Ilgas stundas �erloks Holmss pavadīja, pārlicis pār stikla kolbu, kurā vārījās kaut kas atbaido�i smirdo�s. Ar savu zemu noliekto galvu viņ� atgādināja savādu, kārnu putnu ar pelē�kām, nespodrām spalvām un melnu cekulu.

��� Nu, Vatson, � viņ� negaidot ierunājās, � tātad jūs savus ietaupījumus neieguldīsiet Dienvidāfrikas vērtspapīros?

Es pārsteigumā sarāvos. Lai gan biju jau pieradis pie Holmsa neparastajām spējām, tomēr negaidītā ielau�anās manās visap�slēptākajās domās likās pavisam neizskaidrojama.

��� Velns parāvis, kā jūs to uzzinājāt? � es jautāju.

Turēdamis rokā kūpo�o kolbu, Holmss pagriezās krēslā, un

viņa dziļi iegrimu�ās acis priecīgi iemirdzējās.

��� Atzīstieties, Vatson, ka esat galīgi izsists no sliedēm, � viņ� sacīja.

��� Atzīstos!

��� Man būtu vajadzējis likt jums to uzrakstīt uz papīra un parakstīties.

��� Kāpēc?

���� Tāpēc, ka pēc piecām minūtēm jūs teiksiet, ka tas ir pavisam vienkār�i.

���� Esmu pārliecināts, ka nekad tā neteik�u.

���� Vai zināt, mans dārgais Vatson� � Holmss ievietoja kolbu statīvā un, glu�i kā profesors auditorijai, sāka lasīt man lekciju. � Izveidot vienkār�u, vienu no otra izrieto�u slēdzie�nu ķēdi nav nemaz tik grūti. Ja vēlāk visus ķēdes starpposmus atmet, bet klausītājiem atklāj tikai pirmo un pēdējo, rodas satrieco�s, bet arī mānīgs iespaids. Pēc tam, kad biju pamanījis iedobīti starp jūsu kreisās rokas īk�ķi un rādītājpirkstu, man nenācās grūti izsecināt, ka jūs netaisāties savu nelielo kapitālu ieguldīt zeltraktuvēs.

����� Bet es nesaskatu nekādu saistību starp �iem diviem apstākļiem!

���� Tam es tie�ām ticu! Tomēr pāris minūtēs pierādī�u, ka �āda saistība pastāv. Tātad, lūk, �īs vienkār�ās ķēdes iztrūk�sto�ie posmi: pirmkārt, vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no kluba, iedobīte starp jūsu kreisās rokas īk�ķi un rādītājpirkstu bija nosmērēta ar krītu; otrkārt, katru reizi, kad jūs spēlējat biljardu, jūs iedobīti parīvējat ar krītu, lai kija neslīdētu; tre��kārt, biljardu jūs spēlējat tikai un vienīgi ar Serstonu; ceturt�kārt, pirms mēne�a jūs pats man pateicāt, ka Serstons jums piedāvājis kopīgi iegādāties Dienvidāfrikas vērtspapīrus, kas mēnesi vēlāk būs pārdo�anā; piektkārt, jūsu �eku grāmatiņa stāv ieslēgta mana rakstāmgalda atvilktnē, un jūs neesat man prasījis atslēgu; sestkārt, jūs netaisāties ieguldīt savu naudu Dienvidāfrikas vērtspapīros.

���� Cik vienkār�i! � es iesaucos.

����� Protams! � Holmss jutās nedaudz aizskarts. � Pēc tam, kad jums visu izskaidro, katrs atrisinājums liekas loti vienkār�s. Toties te jums būs viens vēl neatrisināts uzde�vums. Paskatīsimies, draugs Vatson, kā jums izdosies ar to tikt galā.

Holmss paņēma no galda papīra lapiņu, pasniedza to man un atkal pievērsās saviem kīmiskajiem pētījumiem. Es izbrī�nījies ieraudzīju uz lapas uz�vīkātus dīvainus hieroglifus.

���� Piedodiet, Holms, to ta�u ir zīmējis bērns! � es iesau�cos.

���� Lūk, kādas ir jūsu domas!

���� Kas tas tāds ir?

���� Tie�i to vēlas uzzināt misters Hiltons Kibits no Rīd- lingtorpmenoras Norfolkas grāfistē. �o mazo rēbusu viņ� atsū�tīja ar pirmo pastu, bet pats izbrauca �urp ar tuvāko vilcienu. Vatson, vai dzirdējāt zvanu? Tam vajadzētu būt viņam.

Uz kāpnēm atskanēja smagi soli, un pēc mirkļa ienāca gara auguma, sārts, gludi skūts d�entlmenis. Skaidrās acis un zie�do�ie vaigi nepārprotami liecināja, ka viņa dzīve rit tālu no Beikerstrītas miglām. Likās, ka līdz ar viņu istabā ieplūda austrumu piekrastes spirgtie, spēcīgie vēji. Mēs sarokojāmies, un viņ� jau gatavojās apsēsties, kad pēk�ņi pamanīja lapiņu ar dīvainajiem ķeburiem, kuru es tikko biju pētījis un atstājis uz galda.

��� Mister Holms, ko jūs par tiem domājat? � Viesis kļuva nemierīgs. � Esmu dzirdējis, ka jūs interesē visādi noslēpu�maini gadījumi, un nospriedu, ka dīvaināku par �o jums būs grūti atrast. Es izsūtīju �o papīriņu ātrāk, lai jūs līdz manai atbrauk�anai paspētu ar to iepazīties.

����� Zīmējums patiesi ir visādā ziņā intriģējo�s, � Holmss sacīja. � Pirmajā acu uzmetienā tas izskatās pēc bērna drais�kulībām. Kur� gan cits, izņemot bērnu, varēja sazīmēt mazās dejojo�ās figūriņas? Kāpēc jūs �os dīvainos nieciņus uzņemat tik nopietni?

���� Es tie�ām nebūtu tām pievērsis nekādu uzmanību, ta�u mana sieva� Viņa līdz nāvei pārbijās, un, kaut arī man neko nesaka, es redzu, cik viņai ir izbiedēts skatiens. Tāpēc arī es tik ļoti to ņēmu pie sirds.

Holmss pacēla papīriņu, un tas iemirdzējās saules staros. Lapiņa bija izplēsta no piezīmju grāmatiņas, un uz tās ar zīmuli bija uzzīmētas �ādas figūriņas:

Rūpīgi vēlreiz izpētījis lapiņu, Holmss to saudzīgi pārlocīja un noglabāja kabatas portfelī.

���� Izskatās, ka mūs gaida neparasts un aizraujo�s piedzī�vojums, � viņ� teica. � Mister Hilton Kibit, savā vēstulē jūs jau man �o to pastāstījāt, tomēr justos loti pateicīgs, ja jūs būtu tik laipns un savu stāstu atkārtotu vēlreiz, lai to varētu noklausīties arī mans draugs doktors Vatsons.

� Es esmu vāj� stāstnieks, � ierunājās mūsu viesis, nervozi sa�ņaugdams un atlaizdams savas lielās, spēcīgās dūres. � Ja jums manā stāstījumā kaut kas liksies neskaidrs, lūdzu, jautā�jiet! Sāk�u ar to, ka pirms gada apprecējos� Iepriek� gan gribu piebilst, ka neesmu bagāts cilvēks, tomēr varu lepoties ar savu dzimtu, kas Ridlingtorpmenorā pazīstama jau piecus gadsimtus un skaitās pati ievērojamākā Norfolkas grāfistē. Pagāju�ajā gadā biju atbraucis uz Londonu un apmetos Rasel- skvēra mēbelētajās istabās, jo tur bija apmeties ari mūsu drau�dzes mācītājs misters Pārķers. Mēbelētajās istabās dzīvoja arī kāda jauna amerikāņu lēdija � uzvārdā Patrika, Ilsija Patrika. Mēs ātri vien sadraudzējāmies. Nebija pagājis pat mēnesis, kad biju vinu kvēli iemīlējis. Mēs klusi apprecējāmies un aizbrau�cām pie manis uz Norfolku. Mister Holms, jums dro�i vien liksies savādi, ka senas dzimtas atvase stājas laulībā ar sievieti, neko nezinot par viņas pagātni un ģimeni. Ta�u, ja jūs būtu viņu redzējis un iepazinis, jums nebūtu grūti mani saprast. Ilsija pret mani bija atklāta un bija ar mieru atteikties no kāzām, ja es pēk�ņi pārdomātu un gribētu no tām atteikties. "Savā agrākajā dzīvē man iznācis saieties ar loti nepatīkamiem cilvēkiem", viņa sacīja. "Es vēlētos to aizmirst. Negribu atgriez�ties pagātnē, jo ikviena atmiņa man sagādā sāpes. Hilton, ja tu mani apprecēsi, tu būsi precējies ar sievieti, kas pati neko apkaunojo�u nav izdarījusi, ta�u tev man jātic un jāļauj noklu�sēt visu, kas ar mani noticis līdz tam laikam, kamēr kļuvu tava. Ja mani noteikumi tev liekas pārāk smagi, atgriezies Norfolkā un Jauj man turpināt to vientulīgo dzīvi, kādu es dzīvoju pirms mūsu sastap�anās."

Tā viņa man sacīja dienu pirms kāzām. Es viņai atbildēju, ka viņas vēlē�anos izpildī�u, un savu vārdu esmu turējis. Tagad jau gadu mēs esam precēts pāris un visu �o laiku esam dzīvo�ju�i loti laimīgi. Ta�u apmēram pirms mēne�a, jūnija beigās, es pirmo reizi manīju tuvojamies nelaimi.

Mana sieva saņēma vēstuli no Amerikas � uz aploksnes bija amerikāņu marka. Ilsija kļuva mironīgi bāla, izlasīja vēstuli un iemeta ugunī. Viņa ne reizes par to neieminējās, un es neko nejautāju, jo solīts paliek solīts. Ta�u kop� tās stundas sieva nekur nerod mieru. Viņai vienmēr ir izbiedēta seja, un es jūtu, ka viņa kaut ko gaida.

Tagad nāks pats dīvainākais manā stāstā. Apmēram pirms nedēļas, liekas, tas bija otrdien, uz vienas no palodzēm es ieraudzīju uz�vīkātus tādus pa�us dejojo�us cilvēciņus, kā uz �īs lapiņas. Tic bija uzzīmēti ar krītu. Sākumā domāju, ka tos uzzīmējis puika, kas strādā zirgu stallī, ta�u viņ� nozvērējās, ka neko par tiem nezina. Tie bija uzradu�ies naktī. Es zīmēju�mus nomazgāju un, runājoties ar Ilsiju, garāmejot pieminēju. Man par pārsteigumu viņa to uzņēma loti nopietni un palūdza, lai gadījumā, ja es vēlreiz kaut ko tamlīdzīgu ieraudzītu, parā�dītu arī viņai. Pagāja nedēla, un zīmējumi vairs neparādījās, ta�u vakar no rīta es dārzā uz saules pulksteņa atradu �o la�piņu. Es to parādīju Ilsijai, un viņa zaudēja samaņu. Kop� tā brī�a sieva staigā kā pamirusi, un viņas acis ir �ausmu pilnas. Tāpēc, mister Holms, es jums uzrakstīju vēstuli un nosūtīju �o lapiņu. Es nevarēju griezties policijā, jo tur mani vienkār�i izsmietu, bet jūs man pateiksiet, ko darīt. Es neesmu bagāts cilvēks, ta�u, ja manai sievai draud briesmas, es ne�ēlo�u pēdējo grasi, lai viņu pasargātu.

Vaļsirdīgais, lielais vīrs ar zilajām acīm bija vienkār�i brīni��ķīgs! Katrs viņa vaibsts pauda mīlestību un uzticību savai sievai. Holmss viņa stāstu noklausījās ar vislielāko uzmanību, tad iegrima pārdomās un ilgi klusēja.

��� Mister Kibit, vai jums neliekas, � Holmss beidzot ieru�nājās, � ka visprātīgāk būtu aprunāties ar sievu un palūgt viņu atklāt savu noslēpumu?

Hiltons Kibits noraido�i papurināja savu lielo galvu:

���� Mister Holms, kas apsolīts, tas apsolīts. Ja Ilsija gribēs, viņa pati man visu izstāstīs. Es negribu piespiest sievu atzīties,

ja viņa to nevēlas. Tomēr man ir tiesības pa�am visu no�skaidrot, un �īs tiesības es izmanto�u.

��� Tādā gadījumā es jums no visas sirds centī�os palīdzēt. Sakiet, vai jūs neesat manījis tuvumā kādus sve�iniekus?

���� Nē.

����� Ja es pareizi saprotu, jūs dzīvojat pavisam nomaļus. Tāpēc sve�a cilvēka parādī�anās nevarētu palikt nepamanīta.

���� Ja kāds uzrastos tuvākajā apkārtnē, es, protams, būtu par to dzirdējis. Ta�u netālu no mums � piekrastē � atrodas da�i ciematiņi ar pievilcīgām peldvietām, kur fermeri izīrē vasarniekiem istabas.

����� Neap�aubāmi, ka �ajos savādajos zīmējumos ir kāds apslēpts saturs. Uzraksts, ko jūs man atsūtījāt, ir pārāk īss, lai es ar to varētu kaut ko iesākt, savukārt tas, ko jūs izstāstī�jāt, pārāk nenoteikts, lai varētu izdarīt secinājumus. Domāju, ka jums nepiecie�ams atgriezties Norfolkā un uzmanīgi sekot visam, kas apkārt notiek. Līdzko jūs vēl kaut kur ieraudzīsiet dejojo�os cilvēciņus, jums tie rūpīgi jānozīmē. Tie�ām �ēl, ka jūs nenozīmējāt tos, kas bija ar krītu uzvilkti uz palodzes! Izpra�ņājiet par visiem sve�iniekiem, kas parādīju�ies kai�miņos! Līdzko uzzināsiet ko jaunu, nekavējoties brauciet pie manis! Tas ir labākais, ko varu jums ieteikt, mister Hilton Ki- bit. Ja tas būs nepiecie�ams, vienmēr esmu gatavs aizbraukt paviesoties jūsu Norfolkas mājā.

Pēc �īs tik�anās �erloks Holmss bie�i iegrima dziļās pārdo�mās. Es ne vienreiz vien manīju, ka* viņ� izvelk no kabatas porfela lapiņu un ilgi noraugās savādajās figūriņās. Tomēr pagāja divas nedēļas, līdz viņ� atkal ierunājās par �o notikumu. Es patlaban grasījos iziet, kad viņ� pēk�ņi mani aizturēja:

���� Vatson, būtu labāk, ja jūs paliktu mājās.

���� Kāpēc?

��� Tāpēc, ka �orīt es saņēmu no mistera Kibita telegrammu. Vai atceraties Hiltonu Kibitu un viņa dejojo�os cilvēciņus? Viņ� iebrauks Londonā vienos divdesmit. Kuru katru mirkli viņ� var būt klāt. No telegrammas es sapratu, ka viņam ir kādi loti svarīgi jaunumi.

Ilgi gaidīt nenācās, jo mūsu Norfolkas skvairs no stacijas taisnā ceļā steidzās pie mums. Viņam bija norūpējies un no�mākts izskats. Kibits paskatījās uz mums ar noguru�ām acīm, viņa pierē bija uzradu�ās grumbas.

��� Mister Holms, �is notikums man sāk krist uz nerviem, � viņ� bezspēcīgi atslīga krēslā. � Reti riebīga sajūta � visu lai�ku it kā atrasties nezināmu, neredzamu cilvēku ielenkumā, kas tevi visādi mēģina ievilināt kaut kādās nepatik�anās, bet vēl necie�amāk ir noskatīties, kā pamazām dienu no dienas tava sieva iet bojā! Viņa dilst manu acu priek�ā.

��� Vai viņa jums ir kaut ko teikusi?

����� Nē, mister Holms, neko nav teikusi! Var redzēt, ka da�reiz viņai, nabadzītei, loti gribas man visu izstāstīt, ta�u pietrūkst drosmes. Es centos viņai palīdzēt, bet biju tik ne�veikls, ka viņu tikai aizbaidīju. Sieva bie�i uzsāk sarunas par to, pie kādas senas dzimtas mēs piederam, cik loti cienīti esam grāfistē, kā mēs lepojamies ar savu neaptraipīto godu, un katru reizi es jūtu, ka viņa grib vēl kaut ko piebilst, ta�u tā arī nepasaka un apklust.

���� Bet pats jūs kaut ko esat atklājis?

��� Mister Holms, es daudz ko esmu atklājis! Es jums atve�du izpētī�anai veselu kaudzi jaunus dejojo�o cilvēciņu zīmē�jumus. Tomēr pats galvenais, es redzējo to�

��� To, kur� tos zīmēja?

��� Jā, es redzēju, kad viņ� to darīja. Ta�u ļaujiet man stās�tīt visu pēc kārtas� Kad atgriezos mājās no jums, nāko�ajā rītā atradu jaunus dejojo�os cilvēciņus. Tie bija uzzīmēti ar krītu uz �ķūņa, kas atrodas pļaviņas malā un ir lieliski redzams no mūsu mājas logiem, melnajām koka durvīm. Es tos visus pārzīmēju. Te tic ir.

Viņ� izvilka papīra lapiņu, atlocīja un uzlika uz galda. Uz tās bija �ādi hieroglifi:

���� Lieliski! � Holmss teica. � Lieliski! Lūdzu, turpiniet!

��� Es nozīmēju cilvēciņus un uzrakstu nomazgāju, ta�u pēc divām dienām uz tām pa�ām durvīm parādījās jauns uzraksts.

Mmm

Holmss saberzēja rokas un priecīgi iesmējās.

���� Mums sāk krāties informācija, � viņ� sacīja.

���� Trīs dienas vēlāk es uz saules pulksteņa atradu papīra lapiņu ar zīmētu vēstījumu. Uz papīra bija uzlikts akmens. Lūk, te! Kā redzat, tās pa�as figūriņas, kas iepriek�ējā vēstulē. Tad es nolēmu to zīmētāju pieķert. Paņēmu revolveri un iemi�tinājos savā kabinetā, kur no loga pārredzams dārzs un pļavi�ņa. Divos naktī, sēdēdams pie loga un vērodams mēnesnīcas apspīdēto dārzu, es sev aiz muguras izdzirdēju soļus un atska�tījies ieraudzīju savu sievu. Viņa lūdzās, lai eju gulēt, bet es atklāti pateicu, ka gribu redzēt, kur� ir tas, kas te tik muļķīgi niekojas. Viņa man atbildēja, ka notieko�ais ir nejēdzīgi joki, kam nav vērts pievērst uzmanību.

"Hilton, ja tevi tas tā uztrauc, labāk dosimies ceļojumā � tu un es, un neviens mūs netraucēs!"

"Kā? Pieļaut, ka kāds jokdaris izdzīvo mūs no pa�u mā�jām? Par mums ta�u smiesies visa grāfiste!"

"Liecies gulēt," viņa atbildēja. "Mēs par to parunāsim rīt!"

Pēk�ņi viņas seja tā nobāla, ka es to pamanīju pat mēness�gaismā, bet pirksti ieākējās manā plecā. �ķūņa ēnā kāds kustē�jās. Es redzēju, ka ap stūri izlien tum�a, salīkusi figūra un apsē�as durvju priek�ā. Paķēris revolveri, es metos uz priek�u, ta�u sieva drud�aini apķērās man apkārt un nelaida no vietas. Es pūlējos viņu atgrūst, ta�u viņa vēl izmisīgāk iekrampējās manī. Beidzot man izdevās izrauties, ta�u, kad es atvēru durvis un aizskrēju lidz �ķūnim, cilvēks bija nozudis. Starp citu, savu iera�anos viņ� bija paspējis atzīmēt � uz durvīm bija parā�dīju�ies dejojo�ie cilvēciņi- Es apskrēju visu dārzu, ta�u nekur viņu neatradu. Tomēr, lai cik tas nebūtu savādi, viņ� noteikti atradās tepat tuvumā, jo no rīta, kad es atkal apskatīju �ķūņa durvis, zem rindiņas, kuru biju jau redzējis, bija parādīju�ies da�i jauni cilvēciņi.

���� Vai jūs tos pārzīmējāt?

��� Jā. To nebija daudz. Te tie ir.

Viņ� mums atkal parādīja papīra lapiņu. Jaunā deja izska-

tījās �ādi:

��� Sakiet, � Holmss ierunājās, un pēc viņa acīm es redzēju, ka viņ� ir loti satraukts, � vai �ie cilvēciņi bija pievienoti iepriek�ējam uzrakstam, vai uzzīmēti atsevi�ķi?

��� Tie bija uzzīmēti stipri zemāk.

���� Lieliski! Tas bija vissvarīgākais. Tas dod man zināmas izredzes. Mister Hilton Kibit, lūdzu turpiniet savu interesanto stāstu.

���� Mister Holms, man vairāk nekas nav piebilstams, izņe�mot to, ka es loti sadusmojos uz savu sievu, ka viņa man nelāva to bēguļojo�o nelieti noķert. Viņa apgalvoja, ka baidījusies par mani. Sākumā man radās aizdomas, ka viņa baidījās nevis par mani, bet pa to sve�o, jo es ne�aubījos, ka sieva zina, kas viņ� ir un ko nozīmē viņa savādās zīmes. Ta�u, mister Holms, manas sievas skatienam un balsij piemīt spēja izldīdināt jebkuras aizdo�mas, un tagad es ne�aubos, ka viņa tie�ām baidījusies par mani� Lūk, arī viss, kas noticis! Bet tagad es gaidu jūsu pado�mu, kā man tālāk rīkoties. Man nagi niez paslēpt krūmos piecus se�us mūsu zemnieku bra�uļus. Sve�ais dabūtu tādu mācību, ka uz visiem laikiem liktu mūs mierā.

��� Baidos, ka lādu sare�ģītu lietu ar tik vienkār�ām zālēm izārstēt nevarēs, � Holmss iebilda. � Cik ilgi jūs varat palikt Londonā?

����� Man noteikti jāatgrie�as �odien pat. Nedrīkstu sievu naktī atstāt vienu. Viņa loti nervozēja un lūdza mani pēc iespējas drīzāk atgriezties.

���� Laikam jums taisnība! Ja jūs varētu palikt, rīt vai parīt es varētu braukt ar jums reizē. Jebkurā gadījumā, atstājiet man �os papīriņus. Tuvākajā laikā es pie jums ieradī�os un, do�mājams, varē�u �o lietu izskaidrot.

Serloks Holmss, kā parasti, saglabāja savu profesionālo aukst�asinību, ta�u es viņu pazinu pietiekami labi, lai pamanītu, ka viņ� ir ārkārtīgi satraukts. Tikko Hiltona Kibita platā mugura nozuda aiz durvīm, mans draugs metās pie galda, izklāja sev priek�ā lapiņas ar dejojo�ajiem cilvēciņiem un iedziļinājās to pētī�anā. Divas stundas viņ� aizvadīja, lapu pēc lapas pierak�stīdams ar burtiem un cipariem. Nodarbo�anās bija viņu tā aizrāvusi, ka viņ� pavisam piemirsa par manu klātbūtni. Kad viņam sāka veikties, Holmss dungoja un svilpoja, bet, nonācis strupceļā, sadrūma un ilgi sēdēja, vērdamies papīrā ar neko neredzo�u skatienu. Beidzot Holmss apmierināti iesaucās, pie�lēca no krēsla un, berzēdams rokas, sāka staigāt pa istabu. Tad viņ� nosūtīja garu telegrammu.

���� Ja man atbildēs tā, kā esmu iedomājies, tad jūsu grā�matu, Vatson, papildinās jauna piedzīvojuma apraksts, � viņ� sacīja. � Iespējams, ka rīt mēs abi brauksim uz Norfolku un līdz galam atrisināsim noslēpumu, kas mūsu draugam sagādājis tik daudz nepatik�anu.

Jāatzīstas, mani mocīja ziņkārība, ta�u es zināju, ka Holmss sniedz paskaidrojumus tikai tad, kad pats to uzskata par nepiecie�amu, tāpēc pacietīgi gaidīju, kad viņam labpatiks dalīties ar mani savos atklājumos.

Tomēr atbilde uz telegrammu nepienāca; pagāja divas die�nas, un Holmss nepacietīgi ieklausījās katrā zvana skaņā. Otrās dienas vakarā mēs saņēmām vēstuli no Hiltona Kibita. Viņ� ziņoja, ka viss esot pavisam mierīgi, tikai saules pulksteņa pakājē �orīt no rīta parādījies gar� uzraksts. Vēstulei bija pievienota uzraksta kopija. Te tā būs:

Holmss nolīka pār dīvaino zīmējumu un pēk�ņi, izbrīnīti un dusmīgi iesaucies, pielēca kājās. Viņa rai�pilnā seja bija pavi�sam sadrūmusi.

���� Mēs esam Jāvu�i tam nelietim aiziet par tālu! � viņ� sacīja. � Kādi vilcieni vakaros dodas Nort Vol�emas vir�zienā?

Es paskatījos sarakstā. Tikko bija aizgājis pēdējais vilciens.

���� Nāksies brokastot paagrāk un braukt ar pirmo rīta vil�cienu, � Holmss teica. � Tur ir nepiecie�ama mūsu klātbūtne. Aha! Lūk, telegramma, kuru es gaidīju! Misis Hadsone, lūdzu, brītiņu uzgaidiet, iespējams, ka vajadzēs nosūtīt atbildi. Nē, viss ir tie�i tā, kā biju gaidījis. �ī telegramma apliecina, ka mums nav tiesību vēl ilgāk misteram Hiltonam Kibitam noslēpt lietu patieso stāvokli, jo mūsu vaļsirdīgais Norfolkas skvairs iekļuvis loti bīstamos tīklos.

Pārejot pie mūsu drūmā stāsta, kas man sākumā likās jocīgs un muļķīgs, nobeiguma, es atkal pārdzīvoju visas tās �ausmas, kuras toreiz nācās pārciest. Ak, kā man gribētos lasītājiem pavēstīt, ka notikumam bija laimīgas beigas! Ta�u mana grā�mata ir precīzs faktu pieraksts, un esmu spiests līdz galam izsekot visu savādo notikumu ķēdi, kuru dēl da�as dienas vēlāk Rīdlingtorpmenoras mui�a kļuva par galveno sarunas tematu visā Anglijā.

Kad Nort Vol�emā izkāpām no vilciena un pateicām, kur gribam nokļūt, pie mums piesteidzās stacijas priek�nieks.

��� Liekas, jūs esat detektīvi no Londonas? � viņ� jautāja. Holmss satraukti viņā paskatījās.

���� Kāpēc jūs tā domājat?

��� Tāpēc, ka tikko pabrauca garām inspektors Martins no Nori�as. Vai varbūt jūs esat ārsti? Viņa vēl ir dzīva. Iespējams, jums vēl izdosies viņu izglābt� karātavām.

Holmss izskatījās drūms un norūpējies.

������ Mēs braucam uz Rīdlingtorpmenoru, � viņ� teica, � ta�u neesam neko dzirdēju�i par to, kas tur noticis.

���� Briesmu lietas! � stacijas priek�nieks iesaucās. � Vini abi no�auti: gan misters Hiltons Kibits, gan vina sieva. Vina vispirms �āvusi uz viru, pēc tam pati uz sevi. Tā stāsta kal�potāji. Viņ� ir pagalam, viņa tuvu nāvei. Mans Dievs, pati senākā no Norfolkas dzimtām! Visi pie mums to loti cienīja!

Holmss neteica ne vārda, ielēca ekipā�ā un visā septiņu jūd�u garā ceļojuma laikā ne reizi neierunājās. Man reti bija nācies viņu redzēt tik nomāktā garastāvoklī. Jau visu garo ceļu no Londonas viņ� bija satraucies, un es ievēroju, cik nemierīgi viņ� pārskata rīta avīzes. Tagad, kad bija piepildīju�ies pa�i ļaunākie viņa paredzējumi, Holmss no bēdām bija kā pārak- meņojies. Viņ� sēdēja, atgāzies atpakaļ, iegrimis skumīgās pār�domās. Tobrīd, starp citu, mēs �ķērsojām vienu no interesan�tākajām Anglijas vietām. �ī novada iedzīvotāji mitinās māji�ņās, kas izkaisītas patālu viena no otras, toties uz katra sola pāri zaļajiem līdzenumiem paceļas iespaidīgi �etrstūraini baz�nīcu torņi � vecās Austrumanglijas pagāju�ās slavas un uz�plaukuma liecinieki.

Beidzot aiz zaļas kraujas parādījās Ziemeļjūras zilganā josla, un ku�ieris ar pātagas galu norādīja mums uz diviem smailiem jumtiem, kas rēgojās aiz koku pudura.

���� Lūk, Rīdlingtorpmenora, � viņ� sacīja.

Kad mēs piebraucām pie mājas, es pamanīju melnu �ķūni, kura priek�ā atradās tenisa laukums, un saules pulksteni uz paaugstinājuma. Tajā brīdī no divri�iem veikli izlēca ņiprs vī�relis ar uzskrullētām ūsām. Tas bija inspektors Martins no Norfolkas policijas pārvaldes. Izdzirdējis mana drauga vārdu, viņ� loti izbrīnījās.

���� Mister Holms, noziegums ta�u tika izdarīts trijos nakti! Kā gan jums Londonā tas kļuva zināms un kā jūs paspējāt �eit ierasties reizē ar mani?

��� Man bija tāda priek�nojauta. Es braucu, lai to novērstu.

��� Tas nozīmē, ka jums ir zināms kaut kas tāds, ko mēs nezinām, jo visi bija pārliecināti, ka viņu kopdzīve ir ļoti saskanīga.

��� Man ir tikai tās ziņas, ko es ieguvu no dejojo�ajiem cilvē�ciņiem, � Holmss sacīja. � Par to es jums pastāstī�u vēlāk. Diem�ēl es nokavēju: traģēdija ir notikusi, un man neizdevās to novērst� Nu ko, lai vismaz manas zinā�anas palīdz taisnās tiesas spriedumam. Vai jūs būtu ar mieru veikt izmeklē�anu kopā ar mani? Vai arī jūs uzskatīsiet par labāku, ka darbojos atsevi�ķi?

��� Man tas ir liels gods, strādāt kopā ar jums, mister Holms! � inspektors bija patiesi aizkustināts.

��� Tādā gadījumā es gribētu tūlīt pat dzirdēt, ko saka lie�cinieki, un apskatīt vietu, kur notika slepkavība.

Inspektors Martins bija pietiekami gudrs un ļāva manam draugam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņ� pats aprobe�ojās ar to, ka vērīgi sekoja visam, ko Holmss darīja.

No misis Kibitas istabas iznāca vietējais ārsts, sirms ve�uks, un paziņoja, ka viņas stāvoklis ir nopietns, ta�u nav bezcerīgs; tomēr, tā kā loete skārusi smadzenes, tad tik drīz viņa pie samaņas nenāks. Viņ� nevarēja dro�i apgalvot, vai misis Kibita uz sevi �āvusi pati, vai to izdarījis kāds cits. Skaidrs bija tikai tas, ka �auts no ļoti tuva attāluma. Istabā tika atrasts tikai viens revolveris, un tā stobrs bija tuk�s. Misters Hiltons Kibits bija nogalināts ar �āvienu tie�i sirdī. Tikpat labi pastāvēja iespēja, ka vispirms viņ� iz�āva uz sievu, bet pēc tam uz sevi, kā tas, ka vainīga bija tie�i viņa, jo revolveris uz grīdas atradās vienādā attālumā no abiem.

���� Vai jūs aiztikāt nogalināto? � Holmss jautāja.

���� Nē, mēs tikai piecēlām un aiznesām lēdiju. Nevarējām viņu ievainotu atstāt guļam uz grīdas.

���� Dakter, cik ilgi jūs jau esat �eit?

���� Kop� �etriem no rīta.

��� Vai �eit bija vēl kāds bez jums?

��� Jā, konstebls.

��� Vai jūs kaut ko pārbīdījāt?

���� Neko.

��� Jūs esat prātīgi rīkojies! Kas jūs izsauca?

���� Istabene Sandersa.

��� Vai vina pirmā sacēla trauksmi?

��� Viņa un virēja � misis Kinga.

���� Kur viņas ir pa�laik?

��� Visticamāk, ka virtuvē.

�� Tādā gadījumā, sāksim ar to, ka paklausīsimies, ko viņas mums pastāstīs.

Senlaicīgā zāle ar augstajiem logiem un ozolkoka paneļiem tika pārvērsta par nopratinā�anas telpu. Holmss apsēdās vecā, milzīgā krēslā; viņa seja bija skarba, skatiens � nelokāms. Tas pauda apņem�anos veltīt �ai lietai, ja tas būtu nepiecie�ams, visu savu dzīvi, lai cilvēks, kuru viņam neizdevās izglābt, tiktu vismaz atriebts. Mēs bijām visai savdabīga kompānija � es, inspektors Martins, vecais ārsts ar sirmo bārdu un vietējais lauku policists.

Abu sievie�u liecības bija augstākā mērā saskanīgas. Viņas pamodinājis �āviena troksnis; pēc minūtes viņas izdzirdēju�as otru �āvienu. Kalpoņu istabas bija savienotas, un misis Kinga bija ieskrējusi pie Sandersas. Pa kāpnēm viņas bija nokāpu�as abas reizē. Kabineta durvis biju�as vaļā, uz galda degusi svece. Viņu saimnieks gulējis uz mutes istabas vidū. Viņ� bijis paga�lam. Pie loga, atspiedusi galvu pret sienu, sāpēs locījusies viņa sieva. Viņas ievainojums bijis �ausmīgs � seja pa pusei noplū�dusi asinīm. Viņa gan elpojusi, bet neko nav spējusi pateikt. Gaitenī un istabā bijusi dūmu un pulvera smaka. Logs bijis aizbultēts no iek�puses, abas sievietes par to bija pilnīgi pārlie�cinātas. Viņas tūlīt izsauku�as ārstu un policistu. Pēc tam, pie�palīdzot zirgu puisim un zēnam, kur� strādā stallī, viņi aizne�su�i ievainoto saimnieci uz viņas guļamistabu. Lēdijai mugurā bijusi kleita, bet saimniekam halāts, uzrauts virs naktskrekla. Virs ar sievu nekad neesot strīdēju�ies. Visi viņus uzskatīju�i par loti saticīgu laulātu pāri.

Tādas bija kalpotāju galvenās liecības. Atbildot inspektoram Martinam, abas sievietes apgalvoja, ka visas durvis biju�as aizslēgtas no iek�puses, un nevienam nebūtu iespējams nema�nītam izlavīties no mājām. Atbildot Holmsam, viņas atcerējās, ka pulvera smaku sajutu�as tūlīt, tikko izskrēju�as no savām guļamistabām otrajā stāvā.

��� Iesaku jums �im faktam pievērst vislielāko uzmanību! � Holmss sacīja inspektoram Martinam. � Tagad, man �ķiet, pienācis laiks apskatīt istabu, kurā notika noziegums.

Izrādījās, ka kabinets ir pavisam maza istabiņa. Trīs sienas aizņēma grāmatu plaukti, bet rakstāmgalds stāvēja pie loga, pa kuru varēja redzēt dārzu. Vispirms mūsu uzmanību saistīja nelaimīgā skvaira masīvais ķermenis, kas gulēja uz grīdas. Viija nevī�īgais apģērbs liecināja par to, ka viņ� no gultas izrauts pēk�ņi. Lode bija caururbusi sirdi un iestrēgusi ķermenī. Viņ� bija miris acumirklī un bez sāpēm. Ne uz viņa halāta, ne uz rokām nebija atrodamas nekādas pulvera pēdas. Ciema ārsts apgalvoja, ka misis Kibitai pulvera traipi biju�i uz sejas, ta�u uz rokām ne.

�� Tas, ka uz rokām nav pulvera traipu, vēl neko nepierāda, ta�u, ja tie ir, tas pierāda visu, � Holmss sacīja. � Ja vien pulveris nejau�i neizbirst slikti pielāgotas patronas dēļ, jūs rokas nenosmērēsiet, lai cik daudz ari ne�autu� Tagad var nest projām mistera Kibita līki. Dakter, jums dro�i vien neiz�devās atrast lodi, ar kuru tika ievainota lēdija?

��� Tad vajadzētu veikt loti sare�ģītu operāciju. Revolvera aptverē vēl paliku�as �etras lodes. �āvieni biju�i divi, brūces ari divas, tātad noskaidrot katras lodes ceļu nav grūti.

�� Tas tikai tā liekas! � Holmss sacīja. � Esiet tik laipns, pasakiet, kāda lode trāpījusi pa �o loga rāmi!

Holmss strauji pagriezās un ar savu garo, slaido pirkstu norādīja uz caurumu loga rāmja lejasdaļā.

�� Velns parāvis! � inspektors iesaucās. � Kā jūs to pama�nījāt?

���� Kas meklē, tas atrod.

��� Apbrīnojami! � ārsts sacīja. � Jums ir pilnīga taisnība, ser. Tas nozīmē, ka bija tre�ais �āviens, un tātad � ari tre�ais cilvēks. Bet kas viņ� tāds ir, un kur viņ� palika?

���� Mēģināsim tūlīt rast atbildi uz �o jautājumu. � �erloks Holmss teica. � Inspektor Martin, vai atceraties, kad kalpones apgalvoja, ka pulvera smaku esot sajutu�as uzreiz, tiklīdz izskrēju�as no savām guļamistabām, es jums teicu, ka �im apstāklim jāpievēr� uzmanība.

��� Atceros, ser! Ta�u jāatzīst, es īsti neuztvēru jūsu domu.

��� Tas pierāda to, ka gan durvis, gan logs bija līdz galam vaļā. Citādi pulvera smaka nespētu tādā ātrumā izplatīties pa visu māju. Tik tālu to varēja aiznest vienīgi caurvēj�. �ajā istabā bija atvērts gan logs, gan durvis, ta�u loti īsu brīdi.

���� Kāpēc īsu brīdi?

���� Tāpēc, ka, paskatieties pa�i, svece nav notecējusi ar stearīnu.

��� Tie�ām gan! � inspektors iesaucās.

���� Pārliecinājies, ka traģēdijas laikā logs ir bijis atvērts, es secināju, ka �ajā lietā ir iejaukts tre�ais līdzdalībnieks, kur� stāvēja ārā un �āva atvērtajā logā. Jebkur� �āviens, kas tiktu raidīts �im tre�ajam, varēja trāpīt loga rāmī. Es apskatījos un patie�ām atradu lodes pēdas.

���� Kā gan logs pēc tam tika aiztaisīts?

�� To noteikti aizvēra sieviete, instinktīvi aizvēra� Bet kas tad tas? Aha!

Kabinetā uz galda atradās grezna krokodilādas dāmu rokas�somiņa ar sudraba apdari. Holmss atvēra somiņu un izkratīja tās saturu uz galda. Tajā atradās ar aukliņu pārsietas divdesmit kredītbiļetes piecdesmit sterliņu mārciņu vērtībā.

���� Ņemiet, tās noderēs tiesas procesā! � Holmss sacīja, atdodams inspektoram somiņu ar visu tās saturu. � Tagad atlicis noskaidrot, kuram tika raidīta tre�ā lode. Sprie�ot pēc cauruma rāmī, �auts no istabas. Es vēlreiz gribētu aprunāties ar virēju, misis Kingu� Misis Kinga, jūs sacījāt, ka pamodāties no skala �āviena trok�ņa. Vai jūs gribējāt teikt, ka pirmais �āviens bija skaļāks par otru?

��� Ser, es gulēju, tāpēc man grūti spriest. �āviens man likās briesmīgi skaļ�, ser.

���� Vai tie nevarēja būt divi �āvieni vienlaicīgi?

���� Ser, es nespēju iz�ķirt tādas lietas.

����� Esmu pārliecināts, kas tie�i tā ari notika. Inspektor Martin, es domāju, ka �ajā istabā mēs vairāk neko neuzzinā�sim. Ja jūs būtu ar mieru man piebiedroties, iziesim dārzā un paskatīsimies, vai tur neatradīsies kas interesants.

Tie�i zem kabineta loga atradās puku dobe. Piegāju�i pie tās, mēs skali iekliedzāmies. Puķes bija izbradātas, mīkstajā zemē skaidri iezīmējās pēdu nospiedumi; tās bija pamatīgas vīrie�a kurpju pēdas ar loti gariem un spiciem purngaliem. Holmss pārmeklēja zāli un lapas ar tādu centību kā medību suns, kas meklē aiz�autu putnu. Pēk�ņi viņ� priecīgi iesaucās, pieliecās un pacēla no zemes sīku vara cilindriņu.

���� Tā jau es domāju! � viņ� teica. � Lūk, tre�ā �aulīte! Inspektor Martin, man liekas, ka izmeklē�ana ir gandrīz pa�beigta.

Inspektora provinciālajā sejā bija lasāms izbrīns: varēja re�dzēt, ka Holmsa darbo�anās ātrums un meistarigums viņu sajūs�mina. Iesākumā viņ� bija mēģinājis aizstāvēt savu viedokli, ta�u drīz vien tā aizrāvās ar Holmsu, ka pilnībā pakļāvās viņam.

���� Kuru jūs turat aizdomās? � inspektors jautāja.

���� Pateik�u vēlāk! �ajā lietā ir da�i punkti, kurus �obrīd es jums vēl nevaru izskaidrot. Esmu pa�laik atklājis tik daudz, ka prātīgāk būs vēl nedaudz nogaidīt, bet pēc tam es jums visu reizē izstāstī�u.

����� Kā jums labāk tīk, mister Holms, tikai lai slepkava nepaspēj aizbēgt!

��� Man nav nc mazākās vēlē�anās kaut ko no jums noslēpt, tikai darba karstumā negribu tērēt laiku gariem un izsmeļo�iem paskaidrojumiem. Visi nozieguma pavedieni ir manās rokās. Pat tad, ja lēdijai neizdosies atgūties, mēs spēsim pilnībā atjau�not visus �is nakts notikumus un panākt, ka uzvar taisnība. Vispirms es vēlos uzzināt, vai tuvumā neatrodas viesnīca ar nosaukumu "Elrid�a".

Izjautāja kalpus, ta�u neviens par tādu viesnīcu neko nebija dzirdējis. Toties zēns, kas strādāja stallī, pēk�ņi atcerējās, ka da�u jūd�u attālumā, pie Ist Restonas dzīvo kāds fermeris, uzvārdā Elrid�s.

���� Vai vina ferma atrodas nomalāk no pārējām?

���� Tālu no apkārtējām, ser.

���� Tātad zina par to, kas �eit naktī noticis, nebūs vēl līdz turienei nonākusi?

���� Drīzāk nebūs gan, ser!

Holmss iegrima pārdomās, un negaidot vina sejā atplauka �ķelmīgs smaids.

����� Apseglo zirgu, manu puis! � viņ� teica. � Es gribu tevi palūgt aizvest uz Elrid�a fermu zīmīti.

Holmss izņēma no kabatas vairākas lapiņas ar dejojo�ajiem cilvēciņiem. Apsēdies kabinetā pie galda, viņ� tās izklāja sev priek�ā un iegrima darbā. Beidzot viņ� iedeva zēnam zīmīti, piekodināja to noteikti atdot tie�i adresātam rokās un nekādā gadījumā neatbildēt ne uz vienu jautājumu. Man izdevās sa�skatīt adresi uz zīmītes � tā bija uzrakstīta neglītā, greizā rok�rakstā, kas nemaz nelīdzinājās Holmsa parastajam, skaidrajam rokrakstam. Zīmīte bija adresēta Ebam Slenijam Elrid�as fer�mā, Ist Restonā, Norfolkā.

����� Inspcktor, domāju, ka jums pa telegrāfu jāizsauc kon�vojs, � Holmss piebilda. � Ja mana nojauta mani nevil, jums nāksies nogādāt grāfistes cietumā sevi�ķi bīstamu noziedz�nieku. Zēns, kuru es nosūtu ar zīmīti, pie viena var aizsūtīt arī jūsu telegrammu. Vatson, ar pēcpusdienas vilcienu mēs atgriezīsimies pilsētā, jo man �ovakar jāpabeidz viens intere�sants ķīmisks eksperiments. Lieta, kas mūs �urp atveda, strauji tuvojas savam atrisinājumam.

Kad zēns ar zīmīti aizjāja, �erloks Holmss sasauca kalpus. Viņ� pavēlēja ielaist mājā jebkuru cilvēku, kur� ieradīsies un izteiks vēlē�anos sastapt misis Kibitu, nekavējoties vest viņu uz viesistabu un neko viņam nestāstīt par notiku�o. Holmss uzstājīgi pieprasīja, lai pavēles tiktu precīzi izpildītas. Pēc tam viņ� devās uz viesistabu, piebilzdams, ka tālāk viss nori�sināsies pats no sevis un mums tikai atliek sēdēt un gaidīt, kad medījums iekritis mūsu tīklos. Ārsts devās projām pie sa�viem pacientiem. Kopā ar Holmsu palikām tikai mēs ar in�spektoru. r^lh

���� Es jums palīdzē�u �o stundu pavadīt interesanti im liet�derīgi, � Holmss sacīja, pievilkdams savu krēslu pie galda un izklādams sev priek�ā daudz da�ādu lapiņu ar dejojo�iem cilvēciņiem. � Mans draugs, Vatson, jūtos vainīgs jūsu priek��ā: es tik ilgi esmu pārbaudījis jūsu pacietību. Jums, inspektor, visa �ī lieta būs lieliska profesionālās pieredzes skola. Vispirms man jums jāizstāsta par savu sastap�anos ar miseru Hiltonu Kibitu Beikerstrītā.

Holmss īsi pastāstīja inspektoram to, kas mums jau zināms.

����� Mūsu priek�ā atrodas �ie jocīgie zīmējumi, kas varētu izraisīt smaidu, ja vien nebūtu izrādīju�ies par briesmīgas traģē�dijas vēstne�iem. Es lieliski pārvaldu visus slepenrakstī�anas paņēmienus, pats esmu sarakstījis zinātnisku darbu, kurā iz�analizēti simt se�desmit da�ādi �ifri, ta�u jāatzīst, ka �is �ifrs bija kaut kas pavisam jauns. Izgudrotāja sistēmas mērķis, �ķiet, bija noslēpt, ka tā vispār ir rakstība, un likt domāt, ka tie ir bēma zīmējumi. Tas, kur� uzminēs, ka katra figūra atbilst bur�tam, bez grūtībām to atminēs, ja vadīsies pēc parastajiem at�if�rē�anas noteikumiem. Pirmā zīmīte bija tik īsa, ka varēju no tās izvilkt tikai vienu pieņēmumu, kas vēlāk apstiprinājās. Es runāju par karodziņiem. Karodziņi tiek lietoti tikai tāpēc, lai

norādītu uz atsevi�ķu vārdu beigām. Vairāk neko man no pir�mās zīmītes neizdevās noskaidrot. Bija vajadzīgs jauns mate�riāls. Otrajā apciemojuma reizē misters Hiltons Kibits iedeva man trīs jaunas zīmītes, no kurām pēdējā bija tikai viens vārds, tāpēc, ka karodziņu tur nebija. Abas pārējās zīmītes neap��aubāmi sākās ar vienu un to pa�u vārdu, kas sastāv no pie�ciem burtiem:

Kā redzat, tas sākas gandrīz ar tādu pa�u burtu, ar kādu beidzas. Tad man prātā ie�āvās laimīga doma. Parasti vēstules sākas ar uzrunu, ar tā cilvēka vārdu, kuram tās adresētas. Neap��aubāmi, ka cilvēks, kas rakstīja misis Kibitai �os vēstījumus, bija ar vinu labi pazīstams, un uzrunāja vinu vārdā. Vārds sastāv no pieciem burtiem, un vārda pirmais burts tajā atkārtojas, jo viņu sauc Ilsija. Tā es ieguvu �etrus burtus I, L, S un J.

Paliksim zem tas burtus, kas mums jau ir zināmi.

Tātad divās zīmītēs viņ� uzrunā misis Kibitu vārdā un, acīmredzot, kaut ko no viņas pieprasa. Ko viņ� varētu no lēdijas pieprasīt? Varbūt viņ� vēlas, lai misis Kibita kaut kur atnāk, kur viņi varētu izrunāties? Es pievērsos tre�ās zīmītes otrajam vārdam. Te tas ir:

Tajā ir pieci burti. Pirmais un priek�pēdējais � vienādi. Es iedomājos, ka tas varētu but vārds "atnāc", un uzreiz ieguvu vēl �etrus burtus: A, T, N, C. Tad es apskatīju zīmīti, kurā bija tikai viens vārds. Kā jūs zināt, tas parādījās uz �ķūņa durvīm, atsevi�ķi no iepriek�ējā uzraksta. Iedomājos, ka tai vajadzētu būt atbildei un ka to rakstījusi misis Kibita. Te tā ir:

Iznāk:

N . . A .

Ko gan misis Kibita varēja atbildēt uz lūgumu atnākt? Pēk�ņi atminējums man bija rokā. Viņa atbildēja � "nekad".

Tagad man jau bija pietiekami daudz burtu, lai varētu atgriezties pie pirmās zīmītes. Te tā ir:

Ja zem uzraksta izvieto mums zināmos burtus, iznāk:

ES . . SEIT. E . S SLENIJS.

Slenijs ir Amerikā ļoti izplatīts uzvārds. īsais vārds no trim burtiem pirms uzvārda noteikti bija vārds. Amerikā visai izpla�tīts vārds ir Ebs. Tātad pirmajā vēstījumā rakstīts: "Esmu �eit. Ebs Slenijs". Tagad man bija pietiekami daudz burtu, lai viegli izlasītu arī otro zīmīti. Tajā rakstīts: "Ilsij, es esmu pie Elrid�a." Man ienāca prātā, ka "Elrid�s" varētu būt mājas vai viesnīcas nosakums, kurā apmeties vēstules rakstītājs.

Mēs ar inspektoru Martinu ar visdziļāko uzmanību klausī�jāmies izsmeļo�o skaidrojumu, kā Holmss atklājis dejojo�o cilvēciņu noslēpumu.

���� Un ko jūs darījāt tālāk, ser? � inspektors jautāja.

��� Tā kā vārds Ebs tiek likts vienīgi Amerikā, un visa �ī lieta sākās ar to, ka no Amerikas pienāca vēstule, man bija pamats domāt, ka Ebs Slenijs ir amerikānis. Turklāt man bija nojauta, ka aiz visa tā slēpjas kāds noziegums. Aizdomas izraisīja tie�i tas, ka misis Kibita tik spītīgi centās vīram noslēpt savu pagātni. Es nosūtīju telegrammu uz Ņujorkas policijas nodalu misteram Vilsonam Hārgrīvam, kur� ne vienu vien reizi izmantojis manas zinā�anas par Londonas noziedzīgo pasauli. Pieprasīju ziņas par Ebu Sleniju un saņēmu atbildi: "Pats bīstamākais �ikāgas bandīts". Tajā vakarā, kad es to saņēmu, Hiltons Kibits atsūtīja pēdējo Slenija vēstuli. Izkārtodams zem tās man zināmos burtus, izveidoju frāzi:

ILSIJ TU MI . SI

Tas varēja nozīmē tikai vienu: "Ilsij, tu mirsi!" Nelietis no lūgumiem bija pārgājis pie draudiem, bet man ir zināms, ka �ikāgas bandīti savu vārdu tur. Kopā ar savu draugu un palīgu doktoru Vatsonu es nekavējoties devos uz Norfolku, bet, kad mēs ieradāmies, diem�ēl, pats ļaunākais jau bija noticis.

�� Tas ir liels gods � kopā ar jums izmeklēt noziegumu! � inspektors smalkjūtīgi teica. � Neskatoties uz to, es ceru, jūs atļausiet nelielu atklātību no manas puses. Jūs esat atbildīgs tikai pats savā priek�ā, bet man jāatbild priek�niecībai. Ja �is Ebs Slenijs tie�ām ir slepkava un, kamēr es te sē�u, viņ� aiz�bēgs, mani gaida pamatīgas nepatik�anas.

���� Jums nav par ko uztraukties: viņ� nemaz nemēģinās aizbēgt.

���� Kā jūs to zināt?

��� Aizbēgt � tas? nozīmētu atzīt sevi par vainīgu noziegumā.

��� Tādā gadījumā brauksim un arestēsim viņu!

���� Kuru katru mirkli gaidu viņu �eit ierodamies.

���� Kāpēc jūs domājat, ka viņ� atbrauks?

��� Tāpēc, ka es viņam aizrakstīju un lūdzu atbraukt.

���� Mister Holms, tā ir liela pārgalvība! Vai tie�ām viņ� brauks tāpēc, ka jūs palūdzāt? Ticamāk gan, ka jūsu vēstule viņam radīs aizdomas, un viņ� centīsies noslēpties!

�� Viss atkarīgs no tā, kā raksta vēstuli, � Serloks Holmss paskaidroja. � Ja nemaldos, pa�laik pa to taciņu mums tuvo�jas īstais d�entlmenis.

Pa celiņu, kas veda uz māju, soļoja kāds cilvēks. Tas bija gara auguma, glīts, melnīgsnējs vīrietis, ar melnu bārdu un lielu, plēsīgu degunu. Viņam mugurā bija pelēks uzvalks, gal�vā � platmale. Ejot viņ� �ūpoja spieķi un soļoja tik pa�pārlie�cināti, it kā viņam piederētu visa pasaule. Beidzot atskanēja skaļ�, uzstājīgs zvans.

��� D�entlmeni, man liekas, ka būtu labāk, ja jūs paslēptos aizdurvē, � Holmss mierīgi sacīja. � Kad iznāk darī�ana ar

tādiem cilvēkiem, lieka piesardzība nekad nav par [aunu. Inspektor, sagatavojiet roku dzel�us! Bet runāt ar vinu gan atļaujiet man pa�am!

Vesela minūte aizritēja pilnīgā klusumā. Tad durvis atvērās, un mūsu viesis ienāca istabā. Vienā mirkli Holmss bija pie�spiedis pie viņa pieres revolveri, bet Martins uzlicis roku dzel�us.

Tas viss norisinājās tik strauji un veikli, ka mūsu gūsteknis pat nepaguva pamanīt uzbrucējus, kad jau bija sagūstīts. Nopē�tījis visus pēc kārtas ar spo�ajām, melnajām acīm, viņ� rūgti iesmējās:

�� Jā, d�entlmeņi, �oreiz jums izdevās mani noķert! Nu man- vairs neizbēgt� Tomēr �urp mani atsauca misis Kibitas vēs�tule� Nē, tikai nesakiet, ka viņa ir ar jums uz vienu roku. Vai tie�ām viņa jums palīdzēja mani iemānīt slazdā?

���� Misis Kibita ir smagi ievainota un tuvu nāvei.

Viņa skaļais, sāpju pilnais kliedziens izskanēja cauri visai mājai.

��� Jūs esat prātu zaudēju�i! � viņ� nikni auroja. � Viņ� ir ievainots, nevis viņa! Vai tad kādam pieliktu dū�as ievainot mazo Ilsiju? Lai Dievs man piedod, es viņai draudēju, ta�u es pat matiņu neaizskartu uz viņas skaistās galvas. Tūlīt ņemiet atpakaļ savus vārdus! Sakiet, ka viņa nav ievainota!

���� Viņu atrada nāvīgi ievainotu blakus sava vira līķim.

Izdvesis smagu nopūtu, viņ� atkrita dīvānā un aizklāja ar rokām seju. Tad, kādas piecas minūtes klusējis, atsedza seju un salti izmisīgā mierā sāka runāt.

���� D�entlmeņi, man nav ko no jums slēpt, � viņ� teica. � Es �āvu uz viņu, bet ari viņ� �āva uz mani. Tātad to nevar uzskatīt par slepkavību. Ja jūs domājat, ka esmu spējīgs ievai�not �o sievieti, tas nozīmē tikai to, ka jūs nepazīstat ne viņu, ne mani. Nekad neviens vīrietis nav mīlējis sievieti tā, kā es mīlēju viņu. Man uz viņu bija visas tiesības! Viņa bija man nolemta jau pirms daudziem gadiem. Kā tas anglis drīkstēja nostāties starp mums? Man pirmajam bija tiesības uz vinu, un es pieprasīju tikai to, kas man pienākas.

���� Viņa jūs atstāja, kad bija uzzinājusi, kas jūs patiesībā esat, � Holmss skarbi sacīja. � Viņa aizbēga no Amerikas, lai paslēptos no jums, un �eit, Anglijā, apprecējās ar godājamu cilvēku. Jūs viņai draudējāt, izsekojāt viņu, centāties piespiest pamest vīru un bēgt ar jums� Bet viņa no jums baidījās, viņa ienīda jūs. Jūs panācāt to, ka, nogalinot �o godājamo cilvēku, novedāt viņa sievu līdz pa�nāvībai. Eb Slenij, jūs esat pelnījis, lai pa to atbildētu!

���� Ja Ilsija nomirs, man ir pilnīgi vienalga, kas notiks ar mani, � amerikānis atbildēja.

Viņ� pavēra plaukstu un paskatījās uz zīmīti, kas tajā atra�dās.

���� Klausieties, mister, vai tikai jūs negribat mani vienkār�i iebaidīt? � viņ� iesaucās, un viņa acis aizdomīgi nozibsnīja. � Ja jau lēdija ir tik smagi ievainota, kur� tad uzrakstīja �o zīmīti?

Viņ� uzmeta papīra lapiņu uz galda.

����� Es to uzrakstīju, lai piespiestu jūs atnākt.

���� Jūs? Visā pasaulē nav neviena cilvēka, izņemot mūsu bandas locekļus, kas zinātu dejojo�o cilvēciņu noslēpumu. Kā jūs to varējāt uzrakstīt?

���� Ja viens cilvēks kaut ko izgudro, kāpēc lai otrs nebūtu spējīgs to izprast? � Holmss teica. � Mister Slenij, lūk, tur tuvojas kebs, kas jūs nogādās Nori�ā. Tomēr jums vēl ir iespē�ja kaut mazliet labot ļaunumu, ko esat izdarījis. Vai jūs zināt, ka misis Kibita pati tiek turēta aizdomās par sava vīra slepka�vību, un tikai tas, ko uzzināju, kā arī tas, ka atrodos �eit, ir viņu paglābis no apsūdzības cel�anas? Jūsu pienākums ir pazi�not visai pasaulei, ka misis Kibita ne tie�i, ne netie�i nav vainojama sava vīra traģiskajā nāvē.

��� Es to izdarī�u, � amerikānis apsolīja. � Redzu, ka man vislabākais ir runāt patiesību. D�entlmeņi, jums jāzina, ka �o lēdiju es pazīstu jau kop� bērnības. Mūsu �ikāgas bandā bija septiņi cilvēki, un Ilsijas tēvs bija mūsu vadonis. Patriks bija gudrs vecis! Viņ� bija tas, kur� izdomāja burtus, ko visi uztvēra kā bērnu zīmētus ķeburus. Tikai jums ir laimējies atrast �ifra atslēgu. Ilsija zināja par da�ām mūsu lietām, ta�u mūsu nodar�bo�anos viņa necieta ne acu galā. Tā kā viņai bija mazliet savas, godīgi nopelnītas naudas, viņa pameta mūs un aizbrauca uz Londonu. Mēs bijām saderināju�ies, un Ilsija būtu ar mani apprecējusies, ja vien es mainītu profesiju. Man izdevās viņai sadzīt pēdas pēc tam, kad viņa apprecēja to angli. Es viņai aizrakstīju, ta�u nesaņēmu atbildi. Tad es atbraucu uz �ejieni, un, ņemot vērā, ka manas vēstules viņa varēja arī nesaņemt, sāku rakstīt uz priek�metiem, kurus viņai vajadzēja pamanīt.

Jau veselu mēnesi esmu �eit. Apmetos fermā. Istabai, kurā es dzīvoju, ir tā priek�rocība, ka tā atrodas pirmajā stāvā un es varu naktīs iziet no mājas tā, ka saimnieki nemana. Es darīju, ko spēju, lai Ilsija atgriezos pie manis. Zināju, ka viņa manus ķeburus lasa, jo reiz zem tiem viņa uzrakstīja atbildi. Beidzot es zaudēju savaldību un sāku viņai draudēt. Tad viņa man atsūtīja vēstuli, kurā lūdza mani aizbraukt un apgalvoja, ka viņa nepārdzīvos, ja viņas vīrs iekļūs kādā skandalozā no�tikumā. Viņa apsolīja, ka parunāsies ar mani pa logu trijos naktī, kad vīrs būs aizmidzis, ja vien es apsolos pēc tam aiz�braukt un atstāt viņu mierā.

Runājot ar mani, viņa piedāvāja man naudu, mēģinādama atpirkties. Es par to sadusmojos, sagrābu viņu aiz rokas un mēģināju izvilkt pa logu. Tai brīdī atskrēja viņas vīrs ar revol�veri rokā. Ilsija zaudēja samaņu, un mēs divi palikām viens pret otru. Es arī biju apbruņots un pacēlu savu revolveri, lai viņu nobaidītu un aizietu. Viņ� iz�āva, ta�u netrāpīja. Es iz�āvu gandrīz vienlaicīgi, un viņ� sabruka uz grīdas. Es skrēju projām cauri dārzam un izdzirdēju, kā aizmugurē aizcērtas logs� Tā ir taisnība, d�entlmeņi, un vairāk es par to neko neesmu dzirdējis, kamēr pie manis atjāja zēns ar zīmīti� Es izlasīju zīmīti, steidzos �urp un nokļuvu jūsu rokās.

Pa to laiku piebrauca kebs; tajā sēdēja divi policisti.

Inspektors Martins piecēlās un pieskārās arestanta plecam:

���� Laiks braukt!

��� Vai es nevarētu vinu redzēt pirms aizbrauk�anas?

��� Nē, vina vēl ir bezsamaņā� Mister �erlok Holms, man atliek vienigi cerēt, ka, ja mani kādreiz sūtīs izmeklēt kādu nopietnu lietu, man atkal būs tā laime strādāt kopā ar jums.

Mēs stāvējām pie loga un noraudzījāmics pakal aizbrau�co�ajam kebam. Pagriezies atpakaļ, es pamanīju uz galda no�ziedznieka atstāto papīra lapiņu. Tā bija zīmīte, kuru viņam bija nosūtījis Holmss.

��� Vatson, pamēģiniet to izlasīt, � viņ� smaidīdams teica.

Tur bija uzzīmēti �ie dejojo�ie cilvēciņi:

��� Ja jūs atceraties, ko es skaidroju, tad redzēsiet, ka �eit rakstīts "nāc tūlīt". Es ne�aubījos, ka tāds aicinājums viņu atvedīs �urp, jo viņ� būs pārliecināts, ka, izņemot misis Kibitu, neviens to neprastu uzrakstīt. Galu galā, mans dārgais Vatson, mēs piespiedām �os cilvēciņus, kas tik ilgi bija kalpoju�i ļaunu�mam, izdarīt ari kaut ko labu� Man liekas, es apsolīju papil�dināt jūsu piezīmju grāmatiņu. Mūsu vilciens atiet trijos �etr�desmit minūtēs, un tie�i uz pusdienām mēs būsim Beikerstritā.

Vēl da�i vārdi noslēgumam. Ziemas sesijas tiesa Nori�ā amerikānim Ebam Slenijam piesprieda nāvessodu. Tomēr, ņe�mot vērā vainu mīkstino�os apstākļus, kā arī pierādījumu, ka Hiltons Kibits pirmais iz�āvis uz vinu, tiesa nāvessodu mainīja pret spaidu darbiem katorgā. Par misis Kibitu zināms vienīgi tas, ka viņa ir pavisam izveseļojusies, aizvien vēl ir atraitne un savu dzīvi veltī rūpēm par nabagiem.

Drīz pēc kāzām es nopirku doktora Fārkera praksi Peding- tonā. Vecajam ārstam kādreiz bija ļoti daudz pacientu, bet vē�lāk, slimības � viņ� sirga ar kaut ko līdzīgu svētā Vita dejai �, kā arī cienījamā vecuma dēl, vinu skaits krietni vien saruka. Un tas arī ir saprotams, jo cilvēki labprātāk ārstējas pie tā, kur� pats ir vesels, un maz uzticas tāda ārsta zinā�anām, kur� nespēj izārstēt pats sevi. Un, jo sliktāks kļuva mana priek�te�a veselības stāvoklis, jo vairāk samazinājās viņa prakse, un tajā brīdī, kad es to nopirku, tā vairs ienesa nedaudz vairāk par trīssimt mārciņām gadā iepriek�ējo tūksto� divsimt vietā. Bet es paļāvos uz savu jaunību un enerģiju un ne�aubījos, ka pēc pāris gadiem no pacientiem nevarē�u ne atkauties.

Pirmos trīs mēne�us pēc apme�anās Pcdingtonā es biju loti aizņemts, un man neiznāca satikties ar savu draugu �erloku Holmsu. Ieiet pie viņa Beikerstrītā man nebija laika, savukārt viņ�, ja arī kaut kur gāja, tad tikai savās darī�anās. Tāpēc es loti nopriecājos, kad kādā jūnija rītā, pēc brokastīm lasot "Britu Medicīnas Vēstnesi", izdzirdēju priek�namā durvju zva�nu un drīz pēc tam mana vecā drauga spalgo balsi.

����� Mans dārgais Vatson, � viņ� teica, ienākdams istabā, � priecājos jūs redzēt! Ceru, ka misis Vatsone jau ir atkopu- sies no tiem satricinājumiem, kurus mums nācās pārdzīvot, izmeklējot lietu par "�etru zīmi".

��� Pateicos, viņa jūtas lieliski, � es atbildēju, dedzīgi spiez�dams viņa roku.

��� Tāpat es ceru, � turpināja �erloks Holmss, atsēzdamies �ūpuļkrēslā, � ka nodarbo�anās ar medicīnu nav jums atņē�musi interesi par mūsu mazajiem noslēpumiem?

��� Nebūt ne! � es iesaucos. � Vēl vakar vakarā es pārska�tīju savas vecās piezīmes un da�as no tām pat pārlasīju.

���� Ceru, ka jūs neuzskatāt savu kolekciju par pabeigtu?

���� Protams, ka ne! Es loti gribētu to vēl papildināt.

���� Un ja tas notiktu �odien?

���� Kaut vai �odien.

���� Un, pat ja nāktos braukt uz Birmingemu?

���� Kurp vien vēlaties.

���� Bet jūsu prakse?

��� Par to nav ko uztraukties. Es palūg�u kaimiņu, lai viņ� pieņem manus pacientus. Es ta�u viņu aizstāju, kad viņ� kaut kur aizbrauc.

���� Lieliski, � noteica �erloks Holmss, atlaizdamies �ūpuļ�krēslā un vērīgi nopētīdams mani no pusnolaisto plakstiņu apak�as. � Bet jūs, kā redzu, esat bijis slims. Saaukstē�anās vasarā ir diezgan nepatīkama lieta.

��� Jums taisnība. Pagāju�ajā nedēlā es stipri saaukstējos un trīs dienas nosēdēju mājās. Bet man �ķita, ka slimības sekas vairs nav redzamas.

��� Tas tiesa, jūs izskatāties pilnīgi vesels.

��� Tad kā gan jūs uzminējāt, ka esmu bijis slims?

���� Mans dārgais Vatson, jūs ta�u zināt manu metodi.

���� Prāta loģisko slēdzienu metodi?

���� Protams.

���� Un ar ko jūs sākāt savus slēdzienus?

���� Ar jūsu mājas apaviem.

Es paskatījos uz jaunajām ādas kurpēm, kas bija man kājās.

����� Ko gan pēc �īm kurpēm� � es iesāku, bet Holmss atbildēja uz jautājumu ātrāk, nekā es paspēju to pabeigt.

���� Jūsu kurpes ir jaunas, � viņ� paskaidroja. � Jūs tās valkājat ne ilgāk par divām nedēļām, bet pazoles, kuras jūs pa�laik esat pavērsis pret mani, jau ir apdegu�as. Sākumā es nodomāju, ka jūs tās samērcējāt un vēlāk, kad �āvējāt, apde�dzinājāt. Bet tad es pie pa�iem papē�iem pamanīju papīra uzlīmītes ar veikala zīmogu. Ūdens tās noteiktu būtu atlīmējis. Tātad jūs sēdējāt pie kamīna, izstiepis kājas pie pa�as uguns, ko diez vai darītu vesels cilvēks pat tik drēgnā un aukstā vasarā, kāda ir padevusies �ogad.

Kā vienmēr pēc �erloka Holmsa paskaidrojumiem, viss izrādījās loti vienkār�i. Izlasījis �o domu manā sejā, Holmss skumji pasmaidīja.

���� Baidos, ka mani paskaidrojumi man pa�am rada tikai ļaunumu, � viņ� piezīmēja.

���� Sekas vienas pa�as bez to izraiso�ā cēloņa daudz spēcī�gāk iedarbojas uz iztēli� Nu, vai esat gatavs braukt man līdzi uz Birmingcmu?

���� Protams. Bet kas tā ir par lietu?

����� Pa ceļam jūs visu uzzināsiet. Lejā mūs gaida ekipā�a un klients. Braucam!

���� Vienu mirklīti.

Es ātri uzrakstīju zīmīti savam kaimiņam, uzskrēju aug�ā pie sievas, lai viņu brīdinātu par savu aizbrauk�anu, un panācu Holmsu uz lieveņa.

���� Vai jūsu kaimiņ� ir ārsts? � viņ� jautāja, pamādams ar galvu uz vara plāksnīti pie kaimiņa durvīm.

���� Jā, viņ� nopirka praksi tajā pa�ā laikā, kad es.

���� Un vai tā pastāv jau sen?

��� Tikpat ilgi, cik manējā. Kop� tā laika, kad tika uzceltas �īs mājas.

���� Jūs esat nopircis labāko.

���� Jā. Bet kā jūs to uzzinājāt?

���� Pēc pakāpieniem, mans dārgais Vatson. Jūsējie ir nodel�dēti par trim collām zemāki, salīdzinot ar kaimiņa pakāpie�niem. Un, lūk, arī mūsu klients. Mister Hel Pikroft, atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu doktoru Vatsonu, � teica Holmss. � Ei, orman, � viņ� piebilda, � pasteidziniet zirgus, mēs kavējam vilcienu.

Es apsēdos pretim Pikroftam.

Tas bija gara auguma, labi veidots jauns cilvēks ar atklātu, labsirdīgu seju un gai�ām, saskrullētām ūsiņām. Solīdais mel�nais uzvalks un spo�ais cilindrs viņam pie�ķīra �vītīga Sitijas klerka izskatu, kā tas patiesībā arī bija. Pikrofts piederēja pie tās lau�u �ķiras, kurus pie mums dēvē par koknijiem, bet kuri mums dod tik daudz lielisku brīvprātīgo algotņu un izcilu sportistu kā neviens cits Anglijas karalistes iedzīvotāju slānis. Viņa apaļā sārtā seja no dabas bija jautra, bet �obrīd lūpu kak�tiņi bija nolaidu�ies uz leju, kas pie�ķīra viņam nedaudz ko�misku izskatu. Kādas raizes bija liku�as viņam griezties pie �erloka Holmsa, es uzzināju tikai tad, kad mēs bijām iekārto�ju�ies pirmās klases vagonā un vilciens sāka kustēties.

����� Un tā, � teica Holmss, � mums ir vairāk kā stunda brīva laika. Mister Pikroft, izstāstiet, lūdzu, manam draugam par savu piedzīvojumu, kā jūs to stāstījāt man, bet, ja iespē�jams, tad vēl sīkāk. Man arī būs vērtīgi vēlreiz izsekot līdzi notikumu gaitai. �ī lieta, Vatson, var likties nenozīmīga, bet tajā ir da�i diezgan interesanti apstākli, kuri jums, tāpat kā man, tik loti patīk. Un tā, mister Pikroft, sāciet. Es jūs vairs nepārtrauk�u.

Mūsu ceļabiedrs paskatījās uz mani, un viņa acis iemir�dzējās.

����� Pats nepatīkamākais �ajā stāstā ir tas, � viņ� iesāka, � ka es tajā atstāju pilnīga stulbeņa iespaidu. Protams, var būt, ka viss vēl beigsies labi. Un jāatzīstas, ka es arī nevarēju rīkoties savādāk. Bet, ja es zaudē�u arī �o vietu, neatradis kādu citu, tad jāsecina, ka pasaulē nav lielāka muļķa par mani. Kaut gan es neesmu visai veikls stāstītājs, tomēr paklausieties, kas ir noticis.

Es strādāju Dreipergārdenas mākleru firfriā "Koksons un Vudhauss", bet �ā gada pavasarī notika skandāls ar Venecuēlas aizņēmumu � jūs, protams, esat par to dzirdēju�i �, un firma bankrotēja. Pats par sevi saprotams, ka visus divdesmit septi- ijus darbiniekus atlaida. Es tur biju nostrādājis piecus gadus, un vecais Koksons man iedeva spīdo�u raksturojumu. Es gan vienā, gan otrā vietā sāku meklēt darbu, bet visur jau bija pilns ar tādiem pa�iem bēdubrāļiem.

Stāvoklis bija neapskau�ams. Pie Koksona es saņēmu trīs mārciņas nedēlā un piecu gadu laikā biju iekrājis septiņdesmit mārciņas, bet �ī nauda drīz vien izbeidzās, tāpat kā viss �a�jā pasaulē. Nokļuvu situācijā, kad vairs nepietika naudas pat markām un aploksnēm, lai atbildētu uz darba piedāvājumu sludinājumiem. Es deldēju zoles, apstaigādams da�ādas firmas, tomēr darbu atrast nevarēju.

Kad biju jau pilnīgi zaudējis cerības, es izdzirdēju par va�kantu amatu lielajā Lombardstritas bankā "Meisons un Viljam- si". Atļau�os izteikt pieņēmumu, ka jūs, iespējams, maz pazīs�tat Londonas darījumu pasauli, bet varat man ticēt, ka tā ir viena no bagātākajām un solīdākajām bankām. Piedāvāt tur savus pakalpojumus bija pieņemts tikai ar pasta starpniecību. Es aizsūtīju viņiem pieteikumu kopā ar raksturojumu, nelolojot ne mazākās cerības uz panākumiem. Un pēk�ņi es saņemu vēstuli, ka nākamajā pirmdienā varu ķerties pie savu jauno pienākumu pildī�anas. Kā tas notika, neviens nevarēja pa�skaidrot. Runā, ka �ādos gadījumos pārvaldnieks vienkār�i iebā� roku pieteikumu kaudzē un uz labu laimi izvelk pirmo patrāpīju�os vēstuli, tas arī viss. Bet, tā vai citādi, man laimē�jās, un es nekad nebiju tā priecājies kā �oreiz. Nedēļas alga pie viņiem bija par vienu mārciņu lielāka, bet darbs maz at�ķīrās no tā, ko es darīju pie Koksona.

Un tagad es esmu nonācis pie sava stāsta pa�as pārstei�dzo�ākās daļas. Vēl man jāpasaka, ka es īrēju dzīvokli Poter- strītā 17, aiz Hempstedas. Tajā pa�ā vakarā, kad pienāca �ī patīkamā vēsts, es sēdēju mājās un pīpēju pīpi. Pēk�ņi ienāk dzīvokļa saimniece un sniedz man vizītkarti, uz kuras rakstīts "Arturs Pinners, finansu aģents". Es nekad agrāk par tādu nebiju dzirdējis un nevarēju iedomāties, kas viņam no manis būs vajadzīgs, tomēr palūdzu saimnieci uzaicināt vinu aug�ā. Ienāca vidēja auguma brūnēts ar tum�ām acīm, melnu bārdu un no treknuma spīdīgu degunu. Viņam bija ātra gaita un strikts runas veids, kas liecināja par to, ka �is cilvēks ir radis rēķināties ar savu laiku.

��� Ja nemaldos, jūs esat misters Pikrofts? � viņ� pavaicāja.

��� Jā, ser, � es atbildēju, piedāvādams krēslu.

���� Vai jūs agrāk strādājāt pie Koksona?

�. Jā, ser.

���� Un tagad esat iestājies darbā Meisonu bankā?

��� Tie�i tā.

���� Skaidrs, � viņ� noteica. � Redziet, es esmu dzirdējis, ka jums piemītot apskau�amas darba spējas. Man jūs loti slavēja Pārķers, Koksona biju�ais pārvaldnieks.

Es, protams, jutos visai glaimots, dzirdot tik labvēlīgu at�sauksmi par sevi. Es vienmēr veiksmīgi tiku galā ar saviem pienākumiem pie Koksona, bet man pat prātā nevarēja ienākt, ka Sitijā par mani klīst �ādas runas.

