Kad pamostos, guļamistabā esmu viens.

Nokāpju lejā, kur mani ar brokastīm jau gaida ome Liliāna. Viņas lūpas ir sakniebtas tik cie�i, ka atgādina �auru stīdziņu. Kafijas krūzi man priek�ā viņa noliek kā nomezdama. Liliānas noskaņojums mani neskar.

- Kur ir kaķis? - tas ir mans pirmais jautājums �orīt, kuru ir grūti nosaukt par labu.

Ome Liliāna ir nesatricināma.

- Aizgāja. Kā atnāca, tā arī aizgāja, - viņa noteic, pagriezdamās pret izlietni.

Tālāk neturpinu. Acīmredzot tas, ko Salēvi�s vakar nosauca par likteni, bet ome Liliāna par laimi, nav prognozējams un nepakļaujas mūsu vēlmēm. Palūkojos pēc labradora, ta�u arī D�erijs �orīt izliekas par klusētāju un nedaudz vainīgi paluncina asti, kā atvainodamies par neuzticamību.

Izeju ārā, lai izvēdinātu jaguāru. Esmu nolēmis apciemot tramvaja vadītāju, kur� vienīgais varētu skaidri izstāstīt, kas īsti notika vakardienas traģiskajā groteskā pie Pokrova kapiem. Uz sēdekļa ir melnu spalvu ku�ķis. Tas mani iepriecina, jo vismaz viena lieta kļūst skaidra, loģiska un nepārprotama - melno kaķi mājās atvedis esmu es pats.

Psihiatriskā slimnīca ar bāli dzeltenām, nolupu�ām sienām atgādina sapņu un cerību kapu, tomēr eju vien iek�ā. Kad mani ieved pie nelaimīgā tramvaja vadītāja, viņ� sē� uz gultas malas, �ūpodams kājas kādā viņam vien saprotamā, stingi noteiktā ritmā. Vīrs paceļ acis, ierauga mani un negaidīti smalkā balsī sāk saukt - �Kis, kis, kis!� Es viņa apziņā esmu cie�i saplūdis ar melno kaķi.

- Labdien, mani sauc Andrejs, - saku un sāku taujāt, vai kāds nestāvēja bojāgāju�ajai aiz muguras.

- Varbūt jūs redzējāt, vai kāds viņu pagrūda? - prasu. Vīrie�a skatiens kļūst galīgi neprātīgs. Viņ� nervozi �ņaudza pirkstus, bet kājas �ūpojas vēl trakākā ritmā. Ieskrien medmāsa un grū�us izgrū� mani laukā. Esmu sarūgtināts. Vienīgais liecinieks, kur� varētu pamatot, ka nelaimes brīdī es Eglei nebiju pat tuvumā, nekam neder. Cerības jau tā vārais diegs ir pārtrūcis.

Saule iespīd acīs, liekot samiegties un apliecinot, ka strauji tuvojas pavasaris. Man �eit vairs nav, ko darīt, ta�u, kādas iek�ējas, pa�am grūti izprotamas ziņkāres mudināts, vēl aizeju līdz reģistratūrai, lai noskaidrotu, vai Aleksandra sieva tie�ām atrodas �eit. Kad nosaucu uzvārdu, teju fiziski sajūtu pēk�ņi iestāju�os klusumu. Tas ir tik biezs, ka �ķiet gandrīz vai sataustāms. Tad atveras reģistratūras durvis un laukā izbirst vairākas darbinieces. Sievietes skatās uz mani, un viņu acīs ir skaidri redzams nosodījums. Tas, ka es arvien bie�āk, pa�am negribot, kļūstu par apskates objektu, mani neiepriecina, ta�u man neatliek nekas cits kā pieņemt jaunos spēles noteikumus.

- Viņa jūs sen jau gaida, - reģistratūras māsa noteic, kā skaldīt noskaldīdama katru vārdu.

- Mani?

- Jūs, - viņa apstiprina. - Nevar atpirkties tikai ar naudu. Ja viņai būtu kāds tuvs cilvēks līdzās, varbūt viņa nebūtu tik ļoti ieslīgusi savās fantāzijās.

Māsas skatiens ir tik pārmeto�s, ka es saprotu - viņa vaino mani.

- Viņa ir slēgtajā nodaļā, un jums viņas apmeklējums jāsaskaņo ar ārstējo�o ārstu. Varat atnākt rīt.

Sieviete apklust un nogaido�i veras manī, bet vienīgais, ko es spēju, ir knibināt jakas rāvējslēdzēju. Jau tā biezais klusums mums apkārt pielīst ar smagumu.

Reģistratūras māsa neiztur pirmā.

-Jūs rīt atnāksiet? - viņa prasa.

- Nē, - es izeju pavasara saulē.

Tāda sajūta, it kā es būtu ielīdis sve�ā pagultē, kur stāv neiznests naktspods. Ta�u �obrīd man pietiek pa�am savu podu, pareizāk sakot, tā poda, kur� tika ievārīts vakar Pokrova kapos. Un nu man ir jāatrod tas, kur� zem �ī poda pakūra uguni, kur� tagad draud aprīt mani pa�u. Man jānoskaidro, kuram Egles nāve bija izdevīga. Tam, ka tas bija nelaimes gadījums, es neticu.

Salēvi�a birojā mani jau gaida Ruta. Viņa ir sazinājusies ar kādu Salēvi�a paziņu no Lietuvas un iegūto informāciju rūpīgi sarakstījusi uz lapas.

- Es drīz varē�u ierīkot tev atsevi�ķu kartotēku, -viņa saka. - �ī Egle nemaz nebija tik vienkār�a, kā varētu �ķist.

Paņemu Rutas aprakstīto lapu, un negaidītās ziņas mani ierauj kā virpulī. Izrādās, Egles tēvs meitai mantojumā bija atstājis lielu māju Vilnas centrā, vairāk nekā pieklājīgus naudas līdzekļus bankā un kapitāldaļas vairākos uzņēmumos. Pēc Egles nāves kā tuvākā un,jāsaka, arī vienīgā radiniece visu mantos viņas māte. Mantojums ir patie�ām iespaidīgs, ta�u vai tas ir pietiekams iemesls, lai māte nogalinātu pa�as bērnu? Man tas �ķiet maz ticami. Pētu tālāk, un izrādās - arī Egles māte bijusi aktrise.

�Tatad Egle gājusi mātes pēdās,� nodomāju.

Egles mātes kandidatūra slepkavas lomai būs jāpapēta sīkāk. Cik varu spriest, nekāda lielā veiksme viņu uz skatuves dēļiem nav gaidījusi un labākā likteņa piespēlētā loma biju�as laulības ar Egles tēvu - bagātu biznesmeni. Arī tas man nav pilnībā skaidrs. No Rutas savāktajām ziņām redzams, ka viņi nav �ķīru�ies, ta�u mantojumu tēvs izvēlējies atstāt meitai. Kāpēc? Cilvēki nemēdz bez kāda iemesla testamentā apiet vīru vai sievu. Tas ir pietiekams iemesls, lai Egles vecāku ģimenes dzīvi papētītu detalizētāk. Lasu tālāk - Egles māte trīs reizes mēģinājusi izdarīt pa�nāvību.Tātad viņai ir problēmas ar psihi. Varbūt te slēpjas iemesls, kādēļ tēvs visu novēlēja Eglei?

- Vai Eglei ir brāļi vai māsas? - prasu, bet Ruta tikai papurina galvu. Cik viņai esot zināms, tādu nav.

- Tu ta�u saproti, ka mantinieki vēl var pieteikties, īpa�i, ja runa ir par tādu kapitālu, - no sava kabineta iznāk Salēvi�s un iesaistās sarunā.

- Mūsu rīcībā pagaidām ir tikai sākotnējā informācija, tā, kura atrodas pa�ā virspusē, - viņ� nosaka un pieiet pie loga. Pavasara sauli nomainīju�i mākoņi, un man �ķiet, ka to mestā ēna nolai�as ari uz Salēvi�a pieres.

- Es pazinu Egles tēvu. Viņ� bija no tiem klusajiem ūdeņiem, par kuriem nekad nevarēji būt dro�s, - Salēvi�s aicina mani savā kabinetā, un es saprotu, ka saruna nebūs vienkār�a. Ruta ilgi noskatās mums pakaļ.

- Mēs iepazināmies padomju laikos, kad biznesu sauca par spekulāciju, bet cilvēks par savu uzņēmību varēja dabūt arī augstāko soda mēru, - Salēvi�s stāsta, un var redzēt, ka viņa domas klīst pagātnē.

- Egles tēvam paveicās. Pēc apsūdzības par sociālistiskā īpa�uma izlaupī�anu viņam piesprieda cietumsodu, bet nosēdēt viņam nācās tikai trīs gadus. Tad nāca neatkarības atgū�ana, viņ� iznāca brīvībā un kopā ar pāris kompanjoniem ķērās pie Vilnas tirgus organizē�anas.

�Tad, redz, kur radās kurtizāņu spo�ums un posts,� pie sevis pavīpsnāju. Bet Salēvi�s turpina:

- Kā jau īsts biznesmenis, viņ� nekad nebija ne ar vienu pilnībā atklāts, ta�u viņa gadījumā uzmanība un piesardzība līdzinājās patoloģijai. Pat tad, kad dro�i zināju, ka viņ� iejaukts kāda mana klienta ne pārāk tīrajos darījumos, viņ� sarunu pamanījās vadīt tā, ka nevis izmeklētājs pratināja viņu, bet viņ� pratināja mūs.

- Nav brīnums, ka viņa sieva jūdzās nost, - saku, un Salēvi�s domīgi pamāj.

- Es tikai vienu reizi redzēju viņus kopā, un tad viņ� jau bija ietekmīgs cilvēks. Ta�u vienu es zinu dro�i - viņ� savas sievietes - sievu un meitu - dievināja, ta�u... -Salēvi�s uz brīdi apklust, it kā domādams, vai stāstīt man Madrides galma noslēpumus, - ...ta�u viņ� sievai neuzticējās un ar abām spēlējās glu�i kā bērns ar lellēm. Ģērba, lutināja, neko ne�ēloja, bet tomēr tikai spēlējās.

Salēvi�s atkal kļūst lieti�ķs un prasa:

- Ko saka tā trijotne, kuru atstāji pie kapiem?

Atbildu, ka tūlīt pie viņiem do�os, un izeju no biroja.

Mans nākamais pieturas punkts ir Pokrova kapi vai, pareizāk sakot, tā mazā mājele, pa kuras vārtiem iznāca Egle. Ja tic vakar dzirdētajam, tad tā ir Hudinga dzīvesvieta uz festivāla laiku, un �obrīd man trakoti gribas viņam pajautāt, kāpēc trijotne pazuda policijas iera�anās brīdī.

Atstājis ma�īnu tajā pa�ā vietā, kur vakar, lēnā solī eju uz mājeles pusi. Vārti ir ciet, un tramvaja sliedes vārtu priek�ā ir nokaisītas ar svaigām smiltīm. Ieliektais spogulis, kuram pa vārtiem izbrauco�ajai ma�īnai būtu jārāda no Me�aparka puses brauco�ais tramvajs, turas nedaudz ielocītās skavās, un redzams, ka no pretējā staba nesen izņemtas skrūves.

- Tatad vakar te bija otrs spogulis, tāpēc es ietriecos ar pieri stabā, bet Egle neredzēja tramvaju.

Atskārta mani piemeklē pēk�ņi kā zibens spēriens. Jā, te nav darbojusies kāda mietpilsoniski aprobe�ota Annu�ka, izlaistot saulespuķu eļļu. Te jau�as tehniski labi izglītots un apkalts prāts.

Pagrū�u vārtiņus un eju iek�ā. Mājas priek�ā rotājas neliela, me�ģlņota veranda, un tās durvis nav aizslēgtas. Uz manu klauvējienu neviens neatsaucas. Es atveru durvis un eju vien iek�ā. Nokļūstu mazā virtuvītē, kur uz gāzes plīts burbuļodams no maza katliņa iztvaiko ūdens. Izslēdzu gāzi.

- Ko jūs �eit meklējat? - aiz muguras atskan aizsmakusi balss. Pagrie�os. Mani uzrunā neliela auguma vīrietis apmēram manā vecumā vai nedaudz vecāks. Viņa galva spīd kā ieeļļota biljarda bumba, un, at�ķirībā no maniem vakardienas paziņām, viņ� nemaz neatgādina lietuvieti. Drīzāk jau citplanētieti.

- Gribu satikt Hudingu. Vai Fenrīru... - piemetinu.

- Viņu �eit nav. Tikai �ad un tad mēdz iegriezties, - vīrietis atbild un, �ķiet, nevar vien sagaidīt, kad es pagriezī�os un do�os prom.

- Pasakiet, lūdzu, ka viņus meklēja Andrejs Vanags, advokāts, - atsaku un pagrie�os uz ie�anu.

- Ak, advokāts! Jā, viņi teica, ka jūs ienāksiet, un atstāja jums vēstuli.

Vīrietis pavandās pa skapjaug�u un sniedz man gani, melnu aploksni. Tādu pa�u, kādu vakar redzēju miru�ajā rokā. Man atkal sametas �kērma dū�a.

- Durvis ir tur, - es bez garām ceremonijām tieku izstumts laukā.

Aploksnē ir fotogrāfija. Tajā esmu redzams es, iekodies kādas daiļavas apaļajā pēcpusē. Sieviete ir pilnīgi kaila, kamēr es esmu tērpies tajā pa�ā vējjakā, kas man bija mugurā vakar. Fotogrāfijā redzamā sieviete ir Egle. Viņai ir spilgti sarkani mati, bet man, un tas �ķiet galīgi jancīgi, galvā ir melna cepurīte ar burtu M zelta krāsā.

Asinis iesitas man sejā. Fotogrāfija tie�ām ir ļoti pikanta, un es sāku domāt, kurā brīdī tā varētu būt knipsēta. Visticamāk tad, kad mēģināju piecelties pēc kritiena, turoties pie kapu krusta. Nu es ar aizdomām atceros baltos meiteņu tēlus, un vēl aizdomīgāk atmiņā iepeld baltais balodis.

�Idiots,� es sevi iek�ēji uzlielu. Uzskatīt zibspuld�u zib�ņus par putniem var tikai galīgi aprijies kretīns, bids arī es vakar biju.

Kamēr iedomājos meklējam kaķi, kāds meklēja mani.

Piesardzīgi likdams soļus, eju uz ma�īnu. Garām Pokrova kapu vārtiem, kuros mani vairs neiemānīs pat dienā. Iekāpis ma�īnā, apskatos fotogrāfijas otru pusi. Tur drukātiem burtiem uzrakstīts �Meistaram�.

Es atkal dodos pie Aleksandra. Viņ� ar eksperta aci izvērtē fotogrāfiju un atzīst - tas nav nekāds amatiera roku darbs vai foto�opa adījums, bet īsts profesionāļa darbs.

- Paskaties, cik te labi krīt gaisma! Vai varētu būt tā, ka tu tie�ām iekodi tai mei�ai dibenā, tikai pats neatceries?

- Nē, nekādu mei�u tur nebija, tikai ve�i, - saku.

- Tad atliek tikai nogaidīt, lai saprastu, kas tas ir -joks vai �antā�a. Tu ta�u pats saproti, ka tādas fotogrāfijas netaisa, lai liktu ģimenes albumā.

Doma, ka Jasmīna varētu tikt iepazīstināta ar �o fotogrāfiju, man galīgi nepatīk. Pat tad, ja Jasmīna sapratīs, ka nekas nav tā, kā izskatās, man viņai būs jāizstāsta viss vakardienas murgs, kura loģika nav skaidra pat man pa�am. Nu līdzās uz apsūdzēto sola tiek apsēdināta arī mana ģimenes laime.

- Ak jā! Raincre atveda ielūgumu uz festivāla atklā�anu, - Aleksandrs pastiepj man aploksni ar zeltītu burtu M. - Nav īsti labi, ka iesi uz turieni viens. Man vispār nepatīk, ka esi iepinies �ajā ķezā, ta�u man ir pasūtīts vērsis. īsts vērsis, saproti? - Aleksandrs jautājo�i paveras manī.

īsts vērsis! Tas izklausās smieklīgi. Kā var pasūtīt īstu vērsi tēlniekam? īstus vēr�us pasūtina fermā, un tie mēdz piedzimt govīm.Ta�u man ir skaidrs, ka Aleksandrs grib, lai es tītos.

Mani spēji pārņem niknums.

- Tas, ka tu ra�o savas ēnas bronzā vai akmenī, vēl nenozīmē, ka tās nav ēnas! Visa tava māksla ir tikai tāda dzīves kosmētika, nekas vairāk!

- Ak tā tu domā! Nu tad es tev pateik�u, ka tava jurisprudence arī nav neko labāka! Tas ir tikai tāds primitīvs dzīves zīmējums, par kuru tu vēl gribi ie�maukt naudu!

Man nav, ko iebilst, un Aleksandrs atkal iegrimst savās skicēs, vēl piemetinot pēdējos pravietiskos vārdus:

- �ajā pasaulē nekas nav tā, kā izskatās. Viss ir tikai imitācija, ta�u no sava likteņa neizbēgsi.

Visnejaukāko priek�nojautu pārņemts, braucu mājās, lai ietu uz festivālu, kas veltīts Meistaram. No jebkura strupceļa ir izeja, un, ja tādas nav, tad var iziet arī pa ieeju.Tum�ā telpā var atrast vajadzīgo. Varbūt tie�i tum�ā telpā, jo tādā ēnas nevar izlikties par gaismas nesēju. Tikai tumsā var ieraudzīt gaismu, un, ja jau Bulgakovs savu Meistaru netika apveltījis ar gaismu, bet ar mieru, tad tas, ar ko man būtu jāsāk - jāatkratās no Meistara titula, kuru man tik ļoti grib pie�ķirt fotogrāfijas izgatavotājs. Gaismu var ieraudzīt tikai tumsā, ta�u tajā piķa melnajā tumsā, kas ir manā galvā, �obrīd uzmirdz tikai kramplau�u lukturī�a kūlī�i, kam ticēt nevar.

Pievakarē kāpju tramvajā, lai dotos uz Dailes teātri, kur notiks festivāla atklā�ana. Kad tramvajs slīd garām Pokrova kapiem, mēģinu ieraudzīt mazo māju, kurai pirms tam esmu braucis garām gadiem un pat neesmu to ievērojis. Ēnas atdzīvojas jeb, pareizāk sakot, tas, ko es iedomājos par ēnu, un manas domas atgrie�as pie �odienas psihiatriskās slimnīcas apmeklējuma. Iespējams, tramvaja vadītājs nemaz nebija iejaukts �ajā pasākumā. Viņam tikai bija jābrauc saskaņā ar grafiku, un viņa loma bija gatava - nekāda īpa�a uzdevuma. Mani sasmīdina tas, ka jau sāku domāt teātra kategorijās un pat piedalīties spēlē. Atpogāju uzvalku, kurā esmu uzcirties pēc omes Liliānas ieteikuma, un palai�u vaļīgāk kaklasaites mezglu. Jāpasmaida, atceroties, kā ome Liliāna teju vai iespiedzās, ieraudzījusi, ka grasos doties uz festivālu d�insos un puloverā. To viņas stilistes sirds nevarēja izturēt.

- Tur visus sagaida pēc spalvām, - viņa indīgi teica. - Ja ļoti paveicas, tiek arī līdz prātam, kas gan nav garantēts.

Та es, apspalvots savā labākajā uzvalkā un pilns apņēmības nekad vairs nelietot alkoholiskos dzērienus, esmu ceļā. Kad tramvajs pietur Miera ielā pie Dzemdību nama, man piezvana Rainere un saka, ka Aleksandrs viņai lūdzis izkārtot man preses akreditāciju.

- Tas nozīmē, ka jūs kā �urnālists varēsiet apmeklēt visas festivāla izrādes. Es gaidī�u jūs pie teātra dienesta ieejas.

Man vairs nekas ne�ķiet dīvains. Savādi ir tikai tas, kas mani skar pēdējo dienu laikā, un tas, ka tam ir arī kāda patiesības pie�price. Turklāt es tikko esmu piedzimis kā �urnālists - tie�i Dzemdību nama pieturā. Ta�u visvairāk mani iepriecina tas, ka Aleksandrs tomēr ir draugs, pat ja viņ� �obrīd ir dikti aizrāvies ar savu vērsi.

Izkāpju pie Dailes teātra, par kuru ome Liliāna izteicās visai nievājo�i:

- Es nekad uz �ito teātri neesmu gājusi un neie�u. Ja kapos ierīko teātri, tad neko vairāk kā spokus tur sagaidīt nevar.

Domās dzirdu viņas burk�ķē�anu: �Tādus brīnumus kā kapu apbūvē�anu uzsāka padomju laikos.�

Kamēr kātoju tos da�us soļus līdz teātra durvīm, man jāpiekrīt, ka omei Liliānai ir taisnība. Agrāk kapus mēdza ierīkot blakus slimnīcām, un kāpēc lai 1. slimnīca būtu izņēmums? Ir tikai likumsakarīgi, ka teātra fīreri ir iecienīju�i kapus. Un, ja atceras Hudinga kvēlo runu, tad arī miru�os. Vieni kapiņi tikai tiks samainīti pret citiem, civilizētākiem. Te jādomā, nevis jāblandās pa tumsu, un sēdēt varēs mīkstos krēslos, nevis uz cietām kapu apmalēm. Nebūs stāvus jādzer kand�a no pudeles kakliņa, varēs malkot vīnu no stikla glāzēm un smalki diskutēt par mākslu.

�Stop, nekāda alkohola!� es sevi nokomandēju. Un, glu�i tāpat kā divas dienas iepriek�, man sagribas mesties uz baznīcu un lūgties, un lūgties, lai mani atgrie� atpakaļ tur, kur bija daudz gaismas, - pie Jasmīnas un mazā Georga.

�oreiz sajūta mani pārņem tik stipri, ka jāapstājas, lai saņemtos nākamajam solim.

Pie ieejas stāv Iveta Rainerc visā savā krā�ņumā, un viņai - viņas stipri vien labākajos gados - ir visai nepiemērota frizūra. Kaut kāda romantiska �ķipsna uz pieres, kas labi izskatītos fotogrāfijā, nevis stāvot pie teātra ārdurvīm. Uzpūstais meitenīgums vēl vairāk izceļ viņas cienījamo vecumu, un es pagurstu no domas vien, ka man būs visā tajā jāpiedalās.

Ta�u, kad esi iekūlies tādā bedrē, par vēlu raukt degunu. Seko tas, kam bija jānotiek,-viņa mani apskauj, it kā mēs būtu labākie draugi, kuri pazaudēju�ies dzīves grūtībās un tagad laimīgi viens otru atradu�i. Ar �ausmām gaidu, ka tūlīt, tūlīt sāks lidot putni, pareizāk sakot, fotozib�ņi. Tad gan mana skaidro�anās ar Jasmīnu izstiepsies dzīves garumā. Par laimi, zib�ņi neseko, un mēs ieejam foajē, kamēr Rainere man kaut ko satraukti �ukst, tā radīdama pilnīgi debilu intimitātes atmosfēru.

Man tā vien �ķiet, ka īstais teātris ir te, bet skatuve ir tikai tāds bezjēdzīgs rekvizīts.

