- Pastāvēs, kas pārvērtīsies, pastāvēs, kas pārvērtīsies, - un Caka iela zem manām kājām pārvēr�as par Marijas ielu. Tā ir viena no pārvērtībām, kas man nekad līdz galam nav saprotama. Nav ne pagrieziena, ne kalna, vienkār�i līdz �im stūrim �aka iela un tālāk Marijas iela. Krustojums. Labi, ka ir vismaz krustojums, un es nogrie�os pa labi. Та sacīt, aizeju pa robe�u. Gribētos aprunāties ar to, kur� to ielu tīklu ir sabūvējis...

�odien ir mūsu robe�u diena. Mazais Georgs izgāja tautās, un man pa�am sanāk smiekli - viņ� ta�u ir vīrietis. Nebīstoties viņ� izgāja ļaudīs viens, jo Jasmīna, brītiņu pastāvējusi bērnudārza grupiņā, arī iznāca man līdzi. Georgs palika. Jasmīna pat notrauca asaru, jo viņas mazais Georgs pēk�ņi vairs nav tikai viņas. Ir pārieta robe�a. Es apdomāju, kā atbalstīt Jasmīnu, un ieeju ziedu veikalā, lai aizsūtītu viņai pu�ķi. Ziedi mēdz

aizsegt plaisas, ta�u, rakstot zīmīti, kuru pielikt klāt ziediem, saprotu, ka tas ir muļķīgs mierinājums. �Kur salūst ledus - tur drīz būs pavasaris�- tas ir viss, ko varu ierakstīt �ajā septembra dienā, kad pirmā salna ir nokodusi mūsu dālijas.

Un atkal manā priek�ā izlec hamletiskais jautājums �Būt vai nebūt?�, kur �būt� tik viegli pāriet �nebūt� robe�ai. Un - kas vistrakākais - nekas nemainās. Tur, kur vēl vakar redzēju �būt�, �odien jau redzu �nebūt�. Nekas nav mainījies. Mainījies ir tikai mans skatiens, mana uztvere.

Tagad, kad pagāju�i trīs gadi kop� mana teātra romāna, piepe�i mani soļi iegūst jaunu skaņu. Viens, divi, trīs... Viens, divi, trīs - tā es mar�ēju līdz pat Salēvi�a birojam Alberta ielā. Biroja sekretāre Ruta ir atvērusi logu, un mana ienāk�ana rada caurvēju, kur� notrauc kaut kādus papīrus no viņas galda. Ruta nesatraucas, tikai smaidot norāda uz Salēvi�a kabineta durvīm, kas nozīmē, ka man jāsāk ar viņa apmeklējumu. Kad atveru durvis, Salēvi�s ir noliecies pāri galdam un mēģina salabot galda lampu.

- Būt vai nebūt - �o jautājumu nevar atrisināt. �īs divas pasaules vienmēr būs blakus. Viss, ko mēs varam darīt, ir uzturēt starp tām robe�u, - es iesāku, pat nepateicis labdienu.

- Robe�u starp ko? - Salēvi�s sākumā nesaprot.

- Robe�u starp labo un ļauno. Mani pēc tās teātra lietas moka doma, ka ļaunums palika nesodīts. Mēs ta�u nespējām pierādīt, ka I hidings ir vainīgais. Viss, ko mēs varam, ir uzturēt principu �ķirt labo no ļaunā tie�i tāpat, kā tiek �ķirta gaisma no tumsas.

- Gaisma no tumsas... - Salēvi�s iesmejas un ieslēdz galda lampu, pārbaudot darba rezultātu. - Tāda vienkār�ība derēja tajos laikos, kad nebija elektrības, pat vairāk -kad nebija sveces un kad Prometejs nebija atvēzējies, lai dieviem nozagtu uguni. Tagad viss ir sajaukts - nakti iztaisa gaismu un dienā tevi ieslēdz tum�ā pagrabā.

- Bet ja mēs zinām, ka tā ir lampa un ka tas ir pagrabs, - es turpinu savu domu.

-Tātad tu zini likumu, - Salēvi�s iesprau�. - Labāk būtu bijis, ja Prometejs nebūtu zadzis dieviem uguni un Ieva nebūtu iekodusi ābolā no labā un ļaunā atzī�anas koka. Ta�u - kas izdarīts, tas izdarīts, - Salēvi�s kļūst nopietns. - Un mēs dzīvojam Derībā, kur sākumā bija vārds, nevis gaisma vai tumsa. Vārds, kas ir skaņa un ko nokrāsot gaismā vai tumsā ir pagrūti.

Dzīvība tie�ām sākas ar kliedzienu. Atceros Georga pirmo brēcienu, ta�u tā laikam iesākam mēs visi. Dzīvību no nāves at�ķir kliedziens, skaņa, vārds - tā ir robe�a.

- Dzīvība nav tikai gaismas un tumsas spēle, tā ir daudz sare�ģītāka un tajā pa�ā laikā vienkār�āka. Vienīgais, kas tev jāatceras, - �ī robe�a iet pa cilvēka sirdi, un tā nemaz nav poētiska. Robe�a starp labo un ļauno ir jāuztur katru dienu un katru mirkli. �ajā cīņā nav nedz brīvdienu, nedz svētku dienu.

Iestājas pauze, kuras laikā es sajutos kā skolnieks. Man it nemaz neizdodas tikt tuvāk Salēvi�am. Citreiz �ķiet, ka attālums starp mums, laikam ejot, nevis samazinās, bet pieaug.Ta�u, ja būtu citādi, pats sev godīgi atzīstos, es viņa birojā nestrādātu, jo es te nenāku tikai naudas un advokāta darba dēļ. Tas ir kas vairāk, un man pa�am vēl līdz galam nav glu�i skaidrs, kas tas īsti ir. Mans kliedziens vēl nav dzimis.

Salēvi�s atsāk:

- �odien uz tik�anos pieteikusies kāda bibliotekāre, un es gribu, lai tu tajā piedalītos.

Tas ir pārsteigums, jo Salēvi�a plauktā vienīgā grāmata ir dainu sējums, un neesmu ievērojis, ka viņ� lasītu vai interesētos par grāmatām.

- Viņa vakar man piezvanīja un lūdza tik�anos, bija ļoti satraukta. Kaut kādas problēmas, vajadzīga palīdzība. Viņu sauc Alīsc Blūmentāle, un viņa būs pēc pusstundas.

Aizeju uz savu kabinetu. Man ir ko domāt. Kāpēc gan Salēvi�s piekrita tikties ar bibliotekāri Alisi? Viņa nāk no pasaules, kur ir milzums kliedzienu, vārdu, kas salikti rindās, plauktos un skapjos. Vismaz tā es atceros bibliotēkas - vārdi, kas ieslodzīti grāmatu vākos, melnā tintē un baltā papīrā un kas gan iedzīvina, gan nogalina. Vārdi, kas var būt viss.

Pēc pusstundas ieeju Salēvi�a kabinetā kā īsts pirmklasnieks - satraukts un ieinteresēts. Salēvi�s arī gatavojas.

Viņ� slauka putekļus no savas vienīgās grāmatas un ieliek to atpakaļ plauktā.

- Kā tu domā, kāpēc es izlēmu tikties ar �o Alisi? -viņ� uzjautā.

- Nezinu,-godīgi atbildu.

- Mani nekad nav interesēju�as grāmatas. Es vairāk ticu stāstiem pie ugunskura, kad stāsta cilvēks, kuram var redzēt acis un dzirdēt balsi. Grāmatas ir tikai nospiedumi, vecas, sen atstātas pēdas,- Salēvi�s kļūst sadzīvisks. - �ī bibliotekāre nosauca uzvārdu. Profesors Brants. Es viņu pazinu. Viņ� ir viens no pēdu sargātājiem un seno dārgumu lā�u turētājiem, īsts grāmatu tārps.

Vairāk Salēvi�s nepagūst pateikt. Ruta ver vaļā durvis, lai pieteiktu apmeklētāju. Kabinetā ienāk Alīse. Viņai ir gadi piecdesmit, un �ai būtnei piemīt kaut kas senatnīgs un pamatīgs. Viņai ir tum�i pelēka kleita ar tautisku jostu, mati savīti tik cie�ā mezglā, ka neviena matu �ķipsna neklīst savā nodabā. Visā viņas stājā un tērpā jau�ama stingrība un kārtība, bet divas reizes ap vidukli apjoztā josta liecina, ka viņai piemīt atturība ne tikai manierēs, bet arī ē�anā. Viss ir sakārtots un tiek uzturēts.

Viņa iepazīstina ar sevi:

- Alīse Blūmentāle - seno grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja.

Negaidot uzaicinājumu, viņa apsē�as, kas varētu nozīmēt galēju uztraukumu. Salēvi�s, lai viņu atbalstītu, piestumj tuvāk tasi tējas, kuru viņa klusējot maziem malciņiem izdzer. Tējas dzer�anas laikā viņa atgūstas, ta�u kļūst ari skaidrs, ka Alise nav pārāk sievi�ķīga un darīt piecus darbus vienlaikus nav viņas stiprā puse. Atstūmusi tuk�o tasīti, Alīsc iesāk stāstīt:

- Pirms kāda laika, - viņa sevi izlabo, - pirms pieciem gadiem zinātniskā konferencē, kas bija veltīta Nacionālās bibliotēkas projektam, iepazinos ar profesoru Brantu. Varētu pat teikt, mēs sadraudzējāmies. Pēc sievas nāves viņ� dzīvoja vientuļi un bija pārtraucis lasīt lekcijas universitātē, tāpēc varēja veltīt man laiku. Es ciemojos pie viņa mājās.

Apdomājusies viņa piebilst:

- Profesoram Brantam ir astoņdesmit gadi, un jums ir jāsaprot, ka tādā valstī kā mūsējā, kur kultūras dzīve nemitīgi mainās, proti, kultūras nostādnes tiek gandrīz pilnīgi pārveidotas pēc katras varas maiņas, galvenā vērtība ir cilvēks un viņa atmiņa. Lai cik paradoksāli izklausītos, da�ās privātajās bibliotēkās ir tādas grāmatas un rokraksti, kādu nav nevienā valsts krātuvē, kur saskaņā ar katras jaunās varas rīkojumiem notiku�as regulāras tīrī�anas. Par laimi, Rīgā līdz grāmatu dedzinā�anai neesam nonāku�i. Bet tās tika izmestas, un cilvēki, kas saprata notieko�o un prata novērtēt to, kas tie�ām ir vērtīgs, centās tās saglabāt. Profesors Brants bija �āds cilvēks, un tāpēc profesoram ir tie�ām brīni�ķīga un unikāla bibliotēka, un viņ� uzrakstīja tās dāvinā�anas līgumu mūsu iestādei. Mēs pat iesākām veidot katalogu, kurā profesors Brants centās norādīt, kur viņ� ir ieguvis katru eksemplāru. Viņ� ir gan Rakstnieku savienības biedrs, gan tika strādājis izdevniecībās, gan universitātē. Visās �ajās iestādēs laiku pa laikam - bez dedzinā�anas vai skaļiem paziņojumiem - tika norīkots grāmatas izmest. Profesors iespēju robe�ās tās mēģināja izglābt un centās nosargāt. Sākumā viņ� tās slēpa vasarnīcas pagrabā, bet nu jau ir salicis mājas bibliotēkā. Vis�ausmīgākā, kā viņ� izteicās, likvidācija bija pēdējā neatkarības laika Rakstnieku savienības bibliotēkas izpārdo�ana. Tad pazuda visvairāk tie�i oriģinālās literatūras darbu, un tas notika pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par Rakstnieku savienības izvāk�anos no Benjamiņu nama. Tur tika glabāti arī tādi manuskripti, kurus savā laikā cenzūra aizliedza publicēt, un tie�i tos profesors mēģināja saglabāt. Viņ� pat bija iegādājies ratiņus, ar kuriem veda grāmatas mājās.Tas izpārdo�anā varēja nopirkt par desmit santīmiem gabalā. �o manuskriptu uzskaiti mēs vēl neesam iesāku�i. Aizrāvāmies ar 17. gadsimta grāmatu aprakstu, kuras viņ� bija nopircis tajā pa�ā izpārdo�anā -par da�iem latiem gabalā.Tas ir retas grāmatas, un mūsu bibliotēkā tādu nav. Tie�ām unikāli eksemplāri.

Pēdējā laikā profesors sāka slikti justies. Viņ� ir pavisam viens. Viņa meita Ilze dzīvo Vācijā. Pie viņa nāk tikai da�i cilvēki, es to skaitā. Nāk arī sociālā darbiniece, kas palīdz profesoram tikt galā ar saimniecību.Ta�u, kad pēdējo reizi biju pie viņa, Brants sūdzējās, ka pa viņa māju kāds slepeni saimnieko - grāmatas tiekot apmainītas vietām vai pārliktas citā plauktā. Viņ� gan pēdējā laikā sāka slikti redzēt, ta�u bija pārliecināts, ka nolicis grāmatu vienā plauktā, bet atradis citā. Viņ� kļuva ļoti aizdomīgs. Iespējams, tās ir tikai veca cilvēka dīvainības. Citādi profesors ir pilnīgi veselā un skaidrā prātā, viņa atmiņu var tikai apskaust. Pirms divām dienām Branta kungs man piezvanīja - esot izlēmis uzdāvināt bibliotēkai vienu manuskriptu, par kuru esot ilgi domājis un beidzot izlēmis nodot to publiskai apskatei. Profesors lūdza mani atnākt pie viņa, ta�u, kad ierados, Brants nevēra vaļā durvis. Viņ� neatvēra arī pēc stundas. Tas mani pārsteidza, jo profesors ir ļoti korekts cilvēks, un tad es piezvanīju jums, - Alīse pabeidz.

Iestājas pauze, kuras laikā mums jāizvērtē viņas aizdomas, arī par visļaunāko. Salēvi�s ierunājas pēc brī�a:

-Jūs ta�u viņam zvanījāt?

-Jā, vairākas reizes. Tad zvanīju viņa sociālajai darbiniecei, bet izrādījās, ka viņai ir atvaļinājums uz nedēļu. Viņi esot sarunāju�i, ka profesors tiks galā bez viņas.

- Viņ� klausuli neceļ? - Salēvi�s vēlreiz precizē.

- Nē, stāvot aiz dzīvokļa durvīm, dzirdēju, ka iek�pusē zvana telefons, bet klausuli neviens necēla.

- Ko jūs sagaidāt no mums? - Salēvi�s ir lieti�ķs.

- Redziet, - Alīse negrib skaļi izrunāt īsto iemeslu, -ir jāuzlau� dzīvokļa durvis, un, saprotiet, es ievācu ziņas par jūsu biroju, - viņa vēlreiz paskatās uz Salēvi�a vienīgo dainu sējumu plauktā. - Profesora bibliotēka ir liela bagātība, nekas nedrīkst pazust. Baidos, ka policija to var nesaprast. Viss ir jāizdara pareizi, juridiski pareizi.

- Es pareizi saprotu, ka jums ir vajadzīgi liecinieki uzlau�anas brīdī? - Salēvi�s ir precīzs.

- Jā, tā laikam to sauc, - Alīse ir nelaimīga. Uzlau�ana ir kārtības bojā�ana, un tas viņai nav pieņemami.

-Jūsu vecāki lasīja Lūisu Kerolu? - pajautāju. Man gribas palīdzēt viņai atgūties.

- �Alise Brīnumzemē� bija tēva iemīļotākā grāmata.

- Baidos, ka �oreiz ar Brīnumzemi nepietiks. Vajadzēs ceļot uz Aizspoguliju, - Salēvi�s pamanās būt asprātīgs.

- Nekad neesmu bijis otrā pusē tam, ko mēdz saukt par grāmatu, - papildinu.

Alīse laipni pasmaida:

- Grāmatas var lasīt divējādi - vai nu kā spoguli, vai arī var ieiet autora pasaulē. Grāmatas lappuse ir robe�a, pie kuras var apstāties, ta�u var arī pāriet pāri.

- Palikt �ajā pusē vairs neizdosies, nāksies vien tos rakstus lauzt vaļā, - Salēvi�s ir sarkastisks.

Viņam kā alla�iņ izrādās taisnība. Ja kāds man vēlāk pajautātu, kā izskatās �ī robe�a, es teiktu, ka tā ir kā Alīses josta - balta ar sarkanu rakstu.

Piezvanīju�i policijai, trijatā izejam no biroja, lai dotos uz profesora Branta dzīvokli. Tas atrodas Matīsa ielā, netālu no Ziedoņdārza.

- Cik zinu, viņi ar sievu dzīvoja �ajā dzīvoklī kop� kara laikiem. Dzīvokli noīrēja viņa nelaiķes sievas vecāki, bet mājas īpa�nieki pēc kara aizbēga, un sievas vecāki palika dzīvokli apsaimniekot. Pēc neatkarības atgū�anas, kad biju�ais saimnieks atgriezās Rīgā, īres līgums jau kuro reizi pagarināts - uz pagaidu laiku, protams. Ta�u, kā zināms, nekas nav pastāvīgāks par pagaidu nosacījumiem. Profesors Brants dzīvoklī ieprecējās, kā viņ� pats smejas, un dēvē sevi par visīstāko iegātni. Mājas īpa�nieks padomju laikus pārlaida Lielbritānijā, un tur ir likums, ka cilvēkus gados nevar piespiedu kārtā izlikt no dzīvokļa. Tā nu profesors Brants turpina dzīvot viens �etristabu dzīvoklī, - Alise turpina stāstīt par man nepazīstamo filoloģijas profesoru.

- Viņam palaimējās iekļūt labvēlības zonā, - Salē-vi�s secina. - Kara laikā da�iem sabombardēja mājas, bet da�iem pat karotītes un dak�iņas nepazuda. Kāpēc �iem da�iem viss palika neskarts - �is jautājums tā arī paliek neatbildēts.

Alīse sakniebj lūpas, ta�u neko nesaka. Mēs ejam klusējot, līdz nonākam pie profesora Branta mājas. Tas ir kārtējais Rīgas jūgendstila nams, tikai �ajā rajonā jūgends ir citādi ritmizēts - viena māja klasiska, viena jūgendstilā, glu�i kā notis taktī.

-Mūs izlika,-Alīse piepe�i paziņo.-Kad 1991.gadā saimnieks atgriezās no Amerikas. Tur laikam skarbāka dzīve un likumi,-viņa piebilst. - Rīgā kari laikam nekad nebeigsies. Katra kara rezultāti tiek pārskatīti atkal un atkal, un tas tikai vairo upuru skaitu. Iznāk, ka uz vecām mīnām cilvēku uzspridzinās pat pēc piecdesmit gadiem, un, kamēr nav apbedīts pēdējais kareivis, kar� nav beidzies. Profesora dzīvoklis atrodas otrajā stāvā, - Alīse pamāj ar roku. - Trīs logi virs parādes durvīm.

Kad ieejam kāpņu telpā, mūs jau gaida policists un nama atslēdznieks ar instrumentu �emodānu. Policists ir pacenties un sastādījis protokolu, kurā mēs parakstāmies, un atslēdznieks sāk vērt vaļā durvis. Tas ātri padodas. Profesors Brants nav nodarbojies ar aizbarikādē�anos, un arī signalizācija dzīvoklim nav pieslēgta. Pabeidzis darbu, atslēdznieks pastiepj roku. Salēvi�s ieliek tajā naudas zīmi

paliekam �etratā. Neviens nesteidzas ieiet dzīvoklī pirmais. Beidzot to izdara neviens cits kā Alīse. Tas ir īsts veclaiku dzīvoklis ar augstajiem griestiem, podiņu krāsni un ziedu bareljefiem. Kad no priek�telpas izklīstam pa istabām, jāatzīst, ka tās visas izskatās pēc bibliotēkas -visur ir milzīgi grāmatu plaukti līdz pat griestiem. Ir pat nelielas kāpnītes, lai varētu aizsniegt aug�ējos plauktus. Vislielākajā istabā - laikam viesistabā - stāv liels, melns un vecmodīgs flīģelis.

- Profesora meita ir pianiste, - Alīse paskaidro.

Mēs ieejam guļamistabā. Arī tur ir milzīgi grāmatu

plaukti, ta�u at�ķirībā no pārējām istabām tie ir ar stikla durvīm.

- Profesors skaidroja, ka tie�i tādos plauktos grāmatām jāstāv, - Alīse atklāj interjera ideju.

Es paskatos uz griestiem - katrā istabā ir at�ķirīgu ziedu bareljefs: guļamistabā tās ir magones, viesistabā -lilijas.

- Kā muzejā, - konstatē policists.

- īsts puķu dārzs, - piezīmē Salēvi�s. - Padomju laikā tādu dārzu paturēt bija gandrīz neiespējami.

- Profesors bija te pierakstījis visus lauku radus, lai viņiem neuzspiestu komunālā dzīvokļa statusu, - Alīse paskaidro.

Pa�a profesora nekur nav. Arī virtuvē ne, kur arī ir da�i plaukti ar grāmatām - ar pavārgrāmatām. Vismaz tādus nosaukumus es izlasu uz muguriņām. Paveru meitas istabiņas durvis. Ari tā ir stāvgrūdām pilna ar grāmatām. Tās ir sakrautas kaudzēs uz grīdas.

-Te profesors glabā vienreizējās lieto�anas grāmatas, kā viņ� tās sauc, tās, kuras otrreiz lasīt nav vērts, - Alīse turpina vadīt ekskursiju pa profesora dzīvokli.

No da�ām �vienreizējām� grāmatām ārā rēgojas sērkociņi un skaliņi. Alīse atkal paskaidro:

- Та profesors atzīmē kādu vērtīgu frāzi vai izteikumu. Viņ� krāj vērtīgas sentences.

Tikām policists ir atvēris vannasistabas durvis. Tur izgaismots, ar seju uz leju vannā, kas pilna ar ūdeni, guļ profesors. Varētu pat teikt � peld. Ir pilnīgi skaidrs -tas ir līķis. Viņ� ir apģērbts. Izskatās, ka paslīdējis un nejau�i iekritis vannā, ta�u kāpēc lai apģērbts cilvēks kāptu vannā? Mēs divatā ar policistu izceļam profesoru no vannas, kurā ir pilnīgi auksts ūdens. Ienesam to, kas palicis pāri no profesora, virtuvē un noliekam uz galda. Alīse ir pavisam klusa:

- Tas ir profesors Brants.

Viņ� ir kalsns, pagara auguma un ļoti akurāti apģērbies. Visā viņa veidolā jau�as vecā skola. Bikses ir iebuktētas, un zeķes tīras, un mati akurāti apgriezti, ta�u labajos deniņos krāsojas milzīgs zilums ar nelielu, dziļu, stūrainu iespiedumu centrā.

- Profesoram paslīdēja kāja, un viņ� nejau�i iekrita vannā, � policists izsaka minējumu. Tajā jau�as viņa vēlme klasificēt notiku�o kā nelaimes gadījumu, jo kam gan gribas ņemties ar izmeklē�anu, kad izskatās, ka tas būs kārtējais bezcerīgais nāves gadījums, kas bojās statistiku. - Flīzes bija slapjas, un veciem cilvēkiem tas ir parasts gadījums, - policists turpina izvērst savu skatījumu.

- Bet pret ko viņ� varēja atsisties? - Salēvi�s uzdod loģisku jautājumu un paskatās uz mani.

Es saprotu, ka tā ir robe�a. Та ir robe�a, kura jāizvēlas, un ir jānostājas pareizajā pusē.

- Tādu nospiedumu viņ� nevarēja dabūt, nedz atsitoties pret vannu, nedz izlietni. Tas ir sitiens ar nelielu priek�metu.

Policists dodas izsaukt izmeklētāju grupu, kura tad arī meklēs �o nelaimīgo priek�metu un, galvenais, roku, kas to pacēla. Mēs ar Salēvi�u paliekam virtuvē. Salēvi�s norāda uz divām mazām tasītēm, kuras apgāztas stāv uz izlietnes malas, tās ir no�uvu�as. Salēvi�s paņem virtuves dvielīti un uzmanīgi picpaceļ krūzīti - zem tās vēl ir ūdens riņķis:

- Tas nozīmē, ka tasīte te stāv ne vairāk kā divas dienas, citādi viss būtu sauss. Lai vai kā, profesoram pirms vanno�anās bija viesis, kur�, visticamāk, viņam palīdzēja sākt peldi un kur� bija pietiekami aukstasinīgs, lai pēc tam nomazgātu traukus.

Alīse ir aizgājusi uz viesistabu un, izņēmusi no somiņas sarakstu, sāk salīdzināt to ar grāmatu rindām. Tatad viņa bija sagatavojusies arī �ādai notikumu gaitai vai, visticamāk, tie�i �ādai. Viņa neatstāj iespaidu par bezpalīdzību, un man ir pamatotas aizdomas, ka grāmatas Alīsei ir nozīmīgākas par cilvēkiem. Vismaz iznāk, ka to mū�s ir garāks.

- Vai ir kādi rezultāti? - Salēvi�s viņu uzrunā, ta�u Alīse neko neatbild. Viņa ieiet istabā, kas laikam ir bijusi kabinets, jo tajā stāv milzīgs rakstāmgalds. Un te Alīse iekliedzas, jo beidzot viņas pasaulē ir atgadījies kas nejau�s un briesmīgs. Viņa ar roku norāda uz tuk�o plauktu, kas tie�ām izskatās neparasti �ajā dzīvoklī, kur katrs plauktiņ� ir apdzīvots un pieblīvēts ar grāmatām. Alīse ierunājas tikai pēc brī�a:

- Te profesors turēja manuskriptus - tos, kurus paņēma no Rakstnieku savienības bibliotēkas. Kā viņ� izteicās, tic bija lielākoties grafomānu izstrādājumi, ta�u viens bija vērtīgs. Profesors bija ielicis to senos vākos.Tic, visticamāk, bija no koka un apvilkti ar ādu, kura vietām bija izdilusi. Mēs nepaspējām tikt līdz �im manuskriptam un tā aprakstī�anai. Profesors vienmēr to atlika, un man ir aizdomas, ka tie�i par �o manuskriptu viņ� man arī zvanīja.

- Vai tie�ām jūs pat nenojau�at, kas varēja būt �ajos vākos? - Salēvi�s pajautā.

- Profesors tos nekad neatvēra, tikai pacilāja un nolika atpakaļ plauktā. Es nevarēju atļauties būt nesmalk-jūtīga. Nevarēju... - Alīse ir pagalam nelaimīga.

- Vai manuskripts bija tikpat vecs kā vāki? - arī es atļaujos izrādīt interesi.

Alise piesarkst, ta�u atbild:

- Nē, tas bija 20. gadsimta darbs. Papīrs bija no tiem plānajiem, kādus sāka ra�ot tikai pēdējā laikā. Es redzēju, kā lappuses saguļ starp vākiem.

- Bet vai jums nav vismaz kādas nojausmas, kāda autora darbs tas varētu būt? - pajautāju es.

- Nē, - Alise iztaisnojas. Viņa nav mēģinājusi līst slēgtā teritorijā. Viņa nav no tiem, kas lūr pa atslēgu caurumu.

Tuk�ais plaukts izskatās pēc melna cauruma profesora kosmosā. Ienāk policists un vēr� mūsu uzmanību uz viesistabas kamīnu:

- Vai tik profesors nav pasildījies gara gaismā?

Tie�ām - kamīnā ir vesela ķīpa akurāti saliktu, apdegu�u papīru. Alīse pieplok kaudzei, izņem to no kamīna un sāk purināt katru lapu:

- Nē, te manuskripta nav, nav arī seno vāku.

- Bet kā jūs zināt, ja neesat redzējusi manuskriptu? -Salēvi�s izsaka loģisku pieņēmumu.

Alīse nosarkst. Nekas cits neatliek kā atzīties:

- Es tiku atvērusi �os vākus, bet tikai vienu reizi. Darbu sauca �Kaina zīmē�. Tas bija uzrakstīts uz titullapas un uz katras lapas apak�ējās malas. Autora vārda gan tur nebija. Uz titullapas bija arī uzraksts �Rīga, 1988�.

Atstāju�i apdegu�o papīru blāķi viesistabā, atgrie�amies kabinetā un sākam apskatīt rakstāmgaldu.

- Viņ� noteikti rakstīja dienasgrāmatu, - Salēvi�s turpina analizēt.

Atceros akurāto kreklu un to cilvēku, kuru atstājām virtuvē uz galda. Jā, viņ� noteikti rakstīja dienasgrāmatu. Viņam viss bija sakārtots, un tas nozīmē arī sakārtotas domas, bet, ja mājas sakārto�anai izmanto �vammes un birstes, tad domu sakārto�anai - pildspalvu un papīru. Domu kārto�anai katru dienu tika uzvilktas līnijas un sasieti mezgli.

Rakstāmgalda atvilktnēs neko neatrodam. Tās ir aizdomīgi tuk�as.

- Laikam dienasgrāmata ir aizceļojusi pie sava īstā lasītāja, - Alīse ierunājas, - jo rakstāmgalds ir tuk�s. Kāds ir visu pievācis. īstais lasītājs - tā mēs bibliotēkā saucam to, kura dēļ grāmata ir uzrakstīta. Tādi lasītāji parasti cen�as savas grāmatas izzagt. Kad zini �o īpatnību, uzreiz ir skaidrs, ka �is lasītājs ir īpa�i jāpieskata. No viņa nedrīkst nolaist acis, jo gadās, ka viņu pat neinteresē visa grāmata, bet tikai da�as lappuses, un viņ� mēdz tās izraut bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Salēvi�s noklausās Alīses stāstu un vēsi konstatē:

- Ta�u profesors laikam to nezināja, un tagad te ir tikai Tori�elli tuk�ums.

Tomēr vienā no atvilktnēm pa�ā galā guļ izgriezums no avīzes, kurā publicēts nekrologs no 1987. gada:

JĀNIS PA1DERS

06.09.1960.-11.09.1987.

Traģiski �ķīries no dzīves dzejnieks un tulkotājs Jānis Paiders. Pārtrūcis gai�s, darbīgs un cerību pilns mū�s. Jānis

Paiders aizsācis literāro darbu 1980. gadā. 1984. gadā pabeidzis P. Stu�kas LVU Filoloģijas fakultāti. 1984. gadā uzņemts LPSR Rakstnieku savienībā. Strādājis par redaktoru izdevniecībā ".Liesma�. 1982. gadā debitējis ar dzejoļu grāmatu �Mu�a dzintarā". 1987. gadā laidis klajā otru dzejas grāmatu. Vēl pagāju�o vasaru mēs skatījāmies Vissavienības TV interviju ar Jāni Paideru - visjaunāko LPSR Rakstnieku savienības kongresa delegātu.

Talantīgs dzejnieks un atdzejotājs, inteliģents un rūpīgs kultūras darba darītājs, biedrisks un draudzīgs cilvēks -Jānis Paiders bija paraugs mums visiem. Bija un paliks paraugs. Vienmēr.

LPSR Rakstnieku savienības valde

Kad skaļi nolasu nekrologu, iestājas dziļa klusuma pauze, kuru pārtrauc Salēvi�s:

- Jānis Paiders arī noslīka. Divdesmit �etrus gadus vēlāk, tie�i 11. septembrī, aizgāja profesors Brants - arī līdzās ūdenim. Savādi, ka tie�i �o avīzes izgriezumu viņ� glabāja rakstāmgalda atvilktnē kā plānu, programmu. Tā vismaz iznāk, ja uz notikumiem paskatās post factum.

Rakstāmgalda tuk�ums tomēr ir pārsteidzo�s - tāpat kā tuk�ais plaukts tas atstāj iespaidu, ka lieta nav tik vienkār�a. Salēvi�s izvērtē priek�metus, kas stāv uz profesora galda. Viņ� vēr� manu uzmanību uz pār�ķiramo kalendāru - tur ir atvērts 11. septembris. Acīmredzot tas ir pēdējais, ko profesors bija pār�ķīris pats. Alise ir salīdzinājusi datumus:

- 11. septembris ir arī Raiņa nāves diena.

- �ajā Aizspogulijā mēs neiesim, - Salēvi�s ir kategorisks. - It īpa�i tāpēc, ka īstais ir 10. datums.