���� Vai jums ir laba atmiņa? � Pinners pēc brī�a vaicāja.

���� Slikta nav, � es pieticīgi atbildēju.

���� Vai jūs pēdējā laikā esat sekojis vērtspapīru kursam?

���� Protams! Es katru rītu pārskatu "Bir�as Vēstis".

���� Apbrīnojama uzcītība! � viņ� iesaucās. � Tas ir visa veida panākumu pamats. Ja jūs neiebilstat, es jums sarīko�u nelielu eksāmenu. Sakiet, kāds ir Ei�īras akciju kurss?

���� No simt pieciem līdz simt pieciem ar ceturtdaļu.

���� Un Jaunzēlandes Apvienoto?

���� Simt �etri.

���� Labi, bet angļu Brokenhilas?

���� No simt septiņiem līdz simt septiņiem ar pusi.

��� Teicami! � viņ� gandrīz iekliedzās. � Vienkār�i lieliski! Tie�i tādu es jūs biju iedomājies. Manu zēn, jūs esat radīts daudz spo�ākai karjerai, nekā parasta klerka darbam pie Mei- soniem!

Viņa sajūsma mani, kā jūs saprotat, nedaudz samulsināja.

���� Varbūt, ka jums ir taisnība, mister Pinner, � es atteicu, � bet ne visi par mani ir tik augstās domās. Es ne mazums noskrējos, kamēr atradu �o darbu. Un es par to esmu loti priecīgs.

��� Ak, kungs, par ko jūs runājat! Vai tad jūsu vieta ir tur? Paklausieties, ko es jums teik�u. Protams, es nevaru jums tūlīt piedāvāt vietu, kādu jūs būtu pelnījis, bet salīdzinājumā ar Meisoniem tā ir kā diena pret nakti. Kad jūs sāksiet strādāt Meisonu bankā?

���� Pirmdien.

���� Hm, esmu gatavs saderēt, ka jūs uz turieni neiesiet.

���� Ko, neie�u pie Meisoniem?!

���� Tie�i tā, mans dārgais. Tobrīd jūs jau strādāsiet par komercdirektoru Franko Midlendas metālizstrādājumu kompā�nijā, kurai ir simt trīsdesmit �etras nodaļas da�ādās Francijas pilsētās un ciemos, kā arī Briselē un Sanremo.

Man aizrāvās elpa.

���� Bet es nekad neesmu dzirdējis par tādu kompāniju, � es nomurmināju.

��� Tas ir loti iespējams. Mēs par sevi nekliedzam uz katra ielas stūra, jo firmas kapitāls pilnībā sastāv no privātiem iegul�dījumiem un mūsu darījumi sokas tik labi, ka reklāma vien�kār�i ir lieka. Firmas dibinātājs un ģenerāldirektors ir mans brālis Harijs Pinners. Zinot, ka es braucu uz Londonu, viņ� man palūdza sameklēt viņam izdarīgu palīgu � jaunu, spējīgu un lieti�ķu cilvēku ar labām rekomendācijām. Pārķers man pastāstīja par jums, un, lūk, es esmu �eit. Iesākumam mēs varam jums piedāvāt tikai kādas piecsimt mārciņas gadā, bet vēlāk�

���� Piecsimt mārciņas?!

��� Tas ir tikai sākumā. Turklāt jūs saņemsiet vienu procentu komisijas naudu par katru jaunu kontraktu un, varat man ticēt, jūsu alga dubultosies.

����� Bet es neko nezinu par metālizstrādājumiem.

���� Toties jūs zināt grāmatvedību.

Man noreiba galva, un es tikko varēju nosēdēt. Bet pēk�ņi man sirdī iezagās �aubas.

����� Es ar jums bū�u atklāts, ser, � es teicu. � Meisoni man maksās tikai divsimt mārciņas gadā, toties firma "Meisons un Viljamsi" ir dro�s uzņēmums. Bet par jums es tikpat kā neko�

���� Jūs esat vienkār�i burvīgs! � sajūsmā iekliedzās mans viesis. � Tie�i tāds cilvēks mums ir vajadzīgs. Jūs nevar apvār�dot, un tas ir loti labi. Te ir simt mārciņas un, ja jūs uzskatāt, ka mēs esam vienoju�ies, dro�i lieciet tās savā kabatā kā avansu.

���� Tā ir loti liela summa, � es teicu. � Kad man jāķeras pie darba?

����� Atbrauciet rīt no rīta uz Birmingemu, � viņ� atbildēja, � un vienos dienā atnāciet uz firmas pagaidu kantori Korpo- rei�nstritā 126. Es jums iedo�u manam brālim adresētu vēstuli. Vajadzīga viņa piekri�ana. Bet, starp mums runājot, es jūsu iecel�anu uzskatu par izlemtu.

��� Pat nezinu, kā jums pateikties, mister Pinner, � es teicu.

���� Nav par ko, manu zēn. Jums jāpateicas tikai pa�am sev. Un tagad vēl da�i sīkumi � tīra formalitāte, bet to ir nepie�cie�ams nokārtot. Vai jums ir papīrs? Esiet tik laipns un uzrakstiet: "Esmu ar mieru par piecsimt mārciņu lielu gada algu uzņemties komercdirektora pienākumus Franko Midlen- das metālizstrādājumu kompānijā".

Es uzrakstīju prasīto, un misters Pinners ielika papīru ka�batā.

���� Un vēl viens jautājums, � viņ� teica. � Kā jūs domājat rīkoties ar Meisoniem?

Aiz priekiem es biju pilnīgi piemirsis par viņu eksistenci.

����� Es viņiem aizrakstī�u, ka atsakos no vietas, � es at�bildēju.

���� Manuprāt, to nevajag darīt. Es biju pie Meisona un jūsu dēl sastrīdējos ar viņa pārvaldnieku. Es iegāju pie viņa ievākt ziņas par jums, bet viņ� sāka kliegt, ka es aizvilinot viņa darbiniekus un tamlīdzīgi. Un tad es nenovaldījos. "Ja jūs gribat paturēt labus darbiniekus, tad maksājiet viņiem pienā�cīgu algu," es dusmās pateicu. Tad viņ� man atbildēja, ka jūs labāk strādāsiet pie viņiem par mazu algu, nekā pie mums par lielu. "Esmu gatavs saderēt uz piecām mārciņām," es teicu, "ka pēc tam, kad es viņam piedāvā�u komercdirektora vietu pie mums, viņ� pat neuzrakstīs jums par savu atteikumu." "Lai notiek!" viņ� iesaucās. "Mēs viņu, varētu teikt, izvilkām no cilpas, un viņ� no mums neatteiksies!" Tie�i tā viņ� teica.

����� Kāds nekauņa! � es sa�utu."� Es viņu acīs neesmu redzējis, bet viņ� uzdro�inās runāt par mani tādas lietas� Tagad nu gan es viņiem ne par ko nerakstī�u, pat ja jūs lūgtu to darīt!

����� Tas ir jauki. Tātad, esam vienoju�ies, � viņ� teica, pieceldamies no krēsla. � Es priecājos, ka esmu atradis brālim labu palīgu. Te būs jūsu simt mārciņas un vēstule. Iegaumējiet adresi: Korporei�nstrīta 126, un neaizmirstiet � rit vienos dienā. Arlabunakti, un lai laime vienmēr ir kopā ar jums, kā jūs to esat pelnījis.

Lūk tāda, cik es atceros, bija mūsu saruna. Varat iedo�māties, doktor Vatson, cik priecīgs es biju par �o piedāvājumu. Nākotnes spo�o izred�u saviļņots es negulēju līdz pusnaktij, un nāko�ajā dienā ar pa�u pirmo vilcienu aizbraucu uz Birmin- gemu. Nonācis galā, es atstāju mantas Nūstrītas viesnīcā, bet pats kājām devos meklēt norādīto adresi.

Līdz norunātajam laikam vēl bija atlikusi apmēram ceturt�daļstunda, bet es nolēmu, ka nekas nenotiks, ja ieradī�os nedaudz agrāk. Izrādījās, ka meklētā māja ir paliela pasā�a, kuras galā abās pusēs atradās divi lieli veikali. Aiz viena no tiem bija redzams kaut kas līdzīgs vītņu kāpnēm, no kurām varēja nokļūt da�ādos vietējo firmu kantoros un nodalās.

Kāpņu sākumā pie sienas karājās milzīgs rādītājs ar firmu nosaukumiem, bet, lai kā ari es meklēju, man vajadzīgo es nevarēju atrast. Dū�a man sa�ļuka, un es vairākas minūtes stāvēju, truli blenzdams rādītājā un vaicādams sev, kur� un kāpēc nolēmis mani tik muļķīgi izjokot. Te pēk�ņi pie manis pienāca kāds sve�inieks � mana vakardienas apmeklētāja preciza kopija, tikai �is bija gludi skūts, un mati viņam bija nedaudz gai�āki.

���� Misters Pikrofts? � viņ� man jautāja.

��� Jā, � es atbildēju.

���� Es jūs gaidīju, bet jūs atnācāt nedaudz agrāk. �orīt es saņēmu vēstuli no sava brāļa. Viņ� jūs loti slavē.

��� Kad jūs pienācāt, es rāditājā meklēju savu nākamo firmu.

��� Mums pagaidām vēl nav izkārtnes, mēs tikai pagāju�ajā nedēlā noīrējām �īs telpas. Nu ko, iesim aug�ā un tur ari aprunāsimies.

Mēs uzkāpām pa kāpnēm gandrīz līdz pa�am jumtam un nokļuvām tum�ā, aplupu�ā un netīrā istabelē, no kuras pa durvīm varēja nokļūt vēl vienā tādā pa�ā telpā. Cerēdams ieraudzīt milzīgu kantori ar pulētu galdu rindām un lielu klerku skaitu, es apstulbis aplūkoju kailo logu bez aizkariem, divus priedes koka ķebļus un mazo galdu, kas kopā ar rēķi�niem un papīrgrozu bija visa kabineta iekārta.

�� Mister Pikroft, lai jūs nemulsina mūsu pieticīgās telpas, � pamanīdams manu apjukumu, jaunais priek�nieks mani uz�mundrināja, � arī Romu neuzcēla vienā dienā. Mūsu firma ir pietieko�i bagāta, tomēr mēs ar naudu nesvaidāmies. Lūdzu, sēdieties un dodiet �urp savu vēstuli.

Es pasniedzu viņam vēstuli, kuru viņ� uzmanīgi izlasīja.

��� Jūs nu gan esat atstājis spēcīgu iespaidu uz manu brāli Arturu, � viņ� piezīmēja. � Bet mans brālis ir labs cilvēku pazinējs. Tiesa gan, viņ� tos mēra pēc Londonas mērauklām, bet es � pēc savas, Birmingemas. Bet �oreiz tomēr klausi�u viņa padomam. Varat uzskatīt, ka no �odienas jūs esat pie�ņemts darbā mūsu kantorī.

���� Kādi būs mani pienākumi? � es jautāju.

����� Drīz jūs Parīzē vadīsiet lielu mūsu kompānijas filiāli, kurai ir simt trīsdesmit �etras nodaļas visā Francijā, un jums vajadzēs pa visu valsti izplatīt angļu keramiku. Pre�u pasūtī�jumu noformē�ana beigsies tuvākajās dienās. Bet pagaidām jūs paliksiet Birmingemā un darīsiet savu darbu �eit.

���� Ko tie�i? � es pajautāju.

Atbildes vietā viņ� izņēma no galda atvilktnes lielu, sarka�nos ādas vākos iesietu grāmatu.

���� Tā ir Parīzes uzziņu grāmata, � viņ� teica, � ar tās iedzīvotāju nodarbo�anās norādēm. Paņemiet to līdzi uz mā�jām un izrakstiet visus metālizstrādājumu tirgotājus un viņu adreses. Tas mums ir loti nepiecie�ami.

���� Bet dro�i vien, ka ir speciāli profesijām veltīti uzziņu krājumi, � es piezīmēju.

���� Tie ir loti neērti. Fran�u sistēma at�ķiras no mūsējās. Vārdu sakot, ņemiet �o krājumu un nāko�ajā pirmdienā pulk�sten divpadsmitos atnesiet man gatavu sarakstu. Uz redzē�a�nos, mister Pikroft. Es esmu pārliecināts, ka jums pie mums patiks, protams, ja jūs ari turpmāk būsiet uzcītīgs un saprātīgs.

Ar grāmatu rokās es atgriezos viesnīcā. Manu sirdi plosīja vispretrunīgākās jūtas. No vienas puses, es biju pieņemts dar�bā, un manā kabatā bija simt mārciņas. No otras � no�ēloja�mais kantora izskats un citi sīkumi, kurus uzreiz ievēro cilvēks, kam ir pieredze banku lietās, lika man aizdomāties par manu jauno saimnieku finansiālo stāvokli. Bet, lai būtu kā būdams, avansu es biju saņēmis, un vajadzēja ķerties pie darba. Kaut arī visu svētdienu rāvos melnās miesās, pirmdien biju ticis tikai līdz "N" burtam. Es devos pie sava jaunā �efa un sastapu vinu arvien vēl tajā pa�ā aplupu�ajā istabā; viņ� lika man turpināt Parīzes skārdnieku sarakstu un ierasties tre�dien ar gatavu darbu. Bet arī tre�dien darbs vēl nebija pabeigts. Es svīdu pie saraksta līdz piektdienai, tas ir, līdz vakardienai. Vakar es beidzot atnesu Pinneram gatavo sarakstu.

����� Pateicos jums, � viņ� teica. � Baidos, ka es nebiju novērtējis uzdevuma grūtības pakāpi. �is saraksts man būs ļoti noderīgs.

���� Jā, pie tā nācās krietni vien pasvīst, � es piezīmēju.

���� Bet tagad, � viņ� paziņoja, � es palūg�u jūs sastādīt mēbeļu veikalu sarakstu, tie ari nodarbojas ar keramikas tirdz�niecību.

���� Labi.

��� Atnāciet uz kantori rit ap septiņiem vakarā, lai es zinātu, kā jums sokas ar darbu. Bet nepārpūlieties. Aizejiet vakarā uz mūzikholu. Es domāju, ka tas nekaitēs ne jums, ne jūsu darbam.

To pateicis, viņ� iesmējās, un es pēk�ņi ar �ausmām pama�nīju uz vina apak�ējā otrā zoba no kreisās puses slikti uzliktu zelta plombi.

�erloks Holmss labsajūtā pat saberzēja rokas, kurpretim es klausījos mūsu klientu dziļā neizpratnē.

���� Jūsu apmulsums ir saprotams, doktor Vatson, � teica Pikrofts. � Jūs ta�u nezināt visus lietas apstākļus. Atcerieties, ka Londonā es runāju ar sava saimnieka brāli? Tad lūk, viņam mutē bija tie�i tāda pati zelta plombē. Es pievērsu tai uzma�nību, kad viņ� iesmējās, atstāstīdams man savu sarunu ar Meisonu pārvaldnieku.

Tad es domās salīdzināju abus brāļus un secināju, ka balsis un figūras viņiem ir absolūti vienādas, un ka viņi at�ķiras tikai ar to, ko viegli var izmainīt ar skuvekļa vai ari parūkas palī�dzību. �aubu nebija: manā priek�ā bija tas pats cilvēks, kur� ap�meklēja mani Londonā. Protams, gadās, ka brāļi ir līdzīgi viens otram kā divas ūdens lāses, bet ka viņiem būtu vienādi aiz- plombēts viens un tas pats zobs � tas bija neiespējami.

�efs pavadīja mani līdz durvīm, un es attapos uz ielas, ar pūlēm saprazdams, kur atrodos un kas ar mani notiek.

Kaut kā tomēr nokļuvu līdz viesnīcai. Lai atjēgtos, iebāzu galvu bļodā ar aukstu ūdeni un sāku domāt, kāpēc gan viņ� atsūtīja mani no Londonas uz Birmingemu pats pie sevis, kāpēc es uzrakstīju to idiotisko vēstuli? Lai arī kā es nelauzīju galvu, atbildes uz �iem jautājumiem atrast nevarēju. Un te pēk�ņi pār mani nāca apskaidrība: brauk�u pie �erloka Holmsa, tikai viņ� varēs saprast, kas aiz tā slēpjas. Tajā pa�ā dienā es ar vakara vilcienu devos uz Londonu, lai no rīta satiktos ar �erloku Holmsu un atvestu viņu uz Birmingemu.

Klerks beidza stāstu par savu dīvaino piedzīvojumu. Iestājās klusums. �erloks Holmss daudznozīmīgi paskatījās uz mani un atlaidās spilvenos. Viņa sejas izteiksme bija apmierināta un reizē kritiska, kā lietpratējam, kur� tikko kā pagar�ojis lieliska vīna malku.

����� Veikli izdomāts, vai ne, Vatson? � viņ� ierunājās. � Man �is notikums �ķiet vilino�s. Es ceru, jūs piekritīsiet, ka saruna ar Hariju-Arturu Pinneru Franko Midlendas metāl�izstrādājumu kompānijas pagaidu kantorī varētu mums būt visai interesanta.

���� Jā, bet kā to izdarīt? � es pajautāju.

���� Loti vienkār�i, � sarunā iejaucās Hels Pikrofts. � Jūs abi esat mani draugi, kuri meklē darbu, un es, dabiski, nolēmu ieteikt jūs savam saimniekam.

���� Lieliski, tā ari darīsim! � iesaucās Holmss. � Es vēlos satikt �o kungu un, ja izdosies, noskaidrot, kādu spēli viņ� ir ieplānojis. Ko tik īpa�u viņ� jūsos atrada? Kāpēc izsniedza tik lielu avansu? Varbūt�

Viņ� ņēmās grauzt nagus, klīsto�u skatienu veroties vagona logā, un līdz pa�ai Nūstrītai mums vairs neizdevās no viņa izdabūt ne vārda.

Tajā pa�ā dienā septiņos vakarā mēs trijatā soļojām pa Korporei�nstrītu, dodoties uz Franko Midlendas kompānijas kantori.

����� Ierasties agrāk nav jēgas, � piezīmēja klerks. � Viņ� tur acīmredzot ierodas tikai tādēļ, lai satiktos ar mani. Tā ka līdz norunātajam laikam kantorī tik un tā neviena nebūs.

��� Tas ir interesanti, � teica Holmss.

���� Nu, ko es jums teicu! � Pikrofts iesaucās. � Lūk, kur viņ� iet mums pa priek�u.

Viņ� norādīja uz neliela auguma, gai�matainu, labi ģērbtu vīrieti, kur� steidzās pa ielas pretējo pusi. Kamēr mēs viņu vērojām, Pinners, ieraudzījis ielas otrā pusē avī�u tirgotāju, kur� vicināja svaigus vakara avīzes numurus, metās pāri brauk�tuvei pie viņa, lavierēdams starp ekipā�ām un omnibusiem, un nopirka vienu. Tad ar avīzi rokā viņ� pazuda pasā�as durvīs.

��� Viņ� jau ir kantorī! � Pikrofts iesaucās. � Nāciet man līdzi, es jūs tūlīt iepazīstinā�u.

Sekodami mūsu celabieram, mēs uzkāpām piektajā stāvā un atradāmies neaizslēgtu durvju priek�ā. Pikrofts pieklauvēja. Aiz durvīm atskanēja: "Ienāciet". Mēs iegājām tuk�ā, gandrīz nemēbelētā istabā, kuras izskats pilnībā atbilda Pikrofta aprak�stam. Aiz vienīgā galda ar atvērtu avīzi rokās sēdēja tikko uz ielas redzētais cilvēks. Viņ� pacēla galvu, un es ieraudzīju seju, kuru bija izķēmoju�as tādas cie�anas, pareizāk sakot � pat ne cie�anas, bet bezcerīgs izmisums, kāds mēdz būt, kad ar cilvēku notiek nelabojama nelaime. Viņa pieri klāja sviedru lāses, vdigi bija ieguvu�i mironīgi bālu nokrāsu un atgādināja beigtas zivs vēderu, stiklainajā acu skatienā atspoguļojās �aus�mas. Viņ� raudzījās uz savu klerku, it kā nekad agrāk nebūtu to redzējis, un pēc Pikrofta sejas izteiksmes es sapratu, ka tādu viņ� savu saimnieku redz pirmo reizi.

���� Mister Pinner, kas noticis, vai jūs esat slims? � viņ� iesaucās.

���� Jā, es nejūtos visai labi, � izmocīja misters Pinners. � Kas tie par d�entlmeņiem, kas atnāku�i kopā ar jums? � viņ� vaicāja, aplaizīdams apkaltu�ās lūpas.

��� Misters Hariss no Bērmendsijas un misters Praiss � vie�tējais iedzīvotājs, � bez minstinā�anās atbildēja mūsu klerks.

� Tie ir mani draugi. Viņi labi pārzina kantoru lietas, bet �obrīd abi ir bez darba. Un es nodomāju, ka varbūt jums atradīsies viņiem kāda vieta.

���� Protams, kāpēc gan ne! � iesaucās Pinners, pēdējiem spēkiem izmocīdams smaidu. � Es esmu pārliecināts, ka atra�dīsies. Kāda ir jūsu specialitāte, mister Haris?

���� Es esmu grāmatvedis, � atbildēja Holmss.

���� Tā, tā, grāmatve�i mums ir vajadzīgi. Un jūs, mister Prais?

���� Klerks, � es teicu.

���� Domāju, ka arī jums darbs atradīsies. Tiklīdz mēs pie�ņemsim lēmumu, es jums tūlīt par to paziņo�u. Bet tagad gan palūg�u jūs doties prom. Dieva dēl, atstājiet mani vienu!

Pēdējie vārdi izlauzās pret viņa gribu. �ķita, ka viņam vairs nav spēka savaldīties. Mēs ar Holmsu saskatījāmies, bet Pik- rofts piegāja pie galda.

��� Mister Pinner, jūs laikam esat aizmirsis, ka es esmu at�nācis pēc tālākām instrukcijām, � viņ� teica.

���� Jā, jā, protams, mister Pikroft, � kantora saimnieks atbildēja negaidīti bezkaislīgā balsī. � Uzgaidiet mani �eit kādu brīdi. Un jūsu draugi arī lai pagaida. Es bū�u jūsu rīcībā pēc piecām minūtēm, ja jūs neiebilstat pret tik ļaunprātīgu jūsu pacietības izmanto�anu.

Viņ� piecēlās, goddevīgi paklanījās, izgāja blakustelpā un aizvēra aiz sevis durvis.

���� Kas tur atrodas? � ie�ukstējās Holmss. � Vai viņ� mums neizspruks?

��� Nē! � pārliecināti atbildēja Pikrofts. � Pa �īm durvīm var nokļūt tikai otrajā istabā.

���� Bet vai tur nav vēl viena izeja?

���� Nē.

��� Vai tā telpa arī ir tuk�a?

��� Vismaz vakar vēl bija.

��� Kāpēc tad viņ� uz turieni gāja? Man tas nav saprotams.

Rodas iespaids, ka Pinners pēk�ņi zaudējis prātu. Kaut kas ir nobiedējis viņu līdz nāvei. Bet kas?

����� Varbūt viņ� nolēma, ka mēs esam no policijas, � es izteicu minējumu.

���� Iespējams, � piekrita Pikrofts.

Holmss pakratīja galvu.

����� Nē, viņ� jau bija nāves bālumā, kad mēs ienācām, � viņ� iebilda. � Ja nu vienīgi�

Viņa vārdus pārtrauca skaļ� klaudziens, kas atskanēja no blakusistabas.

���� Kāda velna pēc viņ� klauvē pats pie savām durvīm! � iesaucās Pikrofts.

Klaudzieni atkārtojās. Mēs visi ar interesi skatījāmies uz aizvērtajām durvīm. Holmsa seja kļuva akmenscieta. Spēcīgā uzbudinājumā viņ� saliecās uz priek�u.

Tad pēk�ņi no blakustelpas atskanēja klusa burbuļojo�a skaņa, it kā kāds skalotu kaklu, un kaut kas sāka bie�i bungot pa koka starpsienu. Holmss kā ārprātīgs pārlēca pāri visai istabai pie durvīm un pagrūda tās. Durvis izrādījās aizbultētas. Mēs ar Pikroftu arī pieskrējām pie tām un trijatā gāzāmies tām virsū. Notrūka viena eņģe, tad otra, un durvis ar blīk�ķi nogāzās uz grīdas. Mēs metāmies iek�ā. Istaba bija tuk�a.

Mūsu apjukums ilga ne vairāk par minūti. Istabas tuvākajā stūrī bija redzamas vēl vienas durvis. Holmss pieskrēja pie tām un atrāva tās vaļā. Aiz durvīm uz grīdas mētājās �akete un veste, bet pie āķa, apmetis sev ap kaklu cilpu no personīga�jiem bik�turiem, karājās Franko Midlendas metālizstrādājumu kompānijas pārvaldnieks. Celi viņam bija saliekti, galva neda�biski nokarājās uz krūtīm, un papē�i, sitoties pret durvīm, radīja to nesaprotamo klaudzoņu, kura lika mums saausīties. Acumirklī es apķēru nejūtīgo ķermeni un pacēlu to uz aug�u, bet Holmss ar Pikroftu sāka atraisīt gumijas cilpu, kura gandrīz pazuda sarkanzilajās kakla krokās. Pēc tam mēs pārnesām Pinneru otrā istabā un noguldījām uz grīdas. Viņa seja bija kļuvusi svina pelēka, bet viņ� vēl bija dzīvs � violeti zilās lūpas pie katra elpas vilciena cilājās uz aug�u un leju. Tās bija no�ēlojamas paliekas no tā veselā, ziedo�ā cilvēka, kuru mēs pirms pusstundas redzējām uz ielas.

��� Vatson, kāds ir viņa stāvoklis? � man pajautāja Holmss.

Es noliecos pār gulo�o ķermeni un sāku apskati. Pulss

joprojām bija vāj�, bet elpa pamazām kļuva vienmērīgāka, plaksti viegli drebēja, atsedzot �auru acu baltuma svītriņu.

��� Daudz netrūka, lai viņ� nokļūtu pie sen�iem, � es piezī�mēju, � bet �ķiet, ka �oreiz viss beidzies laimīgi. Atveriet logu un padodiet karafi ar ūdeni.

Es atpogāju viņam apkaklīti, samitrināju seju ar aukstu ūdeni un veicu mākslīgo elpinā�anu, līdz viņ� beidzot sāka elpot ar pilnu krūti.

����� Viss pārējais tagad ir laika jautājums, � es noteicu, atkāpdamies no cietu�ā.

Holmss, galvu nokāris un rokas sabāzis bik�u kabatās, stā�vēja pie galda.

��� Nu ko, � viņ� teica, � laiks izsaukt policiju. Jāatzīstas, ka man būs loti patīkami izskaidrot viņiem �īs lietas būtību.

���� Es tomēr neko nesaprotu, � atzinās Pikrofts. � Kāda velna pēc es viņiem �eit biju vajadzīgs?

���� Viss ir loti vienkār�i, � attrauca Holmss. � Man nav saprotama tikai pati pēdējā aina. � Viņ� norādīja uz bik�tu�riem.

���� Un viss pārējais jums ir skaidrs?

���� Man �ķiet, ka jā. Un ko jūs teiksiet, Vatson?

Es paraustīju plecus.

���� Es nesaprotu pilnīgi neko.

��� Ja uzmanīgi izseko līdzi notikumu gaitai, tad secinājums rodas pats no sevis.

���� Kāds tad?

" � Vienu mirklīti. Vispirms atgriezīsimies pie diviem izejas punktiem: pirmais � Pikrofta iesniegums ar lūgumu pieņemt viņu darbā �ajā muļķīgajā kompānijā. Es ceru, ka jūs nojau�at, kāpēc viņam lika to uzrakstīt.

���� Baidos, ka ne.

����� Un tomēr kaut kāda iemesla dēj tas bija vajadzīgs. Jo parasti, lai pieņemtu cilvēku darbā, pietiek ar mutisku vieno��anos, un arī �oreiz nebija nekāda iemesla rīkoties citādāk. Tātad mēs varam secināt, ka viņiem bija ārkārtīgi nepiecie�ams jūsu rokraksta paraugs.

���� Bet kāpēc?

����� Patie�ām, kāpēc? Atbildot uz �o jautājumu, mēs arī atrisināsim visu uzdevumu. Tātad, kāpēc gan viņiem bija vaja�dzīgs jūsu rokraksts? Tāpēc, ka kādam loti vajadzēja kaut ko uzrakstīt it kā jūsu vārdā. Tagad otrais punkts. Kā jūs tūlīt redzēsiet, tie viens otru papildina. Atcerieties, ka no mistera Pikrofta tika saņemts solījums nesūtīt Meisoniem rakstisku atteikumu. No tā mēs varam secināt, ka minētās bankas pār�valdnieks vēl līdz �ai dienai ir pilnīgi pārliecināts, ka pirmdien pie viņiem darbā ieradās neviens cits, kā misters Pikrofts.

���� Mans Dievs! � iekliedzās nabaga Pikrofts. � Kāds gan es esmu idiots!

��� Tūlīt jums kļūs skaidrs, kāpēc viņiem bija vajadzīgs jūsu rokraksta paraugs. Iedomājieties, ka cilvēks, kur� iekļuvis pie Meisoniem, izmantojot jūsu vārdu, nepazīst jūsu rokrakstu. Skaidrs, ka viņu tūlīt atmaskos, un viņ� zaudēs spēli, vēl to neuzsācis. Bet, ja krāpniekam ir zināms jūsu rokraksts, tad viņam vairs nav no kā baidīties. Jo, kā es sapratu, pie Meiso�niem neviens nekad jūs nav acīs redzējis.

���� Tur jau tā lieta, ka neviens! � ievaidējās Pikrofts.

���� Lieliski. Krāpniekam bija ārkārtīgi svarīgi, lai jūs nepār�domātu vai nejau�i neuzzinātu, ka pie Meisoniem strādā jūsu dubultnieks. Tāpēc viņ� jums iedeva solīdu avansu un aizveda uz Birmingemu, kur uzdeva kaut kādu darbu, kas kaut vai uz nedēlu noturētu jūs projām no Londonas. Kā redzat, viss ir loti vienkār�i.

��� Jā, bet kāpēc viņam vajadzēja uzdoties par pa�a brāli?

���� Ari tas ir saprotams. Acīmredzot viņi ir divi. Vienam vajadzēja aizstāt jūs pie Meisoniem, bet otrajam � aizsūtīt jūs uz Birmingemu. Pieaicināt vēl tre�o, kur� spēlētu firmas pārvaldnieka lomu, viņi negribēja. Tāpēc otrais, iespēju robe��ās, izmainīja savu ārieni un uzdevās pats par savu brāli, lai pat uzkrīto�ā līdzība nevarētu radīt aizdomas. Un, ja nebūtu bijusi zelta plombē, jums nekad prātā neienāktu, ka jūsu Londonas apmeklētājs un Birmingemas kantora pārvaldnieks ir viena un tā pati persona.

Hels Pikrofts sa�ņaudza dūres.

���� Mans Dievs! � viņ� iesaucās. � Bet ar ko gan mans dubultnieks nodarbojās Meisonu kantorī, kamēr es �eit lāvu vazāt sevi aiz deguna? Ko lai mēs tagad darām, mister Holms? Ko?

���� Pirmkārt, nekavējoties jātelegrafē Meisoniem.

���� �odien ir sestdiena, banku divpadsmitos slēdz.

��� Tam nav nozīmes, tur dro�i vien ir sargs vai �veicars�

���� Jā, viņi speciāli algo sargu. Es par to dzirdēju Sitijā. Viņu bankā tiek glabātas lielas vērtības.

���� Lieliski. Mēs viņam tūlīt piezvanīsim un uzzināsim, vai viss ir kārtībā un vai tur strādā klerks ar jūsu uzvārdu. Vispār, lieta ir skaidra. Nesaprotams ir tikai tas, kāpēc, ieraudzījis mūs, viens no krāpniekiem tūlīt izgāja blakusistabā un pakārās.

���� Avīze!.,. � mums aiz muguras ie�erkstējās aizsmakusi balss.

Pa�nāvnieks bāls un briesmīgs sēdēja uz grīdas, viņa acīs bija parādījusies saprāta dzirksts, rokas nervozi berzēja cilpas atstāto plato, sarkano joslu uz kakla.

������ Avīze! Nu protams! � Holmss satraukti iesaucās. � Kāds gan es esmu idiots! Es visu laiku gribēju saistīt pa�nā�vību ar mūsu apmeklējumu un pavisam aizmirsu par avīzi. Atrisinājums, bez �aubām, jāmeklē tur. � Viņ� izklāja avīzi uz galda un uzvaro�i iekliedzās.

� Vatson, paskatieties! � viņ� sauca. � Tā ir Londonas "Evening Standard". Kas par virsrakstiem! "Laupī�ana Sitijā! Slepkavība Meisonu bankā! Grandiozs laupī�anas mēģinājums! Noziedznieks noķerts!" Lūk �eit, Vatson! Lasiet! Es degu nepacietībā.

Sprie�ot pēc tā, cik daudz vietas aizņēma raksti par �o neiz�devu�os laupī�anu, tas bija dienas galvenais notikums.

Lūk, ko es izlasīju:

"�odien Sitijā notika pārdro�s bankas aplaupī�anas mēģi�nājums. Viens cilvēks nogalināts. Noziedznieks aizturēts.

Pirms nedaudz dienām pazīstamajā bankā "Meisons un Viljamsi" tika nodoti glabā�anā vērtspapīri par summu, kas pārsniedz miljonu sterliņu mārciņu. Bankas pārvaldnieks, ap�zinādamies savu atbildību un saprazdams ar tik milzīgas sum�mas glabā�anu saistīto risku, noorganizēja bankā bruņota sarga diennakts de�ūru. Saņemtās vērtības tika ievietotas visjaunākās konstrukcijas seifos. Tajā pa�ā laikā bankā tika pieņemts darbā Hels Pikrofts, kāds jauns klerks. Izrādījās, ka tas nav neviens cits, kā slavenais seifu uzlauzējs un laupītājs Bedingtons, kur�, nosēdējis piecus gadus katorgas cietumā, kopā ar savu brāli nesen bija iznācis brīvībā. Kaut kādā, pagaidām vēl neno�skaidrotā, veidā �im Bedingtonam bija izdevies iekārtoties par klerku bankā. Nostrādājis da�as dienas, viņ� izpētīja seifu un glabātavu izvietojumu, kā arī noņēma nospiedumus no viņiem vajadzīgajām atslēgām.

Parasti sestdienās Meisonu kalpotāji atstāj banku tie�i div�padsmitos dienā. Lūk, kāpēc policijas ser�ants Tūsons, kur� tobrīd de�urēja Sitijā, bija nedaudz pārsteigts, kad ieraudzīja kādu kungu ar sakvojā�u rokās iznākam no bankas divpadsmit minūtes pāri vieniem. Nelādzīgu aizdomu vadīts, viņ� sekoja nepazīstamajam un, lai gan tas izmisīgi pretojās, ar pieskrēju�ā konstebla Polloka palīdzību aizturēja viņu. Tūlīt arī noskaid�rojās, ka notikusi pārdro�a un grandioza laupī�ana. Sakvojā�s izrādījās piebāzts ar vērtspapīriem � amerikāņu dzelzceļa un citu kompāniju akcijām. Vērtspapīru cena pārsniedza simt tūksto�us sterliņu mārciņu.

Apskatot bankas ēku, tika atrasts nelaimīgā sarga līķis, kur� bija iebāzts vienā no lielākajiem seifiem, un nogulētu tur līdz pirmdienai, ja nebūtu gadījies uzņēmīgais un atjautīgais ser��ants Tūsons. Upura galvaskauss no aizmugures bija sadragāts ar krāsns kruki- Acīmredzot Bedingtons bija atgriezies kantorī, izlikdamies, ka ir kaut ko tur aizmirsis. Nogalinājis sargu un ātri aptīrījis pa�u lielāko seifu, viņ� mēģināja ar laupījumu aizbēgt. Viņa brālis, kur� parasti strādā kopā ar vinu, �oreiz, pēc pa�reizējās informācijas, laupī�anā nav piedalījies. Nerau�goties uz to, policija veic enerģiskus pasākumus, lai noskaid�rotu viņa atra�anās vietu".

� �ķiet, ka mēs varam atbrīvot policiju no liekām rū�pēm, � teica Holmss, norādīdams uz figūru, kas sakņupusi, nokārtu galvu bija ierāvusies stūrī pie loga. � Cilvēka daba tomēr ir visai dīvaina lieta, Vatson. �is cilvēks tik loti mīl savu brāli � slepkavu un ļaundari, ka bija gatavs doties pa�nāvībā, kad uzzināja, ka pēdējam draud karātavas. Tomēr tas neko nemaina, mēs ar doktoru paliksim �eit, bet jūs, mister Pikroft, esiet tik laipns, un aizejiet pasaukt policiju.

Kādā vasaras vakarā, da�us mēne�us pēc savām laulībām, es sēdēju pie kamīna, lai izpīpētu pēdējo pīpi. Diena bija ga�dījusies īpa�i smaga, es biju noguris līdz bezsamaņai un snau�duļodams lasīju kaut kādu romānu. Mana sieva jau bija uzkā�pusi guļamistabā, arī kalpone jau bija devusies pie miera � dzirdēju, kā tika aizslēgtas ārdurvis. Es piecēlos un gatavojos izdauzīt savu pīpi, kad pēk�ņi pie durvīm atskanēja zvans.

Es paskatījos pulkstenī. Tas rādija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit. Viesim bija tā kā par vēlu. Nodomāju, ka mani aicinās pie pacienta un, iespējams, ka nāksies nosēdēt pie viņa gultas visu nakti. Ar neapmierinātu sejas izteiksmi es izgāju priek�namā, atvēru durvis un ārkārtīgi izbrīnijos � uz sliek�ņa stāvēja �erloks Holmss.

���� Vatson, � viņ� teica, � es cerēju, ka jūs vēl neguļat.

���� Priecājos jūs redzēt, Holms!

��� Jūs esat pārsteigts, un tas ir saprotams! Bet man �ķiet, ka jūs jūtaties atvieglots! Hm� Jūs joprojām smēķējat to pa�u tabaku, ko vecpui�a gados. Kļūdīties nav iespējams: uz jūsu apģērba ir tie pa�i raksturīgie pelni. Tūlīt var ievērot ari to, Vatson, ka jūs esat pieradis nēsāt militāro formu. Jums nekad neizdosies radīt par sevi pārliecino�u civilpersonas iespaidu, ja neatmetisiet paradumu nēsāt kabatlakatiņu aiz piedurknes atloka. Vai jūs man �onakt dosiet pajumti?

���� Ar lielāko prieku!

��� Jūs stāstījāt, ka jums esot viena viesiem domāta istaba un, sprie�ot pēc cepuru pakaramā, tā �obrīd ir tuk�a.

���� Es priecā�os, ja jūs pārnak�ņosiet pie manis.

����� Paldies! Tādā gadījumā es pakarinā�u savu cepuri uz brīvā āka. Redzu, ka jūsu mājā ir bijis meistars. Ceru, ka kanalizācija ir kārtībā?

���� Nē, tā ir gāze�

���� Skaidrs! Uz jūsu linoleja ir paliku�as divas �vīkas no viņa zābaku naglām� tie�i tajā vietā, kur krīt gaisma. Nē, paldies, es jau paēdu vakariņas Vaterlo stacijā, bet loti labprāt izpīpē�u kopā ar jums pīpi.

Es pasniedzu viņam savu tabakmaku, un viņ�, apsēdies man pretī, kādu laiku klusēdams smēķēja. Es lieliski zināju, ka tai vajadzēja būt loti svarīgai lietai, kas lika viņam tik vēlu mani apciemot, un pacietīgi gaidīju, kamēr viņ� pats sāks runāt.

���� Es skatos, ka pa�laik jums daudz nākas nodarboties ar saviem tie�ajiem pienākumiem, � viņ� teica, vērīgu skatienu palūkodamies uz mani.

���� Jā, �odien man bija īpa�i grūta diena, � es atbildēju un, brīdi padomājis, piebildu: � Iespējams, ka jūs uzskatīsiet mani par muļķi, bet es tomēr nesaprotu, kā jūs to uzminējāt.

Holmss pasmaidīja.

���� Es ta�u zinu jūsu paradumus, mans dārgais Vatson, � viņ� teica. � Kad jums vizītes ir maz, jūs ejat kājām, bet kad daudz � ņemat kebu. Un, tā kā es redzu, ka jūsu zābaki nav netīri, bet tikai nedaudz noputēju�i, tad es, ne mirkli ne�au�boties, secinu, ka pa�laik jums darba ir pāri galvai un jūs braucat ar kebu.

���� Lieliski! � es iesaucos.

����� Un pavisam vienkār�i, � viņ� piebilda. � Tas ir tas tipiskais gadījums, kad ir ārkārtīgi viegli pārsteigt sarunas biedru, kur� nav ņēmis vērā kādu sīku apstākli, uz kura tomēr balstās visa spriedumu virkne. To pa�u, mans dārgais Vatson, var teikt arī par jūsu stāstiņiem, kuri intriģē lasītājus tikai tāpēc, ka jūs tī�uprāt noklusējat da�us sīkumus. �obrīd es līdzinos tādam lasītājam, jo man rokās ir da�i pavedieni kādam ļoti savādam gadījumam, kuru var izskaidrot, tikai zinot visus lietas apstākļus. Un es tos uzzinā�u, Vatson, noteikti uzzinā�u!

Viņa acis iemirdzējās, iekritu�ie vaigi viegli iesārtojās. Uz mirkli Holmsa sejā atspoguļojās vina nemierīgā un kaislīgā rakstura uguns. Bet tūlīt pat nodzisa. Un viņa seja atkal kļuva līdzīga bezkaislīgai maskai, līdzīgi kā indiānim. Par Holmsu bie�i teica, ka viņ� nav cilvēks, bet gan ma�īna.

���� �ajā lietā ir interesantas īpatnības, � viņ� piebilda. � Es pat teiktu � ārkārtīgi interesantas īpatnības. Man �ķiet, ka es jau esmu tuvu atrisinājumam. Vēl jānoskaidro pavisam ne�daudz. Ja jūs būtu ar mieru braukt kopā ar mani, jūs man izdarītu lielu pakalpojumu.

���� Ar lielāko prieku!

���� Vai jūs varētu rīt doties uz Older�otu?

��� Protams. Es esmu pārliecināts, ka D�eksons neatteiksies pieņemt manus pacientus.

���� Brauksim ar vilcienu, kas atiet no Vaterlo stacijas des�mitos un vienpadsmit minūtēs.

���� Lieliski! Es vēl paspē�u sarunāt ar D�eksonu.

���� Tādā gadījumā, ja jūs neesat pārāk noguris, es īsumā izstāstī�u, kas ir noticis un kal mums jāpaveic.

��� Pirms jūs atnācāt, man loti gribējās gulēt. Bet tagad viss miegs ir kā ar roku noņemts.

����� Es centī�os stāstīt īsi, tomēr neizlai�ot neko svarīgu. Iespējams, ka jūs par �o notikumu esat lasījis avīzēs. Es do�māju pulkve�a Bērklija iespējamo slepkavību. Viņ� dienēja Karaliskajā Melouzas pulkā, kur� ir izmitināts Older�otā.

���� Nē, neesmu lasījis.

��� Tātad �ī lieta vēl nav paspējusi kļūt pla�i zināma. Pulk�vedi atrada miru�u tikai pirms divām dienām. īsumā fakti ir �ādi.

Kā jūs zināt, Karaliskais Melouzas pulks ir viens no pa�iem slavenākajiem britu armijas pulkiem. Tas izcēlās gan Krimas kampaņā, gan sipaju sacel�anās laikā. Līdz pagāju�ajai pirm�dienai to komandēja D�eimss Bērklijs, varonīgs veterāns, kur� sāka dienestu kā ierindas kareivis, par dro�sirdību tika iecelts virsnieku kārtā un beigu beigās sāka komandēt pulku, uz kuru pats atnāca kā jauniesauktais.

Pulkvedis Bērklijs apprecējās, kad bija vēl tikai ser�ants. Viņa sieva Nensija, meitas uzvārdā Devoja, bija meita atvaļi�nātam ser�antam karognesējam, kur� kādreiz bija dienējis ta�jā pa�ā daļā. Nav grūti iedomāties, ka virsnieku sabiedrībā jauno pāri uzņēma ne visai labvēlīgi. Bet viņi acīmredzot ātri iedzīvojās �ajā vidē. Cik man zināms, misis Bērklija vienmēr ir bijusi labi ieredzēta pulka dāmu vidū, bet viņas laulātais draugs � starp saviem dienesta biedriem virsniekiem. Vēl es varu piebilst, ka viņa bija loti skaista, un arī tagad, pēc trīsdes�mit gadiem, vēl joprojām ir loti pievilcīga.

Pēc visa sprie�ot, pulkvedim Bērklijam vienmēr ir bijusi laimīga ģimenes dzīve. Majors Mērfijs, kuram man jāpateicas par savas informācijas lielāko dalu, apgalvo, ka viņ� nekad nav dzirdējis ne par kādām nesaskaņām �ī laulātā pāra starpā. Kaut gan viņ� uzskata, ka Bērklijs sievu mīlēja vairāk, nekā viņa savu vīru. �ķiroties no viņas pat uz vienu dienu, viņ� loti skuma. Toties viņa, kaut ari bija viņam maiga un uzticama sieva, izturējās pret viņu atturīgāk. Pulkā viņi tika uzskatīti par priek�zīmīgu pāri. Viņu attiecībās nebija nekā tāda, kas varētu dot kaut attālu mājienu uz traģēdijas iespējamību.

Pulkve�a Bērklija raksturs bija visai savdabīgs. Parasti jautrs un sabiedrisks, �is vecais karotājs brī�iem kļuva viegli aizkaiti�nāms un launatminīgs. Tomēr �ī vina rakstura īpa�ība nekad neizpaudās attiecībā uz sievu. Majors Mērfijs un pārējie trīs virsnieki no pieciem, ar kuriem es sarunājos, bija pārsteigti par nomākto garastāvokli, kāds reizēm pārņēma pulkvedi. Kā izteicās majors, nereti gadījās, ka trok�ņainas un jautras savie- sigas sarunas laikā it kā neredzama roka pēk�ņi notrauktu smaidu no viņa lūpām. Kad viņam uznāca melnie, viņ� vairā�kas dienas bija visriebīgākajā garastāvokli. Viņa raksturā bija vēl viena dīvainība, kuru bija pamanīju�i dienesta biedri, � viņ� baidījās palikt viens, it īpa�i tumsā. �āda bērni�ķīga īpa�ība cilvēkam, kuram neap�aubāmi bija vīri�ķīga daba, radīja da�ā�das runas un visāda veida minējumus.

Karaliskā Melouzas pulka pirmais bataljons bija izmitināts Older�otā jau vairākus gadus. Precētie virsnieki nedzīvoja kazarmās, un pulkvedis visu �o laiku mitinājās Le�ainas villā, kura atrodas apmēram pusjūdzi no Ziemeļu nometnes. Māja ir izvietota dārza dziļumā, bet tās rietumu puse atrodas tikai kādus trīsdesmit jardus no ceļa. No kalpotājiem mājā ir ku�ie�ris, apteksne un virtuvene. Tikai viiji un vinu kungs ar kundzi dzīvoja Le�ainā. Bērnu Bērklijiem nebija, bet viesi pie viņiem apmetās reti.

Un tagad es pastāstī�u par notikumiem, kuri norisinājās Le�ainā pagāju�ajā pirmdienā starp pulksten deviņiem un desmitiem vakarā.

Misis Bērklija, kā izrādījās, bija katoliete un dedzīgi darbo�jās Votstrītas baznīcas labdarības biedrībā "Svētais D�ord�s", kura vāca un izdalīja nabagiem lietotus apģērbus. Tajā dienā biedrības sanāksme bija paredzēta astoņos vakarā, un, lai to nenokavētu, misis Bērklija steidzīgi paēda pusdienas. Izejot no mājas, viņa, pēc ku�iera vārdiem, pārmija ar vīru da�as nenozīmīgas frāzes un apsolīja ilgi neaizkavēties. Pēc tam viņa iegriezās pie mis Morisones � jaunas sievietes, kura dzīvoja kaimiņu villā, un viņas abas kopā devās uz sanāksmi, kura ilga kādas �etrdesmit minūtes. Bez ceturk�ņa desmitos misis Bērklija, atvadījusies no mis Morisones pie viņas villas durvīm, atgriezās mājās.

Le�ainas villas viesistaba ir vērsta pret ceļu, un tās lielās, stiklotās durvis ved uz kādus trīsdesmit jardus platu zālienu, kas ir norobe�ots no ceļa ar ne visai augstu dzelzs sētu uz akmens pamata. Atgriezusies mājās, misis Bērklija iegāja tie�i �ajā istabā. Aizkari nebija aizvilkti, jo vakaros tajā reti kāds sēdēja, bet tovakar misis Bērklija pati aizdedzināja lampu un pēc tam piezvanīja un palūdza apteksnei D�einai Stjuartai atnest viņai tasi tējas, kaut gan tas pilnīgi neatbilda viņas paradumiem. Pulkvedis bija ēdamistabā; izdzirdējis, ka sieva ir atgriezusies, viņ� devās pie tās. Ku�ieris redzēja, kā viņ�, �ķērsojis priek�namu, iegāja viesistabā. Pēc tam dzīvu viņu neviens vairs nav redzējis.

Pēc minūtēm desmit tēja bija gatava, un apteksne nesa to uz viesistabu. Pienākusi pie durvīm, viņa pārsteigta izdzirdēja niknas saimnieka un saimnieces balsis. Viņa pieklauvēja, ta�u neviens neatsaucās. Tad viņa pagrieza rokturi, bet durvis izrā�dījās aizslēgtas no iek�puses. Apteksne, pats par sevi sapro�tams, aizskrēja pasaukt virtuveni. Abas sievietes, paaicināju�as ku�ieri, devās uz priek�namu un sāka klausīties. Ķilda turpi�nājās. Kā liecina visi trīs, aiz durvīm bija dzirdamas tikai divas balsis � Bērklija un viņa sievas. Bērklijs runāja tik klusi un aprauti, ka vārdus saprast nebija iespējams. Savukārt saimniece bija ārkārtīgi saniknota un, kad viņa pacēla balsi, dzirdēt va�rēja loti labi. "Jūs esat gļēvulis!" viņa atkārtoja atkal un atkal. "Ko lai tagad dara? Atdodiet man manu dzīvi! Es vairs nevaru elpot vienu gaisu ar jums! Jūs esat gļēvulis, gļēvulis!" Pēk�ņi atskanēja �ausmīgs kliedziens � tā bija saimnieka balss, pēc tam kritiena troksnis un, visbeidzot, dvēseli ploso�as saimnie�ces raudas. Pārliecināts, ka notikusi nelaime, ku�ieris metās pie durvīm, aiz kurām nerimās elsas, un mēģināja tās izlauzt. Bet durvis nepadevās. Kalpones no bailēm bija zaudēju�as prātu, un uz viņu palīdzību nebija ko cerēt. Pēk�ņi ku�ierim ienāca prātā, ka uz viesistabu ved vēl otras durvis, kuras iziet uz dārzu. Viņ� metās ārā. Viena durvju puse bija atvērta � kā tas parasti mēdz būt vasarā, � un ku�ieris vienā mirklī iekļuva istabā. Uz sofas bezsamaņā gulēja viņa saimniece, bet blakus pie kamīna re�ģiem, ar kājām uz krēsla un galvu uz grīdas asins peļķē, bija izstiepies saimnieka ķermenis. Nelai�mīgais pulkvedis bija miris.

Sapratis, ka saimniekam vairs palīdzēt nav iespējams, ku�ie�ris nolēma vispirms atvērt durvis uz priek�namu. Bet tad viņ� sadūrās ar dīvainu un negaidītu �ķērsli. Durvīs nebija atslēgas. Tās vispār nebija nekur istabā. Tad ku�ieris izgāja caur dārza durvīm un devās pasaukt policistu un ārstu. Saimnieci, uz kuru pirmo, protams, krita aizdomas, bezsamaņas stāvoklī aiznesa uz viņas guļamistabu. Pulkve�a ķermeni uzcēla uz sofas, bet notikuma vietu rūpīgi pārmeklēja.

Pulkve�a pakausī tika atrasta kāda neasa iero�a radīta liela, plēsta brūce. Nebija grūti uzminēt, kas tas ir par ieroci. Blakus līķim uz grīdas mētājās no cietas koksnes izgriezta neparasta izskata nūja ar kaula rokturi. Pulkvedim bija visu iespējamo iero�u kolekcija, kurus viņ� bija atvedis no da�ādām zemēm, kurās viņam bija nācies karot, un policisti izteica pieņēmumu, ka ari nūja pieder pie viņa trofeju skaita. Savukārt kalpotāji apgalvo, ka nekad agrāk �o nūju nav redzēju�i. Bet, tā kā māja ir pilna ar visādām dīvainām mantām, tad ir iespējams, ka viņi vienu no tām nav pamanīju�i. Neko vairāk policistiem istabā atrast neizdevās. Nebija saprotams, kur ir palikusi atslē�ga: ne istabā, ne pie misis Bērklijas, ne pie viņas nelaimīgā laulātā drauga to neatrada. Beigu beigās durvis nācās atvērt vietējam atslēdzniekam.

Tāda bija situācija, Vatson, kad otrdienas rītā es pēc majora Mērfija lūguma devos uz Older�otu, lai palīdzētu policijai. Es ceru, jūs man piekritīsiet, ka lieta jau tā bija visai interesanta, bet, iepazinies ar to sīkāk, es sapratu, ka tā ir īpa�as intereses vērta.

Vēl neapskatījis istabu, es nopratināju kalpotājus, bet neko jaunu no viņiem neuzzināju. Vienīgi istabene D�eina Stjuarta atcerējās kādu svarīgu sīkumu. Izdzirdējusi, ka saimnieki strī�das, viņa aizgāja pasaukt virtuveni un ku�ieri, ja jūs atceraties. Saimnieks un saimniece runāja loti klusu, tā ka par strīdu viņa nojauta drīzāk pēc viņu aizkaitinātās balss intonācijas, nekā pēc tā, ko viņi runāja. Bet, pateicoties manai neatlaidībai, viņa tomēr atcerējās vienu vārdu no saimnieku sarunas: misis Bērklija divas reizes pieminēja vārdu "Dāvids". Tas ir ļoti svarīgs apstāklis � tas mums dod atslēgu strīda iemesla sa�pratnei. jo pulkve�a vārds, kā jūs zināt, bija D�eimss.

�ajā lietā ir arī apstākli, kas atstāja visdziļāko iespaidu gan uz kalpotājiem, gan policistiem. Pulkve�a seja bija nāves baiļu izķēmota. Grimase bija tik �au�alīga, ka �ermuli skrēja pa kauliem. Bija skaidrs, ka pirms nāves pulkvedis ieraudzījis savu likteni, un tas viņā izraisījis neaprakstāmas �ausmas. Tas visā visumā sakrita ar policijas versiju, ka vainīga ir sieva, protams, ja pieņemam, ka pulkvedis redzēja, kur� viņam sit. Bet faktu, ka brūce ir pakausī, viegli izskaidroja ar to, ka pulk�vedis ir mēģinājis izvairīties no sitiena. Misis Bērklija neko pa�skaidrot nevarēja: pēc pārciestā satricinājuma viņa bija nervu drud�a izraisītā pagaidu prāta aptumsuma stāvoklī.

No policistiem es vēl uzzināju, ka mis Morisone, kura, kā jūs atceraties, tajā vakarā atgriezās mājās kopā ar misis Bērkliju, paziņojusi, ka neko nezina par savas draudzenes slik�tā garastāvokļa iemeslu.

To visu uzzinājis, Vatson, es izpīpēju vairākas pīpes pēc kārtas, cen�oties saprast, kas gan ir galvenais �ajā faktu pārpil�nībā. Vispirms uzmanību piesaistīja durvju atslēgas dīvainā pazu�ana. Pa�i rūpīgākie meklējumi istabā nedeva nekādus rezultātus. Tātad vajadzēja secināt, ka tā ir aiznesta. Bet ne pulkvedis, ne vina laulātā draudzene to nevarēja izdarīt. Tas ir skaidrs. Tātad istabā ir bijis kāds tre�ais. Un �is tre�ais varēja iekļūt iek�ā tikai pa stiklotajām durvīm. Es nospriedu, ka pēc istabas un zāliena rūpīgas pārmeklē�anas varētu atrast kaut kādas �ī noslēpumainā sve�inieka pēdas. Jūs zināt manas meto�des, Vatson. Es pielietoju tās visas un uzgāju pēdas, bet nebūt ne tās, ko cerēju. Istabā patie�ām ir bijis kāds tre�ais � viņ� �ķērsojis zālienu no ceļa puses. Es atradu piecus skaidrus viņa apavu nospiedumus � vienu pie pa�a ceļa, tajā vietā, kur viņ� pārkāpa pār nelielo aiz�ogojumu, divas zālājā un divas, tikko

redzamas, uz kāpņu krāsotajiem pakāpieniem, kuri ved uz durvīm, pa kurām viņ� iegāja iek�ā. Pa zālienu viņ�, sprie�ot pēc visa, skrēja, jo purngalu nospiedumi ir daudz dziļāki, salīdzinot ar papē�u nospiedumiem. Bet mani pārsteidza ne tik daudz �is cilvēks, cik viņa pavadonis.

���� Pavadonis?

Holmss izņēma no kabatas lielu papirosu papīra lapu un rūpīgi izgludināja to uz ceļgala.

���� Kā jums �ķiet, kas tas tāds ir? � viņ� pajautāja.

Uz papīra bija pārzīmēti kāda neliela dzīvnieka ķepas no�spiedumi. Bija labi redzami piecu pirkstu nospiedumi un garo nagu atstātās pēdas. Katrs nospiedums bija deserta karotes lielumā.

���� Tas ir suns, � es teicu.

����� Bet vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka suņi rāptos pa portjerām? �is radījums ir atstājis pēdas uz portjeras.

���� Tad pērtiķis?

���� Bet tās nav pērtiķa pēdas.

���� Tādā gadījumā, kas gan tas varēja būt?

���� Ne suns, ne kaķis, ne pērtiķis, ne ari kāds cits mums zināms dzīvnieks. Es centos aprēķināt viņa izmērus. Lūk, �etri nospiedumi, kad dzīvnieciņ� ir stāvējis nekustīgi. Jūs redzat, ka attālums starp priek�ējām un pakaļējām ķepām ir ne ma�zāks par piecpadsmit sprī�iem. Pieskaitiet pie tā vēl kakla un galvas garumu � un jūs iegūsiet apmēram divas pēdas garu dzīvnieku, bet varbūt arī garāku, ja viņam ir aste. Tagad paska�tieties uz �īm te pēdām. Tās mums parāda viņa sola garumu, kur�, kā redzat, ir pastāvīgs un tikai trīs sprī�us gar�. Bet tas nozīmē, ka dzīvnieciņam ir gar� ķermenis un loti īsas kājas. Diem�ēl, viņ� nav papūlējies atstāt mums kaut vai vienu spal�viņu. Kaut gan viņa ārējais izskats tāpat ir skaidrs, un viņ� var rāpties pa portjerām. Turklāt mūsu noslēpumainais zvērs ir galēdājs.

���� Pēc kā jūs to secināt?

���� Pēc tā, ka virs durvīm, kuras aizklāj portjeras, karājas būris ar kanārijputniņu. Un zvēriņ�, protams, ir rāpies aug�ā, cerēdams uz laupījumu.

���� Kas gan tas ir par zvēru?

���� Ja es to uzzinātu, lieta būtu gandrīz atrisināta. Es do�māju, ka �is zvēriņ� ir no zebiekstu vai sermuļu dzimtas. Bet, ja atmiņa mani nevil, viņ� ir lielāks gan par zebieksti, gan sermuli.

���� Un kāda tad ir viņa loma �ajā notikumā?

���� Pagaidām es to nezinu. Bet jūs ta�u piekritīsiet, ka mums jau daudz ir zināms. Pirmkārt, mēs zinām, ka kāds cilvēks stāvēja uz ceļa un vēroja Bērklija ķildu: aizkari ta�u nebija aizvilkti, un istaba bija apgaismota. Vēl mēs zinām, ka viņ� pārskrēja zālienu kaut kāda dīvaina zvēriņa pavadībā un vai nu iesita pulkvedim, vai arī, kas tāpat ir iespējams, pulkvedis, ieraudzījis negaidīto viesi, tā pārbijās, ka zaudēja samaņu un nokrita, ar pakausi atsizdamies pret kamīna re�ģu aso stūri. Un, visbeidzot, mēs zinām vēl vienu interesantu detaļu: sve�i�nieks aiznesa sev līdzi istabas atslēgu.

����� Man �ķiet, ka jūsu novērojumi un secinājumi ir vēl vairāk samud�ināju�i �o lietu, � es piezīmēju.

���� Pilnīgi pareizi. Bet tie ir arī neap�aubāmi parādīju�i, ka sākotnējie pieņēmumi ir nepamatoti. Es vēlreiz visu pārdo�māju un secināju, ka man vajag paraudzīties uz �o notikumu no cita viedokļa. Starp citu, jums, Vatson, jau sen ir laiks gulēt, un visu pārējo es ar tādiem pa�iem panākumiem varu jums izstāstīt rīt pa ceļam uz Older�otu.

���� Pazemīgi pateicos, jūs pārtraucāt stāstu pa�ā interesan�tākajā vietā.

���� Ir skaidrs, ka pulksten pusastoņos, kad misis Bērklija izgāja no mājas, viņa nebija dusmīga uz vīru. Es jau, �ķiet, minēju, ka viņai pret to nekad nebija biju�as īpa�i maigas jūtas, bet ku�ieris dzirdēja, kā viņa promejot glu�i miermīlīgi tērzēja ar vīru. Atgriezusies mājās, viņa tūlīt devās uz to istabu, kurā vismazāk cerēja sastapt laulāto draugu, un palūdza tēju, kas liecina par uzbudinājumu. Un, kad viesistabā ienāca pulkvedis, izcēlās vētra. Tātad starp pulksten pusastoņiem un deviņiem notika kaut kas tāds, kas pilnīgi pārmainīja viņas attieksmi pret viņu. Bet visu �o laiku kopā ar viņu bija mis Morisone, no kā izriet, ka mis Morisonei vajadzētu kaut ko zināt, kaut arī viņa to noliedz.

Sākumā es pieļāvu domu, ka jaunajai sievietei ir biju�as kaut kādas attiecības ar pulkvedi, par kurām tad arī viņa atzinusies viņa sievai. Tas izskaidroja, no vienas puses, kāpēc misis Bērklija atgriezās mājās saniknota, un no otras puses � kāpēc mis Morisone noliedz, ka viņai kaut kas būtu zināms. �o pieņēmumu apstiprināja arī misis Bērklijas strīda laikā izteiktie vārdi. Bet tādā gadījumā kāds tam sakars ar kaut kādu Dāvidu? Turklāt pulkvedis mīlēja savu sievu, un bija grūti pieļaut kādas citas sievietes eksistenci. Un diez vai vēl viena vīrie�a traģiskajai uznāk�anai uz skatuves varētu būt kāds sakars ar mis Morisones varbūtējo atzī�anos. Nebija viegli izvēlēties pareizo virzienu. Beigu beigās es noraidīju pieņē�mumu, ka kaut kas ir bijis starp pulkvedi un mis Morisoni. Bet pārliecība, ka meitene zina iemeslu misis Bērklijas negai�dītajam naidam pret vīru, kļuva arvien stiprāka. Tad es nolēmu doties pie mis Morisones un pateikt viņai, ka es ne�aubos pa viņas informētību un ka viņas klusē�ana var dārgi maksāt misis Bērklijai, kurai dro�i vien uzrādīs apsūdzību par slepkavību.

Mis Morisone izrādījās gaisīga būtne ar gai�iem matiem un kautrīgu skatienu, bet viņai nekādā gadījumā nevarēja pārmest domu un veselā saprāta trūkumu. Uzklausījusi mani, viņa bridi padomāja, tad ar noteiktu kustību pagriezās pret mani un teica man �ādus brīni�ķīgus vārdus:

� Es apsolīju misis Bērklijai nevienam neko nestāstīt. Un solījumus vajag turēt. Bet, ja es varu viņai palīdzēt brīdī, kad pret viņu tiek izvirzīta tik nopietna apsūdzība un viņa pati, nabadzīte, slimības dēl nav spējīga sevi aizstāvēt, tad, man �ķiet, būs piedodami solījumu lauzt. Es jums izstāstī�u pilnīgi visu, kas ar mums notika pirmdienas vakarā.

Mēs atgriezāmies no Votstrītas baznīcas apmēram bez ce�turk�ņa deviņos. Mums nācās iet pa stipri vientulīgo Hadson- strītu. Tur kreisajā ielas pusē deg tikai viena laterna, un, kad mēs tai tuvojāmies, es ieraudzīju mums pretī nākam stipri sakumpu�u vīrieti, kur� nesa plecā uzkārtu kasti. Tas bija kroplis, �ķībs un greizs, ar līkām kājām. Mēs satikāmies tie�i tajā vietā, kur laterna meta gaismu. Viņ� pacēla galvu, paska�tījās uz mums, apstājās kā zemē iemiets un iekliedzās dvēseli ploso�ā balsī: "Ak Dievs, tā ta�u ir Nensija!" Misis Bērklija kļuva bāla kā krīts un būtu pakritusi, ja �is �ausmīgais radī�jums nepaspētu viņu uzķert. Es jau gatavojos saukt policistu, bet, man par pārsteigumu, viņi sāka pavisam miermīlīgi saru�nāties.

"Henrij, es visus �os trīsdesmit gadus biju pārliecināta, ka tu vairs neesi starp dzīvajiem," misis Bērklija teica drebo�ā balsī.

'Tā tas arī ir."

�ie vārdi tika pateikti tāda tonī, ka man sa�ņaudzās sirds. Nelaimīgā seja bija stipri iedegusi un krunkaina kā cepts ābols. Viņam bija pavisam sirmi mati un vaigubārda, bet viņa mir�dzo�ās acis vēl līdz �im brīdim mani vajā sapņos.

"Ej mājās, dārgā, es tevi panāk�u," teica misis Bērklija. "Man vajag parunāties ar �o cilvēku divatā. Nebaidies par mani."

Viņa turējās bra�i, kaut gan joprojām bija līķa bālumā, un viņas lūpas drebēja.

Es devos uz priek�u, bet viņi palika. Abi sarunājās tikai da�as minūtes. Drīz vien misis Bērklija mani panāca; viņas acīs dega liesmiņas. Es paskatījos atpakaļ: nelaimīgais kroplis stāvēja zem laternas un naidīgi kratīja sa�ņaugtas dūres, it kā būtu zaudējis prātu. Līdz pat manām mājām viņa neteica ne vārda un tikai pie pa�iem vārtiem saņēma manu roku un sāka lūgties, lai es nevienam nestāstu par �o tik�anos.

"Tas ir mans vecs pazina. Viņam loti nav veicies �ajā dzīvē," viņa teica.

Es apsolīju, ka nevienam neteik�u ne vārda, tad viņa mani noskūpstīja un aizgāja. Kop� tā laika mēs ar viņu vairs neesam tiku�ās. Es jums izstāstīju visu patiesību un, ja es to slēpu no policijas, tad tikai tāpēc, ka nesapratu, kādas briesmas draud misis Bērklijai. Tagad es saprotu, ka viņai var palīdzēt, tikai vaļsirdīgi visu izstāstot.

Lūk, ko es uzzināju no mis Morisones. Kā jūs saprotat, Vatson, viņas stāsts man bija kā gaismas stars nakts tumsā. Visi agrāk nesaistītie fakti nostājās savās vietās, un es jau neskaidri nojautu patieso notikumu gaitu. Bija pilnīgi skaidrs, ka man vajag nekavējoties sameklēt cilvēku, kura parādī�anās tik loti satrieca misis Bērkliju. Ja viņ� vēl joprojām ir Older- �otā, tad to izdarīt nebūtu grūti. Tur nemaz nedzīvo tik daudz civilpersonu, un kroplis, protams, piesaista sev uzmanību. Es veltīju meklējumiem visu dienu un vakara pusē viņu atradu. Tas ir Henrijs Vuds. Viņ� īrē dzīvokli tajā pa�ā ielā, kur abas dāmas viņu sastapa. Viņ� tur dzīvo tikai piekto dienu. Izlik�damies par reģistrācijas pārvaldes darbinieku, es iegāju pie viņa dzīvokļa saimnieces, un viņa man izpļāpāja visai interesantas ziņas. �ī cilvēka profesija ir burvju mākslinieks; vakaros viņ� apstaigā karavīru krodziņus, un katrā no tiem sniedz nelielu priek�nesumu. Kastē viņ� nēsā sev līdzi kaut kādu dzīvnieku. Saimniece no tā loti baidās, jo nekad nav redzējusi līdzīgu radījumu. Sprie�ot pēc viņas vārdiem, �is dzīvnieks piedalās da�os viņa numuros. Tas arī ir viss, ko man izdevās uzzināt no saimnieces, kura vēl piebilda, ka brīnās par to, kā viņ�, tik loti sakropļots, vispār dzīvo �ajā pasaulē, un ka naktīs viņ� reizēm runā kaut kādā nesaprotamā valodā, bet divas pēdējās naktis viņa dzirdējusi, kā viņ� savā guļamistabā vaidējis un raudājis. Ja runā par naudu, tad tā viņam turoties, kaut gan avansā viņ� viņai esot iedevis, �ķiet, viltotu monētu. Viņa man parādījās �o monētu, Vatson. Tā bija Indijas rūpija.

Un tā, mans draugs, tagad jūs zināt visus �is lietas apstākļus un to, kāpēc es lūdzu jūs braukt man līdzi. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc tam, kad dāmas iz�ķīrās ar �o cilvēku, viņ� ir gājis viņām pa pēdām, ka viņ� caur stikla durvīm ir novērojis strīdu starp vīru un sievu, ka viņ� ir ielauzies istabā un ka dzīvnieks, kuru viņ� nēsā sev līdzi kastē, kaut kādā veidā ir izkļuvis brīvībā. Tas viss nerada �aubas. Bet pats galvenais ir tas, ka viņ� ir vienīgais cilvēks pasaulē, kur� var mums pastāstīt, kas tad īsti notika istabā.

���� Un jūs esat nolēmis viņu par to izjautāt?

���� Pilnīgi noteikti� bet tikai liecinieka klātbūtnē.

���� Un �is liecinieks esmu es?

��� Ja jūs būsiet tik laipns. Ja viņ� visu atklāti izstāstīs, tad viss būs kārtībā. Bet ja ne, tad mums neatliks nekas cits, kā pieprasīt viņa arestu.

��� Bet kāpēc jūs esat pārliecināts, ka viņ� vēl būs tur, kad mēs atbrauksim?

��� Nesatraucieties, es veicu da�us dro�ības pasākumus. Pie viņa mājas sardzē stāv viens no maniem Beikerstrītas pui�e�ļiem. Viņ� pielips viņam kā dadzis un sekos visur, lai kur arī viņ� ietu. Tā kā mēs, Vatson, satiksimies ar viņu rīt no rīta Hadsonstrītā. Nu, bet tagad� No manas puses tas būtu nozie�gums, ja es tūlīt pat nesūtītu jūs gulēt.

Mēs ieradāmies pilsētiņā, kurā bija norisinājusies traģēdija, tie�i pusdienlaikā, un �erloks Holmss nekavējoties veda mani uz Hadsonstrītu. Neraugoties uz viņa māku slēpt savas jūtas, varēja pamanīt, ka viņ� ar pūlēm valda satraukumu, un es pats ari izjutu gandrīz vai sportisku azartu, to savā varā pārņe�mo�o ziņkārību, kādu es izjutu vienmēr, piedaloties Holmsa vadītajā izmeklē�anā.

�� Tas ir �eit, � viņ� teica, iegriezdamies īsā, ar vienkār�ām ķieģeļu divstāvu mājām apbūvētā ielā. � Un, lūk, arī Simp- sons. Paklausīsimies, ko viņ� teiks.

��� Viņ� ir mājās, mister Holms! � pui�elis, pieskrējis pie mums, nokliedza.

�� Teicami, Simpson! � teica Holmss un noglaudīja viņam galvu. � Ejam, Vatson. Lūk, tā māja.

Viņ� nosūtīja savu vizītkarti ar lūgumu pieņemt viņu svarīgā lietā, un pēc neilga laika mēs jau stāvējām aci pret aci ar to pa�u cilvēku, kura dēļ bijām ieradu�ies. Neraugoties uz silto laiku, viņ� turējās kamīna tuvumā, un mazajā istabiņā bija karsti kā cepe�krāsnī. �ķībs, greizs, sakumpis, �is cilvēks sēdēja tik dīvainā pozā, ka nebija �aubu � viņ� bija kroplis. Bet viņa pret mums pavērstā seja, kaut arī bija izmocīta un iede�gusi gandrīz melna, tomēr glabāja apbrīnojama skaistuma pē�das. Viņ� aizdomīgi paskatījās uz mums ar dzeltenīgām acīm, kas liecināja par slimām aknām un, nepieceldamies, klusējot norādīja uz diviem krēsliem.

�� Ja nemaldos, man ir darī�ana ar misteru Henriju Vudu, kur� nesen ir ieradies no Indijas? � pieklājīgi apvaicājas Holmss. � Es esmu ieradies sakarā ar kādu nelielu notikumu, kas ir saistīts ar pulkve�a Bērklija nāvi.

���� Un kāds man ar to ir sakars?

��� Tie�i tas arī man ir jānoskaidro. Man �ķiet, jūs zināt, ka, ja patiesība netiks atklāta, tad misis Bērklija, sens jūsu draugs, tiks apsūdzēta slepkavībā un stāsies tiesas priek�ā.

Cilvēks nodrebēja.

��� Es nezinu, kas jūs esat, � viņ� iekliedzās, � un kā jums izdevās uzzināt to, ko jū� zināt, bet vai jūs varat apzvērēt, ka teicāt taisnību?

��� Protams. Viņu grasās apcietināt, tiklīdz viņai atgriezīsies saprāts.

��� Ak Dievs! Vai jūs pats esat no policijas?

���� Nē.

��� Tad kāda gan jums gar to dala?

��� Rūpēties, lai noziedznieks saņem pelnīto sodu, ir katra cilvēka pienākums.

���� Es jums varu apzvērēt, ka viņa nav vainīga.

��� Tādā gadījumā vainīgs esat jūs.

���� Nē, es ari neesmu vainīgs.

���� Kur� tad nogalināja pulkvedi Bērkliju?

���� Viņ� bija pa�as providences upuris. Bet ziniet � ja arī es būtu viņam iz�ķaidījis smadzenes, ko, būtībā, es ilgojos izdarīt, tad viņ� tikai būtu saņēmis pēc nopelniem. Ja viņu nebūtu ķērusi trieka no pa�a vainas apziņas, loti iespējams, ka es būtu aptraipījis rokas ar viņa asinīm. Gribat, lai es jums izstāstu, kā viss notika? Kāpēc gan neizstāstīt? Man nav par ko kaunēties.

īsumā vēsture ir �āda, ser. Jūs redzat, ka tagad man uz muguras ir kupris kā kamielim un ribas ir saaugu�as krustu �ķērsu, bet bija laiks, kad kaprālis Henrijs Vuds tika uzskatīts par vienu no simt septiņpadsmitā kājnieku pulka pirmajiem skaistuļiem. Mēs toreiz atradāmies Indijā, un mūsu nometne bija netālu no Bharti pilsētiņas. Bērklijs, kur� �ajās dienās nomira, bija ser�ants tajā pa�ā rotā, kurā dienēju ari es, bet pulka pirmā skaistule� un vispār visburvīgākā meitene pasaulē bija karognesēja meita Nensija Devoja. Viņu mīlēja divi vīrie�i, bet viņa mīlēja vienu; jums dro�i vien izraisīs smaidu nelaimīgā kropla apgalvojums, ka viņ� kādreiz ir ticis mīlēts skaistuma dēļ.

Bet, neraugoties uz to, ka es biju iekarojis viņas sirdi, viņas tēvs vēlējās, lai viņa apprecētos ar Bērkliju. Es biju vējagrābslis un trakulis, bet viņam bija izglītība, un bija jau paredzēts viņu iecelt virsnieku kārtā. Tomēr Nensija palika uzticīga man, un mēs jau grasījāmies apprecēties, kad pēk�ņi izcēlās dumpis un visa valsts pārvērtās par gatavo elli.

