Arturs Konans Doils

�ERLOKA HOLMSA ARHĪVS

����� Nu tas vairs nevar kaitēt, � �erloks Holmss sacīja, kad es viņam jau desmito reizi pēdējo gadu laikā lūdzu atļauju celt gaismā notikumus, par kuriem būs runa tur�pmāk. Tā nu es beidzot biju saņēmis piekri�anu aprakstīt, manuprāt, vienu no sava drauga izcilākajiem panākumiem.

Mums abiem ar Holmsu loti patīk turku pirts. Pēc tvaicē��anās, izbaudot tīkamu gurdumu atpūtas istabā, Holmss kļūst runīgāks un pieejamāks. Nortemberlendas avēnijas pirts aug�stāvā ir kāds kluss stūrītis, kur blakus novietotas divas ku�etes: uz tām mēs gulējām 1902. gada 3. septembrī, dienā, ar kuru sākas mans stāsts. Es biju apvaicājies, vai viņu kaut kas satrauc, un par atbildi viņ� iz�āva savu garo, slaido, nervozo roku no palagiem, kuros bija tinies, un iz�vilka no aizmugurē pakārtās �aketes iek�ējās kabatas ap�loksni.

���� Varbūt to rakstījis kāds uzbudināts, iedomīgs muļķis; bet varbūt te ir runa par dzīvību un nāvi, � viņ� teica, pasniegdams man vēstuli. � Es zinu tikai to, kas �eit rak�stīts.

Vēstule bija sūtīta no Karltona kluba vakar vakarā. Es lasīju:

"Sers D�eimss Deimerijs apliecina cieņu misteram Ser- lokam Holmsam un ieradīsies pie viņa rīt pulksten �etros trīsdesmit. Sers D�eimss lūdz paziņot, ka viņ� vēlas kon�sultēties ar misteru Holmsu loti delikātā un svarīgā jau�tājumā. Viņ� cer, ka misters Holmss piekritīs sarunai un apliecinās to, piezvanot uz Karltona klubu."

������ Es piekritu sarunai, Vatson, � Holmss teica, kad atdevu viņam vēstuli. � Vai jūs kaut ko zināt par �o Dei- meriju?

���� Tikai to, ka �is vārds ir sabiedrībā pazīstams.

������ Es zinu mazliet vairāk. Viņ� mēdz kārtot delikātas lietas, kuras nedrīkst nokļūt avīzēs. Jūs dro�i vien atceraties viņa sarunas ar seru D�ord�u Lūisu par Hanierforda testa�mentu. Viņ� ir sabiedrības cilvēks, kam piemīt iedzimtas diplomāta spējas. Tāpēc es gribētu cerēt, ka tā nav viltus trauk�sme un viņam patie�ām vajadzīga mūsu palīdzība.

����� Mūsu?

���� jā, ja jūs būsiet tik laipns, Vatson.

���� Jutī�os pagodināts.

���� Tātad �etros trīsdesmit. Pagaidām varam par to nedo�māt.

Es toreiz dzīvoju Kvīnenstrītā, bet ierados Beikerstritā vēl pirms norunātā laika. Precīzi puspiecos mums paziņoja, ka pulkvedis sers D�eimss Deimerijs ir ieradies. Dro�i vien daudziem vēl ir atmiņā �is lielais, spēcīgais, atklātais cilvēks ar plato, gludi skūto seju un patīkamo, sulīgo balsi. Viņa pelēkās, īriem raksturīgās acis izstaroja godīgumu un izteik�smīgo muti rotāja labsirdīgs smaids. Spīdīgais cilindrs, tum��ie vizītsvārki, melnajā atlasa kaklasaitē iespraustā pērle, lavandas krāsas getras virs nospodrinātajām kurpēm � ik�viena detaļa liecināja par pedantisku rūpību, ar kuru viņ� bija slavens. Lielais, valdonīgais aristokrāts �ķietami piepil�dīja visu �auro istabu.

���� Protams, es zināju, ka sastap�u ari doktoru Vatsonu, � viņ� sacīja, laipni palocīdamies. � Viņa līdzdalība var izrā�dīties ļoti nepiecie�ama, mister Holms, jo mums ir darī�ana ar cilvēku, kur� pazīstams ar savu ne�ēlību un kuru neap�turēs itin nekas. Es varētu sacīt, ka bīstamāka cilvēka nav visā Eiropā.

����� Man ir biju�i vairāki pretinieki, kuriem varētu pie�mērot �o glaimojo�o apzīmējumu. � Holmss smaidīja. � Jūs laikam nesmēķējat? Tad jūs man piedosiet, ja aizsmēķē�u savu pīpi. �is cilvēks ir bīstamāks nekā nelaiķis profesors Moriartijs vai vēl arvien dzīvais pulkvedis Sebastjans Mo- rens, � patiesi būtu vērts viņu sastapt. Vai drīkstu uzzināt, kā viņu sauc?

����� Vai esat dzirdējis par baronu Grīneru?

���� Jūs domājat to austrie�u slepkavu?

Pulkvedis Deimerijs iesmiedamies pavērsa aug�up smalki veidotās plaukstas.

���� Jūs ne ar ko nevar pārsteigt, mister Holms! Lieliski! Tātad jūs jau pazīstat viņu kā slepkavu?

Mans pienākums ir zināt, kādi noziegumi notiek kon�tinentā. Varbūt jūs lasījāt, kas notika Prāgā, un jūs �aubā�ties, vai �is cilvēks ir vainīgs? Viņu izglāba tikai jurisdikcijas nepilnības un liecinieces aizdomīgā nāve! Esmu pārliecināts, ka viņ� nogalināja savu sievu tā saucamajā nelaimes ga�dījumā, glu�i kā būtu to redzējis savām acīm. Es zināju, ka viņ� ieradies Anglijā, un man bija priek�nojauta, ka agri vai vēlu viņ� sagādās man darbu. Nu, ko tad barons Griners pastrādājis? Nebūs ta�u uzpeldējusi tā pati vecā traģēdija?

���� Nē, �oreiz lieta ir nopietnāka. Ir svarīgi atriebt nozie�gumu, bet vēl svarīgāk ir to nepieļaut. Mister Holms, tas ir �ausmīgi � vērot, kā jūsu acu priek�ā briest draudīgi noti�kumi, skaidri saprast, kurp tie novedīs, un nespēt tos aiz�kavēt. Vai gan cilvēks var nokļūt vēl grūtākā situācijā?

����� �ķiet, ka ne.

���� Tad jūs simpatizēsiet klientam, kuru es pārstāvu.

���� Es nebiju sapratis, ka jūs esat tikai starpnieks. Kas ir jūsu saimnieks?

���� Mister Holms, es ļoti lūdzu jūs neuzdol �o jautājumu. Ir svarīgi, lai es spētu viņu pārliecināt, ka viņa godājamais vārds nekādi netiks iejaukts �ai lietā. Viņa rīcības motīvi ir augstākā mērā cildeni un bruņnieciski, bet viņ� vēlas palikt nezināms. Pats par sevi saprotams, jūs saņemsiet pienācīgu atalgojumu un jums būs pilnīga rīcības brīvība. Jūsu klienta īstajam vārdam ta�u nav nozīmes!

��� Piedodiet, � Holmss sacīja. � Es neesmu pieradis mi�nēt divus noslēpumus vienlaikus. Baidos, ser D�eims, ka man nāksies jums atteikt.

Mūsu viesis bezgala satraucās. Viņa platā, jūtīgā seja satumsa, tajā atspoguļojās dziļa vil�anās.

���� Diezin vai jūs spējat novērtēt savas atteik�anās sekas, mister Holms, � viņ� teica. � Jūs nostādāt mani nopietnas dilemmas priek�ā; esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs ar lepnu�mu uzņemtos �o lietu, ja es varētu atklāt jums visus faktus, ta�u dotais solījums liedz man to darīt. Varbūt es vismaz drīkstu izklāstīt dalu no tiem?

���� Katrā ziņā, lai gan es vēl neesmu uzņēmies nekādu atbildību.

��� Saprotams. Jūs, bez �aubām, esat dzirdējis par ģenerāli de Mervilu?

����� De Mervilu? Jā, esmu gan.

����� Viņam ir meita Violeta � jauna, bagāta, skaista, izglītota, visādā ziņā apbrīnojama sieviete. �o jauko, nevai�nīgo meiteni mēs pūlamies izglābt no sātana ķetnām.

���� Tātad baronam Grīneram ir kāda vara pār viņu?

��� Spēcīgākā no visām, kādai var tikt pakļauta sieviete, � tā ir mīlas vara. Kā jūs varbūt zināt, jauneklis ir loti glīts, ar apburo�ām manierēm, maigu balsi, un viņam piemīt tā noslēpumainā romantiskā aura, kas tā valdzina sievietes. Viņ� ir seksuāli pievilcīgs un to izmanto.

����� Bet kā gan �im cilvēkam izdevies iepazīties ar tik augstdzimu�u dāmu kā mis Violeta de Mervila?

�������� Tas noticis ceļojumā ar jahtu pa Vidusjūru. Kaut gan tajā piedalījusies izmeklēta sabiedrība, par braucienu katrs maksājis pats. Ceļojuma organizētāji, bez �aubām, barona patieso seju atklāju�i pārāk vēlu. Neģēlis pievērsis sev mei�tenes uzmanību, turklāt tik veiksmīgi, ka visā pilnībā ieka�rojis viņas sirdi. Teikt, ka viņa to mīl, nozīmē nepateikt ne�ko. Viņa to dievina, viņa ir kā neprātā. Nekas cits viņai vairs neeksistē. Viņa negrib dzirdēt neviena slikta vārda par ba�ronu. Esam darīju�i visu, lai vestu viņu pie prāta, bet veltīgi. Vārdu sakot, viņa nodomājusi nākammēnes precēties. Tā kā viņa ir pilngadīga un viņai piemīt dzelzs griba, grūti iedomāties, kā varētu viņu atturēt no �ī so|a.

���� Vai viņa zina, kas noticis Austrijā?

��� Tas viltīgais sātans izstāstījis viņai visu par savu ap�au- bāmoupagātni, ta�u nostādījis sevi nevainīga mocekļa lomā. Viņa pilnīgi akceptē �o versiju un nevienā citā pat neklau�sīsies.

���� Ak Dievs! Bet jūs nupat neviļus izpaudāt sava klienta vārdu. Tas tātad ir ģenerālis de Mervils?

Mūsu apmeklētājs nervozi sarosījās.

����� Es varētu jūs maldināt, mister Holms, un atbildēt apstiprino�i, ta�u tas tā nav. De Mervils ir pilnīgi salauzts. Bezbailīgo karavīru �is incidents ir pagalam satriecis. Dros�me, kas nekad nepameta viņu kaujas laukā, ir zudusi, un viņ� ir pārvērties par vārgu, drebo�u vecu vīru, kur� vairs nespēj cīnīties pret �o izmanīgo, vareno austrie�u nelieti. Mans klients ir kāds sens draugs, kur� gadiem ilgi pazīst ģenerāli un lolo tēvi�ķīgas jūtas pret meiteni vēl kop� tiem laikiem, kad viņa valkāja īsus bruncī�us. Viņ� nespēj noskatīties �ajā traģēdijā un grib pamēģināt to novērst. Skotlendjards te neko nevar palīdzēt. Viņ� pats ierosināja aicināt jūs palīgā, ta�u, kā jau sacīju, ar noteikumu, ka pats netiks iejaukts. Es ne�aubos, mister Holms, ka jūsu izcilās spējas ļautu jums izsekot manu klientu ari man nezinot, bet sava goda dēļ lūdzu jūs to nedarīt un neatklāt viņa inkognito.

Holmss �ķelmīgi pasmaidīja.

���� To es jums dro�i varu apsolīt, � viij� teica. � Piebil�dī�u, ka jūsu problēma mani interesē un es padomā�u, kā to risināt. Kur varu jūs sastapt?

���� Karltona klubs mani sameklēs. Ta�u nepiecie�amības gadījumā varat mani sazvanīt.

Holmss pierakstīja numuru un, joprojām smaidīdams, apsēdās ar atvērtu piezīmju grāmatiņu uz ceļiem.

����� Kāda ir barona pa�reizējā adrese?

���� Vernonlod�ā, netālu no Kingstonas. Tā ir liela māja. Pēc veiksmes da�ās netīrās spekulācijās viņ� ir k|uvis bagāts un līdz ar to vēl bīstamāks pretinieks.

����� Vai viņ� pa�laik dzīvo mājās? -Jā.

���� Vai jus par �o cilvēku varat pastastīt vēl kaut ko bez tā, ko jau teicāt?

���� Viņam patīk dārgas lietas. Viņ� ir zirgu mīļotājs. Kādu laiku Hērlingemā spēlēja polo, bet tad kļuva zināmi Prāgas notikumi un viņam nācās pamest �o sportu. Viņ� kolekcionē grāmatas un gleznas. Viņam piemīt zināmas mākslinieciskas noslieces. �ķiet, viņ� ir atzīta autoritāte Ķīnas keramikas jomā, par kuru uzrakstījis grāmatu.

���� Komplicēts prāts, � Holmss sacīja. � Tāds ir visiem izciliem kriminālnoziedzniekiem. Mans vecais draugs �ārlijs Pīss bija vijoļvirtuozs. Veinraits bija mākslinieks. Varu minēt vēl daudzus. Labi, ser D�eims, pavēstiet savam klientam, ka sāku domāt par baronu Grīneru. Neko citu pagaidām nevaru sacīt. Man ir pa�am savi informācijas avoti, un mēs katrā ziņā atradīsim iespēju sākt darboties.

Kad apmeklētājs bija aizgājis, Holmss iegrima dziļās pār�domās, un likās, ka viņ� aizmirsis manu klātbūtni. Beidzot viņ� strauji atgriezās īstenībā.

����� Nu, Vatson, kādas ir jūsu domas? � viņ� vaicāja.

����� Man liekas, jums vajadzētu sastapties ar to meiteni.

���� Dārgo Vatson, ja viņu nespēj aizkustināt pa�as nabaga salauztais tēvs, tad kā gan viņu varētu pārliecināt, es, sve�i�nieks? Ta�u, ja nekas cits nelīdzēs, par �o priek�likumu var padomāt. Bet sāksim, es domāju, no citas puses. Man lie�kas, te varētu palīdzēt �invels D�onsons.

Man nav bijis izdevības pieminēt �invelu D�onsonu �ais atmiņas tāpēc, ka reti esmu pievērsies sava drauga karjeras beidzamajam posmam. Gadsimta pirmajos gados �is cilvēks bija kļuvis par vērtīgu palīgu. D�onsons diem�ēl vispirms ieguva popularitāti kā loti bīstams noziedznieks un pa divi lāgi sēdēja Pārkhērstas cietumā. Beidzot viņ� no�ēloja grē�kus un sāka sadarboties ar Holmsu, kļūdams par detektīva aģentu pla�ajā Londonas kriminālnoziedznieku pasaulē un vākdams bie�i vien ļoti būtisku informāciju. Ja D�onsons būtu policijas ok�keris, viņu drīz vien atmaskotu, bet, tā kā viņ� nekad netika iejaukts oficiālajā tiesas izmeklē�anā, viņa kompanjoni nenojauta viņa patiesās aktivitātes. Div- reizējās sodāmības slavas apmirdzēts, viņ� varēja iekļūt ikvienā pilsētas naktsklubā, naktspatversmē un azartspēļu namā, kur lika lietā savas labās novēro�anas spējas un atjautīgo prātu, tā apliecinādams ideāla informatora sūtību. Tagad �erloks Holmss ierosināja viņu izmantot.

Man nebija iespēju nekavējoties piedalīties itin visā, ko pasāka mans draugs, jo vajadzēja veikt savus profesionālos pienākumus, bet mēs sastapāmies norunātajā vietā Simp- sona restorānā, kur, sē�ot pie maza galdiņa un pa logu rau�goties lejup uz lau�u drūzmu Strendā, Holmss man iz�stāstīja, ko paguvis izdarīt.

���� D�onsons jau ir ķēries pie izseko�anas, � viņ� sacīja. � Viņ� var kaut ko uzrakt noziedzīgās pasaules dzīlēs, jo �ī cilvēka noslēpumi meklējami tie�i tur, pie ļaundarību tum�ajām saknēm.

���� Bet, ja meitene noraida jau zināmos faktus, kāpēc lai vina atteiktos no savas apņem�anās jūsu jauno atklājumu dēļ?

���� Ko var zināt, Vatson! Sievietes sirds un prāts ir vīrie�tim neatminama mīkla. Da�kārt var piedot vai izskaidrot slepkavību, bet aizvaino kāds mazāks pāridarījums. Barons Grīners man sacīja�

���� Jums sacīja?

���� Ak, patie�ām, es jums netiku izstāstījis savus plānus. Redziet, Vatson, man patīk nonākt cie�ā saskarē ar savu objektu. Es gribu sastapties ar viņu aci pret aci un izdibināt, no kāda materiāla viņ� ir taisīts. Kad biju instruējis D�on- sonu, noīrēju pajūgu un aizbraucu uz Kinstonu, kur mani loti laipni saņēma barons.

���� Vai viņ� jūs pazina?

��� Tas nenācās grūti, jo es aizsūtīju viņam savu vizītkarti. Tas ir lielisks pretinieks, auksts kā ledus, ar glāsmainu balsi, mierino�s kā jūsu modernie konsultanti un indīgs kā kobra. Viņ� ir labi audzināts � īsts noziedznieku aristokrāts, laipns kā ielūgums uz pēcpusdienas tēju un ne�ēlīgs kā kaps. Es priecājos, ka barons Adelberts Grīners nonācis manas uz�manības lokā.

���� Jūs teicāt, ka viņ� bija laipns?

���� Kā murrājo�s runcis, kur� redz, ka tūliņ noķers peli. Da�u cilvēku laipnība ir daudz bīstamāka nekā rupjāku dvē�seļu niknuma izpausmes. Tipiska bija viņa apsveicinā�anās. "Man jau likās, ka es agrāk vai vēlāk jūs ieraudzī�u, mis�ter Holms," viņ� teica. "Jūs, bez �aubām, ir nolīdzis ģene�rālis de Mervils, pūlēdamies aizkavēt manas laulības ar viņa meitu Violetu. Vai tā ir?"

Es piekritu.

"Cilvēk mīļais," viņ� teica, "jūs tikai sabojāsiet pats savu labo reputāciju. �is nav gadījums, kurā jums varētu veikties.

Tas būs neauglīgs un bīstams darbs. Ļoti silti iesaku jums atteikties no tā tūliņ pat."

"Dīvaini," es atbildēju, "bet tie�i tādu padomu biju nolē�mis dot jums. Es respektēju jūsu prātu, baron, un tas, kas man zināms par jūsu personību, nav mazinājis �o respektu. Atļaujiet man runāt ar jums kā vīram ar vīru. Neviens nevē�las uzvandīt jūsu pagātni un likt jums justies pārāk neomu�līgi. Tas viss ir beidzies, un tagad jūs esat nokļuvis mierīgos ūdeņos, bet, ja neatteiksieties no domas par �īm precībām, jūs sacelsiet kājās veselu baru spēcīgu ienaidnieku, kuri nerimsies, iekams jums Anglijā nesāks zeme degt zem kā�jām. Vai �ī spēlīte ir to vērta? Būs prātīgāk, ja liksiet mei�teni mierā. Jums nebūs patīkami, ja viņai kļūs zināmi jūsu pagātnes fakti."

Baronam zem deguna ir �auras sapomadētas Osiņas kā kukaiņa taustekļi. Tās uzjautrinājumā raustījās, kamēr viņ� mani uzklausīja. Beidzot viņ� klusi ieirgojās.

"Piedodiet, ka man nāk smiekli, mister Holms," viņ� sacīja, "bet ir patie�ām uzjautrino�i redzēt jūs pastiepjam spēlei roku, kurā nav neviens kārts. Neviens to nespētu izdarīt labāk, bet tomēr tas ir diezgan patētiski. Jums nav neviena trumpja, mister Holms, ir tikai sīka�i."

"Tā jums liekas."

"Es to zinu. Lai jums būtu skaidrs � kārtis manā rokā ir tik spēcīgas, ka es varu atļauties tās atklāt. Man ir uz�smaidījusi laime iekarot �īs meitenes mīlestību par spīti fak�tam, ka esmu viņai izstāstījis visus nelaimīgos savas pagāt�nes incidentus. Esmu viņai ari pateicis, ka pie viņas iera�dīsies visādi negodīgi intriganti � ceru, jūs saprotat, ka es runāju par jums � un stāstīs briesmu lietas, un brīdināju, kā tās jāuztver. Vai esat dzirdējis par posthipnotisko suģes�tiju, mister Holms? Nu jūs redzēsiet, kā tā darbojas, jo īsta personība spēj hipnotizēt bez vulgāras roku plātī�anas un tamlīdzīgas ākstī�anās. Meitene ir gatava jūs pieņemt, viņa piekritīs satikties, jo klausa tēvam � izņemot to vienu sīkumu."

Jā, Vatson, tālāk vairs nebija vērts runāt, un es devos projām tik vēsā mierā, uz kādu vien biju spējīgs, bet, kad jau biju satvēris durvju rokturi, viņ� mani apturēja.

"Starp citu, mister Holms," viņ� teica, "vai jūs pazīstat Lebrunu, fran�u aģentu?"

"Jā," es sacīju.

"Vai jūs zināt, kas ar viņu noticis?"

"Esmu dzirdējis, ka Monmartrā huligāni viņu piekāvu�i un uz mū�u sakropļoju�i."

"Taisnība, mister Holms. Dīvainas sagadī�anās dē| viņ� nedēlu pirms tam bija iejaucies manās darī�anās. Nedariet to, mister Holms, tas jums nenāks par labu. To ir atzinu�i jau vairāki cilvēki. Ejiet savu ceļu un ļaujiet man iet manējo. Palieciet sveiks!"

Redzat nu, Vatson. Tagad jūs esat lietas kursā.

����� �is zellis liekas bīstams.

������� Loti bīstams. Es neņemu galvā lielībniekus, bet �is cilvēks runā mazāk nekā patiesībā domā.

��� Vai jums noteikti jāiejaucas? Vai �īm precībām ir tik liela nozīme?

���� Ņemot vērā, ka viņ� noslepkavoja savu pēdējo sievu, tām ir loti liela nozīme. Starp citu, klients! Ak jā, mums tas nav jāapsprie�. Kad būsiet padzēris kafiju, nāciet labāk man līdzi uz mājām, jo tur būs ieradies draiskulis �invels ar savu ziņojumu.

Tas bija diezgan pa�pārliecināts, milzīga auguma robusts vīrs ar sarkanu, uzblīdu�u seju; vienīgā ārējā pazīme, kas liecināja par viņa atjautīgo prātu, bija dzīvās melnās acis. Likās, ka viņ� nupat iegremdējies pats savā karaļvalstī, un viņam līdzās uz dīvāna sēdēja no turienes uznestā trofeja � slaida, ugunīga sieviete ar bālu, saspringtu seju, kas bija jauna, bet grēka un bēdu ārdēta: ikviens tajā varēja saskatīt drausmīgo gadu atstāto zīmogu.

���� Tā ir mis Kitija Vintere, � �invels D�onsons teica, pamādams ar tuklo roku. � Ko viņa nezina� labi, viņa runās pati. Viņa man gadījās pa tvērienam, mister Holms, tūliņ, tiklīdz devos veikt jūsu uzdevumu.

���� Mani ir viegli atrast, � jaunā sieviete sacīja. � Lon�donas ellē, tur mani vienmēr var sastapt. Tāpat kā Porkiju �invelu. Mēs abi esam veci sabiedrotie, Porkij. Bet, sasodīts! Ir kāds, kuram būtu jāatrodas vēl dziļāk ellē nekā mums, ja vien pasaulē ir kaut mazliet taisnības! Tas ir tas cilvēks, kuru jūs izsekojat, mister Holms.

Holmss smaidīja. � Es redzu, ka jūs pēc tā ļoti ilgojaties, mis Vintere.

���� Ja vien es varu palīdzēt viņu iedabūt tur, kur pienā�kas, esmu gatava uz visu. � Mūsu vie�ņas balss skanēja kvēli un enerģiski. Spīvs naids atblāzmoja viņas bālajā, stingajā sejā un zvērojo�ajās acīs � sievietēm tādas ir reti un vīrie�iem nav nekad.

����� Jums nav jāzina mana pagātne, mister Holms. Tā neattiecas uz lietu. Bet Adelberts Grīners ir mani padarījis par to, kas es tagad esmu. Ak, ja vien es varētu viņu iegrūst tajā bedrē, kurā tik daudzus ir iegrūdis viņ�!

����� Vai jūs zināt, kāda ir lietas būtība?

���� Porkijs �invels tika man stāstījis. Grīners atkal medī kādu nabaga muļķīti un �oreiz grib to apprecēt. Jūs gribat viņu aizkavēt. Jūs, protams, pazīstat �o sātanu pietiekami labi, lai vestu kārtīgu meiteni pie prāta un atrunātu no saistī�anās ar viņu.

���� Viņai nav prāta. Viņa ir iemīlējusies. Viņai ir izstāstīts viss par �o cilvēku. Viņai viss ir vienalga.

���� Vai viņa zina par slepkavību?

-Jā.

���� Ak Dievs, viņai ir varen liela du�a!

���� Visu stāstīto viņa noraida kā ļaunas tenkas.

����� Vai jūs nevarat sagādāt �ai mulkei kādus taustāmus pierādījumus?

���� Varbūt jūs mums palīdzēsiet?

����� Vai gan es pati neesmu pierādījums? Ja es nostā�os viņas priek�ā un pastāstī�u, kā viņ� mani izmantoja�

����� Vai jūs to darīsiet?

����� Es? Kāpēc lai es to nedarītu!

���� Labi, pamēģināsim. Ta�u viņ� ir atzinies viņai lielākajā daļā savu grēku un saņēmis piedo�anu, un, cik man zināms, viņa vairs negrib cilāt �o tēmu.

���� Varu derēt, ka viņ� nav izstāstījis visu, � mis Vintere teica. � Man ir aizdomas, ka pirms tās slepkavības, kas sacēla tādu troksni, viņ� ir izdarījis vēl vienu vai divas. Viņ� mēdza stāstīt par kādu cilvēku savā samtainajā balsī, tad vērīgi palūkojās manī un teica: "Viņ� nomira mēne�a laikā." Tās nebija tuk�as pļāpas. Ta�u es tam nepievērsu uzma�nību � redzat, es pati viņu tolaik mīlēju, glu�i kā �ī nabaga mulkīte! Bija tikai viena lieta, kas mani �okēja. Jā, sasodīts! Ja viņ� ar savu indīgo, melīgo runā�anu tā neprastu izskaid�rot un mierināt, es būtu aizgājusi no viņa tai pa�ā naktī. Viņam ir kāda grāmata � brūnos ādas vākos ar zeltītu rotājumu, aizslēdzama ar atslēdziņu. Man liekas, viņ� to�nakt bija krietni iedzēris, citādi nebūtu man to rādījis.

i� Kas tā bija par grāmatu?

����� Mister Holms, �is cilvēks kolekcionē sievietes un le�pojas ar savu kolekciju, tāpat kā citi � ar savām kukaiņu vai tauriņu kolekcijām. Grāmatā bija sievie�u momentuz- ņēmumi, vārdi, da�ādas detaļas, itin viss. Tā bija riebīga grāmata � neviens cilvēks, pat ja viņ� būtu renstelē radīts, nespētu kaut ko tādu savākt. Bet Adelbertam Grīneram

�āda grāmata bija. "Dvēseles, kuras es esmu pazudinājis," tā varētu skanēt grāmatas nosaukums. Nu, bet tas neattiecas uz lietu, jo grāmata jums neko nedotu, un, pat ja dotu, jūs to nevarat dabūt.

����� Kur tā atrodas?

������ Kā lai es zinu, kur tā tagad ir? Pagājis jau vairāk nekā gads, kop� es viņu pametu. Es zinu, kur viņ� toreiz to glabāja. Viņ� ir tik pedantisks un kārtīgs, varbūt grāmata vēl tagad ir nobāzta iek�ējā kabineta rakstāmgaldā, slepe�najā atvilktnē. Vai jūs pazīstat vina māju?

���� Es esmu bijis kabinetā, � Holmss teica.

����� Patie�ām? Tad jūs esat daudz paveicis, ja ņem vērā, ka tikai �orīt sākāt strādāt. Varbūt dārgais Adelberts �oreiz būs sastapis sevis cienīgu pretinieku. Tur vispirms ir ārējais kabinets ar lielu stiklotu bufeti starp abiem logiem � tajā ir ķīnie�u trauki. Aiz rakstāmgalda ir durvis, kas ved uz iek�ējo kabinetu � mazu istabiņu, kurā viņ� glabā doku�mentus un tamlīdzīgas lietas.

���� Vai viņ� nebaidās no zagļiem?

���� Adelberts nav gļēvulis. To par viņu nevarētu sacīt pat ļaunākais ienaidnieks. Viņ� spēj sevi aizstāvēt. Naktī tiek pie�slēgta signalizācija. Turklāt, ko gan zaglis tur varētu ņemt, � ja nu vienīgi aizstiept tos smalkos traukus?

���� Tie nekur neder, � �invels D�onsons noteica rūdīta eksperta balsī. � Neviens uzpircējs neņems pretī tādu man�tu, kuru nevar ne izkausēt, ne pārdot.

����� Pilnīgi pareizi, � Holmss sacīja. � Mis Vintere, ja jūs varētu atnākt �urp rīt ap pieciem pēcpusdienā, es tikmēr būtu noskaidrojis, vai mums iespējams noorganizēt jūsu sa�stap�anos ar meiteni. Esmu bezgala pateicīgs jums par sa�darbību. Man nemaz nav jāteic, ka mani klienti jums de�vīgi�

���� Nekādā ziņā, mister Holms, � jaunā sieviete iesaucās.

� Man vēl ir nauda. Ļaujiet man redzēt �o cilvēku dubļos iemītu, un es bū�u dabūjusi visu, pēc kā tiecos, � gribu redzēt viņu dubļos un uzlikt kāju uz viņa nolādētās sejas. Tāda ir mana cena. Es atnāk�u pie jums rit vai jebkurā citā dienā, kad vien jums vajadzīgs. Porkijs alla� var pateikt jums, kur mani sameklēt.

Es vairs nesatiku Holmsu līdz pat nākamajai reizei, kad atkal pusdienojām mūsu iecienītajā Strendas restorānā. Vai�cāts, kā viņam veicies ar sarunas organizē�anu, viņ� paraus�tīja plecus. Tad viņ� sāka izklāstīt notikumus, kurus es �eit atstāstī�u mazliet rediģētā veidā, lai mīkstinātu viņa sausos oficiālos formulējumus.

� Nebija ne mazāko grūtību noorganizēt satik�anos, � Holmss teica, � jo meitene lepojas, demonstrēdama no�ēlo�jamu paklausību tēvam visās mazāk svarīgās lietās, lai kom�pensētu savu skandalozo nepaklāvību atttiecībā uz saderi�nā�anos. Kad viss bija sagatavots, ģenerālis mums piezva�nīja un temperamentīgā mis Vintere noteiktajā laikā iera�dās. Pusse�os pajūgs aizveda mūs uz Berklijskvēru 104, kur dzīvo vecais karavīrs � vienā no tām �ausmīgajām pelēka�jām Londonas pilīm, uz kuru fona baznīcas izskatās sīkas un nenozīmīgas. Sulainis ieveda mūs pla�ā viesistabā ar dzelteniem aizkariem, kur mūs jau gaidīja meitene � atturīga, bāla, sevī noslēgusies, nepielūdzama un tāla kā sniegi kalnu virsotnēs.

Nezinu, Vatson, kā lai palīdzu gūt jums skaidru priek��statu par viņu. Varbūt jūs viņu sastapsiet, pirms �ī lieta būs galā, un pratīsiet aprakstīt pats saviem vārdiem. Viņa ir skaista, befc�is skaistums ir ēterisks, nereāls, kāds piemīt augstākstāvo�ām būtnēm, kuru domas lidinās mākoņos. Esmu redzējis �ādas sejas viduslaiku vecmeistaru gleznās. Nevaru iedomāties, kā �im zvēram izdevies sagrābt viņu savās neģēlīgajās ķetnās. Jūs varbūt būsiet pamanījis, ka pretstati mēdz pievilkties � garīgais tiecas pretī dzīvnie�ciskajam, alu cilvēks � eņģelim. Ļaunāka gadījuma par �o vairs nevar būt.

Vitja, protams, zināja, kāpēc mēs esam atnāku�i, � �is ļaundaris, nezaudējot laiku, jau bija noskaņojis viņu pret mums. Man �ķiet, mis Vinteres iera�anās viņu drīzāk uzjaut�rināja, bet viņa mūs uzņēma kā abate divus vājprātīgus lep�ras slimniekus un nosēdināja ērtos krēslos. Ja jūs kādreiz sākat kļūt iedomīgs, dārgo Vatson, tad izejiet ārstē�anas kursu pie mis Violetas de Mervilas.

"Jūsu vārds man nav sve�s, ser." Viņas balss skanēja kā vēj�, kas pū� no aisberga. "Cik noprotu, jūs esat ieradies, lai apmelotu manu līgavaini baronu Grīneru. Esmu piekri�tusi jūs redzēt, tikai paklausot sava tēva lūgumam, un jau iepriek� brīdinu, ka viss, ko jūs teiksiet, ne mazākā mērā neietekmēs manus nodomus."

Man kļuva viņas �ēl, Vatson. Kādu mirkli pavīdēja do�ma, ka viņa varētu būt mana meita. Es reti esmu daiļrunīgs. Es darbojos ar prātu, nevis ar jūtām. Bet �oreiz es lūdzos, es ieliku vārdos visu sirsnību, uz kādu vien esmu spējīgs. Attēloju viņai to drausmīgo stāvokli, kādā noklust sieviete, kura vīrie�a īsto raksturu atklāj tikai tad, kad jau kļuvusi viņa sieva � sieviete, kuru glāsta asinīm slacītas rokas un skūpsta izvirtuļa lūpas. Runāju par visu � par kaunu, par bailēm, par cie�anām, par bezcerību. Mani dedzīgie vārdi nespēja iepludināt ne drusciņas sārtuma �ajos ziloņkaula vaigos, nedz arī iz�ķilt kaut dzirkstelīti emociju izklaidīgajās acīs. Es atcerējos, ko �is nelietis bija teicis par posthip- notisko suģestiju. Patie�ām varēja likties, ka viņa dzīvo kādā ekstātiskā sapnī. Ta�u viņas atbildes bija loti konkrētas.

"Es jūs pacietīgi noklausījos, mister Holms," viņa sacīja. "Jūsu runas iedarbība ir tie�i tāda, kādu es paredzēju. Man ir zināms, ka mana līgavaiņa Adelberta dzīve ir bijusi vētraina, ka viņ� iemantojis negantu naidu un ticis nepelnīti nomelnots. Jūs tikai esat viens no pēdējiem, kas izklāsta man �īs nekrietnās tenkas. Iespējams, ka vēlat man labu, lai gan es zinu, ka jūs esat apmaksāts aģents, kur� varētu gan nostāties barona pusē, gan pret viņu. Ta�u es gribu, lai jūs reizi par visām reizēm saprastu, ka es mīlu viņu un viņ� mīl mani un ka visas pasaules viedokļi man nenozīmē vairāk kā aiz loga dzirdamā putnu �ivinā�ana. Ja ari �ai cēlajai dvēselei kādreiz nejau�i gadījies pakrist, tad varbūt tie�i es esmu sūtīta, lai paceltu to visā patiesajā di�enumā. Es nesaprotu," viņa pēk�ņi pacēla acis pret manu pavadoni, "kas ir �ī jaunā dāma."

Es jau gribēju atbildēt, kad pēk�ņi mis Vintere kā vētras brāzma ielauzās sarunā. Ja jūs kādreiz esat redzējis sasto�pamies uguni ar ledu, tad tie�i tāda bija abu �o sievie�u sadursme.

"Es jums pateik�u, kas es esmu," viņa iekliedzās, pielēk- darna no krēsla, un mute viņai savilkās naidā. "Es esmu viņa pēdējā mīļākā. Es esmu viena no tā simta, kuras viņ� ir pavedis, izmantojis, pazudinājis un izmetis atkritumu kau�dzē tāpat, kā izmetīs jūs. Jūsu atkritumu kaudze visdrīzāk būs kaps, un varbūt tā arī būs labāk. Es jums saku, jūs, muļķa sieviete, ja jūs apprecēsieties ar �o cilvēku, tā būs jūsu nāve. Varbūt viņ� jums salauzis sirdi, varbūt apgriezīs spran�du, bet gals jums būs tik un tā. Es to nesaku aiz mīlestības pret jums. Man pilnīgi vienalga, vai jūs dzīvojat vai mirstat. Es to saku tāpēc, ka ienīstu viņu, spītēju viņam un gribu atmaksāt viņam to, ko viņ� man nodarījis. Bet tomēr neva�jag uz mani tā skatīties, mana dārgā, jo jūs varat krist vēl zemāk nekā es."

"Es negribētu apspriest �ādus jautājumus," mis de Mer- vila vēsi teica. "Saku jums vēlreiz, ka man ir zināmi trīs gadījumi mana līgavaiņa dzīvē, kad viņ� krāpis sievietes, un es esmu pārliecināta, ka viņ� no visas sirds no�ēlo visus savus ļaunos darbus."

"Trīs gadījumi!" kliedza mana pavadone. "Kāda jūs esat mulke! Kāda �ausmīga mulke!"

"Mister Holms, lūdzu, beigsim �o sarunu," ledainā balss sacīja. "Es izpildīju sava tēva vēlē�anos un satikos ar jums, bet man nav jāklausās �īs personas murgi."

Izkliegdama lāstus, mis Vintere metās uz priek�u, un, ja es nebūtu saķēris viņas rokas locītavu, viņa sagrābtu aiz matiem �o sievieti, kas varēja padarīt traku. Es aizvilku mis Vinteri līdz durvīm un biju laimīgs, ka iedabūju viņu kabrio�letā bez publiska skandāla, jo viņa bija kā vājprātīga no dusmām. Patiesību sakot, es pats biju pamatīgi noskaities, Vatson, jo mūsu glābjamās jaunkundzes rāmajā atsve�inā�tībā un bezgalīgajā pa�apmierinātībā bija kaut kas neizsa�kāmi nepatīkams. Tā nu mūsu spēle jāsāk no gala, un skaidrs, ka taktikai jābūt citādai, jo �is gambīts nebija veik�smīgs. Es sazinā�os ar jums, Vatson, jo izskatās, ka jums jāiesaistās spēlē, lai gan iespējams, ka nākamo gājienu izda�rīs viņi, nevis mēs.

Tā arī notika. Viņi deva triecienu � vai, drīzāk, to deva viņ�, jo negribētos ticēt, ka sieviete būtu līdzdalībniece. Varu parādīt jums bruģakmeni, uz kura es stāvēju, kad ma�nu skatienu piesaistīja kāds virsraksts avīzē un sirds sa�ņau�dzās �ausmās. Tas bija starp Grandhoteli un �eringkrosas staciju, kur vienkājis tirgotājs patlaban izlika pārdo�anai vakara laikrakstus. Bija pagāju�as divas dienas kop� mūsu beidzamās sarunas. Tur melns uz dzeltena bija lasāms:

UZBRUKUMS �ERLOKAM HOLMSAM.

Brīdi es stāvēju kā apstulbis. Tālāko atceros kā caur miglu: kā es paķēru avīzi, kā protestēja vīrs, kuram nebiju samaksājis, kā stāvēju pie aptiekas durvīm un at�ķīru likte�nīgo rakstu. Tas vēstīja:

"Mums kļuvis zināms, ka labi pazīstamais privātde�tektīvs �erloks Holmss �orīt kļuvis par asiņaina uzbru�kuma upuri. Mūsu rīcībā nav sīkāku ziņu, ta�u uzbru�kums noticis ap pulksten divpadsmitiem Rīd�entstrītā pie Cafe Royal. Tajā piedalīju�ies divi ar nūjām bruņoti vī�rie�i, un misters Holmss saņēmis sitienus pa galvu un ķer�meni, gūdams miesas bojājumus, kurus ārsti atzinu�i par loti nopietniem. Viņ� aizvests uz �eringkrosas slimnīcu un vēlāk pēc pa�a neatlaidīga lūguma nogādāts savā dzīvoklī Beikerstrītā. Nelietīgie uzbrucēji biju�i labi ģērbti vīrie�i, kas liecinieku klātbūtnē aizbēgu�i caur kafejnīcu un tālāk pa Glāshausstrītu. Viņi, bez �aubām, pieder pie tām kriminālistu aprindām, kuras tik bie�i apbēdinājusi ievainotās personas aktivitāte un atjautība."

Nebiju vēl paguvis pavir�i pārlasīt rakstu, kad jau ielēcu ekipā�ā un metos uz Beikerstrītu. Tur sastapu slaveno ķirur�gu seru Lesliju Ouk�otu; ielas malā vinu gaidīja pajūgs.

���� Patlaban briesmas nedraud, � viņ� pavēstīja. � Di�vas plēstas brūces galvā un diezgan daudz sasitumu. Uzliku da�as �uves un injicēju morfiju. Viņam vajadzīgs miers, bet pāris minū�u ilga saruna nav aizliegta.

Saņēmis �o atļauju, ieslīdēju aptum�otajā istabā. Cietējs bija nomodā un aizsmaku�ā �ukstā sauca manu vārdu. Aizkars bija gandrīz pavisam aizvilkts, bet gar tā malu izspraucies saules stars apgaismoja ievainotā pārsisto galvu. Cauri baltajam pārsējam bija izsūcies sārts plankums. Es apsēdos līdzās un pieliecos Holmsam tuvāk.

���� Viss kārtībā, Vatson. Nebaidieties, � viņ� murmināja vārgā balsī. � Nav tik ļauni kā izskatās.

����� Paldies Dievam!

���� Kā jums zināms, es esmu mazliet nodarbojies ar pau�ko�anu. Ar lielāko dalu no viņiem esmu ticis galā. Bet �oreiz viņi bija divi.

������ Ko es varētu darīt, Holms? Viņus jums, protams, uzsūtīja tas nolādētais zellis. Sakiet tikai vienu vārdu, un es ie�u, novilk�u viņam ādu.

����� Labo, veco Vatson! Nē, mēs nevaram darīt neko, ja vien policija nenotvers �os cilvēkus. Ta�u viņu bēg�ana ir bijusi labi sagatavota, par to mēs varam būt pārliecināti. Tagad vispirms jāpārspīlē manu ievainojumu nopietnība. Viņi nāks pie jums uzzināt jaunumus. Sabieziniet krāsas, Vatson. Sakiet, ka labākajā gadījumā man atlikusi nedēļa, ko dzīvot, � ka esmu kontuzēts, ka es murgoju, � ko vien gribat! Jūs nevarat pasacīt par daudz.

���� Bet sers Leslijs Ouk�ots?

����� Ak, ar viņu viss būs kārtībā. Viņ� redzēs mani no vissliktākās puses. Es parūpē�os par to.

����� Kas vēl man jādara?

������ Pasakiet �invelam D�onsonam, lai aizvāc meiteni prom no viņu acīm. �ie skaistuli tagad dzīsies viņai pa pēdām, zinādami, ka viņa bija kopā ar mani. Ja viņi uzdro��inājās aiztikt mani, tad nelaidīs garām arī meiteni. Dariet to labi drīz, jau �ovakar.

����� Es nu ie�u. Vai izdarīt vēl kaut ko?

����� Nolieciet uz galda manu pīpi un tabakmaku. Labi! Nāciet �urp katru rītu un saplānosim mūsu rīcību.

Vakarā es vienojos ar D�onsonu, lai viņ� aizved mis Vinteri uz kādu klusu vietiņu priek�pilsētā, kur viņa varētu nogaidīt, līdz briesmas būs garām.

Pēc se�ām dienām sabiedrībā valdīja uzskats, ka Holmss atrodas uz nāves sliek�ņa. Ziņojumi par viņa veselību bija ļoti drūmi, un laikrakstos tika publicēti draudīgi raksti. Mani pastāvīgie apciemojumi gan ļāva secināt, ka nebūt nav tik ļauni. Holmsa fiziskā izturība un stingrā griba darīja brīnumus. Viņ� veseļojās ātri, un reizēm man radās aizdo�mas, ka patiesībā viņ� jūtas vēl labāk nekā to izrāda. �im cilvēkam piemita dīvaina noslēpumainība, kas daudzkārt radīja dramatisku efektu, un pat viņa labākie draugi neva�rēja uzminēt viņa īstos nodomus. Viņ� bija novedis līdz galējībai aksiomu, ka sazvērnieka dro�ākais sabiedrotais ir viņ� pats. Es viņam biju vistuvākais cilvēks un tomēr apzi�nājos, ka mūsu starpā ir plaisa.

Septītajā dienā Holmsam izņēma �uves, ta�u raksts vaka�ra avīzē vēstīja, ka viņam piemetusies roze. �ai pa�ā vakara avīzē bija arī kāds paziņojums, kur� man gribot negribot bija jānes draugam. Tajā bija sacīts, ka starp kuģa "Ruri- tania" pasa�ieriem, kas piektdienas vakarā dosies ceļā no Liverpūles uz Savienotajām Valstīm, ir barons Adelberts Grīners, kuram vēl pirms kāzām ar mis Violetu de Mervilu, ģenerāla vienīgo meitu, utt., utt., kārtojami svarīgi finansu darījumi. Holmss noklausījās jaunumus ar vēsu, koncen�trētu izteiksmi bālajā sejā, kas liecināja, ka viņ� ir dziļi satriekts.

����� Piektdien! � viņ� iekliedzās. � Paliku�as vēl tikai trīs dienas. �is nelietis grib izbēgt no draudo�ajām bries�mām. Bet viņam tas neizdosies, Vatson! Pie velna, viņam tas neizdosies! Vatson, jums būs kaut kas jāizdara.

����� Priecā�os būt noderīgs, Holms.

���� Labi, tad nākamās divdesmit �etras stundas nododie- ties intensīviem Ķīnas keramikas pētījumiem.

Viņ� neko nepaskaidroja un es neko nevaicāju. Ilgā pie�redze man bija iemācījusi, ka gudrāk ir paklausīt. Ta�u, dodoties pa Beikerstrītu projām no viņa mājas, es neiz�pratnē lauzīju galvu, kādēļ viņ� man licis darīt kaut ko tik dīvānu. Beidzot aizbraucu uz Londonas bibliotēku Sent- d�eimsstrītā, izstāstīju savu vajadzību bibliotekāra palīgam Lomeksam, ar kuru draudzējos, un gāju mājās ar biezu sējumu padusē.

Mēdz sacīt, ka advokāts, kur� rūpīgi gatavojas tiesas prāvai, lai varētu nopratināt liecinieku-ekspertu pirmdienā, līdz sestdienai savas forsēti iegūtās zinā�anas jau ir aizmirsis. Es, protams, negribētu uzdoties par autoritāti keramikas jautājumos. Ta�u visu vakaru, visu nakti un visu nākamo rītu, atļaudamies tikai īsu atpūtas brīdi, es smēlos zinā�anas un iegaumēju vārdus. Mācījos pazīt izcilo mākslinieku pro�ves, ciklisko laika periodu mistēriju, Hunga Vu zīmes un Junga Lo radīto daiļumu, Tanga Jinga rakstus, Sunga un Juana primitīvisma perioda slavenākos darbus. Nākamajā vakarā, bruņojies ar �īm zinā�anām, ierados pie Holmsa. Viņ� bija piecēlies no gultas, lai gan avīzēs publicētajos rakstos par to nebija ne vārda, un sēdēja savā iemīļotajā atpūtas krēslā, apsaitēto galvu rokā atbalstījis.

����� Nu, Holms, � es teicu, � ja var ticēt avīzēm, jūs mirstat.

���� Tas bija tie�i tas efekts, kādu es gribēju panākt, � viņ� sacīja. � Vatson, vai jūs esat iemācījies, ko es jums liku?

����� Es pūlējos to izdarīt.

���� Labi. Vai jūs varat iesaistīties inteliģentā sarunā par �o tēmu?

����� Domāju, ka varu.

���� Tad pasniedziet man mazo kārbiņu, kas stāv uz ka�mīna malas.

Viņ� pacēla vāciņu un izņēma no tās kādu mazu, skaistu, austrumu zīdā ievīstītu priek�metu. Viņ� attina audumu un manam skatienam atklājās smalka maza apak�tasīte brīni��ķīgā tum�zilā krāsā.

���� Ar to jāapietas uzmanīgi, Vatson. Tas ir īsts, smalks Mingu dinastijas porcelāns. Kristiju izsolē nekad nav piedā�vāts skaistāks trauciņ�. Viss komplekts varētu maksāt mil�zīgu summu � patiesību sakot, jā�aubās, vai vēl kaut kur pasaulē, izņemot ķeizara pili Pekinā, ir pilns komplekts, īsts lietpratējs, �o te ieraugot, paliktu traks.

����� Kas man ar to jādara?

Holmss pasniedza man vizītkarti, uz kuras bija iespiests: "Doktors Hils Bārtons, Hāfmūnstrīta 369."

���� Tā jūs �ovakar sauc, Vatson. Jūs dosieties pie barona Grīnera. Es �o to zinu par viņa paradumiem, un pusdeviņos viņ� dro�i vien būs brīvs. Jau iepriek� aizsūtiet viņam zīmīti, ka ieradīsieties. Sakiet, ka esat atnesis viņam pilnīgi unikālu Mingu porcelāna paraugu. Jūs varat teikt, ka esat ārsts, tad jums nebūs jātēlo nekāda loma. Jūs esat kolekcionārs, �is komplekts nonācis jūsu rokās, jūs esat dzirdējis, ka barons par �īm lietām interesējas, un jums nekas nav pretī to par krietnu summu pārdot.

����� Par kādu summu?

��� Labi jautāts, Vatson. Jūs tie�ām izgāztos, ja nezinātu pats savu trauku vērtību. Apak�tasīti man iedeva sers D�eimss, un tā, cik noprotu, nākusi no viņa klienta kolekcijas. Jūs nepārspīlēsiet, ja teiksiet, ka diezin vai pasaulē vēl ir kāds tamlīdzīgs eksemplārs.

����� Es varbūt varētu ieteikt, lai to novērtē eksperts.

���� Lieliski, Vatson! Jūsu prāta spējas �odien ir �ilbino�as. Iesakiet Kristīju vai Sotbiju. Jūsu smalkjūtība neļauj pa�am noteikt cenu.

����� Bet ja nu viņ� atteiksies mani pieņemt?

����� Viņ� neatteiksies. Viņ� ir maniakāls kolekcionārs, sevi�ķi �ajā jomā, kurā ir atzīta autoritāte. Apsēdieties, Vatson, es jums nodiktē�u vēstuli. Atbildi nevajag. Jūs tikai paziņosiet, ka ieradīsieties un kādēļ to darīsiet.

Tā bija brīni�ķīga vēstule, īsa, pieklājīga un kolekcionāra interesi rosino�a. Iecirkņa ziņnesis uzņēmās to nogādāt vajadzīgajā laikā. Tajā pa�ā vakarā, ar dārgo apak�tasīti rokā un doktora Hila Bārtona vizītkarti kabatā, es devos pretī savam piedzīvojumam.

Skaistā māja un tās apkārtne liecināja, ka barons Grīners ir, kā jau sers D�eimss tika sacījis, diezgan labi situēts cil�vēks. Gar�, līkumots piebraucamais ceļ� ar retiem krūmu puduriem abās pusēs ieveda pla�ā, �etrstūrainā, grantētā, skulptūrām greznotā laukumā. �o mitekli bija būvējis kāds Dienvidāfrikas zeltraktuvju īpa�nieks lielā uzplaukuma lai�kā, un garā, zemā ēka ar tornī�iem stūros, lai gan arhitek�tūras zinā bija galīgs murgs, likās iespaidīga ar saviem ap�mēriem un pamatīgumu. Virssulainis, kur� varētu labi izka�uties bīskapa sēdeklī, ieveda mani iek�ā un nodeva kādam samtā tērptam sulainim, kur� savukārt ielaida mani pie ba�rona. *

Barons stāvēja pie lielas vaļējas bufetes, kas bija novie�tota starp logiem; tajā atradās dala viņa kolekcijas. Man ienākot, viņ� pagriezās, turēdams rokā mazu, brūnu vāzīti.

� Ludzu, apsēdieties, doktor, � viņ� teica. � Es pārlū�koju savas mantas un brīnījos, vai tie�ām te būtu vēl kaut kas pievienojams. Varbūt jūs varētu interesēt �is mazais Tangu perioda eksemplārs, kas darināts septītajā gadsimtā. Esmu pārliecināts, ka jūs nekad neesat redzējis smalkāku mākslas darbu vai bagātīgāku glazūru. Vai Minga apak��tasīte, par kuru rakstījāt, ir jums līdzi?

Es to uzmanīgi iztinu un pasniedzu viņam. Viņ� ie�kārtojās pie rakstāmgalda, pievilka tuvāk lampu, jo sāka jau krēslot, un apsēdās, lai izpētītu trauciņu. Dzeltenā gais�ma apspīdēja barona seju, un es varēju netraucēti vērot viņa vaibstus.

Viņ� patiesi bija loti glīts un attaisnoja savu skaistuļa repu�tāciju. Augumā viņ� likās vidējs, ta�u bija graciozs un kus�tīgs. Seja bija melnīgsnēja, gandrīz austrumnieciska, ar lie�lām, tum�ām, gurdenām acīm, kas noteikti spēja neatvairāmi fascinēt sievietes. Mati un Osas bija kraukļa melnumā, tur�klāt ūsas � īsas, smailas un rūpīgi ieziestas ar pomādi. Se�jas vaibsti bija pareizi un patīkami, izņemot taisno muti ar plānajām lūpām. Ja vien es kādreiz esmu uzlūkojis slep�kavas muti, tad te tā bija � kā vaļēja brūce sejā, cie�i sa�kniebtām lūpām, nepielūdzama un �ausmīga. Osas tās tuvu�mā viņ� neapdomīgi bija noskuvis, un tagad tā rēgojās kā īsts briesmu signāls, kā brīdinājums upuriem. Viņa balss bija pievilcīga un manieres nevainojamas. Viņam varēja dot mazliet pāri par trīsdesmit gadiem, lai gan dokumenti vēlāk liecināja, ka viņ� ir �etrdesmit divus gadus vecs.

������ Ļoti skaista, patie�ām loti skaista! � viņ� beidzot ierunājās. � Jūs sakāt, ka jums ir viss komplekts. Mani mul�sina tas, ka nekad neesmu dzirdējis par �ādiem lieliskiem eksemplāriem. Es Anglijā zinu tikai vienu, kur� spētu līdzi�nāties �im, bet tas nekādā ziņā nav parādījies pārdo�anā. Vai tas botu pārāk uzmācīgi, doktor Hil Bārton, ja es jums pavaicātu, kā jūs �o ieguvāt?

����� Kāda tam nozīme? � es atjautāju, cik vien nevērīgi spēdams. � Jūs redzat, ka lietiņa ir īsta, un, ja runājam par cenu, es paļautos uz eksperta novērtējumu.

����� Ļoti savādi, � viņ� sacīja, un tum�ajās acīs pazibēja aizdomas. � Pērkot un pārdodot tik vērtīgus priek�metus, ikviens parasti vēlas uzzināt visu par �o darījumu. Man nav ne mazāko �aubu, ka trauciņ� ir īsts. Bet � man ir jāapsver visas iespējas �, ja nu vēlāk izrādās, ka jums nav bijis tie�sību to pārdot?

����� Es garantēju, ka tamlīdzīgu pretenziju nebūs.

����� Tādā gadījumā izvirzās jautājums, kas ir jūsu garan�tijas pamatā?

����� Uz to atbildēs mans baņķieris.

����� Labi. Un tomēr viss darījums man liekas diezgan neparasts.

������ Jūs varat pirkt un varat nepirkt, � es vienaldzīgi sacīju. � Es to piedāvāju jums pirmajam, jo, cik saprotu, jūs esat lietpratējs, bet man nebūs grūti to pārdot kādam citam.

���� Kas jums teica, ka esmu lietpratējs?

���� Es zinu, ka jūs esat uzrakstījis grāmatu par �o tēmu.

���� Vai jūs to esat lasījis?

����� Nē.

���� Ak Dievs, to visu k|ūst arvien grūtāk saprast! Jūs esat mākslas pazinējs un kolekcionārs, kam pieder loti vērtīga lieta, un jūs pat neesat papūlējies izlasīt grāmatu, no kuras varētu uzzināt sava īpa�uma īsto nozīmi un vērtību. Kā to lai izskaidro?

���� Es esmu loti aizņemts. Esmu praktizējo�s ārsts.

���� Tā nav nekāda atbilde. Ja cilvēkam ir iemīļots vaļas�prieks, viņ� ar to nodarbojas, lai kāds būtu viņa arods. Jūs savā vēstulē rakstījāt, ka esat mākslas pazinējs.

���� Es tāds esmu.

����� Vai drīkstu jums uzdot da�us jautājumus, lai pārlie�cinātos par to? Man jāsaka jums, doktor � ja jūs patie�ām esat ārsts �, ka manas aizdomas aug augumā. Es gribētu pavaicāt, ko jūs zināt par imperatoru �ornu un kā viņ� ir saistīts ar �oso-in pi�* Naras? Ak Dievs, jūs brīnāties? Pastāstiet man kaut ko par ziemeļu Vei dinastiju un tās vietu keramikas vēsturē.

Es, tēlodams dusmas, pielēcu no krēsla.

����� Tas ir necie�ami, ser, � es teicu. � Esmu ieradies pie jums ar laipnu piedāvājumu, bet nevis tādēļ, lai mani eksaminētu kā tādu skolas puiku. Manas zinā�anas varbūt atpaliek no jūsējām, bet es neatbildē�u uz jautājumiem, kas izteikti tik apvainojo�ā veidā.

Viņ� cie�i paraudzījās manī. Gurdenums no viņa acīm bija izzudis. Tajās iedegās ļauna liesma. Starp ne�ēlīgajām lūpām pavīdēja zobi.

���� Kādu spēli jūs spēlējat? Jūs esat atnācis mani izspie�got! Jūs esat Holmsa emisārs. Jūs mani muļķojat! �is zellis, kā dzirdams, esot pie mir�anas un tātad atsūtījis savu algotni mani novērot. Jūs esat atnācis �urp bez atļaujas, un, Dievs mans liecinieks, iziet no �ejienes jums būs daudz grūtāk nekā bija ienākt.

Barons pielēca kājās, un es paspēru soli atpakaļ, gatavo�damies uzbrukumam, jo viņ� bija gandrīz vai traks aiz dusmām. Varbūt viņ� bija turējis mani aizdomās jau no pa�a sākuma; �ī eksaminē�ana bija viņam atklājusi patiesību, un man vairs nebija cerību viņu maldināt. Viņ� iegrūda roku rakstāmgalda atvilktnē un drud�aini tajā rakņājās. Tad pēk��ņi, kaut ko izdzirdis, sastinga un uzmanīgi ieklausījās.

���� Ak! � viņ� iekliedzās. � Ak! � un iemetās blakus�istabā.

Divos lēcienos es biju pie atvērtajām durvīm un skatu, kādu tur ieraudzīju, atcerē�os visu mū�u. Logs uz dārzu bija pla�i vaļā. Pie tā kā drausmīgs rēgs stāvēja �erloks Holmss ar asiņainiem pārsējiem notītu galvu un stingu, bālu seju. Nākamajā acumirklī viņ� izlēca dārzā, un es dzirdēju, kā brīk�ķ lauru krūmi, kuriem viņ� spraucās cauri. Nik�numā iegaudodamies, mājas saimnieks metās pie vaļējā loga.

Un tad � tas notika acumirklī, ta�u es to redzēju pilnīgi skaidri. No krūmiem iz�āvās kāda roka � sievietes roka. Tajā pa�ā mirklī barons drausmīgi iekliedzās � �is klie�dziens vēl tagad skan manās ausīs. Ar abām rokām aizse�dzis seju, viņ� riņķoja pa istabu, po visa spēka sizdams gal�vu pret sienām. Tad viņ� nokrita uz paklāja, valstīdamies un locīdamies sāpēs, un viņa griezīgie kliedzieni atbalsojās visā mājā.

����� Ūdeni! Dieva dēl, ūdeni! � viņ� sauca.

Es paķēru ūdens karafi no galdiņa un metos palīgā. Istabā ieskrēja arī virssulainis un vairāki kalpi. Atceros,viens no viņiem paģība, kad es nometos ceļos pie ievainotā un pagriezu pret lampas gaismu viņa drausmīgi sakropļoto seju.

Sērskābe bija to saēdusi un pilēja no ausīm un zoda. Viena acs jau bija balta un stiklaina. Otra bija kvēlo�i sarkana. Sejas vaibsti, kurus es vēl pirms da�ām minūtēm biju apbrī�nojis, tagad atgādināja skaistu gleznu, kuru mākslinieks noslaucījis ar slapju un netīru sūkli. Tie bija izdzisu�i, zaudēju�i krāsu, necilvēcīgi, �ausmīgi.

Es da�os vārdos paskaidroju, kas noticis, jo situācija bija klasificējama kā uzbrukums ar skābi. Da�i kalpi izkāpa pa logu, citi devās uz mauriņu, bet bija jau tum�s un sāka līt. Upura sāpju kliedzieni mijās ar nikniem atriebējai veltītiem lāstiem.

� Tā bija trakā kaķe Kitija Vintere! � viņ� sauca. � Ra�gana! Viņa man samaksās par to! Viņa samaksās! Dievs debesīs, �īs sāpes nav izturamas!

Es samitrināju viņa seju ar ellu, uzliku vates tamponus uz jēlajām vietām un injicēju viņam morfiju. �oks bija izgaisinājis viņam no prāta visas pret mani vērstās aizdomas, un viņ� turējās man pie rokām, it kā es spētu izmazgāt acis, ar kurām viņ� vērās manī kā beigta zivs. Es būtu varējis raudāt par nelaimīgo, ja vien skaidri nezinātu, cik daudz nekrietnību viņ� savā mū�ā pastrādājis pirms �ī draus�mīgā notikuma. Viņa karsto roku tvēriens man bija pretīgs, un es jutos atvieglots, kad ieradās viņa ķirurgs kopā ar kādu speciālistu. Atnāca arī policijas inspektors, kuram es pa�sniedzu savu īsto vizītkarti. Būtu bijis muļķīgi to nedarīt, jo Skotlendjardā mani pazina pēc izskata gandrīz tikpat labi kā Holmsu pa�u. Tad es devos projām no �ī drūmā, bries�mīgā nama. Jau pēc stundas biju Bcikerstrītā.

Holmss zvilnēja savā parastajā krēslā un izskatījās loti bāls un noguris. Arī viņ� bija barona upuris, ta�u pat viņa dzelzs nervus bija satrieku�i �īvakara notikumi, un viņ� ar �ausmām noklausījās manu stāstu par barona sakroplo�anu.

������ Atmaksa par grēkiem, Vatson, atmaksa par grē�kiem! � vins sacīja. � Tā alla� nāk, vai nu agrāk, vai vēlāk. Dievs to zina, grēku viņam ir bijis diezgan, � viņ� piebilda, paņemdams no galda kādu sējumu brūnos vākos. � �ī ir tā grāmata, par kuru stāstīja sieviete. Ja tā nespēs aizkavēt laulības, tad to nespēs nekas. Bet tā spēs, Vatson. Tai jāspēj! Kaut ko tādu necietīs neviena sieviete, kurai piemīt kaut drusciņ pa�cieņas.

����� Vai tā ir viņa mīlas dienasgrāmata?

���� Viņa izvirtību dienasgrāmata. Sauciet to, kā gribat. Tik�līdz sieviete mums par to pastāstīja, es sapratu, cik varenu ieroci mēs varētu iegūt. Es toreiz neizpaudu savas domas, jo �ī sieviete varēja būt to kādam atdevusi. Bet es domāju par to. Tad, pēc man izdarītā uzbrukuma, radās izdevība maldināt baronu, ka es vairs neesmu bīstams. Viss veidojās itin labi. Man vajadzēja vēl mazliet nogaidīt, bet viņa iece�rētais brauciens uz Ameriku mani pasteidzināja. Viņ� nekad nebūtu pametis �eit tik kompromitējo�u dokumentu. Bija jārīkojas tūliņ pat. Naktī ielauzties viņa mājā nav iespējams, pret to viņ� ir nodro�inājies. Ta�u vakarā tas varēja izdoties, ja vien �ai laikā viņ� būtu ar kaut ko aizņemts. Tāpēc vajadzēja ierasties jums ar zilo apak�tasīti. Ta�u man bija jāsameklē grāmata, un manā rīcībā bija tikai da�as minūtes, jo laiku ierobe�oja jūsu zinā�anas Ķīnas keramikas jomā. Tāpēc meiteni ieraudzīju tikai pēdējā brīdī. Kā es varēju zināt, ka viņa zem mēteļa noslēpusi to mazo pudelīti? Man likās, ka viņ� ir mana sabiedrotā, bet viņa, izrādās, pati bija gribējusi kārtot savus rēķinus.

����� Baronam radās aizdomas, ka jūs esat mani sūtījis.

����� Es baidījos, ka tā būs. Ta�u jūs bijāt iesaistījis viņu spēlē, un man pietika laika, lai paņemtu grāmatu, bet nepie�tika, lai nemanīts aizbēgtu. Ā, ser D�eims, loti priecājos jūs redzēt!

Mūsu cēlais draugs bija ieradies, Holmsa aicināts. Viņ� ar vislielāko uzmanību noklausījās detektīva stāstījumu.

��� Jūs esat paveicis brīnumus! � viņ� iesaucās, kad stāsts bija galā. � Ta�u, ja barona miesas bojājumi ir tik draus�mīgi, kā saka doktors Vatsons, tad, protams, tas ir pietie�kams iemesls laulību atcel�anai, nemaz neizmantojot �o baismīgo grāmatu.

Holmss papurināja galvu.

����� De Mervilas tipa sievietes tā nerīkojas. Sakropļotu mocekli vina mīlēs vēl vairāk. Nē, nē. Viņam jācie� morāla, nevis fiziska sakāve. �ī grāmata liks viņai nolaisties atpakaļ uz zemes � es nezinu, kas cits varētu to izdarīt. Tas ir baro�na pa�a rokraksts. To viņa nevar ignorēt.

Sers D�eimss paņēma līdzi gan grāmatu, gan vērtīgo apak�tasīti. Tā kā biju aizkavējies, kopā ar viņu izgāju uz ielas. Viņu gaidīja kariete. Viņ� ielēca tajā, uzsauca ku�ie�rim, un kariete tūliņ sāka braukt. Sers D�eimss izkāra mē�teli pa logu, lai tas aizsegtu ģerboni uz paneļa, ta�u no mā�jas krīto�ās gaismas atspīdumā es to jau biju pamanījis. Man izbrīnā aizrāvās elpa. Es atgriezos un uzkāpu aug�stāvā pie Holmsa.

����� Es uzzināju, kas ir mūsu klients! � es saucu, steig�dams dalīties savā lielajā atklājumā. � Holms, tas ir�

��� Tas ir uzticams draugs un bruņniecisks d�entlmenis, � Holmss sacīja, atvairīgi paceldams roku. � Cits nekas mums nav jāzina.

