.

Jauno Makfārleinu apvaino lielā noziegumā.� Londonas avīzes ziņo, ka pagāju�ā naktī viņ� nonāvējis kādu vecu būvuzņēmēju.

Avīzes maldās: Makfārleins nav vainīgs. Ta�u pierādīt to novar. Viss runā pret viņu: tonakt viņ� bijis vienīgais vecā vira apmeklētājs, un atrastais slepkavības ierocis neap�aubāmi pieder viņam. Tūliņ policija saņems viņu ciet, un, tā kā vlņ� novar minēt sev par labu nevienu pierādījumu, tad viņu aizsūtīs uz katorgu vai pakārs.

Ko lai viņ� dara? Kā lai paglābjas no tiesu iestā�u briesmīgās pārskatī�anās?

Visā Londonā ir tikai viens cilvēks, kas var glābt Makfārleinu, var pierādīt apvainotājiem, ka viņ� nav vainīgs.

Kaut pagūtu tikai aizskriet līdz �im cilvēkam, izstāstīt viņam visu, gan tad viņ� uzmeklēs vainīgo, atklās patīesību, viņ� nepieļaus, ka nevainīgi cilvēki nokļūst uz apsūdzēto sola!

Viņu sauc par �erloku Holmsu. Viņ� nedzīvo tālu: tepat beikerstrītā. Tā ir glu�i neievērojama, klusa iela, bet tā pazīstama visai pasaulei taisni tāpēc, ka tanī dzīvo �erloks Holmss.

cik nevainīgi notiesātus cilvēkus viņ� nav jau paglābis no katorgas, no cietuma un da�reiz arī no cilpas!

VAI nesen policija arestēja lodētāju Horneru, apvainojot, ka viņ� nozadzis reti sastopamu dārgakmeni. Bet �erloks Holmss izmeklēja �o lietu un pierādīja, ka Horners nav vainīgs. Un Horneru tūliņ atbrīvoja.

Makfarleins zina, ka Holmss aizstāvēs arī viņu. Tāpēc,izmantodams pēdējo pusstundu, kamēr atrodas brīvībā, viņ�, kvēlas cerības spārnots, skrien caur visu Londonu uz to ielu, kur mājo �erloks Holmss.

Policija dzenas viņam pa pēdām, tūliņ pat panāks viņu, bet Makfārleinam tomēr izdodas aizskriet līdz Beikerstrī- tai un īsos vārdos izstāstīt �erlokam Holmsam par bries�mīgo nelaimi, kas viņam uzbrukusi.

Ar to pilnīgi pietiek.

Lai tagad nāk policisti, lai saslēdz viņam rokas dzelzs va�ās, iesēdina viņu cietumā aiz restēm � viņ� ir mierīgs. Viņ� zina, ka ar �o mirkli Serloks Holmss vairs neēdīs, negulēs un nedomās ne par ko citu, kamēr nebūs atradis �ās baismīgās mīklas atrisinājumu, kamēr nebūs atmasko�jis nelieti, kur�, izdarījis noziegumu, noslēpies no at�maksas un uzvēlis savu vainu citam.

Tā arī notika. Līdzko jauno cilvēku apcietināja un aiz�veda uz policijas iecirkni, �erloks Holmss tūliņ stājās pie darba.

� Brokastis galdā. Ēdiet ātrāk, atdzisīs! � saka viņa draugs un biedrs, atvaļināts kara ārsts Votsons, kas dzīvo kopā ar viņu vienā dzīvoklī, tai pa�ā Beikerstrītā.

Bet �erloks Holmss atstumj �ķīvi, jo viņu nodarbina viena vienīga doma � par to mīklu, kas viņam tagad jāatrisina. Viņ� zina, ka no �īs mīklas atrisinājuma atka�rīga cilvēka dzīvība. Pēc doktora Votsona vārdiem, ir biju�i tādi gadījumi, kad �erloks Holmss savu pētījumu laikā, �burtiski, krita no kājām, zaudēja samaņu, tik daudz spēku viņ� veltīja savam pa�aizliedzīgajam un iedvesmas pilnajam darbam�.

�is darbs ir pilnīgi nesavtīgs. Un ko �erloks Holmss vis�pār var saņemt no nabaga Makfārleina, kuru viņ� pēc daudzu dienu pūlēm galu galā izglābj no cietuma? Un, burtiski, neko viņam nevar samaksāt mūsainā mājskolo�tāja mis Hantere, kuru viņ� stāstā �Sarkanie skābar�i�, riskēdams ar savu dzīvību, paglābj no ne�ēlīgajiem darba devējiem.

Stāstā �Melnais Pīters� tas pats doktors Votsons izsakās par �erloku Holmsu: �Viņ� bija tik nesavtīgs vai tik ne�atkarīgs, ka nereti atteicās sniegt palīdzību bagātiem un di�ciltīgiem klientiem� bet nedēļām ilgi cītīgi noņēmās ar kāda nabaga grūtdieņa lietu.�

Protams, viņ� glābj no nelaimes ne jau nabagus vicu � pie viņa da�kārt grie�as pēc palīdzības gan mi- nistri, gan baņķieri, gan hercogi. �erloka Holmsa durvis atvērtas visiem, kuriem atgadījies kaut kas dīvains vai mīklains. �ādi gadījumi interesē viņu vairāk par visu. Noslēpumi un mīklas ir viņa specialitāte. Da�am var pat likties, ka ne jau aiz labas sirds, ne jau aiz līdzcietības piet cilvēkiem viņ� pavada naktis bez miega, dodas ne�kaitamās briesmās, bet tikai tāpēc, ka viņam patīk atrisināt visādus sare�ģītus gadījumus. Viņ� arī pats atkārto ne vienreiz vien, ka bez noslēpumiem un mīklām viņam gat laicīgi, tāda dzīve viņam �ķiet pārāk neinteresanta un pelēka.

���� Es esmu līdzīgs matemātiķim, � viņ� saka. � Mani nodarbina tikai viens: pareizs grūta uzdevuma atrisinā�jums; bet, kā �is atrisinājums ietekmēs cilvēkus, tas man, nudien, pilnīgi vienalga.

Protams, viņ� apmelo sevi. Viņ� ir labāks un krietnāks, nekā viņam pa�am liekas. Lai gan viņam patie�ām vairāk par visu pasaulē patīk risināt da�ādas dzīves mīklas, to�mēr �ais mīklās iejaukto ļau�u liktenis sagādā viņam mokas un raizes.

Tiesa, viņ� ir ļoti noslēgts un atturīgs, bet tomēr nav grūti pamanīt, ka viņ� ārkārtīgi cie�, kad viņam neizdo�das attaisnot tās cerības, kuras liek uz viņu tie, kas grie�zu�ies pēc palīdzības, cie� tāpēc, ka mīl un �ēlo �os nelai�mīgos.

Kāda sieviete, misis Sent-Klēra, kādreiz lūgusi, lai viņ� palīdz uzmeklēt bez vēsts pazudu�o vīru. �erloks Holmss meklē, bet ilgi nevar tikt uz pēdām: �ī neveiksme nomāc viņu tie�i tāpēc, ka viņ� jūt, kādas cie�anas ar to sagādā misis Sent-Klērai.

���� Pats nezinu, ko teik�u �ai mazajai, jaukajai sievietei, kad viņa sagaidīs mani namdurvīs, � viņ� saka savam pastāvīgajam ceļa biedram doktoram Votsonam. � Man smagi ap sirdi, Votson, ka nevaru viņai nekā jauna pavēs�tīt par viņas vīru.

Tātad viņa vienaldzība ir mākslota, liekuļota, un īste�nībā viņam tā ķeras pie sirds citu nelaimes, ka ikviena neveiksme viņu moka un sāpina.

���� Man �ķiet, Votson, ka jūs redzat savā priek�ā vienu no lielākajiem muļķiem visā Eiropā! � viņ� nikni lamā sevi tādos brī�os. � Es esmu bijis akls kā kurmis. Es būtu pelnījis, ka mani sper�us aizsper no �ejienes līdz pat Ceringkrosai!

Ikvienas sare�ģītas lietas atrisinājums Holmsam ir dzīvības un nāves jautājums. Nav tādu tik bīstamu varoņ�darbu, no kuriem viņ� vairītos, ja vien var panākt, ka uzveic labais, uzvar patiesība.

Viņam ir ienaidnieks Moriartijs, kur� vienā laidā mē�ģina Holmsu noindēt, sadurt, sa�aut, iegrūst ūdenskritumā un tā tālāk. Bet �erloks Holmss ir heroiski dro�sirdīgs. Viņ� nebīstas ne no indes, ne lodēm. Stāstā �Raibā lenta� viņ� paliek tumsā vienatnē ar indīgu �ūsku, kuras kodiens ir nāvējo�s. Citā stāstā, pārģērbies par vecu vīru, viņ� dodas uz laupītāju midzeni, kur mazākā neuzmanība draud ar nāvi.

� Ja mani kāds pazītu �ai midzenī, tad mana dzīvība nebūtu ne penija vērta, � viņ� saka doktoram Votsonam, � jo esmu te ielavījies vairākkārt un nelietis laskars midzeņa īpa�nieks, sen nozvērējies izrēķināties ar mani.

�erloku Holmsu mīl visas pasaules pusaud�i, un, kaut grāmatas par viņa dēkām rakstītas pieaugu�iem lasītājiem, tās sen jau kļuvu�as par jaunatnes grāmatām.

Lai kādi skolēni ierodas ekskursijā Londonā � no Fran�cijas, Kanādas, Austrālijas, Beļģijas, Grieķijas �, viņi vienmēr jau stacijā lūdz, lai vispirms viņus aizved uz Bei- kerstrītu un parāda namu, kur dzīvojis �erloks Holmss.

Viņu mīl ne tikai tāpēc, ka viņ� ir pa�aizliedzīgs un drosmīgs, � pasaules literatūrā ne mazums varoņu, kas tikpat bezbailīgi. Galvenais, kas pievelk lasītājus, ir �ā no�ziegumu un ļaunuma izskaudēja domas varenais spēks.

Tais senajos laikos, kad parādījās pirmie stāsti par Hol�msu, jaunatnei visā pasaulē bija ne mazums iemīļotu varoņu, bet, liekas, neviens no �iem varoņiem nav ap�veltīts (pēc autora gribas!) ar tādu satrieco�u loģiku, ar tādu asu un uzvaro�u prātu.

Ne par velti pie �erloka Holmsa no visām pasaules malām saplūst ļaudis, kurus pārsteidzis kāds mīklains, neparasts notikums, kuru izprast nav viņu spēkos. Viņi ir pārliecināti, ka �erlokam Holmsam piemīt gandrīz vai pardabiskas domā�anas spējas, ka ar savas spēcīgās ana-

1 Tā Anglijā dēvē Austrumindijas iedzimtos, kuri kalpoju�i par matro�iem uz Britānijas kuģiem.

ar analītiskās domas palīdzību viņ� izskaidros un atrisinās visu, kas ikdieni�ķam prātam liekas bezcerīgi samezglots.

�erloks Holmss ir gandrīz vai vienīgais personā�s jau�natnei domātajā pasaules literatūrā, kura galvenā nodar�bo�anās ir domā�ana, loģika.

gandrīz katrā stāstā par �erloka Holmsa dēkām viņa prāta darbs tiek demonstrēts kā galvenā varonība. Stāsta �Cilvēks ar pār�ķelto lūpu� mēs lasām: bet �erloks Holmss bija tāds cilvēks, kur� varēja ne�gulēt dienām un pat nedējām ilgi, kad viņam atrisināma kāda problēma, pārdomādams visu, saskaņodams da�ādus faktus aplukodams tos no da�ādiem viedokļiem, kamēr vlņam izdevās vai nu atrisināt uzdevumu, vai pārliecināties, ka atrodas uz nepareiza ceļa. Es drīz vien nopratu, ka viņ� grasas pavadīt visu nakti bez miega. Viņ� no�meln svārkus un vesti, uzvilka ērtu zilu halātu un tad vara kopā spilvenus no gultas, ku�etes un atzveltnes krēs�liem. No spilveniem viņ� iekārtoja kaut ko līdzīgu austrumnieku dīvānam, uzsēdās uz tā, sakrustojis kājas, un nolika sev priek�ā paciņu tabakas un sērkociņu kārbiņu. blāvajā lampas gaismā redzēju, kā viņ� tur sē� ar vecu koka pīpi zobos, izklaidīgi blenzdams kaut tur griestos, ietinies zilo dūmu mākonī, mēms, nekustīgs un gaisma ap�spīd viņa skarbi cirstos, lepnps vaibstus. Tā viņ� sēdēja, kamēr es iemigu, un tā viņ� sēdēja, kad es atvēru acis rīta saules staros, jo mani pamodināja viņa pēk�ņā izsauk��anās.�

Stāstā �Baskervilas suns� tāpat milzīga nozīme pie�ķirta �erloka Holmsa stundām ilgajām pārdomām par dzīves mīklu, ar ko viņam gadījies sadurties.

� Papūlieties nenākt mājās līdz vakaram, � viņ� saka doktoram Votsonam, bet pats uz visu dienu iesēstas savā slavenajā atzveltnes krēslā un sāk pārdomāt notikumu, ko viņam nule izstāstīju�i.

�Es zinu,� raksta Votsons, �ka pastiprinātas garīgas koncentrē�anās laikā manam draugam svarīgi būt vie�natnē. �ais stundās viņ� apsver visus pierādījumus, sa�skaņo tos, stingri jo stingri pārbauda un konstatē, kādi punkti ir būtiski svarīgi un kādiem nav nozīmes.�

�erloka Holmsa domā�ana ir reālistiska, konkrēta. Tā vienmēr skar sadzīves notikumus un faktus, un tāpēc arī rezultāti ir visiem redzami. Mums pastāvīgi rāda pa�u do�mā�anas procesu, kas daiļliteratūrā ir vislielākais retums.

Katrs stāsts par �erloku Holmsu ir, tā sacīt, uzskatāma mācība par cilvēka prāta varenību. Tā ir visa �o stāstu cikla galvenā vērtība. Katrs no tiem ir himna uzvaro��ai loģikai � lai cik naiva un svārstīga �ī loģika liktos da�am labam lasītājam.

�erloka Holmsa domā�anas spējas cie�i saistītas ar otro viņa neparasto īpa�ību � vērīgi un acīgi uztvert apkārtnē tādas parādības, kurām mēs parasti paejam ga�rām kā akli. Viņ� ir izcils novērotājs. Viņam tikai jā�uzmet acis jebkuram cilvēkam, un viņ� pateiks, ar ko �is cilvēks nodarbojas, kāds viņam raksturs, vai viņ� precē�jies vai neprecējies un kāda viņa agrākā dzīve. �is vērī�gums �ķiet teju pat pārdabisks; viņ� izkopis to sevī, tre�nēdamies gadiem ilgi, jo vērīgumu, kā jebkuru citu ga�rīgu īpa�ību, var asināt un padarīt pilnīgāku. Blakus vi�ņam visi pārējie liekas īsti stulbeņi.

���� Jūs daudz ko esat palaidis garām, � �erloks Holmss pārmet savam draugam doktoram Votsonam. � Es ne�kādi nevaru iemācīt jūs saprast, cik liela nozīme cilvēka personības noteik�anā ir piedurknēm, cik daudz var pa�skaidrot nagi un kādi svarīgi secinājumi izriet no zābaku saitē�anas paņēmieniem.

Un kur tad pazoles! Kur apavu purngali! �erloks Holmss nepalaidīs garām nevienu apmeklētāju, nepalūko- jies, kādi putekļi vai dubļi pielipu�i viņa apaviem.

Stāstā �Piecas apelsīnu sēkliņas� viņ� saka apmeklētā�jam:

���� Kā redzu, jūs esat atbraucis no dienvidrietumiem � Māla un krīta maisījums uz jūsu zābaku purniem ir �im apvidum visai raksturīgs.

Viņ� sarakstījis veselu zinātnisku darbu par da�ādiem augsnes paveidiem Londonas apkārtnē, lai iespējami pre�cīzāk noteiktu tās vietas, no kurām pie viņa var ierasties klienti. Da�reiz viņam pat nevajag redzēt pa�u cil�vēku; lai �is cilvēks atstāj pie viņa cepuri, cimdus vai nūju, un viņ�, vērīgi aplūkojis �o ikdieni�ķo priek�metu, secinās ar dedukcijas [1] (viņa iemīļotais vārds!) palīdzību, kas tas par cilvēku un kāds viņa dzīves veids. Tā, piemē�ram, stāstā �Baskervilas suns�, vērīgi aplūkodams doktora Mortimera nūju, viņ� secina, ka doktors ir jauns, ne ve- cāks par trīsdesmit gadiem, laipns, izklaidīgs, pieticīgs un ka viņam ir suns, kas mazliet lielāks par terjeru.

Visi �ie minējumi apstiprinās. Sākumā lasītājs uztver los kā brīnumu, bet, kad �erloks Holmss tos citu pēc cita izskaidro, izrādās, ka ikviens varētu sasniegt tādus pa�us rezultātus, ja izkoptu spējas dziļi ieskatīties apkārtējās dzīves sīkumos un, galvenais, saskaņot tos.

���� Esmu pārliecināts, ka mana redze nav sliktāka par jūsējo, � �erlokam Holmsam saka doktors Votsons.

���� Pilnīgi pareizi, � Holmss atbild, � tikai jūs ska�tāties, bet neievērojat, un tā ir liela starpība. Tā, piemē�ram, jūs bie�i esat redzējis kāpnes, kas ved no priek��nama uz �o istabu.

���� Esmu.

���� Cik bie�i?

���� Nu, simtiem rei�u.

���� Cik pakāpienu tur ir?

���� Cik pakāpienu? Nezinu.

���� Nu, lūk! Jūs neesat ievērojis, kaut gan esat redzē�jis. Tas ir pats galvenais. Toties es zinu, ka tur ir septiņ�padsmit pakāpienu, jo esmu gan redzējis, gan ievērojis.

Tas Holmsu padara īpa�i pievilcīgu katram jaunam lasītājam.

Holmss prasa no katra paaugstinātu asredzību, koncen�trētu uzmanību pret pa�iem parastākajiem priek�metiem, viņ� māca mūs orientēties apkārtējā pasaulē, nosoda kā vislielāko netikumu ikkatru izklaidību, pavir�ību, ikkatru vienaldzību pret apkārtējās dzīves niecīgākajiem sīku�miem, un �o stāstu milzīgo audzino�o nozīmi atzīst pat tie, kas augstprātīgi smīn par da�iem (tiesa, citkārt pārāk naiviem) viņa slavenās �deduktīvās metodes� paņēmie�niem.

Kāds no �erloka Holmsa ienaidniekiem, doktors Grimsbijs Roilots, nikni uzkliedz viņam:

���� Jūs esat ok�ķeris! Policijas suns!

Protams, tas nav tiesa. Visos stāstos par �erloku Holmsu pastāvīgi atgādināts, ka viņam nav nekā kopēja ar poli�cistiem. Holmss pastāvīgi zobojas par viņu trulumu, par viņu neprasmi, viņ� smejas, kad tie iekļūst sprukās. Un sprukās viņi iekļūst vai uz katra soļa. Sevi�ķi viens no vir,iiem, Lestreids, Skotlendjarda aģents. Viņ� it kā tikai lapēc parādās grāmatā, lai ikreiz apliecinātu savu pilnīgo nespēju rīkoties. Viņa seklais, biklais, tūļīgais kroņa prāts liekas vēl nevarīgāks tāpēc, ka stāstos viņam vienmēr ir pretstatā �erloka Holmsa atjautīgā un drosmīgā doma.

Ne vien �erloka Holmsa darbā, bet visā viņa psihē nav nekā policejiska. Drīzāk viņ� ir dzejnieks un māksli�nieks. Viņ� dedzīgi mīl mūziku, sevi�ķi Haidnu un Vāg�neru, un pats teicami spēlē vijoli. Vijolnieka Sarasates koncerts viņam ir liels notikums. Sarunā viņ� bie�i citē Horāciju, Petrarku, Hafizu, Flobēru. Vispār viņ� ir cil�vēks ar augstu kultūru: viņam pieder vairāki zinātniski darbi psihiatrijā un ķīmijā. Viņam nav sve�a arī filozo�fija.

XX gadsimta sākumā �erloku Holmsu piemek�lēja liela nelaime: viņam gadījās riebīgs dubultnieks.

Pārāk lieli panākumi bija stāstiem par �erloku Holmsu, ko laida klajā angļu rakstnieks Arturs Konans Doils. Pā�rāk skaļa slava bija �im miljoniem pusaud�u un bērnu iemīļotajam varonim. Anglijas kritiķi tolaik apgalvoja, ka no visiem slavenajiem varoņiem, kādi jebkad parādī�ju�ies pasaules daiļliteratūrā, �erloks Holmss ir pats sla�venākais.

Tāpēc radās spekulanti izdevēji, kuri, dzīdamies pēc vieglas peļņas, sāka iespiest Amerikā, Austrālijā, Norvē�ģijā, Turcijā un arī Krievijā tūksto�iem viltotu grāmateļu, kurās izplatīja pa�us stulbākos melus par �erloku Hol�msu, tas ir, izdomāja pa�i savu �erloku Holmsu, kuram nav nekā kopēja ar to, par ko mēs nupat runājām. Un, kaut gan �is viltotais �erloks Holmss bija vispirms jau idiots, daudzi apmuļķoti lasītāji nesaskatīja viltojumu un vientiesīgi noticēja, ka �is �erloks Holmss ir īstais.

Daudziem sīkbodniekiem, mietpilsoņiem, melnsimtnie�kiem �is neīstais �erloks Holmss patika labāk par īsto. īstais bija viņu prātiņam pārāk inteliģents, pārāk daudz domāja un prātoja. Bet viņiem gribējās, lai viņ� būtu pa�tie�am policijas suns, vairāk �autu ar revolveri un bie�āk slānītu ar dūrēm nīstamos ebrejus, ķīnie�us, nēģerus.

galu galā īstais �erloks Holmss atkāpās kaut kur ēnā, nemanot nozuda, bet �is viltotais � bagātnieku dienderis un �ilgotais slepkava � kļuva, burtiski, par pa�u reakcio- aprindu elku. Katrā avī�u kioskā pārdeva desmi- licm detektīvbro�ūru ar nosaukumiem: �Asiņainais talis�mans�, �Dzeltenie velni�, �Nēģeru sazvērestība�, �Asins paviljons�, �Opija smēķētavas plēsoņas� un tā tālāk, un tā tālāk. Un, tā kā Amerikā ap to laiku darbojās kāds Nats Pinkertons, kam piederēja speciāls detektīvu kanto�ris ar pla�u algotu spiegu �tatu, kas galvenokārt apkalpoja fabrikantus un citus biznesmeņus viņu cīņā pret strādnie�kiem, tad galu galā �erloku Holmsu sajauca ar �o zemas kvalitātes darboni un galīgi aptraipīja viņa godīgo vārdu.

īstais �erloks Holmss, kā mēs nupat redzējām, te nebūt nav vainojams, tāpat kā viņa radītājs Konans Doils.

iv

Slavenais angļu rakstnieks Arturs Konans Doils, kas sarakstījis tik daudz stāstu par �erloku Holmsu, dzimis Edinburgā 1859. gadā. Viņa tēvs bija mākslinieks. Ģimene pastāvīgi cieta trūkumu. Zēns strādāja un pelnīja sev uzturu un mācību naudu Vācijā. Atalgojums bija trū�cīgs, un vienīgi Konana Doila ra�enā veselība deva viņam iespēju, par spīti tādai smagai slodzei, beigt medicīnas fakultāti (1885).

Tā kā viņ� kop� agras bērnības sapņoja par jūras brau�cieniem, tad, līdzko saņēma diplomu, iestājās par kuģa ārstu uz valzivju mednieku kuģa un aizbrauca uz Ledus okeānu, bet nākamajā gadā � arī kā kuģa ārsts � devās uz Āfriku.

Pēc tam viņ� apmetās Londonā, bet ārsta prakse sā�lkumā nedeva viņam nekādus ienākumus. Viņ� sēdēja savā

kabinetā un no rīta līdz vakaram gaidīja pacientus, bet tie nenāca. Lai kaut kā aizpildītu uzspiesto dīko laiku, viņ� sāka rakstīt �urnāliem visādus stāstus un aprakstus. Ta�u �iem sacerējumiem panākumu nebija.

Nejau�i viņ� atcerējās kādu savādnieku, D�ozefu Belu, lektoru tanī pa�ā medicīnas tehnikumā, kur Konans Doils mācījās Edinburgā. �is D�ozefs Bels pārsteidza studentus ar savu vērīgumu un neparasto prasmi ar �deduktīvās metodes� palīdzību atrisināt pa�as sare�ģītākās sadzīves pioblēmas. Konans Doils nolēma padarīt D�ozefu Belu par Kāda sava stāsta varoni, nosaucot viņu par �erloku Hol�msu. Stāsts palika nepamanīts. Ta�u, kad 1889. gadā viņ� uzrakstīja otro stāstu par �erloku Holmsu ��etru zīme�, tas padarīja viņu un viņa varoni slavenu. Kop� tās reizes vajadzēja tikai parādīties �urnālā jaunam Konana Doila stāstam par �erloku Holmsu, kad pie visiem grāmatu vei�kaliem sastājās garas nepacietīgo lasītāju rindas, jo visi gribēja iespējami ātrāk uzzināt, kādus jaunus varoņdar�bus veicis viņu iemīļotais detektīvs. 90. gadu sākumā iz�nāca atsevi�ķā grāmatā ��erloka Holmsa dēkas�, tām se�koja �Stāsti par �erloku Holmsu�, �Baskervilas suns�, ��erloka Holmsa atgrie�anās� utt.

�ī varoņa popularitāte bija tik liela, ka lasītāji piepra�sīja no rakstnieka aizvien jaunus stāstus. Konanu Doilu interesēja arī citi si�eti. 1888. gadā viņ� uzrakstīja vēstu�risku romānu �Maiks Klārks�, 1896. gadā � �Brigadiera Zerāra varoņdarbi� un garu stāstu �Rodnijs Stouns�, bet lasītāji, gan atzīdami �o grāmatu vērtību, tomēr neatlai�dīgi pieprasīja autoram stāstus par �erloku Holmsu. Ko�nans Doils juta, ka �ai jomā viņa fantāzija izsmelta, ka jaunie stāsti par �erloku Holmsu ar katru gadu kļūst vā�jāki, bet tomēr nespēja izvairīties no izdabā�anas lasītāju gaumei. Pēdējās grāmatas par �erloku Holmsu pat salīdzi�nāt nevar ar pirmajām. Tās ir shematiskas, bezkrāsainas, bez kādas asprātības un �ķiet tikai bāli agrāko stāstu at�darinājumi.

Es iepazinos ar Konanu Doilu Londonā 1916. gadā. Viņ� bija liela auguma plecīgs vīrietis platu seju, ļoti �aurām actiņām un nokarenām valzirga ūsām, kuras pie�ķīra vi�ņam labsirdīgi niknu izskatu. Viņā bija kaut kas provinci�āls, naivs un visai mājīgs.

Es viņam sāku stāstīt, kā krievu bērni mīl viņa �erloku Holmsu. Kāds no klāteso�iem pārmeto�i piezīmēja:

��� Sers Arturs uzrakstījis ne tikai �erloku Holmsu vien . ..

���� Jā, � es atteicu, � mēs pazīstam arī brigadieri 2e- rāru, Maiku Klārku, profesoru Calend�eru, bet �erloks Holmss mums nezin kāpēc mīļāks.

Profesors �alend�ers ir viņa divu pēdējo romānu �No�zaudētā pasaule� un �Saindētā josla� varonis. �ie romāni man �ķita mākslinieciski augstvērtīgāki nekā viens otrs stāsts par �erloku Holmsu.

Es pateicu to Konanam Doilam, un viņ� pamāja ar prāvo galvu.

���� Es ari tā domāju, � viņ� sacīja. � O, kaut jūs zinātu, kā man apnicis būt tikai par �erloka Holmsa autoru!

Otrā dienā viņ� laipni iegriezās pie mums (mēs ar Alek�seju Tolstoju dzīvojām vienā viesnīcā), lai parādītu mums ievērības cienīgas vietas Londonā.

��� Nu, ko jūs gribētu redzēt, mani draugi? � viņ� ap�jautājās, kad iznācām uz ielas. r

���� Protams, Beikerstrītu! � mēs atbildējām. � To ielu, kur dzīvo �erloks Holmss!

Ceļā uz Beikerstrītu mēs varējām pārliecināties par Konana Doila kolosālo popularitāti. Ormaņi, apavu spod�rinātāji, reportieri, ielas tirgoņi, avī�u iznēsātāji zēni, sko�lēni � visi pazina viņu un sveicināja ar familiāru galvas mājienu.

��� Allo, �erlok Holms! � kāds pusaudzis viņam uz�sauca.

Konans Doils paskaidroja mums, ka tas bie�i notiek: viņu sajauc ar �erloku Holmsu.

���� Redzams, no �erloka Holmsa es vaļā netik�u! Neko nevar darīt! � viņ� smaidīdams noteica.

Tolaik viņ� valkāja sēras. Neilgi pirms tam viņ� bija saņēmis paziņojumu, ka karā kritis viņa vienīgais dēls. Sis bēdas nospieda viņu, bet viņ� visādi centās būt mundrs.

Konans Doils nomira 1930. gadā. Un, lai gan viņ� sarak- stijis daudz sējumu � arī trīs sējumus dzejoļu �, viņ� ai i pēc nāves ir un paliek visiem ��erloka Holmsa autors�. Viņ� nobijā liels rakstnieks; viņu nevar salīdzināt ar tā- 11n iii aiņ:|u literatūras ģēnijiem kā Svifts, Defo, Fīldings, I ekeie|s, Dlkonss. Viņ� bija pats tipiskākais bur�uāzijas inkfilnieks, kur� ne reizi neiedrīkstējās sacelties pret �veco pasauli�, ar kuru vienmēr palika labās attiecībās. Nekur viņa grāmatās nav ne mazākās protesta pazīmes. Viņa �erloks Holmss bezbailīgi un neatlaidīgi cīnās ar desmitiem da�da�ādu ļaundaru, bet ne reizi viņam neie�nāk prātā pavaicāt sev: kāpēc gan izlielītā Anglijas dzīve i.ida tik daudz kriminālnoziedznieku?

Ne jau visi Konana Doila sacerējumi var modināt pa�domju lasītāju atsaucību, tāpēc no viņa stāstiem par �er�loku Holmsu �ai grāmatā sniegts pats labākais, kas jau Iegājis pasaules literatūras zelta fondā.

Sie stāsti saucas par detektīvstāstiem, jo detektīvs angļu valodā nozīmē �slepenpolicists�. Vēl pirms Konana Doila �ādus stāstus sāka rakstīt slavenais amerikāņu rakstnieks Edgars Po, �Zelta vaboles� autors. Vēlāk talantīgais angļu rakstnieks Vilkijs Kolinzs kļuva slavens ar detektīvromānu �Mēness akmens�, kuram bija lieli panākumi Krievijā. Abi �ie rakstnieki bija Konana Doila skolotāji, ta�u ne�viens viņu varonis nav ieguvis tādu popularitāti kā �Beikerstrītas vientuļnieks�.

Tas notika pērnā gada rudenī, kad iedomājos apmeklēt savu draugu, misteru �erloku Holmsu, un atradu viņu iegrimu�u dzijā sarunā ar pusmū�a d�entlmeni, Joti brangu un ugunīgi rudu. Atvainojies par traucējumu, es dzīros iet projām. Ta�u Holmss ievilka mani kabinetā un aiztaisīja durvis.

��� Jūs ieradāties īstā laikā, dārgais Votson, � viņ� laipni sacīja.

���� Es baidījos, ka traucē�u jūs. Man �ķita, ka jūs esat aizņemts.

���� Jā, es esmu aizņemts, pat ļoti aizņemts.

���� Tad es labāk pagaidī�u blakus istabā.

���� Nē, nē� Mister Vilson, � viņ� uzrunāja resno vīrieti, � �is d�entlmenis ne vienreiz vien sniedzis man drauga palīdzību daudzos manos veiksmīgākajos pētīju�mos. Es ne�aubos, ka arī �inī gadījumā viņ� man ļoti no�derēs.

Kosmlis pa slējās aug�up no sēdekļa un pameta man ar naivu; viņa mazas, taukos vaigos iegrimu�ās a�eles vērīgi uopoli'ja mani.

Apsēstieties �eit uz dīvāna, � Holmss mani uzai�cināja.

Viņ� pats atlaidās atzveltnī un, kā vienmēr apsvērumu brī�os, salika abu roku pirkstgalus kopā.

Es zinu, dārgais Votson, � viņ� sacīja, � ka jūs, tapat kā es, mīlat visu neparasto un savdabīgo, kas izjauc mūsu ikdienas vienmuļību. Ja jūs tā nemīlētu neikdieni��ķus notikumus, jūs ar tādu aizrautību nepierakstītu manas necilās dēkas. Tomēr sirdsapziņa liek man aizrādīt, ka da�i jūsu stāsti attēlo manu darbību mazliet izpu�ķotā veidā.

��� Nudien, jūsu piedzīvojumi man vienmēr liku�ies ļoti interesanti, � es iebildu.

���� Cik atceros, tad vakar es izsacijos, ka pati drosmī�gākā iztēle nav spējīga iedomāties tos neparastos un ēr�mīgos gadījumus, kādi sastopami ikdienas dzīvē.

��� Es jums toreiz atbildēju, ka atļaujos ap�aubīt jūsu uzskatu pareizību.

���� Un tomēr, dārgais doktor, jums vajadzēs atzīt, ka man taisnība, pretējā gadījumā es apbēr�u jūs ar tādu milzumu pārsteidzo�u faktu, ka jūs būsiet spiests man piekrist. Ņemsim kaut vai �o gadījumu, kuru man nupat izstāstīja misters D�abezs Vilsons. �ā notikuma apstākļi ir pilnīgi ikdieni�ķi un parasti, bet man tomēr �ķiet, ka savu mū�u neesmu dzirdējis brīnumaināku stāstu. Esiet tik laipns, mister Vilson, atkārtojiet to! Es lūdzu to ne tikai tādēļ, lai mans draugs doktors Votsons noklausītos jūsu stāstu, bet arī tādēļ, lai es pats labāk iegaumētu katru sīkumu. Parasti, līdzko man sāk kaut ko stāstīt, man atmiņā ataust tūksto�iem līdzīgu gadījumu. Ta�u �oreiz man jāatzīstas, ka nekā līdzīga vēl nekad nebiju dzirdējis.

Resnais klients ar zināmu lepnumu izrieza krūtis, iz�vilka no mēteļa iek�ējās kabatas netīru, saburzītu avīzi un izklāja to uz ceļiem. Kamēr viņ�, pastiepis kaklu, laida acis pār sludinājumu slejām, es vērīgi aplūkoju viņu pa�u un mēģināju, atdarinot �erloku Holmsu, uzminēt pēc viņa apģērba un ārienes, kas viņ� tāds ir.

Diem�ēl mani novērojumi nedeva gandrīz nekādus re�zultātus. Varēja uzreiz pateikt, ka mūsu apmeklētājs ir pats parastākais sīktirgotājs, pa�apmierināts, truls un gauss. Viņam bija pelēkrūtainas paplatas bikses. Ne visai tīrie melnie svārki bija atpogāti, tum�o vesti pu�ķoja ap�zeltīta masīva vara ķēde, pie kuras kā breloks karājās �etrstūrains, caururbts kāda metāla gabaliņ�. Novalkātais cilindrs un izbalēju�ais rūsganais mētelis bija nomesti blakus uz krēsla. Vārdu sakot, lai kā es pētīju �o cilvēku, es viņā nesaskatīju nekā ievērības cienīga, vienīgi lies�maini rudos matus. Bija skaidrs, ka viņu ārkārtīgi satrauc kāds nepatīkams notikums.

�erloka Holmsa vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām mana nodarbo�anās.

���� Protams, katram skaidrs, � viņ� sacīja, � ka mūsu draugs kādu laiku strādājis fizisku darbu, ka viņ� �ņauc tabaku, ir frankmasons, ka bijis Ķīnā un pēdējā laikā vi- ņ.im nācies daudz rakstīt. Bez �iem acīm redzamajiem laktiem es neko nevarēju uzminēt.

Misters D�abezs Vilsons pietrūkās kājās un, nenolaiz- dams rādītāja pirkstu no avīzes, blenza manā draugā.

���� Kā jūs, mister Holms, varējāt to visu dabūt zināt? � viņ� jautāja. � Kā jūs, piemēram, zināt, ka esmu strādājis lizisku darbu? Jā, patie�ām, esmu sācis savu karjeru ka kuģa namdaris.

��� Jūsu rokas pastāstīja par to, dārgais ser. Jūsu labā roka lielāka par kreiso. Jūs esat to nodarbinājis, un tās muskuļi ir prāvāki.

��� Bet tabakas �ņauk�ana? Un piederība pie frankma- soniem?

��� Par frankmasoniem nav grūti uzminēt, jo jūs, par spīti savas biedrības stingrajiem noteikumiem, nēsājat ap�ro�u pogas ar loka un apļa zīmējumu.

��� Ak jā! Es piemirsu par to � Bet kā jūs uzminējāt, ka man nācies pēdējā laikā daudz rakstīt?

��� Par ko citu var liecināt jūsu spīdīgā labā piedur�kne un gludi noberztā vadmala ap kreisās piedurknes el�koni?

���� Bet Ķīna?

���� Tikai Ķīnā var būt tetovēta zivtiņa uz jūsu labās ro�kas locītavas. Esmu pētījis tetovējumus, man pat nācies sacerēt par tiem zinātniskus rakstus. Para�a iekrāsot zivs /.viņas maigi sārtā tonī raksturīga vienīgi Ķīnai. Ieraudzī�jis ķīnie�u naudas gabaliņu pie jūsu pulksteņa ķēdes, es pilnīgi pārliecinājos, ka esat bijis Ķīnā.

Misters D�abezs Vilsons sāka skaļi smieties.

���� Ak tad �itā! � viņ� noteica. � Es sākumā domāju, ka jus to atklājāt ar diezin kādiem pārgudriem paņēmie�niem, bet izrādās � tas ir gau�ām vienkār�i.

���� Es nāku pie slēdziena, Votson, � Holmss sacīja, - ka esmu pieļāvis kļūdu, paskaidrodams, kā tieku pie Haviem secinājumiem. Kā jums zināms, �Omne ignotum l>i > magnilico� 1 un manai necilajai slavai draud sagrāve, |.* bū�u tik vaļsirdīgs. Vai atradāt sludinājumu, mister Vllson?

- Atradu, � tas atbildēja, turēdams resno, sarkano pirkstu avīzes slejas centrā. � Te tas ir. Ar to ari viss nakas. Izlasiet to pats, ser!

Es paņēmu avīzi un izlasīju:

Rudo apvienība. Izpildot nelaiķa Jezekijas Hop- kinsa (Lebanova, Pensilvānija, ASV) novēlējumu, atklāta jauna vakance Apvienības biedram. Piedā�vātā alga � �etras mārciņas sterliņu nedēļā par tīri nominālu darbu. Katrs rudmatis, kas nav jaunāks par 21 gadu un ir pie skaidra prāta un sapra�anas, var izrādīties derīgs �im darbam. Griezties personiski pie Dunkana Rosa pirmdien, pīkst. 11, Apvienības kan�torī Flītstrītā, Bopskorta 7.

�� Velns lai parauj � ko tas nozīmē? � es izsaucos, divreiz izlasījis neparasto sludinājumu.

Holmss klusu iesmējās un sarāvās �okurā atzveltnī, kas dro�i liecināja, ka viņ� izbauda lielu prieku.

��� Kā jums �ķiet, tas nav glu�i parasts sludinājums, vai ne? � viņ� sacīja. � Nu, mister Vilson, turpiniet savu stāstu, pastāstiet mums par savu namu un par to, kāda loma bijusi �im sludinājumam jūsu dzīvē. Bet jūs, doktor, pierakstiet, lūdzams, kas tā par avīzi un no kāda datuma.

�� �Morning Chronicle�, 1890. gada 27. aprīlī. Tie�i pirms diviem mēne�iem.

���� Lieliski! Turpiniet, mister Vilson!

��� Kā jau sacīju, mister �erlok Holms, � D�abezs Vil�sons atsāka, slaucīdams pieri, � man pieder neliela krāj�aizdevu kase Sakskoburgas skvērā, netālu no Sitijas. Man jau agrāk diezin kā neveicās, bet pēdējos divos gados tikko pietika ienākumu, lai savilktu galus kopā. Kād�reiz es turēju divus palīgus, tagad man ir tikai viens un to pa�u grūti būtu atalgot, ja viņ� nebijis ar mieru strādāt par pusi algas, lai būtu iespējams iemācīties manu darbu.

�� Kā sauc �o pakalpīgo jaunekli? � apjautājās �er�loks Holmss.

��� Viņu sauc Vinsentu Spoldingu, un viņ� sen vairs nav jauneklis. Grūti pateikt, cik viņam gadu. Izmanīgāku palīgu diezin vai jel kad sameklē�u. Es ļoti labi saprotu, k.i viņ� pilnīgi varētu iztikt bez manis un nopelnīt divreiz vairak. Ta�u galu galā, ja viņ� ar visu mierā, kāpēc lai es vedu viņu uz domām, kas nak par ļaunu manam inte�resēm?

���� Patie�ām, kāpēc? Redzu, jums, nudien, laimējies: jums ir palīgs, kam jūs maksājat daudz mazāk nekā citi par tādu pa�u darbu. Mūsdienās tādi nesavtīgi kalpotāji ir retums.

-�� - O, manam palīgam ir arī savi trūkumi! � misters Vilsons iesaucās. � Nekad man nav bijis darī�anu ar cilvēku, kas tā aizrāvies ar fotografē�anu. Knauk�ķina loloaparātu darba laikā un tad nolien pagrabā kā trusītis sava ala un attīsta plates. Tas viņa galvenais trūkums. C'lladl viņ� ir labs darbinieks.

Ceru, viņ� vēl arvien atrodas pie jums? la, sci. Viņ� un gadus �etrpadsmit veca skuķe, kura '��i la gatavo ci lienu un uzslauka grīdas. Vairāk neviena man nav, esmu atraitnis, turklāt bez bērniem. Mēs trijatā dzīvojam ļoti saticīgi, ser, uzturam uguni pavardā un ap�maksājam rēķinus � tie ir visi mūsu nopelni. �is sludi�nājums izsila mūs no sliedēm, � misters Vilsons turpi�naja �odien pagāja taisni astoņas nedēļas no tās die�na., kad Spoldings ienāca kantorī ar �o avīzi rokā un teica

labi dgan būtu, mister Vilson, ja dievs būtu mani ra�dījis rudmatalnu.�

�Kāpēc?� es prasu.

�Nu, re,� viņ� saka. �Rudo apvienībā ir brīva vieta. Tam, kas to ieņems, būs tīri glīti ienākumi. Tur dro�i vien vairāk vakan�u nekā kandidātu, un testamenta izpildītāji lauza galvu, nezinādami, ko darīt ar naudu. Ja mani mati spētu mainīt krāsu, es katrā ziņā izmantotu �o izdevību.�

�Kas tā par Rudo apvienību?� es viņam prasu. Jo, re�dzat, mister Holms, es nekur nemēdzu iet, un, tā kā man nav jāskrien apkārt darī�anās, bet tās pa�as ierodas pie manis, es da�kārt veselām nedēļām neeju ārā no mājas. Tāpēc es maz ko zinu par to, kas notiek pasaulē, un alla� ar prieku uzklausu jaunas ziņas.

�Vai tad jūs nekad neesat dzirdējis par Rudo apvie- nibu?� Spoldings brīnījās, iepletis platas acis.

�Nekad.�

�Par to man liels brīnums, jo jūs esat viens no tiem, kam tiesības uz �o vakanci.�

�Vai tur daudz var nopelnīt?� es jautāju.

�Ap divsimt mārciņu sterliņu gadā, ta�u darbs ir viegls, turklāt tāds, kas netraucē nodarboties ar kuru katru citu darbu.�

Protams, es sāku ausīties, jo mans uzņēmums pēdējā laikā deva ļoti maz ienākumu un liekas divsimt mārciņas gadā nāktu īstā laikā.

�Pastāstiet visu, ko zināt par �o Apvienību,� es teicu Spoldingam.

�Kā pats redzat,� Spoldings atbildēja, rādīdams man slu�dinājumu, �Rudo apvienībā ir vakance, un te ir adrese, pēc kuras varat griezties pēc izziņām, ja gribat dabūt zi�nāt visus sīkumus. Cik man zināms, �o Apvienību dibinā�jis amerikāņu miljonārs Jezekija Hopkinss, liels savād�nieks. Viņ� pats bijis ugunīgi ruds un simpatizējis visiem rudajiem, cik vien to ir pasaulē. Mirdams viņ� atstājis testamenta izpildītājiem milzu summu un novēlējis izlietot to, lai atvieglotu visu ugunīgi rudo personu likteni. Man stāstīts, ka �iem laimīgajiem maksā lielu algu un neprasa no tiem gandrīz nekāda darba.�

�Bet rudmatainu cilvēku ta�u ir miljoni,� es iebildu, �un katrs vēlēsies ieņemt �o vietu.�

�Viņu nav tik daudz, kā jūs domājat,� Spoldings at�bildēja. �Sludinājums, kā redzat, runā tikai par londo�nie�iem, turklāt pieaugu�iem. �is amerikānis dzimis Lon�donā un grib aplaimot dzimto pilsētu. Bez tam, cik esmu dzirdējis, Rudo apvienībā nav nozīmes griezties tādām personām, kurām mati gai�i vai tum�i rudi, � te vajag cilvēku ar spilgtiem, ap�ilbino�iem, ugunīgi rudiem ma�tiem. Ja gribat izmantot �o priek�likumu, mister Vilson, jums vajag tikai aizstaigāt līdz Rudo apvienības kantorim. Bet vai jums ir kāda nozīme atrauties no sava pamat�darba pāris simt mārciņu dēļ?�

Kā jums pa�iem labpatīk redzēt, d�entlmeņi, man ir pa�tie�ām spilgti rudi mati ar visai skaistu nokrāsu, un man �ķita, ka �ādā rudo sacensībā man varbūt ir izredzes da�būt vakanto vietu. Vinsents Spoldings, kā cilvēks ar pla��ām zinā�anām, varēja man noderēt, tāpēc es liku aizdarīt aizvirtņus, slēgt kantori uz visu dienu un pavadīt mani uz Apvienības kantori. Viņ� bija ļoti priecīgs, ka �odien nebūs jāstrādā, un mēs, aizslēgu�i kantori, devāmies uz sludinājumā norādīto vietu.

Es ieraudzīju tādu skatu, mister Holms, kādu nekad vairs neredzē�u. No ziemeļiem, no dienvidiem, no austru�miem un rietumiem visi, kam vien mati bija cik necik rudā tonī, traucās uz Sitiju, sekodami uzaicinājumam. Visa Flītstrīta bija rudo pilna, bet Popskorta atgādināja apelsīnu pārdevēja ratiņus. Nekad nebiju domājis, ka An�glijā tik daudz rudo. Tur bija visas rudās nokrāsas: salmu, citronu, apelsīnu, ķieģeļu, īru seteru nokrāsa, �ults un mālu nokrāsa, bet, kā jau Spoldings bija sacījis, īstas spilgtas, ugunīgas nokrāsas bija maz. Tomēr, ieraudzījis tādu pūli, es jutos izmisis. Spoldings gan neapjuka. Ne�zinu, kā tas viņam izdevās, bet viņ� lauzās un spiedās cauri pūlim tik cītīgi, ka mēs drīz vien atradāmies uz kantora kāpnēm. Pa tām plūda divas ļau�u straumes: vieni kāpa aug�up, jauku cerību pilni, otri kāpa lejup no�ļu�ku�i. Mēs spiedāmies uz priek�u un drīz vien nonācām kantorī.

���� Tas ir patiesi interesants notikums! � Holmss sacīja, kad klients apklusa, lai atsvaidzinātu atmiņu ar �ņau- cienu tabakas. � Lūdzu, turpiniet!

���� Kantorī tik vien bija mēbeļu kā divi koka krēsli un vienkār�s galds no prie�u dēļiem, aiz kura sēdēja mazs vīrelis, vēl rudāks par mani. Viņ� pārmija da�us vārdus ar katru kandidātu, kad tie pa kārtai tuvojās galdam, un ikvienā atklāja kādu trūkumu. Redzams, dabūt �o vietu nebūt nebija tik vienkār�i. Ta�u, kad mēs savukārt pie-> nācām pie galda, vīrelis saņēma mani daudz laipnāk nekā citus un tūliņ aizslēdza durvis, lai aprunātos ar mums bez liekām personām.

�Tas ir misters D�abezs Vilsons,� mans palīgs sacīja. �Viņ� gribētu ieņemt vakanto vietu Rudo apvienībā.�

�Viņ� ir pilnīgi cienīgs to ieņemt,� vīrelis teica. �Sen neesmu redzējis tik ko�us matus!�

Viņ� atkāpās soli, pie�ķieba galvu un skatījās uz ma�niem matiem tik ilgi, ka man kļuva neērti. Tad viņ� pēk��ņi metās uz priek�u, saķēra manu roku un dedzīgi vēlēja man laimi.

�Būtu netaisni no manas puses, ja es vēl vilcinātos,� viņ� sacīja. �Tomēr ceru, jūs man piedosiet, ja es sper�u da�us piesardzības soļus.�

Viņ� ieķērās ar abām rokām man matos un rāva tos tā, ka es iebrēcos sāpēs.

�Jums acīs asaras,� viņ� teica, palaizdams matus vaļā. �Tad viss ir kārtībā. Piedodiet, bet mums jābūt piesardzī�giem, jo mūs divas reizes piekrāpa ar parūkām un vienreiz ar krāsu. Es jums varētu pastāstīt par tik nekriet�nām blēdībām, ka jums cilvēki sāktu riebties.�

Viņ� piegāja pie loga un sauca skaļā balsī, ka vakantā vieta jau aizņemta. Vil�anās vaids atskanēja lejā, pūlis izklīda uz visām pusēm, un drīz vien �ai apvidū nepalika neviena cita rudā, vienīgi es un cilvēks, kas mani no�līga.

�Mani sauc misteru Dunkanu Rosu,� viņ� sacīja, �un es arī saņemu pensiju no tā fonda, ko mums atstājis mūsu augstsirdīgais labdaris. Vai jūs esat precējies, mister Vil�son? Vai jums ir ģimene?�

Atbildēju, ka esmu bezbērnu atraitnis. Viņa seja pauda sāpes.

�Ak dievs!� viņ� drūmi noteica. �Tas ta�u ir visai no�pietns �ķērslis! Cik skumji, ka neesat otrreiz precējies! Fondu ta�u dibināja, lai vairotu un izplatītu rudos, nevis lai paildzinātu eso�o rudmataino dzīvi. Kāda nelaime, ka esat tikpat kā vecpuisis!�

Sos vārdus dzirdot, man seja pastiepās garāka, mister Holms, jo es sāku ba�īties, ka mani nepieņems; ta�u pa�domājis misters Ross sacīja, ka būs jau labi.

�Kura katra cita dēļ mēs neatkāptos no mūsu noteiku�miem, bet cilvēkam ar tādiem matiem jānāk pretī. Kad jūs varētu stāties pie savu jauno pienākumu pildī�anas?�

�Tas ir diezgan pagrūti, jo esmu aizņemts citā darbā,� es sacīju.

�Par to neraizējieties, mister Vilson!� Spoldings iejau�cās. �Ar �o darbu es tik�u galā viens pats.�

�Kad man būs jāstrādā?� es apjautājos.

�No pulksten desmitiem līdz diviem.�

Tā kā aizdevu kasēs galvenais darbs norit vakaros, mister Holms, sevi�ķi ceturtdienās un piektdienās, algu izmaksas priek�vakarā, tad es nospriedu, ka nenāks par ļaunu nopelnīt �o to rīta stundās. Jo vairāk tāpēc, ka uz palīgu varu paļauties un viņ� vajadzības gadījumā var mani aizstāt.

�Laiks man piemērots,� es teicu. �Kādu algu jūs mak�sājat?�

��etras mārciņas nedēļā.�

�Un kāds būs darbs?�

�Tīri nomināls.�

�Ko jūs saucat par nominālu darbu?�

�Visu darbam paredzēto laiku jums vajadzēs pavadīt mūsu kantorī vai vismaz namā, kur kantoris atrodas. Ja jūs kaut reizi atstāsiet to darba laikā, jūs zaudēsiet �o vietu uz visiem laikiem. Testamenta rakstītājs sevi�ķi uzsver, ka �is punkts jāpilda rūpīgi. Mēs uzskatīsim, ka neesat izpildījis mūsu prasības, ja kaut vienu reizi darba laikā pametīsiet kantori.�

�Ja runa ir tikai par �etrām stundām dienā, man ne prātā nenāks pamest kantori,� es apgalvoju.

�Neaizmirstiet to,� atkārtoja misters Dunkans Ross. �Vēlāk mēs neklausīsimies ne uz kādu atvaino�anos. Ne�kāda slimība, nekādas darī�anas nederēs par attaisno�jumu. Jums jābūt kantorī, citādi jūs zaudējat darbu.�

�Un kas tas ir par darbu?�

�Jums jāpārraksta �Britānijas enciklopēdija�. Pirmais sējums ir �inī skapī. Tinti, spalvas, papīru un dzē�lapas jums jāgādā pa�am, mēs dodam jums galdu un krēslu. Vai rīt varat jau sākt darbu?�

�Protams,� es atbildēju.

�Tad uz redzē�anos, mister D�abez Vilson! Atļaujiet man vēlreiz apsveikt jūs, ka jums izdevies dabūt tādu labu vietu.�

Viņ� atvadoties pamāja man ar galvu. Es izgāju no ista�bas un devos mājup kopā ar savu palīgu, priecādamies par neparasto veiksmi. Visu dienu domāju par �o no�tikumu un pievakarē mazliet zaudēju dū�u, jo mani sāka mākt domas, ka tā ir kāda blēdība, lai gan nekādi neva�rēju iedomāties, kas tamlīdzīgam izgudrojumam par mērķi. Likās neticami, ka pastāv tāds testaments un ka cilvēki ar mieru maksāt tādu naudu par �Britānijas en�ciklopēdijas� pārrakstī�anu. Vinsents Spoldings visiem spēkiem centās uzmundrināt mani, ta�u, likdamies gulēt, es stingri apņēmos atteikties no sava solījuma. Tomēr no rīta man ienāca prātā, ka vismaz jāaiziet uz turieni. No�pircis par peniju tinti, paņēmis zoss spalvu un septiņas prāvas lapas papīra, es devos uz Popskortu. Man par brīnumu tur viss bija labā kārtībā, galds sagatavots, un misters Dunkans Ross gaidīja mani. Viņ� man lika sākt ar burtu �A� un aizgāja, ta�u �ad tad ieskatījās istabā, lai redzētu, vai es strādāju. Pulksten divos viņ� atvadījās no manis, uzteica mani, ka esmu paspējis tik daudz pār�rakstīt, un aizslēdza kantora durvis.

Tā tas turpinājās diendienā, mister Holms. Sestdien mans darba devējs nolika man priek�ā �etrus zelta sovrinus � manu nedēļas algu. Tā pagāja arī otrā un tre�ā nedēļa. Katru rītu es ierados tie�i desmitos un tie�i divos gāju projām. Pamazām vien misters Dunkans Ross sāka iegriezties kantorī tikai no rītiem un ar laiku pavisam pārstāja to apmeklēt. Ta�u es, protams, neiedro�inājos iziet no istabas ne uz minūti, jo baidījos, ka viņ� var ierasties, un negribēju riskēt ar tik izdevīgu darbu.

Pagāja astoņas nedēļas; es biju pārrakstījis visu, sākot ar Abatiem, Artilēriju, Arhitektūru un Atiku, un cerēju drīzumā ķerties pie �B� burta. Biju izlietojis daudz papīra, un aprakstītajām lapām trūka jau vietas plauktā. Bet pēk�ņi viss izbeidzās.

���� Tā?

���� Jā, ser. �o pa�u rītu. Devos uz darbu kā vienmēr ap desmitiem, bet durvis izrādījās aizslēgtas, un pie tām ar nagliņu piesista kartona strēmele. Te tā ir, lasiet pa�i!

Viņ� pasniedza mums kartona gabaliņu bloknota lapiņas lielumā. Uz tā bija rakstīts:

RUDO APVIENĪBA LIKVIDĒTA 1890. g. 9. oktobrī

Mēs ar �erloku Holmsu ilgi vērojām �o īso paziņojumu un D�abeza Vilsona bēdīgo seju; beidzot notikuma smiek�līgā puse aizsedza visu pārējo un mēs nespējām novaldīt smieklus.

���� Es �eit nekā smieklīga neredzu! � izsaucās mūsu klients, uzlēcis kājās un nosarcis līdz liesmaini rudo matu saknēm. � Ja jūs palīdzības vietā gribat smieties par mani, tad es meklē�u padomu citur!

���� Nē, nē!�Holmss mierināja viņu un atkal atsēdināja atzveltnī. � Es neparko ne�ķir�os no jūsu lietas. Tā, bur�tiski, atsvaidzina man sirdi ar savu neparastību. Ta�u tanī, piedodiet, ir kaut kas amizants. Ko jūs darījāt, atradis �o zīmīti uz durvīm?

���� Es biju satriekts, ser. Es nezināju, ko darīt. Apstai�gāju visus tuvīnos kantorus, bet tur neviens nekā neva�rēja man paskaidrot. Beidzot iegriezos apak�stāvā pie namsaimnieka un prasīju, vai viņ� nezina, kas noticis ar Rudo apvienību. Viņ� atbildēja, ka neko neesot dzirdējis par �ādu organizāciju. Tad es apvaicājos, kas ir �is mis�ters Dunkans Ross. Viņ� atbildēja, ka �ādu vārdu dzird pirmo reizi.

�Es runāju par to d�entlmeni, kas īrēja no jums ceturto dzīvokli.�

�Par to rudmataino?�

�Jā.�

�Viņu sauc Viljamu Morisu. Viņ� ir jurists un telpas noīrēja uz zināmu laiku, kamēr viņa kantori remontē. Va�kar viņ� izvācās no �ejienes.�

�Kur viņu var satikt?�

�Viņa pastāvīgajā kantorī. Viņ� man atstāja adresi: Karaļa Eduarda ielā 17, Sv. Pāvila katedrāles tuvumā.�

Es aizgāju uz turieni, mister Holms, bet tur atradās pro�tē�u darbnīca; neviens nebija nekā dzirdējis ne par mis�teru Viljamu Morisu, ne par misteru Dunkanu Rosu.

���� Ko tad jūs darījāt? � vaicāja Holmss.

��� Atgriezos mājās un apspriedos ar palīgu. Viņ� man nevarēja dot nekāda padoma. Viņ� sacīja, ka vajag pa�gaidīt un ka es noteikti saņem�u kādu ziņu pa pastu. Ta�u tas man nav pa prātam, mister Holms. Es negribu atteik�ties no tik labas vietas labprātīgi un, tā kā esmu dzirdē�jis, ka jūs palīdzot nabaga cilvēkiem, kas nonāku�i grūtā stāvoklī, tad devos taisnā ceļā pie jums.

���� Jūs rīkojāties pareizi, � Holmss sacīja. � Jūsu ga�dījums ir taisni lielisks, un man prieks, ka varē�u ar to nodarboties. Noklausījies jūsu stāstu, es nāku pie slē�dziena, ka �ī lieta ir daudz nopietnāka, nekā tas �ķiet no pirmā acu uzmetiena.

��� Tā ir pārāk nopietna, �� misters D�abezs Vilsons pie�krita. � Es zaudēju �etras mārciņas nedēļā.

��� Ja runājam personiski par jums, � Holmss sacīja, � tad diezin vai jūs varētu sūdzēties par �o neparasto Apvienību. Glu�i otrādi, jūs, cik es saprotu, pateicoties tai, iedzīvojāties kādās trīsdesmit mārciņās, nemaz ne�runājot par to, ka ieguvāt pamatīgas zinā�anas par priek��metiem, kas sākas ar �A� burtu. Tātad īstenībā jūs neko neesat zaudējis.

��� Nestrīdos, ser, tā tas ir, bet man gribētos uzmeklēt �īs personas, dabūt zināt, kas tās tādas ir un kāpēc izspē�lēju�as ar mani �o joku, ja vien tas ir joks. Viņiem tas izmaksāja diezgan dārgi � veselas trīsdesmit divas mār�ciņas.

��� Mēs papūlēsimies to visu noskaidrot. Ta�u sākumā atļaujiet �o to pavaicāt, mister Vilson. Vai sen pie jums

strādā jūsu palīgs� tas, kas parādīja jums �o sludinā�jumu?

���������� Toreiz viņ� bija nostrādājis pie manis vienu mē�nesi.

���� Kur jūs viņu atradāt?

���������� Viņ� ieradās pie manis sakarā ar manu sludinājumu avīzē.

���� Vai viņ� viens pats atsaucās uz jūsu sludinājumu?

���� Nē, atsaucās kādi desmit cilvēki.

���� Kāpēc jūs izraudzījāties taisni viņu?

���� Tāpēc, ka viņ� bija ņiprs un lēts.

���� Jūs iekārdināja iespēja dabūt palīgu par pusi algas?

���� Jā.

���� Kāds viņ� izskatās, �is Vinsents Spoldings?

����������� Maza auguma, plecīgs, ļoti kustīgs. No bārdas vai ūsām ne zīmes, kaut gan viņam jau ap trīsdesmit. Uz pieres balts plankumiņ� no apdedzinā�anās ar skābi.

Holmss izslējās. Viņ� bija ļoti satraukts.

���������� Es jau tā domāju! � viņ� noteica. � Vai nepama�nījāt viņam ausīs caurumiņus auskariem?

���������� Pamanīju, ser. Viņ� stāstīja, ka tos izdūrusi kāda �igāniete, kad viņ� bijis glu�i mazs.

���������� Hm! � norūca Holmss un dziļās pārdomās atslīga atzveltnī. � Vai viņ� vēl līdz �im ir pie jums?

���� O jā, ser, es nupat kā redzēju viņu.

���������� Vai viņ� labi tika galā ar darbu jūsu prombūtnes laikā?

���������� Es nevaru sūdzēties, ser. Jāsaka gan, no rītiem manā kasē nav ko darīt.

����������� Labi, mister Vilson. Pēc vienas vai divām dienām man būs prieks paziņot jums, ko es domāju par visu �o notikumu. �odien sestdiena � Ceru, ka pirmdien mēs jau visu zināsim. Nu, Votson, � Holmss sacīja, kad mūsu apmeklētājs bija aizgājis, � ko jūs par visu to domājat?

���������� Nekā nedomāju, � es vaļsirdīgi atbildēju. � Man �ī lieta �ķiet pārāk noslēpumaina.

����������� Vispārējais likums ir tāds, � Holmss sacīja, � jo dīvaināks kāds gadījums, jo mazāk tanī noslēpumainības. Taisni ikdieni�ķos, bezkrāsainos noziegumus visgrūtāk at�klāt, tāpat kā pūlī sameklēt cilvēku ar ikdieni�ķiem sejas pantiem. Bet �is gadījums jāatrisina, cik ātri vien iespē�jams.

���� Ko esat nodomājis darīt? � es ievaicājos.

���� Smēķēt, � viņ� atteica. � �is gadījums man prasīs trīs pīpes, un es lūdzu desmit minūtes nerunāt ar mani.

Viņ� sarāvās atzveltnī �okurā, pievilcis kaulainos ceļ�galus pie vanaga deguna, un ilgi sēdēja tādā pozā, aiz�vēris acis un izstiepis uz priek�u melno māla pīpi, kura atgādināja ērmota putna knābi. Es nodomāju, ka viņ� iemidzis, un pats jau sāku snaust, kad pēk�ņi viņ� uzlēca kājās kā cilvēks, kas nācis pie noteikta lēmuma, un nolika pīpi uz kamīna dzegas.

���� �ovakar Sentd�eimsa zālē spēlē Sarasate, � viņ� sacīja. � Ko jūs domājat par to, Votson? Vai jūsu pa�cienti var iztikt da�as stundas bez jums?

��� �odien man brīva diena. Mana prakse neatņem man pārāk daudz laika.

��� Tādā gadījumā uzlieciet cepuri un ejam! Vispirms man jāiegrie�as Sitijā. Kaut kur pa ceļam iekodīsim.

Mēs-nobraucām ar metro līdz Oldersgeitai un no tu�rienes aizgājām kājām līdz Sakskoburgas skvēram, kur norisinājās notikumi, par kuriem mums �orīt tika stāstīts.

Sakskoburgas skvērs ir mazs miegains laukumiņ�, kas no�ēlojamā kārtā cen�as pēc aristokrātiska stila. �etras rin�das diezgan netīru divstāvu ķieģeļu namu veras uz sīku, ar nezālēm aizaugu�u dārziņu, kura vidū da�i nopluku�i lauru krūmi bezcerīgi cīnījās ar kvēpiem piesātināto gaisu. Trīs apzeltītas bumbas un stūri brūna izkārtne ar baltiem burtiem �D�abezs Vilsons� norādīja, ka �eit atro�das mūsu rudā klienta uzņēmums.

�erloks Holmss apstājās pie durvīm, pievērsis tām acis, kas spo�i mirdzēja zem puspievērtajiem plakstiem. Tad viņ� lēni pastaigāja pa ielu, atkal atgriezās pie stūra un vērīgi aplūkoja namus. Pie aizdevu kases viņ� reizes trīs uzsita ar spieķi pa bruģi, tad piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Tās tūliņ atvēra ņiprs, tīri skūts jauns vīrietis un lūdza mūs ienākt.

��� Pateicos, � Holmss atbildēja. � Es tikai gribēju pa�lūgt, kā no �ejienes var tikt uz Strendu.

��� Tre�ais pagrieziens pa labi, ceturtais pa kreisi, � mirklī atbildēja mistera Vilsona palīgs un aizcirta durvis.

��� Veikls puisis! � Holmss piezīmēja, kad mēs devā�mies projām. � Manuprāt, veiklības ziņā viņ� ir cetur- liūs Londonā, bet drosmes ziņā varbūt pat tre�ais. Es �o to zinu par viņu.

���������� Redzams, mistera Vilsona palīgam ir diezgan liela loma �ai Rudo apvienībā. Esmu pārliecināts, ka jūs prasī�jāt viņam ceļu tāpēc, lai dabūtu viņu redzēt.

�� Viņu pa�u ne. ' � Ko tad?

���� Viņa ceļgalus.

���� Bet kāpēc jūs klaudzinājāt pa bruģi?

����� Mans mīļais doktor, tagad ir laiks novērojumiem, nevis sarunām. Mēs esam izlūki ienaidnieka nometnē. Mums izdevies �o to uzzināt par Sakskoburgas skvēru. Tagad izpētīsim ielas, kas tam piekļaujas.

Starpība starp skvēru un to ainu, ko ieraudzījām aiz stūra, bija tikpat liela kā starp gleznu un tās mugurpusi. Aiz stūra atradās viena no pilsētas galvenajām artērijām, kas savieno Sitiju ar ziemeļiem un rietumiem. �ī pla�ā iela bija pilnum pilna ar ekipā�ām, kas divās straumēs plūda pa labi un pa kreisi, bet ietvēs virda gājēju spiets. Raugoties uz krā�ņu veikalu un lepnu kantoru virknēm, bija grūti iedomāties, ka aiz �iem pa�iem na�miem atrodas tāds no�ēlojams, tuk�s laukums.

����� Atļaujiet man visu labi apskatīt, � sacīja Holmss un, apstājies ielas stūrī, vērīgi aplūkoja vienu namu pēc otra. � Es gribu iegaumēt, kādā kārtībā seko cita citai �īs ēkas. Londonas pētī�ana ir mana kaislība � Pirmais ir Mortimera tabakas pre�u veikals, tad avī�u bodīte, pēc tam pilsētas un piepilsētas bankas Koburgas nodaļa, tad veģetārais restorāns, Makfārleina karie�u depo. Un tur sākas nāko�ais kvartāls� Nu, doktor, mūsu darbs ir galā! Tagad varam mazliet pakavēt sev laiku ar sviest�maizēm un tasi kafijas un pēc tam � uz vijoļu valstību, kur valda saldme, maigums un saskaņa, kur nav rudu klientu, kuri spie� mūs nodarboties ar galvas lauzī�anu.

Mans draugs kaislīgi aizrāvās ar mūziku; viņ� bija ne vien spējīgs izpildītājs, bet arī neikdieni�ķs komponists. Visu vakaru viņ� nosēdēja pilnīgi laimīgs, viegli kustinā�dams garos, smalkos pirkstus mūzikas taktī; viņa gai�i smaido�ā seja, valgās, aizplīvurotās acis ne ar ko neatgādināja Holmsu � pēdu dzinēju, ne�ēlīgo, slīpēto Holmsu, bandītu vajātāju. Viņa apbrīnojamo raksturu vei�doja divi pirmsākumi. Man bie�i nāca prātā, ka viņa as- redzība, satricino�a ar savu precizitāti, radusies cīņā ar dzejisku domīgumu, kas ir �ā cilvēka galvenā iezīme. Viņā pastāvīgi mijās galēja pasivitāte ar neparastu ener�ģiju. Es labi zināju, kādā netraucētā mierā viņ� vakaros nodevās improvizācijām un notīm. Tad pēk�ņi viņu sa�grāba mednieka kaislība, viņam piemīto�ais izcilais domu spēks pieauga līdz intuīcijai, un cilvēki, kas nekā nezi�nāja par viņa metodēm, sāka domāt, ka viņiem darī�anas ar kādu pārdabisku būtni. Vērojot viņu Sentd�eimsa zālē un redzot, cik pilnīgi viņ� pakļāvies mūzikai, es jutu, ka tiem, kurus viņ� medī, klāsies bēdīgi.

��� Jūs, doktor, laikam domājat doties mājup, � viņ� sacīja man pēc koncerta.

���� Protams.

���� Mani gaida darī�anas, kas prasīs vēl trīs �etras stun�das. �is notikums Koburgas skvērā ir visai nopietns.

���� Patie�ām?

���� Tur gatavojas liela mēroga noziegums. Man tomēr ir pamats domāt, ka mēs vēl paspēsim novērst to. Ta�u visu sare�ģī tas, ka �odien sestdiena. Vakarā man var ievajadzēties jūsu palīdzības.

���� Cikos?

���� Ap pulksten desmitiem, ne agrāk.

���� Tie�i desmitos es bū�u Beikerstrītā.

��� Labi. Ņemiet vērā, doktor, ka stāvoklis var kjūt bīs�tams. Iebāziet kabatā savu armijas revolveril

Viņ� pamāja man ar roku, krasi nogriezās un mirklī iejuka pūlī.

Es neuzskatu, ka esmu dumjāks par citiem, ta�u vien�mēr, kad man darī�ana ar �erloku Holmsu, mani smagi nomāc pa�a truluma apziņa. Esmu ta�u dzirdējis to pa�u, ko dzirdēja viņ�, redzējis to pa�u, ko redzēja viņ�, bet, sprie�ot pēc viņa vārdiem, viņ� zina un saprot ne tikai to, kas noticis, bet arī to, kas notiks, kamēr man jopro�jām viss �ķiet viens vienīgs neizprotamu nejēdzību sa�blīvējums.

Ceļā uz mājām es vēlreiz pārcilāju atmiņā rudā �Britā�nijas enciklopēdijas� pārrakstītāja neparasto stāstu, mūsu Koburgas skvēra apmeklējumu un baigos vārdus, kurus 1 lolmss man teica atvadoties. Ko nozīmē �āda nakts ekspe�dīcija, un kāpēc nepiecie�ams, lai es ierastos? Kur mēs dosimies, un kas mums būs jādara? Holmss lika man nojaust, ka aizdevu kases īpa�nieka bezbārdainais pa�līgs ir visai bīstams cilvēks, kas spējīgs pastrādāt lielus noziegumus.

Es ar visiem spēkiem centos atrisināt �īs mīklas, bet bez panākumiem un nolēmu gaidīt nakti, kad viss no�skaidrosies.

Es pametu mājas bez ceturk�ņa desmitos un pa Haid- parku un Oksfordstrītu nonācu Beikerstrītā. Pie parādes durvīm bija piebraukti divi kebi, un, iegājis priek�telpā, es dzirdēju skaļas balsis. Pie Holmsa atradās divi cilvēki, ar kuriem viņ� mo�i sarunājās. Vienu es pazinu � tas bija Pīters D�onss, oficiāls policijas aģents, otrs bija gar�, izģindis, drūms vīrietis mirdzo�ā cilindrā un nomāco�i ne�vainojamā frakā.

���� Nu mēs esam visi! � sacīja Holmss, aizpogādams savu matro�a vamzi un paņemdams no plaukta suņu pā�tagu ar smagu kātu. � Votson, jūs ta�u pazīstat misteru D�onsu no Skotlendjarda? Atļaujiet jūs iepazīstināt ar misteru Merivezeru. Viņ� ari piedalīsies �īs nakts dēkā.

���� Kā redzat, doktor, mēs ar misteru Holmsu atkal do�damies kopējās medībās, � teica D�onss ierasti svarīgā un pielaidīgā tonī. � Mūsu draugs ir nesamaksājams cil�vēks, ta�u pa�ā medību sākumā viņam zvēra vajā�anai nepiecie�ama veca dzinējsuņa palīdzība.

��� Baidos, ka no�ausim nevis kādu zvēru, bet pīli, � īgni piezīmēja misters Merivezers.

���� Jūs varat pilnīgi paļauties uz misteru Holmsu, � aizbildnīgā tonī aizrādīja policijas aģents. � Viņam ir pa�am savas iemīļotas metodes, kuras, es atļau�os piezī�mēt, ir mazliet abstraktas un fantastiskas, ta�u rezultāti alla� lieliski. Jāatzīst, ka biju�i gadījumi, kad viņam iz�rādījusies taisnība, bet oficiālā policija kļūdījusies.

���� Ja nu jūs tā sakāt, mister D�ons, tad jādomā, viss būs kārtībā, � pielaidīgi noteica sve�ais. � Un tomēr jā�atzīstas, man �ēl, ka �odien neizdosies nospēlēt parasto kār�u partiju. Tas būs pirmais sestdienas vakars divdesmit septiņu gadu laikā, kuru pavadī�u bez kārtīm.

���� �ās dienas spēlē likme lielāka nekā jūsu kār�u spēlē, � �erloks Holmss sacīja, � un arī pati spēle aiz�raujo�āka. Jūsu likme, mister Merivezer, ir trīsdesmittūk- sto� mārciņas sterliņu. Bet jūsu likme, D�ons, � cilvēks, kuru jūs sen tīkojat notvert.

���� D�ons Klejs ir slepkava, zaglis, kramplauzis un blē�dis, � D�onss teica. � Viņ� vēl jauns gados, mister Meri�vezer, bet visizveicīgākais zaglis visā Anglijā; nevienam es ar tādu prieku neuzliktu roku dzel�us kā viņam. Viņ� ir ievērojams cilvēks, �is D�ons Klejs. Viņa vectēvs bija

hercogs, viņ� pats mācījies Oksfordā un Kembrid�ā. Viņa smadzenes tikpat rafinētas kā viņa pirksti, un, lai gan mēs ik uz soļa uzduramies uz viņa pēdām, viņ� līdz pat �im laikam bijis nenotverams.

���� �onakt man būs tas prieks nodot viņu jūsu rokās. Man ari reizes divas nācies saskarties ar mistera D�ona Kleja varoņdarbiem, un es pilnīgi piekrītu jums, ka viņ� ir izveicīgākais zaglis Anglijā. Bet vienpadsmitā stunda jau klāt, un mums laiks doties ceļā. Jūs divi brauciet pir�majā kebā, mēs ar Votsonu brauksim otrā.

�erloks Holmss mūsu ilgā brauciena laikā nebija ne�kāds labais sarunu biedrs: viņ� sēdēja atzvēlies un svil�poja �odienas koncertā dzirdētās melodijas. Mēs maisījā�mies pa bezgalīgo, ar gāzi apgaismoto ielu jūkli, kamēr beidzot nokļuvām Faringdonstrītā.

���� Nu mēs esam tikpat kā klāt, � sacīja mans draugs. � Merivezers ir bankas direktors un personiski ieintere�sēts �ai lietā. D�onss arī mums noderēs. Viņ� ir lāga radī�jums, kaut gan viņam nav nekādas jēgas par savu profe�siju. Tomēr viena neap�aubāmi laba īpa�ība viņam piemīt: viņ� ir drosmīgs kā buldogs un āķīgs kā vēzis. Ko viņ� no�grābs savās knaiblēs, tas vaļā netiks � Mēs esam klāt. Viņi arī tepat.