Mūs visus � mūsu pulku, pusi no artilērijas baterijas, silchu rotu un lielu skaitu sievie�u un da�ādu civilpersonu � aplenca Bharti. Desmit tūksto�i dumpinieku centās tikt mums klāt ar tādu alkatību kā terjeru bars, kur� aplencis būri ar �urkām. Aptuveni otrajā aplenkuma nedēlā mums izbeidzās ūdens, un sāka rasties �aubas, vai mums izdosies pievienoties ģenerāla Nilla kolonnai, kura atkāpās valsts iek�ienē. Tas būtu mūsu vienīgais glābiņ�, jo nebija ne mazāko cerību kopā ar sievietēm un bērniem izlauzties no aplenkuma. Tad es pieteicos izlavīties no aplenktās pilsētas un pazinot ģenerālim Nillam par mUsu neapskau�amo stāvokli. Mans priek�likums tika pieņemts; es prasīju padomu ser�antam Bērklijam, kur� tika uzskatīts par labāko apkaimes pazinēju, un viņ� man paskaidroja, kā visla�bāk tikt garām dumpinieku posteņiem. Tajā pa�ā vakarā pulk�sten desmitos es devos ceļā. Man vajadzēja izglābt tūksto�iem dzīvību, bet tovakar es domāju tikai par vienu vienīgo.

Mans ceļ� veda pa iz�uvu�as upītes gultni, kurai, kā mēs cerējām, vajadzētu noslēpt mani no pretinieka sargposteņiem, bet, tikko es biju aizrāpojis līdz pirmajam pagriezienam, es uzdūros se�iem dumpiniekiem, kuri, tumsā paslēpu�ies, gaidīja mani. Tajā pa�ā mirklī mani apdullināja sitiens pa galvu. Kad atjēdzos, es sasietām rokām un kājām atrados starp ienaid�niekiem. Un tad es saņēmu nāvējo�u triecienu pa�ā sirdī: ieklausījies pretinieku sarunā, es sapratu, ka mans biedrs, tas pats, kur� palīdzēja man izvēlēties ceļu cauri ienaidnieka po�zīcijām, ir mani nodevis, ar sava iezemie�u kalpa palīdzību paziņodams pretiniekiem par manu nācienu.

Vai ir vērts stāstīt, kas notika tālāk? Tagad jūs zināt, uz ko bija spējīgs D�eimss Bērklijs. Nāko�ajā dienā palīgā ieradās ģenerālis Nills, aplenkums tika pārrauts, bet dumpinieki at�kāpdamies paņēma mani sev līdzi. Un pagāja daudzi, daudzi gadi, pirms es atkal ieraudzīju baltas sejas. Mani spīdzināja, es bēgu, mani noķēra un atkal spīdzināja. Jūs redzat, ko vini ar mani ir izdarīju�i. Pēc tam dumpinieki bēga uz Nepālu un mani aizvilka sev līdzi. Beigu beigās es nokļuvu kalnos aiz Dard�ilingas. Kalnie�i apkāva dumpiniekus, un es kļuvu par kalnie�u gūstekni, kamēr neizbēgu. Ceļ� no turienes bija tikai viens � uz ziemeļiem. Un tā es nokļuvu pie aiģāņiem. Tur es pavadīju daudzus gadus un beigu beigās atgriezos Pend�abā, kur dzīvoju galvenokārt starp iezemie�iem un pelnīju maizi, rādīdams da�ādus trikus, kurus līdz tam laikam biju iemācījies.

Kāpēc gan lai es, no�ēlojams kroplis, būtu atgriezies Anglijā un meklējis vecos biedrus? Pat atriebības alkas nevarēja pie�spiest mani iz�ķirties par �o soli. Es labāk gribēju, lai Nensija un mani vecie draugi domātu, ka Henrijs Vuds ir miris nesa�lauzts, es nevēlējos nostāties vinu priek�ā, līdzīgs mērkaķim. Viņi ne�aubījās, ka es esmu miris, un man gribējās, lai viņi tā arī domātu. Es dzirdēju, ka Bērklijs ir apprecējis Nensiju, ka pulkā viņam ir spīdo�a karjera, bet pat tas nespēja mani pie�spiest runāt.

Bet, kad pienāk vecums, cilvēks sāk ilgoties pēc dzimtenes. Ilgus gadus es sapņoju par Anglijas spilgti zaļajiem laukiem un dzīv�ogiem. Un es nolēmu pirms nāves tos vēlreiz ierau�dzīt. Sakrāju naudu ceļam un, lūk, apmetos �eit, starp karavī�riem � es zinu, ko viņiem vajag, zinu, kā viņus uzjautrināt, un ar nopelnīto naudu man pilnīgi pietiek izdzīvo�anai.

���� Jūsu stāsts ir loti interesants, � teica �erloks Holmss. � Par jūsu tik�anos ar misis Bērkliju un par to, kā jūs pazināt viens otru, es jau esmu dzirdējis. Cik es varu spriest, tad pēc sarunas ar misis Bērkliju jūs devāties viņai pa pēdām un kļuvāt liecinieks strīdam starp vīru un sievu. Tajā vakarā misis Bēr- klija apsūdzēja savu viru par kādreiz izdarīto nelietību. Vesela jūtu vētra uzbangoja jūsu krūtīs, jūs nenovaldījāties, mētāties uz māju un ielauzāties istabā�

���� Jā, ser, viss notika tie�i tā. Kad viņ� ieraudzīja mani, viņa seja pārvērtās līdz nepazī�anai. Viņ� sagrīļojās un atmu�guriski krita, ar pakausi atsizdamies pret kamīna re�ģiem. Tikai ne jau no trieciena viņ� nomira, viņu ķēra trieka tajā brīdī, kad viņ� ieraudzīja mani. To es izlasīju viņa sejā tikpat vien�kār�i, kā pa�laik lasu, lūk, to uzrakstu virs kamīna. Mana iera�anās viņam bija līdzvērtīga �āvienam sirdī.

���� Un kas notika pēc tam?

����� Nensija zaudēja samaņu, es izņēmu viņai no rokām atslēgu, gribēdams atslēgt durvis un pasaukt kādu palīgā. Ielicis atslēgu slēdzenē, es pēk�ņi sapratu, ka labāk tomēr atstāt visu savās vietās un doties projām, jo �o notikumu loti viegli varCja iztulkot man par sliktu. Turklāt jebkurā gadījumā, ja mani arestētu, mans noslēpums kļūtu zināms visiem. Ātrumā es iebāzu atslēgu kabatā, un, ķerot Tediju, kur� pa to laiku bija paspējis uzrāpties uz portjeras, pazaudēju savu nūju. Iebāzis viņu atpakaļ kastē, no kuras viņ� kaut kādā veidā bija iema�nījies izsprukt, es metos ārā no mājas tādā ātrumā, uz kādu manas sakropļotās kājas bija spējīgas.

���� Kas ir �is Tedijs? � pajautāja Holmss.

Kuprainis pieliecās pie stūri stāvo�ās kastes un atbīdīja tās priek�ējo sienu. Tajā pa�ā brīdī no kastes parādījās skaists sarkanīgi brūns zvēriņ�, tievs un lunkans, ar sermuļa ķepiņām, ar garu, smailu purniņu un divām visburvīgākajām acīm, kādas man jebkad bija gadījies redzēt dzīvniekam.

��� Tas ta�u ir mangusts! � es iesaucos.

��� Jā, � piekrīto�i pamājis ar galvu, teica kuprainis. � Vie�ni viņu sauc par mangustu, bet citi par faraona peli. �ūsk- ķērājs � tā viņu saucu es. Tedijs apbrīnojami ātri tiek galā ar kobrām. Man te ir viena, kurai ir izrauti indes zobi. Tedijs viņu ķer katru vakaru, uzjautrinādams karavīrus. Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser?

��� Pilnīgi iespējams, ka mēs vēl griezīsimies pie jums, bet tikai tādā gadījumā, ja misis Bērklijai klāsies pavisam plāni.

���� Vienmēr bū�u jūsu rīcībā.

��� Bet ja ne, tad diez vai ir vērts uzvandīt nelaiķa iepriek��ējo dzīvi, lai arī cik pretīgs nebūtu viņa nodarījums. Jums vismaz ir tas gandarījums, ka viņ� trīsdesmit gadus ir mocījies sirdsapziņas pārmetumos. Vai tas nav majors Mērfijs, kur� iet pa ielas pretējo pusi? Uz redzē�anos, Vud! Gribu uzzināt, vai kop� vakardienas nav kaut kādi jaunumi.

Mēs panācām majoru, pirms viņ� paspēja nogriezties ap stūri.

���� Ā, Holms, � viņ� teica. � Jūs jau, dro�i vien, esat dzirdējis, ka viss �is tracis ir izrādījies pilnīgi veltīgs.

���� Jā? Vai tad kaut kas ir noskaidrojies?

��� Medicīniskā ekspertīze parādīja, ka nāves cēlonis ir apo- pleksija. Kā redzat, �ī lieta izrādījās pavisam vienkār�a.

���� Jā, vienkār�āka vairs nevar būt, � smaidīdams teica Holmss. � Vatson, dosimies mājās. Man �ķiet, ka mūsu pakal�pojumi Older�otā vairs nebūs vajadzīgi.

���� Ziniet, kas ir dīvaini, � es teicu pa ceļam uz staciju. � Ja vīra vārds bija D�eimss, bet to nelaimīgo sauc par Hen�riju, tad kāds gan tam visam sakars ar Dāvidu?

��� Mans dārgais Vatson, ja es būtu apveltīts ar tādu ideālu loģiku, kādu jūs man mēdzat piedēvēt savos stāstos, �im vār�dam vien būtu vajadzējis atdarīt man acis. �is vārds bija domāts kā pārmetums.

���� Pārmetums? -

��� Jā. Kā jūs zināt, Bībeles Dāvids [1] arī reiz noklīda neceļos un nonāca turpat, kur ser�ants D�eimss Bērklijs. Atceraties to nelielo notikumu ar Ūriju un Batsebu? Baidos, ka es esmu krietni vien aizmirsis Bībeli, bet, ja atmina mani nevil, jūs �o stāstu atradīsiet pirmajā vai otrajā Ķēniņu grāmatā.

No visiem uzdevumiem, kurus nācies risināt manam drau�gam misteram �erlokam Holmsam, es viņa uzmanību tiku pievērsis tikai diviem, un proti: gadījumam, kad misters He- derlijs pazaudēja īk�ki, un notikumam ar prātu zaudēju�o pulkvedi Vorbertonu. Pēdējais no tiem sagādāja pla�u darba�lauku smalkam un savdabīgam novērotājam, toties pirmais izrādījās tik savdabīgs un detaļās dramatisks, ka drīzāk ir pelnījis izklāstu manās piezīmēs, kaut ari neļāva manam drau�gam pielietot tās domā�anas deduktīvās metodes, ar kuru pa�līdzību viņ� neskaitāmas reizes ir sasniedzis tik ievērības cie�nīgus rezultātus. Par �o atgadījumu, cik es atceros, ne vienu reizi vien rakstīja laikraksti, bet, kā tas parasti gadās ar visiem tamlīdzīgiem atgadījumiem, iespiests vienā avīzes slejā, tas �ķita nesalīdzināmi mazāk aizraujo�s nekā tad, kad to atstāsta notikumu aculiecinieks un darbība lēnām it kā izvēr�as mūsu acu priek�ā, un mēs soli pa solim iedziļināmies noslēpumā un tuvojamies patiesībai. Savā laikā �īs lietas apstākli atstāja uz mani dziļu iespaidu, un divi gadi, kas pagāju�i kop� tā brī�a, nebūt nav mazināju�i radīto efektu.

Notikumi, par kuriem es gribu jums pastāstīt, norisinājās 1889. gada vasarā, neilgi pēc manām precībām. Es no jauna biju atsācis ārsta praksi un uz visiem laikiem atvadījies no Beikerstrītas dzīvokļa, kaut arī bie�i apciemoju Holmsu un laiku pa laikam pat mēģināju viņu pārliecināt atteikties no bohēmiskajiem ieradumiem un bie�āk nākt ciemos pie mums. Mana prakse nemitīgi pieauga, un, tā kā es dzīvoju netālu no

Pedingtonas, tad manu pacientu vidū bija ari vairāki �īs stacijas kalpotāji. Viens no viņiem, kuru man izdevās izārstēt no sma�gas, novārdzino�as slimības, bez mitas reklamēja manas labās īpa�ības un sūtīja pie manis katru sirdzēju, kuru vien viņ� bija spējīgs pierunāt griezties pie ārsta.

Kādu rītu ap pulksten septiņiem ar klauvējienu pie durvīm mani pamodināja mūsu kalpone. Viņa teica, ka no Pedingtonas ir ieradu�ies divi vīrie�i un gaida mani kabinetā. Es ātri apģēr�bos, pēc pieredzes zinot, ka uz dzelzceļa nelaimes gadījumi reti mēdz būt nenozīmīgi, un noskrēju lejā. No pieņemamās istabas, cie�i aizvērdams aiz sevis durvis, iznāca mans pacients konduktors.

���� Viņ� ir �eit, � viņ� no�ukstēja, norādīdams uz durvīm. � Viss ir kārtībā.

���� Kas ir �eit? � es nesapratu. Pēc viņa �ukstiem varēja nodomāt, ka viņ� manā kabinetā ir ieslēdzis kaut kādu nepa�rastu radījumu.

��� Jaunais pacients, � tāpat �ukstot, viņ� turpināja. � Es nolēmu, ka labāk pats viņu atvedī�u, tad viņam neizdosies aizbēgt. Viņ� ir tur, viss ir kārtībā. Bet man ir laiks iet. Arī man, doktor, tāpat kā jums, ir savi pienākumi.

Un viņ� aizgāja, mans uzticamais pielūdzējs, nedodams man pat iespēju viņam pateikties.

Es iegāju pieņemamajā istabā; pie galda sēdēja cilvēks. Viņ� bija ģērbies ne visai dārgā uzvalkā no sīkrūtota tvīda auduma; viņa �okejcepure bija nolikta uz manām grāmatām. Viena roka viņam bija apsaitēta ar viscaur asiņainu kabatlakatu. Vīrietis bija jauns, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs, ar izteik�smīgu, vīri�ķīgu seju, bet ārkārtīgi bāls un it kā par kaut ko satriekts � viņ� pilnīgi nebija spējīgs valdīt pār sevi.

��� Atvainojiet, doktor, ka es tik agri jūs iztraucēju, � viņ� teica, � bet ar mani pagāju�onakt atgadījās kaut kas nopietns. Atbraucu uz Londonu ar rīta vilcienu, un, kad Pcdingtonā sāku apvaicāties, kur var atrast ārstu, tas krietnais cilvēks laipni atveda mani pie jums. Es iedevu kalponei savu vizītkarti, bet redzu, ka vina to ir atstājusi uz galda.

Es paņēmu vizītkarti un izlasīju apmeklētāja vārdu, nodar bo�anos un adresi: "Misters Viktors Hederlijs, in�enieris hid- rauliķis. Viktorīstrīta 16a (4. stāvs)".

���� Man ļoti �ēl, ka liku jums gaidīt, � es teicu, apsēzda�mies krēslā pie rakstāmgalda. � Jūs visu nakti esat pavadījis ceļā, un tā jau pati par sevi nav no jautrākajām nodarbībām.

���� O, �o nakti par garlaicīgu es nekādi nevarētu nosaukt, � viņ� atbildēja un sāka nevaldāmi smieties.

Atgāzies pret krēsla atzveltni, viņ� viss kratījās smieklos, un tajos skanēja kaut kāda augsta, sakāpināta nots. Man kā medikim viņa smiekli nepatika.

����� Pietiek! Saņemiet sevi rokās! � es iekliedzos un no karafes ielēju viņam ūdeni.

Bet ari tas nelīdzēja. Viņu bija pārņēmusi viena no tām histērijas lēkmēm, kādas gadās spēcīga rakstura cilvēkiem, kad visi pārdzīvojumi beidzot ir aiz muguras. Beidzot smiekli viņu nogurdināja, un viņ� nedaudz nomierinājās.

��� Es uzvedos ārkārtīgi muļķīgi, � viņ� noteica, pūlēdamies atgūt elpu.

���� Nebūt ne. Izdzeriet �o! -1 - Es pielēju ūdenim nedaudz konjaka, un viņa bālie vaigi sāka sārtoties.

����� Paldies, � viņ� tencināja. � Bet tagad, doktor, esiet tik laipns un apskatiet manu pirkstu, vai, pareizāk sakot, to vietu, kur tas kādreiz atradās.

Viņ� nosēja kabatlakatu un pastiepa roku. Pat es, pieradis pie �āda veida skatiem, nodrebēju. Rokai bija tikai �etri pirksti, bet īk�ķa vietā rēgojās �ausmīgs, sarkans uztūkums. Pirksts bija norauts vai nocirsts pie pa�a pamata.

���� Mans Dievs! � es iesaucos. � Kāds �ausmīgs ievaino�jums! Jūs, dro�i vien, esat zaudējis daudz asiņu.

��� Jā. Pēc trieciena es zaudēju samaņu un, kā man �ķiet, nogulēju bezsamaņā ilgu laiku. Kad atguvos, ieraudzīju, ka asinis vēl joprojām tek, un tad es stingri apsēju kabatlakatu ap delnas pamatni un ar sprunguļa palīdzību izveidoju �ņaugu.

���� Teicami! No jums būtu iznācis labs ķirurgs.

��� Ko jūs, vienkār�i es kaut ko saprotu no tā, kam ir sakars ar hidrauliku.

���� Ievainojuma cēlonis ir smags un ass instruments, � es teicu, aplūkodams roku.

���� Līdzīgs miesnieka nazim, � viņ� piebilda.

���� Es ceru, ka tas notika nejau�i?

���� Par nejau�ību to būtu visai grūti nosaukt.

���� Vai tie�ām uzbrukums?

���� Tie�i tā.

���� Nebiedējiet mani.

Es izmazgāju un apstrādāju brūci, bet pēc tam ievīstīju roku vatē un pārsēju ar karbolskābē samērcētu marli. Viņ� sēdēja, atgāzies pret krēsla atzveltni, un ne reizi pat nesaviebās, kaut arī laiku pa laikam sakoda zobus.

���� Nu, kā? � pabeidzis es pajautāju.

����� Lieliski! Pēc jūsu konjaka un pārsie�anas es jūtos kā no jauna piedzimis. Esmu zaudējis spēku, jo man nācās daudz ko pārdzīvot.

���� Varbūt labāk nevajag runāt par notiku�o? Jūs uztrauk�sieties.

����� O nē! Tagad vairs ne. Man tik un tā policijā nāksies izklāstīt visu notiku�o. Un, starp mums runājot, tikai mans ievainojums var piespiest viņus noticēt manam iesniegumam. �is gadījums ir ārkārtīgi neparasts, un apstiprināt to es ne ar ko nevaru. Pat, ja vini man noticēs, argumenti, kurus es varu minēt kā pierādījumu notiku�ajam, ir tik ļoti nenoteikti, ka diez vai �ai lietā taisnība triumfēs.

���� Tātad, tā ir mīkla, kuru vajag atrisināt, � es iesaucos. � Tādā gadījumā es jums sirsnīgi iesaku, pirms jūs ziņojat policijai, aiziet pie mana drauga mistera �erloka Holmsa.

����� Es esmu dzirdējis par �o cilvēku, � atbildēja mans pacients, � un būtu ļoti priecīgs, ja viņ� uzņemtos atrisināt �o lietu, kaut gan, pats par sevi saprotams, policijai tik un ta nāksies pazinot. Varbūt jūs varētu viņam mani ieteikt?

���� Vēl vairāk, es pats jūs pie viņa aizvedī�u.

���� Bū�u jums loti pateicīgs.

���� Izsauksim ekipā�u un brauksim. Mēs paspēsim tie�i uz brokastīm. Vai jūs esat spējīgs braukt?

��� Jā. Man nebūs mierīga sirds līdz tam brīdim, kamēr es neizstāstī�u, kas ir noticis.

��� Tādā gadījumā es palūg�u kalponei izsaukt kebu un pēc minūtes bū�u gatavs.

Es uzskrēju aug�ā, da�os vārdos izstāstīju sievai par noti�ku�o, un pēc piecām minūtēm mēs kopā ar manu jauno pazi�ņu jau braucām Beikerstritas virzienā.

Kā jau es biju paredzējis, �erloks Holmss, vēl joprojām ģērbies ritasvārkos, sēdēja viesistabā, lasīja to "Times" sleju, kurā tiek publicētas ziņas par da�ādu personu meklē�anu, un pīpēja pīpi. �o pīpi viņ� parasti izpīpēja pirms brokastīm, pie�bāzdams ar visādām da�ādu tabakas �ķirņu paliekām � tās ar īpa�u rūpību tika vāktas un �āvētas uz kamīna. Viņ� mūs uzņēma ar viņam raksturīgo mieru un sirsnību, pasūtīja mums ceptas olas ar �ķiņķi, un mēs lieliski pabrokastojām. Kad bijām pabeigu�i maltīti, viņ� nosēdināja mūsu jauno paziņu uz dīvā�na, atbalstīja viņa muguru spilvenos, bet blakus nolika glāzi ūdens ar konjaku.

��� Jums, �ķiet, ir nācies piedzīvot kaut ko neparastu, mister Hederlij, � viņ� teica. � Es jūs lūdzu atlaisties uz dīvāna un justies kā mājās. Stāstiet, cik ilgi varat, bet, kad jūs jutīsieties slikti, paklusējiet un pamēģiniet atjaunot spēkus ar, lūk, �ī vieglā dzēriena palīdzību.

� Es jums pateicos, � atbildēja mans pacients, � bet, kop� doktors man pārsēja roku, es jūtos kā no jauna piedzi�mis, un jūsu brokastis, acīmredzot, ir pabeigu�as ārstniecības kursu. Pacentī�os neatņemt pārāk daudz no jūsu dārgā laika un tāpēc tūlīt pat sāk�u stāstīt par saviem pārsteidzo�ajiem piedzīvojumiem.

Pievēris smagos plakstus, it kā no noguruma � kas gan patiesībā tikai slēpa viņam raksturīgo alkatīgo ziņkārību, � Holmss ērtāk iesēdās krēslā, es iekārtojos viņam pretī, un mēs sākām klausīties patie�ām neticamu stāstu, kuru mūsu apmek�lētājs izklāstīja visos sīkumos.

���� Man jums jāsaka, � viņ� iesāka, � ka mani vecāki ir miru�i, precējies es neesmu un tāpēc dzīvoju pilnīgi viens savā Londonas dzīvoklī. Pēc profesijas esmu in�enieris hidrauliķis un esmu ieguvis pietieko�i lielu pieredzi to septiņu gadu laikā, kurus nostrādāju par mācekli pazīstamajā Grini�as firmā "Ven- ners un Meitsons". Pirms diviem gadiem, pēc tēva nāves man�tojis solīdu naudas summu, es nolēmu uzsākt patstāvīgu darbī�bu un atvēru kantori Viktorīstrītā.

Dro�i vien katram, kur� uzsāk personisko biznesu, iesāku�mā klājas smagi. Divu gadu laikā man izdevās sniegt tikai trīs konsultācijas un izpildīt vienu nelielu pasūtījumu � tas arī bija viss labums no manas specialitātes. Līdz �odienai visi mani ienākumi ir divdesmit septiņas mārciņas un desmit �iliņi. Katru dienu no deviņiem rītā līdz �etriem pēcpusdienā es sēdēju savā nopluku�ajā kantorī un beidzot ar smagu sirdi sāku saprast, ka īsta darba man nebūs.

Bet, lūk, vakar, kad es jau grasījos iet projām, ienāca mans klerks, paziņoja, ka darba jautājumā mani vēlas satikt kāds d�entlmenis, un pasniedza man vizītkarti: "Pulkvedis Lizanders Stārks". Un viņam pa pēdām ienāca ari pats pulkvedis � diezgan gar�, ārkārtīgi vāj� vīrietis. Līdz �im man nebija nācies satikt tik tievus cilvēkus. Āda bija tik cie�i nostiepta pār izspīlētajiem vaigu kauliem, ka viņa seja, �ķiet, sastāvēja tikai no deguna un zoda. Tomēr viņa tievums, �ķiet, bija dabas dots, nevis kaut kādas slimības sekas, jo viņa acis mirdzēja, viņ� kustējās veikli un izturējās loti pārliecino�i. Pulkve�a apģērbs bija vienkār�s, bet tīrs un kārtīgs, bet viņa vecums, kā es nospriedu, varēja būt ap �etrdesmit gadiem.

���� Misters Hederlijs? � viņ� jautāja, un viņa izrunā bija jau�ams vācu akcents. � Man jūs ieteica ne tikai kā piere�dzēju�u, bet ari kā godprātīgu cilvēku, kur� prot glabāt noslē�pumus.

Es paklanījos, juzdamies pagodināts, kā jau jebkur� �āda veidā uzrunāts jauns cilvēks.

�� Atļaujiet pavaicāt, kur� jums mani tik glaimojo�i rakstu�roja? � es painteresējos.

��� Es negribētu pagaidām to izpaust. No �ī pa�a avota man kļuvis zināms, ka jū�u vecāki ir miru�i, ka jūs esat vecpuisis un dzīvojat Londonā viens.

���� Pilnīgi pareizi, � es atbildēju, � bet piedodiet, es ne visai saprotu, kāds tam visam ir sakars ar manu profesionālo darbību. Jūs ta�u vēlējāties mani satikt darba jautājumā?

��� Tie�i tā. Tūlīt jūs pārliecināsieties, ka visam, par ko es runāju, ir vistie�ākais sakars ar lietu. Es gribu jums uzticēt vienu darbu, bet tai pat laikā tas ir jāpatur pilnīgā slepenībā, absolūtā slepenībā, vai skaidrs? Un to, pats par sevi saprotams, visdrīzāk var cerēt sagaidīt no vientuļnieka, nevis no cilvēka, kur� dzīvo ģimenes lokā.

���� Ja es jums do�u vārdu glabāt noslēpumu, � es teicu, � tad varat būt pārliecināts, ka es to turē�u.

Viņ� vērīgi paskatījās uz mani, un es nodomāju, ka vēl ne reizi neesmu redzējis tik aizdomīgu un neuzticības pilnu ska�tienu.

���� Tātad jūs apsolāt? � viņ� pajautāja.

���� Jā, apsolu.

��� Vai apsolāt saglabāt pilnīgu klusucie�anu gan pirms, gan pēc, gan arī darba laikā? Nekad nepieminēt �o lietu ne mu�tiski, ne rakstiski?

���� Es jau jums devu vārdu.

���� Loti labi.

Pēk�ņi viņ� pielēca kājās un, zibenīgi pārskrējis pāri istabai, atrāva vajā durvis. Aiz durvīm neviena nebija.

���� Viss ir kārtībā, � viņ� piezīmēja, atgriezdamies savā vietā. � Ir zināms, ka klerki da�kārt mēdz interesēties par savu saimnieku darī�anām. Tagad mēs varam mierīgi apru�nāties.

Viņ� piebīdīja savu krēslu cie�i blakus manējam un ieurbās manī ar to pa�u neuzticīgi caururbjo�o skatienu.

Vērojot �ī pārmērigi tievā cilvēka ārkārtīgi dīvaino uzvedību, manī sāka rasties nepatika un kaut kas līdzīgs bailēm. Pat nevēlē�anās pazaudēt klientu nespēja piespiest mani pacietīgi gaidīt, kamēr viņ� sāks runāt.

���� Es jūs lūdzu, ser, izklāstīt savu lietu, man ir dārgs mans laiks.

Lai debesis man piedod �os vārdus, bet tie man izspruka pa�am pret savu gribu.

���� Vai jūs apmierinās piecdesmit ginejas par vienu nakti darba? � viņ� pajautāja.

���� Pilnīgi.

���� Es teicu � par nakti darba, bet pareizāk būtu teikt � par stundu. Man vienkār�i ir vajadzīgs jūsu padoms sakarā ar hidraulisko presi, kura ir izgājusi no ierindas. Ja jūs pateiksiet, kas par lietu, mēs pa�i varēsim novērst defektu. Nu, ko teik�siet?

���� Darbs nav sare�ģīts, samaksa ir laba.

��� Tie�i tā. Mēs vēlētos, lai jūs atbrauktu �ovakar ar pēdējo vilcienu.

���� Uz kurieni?

���� Uz Aifordu. Tas ir neliels ciematiņ� Bērk�īrā, uz robe�as ar Oksford�īru, septiņas jūdzes no Redingas. No Pedingtonas atiet vilciens, kur� ienāk tur aptuveni vienpadsmitos piecpa�dsmit.

���� Lieliski.

���� Es ar ekipā�u atbrauk�u jūs sagaidīt.

���� Tātad līdz galamērķim mums būs jābrauc ar zirgiem?

���� Jā, mūsu māja atrodas sāņus no dzelzceļa. Līdz tai no Aifordas ir krietnas septiņas jūdzes.

��� Tas nozīmē, ka diez vai mēs tur nokļūsim līdz pusnaktij.

Un vilciena atpakaļ jau vairs nebūs. Man nāksies pavadīt pie jums visu nakti.

���� Nu ko, tā nav problēma.

����� Bet tas nav visai ērti. Vai es nevarētu atbraukt kāda citā, daudz piemērotākā laikā?

����� Mēs uzskatām, ka būs labāk, ja jūs atbrauksiet vēlu vakarā. Tie�i par neērtībām mēs ari maksājam jums, jaunam cilvēkam, kuru neviens nepazīst, summu, par kuru varam sa�ņemt visievērojamāko jūsu profesijas speciālistu padomu. Pro�tams, ja mūsu priek�likums jūs neapmierina, tad vēl ir laiks no tā atteikties

Es sapratu, cik loti man noderēs piecdesmit ginejas.

���� Nē, nē, � es steig�us atbildēju, � esmu gatavs rīkoties tā, kā jūs uzskatāt par vajadzīgu. Tomēr man gribētos daudz precīzāk uzzināt, ko tie�i jūs no manis vēlaties.

���� Jūsu vēlme ir pilnīgi saprotama. Dabiski, ka solījums glabāt noslēpumu, kuru mēs no jums pieprasījām, ir sakāpi�nājis jūsu ziņkārību. Es nepavisam nevēlos, lai jūs uzņemtos kaut kādas saistības, iepriek� neiepazinies ar visām detaļām. Ceru, ka mūs neviens nenoklausās?

���� Neviens.

���� Lieta ir �āda. Jums, dro�i vien, ir zināms, ka bentonlts [2] ir diezgan vērtīga izejviela un ka tā iegulas Anglijā ir atrodamas tikai vienā vai divās vietās?

���� Esmu dzirdējis par to.

����� Pirms kāda laika es nopirku nelielu zemes gabaliņu, pavisam niecīgu, kādas desmit jūdzes no Redingas. Un pēk�ņi izrādījās, ka man ir laimējies: vienā no laukiem es atklāju ben- tonlta slāni. Es to izpētīju un noskaidroju, ka tas ir tikai neliels savienojums starp diviem loti bagātiem slāņiem pa kreisi un pa labi, kuri atrodas manu kaimiņu teritorijā. Viņu zemē gul izejviela, kas ir ne mazāk vērtīga par zeltu, bet �ie krietnie ļaudis atrodas pilnīgā neziņā. Man, dabiski, būtu izdevīgi atpirkt no viņiem zemi, pirms viņi uzzinās tās patieso vērtību, bet, diem�ēl, manā rīcībā nav �ādam pirkumam nepiecie�amā kapitāla. Tāpēc es �o noslēpumu uzticēju da�iem saviem drau�giem, un viņi ierosināja klusītiņām, nevienam nesakot ne vār�da, izstrādāt mūsu personisko nelielo slāni, lai nopelnītu naudu un pēc tam varētu nopirkt kaimiņu zemi. Ar to mēs jau kādu laiku nodarbojamies, un sev par palīgu uzstādījām hidraulisko presi. Bet prese, kā jau es teicu, izgāja no ierindas, un mums ir vajadzīgs jūsu padoms. Mēs loti rūpīgi glabājam savu noslē�pumu un, ja kļūs zināms, ka pie mums bija atbraucis hidrau- likis, tad uzreiz sāksies izpra�ņā�ana, fakti kļūs zināmi, un tad mēs varēsim teikt ardievas kaimiņu laukiem un līdz ar tiem � arī mūsu plāniem. Lūk, kāpēc es no jums pieprasīju godavārdu nevienam nestāstīt, ka jūs �ovakar braucat uz Aifor- du. Ceru, ka tagad jums viss ir skaidrs?

���� Vienīgais, ko es līdz galam neizprotu, � es teicu, � ir tas, kāpēc jums vajadzīga hidrauliskā prese. Bentonītu, cik es zinu, iegūst karjeros, tāpat ka smiltis.

���� Ak, viņ� nevērīgi atmeta ar roku, � mums ir savas darba metodes. I.ai kaimiņi neko nepamanītu, mēs no tā presē�jam ķieģeļus. Bet ta ir detaļa, Es jums uzticos, mister Hederlij, un esmu izstāstījis visu. Viņ� piecēlās. � Tātad, es gaidu jūs Aifordā pulksten vienpadsmitos piecpadsmit.

���� Es noteikti atbrauk�u.

���� Un atcerieties � nevienam ne vārda.

Viņ� vēlreiz paskatījās uz mani ar ilgu, jautājo�u skatienu un, ar savu auksto, mitro roku paspiedis manējo, steidzīgi aizgāja.

Aukstasinīgi visu pārdomājis, es, kā jūs varat iedomāties, nevarēju atbrīvoties no pārsteiguma par �o dīvaino uzdevumu. No vienas puses, es, protams, biju priecīgs, jo samaksu man piedāvāja desmit reizes lielāku par to, ko es pats būtu prasījis.

Turklāt varēju cerēt, ka pēc �ī uzdevuma būs ari citi piedā�vājumi. No otras puses, mana klienta izskats un manieres atstāja uz mani tik nomāco�u iespaidu, ka es nevarēju albn voties no domas, ka viss �is stāsts par bentonītu pārliecino�i neizskaidro nepiecie�amību atbraukt tie�i pusnakti un izvai�rīties no atklātības. Tomēr es pārvarēju savas ba�as, kārtīgi pavakariņoju, aizbraucu līdz Pedingtonai un devos ceļā.

Redingā man vajadzēja pārsēsties. Tomēr es paspēju uz pēdējo vilcienu uz Aifordu un tūlīt pēc vienpadsmitiem ierados mazā, vāji apgaismotā stacijā. Es izrādījos vienīgais, kur� tur izkāpa, uz perona nebija nevienas dzīvas dvēseles, izņemot samiegoju�os nesēju ar lukturi rokā. Aiz stacijas sētas ierau�dzīju savu rīta apmeklētāju � viņ� stāvēja otrā pusē, ēnā. Neteicis ne vārda, viņ� saķēra mani aiz rokas un ievilka ekipā��ā, kuras durvis ar gudru ziņu bija atstātas atvērtas. Aizvilcis logiem abās pusēs priek�ā aizkarus, pulkvedis deva zīmi ku�ie�rim, un zirgs sāka rik�ot uz priek�u.

���� Viens zirgs? � Holmss viņu pārtrauca.

���� Jā, viens.

���� Vai jūs neievērojāt spalvas krāsu?

���� Ievēroju gan, luktura gaismā, kad sēdos ekipā�ā. Zirgam bija ruda spalva.

���� Viņ� bija nodzīts?

���� Nē, spalva viņam spīdēja.

����� Pateicos. Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu. Turpiniet, lūdzu, savu visai interesanto stāstījumu.

Tātad mēs devāmies ceļā un braucām vismaz stundu. Pulk�vedis Lizanders Stārks teica, ka līdz galamērķim ir tikai septi�ņas jūdzes, bet, ja ņem vērā ātrumu, ar kādu mēs traucāmies, un laiku, kāds mums bija nepiecie�ams, man �ķita, ka attālu�mam vajadzēja būt vismaz divpadsmit jūdzes. Viņ� klusēdams sēdēja blakus, un es, kad ar acs kaktiņu paskatījos uz viņu, jutu, ka viņ� visu laiku nenovēr� no manis skatienu. Lauku celi tajā apvidū, acīmredzot, ir ne visai labā stāvoklī, jo mūs �ausmīgi mētāja no vienas puses uz otru. Es caur lodziņu reizēm mēģināju saskatīt, kur mēs braucam, bet caur matēto stiklu varēju pamanīt tikai �ur tur pazibam kaut kādus gaismas plankumus. Vairākas reizes mēģināju uzsākt sarunu, jo mūsu cclojums bija pārlieku monotons, bet pulkve�a atbildes bija tikai vienzilbīgas, un sarunas ātri vien pārtrūka. Beidzot bedres un grambas izbeidzās, zem riteņiem ie�irkstējās piebraucamā ceļa grants, un ekipā�a apstājās. Pulkvedis Lizanders Stārks nolēca zemē, es viņam sekoju, un viņ� tūlīt pat veda mani uz lieveņa pusi, kur rēgojās atvērtas durvis. Tādā veidā es taisnā ceļā no ekipā�as nokļuvu priek�namā un pat ar acs kaktiņu nepaspēju saskatīt mājas fasādi. Tikko es biju pārkāpis slieksni, durvis aiz mums smagi aizcirtās, un es izdzirdēju vāju aizbrau�co�ās ekipā�as klaudzoņu.

Mājā valdīja pilnīga tumsa, un pulkvedis, kaut ko murminā�dams sev zem deguna, sāka rakņāties pa kabatām, meklēdams sērkociņus. Piepe�i gaiteņa tālākajā galā atvērās durvis, un gaitenī iespiedās gar� zeltainas gaismas stars. Stars kļuva arvien platāks un platāks, un durvīs, turot augstu virs galvas paceltu lampu, parādījās sieviete; kaklu izstiepusi, viņa pavērās mūsos. Es ievēroju, ka viņa ir loti skaista, bet mirdzums, ar kādu laistījās viņas tum�ā kleita, liecināja, ka tā ir �ūta no dārga materiāla. Vina pateica da�us vārdus man sve�ā valodā, un pēc intonācijas es nopratu, ka viņa kaut ko vaicāja manam ceļabiedram, bet tas atbildes vietā tikai dusmīgi kaut ko no�burk�ķēja, un viņa tik loti satrūkās, ka gandrīz vai izmeta lampu no rokām. Pulkvedis Stārks piegāja pie viņas, kaut ko pa�ukstēja pie auss un, pavadījis viņu atpakaļ uz istabu, atgrie�zās pie manis ar lampu rokās.

� Esiet tik laipns un pagaidiet da�as minūtes �eit, � viņ� teica, atvērdams citas durvis uz vienkār�i iekārtotu istabiņu ar apaļu galdu vidū, uz kura atradās da�as grāmatas vācu valodā. Pulkvedis Stārks nolika lampu uz harmonija, kas stā�vēja pie durvīm. � Es pacentī�os jūs ilgi neaizkavēt, � viņ� piebilda un pazuda tumsā.

Es apskatīju grāmatas uz galda un, kaut arī nezinu vācu valodu, tomēr sapratu, ka divas no tām bija zinātniskas grā�matas, bet pārējās � dzejoļu krājumi. Pēc tam es piegāju pie loga, cerēdams saskatīt, kur es atrodos, bet logs bija cie�i aizvērts ar ozolkoka slēģiem. Pārsteidzo�i kluss nams! Visap�kārt valdīja kapa klusums, tikai kaut kur gaitenī skali tik�ķēja pulkstenis.

Mani pārņēma neskaidra trauksmes sajūta. Kas ir �ie vācie�i un ko vini dara �ajā savādajā, nomaļajā namā? Un kur īsti �ī māja atrodas? Kādas desmit jūdzes no Aifordas � lūk, arī viss, kas man bija zināms, bet man nebija ne mazākās nojaus�mas � uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai uz rietu�miem no tās. Tomēr netālu no Aifordas atrodas gan Redinga, gan, dro�i vien, ari citas pilsētas, tā ka �ī vieta jau nu nevarēja būt pārāk vientulīga. Kaut gan apkārt valdo�ais pilnīgais klu�sums lika skaidri saprast, ka mēs atrodamies laukos. Es stai�gāju turp un atpakaļ pa istabu, dungojot kaut ko sev zem deguna, lai galīgi nezaudētu dū�u, un spriedu, ka savas apso�lītās piecdesmit ginejas par velti jau nu es nesaņem�u.

Piepe�i lēnām un bez skanas atvērās durvis, un to melnajā ailē parādījās tā pati sieviete. Manas lampas dzeltenā gaisma krita tie�i viņas skaistajā sejā. Es sapratu, ka viņa no kaut kā baidās, un man pa�am arī kļuva baisi. Ar drebo�u pirkstu viņa deva man zīmi klusēt un no�ukstēja kaut ko lauzītā angļu valodā, laiku pa laikam pa�ķielēdama atpakaļ tumsā, glu�i kā iebiedēts zirgs.

��� Es aizie�u, � viņa teica, acīm redzami no visa spēka cenzdamās runāt mierīgi. � Es aizie�u. Es nevaru �eit palikt. Un arī jums �eit nav ko darīt.

���� Kundze, � es iebildu, � es ta�u vēl neesmu paveicis to, kā dēl esmu �eit ieradies. Es nevaru aizbraukt, kamēr nebū�u apskatījis presi.

��� Nevajag zaudēt laiku, � viņa uzstāja. � Ejiet prom pa tām durvīm. Tur neviena nav. � Redzot, ka es tikai smaidu un kratu galvu, viņa pēk�ņi atmeta visu savu atturību un, rokas

lauzīdama, nāca pie manis. � Debesu vārdā, � vina no�uk�stēja, � ejiet projām, kamēr vēl nav par vēlu.

Bet es pēc dabas esmu diezgan spītīgs, un, kad manā ceļā parādās kaut kādi �ķēr�ļi, es iedegos vēl vairāk un gribu novest lietu līdz galam. Man prātā ienāca domas par apsolītajām piecdesmit ginejām, par nogurdino�o ceļojumu un par tām neērtībām, kas mani sagaida, ja nāksies visu nakti pavadīt stacijā. Tātad viss būs veltīgi? Kāpēc man jābrauc projām, neizpildīju�am darbu un nesaņēmu�am to naudu, ko esmu pelnījis? Varbūt, ka �ī sieviete � es ta�u par viņu neko nezi�nu � ir vājprātīgā? Ar pa�u neatkarīgāko izskatu, kaut gan jāatzīstas, ka viņas uzvedība mani nobiedēja vairāk, nekā man gribētos to izrādīt, es vēlreiz pakratīju galvu un paziņoju par savu nodomu palikt. Viņa būtu sākusi atkal mani pierunāt, bet kaut kur aug�stāvā noklaudzēja durvis, un uz kāpnēm atskanēja soli. Vienu mirkli viņa ieklausījās un tad, izmisumā lauzīdama rokas, pazuda tikpat piepe�i un klusi, kā bija parā�dījusies.

Istabā ienāca Lizanders Stārks un resns, maza auguma cilvēks ar sirmu bārdu, kas spurojās ārā no viņa dubultzoda - krokām.

���� Tas ir mans sekretārs un pārvaldnieks misters Fērgu- sons, � teica pulkvedis. � Starp citu, man likās, ka aizejot, es aizvēru �īs durvis. Vai jūs neesat dabūjis caurvēju?

��� Glu�i otrādi, � es iebildu, � es pats pavēru durvis, jo istabā bija smacīgi.

Pulkvedis atkal paraudzījās uz mani ar aizdomīgu skatienu.

��� Laiks ķerties pie darba, � viņ� teica. � Mēs ar misteru Fērgusonu parādīsim jums, kur atrodas prese.

���� Es tikai uzlik�u cepuri.

���� Kāpēc? Prese atrodas mājā.

���� Ko? Vai tad bentonīta iegulas atrodas �eit, mājā?

���� Nē, nē! Mēs tikai to presējam �eit. Kaut gan, patiesībā, kāda starpība? Mums vajag, lai jūs apskatītu ma�īnu un pa�teiktu, kas tai par vainu.

Mēs uzkāpām aug�ā, pa priek�u gāja pulkvedis ar lampu, aiz viņa resnltis pārvaldnieks un es. Tā nebija māja, bet īsts labirints � ar neskaitāmiem gaiteņiem, galerijām, �aurām vītņu kāpnēm un zemām durtiņām, kuru sliek�ņi bija daudzu paau�d�u solu nodeldēti. Pirmajā stāvā nebija ne paklāju, ne mēbeļu, no sienām bira apmetums, un mitrums bija atstājis zaļus pelē�juma traipus. Es centos izlikties, ka tas viss mani maz uztrauc, bet nepavisam nebiju aizmirsis sievietes brīdinājumu � kaut gan nebiju ņēmis to vērā � un uzmanīgi vēroju savus ceļa�biedrus. Fērgusons bija drūms un nerunīgs, tomēr pēc tiem da�iem vārdiem, kurus viņ� izmeta, es sapratu, ka viņ� vismaz ir dzimis Anglijā.

Beidzot pulkvedis Lizanders Stārks apstājās un atslēdza kādas durvis. Tās veda uz mazu, kvadrātveida istabiņu, kurā mēs visi trīs diez vai būtu satilpu�i. Fērgusons palika gaitenī, bet mēs ar pulkvedi iegājām istabā.

� Pa�laik mēs atrodamies, � viņ� teica, � hidrauliskās preses iek�pusē, un, ja kāds to tagad ieslēgtu, mums klātos visai plāni. Sīs kameras griesti patiesībā ir virzuļa darba virsma, kur� ar spēku, kas ir vienāds ar vairāku tonnu svaru, nolai�as uz metāla grīdas. Ārpusē ir uzstādīti sānu cilindri, kuros pie�nāk ūdens, tas iedarbojas uz virzuli� Kaut gan, mehānika jums ir zināma. Prese darbojas, bet tajā kaut kas keras, un tā nevar attīstīt pilnu jaudu. Esiet tik laipns, apskatiet to un iesakiet mums, ko vajag izlabot.

Es paņēmu no viņa lampu un uzmanīgi aplūkoju presi. Tā bija gigantiska izmēra ma�īna, spējīga radīt milzīgu spiedienu. Kad es izgāju no kameras un ieslēdzu vadības sviras, kaut kur parādījās �ņākoņa, un es sapratu, ka sānu cilindrā ir neliela noplūde. Apskate parādīja, ka gumijas blīve vienā vietā ir zaudējusi elastību un caur to sūcas ūdens. Tie�i tas arī bija jaudas samazinā�anās iemesls. Mani ceļabiedri visai uzmanīgi noklausījās manī un uzdeva da�us praktiskas dabas jautājumus par to, kā novērst bojājumu. Sīki viņiem visu paskaidrojis, es atgriezos galvenajā kamerā un, ziņkārības dzīts, sāku to ap�lūkot. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka stāsts par bentonītu ir vistīrākais izdomājums, jo bija smieklīgi pat pie�ļaut domu, ka tik varens mehānisms ir paredzēts tik nenozī�mīgam uzdevumam. Kameras sienas bija no koka, bet pamatne no dzelzs, un uz tās es pamanīju metālisku piedegumu. Es pieliecos un mēģināju kādu gabaliņu nokasīt, lai varētu to labāk apskatīt, kad pēk�ņi izdzirdēju apspiestu izsaucienu vācu valodā un ieraudzīju pulkve�a mironīgi bālo seju.

���� Ko jūs �eit darāt? � viņ� jautāja.

Mani pārņēma dusmas, kad es sapratu, kā esmu apkrāpts ar to veikli izdomāto pasaciņu, kuru viņ� man izstāstīja.

��� Tīksminos par jūsu bentonītu, � es atbildēju. � Esmu pārliecināts, ka būtu varējis dot jums labāku padomu, ja zinātu preses patieso pielietojumu.

Tikko es biju pateicis �os vārdus, tā tūlīt pat no�ēloju savu nesavaldību. Viņa seja pārakmeņojās, pelēkajās acīs iegailējās nelaimi vēsto�as uguntiņas.

���� Nu ko, � viņ� no�ņāca, � tūlīt jūs uzzināsiet visus sīkumus!

Viņ� pakāpās soli atpakaļ, aizcirta durvis un pagrieza atslē�gu slēdzenē. Es metos pie durvīm, sāku raustīt rokturi, dauzīt tās dūrēm, bet durvis izrādījās pamatīgas un nekādi nepadevās manam spiedienam.

���� Ei, pulkvedi! � es iekliedzos. � Izlaidiet mani ārā!

Un pēk�ņi klusumā atskanēja troksnis, no kura man dū�a

saskrēja papē�os. Tā bija sviru �vadzoņa un ūdens burbulo- �ana. Viņ� bija ieslēdzis presi! Lampa stāvēja uz grīdas, kur es to biju nolicis, kad aplūkoju piedegumu, un tās gaismā es ieraudzīju, ka melnie griesti sāk virzīties uz manu pusi. Lēni, ar grūdieniem, bet ar tādu spēku, ka pēc minūtes � un es to sapratu labāk par jebkuru citu � no manis paliks pāri tikai slapja vieta. Kliegdams metos pie durvīm un ar nagiem centos noraut atslēgu. Es lūdzos pulkvedi izlaist mani ārā, bet ne�ē- ligā sviru �vadzoņa pārmāca manus kliedzienus. Griesti jau atradās vienu vai divas pēdas no manis un, pacēlis roku, es varēju pieskarties pie to cietās un nelīdzenās virsmas. Un taja brīdī man prātā ie�āvās doma par to, ka mana nāve var izrā�dīties mazāk sāpīga atkarībā no stāvokļa, kādā es to sagai�dī�u. Ja apgul�os uz vēdera, tad visu svaru saņems mugurkauls, un es nodrebēju, iedomādamies, kā tas nokrak�ķēs. Labāk, protams, būtu apgulties uz muguras, bet vai man pietiks dū�as skatīties, kā nepielūdzami virzās virsū melnā ēna? Es jau vairs nevarēju stāvēt pilnā augumā, bet tad pēk�ņi ieraudzīju kaut ko tādu, no kā manā sirdī pamodās cerība.

Es jau teicu, ka grīda un griesti bija no dzelzs, bet kameras sienas ap�ūtas ar koka paneļiem. Un, lūk, tajā brīdi, kad pē�dējo reizi drud�aini vēros apkārt, es ievēroju �auru dzeltenas gaismas spraugu starp diviem dēliem, kura kļuva arvien platā�ka, griestiem nolai�oties arvien zemāk. Pirmajā mirkli es pat nenoticēju, ka ir izeja, pa kuru varu izglābties no nāves. Nāko��ajā sekundē jau metos uz priek�u un pusn^samaņas stāvokli izvēlos ārā sienas otrajā pusē. Sprauga aizvērās, bet lampas �irkstoņa un metālisko plāk�ņu klaudzoņa man pavēstīja, ka esmu bijis par mata tiesu no nāves.

Es atjēdzos no tā, ka kāds izmisīgi raustija mani aiz rokas, un ieraudzīju, ka gulu uz akmens grīdas �aurā gaiteni un virs manis ir noliekusies sieviete, ar vienu roku vilkdama mani, otrā � turēdama sveci. Tā bija tā pati mana labvēle, kuras brīdinājumam es muļķības dēļ nepaklausīju.

� Ejam! Ejam! � aizelsdamās viņa iesaucās. � Viņi tūlīt būs �eit. Viņi ieraudzīs, ka jūsu tur nav. O, nezaudējiet dārgo laiku, ejam!

�oreiz es klausīju viņas padomam. Kaut kādā veidā pie�slējies kājās, es kopā ar viņu devos prom pa gaiteni, bet pēc tam lejā pa vītņu kāpnēm. Kāpnes mūs noveda nedaudz pla�tākā gaitenī, un tajā brīdi mēs izdzirdējām solu dipoņu un kliedzienus: kāds, kur� atradās tajā stāvā, no kura mēs tikko kā bijām nokāpu�i, atbildēja uz saucieniem no lejas. Mana pavadone apstājās un raudzījās visapkārt, nezinādama, ko iesākt. Tad viņa atrāva vaļā durvis uz guļamistabu, kuras logā spo�i spīdēja mēness.

��� Tā ir vienīgā iespēja, � viņa teica. � Logs gan ir augstu, bet, iespējams, jums izdosies nolēkt.

Tajā pa�ā mirklī gaiteņa tālākajā galā parādījās gaisma, un es ieraudzīju pulkvedi Lizanderu Stārku: viņ� skrēja, turēdams vienā rokā lukturi, bet otrā kaut ko līdzīgu miesnieka nazim. Es metos istabā pie loga, atrāvu to vaļā un palūkojos ārā. Cik kluss, aicino�s un mierīgs likās mēnessgaismas pielietais dārzs; logs atradās ne vairāk kā trīsdesmit pēdas virs zemes. Es uzrāpos uz palodzes, bet vēl kavējos: man gribējās uzzināt, kas notiks ar manu glābēju. Nolēmu, neraugoties ne uz ko, doties palīgā, ja viņai klātos slikti. Tikko biju to nodomājis, tas nelietis ielauzās istabā un metās man klāt. Viņa apķēra viņu ar abām rokām un centās noturēt.

���� Frici! Frici! Atceries savu solījumu pēc pagāju�ās reizes, � viņa kliedza angļu valodā. � Tu apsolīji, ka tas vairs neat�kārtosies! Viņ� klusēs! Viņ� klusēs!

�� Tu esi sajukusi prātā, Elza! � viņ� dārdināja, cenzdamies izrauties no viņas rokām. - Tu mūs pazudināsi. Viņ� redzēja pārāk daudz. Laid mani, kad es tev saku!

Viņ� atgrūda viņu malā, metās pie loga un atvēzējās ar savu ieroci. Es paspēju noslīdēt no palodzes un karājos, turēdamies aiz rāmja, kad viņ� man uzbruka. Sajutu asas sāpes, manas rokas atlaidās vaļā, un es nokritu dārzā zem loga.

Kritiens mani apdullināja, bet tikai. Es pielēcu kājās un, cik ātri vien spēdams, metos uz krūmiem, saprazdams, ka vēl neesmu izbēdzis no briesmām. Skrējiena laikā mani pēk�ņi pārņēma �ausmīgs vājums un nelabums. Roka raustījās no sāpēm, un tikai tad es pamanīju, ka man vairs nav īk�ķa un no ievainojuma �lācas asinis. Mēģināju apsiet roku ar kabat- lakatu, bet tajā brīdī man deniņos sāka dauzīties āmuriņi, un es dziļā bezsamaņā nokritu starp ro�u krūmiem.

Cik ilgi biju bez samaņas, to es pateikt nevaru. Dro�i vien loti ilgi, jo tad, kad es atguvos, mēness bija norietējis un jau svīda pirmā dienasgaisma. Nakts rasā manas drēbes bija iz�mirku�as līdz pēdējai vīlītei, bet �aketes piedurkne bija vis�caur piesūkusies ar asinīm. Dedzino�as sāpes man atgādināja par pagāju�ās nakts notikumiem, un es pielēcu kājās, skaidri apzinādamies, ka vēl neesmu izglābies no visām briesmām. Un kāds gan bija mans pārsteigums, kad, apskatījies visapkārt, neieraudzīju ne māju, ne dārzu. Es gulēju pie dzīv�oga ceļa malā, bet nedaudz tālāk bija redzama gara celtne; kad piegāju tuvāk, tā izrādījās tā pati stacija, kurā es iepriek�ējā vakarā biju ieradies. Un, ja nebūtu �ausmīgās brūces uz rokas, visu notiku�o varētu noturēt vienkār�i par nakts murgu. Neko nesaprazdams, es iegāju ēkā un pavaicāju, vai drīz būs rīta vilciens. Pēc nepilnas stundas bū�ot vilciens uz Redingu, man atbildēja. Strādāja tas pats nesējs, kur� iepriek�ējā vakarā. Pajautāju, vai viņ� nepazīst pulkvedi Lizanderu Stārku. Nē, tāds vārds viņam neesot pazīstams. Vai viņ� vakar vakarā nav redzējis ekipā�u pie stacijas? Nē, neesot redzējis. Vai kaut kur tuvumā ir policijas iecirknis? Jā, kādas trīs jūdzes no stacijas.

Es biju pavisam novārdzināts, un roka man tik loti sāpēja, ka nebija pat ko domāt līdz turienei aiziet. Nolēmu vispirms atgriezties pilsētā un tad arī aiziet uz policiju. Es iebraucu Londonā tūlīt pēc se�iem, vispirms devos pārsiet ievainojumu, un doktors izrādījās tik laipns, ka pats atveda mani pie jums. Es pilnībā paļaujos uz jums un esmu gatavs sekot jebkuram jūsu padomam.

Viņ� pabeidza savu pārsteidzo�o stāstījumu un kādu laiku sēdēja klusēdams. Pēc tam �erloks Holmss paņēma no plaukta vienu no smagajiem albumiem, kuros glabājās izgriezumi no laikrakstiem.

� Lūk, īss avī�rakstiņ�, kur� varētu jūs ieinteresēt, � viņ� teica. � Tas parādījās laikrakstos aptuveni pirms gada. Paklau�sieties: "�ā mēne�a devītajā datumā bez vēsts ir pazudis misters D�eremijs Heilings, divdesmit se�us gadus vecs, pēc profesijas in�enieris hidrauliķis. Viņ� izgāja no mājām pulksten desmitos vakarā, un kop� tā laika par viņu nekas vairs nav zināms. Viņ� bija ģērbies�" un tā tālāk, un tā tālāk. Acīm�redzot tā ari bija tie�i tā "iepriek�ējā reize", kad pulkvedim ievajadzējās remontēt savu presi.

���� Mans Dievs! � iesaucās mans pacients. � Tad lūk, ko nozīmēja sievietes vārdi!

��� Bez �aubām! Pilnīgi skaidrs, ka pulkvedis ir aukstasinīgs un pārdro�s cilvēks, kas, līdzīgi rīkļurāvējiem, kuri neatstāj dzīvu nevienu cilvēku uz sagrābtā kuģa, aizmē� jebkurus �ķēr��ļus no sava ceļa. Tomēr nedrīkst zaudēt ne mirkli. Ja vien jūs esat spējīgs kustēties, mēs katrā ziņā tūlīt dosimies uz Skotlendjardu, bet pēc tam brauksim uz Aifordu.

Pēc kādām trim stundām mēs visi sēdējām vilcienā, kas devās no Rcdingas uz nelielo Bērk�lras ciematu. Mēs � tie bija �erloks Holmss, hidrotehniķis, inspektors Broudstrīts no Skotlendjarda, kāds aģents-civilā un es. Broudstrīts bija izklājis uz sola sīku Anglijas karti un ar cirkuli apvilcis uz tās apli ar centru Aifordā.

Skatieties, �ī apļa rādiuss ir desmit jūdzes, � viņ� teica. � Mums vajadzīgā vieta atrodas kaut kur apļa iek�pusē. Jūs, �ķiet, teicāt, ka desmit jūdzes, ser?

���� Jā, mēs braucam aptuveni stundu.

���� Un jūs domājat, ka viņi jūs atveda atpakaļ, kamēr jūs bijāt bez samaņas?

��� Acīmredzot, jā. Es kā pa miglu atceros, ka mani pacēla un kaut kur nesa.

��� Nesaprotu, � es iejaucos, � kāpēc viņi atstāja jūs dzīvu, kad atrada dārzā bez samaņas. Varbūt sieviete izlūdzās tam nelietim, lai viņ� jūs pasaudzē?

����� Diez vai. Visā savā dzīvē neesmu redzējis zvēriskāku fizionomiju.

���� To visu mēs drīz vien uzzināsim, � teica Broudstrīts.

���� Pārmeklējamā apkārtne mums ir zināma, tagad tikai atliek noskaidrot, tie�i kurā punktā atrodas tie cilvēki, kurus mēs meklējam.

���� Man �ķiet, ka es varu jums to parādīt, � mierīgi atbil dēja Holmss.

����� Lūk, kā? � iesaucās inspektors. � Tātad jums jau ir noteikti ieskati? Paskatīsimies, ko par to domā pārējie. Es apgalvoju, ka tas ir noticis dienvidos, jo tas apvidus ir mazāk apdzīvots.

���� Bet es saku, ka austrumos, � iebilda mans pacients.

����� Es balsoju par rietumiem, � piezīmēja cilvēks civilā.

���� Tur atrodas vairāki klusi ciematiņi.

���� Bet es � par ziemeļiem, � es teicu. � Ziemeļos nav pakalnu, un mūsu draugs apgalvo, ka viņ� nav pamanījis, ka ceļ� ietu pret kalnu.

����� Ir nu gan! Nav slikta viedokļu buķete, � smiedamies rezumēja inspektors. � Jūs nosaucāt visas debespuses. Kuru tad jūs atbalstāt, mister Holms?

��� Jūs visi kļūdāties.

���� Kā gan var kļūdīties visi?

���� Var. Es uzskatu, ka tas ir noticis �eit. � Un Holmss iebakstīja ar pirkstu apļa centrā, i� Te mēs viņus arī atradīsim.

���� Bet divpadsmit jūd�u garais brauciens? � brīnījās He- derlijs.

���� Nav nekā vienkār�āka: se�as jūdzes turp un se�as atpa�kaļ. Jūs pats teicāt, ka tad, kad jūs sēdāties ekipā�ā, zirgs nebija nodzīts un spalva viņam spīdēja. Vai tas tā varētu būt, ja viņ� būtu noskrējis divpadsmit jūdzes pa sliktu ceļu?

���� Viņi patie�ām varēja pielietot �ādu viltību, � domīgi teica Broudstrīts un piebilda: � �īs bandas nodarbo�anās, protams, nekādas �aubas neizraisa.

����� Pats par sevi saprotams, ka ne, � atbildēja Holmss.

����� Viņi ir naudas viltotāji, turklāt liela mēroga viltotāji, un presi vini izmanto sudraba aizstājēja � amalgamas � kal�anai.

���� Mums jau krietnu laiku ir zināms par kādas ļoti veiklas bandas eksistenci, kura milzīgos daudzumos izlai� puskro- nas, � teica inspektors. � Mēs pat izsekojām viņus līdz Redingai, bet pēc tam iestrēgām. Viņi tik prasmīgi noslēpa pēdas, ka uzreiz bija redzams � viņi nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tomēr �oreiz, pateicoties laimīgai nejau�ībai, �ķiet, ka mēs viņus dabūsim rokā.

Bet inspektors kļūdījās: noziedzniekiem nebija lemts nokļūt taisnās tiesas rokās. Piebraucot pie Aifordas, mēs ieraudzījām milzīgu dūmu mākoni, kur� kā gigantiska strausa spalva karā�jās virs kokiem.

���� Ugunsgrēks? � Broudstrīts pavaicāja stacijas priek��niekam, kad vilciens, elsdams un pūzdams, devās tālāk.

���� Jā, ser, � tas atbildēja.

���� Kad tas sākās?

����� Runā, ka nakti, ser, bet tagad tas ir pieņēmies spēkā, visa māja jau ir liesmu pārņemta.

���� Un kam pieder tā māja?

���� Doktoram Bl�eram.

��� Sakiet, lūdzu, � Holmss iejaucās, � vai doktors Bi�ers ir tas izkāmēju�ais vācietis ar garo, spico degunu?

Stacijas priek�nieks sāka skaļi smieties.

Nē, doktors Bī�ers ir vistīrākais anglis. Bet viņa mājā dzīvo kaut kāds d�entlmenis, viņa pacients; runā, ka tas ir ārzemnieks, un viņa izskats ir tāds, ka viņam nenāktu par ļaunu krietni nobaudīt mūsu lielisko Bērk�lras liellopu gaļu.

Stacijas priek�nieks nepaspēja pabeigt savu sakāmo, kad mēs visi jau bijām ceļā uz dego�o māju. Ceļ� vijās nelielā pakalnā, kura galotnē stāvēja liela, zema, ar kaļķiem nobalsi- nāta celtne; pa tās logiem un durvīm lauzās ārā liesmas, un trīs ugunsdzēsēju ma�īnas veltīgi pūlējās apslāpēt uguni.

���� Nu, kā tad! � ārkārtīgā satraukumā iesaucās Hederlijs. � Lūk, ar granti nokaisītais pievedceļ�, un, lūk, ro�u krūmi, kuros es gulēju. Un, lūk, tas logs, otrais no malas, � tas pats, pa kuru es izlēcu.

� Nu, ko, � Holmss piezīmēja, � jums vismaz ir izdevies viņiem atriebties. Uguns no jūsu petrolejas lampas, kad to saspieda, pārmetās uz sienām, bet noziedznieki, aizrāvu�ies ar pakaļdzī�anos, to nepamanīja. Paskatieties uzmanīgāk, vai tajā pūli nav jūsu vakardienas paziņas, kaut gan man �ķiet, ka �o�brīd viņi jau ir kādas krietnas simt jūdzes no �ejienes.

Holmsa pieņēmums izrādījās pareizs, jo kop� tā laika mēs ne vārda neesam dzirdēju�i ne par skaisto sievieti, ne par ļauno vācieti, ne par drūmo angli. Tiesa gan, tās dienas rītā kāds zemnieks bija redzējis cilvēkus pajūgā, kur� līdz aug�ai bijis piekrauts ar kaut kādām maslvām kastēm. Pajūgs devies Re- dingas virzienā. Pēc tam bēgļu pēdas pazuda, un pat Holmss ar visu savu aso domā�anu nebija spējīgs kaut vai aptuveni noteikt viņu atra�anās vietu.

Ugunsdzēsēji bija krietni vien samulsu�i par dīvaino ierīci, kuru viņi atrada mājas iek�pusē, bet vēl vairāk par to, ka uz tre�ā stāva loga palodzes viņi atrada nocirstu īk�ķi. Saulei rietot, viņu pūliņi beidzot vainagojās panākumiem, un uguns apdzisa, kaut gan līdz tam laikam jumts jau bija iegāzies un visa māja bija pārvērtusies par krāsmatām; no ma�īnas, kuras apskate tik dārgi maksāja mūsu neveiksmīgajam paziņam, nekas nebija palicis pāri, ja neskaita salocītas caurules un cilindrus. �ķūnī uzgāja lielus niķeļa un dzelzs krājumus, bet nevienu monētu tā arī neatrada � tās acīmredzot aizveda tajās masivajās kastēs, par kurām jau tika minēts.

Mēs abi tā arī nekad neuzzinātu, kādā veidā mūsu hid- rauliķis nokļuva līdz tai vietai, kur viņ� atguvās, ja nebūtu mīkstās augsnes, kura mums pavēstīja visai vienkār�u stāstu. Viņu bija nesu�i divi cilvēki. Sprie�ot pēc pēdu nospiedumiem, vienam no tiem bija pārsteidzo�i maza, turpretim otram � neparasti liela kāja. Vispār, ir loti iespējams, ka nerunīgais anglis bija gļēvulīgāks un ne tik cietsirdīgs kā viņa kompanjons un palīdzēja sievietei pasaudzēt samaņu zaudēju�o cilvēku no briesmām, kuras viņam draudēja.

���� Jā, man tā ir laba mācība, � grūtsirdīgi piezīmēja He- derlijs, kad mēs iekāpām vilcienā, kas devās atpakaļ uz Lon�donu. � Es pazaudēju pirkstu un piecdesmit ginejas, bet ko es ieguvu tā vietā?

���� Pieredzi, � smiedamies atbildēja Holmss. � Var gadī�ties, ka tā jums kādreiz noderēs. Vajag tikai ietērpt to vārdos, un uz mū�u iegūsiet lieliska stāstnieka slavu.

� Paskatieties, Holms, � es teicu. � Tur skrien kaut kāds vājprātīgais. Nesaprotu, kā radinieki tādus kaut kur lai� vienus pa�us.

Es stāvēju pie mūsu istabas sprai�lotā loga un skatījos lejā uz Beikerstritu.

Holmss nesteidzīgi piecēlās no krēsla, nostājās man aiz muguras un, sabāzis rokas rītasvārku kabatās, paskatījās pa logu.

Bija skaidrs februāra rīts. Vakar uzkritu�ais sniegs gulēja blīvā slāni, mirdzēdams ziemas saules staros. Ielas vidū tas jau bija pārvērties par netīru, tum�brūnu masu, bet celmalās saglabājies balts, it kā tikko būtu uzsnidzis. Kaut ari ietves jau bija notīrītas, tomēr joprojām vēl bija loti slidens, un kā�jāmgājēju bija mazāk kā parasti. Pa�laik uz ielas visā tās ga�rumā no metro stacijas līdz mūsu mājai bija redzams tikai viens cilvēks. Vina ekscentriskā uzvedība tad arī bija pievērsusi manu uzmanību.

Tas bija ap piecdesmit gadu vecs, gar�, solīda izskata vīrietis ar platu, enerģisku seju un iespaidīgu augumu. Apģērbs viņam bija dārgs, bet ne uzkrīto�s: mirdzo�s cilindrs, tum�i svārki no dārga materiāla, labi pa�ūtas, gai�i pelēkas bikses un brūnas getras. Toties visa viņa uzvedība bija krasā kontrastā ar izskatu un apģērbu. Viņ� skrēja, laiku pa laikam palēkdamies, kā cilvēks, kur� nav pieradis pie fiziskiem vingrinājumiem, vici�nāja rokas, grozīja galvu, viņa seju visu laiku izķēmoja da�ādas grimases.

��� Kas viņam noticis? � es biju nesapra�anā. � Izskatās, ka viņ� meklē kādu māju

���� Es domāju, ka viņ� steidzas �urp, � rokas berzēdams, teica Holmss.

���� �urp?

���� Jā. Esmu pārliecināts, ka viņam ir nepiecie�ams mans padoms. Visas pazīmes par to liecina. Nu, vai man nebija taisnība?

�ajā bridi sve�inieks, smagi elpodams, metās pie mūsu durvīm un ņēmās drud�aini raustīt durvju zvanu, pie�ķin�dinādams visu māju.

Pēc minūtes viņ� ieskrēja istabā, �estikulēdams un ar pūlēm vilkdams elpu. Viņa acis bija lasāmas tādas cie�anas un izmi�sums, ka smaids pazuda no mūsu sejām un līdz�inējo labsir�dīgo izsmieklu nomainīja dzi|as līdzcietības un �ēluma izteik�sme. Sākumā viņ� nevarēja izdabūt no sevis ne vārda un tikai, galvu saķēris, �ūpojās uz priek�u un atpakaļ kā cilvēks, kur� ir novests līdz vājprāta robe�ai. Pēk�ņi viņ� pieskrēja pie sienas un sāka pret to dauzīt galvu. Mēs metāmies pie mūsu apmek�lētājā un atvilkām viņu uz istabas vidu. Holmss nosēdināja nelaimīgo krēslā, pats apsēdās pretī un, papliķējis viņam pa roku, ierunājās tik maigi un nomierino�i, kā to nemācēja neviens cits, izņemot viņu.

���� Jūs esat atnācis pie manis, lai izstāstītu, kas ar jums noticis? � viņ� teica. � Jūs esat noguris no straujā nāciena. Nomierinieties, saņemiet sevi rokās, es ar lielāko prieku uz�klausī�u visu, kas jums ir sakāms.

Sve�iniekam bija vajadzīga minūte vai pat vairāk, lai at�vilktu elpu un nomierinātos. Beidzot viņ� ar kabatlakatu no�slaucīja pieri, apņēmīgi saknieba lūpas un pagriezās pret mums.

���� Jūs dro�i vien noturējāt mani par vājprātīgo? � viņ� jautāja.

���� Nebūt ne, bet es redzu, ka jūs ir piemeklējusi nelai�me, � atbildēja Holmss.

����� Dievs mans liecinieks, jā! Tik negaidīta un briesmīga nelaime, ka var sajukt prātā. Es varētu pārdzīvot negodu, kaut ari uz manas sirdsapziņas nav ne traipiņa. Personiska nelai�me � tā var gadīties ar katru. Bet vienlaicīgi gan viens, gan otrs, un vēl tik briesmīgā formā! Turklāt tas skar ne tikai mani. Ja nekavējoties netiks atrasta izeja no mana kļūmīgā stāvokļa, var ciest viena no mūsu valsts di�ciltīgākajām personām.

���� Es jūs lūdzu, ser, nomierinieties, � teica Holmss. � Iz�stāstiet, kas jūs esat un kas ar jums ir noticis.

����� Iespējams, ka mans vārds jums ir pazīstams, � teica apmeklētājs. � Es esmu Aleksandrs Holders no baņķieru nama "Holders un Stīvcnsons", kas atrodas Trednidlstrītā.

Patie�ām, �is vārds mums bija labi pazīstams; tas piederēja svarīguma zinā otrās Londonas baņķieru firmas vecākajam kompanjonam. Kas gan bija novedis tik no�ēlojamā stāvoklī vienu no galvaspilsētas ievērojamākajiem pilsoņiem? Mēs ar nepacietību gaidījām atbildi uz �o jautājumu. Ar milzīga gribas�spēka palīdzību Holders saņēma sevi rokās un ķērās pie stāsta:

��� Es saprotu, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli. Tiklīdz policijas inspektors man ieteica griezties pie jums, es nekavējoties stei�dzos �urp. Ar metro aizbraucu līdz Beikerstrītai un visu ceļu no stacijas skrēju: �ādā sniegā kebi virzās pārāk lēni. Es vispār loti maz kustos, tāpēc ari tā aizelsos. Bet tagad man jau ir kļuvis labāk, un es pacentī�os izklāstīt visus faktus pēc iespējas īsāk un saprotamāk.

Jums, protams, ir zināms, ka banku darbībā loti daudz kas ir atkarīgs no mākas veiksmīgi ieguldīt līdzekļus un tajā pa�ā laikā papla�ināt klientūru. Viens no visizdevīgākajiem līdzekļu investē�anas veidiem ir aizdevumu izsnieg�ana pret solīdiem nodro�inājumiem. Pēdējos gados mums ir ievērojami panākumi �ajā jomā. Mēs aizdodam ievērojamas summas di�ciltīgām ģimenēm, nodro�inot aizdevumu ar gleznām, ģimenes biblio�tēkām, servīzēm.

Vakar no rīta es sēdēju bankā savā kabinetā, kad kāds no klerkiem man atnesa vizītkarti. Izlasījis vārdu uz tās, es satra�kos, jo tas bija neviens cits kā� Pat jums es neuzdro�inā�os to nosaukt. �is vārds ir pazīstams visā pasaulē: viena no visaugstākstāvo�ākajām un di�ciltīgākajām Anglijas personām. Es biju pārsteigts par man parādīto godu un, kad viņ� ienāca, grasījos izteikt savas jūtas augstajam viesim. Bet viņ� mani pārtrauca, jo acīmredzot vēlējās pēc iespējas ātrāk nokārtot �o nepatīkamo lietu.

���� Mister Holder, es esmu dzirdējis, ka jūs izsniedzat aizde�vumus.

���� Jā. Firma dod aizdevumus pret dro�ām garantijām, � es atbildēju.

��� Man ir absolūti nepiecie�ami piecdesmit tūksto�i sterliņu mārciņu, turklāt nekavējoties, � viņ� paziņoja. � Protams, tik nelielu summu es varētu aizņemties no saviem draugiem, bet es dodu priek�roku izdarīt �o aizņēmumu lieti�ķā ceļā. Un esmu spiests pats ar to nodarboties. Jūs ta�u saprotat, ka cilvēkam ar manu stāvokli sabiedrībā ir neērti iejaukt �ajā lietā cilvēkus no malas.

���� Atļausiet pavaicāt, uz cik ilgu laiku jums nauda ir vaja�dzīga? � es painteresējos.

���� Nāko�ajā pirmdienā man atdos ievērojamu naudas sum�mu, un es dzēsī�u jūsu aizdevumu, samaksājot jebkurus prasī�tos procentus. Bet man ir ārkārtīgi svarīgi saņemt naudu tūlīt.

��� Es būtu laimīgs bez jebkādiem noteikumiem aizdot jums naudu no saviem personīgajiem līdzekļiem, bet, tā kā summa ir pietieko�i liela, tad tomēr nāksies to darīt firmas vārdā. Un elementāra partneru ētika attiecībā pret manu kompanjonu prasa, lai es veiktu finansiālas piesardzības pasākumus.

���� Pats par sevi saprotams, � viņ� teica un paņēma rokās melna safjāna kvadrātveida futrāli, kuru pirms tam bija nolicis uz krēsla sev līdzās. � Jūs, protams, esat dzirdējis par slaveno berilu diadēmu?

���� Bez �aubām. Tā ir visas nācijas īpa�ums.

���� Pilnīgi pareizi. � Viņ� atvēra futrāli � uz mīksta rozlga samta greznojās lielisks juveliermākslas izstrādājums.