Nezinu, kā tika izmantota apsūdzo�ā grāmata. Varbūt to parādīt meitenei uzņēmās sers D�eimss. Lai gan drīzāk iespējams, ka �is delikātais uzdevums bija uzticēts jaunās meitenes tēvam. Katrā ziņā vēlamais efekts tika panākts. Pēc trim dienām raksts "Morning Post" vēstīja, ka barona Adelberta Grīnera un mis Violetas de Mervilas laulības nenotiks. Tajā pa�ā avīzē bija aprakstīta pirmā tiesas sēde prāvā pret mis Kitiju Vinteri, kurai izvirzīta smaga apsū�dzība � uzbrukums ar sērskābi. Prāvas laikā atklājās tik daudzi vainu mīkstino�i apstākli, ka apsūdzētajai tika pie�spriests vismazākais sods, kāds vien �ādā gadījumā iespē�jams. �erlokam Holmsam draudēja apsūdzība par ielau��anos, bet, ja mērķis ir krietns un klients pietiekami ietek�mīgs, pat stingrā britu likumdo�ana kļūst humāna un elas�tīga. Mans draugs pat nenokļuva uz apsūdzēto sola.

Ja manam draugam Vatsonam ie�aujas prātā kāda ideja, kas gan nenotiek bie�i, viņ� ir loti neatlaidīgs. Ilgāku laiku viņ� man nedeva miera, lai es pats aprakstu savus pie�dzīvojumus. Varbūt es biju izraisījis �o uzmācību, bie�i vien aizrādīdams, ka viņa atstāstījumi ir pavir�i, un apsū�dzēdams viņu izdabā�anā publikas gaumei, kur būtu va�jadzīgs stingri turēties pie faktiem. "Pamēģiniet rakstīt pats, Holms!" viņ� mēdza atcirst, un man jāatzīst, ka, paņēmis rokā spalvu, es sāku saprast � materiāls jāizklāsta tā, lai ieinteresētu lasītāju. Gadījums, par kuru turpmāk gribu stāstīt, varētu būt saisto�s, tas ir viens no dīvainākajiem, kādus man nācies pieredzēt, lai gan nejau�ības dēl Vatsons to nav pieminējis. Runājot par savu seno draugu un bio�grāfu, izmanto�u izdevību pateikt, ka ar līdzgaitnieku ne�esmu sevi apgrūtinājis ne sentimenta, nedz arī kaprīzes dēl. Vatsonam piemīt da�as izcilas īpa�ības, kurām viņ�, pārspīlēti augstu vērtēdams manus sasniegumus, aiz kaut�rības nav pievērsis uzmanību. Sabiedrotais, kur� spēj pa�redzēt jūsu slēdzienus un darbības gaitu, alla� ir bīstams, bet cilvēks, kuram katrs pavērsiens sagādā pārsteigumu un nākotne �ķiet kā neatvērta grāmata, patiesi ir ideāls biedrs.

Kā liecina mana piezīmju grāmatiņa, 1903. gada janvārī, tūliņ pēc būru kara beigām, pie manis bija ieradies mis�ters D�eimss M. Dodss, slaids, stalts, mo�s, saulē iededzis brits. Krietnais Vatsons tolaik bija pametis mani, lai ap�precētos � tā bija vienīgā egoisma izpausme, kādu no viņa esmu pieredzējis. Es biju viens pats.

Esmu paradis s�dēt ar muguru pret logu un apmek�lētājus nosēdināt sev pretī, lai gaisma kristu tiem sejā. Misters D�eimss M. Dodss, likās, nekādi nespēja saņem�ties, lai iesāktu sarunu. Es nepūlējos viņam palīdzēt, jo klusuma brīdis lāva man viņu ilgāk pavērot. Esmu atklā�jis, ka visprātīgāk ir nodemonstrēt klientiem savas spējas, un tāpēc izteicu da�us secinājumus.

���� Jūs laikam gan esat ieradies no Dienvidāfrikas?

����� Jā, ser, � viņ� mazliet pārsteigts atbildēja.

����� Impērijas brīvprātīgo kavalērija, man �ķiet.

���� Tie�i tā.

����� Midlseksas pulks, bez �aubām.

����� Jā gan. Mister Holms, jūs esat gai�reģis.

Es smaidīju par viņa apjukumu.

��� Ja pie manis atnāk bra�s virs ar tādu iedegumu sejā, kādu nekad nevar iegūt Anglijas saulē, un savu kabat�lakatiņu viņ� ielicis nevis kabatā, bet piedurknē, tad nav grūti secināt, no kurienes viņ� ieradies. Jūs nēsājat īsi ap�cirptu bārdu � tā liecina, ka neesat regulārajā armijā. Jums mugurā ir jātnieka apģērbs. Par Midlseksu runājot � jūsu vizītkartē norādīts, ka esat mākleris no Trogmor- tonstrītas. Kādam gan citam pulkam jūs varētu piederēt?

����� Jūs gan redzat visu.

����� Es redzu tie�i tikpat daudz kā jūs, bet esmu iemā�cījies no redzētā izdarīt secinājumus. Bet, mister Dods, jūs ta�u �orīt neatnācāt pie manis, lai apspriestu novēro�a�nas spējas. Kas noticis Taksberijas Vecajā parkā?

����� Mister Holms!�

���� Dārgais ser, te nav nekā noslēpumaina. Jūsu vēstulē bija minēta �āda adrese, un, tā kā jūs vēlējāties mani loti drīz satikt, bija skaidrs, ka pēk�ņi noticis kaut kas svarīgs.

��� Jā, patie�ām. Ta�u vēstuli es uzrakstīju pēcpusdienā, un daudz kas noticis vēl pēc tam. Ja pulkvedis Emsvorts nebūtu mani izsviedis laukā�

����� Izsviedis laukā!

���� Jā, ar to tas beidzās. Viņ� ir ciets rieksts, �is pulk�vedis Emsvorts. Savā laikā viņ� bija lielākais pedants visā armijā, turklāt neizvēlīgs izteicienos. Es nebūtu aizticis pulkvedi, ja runa nebūtu par Godfriju.

Es aizsmēķēju pīpi un atzvēlos krēslā.

����� Varbūt jūs varētu paskaidrot, par ko ir runa.

Mans klients nerātni pavīpsnāja.

����� Man jau likās, ka jūs visu zināt bez teik�anas, � viņ� sacīja. � Bet es izstāstī�u jums faktus un ceru, ka varēsiet izskaidrot, ko tie nozīmē. Es visu nakti esmu par tiem lauzījis galvu un, jo vairāk domāju, jo neticamāks viss �ķiet.

Kad es pirms diviem gadiem, 1901. gada janvāri, iestā�jos armijā, tajā pa�ā divīzijā bija iestājies jaunais Godfrijs Emsvorts. Viņ� bija pulkve�a Emsvorta vienīgais dēls, karstasinīgs un drosmīgs, tā ka nav brīnums, ka viņ� bija pieteicies brīvprātīgajos. Visā pulkā nebija jaukāka pui�a. Mēs sadraudzējāmies � tāda draudzība var rasties, tikai dzīvojot kopīgu dzīvi un daloties priekos un bēdās. Viņ� bija mans biedrs � armijā tas nozīmē loti daudz. Veselu gadu mēs piedalījāmies smagās kaujās, pieredzēdami gan labu, gan ļaunu. Tad kaujā pie Daimondhilas netālu no Pretorijas viņu ievainoja artilērijas �āviņ�. Es saņēmu vienu viņa vēstuli no Keiptaunas slimnīcas un otru � no Saut- hemptonas. Pēc tam vairs nebija ne vārda � neviena vienīga vārda, mister Holms, vairāk nekā se�us mēne�us, lai gan viņ� ir mans tuvākais draugs.

Kad kar� bija beidzies un mēs visi pārbraucām mājās, es aizrakstīju Godfrija tēvam un apjautājos, kur viņ� pali�cis. Atbildes nebija. Brīdi nogaidīju un rakstīju vēlreiz. �oreiz saņēmu atbildi � īsu un lakonisku. Godfrijs esot devies ceļojumā apkārt pasaulei un nebū�ot atpakaļ agrāk kā pēc gada. Tas bija viss.

Es nevarēju nomierināties, mister Holms. Man tas viss likās sasodīti nedabiski. Viņ� bija krietns zēns un nevarētu tā pamest savu draugu. Tas neizskatījās pēc viņa. Tad es nejau�i uzzināju, ka viņ� ir lielas naudas summas man�tinieks, kā arī to, ka viņi abi ar tēvu nekad nav labi sa�pratu�ies. Vecais kungs da�kārt mēdza būt despots, un jaunā Godfrija raksturs bija pārāk iecirtīgs, lai to paciestu. Es nolēmu noskaidrot visu līdz galam. Ta�u pēc divu gadu prombūtnes man bija jāvelta daudz laika pa�am savu problēmu risinā�anai, un tā es tikai �onedēļ atkal spēju pievērsties Godfrijam. Bet tagad es neuzsāk�u neko citu, pirms nebū�u visu izzinājis.

Misters D�eimss M. Dodss izskatījās pēc cilvēka, kura personā vēlamāk būtu iegūt draugu, nevis ienaidnieku. Viņa zilās acis raudzījās bargi un stūrainais apak��oklis runājot pauda apņēmību.

����� Un ko jūs esat darījis? � es jautāju.

����� Vispirms gribēju aiziet uz viņa mājām Taksberijas Vecajā parkā pie Bedfordas un paraudzīties, kas tur no�tiek. Es aizrakstīju viņa mātei � tēva rupjību man jau bija diezgan � un devos atklātā uzbrukumā: Godfrijs bija mans draugs, es varētu viņai pastāstīt daudz interesanta par mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem, es bū�u tepat kai�miņos, vai viņai būtu kādi iebildumi, ja es viņu apmek�lētu? Saņēmu glu�i laipnu atbildi ar piedāvājumu pār�nak�ņot. Pirmdien devos turp.

Taksberijas Vecā māja atrodas ļoti nomaļā vietā � gandrīz piecas jūdzes no dzelzceļa. Stacijā pajūgu nebija, un man nācās iet kājām, nesot savu ceļasomu; kad no�nācu galā, bija jau gandrīz tum�s. Tā ir milzīga ēka, ko ieskauj pla�s parks. Man likās, ka tajā pārstāvēti visi laik�meti un stili, sākot ar Elizabetes laika koka pamatiem un beidzot ar Viktorijas laika portiku. Iek�ienē gar visām sie�nām stiepās paneli, gobelēni un pusizdzisu�as vecas glez�nas, � tas bija īsts ēnu un noslēpumu miteklis. Te dzīvoja kāds sulainis, sirmais Ralfs, kur� likās tikpat vecs kā māja, un viņa sieva, kura izskatījās vēl vecāka. Viņa bija God�frija aukle, un Godfrijs bija sacījis, ka mīlot to gandrīz kā māti, tāpēc sajutu pret viņu simpātijas, neraugoties uz viņas dīvaino ārieni. Arī māte man patika � tāda maza, balta, piemīlīga pelīte. Man bija iebildumi tikai pret pa�u pulkvedi.

Pēc brī�a es būtu devies atpakaļ uz staciju, ja vien man neliktos, ka pulkvedis ar savu izturē�anos tie�i to vēlas panākt. Mani ieveda viņa kabinetā, un te nu viņ� sēdēja pie sava papīriem apkrautā rakstāmgalda � salīcis milzī�ga auguma vīrs ar pelēcīgu ādu un papluku�u sirmu bārdu. Sarkanām dzīsliņām klāts deguns slējās viņa sejā kā plē�sīga putna knābis, un no plu�ķainu uzacu apak�as manī raudzījās niknas, pelēkas acis. Es sāku saprast, kāpēc Godfrijs reti bija pieminējis savu tēvu.

����� Nu, ser, � viņ� sacīja griezīgā balsī, � es labprāt uzzinātu jūsu apciemojuma patiesos iemeslus.

Atteicu, ka esmu tos izklāstījis vēstulē viņa sievai.

��� Jā, jā, jūs teicāt, ka bijāt pazīstami ar Godfriju Āfri�kā. Mums, protams, jātic jūsu vārdiem.

����� Man kabatā ir viņa vēstules.

����� Lūdzu, parādiet man tās.

Viņ� pārlaida skatienu divām vēstulēm, kuras es viņam pasniedzu, un atsvieda man tās atpakaļ.

����� Un kas tad ir? � viņ� prasīja.

���� Es mīlēju jūsu dēlu Godfriju, ser. Mūs saistīja daudzi notikumi un atmiņas. Vai gan nav dabiski, ka es brīnos

par viņa pēk�ņo klusē�anu un vēlos uzzināt, kas ar viņu noticis?

���� Ja atmiņa mani nevil, ser, es tiku jums rakstījis un paskaidrojis, kas ar viņu noticis. Viņ� devies apceļot pa�sauli. Pēc piedzīvojumiem Āfrikā Godfrijam bija paslik�tinājusies veselība, un mēs ar viņa māti nolēmām, ka vi�ņam nepiecie�ama pilnīga atpūta un dzīvesveida maiņa. Lūdzu, dariet �o paskaidrojumu zināmu ari citiem drau-P giem, kurus tas varētu interesēt.

���� Protams, � es atbildēju. � Bet varbūt jūs būtu tik laipns un pateiktu man tvaikoņa nosaukumu un ceļoju�ma mar�rutu, kā arī datumu, kad Godfrijs devās ceļā. Es ne�aubos, ka viņ� saņemtu manu vēstuli.

Mans lūgums mājas saimnieku gan samulsināja, gan no�kaitināja. Viņ� sarauca biezās uzacis un ar pirkstiem ne�pacietīgi bungoja pa galdu. Beidzot viņ� veltīja man tādu skatienu, it kā būtu ieraudzījis, ka �aha partneris izdara draudo�u gājienu, un izdomājis, kā reaģēt.

����� Mister Dods, � viņ� sacīja, � daudzi cilvēki jūsu velni�ķīgo stūrgalvību uzskatītu par apvainojo�u un �o neatlaidīgo tincinā�anu � par sasodītu bezkaunību.

���� Jums jāsaprot, ser, ka tā liecina par patiesu mīles�tību pret jūsu dēlu.

����� Jā gan. �ī iemesla dēl es daudz ko esmu pacietis. Bet gribu jūs lūgt tagad beigt �o iztaujā�anu. Katrai ģi�menei ir savi noslēpumi un savi rīcības motīvi, kurus ne vienmēr var atklāt sve�iniekiem, lai cik labi būtu viņu nodomi. Mana sieva loti vēlas dzirdēt visu, ko jūs viņai varat pastāstīt par notikumiem no Godfrija pagātnes, bet es lūg�u jūs � lieciet mierā tagadni un nākotni. �ādām iztaujā�anām nav jēgas, ser, un tās nostāda mūs neērtā un grūtā situācijā.

Tā nu es biju nonācis strupceļā, mister Holms. Tur ne�kā nevarēja darīt. Man nācās izlikties, ka esmu samie�rinājies ar situāciju, un svinīgi solīties pa�am sev, ka es nerim�os, pirms nebū�u noskaidrojis, kāds liktenis pie�meklējis manu draugu. Tas bija skumj� vakars. Mēs trijatā nesteidzīgi paēdām pusdienas drūmā, krēslainā istabā. Saimniece mani dedzīgi izvaicāja par dēlu, bet vecais vīrs likās saīdzis un nomākts. Visa �ī procedūra mani tā gar�laikoja, ka es cik vien iespējams drīz atvainojos un devos uz sev ierādīto guļamistabu. Tā bija pla�a, tuk�a telpa pirmajā stāvā, tikpat drūma kā visa pārējā māja, bet pēc tam, kad cilvēks gadu ir nak�ņojis veidā, mister Holms, viņ� nav īpa�i izvēlīgs. Es atbīdīju aizkaru un paraudzījos dārzā � bija skaidra nakts ar spo�u mēness sirpi debesīs. Tad apsēdos pie sprēgājo�ā kamīna, noliku lampu sev blakām uz galda un centos iedziļināties grāmatā. Mani iztraucēja vecais sulainis Ralfs, kur� ienesa ogles.

������ Es domāju, ka jums naktī var pietrūkt kurināmā, ser. Ir vējains laiks, un istabās valda aukstums.

Viņ� brīdi vilcinājās un stāvēja, uzlūkodams mani ar domīgu skatienu grumbainajā sejā.

������ Piedodiet, ser, bet man neizdevās dzirdēt, ko jūs pie pusdienām stāstījāt par jauno Godfrija kungu. Mana sieva viņu zīdīja, ser, tā ka varu teikt, ka esmu viņa au�d�utēvs. Dabiski, ka mēs izrādām tādu interesi. Jūs sakāt, viņ� turējās bra�i?

���� Visā pulkā nebija bra�āka vīra. Reiz būru ap�audes laikā viņ� mani izglāba, citādi varbūt manis te nebūtu.

Vecais sulainis saberzēja kalsnās rokas.

���� Jā, jā, ser, tāds alla� bija misters Godfrijs. Vienmēr drosmīgs. �ai parkā nav neviena koka, ser, kurā viņ� ne�būtu uzrāpies. Viņu nekas nespēja apturēt. Viņ� bija jauks zēns � un ak, ser, viņ� bija jauks cilvēks.

Es pielēcu kājās.

����� Pagaidiet! � es iesaucos. � Jūs teicāt "bija". Jūs runājat tā, it kā viņ� būtu miris. Ko tas viss nozīmē? Kas noticis ar Godfriju Emsvortu?

Es sagrābu veco vīru aiz pleca, bet viņ� atrāvās.

����� Es nezinu, par ko jūs runājat. Par Godfriju jautājiet saimniekam. Viņ� zina. Es �ajā lietā nevaru jaukticfs.

Viņ� devās laukā, bet es turēju viņu aiz rokas.

������ Klausieties, � es teicu. � Jums jāatbild man uz vienu jautājumu, pirms ejat projām, citādi es nelaidī�u jūs vaļā visu nakti. Vai Godfrijs ir miris?

Viņ� neskatījās man acīs. Viņ� likās kā hipnotizēts. Atbilde smagi vēlās pār viņa lūpām. Tā bija drausmīga un negaidīta.

����� Dod, Dievs, lai tā būtu! � viņ� iekliedzās un, asa�rām plūstot, izdrāzās no istabas.

Jūs varat iedomāties, mister Holms, ka es nebiju visai labā garastāvoklī, kad atgriezos savā krēslā. Vecā vīra vārdi man likās interpretējami tikai vienā veidā. Skaidrs, ka mans nabaga draugs bija iejaukts kādā noziegumā vai ģimenes godu diskreditējo�ā darījumā. Vecais, bargais pulkvedis bija aizsūtījis dēlu projām un noslēpis pasaules skatieniem, lai nenāktu gaismā kāds skandāls. Godfrijs bija pārgalvīgs puisis, apkārtne viņu viegli varēja iespaidot. Viņ� dro�i vien bija iekūlies sliktā sabiedrībā, padevies maldiem un pazudināts. Ļoti �ēl, ja tie�ām tā noticis, bet tomēr mans pienākums bija viņu uzmeklēt un mēģināt palīdzēt. Es noraizējies apsvēru da�ādas iespējas, bet, kad pacēlu acis, ieraudzīju Godfriju Emsvortu stāvam savā priek�ā.

Mans klients brīdi klusēja, dziļa satraukuma pārņemts.

���� Turpiniet, lūdzu, � es sacīju. � Jūsu problēma ir loti neparasta.

�������� Viņ� stāvēja ārpusē aiz loga, mister Holms, piespie�dis seju pie rūts. Es jau teicu, ka brīdi iepriek� raudzījos dārzā. Aizkari bija paliku�i pusaizvilkti. �ajā spraugā kā ierāmēts bija redzams viņa stāvs. Logs sniedzās līdz grīdai, un Godfrijs bija saskatāms visā augumā, bet manu skatie�nu piesaistīja tie�i seja. Tā bija nāves bāla � es nekad neesmu redzējis tik bālu cilvēku. Man �ķiet, tādi varētu izskatīties spoki, bet tad vina acis sastapās ar manējām, un tās bija dzīva cilvēka acis. Redzēdams, ka es lūkojos viņā, viņ� atlēca atpakaļ un nozuda tumsā.

�ajā būtnē bija kaut kas satrieco�s, mister Holms. Ne tikai tāpēc, ka drausmīgā seja tumsā blāvi vizēja balta kā siers. Tas bija kaut kas netverams � viņ� izskatījās tā, it kā būtu zaglīgi pielavījies un justos vainīgs, un nemaz nelīdzinājās tam atklātajam, vīri�ķīgajam puisim, kādu es pazinu agrāk. Viņ� man iedvesa �ausmas.

Ta�u, ja cilvēks ir divus gadus piedalījies karā ar brā�ļiem būriem, viņ� prot savaldīties un ātri reaģēt. Tikko Godfrijs nozuda, es jau biju pie loga. Rokturis tik viegli ne�padevās, un pagāja kāds brīdis, līdz man izdevās to atvērt. Izlēcu ārā un pa dārza celiņu skrēju tai virzienā, kādā viņ�, domājams, varēja doties.

Ce|� bija gar� un apgaismojums vāj�, bet man likās, ka kāds skrien pa priek�u. Saucu viņu vārdā, bet veltīgi. Ceļ� izbeidzās un sazarojās, un atzari veda uz da�ādām saim�niecības ēkām. Stāvēju un domāju, ko darīt, un pēk�ņi skaidri izdzirdu aizcērtamies kādas durvis. Tas nebija mājā aiz muguras, bet kaut kur priek�ā, tumsā. Ar to pietika, mister Holms, lai es būtu pārliecināts, ka neesmu redzējis rēgu. Godfrijs bija aizbēdzis no manis un aizcirtis durvis. Tas man bija skaidrs.

Es vairs neko nevarēju darīt un nomocījos augu nakti, visu pārdomādams un pūlēdamies atrast kādu teoriju, kas palīdzētu apkopot �os faktus. Nākamajā dienā pulkvedis vairs nebija tik naidīgs un vina sieva pastāstīja, ka tepat tuvumā esot apskatāmas ievērības cienīgas vietas. Tas lāva man ieminēties, ka varbūt es viņus netraucētu, ja paliktu �eit vēl vienu nakti. Vecais vīrs negribīgi piekrita, un tā es ieguvu veselu dienu savu novērojumu veik�anai. Nu jau es biju pilnīgi pārliecināts, ka Godfrijs slēpjas tepat tuvumā, vajadzēja tikai izzināt, kur un kāpēc.

Māja bija tik milzīga un ar tik daudzām izbūvēm, ka tajā varētu iemitināt veselu pulku un nevifens to nepa�manītu. Ja tā glabātu noslēpumu sevī, tad man klātos grūti. Bet durvis, kuras es biju dzirdējis aizcērtamies, noteikti neatradās mājā. Jāizpēta dārzs, es nolēmu, varbūt tur var kaut ko atrast. Tas nenāksies grūti, jo vecie ļaudis bija aiz�ņemti ar savām problēmām un nepievērsa man uzmanību.

Tur bija vairākas nelielas saimniecības ēkas, bet dārza galā atstatu stāvēja kāda lielāka celtne, kas varētu būt dārznieka vai me�sarga rezidence. Vai no tās bija atska�nējis durvju aizcir�anas troksnis? Es gāju uz to, bezrūpīgi raudzīdamies visapkārt, it kā bezmērķīgi pastaigādamies. Pēk�ņi pa durvīm iznāca mazs, ņiprs bārdains vīriņ� melnā mētelī un katliņā, viņ� nebūt neizskatījās pēc dārznieka. Man par pārsteigumu, viņ� aizslēdza durvis un atslēgu ielika kabatā, tad mazliet izbrīnīts paraudzījās manī.

����� Vai jūs te ciemojaties? � viņ� jautāja.

Es paskaidroju, kas esmu, un teicu ari, ka esmu God- frija draugs.

���� Cik �ēl, ka viņ� aizceļojis, viņ� būtu labprāt gribējis mani satikt, � es turpināju.

���� Jā gan. Tie�i tā, � vīrs sacīja, izskatīdamies tāds kā vainīgs. � Jūs, bez �aubām, atbrauksiet vēl kādreiz, un tad jums veiksies vairāk. � Viņ� aizgāja, bet atskatījies es redzēju, ka viņ� stāv dārza tālākajā galā, ieslēpies lauru krūmos, un vēro mani.

Garām iedams, es cie�i nopētīju ēku, bet tās logus se�dza biezi aizkari un tā likās tum�a. Ja es būtu pārāk ne�atlaidīgs, varētu visu sabojāt, turklāt man bija sajūta, ka joprojām tieku novērots. Tā nu es lēni devos atpakaļ un gaidīju nakti, lai turpinātu savus pētījumus. Kad kļuva tum�s un kluss, es atkal izkāpu pa logu un uzmanīgi la�vījos uz noslēpumaino māju.

Es jau teicu, ka tās logus sedza biezi aizkari, bet tagad atklāju, ka tie ir arī aizslēģoti. Atklāju to tāpēc, ka caur vienu slēģi spraucās gaismas strēle. Man bija palaimē�jies � slēģī bija sprauga un aizkars nebija aizvilkts līdz galam, tā ka varēju ieskatīties istabā. Tā bija diezgan omu�līga, ar gai�u lampu uz galda un liesmojo�u kamīnu. Man tie�i pretī sēdēja mazais vīriņ�, kuru biju sastapis no rīta. Viņ� smēķēja pīpi un lasīja avīzi.

����� Kādu avīzi? � es vaicāju.

Mans klients likās neapmierināts, ka pārtraukts viņa stāstījums.

����� Kāda tam nozīme? � viņ� prasīja.

����� Tas ir ļoti svarīgi.

����� Es patie�ām neievēroju.

����� Varbūt jūs pamanījāt, vai tās bija lielizmēra lapas vai mazās, kādas mēdz būt nedēļas laikrakstiem.

���� Avīze nebija liela, varbūt "Spectator". Ta�u man ne�nāca prātā pievērst uzmanību �ādiem sīkumiem, jo istabā ar muguru pret logu sēdēja vēl kāds cilvēks, un es biju gatavs apzvērēt, ka tas ir Godfrijs. Seju nevarēja saskatīt, bet es pazinu viņa nolaidenos plecus. Viņ� bija pagriezies pret kamīnu un grūtsirdīgi atspiedies uz elkoņa. Es pār�domāju, ko man vajadzētu darīt, kad pēk�ņi jutu belzienu pa plecu un ieraudzīju sev blakus pulkvedi Emsvortu.

����� Ejiet projām, ser! � viņ� dobji teica. Viņ� klusē�dams devās mājup, un es viņam sekoju līdz savai guļam�istabai. Vestibilā viņ� paņēma vilcienu sarakstu.

���� Astoņos trīsdesmit iet vilciens uz Londonu, � viņ� " sacīja. � Astoņos ekipā�a jūs gaidīs pie durvīm.

Viņ� bija nobālis aiz niknuma, un es jutos tik neveikli, ka spēju izstostīt tikai da�as nesakarīgas atvaino�anās frāzes, taisnodamies, ka esmu noraizējies par savu draugu.

���� �ī tēma nav apsprie�ama, � viņ� strupi noteica. � Jūs esat nekaunīgi ielauzies mūsu ģimenes noslēpumos. Jūs ieradāties te kā viesis, bet esat kļuvis par spiegu. Man ne�kas vairs nav sakāms, ser, un es turpmāk nekad nevēlos jūs redzēt.

Pie �iem vārdiem es vairs nespēju savaldīties.

���� Es redzēju jūsu dēlu un esmu pārliecināts, ka tikai jums pa�am zināmu iemeslu dēl viņ� jāslēpj no sabied�rības. Man nav ne jausmas, kādi ir jūsu motīvi, viņu �ādi izolējot, bet viņam ir atņemta rīcības brīvība. Es jūs brī�dinu, pulkvedi Emsvort, ka turpinā�u izdibināt �o noslē�pumu, līdz bū�u dro�s, ka manam draugam nedraud bries�mas, un neļau�u jums sevi iebiedēt ne ar vārdiem, ne darbiem.

Vecais vīrs izskatījās kā pats nelabais, likās, viņ� tūlīt metīsies man virsū. Kā jau teicu, viņ� bija kalsns, spēcīgs vecs milzis, un, lai gan es neesmu nekāds vārgulis, man būtu grūti turēties viņam pretī. Tomēr, veltījis man ilgu, iznīcino�u skatienu, viņ� pagriezās un izgāja no istabas. Es savukārt aizbraucu ar minēto rīta vilcienu, pilns apņē�mības doties taisnā ceļā pie jums un, kā jau rakstīju, lūgt padomu un palīdzību.

Tāda bija mana apmeklētāja problēma. Kā jau atjau�tīgais lasītājs būs pamanījis, tās risinā�ana nevarēja sagādāt lielas grūtības, jo ceļu, kas veda uz noslēpuma atrisinā�jumu, bija loti maz. Tomēr, lai cik elementāra tā būtu, tai piemita da�i interesanti un svaigi aspekti, tāpēc atļāvos tai pievērsties. Sāku virzīties uz priek�u, izmantodams

parasto loģiskās analīzes metodi un tā sa�aurinādams iespējamo atrisinājumu loku.

����� Cik kalpotāju bija mājā? � es jautāju.

������ Cik atceros, tur bija tikai vecais sulainis un viņa sieva. Viņi dzīvo loti pieticīgi.

���� Tātad otrajā mājā nebija sulaiņa?

������ Nē, izņemot sīko vīreli ar bārdiņu. Viņ� gan likās augstāka ranga persona.

����� Ļoti interesanti. Vai jūs redzējāt kādas pazīmes, kas liecinātu par ēdiena nogādā�anu no vienas mājas uz otru?

����� Tagad atceros, ka redzēju veco Ralfu nesam grozu pa dārza ceļu tās mājas virzienā. Tobrīd mani nenodar�bināja domas par ēdienu.

���� Vai jūs izvaicājāt kādu no vietējiem iedzīvotājiem?

���� Jā. Es runāju ar stacijas priek�nieku un ciemata vies�nīcas saimnieku. Es tikai pajautāju, vai viņiem kaut kas ir zināms par manu cīņu biedru Godfriju Emsvortu. Abi divi apgalvoja, ka viņ� aizbraucis ceļojumā apkārt pa�saulei. Viņ� pārradies mājās un visai drīz atkal devies projām. �iem meliem acīmredzot noticēju�i visi.

����� Jūs neko neteicāt par savām aizdomām?

����� Neko.

����� Ļoti saprātīgi. �is noslēpums ir jāizpēta. Es brauk�u ar jums kopā uz Taksberijas Veco parku.

����� �odien?

Tobrīd es izmeklēju lietu, kuru mans draugs Vatsons aprakstījis kā Klostera skolas gadījumu: tajā bija iepīts arī Greiminsteras hercogs. Man bija pasūtījums arī no Tur�cijas sultāna, kur� prasīja tūlītēju rīcību, citādi varētu ras�ties nopietnas politiskas sekas. Tā nu es, kā liecina ie�raksts manā dienasgrāmatā, kopā ar D�eimsu M. Dodsu varēju doties uz Bedford�īru tikai nākamās nedēļas sā�kumā. Jūstonā mums piebiedrojās kāds nopietns, kluss d�entlmenis ar tēraudpelēkiem matiem � par �o tik�anos es biju vienojies jau iepriek�.

��� Tas ir mans sens draugs, � es teicu Dodsam. � Var�būt viņ� mums būs nepiecie�ams. Pa�laik mēs vēl nezi�nām, kā attīstīsies notikumi.

Vatsons, bez �aubām, jau ir darījis lasītājiem zināmu, ka es nemēdzu pārāk daudz runāt vai atklāt savas domas, kamēr lieta vēl tiek izmeklēta. Dodss likās pārsteigts, bet neko neteica, un mēs trijatā turpinājām ceļu. Vilcienā es uzdevu Dodsam vēl kādu jautājumu � man gribējās, lai mūsu ceļabiedrs dzirdētu, ko viņ� uz to atbildēs.

��� Jūs teicāt, ka skaidri saskatījāt logā sava drauga seju un esat pārliecināts, ka tas bija viņ�?

���� Par to nav nekādu �aubu. Viņ� bija piespiedis degu�nu pie rūts. Uz viņu krita lampas gaisma.

����� Vai tas nevarēja būt kāds cits, viņam līdzīgs?

����� Nē, tas bija viņ�.

����� Bet jūs teicāt, ka viņ� esot pārvērties?

���� Tikai ādas krāsa. Viņa seja bija � kā lai to pasa�ka? � balta kā zivs vēders. Tā bija kā izbalināta.

����� Vai tā bija viscaur vienādi bāla?

���� Man liekas, nē. Es saskatīju viņa pieri � tik skaidri, it kā viņ� to būtu pieklāvis pie loga.

����� Vai jūs viņu saucāt vārdā?

���� Tai brīdī es biju pārāk izbiedēts. Tad metos viņam pakal, kā jau teicu, bet nenotvēru.

Man patiesībā viss jau bija skaidrs un, lai nobeigtu �o lietu, vajadzēja vēl tikai vienu mazu detaļu. Kad pēc diez�gan garā brauciena beidzot ieradāmies dīvainajā Vecajā mājā, par kuru bija stāstījis mans klients, vecais sulainis Ralfs atvēra durvis. Es biju noīrējis karieti un palūdzu savu draugu uzkavēties tajā, līdz mēs viņu pasauksim. Ralfs, vecais, grumbainais zēns, bija tērpies parastā uzvalkā � melnā �akete un mistrotās biksēs, ta�u dīvainā kārtā uz�vilcis rokās brūnus ādas cimdus, kurus, mums ienākot, tūliņ novilka un nolika uz galdiņa. Kā jau mans draugs Vatsons atzīmējis, man ir neparasti labi attīstīti maņu orgāni, un es sajutu vāju, bet kodīgu smaku. Tā likās nā�kam no galdiņa vidus. Es pagriezos, noliku uz galdiņa savu cepuri, tad nogrūdu to zemē un noliecos, lai paceltu. Pamanījos tuvināt degunu cimdiem kādas pēdas attālu�mā. Jā, tie neap�aubāmi oda pēc dīvainas, darvai līdzīgas vielas. Līdz ar to man lieta bija pilnīgi skaidra, un es de�vos uz pulkve�a kabinetu. Cik �ēl, ka man pa�am jāap�cer turpmākie notikumi! Vatsonam tie būtu ļāvu�i iz�vērsties, rakstot kādu no saviem āri�ķīgajiem fināliem.

Pulkve�a Emsvorta istabā nebija, bet, Ralfa aicināts, viņ� loti drīz ieradās. Mēs dzirdējām gaitenī atskanam viņa straujos, smagos solus. Viņ� atrāva durvis un iedrāzās iek��ā. Tas bija briesmīgākais vecis, kādu es jebkad esmu re�dzējis, ar izspūru�u bārdu un naidā pārvērstu seju. Rokā viņ� turēja mūsu vizītkartes, kuras tūliņ sāka plēst un mīdīt kājām.

��� Vai es jums neteicu, jūs, sasodītais lo�ņa, vai nebrī�dināju, ka izsviedī�u jūs ārā? Neuzdro�inieties te vēl kād�reiz parādīties! Ja jūs vēlreiz ieradīsieties bez manas at�ļaujas, es ar pilnām tiesībām vērsī�u pret jums vardarbību. Es jūs no�au�u, ser! Es brīdinu arī jūs, ser. � Viņ� pa�griezās pret mani. � Man ir zināma jūsu zemiskā pro�fesija, bet jums jāpameklē cits darbības lauks, kur ap�liecināt savu slaveno talantu. �eit tam nav īstā vieta.

���� Es neie�u projām no �ejienes, � mans klients cie�i noteica, � pirms nebū�u dzirdējis no Godfrija pa�a, ka viņ� netiek turēts nebrīvē.

Mūsu neviesmīlīgais saimnieks parāva zvanu.

����� Ralf, � viņ� sacīja, � piezvaniet uz grāfistes poli�ciju un palūdziet, lai inspektors atsūta divus konsteblus. Sakiet viņam, ka mājā notikusi ielau�anās.

���� Acumirkli, � es teicu. � Jums jāzina, mister Dods, ka pulkvedim ir taisnība un mēs viņa mājā atrodamies nelikumīgi. Ta�u viņam jāatzīst, ka jūsu rīcību diktē rūpes par viņa dēlu. Uzdro�inos cerēt, ka, piecas minūtes apru�nājoties ar pulkvedi Emsvortu, es panāk�u viņa viedokļa maiņu.

���� Manas domas tik viegli nemainās, � vecais karavīrs atteica. � Ralf, dariet, ko es jums lieku. Kāda velna pēc jūs vilcināties? Zvaniet policijai!

����� Nedariet to, � es teicu, atspiezdamies pret durvīm.

������ Policijas iejauk�anās izraisīs tie�i to katastrofu, no kuras jūs bīstaties. � Es izņēmu savu piezīmju grāmatiņu, izplēsu lapu un uz�ņāpu uz tās vienu vārdu. � Lūk, � es teicu, sniegdams to pulkvedim Emsvortam, � tas mūs atveda �urp.

Viņ� vērās lapiņā ar pārsteiguma izteiksmi sejā.

������ Kā jūs zināt? � viņ� izdvesa, smagi atkrizdams krēslā.

����� Zināt � tas ir mans amats, mana profesija.

Pulkvedis iegrima domās, ar kalsno roku plūkādams

izspūru�o bārdu. Tad viņ� rezignēti atmeta ar roku.

����� Labi, ja jūs vēlaties redzēt Godfriju, lai notiek. Jūs esot panācis savu. Ralf, pasakiet Godfrijam un misteram Kentam, ka pēc piecām minūtēm mēs būsim pie viņiem.

Tie�i pēc piecām minūtēm mēs pa dārza celiņu sa�sniedzām noslēpumaino māju. Mazs, bārdains vīriņ� stā�vēja pie durvīm, izskatīdamies loti pārsteigts.

���� Tas ir tik negaidīti, pulkvedi Emsvort, � viņ� sacīja.

����� Tas izjauks visus mūsu plānus.

�������� Es tur nekā nevaru darīt, mister Kent. Mūs spie� rīkoties priek�laicīgi. Vai misters Godfrijs var mūs pie�ņemt?

����� Jā, viņ� istabā gaida. � Kents ieveda mūs pla�ā, vienkār�i iekārtotā istabā. Tur stāvēja kāds cilvēks, pa�griezis muguru pret kamīnu, un, viņu ieraugot, mans klients, rokas pastiepis, metās uz priek�u.

����� Godfrij, veco zēn, cik jauki tevi redzēt!

Ta�u uzrunātais viņu atvairīja.

����� Neskaries man klāt, D�imij. Turies tālāk no manis! Jā, apskaties vien labi! Es ne visai atgādinu eleganto jau�nāko kaprāli no B divīzijas, vai ne?

Viņa izskats nudien bija neparasts. Varēja redzēt, ka viņ� patiesi ir bijis glīts, Āfrikas saulē iededzis cilvēks ar skaidriem sejas vaibstiem, bet tagad ādu izraibināja dīvaini balti, it kā izbalināti plankumi.

��� Tāpēc es nepieņemu apmeklētājus, � viņ� teica. � Es nedomāju tevi, D�imij, bet tavam draugam nevajadzēja nākt �urp. Tam ir nopietni iemesli, bet jūs mani pārstei�dzāt negaidīti.

���� Godfrij, es gribēju pārliecināties, vai ar tevi viss kār�tībā. Es tonakt redzēju tevi, kad tu skatījies manā logā, un nevarēju nomierināties, pirms nebiju visu noskaidrojis.

����� Vecais Ralfs man pateica, ka tu esi �eit, un es ne�varēju novaldīties, nepalūkojies uz tevi. Es cerēju, ka tu nebūsi mani redzējis, un, dzirdot veramies logu, metos prom uz savu slēptuvi.

����� Bet, Dieva dēl, kas īsti noticis?

��� Tas nav gar� stāsts, � Godfrijs sacīja, aizsmēķēdams cigareti. � Vai atceries to rīta kauju Bafelsprūtā pie Pre- torijas, pie Austrumu dzelzceļa? Vai tu zināji, ka mani tur ievainoja?

����� Jā, es biju par to dzirdējis, bet man nebija nekādu tuvāku ziņu.

� Mūs trīs no�ķīra no citiem. Atceries, tas bija loti paugurains apvidus. Tur bija Simpsons � puisis, kuru mēs saucām par Plikpauri Simpsonu, � Andersens un es. Mēs kārtojām rēķinus ar brāļiem būriem, bet �ie mūs nolika gar zemi. Abi pārējie bija nogalināti. Man lode bija trā�pījusi plecā. Es tomēr uzrausos zirgā, un tas noauloja vai�rākas jūdzes, pirms es zaudēju samaņu un izvēlos no segliem.

Kad atjēdzos, metās jau krēsla, un es piecēlos, juzda�mies pavisam vārgs un slims. Sev par izbrīnu, ieraudzīju, ka turpat blakus ir liela māja ar platām kāpnēm un dau�dziem logiem. Bija drausmīgi auksts. Atceries to stindzi�no�o aukstumu, kāds mēdza iestāties vakaros, to pretīgo aukstumu, kuram nebija nekā kopīga ar spirdzino�u, ve�selīgu vēsumu. Es biju pārsalis līdz kaulam, un mana vienīgā cerība bija iekļūt mājā. Pusnemaņā vilkos uz tu�rieni. Miglaini atceros, ka lēnām uzkāpu pa kāpnēm, ie�gāju pla�ā istabā, kurā stāvēja vairākas gultas, un, at�viegloti noelsdamies, iemetos vienā no tām. Tā nebija sa�klāta, bet mani tas ne mazākā mērā neuztrauca. Es uz�vilku segas pār savu drebo�o ķermeni un tūliņ pat iegrimu dziļā miegā.

Kad pamodos, bija jau rīts, un man �ķita, ka esmu iekļuvis kādā drausmīgā murgā. Pa lielajiem, neaizklā- tajiem logiem ieplūda Āfrikas saule, izgaismodama katru �īs pla�ās, tuk�ās, balsinātās gulamtelpas stūrīti. Manā priek�ā stāvēja sīks, rūķim līdzīgs vīrelis ar milzīgu sīpol- veidīgu galvu un uzbudināts kaut ko vervelēja holandie�u valodā, vicinādams briesmīgas, brūniem sūkļiem līdzīgas plaukstas. Aiz viņa bija sapulcējies bariņ� cilvēku, kuri, likās, uzjautrinājās par situāciju, ta�u, cie�āk viņus aplū�kojot, mani pārņēma drebuli. Neviens no viņiem neiz�skatījās pēc normālas būtnes. Visi bija tādi kā greizi, kā sapampu�i vai citādi kroplīgi. �o dīvaino monstru smiekli skanēja �ausmīgi.

Likās, ka neviens no viņiem neprot angļu valodu, bet situācija bija jānoskaidro, jo lielgalvainais radījums bija varen saniknojies un, rēkdams kā me�a zvērs, satvēra ma�ni ar savām deformētajām rokām un vilka laukā no gultas, kaut gan brūce atkal sāka asiņot. Mazajam monstram piemita vēr�a spēks, un nezinu, ko viņ� ar mani būtu iz�darījis, ja, trok�ņa pievilināts, nebūtu parādījies kāds ve�cāks vīrs. Tas kaut ko bargi noteica holandie�u valodā, un mans mocītājs nozuda. Tad atnācējs pagriezās pret mani un vērās manī visdziļākajā izbrīnā.

� Kā jūs te nokļuvāt? � viņ� prasīja. � Pagaidiet! Redzu, ka jūs esat noguris un jūsu ievainotais plecs prasa aprūpē�anu. Es esmu ārsts, un es jūs pārsie�u. Bet, cilvēk mīļais, �eit jums draud daudz lielākas briesmas nekā kau�jas laukā. Jūs esat leprozorijā un esat gulējis lepras slim�nieka gultā.

Vai gan man vēl kaut kas jāsaka, D�imij? Izrādījās, ka iepriek�ējā dienā, karadarbībai tuvojoties, visi �ie na�baga radījumi tiku�i evakuēti. Tad, pēc britu armijas pa- virzī�anās uz priek�u, viņi atvesti atpakaļ. Viņu ārsts un uzraugs, kur�, kā pats apgalvoja, bija imūns pret �o sli�mību, man atzinās, ka tomēr nekad nebūtu uzdro�inājies darīt to, ko biju darījis es. Viņ� ierādīja man atsevi�ķu istabu, gādīgi ārstēja mani un pēc kādas nedēļas pārveda uz Pretorijas slimnīcu.

Tā sākās mana traģēdija. Par spīti visam, es vēl cerēju, bet nebiju pārbraucis mājās, kad drausmīgās pazīmes, kuras jūs varat saskatīt manā sejā, jau liecināja, ka nees�mu izvairījies no likteņa. Kas man atlika? Es apmetos �ajā vientuļajā mājā. Mums bija divi kalpotāji, kuriem varēja pilnīgi uzticēties. Misters Kents, kur� ir ķirurgs, bija sagatavojies dzīvot kopā ar mani. Alternatīva �im vien�kār�ajam variantam būtu drausmīga: pilnīga izolācija uz mū�u kopā ar sve�iem cilvēkiem, bez cerībām jebkad atveseļoties. Ta�u bija jāievēro absolūta slepenība, citādi pat �ajā klusajā nostūrī kāds varētu sākt protestēt un man būtu jāpadodas savam briesmīgajam liktenim. Pat tu, D�i�mij, nedrīkstēji neko zināt. Nevaru iedomāties, kāpēc mans tēvs piekāpās.

Pulkvedis Emsvorts rādīja uz mani.

����� �is d�entlmenis mani piespieda tā rīkoties. � Viņ� atlocīja papīra strēmelīti, uz kuras es biju uzrakstījis "Lep�ra". � Man likās, ja viņ� zina tik daudz, tad būs dro�āk, ja viņ� zinās visu.

����� Tā arī ir, � es teicu. � Kas zina, varbūt tas dos kādu labumu. Cik noprotu, pacientu ir redzējis tikai mis�ters Kents. Vai drīkstu jautāt, ser, � vai jūs esat �ādu tropisku slimību speciālists?

���� Esmu ieguvis vispārīgu medicīnisko izglītību, � ārsts mazliet atturīgi atbildēja.

����� Ne�aubos, ser, ka jūs esat pilnīgi kompetents, ta�u esmu pārliecināts, ka �ādos gadījumos ieteicams uzzināt vēl kāda mediķa viedokli. Cik saprotu, jūs to neesat darījis aiz bailēm, ka jūs piespiedīs izolēt pacientu.

����� Tā tas ir, � pulkvedis Emsvorts teica.

���� Es paredzēju �ādu situāciju, � es paskaidroju, � un atvedu līdzi savu draugu, kur� prot glabāt noslēpumus. Reiz es viņam palīdzēju, un viņ� ir gatavs konsultēt mūs drīzāk kā draugs, nevis kā speciālists. Tas ir sers D�eimss Sonderss.

Mistera Kenta sejā bija lasāms, ka viņ� izjūt lielāku prieku un apbrīnu nekā varētu just jaunākais leitnants, kuram radusies iespēja aprunāties ar lordu Robertsu.

����� Jutī�os pagodināts, � viņ� nomurmināja.

���� Tad es palūg�u seru D�eimsu ienākt. Viņ� patlaban ir karietē pie durvīm. Pulkvedi Emsvort, varbūt mēs varētu doties uz jūsu kabinetu, kur es visu paskaidro�u.

Te nu man pietrūkst mana drauga Vatsona. Ar gudriem jautājumiem un izbrīna saucieniem viņ� manu vienkār�o aroda prasmi, kas nav nekas cits kā veselā saprāta diktēta sistēma, liek uzlūkot par brīnumu. Pa�am stāstot savus piedzīvojumus, man nav �āda mērķa. Tomēr es atklā�u savu domu gaitu, tāpat kā atklāju to mazajai auditorijai, kas līdz ar Godfrija māti bija sanākusi pulkve�a Emsvorta kabinetā.

����� Process sākas ar to, � es teicu, � ka jāizslēdz viss, kas nav iespējams. Patiesība meklējama starp atliku�ajām versijām, lai gan tās var likties neticamas. Tās cita pēc citas jāpārbauda, līdz kāda no tām izrādīsies pietiekami pamatota. Mūsu gadījumā man likās, ka �ī jaunā cilvēka ieslodzī�anai nomaļajā ēkā var būt trīs izskaidrojumi. Vai nu viņ� slēpjas tāpēc, ka ir izdarījis noziegumu, vai viņ� ir vājprātīgs un vecāki vēlas pasargāt viņu no psihiatriskās slimnīcas, vai arī viņam ir kāda slimība, kuras dēl draud izolācija. Citu versiju man nebija.

Versija par noziegumu neizturēja pārbaudi. Man bija zināms, ka �ai apvidū nav izdarīts neviens noziegums, kur� nebūtu atklāts. Ja tas būtu vēl nekonstatēts noziegums, tad ģimene aizsūtītu vaininieku tālāk projām, nevis slēptu mājā.

Garīga saslim�ana bija vairāk ticama. Otras personas atra�anās mājā lika domāt, ka Godfrijs tiek uzraudzīts. Fakts, ka sargs aizejot aizslēdz durvis, pastiprināja aizdo�mas par ieslodzījumu. No otras puses, ieslodzījums nebija pārāk stingrs, citādi jauneklis nevarētu iziet laukā, lai pa�skatītos uz savu draugu. Jūs ta�u atceraties, mister Dods, ka es jūs izvaicāju, kādu avīzi lasījis misters Kents. Man būtu vieglāk, ja tā būtu bijusi "Lancet" vai "British Medi- cal Journal". Nav ta�u aizliegts turēt vājprātīgo privātā mājā, ja viņu pieskata kvalificēts personāls un varas ie�stādēm tas ir zināms. Kādēļ gan tādā gadījumā �ī izmisīgā slepenība? Atkal mana teorija nesaskanēja ar faktiem.

Atlika vēl tre�ā versija, kura, lai gan bija neticama, likās vispiemērotākā. Dienvidāfrikā lepra nav neparasta slimī�ba. Kādas dīvainas sakritības dē] jauneklis varēja būt ar to inficējies. Vēlēdamās glābt viņu no izolācijas, ģimene nokļuva briesmīgā situācijā. Bija jāievēro liela slepenība, lai neizplatītos baumas un netiktu pievērsta varas iestā�u uzmanība. Tika atrasts uzticams mediķis, kur� par pie�nācīgu samaksu uzņēmās aprūpēt slimnieku. Nebija ne�kāda iemesla liegt viņam brīvību pēc tumsas iestā�anās. Adas izbalē�ana ir �īs slimības rezultāts. �ī versija bija loti piemērota un derēja tik labi, ka es nolēmu rīkoties tā, it kā viss jau būtu pierādīts. Kad, ieradies �eit, pa�manīju ar dezinfektantiem piesūcinātos Ralfa cimdus, iz�gaisa pēdējās �aubas. Viens vienīgs vārds, kuru es uzrak�stīju, pierādīja jums, ser, ka jūsu noslēpums ir atklāts, un es to rakstīju, nevis teicu, lai apliecinātu, ka varat uz mani paļauties.

Es patlaban beidzu savu iztirzājumu, kad atvērās dur�vis un tajās parādījās izcilā dermatologa kalsnais augums. Ta�u �oreiz viņa sfinksai līdzīgie vaibsti bija atmaigu�i, acis izstaroja cilvēcisku siltumu. Viņ� piegāja klāt pulk�vedim Emsvortam un satvēra tā roku.

���� Liktenis man lēmis bie�i nākt ar ļaunu vēsti, reti ar labu, � viņ� teica. � �oreiz ir vēlamais variants. Tā nav lepra.

����� Ko?

����� Tas ir tipisks pseidolepras jeb ihtiozes gadījums: nejauka, smaga, bet ārstējama un visādā ziņā neinfek�cioza ādas slimība. Jā, mister Holms, nejau�ībai ir liela nozīme. Bet vai tā ir nejau�ība? Vai te nedarbojas kādi netverami spēki, par kuriem mēs tik maz zinām? Vai mēs varam būt pārliecināti, ka �ī jaunekļa drūmās nojautas, kuras, bez �aubām, vajāja viņu kop� �ķietamās inficē�anās, nevarēja radīt fizisku efektu? Visādā ziņā es lieku ķīlā sa�vu profesionāla reputāciju� Bet dāma ir paģībusi! Es do�māju, misteram Kentam vajadzētu parūpēties par viņu, līdz viņa atgūstas no prieka izraisītā �oka.

Doktoram Vatsonam sagādāja prieku atkal ierasties Beikerstritā, neuzkoptajā istabā pirmajā stāvā, �ajā daudzu brīni�ķīgu piedzīvojumu sākumpunktā. Viņ� aplūkoja ta�bulas pie sienām, skābes izdedzināto ķimikāliju plauktu, kaktā ieslieto vijoles futrāli, ogļu spaini, kurā kādreiz bija glabāju�ās pīpes un tabaka, un, beidzot, vina skatiens ap�stājās pie Billija spirgtās, smaidīgās sejas. Billijs bija gados jauns, bet loti saprātīgs un atjautīgs kalpotājs, kuram bija izdevies pārmest tādu kā tiltu pāri atsve�inātības un vien�tulības bezdibenim, kas pletās ap slavenā detektīva no�slēpumaino personu.

����� Pie jums viss ir tāpat kā agrāk. Arī jūs pats nemaz neesat mainījies. Ceru, ka to pa�u var sacīt par Holmsu?

Billijs mazliet ba�īgi paraudzījās uz aizvērtajām guļam�istabas durvīm.

����� Liekas, viņ� gul, � kalpotājs sacīja.

Bija gai�s vasaras vakars, pulkstenis tikai septiņi, ta�u doktors Vatsons nebrīnījās par Billija teikto: viņ� jau sen bija pierādies pie sava senā drauga neparastā dzīvesveida.

����� Ja nemaldos, tas nozīmē, ka viņam uzticēta kāda lieta?

����� Pilnīgi pareizi, ser. Tā visā pilnībā pārņēmusi viņa prātu. Es pat bīstos par viņa veselību. Viņ� dienu no dienas kļūst bālāks un vājāks un neko neēd. Misis Had- sonc vaicāja viņam: "Kad jūs gribētu pusdienot, mister Holms?" Viņ� atbildēja: "Parīt pusastoņos." Jūs ta�u zināt, kāds viņ� kļūst, kad nododas darbam.

����� Jā, Billij, zinu.

���� Viņ� kādu izseko. Vakar viņ� tēloja strādnieku, kas meklē darbu. Bet �odien pārģērbās par veceni. Turklāt izskatījās tik ticami, ka es viņu nepazinu, lai gan man jau nu būtu jāpazīst viņa metodes.

Pasmaidījis Billijs norādīja uz kādu stipri nodriskātu lietussargu, kas bija piesliets pie dīvāna.

����� Tas ir viens no vecenes tērpa piederumiem.

����� Bet kādu lietu viņ� �oreiz izmeklē, Billij?

Billijs pieklusināja balsi, it kā runātu par lielu valsts noslēpumu.

����� Jums es to pateik�u, ser. Ta�u neviens cits to ne�drīkst zināt. Tā ir karaļa kroņa briljanta lieta.

����� Jūs runājat par simttūksto� mārciņu vērtā dārgak�mens nolaupī�anu?

���� Jā, ser. Viņiem tas katrā ziņā jāatrod. Pie mums bija ieradies gan premjerministrs, gan iek�lietu ministrs, kuri sēdēja uz �ī pa�a dīvāna. Misters Holmss bija pret viņiem loti laipns. Viņ� neizrādīja nekādu augstprātību un solījās darīt visu, kas būs iespējams. Un tad vēl lords Kantlmlrs�

����� Patie�ām?

���� Jā, ser, jūs saprotat, ko tas nozīmē? Viņ�, ja atļauts sacīt, ir �ausmīgi uzpūtīgs. Es varu kārtot lietas ar prem�jerministru, un man nekas nav iebilstams pret iek�lietu ministru � viņ� liekas laipns un labi audzināts cilvēks �, bet �o lordu es nevaru ciest. Un misters Holmss tāpat. �is cilvēks netic misteram Holmsam un bija iebildis pret lietas uzticē�anu viņam. Man �ķiet, viņ� pat priecātos, ja misters Holmss netiktu ar to galā.

����� Vai misteram Holmsam tas ir zināms?

���� Vēl nav bijis tādas reizes, kad misters Holmss kaut ko nezinātu.

�������� Es loti ceru, ka viņ� tiks galā un lords Kantlmlrs tiks apkaunots. Klausieties, Billij, kāpēc logu sedz �is aizkars?

������ To misters Holmss piekāra pirms trim dienām. Mums te ir kaut kas interesants. � Billijs paspēra da�us solus un atrāva vaļā aizkaru, kas norobe�oja istabu no loga ni�as.

Doktoram Vatsonam nevil�us izlauzās izbrīna sauciens. Dziļā atpūtas krēslā te sēdēja viņa vecā drauga precīza kopija � gan rītasvārki, gan viss pārējais bija glu�i kā Holmsam, logam pievērstā seja mazliet noliekta, it kā viņ� lasītu neredzamu grāmatu. Billijs noņēma galvu no ķer�meņa un paturēja rokās.

����� Mēs to novietojām da�ādās pozās, lai vairāk izska�tītos, ka te sē� dzīvs cilvēks. Es, protams, nebūtu to aizticis, ja logs nebūtu aizklāts. Kad aizkari ir vaļā, tā ir redzama no ielas pretējās puses.

����� Reiz jau kaut kas līdzīgs mums bija.

����� Tolaik manis te vēl nebija, � Billijs teica. Viņ� atbīdīja aizkarus un palūkojās ārā. � No tās mājas mūs kāds novēro. Redzat, tai logā ir cilvēks, vai gribat pa�skatīties?

Vatsons paspēra soli, bet �ajā brīdī guļamistabas dur�vis atvērās un tajās parādījās Holmsa kalsnais, slaidais stāvs: viņa seja bija novājējusi un bāla, ta�u garastāvoklis, kā vienmēr, mo�s. Vienā lēcienā viņ� bija pie loga un aizvilka aizkaru.

������ Diezgan, Billij, � viņ� sacīja, � jūs riskējāt ar dzīvību, bet tie�i patlaban jūs man esat loti vajadzīgs. Priecājos jūs redzēt, Vatson, mūsu vecajā dzīvoklī. Jūs esat ieradies kritiskā brīdī.

����� Es to jūtu.

����� Varat iet, Billij. Nezinu, ko darīt ar �o zēnu. Vai drīkstu viņu pakļaut briesmām?

��� Kādām briesmām, Holms?

���� Pēk�ņas nāves briesmām. Nebūs nekāds brīnums, ja �ovakar kaut kas notiks.

��� Kas?

��� Piemēram, mani nogalinās.

��� Nevar būt, Holms, jūs jokojat!

�� Ar visu savu humora izjūtas trūkumu es būtu varējis izdomāt labāku joku. Bet pagaidām ta�u mēs varam bau�dīt dzīvi? Vai jūs drīkstat lietot reibino�os dzērienus? Ceru, ka jūs nenoniecināsiet manu no�ēlojamo tabaku un pīpi? �ajās dienās tai jāaizvieto man ēdiens.

��� Kādēļ jūs atsakāties no ēdiena?

��� Izsalkums veicina prāta spējas. Dārgo Vatson, jums kā ārstam jāpiekrīt, ka gremo�anas procesā smadzenes zaudē tie�i tik daudz asiņu, cik to vajag, lai darbotos kuņ�ģis. Es pa�laik esmu vienas vienīgas smadzenes. Viss cits ir tikai piedēklis. Tādēļ man vispirmām kārtām jārēķinās ar smadzenēm.

���� Bet jūs runājāt par kādām draudo�ām briesmām, Holms?

���� Ak jā, katram gadījumam jums derētu apgrūtināt savu atmiņu ar slepkavas vārdu un adresi. �īs ziņas jūs varēsiet nodot Skotlendjardam kā uzticamā Holmsa at�vadu sveicienu. Slepkavu sauc Silviuss, grāfs Negreto Sil- viuss. Pierakstiet: Mūrsaidgārdena 136, Ziemeļrietumi. Uz�rakstījāt?

Vatsona godīgā seja nervozi noraustījās. Viņ� pārāk labi zināja, ka Holmsu nekad nespēj aizkavēt nekādas bries�mas, ka viņ� tās drīzāk nenovērtē, nevis pārspīlē. Vatsons nebija radis velti �ķiest laiku un apņēmīgi piecēlās.

���� Esmu jūsu rīcībā, Holms, tuvākajās dienās bū�u pilnīgi brīvs.

����� Jūs nemaz neesat labojies, Vatson. Visiem jūsu vecajiem netikumiem ir pievienojies vēl kāds � jūs esat iemācījies melot. Jūsu izskats liecina, ka esat darbā aiz�ņemts ārsts, pie kura pacienti nāk bariem.

��� Starp tiem nav neviena kaut cik nopietni slima. Bet vai tad jūs nevarat �o cilvēku apcietināt?

��� Protams, varu, Vatson, tāpēc jau viņ� tā uztraucas.

��� Tad kāpēc jūs to nedarāt?

��� Es nezinu, kur atrodas briljants.

��� Ak jā, Billijs stāstīja � briljants no karaļa krona!

��� Jā gan, lielais, dzeltenais Mazarlni dārgakmens. Es biju izmetis tiklu, un zivis jau tajā iepinu�ās, bet vēl ne�esmu atradis akmeni. Kāda jēga aizturēt laupītājus? Pro�tams, iesēdinot viņus visus aiz restēm, pasaule kļūtu la�bāka. Bet man ir cits mērķis � man jādabū briljants.

��� Tātad grāfs Silviuss ir viena no tiklā nokļuvu�ajām zivīm?

���� Jā, turklāt tā ir zobaina haizivs. Otrs ir bokseris Sems Mērtons. Seins nav slikts puisis, bet grāfs viņu iz�manto saviem nolūkiem. Tā nav haizivs, tas ir dumj� liel- galvains grundulis. Ta�u arī viņ� spārdās manā tīklā.

��� Un kur ir �is grāfs Silviuss?

���� �odien es visu rītu grozījos viņam pa�ā deguna priek�ā. Jūs ta�u esat redzējis mani vecenes lomā. Tik veiksmīgi kā �oreiz tā man vēl nekad nebija izdevusies. Grāfs pat pacēla manu lietussargu, sacīdams: "Atļaujiet, cienītā kundze," � viņ� ta�u ir pa pusei itālietis un, kā jau īstens dienvidnieks, prot būt bezgala laipns, ja ir labā garastāvokli, bet, ja sliktā,� tad tas ir tīrais sātans. Kā redzat, Vatson, dzīvē notiek loti interesantas lietas.

��� Bet tas varēja beigties traģiski.

��� Piekrītu. Es sekoju viņam līdz vecā �traubenzē darb�nīcai. Tur viņam bija izgatavota pneimatiskā �autene � lieliska mantiņa, kura, ja nemaldos, patlaban atrodas pretējās mājas logā. Jūs redzējāt manekenu? Ak jā, Billijs jums to rādija. Kuru katru bridi �o skaisto galvu var trā�pīt lode. Kas noticis, Billij?

Billijs bija ienācis, uz paplātes nesdams vizītkarti. Holmss paraudzījās uz karti: viņa uzacis pacēlās, lūpās ievilkās vīpsnā.

��� Viņ� nolēmis pats ierasties personiski. To es ne�gaidīju. Jāķeras vērsim pie ragiem, Vatson. �is cilvēks ir spējīgs uz visu. Jūs dro�i vien būsiet dzirdējis, ka grāfs ir slavens lielo zvēru mednieks. Ja viņam arī mani izdosies iedabūt savā mednieka somā, tas būs spo�s viņa sportista karjeras noslēgums. Viņ�, protams, jūt, ka tūliņ bū�u viņu panācis.

��� Sūtiet pēc policijas.

��� Es dro�i vien tā arī darī�u, bet ne tūliņ. Paskatie�ties, Vatson, vai lejā uz ielas kāds nestāv.

Vatsons uzmanīgi palūkojās gar aizkara malu.

��� Pie durvīm stāv kāds tēvainis.

��� Tas ta�u Sems Mērtons, uzticamais, bet ne sevi�ķi attapīgais Sems. Kur ir tas d�entlmenis, Billij?

��� Viesistabā, ser.

��� Kad es piezvanī�u, ielaidiet viņu.

��� Klausos, ser.

��� Ja arī manis istabā nebūs, tomēr laidiet viņu iek�ā.

��� Klausos, ser!

Vatsons pagaidīja, līdz durvis aizveras, un sāka dedzīgi runāt:

��� Klausieties, Holms, tas ta�u ir neprāts. �is cilvēks ir spējīgs uz visu, viņu nekas neapturēs. Varbūt viņ� iera�dies, lai jūs nogalinātu.

��� Par to es nemaz nebrīnītos.

��� Nu, tad es palik�u kopā ar jums.

��� Jūsu klātbūtne var izrādīties loti nevēlama.

��� Viņam?

��� Nē, dārgais, man.

��� Un tomēr es nevaru atstāt jūs vienu.

���� Nē, Vatson, jūs varat, un jums tas jādara, jūs vēl nekad neesat izstājies no spēles. Esmu pārliecināts, ka arī �oreiz jūs to novcdīsiet līdz galam. �is cilvēks te ieradies savos nolūkos, bet varbūt paliks �eit tāpēc, ka to gribē�u es. � Holmss izvilka piezīmju grāmatiņu un uzrakstīja da�as rindiņas. � Brauciet uz Skotlendjardu un nododiet �o zīmīti Jūgelam no kriminālmeklē�anas nodaļas. Atgrie�zieties kopā ar policiju, un tad grāfu varēs arestēt.

��� Labprāt jums palīdzē�u.

���� Ceru, ka līdz jūsu atgrie�anās brīdim man pietiks laika, lai noskaidrotu, kur atrodas dārgakmens.

Holmss piezvanīja.

��� Būs labāk, ja dosieties projām caur guļamistabu. Ir loti ērti, ja mājai ir otra izeja. Es labprāt aplūkotu savu haizivi, tai neredzot, un, kā jūs jau zināt, �ādiem gadī�jumiem man ir kaut kas padomā.

Tā nu pēc brī�a, kad Billijs ielaida Silviusu, istabā ne�viena nebija. Slavenais �āvējs, sportists un �vīts bija ma�sīvs, melnīgsnējs vīrietis, viņa kuplās, melnās ūsas sedza plānu, cietsirdīgu muti, virs kuras slējās gar�, līks deguns kā ērgļa knābis. Viņ� bija labi ģērbies, lai gan spilgtā kak�lasaite, tās mirdzo�ā adata un spo�ie gredzeni pārāk �il�bināja acis. Kad durvis aiz viņa aizvērās, viņ� draudīgi un tajā pa�ā laikā bailīgi sāka vērties visapkārt, it kā gaidīdams ik stūrī izliktas lamatas. Pēk�ņi viņ� nodrebēja, ieraudzījis aiz krēsla atzveltnes rēgojamies rāmi noliekto galvu un rītasvārku apkakli. Sākumā viņa sejā atspogu�ļojās bezgalīga neizpratne. Tad slepkavas melnās acis ļauni iedzalkstījās. Viņ� vēlreiz paraudzījās visapkārt, lai pārlie�cinātos, ka neviens viņu neredz, un. pacēlis savu smago spieķi, uz pirkstgaliem zagās tuvāk klusajam sēdētājam. Viņ� jau pietupās, lai atvēzētos un zveltu, kad pēk�ņi at�vērās guļamistabas durvis un atskanēja rimtā, izsmējīgā Holmsa balss:

��� Pielūkojiet, grāf, nesadauziet to!

Slepkava atlēca atpakaļ, viņa saviebtā seja pauda iz�brīnu. Viņ� vēlreiz pacēla nolaisto spieķi, it kā gribētu pārnest niknumu no kopijas uz oriģinālu, bet Holmsa pe�lēko acu cie�ais skatiens un zobgalīgais smaids lika viņa rokai atkal noslīgt lejup.

��� Skaista skulptūra! � Holmss teica. � Fran�u meis�tara Tavernjē darbs. Viņ� izgatavo vaska figūras tikpat labi kā jūsu draugs �traubenzē � pneimatiskās �autenes.

��� Pneimatiskās �autenes? Ko jūs ar to gribat teikt?

��� Nolieciet cepuri un spieķi uz galda. Lūk, tā, patei�cos. Un apsēdieties, lūdzu. Varbūt jūs izvilksiet ārā savu pistoli? Lai gan, ja jūs vēlaties uz tās sēdēt, man nav iebildumu. Jūs esat atnācis īstajā brīdī, man ar jums jāap�runājas.