Salēvi�s at�ķir iepriek�ējo kalendāra lapiņu, uz kuras ir devītais septembris:

- Desmitā datuma lapiņa ir izplēsta, jo uz tās dro�i vien bija kāds nevēlams ieraksts. Visticamāk, par tik�anos ar to, kur� �eit ieviesa jaunu kārtību. Tas, ka mums ir atstāts 11. datums, liecina, ka jaunās kārtības ieviesējs ir inteliģents cilvēks un, jādomā, arī labi orientējas latvie�u literatūras gadskaitļos un datumos, un, kas visnejaukākais, ir pilnīgi aukstasinīgs un, varētu pat teikt, cinisks.

Kabinetā atkal ienāk policists un paziņo, ka ieradu�ies izmeklētāji. Viņ� pamana avīzes izgriezumu, ko esmu nolicis uz galda, un sapīkst:

- Ūdens ir tum�a un slidena lieta. Es biju tikai divus mēne�us policijā, kad noslīka Jānis Paiders. Pad laiki mainījās, un lieta palika līdz galam nenoskaidrota.

Ir lietas, kuru atklā�ana nav iespējama, jo to fundamentā ir mīti, un mīti, kā zināms, ir visizturīgākās celtnes. Pat sabrucināti un uzspridzināti ar neapstrīdamiem faktiem un pierādījumiem, tie turpina pastāvēt. Pat vēl vairāk! Uz to pamatiem tiek iedēstīti un audzināti bērni un mazbērni; tas ir daudz pamatīgāk un dziļāk nekā loģika. Tapat kā valodas apguve - tā iesākas, pirms esi iemācījies lasīt. Tā ir noturīgāka, jo skaņa dzīvo ārpus tā, ko tver acis un tām piesietais prāts. Skaņa apiet apkārt prāta barjerām un ietiek cilvēka būtībā daudz dziļāk.

Grāmatas �ajā jūrā ir tikai tīkli, ar kuriem, ja paveicas, izdodas izvilkt kādu zivi, nekas vairāk. Ta�u arī �ī zivs ir vajadzīga, lai pabarotu prātu - to pa�u, kur�, atstāts badā, sāk apkalpot kaislības un jaukt gaisu, līdz sapū� īstas vētras. Dzirdēts, ka ir arī tādi, kas mēģināju�i tajā jūrā veidot salas. Salas, uz kurām pārciest vētras un palikt dzīviem. Ta�u, lai izveidotu salu, ar vārdiem vien nepietiek. Vārdu vērtību iz�ķir doma, un vajag ko vairāk, lai saprastu, kuri no vārdu rakstītājiem būvē salas, bet kuri tikai jauc ūdeni. Man neizdodas to novērtēt. Ja nav pareiza kursa un kartes, tad iznāk, ka labāk ir palikt dro�ajā krastā, kā to dara Salēvi�s ar savu dainu sējumu.

- �ī lieta savā laikā izsauca milzīgu a�iotā�u, - Salēvi�s sāk pārlasīt avīzes lapiņu. - Ja pareizi atceros, viņa māte arī bija rakstniece.

- Ne tikai māte, arī viņa brālis ir dzejnieks, - Alise papildina. - Nora Paidere bija izcila rakstniece, ta�u viņa pārdzīvoja dēlu tikai pāris gadu. Trīs, ja pareizi atceros. Viņas jaunākais dēls Jēkabs Paiders tikko pabeidza gan Noras, gan Jāņa kopoto rakstu izdo�anu. Viņ� bija sastādītājs. Tāpēc, ja kaut kas attiecas uz manuskriptiem, tas nevar būt viņu gadījums, tur viss ir izdots. - Alīse arī paskatās tuk�ajās atvilktnēs. - Savādi, savādi gan. Nekad netiku te ieskatījusies. Profesors nemēdza turēt uz galda neko lieku, viņ� bija ļoti akurāts, ļoti pedantisks.

Iezvanās telefons. Tas ir tik negaidīti, ka mēs satrūk-stamies. Aparāts izskatās pēc īsta muzeja eksponāta, liels un masīvs, ta�u izrādās, ka tomēr darbojas. Blakus tam stāv ari vecmodīgs rakstāmpiederumu komplekts. Laikam arī tas ir darba kārtībā. Telefons turpina zvanīt, un es ar jaunākā un muļķākā tiesībām paceļu klausuli.

- Hallo! Vai profesora Branta dzīvoklis? - jautā vīrie�a balss, jautra un aizrautīga.

-Tie�i tā,- atbildu.

- Vai varētu palūgt viņu pie klausules? Te Jēkabs Paiders.

- Viņ� patlaban nevar pienākt, - es izmetu.

- Vai viņ� jūtas labi? - balss ieskanas uzmanīgi.

- Viņ� nejūtas, viņ� ir miris.

Iestājas pauze.

- Miris? - pēc brī�a Jēkabs Paiders atkārto.

- Jā, un būtu labi, ja jūs ierastos viņa dzīvoklī pēc iespējas ātrāk.

- Bū�u pēc stundas, - viņ� apsolās. - Jūs esat policists?

- Varētu teikt arī tā, - negribu izplūst paskaidrojumos.

Jēkabs Paiders noliek klausuli.

-Jēkabs Paiders būs pēc stundas,-paskaidroju pārējiem.

- Tātad brālis atnāks, - Salēvi�s paskatās uz avīzes izgriezumu un kļūst atkal vēss un bezkaislīgs. - Tatad avīzīte nebija nejau�a. Nejau�ības pēc es zinu, ka arī Jānis Paiders noslīka apģērbies.

- Iespējams, viņam ari bija apskādēta galva, pirms viņ� noslīka, ta�u to tagad noskaidrot ir gandrīz neiespējami, - es mēģinu saprast.

- Nē, es to varu apliecināt. Jānim Paideram ar galvu viss bija vislabākajā kārtībā, ne skrambiņas, ne ziluma. Ta�u tas, ka mūsu platuma grādos 11. septembrī cilvēks, kaut arī apģērbies, noslīkst, tomēr nav īsti prātam aptverams.

Es pievēr�os Alisei:

- Profesoru noteikti apmeklēja ierobe�ots cilvēku skaits. Vai jūs viņus pazināt?

Alise, kā atmodusies no sapņa, ierunājas:

- Nāca Jēkabs Paiders. Tas, kur� tikko zvanīja. Viņi ar profesoru apsprieda kaut kādu Jēkaba tulkojumu. Tad nāca redaktore Aija no izdevniecības �Kalna gals�. To vada Aigars Kalniņ�. Viņi konsultējās pie profesora kaut kādas hronikas sakarā, bet to vajag precizēt. Tad nāca sociālā darbiniece, da�reiz kopā ar vīru, viņi palīdzēja tikt galā ar profesora saimniecību. Jā, par profesora nāvi ir jāpaziņo viņa meitai Ilzei, kura dzīvo Minhenē, - Alīse sāk rakņāties somiņā un izvelk piezīmju blociņu. Brīdi svārstījusies, viņa atver to vajadzīgajā vietā un pastiepj man. - Te ir Ilzes telefona numurs. Vai jūs varētu piezvanīt? Jums padodas...

Es sāku justies kā �īs mājas galvenais telefona operators un saimnieks. Nespēdams atturēties, zvanu no profesora telefona, grie�ot apaļo ciparu ripu.

Ilze atsaucas uzreiz, un, cik var saprast, viņa redz, ka tiek zvanīts no tēva telefona numura:

- Papū, papū, tu ta�u zini, ka man tagad ir nodarbības, - viņas pārmetumos nav atteikuma, tie drīzāk līdzinās trellim.

-Jūsu tēvs ir miris, - esmu vēss, un pēk�ņi savienojums pārtrūkst. Atkal iestājas klusums.

- Pie viņa nāca arī Gundega, bijusī studente, - Alīse atceras. - Kaut gan, iespējams, viņa nāca reti. Viņi bie�āk runāja pa telefonu, stundām ilgi. Da�as reizes, kad biju pie profesora, zvanīja Gundega, un viņ� lūdza, lai viņa piezvana vēlāk, jo �mums ir stundām, ko runāt� - tā profesors Brants pats pasmējās.

- Ar ko �ī Gundega nodarbojas? - Salēvi�s apjautājas.

- Viņa ir rakstniece, - Alīse atbild.

Ienāk policists. Viņ� ir kļuvis manāmi priecīgāks:

- Apskatījām notikuma vietu. Izmeklētājs pieļauj iespēju, ka profesoru ir ķērusi trieka un viņ� krītot ir atsities ar galvu pret ūdcnskrānu. Nelaimīga nejau�ība. Tāpēc viņam arī tas zilums, patologanatoms noskaidros, kas bija pirmais - kritiens no paslīdē�anas vai tomēr trieka, un tad varēs izlemt, ko darīt. Visticamāk, krimināllietas ierosinā�anai nav nekāda pamata. Nu es palūg�u jūs atstāt dzīvokli, jo tas ir jānoslēdz un jāaizplombē līdz turpmākiem rīkojumiem.

- Mums �eit ir norunāta tik�anās, - Salēvi�s iebilst.

Policists pa�ķielē uz viņu un sapīkst. Tad atkal iezvanās telefons, un es paceļu klausuli. Та ir profesora Branta meita. Viņa ir atguvusies:

- Kas jūs esat? - viņas balsī vairs nav neviena treļļa.

- Advokāts Andrejs Vanags.

- Vai tētis nomira viegli? - viņas balss nodreb.

- Jā, viņ� nomira acumirklī ar sirdstrieku, - kaut kādas iek�ējās intuīcijas vadīts, saprotu, ka viņa gaida tie�i �ādu atbildi.

- Paldies, - viņa tie�ām nomierinās un neizplūst detaļās, kur un kā, tikai apsolās drīz ierasties Rīgā. Saruna beidzas. Ta�u telefons, iesācis zvanīt, ieskanas atkal. Tas ir Jēkabs Paiders:

- Nevarē�u atnākt. Tikko iegāju savā mājā, un man te darās velns sazin kas. Izskatās, ka bijusi kratī�ana. Jāpārceļ tik�anās uz rītdienu.

Mums nekas cits neatliek kā piekrist un atlikt visu uz rītdienu, un mēs palūdzam Alīsi sapulcēt visu viņas nosaukto publiku rītdien Salēvi�a birojā un izejam no dzīvokļa. Dzīvoklis mūsu klātbūtnē tiek aizslēgts un noplombēts. Ielau�anās ir beigusies. Ta�u tur, kur vieniem viss ir beidzies, citiem tikai sākas. Vieniem tas ir nocirsts koks, citiem mucas dēlī�i. �ajā brīdī es pat jauzdams nenojautu, ka grāmatu spēja pārtapt, neskatoties uz to �ķietamo pabeigtību, ir vēl lielāka nekā kokam.

Mēs izejam uz ielas un �ķiramies. Nekā jauna nespēju izdomāt kā doties pie Aleksandra, sava drauga tēlnieka.

1987. gadā Aleksandrs at�ķirībā no manis bija pieaudzis un varēja par �iem notikumiem ne tikai zināt, bet pat piedalīties tajos. Tas laiks Rīgā bija visai trauksmains. Mainījās karogi, un to krāsa prasīja jaunu asiņu pie�prici, lai varētu no dekoratīva simbola kļūt par ko vairāk.

Aleksandrs kā vienmēr ir savā darbnīcā un aizņemts ar skicē�anu, ta�u, kad es parādu avīzes izgriezumu, viņ� apsē�as pie galda un ielej sev zaļo tēju. Viņ� vairākas reizes pārlasa nekrologu:

- Ja atmet visu tā laika jūsmu un paskatās uz notikumiem ar �īsdienas acīm, nekas vairs neizskatās tā, kā izskatījās toreiz. Kad ūdenī iemet vienu akmeni, tā radītais aplis ir labi redzams, bet, kad ieber veselu kravu...

- ...ūdens tiek saduļķots, - es turpinu Aleksandra domu.

-Jā, un Jānis Paiders ar savu noslīk�anu bija pirmais rindā. Pēc tam tādi cilvēki slīka uz nebēdu: slīka mākslinieki, un slīka politiķi, un tas likās dabiski, jo mēs ta�u dzīvojām un dzīvojam jūras republikā, - Aleksandra optimisms robe�ojas ar cinismu. - Izdomāja vēl ko smieklīgu - atmodu, it kā pirms tam būtu gulēju�i un kā īsti lā�i atmodāmies pavasarī pēc ziemas guļas. Es uz to skatos tā: toreiz tika salauzts ledus, un, kad lūst ledus, noslīkt nemaz nav grūti.

-Tu pazini Jāni Paideru? - apjautājos.

- Pazinu. Viņam piemita tas, kas nepatīk varas turētājiem. Viņ� izrādījās no tiem, kas jūt un tur vārda spēku.

Tas, ko viņ� teica, skanēja. Viņa dzejoļus ņēma dziesmām, un tas dzejniekam nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka viņ� trāpa.Ta�u tas ir bīstami, jo da�reiz viņi pa�i nezina, kur ir trāpīju�i. Piemēram, trāpīju�i varai pa olām. Toreiz viss bija miglas tumsā, tā viļņo�anās 1987. gadā - kā nedzimu�am bērnam. Ta�u viņ� laikam bija trāpījis, un visi uzskatīja, ka tā ir slepkavība, un pieprasīja izmeklē�anu. Vispārsteidzo�ākais ir tas, ka tie�i viņa māte Nora Paidere negribēja nekādu izmeklē�anu. Viņa to negribēja, - Aleksandrs atkārto, - pēc visa tā, ko vara bija viņai nodarījusi. Izpostījusi viņas dzīvi! Viņai ilgi neļāva publicēties. Viņa negribēja nekādu varas izģērb�anu, jo, iespējams, bija iebaidīta, un viņai ta�u bija vēl viens dēls, ko zaudēt. Bet pēc koka ar nocirstu galotnīti viņa izskatījās gan, jo viņai Jānis bija kas vairāk nekā tikai dēls -viņ� bija viņas kā dzejnieces lepnums. Kad Jānim Paide-ram kaut kas izdevās, viņ� bija pārlaimīgs. Viņam likās, ka caur viņa atklāsmēm visi tiks aplaimoti un ar viņu visa pasaule leposies, tāpat kā lepojās viņa māte. Viņā nebija ne viltības, ne izveicības - viņ� bija labs un ērts mērķis, - Aleksandrs piebilst. - Brāļi, gan Jānis, gan Jēkabs, mācījās pie profesora Branta, abi bija filologi.

- Kā tu domā - vai tur tie�ām bija slepkavība? -mēģinu nopratināt Aleksandru.

- Nezinu, - Aleksandrs ir godīgs. - Zinu tikai to, ka viņ� ir miris un tagad ir miris arī profesors Brants. Mēs visi nomirsim, un izlikties, ka būs citādi, ir iet pret veselo

saprātu. Ta�u tie, kas mēģina izkļūt no dzelzs priek�kara, tiek nocirsti.

Sī Aleksandra frāze man vēl ilgi dun smadzenēs. Arī tad, kad es caur Teiku braucu uz Me�aparku. Jasmīna piezvana un priecīgi pavēsta, ka Georgs ir izturējis pirmo izgājienu ļaudīs. Viņ� nemaz neesot raudājis, kad Jasmīna atnākusi viņam pakaļ. Viņ� pat neskrējis viņai pretī, jo bijis tik aizņemts ar spēlē�anos, ka Jasmīnai bijis uz viņu jāgaida un esot bijis pat nedaudz neērti no audzinātājām.

Es braucu mājās, lai satiktu savu dēlu, kur� vairs nepieder tikai mums.

Georgs ir pacilāti priecīgs un gatavojas iet rīt atkal. Viņ� pat saliek ma�īnītes, kuras viņam būs vajadzīgas. Оше Liliāna mēģina iebilst, ka māja jau neesot jānes līdzi, ta�u Georgam ir savas domas, un visu vakaru notiek trauksmaina gatavo�anās rītdienai. Kamēr Jasmīna liek viņu gulēt, es iesāku lasīt Jāņa Paidera dzejas krājumu. Viņa vārdi tie�ām ir asi. Tie pat tagad, pēc divdesmit gadiem, grie� sirdi kā konservu bund�u. Viņa vārdi grie� tumsu, cērt akmeni, un tad es izlasu dzejoli par mu�u, kura ielīp sveķos, kas vēlāk jūras ūdenī top par dzintaru. �ajā dzejolī viņ� ir pravietojis savu likteni, savu nāvi Dzintaros. Kad paskatos uz datumiem, redzu, ka dzejolis ir uzrakstīts pusgadu pirms noslīk�anas. Es nezinu, vai vārds uzraksta likteni vai tomēr liktenis uzraksta vārdu, ta�u spārni, ielipu�i dzintarā, turpina lidot.

Nākamās dienas rīta pusē mēs gaidām uzaicinātos Salēvi�a birojā. Ta�u tad iera�anos pirmie atsaka izdevējs Aigars Kalniņ� un redaktore Aija Rozenberga. Viņiem esot ieplānota tik�anās valdībā. Rakstniece Gundega nedz atsaka, nedz piezvana, lai pabrīdinātu par kavē�anos, - viņa vienkār�i neatnāk. Bibliotekāre Alīse atnāk laikā, kamēr par Jēkaba Paidera iera�anos nekas nav īsti skaidrs. Mēs kavējam laiku, dzerot tēju Rutas priek�telpā, un tad Jēkabs Paiders ir klāt. Viņ� iebrā�as telpā kā īsta vētra. Kamēr viņ� ver vaļā biroja durvis, caurvēj� notrauc no Rutas galda visus papīrus, ta�u viņ� nemaz nesteidzas durvis aizvērt. Var redzēt, ka viņ� izbauda prieku par �o uzvaro�o stihiju. Viņ� aizver durvis tikai tad, kad uz Rutas galda vairs nav palicis neviens papīrs; arī viņa pa�a izskats nemaz nerosina domas par kārtību. �ķiet, ka viņi ar Alīsi ir kā pretpoli. Viņa pagarie, sprogainie mati ir izjuku�i, un ir skaidrs, ka frizierus ar apmeklējumiem viņ� nelutina. Arī viņa d�emperis ir novalkāts un noklājies ar sīkiem bumbulī�iem. Pārsteidzo�i, ka viņa kurpes ir kārtīgi uzpucētas. Biezās brilles gan ir ar vecmodīgiem, lieliem rāmjiem.

- Viss atkārtojas, viss atkārtojas, - tas ir viņa pirmais teikums iepazī�anās vietā, ko viņ� pavada ar visai enerģisku roku vicinā�anu. Kas ir tas viss, kas atkārtojas, viņ� nepaskaidro, ta�u apdomājies viņ� nosauc:

- Poēts Jēkabs Paiders.

Tad viņ� pievēr�as Alīsei:

-Jūs vakar atradāt profesoru Brantu?

-Jā, - Alīse ir lakoniska.

Ta�u Paiders nemaz neļauj viņai neko vairāk pateikt:

- Pie profesora bija mans manuskripts - Saadi �Ro�u dārza� tulkojums. Iedevu izvērtēt. Vai tas nav pazudis?

- Nezinu, - Alīse atkal neko daudz nepaspēj bilst.

- Es iztulkoju Saadi �Ro�u dārzu�. Tas ir pirmais tie�ais tulkojums no per�u valodas. Līdz �im visi tulkoja caur citām valodām, ta�u tas ir tas pats, kas pārstāstīt tenkas, - tur vairs nav nekā nedz no jēgas, nedz no formas. Es �im tulkojumam veltīju trīs gadus, nemaz nerunājot par to, ka papildus es mācījos per�u valodu. Es nemēdzu izmantot datoru, tāpēc tas ir vienīgais eksemplārs. Viti jūs to atradāt? - viņ� runā tik ātri, it kā tā varētu atvairīt konstatējumu, ka manuskripts varētu būt pazudis.

- Manuskripti ir pazudu�i, - Alīse ir kodolīga.

- Mans manuskripts ir pazudis, un profesors ir nogalināts? - viņa egocentrisms ir tik liels, ka viņ� pat tic -viņa tulkojuma dēļ varētu nogalināt cilvēku. Viņa vērtību pasaulē �ī grāmata ir dzīvības un nāves jautājums.

- Visi manuskripti ir pazudu�i, - Alīse atkārto.

Pārmaiņas, kas notiek ar Paideru, ir satrieco�as: viņ�

sastingst kā stabs un izskatās pēc aizlauzta masta pilnīgā bezvējā.

- Manuskripti nedeg! - Paiders gandrīz iekliedzas.

- Neviens ta�u nesaka, ka bija ugunsgrēks, - Salēvi�s iejaucas, lai vismaz kaut kā aizstāvētu Alīsi no pēk�ņajām Paidcra garastāvokļa eksplozijām.

- Jūsu manuskripta tur tie�ām nebija, - arī es iejaucos sarunā.

- Es esmu cietu�ais, es pasludinu sevi par cietu�o! -Paiders apņēmības pilns paziņo. - Un galvenais cietu�ais ir visa latvie�u valoda, - viņ� atkal gandrīz kliedz, pilnībā pārbiedēdams Rutu, - ta�u viņa, mūsu valoda, vēl ir mierīga, jo nezina, kas viņai ir nozagts! - viņ� atkal strauji sagumst. - Jūsu jostā tas ir ierakstīts ar uguns un asins krāsu, - viņ� pievēr�as Alīsei. - Jūsu jostas zīmes var tulkot arī vārdos, un es to izdarīju - mēs esam sadalīti divās daļās, tauta ir sadalījusies divās daļās. Ta�u tie, kas sadalīti, var atkal tapt vienā veselā...

- Kas jums vakardien gadījās? - Salēvi�s pārtrauc viņa uzstā�anos par bezgalīgo tēmu �pazudis tulkojumā�.

- Vakar? Vakar... - poēts atgūstas, - vakardien, kad cs iegāju mājās, viss bija izgāzts un izārdīts no plauktiem un rakstāmgalda atvilktnēm. Pilnīga posta�a, ta�u nekas nebija paņemts. Viņi kaut ko meklēja. Sākumā pie profesora, pēc tam pie manis, - viņ� pēk�ņi izdomā, - un tad sekoja zvans.

- Kāds zvans? - es saspringstu, un Paiders pastiepj telefonu, kura ekrānā uzrādās saņemts zvans no neidentificējama numura.

- Es negrasos publicēt nekādu mammas romānu, -Jēkabs Paiders paskaidro. - Mēs tikko pabeidzām publicēt viņas kopotos rakstus, un pāri palika labi ja da�as dzejoļa rindas.

- Jūs neiedevāt kopotajiem rakstiem nevienu viņas vēstuli, - Alīse negaidot izsaka pārmetumu.

- Vēstules ir privātā dzīve, to beidzot varētu iemācīties no�ķirt, - Paiders aizsvilstas. - Rakstniekam arī ir tiesības uz privāto dzīvi. Poēts visu mū�u pavada, lai izrautos no miesas un sadzīves gūsta, bet viņa pētnieki to vien dara, kā cen�as iedzīt viņu atpakaļ, analizējot katru viņa sūdu un piesienot viņu zemei, - viņ� atkal sāk līdzināties vētrai.

- Vai jūs esat ko dzirdējis par romānu, kas veltīts Kainam? - es mēģinu ielikt Paidcru atpakaļ mums vajadzīgajā notikumā un izcelt viņu ārā no poēta egocentrisma. Skaidrs, ka profesora slepkava meklēja kādu citu manuskriptu, nevis Paidera tulkojumu, kā viņ� pats gribētu domāt. Kādu citu, kuru pats profesors Brants būtu varējis iedot lasīt Jēkabam Paideram.

- Nē, par tādu romānu neesmu neko dzirdējis, -Jēkabs Paiders noliedz. - Kuru gan �odien varētu interesēt bībeliska leģenda par to, kā viens brālis nokauj otru aiz skaudības, - Paidcru Kaina tēma neinteresē. - Mēs ar profesoru Brantu pārrunājām Saadi �Ro�u dārza� tulko�anas nepiecie�amību, jo tas, ka �ādi darbi - pasaules literatūras stūrakmeņi - paliek ārpus latvie�u valodas, ir nepiedodami. Bet Kains... ko var mācīties no tāda Kaina...

- Varbūt jums ir zināms autors, kuru varētu interesēt Kaina tēma? - es neatlai�os.

- Vecās Derības leģendas! Kam gan tās ir vajadzīgas tagad, kad ir Jaunā Derība? - Paiders ir neiecietīgs. - Nemaz nerunājot par elementāro, ka visi Bībeles tulkojumi, kurus esmu lasījis, ir netalantīgi. īstā juristu valodā veikti un vēl piedevām izdzīti cauri divām trim valodām, līdz vārdi līdzinās izkastrētiem buļļiem, kuriem tik vien palicis kā atmiņa par to, cik tie vareni reiz bija, - Paiders nespēj runāt par ko citu. Viņ� atgrie�as pie savas tēmas. - Esmu lasījis tādu Saadi tulkojumu, kas drīzāk līdzinās dārzkopja rokasgrāmatai. Tīrais murgs, par ko tulkojumā var pārvērst jebkuru darbu!

Paiders uz visu skatās no valodas un poēzijas viedokļa, un tādi sīkumi kā autori, kas raksta darbus ārpus viņa kanona, viņu neinteresē.

- Bet jūsu māte pēc Jāņa nāves vēl kaut ko rakstīja? -Alise iesaistās sarunā.

- Rakstīja,-Jēkabs piekrīt. - Ta�u tā bija dienasgrāmata, nevis romāns. Viņa negribēja nevienam to rādīt, un es domāju, ka viņa to sadedzināja, tāpēc ka... arī poē-tam ir tiesības uz privāto dzīvi, - viņa balsī, runājot par māti, ieskanas pilnīga bezpalīdzība, un top skaidrs, ka viņ� par māti nevienam neko atklāti neteiks. - Viņa ir talantīga! - viņ� vēl piebilst. - Talantīga!

Esmu gatavs noticēt, ka Jēkabs Paiders pat varētu iznīcināt kādu mātes tekstu, kas mazinātu vai ap�aubītu viņas talanta lielumu vai arī liecinātu, ka tas ir izsīcis. Izskatās, ka mātes talants ir viņa dzīves ass, uz kā turas viss.

-Jūs dzīvojat viens? - Salēvi�s iejautājas.

-Jā, - Paiders nezin kāpēc nosarkst.

-Ja pieņem, ka par jūsu dzīvokļiem interesējas viens un tas pats cilvēks, rodas nākamais jautājums - kāpēc viņ� jūsu dzīvoklī ir sarīkojis posta�u, kamēr profesora Branta dzīvoklī viss ir tīrs un akurāts, un pat kamīnā ieliktie manuskripti bija kārtīgi salikti cits citam virsū,-Salēvi�s turpina savu domu.

Paiders apjūk, tad atkal sasparojas:

- Jūs pieņemat, ka es to izdomāju? Varat atbraukt un apskatīties pa�i!

Pilnīgi negaidot, Salēvi�s Paidera priek�likumam piekrīt:

- Andrejs aizbrauks pie jums, ja tikai jūs, protams, piekrītat un ja neesat posta�u likvidējis.

Paiders atkal piesarkst.

Mēs ar Paideru braucam uz viņa māju Ciekurkalnā. Viņ� manā ma�īnā izskatās kā sve�ķermenis, ja viņu tā var nosaukt, bet tad es saprotu, ka Paiders visur izskatās neiederīgs. Viņa liktenis ir būt visur sve�am, un nu es uz viņa titulu �poēts� skatos pavisam citām acīm.

Mēs piebraucam pie nelielas �etru dzīvokļu mājas, kur Paideram ir miteklis pirmajā stāvā. Kad ejam iek�ā, Paiders atļaujas pateikt:

- Mēs �eit dzīvojam, cik sevi atceros. Mamma negribēja iet no �ejienes projām, un tagad negribu arī es.

Kad ieejam viņa dzīvoklī, dzirdu, kā noklaudz durvis kaut kur dzīvokļa iek�pusē. Paiders metas man garām uz virtuvi, kurai, kā izrādās, ir atsevi�ķa ieeja. Durvis ved uz pagalmu. Paiders tās atver, bet tur neviens vairs nav redzams. Es izeju viņam līdzi sētā.

- Durvis, protams, ir slēdzamas, ta�u es tās alla�iņ aizmirstu pārbaudīt, - Paiders vainīgi pasmaida.

Sāku pieļaut domu, ka Paidera pārmeklē�anai var būt pavisam cits iemesls. Varbūt tas ir kāds kaimiņu mājas narkomāns, kur�, noskatījis Paidera sadzīvisko bezpalīdzību, meklēja līdzekļus kārtējai devai.

- Manā mājā ir ieviesies poltergeists, - Paiders konstatē un aizslēdz virtuves durvis.

Es tikām atgrie�os istabā. Cik var saprast, dzīvoklī ir tikai divas istabas. Tas liecina, ka padomju laikā pret rakstnieci Noru Paideri netika vērsta varas labvēlība.

Viņai tika pie�ķirts tikai tik daudz dzīvojamās platības, cik pienācās pēc tā laika likumiem. Neviena lieka kvadrātmetra.

Istabā ir milzīgi grāmatu plaukti, līdzīgi kā profesora Branta dzīvokli. Plauktu durvis ir atvērtas, un grāmatas ir izmestas uz grīdas. Plauktu durvis ir iestiprinātas fotogrāfijas. Tajās uzkrīto�i redzami tikai Nora un Jānis Paideri. �Jānis sper pirmos soļus�, �Jānis pirmajā klasē�, �Jānis pabeidz skolu�. Fotogrāfijās nav nedz Jēkaba, nedz

brāļu tēva.

�

- Kur ir jūsu tēvs? - ierunājos.

-Tēvs nomira drīz pēc mammas. Esmu palicis viens. Tēvs ļoti mīlēja mammu, - viņ� piebilst, pamanot, ka pētu fotogrāfijas. - Es ģimenē biju otrais bērns, un tad jau vairs nefotografē. Fotografē�ana beidzas, un sākas dzīve.

Ta�u kaut kas īsti nesakrīt. Jānis Paiders pabeidza skolu tad, kad Jēkabs Paiders to iesāka. Tātad Jānis tika nofotografēts, bet Jēkabs - ne. Tēvs, protams, varēja būt ģimenes fotogrāfs, kur� vienmēr paliek aiz kadra.

Izskatās, ka Jānis at�ķirībā no Jēkaba ir bijis ļoti kārtīgs. Katra detaļa viņa apģērbā ir pārdomāta, un katra �ķipsna pieglausta. Jānis un Jēkabs ir biju�i īsti pretmeti.

- Vai kratī�anas rokraksti sakrīt? - Paiders apjautājas.

- Nē, - es paskaidroju. - Iespējams, tie ir divi atsevi�ķi notikumi.

- Cita opera, - Paiders iesmejas, un mēs ieejam virtuvē. Viņ� cen�as uzvārīt kafiju. Kamēr viņ� darbojas gar plīti, es apsē�os uz ķeblī�a un sāku pētīt iebūvētā virtuves skapja durvju apmales. Horizontālajā apmalē ir plaisa, kas piesaista manu uzmanību. Kafija izlīst uz plīts. Var redzēt, ka tā nav pirmā reize. �īsts vecpuisis, īsta vecpui�a saimniecība,� nodomāju. Ta�u kaut kas man Paiderā ļoti patīk. Viņ� ir īsta brīze, un es precizēju, ka viņ� ir sve�s arī savās mājās. Viņ� tāpat kā vēj� nekur nepieķeras un nekur neiederas.

Kamēr viņ� meklē krūzes, precīzāk sakot, cen�as tās izmazgāt, es iesāku knibināt dīvaino plaisu apmalē. Та ir nedaudz aizlipu�i ar krāsu.

- Та ir parādījusies nesen, - viņ� piebilst. - Laikam māja sāk iz�ūt.

Ta�u mana ziņkāre ir iedarbināta, jo plaisā ir kaut kas neparasts. Та ir pārāk dziļa tādai apmalei. Es ar īstu puikas bezkaunību sāku plaisu kasīt ar virtuves nazi. Paiders pieslēdzas manai nodarbei, un pēc brī�a mēs pa diviem izvelkam gabalu no virtuves skapja apmales - tā ir slepena atvilktne. Tajā ir ar rakstāmma�īnu drukātas lapas. Izskatās pēc padomju laika samizdata. Paiders to satraukti izvelk.

- Arons Turive, - viņ� ir vīlies.