���� Diadēmā ir iestrādāti trīsdesmit deviņi lieli berili, � viņ� teica. � Zelta ietvara vērtība nav aprēķināma. Pati minimālākā tās cena ir divreiz lielāka par man nepiecie�amo summu. Es esmu ar mieru atstāt diadēmu pie jums.

Es paņēmu rokās futrāli ar nenovērtējamo diadēmu un, nedaudz svārstīdamies, paskatījos uz savu di�ciltīgo apmek�lētāju.

��� Vai jūs �aubāties par diadēmas vērtību? � viņ� pasmai�dīja.

���� O, ko jūs, es tikai �aubos�

���� � vai man nav neērti atstāt �o diadēmu pie jums? Par to varat neuztraukties. Man �āda doma pat galvā nebūtu ienā�kusi, ja es nebūtu pilnīgi pārliecināts, ka pēc �etrām dienām saņem�u diadēmu atpakaļ. Sīka formalitāte! Nu, bet vai jūs uzskatāt �o nodro�inājumu par apmierino�u?

���� Pilnībā.

���� Jūs, mister Holder, cerams, saprotat, ka mana rīcība ir apliecinājums manai visdziļākajai uzticībai, ko es jūtu pret jums. �is uzticības pamatā ir tas, ko es par jums zinu. Es rēķinos ar jūsu takta izjūtu, ar to, ka jūs atturēsieties no jebkādām sarunām par diadēmu. Tāpat arī es lūdzu jūs glabāt to īpa�i rūpīgi, jo jebkur� tās bojājums izraisīs skandālu. Tas izsauks gandrīz tikpat katastrofālas sekas, kā pati diadēmas pazu�ana. Pasaulē vairs nav tādu berilu, un, ja tiks pazaudēts kaut viens vienīgs, to nebūs ar ko aizstāt. Bet es jums uzticos un ar mierīgu sirdi atstāju diadēmu pie jums. Es pats atgrie�zī�os pēc tās pirmdienas rītā.

Redzēdams, ka mans klients steidzas, es bez garākām saru�nām izsaucu kasieri un devu rīkojumu izsniegt piecdesmit bankas biļetes, katru tūksto� sterliņu mārciņu vērtībā.

Palicis viens un aplūkodams dārglietu, kura gulēja uz mana rakstāmgalda, es pēk�ņi sapratu milzīgo atbildību, kādu esmu uzņēmies. Gadījumā, ja diadēma pazudīs, bez �aubām, izrai�sīsies neaprakstāms skandāls: tā ta�u ir nācijas īpa�ums! Es pat sāku no�ēlot, ka esmu iepinies �ajā lietā. Bet tagad jau vairs neko nevarēja grozīt. Ieslēdzu diadēmu savā personīgajā seifā un atkal ķēros pie darba.

Kad iestājās vakars, es nodomāju, ka nebūtu prātīgi atstāt bankā tādu vērtslietu. Kam gan nav zināmi seifu uzlau�anas gadījumi? Un ja nu uzlauzīs arī manējo? Kādā gan �ausmīgā situācijā es nokļūtu, ja notiktu tāda nelaime! Un es nolēmu uzglabāt diadēmu pie sevis. Pēc tam izsaucu kebu un, ielicis futrāli kabatā, braucu mājās uz Strītemu. Es nevarēju nomieri�nāties, kamēr nebiju uzkāpis aug�ā un ieslēdzis diadēmu biro�ja [3] . tas atrodas telpā, kas ir savienota ar manu guļamistabu.

Un tagad da�i vārdi par cilvēkiem, kuri dzīvo manā mājā. Es gribu, lai jūs, mister Holms, pilnībā iepazītos ar situāciju. Staļļa puisis un kalpa zēns nāk pie manis strādāt tikai pa dienām, tāpēc par viņiem var nerunāt. Man ir trīs istabenes, kuras strādā jau daudzus gadus, un vinu absolūtais godīgums nerada ne mazākās �aubas. Ceturtā � Lūsija Para � dzīvo pie mums tikai da�us mēne�us. Vina iestājās darbā ar lieliskām rekomendācijām un pilnībā tiek galā ar saviem pienākumiem. Lūsija ir skaista meitene, viņai ir arī pielūdzēji, kuri slaistās ap māju. Tas ir vienīgais, kas man nepatīk. Kaut gan jāteic, ka es vinu uzskatu par godīgu meiteni visās jomās.

Tas arī ir viss, kas attiecas uz kalpotājiem. Mana ģimene ir tik maza, ka man nenāksies daudz par to stāstīt. Es esmu atraitnis, un man ir dēls Arturs. Man par lielu sarūgtinājumu, viņ� nav attaisnojis manas cerības. Nav ne mazāko �aubu, ka vainīgs esmu es pats. Runā, ka esmu vinu izlutinājis. Tas var būt. Kad nomira sieva, es sapratu, ka dēls tagad ir vienīgais cilvēks, kuram esmu pieķēries. Nevarēju viijam atteikt neko, es nespēju pārdzīvot pat vismazāko vina neapmierinātības izpausmi. Iespējams, ka mums abiem būtu nācis par labu, ja es būtu pret vinu kaut nedaudz stingrāks. Bet tajā laikā es domāju citādāk.

Dabiski, es cerēju, ka Arturs kādu dienu turpinās manu darbu. Tomēr viņ� neizrādīja ne mazāko interesi par to. Viņ� kļuva nesavaldīgs, stūrgalvīgs, un, ja mēs runājam atklāti, es nevarēju viņam uzticēt lielas naudas summas. Kā jauneklis viņ� iestājās aristokrātiskā klubā, bet vēlāk, pateicoties apburo�ajām manierēm, iekļuva loti bagātu un iz�ķērdīgu lau�u aprindās. Viņ� kaislīgi aizrāvās ar kār�u spēli uz lielām likmēm, notrieca naudu jā�anas sacīkstēs un tāpēc arvien bie�āk un bie�āk griezās pie manis ar lūgumu iedot naudu � uz nāko�o kabatas izdevumu rēķina. Nauda bija vajadzīga, lai varētu nomaksāt kār�u parādus. Tiesa, Arturs vairākkārt centās norobe�oties no �is kompānijas, bet katru reizi vina drauga sera D�ord�a Bērnvela ietekme izrādījās spēcīgāka, un viss atgriezās vecajās sliedēs.

Jāteic, mani ne visai pārsteidz, ka seram D�ord�am Bērn- velam bija tik liela ietekme uz manu dēlu. Arturs nereti aici�nāja vinu pie mums ciemos, un jāatzīst, ka pat es nonācu sera D�ord�a burvības ietekmē. Viņ� ir vecāks par Arturu, sabied�rības cilvēks līdz kaulu smadzenēm, loti interesants sarun- biedrs, kur� daudz ir ceļojis un pieredzējis savā mū�ā, turklāt viņ� ir cilvēks ar ārkārtīgi pievilcīgu ārieni. Kaut gan, domājot par viņu bez emocijām, distancējoties no viņa personiskās burvības un atceroties viņa ciniskos izteicienus un uzskatus, es sapratu, ka seram D�ord�am nedrīkst uzticēties.

Tā domāju ne tikai es � tādos pa�os ieskatos bija ari Mērija, kurai piemīt loti smalka sievietes intuīcija.

Tagad man atlicis vairs tikai izstāstīt par savu brāļameitu Mēriju. Kad pirms gadiem pieciem brālis nomira un viņa palika glu�i viena visā pasaulē, es paņēmu viņu pie sevis. Kop� tā laika viņa man ir tikpat kā miesīga meita. Mērija ir kā gaismas stars manā mājā � tik maiga, iejūtīga, mīlīga, cik vien jauka sieviete spēj būt, turklāt lieliska saimniece. Mērija ir mana labā roka, un es nevaru iedomāties, ko bez viņas iesāktu. Tikai vienā lietā viņa ir pretojusies manai gribai. Mans dēls Arturs mīl viņu un jau divas reizes ir lūdzis viņas roku, bet viņa katru reizi ir atteikusi viņam. Esmu dziji pārliecināts, ka, ja vien kāds ir spējīgs atgriezt manu dēlu uz pareizā ceļa, tad tā ir vienīgi viņa. Laulības ar viņu varētu izmainīt visu viņa dzīvi� bet tagad, diem�ēl, jau ir par vēlu. Viss ir pagalam!

Nu lūk, mister Holms, tagad jūs zināt cilvēkus, kuri dzīvo zem mana jumta, un es turpinā�u savu skumjo stāstu.

Kad tovakar pēc pusdienām mēs viesistabā dzērām kafiju, es izstāstīju Arturam un Mērijai, kāda dārglieta atrodas mūsu mājā. Es, protams, nenosaucu klienta vārdu. Lūsija Para, kura pasniedza mums kafiju, tobrīd jau bija izgājusi no istabas. Esmu pilnīgi pārliecināts, kaut gan neņemos to apgalvot, ka durvis viņa bija cie�i aizvērusi. Mērija un Arturs, mana stāsta ieintriģēti, gribēja paskatīties uz slaveno diadēmu, bet es uzska�tīju par labāku tai nepieskarties.

���� Kur tad tu esi to nolicis? � Arturs pajautāja.

���� Birojā.

���� Cerēsim, ka �onakt pie mums neielauzīsies laupītāji, � viņ� teica.

����� Birojs ir aizslēgts, � es iebildu.

���� Muļķības! Tam ta�u der jebkura atslēga. Bērnībā es pats to atvēru ar bufetes atslēgu.

Viņ� bie�i vien melsa visādus niekus, un es nepie�ķīru viņa vārdiem nekādu nozīmi. Pēc kafijas Arturs drūmā izskatā sekoja man manā istabā.

���� Paklau, tēvs, � viņ� teica, acis nodūris. � Vai tu neva�rētu man aizdot divsimt mārciņu?

��� Nekādā gadījumā, � es asi atbildēju. � Es jau tā naudas lietās esmu tevi pārāk izlaidis.

��� Jā, tu vienmēr esi devīgs, � viņ� piekrita. � Bet �obrīd man ārkārtīgi ir vajadzīga �ī summa, citādi es nevaru rādīties klubā.

���� Jo labāk! � es iesaucos.

���� Bet mani ta�u var uzskatīt par negodīgu cilvēku! Tādu kaunu es nepārdzīvo�u. Tā vai citādi, bet man jāsadabū �ī nau�da. Ja tu to neiedosi, es bū�u spiests meklēt citus ceļus.

Es biju sa�utis: pēdējā mēne�a laikā viņ� jau tre�o reizi vērsās pie manis ar līdzīgu lūgumu.

��� Tu nesaņemsi ne fārtinga! � es teicu.

Viņ� paklanījās un, ne vārda neteicis, izgāja no istabas.

Pēc Artura aizie�anas es ieskatījos birojā, pārliecinājos, ka dārglieta atrodas savā vietā, un atkal to rūpīgi aizslēdzu.

Pēc tam nolēmu apstaigāt istabas un pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Parasti �o pienākumu uzņemas Mērija, bet �odien es nospriedu, ka labāk būtu to izdarīt pa�am. Kāpjot lejā pa kāpnēm, es ieraudzīju savu brāļameitu � viņa vēra ciet logu viesistabā.

��� Sakiet, tēt, vai jūs atļāvāt Lūsijai kaut kur iziet? � Man �ķita, ka Mērija ir nedaudz satraukta.

���� Par to pat runas nav bijis.

���� Viņa tikko kā ienāca pa virtuves durvīm. Es domāju, ka viņa bija izgājusi līdz vārtiņiem ar kādu satikties. Man �ķiet, ka tas ir pilnīgi lieki, un ir laiks to pārtraukt.

���� Katrā ziņā parunā rīt ar viņu, vai, ja vēlies, es pats to izdarī�u. Tu pārbaudīji, vai viss ir kārtīgi aizslēgts?

���� Jā, tēt.

��� Tad ar labu nakti, mans bērns. � Es viņu noskūpstīju, devos uz savu guļamistabu un drīz vien aizmigu.

���� Es jums sīki stāstu par visu, kam varētu būt kaut kāds sakars ar �o notikumu, mister Holms. Bet ja jums kaut kas �ķitīs neskaidrs, jautājiet, nekautrējieties.

��� Nē, nē, jūs stāstāt pilnīgi saprotami, � atbildēja Holmss.

������� Tagad es pāreju pie tās stāsta daļas, kuru gribētu izklāstīt īpa�i detalizēti. Parasti es gulu ne visai cie�ā miegā, bet papil�dus nemiers tajā reizē nebūt nepadarīja to cie�āku. Ap pulk�sten diviem nakti es pamodos no kaut kāda tikko sadzirdama trok�ņa. Troksnis mitējās ātrāk, pirms es sapratu, kas par lietu, bet man radās iespaids, ka kaut kur uzmanīgi tiek aizvērts logs. Es sāku vērīgi ieklausīties. Pēk�ņi izdzirdēju vieglus solus telpā blakus manai guļamistabai. Es izlēcu no gultas un, sirdij no bailēm pamirstot, ielūkojos blakusistabā.

��� Artur! � es iekliedzos. � Nelietis! Zaglis! Kā tu uzdro��inājies pieskarties diadēmai!

Gāzes liesmiņa bija nogriezta pavisam neliela, un tās gaismā es ieraudzīju savu nelaimīgo dēlu � viņam mugurā bija tikai krekls un bikses. Viņ� stāvēja pie gāzes degļa un turēja rokās diadēmu. Man likās, ka viņ� centās to saliekt vai salauzt. Izdzirdis manu balsi, Arturs izmeta no rokām diadēmu un, bāls kā nāve, pagriezās pret mani. Es sagrābu dārglietu: tai trūka zelta zars ar trim beriliem.

���� Neģēlis! � es iekliedzos, aiz dusmām nevaldīdams pār sevi. � Salauzt tādu mantu! Tu esi iegrūdis mani kaunā, vai saproti? Kur tu liki akmeņus, kurus nozagi?

���� Nozagu? � viņ� pakāpās atpakaļ.

���� Jā, nozagi! Tu esi zaglis! � es kliedzu, kratīdams viņu aiz pleciem.

��� Nē, nevar būt, nekas nevarēja pazust! � viņ� murmināja.

���� Te trūkst trīs akmeņi. Kur tie ir? Izrādās, ka tu esi ne tikai zaglis, bet arī melis! Es ta�u redzēju, kā tu centies atlauzt vēl vienu gabalu.

����� Pietiek! Es vairs netaisos ciest apvainojumus, � vēsi noteica Arturs. � Tu nedzirdēsi no manis ne vārda. No rīta es aizeju no mājām un mēģinā�u pats iekārtot savu dzīvi.

���� Tu aiziesi no manas mājas tikai policijas pavadībā! � es kliedzu kā bez prāta no bēdām un dusmām. � Es gribu zināt visu, absolūti visu!

������� Es tev neteik�u ne vārda! � viņ� negaidīti zaudēja saval- dlbu. � Ja tu uzskati par nepiecie�amu izsaukt policiju � lūdzu, lai vini meklē!

Es kliedzu tā, ka pamodās visa māja. Pirmā istabā ieskrēja Mērija. Ieraudzījusi diadēmu un apjuku�o Arturu, vina visu saprata un iekliegu�ies zaudēja samanu. Es aizsūtīju istabeni pēc policijas. Kad ieradās policijas inspektors un konstebls, Arturs, sakrustojis rokas uz krūtīm, drūmi jautāja man, vai es patie�ām gatavojos viņam uzrādīt apsūdzību par zādzību. Es atbildēju, ka �ī nav privāta lieta, ka diadēma ir nācijas īpa�ums un ka es stingri esmu nolēmis �o lietu risināt sakaņā ar likuma prasībām.

��� Bet tu ta�u neļausi viņiem mani arestēt tūlīt pat, � viņ� teica. � Mūsu abu kopīgo intere�u vārdā atjauj man atstāt māju kaut uz piecām minūtēm.

���� Tāpēc, lai tu varētu aizbēgt vai arī labāk noslēpt no�zagto?! � es iesaucos.

Es sapratu visas sava stāvokļa �ausmas un kvēli lūdzos viņu padomāt par to, ka uz spēles ir likts ne tikai mans labais vārds, bet ari daudz augstākstāvo�a cilvēka gods, ka berilu pazu�ana izraisīs milzigu skandālu, kas satricinās visu nāciju. No visa tā varētu izvairīties, ja vien viņ� pateiktu, ko ir izdarījis ar trim akmenim.

���� Saproti, � es teicu, � tu esi aizturēts nozieguma vietā. Atzī�anās nepastiprinās tavu vainu. Glu�i otrādi, ja tu atdosi berilus, tad palīdzēsi labot radu�os stāvokli, un tev piedos.

���� Pataupiet savu piedo�anu tiem, kam tā ir nepiecie�a�ma, � viņ� augstprātīgi noteica un aizgriezās.

Es redzēju, ka viņ� ir galīgi nocietinājies, un sapratu, ka tālākā pierunā�ana ir veltīga. Atlika tikai viena iespēja. Es pieaicināju inspektoru, un tas apcietināja Arturu.

Policisti nekavējoties pārmeklēja Arturu un viņa istabu, izlo�ņāja mājā katru kaktu, tomēr atrast dārgakmeņus viņiem neizdevās, bet samaitātais pui�elis pat muti neatvēra, nerau�goties uz mūsu pierunā�anu un draudiem. �orīt viņu aizveda uz cietumu. Bet es, nokārtojis formalitātes, steidzos pie jums. Es jūs lūdzu pielietot visu savu mākslu, lai atrisinātu �o lietu. Policijā man atklāti pateica, ka �obrīd vini diez vai varēs man kaut kādā veidā palīdzēt. Mani neatturēs nekādi izdevumi. Es jau esmu piedāvājis tūksto� mārciņu lielu prēmiju� Ak, Dievs! Ko gan lai es daru? Vienā naktī esmu pazaudējis godu, īpa�u�mu un dēlu� Ak, ko man darīt?!

Viņ� saķēra galvu un, �ūpodamies no vienas puses uz otru, murmināja kā bērns, kur� nav spējīgs izteikt savas sāpes.

Da�as minūtes Holmss sēdēja klusēdams, uzacis saraucis un pievērsis skatienu kamīna liesmām.

���� Vai pie jums bie�i mēdz būt viesi? � viņ� jautāja.

���� Nē, pie mums neviens nemēdz viesoties, ja nu vienīgi reizēm atbrauc mans kompanjons ar sievu un retumis kāds no Artura draugiem. Nesen pie mums vairākas reizes bija iegriezies sers D�ord�s Bērnvels. Vairāk neviens.

���� Un jūs pa�i bie�i mēdzat būt sabiedrībā?

���� Arturs bie�i. Bet mēs ar Mēriju vienmēr esam mājās. Mēs abi esam mājās sēdētāji.

��� Tas nav raksturīgi jaunai meitenei.

��� Viņa nav visai sabiedriska un nav vairs nemaz tik jauna. Viņai ir divdesmit �etri gadi.

��� jūs sakāt, ka notiku�ais bija viņai trieciens?

���� O, jā! Viņa bija vairāk satriekta par mani.

���� Bet vai jums neradās �aubas par Artura vainīgumu?

��� Kādas gan var būt �aubas, ja es pats savām acīm redzēju diadēmu Arturam rokās?

��� Es to neuzskatu par iz�ķiro�o vainas pierādījumu. Sakiet, vai bez atlauztā zara diadēmai bija vēl kaut kādi citi bojā�jumi?

��� Tā bija saliekta.

���� Vai jums neienāca prātā doma, ka jūsu dēls vienkār�i mēģināja to iztaisnot?

��� Ko jūs! Es saprotu, jūs gribat attaisnot viņu manās acīs.

Bet tas ir neiespējami. Ko tad viņ� darīja manā istabā? Un, ja viņam nebija noziedzīgu nodomu, tad kāpēc viņ� klusē?

��� Tā jau tas ir. Bet, no otras puses, ja viņ� ir vainīgs, tad kāpēc gan viņam nemēģināt izdomāt kaut kādu versiju sevis attaisno�anai? Tas apstāklis, ka viņ� nevēlas runāt, manuprāt, izslēdz abus pieņēmumus. Un vispār, �ai notikumā ir da�as neskaidras detaļas. Ko policija domā par troksni, kas jūs pamodināja?

���� Viņi uzskata, ka Arturs, iziedams no guļamistabas, ir neuzmanīgi aizcirtis durvis.

��� Ārkārtīgi ticami! Cilvēks, kur� dodas izdarīt noziegumu, cērt durvis tā, lai pamodinātu visu māju! Un ko viņi domā pazudu�o akmeņu sakarā?

��� Viņi vēl �obrīd izklaudzina sienas un pārmeklē mēbeles.

���� Bet vai viņi nav mēģināju�i meklēt ārpus mājas?

��� Viņi izcēlās ar ārkārtīgu enerģiju un pārmeklēja visu dārzu.

���� Nu, dārgais mister Holder, � teica Holmss, � vai tad nav skaidri redzams, ka viss ir nesalīdzināmi sare�ģītāk, nekā to iedomājaties gan jūs, gan policija? Jūs uzskatāt, ka lieta ir skaidra, bet, pēc manām domām, tas ir loti komplicēts atgadī�jums. Padomājiet pats � pēc jūsu domām, notikumu gaita ir �āda: Arturs pieceļas no gultas, loti riskēdams, ielavās tajā istabā, atslēdz biroju un izņem no tā diadēmu, ar lielām pūlēm atlau� no tās zaru, iziet ārā un kaut kur noslēpj trīs berilus no trīsdesmit deviņiem, turklāt tik loti veikli, ka neviens nevar tos atrast, un pēc tam atkal atgrie�as jūsu istabā, pakļaudams sevi milzīgam riskam: viņu ta�u tur kāds var ieraudzīt. Vai tad tāda versija jums patie�ām �ķiet ticama?

��� Bet tādā gadījumā e� nekādi nespēju saprast, kas varēja notikt! � baņķieris izmisumā iesaucās. � Ja viņam nav biju�i nosodāmi nodomi, tad kāpēc viņ� klusē?

��� Tas, lūk, jau ir mūsu uzdevums � atminēt �o mīklu, � atbildēja Holmss. � Tagad, mister Holder, mēs kopā ar jums dosimies uz Strītemu un ziedosim kādas pāris stundiņas, lai uz vietas iepazītos ar �ādiem tādiem apstākļiem.

Mans draugs uzstāja, lai es viņu pavadītu. Es labprāt pie�kritu: �is dīvainais notikums bija maksimāli sakāpinājis manu ziņkārību un izraisījis dziļas simpātijas pret nelaimīgo misteru Holderu. Atklāti runājot, man, tāpat kā arī mūsu klientam, Artura vainīgums �ķita pilnīgi neap�aubāms, un tomēr es ticēju Holmsa intuīcijai: ja jau manu draugu neapmierināja Holdera paskaidrojumi, tātad ir vel kaut kāda cerība.

Kamēr mēs braucām uz Londonas dienvidu piepilsētu, Holmss nebilda ne vārda. Iegrimis dziļās pārdomās, viņ� sēdēja, atbal�stījis galvu uz krūtīm un uzvilcis cepuri līdz pa�ām acīm. Mūsu klients, turpretī, no vājās cerību stariņa atblāzmas, �ķiet, bija no jauna sadū�ojies un pat mēģināja uzsākt ar mani sarunu par savām bankas lietām. Ceļ� mums neprasīja daudz laika: neilgs brauciens pa dzelzceļu, īsa pastaiga kājām � un, lūk, mēs jau esam Fērbenksā, bagātā finansista pieticīgajā rezi�dencē.

Fērbenksa � no baltiem akmeņiem celta liela, kvadrātveida māja � atrodas netālu no lielceļa, ar kuru to savieno tikai ceļ� ekipā�ām. Pa�laik �is ceļ�, kuru noslēdz masīvi dzelzs vārti, bija aizputināts ar sniegu. Pa labi no tā atrodas biezi krūmāji, aiz kuriem vijas �aura, abās pusēs ar dzīvo�ogu apstā�dīta taciņa, kas ved uz virtuvi, un to galvenokārt izmanto produktu piegādātāji. Pa kreisi celiņ� ved uz stalli. Jāpiebilst, ka tas gan neietilpst Fērbenksas valdījumā un ir sabiedriskais īpa�ums. Neskatoties uz to, tur tomēr ļoti reti var sastapt nepiedero�as personas.

Holmss neienāca mājā kopā ar mums; viņ� lēnām virzījās gar mājas fasādi pa taciņu, kas ved uz virtuvi, un pēc tam cauri dārzam uz staļļa pusi. Mēs ar misteru Holderu tā arī nesagaidījām Holmsu; iegāju�i mājā, klusēdami iekārtojāmies pie kamīna viesistabā. Negaidīti atvērās durvis, un istabā klusi ienāca jauna meitene. Viņa bija augumā nedaudz garāka par vidējo, slaida, tum�iem matiem un acīm. �īs acis likās vēl tum�ākas no tā, ka viņas sejā nebija ne asins lāses � man vēl nekad nebija nācies redzēt tādu mironīgu bālumu. Lūpas ari bija pilnīgi baltas, acis saraudātas. Izskatījās, ka vina ir vairāk bēdu sagrauzta nekā pats misters Holders. Tai pa�ā laikā viņas sejas vaibsti liecināja par stipru gribu un milzīgu savaldību.

Nepievērsdama man nekādu uzmanību, vina piegāja pie tēvo�a un maigi noglāstīja vina matus.

��� Tēt, vai jūs jau devāt rīkojumu, lai Arturu atbrīvotu? � viņa jautāja.

���� Nē, manu meitiņ, �o lietu vajag izmeklēt līdz galam.

���� Es esmu dziļi pārliecināta, ka viņ� nav vainīgs. Mana sirdsbalss to saka. Viņ� nevarēja izdarīt neko nosodāmu. Jūs pats vēlāk no�ēlosiet, ka esat apgājies ar viņu tik bargi.

���� Bet kāpēc tad viņ� klusē, ja nav vainīgs?

���� Viņ�, iespējams, ir apvainojies, ka jūs viņu turat aiz�domās par zādzību.

��� Kā gan var neturēt aizdomās, ja es pats viņu pieķēru ar diadēmu rokās?

���� Viņ� paņēma diadēmu, lai to apskatītu. Ticiet man, tēt, viņ� nav vainīgs. Lūdzu, pārtrauciet �o lietu. Cik tas ir �aus�mīgi, ka mūsu dārgais Arturs atrodas cietumā!

���� Es nepārtrauk�u �o lietu, kamēr netiks atrasti berili. Tu esi tik loti pieķērusies Arturam, ka aizmirsti par �ausmīgajām sekām. Nē, Mērij, es ne tikai neatteik�os no izmeklē�anas, bet, tie�i otrādi, no Londonas esmu uzaicinājis d�entlmeni, lai viņ� veiktu visrūpīgāko �ī notikuma izpēti.

���� Vai tas esat jūs? � Mērija pagriezās pret mani.

���� Nē, �is ir viņa draugs. Tas d�entlmenis palūdza, lai mēs atstātu viņu vienu. Viņ� gribēja pastaigāties pa celiņu, kas ved uz stalli.

����� Uz stalli? � Vina pārsteigumā pacēla savas tum�ās uzacis. � Ko tad viņ� cer tur atrast? Bet lūk, tas, acīmredzot, ir viņ� pats. Es ceru, ser, jums izdosies pierādīt, ka manam brālēnam nav nekā kopīga ar �o noziegumu. Es par to esmu pārliecināta.

���� Es esmu tie�i tādās pa�ās domās, � teica Holmss, uz kājslauķa tīrīdams sniegu no saviem zābakiem. � Ja nemaldos, man ir tas gods runāt ar mis Mēriju Holderi? Vai jūs man atļausiet uzdot jums da�us jautājumus?

��� Dieva dēj, ser! Kaut tikai manas atbildes palīdzētu at�ķe�tināt �o �ausmīgo noslēpumu!

��� Vai jūs �onakt neko nedzirdējāt?

��� Neko, līdz tam brīdim, kad izdzirdēju tēvo�a skalo balsi, un tad es nokāpu lejā.

���� Iepriek�ējā vakarā jūs aizvērāt logus un durvis. Vai jūs tos kārtīgi aizslēdzāt?

���� Jā.

���� Un vai tie bija aizslēgti arī �orīt no rīta?

���� Jā-

��� Jusu istabenei ir pielūdzejs. Vai jus vakar vakara teicat tēvocim, ka vina ir atstājusi māju, lai tiktos ar vinu?

��� Jā, vina mums vakar pasniedza kafiju. Vina varēja dzir�dēt, ko tēvocis stāstīja par diadēmu.

��� Es saprotu. No tā jūs izdarāt secinājumu, ka vina varēja kaut ko paziņot savam pielūdzējam un viņi kopīgi ieplānoja zādzību.

����� Kāda gan jēga visiem �iem miglainajiem pieņēmu�miem? � misters Holdcrs nepacietīgi iesaucās. � Es ta�u jau teicu, ka pieķēru Arturu ar diadēmu rokās.

���� Nevajag steigties, mister Holder. Pie tā mēs vēl atgrie�zīsimies. Tagad parunāsim par jūsu apteksni. Mis Holdere, vai viņa atgriezās mājā pa virtuves durvīm?

���� Jā. Es biju nokāpusi lejā paskatīties, vai durvis ir aiz�slēgtas, un uz sliek�ņa ieraudzīju Lūsiju. Tumsā es pamanīju arī viņas pielūdzēju.

���� Vai jūs viņu pazīstat?

���� Tas ta�u ir mūsu dārzeņu piegādātājs. Viņa vārds ir Frānsiss Prospers.

��� Vai viņ� stāvēja nedaudz atstatu, ne pie pa�ām durvīm?

-Jā.

���� Un viņam ir koka kāja?

Kaut kas līdzīgs izbailēm pavīdēja meitenes tum�ajās, izteik�smīgajās acis.

�� Jūs esat burvis, � viņa teica. � Kā jūs to uzzinājāt? � Viņa pasmaidīja, bet kalsnējā, enerģiskā Holmsa seja palika tikpat nopietna, tajā neparādījās atbildes smaids.

��� Es gribētu uzkāpt aug�stāvā, � viņ� teica. � Bet vis�pirms apskatī�u logus.

Viņ� ātri apstaigāja pirmo stāvu, ejot no viena loga pie otra, pēc tam apstājās pie lielā loga, pa kuru bija redzams celiņ�, kas veda uz stalli. Viņ� atvēra logu un ar spēcīgas lupas palīdzību rūpīgi izpētīja palodzi. � Nu ko, tagad dosimies aug�ā, � viņ� beidzot teica.

Telpa, kura atradās blakus baņķiera guļamistabai, bija iekār�tota loti pieticīgi: pelēks paklājs, liels birojs un augsts spogulis. Holmss uzreiz piegāja pie biroja un rūpīgi apskatīja atslēgas caurumu.

��� Ar kādu atslēgu jūs to atslēdzāt?� viņ� pajautāja.

�� Ar to pa�u, par kuru runāja mans dēls� ar pieliekamā kambara bufetes atslēgu.

���� Kur tā ir?

���� Lūk te, uz tualetes galdiņa.

Holmss paņēma atslēgu un atvēra biroju.

��� Slēdzene strādā bez trok�ņa, � viņ� teica. � Nav ne�kāds brīnums, ka jūs nepamodāties. Un �ajā futrāli, cik es saprotu, atrodas diadēma? Paskatīsimies� � Viņ� atvēra futrāli, izņēma diadēmu un nolika to uz galda. Tas bija brīni��ķīgs juveliermākslas darbs. Tādus apbrīnojamus akmeņus, kā �ie trīsdesmit se�i berili, man nekad nebija nācies redzēt. Viens diadēmas zars bija nolauzts.

��� Lūk, �is zars pilnībā atbilst nolauztajam, � teica Holmss. � Mister Holder, esiet tik laipns un pamēģiniet to atlauzt.

��� Pasarg Dievs! � iesaucās baņķieris, �ausmās spēji atvirzī�damies no Holmsa.

���� Nu, tad es to izdarī�u. � Holmss sasprindzināja visus spēkus, tomēr mēģinājums bija neveiksmīgs. � Nedaudz pa�dodas, bet man tomēr nāktos diezgan ilgi noņemties, lai zaru atlauztu, kaut arī rokas man ir loti spēcīgas. Cilvēkam ar parastu fizisko attīstību tas vispār nav pa spēkam. Bet pie�ņemsim, ka man tomēr izdevies salauzt diadēmu. Būtu atska�nējis blīk�ķis, līdzīgs pistoles �āvienam. Vai tie�ām jūs pie�ļaujat, mister Holder, ka tas varēja notikt jums gandrīz vai pie pa�as auss un jūs neko nedzirdējāt?

���� Es vairs nezinu, ko domāt. Man tas viss ir pilnīgi nesa�protams.

���� Ko var zināt, var būt, ka viss noskaidrosies. Un ko jūs domājat, mis Holdere?

Jāatzīstas, ka es esmu tādā pa�ā nesapra�anā kā mans tēv&cis.

��� Sakiet, mister Holder, vai jūsu dēlam tajā brīdī bija kājās zābaki vai kurpes?

����� Nē, viņ� bija basām kājām, viņam mugurā bija tikai bikses un krekls.

���� Es jums pateicos. Nu ko, mums vienkār�i veicas un, ja mēs neatklāsim noslēpumu, tad tikai mūsu pa�u vainas dēl. Ar jūsu atļauju, mister Holder, es vēlreiz apie�u apkārt mājai.

Holmss izgāja viens: liekas pēdas, pēc vina vārdiem, tikai apgrūtina darbu.

Viņ� bija projām apmēram stundu, un, kad atgriezās, vina kājas bija sabristas sniegā, bet sejas izteiksme neizdibināma kā vienmēr.

���� Man �ķiet, ka esmu redzējis visu, kas man vajadzīgs, � viņ� teica, � un varu tagad doties mājās.

���� Mister Holms, bet kā tad ar akmeņiem, kur tie ir? � iesaucās baņķieris.

���� To es nevaru pateikt.

Baņķieris izmisumā sāka lauzīt rokas.

������� Vai tie�ām tie ir pazudu�i uz visiem laikiem? � viņ� ievaidējās. � Un kā ar Arturu? Dodiet jel kaut vismazāko cerību!

���� Manas domas par jūsu dēlu nav mainīju�ās.

���� Visu svēto vārdā, kas tad īsti ir noticis manā mājā?

���� Ja jūs rīt no rīta starp deviņiem un desmitiem apmek�lēsiet mani Bcikcrstrītā, es domāju, ka varē�u jums sniegt daudz sīkākus paskaidrojumus. Ceru, ka jūs atļausiet man pilnīgu rīcības brīvību, protams, ar noteikumu, ka akmeņi tiks atrasti un jūs nebaidīs lieli izdevumi?

���� Es būtu ar mieru atdot visu savu īpa�umu!

��� Lieliski. Es padomā�u par �o notikumu. Uz redzē�anos. Iespējams, ka es �odien vēl iegriezī�os �eit.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Holmsam jau kaut kas ir padomā, bet es pat aptuveni nevarēju iedomāties, pie kādiem secināju�miem viņ� ir nonācis. Pa ceļam uz Londonu es vairāflfkārt mēģināju ievirzīt mūsu sarunu uz �o tēmu, bet Holmss katru reizi izvairījās no atbildes. Beidzot, galīgi vīlies, es pārtraucu savus centienus. Pulkstenis vēl nebija trīs, kad mēs atgriezā�mies mājās. Holmss steidzīgi aizgāja uz savu istabu un pēc pāris minūtēm atkal parādījās. Viņ� bija paspējis pārģērbties. Apdriskāts mētelis ar paceltu apkakli, nevī�īgi apsieta sarkana �alle un nonēsāti zābaki viņam pie�ķīra tipiska klaidoņa iz�skatu.

���� Nu tā, es domāju, būs labi, � viņ� noteica, paskatījies spogulī virs kamīna. � Man gribētos paņemt sev līdzi arī jūs, Vatson, bet tas nav iespējams. Vai es esmu uz pareiza ceļa vai nē, to mēs drīz uzzināsim. Domāju, ka atgriezī�os pēc da�ām stundām. � Viņ� atvēra bufeti, nogrieza liellopu gaļas gabalu, ielika to starp divām maizes �ķēlēm un, iebāzis sainīti kabatā, aizgāja.

Es tikko biju beidzis dzert tēju, kad Holmss atgriezās lielis�kā garastāvoklī, vicinādams kaut kādu vecu zābaku. Viņ� iesvieda to istabas stūrī un ielēja sev tasi tējas.

���� Es ieskrēju tikai uz mirkli, pirms dodos tālāk.

���� Uz kurieni?

����� Uz Vestendas otru galu. Iespējams, ka tik drīz neat- griezl�os. Negaidiet mani, ja es aizkavē�os.

���� Kā veicas?

��� Tā nekas, nevaru sūdzēties. Es biju Strītemā, bet mājā neiegāju. Interesants darbiņ�, man negribētos to izlaist no rokām. Tā, pietiek pļāpāt, jānovelk �is lupatas un atkal jākļūst par pieklājīgu cilvēku.

Pēc mana drauga uzvedības es redzēju, ka viņ� ar rezultā�tiem ir apmierināts. Acis viņam mirdzēja, bālajos vaigos bija parādījies pat viegls sārtums. Viņ� uzkāpa uz savu istabu, un pēc da�ām minūtēm es izdzirdēju, kā noklaudzēja ārdurvis. Holmss atkal bija devies "medībās".

Es viņu gaidīju līdz pusnaktij, bet, redzēdams, ka viņ� joprojām vēl nenāk un nenāk, aizgāju gulēt. Kad Holmss nokļuva uz pēdām, viņam bija paradums pazust uz ilgu laiku, tāpēc mani nepavisam neizbrīnīja viņa aizkavē�anās. Nezinu, cikos viņ� atgriezās, bet, kad nāko�ajā rītā nācu brokastīs, Holmss jau sēdēja pie galda ar kafijas tasi vienā rokā un avīzi otrā. Viņ�, kā vienmēr, bija mo�s un bra�s.

���� Piedodiet, Vatson, ka sāku brokastot bez jums, � viņ� teica. � Bet kuru katru brīdi ieradīsies mūsu klients.

��� Jā, ir jau pāri deviņiem, � es atbildēju. � �ķiet, kāds zvanīja? Tas, dro�i vien, ir viņ�.

Patie�ām, tas bija misters Holders. Mani pārsteidza ar viņu notiku�ās pārmaiņas. Viņa masīvā un enerģiskā seja bija sa- kritusies un sakrunkojusies, mati, �ķiet, bija vēl vairāk nosir�moju�i. Viņ� ienāca noguru�ā gaitā, miegains un izmocīts, kas radīja vēl nomāco�āku iespaidu nekā viņa vakardienas rīta vētrainais izmisums. Smagi atlaidies krēslā, viņ� ierunājās:

���� Es nesaprotu, par ko man tāds sods! Vēl pirms divām dienām es biju laimīgs, veiksmes pavadīts cilvēks, bet tagad esmu apkaunots un nolemts vientuļām vecumdienām. Nelaime nenāk viena. Ir pazudusi Mērija.

���� Pazudusi?

��� Jā. Viņas gulta nav aizskarta, istaba ir tuk�a, bet uz galda bija �ī zīmīte. Vakar es viņai pateicu, ka, ja viņa būtu appre�cējusies ar Arturu, tad ar viņu nekas tāds nebūtu noticis. Es runāju bez vismazākajām dusmām, vienkār�i biju bēdu sa�grauzts. Acīmredzot man to nevajadzēja teikt. Viņas zīmītē ir mājiens uz �iem vārdiem.

"Dārgais tēvoci!

Es zinu, ka esmu jums sagādājusi daudz cie�anu un ka, ja es būtu rīkojusies citādāk, varētu izvairīties no �īs �ausmīgās nelaimes. Ar �o apziņu es nevaru būt laimīga zem jūsu jumta un pametu jūs uz visiem laikiem. Neuztraucieties par manu nākotni un, pats galvenais, nemeklējiet mani, jo tas ir veltīgi un var man tikai nodarīt ļaunumu. Visu mū�u līdz pa�ai nāvei jūs mīlo�ā

Mērija".

����� Ko nozīmē �ī vēstule, mister Holms? Vai tikai viņa negrib izdarīt pa�nāvību?

��� O nē, nekā tamlīdzīga. Var būt, ka tas vislabākajā veidā atrisina visas problēmas. Esmu pārliecināts, mister Holder, ka jūsu pārbaudījumi tuvojas beigām.

�� Jā, jums tā �ķiet? Vai esat uzzinājis kaut ko jaunu, mister Holms? Uzzinājāt, kur ir berili?

��� Vai jūs neuzskatīsiet par pārlieku lielu samaksu tūksto� mārciņu par katru akmeni?

���� Es būtu ar mieru samaksāt pat desmit tūksto�us!

��� Tas nav nepiecie�ams. Trīs tūksto�i būs pilnīgi pietieko�i, ja neskaita nelielu atlīdzību arī man. Vai �eku grāmatiņa jums ir līdzi? Lūk, rakstāmspalva. Izrakstiet �eku par �etriem tūk�sto�iem mārciņu.

Pārsteigtais baņķieris parakstīja �eku. Holmss piegāja pie rakstāmgalda, izvilka mazu, trīsstūrainu zelta gabaliņu ar trim beriliem un nolika to uz galda. Misters Holders ar priecīgu kliedzienu sagrāba savu dārglietu.

������ Es esmu glābts, glābts! � viņ� bez elpas atkārtoja. � Jūs tos atradāt!

Vina prieks bija tikpat vētrains, cik vakardienas izmisums. Viņ� cie�i spieda pie krūtīm atrasto dārglietu.

����� Mister Holder, jums ir jānokārto vēl viens parāds, � skarbi teica Holmss.

����� Parāds? � Baņķieris paķēra rakstāmspalvu. � No�sauciet summu, un es jums nekavējoties to izmaksā�u.

��� Nē, ne man. Jums ir jālūdz piedo�ana savam dēlam. Viņ� izturējās vīri�ķīgi un augstsirdīgi. Ja man būtu tāds dēls, es ar viņu lepotos.

���� Tātad Arturs nepaņēma akmeņus?

����� Nē, viņ� ne. Es to teicu jau vakar un atkārtoju arī �odien.

���� Tādā gadījumā steigsimies pie viņa un pavēstīsim, ka taisnība ir uzvarējusi

����� Viņ� visu zina. Es sarunājos ar viņu, kad risināju �o lietu. Sapratis, ka viņ� nevēlas neko stāstīt, es pats izklāstīju viņam visu �o notikumu. Viņ� atzina, ka man ir taisnība, un savukārt izstāstīja par da�ām detaļām, kuras bija neskaidras man. Jaunums, kuru jūs mums tikko paziņojāt, iespējams, ļaus viņam būt pilnīgi atklātam.

���� Dieva dēl, tad atklājiet ta�u mums �o neticamo noslē�pumu!

���� Tūlīt es izstāstī�u, kādā veidā man izdevās nokļūt līdz patiesībai. Bet vispirms atļaujiet man jums paziņot smagu vēsti: jūsu brāļameita Mērija bija sera D�ord�a Bērnvela līdzda�lībniece. Tagad viņi abi ir aizbēgu�i.

���� Mērija? Tas nav iespējams!

��� Diem�ēl, bet tas ir fakts! Pieņemot savā mājā seru D�or- d�u Bērnvelu, ne jūs, ne jūsu dēls viņu pienācīgi nepazināt. Bet viņ�, cita starpā, ir viens no visbīstamākajiem subjektiem, spēlmanis, nelabojams nelietis, cilvēks bez sirds un sirds�apziņas. Jūsu brāļameitai nebija ne jausmas, ka mēdz būt tādi cilvēki. Klausoties viņa glaimus un zvērestus, viņa domāja, ka ir iekarojusi viņa mīlestību. Bet viņ� to pa�u bija runājis jau daudzām pirms viņas. Tikai sātanam vien ir zināms, kā viņam izdevās pakļaut Mērijas gribu, bet, lai kā ari tas nebūtu, viņa kļuva par paklausīgu ieroci viņa rokās. Viņi tikās gandrīz katru vakaru.

���� Es tam neticu, es nevaru tam noticēt! � iesaucās baņ�ķieris. Viņa seja kļuva pelnu pelēka.

���� Bet tagad es izstāstī�u, kas notika jūsu mājā vakarnakt. Kad jūsu brāļameita pārliecinājās, ka jūs esat aizgājis uz savu istabu, viņa nokāpa lejā un, atvērusi logu virs celiņa, kas ved uz stalli, paziņoja savam iemīļotajam par diadēmu. Sers D�ord�s bija atstājis skaidri saskatāmas pēdas sniegā zem loga. Seru D�ord�u iekārdināja vieglas pelņas iespēja, viņ� burtiski pa�kļāva Mēriju savai gribai. Es ne�aubos, ka Mērija jūs mīl, bet pastāv sievie�u kategorija, kurām mīlestība uz vīrieti ir stiprāka par visām pārējām jūtām. Arī Mērija pieder pie tādām. Viņa tikko kā bija paspējusi ar viņu vienoties par dārglietas no�laupī�anu, kad izdzirdēja, ka jūs kāpjat lejā pa kāpnēm. Tad, ātri aizvērusi logu, viņa jums pastāstīja, ka pie istabenes bija atnācis viņas dārzeņu tirgotājs. Un viņ� patie�ām bija atnācis�

Tajā naktī Arturam nenāca miegs: viņu satrauca parādi klubā. Pēk�ņi viņ� izdzirdēja, ka garām viņa istabai aiz�alc piesardzīgi soli. Viņ� piecēlās, paskatījās ārā pa durvīm un pārsteigts ieraudzīja savu māsīcu � viņa zaglīgi lavījās pa gaiteni un pazuda jūsu istabā. Apstulbu�ais Arturs uz ātru roku apģērbās un sāka gaidīt, kas notiks tālāk. Drīz vien Mērija iznāca; gaiteņa lampas gaismā jūsu dēls pamanīja vērtīgo dia�dēmu viņas rokās. Mērija nokāpa lejā pa kāpnēm. Trīcēdams no �ausmām, Arturs aizlavījās aiz portjeras pie jūsu durvīm: no turienes ir redzams viss, kas notiek viesistabā. Mērija klusi�ņām atvēra logu, nodeva kādam, kas gaidīja tumsā, diadēmu, bet pēc tam, aizvērusi logu, aizsteidzās uz savu istabu, paie�dama pavisam tuvu garām Arturam, kur� sastindzis stāvēja aiz portjeras.

Baidīdamies atmaskot mīļoto meiteni, Arturs neko nevarēja uzsākt, kaut gan saprata, kāds trieciens jums būs diadēmas pazu�ana un cik svarīgi ir atgūt dārglietu. Bet, tiklīdz Mērija pazuda aiz savas istabas durvīm, viņ�, pusapģērbies un basām kājām, metās lejā pa kāpnēm, atrāva vaļā logu, izlēca dārzā un metās skriet pa celiņu; tur tālumā, mēness gaismā, bija redzams kāda cilvēka tum�ais siluets.

Sers D�ord�s Bērnvels centās bēgt, bet Arturs viņu panāca. Starp viņiem sākās cīņa. Jūsu dēls vilka diadēmu aiz viena gala, bet viņa pretinieks � aiz otra. Jūsu dēls iesita seram D�ord�am un savainoja viņam uzaci. Pēc tam kaut kas negai�dīti nokrak�ķēja, un Arturs sajuta, ka diadēma ir viņa rokās; viņ� metās atpakaļ, aizvēra logu un uzkāpa uz jūsu istabu. Tikai tur viņ� pamanīja, ka diadēma ir saliekta, un centās to iztaisnot. Tajā brīdī ienācāt jūs.

���� Mans Dievs! Mans Dievs! � bez elpas atkārtoja baņ�ķieris.

���� Arturs bija satriekts par jūsu nepatieso apvainojumu. Glu�i otrādi, jums ta�u vajadzētu viņam pateikties. Viņ� neva�rēja jums izstāstīt patiesību, nenododams Mēriju, kaut gan viņa nemaz nebija pelnījusi tādu augstsirdību. Viņ� izturējās kā bruņinieks un saglabāja noslēpumu.

���� Tad lūk, kāpēc viņa zaudēja samanu, kad ieraudzīja diadēmu! � iesaucās misters Holders. � Mans Dievs, kāds gan es esmu bezprātis! Arturs ta�u lūdza atlaist viņu kaut vai uz piecām minūtēm! Nabaga zēns cerēja atrast nolauzto diadē�mas gabalu cīņas vietā. Kā es esmu kļūdījies!

��� Atbraucis pie jums, � Holmss turpināja, � es pirmām kārtām uzmanīgi izmeklēju mājas apkārtni, cerēdams tur kaut ko atrast. Kop� vakarvakara nebija snidzis, stiprajā salā vaja�dzēja labi saglabāties pēdām sniegā. Es pagājos pa taciņu, pa

kuru piegādā produktus, bet tā visa bija stipri nomīdīta. Tomēr netālu no virtuves durvīm es pamanīju sievie�u zābaciņu pē�das; blakus sievietei bija stāvējis vīrietis. Pēc apaļajiem nospie�dumiem varēja secināt, ka viņam ir koka kāja. Sprie�ot pēc visa, viņu sarunu kāds bija iztraucējis, jo sieviete metusies skriet uz durvīm: sievie�u zābaciņu purngali bija atstāju�i dziļāku nospiedumu nekā papē�i. Cilvēks ar koka kāju ne�daudz pagaidīja, bet pēc tam aizgāja. Es uzreiz nodomāju, ka tie dro�i vien ir istabene un viņas pielūdzējs, par kuriem jūs tikāt stāstījis. Tā tas arī izrādījās. Es apstaigāju dārzu, bet vairāk neko nepamanīju, izņemot visos virzienos vedo�as ju�ceklīgas pēdas. Tur bija staigāju�i policisti. Bet, kad es aizgāju līdz celiņam, kas ved uz stalli, man atklājās viss pagāju�ās nakts sare�ģītais notikums, it kā tas būtu uzrakstīts sniegā.

Es ieraudzīju divas pēdu virknes: vienu no tām bija atstājis cilvēks zābakos, bet otru, kā es ar gandarījumu ievēroju, cil�vēks, kur� skrēja basām kājām. Es biju pārliecināts, ka �is otrās pēdas ir atstājis jūsu dēls. Vēlāk jūsu vārdi apstiprināja mana pieņēmuma pareizību.

Pirmais cilvēks bija mierīgi soļojis abos virzienos, bet otrs skrējis. Skrejo�ā pēdas veda uz to pa�u pusi, kur gāja cilvēks zābakos. No tā varēja izdarīt secinājumu, ka otrs cilvēks dzi�nies pakaļ pirmajam. Es sāku sekot pēdām, kuras bija atstājis cilvēks zābakos. Tās mani aizveda pie jūsu viesistabas loga; tur viss sniegs bija nomīdīts, acīmredzot �is cilvēks bija kādu ilgi gaidījis. Tad es devos pa viņa pēdām uz pretējo pusi. Tās stiepās pa celiņu apmēram simt jardu garumā. Pēc tam cilvēks zābakos pagriezās � tajā vietā sniegs bija stipri nomīdīts, it kā tur būtu notikusi ciņa. Asins lāses uz sniega liecināja, ka tā tas arī bijis. Pēc tam cilvēks zābakos metās bēgt. Nedaudz tālāk es atkal pamanīju asinis; tātad ievainots bija tie�i viņ�. Es aizgāju pa taciņu līdz pa�am ceļam, bet tur sniegs bija notīrīts un pēdas aprāvās.

Jūs atceraties, ka, iegājis mājā, es ar lupu izpētīju viesistabas loga rāmi un palodzi un atklāju, ka kāds pa to ir izkāpis. Es ievēroju ari slapjas pēdas nospiedumu � tātad cilvēks ir ielīdis ari atpakaļ. Pēc �iem novērojumiem es jau biju spējīgs iedo�māties, kas ir noticis. Kāds stāvēja zem loga, un kāds viņam pasniedza diadēmu. Jūsu dēls to redzēja, metās nepazīsta�majam pakaļ un iesaistījās ar vinu cīnā. Katrs no viņiem vilka dārglietu uz savu pusi. Tad arī tika nolauzts diadēmas gabals. Arturs ar diadēmu steidzās mājās, nepamanījis, ka pie preti�nieka ir palikusi atlūza. Tiktāl viss ir skaidrs. Bet bija jāatrod atbilde uz jautājumu: kas ir tas cilvēks, kur� cīnījās ar jūsu dēlu, un kur� viņam nodeva diadēmu?

Mans pārbaudītais izmeklē�anas princips ir �āds � izslēgt visus pilnīgi neiespējamos pieņēmumus. Tādā gadījumā tas, kas paliek pāri, ir patiesība, lai cik neticama tā ari liktos.

Es spriedu aptuveni tā: dabiski, ka jūs diadēmu neatdevāt. Tātad, to varēja izdarīt tikai jūsu brāļameita vai istabenes. Bet, ja zādzībā iejauktas istabenes, tad kāpēc gan jūsu dēls bija ar mieru uzņemties vainu uz sevi? �ādam pieņēmumam nav pamata. Jūs stāstījāt, ka Arturs mīl savu māsīcu. Un man kļuva skaidrs viņa klusē�anas iemesls: viņ� negribēja nodot Mēriju. Tad es atcerējos, ka jūs viņu sastapāt pie loga un ka viņa zaudēja samaņu, ieraudzījusi diadēmu Artura rokās. Mani pieņēmumi pārvērtās par pārliecību.

Bet kas ir viņas līdzdalībnieks? Pats par sevi saprotams � tas varēja būt tikai viņas iemīļotais. Tikai viņa ietekmē viņa varēja tik viegli aizmirst, kādu pateicību ir jums parādā. Es zināju, ka jūs reti ejat sabiedrībā un jūsu paziņu loks ir loti ierobe�ots. Bet to skaitā ir sers D�ord�s Bērnvels. Jau agrāk biju dzirdējis par viņu kā par ārkārtīgi vieglprātīgu cilvēku attiecībā pret sievietēm. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas bija viņ�, kas stāvēja zem loga, un tikai pie viņa vajadzēja atrasties pazudu�ajiem beriliem. Arturs viņu pazina, tomēr sers D�ord�s jutās pilnīgā dro�ībā, jo bija pārliecināts, ka jūsu dēls neteiks ne vārda, lai nekompromitētu savu ģimeni.

Nu, bet tagad elementārākā loģika pateiks jums priek�ā, ko es uzsāku. Pārģērbies par klaidoni, es devos pie sera D�or- d�a. Man izdevās iepazīties ar viņa sulaini, kur� pastātija, ka viņa saimnieks iepriek�ējā vakarā kaut kur līdz asinīm ir pārsitis galvu. Par se�iem �iliņiem man izdevās no viņa dabūt vecus sera D�ord�a zābakus, ar kuriem es devos uz Stritemu un pārliecinājos, ka zābaki pilnībā atbilst sniegā atstātajām pēdām.

���� Vakar vakarā es redzēju kaut kādu klaidoni, � teica misters Holders.

���� Pilnīgi pareizi, tas biju es. Es sapratu, ka sers D�ord�s ir manās rokās. Bet bija vajadzīga liela takta izjūta, lai veik�smīgi pabeigtu lietu un izvairītos no �ī notikuma nokļū�anas atklātībā. Tas viltīgais nelietis lieliski saprata, cik ļoti mums ir sasaistītas rokas.

Atgriezies mājās, es pārģērbos un devos pie sera D�ord�a. Sākumā viņ�, protams, visu noliedza, bet, kad es viņam visos sīkumos izstāstīju, kas notika tajā nakti, viņ� sāka man draudēt un pat paķēra pie sienas pakārto spieķi. Es zināju, ar ko man ir darī�ana, un acumirklī pieliku revolveri pie viņa deniņiem. Tad viņ� nāca pie prāta. Es viņam paziņoju, ka mēs esam ar mieru izpirkt akmeņus par tūksto� mārciņām gabalā. Tajā bridi viņā pirmo reizi parādījās no�ēlas pazīmes.

���� Velns parāvis! Es jau atdevu visus trīs akmeņus par se�simt mārciņām! � viņ� iesaucās.

Apsolījis seram D�ord�am, ka pret viņu netiks ierosināta tiesas izmeklē�ana, es uzzināju uzpircēja adresi, aizbraucu uz turieni un pēc ilgas kaulē�anās atpirku no viņa akmeņus, samaksādams tūksto� mārciņas par katru. Pēc tam es devos pie jūsu dēla, paskaidroju viņam, ka viss ir kārtībā, un ap diviem naktī pēc smagas darba dienas pārrados mājās.

��� Pateicoties jums, Anglija ir izvairījusies no milzīga skan�dāla, �. teica baņķieris, pieceldamies no krēsla. � Ser, man trūkst vārdu, lai izteiktu jums savu pateicību. Bet jūs pārliecināsieties, ka es neaizmirsī�u to, ko jūs esat izdarījis manā labā. Jūsu māksla pārspēj jebkuru fantāziju. Bet tagad es steig�os pie sava dārgā puisēna un lūg�u viņam piedo�anu par to, ko es esmu viņam nodarījis. Kas attiecas uz nabaga Mēriju, tad viņas rīcība mani dziļi pārsteidz. Baidos, ka pat jūs ar savu bagātīgo pieredzi nespēsiet viņu atrast.

� Varu ar pilnu pārliecību apgalvot, � iebilda Holmss, � ka pa�laik viņa ir turpat, kur sers D�ord�s Bērnvels. Tāpat kā nav �aubu arī par to, ka, lai kā ari netiktu vērtēta jūsu brāļameitas rīcība, viņa jau loti drīz saņems savu sodu.

Visu to es izstāstīju, lcad mani arestēja, bet manī neviens neklausījās. Pēc tam atkal stāstīju to tiesā � visu, kā bija, nepiegudrodams neviena vārda. Es, lai Dievs man palīdz, visos sīkumos izklāstīju gan to, ko lēdija Meneringa teica un darīja, gan to, ko es teicu un darīju � vārdu sakot, itin visu. Un ko es panācu? "Arestētais deva nesakarīgu, nenopietnu liecību, kuras detaļas bija neticamas un kurai trūka pierādījumu." Tā rakstīja kāda Londonas avīze, bet pārējās pat nepieminēja manu uzstā�anos, it kā es nemaz nebūtu aizstāvējies. Es pats savām acīm redzēju, kā noslepkavoja lordu Meneringu, un esmu pie tā vainojams tikpat maz, kā jebkur� no zvērinātajiem, kuri mani tiesāja.

Jūs, ser, saņemat ieslodzīto lūgumus. Viss ir atkarīgs no jums. Es lūdzu tikai vienu: izlasiet to, ko esmu rakstījis, vien�kār�i izlasiet un pēc tam noskaidrojiet, kas ir �ī "lēdija" Mene�ringa, ja vien viņu vēl sauc �ajā vārdā, kāds tai bija pirms trim gadiem, kad es viņu, sev par nelaimi, sastapu. Ataiciniet privātdetektīvu vai labu pilnvaroto, un visai drīz jūs uzzināsiet pietiekami daudz, lai saprastu, ka es runāju taisnību. Iedo�mājieties tikai, cik slavens jūs kļūsiet, ja visas avīzes rakstīs, ka, tikai pateicoties jūsu neatlaidībai un gudrībai, izdevies novērst drausmīgu tiesas kļūdu! Tas būs jūsu atalgojums. Bet, ja jūs to neizdarīsiet, tad � kaut jūs vairs nekad nevarētu mierīgi gulēt! Kaut jūs ik nakti vajātu doma par cilvēku, kur� pūst cietumā tikai tādēļ, ka jūs neesat izpildījis savu pienākumu,� un jums ta�u par to maksā algu! Bet jūs to izdarīsiet, ser, es zinu. Ievāciet tikai da�as ziņas, un jūs drīz vien visu sapratīsiet. Iegaumējiet: vienīgais cilvēks, kuram būtu izdevīgi pastrādāt �o noziegumu, bija viņa pati, jo viņa � nelaimīga sieva � tagad kļuvusi par jaunu atraitni. Te nu jums rokā jau ir viens pavediena gals, atliek tikai lūkoties, kur tas stiepjas tālāk.

Ievērojiet, ser, es neko nesaku par zādzību ar ielau�anos. Ja reiz esmu pelnījis sodu, tad ne�inkstu, kamēr saņemu tikai to, ko esmu pelnījis. Taisnība, zādzība ar ielau�anos bija, un atmaksa par to ir �ie trīs gadi. Tiesas laikā atklājās, ka esmu bijis iejaukts Mērtonkrosas lietā, un par to gadu nosēdējis, tādēļ manam stāstījumam neviens nepievērsa īpa�u uzmanību. Ja cilvēkam jau gadījies iekrist, viņu nekad netiesās taisnīgi. Atzīstos, esmu izdarījis zādzību ar ielau�anos, bet, ja tagad mani apvaino slepkavībā un piesprie� mū�a ieslodzījumu, � jebkur� cits tiesnesis, izņemot seru D�eimsu, būtu licis mani pakārt � tad es jums paziņoju, ka es nevienu neesmu noga�linājis. Tagad es pilnīgi atklāti izstāstī�u visu, kas notika tajā tūksto� astoņi simti deviņdesmit ceturtā gada trīspadsmitā septembra naktī, un, lai tas Kungs mani soda, ja es melo�u vai kaut mazdrusciņ atkāp�os no patiesības.

Vasarā es dzīvoju Bristolē � meklēju darbu, bet tad uzzi�nāju, ka varu to atrast Portsmutā: es biju labs mehāniķis. Tā nu devos uz turieni kājām cauri visai Dienvidanglijai, pa ceļam piepelnīdamies ar gadījuma darbiem. Centos izvairīties no nepatik�anām, jo biju jau gadu nosēdējis Ekseteras cietumā un karalienes Viktorijas viesmīlība man bija līdz kaklam. Ta�u, ja tavs vārds jau ir aptraipīts, darbu dabūt ir velni�ķīgi grūti, un es knapi vilku dzīvību. Desmit dienas par gra�iem skaldīju malku un drupināju akmeņus; beidzot atrados netālu no Sols- beri. Kabatā man mētājās divi �iliņi, zābaki bija pagalam, un pacietība beigusies. Pie ceļa, kas ved no Blendfordas uz Sols- beri, ir krodziņ� ar nosaukumu "Mo�ums", un tur es noīrēju naktsmītni. Sēdēju viens pats alus zālē pirms tās slēg�anas. Man blakām apsēdās krodziņa saimnieks � viņu sauca Allens � un'Sāka pļāpāt par saviem kaimiņiem. �im cilvēkam patika parunāties un gribējās, lai viņu uzklausa. Tad nu es arī sēdēju, smēķēju, sūcu alu, kuru viņ� bija man atnesis, un ne visai uzmanīgi klausījos viņa stāstīto, līdz, kā par nelaimi, viņ� sāka runāt par Meneringholla bagātībām.

���� Vai tā ir tā lielā māja ceļa labajā pusē netālu no cie�ma? � es jautāju. � Iek�ā parkā?

���� Tā pati, � saimnieks atbildēja (es atstāstu visu mūsu sarunu, lai jūs zinātu, ka es runāju taisnību un neko neslēpju).

��� Liela, balta māja ar kolonnām. Iesāņus no Blendfordas ceļa.

Tie�i uz �o māju es garāmejot biju paraudzījies, un man

bija ie�āvies prātā � domāt ta�u nav aizliegts �, ka tajā būtu viegli iekļūt: tur bija aplam daudz lielu logu un stiklotu durvju. Biju jau izmetis to no galvas, bet nu krodziņa saimnieks ar saviem stāstiem par mājā eso�ajām bagātībām atkal uzvandīja manī tādas domas. Es klusēju un klausījos, bet viņ�, kā par nelaimi, alla� atsāka runāt par vienu un to pa�u.

����� Lords Menerings jau jaunībā bija skops, tā ka varat iedomāties, kāds viņ� ir tagad, � krodziņa saimnieks teica.

���� Bet kaut kāds labums viņam tomēr no �īs naudas bija!

���� Kāda jēga naudai, ja to netērē?

��� Viņ� par to nopirka sev sievu � Anglijas pirmo skaistuli. Viņa laikam gan domāja, ka varēs naudiņu tērēt, bet nekā.

���� Kas viņa bija agrāk?

���� Nekas nebija, līdz vecais lords to nepadarīja par lēdiju, � viņ� sacīja. � Viņa ir no Londonas; runāja, ka viņa spēlējusi teātrī, kaut arī īsti neviens to nezina. Vecais lords gadu bija projām un atgriezās ar jauno sievu; kop� tā laika viņa dzīvo �eit. Pārvaldnieks Stīvenss man reiz stāstīja, ka līdz ar viņas iera�anos visa māja it kā atguvusi dzīvību; ta�u vīra skopums, rupjība, vientulība � viņ� necie� viesus � un lapsenes dzelo�nim līdzīgā asā mēle padarījusi viņu bālu, klusu un drūmu: tāda viņa staigā apkārt. Stāsta, viņa mīlējusi citu, kuru pame�tusi vecā lorda bagātību dēļ. Tagad viņa ir cie�anu salauzta � vienu zaudējusi, otru nav atradusi; ja paskatās, cik viņai nau�das, tad laikam gan visā apkaimē nav nabadzīgākas sievietes.

Jūs jau saprotat, ser, es bez sevi�ķas intereses klausījos par lorda un lēdijas strīdiem. Kas man par dalu, ka viņa necie� tā balss skaņu, bet viņ� to visādi apvaino, cerēdams lauzt viņas raksturu, un runā tā, kā nekad neuzdro�inātos runāt pat ar kalponi! Krodzinieks stāstīja man vēl daudz ko tamlīdzīgu, bet es visu laidu gar ausīm, jo tas neattiecās uz mani. Bet lorda Meneringa bagātības � tās gan mani loti interesēja. Nekustamā īpa�uma dokumenti un bir�as sertifikāti ir tikai papīri, un tos pievākt ir ne vien neizdevīgi, bet pat bīstami. Toties zelta un dārgakmeņu dēl ir vērts riskēt. Kā uzminējis manas slepenās domas, saimnieks pastāstīja par lorda Meneringa zelta medaļu kolekciju, kas ir vērtīgākā pasaulē; ja tās^ sabērtu maisā, to nepaceltu pat draudzes visstiprākais vīrs. �ai brīdī saimnieku pasauca sieva, un mēs devāmies katrs uz savu guļvietu.

Es netaisnojos, bet lūdzu jūs, ser, pārdomājiet visus faktus un pavaicājiet pats sev, vai cilvēks var noturēties pretī tādam kārdinājumam. Uzdro�inos sacīt, ka daudzi nenoturētos. To�nakt es gulēju gultā pilnīgi izmisis � bez cerībām, bez darba, ar beidzamo �iliņu kabatā. Es centos būt godīgs, bet godīgie ļaudis novērsās no manis. Kad es zagu, viņi mani zākāja un tomēr grūda mani jaunā zādzībā. Biju iekļuvis straumē un nevarēju izpeldēt krastā. Un te � tāda izdevība: milzīga māja ar lieliem logiem un zelta medaļas, kuras viegli pārkausēt. Tas ir tikpat kā nolikt badā mirsto�am cilvēkam priek�ā maizi un cerēt, ka viņ� to neēdīs. Kādu brīdi es pūlējos cīnīties kārdi�nājumam pretī, bet velti. Beidzot piecēlos gultā sēdus un nozvērējos, ka vai nu �onakt kļū�u par bagātu cilvēku, vai mani atkal iekals va�ās. Tad apģērbos, noliku uz galda �ili�ņu � jo saimnieks pret mani bija izturējies labi, un es negri�bēju viņu krāpt, � un izkāpu pa logu dārzā.

Dārzu apjoza augsta mūra sēta, un man nācās pasvīst, kamēr pārrāpos tai pāri, bet tālāk viss gāja kā pa sviestu. Ceļā es nesastapu nevienu dzīvu dvēseli, un dzelzs vārti uz parku bija vaļā. Vārtsarga namiņā valdīja klusums. Spīdēja mēness, un milzīgā, koku lapotņu ieskautā māja blāvi vizēja. Nosoļojis ap ceturtdaljūdzi pa piebraucamo aleju, es iznācu pla�ā, gran�tētā laukumā parādes durvju priek�ā. Nostājos ēnā un sāku pētīt garo ēku, kuras logos atspīdēja pilnmēness, sudrabodams augsto akmens fasādi. Kādu laiku nekustīgi stāvēju, pārdo�mādams, pa kurieni visvieglāk varētu iekļūt mājā. Stūra logs bija vissliktāk redzams; to sedza blīvi saaugu�u efeju aizkars. Turēdamies tuvāk kokiem, aizzagos līdz aizmugures sienai un lēni iegāju melnajā mājas ēnā. Ierējās suns, no�vadzinādams ķēdi; es pagaidīju, kamēr tas nomierinās, tad atkal sāku zagties uz priek�u un beidzot sasniedzu izraudzīto logu.

Brīnums, cik bezrūpīgi ir lauzis, kas dzīvo laukos, tālu no lielpilsētām. Viņi nekad neiedomājas par zagļiem. Bet ja nu nabaga cilvēks bez Jauna nolūka satver durvju rokturi, un durvis viņa priek�ā atveras � kas tas ir par kārdinājumu! Te nu glu�i tā nenotika, � logs bija vienkār�i aizkrampēts, un es atgrūdu krampīti ar na�a asmeni. Parāvu rāmi, iebāzu nazi slēģu spraugā un atbīdīju tos vaļā. Tie bija divviru slēģi; pagrū- du tos un ielīdu istabā.

���� Labvakar, ser! Laipni lūdzu! � kāda balss teica.

Man savā mū�ā bie�i nācies nobīties, bet nekādas izbailes

nav salīdzināmas ar to, ko pārdzīvoju �ajā brīdi. Manā priek�ā stāvēja sieviete, turēdama rokā vaska sveces galu. Viņa bija gara, slaida un trausla, ar skaistu, bālu, kā marmorā kaltu seju; viņas mati un acis bija melni kā nakts. Sieviete bija tērpusies tādā kā garā, baltā virsvalkā, un �is apģērbs un seja darīja viņu līdzīgu eņģelim, kas nolaidies no debesīm. Man saļodzījās celi, un es pieķēros pie slēģa, lai nepakristu. Es būtu pagriezies un bēdzis, bet biju pavisam zaudējis spēkus un varēju tikai stāvēt un lūkoties viņā.

Viņa ātri atgrieza mani īstenībā.

���� Nebaidieties! � viņa sacīja. � Zaglim ir savādi dzirdēt tādus vārdus no mājas saimnieces, kuru viņ� taisījies aplaupīt. � Ieraudzīju jūs pa guļamistabas logu, kad jūs slēpāties zem kokiem, nokāpu lejā un izdzirdu jūsu solus aiz loga. Es būtu jums to atvērusi, bet jūs jau pats bijāt ticis galā, kad es ienācu.

Es vēl aizvien turēju rokā garo salokāmo nazi, ar kuru biju atvēris slēģus. Nedēlu klīzdams pa ceļiem, biju noaudzis ar bārdu un pārklājies putekļiem. Vārdu sakot, nav daudz cilvē�ku, kas būtu vēlēju�ies sastapties ar mani pulksten vienos nakti; ta�u �ī sieviete raudzījās manī tik laipni, it kā es būtu viņas mīļākais, kas ieradies uz tik�anos. Viņa satvēra mani aiz rokas un ievilka istabā.

����� Ko jūs gribat, mem? Nemēģiniet mani muļķot! � es teicu visrupjākajā tonī, bet es protu runāt rupji, ja vien vēlos. � Ja jūs esat nodomājusi mani izjokot, jums klāsies plāni, � es piebildu, rādīdams viņai nazi.

���� Prātā nenāk jūs izjokot, � viņa teica. � Glu�i otrādi, es esmu jūsu draugs un gribu jums palīdzēt.

��� Piedodiet, mem, bet grūti tam ticēt, � es sacīju. � Kā�pēc jūs gribat man palīdzēt?

���� Man ir savi iemesli, � viņa atbildēja, un melnās acis nozibsnīja baltajā sejā. � Tāpēc, ka es ienīstu viņu, ienīstu, ienīstu! Vai saprotat?

Atcerējos, ko bija stāstījis krodziņa saimnieks, un visu sapratu. Ielūkojos viņas gai�ības sejā, un man kļuva skaidrs, ka varu viņai uzticēties. Viņa gribēja atriebties vīram. Gribēja trāpīt viņa pa�ā vārīgākajā vietā � kabatā. Viņa to ienīda tik loti, ka bija ar mieru pazemoties un atklāt savu noslēpumu pat tādam cilvēkam, kāds biju es, lai tikai sasniegtu mērķi. Arī es savulaik vienu otru esmu nīdis, bet, ieraudzījis �īs sievietes seju sveces gaismā, sapratu, ka līdz �im neesmu zinājis, kas ir naids.

��� Vai tagad jūs man ticat? � viņa vaicāja, atkal pieskar�damās manai piedurknei.

���� Jā, jūsu gai�ība.

���� Jūs tātad zināt, kas es esmu?

���� Varu iedomāties.

���� Laikam visa grāfiste runā par to, kādus pāridarijumus es cie�u. Bet vai gan tas kādu interesē? Viņus saista tikai viena lieta uz pasaules, un to jūs �onakt varat pievākt. Vai jums ir maiss?

���� Nē, jūsu gai�ība.

���� Aizveriet slēģus. Tad neviens neredzēs gaismu. Jūs esat pilnīgā dro�ībā. Kalpi guļ mājas otrā spārnā. Es jums parādī�u, kur atrodas vērtīgākās mantas. Visas jūs nespēsiet aiznest, tādēļ jāizvēlas pa�as dārgākās.

Istaba, kurā es atrados, bija gara, zemiem griestiem; uz nospodrinātās parketa grīdas bija daudz paklāju un zvērādu. Visās malās stāvēja mazas lādītes, sienas greznoja �ķēpi, zo�beni, airi un citi, parasti muzejos skatāmi, priek�meti. Te bija ari dīvaini sve�zemju apģērbi, un no to apak�as lēdija izvilka lielu ādas maisu.

��� �is guļammaiss derēs, � vina teica. � Tagad nāciet man līdzi, un es jums parādī�u, kur ir medaļas.

Iedomājieties tikai, �i slaidā, bālā sieviete ir mājas saim�niece, un viņa man palīdz aplaupīt savu māju. Tas bija kā sapnis. Es gandrīz sāku smieties, bet viņas bālajā sejā bija kaut kas tāds, ka smiekli man tūliņ atkal pārgāja, es pat sastingu. Viņa paslīdēja man garām kā parādība, turēdama rokā zaļu sveci, es, nesdams maisu, viņai sekoju, un mēs apstājāmies pie durvīm muzeja viņā galā. Durvis bija aizslēgtas, bet tajās rēgojās atslēga, un lēdija mani ielaida.

Aiz durvīm bija maza istabiņa, kuras sienas viscaur klāja apgleznoti aizkari. Uz tiem bija attēlotas brie�u medības, un trīsuļojo�ajā sveces gaismā, nudien, likās, ka suņi un zirgi lēk�o pa sienām. Istabā stāvēja riekstkoka kastes ar bronzas rotā�jumiem. Kastes bija aizstiklotas, un zem stikla rindojās zelta medaļas � da�as tik lielas kā �ķīvji, puscollu biezas; tās gulēja uz sarkana samta un tumsā vizuļoja. Man sāka niezēt rokas, un es pabāzu nazi zem stikla, lai atlauztu slēdzeni.

��� Pagaidiet, � sacīja lēdija, satverdama manu roku. � Va�rat atrast arī kaut ko labāku.

��� Kur nu vēl labāku! � es atteicu. � Esmu bezgala patei�cīgs jūsu gai�ībai par palīdzību.

��� Varam atrast ko labāku, � viņa atkārtoja. � Man liekas, zelta monētas jums noderētu vairāk nekā �ie te nieciņi?

���� Un kā vēl! � es teicu. � Tas būtu pats labākais.

���� Nu, lūk, � sieviete sacīja. � Viņ� gul tie�i jums virs galvas. Jāuzkāpj tikai da�i pakāpieni, un vina pagultē ir alvas lāde ar naudu. Tās ir tik daudz, ka �is maiss būs pilns.

���� Kā tad lai es to paņemu? Viņ� uzmodīsies!

��� Un kas tad ir? � viņa cie�i pavērās manī. � Jūs jau nu nepieļausiet, lai viņ� sāktu saukt palīgā'.

���� Nē, nē, mem, neko tādu es nedarī�u.