Grāfs draudīgi savilka biezās uzacis.

���� Es arī gribēju pateikt jums da�us vārdus, Holms. Tādēļ jau esmu ieradies. Nenolieg�u � es tikko grasījos sa�ķaidīt jūsu galvu.

Holmss piesēdās uz galda malas.

��� Es sapratu, ka jums ir padomā kaut kas tamlīdzīgs. Bet kāpēc es esmu izpelnījies tādu ievērību?

��� Jūs pārāk daudz atļaujaties, man tas sāk krist uz nerviem. Jūs sūtāt savus rokaspui�us mani izsekot.

��� Savus rokaspui�us? Goda vārds, es nevienu neesmu sūtījis.

��� Nerunājiet muļķības! Es manīju, ka man seko. Bet mēs vēl redzēsim, kur� kuru pieveiks, Holms.

����� Tas, protams, ir sīkums, grāf Silvius, bet es jūs palūg�u ievērot pieklājību, kad runājat ar mani. Jūs sapro�tat, manas profesijas dēl man vajadzētu uzrunāt ar "tu" gandrīz vai pusi noziedznieku, un jums jāpiekrīt, ka es nevaru pieļaut izņēmumus, lai neievestu kārdinā�anā pā�rējos.

��� Nu labi, lai būtu mister Holms.

��� Jauki! Ta�u jūs kļūdāties, apgalvodams, ka es iz�mantojot aģentus.

Grāfs Silviuss nicīgi iesmējās.

���� Nedomājiet, ka esmu dumjāks par jums un neko neredzu. Vakar tas bija kāds sportists. �odien � vecene. Tie abi ne brīdi neizlaida mani no acīm.

�� Jūs man glaimojat, ser. Vecais barons Dausons dienu pirms tam, kad tika pakārts, sacīja, ka teātris manā per�sonā esot tie�i tik daudz zaudējis, cik taisnā tiesa � ieguvusi. Bet �odien jūs mani slavējat par manām mazajām pārvērtībām.

��� Tātad� Tātad tas bijāt jūs?

Holmss paraustīja plecus.

��� Tur, kaktā, stāv lietussargs, kuru jūs, neko neno�jauzdams, tik laipni man pasniedzāt.

��� Būtu es to zinājis, jūs nekad�

�� Jūs gribat sacīt, es vairs nekad nebūtu ieraudzījis �o pieticīgo mitekli? Es to labi sapratu. Mums visiem mēdz misēties, un mēs to vēlāk no�ēlojam. Bet, lai nu kā, jūs mani nepazināt, un te nu es sē�u!

Grāfa uzacis virs zvērojo�ajām acīm savilkās vēl cie�āk.

���� Jo ļaunāk. Tātad nevis jūsu aģenti, bet jūs pats tēlojat klaunu un bā�at degunu citu darī�anās. Jūs atzīs- taties, ka izsekojāt mani. Kādēļ?

��� Jūs, grāf, ta�u kādreiz Al�īrijā medījāt lauvas.

��� Un kas tad ir?

��� Atļaujiet jautāt: kādēļ?

��� Kādēi? Sporta pēc, lai pakutinātu nervus, riska dēl.

��� Turklāt jūs vēlējāties atbrīvot zemi no plēsoņām?

��� Pilnīgi pareizi.

��� Tagad jūs saprotat manu nolūku?

Grāfs pielēca kājās, viņa roka neviļus pastiepās uz mugurkabatas pusi.

��� Sēdiet, sēdiet, grāf. Bez �ī mērķa man ir vēl cits, konkrētāks. Man vajadzīgs dzeltenais briljants!

Ļauni smīnēdams, grāfs Silviuss atkal apsēdās.

��� Re, kā, � viņ� noteica.

���� Jūs loti labi zinājāt, ka tādēļ es jūs izsekoju, un �odien ieradāties �eit, lai noskaidrotu, cik daudz man ir zināms un cik liela ir nepiecie�amība mani novākt. Varat man ticēt, ka no jūsu viedokļa tas ir absolūti nepiecie�ami, jo es zinu visu, izņemot vienu faktu, bet to ceru uzzināt no jums.

��� Patiesi? Interesanti, kas tas par faktu, kur� jums nav zināms?

��� Kur patlaban atrodas briljants? Grāfs viltīgi pavērās sarunu biedrā.

��� Tik vien? Bet, velns lai parauj, kā es varu jums to pateikt?

��� Varat, un jūs to izdarīsiet.

��� Jūs tā domājat?

��� Grāf Silvius, jums neizdosies mani iebiedēt. Silviusam pievērstās Holmsa acis samiedzās un nozib-

snīja kā tērauda asmeņi.

��� Es redzu jums cauri, it kā jūs būtu no stikla.

��� Tādā gadījumā jūs arī redzat, kur ir briljants. Holmss līksmi sasita plaukstas un izteiksmīgi pacēla

pirkstu.

��� Nu jūs pats atzināties, ka zināt, kur tas ir.

��� Es neko neesmu atzinies.

���� Klausieties, grāf, ja jūs būsiet prātīgs, mēs varam vienoties, citādi jums klāsies plāni.

Grāfs Silviuss pacēla acis pret griestiem.

��� Kur� kuru tagad baida � jūs mani vai es jūs?

Holmss domīgi paraudzījās vinā kā �aha lielmeistars,

kur� gatavojas izdarīt iz�ķiro�u gājienu. Tad viņ� izvilka galda atvilktni un izņēma no tās biezu bloknotu.

��� Vai zināt, kas man ir �ajā piezīmju blociņā?

��� Nav ne jausmas, ser.

��� Jūs.

��� Es?

��� Jā, ser, jūs! Katrs jūsu neģēlīgās un noziedzīgās dzīves solis.

��� Lasieties pie velna, Holms! � Grāfs dego�ām acīm pielēca kājās. � Neizvediet mani no pacietības!

�� Te viss ir pierakstīts, grāf. Viss, kas attiecas uz vecās misis Haroldas nāvi, � viņa atstāja jums mantojumā savu īpa�umu Blimerā, un jūs to steig�us nospēlējāt kārtīs.

��� Kādas blēņas!

��� Un viss, kas notika ar Minniju Vorenderu.

��� Beidziet! No tā jums nebūs nekāda labuma!

���� Un vēl daudz kas cits, grāf. Aplaupī�ana Rivjēras ekspresī � 1892. gada 13. februārī. Lionas bankas �eka viltojums tajā pa�ā gadā.

��� Te nu jūs kļūdāties.

�� Tātad visā citā es neesmu kļūdījies? Klausieties, grāf, jūs ta�u spēlējat kārtis. Kāda jēga turpināt spēli, zinot, ka visi trumpji ir pretinieka rokās?

��� Kāds sakars visām �īm pļāpām ar dārgakmeni?

��� Pacietību, grāf. Apvaldiet savu ziņkāri! Ļaujiet man visu kārtīgi izklāstīt. Tas viss liecina pret jums. Turklāt man ir neapstrīdami pierādījumi briljanta lietā gan pret jums, gan pret jūsu miesassargu.

��� Kādi pierādījumi?

��� Pirmkārt, tā ku�iera liecība, kur� veda jūs uz Vait- holu, un ari tā ku�iera liecība, kur� veda jūs atpakaļ. Otrkārt, �veicars apliecināja, ka redzējis jūs pie skatloga. Un, visbeidzot, Aikija Sendersa liecība � viņ� atteicās sazāģēt akmeni. Aikijs jūs ir nodevis, tā ka �o spēlīti esat zaudējis.

Uz grāfa pieres piebrieda vēnas. Pūlēdamies slēpt sa�traukumu, viņ� krampjaini �ņaudzīja melnīgsnējās, spal�vainās rokas. Viņ� mēģināja kaut ko teikt, ta�u mēle neklausīja.

�� Tādas ir manas kārtis. Es tās visas izliku jums priek��ā. Ta�u trūkst vienas kārts � briljantu karaļa. Es nezinu, kur atrodas akmens.

��� Un nekad neuzzināsiet.

��� Jums tā �ķiet? Esiet ta�u prātīgs, grāf. Apdomājiet visu kā nākas. Jūs ietupinās uz divdesmit gadiem un Semu Mērtonu arī. Kāds jums būs labums no briljanta? Galīgi nekāds. Bet, ja jūs to atdosiet, es jums apsolu, ka lieta nenonāks līdz tiesai. Ne jūs, ne Sems mums neesat vaja�dzīgi. Mums vajadzīgs akmens. Atdodiet to, un, ja jūs uzvedīsieties kā nākas, es jums garantēju brīvību. Ta�u, ja jūs vēlreiz iekritīsiet, jums būs beigas. Bet pagaidām man uzdots sameklēt briljantu, nevis jūs.

��� Un ja nu es neesmu ar mieru?

��� Tad nāksies pievākt jūs briljanta vietā.

Holmss piezvanīja, un ienāca Billijs.

��� Man liekas, grāf, ka uz �o apspriedi derētu uzaicināt arī jūsu draugu Semu. Galu galā arī viņ� ir ieinteresēta persona. Billij, uz ielas pie namdurvīm jūs redzēsiet neglītu milzīga auguma d�entlmeni. Palūdziet viņu uznākt aug�ā.

��� Bet ja viņ� atteiksies, ser?

����� Tikai bez vardarbības, Billij. Neizturieties rupji pret viņu. Ja jūs pateiksiet, ka viņu aicina grāfs Silviuss, viņ� noteikti nāks.

��� Ko jūs taisāties darīt? � grāfs jautāja, līdzko Billijs bija izgājis.

��� Es nupat sacīju savam draugam Vatsonam, ka manā tīklā iepinu�ies haizivs un grundulis. �obrīd es ceļu tīklu laukā un abas zivis parādās virs ūdens.

Grāfs piecēlās, turēdams roku aiz muguras. Holmss savējo ieslidināja rītasvārku kabatā.

��� Jums nav lemts nomirt savā gultā, Holms.

��� Jā, par to es ne vienu vien reizi esmu domājis. Bet vai tas ir tik svarīgi? Rādās, ka arī jūs, grāf, sastapsieties ar nāvi, atrazdamies vertikālā, nevis horizontālā stāvoklī. Bet visas �īs drūmās prognozes ir pārāk nomāco�as. Vai labāk nevajadzētu bezrūpīgi izbaudīt �odienu?

Noziedzīgās pasaules karaļa tum�ās, naidīgās acis pēk��ņi iezaigojās kā īstam plēsoņam. Holmsa augums sa�springa un pauda gatavību jebkurā mirklī atvairīt triecienu; likās, ka viņ� pastiepies vēl garāks.

���� Nav vērts �amdīt revolveri, mans draugs, � viņ� rāmi noteica. � Jūs loti labi zināt, ka neuzdro�ināsieties likt to lietā, pat ja es atļautu jums to izvilkt. Ar revol�veriem ir pārāk daudz nepatik�anu. Tie taisa lielu troksni, grāf. Tad jau labāk izmantot pneimatisko �auteni. A, man �ķiet, es dzirdu tuvojamies jūsu cienījamā kompanjona vieglos solus. Labdien, mister Mērton! Garlaicīgi stāvēt uz ielas un gaidīt, vai nav tiesa?

Godalgotais bokseris, smagnējs jauns cilvēks ar muļķī�gu, ietiepīgu un rupji veidotu seju, neveikli nostājās durvīs, mulsi raudzīdamies visapkārt. Holmsa laipnais tonis mo�dināja viņā neizpratni, un, lai gan Sems juta �ī cilvēka naidīgumu, viņ� īsti nezināja, kā izturēties. Sems pagriezās pret savu atjautīgāko biedru.

��� Kas te notiek, grāf? Ko viņam vajag? � Balss ska�nēja dobji un nespodri.

Grāfs paraustīja plecus. Holmss atbildēja viņa vietā:

��� īsi sakot, mister Mērton, jūs esat zaudēju�i.

Bokseris joprojām vērsās pie sava pārinieka:

��� Vai viņ� joko, vai? Man tagad joki nav prātā.

��� Pilnīgi saprotams, � Holmss sacīja. � Un varat man ticēt, pēc da�ām stundām jums tie būs prātā vēl mazāk. Lūk, ko es jums teik�u, grāf Silvius. Esmu aizņemts cil�vēks un nevaru �ķiest laiku tuk�gaitā. Tagad es ieie�u guļamistabā. Jūtieties brīvi. Bez manas klātbūtnes jums būs vieglāk izskaidrot savam draugam lietas būtību. Es tikmēr uz vijoles nospēlē�u barkarolu no "Hofmaņa stās�tiem". Pēc piecām minūtēm atgriezī�os, lai saņemtu galīgo atbildi. Ceru, ka jūs pietiekami skaidri saprotat � jums jāizvēlas viena iespēja no divām: mēs ņemam ciet vai nu jūs, vai dārgakmeni.

Holmss devās projām, paķerdams līdzi kaktā ieslieto vijoli. Pēc brī�a caur aizvērtajām guļamistabas durvīm kļuva dzirdamas neaizmirstamās melodijas stieptās, ilg- pilnās skaņas.

��� Kas tad īsti noticis? � Mērtons noprasīja, kad pāri�nieks pagriezās pret viņu. � Vai viņ� kaut ko zina par briljantu?

��� Nolādēts, viņ� zina pārāk daudz, bet varbūt arī visu.

��� Velns! � Boksera iedzeltenā seja mazliet nobāla.

��� Mūs iegāzis Aikijs Senderss.

�� Aikijs? Nu, pagaidi tikai, es viņam apgriezī�u spran�du, pat ja mani par to pakārtu.

��� No tā mums nekļūs vieglāk. Jāizlemj, ko darīt.

��� Pagaidi, � bokseris teica, aizdomīgi raudzīdamies uz guļamistabas durvīm. � Ar �o viltīgo lapsu jāuzmanās. Vai viņ� nenoklausās?

��� Kā viņ� var noklausīties, ja spēlē?

�� Tiesa gan. Bet vai kāds neslēpjas aiz aizkara? Te ir pārāk daudz aizkaru.

Bokseris sāka lūkoties apkārt un pēk�ņi ieraudzīja pie loga sēdo�o manekenu. Viņ� blenza uz to mēmā izbrīnā, nespēdams izrunāt ne vārda.

��� Tā ir tikai vaska lelle, � grāfs paskaidroja.

���� Krāp�ana, ja? Vareni, Tiso kundzei kaut kas tāds ne sapņos nebūtu rādījies. Glu�i kā dzīvs, pat rītasvārki un viss pārējais. Bet velns lai parauj visus �os aizkarus, grāf!

��� Lai nu paliek aizkari, mēs tikai velti �ķie�am laiku, mums tā nemaz nav tik daudz. Viņ� mūs var arestēt bril�janta dēl.

��� Sasodīts!

��� ja pateiksim, kur ir akmens, viņ� palaidis mūs vaļā.

��� Ko vēl ne! Atteikties no simttūksto� mārciņu vērta akmens?

��� Citas izejas nav.

Mērtons pakasīja īsi apcirpto galvu.

��� Klausies, viņ� ta�u te ir viens pats. Viņu vajag no- �miegt, tad mums vairs nebūs jābīstas.

Grāfs pakratīja galvu.

��� Viņam ir ierocis, un viņ� ir modrs. Ja mēs viņu no��ausim, mums diezin vai izdosies izkļūt no �ejienes. Tur�klāt viņ� dro�i vien jau paspējis visu paziņot policijai. Pagaidi! Kas tas?

Viņi izdzirda klusu skaņu, kas, likās, nāca no loga pu�ses. Abi pielēca kājās, ta�u vairs nekas nebija dzirdams. Bez viņiem un dīvainās figūras krēslā istabā neviena ne�bija.

��� Tas ir uz ielas, � Mērtons sacīja. � Klausies, �ef, tev ta�u ir galva uz pleciem. Kaut kas jāizdomā. Ja jau nevar laist darbā dūres, tad tev jāizlemj, ko darīt.

��� Es vēl ne tādus vien esmu apvedis ap stūri, � grāfs atbildēja. � Briljants ir pie manis, slepenajā kabatā. Es neparko nebūtu to nekur citur atstājis. �onakt to varēs aizsūtīt uz Amsterdamu, un līdz svētdienai to pagūs sa�zāģēt �etrās dalās. Par van Sedaru viņam nekas nav zi�nāms.

��� Man likās, ka van Sedars brauks nākamnedēļ.

��� Viņam bija jābrauc nākamnedēļ, bet tagad viņam nāksies doties ceļā jau ar pirmo tvaikoni. Vienam no mums ar akmeni jāaizlavās uz Laimstrītu un viņ� jābrī�dina.

��� Vēl nav izgatavots dubultdibens.

��� Neko darīt. Nāksies riskēt un vest briljantu tāpat. Nedrīkst zaudēt ne mirkli.

Viņ� atkal apklusa, glu�i kā mednieks, kas paradis uzmanīties, un cie�i pavērās logā. Jā, �ī klusā skaņa no�teikti nāca no ielas.

��� Holmsu pie�maukt nebūs grūti. �is idiots, kaut viņu jupis, teica, ka mūs neaiztik�ot, ja dabū�ot akmeni. Nu, tad apsolīsim viņam akmeni. Uzlaidīsim viņu uz nepa�reizām pēdām, un, pirms viņ� aptvers patiesību, briljants jau būs Holandē, bet mēs pa�i � pāri robe�ai.

��� Tas būs vareni! � Apmierināts smīnēja Sems Mēr�tons.

��� Tu dosies pie holandie�a un teiksi, lai viņ� pa�steidzas. Bet es papūlē�os apvārdot �im vientiesim zobus. Es teik�u viņam, ka briljants ir Liverpūlē. Velns lai parauj �o mūziku, tā man bojā nervus! Kamēr Holmss izdibinās, ka Liverpūlē briljanta nav, tas jau būs sadalīts �etrās dalās, bet mēs būsim jūras pla�umos. Panāc �urp, citādi tevi var redzēt pa atslēgas caurumu. Re, te ir akmens.

��� Kā tev nav bail nēsāt to līdzi?

��� Tā ir visdro�āk. Ja jau mēs spējām to iznest no Vait- holas, no mana dzīvokļa to katrs iznesīs.

��� Parādi.

Grāfs Silviuss, neveltīdams vērību pastieptajai netīrajai rokai, uzmeta līdzzinātājam ne sevi�ķi laipnu skatienu.

��� Varbūt tu domā, ka es taisos tevi ap�maukt? Ņemiet vērā, grāf, man jūsu jociņi sāk apnikt.

���� Labi, labi, Sem, neapvainojies. Tagad mēs nedrīk�stam strīdēties. Ja gribi kā nākas aplūkot �o skaistumu, panāc te pie loga. �e, turi tuvāk gaismai.

��� Pateicos!

Vienā mirklī Holmss pielēca no krēsla, kurā pirms tam bija sēdējis manekens, un sagrāba briljantu. Vienā rokā viņ� cie�i turēja dārgakmeni, otrā � pistoli un tēmēja grāfam galvā. Galīgi apjuku�i, abi blē�i kāpās atpakaļ. Pirms viņi paspēja attapties, Holmss nospieda elektriskā zvana pogu.

���� Nemēģiniet pretoties! Lūdzu jūs, d�entlmeņi, sau�dzējiet mēbeles! Jums pilnīgi skaidri jāsaprot, ka jūsu situācija ir bezcerīga. Lejā gaida policija.

Grāfs bija tā apstulbis, ka ļaunums un bailes uz brīdi atkāpās.

��� Bet kā gan, velns lai parauj? � viņ� nosēca.

��� Jūsu izbrīns ir glu�i dabisks. Jums nav zināms, ka aiz �ī aizkara ir vēl otras durvis uz guļamistabu. Ja ne�maldos, jums vajadzēja dzirdēt, ka es noņemu manekenu no krēsla. Bet man veicās un es noklausījos jūsu jauko sarunu, kura nebūtu bijusi tik atklāta, ja jūs zinātu par manu klātbūtni.

Grāfs rezignēti atmeta ar roku.

, � Jūs uzvarējāt, Holms. Man liekas, jūs esat gatavais sātans.

���� Ļoti iespējams, � Holmss atbildēja, laipni smai�dīdams.

Sems Mērtons ar savu īso prātiņu uzreiz neaptvēra, kas noticis. Tikai tad, kad kāpnēs sāka dimdēt smagi soli, viņ� beidzot atguva runas spējas.

���� Laikam gan kruķis. Es tikai nesaprotu vienu: tā sasodītā vijole visu laiku vēl �īgā.

�� Jums taisnība, � Holmss atbildēja, � lai spēlē vien. �ie mūsdienu gramofoni ir lielisks izgudrojums.

Istabā iedrāzās policisti, noklikstēja roku dzel�i, un noziedzniekus aizveda uz ekipā�u, kas viņus jau gaidīja. Vatsons palika, lai apsveiktu Holmsu ar vēl vienu lapu viņa lauru vainagā. Viņu abu sarunu atkal pārtrauca nesa�mulsināmais Billijs, ienesdams paplāti ar vizītkarti.

��� Lords Kantlmīrs, ser.

���� Vediet viņu �urp, Billij. Tas ir slavens pērs, kur� pārstāv karaļa intereses, � Holmss sacīja. � Uzticams un savā ziņā jauks cilvēks, bet, ja tā varētu sacīt, viņa uzskati par pieklājību ir mazliet vecmodīgi. Varbūt pie�spiedīsim viņu būt laipnam? Atlausimies sev kādu mazu vaļību? Viņ�, protams, vēl neko nezina par notiku�o.

Durvis atvērās, un tajās parādījās tievs, taisni izslējies cilvēks ar iegarenu seju; pika melnā vaigubārda Viktorijas laika stilā nesaderējās ar slīpajiem pleciem un nedro�o, vecīgo gaitu. Holmss ar vislaipnāko izteiksmi sejā devās pretī ienācējam un spieda viņa ļengano roku.

��� Sveicināti, lord Kantlmīr! Ir diezgan pavēsa vasaras diena, bet istabā ir loti silts. Atļaujiet jums palīdzēt novilkt mēteli.

��� Pateicos, es netaisos izģērbties.

���� Atļaujiet, es jums palīdzē�u! � Holmss uzstāja, satverdams lorda piedurkni. � Mans draugs doktors Vat- sons var apliecināt, ka krasas temperatūras svārstības ir loti kaitīgas.

Viņa gai�ība aizkaitināts atrāva roku.

��� Es jūtos ļoti ērti un netaisos te ilgi uzkavēties. Es tikai ienācu uzzināt, kā jums veicas ar lietu, kuru pats uznēmāties.

��� Grūti� loti grūti.

��� Es jau baidījos, ka jūs tā teiksiet.

Vecā lorda vārdos un balss tonī skaidri bija jau�ams izsmiekls.

��� Ikviens agri vai vēlu saprot, ka vina iespējas nav bez�galīgas, mister Holms. Bet tas vismaz izārstē mūs no pa��pārliecības, kas ir tik raksturīga grēcīgiem cilvēkiem.

��� Atzīstos, ser, esmu galīgi apjucis.

��� Pilnīgi dabiski.

���� Sevi�ķi mani mulsina viens apstāklis. Varbūt es varētu cerēt uz jūsu palīdzību?

��� Jūs pārāk vēlu prasāt man padomu. Man likās, jūs esat radis pajauties uz savu prātu it visos dzīves gadī�jumos. Tomēr es esmu gatavs jums palīdzēt.

��� Redzat, lord Kantlmīr, mēs varam izvirzīt apsūdzību īstajiem briljanta nolaupītājiem.

��� Tad, kad jūs viņus notversiet.

��� Protams. Bet kāds sods mums būtu jāpiemēro ak�mens slēpējam?

��� Vai nav par agru uzdot �ādu jautājumu?

��� Tomēr visam jābūt pārdomātam jau iepriek�. Kur�, pēc jūsu domām, ir uzlūkojams par vainīgu briljanta no�laupī�anā, un kādi pierādījumi apliecinās viņa vainu?

��� Tas, pie kura akmens tiks atrasts.

��� Jūs to uzskatāt par pietiekamu pamatu arestam?

��� Protams!

Holmss reti mēdza smieties, bet, kā stāstīja Vatsons, tobrīd viņ� tikko valdījis smieklus.

��� Tādā gadījumā, dārgais ser, lai cik tas būtu smagi, man nāksies pieprasīt, lai jūs arestē.

��� Jūs pārāk daudz atļaujaties, mister Holms! � Lords Kantlmīrs no tiesas saskaitās, un viņa dzeltenīgie vaigi pietvīka liesmaini sārti. � Neko tamlīdzīgu neesmu dzir�dējis savā piecdesmit gadus ilgajā sabiedriskās darbības laikā. Esmu lieti�ķs cilvēks, man ir nopietni pienākumi, un man nav vaļas klausīties muļķīgus jokus. Teik�u atklāti, ser, es nekad neesmu ticējis jūsu talantiem, un, manu�prāt, būtu labāk, ja jūs oficiāli uzticētu �o lielu policijai. Jūsu izturē�anās liecina, ka man ir taisnība. Man ir tas gods novēlēt jums labu nakti.

Holmss nostājās starp pēru un durvīm, aiz�ķērsodams viņam ceļu.

��� Pagaidiet, ser! Var jau kādu brīdi paturēt pie sevis Mazarīni briljantu, bet, ja jūs ar to dosieties projām, pret jums var tikt izvirzīta nopietnāka apsūdzība.

��� Ser, tas kļūst necie�ami! Neaizkavējiet mani!

��� Vispirms iebāziet roku sava mēteļa labajā kabatā.

��� Ko tas nozīmē, ser?

��� Nestrīdieties, ser, paklausiet.

Nākamajā brīdī satriektais pērs, acis mirk�ķinādams un kaut ko neskaidri murminādams, stāvēja Holmsa priek�ā, turēdams drebo�ajā rokā milzīgu, dzeltenu briljantu.

��� Bet kā� kā tad tā, mister Holms?

���� �ausmīgi! �ausmīgi, lord Kantlmīr! � iesaucās Holmss. � Mans vecais draugs doktors Vatsons var jums pateikt, ka man piemīt paradums �ādi jokot. Turklāt man loti patīk dramatiskas situācijas. Es ieliku akmeni jūsu kabatā jau pa�ā mūsu sarunas sākumā � protams, tā bija liela patvaļa, kuru es atļāvos.

Vecais pērs novērsa skatienu no akmens un palūkojās Holmsa smaido�ajā sejā.

��� Es tie�ām esmu neizpratnē, ser. Bet tas� tas nudien ir Mazarlni briljants. Mēs esam jums bezgala pateicīgi, mister Holms! Varbūt jums, kā jau jūs pats to atzināt, pie�mīt diezgan īpatnējs joko�anas stils un jūs ne visai veik�smīgi izvēlaties laiku, kad jokot. Ta�u es visā pilnībā ņemu atpakaļ savus izteikumus par jūsu izcilajām detektīva spē�jām. Kā jums tas izdevās?

���� Lieta vēl nav nobeigta. Un detaļas ari nav tik bū�tiskas. Es ne�aubos, lord Kantlmīr, ka bauda, kādu jums sagādās iespēja paziņot par lietas laimīgu atrisinājumu tur, kurp jūs dodaties, zināmā mērā izpirks manu neapdomīgo joku. Billij, pavadiet viņa gai�ību un pasakiet misis Had- sonei, ka es priecā�os, ja viņa iespējami drīz pasniegs mums abiem pusdienas.

Laikam gan neviens no maniem piedzīvojumiem kopā ar �erloku Holmsu nav sācies tik pēk�ņi un dramatiski kā �is, kur� saistās ar Trim Frontoniem. Nebiju saticis Holmsu vairākas dienas, un man nebija ne jausmas, kādā jaunā gultnē ievirzījusies viņa darbība. Tomēr viņ� torīt bija runīgs un tikko kā bija nosēdinājis mani vecajā, ze�majā atpūtas krēslā pie kamīna, pats ar pīpi zobos iekār�todamies pretī, kad ieradās apmeklētājs. Pareizāk gan būtu sacīt, ka ieradās satracināts bullis.

Atsprāga durvis, un istabā iedrāzās milzīgs nēģeris. Ja viņ� neizskatītos tik drausmīgs, tas būtu licies komisks, jo bija ģērbies ko�i pelēkrūtainā uzvalkā ar plīvojo�u la�krāsas kaklasaiti. Viņa platā seja ar pieplacināto degunu bija pastiepta uz priek�u un drūmās, tum�ās acis, kurās gruzdēja ļaunums, vērsās te pret vienu, te otru no mums.

���� Kur� no jums, kungi, ir misters Holmss? � viņ� noprasīja.

Holmss, rāmi smaidīdams, pacēla pīpi.

��� Ā! Tas esat jūs! � apmeklētājs teica, zaglīgiem so�ļiem slīdēdams apkārt ap galda stūri. � Mister Holms, nejaucieties citu cilvēku darī�anās. Ļaujiet citiem pa�iem kārtot savas lietas. Skaidrs, mister Holms?

��� Runājiet vien, � Holmss sacīja. � Izklausās skaisti.

��� Ak skaisti gan? � me�onis ņurdēja. � Tas vairs neliktos tik skaisti, ja es jūs drusciņ iekaustītu. Man jau ir nācies izskaidroties ar tādiem kā jūs, un viņi pēc tam neizskatījās skaisti. Paraugieties, mister Holms!

Viņ� pie�āva manam draugam pie deguna milzīgu dūri. Holmss to aplūkoja, izlikdamies loti ieinteresēts.

��� Vai jūs tāds jau esat piedzimis? � viņ� pavaicāja.

��� Vai arī tas sākās pamazām?

Varbūt uz nēģeri iedarbojās mana drauga ledainais miers, varbūt klusā �ķindoņa, kas radās, man paceļot krāsns kruķi, bet mūsu apmeklētāja izturē�anās kļuva mazāk izaicino�a.

��� Labi, esmu jūs brīdinājis, � viņ� sacīja. � Man ir draugs, kas interesējas par Herovu, � jūs zināt, par ko es runāju, � un viņ� necietīs jūsu iejauk�anos, ņemiet to vērā.

��� Es da�kārt esmu vēlējies jūs satikt, � Holmss teica.

���� Es nelūdzu jūs apsēsties tāpēc, ka man nepatīk jūsu smaka, vai tik jūs neesat bokseris Stīvs Diksijs?

��� Tā mani sauc, mister Holms, un, ja jūs runāsiet rupjības, tad dabūsiet par to pārliecināties.

��� Tā jums vēl tikai trūka, � Holmss teica, raudzī�damies uz apmeklētāja neglīto muti. � Bet jaunā Pērkinsa nogalinā�ana pie Holborna kroga� Ak! Jūs jau aizejat?

Nēģeris bija atlēcis atpakaļ, un viņa seja kļuva svina pelēka. � Es neko tamlīdzīgu negribu klausīties, � viņ� sacīja. � Ko lai es būtu darījis ar �o Pērkinsu, mister Holms? Laikā, kad zēns iekūlās ķezā, es trenējos Bir- mingemā, Bulla ringā.

�� Jā, to jūs pastāstīsiet miertiesnesim, Stīv, � Holmss teica. � Es vēroju jūs un Bārniju Stokdeilu�

��� Lai Dievs �ēlīgs! Mister Holms�

��� Diezgan. Nerunāsim vairs par to. Es atradī�u jūs, kad man vajadzēs.

��� Ar labu rītu, mister Holms. Ceru, ka �is apmek�lējums jums nelikās uzmācīgs?

��� Tāds tas liksies, ja jūs nepateiksiet, kas jūs sūtīja.

��� Tas nav nekāds noslēpums, mister Holms. Tas bija tas pats d�entlmenis, kuru jūs jau pieminējāt.

��� Un kas viņam to ieteica?

���� Nezinu, mister Holms. Viņ� tikai teica: "Stīv, tev jāiet pie mistera Holmsa un jāsaka � ja viņ� dosies uz Herovu, viņa dzīvība būs briesmās". � Negaidīdams nā�kamo jautājumu, mūsu apmeklētājs iz�āvās pa durvīm gandrīz tikpat pēk�ņi kā bija ienācis. Holmss iesmējās un izdauzīja pelnus no pīpes.

��� Priecājos, ka jums nenācās kraut viņam pa sprogai�no galvu, Vatson. Es pamanīju jūsu manevrus ar krāsns kruķi. Ta�u viņ� ir diezgan nekaitīgs zēns, tāds prāvs, muskuļots, pamulķlgs, lielīgs bērns, un, kā redzējāt, viegli iebiedējams. Viņ� ir viens no Spensera D�ona bandas un iejaukts da�ās netīrās lietās, par kurām es varu painte�resēties, kad man būs laiks. Viņa tie�ais pavēlnieks Bārnijs ir daudz viltīgāks. Banda nodarbojas ar vardarbību, �an�tā�u un tamlīdzīgām lietām. Es gribētu zināt, kur� �ajā gadījumā stāv viņam aiz muguras!

��� Bet kādēļ viņi grib jūs iebiedēt?

��� Sakarā ar Heronvīldas lietu. Būs tā jāpapēta tuvāk � ja jau kāds par to tā uztraucas, tad tur kaut kam jābūt.

��� Kas tā par lietu?

��� Es taisījos jums to izstāstīt, kad atgadījās �ī komiskā interlūdija. Te ir vēstule, ko man atrakstījusi misis Mei- berlija. Ja vēlaties doties man līdzi, telegrafēsim viņai un brauksim tūliņ.

Es lasīju:

"Dārgais mister �erlok Holms!

Ar mani atgadīju�ies vairāki dīvaini notikumi, kas saistīti ar māju, kurā dzīvoju, un man būtu loti vaja�dzīgs Jūsu padoms. Rīt visu laiku bū�u mājās. Māja atrodas netālu no Vīldas stacijas. Man liekas, ka mans nelaiķis vīrs Mortimers Meiberlijs bija viens no Jūsu pirmajiem klientiem.

Ar patiesu cieņu Mērija Meiberlija:"

Tālāk bija adrese: "Trīs Frontoni, Heronvīlda."

��� Lūk, tā! � Holmss teica. � Un tagad, Vatson, ja jums ir laiks, mēs varētu doties ceļā.

Pēc īsa brauciena ar vilcienu un vēl īsāka ceļa ar stacijā noīrētu pajūgu nonācām pie meklētā nama � tas bija būvēts no koka un ķieģeļiem, un ap to pletās nekopts zāliens. Trīs mazi izvirzīti jumtiņi virs aug�stāva logiem bija kā vārgs mājas nosaukuma attaisnojums. Aizmugurē rēgojās skumīga prie�u jaunaudze, un visa �ī vieta kopumā likās panīkusi un nomāco�a. Tomēr, ieejot mājā, izrādījās, ka tā ir skaisti mēbelēta, un dāma, kas mūs sagaidīja, bija ļoti pievilcīga pusmū�a sieviete, kuras izskats liecināja par kultūru un labu gaumi.

��� Es labi atceros jūsu vīru, kundze, � Holmss tei�ca, � lai gan nu jau pagāju�i vairāki gadi, kop� viņ� iz�mantoja manus pakalpojumus kādā nenozīmīgā lietā.

��� Varbūt jums labāk ir pazīstams mans dēls Duglass?

Holmss ļoti ieinteresēts palūkojās viņā.

��� Ak Dievs! Jūs esat Duglasa Meiberlija māte? Es viņu mazliet pazinu. Bet, protams, viņu pazina visa Londona. Tas bija lielisks cilvēks! Kur viņ� tagad ir?

��� Viņ� ir miris, mister Holms! Viņ� bija sūtnis Romā un pagāju�omēnes tur nomira ar plau�u karsoni.

���� Man loti �ēl. Glu�i neticami, ka �āds cilvēks var nomirt. Nekad neesmu pazinis otru tik vitālu būtni. Viņ� dzīvoja loti spraigi � taisni vai kūsāja!

��� Pārāk spraigi, mister Holms. Tāpēc viņ� aizgāja bojā. Jūs atceraties, kāds viņ� bija � labsirdīgs skaistulis. Jūs neredzējāt to drūmo, ļaunīgo īgņu, kādā viņ� bija pārvēr�ties. Viņa sirds bija salauzta. Mēne�a laikā mans staltais zēns kļuva par nīgru, paguru�u ciniķi.

��� Vai vainīga bija mīlas dēka? Sieviete?

��� Drīzāk sātans. Nu labi, bet es jūs neataicināju �urp, lai stāstītu par savu nabaga zēnu, mister Holms.

��� Mēs ar doktoru Vatsonu esam jūsu rīcībā.

�� Te notiek kaut kas loti dīvains. Es uzturos �ajā mājā vairāk nekā gadu un, tā kā vēlējos dzīvot vientuli, maz interesējos par saviem kaimiņiem. Pirms trim dienām pie manis ieradās cilvēks, kur� apgalvoja, ka esot nekustamā īpa�uma tirdzniecības aģents. �ī māja, viņ� teica, esot piemērota viņa klientam, un, ja es būtu ar mieru no tās �kif^es, viņ� maksātu, cik es prasu. Man tas likās savādi, jo �eit ir pārdodamas vairākas tuk�as mājas, kas arī iz�skatās glu�i labas, bet, protams, viņa teiktais mani iein�teresēja. Tā nu es nosaucu summu, kas par piecsimt mār�ciņām pārsniedz to, kādu es biju samaksājusi. Viņ� uzreiz piekrita, bet piebilda, ka viņa klients vēlētos nopirkt arī mēbeles, un lūdza noteikt tām cenu. Da�as mēbeles esmu atvedusi līdzi no savām vecajām mājām, un tās, kā jūs redzat, ir loti labas, tā ka es nosaucu krietnu summu. Arī tai viņ� nevilcinādamies piekrita. Es vienmēr esmu vē�lējusies ceļot, un �is darījums rādījās tik izdevīgs, ka man patie�ām sāka likties � nu es visu mū�a atliku�o dalu varē�u būt pati sev noteicēja.

Vakar aģents ieradās ar sagatavotu līgumu. Laimīgā . kārtā es to parādīju misteram Satro, savam advokātam, kur� dzīvo Herovā. Viņ� man teica: "Tas ir loti dīvains dokuments. Vai jūs saprotat, ja jūs to parakstīsiet, jums nebūs tiesību neko iznest no mājas � pat ne savas per�soniskās mantas!" Kad vakarā atkal ieradās aģents, es vi�ņam to pateicu, kā ari aizrādīju, ka biju domājusi pārdot tikai mēbeles.

"Nē, nē, visu," viņ� teica. "Bet manas drēbes? Manas dārglietas?" � "Labi, labi, jums būs atļauts paņemt jūsu personiskās mantas. Bet no mājas neko nedrīkstēs iznest bez kontroles. Mans klients ir loti liberāls cilvēks, bet viņam piemīt savi untumi un savs rīcības veids. Viņam vajag visu vai neko."

"Tad viņ� nedabūs neko," es teicu. Ar to jautājums bija izsmelts, bet viss �is notikums man �ķiet tik neparasts, ka es domāju�

Te mūs pēk�ņi pārtrauca.

Holmss pacēla roku par zīmi, lai mēs klusējam. Tad viņ� lieliem soliem �ķērsoja istabu, atrāva durvis un ievil�ka iek�ā garu, vāju sievieti, kuru bija sagrābis aiz Rļ^ca. Viņa neveikli pretojās kā liels, lempīgs cālis, kur� izvilkts no būra.

��� Lieciet mani mierā! Ko jūs darāt? � viņa spiedza.

��� Kas noticis, Sjūzen?

��� Kundze, es nācu prasīt, vai ciemiņi paliks uz len�u, kad pēk�ņi �is cilvēks man uzklupa.

��� Es jau piecas minūtes klausījos, kā viņa mīņājās aiz durvīm, bet negribēju pārtraukt jūsu interesanto stāstī�jumu. Jūs esat mazliet aizelsusies, Sjūzen, vai ne? Jūs pā�rāk smagi elpojat pēc tik mazas piepūles.

Sjūzena pagrieza īgno, bet pārsteigto seju pret savu gūs�tītāju. � Kas jūs galu galā esat un ar kādām tiesībām mani �ādi grūstāt?

��� Es vēlējos uzdot kādu jautājumu jūsu klātbūtnē. Misis Meiberlija, vai jūs kādam esat teikusi, ka rakstīsiet man un prasīsiet padomu?

��� Nē, mister Holms, neesmu.

��� Kas nosūtīja jūsu vēstuli?

��� Sjūzena.

����� Pilnīgi pareizi. Sjūzen, kam jūs rakstījāt vai pade- vāt ziņu, ka jūsu saimniece lūdz manu padomu?

��� Tie ir meli. Es neesmu sūtījusi nekādas vēstules.

��� Sjūzen, cilvēki, kas slimo ar elpas trūkumu, nedzīvo ilgi. Melot ir loti slikti. Kam jūs to pateicāt?

��� Sjūzen! � iekliedzās viņas saimniece. � Man liekas, jūs esat nodevēja. Es atceros, ka redzēju jūs ar kādu sa�runājamies caur �ogu.

��� Tā bija mana darī�ana, � sieviete drūmi teica.

��� Un ja nu es pateiktu, ka tas bija Bārnijs Stokdeils, ar kuru jūs runājāt?

��� Ja jau jūs to zināt, kādēļ jautājat?

���� Es nebiju pārliecināts, bet tagad zinu. Sjūzen, es jums maksā�u desmit mārciņas, ja jūs man pateiksiet, kas stāv aiz Bārnija.

��� Kāds, kur� var samaksāt tūksto� mārciņu par katru jūsu desmitnieku.

���� Tāds bagātnieks? Nē, jūs smaidāt � tā ir bagāt�niece. Ja nu mēs tik tālu būtu tiku�i, jūs varētu arī nosaukt viņas vārdu un nopelnīt desmitnieku.

��� Ejiet jūs ellē!

��� Ak, Sjūzen! Kā jūs runājat!

��� Es pazūdu no �ejienes. Jūs visi man esat līdz kak�lam. Rit atsūtī�u pēc savām mantām. � Viņa izdrāzās pa durvīm.

��� Ardievu, Sjūzen! � Kad durvis aiz pietvīku�ās, sa�niknotās sievietes bija aizcirtu�ās, viņ� pēk�ņi kļuva no�pietns. � Te iejaukta �ī banda. Palūkosimies, kā tā dar�bojas. Uz jūsu vēstules ir pasta zīmogs, kur atzīmēts no�sūtī�anas laiks � pulksten desmit vakarā. Ta�u Sjūzena padod ziņu Bārnijam. Bārnijam pietiek laika aiziet pie sava darba devēja un saņemt instrukcijas. Viņ� � vai viņa, kā man liek domāt Sjūzenas smīns par manu alo�anos, � sacer plānu. Tiek ataicināts melnais Stīvs, un nākamajā rītā pulksten vienpadsmitos es saņemu brīdinājumu. Labi nostrādāts.

��� Bet ko viņiem vajag?

��� Jautājums vietā. Kam māja piederēja pirms jums?

��� Pensionētam jūrniekam, kapteinim Fērd�isonam.

��� Vai par viņu ir kaut kas zināms?

��� Nekad neesmu par viņu dzirdējusi.

���� Man ienāca prātā, vai viņ� te nav apracis kādus dārgumus. Protams, mūsu dienās, ja cilvēki grib noslēpt bagātības, viņi tās noglabā bankā. Bet gadās pa kādam trakajam. Bez viņiem pasaule būtu garlaicīga. Tāpēc es vispirms iedomājos par aprakto mantu. Bet kāpēc viņiem būtu vajadzīgas jūsu mēbeles? Varbūt jums ir kāda Ra�faela glezna vai �ekspīra pirmizdevums, par kura ek�sistenci jūs pati nemaz nezināt?

��� Nē, es domāju, ka man nav nekādu retumu, ja nu vienīgi Croum Derby tējas servīze.

��� Tās dēl nebūtu sacelta �ī noslēpumainā jezga. Bet kāpēc viņi atklāti nesaka, ko grib? Ja viņi iekāro jūsu tējas servīzi, viņi ta�u var piedāvāt jums naudu par to, nepērkot visu pārējo mantību. Nē, man liekas, jums pieder kaut kas tāds, par ko jums pa�ai nekas nav zināms.

��� Man arī tā �ķiet, � es teicu.

��� Ja doktors Vatsons piekrīt, tad tā arī ir.

��� Bet, mister Holms, kas tas varētu būt?

���� Padomāsim labi, varbūt izdosies to uzminēt. Jūs �ajā mājā dzīvojat gadu.

��� Gandrīz divus.

��� Jo labāk. Visu �o laiku nevienam no jums nekā nevajadzēja. Tagad pēk�ņi trīs vai �etru dienu laikā jūs saņemat neatlaidīgus piedāvājumus. Ko jūs no tā varat secināt?

����� Tas var nozīmēt tikai to, � es sacīju, � ka iekā�rojamais objekts, lai kas tas būtu, ir tikai nupat parādī�jies mājā.

��� Pareizi, � Holmss teica. � Misis Meiberlij, vai te ir kāda lieta, kas iegādāta nesen?

��� Nē, es �ogad neko neesmu pirkusi.

��� Patie�ām? Tas ir interesanti. Nu labi, paskatīsimies, kā attīstīsies notikumi. Vai jūsu advokāts ir kompetents cilvēks?

��� Misters Satro ir loti kompetents.

��� Vai jums ir vēl kāda kalpone vai tikai �ī jaukā Sjū�zena, kura tikko aizcirta ārdurvis?

��� Man vēl ir kāda jauna meitene.

��� Palūdziet Satro, lai viņ� da�as naktis pavada jūsu mājā. Sakiet, ka jums vajadzīgs aizstāvis.

��� Pret ko?

��� Kas to lai zina? Te viss ir noslēpumā tīts. Ja es ne�varu konstatēt, ko viņiem vajag, es varu risināt lietu no otra gala un pacensties atklāt galveno darbības personu. Vai �is nekustamā īpa�uma aģents atstāja savu adresi?

���� Viņ� tikai iedeva vizītkarti, kur uzrādīta nodar�bo�anās. Heinss-D�onsons, Otrupnieks un novērtētājs.

��� Nedomāju, ka mēs viņu atradīsim uzziņu grāmatā. Godīgs tirgotājs neslēpj savu darba vietu. Labi, ja notiek kaut kas jauns, dariet man to zināmu. Varat uz mani pa�ļauties, es pārdomā�u �o lietu.

Ejot cauri vestibilam, Holmsa acis, kuras neko nepa�laida garām nemanītu, iegailējās: kaktā bija sakrautas vairākas lielas somas un kārbas. Uz tām rēgojās etiķetes.

��� "Milāna". "Lucerna". Tās ir no Itālijas.

��� Tās ir nabaga Duglasa mantas.

�� Jūs neesat tās izsaiņojusi? Cik ilgi tās te jau atrodas?

��� Kop� pagāju�ās nedēļas.

����� Bet jūs teicāt� jā-"protams, te jābūt trūksto�ajam ķēdes posmam. Kā mēs varam zināt, ka tur iek�ā nav kaut kas vērtīgs?

��� Tas nav iespējams, mister Holms. Nabaga Dugla- sam bija tikai vina alga un neliela ikgadēja rente. Kas gan tur varētu būt vērtīgs?

Holmss brīdi domāja.

��� Negaidiet vairs, misis Meiberlij, � viņ� beidzot teica. � Uznesiet �os saiņus aug�ā guļamistabā un, cik vien drīz varat, pārbaudiet, kas tur iek�ā. Rīt es atnāk�u un jūs man to izstāstīsiet.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Trīs Frontoni tiek stingri uz�raudzīti, jo, kad pagājām garām augstajai sētai ieliņas ga�lā, tur pavēnī stāvēja nēģeru bokseris. Mēs viņam uz- skrējām virsū, un �ai nomaļajā vietā viņ� izskatījās drūms un draudīgs. Holmss uzsita ar plaukstu sev pa kabatu.

��� �amdāt pistoli, mister Holms?

��� Nē, �ņaucamo tabaku, Stīv.

��� Jūs jokojat, mister Holms, vai ne?

�� Tie būs lieli joki, Stīv, ja es sāk�u jūs medīt. Es jūs �orīt brīdināju.

��� Mister Holms, es pārdomāju visu, ko jūs teicāt, un vairs negribu runāt par mistera Pērkinsa lietu. Ja es varētu palīdzēt jums, mister Holms, es to darītu.

��� Labi, tad pasakiet, kas stāv aiz jums?

���� Lai Dievs �ēlīgs! Mister Holms, es teicu taisnību! Es nezinu. Mans saimnieks ir Bārnijs, kur� dod man pa�vēles.

���� Labi, tikai ievērojiet, Stīv, � gan mājā dzīvojo�ā dāma, gan viss, kas atrodas zem �ī jumta, ir manā aizbild�niecībā. Neaizmirstiet to!

��� Labs ir, mister Holms. Es neaizmirsī�u.

��� Esmu viņu pamatīgi iebiedējis, Vatson, � Holmss piezīmēja, kad devāmies tālāk. � Es domāju, viņ� būtu nodevis savu darba devēju, ja vien zinātu, kur� tas ir. Laimīgā kārtā manā rīcībā bija �ādas tādas zinas par Spensera D�ona bandu, arī fakts, ka Stīvs ir ar to sa�darbojies. Nu, Vatson, pienācis laiks iesaistīt spēlē Leng- deilu Paiku, un es tūliņ do�os pie viņa. Varbūt kaut ko noskaidro�u.

Visu atliku�o dienas dalu es Holmsu vairs neredzēju, bet labi varēju iedomāties, ko viņ� darīja, jo Lengdeils Paiks bija staigājo�s uzziņu krājums visu sabiedrības skan�dālu jomā. �is dīvainais, apātiskais radījums savas nomoda stundas vadīja, rēgodamies kāda D�eimsstrītas kluba logā zem arkas; viņ� bija visu metropoles tenku uztvērējs un arī raidītājs. Runāja, ka viņ� gūstot ienākumus, kas rak�stāmi ar �etrzīmju skaitļiem, katru nedēlu piegādādams materiālus publicē�anai avīzēs par prieku zinātkārajai pub�likai. Ja kaut kur dziļi Londonas dzīves duļķainajās dzī�lēs uzmutuļoja kāds virpulis, �is cilvēkveidīgais automāts to virspusē precīzi reģistrēja. Holmss diskrēti palīdzēja Lengdeilam iegūt ziņas un reizēm savukārt pats saņēma palīdzību.

Kad nākamajā rītā ierados pie sava drauga, viņa iztu�rē�anās likās liecinām, ka viss kārtībā, un tomēr mūs gaidīja loti nepatīkams pārsteigums �ādas telegrammas veidā:

"Lūdzu, nāciet tūliņ. Klienta mājā naktī notikusi ie�lau�anās. Izsaukta policija.

Satro."

Holmss iesvilpās.

� Drāma sasniegusi kulmināciju agrāk, nekā es gai�dīju. �ai lietā ir iesaistīts varens virzo�ais spēks, Vatson; pēc visa, ko esmu dzirdējis, mani tas nepārsteidz. �is Sat�ro, protams, ir viņas advokāts. Es baidos, ka pieļāvu k]ūdu, nelūgdams jūs nak�ņot mājā. �is zellis ir izrādījies neuzticams. Labi, nekas cits neatliek � jābrauc vēlreiz uz Haronvīldu.

Trīs Frontoni tagad izskatījās pavisam citādi nekā va�kar. Pie dārza vārtiņiem bija salasījies dīkdieņu bariņ�, un pāris policistu pētīja mājas logus un ģerāniju dobes. Iegāju�i iek�ā, sastapām vecu, sirmu kungu, kur� stādījās priek�ā kā advokāts; kopā ar viņu bija sārtvaidzīgs in�spektors ar skalu balsi, tas apsveicinājās ar Holmsu kā ar senu draugu.

��� �oreiz, mister Holms, jums te nekas nebūs darāms. Vienkār�a, parasta zādzība, ar kuru labi tiks galā nabaga vecā policija, nepieaicinot ekspertus.

���� Esmu pārliecināts, ka izmeklē�ana ir īstajās ro�kās, � Holmss teica. � Parasta zādzība, jūs sakāt?

��� Tie�i tā. Mēs labi zinām, kas ir �ie cilvēki un kur viņi atrodami. Tā ir Bārnija Stokdeila banda kopā ar garo nēģeri � viņi te tuvumā redzēti.

��� Lieliski! Ko viņi paņēmu�i?

���� Liekas, viņi neko daudz nav dabūju�i. Misis Mei�berlija apdullināta ar hloroformu un'māja � ā! � te jau nāk pati saimniece!

Mūsu vakardienas paziņa loti bāla un savārgusi ienā�ca istabā, balstīdamās uz sīkas kalponītes pleca.

�� Jūs devāt man labu padomu, mister Holms, � viņa sacīja, skumji smaidīdama. � Ak vai, es to neuzklausīju! Man negribējās traucēt misteru Satro, un tā nu mani ne�viens nesargāja.

��� Es to tikai �orīt uzzināju, � advokāts paskaidroja.

��� Misters Holmss ieteica man paturēt mājā kādu drau�gu. Es neņēmu vērā �o padofnu un dabūju samaksāt.

�� Jūs izskatāties galīgi slima, � Holmss sacīja. � Var�būt jums grūti runāt par notiku�o?

��� Tas viss ir �eit pierakstīts, � inspektors teica, plik��ķinādams pa apjomīgu piezīmju bloku.

��� Ja nu dāmai tas nesagādā pārāk lielas cie�anas�

��� Te tie�ām ir maz ko stāstīt. Nav �aubu, ka �ī ļaun�dare Sjūzena palīdzējusi viņiem iekļūt mājā. Viņiem bija jāpazīst mājā katrs kakts. Pēc tam kad man mutē bija ie�grūsta hloroformā samērcēta lupata, es vēl kādu brīdi biju pie pilnas apzinās, ta�u nezinu, cik ilgi varēju būt nesa�maņā. Kad atjēdzos, viens vīrs stāvēja pie manas gultas un otrs patlaban cēlās kājās, turēdams rokā kārbu, ko bija paņēmis mana dēla mantās, � kārba bija pusatvērta un tās saturs izbārstīts pa grīdu. Pirms viņ� paspēja aiz�bēgt, es pielēcu un viņu saķēru.

��� Jūs loti riskējāt, � inspektors teica.

��� Es turēju viņu ciet, bet viņ� izrāvās, un otrs varbūt man iesita, jo pēc tam es neko vairs neatceros, istabene Mērija izdzirda troksni un, atrāvusi vaļā logu, sāka kliegt. Ieradās policija, bet tie nelie�i jau bija projām.

��� Ko viņi paņēma?

���� Man liekas, ka nekas vērtīgs nav pazudis. Mana dēla somās ta�u nekā nebija.

��� Vai nav paliku�i kādi pierādījumi?

��� Te bija papīra lapiņa, kuru man izdevās izraut tam vīram no rokām. Tā saburzīta gulēja uz grīdas. Uz tās ir mana dēla rokraksts.

��� Tai nav lielas nozīmes, � inspektors teica. � Ja tā būtu zagļa�

��� Patie�ām, � Holmss sacīja. � Kāds saprātīgs seci�nājums! Un tomēr es gribētu to redzēt.

Inspektors izvilka no kabatas portfeļa salocītu rakstām�papīra lapu.

��� Es nekad neko neatstāju bez ievērības, pat ja tas ir sīkums, � viņ� svinīgi teica. � To es varu ieteikt arī jums,

Holms. No savas divdesmit piecus gadus ilgās pieredzes es kaut ko esmu mācījies. Vienmēr var izdoties atrast pirk�stu nospiedumus vai ko tamlīdzīgu.

Holmss pētīja papīra lapu.

��� Kā jūs domājat, inspektor, kas tas ir?

��� Izskatās pēc kāda dīvaina romāna nobeiguma.

��� Tas tie�ām var izrādīties kāda dīvaina stāsta no�beigums, � Holmss teica. � Redzat, lapas aug�pusē ir numurs. Divi simti �etrdesmit piektā lappuse. Kur ir pā�rējās divi simti �etrdesmit �etras?

��� Laikam zagļi būs tās paņēmu�i. Kāds viņiem no tā labums?

��� Tas ir savādi � ielauzties mājā, lai nozagtu �ādu rakstu darbu. Vai tas jums neko neizsaka, inspektor?

��� Jā, ser, tas liecina, ka zagļi steigā paķēru�i pirmo, kas gadījies pa rokai. Lai nu viņi papriecājas par guvumu.

���� Kāpēc viņiem vajadzēja aiztikt mana dēla man�tas? � misis Meiberlija vaicāja.

��� Pirmajā stāvā viņi neko vērtīgu neatrada, tāpēc pa�mēģināja laimi otrajā. Es to tā saprotu. Kā jums liekas, Holms?

���� Man jāpadomā, inspektor. Panāciet pie loga, Vat�son. � Kad mēs jau stāvējām blakus, viņ� izlasīja teksta fragmentu. Tas sākās teikuma vidū un skanēja apmēram �ādi:

"� savainotā seja asiņoja, ta�u nesalīdzināmi stip�rāk asiņoja viņa sirds, redzot �o skaisto seju, seju, kuras dēl viņ� bija gatavs atdot dzīvību, noraugāmies viņa cie��anās un pazemojumā. Viņa smaidīja, ak Dievs! Viņa smaidīja kā sātans, kad viņ� to uzlūkoja. �ai brīdī mira viņa mīlestība un dzima naids. Cilvēka dzīvē jābūt kā�dam mērķim. Ja līdz �im es dzīvoju tavu apskāvienu dēļ, mana dārgā, tad tagad es to darī�u, lai tev atriebtos."

��� Cik dīvaina gramatika! � Holmss pavīpsnāja, at�dodams lapu inspektoram. � Vai jūs pamanījāt, ka "viņ�" vietā pēk�ņi parādās "es"? Rakstnieku tā saviļņojis pa�a stāsts, ka viņ� iztēlojies sevi varoņa vietā.

��� Nekam nederīgs gabals, � inspektors teica un ie�lika to atpakaļ kabatas portfelī. � Kā! Jūs jau aizejat, mister Holms?

���� �ķiet, man te vairs nav ko darīt, ja �ī lieta ir tik dro�ās rokās. Starp citu, misis Meiberlij, jūs teicāt, ka vēlētos cejot?

��� Esmu vienmēr sapņojusi par to, mister Holms.

��� Kurp jūs gribētu braukt � uz Kairu, Madeiru, Riv- jēru?

��� Ak, ja man būtu nauda, es gribētu apceļot pasauli!

��� Pilnīgi pareizi. Apceļot pasauli. Nu labi, ar labu rītu. Vakarā es jums uzrakstī�u kādu rindiņu.

Ejot garām logam, es pamanīju, ka inspektors smaida un krata galvu. Viņa smaidā bija lasāms: "�ie gudrinieki alla� ir mazliet juku�i."

���� Nu, Vatson, sākas mūsu mazā ceļojuma pēdējais posms, � Holmss sacīja, kad bijām atkal atgriezu�ies Londonas burzmā. � Es domāju, mums �ī lieta jāno�skaidro tūliņ, un būtu labi, ja jūs nāktu man līdzi, jo darī�anas ar tādu dāmu kā Aisedora Kleina jākārto lie�cinieku klātbūtnē.

Mēs noīrējām pajūgu un joņojām uz kādu vietu Gros- venorskvērā. Holmss bija iegrimis domās, bet tad pēk�ņi uztrūkās.

��� Vatson, es ceru, ka jums viss ir skaidrs?

��� Nevarētu teikt. Cik varu spriest, mēs dodamies pie dāmas, kurai ir galvenā loma visā �ajā notikumā.

��� Pilnīgi pareizi! Bet vai Aisedoras Kleinas vārds jums neko neizsaka? Viņa, protams, ir slavena skaistule. Nekad neviena sieviete nav varējusi sacensties ar viņu. īsta spā- niete, viņā rit konkistadoru asinis, un viņas radinieki paaud�u paaudzēs ir valdīju�i Pernambuko. Viņa appre�cējās ar vācu cukurrūpniecības karali Kleinu un pa�laik ir bagātākā un daiļākā atraitne pasaulē. Kādu laiku viņa iepriecināja sevi ar mīlas dēkām. Viņai bija vairāki mī�ļākie, to skaitā arī Duglass Meiberlijs, viens no Londonas visvairāk apbrīnotajiem vīrie�iem. Viņam tas nekādā ziņā nebija pavir�s romāns. Viņ� nebija vieglprātīgs tauriņ�, bet gan spēcīgs, lepns cilvēks, kur� atdeva visu un visu arī gaidīja pretī. Toties viņa ir romāna "belle dame sans mēr�ci". Kad viņa apmierinājusi savu kaprīzi, viss ir beidzies, un, ja partneris ir citās domās, viņa zina, kā likt viņam to saprast.

��� Tātad stāsts bija par viņu pa�u�

���� Ā! Nu jūs esat salicis visus fragmentus kopā. Es dzirdēju, ka viņa taisoties precēties ar jauno Lomondas grāfu, kur� gandrīz varētu būt viņas dēls. Viņas māmiņa gadu starpību lai� pār galvu, bet tik un tā būs liels skan�dāls, tā ka nepiecie�ami � ā! Esam klāt.

Tā bija viena no skaistākajām stūra mājām Vestendā. Automātam līdzīgs sulainis paņēma mūsu vizītkartes un drīz atgriezās, sacīdams, ka dāmas nav mājās.

���� Mēs pagaidīsim, līdz viņa ieradīsies, � Holmss mundri teica.

Automāts salūza. �

��� Nav mājās � tas nozīmē, ka jums viņa nav mā�jās, � sulainis teica.

�� Labi, � Holmss atbildēja. � Tad mums nav jāgaida. Esiet tik laipns, iedodiet savai kundzei �o zīmīti.

Viņ� uz�ņāpa uz piezīmju grāmatiņas lapas trīs vai �etrus vārdus, salocīja un pasniedza kalpam.

��� Ko jūs tur pavēstījāt, Holms? � es vaicāju.

���� Es tikai uzrakstīju: "Vai būs labāk, ja ieradīsies policija?" Domāju, ka tas līdzēs.

Tas līdzēja, ilgi nebija jāgaida. Pēc brī�a mēs jau bijām "Arābijas Nak�u" cienīgā, pla�ā un skaistā viesistabā. Tajā valdīja puskrēsla, ko kliedēja ro�aina elektriskā gaisma. Bija jūtams, ka dāma sasniegusi to dzīves posmu, kad pat lepnākajai skaistulei tīkamāks ir ne visai spilgts apgais�mojums. Mums ienākot, viņa piecēlās no dīvāna � stalts, karalisks stāvs ar skaistu, maskai līdzīgu seju �, un mūsos iznīcino�i vērās divas brīni�ķīgas melnas acis.

��� Ko nozīmē �ī uzbāzība � un �ī apvainojo�ā zīmī�te? � vina jautāja, turēdama rokā papīra strēmelīti.

��� Man nekas nav jāpaskaidro, kundze. Es pārāk aug�stu vērtēju jūsu prāta spējas, lai to darītu � lai gan atzīstu, ka pēdējā laikā �īs prāta spējas nav biju�as savu uzdevu�mu augstumos.

��� Kā tā, ser?

��� Jūs iedomājāties, ka jūsu noalgotie huligāni varētu mani iebiedēt. Es nekad nebūtu izvēlējies savu profesiju, ja mani nevilinātu briesmas. Tie�i jūs piespiedāt mani iz�meklēt jaunā Meiberlija lietu.

��� Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Kāds man sakars ar algotiem huligāniem?

Holmss gurdi pagriezās.

��� Jā, es neesmu pietiekami novērtējis jūsu prāta spē�jas. Ardievu!

��� Pagaidiet! Kurp jūs ejat?

��� Uz Skotlendjardu.

Mēs vēl nebijām tiku�i ne pusceļā uz durvīm, kad viņa mūs notvēra un turēja Holmsu aiz rokas. Vienā mirklī viņa no tērauda bija pārvērtusies samtā.

��� Apsēdieties, kungi! Aprunāsimies. Es jūtu, ka varu būt atklāta pret jums, mister Holms. Jūs esat d�entlmenis.

Cik ātri to uztver sievietes instinkts! Es runā�u ar jums kā ar draugu.

��� Nevaru apsolīt, ka atbildē�u ar to pa�u, kundze. Es neesmu likuma kalps, bet pārstāvu justīciju, cik mani vājie spēki atļauj. Esmu gatavs jūs uzklausīt, un pēc tam pa�teik�u, kā esmu nolēmis rīkoties.

���� Es, protams, darīju muļķīgi, draudēdama tik bra��am cilvēkam kā jūs.

���� Patie�ām muļķīgi ir tas, kundze, ka jūs esat pa�kļāvu�ies nelie�u bandai, kas var jūs �anta�ēt vai novākt.

��� Nē, nē! Tāda vientiese es neesmu. Tā kā solījos būt vaļsirdīga, tad varu pateikt, ka nevienam, izņemot Bārniju Stokdeilu un vina sievu Sjūzenu, nav ne jausmas, kas ir viņu darba devējs. Par viņiem runājot, nav jau pirmā reize� � Viņa pasmaidīja un koķeti pamāja.

��� Es saprotu. Jūs esat viņus kādreiz jau pārbaudījusi.

��� Viņiem ir labi medību suņi, kas dprbojas klusēdami.

��� �ādi suņi agri vai vēlu ieko� savam barotājam rokā. Viņus arestēs par ielau�anos. Policija jau ir tur.

��� Viņi saņems, ko pelnīju�i. Par to viņiem maksā. Es �ajā lietā nebū�u iejaukta.

��� Ja es jūs neiejauk�u.

���� Nē, jūs to nedarīsiet. Jūs esat d�entlmenis. Tas ir sievietes noslēpums.

��� Vispirms jums jāatdod manuskripts.

Viņa iesmējās trizulojo�i kā zvārgulis un piegāja pie kamīna. Tur rēgojās sagruzdēju�u pelnu kaudze, kuru vi�ņa sadrupināja ar krāsns kruķi.

��� Vai gan es varu to atdot? � viņa vaicāja.

Viņa izskatījās tik �ķelmīga un apburo�a, stāvēdama mū�su priek�ā ar izaicino�u smaidu sejā, ka es sapratu: no visiem noziedzniekiem, ar kuriem Holmsam bija nācies saskarties, �o viņam ir visgrūtāk uzlūkot. Ta�u viņ� bija imūns pret sentimentu.

���� Tas iz�ķir jūsu likteni, � viņ� vēsi teica. � Jūs mēdzat rīkoties ātri, kundze, bet �oreiz esat pārsteigusies.

Viņa ar blīk�ķi nosvieda krāsns kruķi.

��� Cik jūs esat cietsirdīgs! � viņa iesaucās. � Vai es drīkstu jums izstāstīt visu pēc kārtas?

��� Man liekas, es to varu izstāstīt jums.

��� Bet jums jāparaugās uz to ar manām acīm, mister Holms. Jums jārespektē tādas sievietes viedoklis, kura ieraudzījusi savas dzīves mērķi satriektu drupās. Vai var nosodīt �ādu sievieti, ja viņa sevi aizstāv?

��� Vispirms bijāt noziegusies jūs.

��� Jā, jā! Es atzīstu savu vainu. Duglass bija jauks zēns, bet viņ� neietilpa manos plānos. Viņ� gribēja, lai es pre�cos � precos, mister Holms, ar zemas kārtas cilvēku bez penija kabatā! Nekā citādi viņ� nebija ar mieru. Tad viņ� kļuva ietiepīgs. Viņ� domāja, ka es drīkstu piederēt tikai viņam vien. Tas bija nepanesami. Beidzot man nācās likt viņam to saprast.

���� Nolīgstot huligānus, kas viņu piekauj tie�i zem jū�su logiem.

��� Jūs laikam tie�ām visu zināt. Jā, tas tiesa. Bārnijs ar saviem pui�iem viņu iekaustīja un, jāatzīst, darīja to diez�gan rupji. Bet ko darīja viņ�? Es nebūtu ticējusi, ka d�entlmenis uz to ir spējīgs. Viņ� uzrakstīja grāmatu, kurā stāstīja par pa�a piedzīvoto. Es, protams, biju vilks, bet viņ� � jēriņ�. Personu vārdi, zināms, bija mainīti, bet kur� gan Londonā nebūtu pazinis darbības personas? Ko jūs par to teiksiet, mister Holms?