Lappuses ir sadzeltēju�as. Palasījis ievadu, Jēkabs Paiders nomet papīru kaudzi uz virtuves galda:

- Tuk�s numurs, tikai kur� to varēja noslēpt mūsu virtuvē? Es neko nezināju par �o slepeno atvilktni. To laikam izgatavoja tēvs.

Viņ� izvelk no plaukta iesāktu viskija pudeli un ielej sev kafijā, tad grib to ieliet ari man, bet apdomājas:

-Tu ta�u esi pie stūres.

Noliecos pie papīriem, kurus Paiders atzīst par tuk�iem. Tas ir ar koppapīru pārkopēts manuskripta eksemplārs. Arons Turivc. �Domas brīvība valodas gultnē.� Nav ne vietas, ne gadskaitļa.

- Varbūt tas ir igaunis, ta�u visdrīzāk ebrejs, - Paiders piebilst. - Nosaukums iedvesmo, bet saturs pieder cilvēkam, kur� ir sapinies politiskajās lamatās. Viņ� sparīgi oponē politiskajai varai, bet īstenībā tādā veidā tikai turpina liet ūdeni viņu dzirnavās. Lej tāpēc, ka tas ir kārtējais mēģinājums uzbūvēt paradīzi zemes virsū, ta�u visas paradīzes un elles atrodas te un nekur citur, - Paiders izteiksmīgi norāda ar roku uz savu krūte�u.

- Vai drīkst, es to paņem�u? - palūdzu.

- Ņem,-Jēkabs Paiders ir pilnīgi vienaldzīgs.

Es apdomājos - varētu to parādīt bibliotekārei Alisei. Interesanti, kāpēc tas tika glabāts slepenā atvilktnē. Varbūt tam ir kāds sakars ar notikumiem profesora dzīvoklī.

- Iespējams, Ārons Turive ir kāds nacionālais varonis vai disidents, jo mūsu mājā padomju laikos bija īsta kratī�ana. Toreiz man bija desmit gadi, Jānis jau bija students. Mūs kratīja īsti profesionāļi, bet �o atvilktni viņi neatrada. īsti nezinu, ko viņi meklēja, es biju pārāk mazs; mēs ar tēvu sēdējām virtuvē. Bet �ī atvilktne ir īsts tēva meistardarbs, - Paiders mēģina ielikt atvilktni atpakaļ. - Viņ� bija mēbeļnicks. Iespējams, Axons Turive bija emigrējis.Tādus toreiz meklēja, bet profesors Brants mācīja, ka pārvieto�anās pasaules telpā ir tikai izprieca. Daudz gudrāk ir emigrēt sevi, jo tur var atklāt tādas pasaules, par kurām neviens Kolumbs nav pat dzirdējis.

- Vēl labāk ir, kad iemācās at�ķirt emigrāciju no deportācijas, - pasmīnu.

- Tas ir tikai tehniskas detaļas. Galvenais ir rezultāts, tas, ka tu esi ar sevi. Nav dziļākas akas, es tev to saku kā poēts, - Paiders turpina. - Personība - tā ir īstā kodolfizika, nevis tā mehānika, kura tikai kustina rokas un kājas.

Dodos projām. �ajā mājā viss, kas meklējams, ir atrasts. Jēkabs Paiders mani pavada līdz ma�īnai un, kad izejam pagalmā, pēk�ņi skaļi iekliedzas, un paķer papīru �ūksni, kas nolikts uz atkritumu konteinera vāka.

- Tas ir Saadi! Mans Saadi! - viņ� ir laimīgs, ta�u tad viņa seja sadrūmst. - Izmest manu darbu! Та ir tikai sagadī�anās, ka mēs to pamanījām. Viss atkārtojas, viss atkārtojas, - poēts aiziet, tā arī nepaskaidrojis, kas un kā atkārtojas.

Toties man tagad ir skaidrs, ka abos dzīvokļos kaut ko ir meklējis viens un tas pats cilvēks. Viss izskatās pēc vilk�anas uz zoba, puiciskas un nekaunīgas. At�ķirībā no Jēkaba Paidcra esmu pārliecināts, ka tas, kur� uzlika viņa tulkojumu uz konteinera, to darīja, zinādams, ka mēs tūlīt iziesim ārā un to ieraudzīsim.

Iekāpis ma�īnā, nometu paņemto manuskriptu uz blakus sēdekļa, kur Arons Turive tagad meklēs domas brīvību, un nolemju uzmeklēt bibliotekāri Alīsi. Man ir iemesls noskaidrot, kas ir kas. Ta�u man vēl paliek apslēpts, kā poēti, kas savā tuvumā necie� pat sve�u domu, pacie� citu poētu, kur� ir acīmredzami vairāk mīlēts un izredzēts pat savā ģimenē. Izskatās, ka �is poēts izredzē-tību ne tikai nav apstrīdējis, bet pat turpina. Vel iespējams, ka tā notiek tāpēc, ka otrs poēts ir miris. Miris.

Та vietā, lai dotos uz bibliotēku pie Alises, esmu spiests braukt uz Salēvi�a biroju - piezvana Ruta un pasaka, ka ir ieradusies Gundega, ar kuru man esot norunāta tik�anās. Sirsnīga sieviete, nokavējusi tikai piecas stundas. Nekas cits neatliek kā doties uz biroju.

Kad ienāku priek�telpā, mani sagaida visai īpatna būtne: viņai ir aptuveni piecdesmit gadu, viņa nemaz necen�as būt skaista, bet viņai matos ir iesprausta puķe, pareizāk sakot, pu�ķītis. Gundegu pu�ķītis. �Mākslīgas,� nodomāju. Ir ta�u rudens. Viņa nepieceļas un uz manu ienāk�anu nekādi nereaģē.

- Viņa meditē, - Ruta pa�ukst.

Es ieeju savā kabinetā, lai tur sagaidītu meditējo�o Gundegu. Ieturējusi pauzi, viņa ienāk. Balss viņai ir zema un piesmaku�i:

- Negribēju satikties ar Jēkabu Paideru, tāpēc atbraucu tikai tagad. Mūsu attiecības joprojām ir visai neskaidras. Mācījos vienā kursā ar Jāni Paideru, viņa brāli... - viņa nosauc vēl pāris uzvārdu, kam laikam būtu jāatstāj uz mani iespaids. Tad viņa mitējas un pastiepj fotogrāfiju, kurā viņa ir kopā ar Jēkabu un Jāni Paide-riem, apak�ā ir iespiests datums - 23/06/87.

- Mēs Jāņus toreiz svinējām visi kopā.

Es vairs neko labu no �is sarunas negaidu, ta�u saprotu, ka būs vien jānoklausās Gundegas uzstā�anās līdz galam.

- Paidcri ir dinastija. Dinastija, - viņa atkārto, un man top skaidrs, ka viņa ir gribējusi ietikt �ajā �dinastijā� un Jēkabs tam bijis vispiemērotākais kāpslis. Visneaizsargātākais jau nu noteikti. At�ķirībā no Jāņa, kuru viņai savaņģot nebija izdevies.

-Jēkabs gandrīz nav mainījies, - saku, atdodot viņai fotogrāfiju.

- Jēkabs bija un paliek tikai ģeniālā brāļa ēna, -Gundega uzsāk savu vēstījumu. - Domāju, Nora Paidcre nevarēja piedot Jēkabam, ka viņ� palika dzīvs, kamēr Jānis noslīka. Jēkabs ir neveiksminieks un tāds arī paliks. Es viņu arī pametu, jo viņ�... viņ�... viņ� nevar būt interesants tādai sievietei kā es. Viņ� nespēj dot galveno, kas sievietei ir vajadzīgs. Prieku, - tad viņa attopas. - Es atnācu pie jums sakarā ar profesora Branta nāvi. Mēs tikāmies reti, pārsvarā sazvanījāmies.

�Tātad Alīsei ir taisnība,� nodomāju.

- Viņ� bija profesors universitātē, - Gundega turpina, - un mācīja literatūras teoriju. Brants bija skolotājs ar lielo burtu. Viņ� ticēja vārdam, tā dievi�ķajai izcelsmei un iemācīja arī mums ticēt un izturēties rūpīgi pret lcatru vārdu, kur� mūs sasaista gan ar biju�ajām, gan nākamajām paaudzēm, - tie�i �īs patētiskās frāzes dēļ viņa �odien ir ieradusies. To pateikusi, viņa dodas uz durvju pusi. Nemaz necen�os viņu aizkavēt, jo viņa jau ir izlējusi pietiekami daudz indes. Durvīs viņa sastingst un apstājas kā iemieta. Viņai tomēr piemīt zināma līdzība ar Jēkabu Paideru, ja tā to var nosaukt. Uzreiz arī noskaidrojas Gundegas kursa maiņas iemesls - tas ir AronaThrives manuskripts, kuru viņa ir pamanījusi, ejot garām manam rakstāmgaldam. Viņas skatiens ieduras tajā kā iesms, seja savelkas ļaunā grimasē, un viņa iesmejas. Smiekli līdzinās zāģa skaņai.

- Tas ir tas slavenais manuskripts, kura dēļ visi juka prātā?! Kā jau sagaidāms, viņ� bija ebrejs.

- Ko jūs zināt par �o Āronu? - esmu ieintriģēts.

-Jēkabs ta�u nekad neatzīs, ka viņa māte ir tāda pati

kā citas sievietes. Skaidrs, ka Jāņa tēvs bija Arons, nevis ķeblī�u izgatavotājs, kuru viņa visiem demonstrēja, -Gundega, aizcirzdama durvis, it kā es būtu pie tā kaut kā vainīgs, aiziet.

Jāatzīst, ka ziedu mīļo�ana sāk izvērsties par diagnozi: jo vairāk sievietes mīl skaistus ziedus, jo vairāk viņas uzkrāj sevī indi. Neskatoties uz to, ka gundegu inde paliek viņas matos un uz viņas pa�as mēles, tā nav mazāk briesmīga un bīstama par īstu indi. Ir cilvēki, kuri, lai ietu kur iedami, prot tikai savākt mēslus. Tapat ari Gundega. Mēģinot tikt Paideru ģimenē, viņa atrada nevis iedvesmu, kuras tur pārpārēm, bet gan de�urēja pie viņu atejas bedres un pārbaudīja katra naktspoda saturu, lai pēc tam nozagtās kakas nēsātu apkārt. Ta�u es apturu savu nepatiku pret Gundegu. Kādam, galu galā, ir jāmēslo augsne, lai varētu izaugt skaistie iedvesmas ziedi. Bez mēslojuma nevar iztikt neviena augsne.

Man viss ir jāapdomā, ta�u joprojām trūkst informācijas. Visam, ko esmu redzējis, noteikti ir izskaidrojums. Visam ir saknes, bet, kad tās neredz, ir jāiemācās atpazīt kokus pēc augļiem. Augļi gan visi ir beigti, izņemot, protams, Jēkabu Paideru. Pagaidām vienīgais, ko es varu darīt, - noskaidrot, vai Ārons Turive ir uzrakstījis romānu �Kaina zīmē�. Gundegas teiktais izskaidro, kāpēc Jēkabs Paiders tik vienaldzīgi un noraido�i izturējās pret Ārona Turives sacerējumu. Cik var saprast, viņa un Gundegas attiecības beidzās tajā brīdī, kad viņa gribēja precizēt Noras Paideres dzīves detaļas. Viņa ta�u iegāja ģimenē pēc sensācijas, bet Jēkabs Paiders tās vietā izsniedza vilka pasi.

Pēc brī�a kabinetā ienāk Ruta un paziņo, ka nekādu īpa�u ziņu par Paideru ģimeni viņai neesot. Viņai esot vienīgi �ūksnis ar intervijām, kuras sniegu�i visi ģimenes locekļi, ta�u tās pārsvarā esot saistītas ar literatūru. Par personīgo dzīvi tajās nekā neesot. Lasot �īs intervijas, pat neesot iespējams uzminēt, ka Jānis Paiders ir Noras

Paideres dēls, un Jēkabs Paiders �o ģimenes tradīciju godam turpina, stāstot par to, kā viņ� ir sastādījis abu nelaiķu kopotos rakstus. Nekā personīga. Izmeklē�anā ir jāiztiek ar visvienkār�ākajiem un acīmredzamākajiem faktiem: ir bijusi ģimene ar diviem dēliem, kuriem ir vienpadsmit gadu starpība, māte rakstniece, tēvs mēbeļ-nieks, atjaunojis mēbeles, un, visticamāk, plauktiņ� Paideru virtuvē ir viņa roku darbs. Viss pārējais var būt tikai tenkas, kas ir mākslīgs mēslojums un var veicināt ne to īsto un vajadzīgo koku aug�anu. To dēļ var saaugt kārkli un krūmi, kas īstos kokus apslēpj.

Es atkārtoti izlemju doties pie Alises. Uz viņas valstību - bibliotēku.

Viņas mītne atrodas Vecrīgā, mājā, kas izskatās pēc senas grāmatas. Alīsc mani sagaida, stāvot durvīs. Te tie�ām valda stingrība: ir sargs un caurlaide, esmu pat spiests pastumt manuskriptu zem jakas, lai ienestu to glu�i kā kontrabandu.

- Mēs te esam pēdējās dienas, drīz pārvāksimies uz jaunām telpām, - viņa bilst.

Mēs ejam pa �auriem, tum�iem gaiteņiem garām plauktiem, pilniem ar grāmatām. Grāmatu glabā�ana rada īpa�as smar�as, un to te ir papilnam. Viņa ieved mani mazā telpiņā, kas izskatās pēc pīpētavas,un tikai te es izvelku pie Jēkaba Paidcra iegūto manuskriptu:

- Vai �is autors bija tas pats, kur� uzrakstīja romānu �Kaina zīmē�?

Alise ilgi pēta apdrukātās lapas:

- Izskatās pēc se�desmitajiem gadiem. Tad vēl lietoja tādu druku. Varētu būt pat piecdesmito gadu beigas. Toreiz viss bija ļoti stingri un viss bija uzskaitē, katra rakstāmma�īna, ta�u tagad precīzi noteikt nav iespējams. Man tas ir kārtīgi jāizpēta, bet par tādu autoru es neesmu neko dzirdējusi. Arī tas ir jāpārbauda. Iespējams, tas ir pseidonīms.

-Tas varētu būt Jāņa Paidera tēvs? - izrādu ziņkāri.

Alīse piesarkst:

- Gundega tomēr bija pie jums?

-Jā.

- Viņa nemīlēja Jēkabu un nemīlēja arī Jāni, ta�u Jāni viņa vismaz cienīja. Gundega dievināja Noru, ta�u tā bija tāda nejauka dievinā�ana - viņa gribēja atkārtot viņas likteni.

- Un viņai izdevās?

- Nora Paidere mums ir tikai viena, - Alīse sāji saviebjas.

- Un par ko raksta Gundega? - apjautājos.

- Par mīlestību, - Alīse atkal kļūst lakoniska.

- Interesanti, ko tad viņa mīl.

- Sevi, es domāju. Tas ir ļoti gar� romāns, parasti visas dzīves ilgumā.

Nākamā diena sākas ar rudens dzestrumu. Jasmīna un Georgs aiziet dzīvē. Georgs ir svarīgs un nopietns. Viņ� steidzina Jasmīnu, un viņi ir projām. Mēs ar omi Liliānu paliekam virtuvē, un tas pēdējā laikā gadās reti. Laiks uzreiz atgrie�as tajās dienās, kad es kā mazs puika pirms ie�anas uz skolu izdomāju visu ko, lai tikai �o gājienu atliktu.

Ome Liliāna ierunājas pirmā. Izskatās, ka viņa ir gaidījusi izdevīgu mirkli, lai apmierinātu ziņkāri:

-Tu biji profesora Branta dzīvoklī?

-Jā.

- Viņ� tie�ām ir nogalināts? - viņa turpina pratinā�anu.

-Jā, - es negrasos neko komentēt.

Ja man jābūt godīgam, nekādam kritienam un galvas sasi�anai pret vannas krānu es neticu. Labi atceros krānu.

Tas bija apaļ� un jaunmodīgs - pilnīgā pretrunā ar pārējo dzīvokļa iekārtojumu. Atsitoties pret tādu krānu, profesors varēja sliktākajā gadījumā dabūt zilumu uz deguna, nevis tādu iespiedumu deniņos. Omc Liliāna met krustu, un viņas lūpas sāk ātri skaitīt lūg�anu.

- Runājot par profesoru, esmu pieķēries rakstniekiem, īpa�i Paideru ģimenei.

- Paideri ta�u jau sen ir miru�i.

- Vakar tikos ar jaunāko dēlu, kur� bija itin dzīvs.

-Jaunāko? - ome Liliāna ir izbrīnīta. - Iespējams, ka

viņai bija vēl bērni, ta�u viņa mīlēja tikai to, kas noslīka. Viņ� arī bija rakstnieks. Es grimēju Noru Paideri filmē�anai. Mani palūdza pa vecam ieradumam, jo es tolaik vairs nestrādāju, bet Paidcre bija sare�ģīts gadījums. Jaunās meitenes netika ar viņu galā. Viņa negribēja grimēties. Man bija jāliek lietā izdoma un smalkjūtība, lai pierunātu viņu nopūderēt degunu. Re�isors piekodināja, lai es nepārcenstos, jo viņ� tajā filmā taisīja no viņas kaut ko līdzīgu Mātes Latvijas tēlam. Tolaik viņas bojāgāju�ais dēls tika pacelts kā revolūcijas karogs, - omes Liliānas attieksme pret vēsturiskajām pārmaiņām kā bijusi, tā arī paliek nosodo�a, un viņa atgrie�as pie tā, kā viņa grimēja Noru Paideri filmē�anas vajadzībām. - Mēs braucām pie viņas uz slimnīcu. Viņa pēc dēla nāves jutās slikti, un viņu bija grūti grimēt. Viņa bija pilnīgi nolaidusies, ja tā to var nosaukt. Viņai bija sirmi un slikti apgriezti mati, un viņa neļāva tos frizēt. Viņa bija ka�ķīgāka par vecu aktrisi ne jau tāpēc, ka viņai nepatika tas, ko es daru, bet tāpēc, ka viņa vispār negribēja filmēties. Sieviete nedrīkst tā nolaisties, pat ja gadās nelaime. Tie�i tad nedrīkst, -omē Liliānā pamostas viņas profesionālais gars. - Viņai blakus ta�u bija vīrietis, kaut vai viņa dēļ Norai vajadzēja būt �tramai. Es viņai piekrāsoju matus, nedaudz acis un lūpas, bet viņa neļāva taisīt uzacu korekciju un tā arī palika ar izplūdu�ām un nesaprotamām acīm.

- Varbūt viņa bija dabiskā skaistuma piekritēja? - es mēģinu saprast Noras Paideres vienaldzību.

-Tu gribi teikt, ka viņa bija vecticībniece? Nebija vis! Es redzēju, kā viņa novērtēja �allīti, kuru tava māte man atveda no Vācijas. Viņa to pat aptaustīja.

- Par ko bija filma? - mēģinu uzzināt.

Filmu vērtē�ana nav omes Liliānas stiprā puse. Viņa pat neatceras nosaukumu.

- Viņai bija bojātas aknas. Tik dzeltenu ādu var dabūt tikai aknu slimnieki. Kā es dabūju ar to nomocīties! - ome Liliāna iegrimst detaļās.

Pabeidzis rīta apspriedi, dodos pie Aleksandra. Man atkal ir vajadzīgs gids, un labākas kandidatūras par viņu man nav. Aleksandrs gaida pie darbnīcas, un viņ� jau ir sagatavojies:

- Brauksim, - viņ� iesē�as manā jaguārā. - Laidīsim pa taisno uz rakstnieku ligzdu. Ko es tev varu pateikt par �o kastu? Aristokrāti brauca ragavās, ko sarūpēja un iejūdza mākslinieki. Benjamiņu namu dabūjām mēs, mākslinieki, uzreiz pēc tam, kad 1944. gada oktobrī krievi ienāca Rīgā. Tie�i mākslinieki ieņēma Benjamiņu namu, sarīkoja tur rautu un pasludināja to par mākslas teritoriju. Rakstnieki un komponisti tur ievācās pēc tam, uz visu gatavu, ta�u savā di�manībā, ka viņiem jau piederot visi vārdi un ka mēs, mākslinieki, esot tikai melnā darba darītāji, krāsotāji. Viņi sacerēja vārdus, kurus tādiem kā es ļāva izkrāsot, bet dvēseles lielumu tomēr mēra ar domu, ko ietilpina vārdā. Vārdā, kur� peld gaisā un kuru notvert ir grūtāk nekā smar�u, bet uz to jau viņi arī ir meistari, tic dzejnieki, kā viņus tolaik sauca, bet tagad viņu cunfti ir pārņēmu�i kopiraiteri medijos un reklāmas bodītēs, lai arī tā dva�a, ko viņi sadabūn, bie�i velk tikvien kā uz gar�īgu izē�anos vai - vēl ļaunāk - uz atejas galu. Bet nevar jau �os tiesāt, ja smar�a ir pārvērtusies par smaku. Ta�u to, kas notiek ar dvēselēm, kā tās mainās, vislabāk parāda arhitektūra. Impērijas laikā viņi apdzīvoja Benjamiņu namu un te tika uzturēta dvēseles trīsvienība, kamēr tagad viss ir saskaldīts. Izvāku�ies no Benjamiņu nama, rakstnieki apdzīvo koted�u, toties ērtu, viss atbilst laika garam.

- Paradīzi tie�ām sauca par komunismu padomju laikos, - atminos.

- Vārdi ir tie, kas pieradina dvēseli kā dresētāja pātaga. Tie sasodītie rakstnieki ir �īs pātagas turētāji, tāpēc laidīsim uz viņu voljem. Es jau sarunāju randiņu

ar viņu barvedi.

>

Mēs braucam uz Teiku, kur atrodas Rakstnieku savienība. Kad apstājamies pie nelielas divstāvu mājeles, Aleksandrs pasmīn:

- Pēc Benjamiņu nama tā ir tikai tāda mazdārziņa ateja.Te dvēseles pārvērtība ir pat sataustāma - divi stāvi piecu vietā, nerunājot par to, ka tur viens stāvs bija 5,20 m, kamēr �eit - 2,2 m augsts. �o māju viņi nopirka no kāda jaunlaiku varoņa, kuru tagad dēvē par biznesmeni, un sapul�u zāle ir iekārtota viņa trena�ieru zālē. Tā varbūt ir arī patiesāk...

No Aleksandra teiktā saprotu, ka kastu lieta ir ērta, bet ne dro�a. Daba turpina vārīties, un ir acīmredzams, ka Aleksandru ir nomākusi padomju laika uzspiestā rakstnieku aristokrātija. Tagad viņ� jūtas gandarīts, ka viņi ir iedzīti �ajā būdelē.

Atceros kādu miglainu iespēju, ka Benjamiņu namu varēja iekļaut neatdodamo māju sarakstā.

- Impērija sabruka, un dvēseles diem�ēl sabruka tai līdzi. Tagad dvēsele savos mērogos ir pārtapusi tādos nelielos privātmāju lauciņos. Vienkār�i dvēseļu in�enieri apgūst tās platības, kuras tiem atvēl laiks, - tas ir vienīgais Aleksandra komentārs �ajā jautājumā.

Kad ieejam mājā, saprotu, par ko runāja Alise, kad teica, ka galvenā vērtība ir cilvēki. Atsevi�ķi ņemts, profesors Brants ar savu bibliotēku atstāja dziļāku iespaidu nekā visa Rakstnieku savienība kopumā. Та izskatās pēc kancelejas tās visplebejiskākajā izpildījumā. Mēs ieejam iek�ā - izskatās, ka mājā neviena nav. Visu istabu durvis ir ciet. Aleksandrs pat sapīkst:

- Es ta�u ar viņu sarunāju.

Tad mēs sadzirdam, ka kaut kur tek ūdens. Dodamies uz labierīcību pusi, un tie�ām - uz sliek�ņa mūs sagaida vīrs, par kuru visprecīzāk būtu teikt - nekāds. Viņ� ir norūpējies:

- Patlaban pārbaudu ūdens krānu, vai tas netek, jo par visu ta�u ir jāmaksā, - viņ� atvainojas. Viņam ir gadi piecdesmit, un viņā jau�as maisa konsistence. Tomēr ne, arī viņā ir kaut kas līdzīgs Jēkabam Paidcram. Vīrs pietuvojas, bet at�ķirībā no Paidera ir visai piesardzīgs:

- Profesors Brants ir miris. Mēs viņam, protams, sarīkosim bēres, par to nevar būt ne runas.

Mēs ieejam priek�sēdētāja kabinetā. Arī te ir da�i grāmatu plaukti, ta�u pavisam nelieli. Griestu augstums neļauj ielikt ko vairāk. Koted�a, visticamāk, ir būvēta padomju laikos uz se�ām simtdaļām zemes un visiem pārējiem padomju laika tehniskajiem parametriem. Ta�u te ir ērti, un man jāpiekrīt Aleksandra teorijai par mērogiem. Jāatzīst, ka dvēselei vēl ir vieta, kur rukt. Grāmatu plaukti var vēl pārtapt guļamistabu tumbo�kās. Priek�sēdētājs mūs apsēdina uz krēsliem, kuros saglabājusies seno laiku godība, un atkal atsāk:

- Ar cieņu, mēs apbērēsim viņu ar cieņu. Tas ir galvenais. Tomēr, ja viņam bija kādas īpa�as vēlmes, tās mēs �obrīd nespēsim apmaksāt. Tik daudz rakstnieku mirst...

Mēs sē�am klusējot. Priek�sēdētājam sanāk pilnīga apziņas plūsma:

- Bēres, bēres... Nez no kāda vārda tas ir cēlies...

-Jēkabs Paiders,- es beidzot iesāku.

- Viņ� ta�u ir pavisam jauns, - priek�sēdētājs sabīstas. Var redzēt, ka viņu �obrīd uztrauc tikai viena tēma -lai viņam pietiktu naudas kārtējām bērēm.

- Jēkabs Paiders ieteica mums vērsties pie jums sakarā ar bibliotēku.

- Ar bibliotēku? - viņ� ir pārsteigts. - Jūs ta�u redzat, kādu bibliotēku mēs varējām paņemt līdzi.Te pat plauktu nav kur ielikt. Ir tikai jumts, lai mums nebūtu jāstāv klajā laukā un lai būtu vieta, kur pulcēties.

- Bibliotēkas grāmatas... - es ieminos.

- Grāmatas? Rakstnieki sarakstīs jaunas, par to nav jābēdājas, - priek�sēdētājs ir ļoti optimistisks. - Viņiem ir jaunas un gai�as domas, bet vecās - tās ir tum�a lieta.

�obrīd man jaunais bibliotēkas projekts, par kuru stāstīja Alīse, �ķiet pavisam nesaprotams. Ja visas bibliotēkas ir izlaupītas un likvidētas, kāpēc ir vajadzīga milzīga ēka n-to stāvu augstumā? Та laikam vislabāk var noslēpt tuk�umu, un priek�sēdētājam tie�ām taisnība -jaunie rakstnieki pierakstīs to pilnu no tīras, baltas lapas. Kas attiecas uz priek�sēdētāju - viņu pratināt par bibliotēkas izpārdo�anu ir bezcerīgi, tāpēc es nolemju iztaujāt par nākamo mani interesējo�o tēmu:

- Nora Paidcre...

- Nora Paidere ir mirusi, - priek�sēdētājs sakniebj lūpas. Izskatās, ka viņ� ir ieņēmis Svētā Pētera amatu un ir dzīvības un nāves atslēgu turētājs.

- Kāpēc Noru Paidcri tik ilgi neuzņēma Rakstnieku savienībā?

Braucot uz �ejieni, no Aleksandra uzzināju, ka savienībā parasti uzņēma pēc pirmās izdotās grāmatas, bet Noru Paideri uzņēma tikai pēc tre�ās. Padomju laikā iestā�anās Rakstnieku savienībā nozīmēja daudz - dvēseles in�enieri varēja cerēt uz labāku iztiku, dzīvokli, rado�ajiem namiem, un, pats galvenais, viņus nevarēja vajāt par liekēdību.

- Bija da�i vecie biedri, kuri iebilda, - priek�sēdētājs kļūst piesardzīgs. - Pēc tam viņu uzņēma, un mēs... sarīkojām viņai svinīgas atvadas Rīgas Latvie�u biedrības namā. Toreiz mēs to varējām atļauties. Pasūtījām arī pieminekli. Viss tika samaksāts. Es varu paprasīt grāmatvedei, viss noteikti ir samaksāts.

- Bet kādi bija veco biedru iebildumi? - es neatlai�os.

- Mazums, kas bija, - priek�sēdētājs atkal izvairās no tie�as atbildes. Acīmredzami, ka pagātnes cilā�ana nav viņa iemīļotākā nodarbe. - Tum�a lieta.

Es gaidu, ka viņ� tūlīt piebildīs par gai�ām domām, un viņ� to arī dara, tikai ar citu motivāciju:

- Par miru�iem labu vai neko, - viņ� apklust.

- Jāni Paideru jūs arī glabājāt? - iejautājas Aleksandrs.

- Par tiem laikiem nav ko teikt. Toreiz bija pat godasardze, - priek�sēdētājs tie�ām ir aizkustināts. - īsti nekrologi visās avīzēs. Bet tagad - ko tad lai tagad dara? Avīzes atsakās publicēt pat īsas ziņas. Nākas iztikt ar piemiņas brīdi kopsapulcē, kura notiek tikai reizi gadā,-viņ� attopas un pasaka. - Jānis bija jauns un daudzsolo�s. Tagad tādu zēnu daudz. Laiki mainās, un mums jāmainās tiem līdzi.

Nu esmu pārliecināts, ka citās telpās grāmatas ir tikai baltas un neaprakstītas lapas, lai, nedod Dievs, netiktu apēnots domu gai�ums. Mēs ceļamies kājās, jo ir skaidrs - galvenā priek�sēdētāja prasme ir runāt, neko nepasakot.

Kad izejam ārā, Aleksandrs atkal atļaujas pasmīnēt:

- Priek�sēdētājs arī bija jauns un daudzsolo�s pirms divdesmit gadiem, bet, kā sacīts, - solīts makā nekrīt. Tagad viņ� ir tikai grimsto�a kuģa kapteinis, un, kas vēl trakāk, kuģis izrādījās ledus gabals, kas �obrīd jau ir gandrīz izkusis.

- Kā bija iespējams, ka viņi, inteliģenti un izglītoti cilvēki, pieļāva, ka tiek izputinātas bibliotēkas? - es nekādi nevaru tikt vaļā no smagā izlaupī�anas iespaida.

- Viņu inteliģence un izglītotība bija tikai tāda plāna kārtiņa, tādas mazas vārdu krellītes, ko viņi skandināja, un, kad tās noņēma, apak�ā nekā nebija.Tikai mazi zvēriņi, kuri cīnās par izdzīvo�anu skarbos klimatiskajos apstākļos.

- Varbūt tās grāmatas ir sagaidīju�as savus īstos lasītājus,- es izstāstu Aleksandram bibliotekāres Alīscs teoriju par īsto lasītāju.

Aleksandrs uzmanīgi noklausās un saka:

- Iespējams, kādam gribējās no visas bibliotēkas tikai divas grāmatas, bet pārējās tika aizlaistas līdzi, lai nepamanītu to divu pazu�anu. Ta�u tāda zag�ana jau robe�ojas ar stulbumu. Vajag ta�u padomāt, ka arī citām grāmatām ir jādod iespēja sagaidīt savus īstos lasītājus, kuri nu paliek gribot, jo viņu grāmatas ir zudu�as! Tie, kuri varēja izdomāt to ģeniālo plānu, lai apmierinātu savu mazo savtīgumu, tā arī nav nonāku�i līdz literatūras lasī�anai, bet paliku�i pie burtu un vārdu skaitī�anas.

- Tad, kad burtus un vārdus tikai skaita, literatūra nerodas, tikai teksti...

- Vecais Grīnbergs ir �eit.

Pie vārtiņiem stāv sirms kungs ar spieķi un, smēķējot pīpi, mums vainīgi pasmaida:

- Tagad desmit metri no ieejas jāsmēķē, - viņ� pievēr�as Aleksandram. - Esi nolēmis pārkvalificēties dzejniekos? Vai arī atvedi jauno maiņu? - viņ� pa�ķielē uz manu pusi.