Mēs atkal pieturējām tai pa�ā ļau�u un rosmes pilnajā ielā, kur bijām �orīt. Samaksāju�i ormanim, sekodami misteram Merivezeram, mēs iegājām sazin kādā �aurā gaitenī un iespraucāmies pa mazām durtiņām, kuras viņ� atslēdza. Aiz tām atradās otrs īss gaitenis, kur� nobeidzās ar masīvām dzelzs durvīm. Atvēru�i �īs durvis, mēs nokā�pām pa riņķa kāpņu cementa pakāpieniem lejā un nonā�cām pie otrām � tikpat iespaidīgām durvīm. Misters Me�rivezers apstājās, lai iededzinātu lukturi, un veda mūs tālāk pa tum�u gaiteni, kas oda pēc zemes. Iegāju�i vēl pa vienām durvīm, mēs nokļuvām pla�ā pagrabā, kas bija piekrauts ar groziem un smagām kastēm.

���� No aug�as te iekļūt nav tik viegli, � piezīmēja Holmss un, pacēlis lukturi aug�up, vēroja griestus.

���� No apak�as tāpat, � sacīja misters Merivezers, iesizdams ar spieķi pa grīdas plāksnēm. � Velns parāvis, te tā skan, it kā apak�ā būtu tuk�s! � viņ� pārsteigts izsaucās.

��� Esmu spiests lūgt jūs netrok�ņot, � Holmss pikti teica. � Jūsu dēļ mūsu ekspedīcija var beigties ar

neveiksmi. Esiet tik laipns, apsēdieties uz kādas kastes un netraucējiet!

Cienīgais misters Merivezers apvainots apsēdās uz groza, bet Holmss notupās uz ceļgaliem un ar lupas un luktura palīdzību sāka pētīt spraugas starp plāksnēm. Pēc da�iem mirkļiem, apmierināts ar pētījumu rezultā�tiem, viņ� piecēlās un noglabāja lupu kabatā.

���� Mūsu rīcībā vismaz stunda, � viņ� piezīmēja, � jo diezin vai viņi ķersies pie darba, kamēr cienījamais aiz�devu kases īpa�nieks nav aizmidzis. Un, kad viņ� aizmigs, viņi nekavēsies ne mirkli � jo ātrāk viņi tiks galā, jo vairāk laika atliks bēg�anai. .. Mēs atrodamies, doktor, kā jūs, bez �aubām, esat jau uzminējis, vienā no bagātā�kās Londonas bankas nodaļas pagrabiem. Misters Meri�vezers ir bankas valdes priek�sēdētājs; viņ� paskaidros mums, kas īsti spie� pa�us pārdro�ākos noziedzniekus tie�i pa�laik sevi�ķi interesēties par �o mantu kambari.

���� Mēs te glabājam Francijas zeltu, � direktors �uk�stus paskaidroja. � Mūs jau vairākkārt brīdināja, ka tiks izdarīts mēģinājums to nolaupīt.

���� Francijas zeltu?

���� Jā. Pirms da�iem mēne�iem mums radās vajadzība pēc liekiem līdzekļiem un mēs aizņēmāmies trīsdesmittūk- sto� napoleondoru no Francijas bankas. Vēlāk kļuva zi�nāms, ka mums pat nevajadzēs izpakot �o naudu, un tā vēl līdz �im atrodas mūsu mantu kambarī. Grozā, uz kā es sē�u, atrodas divi tūksto�i napoleondoru starp svina papīra lapām. Reti kad vienā bankas nodaļā glabājas tik daudz zelta kā patlaban pie mums, un tas rada direktoros ba�as.

���� Viņiem ir pilnīgs pamats ba�īties, � Holmss pie�bilda. � Nu, mums laiks gatavoties! Domāju, ka nākamās stundas laikā viss būs galā. Jums, mister Merivezer, va�jadzēs aizklāt lukturi ar kaut ko tum�u .,.

���� Un sēdēt tumsā?

���� Diem�ēl. Es biju paņēmis līdzi kār�u kavu, lai jūs varētu izspēlēt savu partiju, jo mēs te esam �etri, bet redzu, ka ienaidnieka prieķ�darbi pavirzīju�ies pārāk tālu un atstāt te gaismu būtu riskanti. Bez tam mums jāapmai�nās ar vietām. Viņi ir drosmīgi un, kaut arī mēs uzbruk�sim pēk�ņi, var nodarīt mums ne mazumu ļauna, ja neuz�manīsimies. Es nostā�os aiz �ā groza, jūs noslēpieties aiz tiem. Kad es uzlaidī�u laupītājiem gaismu, ķeriet viņus

Ciet. Ja viņi sāks �aut, Votson, tad �aujiet arī jūs bez kavē�anās.

ļ Es noliku pielādēto revolveri uz koka kastes vāka, bet pats noslēpos aiz �īs kastes. Holmss aizvēra luktura durti�ņas, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Sasilu�ā metāla dvinga atgādināja mums, ka lukturis nav nodzēsts un gaisma var uzliesmot jebkurā mirklī. Manus gaidās saspringtos ner�vus nomāca negaidītā tumsa un pazemes saltais drēg�nums.

����� Bēg�anai viņiem atliek tikai viens ceļ� � atpakaļ, cauri namam, uz Koburgas skvēru, � Holmss no�ukstēja. w Ceru, D�ons, ka jūs izdarījāt to, ko es lūdzu?

���� Inspektors un divi virsnieki gaida viņus pie parādes durvīm.

��� Tātad mēs esam aiztaisīju�i visas spraugas. Tagad atliek vienīgi klusēt un gaidīt.

Cik gausi vilkās laiks! īstenībā bija pagājusi tikai stunda ar ceturksni, bet man �ķita, ka nakts jau galā un aug�ā aust gaisma. Kājas man bija notirpu�as un nogu�ru�as, jo es baidījos pakustēties, nervi saspringti. Pēk�ņi apak�ā es pamanīju iemirgojamies gaismu.

Vispirms tā bija vārga dzirksts, kas apspīdēja plāksni uz grīdas. Tad bez kāda trok�ņa grīdā pavērās sprauga un pa�ā apgaismotā laukuma vidū parādījās roka � balta, sievi�ķīga �, kura it kā pūlējās sataustīt kādu priek��metu. Kādu minūti �ī roka ar kustīgiem pirkstiem rēgojās uz grīdas. Tad tā tikpat pēk�ņi pazuda � un viss atkal Iegrima tumsā, tikai pa �auro spraugu starp divām plāk�snēm lauzās cauri blāva gaisma.

Tomēr pēc mirkļa kāda no platajām baltajām plāksnēm pagriezās, spalgi ie�īkstēdamās, un tās vietā atvērās dziļa �etrstūraina bedre, no kuras plūda luktura gaisma. Virs bedres parādījās gludi skūta zēniska seja; nepazīstamais �kadri palūkojās uz visām pusēm; divas rokas atspiedās piet bedres malām, pleci pacēlās virs bedres, tad viss augums; ceļi atspērās pret grīdu. Pēc sekundes sve�ais |au stāvēja blakus bedrei visā augumā un palīdzēja izkāpt mtvam biedram, tādam pa�am mazam un lokanam, ar bālu Ne | u un spilgti rudu matu cekulu.

���� Viss kārtībā, � pirmais no�ukstēja. � Vīle un Metiss pie tevis? . .. Velns ar ārā! Lec iek�ā, Ar�ij, lec, es neesmu ar pliku roku ņemams!

�erloks Holmss nogrāba viņu aiz apkakles. Otrais zag�lis iespruka bedrē; D�onss gan pūlējās viņu aizturēt, bet, redzams, veltīgi: es dzirdēju plīsto�a auduma �virkstoņu. Revolvera stobra galā kaut kas uzliesmoja, bet Holmss iecirta ar pātagu savam gūsteknim pa roku, un revolveris �ķindot nokrita uz cementa plāksnēm.

��� Veltas pūles, D�on Klej, � Holmss mīksti sacīja. � Jūs esat iekritis.

���� Redzu, � tas glu�i mierīgi atbildēja. � Bet manam biedram izdevās izbēgt, un jūs notvērāt tikai viņa svārku stērbeli.

��� Trīs vīri gaida viņu aiz durvīm.

���� Ak tā! Tīri nostrādāts! Apsveicu jūs!

��� Bet es � jūs. Jūsu izdoma par rudajiem ir visai īpatnēja un veiksmīga.

���� Jūs tūliņ dabūsiet redzēt savu draugu, � D�onss sa�cīja. � Viņ� prot naskāk ie�maukt alās nekā es. Bet tagad es saslēg�u jums rokas.

���� Pievāciet savas netīrās ķepas un neaizskariet vairs mani! � uzsauca gūsteknis, kad rokas viņam bija saslēg�tas. � Varbūt jums nav zināms, ka manās dzīslās plūst karaliskas asinis. Esiet tik laipns un, uzrunājot mani, lie�tojiet vārdus �ser� un �lūdzu�.

���� Labprāt, � D�onss smīnēdams atteica. � Lūdzu, ser, dodieties aug�up un esiet tik laipns iesēsties kebā, kas aizvedīs jūsu gai�ību uz policiju.

��� Tas jau skan labāk, � D�ons Klejs aukstasinīgi no�teica.

Cēli pamājis mums ar galvu, viņ� vienā mierā aizsoļoja slepenpolicista pavadībā.

���� Mister Holms, � sacīja Merivezers, izvezdams mūs no mantnīcas, � es, nudien, nezinu, kā mūsu banka spēs pateikties jums par �o pakalpojumu. Jums izdevās novērst pla�a mēroga zādzību.

���� Man bija savi personiski rēķini ar misteru D�onu Kleju, � Holmss atbildēja. � Izdevumi man nebija ne�kādi lielie, un jūsu banka, bez �aubām, man tos atlīdzinās, kaut gan īstenībā jūtos atalgots jau ar to, ka piedalījos savā ziņā vienreizējā dēkā un dabūju dzirdēt lielisku

stāstu par Rudo apvienību.

���� Redzat, Votson, � Holmss rīta agrumā sacīja man Beikerstrītā, kad mēs abi sēdējām pie glāzes viskija ar sodu, � man jau pa�ā sākumā bija skaidrs, ka vienīgais mērķis �im fantastiskajam sludinājumam par Rudo ap�vienību un �Britānijas enciklopēdijas� pārrakstī�anai ir nepiecie�amība izvākt ik dienas uz da�ām stundām no mājas ne visai attapīgo aizdevu kases īpa�nieku. Protams, viņu izvēlētais paņēmiens ir ērmīgs, bet ar to viņi pilnīgi panāca iecerēto. Visu �o plānu Kleja apgarotajam prātam, bez �aubām, ierosināja viņa sabiedrotā matu krāsa. �etras mārciņas nedējā Vilsonam bija vilino�a ēsma; bet ko no�zīmē �etras mārciņas tiem, kuri cer saņemt tūksto�us! Viņi ievieto avīzē sludinājumu; viens krāpnieks noīrē uz zi�nāmu laiku kantori, otrs pierunā saimnieku aiziet uz turieni, un tā abiem krāpniekiem ir iespējams ik rītu izmantot saimnieka prombūtni. Līdzko man pateica, ka palīgs apmierinās ar pusi algas, es tūliņ sapratu, ka viņam ir svarīgi iemesli tā rīkoties.

���� Bet kā jūs uzminējāt viņu nodomu?

���� Mūsu rudā klienta uzņēmums ir niecīgs, visā viņa dzīvoklī nav nekā tāda, kālabad vajadzētu sākt tik sare��ģītu spēli. Tātad viņi cerēja uz kaut ko ārpus viņa dzī�vokļa. Kas tas varēja būt? Es atcerējos palīga aizrau�anos ar fotografē�anu, par to, ka viņ�, atsaukdamies uz �o aiz�rau�anos, nezin kāpēc bie�i uzturas pagrabā. Pagrabs! Tas bija otrs sare�ģītā pavediena gals. Es sīki iztaujāju Vil- sonu par �o noslēpumaino palīgu un sapratu, ka man darī��ana ar vienu no aukstasinīgākajiem un pārdro�ākajiem noziedzniekiem visā Londonā. Viņ� kaut ko dara pagrabā, acīm redzot, ko sare�ģītu, jo viņ� strādā tur vairākas stun�das dienā divus mēne�us no vietas. Ko viņ� var tur darīt? Tikai vienu: rakt apak�zemes eju uz kādu citu ēku. Nā�cis pie tāda slēdziena, es paķēru jūs līdzi un gāju iepazī�ties ar notikuma vietu. Jūs bijāt ļoti pārsteigts, kad es uz�situ ar spieķi pa bruģi, � es gribēju uzzināt, uz kurieni rok eju: fasādes priek�ā vai aiz nama. Izrādījās, ka nama priek�ā tās nebija.

Es piezvanīju. Kā jau gaidīju, durvis atvēra palīgs. Mums jau bija gadīju�ās �ādas tādas sadursmes, bet mēs nebijām redzēju�ies. Arī �oreiz es nepaskatījos viņam sejā. Es gribēju redzēt viņa ceļgalus. Jūs pats būtu varējis pamanīt, ka tie bija netīri, drēbes saburzītas, noberztas. Tās liecināja par ilgām stundām, kas pavadītas, rokot eju.

Atlika vienīgi noskaidrot, uz kurieni vedīs eja. Es nogrie�zos gar stūri, ieraudzīju bankas izkārtni un sapratu, ka uzdevums atrisināts. Pēc koncerta, kad jūs devāties mājup, es aizbraucu uz Skotlendjardu un no turienes pie bankas valdes priek�sēdētāja.

��� Bet kā jūs dabūjāt zināt, ka viņi izdarīs bankas ap�laupī�anu tie�i �onakt?

���� Slēgdami Rudo apvienības kantori, viņi lika man sa�prast, ka mistera D�abeza Vilsona prombūtne nav vairs vajadzīga, � citiem vārdiem runājot, eja ir izrakta. Bija skaidrs, ka viņi centīsies izmantot eju bez kavē�anās, jo, pirmkārt, eju var kāds atklāt, otrkārt, zeltu var pārvest uz kādu citu vietu. Sestdiena ir sevi�ķi izdevīga, jo bēg�a-, nai tad rodas viena lieka diena. Apsverot to visu, es nācu pie slēdziena, ka laupī�ana tiks izdarīta tuvākajā laikā.

���� Jūsu apsvērumi ir lieliski! � es neliekuļotā sajūsmā izsaucos. � Jūs radījāt tādu garu ķēdi, un katrs posms ir nevainojams.

���� Sis notikums paglāba mani no garlaicības, � �erloks Holmss �āvādamies noteica. � Ak vai, es jūtu, ka tā atkal mācas man virsū! Visa mana dzīve ir vienas vienīgas pūles izbēgt no mūsu ikdienas bēdīgās vienmuļības. Ma�zās mīklas, kuras es �ad tad atrisinu, palīdz man sasniegt �o mērķi.

���� Jūs esat īsts cilvēces labdaris, � es teicu.

Holmss paraustīja plecus.

���� Laikam gan es �ādu tādu labumu atnesu. �L'homme c'est lieu � l'oeuvre c'est tout,� [2] kā teicis Gistavs Flobērs vēstulē Zor�ai Sandai.

Pārskatot savas piezīmes par �erloka Holmsa dēkām pēdējos astoņos gados, kurās es veltīju uzmanību viņa izmeklē�anas metodēm, � un �ādu piezīmju man uz�klājies par septiņdesmit gadījumiem, � es atkārtoti nācu pie slēdziena, ka tanīs daudz kas traģisks, �is tas komisks Vai dīvains, bet nekas nav ikdieni�ķs, jo, strādādams aiz mīlestības uz savu mākslu, nevis naudas dēļ, viņ� atteicās nodarboties ar parastām lietām, viņu interesēja tikai viss neparastais un pat fantastiskais. No visiem �iem gadīju�miem man visērmīgākais �ķiet tas, kas saistās ar labi pazistamu Serejas dzimtu � Stokmorenas Roilotiem. Noti�kumi norisinājās tanī laikā, kad mēs, nesen iepazinu�ies ni �erloku Holmsu, dzīvojām kā divi vecpui�i Beikerstrī- l.i. dzīvoklī. Iespējams, ka es jau agrāk būtu publicējis �īs piezīmes, bet mani atturēja dotais solījums glabāt �o no�slēpumu līdz zināmam laikam, un tikai pirms mēne�a lēdijas priek�laicīgā nāve atbrīvoja mani no �ā solījuma. Domāju, ka nepiecie�ams parādīt notikumu īstā gaismā, jo pla�i izplatītās baumas par doktora Grimsbija Roilota nāvi piedēvēja to daudz briesmīgākiem apstākļiem, nekā tie bija īstenībā.

Kādā aprīļa rītā 1883. gadā es pamodies ieraudzīju, ka �erloks Holmss stāv pie manas gultas un jau paspējis pil�nīgi apģērbties. Parasti viņ� cēlās ļoti vēlu; un, kad es, pametis acis uz pulksteni virs kamīna, ieraudzīju, ka tas i ada tikai ceturksni uz astoņiem, tad nogrozīju galvu iz- luīnā un arī pārmeto�i, jo mēdzu turēties pie stingrām para�ām celties un gulties.

� Ļoti �ēl, ka nācās jūs modināt, Votson, � Holmss sacija, � bet �odien tas bijā neizbēgami. Vispirms tika uzmodināta misis Hadzona, viņa uzmodināja mani, bet es jūs.

���� Kas tad noticis? Ugunsgrēks, vai?

���� Nē, ieradusies kliente. Kāda jauna visai satraukta lēdija, kura pieprasa satik�anos ar mani. Viņa gaida vies�istabā. Un, ja nu jaunas lēdijas tik agrā stundā parādās galvaspilsētas ielās un ceļ aug�ā no miega sve�us cilvē�kus, tad, manuprāt, viņām ziņojams kaut kas svarīgs. Un, ja tas būs kas interesants, tad jums būs �ēl, ja nedzirdēsiet visu no pa�a sākuma. Tāpēc es riskēju jūs modināt, lai nelaupītu izdevību uzzināt visu no pirmavota.

���� Dārgais draugs, �ādu izdevību es garām nelaidī�u.

Kur nu vēl lielāks prieks kā sekot Holmsa izmeklē�anas

gaitai, apbrīnot viņa zibenīgos secinājumus, tikpat a�us kā nojauta, bet vienmēr dibinātus uz loģiskiem pama�tiem! Da�reiz likās, ka viņ� atrisina viņam uzdotās mīklas nevis ar prātu, bet ar kādu apgarotu nojautu, ta�u visi viņa secinājumi balstījās uz precīzu un stingru loģiku.

Es a�i apģērbos, un pēc pāris minūtēm mēs jau iegājām viesistabā. Melnās drēbēs tērpta un ar biezu plīvuru aiz�segusies lēdija piecēlās, mums ienākot.

���� Labrīt, mem, � Holmss laipni sveicināja. � Mani sauc �erloku Holmsu, un tas ir mans tuvākais draugs un palīgs doktors Votsons, ar kuru jūs varat runāt tikpat vaļ�sirdīgi kā ar mani. Ahā, misis Hadzona iedomājusies iekurt kamīnu. Tas ir labi, jo jūs esat nosalusi. Sēstieties tuvāk pie uguns un atļaujiet piedāvāt jums tasīti karstas kafijas.

��� Es netrīcu aiz aukstuma, mister Holms, � sieviete klusu sacīja, piesēzdamās pie kamīna.

��� Aiz kā tad?

���� Aiz bailēm, mister Holms. Aiz �ausmām!

Viņa atmeta plīvuru, un mēs redzējām, ka viņa patie��ām ļoti uztraukta, seja bāla un bailēs saviebta, acis ne�mierīgas un ba�u pilnas kā vajātam dzīvniekam. Viņai nevarēja būt vairāk par trīsdesmit gadiem, ta�u matos jau vizēja sirmi pavedieni. �erloks Holmss pārlaida viņai savu a�o, izproto�o skatienu.

���� Jums nav ko baidīties, � viņ� teica, paliekdamies uz priek�u un mierino�i pieskardamies viņas rokai. � Esmu pārliecināts, ka mēs tiksim galā ar visām jūsu nepatik�anām � Jūs esat atbraukusi ar �īrīta vilcienu.

���� Vai tad jūs mani pazīstat?

���� Nē, bet es redzu jūsu kreisās rokas cimdā biļeti at- pakaļbraucienam. Jūs esat agri cēlusies un ceļā uz staciju braukusi krietnu gabalu divri�os pa dubļainu ceļu.

Lēdija strauji sarāvās un apjukusi palūkojās uz �er�loku Holmsu.

����� Tur nav ko brīnīties, mem, � viņ� smaidīdams sa�cīja. � Jūsu virsjakas kreisā piedurkne vismaz septiņās vietās ir no�ļakstīta ar dubļiem. Plankumi glu�i svaigi. Tā no�ļakstīties var tikai divri�os, turklāt sēdot pa kreisi no braucēja.

����� Jums ir pilnīga taisnība, � viņa atbildēja. � Es izbraucu no mājām pirms se�iem, ierados Leterhedā div�desmit minūtes pēc septiņiem un ar pirmo vilcienu at�braucu uz Londonu. Ser, es nevaru ilgāk izturēt �īs mokas, es zaudē�u prātu! Man nav neviena, pie kā griezties, l iesa, ir kāds cilvēks, kam esmu tuva, bet viņ�, nabags, nekā nevar man palīdzēt. Esmu dzirdējusi par jums, mis�ter Holms, man stāstīja par jums misis Farinto�a, kurai jūs palīdzējāt nestundā. Viņa man iedeva jūsu adresi. O, ser, varbūt jūs palīdzētu arī man vai vismaz iemestu kādu gaismas stariņu tai melnajā tumsā, kas ir ap mani! Patlaban es neesmu spējīga atlīdzināt jums par jūsu pa�kalpojumiem, bet pēc diviem mēne�iem notiks manas kāzas, tad es bū�u noteicēja par savu mantu � un jūs redzēsiet, ka es protu būt pateicīga.

Holmss piegāja pie pults, atslēdza to un, izņēmis pie�zīmju grāmatiņu, ieskatījās tanī.

���� Farinto�a, � viņ� noteica. � Jā, atceros �o gadī�jumu, tur bija runa par opālu diadēmu. Tas notika, pirms vēl mēs bijām pazīstami, Votson. Varu jums apgalvot, mem, ka ar prieku palīdzē�u jums tāpat kā jūsu draudze�nei. Atlīdzības man nevajag, mans darbs pats sniedz man atlīdzību, bet, ja gadīsies kādi izdevumi, tad tos jūs varē�siet atlīdzināt, kad jums tas būs izdevīgi. Un tagad lūg�u izstāstīt mums visu, kas varētu mums palīdzēt nākt pie zināma slēdziena.

���� Ak vai! � mūsu apmeklētāja atbildēja. � Pats briesmīgākais manā stāvoklī ir tas, ka manas bailes ir tik neskaidras, manas aizdomas saistās ar tādiem sīkumiem, ka pat tas vienīgais cilvēks, pie kura man tiesības mek- lēt padomu un palīdzību, uzskata manu stāstu par nervo�zas sievietes murgiem. Viņ� man to nesaka, bet es lasu to viņa mierino�ajos vārdos un izvairīgajos skatienos. Esmu dzirdējusi, ka jūs, mister Holms, protat atklāt cilvēku sirds neskaitāmās ļaunās dziņas un varēsiet dot padomu, kā man rīkoties tais briesmās, kas ielenc mani.

���� Es klausos, mem.

���� Mani sauc Elenu Stoneri. Dzīvoju pie sava patēva doktora Roilota Stokmorenā, pie Serejas rietumu robe�as. Patēva dzimta ir viena no visvecākajām sak�u dzimtām Anglijā, un viņ� ir �īs dzimtas pēdējā atvase.

Holmss pamāja ar galvu:

���� Esmu dzirdējis �o uzvārdu.

���� Bijis laiks, kad Roilotu dzimta uzskatīta par vienu no pa�ām bagātākajām Anglijā, ziemeļos viņiem piederē�ju�as mui�as Berk�irā, bet rietumos � Hemp�irā. Ta�u pagāju�ajā gadsimtā �etras paaudzes pa kārtai putināju��as savu mantu, kamēr beidzot reģentu laikā kāds manti�nieks, kaislīgs spēlmanis, izputinājis visu. No agrākajām mui�ām atliku�i tikai da�i akri zemes un senlaicīgs pirms divsimt gadiem celts nams, kur� arī sen jau ieķīlāts. Pē�dējais �ās dzimtas pēcnācējs vadījis �inī namā no�ēlojamu ubaga aristokrāta dzīvi. Bet viņa vienīgais dēls, mans pa�tēvs, nopratis, ka jāmāk pielāgoties jaunajam stāvoklim, aizņēmies no kāda radinieka naudu, izstudējis medicīnu un devies uz Kalkutu, kur ar savu māku un uzņēmību ieguvis pla�u praksi. Bet tad viņa namā notikusi zādzība, viņ� dusmu lēkmē nositis savu namzini, iedzimto, kas vi�ņam kalpojis, un tikko pats izglābies no nāves soda. Pēc ilga ieslodzījuma cietumā viņ� atgriezās Anglijā sarūgti�nāts un vīlies.

Indijā doktors Roilots apprecēja manu māti, misis Sto�neri, Bengālijas artilērijas pulka ģenerālmajora atraitni. Es un mana māsa D�ūlija bijām dvīņi un tikko divus ga�dus vecas, kad māte apprecējās otrreiz. Mātei bija diez�gan prāvs kapitāls, kas ienesa gadā ap tūksto� mārciņu; naudu viņa novēlēja doktoram Roilotam, bet tikai tik ilgi, kamēr mēs neizejam pie vīra; �ai gadījumā mums katrai jāsaņem zināma summa. Drīz pēc mūsu atgrie�anās An�glijā māte nomira �� viņa gāja bojā pirms astoņiem ga�diem dzelzceļa katastrofā. Pēc viņas nāves doktors Roilots atmeta mēģinājumus turpināt ārsta praksi Londonā un kopā ar mums pārcēlās uz savu sen�u namu Stokmorenā. Ar mātes atstāto naudu pilnīgi pietika mūsu vajadzībām, un, likās, nekas nevarētu aptum�ot mūsu laimi.

Ta�u ap �o laiku mūsu patēvs dīvaini pārvērtās. Kaimiņi sākumā bija ļoti priecīgi, ka Stokmorenas Roilots at�griezies dzimtajā ligzdā, bet viņ� nedraudzējās ne ar vienu, neapmeklēja kaimiņus, noslēdzās savā namā, kuru pameta ļoti reti, un tādās reizēs uzsāka nejēdzīgas ķildas ar ikvienu, kas pagadījās ceļā. Nevaldāmu, neprātīgu dusmu lēkmes, liekas, mantotas iedzimtības ceļā visiem Roilotiem, bet manam patēvam tās, �ķiet, vēl pastiprinā�jusi ilgā uzturē�anās tropu apgabalos. Viņam bija neskai�tāmas apkaunojo�as sadursmes ar kaimiņiem, divas reizes viņu sauca pie tiesas, beidzot viņ� kļuva par biedēkli vi�sam apvidum, un vietējie iedzīvotāji bēga uz visām pu- ' sēm, viņu ieraudzīdami, jo viņ� ir neiedomājami spēcīgs . un dusmās ne ar ko nerēķinās. Viņnedēļ viņ� iemeta upē I c iemata kalēju � un es atdevu visu savu naudu, lai iz�bēgtu no publiska skandāla. Vienīgie patēva draugi ir �igāni, tiem viņ� atļauj uzstādīt teltis tai nelielajā, ar ka�zenēm apaugu�ajā zemes gabaliņā, kas sastāda visu viņa īpa�umu, un savukārt izmanto viņu viesmīlību, nedēļām ilgi klejodams kopā ar viņiem. Vēl viņ� mēdz kaislīgi pieķerties me�onīgiem dzīvniekiem, kurus viņam kāds pa�ziņa piegādā no Indijas, tāpēc pa viņa īpa�umu brīvi klejo pantera un paviāns, kuri iedve� kaimiņiem gandrīz ļ lādas pa�as bailes kā viņu saimnieks.

No teiktā jūs varat saprast, ka mums ar māsu nebija nekāda jautrā dzīve. Neviens kalpotājs negribēja dzīvot pie mums, un ilgu laiku mēs pa�as darījām visus mājas 1 darbus. Māsa mira divdesmit astoņu gadu vecumā, bet mati viņai jau sāka sirmot tāpat kā tagad man.

���� Tātad jūsu māsa ir mirusi?

���� Viņa nomira pirms diviem gadiem, un tie�i par viņas nāvi es gribu jums stāstīt. Jūs pa�i saprotat, ka, tik no�slēgti dzīvojot, mums bija maz izdevības iepazīties ar mūsu kārtas un mūsu vecuma ļaudīm. Mums ir neprecēta krustmāte, manas mātes māsa, mis Honorija Vestfeila, kura dzīvo Herovas tuvumā, un pie viņas mūs �ad tad�laida ciemoties. Pirms diviem gadiem D�ūlija pavadīja lur Ziemsvētkus, iepazinās ar atvaļinātu flotes majoru un saderinājās ar viņu. Pārbraukusi viņa pastāstīja par to patēvam, kur� nekā neiebilda pret viņas nodomu precē�ties, ta�u divas nedēļas pirms kāzām briesmīgs atgadī�jums nolaupīja manu vienīgo draugu.

�erloks Holmss klausījās, atlaidies atzveltnī, aizvēris acis un atspiedis galvu pret dīvāna spilvenu bet tagad viņ� pacēla plakstus un paskatījās uz apmeklētaju.

���������� Lūdzu, nepalaidiet garām nevienu sīkumu savā stāstā!

����������� Man to viegli izdarīt, jo visi �ā drausmīgā laika no�tikumi man dziļi iespiedu�ies atmiņā. Kā jau teicu, dzīvo�jamais nams ir ļoti vecs un tikai viens spārns derīgs dzī�vo�anai. Apak�ējā stāvā atrodas guļamistabas, pa�ā ēkas centrā ir viesistabas. Pirmajā guļamistabā guļ doktors. Roilots, otrā � mana māsa, tre�ajā � es. Starp guļamista�bām nav durvju, istabās tiek iek�ā no gaiteņa. Vai es stāstu pietiekami skaidri?

���� O jā!

����������� Pa visu triju guļamistabu logiem var redzēt zālienu. Tai liktenīgajā naktī patēvs agri aizgāja gulēt, bet mēs zinājām, ka viņ� nav iemidzis, jo māsai nedeva miera In�dijas cigāru dūmi � viņ� mēdza smēķēt vakaros. Tāpēc viņa ienāca pie manis, un mēs kādu laiciņu tērzējām, pār- spriezdamas gaidāmās kāzas. Pulksten vienpadsmitos viņa gribēja jau iet projām, bet uz sliek�ņa apstājās un iejau�tājās:

�Elen, vai tev nakti nav gadījies dzirdēt svilpienus?�

�Nē,� es atteicu.

�Nevarētu ta�u būt, ka tu svilp pa miegam?�

�Protams, ka ne. Bet kāpēc tu tā jautā?�

�Pēdējās naktīs ap pulksten trim es skaidri dzirdu klu�sus svilpienus. Man ļoti modrs miegs, un es katrreiz pa�mostos. Nevaru saprast, kur svilpj � varbūt blakus istabā, varbūt ārā. Tāpēc man gribējās zināt, vai tu esi ko dzirdējusi.�

�Nē, es neesmu. Varbūt tur svilpj kazenājos tie blan�doņi �igāni?�

�Var jau būt. Ta�u, ja svilptu ārā, tad tu arī būtu ko dzirdējusi.�

�Es guļu cie�ākā miegā par tevi.�

�Lai paliek, nieki vien ir,� māsa uzsmaidīja man, aiz�vēra manas durvis, un es dzirdēju, ka viņa aizslēdz sa�vējās.

���� Tātad jums bija paradums nakti ieslēgties?

���� Jā, vienmēr.

���� Bet kāpēc?

���� Es laikam minēju, ka doktoram bija pantera un pa�viāns. Mēs jutāmies pilnīgā dro�ībā tikai tad, kad durvis bija aizslēgtas.

���� Saprotu. Lūdzu, turpiniet!

���� Nakti es nevarēju iemigt. Mani māca nojauta, ka notiks kāda briesmīga nelaime. Atceraties, mēs bijām dvīņu māsas, un jūs zināt, cik smalkām saitēm ir saistītas dvīņu dvēseles. Nakts bija baiga: vēj� gaudoja, lietus �ļa�katas dauzīja rūtis. Pēk�ņi caur vētras auriem izlauzās me�onīgs baiļu kliedziens. Kliedzēja bija mana māsa. Es izlēcu no gultas, paķēru lakatu un izskrēju gaitenī. Kad atvēru durvis, man arī �ķita, ka dzirdu māsas aprakstīto kluso svilpienu, un pēc tam kaut kas no�ķindēja, it kā no�kristu metāla gabals. Pieskrējusi pie māsas durvīm, es re�dzēju, ka tās lēni atdarās, un apstājos, �ausmu pārņemta. Gaitenī dega lampa, un tās gaismā es ieraudzīju uz sliek��ņa parādāmies māsu. Viņas seja bija nāves bālumā, ro�kas pastieptas uz priek�u, kā lūdzot palīdzību, augums grīļojās. Pieskrējusi klāt, es apkampu viņu, bet viņas ceļ�gali sagņūza, un viņa pakrita uz grīdas. Viņa locījās it kā neizturamās sāpēs, rokas un kājas viņai raustīja krampji. Sākumā man �ķita, ka viņa mani nepazīst, bet, kad es no�liecos, viņa pēk�ņi iekliedzās �ausmīgā balsī, kuru nekad neaizmirsī�u:

�Ak dievs, Elen! Raibā banda!�

Viņa mēģināja vēl ko izteikt, rādīdama ar pirkstu uz patēva istabas pusi, bet jauna krampju lēkme neļāva viņai lunāt. Es skrēju pēc patēva, skaļi saukdama viņu palīgā, un viņ� izsteidzās ārā, ģērbies pid�amā. Māsa bija bez sa�maņas, kad viņ� pieskrēja klāt. Viņ� ielēja māsai mutē konjaku un tūliņ sūtīja pēc ciemata ārsta, bet visas pūles glābt māsu bija veltīgas, un viņa nomira, nenākusi pie sa�maņas. Tik �ausmīgu galu piedzīvoja mana mīļotā māsa.

��� Vienu mirkli, � Holmss pārtrauca, � vai esat pār�liecināta, ka dzirdējāt svilpienu un metāla �ķindas? Vai varat to apzvērēt?

��� To jau pratinā�anā man jautāja tiesas izmeklētājs. Man liekas, ka es to dzirdēju, bet varbūt mani maldināja vētras auri un vecā nama sprakstoņa.

��� Kā jūsu māsa bija ģērbusies?

��� Viņa bija naktskreklā. Labajā rokā viņa turēja ap�svilu�u sērkociņu, bet kreisajā kārbiņu.

���������� Tas liecina, ka viņa uzvilkusi sērkociņu un skatījusies, kas īsti viņu nobiedējis. Ļoti svarīgi. Pie kā�diem slēdzieniem nāca izmeklētājs?

���� Viņ� rūpīgi pārbaudīja visu, jo doktora Roilota rak�sturs jau bija pazīstams visai apkārtnei. Ta�u izmeklētā�jam neizdevās noskaidrot māsas nāves cēloni. Es lieci�nāju, ka viņas istabas durvis bija no iek�puses aizslēgtas, logam priek�ā veclaiku aizvirtņi, kurus nostiprina ik va�karu ar platām dzelzs bultām no iek�puses. Sienas tika rūpīgi izklaudzinātas, bet tās viscaur izrādījās vienādi biezas. Arī grīdā nekā neatrada. Skurstenis ir plats, bet tam ir veseli �etri aiz�aujamie. Nav nekādu �aubu, ka māsa katastrofas brīdī bijusi viena. Nekādas varas darbu pazīmes arī nebija redzamas.

���� Un inde?

��� Ārsti izmeklēja viņu, bet nekā neatrada.

���� Kas tad, pēc jūsu domām, bija nāves cēlonis?

��� Manuprāt, viņa mira aiz pārbīļa un nervu satricinā�juma, ta�u, kas viņu varēja tā nobiedēt, to es nespēju iedomāties.

��� Vai �igāni tolaik bija tuvumā?

���� Jā, tie gandrīz vienmēr dzīvo pie mums.

��� Ko tad varēja nozīmēt viņas vārdi par bandu, raibu bandu?

��� Redzat, sākumā man �ķita, ka viņa saka: �Raiba bante,� � tā mēs bērnībā pēc laucinieku para�as mēdzām saukt lentas, bet tam es neatrodu nekāda pamatojuma, tā�pēc es domāju, ka viņa minēja bandu, iespējams, �os pa��us �igānus. Kāpēc banda raiba, to man grūti izskaidrot, bet varbūt raibie lakatiņi, ko nēsā �igānietes, iedvesa vi�ņai �o dīvaino apzīmējumu.

Holmss papurināja galvu: acīm redzot, �is izskaidro�jums viņu neapmierināja.

��� Tur slēpjas kas cits, � viņ� sacīja. � Lūdzu, stās�tiet tālāk!

����� Kop� tā laika aizritēju�i divi gadi, kurus esmu aiz�vadījusi pilnīgā vientulībā. Bet pirms mēne�a kāds labs draugs, kuru jau ilgi pazīstu, parādīja man godu, bildinā�dams mani. Tas ir Persijs Ermited�s, mistera Ermited�a otrais dēls, no Krenvoteras pie Redingas. Mans patēvs nekā neiebilda pret mūsu laulībām, un pavasari mums būs kāzas.

Pirms divām dienām mūsu nama rietumu spārnā sākās da�ādi labo�anas darbi. Manas guļamistabas sienā tika iz�lauzts caurums, un man vajadzēja pārcelties uz agrāko māsas istabu un gulēt tanī pa�ā gultā, kur gulēja viņa. Varat iedomāties manas �ausmas, kad pagāju�o nakti, gu�lēdama nomodā un prātodama par māsas traģisko nāvi, es pēk�ņi izdzirdēju nakts klusumā to pa�u kluso svil�pienu, kas bija. viņas bojā ejas vēstnesis. Uzlēcu kājās, aizdedzināju lampu, bet istabā neviena nebija. Gulēt es vairs neiedro�inājos, biju pārāk uztraukusies, tāpēc ap�ģērbos un, gaismiņai svīstot, izzagos no mājas, noīrēju divri�us viesnīcā �Kronis�, kura atrodas iepretī mūsu mājai, aizbraucu uz Leterhedu un no turienes pie jums ar vienīgo nolūku � sastapt jūs un lūgt jums padomu.

��� Tas bija gudri darīts, � mans draugs sacīja. � Bet vai jūs man visu Izstāstījāt?

��� Jā, visu.

��� Nē, mis Stonere, visu gan ne; jūs gribat saudzēt savu patēvu.

��� Ko jūs ar to gribat teikt?

Atbildes vietā Holmss atbīdīja melnās me�ģīnes, ar ku�rām bija ap�ūta apmeklētājas blūzes piedurkne. Uz baltās locītavas bija skaidri saredzami pieci sarkani plankumi � piecu pirkstu zīmes.

���� Pret jums ne�ēlīgi izturēju�ies, � Holmss teica.

Lēdija tum�i pietvīka un a�i noslēpa roku.

���� Patēvs ir skarbas dabas, � viņa no�ukstēja, � un dro�i vien pats neapzinās savu spēku.

Iestājās ilgs klusums. Holmss sēdēja, atbalstījis zodu rokās, un lūkojās sprak�ķo�ajā ugunī.

���� Tā ir stipri sare�ģīta lieta, � viņ� beidzot pārtrauca klusumu. � Man vēl jānoskaidro tūksto�iem sīkumu, pirms izlemju, kā rīkoties. Un tomēr � mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Ja mēs �odien aizbrauktu uz Stokmo- renu, vai mums būtu iespējams ieskatīties �inīs telpās tā, lai jūsu patēvs nekā par to nedabū zināt?

���� Viņ� tie�i �orīt teica man, ka brauk�ot uz pilsētu svarīgās darī�anās. Var gadīties, ka viņ� nav mājās visu dienu, un tad jūs varētu justies pilnīgi dro�i. Mums gan tagad ir saimniecības vadītāja, bet viņa ir veca un pa�dumja, viņu es viegli dabū�u nost no ceļa.

��� Lieliski! Jums nav iebildumu pret braucienu, Vot�son?

��� Ne mazāko.

�- Tad mēs ieradīsimies abi. Bet ko jūs pati darīsiet?

���� Man �is tas iepērkams pilsētā, bet es brauk�u uz mā�jām ar vilcienu, kas atiet no �ejienes pulksten divpadsmi�tos, lai būtu laikā uz vietas un sagaidītu jūs.

���� Gaidiet mūs tūliņ pēc pusdienas! Man arī vēl �is tas nokārtojams pirms brauk�anas. Vai jūs nepaliktu pie mums uz brokastīm?

���� Nē, man jāiet. Man kā akmens novēlies no sirds, kad uzticēju jums savas raizes. Tātad gaidī�u jūs pēc pus�dienas. � Viņa nolaida biezo melno plīvuru pār seju un izslīdēja no istabas.

��� Ko jūs domājat par visu to, Votson? � Holmss ievaicājās, atlaidies atzveltnī.

���� Manuprāt, tā ir tum�a un baiga lieta.

���� Pietiekami tum�a un pietiekami baiga.

��� Bet, ja �ī lēdija nemaldās, apgalvodama, ka grīda un sienas tanī istabā ir kārtībā un ka pa logu, durvīm un skursteni neviens istabā nevar iekļūt, tad viņas māsa savā mīklainās nāves mirklī bijusi viena pati.

��� Bet ko nozīmē �ie svilpieni naktī un visai dīvainie mirējas vārdi?

���� To es nevaru izskaidrot.

���� Ja savācam visus �os faktus kopā � svilpienus naktī, �igānus, ar kuriem �im doktoram tik draudzīgas at�tieksmes, mirējas norādījumus uz kādu bandu, beidzot, to faktu, ka mis Elena Stonere dzirdējusi no�ķindam me�tāla priek�metu, varbūt bultas, kad aizvirtņus atkal aiz�bultē, � turklāt paturam prātā, ka doktors nemaz nav ieinteresēts izdot pameitu pie vīra, drīzāk otrādi � iz�jaukt kāzas, tad domāju, ka esmu uz pareizām pēdām, lai atklātu �o noslēpumu.

���� Bet ko, pēc jūsu domām, darīja �igāni?

���� Nezinu .. . Nevaru iedomāties.

���� Man ir daudz iebildumu pret jūsu teoriju.

���� Man tāpat, un tie�i tāpēc mēs �odien dosimies uz Stokmorenu. Gribu pārbaudīt visu uz vietas. Velns parā�vis, kas tad tas?

Sis izsauciens nejau�i izlauzās manam draugam, kad durvis pēk�ņi tika atrautas vaļā un tanīs parādījās kāds milzīga auguma vīrietis. Viņa apģērbā bija �is tas no ārsta, �is tas no lauksaimnieka: melns cilindrs, gari svārki, augsti zābaki un rokā suņu pātaga. Viņ� bija tik gar�, ka cilindrs skārās pie durvju palodas, un tik plats plecos, ka tikko varēja iespraukties pa �īm durvīm. Tuklā, brūni

iedegusi, zemu kaislību apzīmogotā seja bija vienās grum�bās, dziļi iegrimu�ās acis, kas meta niknas dzirkstis, un garais, tievais, kaulainais deguns padarīja viņu līdzīgu vecam plēsīgam putnam.

���� Kur� no jums ir Holmss? � viņ� uzprasīja.

���� Tā sauc mani, � mans draugs mierīgi atbildēja,

��� un nu jums ir zināmas priek�rocības, jo jūsu vārdu es nezinu.

���� Es esmu doktors Grimsbijs Roilots no Stokmorenas.

���� Lūdzu, piesēstiet, doktor, � Holmss laipni aicināja.

���������� Prātā nenāk! Te bija mana pameita. Es viņu izse�koju. Ko viņa jums teica?

���������� Pavasaris �ogad tā kā drusku par vēsu, � Holmss sacīja.

���� Ko viņa jums sastāstīja? � vecais nikni uzbrēca.

���������� Tomēr esmu dzirdējis, ka krokusiem tas par sliktu nenāk�ot, � mans draugs nesatricināmi turpināja.

����������� Ahā, jūs gribat mani izāzēt! � mūsu apmeklētājs no�ņācās, paspēra soli uz priek�u un pavicināja pātagu.

���� Es jūs pazīstu, nelie�a gabals! Esmu jau dzirdējis, ka jums patīk bāzt degunu citu darī�anās.

Mans draugs pasmaidīja.

���� Ok�ķeris!

Holmss pasmaidīja vēl jautrāk.

���� Policijas suns!

Holmss sāka smieties no visas sirds.

���� Jūs esat ļoti interesants sarunu biedrs, � viņ� teica.

��� Kad ejat ārā, aiztaisiet durvis, man nepatīk caurvēj�.

����������� Ie�u tad, kad pateik�u visu, ko gribu teikt. Nedomā�jiet bāzt degunu manās darī�anās! Es zinu, ka mis Stonere bija �eit, � es viņu izsekoju. Tam labi neklāsies, kas stā�sies man ceļā. Re!

Viņ� a�i paspēra soli uz priek�u, paķēra krāsns biguli un salieca to līku ar savām lielajām, brūni iedegu�ajām rokām.

���������� Pielūkojiet, ka netiekat man nagos, � to norēkdams, viņ� iemeta saliekto biguli kamīnā un atstāja istabu.

���������� Varen mīlīgs radījums, � Holmss nosmējās. � Tāds milzis jau nu es neesmu, ta�u, ja viņ� nebūtu aizvācies, l.id būtu parādījis viņam, ka diezin vai esmu vārgāks.

Viņ� pacēla dzelzs biguli un ar vienu strauju kustību .itlieca to taisnu.

��� Kāda nekaunība sajaukt mani ar policiju! Ta�u �is apmeklējums padara Stokmorenas lietu vēl interesantāku. Ceru tikai, ka mūsu mazajai draudzenei nevajadzēs ciest, ka aiz piesardzības trūkuma ļāvusi �im dzīvniekam tikt uz savām pēdām. Un tagad, Votson, pabrokastosim, un tad es aizstaigā�u līdz juristiem, varbūt izdosies ievākt kādas ziņas, kuras varētu mums noderēt.

Viņ� atgriezās pulksten vienos un parādīja man zila papīra lapu ar da�ādām atzīmēm un skaitļiem.

���� Es izlasīju nelaiķes doktora sievas testamentu, � viņ� sacīja. � Lai tiktu pie lielākas skaidrības, man vaja�dzēja pārrēķināt pa�reizējās cenās vērtspapīrus, kuri sastāda viņas kapitālu. Viņas mir�anas gadā kopējais ienākums sastādīja vienu tūkstoti un simt mārciņas, bet patlaban sakarā ar lauksaimniecības produktu palētinā�a�nos pamazinājies līdz septiņsimt piecdesmit mārciņām. Pre�coties katrai meitai tiesības uz divsimt piecdesmit mārci�ņām. Tātad, ja abas apprecētos, mūsu skaistulim paliktu pāri tikai sīkumi, un pat, ja apprecētos viena, arī tad viņa ienākumi jūtami samazinātos. Mans �īrīta darbs nav vel�tīgs, es ieguvu pierādījumus, ka patēvam biju�i nopietni iemesli stāties ceļā meitu precībām. Un nu, Votson, ne�zaudēsim ne mirkli, stāvoklis pārāk nopietns, it sevi�ķi tāpēc, ka vecais jau zina, cik ļoti esam ieinteresēti viņa afērā. Ja esat gatavs, pasauksim kebu un dosimies uz sta�ciju. Būtu ļoti labi, ja jūs paņemtu revolveri līdzi. Ar ieroci vislabāk var pārliecināt d�entlmeni, kur� spējīgs saliekt lokā dzelzs biguli. Revolveris un zobu suka � vai�rāk nekas mums nav vajadzīgs.

Vaterlo stacijā mums laimējās tūliņ tikt vilcienā. Le- terhedā mēs noīrējām ratus un nobraucām kādas piecas jūdzes pa gleznainajiem Serejas ceļiem. Diena bija sau�laina, pa debesīm klīda tikai pāris mākoņu �ķiesnu. Ko�kiem un dzīv�ogu krūmiem jau vērās pirmie zaļie pum�puri, un gaisu pildīja patīkamais valgās zemes aromāts. Man likās tik dīvains �is pretstats starp pavasara aizkus�tino�o atmodu un briesmīgo mīklu, kura atvedusi mūs uz �ejieni. Mans ceļa biedrs sēdēja, sakrustojis rokas, pārvil�cis platmali pār acīm, iespiedis zodu krūtīs, iegrimis dzi�ļās domās. Pēk�ņi viņ� izslējās, uzsita man uz pleca un pamāja kaut kur uz pļavu pusi.

���� Skatieties!

Pla�s parks stiepās aug�up pa lēzenu nogāzi, pārvērz- damies biezā birzī kalna galotnē. Zaru bie�ņai vīdēja cauri senlaicīgas mui�as ēku pelēkās jumtgales un dzīvo�jamās ēkas smailais tornis.

���� Stokmorenā? � Holmss uzprasīja vedējam.

���� Jā, ser, tur dzīvo doktors Grimsbijs Roilots.

����� Tur ir kāda piebūve, ko mums vajadzētu apskatīt, � Holmss sacīja.

������ Ceļ� iet caur ciematu, � vedējs norādīja uz ēku puduri netālu pa kreisi, � ta�u, ja jums ātrāk gribas tikt uz- mui�u, tad pārkāpiet �eit pār dzīv�ogu un ejiet pa ta�ciņu pāri laukam. Pa to taciņu, pa kuru nāk �urp tā lēdija.

������ Tā laikam ir mis Stonere, � Holmss teica, ar roku aizsegdams acis pret sauli. � Jā, mēs iesim pa taciņu.

Mēs izkāpām no ratiem, samaksājām vedējam, un tas brauca atpakaļ uz Leterhedu.

������ Lai viņ� domā, ka esam arhitekti vai kas tamlī�dzīgs, � Holmss sacīja, kāpdams pāri dzīv�ogam, � tad mazāk pļāpās. Labdien, mis Stonere! Kā redzat, mēs esam turēju�i vārdu.

Mūsu �īrīta apmeklētājas seja staroja priekā.

������ Es ar tādu nepacietību gaidīju jūs! � viņa izsaucās, silti spiezdama mums rokas. � Viss ir lieliski, patēvs aiz�braucis uz pilsētu un diezin vai atgriezīsies pirms vakara.

������ Mums jau bija prieks iepazīties ar doktoru Roi- lotu, � Holmss teica un pāris vārdos izstāstīja par �o iepazī�anos.

Mis Stonere nobālēja.

����� Dievs debesīs! � viņa izsaucās. � Tātad viņ� man sekojis!

���� Tā izrādās.

������ Viņ� ir tik viltīgs, ka es nekad nejūtos dro�a, vai tikai viņ� mani slepeni neuzmana. Ko nu viņ� teiks, kad pārbrauks?

������ Lai nu viņ� piesargās, jo viņam var nostāties ceļā kāds, kas viltībā viņu pārspēs. Ieslēdzieties vakarā savā istabā! Ja viņ� sāks trakot, mēs aizvedīsim jūs pie jūsu krustmātes uz Herovu. Un tagad pacentīsimies izmantot laiku, kas ir mūsu rīcībā. Esiet tik laipna un parādiet mums tās telpas, kuras mūs var interesēti

Nams bija celts no pelēkiem ar ķērpjiem klātiem ak�meņiem; tam bija divi ieapaļi spārni kā krabja knaibles abpus centrālās nama daļas. Vienā spārnā logi bija izdau- zīti un aizsisti ar dēļiem, jumts vietumis iegrimis � i;la posta�as aina. Centrālā daļa bija mazliet labāk saglabājusies, ta�u tāpat neapdzīvojama, bet spārns labajā ēkas pusē samērā nesen remontēts, un aizkari logos un zilganie dūmi, kas pacēlās no skursteņiem, liecināja, ka īpa�nieka ģimene dzīvo tie�i �eit. Tomēr �ā spārna sānos rēgojās sastatnes un no sienas bija izlauzti da�i akmeņi, bet neviena mūrnieka �obrīd neredzēja. Holmss lēni ap�staigāja neapkopto zālienu, veltīdams dziļu uzmanību logiem.

���� Cik saprotu, tad jūs agrāk dzīvojāt malējā istabā, vidējais ir jūsu māsas istabas logs, bet tas, kas tuvāk ēkas centram, � doktora Roilota istabas logs.

��� Jā, pareizi. Bet tagad es guļu vidējā istabā.

���� Saprotu, remonta dēļ. Pie reizes, nekas neliecina, ka �ai sienai bijis nepiecie�ams remonts.

��� Nemaz nav nepiecie�ams. Manuprāt, tas ir tikai iegansts, lai dabūtu mani ārā no manas istabas.

���� Jā, tas ir visai ticami. Tātad gar pretējo sienu stiep�jas gaitenis, no kura var iekļūt visās trijās istabās. Jā�domā, ka gaitenim arī ir logi, vai ne?

���� Jā gan, bet ļoti mazi. Tik �auri, ka pa tiem neviens nevar ielīst.

���� Tā kā jūs katru nakti ieslēdzaties, tad no gaiteņa pie jums iekļūt nevar. Esiet tik laipna, ieejiet iek�ā un aiz�taisiet aizvirtņus!

Mis Stonere izpildīja �o lūgumu, un Holmss pielika vi�sus spēkus, lai attaisītu aizvirtņus no ārpuses, bet veltīgi. Nebija pat spraugas, kurā varētu iebāzt na�a asmeni, lai tiktu klāt pie bultām. Holmss ar lupu aplūkoja viras, bet tās bija no stipras dzelzs un pamatīgi iestiprinātas masī- vajā mūrī.

���� Hm! � viņ� nomurmināja, domīgi berzēdams zodu. � Fakti runā pretī manai teorijai. Kad �ie aizvirtņi aiz�bultēti, pa logu neviens netiks iek�ā. Aplūkosim telpas no iek�puses, varbūt tad mums �is tas kļūs skaidrāks.

Pa mazām sāndurvīm mēs iekļuvām izbalsinātā gaitenī, no kura varēja ieiet visās trijās guļamistabās. Holmss ne�atrada par vajadzīgu apskatīt mis Stoneres agrāko istabu, bet mēs tūliņ iegājām tanī telpā, kur mis Stonerei tagad bija jāguļ un kurā bija mirusi viņas māsa. Tā bija vien�kār�i mēbelēta istabiņa ar zemiem griestiem un platu ka�mīnu, kāds sastopams daudzās lauku mājās. Vienā stūrī atradās kumode, otrā � �aura, ar baltu segu pārklāta gul�tiņa; pa kreisi no loga bija novietots tualetes galds. Ista�bas iekārtu papildināja divi no klūdziņām pīti krēsli un �etrstūrains meldru pinuma paklājs istabas vidū. Sienas bija ap�ūtas ar tum�iem, ķirmju saēstiem ozolkoka pa�neļiem, kuri laikam bija vienā vecumā ar pa�u namu. Holmss paņēma vienu krēslu, nolika kaktā, atsēdās un sāka vērot istabu, nepalaizdams garām neviena sīkuma.

����������� Ar kādu telpu savienots �is zvans? � viņ� pēdīgi iejautājās, norādīdams uz resnu zvana auklu ar pu�ķi galā, kur� sniedzās teju pat līdz spilvenam.

���� Ar saimniecības vadītājas istabu.

���� Tas izskatās jaunāks par citiem priek�metiem.

���� Jā, zvanu ievilka apmēram pirms trim gadiem.

���� Dro�i vien jūsu māsa lūdza, lai to ievelk.

���������� Nē, viņa arī nekad nav to izmantojusi. Mēs ta�u visu darījām pa�as.

����������� Patie�ām, tad tāda pamatīga zvana aukla �eit ir lieks greznums. Atvainojiet mani uz brītiņu, es gribu rūpīgi aplūkot grīdu.

Viņ� to arī izpētīja ar lupu rokās, rāpodams no viena kakta uz otru un aplūkodams katru spraudziņu. Tikpat rūpīgi viņ� pārbaudīja arī paneļus. Tad piegāja pie gul�tas, vērīgi apskatīja to un sienu pie tās. Tad viņ� parāva zvana auklu.

���� �e tev! Tā ta�u ir imitācija!

���� Vai zvans nezvana?

���������� Tas pat nav savienots ar stiepli. Redzat, aukla pie�sieta pie āķa tie�i virs tā mazā cauruma, kur atrodas ven�tilators.

���� Cik dīvaini! Es to nebiju pamanījusi.

����������� Ļoti dīvaini, � Holmss murmināja, raustīdams auklu. � �ai istabā �is tas liekas dīvains. Piemēram, kas tas par stulbu arhitektu, kas ierīko ventilatoru starp di�vām istabām, kad daudz loģiskāk būtu ierīkot to ārsienā.

���� Tas viss ir ierīkots nesen, � mis Stonere aizrādīja.

���� Acīm redzot, vienā reizē ar zvanu.

���� Jā, tie�i toreiz te �o to pārtaisīja.

����������� Interesanti pārtaisījumi: zvani, kuri nezvana, un ventilatori, kas neatbilst savam uzdevumam. Ar jūsu at�ļauju, mis Stonere, mēs tagad aplūkosim doktora Roilota istabu.

Tā bija lielāka, bet tikpat vienkār�i iekārtota. Saliekama gulta, ar grāmatām � galvenokārt ar tehnisko litera�tūru � apkrauts plaukts, blakus gultai atzveltnes krēsls, pie sienas vienkār�s pīts krēsls, apaļ� galdiņ� un liels dzelzs naudas skapis � tie bija priek�meti, kurus mēs ienākot ieraudzījām. Holmss lēni apstaigāja istabu, ar vis�lielāko interesi aplūkodams visu.

���������� Kas te atrodas? � viņ� jautāja, uzsizdams ar roku skapim.

���� Da�ādi mana patēva dokumenti.

���� Oho! Tātad jūs esat skapī ieskatījusies?

���������� Tikai vienu reizi, pirms vairākiem gadiem. Atceros, ka tanī bija vesela grēda papīru.

���� Bet vai tanī nevar būt, piemēram, kaķis?

���� Nē. Kas par dīvainu iedomu!

���� Nu, bet paskatieties!

Holmss noņēma no skapj aug�as bļodiņu ar pienu.

���������� Nē, kaķu mums nav. Toties mums ir pantera un paviāns.

����������� Nu jā, protams! Pantera jau arī ir tikai liels kaķis, tomēr �ī bļodiņa viņas vajadzībām daudz par mazu. �eit slēpjas kaut kas tāds, ko man vajag noskaidrot.

Viņ� attupās pie krēsla un sāka pētīt tā sēdekli.

���������� Pateicos, nu man viss skaidrs, � viņ� teica, iebāz�dams lupu kabatā. � Ahā, te ir vēl kaut kas interesants!

Viņa uzmanību bija piesaistījusi neliela suņu pātaga, kas karājās gultas kājgalī. Pātagas galā bija cilpa.

���� Ko jūs par to domājat, Votson?

���������� Manuprāt, glu�i parasta pātaga. Nesaprotu gan, kā�pēc vajadzīga �ī cilpa.

����������� Tā gan nemaz nav tik parasta. Ak vai, pasaule ir ļaunuma pilna, un, kad ļaunus darbus pastrādā gudrs cil�vēks, tad tas ir vēl jo ļaunāk. Liekas, esmu redzējis visu, ko vajadzēja, mis Stonere, un ar jūsu atļauju iziesim pa�staigāties pa zālienu.

Es nekad nebiju redzējis Holmsam tik satumsu�u un sadrūmu�u seju. Mēs labu brīdi klusēdami staigājām pa zālienu � un ne es, ne mis Stonere neiedrīkstējāmies pār�traukt Holmsa domas, kamēr viņ� pats ierunājās:

���������� Tagad ir ārkārtīgi svarīgi, mis Stonere, lai jūs pre�cīzi izpildītu manus norādījumus.

���� Es to noteikti darī�u.

���������� Apstākļi ir pārāk nopietni, un vilcināties nedrīkst. Jūsu dzīvība atkarīga no jūsu paklausības.

���� Apsolos, ka klausī�u katram jūsu vārdam.

��� Vispirms mēs ar draugu pavadīsim nakti jūsu istabā.

Tiklab mis Stonere, kā es uzmetām viņam pārsteigtu

skatienu.

���������� Tas ir nepiecie�ami! Es jums tūliņ visu paskaidro�u. Kas tur aiz kokiem? Ciemata viesnīca?

���� Jā, tas ir �Kronis�.

���� Ļoti labi. Vai jūsu logi no turienes redzami?

���� Noteikti.

����������� Kad jūsu patēvs pārbrauks, pasakiet, ka jums sāp galva, ejiet uz savu istabu un ieslēdzieties. Kad dzirdēsiet, ka viņ� apgulies, attaisiet aizvirtņus, atvelciet bultas un nolieciet uz palodzes lampu; tas būs signāls mums. Pati pievāciet visu, kas jums naktij vajadzīgs, un ejiet pārgu�lēt savā agrākajā istabā. Ne�aubos, ka ar visu remontu tanī tomēr iespējams pārgulēt vienu nakti.

��� Bez �aubām.

���� Pārējo atstājiet mūsu ziņā.

���� Bet ko jūs domājat darīt?

���������� Mēs pavadīsim nakti jūsu istabā un noskaidrosim, no kā cēlās troksnis, kas jūs nobiedēja.

����������� Man �ķiet, mister Holms, ka jūs jau esat par visu skaidrībā, � mis Stonere sacīja, pieskardamās viņa pie�durknei.

���� Varbūt.

��� Tad, dieva dēj, pasakieit � kāpēc nomira mana

māsa?

���������� Es gribu savākt skaidrākus pierādījumus, pirms ru�nāju.

���������� Tad pasakiet man vismaz to � vai manas aizdomas pareizas, ka viņa nomira aiz pārbīļa?

����������� Nē, tas nav pareizi. Manuprāt, viņas nāves iemesls daudz būtiskāks. Bet tagad, mis Stonere, mums vajag jūs pamest, jo mūsu brauciens būs veltīgs, ja misters Roilots pārbraukdams atradīs mūs �eit. Uz redzē�anos! Esiet vī�ri�ķīga, dariet visu tā, kā teicu, un ne�aubieties, ka mēs pratīsim novērst visas jums draudo�ās briesmas!

Mēs ar �erloku Holmsu bez pūlēm dabūjām istabu vies�nīcas aug�stāvā, un no mūsu logiem bija skaidri redzams iebraucamais ceļ� un Stokmorenas apdzīvotā spārna logi. Krēslā mēs redzējām, ka doktors Roilots pārbrauc mājās; viņa milzīgais rumpis slējās kā kalns blakus sīkajam zē�nam, kur� vadīja aizjūgu. Zēnam uzreiz neizdevās atdarīt smagos dzelzs vārtus, un mēs dzirdējām doktora ne�pet�nos aurus un redzējām, kā viņ� vicina dūres zēnam gar degunu. Rati brauca tālāk, un pēc brītiņa starp kokiem iemirdzējās uguns kādas viesistabas logā.

����������� Zināt ko, Votson, � Holmss ierunājās, kad mēs tā sēdējām tumsā, � es sāku �aubīties, vai ņemt jūs �onakt līdzi. Briesmas ir visai reālas.

���� Vai es varu būt kaut kā palīdzīgs?

���� Jūsu klātbūtne var izrādīties ārkārtīgi svarīga.

���� Tad es katrā ziņā ie�u līdzi.

���� Ļoti laipni no jums.

*� Jūs runājāt par briesmām. Acīm redzot, jūs pamanī�jāt �ais istabās kaut ko tādu, ko es neredzēju.

���������� Nē, es redzēju to pa�u, tikai izdarīju citādus seci�nājumus.

���������� Es tur neredzēju nekā dīvaina, vienīgi zvana auklu, par ko vēl tagad neesmu skaidrībā, kam tā bija noderīga.

���� Ventilatoru jūs arī redzējāt, vai ne?

����������� Jā, bet man �ķiet, ka �ī mazā sprauga starp abām istabām nav nekas sevi�ķs. Tā ir tik maza, ka pat pelei tur pagrūti izspraukties.

���������� Es zināju, ka atradīsim �o ventilatoru, vēl pirms bi�jām ieradu�ies Stokmorenā.

���� Dārgais Holms!

����������� Jā gan. Atceraties, ka mis Stoneres māsa varējusi saost patēva cigāru smar�u? Tas pierāda, ka starp abām istabām ir kāda sprauga, turklāt visai maza, jo citādi to būtu pamanījis izmeklētājs. Es nolēmu, ka tas noteikti būs ventilators.

���� Bet kādu kaiti var nodarīt ventilators?

����������� Padomājiet, cik dīvaini sakrīt fakti: virs gultas ierīko ventilatoru, pakar auklu, un gultā guļo�ā lēdija nomirst. Vai tas jūs nepārsteidz?

���� Es neredzu nekāda sakara starp �iem faktiem.

���� Vai gulta jums arī nelikās dīvaina?

���� Nē.

���������� Tā ir pieskrūvēta pie grīdas. Vai kādreiz esat re�dzējis, ka gultas kājas pieskrūvē pie grīdas?

���� Laikam gan neesmu.

����������� Lēdija nevarēja izvirzīt gultu no vietas, tās stāvoklis pret ventilatoru un auklu nekad nemainījās. Te jārunā tikai par auklu, jo pa�a zvana nav.

����������� Holms, � es iesaucos, � liekas, es sāku nojaust to, kas jums jau skaidrs. Mēs esam ieradu�ies īstā laikā, lai novērstu izsmalcinātu un baismīgu slepkavību.

���� Pietiekami izsmalcinātu un pietiekami baismīgu. Kad ārsts ķeras pie nozieguma, viņ� pārspēj visus noziedznie�kus. Viņam ir stipri nervi un zinā�anas. Viņ� ir slīpēts, bet ceru, Votson, ka mums izdosies �onakt viņu pārtrumpot. Mums būs jāpārdzīvo baismīgi brī�i, tāpēc, lūdzu, pagai�dām mierīgi pasmēķēsim un parunāsim par kaut ko jaut�rāku.

Ap pulksten deviņiem gaisma, kas vīdēja starp kokiem, apdzisa � un Stokmorenā iegrima tumsā. Tā pagāja di�vas garas stundas, un tad pēk�ņi taisni vienpadsmitos vientuļa spilgta uguns iemirdzējās tie�i iepretī mūsu lo�gam.

��� Tas ir signāls, � Holmss sacīja, uzlēkdams kājās. � Lampa deg uz vidējā loga palodzes.

Izejot Holmss sacīja viesnīcas īpa�niekam, ka mēs ejam ciemos pie kāda paziņas un, iespējams, pārgulēsim tur pa nakti. Mirkli vēlāk mēs jau atradāmies tum�ajā alejā, dzestrs vēj� pūta mums sejās, un vientuļā dzeltenā gaisma mirgoja melnajā naktī, rādīdama mums ceļu.

Tikt klāt pie Roilota nama nebija grūti, jo nelabotais akmens �ogs, kas iejoza parku, vairākās vietās bija sa�brucis. Izsprauku�ies cauri bie�ņai, mēs monācām pie zā�liena, �ķērsojām to un jau grasījāmies kāpt iek�ā pa logu, kad no lauru krūmiem iz�āvās kaut kas līdzīgs krop�līgam, atbaidīgam bērnam, novēlās zemē, tirinādams lo�cekļus, tad a�i pārjoņoja pāri zālienam un nozuda tumsā.

��� Ak dievs! � es no�ukstēju. � Vai jūs redzējāt?

Pirmajā mirklī arī Holmss bija satrūcies. Viņ� satvēra

manu roku un cie�i saspieda, tad klusu iesmējās un ie�ukstēja man ausī:

���� Jauka saime �im doktoram! Tas bija paviāns.

Es biju piemirsis doktora Roilota dīvainos mīluļus. Vi�ņam ta�u bija arī pantera � vai tā nevarēja kuru katru mirkli uzlēkt mums uz pleciem? Jāatzīstas, ka jutos krietni vien labāk, kad, sekojot Holmsa piemēram, no�vilku kurpes un iekāpu istabā. Mans draugs klusiņām aiz�darīja aizvirtņus ciet, pārvietoja lampu uz galdu un pār�laida skatienu pār istabu. Viss bija tāpat kā dienu. Viņ� tuvojās man un, aizlicis roku mutei priek�ā, tikko dzir�dami �ukstēja:

���� Mazākais troksnis var būt mums liktenīgs.

Es palocīju galvu par zīmi, ka esmu dzirdējis.

���� Mums jāsē� tumsā. Viņ� var redzēt caur ventilatoru, ka te deg lampa.

Es vēlreiz pamāju.

���� Neguliet! Neriskējiet ar savu dzīvību! Turiet revol�veri pie rokas! Es apsēdī�os uz gultas malas, sēdiet jus uz krēsla.

Es izvilku revolveri no kabatas un noliku uz galda stūra.

Holmss bija atnesis līdzi garu tievu niedres spieķi, ko nolika sev blakus gultā reizē ar sērkociņu kārbiņu un sveces galiņu. Tad viņ� nopūta lampu un mēs palikām pilnīgā tumsā.

Vai es kādreiz aizmirsī�u �o baismīgo bezmiega nakti? Es nedzirdēju ne skaņas, pat ne Holmsa elpas vilcienus, lai gan zināju, ka viņ� sē� divu soļu atstatumā vaļējām acīm, tikpat satraukts kā es. Aizvirtņi nelaida cauri ne mazāko gaismas stariņu, un mēs sēdējām pilnīgā tumsā. Retumis ārā iebrēcās kāds nakts putns, un vienreiz pie pa�a loga atskanēja gari stiepts liela kaķa ņaudiens, ķas liecināja, ka pantera patie�ām brīvi klejo pa parku. Tā�lumā draudzes baznīcas pulkstenis dobji atzīmēja ik stun�das ceturksni. Cik gari likās �ie ceturk�ņi! Nosita divpa�dsmit, vienu, divus, trīs, bet mēs joprojām klusu sēdējām, gaidīdami neizbēgamo.

Pēk�ņi pie ventilatora pazibēja gaismas stariņ� un tūliņ nozuda, bet mēs saodām stipru dego�as eļļas un sakar�su�a metāla dvingu. Kāds blakus istabā bija iededzinājis lukturi. Tika klusu pastumts kāds priek�mets, tad viss ap�klusa, tikai dvinga kļuva aizvien stiprāka. Kādu pus�stundu es sēdēju, sasprindzinājis dzirdi. Tad pēk�ņi klu�sumā ielauzās jauna skaņa � maiga �vīkstoņa, it kā no katla lauztos ārā tieva tvaika strūkliņa. Izdzirdējis to, Holmss uzlēca kājās, uzrāva sērkociņu un sāka nikni sist ar niedri pa zvana auklu.

���� Vai redzat viņu, Votson? � viņ� iekliedzās. � Re�dzat?

Es neredzēju neko. Kad Holmss uzrāva sērkociņu, es skaidri sadzirdēju klusu svilpienu, bet pēk�ņā spilgtā gaisma tā ap�ilbināja manas noguru�ās acis, ka es pat nespēju saskatīt, ko Holmss tik ne�petni dauza ar niedri. Es tikai paspēju pamanīt, ka viņa seja nāves bālumā un pau� �ausmas un riebumu.

Holmss pārstāja sist un cie�i lūkojās ventilatorā, kad piepe�i nakts klusumu pār�ķēla tik drausmīgs kliedziens, kādu neesmu dzirdējis visā savā mū�ā. �is aizsmaku�ais kauciens, kurā jaucās negantas sāpes, bailes un niknums, kļuva aizvien skaļāks. Vēlāk stāstīja, ka ne vien ciematā, bet arī attālajā mācītāja namiņā �is brēciens uzrāvis gulē�tājus aug�ā no gultām. Sastingu�ām sirdīm mēs vērāmies viens otrā, kamēr izgaisa pēdējā skaņa.

���� Ko tas nozīmē? � es izdvesu.

���� Tas nozīmē, ka visam beigas, � Holmss atbildēja, � un varbūt galu galā tas ir pats labākais. Paņemiet re�volveri, ieiesim doktora Roilota istabā!

Viņa seja bija skarba un drūma, kad viņ� iededzināja lampu un mēs izgājām gaitenī. Holmss divreiz pieklau�vēja pie doktora durvīm, bet neviens neatbildēja. Tad viņ� nospieda durvju rokturi un iegāja iek�ā, bet es sekoju ar uzvilktu revolveri rokā.

Tā bija dīvaina aina, kas pavērās mūsu acīm. Uz galda stāvēja metāla lukturis ar pavērtām durtiņām, no kurām spilgta gaismas strēle krita uz dzelzs skapi, kas arī bija vaļā. Pie galda uz pītā krēsla sēdēja doktors Grimsbijs Roilots garā pelēkā halātā, no kura apak�as rēgojās ārā viņa kailās potītes. Kājas bija ieautas sarkanās turku tu�pelēs bez kapēm. Uz ceļiem atradās tā pati pletne ar cilpu, ko dienu bijām ievēroju�i. Zodu viņ� bija paslējis aug�up, acis stingi vērās griestos, seja pauda baismas. Ap viņa galvu bija apvīta dīvaina dzeltena lenta ar brūniem plan�kumiņiem. Mums ienākot, doktors nepakustējās un ne�bilda ne vārda.

���� Lenta! Raibā lenta! � no�ukstēja Holmss.

Es paspēru soli uz priek�u. Dīvainā galvas rota sakus�tējās, un starp matiem paslējās aug�up baismīgas �ūskas smailā galva un piepūstais kakls.

���� Purva odze! � Holmss iesaucās. � Visindīgākā In�dijas �ūska! Viņ� dzīvojis labi ja desmit sekundes pēc ko�duma. Te nu patie�ām velns ir izdzīts ar Belcebulu. Jā, kas citam bedri rok, pats iekrīt. Novietosim �o neradī- jumu tā midzenī, aizgādāsim mis Stoneri uz kādu mierī�gāku vietu un tad paziņosim par notiku�o grāfistes poli�cijai.

Viņ� a�i paņēma pletni, kas atradas uz miroņa ceļga�liem, uzmeta cilpu �ūskas galvai, novilka rāpuli no tā baigā sēdekļa, aiznesa izstieptā rokā līdz dzelzs skapim, iesvieda tanī un aizcirta durvis.

Tādi ir patiesie Stokmorenas īpa�nieka � doktora Grimsbija Roilota nāves apstākļi. Nav nozīmes_ pagarināt �o stāstu, attēlojot, kā mēs paziņojām pārbiedētajai jau�navai bēdīgo vēsti, kā nogādājām viņu uz Herovu krust�mātes gādībā un kā trulie policijas pārstāvji pēc ilgas gudro�anas nāca pie slēdziena, ka doktors gājis bojā, pār�dro�i rotaļādamies ar savu bīstamo mīluli. Pārējo Holmss pastāstīja man, kad otrā dienā devāmies atpakaļ uz Lon�donu.

� Sākumā mani slēdzieni bija pilnīgi nepareizi, dargais Votson, � viņ� sacīja, � un tas lieku reizi pierāda, cik bīstami balstīties uz neprecīzām ziņām. �igānu nometne Roilota īpa�umos, nelaimīgajai meitenei paspruku�ais bērnu dienu vārds �bante�, ko māsa bija pārpratu�i kā �bandu� un ko es arī pieņēmu par pilnu, � tas mani gan�drīz noveda neceļos. Ta�u es to tūliņ aptvēru, kad pārlie�cinājos, ka istabas iemītniekam nevar draudēt briesmas ne pa logu, ne durvīm, un tas ir mans vienīgais attaisno�jums. Manu uzmanību tūliņ piesaistīja aukla un ventila�tors. Kad izrādījās, ka auklai nav nekāda sakara ar zvanu un gulta piestiprināta pie grīdas, man tūliņ radās aizdo�mas, ka aukla ir tikai tilts, pa kurieni kaut kas nokļūst līdz gultai. Tā varēja būt tikai �ūska, jo Roilots bija pa- sācis vākt visādus Indijas dzīvniekus. Tādam slīpētam, ne�ēlīgam vīram, kur� ilgus gadus pavadījis austrumos, varēja ienākt prātā doma par indi, kuru nevar ķīmiskā pārbaudē atklāt. Turklāt �ai indei bija priek�rocība, ka tā iedarbojas momentā. Izmeklētājam vajadzētu būt apveltī�tam ar neparasti asu redzi, lai atklātu divus tum�us pun�ktiņus �ūskas koduma vietā. Tad es atcerējos svilpienus, Doktoram vajadzēja atsaukt �ūsku atpakaļ, pirms, rītam austot, to varētu pamanīt upuris. Acīm redzot, doktors Dija pieradinājis �ūsku pēc svilpiena atgriezties, lai sa�ņemtu piena devu. Viņ� laida �ūsku caur ventilatoru pa�ā klusākajā nakts stundā un bija pārliecināts, ka tā norāp�sies pa auklu un nokļūs gultā. Agri vai vēlu gulētāja tiks sakosta � ja ne tūliņ, tad pēc kāda laika.

