiz loga maigi �alko vēj�. Klusi dūdo naktsputni. Tu aizturi elpu, sasprindzini redzi un skaties tumsā. Ieklausies vējā. Centies tajā izlasīt kādu jēgu, samanīt kādu mājienu. Bet ap tevi ir tikai da�ādas pakāpes tumsa. Tad tu met tam mieru, aizver acis un aizmiedz.
Ho�ino atrada dzīvoklī pilsētas telefonu uzziņu grāmatu, uzmeklēja auto īres kompānijas, izraudzījās vienu atbilsto�u un piezvanīja.
- Man derētu parasts sedans* Gribētu to noīrēt uz divām, varbūt trim dienām. Neko lielu un katrā ziņā - neko uzkrīto�us
- Ļoti labi.
-
- Labi, lai ir
Birojs atradās stacijas tuvumā. Ho�ino apsolīja stundas laikā ierasties tai pakaļ.
Viņ� devās turp viens pats, taksometrā. Uzrādījis kredītkarti un tiesības, noīrēja automa�īnu uz divām dienām. Baltā
Iesēdies
Kad viņ� atgriezās dzīvoklī, Nakata darbojās virtuvē. Prasmīgi gatavoja tvaicētus redīsus un ceptu tofu. Dzīvokli pildīja jauka smar�a.
- Nakatam nebija, ko darīt. Izdomāju uztaisīt ēst, - Nakata sadja.
- Re, kā. Es visu laiku ēdu ārpus mājas, nebūtu slikti pacienāties ar kaut ko mājās gatavotu, - Ho�ino atbildēja. - Starp citu, vectētiņ, es noīrēju ma�īnu. Stāv ārā. Vai brauksim tagad uzreiz?
- Nē, to vajadzēs rit. �odien vajadzētu drusciņ aprunāties ar akmeni.
- Laba doma. Vienmēr vajag aprunāties. Lai kas būtu sarunu biedrs, vienmēr ir vērts aprunāties. Es ari, kad braucu smagajā ma�īnā, vienmēr parunājos ar motoru. Ja uzmanīgi ieklausies, visu var saklausīt.
-Jā, Nakata arī tāpat domā. Ar motoriem gan Nakata neprot sarunāties. Bet, lai kas būtu sarunu biedrs, vienmēr vajag aprunāties.
- Kā veicas sarunās ar akmeni?
- Jā, tā pamazītēm sākam saprasties.
_ Tas labi. Paklau, vai akmens nedusmojas, ka mēs to atvedām �urp? Nav nelāgā noskaņojumā?
- Nē, nē, nemaz. Cik Nakata noprot, akmenim ir vienalga, kur viņ� atrodas.
- Tad jau labi, - Ho�ino jutās atvieglots, to dzirdot. - Tā tikai mums vēl trūka, lai akmens mūs nolādētu.
Līdz pat vakaram jauneklis klausījās �Erchercoga trio�. Izpildījums nebija tik izcils un dzirksto�s kā �Miljons dolāru trio�, tas likās daudz apvaldītāks, tomēr nemaz nebija slikts. Viņ�, apgūlies dīvānā, klausījās klavieru un stīgu instrumentu skaņās. Viņā ienāca �ī skaistuma dziļā struktūra, fugas smalkie vijumi aizskāra sirdi.
Jauneklis nodomāja: ja viņ� �o mūziku dzirdētu pirms nedēļas, diezin vai vispār kaut ko no tās saprastu. Pat nebūtu ne mazākās vēlē�anās kaut ko saprast. Bet tad gadījās iegriezties tajā mazajā kafejnīcā, apsēsties mierīgajā dīvānā, dzert kafiju un pavisam nepiespiesti ieslīgt mūzikā. �ķita, ka �im notikumam ir ļoti svarīga nozīme.
It kā izmēģinādams savu jaunatklāto spēju uztvert mūziku, Viņ� klausījās �o
Ari nebija slikts. Tomēr �Erchercoga trio� Ho�ino patika labāk. Tas �ķita dziļāks. Pa to laiku Nakata sēdēja istabas kaktā un bubinādams sarunājās ar apaļo, balto akmeni. Laiku pa laikam viņ� pamāja, pārlaida plaukstu pār galvu, pakasīja to. Uzturēdamies vienā istabā, katrs nodevās savām darī�anām.
- Vai mūzika netraucē sarunāties ar akmeni? - jauneklis pavaicāja Nakatam.
- Nē, nemaz. Nakatam mūzika netraucē. Tā paskrien Nakatam garām kā vēj�. <
- Hm, - Ho�ino novilka, - ak tad kā vēj�.
Pulksten se�os Nakata pagatavoja vakariņas. Uzgrilēja lasi, sagrieza dārzeņu salātus. Sarindoja uz �ķīvja pa�a pagatavotas gar�īgas uzkodas. Ho�ino ieslēdza televizoru un noskatījās ziņas. Gribēja noskaidrot, vai tā Nakatas Nakano kvartāla
slepkavības lietas izmeklē�ana ir pavirzījusies uz priek�u. Nekādu jaunumu. Nolaupīts kāds bērns, tie pa�i Izraēlas un Palestīnas ķīviņi, liels satiksmes negadījums Japānas vidienē, ārzemnieku ma�īnu zagļu banda, kāda ministra nievājo�s izteikums, sakaru nozarē gaidāma daudzu darbavietu likvidācija. Neviena pozitīva ziņu si�eta.
Abi divi sēdēja pie galda un ēda.
- Ļoti gar�īgi, - Ho�ino atzinīgi sacīja. - Vectētiņ, tev gan ēdienu gatavo�ana iet no rokas.
- Paldies! Bet �ī ir pirmā reize, kad Nakata kādu cienā ar pa�a gatavotiem ēdieniem.
- Vai tad tev, vectētiņ, nav ne draugu, ne radu, ar ko kopā paēst?
- Man bija kaķi. Bet kaķi ēd kaut ko pavisam citu, ne to, ko Nakata.
- Tā jau ir, - Ho�ino noteica. - Lai nu kā, ļoti gar�īgi. īpa�i dārzeņi.
- Es tā priecājos, ka jums gar�o. Lasīt Nakata nemāk, tāpēc reizēm iznāk briesmīgas kļūdas. Tāpēc Nakata vienmēr taisa vienus un tos pa�us ēdienus. Ja es mācētu lasīt, tad taisītu vēl citus, da�ādus ēdienus.
- �ie ir ļoti labi.
- Ho�ino kungs? - Nakata iztaisnojās un nopietnā balsī ierunājās.
-Jā?
-Ja nemāk lasīt, dzīvot ir diezgan grūti.
- Laikam gan tā ir, - jauneklis piekrita. - Bet �ī diska paskaidrojumos ir teikts, ka Bēthovens kļuva nedzirdīgs. Bēthovens bija ļoti slavens mūziķis. Jaunībā viņ� bija pats slavenākais pianists Eiropā. Viņ� kļuva ļoti slavens kā izpildītājs. Bet kādu dienu slimības dēļ viņ� kļuva kurls. Pilnīgi nemaz nedzirdēja. Tas ir briesmīgi, ja komponists nedzird. Vai tu to saproti?
- Jā, liekas, cik necik saprotu.
- Komponistam nedzirdēt būtu tas pats, kas pavāram zaudēt gar�as sajūtu. Kā vardei palikt bez pleznām. Kā tālbraucējam �oferim zaudēt tiesības. Jebkuram samestos tum�s gar acīm. Vai ne? Bet ne jau Bēthovenam. Es domāju, ka sākumā gan viņ� jutās nomākts par tādu nelaimi. Tomēr viņ� nepadevās. It kā viņ� teiktu - kalns? Kāds vēl kalns? Un kāptu tik aug�ā. Tā viņ� pamazām turpināja komponēt. Darbi bija vēl dziļāki un skaistāki nekā pirms tam. Apbrīnojami. Piemēram, to, ko es tikko klausījos, - �Erchercoga trio� - viņ� sarakstīja, jau kurls būdams. Redzi, vectētiņ, tevi apgrūtina tas, ka tu nemāki lasīt. Bet ar to vēl viss nebeidzas. Vectētiņ� nemāk lasīt, bet, redz, ir citas lietas, ko neviens cits nevar izdarīt, tikai viņ�.
- Jā, tā ir. Nakata var sarunāties ar akmeni. Agrāk prata sarunāties ar kaķiem.
-�To diez vai kāds cits prot. Tādu cilvēku, kas prot lasīt grāmatas, ir papilnam, bet cik ir tādu, kas prot sarunāties ar akmeņiem un kaķiem?
- Bet, Ho�ino, Nakata �eit redz sapņus. Un sapnī Nakata lasa. Nezin kā tas nākas, ka es protu lasīt. Nakatam tad nemaz nav tik grūta galva. Nakata priecīgs aiziet uz bibliotēku un lasa pulka grāmatu. Man liekas, ka lasīt grāmatas ir patie�ām kaut kas brīni�ķīgs. Lasu grāmatas citu pēc citas. Tad pēk�ņi tajā istabā nodziest gaisma, metas pavisam tum�s. Kāds ir nodzēsis gaismu. Neko nevar redzēt. Vairs nevar palasīt grāmatas. Tad es pamostos. Kaut ari tas bija tikai sapnī, bet lasīt bija tik brīni�ķīgi.
- Hm, - Ho�ino novilka. - Es lasīt lasu, bet grāmatas tikpat kā rokā neņemu. �ajā pasaulē nav nekādas kārtības.
- Ho�ino, - Nakata ierunājās.
-Jā?
- Kas �odien par nedēļas dienu?
- �odien ir sestdiena.
- Tad rīt būs svētdiena?
- Parasti tā ir.
- Rīt no pa�a rita brauksim ar ma�īnu.
- Labi, uz kuriem brauksim?
- Tb Nakata vēl nezina. Braucot izdomāsim.
-Tici vai ne, - jauneklis atteica, - bet tie�i tādu atbildi es gaidīju.
Nākamajā rītā Ho�ino pamodās pulksten septiņos. Nakata bija piecēlies jau pirms viņa un virtuvē gatavoja brokastis. Jauneklis vannas istabā nomazgāja seju aukstā ūdenī, noskuvās ar elektrisko skuvekli, apēda riekstus, miso zupu ar bakla�āniem, kaltētas makreles un marinētus dārzeņus. Tad viņ� bija pabrokastojis.
Kamēr Nakata nokopa brokastu traukus, Ho�ino atkal ieslēdza televizoru, lai paskatītos ziņas. �oreiz kaut kas tika rādīts par slepkavību Nakano. �Kop� �ī notikuma pagāju�as jau desmit dienas, bet nekādi būtiski pavedieni joprojām nav atklāti,�
- Ei, vectētiņ, - Ho�ino uzsauca virtuvē stāvo�ajam Nakatam.
-Jā, kas noticis?
- Tu zināji, ka tam Nakano noslepkavotajam cilvēkam bija dēls? Piecpadsmit gadus vecs.
- Nakata par to dēlu neko nezina. Nakata zina tikai to, ka tam D�onijam Volkeram bija suns.
- Hm, - Ho�ino novilka. - Policija meklē ne tikai tevi, bet ari to dēlu. Vienīgais bērns, ne māsu, ne brāļu. Viņ� pirms
tā notikuma aizgājis no mājām, atra�anās vieta nav noskaidrota.
-Aktā?
- Grūti saprotams notikums, - jauneklis noteica. - Bet policija daudz ko neatklāj. Ziņās nekas neparādās. Pulkvedis San-derss teica, ka viņiem ir gan zināms, ka vectētiņ� ir Takamacu. Un zināms arī tas, ka viņu pavada skaistulis Ho�ino. Bet to viņi medijiem neatklāj. Ja viņi publiski paziņotu, ka zina: mēs esam Takamacu, tad mēs varētu aizlaisties uz kādu citu vietu, tā viņi domā. Tāpēc ziņās stāsta, ka nezinot, kur mūs meklēt. Nejauki tipi.
Pusdeviņos viņi devās uz noīrēto
- Nu tā, uz kuriem brauksim?
- Vienalga uz kuriem. Pabraukāsim pa pilsētu.
- Vienalga uz kurieni?
-Jā* Nakatam nav nevienas īpa�as vietas, uz kurieni viņ� gribētu braukt. Nakata visu laiku vērīgi skatīsies ārā pa logu.
- Hm, - Ho�ino noteica, - esmu daudz braucis, gan Pa�aizsardzības spēkos, gan transporta kompānijā, es visu laiku braucu ar ma�īnu, esmu labs braucējs. Tomēr ik reizi, kad
sēdos pie stūres, es zināju, uz kurieni man jābrauc. Tad uzreiz pagriezos tajā virzienā un devos prom. Laikam esmu tā pieradis. �Vienalga, brauc, uz kurieni vēlies," - to man neviens nekad nav teicis. Tie�ām apjuku.
- Lūdzu, piedodiet.
- Nekas, nekas, tev nav par ko atvainoties. Es pacentī�os,.�■ Ho�ino sacīja. lād viņ� ielika ma�īnas CD pleijeri �Erchercoga trio*.
- Es pēc sirds patikas meti�u lokus pa pilsētu, bet vectētiņ� visu laiku skatīsies ārā pa logu.
-Jā, tā būtu labi.
-Ja pamanīsi to, ko meklē, es uzreiz ma�īnu apturē�u. Vai pareizi sapratu?
-Jā, tā varētu būt, - Nakata atbildēja.
- Cerams, ka tā notiks, - Ho�ino noteica un izpleta uz ceļiem pilsētas karti.
Tā viņi divatā apbraukāja pilsētu. Ho�ino pilsētas kartē ar marķieri ievilka zīmes. Kad viens kvartāls bija izbraukāts, viņi devās uz nākamo ielu un pārbaudīja to. Nākamais kvartāls apgūts. Laiku pa laikam viņi apstājās - iedzert tēju un uzpīpēt
- Paklau, Nakata, ko īsti tu meklē?^jauneklis pēc pusdienām ievaicājās.
- Nakata pats to īsti nezina. Tāsīm.:
- Kamēr nebūsim to ieraudzīju�i, tā arī nesapratīsim? - '
- Atbilde bija zināma bez vaicā�anas. Gribēju tikai pārbaudīt.
- Ho�ino kungs.
-Jā, kas ir?
- Varbūt paies diezgan daudz laika, kamēr to atradīsim^
- Darī�u, ko varē�u. Ja reiz esmu �ajā laivā iekāpis.
- Vai mēs brauksim ari ar laivu? - Nakata pavaicāja.
- Nē, pagaidām ar laivu vēl nebrauksim.
pulksten trijos viņi iegriezās kafejnīcā, jauneklis iedzēra kafiju. Nakata īsti nevarēja izdomāt, ko pasūtīt, un beigu beigās paņēma saldējumu. Ap to laiku Ho�ino jau sāka sajust nogurumu un runāt viņam vairs negribējās. Ari �Erchercoga trio� bija apnicis. Viņam nepatika visu laiku riņķot vienā vietā. Tas bija garlaicīgi, ātri braukt nevarēja un ne mirkli nedrīkstēja zaudēt uzmanību. Reizēm viņiem garām pabrauca kāda policijas ma�īna, Ho�ino centās neskatīties policistiem ads. Viņ� ari centās nebraukt garām policijas de�ūriecirkņiem. Lai cik neuzkrīto�a būtu
Ho�ino stūrēja, izdarīdams atzīmes pilsētas kartē, bet Nakata kā bērns vai labs suns, abas rokas pie loga piespiedis, neatslābsto�i pētīja garām slīdo�ās ainas. Izskatījās, ka viņ� no tiesas kaut ko meklē. Tā viņi pavadīja laiku līdz vakaram -katrs darīdams savu darbu un nesarunādamies.
- Ko meklē tu... - jauneklis izmisumā sāka dziedāt Inoue Josui dziesmu. Vārdus viņ� neatcerējās un pats piemeklēja situācijai atbilsto�us.
- Neatrod un neatrod,
Drīz jau saule rietēs,
Ho�ino izsalcis kā vilks,
No riņķo�anas acīm raibām.
Se�os abi atgriezās dzīvoklī.
- Ho�ino kungs, rīt atkal turpināsim.
- �odien mēs diezgan pamatīgi apbraukājām pilsētu, rit apskatīsim atliku�o daļu, - jauneklis atteica. - Es gribētu kaut ko pavaicāt.
-Jā, kas tas būtu?
- Ko mēs darīsim tad, ja Takamacu to neatradīsim?
Nakata pārlaida plaukstu galvai.
-Ja Tākamacu to neatradīsim, mums būs jāmeklē tālākā vietā, es tā domāju.
- Protams, - jauneklis atteica. - Un ja arī tur neatradīsim? Ko tad mēs iesāksim?
-Ja ari tad neatradīsim, tad meklēsim vēl tālāk, tā es domāju, - Nakata atbildēja.
- Nūjā. Kā mēdz teikt, ja suns tālu ies, tad noteikti ieskries mietā
- Tā laikam ir, - Nakata sacīja. - Tikai, Ho�ino, es vienu lietu nesaprotu. Kāpēc tas suns ieskries mietā? Ja suns redz, ka priek�ā ir miets, viņ� ta�u var apiet ar līkumu.
Ho�ino nolieca galvu.
- Tāds teiciens. Nebiju par to padomājis. Liksim to suni un mietu mierā
- Dīvaini.
- Būs labi, - Ho�ino sacīja. - Ja sāk domāt par tādām lietām, tad sarunas nevedas. Lai tas suns un miets paliek mierā* es gribētu noskaidrot, lūk, ko. Cik tālu mēs tajos meklējumos iesim? Tā jau mēs drīz nonāksim citā prefektūrā - Ehime vai Ko�L Aiz vasaras nāks rudens.
- Tā var būt. Bet, Ho�ino kungs, pat ja aiz rudens pienāks ziema, Nakatam tik un tā ir jāmeklē. Es, protams, nevaru prasīt, lai Ho�ino kungs man visu laiku palīdz. Pēc tam Nakata ies viens pats un meklēs.
- Es ne jau par to, - Ho�ino atteica. - Vai tas akmens nevarētu izrādīt zināmu laipnību un sīkāk mums paskaidrot, nu, apmēram kurā vietā meklēt? Pietiktu ar
- Nūjā, tādu iespaidu viņ� atstāj, - Ho�ino piebilda. - Runīgs nav, ari nekāds di�ais peldētājs nebūs. Lai paliek. Nav ko tagad par to domāt. Jāizguļas. Rīt atkal turpināsim.
Nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Ho�ino tāpat kā iepriek�ējā dienā apbraukāja pilsētas rietumu daļu. Pilsētas karte
pamazām aizkrāsojās ar dzelteno marķieri. Jauneklis �āvājās daudz bie�āk. Nakata, tāpat degunu logam piespiedis, nenoguris kaut ko meklēja. Viņi tikpat kā nesarunājās. Ho�ino stū-jrēja, raudzīdamies, vai neparādīsies policija. Nenokausējamais Nakata turpināja meklēt. Tomēr meklētā nekur nebija.
- �odien ir pirmdiena, vai ne? - Nakata ievaicājās.
-Jā, vakar bija svētdiena, �odien ir pirmdiena, - jauneklis atbildēja. Tad, glu�i izmisis, viņ� sacerēja dziesmiņu:
- Ja �odien ir pirmdiena,
Tad otrdiena būs rit.
Ir zināms, ka skudras ir �aklas,
Ka bezdelīgām patīk uzcirsties,
Ka skurstenis augsts un saule riet sarkana.
- Ho�ino kungs, - pēc brī�a Nakata ierunājās.
-Jā, kas ir? .,
- Lai cik ilgi skatītos, kā skudras strādā, tas nekad neapnīk.
- Vai ne, - jauneklis atteica.
Pusdienas laikā abi iegāja zu�u restorānā un pasūtīja īpa�o pusdienu piedāvājumu - nūdeles ar zu�iem. Trijos iegriezās kafejnīcā, iedzēra kafiju un brūnaļģu tēju. Ap se�iem karte bija aizkrāsota,
- Nez ko mēs meklējam... � jauneklis atkal bezspēcīgā balsī iedziedājās.
- Neatrodam un neatrodam,
Visu pilsētu apbraukājām,
Pēcpuse nosēdēta,
Pamazām uz māju pusi jātaisās.
- Ja tas tā turpināsies, tad es kļū�u par dziesmu autoru un izpildītāju, - Ho�ino noteica.
- Kā tas tie�i būs? - Nakata apvaicājās.
- Neņem galvā. Nevainīgs joks.
Abi nolēma mest mieru un iegriezās uz �osejas, lai dotos atpakaļ uz dzīvokli, lā�u Ho�ino aizdomājās un īstajā brīdī nenogriezās pa kreisi. Viņ� mēģināja tikt atpakaļ uz īstā ceļa, bet ceļ� dīvaini pagriezās, tad sākās vienvirziena ielu labirints, un beigu beigās viņi bija galīgi apmaldīju�ies. Viņi attapās iepriek� neredzētā priek�pilsētas privātmāju rajonā. Visapkārt slējās augstas sētas, elegantu namu rindas. Savādā kārtā nemanīja nevienu cilvēku.
- Mūsu māja nevar būt tālu no �ejienes. Gan jau tūlīt tiksim skaidrībā, - jauneklis iebrauca ma�īnu tuk�ā stāvvietā. Izslēdza motoru, norāva rokas bremzi. Izpleta karti. Izlasīja ielas nosaukumu uz tuvējā laternas staba, tad sāka meklēt to kartē. Bet nevarēja atrast, laikam acis bija noguru�as.
- Ho�ino! - Nakata iesaucās.
- Kas noticis?
- Piedodiet, ka jūs traucēju, bet kas ir rakstīts tur uz tiem vārtiem?
Uzrunātais Ho�ino atrāvās no kartes un paskatījās uz to pusi, uz kuru Nakata rādīja ar pirkstu. Tur bija ar �ogu apjozta veca māja. līdzās vārtiem bija liela koka plātne. Melnie vārti de�i aizvērti.
- Komuras Memoriālā bibliotēka, - Ho�ino izlasīja. - Bibliotēka tik nomaļā vietā. Nemaz neizskatās pēc bibliotēkas. Drīzāk pēc parastas privātmājas.
- Ko-mu-ras Me-mo-ri-ā-lā...
- Tie�i tā. T-aikam gan bibliotēka ierīkota par godu Komu-ram. Bet, kas tas Komura tāds bijis, man nav ne jausmas.
- Ho�ino!
- Jā? - Ho�ino, pētīdams karti, atsaucās.
- Te tas ir.
- Te... kas?
- Tas, ko Nakata visu laiku meklē. �ajā vietā.
Ho�ino pacēla skatienu no kartes un ieskatījās Nakatam acīs. Tad sarauca pieri un vēlreiz uzmeta skatienu vārtiem. Lēni pārlasīja uzrakstu. Izņēma
cigareti un ielika mutē. Uz�ķīla plastmasas �ķiltavas, piesmēķēja. Lēni ievilka dūmu. Izpūta ārā pa vaļējo logu.
- Patie�ām?
-jā, ne�aubīgi.
- Nejau�ības ir kaut kas briesmīgs, - jauneklis noteica.
- Nu tie�i tā, - Nakata bija vienisprātis.
Otrā diena kalnos paiet tikpat rāmi un gludi. Vienīgā at�ķirība starp �īm abām dienām ir laiks. Ja laiks būtu tāds pats, tad dienas saplūstu. Es vairs nespētu at�ķirt �odienu no vakardienas, rītdienu no �odienas. Laiks kā kuģis, kas pazaudējis enkuru, slīd pla�ajā jūrā.
Sarēķinu, ka �odien ir otrdiena. Saeki kundze kā aizvien -protams, ja ir interesenti,.- vada ekskursiju pa bibliotēku. Tāpat kā todien, kad es pirmo reizi ienācu pa Komuras Memoriālās bibliotēkas vārtiem. Viņas kurpes uz smailajiem papēdī�iem, klik�ķi uz kāpnēm. �īs skaņas atbalsojas bibliotēkas klusumā. Spīdīgās zeķes, spo�i baltā blūze, smalkie pērļu auskari,
Es, sēdēdams namiņā uz dīvāna, ieelpodams izbaloju�ā mēbeļu auduma smar�u, vēlreiz domāju par mīlē�anos ar Saeki kundzi. Pēc kārtas pārcilāju atmiņas par to, kā viņa lēni izģērbjas. Pēc tam iekāpj gultā. Protams, man atkal ir erekcija.
Ļoti stipra. Bet �odien vairs nesūrst. Arī apsārtums izzudis.
Noguris no seksuālām fantāzijām, es izeju ārā un izpildu parastos vingrojumus. Pieturos pie lieveņa margām un izpildu vēdera muskulatūras vingrojumus. Pietupienus ātrā tempā, tad stiep�anās vingrojumus. Esmu sasvīdis, saslapinu dvieli strautā un norīvējos. Ūdens ir auksts, tas palīdz nedaudz nomierināties. Pēc tam sē�u uz lieveņa un
klausos
Pulksten divos, tie�i tajā laikā, kad bibliotēkā sākas ekskursija, es atkal dodos me�ā. Eju pa to pa�u taciņu, pa kuru gāju iepriek�, un nonāku tajā pa�ā izcirtumā. Tur apsē�os zālē. Atspie�os pret koka stumbru un cauri koka lapotnei veros debesis. Redzamas balto vasaras mākoņu maliņas. Tiktāl esmu dro�ībā. No �ejienes es bez grūtībām atgriezī�os namiņā. Iesācējiem domāts labirints, videospēlē tas būtu pirmais līmenis, ar kuru ātri var tikt galā. Ta�u, ja virzī�os dziļāk, tad sper�u kāju jau sare�ģītākā, izaicino�ākā labirintā. Taka sa�aurināsies; un mani apris papar�u jūra; *
Par spīti tam, es tomēr nolemju paiet mazliet tālāk.
Gribu pārbaudīt, cik �is me�s ir dziļ�. Es apzinos, ka tajā ir kaut kas bīstams. Tomēr es vēlos savām acīm redzēt un uz savas ādas sajust, kāda veida briesmas tās ir, kas tās ir par briesmām. Nevaru to nedarīt. Kaut kas dzen mani uz priek�u.
Piesardzīgi virzos uz priek�u pa kaut ko takai līdzīgu. Koki kļūst aizvien garāki, gaiss - noslēpumaini smagāks. Virs galvas ple�as biezās koku lapotnes, kas gandrīz pilnīgi aizsedz debesis. Te nemana pat mazāko zīmi, ka būtu vasara. It kā gadalaiki �eit nepastāvētu. Es vairs nesaprotu, vai tā, pa ko eju, ir taka vai nav. Reizēm tā izskatās kā taka, reizēm neizskatās. �ajā bie�ņā un zaļajā smar�ā sāk izplūst visas definīcijas. Pareizais un nepareizais sajaucas kopā. Kāda vārna spalgi noķērc man virs galvas. Ļoti griezīgi. Varbūt tas ir brīdinājums. Apstājos un vērīgi apskatu apkārtni. Bez kārtīga ekipējuma virzīties uz priek�u būtu bīstami. Nolemju atkāpties.
Tomēr tas nav vienkār�i. Varbūt pat daudz grūtāk nekā virzīties uz priek�u. Glu�i kā Napoleona armijas atkāp�anās. Taka ir grūti saskatāma, te parādās, te pazūd, turklāt koku zari man priek�ā veido melnu sienu. Mani elpas vilcieni atskan dīvaini
skaļi. Glu�i kā vēj�, kas pū� no pasaules malas. Gar acīm pazib melns plaukstas lieluma tauriņ�. Tā forma atgādina asins traipu uz mana krekla. Tauriņ� izspurdz no koku ēnām, lēni pārlido, tad atkal pagaist zaru ēnā. Kad tauriņ� pazūd, atmosfēra ap mani �ķiet vēl smagāka, gaiss - vēl dzestrāks. Mani pārņem bailes - ja nu netik�u ārā no �ejienes. Vārna man virs galvas vēlreiz spalgi ieķērcās. Izklausās, ka tas ir tas pats putns, tā pati ziņa. Apstājos un paskatos aug�up. Bet, protams, putnu nekur nemana. Laiku pa laikam uzpū� īsts vēj�, no�aukst tum�ās lapas man pie kājām. �ķiet, ka man aiz muguras kustas ēnas. lā�u, kad spēji pagrie�os atpakaļ, tās visas pazūd.
Tomēr man izdodas atgriezties klajumā - dro�ības zonā. Es vēlreiz apsē�os zālē, dziļi ieelpoju. Pāris rei�u paskatos apaļajā īsto debesu laukumiņā man virs galvas, vairākkārt pārliecinādamies, ka tik tie�ām esmu atgriezies īstajā pasaulē.
Te atkal var sajust vasaru, pēc kuras tur iek�ā tik ļoti ilgojos. Saules stari mani ietin kā plēvīte, sasilda mani. Tomēr atpakaļceļā izjustās bailes nepagaist, tās kavējas kā neizkusis sniegs dārza stūri. Sirds laiku pa laikam salecas, �ermuļi noskrien pār ādu.
Tonakt es, klusi elpodams, guļu tumsā platām acīm, gaidu, kad �ajā tumsā parādīsies kāds stāvs. Lūdzos, kaut tas parādītos. Nezinu, vai manas lūg�anas kaut ko dos. Ibmēr es sakopoju apziņu un ļoti ceru uz
Tomēr mana vēlē�anās nepiepildās. Manas cerības tiek pieviltas. Saeki kundze neparādās tāpat kā iepriek�ējā naktī. Ne īstā Saeki kundze, ne viņas rēgs. Arī piecpadsmit gadus vecā Saeki: neparādās. Tumsa kā ir, tā ari paliek tumsa. Pirms aizmiegu, man ir erekcija. Līdz �im nav bijusi tik stipra. Ta�u es nemasturbēju. Esmu nolēmis saglabāt neskartas atmiņas par mīlē�anos ar Saeki kundzi. Aizmiegu, abas rokas cie�i kopā sa�ņaudzis. Ceru, ka sapnī redzē�u Saeki kundzi.
lā�u sapnī es redzu Sakuru.
Vai tas vispār ir sapnis? Viss ir tik skaidrs, tik skaudri ass. Nekādu neskaidrību. Es nezinu, kā lai to nosauc. Ta�u, raugoties uz to kā uz parādību, laikam jāsauc par sapni. Esmu viņas dzīvokļa istabā. Viņa guļ gultā. Es guļu guļammaisā. Tie�i tāpat kā toreiz, kad pārlaidu pie viņas nakti. Laiks pagriezts atpakaļ, esmu nolikts pagrieziena punktā.
Nakts vidū pamostos briesmīgi izslāpis, izlienu no guļammaisa, lai padzertos ūdeni. Izdzeru vairākas glāzes ūdens
Ielieku glāzi izlietnē, īsu bridi pastāvu, atspiedies pret sienu. Gribu paskatīties, cik ir pulkstenis, ta�u to nekur nemana. Nostājos pie Sakuras gultas. Istabu viegli izgaismo laternas gaisma, kas krīt iek�ā pa logu. Viņa ir aizmigusi, uzgriezusi man muguru. No plānās segas izsprauku�ās mazās, glītās pēdas. Man aiz muguras kaut kas klusi noskan,.it kā ieslēgtu slēdzi. Sausa, klusa skaņa. Biezie zari aizsedz skatu. T? nav gadalaiku. Apņēmīgi ielienu gultā pie Sakuras. Vienvietīgā gulta nokrak�ķ zem divu cilvēku svara. Ieelpoju viņas pakau�a smar�u. Nedaudz sasvīdu�u. No mugurpuses apskauju viņas gurnus. Sakūra izdve� klusu skaņu. Ta�u nepamostas. Vārna vienreiz noķērcas. Paskatos aug�up. Bet putnu nekur nemana. Ari debesis neredz.
Paceļu Sakuras T kreklu un pieskaros viņas mīkstajām krūtīm. Virpinu krū�u galiņus pirkstos. It kā grozītu radio skalu. Mans stīvais loceklis baksta viņas gumu. Ta�u Sakūra neko nesaka. Elpo tikpat mierīgi. Nodomāju, ka viņa ir dziļi aizmigusi un kaut ko sapņo. Vārna noķērcas vēlreiz. Tas putns atkal sūta man kādu vēsti. Bet es nespēju izlasīt tās saturu.
Sakuras ķermenis ir silts, sasvīdis tāpat kā manējais. Nolemju pagriezt viņu otrādi. Lēni pagrie�u viņu uz savu pusi. Viņa izelpo, bet nekas neliecina, ka viņa būtu pamodusies.
piespie�u ausi viņas vēderam, kas ir plakans kā papīrs, cen�os saklausīt, kādi sapņi klejo viņas labirintā.
Loceklis man joprojām ir stīvs. �ķiet, tā būs mū�īgi. Novelku viņai kokvilnas biksītes. Nesteidzīgi nostāvēju nost no kājām. Tad piespie�u plaukstu kaunumam, lai�u roku dziļāk. Tur ir silti, aicino�i mitri. Pirksti lēni kustas. Sakūra joprojām nepamostas. Vēlreiz nopū�as savos dziļajos sapņos.
Tajā pa�ā laikā kaut kas manī, kādā ieplakā, cen�as izlauzties no �aulas. Pirms es apjau�u, kas notiek, manī iek�ā parādās kādas acis. Vēro visu notieko�o. Es nezinu, vai �is
Tad es izlemju.
Nē, tā nav. Patiesībā es neko neesmu izlēmis. Jo man nav izvēles. Novelku apak�bikses. Atbrīvoju locekli. Apņemu Sakuru, paple�u viņas kājas un ieeju viņā. Tās nav grūti. Viņa ir ļoti mīksta, es esmu ļoti ciets. Mans loceklis vairs nemaz nesūrst. Pa �o laiku galviņa nobriedusi. Sakūra joprojām ir savos sapņos. Es iegrimstu viņas sapņos.
Sakūra pēk�ņi pamostas. Saprot, ka es esmu viņā.
- Tamura, ko tu dari!
- Izskatās, ka es esmu tevī, - es atbildu.
- Kāpēc tu tā dari? - viņa ļoti stingri noprasa. - Vai tad es tev neteicu, ka to nedrīkst?
- Es tur neko nevarēju darit.
- Tagad izbeidz. Velc
- Nevaru, - es atbildu. Un papurinu galvu.