- Tev ta�u detektīvus vajag? - Aleksandrs saprot, ka viņ� ir tēmējis uz manu pusi.

-Tad jūs,jaunais cilvēk, uz detektīvstāstiem trenējaties? - viņ� paskatās uz mani. - Tagad jau visi grib juristos, nevis rakstniekos, - viņ� pasmaida, atklājot vairāku zobu trūkumu. - Meklēju trīs miljonus, kuri pazudu�i Valsts kasei.

- Atradi? - Aleksandrs painteresējas.

- Tautas miljonus atradu, bet zobus gan pazaudēju. Tie maitas atsūtīja pui�eļus, kuri zobus izsita. Ņēma un prasti piekāva. Var teikt, ka viegli tiku cauri. Nekādas elegances un �arma. Izmeklē�ana ar tiesas prāvu galā atkal nesanāk, toties daiļliteratūra būs labu labā. Kārtējais detektīvs, tā ka, jaunais cilvēk, kārtīgi padomājiet, vai nav labāk iet uz juristiem.

Grīnbergs man patīk. Jūtu, ka te vārdam vēl ir dzīvs spēks, te vēl kāds ar vārdu cīnās un cen�as nodalīt labu no ļauna.

-Jaunais detektīvs interesējas par grāmatām, kas tika izlaupītas, kad tika likvidēta Rakstnieku savienības bibliotēka Benjamiņu namā, - Aleksandrs cen�as ievirzīt Grīnbergu man vajadzīgajās sliedēs.

Grīnbergs kļūst piesardzīgs:

- Gudrāk ir meklēt trīs miljonus, jo Valsts kasē sē� vienkār�i �eptmaņi, bet grāmatas zog inteliģenti cilvēki, un tas ir daudz bīstamāk. Tur ne tikai zobus, bet acis var pazaudēt, - arī viņ� vairs runāt negrib. Viņ� izsit tuk�u savu pīpi, lai ietu rakstnieku mājā. - Tekstus tagad raksta visi, bet mani ir pārsauku�i par �urnālistu, jo es, redz, darbojos ar sadzīvi un politiku. Bet kur� tad grābs tos sūdus? Tam laikam grasās izsaukt marsie�us, ta�u viņi aizmirst, ka sūdu talkas sve�i nerīkos. Jau tāpēc vien, ka at�ķirt, kas ir kas, var tikai pa�i. Un savus mēslus tik labi kā pa�i neviens nekad nezinās. Tāpēc tās talkas ir jārīko, citādi garīgā puve sāk smacēt: sūdi priek�ā, sūdi pakaļā, sūdi rītā un vakarā. Kādam tas ir jādara, un, ja tas neuzrunā klāt godam, tad tas ir tuk�s teksts. Bet tā uzasināt vārdu neviens vairs neprot. Kur� lai to dara? Ne jau tie tekstu rakstītāji, kas tikai prot staigāt pa sve�u filozofei iemītām takām un meklēt kaut ko abstraktu. Literatūru, jaunais cilvēk, vajag taisīt, un tas ir smagāk nekā zemi art, it īpa�i tādā mālainā un smil�ainā vietā, kur esam dzimu�i. Bet viņi, tie tekstu rakstītāji, visu grib viegli - puķītes pastā-dīt, un galvenais, lai bildītes sakrīt ar ārzemju �urnāliem, līdz aizmirstas, kam tie tekstu makaroni ir vajadzīgi. Ar tiem tik prātu var aizsist tā, ka viss saķep pikā un beigās vairs nevar at�ķirt, kur gaļa un kur tikai makaronu pika.

- Vai jūs pazināt Noru Paideri? - es viņu apstādinu.

- Noru Paideri? Protams! Kaprīza dāmīte. Kaprīza, - viņ� vēlreiz atkārto. - Viņai bija prāts un krampis, bet tad viņa pazuda bērnos - ar sievietēm tā gadās. Viņas puika noslīka, pareizāk sakot, viņu noslīcināja, ta�u tur man neko neizdevās atrast. Neko, - Grīnbergs atzīstas.

-Jūs pētījāt �o lietu? - saspringstu.

Grīnberga vērtējums krasi at�ķiras no omes Liliānas stāstītā, un es jau grasos iztaujāt viņu detalizētāk, kad no mājas iznāk priek�sēdētājs:

- Grīnberga kungs, es jums nevaru palīdzēt, - viņ� pa�ķielē uz mūsu pusi. - Bet jūs varat ienākt, un mēs varam visu vēlreiz apspriest.

Grīnberga kungs aizsvilstas un nodemonstrē īstu liesmu:

- Ko apspriest?! Man vajag zobus, ar kuriem kost! Zobus! Ejiet dillēs ar savām runām! Es neesmu vēl jūsu klients, vēl esmu dzīvs! - viņ� apgrie�as un ar paceltu spieķi, glu�i kā failu, aiziet pa kluso ieliņu, kliegdams: - Par seksu vajag rakstīt, un tad ne tikai būs nauda zobiem, bet tevi pat sāks cienīt. Sekss ir labs, sekss ir labs...

Tā kliegdams, viņ� aiziet līdz pagriezienam, ar spieķi durdams gaisu, un pazūd mūsu skatienam. Priek�sēdētājs noskatās viņam pakaļ un ir pavisam mierīgs. Viņam tādi izlēcieni laikam ir glu�i ierasta lieta, ta�u tad viņ� attopas. Es tomēr neesmu viens no viņiem, un viņ� atvainodamies piebilst:

- Zobi ir vajadzīgi plēsoņai, nevis dzejniekam, un tos vajag prasīt tirdzniecības kamerai, nevis Rakstnieku savienībai.

Tādā veidā ātri un veiksmīgi pabeidzis rakstnieku darī�anas, viņ� aizslēdz ārdurvis un, uzmetis pēdējo skatienu zālienam, pienāk pie mums, apstiprinot Aleksandra izteikto diagnozi par viņu kā grimsto�a kuģa kapteini:

- Nav jau Noasa �ķirsts, bet, ja �ai laiviņai aizdrīvēs sūci, tā vēl kādu laiku vilks.

Man jādodas pie izdevēja Aigara Kalniņa, ar kuru man ir norunāta tik�anās viņa izdevniecības birojā, ta�u es vēl vedu Aleksandru uz viņa darbnīcu.

- Izdevējs Latvijā ir kas īpa�s, - Aleksandrs turpina mani izglītot. - Tur ir pat kas smalkāks nekā tikai būt par rakstnieku. Izmantojot mūsu kopējā paziņas priek�sēdētāja terminoloģiju, tā ir tum�a lieta, ļoti tum�a.

- Kāpēc? - esmu neizpratnē.

- Laikos, kad cilvēki beidz lasīt, nemaz nerunājot par to, ka latvie�u lasītāju vispār ir tikai pāris tūksto�i vai pat tikai da�i simti, izdot kaut ko var tikai tad, ja ir īpa�a metode. Labi, nosauksim to par formulu. Di�pār-dokļi un dolāru konti paliek tajās valodās, kur lasītāju ir miljoni, bet �eit vajag kādu, kas atbalsta. Rakstniekiem pa�iem, kā jau tu redzēji, neviens nemaksā, un tos visvairāk ciena, kad tic miru�i, jo tad viņi vairs neprasa honorārus un klusē. Ta�u ar to vien grāmatu izdo�anai nepietiek. Vajag kādu, kas to atbalsta finansiāli-vajadzīgs papīrs, krāsas un tipogrāfija. Tagad, kad līdzās valstij ir parādījusies arī privāta nauda, ceļi ir divi. Draudzība ar valsti ir pēc tādas pa�as metodes, kā bija padomju laikos: var ņemt naudu ar pliku roku, piesedzoties ar poligrāfiju. Otrs veids: kad poligrāfiju valsts iepērk ar pla�u vērienu vai, vēl viltīgāk, kad valsts piespie� par poligrāfiju maksāt mierīgajiem iedzīvotājiem, tas ir, vecākiem, kuru bērniem skolā ir jāmācās no grāmatām. Iet otru ceļu, kad atrod privātu sponsoru, nav nemaz tik viegli - ilgsto�i bāzt naudu melnajā caurumā nevēlas neviens, un tad ir jāmeklē nākamais.

Pārdomāju, kuru no �iem ceļiem varētu iet izdevējs Aigars Kalniņ�, un pajautāju Aleksandram. Viņ�, kāpjot no ma�īnas, atbild:

- Mācību grāmatu tirgū �is puisis nav manīts, tātad ir vai nu privātu naudu apsaimniekotājs, vai arī viņam ir kāds draugs Saeimā... - Aleksandrs, nepabeidzis teikumu, aiziet uz darbnīcu.

Es braucu uz Rīgas centru un secinu, ka alla� esmu runājis latvie�u valodā, ta�u nekad neesmu domājis par tās apsaimnieko�anu. Un tādā aspektā, kā to raksturoja Aleksandrs, jau nu nepavisam ne. Tad atceros, ka izdevējs vizīti Salēvi�a birojā atteica, jo konsultējās par iekļū�anu valdībā. Tātad Aleksandra raksturojums būs diezgan trāpīgs, un izdevējs ir piesūcies valsts struktūrām.

Dēle - beidzot atrodu īsto apzīmējumu un nodomāju, ka atrast īstos vārdus nemaz nav tik viegli, un tā jau ir puse no lietas - nosaukt darbību vai cilvēku īstajā vārdā.

Izdevniecība �Kalna gals�, kuras īpa�nieks ir Aigars Kalniņ�, iekārtojusies netālu no Benjamiņu nama, iek�-pagalmā, kas ir sakārtots un labiekārtots. Te ir neliels veikaliņ�-kafejnīca. Ieeju iek�ā. Pie kafijas automāta grozās jauns un izskatīgs puisis. Grāmatu veikals ir pārvērsts par kafejnīcu-bibliotēku, kur var pasēdēt un palasīt grāmatas, tās nemaz nepērkot. Ļoti sirsnīgi un demokrātiski, bet Rīgai neparasti. Ja tā iekārtos veikalus, tad varbūt bibliotēkas nemaz vairs nebūs vajadzīgas...

- Vai jūs ko vēlaties? - jaunais puisis mani uzrunā.

-Satikt Aigaru Kalniņu,-paskaidroju,un mani ieved

veikala iek�telpās pa durvīm, kas atrodas starp diviem grāmatplauktiem un izskatās drīzāk pēc grāmatas vāka. Es ieeju gai�ā un nelielā telpā, kur arī ir grāmatplaukti un apaļ� galds. Nemaz neizskatās kā kārtīgā birojā -drīzāk kā profesora Branta viesistabas miniatūra, tikai flīģeļa vietā te stāv seifs. Man pretī pieceļas jauneklīgs vīrietis, gadus piecdesmit vecs. Viņ� ir ļoti akurāti ģērbies, labā uzvalkā un īsi apgrieztiem matiem. Viņā jau�as svaigums, kas ir pavisam citāds nekā Jēkabam Paideram. �Viņ� smar�o pēc jūras,� paspēju konstatēt.

- Jūs nākat no advokāta Salēvi�a biroja? - viņ� pārjautā un atkal pasmaida. - Vai vēlaties tēju, kafiju? -viņ� ir pati pieklājība un viesmīlība.

- Kafiju.

Jaunajam puisim, kas stāv man aiz muguras, tiek dots rīkojums, un pēc brī�a man atnes kafiju. Tikām Aigars Kalniņ� neko nesasteidz un pastaigājas gar grāmatu plauktiem. Var redzēt, ka viņ� izbauda katru savu kustību un ir visnepārprotamākais narciss.

- Aija vēl nav darbā. Es ļauju cilvēkiem strādāt mājās. Nav jau padomju laiki,-viņ� piebilst, - kad bija jāimitē rūpnīca un konveijers, - viņ� atkal pasmaida. - Jā, es dzirdēju par profesoru Brantu, viņu esot ķērusi trieka, -Kalniņa vārdi ir cieņas pilni. Viņ� - tāpat kā policists un priek�sēdētājs - negrib dzirdēt neko sliktu.

Es labi atceros, ka visi te grib tikai labu. Jautājums gan ir par to, vai labais rodas tikai no labu vārdu runā�anas vien.

-Jā, - piespēlēju Aigaram Kalniņam un visam labajam, - ta�u Alīse Blūmentāle uzaicināja mūs būt klāt durvju uzlau�anas brīdī kā lieciniekus, jo profesors tika sastādījis dāvinājumu, ar kuru nodeva visas savas grāmatas Nacionālajai bibliotēkai. Alīse domā, ka ir pazudu�i da�i manuskripti.

- Ak tā?! Viņ� visu dāvina bibliotēkai? - Kalnin� ir

� >

nedaudz pārsteigts, ta�u tūlīt attopas. - Tas ir pareizs lēmums - uzdāvināt Nacionālajai bibliotēkai. Visam jābūt vienkopus, jo tikai tā viss iegūst spēku.

Man rodas sajūta, ka viņ� stāv uz tribīnes un saka svinīgo runu, ta�u es ātri atdabūju viņu atpakaļ:

- Pazudu�ie manuskripti bija no izlaupītās vai izpārdotās Rakstnieku savienības bibliotēkas.

Viņa seja savelkas ļaunā grimasē:

-Jūs domājat, ka esmu lietas kursā par �īs bibliotēkas vērtībām? Es tur nekad neesmu strādājis, esmu tur bijis tikai lasītājs. Protams, ja es... - viņ� paziņo ko tādu, kas ir gana daudzsolo�s, - kļū�u par ministru, varu mēģināt noskaidrot, kur� ir atbildīgs par notiku�o un kuri ir tie cilvēki, kas pieņēma lēmumus.

Aizvien vairāk sāku justies kā priek�vēlē�anu kampaņas klausītājs.

- Rakstnieku savienības priek�sēdētājam... - iesāku, ta�u Kalniņ� apskai�as:

- Ak, Rakstnieku savienības priek�sēdētājs! Vai jūs esat lietas kursā, ka viņam pieder izcila lauku sēta, glu�i kā mui�a, un KNĀB tur tie�i būtu ko pētīt? Rakstnieku savienības bibliotēkā bija antikvāri grāmatu eksemplāri, kurus bija pirku�i pa�i Benjamiņi. Tie bija 16., 17., 18. gadsimta vācu un fran�u iespieddarbi un visi aizgāja tirgū uz Rietumeiropu.

Esmu pārsteigts, ka Rakstnieku savienības bēru organizētājs, izrādās, ir arī izcils zemnieks, ta�u - kas tur ko brīnīties, ka grāmatas ir iemainītas pret zemi. Zemes mīlē�ana ir katram latvietim asinīs. Un vēl mani pārsteidz tas, ka Kalniņ� ir pārgājis uzbrukumā. Tatad viņ� aizsargājas, un man par visām varēm sagribas pieiet pie viņa grāmatu plauktiem. Tie ir mūsdienīgi, augstumā līdz pat griestiem. Ja pareizi atceros, 17. lappusē tika iespiests zīmogs, apliecinot grāmatas piederību bibliotēkai. Ta�u atveras durvis, kas ved uz veikalu, un ienāk kundze cienījamā vecumā. Sirmie mati viņai ir saņemti kārtīgā copē, kas mūsu laikos ir gana neparasti, un arī pati viņa sevī iemieso arheoloģisku retumu. Viņa nāk no tās pa�as paaudzes un formācijas, no kuras nāca arī profesors Brants, un tas mani iepriecina, jo beidzot paveras izdevība uzzināt kaut ko, kas ir autentisks viņu pa�u valodai un uzskatiem. Tomēr, kas ir pārsteidzo�i, viņa ar mums nesasveicinās, un tad es saprotu, ka viņa mūs neredz. Viņa ir tuvredzīga. Samainījusi brilles, viņa mani beidzot pamana un tikai tagad sasveicinās. Es pieceļos, jo iek�ēji sajūtu, ka to prasa etiķete.

- Aija Rozenbcrga, - Aigars Kalniņ� mūs iepazīstina. - Andrejs Vanags, viņ� interesējas par profesora mantojumu. Jūs ta�u strādājāt ar Brantu pie hronikas?

-Jā, - viņa apstiprina.

- Mēs izlēmām izveidot hroniku par divdesmito gadsimtu, jo tas ir tas, kā mums pietrūkst. Jātiek beidzot galā ar visiem ideoloģiskajiem valgiem, - runas stils izdevējam Kalniņam at�ķiras ar patosu, un tomēr tajā jau�as laba izglītība. - Varbūt jūs varat kaut kā palīdzēt? - viņ� atkal pievēr�as Aijai. Tērēt politisko runu citātus tikai man viņam sāk �ķist pārāk iz�ķērdīgi, un es arī neesmu viņam pateicīga auditorija. - Labāka konsultanta par profesoru Brantu mums nevarēja būt. Viņam bija fenomenāla atmiņa, īsta notikumu dienasgrāmata...

- Jā, tie�i to es gribēju jautāt, - es iesaistos sarunā. - Vai profesors rakstīja dienasgrāmatu?

- Dienasgrāmatu? Vai profesors rakstīja dienasgrāmatu, Aija? - Aigars Kalniņ� atkal pārvēr� mūsu sarunu par savu runu un pats viņas vietā arī atbild. - Rakstīja gan.

-Jā, rakstīja, - apstiprina redaktore.

- Mēs to neatradām, - paziņoju.

- Neatradāt? - tagad izbrīnīta ir arī Aija. - Profesors to izmantoja, kad apspriedām Rakstnieku savienības sapulces un citus zīmīgus notikumus. Viņ� vienmēr salīdzināja manas ziņas ar saviem iespaidiem, kurus bija rūpīgi pierakstījis.

Kalniņam iezvanās mobilais tālrunis, un viņ� izskrien

� ' �

no kabineta. Viņ� prot taupīt vārdus. Arī tos, kurus nevajag dzirdēt sve�ām ausīm. Mēs paliekam ar Aiju divatā. Es izdaru to, ko man gribējās izdarīt visu �o laiku, - pieeju pie grāmatu plaukta un paņemu pirmo sējumu no Ibsena kopotajiem rakstiem. Atveru grāmatu, un jau titullapā ir Rakstnieku savienības bibliotēkas zīmogs. Tātad arī Kalniņ� ir piedalījies bibliotēkas izlaupī�anā, lai ko viņ� arī teiktu. Te nevar ticēt nevienam. Visi ir piedalīju�ies. Pievēr�os Aijai:

-Jūs sen strādājat par redaktori?

-Jā, ļoti sen. Sāku redaktora darba gaitas vēl izdevniecībā �Liesma�. Tas tie�ām bija ļoti sen, citā laikmetā. Bet valodai ir sava gaita un savs kalendārs.

- Varbūt esat strādājusi ar kādu Noras Paideres grāmatu?

-Jā, rediģēju divas viņas grāmatas. Viņai bija apbrīnojami laba valodas izjūta, viņai bija stabils otrais soprāns. Jā, otrais.

Tāds muzikāls sadalījums mani nedaudz pārsteidz, ta�u saprotu, ka vecā skola ir kas cits.

- Un Jānis Paiders, kas bija viņ�?

-Jānis Paiders bija liriskais tenors gan pēc intonācijas, gan diapazona.

Beidzot sajutis iespēju uzziņai, es vairs nespēju rimties:

- Varbūt jūs rediģējāt ari Jāņa Paidcra grāmatas?

- Jāņa Paidcra? - viņa pārjautā. - Nē, viņa grāmatas gan ne, bet jūs varat pajautāt Aigaram. Viņi kopā mācījās pie profesora Branta.

Tas ir pārsteigums. Atkal ierobe�ota dalības telpa. Viņi visi ir pazīstami, un es sāku steigties, jo man gribas ātrāk noskaidrot par pazudu�ajiem manuskriptiem:

- Pie profesora Branta ir notikusi kratī�ana.

- Kratī�ana bija pie visiem, ta�u pie profesora Branta neko aizliegtu neatrada, citādi viņu būtu atlaidu�i no universitātes un izslēgu�i no Rakstnieku savienības.

Saprotu, ka viņa runā par kratī�anu, kas ir notikusi sen. Tagad man top skaidrs arī Jēkaba Paidera teksts par atkārto�anos, un es steidzos iztaujāt tālāk. Intuitīvi jūtu, ka Kalniņa klātbūtnē mūsu saruna neiepeldēs dziļumā:

- Pic Noras Paidercs arī bija kratī�ana?

-Jā, bija, ta�u ari pie viņas neko neatrada, citādi viņu būtu izslēgu�i no Rakstnieku savienības.Toreiz ar to bija ļoti stingri, ļoti stingri, - viņa atkārto.

- Bet kā tās kratī�anas īsti notika? - kļūstu bezkaunīgs.

- Pie manis kratī�ana nekad nav bijusi, nekad, -viņas balsī jau�as milzīgs nogurums. - Es strādāju ar valodu, ja jūs to saprotat, un katrs jauns rakstnieks ir kā palu straumes - ja laikus lieko neaizvāc, uznāk plūdi, kas sagrauj visu. Valodas teritorija ir tāda, kāda tā ir, un da�i nesaprot, ka valoda ir stiprāka par domu. Rakstnieks var atļauties tikai to, ko var atļauties. Viņ� nevar kuģot ar milzīgu laineri pa mazām upītēm, ir vajadzīgas nelielas laivas. Un var uzrakstīt tikai to, ko valoda atļauj, neko vairāk. Katrs vārds ir iesaistī�anās sarunā ar tiem, kas bija pirms tevis, un ar tiem, kas būs pēc tevis. Tas ir raksts.

- Bet tie, kas iedzen laineri strautā, kas notiek ar viņiem? - kļūstu ziņkārīgs.

-Jūs pats arī esat atbildējis.Tad ir tikai darbs metāllū�ņu savācējiem.

- Tatad drupas? - nenocie�os.

- Es tie�ām nezinu, kā es jums varētu palīdzēt, - viņa atgrie�as pie mūsu sarunas sākuma. - Profesors Brants bija izcils valodas pazinējs.

- Vai jūs redzējāt pie viņa manuskriptus, ko viņ� bija paņēmis no Rakstnieku savienības bibliotēkas?

- Jā, - viņa ir pavisam mierīga, - ta�u es ar tiem nestrādāju, jo mūsu projekts bija vairāk saistīts ar viņa atmiņām.

- Ta�u jūs redzējāt seno manuskriptu ādas vākos? -redzu, ka viņa vairs negrib runāt. Viņa noņem brilles un sāk tās slaucīt.

No veikala ienāk Aigars Kalniņ�. Var redzēt, ka viņ� ir tramīgs, minot, par ko mēs esam runāju�i viņa prombūtnē:

-Tad jautājums par manuskriptu ir izsmelts? Viss ir noskaidrots?

- Manuskripts, ko gatavoju ar profesoru Brantu, ir pie manis mājās, - Aija ir ļoti pieklājīga.

-Ta�u advokātu laikam interesēja cits manuskripts,-Kalniņ� ir pati pieklājība, un tad viņ� kļūst steidzīgs. - Viss ir noskaidrots, un lietu skaidrība ir visam pamats, - viņ� atkal smaida savu vispla�āko smaidu, un es saprotu, ka man ir laiks doties projām. Es ceļos kājās. Apstājies veikalā, vēl mēģinu izpētīt, ar kādu grāmatu izdo�anu Kalniņ� īsti nodarbojas, un ir jāatzlst, ka viņ� tie�ām stiprina vārdus un tekstus, kas saistās ar patriotismu. Vārds �latvis� vai �latvisks� ir gandrīz katrā grāmatas nosaukumā vai anotācijā. Man rodas sajūta, ka patriotisma paliek par daudz, bet, kas par daudz, tas par skādi! Netieku vaļā no aizdomām, ka par mīlestību runāt sāk tad, kad tās nav, bet par patriotismu tad, kad dzimtene ir pārdota. Pārāk daudz skaļu vārdu, un pārāk spilgtu karoga krāsu.

Kad nolieku albumu par latvju rakstiem atpakaļ plauktā, man aiz muguras ierunājas redaktore Aija, kura ir iznākusi man līdzi. Pēc tā, ka jaunais pārdevējs veikala telpās nav redzams, secinu, ka viņ� �obrīd ir pie Kalniņa un Aijas tuvo�anās man ir viņas gribas brīva izpausme. Tajā pa�ā laikā es nodomāju ari, ka �īs izdevniecības �ķietamais demokrātisms ir uzzīmēts tāpat kā �īs spilgtās patriotisma krāsas. Tas ir neīsts un plāns, un to var pārdurt ar visparastāko zīmuli. Redzot, cik viņa ir tramīga, saprotu, ka, uzrunājot mani, viņa pārkāpj kādus iek�ējos noteikumus:

- Es redzēju to manuskriptu.Tas bija Noras Paideres romāns �Kaina zīmē�, - viņa pagrie�as uz projām ie�anu.

- Bet tas ta�u nebija parakstīts! - iebilstu un gribu saprast.

- Es to nedaudz palasīju. Та kā es esmu rediģējusi Noras Paideres darbus, esmu pārliecināta, ka tas ir viņas romāns, jo katram rakstniekam piemīt savs stils un rokraksts, un tas ir neatkārtojams, - viņa kļūst nepacietīga.

- Kāpēc jūs to nepateicāt iepriek� Aigara Kalniņa klātbūtnē? - mēģinu izdibināt.

- Esmu nodzīvojusi garu un ilgu mū�u un pieredzējusi daudz pārmaiņu. Es jums ieteiktu - aizmirstiet vecus manuskriptus! To es jums iesaku kā valodas zinātāja un gramatikas speciāliste, - viņa aiziet.

Tātad esmu uz pareizām pēdām.Tagad tikai jāsaprot, kas tas ir par romānu, kāpēc tas netika publicēts Noras

Paideres dzīves laikā un arī tagad - viņas kopotajos rakstos. Iespējams, Jēkabs Paidcrs kaut ko zina. Vēlreiz uzmetu skatienu veikalam un izeju ārā.

Vārdam ir spēks, bet kas varēja būt �ajā romānā, ja tā dēļ vajadzēja nogalināt nabaga profesoru Brantu?

Man nav nevienas atbildes, tikai jautājumi un vārdi, vārdi, vārdi...

Nākamās dienas rītā grasos doties uz profesora Branta bērēm. Esmu sarunājis ar Salēvi�u, ka uz biroju nebrauk�u. Jasmīna tikām gatavojas iet ar Georgu uz dārziņu. Viņ� ir ārkārtīgi patstāvīgs. Jasmīna tam nav gatava un laiku pa laikam ienāk mūsu guļamistabā, lai saņemtos:

- Es viņam neesmu vajadzīga, - viņa gandrīz raud.

- Nekas, tiklīdz viņu bērnudārzā pirmo reizi piekaus, tev tūlīt celsies cena un viņ� būs atkal tavs.

- Vakardien viņ� jau sakāvās.

- Nu, un kā? - mana ziņkāre ir sakairināta.

- Man pateica audzinātāja, - Jasmīna sāk slaucīt degunu. - Tātad tava teorija nekam neder. Es gribu vēl vienu bērnu.

Jasmīna ir jauna sieviete un mana sieva, un kāpēc gan ne, ta�u viņas loģika man paliek apslēpta. Viņa tik ļoti nomocījās ar Georga slimo�anu, un es domāju, ka viņa gribēs atpūsties, bet tuk�ums nedrīkst rasties nekur. Daba necie� tuk�umu, un es aizklīstu domās - Norai Paiderei vajadzēja desmit gadus, lai viņai rastos tuk�ums pēc pirmā bērna, kas tika aizpildīts ar Jēkabu Paideru. Tātad Jānis paspēja aiziet ne tikai uz bērnudārzu, bet pat uz skolu. Es sapīkstu, ta�u izeju pavadīt dēlu, kur� jau pirmo reizi ir kāvies. Mēs par to nerunājam, bet Georgs manu uzmanību novērtē, un es atpazīstu viņā īstu Vanagu vīrieti, kur� nekad skaļi nerunā par to, kas viņam tie�ām ir svarīgs. Uzticēt vārdiem ko būtisku ir pārāk nedro�i. Vārdi ir kā zagļi, kas visu svarīgo aiznes projām. Es pieņemu, ka būs lietas, par kurām attiecībā uz Georgu es uzzinā�u tikai no sve�iem cilvēkiem. �ajā ziņā nekādas ilūzijas es neloloju. Bērni un vecāki atgrū�as, lai pievilktos tikai tad, kad saņem dzīvē līdzīgus triecienus, un ne minūti agrāk.

Kad atgrie�os virtuvē, ome Liliāna sē� ar Bosforu klēpi, un tas, ka viņ� ir viņas absolūtais favorīts, nav apsprie�ams.

- �odien bērēsiet profesoru Brantu? - ome Liliāna izrāda interesi.

- Bērēsim gan, - man ir labs garastāvoklis.

- Es viņu pazinu, - ome Liliāna piebilst, kasot kaķim pazodi.

Man neizsakāmi patīk, ka pret nāvi var izturēties tik viegli.

- Viņ� arī filmējās? - izrādu pieklājīgu interesi.

- Filmējās viņ� bie�i. Uzstājās, kad tika veidotas filmas par rakstniekiem. Viņam tas padevās - pateikt labus vārdus par citiem, un tā ir reta īpa�ība. Turklāt viņ� bija izskatīgs vīrietis ar labi nostādītu balsi, labi lasīja dzeju,

kas arī ir ne mazāk reta dāvana. Viņ� savā nāvē nemira?

�

- ome Liliāna beidzot pamanās uzdot jautājumu, kas viņu visu laiku ir uztraucis. Negribas viņu biedēt, ta�u arī melot nav nekādas jēgas.

- Kas to var zināt, kura ir sava nāve un kura ne, -mēģinu aizslīdēt no tie�as atbildes, bet man arī pa�am līdz galam īsti nav skaidrs - varbūt arī nogalinā�ana ir sava nāve, jo kur� tad var zināt, kā bija paredzēts. Kas profesora Branta nāvē īsti bija pirmais - sitiens vai trieka? Iek�ēji es zinu, ka viņ� tika noslīcināts. Ome Liliāna manu izvairī�anos atbildē saprot pa savam:

- Sava nāve ir tad, kad esi ceļu nogājis līdz galam, bet tā otra ir tad, kad tu ej un ej, bet kādā brīdī attopies, ka miesa jau ir noņemta, bet ceļ� vēl tālu ejams.

Atceros Caka-Marijas ielu, un man kļūst nelāgi -robe�a, kuras it kā nav, bet tomēr ir. Ja tic omes Liliānas uzstādījumam, profesors Brants nav miris savā nāvē, jo viņ� gribēja atdot Alīsei manuskriptu, ta�u nepaspēja, un...

- Bet kā lai at�ķir, kad ir sasniegts ceļa gals un kad vēl gabals ejams? - tincinu omi Liliānu. Sava dzīves izpratne viņai ir, turklāt vērā ņemama.

-Jēga ir tikai tam ceļam, kas ved pie Dieva. Tatad ari ceļa gals ir tad, kad ir sasniegts Dievs.

- Ceļam ir jāved uz baznīcu? - mēģinu izprast omes Liliānas loģiku.

- Tas, ka mājai ir uzbūvēts tornis, vēl nenozīmē, ka tā ir baznīca. Arī tas, ka viņ� ir nomiris, vēl nenozīmē, ka viņ� ir aizgājis pie Dieva, citādi tu neklimstu riņķī, lai meklētu to, kur� ir aizlicis profesoram kāju priek�ā un viņam dzīvību nozadzis.

Nozadzis profesoram Brantam iespēju pateikt to vārdu, to pa�u, kas at�ķir dzīvību no nāves.

-Jo miru�ais var tikai klusēt, - pasaku skaļi.

- Agrāk to sauca par apklusinā�anu. Mums netālu no mājas bija gadījums, kad kāds pianists dabūja triecienu pa galvu un sāka redzēt lietas, ko citi neredz. Un tad viņu noslīcināja vannā tepat, Vatsona ielā. Tu vēl biji maziņ� un neatceries. Visi gali ūdenī, tā to sauc.

Ome Liliāna mani ir satriekusi ar savu viedumu. Es viņai neko neesmu teicis nedz par to, ka profesors ir noslīcināts, nedz par to, ka ir pazudis manuskripts. īstais detektīvs mūsu mājā ir ome Liliāna. Viņa visu ir sapratusi, neizejot no mājas. Diem�ēl viņas deduktīvā metode man ir pārāk sare�ģīta, man vajag daudz darbības un rosības.