- Ak vai, preses akreditācija man aizmirsusies somiņā, - viņa kaunīgi �ukst, un es saprotu, ka būs vien jāturpina tēlot tuvu draugu, jo prīze tiks atdota tikai tās viņas izrādes finālā, ko viņa, jādomā, tagad te kādam izrāda.

Festivāla atklā�anas publikā tomēr jau�ama zināma provinciālisma piegar�a - frizūras un kleitas atdarinātas no nez kur noskatītiem oriģināliem. Mans skatiens slīd laiski visam pāri, līdz atduras pret sievieti melnā, kura izskatās pēc īstas vārnas. Viņai ir piesātināti melna kleita, melni mati un melnas ēnas zem acīm. Viņa stāv atstatus no pārējiem, un mani pārņem savāda gaidu atmosfēra, �ķiet, tūlīt atskanēs ķērcieni �karr, karr, karr�. Sieviete nedaudz saliecas plecos, kas viņas līdzību ar putnu tikai pastiprina.

- Festivālu vajadzēja atklāt ar Konunga �Meistaru un Margaritu�- viena izcila lei�u re�isora izrādi, bet viņa Margaritu aizvakar sabrauca tramvajs, - �ukst Rainere.-Tā tur ir viņas māte, - viņa vēl piemetina.

Tatad tā ir Egles māte. Izteiksmīga sieviete, kura apliecina, ka aktrises nemēdz būt biju�ās. Viņas tēls pau� bēdas pārāk pareizi un �abloniski, tērps ir pārāk melns, seja - pārāk bēdu sagrauzta, lai būtu ticami. Un tad pār viņas vaigu noripo vientuļa asara - glu�i kā Fenrīram mūsu iepazī�anās dienā. Tā, �ķiet, ir viena skola.

Mani nedaudz pārsteidz pēk�ņā atskārta - es te nevienam neticu.

No kafejnīcas puses Egles mātei klāt piepeld pilnīgi sirms vīrs, kur� izskatītos pēc pravie�a, ja vien viņam galvā nebūtu hūtes, un kurā es atpazīstu Konungu. Arī te jau�as viena skola. Arī Fenrīram patika tie�i tā - iznirt glu�i kā no nekurienes. Sieviete melnā strauji apcērtas. Tas apliecina, ka mans novērtējums bijis nekļūdīgs, -bēdu iegrime nebija tik dziļa, kā tas tika zīmēts.

Es saprotu, ka gandrīz visi skatās uz �o duetu.

- Viņas abas bija viņa mīļākās - gan māte, gan meita. �ausmas, tīrās �ausmas! Ak tu vecais āzis! - �ukst Raincre, ta�u viņas balss neliecina ne par kādām �ausmām - drīzāk tā ir pacilāta. Ja nav citu kaislību, tad tās ir jāsacer, citādi visai �ai publikai trūks, ar ko baroties. Ret to, ka kaislības te ir galvenā ēsma, esmu jau sapratis.

- Un ko tad �ovakar rādīs? - mēģinu atgriezt Raineri atpakaļ realitātē.

- Fenrīra �Meistaru un Margaritu�. Fenrīrs ir Ko-nunga skolnieks. Tas ir satrieco�i! Paskaties, kā viņ� uz viņu skatās! - Raineres balss ir uzbudinājumā aizsmakusi.

�ajā brīdī beidzot notiek tas, kam es noticu, - Egles mātei no deguna iztek puņķi, parasti puņķi, ko viņa steidzīgi noslauka ar roku. Ta�u nu es beidzot ticu - viņa ir bēdu sagrauta māte. Un kas vēl neparastāk - Konungs norauj no galvas hūti un pasniedz Egles mātei, lai viņa tajā noslaucītu puņķus. Pēc �alkoņas, kas izskrien cauri apkārt stāvo�ajam pūlim, es saprotu � ir sagaidīts kārotais.

- Cik neparasti, - Raincre gandarīta �ukst, un mani atkal sāk �ķebināt. Vienīgais dzīvais moments tiek vērtēts tikai pēc �esta.Ta�u, skatoties, cik bezpalīdzīgi Egles māte nezina, ko iesākt, cik nervozi viņa sāk burzīt rokās Konunga hūti, esmu spiests piekrist Salēvi�a sekretāres Rutas domām par iemesliem, kuri Egles tēvu spieda atstāt mantojumu meitai.

- Zinu, ka visu vajag pārbaudīt un vilkiem bie�i patīk slēpties aitu ādā, ta�u �oreiz mantiniece neizskatās motivēta kādu nogalināt. Ne jau velti viņai biju�i trīs pa�nāvības mēģinājumi, - to Ruta piebilda pēc pauzes, kādas viņai nebija raksturīgas.

Ta�u, kas ir vēl svarīgāk, es noticu arī Konungam. Noticu tam, ar kādu steigu viņ� cen�as noslēpties skatītāju pūlī.

- Pikantākais visā �ajā situācijā ir tas, ka bojāgājusī lietuvie�u aktrise grasījās tēlot Margaritu arī pie Fenrīra. Viņa bijusi visai talantīga meitene, - Raincre turpina izgar�ot notikumu.

�Talantīga, tad tā to tagad sauc,� domās piemetinu. Pat sāku nojaust, kāpēc Aleksandrs neapciemo savu sievu trakonamā.

Ejam uz zāli, drīz sāksies izrāde. Un ko gan lai �eit vairs dara? Nekas interesants vairs nenotiek.

Otrā stāva foajē galā es beidzot pamanu vienu no mani interesējo�ās trijotnes.Tas ir neviens cits kā Vīlands.

Cik var noprast, �eit notiek nākamā izrāde, kuru var noskatīties speciāli pieaicinātie, un tic nav neviens cits kā �urnālisti. Patiesībā tas izskatās pēc preses brīfinga teatrālās noskaņās. �urnālistu ir maz. Laikam tie�i tāpēc Vīlands ir iespiedies stūrī, jo nu preses kalpi ir spiesti grūstīties. Tam būtu jārada ekskluzīva gadījuma sajūta, ta�u man galvā ie�aujas ģeķīga doma - glu�i kā padomju laikā pēc desām.

Vīlandam aiz muguras, iespiestas pa�ā stūrī, stāv vēl trīs personas - mizanscēna ir izbūvēta tā, ka Vīlands izskatās pēc trīsgalvaina pūķa.

�urnālisti uzdod jautājumus, uz kuriem atbild tikai Vīlands.

-Tā ir festivāla �ūrija,- Rainere atkal sāk �ukstēt.

Arī �ī izrāde visai ātri beidzas. Gaismas nodziest, un operatori ar kamerām atkāpjas. �etrotnes saspīlējums atslābst, un tā sāk izskatīties pēc medūzas Gorgonas. �urnālisti ielenc �ūrijas locekļus pa vienam, un arī tad viņu iznācienos izteiksmīgums saglabā visai lielu kontrastu. Lomas un misijas acīmredzot ir sadalītas tā, lai nepārklātos un netuvotos. Kāda no galvām, viena palikusi, pārsteidz ar savu robustumu - tās tēls izskatās kā akmenī cirsts. Liels un masīvs stāvs nomītās kurpēs.Turēt �ādu svaru nav nekāds joks, īsta Zobenzivs, kā nosaucu dāmu savās domās. Otra persona ir gara un kalsna, kamēr tre�ā, ar melniem matiem un sarkanām lūpām, vienīgā no visiem izskatās ar vismaz kādu dzimtes piederību. Viņas kleitai ir piesprausts lilijas zieds, un tas izskatās dzīvs, jo tam ir nedaudz apvītu�as ziedlapas, ta�u, nē, tas ir mākslīgs, tā ir bro�a.

- Viņa agrāk bija aktrise, - Rainere seko manam skatienam, - bet tad metās uz rakstī�anu. Tas nav nekas jauns, ka aktieri raksta. Un kāpēc gan, galu galā, lai viņi to nedarītu?

Vīlands ar savu kodes ģīmi tomēr ir galvenais, jo tikai viņam tiek klāt piedzīta valsts televīzijas kamera. Viņ� ari tiek aizkavēts visilgāk.

Uzgaidu, kamēr viņ� paliek viens, un pieeju klāt apsveicināties. Ta�u Vīlands izliekas mani nepazīstam un aiziet projām neatskatījies.

Zobenzivs izdod īstu zirga zviedzienu:

- Sirdspuķītei patīk jaunāki un mīkstāki dibentiņi!

Rainere sa�utumā pat ie�ņācās:

- Kāpēc tu publiski ar viņu mēģināji iepazīties? Jeb�u tu arī esi no tiem?

- Ko es arī? Aleksandrs man neko neteica...

Rainere strauji apklust. Iestājas pauze.Tas neveiklība

burtiski virmo gaisā. Tikai Zobenzivs manā virzienā ar bērnudārza tie�umu demonstrē vīpsnu, un es saprotu, ka tiek apspēlēta mana seksuālā orientācija. Tik tie�ām -Vīlands ir tik bezkrāsains, ka vajadzības gadījumā viņu var iekrāsot, kā vien tik vēlies.

- Ejam uz zāli, - Rainere sāk mani steidzināt. - Nokavēsim izrādi!

Viņas labvēlīgā attieksme pret mani sāk zust - ar savām izdarībām savas akcijas �ajā pulciņā esmu nevis pacēlis, bet gan izpūtis gaisā.

- Ejam uz izrādi, - Rainere atkal izdve�.

Kaut man ir aizdomas, ka nez vai tur vēl ir palicis, ko rādīt, es paļaujos kopējai plūsmai, bet tad attopos, ka neesmu vēl saticis nedz Hudingu, nedz Fenrīru. Skatītāju zālē viņus nemana, un patiesībā tas ir tikai normāli. Viņi ta�u nav parasti skatītāji. Apskatos programmiņā.

Tajā rakstīts, ka Hudings ir scenārija autors, bet Fen-rīrs - re�isors. �Tātad vismaz par saviem vārdiem abi nav meloju�i,� nodomāju. Rainere tikmēr ir tiktāl uzbudinājusies, ka jau krīt histērijā:

- Viņ� arī ir atnācis, viņ� ir atnācis!

Es saspringstu, ta�u �viņ�� ir tikai Konungs, kuru jau redzēju pirms brī�a, tāpēc Raineres satraukums man nav saprotams.

- Atnākt uz cita re�isora izrādi, it īpa�i, ja tā notiek tavas izrādes vietā, tas ir kaut kas, - Rainere man atkal ņemas skaidrot. Uz viņas vaigiem satraukums izmetis ko�i sārtus pleķus.

- Vai, es ta�u aizmirsu tev atdot preses akreditācijas karti! - Rainere lec kājās un iziet no zāles.

Viņa iet garām Konungam, kur� iekārtojies skatītāju zāles labajā pusē - pa�ā malā. Drīzāk būtu jāsaka - viņa lido, nevis iet, ja vien viņas vecumā tas vispār ir iespējams. Man rodas pamatotas aizdomas, ka tie�i Konungs ir Raineres izrādes plānotais skatītājs.

Man garām ar �ūskas izmaņu aizslīd kāda kundzīte un iz�ļāc savu indes devu tādā pat �ukstu manierē, kādā mani visu vakaru ir trenējusi Rainere.

- Pasakiet Ivetai, ka Margaritas loma pie Konunga viņai nespīd, viņam jau ir cita kandidāte, īsta Margarita, - mans skatiens ar �estu tiek aizregulēts uz rindu, kuras centrā sē� Vīlands ar savām trim �galvām�, no kurām, jādomā, spilgti uzkrāsotā sieviete būs īstā.

- Ko viņa tev teica? - man ausī atskan nākamais �ņāciens. Rainere ir atgriezusies. Es saprotu, ka ir jāatstāsta vārds vārdā, citādi ne man domātā inde tomēr tiks man.

- Margaritu viņa pati gribētu, ta�u neko nevar nospēlēt. Tagad tikai raksta, jau piecus gadus nav kāpusi uz skatuves, - Rainere sapīkst. - Viņai vienkār�i skau�, -viņas �estos ieķeras smagums, un viņas skatienā, kas veltīts priek�ā sēdo�ajiem, ir atklāts naids.

Es pagrie�u galvu un pamanu to, kādēļ esmu ieradies. Apgaismotajā kabīnē stāv Hudings, Fenrīrs un tas plikpaurainais tips, kur� man �orīt atdeva aploksni ar fotogrāfiju. Tātad viņi ir viena komanda.

Viņi kaut ko savā starpā sprie� un sparīgi vicinās ar rokām. Varbūt tiek doti vērtīgi norādījumi par to, ko �ie rādīs uz skatuves. Mani pārņem de�avū - toreiz kapos tā ari bija izrāde, tikai es to vēl nesapratu. Un varbūt es nebiju vienīgais skatītājs. Visticamāk, es biju nejau�s skatītājs; plānotais skatītājs visdrīzāk bija Hudings vai arī...

Noteikti bija arī skatuves strādnieki, kurus es neredzēju un kurus arī nebija plānots redzēt.

Pilnīgam de�avū Fenrīrs iesāk ar milzīga dzirnakmens ripo�anu pāri skatuvei pirms priek�kara atvēr�anas, kas iepakota tramvaja riteņu klabē�anas skaņās. Un tad es atceros, ka Pokrova kapos eņģelim bija norauta galva glu�i kā Berliozam...

Viss, kas notiek izrādē, ir saistīts ar milzīgo dzirnakmeni - vai nu tas ir galds, vai podnieka ripa, vai kazino, vai pulksteņa ciparnīca, pret kuru atspiedusies pilnīgi kaila Margarita. Pulksteņa rādītājs noskaita

Meistaram atvēlēto laiku - �ī ir tā pati poza, kuru ieņēmusi Egle tajā fotogrāfijā ar mani. Un vēl ir kas tāds, ko es saprotu par Fenriru kā re�isoru - viņam bezgala patīk spēlēties; vienas lietas pārtop citās bez jebkādas piepūles. Turklāt jāatzīst, ka ideja par Meistara cepurītē ie�ūto plakano akmeni nemaz nav oriģināla - tā ir no�pikota �eit, kur tā ir samazināta izmēros un juvelieriski apstrādāta.

Tikai kā lai saprot, kas ir bijis pirmais - izrāde uz skatuves vai kapos? Tikpat labi var gadīties, ka Fenrīram apnicis spēlēties ierādītajā smil�u kastē un viņ� nolēmis papla�ināt spēles laukumu, papildinot to ar naturālisma elementiem. Varbūt sākumā Egles rokas vietā bija paredzēta galva?

Fenrīra Margarita neizsauc nekādas emocijas, bet, iespējams, tā notiek tāpēc, ka visi aktieri runā lietuviski. Esmu pārāk slinks, lai lasītu titrus. Ievēroju, ka Margaritai ir melni mati, sarkani ir raganai.

Izrāde beidzas ar ovācijām. Nevar noliegt - acis ir pabarotas sātīgi un jutekļi arī. Trillera garā tumsā atskan pa kādam kliedzienam, kas saskaņā ar re�isora ieceri ir kā adatas dūriens, kas pārbauda ādas jutību. Ta�u durstī�ana beidzas ar to, ka visas jūtas notrulinās. Rainere, kura visu laiku ir klusējusi, strauji atmostas dzīvei.

-Tagad būs bankets, - viņa svarīgi paziņo, - un man vairs nebūs laika tevi izklaidēt.

Padies Dievam, jo man, godīgi sakot, Rainere ar saviem �ukstiem ir jau līdz kaklam.

Bankets notiek otrā stāva foajē. Es noskatos, kā Rainere piepeld klāt Konungam - gandrīz kā īsta lei�u skolas pārstāve.

īsti nevaru saprast, kādēļ gan lai viņai piedāvātu Margaritas lomu �ajā izrādē. Jautāt viņai pa�ai būtu bezcerīgi.

Sapnis - tā sauc to slimību, kura pēdējā laikā izplatās kā epidēmija, un aktierus tā laikam skārusi īpa�i smagā formā. Ta�u tas nodro�ina jaunu Egles nāves motīvu -viņa bija ne tikai bagāta mantiniece, viņa arī ieguva iekārotu lomu. Es gan �o domu tūlīt atmetu - tādu izrādi ar spoguļiem nevar sacerēt sapņotājs, tur jau�as praktisks prāts. Nezin kāpēc ieturēties man arī negribas, un es pieķeru sevi pie domas, ka skatos uz ēdieniem kā uz butaforijām.

Tad es ieraugu plikpauri - viņ� skatās tie�i uz mani. Nekādas piepeldē�anas, tie�i un nepārprotami. Viņ� uzsmaida man īstu Holivudas smaidu un pats stādās priek�ā

- �aruns, scenogrāfs.

�Tagad mums pietrūkst vienīgi tre�ā,� es atceros frāzi, ar kurn Fenrīrs sajauca man dzīvi.

- Tātad jums arī iepatikās teātris? - �aruns ieinteresēts apjautājas.

�Kāds tam sakars ar teātri? Tas ir tāds īsts padomju laika pudeles brāļu sauklis. Padomju laikā daudzas lietas tika apgrieztas kājām gaisā, ta�u tas ir tie�i par teātri -viens rāda otram, ka viņ� ir tre�ais, un, kas galvenais, otrajam, kur� skatās, jātic, ka pirmais ir tre�ais.�

Tas man liek aizdomāties par visu �o notikumu jaunā gaismā. Ja gaismas nomaina, iz�ķiro�ā ir tā, kas spīd.

- Jūs veidojat arī gaismas? - es uzdodu tie�u jautājumu.

- Tehniski - jā, bet citādi visu sacer Fenrīrs. Jūs jau redzējāt, kā viņam patīk spēlēties. Un mazi zēni mēdz būt greizsirdīgi - kad viņi sāk vadīt bumbu, citi var tikai skriet līdzi.

Rainere paiet mums garām kopā ar Konungu. Izskatās diezgan komiski.

Saruns turpina savu apceri par teātri:

- Aktieri mēdz iedomāties, ka viņi ir galvenie, un da�i re�.isori viņiem ari atļauj tā domāt. Ta�u pietiek man nedaudz pamainīt gaismas, un par galveno kļūst tas, kuru izgaismo. Jo ko gan dod izteiksmīgs �ests, ja tas paliek tumsā un to neviens neredz, ja nu vienīgi pats... - Saruns iesmejas, ta�u viņa smiekliņā jau�as ģenerāļa cietsirdība.

Es nolemju pamēģināt.

-Jūs �odien no rīta man atdevāt aploksni...

- Aploksni? - Saruns pilnīgā neizpratnē pārjautā. Tad it kā attopas:

-Jā, es to atradu no rīta uz virtuves galdiņa un uzliku uz skapja, lai nesasmērējas. Tur bija kaut kas svarīgs?

Saprotu, ka no �īs sarunas neko jaunu par fotogrāfiju neuzzinā�u.

Atgrie�os pie iesāktās domas par tre�o. Ja pieņemam, ka mēs kapos bijām skatītāji, tad mums rādīja tre�o, kas īstenībā bija pirmais. Egle ari nebija Egle, kaut ari ar sarkaniem matiem. Hūte bija tā, pēc kā tika atpazīts Konungs, ta�u iespējams ari sare�ģītāks variants. Tas, ko es �ovakar redzēju zālē. Ne visi skatītāji ir skatītāji - starp viņiem var būt arī aktieri. Tas būtu tie�i Fenrīra manierē.

Man vajag pauzi, un es aizeju paņemt glāzi sulas, ta�u, to paņēmis, baidos no tās dzert, jo tā vien �ķiet - tā ir saindēta. Murgs, bet es tomēr nolieku dzērienu atpakaļ. Saruns tikmēr jau ir pazudis.

Es stāvu lepnā vientulībā gaismas placī glu�i kā zirgs uz pārdo�anu vai līgava apskatei, un ilgi nav jāgaida -Fenrīrs piepeld man klāt.

- Sveiks, - viņ� uzsit man uz pleca. - Kur tu pazudi?

Esmu sa�utis:

- Kur jūs pazudāt? Atstājāt mani vienu skaidroties ar policiju.

- Kuram tad patīk skaidroties ar policiju? Bet vienu pa�u mēs gan tevi neatstājām - izsaucām tev taksi, pat divus. Aizlaidi mājās kā angļu lords! - Fenrīrs pat lieto omes Liliānas izteicienu. - Un kam mums policiju? Pietiek, ka mums vairs nav Margaritas!

- Vēl tavā izrādē nav Meistara cepurītes...

Fenrīrs uzmanīgi uz mani paskatās:

- Tad tāpēc tu skatījies manu izrādi, pētīji Meistara cepurītes fotogrāfijas? Ta�u manā izrādē Margarita nekronē Meistaru. Meistara kārtā ieceļ meistars, nevis sieviete.

- Tad kāpēc tu noticēji leģendai par Meistara akmeni? - prasu.

- Noticēju... Kāpēc tu domā, ka noticēju? Tad jau nebūtu vedis uz kapiem tevi. Un vispār - ievēroji, ka mans Meistars ir salauzts un noguris un viedums nav viņa stiprā puse? Meistars nav �ī romāna galvenais varonis, galvenais, ja tu ievēroji, ir tas, kuru apklāj tumsa. Galvenais katrā izrādē ir re�isors. Aktieri uz skatuves ir tikai viņa maska, - Fenrīrs pilnīgi skaidri izliek savu re�isora konceptu.

Saprotu, ka Fenrīrs neļausies sve�ai spēlei.

- Kur� tad bija tre�ais, ja ne Margarita? - nevainīgi apvaicājos.

- Tam bija jābūt kādam, kas ir saistīts ar Meistaru.

-Таtad Konungs.

Fenrīrs nav tendēts uz domā�anu, bet gan uz rīcību, un tūlīt pieiet klāt Konungam. Par ko viņi runā, es nezinu, ta�u pēc kāda brī�a Fenrīrs pieved Konungu man klāt:

- Meistar, mans biedrs interesējas, vai jūs arī bijāt pirms divām dienām Pokrova kapos, kad gāja bojā Egle?

Tas, kā Fenrīrs uzdod jautājumu, ir interesanti - viņa vienaldzībā jau�as saspringums, viņu pa�u tas interesē. Neba manis dēļ viņ� pratina savu skolotāju.

Konungs nav noskaņots uz jautājumu un atbil�u vakaru, un tikai tagad es pamanu, ka viņam rokās ir lūg�anu krelles. Divas reizes izlaidis tās cauri pirkstiem, viņ� aiziet, neko neatbildējis.

- Secinājumus izdari pats, - Fenrīrs pasmīn.

- Tātad interesējamies, kas bija tre�ais? � man aiz muguras ieskanas I Iudinga bass. - Laikam arī esi icsais-tījics akmens meklējumos, bet vajadzētu tomēr respektēt uzaicinātāju, kur� ielūgumu sadalīja uz trim. Acīmredzot Konungs nebija tre�ais.

I Iudings ir tā piedzēries, ka knapi turas kājās:

- Nedz es, nedz tu netikām izredzēti. Mēs tur tikai pieklīdām kā apmaldīju�ies me�ā.

- Bet kāpēc tad tika uzaicināti �ie trīs? - es neatlai�os.

- Skatos, tu esi ziņkārīgs. Ka tikai tev nenocērt degunu, - Hudings iesmejas. - Laikam grāmatu ātri esi lasījis.

Fenrīrs un Konungs abi ir iestudēju�i �Meistaru un Margaritu�, bet Vīlands... Jā, ko tad Vīlands?

- Kad uzzināsi, izstāsti, - Hudings nosaka un cen�as pazust.