��� Viņam bija tiesības to darīt.

����� Likās, ka viņam asinīs ieplūdis Itālijas gaiss kopā ar veco, ne�ēlīgo Itālijas garu. Viņ� man atrakstīja un at�sūtīja grāmatas kopiju, lai jau iepriek� mani paspīdzinātu. Viņ� paziņoja, ka viņam esot divi eksemplāri, viens man un viens izdevējam.

��� Kā jūs zināt, ka izdevējam domātais eksemplārs nav sasniedzis adresātu?

��� Es zinu, kas ir viņa izdevējs. �is nav viņa vienīgais romāns. Es noskaidroju, ka izdevējs neko nav saņēmis no Itālijas. Tad Duglass pēk�ņi nomira. Es nevarēju justies dro�a, kamēr pasaulē vēl bija otrais manuskripts. Tam, protams, bija jāatrodas mantās, kuras vajadzēja saņemt viņa mātei. Es nolīgu �o bandu. Viena bandas locekle ie�stājās darbā par kalponi Duglasa mātes mājā. Es visu gribēju darīt godīgi. Es tie�ām centos. Es biju gatava no�pirkt māju ar visu, kas tajā atrodas. Piedāvāju jebkuru cenu, kādu viņa prasītu. Tikai tad, kad man tas neizdevās, es mēģināju iet citu ceļu. Nu sakiet, mister Holms, ko vēl es varēju darīt, ja mana nākotne bija apdraudēta, lai gan atzīstu, ka biju pārāk barga pret Duglasu � es to no�ēloju. Dievs mans liecinieks!

�crloks Holmss paraustīja plecus.

��� Labi, � viņ� sacīja, � es domāju, ka piekritī�u uz�skatīt �o lietu par parastu ielau�anos. Cik maksā brau�ciens apkārt pasaulei, ceļojot pirmajā klasē?

Dāma apmulsa.

��� Vai piectūksto� mārciņu varētu būt diezgan?

���� Man liekas, ka jā!

��� Ļoti labi. Jūs man varētu uzrakstīt �eku par �o sum�mu, un es parūpē�os, lai to nogādā misis Meiberlijai. Jūs esat viņai parādā nelielu gaisa pārmaiņu. Bet tikmēr, cie�nītā kundze, � viņ� brīdino�i pakratīja pirkstu � uz�manieties! Uzmanieties! Jūs nevarat spēlēties ar uguni, neapdedzinot savas gleznās rokas.

Holmss uzmanīgi izlasīja mazu zīmīti, kura bija pie�nākusi ar vakara pastu, un, īsi, aprauti iesmiedamies, apliecinot, ka vinu pārņēmusi jautrība, pasvieda to man.

���� Nudien grūti iedomāties nejēdzīgāku mistrojumu, kur kopā sapītas mūsdienas un viduslaiki, prozaiska lo�ģika un me�onīga fantāzija. Ko jūs par to teiksiet, Vatson?

Zīmītē bija rakstīts:

Oldd�ūrija 46, 19. novembri.

Par vampīriem.

Ser!

Mūsu klients misters Roberts Fērgusons, Minsing- leinas tirdzniecības nama "Fērgusons un Mīrheds, tējas piegāde" kompanjons, lūdz mums informāciju par vam�pīriem. Tā kā mūsu firma nodarbojas tikai ar tehnisko iekārtu novērtē�anu un nodokļu iekasē�anu, �is jau�tājums neietilpst mūsu kompetencē, un mēs ieteicām misteram Fērgusonam uzmeklēt Jūs. Mēs vēl labi atce�ramies Jūsu panākumus Matildes Brigsas lietas izmek�lē�anā.

Ar cieņu

Morisons, Morisons un Dodss."

��� Vatson, Matilde Brigsa nebūt nav jaunas meitenes vārds, � Holmss domīgi noteica. � Tā sauca kuģi. Noti�kumā ar to liela nozīme bija kādai gigantiskai Sumatras �urkai. Bet vēl nav pienācis laiks to pavēstīt pasaulei� Tātad � kas gan mums ir zināms par vampīriem? Jeb vai tas varbūt neietilpst ari mūsu kompetencē? Protams, it viss ir labāks par garlaicību un bezdarbību, bet nupat, man �ķiet, mūs aicina iesaistīties Grimmu pasakā. Pa�stiepiet roku, Vatson, palūkosimies, kas teikts sadaļā ar burtu "V".

Atliecies es izvilku no plaukta sev aiz muguras biezu uzziņu sējumu. Atbalstījis to pret celi, Holmss, izbaudī�dams katru vārdu, pārlūkoja visu mū�u krātos savu va�roņdarbu un iegūtās informācijas pierakstus.

��� "Glorija Skota"� � viņ� lasīja. � Gadījums ar �o kuģi bija visai bēdīgs. Cik atceros, jūs, Vatson, to aprak�stījāt, lai gan jūsu pūliņu rezultāts nedeva iemeslu jūs apsveikt ar panākumiem� "Gila jeb indīgā ķirzaka"� Ārkārtīgi interesanta lieta. "Odzes"� "Viktorija, cirka princese"� "Viktors Lin�s, parakstu viltotājs"� "Vigors, Hammersmitas brīnums"� "Vanderbilts un lā�u med�nieks"� Ahā! Tie�i tas, kas mums vajadzīgs. Paldies veca�jam � viņ� nav pievīlis. Otrs tāds uzziņu krājums nekur nav atrodams. Klausieties, Vatson: "Vampīri Ungārijā". Un te vēl: "Vampīri Transilvānijā".

Ieinteresēts viņ� �ķirstīja lappuses citu pēc citas un lasīja ļoti uzmanīgi, bet drīz vien nometa sējumu un vīlies sacīja:

���� Blēņas, Vatson, tīrās blēņas. Kas mums daļas gar miroņiem, kuri pastaigājas pa zemes virsu un kurus var iedzīt atpakaļ kapā, tikai ietriecot tiem sirdī mietu? Abso�lūtas muļķības!

��� Bet piedodiet, vampīrs nebūt nav tikai mironis, � es protestēju. � Ar tādām lietām nodarbojas arī dzīvi cil�vēki. Es, piemēram, esmu lasījis par ve�iem, kas sūc zī�daiņu asinis, cerēdami atgūt jaunību.

��� Pilnīgi pareizi. Te arī �īs pasakas ir pieminētas. Bet vai gan pret �ādām lietām var attiekties nopietni? Mūsu privātdetektīvu aģentūra stingri stāv ar abām kājām uz zemes un tā stāvēs arī turpmāk. Reāla dzīve ir pietiekami pla�s darbības lauks, un lai mums neliek meklēt rēgus. Man �ķiet, misters Roberts Fērgusons nav ņemams no�pietni. Nav izslēgts, ka �o vēstuli rakstījis viņ� pats, varbūt tā ļaus tuvāk noskaidrot apstākļus, kas kļuvu�i par viņa satraukuma cēloni.

Holmss paņēma vēl kādu aploksni, kas bija pienākusi reizē ar pārējo pastu, bet neievērota palikusi uz galda. Viņ� sāka lasīt vēstuli ar jautru, ironisku smaidu sejā, ta�u pamazām to nomainīja izteiksme, kas pauda dziļu interesi un koncentrētību. Beidzis lasīt, viņ� brīdi sēdēja klusē�dams, domās iegrimis; aprakstīto lapu viņ� joprojām viegli turēja starp pirkstiem. Beidzot Holmss nodrebēja un uz�trūkās no pārdomām.

��� �īzmena, Lemberlija. Kur atrodas Lemberlija?

��� Saseksā, uz dienvidiem no Hor�emas.

�� Tas nemaz nav tik tālu, vai ne? Bet kas ir �īzmena?

��� Es pazīstu Lemberliju � tas ir tāds provinciāls no�stūris. Tur ir gadsimtiem vecas mājas, kas nosauktas savu pirmo saimnieku vārdos. �īzmena, Odlija, Hārvija, Keri- tona, � �ie ļaudis jau pa�i sen aizmirsti, bet vārdus sa�glabāju�as viņu celtās mājas.

��� Pilnīgi pareizi, � Holmss strupi noteica. Viena no �ī lepnā, neatkarīgā cilvēka dīvainībām bija spēja nepa�rasti ātri uztvert ikvienu jaunu informāciju, reti kad at�zīstot �īs informācijas devēja nopelnus. � Izmeklē�anas nobeigumā mēs dro�i vien daudz ko uzzināsim par �o Lemberlijas �īzmenu. Kā jau man likās, vēstuli rakstījis Roberts Fērgusons. Turklāt viņ� apgalvo, ka pazīstot jūs.

��� Mani?

��� Izlasiet pats.

Viņ� pāri galdam pasniedza man vēstuli. Sūtītāja adrese bija "�īzmena, Lemberlija."

Es sāku lasīt:

"Godātais mister Ilolms!

Man ieteica prasīt Jums padomu, bet mana lieta ir tik delikāta, ka grūti to izklāstīt uz papīra. Rakstu Jums sava drauga vārdā. Pirms pieciem gadiem viņ� appre�cējās ar jaunu meiteni, Peru komersanta meitu, ar kuru bija iepazinies sarunās par nitrātu importu. Jaunā pe- ruāniete ir loti skaista, bet viņas izcel�anās un sve�ā reliģija radīja �ķēr�ļus vīra un sievas jūtu un intere�u kopībai, un mana drauga mīlestība pret sievu ir mazliet atvēsusi. Viņ� pat bija gatavs atzīt �o laulību par kļūdu. Viņ� redzēja, ka da�as sievas rakstura iezīmes viņ� nekad nesapratīs. Tas viss bija sevi�ķi moko�i tāpēc, ka �ī sieviete, cik noprotams, ir neparasti mīlo�a un uzticama laulātā draudzene.

Tagad pievērsī�os notikumiem, kurus sīkāk ceru iz�stāstīt, kad tiksimies. Manas vēstules mērķis ir tikai dot vispārīgu priek�statu par tiem un noskaidrot, vai Jūs esat ar mieru uzņemties �o lietu. Beidzamajā laikā mana drauga sieva sākusi loti dīvaini uzvesties, viņas rīcība ir pretrunā ar parasti tik piekļāvīgo un biklo raksturu. Mans draugs ir precējies otro reizi, un no pir�mās laulības viņam ir piecpadsmit gadus vecs dēls � burvīgs puisēns ar maigu, mīlo�u sirdi, lai gan bērnībā pārciests nelaimes gadījums padarījis viņu par kropli. Drauga tagadējā sieva divas reizes bez jebkāda iemesla ir uzbrukusi nabaga bērnam un situsi viņu. Reiz viņa tam tik spēcīgi iesita ar nūju pa roku, ka uz tās palika liela rēta.

Ta�u tas viss nav tik būtiski salīdzinājumā ar viņas izturē�anos pret pa�as bērnu, jauku puisīti, kur� vēl nav

ne gadu vecs. Reiz zīdītāja to bija uz brītiņu atstājusi bērnistabā vienu pa�u. Skals, izmisīgs mazuļa kliedziens lika viuai skrie�us mesties atpakaļ Viņa ieraudzīja, ka jaunā māte iecirtu�i zobus bērna kakliņā: lajā bija maza brūcīte, no kuras sūcās asinis. Zīdītāju pārņēma neizsakāmas �ausmas, viņa tūliņ pat gribēja pasaukt saimnieku, bet sieviete lūdzās, lai viņa nevienam neko nestāsta, un par klusē�anu pat samaksāja viņai piecas mārciņas. Nekāda izskaidro�anās pēc tam nenotika, un viss noklusa.

Ta�u �is notikums bija drausmīgi satriecis zīdītāju. Viņa sāka cie�i uzmanīt saimnieci un nenolaida ne acu no sava auklējamā. kuram bija sirsnīgi pieķērusies. Turklāt viņai likās, ka saimniece savukārt uzmana viņu pa�u � līdzko zīdītāja atgāja nost no bērna, māte me�tās tam klāt. Dienām un naktīm zīdītāja sargāja bērnu, dienām un naktīm bērnu māte sēdēja slēpnī kā vilcene, kas uzglūn jēriņam. Protams, manis sacītais Jums liekas galīgi neticams, bet es lūdzu jūs uztvert to nopietni, jo varbūt no tā ir atkarīga gan bērna dzīvība, gan viņa tēva saprāts.

Beidzot pienāca drausmīgā diena, kad 110 saimnieka vairs nekas nebija noslēpjams. Zīdītājas nervi neiztu�rēja, viņa juta, ka vairs nespēj panest �o nastu, un visā atzinās. Bērna tēvam viņas stāstītais likās tādi pa�i murgi, kādi tie dro�i vien liekas Jums. Mans draugs ne�kad ne�aubījās, ka sieva viņu sirsnīgi un patiesi mīl un, ja neskaita abus uzbrukumus padēlam, ir arī maiga un mīlo�a māte. Vai gan viņa varētu nodarīt sāpes pa�as bērniņam? Mans draugs zīdītājai atbildēja, ka tas viss viņai tikai esot rādījies, ka viņas aizdomas esot slimas iztēles auglis un viņ� necietī�ot �ādu ļaunprātīgu savas sievas apvaino�anu. Abu sarunas laikā atskanēja

' '�iflt&CT^;:

griezīgs bērna kliedziens. Zīdītāja kopā ar saimnieku metās uz bērnistabu. Iedomājieties, ko izjuta vīrs un tēvs, ieraugot, ka sieva atlec nost no gultiņas, pie kuras bija nometusies ceļos, bet uz bērna kakliņa un palaga ir asinis. �ausmās iekliegdamies, viņ� pavērsa sievas seju pret gaismu � asinis bija arī tai uz lūpām. Nebija �aubu � viņa bija dzērusi zīdaiņa asinis.

Tāda ir situācija. Tagad �ī nelaimīgā ir ieslēgusies savā istabā. Nekāda izskaidro�anās starp laulātajiem nav notikusi. Vīrs gandrīz vai zaudējis prātu. Viņ�, tā�pat kā es, maz ko zina par vampīriem, patiesību sakot, mēs tikai esam dzirdēju�i �o vārdu. Mums likās, ka tā ir tikai nejēdzīga, me�onīga māņticība, kas mūsu zemē nav izplatīta. Un pēk�ņi � pa�ā Anglijas sirdī, Sa- seksā� Rīt no rīta mēs varētu apspriest visus �os noti�kumus. Vai Jūs esat ar mieru mani uzklausīt? Vai Jūs esat ar mieru likt lielā savas neparastās spējas, lai palīdzētu cilvēkam, kuru piemeklējusi tāda nelaime? Ja Jūs esat ar mieru, lūdzu, nosūtiet telegrammu Fēr- gusonam uz �īzmenu, Lemberliju, un ap pulksten des�mitiem es bū�u pie Jums.

Ar cieņu Roberts Fērgusons.

P. S. Ja nemaldos, mēs abi ar Jūsu draugu Valsonu reiz esam sastapu�ies regbija ma�ā: viņ� spēlēja Blek- hītas, bet es � Ri�mondas komandā. Tā ir vienīgā re�komendācija, kāda'ir manā rīcībā."

��� Ļoti labi atceros viņu, � es teicu, nolikdams vēstuli. � Garais Bobs Fērgusons, labākais uzbrucējs, ar kādu varēja lepoties Ri�mondas komanda. Jauks, labsirdīgs pui�sis. Tas izskatās pēc vina � tā pārdzīvot drauga bēdas.

Holmss cie�i palūkojās manī un pakratīja galvu.

����� Nekad nav zināms, ko no jums var sagaidīt, Vat- son, � viņ� sacīja. � Jūsos glabājas neizpētītu iespēju iegulas. Esiet tik laipns, pierakstiet telegrammas tekstu: "Labprāt uzņemsimies izmeklēt jūsu lietu."

��� "Jūsu" lietu?

���� Lai viņ� neiedomājas, ka mūsu aģentūra ir plān�prātiņu patversme. Protams, runa ir par viņu pa�u. No�sūtiet viņam telegrammu, un līdz rītdienai metīsim mieru.

Nākamajā rītā tie�i pulksten desmitos Fērgusons ienāca mūsu istabā. Es atcerējos slaido, kalsno jaunekli ar veik�lām rokām un kājām, kura pārsteidzo�ā izmanība ne reizi vien ļāva viņam uzveikt pretinieka komandā spēlējo�os kolēģus. Skumji bija noraudzīties uz cilvēku, kas tik tikko vairs atgādināja lielisko sportistu, kādu biju pazinis viņa spēku plaukumā. Varenais, spēcīgi veidotais ķermenis bija it kā izkaltis, linu baltie mati kļuvu�i plāni, pleci sagumu�i. Baidos, ka mans izskats viņā modināja līdzīgas jūtas.

���� Priecājos jūs redzēt, Vatson, � viņ� sacīja. Balss bija palikusi agrākā � dobja un labsirdīga. � Jūs vairs ne visai līdzināties tam bra�ulim, kuru es "Vecajā brie�u parkā" pāri virvei iesviedu tie�i publikā. �ķiet, arī es esmu pamatīgi pārvērties. Ta�u esmu novecojis da�ās beidza�majās dienās. Kā sapratu no jūsu telegrammas, mister Holms, man nav vērts izlikties, ka pārstāvu citu personu.

��� Vienkār�āk ir visu darīt pa�am, � Holmss piebilda.

��� Piekrītu. Bet saprotiet, cik grūti ir stāstīt tādas lielas par savu sievu, par sievieti, kuru aizstāvēt un kurai palī�dzēt ir mans pienākums! Ko lai es iesāku? Vai tie�ām lai eju uz policiju un tur visu izstāstu? Jārūpējas ta�u arī par bērniem! Vai viņa jūk prātā, mister Holms? Vai varbūt tas ir iedzimts? Vai jūs esat redzējis tamlīdzīgus gadī�jumus? Dieva dēl, dodiet man padomu! Esmu galīgi zau�dējis galvu!

��� Es jūs saprotu, mister Fērguson. Bet tagad apsēdie�ties, saņemieties un atbildiet uz maniem jautājumiem. Es neesmu zaudējis galvu un loti ceru, ka mēs izdomāsim, kā atrisināt jūsu problēmas. Vispirms izstāstiet, ko jūs esat pasācis? Vai jūsu sieva vēl arvien var piekļūt bērniem?

��� Mums bija drausmīgs skandāls. Mana sieva ir labs, sirsnīgs cilvēks � visā pasaulē neatradīsies tik mīlo�a un uzticama sieva. Kad es atklāju viņas briesmīgo, neticamo noslēpumu, tas viņai bija smags trieciens. Viņa pat negri�bēja runāt. Viņa ne vārda neatbildēja uz maniem pār�metumiem � tikai raudzījās ar me�onīgu izmisumu acīs. Tad metās savā istabā un tur ieslēdzās. Kop� tā laika viņa atsakās ar mani tikties. Viņai ir istabene, vārdā Doloresa, kas kalpojusi viņai vēl pirms mūsu laulībām, drīzāk drau�dzene, nevis kalpone. Tā nes sievai ēdienu.

��� Tātad bērnam briesmas nedraud?

���� Zīdītāja, misis Meisona, apzvērēja, ka neatstā�ot viņu bez uzraudzības ne dienu, ne nakti. Es viņai pilnīgi uzticos. Mani vairāk satrauc D�eks, es jums jau rakstīju, ka viņam divreiz nopietni uzbrukts.

��� Ta�u nav nodarīti nekādi miesas bojājumi?

��� Nē. Bet situsi viņa ir spēcīgi. Jo ne�ēlīgāka �ī rīcība ir tāpēc, ka zēns ir nelaimīgs kroplītis. � Fērgusona asie vaibsti atmaiga, runājot par vecāko dēlu. � Liekas, �ī bērna nelaime varētu likt sa�ņaugties ikviena sirdij: D�eks bērnībā krita un savainoja mugurkaulu. Ta�u zēnam ir zelta sirds.

Holmss paņēma Fērgusona vēstuli un sāka pārlasīt.

��� Kas vēl dzīvo jūsu mājā bez tiem cilvēkiem, kurus jūs minējāt?

��� Divas kalpones, viņas pie mums nav ilgi. Vēl mājā nak�ņo zirgu, puisis Maikls. Pārējie esam mēs ar sievu, mans vecākais dēls, mazulis, istabene Doloresa un zīdītāja misis Meisona. Cita neviena nav.

��� Kā es saprotu, jūs savu sievu iepazināt neilgi pirms kāzām?

��� Mēs bijām pazīstami tikai da�as nedēļas.

��� Un Doloresa pie viņas kalpo ilgi?

��� Vairākus gadus.

�� Tātad istabene jūsu sievas raksturu pazīst labāk ne�kā jūs pats?

��� Jā gan.

Holmss kaut ko atzīmēja savā grāmatiņā.

��� Domāju, ka Lemberlijā es varētu būt noderīgāks ne�kā �eit. �ī lieta ir jāizmeklē notikuma vietā. Ja jūsu sieva neiziet no savas istabas, mūsu atra�anās mājā nesagādās viņai nekādas neērtības. Protams, mēs apmetīsimies vies�nīcā.

Fērgusons atviegloti nopūtās.

��� Tie�i uz to es cerēju, mister Holms. No Viktorijas stacijas pulksten divos atiet loti ērts vilciens � ja tas jūs apmierina.

��� Pilnīgi. Mums patlaban nav daudz darba. Es varu nodoties jūsu problēmai. Protams, Vatsons arī brauks. Ta��u vispirms es gribētu precizēt da�us faktus; tātad jūsu ne�laimīgā laulātā draudzene ir uzbrukusi abiem zēniem � gan pa�as bērnam, gan jūsu vecākajam dēlēnam?

��� Jā.

��� Bet da�ada veidā. Jusu delu viņa tikai piekāva.

��� Jā, vienreiz sita ar koku, otrreiz tāpat ar rokām.

��� Vai viņa jums paskaidroja, kādēļ tā izturas pret padēlu?

��� Nē. Sacīja tikai, ka neieredzot viņu. Visu laiku at�kārtoja: "Neieredzu, neieredzu�"

�� Ar pamātēm tā gadās. Tā varētu būt novēlota greiz�sirdība. Vai viņa vispār ir greizsirdīga pēc dabas?

��� Ļoti. Viņa ir dienvidniece, tikpat kaisla greizsirdībā kā mīlestībā.

��� Bet zēns � jūs teicāt, ka viņam ir piecpadsmit gadu, un, būdams fiziski nepilnvērtīgs, garīgi viņ� dro�i vien ir loti attīstīts, � vai zēns jums neko nav paskaidrojis?

��� Nē. Viņ� sacīja, ka tas noticis bez iemesla.

��� Kādas attiecības viņiem bija agrāk?

��� Viņi nekad viens otru nav mīlēju�i.

��� Jūs teicāt, ka zēns ir piemīlīgs un maigs.

��� Jā, grūti iedomāties mīlo�āku dēlu. Viņ�, burtiski, dzīvo manu dzīvi, viņu nodarbina tas pats, kas mani, viņ� tver katru manu vārdu.

Holmss atkal kaut ko pierakstīja grāmatiņā. Bridi viņ� saspringti domāja.

��� Jūs dro�i vien bijāt loti tuvi ar dēlu pirms jūsu otrās laulības � vienmēr bijāt kopā, visā dalījāties?

��� Mēs gandrīz ne�ķīrāmies.

���� Bērns ar tik jūtīgu dvēseli laikam gan svēti glabā mātes piemiņu?

��� Jā, viņ� māti nav aizmirsis.

���� Tas dro�i vien ir loti interesants zēns. Vēl kāds jautājums par si�anu. Vai uzbrukums zīdainim un vecā�kajam bērnam notika vienā un tajā pa�ā dienā?

��� Pirmoreiz � jā. Viņu bija pārņēmis tāds kā neprāts, un viņa izgāza niknumu uz abiem bērniem. Otro reizi cieta tikai D�eks, misis Meisona nesūdzējās, ka māte būtu slikti izturējusies pret mazuli.

��� Tas mazliet sare�ģī situāciju.

��� Es ne visai labi jūs saprotu, mister Holms.

��� Iespējams. Redzat, cilvēks parasti sacer pagaidu hi�potēzi un tad gaida, līdz notikumu patiesā aina to satriec driskās. Tas ir slikts paradums, mister Fērguson, nav vār�dam vietas, bet visiem mums piemīt vājības. Baidos, ka jūsu vecais draugs Vatsons jums pārmērīgi saslavējis ma�nas zinātniskās metodes. Pagaidām varu sacīt tikai to, ka jūsu problēma man neliekas neatrisināma un ka pulksten divos mēs būsim Viktorijas stacijā.

Bija blāvs, miglains novembra vakars, kad mēs, atstāju�i �emodānus Lemberlijas viesnīcā "�aha dēlis", �ķērsojām Saseksas mālainos laukus pa garu, līkumotu ceļu, kur� aizveda mūs uz Fērgusona īpa�umu, vecu fermu. Tā bija pla�i iepletusies māja ar senatnīgu vidusdaļu un jaunām piebūvēm. Virs smailā Hor�emas kārniņu jumta, kuru klāja ķērpju plankumi, slējās veci Tjūdoru laika dūmeņi. Lieveņa kāpnītes bija sa�ķiebu�ās, tā plāksnēs bija attē�lots mājas cēlāja "ģerbonis" � cilvēks ar sieru. Iek�telpās griestus balstīja smagas ozolkoka sijas, grīda daudzviet bija nosēdusies, veidojot dziļas, greizas ieplakas. Visā vecajā graustā vēdīja mitruma un puvuma smaka.

Fērgusons mūs ieveda lielā, pla�ā istabā mājas centrā�lajā daļā. Te milzīgā vecmodīgā kamīnā ar dzelzs restēm, uz kurām greznojās gadskaitlis "1670", sprēgādamas lies�moja lielas malkas �ķilas.

Palūkojies visapkārt, es pamanīju, ka istabas iekār�tojuma izcelsme saistāma ar da�ādiem laikmetiem un vie�tām. Sienas, līdz pusei ap�ūtas ar ozolkoka paneļiem, dro��i vien bija saglabāju�ās no jomenu fermera laikiem, no septiņpadsmitā gadsimta. Paneļu aug�malā greznojās gau�mīgi izvēlētu modernu akvareļu rinda, bet vēl augstāk, tur, kur beidzās ozolkoks un sākās dzeltens apmetums, bija izkārtoti lieliski Dienvidamerikas mājsaimniecības piede�rumi un iero�i: tos noteikti bija atvedusi �urp peruāniete, kas tagad sēdēja aug�stāvā, ieslēgusies savā istabā. Holmss strauji piecēlās un loti ieinteresēts uzmanīgi aplūkoja visu kolekciju. Kad viņ� atkal piebiedrojās mums, viņa sejas izteiksme bija nopietna.

��� Kas tad tas? � viņ� pēk�ņi iesaucās. Kaktā grozā gulēja spaniels. Tagad suns ar pūlēm piecēlās un lēni pie�gāja pie saimnieka. Suņa pakaļkājas bija stīvas, aste vilkās pa grīdu. Viņ� nolaizīja saimniekam roku.

��� Kas noticis, mister Holms?

��� Kas sunim kai�?

Veterinārs neko nevarēja saprast. Kaut kas līdzīgs paralīzei. Viņ� domā, ka tas ir meningīts. Bet sunim ir jau labāk, drīz viņ� būs pavisam vesels, vai ne, Karlo?

Suņa nolaistā aste piekrītot nodrebēja. Skumjās acis raudzījās gan saimniekā, gan uz mums. Karlo saprata, ka runā par viņu.

��� Vai tas notika pēk�ņi?

��� Vienā naktī.

��� Sen?

��� Pirms kādiem �etriem mēne�iem.

��� Ārkārtīgi interesanti. Tas liek izdarīt zināmus seci�nājumus.

��� Ko gan jūs tur saskatāt, mister Holms?

��� Apstiprinājumu saviem minējumiem.

��� Dieva dēļ, mister Holms, sakiet � ko jūs domājat? Jums varbūt visi �ie notikumi ir tikai interesanta mīkla, bet man tas ir dzīvības un nāves jautājums. Sieva slep�kava, bērns briesmās� Nespēlējiet ar mani paslēpes, mis�ter Holms. Man tas ir pārāk smagi.

Slaidais regbists nodrebēja. Holmss mierinot uzlika viņam roku uz pleca.

��� Es baidos, mister Fērguson, ka jebkurā gadījumā jūs gaida jaunas cie�anas, � viņ� sacīja. � F2s papūlē�os jūs saudzēt, cik tas būs manos spēkos. Pagaidām neko citu nevaru piebilst. Ta�u ceru paziņot jums kaut ko konkrē�tu, pirms aizeju no �īs mājas.

��� Lai Dievs dod! Atvainojiet, d�entlmeņi, es uzkāp�u aug�ā, uzzinā�u, vai kaut kas nav mainījies.

Viņ� bija projām vairākas minūtes, un tikmēr Holmss atsāka pētīt pie sienas novietoto kolekciju. Kad saimnieks atgriezās, viņa sejā bija skaidri lasāms, ka viss joprojām ir tāpat. Viņ� bija atvedis līdzi slaidu, tieviņu, melnīgsnēju meiteni.

�� Tēja ir gatava, Doloresa, � Fērgusons teica. � Pie�skati, lai tava saimniece saņemtu visu, ko viņa vēlas.

��� Saimniece slima, stipri slima! iekliedzās meitene, sa�utumā zibinādama acis pret saimnieku. � Ēdienu neēd, stipri slima. Vajag ārsts. Doloresai bailes vienai ar saim�niece, bez ārsts.

Fērgusons mani jautājo�i uzlūkoja.

��� Priecā�os, ja varē�u būt noderīgs.

��� Pajautā, vai tava saimniece gribēs pieņemt doktoru Vatsonu.

��� Doloresa vedīs ārsts. Nav vajadzīgs prasīt. Saimniece vajag ārsts.

��� Tādā gadījumā es varu iet tūliņ.

Es sekoju satraukumā drebo�ajai meitenei aug�up pa kāpnēm un tālāk līdz nopluku�ā gaiteņa galam. Tur bija masīvas, ar dzelzi apkaltas durvis. Man ienāca prātā � ja Fērgusons gribētu ar varu ielauzties pie sievas, tas viņam nenāktos viegli. Doloresa izņēma no kabatas atslē�gu, un smagās ozolkoka durvis ie�īkstējās vecajās eņģēs. Es iegāju istabā, meitene a�i man sekoja un tūliņ pat aiz�slēdza durvis no iek�puses.

Gultā gulēja sieviete, kurai neap�aubāmi bija spēcīgs drudzis. Viņa bija pusnemaņā, bet, man ienākot, pavērsa pretī savas skaistās acis un raudzījās manī ar bailēm.

Sapratusi, ka esmu sve�inieks, viņa nomierinājās un no�pūzdamās atlaidās spilvenā. Piegāju tuvāk un teicu da�us mierino�us vārdus; vioa gulēja nekustēdamās, kamēr es pārbaudīju pulsu un temperatūru. Pulss bija ātrs un tem�peratūra augsta, ta�u man radās iespaids, ka to radījusi nevis slimība, bet nervu satricinājums.

��� Saimniece tā gul vienu dienu, divas dienas. Doloresa baidās, saimniece nomirs, � sacīja meitene.

Sieviete pagrieza pret mani daiļo, kvēlojo�o seju.

��� Kur ir mans vīrs?

��� Viņ� ir lejā un gribētu jūs redzēt.

��� Negribu viņu redzēt, negribu� � Tad pēk�ņi viņa it kā sāka murgot: � Sātans! Sātans!� Ko lai iesāku ar �o elles izdzimteni!�

��� Kā lai es jums palīdzu?

��� Nekā. Man neviens nevar palīdzēt. Viss pagalam� Nav manos spēkos neko darīt, viss, viss ir pagalam!�

Viņu acīmredzot bija pārņēmis kāds neizprotams malds; es nekādi nespēju iedomāties krietno Bobu Fēr- gusonu sātana un pekles izdzimteņa lomā.

��� Cienītā kundze, jūsu vīrs jūs sirsnīgi mīl, � es teicu. � Viņ� dziļi no�ēlo notiku�o.

Viņa atkal paraudzījās manī savām brīni�ķīgajām acīm.

��� Jā, viņ� mīl mani. Bet es, vai gan es viņu nemīlu? Vai es nemīlu viņu tik loti, ka esmu gatava ziedoties, lai nesalauztu viņa sirdi? Lūk, kā es viņu mīlu� Bet viņ� varēja kaut ko tādu par mani nodomāt� varēja man kaut ko tādu sacīt�

��� Viņ� ir bēdu mākts, bet nesaprot.

�� Jā, viņ� nespēj saprast. Bet viņam ir jātic!

��� Varbūt jūs tomēr pieņemsiet viņu?

���� Nē, nē! Es nespēju aizmirst �os ne�ēlīgos vārdus, �o skatienu� Es nevēlos viņu redzēt. Pasakiet viņam tikai vienu: es gribu, lai man atnes bērnu. Bērns ir mans, man ir tiesības uz vinu. Tikai to arī pasakiet vīram.

Viņa pagriezās ar seju pret sienu un neteica vairs ne vārda.

Es nokāpu lejā. Fērgusons un Holmss klusēdami sēdēja pie kamīna. Fērgusons drūmi noklausījās manu stāstu par slimnieces apmeklējumu.

��� Kā gan es varu uzticēt viņai bērnu? � viņ� sacīja. � Vai var galvot, ka viņai atkal neuznāks tā drausmīgā, neatvairāmā vēlē�anās� Vai gan es spētu aizmirst, kā viņa toreiz piecēlās un uz lūpām viņai bija asinis?

Viņ� nodrebēja, atcerēdamies drausmīgo skatu.

��� Bērns ir pie misis Meisonas, tur viņ� ir dro�ībā, tur viņ� arī paliks.

Eleganta istabene, vismūsdienīgākā parādība, kādu līdz �im bijām redzēju�i �ajā mājā, ienesa tēju. Kamēr viņa rosījās pie galda, durvis atvērās, un istabā ienāca bāls gai�matains pusaudzis ar nemierīgām, gai�zilām acīm, ku�ras, ieraugot tēvu, iedegās līksmā uzbudinājumā. Zēns metās pie viņa un apskāva viņa kaklu maigi kā mīlo�a meitene.

��� Tētiņ, mīļais! � viņ� iesaucās. � Es nezināju, ka tu jau esi pārbraucis! Es būtu gājis tevi sagaidīt. Cik es esmu priecīgs, ka tu atkal esi mājās!

Fērgusons maigi atsvabinājās no dēla skāvieniem; viņ� bija mazliet samulsis.

��� Sveiks, draudziņ, � viņ� sirsnīgi teica, glāstīdams zēna linu baltos matus. � Es pārrados agrāk tāpēc, ka mani draugi misters Holmss un misters Vatsons bijā ar mieru braukt man līdzi un pavadīt vakaru pie mums.

��� Misters Holmss? Detektīvs?

-Jā.

Zēns pēto�i un, kā man �ķita, ne pārāk draudzīgi pa�raudzījās uz mums.

���� Bet kur ir jūsu otrs dēls, mister Fērguson? � Holmss prasīja. � Vai mēs nevarētu iepazīties arī ar jaunāko?

���� Palūdz misis Meisonu atnest mazuli �urp, � Fēr�gusons sacīja dēlam. Tas devās uz durvīm, dīvaini klibo�dams, un mans ķirurga skatiens tūliņ pat konstatēja mu�gurkaula bojājumu. Drīz vien zēns atgriezās, viņam no�pakaļ nāca gara, kalsnēja sieviete, nesdama rokās burvīgu zīdaini ar melnām acīm un zeltainiem matiem � tas bija brīni�ķīgs divu rasu sajaukums. Fērgusons acīmredzot dievināja arī �o dēlēnu, viņ� paņēma to rokās un apmīļoja.

��� Iedomājieties tikai, kādam pieticis ļaunuma, lai da�rītu pāri �ādam radījumam, � viņ� murmināja, aplūko�dams mazu, spilgti sarkanu uztūkumu uz �ī eņģelī�a kak�liņa.

Neviļus pavēros savā draugā, un mani pārsteidza viņa saspringtā seja � tā bija sastingusi kā akmens, kā ziloņ�kaula maska. Holmsa skatienu, kur� brīdi bija kavējies pie tēva ar mazuli, tagad piesaistīja kaut kas istabas viņā galā. Uzmanīgāk pavērojot, ieraudzīju, ka �is cie�ais ska�tiens pievērsts logam, pa kuru bija redzams skumj�, lietū izmircis dārzs. Ārpuses slēģi bija puspievērti un gandrīz aizsedza ainavu, bet Holmss tomēr nemitīgi vēroja logu. Tad viņ� pasmaidīja un atkal paskatījās uz mazuli. Viņ� klusēdams noliecās pār to un uzmanīgi izpētīja sarkano uztūkumu uz bērna maigā kakliņa. Tad satvēra un pa�kratīja tuklo dūrīti, kuru zīdainis vicināja gar viņa seju.

��� Uz redzē�anos, jaunais cilvēk! Jūsu dzīve ir sākusies mazliet vētraini. Misis Meisona, es gribētu aprunāties ar jums zem �etrām acīm.

Viņi abi atgāja sāņus un kādu brīdi nopietni sarunājās.

Es dzirdēju tikai Holmsa pēdējos vārdus � "Ceru, ka drīz visi jūsu uztraukumi beigsies". Zīdītāja, cik noprotams, ne pārāk laipna un runīga persona, aizgāja, aiznesdama līdzi bērnu.

��� Kas ir �ī misis Meisona? � Holmss vaicāja.

��� Arēji viņa, kā redzat, nav īpa�i pievilcīga, bet viņai ir zelta sirds un viņa ļoti pieķērusies bērnam.

��� Bet tev viņa patīk, D�ek?

Un Holmss strauji pagriezās pret zēnu.

Pusaud�a izteiksmīgā seja it kā satumsa. Viņ� norai�do�i papurināja galvu.

D�ekam loti spēcīgi izpau�as gan simpātijas, gan antipātijas, � Fērgusons teica, apskaudams dēla plecus. � Laimīgā kārtā es piederu pie pirmās kategorijas.

Zēns, piespiedis galvu tēva krūtīm, kaut ko maigi no�dūdoja. Fērgusons viņu lēnītēm pabīdīja nost.

��� Skrien nu, D�ekij, � viņ� sacīja un pavadīja dēlu ar mīlas pilnu skatienu, līdz tas nozuda aiz durvīm.

�� Mister Holms, � viņ� uzrunāja manu draugu, � lie�kas, ka bū�u jums veltīgi licis braukt �urp. Patie�ām, ko gan citu jūs varat darīt kā tikai izteikt līdzjūtību? Jūs, protams, uzskatāt, ka situācija ir pārāk sare�ģīta un de�likāta.

��� Delikāta? Bez �aubām, � mans draugs atbildēja, mazliet pasmaidīdams. � Ta�u nevaru apgalvot, ka tā būtu pārsteidzo�i sare�ģīta. Es �o problēmu esmu atrisi�nājis ar dedukcijas metodi. Kad dedukcijas sākotnējos rezultātus pamazām sāka apstiprināt vesela virkne sav�starpēji nesaistītu faktu, subjektīvais viedoklis kļuva par objektīvu patiesību. Tagad es ar pilnu pārliecību varu pa�ziņot, ka mērķis ir sasniegts. Īstenībā es uzdevumu biju atrisinājis vēl pirms aizbrauk�anas no Beikerstritas, � te, �ajā mājā, atlika tikai visu pavērot un iegūt apstiprinājumu.

Fērgusons pārvilka roku pār saraukto pieri.

��� Dieva dēl, Holms, � viņ� aizsmacis teica, � ja jūs kaut ko esat sapratis, nemokiet mani. Kas īsti te notiek? Kā man jārīkojas? Man vienalga, kādā veidā jūs izzinājāt patiesību, man ir svarīgi rezultāti.

��� Protams, man jums viss jāpaskaidro, un jūs saņem�siet paskaidrojumu. Bet atļaujiet man nodarboties ar lietu pa�am pēc savām metodēm. Sakiet, Vatson, � vai misis Fērgusona spēs izturēt mūsu apmeklējumu?

��� Viņa ir slima, bet pie pilnas apziņas.

���� Lieliski! Noskaidrot visu līdz galam mēs varēsim tikai viņas klātbūtnē. Dosimies uz aug�stāvu.

��� Bet viņa ta�u negrib mani redzēt! � iesaucās Fēr�gusons.

��� Nesatraucieties, gan gribēs, � Holmss teica. Viņ� uzrakstīja da�us vārdus uz papīra lapas. � Visādā ziņā jums, Vatson, ir oficiālas tiesības apmeklēt slimnieci. Esiet tik laipns, nododiet kundzei �o zīmīti.

Es atkal uzkāpu pa trepēm un pasniedzu zīmīti Dolo- resai, kura, izdzirdusi manu balsi, uzmanīgi pavēra durvis. Pēc brī�a istabā bija dzirdami prieka un izbrīna saucieni. Doloresa izliecās pa durvīm un paziņoja:

��� Viņa grib redzēt. Viņa klausīsies.

Es pamāju, un Fērgusons ar Holmsu abi uznāca aug�ā. Mēs visi trīs iegājām guļamistabā. Fērgusons paspēra soli pretī sievai, kura bija gultā piecēlusies pussēdus, bet viņa kā vairīdamās izstiepa roku. Viņ� atslīga krēslā. Holmss iekārtojās blakām, iepriek� paklanījies sievietei, kas rau�dzījās viņā platām, izbrīna pilnām acīm.

���� Es domāju, Doloresa var būt brīva� � Holmss iesāka. � Ak, protams, kundze, ja jūs vēlaties, viņa paliks, man nav iebildumu. Mister Fērguson, es esmu aizņemts cilvēks, tāpēc velti netērē�u laiku. Jo ātrāk ķirurgs izdara griezienu, jo mazāk sāpju. Vispirms gribu jūs nomierināt. Jūsu sieva ir brīni�ķīga, mīlo�a sieviete, kas tikusi nepatiesi apvainota.

Priekā iekliegdamies, Fērgusons pielēca kājās.

���� Pierādiet man to, mister Holms, pierādiet, un es bū�u jūsu parādnieks līdz kapa malai!

��� Pierādī�u, bet bū�u spiests sagādāt jums jaunas cie��anas.

��� Viss cits ir vienalga, ja tikai tiek attaisnota mana sieva. Salīdzinot ar to, nekam nav nozīmes.

��� Tādā gadījumā atļaujiet man izklāstīt savu domu gaitu, kāda tā bija jau Beikerstrītā. Doma par vampīriem man likās absurda. Angļu kriminālistikas praksē �ādu gadījumu nav bijis. Tajā pa�ā laikā jūs, Fērguson, patie�ām redzējāt, ka jūsu sieva atlec nost no dēla gultiņas, redzējāt asinis uz viņas lūpām?

��� Redzēju.

���� Bet vai jums neienāca prātā, ka no brūces izsūc asinis ne tikai tāpēc, lai tās dzertu? Jūs neatceraties kādu Anglijas karalieni, kura izsūca asinis no brūces, lai izda�būtu laukā indi?

��� Indi?

���� Mājā, kurā tiek saimniekots pēc Dienvidamerikas metodēm, jābūt kādai iero�u kolekcijai � to es instinktīvi sapratu, vēl pirms biju to redzējis pats savām acīm. Pro�tams, varēja būt izmantota arī kāda cita inde, ta�u tas bija pirmais, kas man ie�āvās prātā. Pamanīdams tuk�o bultu maku blakām nelielam medību �aujamlokam, es biju ieraudzījis tie�i to, ko gaidīju. Ievainojot zīdaini ar kādu no �īm bultām, kas saslapinātas ar kurāres sulu vai kādu citu velni�ķīgu nāvekli, viņam neglābjami bija jāmirst, ja indi neizsūktu no brūces.

Un vēl � suns. Cilvēks, kur� būtu nodomājis laist darbā �ādu indi, noteikti to izmēģinātu, lai pārbaudītu, vai tā nav zaudējusi spēku. Gadījumu ar suni es nebiju pa�redzējis, bet uzminēju tā jēgu, uri �is fakts ieņēma savu vietu manā loģikas celtnē.

Vai tagad jūs saprotat? Jūsu sieva baidījās par bērnu. Uzbrukums notika viņas klātbūtnē, un viņa izglāba savam bērnam dzīvību, liet viņa negribēja atklāt jums patiesību, zinot, cik ļoti jūs mīlat zēnu, zinot, ka tas salauzīs jums sirdi.

��� D�ekijs!�

��� Es vēroju viņu, kad jūs apmīļojāt mazuli. Viņa seja skaidri atspoguļojās loga stiklā tur, kur pievērtais slēģis rada tum�u fonu. �ajā sejā es izlasīju tādu greizsirdību, tik svelo�u naidu, kādu man reti nācies redzēt.

��� Mans D�ekijs!

���� Esiet vīri�ķīgs, Fērguson! Sevi�ķi bēdīgi ir tas, ka �ādas zēna rīcības iemesls ir viņa pārmērīgā, neveselīgā, maniakālā mīlestība pret jums un, iespējams, pret miru�o māti. Viņa sirdi saēd naids pret �o lielisko bērnu, kura veselība un skaistums tik spēcīgi kontrastē ar viņa pa�a vārgumu.

��� �ēlīgais Dievs! Taisni neticami!

��� Vai man ir taisnība, kundze?

Sieviete raudāja, paslēpusi seju spilvenos. Tad viņa pagriezās pret vīru.

��� Kā gan es tev to varēju stāstīt, Bob? Dot tev tādu triecienu! Es labāk nolēmu gaidīt, lai patiesība atskan no kādām citām lūpām � ne no manējām. Kad �is d�entl�menis � viņ� ir īsts burvis un brīnumdaris � uzrakstīja, ka visu zinot, es kļuvu tik priecīga!

�� Mana recepte-jauneklim D�ekijam ir gadu ilgs ceļo�jums pa jūru, � Holmss teica, pieceldamies no krēsla.

��� Man nav skaidrs tikai viens, kundze. Jūsu dusmas, ku�ras jūs izgāzāt uz D�ekiju, ir pilnīgi saprotamas. Arī mātes pacietībai ir robe�as. Bet kā jūs iedro�inājāties �īs divas beidzamās dienas atstāt mazuli bez savas uzraudzības?

���� Es paļāvos uz misis Meisonu. Vina zina taisnību, es viņai visu izstāstīju.

��� Man jau tā likās.

Fērgusons stāvēja pie gultas, saraustīti elpodams, pret sievu pastieptās rokas drebēja.

��� Es domāju, Vatson, mums laiks nozust no skatu�ves, � Holmss �ukstēja. � Ja jūs paņemsiet pārmēru uz�ticamo Doloresu pie vienas rokas, es paņem�u pie otras.

��� Nu, � viņ� turpināja, kad durvis aiz mums bija aizvē�ru�ās, � man �ķiet, mēs varam ļaut viņiem pa�iem no�kārtot savas attiecības.

Man atliek tikai iepazīstināt lasītāju ar vēl vienu zī�mīti � Holmss aizsūtīja to kā atbildi vēstulei, ar kuru sākās �is stāsts. Tā bija �āda:

"Deikerstrīla, 21. novembri.

Par vampīriem.

Ser!

Atbildot uz fūsu 19. novembra vēstuli, paziņoju, ka es uzņēmos izmeklēt firmas "Fērgusons un Mīrheds, tē�jas piegāde" pārstāvja Roberta Fērgusona lietu, un �i izmeklē�ana devusi apmierino�us rezultātus.

Pateicībā par rekomendāciju,

Jūsu padevīgais kalps �erloks Holmss."

�o notikumu var dēvēt gan par traģēdiju, gan par ko�mēdiju. Tā rezultātā viens cilvēks sajuka prātā, otram � man � nācās piedzīvot nelielu asins nolai�anu, tre�ais nokļuva aiz restēm. Un tomēr tam piemīt arī komēdijas elementi. Bet spriediet pa�i.

Es varu nosaukt precīzu datumu, kad viss notika, jo tas atgadījās tomēnes, kad Holmss atteicās no mui�nieka titula, kuru viņam pie�ķīra par nopelniem, kas varbūt vēl tiks aprakstīti. Pagaidām es to pieminu tikai garāmejot, jo, būdams partneris un uzticības persona, vairos kļūt kaut mazākajā mērā iedomīgs. Ta�u, es atkārtoju, �is fakts ļauj precizēt datumu: tūksto� deviņi simti otrā gada jūnija beidzamās dienas, drīz pēc Būru kara izbeig�anas. Holmss vairākas dienas necēlās no gultas � tā ar viņu atgadījās bie�i. Ta�u torīt viņ� iznāca no guļamistabas, turēdams rokā lielu, aprakstītu papīra lapu; Holmsa spīvajās, pelē�kajās acīs lēkāja jautras dzirkstelītes.

��� Vatson, jums radusies iespēja labi nopelnīt, � viņ� sacīja. � Vai esat dzirdējis tādu uzvārdu � Garidebs?

Atteicu, ka neesmu dzirdējis.

��� Nu lūk, ja jums izdosies atrast kaut vienu vienīgu Garidebu, varēsiet iebāzt kabatā krietnu summu.

��� Kādā veidā?

��� Ak, tas ir gar� stāsts, turklāt loti interesants. Mēs abi ar jums esam lauzīju�i galvu, risinot daudz sare�ģītu, samud�inātu uzdevumu, bet kaut kas tik oriģināls, �ķiet, mums vēl nav trāpījies. Kuru katru brīdi ieradīsies cilvēks, kur� mums jānopratina. Pirms viņa atnāk�anas es neko nestāstī�u. Pagaidām ķersimies pie pa�a vārda.

Manā priek�ā uz galda atradās telefona grāmata. Es to pa��ķirstīju, ne visai cerēdams uz panākumiem, un, sev par iz�brīnu, atbilsto�ajā vietā tūliņ pat atradu �o dīvaino uzvārdu.

��� Ir! � es triumfēdams iesaucos. � Te tas ir!

Holmss paņēma telefona grāmatu.

���� "N. Garidebs, Vestenda, Litlraiderstrīta 136, Rie�tumi", � viņ� nolasīja. � Man jūs jāapbēdina, Vatson, bet �o Garidebu es jau pazīstu. Redzat, te uz aploksnes ir viņa adrese. Mums vajadzīgs vēl viens Garidebs, tāds pats kā pirmais, saprotat?

Ienāca misis Hadsone, nesdama uz paplātes vizītkarti. Es ielūkojos tajā.

��� Skatieties, te ir otrs! � es izbrīnā saucu. � Pilnīgi citi dati: "D�ons Garidebs, advokāts. ASV, Kanzasa, Mūr- vila."

Pārlaidis skatienu vizītkartei, Holmss sāka smaidīt.

��� Baidos, Vatson, ka jums nāksies mēģināt vēlreiz. �is d�entlmenis jau piedalās spēlē, lai gan, jāatzīstas, es nece�rēju viņu tik drīz ieraudzīt. Ceru, ka no viņa izdosies kaut ko uzzināt.

Nākamajā mirklī misters D�ons Garidebs, advokāts, jau stāvēja mūsu istabā � plecīgs, atlētisks vīrietis ar gludi skūtu, apaļu seju, kādas bie�i mēdz būt lieti�ķiem ame�rikāņiem. Seja bija neparasti, gandrīz bērni�ķīgi tukla, un no tās ne brīdi nenozuda plats smaids, � likās, ka �is cilvēks ir vēl loti jauns. Bet acis viņam bija pārsteidzo�as. Reti esmu redzējis acu pāri, kas tik skaidri liecinātu par neparasti spraigu garīgo dzīvi � tik spo�as, tik vērīgas tās bija, tik jūtami atspoguļoja vismazāko domu pavēr�sienu. Viņa izruna bija amerikāniska, bet valoda pareiza.

���� Misters Holmss? � viņ� vaicāja, nomērīdams ar skatienu mūs abus pēc kārtas. � Nu jā, protams, Jūs nav grūti pazīt pēc fotogrāfijām, ser, atļaujiet sacīt. Jādomā, jūs jau esat saņēmis vēstuli no mana uzvārda brāļa, mis�tera Nātana Garideba?

��� Lūdzu, sēdieties, � �erloks Holmss sacīja. � Mums �is tas jāapsprie�. � Viņ� paņēma no galda aprakstīto lapu. � Jūs, protams, esat misters D�ons Garidebs, kur� minēts vēstulē, � misters D�ons Garidebs no Amerikas. Bet, piedodiet, jūs ta�u jau sen dzīvojat Anglijā?

��� Kāpēc jūs tā domājat?

Man likās, ka amerikāņa izteiksmīgajās acīs pavīd aiz�domas.

��� Viss, kas jums mugurā, ir ra�ots Anglijā.

Misters Garidebs māksloti iesmējās.

��� Es biju lasījis par jūsu trikiem, mister Holms, bet nedomāju, ka jūs tos izmēģināsiet arī pie manis. Kā jūs to konstatējāt?

�� Jūsu �aketes plecu piegriezums, zābaku purngali � vai gan te var kļūdīties?

��� Nudien nezināju, ka izskatos pēc īstena angļa. Jā, tas tiesa. Ne pārāk sen darba dēļ biju spiests pārcelties uz �ejieni, tāpēc gandrīz viss, kas man mugurā, ir pirkts Londonā, kā jau jūs pamanījāt. Ta�u jūsu laiks, jādomā, ir dārgs un mēs te neesam ieradu�ies, lai apspriestu manu apavu fasonu. Kā būtu, ja mēs pārietu pie papīra, kuru jūs turat rokā?

Holmss kaut kādā veidā bija aizkaitinājis mūsu ap�meklētāju, un viņa tuklā seja lielā mērā zaudēja laipno izteiksmi.

��� Pacietību, pacietību, mister Garideb, � mans draugs mierino�i teica. � Doktors Vatsons var apliecināt, ka manas nelielās novirzes no galvenās tēmas galu galā izrā�dās tie�i saistītas ar to. Bet kāpēc kopā ar jums nav atnācis misters Nātans Garidebs?

��� Kāpēc viņ� vispār iejaucis jūs mūsu darī�anās? � amerikāņu advokāts pēk�ņi iekaisa. � Kāda jums dala gar tām? Divi d�entlmeni apsprie� savas personiskās at�tiecības, un vienam no viņiem uzreiz ievajadzējies pie�aicināt detektīvu! �orīt no rīta aizeju pie vecā un uzzinu, cik muļķīgu joku viņ� ar mani izspēlējis. Tāpēc arī esmu atnācis �urp. Patiesībā man loti nepatīk viņa ideja.

�� Tā nemet nekādu ēnu uz jums, mister Garideb. Mis�ters Nātans Garidebs tikai pielika pūles, lai sasniegtu mēr�ķi, kur�, kā es sapratu, ir vienlīdz svarīgs jums abiem. Zinādams, ka man ir iespējams savākt vajadzīgās ziņas, viņ� vērsās tie�i pie manis.

Apmeklētāja niknā seja pamazām noskaidrojās.

��� Tā ir cita lieta, � viņ� teica. � Tiklīdz uzzināju, ka vecais savādnieks nodomājis saukt palīgā detektīvu, paņēmu no viņa adresi un devos taisnā ceļā pie jums. Ne�vēlos, lai policija bāztu degunu mūsu personīgajās darī��anās. Bet, ja jūs patiesi uzņematies sameklēt mums va�jadzīgo cilvēku, es neiebilstu.

��� Viss ir tie�i tā, � Holmss sacīja. � Bet tagad, ser, ja nu jūs esat �eit, mēs vēlētos no jums pa�a dzirdēt gal�veno faktu izklāstu. Manam draugam nav zināmas galīgi nekādas detaļas.

Misters Garidebs veltīja man ne pārāk laipnu skatienu.

��� Vai viņam tās jāzina? � viņ� noprasīja.

��� Parasti mēs strādājam divatā.

��� Labs ir, man nav iemesla neko slēpt. Izstāstī�u jums visu cik iespējams īsi. Ja jūs būtu no Kanzasas, man nevajadzētu skaidrot, kas. bija Aleksandrs Hamiltons Gari�debs. Viņ� kļuva bagāts, tirgodamies ar nekustamo īpa��umu un spekulēdams ar kvie�iem �ikāgas bir�ā. Naudu viņ� tērēja vienīgi zemes gabalu iepirk�anai Arkanzasas upes krastos, rietumos no Fortdod�as. Zemes viņ� bija

sapircies tik daudz, ka tās pietiktu veselai jūsu grāfistei, � tur bija ganības, me�i, aramzeme, rūdas raktuves � viss, kas spēj pelnīt naudu savam īpa�niekam.

Ne radu, ne piederīgo Aleksandram Garidebam nebi�ja, vismaz es par tādiem neesmu dzirdējis. Bet vecais vai plīsa aiz lepnuma par savu neparasto uzvārdu. Tas arī mūs saveda kopā. Es tolaik strādāju par advokātu Topekā, un reiz vecais ieradās pie manis. Kā viņ� priecājās, ka sastapis uzvārda brāli! Viņam tā kļuva par uzmācīgu ideju, viņ� nolēma katrā ziņā noskaidrot, vai kaut kur nedzīvo vēl citi Garidebi. "Atrodiet man kaut vienu!" � viņ� mani lūdza. Es teicu, ka esmu aizņemts un man nav laika vazāties apkārt pa pasauli, meklējot Garidebus. "Nekas, nekas," viņ� sacīja, "tie�i ar to jūs nodarbosieties, ja es paspē�u īstenot savu nodomu." Es, protams, domāju, ka vecais tikai joko, bet izrādījās, ka viņa vārdos slēpjas loti dziļa jēga, par ko es drīz vien pārliecinājos.

Nepagāja ne gads, kad viņ� nomira un atstāja tik dī�vainu testamentu, kādu Kanzasā vēl nebija gadījies reģis�trēt. Visu savu mantu vecais bija sadalījis trīs dalās un vienu novēlējis man ar noteikumu, ka es sameklē�u vēl divus Garidebus, kuri katrs saņems savu mantojuma dalu. Iznāca tie�i pieci miljoni katram, bet neviens no mums nevar saņemt ne centa, pirms visi trīs neesam sanāku�i kopā.

Tas bija tik vilino�i, ka es pametu advokāta darbu un sāku nodarboties ar Garidebu meklē�anu. Savienotajās Valstis viņu nav. Es, ja tā varētu sacīt, pārmeklēju visu valsti, bet neatradu neviena pa�a. Tad devos uz Angliju. Un ko jūs domājat? Londonas telefona grāmatā ieraugu �o vārdu! Pirms divām dienām apciemoju viņu, visu iz�stāstīju. Vecītis ir vientuļ�, tāds pats kā es, � radinieki viņam kaut kur ir gan, bet tikai sievietes, neviena vīrie�a.

Ta�u testamentā prasīti trīs vīrie�i. Tā ka redzat, viena vieta vēl ir brīva, un, ja jūs mums palīdzēsiet to aizpildīt, mēs esam ar mieru maksāt jums par pakalpojumiem.

��� Nu, Vatson, � Holmss mani smaidīdams uzrunā�ja, � vai es neteicu, ka tā ir bezgala interesanta lieta? Man �ķiet, ser, jums vispirms jāievieto avīzē sludinājums par meklē�anu.

��� Esmu jau to darījis, mister Holms. Viss velti.

���� Nē, patie�ām kuriozs gadījums. Kādā brīvā brīdī sāk�u ar to nodarboties. Interesanti, ka jūs esat no To- pekas. Es reiz sarakstījos ar kādu turienes iedzīvotāju � viņu sauca doktors Lizonders Stārs. 1890. gadā viņ� bija mērs.

��� Vecais, labais doktors Stārs! Vēl tagad pieminam vinu ar cieņu. Nu labi, mister Holms, man rādās, mums vajadzēs sazināties. Informēsim viens otru, kā veicas mek�lējumi. Domāju, ka pēc pāris dienām tiksimies.

To noteicis, mūsu amerikānis paklanījās un aizgāja.

Holmss aizsmēķēja pīpi un brīdi sēdēja klusēdams. Pār viņa seju pārslīdēja dīvains smaids.

��� Nu? � es beidzot prasīju.

��� Interesanti, Vatson, loti interesanti.

��� Kas ir interesanti?

Holmss izņēma pīpi no mutes.

��� Kādēļ gan �is d�entlmenis sastāstīja mums tik daudz blēņu? Es tik tikko nepajautāju to viņam uzreiz: da�kārt vislabākā taktika ir rupj� uzbrukums. Pēc tam tomēr no�lēmu atstāt viņu laimīgā neziņā � lai viņ� domā, ka piemuļķojis mūs. Cilvēks angļu �aketē ar izdilu�iem elko�ņiem un biksēs, kas valkātas vismaz gadu, kā to liecina noluku�ie ceļgali, ja ticam vēstulei un viņa pa�a izteiku�miem, ir amerikāņu provinciālis, kas tikko ieradies An�glijā. Nekādu sludinājumu par meklē�anu avīzēs nav bijis.

Jūs zināt, ka es tos rūpīgi pētu, tie kalpo man par slēpni, ja jāiztramda medījums. Vai tie�ām es nebūtu pamanījis �ādu fazānu? Arī nekādu doktoru Lizonderu Stāru no Topekas es nepazīstu. Kur vien paveries, visur meli. Viņ� dro�i vien patie�ām ir amerikānis, ta�u nodzīvojis vairā�kus gadus Londonā un gandrīz zaudējis akcentu. Kas aiz visa tā slēpjas, kādi motīvi īstenībā ir pamatā �iem ne�jēdzīgajiem Garidebu meklējumiem? Jā, ar �o subjektu nāksies nodarboties. Ja viņ� ir blēdis, tad loti atjautīgs un viltīgs. Jānoskaidro, vai arī vēstules autors nav tāda pati fiktīva persona. Piezvaniet viņam, Vatson.

Es piezvanīju. Klausulē atskanēja sīka, drebo�a balstiņa:

��� Jā, jā, runā Nātans Garidebs. Vai tur tuvumā nav mistera Holmsa? Es loti gribētu ar viņu parunāties.

Holmss paņēma klausuli, un es izdzirdu parastos sa�runas fragmentus:

��� Jā, viņ� bija atnācis. Liekas, jūs viņu ne visai labi pazīstat? Nesen? Tikai divas dienas?� Jā, jā, protams, perspektīva ir vilino�a� Jūs �ovakar būsiet mājās? Vai jūsu uzvārda brālis nesolījās ierasties?� Nē? Ļoti labi, mēs atnāksim, es tie�i gribēju papļāpāt ar jums bez viņa klātbūtnes� Man līdzi būs doktors Vatsons� No jūsu vēstules es sapratu, ka reti izejai no mājām� Tātad būsim pie jums ap pulksten se�iem. Amerikāņu advokātam to nevajag darīt zināmu. Visu labu, uz redzē�anos!

Bija brīni�ķīgs pavasara mijkrēslis, un pat mazā Litl- raiderstrīta, �aura ieliņa, kas atzarojās no Ed�verroudas netālu no bēdīgi slavenās Taiberntrijas, greznojās rieto�ās saules slīpo staru zeltā. Mēs atradām meklēto namu � zemu, vecmodīgu pirmo karaļu D�ord�u laikā celtu ēku. Tās gludo ķieģeļu fasādi rotāja tikai divi uz priek�u iz�virzīti logi pirmajā stāvā. Tie�i �ajā stāvā dzīvoja mūsu klients, un, kā izrādījās, abi logi piederēja milzīgai istabai, kurā viņ� vadīja savas dienas. Mēs piegājām pie durvīm, un Holmss vērsa manu uzmanību uz nelielu vara plāk�snīti, uz kuras bija rakstīts mums pazīstamais dīvainais uzvārds: Garidebs.

� Tā te stāv jau vairākus gadus, � Holmss piezīmēja, rādīdams uz apsūbēju�o varu. � Katrā ziņā �is nav vilt- vārdis. Ņemsim to vērā.

Kāpnes namā bija vienas, visiem kopīgas, un uz ves�tibila sienām varējām izlasīt ar krāsu uzrakstītus kantoru nosaukumus un iemītnieku uzvārdus. Ģimeņu dzīvokļu �ai mājā nebija, tas drīzāk bija bohēmiski noskaņotu vec�pui�u miteklis. Mūsu klients pats atvēra durvis, atvaino�damies, ka kalpone pulksten �etros devusies mājās. Mis�ters Nātans Garidebs izrādījās gar�, kārns, salīcis un plik�paurains d�entlmenis ap gadiem se�desmit. Viņa izvārgu��ās sejas āda bija blāva, it kā nedzīva, kāda bie�i mēdz būt cilvēkiem, kuri daudz sē� un maz kustas. Lielās, apa�ļās acenes, ā�a bārdiņa, sagumu�ie pleci � tas viss, kopā ņemot, lika domāt, ka viņ� ir loti neatlaidīgs un zinātkārs.

Kopumā iespaids bija patīkams: viņ� bija simpātisks savādnieks.

Istaba izskatījās tikpat oriģināla kā tās saimnieks. Tā atgādināja muzeju miniatūrā. Gar pla�ās telpas sienām atradās plaukti, skapji un skapī�i, viscaur nokrauti ar da��ādiem priek�metiem, kas bija saistīti ar ģeoloģiju un anatomiju. Pa labi un pa kreisi no durvīm karājās mazas vitrīnas ar tauriņu kolekcijām. Istabas vidū uz liela galda stāvēja da�ādu ie�u paraugu kaudze, un no tās rēgojās laukā spēcīga mikroskopa garais vara cilindrs. Aplūkoju visu un nobrīnījos par vecā vīra daudzpusīgajām inte�resēm: te bija kaste ar vecām monētām, tur � senu krama darbarīku komplekts. Pie sienas aiz galda atradās liels skapis, kurā glabājās kaut kādi pārkaļkoju�ies veidojumi, bet skapjaug�ā rindojās ģip�a galvaskausi ar uzrakstiem "Neandertālietis", "Heidelbergas cilvēks", "Kromanonietis" un tamlīdzīgi. Acīmredzot viņ� nodevās ne tikai vienai, bet vairākām zinātnes nozarēm. Stāvēdams mūsu priek�ā, viņ� ar zam�a gabalu spodrināja kādu monētu.

���� Sirakūzu nauda no labākā perioda, � viņ� pa�skaidroja. � Vēlāk tā stipri devalvējās. Labākos parau�gus es uzskatu par nepārspētiem, lai gan da�i speciālisti dod priek�roku Aleksandrijas skolai. Mister Holms, es jums pado�u krēslu. Atļaujiet noņemt no tā �os kaulus� Bet jūs, ser� ak jā, doktor Vatson, pabīdiet tālāk japāņu vāzi. Te, �ajā istabā, ir koncentrēts viss, kas mani dzīvē interesē. Ārsts mani rāj par to, ka neuzturos svaigā gaisā, bet kādēļ gan vajadzētu atteikties no tā, kas vilina? Uz�dro�inos apgalvot, ka ikviena �ī skapja satura sīka kla�sifikācija prasīs no manis vismaz trīs mēne�us.

Holmss ziņkāri pavērās apkārt.

��� Vai tiesa, ser, ka jūs patie�ām nekad neizejat no mājām?

��� Laiku pa laikam es aizbraucu uz Sotbija vai Kristija izsolēm. Ta�u vispār loti reti pametu savu istabu. Man nav stipra veselība, un zinātniskie pētījumi paņem visus manus spēkus. Varat iedomāties, mister Holms, kā mani satrieca � labā nozīmē, bet tomēr satrieca � vēsts par tik neticami laimīgu likteņa pavērsienu! Lai novestu lietu līdz galam, vajadzīgs vēl viens Garidebs. Mēs, protams, viņu atradīsim. Man bija brālis, viņ� nomira, bet radinieces sievietes netiek ņemtas vērā. Ta�u pasaulē noteikti ir vēl citi Garidebi. Esmu dzirdējis, ka jūs alla� uzņematies ri�sināt loti grūtas, sare�ģītas problēmas, un nolēmu lūgt jūsu palīdzību. Manam amerikāņu vārdabrālim, protams, ir taisnība, ka man vajadzēja vispirms aprunāties ar vinu, bet es rīkojos pēc labākās sirdsapziņas.