����� Kā vēlaties, � viņa teica. � Man likās, ka jūs esat drosmīgs cilvēks, ta�u acīmredzot esmu kļūdījusies. Ja jūs baidāties no kaut kāda ve�a, tad, protams, nevarat cerēt uz zeltu viņa pagultē. Tā, zināms, ir jūsu darī�ana, bet, manuprāt, jums labāk vajadzētu nodarboties ar kaut ko citu.

���� Es neuzvel�u sev slepkavības grēku.

��� Jūs varētu tikt ar viņu galā, arī nenogalinot. Es neesmu ne vārda teikusi par slepkavību. Nauda ir zem viņa gultas. Bet, ja jūs esat gļēvulis, tad jums nemaz nav vērts mēģināt.

Viņa mani tā nokaitināja � gan ar izsmieklu, gan ar �o naudu, kuru turēja tikpat kā man degungalā, � ka es dro�i vien būtu padevies un kāpis aug�ā izmēģināt laimi, � ja nebūtu redzējis viņas acis: tās raudzījās manī tik viltīgi un ļauni, vērojot, kāda iek�ēja cīņa manī risinās. Es sapratu, ka viņa grib padarīt mani par savas atriebības ieroci, � man atliks vai nu nogalēt vecīti, vai arī viņ� sagrābs mani. Pēk�ņi viņa saprata, ka nodevusi sevi, un pasmaidīja savu laipno, drau�dzīgo smaidu, bet tas nāca par vēlu: es biju brīdināts.

��� Es neie�u aug�ā, � es teicu. � Viss, kas man vajadzīgs, ir arī �eit.

Viņa palūkojās manī ar nicinājumu: neviens to nevarētu izrādīt vēl neslēptāk.

���� Loti labi Ņemiet medaļas. Es tikai gribētu lūgt jūs sākt no �ī gala. Man �ķiet, jums vienalga, jo jums, tās pārkausējot, nozīmīgs būs tikai svars, bet �īs te ir visretākās, un viņ� tās vērtā visaugstāk. Nevajag lauzt atslēgu! Piespiediet �o vara podziņu, tur ir slepena atspere. Tā! Ņemiet vispirms �o mazo � to viņ� sargā kā acuraugu.

Viņa atvēra kasti, un visas skaistās mantas nu bija manā priek�ā; es jau pastiepu roku pēc tās medaļas, kuru viņa bija rādījusi, bet pēk�ņi viņas seja izmainījās, un viņa brīdino�i pacēla pirkstu.

���� Csst! � viņa no�ukstēja. � Kas tas?

Mājas klusumā mēs izdzirdējām vāju, gari stieptu skaņu, un pēc tam �ļūco�us solus. Viņa acumirklī aizvēra un aizslēdza kasti.

��� Tas ir mans vīrs! � viņa �ukstēja. � Nekas. Nesatrau�cieties. Es visu nokārto�u. Nāciet �urp! Ātri, lieniet aiz gobe�lēna!

Viņa aizgrūda mani aiz apgleznotā sienas aizkara, un es noslēpos, vēl arvien turēdams rokā tuk�o maisu. Paņēmusi sveci, viņa aizsteidzās uz istabu, no kuras tikko bijām iznāku�i. No savas slēptuves pa vaļējām durvīm es varēju viņu redzēt.

���� Tas esat jūs, Robert? � viņa uzsauca.

Sveces liesma apgaismoja muzeja durvis; �ļūco�ie soli nāca tuvāk un tuvāk. Tad es ieraudzīju durvīs platu, smagnēju, grumbu un rievu izvagotu seju ar lielu, līku degunu; uz tā balstījās brilles zeltītā ietvarā. Lai raudzītos pāri brillēm, veca�jam nācās atgāzt galvu. Viņa deguns tad paslējās aug�up un atgādināja dīvainu pūces knābi. Tas bija liels, gar� un masīvs cilvēks; viņa platā rītasvārķā tērptais augums pilnīgi aizsedza durvis. Galvu klāja sirmu, cirtainu matu ērkulis, bet ūsas un bārda bija noskūtas. Zem garā, valdonīgā deguna slēpās plāna, maza, akurāta mutīte. Viņ� stāvēja, turēdams sveci sev priek�ā, un uzlūkoja sievu ar dīvainu, launīgu spīdumu acīs. Pietika man ieraudzīt abus kopā, lai uzreiz saprastu, ka viņa mīlestība nebūt nav lielāka par viņas mīlestību.

����� Kas te notiek? � viņ� prasīja. � Kas tās atkal par kaprīzēm? Kāpēc jūs staigājat apkārt? Kādēļ neejat gulēt?

��� Man nenāk miegs, � viņa atbildēja maigā, gurdenā balsī. Ja viņa kādreiz bijusi aktrise, tad savu profesiju nebija aizmir�susi.

��� Vai drīkstu dot padomu? � viņ� teica tādā pa�ā ņirdzīgā tonī. � Vislabākās miega zāles ir tīra sirdsapziņa.

��� Tas nevar būt, � viņa atbildēja, � jūs ta�u guļat cie�i.

���� Es savā dzīvē kaunos tikai par vienu, � vīrietis sacīja. Mati viņam aiz dusmām bija saslēju�ies stāvus, un viņ� atgādi�nāja vecu kakadū. � Un jūs labi zināt, par ko. Tagad es izcie�u sodu par savu kļūdu.

���� Ne tikai jūs, bet arī es!

���� Jums jau nu nav ko no�ēlot! Es esmu pazemojies, bet jūs tikāt uz aug�u.

���� Uz aug�u?

���� Jā, jūs esat tikusi uz aug�u. Es domāju, jūs nevarat noliegt, ka nomainīt mūzikhollu pret Meneringhollu tomēr nozīmē tikt uz aug�u. Kāds gan es biju muļķis, ka izrāvu jūs no jūsu īstās stihijas!

���� Ja jums tā liekas, tad kādēļ jūs negribat �ķirties?

��� Tādēļ, ka slēpta nelaime ir labāka nekā publisks kauns. Tādēļ, ka vieglāk ir ciest kļūdas dēļ, nekā atzīt to. Un vēl tādēļ, ka man patīk turēt jūs savā redzeslaukā un zināt, ka jūs nevarat atgriezties pie viņa�

���� Ak jūs nelietis! Gļēvais nelietis!

��� Jā, jā, milēdij! Es zinu, kāda ir jūsu slepenākā vēlē�anās, bet, kamēr esmu dzīvs, tā nepiepildīsies. Ja tas notiks pēc manas nāves, tad es bū�u parūpējies, lai jūs aizietu pie viņa kā ubadze. Jums ar jūsu dārgo Edvardu nekad netiks tas prieks tērēt manu naudu, paturiet to vērā, milēdij. Kāpēc slēģi un logi ir vaļā?

���� Nakts ir ļoti smacīga.

����� Tas ir bīstami. Kā jūs zināt, ka tur ārā nestāv kāds klaidonis? Vai jūs apjēdzat, ka mana medaļu kolekcija ir visvērtīgākā pasaulē? Jūs ari durvis esat atstājusi vaļā. Lai nāk, kas grib, un aptīra visas kastes?

���� Bet es ta�u te biju.

��� Es zinu. Dzirdēju, kā jūs staigājāt pa medaļu istabu, tādēļ arī nonācu lejā. Ko jūs te darījāt?

���� Apskatīju medaļas. Ko citu es būtu varējusi darīt?

��� Tāda interese � tas ir kaut kas jauns.

Viņ� aizdomīgi palūkojās sievā un devās uz tālāko istabu; viņa gāja tam līdzi.

Tai pa�ā brīdī es kaut ko ieraudzīju un �ausmīgi nobijos. Biju atstājis savu salokāmo nazi atvāztu uz kastes vāka, un tas bija labi saskatāms. Viņa to pamanīja pirmā un sievi�ķīgā viltībā pastiepa roku ar sveci tā, lai liesma atrastos lorda Meneringa acu priek�ā un aizsegtu nazi. Tad viņa uzlika uz na�a kreiso roku, satvēra to un piespieda pie ritasvārka, tā, lai vīrs nema�nītu. Viņ� savukārt aplūkoja vienu kasti pēc otras � bija mir�klis, kad es būtu varējis sakampt viņu aiz garā deguna �, bet medaļas neviens nebija aizticis, un lords, joprojām ņurdēdams un zobus ņirgdams, sāka �ļūkāt laukā no istabas.

Tagad es stāstī�u vairāk par to, ko dzirdēju, nevis par to, ko redzēju, bet zvēru, ka viss ir taisnība, tāpat kā tas, ka pienāks diena, kad es stā�os Radītāja priek�ā.

Kad viņi iegāja otrā istabā, vīrs nolika sveci uz galdiņa stūra un apsēdās, ta�u es viņu nevarēju redzēt. Sieviete dro�i vien nostājās viņam aiz muguras, jo viņas sveces liesma meta uz grīdas garu, robainu ēnu. Viņ� runāja par cilvēku, kuru sauca Edvards, un katrs vārds apdedzināja kā skābe. Viņ� runāja paklusām, es visu nesaklausīju, bet no tā, ko dzirdēju, bija noprotams, ka pātagas cirtienus viņa būtu panesusi vieglāk. Sākumā viņa tam ērcīgi atbildēja, tad apklusa, bet lords jopro�jām runāja un runāja savā ledainajā, izsmējīgajā balsī, ņirgājās, pazemoja un mocīja viņu; es glu�i vai pabrīnījos, kā viņai pietiek pacietības to visu noklausīties klusējot. Pēk�ņi viņ� griezīgi iekliedzās:

��� Nestāviet man aiz muguras! Laidiet vaļā manu apkaklīti! Ko? Jūs uzdro�ināties pacelt roku pret mani?

Atskanēja sitienam līdzīga skaņa, dobj� kritiena troksnis, un viņ� iesaucās:

���� Ak Dievs, tās ta�u asinis!

Viņ� sāka �ļūkāt kājas, gribēdams piecelties, tad atkal bija dzirdams sitiens, viņ� iekliedzās: "Ak tu, ragana!", un viss apklusa, tikai kaut kas pilēja uz grīdas.

Es izlēcu no savas slēptuves un, �ausmās drebēdams, metos blakusistabā.

Vecais bija noslīdējis no krēsla, rītatērps aizmugurē sabrau- cīts uz aug�u un sameties krokās, izskatīdamies kā milzu kupris. Galva bija nokārusies uz sāniem, brilles zeltītajā ietvarā joprojām turējās uz deguna, bet mazā mute pavērta kā beigtai zivij. Neredzēju, no kurienes plūda asinis, bet bija dzirdams, kā tās pil uz grīdas. Lēdija stāvēja vīram aiz muguras, turē�dama sveci, kas apgaismoja viņas seju. Viņas lūpas bija sa�kniebtas, acis mirdzēja, vaigos dega sārti plankumi. Tik skaistu sievieti es nekad mū�ā nebiju redzējis.

��� Jūs panācāt savu! � es teicu.

��� Jā, � viņa atbildēja rāmā balsī, � es to panācu.

���� Un ko jūs tagad darīsiet? � es prasīju. � Jūs arestēs par slepkavību, skaidrs kā diena.

���� Par mani neraizējieties. Manai dzīvei nav nekādas vēr�tības, un tam visam nav nozīmes. Palīdziet man nosēdināt viņu taisni. �ādā pozā viņ� izskatās drausmīgs!

Es paklausīju viņas lūgumam, lai gan mani pārņēma dre�buli, kad pieskāros lordam. Asinis uzpilēja man uz rokas, un es sajutu nelabumu.

�� Tagad, � viņa sacīja, � lai �īs medaļas labāk tiek jums, nevis kādam citam. Ņemiet tās un ejiet.

��� Man tās nevajag. Es tikai gribu tikt projām. Tādās lietās vēl nekad neesmu bijis iejaukts.

���� Muļķības! � viņa teica. � Jūs atnācāt pēc medaļām, un tās ir jūsu. Kāpēc lai jūs tās neņemtu?

Es joprojām turēju rokā maisu. Viņa atvēra kasti, un mēs iemetām maisā kādas simt medaļas. Visas bija no vienas kas�tes, ta�u man nebija izvēles: nespēju vairs ilgāk te uzturēties. Metos pie loga, jo jau �īs mājas gaiss vien man likās saindēts pēc visa, ko biju redzējis un dzirdējis. Es atskatījos; tur viņa stāvēja, slaida un skaista, ar sveci rokā � tie�i tāda, kā pirmo�reiz ieraugot. Viņa pamāja man ar roku atvadām, es pamāju pretī un nolēcu uz grantētā celiņa.

Paldies Dievam, varu likt roku uz sirds un teikt, ka nekad nevienu neesmu nogalinājis, ta�u, ja spētu izlasīt �is sievietes domas, varēja būt citādi. Ja es būtu sapratis, kas slēpjas aiz viņas atvadu smaida, istabā viena lika vietā atrastos divi. Ta�u es domāju tikai par to, kā ātrāk nozust, un man prātā nenāca, ka viņa savelk cilpu ap manu kaklu. Sāku zagties projām pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācu, bet nepaspēju noiet ne piecus solus, kad izdzirdu me�onīgu brēcienu, kur� sacēla kājās visu apkārtni, bet pēc tam � vēl un vēl.

���� Palīgā! � viņa kliedza. � Slepkava! Slepkava! Glābiet! � Viņas balss nakts klusumā skanēja tālu jo tālu. No �is draus�mīgās klieg�anas es pavisam apstulbu. Tūliņ iedegās ugunis, atvērās logi ne tikai mājā man aiz muguras, bet ari vārtsarga namiņā un zirgu stalli. Metos prom pa ceļu kā pārbiedēts trusītis, bet, nepaguvis vēl nokļūt līdz vārtiem, dzirdēju, kā tie dārdēdami aizcirtās. Tad noslēpu maisu ar medaļām �agaru kaudzē un mēģināju tikt projām caur parku, bet mēness gais�mā mani kāds bija pamanījis; drīz vien pusducis cilvēku ar suņiem dzinās man pa pēdām. Es pieplaku pie zemes aiz kazenāju krūmiem, bet suņi mani atrada, un es pat noprie�cājos, kad piesteidzās cilvēki un nelāva tiem saplosīt mani gabalos. Mani sagrāba un ievilka atpakaļ istabā, no kuras tikko biju izkļuvis.

���� Vai �is ir tas cilvēks, jūsu gai�ība? � jautāja vecākais no kalpiem, kur�, kā vēlāk izrādījās, bija mui�as pārvaldnieks.

Viņa stāvēja, noliekusies pār līķi, un turēja mutautiņu pie acīm; tagad viņa kā fūrija pagriezās pret mani. Ak, kas tā bija par aktrisi!

���� Jā, jā, tas pats! � viņa sauca. � Ak, ļaundari, cietsir�dīgais ļaundari, tā izrēķināties ar vecu vīru!

Tur bija vēl kāds cilvēks, kas atgādināja lauku konsteblu. Viņ� uzlika man roku uz pleca.

���� Ko tu teiksi? � viņ� prasīja.

��� To izdarīja viņa! � es iekliedzos, rādīdams uz sievieti, bet viņa pat acis nenolaida.

���� Kā tad, kā tad! Izdomā vēl kaut ko! � konstebls teica, bet kāds kalps iegāza man ar dūri.

���� Es jums saku, es redzēju, kā viņa to izdarīja. Viņa tam divreiz iedūra ar nazi. Sākumā palīdzēja man viņu aplaupīt, bet pēc tam nodūra.

Kalps atkal gribēja man gāzt, bet viņa atturēja tā roku.

����� Nesitiet viņu! � sieviete sacīja. � Varat ne�aubīties, viņu sodīs pēc likuma.

���� Par to es parūpē�os, jūsu gai�ība, � konstebls teica. � Vai jūsu gai�ība pati redzēja, kā tika izdarīts noziegums?

���� Jā, jā, es visu redzēju pati savām acīm. Tas bija draus�mīgi. Mēs izdzirdām troksni un nokāpām lejā. Mans nabaga vīrs gāja pirmais. �is cilvēks bija atvēris vienu no kastēm un bēra medaļas ādas maisā, kuru turēja rokās. Viņ� metās bēgt, bet mans vīrs viņu noķēra. Sākās cīņa, un viņ� vīru divreiz sadūra. Ja nemaldos, viņa nazis vēl tagad ir lorda Meneringa miesās.

���� Paskatieties, viņas rokas ir asinīs! � es iesaucos.

���� Viņa pieturēja viņa gai�ības galvu, tu, nelietīgais meli! � teica pārvaldnieks.

���� Un te ir maiss, par kuru runāja viņas gai�ība, � sacīja konstebls, kad zirgu puisis ienesa manu maisu. � Un te ir medaļas. Man �ķiet, ar to pilnīgi pietiek. Naktī mēs viņu paturēsim tepat, bet rit kopā ar inspektoru aizvedīsim uz Solsberi.

����� Nabadziņ�! � viņa teica. � Es viņam visu piedodu. Kas zina, kādi kārdinājumi pamudināju�i viņu izdarīt no�ziegumu? Sirdsapziņa un likums tiesās viņu pietiekami bargi, kādēļ gan lai es padarītu viņa sodu vēl smagāku.

Es nespēju izrunāt ne vārda � saprotiet, ser, nespēju � tik loti mani apstulbināja �īs sievietes nesatricināmais miers. Un lūk, uzskatīdami manu klusē�anu par piekri�anu visam sacītajam, pārvaldnieks un konstebls iegrūda mani pagrabā un ieslēdza tur uz visu nakti.

Nu lūk, ser, esmu izstāstījis jums, kā lorda Meneringa sieva nogalināja viņu tūksto� astoņi simti deviņdesmit ceturtā gada trīspadsmitā septembra naktī. Varbūt jūs tam visam nepievēr�sīsiet uzmanību, tāpat kā konstebls Meneringhollā un vēlāk tiesnesis zvērināto tiesā. Bet varbūt jūs manis sacītajā pama�nīsiet patiesības graudiņu un novedīsiet lietu līdz galam; tad jūs uz visiem laikiem iemantosiet tāda cilvēka vārdu, kur� taisnīgas tiesas triumfa dēļ ne�ēlo savus spēkus. Es ne uz vienu nevaru cerēt, ser, izņemot jūs, un, ja jūs atbrīvosiet manu vār�du no �īs viltus apsūdzības, es lūg�u Dievu par jums tā, kā vēl neviens cilvēks par otru nav lūdzis. Bet, ja jūs to neizda�rīsiet, zvēru, ka pēc mēne�a pakār�os pie loga restēm un naktīs rādī�os jums sapņos, ja vien cilvēks spēj ierasties no viņpasau�les un traucēt otra mieru. Tas, ko es jums lūdzu, ir loti vien�kār�i. Ievāciet ziņas par �o sievieti, izsekojiet viņu, izpētiet viņas pagātni, uzziniet, ko viņa izdarījusi ar mantojumā saņem�to naudu, un noskaidrojiet, vai eksistē �is Edvards, par kuru jau runāju. Ja kāds atklās jums viņas īsto seju vai apliecinās manis stāstītā patiesumu, es palau�os uz jūsu labo sirdi, un jūs izglābsiet bez vainas notiesāto.

Diezin vai kādreiz izdosies visā pilnībā uzzināt, kas īsti no�tika starp Edvardu Belingemu un Viljamu Monkhauzu Lī un kas iedvesa tādas �ausmas Aberkrombam Smitam. Tiesa, visu sīki un skaidri izklāstījis pats Smits; �o to apstiprināja kalpo�tāja Tomasa Stailza un Vecās koled�as padomes locekļa, vina svētības Plamptrija Pītersona liecības; ir vēl citas personas, kas biju�as nejau�as aculiecinieces da�ām �o neticamo notikumu virknes epizodēm. Visvairāk, protams, jāpaļaujas uz Smita stāstīto, un, bez �aubām, daudziem liksies ticamāk, ka dīvaini procesi un priek�stati var veidoties drīzāk viena, ārēji pilnīgi vesela cilvēka prātā, nekā tādā slavenā zinātnes un izglītības templī kā Oksfordas universitāte būtu iespējams kaut kas tik absolūti pārdabisks. Ta�u, ievērojot, ka robe�as starp dabisko un pārdabisko ir �auras un mainīgas un nosakāmas tikai aptu�veni, kā arī to, ka aiz �īm robe�ām valdo�ā nezinās tumsa slēpj bezgalīgas un drausmīgas varbūtības, nākas atzīt � tikai loti bezbailīgs, pa�pārliecināts indivīds uzdro�ināsies noliegt neizdibinātos līklo�u ceļus, kādos var aizklīst cilvēka gars.

Oksfordas tā dēvētās Vecās koled�as vienā spārnā ir loti sens tornis. Zem gadu nastas tā ieejas durvju masīvā arka ir manāmi nosēdusies, bet ap pelēkajiem, ķērpju plankumiem izraibinā�tajiem akmens bluķiem vijas efeju bie�ņa � it kā dabas māte būtu nolēmusi sastiprināt akmeņus, lai aizsargātu tos no vējiem un negaisiem. Tūliņ aiz durvīm sākas vītņu kāpnes ar trim laukumiņiem � diviem vidū, tre�o aug�galā �, kuru akmens pakāpienus noberzu�as un izdrupināju�as neskaitāmu paaud�u zinā�anu alcēju kājas. Dzīve plūdusi pa kāpnēm kā upe, radot iedobumus savā ceļā. No Plantagenetu laikmeta garās mantijās tērptajiem pedantiskajiem skolniekiem līdz beidzamo gadu jau�najiem slaistiem � cik pilnasinīga, cik spēcīga bijusi �ī straume! Un kas palicis pāri no visām �īm cerībām, centieniem, kvēlajām ilgām? Nodzisu�i uzraksti uz pieminekļiem vecajā kapsētā un varbūt saujiņa pī�ļu pussatrūdēju�ā zārkā. Bet veselas ir mēmās kāpnes un drūmā vecā siena, uz kuras vēl saskatāmas daudzu heraldisku emblēmu zīmējuma līnijas � it kā uz tās gultos sen pagāju�o dienu ēnas.

1884. gadā torni apdzīvoja trīs jauni cilvēki. Katram bija pa guļamistabai un viesistabai ar izeju uz veco kāpņu lauku�miņiem. Vienā no puspagraba stāva istabām glabājās ogles, bet otrā dzīvoja kalpotājs Tomass Stailzs, kura pienākumos ietilpa rūpēties par trim torņa iemītniekiem. Kreisajā un labajā pusē atradās koled�as profesoru auditorijas un kabineti; vecā torņa iedzīvotāji varēja baudīt zināmu no�ķirtību, tādēļ torņa istabas augstu vērtēja uzcītīgākie vecāko kursu audzēkņi. Tie�i tādi ari bija visi trīs: pa�ā aug�ā dzīvoja Aberkrombs Smits, zem viņa � Edvards Belingems, bet apak�ējā stāvā � Viljams Monkhauzs Lī.

Reiz gai�ā pavasara vakarā pulksten desmitos Aberkombs Smits sēdēja atzveltnes krēslā, atbalstījis kājas pret kamīna restēm, un smēķēja pīpi. Kamīna otrā pusē tādā pa�ā krēslā tikpat ērti bija iekārtojies Smita vecais skolas biedrs D�efro Hastijs. Jaunie cilvēki bija pavadīju�i vakaru, vizinādamies laivās pa upi, tādēļ bija ģērbu�ies sporta tērpos. Vajadzēja tikai paraudzīties viņu izteiksmīgajās, enerģiskajās sejās, lai kļūtu skaidrs, ka abi daudz uzturas svaigā gaisā, ir drosmīgi un spēka pilni. Hastijs bija savas koled�as komandas labākais airētājs; Smits airēja vēl labāk, bet pār viņu jau gūlās tuvojo�os eksāmenu ēna, un patlaban viņ� cītīgi mācījās, veltīdams spor�tam tikai da�as stundas nedēlā veselības labad. Medicīnas grāmatu kaudzes, uz galda samētātie kauli, mulā�as un anato�mijas tabulas skaidri liecināja, ko un kādā apjomā Smits studē; virs kamīna plauktiņa pakārtie mācību rapieri un bokseru cimdi rādīja, ar kādu sporta veidu Smits varētu nodarboties tūliņ pat, ja Hastijs piedalītos. Viņi bija tuvi draugi, tik tuvi, ka tagad sēdēja, iegrimu�i tai svētlaimīgajā klusumā, kāds mēdz vainagot patiesu draudzību.

����� Ielej sev viskiju, � beidzot teica Aberkrombs Smits, pak�ķinādams pīpi. � Karafē ir skotu, bet pudelē � īru.

���� Nē, paldies. Man jāpiedalās sacīkstēs. Treniņu laikā es nedzeru. Bet tu?

���� Es mācos dienām un naktīm. Iztiksim bez viskija.

Hastijs pamāja, un abi apklusa.

���� Jā, Smit, � atkal ierunājās Hastijs, � vai tu jau esi iepazinies ar saviem kaimiņiem?

���� Sasveicināmies. Un tikai.

���� Hm. Domāju, ka tā ari labāk. Es �o to zinu par viņiem abiem. Ne pārāk daudz, bet pietiekami. Es tavā vietā nepūlētos ar viņiem cie�āk sadraudzēties. Tiesa, par Monkhauzu Lī nevar teikt neko sliktu.

���� Tu domā to tievo?

���� To pa�u. Viņ� ir d�entlmenis un kārtīgs cilvēks. Ta�u, iepazīstoties ar viņu, tev neizbēgami nāksies iepazīties arī ar Belingemu.

���� Tu domā to resnīti?

���� Jā. Ar tādu subjektu es negribētu būt pazīstams.

Aberkrombs Smits izbrīnījies savilka uzacis un paraudzījās

draugā.

���� Kāpēc tā? � viņ� noprasīja. � Vai viņ� ir dzērājs? Kār�u spēlmanis? Nekauņa? Tu parasti neesi pārāk piekasīgs.

��� Uzreiz redzams, ka tu viņu nepazīsti, citādi tā nejautātu. Viņā ir kaut kas riebīgs, �ūskai līdzīgs. Es viņu nevaru ciest. Man �ķiet, viņam ir slepeni netikumi � viņ� izstrāvo ļaunumu. Kaut arī nemaz nav dumj�. Runā, ka savā specialitātē viņam nav konkurentu � koled�ā vēl nav bijis tāda gudrinieka.

���� Vai viņ� studē medicīnu vai klasisko filoloģiju?

��� Austrumu valodas. Tajās viņ� ir tīrais sātans. Cilingvorts viņu reiz sastapis ceļojumā pa Nīlu, pie otrajām krācēm. Belin- gems tērzējis ar arābiem tā, it kā būtu starp tiem dzimis un audzis. Ar koptiem viņ� runājis koptu valodā, ar ebrejiem � senebreju, ar beduīniem � arābu valodā, un tie biju�i gatavi skūpstīt viņa apmetņa malu. Tur vēl ir sastopami veci vientuļ�nieki, kas sē� uz klintīm un necie� sve�zemniekus. Ta�u, ieraudzīju�i Belingemu � viņ� vēl neesot pateicis ne pāris vārdu � tie sāku�i līst viņa priek�ā uz vēdera. Un Belingems to visu uzņēmis kā pa�saprotamu, grozījies starp �iem naba�giem un visādi viņus pamācījis. Koled�as studentam tas nav slikti, vai ne?

����� Bet kāpēc tu teici, ka nevar iepazīties ar Lī, neiepa- zīstoties ar Belingemu?

���� Belingems ir saderināts ar viņa māsu Evelīnu. Tā ir loti skaista meitene, Smit! Es labi pazīstu visu viņu ģimeni. Pretīgi vērot viņai blakām �o briesmoni. Kopā viņi izskatās kā krupis un dūjiņa.

Aberkrombs Smits pasmīnēja un izdauzīja pīpi pret kamīna restēm.

����� Nu tu, vecīt, sevi nodevi. Tu esi trakoti greizsirdīgs! Tāpēc jau arī tu turi ļaunu prātu uz viņu.

��� Taisnība. Es pazīstu meiteni kop� bērnības, un man sāp sirds, redzot, kā viņa riskē ar savu laimi. Viņa ta�u riskē. Belingems izskatās pretīgs. Un raksturs viņam ir riebīgs, ļauns. Atceries, kā viņ� sakāvās ar Longu Nortonu?

���� Nē. Tu joprojām aizmirsti, ka es te esmu jaunatnācējs.

���� Jā, patie�ām, tas ta�u notika pagāju�ajā ziemā. Tu zini to taciņu gar upi? Pa to gāja da�i studenti, Belingems visiem pa priek�u; viņiem pretī nāca ve�iņa, pārdevēja no tirgus. Lija lietus, un tu jau zini, kādi kļūst lauki pēc kārtīga gāziena. Taciņa gāja starp upi un milzīgu pelki gandrīz upes platumā. Un tas cūka, turpinādams iet pa pa�u taciņas vidu, nogrūda vecenīti zemē dubļos. Tu vari iedomāties, par ko pārvērtās vina pati un visa viņas prece? Tā bija riebeklība, un Longs Nortons, pēc dabas loti lēnīgs cilvēks, atklāti pateica viņam savas domas. Vārds pa vārdam, un beidzās ar to, ka Nortons krāva Belingemam ar spieķi. Izcēlās grandiozs skandāls, un tagad taisni smiekli nāk, redzot, kādus asinskārus skatienus raida Belingems, sastapdamies ar Nortonu. Velns parāvis, Smit, pulkstenis jau gandrīz vienpadsmit!

���� Nesteidzies. Izsmēķē vēl kādu pīpi.

���� Vairāk nevaru. Man ta�u ir treniņi. Man jau sen vaja�dzēja gulēt, bet es te sē�u un pļāpāju. Ja drīkst, es aizņem�os tavu galvaskausu. Manējo uz mēnesi paņēma Viljams. Pa�ņem�u arī tavus ausu kaulus, ja tev tie nav vajadzīgi. Lielais paldies. Somu nevajag, aiznesī�u tāpat rokās. Ar labu nakti, mans dēls, un neaizmirsti, ko es tev teicu par kaimiņu.

Kad Hastijs, savācis savu anatomisko laupījumu, noskrēja lejup pa vītņu kāpnēm, Aberkrombs Smits iesvieda pīpi papīr- kurvl un, piebīdījis krēslu tuvāk lampai, sāka iedziļināties biezā grāmatā; to rotāja milzīgas, krāsainas shēmas, kas attēloja cil�vēka iek�as � noslēpumaino pasauli, kuru mēs ikviens veltīgi cen�amies pārvaldīt. Būdams jaunatnācējs Oksfordā, mūsu students nebūt nebija iesācējs medicīnā � viņ� jau �etrus ga�dus bija mācījies Glāzgovā un Berlīnē, un gaidāmais eksāmens solīja viņam ārsta diplomu.

Smita apņēmīgā mute, augstā piere, mazliet parupjie sejas vaibsti liecināja, ka, ja arī to īpa�nieks nav apveltīts ar �ilbi�no�ām dotībām, tad viņa neatlaidība, pacietība un izturība ļaus viņam aizēnot daudz spilgtākus talantus. Cilvēku, kur� pratis noturēties starp skotiem un vācie�iem, nav tik vienkār�i nobīdīt pie malas. Glāzgovā un Berlīnē Smits bija sevi labi rekomen�dējis un nolēmis neatlaidīgā darbā radīt sev tādu pa�u repu�tāciju arī Oksfordā.

Viņ� bija lasījis gandrīz stundu; kaktā uz galdiņa skali tik�ķo�ā pulksteņa rādītāji jau gandrīz bija saplūdu�i vienā svītrā, rādīdami divpadsmit, kad Smits pēk�ņi izdzirda asu, griezīgu skaņu, it kā kāds milzīgā satraukumā, aizelsdamies un ar svilpienu ievilktu gaisu. Smits nolika grāmatu pie malas un ieklausījās. Ne viņam blakus, ne virs viņa neviens nedzī�voja, tātad skaņa varēja nākt tikai no apak�ējā kaimiņa ista�bām � tā pa�a kaimiņa, par kuru ar tādu nepatiku bija iztei�cies Hastijs. Smita acīs �is kaimiņ� bija tikai miesās izplūdis, kluss cilvēks ar bālu seju � tiesa gan, loti uzcītīgs: kad Smits savu lampu jau bija nodzēsis, kaimiņa lampa turpināja mest vecā torņa logā zeltainu atspīdumu. �ī vēlā mācī�anās radīja kopības sajūtu un līdzinājās kādām klusām, vienojo�ām saitēm. Dziļā naktī, kad jau tuvojās rītausma, Smitam bija patīkami apzināties, ka līdzās dzīvo kāds, kuram miegs ir tikpat maz�svarīgs kā viņam. Pat tagad, domās vēr�oties pie kaimiņa, Smitu pārņēma siltas jūtas. Hastijs bija labs, bet parupj� un nesmalkjūtlgs cilvēks. Jebkura novirze no iedomātā vīri�ķības parauga viņu kaitināja. Cilvēki, kuriem nederēja slēgtajās mācī�bu iestādēs pieņemtās mērauklas, Hastijam nemaz neeksistēja. Tāpat kā daudzi veselīgi indivīdi, viņ� cilvēka fiziskajā kompleksijā redzēja rakstura iezīmes un nepietiekami labu asinsriti uzskatīja par ļaunām tieksmēm. Smits, kur� bija apveltīts ar asāku prātu, zināja, ka viņa draugam piemīt �ī īpa�ība, un atcerējās to, domās vērsdamies pie apak�stāva iemītnieka.

Dīvainā skaņa neatkārtojās, un Smits jau grasījās atkal pievērsties darbam, kad nakts klusumā atskanēja aizsmacis kliedziens, pareizāk sakot, līdz nāvei pārbiedēta cilvēka vaids. Smits pielēca kājās un nosvieda grāmatu zemē. Viņ� nebija no bailīgajiem, bet �is negaidītais �ausmu kliedziens lika sa�stingt asinīm viņa dzīslās un skudriņām noskriet pār muguru. Kliedziens bija atskanējis tādā laikā un tādā stundā, ka viņam prātā nāca tūksto�iem visneiedomājamāko minējumu. Mesties tūliņ lejā vai vēl pagaidīt? Kā jau īstens anglis, Smits necieta nokļū�anu muļķa lomā, bet kaimiņu viņ� pazina tik maz, ka iejaukties viņa darī�anās nebūt nebija vienkār�i. Kamēr viņ� neizlēmīgi stāvēja un pārdomāja, ko darīt, kāpnēs atskanēja steidzīgi soli un Monkhauzs Lī, vienā veļā tērpies, bāls kā audekls, iedrāzās istabā.

��� Skrieniet ātrāk lejā! � viņ� aizelsies sauca. � Belinge- mam slikti.

Aberkrombs Smits metās lejup pa kāpnēm pakal Lī uz viesistabu, kas atradās tie�i zem vina viesistabas; neraugoties uz satraukumu, viņ� izbrīnā pamanīja, ka istaba drīzāk atgā�dināja muzeju. Sienas un griestus greznoja simtiem dīvainu priek�metu no Ēģiptes un citām Austrumu zemēm. Visapkārt istabai kā nejēdzīgs arhitektonisks rotājums rindojās garas, stūrainas figūras ar da�ādām neslavām vai iero�iem rokās. Augstāk bija novietotas skulptūras ar vēr�a, stārķa, kaķa un pūces galvām. Starp tām stāvēja valdnieki ar mandelveida acīm, ap to galvām vijās �ūskas. Bija arī dīvainas, no gai�zila Ēģiptes lazurīta izgrebtas, skarabejiem līdzīgas dievības. No katras ni�as, no katra plaukta raudzījās Hors, Izīda un Ozīriss, bet pie griestiem dubultā cilpā karājās mū�īgās Nīlas īstenais dēls � milzīgs krokodils.

Neparastās istabas vidū atradās liels kvadrātveida galds, apkrauts ar papīriem, traukiem un skaista, palmai līdzīga auga kaltētām lapām. Tas viss bija sastumts kaudzē, lai atbrīvotu vietu koka sarkofāgam ar mūmiju � sarkofāgs bija atbīdīts no sienas, atstājot tur tuk�u vietu, un nolikts uz galda. Pati mūmija, baismīga, sa�uvusi un melna kā pāroglojusies, zaraina pagale, bija pa pusei izvilkta no sarkofāga; tās putna kājai līdzīgā roka gulēja uz galda. Pret sarkofāgu bija atsliets sens, nodzeltējis papirusa tīstoklis. Visas �īs mantības priek�ā koka atzveltnes krēslā sēdēja istabas saimnieks. Viņa galva bija atmesta, �ausmu pilnais skatiens urbās griestos, kur karājās krokodils, un zilganās, biezas lūpas pie katras izelpas ar trok�sni izstiepās.

��� Ak Dievs! Viņ� mirst! � izmisis iekliedzās Monkhauzs Lī.

Lī bija slaids, skaists, tum�acains un melnīgsnējs jauneklis, kur� vairāk atgādināja spāni nekā angli, un viņam piemīto�ais ķeltu dzīvīgums krasi kontrastēja ar Aberkromba Smita sak��iem raksturīgo flegmātismu.

��� Man liekas, tas ir tikai ģībonis, � teica medicīnas stu�dents. � Nāciet man palīgā. Ņemiet aiz kājām. Tagad noliksim viņu uz dīvāna. Vai jūs varat nomest uz grīdas visus tos sasodītos koka gabalus? Ir nu gan juceklis! Tūliņ atpogāsim viņa apkaklīti, iedosim padzerties, un viņ� atjēgsies. Ko viņ� te darīja?

��� Nezinu. Es izdzirdu viņa kliedzienu un metos klāt. Mēs ta�u esam labi paziņas. Loti laipni no jums, ka nokāpāt lejā.

��� Sirds dauzās kā kastaņetes, � Smits teica, uzlicis roku Belingemam uz krūtīm. � Man liekas, viņu kaut kas pārbie�dējis līdz nāvei. Uzlejiet viņam ūdeni. Cik �ausmīga seja!

Patie�ām, Belingema dīvainā seja izskatījās neparasti atbai�do�a, jo tās krāsa un vaibsti bija pilnīgi nedabiski. Tā bija balta, ta�u tas nebija nobīļa bālums, nē, tas bija pilnīgs bezasi- ņu baltums un atgādināja butes vēderu. Likās, ka �ī tuklā seja agrāk bijusi vēl tuklāka � tagad tās āda bija noļuku�i, to klāja sīku grumbu tikls. Tum�ie, īsie, nepaklausīgie mati slējās stāvus, galīgās, sakrunkotās ausis bija atkāru�ās. Gai�pelēko acu zīlītes bija papla�inātas, stingais skatiens pauda �ausmas. Smitam likās, ka viņ� vēl nekad nav redzējis cilvēka sejā tik skaidri izpau�amies netikumību, un viņ� jau nopietnāk pārdomāja brīdinājumu, kuru pirms stundas bija izteicis Hastijs.

��� Kas gan, velns parāvis, varēja viņu tā pārbaidīt? � viņ� jautāja.

���� Mūmija.

���� Mūmija? Kādā veidā?

���� Nezinu. Tā ir tik pretīga, un viņā ir kaut kas baiss. Nebūtu labāk turējis to mājās! Pagāju�oziem notika tas pats. Atradu viņu tādā pa�ā stāvokli, un arī tad viņa priek�ā bija �itā ne�ķīstība.

���� Bet kāpēc viņam vajadzīga mūmija?

���� Viņ� ir cilvēks ar dīvainībām. Tā ir vina kaislība. Par �īm lietām viņ� zina vairāk nekā jebkur� cits visā Anglijā. Labāk nebūtu zinājis! A, liekas, viņ� sāk mosties!

Belingema mironbālajos vaigos lēnām ieplūda dzīvības krā�sa, plakstiņi notrīsēja kā bura pirmajā vēja pūsmā. Viņ� savilka un atlaida dūres, ar svilpienu caur zobiem ierāva gaisu, tad strauji pacēla galvu un pārlaida istabai nu jau saprātīgu ska�tienu. Ieraudzījis mūmiju, viņ� pielēca kājās, paķēra papirusa tīstokli, iegrūda to galda atvilktnē, aizslēdza to un grīļodamies klumburoja atpakaļ uz dīvānu.

���� Kas noticis? Ko jums vajag?

��� Tu kliedzi un sacēli �ausmīgu ļembastu, � Monkhauzs Li atbildēja. � Ja nebūtu atnācis mūsu aug�stāva kaimiņ�, nezinu, ko es viens ar tevi būtu iesācis.

���� Ā, tad tas ir Aberkrombs Smits! � sacīja Belingems, lūkodamies uz viņu. � Loti laipni no jums, ka atnācāt. Kāds es gan esmu mulkis! Ak Dievs, kāds mulkis!

Viņ� aizklāja seju ar rokām un sāka histēriski smieties.

���� Klausieties! Izbeidziet! � iesaucās Smits, rupji purinā�dams Belingemu aiz pleca. � Jūsu nervi ir galīgi sabendēti, jums jāmet pie malas �īs nakts izklaides mūmijas sabiedrībā, citādi jūs galīgi sajuksiet prātā. Jūs jau tagad neesat tālu no tā.

�Interesanti, � iesāka Belingems, � vai jūs manā vietā spētu saglabāt kaut vai tik daudz aukstasinības, ja�

��� Ja� kas?

���� Nekas. Vienkār�i interesanti, vai jūs varētu nosēdēt ve�selu nakti kopā ar mūmiju, neiedragājot savu nervu sistēmu. Ta�u jums, bez �aubām, ir taisnība. Es tie�ām beidzamajā laikā esmu uzkrāvis saviem nerviem smagus pārbaudījumus. Bet nu jau viss ir kārtībā. Tikai, lūdzu, neejiet projām. Pasēdiet pie manis kādu brīdi, kamēr es pilnīgi atgūstos.

��� Istabā ir loti smacīgi, � Lī konstatēja, un, atvēris logu, ielaida telpā svaigo nakts gaisu.

���� Tie ir balzamē�anas sveķi, � Belingems teica.

Viņ� paņēma vienu no kaltētajām lapām un paturēja to virs lampas, � lapa sāka sprēgāt, gaisā pacēlās biezu dūmu grīste, un istabā izplatījās asa, kodīga smaka.

��� Tas ir svētais augs � priesteru zāle, � Belingems skaid�roja. � Vai jūs, Smit, kaut mazliet protat austrumu valodas?

���� Neprotu. Nezinu neviena vārda.

To izdzirdis, eģiptologs, likās, sajuta atvieglojumu.

��� Starp citu, � viņ� turpināja, � vai es vēl ilgi biju nema�ņā, kad jūs atnācāt?

���� Nē. Kādas piecas minūtes.

����� Es jau domāju, ka tas nevarēja vilkties pārāk ilgi, � teica Belingems, dziji nopūzdamies. � Cik dīvaini ir zaudēt samaņu! Tad pazūd laiks. Manas sajūtas nespēj noteikt, vai tas turpinājies da�as sekundes vai da�as nedējas. Lūk, �is kungs, kur� gul uz galda. Viņ� miris vienpadsmitās dinastijas valdī�a�nas laikā, pirms kādiem �etrdesmit gadsimtiem, bet, ja viņ� atgūtu runas spējas, tad paziņotu mums, ka aizvēris acis tikai pirms īsa brī�a. �ī mūmija, Smit, ir neparasti skaista.

Smits piegāja pie galda un pārlaida profesionālu skatienu tum�ajai, sa�okurotajai figūrai. Tās seja, lai gan nepatīkami palsa, bija nevainojami veidota, un acis, glu�i kā rieksti, jopro�jām slēpās tum�ajos, iekritu�ajos dobumos. Plankumiem izrai�binātā āda bija cie�i pārvilkta kauliem, un cieto, melno matu pinkas krita pār ausīm. Divi asi priek�zobi bija iekodu�ies sa�uvu�ajā apak�lūpā. Mūmija bija tāda kā sasprindzināta � rokas saliektas, galva pastiepta uz priek�u, visā drausmīgajā ķermenī bija jau�ams apslēpts spēks. Smitam kļuva baisi. Bija redzamas sadilu�as, kā ar pergamentu pārvilktas ribas, iekritis, svina pelēks vēders ar garu iegriezumu � balzamē�anas rētu; kājas bija notītas ar rupjām, dzeltenām saitēm. �ur tur gan uz ķermeņa, gan sarkofāgā gulēja mirru un kasijas zariņi.

���� Nezinu, kā viņu sauc, � Belingems teica, pārlaizdams roku sakaltu�ajai galvai. � Ārējais sarkofāgs ar uzrakstiem ir nozaudēts. Viņa pa�reizējais tituls ir "Nr. 249". Redziet, tas atzīmēts uz sarkofāga. Ar �o numuru to pārdeva izsolē, kur es vinu nopirku.

��� Viņ� savā laikā nav bijis maza auguma, � Aberkrombs Smits noteica.

��� Viņ� bijis milzenis. Mūmija ir se�u pēdu un septiņu collu gara. Viņ� tie�ām bijis milzenis: ēģiptie�i nemēdz būt īpa�i slaidi. Pataustiet �os platos, nelīdzenos kaulus! Ar �itādu bra��uli bijis bīstami ielaisties.

��� Varbūt �īs pa�as rokas palīdzēju�as mūrēt akmeņus pira�mīdās, � minēja Monkhauzs Lī, ar riebumu aplūkodams līkos pirkstus, kas atgādināja plēsīga putna nagus.

��� Diez vai, � Belingems atbildēja. � Viņ� ticis iegremdēts nātrija sālu �ķīdumā un rūpīgi kopts. Ar vienkār�iem akmeņ�kaļiem tā neizdarījās. Tiem parastā sāls un asfalts bija labi diezgan. Aprēķināts, ka �ādas bēres mūsu naudā izmaksātu ap septiņsimt trīsdesmit sterliņu mārciņu. Mūsu draugs piede�rējis vismaz pie augstmaņu kārtas. Kā jūs domājat, Smit, ko nozīmē �is īsais uzraksts uz viņa kājas pie pēdas?

���� Es jums jau teicu, ka neprotu austrumu valodas.

��� Ak, jā. Man liekas, tur uzrakstīts līķa balzamētāja vārds. Tas dro�i vien bijis kārtīgs meistars. Diezin vai daudz kas no mūsu dienās radītā saglabāsies �etrus tūksto�us gadu?

Belingems turpināja dedzīgi pļāpāt, bet Aberkrombs Smits skaidri redzēja, ka bailes viņam vēl nav pārgāju�as. Belingema rokas drebēja, apak�lūpa raustījās, un skatiens arvien atgriezās pie drausmīgā kompanjona. Ta�u cauri bailēm Belingema balss tonī un uzvedībā bija jūtams triumfs. Eģiptologa acis mirdzēja, viņ� straujiem soliem staigāja pa istabu. Viņ� atgādināja cilvē�ku, kas izturējis smagu pārbaudījumu, no kura vēl nav pavisam attapies, bet sasniedzis izraudzīto mērķi.

��� Vai tie�ām jūs jau aizejat? � viņ� iesaucās, redzēdams, ka Smits pieceļas no dīvāna.

Doma, ka jāpaliek vienam, atkal pamodināja viņā bailes, un Belingems pastiepa roku, it kā gribēdams Smitu aizkavēt.

���� Jā, man jāiet. Man vēl jāpastrādā. Ar jums jau viss kārtībā. Domāju, ka cilvēkam ar tādu nervu sistēmu kā jums vajadzētu pētīt kaut ko mazāk briesmīgu.

���� Parasti es nezaudēju aukstasinību. Man arī agrāk ir nācies attīt mūmijas.

��� Pagāju�oreiz jūs zaudējāt samanu, � iebilda Monkhauzs

Lī.

���� Jā, taisnība. Būs jāparūpējas par nerviem � jāpadzer zāles vai jāpaārstējas ar elektrisko strāvu. Jūs ta�u neejat projām, Li?

���� Esmu jūsu rīcībā, Ned.

��� Tad es nokāp�u lejā un pagulē�u jūsu istabā uz dīvāna. Arlabunakti, Smit! Loti �ēl, ka manas muļķības dēl nācās jūs traucēt.

Vini paspieda viens otram roku; kāpdams aug�ā uz savu istabu, medicīnas students dzirdēja, ka durvīs noskrapst atslēga un vina jaunie pazinās nokāpj stāvu zemāk.

�ādā neparastā veidā Aberkrombs Smits iepazinās ar Edvar- du Belingemu; Smits gan nevēlējās �o pazī�anos turpināt. Ta�u Belingems, glu�i otrādi, juta simpātijas pret savu skarbo kai�miņu un pauda tās tādā veidā, ka izvairīties no tām varēja tikai ar klaju rupjību. Viņ� divas reizes apciemoja Smitu, lai pateiktos par palīdzību, un pēc tam vairākkārt nāca laipni piedāvāt grāmatas, avīzes un daudz ko citu. Smits drīz vien atklāja, ka Belingems ir loti erudīts cilvēks ar labu gaumi un fenomenālu atminu. Vina patīkamās manieres un draudzīgā izturē�anās pamazām lika Smitam pierast pie eģiptologa atbai�do�ās ārienes. Tas izrādījās lielisks sarunu biedrs, un pēc kāda laika Smits atklāja, ka jau gaida kaimiņa apciemojumus un pats dodas atbildes vizītēs.

Ta�u, kaut ari Belingems, bez �aubām, bija gudrs, medicīnas students pamanīja, ka viņ� nav glu�i normāls: reizēm viņ� runāja tik augstā stilā, ka tas nekādi neiederējās viņa vienkār��ajā ikdienā.

����� Cik brīni�ķīgi, � viņ� sauca, � ir justies kā pavēl�niekam, kura rokās ir gan labie, gan ļaunie spēki � vienlaikus būt gan �ēlsirdības eņģelim, gan atriebības dēmonam!

Par Monkhauzu Lī viņ� reiz sacīja:

���� Lī ir labs un godīgs, bet viņam trūkst īstas godkāres. Viņ� nav spējīgs kļūt par uzņēmīga un drosmīga cilvēka bied�ru.

Klausīdamies tamlīdzīgus izteikumus un mājienus, flegmā�tiskais Smits, rāmi pak�kinādams pīpi, tikai rauca uzacis, �ūpoja galvu un deva vienkār�us medicīniskus padomus: agrāk likties gulēt un bie�āk uzturēties svaigā gaisā.

Beidzamajā laikā Belingems bija sācis sarunāties pats ar sevi � �āds paradums, kā Smitam bija zināms, bie�i vien bija garīgas slimības priek�vēstnesis. Vēlu naktī, kad Belingems vairs ciemiņus nebūtu varējis uzņemt, Smits dzirdēja apak��stāvā skanam viņa balsi � klusu, slāpētu monologu, kur� brī�iem pārgāja �ukstos, bet nakts klusumā bija labi saklau�sāms.

Studentu �ī murminā�ana traucēja un kaitināja, un viņ� ne vienu reizi vien izteica kaimiņam savu neapmierinātību. Belin�gems sarka un visu nikni noliedza; vispār viņ� par �iem aizrā�dījumiem uztraucās vairāk, nekā vajadzētu.

Ja ari Smits būtu sācis �aubīties, viņam nenāktos ilgi meklēt pierādījumus tam, ka dzirde viņu nevil. Toms Stailzs, krun�kains vecītis, kur� jau kop� neatminamiem laikiem apkalpoja torņa iemītniekus, bija nopietni noraizējies.

��� Lūdzu piedo�anu, ser, � viņ� kādu rītu sacīja, kad bija atnācis uzkopt aug�stāva istabas, � vai jums neliekas, ka misters Belingems ir mazliet nojūdzies?

���� Nojūdzies, Stailz?

���� Jā, ser. Galvā nojūdzies.

���� Kādēļ jūs tā domājat?

��� Kā lai jums to pasaka, ser. Viņ� beidzamajā laikā ir loti pārvērties. Nav vairs tāds, kā agrāk, lai gan viņ� nekad nav bijis d�entlmenis manā gaumē, kā misters Hastijs vai jūs, ser. Viņ� sācis sarunāties pats ar sevi � taisni vai bail metas. Tas dro�i vien traucē ari jūs. Nemaz nezinu, ko lai domāju.

���� Man �ķiet, tas viss nevarētu attiekties uz jums, Stailz.

��� Es jau te neesmu nekāds sve�inieks, mister Smit. Varbūt es atļaujos sev vairāk, nekā drīkstu, bet es citādi nespēju. Da�reiz man liekas, ka es saviem jaunajiem d�entlmeņiem esmu gan tēvs, gan māte reizē. Gadās, ka �urp sabrauc radi�nieki, un man par visu jāatbild. Bet par misteru Belingemu, ser, es gribētu zināt: kas staigā pa viņa istabu, kad viņa pa�a nav mājās un durvis aizslēgtas no ārpuses?

���� Ko? Jūs runājat muļķības, Stailz.

��� Varbūt tās ir muļķības, ser. Bet es ne vienu vien reizi pats savām ausīm esmu dzirdējis solus.

���� Blēņas, Stailz.

���� Kā vēlaties, ser. Ja esmu jums vajadzīgs, pasauciet.

Aberkrombs Smits nepievērsa uzmanību vecā kalpa pļāpā��anai, bet pēc da�ām dienām atgadījās notikums, kur� atstāja uz Smitu nepatīkamu iespaidu un lika atcerēties Stailza vārdus.

Reiz vēlu vakarā Belingems bija ienācis pie Smita un izklai�dēja viņu ar stāstiem par klin�u kapenēm Benī Hasanā, Aug�- ēģiptē; pēk�ņi Smits, kuram bija neparasti smalka dzirde, saklausīja stāvu zemāk atveramies durvis.

��� Kāds iegāja jūsu istabā vai iznāca no tās, � viņ� sacīja.

Belingems pielēca kājās un brīdi apjucis stāvēja � it kā viņ� neticētu Smitam, bet tai pa�ā laikā būtu nobijies.

��� Es esmu pārliecināts, ka aizslēdzu durvis. Es tās noteikti aizslēdzu, � viņ� stomījās. � Neviens tās nevarēja atvērt.

��� Bet es dzirdu, ka kāds nāk aug�ā pa kāpnēm, � Smits nerimās.

Belingems steig�us izmetās no istabas, spēcīgi aizcirzdams durvis, un drāzās lejup. Smits dzirdēja, kā viņ� pusceļā apstājas un kaut ko �ukst. Pēc brī�a lejā noklaudzēja durvis, noskrap- stēja atslēga, un Belingems atkal uznāca aug�ā. Viņa bālo seju klāja sviedru lāses.

���� Viss kārtībā, � viņ� teica, atkrizdams krēslā. � Muļķa suns. Atgrūdis durvis. Nesaprotu, kā es tās aizmirsu aizslēgt.

����� Es nemaz nezināju, ka jums ir suns, � sacīja Smits, cie�i raudzīdamies uzbudinātā sarunu biedra sejā.

��� Jā, suns man ir nesen. Bet būs jātiek no viņa vaļā. Pārāk daudz klapatu.

��� Jā, protams, ja jums tas jātur ieslēgts. Man likās, ka tad durvis nemaz nav jāslēdz.

���� Negribas, lai vecais Stailzs nejau�i izlaistu suni ārā. Tas ir sugas suns, un būtu muļķīgi to pazaudēt.

���� Es arī mīlu suņus, � Smits teica, joprojām �ķielēdams uz kaimiņu. � Varbūt jūs man atļausiet viņu apskatīt?

���� Protams. Tikai �odien gan ne � man vēl norunāta kāda svarīga tik�anās. Vai jūsu pulkstenis nav ātrāks? Ja nē, tad es jau esmu nokavējis piecpadsmit minūtes. Ceru, ka jūs mani atvainosiet.

Belingems paķēra cepuri un izsteidzās no istabas. Lai gan viņam bija svarīga tik�anās, Smits dzirdēja viņu atgrie�amies savā dzīvoklī un aizslēdzam durvis no iek�puses.

�ī saruna atstāja Smita apziņā nepatīkamas nogulsnes. Be�lingems viņam meloja un darīja to tik klaji, it kā būtu nokļuvis bezizejas situācijā un viņam nāktos par katru cenu slēpt patie�sību. Smits zināja, ka nekāda suņa kaimiņam nav. Viņ� zināja arī, ka soļi, kurus viņ� bija dzirdējis kāpnēs, nebija dzīvnieka soļi. Kas tad tas bija? Vecais Stailzs apgalvoja, ka Belingema prombūtnē kāds staigā pa viņa istabu. Varbūt tā bija sieviete? Tas likās visticamāk. Ja par to uzzinātu universitātes vadība, Belingemu ar kaunu izslēgtu, un tādēļ viņ� tā baiļojās un meloja. Ta�u bija grūti noticēt, ka students nemanīti varētu slēpt savās istabās sievieti. Skaidro, kā gribi, bet visos �ajos notikumos bija kaut kas neglīts, un Smits, atkal sēzdamies pie grāmatām, cie�i nolēma: lai kā viņa netīkamais kaimiņ� ar lokano mēli centīsies viņam tuvoties, viņ� to atvairīs.

Bet tovakar Smitam nebija lemts mierīgi pastrādāt. Līdzko viņ� bija restaurējis atmiņā vietu, kurā tika iztraucēts, kāpnēs atskanēja skali, dro�i soli � kāds lēca pār trim pakāpieniem uzreiz, un istabā ienāca Hastijs. Viņ� bija tērpies svīteri un sporta biksēs.

��� Tu vēl arvien mācies! � viņ� iesaucās un atzvēlās savā iemīļotajā krēslā. � Tu nu gan vari kvernēt pie grāmatām! Pat ja sāktos zemestrīce un visa Oksforda sagrūtu līdz pa�matiem, tu laikam mierigi sēdētu drupās, grāmatās ieracies. Nu labi, labi, netraucē�u tevi. Uzvilk�u pāris dūmu un skrie�u.

���� Kas jauns? � vaicāja Smits, bāzdams pīpē tabaku.

���� Nekas īpa�s. Vilsons, spēlēdams pirmā kursa komandā, panācis 70 pret 11. Runā, ka viņu lik�ot Bedikomba vietā, tas vairs nemaz nevelk. Kādreiz viņ� bija labs sitējs, bet tagad var tikai pārtvert.

��� Tā nu glu�i nav, � Smits atsaucās dziļā nopietnībā, ar kādu universitātes viri parasti runā par sportu.

���� Viņ� pārāk steidzas, raujas uz priek�u. Bet sitienu no�kavē. Jā, vai tu esi dzirdējis par Nortonu?

���� Kas noticis?

���� Viņam uzbruku�i.

���� Uzbruku�i?

��� Jā. Tai vietā, kur viņ� nogriezies no Haistritas, simt solu no koled�as vārtiem.

���� Kur� viņam uzbrucis?

��� Tur jau tas āķis! Tev vajadzētu prasīt nevis "kur�", bet "kas". Nortons dievojas, ka tas nav bijis cilvēks. Un tie�ām, sprie�ot pēc viņa saskrāpētā kakla, es esmu gatavs tam pie�krist.

���� Bet kas tad īsti? Vai varbūt pie mums te spokojas?

Un Aberkrombs Smits nicīgi nopak�kināja pīpi, tā pauz�dams zinātnieka attieksmi pret māņticību.

��� Nu nē, tā neviens nedomā. Man drīzāk liekas, ja kādam cirkus zvēru dresētājam būtu izbēdzis liels mērkaķis un atklīdis līdz mums, tad tiesas piesēdētāji varētu uzvelt vainu viņam.

Redzi, Nortons katru vakaru iet pa �o ceļu gandrīz vienā un tai pa�ā laikā. Tajā vietā virs ietves ir zemu nolīkusi liela goba, kas aug Rainija dārzā. Nortons domā, ka tas radījums uzkritis viņam tie�i no gobas zariem. Lai būtu kā būdams, bet vinu gandrīz no�ņaugu�as divas rokas � kā saka Nortons, tievas un spēcīgas kā dzelzs knaibles. Viņ� neko citu nav redzējis, izņemot �īs velni�ķīgās rokas, kuras arvien cie�āk �ņaugu�as vina kaklu. Viņ� sācis kliegt, cik spēka. Atskrēju�i divi pui�i, un tas radījums kā kaķis pārlēcis pār sētu. Nortonam tā ari nav izdevies viņu kārtīgi apskatīt. Tas bijis pamatīgs �oks.

��� Drīzāk tas būs kāds zaglis � �ņaudzējs, � Smits iebilda.

���� Iespējams. Nortons tam nepiekrīt, bet viņa vārdiem īsti nevar ticēt. Tam zaglim esot gari nagi, un viņ� loti veikli pārlēcis pār sētu. Tavs brīnumjaukais kaimiņ� gan varen prie�cātos, to visu uzzinājis. Viņam ir zobs uz Nortonu, un, cik man zināms, viņ� tik viegli neaizmirst apvainojumus. Bet, veco zēn, kas tevi tā satraucis?

���� Nekas, � Smits īsi atbildēja. Viņ� bija salēcies krēslā, un viņa sejā pavīdēja tāda izteiksme kā cilvēkam, kuram pēk��ņi ie�āvusies prātā kāda nepatīkama doma.

���� Tu izskaties tā, it kā teiktais būtu tevi aizskāris vārīgā vietā. Starp citu, pēc mana pēdējā apciemojuma tu, liekas, esi iepazinies ar B. kungu? Monkhauzs Lī man teica kaut ko tamlīdzīgu.

���� Jā, mēs esam mazliet pazīstami. Viņ� da�as reizes bijis pie manis.

���� Tu jau gan esi pieaudzis cilvēks un vari pats par sevi parūpēties. Bet es uzskatu, ka pazī�anās ar viņu nav vēlama, kaut gan viņ�, bez �aubām, ir loti gudrs un tamlīdzīgi. Gan jau tu pats par to drīz vien pārliecināsies. Toties Lī ir jauks un kārtīgs zēns. Nu, paliec sveiks, vecīt. Tre�dien ir airē�anas sacīkstes par rektora balvu, es sacen�os ar Mulinsu, tā ka neaizmirsti atnākt, � varbūt līdz sacīkstēm vairs neredzamies.

Smits nolika pīpi pie malas un atkal ķērās pie grāmatām. Ta�u drīz viņ� saprata, ka nekāds gribasspēks viņam nepa�līdzēs koncentrēties. Domas aizvien atgriezās pie cilvēka, kur� dzīvoja stāvu zemāk, pie viņa istabas noslēpuma. Tad tās pārlēca uz neparasto uzbrukumu, par kuru bija stāstījis Hastijs, un uz aizvainojumu, kādu Belingems sajuta pret uzbrukuma upuri. Abi �ie apstākli Smita apziņā saistījās kopā, it kā vienoti cie�ām iek�ējām saitēm. Un tomēr aizdomas joprojām bija tik miglainas, ka tās būtu grūti ietērpt vārdos.

����� Nolādēts! � iesaucās Smits un aizlidināja patoloģijas mācību grāmatu pāri istabai. � Viņ� man sabojājis visu va�karu. Jau ar to vien ir diezgan, lai vairs neielaistos ar viņu nekādās darī�anās.

Nākamās desmit dienas medicīnas students bija tā aizņemts, ka ne reizi nesastapa savus apak�stāvu kaimiņus un neko par viņiem nedzirdēja. Laikā, kad Belingems parasti mēdza ieras�ties pie viņa, Smits aizvēra abas durvis un, lai gan dzirdēja klauvējienus pie ārdurvīm, ietiepīgi nereaģēja uz tiem.

Ta�u kādu dienu, kad viņ� kāpa lejup garām Belingema dzīvoklim, tā durvis atvērās, un laukā iznāca Monkhauzs Lī � viņa acis liesmoja, melnīgsnējie vaigi kvēloja dusmās. Viņam pa pēdām sekoja Belingems, kura tuklā, pelēkbālā seja bija ļaunuma izķēmota.

���� Stulbenis! � viņ� �ņāca. � To jūs vēl no�ēlosiet.

����� Loti iespējams! � Lī atkliedza. � Atcerieties, ko es teicu! Viss! Vairāk neko negribu dzirdēt!

���� Bet jūs man devāt vārdu.

��� Es to turē�u. Klusē�u. Bet Evu es labāk redzētu miru�u. Viss ir beidzies uz visiem laikiem. Viņa rīkosies tā, kā es viņai lik�u. Mēs vairs nevēlamies jūs redzēt.

To visu Smits bija spiests noklausīties, bet nu viņ� steidzās projām, lai netiktu iesaistīts strīdā. Skaidrs kļuva viens: draugi nopietni saķildoju�ies, un Li nolēmis atsaukt māsas saderi�nā�anos ar Belingemu. Smits atcerējās, kā Hastijs bija salīdzi�nājis viņus ar krupi un dūjiņu, un nopriecājās, ka kāzas izjuks. Dusmās Belingema seja nebija visai tīkama. Tādam cilvēkam nedrīkst uzticēt meitenes likteni.

Iedams savu ceļu, Smits slinki pārdomāja, kas būtu varējis izraisīt �o strīdu, kādu solījumu Monkhauzs Lī devis Belin- gemam un kādēļ ir tik svarīgi, lai tas netiktu lauzts.

Todien Hastijam un Mulinsam bija jāpiedalās airē�anas sacīk�stēs, un ļaudis straumēm plūda uz upi. Spo�i spīdēja maija saule, un pār dzelteno smil�u celiņu krita slaido gobu tum�ās ēnas. Dārza dziļumā stāvēja koled�as pelēkās sienas � vecie, sirmie zinātnes mājokli ar augstiem, smailiem logiem norau�dzījās jauneklīgās dzīves straumē, kas tik līksmi vēlās tiem ga�rām. Melnās mantijās tērpti profesori, bāli, darbā paguru�i zināt�nieki, uzpūtīgi dekāni un prorektori, iedegusi jauni sportisti salmu cepurēs un baltos vai raibos svīteros � visi steidzās uz zilo, līkumoto upi, kura met lokus caur Oksfordas pļavām.

Aberkrombs Smits izraudzījās sev tādu vietu, no kuras, kā viņam diktēja pieredzēju�a airētāja intuīcija, varētu vērot iz��ķiro�o cīņu. Tālumā viņ� izdzirda dobju dunoņu; tā liecināja, ka sacīkstes sāku�ās. Laivas tuvojās, un dunoņa pieauga; tad atskanēja pērkondimdo�a kāju dauzī�ana un skatītāju saucieni: daudzi bija iekārtoju�ies savās laivās tie�i zem viņa vietas. Garām Smitam, smagi elsdami, jakas nometu�i, aiztraucās vairāki cilvēki, un, kaklu izstiepis, Smits aiz viņu muguras ieraudzīja Hastiju, kur� airēja ritmiski un dro�i � viņa pre�tinieks bija atpalicis gandrīz par laivas tiesu. Smits ar kliedzie�niem uzmundrināja draugu, palūkojās pulkstenī un jau grasījās doties mājās, kad kāds pieskārās viņa plecam. Atskatījies viņ� ieraudzīja Monkhauzu Lī.

� Es jūs te pamanīju, � jauneklis bikli iesāka. � Un man gribētos ar jums aprunāties, ja jūs man varētu veltīt pusstundu laika. Es dzīvoju tur, tajā koted�ā, kopā ar Haringtonu no Karaliskās koled�as. Ienāciet, lūdzu, pie manis, iedzersim tasīti tējas.

��� Man laiks doties mājup, � Smits atbildēja. � Es pa�laik briesmīgi zubros. Bet labprāt ieie�u uz mazu brītiņu. Es jau ari �urp nebūtu nācis, bet Hastijs ir mans draugs.

��� Mans ari. Viņ� skaisti airē, vai ne? Mulinsam tā neiznāk. Nu tad iesim. Māja ir pa�aura, bet vasaras mēne�os te ir ļoti patīkami.

Koted�a atradās kādu piecdesmit jardu attālumā no upes krasta. Tā bija neliela, balta, �etrstūraina celtne ar zaļām durvīm un slēģiem; lieveni rotāja koka re�ģis. Vispla�ākā istaba tajā bija pielāgota darba kabinetam. Priedes koka galds, nekrā�sota koka plaukti ar grāmatām, pie sienām daudz lētu oleo- grāfiju. Uz spirta lampiņas sīca tējkanna, un uz galda bija novietota paplāte ar tasītēm.

����� Sēdieties �ajā krēslā un ņemiet cigareti, � Lī sacīja. � Es ielie�u jums tēju. Esmu loti pateicīgs, ka ienācāt, un zinu, ka jums katra minūte dārga. Es tikai gribēju pateikt, ka jums nekavējoties vajadzētu mainīt dzīvesvietu.

���� Kā tā?

Smits, turēdams aizdedzinātu sērkociņu vienā un cigareti otrā rokā, izbrīnīts raudzījās uz Lī.

��� Jā, tas dro�i vien izklausās loti savādi, un ļaunākais, ka es nevaru jums paskaidrot, kādēļ dodu tādu padomu, � mani saista solījums, kuru nedrīkstu lauzt. Ta�u man ir tiesības brīdināt jūs, ka dzīvot līdzās tādam cilvēkam kā Belingems ir bīstami. Pats esmu nolēmis pagaidām dzīvot �ajā koted�ā.

���� Bīstami? Ko jūs ar to domājat?

���� Tie�i to es nedrīkstu teikt. Bet es jūs lūdzu, paklausiet mani, ejiet projām no �īm istabām. �odien mēs galīgi sastrī�dējāmies. Jūs tai brīdī nācāt lejā pa kāpnēm un noteikti visu dzirdējāt.

���� Es pamanīju, ka jūsu saruna bija nepatīkama.

���� Viņ� ir nelietis, Smit. Kaut kādas aizdomas man radās jau tovakar, kad viņ� noģība, � atcerieties, jūs toreiz bijāt nonācis pie viņa? �odien es viņam pieprasīju paskaidrojumus, un viņ� izstāstīja tādas lietas, ka man mati saslējās stāvus. Viņ� gribēja, lai es viņam palīdzu. Es neesmu svētulis, bet mans tēvs ir garīdznieks, un es uzskatu, ka pastāv robe�as, kuras nedrīkst pārkāpt. Pateicos Dievam, ka īstā laikā viņu at�ifrē�ju � viņam ta�u bija jākļūst par manu radinieku.

��� Tas viss ir jauki, LI, � skarbi teica Aberkrombs Smits.

��� Ta�u jūs man pateicāt vai nu pārāk daudz vai pārāk maz.

���� Es jūs brīdināju.

��� Ja tam ir pamats, neviens solījums nevar būt par �ķērsli. Ja es redzu, ka kāds nelietis grib uzspridzināt māju, es pūlos viņu aizkavēt, neraugoties ne uz kādiem solījumiem.

��� Jā, bet es nevaru viņu aizkavēt, es varu tikai jūs brīdināt.

���� Neteikdams, no kā īsti man jāsargājas?

���� No Belingema.

��� Tas ta�u ir bērni�ķīgi- Kāpēc man jābaidās no viņa vai vēl no kāda cita?

����� Es nedrīkstu neko paskaidrot. Es tikai varu lūgt jūs aizvākties no tām istabām. Tur jums draud briesmas. Es pat nevaru apgalvot, ka Belingems gribēs nodarīt jums ko Jaunu, bet tas var gadīties � atrasties viņam kaimiņos ir bīstami.

��� Pieņemsim, ka es zinu vairāk, nekā jūs domājat, � Smits sacīja, daudznozīmīgi raudzīdamies jaunekļa nopietnajā sejā.

���� Pieņemsim, es jums pateik�u, ka pie Belingema kāds dzīvo.

Nespēdams valdīt satraukumu, Monkhauzs Lī pielēca kājās.

���� Tātad jūs zināt? � viņ� ar pūlēm izdabūja.

���� Sieviete.

Lī ievaidēdamies atkrita krēslā.

���� Man jāklusē. Jāklusē.

���� Katrā ziņā, � Smits sacīja, pieceldamies kājās, � diezin vai es ļau�u sevi iebaidīt un ie�u prom no istabām, kurās jūtos loti ērti. Lai pārvāktos, man nepietiek ar jūsu apgalvojumu, ka Belingems kaut kādā nesaprotamā veidā var nodarīt man ko ļaunu. Es riskē�u palikt vecajā vietā. Tagad, tā kā pulk�stenis ir jau gandrīz pieci, atļau�os atvadīties.

Smits īsi atsveicinājās no jaunekļa un devās mājup siltajā pavasara mijkrēslī, brī�iem dusmodamies, brī�iem iesmieda�mies � tā notiek ar spēcīgiem, loģiski domājo�iem cilvēkiem, kad viņiem pareģo nezināmas briesmas.

Lai cik uzcītīgi Smits mācījās, viņ� tomēr atļāvās sev nelielu izklaidi. Divas reizes nedēlā, otrdienās un piektdienās, viņ� noteikti devās kājām uz Fārlingfordu, daktera Plamptrija Pīter- sona māju, kas atradās pusotru jūdzi no Oksfordas. Dakteris Plamptrijs Pītersons bija Aberkromba Smita vecākā brāļa Fren- sisa tuvs draugs. Tā kā naudīgajam vecpuisim Pītersonam bija labs vīna pagrabs un vēl labāka bibliotēka, viņa māja bija kļuvusi par ilgotu mērķi cilvēkam, kur� labprāt devās atsvai�dzino�ās pastaigās. Tā nu medicīnas students divreiz nedēlā enerģiski soļoja pa tum�iem lauku ceļiem, lai pēc tam ar baudu aizvadītu kādu stundu Pītersona mājīgajā kabinetā pie veca portvīna glāzes, stāstot universitātes tenkas vai apsprie�ot beidzamos jaunumus medicīnā, īpa�i ķirurģijā.

Nākamajā dienā pēc sarunas ar Monkhauzu Lī piecpadsmit minūtes pāri septiņiem Smits aizvēra savas grāmatas � �ajā laikā viņ� parasti devās ceļā. Ejot ārā no istabas, viņ� nejau�i pamanīja kādu Belingema grāmatu, un viņam kļuva kauns, ka vēl līdz �im to nav atdevis. Lai cik pretīgs liktos cilvēks, pieklājības normas ir jārespektē. Paķēris grāmatu, Smits no�skrēja pa kāpnēm un pieklauvēja pie kaimiņa durvīm. Neviens neatsaucās, bet, pagriezis rokturi, viņ� konstatēja, ka durvis nav aizslēgtas. Priecīgs, ka nav jāsatiek Belingems, Smits iegāja istabā un nolika grāmatu uz galda kopā ar savu vizītkarti.

Lampas gaisma bija nogriezta, bet Smits glu�i labi varēja visu saskatīt. Istabā viss bija kā agrāk: tēlu rinda, dievi ar dzīvnieku galvām, pie griestiem krokodils, uz galda papīri un kaltētas lapas. Mūmijas sarkofāgs bija piesliets pie sienas, bet mūmijas tajā nebija. Nevarēja pateikt, ka istabā dzīvotu vēl kāds, un promiedams Smits nodomāja, ka laikam bijis netaisns pret Belingcmu. Ja viņam būtu kāds neglīts noslēpums, diezin vai viņ� būtu atstājis durvis neaizslēgtas.

Vltrju kāpnēs valdīja drausmīga tumsa, un Smits uzmanīgi kāpa lejā; pēk�ņi viņ� sajuta, ka viņam kaut kas aizslīd garām. Vin� uztvēra tikko jau�amu skaņu, gaisa vilkmi, pieskārienu pie elkoņa. Tas bija tik viegls, ka varēja būt �ķietams. Smits sastinga un ieklausījās, bet dzirdēja tikai vēja �aboņu efeju lapās.

��� Tas esat jūs, Stailz? � Smits uzsauca.

Atbildes nebija, arī aizmugurē valdīja klusums. Viņ� nolēma, ka vainīgs caurvēj�, jo vecajā tornī bija daudz visādu plaisu un �ķirbu. Tomēr viņ� bija gatavs vai apzvērēt, ka dzirdējis solus cie�i līdzās. Mocīdamies minējumos, Smits izgāja pagal- miņā. Pa mauriņu viņam pretī skrēja kāds cilvēks.

��� Tas esi tu, Smit?

���� Labvakar, Hastij!

��� Dieva dēl, ātrāk! Lī noslīcis. Man to pateica Haringtons no Karaliskās koled�as. Daktera nav mājās. Tu vari viņu aiz�vietot, tikai iesim tūliņ. Liekas, viņ� vēl ir dzīvs.

���� Vai tev ir konjaks?

���� Nē.

���� Es paņem�u. Man uz galda ir bla�ķe.

Smits metās atpakaļ aug�ā, lēkdams pār trim pakāpieniem reizē, paķēra bla�ķi un drāzās lejā, bet, skriedams garām Belin- gema durvīm, ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika aizcirsties elpai, un viņ� apstājās, mulsi raudzīdamies sev priek�ā.