Pie �iem secinājumiem es nācu, pirms vēl biju apskatī�jis doktora Roilota istabu. Kad redzēju dzelzs skapi, bļo�diņu ar pienu un pletni, tad man nebija vairs nekādu �aubu, it īpa�i, kad vēl atklāju, ka doktoram paradums Kāpt uz krēsla, lai aizsniegtu ventilatoru. Metāla �ķindas, ko dzirdēja mis Stonere, dro�i vien cēlās no skapjn dur�vīm, kad doktors aizsita tās, ielaidis �ūsku skapī. Jūs zi�nāt, ko es darīju, pārliecinājies, ka esmu uz pareiza ceļa. Līdzko izdzirdēju �ūskas �ņācienu, es nekavējoties iede�dzināju sveci un sāku sist rāpuli.

���� Jūs iedzināt to atpakaļ ventilatorā �

���� � un tādējādi piespiedu uzbrukt saimniekam. Si�tieni bija �ūsku nokaitināju�i, pamodināju�i viņas �ūskas dabu, un viņa uzbruka pirmajam, kas pagadījās ceļā. Tādā kārtā esmu netie�i vainīgs doktora Grimsbija Roilota nāvē, bet nevaru sacīt, ka �is fakts sevi�ķi smagi gultos uz manas sirdsapziņas.

�erloks Holmss reti kad nodevās fiziskiem vin�grinājumiem pa�u vingrinājumu dēj, ta�u reti kādam bija tik spēcīgi muskuļi. Viņ� neap�aubāmi bija viens no labā�kajiem bokseriem savā svarā, bet uzskatīja bezmērķīgus fiziskus vingrinājumus par tuk�u enerģijas iz�ķie�anu un pievērsās tiem tikai tad, ja tas bija nepiecie�ams profesio�nālā nolūkā. Toties tad viņ� bija absolūti nenogurdināms un nenokausējams. Taisni apbrīnojami, cik neatlaidīgi viņ� tad varēja trenēties, un pie tam viņa diēta bija tā pati visai pieticīgā un para�as gandrīz vai askētiskas. �ad tad viņ� lietoja kokaīnu, bet citu netikumu viņam nebija, un tas pats bija kā protests pret dzīves vienmuļību, kad trūka attiecīgā darba un avīzes nesniedza nekā intere�santa.

Kādā agra pavasara dienā man izdevās viņu pierunāt uz pastaigu parkā, kur vīksnu zaros jautās pirmais � tikko manāmais zaļums, bet kastaņu lipīgie pumpuri nule sāka raisīt pirmās piecstarainās lapiņas. Mēs nostaigājām teju pat divas stundas, lielākoties klusēdami, kā cilvēki, kuri labi pazīst viens otru. Bija jau gandrīz pieci, kad atgriezāmies Beikerstrītā.

��� Piedo�anu, ser, � zēns, mūsu sulainis, sacīja, � jūs meklēja kāds d�entlmenis, ser.

��� Tā notiek, kad dienas laikā iet pastaigāties! � Holmss noteica, pārmeto�i paskatīdamies uz mani. � Vai �is d�entlmenis aizgāja?

���� Jā, ser.

���� Vai tu nelūdzi viņu pagaidīt?

���� Jā, ser, viņ� ienāca iek�ā.

� Cik ilgi viņ� gaidīja?

��������� Pusstundu, ser. Tas bija ļoti nemierīgs d�entlmenis, ser. Vienā gabalā staigāja pa istabu, ka rībēja vien. Es biju ārā un nedzirdēju, vai viņ� ko runāja ari. Beidzot viņ� izskrien gaitenī un sauc: �Vai tas cilvēks kādreiz pārnāks mājās vai ne?� Taisni tā viņ� teica vārdu pa vārdam, ser. �Pagaidiet vēl mazliet,� es viņam saku. �Tad es gaidī�u ārā, te man trūkst gaisa. Bū�u drīz atpakaļ.� Un es varēju teikt ko teikdams, prom viņ� bija.

���� Labi, labi, tu esi darījis visu, kas tavos spēkos, � Holmss atteica, un mēs iegājām iek�ā. � Tas ir ļoti ne�patīkami, Votson. Esmu tā noilgojies pēc darba, un, sprie��ot pēc �ā cilvēka nepacietības, viņam bija sakāms kaut kas svarīgs. Oho! Tā ta�u nav jūsu pīpe tur uz galda? Viņ� būs atstājis savējo. Skaista veca pīpe ar pamatīgi garu � tā dēvēto dzintara iemuti. Interesanti, cik dau�dzas īsta dzintara iemutes atrodamas Londonā? Da�i uz�skata, ka dzintars tikai tad ir īsts, ja tanī iek�ā kāda mu��iņa. Tāpēc radu�ies visādi speciālisti, kuri ar to vien no�darbojas, ka liek neīstas mu�as neīstā dzintarā. Acīm redzot, pīpes īpa�nieks bijis ļoti satraukts, ja aizmirsis te priek�metu, ko tik augsti vērtē.

���� Kā jūs zināt, ka viņ� pīpi augsti vērtē? � es iepra�sījos.

���� Jauna pīpe, manuprāt, maksā septiņi �iliņi un se�i pensi. Jūs redzat, ka pīpe divreiz bijusi labo�anā � vien�reiz iemutes koka daļa, otrreiz dzintars. Abas reizes iemuti sastiprināju�i ar sudraba stīpiņām, kas dārgākas par pa�u pīpi. Cilvēkam augsti jāvērtē sava pīpe, ja viņ� liek to tādā veidā labot, lai gan lētāk būtu nopirkt jaunu.

��� Vai vēl kas? � es ievaicājos, redzēdams, ka Holmss cilā pīpi un domīgi vēro to.

Viņ� pacēla pīpi uz aug�u un piesita tai ar garo, slaido rādītājpirkstu kā anatomijas profesors, kur� lasa lekciju par kādu kaulu.

��� Da�reiz gadās visai interesantas pīpes, � viņ� sa�cīja. � Nevienam priek�metam nav tik spilgti izteikta in�dividualitāte � ja nu vēl pulksteņiem un zābaksaitēm. Tomēr �ī pīpe nesniedz nekādus raksturīgus vai svarīgus norādījumus. Tās īpa�nieks, acīm redzot, ir vīrs ar spēcī�giem muskuļiem, kreilis, ar teicamiem zobiem, diezgan bezrūpīgs un, pēc visa sprie�ot, nav spiests ievērot tau�pību.

Sīs ziņas mans draugs sniedza visai nevērīgā tonī, bet es pamanīju, ka viņ� �ķielē uz mani, vai sekoju viņa prā�tojumiem.

���� Jūs uzskatāt, ka viņ� turīgs, ja viņam tik dārga pīpe?

���� Viņ� smēķē Grosvenora tabakas maisījumu, kas maksā astoņi �iliņi uncē, � Holmss atbildēja, padauzī�dams pīpi uz plaukstas. � Tā kā viņ� varētu dabūt lie�lisku tabaku, kas maksā uz pusi lētāk, tad skaidrs, ka taupība viņam nav jāievēro.

���� Un pārējie secinājumi?

���� Viņ� paradis iesmēķēt pīpi pie lampas vai gāzes ra�dziņa. Jūs redzat, ka pīpes galviņa vienā pusē apdegusi. Ar sērkociņu to nevar izdarīt. Kāpēc gan smēķētājs turēs sērkociņu pīpei blakus? Turpretim, aizsmēķējot no lam�pas, apsviī�ana neizbēgama. Un apdegusi ir galviņas labā puse. No tā es secinu, ka viņ� ir kreilis. Pamēģiniet aizsmēķēt savu pīpi no lampas. Tā kā jūs neesat kreilis, tad pieliksiet pie uguns pīpes kreiso pusi. Protams, kādreiz jūs varat izdarīt otrādi, bet tā būs nejau�ība. �o pīpi vien�mēr turēju�i tā, lai uguns piekļūst pie tabakas no labās puses. Un tad viņ� ir pārkodis iemuti. To var izdarīt tikai spēcīgs, enerģisks vīrs ar lieliskiem zobiem. Bet, ja nekļū�dos, tad viņ� nāk aug�ā pa kāpnēm un mums būs intere�santāks pētījumu objekts nekā pīpe.

Pēc mirkļa durvis atvērās un kabinetā ienāca slaids jauns vīrietis. Viņam bija labs, neuzkrīto�s tum�pelēks uz�valks un rokā brūna platmale. Es būtu devis viņam trīs�desmit gadus, kaut gan izrādījās, ka viņ� par da�iem ga-; diem vecāks.

���� Piedodiet, � viņ� mazliet apmulsis teica, � man gan vajadzēja pieklauvēt. Nu, protams, ka vajadzēja. Ta�u es esmu drusku uztraucies, tur visa vaina. � Viņ� pār�vilka ar roku pār pieri, it kā viņam reibtu galva, un drī�zāk nokrita uz krēsla nekā apsēdās.

���� Redzu, ka jūs neesat pāris nak�u gulējis, � Holmss labsirdīgi sacīja. � Negulē�ana nogurdina nervus vairāk nekā darbs un daudz vairāk nekā izpriecas. Vai drīkstu jautāt, kā varu jums palīdzēt?

��� Man vajag jūsu padoma, ser. Es nezinu, ko darīt. Visa mana dzīve �ķiet sadragāta.

��� Vai gribat, lai palīdzu jums kā konsultants detek�tīvs?

���������� Ne tikai to vien. Man gribas zināt, ko jūs domājat

kā gudrs, pieredzējis cilvēks . .. gribas zināt, kas man ta�gad darāms. Ak dievs, kaut jūs varētu man to pateikt!

Viņ� runāja ar īsiem, skarbiem, aprautiem teikumiem. Man �ķita, ka viņam ļoti grūti izteikties un ka viņ� tikai ar lielām pūlēm piedabū sevi pie runā�anas.

���� Tas ir ļoti delikāts jautājums, � viņ� turpināja. � Nevienam nepatīk stāstīt sve�iem par savu ģimenes dzīvi. Tas ir �ausmīgi � runāt ar diviem sve�iem cilvē�kiem par savas sievas izturē�anos. Tas ir briesmīgi, ja tas jādara. Bet es esmu nogājis līdz galējai robe�ai, un man nepiecie�ams padoms.

���� Dārgais mister Grant Manro � � Holmss iesāka.

Mūsu apmeklētājs pietrūkās kājās.

���� Kā?! � viņ� izsaucās. � Jūs zināt manu vārdu?

���� Ja jūs gribat saglabāt savu incognito, � Holmss smaidīdams atbildēja, � tad ieteicu nerakstīt savu vārdu uz platmales oderes vai vismaz turēt platmali tā, lai sa�runu biedrs neredz ierakstu. Es gribēju sacīt, ka mēs ar manu draugu esam �ai istabā dzirdēju�i ne mazumu dī�vainu noslēpumu un mums bijusi tā laime sniegt mieru daudzām satrauktām sirdīm. Esmu pārliecināts, ka to panāksim arī tagad. Vai varu lūgt jūs bez kavē�anās darīt man zināmus visus faktus, jo iespējams, ka nedrīkstam vilcināties?

Mūsu apmeklētājs atkal pārvilka ar roku pār pieri; va�rēja redzēt, cik bezgala grūti viņam sākt runāt. Katra kustība, katrs vaibsts pauda, ka viņ� ir noslēgtas dabas, atturīgs, lepns cilvēks, kur� drīzāk slēpj savas brūces nekā rāda citiem. Tad pēk�ņi viņ� ne�petni atvēzējās ar dūri, it kā aizmēzdams projām jebkuru savaldību, un iesāka:

���� Fakti ir �ādi, mister Holms. Es esmu precējies kop� trim gadiem. Visu �o laiku mēs ar sievu mīlējām viens otru un dzīvojām tik laimīgi, cik vien iespējams. Mums nebija nekādu domstarpību ne vārdos, ne darbos. Ta�u no pagāju�ās pirmdienas starp mums radies �ķērslis. Manas sievas domās un dzīvē ieviesies kaut kas man sve�s, un es zinu par viņu tikpat maz kā par kuru katru sievieti, ar ko saduros uz ielas. Mēs esam atsve�ināju�ies, un es gribu zināt, kāpēc. Bet, iekams stāstu tālāk, mister Holms, gribu sevi�ķi uzsvērt to, ka Efija mani mīl, par to man nav nekādu �aubu. Viņa mīl mani ar visu sirdi un dvēseli, pat vairāk nekā līdz �im. Es to zinu, es to jūtu. Vīrietis noprot diezgan viegli, vai sieviete viņu mīl. Ta�u starp mums nostājies noslēpums, un, kamēr tas nav atklāts, mūsu attieksmes nekad nebūs tādas kā agrāk.

��� Esiet tik laipns un sniedziet man faktus, mister Manro, � Holmss mazliet nepacietīgi pārtrauca viņu.

���� Es pateik�u to, ko zinu par Efiju. Kad pirmo reizi viņu sastapu, viņa bija atraitne, kaut arī ļoti jauna � div�desmit pieci gadi. Viņu sauca misis Hibronu. Viņa bija aizceļojusi uz Ameriku agrā jaunībā un dzīvojusi Atlantas pilsētā, kur apprecējusies ar �o Hibronu, advokātu ar labu klientūru. Viņiem bijis bērns, bet dzeltenā drud�a epidē�mijā nomiris. Tiklab vīrs, kā bērns. Hibrona mir�anas ap�liecību es pats redzēju. Bēdīgie notikumi iedvesu�i misis Hibronai antipātiju pret Ameriku, viņa atgriezusies uz �e�jieni un apmetusies pie neprecētas radinieces Pinerā, Midlseksā. Jāpiezīmē, ka vīrs viņai bija atstājis labu man�tojumu � �etri ar pusi tūksto�u mārciņu, tik labi nogul�dītas, ka tās ienesa gadā septiņus procentus. Viņa bija nodzīvojusi Pinerā pusi gada, kad mēs iepazināmies. Mēs iemīlējām viens otru un pēc da�ām nedēļām apprecē�jāmies.

Es pats tirgojos ar apiņiem, un, tā kā mans ienākums gadā ir septiņi līdz astoņi simti mārciņu, tad mēs bijām labi nodro�ināti un noīrējām par astoņdesmit mārciņām gadā glītu villu Norberijā. Mūsu apme�anās vieta ne ar ko neat�ķīrās no laukiem, lai arī atrodas tuvu pilsētai. Mazliet augstāk uzkalnā ir vēl divi nami un viesnīca, otr�pus klajuma mums iepretim � koted�a. Citu māju tuvumā nav, vienīgi jau pusceļā uz staciju. Rudeni un ziemu es bie�i braucu uz pilsētu darī�anās, vasaru darba mazāk, un mēs ar sievu dzīvojām laimīgi mūsu ārpilsētas namiņā. Nekas neaptum�oja mūsu dzīvi, kamēr nepienāca �ī nolā�dētā diena. ..

Man vēl kaut kas jāpiezīmē, pirms stāstu tālāk. Kad apprecējāmies, sieva nodeva manā rīcībā savu kapitālu � zināmā mērā pret manu gribu, jo man būtu ļoti neērti ķerties pie viņas naudas, ja gadījumā es nonāktu saimnie�ciskās grūtībās. Ta�u viņa palika pie sava, un viss tika nokārtots. Pirms kādām se�ām nedēļām viņa pēk�ņi sa�cīja:

�D�ek, kad tu pieņemi manu naudu, tad teici, ka es katrā laikā varē�u saņemt, cik man vajadzīgs.�

�Protams,� es atbildēju, �tā ir tava nauda.�

�Tad dod man simt mārciņu.�

Es biju mazliet pārsteigts, bet nodomāju, ka viņai lai�kam iekārojusies jauna kleita vai kas tamlīdzīgs.

�Kam tev vajadzīga tāda summa?� es tomēr ieprasījos.

�O,� viņa rotaļīgi atbildēja, �tu pats sacīji, ka būsi mans baņķieris, bet baņķieri neko neprasa klientiem, tu ta�u to zini.�

�Ja tev nauda patie�ām vajadzīga, tu, protams, to da�būsi.�

�O jā, man patie�ām tā vajadzīga.�

�Un tu man neteiksi, kāpēc tev tās vajag?�

�Varbūt vēlāk, D�ek, bet patlaban ne.�

Ar to man bija jāapmierinās, lai gan tā bija pirmā reize, kad viņai kaut kas slēpjams no manis. Iedevu viņai �eku un vairāk nedomāju par to. Varbūt �im gadījumam nav nekāda sakara ar to, kas notika vēlāk, bet es domāju, ka tas tomēr jāpiemin.

Es jau jums sacīju, ka netālu no mūsu mājas ir koted�a. Mūs �ķir tikai lauks. Lai tiktu pie koted�as, jāiet pa ceļu un tad jānogrie�as pa taku. Aiz koted�as atrodas neliels jauks eglājs, un man patika tur pastaigāties, jo koki mani vienmēr pievelk. Veselus astoņus mēne�us koted�a bija neapdzīvota � taisni �ēl, tāds glīts divstāvu namiņ� ar senlaicīgu lievenīti, kam apkārt sausser�i. Es bie�i mēdzu apstāties, noskatīties uz to un domāt, cik te būtu jauka mājvieta.

Pagāju�ās pirmdienas vakarā, nākdams no pastaigas, redzu, ka uz ceļa izbrauc tuk�a ore, bet zālienā pie lie�veņa slejas vesela grēda paklāju un visādu citu mantu. Skaidrs, ka koted�a beidzot izīrēta. Es pagāju jau gandrīz garām, bet tad apstājos un, kā tas mēdz gadīties, tāpat aiz gara laika pārlaidu tai skatienu, prātodams, kas par ļaudīm dzīvos mums kaimiņos. Un, kad nu tā skatījos, tad pēk�ņi pamanīju, ka no aug�stāva loga kāda seja mani vēro.

Es nevaru pateikt, mister Holms, kas tik sevi�ķs bija �ai sejā, tikai man saltas tirpas pārskrēja pār kauliem. Es atrados par tālu, lai saskatītu vaibstus, bet �ī seja likās nedabiska, necilvēciska. �āda iespaida pārņemts, es steig��us gāju tuvāk, lai dabūtu redzēt personu, kas mani no�vēroja, ta�u seja mirklī nozuda, it kā tās īpa�nieku kāds būtu atrāvis atpakaļ telpas krēslā. Minūtes piecas es pār�domāju notiku�o, pūlēdamies tikt skaidrībā. Nevaru

pateikt, vai tā bija vīrie�a vai sievietes seja. Visvairāk mani ietekmēja krāsa � nedzīva, pelēki dzeltena. Seja bija kokaina, stinga un atbaidīgi nedabiska. Tas mani tā satrauca, ka es nolēmu uzzināt kaut ko vairāk par jauna�jiem iemītniekiem. Piegāju pie koted�as, pieklauvēju, un durvis tūliņ atvēra gara auguma kalsnēja sieviete ar skarbu, nepievilcīgu seju.

�Ko jums vajag?� viņa noprasīja ziemeļnieku izrunā.

�Esmu jūsu kaimiņ�, rau, no turienes,� es norādīju uz mūsu māju. �Redzu, ka nule esat atbrauku�i, un domāju, ka varbūt varu ko palīdzēt��

�Mēs pasauksim jūs, ja palīdzības vajadzēs,� viņa strupi attrauca un aizcirta durvis man degungalā ciet. Noskai�ties par �ādu rupju izturē�anos, es devos uz mājām. Visu vakaru, lai kā pūlējos domāt par ko citu, es atkal un at�kal atcerējos parādību logā un rupjo sievieti. Nolēmu sie�vai nekā nestāstīt, jo viņa ir nervoza, viegli uzbudināma; un kam viņai jāzina par maniem nepatīkamajiem piedzī�vojumiem! Kad gājām gulēt, es tikai kā garām ejot piezī�mēju, ka koted�a laikam ir izīrēta, bet viņa nekā neat�bildēja.

Parasti es guļu ļoti cietā miegā. Par mani pastāvīgi zobojas, ka nakti mani nav iespējams uzmodināt, ta�u tonakt � varbūt aiz nepatīkamā piedzīvojuma � mans miegs bija daudz �autrāks. Pusmiegā es neskaidri no�jautu, ka istabā kaut kas kustas, un pamazām aptvēru, ka sieva piecēlusies, uzlikusi cepuri un ņem apmetni. Es jau tāpat pusmiegā gribēju izteikt pārsteigumu vai pārme�tumu par cel�anos nelaikā, bet pēk�ņi manas puspavērtās acis pamanīja sveces apspīdēto sievas seju, un es izbrīnā kļuvu kā mēms. Tādu sejas izteiksmi es viņai nekad ne�biju redzējis un arī nebiju domājis, ka tāda iespējama. Viņa bija bāla kā nāve, strauji elpoja un, sastiprinādama apmetni, meta ba�īgus skatienus uz gultu, vai neesmu pa�modies. Tad, noticējusi, ka esmu aizmidzis, viņa klusu iz- lavījās no istabas, un pēc mirkļa es dzirdēju skaļi no�īk�stam ārdurvju viras. Piecēlos sēdus un iesitu ar pirkstu kauliņiem pa gultas galvgali, lai pārliecinātos, vai patiesi esmu nomodā. Tad izņēmu zem spilvena nolikto pulk�steni � tas rādīja tre�o stundu. Kas manai sievai darāms pulksten trijos no rīta uz lauku ceļa?

Minūtes divdesmit es sēdēju, lauzīdams galvu un mek�lēdams kādu izskaidrojumu. Jo vairāk domāju, jo nesa�protamāks un mīklaināks viss �ķita. Es vēl prātoju, kad lejā durvis klusu aizvērās un uz kāpnēm kļuva dzir�dami soļi.

�Pie visiem svētiem, kur tu biji, Efij?� es uzsaucu, kad viņa ienāca iek�ā.

Viņa notrīsēja no galvas līdz kājām un apspiesti ieklie�dzās. �īs trīsas un kliedziens uztrauca mani vairāk par visu pārējo, tanīs es jutu kaut ko noziedzīgu. Sieva vienmēr bija godīga un vaļsirdīga, un man �ermuļi pār�skrēja pār kauliem, redzot, kā viņa iezogas pati savā gu�ļamistabā, iekliedzas un notrīc, kad vīrs viņu uzrunā.

�Tu esi pamodies, D�ek?� viņa nervozi iesņiējās. �Es ta�u domāju, ka tevi nekas nevar pamodināt.�

�Kur tu biji?� es vēl bargāk atkārtoju.

�Nav jau brīnums, ka tu esi tik pārsteigts,� viņa atbil�dēja, un es redzēju, kā pirksti viņai trīc, raisot vaļā ap�metņa saites. �Es nekad nedomāju, ka ar mani var notikt kaut kas tamlīdzīgs. Es pēk�ņi jutu, ka smoku nost un ka man nepiecie�ams svaigs gaiss. Nudien, es būtu paģībusi, ja neizietu ārā. Es pastāvēju kādu brītiņu pie durvīm, un nu man ir atkal labi.�

Runājot viņa ne reizi nepaskatījās uz manu pusi, un balss viņai skanēja pavisam sve�ādi. Bija skaidrs, ka viņa melo. Es nekā neatbildēju un pagriezu seju pret sienu. Sirds man sāpēja, to plosīja tūksto�iem indīgu �aubu un aizdomu. Ko viņa slēpa no manis? Uz kurieni bija gājusi? Jutu, ka man nebūs miera, kamēr nezinā�u visu, bet jautāt nekā negribēju, lai nebūtu jāklausās atkal jauni meli. Visu atliku�o nakts daļu es grozījos un mētājos pa gultu, gudrodams visādus citu par citu neticamākus izskaidrojumus.

Todien man vajadzēja doties uz Sitiju, bet es biju pārāk satraukts, lai varētu domāt par darī�anām. Sieva arī likās satraukta. �ad tad viņa uzmeta man jautājo�u skatienu, un man bija skaidrs: viņa saprot, ka neesmu noticējis vi�ņas izdomai, un viņa nu nezina, kā izturēties. Mēs pārmi�jām tikai pāris vārdu pie brokastgalda, un es devos pa�staigāties, lai visu pārdomātu svaigā gaisā.

Nostaigāju līdz Kristālpilij un pavadīju kādu stundu tās teritorijā. Norberijā atgriezos pulksten vienos. Gadī�jās tā, ka, ejot gar koted�u, es apstājos, lai palūkotos uz logiem � varbūt atkal ieraudzī�u to dīvaino seju. Varat iedomāties manu pārsteigumu, mister Holms, kad pēk�ņi koted�as durvis atvērās un ārā iznāca mana sieva!

Es biju kā apstulbis, viņu ieraudzīdams, bet manas jūtas nevarēja salīdzināt ar tām, kas izpaudās viņas sejā. Uz mirkli �ķita, ka viņa grib mesties atpakaļ koted�ā, bet, nopratusi, ka slēp�anās būs veltīga, viņa paspēra soli uz priek�u. Seja viņai bija stinga un balta, acis pārbiedētas, uz lūpām izmocīts smaids.

�Ak, D�ek!� viņa izsaucās. �Es nupat iegāju apvaicā�ties, vai nevaram ar kaut ko palīdzēt jaunajiem kaimi�ņiem. Kāpēc tu tā skaties uz mani, D�ek? Vai tu esi dus�mīgs?�

�Tātad te tu biji pagāju�o nakti!� es noteicu.

�Ko tu gribi teikt?�

�Tu biji �eit. Par to es esmu pārliecināts. Kas tie par ļaudīm, kuri tev jāapmeklē nakts laikā?�

�Es te iepriek� nekad neesmu bijusi.�

�Kā tu vari teikt man tādus saltus melus?� es uzsaucu. �Tev pat balss pārvēr�as, kad tu melo. Vai es tev kādreiz esmu ko slēpis? Es ieie�u �ai koted�ā un noskaidro�u visu.�

�Nē, nē, D�ek, dieva dēļ, ne!� viņa izdvesa nevaldāmā uztraukumā. Kad es tuvojos durvīm, viņa satvēra mani aiz piedurknes un vilka atpakaļ ar negaidītu spēku. �Es tevi lūdzu, neej iek�ā, D�ek! Zvēru, ka pastāstī�u tev kād�reiz visu, bet, ja tu tagad ieiesi tur, tad notiks liela ne�laime!�

Es mēģināju atbrīvoties, bet viņa ieķērās manī kā ne�prātīga.

�Tici man, D�ek!� viņa sauca. �Tici man tikai �o vienu reizi! Tu nekad to neno�ēlosi. Ja es tev ko slēpju, tad tas nptiek vienīgi tevis pa�a labā. No tā atkarīga visa mūsu turpmākā dzīve. Nāc man līdzi uz mājām, tad viss beig�sies labi, bet, ja tu pret manu gribu ieiesi koted�ā, tad mūsu starpā visam beigas.�

Viņa runāja tik nopietni, tik izmisīgi, ka es neziņā pa�liku stāvam pie koted�as durvīm.

�Es tev ticē�u tikai ar vienu noteikumu,� es beidzot sacīju. �Es gribu, lai ar �o dienu �im noslēpumam tiek pielikts punkts. Vari glabāt to,.bet apsoli, ka nebūs vairs nekādu apmeklējumu naktī un ka tu nekā nedarīsi bez manas ziņas. Esmu ar mieru aizmirst visu notiku�o, bet tev jāapsola, ka nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies.�

�Es ne�aubījos, ka tu man noticēsi,� viņa izsaucās, at�viegloti nopūzdamās. �Viss būs tā, kā tu gribi. Iesim uz mājām, iesim ātrāk uz mājām!�

Vēl aizvien turēdama mani aiz piedurknes, viņa veda mani uz mājām. Ejot es atskatījos un atkal ieraudzīju aug�stāva logā dzelteno seju, kas vēroja mūs. Kāds sa�kars varēja būt starp �o radījumu un manu sievu? Kas vi�ņai bija kopējs ar to rupjo sievieti, ko viņdien biju redzē�jis? Tā bija ērmīga mīkla, un es zināju, ka man nebūs miera, pirms nebū�u to atrisinājis.

Divas dienas es pavadīju mājās un mana sieva �ķita godīgi pildām solījumu � viņa pat nemaz neizgāja no mājām. Tomēr tre�ajā dienā es pārliecinājos, ka pat svinī�gais solījums ir bezspēcīgs cīnīties ar to noslēpumaino ietekmi, kas liek viņai aizmirst vīru un pienākumu.

Todien es aizbraucu uz pilsētu, bet atgriezos nevis 3.36 � ar tādu vilcienu es parasti braucu �, bet jau 2.40. Kad ienācu mājā, kalpone izskrēja pretī pavisam sa�trūkusies.

�Kur kundze?� es prasīju.

�Viņa laikam izgāja pastaigāties,� kalpone atbildēja.

Man tūliņ pamodās aizdomas. Uzsteidzos aug�stāvā un pārliecinājos, ka sievas nav mājās. Nejau�i paskatījies pa logu, ieraudzīju, ka kalpone, ar kuru nupat biju runājis, skrien pāri laukam uz koted�u. Protams, man tūliņ bija skaidrs, ko tas nozīmē. Sieva bija aizgājusi uz turieni un piekodinājusi kalponei pasaukt viņu, kad es pārbraucu. Drebēdams aiz dusmām, es 'izdrāzos ārā un devos pāri laukam, nolēmis vienreiz darīt tam visam galu. Sieva un kalpone steidzās mājup pa taku, bet es pat neapstājos, lai teiktu kādu vārdu. Koted�a glabāja to noslēpumu, kas bija aptum�ojis manu dzīvi. Lai notiek kas notikdams, tā es nozvērējos, bet �is noslēpums tiks atklāts. Es pat ne�pieklauvēju, sasniedzis koted�u, bet pagriezu durvju rok�turi un ieskrēju gaitenī.

Apak�stāvā valdīja miers un klusums. Virtuvē katliņ� sīca uz uguns, grozā saritinājies gulēja melns kaķis, bet no agrāk redzētās sievietes nebija ne vēsts. Ieskrēju bla�kus telpā, bet arī tā bija tuk�a. Tad es uzdrāzos aug�stāvā, bet arī tur atradu tikai divas tuk�as istabas. Visā namā nebija neviena cilvēka. Tiklab telpu iekārta, kā arī glez�nas bija visai parastas, pat bezgaumīgas, vienīgi tā istaba, kuras logā biju redzējis dzelteno seju, bija ērti un eleganti iekārtota. Manas aizdomas pārvērtās dego�ā, ne�gantā niknumā, kad uz kamīna dzegas ieraudzīju sievas fotogrāfiju visā augumā, kura pēc mana lūguma tika uz�ņemta pirms trim mēne�iem.

Es paliku koted�ā pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka tā pilnīgi pamesta. Tad es devos projām ar līdz �im ne�pieredzētu smagumu sirdī. Sieva iznāca priek�telpā, kad ierados mājās, bet es biju tik sarūgtināts un nokaitināts, ka neteicu viņai ne vārda un iegāju savā kabinetā. Viņa tomēr sekoja man uz pēdām, tā ka es nepaguvu aizvērt durvis.

�Man �ēl, ka lauzu solījumu, D�ek,� viņa teica, �ta�u, ja tu zinātu visu, tad piedotu man.�

�Tad pastāsti man visu,� es atteicu.

�Es nevaru, D�ek, es nevaru!� viņa izsaucās.

�Kamēr tu nepateiksi, kas dzīvo koted�ā un kam tu esi devusi savu fotogrāfiju, tikmēr es tev ticēt vairs nevaru,� es atbildēju un, izrāvies no viņas rokām, pametu mājas.

Tas notika vakardien, mister Holms, pēc tam es neesmu sievu redzējis un nekā nezinu vairāk par �o dīvaino no�tikumu. Tā ir mūsu pirmā nesapra�anās, kas tā satricinā�jusi mani, ka es nezinu, ko darīt. �orīt man pēk�ņi iekrita prātā, ka jūs būtu īstais vīrs, pie kā griezties pēc padoma, tāpēc es atsteidzos pie jums un nododu sevi bez ierunām jūsu ziņā. Ja jums kaut kas vēl nav skaidrs, lūdzu, jautā�jiet. Ta�u vispirms pasakiet man, ko darīt, jo �ī nelaime ir pāri maniem spēkiem.

Holmss un es ar vislielāko interesi noklausījāmies �o neparasto stāstu. Stāstītājs runāja drud�aini, saraustīti, kā jau cilvēks, kas uztraukts līdz galējai robe�ai. Mans draugs brīdi klusēja, iegrimis domās, atspiedis zodu rokā.

��� Sakiet, � viņ� beidzot ierunājās, � vai varat gal�vot, ka logā redzējāt vīrie�a seju?

��� Ikreiz, kad to redzēju, atstatums bija par lielu, lai es varētu kaut ko noteikti apgalvot.

���� Un tomēr seja jūs nepatīkami ietekmēja?

��� Tā likās nedabiskā krāsā un vaibsti dīvaini nekus�tīgi. Kad es tuvojos, tā mirkli nozuda.

��� Vai sen, kop� jūsu sieva lūdza jums simt mārciņas?

���� Drīz būs pilni divi mēne�i.

��� Vai esat kādreiz redzējis viņas pirmā vīra fotogrā�fiju?

���������� Nē; īsi pēc viņa nāves Atlantā bijis liels ugunsgrēks un visi ģimenes papīri sadegu�i.

���������� Un tomēr viņai ir vīra mir�anas apliecība. Vai esat to redzējis?

���� Jā, pēc ugunsgrēka viņa saņēmusi dublikātu.

���������� Vai esat kādu sastapis, kas pazinis jūsu sievu Ame�rikā?

���� Nē.

��������� Vai viņa nav izteikusi vēlē�anos kādreiz aizbraukt uz turieni?

���� Nē.

���� Vai viņa saņem no turienes vēstules?

���� Cik man zināms � ne.

����������� Pateicos jums. Man �ī lieta būs mazliet jāpārdomā. Ja koted�a pilnīgi pamesta, mums var rasties zināmas grū�tības, ta�u, kas man liekas ticamāk, iemītnieki tika brīdi�nāti par jūsu iera�anos un tagad var atkal atgriezties, un tad mums būs viegli visu noskaidrot. Es jums ieteiktu at�griezties Norberijā un pavērot koted�as logus. Ja jums ir pamats domāt, ka koted�a ir atkal apdzīvota, nelauzieties tanī iek�ā, bet atsūtiet telegrammu manam draugam un man. Mēs tad pēc stundas ieradīsimies pie jums un drīz vien noskaidrosim, kas aiz visa tā slēpjas.

���� Un ja koted�a joprojām tuk�a?

���������� Tad es atbrauk�u jau rīt � un mēs apspriedīsim visu uz vietas. Ardievu, un galvenais � nezaudējiet dū�u, ka�mēr jums nav nekāda noteikta iemesla to darīt!

����������� Baidos, ka nekas labs nav gaidāms, Votson, � mans draugs sacīja, izvadījis misteru Grantu Manro pa durvīm. � Kā jums �ķiet?

���� Tur slēpjas kaut kas netīrs, � es atbildēju.

���� Jā. Manuprāt, �antā�a, vai arī es stipri maldos.

���� Bet kas ir �antā�ists?

����������� Dro�i vien tas cilvēks, kas dzīvo vienīgajā labiekār�totajā istabā un tur uz kamīna dzegas misis Manro foto�grāfiju. Goda vārds, Votson, mani ļoti ieinteresējusi tā dzeltenā seja logā, un es neparko negribētu palaist �o gadījumu garām neatrisinātu.

��� Vai jums ir kāda teorija?

���������� Tikai pieņēmums. Ta�u es ļoti brīnītos, ja tas neap�stiprinātos. Koted�ā atrodas �īs sievietes pirmais vīrs.

���� Kāpēc jūs tā domājat?

���� Kā citādi var izskaidrot viņas neprātīgās bailes, ka

otrais virs varētu dabūt redzēt koted�as iemītnieku? Ma�nuprāt, fakti ir �ādi: �ī sieviete apprecējusies Amerikā. Viņa atklāj, ka vīram piemīt kādas necie�amas īpa�ības vai, teiksim, neārstējama slimība, � viņ� saslimst ar spi�tālību vai kļūst par idiotu. Viņa aizbēg no vīra, atgrie�as Anglijā, pieņem citu vārdu un nolemj sākt dzīvi no jauna. Viņa ir apprecējusies pirms trim gadiem un līdz �im bi�jusi pārliecināta, ka viņas stāvoklis ir dro�s, jo tagadējam vīram viņa parādījusi tā cilvēka mir�anas apliecību, kura vārdā nosaukusies. Pēk�ņi viņas pa�reizējo dzīves vietu at�klāj pirmais vīrs vai, pieņemsim, kāda nekautra sieviete, kura kopj �o invalīdu. Viņi atraksta misis Manro, draud ierasties un atmaskot viņu. Misis Manro lūdz vīram simt mārciņas, lai atpirktos. Viņi tomēr ierodas, un, kad vīrs nejau�i piemin, ka koted�ā radu�ies iemītnieki, sieva nojau�, ka tie ir viņas vajātāji. Viņa nogaida, līdz vīrs iemieg, skrien uz koted�u un cen�as pierunāt izspiedējus, lai liek viņu mierā. Kad tas neizdodas, viņa iet uz turieni otrā rītā un, iznākot no koted�as, satiek vīru. Viņa gan nosolās neiet vairs uz turieni, bet cerības atbrīvoties no baismīgajiem kaimiņiem liek aizmirst solījumu, un viņa iz�dara vēl vienu mēģinājumu pierunāt �os cilvēkus. Viņa paņem līdzi savu fotogrāfiju, ko, acīm redzot, viņai pie�prasīju�i. Sarunas vidū ieskrien kalpone ar ziņu, ka saim�nieks pārradies, un sieva, zinādama, ka viņ� nāks taisnā ceļā �urp, steig�us izved iemītniekus pa sētas durvīm, iespējams, uz to pa�u jau pieminēto eglāju. Tāpēc viņ� atrod namu tuk�u. Tomēr es būtu ļoti pārsteigts, ja izrā�dītos, ka nams arī vēl �ovakar tuk�s. Ko jūs domājat par manu teoriju?

��� Tas ir tikai minējums.

���� Jā, bet tas izskaidro visus faktus. Ja parādīsies jauni fakti, kas neiekļaujas �ai izskaidrojumā, mums vēl pie�tiks laika pārskatīt to no jauna. Patlaban mēs nekā neva�ram darīt, iekams neesam saņēmu�i ziņas no mūsu Norbe- rijas drauga.

Uz tām nebija ilgi jāgaida. Mēs tikko bijām padzēru�i tēju, kad pienāca telegramma: �Koted�a apdzīvota re�dzēju seju logā gaidī�u vilcienu pulksten septiņos pagai�dām nekā nedarī�u.�

Mēs sastapām viņu uz platformas, kad izkāpām no vil�ciena; stacijas lukturu gaismā mēs redzējām, ka viņ� ir ļoti bāls un trīc aiz uzbudinājuma.

���� Viņi ir vēl aizvien tur, mister Holms, � viņ� teica, uzlikdams roku uz mana drauga piedurknes. � �urp nā�kot, es redzēju ugunis koted�as logos. Tagad mēs tam vi�sam pieliksim punktu.

��� Kāds ir jūsu plāns? � Holmss vaicāja, kad soļojām uz priek�u pa tum�o, kokiem apstādīto ceļu.

���� Es gribu tur ietikt iek�ā kaut ar varu un redzēt pats ar savām acīm, kas tur atrodas. Jūs es lūg�u būt par lie�ciniekiem.

���� Un jūs esat stingri apņēmies to darīt, par spīti jūsu sievas brīdinājumam, ka noslēpuma atklā�ana nenāks jums par labu?

���� Jā, to es esmu apņēmies!

���� Domāju, ka jūs rīkojaties pareizi. Lai kāda būtu pa�tiesība, tā tomēr labāka par �aubām un neziņu. Prātīgāk būs, ja tūliņ dosimies turp. Protams, mēs pārkāpjam likumu, bet, manuprāt, citas izejas nav.

Nakts bija ļoti tum�a, piedevām sāka līņāt sīks lietiņ�, kad nogriezāmies no lielceļa uz �auras dziļām grambām pilnas takas ar dzīv�ogiem abās pusēs. Misters Grants Manro nepacietīgi traucās uz priek�u, un mēs kluburējām viņam nopakaļ.

��� Tās ugunis ir manas mājas logos, � viņ� murmināja, pamādams uz gai�umu, kas vizēja caur kokiem, � un te ir koted�a, un tanī es ie�u iek�ā.

Celiņ� meta līkumu, un mēs pienācām pie pa�as ēkas. Dzeltena gaismas svītra uz melnās zemes rādīja, ka ieejas durvis ir tikai pievērtas; viens logs aug�stāvā bija spo�i apgaismots. Mēs redzējām tum�u plankumu kustamies aiz nolaistā aizkara.

��� Tas radījums ir tur iek�ā, � Grants Manro izsau�cās, � jūs pa�i redzat, ka tur kāds ir! Nāciet man līdzi, drīz mēs dabūsim zināt visu!

Mēs devāmies uz durvīm, bet pēk�ņi no tumsas panācās pretī sieviete. Viņas seju es neredzēju, tikai lūdzo�i iz�stieptās rokas zeltainajā lampas gaismas strēlē.

��� Dieva dēļ, neej tur, D�ek! � viņa sauca. � Man jau bija tāda nojausma, ka tu �ovakar ieradīsies. Nomierinies, dārgais! Uzticies man atkal, tu to nekad neno�ēlosi!

��� Es tev esmu ticējis pārāk ilgi, Efij! � viņ� skarbi attrauca. � Laid, man jātiek iek�ā! Tie ir mani draugi, kas man palīdzēs at�ķetināt �o mezglu.

Viņ� pastūma sievu sānis, un mēs sekojām uz pēdām.

Kad viņ� atgrūda durvis līdz galam vaļā, pretim izskrēja kāda vecāka sieviete, gribēdama viņu aizturēt, bet viņ� atstūma sievieti pie malas, un mēs visi traucāmies pa kāp�nēm aug�up. Grants Manro pirmais ieskrēja apgaismotajā istabā, un mēs sekojām uz pēdām.

Tā bija mājīga, labi mēbelēta istaba; divas sveces dega uz galda, divas uz kamīna dzegas. Stūrī kāds sēdēja, no�liecies pār galdiņu, � likās, maza meitene. Viņa bija ģēr�busies sarkanā kleitiņā, rokās viņai bija gari, balti cimdi. Kad viņa apsviedās uz mūsu pusi, es pārsteigumā un �aus�mās iekliedzos. Seja, ko viņa pagrieza pret mums, bija dīvaina, mironīgi dzeltena, vaibsti bez jebkādas izteik�smes. Ta�u noslēpums atklājās vienā mirklī. Holmss smiedamies pieskārās bērna ausij, maska nokrita, un mūsu priek�ā atradās maza, ogļu melna nēģeriete ar jautrā smaidā atsegtiem baltiem zobiem. Viņu iesmīdināja mūsu izbrīna pilnās sejas. Es sāku skaļi smieties, juzdams līdzi viņas priekam, bet Grants Manro lūkojās viņā kā sastin�dzis, piespiedis roku pie kakla.

���� Ak dievs! � viņ� izsaucās. � Ko tas nozīmē?

���� Es jums pateik�u, ko tas nozīmē, � sacīja lēdija ar lepnu, apņēmīgu seju, iepeldēdama istabā. � Tu pie�spiedi mani atklāt visu, tagad mums vajadzēs ar to sa�mierināties. Mans vīrs nomira Atlantā. Bērns palika dzīvs.

���� Tavs bērns!

Viņa izvilka lielu sudraba medaljonu, ko bija nēsājusi uz krūtīm.

���� Tu nekad neesi redzējis to atvērtu.

���� Es domāju, ka tas nav atverams.

Viņa piespieda atsperi, un medaljons atvērās. Tanī bija ģīmetne � vīrietis ar pārsteidzo�i skaistu, gudru seju, kuras vaibsti liecināja par piederību pie afrikāņu rases.

���� Tas ir D�ons Hibrons no Atlantas, � lēdija sacīja, � un nekad zemes virsū nav dzīvojis cildenāks cilvēks. Es sarāvu visas saites ar savējiem, lai precētos ar viņu, un, kamēr viņ� bija dzīvs, nekad neesmu to no�ēlojusi. Par nelaimi, mūsu vienīgais bērns bija vairāk atsities viņā, nevis manas rases ļaudīs. �ādās laulībās tas bie�i gadās, un mazā Lisija ir daudz tum�āka par savu tēvu. Ta�u tum�a vai gai�a, viņa ir mana mīļotā mazā meitiņa.

To dzirdēdama, meitenīte pieskrēja viņai klāt un pie�spiedās pie viņas drēbēm.

� Kad es pametu viņu Amerikā, � lēdija turpināja,

� tad darīju to tāpēc, ka Lisijai bija vārga veselība un klimata maiņa varēja nākt viņai par ļaunu. Es nodevu bērnu mūsu kādreizējās kalpones � uzticamas skotietes uzraudzībā. Nekad ne uz mirkli es nedomāju atteikties no viņa. Bet, kad mēs nejau�i sastapāmies, D�ek, un es iemī�lēju tevi, tad baidījos stāstīt tev par savu bērnu. Lai dievs man to piedod, bet es baidījos, ka tad zaudē�u tevi, un man trūka drosmes visu atklāt. Man vajadzēja iz�ķirties starp tevi un bērnu, un aiz mazdū�ības es �ķīros no mei�tiņas. Trīs gadus es slēpu no tevis, ka man ir bērns, bet es pastāvīgi sazinājos ar aukli un zināju, ka bērns ir vesels. Tomēr beidzot mani pārņēma nevaldāma vēlē�anās atkal ieraudzīt Lisiju. Es cīnījos pret �o vēlē�anos, bet veltīgi. Es zināju, cik tas ir bīstami, tomēr nolēmu kaut uz da�ām nedēļām likt atvest bērnu uz �ejieni. Aizsūtīju auklei simt mārciņas, norādīju uz �o koted�u, lai viņa te varētu ap�mesties kā mūsu kaimiņiene, neatklājot mūsu abu attiek�smes. Es pat biju tik piesardzīga, ka pavēlēju dienu turēt bērnu telpās un aizklāt sejiņu un rociņas, lai tie, kas viņu ieraudzītu pa logu, nesāktu pļāpāt, ka mums kaimiņos dzīvo nēģerēns. Ja es nebūtu bijusi tik pārmērīgi piesar�dzīga, tad būtu rīkojusies gudrāk, bet es vai prātu zau�dēju aiz bailēm, ka tu dabūsi zināt patiesību.

Tu biji tas, kas pateica iņan, ka koted�ā radu�ies iemītnieki. Es būtu varējusi gaidīt līdz rītam, bet neva�rēju iemigt aiz satraukuma, tāpēc nakti izlavījos ārā, zi�nādama, cik cietā miegā tu parasti guli. Ta�u tu redzēji visu, un ar to sākās manas bēdas. Nākamā rītā tu būtu varējis atklāt manu noslēpumu, bet augstsirdīgi atteicies izmantot savas priek�rocības. Pēc trim dienām aukle ar bērnu tikko paguva izbēgt pa sētas durvīm, kad tu ielau�zies namā. Un nu tu zini visu un es prasu, kas notiks ar' mums, ar manu bērnu un mani.

Viņa sa�ņaudza rokas, gaidīdama atbildi.

Pagāja desmit garas minūtes, pirms Grants Manro pār�trauca klusumu, un viņa atbilde bija tāda, ka es to ar prieku atceros. Viņ� pacēla bērnu, noskūpstīja un, turē�dams viņu uz rokas, pastiepa otru roku sievai un pagrie�zās uz durvju pusi.

� Mums būs ērtāk aprunāties par visu mājās, � viņ� sacīja. � Es neesmu sevi�ķi labs cilvēks, Efij, bet, manu�prāt, esmu gan labāks, nekā tu domā.

Mēs ar Holmsu sekojām viņiem pa celiņu, bet, kad nogriezāmies uz lielceļa, Holmss pavilka mani aiz pie�durknes.

���������� Man �ķiet, � viņ� sacīja, � ka Londonā no mums būs vairāk labuma nekā Norberijā.

Viņ� nerunāja vairāk ne vārda par �o notikumu, tikai vēlu naktī, iedams ar sveci rokā uz guļamistabu, noteica:

����������� Votson, ja kādreiz redzat, ka es kļūstu pārāk iedo�mīgs uz savām spējām vai veltīju mazāk vērības darbam, nekā pienāktos, tad, lūdzams, ie�ukstiet man ausī �Nor�berijā�, un es bū�u jums ārkārtīgi pateicīgs.

Mana drauga �erloka Holmsa raksturam pie�mita savas dīvainības, kas mani vienmēr pārsteidza: kaut gan garīgā darbā viņ� bija pats precīzākais un metodis�kākais cilvēks, kādu vien var iedomāties, tāpat viņa ap�ģērbs bija izmeklēti vienkār�s un glīts, tomēr ikdienas dzīvē viņ� bija pats nekārtības iemiesojums un spējīgs lau�pīt pacietību ikvienam, kas mājo ar viņu zem viena jumta. Neteik�u, ka es pats būtu �ai ziņā pilnīgi nevainojams. Juceklīgā dzīve Afganistānā, kas vēl pastiprināja manu iedzimto tieksmi uz bezrūpību, bija padarījusi mani daudz nolaidīgāku, nekā piederas ārstam. Ta�u manai nekārtī�bai ir savas robe�as, bet, kad es redzu, ka cilvēks glabā ci�gārus ogļu spainī, tabaku rīta kiirpes purnā un neatbildē�tas vēstules piesprau� ar kabatas nazi pie koka plauktiņa virs kamīna, tad sāku raudzīties uz sevi kā uz īstu tikumu iemiesojumu. Bez tam es vienmēr esmu uzskatījis, ka praktizē�anās �au�anā pieder pie tiem sporta veidiem, kas piekopjami zem klajas debess, un, kad Holmsam uznāk ērmīga patika sēdēt atzveltnī ar revolveri un patronu somu klēpī un izrotāt pretējo sienu ar patriotisku uzrak�stu �K. V.� ko izveido lo�u izurbti caurumiņi, tad es se�vi�ķi skaudri sajūtu, ka �āda nodarbo�anās nebūt neuzlabo ne mūsu mājokļa atmosfēru, ne izskatu.

Mūsu istabas bija pastāvīgi pieblīvētas ar dīvainām re�likvijām, kam sakars ar ķīmiju vai kriminālistiku, un tās pastāvīgi atradās pagalam nepiemērotās vietās, piemēram, sviesta traukā vai vēl nevēlamākā vietā. Ta�u mans vis�lielākais krusts bija viņa papīri. Viņ� nebija piedabūjams

1 Pirmie burti vārdiem �Karaliene Viktorija� (valdīja Anglijā XIX gs.).

iznīcināt dokumentus, it īpa�i tos, kas saistīti ar viņa ne�seniem sare�ģītu noslēpumu atrisinājumiem, un tikai pā�ris rei�u gadā sadū�ojās un mēģināja ieviest tanīs kārtību, jo, kā esmu jau minējis savās nesakarīgajās piezīmēs, verdo�as enerģijas uzplūdus, kuros viņ� veica darbus, kas padarīja slavenu viņa vārdu, nomainīja pilnīga pagu�ruma posmi, kad viņ� dienām nodevās lasī�anai, gulēdams uz dīvāna, vai vijoles spēlei, izkustēdamies no vietas vie�nīgi tik daudz, lai no dīvāna pienāktu pie galda. Papīri krājās ar katru mēnesi aizvien vairāk, kamēr visi kakti istabā bija ar tiem pilni. Tos nedrīkstēja sadedzināt, un tikai to īpa�niekam bija tiesības rīkoties ar tiem.

Kādā ziemas vakarā, kad sēdējām pie kamīna, es sadū��ojos un aizrādīju Holmsam, ka, sak, viņ� jau pabeidzis ierakstīt atskaites savā atzīmju grāmatā un varētu atliku��ās pāris stundas veltīt mūsu telpu sakārto�anai. Viņ� ne�varēja noliegt, ka man taisnība, un ar diezgan skābu seju iegāja guļamistabā, no kurienes izvilka prāvu skārda lādi. To viņ� novietoja istabas vidū, atsēdās tai blakus uz krēsla un pacēla vāku. Tre�daļa lādes bija piekrauta ar kārtīgi pārsietiem papīru saiņiem.

���� Te ir daudz kas interesants, Votson, � viņ� sacīja, uzmezdams man �ķelmīgu skatienu. � Ja jūs zinātu, kas te atrodas, tad drīzāk lūgtu izņemt kaut ko ārā, nevis likt iek�ā.

���� Vai tās ir atskaites par jūsu agrākajiem veiku�miem? � es ieprasījos. � Bie�i esmu vēlējies, kaut tās atrastos manā rīcībā.

. � Jā, mans dārgais; �eit atzīmēti notikumi, kas norisi�nājās pirms tā laika, kad man radās personisks biogrāfs, kas padarījis mani slavenu. � Viņ� maigi un saudzīgi pār�cilāja vairākus sainī�us. � Nav jau �eit panākumi vien, Votson, ta�u viena otra problēma ir ievērības cienīga. Piemēram, Tarltona noslepkavo�ana, vīna tirgotāja Vam- berija lieta, vecās krievietes dēka, dīvainais atgadījums ar alumīnija kruķi, pla�a atskaite par līkkāji Rikoleti un viņa neganto sievu. Un te � ahā, tas ir patie�ām kaut kas smalks!

Viņ� iegremdēja roku lādes dzīlēs un izcēla koka kār�biņu ar slīdo�u vāciņu, kādās bērni glabā savas rotaļlietas. No tās viņ� izņēma saburzītu papīra strēmeli, vecmodīgu vara atslēgu, koka sprungulīti ar auklas ritulīti un trīs sa�rūsēju�us metāla aplī�us.

��� Nu, mans dārgais, kā jums patīk �īs mantiņas? � viņ� apvaicājās, smaidīdams par manu neizpratnes pilno seju.

���� Ērmīga kolekcija.

��� Visai ērmīga; bet stāsts, kas ar to saistās, būs vēl ērmīgāks.

���� Tātad �īm relikvijām ir sava vēsture?

���� Vēl vairāk � tās pa�as ir vēsture.

���� Ko jūs gribat ar to sacīt?

�erloks Holmss salika visus priek�metus uz galda, atlai�dās atzveltnī un nolūkojās uz tiem ar gandarījuma mir�dzumu acīs.

��� Tas ir viss, ko esmu paturējis par piemiņu no Mes- greivu dzimtas rituāla, � viņ� noteica.

Biju dzirdējis, ka viņ� vairākkārt piemin �o gadījumu, ta�u man nekad nebija izdevies uzzināt par to kaut ko tuvāk.

��� Es ļoti vēlētos, kaut jūs pastāstītu man par �o gadī�jumu, � es lūdzo�i iesāku.

���� Un lai atstātu visu �o jūkli nesakārtotu? � viņ� iz�smejo�i pārtrauca. � Jūsu kārtības mīlestība dabūs ciest, Votson. Ta�u man pa�am gribētos, lai jūs pievienojat sa�vām piezīmēm �o notikumu, jo tanī ir tādas detaļas, kas to padara par vienreizēju ne vien Anglijas, bet arī citu zemju kriminālnotikumu hronikā. Mana sīko veikumu uz�skaite nebūtu pilnīga bez �ā visai savdabīgā gadījuma.

Jādomā, jūs atceraties, kā notikums ar �Gloriju Skoti� un saruna ar nelaimīgo vīru, par kura likteni es jums tiku stāstījis, pirmo reizi pievērsa manas domas tai profesijai, kas vēlāk kļuva par mana mū�a uzdevumu. Tagad mans vārds ir pla�i pazīstams un ne vien publika, bet arī oficiā�las aprindas uzskata mani par pēdējo instanci strīdīgu jautājumu atrisinā�anā. Ta�u arī toreiz, kad mēs tikko iepazināmies (jūs �o laikposmu esat iemū�inājis stāstā par �Etīdi purpura toņos�), man jau bija diezgan nozīmīga, lai arī ne visai ienesīga prakse. Tāpēc jūs nevarat iedo�māties, cik grūti man klājās sākumā un cik ilgi man bija jāgaida uz panākumiem.

Kad pirmo reizi ierados Londonā, es apmetos Montegjū- strītā, aiz Britānijas muzeja stūra, un izlietoju savu pārāk lielo brīvo laiku, studēdams visas tās zinību nozares, kas varētu noderēt manā izraudzītajā profesijā. �ad un tad pie manis griezās pēc padoma galvenokārt sakarā ar biju�o studiju biedru ieteikumu, jo manos pēdējos studiju gados universitātē daudz runāja par mani un manām me�todēm. Tre�ais no �ādiem gadījumiem bija tā saucamais Mesgreivu dzimtas rituāls, un tā interese, ko radīja dī�vaino notikumu virtene, un svarīgās sekas, ko izraisīja mana iejauk�anās, bija mans pirmais solis uz pa�reizējo stāvokli.

Red�inalds Mesgreivs mācījās vienā koled�ā ar mani, un mēs bijām pazīstami. Viņ� nebija sevi�ķi iecienīts mūsu vidē, lai gan man vienmēr �ķita, ka aiz augstprātī�bas, ko viņam pārmeta, patiesībā slēpās iedzimta kautrība. Viņam bija tipiska aristokrāta izskats: kalsnēja seja ar prāvu degunu un lielām acīm, nevērīgas, bet izsmalcinā�tas manieres. Viņ� patie�ām bija senas dzimtas atvase karalistē, kaut arī pārstāvēja jaunāko atzarojumu, kas se�padsmitā gadsimtā bija atdalījies no ziemeļu Mesgrei- viem un atradis mājvietu rietumu Saseksā, kur viņu rezi�dence, Herlstonas pils, ir varbūt visvecākā celtne grāfistē. Man �ķita, ka viņa ārieni apzīmogojusi viņa dzim�anas vieta, jo, kad vien nolūkojos uz viņa bālo seju ar asiem vaibstiem, uz viņa stalto stāju, man alla� nāca prātā pelē�kas velves, sīkrūtaini logi un citas feodālo lauku arhitek�tūras cildenās paliekas. Sad tad mums gadījās sarunāties, un es atceros, ka ikreiz viņ� izrādīja lielu interesi par manām novēro�anas un secinājumu izdarī�anas metodēm.

Gadus �etrus mēs netikām redzēju�ies, un tad kādu rītu viņ� ieradās manā Montegjūstrītas dzīvoklī. Viņ� nebija daudz pārvērties, bija ģērbies kā jauns cilvēks, kas seķo modei � mazliet �vītības viņam vienmēr piemita �, un izturējās ar to pa�u nosvērto eleganci, kas viņam jau ag�rāk bija raksturīga.

�Kā jums klājies pa �o laiku, Mesgreiv?� es apvaicā�jos, kad bijām draudzīgi spiedu�i viens otram roku.

�Jūs laikam esat dzirdējis par mana nabaga tēva nāvi,� viņ� atbildēja. �Viņ� nomira pirms diviem gadiem. Pro�tams, man vajadzēja uzņemties Herlstonas mui�as pārval�dī�anu, un, tā kā es esmu arī mūsu apgabala deputāts, tad darba man daudz. Bet jūs, Holms, kā esmu dzirdējis, sākat praksē pielietot tās spējas, kuras mēs kādreiz tā apbrīno�jām.�

�Jā,� es sacīju, �mani uztur mans prāts.�

�Man prieks to dzirdēt, jo �obrīd man jūsu padoms būtu ļoti dārgs. Mums Herlstonā noticis kaut kas dīvains, un

policija nespēj nekā noskaidrot. Tas ir patie�ām kaut kas neparasts un neaptverams.�

Varat iedomāties, Votson, ar kādu interesi es viņā klausījos, jo man �ķita, ka dīkajos mēne�os veltīgi gaidītā izdevība beidzot ir pienākusi. Sirds dziļumos es vienmēr biju pārliecināts, ka gū�u panākumus tur, kur citi cietu�i neveiksmi, un nu man bija iespēja sevi pārbaudīt.

�Lūdzu, pastāstiet man visu sīki jo sīki!� es izsaucos.

Red�inalds Mesgreivs nosēdās man iepretim un aizsmē�ķēja cigareti, ko es viņam pastūmu.

�Jums jāzina,� viņ� iesāka, �ka, lai gan esmu vecpuisis, man tomēr Herlstonā ir vesels bars kalpotāju, jo pils ir veca, celta bez noteikta plāna un apkop�ana prasa daudz darba. Bez tam man ir medību iecirknis, un fazānu medību laikā pilī salasās pla�a sabiedrība, tāpēc arī nedrīkst trūkt kalpotāju. Man ir pavisam astoņas istabenes, pavārs, nam- zinis, divi sulaiņi un pā�s. Dārza un staļļu apkop�anai ir atsevi�ķi kalpotāji.

No kalpotājiem visilgāk pie mums nostrādājis namzinis Brantons. Viņ� bijis jauns skolotājs bez darba, kad mans tēvs viņu pieņēmis, bet ar savu lielo enerģiju un noteikto raksturu viņ� drīz vien kļuvis neaizvietojams mūsu namā. Viņ� ir ra�ena auguma vīrietis, skaists, ar lielisku pieri un, lai gan nokalpojis pie mums kādus divdesmit gadus, diezin vai ir vecāks par �etrdesmit gadiem. Ir diezgan dī�vaini, ka ar savu glīto ārieni un neparastajām spējām � viņ� runā vairākās valodās un spēlē gandrīz visus mūzikas instrumentus � viņ� tik ilgi palicis tādā darbā, bet, ma�nuprāt, viņ� juties labi un nav ilgojies pēc pārmaiņām. Herlstonas namzinis ir vīrs, ko mūsu viesi vienmēr patur atmiņā.

Ta�u �im pilnības iemiesojumam ir viens trūkums. Viņ� ir don�uāns, un jūs pats sapratīsiet, ka cilvēkam ar tādu izskatu un spējām nav grūti tēlot �ādu lomu mūsu lauku klusumā.

Kamēr viņ� bija precējies, viss ritēja labi, bet, kop� viņ� ir atraitnis, viņ� mums sagādā ne mazumu rai�u. Tiesa, pirms da�iem mēne�iem mēs cerējām, ka viss atkal ieies sliedēs, jo viņ� saderinājās ar mūsu jaunāko istabeni Rei�elu Hauelzu, bet tad pameta viņu, aizrāvies ar D�eneti Tred�elisu, galvenā medību pārziņa meitu. Rei�ela, ļoti laba meitene, bet karstas dabas un nenosvērta, kā jau visas velsietes, dabūja smadzeņu iekaisumu un pēc atveseļo�anās staigā apkārt � vismaz vēl vakar stai�gāja � kā ēna, atliku�as tikai lielās melnās acis. Tā bija mūsu pirmā drāma Herlstonā, bet nākamā izdzēsa to no mūsu atmiņas, proti, namzini Brantonu padzina no darba ar kaunu un negodu.

Lūk, kā tas notika. Es jau sacīju, ka Brantons ir gudrs, un, acīm redzot, gudrība nāca viņam par ļaunu, jo pa�modināja viņā neremdināmu ziņkāri par lietām, kas viņu ne mazākā mērā neskar. Man ne prātā nenāca, cik tālu ziņkāre var viņu novest, kamēr nejau�s gadījums neat�vēra man acis.

Kā jau minēju, pils celta bez kāda noteikta plāna. Pa�gāju�ā nedēļā � pareizāk sakot, ceturtdienas vakarā � es nevarēju aizmigt, jo aplamā kārtā iedzēru pēc pusdienām tasi stipras melnas kafijas. Nomocījies bez miega līdz pulksten diviem naktī, es nopratu, ka neaizmig�u, piecē�los, paņēmu sveci un nodomāju turpināt iesāktā romāna lasī�anu. Ta�u es biju piemirsis grāmatu biljarda istabā, tāpēc uzvilku rīta svārkus un devos uz turieni.

Lai tiktu biljarda istabā, man vajadzēja nokāpt vienu pusstāvu zemāk un �ķērsot gaiteni, kas ved uz bibliotēku un iero�u zāli. Varat iedomāties manu pārsteigumu, kad gaitenī pamanīju gaismas �vīku, kas krita pa vaļējām bibliotēkas durvīm. Pirms gulētie�anas es pats biju nodzē�sis lampu un aizvēris durvis. Protams, manas pirmās do�mas bija, ka pie mums ielauzu�ies laupītāji. Visu Herlsto�nas gaiteņu sienas nokārtas ar trofejām � senlaiku iero��iem. Paķēru no vienas sienas alebardu, noliku sveci uz grīdas, uz pirkstgaliem piezagos pie bibliotēkas durvīm un ieskatījos telpā.

Bibliotēkā atradās namzinis Brantons. Viņ� bija pilnīgi apģērbies, sēdēja atzveltnes krēslā, turēdams uz ceļiem kartei līdzīgu papīru, un domīgi lūkojās uz to. Apstulbis aiz pārsteiguma, es mēmi skatījos uz viņu, stāvēdams tumsā. Istabu vāji apgaismoja uz galda stūra nolikts sve�ces galiņ�. Pēk�ņi Brantons piecēlās, piegāja pie pults, atslēdza to un izvilka ārā vienu atvilktni. No tās viņ� iz�ņēma kādu papīru, atsēdās agrākajā vietā, izklāja papīru uz galda blakus svecei un sāka vērīgi pētīt to. �āda aukst�asinīga mūsu ģimenes dokumentu pētī�ana iesvēla manī tādas dusmas, ka es paspēru soli uz priek�u, un Brantons ieraudzīja mani stāvam uz sliek�ņa. Viņ� uzlēca kājās, seja kļuva pelēka aiz bailēm, un viņ� iegrūda krū�u ka�batā kartei līdzīgo papīru, ko bija pētījis iepriek�.

�Tā!� es sacīju. �Tad tā jūs attaisnojat mūsu uzticē�a�nos! Ar rītdienu jūs esat atlaists.�

Viņ� izskatījās galīgi satriekts, kad palocījies mēmi pa�slīdēja man garām. Sveces galiņ� joprojām bija uz galda, un tā gaismā es aplūkoju papīru, ko Brantons bija izņēmis no pults. Man par izbrīnu tas bija kaut kas pavisam ne�svarīgs, tā saucamā Mesgreivu dzimtas rituāla atbil�u un jautājumu noraksts. Jau vairākus gadsimtus ikviens mūsu dzimtas vīrietis, sasniedzis pilngadību, izpilda �o ceremo�niālu, kuram zināma nozīme vienīgi ģimenes locekļa vai varbūt kāda arheologa acīs kā visai mūsu pārējai heral�dikai, bet praktiski tas neder nekam.�

�Par �o papīru parunāsim vēlāk,� es sacīju Mesgreivam.

�Ja domājat, ka tas patie�ām nepiecie�ami,� viņ� atbil�dēja, mazliet pavilcinājies. �Labi, es turpinā�u. Es aizslē�dzu pulti ar Brantona atstāto atslēgu, pagriezos uz durvīm, bet pārsteigts ieraudzīju, ka namzinis atgriezies un stāv manā priek�ā.

�Mister Mesgreiv, ser,� viņ� teica aiz uztraukuma aiz�smaku�ā balsī, �es nevaru panest negodu, ser! Es vien�mēr esmu bijis lepns uz to, ko esmu sasniedzis, un negods būs mana nāve. Manas asinis būs uz jūsu sirdsapziņas, ser, tik tie�ām, ja jūs iedzīsiet mani izmisumā. Ja nevarat paturēt mani darbā pēc tā, kas noticis, tad, dieva dēļ, ļau�jiet man palikt vēl vienu mēnesi un aiziet it kā no brīvas gribas. To es izturē�u, mister Mesgreiv, bet tikt padzītam no �ejienes, kur visi mani tik labi pazīst, � tas ir pāri maniem spēkiem!�

�Jūs neesat vērts, lai ar jums taisītu ceremonijas,� es atbildēju. �Jūsu izturē�anās ir nepiedodama, bet, tā kā jūs esat tik ilgi kalpojis mūsu ģimenei, tad es necentī�os celt jums publiski neslavu. Ta�u mēnesis ir pārāk ilgs laiks. Varat palikt te nedēļu un aizejot uzrādīt, kādu iemeslu vēlaties.�

�Tikai nedēļu, ser?� viņ� izmisis iesaucās. �Divas nedē�ļas � vismaz divas nedēļas!�

�Vienu nedēļu,� es atkārtoju, �un ir tad varat uzskatīt, ka pret jums izturēju�ies pārāk piekāpīgi.�

Nokāris galvu uz krūtīm, viņ� aizvilkās projām kā ga�līgi salauzts cilvēks, bet es nopūtu sveci un atgriezos savā istabā.

Nākamās divas dienas Brantons cītīgi pildīja savus pie�nākumus. Es neatgādināju viņam notiku�o un ar zināmu interesi gaidīju, ko viņ� izdomās, lai slēptu savu negodu. Ta�u tre�ajā rītā viņ� neieradās pēc brokasta pie manis saņemt norādījumus teko�ajai dienai kā parasti. Ejot ārā no ēdamistabas, es nejau�i sastapu istabeni Rei�elu Hau- elzu. Kā jau sacīju, viņa tikai nesen bija atveseļojusies, izskatījās tik slimīgi bāla un novārgusi, ka es pārmetu viņai, kāpēc tik ātri sākusi strādāt.

�Jums vajadzēja vēl palikt gultā,� es sacīju. �Strādāt varēsiet, kad būsiet stiprāka.�

Viņa palūkojās uz mani tik dīvaini, ka man radās aiz�domas, vai tikai viņas prāts nav aptum�ojies.

�Es jau esmu diezgan stipra, mister Mesgreiv,� viņa atbildēja.

�Redzēsim, ko teiks ārsts. �odien nestrādājiet un, kad ejat lejā, pasakiet Brantonam, lai ienāk pie manis.�

�Namzinis ir pazudis,� viņa teica.

�Pazudis? Kā viņ� varēja pazust?�

�Viņ� ir pazudis. Neviens viņu nav redzējis. Istabā viņa nav. O jā, viņ� ir pazudis, pazudis uz visiem laikiem!�

Viņa, histēriski smiedamās, atkrita pret sienu, kamēr es, negaidītās lēkmes nobiedēts, piesteidzos pie zvana, lai pa�sauktu kādu palīgā. Meiteni aizveda uz viņas istabu, pie kam viņa vienā laidā smējās un raudāja, bet es sāku iz�vaicāt kalpotājus par Brantonu. Ka viņ� patie�ām nozudis, par to nebija �aubu. Gulta bija neaiztikta; kop� .viņ� va�karā bija iegājis savā istabā, neviens viņu nebija vairs redzējis; tomēr bija grūti iedomāties, kā viņ� ticis ārā no mājas, kad visi logi un durvis aiztaisīti no iek�puses. Viņa drēbes, pulkstenis un pat nauda atradās istabā, � viņ� bija izgājis, ģērbies melnajā uzvalkā, ko parasti nēsāja. Nebija arī tupeļu, bet zābaki atradās zem gultas. Kur va�rēja nakti nozust namzinis Brantons, un kas ar viņu bija noticis?

Protams, ka mēs pārmeklējām pili un saimniecības ēkas, ta�u neatradām nekādas pēdas. Kā jau teicu, pils ir īsts labirints, it sevi�ķi pati vecākā daļa, kura nav nemaz apdzīvojama, ta�u mēs izskatījām katru istabu un pat bē�niņus, bet no pazudu�ā cilvēka nebija ne zīmes. Bija neti�cami, ka viņ� pametis pili, atstādams te visu savu īpa��umu; un kur viņ� vispār varēja būt? Izsaucu vietējo po�liciju, bet tai neizdevās neko atklāt. Iepriek�ējā naktī bija lijis, un mēs veltīgi meklējām pēdas zālienā vai uz celi�ņiem ap pili. Gadījums palika nenoskaidrots, bet tad jauns notikums piesaistīja mūsu uzmanību.

Divas dienas Rei�ela Hauelza pavadīja murgos un histē�rijā, tā ka vajadzēja pieņemt kopēju, kas nakti paliktu pie viņas. Tre�ajā naktī pēc Brantona nozu�anas kopēja, redzēdama, ka slimā mierīgi guļ, iesnaudās atzveltnes krēslā, bet, rīta agrumā pamodusies, atrada gultu tuk�u, logu atvērtu, un ne vēsts no pacientes. Mani tūliņ pamo�dināja, un es ar abiem sulaiņiem devos meiteni meklēt. Noteikt virzienu, kādā viņa gājusi, nebija grūti, jo pēdas veda no loga pāri zālienam līdz dīķim un pazuda tikai uz grantētā celiņa, kas veda ārā no mūsu īpa�uma. Dīķis �ai vietā ir astoņas pēdas dziļ�, un varat iedomāties, ko mēs jutām, redzēdami, ka nabaga neprātīgā meitene piegājusi pie pa�as, dīķa malas. Protams, mēs tūliņ sadabūjām ķek��us un sākām meklēt slīkoni, ta�u neko neatradām. Toties mēs izcēlām dienas gaismā kaut ko pavisam negaidītu. Tas bija audekla maiss ar sarūsēju�a un krāsu zaudēju�a metāla stīpām un nespodriem krama vai stikla gabaliem. Sis dīvainais atradums bija mūsu vienīgais guvums, un, par spīti visiem meklējumiem un taujājumiem, mēs neko neesam dzirdēju�i ne par Rei�elas Hauelzas, ne par Ri��arda Brantona likteni. Grāfistes policija neko nespēj da�rīt, un tagad jūs esat mana vienīgā cerība ��

Varat iedomāties, Votson, ar kādu kāri es noklausījos stāstu par �iem neparastajiem notikumiem, cik ļoti man gribējās sasaistīt tos kopā, atrast kādu pavedienu, kas no�vestu pie atrisinājuma!

Namzinis ir nozudis. Istabene nozudusi. Viņa mīlējusi namzini, bet vēlāk viņai bijis pamats nīst iemīļoto. Viņa ir velsiete, nesavaldīga un kaislīga. Pēc namziņa nozu�a�nas viņa pārdzīvojusi ārkārtīgu nervu satraukumu. Viņa iemetusi dīķī maisu ar kaut kādiem ērmīgiem priek�me�tiem. Katrs no �iem faktiem bija ievērības cienīgs, bet neviens nespēja atklāt notikumu būtību. Kur meklējams �īs notikumu virtenes sākums? Manā priek�ā bija tikai pēdējais sare�ģītās ķēdes posms.

�Man jāredz tas papīrs, Mesgreiv, kuru jūsu namzinis uzskatīja par tik svarīgu, ka riskēja pat ar vietas zaudē��anu,� es sacīju.

�Īstenībā tās ir tīrās aplamības, �is mūsu rituāls,� viņ� atteica, �vienīgais, kas to attaisno, ir tā vecums. Es

paņēmu līdzi �o jautājumu un atbil�u norakstu, ja jums iegribētos uzmest tiem acis.�

Viņ� pasniedza man �o papīru, ko jūs redzat man rokā, Votson. �is rituāls ir līdzīgs kādai pārbaudei, kurai jāpa�kļaujas ikvienam Mesgreivu dzimtas vīrietim, kad viņ� sasniedz pilngadību. Es nolasī�u jums �os jautājumus un atbildes:

�� Kam tas pieder?

���� Tam, kas aizgājis.

���� Kam tas piederēs?

���� Tam, kas atnāks.

���� Kādā mēnesī tas notika?

���� Sestajā, skaitot no pirmā.

���� Kur atradās saule?

���� Virs ozola.

� Kur bija ēna?

���� Zem gobas.

���� Kā tika mesti soļi?

����������� Uz ziemeļiem desmit un desmit, uz austrumiem pieci un pieci, uz dienvidiem divi un divi, uz rietumiem viens un viens, un lejup.