- Tamnra, paklausies, ko es tev teik�u. Pirmkārt, man ir mīļākais. Otrkārt, tu bez atļaujas ienāci manā sapnī. Tā nedrīkst darit.
-Tb es zinu.
- vēl nav par vēlu. Jā, tu esi gan manī, bet vēl neesi kustējies, vēl sēkla nav nogājusi. Tas tur tā klusiņām ir, it kā kaut ko pārdomātu. Vai ne?
Pamāju.
- Velc laukā, - viņa kā brīdinot nosaka. - Un aizmirsīsim par to. Es aizmirsī�u. Un tu aizmirsīsi. Es esmu tava māsa, tu esi mans brālis. Lai ari mūs nevieno asins saites, mēs tik un tā esam māsa un brālis. Mēs nedrīkstam to darit.
- Ir jau par vēlu, - es saku.
-Kāpēc?
- Tāpēc, ka es tā nolēmu, - es atbildu.
�Tāpēc, ka tu tā nolēmi,� par Vārnēnu sauktais zēns saka.
Tu vairs negribi, lai visi citi ar tevi izrīkojas pēc patikas. Tu vairs negribi būt apjucis. Tu jau esi nogalinājis savu tēvu. Tu jau esi grēkojis ar savu māti. Un tagad tu esi iegājis savā māsā. Tu ķeries klāt �im lāstam. Tu esi nolēmis izpildīt tā programmu. Pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no �īs nastas, atbrīvoties no citu cilvēku plāniem. Tu gribi dzīvot brīvs, kā tu to vēlies. Tas ir tavs sapnis.
Viņa paslēpj seju rokās, ieraudas. Tev viņas ir �ēl. Bet tu vairs nevari izkļūt. Tavs loceklis viņā pamazām piebriest, kļūst stīvs. It kā tur iesakņotos.
�Es sapratu, es vairs neko neteik�u,� viņa saka. �Tikai to gan tu atceries - tu mani izvaro. Tev tas patīk, bet es to negribu. Iespējams, ka mēs vairs nekad nesatiksimies. Lai cik mēs ļoti varbūt gribētu satikties. Tu tā gribi?�
Tu uz to neatbildi. Tu esi atslēdzis prātu. Tu viņu apskauj, tavi gumi sāk kustēties. Saudzīgi un uzmanīgi, tad nevaldā-māk. Tu centies atcerēties koku aprises, lai pēc tam varētu atgriezties, bet visi koki izskatās vienādi. Tūlīt, tūlīt tevi apris bezvārda jūra. Sakūra aizver acis un ļaujas kustībai. Viņa nesaka neko. Nepretojas. Viņas sejas izteiksme nepau�
neko, viņa pagriezusi galvu uz sāniem. Bet tu sajūti, kā viņā ceļas bauda, jūti viņu kā savu pagarinājumu. Tu tagad to saproti. Koki kļūst biezāki, tie stāv tev priek�ā kā melna siena. Putns vairs nesūta tev vēsti. Tad tev iz�ļācas sēkla.
Man iz�ļācas sēkla.
Pamostos. Esmu gultā, līdzās neviena nav. Nakts vidus. Visdziļākā tumsa, visi pulksteņi tajā pazudu�i. Izkāpju no gultas, novelku bikses, aizeju uz virtuvi nomazgāt spermu. Tā ir balta un bieza, lipīga kā tumsas dzemdināts bastards. Izdzeru vairākas glāzes ūdens. Slāpes nav dzesējamas. Esmu pilnīgi viens. Naktī, tumsā, me�a vidū, pilnīgi viens. Te nav gadalaiku, te nav saules. Atgrie�os pie gultas, apsē�os, nopū�os, mani ietin tumsa.
Nu tas kaut kas, kas ir tevī, ir parādījies. Melnais apveids ir tevī. �aulu vairs nekur nemana. Tā visa ir salauzta. Aizmesta. Tēv rokas ir lipīgas. Ar kaut ko cilvēka asinīm līdzīgu.
Tu pacel rokas pie acīm. Ta�u uz tām neko nemana. Par maz gaismas. Gan ārā, gan iek�ā ir pārāk tum�s.
Līdzās plāksnei �Komuras Memoriālā bibliotēka� ir plāksnīte ar informāciju, tur norādīts, ka bibliotēka ir slēgta pirmdienās un tās darba laiks ir no vienpadsmitiem līdz pieciem. Tāpat ari tur rakstīts, ka par apmeklējumu nav jāmaksā un ka interesentiem otrdienās pulksten divos pēcpusdienā bibliotēkā tiek piedāvāta ekskursija. Tb visu Ho�ino nolasīja Nakatam priek�ā. 1
- �odien tie�i ir pirmdiena, tāpēc tā ir slēgta, - jauneklis noteica. Tad paskatījās pulkstenī. - Vienalga, kāda ari �odien būtu diena, tagad tā jau būtu slēgta. Vai nav vienalga!
- Ho�ino!
- Jā, kas ir?
- Tā bibliotēka, uz kuru mēs iepriek� ar Ho�ino kungu gājām, bija pavisam citāda, - Nakata noteica.
- Taisnība. Tā bija liela, publiska bibliotēka, �! ir privāta. Pilnīgi cits mērogs.
- Nakata īsti labi nesaprot. Ko tas nozīmē - pri-vā-ta bibliotēka?
- Tas nozīmē, ka to iekārtojis kāds pārticis cilvēks, kas savu sakrāto grāmatu kolekciju atvēris visai pasaulei. Teicis - lūdzu* lasiet, ja ir vēlē�anās. Laikam bijis varens cilvēks. Cik māja pati ir skaista!
- Un kas būtu pār-ti-cis cilvēks?
- Viņam ir daudz naudas.
- Kāda ir at�ķirība starp pārtiku�u cilvēku un tādu cilvēku, kuram ir daudz naudas?
Ho�ino nogrozīja galvu.
- Jā, ar ko tad viņi at�ķiras? Man pa�am ari nav īstas skaidrības. Laikam tā - salīdzinājumā ar vienkār�i bagātu cilvēku pārtiku�ie ir kulturālāki.
- Kulturālāki?
- Galu galā - kur� katrs var tikt pie naudas. Bet ne pie pārticības. Pārticība prasa laiku.
- Tas ir grūti?
- Grūti. Bet tas neattiecas ne uz vienu no mums abiem. Diez vai kāds no mums var cerēt kļūt naudīgs.
- Ho�ino?
-Jā?
- Ja pirmdienā bibliotēka ir ciet, tad, ja mēs būsim rit vienpadsmitos klāt, tā būs vaļā? - Nakata sacīja.
- Tā iznāk. Rīt ir otrdiena.
- Nakata ari drīkstēs iet bibliotēkā?
- Te rakstīts, ka visi var nākt. Tātad - ari Nakata.
- Pat ja nemāk lasīt, ari tad var iet iek�ā?
- Viss būs kārtībā. Pie ieejas neviens nepārbauda, vai kāds māk vai nemāk lasīt, - jauneklis atbildēja.
- Tad Nakata gribētu ieiet tur iek�ā.
- Labi, tad rīt no pa�a rīta nāksim �urp. Iesim abi divi, -Ho�ino noteica. - Bet, vectētiņ, es gribētu pārliecināties par vienu - �ī ir
Nakata noņēma alpīnista cepuri, vairākas reizes pārlaida plaukstu pār īsi apcirptajiem matiem.
-Jā. Tamtejābūt.
- Mums vairs nekas nav jāmeklē?
- Nē, tagad vairs nekas nav jāmeklē.
- Nu tad labi, - Ho�ino balsī bija atvieglojums. - Man jau likās, ka vizināsimies līdz rudenim.
Viņi atgriezās pulkve�a Sandersa dzīvoklī un nākamajā ritā vienpadsmitos devās uz bibliotēku, lā bija divdesmit minū�u gājiena attālumā no dzīvokļu nama. Viņi devās turp kājām. Ho�ino no rīta jau bija aizvedis īrēto ma�īnu atpakaļ.
Pienāku�i bibliotēkai tuvāk, viņi redzēja, ka lielie vārti ir vaļā. Diena solījās būt karsta un tveicīga. Apkārtne bija aplaistīta ar ūdeni. Cauri vārtiem dziļāk varēja redzēt lielu, koptu dārzu.
- Paklau, vectētiņ, - Ho�ino ierunājās.
-Jā, klausos.
- Ko mēs darīsim, kad ieiesim bibliotēkā? Es gribu iepriek� pavaicāt, jo, ja kaut kas notiks pēk�ņi, varam nonākt neērtā situācijā. Man gribas tam sagatavoties.
Nakata apdomājās.
-Jā, ko mums darīt, kad būsim iegāju�i iek�ā? Ib Nakata nezina. Bet tā ta�u ir bibliotēka. Es domāju, vispirms palasīsim grāmatas. Nakata paņems kādu grāmatu ar fotogrāfijām, bet Ho�ino varētu izvēlēties kādu grāmatu un palasīt.
- Skaidrs. Tā kā te ir bibliotēka, vispirms palasīsim grāmatas. Izklausās loģiski.
- Par to, ko darit vēlāk, padomāsim vēlāk.
- Lahi, par to, kas būs vēlāk, domāsim vēlāk. Izklausās kā plāns.
Viņi izgāja cauri rūpīgi koptajam, skaistajam dārzam, iegāja vecmodīgajā, greznajā priek�telpā. Tur uzreiz bija lete, aiz tās sēdēja slaids, izskatīgs jauneklis. Balts pogājams kokvilnas krekls. Smalkas briUītes. Uz pieres krita gari, smalki mati. Tipā�s kā no Fransuā Trifo filmas, Ho�ino nodomāja. Skaistulis paskatījās uz viņiem un plati pasmaidīja.
- Labrīt, - Ho�ino priecīgi noteica.
- Labrīt, - jauneklis atņēma sveicienu. - Laipni lūgti.
- Mēs, nu, gribētu palasīt grāmatas.
- Protams. - O�ima pamāja. - Protams, lasiet, cik vēlaties. �ī bibliotēka ir atvērta visiem. Brīva pieeja kolekcijai, varat brīvi izvēlēties. Mums ir gan kartī�u katalogs, gan datorizētais katalogs. Ja kaut kas nav skaidrs, lūdzu, vaicājiet bez kautrē�anās.
- Paldies.
- Vai jums ir īpa�a interese par kādu jomu? Vai meklējat kādu konkrētu grāmatu?
Ho�ino papurināja galvu.
- Nē, nekā tāda īpa�a nav. Varētu pat teikt, ka mūs vairāk par grāmatām interesē pati bibliotēka. Mēs te iepriek� gājām garām, un tā likās interesanta, tāpēc nolēmām iegriezties. Skaista ēka.
O�ima jauki pasmaidīja un paņēma labi noasināto zīmuli.
- Daudzi pie mums nonāk tādā veidā,
-Jauki, - Ho�ino noteica.
-Ja jums ir brīvs laiks, pulksten divos piedāvājam ekskursiju gida pavadībā pa bibliotēku. Ja ir interesenti, tā notiek otrdienās. Bibliotēkas vadītāja pastāstīs par �īs bibliotēkas vēsturi. Tie�i �odien ir otrdiena.
- Tas būtu interesanti. Nakata, ko darīsim, vai iesim?
Kamēr Ho�ino sarunājās ar O�imu, Nakata turpat stāvēja,
alpīnista cepuri rokā, un izklaidīgi vēroja apkārtni; kad jauneklis pasauca viņu vārdā, vecais it kā atgriezās sevī.
- Jā, kas ir?
- Divos būs ekskursija pa bibliotēku. Vai iesim apskatīt?
-Jā, Ho�ino kungs, paldies. Nakata domā, ka gribētu iet
ekskursijā.
O�ima ar dziļu interesi vēroja abu sarunu. Ho�ino un Nakata, kādas attiecības viņus saista? Pēc radiniekiem neizskatās. Tik ļoti at�ķirīgi gan vecuma, gan izskata ziņā, savāda kombinācija. Grūti iedomāties, ka viņiem varētu būt kaut kas kopīgs. Un tam vecākajam, Nakatam, bija ļoti dīvaina runas maniere. Viņā bija kas īsti nesaprotams, ta�u ne sliktā nozīmē.
- Vai esat atbrauku�i no tālienes? - O�ima apvaicājās.
-Jā, mēs atbraucām no Nagojas, � Ho�ino pasteidzās atbildēt, pirms Nakata bija atvēris muti. Ja Nakata būtu pateicis: �Atbraucu no Nakano kvartāla,� - saruna varētu sare�ģīties. Televīzijas ziņu izlaidumos gan bija minēts, ka tāds vīrs kā Nakata ir saistīts ar slepkavību Nakano kvartālā, ta�u, par laimi, viņa fotogrāfija vēl nebija nekur parādīta.
- Tālu gan, - O�ima noteica.
-Jā, mēs pārbraucām pāri tiltam. Ļoti skaists tilts, - ierunājās Nakata.
-Jā, tie�ām ļoti liels. Es vēl ne reizes neesmu pār to braucis, - O�ima atteica.
- Tik lielu tiltu Nakata redzēja pirmo reizi mū�ā.
- Lai to tiltu uzbūvētu, - O�ima turpināja, - vajadzēja ļoti daudz laika un ļoti daudz naudas. Avīzēs rakstīja, ka publiskā sabiedrība, kas tiltu pārvalda, katru gadu paliekot simts miljardus jenu mīnusos. Tb tad nosedz ar mūsu nodokļu maksājumiem.
- Nakata nesaprot, cik ir simts miljardu jenu.
- Atklāti sakot, man ari nav ne jausmas, - O�ima sacīja.
- Sasniedzot kaut kādu punktu, zūd realitātes izjūta. Skaidrs ir tikai viens, ka tā ir liela nauda.
- Liels paldies par visu, � iejaucās Ho�ino. Ja tā turpināsies, tad nezin ko vēl Nakata sarunās. - Ja gribam iet ekskursijā, vai divos jābūt �eit?
- Tie�i tā, pulksten divos nāciet uz �ejieni. Bibliotēkas vadītāja visu izrādīs, - O�ima sacīja.
- Līdz tam laikam mēs te palasīsim grāmatas, - Ho�ino noteica.
O�ima pagrozīja rokās aso zīmuli, bridi noskatījās abos aizejo�ajos stāvos. Tad atsāka strādāt.
Abi plauktos izvēlējās atbilsto�as grāmatas. Ho�ino paņēma grāmatu �Bēthovens un viņa laikmets�. Nakata izraudzījās vairākus albumus ar mēbeļu fotogrāfijām un nolika uz galda. Pēc tam viņ� ar dziļu interesi, glu�i kā suns, smalki izpētīja istabu, apstaigāja, apostīja, da�as vietas ārkārtīgi vērīgi nopētīja. Citi lasītāji parādījās tikai pēc divpadsmitiem, tāpēc Nakatas izdarības nevienu nepārsteidza.
- Paklau, vectētiņ, - Ho�ino viņu klusi uzrunāja.
-Jā, kas ir?
- Varbūt tas lūgums liekas pēk�ņs, bet, cik iespējams, nestāsti citiem, ka esi no Nakano kvartāla.
- Kāpēc tā?
- Iznāks gara stāstī�ana. Hei man, tā būs labāk. Var rasties sare�ģījumi, ja cilvēki uzzinās, ka tu esi no Nakano kvartāla.
- Sapratu, - Nakata sparīgi pamāja. - Nakata klusēs par to, ka ir no Nakano kvartāla.
- Es būtu par to pateicīgs, - jauneklis noteica. - Vai tu atradi �eit to svarīgo, ko meklēji?
- Nē, pagaidām vēl ne.
- Bet �ī ir īstā vieta, tu nekļūdies?
Nakata pamāja.
- Es vēl vakarvakarā pirms gulētie�anas parunājos ar akmeni. Es domāju, ka �ī ir īstā vieta, patie�ām.
- Tad jau labi.
Ho�ino pamāja un atgriezās pie Bēthovena biogrāfijas. Bēthovens bijis lepns cilvēks, ar lielu pārliecību par savu talantu un nekad nav iztapis augstdzimu�ajiem. Viņ� uzskatīja, ka visvērtīgākais pasaulē ir māksla un jūtu izpausmes, bet varai un bagātībai ir tikai viens uzdevums - kalpot mākslai. Kad Haidns bija apmeties augstdzimu�o namos (ko viņ� darīja gan-
drīz visu savu darba dzīvi), viņam vajadzēja ieturēt maltītes kopā ar kalpotājiem. Haidna dzīves laikā mūziķi tika pielīdzināti kalpotājiem. (Bet vienkār�ajam un labdabīgajam Haidnam tas patika labāk nekā augstmaņu stīvās maltītes, viņam labāk patika ieturēties kopā ar kalpotājiem.)
Ta�u Bēthovens niknojās par �ādu pazemojo�u attieksmi, uzstāja, ka viņam jāēd pie viena galda ar augstmaņiem. Bēthovenam trūka pacietības (patie�ām - viņ� ātri zaudēja savaldību), un, kad noskaitās, viņ� bija grūti nomierināms. Turklāt viņam bija radikāli politiskie uzskati, kurus viņ� neslēpa. Pasliktinoties dzirdei, �īs īpa�ības saasinājās. Ar gadiem ari mūzika kļuva dziļāka un koncentrētāka. Tikai Bēthovens spēja sabalansēt �īs pretrunas. Bet pamazām viņa dzīve izira. Cilvēka fiziskajai un psihiskajai izturībai ir zināmas robe�as, un viņ� tās jau bija sasniedzis.
- Cik grūti būt izcilam cilvēkam. - Ho�ino nolika grāmatu, nopūtās, tā uz viņu atstāja lielu iespaidu. Viņ� atcerējās, ka skolā mūzikas klasē stāvēja Bēthovena krū�utēls, atmiņā bija palikusi tikai komponista rūgtā sejas izteiksme. Viņam nebija ne jausmas par Bēthovena dzīves grūtībām. Kāds tur brīnums, ka viņ� rādīja tik īgnu seju!
�Es nu nekad nebū�u ievērojams cilvēks,� jauneklis nodomāja. lād uzmeta skatienu Nakatam. Viņ� �ķirstīja fotoalbumu par tautiskām mēbelēm un vienlaikus ierasti �estikulēja un grozīja augumu. �Bet viņ� gan varbūt izpelnīsies ievērību� jauneklis nodomāja. �Viņ� nav parasts cilvēks. Tas nu ir skaidrs.�
Pēc divpadsmitiem parādījās vēl dti lasītāji (divas pusmū�a kundzes), tad viņi abi izgāja ārā atpūsties. Jauneklis bija sagatavojis līdzi pusdienām maizi, bet Nakatam kā arvien termosā bija karsta tēja. Ho�ino apjautājās aiz letes sēdo�ajam O�i-mam, vai viņi te kaut kur tuvumā var iekost.
- Protams, - O�ima atbildēja. - Mums te ir veranda. No turienes redzams dārzs. Tur varat netraucēti ieturēties. Vai vēlaties kafiju? Es jau esmu pagatavojis. Lūdzu.
- Paldies, - Ho�ino pateicās. - Jums gan ir mājīga bibliotēka.
O�ima pasmaidīja. Atglauda cirtu no pieres.
- Patie�ām, tā nav tāda kā parastās bibliotēkas. Varbūt to var nosaukt par mājīgu. Mēs vēlamies radīt mierīgu, jauku vietu grāmatu lasī�anai.
Cik patīkams cilvēks, Ho�ino nosprieda. Zino�s, izsmalcināts, labi audzināts, ļoti pieklājīgs. Laikam gejs, viņ� nodomāja. Bet Ho�ino nebija nekādu iebildumu pret gejiem, cilvēkiem ir da�ādas gaumes. Ir cilvēki, kuriem patīk sarunāties ar akmeņiem. Ir vīrie�i, kuriem patīk gulēt ar vīrie�iem.
Kad viņi bija ieturēju�ies, Ho�ino piecēlās kājās un izstaipījās, tad viens pats aizgāja līdz letei un iedzēra tasi karstas kafijas. Nakata, kur� kafiju nedzēra, pa to laiku sēdēja verandā* vēroja putnus dārzā un dzēra no termosa tēju.
- Kā jums klājas? Vai atradāt kaut ko interesantu? - O�ima pavaicāja Ho�ino.
- Jā, es visu laiku lasīju Bēthovena biogrāfiju* *
O�ima pamāja.
- Viņam gan bija briesmīga dzīve, maigi izsakoties.
- Jā, briesmīga gan, - Ho�ino atteica. - Bet lielā mērā viņ� pats tajā vainojams. Domāja tikai un vienīgi par sevi. Viņam galvā bija tikai viņ� pats un viņa mūzika. Uzskatīja, ka tam var ziedot visu. Tolaik viņ� varēja likties neizturams. Laikam gan visi domāja: �Hei, Ludvig, liecies mierā!� Nav nekāds brīnums, ka brāļadēls sagāja sviestā. Bet mūzika viņam ir izcila. Uzrunā dvēselL Savādi.
- Tie�i tā, - O�ima bija vienisprātis.
- Kāpēc viņam vajadzēja dzīvot tik neprātīgu, tik smagu dzīvi? Viņam būtu gājis labāk, ja dzīvotu drusciņ parastāku dzīvi.
O�ima pagrozīja zīmuli pirkstos.
- varbūt ir, bet Bēthovena laikā cilvēki uzskatīja, ka ir svarīgi izpaust ego. Agrāk, kad pastāvēja absolūtā monarhija, to uzskatītu par pārkāpumu, par pretsabiedrisku rīcību, un skarbi apspiestu. Bet, kad deviņpadsmitā gadsimta vidū
priek�plānā izvirzījās bur�uāzija, apspie�ana beidzās un individuālajam ego tika dota pa�izpausmes brīvība. Brīvība un ego atbrīvo�anās bija viens un tas pats. Turklāt pirmais �īs kustības vilnis izpaudās mākslā un mūzikā. Tie, kas nāca pēc Bēthovena, - Berliozs, Vāgners, Lists, �ūmanis - visi dzīvoja vētrainu dzīvi. Tāds ekscentriskums tika uzskatīts glu�i vai par dzīves modeli. Pavisam vienkār�i. To sauc par romantisma laikmetu. Kaut gan lielākajai daļai dzīve nemaz nebija viegla, - O�ima stāstīja. - Jums patīk Bēthovena mūzika?
Ho�ino atbildēja godīgi:
- Es neesmu to daudz klausījies. Man tikai ļoti patīk viņa �Erchercoga trio�.
- Man ari tas darbs ļoti patīk.
- Man patīk �Miljons dolāru trio� izpildījums, - jauneklis piebilda.
- Man pa�am vislabāk patīk �ehu
- O�imas kungs, - Ho�ino sacīja, izlasījis O�imas vārdu uz plāksnītes pie letes, - jums ir pamatīgas zinā�anas par mūziku.
O�ima pasmaidīja.
- Nē, nekādu dziļo zinā�anu man nav. Man vienkār�i patīk mūzika, es to laiku pa laikam vienatnē klausos.
- Es gribēju jums kaut ko pavaicāt. Vai jums liekas, ka mūzikas varā ir mainīt cilvēkus? Nu, piemēram, tu vienreiz noklausies kādu mūziku un tad tevī notiek kaut kādas lielas pārmaiņas?
O�ima pamāja.
- Protams, � viņ� sacīja: � Tā notiek. Mēs
Ho�ino nebija pārāk liela pieredze attiecībā uz mīlestību. Viņ� tik un tā piekrīto�i pamāja.
- Tās noteikti ir kaut kas ļoti svarīgs, - viņ� piebilda. - Cilvēka dzīvē.
-Jā, es arī tā domāju, - O�ima atbildēja. - Ja nekā tāda nebūtu, tad cilvēka dzīve būtu pelēka. Berliozs reiz teicis: �Nodzīvot dzīvi, neizlasot �Hamletu", ir tas pats, kas nodzīvot visu mū�u ogļraktuvē.�
- Ogļraktuvē?
- Deviņpadsmitā gadsimta pārspīlētie izteicieni.
- Paldies par kafiju, - Ho�ino sacīja. - Bija jauki ar jums parunāt.
O�ima plati pasmaidīja.
Ho�ino un Nakata līdz diviem lasīja grāmatas. Nakata aizrautīgi turpināja pētīt grāmatu par mēbelēm. Pēcpusdienā bez abām pusmū�a kundzēm parādījās vēl trīs lasītāji. Tomēr par ekskursiju interese bija tikai Ho�ino un Nakatam.
- Vai tie�ām tas nekas, ka mēs būsim tikai divi? - Ho�ino apvaicājās. - Nejūtos labi, ka mūsu abu dēļ tā jānopūlas.
- Par to neuztraucieties. Pat ja atnāk tikai viens cilvēks, arī tad bibliotēkas vadītāja visu izrāda, - O�ima paskaidroja.
Pulksten divos pa kāpnēm nokāpa glīta sieviete vidējos gados. Viņa turējās ļoti taisni, un viņai bija skaista gaita. Viņa bija ģērbusies laba piegriezuma tum�zilā kostīmā, kājās - melnas augstpapē�u kurpes. Mati uz pakau�a mezglā. Izgriezumā redzama sudraba kaklarota. Ļoti izsmalcināta, nekā lieka, ļoti gaumīgi.
- Labdien. Mani sauc Saeki. Es esmu �īs bibliotēkas vadītāja, - viņa sacīja un rāmi pasmaidīja. - �ajā bibliotēkā ir divi darbinieki - es un O�ima.
- Es esmu Ho�ino, - Ho�ino sacīja.
- Nakata, no Nakano kvartāla, � teica vecais vīrs, cepuri rokā.
-jūs gan esat no tālienes, - Saeki kundze sacīja. Par atvieglojumu Ho�ino, Saeki kundze �o tēmu neizvērsa.
_ jā, Nakata arī pārbrauca pāri lielam tiltam.
- �ī ir brīni�ķīga ēka, - Ho�ino iejaucās. Runas par tiltiem varētu ieilgt.
��ī ēka ir celta Meid�i laikmeta sākumā kā Komuras ģimenes bibliotēkas ēka un viesu nams. �eit apmetās daudzi literāti. Takamacu pilsēta tai pie�ķīrusi pieminekļa statusu. ;
- Li-te-rā-ti? - Nakata pārvaicāja.
Saeki kundze pasmaidīja.
- Cilvēki, kas nodarbojas ar rakstu mākslu, - rakstnieki, dzejnieki, prozaiķi. Agrāk pārtiku�i cilvēki atbalstīja viņus. At�ķirībā no tagadnes tolaik, nodarbojoties tikai ar mākslu vien, izdzīvot nevarēja. Komuras bija �ī apvidus pārtikusi ģimene, kas ilgu laiku atbalstīja rado�us cilvēkus. �ī bibliotēka tika izveidota, lai pieminētu ģimenes vēsturi un nodotu mantojumu nākamajām paaudzēm.
- Nakata zina, kas ir pārtiku�i cilvēki, - Nakata paziņoja. - Lai tiktu pie pārticības, ir vajadzīgs laiks.
Saeki kundzes sejai atkal pārskrēja smaids.
- Tie�i tā. Lai tiktu pie pārticības, ir vajadzīgs laiks. Laiku nevar nopirkt. Tagad dosimies apskatīt otro stāvu.
Viņi devās uz otro stāvu. Saeki kundze kā aizvien apstājās pēc kārtas visās telpās un stāstīja par literātiem, kas te apmetu�ies, izrādīja abiem saglabāju�os manuskriptus un lietas. Telpā, ko Saeki kundze �obrīd izmantoja kā savu kabinetu, uz galda kā aizvien stāvēja viņas pildspalva. Ekskursijas laikā Nakata, �ķita, itin visu aplūkoja ar ārkārtīgu interesi. Stāstītajā viņ� īpa�i neieklausījās. Ho�ino bija vienīgais Saeki kundzes klausītājs. Ik pa laikam pamādams, viņ� visu laiku meta iesāņus skatienus, ba�īdamies, vai tikai Nakatam nav padomā kaut kas dīvains. Bet Nakata tikai apskatīja da�ādos eksponātus. Savukārt Saeki kundze Nakatas darbībām nepievērsa
uzmanību. Viņa priecīgi tiem visu izrādīja. Cik ārkārtīgi savaldīgs cilvēks, Ho�ino nosprieda.
Divdesmit minūtēs ekskursija bija galā. Abi pateica paldies Saeki kundzei. Visu �o laiku Saeki kundze smaidīja. Ta�u, jo vairāk Ho�ino viņu vēroja, jo lielāks apjukums viņu pārņēma. Viņa priecīgi mūsos noskatās. Bet tajā pa�ā laikā neredz neko. Viņa mums kaut ko skaidro, bet viņas domas ir kaut kur pavisam citur. Izturas ārkārtīgi pieklājīgi, ārkārtīgi laipni. Ja viņai uzdod kādu jautājumu, tad pieklājīgi, saprotami atbild. Ta�u izskatās, ka viņas sirds tur nav. Protams, viņa nav nepatīkama. Kaut kādā mērā viņa ir priecīga, ka var tikt galā ar �o praktisko lomu. Ta�u viņas sirds tur nav.
Abi atgriezās lasītavā, apsēdās uz dīvāna un klusēdami �ķirstīja grāmatu lapas. Ho�ino, pat negribēdams domāt par Saeki kundzi, tomēr domāja par viņu. �ajā skaistajā sievietē bija kaut kas savāds. Tomēr viņ� �o savādību neprata veikli noformulēt vārdos. Viņ� meta pārdomām mieru un atgriezās pie savas lasāmvielas.
Pulksten trijos Nakata bez iepriek�ēja brīdinājuma piecēlās kājās. Nakata rīkojās ar sev neraksturīgu izlēmību. Alpīnista cepuri viņ� bija cie�i sa�ņaudzis rokā.
- Ei, vectētiņ, uz kurieni? - jauneklis klusām noprasīja. Ta�u Nakata neatbildēja. Viņ�, cie�i sakniebtām lūpām, steig�us devās pa gaiteni uz priek�u. Atstāja savas mantas turpat uz grīdas. Arī Ho�ino nolika grāmatu un piecēlās. Situācija bija savāda.
- Ei, drusku pagaidi,� viņ� uzsauca. Tad, sapratis, ka Nakata negaidīs, metās tam pakaļ.
Nakata gaitenī iegriezās pa kreisi un bez vilcinā�anās sāka kāpt aug�ā pa kāpnēm. Pie kāpnēm bija plāksnīte ar norādi �Nepiedero�iem ieeja aizliegta�, bet Nakata to ignorēja - proti, viņ� �o uzrakstu nevarēja izlasīt. Teniskurpju gumijas zoles plak�ķēja pa pakāpieniem.
- Atvainojiet! - O�ima piecēlās un iznāca otrpus letes. Viņ� uzsauca Nakatam: - Piedodiet, tur �obrīd nedrīkst iet!
Ta�u �ī balss Nakatu nesasniedza. Piesteidzās Ho�ino un ari sāka kāpt pa kāpnēm.
- Vectētiņ, tur nedrīkst iet! Tas ir aizliegts!
Ari O�ima steidzās pakaļ Ho�ino pa kāpnēm.
Nakata neapstājies steidzās tālāk pa gaiteni un iegāja kabinetā. Kabineta durvis kā aizvien bija atvērtas. Saeki kundze sēdēja pie galda ar muguru pret logu un lasīja grāmatu. Izdzirdējusi soļus, viņa pacēla galvu un ieraudzīja Nakatu. Viņ� bija pienācis pie rakstāmgalda un tur stāvēja, pētīja Saeki kundzes seju profilā. Nakata neteica neko, ari Saeki kundze neko neteica. Tūlīt pēc tam parādījās Ho�ino. Tad ieradās O�ima.
- Paklau, vectētiņ, - Ho�ino sarija. Tad no aizmugures uzlika roku viņam uz pleca. - Te tā nedrīkst iet bez atļaujas. Tā noteikts. Tāpēc iesim atpakaļ.
- Nakatam vajag parunāt, - Nakata sacīja Saeki kundzei.
- Parunāt par ko? - Saeki kundze mierīgi vaicāja.
- Es gribu parunāt par akmeni. Par
Saeki kundze bridi klusēdama noraudzījās Nakatā. �ajās acīs bija ārkārtīgi koncentrēts starojums, tad viņa vairākas reizes pamirk�ķināja acis, klusām aizvēra grāmatu, kuru bija lasījusi. Viņa nolika abas rokas uz galda un vēlreiz paskatījās uz Nakatu. Izskatījās, ka viņa izlemj, ko darit, tad vienreiz viegli pamāja ar galvu. Pēc tam paskatījās uz Ho�ino, tad - uz Nakatu.
- Vai jūs neatstātu mūs uz bridi vienus pa�us? - Saeki kundze sacīja O�imam. - Es gribu ar �o cilvēku parunāt. Lūdzu, aizveriet aiz sevis durvis.
O�ima bridi �aubījās, bet beigu beigās pamāja. Tad, saņēmis Ho�ino pie elkoņa, izgāja ārā gaitenī un aizvēra aiz abiem durvis.
- Vai tā būs labi? - Ho�ino vaicāja.
- Saeki kundze ir spējīga pieņemt lēmumus, - O�ima, kopā ar Ho�ino kāpdams lejā pa kāpnēm, sarija. - Ja viņa teica, ka tā ir labi, tad tā ir labi. Par viņu nav jāuztraucas. Ho�ino kungs, nokāpsim lejā un iedzersim kafiju.
- Bet, ja runājam par
�oreiz pirms do�anās me�ā es sagatavojos. Paņemu kompasu un nazi, ūdens bla�ķi un nepiecie�amos ēdienus, biezus kokvilnas darba cimdus, instrumentu skapī atrasto dzeltenās krāsas aerosolu un mazu cirvīti. To visu sakravāju nelielā neilona mugursomā (kas ari atradās instrumentu skapī), tad dodos me�ā. Nenosegto ādu appū�u ar pretinsektu aerosolu, uzvelku kreklu ar garām piedurknēm, aptinu ap kaklu dvieli, galvā uzlieku O�imas iedoto cepuri. Debesīs savilku�ies mākoņi, ir karsti un tveicīgi, �ķiet, ka drīz varētu sākties lietus. Tad es mugursomā ielieku ari neilona apmetni. Putnu bari sasaukdamies laidelējas zemajās debesīs uz pelēko mākoņu fona.