Durvis, kuras viņ� bija aizvēris, tagad bija vaļā, un tie�i pretī, lampas apgaismots, stāvēja sarkofāgs. Pirms trim minū�tēm tas bija tuk�s, Smits to varēja apzvērēt. Bet tagad tur iek�ā atradās drausmā iemītnieka kārnais ķermenis � drūms un sastindzis, �is iemītnieks bija pavērsis pret durvīm tum�o, sa�uvu�o seju. Smitam likās, ka nedzīvajā, nekustīgajā figūrā jau�ama kāda baisa dzīvības atblāzma: dziļajos dobumos ie�slēptajās mazajās a�elēs pazibēja apziņas dzirksts. Smitu tas tā satrieca, ka viņ� pavisam aizmirsa, uz kurieni un kādēļ devies; viņ� turpināja skatīties uz izkāmēju�o, sakaltu�o būtni, līdz Hastija balss atgrieza viņu īstenībā.

���� Nāc ātrāk lejā, Smit! � Hastijs kliedza. � Runa ta�u ir par dzīvību un nāvi! Drīzāk! Nu, bet tagad skrienam, � viņ� piebilda, kad medicīnas students beidzot parādījās diirvīs. � Piecās minūtēs mums jānoskrien gandrīz jūdze. Cilvēka dzī�vība ir dārgāka balva nekā kauss.

Plecu pie pleca draugi traucās caur tumsu, līdz, aizelsu�ies un pavisam bez spēka, sasniedza mazo koted�u upmalā. Uz dīvāna, slapj� kā ūdenszāle, gulēja Lī; vina tum�ajos matos bija ielipu�as zaļas dūnas, uz zilganajām lūpām rēgojās baltu putu svītriņa. Haringtons � students, ar kuru kopā Lī dzīvoja koted�ā � bija nometies ceļos viņam blakām un berzēja vina sastingu�ās rokas, pūlēdamies tās sasildīt.

��� Man liekas, viņ� vēl ir dzīvs, � Smits teica, uzlicis roku jauneklim uz krūtīm. � Pielieciet viņam pie lūpām savu pulk�steni. Jā, stikls norasoja. Hastij, ņem aiz �īs rokas. Dari to pa�u, ko es, un mēs viņu ātri dabūsim pie samaņas.

Kādas desmit minūtes viņi strādāja klusēdami, saspie�ot un atlai�ot nemaņā gulo�ā Lī krūtis. Beidzot ķermenim pārskrēja trīsas, lūpas sakustējās, un Lī atvēra acis. Visi trīs studenti neviļus iekliedzās aiz prieka.

���� Mosties, veco zēn! Tu nu gan mūs nobiedēji.

���� Iedzeriet konjaku. Tie�i no bla�ķes.

���� Viņ� atguvis samaņu, � teica Haringtons, cietu�ā kai�miņ�. � Ak Dievs, kā es pārbijos! Es te sēdēju un lasīju, bet viņ� devās uz upmalu pastaigāties. Pēk�ņi es izdzirdu klie�dzienu un plunk�ķi- Metos uz turieni, bet, kamēr es viņu atradu un izvilku, vairs nebija nekādu dzīvības pazīmju. Simp�sons nevar iet pēc ārsta � viņ� ta�u ir kroplītis, tā ka nācās skriet man. Nemaz nezinu, ko būtu bez jums darījis. Pareizi, veco zēn. Mēģini piecelties sēdus.

Monkhauzs Lī paslējās uz elkoņiem un pavērās visapkārt ar me�onīgu skatienu.

���� Kas noticis? � viņ� prasīja. � Es esmu viscaur slapj�. Ak, jā, atceros!

Viņa acīs atplaiksnīja bailes, un viņ� aizklaja seju rokam.

- Kā tu iekriti upē?

��� Es neiekritu.

���� Kā tad tu tur gadījies?

���� Mani iegrūda. Es stāvēju krastā, un mani kā spalviņu kāds satvēra no aizmugures un nometa lejā. Es neko nedzir�dēju un neredzēju. Bet es zinu, kas tas bija.

��� Es arī, � Smits no�ukstēja.

Lī izbrīnījies paraudzījās viņā.

��� Jūs tātad uzzinājāt? Vai jūs atceraties manu padomu?

��� Jā, un es, liekas, tam paklausī�u.

���� Nezinu, par ko jūs tur, velns parāvis, spriedelējat, � teica Hastijs, � bet jūsu vietā, Harington, es tūliņ noliktu Lī gultā. Vēl būs laika diezgan noskaidrot, kāpēc un kā tas ir noticis, � kad viņ� mazliet atgūs spēkus. Manuprāt, Smit, mēs tagad varam atstāt viņus vienus. Es eju atpakaļ uz koled�u; ja iesim reizē, tad pa ceļam vēl papļāpāsim.

Ta�u atpakaļceļā viņi tikpat kā nerunāja. Smita domas bija aizņēmu�i �īvakara notikumi: mūmijas pazu�ana no kaimiņa istabas, tikko sadzirdamie soli kāpnēs, mūmijas mīklainā at�grie�anās sarkofāgā un �is uzbrukums Lī, kas pilnībā līdzinājās uzbrukumam vēl vienam cilvēkam, kuru Belingems ienīda. Tas viss Smita prātā savijās kopā. veidojot vienotu veselumu, kuru vēl papildināja da�ādi sīkumi; viņ� atcerējās arī neparastos apstākļus, kādos bija notikusi viņa pirmā vizīte pie Belingema. Viss, kas līdz �im bija tikai aizdomas un fantastiski minējumi, pēk�ņi ieguva skaidrus apveidus un viņa apziņā kļuva par nenoliedzamu laktu. Un tomēr tas bija drausmīgi! Neticami! Prātam neaptverami! Jebkur� objektīvs vērotājs, pat viņa draugs, kur� soļoja viņam līdzās, teiktu, ka viņam ir redzes traucējumi, ka mūmija visu laiku bijusi savā vietā, ka Lī iegā�zies upē glu�i tāpat, kā varētu iekrist jebkur� cits cilvēks un ka pret aknu slimībām vislabāk palīdz zilās tabletes. Ja viņa vietā būtu kāds cits, viņ� teiktu to pa�u. Un tomēr viņ� bija gatavs apzvērēt, ka Belingems savā sirdī ir slepkava un ka vina rīcībā ir tāds ierocis, kādu visā drūmajā noziedzības vēsturē nekad neviens nav izmantojis.

Atklāti un kodīgi pazobojies par drauga nerunību, Hastijs devās uz savu mitekli; Aberkrombs Smits pa iek�ējo pagalminu gāja uz stūra torni, juzdams dziļu riebumu pret savu mājvietu un visu, kas ar to saistīts. Viņ� bija nolēmis paklausīt Lī padomam un pēc iespējas drīz pārvākties no �īm istabām uz citurieni � vai gan iespējams mācīties, ja visu laiku jāklausās murminā�anā un solos? Iedams pār mauriņu, viņ� pamanīja, ka Belingema logā vēl arvien deg gaisma, bet, kad viņ� nonāca kāpņu laukumiņā, durvis atvērās un tajās parādījās Belingems pats. Viņa tuklā, ļaunīgā seja atgādināja piepūtu�os zirnekli, kur� tikko noaudis savu nāvējo�o tīklu.

���� Labvakar, � viņ� sacīja. � Vai neienāksiet?

���� Nē! � nikni atcirta Smits.

��� Nē? Kā vienmēr aizņemts? Man gribējās kaut ko uzzināt par Lī. Ar viņu diem�ēl esot kaut kas atgadījies.

Belingema seja bija nopietna, bet, kad viņ� sāka runāt, acīs pazibēja slēpts izsmiekls, un Smits, to pamanījis, tik tikko noturējās, lai nemestos valodniekam virsū ar dūrēm.

���� Jums būs �ēl vēl vairāk, uzzinot, ka Lī ir pilnīgi vesels un viņa dzīvībai briesmas nedraud, � viņ� teica. � �oreiz jūsu velni�ķīgais plāns ir izgāzies. Nemēģiniet neko noliegt. Man viss ir zināms.

Belingems mazliet atkāpās un pievēra durvis.

�� Jūs esat jucis? Ko jūs runājat? Varbūt jūs gribat apgalvot, ka man ir kāds sakars ar to, kas noticis ar Lī?

��� Jā, � Smits ierēcās. � Jums un tam kaulu kambarim, kas jums aiz muguras. Jūs abi esat uz vienu roku. Tādus kā jūs, mister Belingem, tagad vairs nededzina uz sārta, bet bende ta�u mums vēl ir! Un, velns parāvis, ja koled�ā aizies bojā kaut viens cilvēks, kamēr jūs esat �eit, es izvilk�u jūs dienas�gaismā. Ja jūs tad nepakārs, tā nebūs mana vaina. Jūs varēsiet pārliecināties, ka Anglijā jūsu riebīgie Ēģiptes jociņi neiet cauri.

���� Bet jūs ta�u esat pilnīgi traks, � Belingems teica.

���� Lai tā būtu. Tikai labi iegaumējiet manus vārdus, jūs vēl pārliecināsieties, ka es tos vējā nekaisu.

Durvis aizcirtās. Smits, dusmās zvērodams, uzkāpa savā dzīvokli, ieslēdzās un līdz pusnaktij pīpēja pīpi, pārdomādams vakara notikumus.

Nākamajā rītā Belingems nebija dzirdams, bet dienā atnāca Haringtons un pastāstīja Smitam, ka Li jau gandrīz pilnīgi atlabis. Visu dienu Smits citigi mācijās, bet vakarā nolēma tomēr apciemot savu draugu dakteri Pltersonu, pie kura ie�priek�ējā vakarā tā ari nebija nokļuvis.

Viņ� nosprieda, ka krietna pastaiga un draudzīga patēr�zē�ana nomierinās vina saspīlētos nervus.

Kad Smits gāja garām Belingema durvīm, tās bija aizvērtas, bet, jau mazliet attālinājies no torņa, students atskatījās un ieraudzīja logā kaimiņa siluetu: lampa apgaismoja viņu no aizmugures, un viņ� raudzījās tumsā, seju pie stikla piespiedis. Nopriecājies, ka varēs kaut da�as stundas būt pietiekami tālu no Belingema, Smits sāka naski solot, ar baudu ieelpodams maigo pavasara gaisu. Rietumpusē starp diviem gotiskiem tornī�iem vidēja mēness sirpis, un pār ielas klājuma sudra�botajām akmens plāksnēm gūlās to graciozā ēna. Pūta dzestrs vējiņ�, debesīs ātri slīdēja viegli, sprogaini mākonī�i. Koled�a atradās pilsētiņas nomalē, un jau pēc piecām minūtēm Smits bija iznācis uz viena no Oksfordas lauku ceļiem, ko ieskāva smar�īgi, ziedo�i krūmi.

Pa kluso ceļu, kas veda uz viņa drauga māju, reti kāds staigāja, un Smits nevienu nesatika, kaut arī nemaz nebija tik vēls. Viņ� drīz vien nonāca pie Fārlingfordas vārtiem, aiz kuriem sākās gara grantēta aleja. Priek�ā cauri lapotnei aicino�i mirk�ķināja apgaismotie logi. Satvēris vārtiņu aizbīdni, Smits atskatījās uz ceļu, pa kuru bija nācis. Pa to kāds strauji tu�vojās.

Tas klusi zagās gar krūmiem � tum�a, salīkusi figūra, tikko saskatāma uz tum�ā fona. Tā tuvojās apbrīnojami ātri. Tumsā Smits redzēja tikai kārnu kaklu un divas acis, kuras vinu līdz mū�a galam turpinās vajāt murgainos sapņos. Smits pagriezās un, �ausmās iekliedzies, metās skriet, cik jaudas. Oran�i ap�gaismotie logi bija viņa glābiņ� un likās vai ar roku sasniedza�mi. Smits bija labs skrējējs, bet tik ātri kā tovakar viņ� vēl nekad nebija joņojis.

Smagie vārtiņi aizcirtās aiz viņa, bet bija dzirdams, kā vajātājs tos tūliņ atkal atver. Kā neprātā viņ� drāzās caur tumsu; aizmugurē dimdēja soli. Atskatījies viņ� redzēja, ka baismīgā parādība milzīgiem lēcieniem tūliņ sasniegs viņu ar savu kaulaino roku. Paldies Dievam, durvis bija līdz galam vaļā. Priek�namā dego�ā lampa meta �auru gaismas strēli. Ta�u solu dipoņa bija tepat blakām, un Smitam pie pa�as auss skanēja aizsmaku�i gārdzieni. Iekliegdamies viņ� metās durvīs, aizcirta tās, aizslēdza un, gandrīz samaņu zaudējis, nokrita uz krēsla.

��� Ak Dievs, Smit, kas noticis? � vaicāja Pītersons, parādī�damies kabineta durvis.

���� Konjaku, lūdzu! Iedodiet man malku konjaka!

Pītersons nozuda un atkal parādījās, nesdams karafi un glāzīti.

��� Tas jums tie�ām nepiecie�ams, � viņ� teica, kad ciemiņ� bija iedzēris konjaku. � Jūs ta�u esat bāls kā krīts.

Smits nolika glāzīti, piecēlās un dziļi ievilka elpu.

���� Nu jau esmu atguvies, � viņ� teica. � Pirmoreiz mū�ā zaudēju kontroli pār sevi. Ja vien atļausiet, Pīterson, es tomēr gribētu pārnak�ņot pie jums: neesmu pārliecināts, ka man pietiks spēka iet atpakaļ pa �o ceļu vēl �ovakar. Es zinu, ka tā ir mazdū�ība, bet neko nevaru darīt.

Pītersons dziļā izbrīnā palūkojās uz ciemiņu.

���� Protams, nak�ņojiet pie manis. Lik�u misis Bērnijai uz�klāt jums gultu. Kurp jūs ejat?

���� Pieiesim pie loga, no kura redzamas ieejas durvis. Man gribētos, lai jūs paskatītos uz to, ko redzēju es.

Viņi uzkāpa otrajā stāvā un piegāja pie loga, pa kuru varēja redzēt visas ieejas mājā. Piebraucamā aleja un apkārtējie lauki, miera un klusuma apņemti, vizēja mēness gaismā.

���� Patie�ām, Smit, � Pītersons iesāka, � ja es nezinātu, ka jūs esat atturībnieks, tad nodomātu diezin ko. Kas gan varēja jūs tā pārbiedēt?

���� Tūliņ izstāstī�u. Bet kur tas radījums varēja palikt? Ā! Skatieties! Tur, kur ceļ� nogrie�as, tūliņ aiz jūsu vārtiņiem.

��� Jā, redzu gan. Nevajag kniebt man rokā! Es redzēju, tur kāds aizgāja. Kā likās, diezgan vāj� un gara auguma cilvēks, loti gara auguma. Bet kāds tam sakars ar vinu? Un kas jums lēcies? Jūs joprojām drebat kā apses lapa.

����� Mani gandrīz sātans sagrāba pie rīkles. Iesim atpakaļ uz kabinetu, un es jums visu izstāstī�u.

Viņ� tā arī darīja. Kabinetu mājīgi apgaismoja lampa, uz galda stāvēja vīna glāze, un, vērodams sava drauga spēcīgo augumu un sārto seju, Smits stāstīja visus notikumus pēc kārtas � gan svarīgos, gan maznozīmīgos: tie sekoja cits citam dīvainā virknē, sākot ar nakti, kad viņ� bija ieraudzījis samaņu zaudēju�o Belingemu sē�am pie sarkofāga ar mūmiju, un bei�dzot ar murgiem, kādus viņ� bija pārcietis tikai pirms stundas.

��� Tāda ir �ī pretīgā bū�ana, � Smits teica, beidzis stāstīt. � Baismīgi, neticami, bet tā ir tīra patiesība.

Dakteris Plamptrijs Pītersons kādu brīdi klusēja; viņa seja pauda dziļu samulsumu.

���� Savu mū�u neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu! � viņ� beidzot izdabūja. � Jūs man izstāstījāt faktus, bet tagad izda�riet secinājumus.

��� Tos jūs pats varat izdarīt.

���� Es tomēr gribētu dzirdēt jūsējos. Jūs ta�u to visu esat pārdomājis, bet es ne.

��� Atsevi�ķas detaļas paliek noslēpumā tītas, bet pats galve�nais, man liekas, ir pilnīgi skaidrs. Pētīdams Austrumus, Belin- gems atklājis kaut kādu velni�ķīgu noslēpumu, ar kura palī�dzību var uz laiku atdzīvināt mūmijas, vai varbūt tikai �o mūmiju. Taisni tādu riebeklību viņ� bija pūlējies paveikt tova�kar, kad zaudēja samanu. Atdzīvinātā radījuma izskats vinu, protams, satrieca, kaut gan tie�i to viņ� bija gaidījis. Ja atce�raties, tūliņ pēc atmo�anās viņ� nosauca sevi par mulki. Pama�zām viņ� pierada, un, atkārtoti darbodamies, vairs nekrita ģībonī. Acīmredzot Belingems varēja tai iedvest dzīvību tikai uz neilgu laiku � es ta�u bie�i redzēju mūmiju sarkofāgā, un tā bija beigtāka par beigtu. Domāju, ka tās atdzīvinā�ana ir loti sare�ģīts process. Panācis iecerēto, Belingems, protams, gribēja izmantot mūmiju savu mērķu sasnieg�anai. Tai piemīt saprāts un spēks. Kaut kādu apsvērumu dēļ Belingems atklāja savu noslēpumu Lī, bet tas kā krietns kristietis atteicās pieda�līties �ajā avantūrā. Viņi saķildojās, un Lī nozvērējās atklāt savai māsai Belingema īsto dabu. Belingems pūlējās to aizka�vēt: viņam tas gandrīz izdevās, kad viņ� uzlaida Lī savu mon�stru. Pirms tam viņ� jau bija izmēģinājis mūmijas spēku pie cita cilvēka � pie nīstā Nortona. Tā ir tīrā nejau�ība, ka uz viņa sirdsapziņas nav divu slepkavību. Kad es viņu pieķēru un apsūdzēju, viņam radās nopietns iemesls novākt mani no ce|a, pirms es visu izstāstu vēl kādam. Kad izgāju no mājas, viņam radās izdevība � viņ� ta�u pazina manus ieradumus, zināja, kurp es eju. Es biju par mata tiesu no nāves, Pīterson, tikai laimīgas nejau�ības dēļ jūs neatradāt manu līķi uz lieveņa rit no rīta. Man nav vāji nervi, un es nekad nebiju domājis, ka sajutī�u tādas nāves bailes kā �odien.

���� Mans mīļais, jūs pārāk sabiezināt krāsas, � Pītersons teica. � Intensīvi mācīdamies, jūs esat pārpūlējis nervus. Kā gan tāds briesmonis varētu nemanīts staigāt pa Oksfordas ielām, kaut arī naktī?

��� Viņ� ir gan manīts. Pilsētas iedzīvotāji tā nobiju�ies, klīst baumas par izbēgu�u gorillu. Visi par to vien runā.

���� Patie�ām, dīvaina apstākļu sagadī�anās. Bet tomēr, mī�ļais, jums jāpiekrīt, ka ikvienu �o gadījumu iespējams izskaid�rot daudz dabiskāk.

���� Kā? Ari to, kas ar mani notika �ovakar?

���� Bez �aubām. Izejot no mājas, jūsu nervi bija saspringti līdz pēdējam, bet galva piebāzta ar �īm teorijām, ļums nopakaļ sāka zagties kāds novārdzis, izbadējies klaidonis. Ieraudzīdams jūs metamies bēgt, viņ� kļuva dro�āks un dzinās jums pakal. Pārējo paveica jūsu bailes un iztēle.

���� Nē, Plterson, tā nav.

���� Kas attiecas uz gadījumu, kad jūs atklājāt, ka mūmijas sarkofāgā nav, bet pēc da�ām minūtēm to atkal tur ieraudzījāt, tad ievērojiet, ka bija vakars, lampas gaisma bija blāva, un jums nebija īpa�u iemeslu pētīt sarkofāgu. Ļoti iespējams, ka pirmoreiz jūs mūmiju vienkār�i nesaskatījāt.

���� Nē, tas nav iespējams.

���� Ari Lī varēja vienkār�i iekrist upē, un Nortonu, iespē�jams, centās no�ņaugt laupītājs. Jūsu Belingemam izvirzītie apvainojumi, protams, ir nopietni, bet policijā par jums tikai pasmiesies.

���� Zinu. Tādēļ es gribu pats ķerties pie �īs lietas.

���� Kā?

����� Tas ir mans pienākums pret sabiedrību, turklāt man jāparūpējas pa�am par savu dro�ību, ja es negribu, lai �is nelietis izdzīvo mani laukā no koled�as. To es nepieļau�u. Esmu jau izlēmis, kas man jādara. Vispirmām kārtām atļaujiet man izmantot jūsu rakstāmpiederumus.

���� Protams. Uz galdiņa jūs atradīsiet visu vajadzīgo.

Aberkrombs Smits apsēdās pie baltu lapu kaudzītes, un

veselas divas stundas viņa spalva slīdēja pār papīru. Vienu pēc otras viņ� meta malā aprakstītās lapas, bet draugs, ērti iekārtojies krēslā, pacietīgi un ar neatslābsto�u interesi vēroja viņu. Beidzot, apmierināti iesaukdamies, Smits piecēlās, sakār�toja lapas vajadzīgajā secībā un beidzamo nolika uz Pītersona rakstāmgalda.

���� Esiet tik laipns, parakstieties �eit kā liecinieks, � viņ� teica.

���� Kas man jāapliecina?

����� Mans paraksts un datums. Datums ir loti svarīgs. No tā, Pīterson, var būt atkarīga mana dzīvība.

���� Dārgais Smit, jūs runājat muļķības. Loti jūs lūdzu: ejiet gulēt.

���� Nekad mū�ā neesmu tik rūpīgi apsvēris savus vārdus. Un apsolu jums: tiklīdz jūs to parakstīsiet, es tūliņ lik�os gulēt.

���� Kas te rakstīts?

��� Esmu izklāstījis visu, ko jums �ovakar stāstīju. Es gribu, lai jūs to apliecināt.

���� Katrā ziņā, � Pītersons teica un parakstījās zem Smita paraksta. � Nu, lūk! Tikai kādēļ tas vajadzīgs?

���� Lūdzu, saglabājiet �o pierakstu, lai varētu to iesniegt, ja mani arestēs.

���� Arestēs? Par ko?

���� Par slepkavību. Tas ir loti iespējams. Es gribu būt gatavs uz visu. Man atlikusi tikai viena izeja, un es esmu nolēmis to izmantot.

���� Dieva dē|, neizdariet kādu neprātību!

��� Ticiet man, neprātīgi būtu atteikties no mana plāna. Es ceru, ka nenāksies jūs traucēt, bet man būs daudz mierīgāks prāts, zinot, ka jūsu rokās ir manas rīcības izskaidrojums. Ta�gad esmu gatavs paklausīt jūsu padomam un likties gulēt � rit man būs vajadzīgs spēks.

Iegūt ienaidnieku Aberkrombs Smita personā nebija visai patīkami. Parasti būdams lēnīgs un miermīlīgs, viņ� varēja kļūt draudīgs, ja tam deva iemeslu. Jebkuru izvirzītu mērķi viņ� tiecās sasniegt ar tādu pa�u sīvu neatlaidību, ar kādu apguva zinā�anas, �ajā dienā viņ� bija atsacījies no mācībām, bet netaisījās palaist to tuk�gaitā. Viņ� neteica Pītersonam ne vārda par saviem plāniem, bet deviņos no rīta jau soļoja uz Oks�fordu.

Haistrītā viņ� iegāja pie iero�u tirgotāja Kliforda un nopirka lielkalibra revolveri, kā ari kārbiņu patronu. Ielādējis aptverē visas se�as patronas, viņ� uzlika dro�inātāju un ieslidināja revolveri �aketes kabatā. Tad viņ� devās uz Hastija mitekli, kur sastapa izcilo airētāju brokastojam; pret kafijas kannu bija atsliets "Sporta Vēstnesis".

��� Ā, sveiks! Kas noticis? � sauca Hastijs. � Gribi kafiju?

���� Nē, paldies. Hastij, tev jānāk man līdzi un jāizdara tas, ko es tev palūg�u.

���� Protams, draudziņ.

���� Panēm līdzi kādu smagāku spieķi.

��� Tā! � Hastijs paraudzījās visapkārt. � Ar �o mednieku pātagu var bulli nogāzt.

��� Un vāl. Tev ir lance�u komplekts. Iedod man pa�u garāko.

���� �e, nem! Liekas, tu esi izgājis uz kara takas. Kas vēl vajadzīgs?

��� Pietiks. � Smits iebāza lanceti krū�u kabatā un pirmais devās laukā.

��� Mēs, Hastij, neesam gļēvuli, � viņ� teica. � Es domāju, ka tik�u galā viens, bet tevi es paaicināju aiz piesardzības. Man par �o to jāaprunājas ar Belingemu. Ja viņ� būs viens pats, tu man nebūsi vajadzīgs. Bet, ja es ieklieg�os, tad nāc tūliņ iek�ā un sit, cik spēka. Tu saprati?

���� Jā. Tikko izdzirdē�u tavu kliedzieneu, metī�os iek�ā.

���� Nu, tad pagaidi tepat. Varbūt es aizkavē�os, bet neej projām.

���� Stāvu kā iemiets.

Smits uzkāpa pa kāpnēm, atrāva Belingema durvis un iegāja istabā. Belingcms sēdēja pie galda un rakstīja. Viņam blakus citu haotiski sasvaidīto, dīvaino mantu vidū slējās sarkofāgs � pie tā joprojām bija piestiprināta zīmīte ar uzrakstu "Nr. 249", ar kādu mūmija bija pārdota; drausmīgais iemītnieks atradās tur iek�ā, sastindzis un nekustīgs. Smits nesteigdamies parau�dzījās visapkārt, aizslēdza durvis, izņēma atslēgu, tad piegāja pie kamīna, uzvilka sērkociņu un iekūra uguni. Belingems viņu izbrīnā vēroja, un viņa uzblīdusi seja dusmās savaikstījās.

��� Jūs te saimniekojat kā savās mājās, � viņ� aizelsdamies teica.

Smits mierīgi apsēdās, nolika sev priek�ā uz galda pulksteni, izņēma revolveri, uzvilka atsperi un novietoja ieroci uz ceļiem. Tad viņ� izņēma no azotes garo lanceti un pasvieda to Belin- gemam.

���� Nu, � Smits sacīja, � ķerieties pie darba. Sagrieziet mūmiju gabalos.

��� Ā, lūk, kā! � izsmējīgi noteica Belingems.

���� Jā, tā gan. Man paskaidroja, ka kriminālkodekss te ir bezspēcīgs. Bet man rokā ir likums, kur� visu ātri nokārtos. Ja pēc piecām minūtēm jūs vēl nebūsiet sācis strādāt, es, zvēru pie Radītāja, sacaurumo�u jūsu galvaskausu.

��� Jūs taisāties mani nogalināt?

Belingems paslējās, un viņa seja kļuva pelēka kā ķite.

-Jā.

���� Par ko?

��� Lai izbeigtu jūsu ļaundarības. Viena minūte jau pagājusi.

���� Bet ko es esmu izdarījis?

���� Es zinu, ko, un jūs ari zināt.

��� Tā ir vardarbība.

���� Pagāju�as divas minūtes.

��� Bet paskaidrojiet man. Jūs esat ārprātīgais, bīstams ārprā�tīgais. Kāpēc man jāiznīcina mans īpa�ums? �ī mūmija ir loti vērtīga.

���� Jums tā jāsagrie� un jāsadedzina.

��� Es nedarī�u ne vienu, ne otru.

���� Pagāju�as �etras minūtes.

Smits nesatricināmā mierā satvēra revolveri un paskatījās uz Belingemu. Sekun�u rādītājs virzījās pa apli, viņ� pacēla roku un uzlika pirkstu uz mēlītes.

��� Pagaidiet! Pagaidiet! Es visu izdarī�u! � iespiedzās Be�lingems.

Viņ� steig�us satvēra lanceti un sāka graizīt mūmiju, ik pēc brī�a pārliecinādamies, ka draudīgā ciemiņa skatiens un revol�veris joprojām ir pavērsti pret vinu.

Zem asmeņa triecieniem mūmija krakstēja un brak�ķēja. No tās cēlās biezi, dzelteni putekli. Izkaltu�ie smar�augi un zālītes bira uz grīdas. Pēk�ņi ar spalgu troksni sadrupa mugur�kauls, un visa tum�ā kaudze nogāzās zemē.

���� Ugunī iek�ā! � pavēlēja Smits.

Liesmu mēles uz�āvās aug�up, laizīdamas izkaltu�ās miesas un kaulu drumslas. Istaba atgādināja kuģa kurtuvi, un abu vīrie�u pieres klāja sviedri; ta�u viens no viņiem salīcis turpi�nāja strādāt, bet otrs ar akmenscietu izteiksmi sejā nenolaida no viņa acu. No kamīna vēlās biezi, melni dūmi, gaisā vēdīja dego�u sveķu un svilinātu matu smaka. Pēc ceturtdaļstundas no Nr. 249 bija atliku�i tikai da�i trausli, pārogloju�ies no- deguli.

��� Nu jūs esat apmierināts? � no�ņāca Belingems, atskatī�damies uz savu mocītāju. Viņa pelēkajās a�elēs vidēja bailes un naids.

��� Nē, es gribu iznicināt visus jūsu materiālus. Lai jūs vairs nekad nevarētu atsākt savas velni�kigās izdarības. Metiet uguni �is lapas! Tās, protams, pieder pie lietas.

���� Un tagad? � noprasīja Belingems, kad arī lapas bija ielidoju�as liesmās.

��� Tagad to papirusa tīstokli, kur� tovakar stāvēja uz jūsu galda. Ja nemaldos, tas ir �ajā atvilktnē.

���� Nē! � ievaimanājās Belingems. � Nededziniet to! Jūs ta�u nesaprotat, ko darāt. Tas ir loti rets papiruss. Tajā pierak�stītas gudrības, kādas nekur citur nav atrodamas.

���� Velciet ārā!

���� Klausieties, Smit, jūs ta�u to nedomājat nopietni. Es jums izstāstī�u visu, ko zinu. Es jums iemācī�u to, kas ie�ifrēts tīstokli. Ļaujiet man to kaut vai nokopēt, pirms sadedziniet.

Smits piegāja pie galda atvilktnes un pagrieza atslēgu. Sa�tvēris dzeltenīgo papirusa tīstokli, viņ� to iesvieda uguni un piemina ar papēdi. Belingems iespiedzās un mēģināja papirusu satvert, bet Smits vinu atgrūda un stāvēja pie tīstokļa, kamēr tas pārvērtās par pelnu kaudzīti.

� Nu, mister Belingem, � Smits sacīja, � es domāju, ka esmu izrāvis visus jūsu indes zobus. Ja jūs vēl kādreiz mēģi�nāsiet taisīt vecos pekstiņus, es atkal bū�u klāt. Un tagad � atļaujiet atvadīties � man laiks ķerties pie grāmatām.

Tāds bija Aberkromba Smits stāsts par neticamajiem noti�kumiem 1883. gada pavasari Oksfordas Vecajā koled�ā. Tā kā Belingems tūliņ pēc tam aizgāja no universitātes un, kā liecina pēdējās zinas, pa�laik apmeties Sudānā, neviens nevar apstrīdēt Srnita stāstīto. Bet cilvēki, kā zināms, nav pārāk gudri, un dabas celi nav izdibināmi. Kam gan būs lemts saval�dīt tum�os spēkus, kurus var atrast jebkur�, ja vien meklē?

1873. gada decembri angļu kuģis "Dieva svētība" iegāja Gib�raltārā, vilkdams tauvā brigantīnu "Svētā jaunava". Komandas pamestā brigantlna tika uzieta 38� 40' ziemeļu platuma un 17� 15' rietumu garuma koordinātēs. �is atgadījums savā laikā izraisīja visai daudz da�ādu skaidrojumu un radīja vispārēju ziņkārību, kas tā ari palika neapmierināta. Notikuma detaļas bija sīki apgaismotas apjomīgā rakstā, ko publicēja "Gibraltāra Vēstnesis". Interesenti ar to var iepazīties, ja atmiņa mani nevil, 1874. gada 4. janvāra numurā, bet tiem, kuriem nav �ādas iespējas, es snieg�u pa�us būtiskākos izvilkumus no �ī raksta.

"Mēs apmeklējām pamesto kuģi "Svētā jaunava"", raksta anonīmais autors, "un sīki izvaicājām "Dieva svētības" virsnie�kus, cerot saņemt no viņiem kādu informāciju, kas varētu palīdzēt atrisināt �o mīklu. Pēc visu aptaujāto domām, "Svēto jaunavu" komanda bija pametusi da�as dienas, bet varbūt arī da�as nedēļas pirms tās atra�anas. Uz brigantīnas atrastajā kuģa �urnālā ir teikts, ka "Svētā jaunava" 16. oktobri izgājusi no Bostonas un devusies uz Lisabonu. Diem�ēl, ieraksti netika veikti regulāri, un tajos var atrast tikai visai trūcīgas ziņas. �urnālā ne reizes nav pieminēti slikti laika apstākli, kuģa krāsojums izskatās svaigs, takelā�a nemaz nav cietusi, līdz ar to nākas noraidīt pieņēmumu, ka brigantlna varētu būt pa�mesta iegūto bojājumu dēl. Kuģa korpusā nebija nevienas sūces. Nekādas pēdas, kas liecinātu par cīņu vai vardarbību pret komandu, netika atrastas, līdz ar to nekādi nav saprotams, kas bijis par iemeslu ekipā�as pazu�anai.

Uz brigantīnas atradusies sieviete: kajītē tika atrasta �ujma��īna un da�i sievie�u tualetes piederumi. Visticamāk, ka tie piederēja kapteiņa sievai � kuģa �urnālā ir minēts, ka viņa braukusi kopā ar savu vīru. Kā pierādījumu tam, ka laika apstākļi bija labvēlīgi brigantīnas kuģojumam, var minēt �ādu detaļu: blakus �ujma�īnai atradās zīda diegu spolīte, kura pat pie nelielas �ūpo�anās, protams, būtu noripojusi uz grīdas.

Visas glāb�anas laivas izrādījās veselas un atradās savās vietās, bet krava � sve�u tauki un amerikāņu pulksteņi � bija neskarta. Uz balca starp da�ādām graba�ām ir atrasts meistariski izgatavots veclaicīgs zobens. Uz tā tērauda asmeņa ir redzamas gareniskas svītras, it kā zobens ne visai sen būtu tīrīts. Ierocis tika nogādāts policijā, kura to nodeva doktoram Monegenam izpētī�anai. Izmeklē�anas rezultāti pagaidām nav zināmi.

Nobeigumā piebildīsim, ka pēc "Dieva svētības" kapteiņa Daltona � pieredzēju�a un zino�a jūrnieka � domām, "Svēto jaunavu" komanda ir pametusi diezgan tālu no tās vietas, kur tā tika atrasta, jo tajos platuma grādos ir spēcīga straume, kura plūst no Āfrikas krastiem. Tai pat laikā viņ� atzina, ka ir pilnīgā nesapra�anā un nav spējīgs piedāvāt nevienu kaut cik reālu izskaidrojumu notiku�ajam. Pilnīgs kaut kādu noteiktu ziņu trūkums liek domāt, ka "Svētās jaunavas" komandas liktenis pievienosies tiem neskaitāmajiem noslēpumiem, kurus glabā jūru dzīles un kuri netiks atminēti līdz pastarajai dienai, kad jūra atdos savus upurus. Ja ir noticis noziegums, kas ir pilnīgi iespējams, tad ir visai vājas cerības, ka vainīgie kādreiz saņems pelnīto sodu".

Papildinot �o izvilkumu no "Gibraltāra Vēstne�a", es gribu pievienot telegrammu no Bostonas. Tā tika publicēta visos Anglijas laikrakstos, un tajā ir visa informācija, ko izdevās uzzināt par "Svēto jaunavu". Lūk, tās teksts:

""Svētā jaunava", brigantīna ar 170 tonnu kravnesību, pie�derēja Bostonas vīnu importētāju firmai "Vaits, Rasels un

Vaits". Kapteinis D. V. Tibss bija vecs firmas kalpotājs, neap��aubāmi godīgs cilvēks un pieredzējis jūrnieks. Vinu pavadīja sieva un trīsgadīgs dēls. Komandā bija septiņi matro�i, tai skaitā divi nēģeri, un junga.

Uz brigantlnas atradās trīs pasa�ieri, vinu vidū bija ievēro�jamais plau�u tuberkulozes speciālists no Bruklinas doktors Ebekuks D�efsons. Viņ� ir pazīstams ari kā cīnītājs par nēģeru atbrīvo�anu, it īpa�i abolicionistu darbības pirmajā posmā. Vina pamflets "Kur ir tavs brālis?", ko publicēja vēl pirms pilsoņu kara sākuma, atstāja lielu iespaidu uz sabiedrisko domu. Pārējie pasa�ieri bija firmas grāmatvedis D. Hērtons un misters Septimiuss Gorings, mulats no Jaunorleānas.

Izmeklē�anai neizdevās neko noskaidrot par �o �etrpadsmit cilvēku likteni. Doktora D�efsona nāve nepaliks nepamanīta politiku un zinātnieku aprindās".

Lasītāju interesēs es izklāstīju visu, kas līdz �im bija zināms par "Svētās jaunavas" un tās komandas likteni, jo desmit gados, kas pagāju�i kop� tā laika, nevienam tā arī nav izdevies atminēt �o noslēpumu. Tagad esmu ķēries pie spalvas, un mans nolūks ir izstāstīt visu, kas man zināms par brigantlnas nelai�mīgo jūras braucienu. Uzskatu par savu pienākumu sniegt �o paziņojumu un steidzos to izdarīt, jo man ir pamats domāt, ka drīz vairs nebūs manos spēkos rakstīt: es pie sevis novēroju tos pa�us draudīgos simptomus, kurus tik labi esmu izpētījis pie citiem. Mana stāsta priek�vārda vietā atļaujiet piezīmēt, ka es esmu D�ozefs Ebekuks D�efsons, Hārvardas universitā�tes medicīnas doktors un biju�ais Bostonas Samarie�u klīnikas konsultants.

Daudzi, protams, būs pārsteigti, kāpēc es līdz �im neesmu devis par sevi nekādu zinu un kāpēc nekādi neesmu reaģējis uz da�ādo minējumu un pieņēmumu parādī�anos. Ja es būtu varējis palīdzēt taisnajai tiesai ar to, ka darītu zināmus manā rīcībā eso�os faktus, es bez kavē�anās iz�ķirtos par �ādu soli. Bet es nebiju par to pārliecināts. Mēģināju par visu notiku�o izstāstīt kādam angļu ierēdnim, bet saskāros ar tik aizvainojo�u neticību, ka nolēmu vairs nepakļaut sevi tamlīdzīgam pazemo�jumam.

Tomēr es varu piedot Liverpūles miertiesne�a nepieklājību, kad atceros, kā pret manu stāstu izturējās mani tuvākie radi�nieki. Viņi zināja manu nevainojamo godīgumu, bet uzklausīja mani ar iecietīgu smaidu, kā cilvēki, kuri nolēmu�i nerunāt pretī vājprātīgajam. Es sastrīdējos ar savu svaini D�onu Van- burgeru, kur� ap�aubīja manu vārdu patiesīgumu, un cie�i nolēmu nodot �o lietu aizmirstībai. Un tikai mana dēla neat�laidīgie lūgumi piespieda mani mainīt savu lēmumu.

Mans stāsts kļūs labāk saprotams, ja es īsumā pakavē�os pie savas pagātnes un minē�u divus, trīs faktus, kuri ļaus labāk saprast turpmākos notikumus.

Mans tēvs Viljams K. D�efsons, viens no viscienījamākajiem Lovelas iedzīvotājiem, bija "Plimutas brāļu" sektas sludinātājs. Tāpat kā vairums Jaunanglijas puritāņu, viņ� bija nesamieri�nāms verdzības pretinieks. Tie�i viņ� ieaudzināja manī riebumu pret verdzību, kuru es saglabāju visu mū�u. Vēl būdams Hār- vardas universitātes Medicīnas fakultātes students, es kļuvu pazīstams kā nēģeru atbrīvo�anas piekritējs. Vēlāk, ieguvis zinātnisko grādu un nopircis tre�o dalu doktora Vilisa prakses Bruklinā, es, neraugoties uz savu aizņemtību, veltīju daudz laika savai sirdslietai. Mans pamflets "Kur ir tavs brālis?" ("Sverburgs, Listers un Co", 1859. g.) izpelnījās pla�u interesi.

Kad sākās pilsoņu kar�, es pametu Bruklinu un visu kam�paņu pavadīju 113. Ņujorkas pulka rindās. Es piedalījos otrajā kaujā pie Bulranas un cīņās pie Hetisbergas. Vēlāk, sadursmē pie Antietamas, tiku smagi ievainots un dro�i vien būtu nomiris kaujas laukā, ja negadītos augstsirdīgs d�entlmenis, vārdā Mjū- rejs, pēc kura rīkojuma mani pārnesa uz viņa māju. Pateico�ties viņa �ēlsirdībai un viņa melnādaino kalpu rūpīgajai kop��anai, es drīz vien varēju, atbalstoties uz nūjas, pārvietoties pa plantācijas teritoriju. Tie�i �ajās dienās notika atgadījums, kam ir viscie�ākais sakars ar manu tālāko vēstījumu.

Manas slimības laikā īpa�as rūpes par mani izrādīja kāda veca nēģeriete. Acīmredzot viņai bija liela autoritāte pārējo nēģeru vidū. Pret mani viņa izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Reiz sarunā ar mani vecā nēģeriete izmeta da�us vārdus, no kuriem es sapratu, ka viņa ir dzirdējusi par mani un ir pateicīga man, ka es aizstāvu viņas apspiesto tautu.

Kādu dienu, kad es viens pats sēdēju verandā un, saulē sildīdamies, pārdomāju, vai man nevajadzētu atgriezties Grānta armijā, es pārsteigts ieraudzīju, ka pie manis pienāk �ī vecā sieviete. Nēģeriete uzmanīgi paskatījās visapkārt, pārbaudot, vai neviena nav tuvumā, parakās savas kleitas aug�daļas kro�kās un izvilka zam�ādas maisiņu, kas, baltā aukliņā iesiets, karājās viņai kaklā.

��� Kungs, � viņa ie�ukstējās aizsmaku�ā balsī, pieliekusies pie manas auss, � es drīz mir�u. Es esmu loti vecs cilvēks. Drīz manis vairs nebūs mistera Mjūreja plantācijā.

���� Marta, jūs vēl varat loti ilgi nodzīvot, � es atbildēju.

���� Jūs ta�u zināt, ka es esmu ārsts. Ja jūs nejūtaties vesela, pasakiet, kas jums sāp, un es pacentī�os jūs izārstēt.

���� Es negribu dzīvot, es gribu nomirt. Drīz es bū�u kopā ar debesu valdnieku� � Un viņa sāka vienu no tām pārspīlēti svinīgajām tirādēm, kas palaikam ir raksturīgas nēģeriem.

���� Bet pie manis, kungs, ir viena lieta, kura man kādam ir jāatstāj. Es to nevaru paņemt sev līdzi. Tā ir loti vērtīga lieta, pati vērtīgākā un pati svētākā lieta pasaulē. Tā atrodas pie manis, nabadzīgas melnādainas sievietes, jo mani sen�i acīm�redzot savā dzimtenē ir biju�i di�i cilvēki. Bet jūs nevarat to saprast tā, kā to saprastu nēģeris. Man to nodeva mans tevs, savukārt viņ� to saņēma no sava tēva, bet kam gan lai es to tagad nododu? Nabaga Martai nav ne bērnu, ne radinieku, neviena nav. Savā apkārtnē es redzu tikai samaitātus nēģerus un dumjas nēģerietes � nav neviena, kur� būtu �ī akmens cienīgs. Un tad es sev teicu: lūk, misters D�efsons, kur� raksta grāmatas un iestājas par nēģeriem. Viņ� acīmredzot ir labs cilvēks, un es atdo�u akmeni viņam, kaut arī viņ� ir baltais un nekad neuzzinās, kas tas ir par akmeni un no kurienes radies.

Pēc �iem vārdiem vecā sieviete parakņājās zam�ādas maisi�ņā un izvilka no tā melnu, plakanu akmeni ar caurumu vidū.

� Lūk, ņemiet, � viņa teica, gandrīz vai ar varu iespiez- dama akmeni man saujā. � Ņemiet. No labas lietas nekad nekāds ļaunums necelsies. Sargājiet to un nepazaudējiet! � Un ar brīdino�u �estu vecā sieviete aizsteberēja prom, lūkoda�mās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka mūs neviens neno�vēro.

Vecās nēģerietes nopietnība neatstāja uz mani nekādu ie�spaidu, tie�i otrādi, drīzāk uzjautrināja, un viņas tirādes laikā es nesāku smieties tikai tāpēc, ka negribēju viņu aizvainot. Kad viņa aizgāja, es uzmanīgi aplūkoju saņemto priek�metu. Tas bija loti melns, ārkārtīgi ciets, ovālas formas akmens � tie�i tādu plakanu akmeni cilvēks izmeklē jūras krastā, kad viņam gribas aizsviest to pēc iespējas tālāk. Akmenim bija noapaļotas malas, tā platums vidusdaļā bija pusotra, bet ga�rums � trīs collas. īpa�i dīvaina man �ķita akmens forma: uz tā virsmas bija redzamas vairākas labi pamanāmas pusapajas vadziņas, kas tam pie�ķīra pārsteidzo�u līdzību ar cilvēka ausi. Vārdu sakot, mans ieguvums mani ieinteresēja, un es nolēmu pie pirmās izdevības to kā ģeoloģisku paraugu parādīt savam draugam profesoram �rēderam no Ņujorkas institūta. Pagai�dām es iebāzu akmeni kabatā un, vairs par to nedomādams, piecēlos no krēsla un devos pastaigāties pa alejām.

Līdz tam laikam mans ievainojums jau bija gandrīz sadzijis, un drīz vien es atvadījos no mistera Mjūreja. Uzvarām vaina�gotās ziemeļnieku armijas uzbruka Ri�mondai. Mani pakalpo�jumi nebija nepiecie�ami, un es atgriezos Bruklinā. Tur es at�sāku savu ārsta praksi un vēlāk apprecējos ar pazīstamā kok�griezēja D�osaijas Vanburgera otro meitu. Da�os gados man izdevās iegūt pla�us sakarus un kļūt par atzītu plau�u tuberku�lozes speciālistu. Es vēl arvien glabāju dīvaino melno akmeni un bie�i vien stāstīju, kādos savdabīgos apstākļos esmu to ieguvis. Profesors �rēders, kuram es akmeni parādīju, loti ieinteresējās ne tikai par pa�u paraugu, bet ari par tā vēsturi. Profesors uzskatīja, ka tā ir meteorīta �ķemba, bet savu līdzību ar ausi tā ieguvusi prasmīgas un loti rūpīgas apstrādes rezultā�tā. Nepazīstamais meistars ir parādījis smalkas novēro�anas spējas un izcilu meistarību, spēdams atveidot cilvēka auss vissīkākās detaļas.

��� Es nebūtu pārsteigts, � piezīmēja profesors, � ja izrādī�tos, ka akmens ir atskaldīts no lielas statujas. Tomēr man pilnīgi nav saprotams, kā ir izdevies ar tādu meistarību apstrā�dāt tik cietu akmeni. Ja kaut kur patie�ām ir statuja, no kuras atskaldīta �ī dala, tad man loti gribētos to redzēt!

Tajā brīdī arī es domāju tie�i tāpat. Bet vēlāk man nācās mainīt savas domas.

Manas dzīves turpmākie septiņi, astoņi gadi pagāja mierīgi, bez jebkādiem notikumiem. Pēc pavasara iestājās vasara, pēc ziemas � pavasaris, ne ar ko neizmainot manu ikdienas dzīves ritmu. Sakarā ar prakses papla�inā�anos es pieņēmu sev par partneri D. S. D�eksonu ar tiesībām uz ceturto dalu no ienā�kumiem. Tomēr saspringtais darbs atstāja iespaidu uz manu veselību, un es sāku justies tik slikti, ka, paklausīdams sievas uzstājīgam lūgumam, nolēmu pakonsultēties ar savu kolēģi no Samarie�u klīnikas doktoru Kavanegu Smitu. �is d�entlmenis, apskatījis mani un atklājis, ka man ir neliels sastrutojums kreisās plau�as aug�daļā, ieteica man iziet ārstniecības kursu un doties ilgsto�ā jūras ceļojumā.

Es pēc savas dabas neesmu no mājās sēdētājiem, un doma par jūras ceļojumu man, protams, uzreiz iepatikās. Galīgais lēmums tika pieņemts tik�anās laikā ar jauno Raselu no firmas "Vaits, Rasels un Vaits". Viņ� man piedāvāja izmantot vienu no viņa tēva kuģiem � "Svēto jaunavu", kurai drīzumā vaja�dzēja atiet no Bostonas.

���� "Svētā jaunava" ir neliels, bet ērts kuģis, � viņ� teica, � un kapteinis Tibss ir lielisks cilvēks. Jūras ceļojums būs jums vislabākās zāles.

Es biju tādos pa�os ieskatos un labprāt pieņēmu vioa piedā�vājumu.

Sākumā bija paredzēts, ka sieva dosies braucienā kopā ar mani. Ta�u vina vienmēr loti slikti ir pārcietusi jūras ceļoju�mus, un, tā kā �oreiz mums bija arī vēl citi svarīgi iemesli nepakļaut viņas veselību riskam, mēs nolēmām, ka vina paliks mājās. Es neesmu ne reliģiozs, ne ekspansīvs cilvēks, bet kā es pateicos debesīm, ka nepaņēmu viņu sev līdzi!

No savas prakses �ķīros bez jebkādām ba�ām, jo mans partneris D�eksons bija uzticams un strādīgs cilvēks.

Es ierados Bostonā 1873. gada 12. oktobrī un tūlīt pat devos uz firmas kantori, nolēmis pateikties tās īpa�niekiem par man izrādīto laipnību. Sēdēju grāmatvedībā, gaidot pie�ņem�anu, kad pēk�ņi manu uzmanību piesaistīja vārdi "Svētā jaunava". Es atskatījos un ieraudzīju gara auguma, tievu cilvēku, kur�, ar elkoņiem atspiedies uz pulētās sarkankoka barjeras, par kaut ko izvaicāja vienu no kalpotājiem. Sve�inieks stāvēja profilā pret mani, un es viņā ievēroju spēcīgu nēģeru asiņu piejaukumu. Viņ�, acīmredzot, bija kvarterons vai pat mulats. Viņa izliektais ērgļa deguns un gludie, taisnie mati liecināja par radniecību ar baltajiem, bet melnās, nemierīgās acis, jutek�liskā mute un mirdzo�ie zobi norādīja uz afrikānisku izcelsmi.

Sve�inieks atstāja nepatīkamu, gandrīz vai atbaido�u iespai�du, it īpa�i, aplūkojot viņa slimīgi dzelteno, baku izkropļoto seju. Toties, kad viņ� runāja, viņa maigā, melodiskā balss un izsmalcinātie izteicieni liecināja, ka jūsu priek�ā ir izglītots cilvēks.

����� Es gribētu uzdot da�us jautājumus par "Svēto jauna�vu", � viņ� atkārtoja, paliekdamies uz kantorista pusi. � Tā atiet parīt, vai ne?

��� Jā, ser, � ar neparastu laipnību atbildēja jaunais kanto�rists, kuru bija pārņēmu�as godbijīgas trīsas, redzot lielo bril�jantu, kas mirdzēja pie sve�inieka krekla krūtīm.

���� Uz kurieni tā dodas?

���� Uz Lisabonu.

���� Cik liela ir komanda?

���� Septiņi cilvēki, ser.

���� Vai ir arī pasa�ieri?

��� Jā, divi. Viens no mūsu jaunajiem kalpotājiem un ārsts no Ņujorkas.

����� Bet vai d�entlmeņu no dienvidiem uz kuģa nav? � steidzīgi pajautāja sve�inieks.

���� Nē, ser.

���� Vai atradīsies vieta vēl vienam pasa�ierim?

��� Tur var izvietot vēl trīs pasa�ierus, � atbildēja kantorists.

��� Es braucu, � noteikti paziņoja kvarterons. � Es braucu un pērku vietu nekavējoties. Pierakstiet, lūdzu: misters Septi* miuss Gorings no Jaunorleānas.

Kantorists aizpildīja veidlapu un pasniedza to sve�iniekam, norādīdams uz tuk�o vietu lapas apak�ā. Kad misters Gorings noliecās pār veidlapu, lai parakstītos, es ar �ausmām pamanīju, ka vina labās rokas pirksti ir nocirsti, un ka viņ� spalvu tur iespiestu starp īk�ķi un plaukstu. Kara laikā esmu redzējis tūksto�iem nogalināto, daudzas reizes esmu piedalījies da�ādās ķirurģiskās operācijās, bet nekas nav izraisījis mani tādu pretī�gumu, kā �i milzīgā, brūnā, sūklim līdzīgā roka, uz kuras rēgo�jās viens vienīgs pirksts. Pa to laiku kvarterons diezgan veikli un ātri parakstījās, pamāja kantoristam ar galvu un nesteidzīgi izgāja ārā. Tie�i tajā brīdī misters Vaits paziņoja, ka ir gatavs mani pieņemt.

Tajā pa�ā vakarā es aizgāju uz "Svēto jaunavu", aplūkoju savu kajīti un atzinu to par ārkārtīgi ērtu, ja nem vērā kuģa nelielos izmērus. Misteram Goringam, kuru es satiku no rīta, bija paredzēta kajīte blakus manējai. Pretī atradās kapteiņa, kā arī mistera D�ona Hērtona, kur� brauca kārtot firmas lietas, kajītes. Kajītes bija izvietotas abās pusēs gaitenim, kas veda no aug�ējā klāja uz kuģa kopkajīti. Tā bija mājīga, ar ozolkoka un sarkankoka paneļiem ap�ūta, ar gaumi iekārtota istaba, kurā atradās ērtas ku�etes un dārgs Briseles paklājs.

Es paliku pilnīgi apmierināts gan ar kuģa telpām, gan ar pa�u kapteini Tibsu � parupji labsirdīgu jūrnieku ar skalu balsi un vienkār�ām manierēm. Viņ� vētraini apsveica mani uz sava kuģa klāja un uzaicināja izdzert pudeli vīna savā kajītē. Kapteinis pastāstīja, ka ņem līdzi reisā sievu un jaunāko dēlu un, ja būs labvēlīgi laika apstākļi, cer ierasties Lisabonā pēc trim nedēļām.

Mēs pavadījām laiku patīkamā sarunā un �ķīrāmies kā labi draugi. Tibss mani brīdināja, ka man jābūt uz kuģa nāko�ajā rītā, jo kuģis jau ir uzņēmis visu kravu un viņ� ir nolēmis doties ceļā līdz ar pusdienas bēgumu. Es atgriezos viesnīcā, kur mani gaidīja sievas vēstule, un no rīta, pēc atspirdzino�a miega, devos uz kuģi.

Tālāk citē�u izvilkumus no savas dienasgrāmatas, kuru es sāku rakstīt, lai kaut nedaudz īsinātu ilgsto�ā ceļojuma vien�muļību. Kaut ari vietām tās stils �ķitīs piezemēts, toties es varu likt galvu ķīlā par visu minēto faktu precizitāti, jo katru dienu apzinīgi izdarīju tajā ierakstus.

16. oktobris. Devāmies ceļā pustrijos un ar velkoņa palīdzī�bu iegājām līcī. Tur velkonis mūs atstāja, un mēs, uzvilku�i visas buras, uzsākām ceļojumu ar aptuveni deviņu mezglu ātrumu stundā. Es stāvēju kuģa pakaļgalā un vēroju, kā zemais Amerikas krasts lēnām pazūd aiz horizonta, līdz vakara dūma�ka to noslēpa manam skatienam. Un tikai vientuļa sarkana uguntiņa turpināja mirdzēt aiz muguras, atspīdot ūdenī kā gara josla, kas līdzinājās asiņainām pēdām. Tagad, kad es rakstu, man vēl joprojām acu priek�ā ir �ī uguns, kaut arī tā ir samazi�nājusies līdz kniepadatas galviņas izmēriem.

Kapteinim ir slikts garastāvoklis, jo pa�ā pēdējā brīdī viņu piekrāpa divi matro�i no "Svētās jaunavas" komandas un viņ� bija spiests nolīgt divus nēģerus, kuri nejau�i gadījās piestātnē. Pazudu�ie matro�i bija zināmi un uzticami cilvēki. Viņi kopā ar kapteini bija veiku�i ne vienu vien reisu, tāpēc viņu neiera��anās ne vien sadusmoja, bet arī apmulsināja kapteini. Ja septiņu cilvēku komandai ir jāapkalpo visai prāvs kuģis, tad divu pieredzēju�u matro�u zaudējums ir nopietna lieta. Nēģeri, protams, var pastāvēt pie stūresrata vai nomazgāt klāju, bet sliktā laikā uz viņiem paļauties nevar.

Mūsu koks ari ir nēģeris, un misteram Septimiusam Gorin- gam līdzi brauc mazs melnādains kalps, tā ka mūsu sabiedrība ir visai raiba. Grāmatvedis D�ons Hērtons, �is dzīvespriecīgais, jautrais jauneklis, sprie�ot pēc visa, būs patīkams mūsu kom�pānijas loceklis. Savādi, cik gan maz kopīga ir bagātībai un laimei! Hērtonam vēl jāiekaro sava vieta zem saules, viņ� dodas meklēt laimi sve�ā zemē, bet vinu var uzskatīt par vis�laimīgāko starp mirstīgajiem. Gorings, ja es nemaldos, ir ba�gāts, es ari neesmu nabags, bet es zinu, ka man ir slimas plau��as, un Gorings, cik var spriest pēc viņa sejas izteiksmes, ir par kaut ko nopietni noraizējies. Un mēs abi bijām zaudētāji salīdzinājumā ar �o trūcīgo, bet bezrūpīgo kantoristu.

17. oktobris. �orīt pirmo reizi uz klāja iznāca misis Tibsa � mo�a, enerģiska sieviete ar bērnu, kur� tikai nesen bija iemā�cījies staigāt un pļāpāt savā valodiņā. Hērtons tūlīt pat metās mazulim klāt un aizvilka pie sevis uz kajīti, kur noteikti izraisīs viņa kuņģītī gremo�anas traucējumus. (Par kādiem gan cini�ķiem mūs padara medicīna!)

Labāku laiku vēl joprojām nevar pat vēlēties, un no dien�vidrietumiem pū� spirgts ceļavēj�. Kuģis iet tik līgani, ka būtu grūti pamanīt tā kustību, ja vien ne�īkstētu takelā�a, neplīk- �kētu vēja postās buras un aiz mums nepaliktu garas putu vērpetes. Visu ritu mēs ar kapteini pastaigājāmies. Pastaiga mani nemaz nenogurdināja, no kā es secināju, ka atspirdzino��ais jūras gaiss jau ir atstājis labvēlīgu ietekmi uz manām plau��ām. Tibss izrādījās labi informēts cilvēks, un mums sāka raisī�ties interesanta saruna par Mauri veiktajiem okeāna straumju pētījumiem. Pēc sarunas mēs nokāpām viņa kajītē pārskatīt grāmatu, par kuru tikko bijām runāju�i. Tur, kapteinim par lielu pārsteigumu, mēs sastapām Goringu, kaut gan parasti pasa�ieri bez īpa�a uzaicinājuma nedrīkst ienākt kuģa "svētajo svētumā". Viņ� atvainojās par savu ielau�anos, aizbildinādamies ar uz kuģa pieņemtās kārtības nezinā�anu, bet labsirdīgais jūrnieks tikai pasmējās par �o atgadījumu un lūdza Goringu parādīt mums godu un palikt mūsu kompānijā.

Gorings norādīja uz kasti ar hronometriem, kuru viņ� bija atvēris, un paziņoja, ka bija tīksminājies par tiem. Sprie�ot pēc visa, viņ� pazina matemātiskos instrumentus, jo tūlīt pat noteica, kur� no trim hronometriem ir visprecīzākais, un pat nosauca katra cenu, kļūdīdamies tikai par da�iem dolāriem. Viņ� pārsprieda ar kapteini magnētisko deklināciju, bet, kad mēs atgriezāmies pie tēmas par okeāna straumēm, parādīja dziļas zinā�anas arī �ajā jautājumā. Vispār, iepazīstoties tuvāk, viņ� atstāj nedaudz labāku iespaidu par to, kāds radās pirmajā acu uzmetienā, un, bez �aubām, viņ� ir kulturāls un izglītots cilvēks. Goringa patīkamā balss harmonē ar viņa runas veidu, bet nekādi nesaskan ar viņa ārieni.

Pusdienlaikā tika konstatēts, ka mēs esam nogāju�i divsimt divdesmit jūdzes. Uz vakara pusi vēj� kļuva tik spēcīgs, ka kapteiņa pirmais palīgs, paredzot nemierīgu nakti, pavēlēja novākt marsburu un bramburu. Es ievēroju, ka barometrs ir nokrities līdz divdesmit deviņām collām. Ceru, ka mūsu kuģo- jums neizrādīsies smags: es slikti pacie�u �ūpo�anos, un mana veselība, visticamāk, tikai pasliktināsies no ceļojuma vētras laikā, kaut ari es izjūtu visdziļāko uzticību pret kapteiņa jūrniecības zinā�anām un kuģa izturību.

Pēc vakariņām mēs ar misis Tibsu spēlējām pokeru, savu�kārt Hērtons uz vijoles mums atskaņoja da�us skaņdarbus.

18. oktobris. Vakardienas drūmā prognoze nepiepildījās. Vēj� atkal norima, un pa�laik mēs dreifējam starp nelieliem, ieapaliem vilnī�iem. Brāzmains vējiņ� ņirbina ūdeni, bet tas ir par vāju, lai piepūstu buras. Ir kļuvis vēsāks, un es esmu uzvilcis biezu, sievas adītu vilnas vamzi.

No rīta pie manis kajītē bija ienācis Hērtons, un mēs ar viņu izsmēķējām pa cigāram. Viņ� atcerējās, ka ir redzējis Goringu 1869. gadā Klīvlendā, Ohaio �tatā. Tāpat kā tagad, viņ� ari toreiz atstājis noslēpumainu iespaidu � braukājis apkārt bez jebkāda redzama mērķa un izvairījies runāt par savu nodarbo�anos. �is cilvēks mani interesē no psiholoģiskā viedokļa. �orīt brokastu laikā mani pēk�ņi pārņēma neizpro�tama neveiklības sajūta, kādu da�i cilvēki izjūt, kad kāds uz viņiem cie�i skatās. Es ātri pacēlu galvu un sastapu Goringa sasprindzināto, gandrīz nikno skatienu, bet viņa acu izteiksme acumirklī atmaiga, un viņ� izmeta kaut kādu triviālu frāzi par laiku. Dīvaini: sprie�ot pēc Hērtona vārdiem, gandrīz tāds pats gadījums noticis ar viņu vakar uz klāja.

Es ievēroju, ka Gorings pastaigu laikā bie�i sarunājas ar matro�iem nēģeriem. Man patīk �ī viņa rakstura īpa�ība. Pa�rasti metisi ignorē savus melnos ciltsbrāļus un izturas pret viņiem pat ar vēl lielāku neiecietību nekā baltie. Viņa melnais pā�s, neap�aubāmi, ir uzticīgs savam saimniekam, tātad Go�rings pret viņu izturas labi. Vārdu sakot, �is cilvēks sevī sav�dabīgi apvieno vispretrunīgākās īpa�ības, un, ja es nekļūdos, viņ� man dos bagātīgu vielu novērojumiem mūsu ceļojuma laikā.

Kapteinis sūdzas, ka viņa hronometri rādot da�ādu laiku. Pēc viņa apgalvojuma, kaut kas tāds ar viņu notiekot pirmo reizi. Vieglas migliņas dēļ mēs pusdienlaikā nevarējām izdarīt nepiecie�amos novērojumus. Sprie�ot pēc navigācijas skaitī�a�nas, mēs diennaktī esam nogāju�i apmēram simt septiņdesmit jūdzes.

Kā jau kapteinis paredzēja, nēģeri izrādījās slikti jūrnieki. Bet viņi prot rīkoties ar stūresratu un tāpēc ir pārcelti par stūrmaņiem, lai atbrīvotu vairāk pieredzēju�os matro�us citiem darbiem uz kuģa.

Tie visi ir sīkumi, bet arī tie dod vielu sarunām uz kuģa. Vakarā mēs pamanījām vali, un mūs pārņēma liels satraukums. Sprie�ot pēc viņa muguras asajām kontūrām un divās dalās pār�ķeltās astes, tas, manuprāt, bija svītrainais jeb finvalis, kā to sauc vaļu mednieki.

19. oktobris. Visu dienu pūta auksts vēj�, un es biju tik saprātīgs, ka paliku kajītē, pamezdams to tikai uz vakariņu laiku. Nepieceldamies no savas kojas, es varu aizsniegt grā�matas, pīpi un visu pārējo, kas man ir nepiecie�ams. Tā ir viena no mazas telpas priek�rocībām.

�odien, dro�i vien no aukstuma, sāka smelgt mans vecais ievainojums. Es lasīju Montēņu un ārstējos. Pusdienā pie ma�nis ienāca Hērtons ar kapteiņa dēlu Dodiju, bet pēc viņiem ieradās ari pats �kiperis, tā ka man sanāca kaut kas līdzīgs pieņemamajai dienai.

20. un 21. oktobris. Vēl joprojām ir auksts, smidzina lietus, un es neeju ārā no kajītes. �ajā ieslodzījumā es jūtos slikti, un garastāvoklis ir visriebīgākais. Bija ienācis Gorings, bet viņa apmeklējums mani ne visai uzmundrināja. Viņ� gandrīz nemaz nerunāja, tikai vērīgi pētīja mani, izraisīdams mani aizkaiti�nājumu. Pēc tam viņ� piecēlās un klusēdams izgāja no kajītes. Mani sāk rasties aizdomas, ka viņ� ir vājprātīgais. Es jau reiz minēju, ka mūsu kajites atrodas blakus. Tās �ķir tikai plāna koka starpsiena, kurā izveidoju�ās spraugas. Da�as no tām ir tik platas, ka, guļot savā kojā, es nevil�us novēroju katru Go- ringa kustību. Nepavisam nevēlēdamies spēlēt spiega lomu, es pastāvīgi redzu viņu nodarbojamies ar vienu un to pa�u: man �ķiet, ka viņ� ar zīmuļa un kompasa palīdzību strādā pie kartes. Es jau biju ievērojis viņa interesi par navigācijas jautājumiem, bet mani pārsteidz, ka viņ� tērē laiku kuģa kursa noteik�anai. Starp citu, tā ir nevainīga nodarbo�anās, un viņ�, bez �aubām, salīdzina savus rezultātus ar kapteiņa uzrādītajiem.

Man gribētos, lai �is cilvēks neaizņemtu tik daudz vietas manās domās. Naktī uz divdesmito datumu es redzēju murgai�nu sapni. Es sapņoju, ka mana koja ir pārvērtusies par zārku, es tajā gulu, bet Gorings mēģina aiznaglot zārka vāku, kamēr es visiem spēkiem cen�os to aizgrūst. Pat pēc pamo�anās man tikai ar pūlēm izdevās sevi pārliecināt, ka es negulu zārkā. Kā ārsts es zinu, ka murgi nav nekas cits, kā galvas smadzeņu puslo�u asinsvadu darbības traucējums, bet, neraugoties uz to, sava slimīgā stāvokļa dēj es nevarēju atbrīvoties no nomāco�ā iespaida, kādu �is sapnis uz mani atstāja.

22. oktobris. Brīni�ķīga diena. Debesīs nav ne mākonī�a, bet svaigais dienvidrietumu vēj� bra�i dzen mūs vajadzīgajā virzienā. Acīmredzot kaut kur tuvumā nesen ir bijusi vētra: jūra stipri viļņojas, un mūsu kuģis ir tik loti sasvēries, ka i'okrāja laiku pa laikam gandrīz pieskaras ūdenim.

Es ar baudu pastaigājos pa klāju, kaut gan nevaru teikt, ka būtu jau pieradis pie kuģa �ūpo�anās. Vairāki putniņi, loti līdzīgi �ubītēm, apsēdās uz takelā�as.

Pulksten 4. 40 pēcpusdienā. No rīta, staigājot pa klāju, es izdzirdēju �āvienu kaut kur pie manas kajītes. Steidzīgi nokā�pis lejā, atklāju, ka gandrīz biju kļuvis par nelaimes gadījuma upuri. Izrādījās, ka Gorings savā kajītē tīrījis revolveri, un viens no stobriem, kuru viņ� uzskatīja par nepielādētu, bija iz�āvis. Lode izgāja cauri �ķērssienai un ieurbās sienā tie�i tajā vietā, kur parasti atrodas mana galva. Man pārāk bie�i ir nācies atrasties zem lo�u uguns, lai es sāktu pārspīlēt briesmas, bet nav �aubu, ka, ja es tajā brīdī būtu gulējis kojā, tad tiktu nogalināts. Nabaga Gorings nezināja, ka �odien es biju izgājis uz klāja, un tāpēc briesmīgi pārbijās. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu �ausmu izķēmotu seju, kāda bija viņam, kad viņ� ar kūpo�u revolveri rokā izskrēja no kajītes un saskrējās aci pret aci ar mani. Viņ�, protams, sāka bārstīt atvaino�anās vārdus, kaut gan es vienkār�i pasmējos par �o starpgadījumu.

Pulksten 11.00 vakarā. Notika nelaime � tik negaidīta un briesmīga, ka tās priek�ā nobāl incidents ar pistoli, kas ap�draudēja manu dzīvību. Pazuda misis Tibsa kopā ar bērnu � pazuda bez pēdām. Ap pusdesmitiem Tibss, bāls kā nāve, ie�skrēja pie manis kajītē un jautāja, vai es neesmu redzējis viņa kundzi. Es atbildēju noliedzo�i. Nevaldīdams pār sevi, viņ� metās uz kopkajīti un ņēmās tur meklēt sievu. Es viņam se�koju, veltīgi pūlēdamies viņu pierunāt neuztraukties pirms laika. Pusotras stundas laikā mēs pārmeklējām visu kuģi, to�mēr pazudu�o sievieti un bērnu tā ari neatradām. Nabaga Tibss pilnīgi pazaudēja balsi, bez mitas saucot sievas vārdu. Pat parasti nesatricināmie matro�i bija satriekti, redzot, kā viņ�, kailu galvu, izspūris, �audījās pa brigantlnu un drud�aini ielū�kojās visos kaktos, un ar �ēlumu izraiso�u neatlaidību atgriezās tajos atkal un atkal.

Pēdējo reizi viņa sieva tika redzēta uz kuģa ap septiņiem vakarā, kad viņa pirms gulētie�anas izveda Dodiju uz pakaļējā klāja paelpot svaigu gaisu. Tajā brīdi aug�ā neviena nebija, izņemot matrozi nēģeri, kur� de�urēja pie stūresrata, bet viņ� apgalvo, ka vispār nav kapteiņa sievu redzējis. Mīklains noti�kums. Es uzskatu, ka tajā brīdī, kad misis Tibsa stāvēja pie borta un turēja bērnu, viņ� ir palēcies un iekritis jūrā, bet viņa, cenzdamās viņu saķert un izglābt, ir sekojusi viņam pa pēdām. Savādāk es nekādi nevaru izskaidrot �o dubulto pazu��anu. Pilnīgi iespējams, ka matrozis pie stūresrata varēja arī nepamanīt notieko�o traģēdiju, jo bija jau tum�s, un kopkajītes augstā gaismas lūka viņam aizsedz lielāko daļu no pakaļējā klāja. Lai kā tas ari nebūtu, tā ir �ausmīga nelaime un atstāj traģisku zīmogu uz visu mūsu ceļojumu.

Kapteiņa palīgs pagrieza kuģi atpakaļ, bet, protams, nav ne mazāko cerību viņus atrast. Kapteinis pilnīgi pamiris gul savā kajītē. Es viņa kafijai pievienoju krietnu opija devu. Lai viņ� aizmirst savu nelaimi kaut vai uz pāris stundām.

23. oktobris. Es pamodos ar neskaidru kaut kāda smaguma un nelaimes sajūtu un tikai pēc pāris mirkļiem atcerējos vakar�dienas traģēdiju. Kad izgāju uz klāja, nabaga kapteinis tur stāvēja un lūkojās tuksnesīgajā ūdens klajumā mums aiz mugu�ras, kur bija paliku�i viņam visdārgākie cilvēki pasaulē. Es mēģināju uzsākt ar viņu sarunu, bet viņ� asi novērsās un, galvu nodūris, sāka staigāt �urpu turpu pa klāju. Pat tagad, kad vairs nav paliku�as nekādas �aubas, ka viņi ir gāju�i bojā, viņ� nevar paiet garām laivai vai satītai burai, to nepārmeklējis. Vienas dienas laikā viņ� ir novecojis par desmit gadiem.

Hērtons ir ārkārtīgi nomāktā garastāvoklī: viņ� bija paspējis loti pieķerties mazajam Dodijam. Gorings, �ķiet, arī ir sarūg�tināts. Katrā ziņā viņ� uz visu dienu ieslēdzās savā kajītē, un, kad es nejau�i uz viņu paskatījos, viņ� sēdēja, galvu rokās atspiedis, itin kā drūmās pārdomās iegrimis. Mūsu kuģi pārņē�ma grūtsirdība. Cik satriekta būs mana sieva, kad uzzinās par �o nelaimi!

Jūra ir norimusi, pū� patīkama viegla brīze, un mēs, uzvil- ku�i visas buras, veicam apmēram astoņus mezglus stundā. Patiesībā kuģi vada Haisons. Tibss, kaut arī cen�as turēties bra�i, tomēr nav spējīgs nopietni veikt savus pienākumus.

24. oktobris. Vai tikai mūsu kuģim nav uzsūtīts kāds lāsts? Vai kādreiz ir piedzīvots, ka ceļojums, kur� tik veiksmīgi ir iesācies, tiktu piemeklēts ar tādām traģēdijām? Naktī Tibss izdarīja pa�nāvību, ie�audams sev lodi pierē. Trijos no rīta mani pamodināja kaut kāda spalga skaņa. Briesmīgu priek�no�jautu pārņemts es izlēcu no kojas un metos uz kapteiņa kajīti. Bet Gorings jau bija mani apsteidzis: es vinu sastapu kajītē, pārlieku�os pār kapteiņa ķermeni.

Tibss izskatījās �ausmīgi: puse sejas viņam bija norauta. Mazā kajīte pludoja asinīs. Pistole bija izkritusi kapteinim no rokas un mētājas turpat uz grīdas blakus vina līķim. Acīm�redzot viņ� bija ie�āvis sev mutē.

Mēs ar Goringu uzmanīgi pacēlām kapteiņa ķermeni un noguldījām uz kojas. Visa komanda sapulcējās kajītē. Se�i baltie jūrnieki bija bēdu sagrauzti. �ie daudz ko pieredzēju�ie cilvēki bija kuģoju�i kopā ar kapteini ilgus gadus. Tagad viņi lūkojās cits citā drūmiem skatieniem, sa�ukstējās, līdz viens no viņiem, visiem dzirdot, paziņoja, ka pār mūsu kuģi ir nogūlies lāsts.

Hērtons palīdzēja sapost nabaga �kiperi pēdējai gaitai un ie�ūt viņu buraudeklā. Pulksten divpadsmitos fokrāja tika atvilkta uz aizmuguri, un mēs ielaidām kapteiņa ķermeni jūrā. Gorings noturēja anglikāņu bēru dievkalpojumu.

Brīze kļuva spēcīgāka, un kuģis visu dienu gāja ar desmit līdz divpadsmit mezglu ātrumu stundā. Jo ātrāk mēs nonāksim Lisabonā un pametīsim �o nolādēto kuģi, jo labāk. Es jūtos tā, it kā mēs atrastos peldo�ā zārkā. Vai tad ir jābrīnās par nabaga matro�u māņticību, ja pat es, izglītots cilvēks, pieķeru sevi pie līdzīgām domām.

25.���� oktobris. Izjūtu apātiju un nomāktību.

26.��� oktobris. Gorings, Hērtons un es no rīta sarunājāmies uz klāja. Hērtons pūlējās izdibināt no Goringa, ar ko viņ� nodarbojas un kāpēc brauc uz Eiropu, bet kvarterons izvairījās no sarunas un neko viņam neatbildēja. Vēl vairāk, viņu, �ķiet, Hērtona uzstājība nedaudz aizkaitināja, un viņ� aizgāja uz savu kajīti.