- Tomēr vajadzētu uzzināt, kur� tad organizēja �o Pokrova kapu metamorfozi, ja jau tas nebija Konungs, jo viņ� tomēr bija tre�ais, kur� tika uzaicināts.

-Tu gan esi neatlaidīgs, - Hudings apstājas. �Ja tev ir taisnība un aicināti bija trīs, kaut par Vīlandu jautājums paliek neatbildēts, tad rodas nākamais jautājums -kāpēc Konunga vietā atnāca Egle? Vai tev kā advokātam ir kāds piedāvājums?

Nedaudz aizdomājos un, ņemot vērā Egles talantus, ko man ieskicēja Rainere, saku:

- Vēstuli, kuru vajadzēja saņemt Konungam, izlasīja Egle un nolēma atnākt viņa vietā.

- Bet mēs ta�u redzējām Konungu, - Hudings iebilst. - Tev nav piedāvājuma, tikai ķīselis. Ja es tādu atnestu re�isoram, viņ� mani izsviestu laukā un aizsūtītu pastrādāt uz biroju par kurjeru vai sekretāri. Vai tu kā advokāts vari to atļauties?

- Tad sākumā vajadzētu tikt galā ar vienkār�āko -kā Egle tika pie Konungam domātās vēstules? Viņa atradās viņam cie�i blakus, cie�i blakus...

- Skatos, ka tu savu maizi par velti neēd. Trāpīgāk būtu teikt, ka viņi gulēja kopā, un, kad cilvēki guļ kopā, tad rodas iespēja ielīst tur, kur citādi nesanāktu. Nu, kamēr otrs mazgājas du�ā, var izlasīt vēstules vai īsziņas un pat iztuk�ot maku. Skaidrs, kāpēc viņi atnāca abi.

- Man gan tas, ka viņi atnāca abi, �ķiet visnesaprotamākais, - es viņu apstādinu.

- Tas ir muļķīgi līst aiz aizvērta priek�kara, kad izrāde ir beigusies, - Hudings gandrīz raud. - Egle bija vislabākā Margarita.

Hudings aiziet pēc jaunas alkohola �ļūkās.

Būt par dramaturgu un poētu tomēr ir pārāk liels pārbaudījums aknām.

Tikmēr man atkal pieslīd klāt Rainere. �oreiz viņa ir nikna.

- Tu man visu sabojāji, - viņa �ņāc. - Ko jūs gribējāt no Konunga? - viņa tomēr painteresējas. Jo, lai nu kā, vismaz materiāls tenkām būs.

- Gribēju uzzināt, ko Konungs darīja pie Pokrova kapiem tajā vakarā, kad tramvajs sabrauca Egli.

- Viņ� visu vakaru bija teātrī. Par to es varu zvērēt kaut vai pie Bībeles. Tu domā, ka man ideja par Margaritas lomu radās sapņos? Tajā vakarā tā spindzelc satrakojās un aizskrēja no mēģinājuma, un Konungs piedāvāja man viņu aizvietot. To tev var apliecināt visa trupa.

Rainere ir pilnīgi pārliecināta. Man nav iemesla Rai-nerei neticēt. Kādam ļoti gribas radīt iespaidu, ka Konungs tur bija. Tātad Konunga tur tie�ām nebija. Viņu atdarināt nemaz nebūtu sare�ģīti.

Nu man arī ideja ar spoguli neliekas tik pārliecino�a. Iegrimstu domās. Kāpēc lai Egli nogalinātu tik sare�ģīti? Varēja ta�u atsaukt killeru, un lode galvā - tas ir pavisam dro�i. Tramvajs ir pārāk nedro�s. Egle varēja laikā neiziet, varēja paslīdēt ne tajā vietā... Tas viss �ķiet ļoti sare�ģīti.

Pēk�ņi sāk spiegt sieviete. Visa sabiedrība strauji saplok. Es pavirzos uz satraukuma avota pusi. Uz grīdas guļ aktieris, kur� tēloja Fcnrīra izrādē Meistaru, un, skatoties uz gulo�o aktieri, es saprotu - galvenais, kas tiek ekspluatēts, ir romāna spēks. Es eju aktierim klāt. Viņ� elpo.

- Sauciet ārstu! - es atkāpjos.

Tas viss man atgādina vakaru, kad tika sabraukta Egle. Apkārt stāvo�o sejās jau�as kaut kas no tramvaja vadītāja bezpalīdzības. Es saprotu, ka neviens ātrajiem nezvana. Laikam arī pārējos ir pārņēmis teātra paralizējo�ais spēks. Neviens netic, ka �eit kaut kas notiek pa īstam. Es izvelku telefonu. Tas ir izlādējies.

- Izsauciet ārstu! - es vēlreiz atkārtoju, ta�u neviens nezvana. Metos uz durvīm, kas ir man blakus. Iekļūstu telpā, kur sē� Vīlands ar savām trim medūzām un vēl kaut kādi tipi. Izskatās pēc slēgtas ballītes.Te ir arī Egles māte. Telpā nav nekā demokrātiska, visā jau�as dārdzība.

- Telefonu, man vajag telefonu, vajag izsaukt ārstu, kādam ir slikti!

Iestājas pauze, kuras laikā es saprotu, ka ari �eit neviens netic, ka kādam vajadzīgs ārsts, - viss ir spēle, tikai spēle.

Tad seko negaidītākais - Vīlands pastiepj roku un iedod savu telefonu. Es piezvanu, bet ar sānu redzi vēroju Zobenzivi - viņa ir nomākta. Atdodu telefonu un izeju laukā.

Ātrie atbrauc pēc desmit minūtēm un konstatē, ka aktieris ir piedzēries līdz nemaņai - nekas vairāk. Acīmredzot spriedze bijusi pārāk liela, un cilvēks neizturēja -viņ� bija sācis dzert jau pirms izrādes. �ajā brīdī es vēl uzmetu pēdējo skatu ainai. Vīlanda trim medūzām klāt nākusi arī Egles māte. Laikam viņu ballīte aiz slēgtām durvīm turpinās. Viņi pat neiznāk ārā apskatīties, kas noticis. īstas dzīves fakti viņus dro�i vien vairs nekairina, viņi dzīvo citā realitātē.

Foajē ir pilnīgi tuk�s.

Izgājis no teātra, izsaucu taksi un mājās braucu pa citu ceļu - caur Sarkandaugavu. Manai psihei dūrienu �ovakar pietiek.

Kad pamostos, pa atvērtajām durvīm dzirdu, ka ome Liliāna virtuvē ar kādu sarunājas:

- Kss, kss, kss.

Tātad kaķis ir atkal uzradies, un es kā bulta metos lejā. Man atklājas pilnīga omulības aina - kaķis sē� uz palodzes, bet ome Liliāna mēģina viņu pierunāt atnākt līdz tasītei, kurā ir ieliets piens. Labradors guļ pilnīgi mierīgs viņai blakus - laikam sācis samierināties, ka mūsu mājās sāk uzrasties arī citi mīluļi.

- Tu viņu vakar atstāji ieslēgtu ma�īnā, - omes balsī jūtams pārmetums. - Kā tā drīkst?

Kaķis, it kā to vien būtu gaidījis, lai es ierastos, nolec no palodzes un iet pie piena tasītes. Liliāna beidzot ir laimīga. Nekad nebūtu domājis, ka viņa tā mīl kaķus.

- Es pazīstu viņa saimnieku, un viņam bez kaķa ir ļoti slikti, - mēģinu atdzesēt omes Liliānas uzkarsu�ās jūtas.

- Kaķi nemēdz tāpat pamest saimniekus, - ome paziņo un iestājas starp mani un kaķi. - Es viņu nevienam neatdo�u! Ja jau viņ� ir aizgājis no tā saimnieka, tad laikam pelnīti!

Kaķis, tikām ieturējies, sāk lēnītēm, bet bez jebkādas kautrības, iepazīties ar māju. Tas nu tie�ām ir kaķis, kas dzīvo savā nodabā un staigā, kur pa�am tīk.

Kamēr brokastoju, ome Liliāna sarīko man īstu pratinā�anu par vakardienas pasākumu. Omes Liliānas sti-listes un grimētājas sirdij arī vajag barību.

- Rainere nedabūs Margaritas lomu, - ome Liliāna atkal ir kategoriska. - Viņa ir tikai korķis, ar kuru Konungs aizbāza pudelei kakliņu, kad no turienes tika izlaists d�ins. Tic re�.isori tikai spēlējas un spēlējas, viņi nejūt sāpes. Un Vīlands tev iedeva telefonu... - ome Liliāna aizdomājas.

Kaķis tikām izvēlas sev nākamo vietu. Viņ� uzlec uz dīvāniņa un saritinās kamolā.

-Tas, ka viņi sēdēja atsevi�ķi, ir pat saprotami. Negribēja saspringt, jo katrs publisks �ests tiktu iztulkots pa savam, un viņi negribēja nevienu redzēt. Ret telefonu viņ� tev iedeva tāpēc, ka viņ�... Tāpēc, ka viņ� ir spēlmanis, - viņa priecīgi paziņo, it kā būtu atklājusi jaunu kontinentu. - Tur jau nemaz citādāk nevar, visi ir spēlmaņi, visi. Kad tu esi spēlmanis, tev ir jānodro�ina jaunas izdevības iespēja,-arī omes Liliānas teorijai ir sava jēga.

Tie, kas spēlē tikai vienā laukumā, neparedz veiksmes iespēju, nezinādami, ka melnais zirdziņ� ir paslēpts krūmos. Iespējams, �is melnais zirdziņ� biju es. Iespējams,

spēlmaņa daba izmānīja Vllandu uz Pokrova kapiem. Ta�u tam, kas to izdarīja, vajadzēja Vllandu labi pazīt. Ļoti labi pazīt.

Ome Liliāna mani atsauc atpakaļ īstenībā. Kad kļūst skaidrs, par kādu Meistaru ir runa, ome Liliāna sāk veikli mest krustus - līst tur, kur nedrīkst, nekā svēta! Spēja savietot nesavietojamo ir omes Liliānas galvenais talants. Melnais kaķis, kuru redzot visi spļaudās, viņai ir laime.

Tas ir kas līdzīgs tam, kas piemita manai mātei un kas piemīt arī Jasmīnai. Tas ir no sievie�u pasaules -kāda neparasta intuīcija un pilnīgi aklas jūtas. Ta�u ome Liliāna vērtīgi norāda, ka visi mani pēdējā laika paziņas lien tabu teritorijā, viņiem nepastāv jēdziens �nedrīkst ". Vieni �ajā teritorijā iekāpj caur narkotikām un alkoholu, kā to pirmajā vakarā izdarīju es, citi ar hipnozi, trusī�a uzticībā ļaujoties anakondas skatienam. Iespējams, ir arī citi veidi, kurus man parādīs nākamajā, tre�ajā, cēlienā. Та arī noskaņojos, dodoties uz rīta apspriedi, kas man apsolīta kā akreditētam �urnālistam.

Klasiskā lugā ir pieci cēlieni, un tas mani biedē. Ta�u man nav citas izejas, kaut gan ome Liliāna, pavadot mani, tāpat kā Aleksandrs apjautājas, vai man nav iespējas tajā visā nepiedalīties. Bet es atkal braucu ar tramvaju uz teātri, lai piedalītos apspriedē par Fenrīra izrādi. �oreiz, braucot garām Pokrova kapiem, es atkal skatos uz mājeli - vārtiņi ir ciet, spo�i spīd pavasara saule, un tā ir patīkama pārmaiņa, jo rodas vismaz kāds optimisms. Es uzrakstu Jasmīnai īsziņu.

Ari teātris dienā izskatās citādi. Apspriede notiek teātra kafejnīcā pirmajā stāvā, un �odien viss izskatās parasti - gan atnāku�ie aktieri, gan re�isori. Ari Rai-nere izskatās pēc vienkār�as lauku sieviņas, kārtīgas un sakoptas, bez visiem tiem romantiskajiem piesitieniem, kas viņu vakar darīja smieklīgu. Visi sasē�as ap galdiem, un sākas �alo�ana, kas tik labi sasaucas ar pavasara paliem. Aktieri izskatās pēc parastiem cilvēkiem, ir atnācis arī vakardienas Meistars, un dienas gaismā ir skaidri redzams, ka viņ� alkoholā ir iegrimis cie�i un dziļi. Viņam trīc rokas, līdz, norijis pāris malku caurspīdīga �ķidruma, viņ� atdzīvojas, zilganajos vaigos ieplūst sārtums un viņ� sāk izskatīties pēc cilvēka. Es arī piemetos pasēdēt - �alo�ana strauji apklust, un es apgrie�os. Ir atnācis Vīlands un viņa trīs �galvas�. Gaismā viņ� ir vēl bezkrāsaināks, kamēr viņa lēdijas noplivina rokas, atklājot da�ādu krāsu nagus. Mani pārņem nelāgs aukstums. Kaut kas �ajā komplektā ir nāvējo�s.

Kad tie�ām gribas, cik vien var, izvairīties no ieskatī�anās viņiem acīs, kode iesāk savu runu, cik vien klusi iespējams.

Padomju laiku desu princips - visiem nepietiks -tiek nepārtraukti uzturēts. Viss ir tik skopi, cik vien var, - viņa domas tajās pauzēs, kuras viņ� laiku pa laikam uztaisa, �galvas� izrunā skaļi un �o to pat paskaidro.

Jā, nav jau viegli pārdot tuk�umu, to var paslēpt tikai izsmalcinātā formā.

Ta�u, kas manī izraisa neviltotu interesi, ir tas, kā viņ� ir pakļāvis �īs trīs sievietes. Gejs viņ� ir nepārprotami, tātad sekss tradicionālā izpratnē ir izslēgts. Es skatos uz Zobenzivi, un �ādas intereses varētu atmest vecuma dēļ, ta�u visjaunākā - Margarita - vēl ir tajā vecumā, kad tas ir būtiski. Ta�u Vīlands savā uzvedībā �o at�ķirību pat nepamana. Viņ� ir vienādi uzmanīgs pret visām. Tā laikam ir īstā atslēga - viņ� ir uzmanīgs, un nekas vairāk, un �ajā taktiskas nabadzības pasaulē ar to var daudz ko iesākt, īpa�i, ja nekad nepabaro līdz sātam un rausta aiz vājībām. Zobenzivij viņ� ļauj sajusties kā princesei, pastumjot viņai tuvāk ūdens glāzi, lai viņai nebūtu jāsniedzas pāri visam galdam. Otrai, ko es nosaucu par Buti, viņ� piedāvā savu krēslu, bet Margaritai sazvērnieciski uzsmaida. Man sametas pliekani no �ādas pieticības, ta�u badā, kā zināms, velns pat mu�as rij.

Kāpēc ir iestājies tāds bads, tas ir nākamais jautājums.

Atskan skaļi smiekli. Kāds ir pateicis labu repliku. Vīlands pat aplaudē. Priek�ā iznāk Fcnrīrs un izvelk līdzi aktieri, kur� tēloja Meistaru. Viņ� pēc vakardienas ir stipri saguris, ta�u publikas priek�ā atdzīvojas un pat kļūst asprātīgs.

Tad Vīlands pastumj Zobenzivs glāzi, pareizāk sakot, viņ� to noliek tā, lai viņa to nevarētu aizsniegt. Zobenzivs to uzreiz nepamana. Viņa ir aizņemta ar saviem pierakstiem, ta�u, kad pastiepj automātiski roku, lai paņemtu glāzi, un neatrod to, ar viņu notiek kosmiskas pārvērtības. Viņas seja piesarkst, mute sakniebjas, viņa sāk knosīties, līgoties, līdz nogā� visas tases no mazā galdiņa. Tad viņa sāk kliegt uz bufetnieci, ka tā nokrāmējusi viņai vajadzīgo virsmu ar visādiem traukiem.

Bufetniece sāk stostīties, vākt nomestos traukus un to, kas no tiem palicis pāri. Nu vakardienas izrāde iegūst pavisam jaunu vērtējumu - Zobenzivs Fcnrīra izrādi satriec pilnīgās lupatās. Viņa izkliedz kaut ko par cieņu pret Meistaru, kas nav ievērots. Uzvirmo kaislības, un Meistars izskatās tuvu epilepsijas lēkmei. Fcnrīrs pat sabīstas un apsēdina savai aktieri. Par laimi, vētru pārtrauc Bute. Viņa ir sasodīti mierīga.

- Nav glīti, ka profesorus var nogāzt ar pusglāzi auksta ūdens, - man blakus apsē�as 1 hidings. Arī viņ� ir vērojis Vīlanda izdarības un nosauc to par �marione�u teātri�. Vajag tik zināt īstās diegu piesie�anas vietas, un �ai kundzītei esot acīmredzamas problēmas ar pa�apziņu un svarīgumu.

Tikmēr Bute pārņem vadību, un pasākums ieripo mierīgā gultnē. Viņa būvē tik sare�ģītas prāta konstrukcijas, ka tām izsekot nav iespējams, un, kad sve�vārdu koncentrācija viņas runā sasniedz simts procentus, Margarita viņu pārtrauc. Viņa tomēr ir saglabājusi aktrises jautrību un jūt, ka publika ir atslēgusies. Ta�u tikām ir atguvusies arī Zobenzivs. Bet Margarita pasaka iz�ķiro�os vārdus: Vīlands noteikti iekļaus Fcnrīra izrādes fragmentus savā grāmatā par Meistaru.

- Ar �o grāmatu viņ� karsē publiku jau gadus piecus, - Hudings noskalda.

- Varētu padomāt, ka grāmatas rakstī�anai ir kāda nozīme. Tic, kuri var grāmatu uzrakstīt, apsē�as un to izdara, nevis bazūnē par pa�u rakstī�anu uz katra stūra. Bet, kad tu ieblandies tik gaisīgā vietā, kaut kādā veidā ir jāiezīmē sava vieta, un man Vīlanda vēlme nostiprināt savu rakstnieka pozīciju �ķiet visai saprotama.

Hudingu mana piezīme sajūsmina, un viņ�, izrāvis no kabatas kārtējo bla�ķi, ierauj kārtīgu �ļuku:

- Ta�u visdro�ākā vieta ir ar �etrām sienām un jumtu virs galvas.

- Par kuru tagad savā starpā cīnās Fenrlrs un Ko-nungs? - es it kā nevainīgi iejautājos.

- Skatos, tu laiku velti netērē, - Hudings saviebjas. - Viņi abi tie�ām ir bez savas skatuves, un Konunga vecumā nav viegli būt par studentu-disidentu. Gribas siltāku vietiņu, kur visi, sākot ar apsargu, klanās. Citādi kā tāds students atnāk un aiziet ar savu kladīti, ne cieņas, ne goda.

Nu man pielec, ka Egles māju Vilnas centrā var pārbūvēt par teātri. Hudings pat nesaprot, ka ir izpļāpājies.

Egles būdiņu viņiem vajadzēja. Tā var būt atbilde un arī nopietns motīvs, jo nauda ir tikai enerģijas surogāts, bet mājas tāpat vien apkārt nemētājas. Ir lietas, kuras nevar nopirkt ari par naudu - pat par ļoti lielu naudu. Jā, Eenrīrs un Konungs ir īstie kandidāti, kuri varētu cīnīties par vietu zem saules, īpa�i par vietu Vilnas centrā. Protams, Konungam savā vecumā negribas būt par studentu, bet arī Fenrīram varētu gribēties māju. Varbūt trīsdesmit gadu vecumā mājas gribas vēl vairāk.

- Fenrīram ir trīsdesmit trīs, - Hudings pasaka, it kā būtu nolasījis manas domas. - Ta�u viņa interese par Egli arī nebija tikai platoniska.

Hudinga izpratnē tas laikam nozīmē, ka iekārei klāt nāk ari savtība.

Apspriede pēk�ņi, kā iesākusies, arī beidzas, un publika izklīst. Bet tad seko negaidīts pavērsiens, kas apliecina, ka teātra tuvplāni ievērojami at�ķiras no panorāmas skatiem.

Margarita piesē�as pie mūsu galdiņa, un viņas intereses objekts ir neviens cits kā es. Viņas acu ap�ilbināts, sāku gandrīz vai stostīties. Viņa sāk mani iztaujāt, un es saprotu, ka viņu interesē mana akreditācija. Viņa iesāk ar mani runāt angliski, tad krieviski un tad arī latviski. Viņu interesē mans viedoklis, bet ne jau par izrādi - par apspriedi. Viņas vārdi slīd pāri visam kā ūdens, vārdiem brī�am pat pazūd jēga, kamēr viņa trenē savus logopē-diskos vingrinājumus.

- Ļoti pretrunīgi, - saku. Un ko gan citu es būtu varējis teikt?

- Gan Vīlands, gan Zobenzivs raksta grāmatu par Meistaru, - Margarita paskaidro. �odien viņai pie kleitas ir piestiprināta magone. Es atkal cen�os saprast, vai tā ir īsta vai tikai bro�a, ta�u �odien esmu spiests atzīt, ka puķe ir īsta. Margarita turpina:

-Tāpēc ir nedaudz sāncensības,- viņa man �ilbino�i uzsmaida.

Gribu iebilst, ka redzēju pavisam citus iemeslus tik da�ādam vērtējumam, ta�u Margarita jau aizrautīgi stāsta, cik ļoti �īs grāmatas at�ķirsies. Skaidrs, ka viņa balsos par Vīlanda grāmatu, un viņa man skaidro, cik ļoti Vīlands ir izcilāks par Zobenzivi. Nu man kļūst skaidrs, ka tāds artefakts kā Meistara cepurīte Vīlan-dam nemaz netraucētu, bet pat stipri noderētu. Tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc viņ� gāja uz Pokrova kapiem.

Tad, it kā lai apstiprinātu manus pieņēmumus, Vīlands pats pienāk klāt un klusi palūdz:

- Es varētu jūs palūgt pagaidām neizpaust epizodi ar Meistara cepuri?

- Kādu cepuri? - Margarita ir noklausījusies mūsu sarunu.

- �is fakts ir jāpārbauda, � Vīlands nemaz negrasās kaut ko skaidrot.

Ja tic I ludinga teori jai, tad jāsecina, ka Vīlands neguļ ar Margaritu un Margarita neko daudz par viņu nezina.

Vīlands aiziet, bet I ludings sapīkst un caur zobiem no�ņāc:

- �is zēns neko ģeniālu nekad neuzrakstīs.

Dīvaini, bet Margaritu �ī Hudinga piezīme sāpīgi

aizskar. Viņa pat nobāl:

- Kāpēc neuzrakstīs?

- Tāpēc, ka tam vajag talantu, kur� vai nu ir, vai nav. To nevar nopirkt nedz tirgū, nedz izlūgt baznīcā.

Margarita apklust. Es pamanu, ka viņas nagi iespie�as salvetē kā asi nazī�i. Skaidrs, ka viņa nav radusi uzklausīt kritiku par Vīlandu.

Mums klāt pieslīd Konungs.

�Kā īsts kaķis,� nodomāju.

Māju trūkums atstāj iezīmes raksturā. Un tad tu, līdzīgi kaķim, kā mēs domājam, klīsti apkārt savā nodabā.

Ta�u kaķis meklē māju sajūtu un siltumu. Re�isors meklē aktierus.

- Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! - Hudings iesaucas un skaļi ierauj no savas bla�ķes.