Kā aizvien es bez grūtībām nokļūstu līdz apaļajam izcirtumam me�ā. Pēc kompasa pārliecinos, ka eju aptuveni ziemeļu virzienā. �oreiz es �ur tur uz kokiem, kuriem paeju garām, ar dzeltenās krāsas aerosolu uzpū�u zīmes, lai varētu atrast atpakaļceļu. At�ķirībā no Ansī�a un Grietiņas maizes drupa�iņām dzelteno krāsu putni nenoknābās, par to varu neraizēties^)!
Tā kā �oreiz esmu sagatavojies, baiļu sajūta vairs nav tik spēcīga kā iepriek�. Zināma spriedze saglabājas. Tomēr sirds sitas daudz mierīgāk. Ziņkārība dzen mani uz priek�u. Es gribu uzzināt, uz kurieni aizved �ī taciņa.
Laiku pa laikam no kaut kurienes atskan nesaprotamas skaņas. Tādas skaņas, it kā kaut kas smags nokristu zemē, it kā no�īkstētu grīdas dēļi kādam zem kājām. Un tad vēl citas savādas skaņas, kuras neprotu aprakstīt vārdos. Tomēr es nesaprotu, ko tās nozīmē. To pat grūti iztēloties. Varbūt tās skan no
tālienes, varbūt tepat tuvumā. �eit, �ķiet, attāluma izjūta visu laiku mainās. Sadzirdu ari putnu spārnu vēdas sev virs galvas. Tās liekas ļoti skaļas, daudz pārspīlētākas nekā īstenībā. Kad'atskan �īs skaņas, es apstājos un ieklausos. Elpu aizturējis, gaidu, vai kaut kas notiks. Ta�u nekas nenotiek. Eju tālāk. Izņemot �īs pēk�ņās, savādās skaņas, apkārt valda klusums. Vēja nav, koku lapas virs galvas ne�ab. Dzirdami tikai mani soļi, virzoties cauri garajai zālei uz priek�u. Nokrak�ķ kritu�ie zari, kuriem es uzkāpju. Visapkārt atbalsojas sauss krak�ķis.
Labajā rokā man tikko uzasinātais cirvītis. Plaukstā, kuru nesedz cimdi, sajūtu roktura pieskārienu. Pagaidām vēl �is cirvis nav bijis nepiecie�ams. Ta�u �ķiet, ka �is smagums rokā mani sargā, �ī sajūta mani iedro�ina. Tas mani sargā... bet no kā? Sikoku me�ā nav ne lā�u, ne vilku. Indīgas �ūskas... varbūt pa kādai ir. Ta�u, ja tā padomā, �ajā me�ā diez vai ir kāda bīstamāka radība par mani pa�u. Vai galu galā nav tā, ka es baidos pats no savas ēnas?
Tbmēr �ķiet, ka manu gājienu �ajā me�ā kāds redz un dzird. Kaut kas no kaut kurienes mani
Mēģinu svilpot, lai piepildītu klusumu.
Es �o to pievienoju, lai iedomātā skaņa cik necik līdzinātos oriģinālam. Labāk nekā nekas. Paskatos pulkstenī. Ir pusvienpadsmit. �obrīd O�ima gatavojas vērt vaļā bibliotēku. �odien ir... tre�diena. Viņ� aplaista dārzu, ar putekļu lupatu noslauka galdus, tad pagatavo kafiju. Darbs, ko parasti darīju es. Bet es �obrīd esmu dziļi me�ā. Un eju vēl dziļāk. Neviens nezina, ka esmu �eit. To zinu tikai es un
Eju pa taku uz priek�u. Vispār to grūti nosaukt par taku. Tas drizāk ir laika gaitā ūdens dabiski izskalots ceļ�. Kad me�ā stipri līst, ūdens straume izrauj zemi, izskalo zāli, atsedz koku saknes. Ja gadās lielāks akmens, apmet ap to līkumu. Kad lietus mitējies, paliek iz�uvu�ās straumes ceļ�, pa kuru var iet cilvēks. Daudzās vietās �is ceļ� ir aizaudzis ar papardēm un zaļu zāli, jābūt ļoti uzmanīgam, lai no tā nenovirzītos. Laiku pa laikam tas kļūst ļoti stāvs, tad es rāpjos aug�ā, pieturēdamies pie koku saknēm.
Kaut kur pa ceļam pārtraucu svilpot
Soļoju uz priek�u, ik pa brīdim uzpūzdams uz kokiem dzelteno krāsu. Laiku pa laikam pagrie�os, lai pārliecinātos, ka dzeltenās zīmes nav pazudu�as. Viss kārtībā. Tās rāda atpakaļceļu kā nevienmērīga boju rinda jūrā. Lai būtu pavisam dro�s, �ad tad kokos iecērtu pa robam. Vēl viena zīme. Cirvītis nav pārāk ass. Izvēlos ne pārāk resnus, no skata mīkstākus stumbrus. Iecērtu robu, atstāju tur vaļēju brūci. Koki �o triecienu pacie� klusēdami.
Laiku pa laikam kā spiegi parādās lieli, melni moskīti. Tie tīko pēc kailās ādas man ap acīm. Saklausu viņu skaļās spārnu vēdas. Tad es tos vai nu atgaiņāju, vai nositu. Ja kādu nositu, sajūtu lipīgo recekli. Reizēm tie jau ir piesūku�ies ar manām asinīm. Niezēt sāk mazliet vēlāk. Noslauku asiņaino roku dvielī, ko esmu aptinis ap kaklu.
Kad tie kareivji devās �ajos me�os, arī bija vasara, tad jau ari viņiem moskīti nedeva mieru. Bet viņi gāja �pilnā ekipējumā�; cik tas varētu būt smags? Vecmodīgās, dzelzs klu�iem līdzīgās �autenes, munīcijas josta, munīcija, durklis, metāla
ķivere, granātas, ēdieni, lāpstiņa, bļodiņa... varētu būt aptuveni divdesmit kilogramu. Lai vai kā - ļoti smags nesamais. Mana neilona mugursomiņa ir glu�i kas cits. Esmu pārliecināts, ka, iegriezies nākamajā līkumā, saskrie�os ar �iem kareivjiem. Ta�u man teikts, ka kareivji pazudu�i pirms se�desmit gadiem.
Atceros to, ko, sēdēdams uz namiņa lieveņa, izlasīju par Napoleona armiju. Jādomā, ka tad, kad fran�i 1812. gada vasarā soļoja uz Maskavu, ari viņus garajā ceļā modja kni�ļi. Protams, ne tikai kni�ļi. Lai izdzīvotu, viņiem nācās daudz ko pārvarēt. Izsalkumu, dubļainus ceļus, lipīgas slimības, briesmīgu karstumu, garas uzbrūko�o kazaku rindas, ārstniecības līdzekļu trūkumu. Kur nu vēl kaujas ar Krievijas armiju! Kad viņi ieradās cilvēku pamestajā Maskavā, no piecsimt tūksto�iem kareivju, kas bija devu�ies ceļā, bija paliku�i tikai desmit tūksto�i.
Apstājos un iedzeru ūdeni. Pulkstenis rāda tie�i vienpadsmit. Bibliotēkas vaļā vēr�anas laiks. Iedomājos, kā O�ima atver vārtus, apsē�as aiz letes. Kā aizvien uz galda nolikts labi noasināts zīmulis. Pagroza pirkstos. Maigi piespie� dzē�amgumiijas galu pie deniņiem. �ī aina ārkārtīgi skaidri pavīd apziņā.
O�ima saka:
Atceros O�imu aizmigu�u namiņā, gultā, pagriezu�os pret sienu. Un zīmes, kas palika pēc viņa/viņas. Es aizmigu tajā pa�ā gultā, ietinies �ajās zīmēs. Tomēr pārstāju par to domāt.
Es domāju par karu. Domāju par Napoleona karagājienu, par karu, kurā vajadzēja doties japāņu kareivjiem. Jūtu cirvī�a smagumu rokā. Bālais, asais asmens nospīd. Nevil�us novēr�u skatienu. Kāpēc gan simtiem tūksto�iem cilvēku jāsapulcējas, lai nogalinātu cits citu? Vai cilvēki uzsāk karus, baiļu pamudināti? Vai niknuma? Vai varbūt bailes un niknums ir viena un tā pa�a gara divi aspekti?
Iecērtu robu koka stumbrā. Koks mēmi iekliedzas, izlīst neredzamas asinis. Eju tālāk
Un tad mans gars no jauna aizklīst sapņu valstībā. Tā klusām atgrie�as. Esmu apskāvis Sakuru. Esmu viņu apskāvis, esmu viņā iegājis.
Es vairs negribu būt citu varā. Negribu �o apjukumu. Es jau esmu nogalinājis savu tēvu. Esmu jau grēkojis ar savu māti. Un tagad esmu iegājis savā māsā. Ja tāds lāsts ir, es gribu tikt tam pāri. Gribu, lai tam pienāk gals. Gribu cik iespējams ātrāk nomest �o nastu. Pēc tam gribu dzīvot pats, ārpus citu shēmām. 1b es vēlos. Un tad es viņā iz�ļācu sēklu.
�Pat sapnī tu nedrīkstēji tā darīt,� ierunājas par Vārnēnu sauktais zēns.
Viņ� ir man tie�i aiz muguras. Viņ� dodas me�ā līdz ar mani. �Es tobrīd centos tevi apturēt. Tev tas ir jāsaprot. Tev vajadzēja sadzirdēt manu balsi. Bet tu manī neklausījies. Tu tikai traucies uz priek�u.�
Es neatbildu, neskatos atpakaļ, klusēdams eju tālāk.
�Tu domāji, ka tādā veidā pārvarēsi lāstu? Bet vai beigu beigās tā notika?� par Vārnēnu sauktais zēns mani tincina.
Bet vai beigu beigās tā notika? Tu nogalināji cilvēku, kas ir tavs tēvs, tu biji tuvs ar cilvēku, kas ir tava māte, tu ņēmi ar varu cilvēku, kas ir tava māsa. Tavs mērķis bija pārvarēt tēva uzlikto lāstu? Bet tu izdarīji visu, kas tev bija pareģots. Patiesībā vēl nekas nav beidzies. Tu neko neesi pārvarējis. Glu�i otrādi, �is lāsts ir vēl dziļāk tev iededzināts dvēselē. Tagad tev vajadzētu to saprast. �is lāsts ir ierakstīts tavā DNS. Tu to izelpo, vēj� to aiznes uz visām �etrām debespusēm, izkaisa pa pasauli. Bet tum�ais apjukums tevī paliek. Vai ne? Nekas nekur nav pazudis - ne tavas bailes, ne dusmas, ne apjukums. Tas viss ir tevī, plosa tev sirdi.
�Karu ar karu neizbeigsi,� par Vārnēnu sauktais zēns saka. �Kar� dzemdina karu. Dzerdams ar varu izlietas asinis, pārtikdams no savainotas miesas. Kar� ir pilnīgs. Vai tu to zināji?"
�Mana māsa,� es saku.
Man nevajadzēja ņemt viņu ar varu.
�Ko lai es iesāku?� Es skatos zemē.
�Lūk, kas tev jādara,� par Vārnēnu sauktais zēns saka. �Tev jāpārvar bailes un dusmas, kas ir tevī pa�ā. Jāielai� tur gaisma, jāizkausē tavas sirds sasalu�ās vietas. Tas patie�ām būs skarbi. Vai tu saproti, ko es tev saku? Vēl nav par vēlu. Tu vēl vari atdabūt pats sevi. Domā ar galvu. Domā. Tu neesi muļķis. Tev jābūt spējīgam domāt.�
�Vai es patie�ām nogalināju savu tēvu?� es vaicāju.
Atbildes nav. Pagrie�os atpakaļ. Par Vārnēnu sauktā zēna tur vairs nav. Mans jautājums nogrimst klusumā.
Esmu viens pats, dziļi me�ā, �is �es� jūtas ārkārtīgi tuk�s. Man �ķiet, ka esmu pārvērties par vienu no tiem �dobajiem cilvēkiem�, par kuriem reiz runāja O�ima. Manī iek�ā ir milzīgs tuk�ums, tas lēni izple�as, apēd visu, kas vēl palicis manī.
Es dzirdu �īs skaņas. Vairs nesaprotu pats savu esību. Esmu pavisam apmaldījies. Nav ne virziena, ne debesu, ne zemes.
Es domāju par Saeki kundzi, domāju par Sakuru, domāju par O�imu. Ta�u mani no viņiem �ķir neskaitāmi gaismas gadi. It kā es skatītos otrādi apgrieztā binoklī; lai kā es stieptu roku, viņi ir man neaizsniedzami. Esmu vientuļ�, esmu iegājis tum�ā labirintā. Ieklausies vējā, O�ima man teica. Ieklausos, lā�u vēja nav. Ari par Vārnēnu sauktais zēns pagaisis.
Ta�u es vairs nespēju domāt. Lai ko es izprātotu, beigu beigās nonāku labirintā. Bet kas ir tas saturs, kas veido mani? Kam vajadzētu būt tuk�uma pretmetam?
Iedomājos, kaut varētu te uz vietas izdzēst savu esību. Es to nopietni apsveru. Ja es, �īs biezās koku sienas ielenkts, uz takas, kas nemaz nav taka, pārtrauktu elpot, mana apziņa klusām iegrimtu tumsā, manas vardarbīgās asinis pa lāsītei vien iztecētu un mana DNS sapūtu zālē. Tad beidzot mans kar� būtu galā. Es tā domāju. Pretējā gadījumā es mū�īgi nogalinā�u savu tēvu, grēko�u ar savu māti, apgānī�u savu māsu, metī�os cīņā pret pasauli. Aizveru acis un cen�os atrast savu
centru. To sedz nelīdzena, robaina tumsa. Mākoņi pa�ķiras, kizila krūma lapās atspīd mēness stari, tās mirdz kā tūksto�iem asmeņu.
Tajā brīdī es sajūtu, ka man zem ādas kaut kas pārkārtojas. Galvā kaut kas no�ķind. Atveru acis, dziļi ieelpoju. Aizmetu prom krāsas aerosolu. Aizmetu cirvīti. Aizmetu prom kompasu. Viss grabēdams nokrīt zemē. �o graboņu es sadzirdu it kā no tālienes. Jūtos daudz vieglāk. Noņemu mugursomu no pleciem un nometu zemē. Sajūtas pēk�ņi �ķiet asākas. Gaiss ap mani kļūst caurskatāmāks. Es asāk izjūtu me�u. Ausīs skan
Pārdomāju, paņemu mugursomu un izvelku ārā mednieku nazi, iebā�u to kabatā. No tēva galda paņemto aso nazi. Vajadzības gadījumā es varētu ar to pārgriezt sev vēnas, un visas asinis iztecētu ārā no manis. Es iznīcinātu ierīci. '
Es dodos uz me�a vidu.
Un tā es dodos uz me�a vidu.
Kad viņi bija paliku�i istabā divi vien, Saeki kundze piedāvāja Nakatam apsēsties. Nakata, mirkli padomājis, apsēdās norādītajā krēslā. Abi brīdi klusēja, pāri galdam skatoties viens uz otru. Nakata ielika savu alpīnista cepini klēpī un kā aizvien pārlaida plaukstu īsi apcirptajiem matiem. Saeki kundze, nolikusi rokas uz galda, noskatījās Nakatā.
- Ja nemaldos, es jau sen jūs gaidu, - viņa sacīja:
- Laikam gan, Nakata ari tā domā, - Nakata noteica. - Bet tas negāja ātri. Vai jums nebija jāgaida pārāk ilgi? Nakata centās tikt uz �ejieni pēc iespējas ātrāk.
Saeki kundze papurināja galvu.
- Nē, nemaz. Es domāju: ja jūs būtu ieradies agrāk vai vēlāk, man tas radītu sare�ģījumus. �is ir visīstākais bridis.
- Ho�ino kungs man ļoti palīdzēja. Ja viņ� nebūtu braucis līdzi, tad Nakatam tas prasītu vēl vairāk laika. Galu galā -Nakata neprot lasīt.
- Vai Ho�ino kungs ir jūsu draugs?
_ jā, - Nakata sacīja. - Tā laikam ir. Bet, atklāti sakot, es to lietu īsti labi nesaprotu. Ja neskaita kaķus, tad Nakatam nekad mū�ā draugu nav bijis.
- Man ari ļoti sen nav bijis draugu, - Saeki kundze sarija. - Ja neskaita atmiņas.
- Saeki kundze?
r-tjā, - Saeki kundze atsaucās.
- Atklāti sakot, Nakatam nav nekādu atmiņu. Tas ir tāpēc, ka Nakatam ir grūta galva. Kas tas īsti ir - atmiņas?
Saeki kundze aplūkoja pati savas rokas uz galda. lād vēlreiz ieskatījās Nakatam sejā.
- Atmiņas sasilda cilvēku no iek�puses. Bet tāpat tās ari var cilvēku no iek�puses saārdīt.
Nakata papurināja galvu.
- Grūts jautājums. Nakata to atmiņu bū�anu tik un tā īsti labi nesaprot. Nakata saprot tikai to, kas ir tagad.
- Ar mani ir tie�i pretēji, - Saeki kundze sarija.
Tad atkal iestājās klusums. �o klusumu pārtrauca Nakata. Viņ� viegli noklepojās.
- Saeki kundze?
-Jā? ,
- Jūs zināt par ieejas akmeni?
-Jā, es zinu, - viņa sacīja. Pirkstu gali pieskārās uz galda noliktajai
- Pirms da�ām dienām Nakata
Saeki kundze pamāja.
- Atceros.
- Nakata to atvēra tāpēc, ka nevarēja neatvērt.
- Saprotu. Tāpēc, lai viss atkal būtu tā,
Nakata pamāja.
- Tie�i tā.
-Jo jūs bijāt tam piemērots.
- Es neko par piemēriem nezinu. Bet, Saeki kundze, man tur nebija nekādas teik�anas. Atklāti sakot, Nakata Nakano kvartālā noslepkavoja vienu cilvēku. Es negribēju to cilvēku nogalināt. Bet D�onijs Volkers man lika to izdarīt, un es kāda piecpadsmit gadus veca zēna vietā nogalināju cilvēku. Es nevarēju atkāpties.
Saeki kundze aizvēra acis, tad tās atvēra un paskatījās uz Nakatu.
- Tās viss notiek tāpēc, ka es sen atpakaļ atvēru ieejas akmeni? Vai tam joprojām ir tādas sekas, ka pat tagad tas visu tā sakropļo?
Nakata nogrozīja galvu.
- Saeki kundze.
-Jā, - viņa atsaucās.
- Tik daudz Nakata nesaprot. Nakatas uzdevums ir nokārtot tā, lai tagad atkal viss atgrie�as savā vietā. Tāpēc Nakata devās prom no Nakano kvartāla, pārbrauca pāri tam lielajam tiltam, atbrauca uz Sikoku. Varbūt jūs jau to saprotat, Saeki kundze, bet jūs vairs nedrīkstat te palikt.
Saeki kundze pasmaidīja.
- Labi. Es jau labu laiku to zināju. Es pēc tā ilgojos jau agrāk, ilgojos pēc tā arī �obrīd. Tomēr nezināju, kā to izdarīt. Bet tagad ir pienācis
- Saeki kundze, - Nakata turpināja. - Nakatam ir tikai puse no ēnas. Un Saeki kundzei tāpat.
-Jā.
- Nakatam tā pazuda kara laikā. Kāpēc pazuda, to Nakata nezina. Lai kā tur bija, ir pagājis ilgs laiks.
- saprotu.
- Nakata ir nodzīvojis garu mū�u. Bet, kā jau pirmiņ teicu, man atmiņu nav. Tāpēc ari to, ko Saeki kundze stāstīja par "dē�anām�, Nakata nesaprot. Bet man liekas tā - lai ari kādas bija tās dē�anas, jūs negribējāt laist savas atmiņas vaļā.
-jā, - Saeki kundze sacīja. - Tie�i tā. Man bija sāpīgi pie tām turēties, bet es negribēju atteikties no �īm atmiņām. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es turpināju dzīvot, vienīgais pierādījums tam, ka esmu dzīva.
Nakata klusēdams pamāja.
- Esmu nodzīvojusi pārāk ilgi un tāpēc daudziem cilvēkiem esmu nodalījusi pāri, - viņa turpināja. - Man bija seksuālas attiecības ar to piecpadsmit gadus veco zēnu, par kuru jūs runājāt. Pavisam nesen. Es
- Nakata no seksuālajām lietām neko nesaprot. Man nav iekāres. Tāpēc es nezinu, kāda ir at�ķirība starp pareizām un nepareizām seksuālām attiecībām. Bet, ja reiz tas notika, tad notika. Es pieņemu visu, kas ir noticis, pareizi vai nepareizi; un tā Nakata kļuva par tādu cilvēku, kāds viņ� ir tagad.
- Nakatas kungs!
-Jā?
- Es gribētu jums kaut ko palūgt.
Saeki kundze pacēla pie kājām nolikto somu, izņēma no tās mazu atslēdziņu. Atslēdza ar to galda atvilktni. No tās izņēma vairākas biezas mapes un nolika uz galda.
Tad viņa sacīja:
- Kop� atgrie�anās �ajā pilsētā es visu laiku sē�u pie galda un rakstu �o manuskriptu. Atmiņas par nodzīvoto dzīvi. Es piedzimu netālu no �ejienes, ļoti iemīlējos kādā zēnā, kas dzīvoja �ajā mājā. Es nebūtu varējusi mīlēt viņu vēl vairāk. Un viņ� tāpat mīlēja mani. Mēs dzīvojām nevainojamā, noslēgtā aplī. Ta�u tas, protams, nevarēja tā turpināties mū�īgi. Mēs
pieaugām, laiki mainījās. Aplis saira, pasaule ienāca mūsu Paradīzē, un ari tas, kas bija iek�ā, vēlējās tikt ārā. Dabiski. Tomēr es tolaik nesapratu, ka tas ir tikai dabiski. Un, lai pasargātos pret �ādu iebrukumu un ieplūdumu, es atvēru ieejas akmeni, lāgad es nemācē�u pateikt, kā īsti man izdevās to izdarīt. Bet, lai nezaudētu savu mīļoto, lai nepieļautu, ka kaut kas no ārienes ienāk mūsu pasaulē, es kā nebūt ieejas akmeni atvēru. Biju apņēmusies to izdarīt. Tblaik es nesapratu tā patieso nozīmi. Un, protams, man par to nācās samaksāt.
lād viņa apklusa, paņēma rokās pildspalvu, aizvēra acis.
- Mana dzīve beidzās divdesmit gadu vecumā. Pēc tam tā izstiepās kā nebeidzama kavē�anās atmiņās. Kā gar�, līkumots gaitenis, kas nekur neaizved. Tomēr es dzīvoju katru nākamo tuk�o dienu. Tājās dienās es pieļāvu daudz kļūdu. Nē, atklāti sakot, man �ķiet, ka tolaik viss, ko es darīju, bija tikai un vienīgi kļūda. It kā es pilnīgi viena dzīvotu akas dibenā. Nolādēdama visu, kas atradās ārpus tās, ienīzdama visu. Laiku pa laikam izlīdu no turienes ārā, izlikos, ka esmu dzīva. Pieņēmu visu, kas nāca. Bezjūtīgi mētājos pa pasauli. Pārgulēju ar daudziem vīrie�iem. Man pat bija kaut kas laulībai līdzīgs. Un tad... vienalga, tas viss bija bezjēdzīgi. Viss ātri pagāja, nekas pēc tā nepalika. Aiz manis palika tikai rētas, kur biju savainojusi tos, kurus nīdu un nicināju.
Viņa uzlika rokas uz trim biezajām, uz galda novietotajām mapēm.
- Visus tos notikumus esmu te sīki aprakstījusi. Es rakstīju, lai pati saprastu, kādu dzīvi esmu dzīvojusi. Kāds cilvēks esmu bijusi. Lai vēlreiz par to visu pārliecinātos. Nevienu-ritu es tajā vainot nevaru, bet tas bija smags darbs. Tagad tas ir padarīts. Viss ir uzrakstīts. Man tas vairs nav vajadzīgs; Tomēr es negribētu, lai kāds cits to izlasa. Ja ķāda acs to redzēs, varbūt tas viss atkal nodarīs kādu ļaunumu. Tāpēc es jūs lūdzu to visu kaut kur sadedzināt. Tā, lai nekas nepaliek pāri. Ja varētu, to es gribētu palūgt Nakatas kungam. Vai varētu?
- Sapratu, - Nakata atbildēja un vairākas reizes sparīgi pamāja ar galvu. - Ja Saeki kundze tā vēlas, Nakata to visu sadedzinās. Esiet bez raizēm.
- Paldies, - Saeki kundze sacīja.
- Rakstī�ana bija ļoti svarīga, ja? - Nakata ievaicājās.
-Jā, tā ir. Rakstī�ana bija ļoti svarīga. Kaut gan uzrakstītajam nekādas jēgas nav.
- Nakata neprot ne lasīt, ne rakstīt. Es neko nevaru pierakstīt, - Nakata sacīja. - Es esmu tāds pats kā kaķi.
- Nakatas kungs?
,<£$[ā, lūdzu.
- Man ir tāda sajūta, it kā es jūs pazītu jau ļoti sen, - Saeki kundze sacīja. - Vai jūs neesat no tās
Nakata klusi piecēlās no krēsla. Nostājās iepretim sēdo�ajai Saeki kundzei. Tad uzlika savas iedegu�ās, smagās rokas uz Saeki kundzes rokām, kuras viņa turēja uz mapēm. Sajuta viņas roku siltumu pārejam pa�a rokās.
.- Saeki kundze.
-Jā?
- Tagad Nakata drusciņ saprot.
- Ko saprot?
- Par atmiņām. Kas tās ir. Sajūtu to caur jūsu rokām.
Saeki kundze pasmaidīja.
- Tas ir labi, - viņa noteica.
Nakata ilgi tinēja savu roku uz Saeki kundzes rokas. Saeki kundze aizvēra acis un klusi iegrima atmiņās. 1ās vairs nesāpēja. Kāds bija kliedējis sāpes uz mū�īgiem laikiem. Aplis atkal bija noslēdzies. Viņa atver tālas istabas durvis, tur ierauga guļam uz sienas divus skaistus akordus, kas izskatās kā ķirzakas. Viņa ar pirkstiem viegli pieskaras �īm ķirzakām. Pirkstu gali sajūt to rāmo miegu. Liegi pū� vēj�. Sens aizkars pland. Tam ir dziļa jēga, tas kaut ko
Pa logu redzams liedags. Dzirdamas viļņu skaņas. Kāds sauc. Vējam ir jūras sāļā smar�a. Ir vasara. Vienmēr ir vasara. Debesīs redzami baltu, apaļu mākoņu silueti.
Nakata paņēma trīs smagās mapes un kāpa lejā pa kāpnēm. O�ima sēdēja aiz letes un sarunājās ar kādu lasītāju. Viņ� �ilbino�i uzsmaidīja lejup kāpjo�ajam Nakatam. Nakata atbildot pieklājīgi palocījās. Tad O�ima turpināja iesākto sarunu. Ho�ino lasītavā bija aizrautīgi nodevies grāmatai.
- Ho�ino, - Nakata viņu uzrunāja.
Jauneklis nolika grāmatu uz galda, pacēla skatienu uz Nakatu.
- Tas nu gan gāja ilgi. Viss nokārtots?
-Jā, �eit Nakata ir visu nokārtojis. Ja Ho�ino kungam nekas nebūtu pretī, mēs varētu iet.
-Jā, varam iet. Grāmatu esmu gandrīz izlasījis. Bēthovens jau nomiris, tagad ir bēres. Krā�ņas bēres. Divdesmit pieci tūksto�i Vīnes iedzīvotāju atnāca no viņa atvadīties, skolās izsludināja brīvdienu.
- HO�inO?
-Jā?
- Nakatam ir tikai vēl viens lūgums.
-Saki.
- Mums kaut kur ir jāsadedzina �īs te.
Ho�ino paskatījās uz Nakatas atnestajām mapēm.
- Baigi daudz. Mēs nevaram tās vienkār�i kaut kur sadedzināt. Jāmeklē kāda upes gultne, mums jāatrod kaut kas piemērots.
-Ho�ino?
-Jā.
- Tad iesim meklēt to upes gultni.
- Vai mēs nevaram to visu kaut kur vienkār�i izmest? Vai tas ir tik svarīgi?
- Ho�ino kungs, tas ir ļoti svarīgi. Mums tas jāsadedzimad Tam jāpaliek par dūmiem un jāpaceļas debesīs. Un mums tas ir jānoskatās.
Ho�ino piecēlās un izstaipījās.
- Sapratu. Tad dosimies meklēt kādu upes gultni. Nezinu, kur tādu atrast, bet kaut kur Sikoku tādai jābūt.
Pēcpusdienā sākās neparasti dzīva rosība. Ieradās daudz lasītāju, vairākiem bija ļoti specifiski jautājumi. O�ima atbildēja uz tiem, sameklēja pieprasītos materiālus. Vairākas lietas bija jāatrod elektroniskajā katalogā. Parasti viņ� būtu lūdzis Saeki kundzes palīdzību, bet �odien tika galā pats. Viņ� vairākas reizes atstāja savu vietu aiz letes, tāpēc nepamanīja Ho�ino un Nakatas aizie�anu. Kad rosība uz brīdi norima, O�ima pārlaida skatienu apkārtnei un saprata, ka to abu bibliotēkā vairs nav. Viņ� uzkāpa otrajā stāvā uz Saeki kundzes kabinetu. Savādi, ta�u durvis bija aizvērtas. O�ima divreiz īsi pieklauvēja un gaidīja. Atbildes nebija. Pieklauvēja vēlreiz. Sauca Saeki kundzi:
- Saeki kundze! Vai viss kārtībā?
Atbildes joprojām nebija.
Pamēģināja pagriezt durvju rokturi. Tās nebija aizslēgtas. O�ima pavēra durvīs spraudziņu, ielūkojās iek�ā. Tad ieraudzīja, ka Saeki kundze ir noslīgusi pār rakstāmgaldu. Mati bija sakritu�i uz priek�u un aizsedza viņas seju. O�ima nedaudz apjuka. Varbūt nogurusi un aizmigusi. Tomēr līdz �im vēl nekad nebija gadījies redzēt Saeki kundzi guļam pa dienu. Viņa nebija tas tips, kas darbā guļ. O�ima iegāja iek�ā istabā un apstājās pie galda. Viņ� pieliecās un �ukstus sauca Saeki kundzi vārdā. Viņa nereaģēja. Viņ� pieskārās Saeki kundzes plecam, tad satvēra roku un pielika pirkstu pie plaukstas locītavas. Pulsa nebija. Āda vēl bija saglabājusi siltumu, bet pamazām tas ķermeni atstāja.
O�ima atglauda Saeki kundzei matus, ieskatījās viņai sejā. Abas ads bija viegli pavērtas. Viņa negulēja. Viņa bija mirusi. Ta�u sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa kavētos jaukos sapņos. Mutes kaktiņos vēl rotājās smaida ēna. Pat mirusi viņa nezaudē iznesību, O�ima nodomāja. Viņ� atglauda matus atpakaļ tad paņēma telefonu no galda un piezvanīja.
Viņ� bija samierinājies ar to, ka �ī diena tuvojas. Tomēr tagad, palicis istabā viens pats ar miru�o Saeki kundzi, viņ� nezināja, ko iesākt. Sirds bija �ausmīgi iz�uvusi.
Kāds lejā gaitenī sauca viņa vārdu. Viņ� to it kā sadzirdēja. Viņ� bija atstājis durvis vaļā un tagad dzirdēja gaitenī cilvēku steidzīgos soļus. Zvanīja telefons. Ta�u O�ima par to visu nelikās ne zinis. Viņ� skatījās uz krēslā sēdo�o Saeki kundzi. Ja gribat saukt manu vārdu, sauciet, cik gribat. Gribat zvanīt pa telefonu, zvaniet, cik gribat. Tālumā atskanēja ātrās palīdzības sirēna. �ķita, ka tā pamazām tuvojas. Vēl pēc brī�a ieradīsies cilvēki, aizvedīs Saeki kundzi prom. Tālu prom. Viņ� paskatījās pulkstenī. Bija �etri un trīsdesmit piecas minūtes. �o pēcpusdienu, �o dienu es nekad neaizmirsī�u.
- Kafka Tamura, - viņ� no�ukstēja, pagriezies pret sienu. - Man tev tas ir jāpaziņo. Protams, ja vien tu pats jau to nezini.
Atbrīvojies no nesamā, kļuvis vieglāks, eju dziļāk me�ā. Koncentrējos, lai virzītos uz priek�u. Vairs neatstāju zīmes uz kokiem. Man vairs nevajag atcerēties atpakaļceļu. Pat pārstāju uzmanīgi vērot apkārtējo ainavu. Tā tik un tā nemainās. Koki pārklāj cits citu, slejas augstu debesīs, biezi saaugu�as papardes, no smaguma nolīku�as efejas, apaugu�as, mezglainas saknes, trūdo�u nobiru�o lapu bie�ņa, kaut kādu kukaiņu sausā sisinā�ana. Stingri saaustie zirnekļu tīkli. Un neskaitāmie zari. �ī patiesi ir zaru pasaule. Draudīgi zari. Debesīs izslēju�ie! zari. Veikli noslēpu�ies zari. Saviju�ies zari. Aizdomāju�ies zari. Nokaltu�i, miru�i zari. �ī ainava nebeidzami atkārtojas* Tā atkārtojas, bet atkārtodamās iet dziļumā.
Klusēdams eju pa �o ceļu vai to, kas līdzinās ceļam. Ceļ� kļūst stāvāks, ta�u pārāk stāvs tas pagaidām nav. Ne tāds stāvums, no kura sāk trūkt elpas. Laiku pa laikam ceļ� pazūd papar�u jūrā vai dzelk�ņainos krūmos. Ja nenovirzos un eju tālāk, atkal parādās �is takai līdzīgais kaut kas. Es vairs nebaidos no me�a. �eit pastāv kas līdzīgs noteikumiem. Vai kas līdzīgs rakstam. Ja pārstāj baidīties, tas pamazām atklājas skatienam. Kad aptveru �īs atkārto�anās būtību, tā kļūst par daļu no manis.