Esmu pārsteigts, kāpēc mēs abi tik loti interesējamies par �o cilvēku! Domājams, ka mūsu ziņkārību uzkurina gan Go�ringa uzkrīto�ā āriene, gan viņa acīm redzamā bagātība. Hēr�tons uzskata, ka patiesībā Gorings ir detektīvs, ka viņ� seko kādam uz Portugāli aizbēgu�am noziedzniekam un ir izvēlējies �ādu ceļo�anas veidu tāpēc, lai varētu neuzkrīto�i ierasties vajadzīgajā vietā un pārsteigt meklējamo nesagatavotu. Man �is pieņēmums �ķiet maz ticams. Savukārt Hērtons kā argu�mentu min albumu, kuru Gorings reiz aizmirsis uz klāja. Hērtons to ir pārskatījis un atradis tajā daudz avī�u izgrie�zumu. Tie visi ir biju�i raksti par slepkavībām, kuras da�ādos laikos notiku�as Savienotajās Valstīs pēdējo divdesmit gadu garumā. Turklāt Hērtons bija pamanījis interesantu detaļu: visos rakstos runa bija par slepkavībām, kuru vaininiekus tā arī nebija izdevies atrast. Kā viņ� apgalvoja, tās ir biju�as visda�ādākā veida slepkavības, un to upuri biju�i cilvēki, kuri pieder pie at�ķirīgiem sabiedrības slāņiem. Un katrs ziņojums beidzies ar vienu un to pa�u frāzi: slepkava pagaidām vēl nav arestēts, kaut gan policijai, protams, ir pamats cerēt, ka drī�zumā viņ� tiks aizturēts.

Neap�aubāmi, albums pastiprina Hērtona argumentus, bet tikpat labi var būt, ka tā ir tikai viena no Goringa dīvainībām, vai arī, kā es teicu Hērtonam, Gorings vāc materiālus grāmatai, kurai būtu jāpārspēj de Kvīnsija darbs. Jebkurā gadījumā, tā nav mūsu darī�ana.

27. un 28. oktobris. Vēl joprojām ir ceļavēj�, ejam labi. Dīvaini, cik gan viegli cilvēks aiziet no dzīves un tiek aizmirsts! Tibsu gandrīz neviens vairs nepiemin. Haisons pārcēlās uz viņa kajīti, un dzīve rit tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Ja uz galdiņa kajītes stūrī nestāvētu misis Tibsas �ujma�īna, mēs vispār varētu aizmirst, ka nelaimīgā ģimene kādreiz ir eksistē�jusi.

�odien uz kuģa atkal notika incidents, kaut gan, par laimi, ne visai nopietns. Viens no mūsu baltajiem matro�iem bija nokāpis kravas telpā, lai paņemtu rezerves tauvas rituli, kad pēk�ņi lūkas vāks uzkrita viņam uz galvas. Viņ� paspēja iz�glābties, paraujoties sānis, bet tik un tā viņam ir tik stipri savainota kāja, ka tagad matrozis gandrīz nemaz nevarēs strā�dāt līdz pa�ām kuģojuma beigām. Sprie�ot pēc viņa vārdiem, negadījums ir noticis viņa pavadoņa nēģera nevērības dēl. Toties nēģeris aizbildinās ar spēcīgo �ūpo�anos. Lai kāds ari nebūtu notiku�ā iemesls, tagad kuģa jau tā nepilnā komanda ir kļuvusi vēl vājāka.

Nelaimes, kas mūs nepārtraukti piemeklē, �ķiet, ir atstāju��as nomāco�u iespaidu ari uz Hērtonu: viņ� ir pazaudējis savu parasto labo garastāvokli un dzīvesprieku. Vienīgi Gorings ir saglabājis mo�u garu. Es ievēroju, ka viņ� joprojām savā kajītē strādā pie kartes. Viņa jūrniecības zinā�anas noderēs, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks ar Haisonu.

29. un 30. oktobris. Joprojām ejam ar labu ceļavēju. Viss ir mierīgi un nav ko pierakstīt.

31. oktobris. Slimība un ceļojuma traģiskās epizodes tik loti ir samaitāju�as manu nervu sistēmu, ka mani satrauc pat pa�i nenozīmīgākie notikumi. Es tikai ar grūtībām spēju no�ticēt, ka esmu tas pats cilvēks, kur� Antietamā kaujas karstu�mā, zem spēcīgas lo�u uguns veica operāciju, kurai nepiecie��ama ārkārtīga precizitāte. Es nervozēju kā bērns.

Vakar nakti, kad sardze jau kādas �etras reizes bija apgrie�zusi smil�u pulksteni, es gulēju pussnaudā, veltīgi pūlēdamies iegrimt atspirdzino�ā miegā. Gaismas manā kajītē nebija, bet mēness stari iespīdēja caur iluminatoru, veidojot uz durvīm sudrabotu, trīsuļojo�u apli. Es pusmiegā skatījos uz to un miglaini apzinājos, ka, jo vairāk es iegrimstu nemanā, jo vairāk tas pakāpeniski izplūst un kļūst blāvāks.

Pēk�ņi viss mans miegs pazuda, kā nebijis � pa�ā apļa centrā parādījās neliels, tum�s priek�mets. Elpu aizturējis, es nekustīgi gulēju un turpināju novērot. Pakāpeniski priek�mets kļuva arvien lielāks un skaidrāks, un beidzot es saskatīju roku, kura tika uzmanīgi iebāzta puspievēro durvju spraugā, roku, kurai, kā es ar �ausmām pamanīju, nebija pirkstu. Duivis klusi atvērās, un tūlīt pēc rokas parādījās Goringa galva. Mēness gaisma krita tie�i viņam sejā, veidojot spocīgu, neskaidru oreo�lu, uz kura fona asi izcēlās vina vaibsti. Man �ķita, ka es vēl nekad nebiju redzējis tik velni�ķīgu un ne�ēlīgu sejas izteiksmi. Vina plati ieplestās acis meta zibeņus, sātanisks smaids atsedza baltos zobus, bet taisnie, melnie mati bija burtiski saslēju�ies stāvus virs zemās pieres.

�ī pēk�ņā ielau�anās tik stipri mani satrauca, ka es, pie visām miesām trīcēdams, pielēcu kojā sēdus un ķēru pēc revolvera. Gorings tūlīt pat loti pieklājīgā formā atvainojās par negaidīto parādī�anos, un man kļuva loti neērti par savu pār�steidzību. Viņ�, nabadziņ�, mocījās ar zobu sāpēm un ienāca palūgt opija tinktūru, zinot, ka man līdzi ir aptieciņa. Kas attiecas uz viņa neganto sejas izteiksmi, tad jāteic, ka viņ� vispār nav nekāds skaistulis, un cilvēkam ar sabojātiem ner�viem spokainā mēnesgaismā ir viegli iztēloties visādas �ausmas.

Es iedevu Goringam divdesmit pilienus tinktūras, un viņ�, sirsnīgi man pateicies, aizgāja. Pārsteidzo�i, cik nomāco�u iespaidu uz mani ir atstājis �is nenozīmīgais incidents. Visu dienu es jutos pretīgi�

�ajā vietā es savos pierakstos izlai�u veselu mūsu ceļojuma nedēlu. Pa to laiku nekas ievērības cienīgs nenotika, un manas dienasgrāmatas lappuses �ajos datumos ir piepildītas ar visādu nebūtisku sīkumu aprakstiem.

7. novembris. Visu ritu mēs ar Hērtonu nosēdējām uz pakaļējā klāja. Ieejam dienvidu platuma grādos, klust arvien siltāks. Pēc mūsu aprēķiniem, esam veiku�i jau divas tre�daļas ceļa. Cik gan mēs būsim priecīgi ieraudzīt Taho zaļos krastus un uz visiem laikiem pamest �o nelaimīgo kuģi!

�odien, lai nedaudz izklaidētu Hērtonu un īsinātu laiku, es viņam izstāstīju �o to no savas pagātnes. Cita starpā es viņam pavēstīju arī to, kādā veidā ieguvu savā īpa�umā melno akmeni, un, parakņājies vecās mednieku jakas sānkabatā, iz�vilku to un parādīju savam sarunbiedram. Mēs pārliecāmies pār akmeni, aplūkojot dīvainās vadziņas uz tā virsmas, un tajā brīdī es pamanīju, ka kāds mums ir aizsedzis sauli. Tas bija Gorings. Viņ� stāvēja mums aiz muguras un pāri mūsu galvām cie�i skatījās uz akmeni. Es nezinu kāpēc, bet viņ� izskatījās loti satraukts, kaut arī centās to neizrādīt. Vienu vai divas reizes viņ� ar savu vienīgo pirkstu norādīja uz manu suvenīru, pirms spēja saņemties un pajautāt, kas tas ir par priek�metu un kā tas ir nokļuvis pie manis. Jautājums tika uzdots tik rupjā tonī, ka es katrā ziņā būtu apvainojies, ja nezinātu, cik loti ekscentrisks ir �is subjekts. Es atkārtoju viņam visu, ko biju stāstījis Hērtonam. Gorings klausījās ar saspringtu uzmanību, bet pēc tam pajautāja, vai man ir zināms, kas tas ir par akmeni. Es atbildēju noliedzo�i un piebildu, ka man ir zināms tikai par tā kosmisko izcelsmi. Gorings pavaicāja, vai esmu mēģinājis pārbaudīt, kādu iespaidu akmens atstāj uz nēģeriem. Es teicu, ka ne.

��� Iesim un uzzināsim, ko par to teiks mūsu melnais draugs pie stūresrata, � Gorings ierosināja.

Viņ� paņēma akmeni, piegāja pie matro�a, un viņi abi sāka to uzmanīgi aplūkot. Es redzēju, kā matrozis �estikulēja un satraukti māja ar galvu, it kā apstiprinādams kaut ko, un kā viņa sejā parādījās visdziļākā pārsteiguma un godbijības izteik�sme. Drīz vien Gorings ar akmeni rokā atgriezās pie mums.

��� Nēģeris teica, � viņ� paziņoja, � ka tā ir nekam nede�rīga, bezvērtīga lieta, kas ir pelnījusi, lai to izmestu aiz borta.

Tad Gorings atvēzējās un, protams, būtu izmetis manu suvenīru okeānā, ja vien aizmugurē stāvo�ais nēģeru matrozis nepielektu viņam klāt un nesagrābtu aiz rokas. Pārliecinājies, ka viņam neizdosies piepildīt savu nodomu, Gorings nometa akmeni uz klāja un ar ārkārtīgi neapmierinātu sejas izteiksmi nokāpa lejā, lai nedzirdētu manus visai asos pārmetumus. Matrozis pacēla suvenīru un, zemu paklanījies un ar zīmēm izrādīdams dziļu cieņu, pasniedza to man.

Ir grūti atrast izskaidrojumu �ai epizodei. Es arvien vairāk sliecos domāt, ka Gorings ir sava veida maniaks. Bet tai pat laikā, kad es domāju par to, kādu iespaidu akmens atstāja uz matrozi, kādu cieņu Marta baudīja plantācijā un cik ļoti, redzot akmeni, bija pārsteigts Gorings, man atliek izdarīt tikai vienu secinājumu: manā rīcībā ir kāds patie�ām varens talis�mans, kura priek�ā nēģeri izjūt visdziļāko godbijību.

Turpmāk vairs es to Goringam rokās nedo�u.

8. un 9. novembris. Laiks ir burvīgs. Visa mūsu ceļojuma laikā tikai vienu reizi uznāca neliela vētra, nepārtraukti pū� ceļavēj�. �ajās divās dienās mēs gājām ātrāk nekā jebkad agrāk.

Man patīk vērot, kā kuģa priek�gals �ķeļ viļņus, saceldams �ļakatu mākoņus! Saules stari, spie�oties tām cauri, veido neskaitāmas mazas dardedzes. �odien es vairākas stundas no vietas tīksminājos par �o lielisko skatu, stāvēdams uz baka starp �ļakatām, kuras mirdzēja visās varavīksnes krāsās.

Sprie�ot pēc visa, stūresvīrs ir izstāstījis pārējiem nēģeriem par manu brīni�ķīgo talismanu, jo viņi izrāda man vislielāko cieņu.

Vakar vakarā Haisons pievērsa manu uzmanību kādai intere�santai parādībai, acīmredzot, optiskajam apmānam. Augstu debesīs, uz ziemeļiem no mums, parādījās kaut kāds trīsstūr- veida priek�mets. Haisons paskaidroja, ka tie�i tāda izskatās Tenerifes salas kalna smaile, ja uz to lūkojas no liela atstatu�ma. Patiesībā gan �ī sala pa�laik atradās vismaz piecsimt jūdzes uz dienvidiem no mums. Iespējams, ka tas bija mākonis vai ari viena no tām dīvainajām mirā�ām, par kurām mums visiem ir gadījies lasīt.

Pieturas loti silts laiks. Haisons saka, ka viņam nav bijis ne jausmas, ka �ajos platuma grādos mēdz būt tik karsts.

Vakarā mēs ar Hērtonu spēlējām �ahu.

10.��� novembris. Kļūst arvien karstāks un karstāks. �odien, kaut gan mēs vēl esam visai tālu no kontinenta, no sauszemes atlidoja kaut kādi putni un iekārtojās uz takelā�as vantīm.

Ir tik karsts, ka mums ir slinkums ar kaut ko nodarboties. Slaistāmies pa klāju un smēķējam.

�odien pie manis pienāca Gorings un atkal uzdeva da�us jautājumus par akmeni. Es atbildēju diezgan strupi, it īpa�i tāpēc, ka nepavisam vēl nebiju piedevis viņam nekaunību, ar kādu viņ� centās atņemt man suvenīru.

11.��� un 12. novembris. Joprojām ejam labi. Es pat iedomā�ties nevarēju, ka pie Portugāles krastiem var būt tāds karstums. Uz sauszemes, neap�aubāmi, ir vēsāks. Gan matro�i, gan pats Haisons ir pārsteigti.

13. novembris. Atgadijās pavisam neparasts notikums, tik neparasts, ka to gandrīz nav iespējams izskaidrot. Vai nu Haisons ir pieļāvis grandiozu kļūdu, vai arī mūsu instrumentus ir ietekmēju�as kaut kādas magnētiskās strāvas.

Pirms pa�as rītausmas sardzes matrozis uz baka iesaucās, ka priek�ā ir dzirdams krasta bangu troksnis, bet Haisonam �ķita, ka viņ� redz krasta aprises. Kuģis izdarīja pagriezienu un, kaut ari nebija redzamas nekādas ugunis, neviens no mums ne�aubījās, ka mēs esam sasniegu�i Portugāles piekrasti ne�daudz ātrāk, kā bija paredzēts. Cik gan pārsteigti mēs bijām no rīta, ieraudzīju�i ainavu, kas pavērās mūsu priek�ā! Uz abām pusēm, cik tālu vien skatiens sniedzās, stiepās piekrastes bangu līnija. Milzīgi, zaļgani vilni vēlās viens aiz otra un sa��ķīda pret krastu, atstādami putu vērpetes. Un ko gan mēs ierau�dzījām aiz liedaga? Nevis zaļiem augiem klātu zemi un Por�tugāles piekrastes nelielās klintis, bet gan milzīgu smil�u tuks�nesi. Bez gala un malas tas pletās mūsu priek�ā, pie horizonta saplūzdams ar debesim. Lai kur ari mēs neskatītos, visur bija redzamas dzeltenas smiltis. �ur tur vidēja augsti, fantastiskas formas pakalni, bet pārsvarā skatiens slīdēja pār klajām zemes platībām, līdzenām kā biljarda galds.

Izgāju�i ar Hērtonu uz klāja, mēs paskatījāmies viens uz otru, un Hērtons sāka skali smieties. Haisons ir visai sarūgti�nāts par notiku�o un apgalvo, ka kāds ir sabojājis instrumen�tus. Nav �aubu, ka mūsu priek�ā ir Āfrika un ka pirms da�ām dienām horizonta ziemeļu pusē mēs patie�ām redzējām Tene- rifes salas smaili. Kad pie mums no sauszemes atlidoja putni, mūsu kuģis, dro�i vien, gāja garām kādai no Kanāriju grupas salām. Ja mēs bijām turpināju�i iet pa to pa�u kursu, tad tagad mums vajadzēja atrasties kaut kur uz ziemeļiem no Kabo- blanko zemesraga, pie Āfrikas kontinenta neizpētītās daļas, nepārskatāmā Sahāras tuksne�a malā. Vienīgais, ko mēs varē�jām darīt, � salabot instrumentus un turpināt ceļu paredzētajā virzienā.

Pulksten 8. 30 vakarā. Visu dienu dreifējām. Pa�laik mēs atrodamies pusotru jūdzi no krasta. Haisons pārbaudīja instru�mentus, bet tā arī nespēja saprast, kas varēja izraisīt tik neap�tveramu kjūdu to rādījumos.

�ajā vietā mana dienasgrāmata beidzas, un sava stāsta beigu dalu es rakstu pēc atminas. Domāju, ka nekļūdī�os faktu izklāstā: pārāk spilgti tie ir iespiedu�ies manā atmiņā. Tajā pa�ā naktī sākās negaiss, kas jau tik sen brieda pār mūsu galvām, un es uzzināju, ko nozīmēja visi tie notikumi, par kuriem es rakstīju kā par pilnīgi nejau�iem. Cik gan akls idiots es biju, ka nesapratu to visu jau agrāk!

Es izstāstī�u pēc iespējas sīkāk, kas notika.

Ap pusdivpadsmitiem naktī es aizgāju uz savu kajīti un jau gatavojos likties gulēt, kad pēk�ņi izdzirdēju klauvējienu pie durvīm. Es tās atvēru un ieraudzīju Goringa mazo, melnādaino kalpu. Viņ� teica, ka viņa saimnieks grib man kaut ko pavēstīt un gaida mani uz klāja. Nedaudz pārsteigts par �ādu lūgumu tik vēlā nakts stundā, es tomēr bez �aubī�anās devos aug�ā. Tiklīdz uzkāpu uz klāja, kāds man no aizmugures uzbruka, nogāza zemē un ar kaut ko aizbāza muti. Es pretojos no visa spēka, bet drīz vien mani cie�i sasaistīja, piesēja pie masta un pielika dunci pie rīkles. Es nevarēju ne iekliegties, ne pakus�tēties.

Nakts bija trāpījusies tik tum�a, ka man vēl aizvien neiz�devās saskatīt, kur� man ir uzbrucis. Tomēr pamazām manas acis pierada pie tumsas, arī mēness izlīda no mākoņiem, un es ieraudzīju, ka mani ir ielenku�i nēģeri � divi matro�i, koks un mans ceļabiedrs Gorings. Uz klāja pie manām kājām gulēja vēl kāds cilvēks, bet pār viņu krita ēna, un es nespēju saskatīt, kur� tas ir.

Viss notika loti ātri. Nebija pagājusi vēl ne minūte kop� tā brī�a, kad es uzkāpu uz trapa, un nu jau atrados pilnīgi bezpa�līdzīgā stāvoklī ar vīk�ķi mutē. Tas notika tik negaidīti, ka es tikai ar pūlēm spēju noticēt notieko�ā realitātei un apjēgt, kas par lietu. Es dzirdēju, kā bandīti satraukti sa�ukstējās savā starpā, un instinktīvi nojautu, ka runa ir par manu dzīvību. Gorings runāja valdonīgi un nikni, bet pārējie, kā man izlikās, neatlaidīgi iebilda pret viņa pavēlēm. Pēc tam visi pārgāja uz klāja pretējo pusi, no kurienes es varēju sadzirdēt tikai �uk�stus, jo pa�us bandītus aizsedza kopkajltes gaismas lūka.

Visu �o laiku līdz manīm atskanēja sardzes matro�u balsis, kuri kuģa otrā galā pļāpāja un smējās. Viņi stāvēja bariņā, neko nenojauzdami par tum�ajām lietām, kas tika kārtotas tikai kādus trīsdesmit jardus no viņiem. Ak, ja varētu kaut vai ar vienu vārdu viņus brīdināt, kaut pat par savas dzīvības cenu! Bet tas nebija iespējams. Pa debesjumu izkaisīto mākoņu starpās laiku pa laikam parādījās mēness gaisma, un tad es varēju redzēt sudraboti mirdzo�o jūru, bet aiz tās � milzīgo, noslēpumaino tuksnesi ar fantastiskajiem smil�u pakalniem.

Paskatījies lejup, es pamanīju, ka uz klāja gulo�ais cilvēks nekustas. Tie�i tajā brīdi trīsuļojo�s mēness stars apspīdēja viņa uz aug�u pavērsto seju. �ēlīgais Dievs! Vēl tagad, pēc vairāk kā divpadsmit gadiem, mana roka dreb, rakstot �īs rindas. Neraugoties uz izķēmotajiem sejas vaibstiem un izvalbītajām acīm, es uzreiz pazinu Hērtonu � jauno, dzīvespriecīgo kanto�ristu, manu labsirdīgo biedru. Nebija vajadzīgs ārsta pieredzē�ju�ais skatiens, lai pamanītu, ka viņ� ir miris. Ap kaklu savītais kabatlakals un aizbāztā mute liecināja, ka ļaundari ir izrēķi�nāju�ies ar viņu bez mazākā troksnī�a. Un tajā mirklī, kad es skatījos uz nabaga Hērtona līķi, manā galvā kā zibens spē�riens ie�āvās doma� Daudz kas vēl �ķita neizskaidrojams un mīklains, bet patiesība jau sāka ataust manā prātā.

Kop kajītes gaismas lūkas otrā pusē kāds uzrāva sērkociņu, un es ieraudzīju Goringa garo stāvu. Kvarterons bija pakāpies uz borta un turēja rokās kaut ko līdzīgu nomaskētam lukturim. Uz mirkli viņ� to pacēla gaisā, un, man par milzīgu pārstei�gumu, krastā starp smil�u pakalniem tūdaļ pat iemirdzējās atbildes zibsnis. Tas parādījās un pazuda tik ātri, ka es nebūtu to pamanījis, ja nesekotu līdzi Goringa skatiena virzienam. Viņ� atkal pacēla lukturi, un krastā par atbildi vēlreiz tika pamirk�ķināta uguntiņa. Kāpdams lejā no borta, Gorings pa�klupa, un man priekā ietrīsējās sirds: es cerēju, ka sardzes matro�i sadzirdēs viņa radīto troksni. Bet tas nenotika. Nakts bija klusa, kuģis � nekustīgs, un tas viss iemidzināja sardzes vīru modrību. Haisons, kur� pēc Tibsa nāves atbildēja par abām sardzes maiņām, bija aizgājis uz savu kajīti pāris stundas nosnausties, bet bocmanis, kur� viņu aizstāja, kopā ar diviem matro�iem stāvēja pie fokmasta. Man pie kājām gulēja nogali�nāts cilvēks, bet es pats, bezpalīdzīgs, bez iespējas pasaukt kādu palīgā, sasaistīts tā, ka virves bija iegrauzu�ās manā miesā, gaidīju �īs drāmas nāko�o cēlienu.

Tagad visi �etri rīkļurāvēji stāvēja klāja otrā pusē. Koks bija apbruņojies ar milzīgu virtuves tuteni, Gorings �ņaudzīja rokā revolveri, bet pārējiem bija parasti dun�i. Viņi bija pārlie�ku�ies pār bortu un nenolaida acis no krasta, it kā kaut ko novērodami. Un, lūk, viens no viņiem saķēra otru aiz rokas un norādīja uz kaut ko. Es paskatījos turp un pamanīju, ka no krasta uz kuģa pusi peld liels, tum�s priek�mets. Drīz vien tas iznira no tumsas, un es ieraudzīju milzīgu, cilvēku pārpil�dītu laivu. To virzīja uz priek�u divi desmiti airu.

Sardzes vīri pamanīja laivu, kad tā jau bija pienākusi pie kuģa pakaļgala, un kliegdami metās uz kuģa priek�galu. Bet bija jau par vēlu. Milzīga auguma nēģeru bars uzrāpās uz kuģa un, pēc Goringa komandas, kā varena straume izplūda pa visu klāju. Viss tika paveikts vienā mirkli. Uzbrucēji nogāza no kājām un sasēja neapbruņotos sardzes vīrus, bet pēc tam izvilka no kojām un sasaistīja gulo�os matro�us. Haisons pūlē�jās aizstāvēt �auro koridoru, kas veda uz viņa kajīti, es dzir�dēju cīņas troksni un viņa saucienus pēc palīdzības. Bet ne�viens nevarēja viņam palīdzēt, un drīz vien arī viņu atstiepa uz klāja. Pa Haisona seju no dziļas brūces pierē tecēja asins strūkla, bet viņam mutē, tāpat kā visiem pārējiem, bija iebāzts lupatu vīk�ķis.

Pēc tam nēģeri ņēmās apspriest mūsu likteni. Es nojautu, ka melnie matro�i stāsta par mani, jo viņi laiku pa laikam pamāja uz manu pusi, un viņu vārdi izsauca pārsteiguma un neticības murdoņu. Viens no matro�iem pienāca pie manis, iebāza roku manas �aketes kabatā un, izvilcis melno akmeni, pacēla to virs galvas. Tad viņ� pasniedza talismanu cilvēkam, kur� acīmredzot bija vadonis. Vadonis rūpīgi, cik nu to lāva trūcīgā gaisma, aplūkoja to, nomurmināja da�us vārdus un iedeva tuvāk stāvo�ajam karavīram. Tas apskatīja akmeni un atdeva tālāk kaimiņam � un tā līdz tam brīdim, kamēr talis�mans bija apgājis pilnu apli. Vadonis savā valodā pateica Goringam da�us vārdus, pēc kuriem kvarterons angliski uzru�nāja mani.

Kā tagad redzu �o ainu: kuģa augstos, mēnesnīcas apmir�dzētos mastus, glu�i kā sudrabotās rājas un takelā�u, meln�ādaino karavīru nekustīgo grupu, miru�o cilvēku man pie kājām, balto gūstekņu rindu, un man pretī � pretīgo metisu elegantā uzvalkā un sniegbaltā virskreklā, kas dīvaini kontras�tēja ar viņa līdzdalībnieku izskatu.

� Jūs varat apliecināt, ka es biju jūsu ap�ēlo�anas preti�nieks, � viņ� teica savā maigajā balsī. � Ja tas būtu atkarīgs no manis, jūs nomirtu tikpat ātri kā jūsu ceļabiedri. Es neizjūtu personisku naidu ne pret jums, ne pret viņiem, bet es esmu veltījis savu dzīvi baltās rases iznīcinā�anai, un jūs esat pirmais baltais cilvēks, kur� ir nokļuvis manos nagos un palicis dzīvs. Par savu izglāb�anos jūs varat pateikties savam suvenīram. Ja izrādīsies, ka tas ir tas pats akmens, ko dievina �ie nabadziņi, tā būs jūsu laime! Bet, ja mēs izkāpsim krastā un atklāsies, ka viņi ir kļūdīju�ies un akmens forma un materiāls ir vien�kār�i sakritība, tad jūs nekas vairs neglābs. Tātad pagaidām jums nekādas briesmas nedraud. Ja jūs vēlaties paņemt līdzi kaut ko no savām mantām, varat aiziet tām pakal.

Viņ� apklusa un pēc viņa komandas divi nēģeri atraisīja man rokas, bet vīk�ķi no mutes tomēr neizvilka. Pēc tam mani aizveda uz kajīti, kur es sabāzu kabatās vērtīgākās mantas, to skaitā arī kompasu un savu ceļojuma dienasgrāmatu. Tad mani, virvēs iekārtu, nolaida no klāja kādā mazā laiviņā, kas stāvēja blakus milzīgajai laivai. Sargi, atgrūdu�ies no brigan- tīnas, sāka airēt krasta virzienā.

Mēs jau bijām aizīru�ies kādus simt jardus no kuģa, kad stūres vīrs pacēla roku. Airētāji sastinga un ieklausījās. Nakts klusumā es izdzirdēju apslāpētus vaidus un ūdens �lakstienus. Tas arī ir viss, ko es zinu par savu nelaimīgo ceļabiedru likteni. Tūlīt pēc tam mums aiz muguras parādījās milzīgā laiva. Pa�mestā brigantīna lēni �ūpojās viļņos. Me�oņi no kuģa nebija neko paņēmu�i. Savu velni�ķīgo pasākumu viņi veica ar tādu pa�cieņu un svinīgumu, it kā tā būtu kāda reliģiska ceremonija.

Austrumos jau parādījās pirmā bālganā rītausmas blāzma, kad mēs izīrāmies cauri bangu joslai un sasniedzām krastu. Kādi se�i nēģeri palika pie laivām, bet visi pārējie devās uz smil�u pakalniem. Mani viņi veda sev līdzi un izturējās pret mani loti laipni, pat godbijīgi.

Iet bija grūti. Pie katra sola kājas līdz potītēm iegrima irdenajās, plūsto�ajās smiltīs. Es biju pārguris līdz nāvei, kamēr mēs nokļuvām līdz iezemie�u ciematam vai, pareizāk sakot, pilsētai � tik liela izrādījās �ī apdzīvotā vieta. Dzīvojamās mājas bija koniskas formas celtnes, līdzīgas bi�u stropiem, būvētas no sapresētām jūras zālēm, kuras kopā saturēja primi�tīva kalku java. Tas, protams, bija izskaidrojams ar to, ka �ajā piekrastē vairāku simtu jūd�u apkārtnē nebija iespējams atrast ne kādu koka gabalu, ne akmeni.

Pilsētā mūs sagaidīja milzīgs vīrie�u un sievie�u pūlis. Vini dauzīja tamtamus, auroja un spiedza. Troksnis kļuva īpa�i skals, kad vini ieraudzīja mani. Man tika adresēti neskaitāmi draudi, bet da�i manu sargu izmestie vārdi tūlīt nomierināja �o baru. Kareivīgos kliedzienus un vaimanas nomainīja apbrī�nas pilni �uksti, un viss milzīgais pūlis, ieslēdzis mūs cie�ā lokā, sāka virzīties pa pilsētas plato centrālo ielu.

Mans stāsts jau tāpat var likties dīvains un neticams, īpa�i cilvēkiem, kuri mani nepazīst. Bet fakts, par kuru es stāstī�u tagad, izsauca �aubas pat manam svainim, un tas mani loti aizvainoja. Es varu tikai ar pa�iem vienkār�ākajiem vārdiem aprakstīt to, kas notika, un izteikt pārliecību, ka gadījums un laiks pierādīs manu vārdu patiesīgumu.

Galvenās ielas centrā pacēlās liela ēka, tikpat primitīva kā visas citas, tikai daudz augstāka par pārējām. Tai apkārt slējās nevainojami nopulēta ebenkoka sēta, bet par tās vārtu rāmi kalpoja divi lieliski zemē ierakti un aug�daļā savienoti ziloņa ilkni. Durvju aili aizklāja ar zeltu bagātīgi iz�ūts audums.

Uz �o iespaidīgo celtni tad arī virzījās mūsu gājiens. Pie sētas vārtiem pūlis apstājās, un cilvēki notupās. Cilts vadoni un vecajie ieveda mani no�ogojuma iek�pusē. Gorings ne tikai pavadīja mūs, bet, pēc būtības, vadīja visu �o procedūru.

Tiklīdz mēs pietuvojāmies aizkaram, kur� aizklāja ieeju svētnīcā (sprie�ot pēc visa, tas tie�ām bija templis), man noņē�ma cepuri un novilka zābakus, un tikai pēc tam ieveda telpā. Pa priek�u soļoja cienījams vecs nēģeris, nesdams man atņem�to akmeni. Tropiskās saules stari, lauzdamies cauri garajām �ķirbām celtnes jumtā, nedaudz apgaismoja templi, veidodami uz māla grīdas platas, zeltainas joslas, kuras mijās ar tumsas joslām.

Iek�pusē svētnīca bija pat pla�āka, nekā tas varēja likties no ārpuses. Pie sienām karājās vietējo meistaru pinumi, glie�me�vāki un citi rotājumi, bet kopumā milzīgā telpa izskatījās tuk�a, ja neskaita vienīgo priek�metu tempļa centrā. Tā bija gigantiska nēģera figūra � es viņu gandrīz vai noturēju par milzīga auguma dzīvu cilvēku, kādu karali vai virspriesteri. Tikai pieejot tuvāk, es pamanīju, kā no figūras atstarojas gaisma, un pārliecinājos, ka manā priek�ā ir ar neparastu meistarību no mirdzo�a, melna akmens izcirsta statuja.

Mani pieveda pie elka, jo �is veidojums diez vai varēja būt kaut kas cits, un, uzmanīgi viņu aplūkojis, es pamanīju, ka statujai trūkst vienas auss. Sirmais nēģeris, turēdams rokā manu suvenīru, uzkāpa uz neliela soliņa, izstiepa roku un pielika Martas melno akmeni pie statujas galvas. Nebija ne mazāko �aubu, ka akmens un elkdievības galva kādreiz ir bijis viens veselums. Fragments tik labi iederējās vietā, no kuras bija at�ķelts, ka tad, kad sirmgalvis atlaida roku, auss vēl kādas pāris sekundes noturējās pie galvas, līdz iekrita nēģera pastiep�tajā plaukstā. Redzot �o skatu, klāteso�ie, godbijīgā sajūsmā kliedzot, nokrita uz grīdas, bet pūlis ārpusē, uzzinājis par rezultātiem, sāka izkliegt me�onīgus prieka un apsveikuma saucienus.

Vienā mirklī es no gūstekņa biju kļuvis par pusdievu. Mani atkal, tikai �oreiz ar triumfu, izveda cauri pilsētai. Ļaudis spraucās uz priek�u, lai varētu pieskarties manam apģērbam un savākt putekļus, kurus bija skāru�as manas kājas. Mani aizveda uz vienu no vislielākajām būdām un pasniedza cie�nastu no da�neda�ādām vietējām delikatesēm.

Tomēr es joprojām nejutos brīvs, jo pie manas būdas ieejas bija nolikti sargi � ar �ķēpiem bruņoju�ies karavīri. Visu dienu es kalu bēg�anas plānus, bet neviens no tiem man nelikās realizējams. Pilsētas vienā pusē atradās milzīgs tuksnesis, kas pletās līdz pat Tombuktu, bet otrā � jūra, kurā nekad neie�grie�as neviens kuģis. Jo vairāk es prātoju par �o problēmu, jo mazāk cerību man palika. Es pat nenojautu, cik tuvu bija mana atbrīvo�ana.

Iestājās nakts, un nēģeru kliedzieni pakāpeniski noklusa. Es gulēju uz zvērādām un vēl aizvien prātoju par savu likteni, kad būdā bez trok�ņa ienāca Gorings. Pirmajā bridi es nodo�māju, ka viņ� ir ieradies �eit, lai izrēķinātos ar mani � pēdējo vēl dzīvo cilvēku no kuģa, un, pielēcis kājās, sagatavojos par dārgu cenu pārdot savu dzīvību. Tomēr Gorings tikai pasmai�dīja, piedāvāja man atgulties iepriek�ējā vietā, bet pats apsēdās manas guļvietas otrā galā.

��� Ko jūs par mani domājat? � ar tik pārsteidzo�u jautā�jumu viņ� iesāka mūsu sarunu.

���� Ko es par jums domāju? � es gandrīz vai iekliedzos. � Es domāju, ka jūs esat pats zemiskākais, pats briesmīgākais nelietis, kāds vien jebkad ir apgānījis zemi. Ja �eit nestāvētu jūsu melnādainie sātani, es jūs no�ņaugtu pats savām rokām!

��� Nerunājiet tik skali, � bez mazākā aizkaitinājuma teica Gorings. � Es negribu, lai mūsu draudzīgo sarunu kāds iztrau�cētu. Tātad, jūs labprāt mani no�ņaugtu? � viņ� pajautāja ar ironisku smaidu. � Izskatās, ka es ļaunu atmaksāju ar labu, jo esmu atnācis palīdzēt jums aizbēgt.

��� Jūs?! � es neticīgi iesaucos.

��� Jā, es, � viņ� apstiprināja. � Tikai neiedomājieties, ka es izdaru jums kādu pakalpojumu. Es rīkojos pilnīgi konsek�venti. Man �ķiet, ka es varu runāt ar jums pavisam atklāti. Lieta ir tāda, ka es vēlos kļūt par �īs cilts karali. Protams, tas nav nekāds lielais gods, bet jūs ta�u atceraties Cēzara vārdus: labāk būt pirmajam kādā gailu ciematiņā, nekā pēdējam Romā. Jūsu no�ēlojamais akmens ne tikai izglāba jums dzīvību, bet arī sagrozīja nēģeriem galvu. Viņi uzskata, ka jūs esat ieradies no debesīm. Kamēr jūs atrodaties �eit, es nespē�u valdīt pār viņiem. Es palīdzē�u jums aizbēgt, ja reiz nav manos spēkos jūs nogalināt.

Gorings runāja mierīgā, nepiespiestā tonī, it kā alkas nogali�nāt cilvēku būtu pati dabiskākā vēlē�anās.

���� Jums, dro�i vien, ārkārtīgi gribas mani izjautāt, � viņ� pēc pauzes turpināja, � un tikai lepnums piespie� jūs klusēt. Kaut gan, tas neko nemaina. Es tāpat jums pazino�u �ādus tādus faktus, kurus būtu lietderīgi uzzināt baltajiem cilvēkiem, kad jūs pie viņiem atgriezīsieties, ja vien jums palaimēsies atgriezties. Piemēram, par jūsu nolādēto akmeni. Ja var ticēt leģendai, �ie nēģeri kādreiz ir biju�i muhamedāņi. Vēl Muha�meda dzīves laikā viņa sekotāju vidū notikusi �ķel�anās. Mu�hamedāņu mazākā dala, tie, kuri at�ķēlās, devās projām no Arābijas un galu galā �ķērsoja visu Āfriku. Trimdā viņi paņēma sev līdzi savas iepriek�ējās reliģijas svēto relikviju � lielu melna akmens gabalu no Mekas. �is akmens, kā jūs, dro�i vien, zināt, bija meteorīts un krītot bija sa�ķēlies divās dalās. Viens gabals vēl joprojām atrodas Mekā. Otra, lielākā dala, tika aiznesta uz berberu zemi, kur prasmīgs meistars tai pie��ķīra tādu formu, kādā jūs �odien to redzējāt. �ie ļaudis ir pēcte�i tiem musulmaņiem, kuri at�ķēlās no Muhameda. Vi�ņiem veiksmīgi izdevās saglabāt savu relikviju visos ilgsto�ajos klejojumos, un beidzot viņi apmetās �ajā vietā, kur tuksnesis viņus aizsargā no ienaidniekiem.

���� Ret auss? � es nenocietos.

���� Tas ir visa �ī stāsta turpinājums. Pirms da�iem gadu simtiem dala cilts atkal atdalījās un devās uz dienvidiem. Viens no nēģeriem, vēlēdamies, lai viņus pavadītu veiksme, naktī ielavījās svētnīcā un at�ķēla statujai ausi. Kop� tā laika nēģeru vidū dzīvo leģenda, ka kādā jaukā dienā tā atgriezīsies pie viņiem. Cilvēku, kur� nolaupīja ausi, bez �aubām, noķēra kāds vergu tirgotājs, un akmens kopā ar viņu nonāca Amerikā, kur vēlāk nejau�i nokļuva jūsu rokās, un jums tika tas gods pie�pildīt pareģojumu.

Gorings atbalstīja galvu uz rokām un da�as minūtes klusēja, nogaidīdams, vai es kaut ko neteik�u. Kad viņ� atkal ierunājās, viņa sejas izteiksme dīvaini izmainījās. Līdz �im viņ� runāja bezmaz vai vieglprātīgā tonī. Tagad vina sejā atspoguļojās nelokāmība un apņēmība, bet balsī skanēja ne�ēlīgas, gandrīz naidīgas notis.

� Es gribu, � viņ� teica, � lai jūs nodotu manu vēstījumu visai baltajai rasei � varenajai pavēlnieku rasei, kuru es ienīstu un nicinu. Pasakiet baltajiem, ka divdesmit gadus es ar baudu esmu lējis viņu asinis, iznīcināju viņus tik ilgi, līdz kamēr papilnam neizbaudīju slepkavo�anas prieku. Es savu darbu darīju nemanāmi, neizraisot nekādas aizdomas, viegli apkrāp�dams jūsu policijas modrību. Tomēr izrādās, ka atriebība ne�sniedz nekādu gandarījumu, ja tavs ienaidnieks nezina, no kā rokas viņ� ir kritis. Tāpēc jūs būsiet mans sūtnis. Skatieties, � viņ� pastiepa savu sakropļoto roku, � to izdarīja baltā cilvēka nazis. Mans tēvs bija baltais, bet māte � verdzene. Pēc tēva nāves māte tika atkal pārdota, un es, pavisam vēl bērns bū�dams, pats savām acīm redzēju, kā viņu līdz nāvei pēra ar pletnēm, lai atradinātu no manierēm un iemaņām, kādas viņai bija ieaudzinājis tās miru�ais saimnieks. Mana jauniņā sieva ari� ak, mana sieva! � Un viņ� sāka trīcēt. � Bet lai tas paliek. Es devu zvērestu un esmu to turējis, ļūs varat izsekot manam ceļam no Menas līdz Floridai un no Bostonas līdz Sanfrancisko. Tas ir iezīmēts ar pēk�ņiem nāves gadījumiem, kuru izmeklē�ana vienmēr noveda policiju strupceļā. Es karoju ar visu balto rasi tie�i tāpat, kā baltie gadu simtiem ilgi karo�ju�i ar melno rasi. Beidzot, kā jau es teicu, man apnika izliet asinis. Bet ikviena baltā cilvēka seja man joprojām izraisīja riebumu, un es nolēmu atrast drosmīgus un brīvus nēģerus, savienot viņu dzīvi ar savējo, attīstīt viņos apslēptos talantus un radīt di�enas melnās civilizācijas kodolu. �ī doma pilnībā pārņēma mani: divus gadus es ceļoju pa visu pasauli, meklē�dams saviem mērķiem noderīgu cilti, un gandrīz jau sāku zaudēt cerības tādu atrast. Man nebija nekādu ilūziju, ka uz garīgu atdzim�anu būtu spējīgi sudānie�i, kas tirgojās ar ver�giem, cilvēcisko pa�cieņu zaudēju�ie a�anti vai amerikanizē�ju�ies Libērijas nēģeri.

Reiz, atgriezdamies no saviem neveiksmīgajiem meklēju�miem, es nejau�i sastapu �o lielisko tuksne�a iemītnieku cilti un nolēmu saistīt savu likteni ar viņiem. Bet pirms tam, es, atriebības instinkta vadīts, vēl pēdējo reizi devos uz Savieno�tajām Valstīm un atgriezos no turienes ar "Svēto jaunavu".

Kas attiecas uz mūsu kuģojumu, tad jūs dro�i vien esat jau sapratis, ka tas biju es, kas sabojāja kompasus un hrono�metrus. Ar savu nebojāto instrumentu palīdzību es vienīgais noteicu kuģa kursu, un mani melnie draugi pie stūresrata pakļāvās tikai man.

Es izgrūdu Tibsa sievu pār bortu. Ko?! Jūs esat pārsteigts un drebat? Sen jau bija laiks jums pa�am to saprast. Es gribēju caur �ķērssienu jūs no�aut, bet, diem�ēl, jūs tai laikā neatra- dāties savā kajītē. Vēlāk es vēlreiz mēģināju to izdarīt, bet, diem�ēl, jūs pamodāties. Es no�āvu Tibsu un, manuprāt, ne visai slikti radīju pa�nāvības iespaidu. Nu, bet tad, kad mēs nokļuvām līdz piekrastei, viss pārējais jau vairs nesagādāja nekādas grūtības. Es pavēlēju nogalināt visus, kas bija uz kuģa, bet jūsu akmens izjauca manus plānus. Pēc manas kategoriskas prasības kuģis netika izlaupīts. Neviens nevarēs teikt, ka mēs esam pirāti. Nē, mēs darbojamies principu vārdā, nevis kaut kādu zemisku motīvu vadīti.

Es izbrīnīts klausījos �ī cilvēka grēksūdzi, kur� uzskaitīja savus noziegumus tik klusā un mierīgā balsī, it kā runa būtu par pa�ām ikdieni�ķākajām lietām. Es vēl tagad redzu, līdzīgi kādreiz skatītam atbaido�am murgam, kā viņ� sē� uz manas guļvietas malas, un primitīvās lampas mirguļojo�ā gaisma ap�spīd viņa mironīgi bālo seju.

� Nu, bet tagad, � Gorings turpināja, � vairs nav nekādu �ķēr�ļu jūsu bēg�anai. Mani bērni�ķīgi naivie padotie nosprie�dīs, ka jūs atkal esat devies uz debesīm, no kurienes pirms tam nolaidāties. Pū� krasta vēj�. Es esmu sagatavojis jums laivu ar nepiecie�amajiem pārtikas un ūdens krājumiem. Varat ne��aubīties, ka esmu parūpējies par visu, jo man loti gribas tikt no jums vaļā. Piecelieties un sekojiet man.

Un viņ� izveda mani no būdas. Sargi bija vai nu atsaukti, vai ari Gorings bija iepriek� ar viņiem visu sarunājis. Mēs bez �ķēr�ļiem izgājām cauri pilsētai un �ķērsojām smil�u līdze�numu. Es no jauna izdzirdēju jūras rēkoņu un ieraudzīju garo, balto bangu joslu. Krastā divi cilvēki kārtoja nelielas laivas takelā�u. Tie bija tie pa�i matro�i, kuri piedalījās mūsu ceļo�jumā.

� Nogādājiet viņu neskartu pāri bangu joslai, � Gorings pavēlēja.

Matro�i ielēca laivā, ievilka mani sev līdzi un iestūma laivu jūrā. Uzvilku�i grotburu un klīveru, mēs atgājām no krasta un veiksmīgi �ķērsojām bangu vērpetes. Pēc tam mani kom�panjoni, nepateiku�i uz atvadām ne vārda, ielēca ūdenī. Ceļa�vēj� aiztrauca mani nakts melnumā, bet tik un tā man izdevās saskatīt viņu galvas � divus melnus punktiņus �, kad viņi peldēja uz krastu.

Atskatījies atpakaļ, es pēdējo reizi ieraudzīju Goringu. Viņ� stāvēja smil�u pakalna virsotnē. Viņam aiz muguras lēca mē�ness, un uz tā fona skaidri izcēlās kalsnā, stūrainā figūra. Gorings kā sajucis vicināja rokas. Iespējams, ka viņ� sūtīja man atvadu sveicienus, bet tajā brīdī es biju pārliecināts, ka viņa �esti ir naida pilni. Visticamāk, kā es vēlāk par to bie�i domāju, viņā ar jaunu spēku uzliesmoja asinskārais instinkts, kad viņ� saprata, ka es vairs neesmu viņa varā. Lai kā arī tas nebūtu, tie�i tādu es pēdējo reizi redzēju Septimiusu Goringu, kuru, kā es ceru, nekad vairs neieraudzī�u.

Es detalizēti neaprakstī�u savu vientulīgo kuģojumu. Centos nokļūt līdz Kanāriju salām, bet piektajā dienā mani uzņēma angļu un afrikāņu kuģniecības kompānijai piedero�ā tvaikoņa "Monrovija" komanda. Izmantojot gadījumu, es gribu izteikt visdziļāko pateicību kapteinim Stornovejam un viņa virsnie�kiem. Viņi izturējās pret mani loti labi no brī�a, kad es nokļu�vu pie viņiem uz tvaikoņa, līdz pat izkāp�anai Liverpūlē, kur pārsēdos Gujona kompānijas kuģī, kas gāja uz Ņujorku.

Un tā, lūk, es atkal atrados savas ģimenes lokā. Bet es viņiem gandrīz neko nestāstīju par to, ko man nācās pārdzīvot. Man bija grūti par to runāt, turklāt, kad es centos kaut ko pastāstīt, viņi man tik un tā neticēja. Tagad es visus man zināmos faktus, neizlai�ot ne mazāko sīkumu, nododu publi�kas vērtējumam, un man ir pilnīgi vienalga, vai man noticēs, vai ne. Es ķēros pie spalvas tikai tāpēc, ka manas plau�as kļūst ar katru dienu vārgākas un es jūtu, ka man jau vairs nav tiesību klusēt.

Manā paziņojumā viss ir svēta patiesība. Paņemiet Āfrikas karti. Nedaudz augstāk virs Kaboblanko zemesraga, kur no kontinenta galējā rietumu punkta krasta līnija stiepjas uz zie�meļiem, joprojām pār saviem melnādainajiem pavalstniekiem valda Septimiuss Gorings, ja vien atmaksa jau nav nākusi pār viņa galvu. Bet netālu no krasta, jūras dibenā, atdusas Hērtons, Haisons un citi nelaimīgie no brigantinas "Svētā jaunava", un viņiem pāri, rēkdami un �ņākdami, pret krasta karstajām, dzeltenajām smiltīm mū�īgi triecas zaļganie viļņi.

���� Vai visi ir savās vietās? � kapteinis jautāja.

��� Tie�i tā, ser, � atbildēja palīgs.

���� Sagatavoties atie�anai!

Tas notika tre�dienas rītā pulksten deviņos uz tvaikoņa "Spar- tietis", kur� bija pietauvojies Bostonas ostas piestātnē. Krava jau atradās tilpnēs, pasa�ieri bija ieņēmu�i savas vietas � viss bija gatavs, lai dotos ceļā. Divreiz noskanēja brīdinājuma sirēna, pēdējo reizi no�kindēja zvans. Kuģa bugsprits vērās Anglijas virzienā, un sutas �ņāk�ana ma�īnās liecināja, ka tvaikonis ir gatavs sākt savu trīs tūksto�u jūd�u garo ceļu. Tas stāvēja, no�stiepis pietauvotās troses, glu�i kā medību suns pavadu.

Es esmu visai nervozs cilvēks, un tā ir mana nelaime. Lite�rāta sēdo�ais dzīvesveids ir pastiprinājis manī neveselīgo tiek�smi pēc vientulības, kura jau kop� bērnības bijusi viena no iezīmīgākajām mana rakstura īpa�ībām. Stāvēdams uz trans�atlantiskā tvaikoņa aug�ējā klāja, es kvēli nolādēju nepiecie��amību, kura spieda mani atgriezties manu sen�u dzimtenē. Matro�u kliedzieni, takelā�as �īkstoņa, pasa�ieru atvadu sau�cieni un pavadītāju laimīga ceļa vēlējumi � visa �ī daudzbal�sīgā kņada atstāja ārkārtīgi nepatīkamu iespaidu uz maniem nerviem. Turklāt es izjutu dīvainas skumjas. Mani vajāja vārdos neizsakāma nelaimes priek�nojauta. Pūta viegla brīze, jūra bija pilnīgi mierīga. �ķita, ka nekam nevajadzētu traucēt tāda pār�liecināta jūras ceļojumu pretinieka, kāds biju es, dvēseles līdz�svaru, bet tomēr man bija sajūta, ka atrodos kādu draudīgu, nezināmu briesmu priek�ā.

Biju ievērojis, ka cilvēkiem ar tādu pa�u saasinātu jūtīgumu kā man bie�i vien ir līdzīgas priek�nojautas un ka tās nereti piepildās. Ir pat teorija, kura izskaidro �ādu priek�nojautu ra�anos ar sava veida gai�redzību, noslēpumainu ielūko�anos nākotnē. Slavenais vācu spiritists Raumers reiz izteicās, ka savas milzīgās prakses laikā viņ� ne reizi nav sastapis pret visu pārdabisko atvērtāku cilvēku par mani. Lai kā arī tas nebūtu, es jutos dziļi nelaimīgs, kad spraucos cauri trok�ņai�najam pūlim, kur� piepildīja "Spartie�a" baltos klājus. Ja es būtu zinājis, kas mani sagaida tuvākajās divpadsmit stundās, tad, ne mirkli ne�aubīdamies, pēdējā brīdī nolēktu krastā un bēgtu projām no nolādētā kuģa.

���� Ir laiks! � iesaucās kapteinis un, aizvēris sava hrono�metra vāciņu, iebāza to kabatā.

���� Ir laiks! � atkārtoja palīgs.

�ēlabaini noskanēja pēdējais svilpiens, aizbraucēju draugi un radinieki steig�us atstāja tvaikoni. Matro�i jau novāca trapu, kad pēk�ņi no kapteiņa tiltiņa atskanēja kliedziens, un es ieraudzīju, ka piestātnē ir ieskrēju�i divi cilvēki. Abi izmisīgi māja ar rokām, un bija skaidrs, ka viņi vēlas apturēt tvaikoni.

��� Ātrāk! Ātrāk! � pūlī atskanēja kliedzieni.

���� Mazu gaitu! � pavēlēja kapteinis. � Tā turēt! Trapu!

Abi cilvēki uzlēca uz klāja tie�i tajā brīdī, kad ma�īnas

drud�ainais rāviens atgrūda tvaikoņa priek�galu no piestātnes. No klāja un krasta atskanēja pēdējie atvadu vārdi, parādījās kabatlakatiņi, un milzīgais kuģis, ūdeni kuldams, atgāja no piestātnes un majestātiski iepeldēja mierīgajā līcī.

Tā iesākās mūsu divu nedēlu ilgais ceļojums. Pasa�ieri sāka izklīst, meklēdami savas kajītes un bagā�u, bet korķu pauk�- ķē�ana salonā liecināja, ka da�s labs no satrauktajiem ceļotā�jiem mēģina mākslīgā veidā notrulināt �ķir�anās sāpes. Es pavir�i pārlaidu skatienu klājam, lai iegūtu priek�statu par saviem ceļabiedriem. Tā bija visparastākā publika, kādu visbie��āk var sastapt uz kuģiem. Neredzēju nevienu ievērības cienīgu fizionomiju. To es saku kā lietpratējs, jo sejas � tā ir mana specialitāte. Ieraudzījis oriģinālu seju, es domās noplūcu to, glu�i kā botāniķis ziedu, un aiznesu sev līdzi, lai brīvā brīdī nesteidzoties izanalizētu iegūtos iespaidus, klasificētu tos, pie�vienotu atbilsto�u etiķeti un ievietotu savā mazajā antropo�loģiskajā muzejā. �oreiz nebija nevienas ievērības cienīgas sejas: kādi divdesmit jauni amerikāni, kuri devās uz Eiropu, da�i cienījami padzīvoju�i laulāti pāri, divi vai trīs baznīcas kalpotāji, darījumu cilvēki, jaunas dāmas, komivoja�ieri, angļu aristokrāti � raksturīgā okeāna tvaikoņa raibā publika.

Es novērsos no viņiem un sāku noraudzīties Amerikas krastos, kuri arvien vairāk attālinājās; pēk�ņi mani savā varā pārņēma atminas, un es sajutu maiguma uzplūdus pret zemi, kura bija devusi man pajumti. Klāja vienā galā atradās daudz ceļasomu, koferu un visvisdādu mantu, kas vēl nebija nolaistas tilpnē. Izjuzdams parastās alkas pēc vientulības, es aizlīdu aiz �īs kaudzes, apsēdos pie pa�a borta uz troses rituļa un iegrimu melanholiskos sapņos.

No domām mani iztraucēja kāda vīrie�a �uksti.

���� Lūk, te ir nomaļa vietiņa, � izdvesa balss man aiz muguras. � Sēdies, te mēs varēsim netraucēti aprunāties.

Ielūkojies spraugā starp divām milzīgām lādēm, es ierau�dzīju, ka bagā�as grēdas otrajā pusē apstāju�ies tie pa�i ļaudis, kuri pēdējā brīdī bija ieradu�ies uz tvaikoņa. Es biju paslēpies bagā�as mantu ēnā, un viņi mani nepamanīja. Runātājs bija gar�, loti tievs cilvēks ar zilgani melnu bārdu un bezkrāsainu seju. Mani pārsteidza viņa nervozās kustības un uzbudinātais izskats. Viņa biedrs, maza auguma resnītis, izskatījās lieti�ķs un apņēmības pilns; mutē viņam rēgojās cigārs, bet pār roku bija pārmests viegls, plats mētelis. Abi ba�īgi vērās apkārt, it kā gribētu pārliecināties, ka tuvumā nav nevienas dzīvas dvē�seles.

��� Vieta ir pilnīgi piemērota, � mazākais piekrita.

Viņi apsēdās uz kaut kāda saiņa ar muguru pret mani, un es neviļus nokļuvu nepatīkamā situācijā, jo biju spiests noklau�sīties sve�u sarunu.

��� Nu, Miller, � ierunājās garākais, � mums tomēr izdevās uzdabūt to uz tvaikoņa.

��� Jā, � piekrita tas, kur� tika nodēvēts par Milleru. � Viss beidzās laimīgi.

���� Daudz netrūka, ka viss būtu pajucis.

��� Par to labāk nerunā, Flenigen, gandrīz vai iekūlāmies ķezā.

���� Tie nu gan būtu biju�i mēsli, ja mēs nokavētu kuģi.

���� Un kādi vēl! Visi mūsu plāni būtu sabruku�i.

��� Viss būtu aizlidojis pie velna, � mazais cilvēciņ� piekrita un vairākas reizes pēc kārtas sirdīgi ievilka cigāra dūmus.

���� Tā man ir �eit, � atkal ierunājās Millers.

���� Parādi man.

���� Bet ja nu pēk�ņi kāds mūs novēro?

���� Nē, gandrīz visi ir nogāju�i lejā.

��� Jābūt uzmanīgiem, jo mēs ar pārāk daudz ko riskējam, � piezīmēja Millers, atlocīdams uz viņa rokas pakārto mēteli. Tad viņ� no mēteļa apak�as izvilka kaut kādu melnu priek��metu un nolika to uz klāja. Paskatījies uz �o mantu, es �aus�mās pielēcu kājās. Par laimi, abi sarunbiedri bija tik ļoti aiz�ņemti ar savām darī�anām, ka mani nepamanīja. Viņiem būtu vajadzējis tikai pagriezt galvu, un gaismas strēlē starp saiņiem viņi būtu ieraudzīju�i manu bālo seju.

Jau pa�ā sarunas sākumā mani pārņēma smagas priek��nojautas. Tās pilnībā apstiprinājās, kad es ieraudzīju melno priek�metu � apmēram kubikpēdu lielu �etrstūrainu kastīti. Tā bija izgatavota no tum�a koka un apsista ar varu, un at�gādināja pistoļu futrāli, tikai bija daudz augstāka. Bet manu uzmanību saistīja kāda neparasta palīgierīce uz kastes, kas vedināja uz domām par pistoli. Tā atgādināja kaut ko līdzīgu �autenes gailim, pie kura piestiprināta aukla. Līdzās tam uz vāka bija redzama neliela kvadrātveida atvere.

Garākais vīrietis � Flenigens, kā viņu nosauca sarunas biedrs, � pieplaka ar aci pie atveres un ar ļoti norūpēju�os izskatu vairākas minūtes kaut ko vērīgi pētīja kastītes iek�pusē.

���� Manuprāt, viss ir kārtībā, � viņ� beidzot noteica.

���� Es centos to nekratīt, � atbildēja resnītis.

��� Ar tik delikātām lietām vajag ari delikāti apieties� Mil- ler, ieber tur visu, kas vajadzīgs.

Mazais cilvēciņ� parakņājās savā kabatā un izvilka no turie�nes nelielu papīra paciņu. Attinis to, viņ� izkratīja uz plaukstas apmēram pussauju bālganas, graudainas vielas un pa vāka atveri iebēra to kastē. No turienes atskanēja kaut kādi dīvaini klaudzieni, un abi sarunas biedri apmierināti pasmaidīja.

���� Nekas ļauns nav noticis, � teica Flenigens.

���� Viss ir pilnīgā kārtībā, � atsaucās viņa biedrs.

���� Css! �urp kāds nāk. Aiznes kasti uz mūsu kajīti. Kaut tikai mūs nesāktu turēt aizdomās! Citādi kāds vēl sāks to pētīt un nejau�i nospiedīs gaili.

��� Nu ja, lai kur� arī nespiestu, iznākums būs viens un tas pats, � paziņoja Millers.

��� Ja kādam ienāks prātā nospiest gaili, viņ� būs velni�ķīgi apstulbis! � ar tādiem kā draudīgiem smiekliem noteica garais.

���� Es gribētu redzēt viņa fizionomiju! Uzskatu, ka mantiņa ir lieliski uztaisīta!

���� Kur nu vēl labāk, � piekrita Millers. � Man teica, ka tu pats esi visu izdomājis. Vai tā ir?

���� Jā, gan atsperi, gan slīdo�o aizslēgu.

���� Nebūtu slikti izņemt patentu tavam izgudrojumam.

Viņi atkal iesmējās aukstiem, griezīgiem smiekliem, pacēla

ar varu apsisto kastīti un noslēpa to zem Millera platā mēteļa.

����� Ejam lejā, aiznesīsim to uz kajīti, � teica Flenigens.

����� Līdz vakaram tā tikpat nebūs mums vajadzīga, un tur tā būs dro�ībā.

Millers piekrita. Sadevu�ies rokās, viņi devās prom pa klāju un nozuda lūkā, aiznesot sev līdzi noslēpumaino kastīti. Pēdē�jais, ko es dzirdēju, bija Flenigena norādījums nest to pēc iespējas uzmanīgāk un neatsist pret bortu.

Tagad es vairs nevaru pateikt, vai ilgi vēl nosēdēju uz tro�u rituļa. Tas, ko izdzirdēju, izraisīja manī �ausmas, un turklāt man kļuva nelabi � sākās jūras slimība.

Atlantijas okeānam raksturīgā �ūpo�anās atsaucās gan uz tvaikoni, gan pasa�ieriem. Es biju pavisam bezspēcīgs kā garīgi, tā ari fiziski, un iegrimu pilnīgā sastingumā, no kura mani izrāva mūsu lieliskā bocmaņa balss.

� Esiet tik laipns, ser, � viņ� teica, � mēs gribam aizvākt no klāja visus �os krāmus.

Viņa labsirdīgi parupjās manieres un veselīgā, sārtā seja tajā brīdī man �ķita vienkār�i aizvainojo�as. Ja man būtu pietieko�i daudz vīri�ķības un labi trenēti muskuli, es viņam iesistu. Bet es biju spējīgs tikai uzmest �im godīgajam jūrniekam iznīcino�u skatienu, par ko viņ� bija visai izbrīnīts, un pāriet pie cita borta. Vientulība � lūk, kas man bija nepiecie�ams. Vientu�lība, lai varētu ļauties pārdomām par briesmīgo noziegumu, kur� tika iecerēts manu acu priek�ā. Viena no glāb�anas laivām izrādījās nolaista zemāk par pārējām un karājās diezgan zemu virs klāja. Man ie�āvās prātā laimīga doma. Uzrāpos uz borta, iekāpu tuk�ajā laivā un apgūlos tās dibenā. Virs manis pletās zilas debesis un, kuģim �ūpojoties, reizēm manā redzes lokā iekļuva bezānmasts. Beidzot es biju palicis vienatnē ar savu jūras slimību un savām domām.

Centos atsaukt atmiņā noklausīto sarunu. Varbūt tai bija pavisam cita jēga nekā tā, kuru es centos tai pie�ķirt? Saprāts man teica, ka nekādas citas jēgas nevarēja būt. Izanalizēju da�ādus faktus, no kuriem veidojās pierādījumu ķēde, un centos pārliecināt sevi, ka tic neko nepierāda. Bet nē, visi ķēdes posmi bija savās vietās. Vispirms jau tas dīvainais veids, kā tic divi nokļuva uz tvaikoņa, izvairoties no bagā�as apskates muitā. Pats uzvārds "Flcnigens" man atgādināja par fenijiem [4] , kurpretim vārds "Millers" vedināja uz domām par nihilismu un politiskām slepkavībām. Tad vēl abu noslēpumainā uzvedība, frāze, ka visi viņu plāni būtu izjuku�i, ja viņi nokavētu tvaikoni, viņu ba�as tikt pamanītiem; visbeidzot, �ķiet, vissmagākais pierādījums � mazā kastīte ar gaili un drūmais joks par tā cilvēka pārsteigumu, kur� nejau�i to nospiestu. Vai tad nebija skaidrs, ka manā priek�ā bija pārdro�i sazvērnieki, iespējams, pat kaut kādas politiskas organizācijas biedri, un ka vini gatavojas veikt �au�a�līgu upurē�anu, ne�ēlojot ne sevi, ne pasa�ierus, ne tvaikoni? Bālganie graudi, kurus viens no viņiem iebēra kastē, bija vai nu detonators, vai ari degauklas aizstājējs. Es pavisam skaidri sadzirdēju dīvaino troksni kastē � iespējams, ka to radīja kaut kāds smalks mehānisms. Bet ko gan viņi gribēja teikt, runājot par �o vakaru? Vai tie�ām viņi ir nolēmu�i piepildīt savu bries�mīgo nodomu jau pa�ā pirmajā mūsu ceļojuma vakarā? No �īs domas man �ermuļi pārskrēja pār kauliem, un es uz kādu laiku aizmirsu par savu jūras slimību.

Es jau teicu, ka esmu gļēvulis. Turklāt man trūkst ari pil�soniskās drosmes. Divi �ādi trūkumi reti ir apvienoti vienā cilvēkā. Es pazinu daudzus cilvēkus, kuri baidījās no sāpēm, bet tai pat laikā izcēlās ar vīri�ķību un neatkarīgu domā�anas veidu. Diem�ēl, garie mierīgas un vientulīgas dzīves gadi bija manī radīju�i slimīgas bailes no jebkuras noteiktas rīcības, bailes pievērst sev uzmanību, un, lai cik dīvaini tas ari nebūtu, �īs bailes ņēma manī virsroku pat pār pa�saglabā�anās instin�ktu. Jebkur� cits cilvēks, nokļuvis manā stāvokli, nekavējoties būtu gājis pie kapteiņa, izstāstījis viņam par savām ba�ām un ļāvis kapteinim rīkoties pēc saviem ieskatiem. Bet es, pateico�ties savam raksturam, ar �ausmām domāju par �ādu iespēju. Jau tikai doma par to, ka man tiks pievērsta vispārēja uzma�nība, ka mani sāks nopratināt nepazīstams cilvēks, ka man nāksies uzstāties ziņu pienesēja lomā, konfrontējot ar diviem pārgalvīgiem sazvērniekiem, � jau tikai doma par to man �ķita briesmīga. Bet ja nu tomēr es klūdos? Kādā stāvoklī es nokļū��u, ja izrādīsies, ka maniem apvainojumiem nav nekāda pama�ta? Nē, man jānogaida. Uzmanīgi novēro�u abus rīkļurāvējus, kā ēna seko�u katram viņu solim. Darī�u visu, lai tikai neno�nāktu muļķīgā situācijā.

Pēk�ņi man ienāca prātā, ka, iespējams, tie�i �ajā brīdī sazvērnieki gatavo kaut kādas jaunas ļaunprātības. Nervu uzbudinājums pat novērsa kārtējo jūras slimības lēkmi, un es biju spējīgs piecelties un izrāpties no laivas. Viegli grīļodamies, klimtu pa klāju uz salona pusi, nolēmis noskaidrot, ar ko nodarbojas mani rīta pazinās. Tikko biju satvēris trapa margas, kad, man par lielu pārsteigumu, kāds man draudzīgi uzsita uz pleca, turklāt tik stipri, ka daudz netrūka, un es būtu nokāpis lejā lielākā steigā, nekā to pieļauj mana pa�cieņa.

���� Hemond, tas esi tu? � atskanēja balss, kura man �ķita pazīstama.

��� Mans Dievs! � pagriezies es iesaucos. � Diks Mērtons! Sveiks, vecais!

�ī tik�anās patie�ām bija laimīga nejau�ība. Man nudien bija vajadzīgs tie�i tāds cilvēks kā Diks � labsirdīgs, gudrs un apņēmības pilns. Es dro�i varēju viņam visu izstāstīt un būt pārliecināts, ka viņ� ar sev raksturīgo veselo saprātu ieteiks, kā man rīkoties. Jau tajā laikā, kad es mācījos otrajā klasē Hārovā, Diks bija mans pastāvīgais padomdevējs un aizstāvis.

Viņ� uzreiz ievēroja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

��� Kas tev ir noticis, Hemond? � viņ� labsirdīgi apvaicājās. � Tu esi bāls kā līķis. Vai jūras slimība?

��� Ne tikai tas, � es atbildēju. � Nedaudz pastaigāsimies, Dik, es gribu ar tevi parunāties! Dod man roku.

Atbalstījies uz Dika spēcīgās rokas, es sāku steberēt viņam blakus, bet nevarēju saņemties iesākt sarunu.

��� Vai gribi cigāru? � viņ� piedāvāja, pārtraukdams klusumu.

���� Paldies, nē, � es atbildēju. � Dik, �ovakar mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem.

���� Bet tas ta�u nenozīmē, ka tev �obrīd jāatsakās no cigā�ra, � Diks mierīgi piezīmēja, vērīgi palūkodamies uz mani no savu izspūru�o uzacu apak�as. Viņ�, bez �aubām, nodo�māja, ka es neesmu pie pilna prāta.

��� Dik, tas nepavisam nav smieklīgi, � es turpināju. � Zvē�ru tev, ka es runāju pilnīgi nopietni. Nejau�i esmu uzzinājis par briesmīgu sazvērestību, kuras mērķis ir iznīcināt mūsu tvaikoni un visus tā pasa�ierus.

Stingri ievērojot notikumu secību, izklāstīju viņam savākto pierādījumu virkni.

���� Nu, Dik, � es noslēgumā teicu, � ko tu tagad domā, bet pats galvenais, ko, pēc tavām domām, man vajadzētu darīt?

Man par lielu pārsteigumu, viņ� sāka no sirds smieties.

��� Ja es �o stāstu izdzirdētu no kāda cita, nevis no tevis, � viņ� paziņoja, � tad varbūt arī nobītos. Bet tu, Hemond, vien�mēr no mu�as izpūt ziloni. Atkal izpau�as tava vecā vājība. Atceries, kā tu skolā zvērēji, ka vestibilā esi redzējis spoku, bet pēc tam izrādījās, ka tas bija tavs pa�a attēls spogulī? Kam gan būtu vajadzība iznīcināt tvaikoni? � viņ� turpināja.

���� Lielo politisko dū�u uz kuģa nav, tie�i otrādi, vairums pasa��ieru ir visparastākie amerikāni. Turklāt mūsu racionālajā deviņpadsmitajā gadsimtā pat visnelabojamākie noziedznieki izvairās ziedot savu dzīvību. Nav �aubu, ka tu esi viņus pār�pratis un noturējis par elles ma�īnu fotoaparātu vai kādu citu pilnīgi nekaitīgu mantu.

����� Nebūt ne, � es atbildēju, aizskarts vārīgākajā vietā.

���� Baidos, drīzumā tu pārliecināsies, ka es neko nepārspīlēju un esmu tev visu atstāstījis pilnīgi precīzi, tikai tad jau būs par vēlu! Turklāt tamlīdzīgu kastīti es vēl nekad nebiju redzējis. Sprie�ot pēc tā, kā vini ar to rīkojās un kā par to runāja, esmu pārliecināts, ka tajā ir paslēpts kaut kāds sare�ģīts mehānisms.

����� Nu, ja jau tu to uzskati par neapgā�amu pierādīju�mu, � Diks piezīmēja, � tad tev katrā vīstoklī, kurā ietītie produkti sāku�i bojāties, vajadzētu saskatīt torpēdu.

���� Bet vienam no �iem cilvēkiem uzvārds ir Flenigens, � es iebildu.

���� Nedomāju, ka tamlīdzīgam pierādījumam tiesā būtu liela nozīme, � attrauca Diks. � Bet es jau esmu izsmēķējis ci�gāru. Ko tu teiktu, ja mēs dotos uz salonu un izdzertu kādu pudeli sarkanvīna? Pie viena tu varētu parādīt man tos abus, ja vini tur būs.

������� Labi. Es esmu nolēmis visu dienu nenolaist no viņiem acis, � es paziņoju. � Tikai neskaties pārāk uzkrīto�i, lai viņi nemana, ka tiek novēroti.

���� Neuztraucies, � Diks mani mierināja, � es uzvedl�os kā nevainīgs jēriņ�.

Mēs pametām klāju un iegājām salonā.

Pie milzīgā galda telpas vidū bija salasījusies visai daudz- skaitllga sabiedrība. Pasa�ieri noņēmās ar nepaklausīgajiem sakvojā�iem, uzkoda, lasīja vai citādi izklaidējās. To, kurus mēs meklējām, �eit nebija. Pametu�i salonu, mēs apstaigājām visas kajītes, bet bez panākumiem. "�ēlīgais Dievs!" es nodo�māju. "Varbūt, ka �ajā brīdī viņi atrodas kaut kur mums zem kājām � tilpnē vai ma�īntelpā � un gatavojas likt lietā savu velni�ķīgo izgudrojumu!"

Tad jau labāk uzzināt visļaunāko, nekā dzīvot neziņā!

���� Viesmīl, vai te ir vēl kādi pasa�ieri? � Diks pajautāja.

���� Jā, ser, divi ir smēķējamā istabā, � tas atbildēja.

��� Nelielā, toties mājīgā un grezni iekārtotā smēķējamā istaba atradās blakus bufetei. Mēs atvērām durvis un iegājām iek�ā. Atvieglojuma nopūta izlauzās no manām krūtīm. Es ieraudzīju Flenigena mironīgi bālo seju ar stingajām acīm un cie�i saknieb�tajām lūpām. Viņam pretī sēdēja Millers. Abi spēlēja kārtis un dzēra vīnu. Es ar elkoni piegrūdu Dikam, liekot saprast, ka mūsu meklējumi ir vainagoju�ies ar panākumiem, un pēc tam mēs ar visnepiespiestāko izskatu apsēdāmies viņiem blakus. Sazvērnieki mūs nepagodināja pat ne ar skatienu. Es sāku viņus uzmanīgi vērot. Viņi spēlēja "napoleonu".

Vini abi bija smalki �īs spēles lietpratēji, un es nevarēju nesajūsminātics par pa�savaldī�anos, ar kādu �ie cilvēki, slēp�dami savu briesmīgo noslēpumu, aukstasinīgi vāca garo mastu vai ķēra karalieni. Nauda ātri pārceļoja no viena pie otra, bet melnbārdainajam acīm redzami neveicās. Beigu beigās viņ� aizkaitināts nometa kārtis galdā, izlamājās un paziņoja, ka viņam nenāk ne prātā turpināt spēli.

������� Lai es esmu nolādēts, ja vēl ļau�os �ai stulbajai nodar�bei! � viņ� iesaucās. � Piecu apļu laikā man ne reizes nebija vairāk par divām kārtīm no viena masta!

���� Nekas, � atbildēja vina biedrs, savākdams vinnēto nau�du. � Zaudēt vai vinnēt da�us dolārus � kāda gan tam vairs būs nozīme pēc tā, kas notiks �ovakar?!

Mani pārsteidza �ī nelie�a nekaunība, bet es ar pa�u bez�kaislīgāko izskatu turpināju pētīt griestus un malkot vīnu. Jutu, ka Flenigens ar savām vilka acīm vērīgi pēta mani, pārbau�dot, vai �is mājiens nav izraisījis manī aizdomas. Pēc tam viņ� kaut ko pa�ukstēja savam biedram, bet ko tie�i, es nedzir�dēju. Acīmredzot tas bija brīdinājums, jo Millers dusmīgi atcirta:

���� Muļķības! Ko es gribu, to arī runāju! Tie�i pārmērīga piesardzība var pazudināt visu lietu.

����� Kā rādās, tu neesi ieinteresēts panākumos, � atteica Flenigens.

���� Nekā tamlīdzīga, � noburk�ķēja Millers. � Tu lieliski zini, ka, ja reiz es izdaru likmi, tad ceru vinnēt. Bet nevienam pasaulē neļau�u sevi norāt un apsaukt. Es vēl vairāk par tevi esmu ieinteresēts mūsu lietas panākumos.

���� Viņ� vārījās no dusmām un kādu laiku nikni kūpināja cigāru. Viņa kompanjons tai laikā pārmaiņus skatījās te uz Diku Mērtonu, te uz mani. Sapratu, ka atrodos līdzās cilvē�kam, kur� ir spējīgs uz visu, ka viņam pietiek tikai pamanīt kaut visniecīgāko manu lūpu trīsē�anu, un viņ� tai pa�ā brīdī mani no�miegs. Tomēr man izdevās saglabāt daudz lielāku pa�savaldību, kā es būtu varējis sagaidīt no sevis tik grūtos apstākļos. Kas attiecas uz Diku, tad viņ� palika nesatraucams un bezkaislīgs kā ēģiptie�u sfinksa.