Es tomēr esmu nedaudz izbrīnīts, kad kļūst skaidrs, ka Konungs tie�ām meklē jaunu Margaritu, un, lai cik tas �ķistu dīvaini, �ī Margarita izskatās tie�ām ieinteresēta kļūt par viņa Margaritu. Sākas saruna, kas nav domāta sve�ām ausīm, un viņi abi attālinās.

Mēs ar Hudingu paliekam divatā, līdz pie mums pienāk Fenrīrs un paziņo jaunumus: Konungam ir aizbēdzis aktieris, kur� tēloja Meistaru, un tagad viņam vairs nav nedz Meistara, nedz Margaritas.

- Gan jau viņ� izgrozīsies! - Hudings atkal ierauj savu �ļuku. - Konungs ta�u ir kreilis, un kreiļi vienmēr izspēlē kādu īpa�u gājienu. Un pats pirmais gājiens ir izskaust citus kreiļus. Ar �ta�u� viņ� arī parasti iesāk savas lekcijas, - Hudings ir pat cinisks.

Tātad Hudingu nav mācījis Konungs, es nosccinu, jo Hudings ir kreilis, ta�u no skatuves nav padzīts.

Fenrīrs tikām turpina izvērst tēmu par Konungu no sava skatpunkta:

- Nevienu brīdi viņ� nevar palikt mierā, ta�u, kas viņā ir vissatrieco�ākais, viņ� pats tos notikumus nemeklē, tie atrod viņu pa�i. Dzīve visu laiku spēlē ar viņu pingpongu, - Fenrīrs ir gandrīz sa�utis.

Man kļūst skaidrs, ka viņ� pats gan meklē nejau�ības un sitienus, kas varētu palīdzēt uzsākt spēli, un es ar savu vientuļo stāvē�anu lidostā esmu tikai viena no �ādām viņa speciāli sameklētām nejau�ībām. Nenoliedzami viņi abi pielīdzina Konungu Meistaram, pat ja Hudings pie viņa nav mācījies.

Kafejnīcā ienāk Egles māte. Viņa ir melnā kleitā un melnā cepurē ar tīkliņu. Izskatās ļoti melodramatiski. Viņa necen�as kādam tuvoties un apsē�as viena pati. Ar skatienu viņa glu�i vai iecērtas Konungam mugurā. Viņas skatiens tie�ām līdzinās nazim, un izskatās, ka Konungs to jūt, jo kopā ar Margaritu izbēg no kafejnīcas.

Mēs paliekam trijatā, un tas man atkal uzdzen dc-�avū sajūtu.

-Tavs kaķis ir pie manis, - paziņoju Hudingam, ta�u Hudings man neļauj turpināt:

- Bosforu notrieca ma�īna. Mēs atradām viņu beigtu tajā pa�ā vakarā.

Uz skatuves uznāk Rainere. Viņai rokās ir dzeltenu mimozu pu�ķis, un viņa metas ar to slaucīt grīdu. Viņas kustībās ir kaut kas histērisks. Hudings sāk tik skaļi smieties, ka man sametas viņas �ēl. Es pieeju viņai klāt un mēģinu izvest no kafejnīcas. Izņemu viņai no rokām apskādēto mimozu pu�ķi. Mēs izejam no kafejnīcas. Rainere sāk pilnā balsī raudāt:

- Viņa ir maita! Tā ir mana loma, mana!

Viņa �ņukst kā mazs bērns, un, kas visnelāgākais, viņai atlīmējas skropsta, un viņa saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa dod man somiņu, lai es to paturētu, ta�u es viņas �estu saprotu nepareizi un to atveru. Tajā ir Meistara cepurīte ar slaveno burtu M. Tā ir no melna samta, un es to pat iztaustu. Tajā nav nekā - nekādu akmeņu, ne plakanu, ne citādu. Tai ir tikai lupatas vērtība. Varbūt vienīgi zelta burts ir ko vērts.

Rainere kā mazs, pieķerts bērns vainīgi pasmaida:

- Es to nozagu. Konunga Meistaram vairs nav kroņa.

- Konungam vairs nav arī Meistara, - es viņai paskaidroju, ka aktieris, kur� tēloja Meistaru, ir aizbēdzis.

Raincri tas iepriecina. Viņa pat atplaukst:

-Tikai tu nevienam nesaki, tā tagad ir mana.

�estā, ar kādu viņa izrauj man no rokām cepuri, ir zaglīga bērna vēlme paturēt mantu, ko tas nospēris ciemā. Man tas �ķiet tik muļķīgi, ka nav pat, ko teikt. Ta�u Rainere jau ir atguvusies:

- Viņam vairs izrādes nebūs.

Viņam vairs nav ne Meistara, ne Margaritas, ne kroņa - nekā. Un tad seko visnejēdzīgākais �ajā tre�ajā cēlienā - mums aiz muguras atskan visīstākie ķērcieni:

- Krā, krā, krā!

Mēs apgrie�amies, un tur stāv neviens cits kā Egles māte. Viņa izliekas tikpat pārsteigta kā mēs, ta�u Rainere ātri at�ifrē viņas triku.

�

-Tu, tu, tu... Tevis dēļ Egle aizgāja no mēģinājuma un pakļuva zem tramvaja, - Raineres balss aizlūst.

Tas, ka Egles māte bija atbraukusi uz Rīgu liktenīgajā vakarā, ir kas negaidīts.

Egles māte skatās uz Raineri un sāk smieties. Man tas viss aizdomīgi atgādina trakomāju, un vienīgais, ko es vēlos, ir pazust no �ejienes.

- Es spēlē�u Margaritu, - paziņo Egles māte. Viņa izrauj Rainerei no rokām somiņu, no tās - cepuri. Tātad viņa ir mūs novērojusi kādu laiku. Viņas abas ar Raineri sāk plūkties kā visparastākās tirgus bābas. Cepure sāk strink�ķēt pa �uvēm. Izskatās, viņas abas ir pārliecinātas, ka lomu dabūs tā, kurai piederēs cepure.

Sāk �ķist, ka Eglei vajadzēja pazust tikai tādēļ, lai kāda no �im abām dabūtu Margaritas lomu. Un mani nemaz vairs nepārliecina Rutas viedoklis, ka Egles māte nav vainojama viņas nāvē. Izskatās, ka tie�i viņa varētu būt to izdarījusi, un nevis lai dabūtu Egles māju, bet gan lomu �inī mātes un meitas sacensībā, kas tika izspēlēta katru dienu.

Es pat nepaspēju izdomāt visu līdz galam, kad cīniņ� apraujas - cepure ir saplēsta burtiski driskās.Turpinājums ir negaidīts - abas vienojas �o drisku mīdī�anā. Egles māte nenoturas un atkal sāk ķērkt kā visīstākā vārna.

Man pietiek. Apcērtos un strauji metos projām, apņēmies vairs neatgriezties. Man pietiek, pietiek, pietiek!

Stāvot pieturā, es saprotu, ka atgriezī�os. Tas ir tikai cēliens brokastīm ar Margaritām - notiku�ām un nenotiku�ām. Un pagaidām apēsta ir tikai Meistara cepurīte. Turklāt teātrī visnekaitīgākā ir dienasgaisma. īsti upuri top tikai naktī, un man pat rodas aizdomas, ka varbūt asiņu vietā tika izlieta dzērveņu sula. Tomēr ne, Egles nāve bija īsta.

Ar �o īstuma sajūtu es iekāpju tramvajā, kas mani var aizvest mājās. Ir kaut kas sasodīti labs tajā, ka tramvajs var braukt tikai pa sliedēm un tā mar�ruts ir zināms un prognozējams.

Sliedes ir laba lieta, it īpa�i tad, kad esi pazaudējies vai kad esi saindējies. To, ka teātris ir inde, es sajūtu pat fiziski. Kaut kādu lomu atlūzas, kaut kādas lauskas - nekā tīra. Viss fal�s. Sailgojos pēc Jasmīnas. Man gribas viņai pieskarties un vienkār�i būt. Ta�u Jasmīnas nav, ir tikai kaut kādi rēgi un fantomi.

Indi var lietot tikai mazās devās, ļoti mazās devās. Manas domas aizplūst pie Egles mātes. Viņa ir kā tāds kamoliņ�, kas var būt uztīts uz jebkā. Protams, neizskatās, ka viņu interesētu manta, drīzāk lomas, bet arī tā var būt tikai �ķietamība. Gan Egle, gan viņas māte ar �ī kamoliņa palīdzību cie�i piestiprinātas Konungam, bet varbūt Egles tēvam. Skaidrs, ka viņas abas savā starpā ir spēlēju�as kaut kādas lomas un tie�i Egles mātes atbrauk�ana ir izprovocējusi Egles iera�anos savā bojāejas vietā. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka tre�ā vēstule bija domāta Konungam, ta�u viņa vietā ar viņam adresēto vēstījumu atnāca Egle.

Bet es ta�u pats viņu redzēju, ja vien var ticēt savām acīm! Lai gan teātrī savām acīm ne vienmēr var ticēt. Tre�ais uzaicinātais tomēr būs bijis Konungs.

Cik varēja spriest no Raineres teiktā, Egles mātes iera�anās nebija plānota. Izskatās, ka tā bijusi nejau�a, ja vien teātrī vispār var būt kas nejau�s.

Nē, nejau�a te tomēr bija daudz. Es pats biju nejau�ība, tīrā nejau�ība, bet, ņemot vērā to, ar kādu pārliecību nejau�ības tika pasludinātas par rīcību, at�ifrēt, kas ir kas, man �obrīd �ķiet glu�i neiespējami.

Ja atmet fantasmagoriju, vispārliecino�ākā ir versija par to, ka Egles nāvē nav vainojams neviens cits kā viņas pa�as māte. Skaidrs ir arī tas, ka māte to nekādi nebūtu varējusi izdarīt bez Konunga palīdzības.

Ta�u nē - �obrīd iznīcināts ir tie�i Konungs. Viņam nav ne izrādes, ne balvas, ne arī visa pārējā, kas izrietētu no balvas saņem�anas. Ja tic Hudingam, tad �ī balva ir tikai detonators, lai ie�ūpinātu godinā�anu Lietuvā un tomēr saņemtu gatavu vietu teātrī, kas tomēr ir daudz dro�āk nekā dabūt pliku māju pat tad,ja tā atrodas Vilnas centrā.Tāda plika māja daudz piemērotāka �ķistu Fenrīram ar viņa trīsdesmit trim gadiem - tas ir vecums, kad varētu gribēt savu māju. Ta�u nē, viņ� pats teica, ka viņam vairs nav svarīgi precēties. Bet ticēt nevar nevienam, viss par daudz līdzinās ēnu ķer�anai, ēnu, par kurām nekad līdz galam nevari būt dro�s, vai tās ir nejau�as vai speciāli uztaisītas.

Ja atmet ēnu padarī�anu, tad �obrīd vissvarīgākā ir tie�i māja. Un visvairāk cietu�ais ir tie�i Konungs. Jāpatur arī prātā, ka Egle varēja būt tikai nejau�s upuris.

Izkāpis no tramvaja, pieeju pie avī�u kioska un nopērku glancētu �urnālu. To pa�u, ko redzēju pie Aleksandra. Nepatīkami saraujos - uz vāka nav neviens cits kā es pats, noliecies pār Fenrīra Meistaru. Uzraksts vēstī - �Advokāts Vanags Azazello lomā�. Kļūt par dzeltenās preses varoni man nemaz negribas, un es turpat pieturā apgrie�os, lai dotos uz Salēvi�a biroju.

Esmu kļuvis par regulāru tramvaja pasa�ieri, pie sevis nosmīnu.

Fotogrāfs �ajā teātra pasaulītē tomēr rada kaut nelielu realitātes sajūtu, un viņam ir īsta loma. Viņ� ta�u rada jaunu realitāti, nemaz nerunājot par to, ka es ļoti gribētu atrast to, kur� tik cītīgi seko līdzi manām gaitām. Nez kāpēc esmu pārliecināts, ka abas fotogrāfijas uzņēmis viens un tas pats cilvēks.

Kad ierodos Salēvi�a birojā, uz Rutas galda ir tie�i tāds pats �urnāla numurs, ta�u Ruta nemaz nemēģina no tā iztaisīt notikumu. Viņai ir sava versija par notiku�o:

- Vai zini, ka gai�reģis Finks arī bija fotogrāfs?

Nē, to es nezināju.

- Cilvēki mēdz aizmirst patiesību. Viņi dzīvo no fotogrāfijām, bet fotogrāfijas ir tikai pēdas, un tās var viltot. Gai�redzība arī ir tikai īstenības vilto�ana. Starp kāju un pēdas nospiedumu var būt tikai da�u sekun�u atstarpe, bet tas var būt arī da�u gadu jautājums. Atkarībā no tā, cik ātri izgaismojas pēdas nospiedums, sākas spēle starp eso�o un imagināro. Turklāt cilvēki ir pieradināti uzticēties �im nospiedumam, un tur arī Finka ģēnijs atradis jaunu realitāti, iemēģinājis to, un cilvēki pa�i aizgāja nevis pa savu, bet gan pa viņa uzzīmēto ceļu, - izskatās, ka Ruta ir daudz domājusi par gai�redzību.

-Tu gribi teikt, ka Finks radīja lomu un cilvēki pa�i to izvēlējās?

- Varbūt kāds arī mēģina iestudēt kādu lom, turklāt diezgan sātanisku, - no muguras atskan Salēvi�a balss. Viņ� ir dzirdējis mūsu sarunu.

- Es jau sazvanījos ar fotogrāfu. Viņu sauc Svensons, un viņ� būs birojā pēc pusstundas, jo tas tomēr ir privā-tuma pārkāpums.

Mani beidzot pēdējo dienu laikā pārņem dro�ības sajūta, ta�u Salēvi�s to iznīcina:

- Skatos, ka tu joprojām ļauj kādam ar sevi manipulēt. Vai tu vismaz aptver, kur� to dara?

- Nē, - esmu spiests atzīt.

- Pārspēt tos zēnus ar viņu pa�u paņēmieniem neizdosies. Tu viņu spēlē esi pārāk vāj�, - Salēvi�s kļūst domīgs. -Tev ir jāizdomā sava spēle, sava.

Es izstāstu jauno versiju par Egles māti.

- Iespējams, viņa arī tur ir iejaukta, - Salēvi�s ir pielaidīgs, - ta�u izdomāt visu ar tramvaju un spoguļiem, nē, tas nav viņas plāns.

Es piekrītu Salēvi�am, un arī fotogrāfs jau ir klāt. Viņ� ieslīd birojā kā zutis, un mēs nespējam ne attapties, kad viņ� jau mūs ir noknipsējis - gan pa vienam, gan grupā. Viņ� ir tik kustīgs kā ūdenszāle.

- Es tikai ķeru momentus, tekstu sacer �urnālists, -starp knipsieniem paskaidro Svensons.

- Vai jūs ķērāt momentu arī kapos? - mēģinu kaut ko noskaidrot, ta�u izskatās, ka �is vīrelis neko nedzird. Salēvi�s ar savu dzīves pieredzi ātri atrod veidu, kā �o mirkļu ķer�anu apstādināt - viņ� nolai� aizkaru, un agresīvā darbo�anās apraujas. Var redzēt, ka fotogrāfs nav pieradis stāvēt mierā.

- Kapos? - viņ� pats atgrie�as pie mana jautājuma. - Kapos viss beidzas, sastingst, sasalst līdz taisnas tiesas dienai, - viņ� piebilst, mazliet apdomājas un, glu�i kā ome Liliāna, pārmet krustu.

Es tikām izvelku foto, kur esmu kopā ar Egli, un parādu Svensonam. Uz plikās vietas iemirdzas bliks. Svensons Salēvi�a lampas gaismā rūpīgi izpēta fotogrāfiju. Salēvi�s beidzot ierauga foto un iesvelpjas glu�i kā puika.

Svensons, izpētījis foto, atdod to atpakaļ un sāk pētīt Salēvi�a grāmatplauktu:

-Tas ir mans darbs, tā sieviete, bet otra puse ar jūsu galvu ir amatiera sports, parasts foto�ops. Paskatieties, cik prasti krīt gaisma, tā ir veidota datorā. To mei�u es uzņēmu teātrī mēģinājuma laikā...

Tas sakrīt ar manām domām - foto ir uzņemts Fen-rīra izrādes mēģinājumā. Ta�u Svensons, at�ķirībā no Aleksandra, nemaz nav augstās domās par foto izgatavotāja profesionalitāti.

- Jā, mani nolīga fotografēt festivālu. �is tas man sanāk, kaut gan man nepatīk fotografēt aktierus. Tas tie�ām ir kā staigāt pa kapiem. Man patīk dzīvs moments, bet aktieri visu laiku pozē. Viņi ir kā kapu pieminekļu maskas, bet tas galu galā ir viņu darbs, katram

savs.

- Vai ir iespējams apskatīt citas fotogrāfijas? - es uzplijos.

- Tad jums ir jāatnāk pie manis uz darbnīcu, tikai tagad man nav laika. Man ir jāiet uz vakara izrādi, -Svensons izgaist biroja durvis glu�i kā viņa zibspuldzes blāzma.

Nezinu, cik ilgi esmu skatījies, bet Salēvi�a balss atgrie� mani īstenībā:

- Viņa metode nav slikta. Varbūt �ajā gadījumā var vienīgi sastingt un stāvēt, jo tikai tā var saprast, kas notiek. Straumi var fiksēt tikai stāvot uz cietzemes, uz salas.

- Re�isors nevar iestudēt izrādi, ja viņ� neizkāpj no

mutuļa.

�

- Par to es neesmu domājis, - Salēvi�s pagrie�as uz promie�anu.

-Tad jau Konungs ir sūdīgs re�isors, jo viņu tā varza ir apzagusi un viņa izrāde ir iznīcināta.

- Bet tu jau nezini, kura bija īstā izrāde - tā uz skatuves vai tā pie kapiem ar Egles līķi... Tas laikam ir galvenais re�isora uzdevums - būt aukstam kā �ūskai. Jā, �ūskai.

Salēvi�s aiziet, bet Ruta, pilnīgi iejutu�ies lugā, pastiepj man �urnālu un atzīmē:

- Azazello noindēja Meistaru, laikam tāpēc Ko-nunga aktieris aizbēga, baidoties, ka viņu arī noindēs.

Sava daļa patiesības tajā ir - kāds visu laiku raksta notikumus, un tad seko vai nu labāks, vai sliktāks

izpildījums. Bet kāds to raksta. Kā lai uzzina, kur� ir īstais dramaturgs?

Mērķis �obrīd ir Konungs. Viņa izrāde ir pagalam, ta�u tie�i viņ� ir izlaidis �is �ūskas un atraisījis viņu kaislības, un, iespējams, tagad pū� stabulītē un skatās, kā �ūskas izlai� kapuces un ceļas no zemes.

�Man ir jābūt aukstākam nekā viņ�, tas ir, mierīgākam, un... lai būtu mierīgs, nedrīkstu pat domāt, ka varētu būt citādi.�

Cilvēki ir dabūju�i uguni, cilvēki ir naktī iedegu�i lampas, viss ir sajaukts, un tas ir tāpēc, ka cilvēki grib būt kā dievi, ta�u nekas vairāk nav sanācis kā tikai ēnas. Un es skatos, kā māju sienas veido jaunas ēnas.

Nekas īpa�s, tikai nav Jasmīnas, un viss ir sajucis putrā.

Kad ienāku teātra kafejnīcā, vienīgais apmeklētājs ir Fenrīrs, kur� viens pats dzer kafiju. Pamanījis mani, viņ� nopriecājas. Es arī paņemu kafiju un apsē�os blakus. Fenrīrs izvelk no kabatas kokakolas pudeli un pie�auj to savai kafijai. Та sāk mutuļot. Viņ� ar baudu ierauj no savas krūzes.

- Vai nav jauki, ka tu pēdējā brīdī tā izskaistini dzīvi? �ķiet, ka viss būs tā kā parasti, bet tad tu pie�auj koka-kolu, un viss sāk burbuļot.

Tātad es arī biju tāda kokakola. Man beidzot kļūst skaidrs Fenrīra domu gājiens.

Viņ� pasmīn.

Un tad izrādās, ka kokakola saēd māgu, un nejau�s garāmgājējs izrādās advokāts, un visa pasaule pārvēr�as.

- Nabaga velni, - es pie sevis nosaku.

- Konungs ir nolēmis pats spēlēt Meistaru kopā ar Margaritu, to teātra kritiķi. Vecais āzis... - Fenrīra balsī jau�as īgnums. Viņ� tā arī nav atbrīvojies no skolnieka lomas. Viņ� ir palicis mū�īgais students. - Un izskatās, ka teātra kritiķe nebūs slikta Margarita, viņ� pazīst cilvēkus.

- Kāpēc tu devies uz kapiem? - man beidzot rodas izdevība pajautāt.

- Tāpēc, ka dzīvei vajag pie�prici, un tāds akmens, iespējams, ir tie�i tas, kas vajadzīgs.

Un tad viņ� pasaka galveno:

- Saproti, ja tas akmens tie�ām ir apaļ� un plakans, tad man beidzot ir izdevies uzminēt!

Es apmulstu no tā, ka Fenrīrs ir tikai mū�īgais skolnieks un māceklis, ta�u tas, kur� sūtīja Fenrīram vēstuli, ir skaidri zinājis �o mū�īgo vēlmi atminēt mīklu un pārspļaut skolotāju.

Izdzeru kafiju un dodos uz Mazo zāli, lai paraudzītos, kā Konungs mēģinās iztaisīt no Medūzas Margaritu. Klusītiņām ieslīdu Mazajā zālē un nemanāms sē�u tumsā. Konungs kaut ko �ukst Margaritai ausī. Viņ� viņu stumda un viļā pa mazo skatuves telpu. Tajā nav nekā no sagaidāmās lomas. Izskatās, ka viņ� trenē Margaritu pantomīmai - viņ� liec roku, viņa liecas līdzi. Jo ilgāk es skatos, jo vairāk tas atgādina �ūsku dresē�anu, bet Konungs - faķīru. Un tad es atceros stāstus par to, ka īstenībā faķīrs �ūskas ar taurīti vai flautu sit un �ūska pēc tam bailēs liecas līdzi nevis skaņai, kā mēs domājam, bet gan bailēs no sitiena.

Es skatos, kā Margarita arvien vairāk un vairāk pakļaujas Konungam. Viņ� izmanto to striķi, kas man likās aizdomīgs jau rīta apspriedē. Ta�u viņ� to izmanto nevis lai pabarotu, bet gan lai kaitinātu. Izlemju izslīdēt no mēģinājuma un gandrīz uzduros Egles mātei, kura arī, izrādās, vēro mēģinājumu. Viņa arī klanās līdzi notieko�ajam uz skatuves.Tatad �ūskas ir vairākas. Tikai kā lai saprot �o gribē�anu piedalīties? Viņa satrūkstas no mana pieskāriena un sāk gandrīz vaimanāt. Es pat sabīstos, ta�u izslīdu ārā bez liekām skaņām. Pat tie, kuriem nav indes, iemācās teātrī slīdēt bez skaņas.