���� Ko mēs dosim par to?

���� Visu, kas mums ir.

���� Kādēļ mums tas jādod?

���� Pienākuma dēļ.�

�Oriģinālam trūkst datuma,� Mesgreivs piezīmēja, �bet, sprie�ot pēc ortogrāfijas, tas attiecināms uz septiņ�padsmitā gadsimta vidu. Man tomēr �ķiet, ka �is doku�ments mums nepalīdzēs atklāt noslēpumu.�

�Toties tas dod mums rokās otru noslēpumu, kas pat daudz interesantāks par pirmo,� es aizrādīju. �Pilnīgi iespējams, ka, atrisinot otro, mēs atrisināsim arī pirmo. Jūs man piedosiet, Mesgreiv, ja teik�u, ka jūsu namzinis, redzams, patie�ām gudrs vīrs ar lielāku asredzību nekā desmit paaudzēm viņa kungu.�

�Es jūs lāgā nesaprotu. Man �is papīrs liekas bez kādas praktiskas nozīmes.�

�Man tas liekas ārkārtīgi svarīgs, un, acīm redzot, Bran�tons bijis tanīs pa�ās domās. Dro�i vien viņ� redzējis �o dokumentu pirms tās nakts, kad jūs viņu pārsteidzāt.�

�Tas ir pilnīgi iespējams. Mēs nekad necentāmies to slēpt.�

�Man �ķiet, Brantons glu�i vienkār�i pūlējās atsvaidzi�nāt atmiņā tā saturu. Cik sapratu, viņam bija rokās kāda karte vai plāns, ar ko viņ� salīdzināja manuskriptu un ko iebāza kabatā, kad jūs ienācāt?�

�Jā. Bet kāda viņam vajadzība bija pētīt mūsu veco ģimenes ceremoniālu, un ko viss �is penteris nozīmē?�

�Domāju, ka to mēs noskaidrosim bez sevi�ķām grūtī�bām,� es atbildēju. �Ja jums nav iebildumu, tad brauksim ar pirmo vilcienu uz Saseksu un iedziļināsimies �ai noti�kumā uz vietas.�

Tai pa�ā pēcpusdienā mēs ieradāmies Herlstonā. Jūs dro�i vien esat redzējis �īs izdaudzinātās senās pils attēlus un lasījis aprakstus, tāpēc pieminē�u tikai, ka pilij ir burta �L� veids, pa kam garākā daļa ir laikmetīgāka, bet īsākā � senāka, tā sakot, dīglis, no kura radies viss pārē�jais. Virs zemajām, masīvajām durvīm �īs senlaicīgās da�ļas centrā ir iekalts skaitlis �1607�, bet pazinēji apgalvo, ka baļķi un mūris ir daudz vecāki. Pārmērīgi biezās sienas un mazie lodziņi jau pagāju�ā gadsimtā spieda īpa�niekus uzcelt jaunu spārnu, un vecā pils daļa tagad noder par klēti un pagrabu vai stāv pilnīgi tuk�a. Ap pili ir lielisks parks ar krā�ņiem veciem kokiem, un dīķis, ko Mes- greivs pieminēja, atrodas alejas galā, ap divsimt jardu no pils.

Ap to laiku, Votson, es jau biju stingri pārliecināts, ka te nav runas par trim atsevi�ķiem noslēpumiem, bet tikai par vienu un, ja es pareizi izpratī�u Mesgreivu rituālu, tad varē�u noskaidrot gan Rei�elas Hauelzas, gan Ri�arda Brantona likteni. Rituāla izpratnei tad es veltīju visu savu enerģiju. Kāpēc namzinis tā pūlējās izprast �o seno for�mulu? Redzams, viņ� saskatīja tanī kaut ko tādu, kas bija paslīdējis garām di�ciltīgo pils īpa�nieku paaudzēm, un no kā viņ� cerēja iegūt kādu personisku labumu. Kas tad tas bija, un kā tas ietekmēja namziņa likteni?

Man bija pilnīgi skaidrs, kad izlasīju rituālu, ka visi skaitļi attiecas uz kādu noteiktu vietu, kur noglabāts do�kumentā minētais priek�mets, un, ja mēs �o vietu atrastu, tad būtu uz pareiza ceļa, lai atklātu noslēpumu, ko Mes�greivu sen�i bija atradu�i par vajadzīgu nomaskēt tik dīvainā veidā. Divi izejas punkti mums bija � ozols un goba. Par ozolu nebija nekādu �aubu. Pils priek�ā, pa kreisi no ceļa, slējās īsts ozolu ciltstēvs, pats ra�enākais koks, kādu jebkad esmu redzējis.

�Vai tas auga �eit, kad jūsu rituāls tika uzrakstīts?� es apvaicājos Mesgreivam, kad braucām ozolam garām.

�Dro�i vien �is ozols ir te stāvējis jau normāņu iebrukuma laikā,�'viņ� atbildēja. �Tā apjoms ir divdesmit trīs pēdas.�

Tātad viens no vajadzīgajiem punktiem man bija rokā.

�Vai tuvumā ir kāda veca goba?� es jautāju.

�Netālu auga ļoti veca goba, bet pirms desmit gadiem tanī iespēra pērkons un to vajadzēja nocirst.�

�Vai zināt to vietu, kur tā auga?�

�Protams, ka zinu.�

�Vai citu gobu tuvumā nav?�

�Vecu nav, bet jaunu ļoti daudz.�

�Es gribētu redzēt, kur �ī goba atradusies.�

Mēs bijām atbrauku�i divri�os, un mans klients, mājā neiegājis, tūliņ parādīja man vietu zālienā, kur goba bija augusi. Vieta bija pusceļā starp ozolu un pili. Pagaidām mani meklējumi veicās sekmīgi.

�Dro�i vien tagad nav iespējams dabūt zināt, cik aug�sta bija �ī goba?�

�To es jums varu tūliņ pateikt: se�desmit �etras pēdas.�

�Kā jūs to zināt?� es pārsteigts iesaucos.

�Kad mans vecais mājskolotājs lika man rēķināt tri�gonometrijas uzdevumus, tie visi saistījās ar augstumu mērī�anu. Zēna gados es tiku izmērījis ikvienu koku un ēku mūsu īpa�uma robe�ās.�

Tā bija negaidīta laime. Vajadzīgās ziņas bija savāktas ātrāk, nekā es cerēju.

�Sakiet � vai jūsu namzinis jums kādreiz nejautāja to pa�u?�

Red�inalds Mesgreivs izbrīnā pavērās manī.

*�Kad jūs to pieminat, tad es atceros, ka Brantons pa�tiesi pirms vairākiem mēne�iem apjautājās par �ā koka augstumu, jo viņam esot radu�ās sakarā ar to domstarpī�bas ar zirgu puisi.�

Tās bija lieliskas ziņas, Votson, jo es redzēju, ka esmu uz pareiza ceļa. Es paskatījos uz sauli. Tā bija zemu ap�vārsnī, un es aprēķināju, ka pēc nepilnas stundas tā būs tie�i virs vecā ozola. Viens dokumentā minētais noteikums jau būs piepildījies. Runājot par gobas ēnu, acīm redzot, bija domāts tās vistālākais punkts, pretējā gadījumā būtu par virziena norādītāju izraudzīts stumbrs. Man vajadzēja noteikt, kur būs �is gobas ēnas tālākais punkts tai brīdī, kad saule stāvēs tie�i virs ozola.

��� Tas laikam bija grūti, Holms, jo gobas ta�u vairs nebija?

���� Pareizi, bet es zināju: ja Brantons �o vietu atradis, tad atradī�u arī es. Turklāt tas nemaz tik grūti nebija. Es iegāju Mesgreiva kabinetā, nogriezu �o sprunguliņu, pie kura piesēju garu auklu, atzīmējis ar mezglu katru jardu. Tad sasēju kopā divus mak�ķerkātus, izveidojot se�as pēdas garu kārti, un abi ar klientu aizgājām uz tu�rieni, kur kādreiz goba bija augusi. Saule patlaban skāra ozola virsotni. Es iespraudu savu kārti zemē, atzīmēju ēnas virzienu un izmērīju garumu. Tas sasniedza deviņas pēdas.

Tagad aprēķinā�ana bija glu�i vienkār�a. Ja se�as pēdas gara kārts met deviņas pēdas garu ēnu, tad se�desmit �etras pēdas gar� koks metīs deviņdesmit se�as pēdas garu ēnu un virzieni sakritīs. Es nomērīju atstatumu, un tas mani noveda pie pa�as pils sienas. Varat iedomāties manu sajūsmu, Votson, kad divas collas tālāk es redzēju zemē konusveidīgu iedobumu! Es sapratu, ka tā ir Bran�tona izdarīta atzīme un ka es eju pa viņa pēdām.

No �ā izejas punkta es sāku skaitīt soļus, iepriek� no�teicis debess puses ar kompasu. Ar katru kāju sperti desmit soļi ziemeļu virzienā veda mani līdzteku pils mū�rim, un, noskaitījis tos, es atkal atzīmēju vietu ar sprun�guliņu. Tikpat rūpīgi es noskaitīju piecus soļus uz austru�miem un divus uz dienvidiem. Nu es biju pienācis pie pa�ām vecajām pils durvīm. Nu vajadzēja spert ar katru kāju vienu soli uz rietumiem, bet tie man bija jāsper pa gaiteņa akmens plāksnēm. Vai tā varēja būt rituālā no�rādītā vieta?

Nekad savā mū�ā es nebiju vēl izjutis tik bezgalrūgtu vil�anos. Uz mirkli man �ķita, ka manos aprēķinos iezagu�sies kāda rupja kļūda. Rieto�ā saule apspīdēja gaiteņa grīdu, un es redzēju, ka vecās, nodeldētās, pelēkās plāk�snes stingri sastiprinātas ar cementu un dro�i vien nav kustinātas gadu desmitiem ilgi. Brantons nebija tām pie�skāries. Es paklaudzināju grīdu, bet skaņa visur bija vienāda, un nekur nemanīja kādu plaisu vai spraugu. Par laimi, Mesgreivs, kur� bija sācis izprast manu rīcību un bija ne mazāk satraukts kā es, izvilka no kabatas norak�stu, lai pārbaudītu manus aprēķinus.

�Un lejup,� viņ� iesaucās, �jūs aizmirsāt vārdus �un lejup�!�

Es biju domājis, ka tanī vietā vajadzēs rakt zemi, bet nu man kļuva skaidrs, ka esmu maldījies.

�Tātad jums lejā ir pagrabs!� es izsaucos.

�Jā, tikpat vecs kā pati pils. Iesim lejā, te ir durvis!�

Pa lī�lo�u akmens kāpnēm mēs nogājām lejā, un mans pavadonis, uzrāvis sērkociņu, iededzināja lielu lukturi, kas stāvēja kaktā uz mucas. Ar pirmo acu uzmetienu bija skaidrs, ka esam nonāku�i īstajā vietā un ka �eit ir jau biju�i citi pirms mums.

Pagrabā glabājās malka, ta�u pagales, kas, acīm redzot, bija klāju�as visu grīdu, tagad bija sakrautas gar sienām, lai vidus paliktu brīvs. Vidū bija redzama liela un smaga akmens plāksne ar sarūsēju�u dzelzs apli centrā un pie �ā apļa piesieta bieza rūtaina �alle.

�Sasodīts, tā ir Brantona �alle!� iesaucās mans klients. �Varu apzvērēt, ka esmu nezin cik rei�u redzējis to viņam ap kaklu. Kas tam nelietim bija �eit meklējams?�

Pēc mana ierosinājuma atsauca divus grāfistes policijas pārstāvjus, un es mēģināju pacelt plāksni, pieķēries pie �alles. Tomēr es varēju to tikai mazliet pakustināt. Ar dū�īga policista palīdzību mēs atvilkām plāksni sānis. Zem plāksnes atvērās melna bedre, un, kad Mesgreivs, nometies ceļos, nolaida zemāk lukturi, mēs ielūkojāmies bedrē.

Mēs ieraudzījām �auru �etrstūrainu telpu, ap septiņas pēdas dziļu, �etras pēdas platu un garu. Pie vienas sienas stāvēja zema, ar varu apkalta koka lāde ar atvērtu vāku un ar �o pa�u ērmīgo, senlaicīgo atslēgu slēdzenē. Lādi sedza bieza putekļu kārta, mitrums un tārpi bija tā sabo�jāju�i koku, ka pat lādes iek�iene bija pelējumu kārtas klāta. Da�i metāla aplī�i, laikam veca nauda, � kādus jūs �eit redzat, � atradās lādes dibenā, bet vairāk tur nekā nebija.

Ta�u tobrīd mēs nelūkojāmies uz lādi, jo mūsu skatieni bija kā piekalti pie tā, kas atradās blakus lādei. Vīrietis melnā uzvalkā bija attupies pie lādes, noguldījis galvu uz tās malas un aptvēris lādi ar abām rokām. �ādā stā�voklī asinis bija saplūdu�as viņam galvā, un neviens ne�varētu pazīt �o izķēmoto, zilo seju, bet Mesgreivs pēc drēbēm, auguma un matiem pazina savu pazudu�o nam- zini. Brantons bija miris jau kop� vairākām dienām, ta�u viņam nebija nekādu brū�u vai ievainojumu, kas būtu par cēloni viņa baigajai nāvei. Un, kad mēs iznesām līķi no pagraba, tad atradāmies tikpat sare�ģītas problēmas priek�ā kā tā, ko nupat atrisinājām.

Atzīstos, Votson, ka manu meklējumu sekas lika man vilties. Biju iedomājies, ka vajag tikai atrast senajā do�kumentā uzrādīto vietu, un viss kļūs skaidrs, bet nu es stāvēju �eit un zināju tikpat maz no Mesgreivu rūpīgi glabātā noslēpuma kā iepriek�. Tiesa, es biju noskaidrojis Brantona likteni, bet nu man vajadzēja noskaidrot, kāpēc �āds liktenis viņu piemeklējis un kāda loma te bijusi no�zudu�ajai meitenei. Es apsēdos pagraba kaktā uz mucas un sāku visu pārdomāt.

Jūs zināt manu metodi tamlīdzīgos gadījumos, Votson: es iedomājos sevi attiecīgās personas vietā un, vispirms noskaidrojis viņas attīstības līmeni, mēģinu iztēloties, ko būtu darījis �ādos apstākļos. �oreiz tas neradīja grūtības, jo Brantons bija izcili gudrs vīrs un man nevajadzēja ņemt vērā starpību starp viņa un manām domā�anas spē�jām. Viņ� zināja, ka �eit noslēpts kaut kas vērtīgs. Viņ� noteica atra�anās vietu. Viņ� atklāja, ka akmens, kas sedza ieeju, ir viena cilvēka spēkiem par smagu. Ko tad viņ� darīja? Viņ� nevarēja dabūt palīdzību no ārienes, pat ja tur būtu cilvēks, kam varētu uzticēties, jo sve�a cilvēka ieve�ana pilī saistītos ar lielu risku. Izdevīgāk būtu meklēt palīgu tepat pilī. Bet pie kā viņ� varēja griez�ties? Rei�ela kādreiz bija viņu mīlējusi. Lai cik slikti vīrietis izturējies pret sievieti, viņ� nekad netic, ka galīgi zaudējis viņas mīlestību. Viņ� būs mēģinājis izlīgt ar Rei�elu Hauelzu un beidzot pierunājis viņu kļūt par līdz�dalībnieci. Viņi nakti ielavīju�ies pagrabā un kopīgiem spēkiem pacēlu�i akmens plāksni. Tiktāl viņu rīcība man bija tik skaidra, it kā es pats būtu viņus redzējis savām acīm.

Ta�u diviem cilvēkiem, ja turklāt viens ir sieviete, diezin vai bija pa spēkam pacelt smago plāksni, kuru ne�bija viegli pakustināt arī man kopā ar plecīgo Saseksas policistu. Ko viņi darīju�i, lai atvieglotu �o darbu? Dro�i vien to pa�u, ko darītu es viņu vietā. Es piecēlos un, vē�rīgi aplūkojis izsvaidītās malkas pagales, tūliņ atradu to, kas man vajadzīgs. Viena pagale, ap trīs pēdas gara, bija ar ie�ķeltu galu, pārējās saplacinātas; acīm redzot, uz tām bija gulies pamatīgs svars. Celdami aug�up plāksni, viņi bija bāzu�i pagali pēc pagales spraugā, kamēr tā pavērās lik liela, ka bija iespējams ielīst bedrē; tad viņi bija atbalstīju�i plāksni ar vertikāli nostādītu pagali. Nav brī�nums, ka tās apak�ējais gals aplauzts, jo plāksne gulās uz tās ar visu lielo svaru. TiktāLman atkal viss bija skaidrs.

Kā tālāk norisinājās �ī pusnakts drāma? Skaidrs, ka bedrē varēja ielīst tikai viens cilvēks, un tas bija Bran�tons. Meitene gaidīja ārpusē. Brantons atslēdza lādi, pa�sniedza aug�up saturu � acīm redzot, visu, jo lāde tagad bija tuk�a; un tad � kas notika tad?

Kādas atriebības alkas, kas gailēja �īs kaislīgās ķeltie- tes dvēselē, pēk�ņi iedegās karstās liesmās, kad viņa ieraudzīja, ka vīrs, kas nodarījis viņai pārestību � un varbūt daudz lielāku, nekā mēs domājām, � atrodas viņas varā? Vai tā bija nejau�ība, ka pagale paslīdēja un ak�mens plāksne ieslēdza Brantonu viņa baigajā kapā? Vai Rei�elas vienīgā vaina bija tikai Brantona likteņa noklu�sē�ana? Jeb vai varbūt piepe�s viņas rokas sitiens nogāza balstu � un plāksne dārdēdama atkrita vecajā vietā? Lai kā tas noticis, bet man �ķita, ka es redzu �o sievieti, kās, spiezdama pie krūtīm atrasto dārgumu, traucas aug�up pa lī�lo�u kāpnēm, kamēr viņas ausīs skan apspiesti klie�dzieni un izmisīgi klauvējieni pa akmens vāku, zem kura smok nost viņas neuzticīgais mīļotais.

Tā bija izskaidrojams viņas bālums, satraukums, histē�risko smieklu lēkmes otrā rītā. Bet kas gan bija atradies lādē? Ko viņa bija izdarījusi ar atradumu? Tas nevarēja būt nekas cits kā sarūsēju�ie metāla stīpu un stikla gabali, ko viņa bija pie pirmās izdevības iemetusi dīķī, lai no�slēptu sava nozieguma pēdējās pēdas.

Minūtes divdesmit es sēdēju, iegrimis dziļās domās. Mesgreivs, ļoti bāls, �ūpoja lukturi un lūkojās bedrē.

�Tā ir �ārlza I laika nauda,� viņ� ierunājās, pasnieg�dams man da�us lādē atrastos metāla aplī�us. �Kā redzat, mēs esam pareizi noteiku�i rituāla ra�anās laiku.�

�Mēs laikam atradīsim vēl kaut ko no �ārlza I lai�kiem!� es izsaucos, atcerēdamies rituāla pirmos jautāju�mus. �Parādiet man no dīķa izvilktā maisa saturu!�

Mēs devāmies uz viņa kabinetu, un viņ� nolika man priek�ā salauztos metāla gabalus. Uzmetis tiem skatienu, es sapratu, kāpēc Mesgreivs bija uzskatījis �o atradumu par nevērtīgu: metāls bija gandrīz melns, bet akmentiņi bez spīduma, blāvi. Es paberzēju vienu pret piedurkni, un tas pēk�ņi dzirkstīt uzdzirkstīja manā plaukstā. Metāls bija veidojis dubultu stīpu, bet saliekts un salauzīts un pilnīgi zaudējis sākotnējo izskatu.

�Jūs dro�i vien atceraties, ka karaļa piekritēji palika pie varas Anglijā arī pēc viņa nāves,� es sacīju, �un, kad beidzot bija spiesti bēgt, tad noteikti noglabāja �eit da�ādus dārgumus, cerēdami pievākt tos mierīgākos lai�kos.�

�Mans sencis, sers Ralfs Mesgreivs, bija cienījama per�sona pie galma un �ārlza II uzticības vīrs viņa klejojumu gados.�

�Ahā! Nu, tad, manuprāt, mēs esam atradu�i trūksto�o posmu. Apsveicu jūs, Mesgreiv, jūs esat kļuvis � tiesa, diezgan traģiskos apstākļos � par ārkārtīgi vērtīgas relik�vijas īpa�nieku, kurai turklāt ir visai svarīga nozīme kā vēstures piemineklim.�

�Kas tad tas ir?� viņ� izbrīnā izdvesa.

�Kronis, ar ko senos laikos kronēja Anglijas karaļus.�

�Kronis!�

�Jā gan. Atcerieties, kas sacīts dokumentā: �Kam tas pieder?� � �Tam, kas aizgājis.� Tas ticis rakstīts pēc tam, kad �ārlzam I nocirta galvu. �Kam tas piederēs?� � �Tam, kas atnāks.� Te ir runa par �ārlzu II, kura sē�anās tronī jau tika paredzēta. Tāpēc nav �aubu, ka �ī salauztā un bezveidīgā diadēma kādreiz rotājusi Stjuartu dinastijas pārstāvju pieres.�

�Bet kā tā iekļuvusi dīķī?�

�Atbilde uz �o jautājumu prasīs zināmu laiku,� es at�bildēju un pēc tam izklāstīju Mesgreivam visu pieņē�mumu un pierādījumu virteni. Krēsla biezēja, un mēness spo�i spīdēja pie debesīm, kad es pabeidzu savu stāstu.

�Bet kāpēc gan �ārlzs II nesaņēma atpakaļ savu kroni, kad atgriezās?� Mesgreivs jautāja, noglabādams relikviju audekla maisā.

�Jā, te jūs pieskaraties jautājumam, uz kuru mēs diezin vai būsim spējīgi atbildēt. Iespējams, ka tas Mesgreivs, kas zināja �o noslēpumu, nepaguva pirms nāves to uzticēt pēcnācējam un atstāja tam vienīgi �o dokumentu bez pie�nācīga paskaidrojuma. Kop� tās dienas līdz mūsu laikiem dokuments pārgājis no tēva pie dēla, kamēr beidzot no�kļuvis tāda vīra rokās, kur� prata atklāt noslēpumu, kaut arī samaksāja par to ar savu dzīvību.�

Tāds ir �is stāsts par Mesgreivu dzimtas rituālu. Kronis glabājas Herlstonā, lai gan pils īpa�niekiem nācās diezgan nopūlēties un samaksāt pieklājīgu summiņu, ka�mēr viņi ieguva tiesības paturēt kroni savā īpa�umā. Esmu pārliecināts, ka jums to labprāt parādīs, ja jūs pieminē�siet manu vārdu. Par Rei�elu Hauelzu nekas nav dzir- dzēts. Visticamākais, ka viņa pametusi Angliju un aizne�susi sev līdzi uz kādu aizjūras zemi atmiņas par savu no�ziegumu.

Kad iemetu acis savās piezīmēs par �erloku Holmsu laikā no 1882. gada līdz 1890. gadam, tad atrodu tur tik daudz interesantu un savdabīgu gadījumu, ka nav viegli iz�ķirties, ko ņemt, ko atstāt. Da�i tomēr jau pie�tiekami pla�i aprakstīti avīzēs, un da�i neļauj parādīt visā spo�umā tās īpatnējās spējas, kuras manam draugam pie�mita tik augstā mērā un kuras esmu spraudis par savu uzdevumu darīt visiem zināmas. Ta�u viens no �iem gadī�jumiem ir bagāts ar tādām dīvainībām un tā atrisinājums tik negaidīts, ka nevaru apspiest vēlē�anos pastāstīt par to, lai gan ar to saistās da�i fakti, kas diezin vai kādreiz tiks noskaidroti.

1887. gadā Holmss atrisināja daudz interesantu gadī�jumu, kurus esmu atzīmējis. Manos papīros glabājas at�skaites par ubagu amatieru biedrību, kurai piederēja lepns klubs liela mēbeļu veikala pagrabstāvā, par faktiem, kas saistīti ar Britānijas kuģa �Sofija Andersone� bojā eju, par Graisa Patersona dīvainajiem piedzīvojumiem Jufas salā un, beidzot, par noindē�anas gadījumu Kembervelā. Sai pēdējā gadījumā �erlokam Holmsam izdevās, izpētot nelaiķa kabatā atrastā pulksteņa mehānismu, pierādīt, ka pulkstenis uzvilkts pirms divām stundām, tātad nelaiķis devies pie miera �ā laikposma robe�ās, � �is secinājums izrādījās ārkārtīgi svarīgs nozieguma atklā�anā. Iespē�jams, ka es kādreiz publicē�u arī �īs atskaites, bet reti kāda ir tik dīvaina kā tie neparastie notikumi, kurus gribu patlaban aprakstīt.

Bija septembra beigas, un rudens vētras plosījās sevi�ķi neganti. Vēj� gaudoja visu dienu, un lietus sitās logos tik nikni, ka pat �eit, pa�as lielās Londonas sirdī, mēs jutāmies spiesti neviļus atrauties no ierastā dzīves rituma

7 - 10 97 un pievērst uzmanību trakojo�ai stihijai, kuras me�onīgie auri sasniedza cilvēces ausis cauri civilizācijas aiz�ogiem. Pievakarē vētra aizvien vairāk pieņēmās spēkā un vēj� brēca un elsoja skurstenī kā bērns. �erloks Holmss sadrū- mis sēdēja vienā pusē kamīnam, kārtodams savu karto�tēku, kamēr es otrā pusē biju tā iegrimis Klārka Rasela aizraujo�ajos stāstos par jūru, ka vētras brāzmas saplūda manā apziņā ar tekstu un lietus �alkas �ķita jūras viļņu nepārtrauktais bangojums. Mana sieva ciemojās pie sa�vas krustmātes, un es uz pāris dienām biju atkal pārcēlies uz veco mītni Beikerstrītā.

���� Klau, tur noteikti kāds zvanīja, � es ieteicos, pa�skatījies uz savu draugu. � Kas gan var nākt pie jums �ovakar? Varbūt kāds no jūsu draugiem?

��� Bez jums man neviena cita drauga nav, � viņ� at�bildēja, � un es neesmu no tiem, kam patīk viesi.

���� Tad varbūt klients?

���� Ja tā, tad gadījums ir visai nopietns. Nekas cits nevar piespiest cilvēku doties ārā no mājas �ādā laikā un tik vēlā stundā. Ta�u, manuprāt, tā visdrīzāk būs kāda tark�ķe, ieradusies apciemot mūsu dzīvokļa saimnieci.

Tomēr Holmss kļūdījās, jo gaitenī bija dzirdami soļi un pēc tam klauvē�ana pie mūsu durvīm. Holmss pastiepa garo roku un pagrieza lampu tā, lai gaisma kristu uz tuk�o krēslu, kur ienācējam vajadzētu apsēsties.

���� Iek�ā! � viņ� sauca.

Ienācējs bija jauns � gadus divdesmit divus vecs vī�rietis, spodri un eleganti ģērbies, viņa uzvedībā bija jau�ama zināma izsmalcinātība. Lietussargs, no kura strau�mēm plūda ūdens, un garais, aiz slapjuma spīdo�ais lietus mētelis liecināja par nejauko laiku. Viņ� pārlaida mums ba�īgu skatienu, un lampas gaismā es redzēju, ka viņa seja bāla un acis nemierīgas � kā cilvēkam, kuru māc nopietns satraukums.

��� Man jāatvainojas jums, � viņ� sacīja, paceldams pie acīm zelta lorneti. � Lūdzu, neuzskatiet mani par pā�rāk uzmācīgu! Diem�ēl esmu ienesis jūsu omulīgajā istabā vētras un lietus pēdas.

���� Dodiet man savu mēteli un lietussargu, � Holmss teica. � Pakārsim tos �eit uz āķa, tad tie drīz vien iz�ūs. Kā redzu, jūs esat atbraucis no dienvidrietumiem.

���� Jā, no Hor�emas.

����������� Māla un krita maisījums uz jūsu zābaku purniem ir �im apvidum visai raksturīgs.

���� Es ierados pēc padoma.

���� To viegli saņemt.

���� Un pēc palīdzības.

���� Tas ikreiz nav tik vienkār�i.

����������� Esmu daudz dzirdējis par jums, mister Holms. Ma�jors Prendergasts man pastāstīja, kā jūs izglābāt viņu no skandāla Tenkervilas klubā.

���������� Ahā, atceros! Viņu nepatiesi apvainoja par blēdī- �anos kār�u spēlē.

���� Viņ� sacīja, ka jūs varat atrisināt visu.

���� Viņ� man pārāk daudz piedēvē.

���� Viņ� teica, ka jūs nekad neesat cietis sakāvi.

���������� Mani uzveica �etras reizes � trīsreiz vīrie�i un vienreiz sieviete.

���� Bet kas tas ir salīdzinājumā ar jūsu panākumieml

���� Jā, parasti man veicas.

���� Tad jums veiksies arī manā lietā.

���������� Lūdzu, piebīdiet krēslu pie uguns un pastāstiet visos sīkumos par savu lietu!

���� Tā ir glu�i neparasta.

����������� Ar parastām pie manis negrie�as. Es esmu augstākā apelācijas instance.

����������� Un tomēr es �aubos, ser, vai jums ar visu jūsu pie�redzi kādreiz gadījies dzirdēt par tādiem mīklainiem un neizskaidrojamiem notikumiem, kādi norisināju�ies manā ģimenē.

����������� Jūs pamodināt manu interesi, � Holmss sacīja. � Lūdzu, pastāstiet sākumā galvenos faktus, tad es vēlāk apvaicā�os par tiem sīkumiem, kas man liksies ievērības cienīgi.

Jaunais vīrietis pievilka krēslu pie kamīna un izstiepa slapjās kājas pret uguni.

����������� Mani sauc D�onu Open�ovu, � viņ� iesāka, � bet, cik saprotu, manai personiskajai dzīvei maz sakara ar �iem briesmīgajiem notikumiem. Tie saistās ar kādu man�tojumu, un tāpēc, lai jums būtu skaidrāks priek�stats, man jāatgrie�as pie �ā notikuma sākuma.

Manam vectēvam bija divi dēli � mans tēvocis Eliass un mans tēvs D�ozefs. Tēvam piederēja neliela fabrika- Koventrijā, kuru viņam izdevās papla�ināt, kad sākās ve�losipēdu ra�o�ana. Tēvs ra�oja izturīgas riepas, kuras

saucās viņa vārdā, un uzņēmums guva tādus panākumus, ka, to pārdevis, viņ� varēja dzīvot vienā mierā kā turīgs vīrs.

Mans tēvocis Eliass jaunībā emigrēja uz Ameriku un kļuva par plantatoru Floridā, kur, pēc nostāstiem, viņam klājies ļoti labi. Kara laikā viņ� cīnījies D�eksona armijā, vēlāk viņa pavēlnieks bijis Huds. Kad Lī nolicis iero�us, tēvocis pulkve�a pakāpē atgriezies savā plantācijā, kur palicis trīs vai �etrus gadus. Ap 1869. vai 1870. gadu viņ� atbraucis atpakaļ uz Eiropu un nopircis nelielu mui�u Saseksā, Hor�emas tuvumā. Amerikā viņ� iedzīvojies ka�pitālā un pametis �o zemi tāpēc, ka nav varējis ciest nēģerus un piedot republikas valdībai, kas atbrīvojusi tos no verdzības. Viņ� bija dīvains cilvēks, ātras dabas, ne�ē�līgs, dusmās mēdza baismīgi lādēties un vairījās no sa�biedrības, cik vien varēja. �aubos, vai pa visiem Hor�emā pavadītajiem gadiem viņ� kaut reizi tika aizbraucis uz pilsētu. Pie mājas viņam bija dārzs, trīs �etras pļavas, un tur viņ� mēdza pastaigāties, kaut gan da�reiz nedēļām ilgi nenāca ārā no savas istabas. Viņ� stipri dzēra un daudz smēķēja, bet ar apkārtējiem ļaudīm nesagājās, draugus nemeklēja un pat ar savu brāli nevēlējās satik�ties.

No manis gan viņ� nevairījās, zināmā mērā pat pieķērās man, kaut gan pirmo reizi mēs sastapāmies, kad es biju gadus divpadsmit vecs zeņķis. Tas notika 1878. gadā, kad tēvocis jau astoņus vai deviņus gadus bija pavadījis Anglijā. Viņ� pierunāja tēvu, lai tas Jauj man dzīvot pie viņa, un savā ziņā izturējās pret mani labi. Kad viņ� bija skaidrā prātā, tad mēs spēlējām kauliņus vai dambreti. Viņ� padarīja mani par savu uzticības personu, es kārtoju visas darī�anas ar kalpotājiem un tirgotājiem, tā ka se��padsmit gadu vecumā jutos pilnīgs saimnieks un noteicējs viņa mui�ā. Visas atslēgas glabājās pie manis, es varēju iet, kurp gribēju, un darīt, ko vēlējos, vienīgi nedrīk�stēju traucēt tēvoci, kad viņ� gribēja būt viens. Ta�u bija arī kāds dīvains izņēmums: bēniņos atradās pastāvīgi noslēgta telpa, kurā ne man, ne kādam citam nebija tie�sības ieskatīties. Zēna ziņkārē es vairākkārt tiku lūkojies caur atslēgas caurumu, bet varēju saredzēt tikai visādas vecas lādes un saiņus, ko parasti samet �ādos bēniņu kambaros.

Kādu dienu � tas bija 1883. gada martā � pulkve�a too �ķīvja priek�ā uz galda bija nolikta vēstule ar sve�zemju marku. Tēvocis gandrīz nekad nesaņēma vēstules, jo rē�ķinus nomaksāja skaidrā naudā un draugu viņam nebija.

�No Indijas!� viņ� teica, paņemdams vēstuli. �Pondi- �erijas pastmarka! Ko tas varētu nozīmēt?�

Viņ� steig�us atplēsa vēstuli, no tās izbira piecas sakal�tu�as apelsīnu sēkliņas, kuras iekrita viņa �ķīvī. Es sāku smieties, bet aprāvos, kad ieraudzīju tēvo�a seju. Viņa apak�lūpa bija atkārusies, acis izspiedu�ās no dobumiem, seja pelnu krāsā; viņ� blenza uz vēstuli, ko joprojām tu�rēja drebo�ajā rokā.

�K. K. K.!� viņ� iebrēcās un tad izsaucās: �Ak dievs, ak dievs, mani grēki sagrūst pār manu galvu!�

�Kas tas ir, tēvoci?� es prasīju.

�Nāve,� viņ� atbildēja un, piecēlies no galda, iegāja savā istabā, atstādams mani trīco�u aiz �ausmām. Es pa�ņēmu aploksni un ieraudzīju, ka iek�ienē ar sarkanu tinti uzskrīpāti trīs K burti. Nekā cita bez piecām apelsīnu sēkliņām aploksnē nebija. Kāpēc tēvoci pārņēma tādas pārmērīgas bailes? Pametu brokastgaldu un devos aug�up. Uz kāpnēm sastapu tēvoci, kur� nāca lejup no bēniņiem ar sarūsēju�u atslēgu � acīm redzot, no bēniņu telpas � vienā rokā, bet otrā � nelielu skārda lādīti. �Lai viņi dara, ko grib, es viņus tomēr saliek�u ragā,� viņ� teica, izgrūzdams lāstu. �Pasaki Merijai, lai iekur kamīnu manā istabā, un aizsūti pēc Fordhema, Hor�emas advokāta!�

Es izdarīju visu, kā vēlēts, un, kad advokāts ieradās, mani iesauca tēvo�a istabā. Kamīnā spo�i liesmoja uguns, un uz restēm gulēja bieza kārta melnu, �auganu pelnu, kādus atstāj dedzināts papīrs, bet blakus stāvēja vaļēja skārda lādīte. Paskatījies uz to, es neviļus sarāvos, jo vāka iek�ējā pusē bija iespiests tas pats trejkār�ais K, ko �orīt biju redzējis uz aploksnes.

�Es gribu, D�on, lai tu esi liecinieks manam testamen�tam,� tēvocis sacīja. �Es novēlu savu mui�u ar visu, kas tanī labs un slikts, savam brālim, tavam tēvam, no kura tu noteikti to mantosi. Ja varēsi tanī mierīgi dzīvot, tad viss labā kārtībā. Ja pārliecināsies, ka tas nav iespējams, tad klausi manu padomu, manu zēn, un atdod mui�u sa�vam ļaunākajam ienaidniekam. Man sāp sirds, ka jāatstāj tev tik ap�aubāma labuma mantojums, bet es nevaru pa�teikt, kā iegrozīsies viss turpmākais. Esi tik labs, parak�sties tur, kur misters Fordhems norādīs.�

Es parakstījos norādītā vietā, un advokāts paņēma tes�tamentu sev līdzi. Sis dīvainais gadījums, kā pa�i saprotat, mani dziļi ietekmēja, un es lauzīju par to galvu, nespē�dams rast nekādu izskaidrojumu. Es nevarēju atbrīvoties no neskaidras nojautas par draudo�ām briesmām, ta�u �ī sajūta pamazām notrulinājās, kad nedējas ritēja tālāk un nekas ļauns neatgadījās. Tiesa, tēvo�a izturē�anās bija pārmainījusies. Viņ� dzēra vairāk nekā jebkad un vēl vairāk atrāvās no cilvēkiem. Augas dienas viņ� pavadīja, ieslēdzies savā istabā, bet da�kārt dzēruma murgos iz�skrēja no mājas, skraidīja pa dārzu ar revolveri rokā un klaigāja, ka nebīstoties ne no viena un ka ne cilvēks, ne velns nevarē�ot viņu nokaut kā aitu. Ta�u, kad �īs drud�a lēkmes pārgāja, viņ� rik�iem ieskrēja istabā, aiz�slēdza un aizbultēja durvis � kā cilvēks, kura nekau�nīgā drosme nespēj nekā vairs izdarīt pret neuzveica�majām bailēm, kuras sakņojas viņa sirds dziļumos. �ādu lēkmju laikā viņa seja pat saltā laikā spīdēja aiz svied- diem, it kā viņ� nule būtu iznācis no karstas peldes.

Lai nevilktu stāstu garumā un pārāk nepārbaudītu jūsu pacietību, mister Holms, teik�u tikai, ka pēc vienas �ādas naktī uznāku�as lēkmes viņ� vairs neatgriezās mājās. Mēs devāmies viņu meklēt un atradām nelielā, ar zaļām gļo�tām pārklātā dīķī mūsu dārza galā. Nekādu varas darbu pazīmju nebija, un ūdens bija tikai divas pēdas dziļ�, tāpēc zvērināto tiesa, paturot prātā tēvo�a dīvainības, no�sprieda, ka viņ� izdarījis pa�nāvību. Ta�u es, zinādams, cik ļoti tēvocis baidījās no nāves, nevarēju noticēt, ka viņ� labprātīgi �ķīries no dzīves. Bet, lai nu kā, izmeklē��ana ar to izbeidzās, un mans tēvs mantoja mui�u un �etrpadsmittūksto� mārciņas, kas noguldītas bankā uz viņa teko�ā rēķina.

���� Vienu mirkli, � Holmss pārtrauca. � Jūsu stāsts patie�ām pats interesantākais no visiem, ko jebkad esmu dzirdējis. Pasakiet, lūdzu, kad īsti jūsu tēvocis saņēma vēstuli un kad mira.

��� Vēstuli viņ� saņēma 1883. gada 10. martā, bet mira pēc septiņām nedēļām, naktī uz 2. maiju.

���� Pateicos. Lūdzu, turpiniet!

���� Kad tēvs pārņēma savā īpa�umā Hor�emas mui�u, viņ� pēc mana lūguma rūpīgi pārbaudīja bēniņus, kas līdz �im vienmēr bija aizslēgti. Tur mēs atradām skārda lādīti, bet tās saturs bija iznīcināts. Vāka iek�ējā pusē bija

pielīmēta papīra strēmele ar trim K burtiem un parakstu: �Vēstules, piezīmes, kvītis un reģistrs.� Acīm redzot, lā�dītē bija glabāju�ies papīri, kurus pulkvedis Open- �ovs toreiz bija iznīcinājis. Bēniņos nekā svarīga nebija, tikai milzums izsvaidītu papīru un piezīmju grāmatiņu, kas vēstīja par tēvo�a dzīvi Amerikā. Da�ās bija kara laikā rakstītas piezīmes, kuras liecināja, ka tēvocis tei�cami pildījis savus pienākumus un izpelnījies drosmīga karotāja slavu. Da�i papīri bija no Dienvidu �tatu pārkār�to�anas laikiem un lielākoties saistīti ar politiku, jo, cik varējām spriest, tad tēvocim piekritusi liela loma opozī�cijā pret politiskajiem darboņiem, kas atsūtīti no Ziemeļu �tatiem.

Tātad 1884. gada sākumā tēvs pārcēlās uz Hor�emu, un viss bija labā kārtībā līdz 1885. gada janvārim. Ceturtajā janvārī, kad visi sēdējām pie brokastgalda, tēvs izbrīnā skaļi iekliedzās. Vienā rokā viņ� turēja nule atplēstu ap�loksni, otrā � piecas sakaltu�as apelsīnu sēkliņas. Līdz �im viņ� vienmēr bija zobojies par to, ko dēvēja par pulk�ve�a �ausmu stāstiem, bet tagad nobijās, kad pats saņēma �ādu sūtījumu.

�Ko tas nozīmē, D�on?� viņ� stostīdamies izrunāja.

Mana sirds sastinga.

�Tas ir K. K. K.,� es atbildēju.

Tēvs ieskatījās aploksnē.

�Pareizi, te ir �ie burti. Bet kas tur rakstīts zem tiem?�

�Nolieciet papīrus uz saules pulksteņa,� es izlasīju, pār�liecies viņam pār plecu.

�Kādus papīrus? Kas par saules pulksteni?�

�Saules pulkstenis ir dārzā, neviena cita te nav,� es atbildēju, �bet papīri laikam būs tie, ko tēvocis sadedzi�nāja.�

�Nieki!� viņ� teica, saņemdams drosmi. �Mēs dzīvojam civilizētā zemē, un mums nav jāņem nopietni tāda ākstī��anās. No kurienes sūtīta vēstule?�

�No Dandijas,� es sacīju, aplūkodams pastmarku.

�Tas ir kāds muļķīgs joks,� tēvs nosprieda. �Kāda man daļa gar saules pulksteņiem un papīriem? Aplamībām nav ko pievērst uzmanību.�

�Es gan ziņotu policijai.�

�Lai mani izsmietu? Prātā nenāk!�

�Tad ļaujiet man to izdarīt!�

�Nekādā gadījumā! Es negribu sacelt brēku tādu muļ�ķību dēļ.�

Mēģināt tēvu pierunāt bija veltīgs darbs, jo viņ� bija ļoti stūrgalvīgs pēc dabas. Manu sirdi tomēr māca drūmas nojautas.

Tre�ajā dienā pēc vēstules saņem�anas tēvs devās ap�ciemot savu veco draugu, majoru Frībodiju, kādu no Portsdaunhilas fortu komandieriem. Es priecājos, ka tēva nebūs mājās, jo man �ķita, ka tad viņ� būs tālāk no bries�mām. Izrādās, ka biju maldījies. Otrā dienā pēc viņa aiz�brauk�anas saņēmu no majora telegrammu, kurā viņ� lū�dza mani nekavējoties ierasties. Tēvs bija iekritis kādā no dziļajām krīta raktuvēm, kuru tai apkārtnē daudz, un gulēja nesamaņā ar sadragātu galvaskausu. Es aizsteidzos uz turieni, bet tēvs nomira, nenācis pie samaņas. Izrādās, viņ� bija nācis mājup no Fārhemas krēslā, apkārtne vi�ņam bija sve�a, krīta lauztuves neie�ogotas, tāpēc zvēri�nāto tiesa bez vilcinā�anās pieņēma lēmumu, ka nāves cēlonis � nelaimes gadījums. Es rūpīgi pārbaudīju visus faktus, kas saistījās ar viņa nāvi, bet neatklāju nekā tāda, kas radītu aizdomas, ka notikusi slepkavība. Varas darbu pazīmju nebija, nekādu pēdu neredzēja, aplaupīts viņ� nebija, sve�as personas apkārtnē netika manītas. Un to�mēr lieki minēt, ka mans prāts nebija mierīgs un ka es biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka mans tēvs iekritis kādos slazdos.

�ādos traģiskos apstākļos es kļuvu par mui�as īpa��nieku. Jūs varat jautāt, kāpēc es neatteicos no tāda man�tojuma. Es biju pārliecināts, ka mūsu nelaime saistās ar kādu notikumu tēvo�a dzīvē un ka briesmas man draudēs visur.

Mans nabaga tēvs nomira 1885. gada janvārī; kop� tā laika pagāja divi gadi un astoņi mēne�i. Es mierīgi dzī�voju Hor�emā un sāku jau cerēt, ka �is lāsts vairs nemāc mūsu ģimeni un beidzies reizē ar vecās paaudzes nāvi. Tomēr es nomierinājos pārāk agri: vakar mani ķēra tas pats trieciens, kas bija ķēris manu tēvu.

Jaunais vīrietis izņēma no kabatas saburzītu aploksni un izbēra uz galdauta piecas sakaltu�as apelsīnu sēkliņas.

� Te ir aploksne, � viņ� turpināja. � Pasta zīmogs � Londona, austrumu rajons. Iek�ā tie pa�i burti, kas bija tanī vēstulē, ko saņēma tēvs: K. K. K. un pēc tam � �Nolieciet papīrus uz saules pulksteņa�.

���� Ko jūs darijat? � Holmss uzprasīja.

���� Neko.

���� Neko?

����������� Taisnību sakot, � viņ� iespieda seju smalkajās, bal�tajās rokās, � es jutos bezspēcīgs kā nabaga trusītis, kuram locīdamās tuvojas �ūska. Acīm redzot, esmu no�kļuvis kāda neuzveicama un nepielūdzama spēka varā, no kura nekas nevar pasargāt un paglābt.

����������� Kas par blēņām! � �erloks Holmss uzsauca viņam. � Jūs nedrīkstat turēt rokas klēpī, tad jums beigas! Vie�nīgi enerģiska rīcība var jūs glābt. Tagad nav laika pa�doties izmisumam.

���� Es biju policijā.

���� Nu?

����������� Viņi smaidīja par manu stāstu. Esmu pārliecināts, ka inspektors uzskata �īs vēstules par kādu ne visai asprātīgu joku un manu tuvinieku nāves cēloņus par nelaimes ga�dījumiem, kā jau zvērināto tiesa bija konstatējusi, un nedomā tos saistīt ar �iem brīdinājumiem.

Holmss pakratīja sa�ņaugtās dūres.

���� Kāds neiedomājams stulbums! � viņ� izsaucās.

���������� Viņi tomēr piekomandēja man policistu, kam jābūt visu laiku pie manis.

���� Vai viņ� atnāca jums līdzi?

���� Nē. Viņam pavēlēts uzturēties manās mājās.

Holmss atkal pakratīja dūres.

���������� Kāpēc jūs vispār ieradāties pie manis un, galvenais, kāpēc nenācāt tūliņ?

����������� Es nekā nezināju. Tikai �odien es aprunājos par savām likstām ar majoru Prendergastu un viņ� man ieteica griezties pie jums.

����������� Ir jau pagāju�as divas dienas, kop� saņēmāt vēstuli. Jums vajadzēja sākt rīkoties tūliņ. Jums laikam nav ne�kādu citu faktu, nekādu ierosino�u sīkumu, kas varētu mums palīdzēt?

���������� Tikai �is, � D�ons Open�ovs sacīja, pataustījās mē�teļa kabatā, izņēma izbalēju�u zila papīra strēmeli un uz�lika uz galda. � Atceros, ka todien, kad tēvocis sadedzi�nāja savus papīrus, es pelnos pamanīju nesadegu�as papīra driskas �ādā pa�ā krāsā. �o lapu es atradu tēvo�a istabā uz grīdas; manuprāt, tas ir viens no sadedzinā�anai nolemtajiem papīriem, kas nejau�i noklīdis sānis un tādā kārtā palicis nesadedzināts. Nekā tāda, kas varētu mums palīdzēt, tur gan nav, vienīgi pieminētas sēkliņas. Es domāju, ka tā ir kādas dienasgrāmatas lapa. Rokraksts ir tēvo�a, par to nav �aubu.

Holmss pievilka tuvāk lampu, un mēs noliecāmies pār papīru, kura robotās malas rādīja, ka tas izplēsts no kādas burtnīcas. Virsraksts skanēja � �1869. gada marts�, un zem tā atradās �ādas mīklainas piezīmes:

4. marts. Hadzons ieradās. Vecā platforma.

7. � Sēkliņas piesūtītas Makkaulijam, Paramoram

un D�onam Sveinam no Sentogastenas. 9. � Makkaulijs aizvācies.

10. � D�ons Sveins aizvācies.

12. � Apmeklējām Paramoru. Viss kārtībā.

��� Pateicos, � Holmss sacīja, salocīdams papīru un pa�sniegdams mūsu apmeklētājam. � Un nu jūs nedrīkstat kavēt ne mirkli! Mēs nevaram �ķiest laiku, lai apspriestu visu, ko jūs pastāstījāt. Jums tūliņ jādodas mājās un jā�sāk rīkoties!

���� Kas man jādara?

��� Jums darāms tikai viens, bet nekavējoties. Ielieciet papīru, ko mums parādījāt, jūsu aprakstītajā skārda lādītē. Pievienojiet zīmīti, kurā minat, ka tēvocis sadedzinājis visus papīrus un ka �is ir vienīgais, kas palicis. Tas jāpa�stāsta iespējami ticami. Nolieciet lādīti ar zīmīti un papīru uz saules pulksteņa, kā jums norādīts. Vai jums tas skaidrs?

��� Pilnīgi.

��� Nedomājiet �obrīd par atriebību vai ko tamlīdzīgu! Ceru, ka to mēs panāksim likumīgā cejā, bet vispirms mums jānoau� mūsu tīkls, kamēr viņējais jau ir noausts. Vispirms jānovēr� tie�ās briesmas, kas draud jums, pēc tam noskaidrosim �o noslēpumu un sodīsim vainīgos.

��� Paldies jums, � teica jaunais vīrietis pieceldamies, apvilkdams mēteli. � Jūs man atkal atdevāt dzīvību un cerību. Es darī�u visu, ko jūs ieteicāt.

��� Nezaudējiet ne mirkli! Un galvenais � uzmanieties, jo nav �aubu, ka jums draud visai reālas un lielas bries�mas. Kā jūs domājat tikt mājās?

��� Ar vilcienu no Vaterlo stacijas.

�� Vēl nav deviņi. Ielas ir ļau�u pilnas, tā ka ceru, jūs būsiet dro�ībā. Un tomēr jums ļoti jāuzmanās.

���� Man ir ierocis.

��� Tas ir labi. Rīt ķer�os pie jūsu lietas.

��� Tad es jūs redzē�u Hor�emā?

��� Nē, jūsu noslēpums meklējams Londonā.

���� Tādā gadījumā es pienāk�u pie jums pēc dienas vai divām un pastāstī�u visu, ko zinā�u par lādīti un papī�riem.

Viņ� spieda mums roku un atvadījās. Vēj� joprojām gaudoja un lietus �altis nemitīgi sitās pret rūtīm. Likās, �is ērmīgais, baigais stāsts nokļuvis pie mums reizē ar satrakoto stihiju tāpat, kā vētra mēdz nest līdzi jūras zāļu �ķiesnas un atkal aizraut atpakaļ.

�erloks Holmss sēdēja kādu brīdi, paliecis galvu uz priek�u un pievērsis acis gailējo�ām oglēm kamīnā. Tad viņ� aizsmēķēja pīpi un, atlaidies atzveltnī, vēroja zilos dūmu gredzenus, kuri cēlās cits aiz cita pret griestiem.

���� Es domāju, Votson, � viņ� beidzot ierunājās, � ka mūsu praksē nav bijis neviena tik bīstama un fantastiska gadījuma.

���� Ja nu vienīgi ��etru zīme�.

���� Jā, varbūt. Un tomēr man �ķiet, ka �im D�onam Open�ovam draud lielākas briesmas nekā toreiz �olto.

��� Bet vai jums ir jau noteikts priek�stats par �o briesmu raksturu?

���� Par to raksturu nevar būt nekādu �aubu.

��� Bet kādas tās ir? Kas ir �is K. K. K., un kāpēc tas vajā nelaimīgo ģimeni?

�erloks Holmss aizvēra acis un, atbalstījies uz atzveltņa paroceņiem, salika kopā pirkstu galus.

���� Ideāls domātājs, � viņ� piezīmēja, � iegūdams savā rīcībā vienu vienīgu faktu visā tā pilnībā, var no tā atve- dināt ne tikai visu notikumu virteni, kas novedusi pie �ā fakta, bet arī visas sekas, kuras no tā izrietēs. Tāpat kā Kivjē varēja pareizi aprakstīt visu dzīvnieku, pamatojo�ties uz vienu kaulu, tā arī novērotājam, ja viņ� pilnīgi iz�pratis vienu posmu notikumu virtenē, jābūt spējīgam pre�cīzi noteikt visus pārējos posmus, ir iepriek�ējos, ir vēlā�kos. Mēs vēl neprotam pareizi novērtēt tos secinājumus, pie kuriem var nonākt tikai ar prāta palīdzību. Kabinetā var atrisināt tādas problēmas, kuras iedzinu�as strupceļā visus tos, kuri mēģināju�i tās atrisināt ar savu piecu ju�tekļu palīdzību. Ta�u, lai novestu domā�anas mākslu līdz tik augstam līmenim, nepiecie�ams, lai domātājs var iz�mantot visus viņa rīcībā nodotos faktus, un tāpēc viņam jāapgūst visas iespējamās zinā�anas, bet tas pat mūsu izglītotajos, enciklopēdiskajos laikos ir rets gadījums. To�mēr nav neiespējami, ka cilvēks apguvis visas savā darbā nepiecie�amās zinā�anas, un tādas man ir. Ja at�miņa nevij, tad jūs mūsu draudzības sākumā ļoti pareizi noteicāt manu zinā�anu robe�as.

���� Jā, � es smiedamies atbildēju, � tas bija neparasts dokuments. Cik atceros, filozofija, astronomija un politika tika atzīmētas ar nulli. Zinā�anas botānikā svārstīgas, ģeogrāfijā dziļas, ja runā par dubļu plankumiem jebkurā rajonā piecdesmit jūd�u rādiusā ap Londonu, ķīmijā ār�kārtīgas, anatomijā nesistemātiskas, kriminālā literatūrā un tiesu atskaitēs unikālas, vijoles spēlē, boksā, pauko��anā, jurisprudencē lieliskas, turklāt vēl �is cilvēks indē- jas ar kokaīnu un tabaku. Tādi laikam bija manas analīzes galvenie punkti.

Holmss pasmīnēja pie maniem pēdējiem vārdiem.

���� Es tomēr saku �odien tāpat kā toreiz, ka cilvēkam jānovieto savu smadzeņu bēniņos viss, kas var būt nepie�cie�ams darbā, pārējo viņ� var novietot bibliotēkā, no kurienes vajadzības gadījumā var vilkt ārā. Tādā gadī�jumā kā �is mums jāmobilizē viss, kas mums pieejams. Lūdzu, pasniedziet man amerikāņu enciklopēdijas sējumu ar K burtu, tas ir uz plaukta jums blakus. Pateicos! Tagad apspriedīsim stāvokli un redzēsim, ko no tā var secināt. Pirmkārt, mums jābalstās uz neap�aubāma pieņēmuma, ka pulkvedim Open�ovam biju�i visai nopietni iemesli, kas viņu spiedu�i atstāt Ameriku. Ļaudis viņa gados nemēdz mainīt savas iera�as un labprātīgi atteikties no burvīgā Floridas klimata, lai vientulībā vadītu savas dienas Angli�jas provinces pilsētiņā. Viņa ārkārtīgi noslēgtā dzīve An�glijā liek domāt, ka viņ� no kaut kā baidījies, un mēs va�ram dro�i pieņemt, ka viņ� pametis Ameriku aiz bailēm. No kā viņ� īsti baidījies, par to mēs varam spriest vie�nīgi no tām baigajām vēstulēm, ko saņēmis tiklab viņ�, kā viņa mantinieki. Vai jūs ievērojāt �o vēstuļu past�markas?

���� Pirmā vēstule nāca no Pondi�erijas, otrā no Dandi- jas, tre�ā no Londonas.

���� No Londonas austrumu rajona. Ko no tā var spriest?

��� Tās visas ir jūras ostas. Acīm redzot, sūtītājs atra�dies uz kuģa.

��� Lieliski! Tātad mums jau atslēga rokā. Ticams, pat ļoti ticams, ka rakstītājs atradies uz kuģa klāja. Bet tagad palūkosimies uz �o faktu no citas puses. Gadījumā ar Pondi�erijas vēstuli pagāja septiņas nedēļas starp drau�diem un to piepildījumu, ar Dandijas vēstuli � trīs vai �etras dienas. Ko tas liek domāt?

��� Pirmajā gadījumā vajadzēja nobraukt lielāku ceļa gabalu.

��� Ta�u vēstulei arī bija jānoiet tāds pats ceļa gabals.

���� Tad es nesaprotu, kas tur slēpjas.

���� Ir pamats domāt, ka kuģis, uz kura atrodas �is cil�vēks vai �ie cilvēki, ir burinieks. �ķiet, ka viņi sūtīju�i savus dīvainos brīdinājumus jeb zīmes vienmēr pirms tam, kad devu�ies izpildīt draudus. Jūs redzat, cik ātri tas notika pēc vēstules saņem�anas no Dandijas. Ja viņi būtu brauku�i no Pondi�erijas ar tvaikoni, tad būtu ieradu�ies reizē ar vēstuli, ta�u pagāja veselas septiņas nedēļas. Ma�nuprāt, �īs septiņas nedēļas ir starpība starp ātrumu, kādā brauca pasta tvaikonis, kas atveda vēstuli, un ātrumu, kādā brauca burinieks, kas atveda vēstules autoru.

���� Tas ir iespējams.

���� Pat vēl vairāk. Tas ir ticams. Un nu jūs redzat, kādas nāves briesmas draud �ai gadījumā, un saprotat, kāpēc es piekodināju Open�ovam, lai viņ� ir piesardzīgs. Sitiens vienmēr izdarīts tā laikposma beigās, kur� vajadzīgs sūtī�tājiem, lai nokļūtu pie adresāta. �oreiz brīdinājums nāk no Londonas, tāpēc mums nav ko cerēt uz nokavē�anos.

���� Ak dievs! � es izsaucos. � Ko gan nozīmē �ī ne��ēlīgā vajā�ana?

���� Acīm redzot, Open�ova aizvestie papīri ir ārkārtīgi svarīgi cilvēkiem uz burinieka. Domāju, tas ir pilnīgi skaidrs, ka runa par vairākiem cilvēkiem. Viens nevarētu pastrādāt divas slepkavības tik izsmalcināti, ka maldinātu tiesas izmeklētājus. Tur būs piedalīju�ies vairāki, turklāt atjautīgi un uzņēmīgi ļaudis. Viņi apņēmu�ies atgūt sa�vus papīrus, vienalga, lai kādās rokās tie tagad atrodas. Un �ādā gadījumā K.K.K. vairs nav kādas atsevi�ķas personas iniciāļi, bet atsevi�ķas biedrības apzīmējums.

��� Kas tā par biedrību?

���� Vai nekad neesat dzirdējis par Ku-Kluks-Klanu? � Holmss ievaicājās, paliecies uz priek�u un pazeminājis balsi.

���� Nekad.

Viņ� pa�ķirstīja lappuses uz ceļiem uzliktajā enciklopē�dijas sējumā.

���� Tepat jau tas ir. �Ku-Kluks-Klans � nosaukums ra�dies no skaņas, kura ceļas, uzvelkot �autenes gaili. �o baismīgo slepeno biedrību nodibināju�i biju�ie Dienvidu armijas karavīri pēc pilsoņu kara, un tai ātri radu�ās vie�tējās nodaļas da�ādos �tatos, galvenokārt Tenesijā, Lui- ziānā, abās Karolīnās, D�ord�ijā un Floridā. Biedrība iz�mantoja savu spēku politiskos nolūkos, it īpa�i, lai tero�rizētu nēģeru tautības vēlētājus, noslepkavotu vai padzītu no zemes tos, kam pretēji uzskati. Parasti pirms nozie�guma izdarī�anas upuris saņem brīdinājumu fantastiskā, bet pla�i pazīstamā veidā: da�os �tatos � ozola lapas, da�os � meloņu vai apelsīnu sēkliņas. Pēc �āda brīdinā�juma upurim atlika vai nu atteikties no agrākajiem uzska�tiem, vai pamest valsti. Ja viņ� gribēja spītēt, tad parasti nekad neizbēga no nāves, kura mēdza būt visai dīvaina un pilnīgi negaidīta. Biedrība bija tik labi noorgani�zēta un tās metodes tik labi pārdomātas, ka nav zināms gandrīz neviens gadījums, kad cilvēkam, kas nonievājis brīdinājumu, būtu izdevies palikt nesodītam vai kad tiktu atklāti nozieguma pastrādātāji. Organizācija zēla vairā�kus gadus, par spīti Savienoto Valstu valdības un Dien�vidu �tatu labāko slāņu pretsparam. Tomēr 1869. gadā kustība pēk�ņi izbeidzās, lai gan �ad tad vēl vērojami at�sevi�ķi uzliesmojumi. ..� Ievērojiet, � Holmss turpināja, nolicis enciklopēdiju, � ka biedrības darbības pēk�ņā iz�beig�anās sakrīt ar pulkve�a Open�ova aizbrauk�anu no Amerikas, kad viņ�, acīm redzot, aizvedis līdzi biedrības dokumentus. Iespējams, ka tas reizē ir iemesls un sekas. Tāpēc nav brīnums, ka Open�ovu ģimeni vajā ne�ēlīgi ļaudis. Domājams, ka reģistrs un dienasgrāmatas var mest bīstamu ēnu uz augstām amatpersonām Dienvidu �tatos un ka daudzi nevar gulēt mierīgi, iekams nebūs atguvu�i �os kompromitējo�os dokumentus.

���� Tad �ī lappuse, ko mēs redzējām �

���� Satur ziņas, kādas bija gaidāmas. Ja pareizi atceros, tur bija minēts, ka sēkliņas nosūtītas A., B. un C., tas ir, biedrība nosūtījusi minētajām personām brīdinājumu. Pēc tam tur bija atzīmēts, ka A. un B. aizvāku�ies, citiem vār�diem runājot, pametu�i �tatus, bet C. ticis apmeklēts, un man �ķiet, tas beidzies viņam nelabvēlīgi. Domāju, dok�tor, ka mums izdosies mazliet apgaismot �o tum�o lietu, un es esmu pārliecināts, ka jaunajam Open�ovam iespē�jams palikt pie dzīvības vienīgi tad, ja viņ� burtiski se�kos maniem norādījumiem. Vairāk mēs �ovakar nevaram ne izdarīt, ne izrunāt, tāpēc, lūdzu, pasniedziet man vi�joli � un pamēģināsim aizmirst uz kādu brīdi gan �o rie�bīgo laiku, gan mūsu līdzcilvēku vēl riebīgāko rīcību.

Pret rītu vētra norimās, un saule blāvi spīdēja caur mig�las autu, kas klājās pāri lielajai pilsētai. �erloks Holmss jau sēdēja pie brokastgalda, kad nokāpu lejā.

���� Atvainojiet, ka negaidīju jūs, � viņ� sacīja, � bet es paredzu, ka man �odien būs daudz darba sakarā ar jaunā Open�ova lietu.

��� Ar ko jūs domājat iesākt?

��� Tas būs atkarīgs no manu pirmo meklējumu iznā�kuma. Iespējams, ka pēc tam vajadzēs aizbraukt uz Hor- �emu.

��� Tad jūs nedomājat, ka vispirms vajadzētu braukt uz turieni?

��� Nē, es sāk�u ar Sitiju. Piezvaniet, lai istabene uznes jums kafiju!

Gaidot kafiju, es paņēmu no galda vēl neatlocīto avīzi un pārlaidu tai skatienu. Pēk�ņi ieraudzīju virsrakstu, kas lika manai sirdij sastingt.

��� Holms, � es iesaucos, � jūs esat nokavējis!

��� Ahā, � viņ� noteica, nolikdams tasīti. � Es jau baidījos, ka tā notiks. Kas tur rakstīts?

Man bija dūries acīs Open�ova vārds un virsraksts: �Traģēdija pie Vaterlo tilta�. Rakstā bija teikts:

�Vakarnakt starp deviņiem un desmitiem konstebls Kūks no H divīzijas, de�urēdams pie Vaterlo tilta, izdzir�dēja saucienu pēc palīdzības un ūdens plīk�ķi. Ta�u nakts bija ārkārtīgi tum�a un vētraina, tāpēc, par spīti vairāku garāmgājēju drosmīgajiem mēģinājumiem, slīcēju neiz�devās izglābt. Tomēr trauksmes signāls tika dots, un upes policijai beidzot izdevās līķi atrast. Tas bija jauns d�entl�menis, sprie�ot pēc viņa kabatā atrastās aploksnes, D�ons Open�ovs no Hor�emas. Domā, ka viņ� steidzies uz pēdējo vilcienu, kas atiet no Vaterlo stacijas, steigā un ārkārtī�gajā tumsā nomaldījies no ceļa un pārkritis pāri kādai no mazajām upes tvaikoņu pieturām. Nekādas varas darbu pazīmes nav redzamas, un tāpēc nav �aubu, ka nelaiķis ir nelaimes gadījuma upuris; tas liecina, ka pilsētas varas orgāniem jāpievēr� lielāka uzmanība upes pieturu stā�voklim.�

Mēs klusēdami nosēdējām labu brīdi. Nekad nebiju re�dzējis Holmsu tik nomāktu un satriektu.

����������� Tas ir smags trieciens manam lepnumam, Votson, � viņ� beidzot sacīja. � Protams, pa�mīla nav nekādas cēlās jūtas, bet tur nekā nevar līdzēt. Tagad �is gadījums kļūst par manu personisko lietu, un, ja dievs dos man veselību, es notver�u �o bandu. Viņ� ieradās pie manis pēc palīdzī�bas, un es aizsūtīju viņu nāvē!

Viņ� uzlēca kājās un satraukts soļoja pa istabu, nervozi lauzīdams garos, tievos pirkstus; bālā seja bija tum�i pietvīkusi.

����������� Tie patie�ām ir slīpēti velni! � viņ� izsaucās. � Kā viņiem izdevās aizvilināt Open�ovu līdz upei? Piekraste nemaz nav pa ceļam uz staciju. Protams, tilts bija ļau�u pilns pat tādā naktī, tāpēc tas viņu nolūkam nebija piemē�rots. Nekas, Votson, mēs vēl redzēsim, kas beidzot uzva�rēs! Tagad es ie�u.

���� Uz policiju?

���������� Es pats bū�u policija. Kad mans tīkls būs noausts, lai tad policija ķer mu�as, ātrāk ne.

Visu dienu es biju aizņemts savā ārsta darbā un tikai vēlu vakarā atgriezos Beikerstrītā. �erloka Holmsa vēl nebija mājās. Bija jau ap desmitiem, kad viņ� pārradās bāls un noguris. Viņ� piegāja pie bufetes, nolauza gabalu maizes no klaipa un kāri ēda to, uzdzerdams lieliem mal�kiem ūdeni.

���� Jūs esat izsalcis, � es piezīmēju.

���������� Un kā vēl. Pilnīgi piemirsu kaut ko ieēst. Kop� bro�kastīm neesmu ne kumosu ņēmis mutē.

���� Patie�ām?

���� Ne drupatas. Man nebija laika par to domāt.

���� Kādi ir panākumi?

���� Labi.

���� Atradāt �ā noslēpuma atslēgu?

����������� Tā ir man rokā. Jaunajam Open�ovam nebūs ilgi jāpaliek neatriebtam. Zināt, Votson, mēs uzliksim viņiem viņu pa�u velni�ķīgo zīmogu! Labi izdomāts, vai ne?

���� Ko jūs gribat teikt?

Viņ� izņēma no bufetes apelsīnu, sadalīja to daivās un izspieda sēkliņas uz galda. Tad viņ� piecas no tām ielika aploksrtē. Aploksnes iek�ienē viņ� uzrakstīja: �S. H. par D�. O.� Tad viņ� aizlīmēja aploksni un uzrakstīja adresi:

�Kapteinim D�eimsam Kelhaunam, burinieks �Vientuļā zvaigzne�, Savanna, D�ord�ija.�

���� Vēstule gaidīs Kelhaunu, kad viņ� ieradīsies ostā, � Holmss noteica, klusu smiedamies. � Tā viņam sagādās bezmiega nakti. Viņ� domās, ka tā vēsta viņam tādu pa�u likteni, kāds piemeklēja Open�ovu.

���� Kas ir �is kapteinis Kelhauns?

��� Bandas vadonis. Es dabū�u rokā arī pārējos, bet viņ� būs pirmais.

���� Kā tad jūs viņu izsekojāt?

Holmss izvilka no kabatas lielu papīra lapu, aprakstītu ar datumiem un vārdiem.

���� Es pavadīju visu dienu pie Loida reģistriem un vecu papīru ķīpām, izsekodams katra kuģa gaitas, kur� piestā�jis Pondi�erijā 1883. gada janvāri un februāri. Sājos mē�ne�os tur bija apgrozīju�ies trīsdesmit se�i kuģi ar ievē�rības cienīgu tilpumu. Viens no tiem, �Vientuļā zvaigzne�, tūliņ piesaistīja manu uzmanību, jo tas bija devies ceļā no Londonas, turklāt �ādā vārdā sauc kādu no Amerikas �tatiem.

���� Ja nemaldos, Teksasu.

��� Par to es neesmu stingri pārliecināts, bet to es nu zināju, ka �is ir amerikāņu kuģis.

���� Un tālāk?

��� Es pārbaudīju kuģu pienāk�anas un atie�anas laiku Dandijā, un, kad atklāju, ka burinieks �Vientuļā zvaig�zne� bijis tur 1885. gada janvārī, manas aizdomas kļuva par pārliecību. Tad es pacentos noskaidrot, kādi kuģi pat�laban atrodas Londonas ostās.

���� Nu?

���� �Vientuļā zvaigzne� ieradusies pagaju�ā nedeļa. No�gāju lejā Alberta dokos un dabūju zināt, ka tā devusies ceļā uz Savannu �orīt reizē ar agrīno bēgumu. Telegrafēju uz Greivzendu un noskaidroju, ka �Vientuļā zvaigzne� ne�sen pabrauku�i garām, un, tā kā pieturas austrumu vēj�, tad ne�aubos, ka tā jau ir garām Gūdviniem un nav tālu no Vaita salas.

���� Ko jūs tagad domājat darīt?

���� O, Kelhauns man tagad ir rokā! Viņ� un divi matro�i ir vienīgie amerikāņi uz kuģa, pārējie ir somi un vācie�i. Zinu arī to, ka pagāju�o nakti viņi nav pavadīju�i uz kuģa. To man pastāstīja krāvējs, kas viņnakt strādājis pie kuģa lādē�anas. Pirms vēl burinieks sasniegs Savannu, pasta tvaikonis jau būs nogādājis uz turieni manu vēstuli un telegrāfs pavēstīs Savannas policijai, ka �ie trīs d�entl�meņi mums ārkārtīgi vajadzīgi sakarā ar apvainojumu slepkavībā.

Ta�u pat labākajos cilvēku plānos gadās kāds nepare�dzēts robs, un D�ona Open�ova slepkavām nebija lemts saņemt apelsīnu sēkliņas, kas pierādītu, ka viņiem ticis uz pēdām tikpat slīpēts un uzņēmīgs vīrs kā viņi pa�i. To�ruden saulgrie�u vētras bija ārkārtīgi ilgas un bargas. Mēs gaidīt gaidījām no Savannas vēstis par �Vientuļo zvaigzni�, bet neko nesaņēmām. Beidzot mēs dabūjām dzirdēt, ka kaut kur tālu Atlantijas okeānā redzēts viļņos mētājamies sadragāts kuģa priek�gals ar iegrieztiem bur�tiem �V. Z.�, un tas ir viss, ko mums bija lemts uzzināt par �Vientuļās zvaigznes� likteni.

Mūsu pieticīgā Beikerstrītas skatuve pieredzē�jusi daudzas dramatiskas epizodes, bet es neatceros nekā tik negaidīta un pārsteidzo�a kā Tornikrofta Haksteibla � mākslu maģistra, filozofijas doktora utt., utt. pirmo iera��anos. Vizītkarte, kas likās pārāk maza tādai zinātnisku pakāpju kravai, aizsteidzās viņam priek�ā par da�ām se�kundēm, pēc tam parādījās viņ� pats, plecīgs, solīds, cie�nīga izskata, � izturības un gara spēka iemiesojums. Un ta�u durvis nepaspēja aizvērt, viņu ielai�ot, kad viņ� at�spiedās ar rokām pret galdu, lēni noslīga uz grīdas un, zaudējis samaņu, izstiepās visā savā ra�enajā augumā uz lā�ādas pie mūsu kamīna.

Mēs uztrūkāmies kājās un mirkli klusēdami izbrīnā lū�kojāmies uz �o iespaidīgo nezināmas katastrofas upuri, ko pie mums atnesusi vētra, kas plosījusies kaut kur tālu bezgalīgajā dzīves okeānā. Tad Holmss a�i pabāza spil�venu viņam zem galvas un es pieliku viņam pie lūpām glāzīti konjaka. Sve�ā tuklo, bālo seju vagoja grumbas, zem aiztūku�ajām acīm pletās zilgani loki, pavērtās mutes kaktiņi sāpīgi slīga lejup, uz dubultzoda rēgojās bārdas sari. Acīm redzot, viņ� bija atbraucis no tālienes, jo krekls un apkakle bija netīri un nesukātie mati �ķipsnās krita pār augsto, labi veidoto pieri. Mūsu priek�ā gulēja cil�vēks, kam bija uzbrukusi kāda liela nelaime.

���� Kas viņam kai�, Votson? � Holmss prasīja.

��� Pilnīgs spēku sabrukums� dro�i vien aiz neē�anas un noguruma, � es atbildēju, turēdams pirkstu uz viņa rokas locītavas, kur tieviņā tikko manāmā diedziņā pul�sēja dzīvība.

��� Biļete atpakaļceļam uz Mekltonu. Tas ir Anglijas ziemeļos, � Holmss sacīja, izņēmis viņam no pulksteņa

kabatiņas dzelzceļa biļeti. � Patlaban vēl nav divpadsmit. Viņam nācies agri izbraukt.

Mūsu viesa satūku�ie plaksti notrīsēja un pelēkās acis blenza uz mums ar tuk�u skatienu. Pēc mirkļa viņ�, aiz kauna tum�i pietvīcis, uzslējās kājās.

���� Piedodiet man, mister Holms, es esmu mazliet pārpū�lējies. Nē, pateicos, glāze piena ar sausiņu, un viss pāries. Mister Holms, es atbraucu, lai aizvestu jūs līdzi. Man �ķita, ka nekāda telegramma nespēs sniegt īstu priek��statu par to, cik jūsu iera�anās nepiecie�ama.

���� Kad jūs pilnīgi atlabsiet�

���� Es jūtos pavisam labi. Saprast nevaru, kas man bija uznācis. Mister Holms, es jūs lūdzu braukt uz Mekltonu ar pirmo vilcienu, kas uz turieni iet.

Holmss papurināja galvu:

���� Mans kolēģis doktors Votsons apstiprinās, ka mēs esam ļoti aizņemti. Man jau izsniegts avanss Ferera doku�mentu nozu�anas lietā, bez tam �inīs dienās iztiesās Aber- havenas slepkavību. Izbraukt no Londonas mani var pie�spiest Jikai kaut kas ārkārtīgi svarīgs.

���� Ārkārtīgi svarīgs! � Mūsu viesis pacēla rokas pret debesīm. � Vai tad jūs neesat dzirdējis par hercoga Holdernesa vienīgā dēla nolaupī�anu?

��� Hercoga Holdernesa? Biju�ā ministra?

���� Jā, jā! Mēs darījām visu iespējamo, lai notikums neiekļūtu avīzēs, bet vakardienas �Globusā� jau bija mi�nētas �ādas tādas baumas. Es domāju, ka tās sasniegu�as arī jūs.

Holmss pastiepa garo, kalsno roku un noņēma no plaukta enciklopēdiskās rokasgrāmatas sējumu, kas sākās ar �H� burtu.