�� Jūs esat rīkojies ļoti prātīgi, � Holmss teica. � Vai jūs patie�ām kvēli vēlaties kļūt par zemes īpa�nieku Ame�rikā?

��� Protams, nē, ser. Nekas nespēs �ķirt mani no ma�nām kolekcijām. Bet tas amerikāņu advokāts solījās at�pirkt manu dalu, tiklīdz mēs būsim apstiprināti par man�tiniekiem. Katram no mums pienākas pieci miljoni do�lāru. Tie�i patlaban man radusies izdevība iegūt da�us vērtīgus priek�metus. Tie varētu aizpildīt manu kolekciju robus! Pa�laik es neko nevaru nopirkt, jo man nav �im nolūkam vajadzīgo da�u simtu mārciņu. Iedomājieties, cik es nopirk�u par pieciem miljoniem! Mans vākums kļūs par jauna nacionālā muzeja pamatu, es bū�u mūsu gad�simta Hanss Slouns!

Viņa acis aiz brillu stikliem mirdzēja. Bija skaidrs, ka misters Nātans Garidebs ne�ēlos pūlu, lai sameklētu trūk�sto�o uzvārda brāli.

��� Es atnācu tikai iepazīties, nekādā ziņā nevēlos jūsu darbu, � Holmss sacīja. � Kad stājos ar cilvēku darījumu attiecībās, es alla� gribu iepazīt viņu personiski. Man gandrīz nekas nav jums jautājams, mister Garideb, � kabatā man ir jūsu vēstule ar loti skaidru galveno faktu izklāstu, un �o to es precizēju amerikāņu d�entlmeņa vizītes laikā. Ja esmu pareizi sapratis, līdz pat �ai nedēļai jūs nenojautāt par viņa esamību?

��� Tā ir. Viņ� ieradās pie manis pagāju�o otrdien.

��� Vai viņ� jums stāstīja par mūsu tik�anos?

�� Jā. Viņ� bija nācis �urp taisnā ceļā no jums. Kā viņ� toreiz saskaitās uz mani, uzzinājis, ka esmu rakstījis vēstuli!

��� Par ko viņam vajadzēja skaisties?

��� Viņ� to nezin kāpēc uztvēra kā personīgu apvai�nojumu. Bet no jums viņ� atnāca jau daudz līksmāks.

��� Vai viņ� piedāvāja kādu rīcības plānu?

��� Nē, ser.

�� Vai viņ� no jums ņēma naudu vai vismaz lūdza to?

��� Nē, ser, ne reizes!

��� Vai jūs neievērojāt � varbūt viņam ir kādi īpa�i mērķi?

��� Nekādu � izņemot to, kuru viņ� man bija darījis zināmu.

��� Vai jūs teicāt viņam, ka mēs abi ar jums telefonis�ki esam norunāju�i tik�anos?

��� Jā, ser, to es viņam pateicu gan.

Holmss iegrima pārdomās. Es redzēju, ka viņ� kaut ko nesaprot.

��� Vai jūsu kolekcijās nav kādu īpa�i vērtīgu priek��metu?

��� Nē, ser, es neesmu bagāts. Manas kolekcijas ir la�bas, bet tām nav lielas materiālas vērtības.

��� Jums nav bail no laupītājiem?

��� It nemaz!

��� Vai jūs jau sen dzīvojat �ajā dzīvokli?

��� Gandrīz piecus gadus.

Sarunu pārtrauca uzstājīgi klauvējieni pie durvīm. Mū�su saimnieks tikko paguva atvilkt aizbīdni, kad istabā kā lidot ielidoja amerikāņu advokāts.

��� Skatieties! � viņ� sauca, vēcinādams virs galvas sa�locītu avīzi. � Tā jau es domāju, ka sastap�u jūs �eit. Mis�ter Nātan Garideb, pieņemiet manus apsveikumus. Jūs esat bagāts, ser. Mūsu raizes ir laimīgi beigu�ās, viss no�kārtojies. Bet jūs, mister Holms� Mēs vienīgi varam iz�teikt no�ēlu, ka veltīgi jūs traucējām.

Viņ� iedeva avīzi mūsu klientam. Vecais vīrs izbrīnīts neatraudamies lasīja tajā ievietoto sludinājumu. Mēs ar Holmsu paliecāmies uz priek�u, un, lūkodamies pār mis�tera Nātana Garideba plecu, izlasījām:

"Hovards Garidebs,

lauksaimniecības ma�īnu konstruktors.

Kūlī�u sējēji, pļaujma�īnas, rokas un tvaika arkli, sēj�ma�īnas, ecē�as, furgoni, malkas zāģējamās ierīces u. c. Artēzisko aku urb�anas aprēķini.

Birmingema, Astona, Grovnerbildinga."

�� Vareni! � iesaucās mūsu saimnieks, aizelsies no uz�traukuma. � Tre�ais atrasts!

���� Es ievācu zinas Birmingemā, � teica amerikāņu advokāts, � un mans aģents atsūtīja �o sludinājumu � izgriezis to no vietējās avīzes. Tagad labi ātri jānoved lieta līdz galam. Es aizrakstīju �im konstruktoram, ka rīt pulk�sten �etros jūs būsiet viņa kantorī.

��� Jūs gribat, lai braucu tie�i es?

���� Bet kā jūs domājat, mister Holms? Vai jums ne�liekas, ka tā būs prātīgāk? Iedomājieties, uzrodos es, nevienam nepazīstams amerikānis, un stāstu skaistas pa�sakas. Kāpēc lai viņ� man ticētu? Bet jūs esat anglis, solīds cilvēks, jūs viņ� noteikti uzklausīs. Ja vēlaties, varu jūs pavadīt, kaut gan rīt man ir milzums darī�anu. Ja ra�dīsies kādi sare�ģījumi, es acumirklī drāzī�os turp, pie jums.

�� Saprotiet, es jau ilgus gadus neesmu tik tālu braucis�

�� Ak, blēņas, mister Garideb. Es jau noskaidroju visu, kas jums vajadzīgs. Jūs braucat ar vilcienu pulksten div�padsmitos, pustrijos būsiet galā. Līdz vakaram paspēsiet atgriezties. Jums tikai jāsatiekas ar mūsu uzvārda brāli, jāizklāsta viņam lietas būtība un jādabū rakstisks aplie�cinājums faktam, ka viņ� patie�ām eksistē. Ak Dievs, � viņ� kvēli piebilda, � ja padomā, ka es braucu �urp no tādas tālienes, no pa�as Amerikas vidienes, tad no jums nemaz netiek tik daudz prasīts � nobraukt ap simt jūd�u, lai beidzot visu laimīgi novestu galā.

��� Bez �aubām, � Holmss sacīja, � es uzskatu, ka �im d�entlmenim ir taisnība.

Misters Nātans Garidebs drūmi paraustīja plecus.

��� Nu labi, ja jūs tā uzstājat, es brauk�u, � vio� teica. � Protams, man grūti jums atteikt � jums, kas ienesāt manā dzīvē cerības prieku.

�� Tātad nolemts, � Holmss teica. � Un, tiklīdz rodas izdevība, paziņojiet man, kā virzās notikumi.

��� Par to es parūpē�os, � amerikānis sacīja. � Nu, man jāiet, � viņ� piebilda, ieskatīdamies pulkstenī. � Rīt, mister Nātan, es atnāk�u jums pakal un iesēdinā�u jūs Birmingemas vilcienā. Vai mums nav pa ceļam, mister Holms? Nē? Tādā gadījumā atļaujiet atvadīties. Jau rīt�vakar jūs dro�i vien saņemsiet no mums labas ziņas.

Es pamanīju, ka, līdzko amerikānis izgāja no istabas, mana drauga seja kļuva gai�āka, tajā nozuda neizprat�nes pilnā izteiksme.

���� Man loti gribētos palūkoties uz jūsu kolekcijām, mister Garideb, � Holmss ierunājās. � Manā profesijā var noderēt visnegaidītākā informācija, bet jūsu istaba �ai ziņā ir neizsmeļama bagātību krātuve.

Mūsu klients sāka labpatikā starot, viņa acis aiz pla�tajiem briJlu stikliem iemirdzējās.

�� Esmu daudz dzirdējis par jūsu izcilo intelektu, ser, � viņ� teica. � Varu kaut tūliņ parādīt visu, ko vēlaties.

��� Patlaban man diem�ēl vairs nav laika. Bet visiem eksponātiem ir piestiprinātas zīmītes, visi ir klasificēti, tā ka varbūt jūsu pa�a paskaidrojumi nemaz nav vajadzīgi.

Kā būtu, ja es pienāktu rīt? Vai jums nebūtu iebildumu, ja es papriecātos par eksponātiem, jums klāt neesot?

��� Protams, lūdzu! Dzīvoklis gan būs aizslēgts, bet es atstā�u atslēgu misis Sandersai. Līdz pulksten �etriem vina projām neies, jūs viņu varēsiet sameklēt apak�stāvā. Vi�ņa jums atslēgs durvis.

��� Rīt es esmu brīvs. Būs loti jauki, ja jūs parunāsiet ar misis Sandersu par atslēgu. Starp citu, kas ir jūsu dzī�vokļa aģents?

Negaidītais jautājums mūsu klientu acīm redzami pār�steidza.

���� Holovejs un Stīls, Ed�verroudā. Kādēļ jūs tā jau�tājat?

���� Redzat, es kaut ko saprotu no arhitektūras, � Holmss smiedamies teica. � Un nekādi nevaru tikt skaid�rībā, kurā periodā celta jūsu māja: karalienes Annas val�dī�anas laikā? Vai vēlāk, D�ord�a Pirmā laikā?

��� Protams, D�ord�a laikā.

�� Jūs tā domājat? Es gan būtu to attiecinājis uz agrā�ku laiku. Nu, tas ir viegli precizējams. Uz redzē�anos, mis�ter Garideb. Atjaujiet novēlēt veiksmīgu braucienu.

Dzīvokļu aģentūra bija turpat līdzās, bet tā izrādījās jau slēgta, un mēs abi ar Holmsu devāmies mājup, uz Beikerstrītu. Tikai pēc pusdienām Holmss atgriezās pie iesāktās tēmas.

��� Mūsu sīkā lieta tuvojas atrisinājumam, � viņ� sa�cīja. � Jūs dro�i vien domās jau esat iezīmējis tās at�tīstības gaitu.

��� Es neredzu tai ne sākumu, ne galu.

��� Sākums ir saskatāms pietiekami labi, bet galu re�dzēsim rīt. Vai jūs avīzes sludinājumā nepamanījāt neko savādu?

��� Pamanīju. Vārdā "arkli" bija ortogrāfijas kļūda.

��� A, tātad pamanījāt? Apsveicu, Vatson, jūs gūstat panākumus. Bet tā nav tipogrāfijas kļūda, vārdu nodru�kāju�i tā, kā tas bijis uzrakstīts iesniegtajā sludinājumā. Starp citu, artēziskās akas vairāk sastopamas Amerikā nekā Anglijā. Un furgoni ari. Vārdu sakot, tipiski ame�rikānisks sludinājums, ko it kā ievietojusi angļu firma. Ko jūs par to domājat, Vatson?

�� Man �ķiet, amerikāņu advokāts pats to sastādījis un ievietojis. Nesaprotu tikai, kādā nolūkā.

��� Te iespējami da�ādi motīvi. Bet skaidrs ir viens � viņam vajadzēja dabūt prom uz Birmingemu mūsu sim�pātisko vecīti. Par to nav nekādu �aubu. Es būtu varējis �im nelaimīgajam pateikt, ka viņu sūta meklēt vēju laukā, bet nospriedu, ka labāk atbrīvot darbības vietu. Lai brauc vien. Rītdiena, Vatson, � rītdiena pati visu atklās.

Holmss piecēlās agri un kaut kur aizgāja. Ap bro�kastlaiku viņ� atgriezās, un viņa seja bija drūma un ap�mākusies.

��� Lieta ir nopietnāka, nekā es domāju, � viņ� sacīja. � Man jūs jābrīdina, Vatson, lai gan es jau iepriek� zinu, ka tas tikai uzkurinās jūsu vēlē�anos līst iek�ā tur, kur var nolauzt kaklu. Vai nu es nepazīstu savu draugu Vat- sonu? Bet briesmas tie�ām draud, es jūs brīdinu.

��� Tās nebūs pirmās briesmas, kurās mēs abi kopā dodamies, un, ceru, arī ne pēdējās. Kā tās �oreiz izpau�as?

��� Lieta ir loti sare�ģīta un riskanta. Es uzzināju, kas ir Amerikas advokāts D�ons Garidebs. Tas nav neviens cits kā "Slepkava īvenss" � bīstams noziedznieks.

��� Man �ķiet, es joprojām neko nesaprotu.

�� Nu jā, jūsu profesijas pārstāvji parasti nepatur atmi�ņā "Ņūgeitas sarakstu". Es biju iegājis Skotlendjardā pie mūsu drauga Lestreida. Viņiem varbūt da�reiz pietrūkst iztēles un intuīcijas, bet rūpībā un metodiskumā ar viņiem nevar sacensties neviens. Man ienāca prātā pār�ķirstīt vinu "Blē�u galeriju" � varbūt izdodas nokļūt uz mūsu Ame�rikas zella pēdām. Un, ko domā, es patie�ām ieraudzīju viņa tuklo, smaidīgo fizionomiju. Zem fotogrāfijas bija lasāms: "D�eimss Vinters, arī Markrofts, arī "Slepkava īvenss". � Holmss izvilka no kabatas aploksni. � Es �o to izrakstīju no viņa dosjē. "44 gadus vecs, dzimis �ikāgā. Izdarījis trīs slepkavības Savienotajās Valstīs. Ar ietekmī�gu personu palīdzību bēdzis no cietuma. 1893. gadā pa�rādījies Londonā. 1895. gada janvārī spēļu namā Vater- lorondā sa�āvis savu partneri. Tas nomiris, bet liecinieki apgalvoju�i, ka tie�i nogalinātais ir bijis strīda aizsācējs. Līķis ticis identificēts, izrādījies, ka tas ir Rod�ers Pres- kots, slavens �ikāgas naudas viltotājs. 1901. gadā "Slep�kava īvenss" iznācis no cietuma. Atrodas policijas uz�raudzībā un, cik zināms, pa�laik dzīvo godīgi. Ļoti bīstams noziedznieks, parasti nēsā ieroci un nedomādams lai� to darbā." Re, kāds mums nelaimes putns trāpījies, Vatson.

��� Bet ko viņ� taisās darīt?

��� Viņa plāns pamazām kļūst skaidrs. Es biju iegājis dzīvokļu aģentūras kantorī. Tur man apliecināja, ka mūsu klients dzīvo savā dzīvoklī piecus gadus. Pirms tam tas gadu stāvējis tuk�s. Iepriek�ējais īrnieks bijis kāds d�entl�menis, vārdā Voldrons. Viņ� pēk�ņi nozudis, un vairs par viņu nekas nav zināms. Kantorī labi atcerējās Voldrona izskatu: slaids, bārdains, melnīgsnējs vīrietis. Nu lūk, Vat�son, pēc Skotlendjarda aprakstiem "Slepkavas īvensa" no�autais cilvēks bijis slaids, melnīgsnējs un bārdains. Kā pagaidu hipotēzi pieņemsim, ka tie�i Preskots, amerikā�ņu noziedznieks, dzīvojis tajā istabā, kurā mūsu sirds��ķīstais draugs iekārtojis savu muzeju. Tādējādi mums jau ir rokā pirmais posms.

��� Bet nākamais?

��� Dosimies to meklēt.

Holmss izņēma no galda atvilktnes revolveri un snie�dza man.

��� Ņemiet. Mans parastais līdzgaitnieks ir pie manis. Mums jābūt gataviem, ka mūsu draugs no me�onīgajiem Rietumiem papūlēsies attaisnot savu iesauku. Nosnaudie- ties kādu stundiņu, Vatson, un tad, es domāju, mums vajadzēs doties uz Raiderstrītu: paskatīsimies, kas mūs tur sagaida.

Pulkstenis bija tie�i �etri, kad atkal ieradāmies Nātana Garideba interesantajā dzīvoklī. Apkopēja misis Sonder- sa jau taisījās doties projām, bet nevilcinādamās ielaida mūs: durvju slēdzeni varēja aizcirst automātiski, un Holmss solījās pirms aizie�anas durvis vēl pārbaudīt. Drīz mēs dzirdējām noklaudzam ārdurvis, bija redzams, ka gar logu aizslīd misis Sondersas cepurīte, un pirmajā stāvā mēs bijām paliku�i vieni pa�i. Holmss ātri pārlūkoja tel�pu. Tum�ākajā kaktā mazliet atstatu no sienas stāvēja skapis � aiz tā mēs noslēpāmies. Holmss �ukstēdams iz�klāstīja man rīcības plānu.

��� Skaidrs, ka viņam bija jādabū projām mūsu godā�jamais klients, bet, tā kā kolekcionārs nekad neiet laukā no mājas, "amerikāņu advokātam" nācās sacerēt iemeslu. Visa �ī pasaciņa par trim Garidebiem acīmredzot ir do�māta tie�i �im nolūkam. Man jāsaka, Vatson, tā liecina par glu�i velni�ķīgu atjautību, � pat �ī dzīvokļa iemītnie�ka neparastais uzvārds kļuva par negaidītu trumpi viņa rokās. Savu plānu viņ� ir izkaldinājis ļoti viltīgi.

��� Bet kādēļ viņam tas viss vajadzīgs?

�� Lai to uzzinātu, mēs atrodamies �eit. Cik noprotams, uz mūsu klientu tas nekādi neattiecas. Tas ir saistīts ar cilvēku, kuru Evanss no�āva, � varbūt viņi bija sabied�rotie. �ī istaba glabā kādu noziedzīgu noslēpumu. Sāku�mā es domāju, ka mūsu drauga kolekcijā ir kaut kas tāds kā vērtību viņ� nenojau� � tas varētu piesaistīt zagļa uzmanību. Bet fakts, ka nelaimes putns Rod�ers Preskots reiz dzīvojis �ai pa�ā miteklī, liecina par citiem, svarīgā�kiem iemesliem. Bet nu, Vatson, bruņosimies ar pacietību un gaidīsim iz�ķiro�o brīdi.

Gaidīt nenācās ilgi. Izdzirdu�i atveramies un tūliņ aiz- cērtamies namdurvis, mēs sastingām. Noskrapstēja ista�bas durvju atslēga, un ienāca mūsu amerikānis. Klusi pie�vēris durvis, viņ� cie�i nopētīja telpu, tad, pārliecinājies, ka briesmas nedraud, novilka mēteli un devās taisnā ceļā pie galda istabas vidū, � viņ� gāja kā cilvēks, kur� labi zina, kas un kāpēc viņam jādara. Atbīdījis galdu un no�rāvis no grīdas paklāju, viņ� izvilka no kabatas lauznīti, nometās ceļos un sāka enerģiski darboties. Drīz vien mēs dzirdējām, ka noklaudz dēļi, un pamanījām, ka grīdā at�vērusies kvadrātveidīga lūka. "Slepkava īvenss" uzvilka sērkociņu, iededza sveces nodeguli un pazuda.

Nu bija pienācis laiks rīkoties mums. Holmss viegli pie�skārās man pie rokas, un mēs piezagāmies pie lūkas. Lai cik piesardzīgi kustējāmies, vecie dēli zem kājām ie�īk�stējās, un lūkā tūliņ negaidot parādījās amerikāņa galva. Viņ� pagriezās pret mums, un seju viņam izķēmoja bez�spēcīgs niknums. Ta�u, viņam ieraugot pret sevi vērstus divu revolveru stobrus, tā pamazām atmaiga, tajā pat parādījās tāds kā nokaunējies smaids.

� Nu labi, labi, � viņ� sacīja un glu�i aukstasinīgi sāka rāpties ārā. � Acīmredzot jūs, mister Holms, es ne�varu pārspēt. Jūs uzreiz atminējāt manu mahināciju, un es paliku muļķa lomā. Atzīstu, ser, jūs esat uzvarējis, bet, ja nu reiz tā ir�

Virj� zibenīgi izrāva no azotes revolveri un divreiz iz��āva. Es jutu, ka sāpes apsvilina man gū�u, it kā tai būtu pielikts nokaitēts gludeklis. Atskanēja dobj� sitiens � Holmss bija iegāzis bandītam ar revolveri pa galvu. Kā pa miglu redzēju, ka īvenss gul, izstiepies uz grīdas, no sejas viņam plūst asinis, bet Holmss viņu ap�amda, mek�lēdams ieroci. Tad sajutu, ka drauga spēcīgās rokas mani pacel un velk uz krēslu.

��� Jūs neesat ievainots, Vatson? Dieva dēj, sakiet, � vai jūs neesat ievainots?

Bija vērts gūt ievainojumu, turklāt ne vienu vien, lai saprastu, cik dziļas rūpes un mīlestība slēpjas aiz mana drauga atturīguma maskas. Viņa skaidrais, bargais ska�tiens uz mirkli aizmiglojās, sakniebtās lūpas iedrebējās. �ajā brīdi es jutu, ka viņam ir ne tikai izcilas smadzenes, bet arī cēla sirds. �is garīgās atklāsmes brīdis atalgoja mani par daudzajiem padevīgas un uzticīgas kalpo�anas gadiem.

��� Sīkums, Holms. Skramba vien.

Viņ� ar kabatas nazi pārgrieza manu bik�u staru no aug�as līdz apak�ai.

��� Jā, patie�ām, paldies Dievam! � viņ� iesaucās, at�viegloti nopūzdamies. � Tikai āda nobrāzta. � Tad viņa seja savilkās niknumā un viņ� paraudzījās uz mūsu gūs�tekni, kur� bija piecēlies pussēdus un apstulbis blenza sev priek�ā.

��� Tā ir tava laime, tu nelieti, citādi, varu apzvērēt� Ja tu būtu no�āvis Vatsonu, tu dzīvs no �ejienes neizietu. Nu, ser, ko jūs varat sacīt sev par attaisnojumu?

Bet viņ� sev par attaisnojumu nevarēja pasacīt neko. Viņ� gulēja un viebās. Es atspiedos pret Holmsa plecu, un mēs ielūkojāmies pagrīdē zem lūkas vāka. Lejā vēl dega svece, kuru īvenss bija tur nonesis. Mūsu skatienam atklājās kaut kāda sarūsējusi ma�īna, lieli papīra rulli, vesela kaudze pudeļu. Uz galda bija vairākas kārtīgi sa�liktas mazas paciņas.

��� Iespiedma�īna� Te ir viss naudas viltotāja arse�nāls, � Holmss teica.

��� Jā, ser, � bilda mūsu gūsteknis. Lēni, grīļodamies viņ� piecēlās kājās un tūliņ atkal apsēdās uz krēsla. � Te strādāja lielākais meistars, kādu Londona jebkad pazinusi. Te ir viņa iespiedma�īna, bet paciņas uz galda ir divi tūk�sto�i Preskota izgatavoto asignāciju. Katra no tām ir simt�nieks un derīga jebkurā vietā. Ņemiet ciet, d�entlmeņi, tas viss ir jūsu. Bet mani laidiet vajā.

Holmss sāka smieties.

��� Mēs ar tādām lietām nenodarbojamies. Nē, mister īvens, Anglijā jums nav kur noslēpties. Jūs ta�u noslep�kavojāt Preskotu?

��� Jā, ser, tas tiesa, un par to es nosēdēju piecus ga�dus, bet ķildu ta�u uzsāka viņ� pats. Piecus gadus! Bet man ta�u vajadzēja pie�ķirt ordeni �ķīvja lielumā! Nevie�na dzīva dvēsele nespēja at�ķirt Preskota izgatavotās asig�nācijas no tām, ko izlai� Anglijas banka, un, ja es nebūtu zēnu nogalējis, viņ� ar savu naudiņu pārpludinātu visu Londonu. Izņemot mani, neviens visā pasaulē nezināja, kur viņ� to ra�o. Kāds gan brīnums, ka sirds mani vilka uz �o vietiņu? Kāds gan brīnums, ka es līdu vai no ādas laukā, pūlēdamies izdomāt, kā izmānīt no mājas �o prātu izkūkoju�o kukainī�u vācēju, kur� sēdēja tie�i uz slēptu�ves un nebāza degunu ārā no istabas? Varbūt prātīgāk būtu bijis vecīti no�aut � cik tur tā darba. Bet man nu reiz ir mīksta sirds, es nespēju �aut uz neapbruņotu cil�vēku. Sakiet, mister Holms, kā jūs pamatosiet manu no�do�anu tiesai? Kādu noziegumu es esmu izdarījis? Naudu neesmu ņēmis, vecītim pirkstu neesmu pielicis. Jums nav kur piesieties!

� Ak nav? Nu, protams! Tik vien kā bruņots slep�kavības mēģinājums, � Holmss sacīja. � Bet mēs, Ivens, jas tiesāt netaisāmies, tā nav mūsu kompetence, ar to nodarbosies citi. Pagaidām mums vajadzīga tikai pati jūsu apburo�ā persona. Vatson, piezvaniet uz Skotlendjardu. Domāju, ka mūsu zvans viņiem nebūs pārsteigums.

Tādi ir fakti, kas saistīti ar "Slepkavas Ivensa" lietu un viņa vareno pasaku par trim Garidebiem. Vēlāk mēs uzzi�nājām, ka nabaga vecais zinātnieks nav pārcietis �o trie�cienu: viņa sapņi nav piepildīju�ies, uzceltā gaisa pils sabrukusi, un viņ� gājis bojā zem tās drupām. Pēdējās ziņas par �o nelaimīgo pienāca no Brikstonas psihiatris�kās slimnīcas. Bet Skotlendjardam Preskota aparatūras atra�ana nozīmēja laimīgu dienu. Policijai bija zināms, ka �ī iekārta kaut kur glabājas, ta�u pēc naudas viltotāja nāves tā nebija atrodama, lai kā to meklētu. īvenss pa�tie�ām bija izdarījis krietnu pakalpojumu, un daudzas cienījamas personas no kriminālmeklē�anas daļas nu va�rēja gulēt mierīgi. Naudas viltotājs ir pavisam īpa�s drauds sabiedrībai. Skotlendjardā visi labprāt būtu saziedoju�i "amerikāņu advokātam" viņa kāroto ordeni �ķīvja lielumā, ta�u nepateicīgie tiesne�i bija citās domās, un "Slepkava īvenss" atkal nozuda ēnu pasaulē, no kuras tikko bija iznācis.

�eringkrosā, Koksa un Co bankas seifa dzīlēs, atrodas ceļojumos nodilusi, apdauzīta metāla kaste, uz kuras uz�krāsots mans vārds � D�ons H. Vatsons, Dr. med., In�dijas pulks. Tā ir piebāzta ar �erloka Holmsa da�ādos laikos izmeklētu lietu pierakstiem. Vairākas no �īm lietām, nebūt ne pa�as neinteresantākās, biju�as neveiksmīgas, un tāpēc par tām diezin vai vērts runāt, jo tās nav atrisinātas. Problēma bez atrisinājuma varētu interesēt studentu, bet, iespējams, kaitinātu parastu lasītāju. �o nepabeigto vēs�tījumu starpā ir stāsts par misteru D�eimsu Filimoru, kur�, iegājis atpakaļ pa�a mājā, lai paņemtu lietussargu, �ai pasaulē vairs nekad nav redzēts. Ievērības cienīgs ir arī notikums ar kuteri "Alicia", kur�, kādā pavasara rītā ie�braucis miglā, vairs nekad neiznira no tās un nekas netika dzirdēts ne par kuģi, ne tā komandu. Tre�ais pieminē�a�nas vērtais gadījums attiecas uz Aisedoru Persako, labi pazīstamo �urnālistu un duelantu; viņ� bija atrasts prā�tā jucis, stīvi raugāmies sērkociņu kastītē, kurā bija no�glabāts kāds ievērības cienīgs, zinātnei nepazīstams tārps. Savrup no �iem neizdibināmajiem gadījumiem ir da�i, kas skar tik intīmus ģimeņu noslēpumus, ka to publicē�ana varētu izraisīt apjukumu. Nav nemaz jāpaskaidro, ka �āda konfidencialitātes neievēro�ana nav iedomājama, un ta�gad, kad manam draugam ir diezgan laika tiem pievēr�sties, �ie pieraksti tiks atlasīti un iznīcināti. Vēl paliek diezgan prāva daļa interesantu materiālu, ko es jau būtu publicējis, ja nebaidītos pārsātināt lasītāju un tādējādi kaitēt tā cilvēka reputācijai, kuru es cienu vairāk par visiem. Da�os notikumos pats esmu līdzdalībnieks un varu runāt kā aculiecinieks, citos neesmu bijis klāt vai arī mana loma bijusi tik niecīga, ka tos varētu stāstīt kā tre�ā per�sona. Sekojo�ais atstāsts ir manis pa�a pieredzēts.

Bija vējains oktobra rīts, un ģērbdamies es vēroju, kā no vientuļas platānas, kas rotā pagalmu aiz mūsu mājas, virpuļo lejup beidzamās atliku�ās lapas. Kāpu lejā bro�kastot, būdams pārliecināts, ka atradī�u savu draugu no�māktā garastāvoklī, jo vinu, tāpat kā visus izcilus māk�sliniekus, |oti ietekmē apkārtne. Ta�u pretēji gaidītajam viņ� jau bija gandrīz beidzis maltīti un izskatījās sevi�ķi mo�s un līksms; viņu bija pārņēmusi tā dīvainā draudīgā jautrība, kāda viņam uznāk īpa�as apskaidrības brī�os.

��� Jūs izmeklējat kādu lietu, Holms? � es ieminējos.

��� Dedukcijas spējas noteikti ir lipīgas, Vatson, � viņ� atbildēja. � Tās ļāvu�as jums izdibināt manu noslēpumu. Jā, es izmeklēju lietu. Pēc vesela mēne�a nenozīmīgu sīku�mu un dīkstāves man atkal ir ko darīt.

��� Vai es drīkstē�u piedalīties?

��� Mēs varam pārrunāt �o jautājumu, kad jūs būsiet no�baudījis divas cieti vārītas olas, kuras mums pie�ķīris jau�nais pavārs. To konsistence noteikti ir saistīta ar "Family Herald" eksemplāru, kuru es vakar redzēju vestibilā uz galda. Pat tik vienkār�a lieta kā olu vārī�ana prasa uzma�nību un laiku un nav savienojama ar interesi par mīlas romānu �ajā lieliskajā preses izdevumā.

Pēc stundas ceturk�ņa galds bija nokopts un mēs pali�kām divatā. Holmss izvilka no kabatas vēstuli.

��� Vai esat dzirdējis par zelta karali Nīlu Gibsonu? � viņ� jautāja.

��� Jūs domājat Amerikas senatoru?

��� Jā, viņ� reiz bija kāda Rietumu �tata senators, bet vairāk pazīstams kā lielākais zeltraktuvju magnāts pasaulē.

��� Jā, es par viņu �o to zinu. Viņ� kādu laiku dzīvoja Anglija. Viņa vārds ir labi pazīstams.

��� Viņ� pirms pieciem gadiem nopirka diezgan lielu īpa�umu Hemp�īrā. Varbūt esat arī dzirdējis par viņa sie�vas traģisko bojāeju?

��� Protams, tagad es atceros. Tāpēc viņa vārds kļuva pazīstams. Ta�u tuvāk par to neko nezinu.

Holmss pamāja uz da�iem krēslā nomestiem papīriem.

��� Man nebija ne jausmas, ka nāksies nodarboties ar �o gadījumu, citādi es būtu sakārtojis savas piezīmes, � viņ� teica. � Fakts ir tāds, ka �ī ārkārtīgi sensacionālā problēma izskatās viegli risināma. Apsūdzētā interesantā personība nedod iespēju noliegt pierādījumus. Tāds bija izmeklētāja un arī policijas tiesas viedoklis. Uz to tagad atsaucas arī Vin�esteras tiesa. Baidos, ka tās ir veltīgas pūles. Es varu atklāt faktus, Vatson, bet nevaru tos mainīt. Nezinu, uz ko mans klients drīkst cerēt, kamēr nav nāku�i gaismā pilnīgi jauni un negaidīti fakti.

��� Jūsu klients?

�� Ak, es aizmirsu, ka neesmu jums to pateicis. Es sāku piesavināties jūsu paradumu, Vatson, sākt stāstu no bei�gām. Vispirms izlasiet �o te.

Vēstule, kuru viņ� man pasniedza, bija rakstīta skaidri salasāmā, valdonīgā rokrakstā un skanēja �ādi:

"Klerid�a viesnīca, 3. oktobrī.

Dārgais mister Serlok Holms!

Es nevaru pieļaut, ka krietnākā sieviete, kādu Dievs jebkad radījis, tiek aizraidīta nāvē, un darī�u visu, kas manos spēkos, lai vinu glābtu. Es nevaru to izskaidrot, bet ne�aubīgi zinu, ka mis Danbera nav vainīga. Jūs zināt, faktus � kur� gan tos nezina? Tenkas ir izpla�tīju�ās visā zemē. Un nav atskanējusi neviena balss, kas viņu aizstāvētu! Drausmīgā netaisnība dara mani traku. �ī sieviete ir tik labsirdīga, ka nespēj nogalināt pat mu�u. Rīt pulksten vienpadsmitos es atnāk�u, lai uzzinātu � varbūt Jūs varat ienest mazliet gaismas �ai tumsā. Varbūt atrisinājums ir tepat tuvumā, bet es to nespēju saskatīt. Viss, ko es zinu, viss, kas man pieder, un arī es pats esmu Jūsu rīcībā, ja vien jūs varat viņu izglābt. Lieciet lietā visas savas spējas.

Ar patiesu cieņu Di. Nīls Gibsons."

� Lūk, tā, � �erloks Holmss teica, izkratīdams pelnus no pīpes un lēni to piebāzdams ar svaigu tabaku. � �o d�entlmeni es pa�laik gaidu. Jums diezin vai pietiks laika pārcilāt visus papīrus, kas attiecas uz lietu, tāpēc, ja jūs tā interesē, man vajadzēs jums to da�os vārdos izstāstīt. Gibsons ir viens no lielākajiem pasaules finansu dū�iem un, cik noprotams, cilvēks ar nevaldāmu un briesmīgu raksturu. Par viņa sievu, �īs traģēdijas upuri, es nezinu neko, izņemot to, ka viņa vairs nebija pa�ā jaunības plau�kumā. Viņu abu mazos bērnus audzināja kāda loti val�dzino�a guvernante. �ie trīs cilvēki ir traģēdijas dalībnieki; tās norises vieta ir liela, veca angļu mui�a. Sieva tika atrasta mui�as parkā gandrīz pusjūdzi no mājas vēlu va�karā, tērpusies vakarkleitā, ar �alli ap pleciem un lodes caur�autu galvu. Viņai blakus nebija iero�a, un notikuma vietā nekas neliecināja par slepkavību. Viņai blakus nebija iero�a � iegaumējiet to, Vatson! Noziegums varēja būt izdarīts pievakarē. Līķi atrada me�sargs ap pulksten vien�padsmitiem, � tad to vēl pirms aizne�anas uz māju ap�skatīja ari policija un ārsts. Vai jūs spējat uztvert manu stāstījumu, vai varbūt tas ir pārāk koncentrēts?

��� Viss ir loti skaidrs. Bet kāpēc aizdomās tiek turēta guvernante?

���� Pirmkārt, tāpēc, ka eksistē loti tie�i pierādījumi. Lodei atbilsto�a kalibra revolveris ar vienu tuk�u patronu tika atrasts viņas drēbju skapī. � Vina acis cie�i raudzī�jās vienā punktā, un viņ� uzsvērti atkārtoja: viņas � drēb�ju � skapī. Tad Holmss apklusa, un es redzēju, ka būtu muļķīgi pārtraukt viņa domu gaitu. Pēk�ņi viņ� uztrūkās un atgriezās realitātē. � Jā, Vatson, tas tika atrasts. Saso�dīti nepatīkami, vai ne? Tā domāja arī zvērinātie. Pie miru�ās sievietes atrada guvernantes parakstītu zīmīti, kurā viņa aicināta uz satik�anos tie�i tajā vietā. Kā jums tas patīk? Un beidzot � slepkavības motīvs. Senators Gib�sons ir pievilcīgs vīrietis. Ja viņa sieva nomirst, kam gan ir vēl lielākas izredzes uz viņa simpātijām nekā jaunajai dāmai, kura jau saņēmusi uzmanības apliecinājumus no sava darba devēja? Mīlestība, laime, vara � to visu var iegūt, nostumjot pie malas kādu pusmū�a sievieti. Ne�krietni, Vatson, � loti nekrietni!

��� Jā, Holms, patie�ām.

���� Turklāt viņai nav alibi. Glu�i otrādi, viņai nācās atzīties, ka notikuma brīdī bijusi pie Tora tilta � tā ir vieta, kur risinājās traģēdija. Viņa nevarēja to noliegt, jo viņu bija redzējis kāds garāmgājējs no tuvējā ciema.

��� Tas nudien liekas bezcerīgi.

���� Un tomēr, Vatson, � un tomēr! �is tilts � plats viengabala akmens posms ar balustrādēm abos galos � ved pār garu, dziļu, niedrēm aizaugu�u dīķi tā �aurākajā vietā. To sauc par Tora dīķi. Noslepkavotā sieviete gulēja pie uzejas uz tilta. Tādi ir galvenie fakti. Bet, ja nemaldos, tur jau nāk mūsu klients � vēl pirms norunātā laika.

Billijs atvēra durvis, bet vārds, kuru viņ� pieteica, bija negaidīts. Mēs neviens nepazinām misteru Mārlovu Beitsu. Tas bija vāj�, nervozs cilvēciņ� ar bailpilnām acīm un ne�dro�ām, saraustītām kustībām � es kā profesionālis varētu teikt, ka viņ� bija tuvu galīgam nervu sabrukumam.

��� Jūs izskatāties satraukts, mister Beits, � Holmss sacīja. � Apsēdieties, lūdzu. Baidos, ka varē�u jums veltīt maz laika, jo man vienpadsmitos pieteikts apmeklētājs.

��� Es zinu, � ciemiņ� elsa, izgrūzdams pa īsam teiku�mam, glu�i kā cilvēks, kuram trūkst elpas. � Ieradīsies misters Gibsons. Misters Gibsons ir mans saimnieks. Es�mu viņa mui�as pārvaldnieks. Mister Holms, viņ� ir ne�lietis � velni�ķīgs nelietis.

��� Spēcīgi teikts, mister Beits.

��� Man jāpasaka galvenais, mister Holms, jo laika ir tik maz. Viņ� nedrīkst mani te sastapt. Viņ� tūliņ būs klāt, bet es agrāk nevarēju atnākt. Viņa sekretārs misters Fēr- d�isons tikai �orīt man pateica, ka viņ� norunājis tikties ar jums.

��� Jūs esat viņa pārvaldnieks?

��� Esmu uzteicis darbu. Pēc da�ām nedēļām es bū�u nometis �o verdzības jūgu. Viņ� ir cietsirdīgs cilvēks, mis�ter Holms, cietsirdīgs pret visiem. Viņa publiski demon�stratīvā labdarība ir tikai aizsegs pa�a nekrietnībām. Bet sieva bija viņa galvenais upuris. Viņ� pret to izturējās bru�tāli � jā gan, ser, brutāli! Nezinu, kā viņa aizgāja bojā, bet esmu pārliecināts, ka vīrs bija pārvērtis viņas dzīvi par elli. Kā jūs jau zināt, viņa bija dienvidniece, dzimusi Brazīlijā.

��� Nē, tas man nebija zināms.

��� Dzimusi tropos un karstas dabas. Saules un kaislī�bas bērns. Viņa mīlēja vīru, kā vien sieviete spēj mīlēt, bet, kad viņas fiziskā pievilcība sāka mazināties, � man stāstīja, ka lā bijusi neaprakstāma, � viņa vairs nespēja Gibsonu noturēt. Mums visiem vina patika, mēs jutām viņai līdzi un ienīdām vīru par tā nekrietno izturē�anos. Bet viņ� ir viltīgs un spēj iedvest uzticību. To es jums gribēju pateikt. Neticiet viņa sacītajam. Aiz tā slēpjas pa�visam kas cits. Nu man jāiet. Nē, neaizkavējiet mani! Viņ� tūliņ būs klāt.

Mūsu dīvainais apmeklētājs izbijies paskatījās pulkste�nī, skrie�us metās uz durvīm un nozuda.

��� Nu, nu! � Holmss teica pēc neilga klusuma brī�a. � Rādās, ka misteram Gibsonam ir varen uzticami māj�kalpotāji. Bet brīdinājums ir laba lieta, un nu mums vie�nīgi atliek gaidīt �o cilvēku pa�u.

Precīzi noteiktajā laikā mēs izdzirdām kāpnēs smagus solus, un tūliņ arī slavenais miljonārs ienāca istabā. Rau�dzīdamies uz viņu, es sapratu ne tikai viņa pārvaldnieka bailes un nepatiku, bet arī tos lāstus, kādus viņam bija veltīju�i tik daudzi biznesa konkurenti. Ja es būtu tēlnieks un vēlētos izveidot veiksminieku ar dzelzs nerviem un bez sirdsapziņas, es par modeli izvēlētos misteru Nīlu Gib�sonu. Viņa garais, kalsnais, stūrainais augums asociējās ar kādu izsalku�u un plēsīgu būtni. �āds cilvēks atbilstu Ābrahama Linkolna priek�statam par indivīdu, kura dzīvē galveno vietu ieņem eksistences cīņa, nevis garīgas vērtī�bas. Viņa seja bija kā granītā cirsta, skarba, cietsirdīga; dziļās grumbas, kas to vagoja, liecināja par pārciesto krīzi. Aukstas, pelēkas acis no saraino uzacu apak�as vēroja mūs abus pēc kārtas. Viņ� pavir�i paklanījās, kad Holmss nosauca manu vārdu, ar kundzisku īpa�nieka �estu pie�vilka krēslu tuvāk manam līdzgaitniekam un apsēdās, gan�drīz skardams viņu ar saviem kaulainajiem ceļgaliem.

��� Atļaujiet jau uzreiz pateikt, mister Holms, � viņ� iesāka, � to, ka naudai �ai gadījumā nav nozīmes. Jūs to varat dedzināt, ja liesmas jums palīdzēs izgaismot patie�sību. �ī sieviete ir nevainīga, un aizdomas no viņas jā�novēr� � tas ir jūsu uzdevums. Nosauciet summu, kādu jūs vēlaties saņemt!

�� Maniem profesionālajiem pakalpojumiem ir noteikts izcenojums, � Holmss vēsi teica. � Es to nemainu, ir tikai gadījumi, kad vispār neņemu naudu.

���� Labi, ja dolāri jūs neinteresē, tad padomājiet par savu reputāciju, ja jūsu panākumi tiks aprakstīti visās An�glijas un Amerikas avīzēs, tā jums būs lieliska reklāma. Par jums runās divos kontinentos.

��� Pateicos, mister Gibson, es nedomāju, ka man būtu vajadzīga reklāma. Jūs laikam gan brīnīsieties, bet es labāk strādāju anonīmi, un mani interesē pati noslēpuma at�klā�ana. Bet pa�laik mēs velti �ķie�am laiku. Pāriesim pie faktiem.

��� Es domāju, visus galvenos faktus jūs atradīsiet pre�ses reportā�ās. Es neko citu nevaru piebilst. Bet, ja jūs kādu no tiem vēlaties izgaismot sīkāk, � lūdzu, tādēļ jau esmu �eit.

��� Jā, man ir kāds jautājums.

��� Kāds?

��� Kādas bija jūsu un mis Danberas patiesās attiecības?

Zelta karalis nikni salēcās un paslējās aug�up no krēsla.

Tad viņ� atkal norima.

���� �ķiet, jums ir tiesības un varbūt pat pienākums uzdot �ādu jautājumu, mister Holms.

��� Glu�i manas domas, � Holmss teica.

��� Tad ziniet, ka mūsu attiecības bija tikai un vienīgi tādas, kādas ir darba devējam ar jaunu dāmu, ar kuru viņ� nekad nav ne sarunājies, ne saticies citādi kā savu bērnu klātbūtnē.

Holmss piecēlās.

��� Esmu ļoti aizņemts cilvēks, mister Gibson, � viņ� sacīja, � un man nav ne laika, ne patikas nodoties neaug�līgām sarunām. Ar labu rītu!

Arī mūsu klients piecēlās, un viņa milzīgais stāvs slējās iepretī Holmsam kā tornis. No saraino uzacu apak�as pa�zibēja nikns skatiens, un dzeltenīgajos vaigos iesitās sār�tums.

��� Sasodīts, ko jūs ar to gribat teikt, mister Holms? Vai jūs atsakāties nodarboties ar manu lietu?

��� Es atsakos nodarboties ar jums. Domāju, ka mani vārdi ir pietiekami skaidri.

��� Skaidri gan, bet kas aiz tiem slēpjas? Vai jūs gribat uzsist sev cenu, vai baidāties mani izpra�ņāt? Man ir tiesības saņemt atklātu atbildi.

�� Varbūt ir gan, � Holmss teica. � Jūs to saņemsiet. �is gadījums ir pārāk sare�ģīts, lai sāktu to risināt, bal�stoties uz nepatiesu informāciju.

��� Jūs domājat, es meloju?

��� Es pūlējos izteikties tik delikāti, cik spēju, bet, ja jūs uzsverat �o vārdu, tad es to nenolieg�u.

Es pielēcu kājās, jo miljonāra sejas izteiksme bija kļu�vusi neslēpti ļauna un viņ� bija pacēlis savu lielo, mez�glaino dūri. Holmss rāmi smaidīja un sniedzās pēc pīpes.

��� Netrakojiet, mister Gibson. Man liekas, pēc brokas�tīm cilvēku satrauc vissīkākais arguments. Domāju, ka jums loti noderētu pastaiga svaigā gaisā un nelielas pār�domas vienatnē.

Zelta karalis ar pūlēm savaldījās. Es neviļus sāku viņu apbrīnot, jo vienā mirklī viņa kvēlā dusmu liesma bija pārvērtusies nicino�ā vienaldzībā.

��� Kā vēlaties. Jūs pats labāk zināt, kas jums darāms. Es nevaru jūs piespiest nodarboties ar manu lietu. Bet, mister Holms, jūsu �īrīta izturē�anās nenāks jums par labu, jo es esmu pieveicis arī spēcīgākus vīrus. Vēl neviens nav mani apvainojis, palikdams nesodīts.

�� Tā man daudzi teiku�i, bet es vēl esmu tepat. � Holmss smaidīja. � Arlaburītu, mister Gibson. ļums vēl daudz jā�mācās.

Mūsu klients devās prom, aizcirzdams durvis, bet Holmss nesatricināmā mierā smēķēja, raudzīdamies griestos.

��� Ko jūs pa to visu domājat, Vatson? � viņ� beidzot noprasīja.

��� Man jāatzīstas, Holms, kad es iedomājos, ka �is cil�vēks alla� novāc visus �ķēr�ļus no sava ceļa, un atceros, ka viņa sieva varētu būt �āds �ķērslis vai nepatikas ob�jekts, kā Beitss to skaidri pateica, tad man liekas�

��� Pilnīgi pareizi. Man arī.

��� Bet kādas bija viņa attiecības ar guvernanti, un kā jūs tās atklājāt?

��� Blēņas, Vatson, blēņas! Kad es redzēju, kā viņa kais�līgā, neparastā, nebūt ne lieti�ķā vēstule kontrastē ar pa��pārliecināto izskatu un izturē�anos, man kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņā mājo dziļas jūtas nevis pret upuri, bet pret apsūdzēto sievieti. Ja mēs aizraktos līdz patiesībai, varētu saprast �o triju cilvēku patiesās attiecības. Jūs re�dzējāt, kā viņ� reaģēja uz manu frontālo uzbrukumu. Tad es taranēju viņu vēlreiz, likdams domāt, ka esmu pilnīgi pārliecināts par to, par ko patiesībā man ir tikai loti lielas aizdomas.

��� Varbūt viņ� vēl atgriezīsies?

��� Viņ� noteikti atgriezīsies. Viņam jāatgrie�as. Viņ� �o lietu tā neatstās. Ha! Vai neatskanēja zvans? Jā, soli tuvojas. Ak, mister Gibson, es nupat teicu doktoram Vat�sonam, ka jūs esat mazliet aizkavējies.

Zelta karalis bija atgriezies daudz pazemīgākā noska�ņojumā, nekā aizgāja. Viņa īgnais skatiens vēl aizvien liecināja par ievainoto lepnumu, bet veselais saprāts bija guvis virsroku.

��� Es visu pārdomāju, mister Holms, un jūtu, ka esmu pārsteidzies, ņemdams [aunā jūsu izteikumus. Jums ir tiesības zināt pilnīgi visus faktus. Tomēr man jums jāteic, ka manām un mis Danberas attiecībām nav sakara ar �o lietu.

��� To gan laikam izlem�u es, vai ne?

��� Jā, liekas gan. Jūs esat kā ķirurgs, kur� vēlas izpētīt katru simptomu, lai noteiktu diagnozi.

���� Tie�i tā. Un pacients maldina ķirurgu, slēpdams faktus.

��� Var jau būt, bet, mister Holms, jums jāpiekrīt, ka vairākums vīrie�u mazliet kautrējas, kad viņiem atklāti vaicā, kādas ir viņu attiecības ar sievieti, � ja viņiem ir nopietnas jūtas. Lielākajai cilvēku daļai dzi|i sirdī ir kāds slēpts stūrītis, kurā sve�iniekus neielai�. Jūs tajā pēk�ņi ielauzāties. Ta�u jums ir attaisnojo�s iemesls � sievietes glāb�ana. Labi, es atvēr�u slepenās durvis. Ko jūs vēla�ties zināt?

��� Taisnību.

Zelta karalis brīdi klusēja, it kā sakopodams domas. Viņa drūmā, grumbainā seja kļuva vēl skumjāka un no�pietnāka.

���� To es jums varu izstāstīt da�os vārdos, mister Holms, � viņ� beidzot sacīja. � Ir lietas, par kurām grūti runāt, tāpēc es negribētu tajās iedziļināties vairāk, nekā vajadzīgs. Es sastapu savu sievu, kad biju zeltracis Bra�zīlijā. Marija Pinto bija kāda Manaosā dzīvojo�a valdī�bas ierēdņa meita, un viņa bija loti skaista. Tolaik es biju jauns un karstasinīgs, bet pat tagad, atskatoties pagātnē ar vēsāku un kritiskāku skatienu, varu sacīt, ka viņa bija apveltīta ar neparastu, izcilu skaistumu. Turklāt dzi|i kaislīga, sirsnīga, nelīdzsvarota, loti at�ķirīga no tām Ame�rikas sievietēm, kuras es biju pazinis. Vārdu sakot, es viņu iemīlēju un apprecēju. Ta�u, kad romantiskās jūtas jau piederēja pagātnei � tās gadu gaitā apsīka �, es atklāju, ka mums nav nekā, galīgi nekā kopīga. Mana mīlestība pamazām izdzisa. Ja ar viņu būtu noticis tas pats, man būtu vieglāk. Bet jūs jau zināt, cik neizprotamas ir sie�vietes! Es varēju darīt, ko gribu, nekas nespēja likt viņai novērsties no manis. Ja mana izturē�anās bija skarba, pat brutāla, kā da�i mēdza sacīt, tas bija tādēļ, ka es vēlējos nogalināt viņas mīlestību vai pārvērst to naidā, lai mums abiem būtu vieglāk. Ta�u nekas nemainījās. Viņa mani dievināja �ais Anglijas me�os tāpat, kā pirms divdesmit gadiem bija dievinājusi Amazones krastos. Es varēju darīt, ko gribu, viņa palika man uzticīga.

Tad ieradās mis Greisa Danbera. Viņa atsaucās uz slu�dinājumu un kļuva par abu divu bērnu guvernanti. Varbūt jūs dokumentos redzējāt viņas fotoattēlu. Visi kā viens ir apliecināju�i, ka arī viņa ir loti skaista sieviete. Negribu izlikties tikumīgāks par citiem un varu jums atzīties, ka nespēju diendienā dzīvot ar �o sievieti zem viena jumta, nesākot pievērst viņai uzmanību. Vai jūs mani nosodāt, mister Htolms?

���� Es nenosodu jūsu jūtas. Es varētu jūs nosodīt, ja jūs tās izrādītu, jo jūs bijāt �īs jaunās dāmas darba devējs.

��� Varbūt, � miljonārs teica; pārmetums atkal lika viņa acīm nikni iekvēloties. � Negribu izlikties labāks, nekā esmu. Visu mū�u esmu tiecies pēc tā, ko iekāroju, un nekad neko neesmu iekārojis tā kā �īs sievietes mīlestību. Es viņai to pateicu.

��� Ak, patie�ām?

Holmss izskatījās aizkustināts.

��� Es teicu, ka viņu apprecētu, ja varētu, bet ka tas

nav manos spēkos. Teicu, ka naudai nav nozīmes un es darī�u visu, lai viņa justos laimīga un apmierināta.

��� Ak, cik cildeni, � Holmss sacīja, nicino�i vīpsnā�dams.

��� Redzat, mister Holms, es biju ar mieru atbildēt uz jūsu jautājumiem, kas attiecas uz faktiem, nevis uz morāli. Man jūsu kritiskās piezīmes nav vajadzīgas.

��� Tikai jaunās dāmas dēl es vispār piekritu nodar�boties ar jūsu lietu, � Holmss bargi noteica. � Nezinu, vai noziegums, kurā apsūdz viņu, ir ļaunāks par to, kādā atzināties jūs, � jūs mēģinājāt pazudināt neaizsargātu meiteni, kas dzīvoja jūsu mājā. Jums, bagātniekiem, da��kārt nākas uzzināt, ka nevar uzpirkt visu pasauli, lai tā

' piedotu jūsu pāridarījumus.

Man par pārsteigumu, Zelta karalis aukstasinīgi noklau�sījās �o pārmetumu.

��� Pa�laik arī es tā domāju. Paldies Dievam, ka mani plāni neīstenojās. Viņa tiem nepiekrita un gribēja neka�vējoties doties projām.

��� Kāpēc viņa neaizgāja?

��� Galvenokārt tāpēc, ka no viņas bija materiāli atka�rīgi citi cilvēki, un viņai nenācās viegli upurēt savu algu un pamest tos nelaimē. Kad es biju viņai apzvērējis vairs nekad neuzmākties, viņa bija ar mieru palikt. Bet bija vēl cits iemesls. Viņa zināja, ka var mani ietekmēt, un vēlējās izmantot �o spēju labos nolūkos.

��� Kā?

��� Viņa �o to zināja par maniem darījumiem. Tie ir loti pla�i, mister Holms, pla�āki, nekā parasts cilvēks spēj iedomāties. Es varu gan celt, gan pazudināt � un bie�i vien pazudinu. Tie nav tikai atsevi�ķi cilvēki. Tās ir sa�biedrības, pilsētas, pat nācijas. Bizness ir cietsirdīga spēle, un vājākie cie� neveiksmi. Es spēlēju uz visu naudu. Es

nekad ne�ēlojos, un mani neinteresēja citu �ēlabas. Ta�u viņa uz to visu raudzījās citādi. �ķiet, ka viņai bija taisnī�ba. Viņa domāja, ka viens cilvēks nedrīkst iedzīvoties uz desmit tūksto� cilvēku izputinā�anas rēķina. Aiz dolāriem viņa saskatīja kaut ko nozīmīgāku. Atklājusi, ka ieklausos viņas vārdos, viņa noticēja, ka spēj ietekmēt manu rīcību un tādējādi kalpot cilvēkiem. Viņa palika � un tad tas notika.

��� Vai jūs varat par to pastāstīt sīkāk?

Zelta karalis brīdi klusēja, atbalstījis galvu rokās, dzi�ļās domās iegrimis.

��� Viss liecina pret viņu. Es nevaru to noliegt. Turklāt sievietēm ir sava īpa�a iek�ēja pasaule un viņas spēj iz�darīt kaut ko tādu, kas sniedzas pāri vīrie�a sapra�anai. Sā�kumā es biju tā pārsteigts un apmulsis, ka nodomāju � ar viņu noticis kaut kas tik neparasts, ka viņa rīkojusies pilnīgi pretēji savam raksturam. Viens izskaidrojums man ie�āvās prātā � to es jums pateik�u, mister Holms, varbūt tas kaut ko dos. Mana sieva, bez �aubām, bija loti greiz�sirdīga. �ajā gadījumā greizsirdību izraisīja garīga, nevis fiziska neuzticība � mana sieva saprata, ka par pēdējo viņai nav iemesla uztraukties. Viņa bija pārliecināta, ka �ai angļu meitenei dota tāda spēja ietekmēt manu prātu un rīcību, kādas viņai pa�ai nekad nav bijis. Tā bija lab�vēlīga ietekme, ta�u tas nemainīja lietas būtību. Aiz naida viņa bija kā jukusi, un Amazones kvēlev viņas asinīs ir strāvojusi vienmēr. Viņa varēja sadomāt nogalināt mis Danberu vai, teiksim, pabaidīt viņu ar ieroci, lai sāncense aizvāktos no mūsu mājas. Tad varbūt izcēlās plūk�anās, ierocis iz�āva un trāpīja sievietei, kura to turēja.

��� �āda iespēja arī man ienāca prātā, � Holmss sacīja. � Patiesi, tā ir vienīgā alternatīva slepkavībai ar iepriek��ēju nodomu.

��� Bet viņa to kategoriski noliedz.

��� Tas neko neiz�ķir. Saprotams, ka sieviete, nokļuvusi tik drausmīgā situācijā, steidzas mājup, apjukumā turē�dama rokā revolveri. Viņa pat var nomest to pie savām drēbēm, lāgā nesaprazdama, ko dara, un, kad tas tiek at�rasts, mēģina pilnīgi visu noliegt, jo nespēj neko paskaid�rot. Kas liecina pret �o pieņēmumu?

��� Mis Danbera pati.

��� Nu jā, varbūt.

Holmss palūkojās pulkstenī.

���� Mums �orīt pat jādabū vajadzīgās atļaujas un ar vakara vilcienu jādodas uz Vin�esteru. Iespējams, ka pēc sastap�anās ar jauno dāmu es varē�u darīt kaut ko vai�rāk, lai gan nevaru apsolīt, ka mani secinājumi būs tie�i tādi, kādus jūs vēlaties.

Atļauju dabū�ana aizkavējās, un Vin�esteras vietā mēs todien aizbraucām uz Torpleisu, mistera Nīla Gibsona Hemp�īras mui�u. Viņ� pats mums līdz nebrauca, bet mēs dabūjām viņa adresi no ser�anta Koventrija, vietējā poli�cista, kas pirmais bija izmeklējis lietu. Tas bija gar�, tievs, līka bāls cilvēks, kur� izturējās tik noslēpumaini, it kā zinātu vai nojaustu daudz vairāk nekā atļāvies pasacīt. Runādams viņ� brī�iem pēk�ņi sāka �ukstēt, it kā vēstī�dams kaut ko loti būtisku, lai gan tā bija glu�i parasta informācija. Neraugoties uz �ādiem trikiem, viņ� izrādījās kārtīgs, godīgs puisis un atzinās, ka viņam neesot pa spē�kam novest izmeklē�anu līdz galam un viņ� bū�ot pa�teicīgs par palīdzību.

���� Labāk es saistos ar jums nekā ar Skotlendjardu, mister Holms, � viņ� teica. � Ja lietā iejaucas Skot�lendjards, tad mums, vietējiem, vairs nav izred�u gūt pa�nākumus un ir jādzird pārmetumi. Runā, ka uz jums varot paļauties.

��� Man �ajā lietā vispār nav jāiejaucas, � Holmss tei�ca, un mūsu melanholiskais jaunais paziņa sāka izska�tīties manāmi atvieglots. � Ja man izdosies kaut ko no�skaidrot, es palūg�u savu vārdu neminēt.

���� Loti laipni no jums. Arī jūsu draugs Vatsons, kā zināms, ir uzticams cilvēks. Mister Holms, pirms mēs ejam turp, es gribētu uzdot jums kādu jautājumu. Es to vēl neesmu izteicis nevienai dzīvai dvēselei. � Viņ� parau�dzījās apkārt, it kā tikko uzdro�inātos izrunāt �os vār�dus. � Vai jūs nedomājat, ka misters Nīls Gibsons pats varētu būt vainīgs?

��� Es esmu apsvēris �ādu iespēju.

�� Jūs neesat redzējis mis Danberu. Tā ir brīni�ķīga sie�viete. Viņ� varēja vēlēties tikt vaļā no savas sievas. Tur�klāt �ie amerikāņi drīzāk ķeras pie pistolēm nekā mūsējie. Jūsu zinā�anai � tā bija viņa pistole.

��� Vai tas ir pierādīts?

��� Jā, ser. Viena no abām pistolēm, kas viņam bija.

��� Viena no abām? Kur ir otra?

�� Ak, �im kungam ir daudz da�ādu �aujamiero�u. Mēs nekad neesam salīdzināju�i tie�i �īs pistoles, bet futrālis ir bijis domāts divām.

��� Ja tā ir no viena pāra, jums noteikti vajadzētu abas salīdzināt.

��� Mēs mājā esam visus iero�us izliku�i apskatei, var�būt jūs gribētu tos pārlūkot?

��� Varbūt vēlāk. Mums visiem kopā vajadzētu iet un izpētīt traģēdijas vietu.

Mūsu saruna risinājās ser�anta Koventrija nelielajā mā�jiņā, kuras priek�istabā bija iekārtota vietējā policijas no�dala. Nogāju�i kādu pusjūdzi pa vējainu tīreli, kuru klāja nīkulīgas zeltainu un bronzas krāsas papar�u audzes, mēs pienācām pie Torpleisas mui�as vārtiem. Pa taciņu izgā�jām caur me�u, kurā ganījās fazāni; kad iznācām klaju�mā, kļuva redzama pla�a dal�ji Tjūdoru, daļēji D�ord�a stilā celta māja pa�ā kalna galā. Tepat blakus stiepās gar�, niedrēm aizaudzis dīķis; �aurākajā vietā, pie kuras pie�veda galvenais iebraucamais ceļ�, to �ķērsoja akmens tilts, bet pa labi un pa kreisi dīķis sadalījās vairākos mazos ezeriņos. Mūsu pavadonis apstājās pie tilla gala un rādīja uz zemi.

�� Te gulēja misis Gibsonas līķis. Es iezīmēju vietu ar �o akmeni.

��� Ja esmu pareizi sapratis, jūs atnācāt, kad tas vēl nebija pārvietots?

��� Jā, viņi tūliņ atskrēja man pakal.

��� Kas atskrēja?

��� Pats misters Gibsons. Tika sacelta trauksme, viņ� kopā ar citiem mājiniekiem metās lejup un pieprasīja, lai neko neaiztiekam, līdz ieradīsies policija.

��� Ļoti prātīgi darīts. Es avīzē lasīju, ka �āviens ticis raidīts no neliela attāluma.

��� Jā, ser, no loti neliela.

��� Trāpīts labajos deniņos?

��� Mazliet uz pakau�a pusi, ser.

��� Kā līķis gulēja?

��� Uz muguras, ser. Nebija nekādu cīņas pazīmju, ne�kādu iero�u. Kreisajā rokā viņa bija sa�ņaugusi mis Dan- beras zīmīti.

��� Sa�ņaugusi, jūs sakāt?

��� Jā, ser, mēs tik tikko spējām atliekt viņas pirkstus.

��� Tas ir loti svarīgi. Tas nozīmē, ka jebkur� varēja viņai jau miru�ai iespiest rokā �o zīmīti, lai uzvedinātu uz nepareizām pēdām. Ak Dievs! Cik atceros, zīmīte bija pa�visam īsa: "Bū�u pie Tora tilta pulksten deviņos. G. Dan- bera." Vai tā bija?

��� Jā, ser.

��� Vai mis Danbera atzinās, ka vina to rakstījusi?

��� Jā, ser.

��� Kā vina to izskaidroja?

��� Aizstāvēties vina gribēja tiesā. Mums viņa neteica neko.

��� Patie�ām loti mīklains gadījums. Arī vēstules jēga ir visai neskaidra, vai ne?

���� Uzdro�inos teikt, ser, � pavadonis sacīja, � ka tā liekas vienīgā skaidrā detaļa visā �ai lietā.

Holmss pakratīja galvu.

��� Pat pieņemot, ka vēstule ir īsta, tā noteikti ir sa�sniegusi adresāti stundu vai divas agrāk. Kādēļ gan dāma to joprojām bija sa�ņaugusi kreisajā rokā? Kāpēc viņa to nēsāja līdzi? Sarunas brīdī tā nebūtu vajadzīga. Vai tas jums neliekas dīvaini?

��� Ja jūs tā sakāt, ser, varbūt tas patie�ām ir dīvaini.

���� Es gribētu uz brīdi apsēsties un visu mierīgi pār�domāt. � Holmss uzrausās uz tilta akmens margām, un viņa �iglās, pelēkās acis jautājo�i vērās uz visām pusēm. Pēk�ņi viņ� pielēca kājās un metās pie margām pretējā pusē; izvilcis no kabatas palielināmo stiklu, viņ� ņēmās pētīt mūrējumu.

��� Savādi, � viņ� teica.

��� Jā, ser, mēs redzējām margās izsisto robu. Tas būs kāda garāmgājēja darbs.

Mūris bija viscaur pelēks, bet te rēgojās balts iedobums apmēram se�pensu monētas lielumā. Tuvāk ieskatoties, varēja redzēt, ka tas radies pēc asa sitiena.

��� Vajadzīgs krietns spēks, lai tādu izsistu, � Holmss domīgi teica. Viņ� vairākkārt trieca pret margām savu spieķi, bet tas neatstāja ne zīmes. � Jā, tas bijis pamatīgs trieciens. Un dīvainā vietā. Sitiens raidīts nevis no aug�as, bet no apak�as, � redzat, robs ir uz margu zemākās malas.

��� Bet tas ir vismaz piecpadsmit pēdas no līķa.

�� Jā, piecpadsmit pēdas no līķa. Varbūt tam nav ne�kāda sakara ar lietu, bet par to var padomāt. Man ne�liekas, ka te būtu vēl kaut kas ievērības cienīgs. Jūs teicāt, pēdu nebija?

��� Zeme bija cieta kā klons, ser. Pēdu nevarēja būt.

��� Tad mēs varam iet. Vispirms aiziesim uz māju un apskatīsim iero�us, par kuriem jūs stāstījāt. Pēc tam mums jādodas uz Vin�esteru, jo, pirms mēs turpinām darbo�ties, es gribētu sastapt mis Danberu.

Misters Nīls Gibsons nebija atgriezies no pilsētas, to�ties mēs satikām nervozo misteru Beitsu, kur� mūs �orīt bija apciemojis. Ar (aunu prieku viņ� mums izrādīja mil�zu lēveni visda�ādākā veida un lieluma �aujamiero�u, kurus vina darba devējs bija sakrājis savas dēkainās dzī�ves laikā.

��� Misteram Gibsonam ir ienaidnieki � pazīstot viņu un viņa metodes, tas ir glu�i dabiski, � Beitss teica. � Gu�lēt ejot, viņ� naktsskapītī ieliek pielādētu revolveri. Viņ� ir varmāka, ser, un brī�iem mēs visi no viņa baidāmies. Esmu pārliecināts, ka nabaga nelaiķe bie�i tika nobie�dēta.

�� Vai jūs kādreiz tikāt novērojis fizisku varmācību pret viņu?

��� Nē. Bet es dzirdēju vārdus, kas iedarbojās gandrīz tikpat briesmīgi, � auksta, dzēlīga nicinājuma pilnus vār�dus, kas tika izrunāti pat kalpu klātbūtnē.