Man vairs nav nekā. Ne iepriek� tik svarīgā dzeltenās krāsas aerosola, ne cirvī�a, nekā vairs nav. Ari mugursoma vairs nav man plecos. Nav ne ūdens bla�ķes, ne ēdamā, ne kompasa. To visu esmu atstājis pa ceļam, citu pēc cita. To darīdams, esmu skaidri parādījis me�am, ka vairs ne no kā nebaidos, ka man ' vairs ne no kā nav jāsargājas. Esmu aizmetis cieto �aulu, esmu viens pats, tikai mana dzīvā miesa dodas uz labirinta vidu. Tur es ļau�os tuk�umam.
Mūzika, kas visu laiku skanēja man ausīs, tagad apklususi. Palicis tikai fona troksnis. Kā balts palags, kas stingri pārvilkts pār lielu gultu. Es pieduru pirkstu �im baltajam palagam, ar pirkstu galiem izsekoju �im baltumam. Tas iestiepjas bezgalībā. Paduses man sasvīdu�as. Debesis, kas laiku pa laikam pavīd starp vareno koku zariem, klāj vienmērīga pelēku mākoņu kārta. Tomēr nekas neliecina, ka līs. Mākoņi itin nemaz nekustas. Viss ir kā sastindzis uz vietas. Putni augstajos koku zaros īsi ieķērcās, dodami kādu zīmi. Kukaiņi zālē sisina.
Iedomājos par tuk�o māju Nogatā, kur tagad neviens nedzīvo. Visticamāk, tā tagad ir aizslēgta. Kāda tam nozīme -aizslēgta vai ne. Lai tie asins traipi paliek, kur ir. Es par to neko nezinu. Es tur vairs neatgriezī�os. Tajā mājā pat pirms tā asiņainā notikuma tik daudz kas bija jau miris. Nē, tā bija vieta, kur jau daudz kas
Laiku pa laikam me�s mēģina man draudēt - te no aug�as, te no lejas. Iepū� pakausī aukstu elpu. Dursta ar skatienu kā ar tūksto� adatām. Dara visu, lai izdzītu mani, ienācēju, ārā.
Tomēr es neļauju tam mani iebiedēt. Laiku pa laikam iedomājos, ka �is me�s... galu galā ir daļa no manis. Es ceļoju pats sevī, iek�ienē. Tāpat, kā asinis ceļo pa dzīslām. Ja paraugās uz to tā, ka es esmu iek�ā pats sevī, tas, ko es uztveru kā draudus, patiesībā ir manu iek�ējo baiļu atbalss. �ie stingri novilktie zirnekļu tīkli ir manā sirdī novilktie zirnekļu tīkli, tie putni, kas te ķērc, ir tie putni, kurus esmu izauklējis savā sirdī. �ie tēli piedzimu�i un iesakņoju�ies manī.
It kā milzīgi sirdspuksti dzītu mani, es virzos uz priek�u cauri me�am. Taka aizved mani uz īpa�u vietu. Uz gaismas avotu, kas nāk no tumsas, no vietas, no kuras atbalsojas mēmās skaņas. Man pa�am jāredz, kas tur ir. Es nesu kādu aizzie-ģelētu aploksni, vēsti pats sev.
Jautājums.
Kāpēc viņa mani nemīlēja?
�ādi taujājot, pagāju�i gari mēne�i un gadi. Tas dedzina* jis manu sirdi, saēdis manu dvēseli. Vai māte mani nemīlēja tāpēc, ka kaut kur dziļi manī bija kāda vaina? Vai es biju kaut kādā veidā aptraipīts? Vai es biju tāda radība, no kuras cilvēki novēr�as?
Māte pirms aizie�anas mani pat neapskāva. Pat neatstāj! man nevienu vārdu. Novērsās no manis un, paņēmusi māsu, aizgāja. Pagaisa manu acu priek�ā klusi kā dūmi. Un tagad �ī seja, kas novērsās no manis, ir zudusi uz mū�iem.
Man virs galvas atkal ieķērcās putns. Paraugos debesīs. Tikai vienmuļ� pelēku mākoņu klājiens. Vēja nav. Es eju tālāk. Soļoju gar apziņas krastu. Apziņas viļņu uzplūdi un atplūdi, tie atstāj kādus uzrakstus, tad tikpat ātri to visu izdzē�. Starp diviem viļņiem es cen�os uzrakstu salasīt. Ta�u tas nav vien* kārsi. Vēl neesmu paspējis to izlasīt līdz galam, kad viļņi jau nodzē� rakstus. Paliek tikai mīklaini fragmenti.
Domās atkal atgrie�os mājās Nogatā, es skaidri atceros to dienu, kad mamma un masa aizgaja. Es viens pats sēdejU verandā un skatījos uz dārzu. Bija vasaras sākuma novakare^
krita garas koku ēnas. Es biju mājās viens pats.
Iedams pa me�u, es domāju par Saeki kundzi. Atmiņā uzpeld viņas seja. Atceros rāmo, gaisto�o smaidu, viņas roku siltumu. Mēģinu iedomāties, ka Saeki kundze būtu mana māte un būtu pametusi mani, tikko �etrus gadus vecu. Nevil�us nogrozu galvu. Tas nav iespējams, tas ir galīgi nepareizi.
Cen�os sajust to, ko viņa tobrīd juta. Protams, tas nenākas vienkār�i - iedomāties sevi viņas vietā. Galu galā es tiku pamests, viņa pameta mani. Ta�u pamazām es attālinos no sevis. Mana dvēsele nomet nost �es� stīvās drēbes, pārvēr�as melnā vārnā un uzmetas dārzā augstā kokā. No turienes vēro verandā sēdo�o �etrgadīgo zēnu.
Es pārvēr�os par melno vārnu, kas izvirza hipotēzes.
�Tā nebija, ka tava māte tevi nemīlētu,� par Vārnēnu sauktais zēns saka man aiz muguras. �Citiem vārdiem sakot, viņa tevi ļoti mīlēja. Tēv ir jānotic tam. Tas ir izejas punkts.�
�Bet viņa mani pameta. Viņa izgaisa, atstāja mani vienu pa�u, nepareizā vietā. Viņa mani ļoti sāpināja, briesmīgi nodarīja man pāri. Tāgad es to saprotu. Ja viņa patie�ām mani mīlēja, kā viņa varēja kaut ko tādu izdarīt?�
�Beigu beigās tā patie�ām notika,� par Vārnēnu sauktais zēns saka. �Tēvi tas ļoti ievainoja, briesmīgi nodarīja tev pāri. Man ļoti �ēl, ka tā notika. Bet to vēl var vērst par labu. Tu esi jauns un norūdījies. Tēv ir labas piemēro�anās spējas. Sadziedē brūces, pacel galvu un ej uz priek�u. Bet viņa to vairs nevar. Viņa to visu ir zaudējusi. Nav svarīgi, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Tēv ir �īs priek�rocības, un tev vajag tās izmantot. Padomā par to!�
Es klusēju.
�Tā notika, un viss," par Vārnēnu sauktais zēns saka. �Tagad tur vairs neko nevar mainīt. Viņai nevajadzēja tevi pamest. Tēv nevajadzēja tikt pamestam. Bet tā notika, un tas, kas noticis, ir kā saplīsis �ķīvis. Tb nekad vairs nevar salikt kopā kā agrāk, lai kā tu censtos.�
Pamāju.
Par Vārnēnu sauktais zēns turpina:
�Tava māte noteikti izjuta briesmīgas bailes un dusmas. Tāpat kā �obrīd tu. Vai tas nebija tas iemesls, kāpēc viņa tevi pameta?�
�Kaut ari mīlēja mani?�
�Tā gan,� par Vārnēnu sauktais zēns saka. �Kaut arī viņa tevi mīlēja, viņai vajadzēja tevi pamest. Tev jāmēģina saprast, kā viņa jutās. To spriedzi, bailes un niknumu, ko viņa tobrīd izjuta, tev vajag saprast kā savējo. Lai tu to nemantotu un neatkārtotu. To viegli pateikt - tev viņai jāpiedod. Protams, tas nav vienkār�i. Ta�u cita ceļa nav. Tas ir tavs vienīgais glābiņ�. Ne uz ko dtu tu nevari cerēt.�
Es to apdomāju. Jo vairāk domāju, jo lielāks apjukums mani pārņem. Domas grie�as, �ķiet, ka āda vietumis sāpīgi noplēstā* no miesas.
�Vai Saeki kundze patie�ām ir mana māte?� es vaicāju.
Par Vārnēnu sauktais zēns saka:
�Atceries, ko viņa teica? Ka hipotēze nav apgāzta.
�Man tā jāattīsta tik tālu, cik iespējams?�
�Tie�i tā,� par Vārnēnu sauktais zēns stingri atbild. �Ir vērts attīstīt hipotēzi, kurai nav atrasti pierādījumi par pretējo. �obrīd tev nav citas izvēles. Tev jāturpina, pat ja tāpēc tev pa�am sevi jāpamet.�
Atbildes nav. Es sāku raizēties un pagrie�os. Par Vārnēnu sauktais zēns ir tur. Viņ� soļo man līdzās.
�Kādas bailes un niknumu Saeki kundze tolaik izjuta? No kurienes tas nāca?� es pagrie�os, eju tālāk un vaicāju viņam. Par Vārnēnu sauktais zēns atbild ar pretjautājumu:
�Kā tev �ķiet, kādas bailes un niknumu viņa izjuta? Domā ta�u ar galvu!�
Es domāju. Man tas ir jāsaprot un jāpieņem. Tbmēr ir grūti salasīt viļņu atstātos rakstus manas apziņas krastā. Pārāk īss bridis �ķir vienu vilni no nākamā.
�Es mīlu Saeki kundzi,� es saku. �ie vārdi pavisam dabiski nāk man pār lūpām.
�Es zinu," par Vārnēnu sauktais zēns strupi atcērt.
�Es nekad vēl neesmu pieredzējis �ādu noskaņojumu. Tas laikam ir ļoti svarīgi.�
�Protams,� par Vārnēnu sauktais zēns atbild. �Lieki par to runāt. Tāpēc tu esi tik tālu atnācis."
�Bet es tik un tā to nesaprotu. Paskaidro man! Tu saki, ka māte mani mīlēja. Ļoti mīlēja. Es gribu tam noticēt. Bet, ja tā patie�ām ir, tad es nesaprotu. Vai tad mīlēt kādu un viņu pamest, ievainot ir viens un tas pats? Un, ja tā, tad kāda jēga kādu ļoti mīlēt? Kāpēc vispār kaut kas tamlīdzīgs notiek?� Es gaidu atbildi. Krietnu bridi klusēju. Atbildes nav. Pagrie�os atpakaļ. Par Vārnēnu sauktā zēna tur nav. Man virs galvas atskan spārnu vēdas.
Paskaidro man!
Drīz pēc tam parādās abi kareivji.
Abi ģērbu�ies vecās imperatora armijas formas tērpos. Vasaras uniformās īsām piedurknēm. Getrām kājās, mugursomām uz muguras. Bez ķiverēm, tikai naģenes galvā, sejas notrieptas ar melnu grimu. Abi kareivji ir jauni. Viens ir gara auguma ar apaļām brillēm metāla ietvarā, tievs. Otrs - augumā mazāks, plecīgāks, stiegrāks. Abi apsēdu�ies līdzās uz plakana akmens. Neizskatās, ka viņi grasītos mesties kaujā. Vecās, impēriskās armijas 38. modeļa �autenes zemē pie kājām. Garākais, �ķietami garlaikots, ko�ļā zāles stiebru. Abi izskatās ārkārtīgi dabiski, it kā viņu atra�anās �eit būtu pa�saprotama. Mierīgi un netraucēti noskatās, kā es tuvojos.
Apkārtne ir nedaudz klajāka, līdzenāka. Glu�i kā kāpņu laukumiņ�.
- Hei! - garākais man uzsauc.
- Sveiks! - uzsauc strupākais, tikai drusciņ saviebies. ;;
-Sveiki, - es atsaucos. Man laikam vajadzētu brīnīties,
viņus ieraugot. Bet mani tas neizbrīna. Tas ne�ķiet savādi. Viss liekas iespējams.
- Gaidījām, - garākais saka.
- Mani? - es vaicāju.
- Protams, - viņ� atbild. - �obrīd neviens cits uz �o pusi nenāk.
- Pavisam nogaidījāmies, - mazākais piebilst.
- Kaut gan laikam nav lielas vērtībās, - garākais turpina. - Tik un tā tev gāja ilgāk, nekā bijām domāju�i.
-Jūs esat tie cilvēki, kas senos laikos pazuda kalnos? Manevru laikā? - es vaicāju.
- Tie�i tā, - druknākais apstiprina.
- Visi jūs ilgi meklēja, - es saku.
- To mēs zinām, - mazākais atbild. - Mēs zinām, ka visi mūs meklēja. Mēs zinām visu, kas notiek �ajā me�ā. Saprotam ? visu. Bet viņi mūs neatradīs, lai kā meklētu.
- Atklāti sakot, mēs ne apmaldījāmies, - garākais klusi nosaka. - Mēs abi notināmies.
- Aizbēgām, tad uzgājām �o vietu un nolēmām palikt tepat, - mazākais turpina. - Tas nav tas pats, kas apmaldīties.
- Ne jau katrs to var atrast, - garais saka. - Tomēr mums abiem izdevās, un tagad ari tu to atradi. Vismaz mums abiem tā bija liela veiksme.
- Citādi mūs, zaldātus, aizsūtītu uz sve�ām zemēm, - mazākais nosaka. - Un tad - vai nu slepkavo, vai tiec noslepkavots. Mēs negribējām uz turiem doties. Es biju zemnieks, bet viņ� -tikko pabeidzis universitāti. Nevienam no mums negribējās slepkavot. Un tikt noslepkavotam - ne tik. Tās ta�u pats par sevi saprotams.
- Un kā ir ar tevi? Tu gribētu slepkavot cilvēkus? Vai tikt noslepkavots? - augumā garākais kareivis vaicā.
Papurinu galvu. Es negribu nevienu noslepkavot. Negribu, ka noslepkavo mani.
- Visi tā domā, - garākais saka. - Gandrīz visi. Bet, ja tu pateiksi - nē, es negribu iet karā, tad nedomā, ka valsts tev teiks: ja negribi, neej, kā tev labpatīk. Pat aizbēgt nevar. Japānā nav, uz kurieni bēgt. Lai kur tu ietu, tevi uzreiz atradīs. Galu galā - maza saliņa. Tāpēc mēs palikām te. �ī ir vienīgā paslēptuve.
Viņ� nogroza galvu un turpina savu stāstu:
- Tā mēs te visu laiku uzturamies. Kā tu teici - no
- Nekādas nozīmes, - strupākais piebilst, kaut ko ar roku padzīdams nost.
-Jūs zinājāt, ka es nāku �urp? - es vaicāju.
- Protams, - strupais atbild.'
- Mēs te visu laiku stāvam sardzē. Uzreiz zinām, ja kāds nāk. Jo mēs esam daļa no me�a, - otrs saka.
- Galu galā �eit ir ieeja, - strupais nosaka. - Mēs abi to sargājam.
- �obrīd ir tā retā reize, kad ieeja ir vaļā, - augumā garākais skaidro. - Bet drīz tā aizvērsies. Tāpēc, ja tu no tiesas vēlies tur ieiet, �is ir īstais brīdis. Nemaz tik bie�i tas nenotiek.
-Ja iesi iek�ā, mēs abi rādīsim ceļu; to nav viegli atrast, tāpēc bez palīdzības neiztiksi, - mazākais saka.
-Ja neiesi iek�ā, tad pa �o pa�u ceļu atgriezīsies atpakaļ, - garākais turpina. - Atgriezties nav nemaz tik grūti. Par to neuztraucies. Tu atgriezīsies. Un turpināsi pasaulē dzīvot tādu pa�u dzīvi kā līdz �im. Tēv pa�am jāizlemj, ko darīt. Iet vai neiet - neviens tevi nespie�. Bet, ja iesi iek�ā, tad atgriezties būs grūti.
- Vediet mani, - es bez vilcinā�anās atbildu.
- No tiesas? - strupais pārprasa.
- Tur iek�ā ir viens cilvēks, kur� man katrā ziņā jāsatiek. Laikam, - es saku.
Abi, ne vārda neteiku�i, pieceļas no lielā akmens, paņem rokās savas 38. modeļa �autenes. Saskatās un man pa priek�u dodas tālāk.
- Vai tev ne�ķiet savādi, ka mēs vēl tagad staipām sev līdzi smagās �autenes? - garais pagrie�as un pār plecu man vaicā. - Tās nekam nav derīgas. Lo�u vispār nav.
- Tās laikam ir zīme, - mazākais saka, neskatīdamies atpakaļ uz mani. - Tās simbolizē to, no kā mēs aizgājām, ko mēs pametām.
- Simboli ir ļoti svarīgi, - garākais saka. - Mēs nesam savas �autenes, esam ģērbu�ies uniformās, spēlējam sargus. Mums ir iedalīta �ī loma. Mūs vada zīmes.
- Tev arī ir kaut kas tamlīdzīgs? Kaut kas līdzīgs zīmei? -mazākais man noprasa.
Es papiuinu galvu.
- Nē, man nav. Man nav nekā. Izņemot atmiņas.
- Hm, - strupais novelk. - Ak atmiņas?
- Kāda tam nozīme, - garākais saka. - Tās ari var kļūt par skaistu simbolu. Tikai es nezinu, cik ilgi atmiņas noturēsies* -cik ilgi tās pastāvēs.
- Labāk jau būtu kaut kas taustāms, - mazākais nosaka. - Tad ir lielāka skaidrība.
- Tā kā �autenes, - garais piebilst. - Starp citu, kā tevi sauc?
- Kafka Tamura, - es atbildu.
- Kafka Tamura, - abi atkārto.
- Jocīgs vārds, - garais atzīst.
- Nu tie�ām, - mazākais piebilst. Tālāk mēs ejam klusēdami.
Viņi sadedzināja no Saeki kundzes saņemtās trīs mapes upes gultnē �osejas malā. Ho�ino lielveikalā nopirka degmai-sījumu. Viņ� ar to kārtīgi aplaistīja mapes, tad ar �ķiltavām aizdedzināja. Abi stāvēja līdzās un klusēdami noskatījās, kā liesmas paņēma lapu pēc lapas. Vēja nebija. Dūmi kāpa stāvus debesīs, pazuda zemajos, pelnu pelēkajos mākoņos.
- Mēs nedrīkstam lasīt tos dokumentus, kurus dedzinām? -Ho�ino apvaicājās.
- Nē, nedrīkstam, - Nakata atbildēja. - Nakata Saeki kundzei apsolīja, ka visu sadedzinās un neizlasīs pat nevienu zīmi. Mans pienākums ir solījumu pildīt.
-Jā, solīto ir svarīgi pildīt, � Ho�ino, sviedrus slaucīdams, sacīja. �Visiem tas ir svarīgi. Bet nebūtu slikti, ja mums būtu bijis papīra smalcinātājs. Tas būtu patīkamāk. No kopētavām var izīrēt liela izmēra smalcinātājus. Nemaz nav dārgi. Nē, es nesūdzos, bet �ajā gadalaikā kurt sārtu, atklāti sakot, ir drusku par karstu. Ziemā nebūtu nekāda vaina.
- Lūdzu, piedodiet. Bet Nakata Saeki kundzei apsolīja to visu
- Labi, labi. Es nekur nesteidzos. Karstumu ari pacietī�u. Es tikai, nu, izteicu priek�likumu.
Piestāja kāds strīpains kaķis paskatīties uz �iem diviem, kas, par spīti tam, ka bija vasara, sakūru�i ugunskuru, un vēroja viņus ar lielu interesi. Kārns, brūngans, strīpains kaķis. Drusciņ līku astes galu. Pēc skata sprie�ot - kaķis ar labu raksturu. Nakata jau iedomājās, vai nevajadzētu pamēģināt
uzsākt ar kaķi sarunu. Bet tad atcerējās, ka Ho�ino ir turpat līdzās. Kaķis nejustos brīvi, ja viņi nebūtu divi vien. Tāpat ari Nakatam nebija īstas pārliecības par to, ka varēs sarīmēties ar kaķi tik gludi kā agrāk. Vismazāk par visu Nakatam gribējās kaķi sabaidīt, pasakot kaut ko dīvainu. Pa to laiku kaķim bija apnicis vērot ugunskuru, viņ� piecēlās un devās prom.
Bija ilgi jāgaida, līdz visas trīs mapes bija sadegu�as. Ho�ino tad samīdīja pelnus. Tikko uzpūtīs vēj�, tos aiznesīs uz visām pusēm. Bija jau novakare, vārnas atgriezās savās ligzdās.
- Nu, vectētiņ. Tagad to vairs neviens neizlasīs, - Ho�ino sadja. - Es nezinu, kas tur bija rakstīts, bet tagad no tā nekas vairs nav palids pāri. Pilnīgi noslaudts no Zemes virsas. Nebūtība palielinājusies.
- Ho�ino?
-Jā?
- Man ir tikai viens jautājums.
- Sper ārā.
- Vai nebūtība var kļūt lielāka?
Ho�ino bridi stāvēja noliektu galvu, apdomādams jautājumu.
- Tās ir viens grūts jautājums, - viņ� sacīja. - Ja kaut kas atgrie�as nebūtībā, tas kļūst par nulli. Ja nullei pieskaita nulli* tik un tā iznāk nulle.
- Nakata to īsti labi nesaprot.
- Ho�ino ari īsti labi nesaprot. Sāc tik par tādām lietām domāt, sasāpēsies galva.
- Tad labāk par to nedomāsim.
- Man ari �ķiet, ka tā būtu labāk, - Ho�ino sacīja. - Lai kā ari būtu, viss manuskripts ir sadedzināts. Vārdi, kas tajā bija, sadedzināti. Atgriezu�ies nebūtībā - to es gribēju pateikt.
- Nakatam tas ir liels atvieglojums.
- Tad jau te mēs visu esam padarīju�i? jauneklis pavaicāja.
- Jā, tagad viss ir padarīts, - Nakata sadja. - vēl tikai ieeja jāaizver, - Nakata atbildēja.
_ Tas ir svangi.
-jā, tas ir ļoti svarīgi. 1ās, kas reiz atvērts, ir jāaizver.
- Nu tad nodarīsim ari to. Labos darbus nevajag atlikt uz rītdienu.
-Ho�ino?
- Hm? -
- Mēs vēl nevaram to izdarīt.
- Kāpēc ne?
- Vēl tam nav pienācis laiks, - Nakata sacīja. - Mums ir jāgaida tas bridis, kad būs pienācis laiks atkal ieeju aizvērt. Bet pirms tam Nakata gribētu izgulēties. Nakatam briesmīgi nāk miegs.
Jauneklis ieskatījās Nakatam sejā.
- Pag, pag! Vai tu atkal esi sadomājis gulēt dienām no vietas?
-Jā, tā varētu notikt. Bet varbūt tā nemaz nenotiks.
- Vai mēs nevaram to lietu nokārtot, pirms tu liecies gulēt? Tad, kad tu ieslēdzies gulē�anas re�īmā, nekas nekustas uz priek�u. .
- Ho�ino!
-Nu? H
- Lūdzu, piedodiet, bet diez vai tas izdosies. Nakatam ari gribētos to nokārtot vispirms. Tur neko nevar darīt, man vispirms jāpaguļ. Man vairs acis neturas vaļā.
- It kā tev būtu nosēdu�ās baterijas.
- Varbūt. Gāja ilgāk, nekā es biju domājis. Nakatam nemaz vairs nav spēka. Aizvediet mani atpakaļ, kur es varētu pagulēt.
- Labi! Noķersim taksi un brauksim atpakaļ uz dzīvokli. Varēsi tur gulēt, cik tik gribēsi.
Iesēdies taksometrā, Nakata uzreiz sāka snauduļot.
- Vectētiņ, mums jātiek līdz dzīvoklim, tur tu varēsi gulēt.
Vēl drusku pacieties.
- Ho�ino kungs.
-Jā?
- Es esmu jūs visādi apgrūtinājis, - Nakata nomurmināja.
- Tā varētu būt... - jauneklis piekrita. - Bet, redz, mani ta�u neviens nespieda to darīt. Es pats to visu uzņēmos. Neviens mani nelūdza to darīt. It kā būtu pats pieteicies �ķūrēt sniegu. Tāpēc, vectētiņ, par to nemaz nedomājiet. Dzīvojiet mierīgi.
-Ja Ho�ino kungs nebūtu braucis, Nakatam būtu gājis daudz grūtāk. Es nebūtu izdarījis ne pusi no tā darba.
-Ja tu tā saki, tad jau Ho�ino ir labi pastrādājis.
- Nakata ir ļoti pateicīgs.
- Paklau, Nakata!
-Jā?
- Es ari esmu Nakatam pateicīgs.
- Vai tie�ām?
- Nu jau būs desmit dienas, kop� mēs ejam abi kopā, - jauneklis sacīja. - Es visu �o laiku esmu prom no darba. Sākumā piezvanīju un pateicu, ka paņem�u brīvdienu. Bet tagad iznāk, ka kavēju darbu bez attaisnojo�a iemesla. Laikam jau palik�u bez tā darba. Nu, ja nu vienīgi es kārtīgi nolūg�os. Bet tam nav nozīmes. Es nelielos, bet esmu labs �oferis un vispār kārtīgs strādnieks. Gan jau es sev darbu sameklē�u. Tāpēc es par to neraizējos, un ari Nakatam nevajag par to raizēties. Es gribu pateikt, ka es neko no tā neno�ēloju. �o desmit dienu laikā es pieredzēju tik daudz ko dīvainu. Dēles krita no debesīm. Ieradās pulkvedis Sanderss, es mīlējos ar to krā�ņo filozofijas studenti. Aizstiepu no tempļa ieejas akmeni, tik daudz kā dīvaina. Desmit dienu laikā tik daudz, ka visai dzīvei pietiks. It kā viss būtu aizgājis ar paātrinājumu.
Tad jauneklis apklusa un apdomājās.
- Bet zini, vectētiņ.
-Nu.
- Vissavādākais no visa, kas noticis, biji tu, vectētiņ^ Tu, Nakata. Kāpēc es tā saku? Tāpēc, ka, pateicoties tev, esmu kļuvis par citu cilvēku. Es �o desmit dienu laikā esmu pamatīgi pārvērties. Tagad citādi skatos uz apkārtni. Es tagad uz daudz ķo skatos citām acīm. Piemēram, mūzika, kas man agrāk likās garlaicīga, tagad mani tie�ām aizkustina. Man gribas to izstāstīt kādam, kas saprastu, kā es jūtos. Ar mani nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Un tas ir Nakatas dēļ. Es tagad uz visu skatos ar Nakatas acīm. Nu, ne uz visu. Bet man iepatikās, kā tu dzīvo �ajā pasaulē. Tāpēc es, Ho�ino, devos tev līdzi. Jo man likās, ka beidzot manā dzīvē notiek kaut kas
Bet Nakata to vairs nedzirdēja. Acis viņam bija ciet, elpa mierīga, viņ� gulēja.
- Viņ� nu gan nepiepūlas, - Ho�ino noteica un nopūtās.
Ho�ino uznesa Nakatu dzīvoklī un nolika gulēt. Drēbes atstāja viņam mugurā, tikai noāva kurpes, apsedza ar vieglu futonu. Nakata pagriezās ierastajā pozā, ar seju pret griestiem, rāmi elpoja un vairs negrozījās nemaz.
�Nu paskat, atkal gulēs dienas divas tris,� Ho�ino nodomāja.
Ta�u �oreiz jaunekļa pareģojums nepiepildījās. Nebija pienākusi vēl nākamās dienas - tre�dienas - pēcpusdiena, kad Nakata jau bija miris. Viņ� aizgāja, gulēdams dziļā miegā. Kā vienmēr rāmiem sejas vaibstiem, izskatījās aizmidzis, tikai vairs neelpoja. Jauneklis vairākas reizes sapurināja Nakatu aiz pleca, sauca viņu vārdā, tomēr par to nebija �aubu - Nakata bija miris. Pulsu nemanīja, dro�ības labad Ho�ino pielika viņam pie mutes mazu spogulīti, tas neaizsvīda. Elpa bija pavisam apstājusies. �ajā pasaulē viņ� vairs nepamodīsies.
Atrodoties vienā istabā ar miru�o, Ho�ino ievēroja, ka visas skaņas pamazām izzūd. Apkārt notieko�ā skaņas pamazām kļuva nereālas. Vairs tikai klusumam bija kāda nozīme. �is klusums pamazām padziļinājās kā muklājs jūras dibenā. Tas krājās viņam pie kājām, sniedzās līdz vidum, līdz krūtīm. Tik un tā jauneklis ilgu laiku nosēdēja istabā pie Nakatas, noskatīdamies, kā sakrājas klusums. Viņ� sēdēja uz dīvāna un vēroja Nakatu profilā, lēnām aptverdams, ka Nakata patie�ām ir miris. Pagāja ilgs laiks, iekams viņ� to aptvēra. Gaiss likās smagāks, viņ� vairs nesaprata, vai patie�ām sajūt to, ko sajūt. Ibties viņ� sāka saprast ko citu.
Varbūt Nakata nomiris atkal kļūs par parasto Nakatu.
- Paklau, vectētiņ, - viņ� uzrunāja Nakatu, - varbūt tā neklājas runāt, bet �is nav sliktākais veids, kā nomirt.
Nakata bija aizgājis mierīgi, dziļā miegā, ne par ko nedomādams. Miru�ā seja bija mierīga, nekas tajā neliecināja par cie�anām, no�ēlu vai apjukumu. Nakatam raksturīgi, jauneklis nosprieda. Ko īsti nozīmēja Nakatas dzīve, kāda bija tās jēga? Tb viņ� nesaprata. Bet, ja reiz par to runā, tad kura dzīvei ir kāda jēga? Patiesībā ir ļoti svarīgi, kā cilvēki nomirst. Tas, kā cilvēks ir dzīvojis, ir mazāk svarīgi par to, kā viņ� nomirst. Ho�ino, vērodams Nakatas seju, nodevās tādām domām. -Tomēr viena problēma nebija atrisināta. Proti, kādam ir jāaizver ieejas akmens. Nakata bija padarījis visu, ko bija nodomājis, tikai �ī lieta bija palikusi nenokārtota. Akmens stāvēja turpat pie dīvāna. Un Ho�ino saprata, ka tad, kad būs pienācis īstais brīdis, viņam vajadzēs apgriezt to otrādi un aizvērt. Bet Nakata bija teicis: ja ar akmeni nepareizi apietas, tas var izrā^ dīties bīstams. Jābūt pareizajam veidam, kā to apmest otrādi. Ja to darītu ar varu un nepareizi, tad visa pasaule varētu saiet �ķērsām.
- Nu, vectētiņ, tur neko nevarēja līdzēt, ka tev bija jāaiziet, bet es ar �ito nepadarīto darbu gan esmu ķezā, ^jauneklis uzrunāja miru�o. Atbildes, protams, nebija.
Bija vēl tāda problēma - ko iesākt ar Nakatas līķi. Protams, varēja uzreiz zvanīt policijai un ātrajai palīdzībai, tad līķi aizvestu un viss tiktu nokārtots. Deviņdesmit deviņi procenti cilvēku tie�i tā arī rīkotos. Bet jauneklis negribēja to darīt. Galu galā - Nakatu meklēja policija, viņu turēja aizdomās par slepkavību. Un Ho�ino, pavadījis ar Nakatu kopā pēdējās desmit dienas, līdz ar to bija neaizsargāts. Policisti viņu noteikti
savāktu un ilgi pratinātu. Viņam nebija ne mazākās
- Un tad vēl, - jauneklis noteica, - vai es varē�u
Mums to atļāva izmantot kāds vecs vīrs, uzcirties kā pulkvedis Sanderss. Bija mums visu sagatavojis, teica, lai uzturamies te, cik ilgi vēlamies. Vai tie�ām
Jauneklis smagi nopūtās.
Jātinas prom no �ejienes, pēc iespējas ātrāk un tālāk, viņ� nodomāja. No stacijas varētu anonīmi piezvanīt uz policiju, pateikt, ka �ajā dzīvoklī ir miris cilvēks. lād tūlīt pat kāpt vilcienā un atgriezties Nagojā. Un tad man par to vairs nebūtu nekādas daļas. Viņ� nomira dabiskā nāvē, tāpēc policija neko daudz pakaļ nemeklēs. Miru�o atdos radiniekiem, tie sarīkos vienkār�as bēres. Es pats atgriezī�os darbā un pazemīgi lūg�u priek�niekam piedo�anu, teik�u, ka turpmāk strādā�u kārtīgi.
Lai tikai mani pieņemtu atpakaļ darbā.
Viņ� sāka kravāt mantas. Sameta somā veļu. Uzlika galvā
Tad viņ� atgriezās guļamistabā un vēlreiz paskatījās uz gultā gulo�o Nakatu. Tas nelikās miris. Izskatījās, ka mierīgi elpo. �ķita, ka viņ� kuru katru bridi pamodīsies un teiks: �Ho�ino! Nakata nemaz nav miris!� lā�u tas nenotika. Nakata bija gan
miris. Nekādi brīnumi nenotika. Viņ� jau bija �ķērsojis robe�u starp dzīvību un nāvi.