�ūskas nedzird skaņu, tāpat kā aktieri nejūt tās jūtas, kuras rāda uz skatuves. Maskai nav vajadzības atdarināt seju, kuru ir uzzīmējis kāds klauns. Maska ir tikai maska - ar acu dobuļiem. Ta�u kā lai sasien �īm �ūskām astes un vēl tās notur? Mezgls ir loma. Margaritas loma, kuru cer dabūt �īs aktrises, un nekas vairāk. Konungs var pie�ķirt �o lomu uz vienu izrādi, varbūt vairākām, bet neviens no viņiem nejūtas kā Meistars. Tie�i tāpat kā viņas grib Margaritas lomu, viņ� grib Meistara titulu -kāds ir sasējis �o trijotni tie�i ar �ādu striķi.

Izkāpt no �āda likteņa un iekāpt citā nav viegla lieta. Es slīdu uz kafejnīcu un sāku apsvērt �ādu iespēju � es esmu tikai liecinieks. Jā, bet liecinieks, kuram grib uzkraut sve�u slepkavību, un, ja es negribu sēdēt un tikt notiesāts, tad mana loma ir jāpapla�ina un man jākļūst par īstu detektīvu. Kaut kā tā.

Es atkal apsē�os kafejnīcā. Galu galā, neviens nav pateicis, ka tas, ka es redzēju Egles nāvi, ir bijis ieplānots. Varbūt tā ir tikai nejau�ība, jo, kad tā spēlējas, tad mēdz izzust robe�a starp realitāti un fantāziju.

Spēle! Spēle! Bet ne tam, kur� pieskrūvēja pie vārtu staba lieko spoguli. Viņ� nespēlēja, bet gatavoja Egles iznācienu uz sliedēm. Varbūt nevis Eglei, bet gan Konungam, par kuru es nu esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka viņu neinteresē sievietes. Vismaz tradicionālā izpratnē ne. Tikai kā tēma kārtējai izrādei.

Tas, kur� organizēja �is trijotnes tik�anos, izsūtīja katram vēstuli, kas sastāvēja no divām daļām: viena bija personīgi adresēta, bet otra - daļa no leģendas par Meistara akmeni. Vīlandam tas bija Pokrova kapu plāns, Fen-rīram - Jeļenas Sergcjcvnas Bulgakovas vēstule. Tre�ajā vēstulē, kas tika nosūtīta Konungam, arī bija kāda ziņa par akmeni, bet kā no viņa, no Konunga, izdabūt, kāda

bija �ī ziņa? Nē, man tomēr ir jādabū tre�ā vēstule, kas bija Egles rokā.

Pat ja tas nebija īstais plāns, tomēr tas bija plāns, kas iedarbināja visu �o slavas ma�īnu. Ta�u kā lai panāk atklātu sarunu ar Konungu? Man pagaidām nav nekādu ideju, un es atceros par Raineri. Lai vai kā, viņa sadabūja Meistara cepuri. Tad kāpēc lai viņa nesadabūtu ari vēstuli? Vismaz tik daudz, kā noskaidrot, kur viņi visi dzīvo, viņa varētu. Es noskurinos, jo pats esmu aizspēlējies tiktāl, ka esmu gatavs iet un zagt.

Nē, es domāju, ka vajag nolīgt tam kādu citu, un pie sevis pasmīnu. Es jau esmu teātra indes piezīdies. Es jau kā īsts re�isors mēģinu atrast aktierus, tas ir, izpildītājus. Bet tā ir tikai cieņas izrādī�ana tai pasaulei, kurā esmu iekūlies. Pamanu foajē galā Raineri un ceļos kājās, lai viņu uzrunātu. Mani soļi ir glu�i tādi pa�i kā Fenrīram un Konungam - klusi un slīdo�i.Tatad arī es esmu kļuvis par vienu no viņiem.

Rainere, mani ieraudzījusi, atplaukst un pat pasmaida.

Viņa grib Margaritas lomu, bet, kā to iegūt, es pagaidām nezinu. Tas, ko es zinu, - ka te visu iesāk ar vājībām un kaislībām, pareizāk sakot, balstoties uz tām. Ta�u kā ar to var uzrakstīt partitūru, man vēl nav līdz galam skaidrs. Un tad Rainere pati pasaka priek�ā:

- Egles māte arī cer uz Margaritas lomu, - viņas sakāmajā jau�as prieks, ka viņa nav vienīgā izmuļķotā. - Viņa tikai tāpēc atbrauca uz Rīgu. Viņa atnāca uz teātri tajā vakarā, kad Egle aizskrēja uz Pokrova kapiem dabūt galu. Viņa atbrauca nevis lai piedalītos meitas triumfā, bet gan lai viņai to nozagtu.

- Tajā vakarā, kad Egle aizgāja no izrādes mēģinājuma? - izliekos, ka esmu aizmirsis.

Raineri nokaitina mana aizmār�ība, viņa pat pāriet uz �ukstiem:

- Tovakar bija ieplānots mēģinājums.

Es cen�os saprast, vai vispār bija iespējams, ka Ko-nungs dotos uz Pokrova kapiem. Protams, te ta�u nekas nenotiek kā plānots. Tas, ka Konungs aizkavējās mēģinājumā, bija apstāklis, kuru �is kapu tik�anās organizētājs nevarēja paredzēt.

- Viņiem kaut kas sagāja greizi ar gaismām, tāpēc mēģinājums ievilkās, - Rainere atgrie�as pie normālas runas.

Tad to nevarēja paredzēt, ja jau Konungs, pareizāk sakot, tas, kur� izlikās par Konungu, pamanījās nostaigāt mums par prieku pie sliedēm. Tātad tā nebija nejau�ība. Tomēr tas, ka Egle pakļuva zem tramvaja, varēja būt arī liktenīga sakritība. Pastāvēja arī tāda varbūtība, ka izrādei uz sliedēm varēja būt vairāki autori un Egles pakļū�ana zem tramvaja bija �o atsevi�ķo izrā�u nejau�s krusto�anās punkts.

Es atklāju ko nepatīkamu pats par sevi - es esmu kā ziņkārīgs puika, kur� izmēģina da�ādu krāsu klucī�us, aizmirstot sākotnējo impulsu. Tas izskatās pēc zinātkāres zinātkāres pēc. �Man vajadzēja kļūt par zinātnieku,� es pasmejos pats par sevi. Un tomēr Egles māte ir viņas vienīgā mantiniece, vismaz pagaidām.

Varbūt tā bija atsevi�ķu si�etu sakritība - tas, ka mēs gadījāmies Pokrova kapos vienā un tajā pa�ā laikā. Bet tas, ka Egles rokā bija vēstule, liek domāt, ka visi notikumi tomēr ir no vienas lugas. Bet varbūt arī loģika nav noteico�ais �ajā pasaulītē, kurā esmu ieklīdis. Raineres balss atkal atgrie� mani teātra foajē:

- Slavas viņai bija par maz, tāpēc viņa atbrauca.Toreiz tajā mēģinājumā Egle viņai kliedza, ka naudu viņa mātei dod pietiekami, ta�u sēdēt tumsā un labi paēdu�ai mātei esot sameties garlaicīgi.

- Kur viņi dzīvo festivāla laikā?

- Viņi dzīvo tajā mājelē iepretī Pokrova kapiem, -Rainere par visu ir lietas kursā. - Bet kāpēc tevi tas interesē?

- Man vajag tās mājas atslēgu, - es nemaz netaisos Raineri informēt par saviem patiesajiem nolūkiem, ka grasos meklēt vēstuli.

-Tu gribi kaut ko meklēt? - Rainere iedegas.

Pēk�ņi no Mazās zāles atskan �ausmīgs kliedziens, un es metos uz turieni.

Izskatās, ka ir notikusi klope. Margaritai ir izplūkāti mati, un blakus viņai stāv Vīlands un Zobenzivs. Cik var noprast, Margaritai tiek pārmests, ka viņa ir iesaistījusies Konunga izrādē.

Kamēr viņi skaidrojas, man blakus nostājas Saruns. �ķietamā zāles tumsa ir pilna ar pirmajā brīdi neredzamiem personā�iem. �aruns izturas pret mani kā pret savu �omu:

- Vecais āzis atkal ir uz�ķīlis uguni, viņam tas padodas.

Ja runa ir par uguni, tad �obrīd uz skatuves tās ir pārpārēm. Zobenzivs pat sāk piecirst ar kāju, kamēr Vīlanda ģīmis nokrāsojas ko�i sarkans.

- Uguni var iegūt da�ādi. Tikai muļķi domā, ka tā ir jāizzog dieviem. To var dabūt, kad tur, - Saruns norāda uz bik�u priek�u, - uzkrājas pārāk liela spriedze, kas tad arī sāk �ķilt kā īsti zibeņi.

- Vai arī, kad pārcērt elektrības vadu, kas savieno māti ar meitu.

Saruns strauji paskatās uz mani un sabīstas:

-Ja tie elektrības vadi staigā pa asinīm, tad sitieni, ko var dabūt, tos pārcērtot, līdzinās nāvei.

Tikām Vīlands cen�as ieskaidrot Margaritai, ka �ūrijas locekļi nevar piedalīties izrādēs kā to dalībnieki. Tiek apelēts pie viņas profesionālās sirdsapziņas, ta�u izskatās, ka �ī sirdsapziņa ir nokritusi kopā ar parūku, starp citu, aizdomīgi līdzīgu tai, kādu redzēju galvā Eglei tovakar. Kas tie�ām bija skaidrs - Konungs prot iecirst vados, un nu bija iecirsts tajā vadā, kas savienoja Margaritu un Vīlandu, un viņa bija viņam vajadzīga kā sekretāre, kā ēna. Ēnas pazu�anu viņ� nevarēja pieļaut.

- Suns uz siena kaudzes, - tikām ierunājas Saruns. - Viņam ta�u pa�am �o labumu vairs nevajag, būtu ļāvis, lai vecais iekniebj viņai ciskā, jo, kaut arī vecs, viņam ir dzīva interese par jaukumiem. Ko tad Vīlands domā? Ka izdosies savaldzināt viņu ar plikām sarunām? Katram iek�ā sē� zvēriņ�, kuru vajag barot ar īstu, siltu miesu. Ko lai dara, ja �is sievi�ķis to ir sapratis tikai tagad? Bet labāk vēlu nekā nekad.

Sev par milzīgu pārsteigumu, es, glu�i tāpat kā ome Liliāna, pārmetu krustu.

Saruns iesvilpjas:

-Jūtu, ka tu arī drīz būsi gatavs.

- Gatavs kam? - es nepatikā saraujos un gribu pajautāt Sarunam, ta�u viņ� jau ir nozudis.

Konungs visu strīda laiku stāv garlaikots un tajā nepiedalās. Zālē iedegas gaisma, un mana stāvē�ana vairs nav anonīma - izrādās, netālu no manis stāv Egles māte. Viņas acis spulgo.

- Ģēnijs, ģēnijs! - viņa sāk pat aplaudēt, un Konungs viņai paklanās. Tātad ir noticis kas tāds, kas no pārējiem ticis slēpts. Viņas padevībā sāk jausties kas �ausmino�s. Tikpat labi viņa varēja palīdzēt Konungam organizēt arī Egles nāves izrādi. Bet varbūt arī otrādi - Konungs varēja palīdzēt Egles mātei, jo Egle, sprie�ot pēc visa, grasījās spēlēt Margaritu Fenrīra izrādē - tātad grasījās pamest Konungu.

Es neizturu un piegājis uzrunāju Egles māti:

- Kāpēc ģēnijs?

- Viņ� sadauzīja �ūriju lupatās, - viņa līksmo, - bet Vīlandam nu būs jāmeklē jauna sekretāre, kura viņa vietā dosies uz garlaicīgām izrādēm, rakstīs hronikas, sazināsies ar neapmierinātiem aktieriem un re�isoriem.

- Kāpēc jūs domājat, ka viņ� neiet uz izrādēm? Es pats viņu redzēju izrādē, - nenocie�os un sāku iztaujāt. - Kāpēc jūs atbraucāt uz Rīgu?

- Es? - viņa it kā atmostas. - Es atbraucu, lai savāktu savu Eglīti.

Viņa sāk �ņukstēt, kamēr es piesardzīgi atvirzos, lai pazustu no �ejienes.

Kafejnīcā mani jau gaida Rainere. Viņas sejā ir uzvaras prieks:

- Atslēga ir pie manis, - viņa paziņo. - Un uzmini, kuram es to atņēmu?

- Konungam.

Viņa sapīkst:

- Es tev nepalīdzē�u, ja būsi tik viszinīgs.

Tatad esmu trāpījis, bet skaidrot, kā es to izsecināju, viņai negrasos. Ir tāpat acīmredzams, ka iepriek� viņa aizņēmās no Konunga cepuri, tātad viņa ir atradusi pieeju viņa mantām. Izsecinu, ka viņa spēj piekļūt tie�i Konungam. Un tas būtu loģiski tad, ja arī Konungs dzīvotu tajā mājelē.

- Vai nav pārsteidzo�i, ka viņi visi dzīvo tajā mājiņā, nevis viesnīcā? - Rainere saka.

- Vai Egle arī tur dzīvoja? - mēģinu izdibināt.

- Ko tu darīsi ar atslēgu? Grasies tur ielauzties? Es ie�u tev līdzi. Viņi visi būs �eit, visu izrādes laiku, - viņa paziņo. Tātad viņa par to ir domājusi iepriek�, un, galu galā, kāpēc man jābrauc vienam? Kādam ta�u vajadzēs stāvēt uz vakts.

Mēs atkal ar tramvaju braucam uz Pokrova kapu pusi. Jautājums, kāpēc viņi ievācās dzīvot pie kapiem, pagaidām paliek neatbildēts. Un vajadzētu noskaidrot, kam pieder �ī rezidence, ta�u �obrīd mums ir atslēga un vajag slēgt.

-Tu paliec dārzā, - piekodinu Rainerei. Viņa sapū�as, ta�u piekrīt.

- Sāk�u kūkot kā dzeguze, ja kāds nāks, - viņa noslēpjas aiz lapenltes. Es kā visīstākais kramplauzis atslēdzu durvis un ieeju sve�ā mājā. Mazliet padomājis, pieslēdzu durvis no iek�puses. Me�ģīņotā veranda izskatās pēc koplieto�anas telpas. Uz galdiņa mētājas pulka tuk�u pudeļu un izsmēķu bund�as. Tālāk ir virtuvīte, kur pirmoreiz satiku Sarunu. Secinu, ka viens tomēr būs melojis - viņi visi dzīvo �eit. Un tad es sāku meklēt nevis vēstuli, bet gan pierādījumus tam, ka Hudingam bija kaķis. Tas nozīmē, ka ir jābūt kaķa kastei un bļodiņai. Virtuvē nekas neliecina, ka �eit būtu dzīvojis kaķis. Mazliet ieklausījies pilsētas trok�ņos, turpinu savu gājienu. Kreisajā pusē ir divas istabiņas - tās ir pieklājīgas, un nekas vairāk. Uz grīdas stāv trīs �emodāni - atvērti, ta�u ncizkrāmēti. Uz vienas no gultām mētājas d�emperis, kur� bija mugurā Fenrīram, kad mēs satikāmies pie lidostas. Saruna mantās nav nekā iezīmīga. Gulta, kas pilna zīmuļu galiem, laikam pieder Hudingam. Ātri izcilāju visas malas, un man sametas �ķērmi no tā, ka rakājos pa sve�ām mantām. Fenrīra mantās atrodu pat �ļirci un divas bālas paciņas - tātad viņ� lieto kaut kādus draņķus. Aploksnes nav, un nav arī vēstuļu. Dīvaini. Kur gan Fenrīrs tur savu vēstuli? Es pāreju uz mājeles labo pusi. Te acīmredzot dzīvo Konungs. Neviena lieka priek�meta. Arī viņa mantas neizkrāmētas guļ �emodānā. Nav arī nekādas norādes, ka �ajā istabā būtu dzīvojusi sieviete, kaut istabā ir divguļamā gulta. Te arī vēstules nav. Tikai istabas stūrī ir skapis, ko paveru. Tas slēpj vītņveida trepes, un es kāpju aug�ā. Ielienu jumta istabiņā - tā ir īsta princeses istabiņa. Tātad Egle ir dzīvojusi �eit.

Apzinoties, ka viņa ir te mitusi, man nemaz negribas rakāties viņas mantās. Ta�u tas, ko ieraugu �ajā istabiņā, ir vēl vienas durvis, kas ved lejup, uz otru mājas galu. Tātad Egles tronim bija divas ieejas, un man ataust neskaidras atmiņas par jūgenda kāpnēm, kas satiekas otrā stāvā. Tas, ko ievēroju, - abas durvis ir slēdzamas. Sienās sadzītas milzīgas naglas, uz kurām izkarinātas Egles kleitas. Tad es sadzirdu, ka lejā nokūko dzeguze, un man neatliek nekas cits kā palīst zem Egles gultas. Dzirdu smagus soļus lcjasstāvā, kas iziet cauri virtuvei, un tad tic tuvojas pa kāpnēm, ienāk Egles istabiņā. Dzirdu, ka tiek pārmeklētas Egles kleitas, un man degungalā nostājas nekas cits kā Zobenzivs nomīdītās kurpes. Ko viņa �eit meklē?

Viņa apstājas un kādu laiku grabinās. Secinu, ka meklētais nav atrasts. Un tad es gaidu ar satraukumu, kad viņa mani atradis, jo tas ta�u tikai būtu dabiski, ja viņa paskatītos arī zem gultas. Ta�u seko kas negaidīts -virtuvē sāk kūkot dzeguze. Redzu, ka kājas saspringst. �Viņa tūlīt metīsies man blakus,�bailēs nodomāju.Ta�u kājas apstājas pie gultas, un es jūtu, ka Zobenzivs uz tās apsē�as. Seko skrējiens pa kāpnēm, un neviens cits kā Iveta Rainere uzrunā Zobenzivi:

- Bet ko jūs meklējat?

Zobenzivs strauji uzlec kājās. Saprotu, ka, ja negribu aiziet bez vēstules, man ir jāizlien no pagultes. Zobenzivs iekliedzas, mani ieraudzījusi. Es noskurinos un mēģinu noslaucīt putekļus, kas man pieķēru�ies pagultē. Rainere uzvaro�i stāv mazajās durtiņās ar melnu aploksni rokā:

- Vai tas ir tas, ko jūs meklējat? - viņa jautā.

�ajā brīdī saprotu, ka vinnē tas, kur� ir pirmais, un es izrauju aploksni Rainerci no rokas, jo nav ne mazāko �aubu, ka kuru katru brīdi sāksies zvetiņ�. Vienu tādu jau redzēju. Zobenzivs palecas, ta�u paliek bez aploksnes.

-Jums nav nekādu tiesību �eit atrasties, - viņa beidzot skābi izspie�. Es paslēpju aploksni iek�kabatā.

- Tiesību �eit nav nevienam, - iebilstu.

- Tā ir mana māja, - Zobenzivs piepe�i paziņo, ta�u �ajā pasaulītē, kur viss notiek uz iedomu pamata, nav nekāda iemesla viņai ticēt.

- Un jūs atnācāt pakontrolēt, kā klājas jūsu īrniekiem? - es atļaujos būt cinisks.

- Es atnācu... uzkopt māju.

- Bet tad tik ņemiet liek�ķeri! Un kā jums izdevās pierunāt viņus mitināties vienkopus?

- Es nepierunāju, - Zobenzivs no�ņācās, ta�u tūlīt veikli metas lejā pa kāpnēm, un mēs tikai sadzirdam, kā noklaudz ārdurvis.

Nu man ir jautājums Raincrei:

- Kā Zobenzivs uzzināja par vēstulēm?

Rainere sāk smieties un pat dejot.

-Tu arī zināji par vēstulēm? - jautāju Rainerci.

- Bet protams, - Rainere apstājas. - Ja tu gribi dabūt Margaritas lomu, tad jābūt uzmanīgai, un teātra tumsai ir ausis. Kā tu domā, kāpēc es paņēmu Meistara cepuri?

- Kad tu to uzzināji?

- Tajā vakarā, kad Egle aizskrēja uz kapiem viena, es dzirdēju, ka Konungs runā ar Egles māti.

Un tad Rainere turpina savu uzvaras gājienu. Viņa izvelk Konunga krelles:

- Viņa spēks ir nevis cepure, bet gan krelles.

Ir sievietes, kuru vienīgā vēlme ir kļūt par re�isoru kādam vīrietim, un Rainere acīmredzot ir no tām. Nozagt viņa spēka avotu un glabāt to sev tuvumā - tajā jau�as kaut kas no Salomes.

Man kļūst neomulīgi. Ja jau Rainere ir tik neprātīga, tas var vērsties arī pret mani. Ta�u, cik var saprast, vēstules saturs viņu neinteresē. Bet tad es saprotu - viņa jau to ir izpētījusi.

- Es domāju, ka tas akmens eksistē, - Rainere paziņo. - Tu arī meklē �o akmeni?

- Es meklēju to, kas visu iesāka. Kā tu domā, kā Zobenzivs uzzināja par vēstulēm?

- Es viņai to pateicu, - Rainere pasaka. - Es zināju, ka viņa arī grib rakstīt grāmatu par Meistaru.

- Kad tu pateici viņai par vēstuli?

- Rītā pēc apspriedes.

Pulkstenis virtuvē joprojām rāda pusdesmit. Tatad tas ir apstājies Egles nāves brīdī, bet varbūt tas nekad nav gājis. Iespējams, tas speciāli uzvilkts nepareizi, lai Egle izietu nepareizā laikā. Tādiem sienas pulksteņiem pārbīdīt rādītājus ir tik vienkār�i kā divus pirkstus...

Mēs lēnām izejam no mājiņas. Es uzmanīgi aizslēdzu durvis. Kad esam pie tramvaja sliedēm, izvelku no kabatas vēstuli.la ir Fcnrīra vēstule.Tajā ir uzaicinājums viņam un Jeļenas Sergejevnas vēstule, un vēl viens uzaicinājums, tikai ietīts pauspapīrā, un viss. Es jūtos vīlies -nekāda atsevi�ķa pielikuma. Izskatās, ka Vīlands jau ir pievācis trūksto�o daļu. Tad vēlreiz izvelku Konunga uzaicinājumu. Uz pauspapīra ir asiņains pirksta nospiedums, un man paliek nelabi.Tas ir bijis rokās Eglei. Tāda pati aploksne. Tātad ir vesels melnu aploksnī�u komplekts, jo arī man foto tika izsniegts tādā pa�ā. Kamēr skatos uz pirksta nospiedumu, pamanu, ka uz pauspapīra ir ievilkts krustiņ�. Vēlreiz izpētu pauspapīru, un man aizcērtas elpa. Pauspapīrs - tas ir tas, kas vislabāk raksturo notieko�o! Uzlikt virsū īstajam zīmējumam un vilkt, un �is krustiņ� - tas izskatās pēc smērējuma, ta�u, ja to uzliek kaut kam virsū, tas kļūst par norādi.

Tātad pauspapīrs būtu jāuzliek uz vienas no pārējām divām vēstulēm. Visticamāk, uz Vīlandam aizsūtītā kapu plāna varēja būt akmens atra�anās vieta, un man sagribas aiziet uz kapiem.

Ta�u kur� varēja izdomāt tādu joku ar pauspapīru? Manas domas sakoncentrējas ap Fenrīru. Viņ� runāja par papīra lellēm...

Rainerei par kapiem nav nekādas intereses, ta�u viņa nāk man līdzi. Acīmredzot lai uzzinātu ko jaunu.