��� Liekas, mūsu miljonārs nav diezin cik patīkams per�sonīgajā dzīvē, � Holmss piezīmēja, kad devāmies uz staciju. � Nu, Vatson, mēs esam savāku�i diezgan daudz faktu, arī da�us jaunus, un es jau varu izdarīt zināmus secinājumus. Neraugoties uz mistera Beitsa acīm redzamo nepatiku pret savu darba devēju, viņ� lāva saprast, ka trauksmes brīdī Gibsons atradies bibliotēkā. Pusdeviņos visi bija beigu�i pusdienot, un līdz tam brīdim viss ritēja normāli. Trauksme tika izziņota vēlu vakarā, bet traģēdija bija notikusi ap to laiku, kas minēts zīmītē. Nav nekādu pierādījumu, ka misters Gibsons būtu atstājis �o māju pēc atgrie�anās no pilsētas, tas ir, pēc pulksten pieciem. Sa�vukārt mis Danbera atzīst, ka viņa uzaicinājusi misis Gib- soni satikties uz tilta. Neko citu viņa nevēlas sacīt, jo viņas advokāts devis padomu klusēt, līdz vajadzēs aizstā�vēties tiesā. Mums jāuzdod �ai jaunajai dāmai vairāki loti būtiski jautājumi, un mans prāts nebūs mierīgs, kamēr nebūsim ar viņu satiku�ies. Jāatzīst, ka viss liecina pret viņu, izņemot vienu apstākli.

��� Kas tas par apstākli?

��� Pistoles atra�ana viņas drēbju skapī.

��� �ēlīgais Dievs, Holms! � es iesaucos. � Tas man liekas visļaunākais.

��� Nē, Vatson. Tas mani loti pārsteidza, jau pirmoreiz pavir�i pārlasot izmeklē�anas materiālus, un tagad, kad esmu iepazinies ar lietu tuvāk, man rodas pamats cerībai.

��� Grūti jums piekrist.

��� Vatson, uz brīdi iedomājieties sevi tās sievietes vietā, kura, visu auksti apsvērdama un pārdomādama, nolēmu�si tikt vaļā no sāncenses. Jūsu plāns ir gatavs. Zīmīte uzrakstīta. Upuris ir ieradies. Jūs tverat ieroci un izdarāt slepkavību, izdarāt to meistarīgi. Vai gribat teikt, ka pēc tik smaga nozieguma jūs sagrausiet savu reputāciju, aiz�mirsdams ielidināt pistoli tuvējā niedrājā un nesdams to uz mājām, lai noliktu savā drēbju skapī � pirmajā vietā, kura tiks pārmeklēta? Diez vai jūsu labākie draugi no�sauks jūs par tālredzīgu, � un pat es nespētu iedomāties, ka esat tik neaptēsts.

��� Satraukuma brīdī�

���� Nē, Vatson, tas nav iespējams. Ja noziegums ir aukstasinīgi izplānots, tad tikpat aukstasinīgi izplānota ir tā noslēp�ana. Tāpēc es ceru, ka līdz�inējā izmeklē�anā ir kāda nopietna kļūda.

��� Bet tur ir daudz neskaidrību.

��� Mēs sāksim tās noskaidrot. Ja mainās viedoklis, tad viss, kas līdz �im likās sasodīti miglains, var novest pie īstā atrisinājuma. Piemēram, �is revolveris. Mis Danbera noliedz, ka vina vispār kaut ko par to zinātu. Saskaņā ar mūsu jauno teoriju viņa saka taisnību. Un tomēr tas bija nolikts viņas drēbju skapī. Kas to tur nolika? īstais no�ziedznieks? Redzat, mūsu izmeklē�ana ievirzās jaunā, auglīgākā gultnē.

Nak�ņot nācās Vin�esterā, jo vajadzīgās formalitātes vēl nebija nokārtotas, bet nākamajā rītā mums kopā ar mis�teru D�oisu Kamingsu, advokātu, kuram bija uzticēta aiz�stāvība, atļāva apmeklēt jauno dāmu viņas kamerā. Pēc visa dzirdētā es biju gaidījis, ka ieraudzī�u skaistu sievieti, bet nekad neaizmirsī�u, kādu iespaidu uz mani atstāja mis Danbera. Nav nekāds brīnums, ka pat valdonīgais miljo�nārs bija viņā saskatījis būtni, kas spēj būt stiprāka, kas var valdīt un vadīt. Raugoties �ajā skaidrajā, jūtīgajā sejā ar spēcīgajiem vaibstiem, bija noprotams, ka viņa varētu impulsīvi rīkoties, un tomēr viņai piemita iedzimts cēlums, kas lika izmantot savu ietekmi tikai labos nolūkos. Tā bija slaida, stalta brunete ar valdonīgu stāju, bet tum�ajās acīs vīdēja lūdzo�a, bezpalīdzīga izteiksme kā vajātam zvē�ram, kur� iekļuvis mednieku tīklos un nezina, kā no tiem izrauties. Kad nu viņa bija sapratusi, ka mans slavenais draugs ieradies viņai palīdzēt, bālajos vaigos iesitās sār�tums un mums pievērstajā skatienā iemirdzējās cerība.

��� Varbūt misters Nīls Gibsons jums jau stāstīja, kas starp mums noticis? � viņa vaicāja zemā, satrauktā balsī.

��� Jā, � Holmss atbildēja, � jums nav sevi jāsāpina, vēlreiz atkārtojot �os faktus. Jūs redzot, esmu gatavs pie�ņemt mistera Gibsona apgalvojumus par jūsu ietekmi uz viņu un arī par jūsu attiecību nevainību. Bet kādēļ visa situācija netika atklāta izmeklē�anā?

��� Man likās neticami, ka �āda apsūdzība tiks uzturēta. Es domāju � ja mēs nogaidīsim, viss noskaidrosies pats no sevis bez nepatīkamas iedziļinā�anās ģimenes dzīves sīkumos. Ta�u es saprotu, ka nekas �ai lietā nenoskaid�rojas, tā kļūst aizvien nopietnāka.

���� Mana mīlā jaunkundze, � Holmss sirsnīgi teica, � es lūdzu jūs nelolot nekādas ilūzijas. Misters Kamingss var apliecināt, ka patlaban visas kārtis ir pretinieka rokās, un mums jādara viss iespējamais, lai uzvarētu. Es jūs ne�ēlīgi maldinātu, ja izliktos, ka jums nedraud nopietnas briesmas. Palīdziet man, cik vien varat, lai izdibinātu patiesību.

��� Es neko neslēp�u.

Tad pastāstiet mums, kādas īsti bija jūsu attiecības ar mistera Gibsona sievu.

��� Viņa mani ienīda, mister Holms. Viņa ienīda mani tik kvēli, kā spēj tikai dienvidniece. �ī sieviete neko ne�darīja pa pusei, un, cik liela bija viņas mīlestība pret vīru, tik liels bija arī naids pret mani. Varbūt viņa pārprata mūsu attiecības. Es negribu neko sliktu sacīt par viņu, bet viņa pie�ķīra tik lielu nozīmi fiziskajai mīlestībai, ka diezin vai saprata garīgās saites, kas vienoja viņas vīru un mani; viņa arī nespēja iedomāties, ka tikai mana vēlē��anās labvēlīgi ietekmēt Gibsonu lika man vēl dzīvot viņa mājā. Tagad es redzu, ka esmu kļūdījusies. Nekas nevar attaisnot manu palik�anu tur, kur es citus esmu darījusi nelaimīgus, lai gan ir skaidrs, ka viņi būtu nelaimīgi pat tad, ja es aizietu.

��� Bet tagad, mis Danbera, � Holmss teica, � pastās�tiet, lūdzu, kas notika tajā liktenīgajā vakarā.

��� Izstāstī�u jums visu, ko zinu, mister Holms, bet es neko nevaru pierādīt, un ir da�i būtiski apstākli, kurus es nespēju izskaidrot, nedz arī spēju iedomāties, kāds �is izskaidrojums varētu būt.

�� Ja jūs izklāstītu faktus, varbūt citi varētu atrast tiem izskaidrojumu

�� Jūs dro�i vien vēlaties zināt, kādēļ es tovakar atrados uz Tora tilta. Rīta pusē es biju saņēmusi zīmīti no misis Gibsonas. Zīmīte gulēja klases istabā uz galda, to viņa pati varēja būt tur nolikusi. Tajā bija lūgums sastapties ar mani pēc pusdienām � viņai esot man kas svarīgs sa�kāms. Tā kā viņa nevienam nevēlējās uzticēt mūsu noslē�pumu, atbilde man bija jāatstāj dārzā uz saules pulksteņa. Es neredzēju iemeslu �ādai slepenībai, bet darīju, kā viņa lūdza. Viņa arī bija lūgusi iznīcināt zīmīti, un es to sade�dzināju klases istabas kamīnā. Viņa loti baidījās no vīra, kur� pret viņu rupji izturējās, � to es Gibsonam bie�i pārmetu, � un man likās, ka viņa dro�i vien nevēlas, lai viņ� zinātu par mūsu sarunu.

��� Bet jūsu atbildi viņa rūpīgi glabāja?

��� Jā. Es biju pārsteigta, uzzinot, ka pēc nāves mana zīmīte viņai bijusi rokā.

��� Kas notika tālāk?

��� Es aizgāju turp, kā biju solījusi. Pie tilta viņa mani jau gaidīja. Līdz tam brīdim es nekad nebiju sapratusi, cik loti nabadzīte mani ienīst. Viņa bija kā ārprātīga � un es domāju, ka �ī sieviete patie�ām bija ārprātīga, slēpti ārprātīga, un labi prata izlikties, kā to prot garīgi slimi cilvēki. Kā gan citādi vina būtu spējusi, ik dienas mani sastapdama, palikt tik vienaldzīga, lai gan sirdī nēsāja tādu naidu? Es neatkārto�u, ko viņa man teica. Viņa draus�mīgos, aizvainojo�os vārdos izgāza savu me�onīgo nik�numu. Es pat neatbildēju � es to nespēju. Bija �ausmīgi viņā noraudzīties. Es aizspiedu ausis ar rokām un metos projām. Viņa palika stāvam tilta galā, vēl aizvien izklieg�dama lāstus man pakal.

��� Kur viņu pēc tam atrada?

��� Da�us jardus tālāk.

��� Un tomēr jūs nedzirdējāt �āvienu, lai gan, jādomā, viņa tika nogalināta loti drīz pēc jūsu aizie�anas?

���� Nē, es neko nedzirdēju. Bet, mister Holms, pēc �ī me�onīgā dusmu uzliesmojuma es biju tā satraukta un pārbijusies, ka metos projām, lai patvertos savā klusajā istabā, un vairs nebiju spējīga neko pamanīt.

��� Jūs sakāt, ka atgriezāties savā istabā. Vai jūs vēl izgājāt no tās, pirms pienāca rīts?

�� Jā, kad visi sāka uzbudināti klaigāt un k|uva zināms, ka nabadzīte nogalināta, es izskrēju laukā kopā ar citiem.

��� Vai jūs redzējāt misteru Gibsonu?

��� Jā, viņ� tikko bija atgriezties no tilta un aizsūtījis pēc ārsta un policijas. �

��� Vai viņ� izskatījās ļoti uztraucies?

���� Misters Gibsons ir loti spēcīgs, savaldīgs cilvēks. Viņ� nekad neizrādītu savas emocijas. Bet es, labi pazī�dama viņu, sapratu, ka viņ� ir dziļi noraizējies.

��� Tagad pāriesim pie vissvarīgākā. Pistole tika atrasta jūsu istabā. Vai jūs to kādreiz agrāk bijāt redzējusi?

��� Nekad, es zvēru.

��� Kad to atrada?

��� Otrā rītā, kad policija visu pārmeklēja?

��� Jūsu drēbēs?

��� Jā, tā bija manā skapi zem drēbēm.

��� Vai jūs varat pateikt, cik ilgi tā tur bija gulējusi?

��� Dienu iepriek� tās tur nebija.

��� Kā jūs to zināt?

��� Es kārtoju skapi.

���� Skaidrs. Tātad kāds ienāca jūsu istabā un nolika tur pistoli, lai aizdomas kristu uz jums.

��� Dro�i vien.

��� Ap kuru laiku tas varēja notikt?

��� Tas varēja būt vienīgi kādā no ēdienreizēm vai ari laikā, kad es klases istabā nodarbojos ar bērniem.

��� Tad pat, kad jūs atradāt zīmīti?

��� Jā, kop� tā brī�a visu rīta cēlienu.

��� Pateicos, mis Danbera. Vai ir vēl kāds apstāklis, kas varētu man palīdzēt izmeklē�anā?

��� Nevaru iedomāties.

��� Uz tilta akmens margām ir trieciena pēdas � glu�i svaigs robs iepretī vietai, kur gulējis līķis. Vai jūs varat iedomāties, kā tas tur radies?

��� Tā noteikti ir tīrā sagadī�anās.

���� Savādi, mis Danbera, loti savādi. Kāpēc tas tur radies tie�i tajā laikā un vietā?

���� Bet kā tas varētu būt radies? Tam vajadzēja būt loti stipram triecienam.

Holmss neatbildēja. Viņa bālajā, nopietnajā sejā pēk�ņi parādījās tā klīsto�ā izteiksme, kuru es biju iemācījies novērtēt kā viņa ģēnija izpausmi. �is domu pavērsiens bija tik acīm redzams, ka neviens no mums neuzdro�inājās ierunāties, un tā nu mēs visi � advokāts, ieslodzītā un es � sēdējām mēmā, saspringtā klusumā. Pēk�ņi Holmss pielēca no krēsla, drebēdams nepacietībā un darbības trauksmē.

��� Ātrāk, Vatson, ātrāk! � viņ� sauca.

��� Kas noticis, mister Holms?

��� Nekas, mīlā jaunkundz. Es jums visu paskaidro�u, mister Kamings. Ār Temīdas palīdzību sagādā�u jums prā�vu, par kuru runās visa Anglija. Līdz rītdienai jūs sa�ņemsiet jaunas ziņas, mis Danbera, bet pagaidām varu jums dro�i apgalvot, ka mākoņi sāk izklīst un man ir lielas cerības ieraudzīt atspīdam patiesības gaismu.

No Vin�esteras līdz Torpleisai nebija tālu, bet nepa�cietības dēl brauciens man likās ilgs un Holmsam � bez�galīgs: viņ� staigāja pa vagonu vai arī bungoja ar saviem garajiem, jutīgajiem pirkstiem pa sēdekļa polsterējumu. Kad jau tuvojāmies galamērķim, viņ� pēk�ņi apsēdās man pretī � mēs braucām pirmās klases vagonā �, atbalstīja rokas man uz ceļiem un ielūkojās man acīs ar to īpa�o draiskulīgo skatienu, kas liecināja par nebēdnīgu gara�stāvokli.

�� Vatson, � viņ� sacīja, � cik atceros, jūs parasti mūsu kopīgajos izbraukumos ņemat līdzi ieroci.

Es to mēdzu darīt arī Holmsa dēl, jo, būdams nodar�bināts ar kādu problēmu, viņ� daudz neraizējās par savu dro�ību, tā ka mans revolveris ne reizi vien bija viņam palīdzējis. Atgādināju viņam �o faktu.

��� Jā, es �ajā ziņā esmu mazliet izklaidīgs. Bet vai ta�gad jums ir līdzi revolveris?

Es izvilku no bik�u kabatas mazu, glītu, parocīgu re�volveri. Holmss noņēma dro�inātāju, izkratīja patronas un loti rūpīgi to pārbaudīja.

��� Tas ir ļoti smags, � viņ� teica.

��� Jā, tas ir kārtīgi nostrādāts.

Viņ� to kādu brīdi pētīja.

�� Vai zināt, Vatson, � viņ� teica, � man liekas, jūsu revolveris būs loti cie�i saistīts ar mūsu noslēpumaino lietu.

��� Milo Holms, jūs jokojat?

��� Ne, Vatson, es runāju loti nopietni. Mēs izdarīsim pārbaudi, kuras rezultāts būs atkarīgs no �ī mazā iero�a. Izņemsim vienu patronu. Tagad ieliksim pārējās piecas atpakaļ un uzliksim dro�inātāju. Tā! Tas palielinās svaru un ļaus labāk atkārtot norisi.

Man nebija ne jausmas, kas viņam prātā, un viņ� arī neko tuvāk nepaskaidroja, bet līdz pat mazajai Hemp�ī- ras stacijai, kurā mums bija jāizkāpj, sēdēja, domās iegri�mis. Mēs noīrējām sagrabēju�u pajūgu un pēc ceturtdaļ�stundas bijām pie mūsu uzticamā drauga ser�anta mājas.

��� Atrisinājums, mister Holms? Kāds tas ir?

��� Viss būs atkarīgs no doktora Vatsona revolvera, � mans draugs teica. � Te tas ir. Leitnant, vai jūs varat man pagādāt desmit jardus auklas?

Ciema veikalā mēs nopirkām izturīgas auklas rituli.

���� Domāju, ka tas ir viss, kas mums vajadzīgs, � Holmss sacīja. � Tagad, lūdzu, dosimies veikt mūsu ceļo�juma beidzamo posmu.

Rieto�ās saules stari zeltīja pauguraino Hemp�īras tī�reli, vērsdami to brīni�ķīgā rudens panorāmā. Ser�ants, kur� acīmredzot dziļi �aubījās par mana drauga veselo saprātu, vairākkārt veltīja viņam kritiskus un neticīgus ska�tienus. Kad bijām ieradu�ies nozieguma vietā, es pama�nīju, ka Holmss, gan ārēji mierīgs, patiesībā ir loti sa�traukts.

��� Jā, � viņ� atbildēja uz mani piezīmi, � es nebiju uzdevumu augstumos, Vatson. Es instinktīvi jūtu �ādas lietas, bet da�reiz no�auju greizi. Kad �ī doma man Vin- �esteras cietuma kamerā pirmoreiz ienāca prātā, likās, ka viss ir pilnīgi skaidrs. Ta�u aktīvas prāta darbības ēnas puse ir tā, ka vienmēr rodas vēl citi risinājumi, un cilvēks var aizklīst pa nepareizo ceļu. Nu labi, Vatson, pamēģināsim.

Iedams viņ� vienu auklas galu bija cie�i piesējis pie re�volvera roktura. Traģēdijas vietā ar policista palīdzību Holmss loti rūpīgi iezīmēja laukumiņu, uz kura bija gulējis līķis. Starp vir�iem un papardēm viņ� sameklēja piemērotu akmeni. To viņ� piesēja auklas otrā galā un pārkāra pār tilta margām tā, ka tas �ūpojās virs ūdens. Tad viņ� no�stājās liktenīgajā vietā, netālu no tilta, ar manu revolveri rokā; aukla starp ieroci un akmeni bija stingri nostiepta.

��� Aiziet! � Holmss sauca.

Viņ� pacēla revolveri virs galvas un palaida vaļā. Ak�mens rāva ieroci lejup; ar asu brīk�ķi tas atsitās pret mar�gām un otrpus tām nozuda ūdenī. Holmss tūliņ nometās pie margām ce|os, un viņa līksmais kliedziens liecināja, ka viņ� panācis gribēto.

��� Vai gan var būt vēl skaidrāki pierādījumi! � viņ� sauca. � Redziet, Vatson, jūsu revolveris atrisināja no�slēpumu!

Runādams viņ� rādīja akmens margu apak�ējā malā uz jaunu robu, kas bija tie�i tikpat liels un tādas pa�as for�mas kā pirmais.

���� Mēs pārnak�ņosim viesnīcā, � Holmss piecelda�mies teica pārsteigtajam ser�antam. � Jūs, protams, dabū�siet kādu kēksi un bez grūtībām izzvejosiet mana drauga revolveri. Turpat netālu jūs atradīsiet arī to revolveri, auk�lu un atsvaru, ar kuru palīdzību �ī atriebīgā sieviete cen�tās slēpt savu noziegumu un apvainot slepkavībā nevai�nīgu upuri. Paziņojiet misteram Gibsonam, ka es ieradī��os pie viņa no rīta, kad tiks sagatavota mis Danberas attaisno�ana.

Vēlu vakarā, kad mēs sēdējām ciemata viesnīcā, smē�ķēdami pīpes, Holmss man īsumā pastāstīja notikumu gaitu.

����� Es baidos, Vatson, � viņ� teica, � ka Tora tilta lietas pievieno�ana jūsu hronikām nenāks manai repu�tācijai par labu. Mana domā�ana bija pārāk tūļīga, un es neizrādīju pietiekamu iniciatīvu, lai izmantotu to iztēles un realitātes sajaukumu, kas ir manas mākslas pamatā. Jāatzīst, ka ar akmens margās izsisto robu varēja būt diezgan, lai nojaustu pareizo atrisinājumu, un es pārmetu pats sev, ka nerīkojos ātrāk.

Jāpiebilst, ka nelaimīgās sievietes prāta pavērsieni bija netverami un viltīgi, tāpēc at�ķetināt �o mud�ekli nenācās viegli. �ķiet, ka nav tādu dīvainību, uz kurām nebūtu spējīga perversa mīlestība. Viņai mis Danbera likās vien�līdz nīstama � vai tā būtu sāncense fiziskā vai tikai garīgā ziņā. Nav �aubu, ka viņa uzskatīja nabaga guvernanti par vainīgu vīra rupjībā, kad tas asiem vārdiem centās atvai�rīt viņas demonstratīvās jūtu izpausmes. Vispirms viņa no�lēma izdarīt pa�nāvību. Turklāt viņa vēlējās lemt savam upurim likteni, kur� būtu daudz ļaunāks nekā pēk�ņa nāve.

Mēs visai viņas darbībai varam skaidri izsekot, tur at�klājas varena viltība. Zīmītei, kuru viņa loti gudri izvili�nāja no mis Danberas, vajadzēja parādīt, ka guvernante izvēlējusies nozieguma vietu. Viņa gan mazliet pārcentās, turēdama to rokā līdz pēdējam brīdim. Jau tam vien va�jadzēja modināt manī aizdomas.

Tad viņa paņēma vienu no sava vīra revolveriem � jūs jau redzējāt, mājā bija vesels arsenāls. Līdzīgu ieroci viņa torīt noslēpa mis Danberas drēbju skapī pēc tam, kad bija iz�āvusi vienu patronu: me�ā tas bija viegli iz�darāms, nepievēr�ot uzmanību. Tad viņa devās uz tiltu, jau iepriek� izgudrojusi �o loti atjautīgo metodi, kā atbrī�voties no pistoles. Kad ieradās mis Danbera, viņa izgāza uz to savu naidu un pēc tam, nogaidījusi, līdz meitene aizskrien pietiekami tālu, īstenoja drausmīgo nodomu.

Katrs ķēdes loceklis tagad ir savā vietā. Avī�nieki var jautāt, kāpēc dīķis nav ticis pārmeklēts jau pa�ā sākumā, ta�u pēc notikuma jau viegli būt gudram. Turklāt, lai pārmeklētu niedrēm aizaugu�u dīķi, jābūt skaidram priek��statam, kas un kur jāmeklē. Nu lūk, Vatson, mēs esam palīdzēju�i gan brīni�ķīgai meitenei, gan nepatīkamam vīrietim. Ja viņi nākotnē apvienosies, kas nav izslēgts, tad finansu pasaule atklās, ka misters Nīls Gibsons ir kaut ko iemācījies �ajā pasaulīgo bēdu ielejā.

Misters �erloks Holmss alla� uzstāja, ka man jāpublicē neticamie fakti, kas saistīti ar profesora Presberija lietu kaut vai tādēļ, lai reizi par visām reizēm darītu galu neskaidrajām baumām, kas pirms divdesmit gadiem saviļņoja universitāti un līdz pat �im laikam, visādi variētas, tiek atkārtotas Lon�donas zinātnieku aprindās. Da�ādu iemeslu dēļ man ilgi nebija �ādas iespējas, un patiesība par �o interesanto noti�kumu vēl arvien gulēja norakta seifa dziļumos līdzās dau�dziem citiem mana drauga piedzīvojumu aprakstiem. Bei�dzot mēs saņēmām atļauju nodot atklātībai �o lietu � vienu no pēdējām, kuru �erloks Holmss izmeklēja, pirms izbeidza detektīva praksi. Ta�u arī tagad, iepazīstinot ar to pla�āku publiku, nākas ievērot zināmu atturību un piesardzību.

Reiz kādā svētdienas vakarā 1903. gada septembra sāku�mā es saņēmu no Holmsa viņam tik raksturīgo lakonisko vēstījumu: "Ja vien varat, nāciet tūliņ �urp. Ja nevarat, nāciet tik un tā. �. II."

Mums tolaik bija izveidoju�ās diezgan īpatnējas attiecī�bas. Holmss bija paradumu cilvēks � paradumi viņam bija noturīgi un cie�i piesavināti, un par vienu no �iem paradu�miem biju kļuvis es. Mani varēja ierindot vienā rangā ar vijoli, stipro tabaku, melni apkvēpu�o pīpi, uzziņu krāju�miem un vēl citiem, varbūt vairāk nosodāmiem paradu�miem. Ja runa bija par aktīvu rīcību un viņam bija vajadzīgs līdzgaitnieks, uz kuru var vairāk vai mazāk pajauties, mana loma bija nenoliedzama. Ta�u viņ� mani izmantoja arī sava prāta asinā�anai, es veicināju viņa domu darbību. Viņam patika skali domāt manā klātbūtnē. Diezin vai varētu teikt, ka viņa spriedumi bija adresēti tie�i man, � ar tikpat lieliem panākumiem viņ� varētu uzrunāt savu gultu �, un tomēr, padarījis mani par savu paradumu, viņ� juta zināmu nepie�cie�amību, lai es viņu uzklausītu un izteiktu savas piebildes. Viņu dro�i vien kaitināja mans domu gaitas rāmums un prā- tīgums, bet tas vēl vairāk izcēla viņa pa�a smadzenēs ra�du�os spilgtos un atjautīgos minējumus un spriedumus. Tā�da nu bija mana pieticīgā vieta mūsu draudzīgajā divsa- vienībā.

Ieradies Beikerstrītā, es atradu Holmsu iegrimu�u dziļās pārdomās: viņ� sarāvies, ceļgalus augstu saslējis, sēdēja savā krēslā un viebās, pīpi sūkdams. Bija skaidrs, ka viņu nodar�bina kāda sare�ģīta problēma. Viņ� pamāja, lai sē�os savā vecajā krēslā, un kādu pusstundu vairs vispār neizrādīja, ka ievērojis manu klātbūtni. Tad pēk�ņi viņ� satrūkās, it kā nometa pārdomu nastu un ar parasto ironisko smaidu paziņoja, ka priecājas, atkal uzņemot mani mājā, kas reiz bijusi ari manējā.

�� Ceru, ka piedosiet manu nelielo izklaidību, mī|o Vat�son, � viņ� turpināja. � Beidzamās diennakts laikā man kļuvu�i zināmi diezgan interesanti fakti, kuri savukārt devu�i vielu pla�ākam pārdomām. Es nopietni apsveru iespēju uzrakstīt nelielu monogrāfiju par suņu noderīgumu detek�tīva darbā.

�� Bet Holms, vai tad tas ir kaut kas jauns? � es iebil�du. � Piemēram, pēddziņi�

�� Nē, Vatson, tā ir �ī jautājuma viena puse, tā ir acīm�redzama. Bet ir vēl otra puse, daudz smalkāka. Varbūt jūs atceraties, kā tajā gadījumā, kuru jūs savā sensacionālajā manierē saistījāt ar skābar�iem, es, vērodams bērna garīgo ievirzi, varēju izsecināt, kādas noziedzīgas tieksmes piemīt viņa augstākajā mērā solīdajam un pozitīvajam tēvam?

��� Jā, to es loti labi atceros.

�� Līdzīgā veidā es sprie�u par suņiem. Suns it kā atspo�guļo ģimenē valdo�o garu. Vai jas kādreiz esat redzējis rotaļīgu suni drūmā ģimenē vai grūtsirdīgu � laimīgā? Ļau�niem cilvēkiem ir [auni suņi. Ja saimnieks ir bīstams, bīs�tams ir arī suns. Pat suņa garastāvokļa maiņa var precīzi atspoguļot cilvēku garastāvokļa maiņu.

Es pakratīju galvu.

��� Diezgan, Holms, tas jau nu ir aiz matiem pievilkts.

Viņ� piebāza pīpi un atkal apsēdās, laizdams manus

vārdus pār galvu.

�� Tas viss, par ko es nupat runāju, cie�i saistās ar pro�blēmu, kuru es patlaban risinu. Tā ir kā samud�ināts ka�mols, un es meklēju galu, aiz kura satverot, varētu atritināt visu pavedienu. Viena no iespējām ieraudzīt �o galu ir atrast atbildi uz jautājumu: kāpēc profesora Presberija vilku sugas suns Rojs cen�as iekost saimniekam?

Es vīlies atkritu krēslā. Un �ādu nieku dēļ mani bija at�rāvu�i no darba! Holmss veltīja man a�u skatienu.

��� Joprojām tas pats vecais Vatsons! � viņ� noteica. � Visnopietnāko secinājumu pamatā da�kārt ir tīrie sīkumi! Padomājiet pats: vai tas nav dīvaini, ka gudro, vecīgo prāt�nieku� jūs ta�u būsiet dzirdējis par Presberiju, slaveno fiziologu no Kemfordas? Nu lūk, vai nav dīvaini, ka �ādu cilvēku divreiz pēc kārtas cen�as sakost viņa pa�a vilku suns, kur� vienmēr bijis uzticams draugs? Kā jūs to varat iz�skaidrot?

��� Suns glu�i vienkār�i ir slims.

�� Loģiska doma. Bet suns nevienam citam neuzbrūk un arī saimnieku, pēc visa sprie�ot, neaiztiek, izņemot īpa�us gadījumus. Tas ir interesanti, Vatson, loti interesanti. Lūk, zvans � acīmredzot jaunais Benets ieradies ātrāk, nekā no�runāts. Es gan biju iecerējis parunāties ar jums ilgāk.

Kāpnēs bija dzirdami steidzīgi soji, pie durvīm nervozi klauvēja, un pēc mirkļa Holmsa klients jau stāvēja mūsu priek�ā. Tas bija slaids, glīts, gaumīgi ģērbies, elegants jau�neklis ap gadiem trīsdesmit. Viņa izturē�anās veidā bija jau�ama drīzāk zinātnieka kautrība nekā sabiedrības cilvēka pa�pārliecība. Viņ� sarokojās ar Holmsu un mazliet apmul�sis paraudzījās manī.

��� Tā ir loti delikāta lieta, mister Holms, � viņ� sacīja. � Neaizmirstiet, kādas attiecības mani saista ar profesoru Presberiju � gan personiskās, gan darba. Es uzskatu, ka man nav tiesību runāt tre�ās personas klātbūtnē.

� Nebīstieties, mister Benet. Doktors Vatsons ir smalk�jūtības iemiesojums, turklāt uzdro�inos sacīt, ka �ajā lietā man laikam gan būs vajadzīgs palīgs.

��� Kā vēlaties, mister Holms. Jūs, bez �aubām, sapratī�siet, kādēļ es �ajā ziņā esmu mazliet atturīgs.

��� Redziet, Vatson, �is d�entlmenis, misters Trevors Be- nets, strādā pie profesora par asistentu, dzīvo ar viņu vienā mājā un ir saderināts ar viņa vienīgo meitu. Nevar ne�piekrist, ka slavenais zinātnieks pamatoti var pretendēt uz viņa uzticību. Ta�u labākais veids, kā to apliecināt, ir darīt visu, lai atklātu �o apbrīnojamo noslēpumu.

��� Es arī tā domāju, mister Holms. Tie�i to es pūlos pa�nākt. Vai doktors Vatsons zina lietas būtību?

��� Vēl neesmu paspējis iepazīstināt viņu ar visiem ap�stākļiem.

�� Tad varbūt man vēlreiz izklāstīt galvenos faktus, pirms stāstīt par to, kas noticis nupat?

��� Labāk es pats to darī�u, � Holmss teica. � Pie viena pārbaudīsim, vai es pareizi atceros notikumu secību. Tātad klausieties, Vatson. Profesors ir cilvēks, kura vārdu pazīst visā Eiropā. Vina dzīvē galveno vietu vienmēr ieņēmusi zinātne. Viņa reputācija ir nevainojama. Viņ� ir atraitnis, viņam ir meita Edīte. Cik noprotu, raksturs viņam ir valdo�nīgs un stingrs, varētu pat sacīt � kaujiniecisks. Tā viss bija līdz pat beidzamajam laikam.

Ta�u pirms da�iem mēne�iem viņa dzīves ierastais plū�dums mainījās. Neraugoties uz savu vecumu � profesoram ir se�desmit viens gads �, viņ� lūdzis sava kolēģa salīdzi�nāmās anatomijas katedras profesora Morfija meitas roku, turklāt tas viss, kā es saprotu, vairāk atgādinājis jauneklīgu kaislību nekā paveca cilvēka saprātīgo pielūgsmi. Neviens nebūtu spējis apliecināt kvēlāku mīlestību. Alise Morfija ir uzmanības vērta, gudra un skaista meitene, tā ka profesora aizrau�anās ir pilnīgi saprotama. Tomēr viņa pa�a ģimene �o soli nevērtēja īpa�i labvēlīgi.

��� Mums likās, ka tas viss ir pārāk vētraini, � mūsu klients piebilda.

�� Tie�i tā. Pārāk vētraini un ne visai dabiski. Ta�u pro�fesors Presberijs ir bagāts cilvēks, un viņa iecerētās tēvs ne�cēla nekādus iebildumus. Meitai gan sākumā bija citi plāni: uz viņas roku jau pretendēja vairāki pielūdzēji � varbūt ne tik labi materiāli nodro�ināti, toties piemērotāki vecu�ma ziņā. Tomēr, pēc visa sprie�ot, profesors viņai patika, neraugoties uz ekscentrisko uzvedību. Traucēja tikai gadu starpība.

Apmēram �ajā laikā profesora labi noregulētajā dzīvē atga�dījās neparasts notikums. Viņ� izdarīja kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebija darījis, � aizbrauca no mājām, nevie�nam neteikdams, uz kurieni. Pēc divu nedēlu prombūtnes viņ� atgriezās noguris kā pēc gara ceļojuma. Viņ� ne vārda nerunāja par to, kur bijis, lai gan parasti mēdza būt atklāts.

Ta�u mūsu klients misters Benets saņēma vēstuli no Prāgas, no kāda sava kolēģa, kur� rakstīja, ka viņam bijis tas gods redzēt profesoru Presberiju, lai gan aprunāties viņiem nav izdevies. Tikai tā mājinieki uzzināja, kur profesors bijis.

Tagad nāk pats galvenais. Sākot ar �o laiku, profesors dī�vaini pārvērties. Visiem uzmākusies sajuta, ka tas vairs nav tas pats cilvēks, kuru viņi pazinu�i agrāk: viņu pārņēmis tāds kā dvēseles mijkrēslis, kur� noslāpējis kādreizējo jūtu cildenumu. Turklāt viņa intelekts nav cietis. Viņa lekcijas biju�as spo�as kā vienmēr. Ta�u viņā pa�ā iemājojis kaut kas sve�s, kaut kas ļauns un nepatīkams. Viņa meita, kas tēvu loti mīl, visādi pūlējusies atjaunot agrākās attiecības, pacelt to masku, kuru viņ� uzlicis. Jūs, ser, liekas, arī mēģi�nājāt to darīt, bet velti. Un tagad, mister Benet, izstāstiet mums epizodi ar vēstulēm.

�� Jāsaka, doktor Vatson, ka profesoram no manis nebija noslēpumu. Es nevarētu sagaidīt no viņa lielāku uzticē�anos pat tad, ja būtu viņa dēls vai jaunākais brālis. Pie manis kā pie viņa sekretāra nonāca visi viņam adresētie dokumenti; es atvēru un �ķiroju viņa vēstules. Drīz pēc viņa atgrie�anās viss mainījās. Viņ� pateica, ka, iespējams, saņems vēstules no Londonas, kas būs atzīmētas ar krustiņu zem markas. �īs vēstules man vajadzēja atlikt sāņus, � tās lasī�ot tikai viņ� pats. Patiesi, vairākas �ādas vēstules pienāca. Uz visām bija Londonas zīmogs un adrese bija rakstīta mazizglītota cilvēka rokrakstā. Varbūt profesors uz tām atbildēja, bet atbildes nenokļuva ne pie manis, nedz arī groziņā, kurā liekam visu savu korespondenci.

��� Un vēl lādīte, � Holmss atgādināja.

��� Ak jā, lādīte. No brauciena profesors pārveda mazu koka lādīti. Tas bija vienīgais priek�mets, kur� lāva secināt, ka viņ� apmeklējis kontinentu, � viena no tām kokgriezu�miem rotātajām mantiņām, kas tūliņ asociējas ar Vāciju. Viņ� to nolika instrumentu skapī. Reiz, meklēdams mēģeni, es paņēmu lādīti rokā. Man par izbrīnu, viņ� loti saskaitās un nikni rājās, ka es esot pārāk ziņkārīgs. Tā vēl nekad nebija gadījies, es jutos dziļi aizvainots. Pulējos paskaidrot, ka esmu paņēmis lādīti pilnīgi nejau�i, bet visu vakaru jutu vina nosodo�os skatienus un sapratu, ka �ī epizode nav pa- gaisusi no viņa atmiņas. � Misters Benets izvilka no ka�batas piezīmju grāmatiņu. � Tas notika otrajā jūlijā, � viņ� piebilda.

�� Jūs esat paraugliecinieks, � Holmss noteica. � Da�i no jūsu atzīmētajiem datumiem var man noderēt.

��� Metodiskumu, tāpat kā visu pārējo, esmu iemācījies no profesora. Kop� brī�a, kad sāku pamanīt viņa uzvedībā novirzes, es sapratu, ka mans pienākums ir izdibināt, kas ar viņu notiek. Man te pierakstīts, ka tajā pa�ā dienā, otrajā jūlijā, kad profesors no kabineta izgāja vestibilā, viņam uzbruka Rojs. Tas pats atkārtojās vienpadsmitajā jūlijā un vēlreiz, kā esmu atzīmējis, divdesmitajā. Pēc tam suni nācās pārvietot uz zirgu stalli. Jauks suns bija, piemīlīgs� Bet, liekas, esmu jūs nogurdinājis.

To viņ� sacīja visai pārmeto�ā tonī, jo bija skaidri re�dzams, ka Holmss viņā neklausās. Viņ� sēdēja ar nekustīgu seju, pievērsis griestiem neko neredzo�u skatienu. Izdzirdis beidzamos vārdus, viņ� ar pūlēm atgriezās īstenībā.

���� Interesanti! Ļoti interesanti, � Holmss murmināja. � �is detaļas es dzirdu pirmoreiz, mister Benet. Nu, sākot�nējo ainu mēs esam restaurēju�i diezgan pilnigi, vai ne? Bet jūs runājāt par kādiem jauniem notikumiem.

Pār mūsu apmeklētāja simpātisko, atklāto seju pārslīdēja drūmu atmiņu ēna.

��� Tas, par ko es stāstīju, notika aizvakarnakt, � viņ� iesāka. � Es gulēju gultā, bet nevarēju aizmigt. Ap diviem naktī koridorā bija dzirdamas neskaidras, slāpētas skaņas. Te jāpiebilst, ka profesora guļamistaba atrodas koridora galā�

��� Piedodiet, kas tas bija par datumu? � Holmss vai�cāja.

Stāstītājs jutās aizskarts par �ādu mazsvarīgu jautājumu.

��� Es jau teicu, ser, ka tas notika aizvakarnakt, tātad ceturtajā septembrī.

Holmss pamāja ar galvu un pasmaidīja.

��� Turpiniet, lūdzu, � viņ� sacīja.

�� Profesora guļamistaba ir koridora galā, un, lai nokļūtu uz kāpnēm, viņam jāiet garām manām durvīm Ticiet man, mister Holms, tas bija baismīgs skats. Nervi man, �ķiet, nebūt nav vājāki kā citiem, bet tas, ko es ieraudzīju, lika man nodrebēt �ausmās. Koridorā bija tum�s, un tikai viens logs meta tajā gai�u plankumu. Es saskatīju, ka uz manu pusi virzās kaut kas melns un dīvains. Pēk�ņi �is radījums iekļuva gaismas strēle, un es ieraudzīju, ka tas ir profesors. Viņ� gāja �etrrāpus, mister Holms, �etrrāpus! Viņ� balstījās nevis uz ceļiem, bet uz pēdām, galvu nokāris starp rokām. Turklāt likās, ka �ādi kustēties viņam ir viegli. �is skats mani tā satrieca, ka es sastingu, un tikai tad, kad viņ� jau bija pie manām durvīm, spēju paspert soli uz priek�u un apvaicāties, vai viņam nevajag palīdzēt. Reakcija bija neap�rakstāma. Viņ� uzreiz izslējās, ierēca man sejā briesmīgas lamas, metās garām un nodrāzās lejā pa kāpnēm. Es gaidīju gandrīz stundu, bet viņ� neparādījās. Acīmredzot savā istabā viņ� atgriezās jau rītausmā.

�� Nu, Vatson, ko jūs par to teiksiet? � Holmss jautāja. Viņ� izskatījās pēc patologa, kur� apraksta praksē reti novē�rojamu gadījumu.

��� Tas varētu būt lumbago. Es reiz pazinu slimnieku, kur� smagas lēkmes laikā tā pārvietojās, un nav grūti iedo�māties, kā tas iedarbojas uz nerviem.

��� Lieliski, Vatson! Jūs vienmēr stāvat ar abām kājām uz zemes. Bet diezin vai �oreiz tas ir lumbago: viņ� ta�u varēja tūliņ pat izslieties taisni.

����� Veselība viņam ir loti laba, � Benets sacīja. � Neat�ceros, kad viņ� visos �ajos gados botu juties labāk. Lūk, mister Holms, tādi ir fakti. �ajā gadījumā nevar lūgt palī�dzību policijai, un tajā pa�ā laikā mēs nevaram saprast, ko iesākt, jo jūtam, ka tuvojas kāda nelaime. Edīte � es gri�bēju teikt, mis Presberija, � ari domā, ka vairs ilgāk ne�drīkst vienkār�i sēdēt un gaidīt.

�� Tas, protams, ir loti interesants un uzmanības cienīgs gadījums. Kā jūs domājat, Vatson?

��� Es kā ārsts gribētu apgalvot, ka, pēc visa sprie�ot, te jāaicina talkā psihiatrs, � es atsaucos. � Kvēlā iemīlē�anās ir ietekmējusi vecā profesora smadzeņu darbību. Uz ārze�mēm viņ� braucis, lai censtos aizmirst savu kaislību. Bet vēstules un lādīte, iespējams, saistās ar glu�i citām personis�kām lietām � teiksim, parādzīmes saņem�anu vai akciju pirk�anu � tās tad arī glabājas lādītē.

���� Bet suns, protams, izrāda neapmierinātību ar �iem finansu darījumiem? Nē, Vatson, viss ir daudz sare�ģītāk. Vienīgais, ko es varētu ieteikt�

Ko gribēja ieteikt �erloks Holmss, tā arī neuzzinājām, jo �ajā brīdī durvis atvērās un mums pavēstīja par kādas jaunas dāmas iera�anos. Līdzko viņa parādījās uz sliek�ņa, misters Benets, rokas pastiepis, metās viņai klāt. Arī viņa izstiepa rokas tam pretī.

��� Edīt, mī|ā! Ceru, ka nekas nav noticis?

�� Es nevarēju nebraukt jums pakal. Ak, D�ek, man bija bail! Cik �ausmīgi ir tur atrasties vienai pa�ai!

��� Mister Holms, �ī ir tā jaunā būtne, par kuru es jums stāstīju. Mana līgava.

��� Mēs jau sākām to nojaust, vai nav tiesa, Vatson? � Holmss smaidīdams atsaucās. � Cik noprotu, mis Presberij, kaut kas ir noticis un jūs vēlaties mums to darīt zināmu?

Mūsu vie�ņa, dzīvespriecīga, piemīlīga meitene, tipiska angliete, atbildēja Holmsam ar smaidu un apsēdās blakus misteram Benetam.

���� Kad atklājās, ka mistera Beneta viesnīcā nav, es tūliņ nodomāju, ka dro�i vien sastap�u viņu pie jums. Viņ� man tika teicis, ka grib lūgt jūsu palīdzību. Sakiet, lūdzami, mis�ter Holms, � vai ir iespējams kaut kā palīdzēt manam nabaga tēvam?

���� Ceru, ka jā, mis Presberij, lai gan �ajā lietā vēl daudz kas nav saprotams. Varbūt viss k|ūs skaidrāks, kad uzklau�sīsim jūs.

���� Tas notika vakarnakt, mister Holms. Tēvs visu dienu bija tāds savāds. Man liekas, viņ� brī�iem pat nesaprot, ko dara, dzīvo kā miegā. Tie�i vakar arī tā bija. Cilvēks, ar kuru es uzturējos vienā mājoklī, nebija mans tēvs � tas bija kāds cits. Saglabājās tikai ārējā �aula.

����� Pastāstiet man, kas notika.

������ Naktī mani uzmodināja niknas suņa rejas. Nabaga Rojs, viņu tagad tur piesietu ķēdē pie staļļa! Naktī es savu istabu aizslēdzu, jo mēs visi, kā to var apliecināt arī D�eks� tas ir, misters Benets, jūtamies nemitīgi apdraudēti. Mana istaba ir tre�ajā stāvā. �alūzijas pie mana loga bija paliku�as va|ā, un naktī spo�i spīdēja mēness. Es gulēju, lūkodamās gai�ajā loga kvadrātā un klausīdamās, kā aizgūtnēm rej suns; pēk�ņi, sev par �ausmām, ieraudzīju tēva seju. Mis�ter Holms, es gandrīz nomiru aiz pārsteiguma un izbī|a. Jā, tā bija viņa seja, kas spiedās pie loga rūts: viņ� skatījās manī, roku pacēlis, it kā grasītos atvērt logu. Ja viņam tas būtu izdevies, es dro�i vien būtu sajukusi prātā. Nedomājiet, ka man tas tikai rādījās, mister Holms. Nemāniet sevi. Es kādu pusminūti gulēju, nespēdama pakustēties, vērdamās �ajā sejā. Tad tā nozuda, bet es nekādi, nu nekādi nevarēju piespiest sevi piecelties no gultas un apskatīties, kur tā palika. Tā arī nogulēju līdz rītam, drebēdama drudzī. Bro�kastīs tēvs bija ass un neiecietīgs, bet par nakts epizodi pat neieminējās. Ari es neko neteicu. Es tikai izdomāju iemeslu, lai varētu doties uz pilsētu, un nu esmu �eit.

Mis Presberijas stāsts, likās, dzīli izbrīnīja Holmsu.

Jūs sakāt, mīlā jaunkundz, ka jūsu istaba ir tre�ajā stāvā. Vai dārzā ir garas trepes?

����� Nē, mister Holms, tāpēc jau tas ir tik dīvaini. Logu nekādi nevar aizsniegt, bet tomēr viņ� tur bija uzrāpies.

Un tas notika piektajā septembrī, � Holmss sacīja. � Tas, bez �aubām, sare�ģī lietu.

Tagad bija mis Presberijas kārta izbrīnīties.

Jūs jau otro reizi runājat par datumiem, mister Holms, � Benets piezīmēja. � Vai tie�ām �ajā gadījumā tas ir svarīgi?

���� Varbūt pat loti. Pagaidām gan manā rīcībā nav pietie�kami daudz faktu.

����� Vai tikai jus nesaistāt prāta aptumsuma lēkmes ar mēness fāzēm?

������ Nē, varat man ticēt. Manas domas darbojas pilnīgi cita virzienā. Vai jūs man nevarētu atstāt savu piezīmju grā�matiņu? Es salīdzinātu datumus. Vatson, manuprāt, mūsu rīcības plāns ir pilnīgi skaidrs. �ī jaunā dāma paziņoja, � bet uz viņas nojautu es pilnīgi paļaujos �, ka ir dienas, kurās viņas tēvs tikpat kā nesaprot, kas ar viņu notiek. Kādā no �ādām dienām mēs viņu apciemosim, izlikdamies, ka esam norunāju�i tik�anos. Viņ� uzvels vainu savai izklai�dībai. Bet mēs, iesākdami savu kampaņu, � aplūkosim viņu tuvplānā.

���� Lieliska doma! � teica misters Benets. � Tikai man jūs jābrīdina, ka profesors brī�iem mēdz but ka�ķīgs un neiecietīgs.

Holmss pasmaidīja.

����� Un tomēr pastāv iemesli � turklāt, ja mani secinā�jumi ir pareizi, ļoti svarīgi iemesli �, kuru dēl mums vaja�dzētu braukt pie viņa drīz vien. Rit, mister Benet, mēs no�teikti būsim Kemfordā. Ja atmina mani nevil, viesnīcā "�aha dēlis" ir labs portvīns un lieliska gultasveļa. Patie�ām, Vat�son, tuvākās da�as dienas mums būs loti patīkamas.

Pirmdienas rītā mēs jau sēdējām vilcienā, kas devās uz slaveno universitātes pilsētiņu. Holmsam, brīvajam putnam, pārcelties bija viegli, bet man nācās drud�aini mainīt plānus, jo ārsta darbs prasīja noteiktu kārtību. Kad bijām noliku�i savas ceļasomas vecajā viesnīcā, kuru Holmss bija slavējis, viņ� sāka apspriest turpmāko rīcību.

���� Es domāju, Vatson, profesors būs mājās. Vienpadsmi�tos viņam ir lekcija, bet starpbrīdī viņ�, protams, brokasto.

����� Bet kā mēs izskaidrosim savu iera�anos?

Holmss ielūkojās piezīmju grāmatiņā.

���� Viena no nemiera lēkmēm viņam bijusi 26. augustā. Pieņemsim, ka �ajās dienās viņ� ne visai labi saprot, ko da�ra. Ja mēs stingri apgalvosim, ka esam norunāju�i sastapties, viņ� diezin vai ņemsies to noliegt. Vai jums pietiks dū�as �ādai nekaunībai?

����� Bez riska nav uzvaras.

����� Bravo, Vatson! Izklausās vai nu pēc bērna dzejolī�a, vai pēc Longfelova poēmas. Firmas devīze: "Bez riska nav uzvaras." Kāds draudzīgs iezemietis dro�i vien parādīs mums ceju.

Patiesi, drīz viens no viņiem, sēdēdams uz elegantas ka�rietes bukas, jau veda mūs garām senatnīgajām universitātes ēkām un, iegriezies alejā, apstājās pie skaistas mājas, ap kuru pletās mauriņi un vijās purpursarkanas glicīnijas. Viss liecināja, ka profesora Presberija dzīvē valda labklājība, pat greznība. Līdzko mēs piebraucām, kādā logā parādījās sirma galva un caur lielam raga brillēm zem pinkainām uzacīm mūsos ieurbās pēto�as acis. Vēl pēc brī�a mēs jau atradā�mies vissvētākajā vietā � profesora kabinetā, un mūsu priek�ā stāvēja noslēpumainais zinātnieks, kura dīvainās izdarības bija mūs atvedu�as no Londonas �urp. Ne viņa izskats, ne izturē�anās neliecināja par ekscentriskumu: tas bija vizītsvārkos tērpies, slaids, nopietns, solīds vīrietis ar platu seju un pieredzēju�am lektoram raksturīgu cienīgu stāju. Visvairāk pārsteidza viņa acis � vērīgas, spīvas un gudras, velni�ķīgi gudras.

Viņ� apskatīja mūsu vizītkartes.

����� Lūdzu sēdieties, d�entlmeņi. Ar ko varu pakalpot?

Holmss glaimīgi pasmaidīja.

���� Tie�i �o jautājumu es gribēju uzdot jums, profesor.

����� Man, ser?

���� Iespējams, ka noticis kāds pārpratums, bet man pavēs�tīja, ka profesoram Presberijam no Kemfordas esot nepie�cie�ama mana palīdzība.

����� Lūk, kā! � Man �ķita, ka profesora vērīgajās pelē�kajās acīs uzzibsnīja launīga liesmiņa. � Pavēstīja? Atļaujiet jautāt, kas jums to pavēstīja?

���� Piedodiet, profesor, bet saruna bija konfidenciāla. Nav nekāda nelaime, ja esmu kļūdījies. Tādā gadījumā man atliek tikai atvainoties.

���� Nu nē. Tā es �o lietu neatstā�u. Vai jums ir kāds rak�stisks apliecinājums tam, ko sakāt, � vēstule, telegramma, varbūt zīmīte?

����� Nē.

���� Jūs ta�u neuzdro�ināsieties apgalvot, ka es pats esmu jūs ataicinājis?

����� Es negribētu atbildēt uz jautājumiem.

��� Es domāju gan! � profesors ņirdzīgi atsaucās. � Ne�kas, uz �o jautājumu es viegli dabū�u atbildi arī bez jūsu palīdzības.

Viņ� pagriezās un piegāja pie zvana. Uz tā aicinājumu ieradās musu Londonas pazina � misters Benets.

���� Nāciet iek�ā, mister Benet. �ie divi d�entlmeni atbrau�ku�i no Londonas pārliecībā, ka tiku�i izsaukti. Jūs pārzināt visu manu korespondenci. Vai jums kaut kur ir adresāts, vārdā Holmss?

����� Nē, ser, � pietvīkdams atteica Benets.

���� Tas iz�ķir visu, � profesors atcirta, bargi vērdamies manā līdzgaitniekā. � Nu, ser, � viņ� ar visu ķermeni sa�liecās uz priek�u, atbalstīdamies ar abām rokām pret galdu, � jūs, man rādās, esat nokļuvis divdomīgā situācijā.

Holmss paraustīja plecus.

����� Es varu tikai vēlreiz atvainoties par mūsu veltīgo ielau�anos.

��� Ar to vien ir par maz, mister Holms! � vecais griezīgi iekliedzās, un viņa seju izķēmoja neaprakstāms ļaunums. Viņ� aiz�ķērsoja mums ce|u uz durvīm, nikni kratīdams dūres. � Tik viegli jums neizdosies izvairīties no atbildības!

Niknumā vaikstīdamies, viņ� izkliedza nesakarīgus drau�dus. Bija pilnīgi skaidrs, ka mums ar varu nāktos lauzties uz durvīm, ja neiejauktos misters Benets.

������ Dārgo profesor, neaizmirstiet savu sabiedrisko stā�vokli! � viņ� sauca. � Padomājiet, ko par jums runās uni�versitātē! Misters Holmss ir pazīstams cilvēks. Nedrīkst izrādīt viņam tādu necieņu.

Mūsu ne visai viesmīlīgais saimnieks atkāpās. Cik patī�kami bija tikt ārā no viņa mājas un atkal nokļūt ēnainās ale�jas klusumā! Holmsu �is notikums, liekas, krietni uzjaut�rināja.

���� Mūsu mācītajam draugam uzdod nervi, � viņ� notei�ca. � Varbūt nudien mūsu ielau�anās bija mazliet ne�kautrīga, toties varējām ar viņu sastapties, un tie�i tas man bija vajadzīgs. Bet pagaidiet, Vatson! Kā tad, viņ� dzenas mums paka|! Ļaundaris no mums neatstājas.

Aizmugurē bija dzirdama so|u dipoņa, bet, man par at�vieglojumu, bargā profesora vietā alejas līkumā parādījās vina asistents. Aizelsies viņ� apstājās mums blakām.

���� Man ir tik nepatīkami, mister Holms! Es gribēju jums atvainoties.

����� Kāpēc, mans draugs? Manas profesijas cilvēkam tas viss ir saprotams.

���� Nekad neesmu redzējis viņu tik uzbudinātu. No vina vienkār�i k|ūst bail. Vai tagad jūs saprotat, kāpēc mēs ar vina meitu tā satraucamies? Turklāt viņa prāts ir pilnīgi skaidrs.

���� Pārāk skaidrs! � Holmss atsaucās. � Ar to es nebiju rēķinājies. Acīmredzot viņa atmiņa ir daudz labāka, nekā man likās. Starp citu, kamēr mēs vēl esam �eit, vai mēs nevaram apskatīt mis Presberijas logu?

Misters Benets pa�ķīra krūmus un izveda mūs tādā vietā, no kuras māja bija redzama no sāniem.

����� Lūk, tas. Otrais no kreisās puses.

���� Oho, to it kā nevarētu aizsniegt! Bet paraugieties � lejā aug efejas, un aug�pusē ir notekcaurule. Tas tomēr ir zināms atbalsta punkts.

����� Godīgi sakot, es tur neuzkāptu, � misters Benets atzinās.

���� Eoti iespējams. Normālam cilvēkam tas, bez �aubām, būtu bīstami.

���� Es jums vēl kaut ko gribēju sacīt, mister Holms. Es dabūju tā cilvēka adresi, kuram profesors sūta vēstules uz Londonu. Vienu viņ� nosūtījis �orīt no rīta, un es no rak- stāmmapes norakstīju adresi. Necienīgs paņēmiens, bet ko lai dara!

Holmss pārlaida skatienu zīmītei ar adresi un iebāza to kabatā.

����� Doraks � interesants vārds! Kā liekas, slāvu izcel�smes. Jā, tas ir svarīgs ķēdes posms. Mēs braucam atpakaļ uz Londonu �odien pat, mister Benet. Nav nekādas jēgas palikt �eit. Mēs nevaram apcietināt profesoru: viņ� nav izdarījis nekādu noziegumu. Nevar arī pierādīt, ka viņ� ir vājprātīgs, un ievietot kādā iestādē novēro�anai. Patlaban rīkoties ir pāragri.

���� Jā, bet ko lai mēs darām?

���� Mazliet pacietieties, mister Benet. Drīz vien notikumi sāks attīstīties. Vai nu es neko nesaprotu, vai arī otrdien gai�dāma krīze. Tad mēs, protams, būsim Kemfordā. Ta�u nevar noliegt, ka atmosfēra mājā nav patīkama, un, ja mis Pres- berijai ir kāda iespēja paildzināt savu prombūtni�

���� Tas nav grūti.

��� Tad lai viņa padzīvo Londonā, kamēr mēs varēsim ap�liecināt, ka briesmas vairs nedraud. Bet pagaidām lai pro�fesors dara, ko grib, nerunājiet viņam pretī. Lai tikai viņ� ir labā garastāvoklī, tad viss nokārtosies.

����� Skatieties, tur viņ� ir! � satrūcies �ukstēja Benets, un mēs caur zariem ieraudzījām, kā nama durvis parādās slaida, stalta figūra. Profesors stāvēja, mazliet saliecies uz priek�u, �ūpodams rokas un grozīdams galvu gan pa labi, gan pa kreisi. Viņa sekretārs, pamājis mums atvadas, nozu�da aiz kokiem, un drīz mēs ieraudzījām, ka viņ� pieiet klāt savam �efam un abi dodas iek�ā mājā, kaut ko satraukti, varētu pat sacīt � karsti apspriezdami.

����� Cienījamais d�entlmenis acīmredzot saprata, kā viss noticis, � Holmss teica, kad bijām ce|ā uz viesnīcu. � �ī īsā tik�anās liek man domāt, ka viņ� ir cilvēks ar izcili skaidru un loģisku prātu. Viņ� var uzliesmot kā pulveris, bet viņu var saprast � uzsprāgsi gribot negribot, ja rodas aizdomas, ka tavi mājinieki tev uzsūtīju�i detektīvus. Bai�dos, ka mūsu draugam Benctam pa�laik neklājas viegli.

Pa ceļam Holmss iegāja pastā un nosūtīja kādu telegram�mu. Atbilde pienāca vakarā, un Holmss to man pasniedza.

"Biju Komer�lroudā, redzēju Doraku. Pavecs �ehs, loti laipns. Liela universālveikala īpa�nieks.

Mersers."

������ Jūsu laikā Mersers vēl pie manis nestrādāja, � Holmss paskaidroja. � Es viņam uzdodu visādus sīkus darbiņus. Bija kaut kas jāuzzina par cilvēku, ar kuru mūsu profesors tik slepeni sarakstās. Viņ� ir �ehs � te ir kāds sakars ar braucienu uz Prāgu.

������ Paldies Dievam, beidzot radies kāds sakars, � es sacīju. � Citādi liekas, ka mūsu priek�ā ir vesela virkne neizskaidrojamu, savstarpēji pilnīgi nesaistītu notikumu. Kas, piemēram, ir kopīgs suņa niknumam ar braucienu uz Prāgu vai tiem abiem � ar cilvēku, kur� naktīs staigā pa koridoru �etrrāpus? Bet pats dīvainākais ir jūsu datumi.

Holmss pavīpsnāja un saberzēja rokas. Jāatzīmē, ka �ī saruna notika viesnīcas "�aha dēlis" senatnīgajā viesistabā pie pudeles slavenā portvīna, kuru bija minējis mans draugs.

����� Nu tad parunāsim vispirms par datumiem, � viņ� teica, noliekdams pirkstgalus kā skolotājs, kur� uzrunā klasi. � No �ī jaukā jaunā cilvēka dienasgrāmatas redzams, ka ķibeles ar profesoru sāku�ās otrajā jūlijā, un kop� tā laika � cik atceros, izņemot vienu vienīgu reizi, � atkārto�jas ik pēc deviņām dienām. Lūk, beidzamā lēkme, tā, kas viņam uznāca piektdien, � tas ir tre�ais septembris, bet priek�pēdējā bija divdesmit sestajā augustā. Skaidrs, ka te nevar būt ne runas par vienkār�u sagadī�anos.

Man bija jāpiekrīt.

���� Tāpēc pieņemsim, ka katru devīto dienu profesors lieto kādas zāles ar īslaicīgu, bet loti spēcīgu iedarbību. To ietekmē profesora iedzimtā nesavaldība klust vēl smagāka. Viņam �īs zāles ieteiktas Prāgā, un tagad viņam tās piegādā starpnieks � kāds �ehs no Londonas! Viss saskan, Vatson!

����� Bet suns, bet seja logā, bet staigā�ana �etrrāpus?

���� Nekas, nekas, tas ir tikai sākums. Nedomāju, ka līdz otrdienai notiks vēl kaut kas. Pagaidām mēs varam uzturēt sakarus ar mūsu draugu Benetu un baudīt �īs jaukās pilsē�tiņas rāmos priekus.

No rīta pie mums ienāca misters Benets, lai pastāstītu jaunākās ziņas. Kā jau Holmss bija paredzējis, viņam bija klājies diezgan plāni. Profesors, gan tie�i neapvainodams viņu mūsu vizītes organizē�anā, runājis ar viņu rupji, nai�dīgi un bijis dziļi aizvainots. No rīta gan viņ� izturējies tā, it kā nekas nebūtu noticis, un, kā parasti, spo�i nolasījis lekciju pārpildītā auditorijā.

���� Ja nebūtu �o neparasto lēkmju, � Benets nobeidza, � es teiktu, ka viņ� vēl nekad nav bijis tik enerģisks un mo�s, un viņa prāts � tik gai�s. Un tomēr tas nav viņ�, tas nav tas cilvēks, kuru mēs līdz �im pazinām.

Man liekas, vismaz nedēļu jums nav ne no kā jābīs�tas, � Holmss sacīja. � Es esmu aizņemts cilvēks, un arī doktoru Vatsonu gaida pacienti. Norunāsim satikties �eit otrdien �ajā pa�ā laikā, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka vēl pirms nākamās atvadī�anās mēs spēsim atklāt un varbūt novērst jūsu likstu cēloni. Pagaidām rakstiet mums un informējiet par notikumiem.

Vairākas dienas es nebiju ticies ar savu draugu, bet pirm�dienas vakarā saņēmu no viņa mazu zīmīti, kurā viņ� lūdza mani rīt ierasties stacijā. Ce|ā uz Kemfordu viņ� stāstīja, ka tur pagaidām viss ir mierīgi, nekas nav traucējis profe�sora mājas mieru un saimnieks pats uzvedies pilnīgi nor�māli. To apliecināja arī misters Benets, kur� vakarā ieradās pie mums jau zināmajā "�aha dēla" numurā.

���� �odien viņ� saņēma no ta londonie�a vēstuli un mazu paciņu. Uz abām bija krustiņ�, un es tās neatvēru. Vairāk nekā nebija.

����� Iespējams, ka jau tas būs vairāk, nekā vajadzīgs, � drūmi konstatēja Holmss. � Es domāju, mister Benet, ka �onakt mēs tiksim pie skaidrības. Ja mana domu gaita ir pareiza, mēs strauji tuvojamies atrisinājumam, bet �ajā nolū�kā profesors ir jānovēro. Tāpēc es iesaku jums negulēt un būt modram. Ja dzirdat, ka viņ� zogas gar jūsu durvīm, sekojiet viņam, tikai loti uzmanīgi. Mēs ar doktoru Vatsonu būsim turpat tuvumā. Kur glabājas tās lādītes atslēga, par kuru jūs stāstījāt?

����� Profesors to nēsā pulksteņa ķēdē.

���� Man �ķiet, tie�i �ajā virzienā ir meklējams noslēpuma atrisinājums. Ļaunākajā gadījumā dro�i vien atslēga nav pārāk grūti uzlau�ama. Vai tur dzīvo kāds spēcīgs vīrietis?

����� Makfeils, mūsu ku�ieris.

����� Kur viņ� nak�ņo?

����� Istabā virs staļļa.

����� Varbūt viņ� mums būs vajadzīgs. Nu labi, pagaidām vairāk nekas nav darāms, paskatīsimies, kas notiks tālāk. Uz redzē�anos! Man gan liekas, mēs redzēsimies, iekams pienāks rīts.

Neilgi pirms pusnakts mēs iekārtojāmies krūmos tie�i pretī profesora mājas parādes durvīm. Nakts bija skaidra, bet auksta, un mēs nopriecājāmies, ka esam silti ģērbu�ies. Uzpūta vējiņ�; debesīs, brī�iem aizklādami mēness sirpi, sāka peldēt mākoņi. Mūsu sēdē�ana sardzē izvērstos visai garlaicīga, ja mēs nebūtu drud�ainas nepacietības pārņemti un ja mans līdzgaitnieks nebūtu pārliecināts, ka mīklaino notikumu virkne dro�i vien drīz beigsies.

����� Ja joprojām būs spēkā deviņu dienu cikls, �odien profesoram jāstājas mūsu priek�ā visā krā�ņumā, � Holmss sacīja. � Visi fakti vedina domāt vienā virzienā: profesors sācis dīvaini uzvesties pēc brauciena uz Prāgu, viņ� slepeni sarakstās ar �ehu tirgotāju, kur� dzīvo Londonā, bet dar�bojas kāda Prāgas iemītnieka uzdevumā; un, visbeidzot, tie�i �odien profesors no vina saņēmis sūtījumu. Mēs vēl nesa�protam, kādu preparātu viņ� lieto un kādēļ, bet nav �aubu, ka tas viss nāk no Prāgas. Zāles viņ� dzer precīzi saskaņā ar norādījumiem � katru devīto dienu. �o apstākli es pa�manīju vispirms. Ta�u simptomi, kādus rada preparāts, ir pārsteidzo�i. Vai jūs pievērsāt uzmanību viņa pirkstu locī�tavām?

Biju spiests atzīties, ka ne.

� Tās ir paresninātas, tulznainas � es nekad tādas ne�biju redzējis. Alla� vispirms skatieties uz rokām, Vatson. Tad uz aprocēm, bik�u ceļgaliem un zābakiem. Jā, intere�santas locītavas. Tādas varētu izveidoties, ja staigājot bal�stītos uz� � Holmss aprāvās un iesita sev pa pieri. � Ak kungs, Vatson, kāds es esmu bijis mulkis! Grūti ticēt, bet tāds ir atminējums! Viss uzreiz nostājas savās vietās. Kā gan es varēju neuztvert notikumu loģiku? Un locītavas � kā es varēju nepamanīt locītavas? Nu jā, un suns! Un efejas! Man nudien pienācis laiks pārcelties uz mazo fermu, par kuru es jau sen sapņoju� Bet tagad klusu, Vatson! Viņ� nāk! Tūliņ visu pa�i redzēsim.