���� �Holderness, sestais hercogs, Bik�u len�u ordeņa ka�valieris, Slepenās padomes loceklis �� � un tā tālāk līdz bezgalībai. �Boverlijas barons, Karstonas grāfs �� Ak dievs, cik daudz titulu! �Helem�iras grāfistes tiesas priek��sēdētājs (no 1900. g.). Precējies ar Idītu, sera �ārlza Epl- dora meitu (1888. g.). Vienīgais dēls un mantinieks lords Soltairs. Divsimt piecdesmittūksto� akru īpa�nieks. Raktu�ves Lanka�irā un Velsā. Adrese: Karlstonhauza terase; Holdernesas pils Helem�irā; Karlstonas pils Bangorā, Velsā. Admiralitātes lords (1872. g.), ministrs.� Vārdu sa�kot, pazīstama persona, varbūt viena no pazīstamākajām visā valstī.

���� Un arī no pa�ām bagātākajām. Man zināms, mister Holms, ka jūs esat meistars savā nozarē un bie�i vien stājaties pie izmeklē�anas pa�as lietas dēļ. Ta�u atļaujiet man sacīt, ka viņa gai�ība apsolījis izsniegt �eku par piec�tūksto� mārciņām tam, kas norādīs viņa dēla atra�anās vietu, un piedevām tūksto� mārciņu tam, kas nosauks no�laupītāju vai nolaupītājus.

���� Devīgs atalgojums! � Holmss noteica. � Votson, mums laikam vajadzēs doties uz Anglijas ziemeļiem kopā ar doktoru Haksteiblu. Bet jūs, doktor, izdzeriet pienu un tad pastāstīsiet mums, kas, kad un kur noticis un, bei�dzot, kāds sakars tam ar doktoru Tornikroftu Haksteiblu, Mekltonas internāta direktoru, un kāpēc viņ� tikai trīs dienas pēc notikuma � to es sprie�u pēc jūsu neskūtā zoda � grie�as pie manis, lūgdams manus necilos pakal�pojumus.

Mūsu viesis izdzēra glāzi piena un dedzīgi, neizlaiz- dams neviena sīkuma, sāka savu stāstu. Viņa skatiens uzreiz kļuva �irgts, vaigi sārtojās.

���� Man jāpaziņo jums, d�entlmeņi, ka esmu Mekltonas internātskolas dibinātājs un direktors. Haksteibla �Horā- cija komentāri� jums varbūt atsauks atmiņā manu vārdu. Mans zēnu internāts ir neap�aubāmi pati labākā un privi�leģētākā mācības iestāde Anglijā. Lords Leverstoks, grāfs Blekvoters, sers Ketkarts Svumss � tādas ir personas, kas man uzticēju�as savus dēlus. Ta�u slavas kalngalus mana skola sasniedza pirms trim nedēļām, kad Holdernesas her�cogs paziņoja man ar sava sekretāra mistera D�eimsa Vaildera starpniecību, ka nodos manā gādībā desmit ga�dus veco lordu Soltairu, savu vienīgo dēlu un mantinieku. Vai man toreiz nāca prātā, ka tā ir prelūdija, kurai sekos vislielākā nelaime manā mū�ā!

Lords Soltairs ieradās pirmajā maijā, vasaras semestra sākumā. �is pievilcīgais zēns ļoti ātri aprada ar mūsu kārtību. Jāpiezīmē � un ceru, ka neviens mani neapvai�nos pļāpībā, jo to noklusēt būtu aplami, � ka zēnam mā�jās neklājās diezin cik labi. Nevienam nav noslēpums, ka hercoga laulības dzīve nav sevi�ķi izdevusies un ka abi laulātie draugi pēc savstarpējas vieno�anās dzīvo �ķirti, pie kam hercogiene apmetusies Francijas dienvidos. Tas viss norisinājās pavisam nesen, un zēna simpātijas, kā mums kļuva zināms, biju�as pilnīgi mātes pusē. Zēns ļoti skumis pēc viņas aizbrauk�anas, un tad hercogs nolēmis nodot viņu internātā. Pēc divām nedēļām mazais lords Soltairs bija jau iedzīvojies pie mums un, sprie�ot pēc visa, jutās ļoti labi.

Pēdējo reizi viņu tika redzēju�i trīspadsmitā maija va�karā, tas ir, pirmdienā. Viņa istaba atradās otrā stāvā, bet lielajā priek�telpā gulēja divi zēni. Nakti viņi nebija nekā ne redzēju�i, ne dzirdēju�i, tātad lords Soltairs nebija iz�gājis no savas istabas pa durvīm. Logs bija vaļā, sienu tai vietā biezi apvij efejas ar visai resniem zariem. Uz ze�mes mēs nekādas pēdas neredzējām, bet nav �aubu, ka zēns izkāpis pa logu.

Bēgli sāka meklēt otrdien, septiņos no rīta. Viņa gulta nebija apklāta. Pirms aizie�anas viņ� bija paspējis uz�vilkt skolas formas drēbes � melnu Itonas vamzi un tum��pelēkas bikses. Nakti viņa istabā neviens nebija gājis iek�ā, un, ja tanī būtu atskanēju�i kliedzieni vai cīņas troksnis, Konters, vecākais zēns priek�telpā, protams, būtu to dzirdējis, jo viņam ir viegls miegs.

Līdzko atklājās, ka lords Soltairs nozudis, es sasaucu kopā visu internātu � zēnus, skolotājus, kalpotājus. Un tad mēs pārliecinājāmies, ka lords Soltairs nav aizbēdzis viens. Trūka arī Haidegera � vācu valodas pasniedzēja. Haidegera istaba bija otrā stāva galā, tāpat ar logu zā�liena pusē. Ari viņa gulta bija neapklāta, tomēr apģēr�bties, kā pienākas, viņam nebija atlicis laika, jo viņa krekls un zeķes mētājās uz grīdas. Viņ� bija izkāpis pa logu un nolaidies lejup, tverdamies pie efeju zariem, par ko lieci�nāja pēdas uz zemes. Ari viņa divriteņa, kas parasti atra�dās nelielā �ķūnītī zāliena galā, nebija.

Haidegers ieradās skolā pirms diviem gadiem ar visla�bākajām rekomendācijām, bet viņ� bija nerunīgs, īgns un nebaudīja ne skolēnu, ne darba biedru simpātijas.

�odien ir ceturtdiena, un kop� otrdienas mēs neesam uzzināju�i nekā jauna par bēgli. Protams, pirmais, ko es darīju, bija piezvanīt uz Holdernesholu. Hercoga mui�a atrodas tikai da�as jūdzes no skolas, un mums bija cerī�bas, ka lords Soltairs, kam pēk�ņi uznāku�as ilgas pēc mā�jām, būs ieradies pie tēva, ta�u zēna tur nebija. Hercogs ir ārkārtīgi uztraukts, un, ja runājam par mani, tad jūs pa�i redzējāt, ciktāl cilvēku var novest ba�as par savu audzēkni un atbildības sajūta. Mister Holms, es jūs lūdzu, netaupiet spēkus! �is gadījums ir vērts, lai jūs nodotos tam ar visu sirdi!

�erloks Holmss vērīgi noklausījās nelaimīgā direktora stāstā. Savilktās uzacis un dziļā grumba starp tām lieci�nāja, ka viņ� arī bez visādām pierunām ziedos visus spē�kus, lai izpētītu �o visai nopietno notikumu, kas viņā pa�modinājis pastāvīgo mīlestību pret neparastiem un sare��ģītiem uzdevumiem. Viņ� izņēma no kabatas bloknotu un �o to atzīmēja.

���� Jūs izdarījāt lielu kļūdu, ka tūliņ negriezāties pie manis, � viņ� stingri aizrādīja. � Tas lielā mērā sare��ģīs meklējumus. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka tik�lab zāliens, kā vītenāji pie sienas būtu varēju�i daudz ko pastāstīt pieredzēju�am vērotājam.

���� Tā nav mana vaina, mister Holms. Viņa gai�ība vi�siem spēkiem pūlējās izbēgt no publiska skandāla. Viņ� baidījās, ka viņa ģimenes dzīves nesaskaņas var iekļūt valodās. Tas viņam vienmēr derdzies.

��� Vai vietējās varas orgāni ir nodarboju�ies ar lorda Soltaira aizbēg�anas izmeklē�anu?

���� Jā, ser, bet bez jebkādiem panākumiem. Sākumā mēs it kā uztapām uz bēgļu pēdām � mums paziņoja, ka no mūsu stacijas ar rīta vilcienu izbraucis kāds jauns vīrietis ar zēnu. Ta�u vakar vakarā viņus aizturēja Liverpūlē un pārliecinājās, ka viņiem ar �o notikumu nav nekāda sa�kara. Tad es galīgā izmisumā un pēc bezmiega nakts ar pirmo vilcienu braucu pie jums.

���� Līdzko policija nokļuva uz nepareizām pēdām, iz�meklē�ana uz vietas dro�i vien netika sevi�ķi aktīvi tur�pināta?

���� Tā glu�i vienkār�i tika izbeigta.

��� Tātad trīs dienas gāju�as zudumā. Par to tie�ām jā�dusmojas!

���� Jā, atzīstos, jums taisnība.

���� Bet �o mīklu ta�u bija iespējams atrisināt. Es ar prieku stā�os pie �ā darba. Sakiet � vai jums izdevies konstatēt kādu sakaru starp pazudu�o zēnu un vācu valo�das skolotāju?

���� Nekāda sakara starp viņiem nebija.

��� Vai skolotājs pasniedza stundas viņa klasei?

��� Nē, un, cik man zināms, viņ� pat ne reizi nav runājis ar zēnu.

���� Dīvaini, ļoti dīvaini! Vai zēnam bija divritenis?

��� Nē.

���� Un visi pārējie divriteņi ir uz vietas?

���� Jā.

���� Vai jūs esat par to pārliecināts?

���� Pilnīgi pārliecināts.

���������� Ceru, jūs ta�u nedomājat, ka vācietis aizbraucis nakts stundā ar divriteni, turēdams zēnu uz rokām?

���� Protams, ka ne.

���� Tad kā jūs to visu izskaidrojat?

���������� Varbūt viņi paņēmu�i divriteni tikai acu apmānī��anai, noslēpu�i to kaut kur un pa�i gāju�i kājām.

���������� Var jau būt. Ta�u jūs pats sapratīsiet, ka tas ir dī�vains paņēmiens acu apmānī�anai. �ķūnī ta�u atradās arī vēl citi divriteņi?

���� Jā.

���������� Vai tad gudrāk nebūtu bijis noglabāt divus divri�teņus, ja viņ� būtu gribējis vest jūs uz domām, ka viņi aizbrauku�i, nevis gāju�i kājām?

���� Jā, jums taisnība.

����������� Tā tas ir. Nē, �ī teorija nekur neder. Ta�u divriteņa nozu�ana var noderēt par izejas punktu turpmākajai iz�meklē�anai. Galu galā tas nav tāds priek�mets, ko viegli noslēpt vai iznīcināt. Vēl viens jautājums: vai kāds ap�meklēja zēnu aizbēg�anas priek�vakarā?

���� Nē.

���� Varbūt uz viņa vārda pienāca kāda vēstule?

���� Jā, viena vēstule bija.

���� No kā?

���� No viņa tēva.

���� Vai jūs atplē�at savu audzēkņu vēstules?

���� Nē.

���������� Kāpēc tad jūs domājat, ka vēstuli rakstījis viņa tēvs?

����������� Uz aploksnes bija ģerbonis un adrese rakstīta her�coga stūrainajā rokrakstā. Bez tam hercogs pats atcerē�jās, ka rakstījis dēlam.

���� Kad zēns saņēma vēstules pirms �īs?

���� Pēdējās dienās viņ� nesaņēma nevienas.

���� Vai no Francijas viņam rakstīja?

���� Ne reizi.

����������� Jūs, zināms, saprotat, uz ko es tēmēju. Vai nu lordu Soltairu aizvedu�i ar varu, vai viņ� aizbēdzis pēc savas gribas. Pēdējā iespēja liek domāt, ka zēns neriskēja uz tādu soli bez palīdzības no ārpuses. Ja neviens viņu ne�apmeklēja, tad viņu uzmudināju�i ar vēstuli. Tāpēc man svarīgi zināt, ar ko viņ� sarakstījies.

���������� Diezin vai varē�u te jums ko palīdzēt. Cik zināms, viņam rakstīja vienīgi tēvs.

���������� Un tēva vēstule pienāca bēg�anas dienā. Vai tēvam un dēlam bija labas, draudzīgas attieksmes?

����������� Viņa gai�ība nevienu nepagodina ar savu drau�dzību � viņ� aizņemts ar svarīgām valsts lietām, un die�zin vai viņam vispār pieejamas parastās cilvēciskās jūtas. Ta�u pret dēlu viņ� neizturējās slikti.

���� Tomēr ar sirdi zēns bija pilnīgi mātes pusē?

��� Jā.

���� Viņ� pats tā izsacījās?

���� Nē.

���� Kas tad? Hercogs?

���� Kas jums prātā! Protams, ka ne!

���� Kā tad jums tas zināms?

���������� Man da�as reizes gadījies parunāties ar viņa gai�ī�bas sekretāru, misteru D�eimsu Vailderu. Viņ� mani in�formēja par lorda Soltaira noskaņojumu.

���������� Skaidrs. Pie reizes, vai hercoga pēdējo vēstuli at�rada zēna istabā pēc aizbēg�anas?

���������� Nē, viņ� to bija paņēmis līdzi. Bet, mister Holms, vai mums nav laiks doties uz staciju?

���������� Es tūliņ izsauk�u kebu. Pēc stundas ceturk�ņa mēs būsim jūsu rīcībā. Ja gribat telegrafēt uz mājām, mister Haksteibl, tad labāk, ja tur pie jums domātu, ka izmek�lē�ana joprojām turpinās Liverpūlē. Jo, liekas, uz turieni aizbraucis jūsu dzinēj suņu bars? Bet es tikmēr glu�i mie�rīgi bez kavēkļiem pastrādā�u pie pa�ām jūsu skolas dur�vīm, un varbūt nojauta nepiekrāps divus tādus vecus pēdu dzinējus kā jūsu padevīgais kalps un Votsons un mums izdosies kaut ko uzostīt uz vietas.

Vakarā mums uzdvesa spirdzino�ais, dzestrais Derbijas grāfistes gaiss, jo Derbijā atradās doktora Haksteibla iz�daudzinātā skola. Kad mēs piebraucām pie tās, bija jau tum�s. Priek�telpā uz galda gulēja vizītkarte. Sulainis kaut ko pa�ukstēja direktoram, un tas uztraukts pagriezās pret mums.

� Hercogs ir �eit, � viņ� sacīja. � Hercogs un misters

Vailders gaida mani kabinetā. Iesim, d�entlmeņi, es jus

iepazīstinā�u.

Es, protams, jau pēc fotogrāfijām pazinu �o izdaudzi�nāto valstsvīru, ta�u viņ� izskatījās glu�i citāds. Uz pa�klāja pie kamīna stāvēja izmeklēti ģērbies vīrietis ar ma�jestātisku stāju, vāju, �auru seju un kaut kā aplam iz- slietu garu, palīku degunu. Viņ� bija bāls kā nāve, un bālumu sevi�ķi pasvītroja garā, spilgti rudā bārda, caur kuru vīdēja zelta pulksteņķēde uz baltās vestes. Biju�ais ministrs nolūkojās uz mums ar ledainu skatienu. Viņam blakus stāvēja vēl glu�i jauns neliela auguma vīrietis ar kustīgu, nervozu seju un gudrām gai�zilām acīm � kā es nopratu, viņa personiskais sekretārs Vailders. Sarunu sāka viņ�, turklāt bez kavē�anās, visai kategoriskā un pat dzēlīgā tonī:

���� Doktor Haksteibl, es biju pie jums �orīt, bet diem�ēl par vēlu un nevarēju aizkavēt jūsu braucienu uz Lon�donu. Kā man sacīja, jūs esot braucis pēc mistera �erloka Holmsa, lai uzdotu viņam �īs lietas izmeklē�anu. Viņa gai��ība ir pārsteigts, doktor Haksteibl, ka esat iz�ķīries par �ādu rīcību bez iepriek�ējas apsprie�anās ar viņu.

��� Kad es dabūju zināt, ka policija nav guvusi nekādus panākumus . ..

���� Viņa gai�ība nebūt nav par to tik pārliecināts.

���� Bet, mister Vailder �

��� Kā jums zināms, doktor Haksteibl, viņa gai�ība ne�grib, lai �is notikums nonāktu ļau�u valodās. Viņ� domā, ka labāk neiejaukt tanī liekas personas.

��� To viegli izlabot, � nomurmināja pārbiedētais dok�tors. � Misters �erloks Holmss var atgriezties Londonā ar rīta vilcienu.

���� Es negrasos to darīt, doktor! � Holmss ar pieklā�jīgu smaidu viņu pārtrauca. � Ziemeļu gaiss ir tik patī�kams un tik labi ietekmē veselību, ka es nolēmu pa�vadīt da�as dienas �eit un izklaidēties pēc patikas. Vai atradī�u apme�anās vietu zem jūsu jumta vai ciema vies�nīcā, to, protams, jūs pats varat izlemt.

Nelaimīgais doktors bija galīgi apjucis, bet viņu pa�glāba rudbār�a hercoga skanīgais bass, kas nodunēja kā gongs, ar ko aicina pusdienās.

���� Es esmu vienis prātis ar misteru Vailderu, doktor Haksteibl, ka prātīgāk būtu bijis apspriesties ar mani. Ta�u, ja jūs esat misteram Holmsam atklājis visu noti�ku�o, tad no mūsu puses būtu aplam atsacīties no viņa palīdzības. Jums nav ko meklēt ciema viesnīcā, mister Holms, es ar prieku uzņem�u jūs Holdernesholā.

���������� Ļoti pateicos, jūsu gai�ība. Tomēr mūsu lietas inte�resēs man, �ķiet, vajadzēs palikt �eit, notikuma vietā.

����������� Kā vēlaties, mister Holms. Ta�u, ja jums ievajadzē- sies kādu ziņu no manis vai mistera Vaildera, mēs vien�mēr būsim jūsu rīcībā.

����������� Man dro�i vien nāksies apmeklēt Holdernesholu, � Holmss sacīja. � Bet tagad, ser, man gribētos zināt, kā jūs izskaidrojat sava dēla noslēpumaino pazu�anu.

���� Man grūti ko noteiktu atbildēt, ser.

����������� Piedodiet, ja aizskar�u jums nepatīkamu tēmu, bet es citādi nevaru. Vai nedomājat, ka te iejaukta herco�giene?

Cienījamais ministrs brīdi vilcinājās.

���� Nē, to es nedomāju, � viņ� beidzot atbildēja.

���������� Tad gribot negribot nāk prātā cits izskaidrojums: zēnu nolaupīju�i, lai dabūtu izpirk�anas naudu. Vai tādu pieprasījumu neesat saņēmis?

���� Nē, ser.

���������� Vēl viens jautājums, jūsu gai�ība. Man zināms, ka jūs rakstījāt dēlam todien, kad viņ� pazuda.

���� Nē, tas notika iepriek�ējā dienā.

����� Pilnīgi pareizi, bet viņ� saņēma jūsu vēstuli todien.

���� Jā.

���������� Vai �ai vēstulē nebija kaut kas tads, kas viņu uz�trauca un ierosināja domas par bēg�anu?

���� Protams, ka ne, ser!

���� Vai jūs vēstuli aizsūtījāt pats?

Sekretārs iekaisis atbildēja hercoga vietā:

����������� Viņa gai�ība nav paradis personiski nodarboties ar savas korespondences nosūtī�anu. Vēstule bija atstāta kopā ar citām kabinetā uz galda, un es tās visas ieliku pasta somā.

���������� Vai jūs esat pārliecināts, ka arī �ī vēstule bija starp citām?

���� Jā, es to redzēju.

���� Cik vēstuļu jūs uzrakstījāt todien, jūsu gai�ība?

���������� Kādas divdesmit vai trīsdesmit. Man pla�a sarakste. Ta�u, manuprāt, mēs esam mazliet novirzīju�ies sānis.

���� O, nebūt nel � Holmss atsaucās.

���� Es pats ieteicu policijai novirzīt meklētājus uz

Francijas dienvidiem, � hercogs turpināja. � Atkārtoju: es nedomāju, ka hercogiene ietekmējusi dēlu uz tādu ne�prātīgu rīcību, bet viņ�, būdams visai stūrgalvīgs pēc da�bas un noteikti �ā vācie�a uzmusināts, varēja bēgt projām pie mātes. Bet nu mēs atvadīsimies, doktor Haksteibl.

Es jutu, ka Holmsam vēl bezgala daudz jautājumu, ta�u hercogs krasi izbeidza sarunu. �ā augstmaņa izsmalcinā�tais aristokrātisms neļāva viņam apspriest ģimenes lietas ar sve�u personu, un viņ� dro�i vien baidījās, ka ikviens jauns jautājums metīs ne�ēlīgu gaismas staru uz viņa dzīves rūpīgi slēptajiem kaktiņiem.

Tūliņ pēc hercoga un mistera Vaildera aizbrauk�anas mans draugs ierastajā cītībā stājās pie darba.

Zēna istabas rūpīgā apskate nekā nesniedza, vienīgi pilnīgu pārliecību, ka viņ� varēja aizbēgt tikai caur logu. Skolotāja � vācie�a istabā arī neatrada nekādus pierādī�jumus. Vītenāji zem loga nebija izturēju�i viņa svaru, un, apskatīju�i zālienu kabatas lukturī�a gaismā, mēs atradām vietu, kur viņ� nolēcis zemē. Viņa papē�i bija dziļi iespie�du�ies īsajā, sulīgajā zālē, tā bija vienīgā materiālas da�bas liecība, kas vēstīja par �o neparasto bēg�anu naktī.

�erloks Holmss aizgāja, pametis mani vienu, un pār�nāca tikai ap pusnakti. Viņ� nezin kur bija sadabūjis lielu �ā apvidus karti, izklāja to manā istabā uz gultas un no�lika vidū lampu. Tad aizsmēķēja un sāka saspringti pētīt savu ieguvumu, �ad tad parādīdams man interesantākās vietas ar kūpo�ās pīpes dzintara iemuti.

���� �ī lieta aizrauj mani aizvien jo vairāk, Votson, � viņ� teica. � Tanī ir daudz kas interesants. Bet pa�reiz, kad es tikko grasos ķerties pie tās, man gribētos pievērst jūsu uzmanību da�ām ģeogrāfiska rakstura detaļām, kuras izmeklē�anas gaitā var izrādīties diezgan svarīgas. Palū�kojieties uz �o karti! �is tum�ais kvadrāts ir skola. Iespraudīsim te adatu. Te ir �oseja. Tā stiepjas garām sko�lai no austrumiem uz rietumiem, un veselu jūdzi uz abām pusēm tai nav nekādu atzarojumu. Ja mūsu bēgļi būtu bēg�anai izraudzīju�ies ceļu, tad tas ir �is ceļ�.

���� Pareizi.

���� Apstākļi laimīgi sagadīju�ies tā, ka iespējams pār�baudīt, kas noticis tonakt uz �osejas. �eit, kur mana pīpe, no pusnakts līdz pulksten se�iem rītā de�urējis polisme- nis. Kā redzat, tās ir pirmās ceļa jūtis �osejas austrumu daļā. Polismenis ne uz mirkli nav pametis savu posteni un apgalvo, ka noteikti būtu pamanījis pieaugu�u vīrieti ar zēnu, ja viņi būtu gāju�i garām. Es runāju ar viņu �o�vakar, un, manuprāt, uz viņa vārdiem var paļauties. Tā�tad �ī �osejas daļa atkrīt. Tagad paskatīsimies uz to daļu, kas ir rietumu virzienā. Tur ir viesnīca �Rudais vērsis�, kuras saimniece saslimusi. Viņa sūtījusi pēc ārsta uz Mekltonu, bet tas atradies pie cita slimnieka un atbraucis tikai agri no rīta. Viņu gaidot, viesnīcā nav gulēju�i visu nakti un vienā laidā skrēju�i ārā skatīties, vai ārsts ne�brauc. Pēc �o ļau�u vārdiem, neviens nav gājis garām viesnīcai. Ja tic viņiem, tad jāpieņem, ka arī �osejas rie�tumu daļa nerada nekādas �aubas. Tātad bēgļi būs izrau�dzīju�ies kādu citu ceļu.

��� Bet divritenis? � es ieminējos.

���� Jā, divritenis. Tūliņ ķersimies pie tā. Turpināsim savus pārspriedumus. Ja bēgļi nav gāju�i pa �oseju, tad viņi devu�ies uz ziemeļiem vai dienvidiem no skolas, tas ir neapstrīdami. Apsvērsim �os abus pieņēmumus. Uz dienvidiem no skolas ple�as liels lauks, sadalīts sīkos ga�baliņos; katram apkārt no akmeņiem sakrauts �ogs. Braukt ar divriteni tur nav iespējams. Tātad �is pieņē�mums jānoraida. Pievērsīsim uzmanību ziemeļiem. Tur mēs redzam koku puduri, ko dēvē par �Līko birztalu�, un aiz tās jūdzes desmit dziļumā stiepjas purvains līdzenums, Gilmūras tīrelis, kur� tālāk uz ziemeļiem kļūst paugurains. Pa kreisi ir Holderneshola, līdz kurai pa �oseju desmit jūdzes, bet taisnā virzienā caur tīreli tikai se�as. Tīrelis ir vienmuļ�, maz apdzīvots, tanī izklaidus atrodas da�as nelielas lopkopju fermas. Aitas, govis un purva putni � tie ir �ā tīreļa iemītnieki. Tālāk, kā pats redzat, atrodas �esterfīldas �oseja. Tās tuvumā ir da�as koted�as, baz�nīca un viesnīca �Sacīk�u gailis�. Aiz �osejas � augsti un krauji pakalni. Esmu pārliecināts, ka mums jāsāk meklē��ana �eit, ziemeļos.

��� Bet divritenis! � es atkārtoju.

���� Lai paliek divritenis! � Holmss nepacietīgi attrauca. � Labs braucējs nemeklē tikai �oseju. Pa tīreli taciņas no vienas vietas, turklāt tonakt bija gai�a mēnesnīca � Pag! Kas tad tas?

Satraukts klaudziens pie durvīm, un tūliņ istabā ienāca doktors Haksteibls. Viņ� turēja rokā gai�zilu cepurīti ar baltu uz�uvi uz naga.

���� Beidzot mums rokā pierādījums, � viņ� sauca.

� Paldies dievam! Beidzot esam tiku�i uz mūsu zēna pē�dām! Tā ir viņa cepure!

���� Kur to atrada?

���� Orē pie �igāniem, kuri bija ierīkoju�i nometni tīrelī. Viņi to pameta otrdienas rītā. �odien policija negaidīti ieradās pie viņiem un pārmeklēja ori. Tur atrada cepuri.

���� Kā tā nokļuvusi pie viņiem? Ko viņi saka?

���� Visādi izlokās, melo. Zvēr, ka atradu�i cepuri,tīrelī otrdienas rītā. Nē, �ie nelie�i zina, kur atrodas zēns! Pal�dies dievam, visi tagad ir aiz restēm. Bailes no likuma at�raisīs viņiem mēles. Un varbūt ne tikai bailes, bet arī hercoga naudas maks.

���� Nekas, labi vien ir, � Holmss noteica, kad doktors bija izgājis no istabas. � Tas apstiprina manu teoriju, ka tikai meklē�ana tīrelī var sniegt kādus panākumus. Poli�cija nekā nav izdarījusi, vienīgi apcietinājusi �igānus. Pa�skatieties kartē, Votson! Pa tīreli tek strauts. Starp skolu un Holdernersholu tas vietumis pārpurvojies. Laiks pie�turas tik sauss, ka meklēt pēdas citur ir veltīgi, bet pur�vājā mēs varbūt �o to atradīsim. Rīt es ienāk�u pie jums labi agri un mēs pamēģināsim kaut kā noskaidrot �o no�slēpumaino notikumu.

Otrā dienā pamodies, gaismiņai svīstot, es ieraudzīju pie savas gultas Holmsa garo, kalsnējo stāvu. Viņ� bija apģērbies un, sprie�ot pēc visa, jau paguvis izstaigāties.

���� Es izpētīju zālienu un �ķūni ar divriteņiem, � viņ� sacīja, � un tad izstaigājos pa Līko birztalu. Celieties aug�ā, Votson, blakus istabā gaida kakao! Un es palūg�u jūs pasteigties, jo �odien mums daudz kas paveicams.

Mana drauga seja bija pietvīkusi, acis mirdzēja kā cil�vēkam, kur� deg nepacietībā stāties pie iemīļota darba. Tas bija pavisam cits Holmss � mundrs, enerģisks, kas nemaz neatgādināja sevī iegrimu�o, bālo Beikerstrītas sapņotāju. Noskatoties uz viņa saspringto, kūsājo�a spēka pilno augumu, es sapratu, ka mūs gaida rosīga diena.

Ta�u tā sākās ar visrūgtāko vil�anos. Cerību pilni mēs devāmies ceļā pa rūsgano, kūdraino tīreli, kuru krustoja bezgaldaudz aitu iemītu taciņu, un drīzumā nonācām pie gai�zaļa, pārpurvota klajuma, kas izpletās starp skolu un Holdernesas pili. Ja zēns bija bēdzis uz mājām, tad viņ� nevarēja izvairīties no �ā klajuma un te vajadzēja būt gan viņa, gan skolotāja pēdām. Ta�u nekā tāda mēs neat�radām. Mans draugs soļoja gar zaļā sūnekļa malu un, sa�vilcis uzacis, vērīgi aplūkoja katru tum�u punktu uz zaļā sūnu paklāja. Aitu pēdu bija bez skaita, un, nostaigāju�i vēl da�as jūdzes, mēs uzdūrāmies uz govju pēdām. Tas arī bija viss.

��� Pirmā neveiksme, � Holmss noteica, pārlaizdams nīgru skatienu tīrelim. � Rau, kur atkal sūnekļi un starp tiem �aura eja! Skat! Skat! Kas tad tas?

Mēs uznācām uz taciņas, kas vijās kā melna lenta. Tai pa�ā vidū uz mitrās zemes bija skaidri saskatāmi divriteņa riepu nospiedumi.

��� Urā! � es.izsaucos. � Divritenis rokā!

Bet Holmss papurināja galvu, un viņa seja nepauda tik daudz prieka, cik izbrīnu un sasprindzinājumu.

���� Divritenis jau ir, tikai ne īstais, � viņ� sacīja. � Es pazīstu �etrdesmit divus da�ādus divriteņa riepu nospie�dumus. �īs riepas, kā redzat, ir Danlopa firmas ra�ojums, turklāt ar ielāpu. Haidegeram biju�as Palmera firmas rie�pas ar līdzteku svītriņām. To man pastāstīja matemātikas skolotājs Evelings. Tātad te nav braucis Haidegers, bet kāds cits.

���� Varbūt zēns?

���� Ak, ja mēs varētu pierādīt, ka viņam bijis divritenis! Ta�u mums apgalvo pretējo. �īs pēdas, kā pats redzat, nāk no skolas puses.

���� Vai iet skolas virzienā.

���� Nē, dārgais Votson. Pēdējā riteņa iespiedums vien�mēr dziļāks, jo uz to gulstas lielāks svars. Vai redzat? Da�ās vietās tas sakritis ar neskaidrāko priek�ējā riteņa nospiedumu un iznīcinājis to. Nē, �is cilvēks noteikti braucis no skolas. Varbūt viņam nav nekāda sakara ar mūsu meklējumiem, ta�u, pirms dodamies tālāk, iesim atpakaļ pie �īm pēdām.

Tā mēs arī darījām, un pēc divi vai trīs simti jardiem, kur taciņa nogriezās no purvainā klajuma, divriteņa riepu nospiedumi pazuda. Ta�u tālāk taciņu �ķērsoja strauts, un aiz tā pēdas atkal parādījās tur, kur govis nebija pa�guvu�as tās sabradāt. Tad taciņa ieritēja Līkajā birztalā, kura pienāca gandrīz pie pa�as skolas ēkas. Braucējs, acīm redzot, bija devies ceļā no �īs birztalas. Holmss atsē�dās uz akmens un atspieda zodu rokās. Kamēr viņ� tā pil�nīgi nekustīgi sēdēja, es paspēju izsmēķēt divas cigaretes.

���� Nu, kas tur liels, � beidzot noteica mans draugs, � tālredzīgs cilvēks, protams, varētu pārmainīt savam divritenim riepas, lai jauktu pēdas. Sastapties ar noziedz�nieku, kas apveltīts ar tādām paredzē�anas spējām, man būtu liels gods. Atstāsim �o jautājumu neatrisinātu un at�griezīsimies sūnekli, jo tur viss vēl nav izpētīts.

Mēs rūpīgi turpinājām pārpurvotā klajuma apskati un drīz vien tikām atalgoti pēc nopelniem. Holmss pamanīja vēl kādu dumbrainu taciņu un, piegājis pie tās, priecīgi iesaucās. Taisni pa vidu tai stiepās tievas svītriņas kā tele�grāfa stieples. Tie bija Palmera divriteņa riepu nospie�dumi.

���� Re, kur braucis Herr Haidegger! � uzbudināts no�teica Holmss. � Mani secinājumi nemaz nav tik slikti, Votson!

���� Ar ko jūs apsveicu.

��� Ta�u līdz beigām vēl tālu. Lūdzu, nekāpiet virsū uz taciņas! Sekosim �īm pēdām! Kaut kur tām jāizbeidzas.

�ai tīreļa daļā bija daudz dumbrainu vietu, un, lai gan riepu nospiedumi bie�i vien nozuda, mēs ikreiz atkal at�radām tos.

���� Vai ievērojāt, ka te braucējs sācis mīt uz pedā�ļiem? � Holmss vaicāja. � Tas ir pilnīgi skaidri redzams. Paskatieties, te saglabāju�ies priek�ējā un pakaļējā riteņa nospiedumi. Abi ir vienādi skaidri. To var izskaidrot tikai tā, ka braucējs pārvietojis smaguma centru uz stūri, kā to dara sacīkstēs. Ak dievs, viņ� nokritis no divriteņa!

Uz dumbrainās taciņas bija plata un gara svītra. Tālāk varēja saskatīt apavu pēdas, pēc tam atkal parādījās riepu nospiedumi.

���� Ritenis paslīdējis, � es spriedu.

Holmss pacēla no zemes nolauztu irbulenes zariņu. Man par �ausmām dzeltenie ziedi bija ap�ļakstīti ar asinīm. Uz taciņas un irbuleņu krūmiem melnoja sarecēju�u asiņu rūsganie plankumi.

���� Slikti! � Holmss noteica. � Pavisam slikti! Nenā�ciet te, Votson, paejiet tālāk� Ko �eit var saskatīt? Viņ� pakritis ievainots . .. piecēlies � atkal uzsēdies uz divriteņa . .. braucis tālāk. Pa taciņu gājis ganāmpulks. Vai tad bullis būtu viņu nobadījis? Neticami! Ta�u citu pēdu te nav. Uz priek�u, uz priek�u, Votson! Asiņu plan�kumi, riepu nospiedumi � pēc �īm pēdām mēs viņu no�teikti sadzīsim rokā.

Mūsu meklē�ana nevilkās ilgi. Divriteņa pēdas sāka drud�aini svaidīties pa valgi spīdo�o taciņu. Es paraudzī�

jos uz priek�u, un kaut kas pamirdzēja metāla spīdumā irbuleņu bie�ņā. No turienes mēs izvilkām divriteni ar Palmera riepām. Viens pedālis bija saliekts, stūre un priek�ējais ritenis nota�ķīti ar asinīm. Otrpus krūmiem no bie�ņas slējās ārā sai�zābaks. Mēs metāmies uz turieni un ieraudzījām nelaimīgo braucēju � gara auguma bārdainu vīru acenēs, kurām sasists viens stikls. Viņa nāves cēlo�nis bija briesmīgs trieciens, kas bija pār�ķēlis galvas�kausu. Ka viņ� pēc tāda ievainojuma vēl varēja nobraukt vairākus jardus, tas liecināja par viņa pārsteidzo�o vita�litāti un vīri�ķību. Sai�zābakus viņ� bija uzvilcis basās kājās, zem svārkiem rēgojās pid�ama. Nebija �aubu � tas bija vācu valodas skolotājs.

Holmss saudzīgi pagrieza ķermeni uz aug�u un vērīgi aplūkoja to, tad apsēdās un iegrima domās. Raugoties sava drauga satrauktajā sejā, es sapratu, ka �is drausmī�gais atradums nav diezin kā pavirzījis uz priek�u mūsu meklējumus.

���� Lāgā nezinu, ko mums darīt, Votson, � Holmss bei�dzot sacīja. � Man gribētos iet tālāk. Mūsu meklē�ana tā ievilkusies garumā, ka nedrīkstam zaudēt ne stundu laika. No otras puses � jādod ziņa policijai. Vai tad tā var at�stāt �o nelaimīgo!?

���� Uzrakstiet zīmīti, es aiznesī�u.

���� Bet es nevaru iztikt bez jums un jūsu palīdzības! Pag, tur kāds grie� kūdru. Pasauciet viņu �urp, viņ� at�vedīs uz �ejieni policiju.

Es izpildīju Holmsa lūgumu, un viņ� aizsūtīja līdz nā�vei pārbiedēto fermeri ar zīmīti pie doktora Haksteibla.

���� Tātad �orīt, Votson, � atsāka mans draugs, � mēs esam uztapu�i uz divējām pēdām. Vienas atstājis divrite�nis ar Palmera riepām, un jūs redzat, kur tās mūs atve�du�as. Otrs mūsu atklājums � salāpītās Danlopa riepas pēdas. Pirms dosimies pa tām, noskaidrosim, kas mums zināms, un at�ķirsim būtisko no nesvarīgā . .. Vispirms man gribas uzsvērt, ka zēns aizbēdzis no brīvas gribas. Viņ� izlīdis pa logu un aizbēdzis vai nu viens, vai kopā ar kādu sabiedroto. Par to nav �aubu.

Es piekrītot palocīju galvu.

���� Tā. Tagad atgriezīsimies pie nelaimīgā vācie�a. Zēns ir paspējis apģērbties � tātad viņ� gatavojies uz bēg�anu. Vācietis, acīm redzot, ģērbies steigā un tāpēc pametis mā�jas bez zeķēm.

���� Neap�aubāmi.

���� Kas viņu piespieda izlēkt pa logu? Tas, ka viņ� ieraudzīja aizbēgam zēnu. Viņ� gribēja zēnu panākt un atvest atpakaļ. Viņ� paķer savu divriteni, dzenas bēglim pakaļ un iet bojā purvā.

��� Jā, tā apmēram ir.

���� Tagad es nonāku pie visapstrīdamākās savu pār�spriedumu daļas. Lai notvertu mazu zēnu, pieaudzis vī�rietis varēja glu�i vienkār�i skriet viņam pakaļ. Viņ� būtu viegli varējis zēnu panākt. Ta�u vācietis, kur�, pēc dok�tora Haksteibla izteicieniem, ir lielisks riteņbraucējs, rīkojas citādi � steidzas uz �ķūni pēc sava divriteņa. Seci�nājums: viņ� redzēja, ka zēns izmanto laikmetīgāku satik�smes līdzekli par savām pa�a kājām.

���� Citiem vārdiem sakot, kādu divriteni?

���� Restaurēsim bēg�anas ainu līdz galam. Vācietis iet bojā piecu jūd�u atstatumā no skolas � un, ievērojiet, iet bojā nevis no lodes, ko varētu iz�aut arī bērns, bet no ne�ēlīga sitiena pa galvu, kas pa spēkam vienīgi stipram vīrietim. Tātad zēnam bijis ceļa biedrs, un viņi devu�ies projām tik ātri, ka labs riteņbraucējs panācis viņus tikai piektajā jūdzē. Aplūkojot vietu, kur norisinājusies traģē�dija, mēs atklājām govju nagu nospiedumus � neko vairāk. Es apmetu pla�āku loku, soļus piecdesmit, un ne�redzēju nevienas taciņās. Otram riteņbraucējam nav ne�kāda sakara ar slepkavību, jo cilvēku pēdu tur nebija.

���� Holms! � es iesaucos. � Tas ir kas neticams!

���� Bravo! � viņ� noteica. � Izsmeļo�s secinājums. Manā notikumu izklāstā ir kaut kas neticams � tātad es esmu pielaidis kļūdu. Bet jūs pats bijāt visu laiku kopā ar mani un visu redzējāt. Kur es kļūdījos?

��� Varbūt viņ� sadauzīja galvu, krizdams no divri�teņa?

��� Sūneklī, Votson?

��� Es nezinu, ko teikt, Holms.

���� Nekas, nekas, mēs esam uzminēju�i arī grūtākas mīklas. Materiāla pārdomām mums pietiek, jāprot tikai ar prātu izmantot to. Iesim tālāk, Votson. Palmera riepas mums pateica visu, ko varēja. Tagad palūkosimies, kurp mūs novedīs salāpītā Danlopa riepa.

Mēs devāmies pa �īm pēdām, bet drīz mūsu priek�ā sāka slieties ar vir�iem apaugu�i lēzeni pauguri; strauts palika aiz muguras. Tālāk iet nebija nozīmes, jo Danlopa riepu

nospiedumi varēja vest mūs vai nu uz Holdernesas pili, kas pa kreisi slēja pret debesīm savus di�enos torņus, vai uz zemajiem pelēkajiem namiņiem, aiz kuriem, sprie�ot pēc kartes, atradās �esterfīldas �oseja.

Kad mēs bijām tikai da�us soļus atstatu no vecas un visai neizskatīgas viesnīcas ar gaili uz izkārtnes, Holmss pēk�ņi ievaidējās un saķēra mani aiz pleca, lai nepa�kristu. Viņam bija pame�ģījusies kāja, un, kā zināms, �ā�dos gadījumos cilvēks kļūst pilnīgi nespēcīgs. Viņ� ar mokām aizkluburēja līdz viesnīcas durvīm, kur sēdēja plecīgs, melnūksnējs pusmū�a vīrs ar pīpi zobos.

���� Labdien, mister Reiben Heiz, � Holmss sveicināja.

����������� Kas jūs tāds esat, un kā jūs zināt manu vārdu? � vīrs noprasīja, nomērīdams Holmsu ar aizdomu pilnu un ļaunu skatienu.

����������� Jūsu vārds uzrakstīts izkārtnē jums virs galvas, tur�klāt saimnieku jau var vienmēr pazīt. Sakiet � vai jums ratnīcā nav kāda ore?

���� Nē.

���� Es nevaru labo kāju likt pie zemes.

���� Nelieciet, ja nevarat!

���� Bet es nevaru paiet.

���� Leciet uz vienas kājas!

Mistera Reibena Heiza atbildes nebija sevi�ķi laipnas, ta�u Holmss pacieta viņa rupjību ar apbrīnojamu labsir�dību.

����������� Paklausieties, labais draugs, � viņ� sacīja, � jūs ta�u redzat, kāda liksta mani piemeklējusi. Mums tikai vajadzētu notikt galā, bet, kā un ar ko, man viena alga.

���� Man tāpat vienalga, � atteica �is nīgrais subjekts.

����������� Es esmu te ieradies svarīgās darī�anās. Dodiet man savu divriteni, un es jums maksā�u sovrinu par pakal�pojumu.

Saimnieks sāka ausīties:

���� Uz kurieni jums jābrauc?

���� Uz Holdernesu.

����������� Kazi, pie pa�a hercoga viesos? � viesnīcas īpa�nieks izsmejo�i palūkojās uz mūsu ar dubļiem notrieptajām drēbēm.

Holmss labā omā iesmējās:

���� Hercogs saņems mūs ar atplestām rokām.

���� Par ko tad tā?

���� Mēs viņam nesam labas vēstis par pazudu�o dēlu.

Misters Heizs sarāvās:

��� Vai tad sadzinu�i pēdas?

���������� No Liverpūles ziņoja, ka viņ� tur esot manīts. Drīz būs rokā.

Rupjajam, sarainajam ģīmim pārslīdēja pāri kaut kāda ēna. Misters Heizs pēk�ņi atplauka laipnībā.

����������� Man uz hercogu zobs, � viņ� sacīja, � jo es kal�poju pie viņa par ku�ieri un viņ� ļoti slikti izturējās pret mani. Auzu piegādātājs piemelsa viņam par mani pilnas ausis, viņ� man izdeva vilka pasi un pat rekomendāciju neizsniedza. Bet tik un tā man prieks, ka jaunais lords atradies Liverpūlē, un es palīdzē�u nogādāt jums �o labo vēsti uz Holdernesu.

���������� Pateicos, � Holmss atbildēja. � Bet vispirms mēs gribam paēst vakariņas, un pēc tam dodiet mums savu divriteni.

��� Man nav divriteņa.

Holmss parādīja viņam sovrinu.

���������� Es jums saku, divriteņa man nav! Aizbrauksiet ar divjūgu.

���������� Labi, � Holmss bija ar mieru. � Parunāsim par to vēlāk, bet tagad dodiet ko ieēst!

Kad mēs palikām vieni ar plieņakmens plāksnēm izlik�tajā virtuvē, Holmsa kāja pārsteidzo�i ātri pārstāja sāpēt. Diena tuvojās vakaram, mēs bijām izsalku�i un nestei�dzāmies celties aug�ā no galda. Holmss, domās iegrimis, vairākas reizes klusēdams piegāja pie loga. Aiz tā varēja redzēt ar visādiem lū�ņiem piegāztu pagalmu. Vienā stūrī atradās kalve, kur strādāja nosmulējies nīgrs pusaudzis, otrā � zirgu stallis. Pēc vienas �ādas apskates Holmss atkal atsēdās pie galda, bet tad, skaļi izsaukdamies, pie�trūkās kājās.

���������� Rokā, Votson, rokā! � viņ� sauca. � Nu man viss skaidrs! Votson, jūs redzējāt �orīt govju pēdas purvā?

���� Redzēju.

���� Kur?

���������� Visur. Gan sūneklī, gan uz takas, gan tur, kur na�baga Haidegers bija noslēdzis rēķinus ar dzīvi.

���������� Pareizi. Bet tagad, Votson, pasakiet � vai daudz govju patrāpījās jums ceļā?

���� Es neredzēju nevienas govs.

���������� Dīvaini, Votson! Visur govju pēdas, bet pa�u govju nekur nav. Vai nav savādi?

���� Jā, patie�ām.

��� Tagad sasprindziniet atmiņu un papūlieties atcerē�ties, kā izskatījās �īs govju pēdas uz taciņas!

���� Jā, atceros.

���� Atceraties? Da�reiz tās izskatījās �ādi, � un viņ� sakārtoja uz galda maizes drupatas: � lūk, tā: � : : : : : Da�reiz tā: � :.:.:. Un vietumis tā: � .:.:.:. Atcera�ties?

���� Nē.

���� Bet es atceros un varu to apzvērēt. Nekas, mēs vēl tur atgriezīsimies un pārbaudīsim uz vietas. Vai man prāts bija aptum�ojies, vai, ka es neizdarīju tūliņ atbilsto��us secinājumus!?

� Kādus secinājumus?

���� Ka tās ir apbrīnojamas govis, kuras var iet jebkurā gaitā: gan rik�os, gan auļos, gan soļos! Pieminiet manus vārdus, Votson, �is slīpētais izdomājums nav pa spēkam lauku viesnīcniekam! Pagalmā neviena nav, tikai tas puika kalvē. Iesim izlūkos un paskatīsimies, kā tur iz�skatās!

Pussagruvu�ajā stallī stāvēja divi nopinkoju�ies, netīrīti zirgi. Holmss pacēla vienam pakaļkāju un skaļi iesmējās:

���� Pakavi veci, bet piesisti nesen. Pakavi veci, bet nag�las jaunas. Sī lieta jāpieskaita pie klasiskajām � to tā ir pelnījusi. Un nu ieskatīsimies kalvē!

Darbā aizņemtais pusaudzis nelikās par mums ne zinis. Es redzēju, ka Holmss a�i aplūko visu ar dzelzs lū�ņiem un skaidām pieblīvēto kalvi. Pēk�ņi aizmugurē atskanēja soļi � un mēs ieraudzījām saimnieku. Biezās uzacis bija saplūdu�as vienā līnijā virs dusmās dego�ajām acīm, melnūksnējā seja krampjaini raustījās.

Viņ� turēja rokā īsu, ar dzelzi apkaltu rungu un tu�vojās ar tik draudo�u izskatu, ka es nopriecājos, sataus�tījis kabatā revolveri.

���� Policijas kurti! � viņ� uzkliedza mums. � Kas jums te meklējams?

���� Ap�ēlojieties, mister Reiben Heiz! � Holmss vienā mierā atsaucās. � Var vēl nodomāt, ka jūs baidāties, kaut tikai mēs patie�ām te kaut ko neatrastu.

Ar lielu piepūli Heizs savaldījās un savieba lūpas ne�īstā smaidā, kas man likās vēl baigāks par viņa pirmī�tējo nikno sejas izteiksmi.

���������� Lūdzu, meklējiet vien! Ko atradīsiet, tas piederēs jums, � viņ� sacīja. � Tikai man nepatīk, kad sve�i ļau�dis bez atļaujas prasī�anas izok�ķerē manu pagalmu, tā�pēc, mister, jo ātrāk jūs samaksāsiet tēriņu un lasīsieties projām, jo labāk.

���� Nedusmojieties, mister Heiz, � Holmss viņu mieri�nāja. � Mēs tikai gribējām apskatīt jūsu zirgus, bet, �ķiet, es arī kājām varē�u aiziet. Līdz Holdernesai ta�u nav tālu?

��� No �ejienes līdz pa�iem pils vārtiem jūdzes divas, ne vairāk. Rau, pa to ceļu, pa kreisi.

Viņ� izvadīja mūs no pagalma ar drūmu skatienu.

Mēs nebijām necik tālu pagāju�i, kad Holmss apstājās pirmajā ceļa līkumā, no kura mūs nevarēja vairs redzēt.

���� Tas bija kā bērnu rotaļā, kur sauc �karsts, karsts�, ja tuvojas mērķim, � viņ� sacīja. � Jo tālāk es esmu no viesnīcas, jo kļūst aizvien aukstāk. Nē, aiziet no �ejienes vēl par agru!

��� Esmu pārliecināts, ka �is Reibens Heizs visu zina. Savu mū�u neesmu redzējis tik slepkavīgu mūli!

���� Vai ne? īsts slepkavnieks! Un zirgi, un kalve? Jā, �is �Sacīk�u gailis� ir interesanta vietiņa. Pavērosim, kas tur īsti notiek, tikai piesardzīgi, paslepus.

Aiz mums slējās lēzens, ar pelēkiem laukakmeņiem no�kaisīts paugurs. Kad mēs sākām kāpt pa nogāzi aug�up, es pametu acis uz Holdernesas pusi un pēk�ņi ieraudzīju ri�teņbraucēju, kas drāzās �urp.

���� Pieliecieties, Votsoņ! � Holmss uzsauca, smagi uz�spiedis roku man uz pleca. Mēs tikko paguvām noslēpties aiz akmens, kad braucējs pa�āvās garām. Divriteņa sacel�tajos putekļu mākoņos pavīdēja bāla, uztraukta seja, kurā ik vaibsts pauda �ausmas: vaļēja mute, stings pārbīlī izbo�lītu acu skatiens. Tā bija nejēdzīga mūsu vakarējā pazi�ņas � �vītā D�eimsa Vaildera karikatūra.

��� Hercoga, sekretārs! � Holmss izsaucās. � Ātrāk, Votson! Palūkosimies, kas viņam te vajadzīgs!

Lēkādami pa akmeņiem, mēs devāmies aug�up pa no�gāzi un ieraudzījām no turienes viesnīcas durvis. Vaildera divritenis bija piesliets pie sienas. Mājā nemanīja nekādas kustības, pa logiem neviens nelūkojās ārā. Saule slīdēja lejup aiz Holdernesas augstajiem torņiem, pār līdzenumu lēni nolaidās krēsla. Drīz vien briesto�ajā tumsā no rat- nīcas izripoja divri�i ar abās pusēs iedegtiem lukturiem, un pēc da�ām minūtēm auļojo�s zirgs aiztrauca divri�us mums garām �esterfildas virzienā.

���� Kā to lai saprot, Votson?

���� Izskatās pēc bēg�anas.

���� Divri�i un tikai viens sēdētājs, ciktāl man izdevās saskatīt. Ta�u tas nebija misters D�eimss Vailders, jo pa�skat, kur viņ� stāv.

Spilgti apgaismotā durvju �etrstūra vidū melno ja sek�retāra augums. Pastiepis kaklu, sekretārs vērās tumsā, it kā ko gaidīdams. Pēc brītiņa atskanēja soļi uz ceļa. Dur�vju gai�ajā laukumā pavīdēja vēl kāda ēna, durvis aizvē�rās, un viesnīca atkal iegrima tumsā. Tad kādā no aug��stāva logiem atspīdēja lampas gaisma.

���� Dīvaini apmeklētaji �im �Sacīk�u gailim�, � Holmss piezīmēja.

���� Ieeja bārā no otras puses.

���� Pareizi. �ie abi dro�i vien nav parastie apmeklētāji, bet saimnieka viesi. Bet kas �ai migā meklējams misteram D�eimsam Vailderam, turklāt tik vēlā stundā? Ar ko viņ� �eit norunājis sastap�anos? Riskēsim, Votson, paskatīsi�mies uz viņiem tuvāk!

Mēs nonācām lejā uz ceļa un pielavījāmies pie viesnī�cas durvīm. Vaildera divritenis joprojām stāvēja piesliets pie sienas. Holmss uzrāva sērkociņu, apgaismoja pakaļējo riteni un apmierināts nokrek�ķējās, kad ieraudzīja ielāpu uz Danlopa riepas. Logs, kurā dega lampa, atradās taisni virs mums.

���� Jāieskatās tur kaut vai ar vienu aci. Votson, ja jūs ļausiet man pakāpties uz jūsu muguras un pats piesliesie- ties pie sienas, tad es kaut kā mēģinā�u to izdarīt.

Pēc mirkļa Holmss jau stāvēja uz maniem pleciem un tūliņ pat nolēca zemē.

���� Iesim, mans draugs, � viņ� sacīja. � �odien pietiek. Mēs esam izdarīju�i visu iespējamo. Netērēsim velti laiku, ceļ� līdz skolai nav nekāds īsais.

Kamēr mēs abi noguru�i gausi soļojām pa tīreli, Holmss neizmeta gandrīz ne vārda un, neiegriezies skolā, devās uz Mekltonas staciju sūtīt telegrammas. Pēc tam es dzir�dēju, ka viņ� mierināja skolotāja traģiskās nāves satriekto doktoru Haksteiblu, un jau vēlā naktī ieraudzīju viņu savā istabā � tikpat mundru un spēka pilnu kā pagāju�ā rītā.

���� Viss norit jauki, mīļais draugs, � viņ� sacīja.

� Varu jums apsolīt, ka rītvakar �is noslēpums būs atri�sināts.

Otrā dienā vienpadsmitos no rīta mēs ar Holmsu soļo�jām pa izdaudzināto Holdernesas īvju aleju. Sulainis sa�ņēma mūs pie lepnajām Elizabetes laika parādes durvīm un ieveda viņa gai�ības kabinetā. Tur mēs ieraudzījām misteru D�eimsu Vailderu. Viņ� izturējās neuzkrīto�i, pie�klājīgi, bet viņa �audīgās acis un seja, kas nemitīgi raus�tījās, joprojām pauda bailes.

���������� Jūs. gribat sastapt hercogu? Diem�ēl viņa gai�ība slikti jūtas. Viņu ļoti satrieku�as traģiskās ziņas. Mēs va�kar saņēmām doktora Haksteibla telegrammu, kurā teikts par jūsu atklājumu.

���� Man nepiecie�ams sastapt hercogu, mister Vailder.

���� Bet viņ� nenāks ārā no savas Istabas.

���� Tad es ie�u pie viņa.

���� Viņ� ir gultā.

���� Es tomēr pastāvu uz sastap�anos.

Holmsa ledainais bezierunu tonis pārliecināja sekretāru, ka strīdēties ir veltīgi.

���� Labi, mister Holms, es pieteik�u jūs.

Pēc kādas pusstundas hercogs ienāca kabinetā. Seja vēl pelēkāka, pleci bezspēcīgi noslīgu�i � viņ� �ķita stipri novecojis kop� aizvakardienas. Izmeklētā pieklājībā palocījies, viņ� atsēdās atzveltnī.

���� Es klausos, mister Holms.

Bet mans draugs cie�i vērās sekretārā, kas stāvēja bla�kus savam patronam.

���������� Jūsu gai�ība, es varētu runāt brīvāk, ja mistera Vail�dera te nebūtu.

Sekretārs kļuva bālāks un uzmeta Holmsam niknu ska�tienu.

���� Ja jūsu gai�ība vēlas �

���������� Jā, jā, atstājiet mūs vienus � Nu, mister Holms, kas jums ir man sakāms?

Mans draugs nogaidīja, kamēr durvis aiz sekretāra aiz�vērās.

����������� Jūsu gai�ība, � viņ� iesāka, � mēs ar kolēģi, dok�toru Votsonu, dzirdējām no doktora Haksteibla, ka jūs esat izsolījis atlīdzību naudā par �ā mīklainā notikuma at�risinā�anu. Man gribētos dzirdēt to no jums pa�a.

���� Tā tas ir, mister Holms.

���� Ja man pareizi pateikts, jūs esat paredzējis pieci tūksto�i mārciņu tam, kas norādīs, kur atrodas jūsu dēls.

���� Pilnīgi pareizi.

����������� Un vēl tūkstoti tam, kas nosauks personu vai perso�nas, kuras tur viņu ieslēgtu.

���� Pilnīgi pareizi.

���������� Tur, protams, domāti ne tikai nolaupītāji, bet arī tie, kas izplānoju�i nolaupī�anu.

����������� Jā, jā! � hercogs nepacietīgi iesaucās. � Ja jūs uzminēsiet �o mīklu, mister �erlok Holms, jumā nevaja�dzēs sūdzēties par manu skopumu.

Mans draugs saberzēja rokas, un tas mani pārsteidza, jo es līdz �im pazinu viņu kā cilvēku ar pieticīgām pra�sībām.

����������� Vai tā ir jūsu �eku grāmatiņa, kas tur uz galda? � viņ� prasīja. �Lūdzu jūsu gai�ību izrakstīt man �eku par se�i tūksto�i mārciņām! �eku ar pārvedumu uz Oksford- strītas banku, kur atrodas mans teko�ais rēķins.

Hercogs izslējās krēslā un nomērīja manu draugu ar ledainu skatienu.

���������� Vai jūs jokojat, mister Holms? Vai tā ir piemērota tēma asprātībai?

����������� Kas jums prātā, jūsu gai�ība! Es esmu tik nopietns kā vēl nekad.

���� Ko tad tas nozīmē?

���������� Tas nozīmē, ka es saņem�u pelnītu atlīdzību. Man zināms, kur atrodas jūsu dēls, un es zinu cilvēkus � pa�reizāk sakot, cilvēku �, kas tur viņu aiz atslēgas.

Hercoga rudā bārda �ķita uzliesmojam kā uguns nāves bālajā sejā.

���� Kur ir mans dēls? � viņ� ar pūlēm Izrunāja.

���������� Viesnīcā �Sacīk�u gailis�, divu jūd�u atstatumā no jūsu parka vārtiem. Vismaz viņ� tur bija vakar.

Hercogs atlaidās pret krēsla atzveltni.

���� Ko jūs apvainojat?

�erloka Holmsa atbilde pārsteidza mani. Viņ� strauji paspēra soli uz priek�u un pieskārās ar roku hercoga plecam:

����������� Es apvainoju jūs. Un tagad, jūsu gai�ība, esiet tik laipns un izsniedziet man �eku par se�i tūksto�i mārci�ņām!

Es nekad neaizmirsī�u, kā hercogs uzlēca kājās un krampjaini savēcināja rokas, it kā cenzdamies noturēties uz bezdibeņa malas. Tad, ar pārcilvēcīgu gribas spēku

saucis palīgā savu aristokrātisko savaldību, viņ� atkal atsēdās pie galda un aizsedza seju ar rokām. Tā pagāja vairākas minūtes.

���� Kas jums īsti zināms? � nelaimīgais beidzot vaicāja, nepaceldams galvu.

��� Es redzēju jūs vakar vakarā kopā ar dēlu.

���� Kas vēl to zina bez jūsu drauga?

���� Es nevienam nekā neesmu teicis.

Hercogs ar trīco�iem pirkstiem paņēma spalvu un at�vēra �eku grāmatiņu.

���� Es turē�u savu vārdu, mister Holms. Jūs saņemsiet apsolīto �eku, lai gan �ī nauda tiks samaksāta par vēstīm, kas man nesu�as tikai bēdas. Izsolīdams atlīdzību, es ne�domāju, ka notikumi ievirzīsies �ādās sliedēs. Tomēr ceru, mister Holms, ka jūs un jūsu draugs esat saprātīgi ļaudis?

���� Nesaprotu, ko jūs gribat ar to teikt, jūsu gai�ība.

���� Labi, runāsim atklātu valodu, mister Holms. Ja �is incidents visos sīkumos zināms tikai jums, tad tas lai arī paliek starp mums. Esmu jums parādā divpadsmittūksto� mārciņas, vai ne?

Holmss pasmaidīja un papurināja galvu:

���� Baidos, jūsu gai�ība, ka to nav tik viegli nokārtot, kā pirmajā acu uzmetienā �ķiet. Kādam ta�u jāatbild par skolotāja noslepkavo�anu.

���� Bet D�eimss tur nav vainīgs! Viņam nevar uzkraut visu vainu. Slepkavība � tā ir �ā nezvēra � �ā nelie�a roku darbs, kura pakalpojumus D�eimsam bija tā nelaime izmantot.

���� Es turos pie tiem ieskatiem, jūsu gai�ība, ka cilvē�kam jāuzņemas vismaz morāla atbildība par savas rīcības sekām, ja viņ� nostājies uz noziedzības ceļa.

���� Morāla � jā, mister Holms, tur nav �aubu, bet ne�lieciet viņam atbildēt likuma priek�ā. Cilvēku nevar sodīt par slepkavību, pie kuras viņ� pat klāt nav bijis, par slepkavību, kas izraisījusi viņā ne mazāku sa�utumu kā manī. Līdzko viņ� par to izdzirdēja, tā neizturēja sirds�apziņas pārmetumus un tūliņ man atzinās, un tai pa�ā mirklī pārtrauca visus sakarus ar slepkavu. Mister Holms, glābiet viņu, glābiet! Es jūs lūdzu, glābiet viņu!

Hercoga aristokrātiskā savaldība bija viņu pametusi pilnīgi. Augstmanis �audījās pa kabinetu ar sa�ķobītu seju, krampjaini mētādams rokas. Beidzot viņ� saņēmās, atkal apsēdās pie galda un sacīja:

���� Es protu pareizi novērtēt to, ka esat ieradu�ies vis�pirms pie manis. Tad apspriedīsim vismaz, kas jādara, lai mazinātu baismīgo skandālu.

���� Labi, � Holmss piekrita, � bet tad, jūsu gai�ība, mums jābūt atklātiem līdz galam. Es darī�u visu, kas ma�nos spēkos, ja skaidri zinā�u visus apstākļus. Cik saprotu, jūsu vārdi attiecināmi uz misteru D�eimsu Vailderu, � tātad jūs apgalvojat, ka viņ� nav slepkava?

���� Jā, slepkavam izdevies aizbēgt.

�erloks Holmss atturīgi pasmaidīja:

���� Jūsu gai�ībai, acīm redzot, nav zināmi mani necilie nopelni �ai jomā, citādi jūs nedomātu, ka no manis tik viegli var aizbēgt. Vakar pulksten vienpadsmitos naktī misters Reibens Heizs arestēts Cesterfīldā pēc mana norā�dījuma. Turienes policijas priek�nieks man to �orīt pazi�ņoja. Es saņēmu viņa telegrammu, pirms iznācu no skolas.

Hercogs atmetās pret krēsla atzveltni un izbrīnā vērās manā draugā.

���� Vai tad ir kādas robe�as jūsu iespējām, mister Holms! � viņ� izsaucās. � Tātad Reibens Heizs arestēts? Par to varētu tikai priecāties; bet vai tas kaut kā neat�sauksies uz D�eimsa likteni?

���� Uz jūsu sekretāra likteni?

���� Nē,'ser, uz mana dēla likteni.

Nu bija Holmsa reize brīnīties

��� Jāatzīstas, jūsu gai�ība, ka nekas tāds man nebija nācis prātā. Man jālūdz, lai jūs paskaidrotu to tuvāk.

���� Es neko neslēp�u. Jums taisnība: vienīgi pilnīga vaļ�sirdība, lai cik tā moko�a man, var atvieglot �ausmīgo stāvokli, kādā mūs abus novedusi D�eimsa skaudība un greizsirdība. Jaunības gados, mister Holms, es mīlēju tā, kā mīl tikai reizi mū�ā. Es piedāvāju savu roku �ai lēdijai, bet viņa noraidīja piedāvājumu, baidīdamās, ka �ādas laulības sabojās manu karjeru. Ja viņa būtu dzīva, es ne�būtu precējis nevienu citu. Bet viņa nomira, atstādama man bērnu, un es loloju to un gādāju par viņu mātes piemiņas dēļ. Es nevarēju atklāti atzīt D�eimsu par savu dēlu, bet viņ� baudīja vislabāko izglītību un pieaudzis pa�stāvīgi dzīvoja pie manis. Viņ� nejau�i atklāja manu no�slēpumu un kop� tā laika visādi centās izmantot savas dēla tiesības, biedēdams mani ar noslēpuma atklā�anu. Viņa uzturē�anās Holdernesā bija zināmā mērā par iemeslu tam, ka mēs ar sievu iz�ķīrāmies. Un kas pats briesmīgākais � D�eimss jau kop� pirmās dienas nīstin nīda manu mazo dēlu, manu likumīgo mantinieku. Jūs jautāsiet, kāpēc, par spīti tam visam, es tomēr paturēju D�eimsu savā pajumtē. Mana atbilde ir tāda: es redzēju D�eimsā viņa māti un pacietu visu viņas dēļ. Ne tikai ar sejas pantiem, bet ar kustībām un runas veidu viņ� pastā�vīgi izsauca man atmiņā savas mātes mīļo tēlu. �ķirties no viņa bija pāri maniem spēkiem. Ta�u beidzot es sāku bai�dīties, ka viņ� kaut ko nenodara Arturam � lordam Sol- tairam, un aizsūtīju zēnu uz doktora Haksteibla internātu.

D�eimss pārvaldīja manu mui�u un tādā kārtā iepazinās ar Heizu, kur� bija mans nomnieks. �is cilvēks bija rūdīts nelietis no sākta gala, bet dīvainā kārtā viņi tapa draugi ar D�eimsu. Jāsaka gan, es vienmēr biju novērojis D�eim- sam slieksmi uz sliktu sabiedrību. Sadomājis nolaupīt lordu Soltairu, viņ� padarīja Heizu par savu sabiedroto. Jūs atceraties, ka es aizsūtīju Arturam vēstuli bēg�anas priek�vakarā? D�eimss bija attaisījis aploksni un ielicis tur zīmīti, lūgdams Arturu gaidīt viņu vakarā netālu no skolas me�malā, ko dēvē par Līko birztalu. Zēns ieradās uz sastap�anos, jo zīmīte bija rakstīta it kā hercogienes vārdā. D�eimss atbrauca ar divriteni, kā vēlāk pats at�zinās, un iegalvoja Arturam, ka māte ilgojas pēc viņa, atrodas netālu tīrelī un ka pusnaktī Arturu birztalā gai�dīs pavadonis ar zirgu. Nelaimīgais zēns iekrita �inīs slaz�dos. Viņ� ieradās birztalā noteiktā laikā, kur viņu gaidīja Heizs jā�us, ar poniju pie pavadas. Kā vēlāk noskaidro�jās � D�eimss dabūja to zināt tikai vakar �, viņiem dzinu�ies pakaļ. Heizs iesitis vajātājam vairākas reizes ar rungu pa galvu, un tas miris no ievainojuma. Heizs atve�dis Arturu uz viesnīcu, novietojis aug�stāvā un licis viņu uzraudzīt misis Heizai, � viņa ir labsirdīga sieviete, bet pilnīgi pakļāvusies savam brutālajam vīram.

Tāds bija stāvoklis pirms divām dienām, mister Holms, kad mēs ar jums sastapāmies. Es zināju par visu notiku�o tikpat maz kā jūs. Ja jūs jautāsiet man, kas spieda D�eimsu uz �ādu rīcību, es atbildē�u: viņa naidā pret lordu Soltairu bija kaut kas akls, fanātisks. D�eimss uz�skatīja, ka visiem maniem īpa�umiem jāpāriet viņa rokās, un nevarēja mierīgi runāt par mūsu līdz �im pastāvo�a�jiem manto�anas likumiem. Tomēr viņ� rīkojās ne vien aiz nesaprātīga naida, bet arī aiz smalka aprēķina. Viņ� pieprasīja, lai savā testamentā novēlu viņam kā manto�jumu visas manas mui�as par spīti majorātam, un tad viņ� atdos man Arturu. Viņ� ļoti labi zināja, ka nekad neno- do�u viņu policijai. Tādi bija D�eimsa nodomi, bet tie pa�lika tikai nodomi, jo notikumi attīstījās tik strauji, ka viņam neizdevās tos īstenot.

Jūs atradāt nogalināto Haidegeru un reizē ar to pārvil�kāt svītru �im ļaunprātīgajam plānam. D�eimsu sagrāba bailes, kad viņ� dzirdēja par skolotāja nāvi. Mēs dabū�jām par to zināt vakar �ai pa�ā kabinetā, kur mums ienesa doktora Haksteibla telegrammu. Tā D�eimsu tā samulsi�nāja, viņ� bija tik satriekts, ka neskaidrā nojauta, kas mani visu laiku mocīja, pārvērtās pārliecībā, un es apvai�noju viņu visā notiku�ajā. Viņ� vaļsirdīgi atzinās un tū�liņ sāka lūgt mani nogaidīt dienas trīs, lai viņa neģēlī�gais sabiedrotais varētu paglābties. Es piekāpos, kā esmu piekāpies vienmēr un visur, un tad D�eimss steidzās uz viesnīcu brīdināt Heizu un palīdzēt viņam aizbēgt. Iet uz turieni dienas laikā man nebija iespējams, jo tad rastos visādas baumas, tāpēc nogaidīju tumsu un tad steidzos pie sava dārgā Artura. Zēns bija sveiks un vesels, bet jūs ne�varat iedomāties, cik drausmīgi viņu bija ietekmējusi slepkavība, kas notika viņa acu priek�ā. Atceroties doto vārdu, es ar sa�ņaugtu sirdi atstāju Arturu vēl uz trim dienām viesnīcā misis Heizas gādībā. Ziņot par visu poli�cijai, neizdodot slepkavu, nebija iespējams, jo Heiza arests pazudinātu manu nelaimīgo D�eimsu.

Jūs pastāvējāt uz abpusēju vaļsirdību, mister Holms, tad atļaujiet man atgādināt jūsu solījumu. Es jums izstās�tīju visu, neko neslēpdams, neko nemīkstinādams. Esiet arī jūs vaļsirdīgs pret mani!

���� Labi, jūsu gai�ība, � Holmss atbildēja. � Vispirms man jāsaka jums, ka likuma priek�ā jūsu stāvoklis ir ār�kārtīgi nopietns. Jūs slēpāt kriminālnoziegumu, jūs palī�dzējāt aizbēgt slepkavam, jo skaidrs, ka naudu viņa bēg��anai D�eimss Vailders ņēma no jūsu kabatas.

Hercogs klusēdams nolieca galvu.

��� Jā, stāvoklis visai nopietns. Bet, manuprāt, tas, kā jūs izturējāties pret savu jaunāko dēlu, ir vēl vairāk no�sodāms. Atstāt viņu uz trim dienām �ai laupītāju midzenī!

���� Man apzvērēja . . .

��� Vai tad var paļauties uz tādu cilvēku zvērestiem! Vai jūs esat pārliecināts, ka viņu neaizvedīs noslēpt kaut kur tālāk? Noziedzīgajam vecākajam dēlam par prieku jūs bez kādas vajadzības pakļaujat briesmām pilnīgi ne�vainīgu bērnu! Nē, jūsu rīcība nav attaisnojama!

Lepnais Holdernesas lords nebija paradis noklausīties tādas pamācības pats savā pilī. Viņa augstā piere tum�i pietvīka, ta�u sirdsapziņa piespieda klusēt.

��� Es jums palīdzē�u, bet ar vienu noteikumu: pasau�ciet sulaini, un lai viņ� izpilda manu rīkojumu.

Hercogs, ne vārda neteicis, piespieda elektriskā zvana pogu. Istabā ienāca sulainis.

���� Jums dro�i vien būs patīkami dzirdēt, ka lords Sol�tairs atradies, � Holmss viņu uzrunāja. � Hercogs vēlas, lai jūs nekavējoties sūtāt pēc viņa ekipā�u uz viesnīcu �Sacīk�u gailis� . . . Un tagad, � Holmss turpināja, kad sulainis, priekā starodams, bija izskrējis no kabineta, � nodro�ināju�i nākotni, mēs varam pielaidīgāk izturē�ties pret neseno pagātni. Tā kā taisnība ir uzvarējusi, es kā neoficiāla persona neatrodu, ka būtu nepiecie�ams zi�ņot policijai visu to, ko esmu atklājis. Heizs � tas ir kas cits. Viņu gaida karātavas, un es pirksta nepakustinā�u, lai viņu glābtu. Vai viņ� atklās jūsu noslēpumu vai ne, to es nezinu un pareģot neuzņemos, bet jūsu gai�ība neap��aubāmi var iedvest viņam, ka lieka izrunā�anās nav viņa interesēs. Policijā Heizu apvainos, ka viņ� zēnu nolaupījis, cerot uz izpirk�anas naudu. Ja tur neviens nemēģinās rakties dziļāk, es neredzu nekādas vajadzības viņus uz�mudināt uz to. Ta�u man gribas aizrādīt jūsu gai�ībai, ka mistera D�eimsa Vaildera ilgāka uzturē�anās �eit ne pie kā laba nevedīs.

���� To es zinu pats, mister Holms, un mums jau ir iz�lemts, ka viņ� uz visiem laikiem pametīs Holdernesu un dosies meklēt laimi uz Austrāliju.

���� Sādā gadījumā, jūsu gai�ība, ja D�eimss Vailders ir bijis strīdusābols starp jums un jūsu sievu, vai nebūtu labi, ja jūs pamēģinātu saderēt mieru ar hercogieni un uzsākt ģimenes dzīvi no jauna?

��� To es arī esmu nokārtojis, mister Holms, un �orīt aizrakstīju hercogienei.

���� Tad, � Holmss pieceldamies sacīja, � mēs ar draugu varam sevi apsveikt ar to, ka mūsu neilgā uzturē��anās pie jums nesusi tik labus augļus. Man noskaidro�jams tikai vēl viens jautājums. Heiza zirgi bija apkalti tā, ka to pēdas varēja noturēt par govju nagu nospiedumiem. Kas viņu samācījis tā rīkoties � varbūt misters Vailders?

Hercogs mirkli klusēja, saspringti savilcis uzacis. Tad viņ� atvēra durvis uz blakus istabu, kas atgādināja īstu muzeju, pieveda mūs pie vitrīnas un norādīja uz rakstu zem stikla.

��ie pakavi,� � tā mēs lasījām, �atrasti, atrokot cie�tok�ņa valni Holdernesā. Tie domāti zirgiem, bet izkalti �ķelta govs naga veidā. Acīm redzot, Holdernesas mag�nāti, kas viduslaikos nodarbojās ar laupī�anu, pielietoju�i �o paņēmienu, lai nojauktu pēdas pakaļdzinējiem.�

Holmss pacēla stikla vāku un, apslapējis pirkstu, pār�vilka ar to pāri kādam pakavam. Uz pirksta palika tum�s plankums � purva dūņas vēl nebija paspēju�as pilnīgi sa�ūt.

��� Pateicos, � viņ� sacīja, aiztaisīdams vitrīnu. � Tas bija otrais punkts, kas mani �eit tik ļoti ieinteresēja.

���� Un pirmais?

Holmss pārlocīja �eku uz pusēm un rūpīgi noglabāja kabatas grāmatiņā.

��� Es neesmu bagāts, � viņ� teica, iebāzdams grāma�tiņu dziļāk svārku iek�ējā kabatā.