Vairākas minūtes smēķējamā istabā valdīja klusums, ko pārtrauca tikai kār�u �vīkstoņa, kuras Millers jauca, pirms ielika tās kabatā. Viņ� joprojām izskatījās sadusmots. Iemetis izsmēķi pelnutraukā, viņ� izaicino�i paskatījās uz savu pava�doni un pagriezās pret mani:

��� Vai jūs nevarētu pateikt, ser, kad krastā saņems pirmās ziņas par mūsu tvaikoni?

Tagad viņi abi skatījās uz mani, un kaut arī es, iespējams, mazliet nobālēju, tomēr atbildēju mierīgā balsī:

��� Domāju, ser, ka pirmās zinas par mūsu kuģi tiks saņem�tas tad, kad mēs sasniegsim Kvīnstaunu.

��� Ha-ha-ha! � saniknotais cilvēciņ� iesmējās. � Es zināju, ka jūs tā atbildēsiet. Nespārdi mani zem galda, Flenigen, es to ciest nevaru. Es zinu, ko daru. Jūs maldāties, ser, � viņ� turpināja, atkal pagriezdamies pret mani, � dziļi maldāties.

��� Iespējams, ka par mums jau ātrāk paziņos kāds pretim�nāko�s kuģis, � Diks izteica pieņēmumu.

���� Nē, nebūt ne kuģis.

��� Laiks ir lielisks, � es piezīmēju. � Vai tad kuģi nepa�manīs, kad tas ieradīsies galapunktā?

��� To es nesaku, bet par mums izdzirdēs daudz agrāk un citā vietā.

���� Un kur tad? � Diks painteresējās.

��� To es jums neteik�u. Bet �odien vēl līdz tumsai kļūs zināms, kur mēs atrodamies, turklāt visneparastākajā, visnoslē�pumainākajā veidā. � Un viņ� atkal iekikinājās.

��� Iesim labāk uz klāja, � norūca Flenigens. � Tu esi par daudz ieķēris, un tas nolādētais konjaks ir atraisījis tev mē�li. � Sagrābis Milleru aiz rokas, viņ� gandrīz ar varu izveda viņu no smēķējamās istabas, un mēs dzirdējām, kā viņi, klup�dami pret pakāpieniem, pa trapu uzkāpa uz klāja.

�� Nu, ko tu tagad teiksi, Dik? � es jautāju no uztraukuma aiz�ņaugtā balsī.

Bet mans draugs joprojām izskatījās nesatricināms.

��� Ko es teik�u? Tie�i to pa�u, ko viņa biedrs. Vai mazums, ko cilvēks nesarunā dzērumā? Viņ� jau pa gabalu smirdēja pēc konjaka.

���� Nieki, Dik! Tu ta�u redzēji, kā tas otrais centās viņu apklusināt!

���� Protams. Bet viņ� vienkār�i nevēlējās, lai viņa draugs muļķotos sve�u cilvēku klātbūtnē. Iespējams, ka pundurītis ir

vājprātīgais, bet tas otrs � sanitārs, kuram uzdots vinu uzma�nīt. Tas ir pilnīgi iespējams.

��� Ak, Dik, Dik! � es iesaucos. � Kā gan tu vari būt tik akls! Vai tad tu neredzi, ka katrs vinu vārds apstiprina manas aizdomas?

���� Nieki, veco zēn, � mierīgi iebilda Diks. � Tu pats sasprindzini sev nervus. Nu, kāda gan jēga ir visā �ajā velna bū�anā? Nez kādā noslēpumainā veidā kļūs zināms, kur mēs atrodamies?

���� Es tev pateik�u, ko viņ� ar to domāja! � es iesaucos, satverdams Dika roku. � Kaut kāds zvejnieks pie Amerikas krastiem pēk�ņi jūrā ieraudzīs uzliesmojumu un tālu atblāzmu. Lūk, ko viņ� ar to domāja!

��� Es nekad nebūtu domājis, Hemond, ka tu esi tāds idiots, � norūca Diks. � Ja tu sāksi pie�ķirt nozīmi katra pļēgura muldē�anai, tad drīz vien izdomāsi kaut ko vēl nejēdzīgāku. Labāk sekosim viņu piemēram un iziesim uz klāja. Manuprāt, tev ir nepiecie�ams svaigs gaiss. Es esmu pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā ar tavām aknām. Jūras ceļojums nāks tev par labu.

�� Ja man izdosies palikt dzīvam līdz mūsu brauciena bei�gām, � es nokunkstēju, � tad apsolos nekad vairs neceļot. �obrīd jau tiek klāts galds, tā ka nav nekādas jēgas doties uz klāju. Es palik�u lejā un izpako�u savas mantas.

��� Ceru, ka līdz vakariņām tavs noskaņojums uzlabosies, � piezīmēja Diks un aizgāja. Es vientulībā nodevos drūmām pār�domām, līdz lielā gonga skaņas aicināja mūs uz salonu.

Pats par sevi saprotams, ka pēc �īs dienas notikumiem mana ēstgriba nebūt nebija uzlabojusies. Neraugoties uz to, es tomēr automātiski apsēdos pie galda un sāku ieklausīties apkārtējo pļāpā�anā. Salonā atradās apmēram simt pirmās klases pasa�ieru, un, kad pasniedza vīnu, balsu murdoņa, sajaukdamās ar �ķīvju �ķindē�anu, pārauga īstā kņadā.

Biju apsēdies starp loti resnu un nervozu dāmu krietni gados un maza auguma klīrīgu garīdznieku. Viņi necentās iesaistīt mani sarunā. Ierāvos savā �aulā un vēroju ceļabiedrus. Diks sēdēja kādu gabalu no manis un pārmaiņus pievērsa uzmanību te vistas filejai, kura atradās �ķīvī viņam priek�ā, te pa�pārliecinātai jaunai dāmai, kura sēdēja viņam līdzās. Kapteinis Dovijs pildīja saimnieka pienākumus mūsu pusē galdam, bet kuģa ārsts � pretējā.

Ar lielu prieku pamanīju, ka Flenigens sē� gandrīz man pretī. Kamēr vien varēju paturēt viņu acīs, es zināju, ka, kaut arī īslaicīgi, briesmas mums nedraud. Viņ� sēdēja, savilcis savu drūmo seju neiedomājamā grimasē, kurai, pēc viņa domām, vajadzētu radīt sirsnīga smaida iespaidu. Es pamanīju arī to, ka viņ� loti daudz dzēra; tik daudz, ka bija jau stipri iereibis vēl pirms deserta pasnieg�anas. Viņa draugs Millers sēdēja da�as vietas tālāk. Viņ� maz ēda un izskatījās nemiera pār�ņemts.

����� Manas dārgās dāmas, � ierunājās mūsu labsirdīgais kapteinis, � es ceru, ka uz mana kuģa jūs jutīsieties kā mājās. Par d�entlmeņiem es neuztraucos. Viesmīl, �ampanieti! Par ceļavēju un ātru ceļojumu! Esmu pārliecināts, ka mūsu draugi Amerikā pēc kādām astoņām vai deviņām dienām uzzinās par mūsu sekmīgu iera�anos galapunktā.

Es pavēros sev apkārt un paspēju pamanīt zibenīgu skatie�nu, kuru Flenigens raidīja savam līdzzinātājam. Viņa plānajās lūpās rotājās nelaimi vēsto�s smaids.

Salonā turpinājās dzīvas sarunas. Tika runāts par politiku, par jūru, par izklaidē�anos, par reliģiju. Es turpināju klusēt, kaut arī biju uzmanīgs klausītājs. Pēk�ņi man ie�āvās prātā, ka nebūtu slikti sākt sarunu par jautājumu, kur� visu laiku nelika man mieru. Es varētu par to ieminēties it kā starp citu, bet kapteinim tas liktu saausīties. Turklāt, vērojot sazvērnieku sejas, man izdotos noskaidrot, kādu iespaidu uz viņiem atstās mani vārdi.

Pēk�ņi salonā iestājās klusums. Acīmredzot, tēmas, kuras izraisīja vispārēju interesi, bija izsmeltas. Brīdis bija piemērots.

������� Atļaujiet man pavaicāt, kaptein, � es iesāku, paliekda�mies uz priek�u un cenzdamies runāt pēc iespējas skaļāk,

���� kā jūs attiecaties pret feniju manifestiem?

Kapteiņa jau tā sārtā seja svētā sa�utumā tum�i nosarka.

���� Feniji ir nicināmi gļēvuli. Viņi ir dumji un netikumī�gi, � viņ� atbildēja.

���� Nelie�u banda, kuri neuzdro�inās spēlēt ar atklātām kārtīm un ķeras pie tuk�iem draudiem, � piebilda uzpūtīgs ve�uks, kur� sēdēja līdzās kapteinim.

��� Ak, kapteini! � iesaucās mana korpulentā kaimiņiene.

���� Jūs ta�u nedomājat, ka viņi ir spējīgi, piemēram, uzspri�dzināt tvaikoni?

���� Uzspridzinātu arī, ja tikai varētu. Bet es esmu pārlie�cināts, ka manu kuģi viņi neuzspridzinās.

��� Vai mēs varētu uzzināt, kādus dro�ības pasākumus jūs esat veicis, lai pasargātu mūs no viņiem? � pajautāja padzī�vojis kungs no galda otra gala.

��� Mēs rūpīgi pārbaudījām visu kravu, kura tika nogādāta uz tvaikoņa.

���� Bet ja nu kāds ir ienesis spridzekli sev līdzi? � es izteicu minējumu.

��� Viņi ir pārāk gļēvi, lai riskētu ar savu dzīvību.

Līdz �im brīdim Flenigens nebija izrādījis ne mazāko inte�resi par sarunu. Bet tagad viņ� pacēla galvu un paskatījās uz kapteini.

���� Man �ķiet, ka jūs nedaudz par zemu novērtējat feni- jus, � viņ� piezīmēja. � Jebkurā slepenā organizācijā var atrast pārgalvīgus ļaudis � kāpēc lai tādi nebūtu ari feniju vidū? Daudzi uzskata par lielu godu mirt par taisnīgu lietu, kaut ari, pēc citu domām, viņi maldās.

���� Masu slepkavība nevienam nevar likties taisnīga lie�ta, � paziņoja mazais garīdznieks.

���� Parīzes bombardē�ana arī bija tie�i tāda pati masveida slepkavība, � atbildēja Flenigens, � bet, neraugoties uz to, visa civilizētā pasaule mierīgi tajā noskatījās, aizstādama bries�mīgo vārdu "slepkavība" ar daudz labskanīgāko � "kar�".

Vācie�iem �ī masu slepkavība �ķita taisnīga lieta. Tad kāpēc gan dinamīta lieto�ana nevarētu būt taisnīga lieta feniju ska�tījumā?

���� Jebkurā gadījumā, līdz �im viņi ir tikai plātīju�ies pa tuk�o, � piezīmēja kapteinis.

��� Es lūdzu piedo�anu, � iebilda Flenigens, � bet vai tad ir zināms, kas izraisīja "Doterela" bojāeju? Amerikā man gadī�jās runāt ar visai labi informētiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka uz tvaikoņa oglēs bijusi paslēpta elles ma�īna.

�� Tie ir meli, � atbildēja kapteinis. � Tiesā tika pierādīts, ka tvaikonis gāja bojā no ogļu izdalīto gāzu sprādziena. Bet labāk runāsim par kaut ko citu, jo es baidos, ka citādi dāmas nevarēs aizmigt.

Un sarunas atgriezās pie iepriek�ējām tēmām.

�īs nelielās diskusijas laikā Flenigens izteica savu viedokli loti pieklājīgi, tomēr ar tādu pārliecību, kādu es no vina nebiju gaidījis. Pats pret savu gribu sajūsminājos par cilvēku, kur� brīdi pirms iz�ķiro�ā soja ar tādu pa�savaldī�anos var runāt par lietām, kuras viņu pa�u tik cie�i skar. Kā jau es minēju, viņ� bija krietni iedzēris, bet, kaut arī viņa bālie vaigi bija ieguvu�i vieglu sārtumu, viņ� saglabāja savu parasto atturību. Kad sarunas pārgāja pie citām tēmām, viņ� apklusa un iegrima dziļās pārdomās.

Manī cīnījās vispretrunīgākās jūtas. Kā rīkoties? Piecelties un atmaskot viņus pasa�ieru un kapteiņa klātbūtnē? Vai arī palūgt kapteinim veltīt man da�as minūtes sarunai zem �etrām acīm viņa kajītē un izstāstīt viņam visu? Es jau gandrīz biju iz�ķīries par pēdējo, kad man atkal uzmācās parastā nedro�ība. Beigu beigās varēja ta�u iznākt pārpratums. Dikam es izstāstīju par visiem pierādījumiem, un tomēr viņ� man nenoticēja. Lai notiek kas notikdams, es nolēmu. Mani pārņēma dīvaina bez�rūpība. Kāpēc lai es palīdzētu cilvēkiem, kuri nevēlas pamanīt viņiem draudo�o nelaimi? Mūsu aizsardzība ta�u ietilpst kap�teiņa un viņa palīgu pienākumos, un brīdināt viņus par bries�mām nepavisam nav mūsu uzdevums. Izdzēru divas glāzes vīna un, viegli grīļodamies, izgāju uz klāja, pilns apņēmības paturēt noslēpumu savā sirdī.

Vakars bija brīni�ķīgs. Es stāvēju, ar elkoņiem atbalstījies pret bortu, un, neraugoties uz savu satraukumu, baudīju atsvai�dzino�o brīzi. Tālu rietumos, uz saulrieta ugunīgā fona, kā mazs, melns punktiņ� bija redzama vientuļa bura. Redzot �o skatu, man �ermuli pārskrēja pār kauliem � tas bija vienlaikus gan di�ens, gan briesmīgs. Virs grotmasta bikli mirdzēja vien�tuļa zvaigzne, bet ūdenī pie katra tvaikoņa dzenskrūves apgrie�ziena uzliesmoja dzirksteļu tūksto�i. Un tikai platā dūmu josla, kuru mēs atstājām aiz sevis, glu�i kā melnu lenti pie purpur- krāsas aizkara, bojāja �o brīni�ķīgo ainavu. Grūti bija noticēt, ka majestātisko mieru, kur� valdīja dabā, varēja iztraucēt viens no�ēlojams, nelaimīgs mirstīgais.

Lūkodamies zilajā dzelmē, es nodomāju � ja arī notiks pats briesmīgākais, tad labāk iet bojā �eit, nekā uz zemes agonizēt slimnīcas gultā. Cik niecīga gan �ķiet cilvēka dzīve salīdzinājumā ar dabas varenajiem spēkiem! Un tomēr visa �ī filozofija netraucēja man nodrebēt, kad, pagriezis galvu, es klāja otrā pusē ieraudzīju un bez pūlēm pazinu divas drūmas figūras. Nevarēju sadzirdēt, par ko viņi tik dzīvi sarunājās, un man neatlika nekas cits kā, pastaigājoties �urpu turpu, uzmanīgi viņus vērot.

Drīz vien uz klāja parādījās Diks, un es atviegloti uzelpoju. Ļaunākajā gadījumā noderēs arī skeptiski noskaņots sirds�draugs.

��� Nu, vecais! � viņ� iesaucās, apbalvojis mani ar dunku sānos. � Vai mēs vēl arvien neesam uzlidoju�i gaisā?

��� Pagaidām vēl ne, � es atbildēju. � Bet tas neko nepie�rāda, jo mēs vēl varam paspēt to izdarīt.

���� Nieki, veco zēn! � Diks paziņoja. � No kurienes tu esi rāvis �īs blēņas? Kas par aplamu domu! Es parunājos ar vienu no taviem iedomātajiem teroristiem. Sprie�ot pēc saru�nas, viņ� ir diezgan simpātisks un laipns puisis.

������� Dik, es ne mirkli ne�aubos, ka �iem cilvēkiem ir elles ma�īna un ka mēs visi atrodamies par mata tiesu no nāves. Es jau gara acīm redzu, kā viņi tuvina dego�u sērkociņu degauklai.

����� Nu, ja jau tu esi tik ļoti pārliecināts, � teica Diks, gandrīz sabijies no mana nopietnā toņa, � tad tev ir jāizstāsta par savām aizdomām kapteinim.

����� Tev taisnība, � es piekritu. � Tā arī jādara. Mana idiotiskā kautrība traucēja man to izdarīt jau agrāk. Esmu pārliecināts, ka tikai tas var mūs glābt.

���� Tad dodies pie viņa tūlīt pat un visu izstāsti, � Diks pieprasīja. � Bet, Dieva dēl, neiejauc mani �ajā lietā.

��� Es parunā�u ar viņu, tikko viņ� nokāps no tiltiņa, � es apsolīju, � bet pagaidām es, acis nenovēr�ot, uzmanī�u tos divus.

����� Pēc tam izstāsti man par rezultātiem, � mans draugs palūdza un, pamājis ar galvu, devās meklēt savu pusdienu galda kaimiņieni.

Palicis viens, es atcerējos par slēptuvi, kuru biju atklājis no rīta. Uzrāpos uz borta, iekāpu glāb�anas laivā un atkal apgūlos tajā. Seit es varēju apdomāt tālāko rīcības plānu un, paceļot galvu, jebkurā brīdī redzēt savus draudīgos ceļabiedrus.

Pagāja stunda, bet kapteinis joprojām atradās uz tiltiņa. Viņ� bija pilnīgi iegrimis strīdā ar vienu no pasa�ieriem � atvaļinātu jūras virsnieku � par kaut kādu sare�ģītu kuģnie�cības jautājumu. No sava novēro�anas punkta redzēju gailam sarkanas uguntiņas viņu cigāru galos. Bija tik tum�s, ka es ar pūlēm varēju saskatīt Flenigena un viņa līdzzinātāja figūras. Viņi joprojām stāvēja tajās pa�ās pozās. Uz klāja vēl �ur tur varēja redzēt kādu pasa�ieri, bet daudzi jau bija nokāpu�i lejā. Visapkārt valdīja neparasts miers. Tikai sardzes matro�u balsis un stūres rata �īkstoņa pārtrauca nakts klusumu.

Pagāja vēl pusstunda, bet kapteinis, �ķiet, vispār netaisījās atstāt tiltiņu. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka soļu troksnis uz klāja lika man nodrebēt. Es palūkojos pāri laivas malai un ieraudzīju, ka aizdomīgais pāris ir �ķērsojis klāju un apstājies gandrīz man pretī. Nakstluktura gaisma apspīdēja rīkļurāvēja Flenigena mironlgi bālo seju. Es tikai uz mirkli uzmetu viņiem skatienu, bet tomēr paspēju ievērot, ka man tik labi pazīsta�mais mētelis bija nevērīgi pārmests pār Millera roku. Ievai�dējies atslīgu laivas dibenā. Tagad es vairs ne�aubījos, ka mana liktenīgā neizlēmība būs par iemeslu divsimt nevainīgu cilvēku bojāejai.

Man bija gadījies lasīt par to, ar kādu izsmalcinātu ne�ēlību sazvērnieki izrēķinās ar spiegiem. Es sapratu, ka cilvēki, kuri riskē ar savu dzīvību, neapstāsies nekādu �ķēr�ļu priek�ā. Man atlika tikai ierauties laivas dibenā un, elpu aizturot, ieklausīties vinu �ukstos.

���� Pilnīgi piemērota vieta, � teica viens no viņiem.

��� Tev taisnība, aizvēja puse, protams, ir labāka.

���� Interesanti, vai gailis darbosies?

���� Es par to ne�aubos.

���� Mums tas jānospie� desmitos, vai ne?

���� Tie�i desmitos. Vēl ir astoņas minūtes laika.

Iestājās pauze. Pēc tam tā pati balss turpināja:

���� Vai tad vini neizdzirdēs gaiļa klak�ķi?

���� Tam nav nozīmes. Tikpat neviens vairs nepaspēs mūs aizkavēt.

���� Kas tiesa, tas tiesa. Kā gan uztrauksies tie, kurus mēs atstājām krastā!

���� Tas ir pilnīgi saprotami. Kā tev �ķiet, cik daudz laika paies, pirms viņi par mums izdzirdēs?

���� Pirmo zinu viņi saņems ne ātrāk par pusnakti.

���� Un par to viņiem būs jāpateicas man.

���� Nē, man.

���� Ha-ha-ha! To mēs vēl redzēsim.

Atkal iestājās pauze. To pārtrauca Millera draudīgais �uksts:

���� Vairs ir paliku�as tikai piecas minūtes.

Cik lēni vilkās laiks! Es varēju saskaitīt sekundes pēc savas sirds pukstiem.

��� Kādu gan sensāciju tas izraisīs krastā! � atskanēja balss.

��� Jā, avīzes sacels pamatīgu traci!

Es pacēlu galvu un atkal palūkojos pār laivas malu. Tagad vairs nepalika nekādas cerības, palīdzību nebija no kurienes gaidīt. Vai es sacel�u trauksmi, vai ne � nāve tik un tā skatās man acīs. Kapteinis beidzot nokāpa no tiltiņa. Uz klāja nebija neviena cilvēka,, ja neskaita divas drūmās figūras, kas bija paslēpu�ās laivas ēnā.

Flenigens turēja rokā pulksteni ar atvērtu vāciņu.

���� Vēl paliku�as trīs minūtes, � viņ� noteica. � Noliec kasti uz klāja.

���� Nē, labāk nolikt to uz borta.

Tā bija tā pati kvadrātveidīgā kastīte.

Pēc skaņām, kuras atlidoja līdz manīm, es nopratu, ka viņi to ir noliku�i blakus glāb�anas laivai, gandrīz zem manas galvas.

Es atkal palūkojos ārā. Flenigens no papīriņa izbēra sev kaut ko uz plaukstas. Tā bija tā pati bālganā, graudainā viela, kuru es redzēju no rīta. Bez �aubām, tas bija detonators, jo Flenigens to iebēra kastītē un, tāpat kā iepriek�ējā reizē, manu uzmanību piesaistīja kaut kādas dīvainas skaņas.

���� Vēl pusotra minūte, � teica Flenigens. � Kur� raus aukliņu � tu vai es?

���� Es, � atbildēja Millers.

Viņ� stāvēja uz ceļiem un turēja rokā auklas galu. Flenigens, rokas uz krūtīm sakrustojis, sastindzis stāvēja viņam aiz mu�guras ar drūmas apņēmības izteiksmi sejā.

Mani nervi neizturēja.

����� Apstājieties! � es skali iekliedzos, pielēkdams kājās. � Apstājieties, neprātīgie cilvēki!

Viņi pārsteigumā atkāpās. Spo�s mēness apspīdēja manu bālo seju, un es ne�aubos, ka pirmajā brīdī viņi noturēja mani par spoku.

Tagad es izjutu varonības uzplūdus, jo biju aizgājis pārāk tālu un atkāpties bija par vēlu.

������� Kains tika nolādēts, � es iesaucos, � kaut gan viņ� nogalināja tikai vienu cilvēku! Vai tie�ām jūs gribat aptraipīt savu sirdsapziņu ar divsimt cilvēku asinīm?

���� Viņ� ir sajucis prātā, � noteica Flenigens. � Laiks ir pagājis. Miller, spied!

Es nolēcu uz klāja.

��� Jūs to nedarīsiet!

��� Nebāziet degunu citu darī�anās, jums uz to nav nekādu tiesību!

��� Ir gan. Jūs pārkāpjat gan cilvēku, gan Dieva likumus.

��� Tā nav jūsu darī�ana. Vācieties projām!

���� Ne par ko! � es iesaucos.

���� Lai viņ� ir nolādēts, �is puisis. Uz spēles ir likts pārāk daudz, lai mēs varētu atļauties ceremonēties. Es viņu pieturē�u, Miller, bet tu spied gaili.

Nāko�ajā brīdī es jau locījos īra dzel�ainajos apkampienos. Pretoties bija veltīgi: viņa rokās jutos kā zīdainis. Viņ� pie�spieda mani pie borta tā, ka es nevarēju pat pakustēties.

����� Nu! � viņ� iekliedzās. � Rīkojies, viņ� mums vairs netraucēs!

Es jutu, ka stāvu uz mū�ības sliek�ņa. Acis man aizmiglo- jās, bet es tomēr pamanīju, ka bandīta līdzdalībnieks piegāja pie liktenīgās kastes, noliecās pār to un atkal satvēra auklu. Kad viņ� to parāva uz savu pusi, es nomurmināju lūg�anu. Bija dzirdams ass klik�kis, un tūlīt pēc tā atskanēja kaut kāda dīvaina, skrāpējo�a skaņa. Gailis nolaidās, viena no kastes sieniņām tajā pa�ā brīdī atdalījās un� no tās izspurdza divi zilganpelēki pasta balo�i!

Atlicis vairs izstāstīt pavisam nedaudz, vēl jo vairāk tāpēc, ka man nav visai patīkami runāt par �o tēmu: viss �is noti�kums ir pārāk muļķīgs un apkaunojo�s. �ķiet, ka vislabāk būtu ar cieņu pazust no skatuves un atdot savu vietu "NewYork He�rald" sporta komentētājam. Lūk, izvilkums no raksta, kur� bija publicēts laikrakstā drīz pēc mūsu aizbrauk�anas no Amerikas:

"Jaunumi balo�u sacīkstēs.

Pagāju�ajā nedēlā notika oriģinālas sacīkstes starp diviem balo�iem. Viens no tiem piederēja D�onam H. Flenigenam no Bostonas, bet otrs � cienījamajam Lovelas pilsonim Jeremijam Milleram. Viņi abi jau sen sacen�as savā starpā uzlabotas balo�u sugas radī�anā. Vietējā sabiedrība par �īm sacīkstēm izrādīja milzīgu interesi, un par balo�iem bija iemaksātas kriet�nas naudas likmes.

Starts notika uz transatlantiskā tvaikoņa "Spartietis" klāja tā atie�anas dienas vakarā pulksten desmitos, kad kuģis atradās apmēram simts jūdzes no krasta. Par uzvarētāju tiktu atzīts balodis, kur� pirmais atlidotu mājās. Sportistiem nācās ievērot lielu piesardzību, jo da�i kapteiņi ar aizspriedumiem izturas pret sporta sacensībām un nepieļauj to norisi uz kuģa.

Neraugoties uz nelieliem sare�ģījumiem, kuri radās pa�ā pēdējā brīdī, putni tika izlaisti gandrīz precīzi pulksten desmi�tos. Millera balodis loti izvārdzināts ielidoja Lovelā nāko�ajā rītā, bet Flenigena balodis pazuda bez vēsts. Personām, kas lika uz �o balodi, atliek apmierināties ar apziņu, ka sacensības noritēja visgodīgākajā veidā. Balo�i atradās īpa�i konstruētā būrī, kuru varēja atvērt tikai ar speciālas atsperes palīdzību. Smalka palīgierīce izslēdza jebkuru iespēju tī�uprāt sakropļot balo�u spārnus un lāva barot putnus caur atveri kastes vākā.

Turpmāka �ādu sacensību rīko�ana veicinās balo�u sporta popularitāti Amerikā. Tamlīdzīgi ma�i patīkami at�ķiras no tām cilvēku izturības demonstrācijām, kuras pēdējos gados klust arvien bie�ākas un ap kurām ir tik neveselīga a�iotā�a."

���� Mans dārgais draugs, dzīve ir nesalīdzināmi brīnumai�nāka nekā viss, ko cilvēks spēj radīt savā iztēlē, � teica �erloks Holmss, kad mēs sēdējām pie kamīna viņa Beiker- strltas dzīvokli. � Ir daudz patiesībā pilnīgi banālu lietu, kuras mums nekad pat prātā neienāktu, ja mēs abi spētu, rokās saķēru�ies, izlidot pa logu, planēt virs �īs milzu pilsētas un, noceļot jumtus, ielūkoties mājās, tad redzēto � neparastās sakritības, nodomus, pārpratumus, neizskaidrojamos notiku�mus, kas, vijoties cauri vairāku paaud�u dzīvēm, ir novedu�i pie absolūti neticama rezultāta, � mēs varētu salīdzināt ar visizsmalcinātāko sacerējumu, kam ta�u piemīt zināma nosa�cītība un jau iepriek� apsvērts atrisinājums. Un tad �is sace�rējums mums �ķistu bāls un triviāls.

��� Jums tomēr neizdevās mani pārliecināt, � es atbildēju. � Tās lietas, par kurām mēs lasām avīzēs, parasti tiek izklās�tītas diezgan atklātā un raupjā stilā. Policijas atskai�u naturā�lisms ir sasniedzis galējo robe�u, bet tas nebūt nenozīmē, ka �ie ziņojumi būtu kaut nedaudz interesanti vai mākslinieciski.

���� Lai sasniegtu pilnvērtīgu reālisma iespaidu, ir nepie�cie�ama rūpīga atlase un zināma savaldība, � Holmss norā�dīja. � Tie�i tā pietrūkst policijas atskaitēm, kurās pārlieku daudz vietas atvēlēts nejaukām miertiesne�a sentencēm, nevis detaļām, kas vērīgam lasītājam atklātu lietas būtību. Ticiet man, nekas nav nabadzīgāks par banalitāti.

Es smaidot pa�ūpoju galvu.

������� Ir saprotams, kāpēc jūs tā domājat. Skaidrs, ka jūsu situācijā, kad jūs konsultējat un palīdzat atrisināt neglābjami samud�inātas lietas triju kontinentu iemītniekiem, jūs nemitīgi saskaraties ar visdīvainākajām un fantastiskākajām parādībām. Bet varbūt mēģināsim izdarīt praktisku eksperimentu � paska�tīsimies, piemēram, kas �eit rakstīts, � es teicu, paceldams no grīdas rīta avīzi. � Ņemsim pirmo virsrakstu, kas paga�dīsies: "Vīrs cietsirdīgi izturas pret sievu." Tam seko pussleja teksta, bet man, pat nelasot, ir skaidrs, ka tur ir viss sen zināmais. Neap�aubāmi tur figurē cita sieviete, �ūpība, iekaus�tī�ana, zilumi, līdzjūtības pārpilna māsa vai dzīvokļa saimniece. Pat bulvāru skribents nespētu sacerēt ko banālāku.

���� Baidos, ka �is piemērs ir visai neveiksmīgs, un arī visa jūsu argumentācija, � Holmss teica, ieskatīdamies avīzē. � Tā ir Dendesa �ķir�anas lieta, un ir sagadījies, ka es nodarbojos ar da�u sīku �īs lietas apstākļu noskaidro�anu. Tas vīrs izrā�dījās nedzērājs, nebija arī nekādu citu sievie�u. Sieva sūdzējās par to, ka viņam bijis paradums pēc katras maltītes izņemt zobu protēzi un sviest viņai ar to. Jums nāksies piekrist, ka diez vai kas tamlīdzīgs ienāktu prātā vidusmēra novelistam. Ņemiet �ņaucamo tabaku, doktor, un atzīstieties, ka esmu jūs nolicis uz lāpstiņām kopā ar visu jūsu piemēru.

Viņ� pasniedza man senlaicīgu tabakdozi ar lielu ametistu uz vāciņa. �īs mantiņas krā�ņums tik loti nesaderēja kopā ar mana drauga pieticīgajām para�ām, ka es nespēju atturēties, nepaudis savu izbrīnu.

��� Jā, es pavisam piemirsu, ka mēs neesam tiku�ies vairākas nedēļas, � viņ� atbildēja. � Tā ir maza piemiņa un pateicība no Bohēmijas karaļa par manu palīdzību Irēnas Adleres vēstu�ļu lietā.

���� Bet gredzens? � es jautāju, skatīdamies uz iespaidīgo briljantu, kas mirdzēja Holmsa pirkstā.

����� Holandes karaliskās ģimenes dāvana. Tā gan bija tik delikāta lieta, ka man nav tiesību neko izpaust pat jums, kaut arī jūs tik laipni esat uzņēmies aprakstīt da�us manus necilos sasniegumus.

��� Vai pa�laik jūs nodarbojaties ar kādu lietu? � es ieinte�resēts jautāju.

���� Ir kādas desmit, divpadsmit, bet nekā interesanta. Parei�zāk sakot, katra no tām ir savā ziņā svarīga, bet sev es tur nesaskatu nekā aizraujo�a. Redziet, es atklāju, ka tie�i neno�zīmīgās lietas man dod pla�as iespējas novērojumiem, smalkai cēloņu un seku analīzei. Un tas jau ir vienīgais, kas pie�ķir burvību izmeklē�anai. Lielie noziegumi visbie�āk ir loti vien�kār�i, jo nopietnu likumpārkāpumu iemesli parasti ir acīm redzami. Bet manās pa�reizējās lietās nav nekā saisto�a, ja nu vienīgi kāds visai samud�ināts kamols Marselā. Kaut gan iespē�jams, ka nepaies pat da�as minūtes un manās rokās būs kas aizraujo�āks, jo man �ķiet, ka es redzu vienu no savām klientēm.

To teikdams, viņ� piecēlās no krēsla, piegāja pie loga un vēroja kluso Londonas ieliņu. Paskatījies viņam pār plecu, es ielas pretējā pusē ieraudzīju stāvam liela auguma sievieti ar iespaidīgu ka�okādas boa un lielu, pūkainu spalvu pie koķeti uz vienas auss no�ķiebtās cepures. No �o kuplo bruņu apak�as viņa tramīgi lūkojās mūsu logos, nervozi burzīdama rokās cimdus, un likās, pēdējiem spēkiem turējās, lai tūlīt nedrāztos �urp. Tad viņa strauji � tā, kā peldētājs metas ūdenī, � traucās pāri ielai, un spalgi ieskanējās ārdurvju zvans.

����� Pazīstami simptomi, � Holmss teica, ielidinot smēķa galu kamīnā. � Neizlēmība pie ārdurvīm alla� liecina, ka runa būs par sirdslietām. Viņa grib, bet baidās prasīt padomu � acīmredzot loti kutelīga lieta. Ta�u arī tādām mēdz būt da�ā�das nianses. Ja sieviete ir dziļi aizvainota, viņa vairs ne�aubās un visticamāk � pat norauj zvana auklu. �ajā gadījumā ari paredzams mīlas stāsts, bet �ī mei�a ir ne tik daudz saniknota, cik uztraukta vai sarūgtināta. Tur jau viņa nāk. Tūlīt visas mūsu �aubas tiks izkliedētas.

Tajā brīdī pie durvīm pieklauvēja, un zēns formas tērpā pieteica mis Mēriju Saterlendu. Aiz viņa trauslās figūras vīdēja iespaidīgais dāmas stāvs. Skats bija tāds, it kā milzīgs pre�u kuģis sekotu mazam lo�a kuterim. �erloks Holmss sveica vie��ņu ar godpilnu sejas izteiksmi un aizvēra durvis. Apsēdinājis dāmu krēslā, viņ� to vērīgi un reizē � kā jau tas viņam raksturīgi � izklaidīgi nopētīja.

��� Vai jūs neesat pamanījusi, ka ar jūsu tuvredzību tik ilgi strādāt ar rakstāmma�īnu ir pārāk nogurdino�i?

����� Sākumā bija grūtāk, bet tagad es rakstu bez skatī�a�nās, � viņa atbildēja, bet pēk�ņi, apjēgu�i Holmsa vārdu jēgu, nodrebēja un izbrīnīta paskatījās uz viņu. Viņas platajā, labsir�dīgajā sejā bija lasāma galīga neizpratne.

���� Vai jūs mani pazīstat, mister Holms? � viņa iesaucās.

���� Kā gan citādi jūs to visu zinātu?

���� Kāda tam nozīme, � Holmss iesmējās. � Tā ir mana profesija � visu zināt. Laikam es esmu iemācījies redzēt to, ko citi nepamana. Ja tā nebūtu, vai tad jūs nāktu pie manis pēc padoma?

���� Es atnācu tādēļ, ka man par jums pastāstīja misis Eteri- d�a, kuras vīru jūs ātri vien atradāt, kad visi � pat polici�ja � uzskatīja, ka viņ� ir gājis bojā. Ak, mister Holms, kaut nu jūs varētu arī man tāpat palīdzēt! Es neesmu bagāta, bet tomēr man ir simt mārciņu rente gadā, un turklāt es nopelnu arī ar ma�īnrakstī�anu. Esmu gatava atdot visu, lai tikai uzzi�nātu, kas ir noticis ar misteru Gosmeru Eind�elu.

��� Kādēļ tad īsti jūs tik ļoti steidzāties pie manis pēc pado�ma? � apjautājās �erloks Holmss, skatīdamies griestos.

Mis Mērijas Saterlendas nesamākslotajā sejā atkal parādījās baiļu grimase.

��� Jā, tie�ām, es glu�i vai izlidoju no mājas, � viņa atzinās.

����� Mani saniknoja tā vienaldzība, kādu misters Vindibenks, tas ir � mans tēvs � izjuta pret �o lietu. Viņ� negribēja iet ne uz policiju, ne pie jums. Viņ� vispār neko negrib uzsākt un to vien zina, kā apgalvot, ka nekas briesmīgs nav noticis. Es to visu nevarēju izturēt, kaut kā apģērbos un metos tie�i pie jums.

���� Jūsu tēvs? � pārjautāja Holmss. � Drīzāk jau tad � patēvs. Jums ta�u ir da�ādi uzvārdi.

����� Patēvs gan. Es viņu saucu par tēvu, kaut gan tas ir smieklīgi, jo viņ� ir tikai piecus gadus un divus mēne�us vecāks par mani.

���� Un jūsu māte � vai viņa ir dzīva?

���� Jā. Māmiņa ir sveika un vesela. Es nepavisam neprie�cājos, kad viņa otrreiz apprecējās, un vēl tik drīz pēc tēva nāves. Turklāt viņa ir gadus piecpadsmit vecāka par vīru. Tētim bija lodē�anas darbnīca Totenhemkorlroudā � visai ienesīgs uzņēmums, ko mamma turpināja vadīt ar vecākā meistara mistera Hārdija palīdzību. Bet misters Vindibenks piespieda viņu darbnīcu pārdot: viņam, redziet, tā �ķita par prastu, jo viņ� ir komivoja�ieris, kas nodarbojas ar vīna pārdo��anu. Viņi dabūja �etrus tūksto�us septiņsimt mārciņu kopā ar procentiem, bet tēvs � ja viņ� būtu dzīvs � būtu pārdevis dārgāk.

Man �ķita, ka �erlokam Holmsam tūliņ apniks �is nesaka�rīgais stāsts, bet bija glu�i otrādi � viņ� klausījās īpa�i uzma�nīgi.

��� Un jūsu personīgie ienākumi � vai tie nāk no �īs sum�mas? � viņ� jautāja.

����� Nē, ser! Man ir pa�ai savs īpa�ums, ko man atstāja tēvocis Neds no Oklendas. Tas ir kapitāls Jaunzēlandes nau�dā � �etrarpus procentu gadā. Tik vien kā divarpus tūksto� mārciņu, bet es drīkstu saņemt tikai procentos.

��� Tas viss ir loti interesanti, � Holmss teica. � Saņemot simt mārciņas gadā un vēl piepelnoties, jūs, protams, varat atļauties paceļot un vēl citas izpriecas. Es uzskatu, ka ar se�desmit mārciņu ienākumu vientuļai dāmai nav jādzīvo trū�kumā.

����� Mister Holms, es varētu iztikt arī ar mazāku summu, bet jūs ta�u pats saprotat, ka es negribu būt lieka nasta saviem mājiniekiem, un, kamēr es tur dzīvoju, visu naudu atdodu ģimenei. Saprotams, tas tā ir tikai pa�laik. Misters Vindibenks katru ceturksni saņem manus procentus un atdod mātei, bet es lieliski iztieku ar ma�īnrakstī�anu. Divi pensi par lappusi, un bie�i vien es dienā paspēju uzdrukāt piecpadsmit, divdesmit lappuses.

��� Jūs man loti precīzi aprakstījāt visus apstākļus, � Holmss teica. � Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu doktoru Vatsonu. Viņa klātbūtnē jūs varat runāt tikpat atklāti kā divatā ar mani. Bet tagad esiet, lūdzu, tik laipna un sīki izstāstiet par savām attiecībām ar misteru Gosmeru Eind�elu.

Mis Saterlenda nosarka un sāka nervozi burzīt �aketes stūri.

���� Es ar vinu iepazinos gāzes vada darbinieku ballē. Agrāk vienmēr tētim sūtīja biļetes, bet tagad viņi bija mūs atcerēju�ies un atsūtīja mātei. Misters Vindibenks negribēja, ka mēs ejam uz balli. Viņ� vispār negrib, lai mēs kaut kur ietu. Ja es sāku kaut ko teikt par svētdienas skolas pikniku, viņ� paliek glu�i vai traks. �oreiz es nolēmu iet, lai tur vai kas, jo kādas viņam ir tiesības mani nelaist. Viņ� mēdz sacīt, ka nav nekādas vajadzības iet tamlīdzīgu lau�u kompānijās. Bet tur ta�u pulcē�jas visi tēva draugi! Tad viņ� teica, ka man neesot, ko vilkt mugurā, bet man ir pilnīgi jauna sarkana samta kleita. Vairāk viņ� neatrada, ko iebilst, un aizbrauca firmas darī�anās uz Franciju, bet mēs ar mammu un misteru Hārdiju � mūsu biju�o meistaru � devāmies uz balli. Tur arī es iepazinos ar misteru Gosmeru Eind�elu.

����� Varu iedomāties, ka, atgriezies no Francijas, misters Vindibenks bija loti neapmierināts par jūsu gājienu? � Holmss jautāja.

��� Nē, viņ� nemaz nedusmojās. Viņ� sāka smieties, paraus�tīja plecus un teica: "Vari aizliegt sievietei, ko gribi, viņa tik un tā visu izdarīs pēc sava prāta".

����� Skaidrs. Tātad gāzes darbinieku ballē jūs iepazināties ar d�entlmeni, kura vārds ir Gosmers Eind�els?

������� Jā, ser. Tajā vakarā es iepazinos, bet nākamajā dienā viņ� atnāca apjautāties, vai mēs labi nokļuvām mājās. Pēc tam mēs, tas ir � es un viņ� � pāris reizes kopā pastaigājāmies, bet, kad atgriezās tēvs, misters Gosmers Eind�els vairs nevarēja mūs apciemot.

���� Nevarēja? Kāpēc?

����� Redziet, tēvam nepatīk nekādi viesi, un viņ� vienmēr apgalvo, ka sievietei pilnīgi pietiek ar savas ģimenes cilvēkiem. Es gan �ai sakarā mātei teicu, ka, jā, sievietei ir vajadzīgs pa�ai savs ģimenes loks, bet man ta�u pa�laik tā nav!

���� Bet kā ar misteru Gosmeru Eind�elu? Vai viņ� nemē�ģināja jūs satikt?

����� Nedēlu vēlāk tēvs atkal gatavojās braukt uz Franciju, un Gosmers man atrakstīja, ka līdz tēva aizbrauk�anai būtu labāk, ja mēs nesatiktos. Viņ� piedāvāja tikmēr sarakstīties un rakstīja katru dienu. Es pati rītos ņēmu pastu no kastītes, tāpēc tēvs neko nenojauta.

��� Vai tobrīd jūs ar �o d�entlmeni jau bijām saderinājusies?

���� Jā, mister Holms. Mēs saderinājāmies tūlīt pēc pirmās pastaigas. Gosmers� misters Eind�els� strādā par masieri kādā kantorī Lednholstrītā un�

���� Kādā kantorī?

��� Tur jau tā nelaime, mister Holms, ka es to nezinu.

���� Un kur viņ� dzīvo?

���� Viņ� teica, ka nak�ņo kantorī.

���� Adrese jums nav zināma?

���� Nē, es zinu vienīgi to, ka tas ir Lednholstrītā.

���� Kādu adresi tad jūs rakstījāt uz savām vēstulēm?

��� Lednholstrītas pasta nodaļā uz pieprasījumu. Viņ� teica, ka uz kantori nevajag rakstīt, jo darbabiedri viņu apsmie�ot, ja uzzinā�ot, ka vēstules ir no dāmas. Es piedāvāju savas vēstules, tāpat kā viņ� savas, drukāt uz ma�īnas, bet to viņ� negribēja. Viņ� teica, ka ar manu roku rakstītās vēstules viņam ir dārgas, bet drukātās atstājot iespaidu, ka starp mums ir nostājies kāds sve�s. Redziet, mister Holms, cik loti viņ� mani mīlēja un cik uzmanīgs bija pret katru sīkumu.

��� Jā, tas par kaut ko liecina. Es vienmēr esmu bijis pārlie�cināts, ka sīkumi ir svarīgāki par visu, � Holmss teica. � Var�būt jūs atceraties vēl kādus ar misteru Gosmeru Eind�elu saistītos sīkumus?

����� Viņ� bija loti kautrīgs, mister Holms. Viņ� labprātāk gribēja ar mani pastaigāties vakarā, nevis dienā, viņam nepati�ka lieka apkārtējo uzmanība. Viņ� bija loti atturīgs un izturējās ar cieņu. Pat balss viņam bija klusa, klusa. Viņ� stāstīja, ka bērnībā bie�i esot slimojis ar angīnu un mandeļu iekaisumu, balss saites esot atslābu�as, un tādēļ viņ� runāja �ukstus. Viņ� labi ģērbās, loti vienkār�i, bet kārtīgi. Acis viņam bija loti vā�jas � tāpat kā man, tāpēc viņ� nēsāja tum�as brilles.

���� Un kas notika tad, kad jūsu patēvs misters Vindibenks atkal aizbrauca uz Franciju?

��� Misters Gosmers Eind�els atnāca pie mums un piedāvāja man salaulāties, kamēr tēvs ir prom. Viņ� bija neparasti sa�traukts un piespieda mani zvērēt pie Bībeles, ka es vienmēr un visās lietās bū�u viņam uzticīga. Māte teica, ka viņ� dara pareizi, ka tas, lūk, ir pierādījums viņa mīlestībai. Māte jau no pa�a sākuma bija loti labās domās par viņu, viņai Gosmers patika pat vairāk nekā man pa�ai. Pēc tam mēs nolēmām, ka vislabāk būtu kāzas nosvinēt vēl līdz nedēļas beigām. Es gan iebildu, kā gan tā var � bez tēva, bet viņi abi ņēmās apgalvot, lai es par to neuztraucos, ka tēvam var visu paziņot vēlāk, un māte pat teica, ka viņa pati uzņemas visu nokārtot. Man tas diez cik labi vis nepatika, mister Holms. Protams, ir jau smieklīgi prasīt atļauju tēvam, kur� ir tikai da�us gadus vecāks par mani, bet es negribēju neko slepus darīt un tāpēc uzrak�stīju viņam uz firmas Bordo nodaļas kantori. Vēstule atgriezās atpakaļ tie�i kāzu dienā.

���� Vēstuli viņ� nebija saņēmis?

���� Nē, ser. Viņ� tobrīd jau bija izbraucis uz Angliju.

�� Jā, kāda neveiksme! Tātad laulības bija noliktas uz piekt�dienu? Tām bija jānotiek baznīcā?

��� Jā, bet loti pieticīgi. Mēs būtu laulāju�ies Svētā Glābēja baznīcā pie Kingkrosas, bet pēc tam brokastoju�i Sentpenkresa hotelī. Gosmers ieradās mums pakal divri�os bet, tā kā mēs bijām trīs, viņ� tajā iesēdināja mūs ar mammu, bet pats paņē�ma kebu, kas pagadījās turpat blakus. Mēs pirmās nokļuvām līdz baznīcai un sākām gaidīt. Piebrauca kebs, bet Gosmers ārā nekāpa. Tad ku�ieris nokāpa no bukas, ieskatījās iek�ā, bet tur neviena nebija! Ku�ieris nekādi nespēja saprast, kur cilvēks palicis, jo viņ� savām acīm bija redzējis, kā tas iekāpa. Tas notika piektdien, mister Holms, un kop� tā laika es tā arī nezinu, kas ar viņu ir noticis.

���� Man �ķiet, ka viņ� ir izrīkojies ar jums loti bezkaunī�gi, � Holmss teica.

��� Nē, ser, nē! Viņ� ir tik labs, viņ� nevarēja mani pamest. Viņ� visu rītu atgādināja, ka man jāsaglabā uzticība, lai kas arī nenotiktu. Pat ja gadītos kaut kas neparedzēts, man vien�mēr jāatceras, ka esmu devusi vārdu, ka agri vai vēlu viņ� atgriezīsies un man būs jāpilda tas, ko solīju. Bija, protams, dīvaina sajūta to dzirdēt tie�i pirms kāzām, bet tas, kas notika vēlāk, pie�ķir �iem vārdiem īpa�u nozīmi.

���� Bez �aubām. Tātad jūs esat pārliecināta, ka ar viņu ir noticis kaut kas slikts?

�� Jā, ser! Un vēl man liekas, ka viņam bija briesmu priek��nojauta. Citādi ta�u viņ� nebūtu tik savādi runājis. Man �ķiet, viņa ba�as piepildījās.

���� Vai jūs nezināt, kur� varētu būt vainīgs?

���� Nē.

��� Vēl viens jautājums. Kā uz notiku�o reaģēja jūsu māte?

��� Viņa traki pārskaitās un piekodināja, lai es par �o lietu pat neiepīkstoties.

���� Un jūsu tēvs? Vai jūs viņam pastāstījāt, kas noticis?

��� Jā. Viņ� uzskata, ka tas ir nelaimes gadījums, bet Gos�mers atgriezīsies. Viņ� saka, ka nebūtu bijusi nekāda jēga vest mani uz baznīcu un nozust. Ja viņ� būtu aizņēmies no manis naudu, vai ari apprecējis mani un pārrakstījis uz sava vārda visu manu īpa�umu�, bet Gosmers ir loti jūtīgs naudas lietās un nav ņēmis no manis ne �iliņa. Kas varēja notikt? Kāpēc viņ� neatraksta? Es jūku prātā, naktīs nevaru aizmigt. � Viņa sameklēja uzrocī kabatlakatu un sāka rūgti raudāt.

����� Es nodarbo�os ar jūsu lietu, � Holmss pieceldamies teica, � un ne�aubieties par to, ka kaut ko mēs noskaidrosim. Centieties ne par ko nedomāt, neuztraukties, un galvenais � mēģiniet aizmirst Gosmeru Eind�elu, it kā tāds nemaz nebūtu bijis.

���� Iznāk, ka es nekad vairs viņu neredzē�u?

���� Baidos, ka tas ir tā.

���� Bet kas ar viņu ir noticis?

���� Eaujiet man to noskaidrot. Man gribētos dzirdēt precīzu viņa izskata aprakstu un redzēt viņa vēstules.

���� Sestdien es ievietoju avīzē "Chronicle" sludinājumu par viņa pazu�anu, te būs izgriezums un �etras viņa vēstules.

���� Pateicos. Kāda ir jūsu adrese? '

���� Kembervela, Laionpleisa 31.

���� Mistera Eind�ela adresi jūs nezināt, bet kur strādā jūsu tēvs?

���� Tā ir liela eksporta un importa firma "Vesthauzs un Merbenks" Fen�er�istrītā.

���� Paldies. Jūs loti labi izskaidrojāt �o lietu. Atstājiet vēs�tules un neaizmirstiet manu padomu � tūlīt un uz visiem laikiem aizmirstiet �os notikumus.

���� Es jums pateicos, mister Holms, bet tas nav iespējams. Es bū�u uzticīga Gosmeram un gaidī�u viņu.

Neskatoties pat uz muļķīgo cepuri un naivo fizionomiju, apmeklētāja iedvesa cieņu ar savu godprātību un uzticību. Viņa nolika uz galda papīrus un gāja projām, iepriek� apsolot nepiecie�amības gadījumā atkal atnākt.

Da�as minūtes �erloks Holmss, pirkstu galus salicis kopā un kājas izstiepis, vērās griestos un klusēja. Pēc tam viņ� paņēma no plaukta veco māla pīpi, kas viņam vienmēr ir bijusi laba padomdevēja, aizsmēķēja un ilgi sēdēja, ieslīdzis krēsla atzveltnē un ietinies kuplā dūmu mākonī. Viņa seju rotāja absolūtas vienaldzības izteiksme.

����� Tā mei�a ir viena aizraujo�a būtne, � viņ� beidzot ierunājās. � Daudz interesantāka nekā viņas lieta, kādas, starp citu, ir pla�i izplatītas. Ja jūs ielūkosieties manā kartotēkā, jūs atradīsiet ne vienu vien analoģisku gadījumu, piemēram, Ando- veras lieta 1877. gadā. Kaut kas līdzīgs notika arī pagāju�ajā gadā Hāgā. Vispār shēma ir veca, bet �eit ir arī jaunas detaļas. Tomēr pati mei�a sniedz visbagātāko materiālu novērojumiem.

�� Jūs acīmredzot ievērojāt daudz ko tādu, kas manām acīm paslīdēja garām, � es atzīmēju.

���� Jūs kaut ko nevis neredzējāt, bet neievērojāt, Vatson. Jūs nezinājāt, kam pievērst uzmanību, un tāpēc palaidāt garām visu svarīgāko. Es nekādi nevaru jūs pieradināt pie domas, cik nozīmīga var būt piedurkne, īk�ķa nags vai kurpju �ņores. Interesanti, ko jūs varat pateikt par �īs meitenes izskatu? Raksturojiet viņu!

���� Nu, tā. Viņai galvā bija zilganpelēka salmu platmale ar ķieģelkrāsas spalvu. Mugurā bija melna jaka un brūna, nē � drīzāk tum�as kafijas krāsas kleita ar sarkana brokāta svītri�ņām uz apkakles un piedurknēm. Pelēki cimdi ar nobru�ātu labās rokas rādītājpirksta galu. Kurpes es nevarēju saskatīt. Ausīs bija mazi, nokareni zelta auskariņi. Visumā izskatījās, ka mei�a ir pietieko�i turīga, mazliet vulgāra, ari labsirdīga un bezrūpīga.

�erloks Holmss klusiņām aplaudēja un iesmējās.

��� Brīni�ķīgi, Vatson! Jūs progresējat! Tiesa, jūs esat palaidis garām visas būtiskākās detaļas, tomēr metodi jūs esat labi apguvis. Turklāt jums ir loti smalka krāsu izjūta. Mans draugs! Nekad nepaļaujaties uz kopējo iespaidu, sakoncentrējiet uzma�nību uz sīkumiem. Es vienmēr vispirms apskatu sievietes tērpa piedurknes. Ja ir darī�ana ar vīrieti, tad gan labāk sākt ar bik�u ceļgaliem. Kā jau jūs ievērojāt, �is meitenes jakas aproces bija ap�ūtas ar samtu, bet tas ir audums, kas labi saglabā pēdas. Dubultā līnija mazliet virs delnas locītavas tajā vietā, ar kuru ma�īnrakstītāja skar galdu, bija loti labi saskatāma. Rokas �ujma�īna atstāj līdzīgas pēdas, bet tikai uz kreisās rokas, turklāt tikai delnas ārmalā, bet mis Saterlendai tās bija visap�kārt locītavai. Paskatoties uz viņas seju, es virsdegunē ievēroju pensneja nospiedumu un izteicu piezīmi par viņas tuvredzību un darbu ar rakstāmma�īnu, kas vinu tik loti izbrīnīja.

���� Arī mani tas izbrīnīja.

���� Bet tas ta�u ir tik acīm redzami! Es paskatījos uz viņas apaviem un biju loti pārsteigts � vienas kurpes purngals bija ar ornamentu, bet otras � pavisam gluds. Turklāt vienai bija aizsprādzētas tikai divas pirmās pogas, bet otrai � pirmā, tre�ā un piektā. Ja jauna, visumā kārtīgi ģērbusies meitene iziet no mājas at�ķirīgos un pa pusei vaļējos apavos, tad nav jābūt īpa�i slīpētam, lai secinātu, ka vina ir loti steigusies.

���� Vai jūs vēl kaut ko ievērojāt? � es painteresējos, kā vienmēr, sajūsminādamies par sava drauga asredzību.

��� Vēl es, starp citu, pamanīju, ka pirms izie�anas no mājas, jau pavisam saģērbusies, viija kaut ko ir rakstījusi. Jūs gan ievērojāt, ka labās rokas cimdam bija saskrambāts rādītāj�pirksta gals, bet nepamanījāt, ka gan cimds, gan pirksts no�triepti ar tinti. Vina bija rakstījusi steigā un pārāk dziļi iemēr- kusi spalvu tintē. Visticamāk, ka tas bija noticis �orīt, jo citādi traipi nebūtu tik uzkrīto�i. Tas viss ir samērā dīvaini un reizē diezgan elementāri. Bet laiks atgriezties pie lietas, Vatson! Vai jūs man nenolasītu avīzē sniegto mistera Gosmera Eind�ela aprakstu?

Ar avīzes izgriezumu rokā es piegāju pie loga un lasīju: "�etrpadsmitajā no rīta bez vēsts pazudis misters Gosmers Eind�els. Augums � piecas pēdas un se�as collas, spēcīga mie- sasbūve, patum�a ādas krāsa un mati, pakausī neliels plikums, bieza, melna vaigubārda un ūsas; tum�as brilles, viegls runas defekts. Ģērbies melnos svārkos ar zīda apdari, melnā vestē ar zelta pulksteni un ķēdīti kabatā; pelēkās tvīda biksēs un brūnās getrās ar gumijām sānos. Katram, kas paziņos�" un tā tālāk un tamlīdzīgi.

���� Ar to arī pietiek. Kas attiecas uz vēstulēm, � Holmss teica, tām �igli pārlai�ot acis, � tās ir visai banālas un neko nedod mistera Eind�ela raksturojumam. Ja nu vienīgi to, ka viņ� nedaudz līdzīgs Balzakam. Ir gan vēl viens apstāklis, kas jūs, protams, satrieks.

��� Tās ir drukātas ar rakstāmma�īnu, � es piezīmēju.

��� Svarīgākais ir tas, ka drukāts ir arī paraksts. Paskatieties uz �o perfekto "Gosmers Eind�els" pa�ā apak�ā. Datums ir, bet nav nosūtītāja adreses � tikai Lednholstrīta, kas ir visai aptuveni. Bet svarīgs ta�u ir tie�i paraksts, un to mēs varam uzskatīt par pierādījumu.

���� Par pierādījumu? Kam?

���� Mīļais draugs, vai tie�ām jūs neizprotat, kāda nozīme ir �im parakstam?

���� Taisnību sakot � nē. Varbūt viņ� gribēja atstāt sev iespēju noliegt paraksta īstumu, ja gadījumā tiktu saukts pie atbildības par solījumu precēties.

��� Nē, lietas būtība ir citur. Lai �o jautājumu atrisinātu, es uzrakstī�u divas vēstules: vienu Sitijas firmai, otru � jaun�kundzes patēvam misteram Vindibenkam ar lūgumu atnākt pie mums rītvakar se�os. Mēģināsim uzsākt sarunas ar ģimenes vīri�ķo pusi. Kamēr atbildes uz vēstulēm nebūs saņemtas, mēs galīgi neko nevaram pasākt, tāpēc pagaidām liksim �o lietu mierā.

Pazīstot mana drauga asredzību un neparasto enerģiju, es biju pārliecināts, ka, ja jau viņ� tik mierīgi uztver �ā noslēpuma at�ķetinā�anu, tad viņam ir savi iemesli nesteigties. Es varēju atcerēties tikai vienu gadījumu, kad viņ� cieta neveiksmi � tie bija notikumi ar Bohēmijas karali un Irēnas Adleres foto�grāfiju. Tajā pa�ā laikā es neesmu aizmirsis noslēpumaino "�etru zīmi" un neparastos apstāklus"Etīdē purpura toņos" un jau sen esmu pilnīgi pārliecināts, lca, ja kādreiz viņ� nespēs kādu miklu at�ķetināt, tad būs skaidrs, ka tas vispār nav iespējams.

Holmss joprojām kūpināja savu melno māla pīpi. Promejot es biju pilnīgi pārliecināts, ka nākamajā dienā Holmss jau turēs rokās visus mis Mērijas Saterlendas līgavaiņa mīklainās pazu��anas atrisinājuma pavedienus.

Visu nākamo dienu es pavadīju pie smagi slima pacienta gultas. Tikai ap se�iem vakarā beidzu darbu, ielēcu kebā un devos uz Beikerstrītu, ba�īdamies, kaut tikai nenokavētu ma�zās drāmas atrisinā�anas mirkli. Bet Holmsu es atradu jopro�jām snauduļojam krēslā. Liels daudzums pudeļu un mēģeņu, kā arī indīgā sālsskābes smaka liecināja par to, ka viņ� visu dienu ir veltījis sirdij tik tuvajiem ķīmiskajiem eksperimentiem.

���� Kā tad ir? Vai atklājāt, kas par lietu? � es jautāju, ienākdams istabā.

��� Jā, tas bija bārija bisulfāts.

���� Nē, nē! Es jautāju par tiem mīklainajiem notikumiem.

��� Ak, tā! Es domāju par sāli, ar kuru strādāju. Savukārt tajā notikumā nav nekā noslēpumaina. Starp citu, es jau vakar teicu, ka da�as detaļas ir diezgan interesantas. �ēl gan, ka to nelieti nevar nodot tiesai.

��� Kas tad tas īsti ir par subjektu, kāpēc viņ� pameta mis Saterlendu?

Holmss jau vēra muti, lai atbildētu, bet tajā mirklī gaitenī atskanēja smagi soli un kāds pieklauvēja.

�� Tas ir meitenes patēvs, misters D�eimss Vindibenks, � Holmss teica. � Viņ� jau ziņoja, ka ieradīsies tie�i se�os. Ienāciet!

Ienāca vidēja auguma, plecīgs, ap trīsdesmit gadu vecs cilvēks ar patum�u, gludi skūtu seju, laipni zaglīgām manierēm un neparasti asu acu skatienu. Viņ� jautājo�i paskatījās uz Holmsu, pēc tam uz mani, nolika savu cilindru uz bufetes, un, viegli paklanījies, apsēdās tuvākajā krēslā.

����� Labvakar, mister D�eims Vindibenk, � Holmss teica. � Es sapratu, ka �ī ar ma�īnu rakstītā vēstule, kurā jūs apsolāt atnākt pie manis se�os vakarā, ir jūsu pa�a rakstīta?

��� Jā, ser! Atvainojiet, ka mazliet nokavēju, bet, redziet, es ne vienmēr pats esmu noteicējs par savu laiku. Man ir ļoti �ēl, ka mis Saterlenda traucēja jūs ar �iem niekiem. Es domāju, ka prātīgāk ir neiejaukt sve�us cilvēkus ģimenes nebū�anās. Es loti kategoriski iebildu pret viņas nodomu vērsties pie jums, bet jūs jau dro�i vien pamanījāt, cik viņa ir nervoza un impul�sīva. Ja nu reiz viņa ir ko ieņēmusi galvā, tad atrunāt ir ļoti grūti. Saprotams, man nav nekādu pretenziju personīgi pret jums, jo jūs neesat saistīts ar valsts policiju, bet ir ta�u nepatī�kami, ja ģimenes lietas tiek pla�i apspriestas. Turklāt � kāpēc vajag veltīgi tērēt naudu? Jūs ta�u tik un tā neatradīsiet �o Gosmeru Eind�elu.

��� Glu�i otrādi, � Holmss mierīgi iebilda, � man ir pamats domāt, ka man izdosies atrast Gosmeru Eind�elu.

Misters Vindibenks nodrebēja un nometa cimdu.

���� Man ir liels prieks to dzirdēt, � viņ� teica.

��� Vai jūs esat pievērsis uzmanību tam, ka katras rakstām�ma�īnas �riftam ir individuālas iezīmes, tāpat kā cilvēka rok�rakstam? � Holmss jautāja. � Ja neņem vērā pilnīgi jaunas ma�īnas, tad nav iespējams atrast kaut divas, kas rakstītu pilnīgi vienādi. Da�i burti nodilst ātrāk par citiem, da�iem dilst tikai viena puse. Ievērojiet, mister Vindibenk, ka, piemēram, jūsu vēstulē burts "e" ir izplūdis, bet burtam "r" nav astītes. Ir vēl �etrpadsmit pazīmes, bet �īs divas glu�i vai lec acīs.

���� Uz �īs ma�īnas mūsu kantorī raksta visas vēstules, un nav �aubu, ka �rifts ir zaudējis asumu, � mūsu apmeklētājs atbildēja, notēmējis uz Holmsu caururbjo�u skatienu.

���� Un tagad, mister Vindibenk, es jums parādī�u kaut ko īpa�i interesantu, � Holmss turpināja. � Es gatavojos tuvā�kajā laikā uzrakstīt nelielu darbiņu par tēmu "Rakstāmma�īnas un noziegumi". Tas ir jautājums, kas mani jau sen interesē.

Te, lūk, ir �etras vēstules, ko ir rakstījis mūsu meklējamais. Tās visas ir drukātas ar ma�īnu. Paskatieties: tajās visi "e" ir izplūdu�i un visi "r" ir bez astītēm. Ja mēs ņemtu palīgā manu lupu, varam apskatīt arī visas pārējās �etrpadsmit iezīmes, kuras es jau pieminēju.

Misters Vindibenks pielēca no krēsla un paņēma savu ce�puri.

����� Es nevaru atļauties tērēt laiku bezjēdzīgai muldē�anai, mister Holms, � viņ� teica. � Ja jūs spējat aizturēt to cilvēku, tad ķeriet viņu ciet un paziņojiet man par to.

���� Bez �aubām, � Holmss teica, pieiedams pie durvīm un aizslēgdams tās. � Tādā gadījumā es varu jums darīt zināmu, ka esmu viņu aizturējis.

���� Kā? Kur? � iekliedzās Vindibenks. Viņa seja bija zau�dējusi krāsu un ieguvusi vajātas �urkās izteiksmi, kura iekļu�vusi lamatās.

��� Nepūlieties, tie�ām nav vērts, � Holmss skaidroja. � Jums, mister Vindibenk, nav nekādas iespējas izlocīties. Te viss ir pārāk skaidrs, un jūs vēl izteicāt man draņķīgu komplimentu, ka es nespē�ot atrisināt tik vienkār�u uzdevumu. Apsēdieties, un patērzēsim.

Mūsu apmeklētājs atkrita krēslā. Viņa sejā bija ķēmīga grimase, piere bija norasojusi sviedriem.

���� Tas� tā� tā nav tiesas lieta, � viņ� nomurk�kēja.

����� Baidos, ka jums ir taisnība, bet, starp mums runājot, mister Vindibenk, ar tik cietsirdīgu, egoistisku un cinisku blēdību es vēl nebiju sastapies. Es tūlīt mēģinā�u izstāstīt, kā notikumi risinājās, bet, ja es kaut kur kjūdī�os, jūs pielabosiet.

Vindibenks sēdēja sarāvies, ar zemu noliektu galvu. Viņ� bija pilnīgi iznīcināts. Holmss atgāzās krēslā, atbalstīja kājas pret kamīna re�ģi, un, sabāzis rokas kabatās, sāka stāstīt � vairāk pats sev, nekā mums:

���� Cilvēks apprec par sevi daudz vecāku sievieti, iekāro�dams viņas naudu; viņa rīcībā ir arī aizbilstamās ienākumi, jo viņa dzīvo ģimenē. �is kārtas ļaudīm summa ir visai solīda, un to pazaudēt būtu liels trieciens. Tādas naudas dēl ir vērts pacensties. Pameita ir jauka, labsirdīga, bet viņas sirds alkst pēc mīlestības. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar viņas patīkamo ārieni un pieklājīgajiem ienākumiem viņa ilgi meitās nepaliks. Bet viņas precības nozīmētu, ka iet zudumā gada ienākums simt mārciņu apjomā. Ko tad dara patēvs, lai to novērstu? Viņ� pieprasa, lai meitene sēdētu mājās, aizliedz viņai satikties ar sava vecuma ļaudīm. Drīz viņam nākas pārliecināties, ka ar to ir par maz. Mei�a sāk tiepties, runāt par savām tiesībām un beidzot paziņo, ka grib doties uz kaut kādu balli. Ko gan tad dara viņas asprātīgais patēvs? Viņ� sagudro plānu, kas dara godu viņa prātam, bet ne sirdsapziņai. Ar savas sievas piekri�anu un palīdzību viņ� pārveido savu izskatu, noslēpj savu caururbjo�o skatienu aiz melnām brillēm, pielīmē ūsas un kuplu vaigubārdu, pieklusina savu skanīgo balsi līdz zaglī�giem �ukstiem un, izmantojot meitenes tuvredzību, parādās Gosmera Eind�ela veidolā un ar savu uzstājīgo aplido�anu atsit visus citus pielūdzējus.

��� Tas bija joks, � nokunkstēja mūsu apmeklētājs. � Mēs nevarējām iedomāties, ka viņa tā aizrausies.

��� Iespējams. Lai kā tur ari nebūtu bijis, jaunkundze aizrā�vās no visas sirds. Viņa zināja, ka patēvs ir Francijā, un tāpēc nekādas aizdomas nevarēja rasties. Viņai glaimoja �ī d�entl�meņa uzmanība, bet mātes vētrainā labvēlība jūtas vēl pastip�rināja. Lieliski saprotot, ka reālu rezultātu var sasniegt tikai ar apņēmīgu rīcību, misters Eind�els arvien bie�āk nāca cie�mos. Pēc tam bija sarunātas satik�anās, līdz sekoja saderinā��anās, kam vajadzēja kļūt par �ķērsli tam, lai jaunkundze nevarētu atdot savu sirdi citam. Tomēr nemitīgi mānīt nav iespējams. �ķietamie braucieni uz Franciju ir diezgan apgrūti�no�i. Atlika tikai viena izeja: novest pasākumu līdz tik dra�matiskam atrisinājumam, kas meitenes dvēselē atstātu neizdzē��amas pēdas. Tad viņa uz kādu laiku kļūtu vienaldzīga pret citu pielūdzēju uzmanības pierādījumiem. Tādēļ bija vajadzīgs zvērests pie Bībeles, mājieni par pēk�ņām nepatik�anām kāzu dienā. D�eimss Vindibenks gribēja, lai mis Saterlenda paliktu cie�i saistīta ar Gosmeru Eind�elu un tai pat laikā būtu pilnīgā neziņā par viņa likteni. Tad pēc viņa aprēķina botu tā, ka vismaz gadus desmit viņa vairītos no vīrie�iem. Viņ�'aizveda meiteni līdz baznīcas durvīm, bet tālāk iet nevarēja. Tika izmantots vecais triks � iekāpt karietē pa vienām durvīm, bet izkāpt pa otrām. Man liekas, ka tie�i �ādi tas viss notika, vai ne, mister Vindibenk?

Mūsu apmeklētājs pa to laiku bija kaut cik atguvis saval�dību. Viņ� piecēlās kājās. Viņa bālajā sejā vīdēja splīnīgs smīniņ�.

���� Var būt, ka tā, un var būt, ka citādi, mister Holms, � viņ� teica. � Bet, ja jau jūs esat tik gudrs, jums vajadzētu zināt, ka pa�laik nevis es, bet jūs esat likuma pārkāpējs. Es neesmu izdarījis neko nelikumīgu, bet jūs, mani �eit ieslēdzot, vardarbīgi izrīkojaties pret personas brīvību, un tā ir sodāma lieta.

��� Jā, likums jūsu gadījumā ir bezspēcīgs. Jums taisnība, � Holmss teica, atslēgdams un pla�i atvērdams durvis, � ta�u jūs esat pelnījis vissmagāko sodu. Ja �ai jaunkundzei būtu brā�lis vai draugs, viņam vajadzētu jūs pamatīgi noslānīt ar pātagu.

Pamanījis Vindibenka nekaunīgo smīkņā�anu, Holmss aiz- svilās. � Tas neietilpst manos pienākumos, bet Dieva vārds, es sagādā�u sev to prieku. � Viņ� devās pie sienas, lai nokabi- nātu medību pātagu, bet nepaspēja pat roku pastiept, kad kāpnēs atskanēja me�onīga dipoņa, smagās namdurvis ar lielu troksni aizcirtās un mēs pa logu redzējām, kā misters Vindi�benks metās prom pa ceļu, ko kājas nes.

����� Neiedomājams nelietis! � Holmss smējās, atkrizdams krēsla atzveltnē. � �is bra�ulis tā arī ripos no nozieguma uz noziegumu, kamēr nonāks pie karātavām. Jā, �ajā lietiņā bija �is tas interesants.

����� Es gan visā pilnibā nespēju izsekot jūsu domu gājie�nam, � es piezīmēju.

���� Skaidrs, ka jau no pa�a sākuma bija noprotams, ka �i mistera Gosmera Eind�ela dīvainajai rīcībai ir savi iemesli; tāpat bija acīm redzams, ka vienīgais, kam viss notiku�ais nāk par labu, ir patēvs. Fakts, ka līgavainis un patēvs nekad nebija tiku�ies, un tas, ka viens ieradās tikai otra prombūtnes laikā, ari kaut ko nozīmēja. Tum�ās brilles, savādā balss un kuplā vaigubārda vedināja uz domām par pārģērb�anos. Manas aiz�domas apstiprināja tas, ka paraksts vēstulēs bija drukāts ar rakstāmma�īnu. Acīmredzot mis Saterlenda labi pazina Vindi- benka rokrakstu. Redziet nu, kā visi �ie fakti un tāpat daudzās it kā mazsvarīgās detaļas veda pie atrisinājuma.

���� Bet kā jūs pārbaudījāt savas aizdomas?

���� Kad biju nokļuvis uz pēdām, tad vairs nebija grūti sa�meklēt pierādījumus. Es ņēmu par pamatu pazudu�ā izskata aprakstu no publicētā sludinājuma, atmetu visu lieko, ko varē�tu attiecināt uz pārģērb�anos, un jauno raksturojumu nosūtīju firmai ar lūgumu apsvērt, kur� no vinu komivoja�ieriem atbilst �im aprakstam. Jau pirms tam biju pamanījis rakstāmma�īnas �riftu īpatnības, tāpēc nosūtīju Vindibenkam uz kantori zīmīti ar lūgumu ierasties �eit. Kā jau biju cerējis, vina atbilde bija drukāta uz tās pa�as ma�īnas, kuras burtu nospiedumos atkal bija tie pa�i sīkie, bet raksturīgie defekti. Tajā pat laikā es saņēmu arī atbildi no firmas "Vesthauzs un Mērbcnks", kura atrodas Fen�er�strltā. Viņi ziņoja, ka, sprie�ot pēc visām pazī�mēm, tam vajadzētu būt D�eimsam Vindibenkam. Tas arī ir viss!

���� Bet kā tad būs ar mis Saterlendu?

���� Pat ja es viņai izpaudī�u �o noslēpumu, vina man neti�cēs. Atcerieties seno persie�u parunu: "Ir bīstami atņemt tīģermātei tīģerēnu, bet sievietei � viņas maldus".

Dejojo�ie cilvēciņi�Tulkojusi Velga Opule ; Klerka piedzīvojums Tulkojis Haralds �ēnknehts ; Cilvēks ar kupri Tulkojis Haralds �ēnknehts ; In�eniera pirksts Tulkojis Haralds �ēnknehts ; Berilu diadēma Tulkojis Haralds �ēnknehts ; B. 24 Tulkojusi Dina Plandere ; Nr. 249 Tulkojusi Dina Plandere ; Ebekuka D�efsona paziņojums Tulkojis Haralds �ēnknehts ; �etrstūrainā kastīte Tulkojis Haralds �ēnknehts ; Personības noskaidro�ana Tulkojusi Ieva Liepiņa ;

SIA "Tapals". Ofseta iespiedums. Rcģ. apl. Nr. 2�0115.

[1] saskaņā ar bībeles leģendu, jūdu valdnieks Dāvids, lai iegūtu sava karavadoņa Urijas sievu Batsebu, aizsūtīja karavadoni dro�ā nāvē Ravas pilsdtas aplenkumā.

[2] bentonlts � māli ar lielu brie�anas spēju; pieder pie baltinā�anai izmanto�jamo malu grupas; izmanto tekstilrūpniecībā, papīrrūpniecībā kā pildviclu un citas rūpniecības nozarēs. (Tulk. piez.)

[3] birojs � rakstāmgalda veids; parasti rakstāmgalds ar plauktiem, atvilk�tnēm un vāku.

[4] "Īrijas revolucionārās bralibas", (dibināta 1858. gadā) biedri, kuri cīnījās par Īrijas neatkarību no Anglijas. Ral<sturiga sazvērnieciska taktika.