Mēģinu izprast, uz kuru kapavietu krustiņ� varētu norādīt. Ja varētu saprast debespuses... Neatliek nekas cits kā izmēģināt visas iespējamās kombinācijas, un tas nozīmē, ka vietas varētu būt �etras.

Kad aizejam līdz pirmajai vietai, kur apbedīta baletdejotāja, ievēroju, ka tur nesen dedzināta sarkana svecīte.

Otrajā vietā, kur guļ kāds kupcis, ari tie�i tāda pati svecīte. Izskatās, ka tā tikko nodzisusi.Tre�ajā vietā svece vēl deg, un tā nodziest tie�i mūsu acu priek�ā. Ari ceturtajā ir svece, turklāt tā turpina degt. Baiļu pārņemta, Rainere sāk spiegt. Mēs abi metamies ārā no kapiem.

Pie izejas mūs gaida nevis balts balodis, bet gan stāvs melnā apmetnī. Tas jau drīzāk ir no operas, nevis no dramatiskā teātra. Neko vairāk saskatīt neizdodas, jo ārā ir pavisam tum�s. Mēs ar Raineri skrienam, līdz mums skaļi uztaurē ma�īna, kuras priek�ā mēs gandrīz izskrienam. Apstājamies kā iemieti.

Mūs kāds ir izsekojis. Nē, viņ� mūs vienkār�i ir vazājis aiz deguna.

Rainere jāved mājās ar taksi, jo viņai vārda vistie�ākajā nozīmē klab zobi.

Kamēr tu godīgi nodarbojies ar uzlau�anu, kāds uzlau� tevi pa�u. Nezinu, kura no izrādēm ir īsta, bet jāiztiek ar to, ka visi zina, kura bija pirmā - tā, kuras laikā tika nogalināta Egle. Tātad īstais zīmējums ir tur, visi pārējie - tikai pauspapīra modeļi, kurus kāds iemēģinās, lai atrastu jaunu jēgu vai ari lai to noslēptu.

Nākamās dienas rīts sākās kā parasti, izņemot, protams, to, ka melnais kaķis ir pilnīgi iejuties manā mājā un sē� uz palodzes. Kas visdīvainākais - labradors D�e-rijs ir pilnīgi mierīgs. Manās bērnības dienās tika stāstīts, ka kaķis ar suni nu nekādi nespējot sadzīvot. Re, kā laiki mainās, un laikam mainās arī dzīvnieki.

- Kāpēc sievietēm patīk geji? - nolemju izmantot omes Liliānas dzīves pieredzi, kas nav zemē metama.

- Klusie ūdeņi ir tie dziļākie, un katrs, kur� grib, var tajos spoguļoties pēc savas sapra�anas, - viņa piemetina.

-Tu gribi teikt, ka viņas iztop viņu vājībām? - pārjautāju.

- Nu, kad atnāks tāds puisis kā tu, - viņa pa�ķielē uz kaķi, - kas tad Jasmīnai atliek - tikai pakļauties, un visu laiku jādarbojas pārī ar tevi. Bet ar spoguli ir tā - uzkrāsojies un tik jautā: �Vai es esmu visskaistākā?�

- Bet ja spogulis nesniedz vajadzīgo atbildi? - kļūstu sarkastisks.

-Tad paņem saindētu ābolu un ej tik ciemos, - ome Liliāna ir pilnīgi mierīga.

- Un tev pa�ai tā bie�i gadījās? - kļūstu ziņkārīgs.

- Man ir visādi gadījies, un tos zēnus es ari pazīstu. Spoguļa sudrabs arī par velti netiek izsniegts.Tas ir jāatstrādā. Gan jau tā daiļava arī raujas dienu un nakti, un viņa vietā gan gāja uz izrādēm, gan arī rakstīja, jo viņ� iespēju viņam pakalpot vēl arī pieprata dārgi pārdot. Pat vēl vairāk - tā tika izsniegta kā izredzētības zīme, da�i pat iejutās �ajā ādā tiktāl, ka deguns no lepnības ir aizgājis pa gaisu. Ne velti mana ciema �igāns tā arī lādējās -kaut tu lepns paliktu.

Atceros Vīlanda ekskluzivitātes organizē�anas pasākumus, un man jāsmejas.

- Padomju laika desu rinda - tā es to nosaucu.

- Ko lai dara, ka neesi ar angļu lordiem kopā uzaudzis, - Liliāna ir samiernieciska.

- Ir jau, protams, arī meitie�i, kuri domā, ka pārvilinās viņus savā nometnē. Tikai, kā man teica mūsu darbnīcas vadītājs, - kas iesācis ar ma�īnu braukt, tas kājām vairs neies. Lai gan runāt ari viņi prot. Ja gadās kāda, kurai tas patīk, kālab ne, vienīgi viņi tur to burkānu deguna galā piesietu - tā, ka var visu dzīvi skriet pakaļ un pat nesaprast, ka pa�as pierei vien tas burkāns ir piestiprināts.

- Un kas notiek, kad viņas saprot, ka nekas nesanāks? - es neatlai�os.

- Ir jau tādas, kas tie�i to meklē un ari tajā glābjas. Redz, kā Bute, kura savā laikā bija samīlējusies re�isorā vaisliniekā. Ar pa�u Buti viss bija kārtībā, tikai re�isors viņu drīz nomainīja pret citu, bet viņa teātrī ielipa kā mu�a medū un kļuva par rakstītāju. Un tad Vīlands viņu savāca savā brigādē.

Pieceļos no brokastu galda un pasakos omei Liliānai, kamēr viņa pieiet kaķim un to paglauda.

- Vecumā ir gudrāk iztikt ar kaķiem.

- Kaķis ir mūsējais, - es viņu nomierinu un iesmējos. Man tāds vecums �ķiet nesasniedzams.

Pa ceļam uz tramvaja pieturu uzzvanu Jasmīnai un pasaku visu to, ko mēdz teikt tādos gadījumos, kad vienkār�i gribas, lai cilvēks atgrieztos.

Gaidot tramvaju, vēlreiz pārdomāju, ko man pateica ome Liliāna. Es labi pazinu ūdeņus un zināju, ka gaisma arī tur tiek cauri, ta�u ne līdz pa�iem dziļumiem. Tie ir mū�īgā tumsā, un cs nodrebinos. Vislabākais, kā tikt galā ar ūdeņiem, ir tos sasaldēt, un tad tiem var dro�i iet pāri. Galvenais ir saprast, kad ir ziema un kad vasara, un cilvēku dzīvē tas ir visnesaprotamākais. Mēs tie�ām esam saduļķoju�i ūdeņus. Ja agrāk bija skaidrs, ka kaislība ir jaunībā, tad tagad tādas pārliecības vairs nav, kaut arī omc Liliāna stāsta, ka viņas vecumā pietiek ar kaķu glaudī�anu. Bet kundzēm, kuras redzēju teātrī, Raine-rci tajā skaitā, samierinā�anās ar vecumu nemaz prātā ne�āvās.

Man iezvanās telefons. Ruta. Laikam viņa ir noskaidrojusi par īpa�umiem, ko es viņai palūdzu izdarīt pēc Zobenzivs paziņojuma, jo tas tie�ām bija būtiski -kam tad īsti pieder māja? Ja Egles slepkavība bija plānota, tad māja tajā spēlē būtisku lomu. �ādas izrādes skatuve bija jānoorganizē, ta�u nav izslēgts, ka viņi kre-atīvi izmantoja netī�u detaļu - �o pa�u māju.

Rutas balss ir aizdomīgi līdzjūtīga. Viņa lēnītēm, nodalot vārdu no vārda, pasaka:

-Tadas mājas nav. Tā tika nojaukta 1987. gadā.

- Kā - tika nojaukta? - apstulbstu. - Avārija, kad tika sabraukta Egle, ta�u notika pie �īs mājas!

Ruta arī to ir pārbaudījusi. Avārija notika pie sētas, kas nodala teritoriju.

Es tie�i braucu garām mājelei un iesmējos, un uzaicinu Rutu:

- Atbrauc un paskaties pati savām acīm. Tā mājele te ir.

Ruta ar visu savas dzīves pieredzi man atbild gandrīz pravietiski:

-Ja cilvēki ir par kaut ko vienoju�ies, tad labāk neiebilst. Ja viņi ir vienoju�ies, ka �īs mājas nav, tad gudrāk ir piekrist.

Es apklustu, un tad Ruta ierunājas atkal:

- Padomju laikā, kad dzīvokļu jautājums tie�ām samaitāja cilvēkus, varēja notikt tā, ka mājās, kas bija paredzētas nojauk�anai, pie�ķīra dzīvokļus. Māja netika nojaukta, un dzīvokļi tika saņemti. �ajā rajonā bija paredzētas jaunceltnes, tātad arī bija plāns vecās mājas nojaukt. Bija pat plāns nojaukt Lielos kapus un uzbū-Ivēt jaunu mikrorajonu. Lielākā daļa vācie�u ta�u bija repatriēju�ies, kapi bija pamesti, un pēc kara tā bija visīstākā posta�a. Kapli�ās dzīvoja neskaidras personas, bandīti, ar vienu vārdu sakot, un vācie�u, kas varētu iestāties par saviem miru�ajiem, nebija.

- Kapi ir domāti tam, lai varētu nest puķītes, un, ja puķītes nebija, kam nest, tad teritoriju atdeva dzīvajiem citām vajadzībām.

- Var to nosaukt arī tā, - Ruta ir ļoti mierīga, - ta�u gudrāk ir tos neaiztikt, tā tomēr ir tabu teritorija.

- Tad jau uz teātri arī labāk neiet, - pasaku to, kas man ie�aujas prātā, - tur ta�u vispār nav nekā dzīva.

- Rokas ir kārtīgi - kā pēc darbiem kapos - jānomazgā, - Ruta negaidīti pabeidz sarunu.

Kā lai izmazgā manas pārkarsu�ās smadzenes, viņa nepaskaidro.

Izkāpju pieturā un, brīdi padomājis, nolemju doties nevis apskatīt māju - to es jau tomēr esmu izdarījis, bet gan aiziet uz kapiem un apskatīties vakardienas ar svecēm iezīmētās kapavietas.

Kapos es noskaidroju to, kā vakar mēs ar Raineri varējām ieraudzīt melno stāvu. Tā varēja būt bezgal-vainā eņģeļa ēna, kad vēj� sakustināja virs vārtiem piekārto lampu. Aizeju arī līdz kapavietām, bet nekādu sve�u galu, ne baltu, ne sarkanu, tur nav, un man sametas nelāgi. Es vēlreiz paskatos uz māju, kura, izrādās, nemaz neeksistē. Manas acis gan saka kaut ko pavisam citu -māja ir, bet, ja atgrie�as pie teātra formulas, ka vieni vienojas ar otriem par to, ka balts ir melns un melns ir balts, tad labāk, protams, piekrist, ka mājas nav.

Izeju uz Mēness ielas, kura uz Mēnesi nemaz neved. Atkal piezvanu Rutai. Lūdzu noskaidrot, kam piederēja māja pirms nojauk�anas.

Ruta to jau ir izpētījusi:

- Kādreiz mājas piederēja valstij, ari �ī.

-Tad noskaidro, kur� tajā bija pierakstīts, - palūdzu, un Ruta apsolās uzzināt.

Vairs ne par ko �ajā pasaulē nejūtos dro�s, viss ir tikai spoki un rekvizīti, un es pa tramvaja sliedēm eju uz teātri, solis pie soļa, un domas atkal materializējas.

Jebkurā spēlē ir noteikumi un ir arī uzvarētāji, ta�u �īs spēles īpatnība ir tā, ka noteikumus zina tikai man diem�ēl nezināma persona, bet uzvarētāju tomēr varēs uzzināt, jo jādomā, ka galvenā balva ir Egles māja. Ja tikai viņas māja ari nav fantoms. Ja tic Rainerei, aploksne bija aizbāzta aiz lapenītes jumta apmales. Tajā pa�ā lapenītē, kur es viņu nosūtīju sēdēt uz vakts. Tā gadās. Kur� varēja noslēpt aploksni ar visām vēstulēm lapenītē, man nemaz nav skaidrs, ta�u tas bija kāds, kur� noteikti piedalījās tā vakara organizē�anā, kad es, laimīgs un viens palicis, iesaistījos melnā kaķa meklē�anā. Ta�u vispārsteidzo�ākais ir tas, ka es kaķi tie�ām atradu. Tātad atradī�u arī to, kur� ir ievārījis �o putru un mani izvēlējies par piparu, ar ko padarīt pikantāku izrādes gar�u.

Apņēmības pilns ieeju teātrī, kur kafejnīcā sē� visi mani interesējo�ie personā�i. Tiek apspriesta vakardienas izrāde, un Zobenzivs ar putām uz lūpām to slavē, pierādot, ka, lai izvērtētu izrādi, īsts profesionālis to var nemaz neskatīties. Tad sāk runāt Vīlands. Viņ� izrādi nokritizē, un mani tas vairs pat neizbrīna. Tam visam �ajā viņu savstarpējā spēlē nav nekāda sakara ar izrādēm.

Gribu pieiet klāt Hudingam. Viņ� varētu būt īstais, kur� varētu palīdzēt izskaitļot slepeno roku, kas atstāja vēstules lapenītē, ta�u pie viņu galdiņa nav nevienas brīvas vietas, un es ar savu kafijas tasi apsē�os pie Rai-neres, kura pēc vakardienas izskatās pavisam satriekta.

Kad Vīlands apklust, Rainere negaidot paziņo:

- Viss, man pietiek, ie�u prom no teātra, ie�u klosterī.

Noklausos Rainercs sakāmo un konstatēju, ka vairs

neticu nevienam un jebkur� apgalvojums �eit ir tikai tuk�a skaņa. Te nekas nav īsts. Pie tā arī varētu palikt, ja vienīgi uz tramvaja sliedēm nebūtu palikusi Egles asiņainā roka. Tātad visai spēlei ir izejas punkts uz realitāti.

- Staigā�u melnā tērpā, un man būs nospļauties par frizūru un makijā�u, - Rainere turpina savu ideju.

Tas jau tāpat ir skaidrs - aktieris, kas iesācis tēlot, nekad nevarēs būt nekas cits kā tikai aktieris. Pat mainot kostīmus un lomas, viņ� tēlos tās lomas, ko uzņēmies.

- Ej labāk politikā, - iesaku.

- Politika ir vēl lielāka sūdu bedre nekā teātris, -Rainere sapīkst.

Skaidrot Rainerei, ka tīrība nav saistīta ar atra�anās vietu vai profesiju, �ķiet pavisam lieki. Pat vistīrākajā izlietnē var peldēt visnejaukākie mēsli. Jautājums, ko tu kā cilvēks esi �ajā profesijā vai nodarbē radījis. Viņa tomēr nav trenēta meklēt serdeni, bet gan lipināt formu, nemaz nerunājot par to, ka viltots zaķis nemaz neizskatās pēc zaķa.

- Nē, es ie�u klosteri, - Rainere atkal paziņo, un es viņai pat varbūt arī noticētu, ta�u mana grozī�anās teātra pasaulē man ir laupījusi spēku ticēt, nemaz nerunājot par ticību aktieriem.

Ta�u Rainere tic pati sev, un �obrīd tas ir galvenais.

Pie mums pienāk Bute. Viņa vēr�as pie Raineres.

- Es pārdomāju jūsu vakardienas paziņojumu, -viņa apdomīgi iesāk, - par to akmeni.

Mani tas nemaz nepārsteidz. �ķiet, Rainere par to ir izstāstījusi katram, kur� tikai bija ar mieru viņā klausīties. Tatad viņa ir izsūdzējusi grēkus, tikai ne jau pēc baznīcas, bet gan pēc teātra principa, un nevis lielos vilcienos, bet gan sīkās detaļās.

Es skatos, kā Bute dzer kafiju ar at�autu mazo pirkstiņu, kas laikam nozīmē kaut kādu aristokrātis-kumu, un secinu, ka viņa ar savu apvaldītību laikam �ajā pasaulītē simbolizē kaut kādu spēku un spēju vēsi spriest. Un tas ir pārsteidzo�i, ka �ajā vidē kāds mēģina domāt, jo te galvenā vērtība tiek pie�ķirta ju�anai un saju�anai. Laikam tie�i tas Vīlandam �ajā sievietē �ķiet saisto�i.

Bute skaļi papildina:

- Tas nevar būt saistīts ar Meistaru. Tādas leģendas vairāk attiecas uz Austrumu zonu.

Tā viņa laikam dēvē Krieviju, jo stāsts turpinās par padomju laikiem. Ta�u tas, ka viņa telpas piegrie�anu jauc ar laika mērī�anu, mūs veikli atgrie� atpakaļ teātra pasaulītē.

- Es dzirdēju līdzīgu leģendu Vampilova teātra festivālā Burjatijā. Tika stāstīts par tādu plakanu akmeni, ko �amanis nēsāja ie�ūtu cepurē. Ta�u tam nav nekāda sakara ar Meistaru. Tas ir neloģiski, un tam nav nekādu pierādījumu. Nevar būt, ka tādi fakti paliktu apslēpti tik ilgu laiku, - Bute pabeidz savu spriedumu.

Raincre tikai parausta plecus:

- Es domāju, ka tas varētu būt interesanti un noderīgi jūsu grāmatai.

Man tas ir pārsteigums. Izrādās, ka te katrs klusiņām kaldina savu grāmatu par Meistaru.

- Mana grāmata ir zinātnisks darbs, nevis dzeltenās preses sensāciju krājums, - Bute kļūst kategoriska un pieceļas, lai dotos prom.

- Tādas leģendas jūs varat piedāvāt viņai, - Bute norāda uz Zobenzivi, - ta�u viņa ir īso distan�u skrējēja, un grāmatu viņai neuzrakstīt. Viss, ko viņa ir spējīga uzrakstīt, - recenzijas, lai vismaz tā apslēptu savu niecību.

Un viņa aiziet ar lepni paceltu galvu.

- Kā tu zināji, ka viņa arī raksta grāmatu par Meistaru? - pajautāju Rainerei.

-Te visi zina visu par visiem, - Rainerc ir mierīga.

-Tātad arī Margarita pa kluso cepina kādu grāmatu par Meistaru.

- Nē, viņa gan ne. Viņa strādā Vīlanda labā. Vāc materiālus.

Raineres mutē vārds �materiāli� izklausās ņirdzīgi. Tās jau drīzāk tenkas, ta�u kāpēc lai �o materiālu nenosauktu arī zinātniski?

Mani nepamet sajūta, ka Bute mums pateica ziņu, kura jānodod tālāk Zobenzivij. Tā tas te notiek. Ziņas tiek izplatītas ar nolūku, sev vien zināmu nolūku.

Man atkal piezvana Ruta, un es izeju ārā no kafejnīcas, bet, ejot ārā, pamanu, ka Egles māte sē� kafejnīcas stūrī viena pati. Viņai laikam neatdod meitas līķi, tāpēc viņa ir spiesta gaidīt.

- Klausos, - es atbildu, cerot sagaidīt ziņas par māju, ta�u Ruta man ir sagādājusi pavisam citus jaunumus:

- Egles tēvs un māte iz�ķīrās. Viņa bija traka uz jauniem vīrie�iem, un tas arī bija iemesls, kāpēc viņas vīrs viņu pameta un atņēma tiesības uz mantojumu. Viņai piemita niķis uzturēt savus pielūdzējus. Viļņā klīst baumas, ka viņai ir romāns ar Fenrīru, ta�u tās ir tikai baumas, kam ticēt... - Ruta nepabeidz.

Ticēt nevar, ta�u es nezin kāpēc noticu tam uzreiz. Man tas paskaidro daudz ko. Konungs ir pacenties, lai izmantotu gan māti, gan meitu. �Egles mātes centienos iepazīt Meistaru un viņa mācekli jau�as laba un pamatīga skola,� kļūstu ironisks.

- Par dzīvokli noskaidro�u vēlāk, - Ruta ir ideāla sekretāre.

Pēc �ādiem paziņojumiem Fenrirs kļūst visai aizdomīgs. Viņ� mierīgi varēja būt organizators visai �ai jezgai, ta�u, kamēr nav noskaidrots viss par māju, kas bija

Egles nāves izrādes scenogrāfijas pamatā, secinājumus nevajadzētu sasteigt.

Atgrie�os atpakaļ un pieeju klāt Egles mātei. Nu vismaz kļūst saprotams, kāpēc viņa grozās pa vestibilu. Viņa tomēr bija Egles māte.

- Mani sauc Andrejs, - stādos priek�ā.

- Daiva, - viņa atbild, un viņas skatiens kļūst nemie-rīgs.

- Es redzēju jūsu meitu tajā vakarā, bid viņa... - es apstājos, jo viņa tomēr ir māte un sāpes ir jācicna, pat ja tās ir labi noslēptas aiz profesijas maskas.

Pār viņas vaigu notek vientuļa asara. Viss, ko es nodomāju,- tie�i tāpat kā Fenrlram, tikai melnā kaķa vietā jāmeklē melna vārna, kuras ari, visticamāk, nav. Ir tikai veidols, ko Egles māte ar savu tēlu un apģērbu cītīgi atveido.

- Es nemīlēju Egles tēvu, - viņa paziņo, - nemīlēju.

- Es pat ne�aubījos, - atbildu, jo ko lai citu atbild uz �ādu tekstu, kur� arī, visticamāk, ir tikai meli. Gan jau kāda romantiska intriga tur bija, kāda maza spēlīte, kad divas sirdis jūt vienā taktī, un rezonanse beidzās ar Egles iera�anos �ajā pasaulē. Mani pārsteidz pa�a cinisms, un man tas nemaz vairs nepatīk. Mana rīcība nepārprotami sāk izskatīties pēc tuk�uma. Es sajūtos kā izsviests kosmosā, un man nav iedalīta planēta, kur piezemēties. �Tev ir planēta,� manas domas sāk skriet karuselī. �Jasmīna, Jasmīna.�

Daiva, manis uzrunāta, sāk stāstīt. Viņa, at�ķirībā no Raineres, ir izmesta sve�ā krastā, kur runas plūdus nemaz nevar tik viegli apvaldīt.

-Jā, es nemīlēju, bet man tas viss bija apnicis - lomas, re�isori, drebinā�anās pirms lomu sadalījuma, un viņ� bija tik kluss un dro�s, pamatīgs, - viņa vēl piebilst, -viņ� prata rēķināt, kamēr man tas nekad nav padevies, ta�u tādā dzīvē nebija nedz krāsu, nedz uguņo�anas, bet bez tā jau nevar. Viņ� prata rēķināt, - viņa atgrie�as pie sava teikuma, - un es arī biju viņam ierēķināta kā rezerves osta.

Kura tad bija īstā osta? Laikam Egle. Ta�u tad man pielec:

-Jūs nebijāt viņam vienīgā sieva.

Egles māte neatbild, ta�u �oreiz ir tas gadījums, kad klusums runā skaļāk par vārdiem.

- Egle prata viņu aptīt ap pirkstu, - viņa atsāk, - un viņ� visu uzdāvināja viņai.

Viņas vaibstos iegulst sāpju atmiņu izteiksme.

- Viņa prata tik jauki smaidīt - ne tik daudz, lai būtu vulgāri, ne tik maz, lai nevarētu saprast, vai �odien mākoņains vai tomēr spīd saule. Viņai �is smaids izdevās perfekti, - var redzēt, ka viņa lepojas ar �o Egles smaidu. - Egle bija ruda tāpat kā es, - viņa vēl piebilst.