� Laikam gan man vajadzēs braukt, � Holmss ieminējās pie brokastgalda.

���� Braukt? Uz kurieni?

���� Uz Kingspailendu Dartmūrā.

Tas mani nepārsteidza. Daudz dīvaināk �ķita tas, ka Holmss līdz �im nebija izrādījis vēlē�anos izpētīt �o ārkār�tējo notikumu, par kuru runāja visa Anglija. Vakardienu mans draugs aizvadīja, staigādams �urpu turpu pa istabu, savilcis uzacis un zemu noliecis galvu, vienā laidā smēķē�dams jo stipru melnu tabaku un izlikdamies pilnīgi ne�dzirdam manus jautājumus vai piezīmes. Nule pienestās avīzes viņ� pavir�i pārlūkoja un iesvieda kaktā. Un to�mēr, par spīti viņa klusē�anai, es zināju, kas nodarbina viņa domas. Patlaban publikas uzmanības centrā bija tikai viens notikums, kas varēja dot pietiekami vielas viņa ana�lītiskajam prātam, � noslēpumainā kārtā nozudu�ais fa�vorīts, kam vajadzēja piedalīties sacīkstēs Veseksas kausa izcīņā, un traģiski bojā gāju�ais treneris. Un, kad Holmss pēk�ņi pavēstīja man, ka dosies uz Kingspailendu, kur bija norisinājusies traģēdija, tad es nebiju pārsteigts, jo sen jau to gaidīju.

��� Es labprāt brauktu jums līdzi, ja vien varētu cerēt, ka nebū�u par traucēkli, � es teicu.

���� Dārgais Votson, jūs izdarīsiet man lielu pakalpo�jumu, ja pavadīsiet mani �ai braucienā. Turklāt domāju, ka jūsu laiks nebūs zemē nomests, jo, sprie�ot pēc tā, kas jau zināms, �is gadījums liekas būt izcili interesants. Brauksim tūliņ uz Padingtonas staciju, mēs vēl paspēsim noķert vilcienu! Ceļā es jūs iepazīstinā�u ar visiem sīku�miem. Jā, lūdzu, paņemiet līdzi savu lielisko karalauka binokli, tas var mums noderēt.

Stundu pēc mūsu sarunas mēs jau sēdējām pirmās kla�ses kupejā un vilciens traucās uz Ekseteras pusi. Mana drauga kalsnējā seja saspringtā uzmanībā bija nolieku�sies pār avīzēm, kuras viņ� bija nule nopircis stacijā. Beidzot � Rīdinga jau bija palikusi tālu aiz muguras � viņ� pabāza pēdējo avīzi zem sēdekļa un pasniedza man cigare�u etviju.

��� Mēs ātri braucam, � viņ� piezīmēja, skatīdamies te pulkstenī, te logā. � Piecdesmit trīs ar pusi jūdzes stundā.

��� Es neredzēju nevienas ceļa zīmes, kas norādītu at�tālumu.

���� Es arī ne, bet atstatums starp telegrāfa stabiem �ai līnijā ir se�desmit jardu, tā ka ātrumu aprēķināt nav grūti. Jūs, protams, zināt par D�ona Strekera nogalinā�anu un Sudraba Pakava pazu�anu?

���� Zinu to, kas bija rakstīts avīzēs.

���� Tas ir tāds gadījums, kad māksla loģiski domāt jā�izlieto nevis jaunu faktu meklē�anai, bet rūpīgai jau zi�nāmo faktu analīzei un atlasei. �ī traģēdija, ar ko esam sadūru�ies, ir tik neparasta un mīklaina un saistīta ar tik daudzu cilvēku likteņiem, ka policija, burtiski, pārslogota ar versijām, minējumiem un pieņēmumiem. Pats grūtākais ir izlobīt no dīku skaidrotāju un reportieru izdomu un pie- gudrojumu jūkļa neap�aubāmus un neapgā�amus faktus. Kad būsim tos noskaidroju�i, tad varēsim uz tiem dibināt savu teoriju un noteikt, kādi momenti �ai lietā ir galvenie. Otrdien vakarā es saņēmu divas telegrammas � no Sud�raba Pakava īpa�nieka pulkve�a Rosa un no inspektora Gregori ja, kam uzdota izmeklē�ana. Abi lūdz manu palī�dzību.

��� Otrdien vakarā! � es iesaucos. � Un �odien jau ceturtdiena! Kāpēc jūs nebraucāt jau vakar?

���� Es pielaidu kļūdu, dārgais Votson. Diem�ēl ar mani tas notiek daudz bie�āk, nekā domā tie, kas mani pazīst tikai no jūsu atstāstiem. Es glu�i vienkār�i nespēju noti�cēt, ka Anglijas labāko rik�otāju var tik ilgi noslēpt, tur�klāt tādā klajā apvidū kā Ziemeļdartmūra. Vakar es vai ik mirkli gaidīju ziņojumu, ka zirgs atrasts un ka tā no�laupītājs ir D�ona Strekera slepkava. Bet pagāja diena, pagāja nakts, un vienīgais fakts, kas nācis klāt, ir Ficroja Simpsona apcietinā�ana. Es sapratu, ka jāsāk rīkoties. Bet tomēr man tāda sajūta, ka vakardiena nav veltīgi aiz�vadīta.

���� Vai jums ir kāda versija?

���� Nē, bet es izlobīju pa�us svarīgākos faktus. Es tūliņ jums tos pastāstī�u. Pats labākais paņēmiens tikt pie lie�tas būtības ir � izstāstīt visus tās apstākļus kādam citam. - Turklāt jūs diezin vai varēsiet man palīdzēt, ja nezināsiet tos faktus, kas patlaban mūsu rīcībā.

Es atlaidos spilvenos, kūpinādams cigāru, un Holmss, paliecies uz priek�u un uzskatāmības labad vilkdams ar tievo, garo pirkstu pa plaukstu, sāka izklāstīt notikumus, kuri mūs piespieda doties �ai braucienā.

���� Sudraba Pakavs, � viņ� iesāka, � ir Dārguma un Līksmes dēls un sava izdaudzinātā tēva cienīgs. Patlaban viņam pieci gadi. Nu jau trīs gadi, kop� viņa laimīgais īpa�nieks, pulkvedis Ross, iegūst sacīkstēs visas balvas. Kad notika nelaime, Sudraba Pakavu uzskatīja par gal�veno favorītu sacīkstēs par Veseksas kausu; uz viņu slē�dza derības trīs pret vienu. Viņ� ir publikas mīlulis un vēl ne reizi nav pievīlis savu cienītāju cerības. Pat ja kopā ar viņu sacīkstēs piedalīju�ies pa�i labākie Anglijas zirgi, uz viņu liktas milzu summas. Tāpēc saprotams, ka ir daudz cilvēku, kuru interesēs nepieļaut, lai Sudraba Pa�kavs pienāk nākamo otrdien pie mērķa kā uzvarētājs. To, zināms, ļoti labi saprot arī Kingspailendā, kur atrodas pulkve�a Rosa zirgu treniņu ferma. Favorītu rūpīgi ap�sargā. Viņa treneris D�ons Strekers nokalpojis pie pulk�ve�a divpadsmit gadus � piecus kā �okejs, kamēr nav pārsniedzis noteikto svaru. Savus pienākumus viņ� alla� izpildījis teicami un bijis uzticams kalpotājs. Viņam trīs palīgi, jo ferma maza � tikai �etri zirgi. Nakti viens zirgu puisis de�urē stallī, pārējie guļ staļļaug�ā. Visi trīs pilnīgi uzticami pui�i. D�ons Strekers ar sievu dzīvo ne�lielā koted�ā kādus divsimt jardus no zirgu staļļa. Algu pulkvedis maksā labu, bērnu Strekeriem nav, saimniecību vada kalpone. Kingspailendas apkārtne klaja un neapdzī�vota, tikai uz ziemeļiem pusjūdzes atstatumā kāds Tevisto- kas būvuzņēmējs uzcēlis da�as vasarnīcas slimīgiem vai tiem, kas vēlas baudīt dziedino�o Dartmūras gaisu.Tevis- toka ir rietumos, divu jūd�u atstatumā, bet otrpus līdze�numa tāpat divu jūd�u atstatu ir Keipltona, lorda Bekvo- tera mui�a, kur arī ir zirgu ferma. Zirgu tur daudz vairāk nekā Kingspailendā; pārvaldnieks � Sailess Brauns. Ap �īm apdzīvotajām vietām jūdzēm tālu stiepjas ar krūmiem aizaugu�i līdzenumi, kuros �ad tad ieklīst �igāni. Tāda ir

tā vieta, kurā nakti no pirmdienas uz otrdienu norisināju�sies drāma.

Iepriek�ējā vakarā zirgus, kā parasts, trenēju�i un pel�dināju�i, bet deviņos vakarā stalli aizslēgu�i. Divi zirgu pui�i aizgāju�i uz trenera namiņu paēst vakariņas, bet tre�ais, Neds Hanters, palicis de�urēt stallī. Tūliņ pēc de�viņiem kalpone īdita Bakstere atnesusi viņam vakariņas: aitas gaļu ar ķiploku mērci. Neko dzeramu viņa nav ņēmusi līdzi, jo stallī ir krāns un nakts de�urants drīkst dzert tikai ūdeni. Meitene iededzinājusi lukturi, jo biezē�jusi krēsla un taciņa vedusi cauri irbuleņu krūmājam. Jar�dus trīsdesmit no staļļa uz taciņas no tumsas izniris cil�vēks un uzsaucis, lai viņa pagaida. Luktura dzeltenajā gaismā viņa ieraudzījusi vīrieti, pēc visa sprie�ot, d�entl�meni pelēkā tvīda uzvalkā, ar getrām kājās un smagu nūju rokā. Viņ� bijis ļoti bāls un nervozs. Meitene no�spriedusi, ka viņ� ir gadus trīsdesmit vai trīsdesmit piecus vecs.

�Vai jūs nepateiktu, kur es atrodos?� viņ� jautājis. �Es jau domāju, ka nāksies pārgulēt klajā laukā, kad ierau�dzīju jūsu luktura gaismu.�

�Jūs esat Kingspailendā, pie pulkve�a Rosa staļļa,� meitene atbildējusi.

�Patie�ām? Kāda laime!� viņ� izsaucies. �Viens zirgu puisis dro�i vien pavada nakti stallī, vai ne? Un jūs lai�kam nesat viņam vakariņas? Jūs ta�u nebūsiet tik lepna, ka atteiksieties no jaunas kleitas?� Viņ� izvilcis no ka�batas salocītu papīra lapiņu. �Nododiet to tūliņ zirgu pui�sim, un jums būs visgreznākā kleita, kādu vien var no�pirkt par naudu.�

Sve�inieka uztraukums nobiedējis meiteni, viņa metu�sies pie lodziņa, pa kuru vienmēr pasniegusi zirgu puisim vakariņas. Lodziņ� bijis vaļā, un Hanters sēdējis pie gal�diņa. Meitene tikko paguvusi pavērt muti, lai pastāstītu par notiku�o, kad sve�inieks jau atkal bijis klāt.

�Labvakar,� viņ� teicis, ielūkodamies lodziņā. �Man ar jums darī�anas.�

�Kādas jums var būt darī�anas ar mani?� zirgu puisis pikti atsaucies.

�Tādas, no kurām jums arī var kas atkrist. Divi jūsu zirgi, Sudraba Pakavs un Bajards, piedalās Veseksas kausa izcīņas sacīkstēs. Atbildiet man tikai uz da�iem jautāju�miem, es parādā nepalik�u. Vai tiesa, ka svars, ko var panest Bajards, ļauj viņam aizsteigties priek�ā Sudraba Pakavam par simt jardiem piecu apļu skrējienā un ka jūs pats esat derējis uz viņu?�

�Ak, tad jūs �itā!� izsaucies zirgu puisis. �Es jums tū�liņ parādī�u, kā mēs saņemam izspiegotājus!�

Viņ� skrējis palaist vaļā suni, kalpone metusies uz mā�jām, bet atskatījusies un ieraudzījusi, ka sve�inieks iebā�zis galvu lodziņā. Kad Hanters izdrāzies ar suni, sve�i�nieka vairs nav bijis, un, kaut viņi ar kalponi apskrēju�i visas ēkas un piebūves, sve�ais bijis, kā ūdenī iekritis.

��� Pag! � es pārtraucu Holmsu. � Kad Hanters iz�skrēja ar suni pagalmā, vai viņ� atstāja staļļa durvis vaļā?

���� Teicami, Votson, teicami! � Mans draugs pasmai�dīja. � �is jautājums man likās tik svarīgs, ka es vakar aizsūtīju uz Dartmūru telegrammu. Nē, zirgu puisis aiz�slēdzis durvis. Un lodziņ� ir tik �aurs, ka pa to neviens nevar ielīst. Kad pārējie atgriezu�ies no vakariņām, Han�ters aizsūtījis vienu paziņot notiku�o trenerim. Strekers gan mazliet uztraucies, bet nekādu lielu nozīmi notiku�a�jam nav pie�ķīris. Tomēr, acīm redzot, ba�as nav devu�as viņam miera, jo vienos naktī misis Strekere redzējusi, ka vīrs ģērbjas. Viņ� paskaidrojis, ka raizējas par zirgiem un grib paskatīties, vai viss kārtībā. Viņa lūgusi vīru neiet, jo dzirdējusi, ka lietus sitas pret rūtīm, bet Strekers uzmetis lietus mēteli un izgājis. Misis Strekere pamodu�sies septiņos no rīta. Vīrs vēl nav bijis atgriezies. Viņa steig�us apģērbusies, pasaukusi kalponi, un abas devu�ās uz stalli. Durvis biju�as vaļā, Hanters gulējis ar galvu uz galda pilnīgā nemaņā, favorīta stiliņ� tuk�s, no trenera ne vēsts. Tūliņ uzmodināju�i pārējos zirgu pui�us, kas gulēju�i staļļaug�ā. Tie ir jauni pui�i, miegs viņiem ciets, nakti viņi neko nav dzirdēju�i. Hanters, acīm redzot, at�radies stipru narkotisku vielu ietekmē. Abas sievietes, ne�varēdamas no viņa nekā uzzināt, steigu�ās meklēt pazu�du�os. Viņas vēl aizvien cerēju�as, ka treneris aiz kaut kādiem apsvērumiem izvedis zirgu agrā pastaigā. Uzkā�pu�as paugurā aiz koted�as, no kurienes viss labi pārre�dzams, viņas favorīta vietā pamanīju�as citu priek�metu, kas licis viņām nodrebēt nelaimes nojausmā.

Kādu ceturtdaļjūdzi no staļļa uz irbuleņu krūma bijis uzmests Strekera lietus mētelis, ko vējiņ� plivinājis. Pie�skrēju�as pie krūma, sievietes ieraudzīju�as aiz tā nelielu graviņu un tanī nelaimīgā trenera līķi. Viņa galva bijusi sadragāta ar kādu smagu priek�metu, uz gurna brūce � gar�, �aurs griezums ar kaut ko ārkārtīgi asu. Viss lieci�nājis par to, ka Strekers izmisīgi turējies pretī uzbrucē�jam, jo viņa labajā rokā bijis sa�ņaugts nazītis, līdz spa�lam asinīs, bet kreisajā � melnsarkani svītrots kaklauts, kur�, pēc kalpones vārdiem, bijis ap kaklu sve�iniekam, kas vakarā ieradies pie staļļa. At�ilbu�ais Hanters arī apstiprinājis, ka tas ir sve�ā kaklauts. Viņ� bijis pārlieci�nāts, ka sve�ais kaut ko iebēris ēdienā, kad pienācis pie loga, un tādējādi stallis palicis bez sarga. Neskaitāmās pē�das dubļos liktenīgajā gravā norādīju�as, ka Sudraba Pa�kavs tur bijis cīņas laikā un pēc tam nozudis. Kaut arī pulkvedis Ross izsolījis lielu atlīdzību tam, kas sniegs par zirgu kādas ziņas, un visi pa Dartmūru klaiņājo�ie �igāni nopratināti, pagaidām no Sudraba Pakava nav ne ziņas, ne miņas. Un beidzot: Hantera vakariņu atlieku pārbaude pierādījusi, ka ēdienam pievienota krietna deva opija, ka�mēr pārējie Kingspailendas iemītnieki ēdu�i vakariņās to pa�u bez kādām ļaunām sekām. Tie ir galvenie fakti, ja atmetam visus neskaitāmos minējumus un izdomājumus. Tagad pastāstī�u, ko darījusi policija. Inspektors Grego�ri js, kam uzdota izmeklē�ana, ir enerģisks vīrs. Būtu viņu daba apveltījusi vēl ar iztēli, viņ� Varētu sasniegt augstā�kās detektīvmākslas virsotnes. Ieradies notikuma vietā, viņ� tūliņ atradis un apcietinājis cilvēku, uz kuru kritu�as aizdomas. So cilvēku atrast nebija grūti, jo viņ� tai ap�vidū labi pazīstams. Tas ir Ficrojs Simpsons � no labas dzimtas, baudījis teicamu izglītību, bet paspēlējis visu savu mantu sacīkstēs, pēdējā laikā pelnījies kā starpnieks Londonas sporta klubos. Viņa piezīmju grāmatiņā pierak�stītas vairākas derības līdz piectūksto� mārciņām pret fa�vorītu. Kad viņu apcietināju�i, viņ� atzinies, ka ieradies Dartmūrā, cerēdams iegūt ziņas par Kingspailendas zir�giem un par otru favorītu, ērzeli Nebēdnieku, kas atrodas Keipltonas stallī Sailesa Brauna uzraudzībā. Viņ� nebūt nav mēģinājis noliegt, ka bijis pirmdienas vakarā Kings�pailendā, bet apgalvo, ka bez kāda ļauna nolūka, vienīgi vēlēdamies saņemt ziņas no pirmavotiem. Kad viņam pa�rādīju�i kaklautu, viņ� stipri nobālējis un nekādi nav va�rējis paskaidrot, kā �is kaklauts gadījies nogalinātajam rokā. Simpsona slapjās drēbes liecina, ka viņ� nakti sali�jis, un viņa zarainā nūja ar svina uzgali var būt tas iero�cis, ar ko trenerim cirstas briesmīgās brūces. No otras puses, viņam pa�am nav ne skrambiņas, bet Strekera asi�ņainais nazis ir neapstrīdama liecība, ka vismaz viens no uzbruku�ajiem bandītiem ir dabūjis ciest. Tas īstenībā ir viss; un, ja jūs, Votson, varēsiet man �eit palīdzēt, bū�u ļoti pateicīgs.

Es ar lielu interesi noklausījos Holmsa skaidro un lo�ģisko stāstījumu. Kaut gan nu visi fakti man bija zināmi, es nevarēju atrast starp tiem kāda sakara vai pakļaut tos citu citam.

���� Vai nevar tā būt, � es ierosināju, � ka Strekers pats sevi ievainojis, raustoties krampjos, ko rada galvas�kausa pieres daļas smadzeņu bojājumi?

���� Pilnīgi iespējams, � Holmss atbildēja, � bet tad ap�sūdzētais zaudē vienu no galvenajiem pierādījumiem, kas runā viņam par labu.

���� Un tomēr, � es turpināju, � es nekādi nevaru sa�prast policijas hipotēzi.

���� �ai gadījumā var atrast visai svarīgus iebildumus pret jebkuru hipotēzi. Cik saprotu, policija uzskata, ka Ficrojs Simpsons, iebēris opiju Hantera vakariņās un at�slēdzis stalli ar kaut kur sadabūtu atslēgu, ir aizvedis zirgu, kuru, acīm redzot, nolēmis nolaupīt. Iemauktu stallī nav bijis � Simpsons, acīm redzot, uzmaucis tos zirgam galvā. Atstājis staļļa durvis vaļā, viņ� vedis zirgu pa ta�ciņu caur krūmiem, un tur vinu sastapis vai panācis treneris. Izcēlies kautiņ�; Simpsons iedragājis trenerim galvaskausu, pats nedabūdams ne skrambiņas no trenera na�a, ar ko tas aizstāvējies. Tad zaglis aizvedis zirgu un kaut kur noslēpis vai zirgs aizbēdzis un klejo pa tuk�āju. Tā policija iztēlojas �o notikumu, un, lai cik neticama �ī versija, pārējās vēl mazāk ticamas. Līdzko ieradīsi�mies Dartmūrā, es to pārbaudī�u � cita līdzekļa es ne�redzu, lai iekustinātu �o lietu.

Jau krēsloja, kad iebraucām Tevistokā, mazā pilsētiņā, kas rēgojās kā ābols uz vairoga pa�ā pla�ās Dartmūras plakankalnes centrā. Uz platformas mūs saņēma stalts gai�matis ar lauvas krēpēm, kuplu bārdu un skadru zilo acu skatienu un vidēja auguma eleganti ģērbies d�entl�menis, enerģisks, ar nelielu koptu vaigu bārdu un mo�nokli acī. Tie bija inspektors Gregorijs, kura vārds kļuva aizvien pla�āk pazīstams Anglijā, un sportists un med�nieks pulkvedis Ross.

���������� Man prieks, ka esat ieradies, mister Holms, � pulk�vedis sacīja. � Inspektors ir darījis visu iespējamo, bet, lai atriebtu par nelaimīgā Strekera nāvi un atrastu Sud�raba Pakavu, es gribu izdarīt arī neiespējamo.

��� Vai zināms kaut kas no jauna? � Holmss apvai�cājās.

���� Diem�ēl ar izmeklē�anas rezultātiem pagaidām nav ko lepoties, � inspektors atbildēja. � Jūs, protams, gri�bēsiet redzēt notikuma vietu. Brauksim, kamēr nav satum- sis, aprunāties varēsim ceļā. Ekipā�a gaida.

Pēc brītiņa mēs ērtā, elegantā ekipā�ā braucām pa sen�laicīgās, gleznainās pilsētiņas ielām. Inspektors Giegorijs aizrautīgi stāstīja Holmsam par saviem apsvērumiem un secinājumiem. Holmss klusēja, tikai �ad tad ko ievaicājās. Pulkvedis Ross nepiedalījās sarunā; viņ� sēdēja, atlaidies pret atzveltni, sakrustojis rokas uz krūtīm un pārvilcis platmali pār acīm. Es ar interesi klausījos abu detektīvu sarunā, lai gan Gregorija versiju Holmss bija jau man pastāstījis vilcienā.

���� Cilpa drīz savilksies ap Ficroja Simpsona kaklu, � Gregorijs nobeidza. � Es personiski domāju, ka viņ� ir noziedznieks. No otras puses, gribot negribot jāatzīst, ka visi pierādījumi pret viņu ir netie�i un ka fakti var atspē�kot mūsu secinājumus.

���� Un Strekera nazis?

��� Mēs nosliecāmies uz domām, ka Strekers pats sevi ievainojis krizdams.

���� Tādas domas izsacīja arī mans draugs Votsons ceļā uz �ejieni. Ja tā, tad �is apstāklis runā par ļaunu Simpso- nam.

���� Protams. Viņa kabatās mēs neatradām nazi, viņam nav arī ne vismazākās skrambiņas uz miesas. Ta�u pierā�dījumi pret viņu ļoti stipri. Viņ� bija augstākā mērā iein�teresēts, lai favorīts nozustu; neviens cits nevarēja saindēt zirgu puisi; nakti viņ� bija pamatīgi salijis, viņ� bija ap�bruņojies ar pamatīgu rungu, un, beidzot, viņa kaklauts bija ie�ņaugts nelaiķa rokā. Manuprāt, pierādījumu pie�tiek, lai sāktu prāvu.

Holmss pagrozīja galvu.

���� Izveicīgs aizstāvis neatstās no jūsu pierādījumiem ne tik, cik melns aiz naga, � viņ� sacīja. � Kāpēc Simpso- nam vajadzēja vest zirgu ārā no staļļa? Ja viņ� gribēja kaut ko ar zirgu izdarīt, tad kāpēc nedarīja to uz vietas? Un atslēga � vai tad pie viņa atrada atslēgu? Kādā aptiekā viņam pārdevu�i opiju? Un, beidzot, kur Simpsons, pirmo reizi ieradies Dartmūrā, var noglabāt zirgu � un vēl tādu kā Sudraba Pakavs? Pie reizes, ko viņ� saka par to papīru?

���� Saka, tā esot bijusi asignācija desmit mārciņu vēr�tībā. Viņa makā patie�ām tādu atrada. Arī uz jūsu pārē�jiem jautājumiem nav nemaz tik grūti atbildēt. Simpsons nav �eit pirmo reizi � vasaru viņ� divas reizes bijis Te- vistokā. Opiju viņ� dro�i vien atvedis no Londonas. At�slēgu viņ� aizmetis. Un zirgs dro�i vien guļ beigts kādā no pamestajām raktuvēm.

���� Ko viņ� saka par kaklautu?

���� Atzina, ka tas ir viņa, bet daudzina, ka esot to kaut kur pazaudējis tovakar. Ta�u tagad noskaidrojies vēl kāds apstāklis, kas var paskaidrot, kāpēc viņ� aizvedis zirgu līdzi.

Holmss sāka ausīties.

���� Mēs uzzinājām, ka apmēram jūdzi no slepkavības vietas pārnak�ņoju�i �igāni. No rīta viņi devu�ies tālāk. Ja nu pieņemam, ka Simpsonam bijusi noruna ar �igā�niem, tad pats no sevis rodas secinājums, ka viņ� vedis zirgu pie �igāniem, kad viņu panācis treneris, un ka tagad Sudraba Pakavs ir �igānu rokās. Vai ne?

���� Tas pilnīgi ticams.

���� Visu plakankalni tagad pārmeklē, lai dabūtu rokā �os �igānus. Bez tam es pārbaudīju visus zirgu staļļus un �ķūņus desmit jūd�u rādiusā no Tevistokas.

��� Tuvumā ta�u ir vēl viena ferma, kur audzē sacīk�u zirgus?

���� Pilnīgi pareizi, un �o apstākli nedrīkst izlaist no acīm. Tā kā viņu favorīts Nebēdnieks ir otrais preten�dents uz Veseksas kausu, tad Sudraba Pakava pazu�ana ir Nebēdnieka īpa�niekam ļoti izdevīga. Pirmkārt, ir zināms, ka Keipltonas treneris Sailess Brauns noslēdzis vairākas svarīgas derības uz �īm sacīkstēm, otrkārt, ar nabaga Stre- keru viņ� nekad draugos nav bijis. Mēs, protams, apska�tījām viņa zirgu stalli, bet nekā neatklājām, kas norādītu uz Keipltonas trenera līdzdalību noziegumā.

��� Un arī nekā, kas norādītu uz Simpsona sakariem ar Keipltonas fermu?

���� Absolūti nekā.

Holmss iesēdās dziļāk sēdeklī, un saruna aptrūka.

Pēc da�iem mirkļiem mūsu ekipā�a apstājās ceļa malā pie glīta sarkanu ķieģeļu namiņa ar platu nojumi virs lieveņa. Aiz namiņa viņpus aploka bija redzama ēka ar pelēku dakstiņu segumu. Līdz pa�am apvārsnim stiepās viļņains līdzenums, ko sedza brūni zeltainās, dzeltējo�ās papardes, tikai tālu dienvidos slējās Tevistokas smailie jumti, bet rietumos rēgojās rindā sastāju�ies Keipltonas fermas namiņi. Mēs visi izlēcām no ekipā�as, bet Holmss palika sē�am, iegrimis domās, raudzīdamies kaut kur uz priek�u. Es pieskāros viņam pie elkoņa, viņ� sarāvās un kāpa ārā.

���� Atvainojiet, � viņ� uzrunāja pulkvedi Rosu, kur� neizpratnē viņu uzlūkoja, � es sāku par kaut ko domāt.

Viņa mirdzo�ās acis un satraukums lika man noprast, ka viņ� ir tuvu mīklas atrisinājumam, lai gan man nebija jausmas par viņa domu gaitu.

���� Jūs dro�i vien vispirms gribēsiet apskatīt notikuma vietu, mister Holms? � Gregorijs ieteicās.

���� Man gribas vispirms ieiet namiņā un precizēt da�us sīkumus. Strekeru ta�u ienesa �eit, vai ne?

���� Jā, viņ� patlaban novietots aug�stāvā.

���� Viņ� kalpojis pie jums diezgan ilgi, pulkvedi?

���� Jā, un es vienmēr biju ar viņu apmierināts.

��� Nogalinātā kabatas dro�i vien jau apskatītas, in- spektor?

��� Visi atrastie priek�meti ir viesistabā. Ja vēlaties, varat iepazīties ar kabatu saturu.

���� Jā, pateicos.

Viesistabā mēs apsēdāmies pie apaļa galda, inspektors atslēdza seifu un nolika priek�ā mums vaska sērkociņu kārbiņu, divas collas garu sveces galiņu, svēdrainu koka pīpi, ādas tabakas maku ar pusunci presētas tabakas, sud�raba pulksteni ar zelta ķēdi, piecus zelta sovrinus, zīm.uļa alumīnija uzgali, vairākus papīrus un nazi ar ziloņkaula spalu un ļoti tievu nelokāmu tērauda asmeni ar iespiestu fabrikas marku �Vaiss un Co, Londona�.

���� Ļoti interesants nazis, � Holmss sacīja, vērīgi aplū�kodams to. � Sprie�ot pēc sakaltu�ajām asinīm, tas pats nazis, kas bijis nogalinātajam rokā. Ko jūs par to teiksiet, Votson? �ādi na�i ir jūsu specialitāte.

���� Tas ir hirurģisks instruments, ar to operē kataraktu.

���� Es jau tā domāju. Smalks asmens, domāts vissmalkā�kajām operācijām. Vai nav dīvaini, ka cilvēks, iedams aizsargāties no zagļiem, paķer tādu līdzi, it sevi�ķi, ja ņem vērā, ka nazis nav saliecams?

��� Asmenim uz gala parasti uzmaukts korķa gabaliņ�, mēs to atradām līķa tuvumā, � inspektors paskaidroja. � Strekera sieva stāsta, ka nazis vairākas dienas atradies kumodē, bet nakti aizejot Strekers paņēmis to līdzi. Nav jau nekāds dro�ais ierocis, bet laikam cita nav bijis pie rokas.

���� Pilnīgi iespējams. Kas tie par papīriem?

���� Trīs apmaksāti rēķini par sienu. Pulkve�a Rosa vēs�tule ar da�ādiem rīkojumiem. Un tas ir rēķins par trīs�desmit septiņām mārciņām piecpadsmit �iliņiem no �uvē�jas, m-me Lazerjē no Bondstrītas, uz Viljama Derbi�ira vārda. Misis Strekere sacīja, ka Derbi�irs esot vīra draugs un �ad tad viņam pienāku�as vēstules uz Strekeru adresi.

��� Misis Derbi�iras gaume prasa daudz naudas, � Holmss piezīmēja, aplūkodams rēķinu. � Divdesmit divas ginejas par vienu tērpu nav nieka lieta. Nu, tas laikam būtu viss, dosimies uz nozieguma vietu.

Mēs iznācām no viesistabas, un gaitenī kāda sieviete pa�spēra soli tuvāk un pieskārās inspektoram pie svārku piedurknes. Viņas bālā, vājā seja pauda pārdzīvotās �ausmas.

��� Vai jūs viņus atradāt? Notvērāt? � Viņas balss aiz�rāvās.

���� Pagaidām vēl ne, misis Strekere. Bet te, lūk, no Lon�donas ieradies misters Holmss, mēs ceram ar viņa palī�dzību noziedzniekus notvert.

��� Mēs laikam nesen esam tiku�ies Plimutā, misis Stre�kere, atceraties, banketā? � Holmss uzrunāja viņu.

���� Nē, ser, jūs maldāties.

��� Patie�ām? Man gan �ķiet, ka tā bijāt jūs. Jums bija tēraudzils zīda tērps ar strausa spalvām.

���� Man nekad nav bijis tāda tērpa, ser!

��� Nu, tad esmu pārskatījies, � un Holmss atvainojies sekoja inspektoram.

Taciņa pēc pāris minūtēm noveda mūs caur irbuleņu krūmiem pie graviņas, kurā bija atrasts līķis. Gravas kraujā auga kupls irbuleņu cers, kurā torīt misis Stre�kere un kalpone bija pamanīju�as Strekera lietus mēteli.

���� Vēja laikam pirmdien nebija, � Holmss ieteicās.

���� Vēja gan ne, toties stiprs lietus.

���������� Tātad vēj� nevarēja mēteli te uzmest, to kāds bija nolicis.

���� Jā, mētelis bija kārtīgi salocīts.

���������� Zināt, tas ir ļoti interesanti! �eit ir daudz pēdu. Kop� pirmdienas te apgrozīju�ies daudzi ļaudis.

���� Mēs staigājām tikai pa ma�u. Tā bija noklāta �eit.

� Teicami.

���������� Somā man ir sai�zābaki, kas tovakar bija kājās Stre- keram un Simpsonam, un nozagtā zirga pakavs.

���� Dārgais inspektor, jūs esat pārspējis pats sevi!

Holmss paņēma somu, nokāpa lejā un pievirzīja ma�as

gabalu tuvāk centram. Tad viņ� nogulās uz tās un, atspie�dis zodu rokās, vērīgi aplūkoja izdangātos mālus.

���� Ahā! � viņ� pēk�ņi iesaucās. � Kas tad tas?

Viņ� turēja pirkstos vaska sērkociņu, tik aplipu�u dub�ļiem, ka pirmajā acu uzmetienā to varēja noturēt par za�riņu.

����������� Nesaprotu, kā es varēju palaist to garām, � inspek�tors sapīcis noteica.

���������� Nav nekāds brīnums! Sērkociņ� bija dziļi iemīts zemē. Es to pamanīju tikai tāpēc, ka meklēju.

���� Kā? Jūs zinājāt, ka atradīsiet te sērkociņu?

���� Es neizslēdzu tādu iespēju.

Holmss izņēma sai�zābakus no somas un sāka salīdzināt ar zemē iespiestajām pēdām. Tad viņ� pameta gravu un līda aug�up, pa�ķirdams krūmus. � Vairāk nekādu pēdu nav, � inspektors aizrādīja. � Es visu pārbaudīju jo rū�pīgi simt jardu rādiusā.

����������� Tad es negribu būt nepieklājīgs un nesāk�u atkārtoti visu pārbaudīt, � Holmss sacīja. � Man tikai gribas, ka�mēr vēl nav satumsis, pastaigāt mazliet pa klajumu, lai labāk orientētos rīt. Pakavu es paņem�u līdzi, varbūt tas nesīs man laimi.

Pulkvedis Ross, kur� ar nepacietību sekoja Holmsa no�svērtajai un metodiskajai rīcībai, ieskatījās pulkstenī.

����������� Jūs, inspektor, esiet tik laipns un brauciet man līdzi. Es gribu ar jums . apspriesties. Mani patlaban nodarbina domas, ko darīt ar sacīk�u dalībnieku sarakstiem. Manu�prāt, mūsu pienākums pret publiku prasa, lai izsvītrojam Sudraba Pakavu.

���������� Nekādā gadījumā! � Holmss kategoriski noteica. � Lai paliek!

Pulkvedis palocījās.

���� Esmu ārkārtīgi pateicīgs par padomu, ser. Kad beig�siet iepazī�anos ar apkārtni, jūs sastapsiet mūs nelaimīgā Strekera namiņā, un mēs kopā atgriezīsimies Tevistokā.

Viņi gāja atpakaļ, bet mēs ar Holmsu lēni virzījāmies uz priek�u. Saule stāvēja virs pa�iem Keipltonas fermas jumtiem; līdzenums lēzeni slīga lejup uz rietumiem, te zel�tains, te sarkanbrūns aiz rudens skartajām kazenēm un papardēm. Ta�u domās iegrimu�ais Holmss nemanīja aina�vas jaukumus.

���� Zināt, Votson, � viņ� beidzot ierunājās, � pagai�dām nedomāsim par to, kas nonāvējis Strekeru, bet gan � kas noticis ar zirgu. Pieņemsim, ka nozieguma brīdī vai mazliet vēlāk Sudraba Pakavs aizauļojis. Bet uz kurieni? Zirgs ļoti pieķeras cilvēkam. Pamests savā vaļā, Sudraba Pakavs varēja vai nu atgriezties Kingspailendā, vai aiz�skriet uz Keipltonu. Viens viņ� nebūtu palicis klajumā. Un, protams, tad jau kāds būtu viņu redzējis. Un, ja ru�nājam par �igāniem, � kāpēc lai viņi zagtu �o zirgu? Līdzko viņi padzird par tamlīdzīgu notikumu, tā steidzas laisties lapās: no policijas viņiem bail vairāk nekā no mēra. Pārdot tādu zirgu kā Sudraba Pakavu viņiem nav nekādu cerību. Nozagt to � liels risks, bet labuma ne�kāda. Par to nav ko �aubīties.

���� Bet kur tad palicis Sudraba Pakavs?

���� Es jau teicu, ka viņ� vai nu atgriezies Kingspailendā, vai aizauļojis uz Keipltonu. Kingspailendā viņa nav, tātad viņ� ir Keipltonā. Pieņemsim to par izejas punktu. Zeme �eit sakaltusi un cietāka par akmeni, bet apvidus mazliet nosliecas uz Keipltonas pusi, un ieplakā pirmdienas naktī, jādomā, bija stipri mitrs. Ja mūsu pieņēmums pareizs, tad Sudraba Pakavs rik�ojis uz to pusi un tur mums jāmeklē pēdas.

Runādami mēs ātri soļojām uz priek�u un pēc brītiņa nonācām ieplakā. Holmss palūdza man iet pa tās labo pusi un pats nogriezās uz kreiso, ta�u jau pēc da�iem so�ļiem uzsauca man un māja ar roku. Mīkstajā mālā pie viņa kājām rēgojās skaidri iespiesta pakava pēda. Holmss izņēma no kabatas līdzpaņemto pakavu � tas pilnīgi at�bilda iespiedumam.

���� Re, ko nozīmē iztēle, � Holmss pasmaidīja. � Vie�nīgā īpa�ība, kuras trūkst Gregorijam. Mēs iztēlojāmies, kas varētu notikt, pārbaudījām savu pieņēmumu, un tas apstiprinājās. Iesim tālāk!

Mēs �ķērsojām mālaino ieplaku un kādu pusjūdzi soļo�jām pa sausu, ar asu zāli apaugu�u zemi. Atkal pagadījās neliela nogāze, un mēs no jauna ieraudzījām pēdas, tad tās nozuda un parādījās pēc pus jūdzes pavisam tuvu Keipltonai. Holmss pamanīja tās pirmais � viņ� apstājās un uzvaras priekā norādīja uz tām. Blakus pakavu no�spiedumiem bija redzamas arī cilvēka pēdas.

��� Sākumā ta�u zirgs bija viens pats! � es nevarēju novaldīt pārsteigumu.

���� Pareizi. Bet kas tad nu?

Zirga un cilvēka pēdas krasi nogriezās uz Kingspai�lendu. Holmss iesvilpās. Mēs sekojām pēdām. Holmss ne�pacēla acu no zemes, bet es pagriezu galvu uz labo pusi un izbrīnījies ieraudzīju, ka tās pa�as pēdas nāk atpakaļ.

���� Viens pret nulli jums par labu, Votson, � Holmss sacīja, kad es tās viņam parādīju. � Nu mums nevajadzēs mest līkumu, kur� būtu mūs atvedis atpakaļ tepat. Ejam pa �īm pēdām.

Tālu mums nenācās iet. Pēdas izbeidzās pie asfaltētā celiņa Keipltonas vārtu priek�ā. Kad mēs pienācām pie tiem, mums pretī izskrēja zirgu puisis.

���� Prom no �ejienes! � viņ� sauca. � Te jums nav ko darīt.

���� Atļaujiet man tikai vienu jautājumu, � Holmss sa�cīja, iebāzdams rādītāja pirkstu un īk�ķi vestes kabatā. � Ja es ieradī�os rīt pulksten piecos no rīta apmeklēt jūsu saimnieku misteru Sailesu Braunu, vai tas nebūs par agru?

���� Kas par agru, ser! Mans saimnieks ceļas, gaismiņai svīstot. Rau, kur viņ� nāk, parunājiet pats ar viņu. Nē, nē, ser, viņ� padzīs mani, ja redzēs, ka pieņemu no jums naudu. Labāk vēlāk.

Tikko Holmss bija iemetis atpakaļ kabatā puskronu, kad pa vārtiem izskrēja nikna izskata pusmū�a vīrietis ar pātagu rokā un uzbrēca:

���� Kas tad nu būs, Dauson? Tenkot sāksiet? Vai darba nav, vai? Un kāda velna pēc j ū s te vazājaties?

��� Lai aprunātos ar jums, dārgais ser. Tikai da�as mi�nūtes, � Holmss atbildēja visai maigā balsī.

���� Man nav laika pļāpāt ar visādiem vazaņķiem! Te sve�iem nav ko blandīties. Vācieties projām, vai uzrīdī�u suni!

Holmss pieliecās viņam tuvāk un kaut ko no�ukstēja. Misters Brauns sarāvās un nosarka līdz ar ausīm.

���� Meli! � viņ� sauca. � Bezdievīgi, nekrietni meli!

���������� Labi! Vai apspriedīsim to visu klātbūtnē, vai lūgsiet mani ieiet iek�ā?

���� Iesim, ja tā gribat.

Holmss pasmaidīja.

���������� Pēc piecām minūtēm bū�u atpakaļ, Votson. Esmu jūsu rīcībā, mister Braun.

Laikam gan pagāja divdesmit piecas minūtes, iekams viņ� iznāca ārā, un novakara siltās krāsas jau bija nodzi�su�ās. Treneris iznāca kopā ar viņu, un mani pārsteidza viņa pārvērties izskats: seja bija pelnu pelēka, piere vie�nos sviedros, pātaga lēkāja drebo�ajās rokās. No viņa ne�kaunīgās uzpūtības nebija ne vēsts. Viņ� tecēja Holmsam nopakaļ kā nopērts suns.

���������� Es visu izdarī�u, kā jūs likāt, ser. Visi jūsu norādī�jumi tiks izpildīti, � viņ� daudzināja.

����������� Jūs zināt, kas jums draud nepaklausības gadī�jumā, � Holmss uzmeta viņam skatienu, un Brauns vai saplaka aiz bailēm.

���������� Nē jel, nē jel, ser! Nogādā�u īstā laikā. Vai lai būtu tāpat, kā bija?

Holmss mirkli padomāja, tad iesmējās:

���������� Nē, lai paliek tā, kā ir. Es jums vēl atrakstī�u. Tikai, pielūkojiet, bez blēdī�anās, citādi�

���� Ticiet man, ser, ticiet!

���� Un glabājiet kā savu acuraugu.

���� Varat paļauties uz mani, ser.

���� Domāju, ka varu. Rīt saņemsiet norādījumus.

Un Holmss novērsās, izlikdamies neredzam atvadām pastiepto trīco�o roku. Mēs soļojām uz Kingspailendu.

���������� Tik apbrīnojamu nekaunības, gļēvulības un zemis- kuma mistrojumu kā �is misters Sailess Brauns sen nebiju redzējis, � Holmss sacīja, kad noguru�i gājām pa nogāzi kalnup.

���� Tātad zirgs ir pie viņa?

����������� Viņ� sākumā spēra vai zemes gaisā liegdamies. Bet, kad es sīki jo sīki aprakstīju, ko viņ� darījis otrdienas rītā, it kā būtu visu redzējis pats ar savām acīm, tad viņ� sabruka. Jūs, protams, ievērojāt, kādi viņam strupi zābaku purngali, � to nospiedumi atbilst pēdām. Vienkār�s kal�potājs neriskētu tik pārdro�i rīkoties. Es viņam atgādi�nāju, kā viņ� pēc paraduma pirmais piecēlās un izgāja aplokā, ieraudzīja klajumā sve�u zirgu, devās pie tā un pat acīm negribēja ticēt, redzēdams zirgam zvaigzni pierē un balto potīti, kuras dēļ tas dabūjis savu vārdu, un kā viņam ie�āvās prātā, ka pats liktenis nodod viņa ro�kās vienīgo sāncensi tam zirgam, uz kuru viņ� derējis ar prāvu summu. Es pieminēju, ka viņa pirmā doma bija vest zirgu atpakaļ uz Kingspailendu, bet tad velns sāka �ukstēt viņam ausī, ka ir ta�u tik viegli zirgu noslēpt, kamēr beidzas sacīkstes, un tad viņ� griezās atpakaļ uz Keipltonu un noslēpa zirgu tur. Kad viņ� to visu dzirdēja, tad viņa vienīgās domas bija kā izkulties no ķezas ar ve�selu ādu.

���� Bet Keipltonas zirgu stalli ta�u pārmeklēja!

��� Nu, �is rūdītais zirgu mijējs kuru katru apvedīs ap stūri.

���� Vai zirgu var tik dro�i atstāt viņa rokās? Viņ� var tam kaut ko nodarīt, tas ta�u viņa interesēs.

���� Nē, dārgais Votson, tagad viņ� patie�ām glabās to kā savu acuraugu. Viņa interesēs ir atdot zirgu sveiku un veselu. Tas ir vienīgais, ar ko viņ� var izpelnīties pie�do�anu.

��� Pulkvedis Ross gan neliekas būt cilvēks, kas mēdz piedot ienaidniekiem.

���� Man nav daļas gar pulkvedi Rosu. Man ir savas me�todes, un es stāstu citiem tik daudz, cik atrodu par vaja�dzīgu, � tā ir mana neoficiālā stāvokļa priek�rocība. Ne�zinu, vai jūs ievērojāt, Votson, bet pulkvedis izturas pret mani visai augstprātīgi, un man gribas viņu mazliet izjo�kot. Nesakiet viņam ne vārda par Sudraba Pakavu!

���� Protams, es neteik�u, ja jūs to negribat.

��� Ta�u tie ir sīkumi salīdzinājumā ar jautājumu, kas nogalinājis D�onu Strekeru.

���� Jūs laikam tūliņ stāsieties pie �ā jautājuma noskaid�ro�anas?

���� Nē, dārgais draugs, mēs jau �ovakar brauksim atpa�kaļ uz Londonu.

Holmsa vārdi mani pārsteidza. Mēs bijām pavadīju�i Dartmūrā tikai da�as stundas, viņ� tik sekmīgi bija sācis risināt notikuma pavedienu un pēk�ņi grib visu pamest. Es nekā nesapratu. Man neizdevās izdabūt no Holmsa ne vārda, un mēs klusēdami ienācām trenera namiņa vies�istabā, kur inspektors ar pulkvedi mūs gaidīja.

����������� Es un mans draugs braucam ar �īvakara vilcienu uz Londonu, � Holmss paziņoja. � Bija ļoti patīkami ieelpot jauko Dartmūras gaisu.

Inspektors plati ieplēta acis, bet pulkvedis savilka lūpas nicīgā smīnā.

����������� Tātad jūs noliekat iero�us. Laikam uzskatāt, ka ne�laimīgā Strekera slepkavu nav iespējams saukt pie atbil�dības.

����������� Tas ir saistīts ar lielām grūtībām, � Holmss atbil�dēja. � Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka otrdien jūsu zirgs skries sacīkstēs, un lūdzu brīdināt �okeju, lai viņ� gatavojas uz to. Vai varu dabūt redzēt mistera D�ona Strekera fotogrāfiju?

Inspektors izņēma no kabatas aploksni un no tās foto�grāfiju.

����������� Dārgais Gregorij, jūs uzminat visas manas vēlē�a�nās! Ja atļausiet, d�entlmeņi, es atstā�u jūs uz mirkli, man kaut kas jāpajautā Strekeru kalponei.

����������� Jāatzīstas, jūsu Londonas padomdevējs lika man vil�ties, � pulkvedis Ross vaļsirdīgā skarbumā noteica, līdzko Holmss izgāja no istabas. � Viņa iera�anās nepa virzīja izmeklē�anu uz priek�u ne par matu.

���������� Viņ� vismaz deva jums vārdu, ka jūsu zirgs pieda�līsies sacīkstēs, � es iejaucos.

���������� Vārdu jau viņ� deva, � pulkvedis paraustīja ple�cus, � bet es dotu priek�roku zirgam, ne vārdam.

Es jau grasījos aizstāvēt Holmsu, kad viņ� ienāca un paziņoja:

���� Varam braukt, d�entlmeņi!

Zirgu puisis atvēra ekipā�as durtiņas, un Holmss apsē�dās man līdzās. Pēk�ņi viņ� pieliecās un aizskāra zirgu pui�a piedurkni:

���� Jums ir aitas, kā redzu. Kas tās uzrauga?

���� Es, ser.

���� Vai ar viņām pēdējā laikā nav kaut kas noticis?

��� Nē, ser, nekā sevi�ķa, tikai trīs sāka klibot, ser.

Holmss iesmējās un, ļoti apmierināts, saberzēja rokas.

����������� Nav slikti izdomāts, Votson, nudien, nav slikti! � Viņ� nemanot piebikstīja man ar elkoni. � Gregorij, ieteicu pievērst uzmanību dīvainajai epidēmijai, kas pie�meklējusi aitas. Braucam!

Pulkve�a Rosa seja joprojām pauda, ka viņ� nu gan

diez cik augsti nevērtē mana drauga talantus, bet inspek�tors uzreiz saausījās.

���������� Vai jūs uzskatāt to par svarīgu apstākli? � viņ� jautāja.

���� Par ārkārtīgi svarīgu.

���������� Vai ir vēl kādi momenti, kuriem jūs ieteiktu man pievērst uzmanību?

���� Suņa dīvainā izturē�anās nozieguma naktī.

���� Suņa? Bet tas jau nekādi neizturējās!

���� Tie�i tas ir pats dīvainākais, � Holmss sacīja.

Pēc �etrām dienām mēs ar Holmsu atkal sēdējām vil�cienā, kas traucās uz Vin�estru, kur vajadzēja notikt sa�cīkstēm par Veseksas kausu. Pulkvedis Ross gaidīja mūs �etrjūgā pie stacijas, kā norunāts. Mēs izbraucām ārpus pilsētas, kur atradās sacīk�u laukums. Pulkvedis bija drūms un izturējās ārkārtīgi nelaipni. ; � Par manu zirgu līdz pat �im laikam nav nekādu ziņu, � viņ� sacīja.

���� Ceru, ka jūs viņu pazīsiet, kad redzēsiet?

Pulkvedis aizsvilās dusmās:

������������ Es varu aprakstīt visus zirgus, kas pēdējos divdesmit gados piedalīju�ies sacīkstēs! Manu favorītu pazīs katrs bērns � viņam balta zvaigzne pierē un labajai priek�kā- ļjai balta potīte.

: � Kā ar derībām?

������������ Kaut kas nesaprotams. Vakar lika piecpadsmit pret vienu, �orīt atstarpe strauji samazinājās, nezinu, vai no- |turēsies trīs pret vienu.

���������� Hm, � Holmss norūca, � nav �aubu, kāds kaut ko saodis.

Ekipā�a piebrauca pie �oga, kas apjoza galveno tribīni. Es paņēmu afi�u:

Skrien ērzeļi 4 un 5 gadus veci; distance 1 jūdze 5 apļos.

Pirmā balva � 1000 mārciņas, otrā � 300, tre�ā �

200 mārciņas.

1.�� Nēģeris � īpa�nieks Hits Ņūtons; �okejs � sarkana cepure, rūsgans kamzolis.

2.�� Bokseris � īpa�nieks pulkvedis Vordlovs; �okejs �sarkandzeltena cepure, zils kamzolis ar melnam pie�durknēm.

3.�� Nebēdnieks � īpa�nieks lords Bekvoters; �okejs � dzeltena cepure un kamzoļa piedurknes.

4.�� Sudraba Pakavs � īpa�nieks pulkvedis Ross; �o�kejs � melna cepure, sarkans kamzolis.

5.�� Kristāls � īpa�nieks hercogs Balmorals; �okejs � dzeltena cepure, melns kamzolis ar dzeltenām svīt�rām.

6.�� Draiskulis � īpa�nieks lords Singlfords; �okejs � mēļa cepure, kamzoļa piedurknes melnas.

���� Mēs, paļaudamies uz jūsu padomu, izsvītrojām Ba- jardu, mūsu otro zirgu, kuram arī vajadzēja skriet, � pulkvedis sacīja. � Bet kas tad tas? Vai Sudraba Pakavs �odien atkal favorīts?

���� Sudraba Pakavs � pieci pret �etri! � skanēja no tribīnēm. � Nebēdnieks � piecpadsmit pret pieci! Visi pārējie � pieci pret �etri!

��� Zirgi pie starta! � es iesaucos. � Skatieties, visi se�i!

���� Visi se�i! Tātad Sudraba Pakavs skrien! � pulkvedis sauca lielā uztraukumā. � Bet es neredzu viņu. Manu krāsu vēl nav.

���� No aploka iznāku�i tikai pieci. Tas laikam ir viņ�, � es sacīju, un tai mirklī no aploka slaidos rik�os izskrēja lielisks bērs ērzelis un aizjoņoja mums garām. �okejam bija visā Anglijā pazīstamās pulkve�a krāsas.

��� Tas nav mans zirgs! � pulkvedis Ross iesaucās. � Tam nav neviena balta plankumiņa! Paskaidrojiet, kas te notiek, mister Holms!

���� Paskatīsimies, kā viņ� uzņems soli, � Holmss nesa�tricināmā mierā atbildēja, nenolaizdams binokli. � Skaisti! Teicams starts! Paskat, nu viņi pagrie�as!

No ekipā�as mums bija ļoti labi redzams, kā pēc no�skrietajiem apļiem zirgi iznāk uz taisnes. Viņi turējās tik cie�i kopā, ka likās � visus var paslēpt zem vienas segas, bet tad lorda Bekvotera dzeltenās krāsas izvirzījās priek��galā. Ta�u soļus trīsdesmit no tās vietas, kur atradāmies mēs, pulkve�a zirgs aizsteidzās Nebēdniekam priek�ā un pienāca pie mērķa, apsteigdams sāncensi par veseliem se�iem korpusiem. Hercoga Balmorala Kristāls pēc laba laiciņa pienāca kā tre�ais.

����������� Lai nu kā, bet kauss atkal mans, � pulkvedis no��ukstēja, pārvilkdams ar plaukstu pār acīm. � Sitiet mani nost, ja es te ko saprotu. Vai jums neliekas, mister Holms, ka esat jau diezgan ilgi mani maldinājis?

����������� Jums taisnība, pulkvedi. Tūliņ jūs dabūsiet zināt visu. Iesim palūkoties uz Sudraba Pakavu! Rau, kur viņ� stāv, � Holmss turpināja, kad iegājām aplokā, kur ielaida tikai zirgu īpa�niekus un viņu draugus. � Vajag tikai nomazgāt viņam pieri un potīti ar spirtu, un jūs tūliņ pa�zīsiet savu Sudraba Pakavu.

���� Ko?!

���������� Jūsu zirgs bija nokļuvis krāpnieka rokās, es viņu atradu un atļāvos izlaist sacīkstēs tādu, kādu viņu at�veda uz �ejieni.

����������� Dārgais ser, jūs esat izdarījis brīnumu! Zirgs ir tei�camā stāvoklī. Nekad savā mū�ā viņ� nav skrējis tik labi kā �odien. Tūksto�kārt atvainojos par to, ka iedro�inājos ap�aubīt jūsu spējas. Jūs esat sniedzis man vislielāko pakalpojumu, atdodams zirgu. Vēl lielāku pakalpojumu jūs sniegtu, ja atrastu D�ona Strekera slepkavu.

���� Esmu jau to atradis, � Holmss mierīgi noteica.

Mēs ar pulkvedi abi izbrīnā ieplētām acis.

���� Atradāt slepkavu! Kur viņ� ir?

���� Tepat.

���� Tepat? Kur tad?

���� Patlaban man ir gods atrasties viņa sabiedrībā.

Pulkvedis iekaisa.

����������� Es saprotu, mister Holms, ka esmu lielu pateicību jums parādā, bet �ādus vārdus varu uzskatīt tikai par visai neizdevu�os joku vai par apvainojumu.

Holmss sāka smieties.

����������� Ko jūs runājat, pulkvedi, man prātā nav nācis ap�vainot noziegumā jūs! Slepkava stāv jums aiz muguras.

Viņ� paspēra soli uz priek�u un uzlika roku uz rik�o�tāja spīdo�ā skausta.

���������� Slepkava � zirgs! � mums ar pulkvedi izlauzās reizē.

����������� Jā, zirgs. Ta�u Sudraba Pakava vainu mīkstina tas, ka viņ� izdarīja slepkavību aizstāvēdamies un ka D�ons Strekers nemaz nebija jūsu uzticības cienīgs. Bet es dzirdu zvanu. Atliksim stāstu līdz piemērotākam brīdim. Nākamajā skrējienā es ceru mazliet laimēt.

Tās pa�as dienas vakarā, braukdami mājup mīkstajā vagona kupejā, mēs nemaz nemanījām, kā iebraucām Lon�donā � ar tādu interesi mēs ar pulkvedi klausījāmies stāstu, kas noticis Dartmūras zirgu stallī pirmdienas va�karā un kā Holmss atklājis noslēpumu.

���� Jāatzīstas, � Holmss sacīja, � ka visas versijas, kādas man radās uz avī�u ziņojumu pamata, izrādījās ap�lamas. Un tomēr arī no �iem ziņojumiem varētu kaut ko izlobīt, ja fakti nebūtu apkrauti ar veselu milzumu visādu sīkumu. Es atbraucu uz �ejieni pārliecībā, ka noziedznieks ir Ficrojs Simpsons, kaut gan pierādījumi pret viņu bija visai ap�aubāmi. Tikai kad piebraucām pie Strekera na�miņa, es attapos, cik svarīgs ir tas fakts, ka vakariņās bi�jusi aitas gaļa ķiploku mērcē. Jūs laikam atceraties manu izklaidību � visi izkāpa no ekipā�as, bet es sēdēju, nekā nemanīdams. Es biju pārsteigts par to, ka gandrīz esmu pagājis garām tik spilgtam pierādījumam.

��� Diem�ēl es arī tagad nesaprotu, kāda nozīme, te bi�jusi aitas gaļai, � pulkvedis viņu pārtrauca.

���� Tas bija pirmais posms manu pārspriedumu virtenē. Opija pulveris nebūt nav bez gar�as un o� diezgan stipri, pat nepatīkami. Ja to iebērs ēdienā, katrs tūliņ sajutīs nelāgu piegar�u un visticamākais � atteiksies ēst. Ķip�loku mērce ir kā radīta, lai nomāktu opija smar�u un gar�u. Grūti būs atrast kādu sakaru starp Ficroja Sim- psona iera�anos un �ādām Strekeru ģimenes vakariņām. Varētu jau domāt, ka viņ� nejau�i paķēris līdzi opija pulveri, bet tāda nejau�ība robe�otos ar brīnumu. �is va�riants atkrīt. Tātad Simpsons paliek ārpus aizdomām, to�ties uzmanības centrā nokļūst Strekers un viņa sieva � vienīgie, kuri varēja izvēlēties �ādu ēdienu vakariņām. Opijs iebērts zirgu puisim �ķīvī, jo pārējie Kingspailendas iemītnieki ēdu�i to pa�u gaļu bez jebkādām sekām. Kāds ir iebēris opiju, kalponei neredzot. Bet kas? Tad es vēl atcerējos, ka suns tonakt nav rējis. Kā jūs pa�i sapratī�siet, �ie abi fakti ir jo cie�i saistīti. No stāsta par Ficroja Simpsona iera�anos Kingspailendā izrietēja, ka zirgu stallī guļ suns, bet tas nezin kāpēc nav rējis un nav pamodinā�jis staļļaug�ā guļo�os zirgu pui�us, kad stallī kāds ienācis un aizvedis zirgu. Acīm redzot, suns labi pazinis �o cil�vēku. Es jau biju pārliecināts, vai, ja gribat precīzāk, gandrīz pārliecināts, ka nakti stallī ienācis un zirgu aizve�dis D�ons Strekers. Kāds bijis viņa nolūks? Acīm redzot, negodīgs; jo kāpēc tad viņam vajadzēja iemidzināt savu palīgu? Ta�u es vēl nesapratu, ko viņ� nodomājis darīt. Zināmi daudzi gadījumi, kad treneri liek lielas summas pa�i pret saviem zirgiem ar fiktīvu personu starpniecību un ar kaut kādas blēdības palīdzību neļauj zirgiem nonākt galā pirmajiem. Da�reiz viņi uzpērk �okejus, lai tie pie�valda zirgus, da�reiz ķeras pie slīpētākiem un dro�ākiem paņēmieniem. Ko gribējis darīt Strekers? Es cerēju, ka viņa kabatu saturs man to paskaidros. Tā arī notika. Jūs dro�i vien atceraties to dīvaino nazi, kuru atrada nogali�nātā rokā, � nazi, kuru cilvēks, būdams pie pilna sa�prāta, nekad neizraudzīsies par ieroci, vienalga, aizstāvo�ties vai uzbrūkot. Tas ir, kā doktors Votsons apstiprināja, instruments ārkārtīgi smalkām operācijām. Tonakt ar �o nazi arī gribēja izdarīt tādu operāciju. Jūs, pulkvedi, kā pieredzējis zirgkopis, zināt, ka var pārdurt zirgam kājas cīpslu tik izveicīgi, ka ādā nepaliks nekādas zīmes. Zirgs pēc tādas operācijas mazliet klibos, un visi domās, ka viņam reimatisms vai viņ� pārpūlēts treniņos, bet nevie�nam nenāks prātā meklēt te kādu ļaunu nolūku.

���� Bezgodis! Neģēlis! � pulkvedis izsaucās.

���� Sajutis na�a dūrienu, tāds strauj� zirgs kā Sudraba Pakavs būtu uzlēcis vai līdz griestiem un pamodinājis ar savu kliedzienu pat mironi. Operāciju vajadzēja izdarīt tālāk no cilvēkiem, tāpēc Strekers izveda Sudraba Pakavu uz lauka.

���� Es biju akls kā kurmis! � pulkvedis nerimās dus�moties. � Protams, tāpēc viņam vajadzēja sveces, tāpēc viņ� uzrāva sērkociņu.

���� Bez �aubām. Viņa mantu apskate palīdzēja man ne tikai atklāt paņēmienu, ar kādu viņ� gribēja izdarīt no�ziegumu, bet arī iemeslus, kas viņu spieda tā rīkoties. Jūs, pulkvedi, labi pazīstat dzīvi un piekritīsiet man, ka diezgan dīvaini glabāt savā naudas makā sve�us rēķinus. Mums visiem pietiek jau ar savām rūpēm. Es nācu pie slē�dziena, ka Strekers ved divējādu dzīvi. Rēķins rādīja, ka te iejaukta sieviete, par kuras gaumi nākas dārgi mak�sāt. Lai cik lielas algas jūs maksājat saviem kalpotājiem, pulkvedi, grūti iedomāties, ka viņi varētu izdot divdesmit ginejas par mīļākās tualeti. Es neuzkrīto�i iztaujāju misis Strekeri par �o tērpu un, pārliecinājies, ka viņa tādu pat redzējusi nav, pierakstīju �uvējas adresi. Man bija skaidrs, ka, līdzko parādī�u viņai Strekera fotogrāfiju, noslēpumainais Derbi�irs izgaisis kā dūmi. Nu jau pave�diens ritēja viegli. Strekers ieveda zirgu gravā, lai no mā�jām nevarētu redzēt sveces uguni. Simpsons aizbēgdams bija nozaudējis kaklautu; Strekers atrada to un pievāca � varbūt gribēja pārsiet zirgam kāju. Nokāpis gravā, viņ� uzrāva sērkociņu zirgam aiz muguras, bet dzīvnieks, sa�bijies no negaidītā uzliesmojuma un nojauzdams bries�mas, metās projām un nejau�i iespēra Strekeram pa pieri. Strekers, par spīti lietum, bija novilcis mēteli, jo operācija prasīja lielu izveicību. Krizdams no spēriena, viņ� ievainoja sev gurnu. Vai mans stāsts jūs pārliecina?

��� Neticami! � pulkvedis izsaucās. � Nudien, neti�cami! Jūs stāstāt tā, it kā būtu redzējis visu pats ar savām acīm!

���� Un vēl pēdējais pierādījums. Man ienāca prātā, ka tik piesardzīgs vīrs kā Strekers nebūtu stājies pie tik sa�re�ģītas operācijas bez iepriek�ējas praktizē�anās. Kāda prakse viņam bija iespējama Kingspailendā? Es ierau�dzīju aplokā aitas un apvaicājos, vai ar tām pēdējā laikā nav kaut kas atgadījies. Atbilde apstiprināja manu pie�ņēmumu. Es pats par to pabrīnījos.

���� Nu es esmu sapratis visu, mister Holms!

���� Londonā es iegriezos pie �uvējas un parādīju viņai Strekera fotogrāfiju. Viņa tūliņ pateica, ka tas esot mis�ters Derbi�irs, viens no viņas pastāvīgajiem klientiem. Viņa sieva esot īsta modes dāma un dievinot dārgus tēr�pus. Nav �aubu, ka Strekers iekļuvis lielos parādos un nolēmis izdarīt noziegumu tie�i �īs sievietes dēļ.

��� Jūs nepaskaidrojāt tikai vienu, � pulkvedis pie�bilda, � kur bija zirgs?

���� Ak, zirgs� Tas bija aizskrējis projām, un to bija pievācis kāds jūsu kaimiņ�. Domāju, ka mums nevajadzētu izturēties pret viņu pārāk bargi. Mēs laikam patlaban braucam cauri Klepemai, vai ne? Tad līdz Viktorijas sta�cijai vēl desmit minū�u brauciens. Ja iegriezīsieties pie mums izsmēķēt cigāru, pulkvedi, es labprāt papildinā�u savu stāstu ar vienu otru detaļu, kas var jūs interesēt.

Tas nebija nekas neparasts, ka Skotlendjarda slepenpolicists Lestreids vakaros �ad tad iegrie�as pie mums, jo �erlokam Holmsam �ie apmeklējumi bija pa prātam. Lestreids pastāstīja visu, kas policijai zināms par notikumiem Londonā, un Holmss aiz pateicības par to lab�prāt noklausījās garus izklāstus par lietām, kas detektī�vam uzdotas noskaidrot, un it kā nejau�i deva viņam padomus, smeldams tos no savas pieredzes un pla�o zinā��anu krājuma.

Ta�u �ovakar Lestreids runāja vienīgi par laiku un avī�u ziņām. Tad viņ� pēk�ņi apklusa un domīgi pak�ķi- nāja cigāru. Holmss cie�i pavērās viņā.

��� Jums ir kaut kas interesants, ko man pastāstīt.

���� O nē, mister Holms, nekā interesanta nav.

���� Tādā gadījumā pastāstiet

Lestreids iesmējās.

���������� Labi, mister Holms, nav nozīmes slēpt, ka man pa�tie�ām nedod miera kāds gadījums, tomēr tik nenozīmīgs, ka man negribējās jūs apgrūtināt. Ta�u, lai cik tas nenozī�mīgs, tam piemīt kaut kas dīvains, un es zinu, ka viss neparastais jūs pievelk. Patiesību sakot, �is gadījums drī�zāk varētu ieinteresēt doktoru Votsonu nekā mūs.

���� Slimība? � es ievaicājos.

���������� Ārprāts. Turklāt visai dīvains ārprāta paveids. Grūti iedomāties cilvēku, kas, mūsu laikos dzīvodams, tik stipri ienīst Napoleonu Pirmo, ka iznīcina katru viņa attēlu, kas patrāpās acīs.

Holmss atlaidās atzveltnī.

���� �is gadījums nav manā kompetencē.

����������� Nu jā, es jau arī tā domāju. Ta�u, ja �is cilvēks izdara ielau�anos un ja tie Napoleona attēli, ko viņ�

iznīcina, ir citu personu īpa�ums, tad �is gadījums no dok�tora rokām atkal pāriet mūsējās.

Holmss izslējās:

��� Ielau�anās? Tas jau skan interesantāk. Pastāstiet visu sīkāk!

Lestreids izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un pārlapoja to, lai atsvaidzinātu atmiņu.

���� Sākumu mums paziņoja pirms �etrām dienām. Ken-, ningtonrodā ir Morza Hadzona veikals � viņ� tirgojas ar gleznām un krū�utēliem. Pārdevējs uz mirkli izgājis no veikala un pēk�ņi izdzirdējis skaļu brīk�ķi. Viņ� iestei�dzies atpakaļ un ieraudzījis, ka no ģip�a izlietais Napo�leona krū�utēls, kas atradies plauktā pie pārējiem māk�slas darbiem, guļ uz grīdas, sa�ķīdis drumslās. Pārdevējs izskrējis uz ielas, bet, lai gan daudzi garāmgājēji apgal�voju�i, ka redzēju�i kādu cilvēku izdrā�amies no veikala, pārdevējam tomēr nav izdevies vainīgo notvert. �ķita, ka tas ir parastais bezmērķīgais huligānu izlēciens, kādi �ad tad atgadās. Tā to paskaidroja arī atsauktajam konsteb- lam. Ģip�a krū�utēls maksā tikai da�us �iliņus, un viss notikums likās pārāk sīks, lai sāktu izmeklē�anu.

Otrais gadījums tomēr izrādījās nopietnāks, kaut gan tikpat ērmīgs. Tas notika �onakt.

Kenningtonrodā, da�us simt jardus atstatu no Morza Hadzona veikala, dzīvo labi pazīstams ārsts, doktors Bār- nikots, kuram ļoti pla�a prakse Temzas dienvidu krastā. Doktors Bārnikots ir dedzīgs Napoleona cienītājs, viņa nams pilns ar grāmatām un gleznām, kur attēlots fran�u ķeizars, un da�ādām relikvijām. Nesen doktors nopircis no Morza Hadzona divas vienādas ģip�a kopijas no izdau�dzinātās fran�u skulptora Devina veidotās Napoleona gal�vas. Vienu kopiju viņ� novietojis savā dzīvoklī Kenning�tonrodā, bet otru savā hirurģiskajā kabinetā Brikstonā. At�griezies �orīt mājās, doktors Bārnikots atklājis, ka nakti kāds ielauzies viņa namā un paņēmis Napoleona krū�u�tēlu. Laupītājs iznesis to uz ielas un sadauzījis pret dārza �ogu. No rīta tur atrasta drumstalu kaudze.

Holmss saberzēja rokas.

��� Patie�ām neparasts gadījums! � viņ� sacīja.

���� Es jau tā domāju, ka jums tas patiks. Bet tas vēl nav viss. Pulksten divpadsmitos doktors Bārnikots aizbraucis uz hirurģisko kabinetu, un varat iedomāties viņa pārstei�gumu, kad viņ� ieraudzījis, ka kabineta logs vaļā un pa visu grīdu izmētātas otrā krū�utēla drumslas. Tas bijis sadauzīts sīkos gabaliņos. Mēs izmeklējām abus gadīju�mus, bet mums neizdevās noskaidrot, kas ir �is noziedz�nieks vai neprātis, kas nodarbojas ar �ādām zādzībām. Tie ir visi fakti, kas manā rīcībā, mister Holms.

���� Tie ir savdabīgi un pat ērmīgi, � Holmss atzina.

���� Man gribētos zināt, vai tie krū�utēli, kas sadauzīti doktora Bārnikota telpās, ir pilnīgas tā krū�utēla kopijas, kuru sadauzīja Morza Hadzona veikalā.

���� Visi izlieti vienā un tai pa�ā formā.

���� Tad nevar apgalvot, ka cilvēks, kas tos sadauzījis, rīkojies aiz naida pret Napoleonu. Ja paturam prātā, ka Londonā ir vairāki simti �ā di�ā imperatora krū�utēlu, tad grūti noticēt, ka nepazīstamais fanātiķis uzsācis savu darbību, iznīcinādams trīs pilnīgi vienādas kopijas.

���� Man arī tas ienāca prātā, � Lestreids piekrita.

��� Bet, no otras puses, Morzs Hadzons ir vienīgais �āda veikala īpa�nieks �inī Londonas rajonā, un �īs trīs kopijas ir vienīgās, kas viņa veikalā biju�as. Tā kā, pēc jūsu vārdiem, Londonā ir vairāki simti krū�utēlu, tad vietējais fanātiķis, glu�i loģiski, sācis ar tiem, kas ir viņa rajonā. Ko jūs par to domājat, doktor Votson?

���� Iespējas zaudēt prātu kaut kādā vienā novirzienā ir neierobe�otas, � es atbildēju. � Ir tāda parādiba, ko mūslaiku psihologi dēvē par uzmācīgu ideju. �ī ideja var būt glu�i nenozīmīga, un cilvēks, ko tā apsē�dusi, visos citos aspektos var būt pilnīgi vesels. Pieņem�sim, ka �is cilvēks daudz lasījis par Napoleonu vai da�būjis zināt par kādu pārestību, kas nodarīta viņa sen�iem Napoleona karu laikā. Viņam radusies �ī uzmācīgā ideja, un tās ietekmē viņ� spējīgs uz visādiem fantastiskiem izlēcieniem.

���� Jūsu teorija mums neder, dārgais Votson, � Holmss atbildēja, pa�ūpodams galvu, � jo nekāda uzmācīga ideja nevarēja pateikt jūsu interesantajam apsēstajam, kur atrodas �ie krū�utēli.

���� Bet kā jūs to izskaidrojat?

���� Es nemaz nepūlos to darīt. Es tikai redzu, ka �ā d�entlmeņa ekscentriskajā rīcībā ir zināma sistēma. Tā, piemēram, doktora Bārnikota mājās troksnis būtu varējis sacelt kājās, visu saimi, tāpēc krū�utēls sadauzīts ārā, tur�pretī hirurģiskajā kabinetā, kur no trok�ņa nav jābīstas, las sadauzīts turpat uz vietas. Nezinātājam �ādi sīkumi liktos smieklīgi, bet es atceros da�us klasiskus notikumus, kuri arī sākumā nemaz nelikās tik nopietni ņemami. Tā�pēc es nedomāju smīnēt par �iem sadauzītajiem krū�u�tēliem un bū�u ļoti pateicīgs, ja jūs, Lestreid, pavēstīsiet man visu, kas nāks klāt �ai dīvaino notikumu virtenei.

Turpmākie notikumi norisinājās daudz ātrāk un izrādī�jās daudz traģiskāki, nekā varēja domāt. Otrā rītā, kad es guļamistabā ģērbos, Holmss pieklauvēja un ienāca ar telegrammu rokā. Viņ� to skaļi nolasīja:

��� �Ierodieties nekavējoties Kensingtonā, Pitstrīta 131. Lestreids.�

���� Ko tas nozīmē? � es jautāju.

���� Nezinu. Tas var nozīmēt daudz ko. Man tomēr �ķiet, ka tas ir turpinājums notikumam ar krū�utēliem. Ja nemaldos, tad mūsu draugs fanātiķis sācis darboties citā Londonas daļā. Kafija uz galda, Votson, un kebs gaida pie durvīm.

Pēc pusstundas mēs jau bijām Pitstrītā � �aurā ieliņā, kas stiepjas līdzteku pa�ām rosīgākajām Londonas ma�ģistrālēm. Nams Nr. 131 piederēja pie tām cienījama izskata ēkām ar �auru fasādi, kurām nav nekādu roman�tisma pazīmju. Kad mēs piebraucām, pie dārza margām stāvēja vesels pūlis dīkdieņu. Holmss iesvilpās.

���� Velns parāvis, te izskatās gandrīz vai pēc slepkavī�bas! Nekas cits nevarētu savākt vienuviet tik daudz Lon�donas reportieru. Tur tā reportiera alkatīgā ziņkārē pa�stieptais kakls un uzrautie pleci taisni brēktin brēc par kādu vardarbību. Kas tad tas, Votson? Aug�ējie lieveņa pakāpieni mazgāti, pārējie sausi. Ahā, tur jau Lestreids skatās pa logu, tad mēs drīz dabūsim zināt visu.

Lestreids sadrūmis iznāca mums pretī un ieveda vies�istabā, pa kuru �urpu turpu nemierīgi staigāja neparasti izpūris un uzbudināts pusmū�a vīrietis flaneļa rīta svārkos. Mūs iepazīstināja. Tas bija nama īpa�nieks, misters Ho- reiss Hārkers, Centrālā preses sindikāta darbinieks.

���� Atkal tā pati Napoleona bū�ana, � Lestreids sacīja. � Vakar �ķita, ka tā jūs interesē, mister Holms, tāpēc varbūt jums patiktu piedalīties izmeklē�anā, it īpa�i ta�gad, pēc tik drūma notikuma.

���� Kas par notikumu?

���� Slepkavība. Mister Hārker, pastāstiet, lūdzu, �iem d�entlmeņiem visu!