Jauneklis, turēdams pepsikolas skārdeni rokā, papurināja galvu. Nekas man neiznāks, viņ� nodomāja. Es nevaru aiziet un pamest akmeni �eit. Ja es tā izdarī�u, Nakatam nāvē nebūs miera. Nakata līdz pat pēdējam brīdim gribēja visu sakārtot. Bet viņam nosēdās baterijas, viņ� nepaspēja. Tie�i pēdējo darbu viņ� nepaspēja padarīt. Ho�ino saspieda alumīnija bund�u, iemeta to atkritumos. Tik un tā slāpa, viņ� atgriezās virtuvē, izņēma no ledusskapja vēl vienu
Nakata pirms nāves man stāstīja, ka ļoti vēloties, kaut reizi mū�ā varētu lasīt. Tad viņ� ietu uz bibliotēku un lasītu grāmatas pēc patikas. Bet viņ� nomira, to nepaspējis. Varbūt citā pasaulē viņ� kļuvis par parasto Nakatu un prot lasīt. Bet �ajā pasaulē viņ� tā arī līdz lasī�anai netika. Glu�i pretēji, pēdējais viņa darbs bija sadedzināt uzrakstīto. No visiem tiem daudzajiem vārdiem neviens pats pāri nepalika. Ironiski. Bet man ir jāizpilda viņa pēdējā vēlē�anās. Jāaizver
Viņ� izdzēra otro
Jauneklis piegāja pie loga
- paklau, vectētiņ, - viņ� uzrunāja miru�o Nakatu. - Man laikam vajadzēs sēdēt �ajā istabā kopā ar tevi un gaidīt, kad notiks
Atbildi viņ� nesaņēma.
Ho�ino pastaigāja pa istabu. Varbūt pēk�ņi pulkvedis Sanderss dos kādu ziņu. Tas ve�uks noteikti zinās, ko iesākt ar akmeni. Viņam vienmēr atradīsies kāds sirsnīgs, praktisks padoms, lā�u, lai kā viņ� skatījās uz telefonu, tas nezvanīja. Spītīgi klusēja. Pie durvīm neviens neklauvēja, vēstules nepienāca.
Se�os Ho�ino apsēdās dīvānā, paņēma tālvadības pulti un ieslēdza
- Hei, vectētiņ, - Ho�ino uzrunāja Nakatu, - vai tu nevarētu uz īsu brītiņu piecelties? Ho�ino galīgi nezina, ko iesākt. Un es labprāt dzirdētu tavu balsi.
Bet Nakata, protams, neatbildēja. Viņ� bija un palika otrā pusē. Klusēja, bija un palika miris. Klusums pieņēmās dziļumā, �ķita, vērīgi ieklausoties, varētu dzirdēt, kā grie�as zemeslode.
Ho�ino izgāja dzīvojamā istabā un uzlika �Erchercoga trio". Atskanot pirmajām mūzikas skaņām, viņam sāka plūst asaras. Viņ� ilgi raudāja. Ho�ino mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bija raudājis. Neizdevās.
Patie�ām, virzoties tālāk no �ieejas� uz priek�u, ceļ� ir grūti samanāms. Patiesībā tas nemaz vairs nav ceļ�. Me�s kļūst vēl biezāks un milzīgāks nekā iepriek�. Zeme zem kājām pēk�ņi kļūst stāvāka, apaugusi ar krūmiem un pame�u. Debesis gandrīz pazudu�as, �ķiet, ka iestājies mijkrēslis. Ari zirnekļu tīkli te biezāki, tvanīga augu smar�a. Klusums pamazām kļūst smagāks, it kā me�s mēģinātu padzīt te ielauzu�os cilvēkus. Ta�u kareivji, �autenes pārliku�i pār muguru, bez jebkādām grūtībām virzās cauri me�am. Abi pārvietojas apbrīnojami ātri. Izlien zem smagi nolīku�ajiem zariem, pārkāpj pāri akmeņiem, pārlec pāri iedobumiem, izvairās no dzelk�ņainu koku pieskārieniem.
Es cik spēdams viņiem sekoju, lai neizlaistu no skatienā viņu muguras. Tie abi pat nepārliecinās, vai es vispār esmu redzams. �ķiet, viņi pārbauda manu spēku. Grib saprast, cik daudz es spē�u izturēt. Vai ari (nezinu, kāpēc tā �ķiet) dusmojas uz mani. Viņi nesaka ne vārda. Viņi ne tikvien nesarunājas ar mani, bet ari savā starpā nepārmij ne vārda. Abi apņēmīgi virzās uz priek�u. Nesarunādamies, laiku pa laikam samainoties, kur� ies pirmais. Man acu priek�ā ritmiski �ūpojas abu melnās �autenes. Glu�i kā metronoms. Ejot un uz tām skatoties, pamazām rodas hipnotisks iespaids. Apziņa aizplūst kur citur, it kā aizslīd pa ledu. Bet man tik un tā jādomā tikai par vienu - neatpalikt, es soļoju tālāk, nosvīdis, klusēdams.
- Vai ejam par ātru? - strupākais beidzot pagrie�as pret mani un noprasa. Sprie�ot pēc balss, viņ� it nemaz nav aizelsies.
- Nē, - es atbildu. - Viss kārtībā. Tieku līdzi.
- Tu esi jauns un stiprs, - garākais nosaka, skatīdamies uz priek�u.
- Mēs esam pieradu�i iet �o ceļu, tāpēc reizēm ejam par ātru, - augumā mazākais paskaidro. - Tāpēc tā ari pasaki: ejat par ātru. Bez kautrē�anās. Tad varam iet drusku lēnāk. Bet mēs arī negribam iet lēnāk, kā vajadzētu. Saproti?
- Ja vairs netik�u līdzi, tā ari pateik�u, - atbildu. Piespie�u sevi elpot rāmi, lai ceļabiedriem neizrādītu, cik man ir grūti.
- Vai vēl tālu jāiet?
- Tik tālu vairs nav, - garākais atbild.
- Vēl mazliet, - otrs piebilst.
Tomēr viņu viedoklis var nebūt pārāk precīzs. Pa�i ta�u teica, ka �eit laikam nav lielas nozīmes.
Kādu bridi atkal ejam klusēdami. Tomēr vairs ne tik me�onīgā ātrumā. �ķiet, pārbaudījums ir beidzies.
- Vai �ajā me�ā ir indīgas �ūskas? - es ievaicājos, jo tas man nedod mieru.
- Ak indīgas �ūskas? - garais kareivis ar brillēm, atpakaļ nepagriezies, novelk. Viņ� runā, skatoties taisni uz priek�u. �ķiet, ka ir svarīgi nenovērst skatienu, jo kuru katru bridi mums priek�ā varētu parādīties kaut kas svarigs.
- Nebiju par to iedomājies.
- Var jau būt, ka ir ari, - strupākais pagrie�as un nosaka.
- Neatceros, ka būtu kādu redzējis, bet varbūt ir. Nu, ja ari būtu, uz mums tas neattiecas.
- Mēs gribam pateikt, lūk, ko, - garākais it kā nejau�i izmet, - �ajā me�ā tev neviens neko ļaunu nenodarīs.
- Tāpēc par indīgām �ūskām nav vērts uztraukties, - mazākais nosaka. - Nomierinājies?
-Jā, - es atbildu.
- Nekas
-
- Citas personas. Nekas cits. Nekas cits mums te nevar kaitēt. Galu galā �ī ir visdziļākā vieta me�ā. Te neviens, pat tu pats, nevarēs sev nodarīt neko ļaunu.
Cen�os saprast viņu teikto. Ta�u esmu noguris un sasvīdis, hipnotiskā monotonā ie�ana cauri me�am iespaido manu domā�anu, tā ir zemā līmenī, nevienu domu nespēju izdomāt līdz galam.
- Kad mēs bijām kareivji, mūs apmācīja, kā ar durkli uz�ķērst pretiniekam vēderu, - ierunājas augumā mazākais kareivis. - Vai tu proti rīkoties ar durkli?
- Nē, - atbildu.
- Vispirms jāietriec durklis pretiniekam tie�i vēderā, tad jāpagrie� uz sāniem. Tādējādi ienaidniekam iek�as sarausta gabalos. Tomēr viņ� nenomirst uzreiz uz vietas. Tāda nāve ir lēna un moko�a. Bet, ja tā neizdara, ja tikai ietriec durkli viņam vēderā, tad viņ� tūlīt atkal celsies kājās un uz�ķērdīs vēderu tev pa�am. Tādā pasaulē, redz, mēs dzīvojam.
Iek�as, es nodomāju. O�ima man skaidroja, ka labirints esot to metafora. Tik da�ādas domas saviju�ās un sapinu�ās manā prātā. Es vairs nespēju izdomāt,
- Nesaprotu, - es atbildu.
- Es ari nesaprotu, - kareivis turpina.
- Man vienalga, kas ir ienaidnieks - ķīnie�u, krievu vai amerikāņu kareivis, es nevienam negribēju uz�ķērst iek�as. Bet tādā pasaulē mēs agrāk dzīvojām. Tāpēc aizbēgām. Tikai nepārproti - mēs nebijām vāji cilvēki. Es domāju - mēs kā kareivji pat bijām izcili. Bet neviens no mums abiem negribējāt iepīties tajā vardarbībā. Man liekas, tu ari neesi nekāds vājais.
- To es īsti nezinu, - atklāti atbildu, - bet visu laiku esmu dzīvojis ar domu, ka man jākļūst stiprākam,
- Tas ir svarīgi, - strupākais, pagriezies pret mani, izmeti - Tas ir ļoti svarīgi - gribēt kļūt stiprākam un papūlēties par tādu kļūt.
- Es skaidri redzu, ka tu esi gana stiprs, - garākais saka. - citi tavā vecumā diez vai tik tālu būtu atnāku�i.
- jā, ļoti stiprs. - Esmu atstājis iespaidu ari uz augumā mazāko.
Abi tur apstājas. Augumā garākais kareivis noņem brilles, ar pirkstu vairākas reizes no sāniem paberzē nāsis, tad atkal uzliek brilles. Viņi nav ne aizelsu�ies, ne sasvīdu�i.
- Neesi izslāpis? - kareivis ievaicājas.
- Mazliet, - es atbildu. Atklāti sakot, man briesmīgi gribas dzert. Ūdens bla�ķi aizmetu līdz ar mugursomu. Viņ� paņem savu pie siksnas piesprādzēto bla�ķi un pasniedz man. Iedzeru vairākus remdenā ūdens malkus. Tas atveldzē manu ķermeni līdz pa�am tālākajam kaktiņam. Noslauku bla�ķes kaklu un atdodu to viņam atpakaļ.
- Paldies, - es saku.
Augumā garākais kareivis klusēdams pamāj.
- �eit ir kalna kore, - mazākais nosaka.
- Uzmanies, ka nenovelies, - garais piebilst.
Tad mēs sākam uzmanīgi kāpt lejup pa grūti pieveicamo nogāzi. ,
Kad esam nogāju�i apmēram pusi nogāzes un iegriezu�ies līkumā cauri me�am, pēk�ņi skatienam paveras pla�āka pasaule.
Abi kareivji tur apstājas, pagrie�as un ielūkojas man sejā. Viņi nerunā neko. Ta�u viņu skatiem man pasaka daudz.
Tā ir precīzas formas, it kā izcirsta ieplaka. Tb, cik daudz cilvēku tur varētu dzīvot, es nesaprotu. Ta�u, sprie�ot pēc izmēra, pārāk daudz nevarētu būt. Ir da�as ielas, to malās � �ur tur pa mājai. Mazas ieliņas, mazas ēciņas. Ielās nemana pat cilvēka ēnu. Visas ēkas ir pagalam neizteiksmīgas, �ķiet, tās būvējot, nav domāts par skaistumu, bet tikai par to, kā pasargāties no vēja un lietus. �ī vieta nav tik liela, lai to nodēvētu par �pilsētu�. Veikalu tajā nav, nekādu kopēju ēku ari ne. Izkārtnes nemana. Tikai vienkopus sapulcēju�ās apmēram vienāda lieluma un vienādas formas vienkār�as mājiņas. Dārza nav ne pie vienas no mājām, ari ielu malās nav iestādīts neviens vienīgs koks. It kā te būtu gana ar apkārt augo�ā me�a bagātību.
Pū� viegls vēj�, tas lau�as cauri me�iem, �ur tur ap mani sadrebina lapas. �ī anonīmā �abē�ana atstāj apļus uz manas dvēseles virsmas. Piespie�u roku kāda koka stumbram un aizveru acis. �ķiet, ka �ie vēja loki ir kāda zīme. Ta�u pagaidām nespēju nolasīt tās jēgu. Vēja valoda man �ķiet glu�i sve�a. Atveru acis, vēlreiz uzmetu skatienu jaunajai pasaulei. Stāvēdams tur, nogāzes pusē, kopā ar kareivjiem, nenovēr�ot, skatienu no �īs vietas, izjūtu sevī vēja saceltos apļus. Zīmes pārvietojas, metaforas pārvēr�as. Es attālinos pats no sevis, ir tāda sajūta, it kā es lidinātos prom. Esmu pārvērties par taureni un aizlidojis līdz pasaules malai. Viņpus tās ir telpa, kur tuk�ums un saturs gandrīz pārklājas, kur pagātne un nākotne savijas neat�ķetināmā cilpā. Tur klejo zīmes, ko neviens nekad nav izlasījis, akordi, ko neviens nekad nav dzirdējis.
Cen�os elpot mierīgi. Mana sirds vēl nav savākusies vienā gabalā. Bet man vismaz nav bail.
Kareivji, ne vārda neteiku�i, sāk iet, un es viņiem sekoju. Nokāpjam lejā pa nogāzi, tuvojamies pilsētai. Redzu mazu upīti, kuras krastos uzbūvēts akmens valnis. Ūdens �alo�anā priecē sirdi. Brīni�ķīgs, skaidrs ūdens. Te viss ir vienkār�s, pieticīgs. �ur tur redzami elektrības stabi, tātad pa vadiem plūst elektrība. Tātad elektrība pievilkta līdz �ejienei? Elektrība? Nevar būt.
�o vietu no visām �etrām pusēm ieskauj augsta, ar me�u apaugusi kalnu kore. Debesis joprojām pārvilku�ās pelēkiem mākoņiem. Visapkārt ir kluss, nevienas pa�as skaņas. Varbūt cilvēki, sagāju�i iek�ā mājās, elpu aizturēju�i, gaida, kad mēs paiesim garām.
Abi kareivji aizved mani uz kādu māju.� gan lieluma; gan formas ziņā ir dīvaini līdzīga O�imas kalnu namiņam. It kā viens otram būtu kalpoju�i par paraugu. Lievenis, priek�ā tam nolikts krēsls. Plakans jumts ar plīts dūmeni. Vienīgā at�ķirība ir tāda, ka guļamistaba un dzīvojamā istaba ir atdalīta un mājā ir tualete, ir ievilkta ari elektrība. Virtuvē ir ledusskapis. Ir ari televizors. Televizors?
Guļamistabā ir uzklāta vienkār�a vienvietīga gulta.
- Pagaidām paliec tepat, - strupākais nosaka. - Tās nebūs pārāk ilgi.
- Kā jau pirmīt teicu, laikam �eit nav lielas nozīmes, -augumā garākais piebilst.
- Tam nav nekādas nozīmes. - Mazākais pamāj.
- No kurienes nāk elektrība?
Abi saskatās.
- Ir maza vēja elektrostacija, dziļāk me�ā. Tūr vienmēr pū� vēj�, - augumā garākais paskaidro. - Bez elektrības grūti iztikt.
-Ja nav elektrības, ledusskapis nedarbojas. Ja nav ledusskapja, tad grūti saglabāt ēdienus, - strupākais turpina.
- Kaut kā jau iztiktu, - augumā garākais saka, - bet �itā ir ērtāk.
- Ja sagribas ēst, tad ņem no ledusskapja, ko vien vēlies. Nekā daudz gan tur nav, - strupais nosaka.
- Te nav ne gaļas, ne zivju, ne kafijas, ne alkohola, - garais skaidro. *
- Varbūt sākumā liksies pagrūti, bet ātri vien pierod.
- Ir olas un siers, un piens, - augumā mazākais kareivis saka. - Zināms daudzums olbaltumvielu ir vajadzīgs.
Garākais kareivis paskaidro:
- �eit tās neizgatavo. Lai tās dabūtu, jāiet kaut kur citur, jāiemaina.
-Gtur?
Garākais pamāj.
- Jā, citur. Mēs neesam no�ķirti no pasaules. Ir ari
- pievakarē kāds atnāks pagatavot tev ēst, - augumā mazākais kareivis saka. - Ja līdz tam brīdim sametas garlaicīgi, paskaties televīziju.
- Pa to rāda kādas programmas?
- Jā, kaut ko jau rāda, - garākais tā kā apjucis atbild. Pieliec galvu un paskatās uz mazāko.
Mazākais ari pieliec galvu. Savelk drūmu seju.
- Patiesību sakot, par to televizoru mēs skaidri nezinām. Ne reizi neesam skatīju�ies.
- Tas noder tiem, kas tikko ieradu�ies. Tāpēc nolikts, - garākais ierunājas.
- Tak laikam
- Tu pagaidām atpūties, - garākais nosaka, - mēs atgriezīsimies savā postenī.
- Paldies, ka atvedāt mani uz �ejieni.
- Nav par ko, nieka lieta, - strupākais atbild. - Salīdzinājumā ar citiem tu esi stiprāks gājējs. Daudzi netiek galā. Jāstiepj �urp uz muguras. Ar tevi tā lieta bija patīkama.
- 1U teici, ka tev te esot cilvēks, ar kuru tu gribētu satikties, - otrs kareivis saka.
-Jā-
- Gan jau drīz satiksi, - garākais piebilst. Tad vairākas reizes pamāj ar galvu.
- �ī pasaule ir maza.
- Gan ātri pieradīsi, - strupākais kareivis nosaka.
- Kad pieradīsi, iepatiksies, - garākais saka.
- Liels paldies.
Abi nostājas miera stājā un salutē, tad, pārmetu�i �autenes pār muguru, iziet ārā. Un �igliem soļiem aizsteidzas atpakaļ uz savu posteni. Viņi dienām un naktīm sargā ieeju. �
Aizeju uz virtuvi pārbaudīt ledusskapja saturu. Tur ir tomāti un siera gabals. Olas. Ir arī rāceņi un burkāni. Piens porcelāna krūzē. Ari sviests. Plauktā ir maize, es nogrie�u �ķēli un pagar�oju. Pacieta, bet gar�o tīri labi.
Virtuvē ir izlietne, ir ari ūdens krāns. Atgrie�u krānu, ūdens tek. Jauks, auksts ūdens. Tā kā te ir elektrība, laikam akā ir ielikts sūknis ar motoriņu. Piepildu krūzi un padzeros. -*
Stāvu pie loga un skatos ārā. Debesis joprojām pārvilku�ās pelnu pelēkiem mākoņiem, kaut gan nekas neliecina par to, ka varētu sākties lietus. Ilgi skatos ārā pa logu, bet neredzu nevienu cilvēku. �ķiet, ka pilsētiņa ir pilnīgi izmirusi. Vai ari cilvēki kaut kāda iemesla dēļ vairās trāpīties man acīs.
Aizeju prom no loga, apsē�os uz krēsla. Pavisam taisns koka krēsls. Kopā te ir trīs krēsli un viens ēdamgalds. �etrstūrains galds, pārklāts daudzām lakas kārtām. Pie apmestajām sienām nav ne gleznu, ne fotogrāfiju, ne kalendāra. Tikai balta siena. Pie griestiem viena elektrības spuldze. Tai ir vienkār�s stikla kupols. Izbaloju�u krāsu.
Istaba ir skaisti uzkopta. Pārvelku ar pirkstu galda virsmai, loga malai, bet nepielīp neviens puteklītis. Ari uz logu stikliem nav neviena traipiņa. Gan katli, gan trauki, gan da�ādie virtuves rīki ir labi aprūpēti un tīri, lai gan neviens no tiem nav jauns. Līdzās darba virsmai virtuvē stāv veca elektriskā plītiņa ar diviem degļiem. Pamēģinu ieslēgt. Spirāles uzreiz iekvēlojas. ,
Bez galda un krēsliem �eit vēl ir vecmodīgs krāsu televizors lielā koka skapī. Tas varētu būt ra�ots pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem. Tālvadības pults tam nav. Izskatās pēc tāda, kas reiz izmests ārā un pēc tam savākts. (Visas elektriskās ierīces �ajā namiņā izskatās kā no atkritumiem izvilktas, ne tāpēc, ka tās būtu netīras vai nedarbotos, bet gan tāpēc, ka visas ir izbaloju�as un vecmodīgas.) Ieslēdzu televizoru, rāda , vecu filmu.
cilvēks kā Marija, mana dzīve būtu pavisam citāda (man tā likās jau tad, kad es �o filmu skatījos pirmo reizi). Tomēr, lieki sadt, es tādu cilvēku nesastapu.
Tad atgrie�os realitātē. Kāpēc man �obrīd ir aizrautīgi jāskatās
Kad atskan
Kad esmu izdzēris pienu, man briesmīgi sagribas gulēt. Miegs mani pārņem glu�i kā nepārvarams nelabums. Domas palēninās, it kā vilcienam samazinot ātrumu, tad beidzot apstājas, tam ienākot stacijā, un drīz vien es vairs nespēju domāt. It kā man ķermenī būtu kodols un tas sacietētu. Aizeju uz guļamistabu, neveiklām kustībām novelku bikses, apguļos gultā. Nolieku galvu uz spilvena, aizveru acis. Spilvens smar�o
pēc saules gaismas. Tik tuva, sen nejusta smar�a. Es to klusi ieelpoju, izelpoju. Tad atnāk miegs.
Kad atveru acis, apkārt ir tum�s. Tumsā, ko es neatceros, cen�os izdomāt, kur �obrīd atrodos. Divi kareivji izveda mani cauri me�am, atveda uz pilsētiņu mazas upītes malā. Atmiņas pagaidām atgrie�as. Kāda epizode kļūst koncentrētāka. Sadzirdu
Gribu piecelties no gultas, bet augums ir stīvs. Ārkārtīgi nejutīgs. Dziļi ieelpoju, paskatos griestos. Dzirdu �ķīvju �ķindu. Dzirdu steidzīgus soļus virtuvē. Laikam kāds gatavo man ēdienu. Es kā nebūt tieku ārā no gultas, nostājos uz grīdas. Lēni uzvelku bikses, zeķes un kurpes. Klusi pagrie�u durvju rokturi, atveru durvis.
Virtuvē jauna meitene gatavo ēst. Viņa stāv ar muguru pret mani, noliekusies pār katlu, ar karoti gar�o ēdienu; kad es atveru durvis, viņa paceļ galvu, pagrie�as uz manu pusi. Meitene, kas naktīs apmeklēja manu istabu Komuras bibliotēkā un skatījās uz gleznu pie sienas. Jā, piecpadsmit gadus vecā Saeki. Viņa ģērbusies tāpat kā toreiz. Gai�i zilā kleitā pusgarām piedurknēm. At�ķirība ir tā, ka �oreiz viņa ir atspraudusi matus. Ieraudzījusi mani, viņa viegli, laipni pasmaida. Mani pārņem tāda sajūta, it kā pasaule būtu pilnībā pārvērtusies. Tās, kam ir bijis apveids, ir sairis un izkaisīts, tad atkal pieņēmis apveidu. Ta�u �ī meitene nav vis halucinācija, viņa nav spoks. Viņa ir īsta meitene, ar miesu un asinīm, meitene, kurai var pieskarties. Mijkrēslī stāv īstā virtuvē, gatavo man ēst. Mazās, piebriedu�ās krūtis, kakls tik balts kā tikko veidots porcelāns.
- Pamodies? - viņa vaicā.
Balss neskan. Es joprojām cen�os sakopot domas.
- Izskatās, ka tu esi kārtīgi pagulējis, - viņa nosaka. Tād atkal uzgrie� man muguru un turpina nogar�o�anu. - Ja tu nebūtu tagad pamodies, es atstātu tev ēdienu un ietu prom.
- Nebiju nodomājis tik cie�i gulēt, - man beidzot atgrie�as balss.
- Tu ta�u izgāji cauri me�am, - viņa piebilst. - Noteikti esi izsalcis.
- īsti nevaru saprast. Bet, jā, laikam esmu izsalcis, *
Man gribētos pieskarties viņai. Pārbaudīt, vai man patie*
�ām izdotos viņai pieskarties ar roku. Tomēr es nevaru. Es tikai tur stāvu un noskatos viņā. Ieklausos viņas kustību saceltajās' skaņās.
Viņa ieliek sautējumu vienkār�ā, baltā �ķīvī, aiznes un noliek uz galda. Dziļā bļodā ir ari salāti ar tomātiem. Vēl liels maizes klaips. Sautējums ir no kartupeļiem un burkāniemi Jauka smar�a. Kad ieelpoju �o smar�u, saprotu, ka man jau labu laiku ļoti gribas ēst. Man jāremdē �is izsalkums. Paņemu nolietotu, vecu dak�iņu un karoti un ēdu sautējumu. Viņa mazliet nostāk ir apsēdusies uz krēsla un noskatās, kā es ēdu; �ķiet, arī tas ietilpst viņas pienākumos, viņa rāda ārkārtīgi nopietnu seju. Laiku pa laikam ar roku atglau� matus,-^
- Man ir piecpadsmit gadu, - viņa saka.
Es pamāju. It kā pateikdams - zinu. Tomēr vēl ir par agru to sacīt. Klusēdams ēdu. .
- Es kādu laiciņu te gatavo�u ēst, - viņa saka. - Ari uzkop�tf' un mazgā�u veļu. Tīras drēbes atradīsi guļamistabas skapī, ņem, ko vēlies. To, kas ir mazgājams, saliec grozā, es par to parūpē�os.
- Vai tev kāds uzticēja �o pienākumu?
Viņa cie�i manī noskatās. Neatbild. It kā mans jautājums būtu ieskrējis nepareizajā ceļā un to iesūkusi kāda bezvārda telpa, kur tas pazudis.
- Kā tevi sauc? - es uzdodu nākamo jautājumu. ;
Viņa viegli nogroza galvu.
- Man nav vārda. Mums �eit vairs nav vāidu.
- Man būs grūti tevi pasaukt, ja tev nav vārda.
- Tev nevajadzēs mani saukt, - viņa atbild. - Ja tev mani vajadzēs, es te bū�u.,
- Tad ari man �eit laikam nav vajadzīgs vārds.
Viņa pamāj.
- Nūjā, jo tu esi tu. Tu neesi neviens dts. Hi esi tu, vai ne?
- Man tā �ķiet, - es saku. Tomēr īstas pārliecības par to man nav. Vai es patie�ām esmu es pats?
Viņa nenolai� no manis skatienu.
- Vai tu atceries bibliotēku? - es spēji pavaicāju.
- Bibliotēku? - Viņa papurina galvu. - Nē, neatceros. Bibliotēka ir tālu. Pavisam tālu prom no �ejienes. Te tās nav.
- Ir bibliotēka?.
-Jā, bet tajā nav grāmatu.
-Ja bibliotēkā nav grāmatu, tad kas tajā ir?
Viņa neatbild. Tikai viegli pieliec galvu. Mans jautājums atkal aizmaldās un pazūd.
- Tu esi tur bijusi? .^. *,
- Sen, - viņa atbild.
- Bet ne lai lasītu grāmatas?
Viņa pamāj.
- Tur grāmatu nav.
Pēc tam es bridi klusēdams ēdu. Apēdu sautējumu, apēdu salātus, apēdu maizi. Ari viņa nesaka neko, bet, nenovērsdama acis, cie�i vēro, kā es ēdu.
- Kā gar�oja? - viņa vaicā, kad esmu visu apēdis.
- Ļoti gar�īgi, ļoti.
- Pat bez gaļas vai zivīm?
Es norādu uz tuk�o �ķīvi.
- Paskaties, vai kaut kas ir atstāts neapēsts?
- Es to pagatavoju.
- Ļoti gar�īgi, - es atkārtoju. lā tik tie�ām ir.
Esot kopā ar viņu, es izjūtu tādas sāpes, it kā man krūtīs būtu iedurts sasaldēts nazis. Asas sāpes, tomēr es jūtos
pateicīgs par tām. It kā �īs sasalu�ās sāpes un mana esība klātos viena pār otru. �īs sāpes ir kā enkurs, kas notur mani
- Vai tu atkal atnāksi? - es pavaicāju.
- Protams, - viņa atbild. - Kā jau es tev sacīju, ja tev mani vajadzēs, tad es te bū�u.
- Tti pēk�ņi nepazudīsi?
Viņa nesaka neko, tikai savādi manī noraugās. It kā teiktu -
- Varbūt, ja reiz tu tā saki. - Viņa atglau� matus, pārbauda-, vai sprādze ir vietā. Viņas balss ir pavisam neizteiksmīga. It kā viņa tādā veidā gribētu man parādīt, ka �is temats viņu neinteresē.
- Es tāpēc atnācu uz �ejieni - lai vēlreiz tevi satiktu. Tevi un vēl vienu sievieti.
Viņa paceļ skatienu un nopietni pamāj.
- Tu izgāji cauri dziļajam me�am.
- Jā, lai vēlreiz satiktu tevi un vēl vienu sievieti. � <
- Un tu mani te satiki.
Pamāju.
- Es ta�u tev teicu, - viņa nosaka, - ja tev mani vajadzēs, -es te bū�u.
Nomazgājusi traukus un sakārtojusi virtuves piederumus, meitene uzmet plecā audekla somu.
- Līdz rītrītam, - viņa man saka. - ceru, ka tu drīz pie �ejienes pieradīsi
Stāvu uz sliek�ņa un noskatos, kā viņas stāvs pazūd tumsā. Esmu atkal palicis viens pats namiņā. Esmu noslēgta apļa vidū. Laikam te nav nozīmes. Te nevienam nav vārda. Ja man viņu vajadzēs, tad viņa būs te. �eit viņai ir piecpadsmit gadu. Laikam gan mū�īgi. Bet kas notiks ar
Ari pēc tam, kad viņas stāvs pagaisis, es vēl ilgi stāvu durvju ailā, izklaidīgi veros ainavā. Pie debesīm nav ne mēness, ne zvaig�ņu. Vairākos namiņos redzama gaisma. Tā krīt pa logiem. Tāda pati vecmodīga, izkliedēta gaisma kā �eit. Nevienu cilvēku joprojām nemana. Redzamas tikai gaismas. Ārā tum�ās ēnas papla�ina savu valstību. TUr tālāk melnāka par tumsu paceļas kalna kore; es zinu, ka pilsētiņu no visām pusēm ieskauj me�a siena.
Sapratis, ka Nakata ir miris, Ho�ino nespēja pamest dzīvokli. Tur bija ieejas akmens, un kādā brīdī bija jānotiek tam, kam jānotiek. Un, kad tas
- Nu, vectētiņ, būs tā kā pavēss, - viņ� pateica Nakatam. Nekāda viedokļa par to, protams, Nakatam nebija. Gaiss telpā bija īpa�i smags, kā jau istabā, kurā ir mironis.
Ho�ino apsēdās dzīvojamā istabā uz dīvāna un vadīja laiku, neko nedarīdams. Mūziku klausīties negribējās, grāmatu lasīt negribējās. Novakarē istabas kaktos pamazām iezagās tumsa, bet viņ� pat nepiecēlās un neiededza gaismu. �ķita, ka spēks pilnīgi pametis ķermeni, un, ja reiz viņ� �eit apsēdies, tad tik
viegli vairs nepiecelsies. Laiks lēni nāca un lēni gāja. Reizēm �ķita, ka tas ir pamanījies pazag�us atgriezties otrreiz.
Tbreiz, kad nomira vectēvs, ari bija grūti, bet ne tik ļoti, viņ� nodomāja. Vectēvs ilgi slimoja, un bija skaidrs, ka gals ir tuvu. Tāpēc tad, kad viņ� patie�ām nomira, sirds kaut kādā ziņā bija tam gatava. �āda gatavība ir liela at�ķirība. Bet tas nebija vienīgais iemesls, Ho�ino domāja. Nakatas nāvē bija kaut kas tāds, kas iedzina viņu dziļās pārdomās.
Pamanījis, ka ir mazliet izsalcis, viņ� aizgāja uz virtuvi un izņēma no ledusskapja saldētu plovu ar garnelēm un olām, atkausēja to mikroviļņu krāsnī un pusi apēda. Pēc tam izdzēra skāideni alus. Paēdis vēlreiz iegāja blakusistabā apraudzīt Na-katu; varbūt tomēr viņ� būs pēk�ņi atdzīvojies, Ho�ino nodomāja. Tomēr Nakata tāpat kā pirmīt kā bija, tā palika miris. Istabā bija auksti kā ledusskapī. Tfe pat saldējums nemaz tik viegli neizkustu.
Viņ� vēl nekad nebija uzturējies zem viena jumta ar mironi. Varbūt tāpēc viņ� nekur nevarēja atrast mieru. Bail viņam nebija. Slikti nejutās. Viņ� vienkār�i nebija pieradis apieties ar miru�ajiem. Miru�ajiem un dzīvajiem laiks plūst citādi. Ari skaņas atbalsojas citādi. Tāpēc es nevaru nomierināties. lūr neko nevar darīt. Nakata tagad ir miru�o pasaulē,
- Patie�ām, ko lai es iesāku? - viņ� uzsāka sarunu ar akmeni. - Es gribētu atdot Nakatu kādam, kas par viņu parū* pētos, kā nākas, bet, kamēr nezinu, ko ar tevi iesākt, man no tā nekas neiznāks. Tur tā nelaime, tu varētu gan Ho�ino pamācīt, kas tagad jādara.
Ta�u atbildes nebija. �obrīd tas bija vienkār�i akmens. To Ho�ino saprata. Lai cik viņ� lūgtu padomu, tas būs velti. Tomēr jauneklis palika sē�am pie akmens un turpināja to glaudīt Viņ� izmeta vēl pāris jautājumu, piesauca loģiku. Mēģināja ļ modināt līdzjūtību. Viņ�, protams, saprata, ka tas ir velti,
tomēr neko citu nespēja izdomāt. Vai tad Nakata nebija visu laiku tā sēdējis un runājies ar akmeni?
�Tomēr vai nav no�ēlojami censties izdabūt līdzjūtību no akmens,� Ho�ino nodomāja. �Ne par velti mēdz teikt - nejūtīgs kā akmens.�
Nolēmis paskatīties televīzijas ziņas, viņ� piecēlās no grīdas, tad pārdomāja. Atkal apsēdās līdzās akmenim. Ho�ino sajuta, ka �obrīd liela nozīme ir klusumam. Viņ� ieklausījās, kaut ko gaidīja. Tomēr gaidī�ana nav mana stiprā puse, viņ� nodomāja. Ja tā padomā, es vienmēr esmu bijis nepacietīgs. Vienmēr esmu vispirms rīkojies, domājis pēc tam. Par to ari esmu maksājis. Kā vectēvs mēdza man teikt, tev nekur nav miera, kā kaķim agrā pavasari. Bet tagad nekas dts neatliek - ir jāsē� un jāgaida. Ho�ino, saņemies pacietību, jauneklis sev sacīja.