Mājas durvis lēnām atvērās, un apgaismotajā ailē mēs ieraudzījām profesora Presberija stāvu. Profesors bija tērpies rītasvārkos. Viņ� stāvēja uz sliek�ņa, mazliet saliecies uz priek�u, rokas nokāris tāpat kā pagāju�oreiz.

Tad viņ� nokāpa no lieveņa un notika kaut kas neti�cams. Viņ� nometās �etrrāpus un devās uz priek�u, ik pa brīdim palēkdamies, it kā viņā kūsātu milzu spēks un ener�ģija. �ādā veidā viņ� nogāja gar mājas fasādi un nogriezās ap stūri. Tikko viņ� bija nozudis, no mājas iznāca Benets un lavījās viņam pakal.

� Ejam ātrāk, Vatson! � Holmss no�ukstēja, un mēs, pūlēdamies netrok�ņot, caur krūmiem metāmies uz vietu, no kuras bija saskatāma efeju apvītā un jauna mēness apspī�dētā mājas siena. Mēs skaidri redzējām uzkumpu�o profe�soru, kur� pēk�ņi ar neticamu veiklību sāka rāpties aug�up pa sienu. Viņ� pārsviedās no viena efeju zara uz otru, dro�i likdams kājas, stingri tverdamies ar rokām, glu�i bez mērķa, vienkār�i priecādamies par savu spēku. Rītasvārkiem plīvo�jot, viņ� līdzinājās gigantiskam sikspārnim, kura tum�ais siluets pieplacis mēness apspīdētajai mājas sienai. Drīz vi�ņam �ī izprieca apnika, viņ� norausās lejā, lēkdams no viena zara uz otru, atkal nometās �etrrāpus un tādā pa�ā dīvainā veidā devās uz stalli.

Suns, me�onīgi riedams, jau bija izdrāzies laukā, bet, ieraudzījis saimnieku, kļuva glu�i vai traks. Tas raustīja ķēdi, niknumā un uzbudinājumā trīcēdams. Profesors pie�gāja tam tuvu klāt, ar tādu aprēķinu, lai dzīvnieks nevarētu viņu aizsniegt, notupās un ņēmās visādi kaitināt. Viņ� lasīja akmentiņus un veselām saujām svieda sunim purnā, bakstīja viņu ar koku, vēcināja rokas tie�i pie atvērtās rīkles � vārdu sakot, visādi tracināja jau tā saniknoto radījumu. Neatcerējos redzējis neko drausmīgāku par �o bezjūtīgo, vēl cieņas paliekas nezaudēju�o būtni, kas, līdzīgi vardei tupēdama zemē pie trakojo�a vilku suņa, pārdomāti un izsmalcināti cietsirdīgi pūlējās novest to līdz vēl lielākam uzbudinājumam.

Un tad tas notika � vienā acumirklī! Nē, ķēde nepār�trūka: suns izmaucās laukā no kaklasiksnas, kas bija do�māta ņūfaundlenda resnajam kaklam. Mēs izdzirdējām me�tāla �vadzoņu, un tajā pa�ā mirklī suns un cilvēks, saķē�ru�ies cie�ā murskulī, sāka kūleņot pa zemi � suns, nikni riedams, cilvēks � �ausmās negaidīti spiedzīgi kliegdams. Profesors bija par mata tiesu no nāves. Satracinātais dzīv�nieks bija iecirtis ilkņus dziļi viņa kaklā, un profesors zau�dēja samaņu, vēl pirms mēs paspējām pieskriet klāt un abus iz�ķirt. Tas varēja būt bīstami, bet ar Beneta klātbūtni un vienu viņa uzsaucienu izrādījās diezgan, lai acumirklī no�mierinātu milzīgo suni. Dzirdēdams kņadu, no istabas sta|ļ- aug�ā izdrāzās samiegojies un pārbijies ku�ieris.

����� Nav nekāds brīnums, � viņ� teica, galvu �ūpodams. � Es jau agrāk redzēju, kā viņ� te izdarās. Bija pilnīgi skaidrs, ka suns agri vai vēlu tiks viņam klāt.

Roju atkal piesēja, bet profesoru mēs �etratā aiznesām uz viņa istabu, un Benets, pēc izglītības mediķis, palīdzēja man pārsiet viņa saplosīto kaklu. Brūce bija dzi|a: asie ilkņi tik tikko nebija skāru�i miega artēriju, un profesors bija zau�dējis daudz asiņu. Pēc pusstundas briesmas vairs nedrau�dēja, es injicēju cietu�ajam morfiju, un viņ� iegrima dzi|ā miegā.

Tagad, tikai tagad mēs varējām paraudzīties viens otrā un pārrunāt notiku�o.

���� Es domāju, viņ� jāparāda labam ķirurgam, � es teicu.

���� Pasarg' Dievs! � iesaucās Benets. � Pagaidām par �o skandālu zina tikai mājinieki, neviens par to neizplāpāsies. Ja kādas baumas izklūs ārpus �īs mājas, tad visi par to vien runās. Mēs nedrīkstam aizmirst, kādu stāvokli profesors ieņem universitātē, nedz arī to, ka viņ� ir zinātnieks ar Eiropā pazīstamu vārdu, mums jāsaudzē viņa meitas jūtas.

���� Pilnīgi pareizi, � Holmss sacīja. � Es domāju, tagad, kad rokas mums vairs nav saistītas, mēs varam atrast veidu, kā izvairīties no tenkām un tajā pa�ā laikā panākt, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos. Paņemiet atslēgu no pulksteņķēdes, mister Benet. Makfeils pieskatīs slimnieku un pasauks mūs, ja kaut kas notiks. Apskatīsimies, kas noslēpts profesora lādītē.

Daudz tur nebija, bet pietika ar to pa�u: divas pudelītes, viena tuk�a, otra tikko iesākta; �ļirce un da�as vēstules ārzemnieka neveiklajā rokrakstā. Krustiņi uz aploksnēm lāva mums saprast, ka tās ir tās pa�as, kuras sekretāram bija aizliegts atvērt; visas bija sūtītas no Komer�lroudas, un parakstījies bija kāds A. Doraks. Da�ās aploksnēs bija tikai paziņojumi, ka profesoram Presberijam izsūtīts kārtējais zāļu flakons, citās � kvītis par naudas saņem�anu. Bet viena aploksne bija ar Austrijas marku un Prāgas zīmogu, adrese uz tās bija rakstīta ar veiklāku roku.

� Tas ir tas, kas mums vajadzīgs! � iesaucās Holmss, a�i izņemdams no aploksnes vēstuli.

"Godātais kolēģi!" � mēs lasījām. � "Pēc Jūsu vizītes es daudz domāju par Jums, un, kaut gan Jūsu gadījumā pastāv loti svarīgi iemesli, lai lietotu manu preparātu, es tomēr ieteiktu Jums būt piesardzīgam, jo esmu secinā�jis, ka tas nav nekaitīgs.

Varbūt mums labāk vajadzētu lietot antropolda seru�mu. Kā jau es sacīju, melngalvaino hulmānu es izvēlējos tikai tādēļ, ka to bija iespējams dabūt, bet hulmāns pārvietojas uz �etrām kājām un dzīvo kokos, kamēr an- tropoldi pieder divkājainajiem un no visiem viedokļiem ir tuvāki cilvēkam.

Ļoti lūdzu Jūs ievērot piesardzību, lai viss nekļūtu zi�nāms priek�laikus. Man Anglijā ir vēl viens pacients; ari mūsu starpnieks ir jau minētais Doraks.

Bū�u Jums ļoti pateicīgs, ja sūtīsiet man atsauksmes katru nedēļu.

Ar dziļu cieņu Jūsu H. Loven�teins."

Loven�teins! Ieraugot �o vārdu, es atcerējos īso rakstiņu avīzē par kādu nepazīstamu pētnieku, kur� izdara mīklainus eksperimentus, lai uzminētu jaunības atgū�anas noslēpumu un pagatavotu dzīvības eliksīru. Loven�teins, Prāgas zināt�nieks! Loven�teins, kur� izgudrojis brīnumainu serumu, kas dāvā cilvēkiem spēku, un kuram citi zinātnieki pieteiku�i boikotu, jo viņ� atteicies izpaust sava atklājuma noslēpumu!

Da�os vārdos es pastāstīju, kas man bija atausis atmiņā; Benets nocēla no plaukta zooloģijas uzziņu krājumu.

���� "Hulmāns," � viņ� lasīja. � "Liels, melngalvains pēr�tiķis. Dzīvo Himalaju nogāzēs, pats lielākais un cilvēkam tuvākais no visiem kāpelējo�iem pērtiķiem." Tālāk bija mi�nētas da�ādas detaļas. Tātad, mister Holms, nav �aubu: pateicoties jums, mēs tomēr uzrakām ļaunuma sakni.

���� Patiesā ļaunuma sakne, � Holmss teica, � ir �ī vēlīnā kaisle, kas iedvesa mūsu dedzīgajam profesoram domu, ka viņ� varēs piepildīt savas vēlē�anās, kļūdams jaunāks. Tas, kur� mēģina pacelt sevi augstāk par dabu, mēdz zaudēt. Visaugstāk attīstītais cilvēku cilts pārstāvis var nonākt dzīv�nieka līmenī, ja novērsīsies no taisnā ceļp, kāds lemts visam, kas uz zemes. � Viņ� apklusa, domīgi aplūkodams dzidro �ķidrumu pudelītē, kuru turēja rokā. � Es aizrakstī�u �im cilvēkam, ka viņ� izdara kriminālnoziegumu, izplatīdams savu eliksīru, un mums vairs nebūs jāuztraucas. Bet recidīvi nav izslēgti. Atradīsies citi, tie darbosies izveicīgāk. Te slēpjas nopietnas briesmas cilvēcei. Iedomājieties tikai, Vat�son: naudas rausējs, miesaskārībnieks, frants � visi viņi gribēs pavilkt garumā savu no�ēlojamo dzīvi. Un tikai apga�rots cilvēks tieksies uz augstāku mērķi. Tā būs pretdabiska atlase! Par kādu smirdo�u zaņķi pārvērtīsies mūsu nabaga pasaule!

Tad pēk�ņi sapņotājs pamodās, atgriezās lieti�ķais detek�tīvs. Holmss pielēca kājās.

� Nu, mister, Benet, man liekas, mēs visu izrunājām, un �ķietami nesaistītos faktus tagad var viegli apkopot. Pro�tams, suns sajuta pārmainās ātrāk nekā jūs: viņam ir smalka o�a. Rojs neuzbruka profesoram, bet pērtiķim, un suni nekaitināja profesors, bet pērtiķis. Rāp�anās pa efejām pērti�ķim ir tīrā izprieca, un pie jūsu līgavas loga viņ� nokļuva pilnīgi nejau�i. Drīz aties Londonas vilciens, Vatson, bet es domāju, ka mēs vēl paspēsim viesnīcā iedzert tasīti tējas.

Savādi, ka vienu no sare�ģītākajiem un neparastākajiem uzdevumiem, ar kādu esmu sastapies savas ilgās detektīva prakses laikā, man nācās risināt tad, kad biju aizgājis pen�sijā; viss norisinājās gandrīz vai manu acu priek�ā. Es tolaik jau biju apmeties savā mazajā Saseksas villā un ar visiem jutekļiem iegrimis dabas rāmajā mierā, pēc kura biju tā ilgo�jies garajos miglainajā, drūmajā Londonā aizvadītajos gados. �ajā periodā vecais, labais Vatsons gandrīz pilnīgi bija no�zudis no mana apvār�ņa. Viņ� tikai retumis svētdienās mani apciemoja, tā ka �oreiz man pa�am nācās kļūt par histo- riogrāfu. Kā viņ� būtu aprakstījis �o ievērības cienīgo noti�kumu un visas grūtības, no kurām es iznācu kā uzvarētājs! Ak vai, man vajadzēs pa�am saviem vārdiem pastāstīt par sare�ģīto ce|u, kāds man bija ejams, lai atklātu "lauvas krēpju" noslēpumu.

Mana villa atrodas Daunza augstienes dienvidu nogāzē, no kuras paveras pla�s skats uz Laman�u. �ajā vietā krasts ir stāva krīta siena; nokāpt pie ūdens var pa vienu vienīgu garu, līkumotu un slidenu taku. Lejā taka izbeidzas apmē�ram simts jardus platā pludmalē, ko klāj oļi un akmeņi: tā neapplūst pat paisuma laikā. Da�viet tajā ir līcī�i un iedo�bumi, kas veido lieliskus baseinus peldē�anai, un katrs pai�sums tos piepilda ar svaigu ūdeni. �ī brīni�ķīgā krasta josla stiepjas vairākas jūdzes uz abām pusēm, un tikai vienā vietā to izrobo neliels līcis, kuram piekļaujas mazs ciematiņ� � Fulvorta.

Mana māja stāv nomaļus, un �ajā mazajā īpa�umā saim�niekoju tikai es, mājas pārzine, kā arī bites. Pusjūdzi tālāk atrodas slavena Harolda Stekhērsta skola, kas iekārtota diezgan pla�a oka un var uzņemt ap divdesmit da�ādu spe�cialitā�u skolnieku un nelielu pedagogu �tatu. Pats Stek- hērsts, savā laikā slavens airē�anas �empions, ir erudīts zināt�nieks. Kop� apmelos piekrastē, mūs saistīja cie�a draudzība, tik cie�a, ka vakaros mēs mēdzām viens otru apciemot, negaidot īpa�u uzaicinājumu.

1907. gada jūlija beigās bija plosījusies spēcīga vētra, pūta dienvidrietumu vēj� un vilni bija �lāku�ies līdz pat krīta klin�u pakājei, bet, kad sākās bēgums, krastā palika lielas lagūnas. Tajā rītā, ar kuru es sāk�u savu stāstu, vēj� bija norimis un visa daba izstaroja spirgtumu un svaigumu. Tik skaistā dienā strādāt pagalam negribējās, un es pirms bro�kastīm izgāju pastaigāties un ieelpot brīni�ķīgo gaisu. Gāju pa taciņu, kas veda uz krauju un pludmali. Pēk�ņi mani kāds sauca, un atskatījies es ieraudzīju Haroldu Stekhērstu, kur� līksmi māja man ar roku.

���� Cik skaists rīts, mister Holms! Es jau zināju, ka satik��u jūs.

����� Es redzu, jūs taisāties peldēties.

��� Jūs atkal demonstrējat vecos trikus. � Viņ� iesmējās, uzsizdams pa savu piebāzto kabatu. � Jā. Makfersons jau devās �urp rīta agrumā, es dro�i vien viņu �eit sastap�u.

Ficrojs Makfersons � stalts, slaids jauns cilvēks � skolā mācīja dabaszinātnes. Pēc pārslimota reimatisma viņ� cieta no sirdskaites, ta�u, būdams atlētiski veidots, varēja gūt panākumus ikvienā sporta veidā, ja vien tie neprasīja pār�mērīgu fizisku piepūli. Viņ� peldējās gan ziemā, gan vasarā, un, tā kā arī es esmu kaislīgs peldētājs, mēs bie�i sasta�pāmies.

Tie�i �ajā brīdī mēs ieraudzījām Makfersonu. Viņa galva parādījās virs kraujas malas, pie kuras beidzās taciņa. Pēc mirkļa viņ� jau bija redzams visā augumā, bet grīļojās kā piedzēries. Tad viņ� pacēla rokas un, drausmīgi iekliedzies, nogāzās zemē. Mēs metāmies pie viņa � viņ� atradās kādus piecdesmit jardus no mums � un apgriezām viņu uz mugu�ras. Visas pazīmes liecināja, ka mūsu draugs mirst. Iekritu��ās, stiklainās acis un nozilējusī seja neko citu nevarēja no�zīmēt. Uz mirkli Makfersona skatienā pazibēja apziņa � viņ� it kā pūlējās mūs brīdināt no kaut kā. Viņ� neskaidrā, aiz�ņaugtā balsī kaut ko izdvesa, bet es �ajā vaidā sadzir�dēju tikai divus vārdus � "lauvas krēpes". �ie vārdi man neko neizteica, ta�u es nevarēju pārklausīties. Tajā pa�ā mirkli Makfersons saslējās, savēcināja rokas un nokrita uz sāniem. Viņ� bija miris.

Mans ceļabiedrs no negaidītā drausmīgā skata pilnīgi sastinga; man, glu�i otrādi, visi jutekli saasinājās un ne velti: es uzreiz sapratu, ka esam liecinieki kādam pilnīgi nepa rastam notikumam. Makfersonam uz kailajiem pleciem bija uzmests putekļu mētelis, bet kājās bija bikses un buraudekla kurpes ar vaļējām auklām. Krītot mētelis noslīdēja zemē, atsegdams kailo ķermeņa aug�daļu. Mēs apstulbām aiz pār�steiguma. Viņa muguru klāja tum�sarkanas svītras, it kā viņ� botu sists ar smalku stiepļu pletni. Makfersonu acīmredzot bija spīdzināju�i un situ�i ar neparasti vijīgu pātagu, jo ga�rās, asi izteiktās svītras turpinājās arī uz pleciem un sāniem. Pa zodu viņam tecēja asinis: neizturamās sāpēs viņ� bija pārkodis apak�lūpu, un mokās pārvērstā seja liecināja par briesmīgo agoniju.

Es biju nometies ce|os, bet Stekhērsts, tāpat stāvēdams, noliecās pār līki, kad pār mums pārslīdēja kāda ēna. Atska�tīju�ies mēs ieraudzījām Janu Mērdoku. Mērdoks skolā mācīja matemātiku. Tas bija slaids, kalsnējs tum�matis � tik nerunīgs un noslēgts, ka apkārtnē nebija neviena, kas varētu viņu saukt par savu draugu. Likās, ka viņ� mājo ira�cionālu skaitļu un konusu �ķērsgriezumu pasaulē un ikdiena viņu maz interesēja. Skolnieki viņu uzskatīja par īpatni, un viņ� viegli botu varējis klot par izsmiekla objektu, ja viņa dzīslās neritētu dienvidnieciskas izcelsmes asinis, par ko liecināja ne tikai oglmelnās acis un melnīgsnējā āda, bet arī me�onīga niknuma lēkmes. Reiz viņam bija uzklupis Makfersona �unelis; Mērdoks bija to sakampis un izsviedis pa logu, izsizdams stiklu. Par �ādu uzvedību Stekhērsts, protams, botu viņu atlaidis, ja vien augstu nevērtētu viņu kā teicamu pedagogu. Tāds bija dīvainais, grūti saprotamais cilvēks, kur� nupat pienāca mums klāt. Likās, ka viņu patiesi satriec miru�ā izskats, lai gan notikums ar �uneli diezin vai varēja liecināt par lielām simpātijām starp viņu un nelaiki.

���� Nelaimīgais! Nelaimīgais! Vai es varu kaut ko darīt? Kā man jums palīdzēt?

���� Jūs bijāt kopā ar viņu? Vai nezināt, kas te notika?

����� Nē, ne, es �odien vēlu piecēlos. Vēl neesmu bijis pludmalē. Es patlaban nāku no skolas. Vai varu būt no�derīgs?

����� Skrieniet �igli uz Fulvortu un ziņojiet policijai.

Neteicis ne vārda, Mērdoks aizsteidzās uz Fulvortu, bet

es sāku apsekot notikuma vietu, kamēr satriektais Stek�hērsts palika pie līķa. Vispirms, protams, pārliecinājos, vai pludmalē nav vēl kāds cilvēks. Raugoties no kraujas, no kuras lejup veda taciņa, visā garumā redzamais krasts likās pilnīgi izmiris, ja neskaita divus trīs tālumā saskatāmus stāvus, kas devās uz Fulvortas pusi. Pārlūkojis krastu, lēnām sāku kāpt lejup. Augsne te bija ar māla un mīksta merģe|a piejaukumu, un tajā bija redzamas viena un tā pa�a cilvēka pēdas, kas veda gan kalnā, gan no kalna lejā. �orīt neviens cits pa taciņu nebija gājis. Kādā vietā es pamanīju delnas nospiedumu: pirksti bija novietoti aug�upejo�ā virzienā. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka nelaimīgais Makfersons pakritis, rāpdamies kalnā. Pamanīju ari apaļas iedobes, kas lāva seci�nāt, ka viņ� vairākkārt noslīdējis uz ceļiem. Lejā, kur taciņa izbeidzās, pēc paisuma bija palikusi diezgan prāva lagūna. Lagūnas krastā Makfersons bija izģērbies: tepat uz akmens bija nolikts viņa dvielis. Tas bija rūpīgi salocīts un pilnīgi sauss, tātad, pēc visa sprie�ot, Makfersons nebija paspējis ieiet ūdenī. Riņķodams pa cietajiem oļiem, es atradu da�us smil�u laukumiņus ar Makfersona buraudekla kurpju un basu pēdu nospiedumiem. Pēdējais novērojums liecināja, ka viņ� nupat gribējis mesties ūdenī, bet sausais dvielis � ka viņ� nav paspējis to izdarīt.

�is bija neparastākais notikums no visiem, kādus esmu pieredzējis. Tā bija mīkla. Cilvēks bija uzturējies pludmalē, augstākais, ceturtdaļstundu. Par to nevarēja būt �aubu, jo Stekhērsts bija sekojis viņam pa pēdām no pa�as skolas. Cilvēks bija gatavojies peldēties un jau izģērbies, par ko liecināja baso pēdu nospiedumi. Tad pēk�ņi viņ� atkal bija uzvilcis mēteli, vēl nepaspējis iekāpt ūdenī vai vismaz neno- slaucījies. Viņ� nebija varējis izpeldēties tādēļ, ka kaut kādā neizskaidrojamā, necilvēcīgā veidā ticis pātagots un mocīts, un viņam tikko bija pieticis spēka aizvilkties prom no ūdens, lai nomirtu. Kur� bija izdarījis �o zvērisko slepkavī�bu? Tiesa, klin�u pakājē atradās nelielas grotas un alas, bet tās, spo�as rīta saules apgaismotas, nevarēja kalpot par slēp�tuvēm. Kā jau sacīju, tālumā krastā bija redzami da�i tum�i stāvi. Tie bija pārāk tālu, lai varētu turēt viņus aizdomās par noziegumu, turklāt viņus no Makfersona �ķīra plata lagūna, kura stiepās līdz pat kraujai un kurā viņ� bija gatavojies peldēties. Netālu jūrā vīdēja divas trīs zvejnieku laivas. Es labi varēju saskatīt tajās sēdo�os cilvēkus. Manā rīcībā tātad bija vairāki celi, kurus iet, lai risinātu �o mīklu, bet neviens nelikās pārāk cerīgs.

Atgriezies pie līka, ieraudzīju, ka ap to sapulcējies bariņ� cilvēku. Te, protams, stāvēja arī Stekhērsts un tikko atnāku��ais Jans Mērdoks kopā ar ciema konsteblu Andcrsonu � resniti ar rudām ūsām, maza auguma saseksieti, aiz kura neveiklās, drūmās ārienes slēpās gai�s prāts. Viņ� mūs uz�klausīja, pierakstīja manu liecību un tad pasauca mani sāņus.

����� Es būtu pateicīgs jums par padomu, mister Holms. Viens es ar �o lietu galā netik�u, bet, ja kaut ko izdalī�u ne�pareizi, dabū�u no Ljūisa pa kaklu.

Ieteicu viņam, pirmkārt, aizsūtīt pēc sava priek�nieka un ārsta un, otrkārt, līdz priek�nieka atnāk�anai nepārvietot ne līķi, ne priek�metus, un cik iespējams maz mīņāties pie miru�ā, lai nejauktu pēdas. Pats tikmēr pārmeklēju nelaika kabatas. Atradu kabatlakatiņu, lielu kabatas nazi un mazu kabatas portfeli. No tā izkrita salocīta papīra lapa, kuru es atlocīju un iedevu konsteblam. Uz lapas nevērīgā sievietes rokrakstā bija rakstīts: "Neraizējies, gaidi mani. Modija." Pēc visa sprie�ot, tā bija mīlestības vēstulīte, ta�u nebija norādīts ne satik�anās laiks, ne vieta. Konstebls ielika zīmīti atpakaļ kabatas porfelī un kopā ar citām mantām iebāza mēteļa kabatā. Tā kā nekādi jauni pierādījumi netika atrasti, devos mājās brokastot, iepriek� pieteicis rūpīgi pārmeklēt klin�u pakāji.

Pēc divām stundām pie manis atnāca Stekhērsts un pazi�ņoja, ka līķis aiznests uz skolu, kur notiks apseko�ana. Viņ� man pavēstīja vairākus loti svarīgus un nozīmīgus faktus. Kā jau gaidīju, alās zem kraujas nekas nebija atrasts, bet Stekhērsts bija pārlūkojis papīrus, kas atradās Makfersona rakstāmgaldā, un atradis vairākas vēstules, kas liecināja par nelaika tuvību ar kādu mis Modu Belami no Fulvortas. Tādējādi bija kļuvis zināms, kas rakstījis Makfersona kabatā atrasto zīmīti.

�������� Vēstules pievāca policija, � Stekhērsts paskaid�roja, � es tās nevarēju atnest �urp. Tās liecina par nopietnu romānu. Es gan neredzu iemeslu saistīt �īs attiecības ar draus�mīgo noziegumu, ja neņem vērā to, ka dāma aicinājusi viņu uz tik�anos.

���� Diezin vai satik�anās būtu notikusi pludmalē, kur jūs visi parasti peldaties, � es piezīmēju.

����� Jā, tikai nejau�ības dēl kopā ar Makfersonu nebija vairāki skolnieki.

����� Vai tā ir nejau�ība?

Stekhērsts sarauca uzacis.

��� Viņus aizkavējis Jans Mērdoks, � viņ� teica. � Viņ� pieprasījis, lai pirms brokastīm notiktu algebras stunda. Nabadziņ�, notikums viņu briesmīgi satriecis!

����� Cik man zināms, viņi nebija īpa�i draugi.

���� Sākumā nebija, bet nu jau drīz būs vairāk nekā gads, kop� Mērdoks sadraudzējies ar Makfersonu, cik nu vispār viņ� spēj ar kādu draudzēties. Viņ� nav visai sabiedrisks.

��� Tā jau es domāju. Atceros jūsu stāstīto par viņa izrēķi�nā�anos ar nelaika �uneli.

���� Tas bija jau sen.

���� Bet �āda rīcība būtu varējusi modināt atriebības jūtas.

����� Nē, nē, esmu pārliecināts, ka viņu draudzība bija patiesa.

���� Nu labi, tad pāriesim pie sirdslietām. Vai jūs pazīstat �o meiteni?

���� Visi viņu pazīst. Viņa ir visā apkārtnē slavena skais�tule, īsta daiļava, Holms, tā domā visi. Es zināju, ka Mak- fersonam viņa patīk, bet man nenāca prātā, ka viss aizgājis tik tālu, kā to var noprast no vēstulēm.

����� Kas viņa ir?

������ Vecā Toma Belami � visu Fulvortas izīrējamo laivu �un peldētavu īpa�nieka � meita. Viņ� sāka kā vienkār�s zvejnieks, bet tagad ir cilvēks ar stāvokli sabiedrībā. Darbā viņam palīdz dēls Viljams.

���� Vai mums nevajadzētu aiziet uz Fulvortu aprunāties ar viņiem?

���� Kāds būtu sarunas iegansts?

���� Ieganstu atrast ir viegli. Mūsu nelaimīgais draugs ta�u galu galā nevarēja izdarīt pa�nāvību tik drausmīgā veidā! Pletni, ar ko viņ� sists, ta�u turēja kāda roka, ja pieņemam, ka viņ� nogalināts ar pletni. �ajā mazapdzīvotajā nostūrī Makfersona paziņu loks noteikti ir �aurs. Uzmeklēsim un izpē�tīsim visus �os paziņas, un dro�i vien mums atklāsies nozie�guma motīvs, bet tas savukārt palīdzēs atrast noziedznieku.

Kas varētu būt tīkamāks kā pastaiga pa smar�īga mārsila apaugu�iem pakalniem, ja vien mūs tā nebūtu satriekusi mūsu acu priek�ā notikusī traģēdija! Fulvortas ciems atrodas nelielā ieplakā, kas puslokā apjo� līci. Aiz vecām piekrastes ciema būdelēm nogāzes aug�pusē uzceltas vairākas moder�nas mājas. Uz vienu no tām mani veda Stekhērsts.

���� Te nu ir "Osta" � tā Belami dēvē savu īpa�umu. Tur tā māja ar tornīti stūrī un kārniņu jumtu. Nav slikta māja cilvēkam, kur� sācis no nekā� Skatieties! Kas tad tas?

"Ostas" dārza vārtiņi atveras un pa tiem kāds iznaca. Garajā, stūrainajā figūrā nebija grūti pazīt matemātiķi Janu Mērdoku. Pēc brī�a mēs sastapāmies uz ceļa.

����� Sveicināti! � uzsauca Stekhērsts. Mērdoks pamāja ar galvu, ieslīpi pa�ķielēja uz mums ar caururbjo�ām, tum��ām acīm un gribēja iet tālāk, bet skolas direktors viņu aizturēja.

����� Ko jūs te darījāt? � viņ� prasīja.

Mērdoks pietvīka aiz dusmām.

����� Ser, skolā es esmu jums pakļauts. Bet man liekas, nav mans pienākums atskaitīties par savu personisko dzīvi.

Pēc visa pārdzīvotā Stekhērsta nervi bija saspringti kā stīgas. Citkārt viņ� būtu savaldījies, bet nu neizturēja.

����� Jūsu atbilde, mister Mērdok, ievērojot pa�reizējos apstākļus, ir tīrā bezkaunība.

����� Jūsu jautājums man �ķiet tāda pati bezkaunība.

���� Tā nav pirmā reize, kad man jāklausās jūsu rupjības. Jūsu �odienas izlēciens būs pēdējais. Es jūs palūg�u samek lēt sev citu darba vietu, turklāt labi drīz.

����� Tas pilnībā saskan ar manu vēlē�anos. �odien es zaudēju vienīgo cilvēku, kura klātbūtne darīja man tīkamu atra�anos jūsu skolā.

Mērdoks apņēmīgi sāka solot prom pa ceļu, bet Stek�hērsts saniknots noraudzījās viņam pakal.

���� Kāds grūti panesams, kāds necie�ams cilvēks! � viņ� iesaucās.

Mani visvairāk pārsteidza fakts, ka misters Jans Mērdoks izmantoja pirmo izdevīgo iemeslu, lai aizbēgtu no nozie�guma vietas. Tikko modu�ās miglainās un nenoteiktās aiz�domas kļuva skaidrākas. "Varbūt iepazī�anās ar Belami ģimeni izgaismos �o lietu?" es nodomāju. Stekhērsts no�mierinājās, un mēs devāmies uz māju.

Misters Belami bija pusmū�a vīrietis ar ugunīgi rudu bārdu. Viņ� izskatījās ļoti noskaities, seja viņam kvēloja gan�drīz tāpat kā bārda.

����� Piedodiet, ser, es nevēlos zināt nekādas detaļas. Arī mans dēls, � viņ� rādīja uz jaunu spēkavīru ar raupju, drūmu seju, � pilnīgi piekrīt man, ka mistera Makfersona uzvedība kompromitēja Modu. Jā, ser, viņ� ne reizi neizru�nāja vārdu "precības", lai gan bija vēstules, bija tik�anās un vēl daudz kas cits, ko neviens no mums neatzina. Modai nav mātes, un mēs esam viņas vienīgi aizstāvji. Mēs nolē�mām� '

�o vārdu izvirdumu pēk�ņi pārtrauca pa�as meitenes iera�anās. Neviens nevarēja noliegt, ka viņa varētu būt ik�vienas sabiedrības krā�ņums. Kas būtu domājis, ka �āds reti skaists zieds varēja izplaukt tādā augsnē un tādā atmosfērā! Es esmu maz aizrāvies ar sievietēm, jo mana sirds vienmēr bijusi pakļauta prātam, ta�u, uzlūkodams daiļos, smalkos vaibstus, maigo, svaigo sejas krāsu, kāda ir tipiska �ī apvi�dus iedzīvotājiem, es sapratu, ka neviens jauneklis, viņu ie�raudzījis, nespētu palikt vienaldzīgs. Tāda bija meitene, kas tagad stāvēja Harolda Stekhērsta priek�ā, atklāti un apņē�mīgi raudzīdamās viņam acīs.

���� Es jau zinu, ka Ficrojs miris, � viņa teica. � Nebīs�tieties, es spēju uzklausīt jebkādas detaļas.

��� Tas jūsu d�entlmenis jau mums visu izstāstīja, � viņas tēvs paskaidroja.

���� Jums nav nekāda iemesla iejaukt �ajā lietā manu mā�su, � norūca jaunais cilvēks.

��� Tā ir mana darī�ana, Viljam, � māsa sacīja, veltīdams viņam kvēlu, iznīcino�u skatienu. � Esi tik labs, (auj man izturēties tā, kā es uzskatī�u par vajadzīgu. Skaidrs, ka noticis drausmīgs noziegums. Ja varē�u palīdzēt atrast slep�kavu, es bū�u izpildījusi savu pienākumu pret miru�o.

Viņa uzmanīgi un mierīgi noklausījās mana ceļabiedra īso stāstījumu, tā pierādīdama, ka bez skaistuma viņai pie�mīt arī stingrs raksturs. Moda Belami man uz visiem laikiem palikusi atmiņā kā viena no visskaistākajām un cienīja�mākām sievietēm. Viņa acīmredzot mani jau pazina, tādēļ tūliņ sāka ar mani runāt.

���� Atrodiet viņus, mister Holms, � meitene teica. � Lai kas arī būtu slepkava, visas manas simpātijas un mana palīdzība piederēs jums.

Man likās, ka, tā runādama, viņa izaicino�i paraudzījās uz tēvu un brāli.

����� Pateicos, � es sacīju. � Es augstu vērtēju sievietes intuīciju. Bet jūs teicāt "viņus". Vai jūs domājat, ka vainīgi ir vairāki cilvēki?

������ Es pietiekami labi pazinu misteru Makfersonu, lai apliecinātu, ka viņ� bija vīri�ķīgs un spēcīgs cilvēks. Viens uzbrucējs nekad nebūtu viņu pieveicis.

����� Vai es drīkstu pateikt jums paris vārdu zem �etrām acīm?

���� Es tev saku. Moda, nejaucies �ajā lietā! � tēvs nikni uzkliedza.

Viņa bezpalīdzīgi paraudzījās manī.

����� Ko gan lai es daru?

Patiesībā drīz viss tik un tā kļūs zināms, � es sacīju,

����� tā ka nebūs nekāda nelaime, ja mēs aprunāsimies visu klātbūtnē. Es, protams, labprātāk būtu runājis tikai ar jums, bet, ja jūsu tēvam ir iebildumi, viņ� var piedalīties sarunā.

Un es izstāstīju viņai par nelaika kabatā atrasto zīmīti.

���� Tā, protams, figurēs izmeklē�anā. Vai es drīkstu lūgt jūs paskaidrot, kas tā par zīmīti?

���� Man nav iemesla kaut ko slēpt, � meitene atbildēja.

���� Mēs bijām saderināti un taisījāmies precēties, bet neizzi- ņojām savu saderinā�anos Ficroja tēvo�a dēl: viņ� bija vecs un, kā runāja, uz nāvi slims. Ja Ficrojs apprecētos pret tēvo��a gribu, tēvocis viņu izslēgtu no mantojuma. Nekādu citu iemeslu slēpties mums nebija.

���� To tu mums varēji pateikt agrāk, � Belami norūca.

����� Es tā arī būtu darījusi, tēvs, ja jūs pret mani būtu labvēlīgi izturēju�ies.

����� Es negribu, ka mana meita pinas ar citu aprindu cilvēkiem!

��� �ī jūsu aizsprieduma dēl es jums neko nevarēju stāstīt. Kas attiecas uz manu zīmīti, tā bija atbilde, lūk, uz �o�

������ Un viņa, parakņājusies kleitas kabatā, pastiepa man saburzītu lapiņu. Tur bija rakstīts:

"Mīlā! Es bū�u krastmalā otrdien parastajā vietā tūliņ pēc saules rieta. Tas ir vienīgais laiks, kad es varu likt. F. M."

���� �odien ir otrdiena, un es biju nodomājusi �ovakar ar viņu satikties.

Es aplūkoju vēstuli.

���� Tā nav sūtīta pa pastu. Kā jūs to dabūjāt?

���� Es negribētu atbildēt uz �o jautājumu. Kā es saņēmu vēstuli � tas patie�ām neattiecas uz lietu. Bet visu, kas saistīts ar izmeklē�anu, es labprāt pastāstī�u.

Vina turēja vārdu, bet viņas liecības neuzvedināja mūs ne uz kādām pēdām. Moda nepieļāva domu, ka viņas līga�vainim varētu būt slepeni ienaidnieki, ta�u atzina, ka viņai biju�i vairāki kvēli pielūdzēji.

����� Vai pie tiem nepieder misters Jans Mērdoks?

Viņa nosarka un mazliet apjuka.

���� Kādu laiku man tā likās. Ta�u, kad viņ� uzzināja par manām attiecībām ar Ficroju, viņa jūtas mainījās.

Manas aizdomas pret �o cilvēku k|uva arvien noteik�tākas. Vajadzēja izpētīt viņa pagātni, slepus pārmeklēt viņa istabu. Stekhērsts bija ar mieru �ajā ziņā sadarboties, jo arī viņā bija modu�ās līdzīgas aizdomas. Mēs devāmies projām no Belami cerībā, ka turam rokās kaut vienu �ī samud�inātā pavediena galu.

Pagāja nedēla. Izmeklē�ana neko nedeva un tika pār�traukta, līdz kamēr atradīsies jauni pierādījumi. Stekhērsts paklusām ievāca ziņas par savu padoto, un Mērdoka istabā tika izdarīta pavir�a kratī�ana, kas nedeva nekādus rezul�tātus. Es pats vēlreiz soli pa solim izsekoju visus traģēdijas posmus, bet nekādus secinājumus nespēju izdarīt. Lasītājs atcerēsies, ka visā manā praksē nav bijis gadījuma, kurā es tik asi izjustu savu bezspēcību. Pat iztēle nelāva man no�jaust noslēpuma atminējumu. Bet tad nāca notikums ar suni.

Pirmā to bija uzzinājusi mana vecā mājsaimniece � pateicoties īpa�ajam "bezdrāts telegrāfam", ar kura palīdzību �ie ļaudis iegūst informāciju par visu apkārtnē notieko�o.

����� Cik bēdīgs ir �is atgadījums ar mistera Makfersona suni, ser! � kādu vakaru saimniece man teica.

Man netīk veicināt visādas pļāpas, bet �oreiz viņas vārdi mani ieinteresēja.

����� Kas tad noticis ar mistera Makfersona suni?

���� Nobeidzies, ser. Nobeidzies aiz ilgām pēc saimnieka.

����� Kā jūs to zināt?

���� Kā lai es nezinātu, ja visi par to vien runā. Suns bries�mīgi skumis, veselu nedēlu ēdienu nav ņēmis ne mutē. Bet �odien divi jauni d�entlmeņi no skolas atradu�i suni beigtu lejā pludmalē, tajā pa�ā vietā, kur notika nelaime ar tā saimnieku.

"Tajā pa�ā vietā!" �ie vārdi it kā iedūrās smadzenēs. Man radās miglaina nojausma, ka suņa bojāeja palīdzēs atrisināt mīklu. To, ka suns nobeidzies, protams, varēja izskaidrot ar uzticību un pieķer�anos � tāda raksturīga visiem suņiem. Bet "tajā pa�ā vietā"? Kāds ļaunums iemājo �ajā tuksnesī�gajā krastā? Vai iespējams, ka arī suns kritis par upuri kādai asiņainai atriebībai? Vai iespējams� Minējums bija neskaidrs, bet sāka iegūt arvien noteiktākus apveidus. Pēc brī�a es jau biju ceļā uz skolu. Atradu Stekhērstu viņa kabinetā. Pēc mana lūguma viņ� lika pasaukt Sedberiju un Blaunktu � abus skolniekus, kas bija atradu�i suni.

���� Jā, tas gulēja pa�ā lagūnas malā, � viens no viņiem apliecināja. � Acīmredzot bija gājis pa sava miru�ā saim�nieka pēdām.

Es apskatīju mazā, uzticamā erdelterjera līķi, kas gulēja uz paklājiņa vestibila. Viņ� bija sastindzis, acis izspiedu�ās, locekli savilku�ies. Viss viņa izskats pauda, ka viņ� pārcietis drausmīgas mokas.

No skolas es devos lejā uz lagūnu. Saule bija norietējusi, un svina blāvajā ūdenī no augstās klints krita melnas ēnas atspīdums. Visapkārt nemanīja nekādu dzīvības pazīmju, ja neskaita divas kaijas, kas riņķoja virs manis, griezīgi klaigā�damas. Dziesto�ajā gaismā es saskatīju sīkus suņa ķepu nospiedumus smiltīs ap to pa�u akmeni, uz kura toreiz bija nolikts viņa saimnieka dvielis. Es ilgi stāvēju, dziļu pārdomu mākts, kamēr visapkārt sabiezēja krēsla. Tā mēdz būt mur�gainā sapnī, kurā jūs meklējat kādu vajadzīgu lietu un zināt, ka tai tepat jābūt, bet tā joprojām ir neatrodama un nepie�ejama. Tie�i tāda sajūta mani pārņēma, kad es tovakar vien�tuļ� stāvēju liktenīgajā krastā. Beidzot pagriezos un devos mājās.

Biju jau pa taciņu uzkāpis pa�ā kraujas aug�ā, kad pēk��ņi manā atmiņā kā zibens uzplaiksnīja atklāsme, ko īsti es tik dedzīgi un bezcerīgi meklēju. Ja vien Vatsons nav rakstījis veltīgi, tad jums, lasītāj, vajadzētu būt informētam, ka esmu ieguvis loti daudz zinā�anu da�ādās mūsdienu zinātnes nozarēs. Tās ir nesistemātiskas un tomēr loti palīdz man darbā. Mana atmiņa ir kā mantu kambaris, kas pie�bāzts ar tādu daudzumu visādu saiņu un priek�metu, ka arī es pats ar grūtībām varu pateikt, kas katrā iek�ā. Jutu, ka tur jābūt kaut kam, kas attiecas uz lietu. Sākumā �ī sa�jūta bija neskaidra, bet pamazām es sāku kaut ko apjaust. Tas bija neticami, neiedomājami, bet tomēr pavēra kaut kādu perspektīvu. Un man bija jāpārbauda savi minējumi līdz galam.

Manā mājiņā ir pla�i bēniņi, piekrauti ar grāmatam. �a�jos krāvumos es ieniru un rakņājos veselu stundu, kamēr izniru, atradis nelielu �okolādes krāsas sējumiņu ar sudraba rotājumu. Atri sameklēju nodalu, kuras saturs man bija neskaidri iespiedies atmiņā. Jā, mans minējums bija neti�cams, fantastisks, bet nu jau es vairs nevarēju nomierināties, pirms nebiju noskaidrojis, cik tas ir pamatots. Bija jau vēls, kad likos gulēt, nepacietībā gaidīdams rīt priek�ā stāvo�o darbu.

Ta�u �o darbu aizkavēja nepatīkams �ķērslis. Tikko biju izdzēris rīta tējas tasīti un grasījos doties uz piekrasti, kad pie manis ieradās Saseksas policijas pārvaldes inspektors Bārdls � plecīgs, vērsim līdzīgs vīrs ar domīgām acīm, ku�ras tagad raudzījās manī, neizpratnes pilnas.

Es zinu, cik jums ir milzīga pieredze, ser, � viņ� ie�sāka. � Es, protams, esmu atnācis pilnīgi neoficiāli, un nevienam nekas nav jāzina par manu vizīti. Bet esmu galīgi sapinies Makfersona lietā. Nezinu, vai man viņ� jāarestē vai ne.

���� Jūs domājat � misters Jans Mērdoks?

���� Jā, ser. Nav ta�u neviena cita, kuru vainot. �ī tuksne�sīgā apkārtne ir liela priek�rocība. Mēs varam sa�aurināt meklējumu loku. Ja to nav izdarījis viņ�, tad kur� gan cits?

���� Kas jums viņā nepatīk?

Izrādījās, ka Bārdls ir gājis pa tām pa�ām pēdām kā es. Te bija gan Mērdoka raksturs, gan �ī cilvēka �ķietamā noslē�pumainība. Viņa nesavaldība, kas izpaudās gadījumā ar sunīti. Un viņa kādreizējie strīdi ar Makfersonu, un pilnīgi pamatotie minējumi par viņa konkurenci attiecībās ar mis Belami. Viņ� uzskaitīja visus manus argumentus, ta�u nepateica nekā jauna, izņemot to, ka Mērdoks laikam taiso�ties braukt projām.

����� Ko par mani domās, ja es viņam |au�u aiz�maukt, pastāvot visiem �iem pierādījumiem? � Flegmātiskais res- nītis bija dziļi satraukts.

����� Padomājiet, inspektor, kur ir jūsu secinājumu galve�nā kļūda, � es viņam teicu. � Viņ�, protams, bez jebkā�dām pūlēm var pierādīt savu alibi slepkavības rītā. Līdz pat beidzamajam brīdim viņ� bija kopā ar skolniekiem un pienāca mums klāt tūliņ pēc Makfersona parādī�anās. Tur�klāt ņemiet vērā, ka viņ� viens pats savām rokām nevarētu tā izrēķināties ar cilvēku, kur� ir tikpat spēcīgs kā viņ�. Un, visbeidzot, rodas jautājums par slepkavības ieroci.

����� Kas gan cits tas varēja būt, ja ne pletne vai kāda lokana pātaga?

���� Jūs redzējāt brūces?

���� Jā, redzēju. Un ārsts ari.

����� Bet es tās loti uzmanīgi aplūkoju caur lupu. Un at�klāju da�as īpatnības.

����� Kādas, mister Holms?

Piegāju pie rakstāmgalda un izņēmu no atvilktnes palie�linātu fotogrāfiju.

����� Lūk, tāda ir mana metode �ādos gadījumos, � es paskaidroju.

������ Nav ko teikt, mister Holms, jūs iedziļināties katrā sīkumā.

����� Es nebūtu Holmss, ja strādātu citādi. Bet tagad ap�skatīsim brūci, kas apvij labo plecu. Jums nekas neliekas savādi?

����� Nē.

����� Ir pilnīgi skaidri redzams, ka svītra ir nelīdzena. Te ir dziļāks asinsizplūdums, te arī tāds pats punkts. Tādi punkti redzami arī uz otras svītras, zemāk. Ko tas nozīmē?

����� Nav ne jausmas. Vai jūs to varat izskaidrot?

���� Varbūt varu. Bet varbūt ne. Drīz es varē�u izteikties konkrētāk. �o asinsizplūdumu iemesla atminējums mums ļaus ātri atklāt slepkavības vaininieku.

��� Jums mani vārdi dro�i vien liksies muļķīgi, � policists teica, � bet, ja Makfersonam uz muguras būtu uzmests nokaitēts drā�u siets, tad �ie dziļāko bojājumu punkti parā�dītos stiepļu krustojuma vietās.

������ Ļoti trāpīgs salīdzinājums. Var arī iedomāties, ka lietota deviņsiksnu pletne ar nelieliem mezgliem katras siksnas galā.

���� Goda vārds, mister Holms, man liekas, jūs esat tuvu patiesībai.

���� Bet varbūt, mister Bārdl, brūces radu�ās vēl kādā citā veidā. Lai būtu kā būdams, jūsu minējumu ir par maz, lai arestētu cilvēku. Turklāt mums jāatceras nelaika pēdējie vārdi � "lauvas krēpes".

����� Es domāju, vai viņ� negribēja nosaukt vārdu�

����� Es ari par to domāju. Ja otrs vārds kaut mazliet Il�dzinātos vārdam Mērdoks � bet nē. Es esmu pārliecināts, ka viņ� izdvesa vārdu "krēpes".

����� Vai jums ir vēl kādi minējumi, mister Holms?

����� Varbūt ir. Bet es tos negribu apspriest, pirms man nebūs svarīgāku pierādījumu.

����� Un kad jums tie būs?

����� Varbūt pēc stundas, varbūt vēl ātrāk.

Inspektors pakasīja zodu, neuzticīgi raudzīdamies manī.

���� Es gribētu uzminēt jūsu domas, mister Holms. Varbūt tās saistītas ar zvejnieku laivām?

����� Ak, nē, tās bija pārāk tālu.

���� Nu, tad varbūt tie ir Belami ar savu lamzaku dēlu? Viņi ne acu galā necieta Makfersonu. Vai tie nevarēja viņu nogalināt?

����� Nē ta�u, jūs nekā no manis neizdibināsiet, kamēr es vēl neesmu par visu pārliecinājies, � es smaidīdams teicu. � Tagad, inspektor, mums abiem laiks atgriezties pie sa�viem pienākumiem. Vai jūs nevarētu atnākt pie manis ap pulksten divpadsmitiem?

�ajā brīdī mūsu saruna tika pēk�ņi pārtraukta, un sākās slepkavības lietas atrisinājums.

Ārdurvis atvērās, priek�namā bija dzirdami grīļīgi soli, un istabā iestreipuļoja Jans Mērdoks. Viņ� bija bāls, izspū�ris, viņa drēbes bija drausmīgā nekārtībā; kaulainiem pirk�stiem viņ� ķērās pie krēsliem, lai noturētos kājās.

���� Viskiju! Viskiju! � viņ� nogārdza un ievaidēdamies sabruka uz dīvāna.

Viņ� nebija viens pats. Viņam pa pēdām iedrāzās Stek- hērts � bez cepures, smagi elsdams, gandrīz tādā pa�ā pusnemaņā kā viņa ceļabiedrs.

���� Viskiju, ātrāk, ātrāk! � viņ� kliedza. � Mērdoks ir knapi dzīvs. Es viņu tik tikko atvilku �urp. Ceļā viņ� divreiz zaudēja samaņu.

Puskrūzlte degvīna iedarbojās pārsteidzo�i ātri. Mērdoks paslējās uz elkoņa un nometa no pleciem �aketi.

���� Dieva del, � viņ� sauca, � eļļu, opiju, morfiju! Vien�alga, ko, lai tikai beigtos �īs elles mokas!

Mēs ar inspektoru neviļus izbrīnā iekliedzāmies. Mērdo- ka plecu klāja tādas pa�as sarkanas ievainojumu svītras kā Ficroja Makfersona ķermeni.

Nelaimīgo acīmredzot plosīja nepanesamas sāpes krūtīs: viņa elpa brī�iem pārtrūka, seja kļuva zila un viņ� kramp�jaini tvēra ar roku pie sirds, pār pieri plūda lielas sviedru lāses. Viņ� jebkuru brīdi varēja nomirt. Bet mēs lējām viņam mutē viskiju, un ar katru malku viņ� arvien vairāk at�irga. Ellā samērcēti vates tamponi, likās, mazināja sāpes, ko radīja drausmīgās brūces. Beidzot viņa galva smagi atzvila spilvenā. Izmocītais ķermenis pieplaka pie pēdējā dzīvības spēku avota. Vai nu tas bija miegs, vai bezsamaņa, bet vismaz sāpes bija pierimu�as.

Nebija ko domāt viņu iztaujāt, bet, līdzko mēs bijām pār�liecināju�ies, ka dzīvībai vairs briesmas nedraud, Stekhērsts pagriezās pret mani.

���� Lai Dievs �ēlīgs, Holms, � viņ� iesaucās, � kas gan tas ir? Kas tas ir?

����� Kur jūs viņu atradāt?

���� Lejā krastmalā. Tie�i tajā vietā, kur gāja bojā nelaimī�gais Makfersons. Ja Mērdokam būtu tikpat vāja sirds, arī viņ� nebūtu izdzīvojis. Kamēr vedu viņu pie jums, man vairākas reizes likās, ka viņ� jau �ķiras no �īs pasaules. Līdz skolai bija pārāk tālu, tāpēc atvilku viņu �urp.

����� ļūs ieraudzījāt viņu krastmalā?

���� Es gāju pa kraujas malu, kad izdzirdu viņa kliedzienu.

Viņ� stāvēja pie pa�a ūdens, grīļodamies kā piedzēries. Nodrā�os lejā, uzmetu viņam mugurā �o to no drēbēm un uzvilku vinu aug�ā. Holms, es jūs lūdzu, izdariet visu, kas jūsu spēkos, ne�ēlojiet pūlu, lai atpestītu mūsu apkārtni no �ī lāsta, citādi te vairs nebūs iespējams dzīvot. Vai tie�ām jūs ar visu savu pasaules slavu nevarat mums palīdzēt?

���� Liekas, ka varu, Stekhērst. Nāciet man līdzi! Jūs arī, inspektor! Palūkosimies, vai mums neizdosies nodot slep�kavu tiesai.

Atstāju�i nemaņā iegrimu�o Mērdoku manas saimnieces gādībā, mēs trijatā devāmies uz liktenīgo lagūnu. Turpat smil�tīs gulēja apģērbu kaudze, ko bija nometis cietu�ais. Es lēnām gāju gar pa�u ūdens malu, un mani pavadoņi cits aiz cita nāca man pakal. Lagūna bija pavisam sekla, un tikai zem kraujas, kur līcis dziļāk iegrauzās krastā, ūdens sasnie�dza �etru piecu pēdu dziļumu. Tie�i �urp, uz �o lielisko, kristāltīro, zaļgano ūdenstilpi parasti nāca peldētāji. Pa�ā kraujas piekājē gar lagūnu stiepās akmeņu virkne; es rāpos pa tiem, uzmanīgi pētīdams dzelmi. Kad biju piegājis dziļā�kajai vietai, man beidzot izdevās ieraudzīt to, ko meklēju.

����� Cianeja! � es triumfēdams iesaucos. � Cianeja! Te tās ir � lauvas krēpes!

Dīvainā būtne, uz kuru es rādīju, patie�ām atgādināja sapinkāju�os lauvas krēpju murskuli. Apmēram trīs pēdu dziļumā zem ūdens uz klints izciļņa bija redzams savāds spalvains briesmonis, kur� �ūpojās un vibrēja; viņa dzelte�nīgajās pinkās mirdzēja sudraboti pavedieni. Tas pulsēja, lēnām un smagnēji izstiepdamies un saraudamies.

���� Tā nodarījusi pietiekami daudz ļaunuma! � es saucu. � Pienākusi viņas pēdējā stundiņa. Stekhērst, palīdziet man! Laiks piebeigt slepkavu!

Virs izciļņa, uz kura slēpās briesmonis, gulēja milzīgs akmens: mēs ar Stekhērstu nogrūdām to lejā un iegāzām ūdenī, saceļot veselu �ļakatu mākoni. Kad viļņo�anās nori�ma, redzējām, ka akmens trāpījis tie�i vajadzīgajā vietā. Par to liecināja krampjaini drebo�a dzeltenas plēves mala, kas rēgojās no akmens apak�as. Ūdeni dulkodamas, lēnām aug��up cēlās biezas, taukainas putas.

����� Vareni! � iesaucās inspektors. � Bet kas tas tāds bija, mister Holms? Esmu �ajā apkārtnē dzimis un audzis, bet nekad neesmu redzējis nekā tamlīdzīga. Tādi Saseksā nedzīvo.

���� Saseksai par laimi, � es atbildēju. � To acīmredzot no dienvidrietumiem �urp atnesusi vētra. Ielūdzu jūs abus pie sevis, un es jums parādī�u, kā tik�anos ar �o briesmoni atklātā jūrā apraksta cilvēks, kuram tā uz visiem laikiem palikusi atmiņā.

Atgriezu�ies manā kabinetā, mēs atradām Mērdoku tiktāl atspirgu�u, ka viņ� spēja piecelties sēdus. Viņ� vēl arvien ne�spēja attapties no pārdzīvojuma, un ik pa brīdim viņa ķer�menis savilkās sāpēs. Saraustītos vārdos viņ� mums izstās�tīja, ka pats nesaprot, kas ar viņu noticis, tikai atceras, kā sajutis necie�amas sāpes un viņam tik tikko pieticis spēka izrāpties krastā.

���� Te ir kāda grāmatiņa, � es sacīju, rādīdams �okolādes krāsas sējumiņu, kur� bija pamodinājis manī domu par nozieguma vaininieku, kas citādi varēja palikt mū�īgā noslē�pumā tīts. � Grāmatas nosaukums ir "Tik�anās ar dabu", tās autors � slavenais pētnieks D�. D�. Vuds. Viņ� pats gandrīz aizgāja bojā, saskardamies ar �o jūras mūdzi, tā ka viņam var ticēt. Nezvēra pilns latīniskais nosaukums ir Cyanea capillata. Tas nogalina glu�i kā kobra, bet tā ra�dītās brūces ir daudz sāpīgākas par �ūskas kodumiem. Atļaujiet man īsumā nolasīt tā aprakstu:

"Ja peldētājs pamana apa|u, irdenu masu, kura sastāv no rudām plēvēm un pavedieniem, kas atgādina sudraba stīdziņām caurvītas lauvas krēpes, iesakām viņam uzmanī�ties, jo viņa priek�ā atrodas bīstamais jūras briesmonis � Cyanea capillata." Vai gan var vēl precīzāk aprakstīt mūsu liktenīgo atradumu?

Tālāk autors stāsta, kā pats sastapies ar vienu no �iem ne�zvēriem, kad peldējies Kentas piekraste. Viņ� konstatējis, ka mūdzis izstiepj tievus, gandrīz neredzamus pavedienus piecdesmit pēdu attālumā, un katrs, kam pieskaras �ie indī�gie pavedieni, ir pakļauts nāves briesmām. Pat �ādā atsta�tumā sastap�anās ar briesmīgo radījumu Vudani gandrīz maksājusi dzīvību. "Tā neskaitāmie smalkie taustekli atstāj uz ādas ugunssarkanas svītras, kas, tuvāk apskatot, sastāv no sīkiem punktiņiem vai plankumiņiem kā no dūriena ar nokaitētu adatu, kas trāpījusi līdz pa�am nervam." Kā raksta autors, �ī drausmīgā mocība neizpau�as tikai kā lokālu sāpju sajūtas. "Es nogāzos gar zemi no asām sāpēm krūtis, kas caururba mani kā lode. Man gandrīz pilnīgi pazuda pulss, un es sajutu se�as vai septiņas sirds spazmas, it kā visas manas asinis taisītos izlauzties no krūtīm."

Vuds bija nomocījies gandrīz līdz nāvei, lai gan viņ� sastapās ar briesmoni jūras viļņos, nevis rāmā, �aurā lagūnā. Viņ� raksta, ka pēc tam pats sevi tik tikko pazinis, tik bāla, pārvērtusies, grumbu izvagota kļuvusi viņa seja. Viņ� vienā rāvienā izdzēris veselu pudeli viskija, un tikai tas viņu, iespē�jams, izglābis. Nododu jums �o grāmatiņu, inspektor, un varat ne�aubīties, ka �eit visā pilnībā aprakstīta traģēdija, kuru nācās piedzīvot nelaimīgajam Makfersonam.

� Un kura gandrīz padarīja mani par bezgodi, � Mēr�doks, greizi pasmīnējis, piebilda. � Es nevainoju jūs, in�spektor, nedz ari jūs, mister Holms, � jūsu aizdomas bija dabiskas. Es jutu, ka mani kuru katru brīdi var arestēt, un par savu attaisno�anu man jāpateicas tam, ka dalījos liktenī ar savu nabaga draugu.

����� Nc, ne, mister Mērdok! Es jau sāku saprast, kas no�ticis, un, ja �orīt netiktu mājās aizkavēts, man varbūt būtu izdevies aiztaupīt jums �o drausmīgo pārdzīvojumu.

���� Kā gan jus to varējāt iedomāties, mister Holms?

���� Esmu kaislīgs da�ādas literatūras lasītājs un neparasti labi atceros visādus sīkumus. Man nedeva mieru vārdi "lau�vas krēpes". Es zināju, ka esmu tos jau kādreiz redzējis pil�nīgi negaidītā kontekstā. Jūs varējāt pārliecināties, ka tie precīzi raksturo �ī radījuma izskatu. Es ne�aubos, ka tas bija uzpeldējis virspusē, un Makfersons to bija skaidri re�dzējis, tāpēc nekādiem citiem vārdiem nevarēja mūs brīdināt no dzīvnieka, kur� kļuva par viņa bojāejas vaininieku.

���� Tātad es esmu atkal tīrs, � Mērdoks teica, ar pūlēm pieceldamies no dīvāna. � Arī man jums pāris vārdos kaut kas jāpaskaidro, jo es zinu, kādi fakti jūs interesē. Es pa�tie�ām mīlēju Modu Belami, bet kop� brī�a, kad viņa izvē�lējās Makfersonu, mana vienīgā velē�anās bija, lai viņa būtu laimīga. Es nogāju no viņu ceļa un samierinājos ar vidutāja lomu. Viņi bie�i uzticēja man savas vēstules; es steidzu pirmais pavēstīt Modai par mūsu drauga nāvi, jo mīlēju viņu un negribēju, lai viņa par to uzzinātu no kāda sve�a un nejūtīga cilvēka. Viņa negribēja stāstīt jums par mūsu attiecībām, ser, baidīdamās, ka jūs tās sapratīsiet nepareizi un būsiet par mani sliktās domās. Bet tagad es lūdzu atļauju doties uz skolu, jo man gribas ātrāk tikt gultā.

Stekhērsts pastiepa roku viņam pretī.

Mums visiem nervi streiko, � viņ� sacīja. � Piedo�diet, Mērdok! Turpmāk mēs izturēsimies viens pret otru ar lielāku uzticē�anos un sapratni.

Viņi aizgāja, rokās sadevu�ies, kā labi draugi. Inspektors palika un klusēdams ieurbās manī ar savām vēr�a acīm.

����� Vareni nostrādāts! � viņ� iesaucās. � Nav vārdam vietas, es biju par jums lasījis, bet nekad tam nebūtu ticējis. Tas tie�ām ir brīnums!

Es pakratīju galvu. Nopietni uzklausīt �ādus ditirambus nozīmētu zaudēt pa�cieņu.

� Sākumā es vilcinājos, nepiedodami vilcinājos, � es teicu. � Ja līķis būtu atrasts ūdenī, es būtu uzminējis ātrāk. Mani maldināja dvielis. Nabaga jauneklis vairs nepaguva noslaucīties, bet es sausā dvieļa dēl nospriedu, ka viņ� nav pat apmērcējies. Tāpēc man, protams, neienāca prātā, ka vi�ņam uzbrukts ūdenī. �ajā punktā es no�āvu greizi. Ko lai dara, inspektor, es bie�i esmu zobojies par jūsu kolēģiem policistiem, toties tagad Cyanea capillata atriebusies man par Skotlendjardu.

Zinot, ka �erloka Holmsa aktīvā darbība ilgusi jau div�desmit trīs gadus, no kuriem septiņpadsmit man bijis ļauts strādāt ar vinu kopā un aprakstīt viņa veikumu, kļūst skaidrs, ka manā rīcībā ir milzums materiālu. Tādā situācijā grūtības nerada atra�ana, bet izvēle. Plauktā rindojas gada�grāmatas, kārbas pilda dokumenti � gatavā dārgumu krā�tuve ne tikai noziedzības pētniekiem, bet visiem, kas intere�sējas par Viktorijas laika pēdējo gadu augstāko aprindu skandāliem. Runājot par skandāliem, izmisuma pilno vēs�tuļu autoriem, kuri lūdz pasaudzēt viņu ģimeņu vai slaveno priek�te�u godu, varu teikt, ka viņiem nav jābaidās. Manam draugam joprojām piemīt piesardzība un profesionālā goda jūtas, un, izvēloties �īs atmiņas, tiks ievērota pilnīga konfi�dencialitāte. Ta�u es asi protestēju pret vēlāk notiku�ajiem mēģinājumiem piekļūt dokumentiem un tos iznīcināt. �o nelikumīgo centienu ierosinātāji ir zināmi, un, ja tie atkār�tosies, tad esmu pilnvarots mistera Holmsa vārdā paziņot, ka tiks pilnībā publicēts viss stāsts par attiecīgo politiķi, bāku un dresēto jūras kraukli. Ir vismaz viens lasītājs, kur� �o mājienu sapratīs.

Nevajag domāt, ka itin visi gadījumi ļāvu�i Holmsam de�monstrēt savas neparastās spējas, kuras es �ajos apcerē�jumos esmu centies aprakstīt. Da�reiz viņam bijis jāziedo daudz pūļu, lai noplūktu kāroto augli, da�reiz tas pats iekritis viņam klēpī. Bet drausmīgākās cilvēku traģēdijas bie�i saistās ar tiem gadījumiem, kuri viņam vismazāk ļāvu�i sevi apliecināt; tiem pieder arī �is mans stāsts. Vārdus un notikumu vietas esmu mainījis, bet fakti ir paliku�i.

1896. gada beigās kādā priek�pusdienā es saņēmu no Holmsa steigā rakstītu zīmīti, kurā viņ� lūdza mani ierasties. Atnācis atradu viņu piesmēķētā istabā, apmeklētājiem do�mātajā krēslā sēdēja drukna, māti�ķa pusmū�a sieviete, kas atgādināja viesnlcnieci.

��� Tā ir misis Merilova no Santbrikstonas, � mans draugs teica, pamādams ar roku. � Misis Merilovai nav iebildumu pret tabakas dūmiem, Vatson, ja jūs vēlaties piekopt savus kaitīgos paradumus. Misis Merilovai ir stāstāms kas inte�resants, un notikumu turpmākajā gaitā varētu noderēt jūsu klātbūtne.

����� Visu, kas ir manos spēkos�

���� Saprotiet, misis Merilova, ja es dodos pie misis Ron- deras, man vajadzīgs liecinieks. Pirms mēs ierodamies, jums tas viņai būtu jādara zināms.

���� Dieva dēl, mister Holms, � apmeklētāja teica, � viņa tik loti vēlas jūs sastapt, ka varat ņemt līdzi kaut vai veselu armiju!

Tad mēs agrā pēcpusdienā būsim klāt. Ta�u, pirms dodamies turp, mums jāprecizē da�i apstākli. Tas palīdzēs doktoram Vatsonam iejusties situācijā. Jūs teicāt, ka misis Rondera jau septiņus gadus ir jūsu īrniece un jūs tikai vienreiz esat redzējusi viņas seju.

���� Es vēlētos, kaut nebūtu to redzējusi! � misis Merilova teica.

����� Es saprotu, ka tā bija �ausmīgi sakropļota.

����� Mister Holms, to pat nevarēja nosaukt par seju. Tik briesmīga tā izskatījās. Mūsu piena pārdevējs reiz pamanīja, viņu raugāmies pa aug�stāva logu, kanna viņam izkrita no rokām un piens izlija dārzā. Tāda ir �ī seja. Kad es to nejau�i ieraudzīju, viņa ātri to atkal aizklāja un sacīja: � Nu, misis Merilova, jūs beidzot zināt, kādēļ es nekad neno�ņemu plīvuru.

����� Vai jūs zināt, kas ar viņu noticis?

���� Nē.

���� Vai ierodoties viņai bija kāda rekomendācija?

����� Nē, ser, bet viņa labi maksā, turklāt skaidrā naudā. Viņa man dod īri par trim mēne�iem uz priek�u un ne�strīdas par termiņiem. Mu�u laikos tāda nabaga sieviete kā es nedrīkst atteikties no �ādas izdevības.

���� Vai viņa teica, kāpēc izvēlējusies tie�i jūsu māju?

������ Manējā ir patālāk no ce|a un mazāk apdzīvota. Es izīrēju istabas tikai vientuļiem cilvēkiem, arī pa�ai man nav ģimenes. Man �ķiet, viņa ir mēģinājusi dzīvot vairākās mā�jās un nospriedusi, ka mana ir vispiemērotākā. Viņa vēlas vientulību un ir gatava par to maksāt.