Tad es, saposts melnā uzvalkā un pavisam viens, eju uz tāda cilvēka bērēm, kur� prata kaut ko labu pateikt par citiem. Vēl nezinu, ko ar to lai iesāk, bet ir skaidrs, ka omes Liliānas vārdos slēpjas īstā atslēga. Vienīgi es vēl nezinu, kā pareizi atslēgt durvis, nemaz nerunājot par to, ka es pat nezinu, kur �īs durvis atrodas.

Atvadī�anās no profesora Branta ir vistradicionālākā - Pirmo Me�a kapu kapli�ā, kur ir sapulcēju�ies daudz cilvēku, neskatoties uz to, ka profesors jau labu laiku bija ārpus aktīvas darba dzīves. Bēru publika, ja tā var izteikties, tie�ām ir loti cienījama. Rakstnieku savienības priek�sēdētājs stāv uz kāpnēm, un te viņ� ir īstajā vietā. Viņ� sagaida bēriniekus, apsveicinās un informē par bēru gaitu. Viņ� ir bezgala korekts un �obrīd vēl vairāk atgādina Svēto Pēteri, tikai atslēgu vietā viņam rokās ir melna mape, kurā viņ�, kā vēlāk noskaidrojas, ir ieslēpis atvadu runu - tātad īstos vārdus. Ir glu�i iederīgi, ka filoloģijas profesors slēdz zemes gaitas ar dzejas vārdiem.

Iegājis kapli�ā, ieraugu mācītāju, un tas mani pārsteidz. Atskārstu, ka tāds reliģisks atrisinājums man ar profesoru nemaz nesaistās. Mācītājs viņa bērēs tomēr ir neiederīga persona, un tas drīz vien arī noskaidrojas. Pie manis pienāk Alīse, kurai ir tā pati kleita un tā pati josta, ar kuru viņa ieradās mūsu birojā. Izskatās, ka viņai nav ne izejamo, ne ikdienas drēbju, viņai viss ir viens. Viņa paskaidro mācītāja atra�anos kapli�ā:

- Tas ir sociālās darbinieces vīrs. Kaut kāds baptistu mācītājs.

Paskatos uz sievieti, kura stāv blakus mācītājam. Viņai ir gadi �etrdesmit, un viņas sejā ir milzīgs nogurums.

Ģērbusies gan viņa ir atbilsto�i gadījumam - melnā kleitā un melnu lakatu. Tad es ievēroju sievieti, ari ap �etrdesmit, kura stāv pie zārka. Viņa izskatās bēdu sagrauta un vienīgā raud. Viņu aiz pleciem pietur krietni jaunāks vīrietis. Sievietei piemīt neizsakāms trauslums, un es uzreiz nojau�u viņā mūziķi.

- Tā ir profesora Branta meita Ilze, - Alīse nosaka.

Ir ļoti daudz cilvēku pāri pusmū�am, starp kuriem ar savu stilīgo ārieni izceļas Grīnbergs. Viņam līdzi ir spieķis un pīpe zobos, kura �obrīd gan nedūmo, bet ir rekvizīta vērtē. Ir arī pavisam jauni cilvēki - laikam profesora studenti.

-Tic ir viņa studenti, - apstiprina Alīse.

Ir atnācis arī izdevējs Aigars Kalniņ� un redaktore Aija. Viņi stāv nomaļus. Stāvēt kādam blakus ar tādu virzību uz politiku ir nesaprātīgi un bīstami, jo �odien kāds ir kaut kas, bet rīt var izrādīties nekas vai - vēl sliktāk - politiskais pretinieks, nemaz nerunājot par to, kā �urnālisti prot izmantot �ādu blakus stāvē�anu sensācijām.

Atnācis arī Jēkabs Paiders, un �ajā sapulcē viņ� izskatās vēl neiederīgāks. Viņa uzvalks ir saburzīts un mati kā parasti izspūru�i. Viņ� nervozi sarausta uzvalku, kad viņu pasveicina rakstniece Gundega, kura arī ir atnākusi. Viņai �oreiz nav piespraustas nekādas puķes. Izvadī�anu vada priek�sēdētājs, un tad visa procesija dodas uz kapiem, pa priek�u nesot zārku. Rudens. Lapas klājas zem kājām, un visā jau�as pabeigtības sajūta, kas tomēr vedina domāt, ka profesors ir miris savā nāvē un visu sev nolikto izdarījis.

Bēru mielasta laikā Alīse mani iepazīstina ar sociālo darbinieci. Viņa izskatās apjukusi, kad pajautāju par manuskriptu:

-Jā, viņam bija papīru kaudzes, bet viņ� man nekad neļāva tās slaucīt. Vieni vāki bija tādi, kuri izskatījās ļoti veci un netīri, ta�u pēdējās nedēļās es tos vairs neredzēju,-viņa nomurmina.

- Varbūt jūs zināt kādus profesora slēpņus vai vietas, kur viņ� mēdza nolikt kaut ko, kas nebija domāts sve�ām acīm?

- Nē, man bija tikai jāuzkopj viena istaba. Es jau tā darīju vairāk, nekā paredzēts. Pēdējā laikā profesors bija ļoti aizdomīgs. Viņ� durvis vēra tikai tad, kad bija pāris rei�u apjautājies, kas atnācis.

- Liktos jūs vienreiz mierā, - sarunā iesaistās viņas vīrs mācītājs. - Cilvēks ir aizgājis Dieva mierā, un jums nebūs to traucēt, - viņ� pārmet kaut kādu īpa�u krustu.

Jāsecina, ka viņ� ir pieslējies kādai jaunlaiku baznīcai, tādai, kurai patīk visādas rituālu novitātes. Priek�sēdētājs atkal saka runu un pateicības vārdus Ilzei. Viņ� ir ļoti pacilātā garastāvoklī. No tā secinu, ka Ilze Brants ir apmaksājusi bēru izdevumus un tātad ietaupījusi rakstnieku knapo bud�etu. Tad ievēroju, ka Jēkabs Paiders ir apsēdies blakus redaktorei Aijai un mēģina viņu par kaut ko pārliecināt, un to viņ� dara kā parasti neveikli. Viņa rokas grie�as kā dzirnavu spārni. Pamanu, ka izdevējs Kalniņ� nav iepriecināts par �o sarunu. Izskatās, ka redaktore Aija tiek pieskatīta un viņ� viņai neļauj nekādus brīvsoļus. Skaidrs, ka Paiders meklē redaktori savam Saadi tulkojumam. Acīmredzami ir pārkāpta hierarhija - Paideram vajadzēja sākt ar izdevēju, nevis ar redaktori. Ilze sē� kopā ar to pa�u jauno cilvēku, un nu ir skaidrs, ka tas ir viņas draugs. Bēru viesi pēc kārtas ceļas kājās un saka runas. Savējo norunā arī izdevējs Kalniņ�. Viņ� pasaka sakāmo bez aizķer�anās, un tad spēji pielec kājās Jēkabs Paiders. Viņa runa ir kaislīga. Viņam vairākas reizes aizlūst balss, un tad viņ� pasaka, ka profesors ir bijis viņa tēvs. �Kāds tēvs?� nodomāju, ta�u, klausoties tālāk viņa runu, saprotu, ka ar tēvu viņ� ir domājis savu skolo�anos pie profesora Branta. Tad apjau�u, ka profesors Brants ir bijis kā tēvs abiem brāļiem Paidc-riem, jo ko tad viņiem, poētiem, varēja palīdzēt viņu tēvs mēbeļnieks. Jēkaba balss aizlūst pavisam, un viņ� runu tā arī nepabeidz. Tikām visi sāk izklīst. Man klāt pienāk Kalniņ�:

- Mūsu veikalā, pareizāk sakot, izdevniecības telpās arī notikusi kratī�ana. Jaunais darbinieks aizmirsa vakarā pieslēgt signalizāciju, un kāds uzlauza durvis. Nekas nav paņemts, ta�u viss bija izvandīts. Mēs, protams, izsaucām policiju, jo �āds neprāts ir jāaptur. Laikam turpinās manuskripta meklē�ana - tā, par kuru jūs runājāt, - viņ� piebilst, un viņi kopā ar Aiju aiziet.

Es palūdzu Alisi iepazīstināt mani ar profesora meitu, jo esmu nolēmis vēlreiz pārbaudīt profesora dzīvokli. Ilze uzklausa manu vēlmi ļoti nopietni un uzmanīgi:

- Es jau domāju, ka paps neaizgāja tik vienkār�i, kā policijā man teica. Zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Izstāstu viņai par manuskriptu, un Ilze visam tūlīt arī notic. Viņa piekrīt tam, ka es varētu vēlreiz pārmeklēt viņas tēva dzīvokli:

- Pēc stundas? Vai jums būtu ērti pēc stundas? Es gribu aiziet uz kapiem pie mammas, - Ilze pasaka.

Es piekrītu, un mēs iz�ķiramies. Tad man klāt pienāk Grīnbergs, kur�, kā izskatās, ir mani visu �o laiku vērojis:

- Skatos, jūs, jaunais cilvēk, metat cilpas un izliekat lamatas.

Mani viņa nopietnība sasmīdina.

- Nav ko vīpsnāt, - viņ� sapīkst. - Jūs ejat parasto ceļu un mēģināt noskaidrot iztaujājot, bet raksto�u cilvēku sabiedrībā ir kas svarīgāks. Klusē�ana te runā skaļāk par vārdiem.

- Klusē�ana? - apmulstu.

- Profesors tagad klusē, vai ne? - Grīnbergs, apmierināts, ka ir mani samulsinājis, aiziet, bet es palieku klusējot. Klusums ir robe�a. Vārdi, kuri bija profesoram, ir aizbērti ciet. Aizbērti, aizbērēti. Ta�u tas, ko viņ� varēja pateikt vai noklusēt, vienalga ir palicis �ajā krastā un ir ierakstīts Noras Paideres romānā �Kaina zīmē�. Man tas ir jāatrod, kamēr ar to nav uzspridzinājies nākamais upuris.

Izejot no kafejnīcas, pamanu ainu, kas liecina, ka nekas vēl nav beidzies, - izdevējs Kalniņ�, redaktore Aija un Jēkabs Paiders vētraini skaidro attiecības. Jēkabs Paiders ir visai artistiska būtne. Viņ� savā manierē plivina rokas un kaut ko klaigā, kamēr Kalniņ� ir atturīgs. Viņu vairāk uztrauc tas, lai �is strīds nekļūtu par publisku izpriecu, ta�u Paiders jau ir saņēmis Aijas roku, un viņai vairs tik viegli neizdodas tikt no viņa vaļā. Izmantojot brīdi, kad Paiders atkal sāk �estikulēt un atlai� Aiju, Kalniņ� satver viņu aiz pleciem un stumj tramvaja pieturas virzienā. Paiders paliek viens un, pamanījis mani, nāk klāt, kamēr Aija un Kalniņ� attālinās uz neatgrie�anos.

-Tīrais pūslis �itais mūlāps. Viņ� iedomājies sagrābis savā varā visu literatūru un tagad ir kļuvis par ģenerāli, kur� lems, kas ir kas un kas ko darīs, kur� ko tulkos, kur� ko rediģēs un kur� ko publicēs. Es nemaz negrasos izdot Saadi viņa izdevniecībā, tikai palūdzu Aijai konsultāciju. Viņa �obrīd ir vislabākā redaktore, kas var man palīdzēt, ta�u viņ� uzvedas kā tāds mui�kungs, kur� pārņēmis viņu verdzībā. Viņai man neesot laika, jau tā esot daudz darba, un Saadi viņ� neizdos, jo tas, redz, neesot viņa intere�u lokā. Vai redzi - �is ģenerālisimuss izlems, kas mūs visus var interesēt! Viņ� jau jūtas kā kultūras ministrs! - Paiders iesmejas.

- Nu bet, protams, - es ari izsaku savu pieņēmumu. - Brauciens uz Irānu viņam nav vajadzīgs.

- Tie politiskie pretekļi visu saindē ar savtīgajām interesēm un literatūru pārvēr� par prastu propagandu. Tas ir tas, ko viņi gribētu, - Jēkabs Paiders nevar rimties.

- Gan jau - atkal izsaku pieņēmumu, - Saadi �Ro�u dārzā� nav pieminējis latvie�us.

Paiders brīdi skatās uz mani neizpratnē, tad piekrīt:

- Izskatās, ka tev diem�ēl būs taisnība, ta�u tas ir viens no retajiem, tīrajiem avotiem, kas pasaules literatūrā ir saglabājies. Lielākā daļa ir saindēta ar kaislībām, brīnumiem un zemjostas aprakstiem, ak, un kā lai dabū ārā no literatūras asinis - tas ir gandrīz neiespējami! Cilvēki ir apgriezti ar kājām gaisā, viņu galvenais domā�anas orgāns ir pakaļa. Viņi staigā uz ausīm, tāpēc pie mums notiek tas, kas notiek. Saprāts atrodas tur, kur vajadzētu turēt daiktu, un daikts regulē dzīves plānus.

- Asinis ta�u ir visur: gan galvā, gan pēcpusē. Kāpēc lai mēs kratītos no tām vaļā? - iebilstu.

Paiders iekaist:

-Asinis ir tikai mēslojums, un tā ari pret tām ir jāizturas, - viņ� dodas pāri ielai un gandrīz pakļūst zem ma�īnas riteņiem. Kad autovadītājs, paspējis laikā nobremzēt, izlec no ma�īnas, lai satvertu Paideru, viņ� tikai atmet ar roku un aiziet tālāk, izkliegdams kaut kādus saukļus, ko norij pilsētas duna.

Protams, tāds personā�s kā Paiders Kalniņam nav vajadzīgs. Viņ� ir neparedzams un tāpēc bīstams. Pareizāk sakot, ir prognozējams, ka, ielai�oties ar viņu darī�anās, nepatik�anas būs tik un tā, bet nepatik�anas Kalniņam nepavisam nav vajadzīgas. Aiju viņ� sargā, jo viņa ir viņa teritorijas balsts, un viņ� uztur robe�u. Iespējams, viņa pat rediģē viņa politiskās runas.

Kad piebraucu Matīsa ielā pie mājas, kurā dzīvoja profesors Brants,jau ir pavisam tum�s. Profesora dzīvoklī deg gaisma. �Ilze ir mani apsteigusi. Laikam atbrauku�i ar taksi,� nodomāju. Kad uzkāpju otrajā stāvā, man durvis neviens neatver. Vēlreiz piezvanu un tad izeju atpakaļ uz ielas. Savādi, bet nu logi ir tum�i. Kļūst intriģējo�i, un es apsveru, cik izeju ir mājai. Skaidrs, ka dzīvoklī kāds ir, un tā, visticamāk, nav profesora meita Ilze.

Ieeju pagalmā. Par laimi, tas ir slēgts un tam nav citu izeju, un tas, kur� �obrīd ir dzīvoklī, var aiziet no �ejienes vai nu pa parādes durvīm, vai pa vārtrūmi atpakaļ uz Matīsa ielu. Nav ilgi jāgaida, kad pa parādes durvīm iznāk sociālā darbiniece kopā ar vīru, un viņai rokās ir plastikāta maisiņ�. Ar sānu redzi piefiksēju, ka rokassomiņas viņai nav. Paeju viņiem pretī, un sociālā darbiniece, mani ieraudzījusi, gandrīz palecas un sāk steidzīgi bubināt:

- Mēs gribējām atvadīties no Ilzes.

- Bet viņa vēl nav atnākusi, - viņas vīrs piebilst.

Ilze glu�i kā glāb�anas riņķis nāk pretī kopā ar savu

draugu, un mums visiem nekas cits neatliek kā iet uz dzīvokli. Kad ieejam iek�ā, paspēju norādīt Ilzei uz plastikāta maisiņu un pa�ukstu:

- Viņi kaut ko paņēmu�i no jūsu dzīvokļa.

Ilze neizpratnē paskatās uz mani,bet viņas garie, slaidie pirksti savelkas dūrē. Viņa ieaicina mūs viesistabā un uzklāj tējas galdu, kamēr viņas draugs, kur� acīmredzot nerunā latviski, pastaigājas pa dzīvokli un ir aizrāvies: viņ� sāk cilāt grāmatas - profesoram ir daudz izdevumu arī sve�valodās -, ta�u tas, kā viņ� to dara, neliecina, ka viņu interesētu grāmatu saturs. Viņam tie ir tikai estētiski priek�meti. Mēs sē�am klusējot, un ir skaidrs, ka sociālajai darbiniecei īsti nav ko teikt. Viņa minstinās, līdz beidzot sarunas pavedienu pārķer viņas vīrs:

- Profesors bija jauks cilvēks, ta�u viņam bija grūti. Viņ� nemeklēja atbalstu pareizajā vietā...

Smalkjūtība nav viņa stiprā puse, tas ir redzams uzreiz.

- Mans tēvs jūs lielīja, - Ilze ir neizpratnē.

Viņa atbalstu saprot kā daudz praktiskāku lietu. Arī mācītājs nu saprot, ka nokļuvis divdomīgā situācijā, pats ap�aubīdams palīdzību, ko viņi ar sievu sniegu�i profesoram. Mācītājs apmulst, bet, no jauna saņēmies, atsāk:

- Atbalsts ir jāmeklē pie Dieva, un... - viņ� atkārto vairākas reizes, bet saruna kā nevedas, tā nevedas, un mācītājs palūdz atļauju iziet, lai nomazgātu rokas.

Kamēr viņ� runā, es cen�os izdomāt, kā lai apskata maisiņa saturu, un tad piedāvāju:

- Vai jūs varētu palīdzēt man paņemt grāmatu no aug�ējā plaukta? - vēr�os pie sociālās darbinieces.

Es pakāpjos uz kāpnītēm, paņemu pilnīgi nejau�u grāmatu un sniedzu to viņai. Viņa ir spiesta piecelties un pienākt pie manis, atstājot maisiņu uz blakuskrēsla. Tikām Ilze, kura ir pareizi sapratusi manu manevru, tī�ām apgā� tasīti tie�i virsū maisiņam. Ilze bezgalīgi atvainojas un tad, it kā lai nopurinātu uzlieto tēju, paņem maisiņu, to paverot.

-Та ir mūsu ģimenes Bībele! - viņa iesaucas, ņemot ārā no maisiņa vecu grāmatu ar krustu virsū. Viņa ir pavisam apjukusi. Viņa atver vāku, lai pārliecinātos, vai nealojas, un stāv pilnīgā neizpratnē.

Tie�i tajā brīdī atgrie�as mācītājs, un situācija kļūst aizvien kutelīgāka. Sociālā darbiniece sāk raudāt, un viņas �ņuksti ir tik bezpalīdzīgi, ka man sametas viņas �ēl. Pauze ievelkas, līdz mācītājs saņemas:

-Tie ir Svētie Raksti ar milzīgu vērtību.

-Jā, es zinu, - atbild Ilze. - Tā ir viena no pirmajām Bībelēm latvie�u valodā. Tajā ir ierakstītas mūsu ģimenes locekļu piedzim�anas un laulības...,un nāves,-viņa piebilst klusāk.

-Та ir lepnība: rakstīt sevi Bībelē, - mācītājs iedegas.

- Kāda lepnība? Mans vecvectēvs bija viens no tiem, kas palīdzēja �o Bībeli nodrukāt, - Ilzes balsī parādās spītība.

-Tas ir ļoti rets izdevums,- mācītājs atsāk, - un tam ir jāstāv Svētnamā uz altāra, lai cilvēki caur to varētu pielūgt Viņa vārdu.

- Kas jums ļāva to paņemt?! - Ilze kļūst prasīga.

- �ai grāmatai ir jāstāv tur, kur tā nes labumu cilvēkiem,- uz altāra, nevis jākļūst par jūsu ģimenes piezīmju blociņu. Tas, ko jūs darāt, ir kā kaisīt pērles cūkām.

- Cūkām?! Pērles?! - Ilze, gari stiepjot, izrunā katru vārdu, un ir skaidrs, ka par cūkām viņa uzskata svētulīgo pāri. - Cūkām?! - viņa vēlreiz atkārto.

Sociālā darbiniece atsāk �ņukstēt:

- Mēs paņēmām Bībeli, jo mūsu baznīcā nav nevienas svētās relikvijas. Es tikai gribēju viņam palīdzēt. Viņ� ir ļoti labs mācītājs, ļoti labs. Ta�u cilvēki, draudzes locekļi, viņi �aubās... un... ja viņam būtu tāda Bībele...

Man gribas pateikt, ka nav nozīmes, vai citi tic viņas vīram vai ne. Galvenais, ka tic viņa pati. Ta�u es to

г

noklusēju, jo zagt - pat lielas mīlestības un ticības dēļ -tomēr ir grēks.

Ilze, atvērusi Bībeli, sāk to lasīt:

- Te ir pierakstīta mana piedzim�ana un mana dēla piedzim�ana un arī nāve, - Ilze sāk raudāt. Viss sāk izvērsties par melodrāmu. - Jūs to gribējāt man nozagt, - viņa beidzot izsaka spriedumu.

Es paskatos Ilzei pāri plecam - pēdējie ieraksti tie�ām ir par Ilzes piedzim�anu, tad ir bijis vēl kāds ieraksts, kuram ir akurāti uzlīmēta virsū lapiņa, un uz tās ir uzrakstīta Ilzes dēla Kārļa piedzim�ana un nāve. Paspēju saskaitīt, ka profesora mazdēls ir nodzīvojis tikai septiņus gadus.

Pēdējais ieraksts ir par Ilzes mātes Annas Brants nomir�anu.

Ilze spēji aizcērt Bībeli:

- Lūdzu, ejiet projām visi, lūdzu, ejiet!

Mēs virzāmies uz durvju pusi, kuras aiz mums aizver Ilzes draugs. Vēl kādu brīdi stāvam kāpņu laukumiņā. Es dzirdu, kā sāk skanēt flīģelis. Mācītājs ir apmulsis:

- Viss ir Dieva rokās. Tātad mums nebija jāņem tā grāmata, - viņ� tagad to sauc par grāmatu. - Tu caur �o grāmatu ievedi mani kārdinā�anā, ta�u es uz tevi nedusmojos. Tu pati nezini, ko dari. Tas mums tagad ir jāno�ēlo un jāno�ēlo.

Seko vismulsino�ākais reliģiskais paradokss - mācītājs noliecas manā priek�ā:

-Jūs tikāt mums eņģeļu sūtīts, lai pasargātu no grēka. Tā grāmata ir apgānīta caur tiem lepnības ierakstiem, un mūsu Dievnamam tā nav vajadzīga.

Viņi aiziet, bet es vēl bridi pastāvu un klausos, kā dzīvoklī tiek spēlēta Bēthovena sonāte. �Cūkām pērles,� skan un skan man ausīs. Cūkas mēdz būt tik da�ādas, un tik da�ādas mēdz būt pērles. Runājot vienus un tos pa�us vārdus, katrs var runāt par savu un nekad cits citu nesaprast. Ir jābūt kaut kam vairāk, kaut kam vairāk...

No rīta nolemju piezvanīt Ilzei. Viņa atsaucas diezgan priecīgā balsī:

- Cik labi, ka jūs piezvanījāt! Gaidu jūs uz rīta kafiju, - viņas balss gandrīz ictrallinās. - Mums ta�u jāatrod manuskripts!

Es atkal braucu uz Matīsa ielu un eju uz profesora dzīvokli jau glu�i kā uz darbu. Ilze mani gaida. Viņa ir sapakojusi nelielus sainī�us, kas stāv dzīvokļa priek�telpā uz grīdas.

- Tas ir da�as lietas, ko gribu paņemt no dzīvokļa. Tikai ne grāmatas. Tas es negribu nevienu, - neko nepaskaidrojot, Ilze ved mani viesistabā, kur jau ir uzklāts kafijas galds. Ilzes draugs, kur� malko kafiju, man pamāj ar galvu un pieklājīgi uzsmaida.

- Hermanis, - viņa beidzot iepazīstina. - Viņ� nerunā ne latviski, ne krieviski, tikai vāciski un angliski.

Hermanis apsē�as pie flīģeļa un sāk spēlēt. Secinu, ka viņu galvenā saziņas valoda ir mūzika. Kad viņ� beidz spēlēt, mēs dzeram kafiju, un Ilze mazliet pastāsta, it kā turpinot manu domu gājienu. Esmu jau sācis ievērot, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kas saprot situācijas no pusvārda vai pat vispār bez vārdiem. Viņa ir ļoti jūtīga būtne.

- Saprotiet mani pareizi! Es ta�u pati ierosināju, lai tētis visas grāmatas uzdāvinātu bibliotēkai. Es neesmu lasītāja. Man tās ir tikai interjera elements. Turklāt dzīvoklis mums nepieder, tā ir saimnieka māja, tāpēc labāk, ka viss beidzas tagad un uzreiz.Tas, kas man ir vajadzīgs, ir �eit, - viņa parāda uz flīģeli. - Tās da�as mantas, ko gribu paņemt, mēs jau sapakojām, un flīģeli aizvedīs uz mūsu Minhenes dzīvokli.

Pamanu, ka Bībele, vakardienas strīdus ābols, stāv uz flīģeļa.

- Esmu jums pateicīga, ka palīdzējāt atdabūt ģimenes Bībeli. Tā ir pēdējā liecība par mūsu ģimeni, jo es esmu vienīgā un... tas ir viss, kas paliks pēc mums. Mēs esam Vecā Derība, un tagad, kad paliks tikai vārdi, varbūt sāksies Jaunā Derība, - viņa piebilst. - Mans dēls... Viņu notrieca ma�īna, kad viņam bija septiņi gadi. Viņ� izskrēja viens pats, - viņa pieiet pie loga, un es saprotu, ka viņa negrib �eit uzturēties. - Ta�u es melotu, ka nebiju �eit laimīga un ka man nebija saulaina bērnība. Es mācījos mūziku, mācījos spēlēt �īs klavieres. Bet maniem vecākiem nebija tās lielās un skaistās mīlestības, par kuru

tēvs rakstīja savos filoloģiskajos traktātos. Mana māte bija vēsturniece, un viņi bija labi biedri, uzticami, godīgi un izpalīdzīgi, kas ari nav maz, - Ilze strauji atmet galvu. - Neviens vīrietis tēva ģimenē nenomira savā nāvē, -viņas seja savelkas sāpju grimasē. - Neviens. Tāpēc tēva nāve, kura arī ir vardarbīga, kā es saprotu no jūsu stāsta, mani neizbrīnīja. Viņ� jau tā nodzīvoja ļoti garu mū�u. Viņam bija sava teorija �ajā sakarā.

- Kāda teorija? - kļūstu uzmanīgs.

Ilze turpina:

- Viņ� domāja, ka viņa tēvs, tātad mans vectēvs, kur� bija viens no pirmajiem Latvijas pilskalnu arheologiem tālajos trīsdesmitajos, ir ar savu darbību traucējis miru�o mieru, un par to ir jāsamaksā. Es gan par to neesmu tik pārliecināta. Tie ta�u ir tikai kauli? - viņa pajautā.

- Nezinu, - es viņai godīgi atbildu, - ta�u miru�u cilvēku vārdi atdzīvojas, kāpēc lai neatdzīvotos viņu kauli?

- Vārdi? Notis arī atdzīvojas, - viņa apsē�as pie flīģeļa. Mūsu rīta kafija izvēr�as par koncertu, bet izpildījumu viņa nepabeidz. Apraudama muzikālo frāzi, viņa ar vāku aizver ciet taustiņus. - Tas nekam neder. Jāsāk meklē�ana, - viņa to pa�u pasaka arī Hermanim. Viņ� pieceļas un jautā, ko mēs īsti meklēsim.

- Apdrukātu papīra lapu blāķi, - atbildu Hermanim vāciski.

Ilze pieiet flīģelim no otras puses un izvelk nelielu atvilktnīti:

-Tā ir vienīgā slēptuve, ko es mājās zinu.

Ta�u atvilktne ir tuk�a.

- Varbūt jums mājās bija seifs? - iejautājos.

- Neko tādu neesmu dzirdējusi, - Ilze noplāta rokas.

Pēc stundas nesekmīgu meklējumu mēs metam

mieru. Ir skaidrs, ka neko atrast neizdosies. Mēs pārejam pie tējas, lai vismaz kaut kā noslēgtu meklē�anu. I Iermanis, kur� visu laiku ir klusējis, atdzīvojas un sāk dziedāt putnu ķērāja partiju no operas �Burvju flauta�, kas viņu pa�u uzjautrina.

- Esmu vēls bērns. Man bija brālītis, kur� nomira pirms manas dzim�anas. Vīrie�i mūsu ģimenē tie�ām mirst nesaprotami.

Lai gan mūsu tik�anās ir beigusies, es vēl mēģinu izmest pēdējo āķi:

- Vai jūs pazināt brāļus Paiderus?

-Jā, pazinu. Viņi nāca pie tēva un strādāja kabinetā. Man �ajā laikā bija stingri noliegts spēlēt, bet Jānis vienmēr pirms aizie�anas lūdza kaut ko nospēlēt. Iedvesmai, kā viņ� teica.

- Vai tajā laikā, kad Jānis nāca pie jums, jums arī mājās bija kratī�ana? - beidzot iedomājos savietot kratī�anas vienā si�etā.

- Jā, ja jūs tā jautājat, tad kratī�ana mūsu dzīvoklī bija tie�i ap to laiku, kad pie mums nāca Jānis Paiders.

- Vai jūs zināt, ko viņi meklēja? - turpinu noskaidrot.

- Viņi kaut ko meklēja. Skaļi neviens neteica, ta�u, cik es savā bērna prātā sapratu, viņi meklēto neatrada.

Tēvs nekad par to nerunāja, bet mamma... pēc kratī�anas palūdza, lai Jānis Paiders vairs pie mums nenāktu. Jā, tā bija.

- Jūsu māte uzskatīja, ka Jānis Paiders ir kaut kādā veidā vainīgs pie �īs kratī�anas?

-Jā, laikam tā bija gan. Viņi toreiz ļoti sastrīdējās. Man tas dziļi iespiedās atmiņā, jo viņi dzīvoja ļoti saticīgi. Tēvs aizstāvēja Jāni Paideru, bet viņ� tie�ām pie mums pēc tam vairs nenāca, un tad nāca Jēkabs, bet mammas tad vairs nebija.

Man ir par ko domāt. Kratī�anas abās mājās ir notiku�as vienā laikposmā. Iespējams, tika meklēti Ārona Tu rives sacerējumi, bet to noskaidrot ir pagrūti, jo kompetentās iestādes ir evakuētas uz austrumiem un izziņas savas darbības sakarā viņi nesniedz.

Kad eju uz ārdurvju pusi, atskan durvju zvans. Ilze ir pārsteigta:

- Es nevienu negaidu. Mēs jau �ovakar izlidojam uz Minhcni.

Durvīs stāv neviens cits kā sociālā darbiniece - �odien viena, bez vīra. Viņa stāv durvīs un vainīgi smaida, un Ilze man nesaprotamu iemeslu dēļ ieaicina viņu dzīvoklī. Sociālā darbiniece apsē�as pie tējas galda, un Ilze piedāvā viņai tēju. Sociālā darbiniece lēnītēm to izdzer un tikai tad beidzot pasaka, kāpēc ir atnākusi:

- Atnācu atvainoties, ka mēs izdarījām to, ko izdarījām, - viņa neatļaujas savu nodarījumu nosaukt īstajā vārdā. - Bet vīram ir tik grūti savākt draudzi, un es savā muļķa prātā... Tas, ko es jums gribēju pateikt, ir - Bībele stāvēja �ajā galdā, - viņa norāda uz viesistabas apaļo galdu. - Mēs to paņēmām, ta�u, cik saprotu, visi meklē kaut kādu manuskriptu. Varbūt tas ir otrā pusē, �ajā pa�ā galdā. Es pati palīdzēju profesoram to tur ielikt, - viņa piebilst. - Viņam pa�am nepietika spēka pat salikt galdu.

Viņa pieceļas, lai ietu prom, pirms tam vēl uzliekot uz viesistabas galda dzīvokļa atslēgas. Viņa ir atnākusi pateicībā, ka Ilze nav paziņojusi ne policijai, ne sociālajam dienestam par Bībeles zādzību.