Neko citu, izņemot gaisa kondicionētāja �ņākoņu blakusistabā, nedzirdēja. Pulkstenis rādīja deviņi, tad - desmit. Tomēr nekas nenotika. Tikai laiks plūda, nakts pieņēmās dziļumā. Ho�ino atnesa savu segu uz dzīvojamo istabu un apgūlās uz dīvāna, apsedzās ar to. Jauneklis ari miegā gribēja būt pēc iespējas tuvāk akmenim. Viņ� nodzēsa gaismu, apgūlās dīvānā un aizvēra acis.
- Ei, akmeni, es tagad eju gulēt, - viņ� uzsauca akmenim pie kājgaļa. - Rīt no rīta vēl parunāsimies. �odien bija gara diena. Ho�ino nāk miegs.
Nūjā, viņ� vēlreiz nodomāja. Gara diena. �odien patie�ām tik daudz kas noticis.
-Ei, vectētiņ, - viņ� uzsauca uz blakusistabas durvju pusi. - Nakata, vai tu mani dzirdi?
Atbildes nebija. Jauneklis nopūtās, sakārtoja spilvenu un aizmiga. Sapņos nekas nerādījās, viņ� bez pamo�anās nogulēja līdz nākamajam ritam. Blakusistabā Nakata ari gulēja bez sapņiem, akmens cietā miegā.
Pamodies nākamajā rītā pulksten septiņos, Ho�ino uzreiz iegāja blakusistabā paraudzīties, kā klājas Nakatam. Gaisa
kondicionētājs, nemainīgi rēkdams, pūta istabā iek�ā aukstu gaisu. �ī aukstuma vidū Nakata aizvien bija miris. Salīdzina* jumā ar iepriek�ējās dienas vakaru nāves pazīmes bija skaidrāk saskatāmas. Āda bija zilganbāla, seja ar aizvērtajām acīm bija ieguvusi mieru. Nu jau vairs nelikās, ka viņ� varētu atsākt elpot un atgriezties dzīvē, sakot: �Piedodiet, Ho�ino kungsl Nakata ņēma un aizmiga! Piedodiet. Tagad Nakata darīs tālāk, neuztraucieties." Nakata patie�ām bija miris, tas nu ir neapgā�ams fakts. Tā jauneklis nodomāja.
Ho�ino no aukstuma uznāca drebuļi, un viņ� aizvēra istabas durvis, lād aizgāja uz virtuvi, pagatavoja kafijas automātā kafiju, izdzēra divas tases. Tad uzgrauzdēja maizi, uzsmērēja tai sviestu un ievārījumu, apēda. Paēdis sēdēja virtuvē uz krēsla un, skatīdamies ārā pa logu, izsmēķēja vairākas cigaretes. Pa nakti laiks bija noskaidrojies, bija redzamas pavisam skaidras vasaras debesis. Akmens tāpat kā iepriek�ējā vakarā atradās turpat uz grīdas pie dīvāna. Tas, ne gulēt gājis, ne modies, bija turpat uz vietas, pat neizkustējies. Ho�ino pamēģināja to pacelt. Tas bija viegli izdarāms.
Akmens vēl arvien klusēja.
- Gan būs labi. Tas nekas, ja neatceries. Laika mums pietiek, nekur nav jāsteidzas.
Viņ� apsēdās blakus akmenim, glaudīja to ar labo roku un domāja, par ko vajadzētu ar akmeni parunāt. Līdz �im viņ� vēl ne reizi nebija sarunājies ar akmeni. Viņ� iedomājās, ka rīta agrumā pārāk smagu sarunas tematu nebūtu vēlams izraudzīties. Labāk runāt par patīkamām tēmām, kas ie�aujas prātā.
Nedaudz apdomājies, viņ� nolēma runāt par sievietēm. IJn sāka stāstīt pēc kārtas par visām, ar kurām viņam biju�as seksuālas attiecības. Ja viņ� aprobe�ojās tikai ar tām, kuru vārdus atcerējās, tādu nebija daudz. Ho�ino skaitot nolieca pirkstust'
Se�as. Ja pieskaitītu vēl tās, kuru vārdus viņ� neatcerējās, iznāktu vairāk, bet viņ� nolēma tās pagaidām neaiztikt.
- Liekas, nav nekādas jēgas apspriest ar akmeni meitenes, ar kurām esmu pārgulējis, - jauneklis noteica. - Varbūt tu nemaz tik agri no rīta negribi to visu klausīties. Bet es nevaru izdomāt, par ko citu parunāt. Varbūt tāda vieglāka saruna akmenim nenāks par ļaunu. Iemācīsies jaunus vārdus.
Ho�ino atcerējās sievietes un pāris atmiņā saglabāju�ās epizodes centās pārstāstīt pēc iespējas konkrētāk. Pirmā bija no vidusskolas laikiem. Tajā laikā, kad viņ� dzenāja mo�us un strādāja nejaucības. Meitene bija tris gadus vecāka par viņu. Viņa strādāja Gifu pilsētā, bārā. Viņi pat kādu laiku, gan īsu, nodzīvoja kopā. Meitene attiecības uztvēra nopietni, sāka runāt par uzticību līdz kapa malai, pat piezvanīja maniem vecākiem. Viņi ar to nebija apmierināti. Tas kļuva pārāk apnicīgi, un tad tūlīt pēc skolas beig�anas es iestājos Pa�aizsardzības spēkos. Tad mani nosūtīja uz Jamana�i bāzi, un arī ar �o viss bija cauri. Nekad vairs neesmu viņu saticis.
-
Nākamā bija meitene, ko es satiku Jamana�i bāzes tuvumā. Kādā brivā dienā es uz �osejas palīdzēju nomainīt pārsprāgu�o riepu viņas
- Viņa bija ļoti jauka meitene, - jauneklis sacīja akmenim.
- Lielām krūtīm, dziļu raksturu. Un
Es godīgi atbildēju, bet viņa tik un tā man neticēja. �ī iemesla dēļ mēs beigu beigās iz�ķīrāmies. Sagājāmies apmēram gadu...
Es nezinu, kā ir akmeņiem, bet es nevaru paciest, ka mani tā
tincina. Man sāk trūkt elpas. Un aizlaidos. Iestāties Pa�aizsardzības spēkos ir baigi labi, ja kas - notīties var pavisam viegli. Kamēr karstums atdziest, var mierīgi paslēpties aiz �oga. Ja gribi veikli atkratīties no meitenes, vislabākais ir iestāties Pa�aizsardzības spēkos. Tev ari derētu to atcerēties. Tomēr nepatīk gan rakt ierakumus un kraut smil�u maisus.
Jo vairāk Ho�ino sarunājās ar akmeni, jo skaidrāk saprata, ka visa viņa dzīve bijusi tuk�a. �etras no �īm se�ām meitenēm viņam patie�ām bija patiku�as (abām atliku�ajām, objektīvi skatoties, bija problēmas ar raksturu). Viņas bija pret to labi izturēju�ās. Neviena no viņām nebija elpu aizraujo�a skaistule, bet visas bija jaukas. Arī mīlēties ar viņām varēja pēc sirds patikas. Nekad nesūdzējās, ja viņ� noīsināja priek�spēli^ Brīvdienās gatavoja ēdienus, dzim�anas dienā dāvināja viņam dāvanas, pirms algas dienām aizdeva naudu (viņ� gan neatcerējās, ka būtu to atdevis), neko pretim neprasīja. Bet viņ� pat paldies par to nepateica. Uzskatīja to visu par pa�saprotamu.
Kad viņam bija sakars ar kādu meiteni, viņ� ne ar vienu citu negulēja. Viņ� ne reizi nebija nevienu krāpis. Vismaz tik. Ta�u, ja partnere sāka �ēloties, gribēja pierādīt savu argumentu pareizību, izrādīja greizsirdību, teica, ka vajadzētu iekrāt naudu, sarīkoja kādu vieglu histēriju, sāka noraizējusies rimāt par nākotni, viņ� posās prom. Viņ� uzskatīja, ka attiecībās ar sievieti galvenais ir nepieļaut nevēlamas sekas. Tiklīdz kaut kas apnika, viņ� laidās. Tad atrada nākamo sievieti un sāka visu to pa�u no jauna. Uzskatīja to par normālu dzīvi.
- Zini, ko, akmeni, ja es būtu sieviete, man pat prātā neienāktu saieties ar tādu, - jauneklis klāstīja akmenim. - �obrīd man pa�am tā �ķiet. Bet kāpēc viņas mani tik ilgi pacieta? To nu gan es nesaprotu.
Viņ� aizsmēķēja
- Vai tad tā nav? Paskaties pats, par skaistuli Ho�ino nenosauksi, ari seksā neesmu nekāds izcilais: Un neteiksim, ka man būtu nauda. Vai raksturs. Vai smadzenes. Vienas vienīgas
problēmas. Nabadzīgu zemnieku dēls, dienējis Pa�aizsardzības spēkos, tālbraucējs �oferis. Ja tā uz sevi paskatos, tad man ar meitenēm vienmēr ir paveicies. Nebiju īpa�i iecienīts, bet neatcero�āka kādreiz būtu bijis bez meitenes. Atļāva
Tā viņ� turpināja stāstīt akmenim par sievietēm no savas pagātnes un visu laiku glaudīja to. Viņ� pierada akmeni glaudīt, pamazām sāka likties, ka nespēs vairs to pārtraukt. Pusdienlaikā tuvējā skolā atskanēja zvans. Viņ� aizgāja uz virtuvi, pagatavoja nūdeles un ieturējās. Iegrieza tajās lociņus, iesita olu.
Pēc maltītes viņ� atkal klausījās �Erchercoga trio�.
- Paklau, akmeni, - viņ� to uzrunāja, kad pirmā daļa bija beigusies. - Vai nav brīni�ķīga mūzika? Tāda sajūta, ka, to klausoties, dvēsele paveras pla�āk.
Akmens klusēja. Nevarēja saprast, vai akmens mūziku dzird vai nedzird. Tomēr Ho�ino nelikās par to ne zinis un turpināja:
- Kā jau es tev no rīta sacīju, esmu darījis visādas briesmu lietas. Egoistiski. Tagad to vairs nevar vērst par labu. Tā ir. Bet, kad klausos �o mūziku, man ir tāda sajūta, it kā Bēthovens būtu pagriezies pret mani un sarunātos ar mani. �Paklausies, Ho�ino, tā ir, un viss. Tā dzīvē notiek. Ja tā paskatās, es ari esmu visādas briesmu lietas sastrādājis. Tur neko nevar padarīt. Jādzīvo tālāk.� Nu, protams, īstenībā Bēthovens man neko tādu neteiktu. Tbmēr es kaut ko tādu uztveru no viņa mūzikas.
Vai tev tā ne�ķiet?
Akmens klusēja.
- Lai paliek,� jauneklis noteica. - Tās ir tikai mans personiskais viedoklis. Labāk neteik�u neko, klausīsimies mūziku.
Pulkstenis bija pāri diviem, kad viņ� paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja, ka uz lod�ijas maigām uzlec resns, melns kaķis
un ieskatās istabā. Jauneklis atvēra logu un pārmaiņas pēc uzrunāja kaķi:
- Sveiks, kaķi, jauks laiciņ�, vai ne?
-Jums taisnība, Ho�ino kungs, - kaķis atbildēja.
- Kas vēl nebūs, - jauneklis noteica. Tad papurināja galvu.
Par Vārnēnu sauktais zēns, izzīmēdams lielus apļus, lēni lidinājās virs me�a. Kad viens aplis bija iezīmēts, viņ� pārlaidās uz dtu vietu un zīmēja tādu pa�u vienkār�u apli. Tā viņ� ievilka vairākus apļus debesīs, kur tie pagaisa. Viņ� kā izlūklid-ma�īna kaut ko meklēja. Tomēr to nebija tik viegli atrast. Skatienam pavērās pla�ums, bezgalīgā me�a jūra. Zari savijās un sapinās kā neat�ķetināms apmetnis. Debesis bija pelnu pelēkas, vēja nebija. Saules starus nekur nemanīja. Laikam gan par Vārnēnu sauktais zēns bija pats vientuļākais putns pasaulē. Tomēr viņam nebija vaļas domāt par to.
Par Vārnēnu sauktais zēns �ajā koku jūrā meklēja kādu klajāku vietu un, to pamanījis, uzreiz �āvās lejā. Tur lejā bija kaut kas līdzīgs izcirtumam. �o vietiņu apspīdēja saule, tā bija aizaugusi ar zāli. Vienā malā bija apaļ� akmens, uz kura sēdēja kāds vīrietis. Viņ� bija ģērbies spilgti sarkanā d�ersija treniņtērpā, bet galvā uzlicis melnu zīda cepuri. Kājās - alpīnista zābaki ar biezu zoli, bet pie kājām nolikts haki krāsas brezenta maiss. Dīvains paskats. Bet par Vārnēnu sauktajam zēnam tas bija vienalga. Jo beidzot viņ� bija meklēto atradis. �ī cilvēka apģērbam nebija nekādas nozīmes.
Vīrietis sadzirdēja pēk�ņās spārnu vēdas, pacēla galvu un ieraudzīja par Vārnēnu saukto zēnu, kas bija piemeties līdzās uz liela koka zara.
- Hei, - viņ� priecīgi uzsauca zēnam.
Par Vārnēnu sauktais zēns neko neatbildēja. Viņ� tupēja uz zara un, acis nepamirk�ķinājis, bez jebkādas izteiksmes
sejā pētīja vīrieti. Tikai ik pa brīdim pavisam nedaudz pielieca galvu.
- Es tevi pazīstu, - vīrietis sacīja. Pēc tam ar vienu roku nedaudz pacēla zīda cepini, tad nolika to atpakaļ.
- Man jau likās, ka tu pamazām taisīsies uz �o pusi.
Vīrietis noklepojās, saviebās, nospļāvās. Tad ar kurpi
ieberza krēpas zemē.
- Es te mazliet atpūtos, bet bez sarunu biedra sametās garlaicīgi. Vai tu nepanāktu mazliet tuvāk? Mēs abi varētu jauki parunāties. Es gan tevi satieku pirmo reizi, bet nevarētu teikt, ka mēs nemaz nebūtu saistīti, - vīrietis sacīja.
Par Vārnēnu sauktais zēns turēja muti det. Piekļāva spārnus sev de�i klāt. Vīrietis zīda cepurē viegli nogrozīja galvu.
- Nu, protams. Tu nevari parunāt. Lai paliek. Es viens pats parunā�u. Man vienalga. Un, piemēram, tu gan neko nesaki, bet es tik un tā zinu, ko tu tagad darīsi. Tu negribi pieļaut, ka es ietu tālāk. Vai ne? Tas man arī ir skaidrs. Kā jau varēja paredzēt. Tu negribi, ka es dotos tālāk. Bet es savukārt gribu gan iet uz priek�u. Tāpēc, ka man tā ir lieliska iespēja. Es nedrīkstu palaist to garām. Kaut kas tāds gadās reizi tūksto� gados.
- Ja runājam par secinājumiem, tu nevarēsi mani apturēt -tu neesi tam piemērots. Jo, redzi, ja es tagad sāk�u pūst savu stabuli, tādā gadījumā tu nemaz nevarēsi man tuvoties. Tāda ir mana stabule. Varbūt tu to zini, varbūt nezini, bet mana stabule ir īpa�a. Tā-nav tāda kā parastās. Man te maisā ir vairākas tādas.
Vīrietis pastiepa roku un uzmanīgi uzsita ar roku pa maisu, tad atkal paskatījās uz zēnu koka zarā, kuru sauca par Vārnēnu.
- Es savācu kaķu dvēseles un pataisīju sev stabules. Izgriezu dzīviem kaķiem dvēseli un uztaisīju stabuli. Man bija �ēl uz�ķērst dzīvus kaķus, bet man nebija dtas izejas. Stabules atrodas ārpus �īs pasaules pieņēmumiem par to, kas ir labs, kas slikts, kas patīk, kas nepatīk. Labu laiku ar to nodarbojos. Es vienmēr to esmu izdarījis rūpīgi, kārtīgi spēlēju savu lomu. Man nav jākaunas par savu dzīvi. Apprecējos, man bija
bērns, izgatavoju gana daudz stabuļu. Turpmāk vairs stabules netaisī�u. Lai tas paliek tikai starp mums abiem. Tagad esmu nodomājis no uztaisītajām stabulēm pagatavot vienu lielu stabuli. Tā būs sistēma pati par sevi. Tā būs daudz lielāka, daudz spēcīgāka par visām tām, kuras līdz �im esmu taisījis. Un nu es esmu ceļā uz to vietu, kur es varē�u to uztaisīt. Es nebū�u tas, kur� izlems, vai tā stabule būs ļaunums vai labums, un tev, protams, ari tajā nebūs nekādas teik�anas. Tas iz�ķirsies tad, kad es tajā vietā nonāk�u. �ajā ziņā esmu pilnīgi objektīvs. Kā vēsture vai klimats - pilnīgi bez aizspriedumiem. Un, tā kā man nav aizspriedumu, es varu kļūt par sistēmu.
Viņ� noņēma zīda cepuri un parīvēja ar roku galvvidu, no kura sāka noiet mati. Tad uzlika cepuri atpakaļ galvā. Ar pirkstiem ielocīja malu.
- Kad sāk�u spēlēt �o stabuli, man nemaz nebūs jāpiepūlasv lai dabūtu tevi tālu prom no �ejienes. Bet, redz, man �obrīd negribas stabulēt. Stabule prasa daudz spēka, un es �obrīd negribu veltīgi to �ķiest. Man spēks jāpietaupa, lai varu iet tālāk. Tomēr vienalga, vai es stabuli pū�u vai ne, mani apturēt nav tavos spēkos. Tas ta�u katram būtu skaidrs kā diena.
Vīrietis vēlreiz noklepojās, tad paberzēja vēderiņu zem d�ersija treniņtērpa.
- Vai tu zini, kas ir elles priek�telpa? Tas ir tuk�ums, kas �ķir dzīvību no nāves. Drūma, skumja vieta. Tā ir tā vieta, kur es �obrīd atrodos. �is me�s. Es nomiru. Sasniedzu nāvi, savas gribas vadīts. Bet es vēl neieeju citā pasaulē. Esmu pārceļojo�a dvēsele. Un pārceļojo�ai dvēselei nav apveida. Es vienkār�i uz bridi esmu pieņēmis �o formu. Tāpēc tu �obrīd nevari mani ievainot. Saproti? Pat ja no manis asinis lītu aumaļām, tās nebūtu īstās asinis. Pat ja es briesmīgi mocītos, tās nebūtu īstas mokas. �obrīd mani varētu nobeigt tikai tāds, kur� būtu tam piemērots. Diem�ēl tu neesi tam piemērots. Tu neesi nekas vairāk par bērni�ķīgu, viduvēju ilūziju. Lai cik objektīvi es uz to skatītos, tu nevarēsi mani piebeigt, lai kāda būtu tava apņēmība.
Tad vīrietis pagriezās pret zēnu un sāka smieties.
- Nu ko, vai gribēsi pamēģināt?
Par Vārnēnu sauktais zēns, it kā sagaidījis signālu, pla�i izpleta spārnus, atrāvās no zara un laidās virsū vīrietim. �āvās tie�i virsū. Viņ� iearta nagus vīrietim krūtīs, atlieca galvu atpakaļ, tad cik spēdams apņēmīgi cirta ar knābi tam tie�i labajā acī. Viņ� skaļi vēcināja piķa melnos spārnus. Vīrietis nekādi nepretojās. Pat ne pirkstu nepakustināja, nekliedza sāpēs. Glu�i otrādi - viņ� skaļi smējās. Cepure bija nokritusi zemē, drīz vien acābols bija saplosīts un karājās laukā no dobuma. Par Vārnēnu sauktais zēns metās uzbrukumā otrai acij. Kad abu acu vietā rēgojās tuk�i dobumi, par Vārnēnu sauktais zēns klupa virsū sejai un knābāja to bez apstājas. Vīrie�a seja drīz vien bija vienās brūcēs, no tās plūda asinis. Seja bija sarkana, āda saplēsta sloksnēs, miesas druskas lidoja uz visām pusēm, seja pārvērtās par gaļas gabalu. Nākamajam kārta bija galvvidum ar retajiem matiem. Bet vīrietis tikai visu laiku smējās bez apstājas. It kā viņam tas viss. �ķistu nepanesami smieklīgi. Jo niknāk par Vārnēnu sauktais zēns viņam uzbruka, jo skaļāk viņ� smējās.
Vīrietis, ne mirkli nenolai�ot acis - nu jau tuk�os dobuļus -no zēna - Vārnēna, caur smiekliem vēl ar varītēm noteica:
- Vai es tev neteicu! Nesmīdini mani! Lai kā tu censtos, tev neizdosies mani ievainot. Tu neesi tam piemērots. Tu esi tikai gaisto�a ilūzija, lēts �ķitums. Tu man neko nepadarīsi. Vai tev vēl nepielec?
Par Vārnēnu sauktais zēns vairākkārt cirta knābi �ajā runājo�ajā mutē. Ieplestie spārni bez apstājas plivinājās, pāris melnu spalvu uzlidoja gaisā, uz virpuļoja kā dvēseles gabali. Par Vārnēnu sauktais zēns kapāja vīrie�a mēli, izcirta caurumus, sagrāba to un vilka no visa spēka. Mēle bija briesmīgi resna, briesmīgi gara, pat izrauta ārā no kakla, tā vēl locījās un kustējās kā mīkstmiesis. Tā veidoja tum�us vārdus. Vīrietis, pēk�ņi zaudējis mēli, vairs nevarēja smieties. Izskatījās, ka viņ� vairs nevar ari paelpot. Tomēr viņ� turpināja smieties
bez skaņas, vēderu turēdams. Par Vārnēnu sauktais zēns dzirdēja viņa smieklus. Ļaunu vēsto�i smiekli kā tāls, tāls vēj�, kas pū� pār tuksnesi un neapklust. Tie līdzinājās no citas pasaules plūsto�ām stabules skaņām.
Pamostos tūlīt pēc rītausmas. Uzvāru ūdeni uz elektriskās plītiņas, pagatavoju un iedzeru tēju. Sē�u krēslā pie loga un vēroju āra ainavu. Ielās neredz ne cilvēka ēnu, nedzird ne skaņu. Ari no rīta putniem nav ne miņas. Tā kā �o vietu ieskauj kalni, te vēlu aust gaisma un agri satumst. Ieeju guļamistabā paskatīties, cik ir pulkstenis, paņemu pie pagalvja nolikto pulksteni. Tas ir apstājies. Elektroniskā pulksteņa ekrāns nodzisis. Vairākas reizes nospie�u slēd�us, bet nav nekādas reakcijas. Baterijas vēl nevarētu būt tuk�as, tomēr pa to laiku, kamēr es gulēju, pulkstenis ir pilnīgi apstājies. Nolieku to uz galda, ar labo roku paberzēju to kreisās rokas vietu, kur parasti ir pulkstenis.
Skatoties āra ainavā bez putniem, pēk�ņi iedomājos, ka man gribētos palasīt kādu grāmatu. Jebkuru. Ka tikai tajā būtu rakstu zīmes, ka tikai tai būtu grāmatas forma. Paņemt to rokās, pār�ķirt lapas, pārlaist acis tur sarindotajām iespied-zīmēm. Tomēr te nevienas grāmatas nav. Izskatās, ka te nemaz nepazīst druku. Vēlreiz pārlai�u skatienu istabai, tomēr te patiesi nav nevienas rakstu zīmes.
Atveru skapi un apskatu tur saliktās drēbes. Apģērba gabali kārtīgi salocīti, salikti atvilktnēs. Tomēr drēbes nav jaunas. Krāsas izbaloju�as, nez cik rei�u mazgātas - mīkstas. Visas gan ir tīras. Krekli ar apaļu kakla izgriezumu, apak�veļa. Zeķes. Kokvilnas krekli ar apkaklīti. Arī kokvilnas bikses. Nevarētu teikt, ka tās man būtu kā uzlietas... ta�u derēt der. Nevienam no apģērba gabaliem nav birkas. Bez izņēmuma. It kā pasaulē apģērbu zīmoli nebūtu izgudroti. Nevienas iespiedzīmes.
Novelku sasvīdu�o T kreklu, kas man mugurā, izņemu no atvilktnes pelēku T kreklu un uzvelku. Tās smar�o pēc saules un ziepēm.
Pēc kāda laika - nez kad - atnāk viņa. Klusi pieklauvē un, atbildi nesagaidījusi, atver durvis. Durvīm nav atslēgas. Viņai plecā ir liela audekla soma. Debesis, kas redzamas viņai aiz muguras, jau ir gai�ākas.
Tāpat kā iepriek�ējā dienā viņa paliek virtuvē un mazā, melnā pannā cep olas. Kad viņa uzkarsētajā ep iesit olas, tās no�urkst. Uzvēdī svaigo cepto olu smar�a. Uzgrauzdē maizi druknā, kā no vecas filmas nāku�ā tosteri. Tāpat kā vakarvakarā viņai mugurā gai�zilā kleita, arī mati tāpat pakausī sasprausti ar sprādzi. Viņai ir gluda, skaista āda. Slaidās, porcelānam līdzīgās rokas rīta gaismā spīd. Pa atvērto logu, it kā lai padarītu pasauli pilnīgāku, ielido maza bite. Viņa aiznes ēdienu uz galda, tad apsē�as līdzās uz krēsla, noraugās, kā es ēdu. Es ēdu omleti ar dārzeņiem, grauzdiņu ar sviestu, dzeru zāļu tēju. Viņa pati neēd un neko nedzer. Viss atkārtojas tie�i tāpat kā vakarvakarā.
- Vai cilvēki pa�i sev netaisa ēst? - es ievaicājos. - Tu man tā gatavo ēst.
- Ir gan tādi, kas gatavo pa�i, gan tādi, kuriem kāds pagatavo, - meitene atbild. - Bet vispār ir tā, ka �eit cilvēki
- Pārāk neēd?
Viņa pamāj.
-
- Iznāk, ka tā, kā es tagad ēdu, citi cilvēki te neēd.
- Vai tu varētu visu dienu neēst?
Papurinu galvu.
- Te cilvēkiem nav grūti visu dienu neēst. Patiesībā viņi aizmirst paēst. Dienām no vietas.
- Bet es vēl neesmu pie tā pieradis, un man ir jāēd.
- Laikam, - viņa saka. - Tāpēc es tev gatavoju ēst.
Es ieskatos viņas sejā.
- Cik daudz laika paies, iekams es pieradī�u pie �īs vietas?
- Cik daudz laika? - viņa atkārto. Tad lēni nogroza galvu. - Es nezinu. Tās nav laika jautājums. Tās nav saistīts ar laiku. Kad
Mēs tagad sē�am pie galda viens otram pretī un satunā^ jamies. Viņa nolikusi abas rokas uz galda. Slaidie pirksti, visi desmit, manā priek�ā kā realitāte. Es noskatos tie�i viņā. Redzu visvieglākās skropstu trīsas. Pāri pierei krīt mati. Es nespēju atraut skatienu no viņas.
-
Viņa saka:
- Tās nebūs tā, it kā tu kaut ko sev nocirtīsi un aizmetīsi Mēs to nemetam prom, mēs to iesūcam sevī.
- Es to iesūk�u sevī?
-jā. , , ..
Viņa pavisam viegli pieliec galvu un domā. Ļoti dabiski pieliec galvu. Ari taisnā matu �ķipsna no�ūpojas.
- Varbūt tu kļūsi pilnībā tu pats, - viņa saka.
- Tad iznāk, ka �obrīd es neesmu pilnībā es pats.
- Tu ari �obrīd esi pietiekami tu pats, - viņa saka. Tad apdomājas. - Bet tas, ko es saku, ir drusku citādi. Laikam nemāku tā īsti paskaidrot.
- Es to sapratī�u tad, kad tas patie�ām notiks.
Viņa pamāj.
Kad man kļūst sāpīgi viņā skatīties, aizveru acis. Tād atkal uzreiz atveru. Lai pārliecinātos, ka viņa vēl ir turpat.
- Vai visi. �eit dzīvo kopā?
Viņa to apsver.
-Jā, visi te dzīvo kopā, te visiem daudz kas ir kopīgs. Piemēram, du�as telpas, elektrostacija, tirgus laukums, ir arī tādi vienkār�i likumi. Nekas sare�ģīts. Tādas lietas, ko pat bez domā�anas var saprast. Tie visi ir ieviesu�ies bez vārdiem. Tāpēc man nav nekas tev jāmāca: tas jādara tā vai �eit to dara
tā. Pats svarīgākais, kas tev jāzina: mums visiem te jāsaplūst, ja tu iemācīsies to, tad nekādu problēmu nebūs.
-jāsaplūst?
- Tāpat ir, kad tu esi me�ā: starp tevi un me�u nav ne mazākās atstarpes, tu kļūsti par me�a daļu. Kad līst lietus, tu kļūsti par lietus daļu - starp jums nav iz�ķirības. Tu kļūsti par daļu no rīta. Kad esi kopā ar mani, tad kļūsti par daļu no manis. Vienkār�i izsakoties.
- Kad tu esi kopā ar mani, tu kļūsti par daļu no manis, bez iz�ķirības.
-Jā. ?
- Kāda ir �ī sajūta? Kad esi pilnībā tu pati un vienlaikus arī daļa no manis?
Viņa paskatās tie�i uz mani, tad pieskaras ar roku matu sprādzei, i
- Tas ir ārkārtīgi dabiski - kļūt par daļu no kāda dta, vienlaikus esot pilnībā man pa�ai. Piemēram, tāpat kā lidot debesīs.
- Vai tu māki lidot?
-
- Tas ir kaut kas tik dabisks, ka par to nav pat jādomā.
Viņa pamāj.
-Jā. Tas ir ļoti dabiski. Mierīgi, klusi, par to nav jādomā. Tas notiek pats no sevis.
- Paklau, vai es tev uzdodu pārāk daudz jautājumu?
- Nē, tā nav, - viņa saka, - kaut es varētu to labāk paskaidrot.
- Vai tev ir atmiņas?
Viņa atkal papurina galvu. Tad vēlreiz noliek abas rokas uz galda. �oreiz ar plaukstām uz aug�u. Viņa bridi uzlūko plaukstas. Ta�u �ķiet, ka neko neredz.
- Man nav atmiņu. T.ailram nav nozīmes. Ari atmiņām nav nozīmes. Es, protams, atceros vakardienu. To, ka pagatavoju tev dārzeņu sautējumu. Un ka tu to visu apēdi. Vai ne? Ari
dienu pirms tam cik necik atceros. Bet tālāk mana atmiņa nesniedzas. Laiks ir saplūdis ar mani, man grūti at�ķirt kādu lietu no dtas.
- Tātad atmiņām te nav īpa�as nozīmes?
Viņa plati pasmaida.
-Jā, atmiņām te nav īpa�as nozīmes. Atmiņas ir no mums �ķiltas. Par atmiņām atbild bibliotēka.
Kad meitene ir aizgājusi, pieeju pie loga un izstiepju roku rita saules staros. Rokas ēna krīt uz palodzes, skaidri redzams piecu pirkstu apveids. Bite mitējusies riņķot un piemetusies uz loga stikla. �ķiet, ka bite, tāpat kā es, iegrimusi nopietnās pārdomās.
Kad saule tikusi mazliet pāri augstākajam punktam debesīs, pie manis atnāk viņa. Tomēr tā nav Saeki kundze - piecpadsmitgadīgā meitene. Klusi pieklauvē, atver ieejas durvis, īsu bridi es nespēju at�ķirt, vai tā ir viņa pati vai meitene. Krīto�ā gaisma, vēja pūsma, un viņa pilnīgi mainās. Jau nākamajā brīdī viņa �ķiet pārvērtusies par jauno meiteni, bet tad atkal ir Saeki kundze. Tomēr patiesībā tā nemaz nav. Manā priek�ā, bez �aubām, ir Saeki kundze.
- Labdien, - Saeki kundze saka ārkārtīgi dabiski. Glu�i tāpat kā satiekoties bibliotēkas gaitenī. Viņai mugurā ir tum�zila blūze ar garām piedurknēm, tum�i zili svārki līdz celim. Smalka sudraba kaklarota, ausīs - mazi pērļu auskariņi. Kā parasti. Kad viņa uzkāpj uz lieveņa, papē�i strupi, sausi noklab. �ī skaņa �eit liekas mazliet neiederīga.
Saeki kundze stāv durvju ailā un vēro mani no attāluma. It kā pārbaudot, vai esmu īsts. Tas, protams, patie�ām esmu es. Tie�i tāpat kā viņa patie�ām ir Saeki kundze.
- Vai jūs ienāksiet, iedzersiet tēju? - es saku.
- Paldies, - Saeki kundze atbild. Tad, it kā beidzot izlēmusi, ienāk istabā.
Es virtuvē ieslēdzu elektrisko plīti, uzvāru ūdeni. Pa to laiku sāku elpot mierīgāk. Saeki kundze sē� uz krēsla pie
ēdamgalda. Tie�i tajā pa�ā krēslā, kur pirms brī�a bija apsēdusies meitene.
- Tāda sajūta, it kā mēs būtu atgriezu�ies bibliotēkā.
- Tie�ām, - es piekritu. - Tikai nav ne kafijas, ne O�imas.
- Un nevienas pa�as grāmatas, - Saeki kundze piebilst.
Pagatavoju divas tases zāļu tējas un nolieku uz galda. Mēs sē�am katrs savā galda pusē, pa atvērto logu ieplūst putnu balsis. Bite joprojām snau� virs loga.
Saeki kundze ierunājas pirmā:
- Atklāti sakot, nebija vienkār�i �obrīd �urp atnākt. Tomēr es katrā ziņā gribēju tevi vēlreiz satikt.
Es pamāju.
- Paldies, ka atnācāt.
Viņai mutes kaktiņos pavīd parastā smaida ēna.