����� Jūs teicāt, ka viņa nekad nav atsegusi seju, izņemot to vienu nejau�o brīdi. Jā, tas ir loti neparasts gadījums, un nav brīnums, ka jūs vēlaties, lai es to izpētu.

������ Es nevēlos, mister Holms. Es esmu pilnīgi apmie�rināta, kamēr saņemu savu īres maksu. Klusāka un maz�prasīgāka īrniece vispār nav iedomājama.

����� Kas tad jums dara raizes?

����� Viņas veselība, mister Holms. Viņa iet bojā. Turklāt viņai ir prāta aptumsuma lēkmes. Viņa kliedz: "Slepkavība! Slepkavība!" Reiz es dzirdēju viņu saucam: "Tu, nezvērs! Tu, briesmoni!" Tas bija naktī un atbalsojās visā mājā tā, ka es sāku drebēt �ausmās. Nākamajā rītā es iegāju pie viņas. "Misis Rondera," es teicu, "ja jums kaut kas nospie� sirdi, mums te ir mācītājs, un ir arī policija, kur jūs varat meklēt palīdzību." � "Dieva dēl, tikai ne policiju," viņa atbildēja, "un mācītājs nevar labot to, kas noticis. Tomēr," viņa saka, "man kļūtu vieglāk, ja es kādam varētu pirms nāves visu izstāstīt." � "Labi," es atbildēju, "ja jūs negribat policiju, tad ir kāds detektīvs, par kuru mēs da�kārt lasām," � lūdzu piedo�anu, mister Holms. Pie �iem vārdiem viņa taisni vai salēcās. "Tas ir īstais cilvēks," viņa teica, "es brīnos, ka neiedomājos par viņu jau agrāk. Atvediet viņu �urp, misis Merilova, un, ja viņ� negrib nākt, sakiet viņam, ka es esmu zvēru dresētāja Rondera sieva. Pasakiet viņam to, un nosauciet vārdu � Abbas Parva. Te viņa to uzrakstīja: Abbas Parva. Ja viņ� ir tas vīrs, kuru es domāju, viņ� atbrauks."

���� Es tie�ām brauk�u, � Holmss atbildēja. � Labi, misis Merilova, es labprāt vēl mazliet aprunātos ar doktoru Vat- sonu. Tas man aizņems laiku līdz len�am. Ap pulksten trijiem jus varat mūs gaidīt savā mājā Brikstonā.

Mūsu apmeklētāja vēl nebija paspējusi izgāzelēties no istabas � nekā citādi nav iespējams apzīmēt misis Meri- lovas pārvieto�anās veidu �, kad �erloks Holmss sāka dru�d�aini rakņāties istabas kaktā sakrautajā piezīmju burtnīcu kaudzē. Kādu brīdi bija dzirdama tikai lapu �ķirstī�ana, līdz apmierināts ņurdiens liecināja, ka viņ� atradis meklēto. Viņ� bija tā uzbudināts, ka apsēdās turpat uz grīdas, kājas sa�krustojis kā dīvains Buda; biezās klades mētājās visapkārt, vienu viņ� atvērtu turēja uz ceļiem.

Savulaik �is gadījums mani loti interesēja, Vatson. Te ir manas piezīmes, kas to apliecina. Atzīstos, es toreiz neko nevarēju izdarīt. Un tomēr biju pārliecināts, ka izmeklētājs kļūdījies. Vai jūsu memuāros nekā nav par Abbas Parva traģēdiju?

����� Nekā, Holms.

������ Bet jūs toreiz bijāt kopā ar mani. Protams, mani iespaidi bija loti pavir�i. Tur nebija nekādu pieturas punktu, un neviena no pusēm nelūdza manus pakalpojumus. Varbūt jūs palasīsiet �īs piezīmes?

���� Vai jūs nevarētu man īsumā pastāstīt, kas tur notika?

���� Tas ir loti vienkār�i. Varbūt jūs kaut ko sāksiet atce: rēties, kamēr es stāstī�u. Rondera vārds, protams, bija pla�i pazīstams. Viņ� bija viens no slavenākajiem sava laika cirka īpa�niekiem, Vūmvela un Sengera konkurents. Ta�u viss liecina, ka viņ� mēdza iedzert, un laikā, kad notika traģē�dija, ne viņ�, ne viņa priek�nesumu kvalitāte vairs nebija tādi kā agrāk. Ceļojo�ā cirka trupa pa ceļam uz Vimbldonu bija apmetusies pārnak�ņot kādā mazā Berk�īras ciematiņā Abbas Parva, kur arī izvērtās briesmīgā drāma. Viņi nega�tavojās sniegt izrādes, jo publikas bija pārāk maz, lai segtu izdevumus.

Viens no cirka eksponātiem bija loti skaists Ziemelāfrikas lauva, vārdā Sahāras Karalis. Parasti Ronders un viņa sieva uzstājās lauvas krātiņā. Te ir fotogrāfija, kurā redzams Ron�ders � milzīga auguma cūkai līdzīgs tips un viņa sieva � krā�ņa sieviete. Izmeklē�anā tika konstatēts, ka da�as pazī�mes liecināju�as par lauvas agresivitāti, bet, kā jau vienmēr, brīdinājumus neņēma vērā.

Vai nu Ronders, vai viņa sieva parasti naktī lauvu baroja. Da�reiz to darīt devās viens no viņiem, da�reiz abi, bet ne�vienam citam tas nebija atļauts: viņi ticēja, ka lauva nekad neuzbruks saviem barotājiem. Tonakt, pirms septiņiem ga�diem, pie lauvas devās abi un notika �ī briesmīgā nelaime, kuras detaļas nekad nav izdibinātas līdz galam.

Ap pusnakti visu apmetni sacēla kājās zvēra rēcieni un sievietes kliedzieni. Zirgkopēji un strādnieki metās laukā no teltīm, nesdami lākturus, kuru gaismā atklājās �au�alīgs skats. Ronders gulēja zemē ar sadragātu pakausi un dziļām lauvas nagu pēdām �ķērsām pār visu galvu pārdesmit jardus no krātiņa, kur� bija atvērts. Pie krātiņa durvīm uz muguras gulēja misis Rondere, bet zvērs rūkdams tupēja viņai blakus. Viņas seja bija tā saplosīta, ka nebija domājams, ka viņa paliks dzīva. Vairāki cilvēki spēkavīra Leonardo un klauna Grigsa vadībā stūma dzīvnieku ar mietiem, līdz tas ielēca atpakaļ krātiņā un tūliņ tika ieslēgts. Nebija saprotams, kā tas ticis laukā. Tika pieņemts, ka dresētāju pāris gribējis ieiet krātiņa, bet, durvīm atveroties, zvērs meties viņiem virsū. Nebija neviena liecinieka, izņemot sievieti, kura, kad viņu nesa atpakaļ uz dzīvojamo telti, sāpju neprātā turpināja kliegt: "Gļēvulis! Gļēvulis!" Pagāja se�i mēne�i, līdz viņa bija spējīga liecināt, bet tad izmeklē�ana jau bija beigusies ar spriedumu par nelaimes gadījumu kā nāves cēloni.

����� Kāda varētu būt alternatīva? � es jautāju.

����� Var ticēt spriedumam. Bet tomēr ir pāris apstākļu, kas nedeva miera jaunajam Edmundsam no Berk�īras poli�cijas. Tas bija gudrs zēns! Vēlāk viņu aizsūtīja uz Allaha- badu. Tā es iepazinos ar lietu, jo viņ� bija pie manis ienācis un mēs to kādu brīdi pārspriedām.

���� Tāds tievs cilvēks ar salmu krāsas matiem?

���� Tas pats. Es jau zināju, ka jūs sāksiet kaut ko atce�rēties.

����� Bet kas viņu uztrauca?

Mēs abi bijām neizpratnē. Bija tik velni�ķīgi grūti restaurēt patieso ainu. Paskatieties uz to visu no lauvas viedokļa. Viņ� ir ticis brīvībā. Ko viņ� dara? Se�os lēcienos viņ� sasniedz Ronderu. Ronders pagrie�as, lai bēgtu � par to liecina nagu pēdas viņa pakausī �, bet lauva notriec viņu zemē. Tad lauva atgrie�as pie sievietes, kas stāv blakus krātiņam, notriec viņu no kājām un saplosa viņai seju. Sievietes izkliegtie vārdi savukārt liek saprast, ka viņas vīrs nav meties palīgā. Kā gan nabaga velns būtu varējis viņai palīdzēt? Vai redzat, kāda nesakritība?

-Jā.

���� Un vēl kaut kas. Tagad, vēlreiz visu apsverot, tas man ienāca prātā. Da�i liecinieki apgalvoja, ka cauri lauvas rēk�anai un sievietes kliedzieniem biju�i dzirdami arī vīrie�a �ausmu kliedzieni.

���� Tas, protams, bija Ronders.

����� Ja viņam bija sadragāts galvaskauss, viņ� diezin vai varēja pakliegt. Vismaz divi liecinieki runāja par vīrieti, kas kliedzis vienlaikus ar sievieti.

����� Man liekas, tobrīd kliedza visa apmetne. Par pārējo runājot, man �ķiet, ka es zinu atrisinājumu.

����� Priecā�os to uzklausīt.

������ Kad lauva izkļuva brīvībā, viņi abi stāvēja blakus kādu desmit jardu attālumā no krātiņa. Vīrietis pagriezās, un zvērs viņu notrieca zemē. Sieviete gribēja mesties iek�ā būrī un aizbultēt durvis. Tā bija viņas vienīgā iespēja glāb�ties. Viņa mēģināja to darīt, bet, līdzko sasniedza krātiņu, zvērs viņai uzbruka. Viņa saskaitās uz vīru par to, ka viņ� pagriezdamies saniknojis lauvu. Ja viņi stāvētu tam pretī, zvērs nomierinātos. Tāpēc viņa kliedza: "Gļēvulis!"

���� Spīdo�i, Vatson! Tikai uz jūsu briljanta ir viens traips.

����� Kāds traips, Holms?

���� Ja viņi abi bija desmit jardu attālumā no krātiņa, kā zvērs izkļuva brīvībā?

���� Varbūt viņiem bija kāds ienaidnieks, kas to izlaida?

���� Un kāpēc viņ� tik nikni uzbruka, ja parasti viņi ar to būrī rotaļājās un demonstrēja visādus trikus?

���� Varbūt tas pats ienaidnieks kaut ko izdarīja, lai zvēru saniknotu.

Holmss brīdi klusēja, domās iegrimis.

����� Jā, Vatson, jūsu teorija nav glu�i bez pamata. Ron- deram bija daudz ienaidnieku. Edmundss stāstīja, ka iedzē�ris viņ� bijis drausmīgs. Vīrs kā bullis, viņ� lamāja un apvai�noja katru, kas viņam trāpījās ceļā. Man �ķiet, �ie kliedzieni par briesmoni, kādus pieminēja mūsu vie�ņa, būs biju�i naksnīgās reminiscences par dārgo nelaiki. Bet patiesībā visi mūsu spriedelējumi ir neauglīgi, kamēr mums nav faktu. Vatson, bufetē ir auksts irbes cepetis un pudele Montra�ē. Atjaunosim savus speķus, lai varētu atkal likt tos lietā.

Kad ekipā�a bija mūs nogādājusi pie misis Merilovas mā�jas, mēs atklājām, ka tuklā dāma bloķē sava pieticīgā, vien�tuļā mājokļa durvis. Bija skaidrs, ka viņas galvenā vēlē�anās bija nezaudēt tik vērtīgu īrnieci, un viņa, pinns veda mūs aug�stāvā, lūdzās, lai mēs nedarītu neko tādu, kas varētu novest pie tik nevēlamām sekām. Nomierināju�i viņu, mēs kopā devāmies aug�up pa stāvām kāpnēm, ko klāja izdilis paklājs, un tikām ievesti noslēpumainās irnieces istabā.

Kā jau varēja gaidīt, tā bija smacīga, slikti vēdināta telpa, jo iemītniece to atstāja reti. Likās, ka liktenis sodījis �o sievieti � pēc zvēru turē�anas krātiņā viņai pa�ai tagad nācās dzīvot krātiņā. Patlaban viņa sēdēja salauztā atpūtas krēslā istabas tum�ākajā kaktā. Ilgie bezdarbības gadi bija padarīju�i smagākas viņas ķermeņa formas, bet reiz tas bija licies skaists un vēl tagad bija pilnīgs un juteklīgs. Sievietes seju klāja biezs, tum�s plīvurs, atstādams atsegtu pareizi veidotu muti un maigi noapaļotu zodu. Es labi varēju iedo�māties, ka reiz viņa bijusi izcili skaista sieviete. Arī viņas balss bija patīkama un labi modulēta.

Mans vārds jums ir pazīstams, mister Holms, � viņa teica. � Es nedomāju, ka tas pamudinās jūs atnākt.

��� Tā tas ir, kundze, lai gan es nevaru iedomāties, kā jūs zināt, ka mani reiz interesēja �ī lieta.

���� Es to uzzināju, kad biju izveseļojusies un mani nopra�tināja grāfistes detektīvs misters Edmundss. Atzī�os, es vi�ņam meloju. Varbūt prātīgāk būtu bijis teikt taisnību.

���� Teikt taisnību vienmēr ir prātīgāk. Kāpēc jūs viņam melojāt?

���� Tāpēc, ka no manām atbildēm bija atkarīgs cita cil�vēka liktenis. Es zināju, ka viņ� ir sīks, zemisks radījums, bet nevarēju nemt uz savas sirdsapziņas viņa bojāeju. Mēs reiz bijām tuvi � tik tuvi!

����� Vai tagad �is iemesls vairs nepastāv?

����� Nē, ser. Cilvēks, par kuru es runāju, ir miris.

��� Tad kādēļ jūs tagad neizstāstāt policijai visu, ko zināt?

���� Ir vēl kāda persona, ar kuru man jārēķinās. Tā esmu es pati. Es neizturē�u skandālu un lietas nodo�anu atklā�tībai, kas neap�aubāmi notiks, ja iejauksies policija. Man vairs nav daudz atlicis ko dzīvot, un es gribu nomirt mierīgi. Tomēr es vēlējos atrast kādu taisnas tiesas spriedēju, kuram varētu izstāstīt �os drausmīgos notikumus, lai tad, kad ma�nis vairs nebūs, viss būtu saprotams.

����� Jūs man glaimojat, kundze. Ta�u es esmu persona, kas uzņēmusies zināmu atbildību. Es jums neapsolu, ka pēc jūsu stāstījuma es neuzskatī�u par savu pienākumu ziņot par �o lietu policijai.

���� Domāju, ka jūs to nedarīsiet, mister Holms. Es pārāk labi pazīstu jūsu raksturu un metodes, jo vairākus gadus esmu vērojusi jūsu darbu. Lasī�ana ir vienīgā bauda, kādu liktenis man atstājis, un es maz ko palai�u garām no visa, kas pasaulē notiek. Bet varbūt mana traģēdija jums var noderēt. Savukārt es atvieglo�u sirdi, to izstāstīdama.

����� Mēs ar draugu labprāt to noklausīsimies.

Sieviete piecēlās un izņēma no kādas atvilktnes vīrie�a

fotogrāfiju. Bija skaidri redzams, ka tas ir profesionāls akro�bāts, ar izcilu fizisku pievilcību apveltīts cilvēks; uz viņa platajām krūtīm bija sakrustotas milzīgas rokas un zem kuplām ūsām rotājās daudzkārtēja uzvarētāja pa�apzinīgais smaids.

���� Tas ir Leonardo, � sieviete teica.

����� Leonardo, spēkavīrs, kur� liecināja tiesā?

���� Tas pats. Un tas ir mans vīrs.

Tā bija atbaido�a seja, kura ar savu dzīvniecisko izteik�smi atgādināja cūku vai drīzāk me�akuili. �o pretīgo muti varēja iztēloties niknumā �āpstinām un izspļaujam putas, un �aurās, neķītri glūno�ās a�eles raudzījās pasaulē ar neslēptu ļaunumu. Kauslis, lielībnieks, briesmonis � tas viss bija ierakstīts �ajā sejā ar smagnējo �okli.

� Abas �is fotogrāfijas palīdzēs jums, kungi, saprast noti�ku�o. Es biju nabaga cirka mei�a, uzaugu manē�as skaidās un līdz desmit gadu vecumam lēcu caur stīpu. Kad k|uvu par sievieti, �is cilvēks mani mīlēja, ja vien iekāri var no�saukt par mīlestību, un kādā nestundā es kļuvu viņa sieva. Kop� �īs dienas es dzīvoju kā ellē un viņ� bija tas sātans, kur� mani mocīja. Trupā nebija neviena, kas nezinātu par �īm mocībām. Ja es sūdzējos, viņ� mani sasēja un sita ar jājamo pātagu. Visi mani �ēloja, un visi viņu neieredzēja, bet ko viņi varēja iesākt? Visi kā viens baidījās no viņa. Viņ� bija briesmīgs un dzērumā spēja pat nogalināt. Viņu bie�i iesūdzēja tiesā par vardarbību un par ne�ēlīgu iztu�rē�anos pret dzīvniekiem, bet viņam bija daudz naudas, un tāpēc sodus tas samaksāja smiedamies. Visi labākie māk�slinieki pameta trupu, un izrā�u līmenis sāka slīdēt lejup. Tikai mēs ar Leonardo vēl turējām to virs ūdens � un mazais klauns D�imijs Grigss. Nabadziņ�, viņam prāts diez ko nenesās uz jokiem, bet viņ� darīja, ko varēja.

Leonardo sāka ieņemt arvien lielāku vietu manā dzīvē. |us redzējāt, kāds viņ� bija. Tagad es zinu, cik no�ēlojama dvē�sele iemājoja �ajā krā�ņajā ķermenī, bet salīdzinājumā ar vīru viņ� man likās kā eņģelis Gabriels. Viņ� mani �ēloja un palīdzēja man, kamēr mūsu tuvība pārauga mīlestībā � dziļā, kaislīgā mīlestībā, par kādu es biju sapņojusi, bet nekad nebiju cerējusi izjust. Manam vīram bija aizdomas, bet �ķiet, ka viņ� bija tikpat gļēvs, cik kauslīgs, un no Leonardo viņ� baidījās. Viņ� atriebās, spīdzinādams mani vairāk nekā jebkad. Kādu nakti Leonardo, izdzirdis manus kliedzienus, atskrēja pie mūsu telts durvīm. Jau tonakt gan�drīz notika traģēdija, un drīz vien mēs ar mīļāko sapratām, ka no tās neizbēgt. Mēs nolēmām, ka manam vīram jāmirst.

Leonardo bija gudrs un viltīgs. Viņ� visu izplānoja. Es nesaku to tādēļ, lai viņu nosodītu, jo biju gatava iet to pa�u ceļu. Bet man nekad nebūtu pieticis atjautības izgudrot tādu plānu. Mēs pagatavojām svina vāli � Leonardo to pagata�voja �, kuras resnajā galā bija iestiprinātas piecas garas tērauda naglas ar smailēm uz āru, izkārtotas kā nagi lauvas ķetnā. Ar to manam vīram bija jāsaņem nāvējo�s trieciens, bet visam bija jāizskatās tā, it kā viņu būtu nogalinājis no krātiņa izkļuvis lauva.

Bija pika melna nakts, kad mēs ar vīru, kā parasti, devā�mies barot zvēru. Cinkotā spainī nesām viņam jēlu galu. Leonardo gaidīja aiz lielās telts stūra, kurai mums bija jāiet garām, lai nokļūtu pie krātiņa. Viņ� pārāk ilgi vilcinājās, un mēs aizgājām viņam garām, ta�u viņ� mums uz pirkst�galiem zagās pakal. Es dzirdēju brīk�ķi, ar kādu vāle sadra�gāja mana vīra galvaskausu, un sirds man priekā salēcās. Es metos uz priek�u, neaizbultējusi lauvas būra durvis.

Tad tas notika, jūs dro�i vien esat dzirdējis, cik ātri �ie radījumi sao� cilvēka asinis un kā tās viņus uzbudina. Kāds dīvains instinkts acumirklī liek dzīvniekam saprast, ka cil�vēks ir pagalam. Kad nu es aizmirsu aizbultēt durvis, lauva izlēca ārā un metās man virsū. Leonardo būtu varējis mani izglābt, ja viņ� būtu zvēlis lauvam ar savu vāli, zvērs tiktu savaldīts. Bet viņ� pārbijās. Dzirdēju viņu �ausmās kliedzam, un tad viņ� pagriezās un bēga. Tajā pa�ā mirklī lauvas zobi iecirtās man sejā. Zvēra karstā, pretīgā elpa mani tā apdul�lināja, ka es gandrīz nejutu sāpes. Pulējos atgrūst lielo, kar�sto, asinīm notraipīto purnu un saucu pēc palīdzības. Es sapratu, ka apmetnē sākusies kņada; miglaini atceros, kā Leonardo, Grigss un vēl da�i cilvēki izrāva mani no lauvas ķetnām. Tas ir pēdējais, ko es atceros, mister Holms; pēc tam ilgus mēne�us biju pusnemaņā. Kad atguvos un ierau�dzīju sevi spogulī, es nolādēju �o lauvu � ne tādēļ, ka viņ� bija atņēmis manu skaistumu, bet tādēļ, ka nebija atņēmis dzīvību. Man bija vairs tikai viena vēlē�anās, mister Holms, un man bija naudas diezgan, lai to piepildītu. Es vēlējos, lai manu nabaga seju vairs neviens neredzētu un lai es varētu dzīvot vietā, kur neviens, kas mani kādreiz pazinis, mani neatrastu. Tas bija viss, ko man atlika darīt, un to es darīju. Nabaga ievainotais zvērs ielīdis savā alā nomirt � tas ir Ei�enijas Ronderes gals.

Nelaimīgā sieviete bija beigusi stāstīt, un mēs kādu laiku sēdējām klusēdami. Tad Holmss pastiepa savu garo roku un viegli noglāstīja viņas plaukstu; �ī kustība pauda tādas simpātijas, kādas viņ� reti mēdza izrādīt.

���� Nabaga meitene! � viņ� sacīja. � Nabaga meitene! Likteņa celi patiesi ir grūti saprotami. Ja vien vēlāk nav paredzama kāda atmaksa, tad pasaule ir ne�ēlīgs joks. Bet kas notika ar �o Leonardo?

���� Vairs nekad neesmu viņu satikusi, nedz arī par viņu dzirdējusi. Varbūt esmu netaisna, tik asi viņu nopeldama. Viņ� tikpat labi būtu varējis mīlēt kādu no tiem kropliem, kurus mēs vadājām apkārt, kā to lauvas apgrauzto būtni, par kādu biju kļuvusi es. Bet sievietes mīlestība tik viegli nepāriet. Viņ� bija pametis mani zvēra ķetnās, viņ� bija aiz�bēdzis, kad biju nelaimē, un tomēr es nespēju nosūtīt viņu uz karātavām. Man bija vienalga, kas notiek ar mani pa�u. Kas varēja būt vēl briesmīgāks par manu tagadējo dzīvi? Bet es nostājos starp Leonardo un viņa likteni.

����� Vai viņ� ir miris?

����� Viņ� pagāju�ajā mēnesī noslīka, peldoties pie Mār- geitas. Es redzēju nāves sludinājumu avīzē.

���� Un kur viņ� lika to atjautīgi izgudroto piecnaglu vāli, kas jūsu stāstā ieņem īpa�u vietu?

����� Nezinu, mister Holms. Pie apmetnes ir kalkakmens raktuves, un tur kādā bedrē � dziļ�, zaļi aizaudzis dīķis. Varbūt �ī dīka dzelmē�

����� Nu labi, tas vairs nav svarīgi. Lieta ir izbeigta.

���� Jā, � sieviete teica, � lieta ir izbeigta.

Mēs bijām piecēlu�ies, lai ietu, bet sievietes balsī skanēja kaut kas tāds, kas piesaistīja Holmsa uzmanību. Viņ� strauji pagriezās.

����� Jūsu dzīvība nepieder tikai jums, � viņ� nopietni sacīja. � Neaiztieciet to.

����� Kam tā vajadzīga?

���� Kas lai zina! Samierinā�anās ar cie�anām pati par sevi ir loti vērtīga mācība �ai nepacietīgajai pasaulei.

Sievietes atbilde bija drausmīga. Viņa pacēla plīvuru un panācās uz priek�u, gaismā.

Interesanti, vai jūs tā kaut ko paciestu, � viņa teica.

Tas bija briesmīgi. Nekādiem vārdiem nav iespējams ap�rakstīt seju, kuras patiesībā nav. No �ausmīgā grausta skum�ji raudzījās divas dzīvas, skaistas brūnas acis, ta�u tas skatu padarīja vēl ļaunāku. Holmss pacēla roku kā �ēlodams un protestēdams, un mēs devāmies projām.

Pēc divām dienām, kad ierados pie sava drauga, viņ� lepni rādīja man mazu zilu pudelīti, kas stāvēja uz kamīna malas. Es paņēmu to rokā. Uz tās bija sarkanā indes etiķete. Izvelkot aizbāzni, gaisā izplatījās patīkama mandeļu smar�a.

���� Zilskābe? � es prasīju.

������ Pilnīgi pareizi. Tā pienāca pa pastu. Pavadvēstulītē bija rakstīts: "Nosūtu to Jums, lai nekristu kārdinā�anā. Es pieņemu Jūsu padomu." Man liekas, Vatson, mēs varam uzminēt, kā sauc drosmīgo sieviet, kura mums to atsūtījusi.

Torīt �erloks Holmss bija filozofiski un melanholiski noskaņots. �ādas krasas svārstības bija da|a no viņa dzīvā, darbīgā rakstura.

���� Vai jūs viņu redzējāt? � viņ� prasīja.

����� Ko tad? Vecīti, kur� tikko kā aizgāja no jums?

���� To pa�u.

���� Jā, mēs saskrējāmies durvis.

����� Ko jūs par viņu teiksiet?

����� No�ēlojama, nevienam nevajadzīga, salauzta būtne.

����� Tie�i tā, Vatson. No�ēlojama un nevienam nevaja�dzīga. Bet vai gan tāda nav visa dzīve? Vai gan viņa liktenis nav visas cilvēces liktenis miniatūrā? Mes pēc kaut kā tiecamies. Mēs kaut ko tveram. Bet kas mums beigās pa�liek? Ena. Vai vēl ļaunāk � cie�anas.

���� Tas ir kāds no jūsu klientiem?

����� Tā izskatās. Viņu pie manis atsūtīju�i no Skotlend�jarda. Tāpat kā da�kārt ārsti nedziedināmi slimos sūta pie pū�ļotāja. Viņi sprie� tā: pa�i mēs neko vairāk izdarīt neva�ram, bet slimniekam no tā sliktāk nekļūs.

����� Kas viņam noticis?

Holmss paņēma no galda ne visai tīru vizītkarti.

���� D�ozijs Emberlijs. Kā pats stāsta, biju�ais firmas "Brik- fols un Emberlijs" jaunākais kompanjons � firma ra�oja preces māksliniekiem. Jūs �os vārdus varējāt redzēt uz krāsu kārbām. Emberlijs sakrājis nelielu kapitālu un, kad viņam palicis se�desmit viens gads, aizgājis pensijā, nopircis māju Ljūi�emā un apmeties tur, lai baudītu atpūtu pēc gariem nemitīga darba gadiem. Visi sacītu, ka �im cilvēkam ir priek��ā nodro�inātas un mierīgas vecumdienas.

���� Jā, patiesi.

Holmss paņēma aploksni, uz kuras bija �o to atzīmējis, un pārlasīja.

����� Pensionējies 1896. gadā, Vatson. 1897. gadā apprecē�jies. Sieva par viņu ir divdesmit gadus jaunāka, turklāt glīta, ja fotogrāfija nemelo. Pārticība, sieva, daudz brīva laika � varētu likties, dzīvo un priecājies. Bet nepaiet ne divi gadi, kad viņ�, kā pats redzējāt, pārvēr�as par visnelaimīgāko un sabruku�āko radījumu, kāds jebkad kūņojies zem �īs saules.

����� Bet kas tad noticis?

���� Parastais stāsts, Vatson. Nodevīgs draugs un vieglprā�tīga sieva. �im Emberlijam, kā var spriest, piemīt tikai viena patiesa kaislība � �aha spēle. Ljūi�emā netālu no viņa dzīvo kāds jauns ārsts, arī zvērināts �ahists. Es pierakstīju viņa vārdu: doktors Rejs Ernests. Ernests bijis bie�s viesis viņa mājā, un, ja viņam nodibināju�ās tuvas attiecības ar misis Emberliju, tas ir tikai dabiski � jūs ta�u piekritīsiet, ka mūsu nelaimīgais klients nevar lepoties ar izcilu ārieni, lai kādi botu viņa neredzamie tikumi. Pagāju�ajā nedēlā pārītis nozudis nezināmā virzienā, turklāt kā rokas bagā�u neuzticīgā laulene paķērusi līdzi vīra �ķirstmu, kurā viņ� glabājis lielāko daļu savu ietaupījumu. Vai var sameklēt bēgli? Vai var atdabūt naudu? Liekas tik banāla problēma, bet D�ozijam Emberlijam tā ir ļoti būtiska.

����� Un ko jūs pasāksiet?

������ Redziet, mīļo Vatson, pa�reizējā situācijā vispirms jānoskaidro, ko pasāksiet jūs, protams, ja esat ar mieru mani aizstāt. Jūs zināt, ka pa�laik esmu loti nodarbināts ar diviem koptu vecākajiem, un tie�i �odien gaidāms �īs lietas atrisinājums. Man nudien nav laika braukt uz Ljūi�emu, bet pierādījumi, kas savākti, ejot pa svaigām pēdām, ir sevi�ķi vērtīgi. Vecītis visādi pūlējās mani pierunāt, lai at�braucu, bet es viņam paskaidroju, kas mani kavē. Viņ� ir ar mieru manā vietā pieņemt jūs.

���� Visā pilnībā esmu jūsu rīcībā, � es atbildēju. � Pa�tiesību sakot, nedomāju, ka no manis būs īpa�s labums, bet labprāt darī�u visu, kas manos spēkos.

Tā nu gadījās, ka kādā jaukā vasaras dienā es devos uz Ljūi�emu, nemaz nenojauzdams, ka nepaies ne nedēla, kad par �o notikumu dedzīgi spriedelēs visā Anglijā.

Tikai vēlu vakarā atgriezos Beikerstrītā, lai atskaitītos par braucienu. Holmsa kalsnais stāvs zvilnēja dziļā atpūtas krēslā, virs viņa pīpes lēni vijās kodīga tabakas dūmu strūk�liņa, acis bija laiski pievērtas � varēja nodomāt, ka viņ� snau�, bet vajadzēja man tikai sastostīties vai pieļaut savā stāstījumā kādu neprecizitāti, kad pelēkās acis, spo�as un asas kā rapieri, ieurbās manī ar pētīgu skatienu.

���� Mistera D�ozija Emberlija māju sauc "Patvērums", � es iesāku. � Man liekas, Holms, tā varētu jūs interesēt. Nams atgādina nabadzībā grimu�u aristokrātu, kur� spiests mitināties starp zemas kārtas ļaudīm. Jūs ta�u pazīstat �ādas vietas: vienādas ķieģeļu mājas, nopluku�as provinces ieli�ņas � un pēk�ņi pa�ā vidū īsta veca mui�a, maza miera sa�liņa aiz augsta, saulē saplaisāju�a, ķērpju izraibināta, apsū�noju�a mūra, kur��

���� Bez dzejiskām atkāpēm, Vatson, � Holmss bargi pār�trauca manus runas plūdus. � Viss skaidrs, augsts ķieģeļu mūris.

���� Pilnīgi pareizi. Es nebūtu uzminējis, ka tas ir "Patvē�rums", bet pajautaju kādam dīkdienim, kur� pastaigājās pa ielu un smēķēja. Tāds gar� brūnēts ar kuplām ūsām un militāru stāju. Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz meklēto māju un nez kādēļ mani cie�i nopētīja. To es atcerējos mazliet vēlāk.

Tiklīdz iegāju pa vārtiem, misters Emberlijs steidzās man pretī. Jau no rīta viņ� izskatījās diezgan neparasts, lai gan tad redzēju viņu tikai garāmejot, bet tagad, dienasgaismā, viņa āriene man �ķita vēl dīvaināka.

���� Protams, arī es pats papūlējos viņu nopētīt, � Holmss iestarpināja, � tomēr interesanti, kādi ir jūsu iespaidi.

����� Viņ� izskatās tā, it kā raizes būtu nolieku�as viņu pie zemes vārda tie�ā nozīmē. Mugura uzkumpusi kā zem smagas nastas. Ta�u viņ� nebūt nav tik nevarīgs, kā liekas pirmajā acu uzmetienā: pleci un krūtis viņam ir vareni, lai gan �o spēcīgo stāvu balsta izkaltu�as, tievas kājas.

����� Kreisās kājas zābaks sakrunkojies, labās � jauns un gluds.

���� To es nepamanīju.

����� Jūs, protams, ne. Toties man nepalika apslēpts, ka viņam ir kājas protēze. Bet nu turpiniet.

���� Mani pārsteidza palso matu �ķipsnas, kas līda laukā no vecās salmenīcas, un viņa dziļām rievām izvagotās sejas me�onīgā, negantā izteiksme.

����� Eoti labi, Vatson. Ko viņ� teica?

���� Viņ� aizgūtnēm ņēmās man stāstīt par savām likstām. Mēs abi gājām pa aleju, un es, protams, acis iepletis, rau�dzījos uz visām pusēm. Dārzs ir pilnīgi nekopts un aizau�dzis, tur viss aug pēc dabas, nevis dārzniecības mākslas liku�miem. Nevaru iedomāties, kā kārtīga sieviete varēja kaut ko tādu paciest. Arī māja nolaista līdz pēdējam. Viņ�, na�bags, acīmredzot pats to saprot un pūlas kaut kā labot stā�vokli. Kreisajā rokā viņam bija plata ota, bet vestibilā stā�vēja liela za|as krāsas bund�a. Pirms manas atnāk�anas viņ� bija krāsojis durvis un logu rāmjus.

Viņ� ieveda mani savā nobru�ātajā kabinetā, un mēs ilgi runājāmies. Protams, viņ� bija vīlies, ka neesat ieradies jūs pats. Viņ� teica: "Es jau arī necerēju, ka mana necilā per�sona varētu nopietni piesaistīt tik slavena cilvēka uzma�nību � īpa�i tagad, kad esmu cietis tik smagus materiālus zaudējumus."

Es sāku viņu pārliecināt, ka tam nav nekāda sakara ar finansiālo pusi.

"Jā, protams," vecais atsaucās, "viņ� nodarbojas ar to aiz mīlestības pret mākslu, bet varbūt tie�i manā lietā viņ� būtu atradis kaut ko interesantu. Kaut vai cilvēka dabas pētījumu jomā, mister Vatson, jo redzat, kāda melna nepateicība! Vai gan es viņai esmu kaut ko liedzis? Vai ir vēl kāda sieviete, kas tikusi tā lutināta? Un tas jaunais cil�vēks � es pat pret pa�a dēlu nebūtu tā izturējies. Viņ� te dzīvoja kā savās mājās. Un paskatieties, kā viņi man atda�rīju�i? Ak, doktor Vatson, cik briesmīga ir �ī pasaule!"

�ādā garā viņ� kratīja sirdi vairāk nekā stundu. Izrādās, ka par romānu viņ� neko nebija nojautis. Viņi ar sievu dzīvoju�i divi vien, tikai kalpone nākusi ik rītu un palikusi līdz pulksten se�iem. Nelaimes dienā vecais Emberlijs, gribē�dams sievu iepriecināt, paņēmis divas biļetes balkonā uz Heimārkitas teātri. Pēdējā brīdī misis Emberlija sākusi �ēlo�ties par galvassāpēm un atteikusies braukt. Viņ� aizbraucis viens pats. Acīmredzot nav jā�aubās par stāstītā patiesumu: viņ� rādīja man neizmantoto, sievai domāto biļeti.

���� Interesanti, loti interesanti, � Holmss piezīmēja, klau�sīdamies, kā likās, ar pieaugo�u interesi. � Lūdzu, Vatson, turpiniet. Jūsu stāsts ir loti interesants. Vai jūs redzējāt biļeti? Varbūt atceraties vietas numuru?

���� Iedomājieties tikai, atceros, � es lepni atbildēju. � Nu�murs izrādījās tāds pats, kāds man kādreiz bija skolas ģērbtuvē: trīsdesmit pinnais. Tāpēc arī tas palika man prātā.

���� Lieliski, Vatson! Tātad viņam pa�am bija vai nu trīs�desmitā, vai trīsdesmit otrā vieta?

������ Nu, protams, � es apliecināju, mazliet samuls- dams. � "B" rindā.

����� Brīni�ķīgi! Ko vēl viņ� jums stāstīja?

���� Viņ� man parādīja, kā pats izteicās, savu mantu kam�bari. īstākais seifs, kā bankā. Dzelzs durvis, dzelzs �alūzijas pie logiem � neviens kramplauzis tur nespētu iekļūt, kā viņ� apgalvo. Bet sievai bijusi otra atslēga un viņa ar savu mīļāko aiznesu�i no turienes vismaz septiņus tūksto�us mārciņu naudā un vērtspapīros.

���� Vērtspapīros? Kā gan viņi varēs pārvērst tos naudā?

���� Emberlijs teica, ka atstājis policijai �o papīru sarakstu, un cer, ka viņiem neizdosies tos pārdot. Todien viņ� ap pusnakti nācis mājās no teātra un ieraudzījis, ka mantu kam�baris izlaupīts, durvis un logi vaļā, bet bēgli jau gabalā. Nav bijis nevienas vēstules, nevienas zīmītes, un kop� tā laika par viņiem nekas nav zināms. Viņ� tūliņ ziņojis policijai.

Holmss brīdi domāja.

���� Jūs teicāt, ka viņ� mājā kaut ko krāsoja. Ko tie�i?

���� Man atnākot, viņ� krāsoja koridoru. Bet istabas durvis un logu rāmjus viņ� jau bija pabeidzis.

��� Vai jums neliekas, ka cilvēkam �ādā situācijā tā ir diez�gan neparasta nodarbo�anās?

��� "Kaut kā sevi jānodarbina, lai tik loti nesāpētu sirds," � tā viņ� to izskaidroja. Protams, tas ir dīvains izklaidē�anās veids, bet viņ� vispār ir dīvains cilvēks. Manā klātbūtnē viņ� saplēsa sievas fotogrāfiju � nikni, nesamanīgās dusmās, kliegdams: "Kaut manas acis vairs neredzētu viņas nolādēto seju!"

����� Un tas ir viss, Vatson?

���� Nē, ir vēl kaut kas, un tas mani pārsteidza visvairāk. Mājup es braucu no Blekhītas stacijas. Iekāpu vilcienā, un, līdzko tas sāka kustēties, ieraudzīju blakusvagonā ielecam kādu vīrieti. Jūs jau zināt, Holms, cik es labi atceros sejas.

Tas noteikti bija tas pats slaidais tum�matis, kuru es uzru�nāju uz ielas. Uz Londonas tilta es viņu pamanīju vēlreiz, pēc tam viņ� iejuka pūlī. Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņ� man sekoja.

���� Jā, jā! � Holmss sacīja. � Protams! Tātad jūs sakāt, slaids tum�matis ar kuplām ūsām un brillēs ar dūmakainiem stikliem?

���� Holms, jūs esat gai�reģis! Viņam patie�ām bija dūma�kainas brilles, bet es ta�u to netiku teicis!

����� Kaklasaitē viņam bija masonu saspraude?

����� Holms!

����� Tas ir tik vienkār�i, mī|o Vatson. Bet nu pāriesim pie tā, kas attiecas uz lietu. Man jāatzīstas: �is notikums, kur� pirmajā acu uzmetienā likās tik parasts, ka man diezin vai vērts ar to nodarboties, ar katru brīdi vairāk iegūst pilnīgi citu nokrāsu. Tiesa, savā braucienā jūs pa�u svarī�gāko neesat pamanījis, bet pat tas, ko esat ieraudzījis, gribot negribot raisa nopietnas pārdomas.

����� Ko es neesmu pamanījis?

���� Neapvainojieties, draudziņ! Jus zināt, es esmu pilnīgi objektīvs. Jūs esat loti labi veicis savu uzdevumu. Daudzi to nebūtu spēju�i. Bet da�as būtiskas detaļas jūs esat palai�dis garām. Ko par �o Emberliju un viņa sievu domā kai�miņi? Vai tad tas nav svarīgi? Kāda slava ir doktoram Er�nestam? Vai viņ� patiesi ir tāds kaislīgs sievie�u mīlētājs? Ņemot vērā jūsu iedzimto pievilcību, Vatson, ikviena sie�viete ir jūsu sabiedrotā. Kāpēc es nedzirdu, ko domā pasta jaunkundze un sakņu pārdevēja sieva? Cik dabiski ir iztē�loties �ādu ainu: jūs �ukstat ausīs komplimentus "Zilā en�kura" jaunajai oficiantei, kura atbild jums, pastāstīdama konkrētus faktus. �o izdevību jūs esat palaidis garām.

���� Vēl nav par vēlu to izdarīt.

����� Tas jau ir izdarīts. Pa�u nepiecie�amāko es mēdzu uzzināt ar telefona un Skotlendjarda palīdzību, neizejot no �īs istabas. Starp citu, �ī informācija saskan ar ve�uka stāstī�jumu. Pilsētiņā viņam ir skopuļa slava, pret sievu viņ� bijis prasīgs un bargs. Svēta patiesība, ka viņ� savā mantu kam�barī glabājis lielu naudas summu. Taisnība arī, ka doktors Ernests, jauns vecpuisis, ar Emberliju spēlējis �ahu, bet ar viņa sievu dro�i vien iesaistījies mīlas dēkā. Viss liekas skaidrāks par skaidru, bet tomēr� tomēr!

����� Un kur tad ir tas āķis?

����� Varbūt manā iztēlē. Lai nu tas tur paliek, Vatson. Bet mēs no �īs pasaules pelēkās ikdienības glābsimies mū�zikā. Alberthollā �odien dzied Karina. Mēs vēl pagūsim pārģērbties, paēst pusdienas un varēsim nodoties mākslas baudī�anai.

No rīta es piecēlos agri, bet uz galda paliku�ās grauzdiņu druskas un pāris olu �aumalu liecināja, ka mans draugs bi�jis aug�ā vēl agrāk. Turklāt atradu arī steigā uzskricelētu zīmīti:

"Mīļo Vatson! Man gribētos vēl �o to uzzināt par mis�teru D�oziju Emberliju. Kad bū�u to izdarījis, mēs ar mie�rīgu sirdi varēsim uzskatīt �o lietu par pabeigtu, bet var�būt arī ne. Es tikai gribētu lūgt Jūs būt tepat tuvumā ap pulksten trijiem, jo nav izslēgts, ka Jūs man būsiet vaja�dzīgs.

�. H."

Pusi dienas es Holmsu neredzēju, bet norādītajā laikā viņ� atgriezās � nopietns, noraizējies, savu domu pārņemts. Tādos brī�os labāk bija viņu netraucēt.

����� Emberlijs vēl nav bijis?

����� Nē.

����� Nu, tad atnāks. Es viņu gaidu.

Gaidīt nenācās ilgi: vecais drīz vien ieradās. Viņa apmā�kusies seja skaidri pauda satraukumu un neizpratni.

���� Es saņēmu telegrammu, mister Holms, bet nevaru to saprast.

Viņ� pasniedza telegrammu Holmsam, kur� to nolasīja skali:

"Nekavējoties brauciet �urp. Man ir zinas par ļūsu zaudēto mantu.

Elmans. Mācītāja māja."

���� Nosūtīta divos desmit no Litlperlingtonas, � Holmss sacīja. � Litlperlingtona, ja nemaldos, atrodas Eseksā, netā�lu no Frintonas. Nāksies braukt tūliņ pat. Sūtītājs ir nopiet�na persona, kā nekā draudzes mācītājs. Acumirkli � kur mans Krokforda uzziņu krājums? A, te tas ir: "D�. K. El�mans, mākslas maģistrs, Mūsmūras un Litlperlingtonas ap�vienotā draudze." Apskatiet vilcienu sarakstu, Vatson.

����� Nākamais vilciens atiet piecos divdesmit no Liver- pūlstrītas.

���� Lieliski! Jums vajadzētu braukt viņam līdzi, Vatson. Misteram Emberlijam var ievajadzēties palīdzības vai pa�doma. Skaidrs, ka tuvojas �īs lietas iz�ķiro�ais brīdis.

Ta�u mūsu klients neizrādīja ne mazāko vēlē�anos doties ce|ā.

����� Bet tam ta�u nav nekādas jēgas, mister Holms, � viņ� teica. � Ko gan �is cilvēks var zināt par notiku�o? Tā ir veltīga laika un naudas tērē�ana.

����� Ja viņam nekas nebūtu zināms, viņ� nesūtītu jums telegrammu. Tūliņ pat paziņojiet viņam, ka braucat.

����� Es laikam tomēr nebrauk�u.

Holmss savilka tik bargu seju, cik vien spēja.

���� Mister Emberlij, ja jūs atteiksieties no izdevības, kura pati jums iekritusi rokās, gan man, gan policijai radīsies visai nelāgs iespaids. Mums var likties, ka jūs neesat pārāk ieinteresēts, lai izmeklē�anas rezultāts būtu veiksmīgs.

�ī doma mūsu klientam iedvesa �ausmas.

��� Ak Dievs, ja jūs uz to tā raugāties, tad es noteikti brauk��u! � viņ� iesaucās. � Man vienkār�i liekas muļķīgi cerēt, ka �is mācītājs kaut ko varētu zināt. Bet ja jūs tā domājat�

���� Jā, es tā domāju, � Holmss daudznozīmīgi teica, un jautājums bija izlemts.

Pirms mēs izgājām no istabas, Holmss pasauca mani sānus un deva īsus norādījumus, no kuriem bija saprotams, ka viņ� �o braucienu uzskata par loti nozīmīgu.

���� Visādā zinā uzmaniet, lai viņ� tie�ām aizbrauktu, � Holmss sacīja. � Ja viņ�, nedod Dievs, aiz�mauc vai atgrie��as atpakaļ, skrieniet uz tuvāko telefonu un lieciet man pateikt vienu vienīgu vārdu: "Aizbēga". Es do�u rīkojumu man to paziņot, lai kur es tobrīd atrastos.

Līdz Litlperlingtonai nokļūt nav tik vienkār�i: tā atrodas pie dzelzceļa blakusatzarojuma. Par �o braucienu man pali�ku�as ne visai patīkamas atminas: laiks bija karsts, vilciens vilkās lēni, mans ceļabiedrs bija drūms un nerunīgs un, ja arī pavēra muti, tad tikai, lai izteiktu indīgu piezīmi par to, cik muļķīgs ir mūsu pasākums. Kad beidzot izkāpām no vilciena, nācās braukt vēl divas jūdzes līdz mācītāja mā�jai, kur mūs savā kabinetā pieņēma cienīgs, mazliet uzpūtīgs garīdznieks. Viņam priek�ā uz galda bija mūsu telegramma.

���� Ar ko varu pakalpot, d�entlmeņi? � viņ� vaicāja.

����� Mēs atbraucām, jūsu telegrammas aicināti, � es pa�skaidroju.

���� Telegrammas? Es nekādu telegrammu neesmu sūtījis!

����� Es runāju par telegrammu, kuru jūs atsūtījāt miste�ram D�ozijam Emberlijam sakarā ar ziņām par viņa sievu un naudu.

���� Ja tas ir joks, ser, tad loti ap�aubāms, � nikni sacīja mācītājs. � Es nekad neesmu dzirdējis par d�entlmeni, kura vārdu jūs minējāt, un nevienam neesmu sūtījis telegrammu.

Mēs ar Emberliju pārmijām izbrīnītus skatienus.

���� Varbūt tā ir kāda kļūda, � es neatlaidos. � Vai jums nav divas draudzes? Te ir telegramma, paraksts � Elmans, adrese � mācītāja māja.

���� Te ir tikai viena draudze, ser, un tikai viens mācītājs. Bet jūsu telegramma ir bezkaunīgs viltojums, par kura izcel�smi noteikti painteresēsies policija. Pagaidām es neredzu iemesla turpināt mūsu sarunu.

Tā nu mēs ar misteru Emberliju stāvējām ceļa malā Litl�perlingtonas ciematā; nomaļāku kaktu dro�i vien būtu grūti sameklēt visā Anglijā. Mēs devāmies uz telegrāfu, bet tas jau bija slēgts. Par laimi, mazā stacijas viesnīcā atradās telefons, un es piezvanīju Holmsam, kur�, uzzinājis brauciena iznā�kumu, bija ne mazāk pārsteigts kā mēs.

���� Apbrīnojami! � teica tālā balss klausulē. � Augstā�kajā mērā dīvaini! Loti baidos, mīļo Vatson, ka �odien ne�viens vilciens vairs atpakaļ neiet. Pats negribēdams, esmu jūs lēmis moko�ai nak�ņo�anai lauku viesnīcā. Bet tas ne�kas, Vatson, toties jūs atpūtīsieties dabas klēpī. Daba un D�ozijs Emberlijs � jūs pilnībā varēsiet izbaudīt �o saskar�smi. � Es izdzirdu viņu neskanīgi iesmejamies, un tad mūs atvienoja.

Drīz vien pārliecinājos, ka manu ceļabiedru ne velti uz�skata par skopuli. Vispirms viņ� bija �ēlojies par ceļa izde�vumiem, uzstājis, ka mums jābrauc tre�ajā klasē, bet tagad skali pauda sa�utumu par to, ka jāapmaksā viesnīca. Kad mēs nākamajā rītā beidzot atgriezāmies Londonā, grūti nācās pateikt, kur� no mums bija sliktākā garastāvoklī.

����� Iesaku jums pa ceļam ienākt Beikerstrītā, � es teicu. � Varbūt misters Holmss gribēs dot jums kādus jaunus norādījumus.

���� Ja no tiem bus tikpat daudz jēgas kā no iepriek�ējiem, tad tie nav diezko vērti, � ļauni atcirta Emberlijs. Tomēr viņ� nāca man līdzi. Es ar telegrammu jau biju paziņojis Holmsam mūsu iera�anās laiku, bet viņ� bija atstājis mums zīmīti, ka aizbrauc uz Ljūi�emu un gaidīs mus tur. Tas bija pārsteigums, bet vēl lielāks pārsteigums gaidīja mūs Ember- lija viesistabā: Holmss tur nebija viens. Viņam blakus sēdēja solīds vīrietis ar neizdibināmu seju � tum�matis ar dūma�kainām brillēm un lielu masonu saspraudi kaklasaitē.

���� Tas ir mans draugs misters Bārkers, � Holmss iepa�zīstināja. � Viņ� arī nodarbojās ar jūsu lietu, lai gan neat�karīgi no manis. Bet mēs abi gribam uzdot jums vienu un to pa�u jautājumu.

Misters Emberlijs smagi noslīga uz krēsla. Viņ� juta kaut ko nelāgu. Acis viņam sāka �audīties un seja savilkās.

����� Kādu jautājumu, mister Holms?

���� Tikai vienu: kur jūs likāt līķus?

Emberlijs izgrūda aizsmaku�u kliedzienu un pielēca kā�jās, ar kaulainajām rokām krampjaini tvarstīdams gaisu. Mute viņam pavērās; tagad viņ� atgādināja baigu, plēsīgu putnu. Vienā mirklī D�ozijs Emberlijs nostājās mūsu priek�ā savā patiesajā veidolā: ļauns briesmonis, kura kroplajā ķer�menī iemājoja tikpat kropla dvēsele. Viņ� sabruka uz krēsla un aizsedza muti ar plaukstu, it kā apslāpētu klepu. Holmss kā tīģeris metās viņam virsū un sagrāba pie rīkles, spēcīgi noliekdams viņa galvu uz leju. No pavērtajām lūpām izkrita balta tablete.

���� Nemēģiniet saīsināt savu ceļu, D�ozij Emberlij! Viss ir jādara kā nākas un likumīgā kārtībā. Ko jūs teiksiet, Bārker?

���� Es atstāju ekipā�u pie vārtiem, � mūsu mazrunīgais paziņa atsaucās.

�������� Līdz iecirknim ir tikai pārsimt jardu. Brauksim divi vien. Jūs varat palikt �eit, Vatson, es pēc pusstundas at�griezī�os.

Vecā krāsu tirgotāja spēcīgajā ķermenī slēpās lauvas spēks, ta�u divu �ādu pieredzēju�u detektīvu rokās viņ� bija bezpalīdzīgs. Lai kā viņ� locījās, pūlēdamies izrauties, viņu tomēr ievilka kebā, un es paliku viens pats �ajā baismīgajā mājā. Ta�u nepagāja ne pusstunda, kad atgriezās Holmss kopā ar jaunu, �vītīgu policijas inspektoru.

������ Es atstāju Bārkeru kārtojam visas formalitātes, � Holmss sacīja. � Jūs pirmoreiz redzējāt Bārkeru, Vatson? Tas ir mans nīstamais sāncensis un konkurents no Temzas pretējā krasta. Kad jūs pieminējāt slaido tum�mati, man nebija grūti papildināt �o tēlu. Viņa kontā ta�u ir ne viena vien veiksmīgi atklāta lieta, vai nav tiesa, inspektor?

����� Jā, mēs viņu da�kārt sastopam savā ce|ā, � rāmi atsaucās inspektors.

����� Nenolieg�u, viņ� izmanto neatļautas metodes tāpat kā es. Vai zināt, nelikumības da�kārt loti atvieglo darbu. Jums, piemēram, nekad nebūtu izdevies izspiest no �ī cilvēka atzī�anos ar savu likumā paredzēto brīdinājumu: "Viss, ko jūs teiksiet, var tikt izmantots pret jums."

���� Var jau būt, mister Holms. Bet mēs tomēr panākam savu. Vai jūs tie�ām domājat, ka mums nav pa�iem sava vie�dokļa par �o lietu un ka mēs nebūtu notvēru�i noziedz�nieku? Atvainojiet, bet kā lai mēs nejustos aizskarti, ja jūs ar savām � mums aizliegtām � metodēm apsteidzat mūs un noplūcat visus laurus!

���� Nekas tamlīdzīgs nenotiks, Makkinon. Apsolu jums, ka kop� �ī brī�a es turē�os ēnā, bet, runājot par Bār�keru, � viņ� darīja tikai to, ko es viņam liku.

Inspektors jūtami atplauka.

��� Tas ir loti laipni no jums, mister Holms. Jums nosodī�jums un atzinība maz ko nozīmē, bet mēs esam pavisam citā situācijā, īpa�i, kad mūs sāk izpra�ņāt avī�nieki.

���� Pilnīgi pareizi. Bet, tā kā viņi jums jautājumus noteikti uzdos, tad nebūtu slikti jau iepriek� sagatavot atbildes. Piemēram, ko jūs teiksiet, ja kāds saprātīgs un veikls repor�tieris jums pavaicās, kādi pierādījumi jūsos modināja aiz�domas un galu galā lāva konstatēt patiesos faktus?

Inspektors sastomījās.

���� Patiesu faktu mūsu rīcībā pagaidām nav, mister Holms. Jūs sakāt, ka arestētais trīs liecinieku klātbūtnē mēģinājis izdarīt pa�nāvību un tādējādi faktiski atzinis sevi par vainīgu sievas un viņas mīļākā slepkavībā. Vai jums ir zināmi vēl kādi fakti?

���� Jūs pavēlējāt izdarīt kratī�anu?

���� Tūliņ ieradīsies trīs policisti.

����� Tad jūsu rīcībā drīz būs visneap�aubāmākais fakts. Līki noteikti ir tepat netālu. Pārmeklējiet pagrabus un dār�zu. Lai pārlūkotu aizdomīgākās vietas, jums nevajadzēs pārāk daudz laika. Māja ir veca, ūdensvada caurules jaunas. Kaut kur jābūt pamestai akai. Izmēģiniet laimi tur.

���� Bet kā jūs to visu uzzinājāt? Un kā viņ� to izdarījis?

���� Vispirms es pastāstī�u, kā viņ� to izdarīja, bet pēc tam varēsiet uzklausīt paskaidrojumus, kurus dzirdēt ir tiesības gan jums, gan, vēl jo vairāk, manam pacietīgajam draugam; viņ� man loti daudz palīdzēja. Bet iesākumā es gribētu, lai jūs saprastu, kāds ir �ī cilvēka domā�anas veids. Tas ir loti neparasts � tik neparasts, ka �o noziedznieku drīzāk sa�gaida nevis karātavas, bet Brodmūra [1] . Emberlijs ir pārpārēm apveltīts ar tādām rakstura īpa�ībām, kuras saskaņā ar mūsu priek�statiem vairāk varētu piemist viduslaiku itālim nekā mūsdienu anglim. Tas ir no�ēlojams skopulis, viņ� tā nomocīja sievu ar savu sīkmanību, ka viņa kļuva par viegli iegūstamu laupījumu jebkuram piedzīvojumu meklētājam, kāds arī nekavējoties parādījās �ī mediķa un �ahista Ernesta personā. Emberlijs lieliski spēlēja �ahu � tas ir raksturīgi cilvēkam, kur� spēj iecerēt viltīgus plānus, Vatson. Kā visi skopuli, viņ� bija greizsirdīgs, un viņa greizsirdība izvērtās par māniju. Vai nu tam bija iemesls, vai nebija, bet viņ� sāka turēt sievu aizdomās par neuzticību. Viņ� nolēma atriebties un iecerēja velni�ķīgi atjautīgu atriebības plānu. Panāciet �urp!

Glu�i kā pats savā mājā, Holmss veda mūs pa gaiteni un apstājās pie mantu kambara atvērtajām durvīm.

������ Fū, cik drausmīgi smird pēc krāsas! � iesaucās inspektors.

������ �is apstāklis arī kļuva par pirmo pierādījumu, � Holmss sacīja. � Varat pateikties doktoram Vatsonam, kur� to ievēroja, lai gan neizdarīja vajadzīgos secinājumus. Tas uzvedināja mani uz īstajām pēdām. Kāpēc �im cilvēkam tik nepiemērotā brīdī vajadzētu piesmirdināt māju? Acīmredzot tādēļ, lai nomāktu kādu citu smaku, kura varētu modināt aizdomas. Tad sāku domāt par �o istabu ar dzelzs durvīm un dzelzs �alūzijām � tā ir hermētiski noslēdzama. Apko�pojiet abus �os faktus � kurp tie ved? To es varēju konsta�tēt tikai pēc mājas apskates. Par to, ka te slēpjas kas no�pietns, es vairs ne�aubījos, jo biju paspējis ievākt ziņas Hei- mārkitas teātrī un � atkal pateicoties doktora Vatsona acīgumam � noskaidrot, ka tovakar "B" rindā balkonā ne trīsdesmitā, ne trīsdesmit otrā vieta nav bijusi aizņemta. Tā�tad Emberlijs teātrī nebija rādījies un viņa alibi iz�ākstēja. Viņ� bija pieļāvis rupju kļūdu, ļaudams manam tālredzī�gajam draugam ievērot tās vietas numuru, kurā bija jāsē� viņa sievai. Nu bija jādomā, kā apskatīt māju. Es aizsūtīju savu aģentu uz visnomaļāko ciematu, kādu vien zināju, un ar viņa telegrammu izsaucu uz turieni Emberliju tādā laikā, lai viņ� nekādā ziņā nepaspētu atgriezties. Gadījumam, ja kaut kas misēsies, iedevu viņam ceļabiedros doktoru Vat- sonu. Cienījamā mācītāja vārdu es, protams, atradu savā Krok- forda uzziņu krājumā. Vai es izsakos pietiekami skaidri?

����� Pilnīgi, � bijīgi noteica inspektors.

����� Nu varēju nebaidīties, ka mani iztraucēs, un mierīgi ielīst sve�ā mājā. Kramplau�a profesija mani alla� ir vili�nājusi, un, ja es būtu to izvēlējies, ne�aubos, ka būtu guvis �ajā jomā izcilus panākumus. Un ko es atklāju? Skatie�ties � gar grīdas līsti stiepjas gāzes vads. Lieliski. Tas gar sienu iet uz aug�u, un tur, kaktā, ir krāns. Vads, kā redzat, ir ievilkts mantu kambarī un sniedzas līdz tai ģip�a rozei griestu vidū, kur zem rotājuma nav redzams. Vada gals at�stāts vaļā. Jebkurā brīdī, atgrie�ot ārējo krānu, istabu var piepludināt ar gāzi. Pietiek pagriezt sviru līdz galam, un neviens, kur� atradīsies �ajā mazajā istabiņā ar slēgtām durvīm un nolaistām �alūzijām, nepaliks pie samaņas pat ne divas minūtes. Ar kādu velni�ķīgu viltību viņ� tos abus iemānīja �ajā istabā, es nezinu, bet, tikko pārkāpu�i tās slieksni, viņi bija Emberlija varā.

Inspektors ieinteresēts nopētīja gāzes vadu.

Kāds no mūsu ļaudīm teica, ka mājā o� pēc gāzes, � viņ� teica. � Bet logs un durvis bija vaļā, arī krāsa smir�dēja. Emberlijs apgalvoja, ka sācis krāsot pirms notiku�ā. Nu, bet tālāk, mister Holms?

���� Tālāk notika incidents, kas man pa�am bija mazliet negaidīts. Rītam austot, es pa ēdamistabas logu jau kāpu ārā dārzā, kad pēk�ņi kāda roka sagrāba mani aiz apkakles un kāda balss teica: "Ko tu te dari, blēdi?" Kad man izde�vās pagriezt galvu, ieraudzīju pazibam sava drauga un kon�kurenta mistera Bārkera dūmakainās brilles. Tā bija uzjaut�rino�a sastap�anās, un mēs abi sākām smieties. Izrādījās, ka viņ� uzsācis izmeklē�anu pēc doktora Ernesta radinieku lūguma un arī secinājis, ka lieta nav tīra. Viņ� jau vairākas dienas bija novērojis apkārtni un doktoru Vatsonu turēja par aizdomīgu personu, kas ierodas mājā. Arestēt Vatsonu viņ� nevarēja, bet, kad viņa acu priek�ā kāds subjekts iz�spraucās dārzā pa ēdamistabas logu, viņ� neizturēja. Es, protams, viņam pastāstīju, kā viss ir patiesībā, un mēs turpinājām darboties kopīgi.

����� Kāpēc kopā ar viņu? Kāpēc ne ar mums?

���� Tāpēc, ka es biju iecerējis pakļaut Emberliju nelielai pārbaudei, kas izdevās spīdo�i. Baidos, ka jūs nebūtu pie�kritis izmantot �ādus paņēmienus.

Inspektors pasmaidīja.

���� Varbūt, ka ne. Tātad, mister Holms, ja es jūs pareizi sapratu, jūs pilnīgi atsakāties no līdzdalības �ajā lietā un nododat visus savus materiālus mūsu rīcībā.

���� Protams. Tā esmu paradis darīt.

���� Tādā gadījumā policijas vārdā izsaku jums pateicību. Jūsu izklāstījumā �ī lieta ir pilnīgi skaidra. Līkus mēs dro�i vien atradīsim bez pūlēm.

����� Te ir kāds neliels, bet drausmīgs lieti�ķs pierādī�jums, � Holmss turpināja. � Esmu pārliecināts, ka Ember�lijs to nav pamanījis. Lai gūtu panākumus, inspektor, vien�mēr jācen�as iedomāties sevi otra vietā un jāiztēlojas, kā jūs rīkotos. Piemēram, pieņemsim, ka jūs esat ieslēgts �ajā ista�biņā un jums atlicis dzīvot ne vairāk kā pāris minūtes, bet jūs gribat atmaksāt izdzimtenim, kur� tur, aiz durvīm, var�būt vēl ņirgājas par jums. Ko jūs darītu?

���� Atstātu vēstuli.

������ Pareizi. Jūs gribētu pastāstīt cilvēkiem, kā aizgājāt bojā. Rakstīt uz papīra nav nozīmes. Slepkava atradīs zīmīti. Bet, ja uzrakstītu uz sienas, to varētu izlasīt kāds cits. Un raugiet! Virs grīdas līstes ar sarkanu ķīmisko zīmuli uzvilkts: "Mūs no�"

���� Ko tas nozīmē?

������ Redzat � no grīdas līdz uzrakstam ir tikai pēdas attālums. Nelaimīgais rakstījis, gulēdams uz grīdas, jau mir�dams. Un nepabeidzis zaudējis samanu.

����� Viņ� gribēja uzrakstīt: "Mūs noslepkavoja".

��� Tie�i tā es at�ifrēju �o uzrakstu. Tā ka, ja jūs pie noga�linātā atradīsiet ķīmisko zīmuli�

���� Pameklēsim, varat ne�aubīties. Bet kur tad vērtspapī�ri? Skaidrs, ka nekādas zādzības nav bijis. Akcijas viņam tie�ām biju�as. Mēs pārbaudījām.

���� Tās viņ� noslēpis dro�ā vietā, varat būt mierīgs. Kad bēg�anas lieta būtu sākusi noklust, viņ� tās būtu pēk�ņi atra�dis un paziņojis, ka vaininieki no�ēlo grēkus un atsūtīju�i nozagtos vērtspapīrus atpakaļ vai arī izmetu�i kaut kur pa ceļam.

����� Jā, jums ir gatava atbilde uz jebkuru grūtu jautā�jumu, � inspektors teica. � Nevaru saprast tikai vienu: pie mums viņam būtu noteikti jāierodas, bet kāpēc viņ� uzmeklēja jūs?

���� Aiz tīrās lielības! � Holmss atbildēja. � Viņ� uzska�tīja sevi par tādu gudrinieku, bija tik pa�pārliecināts, ka iedomājās visus ap�maucis. Vēlāk viņ� būtu varējis teikt skeptiskam kaimiņam: "Vai redzat � ko gan visu es nepa�sāku! Es aicināju palīgā ne tikai policiju, bet pat �erloku Holmsu."

Inspektors sāka smieties.

��� Nāksies jums piedot �o "pat", mister Holms. Tik smal�ki nostrādātu darbu es nebiju redzējis.

Pēc da�ām dienām mans draugs iemeta man klēpī divreiz mēnesī iznāko�ās "North Surrey Observer" numuru. Tajā Emberlija lietai bija veltīta vesela sleja ar asinis stindzi�no�iem virsrakstiem, tādiem kā ""Patvēruma" �ausmas" un "Spo�i kriminālpolicijas panākumi". Noslēguma rindkopa ļauj spriest par rakstības stilu:

"Izcilā atjautība, kādu parādīja inspektors Makkinons, secinādams, ka krāsas smaka domāta kādas citas, piemē�ram, gāzes smakas slēp�anai, drosmīgais pieņēmums, ka mantu kambaris varējis tikt izmantots kā nāvinieku kamera, kā ari tālākā izmeklē�ana, kas vainagojās ar līķu atra�anu vecā akā, kura bija veikli nomaskēta ar suņu būdu, paliks kriminālmeklē�anas vēsturē kā mūsu policijas izcilās meis�tarības pārliecino�s piemērs."

� Nekas, Makkinons ir jauks puisis, � Holmss noteica, iecietīgi smīnēdams. � Pievienojiet to mūsu arhīvam, Vat- son. Kādreiz varēsim izstāstīt patiesību par �o notikumu.

�Ietekmīgais klients ; Izbalēju�ais kareivis ; Mazarīni briljants ; Trīs Frontoni� ; Saseksas vampīrs ; Trīs Garidebi ; Tora tilts ; Cilvēks �etrrāpus ; Lauvas krēpes ; Aizplīvurotā īrniece ; Pensionētais krāsu tirgotājs

Sagatavota iespie�anai

S1A "Tapals" Rcg ap! Nr 2-0115

Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfijā" Puikina iela 12, Klga, LV ■ 1050

[1] psihiatriskā slimnīca noziedzniekiem Berk�iras grāfistē (Tulk. piezīme).