Jā, es atceros. Zem parūkas bija īsa zēngalviņa, ta�u parūka bija sarkana.Tātad tomēr, par spīti parūkas māk-slīgumam, tā bija turē�anās pie zudu�ā īstuma.

Tad viņa saspringst, jo garām paiet Fenrīrs. Saspringst nemanāmi, un, ja man Ruta nebūtu pastāstījusi baumas, es to pat nepamanītu, ņemot vērā, cik labi viņa to slēpa. Jādomā, ka tas tie�ām ir kaut kas īsts.

- Jūs arī spēlējāt Margaritu, - mēģinu pagriezt sarunu citā virzienā.

- Nē, es Margaritu nespēlēju, - Egles māte samelo un tad negaidīti piebilst:

- Viņu sauca par Margaritu, ta�u viņ� nekad viņu nepieminēja.

Sāku saprast, ka viņa runā par citu Margaritu. Iespējams, Egles tēva sievieti, kuras lomu viņa neuzņēmās tēlot. Tātad bija cita sieva. Atkal jālūdz Rutai noskaidrot, cik īsti sievu bija Egles tēvam. Iespējams, ka īpa�umu uzdāvinā�ana Eglei bija tikai biznesa triks. Te iejaukts viss - slavas kāre un naudas kāre, un, iespējams, tie�i tāpēc �is maisījums kļuva nāvīgs.

- Es negribēju neko spēlēt un negribēju, ka Egle iet teātrī. Hudings viņu atrada un aizvilka uz teātri, - viņa negaidot ie�ņukstas, lai tūlīt atkal apklustu. Viņas acīs parādās nejauks spīdums, un es novēr�os.

Manas domas atgrie�as pie Meistara cepurītes. Neizskatās, ka kāds no �īs trijotnes reāli būtu spējīgs iet un atrakt kapus. Tā tomēr ir visai reāla darbība - durt zemē lāpstu, turklāt tam, protams, vajadzēja nolīgt kapra�us vai kādu gadījuma personu. Tad es piepe�i saprotu, ka �ai lomai bija nolīgts neviens cits kā es. Tajā brīdī, kad man �ķita, ka brīvības vēj� iepū� manās burās, es jau biju sapīts tīklos. Ta�u varbūt, ka rakt nemaz nebija paredzēts.

Brīvais kritiens ir apmāns.

�Interesanti, kāpēc Hudings atveda Egli uz teātri,�-manas domas atkal pārlec.

Paveros uz Egles māti un atzīstu, ka nelāgais spīdums tikai pieņemas spēkā. Par laimi, man no muguras kāds uzsit. Tas ir neviens cits kā fotogrāfs Sven-sons.

- Skatos, ka tu nevari rimties, - viņ� ir pati omulība. - Paskaties, kā es tevi noķēru, - viņ� man parāda uzņēmumu fotoaparātā, kur man kā melns knābis piekabinājies Egles mātes platmales stūris.

- Tas uz drīzu lido�anu, - viņ� sāk smieties. - Citreiz pat bildējot nesanāk iedomāties, kas iznāks attīstot. Gaismas sastājās pavisam citādi kā likās tajā brīdī, piemēram, ar to pa�u Egli. Tā iznāca, kad es viņai taisīju uzņēmumu ar ripu. Izskatījās, ka viņai ir nogriezta roka, un pēc pāris dienām tā arī bija - tramvajs viņai nogrieza roku.

Gai�reģis Finks arī bija fotogrāfs, un nevar zināt, kas nāk pa priek�u - spējas redzēt cauri laika tumsai vai spējas pareizi redzēt eso�o saules gaismu. Fotografē�anā viss slēpjas iek� zibspuldzes jaudas. Talants ieraudzīt varbūt ir pat lielāks nekā talants spēlēt.

- Kad tu man parādīsi savu foto kolekciju? - es jautāju. Viņa jājamzirdziņ� ir skaidrs, ta�u, neskatoties uz �o ezoterisko figņu, man viņ� patīk.

- Varam kaut tūlīt, - viņ� piedāvā, bet tad attopas. - Vēl pāris kadri jāuztaisa.

Viņ� aiziet, kamēr es sāku apdomāt, kuru vēl varētu iztaujāt. Egles māte turpina sēdēt viena pati.

Man klāt pienāk Rainere un, atkal �ukstot, velk mani projām:

- Mēs jau viņai izsaucām ātros. Galu galā, viņa nevar te sēdēt līdz vakara izrādei un baidīt skatītājus.

Tātad man ir paveicies redzēt Egles mātes apziņas pēdējos skaidros mirkļus, un es saprotu, kāpēc man viņas acu spīdums likās nejauks. Deg, tā to sauc, deg, un izsauc ātros vai ielej �ņabi, lai liesmo vēl trakāk. Ta�u ātrie ir klāt, un mani izbrīna Egles mātes reakcija - tā ir pilnīga padevība, kas varētu nozīmēt, ka tā viņai ir pavisam parasta lieta - tāda eskorta iera�anās baltos virsvalkos -un viņa karaliskā gaitā iziet. Atskatījusies viņa ieķērcās �karr, karr� kā visīstākā vārna.

Man blakus sāk plaiksnīt zibspuldze. Svensons ir starā.

Knābis ir prom, tātad pareģojums izrādījās pareizs, tikai nedaudz mainījās personā�i.

- Nu es ie�u klosterī, - man blakus noskan Raineres balss.

Svensons kniksē visu pēc kārtas. Ja nav foto, tad izrādās, ka tas nav noticis. Tada ir jauno laiku patiesība. Vieni sacer poēmas, kamēr citi raksta jaunu vēsturi, tikai man ir aizdomas, ka tās visas ir vienādi melīgas.

Virs teātra kliedz kaijas, kas Rīgai nav nekas neparasts. Bulgakova romānā �Meistars un Margarita� nav nekādu putnu, tāpēc arī Egles mātei ar savu vārnas kliedzienu bija jāpazūd, un man pretī nāko�ais Svensons atgādina savā nodabā klīsto�u kaķi. Viņ� aplaizās. Kā jau īsts kaķis pēc putniņa apē�anas.

Kad mēs ar Svensonu ejam ārā no teātra, mums pretī nostājas Bute.

- Tie�ām �ēl Daivas. Viņa bija pirmā Margarita, kurn es redzēju.

Viņa izskatās satraukta, un es nolemju pamēģināt vēlreiz:

- Par to akmens aci tajā Vampilova festivālā jums kāds pastāstīja? Tas bija publisks pasākums, vai arī personu loks bija iepriek� paredzēts?

- Gribētājus aizveda pie �amaņa.

- Ta�u pats �amanis jums to nestāstīja?

- Bet protams. Mums to izstāstīja gide, - Bute paskaidro.

- Vai Fcnrīrs arī brauca ar jums?

- Fenrīrs bija festivālā, bet mums līdzi nebrauca. Brauca Vīlands un Margarita, un Konungs arī tur bija. Jā, viņ� arī bija.

Tātad aizmetņi leģendai par akmeni tika iedēstīti, un divi no uzaicinātajiem arī tur ir biju�i. Fenrīram leģendu kāds varēja pārstāstīt. Mēs saskrienamies durvīs ar Konungu un Margaritu, un es viņu nepazīstu. Та ir pavisam cita sieviete - nav ne sarkano lūpu, ne uzkrīto�ā apģērba, ne spilgto puķu bro�u. Ta�u jauns ir tas, ka viņa pilnībā staro, un tā ir diezgan nopietna pārmaiņa. Konungs tie�ām pieprot izgriezt oderītes uz āru, tajā viņ� nepārprotami ir meistars.

Mēs ar Svcnsonu ejam pa Miera ielu, kur viņam esot darbnīca. Tas nav nekas cits kā netīra istaba komunālajā dzīvoklī ar vienguļamu gultu un galdu, uz kura stāv dators. Vēl istabā stāv atstarotāji un da�as lampas. Tāda īsta noliktava.

� Tātad tevi interesē foto no �ī pasākuma, bet tu varēji paprasīt arī Fenrīram. Viņ� pats knipsē savas izrādes, bet nu skaties, kas man ir.

Svensons ielādē man veselu galeriju, kamēr pats aiziet uz virtuvi uzvārīt kafiju.

Es skatos festivāla fotogrāfijas, un nekā īpa�a jau te nav, izņemot to, ka Egle bija izģērbta arī Konunga izrādē. Egle ir nofotografēta kaila, un viņa tie�ām ir izcils eksemplārs. Viss viņai ir vajadzīgajās vietās. Jā, tie�ām ir tāda fotogrāfija, kurā izskatās, ka Eglei nav rokas - tā ir paslēpusies aiz ripas. Tomēr tas nav nekas pravietisks. Neviens nevarēja paredzēt vai ieplānot, ko Eglei nogriezīs tramvajs. Та varēja būt arī galva. Ta�u nedaudz mistikas tajā ir. Skatos tālāk. Jā, guļ arī aktieris, kur� Konunga izrādē laikam tēloja Meistaru. Viņ� guļ uz grīdas, un viņam blakus mētājas vīna kauss, apgāzts, un sarkans pleķis - tās laikam ir domātas asinis. Skatos tālāk, ta�u tās visas ir izrādes bildes, kamēr mani interesē aizkulises.

Atgrie�as Svensons:

- Nu kā?

- Man gribētos kādu dzīvu momentu.

Svensons ar skaļu �ļupstu iestrebj kafiju.

- Ak tad tomēr nepatīk lubu bildītes. Ir arī citas.

Viņ� parāda man foto, kur Hudings vicina kulakus

Fenrīram gar degunu.

- Tas bija pēc tam, kad Fenrīrs bez I Iudinga ziņas apmainīja vietām Meistara noindē�anas ainu. Viņ� izlēma noindēt Meistaru vēl slimnīcā.

Nākamajā bildē Hudings vicina krēslu gar Saruna galvu.

- Es lietuviski nesaprotu, bet tas notika tie�i pirms festivāla atklā�anas. Laikam tas puisis bija nepareizi saslēdzis gaismas. Nezinu. Tad man ir vēl viena bilde.

Viņ� izvelk to, kur Egles māte slauka puņķus Konunga hūtē.

Viņ� ātri novicina to man gar acīm.

- Kam un uz kādiem noteikumiem tu dod tās bildes? Mani interesē, kas ir pievācis to bildi, kur es biju samontēts kopā ar Egli.

- Es piedāvāju visiem, kas grib. Ir jau, protams, īpa�i pasūtījumi.

- Vai Vīlands tev pasūta bildes?

- Vīlands... Nezinu, neatceros.

Kaut kas Svensona kustībās liecina par aizkaitinājumu. Tātad viņu attiecības nav tik vienkār�as. Ta�u Svensons atkal iestrebj kafiju, kurā es sāku nojaust grādīga dzēriena klātbūtni, un izstāsta:

- Man ar viņu ir naids, jo es fotografēju viņa kāzas un viņ� man pieprasīja visus negatīvus, bet man tie tobrīd bija noklīdu�i.

- Kādas kāzas?

- Sen, tas bija sasodīti sen.Tad es vēl biju mazs puika un man nebija priek�stata par spēli.

- Viņ� ta�u izskatās pēc geja.

- Tu gan esi padomju laika produkts. Toreiz ar tādu diagnozi varēja arī cietumā pasēdēt, tas tika slēpts, un tāpēc daudzi precējās, arī Vīlands.

- Un kura bija viņa sieva?

- Zobenzivs, protams.

- Zobenzivs? - man atkārās �oklis.

-Tad viņa vēl bija pieklājīga meitene.

Svensons izvelk no gultas apak�as kasti ar bildēm un, brīdi rakājies, izvelk foto, datētu ar 1986. gadu.

- Paskaties, kā cilvēki pazūd! - Svensons pasmejas. - Man te tādu foto ir vesels blāķis. Es tās mēģinu notir-got muzejam. Та ir mana pensija.

Skatos uz fotogrāfiju, kur Zobenzivs vēl nemaz nav Zobenzivs, bet gan jauna meitene, un Vīlands arī nemaz neizskatās pēc kodes. Itin glīts pāris - balta kleita, balts uzvalks. Tādi divi balti balodī�i. Vai nav balodī�i?

- Mēs pat toreiz slēdzām derības, vai viņa saprot, kas ir kas. Nu kāpēc viņam tas baltais ancuks? Viņa bija no laukiem, un tādas �iem zēniem patika. Toreiz jau no ārzemēm pasūtīt bija pagrūti.

Zobenzivs ienāk�ana teātra pasaulē bija ļoti personiska - kurai katrai ko tādu pārdzīvot neizdotos. Bet tagad viņa savu ni�u zina, citādi nebūtu izmetusi par tiem dibenteļiem, kuru izmanto citām vajadzībām. Lai gan savā starpā Zobenzivs un Vīlands turpina plēsties kā suns ar kaķi. Bet, ja atceras mūsu labradoru D�eriju un kaķi Bosforu, salīdzinājums ar suni un kaķi mūsu laikos vairs nestrādā.

- Drīkst es to paturē�u? - es uzplijos.

- Piecdesmit ciro, - Svensons ir gatavs pensionēties priek�laikus.

Man nekas cits neatliek kā samaksāt, un Svensons atkal pazūd - cik var saprast, lai uzsvaidzinātu dozu.

Man acīs iekrīt fotogrāfijas ar vīna kausu.

- Skaties, kā Azazcllo indē tos nost, - man aiz muguras atkal atskan Svensona baritons.

- Bet viņi ta�u izrādes laikā nedzer īstu vīnu.

- Kā re�isors liek, tā viņi dzer. Tā ta�u pārbauda, vai Meistars ir īsts, - Svensons kā visīstākais eksperts saka.

- Vai tā bija romānā? - es pārjautāju.

- Kādā romānā? - Svensons ir neizpratnē.

Skaidrs, ka Svensons sevi neapgrūtina ar grāmatu

lasī�anu, bet gan klausās, ko cilvēki runā.

- Lai dabūtu meistara provi, māceklim ir jānomirst -jānomirst kā māceklim un jāpiedzimst kā meistaram, un vīns ir īsta �ķirtne, jo tas, kur� vīnu dzēris, jau ir mainījies un atpakaļ netiks dzīvē, kas nepazīst reibumu. Vīns, vīns...

Es saprotu, ka indes tēma Svensonam ir tuva, jo viņ� tur lielu dozu.

Līdz izrādei, kurā Konungs un Margarita būs pāris, paliku�as vēl trīs stundas. Par spīti visam, izrāde notiks.

Es dodos uz biroju. Varbūt Rutai ir kādi jaunumi. Mani jaunumi par Zobenzivs un Vīlanda laulībām ir satrieco�i.Ta�u man sagribas uz tualeti, un es ieeju teātri. Ieeju kabīnē, izvelku Vīlanda un Zobenzivs kāzu fotogrāfiju, sīki saplē�u un iemetu podā. Pēc tam ilgi mazgāju rokas, ta�u, stāvot pie izlietnes, saprotu, ka ir tādas fotogrāfijas, kas vislabāk saglabājas nevis albumos, bet gan atmiņā. Un �ī, kur Zobenzivs laimīgi smaida līgavas plīvurā, kas viņai, visticamāk, tā arī netika ilgi noņemts, ir iespiedusies manā atmiņā pat dziļāk par mātes un tēva kāzu bildi. Jā, būtu interesanti uzzināt ko vairāk par �īm kāzām, ta�u kas varētu to zināt?

Neviens cits kā Aleksandrs! Kur� tad cits, ja ne mans draugs Aleksandrs, mākslas pasaules pazinējs, it īpa�i tāpēc, ka viņa sieva bija aktrise. Ta�u viņ� �obrīd cīnās ar vērsi.

Izejot laukā no teātra, saskrienos ar Hudingu. Viņ� izskatās, kā par brīnumu, skaidrā.

Viņ� vicina avīzi un tad palūdz:

- Izlasi, es ta�u jūsu valodu nesaprotu. Tur tie�ām ir atkal nokritizēts dramaturgs?

Paskatos avīzē - ir publicēts Zobenzivs raksts. Viņa raksta, ka dramaturgs esot atgājis no faktiem un īstenības.

Hudings gandrīz uzsprāgst.

- Kam gan ir vajadzīga īstenība! Jebkura īstenība ir tikai tik svarīga, cik iedvesmo tevi kam citam.

Viņ� ātri saplē� avīzi un iemet papīrgrozā. Es pat uz mirkli sajūtu kaut kādu radniecību ar viņu, bet Hudings turpina:

- �odien Konungs, vecais āzis, dos vaļā!

Tas tie�ām ir jāredz skaidrām acīm. Es iedomājos, ka Svensona aizkuli�u bildēs Hudings ir galvenais varonis, un tas nav noliedzams.

- Vecais āzis, - Hudings atkārto.

Rūpes par to, kur likt savu bozi, ir visai būtiska lieta.

- Dzimumorgānu dzīves ainas, - es noskaldu.

Hudings sāk smieties:

- Vecais, tev jākļūst par rakstnieku, jo trāpīgāk to pateikt nevar. Kad teātrī beidzas baznīca, sākas tas, kas ir īstā teātra sūtība - dzimumorgānu izdancinā�ana. Bet tu vakarā atnāc. Būs jautri.

Viņ� aiziet, kamēr es, mazliet at�irdzis, stiboju uz Salēvi�a biroju, kur savu izrādi man ir sagatavojusi Ruta. Ieraudzījusi mani durvīs, viņa piespie� pirkstu lūpām, pieceļas un aiz rokas ieved mani manis pa�a kabinetā.

- Mājelē bija pierakstīti Zobenzivs un Vīlands.

- Un kas vistrakākais - viņi bija precēju�ies, - es pabeidzu viņas vietā.

Ruta sapīkst.

- Tu tie�ām esi īsts detektīvs. Ta�u, kad viņiem deva dzīvokļus, viņi jau bija �ķīru�ies, jo Zobenzivs saņēma dzīvokli kopā ar savu tanti - divas istabas. Un Vīlands atsevi�ķi vienu istabu, kura nez kāpēc pie dzīvokļa ordera pie�ķir�anas pārvērtās divās istabās. Laikam tika iedots kukulis, - viņa piebilst.

- Kā viņi tika galā ar kanalizāciju un elektrību?

- Tādas viņiem nemaz nebija, - Ruta paskaidro.

- Nebija? - es labi atceros, kā mājelē iepretim Pokrova kapiem no krāna lija ūdens. - Labi, padomju laikā bija iespējams viss, piemēram, sarunājot ar strādniekiem par nieka samaksu. Ta�u kā varēja noslēpt faktu, ka māja nav nojaukta?

- Gan jau kāds parakstījās, ka mājas nav, un saņēma naudu gan par nojauk�anu, gan par būvgru�u izve�anu.

- Nevar ta�u būt tā, ka �ajā ķēdē nebija neviena pa�a posma, kas iegāza, - Ruta izskatās apjukusi.

- Pilnīga mistika, ta�u man izdevās noskaidrot to, ka Zobenzivs bija pirmā kursa studente, kura iebrauca no laukiem un dzīvoja pie savas tantes, ar kuru kopā pēc tam dabūja dzīvokli.

- Un ko viņa studēja?

- Celtniecību.

- Celtniecību? - es pārjautāju. Nu pauspapīrs jau iegūst pavisam citu jēgu. �o materiālu tajos laikos izmantoja daudz. Un kāpēc tad ne Zobenzivs? Viņa varēja to visu noorganizēt, ta�u, nē, viņa par vēstulēm neko nezināja. Citādi viņa tās nemeklētu pēc Raineres izpļāpā�anās. Bet kā Zobenzivs pēc celtniecības iekļuva teātrī? Visdrīzāk ar Vīlanda svētību. Man tomēr vajag Aleksandra zinā�anas par Rīgas kultūrvēsturi. Ta�u tad es patinu atpakaļ Vīlanda tekstu. Viņ� zināja par Bulgakova sievas Rīgas radiniekiem. Var jau būt, ka viņ� iepazinās ar Zobenzivi nejau�i, bet, visticamāk, viņa tika nolūkota, pastaigājoties gar kapiņiem, un izvēlēta kā piemērota kandidatūra. Varbūt slepkavība tika ieplānota pirms trīsdesmit gadiem? Muļķības!

Manā kabinetā ienāk Salēvi�s.

- Vai Ruta tev jau paziņoja jaunumus - par �o divu gaiļu cīņām?

- Kādu gaiļu? - es izbrīnos.

- Tie�i grasījos pastāstīt, - Ruta pasteidzas. - Fen-rīrs kopā ar Konungu pretendē uz Lietuvas Dramatiskā teātra mākslinieciskā vadītāja vietu, kas, protams, ir daudz saldāks kumoss nekā plika un tuk�a māja Vilnas centrā, ja var tā izteikties. Varbūt tā māja ir vajadzīga kā ziedi zaudētājam?

- Varbūt varētu gribēt abas lietas kopā, - es iebilstu.

- Egle esot paziņojusi, ka �ajā mājā būs teātris.

Jā, māja varēja būt garants, lai kļūtu par teātra prima-donnu, kamēr attiecības ar re�isoru tikai ir un paliek tāds spēles �etons. Mani pārņem sajūta, ka �īs divas mājas ir saistītas viena ar otru - viena Vilnas centrā, otra Rīgā pie Lielajiem kapiem. Kāpēc lietuvie�i tika izmitināti �ajā mājā-fantomā? Un kādā nesaprotamā veidā �ī nesaderīgā trijotne ir saistīta savā starpā?

- Uzvara �ajā festivālā bija caurlaide uz mākslinieciskā vadītāja vietu, - Salēvi�s piebilst, un mēs atgrie�amies pie sadzīves motivācijas, kas �obrīd man ir kā glāb�anas riņķis. Ja Konungs nebija precējies ar Egli, viņam ir oficiāla sieva. Par Fenrīra sievām pagaidām ziņu nav, bet to bijis daudz.

Sienas pulkstenis sāk skali skaldīt laiku, un es attopos, ka man laiks doties uz teātri. Atceros pulksteni mājelē, kur� neiet, un nez kāpēc man acu priek�ā izlien Egles mātes seja. Viņas prāts slēpjas viņas neprātā tāpat kā Sven-sona zinā�anas viņa nezinā�anā. Viņiem nav īstās atslēgas, kas atvērtu to, kas viņiem pieder. Ir jau redzēts, ka krūzi izmanto par āmuru un pēc tam brīnās, ka tā saplīst. Egles māte visu zina, viņa tikai neprot tikt galā ar slēg�anu.

Norīkoju Rutu noskaidrot par Egles tēva otro sievu Margaritu un izeju no biroja.

Un uzreiz saprotu, ka Svensons mani tomēr ir iefo-to�opējis fotogrāfijā ar vīna kausu. Man liek pasteigties kāds, kur� ir izdomājis �o kausa formu - kauss, kas vairāk līdzinās akmens vāzēm, ko liek kapos. �ī līdzība kādu no �iem tik viegli iespaidojamajiem ļautiņiem varēja pagrūst iedvesmot kārtējai ļaundarībai.

Pie krustojuma apstājos aizelsies un saprotu, ka esmu skrējis. Piebremzēju, un man sāk likties, ka psihiatriskās palīdzības brigādi izsauks �ovakar nevienam citam kā man, un ir jau arī diagnoze. Tad man pielec īstā �īvakara diagnoze, un es nosvīstu - �ovakar tiks noindēts īstais Meistars. Neviens cits kā Konungs uz skatuves izrādē, kur viņ� tēlos Meistaru.