- Man tev kaut kas noteikti jāpasaka, - viņa saka. Viņas smaids ir tie�i tāds pats kā meitenes smaids. Tomēr Saeki kundzes smaids �ķiet dziļāks. �ī mazā at�ķirība mani saviļņo.
Saeki kundze saņem tējas tasi abās rokās. Es skatos uz smalkajiem pērļu auskariņiem viņas ausīs. Viņa apdomājas. Ilgāk nekā parasti.
- Es visas savas atmiņas sadedzināju, - viņa lēni izraugās vārdus. - Tās visas sadega un izkūpēja debesīs. Daudz ko es vairs ilgi neatcerē�os. Tāpēc gribēju pēc iespējas ātrāk tevi satikt un parunāt ar tevi. Kamēr mana sirds vēl daudz ko atceras.
Pieliecu galvu un vēroju biti uz loga. Uz palodzes kā melns punkts krīt tās ēna.
- Vispirms - pats svarīgākais, - Saeki kundze klusi saka.
- Tev pēc iespējas ātrāk jāiet prom no �ejienes. Ej cauri me�am, prom no �ejienes, atgriezies iepriek�ējā dzīvē. Ieeja vēl ir atvērta. Apsoli, ka tu to izdarīsi.
Papurinu galvu.
- Saeki kundze, jūs nesaprotat. Man nav pasaules, kurā
kāds būtu mīlējis, gribējis mani. Esmu varējis paļauties tikai uz sevi. Tam, ko jūs teicāt - �iepriek�ējā dzīvē�, nav nekādas nozīmes.
- Tik un tā tev noteikti jāatgrie�as.
- Pat ja tur nekā nav? Pat ja es tur nevienam neesmu vajadzīgs?
- Ne tāpēc, - viņa saka. - Tāpēc, ka es to gribu. Lai tu būtu tur.
- Bet
Saeki kundze nodur skatienu, skatās uz tējas tasi, ko tur rokās.
-Jā, tā ir. Diem�ēl manis tur nav.
- Ko jūs gribat, lai es,
- Es gribu tikai vienu, - Saeki kundze saka, tad paceļ galvu un ieskatās man tie�i ads. - Es gribu, lai tu mani atceries. Ja tu vienīgais mani atcerēsies, tad nebūs nekādas nozīmes tam, ka visi dti mani aizmirsu�i.
Starp mums nolai�as klusums. Dziļ� klusums. Man krūtīs kāpj kāds jautājums, tas �ņaudz man kaklu, atņem man elpu. Tomēr es to paturu sevī.
- Vai atmiņas ir tik svarīgas? - es uzdodu citu jautājumu.
- Kā nu kuro reizi, - viņa saka. lād piever acis. - Ir reizes, kad nav nekā svarīgāka par tām.
- Bet jūs pati savējās sadedzinājāt.
- Man tās vairs nebija vajadzīgas. - Saeki kundze noliek abas rokas ar plaukstām uz aug�u uz galda. Tie�i tāpat kā meitene.
- Tamura, man ir viens lūgums. Paņem
- To no manas istabas bibliotēkā, to jūras ainavu?
Saeki kundze pamāj.
- Jā. �Kafku liedagā�. Es gribu, lai tu to ņem līdzi. Vienalga uz kurieni. Uz turieni, kur tu dosies tālāk.
- Bet varbūt tā glezna kādam pieder?
Viņa papurina galvu.
- Tā ir mana. Viņ� man to uzdāvināja, kad devās uz Tokiju studēt. Kop� tā brī�a tā vienmēr bijusi pie manis. Lai kur es
būtu, vienmēr pakāru to savā istabā. Kad sāku strādāt Komu-ras bibliotēkā, ieliku to tajā istabā, pagaidām. 1ās vecajā vietā. Es uzrakstīju zīmīti O�imam, ka tagad es to nododu tev, un atstāju bibliotēkā, sava galda atvilktnē. Jo tā glezna vienmēr ir bijusi
Viņa pamāj.
-Jo tu biji tur. Es biju tur līdzās, vēroju tevi. Sen, sen, liedagā. Vēja pūsma. Spo�i balti mākoņi debesīs, bija vasara.
Aizveru acis. Atrodos liedagā, vasarā. Esmu iekārtojies klāja krēslā. Sajūtu raupjā audekla pieskārienu ādai. Ieelpoju sāļi smar�ojo�o jūras gaisu. Pat ja aizveru ads, saule �ilbina. Viļņu �ļaksti. �īs skaņas te attālinās, te tuvojas, it kā laiks notrīsētu. Kāds no attāluma mani glezno. Turpat līdzās sē� meitene gai�zilā kleitā pusgarām piedurknēm un vēro mani. Viņai galvā salmu cepure ar baltu lenti, viņa lai� smiltis caur pirkstiem. Taisni mati, slaidi jo slaidi pirksti. Pianistes pirksti. Saules apspīdētas, rokas mirdz kā porcelāns. Mutes kaktiņos rotājas dabisks smaids. Es mīlu viņu. Viņa mīl mani.
Tāsdn atmiņas.
- Es gribu, lai tā glezna vienmēr ir kopā ar tevi.
Viņa pieceļas un pieiet pie loga. Saule tik tikko pārgājusi debesu vidum. Bite vēl guļ. Saeki kundze paceļ labo roku, it kā aizsargājoties pret sauli, un skatās tālumā. Tad pagrie�as uz manu pusi.
- Tev jāiet, - viņa saka.
Es pieceļos un pieeju pie viņas. Viņas auss pieskaras manam kaklam. Sajūtu auskariņa cieto pieskārienu. Uzlieku abas rokas viņai uz muguras. Cen�os nolasīt tur zīmes. Viņas mati noglāsta man vaigu. Viņas rokas de�i apskauj mani. Pirksti iecērtas man mugurā. Pirksti, kas tveras pie laika mūra. Smar�o pēc jūras. Viļņu �ļaksti. Kāds sauc manu vārdu. No tālienes.
- Vai jūs esat mana māte? - es beidzot pavaicāju.
- Tu jau zini atbildi uz to, - Saeki kundze saka.
jā, es zinu atbildi. Tbmēr ne es, ne viņa nevaram izteikt to vārdos. Ja izteiksim to vārdos, tad �ī atbilde zaudēs jēgu.
- Es kādreiz, sen, kļūdījos, pametu to, ko nevajadzēja pamest, - Saeki kundze saka. - Tb, ko es mīlēju vairāk par visu. Es baidījos, ka reiz to pazaudē�u. Tāpēc aizmetu prom pati savām rokām. Baidījos, ka man to nozags, ka nejau�ība man to atņems, tāpēc nodomāju, ka man pa�ai no tā jāatsakās. Es, protams, izjutu negaisto�as dusmas. Tomēr tā bija kļūda. Man noteikti nevajadzēja to pamest.
Es klusēju.
- Un tevi pameta kāds, kuram nekad nevajadzēja tevi pamest, - Saeki kundze saka. - Tamura, vai tu man piedod?
- Vai es esmu tiesīgs jums piedot?
Viņa, pagriezusies pret manu plecu, vairākas reizes pamāj.
- Ja vien dusmas un bailes tevi nekavē.
- Saeki kundze, ja es esmu tiesīgs to darīt, tad es jums piedodu, - es saku.
Māt, tu saki, es tev piedodu. Dzirdams, kā sasalums tavā sirdī izkūst
Saeki kundze klusēdama atlai� mani. Tad izņem no matiem saspraudi, bez vilcinā�anās iedur aso galu kreisajā rokā. Ļoti stipri. Tad ar labo roku spēcīgi paspie� vēnu. No brūces sāk tecēt asinis. Pirmais piliens nokrīt uz grīdas. Neparasti skaļi. Tad viņa, neko neteikdama, pastiepj roku uz manu pusi. Vēl viens asins piliens nokrīt uz grīdas. Pieliecos un piespie�u lūpas brūcītei. Mēle laiza viņas asinis. Aizveru acis un tās izgar�oju. Paturu asinis mutē, tad lēni noriju. Viņas asinis ieslīd man rīklē. Sirds ārējā, izkaltusī kārta tās uzsūc. Pirmo reizi aptveru, cik ļoti esmu kārojis �īs asinis. Mana sirds ir ārkārtīgi tālā pasaulē. Tomēr tā vienlaikus ir arī
- Ardievu, Kafka Tamura, - Saeki kundze saka. - Atgriezies atpakaļ, dzīvo tālāk.
- Saeki kundze, - es saku.
-Jā?
- Es nezinu, ko nozīmē dzīvot.
Viņa atrauj rokas no manis, tad paskatās aug�up man sejā. Pastiepj roku, pieskaras manām lūpam.
- Skaties gleznā, - viņa klusām saka. - Tāpat, kā es to darīju. Vienmēr skaties gleznā.
Viņa aiziet. Atver durvis un, atpakaļ nepagriezusies, iziet ārā. Tad aizver durvis. Es stāvu pie loga un noskatos, kā viņa aiziet. Viņa pazūd kādas ēkas ēnā. Nolicis rokas uz palodzes, ilgi noskatos tajā vietā, kur viņa pagaisa. Varbūt viņa atcerēsies, ka aizmirsusi kaut ko pateikt, un atgriezīsies. Tomēr Saeki kundze neatgrie�as. Paliek tikai prombūtne - kā iedobums.
Guļo�ā bite pamostas, kādu bridi lidinās ap mani. lād, it kā attapusies, izlido ārā pa vaļējo logu. Saule aizvien vēl spīd. Atgrie�os pie galda, apsē�os krēslā. Uz galda viņas tasē palicis vēl mazliet tējas. Nepieskaros tasei, atstāju to turpat. �ī tase izskatās kā izgaisto�u atmiņu metafora.
Novelku kreklu, kas man mugurā, uzvelku savu sasvīdu�o T kreklu. Tad uzlieku miru�o pulksteni uz kreisās rokas. Uzvelku otrādi O�imas doto cepuri, uzlieku debeszilās saulesbrilles. Uzvelku kreklu ar garām piedurknēm. Aizeju uz virtuvi, ielai�u no krāna glāzē ūdeni, izdzeru to. Ielieku glāzi izlietnē, atgrie�os istabā, vēlreiz pārlai�u skatienu apkārt. Galds. Krēsli. Krēsls, uz kura sēdēja, meitene, krēsls, uz kura sēdēja Saeki kundze. Uz galda joprojām stāv tases. Aizveru acis, vēlreiz dziļi ieelpoju.
Atveru durvis, izeju ārā. Aizveru durvis. Nokāpju pa verandas kāpnēm. Zemē krīt mana ēna. Izskatās, ka tā ķeras man pie kājām. Saule vēl ir augstu.
Pie ieejas me�ā mani gaida abi kareivji, atspiedu�ies pret koku stumbriem. Mani ieraudzīju�i, viņi neko nejautā. It kā viņi jau zinātu, ko es domāju. Tāpat kā iepriek� viņi ir pārmetu�i �autenes pār muguru. Augumā garākais ko�ļā zāles stiebru.
- Ieeja vēl ir vaļā, - kareivis, turot zāles stiebru mutē, man saka. - Vismaz vēl pirms bri�a, kad skatījāmies, bija vaļā.
- Būs jāiet tikpat ātri kā �urpceļā, - strupākais kareivis saka. - Tiksi līdzi?
-Tik�u.
-Ja tiksim tur, bet ieeja jau būs ciet, tad tu būsi ķezā, -garākais saka.
- lād tu atpakaļ vairs netiksi, - otrs piebilst.
- Skaidrs, - es atbildu.
- Nav �ēl iet prom no �ejienes? - augumā garākais kareivis vaicā.
-Nav.
- Tad pasteigsimies.
- Atpakaļ neskaties, - mazākais kareivis nosaka.
-Jā, tā būs labāk, - garākais piekrīt.
Un mēs atkal ejam iek�ā me�ā.
Tomēr, kad kāpjam aug�ā pa nogāzi, es paskatos atpakaļ. Kareivji bija man piekodināju�i neskatīties atpakaļ. Tomēr es nevarēju to nedarīt. �is ir pēdējais punkts, no kura vēl varu redzēt pilsētu. Viņpus �īs vietas pilsētu aizsegs me�a siena, un �ī pasaule man laikam zudīs uz mū�īgiem laikiem.
Ielās nevienu cilvēku nemana. Skaistā upīte tek cauri ielejai, ielu malās rindojas mazi namiņi, �ur tur krīt elektrības stabu ēnas. Es uz bridi tur sastingstu. Lai kas ari notiktu, man tur jāatgrie�as, es domāju. Es varētu palikt tur līdz novakarei. Novakarē atnāks meitene ar audekla somu.
Esmu kā iekārts starp diviem tuk�umiem. Nespēju iz�ķirt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Vairs nesaprotu, ko vēlos. Viens pats stāvu briesmīgas smil�u vētras vidū. Ja pastiepju roku, nevaru saskatīt pats savu pirkstu galus. Nevaru nekur aiziet. Mani ietin smiltis, baltas kā saberzti kauli. Tad mani no kaut kurienes uzrunā Saeki kundze.
- Tev tik un tā ir jāatgrie�as, - viņa stingri nosaka. - Es to gribu.
Burvība pagaist. Es atkal topu vesels. Manī atkal plūst siltas asinis. Viņas dotās asinis. Viņas pēdējās asinis. Nākamajā brīdī es eju uz priek�u, sekoju kareivjiem. Iegrie�os līkumos. �ī maza, kalnu ieskautā pasaule pazūd. Pagaist starp diviem sapņiem. Pēc tam es koncentrēju apziņu uz gājienu cauri me�am. Nepazaudēt ceļu. Nenomaldīties. Tas ir vissvarīgākais.
Ieeja vēl ir vaļā. Vēl līdz novakarei. Pasaku paldies abiem kareivjiem. Viņi ir noņēmu�i �autenes, tāpat kā iepriek� apsēdu�ies uz lielā, plakanā akmens. Garākais kareivis ko�ļā zāles stiebru. Neviens no viņiem nemaz nav aizelsies.
- Neaizmirsti par durkli, - kareivis man saka. - Kad iedur ienaidniekam, uzreiz pagriez. Tā saplosīsi iek�as. Ja to neizdarīsi, tas notiks ar tevi. Tāda ir pasaule tur, ārā.
- Ne jau tikai tāda, - mazākais nepiekrīt.
- Nu, protams, - garākais saka. lād noklepojas. - Es runāju par tum�āko pusi.
- Tomēr grūti at�ķirt labo no ļaunā, - mazākais piebilst.
- Bet tas ir jādara, - otrs kareivis neatlai�as.
- Laikam, - tā mazākais.
- Vēl viena lieta, - garākais turpina. - Kad aiziesi prom no �ejienes, ja gribi tikt galā, otrreiz atpakaļ vairs neskaties.
- Tās ir ļoti svarīgi, - mazākais piekrīt.
- Pirmīt tu kaut kā izrāvies, - garākais saka, - bet �oreiz tā lieta ir nopietna. Kamēr nebūsi ticis galā, atpakaļ neskaties!
- nemaz, - mazākais saka.
- Skaidrs, - es atbildu.
Vēlreiz pasaku paldies un atvados.
- Palieciet sveiki, - es saku.
Abi pieceļas, sasit papē�us kopā un salutē. Diez vai es vēl kādreiz viņus satik�u. Es to zinu. Viņi to zina. Tā mēs �ķiramies.
Es patie�ām neatceros, kā, atvadījies no kareivjiem, tiku atpakaļ līdz O�imas namiņam. Iedams cauri dziļajam me�am� es visu laiku domāju par kaut ko citu. Tomēr es neapmaldījos. Miglaini atceros, kā atradu turpceļā aizmesto mugursomu, kā to mehāniski pacēlu. Tāpat atradu kompasu, cirvīti, krāsas aerosolu. Atceros, kā pamanīju turpceļā iezīmētos kokus. Kā liela naktstauriņa atstātos spārnu putek�ņu nospiedumus*-�}
Stāvu klajumā namiņa priek�ā un skatos debesīs. Pēk�ņi pamanu, ka apkārtējo pasauli pilda spo�as skaņas. Putnu balsis, strauta �alas, vēja �alkas lapās. Liegas skaņas, tomēr man ir tāda sajūta, it kā pēk�ņi no ausīm būtu izrauti aizbā�ņi, un visas skaņas �ķiet ārkārtīgi dzīvas, tuvas. Viss savienojat, viss savijas, tomēr es spēju saklausīt katru atsevi�ķo skaņu. Paskatos pulkstenī uz kreisās rokas. Pulkstenis iet kā parasti. Digitālajā ciparnīcā redzami zaļi skaitļi. Minūtes mainās, it kā nekas nebūtu noticis. �obrīd ir 4:16.
Iegājis namiņā, es nenoģērbies apguļos gultā. Gājiens cauri dziļajam me�am ir mani nogurdinājis. Guļu uz muguras, aizveru acis. Viena bite nolaidusies uz loga. Viņas baltās rokas saulē mirdz kā porcelāns.
- Skaties gleznā, - Saeki kundze saka. - Tā, kā es to darīju.
Cauri meitenes slaidajiem pirkstiem plūst baltās laika
smiltis. Dzirdami viļņu �ļaksti. Ceļas, krīt, sa�ķīst. Ceļas, krīt, sa�ķīst. Un tad kaut kas krēslains, gaitenim līdzīgs iesūc manu apziņu sevī.
- Kas vēl nebūs, - jauneklis atkārtoja.
- Kam tad būtu jābūt? � melnais kaķis slinki novilka. Viņam bija apaļa seja, pēc skata sprie�ot, viņ� bija krietni gados.
- Vai tev vienam pa�am nav garlaicīgi? Cauru dienu sarunājoties ar akmeni?
- Kā tas nāk, ka tu runā cilvēku valodā?
- Es nemaz nerunāju cilvēku valodā.
- Es nesaprotu. Kā tad mēs varam sarunāties - cilvēks ar kaķi?
- Mēs, stāvēdami uz pasaules robe�as, sarunājamies kopējā valodā.
Jauneklis to apsvēra.
- Uz pasaules robe�as? Kopējā valodā?
- Ja nesaproti, tad nesaproti. Ja sāk�u skaidrot, iznāks garas runas, - kaķis noteica un vairākas reizes no�ūpoja astes galiņu, it kā noniecinot sare�ģījumus.
- Paklau, vai tikai tu neesi pulkvedis Sanderss? - jauneklis sadja.
- Pulkvedis Sanderss? - kaķis īgni novilka. - Tādu tipu nepazīstu. Es neesmu neviens dts. Parasts pilsētas kaķis.
- Vārds ari tev ir?
- Kā nebūs, ir! ?
- Kā tevi sauc?
- Toro, - kaķis negribīgi noteica.
- Toro? � jauneklis pārjautāja. � TU domā � tā, kā sauc to tun�a daļu, ko liek su�i?
- Tie�i tā, - kaķis atbildēja. - Atklāti sakot, es dzīvoju pie tuvējā su�i restorāna saimniekiem. Viņi tur ari suni, to ir nosauku�i par Tekka, tas ari izskatās kā tāds su�i vīstoklis.
- Kā Toro zina manu vārdu?
- Tu esi diezgan slavens, Ho�ino, - sadja melnais kaķis Tbro. Un pasmaidīja. Ho�ino vēl nekad nebija redzējis kaķi smaidām.
Tbmēr �is smaids tūlīt pagaisa, un kaķis atkal savilka parasto, noslēpumaino ģīmi.
Kaķis sadja:
- Kaķi zina visu. 1b, ka Nakata nomira, zina par to svarīgo akmeni. Nav nekā tāda, ko es nezinātu par tuvumā notieko�o^ Jo esmu nodzīvojis diezgan garu mū�u.
Tās atstāja zināmu iespaidu uz Ho�ino.
- Tbro, ko mēs te stāvēdami sarunājamies. Varbūt ienāksi iek�ā?
Kaķis, apgūlies uz margas, papurināja galvu.
- Nē, man tepat ir labi. Iek�ā es nejutī�os mierīgi. Laiciņ� ari labs. Kāpēc neparunāties tepat?
- Man vienalga - kur, - jauneklis atteica. - Neesi izsalds? Man te atradīsies kaut kas ēdams.
Kaķis papurināja galvu.
- Atļau�os tev paskaidrot, ka es nevaru ēst pēc sirds patikas. Glu�i otrādi - jādomā par svara ierobe�o�anu. Ja saimniekiem pieder su�i restorāns, tad sākas holesterīna problēmas. Ja pārāk nobaro�os, nevarē�u nekur augstu lēkāt.
- Nu tad, Toro kungs, - Ho�ino ierunājās, - vai tu �odien esi atnāds �urp kādās īpa�ās darī�anās?
-Jā, - kaķis novilka, - iedomājos, ka tev nav viegli. Vienam pa�am tikt galā ar to akmeni.
- Tie�i tā. Ne vairāk, ne mazāk.
- Iedomājos: ja tu esi tādā ķezā, varbūt varu drusciņ tev palīdzēt.
- Paldies par palīdzību, - Ho�ino sacīja. - Mēdz ta�u teikt, ka grūtībās pat kaķa palīdzība noder.
- Problēma ir akmens, - Toro sacīja, tad sapurināja galvu, lai atbrīvotos no uzmācīgas mu�as. - Kad būsi aizgādājis akmeni atpakaļ, tava loma būs galā. Pēc tam vari doties, kur gribi. To tu saproti, vai ne?
- Jā, kad ieejas akmens būs aizvērts, tad visas runas būs galā. Nakata tā teica - tas, kas reiz atvērts, ir atkal jāaizver. Tā ir nolikts.
- Tāpēc nolēmu pamācīt tevi, ko darīt.
- Vai tu zini, kas jādara? - jauneklis vaicāja.
- Protams, zinu, - kaķis atbildēja. - Es ta�u tev pirmīt teicu - kaķi zina visu. At�ķirībā no suņiem.
- Tad ko lai iesāku?
- Tev tas ir jānogalina, - kaķis noslēpumainā balsī atbildēja.
- Jānogalina? - jauneklis pārprasīja.
- Jā, Ho�ino, tev tas ir jānogalina.
- Kas
- Kad ieraudzīsi, sapratīsi. Tās ir
- Vai tas ir cilvēks?
- Tās nav cilvēks. Skaidrība ir tikai par to.
- Bet kāds tam ir apveids?
- To es nezinu, - Toro atbildēja. - Es jau tev paskaidroju -kad ieraudzīsi, uzreiz sapratīsi. Uzreiz, pietiks uzmest aci.
Ho�ino nopūtās.
- Bet kas
- Tev tādas lietas labāk nezināt, - kaķis sacīja. - To ir ļoti grūti izskaidrot, un turklāt arī - tev labāk to nezināt. �obrīd tas gaida. Elpu aizturējis, slēpjas tumsā, nogaida. Bet bezgalīgi tas negaidīs. Agri vai vēlu uzradīsies. Un tad noteikti parādīsies tavā priek�ā. Tāda izdevība - reizi tūksto� gados
- Reizi tūksto� gados?
- Tāda iespēja tik bie�i negadās, - melnais kaķis skaidroja. � Tev tas ir jāsagaida un jānogalina. Ar to tad stāsts būs galā. Pēc tam vari doties, kurp tik gribi.
- Vai man neiznāks nepatik�anas ar likumiem, ja es to nogalinā�u?
- Par likumiem es neko nezinu, - kaķis atteica. - Galu galā es ta�u esmu kaķis. Bet, tā kā
- Bet kā lai es to nogalinu? Ja es nezinu ne to, cik tas ir liels, ne to, kā tas izskatās! Ar kādu paņēmienu?
- Vienalga - kā. Nosit ar āmuru. Nodur ar virtuves nazi. No�ņaudz. Sadedzini. Nokod. Izvēlies sev tīkamāko paņēmienu. Galvenais - lai tas pārstāj elpot. Likvidē to, esi cik vien iespējams neobjektīvs. Tu ta�u dienēji Pa�aizsardzības spēkos. Tautas nodokļos samaksātā nauda tika tērēta, lai iemācītu tev �aut. Uzasināt durkli. Vai tu esi zaldāts vai ne! Pats izdomā labāko nogalinā�anas paņēmienu!
- Kareivjiem māca, kā rīkoties parastā karā, - jauneklis nedro�i iebilda. - Man neviens nav mācījis, kā nogalināt kaut ko tādu, kas nav cilvēks, un vēl tad, ja tā lielums un forma ari nav zināma, turklāt vēl ar āmuru.
- Tas mēģinās tikt iek�ā ieejā, - Toro sacīja, nelikdamies ne zinis par Ho�ino iebildumiem. - Bet to nedrīkst pieļaut, nekādā gadījumā. Tēv tas ir jānovāc, pirms tas ir ticis ieejā. Tas ir vissvarīgākais. Saprati? Tagad nedrīkst tam ļaut izsprukt.
- Iespēja reizi tūksto� gados?
- Tie�i tā, - Toro sacīja. - Viena no tūksto�a, kā mēdz teikt.
- Bet, Toro, vai tas nav traki bīstams? - Ho�ino bailīgi ievaicājās. - Es gribē�u to nogalināt, bet - ka tik neiznāk otrādi?
- Kad tas kustas, tad,
-
Melnais kaķis uz to neatbildēja. Acis piemiedzis, tas lēni piecēlās stāvus uz margām, kur bija gulējis. - Nu tad pagaidām, Ho�ino. Tev tas bez �aubī�anās jānobeidz. Citādi Naka-tam nāvē nebūs miera. Tfev Nakata patika, vai ne?
-Jā, viņ� bija labs cilvēks.
- Tāpēc tev tas ir jānogalina. Ar galēju neobjektivitāti. To vēlējās Nakata. Tev tas jāizdara Nakatas dēļ. Tu esi tam piemērots. Tu līdz �im esi dzīvojis vieglu dzīvi, bēdzis no pienā-kūmiem. Tagad tev �is parāds jāatdod. Pārāk nesatraucies! Es tevi pieseg�u.
- Tas iedro�ina, - Ho�ino noteica. - Man tikko kaut kas ienāca prātā.
-Nu?
- Varbūt ieejas akmens ir vaļā un neveras ciet, lai
- Iespējams, - melnais kaķis Toro vienaldzīgi novilka. - Ho�ino, vienu gan paturi prātā. Tas pārvietojas tikai naktī. Visticamāk, kustība sāksies dziļi naktī. lāpēc tev derētu pa dienu nedaudz pagulēt. Lai neiesnaudies un nepalaid to garām.
Tad melnais kaķis veikli pārlēca uz kaimiņu mājas jumta un, asti stāvus izslējis, devās prom. Tik liels kaķis, bet tik sprigans. Ho�ino no lod�ijas noraudzījās aizejo�ajā kaķī. Tas i ne reizi nepaskatījās atpakaļ.
- Ir nu gan, - jauneklis noteica. - Nu sākas!
Kad kaķis bija prom, Ho�ino iegāja virtuvē meklēt kādus piemērotus rīkus. Viņ� atrada vienu ļoti asu virtuves nazi, vienu cirvītim līdzīgu nazi. Virtuvē katlu un pannu izvēle nebija liela, bet na�u kolekcija bija diezgan iespaidīga. Viņ� atrada ari lielu, smagu āmuru un neilona virvi. Ari ledus cērti.
- �ādā situācijā automāts būtu īsti vietā, - Ho�ino noteica, pārmeklēdams virtuvi. Pa�aizsardzības spēkos viņam iemācīja apieties ar automātu, �au�anā viņam pat bija tīri labi rezultāti. Tomēr, protams, automāts virtuvē neatradās. Turklāt, ja �ādā mierīgā dzīvojamā rajonā sāktu �audīties ar automātu, saceltos baigā jezga.
Viņ� istabā uz galda sarindoja abus na�us, ledus cērti, āmuru un virvi. Līdzās tiem nolika kabatas lukturi, lād apsēdās blakus akmenim un to noglaudīja.
- Tu tik padomā, - Ho�ino uzrunāja akmeni. - Man ar na�iem un āmuru ir tumsā jānogalina
lā�u akmens neatbildēja.
-
Atbildes nebija.
Ho�ino paņēma āmuru un to vairākas reizes pavicināja.
- Ja tā padomā, tas viss ir iepriek� nolemts. No tā brī�a, kad es Fud�igavas stāvlaukumā paņēmu Nakatu savā ma�īnā, turpmāk viss ir likteņa lemts. Vienīgi Ho�ino neko par to nezināja. Savāda lieta tas liktenis, - Ho�ino sacīja. - Akmeni, akmeni, ko tu par to domā?
Atbildes nebija.
- Ko lai tur saka! Es pats �o ceļu izvēlējos. Tagad jāiet līdz galam. Grūti iedomāties, kāda preteklība te parādīsies, bet Ho�ino darīs, ko varēs. Dzīve nav gara, ir biju�i ari jauki bri�i. Interesantas lietas. Melnais kaķis Toro teica, ka �ī esot viena iespēja no tūksto�a. Varbūt nemaz nebūtu tik slikti, ja Ho�ino �eit krā�ņi aizietu. Tas viss Nakatas dēļ.
Akmens nemainīgi klusēja.
Jauneklis darīja tā, kā kaķis bija licis, un, gatavojoties naktij, pasnauda uz dīvāna. Likās savādi - paklausīt kaķim, bet, kad viņ� bija apgūlies, tad aizmiga un stundu nogulēja cie�ā miegā. Vakarā aizgāja uz virtuvi, paņēma no ledusskapja un atkausēja garneles ar kariju, klāt pagatavoja rīsus un paēda. Kad sāka satumst, iekārtojās blakus akmenim un līdzās nolika na�us un āmuru.
Ho�ino nodzēsa istabā gaismu, atstāja degam tikai vienu galda lampu. Nodomāja, ka tā būs labāk. Tāpēc, ka
Ar akmeni jauneklis vairs nesarunājās. Viņ� klusēja, laiku pa laikam ieskatoties pulksteni. Garlaikoti pārcilāja na�us un āmuru. Laikam gan tas notiks tie�i pusnaktī. Bet vareja notikt ari ātrāk, un viņ� neparko negribēja palaist to garām. Galu galā - tāda iespēja - reizi tūksto� gados. Ik pa laikam viņ� nograuza kādu cepumu un iedzēra minerālūdeni.
- Paklau, akmeni, - kad pienāca pusnakts, Ho�ino no�ukstēja. - Ir jau pāri divpadsmitiem. Ļauno garu stunda. Patiesības bridis. Tagad mēs abi redzēsim, kas notiks.
Ho�ino pieskārās akmenim. Tas likās mazliet sakarsis. Bet varbūt viņam tikai tā �ķita. Lai sevi iedro�inātu, viņ� vairākas reizes noglaudīja akmeni.
- Es gribētu, lai ari akmens mani piesedz. Zināms psiholoģisks atbalsts Ho�ino nenāktu par ļaunu.
Bija nedaudz pāri trijiem, kad no istabas, kurā atradās miru�ais Nakata, atskanēja klusa �aboņa. It kā kaut kas rāpotu pa tatami. Ta�u Nakatas istabā tatami nebija. Grīda bija izklāta ar paklāju. Ho�ino pacēla galvu un ieklausījās �ajā skaņā. Viņ� nebija pārklausījies. Nevarēja saprast, kas tā īsti ir par skaņu, bet tā nepārprotami nāca no Nakatas istabas. Sirds krūtīs sāka skaļi sisties. Viņ� paņēma virtuves nazi labajā rokā, kabatas lukturīti - kreisajā, lād, aizbāzis āmuru aiz bik�u siksnas, piecēlās kājās.
- Nu tā, - viņ� noteica, nevienu īpa�i neuzrunājot.
Ho�ino klusām aizlavījās līdz Nakatas istabas durvīm,
atvēra tās. Tad ieslēdza kabatas lukturīti un pagrieza to uz to vietu, kur gulēja miru�ais Nakata. Skrapstoņa nepārprotami nāca no tās puses. Lukturītis izgaismoja kaut ko baltu un tievu. �is
Ho�ino skaļi norija siekalas. Roka, kas turēja kabatas lukturīti, viegli drebēja. Tā mestais gaismas stars trīsuļoja. Tu tikai paskaties, kā lai es kaut to tādu nobeidzu, viņ� nodomāja. Cik varēja redzēt, ne roku, ne kāju tam nebija. Ne acu, ne deguna. Tik slidens, kā tādu lai sagrābj? Kā lai �ito piebeidz? Un kas tas vispār ir par radījumu?
Vai tas bija kaut kāds parazīts, kas iemitinājies Nakatā? Vai ari tā būtu Nakatas dvēsele? Diez vai. Nē, tas nav nekas tamlīdzīgs.
Jauneklis intuitīvi nojauta, ka tā tas nebija. Tāds nejaucenis nevarēja nākt no Nakatas. Tik daudz es saprotu. Tas ir izlīdis no kaut kurienes un cauri Nakatam grib tikt ieejā. Parādījās sev vēlamā laikā, izmanto Nakatu kā ceļu. Nakatu nedrīkst tā izmantot. Tāpēc man tas katrā ziņā ir jānovāc. Kā tas melnais kaķis sadja
Viņ� izlēmīgi aizgāja līdz Nakatas gultai un trieca nazi tam radījumam vietā, kas, viņaprāt, varētu būt baltā galva. Izvilka nazi, dūra vēlreiz. Atkārtoja to vairākkārt. Bet nekādas pretestības nebija. It kā viņ� triektu nazi dārzenī. Aiz spīdīgās, glumās virskārtas nebija ne miesas, ne kaulu, ne orgānu, ne smadzeņu. Kad viņ� izvilka nazi ārā, gļotas uzreiz savilkās pār brūci. Ne asinis, ne kāds dts �ķidrums netecēja. Tām radījumam nav nekādu maņu, Ho�ino nodomāja. Lai cik nikni Ho�ino tam uzbruka, tas netraucēti turpināja līst Nakatam ārā no mutes.
Ho�ino nometa nazi uz grīdas un aizgāja uz dzīvojamo istabu, kur paņēma no galda lielo, cirvim līdzīgo nazi. Tad ar lielu spēku vairākkārt dūra ar to baltajam radījumam. Ar vienu triedenu pār�ķēla tam galvu. Kā jau viņam bija licies, iek�ā nekā nebija. Tās pa�as baltās gļotas. Tad viņ� drta vēl vairākas reizes. Beigu beigās viņam izdevās no�ķelt daļu galvas nost. No�ķeltā daļa nokrita uz grīdas un locījās kā gliemis, tad vairs nekustējās, kā mirusi. Tomēr atlikusī daļa turpināja virzīties uz priek�u. Drīz vien gļotas aizvilkās pāri brūcei, piebrieda un radījums izskatījās tāpat kā iepriek�. Virzījās tālāk uz priek�u, it kā nekas nebūtu notids.