- Profesors bija jauks cilvēks, tikai viņu neviens nemīlēja, - viņa nosaka, kad jau ir izgājusi pa dzīvokļa durvīm. Smalkjūtība nav arī viņas stiprā puse, ta�u, par laimi, Ilze viņas piezīmi nedzird.

Kad atgrie�os viesistabā, Ilze ir pabeigusi novākt tējas galdu. Viņa noņem arī galdautu:

- �o galdu tie�ām var uztaisīt milzīgi lielu, kādu es to atceros bērnības svētkos.

Mēs ar Hermani pieķeramies un velkam katrs uz savu pusi. Galds atveras, un tam apak�ā tie�ām ir kaste, kuras kreisajā pusē ir seni grāmatu vāki - tie pa�i, ko visi ir tik ļoti meklēju�i un kā dēļ profesoram bija jānomirst pirms noliktā laika. Es tos paņemu un sniedzu Ilzei. Viņai tomēr pieder tiesības tos atvērt pirmajai. Ilze, bridi paturējusi vākus, atdod tos man atpakaļ, tā arī neatverot:

- Es to nelasī�u, nelasī�u. Man pilnīgi pietiks ar to, kas ir �eit, - viņa norāda uz Bībeli.

Es atveru vākus, un tur tie�ām ir manuskripts. Titullapā ar rakstāmma�īnu ir iedrukāts - �Kaina zīmē�, apak�ā - �Rīga, 1988�.

- Autora vārds nav pieminēts, � konstatēju, � bet redaktore Aija izteica pieņēmumu, ka tas ir Noras Paidcres romāns.

- Nora Paidere pie mums nav bijusi,- Ilze ir domīga. - Vismaz es viņu neatceros. Mammai nepatika, kā viņa rakstīja. Viņa to sauca par faktu sagrozī�anu. Mamma bija vēsturniece un ļoti pedantiski izturējās pret datumiem un liecībām.

Atceros Jēkabu Paideru un domāju, ka viņ�, visticamāk, ir iedzimis savā mātē. Nav iespējams, ka tādi cilvēki varētu pieturēties pie faktiem, kurus raksta protokolos. Tādi cilvēki kā profesors varēja uzbūvēt māju, izrēķināt fundamentu, ielikt pamatus un pareizu jumta slīpumu, bet tādi cilvēki kā Jēkabs Paidcrs prot atliet zvanu vai, vēl precīzāk, ar to zvanīt, jo viņam vienīgā vērtība ir zvana skaņa. Pēc viņa domām, zvans varētu tikt iekārts arī sastatnēs. Zvana skaņa iz�ķir visu, un, ja zvans skan nepareizi vai netīri, viņam intereses par torni, kurā tas iekārts, nav nekādas.

- Viss ir izdarīts, - Ilze atvadās no manis, stāvot sava tēva dzīvokļa ārdurvīs.

Dodos uz Me�aparku. Omc Liliāna ir pārsteigta par tik drīzu manu iera�anos. Es dodos uz guļamistabu, lai beidzot izlasītu romānu, kura dēļ ir lauzts tik daudz �ķēpu, un lai uzzinātu, ko Nora Paiderc rakstīja gadu pēc dēla nāves. Neesmu lasījis nevienu Noras Paideres romānu, ta�u, zinot viņas dzīvesstāstu, nav grūti uzminēt, ka autore tie�ām ir viņa. Tas ir sievietes likteņstāsts gandrīz dzīves garumā. Romāna darbība iesākas brīdī, kad dzīvē it kā viss ir sasniegts: ir ģimene, ir pārticība, ta�u nav galvenā - laimes un mīlestības. Viņa raksta par to, kā sieviete iek�ēji nonīkst sadzīvē un brīvības trūkumā. Un tad viņas dzīvē ierodas draugs, kur� saprot viņas centienus, un viņai rodas jauna dzīve. �ajā stāstā nav nekā neparasta. Tādus �odien atra�o gandrīz katru dienu, ta�u tajā laikā, kad Nora Paidcre bija jauna sieviete, nebija pieņemts izdarīt izvēli par labu brīvībai, bet Nora Paidcre stāstam pie�ķir jaunu kvalitāti: jauno dzīvi, kura viņai ir atvērusies un caur kuru arī viņā pa�ā ir ienākusi jauna dzīvība, viņa nosauc par zag�anu. Viņa acīmredzami bija no tiem, kas vienmēr pū� pret vēju. Diezgan skarbi un vecmodīgi.Ta�u mani viņas romānā intriģē tas, ka �īs sievietes draugu sauc par Aronu. Ārons ta�u ir tā manuskripta autors, kuru mēs atradām pie Jēkaba Pai-dera! Tas mani vedina uz domām, ka, iespējams, romāns ir daudz biogrāfiskāks, nekā varētu domāt. Lasot romānu tālāk, mani satriec, ka varone savā ģimenē ienes dzegu-zēnu, lai paturētu vismaz kaut ko no tās brīvības, kuru viņa ir izjutusi. Viņa to no visiem slēpj. Otra dēla iera�anās pasaulē ir tikai vairogs, lai aizsargātu dzeguzēnu. Jo tālāk lasu, jo briesmīgāk man paliek - mazā liesmiņa, kura, kā viņa domā, dos siltumu viņas dzīvei, izvēr�as par elles katlu. Viss beidzas ar to, ka viņa kādā brīdī neiztur, atzīstas un apvaino jaunāko dēlu, kur� nepārprotami ir Jēkabs Paidcrs, apvaino par to, kas ir viņas pa�as vaina. Viņ� ir nemīlēts, un viņa gari un pla�i apraksta, kā katru dienu saduras divas pasaules, dzīvojot zem viena jumta, - mīlestība un nemīlestība.

Mājās atgrie�as Jasmīna ar Georgu, ta�u es galīgi neesmu runājams, bet ar sānu redzi pamanu, ka dēlam ir vajadzīga mana palīdzība. �odienas kāviens jau ir ieguvis krāsu - Georgam zem acs zaigo spilgti zila svītra. Bet man ir paliku�as kādas lappuses piecdesmit, un es atkal iegrimstu lasī�anā, jo gribu pēc iespējas ātrāk to pabeigt. Nora Paiderc apraksta, kā viņas dēli dzejnieki iesāk dzejdaru gaitas, un tas jau kļūst visai personiski. Es lasu un lasu, un finālā Nora Paidere apvaino jaunāko dēlu vecākā dēla slepkavībā. Pasaulē, kurā mīlestību uzvar nemīlestība, autore vairs nevar dzīvot. Ta�u, lai cik paradoksāli tas izklausītos, viņa pati uzņemas vainu par notiku�o. Nobriedis grēks dzemdē nāvi. Un viņa �o grēku ir briedinājusi.

Nolieku manuskriptu uz palodzes un paskatos pulkstenī - trīs naktī. Nesaprotu, kur pazudis laiks... Ta�u tas, kas man ir skaidrs, - kāpēc Nora Paidere negribēja Jāņa Paidera nāves izmeklē�anu un arī kāpēc profesors Brants, pazīstot �o ģimeni, tik ilgi domāja un nespēja iz�ķirties, lai romānu laistu publiskajā telpā. Tads stāsts, publicēts tik mazā telpā, kāda ir Rīga, nozīmētu Jēkaba Paidera pilnīgu iznīcinā�anu. Viņa notiesā�ana pat ar mū�a ieslodzījumu pret �ādu apsūdzību, kuru izvirzījusi pa�a māte, būtu tīrā bērnu izprieca. Sabiedrībā, kura ir garīgi sapuvusi, tāda darba publicē�ana atstātu palieko�as pēdas un, visticamāk, beigtos ar Jēkaba Paidera pilnīgu izstum�anu.

Es pieceļos un klusītēm aizeju uz Georga istabu. Viņ� jau sen guļ, tā arī nesagaidījis manu atbalstu. Apsē�os blakus viņa gultai un skatos, kā viņ� elpo. Sadalīt mīlestību nav iespējams, un sievietes mīlestību sadalīt vispār nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu tās nav. Kamēr blakus nav sāncen�a, nevar saprast, vai esi ieguvis mīlestību vai neesi. Man sirdī dziļi iedur. Ja gribu būt pavisam godīgs un atklāts pret sevi, es biju nemīlēts bērns. Ome Liliāna �ajā lietā man bija kā kruķis invalīdam. Varbūt manam dēlam ir paveicies. Vismaz pagaidām izskatās, ka viņ� būs mīlēts, ta�u es to gandrīz nevaru ietekmēt.

Nezinu, cik daudz laika pagājis, kad man blakus apsē�as Jasmīna.

- Kas noticis? - viņa �ukst.

Mēs klusām izlavāmies no Georga istabas. Esmu laimīgs, ka man ir tāda sieva kā Jasmīna.

- Es esmu laimīgs, - pasaku viņai.

- Mums drīz jāceļas, un Georgam jāiet uz bērnudārzu. Viņ� ir nopietni sakāvies un nedrīkst atkāpties, -viņa paskaidro. - Citādi aizies mīkstumā.

- Un tu gribi, lai viņ� būtu ciets? - kļūstu nedaudz izsmējīgs.

- Es gribu,lai viņ� būtu vīrietis,-Jasmīna ir nopietna.

Ome Liliāna, piecēlusies sarīkot brokastis, atrod mūs

virtuvē jau pie tre�ās tases kafijas. Mums ar Jasmīnu ir bijis gana daudz, ko pārrunāt, kā tiks audzināts Georgs.

Tad es piezvanu bibliotekārei Alisei:

- Vai jums izdevās kaut ko noskaidrot par Āronu Turivi?

Galu galā, man ir jāzina, kas ir Ārons Turivc, Jāņa Paidcra īstais tēvs. Viņ� varētu nevēlēties publicēt tādu romānu. Pieslēdzos �ai idejai, jo pilnīgi atklāti varu atzīties - es negribu, lai Jēkabs Paiders izrādītos slepkava. Vārdi ir kā asi na�i, kas nogalina, un tos nav uzasinājis neviens cits kā Nora Paidere. Viņa ir uz�ķērdusi ar tiem arī sevi pa�u, jo pēc literārās grēksūdzes viņa nav nodzīvojusi ilgāk par gadu. Tas, kas tomēr ir apbrīnas vērts, - viņa sevi nav saudzējusi. Ta�u, kā manuskripts ir nokļuvis pie profesora Branta, man �obrīd nav skaidrs. Ne jau Jēkabs Paiders viņam to ir iedevis. Varbūt slepenais pastnieks ir pats Ārons Turive.

Kad ierodos bibliotēkā, Alise mani gaida. Viņai gan nav nekā īpa�a, ko teikt:

- Izpētīju visus mūsu bibliotēkas katalogus - tāds autors un tāds darba nosaukums nekur nav reģistrēts. Ir Āroni, ir pat Turive, ir �domas brīvība�, ir �valodas gultne�, ta�u kopā tāda salikuma nav. Pieņemu, ka tas, visticamāk, ir pseidonīms. Та tajos laikos mēdza darīt.

- Bet tagad to ir iespējams publicēt ar īsto vārdu.

-Jā, pēdējo divdesmit gadu laikā tas ir bijis iespējams, - Alise piekrīt. - Ta�u nevar zināt - varbūt autors ir mainījis domas un zem �īm, sen uzrakstītajām rindām, vairs negrib parakstīties. Man ir vēl da�as idejas, kā meklēt autoru, bet tās vēl jāpārbauda, - Alise nesteidzas dalīties bibliotekāres darba pieredzē. - Rit es jums noteikti piezvanī�u, un nedomājiet, ka es aizmirsī�u, - viņa ir līdz smieklīgumam akurāta.

Mēs atvadāmies.

Izgājis no bibliotēkas, eju pa Vecrīgas ielām garām Saeimai un iedomājos, ka vajadzētu satikt Grīnbergu, lielo miljonu meklētāju. Viņ� pazina Noru Paidcri tajos laikos, kad viņa bija kaprīza dāmlte - pavisam cits tipā�s, nekā viņa ir palikusi omes Liliānas atmiņās. Piezvanu Aleksandram, un viņ� apsolās sarunāt tik�anos, un tas notiek visai drīz. Aleksandrs pēc brī�a man piezvana un paziņo, ka Grīnbergs gaida mani savā dzīvoklī.

- Brauc tūlīt, - Aleksandrs piekodina. - Viņa vecumā atlikt tik�anos nedrīkst, citādi iznāks kā ar profesoru Brantu.

Grīnbergs dzīvo Ropa�u ielā mazdzīvokļu mājā, un viņa dzīvoklim ir atsevi�ķa ieeja - bez kopējās kāpņu telpas. Kad piezvanu pie durvīm, tās tūlīt atsprāgst vaļā, un man ir sajūta, ka Grīnbergs ir stāvējis aiz tām un gaidījis. Viņ� aicina mani dzīvoklī, kur� ir divos stāvos un nedaudz atgādina britu mājokli. Grīnbergs paskaidro:

- Rakstīt detektīvus es gatavojos ļoti nopietni. Izstudēju visu angļu klasiku un pat izcīnīju �o dzīvokli, citādi padomju estētika, ja tai ļautos, varēja uzveikt un uzvarēt jebkuru �anru, - viņ� aizkūpina pīpi. - Aleksandrs ieteica jūs kā juristu, un zināt, man �ķiet, ka jūs nākat kā saukts. Man ir dokumenti un pierādījumi, lai beidzot izbeigtu to laupī�anu, kas iesākās vēl �etrdesmitajā gadā un diem�ēl turpinās �obaltdien ar jaunu spēku. Jūs kā advokāts varētu izvērtēt dokumentus, ar kuriem es grasos iet uz tiesu.

Saprotu, ka man būs grūti pievērsties mani interesējo�ai tēmai:

- Jūs neapmierina līdzekļu pārdale, - iesāku iztālēm.

- Jā, man tā nepatīk gan, - viņ� atzīst. - Domāju, ka īpa�umi bi ja jāiedala tiem, kas te dzīvoja, nevis klīda pa pasauli labākas dzīves meklējumos.

- Jums ir visai kreisi uzskati, - atzīmēju, - gandrīz komunistiski.

- Sauciet to, kā gribat, - viņ� sapīkst. - Kad mācījos Maskavā...

Nopriecājos, jo mēs glu�i nejau�i esam nokļuvu�i pie man vajadzīgā pieturas punkta.

- Vai jūs mācījāties Literatūras institūtā? - ķeros vērsim pie ragiem.

Grīnbergs kļūst bēdīgs:

-Jā, mācījos gan. Tajos laikos tā bija vislabākā vieta jaunam literātam.

Man negribas Grīnbergam aizrādīt, ka labāku vietu meklējumos trencās daudzi un turpina trenkties joprojām, ta�u Grīnbergs turpina to, kas viņam ir svarīgs:

- Tas visas ir tikai tādas veikala izkārtnes - kapitālisms, sociālisms un komunisms, ta�u tām nav nekādas nozīmes. Cilvēki mēdz palikt tie pa�i, un veikalos tirgo arī vienu un to pa�u - dieni�ķo maizi, tāpēc, ja gribas kaut ko mainīt, jāsāk ar cilvēku galvām, nevis ancu-kiem. Tagad veikalā maizi iepako vienreizējos plastikāta maisos. Tie visur ir iespiedu�ies pa vidu. Ja cilvēkam pietrūkst izpratnes, ka pirms ē�anas plastikāts ir jānorauj, viņ� var netī�ām to arī norīt. Ja viss kārtībā ar zobiem, tic sajūt mākslīgumu, ta�u plastikāta slānis sabiezē, īstai maizei atstādams aizvien mazāk vietas. Iepakojums -tie ir tikai tādi prezervatīvi, - viņ� turpina izvērst savu domu. - Prezervatīvi, kas ir nejūtība, vienaldzība, kas robe�ojas ar trulumu. Tas piebeigs visu. Atcerieties, es jums to saku.

- Kad mācījāties Maskavā, vai Nora Paidere arī tur bija? - beidzot pajautāju.

Grīnbergs iesē�as �ūpuļkrēslā, un viņa sejai pārslīd smaids.

- Skatos, jūs, jaunais cilvēk, esat ticis uz pēdām un tagad staigājat apkārt, pārbaudīdams, vai ir atrasts īstais?

- viņ� sāk pak�ķināt pīpi. - Kas īsti jūs interesē?

- Vai jūs pazināt Āronu Turivi? - nolemju bliezt pa taisno - nekas cits man neatliek. Ja viņ� pats ir Ārons, tas, protams, ir risks, ta�u man vēl paliek pēdējā kārts -manuskripts.

- Ak, tad Ārons Turive jūs interesē? - viņ� pasmīn.

- Tagad, kad Nora Paidere ir mirusi un arī Viesturs ir nelaiķis, es jums to varu pateikt. Arons Turive ir Noras un Viestura - profesora Branta, kā jūs viņu saucat, -kopīgais bērns.

- Profesors Brants arī mācījās Literatūras institūtā? -esmu pilnīgi satriekts.

- Protams! Mēs bijām trīs studenti no Rīgas, - Grīnbergs ir apmierināts ar manu pārsteigumu. - Viņi abi interesējās par valodu, un viņiem bija sava teorija par valodas dievi�ķo izcelsmi. Tajā laikā pieminēt vārdu �Dievs� bija tas pats... - Grīnbergs saminstinās, - kas �odien būtu runāt par godu.Tāpēc viņi izdomāja pseidonīmu Ārons Turive. Izklausās pēc īsta ebreju pui�a, bet to viņi salika no saviem vārdiem: Nora + Viesturs = Ārons Turive. Tā rakstīja uz �ogiem, un viņiem tas likās gana smieklīgi. Viņi abi toreiz bija uz jokiem, - viņ� pasmīn.

- Vai viņi bija mīļākie? - nevaru nociesties.

- Es, jaunais cilvēk, sveci zem pūra neturēju. Ta�u skaidrs, ka pa dienu viņi gāja uz institūtu, bet rakstīja pa naktīm. Viesturs savā gultiņā gulēja reti, bet man tā radās brīva dzīves telpa, jo mēs dzīvojām vienā istabā, -viņ� piemetina.-Jānis bija Branta dēls.To jums pateiktu katrs, kur� redzētu viņu degunus. Brantam tas bija kā ērglim, un ari Jānis to no viņa bija mantojis. Ta�u es nevaru nosodīt arī Noru - pagādāt bērnu no tā ķeblī�u taisītāja, protams, bija garlaicīgi. Ārons Turive... - viņ� vēlreiz izrunā, izbaudīdams katru zilbi. - Pateicoties viņam, man bija vieta, kur iepazīt Āzijas meitenes, - viņ� izkāpj no �ūpuļkrēsla. - Starp citu, �o �ūpuļkrēslu man taisīja Noras virs. Viņ� bija labs meistars, ta�u ne jau virs dzejniecei.

- Tātad viņi abi tolaik bija jau precēju�ies? - mēģinu precizēt.

- Bija gan. Viesturam bija sava kundze, tā vēstur-niece, un Norai galdnieks, un tajos laikos to vērtēja augstu - katras iemīlē�anās dēļ neskrēja uz zagsu un netaisīja kāzas. Cilvēkiem bija principi.

- Bet viņi ta�u pārkāpa principu? - iebilstu.

- Tas vairāk attiecas uz sievietes godu, - Grīnbergs negaidīti pārlec uz citu tēmu. - Viņa izrādījās dzeguze, kas atnesa mājās sve�u olu, ta�u ģimenes viņi abi saglabāja. Tas ir galvenais, jo Viesturam tolaik jau bija puika. Ta�u es interesējos par vīrie�a godu, - viņ� atkal uzkāpj uz sava jājamzirdziņa. - Man ir savākti visi materiāli, un es gribu lūgt jūs izvērtēt, cik daudz es ar tiem tiesā varu panākt.

Tik�anās noslēgumā apsolos izskatīt viņa dokumentus. Vienojamies, ka viņ� aizies nākamnedēļ uz Salēvi�a biroju un tos aiznesīs.

- Jūs ta�u saprotat, ka mājās tos turēt ir pārāk bīstami, - viņ� gar�īgi ievelk dūmu. - Jūs redzat, ko viņi izdarīja ar profesoru Brantu.

- Kāpēc jūs domājat, ka viņi ir kaut ko izdarīju�i ar profesoru Brantu?

- Citādi ta�u jūs nestaigātu apkārt.

Jāatzīst, ka Grīnberga deduktīvā metode ir visai līdzīga omes Liliānas apsvērumiem, un jāatzīmē, ka tā tie�ām ir gana trāpīga. Viņ� ir īsts detektīvs, esmu spiests konstatēt, un saprot lietas gana dziļi, neskatoties uz savām āri�ķīgajām izdarībām.

- Kad jūs sākāt smēķēt pīpi? - painteresējos. - Paralēles ar Serloku Holmsu ir acīmredzamas.

- �anrs ir jāuztur, - Grīnbergs atzīst. - Saskaņā ar �anru Serlokam Holmsam ir jāsmēķē pīpe un īsta tabaka. Kubie�u cigārus - tos var atstāt pirātiem un mafioziem.

- Bet �erloks I Iolmss lietoja arī opiju, - piebilstu.

Grīnbergs paskatās uz mani un iesmejas:

- Es skatos, jūs, jaunais cilvēk, esat nopietni interesējies par detektīviem. Par laimi, padomju laiku cenzūra �o Holmsa vājību no tulkojumiem izravēja, un man tas pagāja secen.

Kad Grīnbergs mani pavada līdz durvīm, es vēlreiz pārjautāju:

- Tas tie�ām bija tik acīmredzami, ka Jānis Paiders bija profesora Branta dēls?

- Tas bija tas gadījums, kad klusē�ana runāja skaļāk par vārdiem. Kur� gan iedro�inātos par to skaļi runāt? Galu galā, ja cilvēki sajūt dievi�ķo iedvesmu, to nedrīkst mest zemē - vismaz, ja esi dzejnieks. Tā ir tava maize un tavs gaiss. Tas, ka tam pa vidu ieradās Jānis Paiders, -ko lai dara! Viss ir jāpieņem. Par tādām lietām, kā kaut ko nocirst vai atgrūst, vispār nevar būt ne runas. Da�i pat matus negrie�, lai tikai saglabātu to stāvokli, kad iedvesma ir nākusi pār tevi. Un tā bija īsta iedvesma, ticiet man, jaunais cilvēk! Iedvesma, jaunais cilvēk, ir viss, to es jums savā vecumā varu apliecināt. Kad tās nav, atliek tikai trīs miljoni, un pret iedvesmu tās ir tikai kapeikas, - viņ� strauji apgrie�as.

- Kā jūs domājat, vai Jēkabs Paiders zina, ka viņa brālim bija cits tēvs?

Grīnbcrgs aizdomājas:

- Domāju, ka ne. Kas gan viņam to pateiktu? Viņ� ta�u tāpat kā viņa tēvs Noru dievināja. Un Nora, kaut arī dzejniece, nebija galīgi dumja. Viņa ta�u nodzīvoja ar Paideru līdz kapa malai.

Viņ� strauji aizcērt durvis. Saruna ir pabeigta, un es palieku viens. Nolemju doties uz Salēvi�a biroju. Man gribas pārrunāt ar viņu visu, ko esmu uzzinājis.

Ruta sē� priek�telpā un ir izbrīnīta par manu iera�anos. Apjautājos, vai Salēvi�s ir savā kabinetā.

-Jā, vai tevi pieteikt? - Ruta painteresējas.

Ta�u es pārkāpju mūsu ierasto kārtību un uzreiz ieeju Salēvi�a kabinetā. Viņ� arī ir pārsteigts:

- Laikam esi uzgājis jaunas pēdas. Vai arī kas atgadījies?

- Esmu gan, - nespēju nociesties. - Un pēdām ir pat bībeliska izcelsme.

Izstāstu visu, ko esmu uzzinājis no Grīnbcrga, un manus secinājumus par romāna �Kaina zīmē� prototipiem:

- Norai Paiderei ar profesoru Brantu bija romāns, no kura sākumā radās Ārons Turivc, bet tad arī Jānis Paiders. īsi pirms nāves viņa uzrakstīja romānu, kurā apvainoja jaunāko dēlu vecākā dēla slepkavībā.

Salēvi�s uzmanīgi noklausās manu monologu un mierīgi pārjautā:

- Vai tu pats arī dzirdi, kādas muļķības tu tagad runā? Jēkabs Paiders, kuram nezin kas ir izstāstījis par mātes nodevību pret ģimeni, nogalina brāli, lai nomazgātu ģimenes godu, un tad pagaida divdesmit �etrus gadus, lai nogalinātu arī visu nelaimju vaininieku. Izklausās pēc vendetas vai kalnie�u likumiem. Un tad viņ� bērēs pieceļas un saka runu, kurā profesoru nosauc par tēvu. Izklausās pēc arābu viltības. Protams, tas, kas �ajā stāstā nav noliedzams, - sievietes ir vājais ķēdes posms. Viņa var atnest mājās sve�u sēklu, un tu par to nekad neuzzināsi. DNS ekspertīzes ir muļķu izpriecas, jo īstenībā tu nemaz negribi zināt patiesību. Paiders to negribēja, un domāju, ka viņa dēls Jēkabs arī ne.

- Bet kāpēc profesors Brants palīdzēja Jēkabam ar tulkojumiem? Viņam ta�u nekādi nevarēja patikt Noras dēls no cita vīrie�a?

-Tu runā kā īsts tēviņ�! - Salēvi�s negaidīti noskai�as. - Ak, tad Grīnbcrgs teica, ka vīrie�a gods ir saistīts tikai ar zag�anu? Bet to, ka īstā dzeguze �ajā situācijā bija nevis Nora Paidere, bet gan Viesturs Brants, viņ� tev neteica? Iedvesma ir laba lieta mākslā, bet dzīvē svarīgākas ir citas lietas. Tas, ko es tev ieteiktu, ir paskatīties, ko �ie brāļi ir iztulkoju�i: Jānis Paiders - Bodlēra �Ļaunuma puķes�, bet Jēkabs Paiders - Saadi �Ro�u dārzu�. Koku var pazīt pēc tā augļiem, un �ajā gadījumā augļi runā pa�i par sevi. Iedvesma un sapņo�ana ir bīstamas lietas, varbūt pat daudz bīstamākas par naudas zag�anu, - Salēvi�s mani gandrīz izstumj no sava kabineta.

Esmu galīgi izsists no sliedēm. Tik ļoti noskaitu�os Salēvi�u es neesmu redzējis.

Apsēdies savā kabinetā, mēģinu salīdzināt abus darbus, kurus tulkoju�i brāļi Paideri. Paskatos internētā primitīvāko informāciju. Bodlēra �Ļaunuma puķes� ir hres-tomātisks darbs par ha�i�a iedarbību uz cilvēka psihi, tas izskata un apraksta da�ādus �is narkotikas efektus, kamēr Saadi �Ro�u dārzs� ir didaktisks darbs par to, kā garīgi pareizi pieņemt īstos lēmumus da�ādās dzīves pārbaudījumu situācijās. Ja tam tic tik virspusējā līmenī, abu brāļu talantiem tie�ām ir pretējas polarizācijas. Jānis ir izvēlējies visbrutālāko ielau�anos dvēselē, par nelielu naudu nopērkot dozu, kas uzlau� dvēseles pārsegumus, nerēķinoties ar to, cik dziļ� pēc tam būs kritiens. Lauzties pa�as lau�anas dēļ... kamēr tas, ar ko darbojies Jēkabs Paiders, mudina būt ļoti piesardzīgam un septiņus soļus izstāvēt. Galvenā vērtība ir pareiza gaidī�ana. Ta�u �āda gaidī�ana pilnīgi nesaskan ar Jēkaba Paidera tēlu, kādu es to redzēju. Viņ� ir pilnīgs vēj�... Lai gan - nē. Viņā ir kāda aizkustino�a bezpalīdzība, kad viņ� ierunājas par māti.

Manas zinā�anas literatūrā ir pārāk vājas, lai es būvētu kaut kādus secinājumus un pieņēmumus. Piezvanu bibliotekārei Alisei, gan lai pakonsultētos par tulkojumiem, gan arī tādēļ, lai pateiktu viņai par Āronu Turivi. Alīse savā manierē atsakās kaut ko nopietnu pārrunāt pa telefonu, un mēs sarunu atliekam uz rītdienu.

Visu nakti sapņos es staigāju pa profesora Branta dzīvokli un plūcu puķes tie�i no griestu bareljefiem.

Viesistabā pie flīģeļa spēlē Ilze, bet ome Liliāna ar milzīgu grozu stāv man blakus, un es sniedzu viņai katru noplūkto ziedu.

-Tēju, tēju! Vajag sa�āvēt tēju, lai vecumdienās būtu, ko dzert, - ome Liliāna mani pamāca.

Viesistabā ienāk Salēvi�s, rokās nesdams zīdaini:

- Tas ir tavs brālis, - Salēvi�s pastiepj man nazi. Pamostos nosvīdis, pareizāk sakot, mani pamodina

Jasmīna:

� Tu kliedzi, ka neesi Kains.

Es nogrimstu Jasmīnā, atstājot Kainu, profesoru Brantu un Jēkabu Paideru, tur, kur nav nekādu vārdu, neviena pa�a vārda, ir tikai labi, ir rudens un zied dālijas.

No rīta, pavadot Georgu un Jasmīnu, iznāku ar Georgu pie mājas. Beidzot gribu apjautāties, kā tad viņam īsti klājas. Ta�u Georgs klusē kā ūdeni mutē ieņēmis, un es atpazīstu viņā mūsu ģimenes vīrie�us, kuri nekad un neko nepārrunā un nepārsprie�. Kāda gan jēga vārdiem, ja katram ir sava lieta. Lietu kārto�anā vārdi neko nedod, un Georgs to ir mantojis tāpat, bez vārdiem. Tad notiek kas tāds, ko mēdz atcerēties visu atliku�o dzīvi.

- Es gribu māsiņu, - Georgs paziņo.

Es samulstu.

-To nevar pasūtīt, - beidzot atbildu.

- Lai būtu brālītis, - Georgs ātri samierinās.

Skaidrs, ka izie�ana ļaudīs ir ienesusi Georgā pārdomas par spēku, bet varbūt ari ne. Tas, ko viņ� noteikti ir sapratis, - būt vienam ir grūti.

- Labi, lai būtu brālītis, - Georgs atkārto.

Ģimenē ar Georga paaug�anos ir izveidojies tuk�ums, un tas tagad ir jāaizpilda. To jūt gan Jasmīna, gan Georgs. Es uzsmaidu dēlam, sabu�inu viņa matus un ieeju atpakaļ mājā. Jasmīna vāc mantas, lai dotos uz bērnudārzu. Ome Liliāna tikām iziet ārā un stāv ar Georgu, acīmredzot uzklausot viņa gudrības.

Izskatās, ka Jasmīna ir samierinājusies ar Georga patstāvīgumu. Jasmīna nav nabagu ģimenes vīrietis, ta�u viņa jau ir pieradusi pie mana runas veida, kad es mēdzu runāt bez vārdiem. Apskauju viņu un uzlieku roku viņas klēpim:

- Dari, kā gribi.

Jasmīna mani saprot tie�i tā, kā es to viņai gribēju pateikt.

- Viss jau ir izdarīts, - Jasmīna pasmaida, un es nosarkstu. Tomēr labi, ka man ir tāda sieva kā Jasmīna. Sievietes ir da�ādas, pat ja viņas izskatās līdzīgas. Tāpat kā zeme ir zeme, kaut gan ir arī kalni, tuksne�i, purvi, bet tā visa ir zeme. Daudzas lietas ir tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kā tās izskatās un kā tās nosauc. Varbūt prātīgāk ir tās pieņemt, nevis mainīt - atklāt nevis sve�as un jaunas zemes, bet gan savējo, kas tomēr līdz galam nav iepazīta.

Aizbraucu uz bibliotēku, kur mani jau gaida Alīse. Viņa ir sagatavojusies. Vienā rokā viņai ir ĀronaTurives manuskripts, otrā - kaut kāds sējums. Viņa ar īpa�u �estu atver abas grāmatas iezīmētā vietā un pastiepj man, lai es tās izlasītu. Rindkopa, kura ir Ārona Turivcs manuskriptā, ir pilnīgi identiska tai, kas ir iesietajā grāmatā. Alise atver nākamo vietu, un tur atkal rindkopas sakrīt. Viņa �ķir vēl un vēl.

- Septiņdesmit procenti �ajos darbos sakrīt, - viņa beidzot paziņo.