Klusītēm ie�ogos teātrī un pamanos tikt līdz skatuvei, kur viss ir jau sagatavots pirmajam cēlienam. Kur varētu būt nolikts vīna kauss? Un galvenais - kur ir tā saturs? Aiz kulisēm es pamanu vīrie�u zābakus. Tātad neesmu �eit viens. Es pieeju pie kulisēm un tās parauju. Aiz tām stāv neviens cits kā Aleksandrs.

Aleksandrs man uzsmaida. Viņ� ir iekārtojies aiz kulisēm, kas nodala skatuvi un sānu eju un kam drīzāk ir skaņu slāpē�anas misija. Viņ�, at�ķirībā no manis, nemaz nav pārsteigts:

- Sveicināts teātra pasaulē! - viņ� man uzsauc.

Nevaru noliegt, ka esmu priecīgs viņu redzot, turklāt

vēl tādā brīdī, kad man jau sāk brukt jumts.

- Kā tavs vērsis? - tas ir vienīgais, ko varu viņam pajautāt.

- Mans vērsis ganās zaļās pļavās, ta�u vēl līdz īstam vērsim nav ticis. Bullēns, vienu vārdu sakot, - Aleksandrs pasmejas. - Bet tu, skatos, laikam meklē Azazello vīna pudeli.

-Jā, - es esmu spiests piekrist, - bet kā tu zini?

- Viņi tevi ir paspēju�i smagi apstrādāt, - Aleksandrs piepe�i kļūst līdzjūtīgs.

- Tā ir, - atzīstu. - Jau sāku apsvērt braucienu uz Sarkandaugavas klīniku pacienta statusā.

- Es jau to paredzēju, tāpēc �ajā spēlē nolēmu piedalīties inkognito - citādi ar �iem teatrāliem nevar. Uzvarēt viņus ar viņu līdzekļiem nav iespējams, bet �ķirties no tā prāta mazumiņa, kas piemīt parastam cilvēkam kā es, var vieglāk par vieglu. Ir jau mēģināts. Esmu taisījis scenogrāfiju Dailes teātrim, tāpēc zinu te visus ceļus un neceļus.

- Ta�u kā tu zini, ka es meklēju Azazello vīnu? - es viņu pārtraucu.

-Jebkur� sve�ais �ajā pulciņā kļūst par futbola bumbu, kas viņam, kā jau īstai bumbai, nemaz nav skaidrs. Vai tad viņ� citādi samierinātos ar �ādu likteni?

-Tu domā, ka viņi mani piespēlē cits citam? - esmu pārsteigts. - Viņi nav spējīgi uz komandas spēli.

- Uz komandas spēli ne, bet uz ansambļa gan, ja tu saproti at�ķirību, - Aleksandrs paliek nopietns.

-Ta�u sākumā mums vajadzētu atrast vīnu, vai ne?

Mēs sākam pārmeklēt skatuvi, ta�u neko neatrodam. Un tad atskan skaļ� būk�ķis. Aizcērtas durvis, kas atrodas labajā pusē aiz mazajām kulisēm.

-Tas nozīmē, ka mēs �eit neesam biju�i vieni,-Aleksandrs izvērtē situāciju. - �ūsku valstībā visi pārvietojas bez lieka trok�ņa. �eit visam ir acis un ausis. Skaļumu un spozmi viņi mīl citās vietās, kur viņi izlien sasildīt savas atdzisu�ās asinis.

Nekas cits neatliek kā doties uz kafejnīcu, jo tur vismaz visus personā�us var redzēt.

Kad mēs apsē�amies, kafejnīcā iestājas klusums.

- Bet kā tu zini par Azazello vīnu? - es tomēr mēģinu izdabūt no Aleksandra atbildi.

-Ja tu domā, ka Rainere māk klusēt, tad tu esi fantasts. Viņa man zvanīja katru vakaru un stāstīja visu, ieskaitot to, kā jūs apmeklējāt kosmodromu.

- Kādu kosmodromu? - esmu neizpratnē.

- Vīlanda, protams. Kaut gan es no Raineres sapratu, ka Zobenzivs joprojām domā, ka tas pieder viņai.

- Un kam tad tas īsti pieder? - ir skaidrs, ka tā sauktais kosmodroms ir mazā mājele iepretī Pokrova kapiem. - Un kāpēc kosmodroms? Kas tas par tādu dīvainu nosaukumu? - jautāju.

Uz to Aleksandrs man atbild:

- Kosmodroms - tā ir izeja uz citu stāvokli, ko parasts cilvēks nepazīst un kas ir vistuvāk tam, ko mēs nosauktu par bezsvara stāvokli. Kosmodroms pieder netikumam, ja tā var izteikties. Naudu par tā izīrē�anu daļēji saņem Zobenzivs, daļēji Vīlands.

-Tātad Vīlands organizēja izrādi ar Egles notriek�anu? Bet kādēļ? Kāds viņam no tā labums?

- Uzreiz var redzēt, ka tu nāc no merkantilas pasaules. �eit, kur runa ir par mākslu, visus labumus ar rokām nemaz nevar aptaustīt.

-Tik daudz jau es esmu sapratis, - mani sāk kaitināt Aleksandra viszinība. - Bet arī tu nospriedi, ka nākamais upuris būs Konungs?

- Jā gan. Masu psihoze Bulgakova romāna sakarā turpinās. Kur� tevi uzvedināja uz domām, ka Azazello vīns tiks saindēts? - Aleksandrs mani pratina.

Un es stāstu viņam par to, ka biju pie Svensona, ka viņ� ir safotografējis �o vīna kausu, un...

Aleksandrs mani apstādina:

- Skaidrs. Viņi tevi tie�ām ir smagi apstrādāju�i. Normālam cilvēkam teātris nav nekāds vieglais gabals.

- Bet ari tu nolēmi pameklēt Azazello vīnu, - es kļūstu dzēlīgs.

- Bet es jau tev ari saku - masu psihoze ir briesmīga lieta. Tāpēc ka �iem personā�iem teātri vispār ir slikti ar bremzēm. Viņi neprot apstāties, un, ja viens numurs ir izdevies - nosauksim to par triku -, tad tas noteikti tiks atkārtots.

- Bet kuram tas viss ir vajadzīgs? - es atkal atgūstu pragmatismu.

- Tam, kur� prot domāt teātra kategorijās, - Aleksandrs atbild. - Būtu labi salīdzināt mūsu datus, ja tā tos varētu nosaukt, jo tikai tā mēs varēsim atrast īsto izrādes re�isoru.

- 'Pick rakstītas trīs grāmatas par Meistaru, - es sāku savilkt galus, - tātad ir trīs konkurējo�i uzņēmumi, turklāt Vīlandam vairs nav sekretāres.

- Precīzāk - viņa ir nozagta, - Aleksandrs izlabo.

- Varbūt arī Margarita slepeni raksta grāmatu par Meistaru, - es izsaku pieņēmumu.

- Margarita? - Aleksandrs ir sa�utis. - Viņa ir spējīga tikai uz ģēniju pielūg�anu. Viņa var būt tikai viņu ēna. Ja pareizi atceros, pirms Vīlanda viņa pielūdza vienu re�isoru, kur� slikti beidza. Tad viņa pārmetās uz Vīlandu. Viņas vājība ir ģēniji. Viņa ir uz tiem kā uzburta.

Nu man top skaidra viņas slimīgā reakcija uz Hudinga kritiku, kad tika ap�aubīts Vīlanda talants. Es turpinu:

- Ir divas mājas Vilnā, no kurām vienu var dabūt īpa�umā, bet otru - pārvaldī�anā, un par kurām cīnās abi lietuvie�u re�isori, un sanāk, ka ir vēl tre�ā, kuru tu nosauci par kosmodromu.

-Tai ir tikai scenogrāfijas vērtība, - Aleksandrs kļūst nepacietīgs.

-Ta�u bez �īs mājeles nebūtu iespējams uzvest izrādi ar tramvaja piedalī�anos, - es iebilstu.

- Та gan! Bet man ir cita informācija. �o māju itin bie�i iznomā teātra vajadzībām, un, cik var saprast, tās sakarā tie�ām ir neliela merkantila interese. �īs mājas, kā tu esi noskaidrojis, mūsu pilsētas birokrātijā vairs nav, kas nozīmē, ka par tās izmanto�anu nevienam nav jāatskaitās un arī nav jāmaksā nodokļi, - Aleksandrs apsver mājas izmanto�anas iespējas saskaņā ar manis iegūtajām ziņām.-Tads neliels of�oriņ� Rīgas teritorijā.

- Neskatoties uz to, ka Vīlandam patīk spēlēt, nedomāju, ka viņ� riskē tik muļķīgi, lai organizētu �ādu izrādi � tas ir kas vairāk nekā staigāt pa na�a asmeni. Un ko tu teiksi par kāzām? - es izstāstu par kāzu fotogrāfiju.

- Tu domā, ka tā bija kolā�a, foto�ops? - Aleksandrs jautā.

- Domāju, ka tā ir viena smirdīga bū�ana, - man acu priek�ā uzpeld aina, kā klozetpodā aizpeld fotogrāfijas atliekas.

- Tās bija īstas kāzas, ja uz to paskatās no formālā viedokļa, - Aleksandrs ir lieti�ķs. - Viņi tie�ām bija precēju�ies. To tev apliecināja arī tās ziņas, ko dabūji no arhīva. Mana sieva arī bija uzaicināta uz �īm kāzām, un

Zobenzivs bija īsta līgava, un toreiz viņu neviens pat nedomāja saukt par Zobenzivi, - viņ� uz brīdi apklust, it kā atgrie�oties atmiņās. � Pat mana sieva toreiz ticēja �īm laulībām, kaut arī jau tobrīd tās tika sauktas par baltajām, ja tu zini, ko tas nozīmē. īsi runājot, Zobenzivi pārliecināja, ka Vīlands ir nokritis no zirga un apskādējis savu aparātu, un viņa tam noticēja.

- No zirga? - es sāku smieties. - Kas sācis braukt ar ma�īnu, kājām vairs neies.

-Tas, protams, bija tīrās muļķības, ta�u tāda romantiska meitene no laukiem, kāda tolaik bija Zobenzivs un kurai tika dāvinātas puķes, izrādījās īstais �ī pasākuma skatītājs. Turklāt Vīlands bija saderējis, ka iekaros meiteni, viņai pat pirkstu nepiedūris, ta�u tas viss atklājās pamazām. Kad mana sieva to uzzināja, starp citu, no pa�as Zobenzivs, viņa aizgāja no teātra. Ta�u teātra inde jau bija viņā pārāk dziļi iezīdusies.

Neskatoties uz to, ka kafejnīca sāk pamazām piepildīties ar cilvēkiem un gaiss kļūst aizvien blīvāks, man ir tāda sajūta, it kā es stāvētu jūras krastā un man lielā daudzumā pieplūstu svaigs gaiss. Drauga plecs īstajā vietā un īstajā laikā ir neaizvietojams.

- Tad jau Vīlands nemaz nebija ieinteresēts, lai viņa mājele figurē kaut kādā krimināllietā, jo tas vistie�ākajā veidā apdraudētu viņa mazo rūpalu, - es secinu.

- Es arī tā domāju. Tātad mūsu iespējamais slepkava ir ar saknēm no Vilnas, - Aleksandrs �ķetina domu tālāk. - Tas ir kāds no lietuvie�iem. Vai neviens no viņiem nav pieteicies uz Egles mantojumu?

- Nav. Ja izslēdz visas liekās gaismas un ieskatās tumsā, tad Konugs kā potenciālais Egles mantinieks galīgi neder.

- Tad mums paliek tikai Fenrīra kandidatūra? -Aleksandrs pārjautā. - Ja vēl klāt piesummē faktu, ka tie�i Konungam gribēja uzvelt vainu par Egles nāvi, jo kāds ta�u, uzpucējies ar viņa būti un bārdu, nostaigāja jums gar degungalu.

- Kāpēc lai viņi indētu Konungu? - mēģinu saprast.

- Tāpēc, ka divas nāves Bulgakova romāna garā novērsīs uzmanību un novedīs izmeklē�anu neceļos, - Aleksandrs ir pārliecināts.

- Un mani Fenrīrs atveda kā liecinieku, - es pēk�ņi saprotu. - Ta�u kāpēc bija vajadzīga visa �ī sare�ģītā manipulācija ar akmeni? Turklāt nav skaidrs, vai tā ir īsta vai tikai izdomāta, - pajautāju Aleksandra viedokli.

- Iesaistot Vīlandu Meistara akmens meklē�anas akcijā, viņiem bija iespēja noīrēt māju, jo, visticamāk, Vīlands zināja, ka viens no trijotnes ir Fenrīrs. Gan jau tas viņam tika paziņots.

- Tātad, aizsūtot Vīlandam ielūgumu uz nakts sapulci Pokrova kapos, viņi nodro�inājās ar to, ka tie�i viņiem tiks izīrēta kapu mājele...

Aleksandrs mani pārtrauc:

- Es esmu pārliecināts, ka Fenrīrs personīgi palūdza Vīlandam �o dzīvesvietu uz festivāla laiku, pamatojoties ar kaut kādām romantiskām muļķībām, bet Vīlands, labi saprazdams īsto iemeslu, izkārtoja viņiem māju un sāka gaidīt, kas tad īsti notiks. Vienu vārdu sakot - teātris.

Bet, kas attiecas uz leģendu par akmeni, - es aizgāju uz Pokrova kapu administrāciju un noskaidroju, ka Bulgakova sievas Jeļenas Sergejcvnas radinieki Nirnbergi ir apbedīti pavisam citā vietā nekā tas tika uzzīmēts uz pauspapīra. Un vai nebija jauki, ka eņģelim bez galvas uzradās melna ēna tovakar, kad jūs ar Raineri �iverējāt pa kapiem?

- Tad tas biji tu melnajā apmetnī? - es nodrebinos, atceroties to vakaru. - Kā tu zināji, ka mēs iesim uz kapiem? - es vēl mēģinu Aleksandru pārbaudīt.

- Rainere piezvanīja un pateica, ka jūs gatavojaties braukt pārmeklēt mājeli. Es ta�u nevarēju pieļaut, ka manu labāko draugu savāc policija kā tādu sa�mucēju�os zaglēnu, un es, ja tā var izteikties, atbraucu, lai pieskatītu visu, kas notiek. Kad jūs ieradāties, es jūs jau gaidīju, paslēpies lapenītē, kur arī atradu vēstuļu komplektu, aizbāztu aiz jumta dzegas, kas vien jau pierāda, ka tas ir tikai nederīgu rekvizītu �ūksnis, kur� pēc izmanto�anas tika iestumts, kur pagadās.

- Bet kas uzlika sveces kapos? Arī tu? - es pajautāju.

-Jā, es gribēju paskatīties, kā tas izskatās un vai no tā

rodas kāda jauna jēga, - paskaidro Aleksandrs.

- Nu, un kā - radās jauna jēga?

- Nē, bet radās skaidrība, ka arī Vīlands tiek muļķots.

- Bet sveces? Kur tu ņēmi sveces? - vēl mēģinu pieķert Aleksandru melos.

- Tās arī bija lapenītē. Es tās vienkār�i paņēmu, un pēc tam, kad tu atsūtīji pie manis Raineri, atstājis viņai vēstuļu komplektu, devos uz kapiem, kur arī jūs gaidīju.

�Rainerc ir tie�ām laba aktrise,� nodomāju. �Viņa ir mani piemuļķojusi kā mazu bērnu.�

- Bet tad jau Fenriram bija sabiedrotais, jo viņ� ta�u netēloja Konungu! Diez kur� tas bija! - iesaucos.

- Gaismu meistars - tāda ir mana atbilde. Triku ar spoguļiem ari, visticamāk, izdomāja viņ�. Saruns izkārtoja arī to, ka tovakar Konungam ievilkās mēģinājums un viņ� nevarēja tikt uz kapiem. Dro�i vien Egles māti uz Rīgu izsauca Fenrīrs. Visi domāja, ka viņa ir atbraukusi skatīties meitas benefici, - stāsta Aleksandrs.

Es paturpinu:

- Bet viņa atbrauca pēc sava mīļākā - Fenrīra - ielūguma. Viņa bija vajadzīga tikai tādēļ, lai aizvilinātu Egli uz Pokrova kapiem.

Visas manas aizdomas sāk krist uz Fenrīni, tomēr paliek da�as neskaidrības, kas turpina urdīt ziņkāri. Fen-rīrs ta�u varēja vienkār�i Egli apprecēt un laimīgs iestudēt izrādes. Atceros vientuļo asaru, kas nopilēja pār viņa vaigu mūsu iepazī�anās dienā, ta�u tad pamanu Buti un pieeju viņai klāt:

- Vai toreiz Vampilova lugu festivālā bija ari Hudings?

Bute ir pārsteigta, ta�u apdomājusies atbild:

-Jā, bija. Viņ� brauca arī pie �amaņa, pieprasīja privātu sarunu, un viss autobuss uz viņu gaidīja veselu stundu.

Viņa ceļas kājās, jo skan tre�ais zvans. Arī mēs ar Aleksandru ejam uz zāli. Neko citu tāpat vairs nav iespējams darīt, tāpēc vismaz jāizpilda līdz galam savs liktenis - būt par liecinieku.

- Ko tu no viņas uzzināji? - Aleksandrs ir ziņkārīgs.

- Vai Hudungs arī ir kaut ko iestudējis? - uz Aleksandra jautājumu atbildu ar pretjautājumu.

- Cik zinu, pāris rei�u, bet visi viņa iestudējumi bija neveiksmīgi.Tu domā, ka viņ� izplānoja �o slepkavību? -Aleksandrs kļūst domīgs.

Es neko neatbildu. Jo vairāk domāju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka Hudings ir iestudējis izrādi ar tramvaja piedalī�anos. Galu galā, visa epopeja ar kaķa pazu�anu ir viņa iecerēta. Atceros, ar kādu naidu viņ� tovakar runāja par re�isoriem, kuri sabojā viņa lugas un izkropļo viņa idejas, ta�u, kāpēc lai viņ� galinātu Egli, man atbildes nav.

Mēs ieejam zālē, un ir arī pēdējais brīdis, jo dziest gaisma un viss iegrimst tumsā.

Es vēl paspēju pamanīt, ka �ūrijas locekļi sē� savā ierastajā vietā vienā un tajā pa�ā rindā, ta�u blakus Vīlandam palikusi tuk�a Margaritas vieta. Margarita ir nozagta, es vēl paspēju konstatēt.

Izrāde ir statiska un garlaicīga, tā velkas un stiepjas, tomēr katram vajag būt savā vietā. Konunga tēlojums ir nekam nederīgs, bet Margarita ir vienkār�i bezcerīga. Par aktieri var būt tikai aktieris, ne re�isors, ne teātra kritiķe. Skatos, ka ierasti tik pieklājīgā Rīgas publika sāk pamazām zaudēt pacietību. Cilvēki lavās projām cits pēc cita.

Kādu pusstundu pēc izrādes sākuma pirmajās rindās atskan īsts �ausmu kliedziens, un kliedzēja ir neviena cita kā Zobenzivs. Skatītāji sākumā nesaprot, vai tas ir izrādes elements vai arī tie�ām kaut kas atgadījies. Zobenzivs kliedza un kliedza. Izrāde ir pilnībā iznīcināta, ta�u ar to vēl nepietiek. Zālē iedegas gaisma, un es nodomāju, ka

Azazello ar sava vīna kausu var ieskrieties - izrāde līdz viņa ainai nemaz neaizvilka. Lielākā daļa skatītāju paliek savās vietās, jo ir jau pieradu�i, ka nekas nav saprotams, kamēr Aleksandrs pielec kājās un metas pāri sēdekļiem uz pirmajām rindām. Viņa mērķis ir neviens cits kā Vīlands, kur� vienīgais �obrīd sē� pilnīgi sastindzis. Kad kļūst skaidrs, ka ir noticis kas neparedzēts, sākas milzīga grūstī�anās. Cilvēki cen�as pēc iespējas ātrāk izmukt no zāles. Noskan milzīga dipoņa, un mēs paliekam �etratā: Aleksandrs, Zobenzivs, Bute un es. Piektais - Vīlands -pie dzīvajiem vairs nav pieskaitāms. Viņ� sē� ar puspa-vērtu muti un stiklainām acīm. Blakus viņa sēdvietai uz grīdas nokritusi kokakolas pudele, no kuras izlijis viss �ķidrums, un tas man atsauc atmiņā epizodi ar Fenrīru. No tuk�ās pudeles pil pēdējais piliens.

Zobenzivs sāk stostīties:

- Viņ� dzēra, dzēra kā parasti, tad piepe�i sāka gārgt.

- Neko neaiztikt, - es nokomandēju, jo izskatās, ka viņa grib pacelt nokritu�o pudeli. Aptaustu roku - pulsa nav. Viss ir beidzies. Ta�u putas, kas krājas viņa lūpu kaktiņos, liek domāt, ka beigas varētu nebūt dabiskas.

Tikām Margarita nokāpj no skatuves, un Konungs nāk viņai līdzi.

- Tātad tomēr neizturēji, - Margarita iesāk, vērsdamās pie Zobenzivs. - Tas ta�u ir tavs roku darbs. Viņ� bija meistars, un tu nevarēji pieļaut, ka viņ� tevi pārspēj.Tu viņu noindēji!

Та vietā, lai aizsargātos, Zobenzivs sāk raudāt, sirsnīgi un aizgūtnēm, un �ajā brīdī viņa ir nekas vairāk par mazu meiteni no laukiem. Vīlanda ģīmis tikām kļūst aizvien baltāks un baltāks. Laikam iek�ās notiek kaut kāda ķīmiska reakcija.

- Kāpēc jūs domājat, ka viņ� ir noindēts? - ierunājas Saruns, kur� klusām pienācis mums klāt. - Iespējams, tā ir sirdstrieka vai insults, - viņ� nepārprotami jautā Margaritai. Un tad sāk raudāt arī Margarita:

- Viņ� bija ģēnijs! Ģēnijs!

Izskatās, ka viņa patie�ām tic tam, ko saka.

Pie mums pienāk ari Fenrīrs kopā ar Hudingu. Hu-dings apsveic Margaritu savā manierē:

- Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!

- beigts! - Fenrīrs vēsi konstatē.

- Festivāls ir arī beigts, - Hudings papildina.

�obrīd mani visvairāk interesē Saruns. Par viņa piedalī�anos Egles slepkavībā esmu simtprocentīgi pārliecināts. Viņ� sarokojas ar Aleksandru, no kā es secinu, ka viņi ir biju�i pazīstami iepriek�.

- Savāds gadījums, - Saruns vēl piebilst.

Azazello bu�a, kuru mēs gaidījām uz skatuves, tika

izpildīta skatītāju zālē.

Aleksandrs vēr�as pie Konunga:

- Kur ir vīns, ko Azazello vajadzēja jums atnest?

Konungs uzkāpj uz skatuves, aiziet aiz kulisēm, ta�u

atgrie�as tuk�ām rokām.

- To kāds ir paņēmis, � viņ� tikai noplāta rokas. -Man tas vīns bija jādzer tikai nākamajā cēlienā.

Bute aizver Vīlanda stiklainās acis. Viņa skatītāja mū�s ir beidzies.