Beidzot baltais radījums bija pilnībā izlīdis ārā Nakatam no mutes un bija redzams visā garumā. Tas bija gandrīz metru gar�, ar asti. Pateicoties astei, varēja at�ķirt priek�galu no pakaļgala. Aste bija īsa un strupa kā salamandrai. Spicu galu. Kāju tam nebija. Nebija ne acu, ne mutes, ne deguna. Bet bija skaidrs, ka tas bija apveltīts ar gribu.
Ho�ino vairākas reizes ieblieza tam ar āmuru. Tomēr ari tas nekādus rezultātus nedeva. Viņ� redzēja, kā āmura sitienu atstātos dobumus aizpilda mīkstās gļotas un tas atkal pieņem iepriek�ējo apveidu. Viņ� pacēla mazu galdiņu un sāka sist radību ar galda kāju. Ta�u, lai cik stipri viņ� sita, radījums neapstādamies līda uz priek�u. Ne ātri, tas līda kā neveikla �ūska, tomēr pamazām virzījās uz blakusistabu, uz ieejas akmens pusi.
Tas nelīdzinās nevienai dzīvai radībai, Ho�ino nodomāja. To nevar nogalināt ne ar vienu ieroci. Tām nav sirds, ko sadurt, tam nav rīkles, ko aiz�ņaugt. Ko lai es iesāku? Man kaut kas jādara, lai tas netiktu ieejā. Jo tas ir ļaunums. Melnais kaķis Toro man teica - ar vienu skatienu pietiks, lai to saprastu. Tie�i tā. Tas uzreiz redzams. Tam nedrīkst ļaut dzīvot.
Jauneklis atgriezās dzīvojamā istabā meklēt vēl kādu ieroci. Ibmēr neko neatrada. Tad pamanīja pie kājām ieejas akmeni. Varbūt izdosies to radību nosist ar akmeni! Akmens pustumsā �ķita sārtojamies. Ho�ino piecēlās, kā izmēģinādams pieķērās akmenim. Tas bija briesmīgi smags un nemaz nebija tik viegli izkustināms no vietas.
- Skaidrs, tu esi kļuvis par ieejas akmeni, - jauneklis sacīja.
- Tas nozīmē, ka man tevi jāaizver, pirms tas tevi sasniedzis.
Jauneklis sakopoja spēkus un mēģināja pacelt akmeni. Ta�u akmens pat neizkustējās.
- Tu nekusties, - Ho�ino sadja akmenim. - Paklau, akmeni, tu esi vēl smagāks nekā toreiz. Tā jau var pautus pārraut.
Aiz muguras atskanēja �aboņa. Baltais radījums nāca aizvien tuvāk. Laika vairs nebija nemaz.
- Mēģinā�u vēlreiz, - jauneklis noteica, piespieda rokas akmenim. Tad dziļi ieelpoja, piepildīdams plau�as, aizturēja elpu. Sakoncentrēja apziņu, aptvēra akmeni rokām. Ja tagad nevarēs to pacelt, otrreiz tādas izdevības vairs nebūs. Nu, saņemies, Ho�ino, viņ� sev sacīja. Tagad viss iz�ķiras, pat ja man jānomirst. Viņ� sakopoja spēku, novaidējās un cēla. Akmeni izdevās tikai mazlietiņ atraut no grīdas.
Seja piesarka. Likās, ka roku muskuļi satrūks. Un sēklinieki noripos uz grīdas. Tomēr augstāk akmeni nevarēja pacelt. Viņ� atcerējās Nakatu. Nakata atdeva dzīvību, lai �o akmeni atvērtu un aizvērtu. Viņam tas jāizdara līdz galam Nakatas vietā. Viņ�. tam ir piemērots. Melnais kaķis Toro tā sacīja. Muskuļi prasīja jaunas asinis, plau�ām vajadzēja gaisu, lai �īs.jaunās asinis radītu. Ta�u viņ� nespēja elpot. Viņ� saprata, ka ir pavisam tuvu nāvei. Acu priek�ā pavērās nebūtības bezdibenis. Tomēr viņ� vēlreiz sakopoja spēkus un rāva akmeni uz aug�u. Akmens uz�āvās gaisā, tad ar smagu troksni, apmezdamies otrādi, nokrita uz grīdas. Trieciens nodrebināja grīdu. Stikla durvis nodrebēja. Briesmīgs smagums. Jauneklis turpat apsēdās un dziļi ieelpoja.
- Labi darīts, Ho�ino, - viņ� pēc brī�a sevi uzrunāja.;
Kad ieeja bija aizvērta, ar balto radību bija daudz vieglāk tikt galā, nekā viņ� bija domājis. 1ās ceļa mērķis bija noslēgts. Arī baltais radījums to saprata. Tas pārstāja virzīties uz priek�u, sāka rāpot pa istabu, meklēdams vietu, kur paslēpties. Varbūt gribēja ielīst atpakaļ Nakatam mutē. Tomēr tam nebija spēka izbēgt. Jauneklis steig�us metās tam pakaļ un sacirta to ar cirvītim līdzīgo nazi. Tad gabalus sakapāja vēl sīkāk. Tie vēl bridi locījās uz grīdas, tad zaudēja spēku un pārstāja kustēties. Sarāvās cieti un apaļi, nomira. Paklājs gļotaini spīdēja. Ho�ino savāca sīkos gabaliņus, sabēra atkritumu maisā, aizsēja tam galu ciet, tad ielika to vēl vienā maisā. To ari aizsēja ciet. To savukārt ielika audekla maisā, ko bija atradis skapī.
Tikai izdarījis to visu, viņ� bezspēkā apsēdās uz grīdas un dziļi ievilka elpu. Abas rokas drebēja. Viņ� gribēja kaut ko sacīt, tomēr neizdevās.
- Ļoti labi, Ho�ino, - viņ� pēc bri�a sevi uzteica.
Viņ� sāka raizēties, vai tikai mājas iedzīvotāji, pamodu�ies no trok�ņa, ko viņ� sacēla, nogalējot
Ho�ino saprata, ka baltās radības gabaliņi, sabāzti aizsietajā maisā, neatdzīvosies. Tai vairs nebija, kurp iet. Tomēr viņ� nolēma dro�ības labad, tikko būs ausis rīts, to jūras krastā sadedzināt. Lai no tā pāri paliek tikai pelni. Tad viss būs galā un viņ� atgriezīsies Nagojā.
Bija jau gandrīz �etri. Drīz ausīs gaisma. Laiks celties un iet. Ho�ino sameta somā veļu. Dro�ības labad ielika tur arī saulesbrilles un
- Paklau, Nakata, es nu ie�u, - jauneklis sacīja. - Piedod, bet es nevaru te palikt visu laiku. No stacijas piezvanī�u policijai. Viņi par vectētiņu parūpēsies. Mums tā lieta jāuztic kādam laipnam policistam. Mēs laikam vairs nesatiksimies, bet es tevi nekad neaizmirsī�u. Pat ja gribētu aizmirst, tas nebūs tik vienkār�i.
Gaisa kondicionētājs skaļi nograbēja un pārstāja darboties.
- Zini, vectētiņ, kā man liekas, - jauneklis turpināja. - Turpmāk, ja kas atgadīsies, es vienmēr domā�u - ko Nakata �ādā brīdī būtu teicis, ko Nakata būtu darījis? Vismaz tā maņ �ķiet. Un tā ir liela lieta. Savā ziņā Nakata dzīvos tālāk - kā
daļiņa no manis. Neesmu jau nekāds īpa�ais trauks, bet labāk tāds nekā nekāds.
Tomēr cilvēks, kuru viņ� tagad uzrunāja, nebija nekas vairāk par Nakatas �aulu. Vissvarīgākais viņā bija jau devies uz kādu citu vietu. Jauneklis to skaidri saprata.
- Paklau, akmeni, - viņ� uzrunāja akmeni. Viņ� to noglaudīja. Tas atkal bija kļuvis par parastu akmeni. Vēsu un raupju.
- Es nu ie�u. Atgriezī�os Nagojā. Par tevi, tāpat kā par vec- 1 tētiņu Nakatu, parūpēsies policija. Patiesībā gan man vajadzētu aizgādāt tevi atpakaļ uz to templi. Bet Ho�ino atmiņa ļ nav tik laba, es vairs neatceros, kas tas bija par templi. Piedod, j Neuzliec man lāstu. Es tikai darīju, kā pulkvedis Sanderss lika.
Ja gribi kādu nolādēt, tad viņ� ir īstais. Tomēr man bija prieks ar tevi iepazīties. Es tevi neaizmirsī�u.
Pēc tam jauneklis uzvilka
- Cienījamie klāteso�ie, - viņ� sacīja, veroties debesīs, kas austrumpusē sārtojās, - laiks kurt sārtu!
Nākamajā rītā tūlīt pēc deviņiem es sadzirdu tuvojamies ma�īnu un izeju ārā. Drīz vien parādās automa�īna - maza, augsta ma�īna uz milzīgiem riteņiem. �etrpiedziņas
Uz krekla redzami eļļas traipi un uzraksts NO
neskuvies. Mati tik gari, ka nosedz ausis. Pieņemu, ka viņ� ir O�imas brālis, kuram Ko�i pieder sērfinga lietu veikals.
- Sveiks, - viņ� saka.
- Labdien, - atbildu.
Viņ� pastiepj roku, un mēs uz lieveņa sarokojamies. Liela, stipra roka. Mans pieņēmums ir pareizs. Viņ� tie�ām esot O�imas brālis. Visi viņu saucot par Sadu. Viņ� runā, lēni izraudzīdamies vārdus. Nekur nesteidzas. Laika ta�u netrūkst.
- Man piezvanīja no Takamacu. Tev vajagot atgriezties, lūdza, lai es tevi aizvedot, - viņ� saka. - Tur kaut kas pēk�ņi noticis.
- Kaut kas pēk�ņi noticis?
- Jā, es gan nezinu - kas īsti.
- Piedod, ka manis dēļ iznāk tāds apgrūtinājums, - es saku.
- Nē, tas ir nieks, - viņ� saka. - Vai tu vari ātri sataisīties prombrauk�anai?
- Piecās minūtēs, derēs?
Kamēr kravāju mantas mugursomā, Sada, nepārtraukti svilpodams, palīdz visu sakārtot. Aizver logu, aizvelk aizkaru, pārbauda, vai gāze noslēgta, savāc traukus, ātri izmazgā izlietni. Izskatās, ka viņ� �o namiņu uztver kā savu daļu, tas jūtams katrā viņa kustībā.
- TU esi iepaticies manam brālim, - O�imas brālis nosaka.
- Viņam reti kāds iepatīkas. Smags raksturs.
- Viņ� pret mani bijis ārkārtīgi laipns.
Sada pamāj.
- Ja viņ� ir apņēmies būt laipns, tad tāds ari ir, - Sada lakoniski pau� savu viedokli.
Apsē�os pasa�iera sēdeklī, nolieku mugursomu pie kājām. Sada iedarbina motoru, ieliek sviru pārnesumā, paskatās pār plecu un pēdējo reizi uzmanīgi nopēta namiņu, tad uzspie� uz gāzes pedāļa.
attiecīgs noskaņojums, braucam uz �ejieni un pavadām vairākas dienas vienatnē.
Viņ� īsu bridi pārdomā pa�a teikto, tad turpina:
- �I vieta mums abiem aizvien bijusi ļoti svarīga un joprojām tāda ir. Atbraucot �eit, izdodas uzkrāt spēku. Klusu spēku. Vai tu saproti, ko es gribu teikt?
- �ķiet, ka saprotu, - es atbildu.
- Brālis teica, ka tu sapratī�ot, - Sada saka. - Tie, kas nesaprot, nekad ari nesapratīs.
Izbaloju�ie ma�īnas sēdekļu pārvalki ir aplipu�i ar baltām suņa spalvām. Tfe sajaucas suņa un jūras sāļā smar�a. Un vēl sērfa dēļu vaska smar�a. Cigare�u dūmi. Gaisa kondicionētāja slēdzis nolūzis. Pelnu trauks pilns ar izsmēķiem. Nodalījumi durvīs piebāzti pilni ar kasetēm bez kastītēm.
- Es vairākkārt biju iegājis me�ā, - es ierunājos.
-Dziļi?
-Jā, - es atbildu. - Kaut gan O�ima piekodināja būt uzmanīgam.
- Bet tu tik un tā gāji dziļi me�ā?
-Jā,-es atbildu.
- Es ari vienreiz ļoti apņēmīgi iegāju pavisam dziļi. Tā gan. Laikam vairāk nekā pirms desmit gadiem.
Pēc tam viņ� kādu bridi klusē. Abas rokas turot uz stūres, Sada visu uzmanību velta brauk�anai. Gar� līkums. Resnās riepas samet sīkus akmentiņus aizā. Laiku pa laikam ceļa malā redzamas vārnas. Automa�īnai tuvojoties, tās nebēg, tikai izbrīnītas noskatās, kā mēs aizbraucam.
- Kareivjus satiki? - O�imas brālis man nevērīgi pavaicā. It kā prasītu, cik ir pulkstenis.
- Tu domā tos abus kareivjus?
- Jā, - Sada atbild un uzmet man iesāņus skatienu. - Tu aizgāji līdz turienei?
-Jā, - atbildu.
Viņ� vada ma�īnu ar labo roku un ilgi klusē. Savus iespaidus neklāsta. Viņa sejas izteiksme nemainās.
- Sada, - es ierunājos.
- Hm? - viņ� atsaucas.
- Kad tu pirms desmit gadiem satiki tos kareivjus, ko tu darīji? - es vaicāju.
- Ko es darīju, kad tur satiku tos kareivjus? - viņ� atkārto manu jautājumu.
Pamāju un gaidu atbildi. Viņ� kaut ko nopēta atpakaļskata spogulī, tad atkal skatās uz ceļu mums priek�ā.
- Es līdz �im ne ar vienu par to nebiju runājis, - viņ� saka. - Pat ar brāli ne. Brāli vai māsu, vai nav vienalga. Ar brāli. Brālis par kareivjiem neko nezina.
Es klusēdams pamāju.
- Un diez vai es kādam par to kaut ko stāstī�u. Pat tev ne. Es domāju, ka tu ari nevienam par to neko nestāstīsi. Pat man ne. Tu ta�u saproti, ko es gribu pateikt?
- �ķiet, ka saprotu.
- Kā tu domā, kas tas ir?
- Tas ir kaut kas tāds, ko vārdos nav iespējams pareizi izteikt. īstā atbilde nav vārdos izsakāma.
- Tā gan, - Sada nosaka. - Tā tas ir. Kaut kas tāds, kas nav izsakāms vārdos, un tad labāk vispār neko neskaidrot.
- Pat sev ne? - es pavaicāju.
- Jā. Pat ne sev, - Sada saka. - Jo ari sev pa�am to neizdosies izskaidrot.
Sada piedāvā man
- Vai tu kādreiz esi sērfojis? - viņ� pavaicā.
- Neesmu.
-Ja būtu iespēja, es tevi pamācītu, - viņ� saka. - Protams, ja tev gribas to darīt. Ko�i pludmalē viļņi ir pavisam labi. Ari cilvēku nav pārāk daudz. Sērfo�ana ir daudz dziļāks sporta veids, nekā liekas. Sērfojot mēs mācāmies cīnīties ar dabas spēku. Pat ja tas kļūst nevaldāms.
Viņ� izņem no T krekla kabatas cigaretes, ieliek vienu mutē, paņem no paneļa �ķiltavas.
- Tā ari ir vēl viena neizskaidrojamā lieta. Jautājums, uz kuru nevar atbildēt ar �jā" vai �nē", - viņ� saka.
Tad piemiedz acis un izpū� dūmus ārā pa logu.
- Havaju salās ir viena tāda vieta, kuru dēvē par
Pie �oga viņ� izkāpj no ma�īnas, aizslēdz vārtus, vairākas reizes pakrata ķēdi, pārliecinoties, vai tā nenāk vaļā.
Pēc tam mēs visu laiku klusējam. Viņ� ieslēdz
- Ja gribi iemācīties sērfot, brauc pie manis, - viņ� saka, kad skatienam paveras Japānas iek�ējā jūra. - Man ir brīva istaba, vari palikt, cik ilgi gribi.
- Paldies, - es saku. - Kaut kad atbrauk�u. Tikai nezinu, kad īsti.
- Esi aizņemts?
- Man ir jānokārto da�as lietas.
- Man ari, - Sada saka. - Ar to nav jālielās.
Pēc tam mēs atkal ilgu laiku klusējam. Viņ� domā par savām problēmām, es - par savējām. Viņ� skatās taisni uz ceļu; stūrē ar kreiso roku, laiku pa laikam uzsmēķē. At�ķirībā no O�imas viņ� nepārsniedz brauk�anas ātrumu. Labās rokas elkoni atspiedis pret loga malu, nesteidzīgi brauc. Citas ma�īnas apdzen tikai tad, ja tās patie�ām brauc lēni, pēc tam uzreiz atgrie�as savā joslā.
- Vai tu jau ilgu laiku sērfo? - es pavaicāju. Klusums. Kad esjnu jau aizmirsis, ka uzdevu �o jautājumu, saņemu uz to atbildi.
- Es sērfoju no vidusskolas gadiem. Sava prieka pēc. lā nopietni sāku ar to nodarboties pirms gadiem se�iem. Strādāju Tbkijā, lielā reklāmas aģentūrā. Nespēju to darbu vairs ilgāk izturēt, aizgāju un atgriezos �eit. Pievērsos sērfingam. Paņēmu kredītu, aizņēmos naudu no vecākiem un atvēru sērfinga lietu veikalu. Esmu viens pats, tāpēc varu darīt to, kas man pa�am pālāk.
- Vai tu gribēji atgriezties Sikoku?
- Ari tas, - viņ� atbild. - Ja man tuvumā nav jūras un kalnu, es jūtos nomākts. Cilvēkus lielā mērā ietekmē tā vieta, kur viņi ir piedzimu�i un uzaugu�i. Es domāju, ka domā�anas un ju�anas veidu ietekmē gan zeme, gan temperatūra, gan valdo�ie vēji. Kur tu esi dzimis?
- Tokijā, Nakano kvartālā, Nogatā.
- Tu gribi atgriezties Nakano?
Papurinu galvu.
- Nē, - atbildu.
- Kāpēc?
- Man nav iemesla atgriezties.
- skaidrs, - viņ� nosaka.
- Mani zemes reljefs un valdo�ie vēji īpa�i neietekmē, - es saku.
-Aktā?
Tad mēs atkal klusējam. Ta�u klusums Sadu neuztrauc. Mani ari ne. Es ne par ko nedomāju, izklaidīgi klausos radio mūziku. Viņ� visu laiku skatās uz ceļu sev priek�ā, lād mēs nogrie�amies no maģistrāles, pagrie�amies uz ziemeļiem un iebraucam Takamacu.
Komuras bibliotēkā ierodamies īsi pirms vieniem. Sada izlai� mani pie bibliotēkas, pats no ma�īnas nemaz neizkāpj, pat neizslēdz motoru, tūlīt pat dodas atpakaļ uz Ko�i.
- Paldies, - es saku.
- Cerams, ka uz drīzu tik�anos, - viņ� atbild.
Tad pabā� roku pa logu, īsi pamāj un, lielajām riepām no�vīkstot, prom ir. Atgrie�as pie lielajiem viļņiem, pats savā pasaulē, pats savās problēmās.
Uzmetu mugursomu plecos un ieeju pa vārtiem. Smar�o glīti nopļautā zāle. Ir tāda sajūta, it kā bibliotēku pēdējo reizi būtu redzējis pirms pāris mēne�iem. Padomājis saprotu, ka pagāju�as tikai �etras dienas.
O�ima sē� aiz reģistratūras letes. Kaut kas neredzēts - viņam ir kaklasaite. Balts krekls un kaklasaite ar dzeltenām un zaļām svītrām. Krekla piedurknes uzrotītas, �aketi nemana. Viņa priek�ā, protams, kafijas tase un divi labi uzasināti zīmuļi.
- Sveiks, - viņ� saka un ierasti pasmaida.
- Labdien, - es sasveicinos.
- Brālis atveda?
-Jā.
- Nebija diez cik runīgs, vai ne? - O�ima saka..
- Drusciņ parunājām, - es atbildu.
- Labi. Tev paveicās. Tas atkarīgs no sarunu biedra un katra atsevi�ķā gadījuma, ir gadījies, ka viņ� nepasaka pat nevienu vārdu.
- Vai te kaut kas noticis? - es vaicāju. - Viņ� teica, ka kaut kas pēk�ņi esot atgadījies.
O�ima pamāj.
-Jā, man tev ir jāizstāsta vairākas lietas. Galvenais - Saeki kundze nomira. Sirdslēkme. Otrdienas pēcpusdienā es viņu atradu otrā stāva kabinetā, saļimu�u pār galdu, miru�u. Izskatījās, ka viņa nebija cietusi mokas.
Noņemu mugursomu no pleciem un nolieku uz grīdas. Tad apsē�os uz biroja krēsla, kas ir vistuvāk.
- Otrdien pēcpusdienā? - es vaicāju. - �odien ir piektdienai vai ne?
- Jā. �odien ir piektdiena. Saeki kundze nomira otrdien pēc ekskursijas. Man laikam vajadzēja tev paziņot ātrāk, bet es īsti nespēju domāt.
Sē�u iegrimis krēslā, nevaru pakustēties. Mēs abi ar O�imu ilgi klusējam. No vietas, kur esmu apsēdies, redzamas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Spo�i nopulētās melnās margas, stikla vitrā�a kāpņu laukumiņā. Man �is kāpnes aizvien ir nozīmēju�as tik daudz. Uzkāpjot pa tām, varēju satikt Saeki kundzi. Tagad tām �ī nozīme ir zudusi, tās pārvērtu�ās par parastām kāpnēm. Viņas tur vairs nav.
- Es tev jau teicu - tas bija nolemts, - O�ima saka. - Es to sapratu. Viņa to saprata. Bet, kad tas patie�ām ir noticis, ir ļoti smagi.
O�ima apklust. Iedomājos, ka man laikam vajadzētu kaut ko teikt. Ta�u vārdi nenāk pār lūpām.
- Saskaņā ar aizgājējas vēlē�anos bēru nebūs, - O�ima turpina. - Viņa jau ir kremēta. Testamentu viņa bija atstājusi otrā stāva kabinetā, rakstāmgalda atvilktnē. Visu savu īpa�umu novēlējusi fondam, kas vada Komuras Memoriālo bibliotēku. Man par piemiņu atstājusi savu
Pamāju.
- Es jau. esmu to iesaiņojis, lai tu uzreiz varetu paņemt.
- Paldies, - man beidzot atrodas balss.
- Paklau, Kafka Tamura, - O�ima ierunājas. Viņ� paņēmis rokās vienu zīmuli un kā parasti to virpina. - Es gribētu tev uzdot tikai vienu jautājumu.
Es pamāju.
- To, ka Saeki kundze ir mirusi, tu jau zināji arī bez manas stāstī�anas, vai ne?
Vēlreiz pamāju.
- �ķiet, ka zināju.
-Jā, lūdzu, - atbildu. Es patie�ām esmu izslāpis. Pats gan to pamanu tikai tad, kad O�ima par to ieminas.
Es vienā rāvienā izdzeru O�imas atnesto ūdeni ar ledu. Galvā mazliet iesmeldzās. Nolieku tuk�o glāzi uz galda.
- Ko tu tagad esi nodomājis darīt? - O�ima vaicā.
- Domāju atgriezties ībkijā, - atbildu.
- Ko tu darīsi, atgriezies Tokijā?
- Vispirms do�os uz policiju un izstāstī�u visu, kā bija. Ja es to neizdarī�u, man nāksies visu mū�u bēguļot no policijas. Tad laikam atgriezī�os skolā. īpa�as vēlē�anās to darīt man nav, tomēr man jāpabeidz vismaz pamatskola. Pāris mēne�os es to izdarī�u. Kad skola būs pabeigta, turpmāk varē�u rīkoties, kā pats gribē�u.
- Skaidrs, - O�ima saka. Piemiedzis acis, paskatās uz mani. - Tā laikam tie�ām būs vislabāk.
- Es pamazām sapratu, ka tā jādara.
- Bēguļodams nekur netiksi.
- Laikam, - es saku.
- �ķiet, ka tu esi pieaudzis, - viņ� saka.
Papurinu galvu. Nevaru neko pateikt.
O�ima vairākas reizes viegli piesit ar zīmuļa gumijoto galu sev pa deniņiem. Iezvanās telefons, viņ� par to neliekas ne zinis.
- Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, - viņ� saka, kad telefons mitējies zvanīt. - Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs �īs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu pa�i savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens. Citiem vārdiem sakot, tu mū�īgi dzīvosi pats savā, privātajā bibliotēkā.
Es skatos uz zīmuli O�imas rokā. Tas mani ārkārtīgi sāpina. Tomēr man joprojām ir jābūt visrūdītākajam piecpadsmitgadīgi gajam uz pasaules. Dziļi ieelpoju, piepildu plau�as ar gaisu, un man izdodas �o emociju kamolu iespiest dziļi sevī.
- Vai drīkstu kādreiz �eit atgriezties? - es vaicāju.
- Protams, - O�ima atbild un noliek zīmuli uz letes. Saliek rokas aiz pakau�a un ieskatās man tie�i sejā.
- Cik �obrīd var noprast pēc runām, es kādu laiku bibliotēkā strādā�u viens pats. Varbūt man vajadzēs palīgu. Kad būsi ticis galā ar policiju un skolu, būsi brīvs, varbūt gribēsi �eit atgriezties?
- Paldies, - es saku.
- Nav par ko, - viņ� atbild.
- Man tavs brālis solīja iemācīt sērfot.
- Tas labi. Brālim tikai retais iepatīkas, - O�ima saka.
- Smags raksturs.
Es pamāju. Tad pasmaidu. Cik brāļi līdzīgi!
- Paklau, Tamura, - O�ima, vērīgi manī lūkodamies, saka.
- Iespējams - es kļūdos, bet, manuprāt, pirmo reizi redzēju tevi smaidām.
- Var jau būt, - es atbildu. Es patie�ām smaidu. Un sarkstu.
- Kad tu dosies atpakaļ uz Tokiju?
- Tūlīt pat.
- Līdz vakaram nepagaidīsi? Es aizslēgtu bibliotēku un varētu aizvest tevi līdz stacijai.
Brīdi padomāju, tad papurinu galvu.
- Paldies. Laikam būs labāk, ja do�os prom tūlīt pat.
O�ima pamāj. Tad ieiet dziļākajā telpā un iznes iesaiņoto
gleznu. Ieliek maisiņā ari �Kafka liedagā� singlu un pasniedz to man.
- Paldies, - es saku. - Vai drīkstu vēl pēdējo reizi paskatīties uz Saeki kundzes kabinetu otrajā stāvā?
- Protams, ko vien vēlies.
- O�ima, tu atnāksi man līdzi?
. - Labi.
Uzkāpjam otrajā stāvā, ieejam Saeki kundzes istabā. Nostājos pie viņas rakstāmgalda, viegli pieskaros tā virsmai ar rokām. Domāju par to, ko tas laika gaitā iesūcis sevī. Domās pavīd viņa, saļimusi pār �o galdu. Tad man ienāk prātā, kā viņa aizvien aizrautīgi rakstīja, sē�ot ar muguru pret logu. Kā es vienmēr nesu Saeki kundzei kafiju. Kad es atvēru durvis un ienācu iek�ā, viņa vienmēr pacēla galvu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.
- Vai tu zini, ko Saeki kundze te rakstīja? - es vaicāju.
- Es nezinu, ko viņa rakstīja, - O�ima atbild. - Zinu tikai to, ka līdz ar viņu no �īs pasaules pazuda daudz noslēpumu,
Logs ir vaļā, jūnija vējiņ� plivina balto me�ģīņu aizkaru. Samanāma sāļā jūras smar�a. Atceros to sajūtu, kad liedagā paņēmu saujā smiltis. Aizeju nost no galda, pieeju pie O�imas un cie�i viņu apskauju. Viņa slaidais stāvs atsauc smeldzīgas atmiņas. O�ima viegli noglāsta man matus.
- Kafka Tamura, pasaule ir metafora, - O�ima ie�ukst man ausī. - Bet ne man, ne tev �ī bibliotēka nav metafora. Lai kur mēs aizietu - tā vienmēr būs tikai �ī bibliotēka. Es gribētu, lai mēs abi to skaidri saprotam.
- Protams, - es atbildu.
- Ļoti stabila, īpa�a bibliotēka. Nekas cits nevar to aizstāt.
Es pamāju.
- Uz redzē�anos, Kafka Tamura, - O�ima saka. �
- Uz redzē�anos, O�ima, - es saku. - Ļoti smalka kaklasaite.
Viņ� pakāpjas atpakaļ, vērīgi ieskatās man sejā un pasmaida:
- Es visu laiku gaidīju, kad tu to pateiksi.
Uzmetu mugursomu plecos un eju uz tuvējo staciju, iekāpju vilcienā un aizbraucu uz Takamacu staciju. Tur kasē nopērku biļeti uz Tokiju. Tur es nonāk�u vēlu vakarā, tāpēc man vajadzēs atrast apme�anās vietu, pēc tam varē�u doties uz māju Nogatā. Tur es bū�u viens pats. Neviens negaida mani atgrie�amies. Tomēr citas vietas, kur doties, man nav.
Stacijā es no telefona automāta piezvanu Sakurai uz viņas mobilo. Viņa ir darbā. Tomēr drusciņ varot parunāties. Man nebūs nekādas garas runas, ar drusciņ pietiks, es saku.
- Es tagad atgriezī�os Tokijā, - es saku. - �obrīd esmu Takamacu stacijā. Es tikai gribēju to tev pateikt.
- Vairs nebēguļosi prom no mājām?
- Laikam gan.
- Piecpadsmit gados aiziet prom no mājām ir par agru, -viņa saka. - Ko tu darisi, atgriezies Tokijā?
- Laikam ie�u skolā.
- Domājot ilgtermiņā, tas dro�i vien ir vislabākais, - viņa saka.
- Sakūra, vai tu arī atgriezīsies Tokijā?
-^jā, visticamāk, septembri. Vasarā es gribētu kaut kur aizceļot. i,;
- Vai tu Tokijā satiksies ar mani?
KijifeMā protams, - viņa atbild. - Vai iedosi man savu telefona numuru?
Es viņai nosaucu mājas telefona numuru. Viņa to pieraksta.
- Paklau, es tevi nesen redzēju sapnī, - viņa saka.
. - Es Sakuru ari redzēju sapnī.
- Vai tikai tas nebija �ausmīgi erotisks sapnis?
- Varbūt, - es atzīstos. - Bet galu galā - tas bija tikai sapnis. Un kāds bija tavs sapnis?
- Manējā nekādas erotikas nebija. Tu viens pats staigāji pa lielu, labirintam līdzīgu māju. Meklēji kaut kādu īpa�u istabu, bet nekādi nespēji to atrasta Un tajā mājā bija vēl kāds, kas meklēja tevi. Es centos tevi sasaukt, brīdināt, bet tu nelikies par to ne zinis, it kā mana balss tevi neaizsniegtu. �ausmīgs sapnis. Es tajā sapnī biju tik skaļi kliegusi, ka pamodos nogurusi. Pēc tam visu laiku raizējos par tevi.
- Paldies, - es saku, - bet tas ari bija tikai sapnis.
- Nekas slikts nav noticis?
- Nekas slikts nav noticis.
- Uz redzē�anos, Kafka Tamura, - viņa saka. - Man jāiet atpakaļ strādāt. Ja sagribas ar mani parunāt, zvani, kad vien vēlies.
- Uz redzē�anos, - es saku, tad piebilstu, - māsiņ.
Pārbraucu pāri tiltam, �ķērsoju jūru, ar ātrvilcienu aizbraucu līdz Okajamas stacijai. Sē�u sēdeklī un aizveru acis. Ķermenis pierod pie vilciena kustības. Pie kājām man nolikta rūpīgi iesaiņotā glezna �Kafka liedagā�. �Es gribu, lai
Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi Tu virzies uz priek�u, lai tiktu tam cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā - tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai.
Kad esam tiku�i aiz Nagojas, sāk līt. Noraugos, kā lietus zīmē līnijas uz tum�ā loga stikla. Kad braucu prom no Toki-jas, ari lija lietus. Domāju par tik da�ādajām vietām, kur līst. Lietus nolīst pār me�u, lietus nolīst pār jūru., lietus nolīst pār automaģistrāli, lietus nolīst pār bibliotēku, lietus nolīst pār pasaules malu.
Aizveru acis, mēģinu atbrīvoties, atslābināt saspringu�os muskuļus. Ieklausos vilciena ritmiskajā troksnī. Tad, pilnīgi bez jebkāda brīdinājuma, man sāk ritēt asaras. Sarie�as acīs, norit pār vaigiem, aiztek līdz mutei, no�ūst. Tas nekas, es sev saku. Tikai viena tērcīte. Man pat ne�ķiet, ka es raudātu. Drīzāk liekas, ka asaras ir daļa no lietus tur, aiz loga. Vai es rīkojos pareizi?
Jā, tu rīkojies pareizi, par Vārnēnu sauktais zēns saka. Tu izdarīji vispareizāko izvēli. Neviens cits nebūtu tik pareizi
izdalījis. Tu ta�u esi visrūdītākais piecpadsmitgadīgais
Bet es neko nesaprotu no dzīves, es saku.
Skaties gleznā, viņ� turpina. Ieklausies vējā.
Es pamāju.
Tik daudz tu vari.
Pamāju.
Tev derētu pagulēt, par Vārnēnu sauktais zēns saka. Kad pamodīsies, būsi daļa no jaunas pasaules.
Drīz vien tu aizmiedz. Kad atver acis, esi kļuvis par daļu no jaunas pasaules.
Atdzejojis F. Adamovi�s
Atdzejojis H. Novackis