Es atveru iesietās grāmatas titullapu. Tā ir Aigara Kalniņa disertācija. Esmu �okēts.

- Tas nevar būt, - iesaucos.

- Bet tā ir, - Alise ir pārliecināta.

- Kā profesors Brants pieļāva, ka viņ� aizstāv tādu disertāciju?! - esmu neizpratnē.

- Vai tad profesors zināja par �ī darba esamību? � tagad izbrīnās Alīsc.

- Viņ� pats to uzrakstīja, izmantojot pseidonīmu.

Alīse kaut ko salīdzina savos pierakstos:

- Kad Kalniņ� aizstāvējās, profesors Brants vairs nestrādāja.Ta�u, cik es zinu, viņ� interesējās par tēmām, un nevarētu būt, ka palaida garām Kalniņa disertācijas tēmu. It īpa�i tāpēc, ka Kalniņ� bija viņa students. Iespējams, tā bija dāvana, � Alīse izsaka pieņēmumu. - Tādas lietas akadēmiskajā vidē notiek.

- Savādi, ka profesors pats nepublicēja �o darbu, -neatkāpjos.

- Iespējams, profesoram ar �o darbu asociējas kāda nepatīkama priek�vēsture, bet to mēs tagad neuzzināsim.

- Vai �is darbs varēja būt par iemeslu kratī�anai pie profesora Branta padomju laikos, kad Jēkabam Paide-ram bija kādi desmit gadi?

Alise atkal kaut ko salīdzina:

- Varētu gan. Tad, kad Jēkabam bija desmit gadi, �im darbam jau bija gadi divdesmit. Druku, kas lietota �ajā darbā, nomainīja tie�i pirms divdesmit gadiem. Bet kāds tam sakars ar Jēkabu Paideru? - tagad ziņkārību izrāda Alīse.

- Man nejau�i paspruka, - mēģinu izvairīties no īstās atbildes. - Ilze Brants un Jēkabs Paiders ir gandrīz vienaud�i.

Nolemju Alisei patiesību neteikt - ne par romānu �Kaina zīmē�, ne par Jēkabu Paideru, ne par Noras Pai-deres un Viestura Branta sakaru. Ta�u man ļoti gribas satikt redaktori Aiju. Viņa noteikti bija uz Kalniņa disertācijas aizstāvē�anu, un viņa ir no profesora Branta paaudzes. Ja viņa tie�ām tik labi atpazīst katra rakstītāja stilu un rokrakstu, viņa nevarēja nepamanīt, ka Aigars Kalniņ� ja ne glu�i ir nozadzis tekstu, tad uzrakstījis plaģiātu.

Kad aizkuļos līdz izdevniecības veikalam, jau ir pusdienlaiks, kuru es atceros kā Aijas darbā iera�anās laiku. Viņa tie�ām ir uz vietas un ir pārsteigta, mani ieraugot. Par laimi, Kalniņa patlaban veikalā nav. Jaunais puisis mums pasniedz kafiju, un mēs apsē�amies pie galdiņa turpat veikalā.

- Jūsu interese par literatūru iet pla�umā un dziļumā, - Aija ir asprātīga.

- Kāpēc Jānis Paiders tulkoja Bodlēra �Ļaunuma puķes�?

- Viņ� nav vienīgais, kas ir to tulkojis, - Aija atbild pēc nelielas pauzes. - Toreiz tas bija aizliegtais auglis, kas aizvien ieved cilvēkus kārdinā�anā.

- Bet Jānis Paiders nevarēja pārradīt iespaidu par ha�i�a lieto�anu latvie�u valodā, ja pats nebija to pamēģinājis!

- Baidos, ka jūs ne visai pareizi izprotat lietas - Gundega arī raksta par mīlestību.

- Varbūt viņa cen�as tādā veidā to izbaudīt. Bet tāds poēts kā Jānis Paiders ta�u nedarītu to, ko nepazīst.

Aija uz �o tēzi nemaz neatbild, un es pāreju tuvāk mūsdienām:

- Kāpēc jūs atsakāties rediģēt Jēkaba Paidera tulkoto Saadi �Ro�u dārzu�, ja Jāņa Paidera atdzejotajās Bodlēra �Ļaunuma puķēs� esat ierakstīta kā redaktore?

Esmu rūpīgi izpētījis visus Paideru izdevumus, īpa�i ievērojot cilvēkus, ar kuriem viņi ir sadarboju�ies.

- Es jau jums teicu, ka nerediģēju Jāņa Paidera grāmatas. Dzejniekus rediģēja tikai dzejnieki. Es varbūt tur tikai komatus pareizi saliku.

- Kur� dzejnieks rediģēja viņa atdzejojumu?

- Nora. To darīja viņa māte Nora. Nevar zināt, kur� no abiem brāļiem ir talantīgāks. Protams, tas, ka Jānis bija ne tikai savas mātes dēls, bet arī viņas talanta auglis, nav noliedzams, - redaktore pieceļas kājās. - Mēs visi kļūdījāmies, visi, arī profesors Brants. Viņ� ļoti no�ēloja, ka ir lasījis spcckursu par Bodlēru. Viņ� bija satriekts par to, kādu iespaidu uz studentiem atstāj saskare ar �o daiļradi. Kā viņ� atzina, viņi acīmredzami dēmonizējās. Viņ� pats arī bija poēts un pirmais fragmentāri atdzejoja Bodlēru speckursa vajadzībām. Ja jūs gribat zināt viņa secinājumus un no�ēlas dziļumu, tad es jums varu pateikt - tie�i profesors Brants ieteica Jēkabam Paide-ram mācīties per�u valodu.

- Vai viņ� no�ēloja savu piedalī�anos Arona Turives sacerējuma radī�anā tik ļoti, ka uzdāvināja to Aigaram Kalniņam? - mēģinu Aiju apstādināt.

Aija strauji pagrie�as un tuvojas izdevniecības durvīm.

- Sakiet... - es vēl gribu kaut ko uzzināt, tomēr Aija jau ir iegājusi izdevniecības iek�telpās, aizcērt durvis, un es saprotu, ka saruna ir pabeigta.

Sajūtos muļķīgi, ta�u - ko lai dara. Ja paliek pie tēzes, ka poēti ir pa�i par sevi, tad skaidrs, ka Jānis Paiders ir no tiem, kuri brutāli ielau�as dvēselē, bet Jēkabs Paiders � no tiem, kuri stāv un gaida atļauju ienākt. Bet atbildi uz jautājumu, kurā no pusēm stāv Aigars Kalniņ�, es nespēju iedomāties. Viņ� man vispār nesaistās ar brāļiem Paidcricm un profesoru Brantu. Atceros viņa nar-cisa gājienus - nē, nesaprotu, kāpēc lai profesors Brants dāvinātu viņam savu sacerējumu, ko viņ� ir rakstījis kopā ar sievieti, kurā, jādomā, bija iemīlējies. Kalniņ� dzīvo pavisam citā pasaulē. Ne tajā, kurā Paideri un Brants. Kamēr es turpinu lauzīt galvu, Aija atgrie�as un pasniedz savu vizītkarti.

- Atbrauciet pie manis rīt no rīta uz tēju, - viņa uzaicina, un tad pie viņas pieiet kāds cilvēks. - Tūlīt, tūlīt, - viņa atvainojas.

- Mums �odien viss jānosūta uz tipogrāfiju, - viņ� ir strikts.

- Mēs ta�u nekad nekavējamies,-Aija atbild un pievēr�as man: - Jāpaspēj noskalot tekstam lieko. Tāds ir redaktora galvenais uzdevums - noskalot lieko.

Izeju uz ielas tikpat gudrs, kā biju iepriek�, un dodos pie Aleksandra kā pie glābējriņķa, jo �obrīd esmu pilnīgi pazaudējies. Izstāstu Aleksandram par Noru Paideri un profesoru Brantu, izstāstu arī par Aronu Turivi, par Bodlēru un Saadi, par grēku nozēlām. Aleksandrs uzmanīgi klausās:

- Redzēju Noru pats savām acīm, un es tev saku -realitāte nav tāda, kā viņa to pasniedz romānā. Viņa aizrāvās ar ideju, un laikam jau viņai bija kaut kas, ko no�ēlot. Es tev saku kā mākslinieks - realitāte at�ķiras no tā, ko ieliec darbā. Viņa uzrakstīja to, kas viņā bija sakrājies, bet tas vēl nenozīmē, ka tā ir patiesība.Tu atkal esi iebraucis auzās. Lietas būtībai ir jāpieiet pragmatiskāk. Tas, kur es tie�ām jūtu īstu motīvu, ir gadījums ar disertāciju. Kā Arona Turives sacerējums ir nonācis disertācijas tekstā, ir jānoskaidro.

- To noteikti varētu zināt Kalniņa redaktore Aija. Man ar viņu ir sarunāta tik�anās. Laikam Aija būs īstā, jo Grīnbcrgs tajā visā vairs nepiedalījās.

- Vai tu negribi rīt paņemt mani uz tik�anos līdzi? -Aleksandrs negaidīti piedāvā.

- Kāpēc? - esmu neizpratnē.

- Tāpēc, ka vienam tev būs garlaicīgi braukt un es patīku gados vecākām kundzēm. Es protu ar viņām runāt.

Man jāsmejas, ta�u Aleksandrs jau ir iededzies:

- Turklāt viņa dzīvo tepat blakus.

Nākamās dienas rītā mēs ar Aleksandru satiekamies Purvciemā pie deviņstāvu mājas, kur devītajā stāvā dzīvo redaktore Aija Rozenberga. Aleksandrs, mani gaidot, ir

nedaudz samircis. Ir sācis līņāt sīks rudens lietutiņ�.

� *

- Gandrīz pie putniem, - Aleksandrs novērtē Aijas dzīvesvietas atra�anos. - No turienes viss ir tie�ām labāk redzams.

Mēs braucam aug�ā ar liftu, tikai nez kāpēc lifts apstājas astotajā stāvā, un mēs esam spiesti kāpt vienu stāvu augstāk. Mums pretī nāk neviens cits kā izdevējs Kalniņ�. Viņ� satrūkstas, mūs ieraugot, ta�u ir pieklājīgs:

- Mums �odien ir jānodod grāmata tipogrāfijā, un Aija neatnāca. Tas viņai ir ļoti neraksturīgi. Ari telefona klausuli neviens neceļ, un mobilā tālruņa viņai nav. Dzīvokļa durvis arī neviens never.

- Iespējams, viņa ir aizgājusi pie ārsta, - Aleksandrs ir samicrniecisks.

- Jūs bijāt ar viņu ko sarunāju�i? - Kalniņ� mūs uzrunā, pats sākdams iet lejup, un mēs viņam sekojam. Nav ta�u pamata ap�aubīt viņa teikto.

- Mēs esam iekūlu�ies notikumā ar Bībeli, - es izstāstu Kalniņam Bībeles nozag�anas epizodi, noklusējot, ka tā jau sen ir atdabūta.

- Kāpēc Ilze pati to nemeklē? - Kalniņ� izrāda de�ūr-interesi.

- Viņa aizbrauca uz Vāciju un uzticēja man to sameklēt.

Mēs izejam no kāpņu telpas. Kalniņ� iekāpj savā ma�īnā, mēs ar Aleksandru - manā jaguārā. Kad mēs jau braucam ārā no ick�pagalma, es strauji pagrie�u ma�īnu atpakaļ. Aleksandrs ierunājas:

- Tie�i manas domas.

Nolieku ma�īnu, un mēs ejam atpakaļ uz kāpņu telpu.

- Tev ir kāda konkrēta versija? - Aleksandrs pajautā.

- Jā, - es atbildu. - Pats dzirdēju, ka viņi grāmatu nodeva jau vakar. Zem Kalniņa ma�īnas bija pilnībā sauss asfalts. Ja viņ� būtu atbraucis īsu brīdi pirms mums, tas būtu vismaz mitrs.

Mēs atkal braucam ar liftu uz devīto stāvu, un �oreiz lifts mūs atved pareizajā vietā. Piezvanām pie Aijas dzīvokļa durvīm, un tās tie�ām neviens neatver. Paspie�u uz leju durvju rokturi, un durvis atveras - tās nav aizslēgtas. Brīdi minstināju�ies, ieejam dzīvoklī.Tas ir neliels, tā saucamā hru��ovka, un tajā ir arī padomju laika mēbeles un da�i grāmatu plaukti. Uz �urnālu galdiņa stāv kāds manuskripts. Noliecos un izlasu titullapu. Tas ir Saadi �Ro�u dārzs�:

- Tātad Aija tomēr ir paņēmusi rediģēt Jēkaba Paidera atdzejojumu.

Arī Aleksandrs to apskata:

-Te, uz �ī mazā galdiņa, notika tekstu izpucē�ana un skalo�ana. Te blakus būtu jābūt netīru burtu kaudzēm, īstai veļas kastei, ta�u to viņa laikam glabā kaut kur citur.

Tikām es atveru vannasistabas durvis. Ar seju veļas bļodā guļ Aija Rozenberga. Tie�i tāpat, kā viņa iztīrīja manuskriptus no liekiem vārdiem un komatiem, kāds ir iztīrījis viņu pa�u no viņam vien vajadzīgas grāmatas. Aleksandrs iesvilpjas:

- Kārtējais slīkonis? Tu drīz būsi visīstākais jūrskolas turētājs.

Pieskaros Aijas kaklam - pulsa nav, viņa vairs neelpo:

-Jāsauc policija, ko tad citu.

Pirms policijas atbrauk�anas es ielieku Jēkaba Paidera atdzejojuma manuskriptu ma�īnā. Gribu to viņam atdot. Paredzu, ka izdabūt �o manuskriptu pēc tam, kad policija būs aizplombējusi dzīvokli, būs visai pagrūti.

Atbrauc policija un konstatē kārtējo nelaimes gadījumu:

- Tādā vecumā cilvēkiem ir jābūt uzmanīgiem, it īpa�i, ja ir slidena grīda.

�oreiz at�ķirībā no profesora Branta nāves konstatē�anas gadījuma es klusēju, kaut gan redzu, ka Aijai ir izjaukta соре, bet tādas sievietes ar nekārtīgiem matiem nemēdz staigāt pat tad, kad iet uz savu vannasistabu.

Viss ievelkas līdz vēlai pēcpusdienai. Es vēl aizvedu Aleksandru uz viņa darbnīcu, un man viss ir līdz kaklam.

- Ko tu izlēmi darīt ar romāna �Kaina zīmē� manuskriptu? - Aleksandrs, izkāpis no ma�īnas, uzjautā.

- Sadedzināt, sadedzināt, - atbildu par brīnumu pats sev.

- Pilnīgi manas domas.Tam malkas vērtība vien ir,� Aleksandrs piekrīt. - Nora Paidere varbūt arī bija izcila rakstniece, ta�u kā sieviete gudra viņa nebija, un bojāt dzīvi Jēkabam nav nekādas vajadzības.

Braucu mājās, tā arī neticis skaidrībā, kāpēc Aigaram Kalniņam būtu tik ļoti vajadzīgs romāna �Kaina zīmē� manuskripts. Vai arī viņam tomēr ir vajadzīgs cits manuskripts? Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūrskolas priek�nieks ir neviens cits kā Aigars Kalniņ�. Lai gan Jēkaba Paidera atdzejojuma manuskripts ir atstāts notikuma vietā, kam glu�i kā ar pirkstu būtu jānorāda, ka vainīgais ir Jēkabs Paiders, man tas, glu�i pretēji, liek domāt, ka Jēkabs Paiders te nav bijis klāt. Pierādījumi pret Kalniņu gan ir netie�i, jo, galu galā, maketu Aija varēja tie�ām paņemt vēl vienai pārbaudei uz mājām un arī sausumu zem Aigara Kalniņa ma�īnas varu apliecināt tikai es. Secinu, ka galvenais iemesls ir nevis Paideres manuskripts, bet gan Ārona Turives sacerējums, pamatojoties uz kuru tapa Kalniņa disertācija. ��ajos laikos, kad nezog tikai slinkais, ko var iesākt ar atklājumu, ka kāds, iespējams, ir nozadzis disertāciju? Neko,� pats sev atbildu.Tas nebūtu nekas ārkārtējs, ja vien cilvēks neplānotu kļūt par kultūras ministru.Tādā gadījumā apvainojumam par disertācijas nozag�anu jau sākas citas likmes. Ja paturpina nu jau nelaiķes redaktores domas par spēkiem, kuriem pieslēdzas rakstnieki, kad viņi, izstrādājot kādu tēmu, burtiski kļūst tai par ruporu, jāatzīst, ka Kalniņ� ir iegājis ļoti bīstamā zonā. Vara ir dēmonu dēmons.

Braucot mājās, nolemju iegriezties pie Paidera. Paņemu viņa atdzejojuma manuskriptu. Kad pieklauvēju pie Paidera dzīvokļa durvīm, viņ� tās pēc brī�a atver, neko nejautājis. Viņ� ir pārsteigts. Es viņam pastiepju Saadi �Ro�u dārza� manuskriptu, un viņa sejā kā spogulī novirmo pilnīga neizpratne, tad atklāsme un tad prieks, kas vainagojas ar skumjām. Varbūt viņ� nav īsti praktisks, ta�u muļķis noteikti ne.

- Tātad arī Aija ro�u dārzu neravēs, - viņ� beidzot izrunā.

Es gandrīz apskai�os. Viņa egocentriskajā attieksmē pret pasauli ir kas slimīgs, ta�u vienlaikus arī kaut kas bezgala bērni�ķīgs. Viņ� ieaicina mani savā vecpui�a miteklī. Saprotu, ka viņ� dzīvo pats savā ro�u dārzā, bet ne �ajā dzīvoklī. Te viņ� glabā tikai savu ķermeni. Viņ� joprojām nav novācis kratī�anas sekas - viss ir izmētāts.

Viņ� noņem no krēsla grāmatas, kuras laikam ir sācis kārtot, lai es varētu apsēsties. Viņa kārtība ir vēl haotiskāka nekā viņa nekārtība.

- Tām rozēm laikam ir indīgi ērk�ķi, - viņ� domā tikai par savu tulkojumu. - Aija tikko paspēja to paņemt un jau arī pagalam?

-Jā,viņa nomira, � esmu lakonisks.

- Viņas vecumā tas laikam nav nekas neparasts. Uz ziemu aizlido visi putni, - viņ� pārslēdzas uz citu tēmu, kas, kā man �ķita, viņu pavisam neinteresē. - Vai tu izlasīji Ārona Turives sacerējumu?

Та viņam tomēr ir vārīga tēma.

- Atdevu to bibliotekārei Alisei izvērtē�anai, un viņa to tagad studē, - nebūt negrasos atklāt viņam visas kārtis. Viņa varbūtība jūrskolas audzēkņu peldinā�anā vēl līdz galam jānoskaidro.

- Kāpēc tu to nelasīji? - pajautāju Paideram.

Jēkabs Paiders nolai� acis. Atkal esmu trāpījis vārīgā

vietā, un man sāk likties, ka te nejūtīgu vietu vispār nav.

- Zini, pār Āronu Turivi un manu māti tika izgāzta tāda dubļu jūra, ka tā skāra ne tikai viņus, bet ari mani un manu brāli. Es negribu tajā piedalīties. Mana mamma bija brīni�ķīga. Viņa bija talantīga un izcila rakstniece. Per�u valodā ir tāds jēdziens kā �nest godu�. Cilvēki nevis vienkār�i staigā un drēbes nēsā, bet nēsā godu, un es uzskatu, ka mana māte nesa mūsu valodas godu, -Jēkaba Paidera balsī jau�as pielūgsme.

Tagad acis ir jānolai� man. �Un uzrakstīja romānu �Kaina zīmē�,� domās piemetinu, �kurā apvainoja tevi brāļa slepkavībā.� Nē, tas noteikti ir jāsadedzina. It kā apstiprinot manu spriedumu, Paiders piemetina:

-Tēvs dievināja mammu, un es arī.

Es brīnos, kāpēc profesors Brants, pazīstot Jēkabu un dro�i vien zinot visu, ko tagad zinu arī es, nav jau sen iznīcinājis manuskriptu. Laikam viņa pietāte pret vārdu un Noru Paideri ir bijusi pārāk dziļa.

Jēkabs Paiders, bezmaz kā klibais tverdamies pēc spieķa, izvelk no kaudzes vecus fotoalbumus un pasniedz man:

- Laimes zeme, kad visi vēl bija �eit, - viņ� piebilst.

Albuma ir senas fotogrāfijas, gandrīz vai no fotogrāfiju pirmsākumiem Rīgā - Noras vectēvs un vecmāte, tēvs un māte, vīrs,Jānis, pavisam maziņ�, un tad fotogrāfiju kļūst vairāk. Tiek fotografēts viss - kā Jānis guļ, kā sper pirmos soļus, kā spēlē klavieres, kā iet uz skolu. īsta dzīves fotoreportā�a. Jāņa Paidera studiju laiks ir pārstāvēts īpa�i daudzskaitlīgi. Tad es pamanu ko interesantu -Jāni Paideru kopā ar Aigaru Kalniņu.

- Viņi kopā mācījās? - notēloju pārsteigumu.

Jēkabs visai vienaldzīgi atbild:

- Viņ� ir kārtīgs pakaļa.

�ķiru albumu tālāk. Seko fotogrāfija, kurā redzami visi trīs � Aigars Kalniņ�, Jānis Paiders un profesors Brants.

- Viņi draudzējās? - iejautājos, jo Aigars Kalniņ� Jāņa Paidera studiju fotogrāfijās ir pārstāvēts kupli.

- Vai tad tāds kretīns kā Aigars Kalniņ� maz zina, kas ir draudzība? Viņ� tikai iekārtojas vietās. Mamma bija talantīga rakstniece, bet profesors Brants bija vado�ais universitātes zinātnieks. Kalniņa galvenā meistarība ir izskaitļot īstos, kuriem vajag piekārtoties, un īstajā brīdī piecirst āķi. Ja tāds tips kā Kalniņ� ir tev blakus, tas nozīmē tikai vienu - tu esi uz viļņa. �obrīd viņ� mani negrib redzēt, tātad es esmu bedrē.

Apgrie�u fotogrāfiju ar trijotni. Uz tās ir Jāņa Paidera nāves datums.

- Es pats fotografēju, - Jēkabs piebilst. - Jāņa nāves dienā pēc viņa rado�ā vakara. Da�as stundas pirms viņa noslīk�anas.

Tas ir loģiski, jo kādam ir jāfotografē. Rodas iemesls pajautāt Jēkabam:

- Vai tika noskaidrots, kāpēc tavs brālis noslīka?

Jēkaba Paidera pierē iegrie�as asa rieva.

- Viņam bija rado�ais vakars saistībā ar Dzejas dienām. Raiņa nāves dienā bijām Jūrmalā, kur notika vakars. Kad tas beidzās, mēs divatā nolēmām pastaigāties gar jūras krastu, ta�u tad sastrīdējāmies, un es aizgāju. Ja es nebūtu aizgājis, viņ� paliktu dzīvs... Kad mamma uzzināja par Jāņa nāvi, nerunāja ar mani līdz pat Jāņa bērēm. Tēvs mierināja, lai es nepārdzīvojot, ka ar māti tā mēdzot gadīties, 'lā�u es esmu vainīgs... Ja nebūtu aizgājis... - viņ� domās atgrie�as liktenīgajā vakarā. - Es toreiz biju vēl pavisam puika, un man likās, ka viņ� grib tikt no manis vaļā glu�i kā bērnībā, kad es viņa un viņa vienaud�u spēlēs maisījos pa kājām. Viņ� gribēja tikt no manis vaļā. Nezinu, kas viņam bija uznācis. Kad nomira mamma un arī tēvs, profesors Brants kļuva par manu vienīgo ģimeni. Es paliku pavisam viens, - Paiders aizcērt albumu. - Tagad vairs nav neviena, tikai kaut kāds Arons Turive mētājas virtuvē. Tagad viņa paustās gudrības vairs nav nekā vērtas, - viņ� izvelk viskija pudeli. - Jāpiemin Aija, viņa bija laba redaktore, - viņ� ielej arī man. - Ļausim viņai peldēt projām uz citu, labāku pasauli, - attapies viņ� paņem manu viskiju un ielej to atpakaļ pudelē. - Tu ta�u esi pie stūres.

Savējo glāzi viņ� izdzer ar vienu piegājienu.

- Manā dārzā rozes zied! - viņ� skaļi iekliedzas un tad klusi piebilst. - Diem�ēl tikai indīgas gundegas.

- Vai tu zini, par kādu tēmu Kalniņ� aizstāvēja disertāciju? -jautāju.

-Jā, es tur biju. Viņ� savā disertācijā atgremoja to, ko profesors bija mums stāstījis lekcijās pirms piecpadsmit gadiem, bet tam pa�am Kalniņam - pirms visiem divdesmit pieciem. Nesaprotu tikai to, kā tādas vispāratzītas patiesības var parakstīt ar savu vārdu. Ta�u ir arī otra puse - Aija pie viņa strādāja, tātad viņ� nebija zemē metams. Paldies, ka atvedi man tulkojumu! Tu tagad tam esi gandrīz kā krusttēvs, - viņ� iesmejas.

Es izeju no Jēkaba Paidera dzīvokļa, lai beidzot brauktu mājās, ta�u tad atceros par romāna �Kaina zīmē� manuskriptu un nolemju aizbraukt uz Salēvi�a biroju, kur tagad nevienam nevajadzētu būt. Vajag sadedzināt manuskriptu kamīnā, jo negribas nevienam neko skaidrot: nedz Jasmīnai, nedz omei Liliānai, nedz vispār kādam.

Birojā tie�ām neviena nav. Ieeju savā kabinetā. Uz galda guļ vēstule, ko laikam tur nolikusi Ruta. Viņas smalkjūtība da�reiz pārmāc viņas profesionalitāti. Atplē�u aploksni. Vēstule sastāv no vairākām daļām: divām saburzītām un vēlāk iztaisnotām lapiņām un tre�ās lapas, uz kuras uzrakstīta vēstule, kas adresēta man. Ātri paskatos, kur� ir rakstītājs. Vēstuli parakstījusi Aija Rozcnberga, un �obrīd tā izskatās gandrīz kā vēstule no

viņsaules.

�

Labdien, Andrej!

�odien, kad Jūs atnācāt pie tnums uz izdevniecību, es sapratu, ka Jūs agri vai vēlu visu uzraksiet. Tā kā neesmu pārliecināta, vai es to pieredzē�u, sūtu Jums vēstuli, jo manā vecumā neko nedrīkst atlikt uz rītdienu.

Man Jums ir jāpaskaidro, ka tad, kad Aigars Kalniņ� piedāvāja man apmeklēt profesoru Brantu, es līdz galam nesapratu viņa nolūkus. Mēs kopā ar profesoru strādājām pie hronikas, kurai bija jāatspoguļo viss sare�ģītais literatūras tap�anas process padomju laikos. Darbs tie�ām bija aizraujo�s un interesants! Kalniņ� katru reizi, neiedziļinoties darba detaļās, korekti apjautājās, kā mums klājas, un es viņam izstāstīju, ka mēs visus notikumus salīdzinām ar profesora dienasgrāmatas iespaidiem. Man �ķita būtiski apstiprināt Kalniņam, ka paktu precizitāte hronikā ir visai augsta. Tikpat vaļsirdīgi es viņam izstāstīju arī par romānu "Kaina zīmē", jo mani bija ieintriģēju�i �ī romāna arheoloģisko izrakumu cienīgie vāki. Bet arī tad es vēl neko nesapratu, līdz Kalniņ� it kā garāmejot iejautājās, vai profesoram ir Arona Turives sacerējums. Tie�i �o sacerējumu es biju nejau�i redzējusi pirms da�iem gadiem Aigara seifā, un tad man radās iespēja to virspusēji pārskatīt. No tā es secināju, ka Aigars savai disertācijai materiālu ir vienkār�i nozadzis. Tas, protams, nebija pierādāms, jo Ārona Turives sacerējumu es vairs nekad netiku redzējusi. Tas, ka Kalniņ� interesējās, vai pie profesora Branta nav tā pa�a sacerējuma, apliecināja, ka Kalniņ� tomēr jūtas apdraudēts un mani pie projesora Branta viņ� sūta tādēļ, lai es viņu pieskatītu un lai, izmantojot mani, viņ� varētu kontrolēt situāciju. Vēl skaidrāks man viss kļuva tad, kad es, izmantojot gadījumu, piesavinājos profesora dienasgrāmatas lapiņas, par kurām man Jums ir jāpastāsta atsevi�ķi.

Mēs ar profesoru bijām labās attiecībās, un viņ� man uzticējās. Vienreiz, kad biju pie viņa ciemos un viņ� kārtējo reizi citēja savu dienasgrāmatu mūsu hronikas vajadzībām, viņ� atrada �īs divas lapiņas, izplēsa tās un saburzījis gribēja iemest kamīnā, ta�u viņam bija problēmas ar muguru. Viņam bija grūti piecelties, tāpēc viņ� palūdza mani tās iemest ugunī. Profesors pateica: �Tās ir lietas, kuras nav jāredz sve�ām acīm un vēl mazāk manai meitai. � Ta�u es tās neiemetu kamīnā, bet gan veikli noslēpu kabatā, un tagad arī Jūs varat tās izlasīt. Es lūdzu Jūs pret �o manu sūtījumu izturēties ar cieņu, jo arī es, tāpat kā profesors Brants, kur� nevarēja iznīcināt romāna "Kaina zīmē" manuskriptu, nevaru �is lapiņas sadedzināt. Visticamāk, profesors Brants baidījās, ka viņa nāves gadījumā �īs lapiņas kļūs par lasāmvielu viņam tuviem cilvēkiem.

Ar cieņu, Aija Rozenberga

Tad es lasu lappuses no profesora dienasgrāmatas:

1988. gada 15. decembris.

Pie manis atnāca Nora un iedeva izlasīt savu manuskriptu. Viņa joprojām man kaut ko nav piedevusi un nenāca pie manis dzīvoklī, atdeva manuskriptu, stāvot pie durvīm.

1988. gada 16. decembris.

Izlasīju Noras manuskriptu un esmu satriekts, vēl vairāk - esmu pilnīgi iznīcināts. Jānis Paiders ir mans dēls. Bija. Uz kaut ko tādu ir spējīga tikai Nora. Kādā ellē viņa ir dzīvojusi visu �o laiku! Vissāpīgākais un traģiskākais ir tas, ka �īs elles radītājs esmu es pats. Ja es to apzinos un pieņemu, es nezinu, kur lai rod spēkus, lai dzīvotu tālāk. Nora pēc mūsu �ķir�anās pārtrauca satikties un izvairījās, un, uzzinājis, ka viņai piedzimis dēls, es pat sajutu greizsirdību. Un tad, kad viņas dēls iestājās pie mums Filoloģijas fakultātē studēt, es pat centos caur viņu atjaunot attiecības ar Noru, jo mani �āda pilnīga nolieg�ana tomēr ļoti sarūgtināja. Un es iedevu Jānim izlasīt Arona Turives sacerējumu, pirms tam apjautājoties, vai viņ� nekad iepriek� nav lasījis �o autoru. Kāds muļķis es biju, jo mani tomēr mocīja ziņkāre, vai Nora ir saglabājusi mūsu kopdarbu. Mēs ta�u nodrukājām divus!Jānis atbildēja noliedzo�i. Es cerēju, ka, nosūtot mūsu kopdarbu Norai, es uzjundī�u viņas atmiņas un viņa beidzot atsāks ar mani vismaz sarunāties. Ta�u Jānis manuskriptu parādīja nevis mātei, bet gan tam glumajam zutim Aigaram Kalniņam, un viņ� mums uzsūtīja kratī�anu. Man jau sen bija aizdomas, ka viņ� ir ziņotājs. Viņ� arī pirms tam vairākkārt centās tikt pie manis dzīvoklī, un viņa neatlaidībā jautās kas vairāk par vienkār�u ziņkāri. Ta�u es par visu to noklusēju, kaut arī toreiz manuskripts pazuda. Jānis pats bija neizpratnē, ta�u mēs bijām priecīgi, ka esam viegli tiku�i cauri - viss beidzās laimīgi, bez arestiem un atbrīvo�anas no darba. Nebija nekādu seku arī Jānim un Norai, un es izlēmu par savām aizdomām sakarā ar Aigaru Kalniņu neko neteikt, jo man nebija nekādu tie�u pierādījumu. Ta�u dienu pirms Jāņa nāves es pateicu viņam, ko es domāju par tām organizācijām, kuru labā strādā Aigars Kalniņ�un ko es domāju par �o slideno tipu. Baidos, ka Jānis ar savu kaismīgo raksturu mēģināja izprovocēt Aigaru Kalniņu uz atklātu sarunu, par ko diem�ēl samaksāja ar dzīvību. Nora mani joprojām negrib redzēt, un man arī pa�am tagad pietrūkst drosmes. Vienīgais, ko es varu darīt, ir palīdzēt viņas jaunākajam dēlam, kuru...