Vīrs rīta svārkos pievērsa mums dziļi noraizēju�os

seju.

���� Tas ir vairāk nekā dīvaini, � viņ� sacīja. � Visu savu mū�u esmu rakstījis par notikumiem, kuros iejaukti citi, un nu, kad ar mani pa�u kas noticis, esmu tā ap�jucis un uztraucies, ka nevaru sakarīgi uzrakstīt ne pāris vārdu. Būtu es te ieradies kā �urnālists un intervējis pats sevi, tad katrā vakara avīzē vismaz divas slejas būtu ievietojis par �o atgadījumu, un nu man rokās tāds vērtīgs materiāls � un es nevaru no tā izsist sev nekāda labuma. Jūsu vārds man pazīstams, mister Holms, un, ja jums iz�dosies noskaidrot �o mīklaino lietu, es jutī�os atalgots par nepatīkamo nepiecie�amību stāstīt atkal visu no gala.

Holmss apsēdās, un �urnālists iesāka:

���� Viss saistās ar Napoleona krū�utēlu, ko iegādājos pirms kādiem �etriem mēne�iem. Es to lēti nopirku brāļu Hārdingu veikalā, Haistrītas stacijas tuvumā. Mans �ur�nālista darbs parasti norit naktīs, un es bie�i nosē�u pie rakstāmgalda līdz rītam. Tā notika arī viņnakt. Es sēdēju savas migas aug�stāvā, sētas pusē, kad apmēram ap pulk�sten trim sadzirdēju lejā troksni. Sāku klausīties, bet troksnis neatkārtojās, un es nospriedu, ka trok�ņoju�i uz ielas. Ta�u pēc minūtēm piecām pēk�ņi atskanēja drausmīgs brēciens � nekad vēl, mister Holms, man ne�bija gadījies dzirdēt tik baismīgas skaņas. �is brēciens man skanēs ausīs visu mū�u. Kādu mirkli es sēdēju kā sastindzis aiz pārbīļa, tad paķēru krāsns biguli un devos lejā. Ienācis �ai istabā, es ieraudzīju, ka logs vaļā un krū�utēls, kas stāvēja uz kamīna, nozudis. Nekādi nevaru saprast, kāpēc zaglis iekārojis taisni �o krū�utēlu, pa�u parastāko ģip�a atlējumu, bez kādas sevi�ķas vērtības.

Kā pa�i redzat, cilvēks, izlēkdams pa �o logu, var no�kļūt uz lieveņa pie parādes durvīm. Tā kā zaglis neap��aubāmi bija aizbēdzis pa �o ceļu, tad es izgāju cauri priek�telpai un atvēru ārdurvis. Tumsā es paklupu un gandrīz uzkritu virsū mironim, kas gulēja uz lieveņa. Iegāju atpakaļ un iznesu lampu. Nelaimīgajam kaklā bija dziļa brūce un lieveņa aug�ējie pakāpieni noplūdu�i ar asinīm. Viņ� gulēja uz muguras, izslējis ceļgalus gaisā, ar vaļēju muti. Tas izskatījās �ausmīgi! Viņ� man rādīsies sapņos katru nakti. Es iepūtu savā policijas svilpē un tūliņ zaudēju samaņu. Atjēdzos priek�telpā, kur man bla�kus stāvēja polismenis.

���� Kas ir nogalinātais? � Holmss apvaicājās.

���� To nav izdevies noskaidrot, � Lestreids atbildēja. � Varat apskatīt to morgā. Mums �ī apskate nekā ne�deva. Plecīgs, iededzis, ļoti spēcīgs vīrietis, vēl �aipus trīsdesmit. Ģērbies trūcīgi, bet pēc strādnieka neizskatās. Viņam blakus asiņu peļķē vāļājās saliecams nazis ar raga spalu. Nav zināms, vai tas piederējis upurim vai slepkavam. Apģērbam nav nekādu monogrammu. Kaba�tās atradām ābolu, aukliņu, Londonas karti un �o fotogrā�fiju.

Tas bija ar mazu aparātu izdarīts momentuzņēmums, kurā redzējām jaunu vīrieti ar skarbiem sejas pantiem, biezām uzacīm, spēcīgiem, uz priek�u izvirzītiem �ok�ļiem kā paviānam. Vispār �ai sejā bija kaut kas no pēr�tiķa.

��� Un kas noticis ar krū�utēlu? � Holmss ieprasījās, vērīgi aplūkojis fotogrāfiju.

���� To noskaidrojām īsi pirms jūsu iera�anās. Tas at�rasts dārziņā pie tuk�a nama Kempdenhauzrodā. Krū�u�tēls sadauzīts sīkos gabaliņos. Es pa�reiz dodos uz turieni. Vai negribat nākt līdzi?

���� Protams. Man tikai mazliet jāpārlai� acis �ejienei. � Viņ� aplūkoja paklāju un logu. � Vai nu �im iebrucējam ļoti garas kājas, jeb vai viņ� varen izveicīgs. Tas ir īsts varoņdarbs � aizsniegt no apak�as palodzi un attaisīt logu. Atpakaļ tik�ana jau samērā vienkār�āka. Vai dosie�ties mums līdzi aplūkot sava krū�utēla atliekas, mister Hārker?

Nenoremdināmais �urnālists bija piesēdies pie rakstām�galda.

���� Tomēr pamēģinā�u kaut ko iztaisīt no visas �īs nakts dēkas, � viņ� sacīja. � Nav �aubu, ka pirmie va�kara avī�u izlaidumi būs jau pilni ar �o notikumu. Man nu gan nelaimējas! Slepkavība notiek uz mana nama sliek�ņa, un es pēdējais iesnieg�u ziņojumu par to!

Kad mēs gājām ārā, viņa spalva jau �irkstēt �irkstēja, slīdēdama pa bloknotu.

Krū�utēla lauskas bija atrastas da�us simt jardus atstatu no Hārkera nama. Mums pirmo reizi iznāca sastapties ar �o di�ā imperatora attēlu, kas bija pamodinājis kāda ne�pazīstamā sirdī tik kvēlu un posto�u naidu un nu gulēja zālē, sadauzīts sīkos gabaliņos. Holmss pacēla da�us ga�baliņus un vērīgi aplūkoja. Pēc viņa saspringtās sejas es nopratu, ka viņ� uztapis uz pēdām.

���� Nu, kas ir? � Lestreids prasīja,

Holmss paraustīja plecus.

���� Mums vēl būs diezgan daudz, ko noņemties, � viņ� sacīja. � Un tomēr � tomēr sākumam mums jau kaut kas ir. �is lētais krū�utēls noziedznieka acīs ir dārgāks par cilvēka dzīvību. Tas ir pirmais fakts, ko varam kon�statēt. Ir arī otrais � ne mazāk dīvains. Ja noziedznieka vienīgais nolūks bija sadauzīt krū�utēlu, tad kāpēc viņ� to nedarīja Hārkera namā vai pie nama?

���� Viņu bija pārsteigusi sastap�anās ar to cilvēku, kuru vajadzēja nonāvēt. Viņ� pats nesaprata vairs, ko dara.

���� Tas skan ticami. Tomēr es gribētu pievērst jūsu uzmanību namam, kura dārzā krū�utēls sadauzīts.

Lestreids palūkojās visapkārt.

���� �is nams ir tuk�s, � viņ� sacīja, � un noziedznieks zināja, ka te neviens viņu netraucēs.

���� Jā, bet �ai ielā ir vēl viens tuk�s nams, kuram viņ� pagāja garām. Kāpēc viņ� nesadauzīja laupījumu pie pirmā tuk�ā nama? Viņ� ta�u zināja, ka ikviens lieks solis palielina briesmas sastapt kādu pretimnācēju.

��� Es �im jautājumam neesmu pievērsis uzmanību, � Lestreids atzinās.

Holmss norādīja uz ielas lukturi, kas dega mums virs galvas.

��� Te �is cilvēks varēja redzēt, ko dara, bet tur ne�varēja. Tāpēc viņ� arī ieradās �eit.

���� Jums taisnība, velns parāvis! � slepenpolicists iz�saucās. � Tagad es atceros, ka tas krū�utēls, kas piede�rēja doktoram Bārnikotam, bija sadauzīts netālu no viņa sarkanās lampas. Bet ko lai iesākam ar �o faktu, mister Holms?

���� Iegaumēsim to. Vēlāk varam sadurties ar citiem faktiem, kuri liks mums pie tā atgriezties. Ko jūs tagad domājat darīt, Lestreid?

��� Manuprāt, jāsāk ar noslepkavotā personības noskaid�ro�anu. Tas nav pārāk grūts uzdevums. Kad zināsim, kas ir viņ� un viņa biedri, tad varēsim noskaidrot, ko viņ� nakti meklējis Pitstrītā, ko saticis un kas viņu nodūris uz mistera Horeisa Hārkera nama kāpnēm. Vai jūs tam ne�piekrītat?

��� Piekritu. Tikai es gan saktu risināt �o miklu no otra gala.

���� No kāda?

���� O, es negribu jūs ietekmēt! Rīkojieties pēc sava prāta, es rīko�os pēc sava. Vēlāk salīdzināsim mūsu mek�lējumu rezultātus un tādējādi palīdzēsim viens otram.

���� Labi, � Lestreids noteica.

���� Jūs tagad dosieties uz Pitstrītu un noteikti sastap�siet misteru Horeisu Hārkeru. Pasakiet viņam, lūdzami, manā vārdā, ka viņa namu nakti apmeklējis asinskārīgs vājprātīgais, kas slimo ar Napoleona vajā�anas māniju. Tas viņam noderēs rakstam avīzē.

Lestreids izbrīnā pavērās Holmsā.

� Vai jūs patie�ām tā domājat?

Holmss pasmaidīja.

���� Vai es pats tā domāju? Var b.ūt, ka glu�i tā ne. Ta�u �āda versija liksies ļoti interesanta misteram Horei- sam Hārkeram un Centrālā preses sindikāta abonentiem. Nu, Votson, mums �odien vēl daudz darī�anu. Bū�u prie�cīgs, Lestreid, ja jūs �ovakar ap se�iem iegriezīsieties Bei�kerstrītā. Tikmēr es paturē�u �o fotogrāfiju pie sevis. Iespējams, ka man ievajadzēsies jūsu klātbūtnes un pa�līdzības mazā ekspedīcijā �onakt, ja mani slēdzieni izrā�dīsies pareizi. Pagaidām uz redzi un labu veiksmi!

Mēs ar �erloku Holmsu devāmies kājām uz Haistrītu un iegājām brāļu Hārdingu veikalā; kur krū�utēls bija no�pirkts. Jauns pārdevējs pavēstīja, ka misters Hārdings ieradīsies veikalā tikai pievakarē, bet viņ� pats nevar ne�kādas ziņas mums sniegt, jo tikai nesen sācis te strādāt. Holmsa seja pauda vil�anos un īgnumu.

���� Ko lai dara, Votson, nevar jau pastāvīgi gaidīt uz veiksmi, � viņ� beidzot sacīja. � Vajadzēs pienākt vē�lāk, ja jau dienu mistera Hārdinga �eit nebūs. Kā jūs bū�siet nojautis, man gribas izpētīt �o krū�utēlu vēsturi no pa�iem pirmsākumiem, lai noskaidrotu, vai pie to ra�anās nav biju�i kādi dīvaini apstākļi, kas nosacīju�i to tur�pmāko likteni. Dosimies pagaidām pie mistera Morza Ha�dzona uz Kenningtonrodu un paraudzīsimies, vai viņ� ne�var mums padarīt skaidrāku �o mīklu.

Mēs braucām veselu stundu, kamēr sasniedzām gleznu tirgotāja veikalu. Viņ� bija mazs resnītis ar sarkanu seju un ka�ķīgu raksturu.

���� Jā, ser. Sadauzīja uz manas letes, ser, � viņ� sacīja.

���� Kālabad gan mēs maksājam nodokļus, ja kur� katrs nelietis var ielauzties mūsu veikalā un sabojāt preci? Jā, ser, tas biju es, kas pārdeva doktoram Bārnikotam abus krū�utēlus. Kauns un negods, ser! Anarhistu sazvērestība, nekas cits tas nevar būt, tā es domāju. Tikai anarhisti spējīgi dauzīt statujas. Sarkanie republikāņi, tā es viņus dēvēju. Kur dabūju �os krū�utēlus? Nesaprotu, kāds tam sakars ar �o notikumu. Nu, ja jums patie�ām tas jāzina, tad varu arī pateikt. Nopirku no Geldera un Co �ēr�strītā, Stepnijā. Cik nopirku? Trīs. Divi un viens ir trīs. Divus pārdevu doktoram Bārnikotam, tre�o sasita manā veikalā gai�ā dienas laikā. Vai pazīstu cilvēku, kas redzams �ai fotogrāfijā? Nē, nepazīstu. Tomēr � pazīstu gan. Tas ir Bepo, itālietis, amatnieks. Sad tad pastrādā manā veikalā. Viņ� var taisīt kokgriezumus, apzeltīt ietvarus, prot no visa pa druskai. Aizgāja no manis pirms nedēļas, kop� tā laika neesmu par viņu nekā dzirdējis. Kur viņ� patlaban, arī nezinu. Aizgāja divas dienas pirms tam, kad man sa�sita krū�utēlu. Strādāja tīri labi.

� Morzs Hadzons sniedza mums vairāk ziņu, nekā va�rējām gaidīt, � Holmss teica, kad izgājām no veikala.

���� Tātad �is Bepo piedalījies notikumos Kenningtonā un arī tanīs, kas norisināju�ies Kensingtonā. Tāda fakta dēļ nav �ēl nobraukt desmit jūdzes. Un tagad, Votson, brauk�sim uz Stepniju pie Geldera un Co, uz krū�utēlu dzimteni. Ne�aubos, ka arī tur dzirdēsim daudz ko interesantu.

Mēs lielā steigā izjoņojām cauri augstāko aprindu Lon�donai, viesnīcu Londonai, literārajai Londonai, komer�santu Londonai, jūrnieku Londonai un beidzot nokļuvām ar īres namiem pieblīvētajā piekrastes rajonā. Te mud�ēt mud�ēja no visām Eiropas malām saplūdu�i bezdarbnieki. Platā ielā, kur kādreiz bija mitu�i turīgi tirgotāji, mēs at�radām meklēto darbnīcu lielā, ar kapu pieminekļiem pie�blīvētā pagalmā. Darbnīcā, pla�ā telpā, strādāja kādi piec�desmit vīri, kuri nodarbojās ar grebumiem un veido�anu, īpa�nieks, zaļoksnējs gai�matains vācietis, pieklājīgi sa�ņēma mūs un izsmeļo�i atbildēja uz visiem jautājumiem. Ieraksti viņa grāmatās liecināja, ka no Napoleona galvas, kuru Devins veidojis marmorā, iegūti daudzi atlējumi, bet tie trīs krū�utēli, kurus apmēram pirms gada viņ� no�sūtījis Morzam Hadzonam, sastāda pusi no atsevi�ķas at�lej umu partijas. Pārējos trīs �īs partijas krū�utēlus viņ� pārdevis brāļiem Hārdingiem Kensingtonā. Nē, �ie se�i krū�utēli rie ar ko nav at�ķīru�ies no visiem pārējiem. Nē, viņ� nezina, aiz kādiem iemesliem cilvēkam var ienākt prātā iznīcināt tos, �āda doma viņam liekas smieklīga. Vairumtirdzniecībā krū�utēlu cena se�i �iliņi, mazumtirdz�niecībā par tiem var dabūt divpadsmit �iliņus un vēl vai�rāk. Krū�utēlus gatavo tā: iztaisa divus nolējumus no abām sejas pusēm un tad salīmē kopā. Visu to dara itālie�i �ai pa�ā telpā. Kad krū�utēls gatavs, to noliek uz galda gaitenī, lai tas iz�ūst, un pēc tam sūta uz noliktavu. Vairāk nekā viņ� nevar pastāstīt.

Bet tad Holmss parādīja darbnīcas īpa�niekam fotogrā�fiju, un tā viņu taisni pārsteidzo�i ietekmēja. Viņa seja pietvīka dusmās, uzacis noslīga pār zilajām teitoņa acīm.

���� Ak tu, nelietis! � viņ� izsaucās. � Jā, es viņu labi pazīstu. Mana darbnīca bauda vispārēju cieņu un tikai vienu reizi tās pastāvē�anas laikā te ieradās policija � un �ā subjekta dēļ! Tas notika pirms gada. Viņ� bija ievai�nojis uz ielas ar nazi kādu citu itālieti un policija sekojusi viņam. Te viņu arī apcietināja. Viņu sauc Bepo, uzvārdu nezinu. To negodu es biju pelnījis � kam pieņēmu darbā cilvēku ar tik atbaidīgu seju! Tomēr strādnieks viņ� bija labs, viens no labākajiem.

���� Kādu sodu viņam piesprieda?

���� Tā kā ievainotais palika dzīvs, tad tikai gadu cie�tuma. Bez �aubām, tagad viņ� jau brīvībā, bet te viņ� ne�drīkst vairs rādīties. Pie manis strādā viņa brālēns, varbūt viņ� var pateikt jums, kur tagad atrodas Bepo.

���� Nē, nē, � Holmss iesaucās, � nesakiet viņam ne vārda, es jūs lūdzu, neviena vārda! �is gadījums ir ļoti nopietns, un, jo vairāk es tanī iedziļinos, jo nopietnāks tas man �ķiet. Jūsu grāmatā atzīmēts, ka �ie krū�utēli pārdoti pērn, tre�ajā jūnijā. Vai nevarat pateikt, kad arestēja Bepo?

���� To es varu dabūt zināt pēc algu izmaksas kvītīm, � Gelders atbildēja. � Jā, � viņ� turpināja, mirkli pa�ķir�stījis savus papīrus, � pēdējā alga viņam izmaksāta div�desmitajā maijā.

���� Pateicos, � Holmss sacīja. � Negribu atņemt jums vairāk laika un pārbaudīt jūsu pacietību.

Palūdzis atvadoties nevienam nestāstīt par �o sarunu, Holmss .pameta darbnīcu, un mēs atgriezāmies pilsētas rietumu daļā.

Len�a laiks sen bija garām, bet mums izdevās uz ātru roku �o to iekost kādā restorānā. Pie ieejas pārdeva avī�zes, turpat bija novietots plakāts, uz kura ar lieliem bur�tiem rakstīts �Noziegums Kensingtonā. Vājprātīgs slep�kava�. Ieskatīju�ies avīzē, mēs pārliecinājāmies, ka miste�ram Horeisam Hārkeram tomēr izdevies ievietot tanī savu rakstu. Divas slejas pildīja sensacionālā notikuma frā�ainais atstāsts. Holmss izklāja avīzi uz galda un ēz�dams lasīja. Reizes divas viņ� iespurcās.

���� Viss kārtībā, Votson, � viņ� noteica. � Paklausie�ties: �Taisni prieks apzināties, ka nevar būt da�ādu domu par �o notikumu, jo misters Lestreids, pats pieredzē- ju�ākais policijas aģents, un misters �erloks Holmss, pla�i pazīstams konsultants un eksperts krimināllietās, nāku�i pie vienprātīga slēdziena, ka ērmīgā notikumu virtene, kas tik traģiski noslēgusies, liecina par vājprātību, nevis par noziegumu. Mūsu izklāstītos faktus var izskaidrot tikai ar prāta aptum�o�anos.� Prese, Votson, ir augstvēr�tīgs iestādījums, ja vien prot to pareizi izmantot. Un ta�gad, ja esat jau paēdis, atgriezīsimies Kensingtonā un paklausīsimies, ko mums pastāstīs firmas �Brāļi Hārdingi� īpa�nieks.

�ā lielā tirdzniecības nama nodibinātājs izrādījās nasks, �audīgs vīrelis, ļoti kustīgs un strauj�, attapīgs un pļāpīgs.

���� Jā, ser, es visu zinu no vakara avīzēm. Misters Ho- reiss Hārkers pastāvīgi iepērkās pie mums. Mēs pārdevām viņam �o krū�utēlu pirms da�iem mēne�iem. Mēs nopir�kām veselus trīs no Geldera un Co Stepnijā. Visi jau pār�doti. Kam? Es ieskatī�os savās tirdzniecības grāmatās un pateik�u. Jā, te man atzīmēts: viens krū�utēls misteram Hārkeram, otrs � misteram D�ozaijam Braunam Cizvikā, Laburnumvelijā, Laburnumlod�ā, tre�ais � misteram Sendfordam Rīdingā, Lovergrovrodā. Nē, �o cilvēku uz fotogrāfijas nekad neesmu redzējis. Reti gadās redzēt tik neglītu seju, tādu tik drīz vis nevar aizmirst, vai ne? Vai pie manis strādā itālie�i? Jā, ir viens otrs starp gadījuma darba strādniekiem. Protams, ka viņiem iespējams ieskatī�ties pasūtījumu grāmatā. Mums nav nekāda iemesla turēt to aiz atslēgas. Jā, tas ir ērmīgs notikums, un es ceru, jūs darīsiet man zināmu, kā tas noskaidrosies.

Kamēr misters Hārdings runāja, Holmss �o to pierak�stīja. Viņ� izskatījās visai apmierināts. Tomēr viņ� man nekā nepaskaidroja, tikai sacīja, ka jāpasteidzas, jo Lestreids jau gaida. Patie�ām, kad mēs ieradāmies Beikerstrītā, Lestreids nepacietīgi staigāja pa istabu. Pēc viņa svarīgā izskata nebija grūti uzminēt, ka �ī diena viņam nav bijusi neauglīga.

��� Kas jums �odien laimējies, Holms? � viņ� tūliņ jau�tāja.

���� Mums nācās kārtīgi pastrādāt, un mūsu darbs nebija veltīgs, � mans draugs atbildēja. � Mēs apmeklējām abus tirgotājus un darbnīcas īpa�nieku. Es izsekoju ik�viena krū�utēla likteni no pa�a sākuma.

���� Krū�utēla likteni! � Lestreids izsaucās. � Labi, labi, mister Holms, katram savas metodes, un es nedomāju lie�līties, bet man �ķiet, ka esmu �odien vairāk sasniedzis nekā jūs. Es noskaidroju nogalinātā personību.

���� Ko jūs sakāt!

��� Bez tam atklāju nozieguma iemeslu.

���� Lieliski!

���� Mums ir inspektors, kura specialitāte ir itālie�u kvartāli. Nogalinātajam kaklā karājās katoļu krustiņ�, turklāt arī tum�ā sejas krāsa lika domāt, ka viņ� ir dien�vidnieks. Hils pazina viņu no pirmā acu uzmetiena. Viņu sauc Pjetro Venu�i, viņ� ir no Neapoles un pats briesmī�gākais slepkavnieks Londonā. Viņ� saistīts ar mafiju � jūs zināt, tā ir slepena politiska organizācija, kura noga�lina visus savus pretiniekus. Kā redzat, viss sāk noskaid�roties. Viņa slepkava dro�i vien arī itālietis un mafijas loceklis. Pjetro viņu izsekojis. Viņ� nēsājis kabatā ienaid�nieka fotogrāfiju, lai nejau�i nenodurtu kādu citu. Viņ� redzējis, ka ienaidnieks ieiet namā, nogaidījis, kad tas iznāk, uzbrucis un nāvīgi ievainojis. Ko jūs par to domā�jat, mister Holms?

Holmss atzinīgi spieda viņam roku.

���� Teicami, Lestreid, teicami! � viņ� izsaucās. � Bet es gan lāgā nesaprotu, kā jūs te piekombinēsiet klāt krū��utēlu dauzī�anu.

���� Atkal tie krū�utēli! Jūs nekādi nevarat izmest tos no galvas. Galu galā tas ta�u ir tīrais nieks. Sīka zādzība, par kuru var piespriest pusgadu cietuma. Slepkavība � tai pavisam cita vērtība, un, kā redzat, visi pavedieni man jau rokā.

��� Kā esat nodomājis rīkoties?

���� Glu�i vienkār�i � do�os kopā ar Hilu uz itālie�u kvartālu, uzmeklēsim �ai fotogrāfijā attēloto vīru un ares�tēsim viņu par slepkavību. Vai gribat nākt līdzi?

���� Labāk ne. Man �ķiet, mēs gūsim panākumus daudz vienkār�ākā veidā. Galvot gan nevaru, jo tas atkarīgs � Vārdu sakot, tas atkarīgs no tāda apstākļa, pār kuru mēs neesam noteicēji. Divi punkti par, viens pret. Es ceru, ka mēs arestēsim noziedznieku, ja jūs �onakt dosieties mums līdzi.

���� Uz itālie�u kvartālu?

���� Nē. Manuprāt, daudz dro�āk meklēt viņu �izvikā. Ja jūs, Lestreid, brauksiet man �onakt līdzi uz �izviku, es apsolu, ka rīt do�os kopā ar jums uz itālie�u kvartālu. Nebūs nekāda nelaime, ja �o gājienu atliks uz vienu nakti. Un nu vajag nosnausties, jo iziet no mājas pirms vienpadsmitiem nav nozīmes, bet atgriezties mums izdo�sies dro�i vien tikai uz rīta pusi. Paēdiet pusdienas pie mums, Lestreid, un atlaidieties uz dīvāna, bet jūs, Votson, piezvaniet, lai ierodas izsūtāmais. Man steig�us jānosūta vēstule.

Holmss aizvadīja vakaru, kravādamies pa vecu avī�u grēdām, ar kurām bija piekrauts pilns mūsu pieliekamais. Kad viņ� beidzot iznāca no turienes, viņa acis staroja uz�varas priekā, tomēr viņ� nekā neteica par meklējumu re�zultātiem. Es jau tā biju izpētījis sava drauga metodes, ka, pat neizprazdams viņa nodomu visā visumā, nojautu, kā viņ� cer notvert noziedznieku. Sis dīvainais no�ziedznieks mēģinās iznīcināt abus atliku�os krū�utēlus, un viens no tiem atrodas �izvikā. Neap�aubāmi mūsu �ās nakts izlūkgājiena mērķis ir pienākt viņu nozieguma vietā. Es nevarēju vien beigt jūsmot par Holmsa atjau�tību, kad viņ� tī�uprāt sniedza �urnālistam pilnīgi apla�mus norādījumus, lai pārliecinātu noziedznieku, ka tas var rīkoties bez jebkāda riska. Un es nebrīnījos, kad Holmss ieteica man paķert līdzi revolveri. Pats viņ� pa�ņēma iemīļoto ieroci � medību pātagu, kuras kāts bija pildīts ar svinu.

Pulksten vienpadsmitos pie mūsu durvīm apstājās kebs. Mēs pārbraucām pa Hemersmitas tiltu uz Temzas pretējo krastu. Te braucējs saņēma rīkojumu pagaidīt. Mēs devā�mies kājām uz priek�u un drīz vien sasniedzām vientuļu aleju, ko ielenca glīti namiņi ar dārziņiem. Ielas luktura gaismā mēs uz kāda namiņa vārtiņiem izlasījām uzrakstu �Laburnumlod�a�. Iemītnieki dro�i vien gulēja, jo viss nams bija tum�s, tikai apaļais lodziņ� virs ieejas durvīm

blāvi spīdēja, metot gai�u plankumu uz celiņa. Mēs iegā�jām dārziņā un noslēpāmies �oga blīvajā ēnā.

Gaidī�ana nevilkās pārāk ilgi un nobeidzās negaidīti un dīvaini. Pēk�ņi bez kāda brīdinājuma dārza vārtiņi pa�vērās � un lokans tum�s stāvs, a�s un kustīgs kā pērti�ķis, pa�āvās mums garām pa celiņu un, pavīdējis lodziņa mestajā gaismas starā, nozuda nama melnajā ēnā. Iestā�jās ilgs klusums, un mēs gaidījām, elpu aizturēju�i. Bei�dzot mūsu ausis uztvēra nelielu iebrik�ķē�anos � tur at�vērās logs. Atkal iestājās klusums. Noziedznieks klaiņoja pa namu. Mēs pēk�ņi ieraudzījām istabā iemirdzamies viņa lukturīti. Tur nebija meklētā, jo pēc mirkļa gaisma atspīdēja citā istabā.

��� Iesim pie vaļējā loga. Mēs viņu saķersim, kad viņ� lēks ārā, � Lestreids �ukstēja.

Tomēr noziedznieks izlēca pa logu, pirms mēs vēl pa�guvām pakustēties. Viņ� apstājās gaismas starā, turēdams padusē kaut ko baltu, un zaglīgi apskatījās visapkārt. Nomaļās ielas klusums viņu nomierināja. Uzgriezis mums muguru, viņ� nolika nesamo zemē, tad dzirdējām stipra sitiena troksni, klabinā�anu un �irkstē�anu. Viņ� bija tā iegrimis darbā, ka nesaklausīja mūsu piesardzīgos soļus. Holmss uzlēca viņam uz muguras kā tīģeris, mēs ar Les- treidu sagrābām viņa rokas un saslēdzām tās. Kad viņ� atskatījās, es ieraudzīju neglītu, bālu niknumā saviebtu seju un pazinu cilvēku, ko biju redzējis fotogrāfijā.

Ta�u Holmss neveltīja uzmanību gūsteknim. Viņ� jo rū�pīgi pārbaudīja to, ko gūsteknis bija iznesis no nama. Tas bija gabalos sadauzīts Napoleona krū�utēls, pilnīgi tāds pats, kādu jau �orīt bijām redzēju�i. Holmss pa kārtai ap�lūkoja katru lausku, ta�u tās nekādi neat�ķīrās no paras�tajām ģip�a drumslām. Līdzko viņ� bija ticis galā, durvis atvērās un mūsu priek�ā nostājās nama īpa�nieks � lab�sirdīgs drukns vīrietis kreklā un biksēs.

��� Misters D�ozaija Brauns, ja nemaldos? � Holmss apvaicājās.

���� Jā, ser. Un jūs, bez �aubām, esat misters �erloks Holmss. Man atnesa jūsu vēstuli, un es rīkojos tā, kā jūs ieteicāt. Mēs noslēdzām durvis un gaidījām, kas notiks. Prieks redzēt, ka nelietis jums rokā. Lūdzu, ienāciet, d�entlmeņi, iedzersiet ceļakāju.

Ta�u Lestreidam gribējās jo ātrāk nogādāt gūstekni dro�ībā, un pēc brītiņa kebs jau veda mūs �etrus uz Lon�donu. Gūsteknis nerunāja ne vārda, tikai nikni glūnēja uz mums caur nokāru�os cirtaino matu cekulu.

Policijas iecirkni viņu izkratīja. Kabatā atrada da�us �iliņus un garu kin�alu ar asiņu plankumiem uz roktura.

���� Viss kārtībā, � Lestreids teica, atvadoties no mums. � Hils pazīst �o publiku un bez pūlēm noskaidros, kas viņ� tāds ir. Jūs redzēsiet, ka mana teorija izrādīsies pil�nīgi pareiza. Tomēr esmu ļoti pateicīgs jums, mister Holms, ka jūs tik meistarīgi sarīkojāt �im nelietim slaz�dus. Es vēl līdz �im nesaprotu, kā jums ienāca tas prātā.

���� �ī vēlā stunda nav īsti piemērota paskaidroju�miem, � Holmss sacīja, � turklāt da�i sīkumi vēl nav pilnīgi skaidri, bet �ī lieta ir tāda, kas nepiecie�ami jā�noved līdz galam. Ja iegriezīsieties �odien pie manis ap se�iem, es jums pierādī�u, ka mēs pat �obrīd vēl īsti ne�izprotam �ā savdabīgā notikuma īsto jēgu.

Vakarā ieradies Lestreids paziņoja, ka izdevies no�skaidrot noziedznieka personību. Viņu sauc Bepo, viņ� ir pats nelabojamākais slaists visā itālie�u kolonijā. Kādreiz viņ� bijis izveicīgs akmeņkalis un godīgi pelnījis savu maizi, bet tad nogājis neceļos un divas reizes sēdējis cie�tumā: pirmo reizi par kādu sīku zādzību, otro � par kāda savie�a ievaino�anu. Angliski viņ� runā teicami. Līdz �im nav skaidrs, kāpēc viņ� dauzījis krū�utēlus, un viņ� stūr�galvīgi atteicas atbildēt uz �o jautājumu. Policijai izde�vies noskaidrot, ka viņ� pats prot tos pagatavot un to arī darījis, strādājot Geldera darbnīcā. Visas �īs ziņas, kuru lielākā daļa nebija mums vairs sve�a, Holmss noklausījās ar pieklājīgu uzmanību, bet es, viņu labi pazīdams, no�pratu, ka viņa domas kavējas citur, un, par spīti viņa sa�valdībai, skaidri redzēju, ka viņ� kaut ko gaida un par kaut ko noba�ījies. Tad atskanēja zvans, viņ� pietrūkās kājās, un acis viņam iemirdzējās. Pēc mirkļa istabā ienāca pusmū�a vīrs ar sarkanu seju un sirmu vaigu bārdu. Labajā rokā viņ� turēja vecmodīgu �emodāniņu, ko ienācis nolika uz galda.

���� Vai varu satikt misteru �erloku Holmsu?

Mans draugs smaidīdams palocījās.

���� Misters Sendfords no Rīdingas, ja nemaldos?

��� Jā, ser. Es laikam esmu mazliet nokavējies, bet vil�cienu saraksts sastādīts pavisam aplam. Jūs rakstījāt man par krū�utēlu, ko esmu nopircis.

���� Pilnīgi pareizi.

���� Es paņēmu jūsu vēstuli līdzi. Jūs rakstāt: �Vēlēda�mies iegūt Devina veidotā Napoleona krū�utēla atlējumu, piedāvāju desmit mārciņas par to atlējumu, kas pieder jums.� Vai tā tas ir?

���� Tie�i tā.

��� Jūsu vēstule mani ļoti pārsteidza, jo es nevarēju sa�prast kā jūs dabūjāt zināt, ka man ir �īs krū�utēls.

���� Tas izskaidrojams ļoti vienkār�i. Misters Hārdings, tirdzniecības nama �Brāļi Hārdingi� īpa�nieks, pateica man, ka pārdevis �o pēdējo krū�utēlu jums, un iedeva man jūsu adresi.

���� Saprotu, Bet vai viņ� jums pateica, cik esmu samak�sājis par pirkumu?

��� Nē.

���� Es esmu godīgs cilvēks, kaut arī ne sevi�ķi bagāts. Samaksāju tikai piecpadsmit �iliņus un gribu, lai jūs to zinātu, pirms saņemu no jums desmit mārciņas.

��� Tāda smalkjūtība dara jums godu, mister Sendford. Ta�u es pats piedāvāju �o cenu un gribu to arī maksāt.

���� Ļoti cildeni no jūsu puses, mister Holms. Es paņēmu krū�utēlu līdzi, kā jūs lūdzāt. Te tas ir.

Viņ� attaisīja �emodānu, un mēs beidzot ieraudzījām uz galda pilnīgi veselu to krū�utēlu, ko līdz �im bijām skatīju�i tikai drumslu veidā.

Holmss nolika uz galda desmit mārciņas un papīra lapu.

���� Esiet tik laipns, mister Sendford, parakstiet �o pa�pīru liecinieku klātbūtnē. Tanī sacīts, ka jūs pie�ķirat man visas tiesības uz �o krū�utēlu. Kā redzat, es esmu tāl�redzīgs. Nekad iepriek� nevar zināt, kā izveidosies ap�stākļi. Pateicos, mister Sendford! Te ir jūsu nauda. Vēlu jums visu labu.

Kad mūsu apmeklētājs aizgāja, �erloks Holmss atkal pārsteidza mūs. Viņ� izņēma no kumodes tīru baltu gald�autu un uzklāja uz galda. Tad viņ� nolika nule nopirkto krū�utēlu galda vidū, pacēla savu medību pātagu un iezvēla ar smago kātu Napoleonam pa pauri. Tēls saplīsa gabalos, un Holmss sevi�ķi rūpīgi aplūkoja katru gaba�liņu. Beidzot, uzvaro�i iesmiedamies, viņ� pasniedza mums lausku, kurā atradās kaut kas apaļ�, tum�s kā pudiņā iecepta rozīne.

��� D�entlmeņi, � viņ� izsaucās, � atļaujiet jūs iepa�zīstināt ar Bord�iju slaveno melno pērli!

Mēs ar Lestreidu klusējām, tad pēk�ņā aizrautībā sā�kām aplaudēt kā teātrī pēc veiksmīga izrādes noslēguma. Holmsa bālie vaigi sārtojās, un viņ� palocījās kā drama�turgs, ko skatītāju aplausi izsauku�i uz skatuves. Bija tādi reti mirkļi, kad �is saltais prātnieks pakļāvās glu�i cilvēciskai tieksmei pēc apbrīna un atzinības. Izcili lep�nais un atturīgais gars, kur� ar nievām novērsās no jeb�kuras lētas popularitātes, bija tomēr spējīgs just aizkus�tinājumu, kad draugi viņu apbrīnoja un uzteica.

� Jā, d�entlmeņi, � viņ� sacīja, � tā ir pati slavenākā pērle pasaulē, un, par laimi, man izdevās domās izsekot tās likteni no firsta Kolonnas guļamistabas Dakras hotelī, kur tā pazuda, līdz pēdējam no se�iem Napoleona krū�u�tēliem, kas pagatavoti Geldera darbnīcā.

Jūs, protams, atceraties, Lestreid, �ā dārguma sensacio�nālo pazu�anu un Londonas policijas veltīgās pūles at�rast to. Policija griezās arī pie manis pēc palīdzības, bet es toreiz neko nespēju darīt. Aizdomas krita uz firstienes istabeni, itālieti, kurai Londonā bija brālis, ta�u nekādus sakarus starp tiem neizdevās atklāt. Istabeni sauca par Lukreciju Venu�i, un es ne�aubos, ka Pjetro, ko pirms da�ām dienām nogalināja, ir viņas brālis. Pārskatot ve�cās avīzes, noskaidrojās, ka pērle pazudusi divas dienas pirms Bepo aresta, bet Bepo arestēja Geldera darbnīcā, kad tur atlēja �os krū�utēlus.

Tagad jums ir skaidra notikumu secība. Pērle atradās pie Bepo. Iespēj ams, ka viņ� bija to nozadzis Pjetro; iespējams, ka viņ� pats bija Pjetro līdzdalībnieks; iespē�jams, ka viņ� bija vidutājs starp Pjetro un viņa māsu. Mums īstenībā nav svarīgi, kur� no �iem pieņēmu�miem pareizs. Svarīgi tas, ka pērle bija pie Bepo, kad policija dzinās viņam pakaļ.

Viņ� patvērās savā darba vietā, zinādams, ka viņa rīcībā tikai da�as minūtes, lai noslēptu vērtīgo laupījumu, kuru noteikti atradīs, ja viņu sāks pārmeklēt. Gaitenī �uva se�i ģip�a krū�utēli. Viens vēl bija glu�i mīksts. Bepo, būdams izveicīgs savā darbā, a�i iztaisīja iedobumu valgajā ģipsī, noglabāja tur pērli un ar pāris vilcie�niem atkal nogludināja krū�utēlu. Tā bija lieliska glabā�tuve, tādā pērli neviens nevarēja atrast. Ta�u Bepo pie�sprieda gadu ieslodzījumā, un tikmēr visi se�i krū�utēli izklīda pa Londonu. Bepo nezināja, kurā atrodas viņa dār�gums. Pērli varēja atrast, tikai sadauzot tos. Tomēr Bepo nepaļāvās izmisumam. Viņ� sāka savus meklējumus aizrautīgi un sistemātiski. No brālēna, kur� strādāja pie Geldera, viņ� dabūja zināt, kādām firmām krū�utēli pār�doti. Viņam palaimējās iestāties darbā pie Morza Had�zona, un viņ� uztapa trim krū�utēliem uz pēdām. Tajos pērles nebija. Ar radu palīdzību viņ� noskaidroja, kam pārdoti pārējie. Pirmais atradās pie Hārkera. Tur Bepo sastapās ar savu sabiedroto, kur� uzskatīja Bepo par vai�nīgu pērles nozaudē�anā, un starp viņiem izcēlās kautiņ�.

��� Ja Pjetro bija viņa sabiedrotais, kāpēc tad Pjetro nēsāja līdzi Bepo fotogrāfiju? � es ievaicājos.

���� Lai varētu iztaujāt par viņu citas personas � tas ir ticamākais pieņēmums. Vārdu sakot, es nācu pie slē�dziena, ka pēc slepkavības Bepo ne tikai neatliks, bet pa�ātrinās meklē�anu. Viņ� centīsies aizsteigties priek�ā po�licijai, baidīdamies, ka tā neatklāj viņa noslēpumu. Pro�tams, es nevarēju apgalvot, ka viņ� nav jau atradis pērli tai krū�utēlā, kas piederēja Hārkeram. Es pat skaidri ne�zināju, vai tā ir tie�i pērle, bet man bija skaidrs, ka viņ� kaut ko meklē, jo sasita nozagtos krū�utēlus tikai tādās vietās, kur bija pietiekami gai�s. Hārkeram piedero�ais krū�utēls bija viens no trim, tātad izredzes bija tie�i tādā proporcijā, kā es teicu: divi � par, viens � pret. Atlika divi krū�utēli, un es sapratu, ka viņ� sāks ar to, kas at�rodas Londonā. Es brīdināju nama iemītniekus, lai izbēgtu no otras traģēdij as, un mums laimējās. Ap to laiku es jau noteikti zināju, ka mēs dzenamies pēc Bord�iju pērles. Noslepkavotā uzvārds saistīja visus �os faktus. Palika tikai viens krū�utēls � tas, kas atradās Rīdingā, � un pērle varēja būt vienīgi tanī. Es nopirku �o krū�utēlu jūsu klātbūtnē, un, lūk, te ir pērle.

Mēs kādu brīdi klusējām.

���� Jā, � noteica Lestreids, � es daudzkārt esmu dabū�jis pārliecināties par jūsu neparastajām spējām, mister Holms, bet ar tādu meistarību man vēl nebija gadījies sa�stapties.

���� Pateicos! � sacīja Holmss. � Pateicos!

Lorda Sent-Saimona kāzas un to dīvainais no�slēgums jau sen vairs nenodarbina tās augstās aprindas, pie kurām pieder nelaimīgais līgavainis. Jauni pikantāki skandāli aizēnoju�i �o nu jau �etrus gadus veco drāmu, bet, tā kā man pamats domāt, ka daudzi fakti paliku�i ne�zināmi pla�ai publikai, un tā kā �is notikums noskaidrojās galvenokārt ar mana drauga �erloka Holmsa palīdzību, tad manas atmiņas par viņu būtu nepilnīgas bez �īs inte�resantās epizodes īsa atstāsta.

Kādu dienu, da�as nedēļas pirms manām kāzām, kad es vēl dzīvoju kopā ar Holmsu Beikerstrītā, viņ�, atgriezda�mies no pēcpusdienas pastaigas, atrada uz galda vēstuli. Es biju visu dienu nosēdējis mājās, jo pēk�ņi sacēlies sal�tais rudens vēj� un stiprais lietus ietekmēja lielā kalibra lodi, ko biju atnesis kājā līdzi no kara gājiena uz Afga�nistānu, un ievainojums truli smeldza. Atlaidies vienā at�zveltnes krēslā un uzlicis kājas uz otra, es apkrāvos ar avīzēm, ta�u drīz vien dienas ziņas man apnika. Aizmetis avīzes, es vēroju ģerboni un monogrammu uz aploksnes un laiski prātoju, kas gan varētu būt �is mana drauga di�ciltīgais korespondents.

���� Jūs gaida korespondence no augstākām aprin�dām, � es piezīmēju, kad Holmss ienāca istabā. � Ar rīta pastu jūs, ja nemaldos, saņēmāt vēstules no zivju tir�gotāja un upes uzrauga.

��� Manas korespondences daudzveidība pie�ķir tai se�vi�ķu jaukumu, � viņ� smaidīdams atbildēja, � un vai�rumā gadījumu, jo vienkār�āks vēstules autors, jo intere�santāka pati vēstule. Ta�u �oreiz, manuprāt, tas būs viens no tiem nepanesamajiem oficiālajiem ielūgumiem, kuri spie� cilvēku vai nu nogarlaikoties līdz nāvei, vai kaut kā izmeloties.

Viņ� atlauza zīmogu un pārlaida acis pār saturu.

���� O, te mums darī�ana ar kaut ko interesantāku!

���� Tātad tas nav ielūgums?

���� Nē, glu�i lieti�ķa vēstule.

*� Un no augstdzimta klienta?

��� Viena no pa�iem di�ciltīgākajiem Anglijā.

���� Apsveicu, dārgais draugs!

���� Ticiet, ka es neizliekos, Votson, ja dodu goda vārdu, ka mana klienta sabiedriskais stāvoklis ir nesalīdzināmi nenozīmīgāks man nekā tas gadījums, kas viņu atvedis pie manis. Tomēr iespējams, ka �is gadījums būs intere�sants. Jūs pēdējā laikā diezgan cītīgi lasījāt avīzes, vai ne?

���� Kā redzat, � es paīgni atteicu, norādīdams uz kaktā sakrauto prāvo kaudzi. � Nekā cita jau man nebija ko darīt.

����� Man tas nāk par labu, jo ceru, ka jūs varēsiet sniegt man nepiecie�amās ziņas. Es parasti lasu tikai atskaites par kriminālnotikumiem un pirmās lappuses sludināju�mus. Tā ir ļoti pamāco�a lasāmviela. Ja jūs esat vērīgi se�kojis visiem ikdienas notikumiem, tad, bez �aubām, būsiet lasījis par lordu Sent-Saimonu un viņa kāzām?

���� O jā, turklāt ar vislielāko interesi!

���� Ļoti labi. �o vēstuli sūta lords Sent-Saimons. Es jums to izlasī�u, bet jūs vēlreiz pārskatīsiet avīzes un pa�teiksiet man visu, kas par �o lordu rakstīts. Klausieties:

�Godātais mister �erlok Holms! Lords Bekvoters apgal�voja, ka es varu pilnīgi paļauties uz Jūsu asredzību un spēju glabāt noslēpumus, tāpēc esmu nolēmis griezties pie Jums pēc padoma ļoti nepatīkamā gadījumā sakarā ar manām kāzām. Misters Lestreids no Skotlendjarda jau sācis izmeklē�anu, bet viņ� neko neiebilst pret Jūsu iesaistī�anu �ai lietā un pat domā, ka tas nāktu tikai par labu. Ieradī�os pie Jums �odien pulksten �etros pēc pus�dienas un ceru, ka, ievērojot mana gadījuma ārkārtīgo svarīgumu, Jūs atliksiet visas citas darī�anas, ja tās pa�redzētas �ai laika sprīdī. Ar cieņu Roberts Sent-Saimons.� Vēstule sūtīta no Grosvenoras savrupmājas, rakstīta ar zoss spalvu, un di�ciltīgajam lordam gadījies notraipīt ar tinti labās rokas mazo pirkstiņu, � Holmss piezīmēja, sa�locīdams vēstuli.

���� Viņ� būs pulksten �etros. Patlaban ir trīs. Pēc stun�das viņ� būt klāt.

���� Tikmēr es ar jūsu palīdzību paspē�u visu vajadzīgo noskaidrot. Pārskatiet avīzes un sakārtojiet ziņas hrono�loģiskā kārtībā, kamēr es palūko�os, kas īsti ir �is mūsu klients. � Viņ� nocēla no plaukta virs kamīna biezu grāmatu sarkanā iesējumā un sāka �ķirstīt, noguldījis uz ceļgaliem. � Te jau viņ� ir � Roberts Volsingems de Virs Sent-Saimons, Balmoralas hercoga otrais dēls. Hm! Ģerbo�nis: zils laukums, trīs dzelk�ņi virs caunādas strēmeles. Dzimis 1846. gadā. Tātad viņam �etrdesmit viens gads � pilnīgi nobriedis ģimenes dzīvei. Bijis ministra vietnieks iepriek�ējā koloniju ministrijas sastāvā. Viņa tēvs, her�cogs, bijis kādu laiku ārlietu ministrs. No tēva puses Plantagenetu pēcnācējs, no mātes � Tjudoru. Nu, tas mums nekā nedod. Redzu, ka man jāgrie�as pie jums, Votson, pēc solīdākām ziņām.

���� Tās es viegli sameklēju, jo notikumi norisinājās �ais dienās un dūrās man acīs. Es tikai tāpēc nekā nesacīju jums, ka jūs bijāt aizņemts, un tad jums nepatīk, ja jūsu uzmanību novirza sānis.

���� A, jūs domājat to notikumu Grosvenorskverā ar mēbeļu pārvadājamo segto ori? Tas jau pilnīgi noskaid�rots � starp citu, viss bija skaidrs jau pa�ā sākumā. Lū�dzu, celiet man priek�ā to, ko atradāt avīzēs!

���� Pirmā piezīme atrodas The Morning Post slejās un parādījās pirms vairākām nedēļām. �Ja var ticēt baumām, tad visā drīzumā gaidāmas lorda Roberta Sent-Saimona � Balmoralas hercoga otrā dēla un mis Hetijas Doranes � Aloizija Dorana, eskvaira, Kalifornija, Sanfrancisko, ASV, vienīgās meitas kāzas.�

��� īsi un skaidri, � piezīmēja Holmss, izstiepis garās, kalsnās kājas uz kamīna uguns pusi.

���� Tai pa�ā nedēļā kādā no augstāko aprindu avīzēm ievietots garāks raksts. Ahā, te tas ir. �Drīzumā nāksies izdot likumu, kas aizsargātu mūsu laulību tirgu, jo līdz��inējais brīvās tirdzniecības princips kaitīgi atsaucas uz mūsu pa�māju produkciju. Vara pār Lielbritānijas di�cil�tīgo namu atvasēm pamazām pāriet mūsu Aizatlantijas daiļo māsīcu rokās. Pēdējā nedēļā �o burvīgo iebrucēju trofeju saraksts papildinājies ar visai vērtīgu ieguvumu, l ords Sent-Saimons, pret kuru Amora bultas izrādījās bezspēcīgas vairāk nekā divdesmit gadus, paziņojis, ka nolēmis doties laulībā ar mis Hetiju Dorani, Kalifornijas miljonāra apburo�o meitu. Mis Dorane, kuras graciozais augums un daiļā seja valdzināja sabiedrību Vestberihauza ballēs, ir vienīgais bērns un, pēc baumām, viņas pūra summa rakstāma ar se�iem cipariem, nemaz nerunājot par nākotnes izredzēm. Tā kā nav noslēpums, ka Balmoralas hercogs pēdējos gados bijis spiests izpārdot gleznu ko�lekciju, un lordam Sent-Saimonam pieder tikai neliela mui�iņa Ber�morā, tad skaidrs, ka �ī savienība nenāks par labu vienīgi Kalifornijas mantiniecei, kura viegli un a�i pārvērtīsies no parastas republikas pilsones par titu�lētu Anglijas lēdiju.�

���� Vēl kaut kas? � Holmss �āvādamies ieminējās.

���� O jā, pat ļoti daudz. Vēl otra piezīme The Morning Post slejās, kur sacīts, ka laulības būs ļoti klusas un no�tiks Sv. D�ord�a baznīcā Hanoverskvērā piecu se�u tu�vāko draugu klātbūtnē, pēc tam kāzinieki brauks uz mē�belētu savrupmāju Lankastergeitā, ko noīrējis misters Aloizijs Dorans. Pēc divām dienām, tas ir, pagāju�o tre��dien, minēts, ka kāzas notiku�as un medus mēnesi jaun�laulātie pavadīs lorda Bekvotera mui�ā, Pītersfīldas tu�vumā. Tas ir viss, kas teikts avīzēs pirms līgavas nozu��anas.

���� Pirms kā? � Holmss izsaucās sasliedamies.

��� Pirms jaunlaulātās lēdijas nozu�anas, � es atkār�toju.

.� Kad viņa īsti nozudusi?

'� Kāzu mielasta laikā.

��� Ahā! �is gadījums izrādās interesantāks, nekā do�māju. Nudien, pat dramatisks!

��� Jā, man arī �ķita, ka glu�i ikdieni�ķs �is gadījums nav.

���� Sievietes parasti pazūd pirms laulībām, da�reiz me�dus mēne�a laikā, bet neatceros neviena gadījuma, kad tas būtu noticis tik zibenīgā ātrumā. Lūdzu, pastāstiet sīkāk, kas sakarā ar to minēts avīzēs.

���� Brīdinu, ka ziņas ir visai nepilnīgas.

���� Nekas, varbūt mums izdosies tās papildināt.

���� Vakar �is notikums pieminēts rīta avīzē. Es jums to nolasī�u. �Dīvains notikums labāko aprindu kāzās. Lorda Roberta Sent-Saimona ģimeni satricinājis mīklai�nais un augstākā mērā nomāco�ais gadījums lorda kāzās. Laulības, kā jau to ziņoja vakardienas avīzes, notika iepriek�ējā rītā, ta�u tikai �odien varam apstiprināt dīvai�nās baumas, kas tik neatlaidīgi klīst apkārt. Par spīti draugu pūlēm visu noklusēt, �is notikums tā piesaistījis publikas uzmanību, ka nav nekādas nozīmes censties ne�sadzirdēt to, par ko runā malu malās.

Laulību ceremonija Sv. D�ord�a baznīcā Hanoverskvērā bija ļoti neuzkrīto�a, piedalījās tikai līgavas tēvs misters Aloizijs Dorans, Balmoralas hercogiene, lords Bekvoters, lords Justess un lēdija Klara Sent-Saimoni (līgavaiņa jau�nākais brālis un māsa) un lēdija Elisija Vitingtone. Pēc laulībām visi klāteso�ie devās uz mistera Aloizija Dorana namu Lankastergeitā, kur viņus gaidīja brokastis. Izrādās, tur nelielas nepatik�anas sagādājusi kāda nepazīstama sieviete, kura gribējusi ielauzties namā kopā ar kāzu vie�siem, apgalvodama, ka viņai esot kaut kādas tiesības uz lordu Sent-Saimonu. Pēc ilgas un nepatīkamas scēnas namzinim un sulainim izdevies no nepazīstamās atbrīvo�ties. Par laimi, jaunlaulātā iegājusi namā pirms �īs neglī�tās iejauk�anās, apsēdusies pie kāzu mielasta kopā ar pā�rējiem, bet drīz sākusi sūdzēties, ka nejūtoties labi, un atgriezusies savā istabā. Viņas ilgā prombūtne likusies dīvaina, misters Dorans devies meitu meklēt, bet dabūjis zināt no istabenes, ka lēdija ieradusies savā istabā uz mirkli, apvilkusi mēteli, uzlikusi cepuri un izsteigusies ārā. Kāds sulainis apliecinājis, ka patie�ām redzējis attie�cīgi ģērbtu dāmu iznākam no nama, bet viņam prātā ne�nācis, ka tā varētu būt viņa saimniece, jo viņ� bijis pār�liecināts, ka lēdija sē� kopā ar viesiem. Pārliecinājies, ka meita pazudusi, misters Dorans kopā ar jaunlaulāto devu��ies uz policiju, kura stājusies pie enerģiskas meklē�anas un, jādomā, drīz būs spējīga noskaidrot �o pārsteidzo�o notikumu. Tomēr līdz �im rītam nekādas jaunas ziņas nav pienāku�as. Klīst baumas, ka darī�ana ar �antā�u un poli�cija apcietinājusi sievieti, kura mēģinājusi ielauzties kāzu namā, jo iespējams, ka aiz greizsirdības vai citiem motī�viem �ī sieviete piedalījusies jaunlaulātās nolaupī�anā.�

���� Tas ir viss?

��� Vēl viena piezīme citā rīta avīzē, ta�u diezgan iero�sino�a.

���� Un kāda?

���� Tā ziņo, ka apcietināta mis Flora Milare, lēdija, kas v.iinīga pie skandāla kāzu dienā. Viņa agrāk bijusi dejo�tāja �Allegro� un vairākus gadus uzturējusi sakarus ar lordu Sent-Saimonu. Nekādu citu faktu nav, tā kā tagad jūs zināt visu, kas �ai jautājumā parādījies avīzēs.

��� Tas patie�ām ir ārkārtīgi interesanti. Nudien, būtu ļoti �ēl, ja �āds gadījums paietu man garām. Ahā, tur kāds zvana, Votson. Ir jau da�as minūtes pāri �etriem, un es ne�aubos, ka tas būs mūsu di�ciltīgais klients. Nedo�mājiet iet projām, man noteikti vajadzīgs liecinieks, kaut vai tikai tāpēc, lai atgādinātu, ja es ko piemirstu.

��� Lords Roberts Sent-Saimons! � svinīgi pieteica mūsu jauniņais kalpotājs, atvērdams durvis. Ienācējs bija d�entlmenis ar patīkamu izglītota cilvēka seju, prāvu de�gunu, bāls. Viņa mutes līnijas pauda zināmu augstprātību, acis raudzījās stingri un pa�pārliecināti, jo �o vīru likte�nis bija aplaimojis ar iespēju pavēlēt un sastapt paklau�sību. Viņ� kustējās viegli un �irgti, ta�u, aiz paraduma no�svērties uz priek�u un mazliet saliekt ceļgalus ejot, viņ� izskatījās vecāks par saviem gadiem. Viņa mati deniņos bija sirmi, un, kad viņ� noņēma cilindru ar uzliektajām malām, tad izrādījās, ka pakausī tie pavisam plāni. Ģēr�bies viņ� bija visai eleganti, teju pat �vīti: augsta, stīva apkaklīte, melni gari svārki, balta veste, dzelteni cimdi, lakādas kurpes un gai�as getras. Viņ� lēni iesoļoja istabā, skatīdamies te uz Holmsu, te mani un �ūpodams rokā zel�tītā pensneja saiti.

��� Labdien, lord Sent-Saimon, � Holmss sacīja pie�celdamies un palocīdamies. � Lūdzu, ņemiet �o pīto krēslu! Tas ir mans draugs un kolēģis, doktors Votsons. Sēstieties tuvāk ugunij, un tad parunāsim par jūsu lietu.

��� Mani tā Joti sāpina, kā jūs pats varat iedomāties, mister Holms. Esmu taisni satriekts. Saprotu, ka jums nav pirmā reize sadurties ar visādiem kutelīgiem gadījumiem, ser, bet �aubos gan, vai jūsu klienti nāku�i no tās �ķiras, kurai es piederu.

���� Jā, jūsu lieta man nozīmē soli uz leju.

���� Piedodiet?

���� Mans pēdējais klients �ādā lietā bija karalis.

���� Patie�ām? To es nezināju. Un kāds karalis?

���� Skandināvijas karalis.

���� Kā, vai viņam arī nozudusi sieva?

��� Jūs pats saprotat, � Holmss uzsvērti pieklājīgi aiz�rādīja, � ka es savu klientu lietas glabāju kā noslēpumu un to pa�u apsolu arī jums.

���� Pareizi! Jums pilnīga taisnība. Lūdzu mani atvainot.

Ja runājam par manu gadījumu, tad esmu gatavs sniegt jums jebkuras ziņas, kas jums varētu noderēt, lai nāktu pie zināma slēdziena.

����������� Pateicos. Es jau iepazinos ar visu, kas parādījies presē, bet vairāk nekā nezinu. Jādomā, ka avī�u ziņām var ticēt, piemēram, �ai par jaunlaulātās pazu�anu.

Lords Sent-Saimons pārlaida acis rakstam.

���� Jā, tas visumā atbilst patiesībai.

����������� Ta�u man vajag vēl daudz papildu ziņu, lai es tiktu pie kāda noteikta uzskata. �ķiet, pats labākais būs, ja izjautā�u jūs.

���� Lūdzu.

���� Kur jūs pirmo reizi sastapāties ar mis Hetiju Dorani?

���� Sanfrancisko pirms gada.

���� Jūs apceļojāt Savienotās Valstis?

���� Jā.

���� Vai jūs saderinājāties jau tur?

���� Nē.

���� Bet jūs bijāt draudzīgās attieksmēs?

���������� Man bija patīkama viņas sabiedrība, un es to ne�slēpu.

���� Vai viņas tēvs ir bagāts?

���������� Viņu uzskata par pa�u bagātāko vīru visā Klusā okeāna piekrastē.

���� Kā viņ� ticis pie bagātības?

����������� Viņam pieder zelta raktuves. Vēl pirms da�iem ga�diem viņam nebija nekā. Tad viņam palaimējies atklāt bagātu zelta āderi, ienesīgi noguldīt ķapitālu, un kop� tā laika viņ� ir miljonārs.

���� Kā jūs varētu raksturot jauno lēdiju, savu sievu?

Augstmanis palūkojās ugunī un sāka ātrāk �ūpot lor�neti.

����������� Redzat, mister Holms, � viņ� iesāka, � manai sie�vai bija jau divdesmit gadu, kad viņas tēvs tika pie ba�gātības. Līdz tam laikam viņa brīvi klejoja pa nometni, pa me�iem un kalniem, tā ka ar viņas audzinā�anu drīzāk nodarbojās daba nekā skolotāji. Anglijā tādas meitenes dēvē par trakgalvēm. Viņai spēcīgs raksturs, nepakļāvīgs, nekādas tradīcijas viņu nesaista. Viņa ir straujas dabas, laisni verdo�a, es teiktu. Atri izlemj, ko darīt, un bezbai�līgi īsteno visu, ko apņēmusies. No otras puses, es nebūtu devis viņai to vārdu, ko man gods nēsāt (te viņ� ar cieņu nokāsējās), ja nebūtu pārliecināts, ka būtībā viņa ir cildena būtne. Viņa ir spējīga uz varonīgu pa�uzupurē�a�nos, un viss negodīgais viņai sve�s.

� Vai jums ir viņas fotogrāfija?

���� Jā, es paņēmu līdzi.

Viņ� atvēra medaljonu un parādīja mums ļoti skaistas sievietes seju. Īstenībā tā nebija fotogrāfija, bet ziloņ�kaula miniatūra. Māksliniekam bija labi izdevies parādīt mirdzo�os, melnos matus, lielās tum�ās acis un brīni�ķīgo lūpu izliekumu, Holmss ilgi un nopietni vēroja miniatūru. Tad viņ� aizvēra medaljonu un pasniedza lordam atpakaļ.

���������� Pēc tam jaunā lēdija ieradās Londonā � un jūs at�jaunojāt pazī�anos?

���������� Jā, viņas tēvs atveda viņu �ai sezonā uz Londonu. Mēs vairākkārt satikāmies, pēc tam saderinājāmies un ta�gad apprecējāmies.

���� Viņai laikam deva līdzi bagātu pūru?

���� Teicamu pūru, bet tā mūsu dzimtā jau parasta lieta.

���������� Un, tā kā jūsu laulība ir jau noticis fakts, tad tas paliks jūsu rīcībā, vai ne?

� Neesmu gan ievācis ziņas par to.

���������� Nu, saprotams. Vai satikāties ar mis Dorani pirms kāzām?

���� Jā.

���� Viņa bija labā omā?

���������� Labākā nemaz nevarēja būt. Viņa par to vien ru�nāja, ko mēs darīsim turpmāk.

���� Hm! Tas ir ļoti interesanti. Un kāzu rītā?

���� Viņa bija ļoti jautra � vismaz ceremonijas laikā.

���� Un pēc tam jūs ievērojāt kādas pārmaiņas?

����������� Patiesību sakot, es tad pirmo reizi dabūju pārlieci�nāties, ka viņas raksturam piemīt zināms skarbums. To�mēr �ī epizode ir pārāk nenozīmīga, lai to pieminētu, un tai nevar būt nekāda sakara ar vēlāko notikumu.

���� Lūdzu, tomēr pastāstiet arī to!

����������� Labi, bet tā ir tāda kā bērni�ķība. Kad mēs devā�mies uz izeju, viņai nokrita zemē līgavas pu�ķis. Mēs bijām taisni pie pirmā sola, un pu�ķis paslīdēja zem tā. Uz mirkli radās apjukums, bet kāds d�entlmenis, kas sē�dēja �ai solā, pasniedza viņai pu�ķi, kas nemaz nebija cietis. Un tomēr, kad es apvaicājos par to, viņa mani strupi pārtrauca un karietē, kad braucām mājup, �ķita glu�i aplam uztraukusies par �o niecīgo atgadījumu.

����������� Tā! Jūs teicāt, ka uz sola sēdējis kāds d�entlmenis. Tātad baznīcā bija arī sve�i ļaudis?

���� Jā gan. Tas ir neizbēgami, ja baznīca nav slēgta.

���������� Vai �is d�entlmenis nepiederēja pie jūsu sievas draugiem?

����������� O nē, es dēvēju viņu par d�entlmeni aiz pieklājī�bas, īstenībā viņ� bija no vienkār�iem ļaudīm. Es pat lāgā nepievērsu viņam uzmanību. Ta�u nu man �ķiet, ka mēs novirzāmies pārāk tālu no mūsu tēmas.

���������� Tātad lēdija Sent-Saimona atgriezās no baznīcas slik�tākā omā nekā prombraucot. Ko viņa darīja, ienākusi tēva namā?

���������� Es redzēju, ka viņa par kaut ko apspriedās ar savu istabeni.

���� Kas ir viņas istabene?

���������� Viņu sauc par Alisi, viņa ir amerikāniete un at�brauca līdzi manai sievai no Kalifornijas.

���� Laikam uzticības persona?

����������� Manuprāt, viņa bauda pārāk lielu uzticību. Man vienmēr licies, ka viņas kundze pārāk daudz viņai atļauj. Ta�u Amerikā, zināt, skatās uz to savādāk nekā pie mums.

���� Cik ilgi viņa runāja ar �o istabeni?

���������� Laikam da�as minūtes. Man bija citas darī�anas, un es nepievērsu tam uzmanību.

���� Vai nedzirdējāt, par ko viņas runāja?

����������� Lēdija Sent-Saimona minēja kaut ko par ielau�anos sve�ā iecirknī. Viņa �ad tad lieto tādus �argona vārdus. Man nav jausmas, ko viņa ar to domāja.

���������� Amerikāņu �argons da�reiz ir visai izteiksmīgs. Un ko jūsu sieva darīja pēc sarunas ar istabeni?

���� Viņa iegāja ēdamistabā.

���� Jūsu pavadībā?

����������� Nē, viena pati. �ādos sīkumos viņa ir ārkārtīgi ne�atkarīga. Pēc minūtēm desmit viņa piecēlās, kaut ko no�murmināja atvainojoties, izgāja un vairs neatgriezās.

����������� Cik sapratu, tad pēc istabenes Alises liecības viņas kundze iegājusi savā istabā, uzvilkusi kāzu kleitai virsū garu mēteli, uzlikusi cepuri un izgājusi no mājas.

� Pilnīgi pareizi. Un vēlāk viņa redzēta Haidparkā kopā ar Floru Milari, kura tagad ir apcietināta un kura torīt sarīkoja skandālu pie mistera Dorana nama.

��� Ak jā! Man ļoti gribētos zināt ko tuvāk par �o jauno lēdiju un jūsu attieksmēm ar viņu.

Lords Sent-Saimons paraustīja plecus un savilka uzacis.

���� Vairākus gadus mēs bijām draudzīgās, es pat teiktu � visai draudzīgās attieksmēs. Viņa toreiz dejoja �Allegro�. Es izturējos pret viņu, kā godīgam cilvēkam pieklājas, un viņai nav iemesla par mani sūdzēties, bet jūs zināt, kādas ir sievietes, mister Holms. Flora ir jauka, mīļa būtne, bet ļoti karstas dabas un ārkārtīgi pieķē�rusies man. Viņa rakstīja man drausmīgas vēstules, kad dabūja zināt, ka grasos precēties, un, patiesību sakot, es tikai tāpēc pastāvēju uz klusām laulībām, ka baidījos no skandāla baznīcā. Viņa ieradās pie mistera Dorana nama, līdzko mēs pārbraucām, un mēģināja ietikt iek�ā, lietoja visādus apvainojo�us izteicienus pret manu sievu un pat draudēja viņai, bet es jau paredzēju �ādu varbūtību un devu attiecīgus norādījumus kalpotājiem, kuriem arī iz�devās viņu aizraidīt. Viņa arī tūliņ aprima, kad saprata, ka skandāls nekā nelīdzēs.

��� Vai jūsu sieva to visu dzirdēja?

���� Paldies dievam, ne.

���� Un tomēr viņa vēlāk redzēta kopā ar �o sievieti?

���� Jā. Misters Lestreids no Skotlendjarda uzskata �o faktu par ārkārtīgi nopietnu. Viņ� domā, ka Flora izvili�nājusi manu sievu no mājas un sarīkojusi viņai kādas briesmīgas lamatas.

���� Nu, tas ir iespējams.

���� Tātad jūs arī tā domājat?

��� Es teicu, ka tas iespējams, nevis ticams. Un ko jūs pats domājat?

���� Manuprāt, Flora nav spējīga pat mu�ai nodarīt pāri.

���� Greizsirdība da�kārt pilnīgi pārvēr� cilvēka rak�sturu. Lūdzami, pasakiet tagad � kā jūs pats izskaidrojat visu notiku�o?

���� Nu, zināt, es pats ierados pēc paskaidrojuma, nevis lai celtu priek�ā savējo. Esmu jums sniedzis visus faktus, kādi bija manā rīcībā. Ta�u, ja jūs interesē mans viedok�lis, tad varu izteikt to: es pieļauju, ka uztraukums, ko iz�juta mana sieva sakarā ar pārmaiņu dzīvē, apzinā�anās, ka viņa spērusi tādu milzu soli uz aug�u, nonākdama aug�stākajā aristokrātijā, radīja viņai nelielu nervu saspīlē�jumu.

���� īsi sakot, viņai pēk�ņi aptum�ojās prāts.

���������� Jā. Kad es apsvēru, ka viņa varēja pēk�ņi uzgriezt muguru � ne jau man, bet tam visam, pēc kā velti centu��as citas sievietes, � tad man grūti atrast citu izskaidro�jumu.

����������� Nu, tā arī ir pilnīgi pieņemama hipotēze, � Holmss smaidīdams noteica. � Un nu, lord Sent-Saimon, man �ķiet, ka gandrīz visas vajadzīgās ziņas ir manā rīcībā. Vēl viens jautājums: kad sēdējāt pie brokastgalda, vai tad varējāt redzēt, kas notiek uz ielas?

���� Mēs varējām redzēt pretējo ietvi un parku.

���� Labi. Neaizturē�u jūs ilgāk. Es jums visu paziņo�u.

���������� Lai nu jums laimētos atrisināt �o problēmu! � mūsu klients sacīja pieceldamies.

���� Es to jau esmu atrisinājis.

���� Ko? Kā tas var būt?

���� Es sacīju, ka esmu to jau atrisinājis.

���� Kur tādā gadījumā ir mana sieva?

���� To es jums drīz vien paziņo�u.

Lords Sent-Saimons nogrozīja galvu.

���������� Baidos, ka �ī mīkla liks papūlēties vēl gudrākām galvām nekā mūsējās, � viņ� piezīmēja un, ceremoniāli palocījies, ar cieņu izgāja no istabas.

����������� Ļoti laipni no lorda Sent-Saimona puses, ka viņ� pa�godina manu galvu, nostādīdams to vienā līmenī ar sa�vējo, � �erloks Holmss smiedamies sacīja. � Pēc �īs iz�taujā�anas es labprāt iedzertu viskiju ar sodu un izsmē�ķētu cigāru. Mans slēdziens �ai lietā bija jau izdarīts, pirms vēl klients ienāca mūsu istabā.

���� Dārgais Holms!

���������� Manās piezīmēs minēti vairāki līdzīgi gadījumi, lai gan, kā jau sacīju, pazu�ana nenotika tādā zibenīgā tempā. Izjautājot lordu Sent-Saimonu, es pārliecinājos, ka mans pieņēmums pareizs. Visādi blakus apstākli pa�rasti ir loti svarīgi.

���� Bet es ta�u dzirdēju to pa�u, ko jūs.

���������� Jā, bet jūs nezināt tos iepriek�ējos gadījumus, kuri sniedza man tik labu pieredzi. Līdzīgs notikums pirms da��iem gadiem bija Aberdīnā un gandrīz tāds pats Minhenē tūliņ pēc fran�u-prū�u kara. Tas pieder pie� o, tas ir Lestreids! Labvakar, Lestreid! Vīns ir uz bufetes un cigāri kārbā.

Oficiālais Skotlendjardā detektīvs bija tērpies zaļgan- brūnā vamzī un aptinis ap kaklu tādas pa�as krāsas �alli,

kas viņam pie�ķīra jūrnieka izskatu. Rokā viņ� turēja melnu audekla somu. īsi apsveicinājies, viņ� apsēdās un aizsmēķēja piedāvāto cigāru.

���������� Nu, kas no jauna? � Holmss apvaicājās, acīm �ķel�mīgi iedzirkstoties. � Jūs izskatāties sapīcis.

���������� Kā lai nebūtu! Esmu nomocījies ar to nolādēto Sent- Saimona laulību lietu. Netieku ne pie kādas skaidrības.

���� Patie�ām? Tas man brīnums.

����������� Savā mū�ā neesmu sadūries ar tik sare�ģītu noti�kumu! Nekur nekādu pierādījumu. Noņēmos visu dienu.

���������� Un vēl pamatīgi samērcējāties, � Holmss piezīmēja, pieskardamies pie viņa piedurknes.

���� Kā nu ne, kad es pārmeklēju visu Serpantaina dīķi.

���� �ēlīgais dievs, ko tad jūs tur meklējāt?

���� Lēdijas Sent-Saimonas līķi.

�erloks Holmss atlaidās pret krēsla atzveltni un sāka no sirds smieties.

���������� Vai pie Trafalgarskvēra strūklakas baseina vēl ne�esat ķēries? � viņ� apvaicājās.

���� Kāpēc? Ko jūs ar to gribat teikt?

���������� Tikai to, ka jums tādas pa�as izredzes atrast lēdiju tur kā dīķī.

Lestreids uzmeta manam draugam piktu skatienu.

���������� Jums jau laikam atkal viss skaidrs? � viņ� ņirdzīgi noteica.

���������� Man nupat kā pastāstīja visus faktus, bet mans slē�dziens jau ir gatavs.

���������� Patie�ām! Tātad jūs domājat, ka Serpantaina dīķim te nav nekādas lomas?

���� It ne mazākās.

���������� Tad esiet tik laipns un paskaidrojiet, kā tas tur va�rēja nokļūt.

Viņ� atvēra somu un izmeta uz grīdas zīda līgavas kleitu, atlasa kurpītes, vainadziņu ar plīvuru � visu ga�līgi samirku�u un netīru.

����������� Te vēl piedeva, � Lestreids noteica, uzmezdams kaudzei virsū spo�u laulību gredzenu. � Vai �is riekstiņ� nebūs par cietu jūsu zobiem, meistar?

����������� Un tik tie�ām jūs izvilkāt to visu no Serpantaina? � iejautājās mans draugs, omulīgi pūzdams zilus dūmu gre�dzenus.

����������� Nē. Parka sargs bija atradis �īs mantas pie pa�a krasta. Lēdijas radinieki pazina viņas drēbes, un man �ķiet, ka tur, kur atradās drēbes, nav tālu arī ķermenis.

���������� Pēc �ās asprātīgās teorijas katra cilvēka ķermeni vienmēr var atrast blakus viņa drēbju skapim. Bet sakiet, lūdzami, � ko jūs gribat sasniegt ar lēdijas Sent-Saimo�nas drēbju palīdzību?

��� Pierādīt, ka viņas nozu�anā vainīga Flora Milare.

��� Baidos, ka tas nebūs tik viegli.

���������� Baidāties? � sarūgtināts izsaucās Lestreids. � Bet es baidos, Holms, ka jūs esat pilnīgi atrāvies no dzīves ar savu mū�īgo dedukciju un secinājumiem. �ais da�ās minūtēs jūs jau pielaidāt divas rupjas kļūdas. �īs drēbes ir smaga apsūdzība pret mis Floru Milari.

���� Kādā ziņā?

����������� Drēbēs ir kabata. Kabatā ir piezīmju grāmatiņa. Pie�zīmju grāmatiņā ir zīmīte. Te tā ir. � Viņ� uzmeta zīmīti uz galda. � Paklausieties, kas tur rakstīts: �Redzēsimies, kad viss būs kārtībā. Nāc tūliņ. F. H. M.� Es jau tā do�māju, ka Flora Milare izvilinājusi lēdiju Sent-Saimonu no mājas un � protams kopā ar palīgiem � vainīga pie viņas pazu�anas. Un par pierādījumu noder �ī zīmīte ar viņas iniciāļiem, kuru viņa neap�aubāmi iespieda slepus lēdijai rokā pie nama durvīm, un tā ievīla savos tīklos.