Es skatos uz �iem rakstu galiem. Vārdi ir sapinu�i visus pavedienus cie�ā rakstā, dzīves audumā, ta�u ko lai es ar to pasāku?

Miru�a cilvēka pieraksti, par kuriem, ņemot vērā viņa darbības veidu, vienmēr var pateikt, ka tā ir daiļrade, kaut arī tuva dokumentālajai prozai. Daiļrade, kas ir daļa no elles. Elles, kura sākas tik nevainīgi - ar mīlestību, brīvību un jūsmu. Man gan nav līdz galam skaidrs, vai �ī elle ir tie�ām vajadzīga, lai saprastu, cik dārgs ir tas, kas ir pazaudēts, vai arī...

Sāku dedzināt romāna �Kaina zīmē� manuskriptu rūpīgi pa lapai. Man nav pietātes pret nopelniem bagāto rakstnieci, man ir tikai izpratne, ka Jēkabs Paiders, izlasījis tādu mātes sacerējumu, tiks sagrauts. Viņa burinieka masts tiks salauzts.

Kad esmu nokurinājis gandrīz visu manuskriptu, manā kabinetā ienāk Salēvi�s. Es satrūkstos kā pui�elis, kur� pieķerts nedarbos.

- Domāju, ka birojā kāds ir aizmirsis izslēgt gaismu, - Salēvi�s paskaidro savu iera�anos. - Ko kurinām? - viņ� pajautā, ieraudzījis kamīnā sadegu�ās papīra plēksnes.

- Kainu, - es atbildu. - Ābela brāli Kainu.

- Varbūt tā arī ir pareizi.

Pastiepju viņam Aijas vēstuli. Man nav skaidrs, ko ar to iesākt. Salēvi�s uzmanīgi izlasa gan Aijas vēstuli, gan lapiņas no profesora Branta dienasgrāmatas. Pabeidzis lasīt, viņ� pajautā:

- Ko tu grasies ar to iesākt?

- Iesākt ar to nevar neko - es labi saprotu, ka tie nav nekādi pierādījumi.

- Bet vai tev pa�am tagad par visiem notikumiem ir pilnīga skaidrība? - Salēvi�s neatlai�as. - Neaizraujies ar tiesā�anu. Ir lietas, kur viss ir skaidrs par deviņdesmit procentiem, un tādas nevar tiesāt, kamēr neatnāk tic pārējie desmit. Da�reiz uz to ir jāgaida gadiem. Kā man - �ajā lietā man bija jāgaida divdesmit �etri gadi. Atbilde atnāca no pavisam negaidītas puses.

Salēvi�s nebeidz mani pārsteigt. Nogaidu, un viņ� pats izstāsta:

- Jā, es izmeklēju Jāņa Paidera nāves gadījumu. Toreiz paliku bez galīgās atbildes.

- Jūs? - gandrīz iekliedzos. Nu man ir par vienu atbildi vairāk - Salēvi�s ir izmeklējis Jāņa Paidera nāves gadījumu, un tie�i tāpēc viņ� piekrita uzklausīt bibliotekāri Alīsi.

- Jā, - Salēvi�s ir pavisam mierīgs. - Tāpēc es zinu, ka Jānim Paideram pēc nāves tika konstatēts narkotiskais reibums. Viņ�, ja tā var izteikties, gāja pa ūdeni.

- Un jūs visu laiku par to klusējāt? - esmu pārsteigts.

-Ja tu zinātu to, ko zināju es, mūsu secinājumi neat�ķirtos. Bet tagad tu, iedams pats savu ceļu, uzraki to, kas man kā kriminālizmeklē�anas praktiķim pat nenāktu prātā. Kas attiecas uz Aigaru Kalniņu kā galveno aizdomās turamo, man toreiz arī bija sava versija, kas sasaucās ar profesora Branta viedokli. Jānis Paiders, lai kā mēs to negribētu atzīt, bija uzleco�a padomju laika dzejas zvaigzne, kuras aizrau�anos ar narkotikām tika stingri piekodināts neizpaust. Par to bija pat jāparakstās.

- Tādi maldi! Tie gandrīz varēja pazudināt Jēkabu Paideru! - esmu sa�utis.

-Tu saki -Jēkabam Paideram radās iespaids, ka brālis grib tikt no viņa vaļā? - Salēvi�s pat negaida manu atbildi. - Tas ir pat ļoti ticami.

- Kur viņ� tajos laikos varēja ņemt narkotikas, un kas tās bija par narkotikām? - es Salēvi�u gandrīz pratinu.

- LSI). Tās sauca par patiesības zālēm, un tās bija pieejamas tikai specdienestu darbiniekiem. Та sacīt, mēles atraisī�anai. Iespējams, Aigars Kalniņ� pierunāja Jāni Paideru pamēģināt. Ja jau profesors Brants bija brīdinājis Paideru par Aigaru Kalniņu kā ziņotāju, tad varbūt �īs �patiesības zāles� tika izmantotas, lai noskaidrotu īstenību. Tikai Paiders savā naivumā lietoja LSD, bet Kalniņ� izlavierēja ar kādu analgīna pulveri. Tad Aigaram Kalniņam Paiders nemaz nebija jāslīcina. Viņam bija tikai jāsē� klusu un jānoskatās, kā viņ� aiziet pāri jūrām.

- Bet kāpēc tas tika slēpts? Varēja atklāt vismaz ģimenes locekļiem.

- Es jau teicu, ka mēs visi parakstījāmies par neizpau�anu, un tolaik bija cita izpratne par presti�u. LSD arī izmantoja ne jau ielas bandīti. Viss tika apzīmogots ar spiedogu �Pilnīgi slepeni�. Starp citu, Aigaram Kalniņam Dzintaros ir vasarnīca.

- Man tas viss ir jāpārdomā, - beidzot ierunājos. - Gribu saprast, kur �ajā gadījumā ir robe�a. �ādā pasaulē nav viegli no�ķirt labu no ļauna.

- Tas ir labi, ka tu sāc saprast to robe�u, kas atdalīja Brantu, Jāni Paideru un Jēkabu Paideru. Starp viņiem bija tādas attiecības, kas pārkāpj asins grupu. Bet, kas attiecas uz Aigaru Kalniņu... � Salēvi�s iziet priek�telpā, lai pēc brī�a atgrieztos ar avīzi rokā: �Apstiprināta jauna valdība. Aigars Kalniņ� ir jaunais izglītības ministrs.�

Kabinetā iestājas klusums, kas iecērtas gaisā kā smags cirvis, un mani pārņem milzīgs riebums.

Tā gadās. Manam Georgam pēc �etriem gadiem jāuzsāk skolas gaitas, bet savu izglīto�anos viņ� jau ir uzsācis. Vecajam Ergleram, kur� Jasmīnu nelaida skolā, bija sava metode un savs priek�stats, ko viņ� ieaudzināja

Jasmīnai. Viņ� neuzticēja mazmeitu nepazīstamiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par kaut kādiem ministriem, kuri varētu izdomāt plānu, kā sakārtot smadzenes. Nav pat runa par to, ka Aigaram Kalniņam pietrūktu prāta. Tā viņam ir pārpārēm. Ta�u vai manam Georgam ir vajadzīga tāda prāta izglītība? Tāda prāta, kas prot tikai izdomāt manevrus un manipulēt ar citu vājībām? Jasmīna ir laba sieva tie�i tāpēc, ka ne jau ar prātu viņa pieņem lēmumus, bet gan ar sirdi. Georga sirdi tādam izglītības ministram es negribu uzticēt.

- �Es sapni par dzimteni pagalvī lik�u,� - iesmējos un kļūstu dzēlīgs, atceroties grāmatas virsrakstu, kuru izlasīju Kalniņa izdevniecības veikalā.

-Toties tagad tevi vairs nevarēs muļķot ar vārdiem, -Salēvi�s izturas kā īsts skolotājs. - Vajag sākumā paskatīties uz muti, kura vārdus runā. Ja patiesība negodīga cilvēka mutē kļūst par meliem, tad maldi, godīga cilvēka pateikti, izklausās pēc patiesības.

- Kāpēc viņam vajadzēja nogalināt visus �os cilvēkus? - gribu uzzināt Salēvi�a viedokli.

- Viņi pietuvojās bīstami tuvu, - Salēvi�s neizplūst paskaidrojumos. - Domāju, ka Jāni Paideru viņ� nenogalināja. Viņ� ļāva viņam noslīkt.

- Bet ko tad viņ� īsti meklēja? - gribu salīdzināt savu un Salēvi�a viedokli.

- Sprie�ot pēc visa, ko arī tev izdevies uzzināt, viņ� meklēja Ārona Turives manuskripta otru eksemplāru, par kura esamību viņ� uzzināja no profesora Branta dienasgrāmatas, ko, es esmu pilnīgi pārliecināts, viņ� ir pievācis.

- Kāpēc viņam bija jākļūst par ministru? - nespēju rimties.

- Da�i cilvēki, lai aizsargātos, ir gatavi noalgot karaspēku, citi - veselu policijas aparātu. Kalniņu instinkts aizsargāties ir aizvedis līdz ministra postenim. Toties tagad tu skaidri zini, kādā krāsā ir vara, - Salēvi�s ir mierīgs. - Un tad jau var vilkt robe�as.

Nākamās dienas rīts atnāk ar slimību. Mazais Georgs ir saslimis ar skarlatlnu. Viņam ir sarkani izsitumi un temperatūra.

- Parasta lieta, - ome Liliāna nosaka. - Kad sāk iet ļaudis, tad sāk slimot ar visām cilvēku slimībām.

Jasmīna ir norūpējusies, ta�u mierīga:

-Toties viņam tagad izveidosies imunitāte.

Pats Georgs ir saguris un grib gulēt. Kad ieeju viņa istabā, viņ� tomēr pieceļas sēdus:

- Es vairs neie�u uz bērnudārzu?

- Kādu laiku ne.

- Un pēc tam? - Georga balsī vairs nav tās aizrautības, ar kādu viņ� ceļoja uz bērnudārzu iepriek�ējā nedēļā.

- Pēc tam - tad jau redzēs, - esmu izvairīgs. Pazaudēt Georgu citu cilvēku slimībās es neesmu gatavs, mūsu ģimenē pietiek savējo.

�Tagad vēl tikai būtu jāsāk raudāt, tie�i tāpat kā Jas-mlnai, kad viņa aizveda Georgu uz dārziņu,� par sevi pasmīnu.

- Iesi mācīties pie meistara, � ierosinu.

Georgs nopriecājas:

- Kas ir meistars, viņ� man kaut ko mācīs?

' �

-Jā, - es atbildu, kaut arī vēl īsti nezinu, kur Georgu vest. Varbūt mācīt viņam mūziku, kura tiek tālāk par vārdiem. - Meklēsim instrumentu, ar kuru tu varētu atvērt sevi,-pasaku skaļi. - Katram cilvēkam tas ir savs. Mums tikai jāsaprot, kur� būs tavējais, un, kad mēs to sapratīsim, tad arī piemeklēsim tev meistaru. To īsto.

Georgs atlai�as atpakaļ gultiņā, un mēs esam vienoju�ies. Ta�u puikas izgājiens mūsu ģimenē ir radījis tuk�umu, kas tagad jau ir aizpildīts. Vismaz es to tā saprotu. 'Гаtad kaut kāda jēga tam bija, pat ja tas ilga tikai da�as dienas.

Es ieeju guļamistabā, kur uz palodzes stāv tie pa�i vāki, kuros bija ielikts Noras Paideres manuskripts. �Kad beidzas viss, paliek vismaz vāki,� es sevi uzlielu un, brīdi papētījis vākus, dodos lejā uz virtuvi, kur paņemu nazi. Manu ziņkāri ir iekārdinājis caurums ādas vākos, kur var pamanīt, ka salaidumā ir ielikts vēl kaut kas. Kas tas varētu būt? Omc Liliāna ierauga mani ar vākiem un izbrīnās:

- Tu tagad esi meties uz grāmatu plē�anu? Pat bērnībā tev nebija tāda niķa.

Mani dīda ziņkāre: paskatīties, kas lācītim vēderā, ir katra kārtīga puikas pienākums. Es sāku knibināt apdilu�os vākus, kamēr āda lēni nonāk nost, un tad atklājas, ka apak�ā ir divi ļoti plāni kopā salikti koka dēlī�i. Drīzāk tos pat varētu nosaukt par plāksnītēm, kas laika gaitā ir samelnēju�as. Es tās uzmanīgi atdalu vienu no otras. Starp tām guļ pergamenta fragments.

- Pergaments! - iesaucos, un mani pārņem īsts puikas prieks, kad tas ir atradis apslēpto mantu. Es tik ļoti biju aizrāvies ar ādas vāku uz�ķēr�anu, ka pat nepamanīju - man blakus ir nostājusies ome Liliāna Jasmīna un mazais Georgs.

Apskatu pergamentu. Uz tā ir nesaprotamas rakstu zīmes, un es to, mazliet vīlies, atlieku atpakaļ. Man neatliek nekas cits kā piezvanīt bibliotekārei Alisei. Viņa ta�u ir seno grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja.

-Jūs pats tos atvērāt un esat sabojājis vākus? - Alīse ir sa�utusi.

- Es varu tos jums aizvest, - jūtos vainīgs.

- Neko vairs neaiztieciet! - Alīse ir strikta. - Es tūlīt pie jums aizbrauk�u.

- Labi, - es samierinos, jo tie�ām jūtos vainīgs. Nedrīkstēja ta�u sabojāt vēsturisku artefaktu! Ja pret lietām ir tāda pietāte kā bibliotekārei Alīsei, tad kā lai tiek pie �o lietu apslēptā satura? Tas būtu palicis slēpts vēl nez cik gadu, ja nebūtu tāda bezkauņas un diletanta kā es.

Alise atbrauc ar tramvaju, un es eju viņai pretī. Viņa kā alla� ir apjozusies ar jostu. Alisei līdzi ir fotoaparāts:

- Kur jūs atradāt �os vākus? - viņa painteresējas.

- Profesora viesistabā apaļajā galdā. Mēs tos atradām kopā ar viņa meitu Ilzi. Tajos bija manuskripts.

Alise sakniebj lūpas, jo esmu ielauzies viņas teritorijā. Profesors ta�u uzdāvināja visus savus iespieddarbus bibliotēkai.

-Tas pergamenta lappuses laikam te ir ieslēpis īstais lasītājs. Tas ir tikai divas lappuses, laikam paņemtas no kādas grāmatas, - es atgādinu Alisei viņas pa�as teoriju. - Pateicoties �ai kaislībai, mēs vēl �odien lapas varam izlasīt.

Ieraudzījusi posta�u uz mūsu virtuves galda, Alīse ļaujas sa�utumam, ta�u skaļi neko nesaka. Viņa sāk fotografēt. Tad viņa uzvelk cimdus un sāk apskatīt to, kas atlicis no vākiem. Viņa ļoti rūpīgi apskata ādu, tad dēlī�us un beidzot pa�u pergamentu. Viņa pēta to ilgi un lēnītēm kustina lūpas. Secinu, ka viņa var �o pergamentu izlasīt.

- Nu, un ko tad raksta, varbūt kaut ko par apslēpto mantu? - es vairs nevaru nociesties.

- Varu jūs apsveikt, - Alīse beidzot pagrie�as pret mani. - Jūs esat kļuvis par vissenākā Latvijas teritorijā atrastā rakstu pieminekļa īpa�nieku. Tas ir datēts ar 1199. gadu. Līdz �im par senāko tika uzskatīts pergaments, ko arī atrada ieslēptu starp grāmatu vākiem, bet tas bija no 14. gadsimta.

- Bet kas... kas tur ir rakstīts? - mani ir pārņēmis satraukums, kas līdzinās tam, ar kādu mēs bērnībā vērām vaļā aizkorķētas pudeles, kuras izskaloja jūra. Tikai vēlāk es sapratu, ka tās pudeles meta mans tēvs, kur� tādā veidā mēģināja mani pieradināt pie lasī�anas un, galvenais, rakstī�anas. Kad grimst kuģis, tā ir tava pēdējā iespēja kaut ko paziņot pasaulei.

Alīse mani atgrie� atpakaļ Me�aparka virtuvē:

- Та ir Derība, Jaunā Derība. Evaņģēlijs senslāvu drukā, kad patskaņus vēl nerakstīja. Rakstīja tikai līdzskaņus. Brīvība, ko valodas pierakstā ienesa patskaņi, to tikai sa�ūpoja, nevis nostiprināja.

-Tātad viņi rakstīja līdzīgi kā pērsi, - atceros Jēkaba Paidera pastāstus.

- Iespējams, - Alīse par to nav lietas kursā.

- Sākumā bija vārds, - viņa izlasa. - �is pergaments pierāda, ka Jersika, kur pierakstīts �is evaņģēlijs, jau bija kristīta, tātad pirms ordeņa iebrukuma. Tas ir nopietns fakts.

- Tas nozīmē, ka būs jāpārraksta vēstures grāmatas? - pajautāju.

- Vēsturi pārrakstīt nemaz nav tik viegli, ta�u noderīgi ir saprast, ka mūri nav mūri, bet tikai kartona kastes. Jūs esat �ī vēsturiskā atraduma īpa�nieks, un jums jāizlemj, vai jūs to nodosiet sabiedrībai vai paturēsiet ģimenē, - Alīse ir nopietna.

- Bet kur profesors varēja dabūt �os vākus? - es nesteidzos Alīsei atbildēt.

- Iespējams, tajā pa�ā Rakstnieku savienības bibliotēkā. Krātuvē, ko viņi pārņēma no Benjamiņiem, bija tie�ām izcili un seni grāmatniecības eksemplāri.

- Kāda jums brīni�ķīga josta, - ome Liliāna nenocie�as.

Beidzot man rodas iemesls iepazīstināt Alīsi ar savu ģimeni.

- Tā ir Lielvārdes josta? - ome Liliāna neliekas mierā.

- Jā, - Alīse atbild. - Tas ir daudz senāks un daudz stingrāks raksts. Tas tur ciet ne tikai prātu, bet arī miesu un neļauj izlaisties vaļībās. Jostu nenēsā tikai dekoratīviem nolūkiem, kā to tagad sludina, bet gan lai uzturētu kārtību. Daļa, kas atrodas zem jostas, nedrīkst valdīt pār galvu, ta�u, lai to at�ķirtu, robe�a ir visu laiku jāsajūt, pat fiziski. Jāsajūt katru brīdi, katru mirkli. Baltais ir kosmoss, bet sarkanais ir zeme un cilvēki. Raksts visu laiku mijas, citādi nekas neturētos kopā. Zoroastrie�iem bija tāds rituāls - viņi iesāka dienu ar jostas uzlik�anu un beidza dienu ar tās noņem�anu.

-Jums vajadzētu palīdzēt Jēkabam Paideram izrediģēt viņa Saadi tulkojumu. Viņ� arī interesējas par uguns kulta piekritējiem.

- Ir lietas, kur ar interesi var dabūt gatavu tikai to, ko jūs jau izdarījāt, - viņa nosodo�i pamāj ar roku uz mūsu virtuves galda pusi, kur guļ manis izoderētā vēsturiskā relikvija. - Josta ir kas vairāk. Te katrs pavediens ir sasaistīts burtu rakstā. Burtus var izlaist, pazaudēt, samainīt, ta�u jostas rakstā nevar pazust nekas. Josta ir kā perfokarte, kur nav nekā lieka. Pergaments, ko jūs atradāt, ir no tā pārejas perioda, kad cilvēki sāka atdalīt prātu no miesas un no... - viņa nepabeidz.

-Tātad,jūsuprāt,ja dzīves rakstu lasa pareizi, nejau�ības nav iespējamas? - mūsu sarunā negaidīti iejaucas Jasmīna.

- Tiem, kas prot pareizi lasīt, nejau�ību tie�ām nav. �ķietamā brīvība ar nejau�ībām ir burtu ievie�anas sekas, - Alīse pilnīgā nopietnībā atbild no savas Aizspo-gulijas. - Arī tas jau ir �ajā jostā ierakstīts. Tas, kas sadalās, pēc tam atkal top viens.

- Ta�u pa vidu izveidojas cilpa, kad viens ir sadalījies divos, - es ritinu viņas domu tālāk.

-Jā,cilpa,-viņa piekrīt. - Kāds tajā cilpā tiks noķerts, jo cilpa, kas nav atpazīta, var kļūt par lamatām.

- Es gribu uzdāvināt �os vākus jūsu bibliotēkai, -ātri izlemju. Novadpētniecība nav mana stiprā puse, un, pats galvenais, es nespēju nodro�ināt pēctecību. Tāda no vēstures izrauta relikvija ir tikai priek�mets, pazudis burts.

Alīse ir iepriecināta. Es strauji izlemju:

- Man jums ir vēl viens raksts. Iespējams, jūs atradīsiet īsto vietu, kur to piesiet.

Atdodu Alīsci Aijas Rozcnbergas vēstuli. Pats nezinu, ko ar to iesākt. Tai ir tikai rokraksta vērtība.

Ne katram ir lemts būt poētam, ne katrs var sadedzināt Noras Paidcres romāna manuskriptu, ta�u es to sadedzināju ar mierīgu sirdi, jo sajutu sevī morālas tiesības to darīt. Bet ar Aijas Rozenbergas vēstuli un profesora Branta dienasgrāmatas lapiņām es tie�ām nezinu, ko iesākt. Esmu tikai �ī pavediena turētājs, un man tas ir jānodod tālāk.

Alise ir nedaudz izbrīnīta, ta�u paņem vēstuli.

- Varbūt jums izdosies atrast �ai vēstulei īsto lasītāju, - es vēl piebilstu. - Neskatoties uz to, ka tā ir adresēta man, es tas neesmu.

- Atbrauciet pie mums, noformēsim dāvinājumu, -Alise, rūpīgi iepakojusi vākus, aiziet.

Mēs vairs netikām par to runāju�i, ta�u pēc kāda laika es uzzināju, ka Alise ir pierādījusi - Aigars Kalniņ� ir piesavinājies disertācijai cita autora idejas.Tā dēļ izcēlās milzīgs publisks tracis, un viņ� bija spiests atkāpties no ministra pienākumu pildī�anas. Cik sapratu, tika izmeklēta ari viņa iespējamā sadarbība ar padomju specdienestiem, ta�u tas tika apklusināts un aizsmērēts, atstājot tikai pilsētas tenku smirdoņu. Cilvēki izvēlas iet pa tām pa�ām taciņām, kuras tiem sen ir ierādītas un iemītas. Lai atzītu, ka ar godiem apkrauts necienīgs cilvēks, vajag lielu drosmi, nemaz nerunājot par to, ka varas turētājiem tiks laupīta tik grūti izcīnītā nepieska-ramība. Visai drīz �is gadījums tika notu�ēts un aizmirsts. Pa�ai Alīsei cīņa ar ministru izmaksāja dārgi -viņa tika atlaista no bibliotēkas, un nesen es redzēju presē interviju - nu viņa vada au�anas pulciņu Pārdaugavas kultūras centrā, un, iespējams, tā ir viņas īstā vieta. Nacionālā bibliotēka ievācās jaunās telpās, milzīgā jaunbūvē, kaut man tā arī nav skaidrs, ko īsti viņi tur glabā. Kas attiecas uz Grīnbcrgu, viņ� pie mums uz biroju tā arī neatnāca ne tajā nedēļā, ne arī pēc tam. Viņ� pamazām nodzērās, vismaz Aleksandrs man tā teica, jo viņ� regulāri de�urēja pie Aleksandra darbnīcas durvīm, kad viņam pietrūka dozai: �Narkotikas lai lieto angļu lordi, mums ir jāiztiek ar dzimtenīti.� Viņ� pielietoja jauno metodi, līdz kādā ziemas rītā Aleksandrs viņu atrada nosalu�u sē�am pie savas darbnīcas durvīm. Viņ� esot sēdējis uzvalkā ar spieķi un pīpi. �Nodzēries, bet solīds,� Aleksandrs rezumēja viņa dzīvi un daiļradi ļoti īsā nekrologā. Jēkabam Paideram ieaudzēt rozes Rīgas zemē tā arī neizdevās, un viņ� atgriezās pie tā pa�a, ko darīja padomju laikos, - pie samizdata. Tikai tagad to realizēja internētā kaut kādā mājaslapā. Gods, vismaz per�u izpratnē, atkal ir aiznests garām latvie�u kultūrai, ta�u tur neko nevar darīt. Nevar ieiet mājā, kur ciet gan durvis, gan logi, nerunājot par to, ka māja vispār nav uzbūvēta tam, lai tajā varētu ieiet iek�ā. Lai dabūtu tādu gatavu, vispirms ir jāiemācās iemānīt ziloni suņu būdā, ta�u tad, visticamāk, vai nu būda būs pagalam, vai zilonis. Bet tagad abi paliek dzīvi, un tam arī ir sava vērtība. Jēkabs Paiders tomēr ir pierādījis, ka valoda var turēt to, ko valodas nesēji negrib nest. Та nu tulkojums paliek guļot kā pelēks laukakmens ceļa malā, no kura, zinot latvie�u rakstniecības domas lidojumu, tam visdrīzāk tiks izkalts kapa piemineklis. Pa�am Jēkabam Paideram atliek tikai sagaidīt nāvi, ko es viņam novēlu piedzīvot pēc iespējas vēlāk.Tā ir robe�a, kuru pārkāpis, atpakaļ netiksi.

�ī lieta atrisinājās gadu vēlāk. Mūsu ģimenē jau bija ieradies vēl viens dalībnieks - puika, un mūsu māja aizvien vairāk sāka izskatīties pēc īstas mājas - bērni, suns, kaķis - viss, kā nākas. Un tad es saņēmu vēstuli no Ilzes Brants, pareizāk sakot, pasta sūtījumu. Tā iet, kad ielai�as ar rakstniekiem. Ir jābūt gatavam, ka viss tiks skaidrots ar vēstuļu un rakstu starpniecību. Ilze Brants man ir atsūtījusi savu ģimenes Bībeli.Tas mani pārsteidz. Es to pacilāju, ta�u nolemju sākt ar vēstuli.

Labdien, Andrej!

Atceroties detektīvpiedzīvojumu, kas bija saistīts ar m ūsu ģimenes Bībeli, nolēmu Jums uzrakstīt un to uzdāvināt. Vēstules irjāsāk ar priecīgu ziņu, tāpēc seko�u �ai etiķetei: man �ogad ir piedzimusi meita, ta�u, ja Jūs paskatīsieties

Bībelē, viņas piedzim�ana tur nav ierakstīta. Viņai ir jāsāk jauna dzīve un jauna grāmata, bet �ī ir jāatstāj pagātnei. Mēs nekad vairs neatgriezīsimies Rīgā, tāpēc es varu Jums pavēstīt mūsu ģimenes stāstu, kas diem�ēl godu nedara.

Mūsu vectēvs trīsdesmitajos gados bija arheoloģijas ekspedīcijas vadītājs, un vajadzēja ne tik daudz raizēties par to, ka viņ� ir traucējis miru�o mieru, cik par to, ko viņ� pastrādāja ar dzīvajiem. Ekspedīcijas laikā viņ� uzsāka romānu ar jaunu studenti, un viņa palika grūta, ja to tā var nosaukt. Vectēvs nedomāja �ķirt laulību, jo tādas lietas tajos laikos nozīmēja piln īgu sabiedriskā statusa zaudē�anu, un situācija samilza aizvien kutelīgāka. Jaunā meitene sadomāja slīcināties, ta�u viņu izglāba, un pat vēl vairāk -piedzima arī bērns. Puika. Tad mūsu ģimeni sāka vajāt nelaimes, kā izteicās mana vecmamma. Sadzīviski viss bija daudz vienkār�āk. Meitene apprecējās ar �ekas priek�nieku, un augstsirdība nebija viņas labākā īpa�ība. �ā vai tā, ta�u mans vectēvs ar viņas ziņu tika izsūtīts uz Sibīriju. Atgrie�oties no Sibīrijas atpakaļ Rīgā, vectēvs tomēr ierakstīja savu ārlaulībā dzimu�o dēlu mūsu ģimenes Bībelē, ta�u vecmāte to aizlīmēja un uzrakstīja virsū mana dēla piedzim�anu. Dzīve atjaunoja �o ierakstu, jo Mike/ītis agri aizgāja bojā. Mans tēvs tikai ar lielām grūtībām, tiemot vērā, ka viņa tēvs bija izsūtīts, iekārtojās darbā universitātē, ta�u tagad tas viss ir beidzies. Beidzies ir arī �īs Bībeles stāsts.

Ar cieņu, Ilze Brants

Es atveru Bībeli. Uz vāka un iek�lapām ir ieraksti par Brantu ģimenes atnāk�anu un aizie�anu, kā arī laulībām. Tur, kur agrāk bija ieraksts par Ilzes dēla piedzim�anu un nāvi, ar veci�ku roku ir ierakstīta Eduarda Kalnina piedzim�ana. Es apmulstu. Nu Kaina stāsts iznirst pavisam jaunās krāsās. Neskatoties uz to, ka Kalniņ� ir ļoti izplatīts latvie�u uzvārds, ir iespējams, ka Eduards Kalniņ� varētu būt Aigara Kalniņa tēvs. Ieraksts Bībelē man atbildi, protams, nedos, jo tā nav nekāda nopietna metrika: nav minēts nedz mātes vārds, nedz uzvārds, tikai gada skaitlis. Salīdzināt to ar citiem datiem ir gandrīz neiespējami. Ilzes vecmamma ir mēģinājusi izrediģēt �o grēku no ģimenes vēstures, ta�u ar aizlīmē�anu vien ir par maz. Dzīves rediģē�ana prasa citas metodes. Pavisam citas metodes.

Es pārdomāju, ko lai ar to dara. Uzrakstītiem vārdiem ir �ausmīga īpa�ība - no tiem ir grūti tikt vaļā. Tāpēc es apbrīnoju rakstniekus, kuri to dara. Tāpat kā gadījumā ar vākiem, es zinu, ka nedrīkstu �o Bībeli paturēt. Es neesmu tās īstais lasītājs, esmu tikai viens no lasītājiem tās garajā lasī�anas rindā.

Paiet vēl divi mēne�i, kamēr atbilde atnāk pati -atkal, pateicoties manai puiciskajai ziņkārei. Ruta pēc mana lūguma noskaidro, ka Aigara Kalniņa tēvs tie�ām bija Eduards un dzim�anas gads sakrīt ar ierakstu Brantu ģimenes Bībelē. Es aizsūtu �o Bībeli uz Kalniņa izdevniecību bez atpakaļadreses. Bībeliskais Kaina stāsts lai paliek kopā ar Bībeli, kurai es neesmu īstais lasītājs. Iespējams, Kalniņ� vai nu pats ir tās īstais lasītājs, vai arī zinās, kur� tas ir. Nosūtījis Bībeli, saspringti gaidu, jo �is ir tas gadījums, kad ir vienkār�i jāuzticas dzīvei. Te varētu būt tas mezgla punkts, kur divi atkal kļūst par vienu. Pēc pāris nedēļām atnāk atbilde, pavisam negaidīta. Aigars Kalniņ� tie�ām izrādās īstais lasītājs - viņu atrod pakāru�os izdevniecībā, savā kabinetā, tajā pa�ā, kur es viņu satiku pirmo reizi. Viņ� ir pakāries Lielvārdes jostā. Un es nezinu, vai kosmoss ir atnācis asinīs vai asinis aizgāju�as kosmosā, ta�u cilpa ir savilku�ies mezglā un Aigars Kalniņ� ir pārvērties par mazu punktiņu Visumā. Ienācis �ajā pasaulē caur vārdu, uzziedējis un aizgājis projām, atstājot tikai vārdu.