����������� Brīni�ķīgi, Lestreid, � Holmss smiedamies izsaucās. � Jūs esat to visu ļoti jauki izdomājis. Parādiet man �o zīmīti!

Viņ� nevērīgi paņēma zīmīti, bet tad viņa sejas vienal�dzīgā izteiksme mirklī pārvērtās.

��� Jā, tas patie�ām ir svarīgi! � viņ� noteica.

���� Ak tā? Jūs arī pārliecinājāties par to?

���� Ārkārtīgi svarīgi. Apsveicu jūs no sirds!

Lestreids uzvaras priekā pietrūkās kājās un pārliecās

pār galdu.

���������� Kas tad tas? � viņ� brīnījās. � Jūs ta�u skatāties nepareizā pusē.

���� Glu�i otrādi, pareizā puse ir �ī.

���������� Pareizā puse? Vai jums prāts! Lasiet to, kas rakstīts ar zīmuli otrā pusē!

���������� Bet �eit ir kāds viesnīcas rēķins, kas mani sevi�ķi interesē.

���������� Tur ta�u nekā jēdzīga nav. Es to zinu no galvas, � attrauca Lestreids. � �4. okt. Istaba 8 �iliņi, brokastis 2 �iliņi 6 pensi, kokteilis 1 �iliņu, len�s 2 �iliņi 6 pensi, glāze heresa 8 pensi.� Es tur nekā interesanta neredzu.

���� Protams, ka neredzat. Tomēr �im rēķinam ir svarīga nozīme. Arī zīmītei svarīga nozīme � vismaz iniciāļiem. Tāpēc es vēlreiz apsveicu jūs, Lestreid!

���� Esmu pietiekami �ķiedis laiku ar jums, � Lestreids noteica pieceldamies. � Pēc manām domām, kaut ko var panākt tikai ar darbu un pūliņiem, nevis ar sēdē�anu pie kamīna un visādu smalku teoriju taisī�anu. Arlabvakar, mister Holms! Redzēsim, kur� pirmais atrisinās �o uz�devumu.

���� Vēl viena piezīme, Lestreid, � Holmss sauca no�pakaļ savam sāncensim. � Es jums varu pateikt mīklas uzminējumu. Lēdija Sent-Saimona ir izdoma. Viņas nav un nekad nav bijis pasaulē.

Lestreids ar skumjām sejā atskatījās uz manu draugu. Tad viņ� pavērsās uz manu pusi, trīsreiz piesita sev ar pirkstu pie pieres, izteiksmīgi pamāja ar galvu un stei�dzīgi aizgāja.

Tikko viņ� bija aiz durvīm, Holmss piecēlās un uzvilka mēteli.

���� Viņa vārdos ir �is tas no patiesības, � viņ� sacīja. � Nevar vienmēr sēdēt mājās, citur arī gaida darbs. Tā�pēc es jūs atstā�u uz laiciņu pie jūsu avīzēm, Votson.

�erloks Holmss pameta mani tūliņ pēc pieciem, bet es ilgi nedabūju baudīt vientulību, jo pēc kādas stundas ieradās kurjers no gastronomijas veikala ar milzīgu pla�kanu kārbu. No tās viņ� ar sava palīga zēna līdzdalību man par lielu izbrīnu salika uz mūsu pieticīgā pansijas galda īstas epikūrie�u aukstās vakariņas. Tur bija pāris ceptu irbju, fazāns, zosu aknu pastēte un vairākas pude�les, pārklātas ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Novie�toju�i �os gardumus, abi apmeklētāji izgaisa kā gari no �Tūkstots un vienas nakts�, pateikdami vienīgi tik daudz, ka adrese pareiza un par visu samaksāts.

īsi pirms deviņiem Holmss mundri ienāca istabā. Viņa seja bija nopietna, bet acis mirdzēja, un es nopratu, ka viņ� nav vīlies savās nojautās.

��� Tātad vakariņas jau galdā, � viņ� teica, saberzē�dams rokas.

��� Jūs laikam gaidāt viesus? Galds klāts piecām per�sonām.

���� Jā, es ceru, ka �ovakar pie mums kāds iegriezīsies. Brīnums, ka lorda Sent-Saimona vēl nav. Ahā, es dzirdu viņa soļus uz kāpnēm!

Tas patie�ām bija mūsu �ārīta apmeklētājs, kas iestei�dzās iek�ā, vēl a�āk vēcinādams savu lorneti. Viņa aris�tokrātiskā seja pauda visstiprāko apmulsumu.

���� Redzu, ka mans sūtnis sastapis jūs mājās, � Holmss piezīmēja.

���� Jā, un man jāatzīstas, ka jūsu vēstules saturs ne�iedomājami pārsteidza mani. Vai jums ir kādi pierādī�jumi?

���� Jā, un pilnīgi neapgā�ami.

Lords Sent-Saimons atslīga atzveltnes krēslā un pār�vilka ar roku pār pieri.

���� Ko nu teiks hercogs, kad dzirdēs, ka viņa ģimenes loceklis ir tā pazemots? � viņ� nomurmināja.

���� Bet tā ir tīrā nejau�ība. Es neredzu tur nekā paze�mojo�a.

���� Ak, jūs skatāties uz to no cita viedokja!

���� Es absolūti neredzu te neviena vainīgā. Man pat grūti iedomāties, ko citu �ī lēdija būtu varējusi darīt, kaut gan jāno�ēlo, ka viņa rīkojusies tik krasi. Ta�u vi�ņai nav mātes, kas varētu palīdzēt ar padomu kritiskā brīdī.

����� Tas bija apvainojums, ser, publisks apvainojums! � lords Sent-Saimons sacīja, bungodams ar pirkstiem pa galdu.

���� Bet jums vajag ņemt vērā to izņēmuma stāvokli, kādā atradās nabaga meitene.

���� Es nedomāju neko ņemt vērā. Pret mani izturēju�ies negodīgi, un to es nevaru piedot.

����� Laikam zvana, � Holmss sacīja. � Jā, kāpņu lau�kumā dzirdami soli. Ja es nespēju pārliecināt jūs, lord Sent-Saimon, lai jūs esat piekāpīgāks, tad varbūt to iz�darīs advokāts, ko es ataicināju. � Viņ� atvēra durvis un ielaida lēdiju un d�entlmeni. � Lord Sent-Saimon, atjau�jiet, ka jūs iepazīstinu ar misteru Frensi Heju Maul- tonu, � ar misis Maultoni jūs jau esat pazīstams.

Ieraudzījis �os ienācējus, mūsu klients uzlēca kājās. Viņ� stāvēja taisni izslējies, acis nolaidis, roku aizlicis aiz svārku atloka, � īsts aizvainotas cieņas iemiesojums. Lē�dija strauji tuvojās viņam un pastiepa roku, bet viņ� stūr�galvīgi necēla acis aug�up. Tas bija pats labākais, ja viņ� gribēja palikt nepielūdzams, jo jaunās sievietes seja pauda tik dedzīgu lūgumu, ka diezin vai kāds būtu varējis �o lūgumu noraidīt.

��� Jūs dusmojaties, Robert, � viņa teica. � Jā, es sa�protu, ka jums ir iemesls būt dusmīgam.

��� Lūdzu, nesāciet taisnoties, � lords Sent-Saimons ar rūgtumu atteica.

���� O jā, es zinu, ka esmu vainīga, man vajadzēja apru�nāties ar jums pirms aizie�anas, bet es biju kā prātu zau�dējusi, kad ieraudzīju Frenku, es vairs nezināju, ko daru un ko runāju. Brīnums, ka es nepaģību pie altāra!

���� Varbūt jūs vēlaties, misis Maultone, lai mēs ar draugu izejam, kamēr jūs izskaidrojaties ar lordu Sent- Saimonu? � Holmss ievaicājās.

���� Ja man atļauts izteikt savas domas, � sve�ais d�entlmenis iejaucās, � tad es teik�u, ka visādiem noslē�pumiem jādara gals. Man nav iebildumu, ja tiklab Eiropa, kā Amerika dabū zināt patiesību.

Viņ� bija vidēja auguma zaļoksnējs vīrietis ar asi vei�dotu iedegu�u seju un straujām kustībām.

���� Labi, tad es pastāstī�u visu, � lēdija sacīja. � Mēs ar Frenku iepazināmies 1881. gadā Makkvaira nometnē pie Klin�u kalniem, kur tēvs strādāja savā iecirknī, skalo�dams zeltu. Mēs saderinājāmies, bet tad tēvs uzdūrās uz bagātīgu zelta āderi un ātri tika pie kapitāla, kamēr na�baga Frenka iecirknis deva aizvien mazāk un pēdīgi bija galīgi izsmelts. Jo bagātāks kļuva tēvs, jo nabagāks Frenks, un beidzot tēvs negribēja ne dzirdēt par mūsu saderinā�anos un aizveda mani uz Sanfrancisko. Frenks tomēr negribēja piekāpties, sekoja man, un mēs bie�i sa�tikāmies bez tēva ziņas. Tēvs būtu ārkārtīgi dusmojies, ja to zinātu, tāpēc mēs ar Frenku izlēmām visu pa�i. Frenks sacīja, ka dosies atpakaļ un mēģinās tikt pie kapi�tāla, un ātrāk neatgriezīsies, kamēr būs tikpat bagāts kā tēvs. Es nosolījos viņu gaidīt, lai cik ilgi tas būtu, un ne�precēt nevienu, kamēr viņ� būs dzīvs. �Bet kāpēc tad mēs nevaram salaulāties tūliņ,� Frenks teica. �Es jutī�os dro��āks tevis dēļ, bet ātrāk savas tiesības nepieteik�u, kamēr neatgriezī�os.� Mēs vienojāmies par to, Frenks visu labi nokārtoja, mācītājs mūs salaulāja, un tad Frenks aiz�brauca laimi meklēt, bet es atgriezos pie tēva.

Pēc kāda laika dzirdēju, ka Frenks ir Montanā, tad viņ� aizbrauca meklēt laimi uz Arizonu, pēc tam saņēmu ziņas no Ņū-Meksiko. Un tad avīzēs parādījās gar� raksts par indiāņu uzbrukumu zelta raktuvēm, un nogalināto sarak�stā bija arī mana Frenka vārds. To izlasot, es zaudēju sa�maņu un vairākus mēne�us biju smagi slima. Tēvs jau bija iedomājies, ka man dilonis, un vadāja mani pie vi�siem Sanfrancisko ārstiem. Vairāk nekā gadu man nebija nekādu ziņu par Frenku, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņ� ir miris. Tad Sanfrancisko ieradās lords Sent-Sai�mons, pēc tam mēs atbraucām uz Londonu, sākās runas par precē�anos, tēvs jutās ļoti priecīgs, bet es visu laiku apzinājos, ka neviens vīrietis zemes virsū nevar ieņemt manā sirdī to vietu, kas piederēja manam nabaga Fren- kam.

Ta�u, ja es būtu apprecējusi lordu Sent-Saimonu, tad būtu viņam uzticīga sieva. Par savu mīlu mēs neesam no�teicēji, bet mūsu rīcība ir mūsu ziņā. Es devos pie altāra ar stingru apņem�anos godam pildīt savus pienākumus, cik vien tas būs manos spēkos. Bet iedomājieties, ko es jutu, kad, piegājusi pie altāra, atskatījos un ieraudzīju Frenku stāvam pirmajā solā. Sākumā es nodomāju, ka tas ir viņa rēgs, bet, atskatījusies otrreiz, redzēju viņu jo�projām tur stāvam un it kā jautājam man ar skatienu, vai esmu priecīga, viņu redzot. Brīnos, kā es nepaģību. Viss griezās riņķī acu priek�ā, garīdznieka vārdi likās tikpat neskaidri kā bites dūk�ana. Es nesapratu, ko darīt. Ap�turēt laulību ceremoniju un radīt skandālu baznīcā? Es atkal atskatījos, un viņ�, it kā izlasījis manas domas, pie�lika pirkstu pie lūpām, lai es klusētu. Tad redzēju, ka viņ� kaut ko raksta, un sapratu, ka saņem�u zīmīti. Ejot gar solu, es nometu pu�ķi, un viņ�, pasniedzot puķes, iespieda man zīmīti saujā. Tur bija tikai viena rindiņa; viņ� lūdza, lai sekoju viņam, kad viņ� dos zīmi. Es ne uz mirkli ne��aubījos, ka tagad mans galvenais pienākums ir darīt visu, ko viņ� man liks.

Mājās es visu pastāstīju kalponei, kura pazina Frenku jau Kalifornijā un bija viņam pieķērusies. Piekodināju viņai klusēt, iesaiņot pa�u nepiecie�amāko un nolikt mē�teli man pa rokai. Zināju, ka būtu vajadzējis aprunāties ar lordu Sent-Saimonu, bet tas bija tik grūti izdarāms viņa mātes un visu �o cienījamo viesu klātbūtnē. Nolēmu, ka do�os projām un paskaidro�u visu vēlāk. Nebija pagā�ju�as ne desmit minūtes, kad ieraudzīju pa logu Frenku otrpus ielas. Viņ� pamāja man un tad nogriezās uz parku. Gs izgāju no ēdamistabas, uzvilku mēteli un sekoju vi�ņam. Uz ielas mani apturēja kāda sieviete, kaut ko stās�tīdama par lordu Sent-Saimonu, � no tā mazumiņa, ko dzirdēju, es nopratu, ka arī viņam bijis kāds noslēpu�mains sakars pirms mūsu kāzām, bet es drīz atbrīvojos no viņas un panācu Frenku. Mēs iesēdāmies kebā un aiz�braucām uz Gordonskvēru, kur viņ� bija paspējis noīrēt dzīvokli, un tās bija manas īstās kāzas pēc tik ilgas gaidī��anas. Frenks bija kritis indiāņu gūstā, izbēdzis, nonācis Sanfrancisko, uzzinājis, ka uzskatu viņu par miru�u un esmu aizbraukusi uz Angliju, sekojis man un beidzot mani uzmeklējis manu otro kāzu dienā.

���� Es izlasīju par to avīzēs, � amerikānis paskaidroja. � Bija minēts līgavas vārds un baznīca, kur jānotiek lau�lībām, bet līgavas dzīves vieta nebija uzrādīta.

���� Tad mēs sākām apspriesties, ko darīt tālāk. Frenks jau pa�ā sākumā pastāvēja uz to, ka neko nevajag slēpt, bet man bija tāds kauns, ka gribējās pazust uz visiem laikiem un nevienu vairs neredzēt, vienīgi aizrakstīt tē�vam, lai viņ� zina, ka esmu dzīva. Es ar �ausmām domāju, kā visi �ie lordi un lēdijas sē� pie galda un gaida, kad atgriezī�os. Tad Frenks paņēma manas kāzu drēbes, lai neviens nevarētu sadzīt man pēdas, sasēja vīstoklī un iemeta kaut kur, lai tās nevarētu atrast. Iespējams, ka mēs būtu jau rīt devu�ies uz Parīzi, ja �is labais d�entlmenis, misters Holmss, nebūtu ieradies pie mums �ovakar � kaut gan nekādi nesaprotu, kā viņ� mūs varēja uzmek�lēt, � un ļoti pārliecino�i un laipni pierādījis, ka Fren- kam taisnība un ka mēs kaitēsim pa�i sev, ja slēpsimies. Tad viņ� sacīja, ka sagādās mums iespēju parunāt ar lordu Sent-Saimonu bez lieciniekiem, un mēs tūliņ braucām �urp. Tagad, Robert, jūs zināt visu. Man ļoti �ēl, ka esmu jūs sāpinājusi, bet es ceru, ka nu jūs nedomā�siet par mani tik ļauni.

Lords Sent-Saimons noklausījās �o garo stāstu ar sa�rauktu pieri un sakniebtām lūpām, un tas ne par matu neietekmēja viņa stīvumu un saltumu.

���� Atvainojiet, � viņ� sacīja, � bet es neesmu paradis apspriest savas intīmās personiskās lietas sve�u klāt�būtnē.

��� Tātad jūs negribat man piedot? Negribat sniegt man roku, pirms aizbraucu no �ejienes?

���� Kāpēc ne, ja tas sagādā jums prieku!

Un viņ� salti paspieda lēdijas roku.

��� Es biju cerējis, ka jūs neatteiksieties paēst kopā ar mums vakariņas draudzīgā garā, � Holmss ieteicās.

���� Manuprāt, jūs prasāt no manis pārāk daudz, � cie�nījamais lords strupi atteica. � Mani var piespiest sa�mierināties ar notiku�o, bet nevar prasīt, lai es priecātos par to. Ar jūsu atļauju novēlu jums patīkami pavadīt vakaru.

Viņ� palocījās pret visiem reizē un svinīgi izsoļoja no istabas.

���� Tas bija interesants gadījums, � piezīmēja �erloks Holmss, kad mūsu apmeklētāji bija aizgāju�i, � jo tas ļoti skaidri parāda, cik da�kārt vienkār�i var izskaidrot faktus, kuri pirmajā acu uzmetienā liekas gandrīz vai neizskaidrojami. Nekas nevar būt dabiskāks kā �ie cits no cita izrieto�ie notikumi, par kuriem stāstīja jaunā lēdija, un nekas nevar būt dīvaināks par tiem secinājumiem, pie kādiem nonāk, teiksim, tāds misters Lestreids no Skot�lendjarda, jo viņ� raugās uz �iem faktiem no glu�i aplama viedokļa.

��� Tātad jūs jau sākumā bijāt uz pareiza ceļa?

���� Man jau sākumā bija skaidri divi fakti: pirmais, ka lēdija devās pie altāra pilnīgi labprātīgi, un otrais � ka tūliņ pēc laulībām viņa jau no�ēloja savu rīcību. Tātad �ai starplaikā bija noticis kaut kas ļoti svarīgs, kas lika viņai grozīt savus uzskatus. Kas tas varēja būt? Viņai nebija iespējams sastapties ar kādu sve�u personu, jo viņa visu laiku atradās līgavaiņa sabiedrībā. Varbūt viņa bija ieraudzījusi kādu? Ja tā, tad tas varēja būt vienīgi amerikānis, jo Anglijā viņa bija uzturējusies pārāk īsu laiku, lai kāds varētu tik stipri pakļaut viņu sev, ka ar savu parādī�anos vien liek viņai grozīt plānus. Tātad ar izslēg�anas metodi mēs nākam pie slēdziena, ka viņa ieraudzījusi amerikāni. Kas varēja būt �is amerikānis, kuram tāds iespaids uz viņu? Vai nu iemīļotais, vai vīrs. Savu agro jaunību viņa pavadījusi starp primitīviem ļau�dīm un savdabīgos apstākļos. Tik daudz es noskaidroju jau pirms lorda Sent-Saimona stāsta. Kad viņ� pieminēja vīrieti baznīcā, jaunlaulātās pārvēr�anos, pu�ķa nome��anu zemē, kas ir pārbaudīts paņēmiens, lai saņemtu sle�peni zīmīti, lēdijas intīmo sarunu ar istabeni un visai zīmīgo izteicienu par sve�a iecirkņa sagrāb�anu, kas zelt- ra�u vidē nozīmē pieteikt tiesības uz to, kas jau pieder citam, tad stāvoklis bija pilnīgi skaidrs. Viņa bija aizbē�gusi ar vīrieti, un tas bija vai nu iemīļotais, vai vīrs, pie kam pēdējais �ķita ticamāk.

���� Bet kā jums izdevās viņus sameklēt?

��� Tas būtu bijis diezgan grūti, bet manam draugam Lestreidam, pa�am nezinot, bija nonākusi rokās pati sva�rīgākā informācija. Iniciāļiem, protams, arī bija liela nozīme, bet galvenais bija dabūt zināt, ka �onedēļ persona ar tādiem iniciāļiem apmetusies vienā no labākajām Lon�donas viesnīcām.

���� Kā jūs nācāt pie tāda slēdziena?

���� Pēc cenām. Astoņi �iliņi par istabu un astoņi pensi par glāzi heresa ņem tikai pirmklasīgās viesnīcās, kādu Londonā nemaz tik daudz nav. Jau otrā viesnīcā Norsam- berlendas avēnijā es izlasīju viesu grāmatā, ka misters Frensis Hejs Maultons no Amerikas izbraucis no turienes taisni dienu iepriek�, un, pārbaudot viņa rēķinus, atradu tos pa�us skaitļus, kādi bija viņam izsniegtajā dublikātā. Viņ� bija lūdzis viņam adresētās vēstules sūtīt uz Gordon- skvēru 226, es devos uz turieni, un man laimējās atrast iemīlēju�os pāri mājās. Es iedro�inājos dot viņiem da�us tēvi�ķus padomus un pārliecināt, ka būs visādā ziņā la�bāk, ja viņi noskaidros radu�os stāvokli tiklab sabied�rībai, kā lordam Sent-Saimonam. Aicināju viņus uz �e�jieni, lai sastaptos ar lordu, un, kā redzat, man izdevās pierunāt viņu ierasties uz �o satik�anos.

��� Ta�u satik�anās rezultāti nav nekādi spo�ie, � es piezīmēju. � Lords neizrādīja sevi�ķu laipnību.

���� Ak, Votson, � Holmss smaidīdams atbildēja, � die�zin vai jūs būtu laipnāks, ja pēc visiem ar laksto�anos un kāzām saistītiem pūliņiem jūs pēk�ņi paliktu tiklab bez sievas, kā arī bez cerētā kapitāla. Domāju, ka mēs ne�drīkstam pārāk bargi nosodīt lordu Sent-Saimonu un ka mums no sirds jāpateicas liktenim par to, ka, pēc visa sprie�ot, mēs nekad nenonāksim līdzīgā stāvoklī. Pasnie�dziet man vijoli un sēdieties tuvāk pie uguns, jo mums palikusi neatrisināta tikai viena problēma, proti, kā nosist laiku �ādos tum�os rudens vakaros.

Kādu ritu, kad mēs ar sievu brokastojām, ista�bene pasniedza man telegrammu no �erloka Holmsa:

�Vai nevarat atbrīvoties uz divām dienām? Mani iz�sauc uz Anglijas rietumiem sakarā ar traģēdiju Boskomas ielejā. Bū�u priecīgs, ja pievienosieties. Gaiss un ainava lieliski. Izbrauciet no Padingtonas ll15 .�

��� Vai tu brauksi? � apvaicājās sieva.

��� Nudien, pats lāgā nezinu. Patlaban man ļoti daudz pacientu.

���� O, Austruzers tos visus pieņems! Pēdējā laikā tu izskaties noguris. Brauciens nāks tev par labu. Tu jau vienmēr interesējies par katru lietu, pie kuras ķeras mis�ters �erloks Holmss.

Mana nometnes dzīves pieredze Afganistānā bija pada�rījusi mani par rūdītu ceļotāju. Prasību man nebija daudz, tās bija pieticīgas, tāpēc es ar somu rokā iesēdos kebā jau pirms noteiktā laika un auļoju uz Padingtonas staciju. �erloks Holmss staigāja pa platformu; viņa garais pelē�kais mētelis un vadmalas cepure ar nagu padarīja viņa kalsno, slaido augumu vēl kalsnāku un slaidāku.

���� Lieliski, ka jūs ieradāties, Votson, � viņ� sacīja. � Pavisam cita ju�anās, kad blakus ir cilvēks, uz kuru var pilnīgi paļauties. Vietējā policija vai nu pavisam pa�sīva, vai iet pa nepareizām pēdām. Ja jūs ieņemsiet di�vas vietas pie loga, es ie�u pēc biļetēm.

Kupejā mēs bijām divi vien. Holmss sāka pārlapot līdzi atnesto avī�u ķīpu; �ad tad viņ� kaut ko apsvēra un pie�rakstīja. Tā mēs nobraucām līdz Redingai. Negaidot viņ� satina visas avīzes milzīgā vīstoklī un uzsvieda to uz ba�gā�as tīkla.

���� Vai esat ko dzirdējis par �o notikumu? � viņ� jau�tāja.

���� Ne vārda. Neesmu vairākas dienas ielūkojies avīzēs.

���� Londonas prese nav ievietojusi pamatīgāku atskaiti. Es nupat izskatīju visas pēdējo dienu avīzes, lai gūtu kā�das tuvākas ziņas. �ķiet, tas pieder pie tiem vienkār�a�jiem gadījumiem, kuri vienmēr sagādā ārkārtīgas grū�tības.

���� Jūsu vārdi skan mazliet paradoksāli.

���� Bet tā ir patiesība. Neparastā gadījumā jau pa�ā glabājas noslēpuma atslēga. Jo vienkār�āks un ikdieni��ķāks noziegums, jo grūtāk tikt pie patiesības. Lai nu kā, bet �inī gadījumā izvirzīts ļoti nopietns apvainojums pret nogalinātā dēlu.

���� Tātad notikusi slepkavība?

���� Nu, vismaz tā domā. Es neko neapgalvoju, kamēr pats neesmu ar visu iepazinies. Es jums da�os vārdos pa�stāstī�u kas tur noticis.

Boskomas ieleja ir lauku apvidus Hirford�irā, Rosās tuvumā. Pa�i lielākie zemes īpa�umi pieder misteram D�onam Terneram, kur� ticis pie kapitāla Austrālijā un pirms gadiem desmit atgriezies dzimtenē. Vienu no savām fermām, Hezerleju, viņ� iznomājis misteram �ārlzam Makkartijam, arī biju�am austrālietim. Viņi iepazinu�ies kolonijās, un nav nekāds brīnums, ka, atgriezu�ies dzim�tenē, apmetu�ies iespējami tuvāk viens otram. Tiesa, Ter- ners ir bagātāks, un Makkartijs ir tikai viņa nomnieks, bet viņu attieksmes, acīm redzot, paliku�as draudzīgas. Makkartijam ir dēls, gadus astoņpadsmit vecs jauneklis, bet Terneram vienīgā meita apmēram tādos pa�os gados, sievas abiem vecajiem vīriem miru�as. Viņi laikam vairī�ju�ies no vietējām angļu ģimenēm un dzīvoju�i noslēgti, lai gan abi Makkartiji cienīju�i sportu un bie�i apmeklē�ju�i tuvīnās sacīkstes. Makkartijiem bijis sulainis un ista�bene. Terneram liela saimniecība un vismaz pusducis kal�potāju. Tas ir viss, ko man izdevies uzzināt par �īm ģimenēm. Tagad par pa�u notikumu.

Tre�ajā jūnijā, tas ir, pagāju�o pirmdien, Makkartijs pametis savu māju Hezerlejā ap pulksten trim dienā un devies uz Boskomas akaci � nelielu ezeru, ko izveidojis strauts, kas tek pa Boskomas ieleju. No rīta viņ� bijis Rosā un teicis savam pavadonim, ka steidzas uz mājām, )o pulksten trijos viņam svarīga sastap�anās. No �īs sa�stap�anās viņ� nav atgriezies.

No Hezerlejas fermas līdz Boskomas akacim ir ceturt- dajūdzes, un divi cilvēki redzēju�i viņu uz turieni ejam. Pirmkārt, kāda veca sieviete, kuras vārds nav avīzēs minēts, un, otrkārt, Viljams Krauders, mistera Ternera me�dību pārzinis. Abi liecinieki apgalvoju�i, ka misters Mak�kartijs gājis viens. Krauders piemetinājis, ka drīz pēc sa�stap�anās ar Makkartiju viņ� sastapis arī tā dēlu, D�eimsu Makkartiju, kur� gājis pa to pa�u ceļu ar bisi plecā; pēc Kraudera domām, dēls redzējis tēvu un steidzies to pa�nākt. Krauders jau bijis piemirsis �o satik�anos, bet va�karā dzirdējis par notiku�o traģēdiju un atcerējies redzēto.

Abus Makkartijus redzēju�i vēlreiz, pēc tam kad me�dību pārzinis pazaudējis tos no acīm. Ap Boskomas akaci aug biezs me�s, un aka�a krasti aizaugu�i ar meldriem. Boskomas mui�as vārtsarga meita Pei�ensa Morāna, ga�dus �etrpadsmit veca, plūkusi me�ā puķes. Viņa apgalvo, ka redzējusi pie pa�a ezera misteru Makkartiju un viņa dēlu. Meitenei licies, ka viņi nikni strīdas. Vecākais Mak�kartijs rupji kliedzis uz dēlu, un pēdējais atvēzējies, it kā gribētu sist tēvam. Meiteni tā nobiedējusi �ī briesmīgā aina, ka viņa pa kaklu pa galvu skrējusi uz mājām un iz�stāstījusi mātei, ka me�ā pie aka�a abi Makkartiji ķildojas un dro�i vien sāks kauties. Līdzko viņa to pateikusi, te jaunais Makkartijs ieskrējis vārtsarga namiņā un paziņo�jis, ka me�ā atradis savu tēvu miru�u, un saucis vārtsargu palīgā. Vārtsargs tūliņ sekojis viņam. Dēls bijis stipri uz�budināts, bez bises, bez cepures; uz viņa labās rokas un piedurknes biju�i svaigi asins plankumi. Mironis gulējis zālē pie pa�a ūdens. Nelaiķa galvaskauss bijis sadragāts ar kādu smagu trulu ieroci, varbūt ar dēla bises laidi. Bise gulējusi turpat zālē da�us soļus no miru�ā. �ādu smagu aizdomu dēļ jaunais cilvēks tūliņ arestēts. Otrdien izmeklē�anā pieņemts lēmums � �Slepkavība ar iepriek��ēju nodomu�; tre�dien D�eimss Makkartijs aizvests pie Rosās miertiesne�a, kur� nodevis lietu zvērināto tiesas izskatei. Tie ir galvenie fakti, kas zināmi izmeklētājam un policijai.

� Nekrietnāku noziegumu nemaz nevar iedomāties, � es piezīmēju. � Ja vien kādreiz netie�ie pierādījumi ir atmaskoju�i noziedznieku, tad tas ir taisni �inī gadījumā.

����� Netie�ie pierādījumi ir ļoti mānīgi, � Holmss do�mīgi sacīja. � Tie var pilnīgi skaidri norādīt vienu vir�zienu, bet, ja jūs spējat tanīs iedziļināties, tad da�kārt atklājat, ka ļoti bie�i tie neved mūs pie patiesības, bet uz pilnīgi pretējo pusi. Tiesa, �oreiz viss vēr�as pret jauno cilvēku; nav izslēgts, ka viņ� patie�ām ir noziedznieks. Tomēr da�i kaimiņi un starp tiem arī mis Ternere, zemes īpa�nieka meita, tic viņa nevainībai. Mis Ternere uzaici�nājusi Lestreidu � varbūt jūs viņu atceraties sakarā ar �Etīdi purpura toņos�? � lai tas aizstāvētu apvainoto. Lestreids uzskata aizstāvību par ļoti grūtu un nodeva to man, un tagad divi pusmū�a d�entlmeņi neēd vis bro�kastis mājās, bet traucas uz rietumiem ar piecdesmit j ūd�u ātrumu stundā.

��� Baidos, ka fakti pārāk pārliecino�i un ka jums būs ļoti aprobe�otas iespējas aizstāvēt apvainoto.

���� Nekas nav tik mānīgs kā acīm redzami fakti, � Holmss smiedamies atbildēja. � Bez tam mēs varam ne�jau�i uzdurties uz tikpat acīm redzamiem faktiem, kuri paliku�i misteram Lestreidam neredzēti. Jūs pārāk labi mani pazīstat un sapratīsiet, ka tā nav lielība. Es vai nu izmantoju Lestreidā savāktos pierādījumus, vai pilnīgi noraidu tos, jo viņ� pats nespēj ne tos izmantot, ne arī tikt par tiem skaidrībā. Ņemsim kaut �ādu piemēru: man pilnīgi skaidrs, ka jūsu guļamistabā logs ir labajā pusē, bet es nebūt neesmu pārliecināts, vai misters Lestreids pamanīs pat �ādu acīm redzamu faktu.

���� Bet kā jums ienāca prātā�

����� Dārgais draugs, es jūs sen pazīstu. Man zināma jūsu karavīra akurātība. Jūs skujaties katru rītu un �ai gada�laikā saules gaismā, bet jūsu kreisais vaigs noskūts nesa�līdzināmi sliktāk par labo. Pilnīgi skaidrs, ka �ī sejas daļa jums sliktāk apgaismota nekā otra. Es nevaru iedomāties, ka cilvēks ar jūsu para�ām samierinātos ar slikti noskūtu vaigu, ja viņ� skatītos spogulī normālā apgaismojumā. Es to minu tikai kā vienkār�u piemēru novēro�anai un pras�mei izdarīt secinājumus. Tas ir galvenais manā profesijā, un pilnīgi iespējams, ka tas mums noderēs gaidāmajā iz�meklē�anā. Ir pāris nenozīmīgu sīkumu, kas kļuvu�i zi�nāmi pratinā�anā. Tie pelnīju�i, ka tos ievēro.

���� Kas tie tādi ir?

���� Izrādās, jauno Makkartiju nav arestēju�i tūliņ, bet mazliet vēlāk, kad viņ� jau atgriezies Hezerlejas fermā.

Kad policijas inspektors paziņojis, ka viņ� arestēts, jau�neklis atbildējis, ka tas viņu nebūt nepārsteidzot, jo sodu viņ� tomēr pelnījis. Sis teikums radījis vajadzīgo efektu � zudu�as pēdējās �aubas, kuras izmeklētājam var�būt vēl biju�as.

���� Tā bija atzī�anās! � es izsaucos.

��� Nē, jo pēc tam viņ� apgalvojis, ka pie tēva nāves nav vainīgs.

��� Pēc �ādiem sasodīti nopietniem pierādījumiem tas skan vismaz aizdomīgi.

���� Glu�i otrādi � tas ir vienīgais gaismas stars, ko es patlaban redzu caur mākoņiem. Lai cik �is jauneklis naivs, viņam tomēr jāsaprot, kādas smagas aizdomas krīt uz viņu. Ja viņ� būtu izlicies pārsteigts vai sa�utis par arestu, tas gan man �ķistu ļoti aizdomīgi, jo tamlīdzīgs pārsteigums vai sa�utums būtu pilnīgi nedabisks tādos apstākļos un tūliņ modinātu neuzticību. Tagad viņa izturē��anās apliecina viņa pilnīgo nevainību vai, glu�i otrādi, atklāj viņa lieliskās savaldī�anās spējas un aukstasinību. Viņa atbilde, ka pelnījis arestu, arī ir pilnīgi dabiska, ja atceramies, ka viņ� tiktāl aizmirsis savu dēla pienākumu, ka kļuvis rupj� pret tēvu un pat, kā apgalvo meitene, � bet viņas liecība ļoti svarīga, � atvēzējies, lai sistu tēvam. Viņa atbilde, kas runā par no�ēlu un sirdsapziņas pārmetumiem, man drīzāk liekas nesamaitāta rakstura pa�zīme nekā noziedzīgu nodomu pierādījums.

Es pagrozīju galvu.

���� Daudzus pakāru�i arī bez tādiem smagiem pierādīju�miem, � es piezīmēju.

���� Tas ir pareizi. Un starp tiem bija daudz nevainīgu.

���� Kā notiku�o paskaidro pats jauneklis?

��� Viņa paskaidrojumi nav sevi�ķi uzmundrino�i viņa aizstāvjiem, kaut arī da�i pozitīvi punkti ir. Jūs tos atra�dīsiet, ja izlasīsiet.

Viņ� izņēma no portfeļa vairākas vietējās Hirford�iras avīzes un, atliecis lappusi, norādīja to vietu, kur nelaimī�gais jauneklis sniedz paskaidrojumus. Es atsēdos kupejas stūrī un sāku vērīgi lasīt reportiera ziņojumu, kas skanēja �ādi:

�Pēc tam tika izsaukts misters D�eimss Makkartijs, ne�laiķa vienīgais dēls. Viņ� sniedza �ādu liecību:

�Es pavadīju trīs dienas Bristolē un atgriezos pagāju�ās pirmdienas rītā, tre�ajā jūnijā. Kad pārbraucu, tēva nebija mājās un istabene sacīja, ka viņ� aizbraucis uz Rosu kopā ar zirgu puisi D�onu Kobu. Drīz pēc manas iera�anās dzirdēju norībam pagalmā viņa divri�us un, pa�skatījies pa logu, ieraudzīju, ka viņ� pats ātri iet projām, bet es nezināju, kādā virzienā viņ� ies. Pēc tam es paņēmu bisi un nolēmu aiziet līdz Boskomas akacim, lai iemestu acis izcirtumā, kur mājo tru�i; izcirtums atrodas ezera otrā krastā. Ceļā es sastapu medību pārzini Viljamu Krau- deru, ko viņ� jau minēja savā liecībā, tikai viņ� maldās, domādams, ka steidzos tēvam pakaļ. Man prātā nenāca, ka tēvs iet man pa priek�u. Kad biju apmēram simt soļu no aka�a, dzirdēju saucienu �Kou!� � tā mēs ar tēvu parasti aicinājām viens otru. Es tūliņ sāku skriet un at�radu tēvu pie pa�a aka�a. Viņ� bija ļoti pārsteigts, ierau�dzījis mani, un diezgan pikti uzprasīja, ko es te meklējot. Sarunas gaitā mēs pārmijām visai asus vārdus un daudz netrūka no sitiena, jo mans tēvs bija ļoti karstas dabas cilvēks. Redzēdams, ka viņ� nespēj valdīt savas dusmas, es pametu viņu vienu un pagriezos uz Hezerlejas fermas pusi. Nebiju pagājis ne pusotra simta jardu, kad izdzir�dēju aizmugurē �au�alīgu kliedzienu, kas piespieda mani skriet atkal atpakaļ. Es ieraudzīju tēvu guļam uz zemes ar baismīgi sadauzītu galvu. Bise izkrita man no rokām, es pacēlu tēva galvu uz aug�u, bet gandrīz tai pa�ā mirklī viņ� arī nomira. Kādu brītiņu es paliku, ceļos nometies, pie miru�ā, tad skrēju pie mistera Ternera vārtsarga pēc palīdzības, jo viņa namiņ� ir tuvākā apdzīvotā vieta. Kad atgriezos pēc tēva kliedziena, viņa tuvumā nebija neviena cilvēka, un es nevaru iedomāties, kas viņu varēja no�nāvēt. Reti kāds viņu pazina, jo viņ� bija noslēgtas un nelaipnas dabas. Tomēr, cik man zināms, īstu ienaidnieku viņam nebija.�

Izmeklētājs: Vai tēvs kaut ko sacīja pirms nāves?

Liecinieks: Viņ� nomurmināja da�us vārdus, bet es va�rēju uztvert tikai kaut ko līdzīgu vārdam �rēta�.

Izmeklētājs: Ko tas, pēc jūsu domām, nozīmē?

Liecinieks: Man nav nekādas jausmas.

Izmeklētājs: Kāds iemesls bija jūsu pēdējam strīdam?

Liecinieks: To es gribētu noklusēt.

Izmeklētājs: Diem�ēl esmu spiests lūgt jūs atbildēt.

Liecinieks: Uz �o jautājumu es nevaru atbildēt. Ticiet man, ka mūsu sarunai nebija nekāda sakara ar briesmīgo traģēdiju, kura pēc tam sekoja.

Izmeklētājs: To izlems tiesa. Būs lieki jums skaidrot, ka nevēlē�anās atbildēt nāks jums par ļaunu, kad stāsie�ties zvērināto tiesas priek�ā.

Liecinieks: Es tomēr neatbildē�u.

Izmeklētājs: Acīm redzot, ar saucienu �Kou� jūs ar tēvu vienmēr aicinājāt viens otru?

Liecinieks: Jā.

Izmeklētājs: Kā tad izskaidrojams, ka viņ� deva �o zīmi, pirms jūs ieraudzīja, pat nemaz nezinādams, ka esat at�griezies no Bristoles?

Liecinieks (ļoti samulsis): Nezinu.

Izmeklētājs: Vai jums nav dūries acīs kaut kas aizdo�mīgs, kad atskrējāt pēc kliedziena un atradāt tēvu nāvīgi ievainotu?

Liecinieks: Nekas sevi�ķs.

Izmeklētājs: Ko jūs ar to gribat teikt?

Liecinieks: Es biju tik uztraukts un nobaidījies, kad iz�skrēju no me�a, ka varēju domāt vienīgi tikai par tēvu. Tomēr man tā neskaidri likās, ka tobrīd pa kreisi no ma�nis kaut kas gulēja uz zemes. Kaut kāds pelēks apģērba gabals, varbūt pleds. Kad es piecēlos un gribēju aplūkot �o priek�metu, tā tur vairs nebija.

�Jūs gribat sacīt, ka priek�mets pazuda, pirms jūs vēl gājāt pēc palīdzības?�

�Jā.�

�Vai jūs nevarat pateikt, kas tas īsti bija?�

�Nē, man tikai bija tāda sajūta, ka tur kaut kas gulēja

zemē.�

�Vai tālu no noslepkavotā?�

�Kādus desmit jardus atstatu.�

�Un cik tālu no me�a?�

�Apmēram tikpat.�

�Tātad �is priek�mets atradās no jums ne tālāk par des�mit jardiem, kad tas nozuda?�

�Jā, bet es biju pagriezies pret to ar muguru.�

Ar to nobeidzās liecinieka pratinā�ana.�

� Man tagad skaidrs, � es sacīju, pametis acis uz avīzes sleju, � ka pratinā�anas beigās izmeklētājs ārkār�tīgi nesaudzīgs pret jauno Makkartiju. Viņ� norāda � un ne bez pamata � uz pretrunām liecībā, ka tēvs sau�cis dēlu, nezinādams par viņa klātbūtni. Dēla atteik�anās atstāstīt sarunu ar tēvu, tas, ka viņ� nespēj izskaidrot dī�vainos mirēja pēdējos vārdus, dēlam stipri kaitē.

Holmss izstaipījās uz ērtā dīvāna un smaidīdams sacīja:

���� Jūs ar izmeklētāju cie�at no viena un tā pa�a trū�kuma � jūs atmetat visu pozitīvo, kas ir jaunā cilvēka liecībā. Vai tad jūs nesaprotat, ka piedēvējat viņam te pā�rāk daudz, te pārāk maz iztēles spēju? Pārāk maz, ja viņ� nevarēja izdomāt tādu strīda iemeslu, kas viņam nodro�i�nātu zvērināto simpātijas; pārāk daudz � ja viņ� varēja noiet līdz tādai izdomai kā mirēja vārdi par rētu un noti�kums ar pazudu�o apģērba gabalu. Nē, ser, es turē�os pie tā viedokļa, ka viss, ko sacījis jaunais cilvēks, ir patie�sība. Redzēsim, kur mūs �is pieņēmums novedīs. Un tagad es palasī�u savu Petrarku un vairāk nerunā�u ne vārda par �o lietu, kamēr ieradīsimies notikuma vietā. Len�u ēdīsim Svindonā. Domāju, ka mēs tur būsim jau pēc minūtēm divdesmit.

Bija ap pulksten �etriem, kad mēs, atstāju�i aiz mugu�ras skaisto Straudas ieleju un plato, dzirksto�o Severnas upi, beidzot nokļuvām jaukā mazā provinces pilsētiņā Rosā. Kalsnējs, glūnīgs, seskam līdzīgs vīrs ar blēdī�gām acīm gaidīja mūs uz platformas. Lai gan viņ� bija ģērbies lauku apvidum piemērotā tērpā, brūnā putekļu mētelī un garos zābakos, es bez pūlēm pazinu viņā Skot�lendjarda inspektoru Lestreidu. Mēs kopā nobraucām līdz Hirfordarmzas viesnīcai, kur mums bija rezervētas ista�bas.

���� Es pasūtīju karieti, � sacīja Lestreids, kad dzērām tēju. � Es ta�u zinu, ka jūs esat īsts enerģijas iemieso�jums un ātrāk nerimsieties, kamēr nebūsiet redzējis no�zieguma vietu.

��� Ļoti laipni un teicami no jūsu puses, � Holmss at�bildēja. � Ta�u tagad viss atkarīgs no barometra.

Lestreids uzmeta viņam izbrīna pilnu skatienu.

��� Es lāgā nesaprotu, ko jūs gribat teikt, � viņ� sa�cīja.

���� Ko rada barometrs? Divdesmit deviņi grādi, vēja nav, pie debesīm ne mākonī�a, lietus nebūs. Bet man ve�sela kastīte cigare�u izmēķējama. Turklāt dīvāns �eit daudz labāks nekā parastās draņķīgās mēbeles lauku viesnīcās. Domāju, ka �ovakar man neizdosies izmantot karieti.

Lestreids iecietīgi pasmaidīja.

��� Jūs, protams, jau esat nācis pie kāda slēdziena, iz�lasījis avī�u ziņojumus, � viņ� sacīja. � �ī lieta skaidra kā diena, un, jo vairāk tanī iedziļinās, jo skaidrāka tā kļūst. Tomēr nevar atteikt lēdijai, turklāt tik burvīgai. Viņa dzirdējusi par jums un grib zināt, ko jūs teiksiet, iepazinies ar �o lietu, lai gan es neskaitāmas reizes atkār�toju, ka jūs neizdarīsiet nekā tāda, ko es jau nebūtu izda�rījis. Ak dievs! Viņas ekipā�a jau pie durvīm!

Līdzko viņ� to "izsacīja, te istabā iesteidzās viena no skaistākajām meitenēm, kādas es jebkad esmu redzējis. Vijolī�u zilās acis dzirkstīja, lūpas bija mazliet pavērtas, maigs sārtums ieplūdis vaigos. Stiprais uztraukums lika viņai piemirst parasto savaldību.

���� O, mister �erlok Holms! � viņa izsaucās, skatīda�mās te uz viņu, te uz mani un ar nekļūdīgu sievietes intuī�ciju pievērsdamās manam draugam. � Kāds man prieks, ka jūs esat �eit! Es atbraucu, lai jums pasacītu, ka D�eimss ir nevainīgs. Jums jāstājas pie darba ar �o pār�liecību. Ne�aubieties ne mirkli! Mēs esam draudzēju�ies kop� agras bērnības, es zinu visus D�eimsa trūkumus, bet viņ� ir tik mīkstsirdīgs, ka pat mu�ai pāri nedarīs. Visi, kas patie�ām viņu pazīst, uzskata apvainojumu par pil�nīgi aplamu.

���� Ceru, ka mums izdosies viņu attaisnot, mis Ter�nere, � �erloks Holmss sacīja. � Ticiet, es darī�u visu, kas manos spēkos.

���� Bet jūs jau esat lasījis avīzēs viņa liecību, un jums jau ir noteikts uzskats par visu notiku�o? Vai jūs nere�dzat kādu izeju? Vai jūs pats ticat, ka viņ� ir nevainīgs?

���� Es uzskatu to par pilnīgi iespējamu.

���� Beidzot! � viņa izsaucās, lepni paceldama galvu un uzmesdama Lestreidam izaicino�u skatienu. � Jūs dzir�dējāt? Tagad man ir cerība.

Lestreids paraustīja plecus.

���� Baidos, ka mans kolēģis ir mazliet pārsteidzīgs, iz�darot secinājumus.

���� Bet viņam taisnība � es zinu, ka viņam taisnība! D�eimss nav spējīgs izdarīt noziegumu. Un, ja runā par viņa strīdu ar tēvu, tad viņ� tāpēc nekā nesacīja izmeklē�tājam, ka tur biju iejaukta es.

���� Kādā kārtā? � Holmss prasīja.

���� Tagad nav īstais laiks kaut ko slēpt. D�eimsam bija lielas nepatik�anas ar tēvu manis dēļ. D�eimsa tēvs ļoti gribēja, lai mēs precamies. Mēs ar D�eimsu vienmēr mī�lējām viens otru kā brālis un māsa, bet viņ� vēl pārāk

jauns, nepazīst dzīvi, un � un � vārdu sakot, pilnīgi dabiski, ka viņ� vēl negribēja domāt par prece�anos. �a iemesla dēļ radās ķildas, un es esmu pārliecināta, ka �ī bija viena no tādām ķildām.

���������� Bet jūsu tēvs? � vaicāja Holmss. � Vai viņ� arī vē�lējās, lai jūs precaties?

����������� Nē, viņ� to nevēlējās. Neviens to negribēja � vie�nīgi D�eimsa tēvs. � Viņas svaigā seja ko�i pietvīka, kad Holmss uzmeta viņai pārbaudo�u skatienu.

���������� Pateicos jums par �īm ziņām, � viņ� sacīja. � Vai varē�u sastapt jūsu tēvu, ja rīt iegriezī�os pie jums? ,

���� Baidos, ka ārsts to neļaus.

���� Ārsts?

����������� Jā, vai tad jūs nezināt? Pēdējos gados mans nabaga tēvs bie�i slimoja, bet �ī nelaime viņu pavisam salauzusi. Viņ� guļ uz gultas, un doktors Vilauzs teica, ka viņam stiprs nervu satricinājums aiz pārciestajām bēdām. Mis�ters Makkartijs bija vienīgais no tiem, kas vēl paliku�i dzīvi un pazinu�i tēvu tais senajos laikos Viktorijā.

���� Hm! Viktorijā? Tas ir ļoti svarīgi.

���� Jā, zelta raktuvēs.

���������� Ahā, zelta raktuvēs, kur, kā es saprotu, misters Ter- ners ticis pie sava kapitāla?

���� Jā, protams.

���� Pateicos, mis Ternere. Jūs man daudz palīdzējāt.

����������� Paziņojiet man, lūdzami, ja rīt dzirdēsiet kaut ko no jauna. Jūs dro�i vien apmeklēsiet D�eimsu cietumā? O, ja jūs sastapsiet viņu, mister Holms, pasakiet viņam, ka esmu pārliecināta par viņa nevainību.

���� Katrā ziņā pateik�u, mis Ternere.

����������� Es steidzos uz mājām, jo tēvs ir nopietni slims un vi�ņam skumji bez manis. Ardievu, lai dievs jums palīdz!

Viņa izgāja no istabas tikpat straujā gaitā, kā ienā�kusi, un mēs tūliņ izdzirdējām norībam aizbrauco�o eki�pā�u.

���������� Man kauns par jums, Holms, � Lestreids ar cieņu sacīja, brītiņu klusējis. � Kāpēc jūs modināt cerības, ku�rām nav lemts piepildīties? Es neesmu pārāk mīkstsirdīgs, tomēr uzskatu, ka jūs rīkojaties ne�ēlīgi.

���������� Liekas, es redzu iespēju glābt D�eimsu Makkar�tiju, � Holmss teica. � Vai jums ir orderis cietuma ap�meklē�anai?

���� Jā, bet tikai mums diviem.

� Tādā gadījumā es atsakos no sava lēmuma neiziet no mājas. Vai mēs paspēsim nokļūt Hirfordā, lai vēl �o�vakar satiktu apsūdzēto?

���� Noteikti.

��� Tad brauksim! Votson, es baidos, ka jums būs gar�laicīgi, bet pēc pāris stundām es bū�u atpakaļ.

Es pavadīju viņus līdz stacijai, pastaigāju pa pilsētiņas ielām, beidzot atgriezos viesnīcā, atgūlos uz ku�etes un sāku lasīt bulvāru romānu. Tomēr stāsta si�ets bija pārāk pliekans salīdzinājumā ar drausmīgo traģēdiju. Es pama�nīju, ka manas domas visu laiku atgrie�as no grāmatas pie īstenības, tāpēc aizsviedu grāmateli otrā istabas kaktā un iegrimu domās par �ās dienas notikumiem. Ja arī pie�ņem, ka nelaimīgā jaunekļa liecība ir absolūti patiesa, kas tad tā par neparedzētu un neiedomājamu nelaimi va�rēja notikt tai laika sprīdī, kamēr viņ� pameta tēvu un pēc tam atkal atskrēja pēc viņa kliedzieniem? Acīm re dzot, kaut kas �ausmīgs un baigs. Kas tas varēja būt? Var�būt man kā ārstam viss kļūs skaidrāks, ja iepazī�os ar ievainojumu raksturu. Es piezvanīju un pieprasīju vietējo avī�u pēdējos numurus, kuros vārdu pa vārdam bija iespiesti visi izmeklē�anas materiāli.

Hirurga liecība norādīja, ka tre�ais aizmugurējais pau- res kauls un pakau�a kaula kreisā puse sadragāti ar spē�cīgu trula iero�a triecienu. Es aptaustīju �o vietu pats uz savas galvas. Neap�aubāmi, ka �ādu triecienu varēja dot tikai no muguras puses. Zināmā mērā tas atbrīvoja no aizdomām apvainoto, jo strīda laikā viņ� bija stāvējis ar seju pret nelaiķi. Tam tomēr nebija lielas nozīmes, jo tēvs varēja novērsties, pirms viņam iesita. Tomēr Hol�msam tas jādara zināms. Ļoti dīvains man likās rētas pie�minējums. Ko tas nozīmēja? Murgi tie ta�u nebija. Cil�vēks, kur� mirst no spēja sitiena, nekad nemurgo. Nē, dro�i vien viņ� pūlējās paskaidrot, kas ir viņa nāves cēlo�nis. Ko viņ� gribēja sacīt? Es ilgi mēģināju atrast kādu piemērotu izskaidrojumu. Atcerējos arī notikumu ar pe�lēko drānas gabalu, ko bija pamanījis jaunais Makkartijs. Ja patie�ām tā bijis, tad slepkava kaut ko pazaudējis, bēg�dams projām, � iespējams, mēteli, � un viņam pieticis nekaunības atgriezties un paņemt to divdesmit soļu at�statu no dēla, kad tas nometies ceļos pie nogalinātā tēva. Cik daudz noslēpumaina un neticama savij ies kopā �ai notikumā! Mani nepārsteidza Lestreida domas, bet es

ticēju Holmsa tālredzībai un nezaudēju cerības: līdz �im man �ķita, ka ikkatra jauna detaļa pastiprina viņa pārlie�cību par Makkartija nevainību.

Holmss atgriezās ļoti vēlu. Viņ� bija viens, jo Lestreids bija palicis pa nakti pilsētā.

��� Barometrs pagaidām nekrīt, � viņ� piezīmēja ap�sēzdamies. � Ir ļoti svarīgi, lai nebūtu lietus, kamēr ne�esam redzēju�i notikuma vietu. �odien es negribēju ķer�ties pie darba, tāpēc ka jūtos noguris no garā ceļa, bet �ādā pasākumā jāiegulda visi prāta un sirds spēki. Es sa�stapu jauno Makkartiju.

���� Ko jūs no viņa uzzinājāt?

���� Neko.

���� Vai nekas nekļuva skaidrāks?

���� Nekas. Man �ķita, ka viņam zināms, kas ir noziedz�nieks, un ka viņ� to slēpj. Toties tagad es esmu pārlieci�nāts, ka viņam tā ir tāda pati mīkla kā visiem pārējiem. Jaunais Makkartijs nav sevi�ķi gudrs, bet ļoti glīts un, man liekas, nesamaitāts jauneklis.

���� Viņam slikta gaume, � es piezīmēju, � ja tiesa, ka viņ� nav gribējis precēt tādu burVīgu jaunu lēdiju kā mis Terneri.

���� O, aiz tā visa slēpjas kaut kas ļoti nepatīkams! Viņ� kaislīgi un neprātīgi mīl mis Terneri. Bet, kā jūs domājat, ko viņ� izdarījis pirms diviem gadiem, kad viņ� pats vēl bija pusaudzis, bet mis Ternere piecus gadus projām no mājas internātskolā? �is idiots iekļuvis kādas Bristoles bufetnieces nagos un piereģistrējis savu laulību ar viņu. Par to neviens nekā nezina, bet varat iedomāties, cik mo�ko�i viņam klausīties pārmetumus, ka viņ� nedara to, ko pats visvairāk gribētu darīt. Izmisumā nonācis, viņ� pa�cēlis rokas pret debesīm, kad viņu pēdējā sarunā tēvs pavēlējis bildināt mis Terneri. No otras puses, viņam ne�bija iespējas aizstāvēties, ūn viņa tēvs, kur�, kā visi ap�galvo, bijis karstas dabas, būtu padzinis viņu no mājām uz visu mū�u, ja būtu dabūjis zināt visu patiesību. Pie �īs savas bufetnieces jauneklis pavadījis Bristolē pēdējās trīs dienas, bet tēvs nav zinājis, kur viņ� atrodas. Iegau�mējiet �o apstākli, tas ir ļoti svarīgi. Ta�u arī nelaimē kādreiz gadās laime. Bufetniece, izlasījusi avīzēs, ka viņas vīru apvaino smagā noziegumā un dro�i vien drīz pakārs, tūliņ viņu pametusi un atzinusies viņam vēstulē, ka viņai jau sen ir cits likumīgs vīrs, kur� dzīvo Bermudas dokos, un ka viņu ar misteru D�eimsu Makkartiju īstenībā ne�kas nesaista. Es domāju, ka �ī vēsts izpirka visas jau�nekļa cie�anas.

��� Bet, ja viņ� ir nevainīgs, kas tad ir slepkava?

���� Jā, kas ir slepkava? Es pievērstu jūsu uzmanību �ā�diem diviem apstākļiem. Pirmais: nelaiķim vajadzēja ar kādu satikties pie aka�a, un �is cilvēks nevarēja būt viņa dēls, jo dēls bija aizbraucis un nebija zināms, kad viņ� atgriezīsies. Otrais: tēvs sauca �Kou!�, pirms vēl zināja par dēla atgrie�anos. Tie ir galvenie punkti, kas nosaka prāvas iznākumu� Un tagad parunāsim kaut vai par D�ord�a Meredita daiļradi un atstāsim visu pārējo līdz rītam.

Kā jau Holmss paredzēja, lietus nebija; rīts bija skaidrs un bez mākoņiem. Pulksten deviņos Lestreids atbrauca pēc mums ar karieti � un mēs devāmies uz Hezerlejas fermu un Boskomas akaci.

���� Nopietnas vēstis, � Lestreids sacīja. � Stāsta, ka misters Terners tik sliktā stāvoklī, ka nebūs vairs dzīvo�tājs.

���� Viņ� laikam diezgan vecs? � Holmss apvaicājās.

���� Ap se�desmit gadiem, bet viņ� zaudējis kolonijās veselību un ļoti sen jau nopietni slirfio. Sis notikums viņu arī ļoti ietekmējis. Viņ� bija vecs draugs Makkartijam un, es piebildī�u, viņa īstens labdaris. Kā es dzirdēju, viņ� pat nav ņēmis nomas naudu par Hezerlejas fermu.

��� Tā? Ļoti interesanti! � Holmss piezīmēja.

���� Jā gan. Un viņ� palīdzējis Makkartijam, kā vien va�rējis. Visi apkārtējie kā vienā mutē daudzina viņa labo sirdi.

���� Ko jūs sakāt! Bet vai jums nelikās mazliet neparasti, ka �is Makkartijs, diezgan trūcīgs vīrs, kur� parādā tādu pateicību misteram Terneram, tomēr iedomājies appreci�nāt savu dēlu ar Ternera meitu, visa lielā īpa�uma manti�nieci, un ir tik ļoti pārliecināts, ka bildinājumu nenorai�dīs? Tas ir visai dīvaini, ja zinām, ka Terners pat dzirdēt nav gribējis par precībām. To stāstīja viņa meita. Vai jūs no visa sacītā ar dedukcijas metodes palīdzību nevarat izdarīt kādus secinājumus?

���� Lai nu dedukcijas un secinājumi paliek jums, � Lestreids sacīja, pamezdams man ar acīm. � Zināt ko, Holms, ja arī turpmāk jūs tāpat rīkosieties ar faktiem, tad var ļoti viegli aizklīst no patiesības uz minējumu un fantāzijas jomu.

���� Kas tiesa, tas tiesa, � Holmss atturīgi atbildēja. � Jūs ļoti slikti izmantojat faktus.

���� Lai nu kā, bet viens manis atklāts fakts, kur� izrā�dījās ļoti grūts jūsu izpratnei, apstiprinājies, � Lestreids iekaisis atcirta.

���� Tas ir?

���� Ka Makkartiju nogalinājis viņa pa�a dēls un ka vi�sas teorijas, kas �o faktu noliedz, ir tikpat mānīgas kā mēness atspīdums ezerā.

���� Nu, mēness atspīdums ir tomēr spilgtāks par miglu! � Holmss smiedamies atbildēja. � Ja nemaldos, pa kreisi no mums ir Hezerlejas ferma.

���� Tā pati vien ir.

Tā bija pla�a, ērta divstāvu ēka ar �īfera segumu un lieliem dzelteniem ķērpju plankumiem uz pelēkajām sie�nām. Nolaistie aizkari logos un skursteņi, no kuriem ne�kāpa dūmi, pie�ķīra mājai drūmu izskatu, it kā baigais noziegums ar visu savu smagumu būtu uzgūlies uz �iem mūriem. Mēs piezvanījām pie durvīm, un istabene pēc Holmsa pieprasījuma parādīja mums kurpes, kuras biju��as kājās saimniekam, kad viņu nogalināja, un dēla zāba�kus, kurus viņ� todien uzvilcis. Holmss rūpīgi izmērīja visus apavus se�ās vai septiņās vietās, pēc tam palūdza izvest mūs pagalmā � un no turienes mēs pa lī�u lo�u taciņu devāmies uz Boskomas akaci.

�erloks Holmss pilnīgi pārvērtās, kad sekoja karstām pēdām. Tie, kuri pazina tikai bezkaislīgo Beikerstrītas do�mātāju, tagad neparko viņu nepazītu. Viņa seja pietvīka un satumsa, uzacis izstiepās divās skarbās melnās līnijās, zem kurām tērauda spo�umā mirdzēja acis. Viņa galva paliecās uz priek�u, pleci uzkumpa, lūpas cie�i sakniebās, uz slaidā, stiegrainā kakla uztūka vēnas. Viņa nāsis iz�pletās kā medniekam, kuru aizrāvis dzīvnieciskais vajā��anas instinkts. Viņ� bija tā iegrimis savā uzdevumā, ka vai nu nemaz neatbildēja uz jautājumiem, vai nepacietīgi kaut ko atrūca. Klusu un ātri viņ� soļoja pa taciņu, kura caur me�u un pļavām veda uz Boskomas akaci. Tā bija nomaļa, purvaina vieta tāpat kā visa ieleja. Uz taciņas un zemajā zālē tās tuvumā bija redzamas daudzas pēdas. Holmss te steidzās, te piestājās un reiz pat krasi pagrie�zās atpakaļ. Mēs ar Lestreidu viņam sekojām, slepenpoli�cists ar vienaldzīgu un nievājo�u seju, kamēr es vēroju savu draugu ar lielu interesi, jo biju pārliecināts, ka ik�viens viņa solis ved tuvāk lietas laimīgam noslēgumam.

Boskomas akacis ir neliels � jardus piecdesmit plats ūdens laukums, ko ielenc meldri un kas robe�ojas ar Hezerlejas fermu un bagātā mistera Ternera parku. Virs me�a, kas piekjāvās viņējam ezera krastam, bija redzami sarkani smaili tornī�i, kas slējās virs bagātā zemes īpa��nieka mājokļa. Hezerlejas pusē me�s bija ļoti biezs; tikai �aura valgas zāles josliņa soļu divdesmit platumā no�ķir pēdējos kokus no meldriem ezera krastā. Lestreids precīzi parādīja, kur atradu�i nogalināto, zeme patie�ām bija tik mitra, ka vieta, kur nokritis Makkartijs, bija skaidri re�dzama. No Holmsa enerģiskās sejas un sasprindzinātā ska�tiena es redzēju, ka viņ� daudz ko izlasījis nomīņātajā zālē. Viņ� �audījās kā dzinējsuns, uztapis uz pēdām, un pēc tam griezās pie mūsu ceļa biedra.

���� Kāpēc jūs bridāt ezerā? � viņ� prasīja.

��� Es grābstījos ar grābekli pa ūdeni, meklēdams kādu ieroci vai citus pierādījumus. Bet kā jums izdevās . ..

���� Nu, pietiek, man nav laika! Jūs grie�at uz āru kreiso kāju, un �īs jūsu pēdas visur redzamas. Pat kurmis varētu izsekot, kur jūs iebridāt meldros. Cik viss būtu bijis vienkār�i, ja es būtu ieradies pirms tam, kad �is bifeļu bars visu samīdījis! Te stāvēju�i tie, kas atnāca no sarga mājas, viņi samīdīju�i visas pēdas ap nogalināto trīs vai �etru jardu atstatumā. Bet te ir trīs atsevi�ķi vienas kā�jas nospiedumi.

Viņ� izvilka no kabatas lupu, nogūlās uz lietus mēteļa zemē, lai labāk varētu redzēt, un vairāk sarunājās pats ar sevi nekā ar mums.

���� Te ir jaunā Makkartija pēdas. Viņ� te atnācis div�reiz un vienreiz skrējis tik ātri, ka papē�u iespiedumi ne�maz nav redzami, bet pārējā pēdas daļa iespiedusies skaidri. Tas apstiprina viņa izteikumus. Viņ� skrējis, kad ieraudzījis tēvu guļam zemē. Un te ir tēva pēdas, kad viņ� staigājis uz priek�u un atpakaļ. Kas tad tas? Dobe, ko iespiedusi bises laide, uz kuras atspiedies dēls, kad stāvējis un klausījies tēvā. Bet tas? Ha ha, kas tad tas? Kāds ir zadzies klāt uz pirkstgaliem! Turklāt tie ir �etr�stūraini � glu�i neparasti sai�zābaki. Viņ� ir atnācis, aiz�gājis un atkal atgriezies � �oreiz, protams, pēc sava mē�teļa. Bet no kurienes viņ� ieradies?

Holmss skraidīja �urpu turpu, da�reiz pazaudēja pēdas, da�reiz atkal uzdūrās uz tām, kamēr nonācām pie pa�a me�a un apstājāmies ļoti liela veca bērza ēnā. Holmss atrada pēdas aiz �ī koka un atkal nogūlās zemē. Atska�nēja priecīgs izsauciens. Holmss ilgi palika nekustīgā stāvoklī, pārcilādams nobiru�ās lapas un sausos zarus, sa�vāca aploksnē kaut ko putekļiem līdzīgu un aplūkoja caur lupu zemi un arī koka mizu, cik tālu varēja aizsniegt. Sūnā gulēja akmens ar nelīdzenām malām; viņ� pacēla un apskatīja to. Tad viņ� gāja pa taciņu, kamēr nonāca pie ceļa, kur pēdas nozuda.

���� �is akmens ir ļoti interesants, � viņ� ierunājās pa�rastajā balsī. � Pelēkais namiņ� pa labi ir, acīm redzot, sarga māja. Es ieie�u pie Morāna, lai pateiktu viņam pā�ris vārdu un uzrakstītu zīmīti. Pēc tam mēs vēl paspēsim nokļūt viesnīcā uz len�u. Ejiet vien uz karieti, es jums drīz pievieno�os.

Pēc minūtēm desmit mēs jau braucām uz Rosu. Holmss joprojām turēja rokās akmeni, ko bija pacēlis me�ā.

���� Tas var jūs ieinteresēt, Lestreid, � viņ� sacīja, pa�sniegdams viņam akmeni. � Ar to bija izdarīta slepka�vība.

��� Es neredzu te nekādu pazīmju.

���� To nav.

���� Kā tad jūs to uzzinājāt?

���� Zem tā auga zāle. Tas nogulējis tur tikai da�as die�nas. Nekur apkārtnē nebija redzama vieta, no kuras tas ņemts. Akmenim ir tie�s sakars ar slepkavību. Nekāda cita iero�a nav bijis.

���� Bet slepkava?

���� Tas ir gara auguma cilvēks, kreilis, klibo ar labo kāju, valkā medību zābakus ar biezu pazoli, pelēku mē�teli, smēķē Indijas cigārus ar iemuti, kabatā viņam truls nazis. Ir arī vēl da�as citas pazīmes, bet ar �īm pietiek, lai palīdzētu mums mūsu meklējumos.

Lestreids iesmējās.

���� Diem�ēl es vēl līdz �im esmu skeptiķis, � viņ� sa�cīja. � Jūsu teorijas ļoti labas, bet mums būs darī�anas ar stūrgalvīgiem Britānijas zvērinātiem.

���� Nu, to mēs vēl redzēsim, � Holmss mierīgi atbil�dēja. � Jums vienas metodes, man citas. Pie reizes, es varbūt �odien ar vakara vilcienu atgriezī�os Londonā.

���� Un pametīsiet �o lietu nepabeigtu?

���� Nē, pabeigtu.

���� Bet noslēpums?

���� Tas ir uzminēts.

���� Bet kas tad ir noziedznieks?

���� D�entlmenis, kuru es aprakstīju.

���� Bet kas viņ� tāds ir?

��� To ļoti viegli uzzināt. Te nemaz nav tik daudz iedzī�votāju.

Lestreids paraustīja plecus.

���� Es esmu praktisks cilvēks, � viņ� teica, � un ne�varu nodarboties ar d�entlmeņa meklē�anu, par kuru zi�nāms vienīgi tas, ka viņ� ir klibs un kreilis. Es kļūtu par apsmieklu visam Skotlendjardam.

���� Labi, � Holmss mierīgi atbildēja. � Es devu jums visas iespējas �ās mīklas uzminē�anai. Es nekā neslēpu no jums, un jūs pats varējāt atklāt �o noslēpumaino nozie�gumu. Mēs esam klāt. Ardievu! Pirms aizbrauk�anas es jums rakstī�u.

Atstāju�i Lestreidu pie viņa mājas durvīm, mēs devā�mies uz mūsu viesnīcu, kur mūs jau gaidīja len�s.

Holmss klusēja, iegrimis domās. Viņa seja bija drūma, kā cilvēkam, kur� iekļuvis sare�ģītā stāvoklī.

���� Paklausieties, Votson, � viņ� sacīja, kad galdu no�kopa. � Atsēstieties �ai krēslā, un es jums pastāstī�u to nedaudzo, kas man zināms. Es nesaprotu, ko man darīt. Es gribētu saņemt no jums padomu. Smēķējiet, es tūliņ sāk�u stāstīt.

��� Lūdzu.

���� Izpētot �o lietu, mūs pārsteidza divi punkti jaunā Makkartija stāstā, kuri mani noskaņoja viņam par labu, bet jūs � pret viņu. Pirmkārt, tas, ka tēvs saucis �Kou!�, pirms vēl ieraudzījis savu dēlu. Otrkārt, ka miru�ais pie�minējis rētu. Saprotiet, viņ� nomurminājis vairākus vār�dus, bet dēls uztvēris tikai vienu. Mūsu izmeklē�anai jā�sākas no �iem diviem punktiem. Pieņemsim, ka viss, ko jauneklis sacījis, ir skaidra patiesība.

��� Bet ko tēvs saucis ar �o �Kou�?

���� Acīm redzot, dēlu viņ� nav saucis. Viņ� domājis, ka dēls ir Bristolē. Viņ� saucis to, kas uzaicinājis viņu uz satik�anos. Bet �Kou� ir austrālie�u vārds, un to lieto tikai austrālie�i. Tas ir nopietns pierādījums, ka cilvēks, kuru Makkartijs cerējis sastapt pie Boskomas aka�a, ir dzīvojis Austrālijā.

���� Nu, bet rēta?

�erloks Holmss izņēma no kabatas salocītu papīru un izklāja uz galda.

����������� Tā ir Viktorijas �tata karte. Es telegrafēju pagāju�o nakti uz Bristoli, lai man to atsūta. � Viņ� aizklāja ar roku daļu no kartes. � Izlasiet!

���� � rēta, � es izlasīju.

���� Un tagad? � viņ� pacēla roku.

���� Ballarēta.

����������� Pilnīgi pareizi. Tas ir vārds, ko izrunāja mirējs, bet dēls uztvēra tikai pēdējos divus balsienus. Viņ� mēģināja nosaukt savu slepkavu.

�� 'Tas ir �ausmīgi! � es izsaucos.

����������� Par to nav �aubu. Un tagad, kā redzat, loks sa�au�rinās. Tas, ka noziedzniekam bija pelēkas drēbes, ir tre��ais punkts. Mums zināms, ka vainīgais ir kāds austrālie�tis pelēkā mētelī no Ballarētas.

���� Acīm redzot.

���������� Turklāt viņ� ir vietējais, jo aka�a tuvumā bez fer�mas un lielsaimniecības nekā cita nav un sve�s diezin vai �eit iemaldīsies.

���� Laikam gan.

����������� Tagad da�us vārdus par mūsu �īsdienas ekspedīciju. Izpētot augsni, es atradu interesantus sīkumus, par ku�riem pastāstīju �im trulajam Lestreidam. Tie attiecas uz noziedznieka personību.

���� Bet kā jūs to atklājāt?

���������� Jums mana metode pazīstama. Tā balstās uz visu sīku pierādījumu kopsavilkumu.

����������� Par viņa augumu jūs, protams, varējāt aptuveni spriest pēc soļa garuma. Par viņa apaviem � pēc iemī�tajām pēdām.

���� Jā, tie bija neparasti apavi.

���� Bet tas, ka viņ� klibs?

����������� Viņa labās kājas nospiedums nebija tik skaidrs kā kreisās. Uz labās kājas gulstas mazāk svara. Kāpēc? Tā�pēc, ka viņ� kliboja.

���� Bet tas, ka viņ� kreilis?

���������� Jūs pats bijāt pārsteigts par hirurga konstatēto ievainojumu raksturu. Sitiens bija nācis negaidot no mu�guras un no kreisās puses. Kas cits to varēja izdarīt, ja ne kreilis? Kamēr tēvs runāja ar dēlu, slepkava stāvējis aiz koka. Viņ� pat tur smēķējis. Es atradu pelnus un,

pateicoties savai da�ādu tabakas �ķirņu pazī�anai, atklāju, ka viņ� smēķējis Indijas cigāru. Kā jums zināms, es maz�liet interesējos par �o jautājumu un uzrakstīju nelielu monogrāfiju par simts �etrdesmit da�ādu pīpes, cigāru un papirosu tabakas �ķirņu pelniem. Uzgājis cigāra pelnus, es apskatījos visapkārt un atradu vietu, kur cigārs bija nomests. Tas bija Indijas cigārs, Roterdamas ra�ojums.

���� Bet iemute?

���� Es redzēju, ka cigārs nav ņemts mutē. Tātad viņ� smēķē ar iemuti. Cigāra gals bija nogriezts, nevis nokosts, bet griezuma vieta nelīdzena, tāpēc es nospriedu, ka vi�ņam truls nazis.

���� Holms, � es sacīju, � jūs esat iepinis noziedznieku tīklos, no kuriem viņ� nevarēs izlauzties, un izglābis dzī�vību nevainīgam jauneklim, noņemdams cilpu viņam no kakla. Es redzu, kur sanāk kopā visi jūsu pierādījumi. Slepkavas vārds �

���� Misters D�ons Terners, � pieteica viesmīlis, atvēr�dams durvis uz mūsu viesistabu un ielaizdams apmeklē�tāju.

Pa durvīm ienāca neparasts un iespaidīgs vīrs. Pagau- sinātā, klibojo�ā gaita un noslīgu�ie pleci lika viņu uz�skatīt par vārguli, kamēr skarbā, raupjā seja, kurā bija iegriezu�ās dziļas grumbas, un prāvie locekļi liecināja, ka viņ� apveltīts ar neparastu fizisku spēku. Sapinkotā bārda, sirmie mati un cerainās, pār acīm nokāru�ās uz�acis pie�ķīra viņam lepnu un valdonīgu izskatu. Ta�u seja bija pelnu pelēka, bet lūpas un nāsis zilganas. Es no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka viņ� slimo ar kādu ne�dziedināmu hronisku kaiti.

��� Apsēdieties, lūdzu, uz dīvāna, � Holmss laipni uz�aicināja. � Vai saņēmāt manu zīmīti?

��� Jā, to atnesa vārtsargs. Jūs rakstāt, ka gribat ar mani satikties, lai nevajadzētu izraisīt skandālu.

��� Es domāju, ka būs daudz visādu baumu, ja es uz�stā�os tiesā.

��� Kāpēc jūs gribējāt mani satikt?

Ternera gurdajās acīs, kad viņ� skatījās uz manu draugu, bija lasāms tik liels izmisums, it kā viņ� jau būtu saņēmis atbildi uz savu jautājumu.

��� Jā, � Holmss noteica, atbildēdams vairāk uz viņa skatienu nekā uz vārdiem. � Tā tas ir. Man zināms viss par Makkartiju.

Sirmgalvis aizsedza seju ar rokām.

��� Dievs, esi man �ēlīgs! � viņ� izsaucās. � Bet es tomēr nebūtu pieļāvis, ka jauneklis iet bojā! Dodu jums goda vārdu, ka būtu atklājis visu patiesību, ja lieta no�nāktu līdz zvērināto tiesai�

���� Man prieks to dzirdēt, � Holmss nopietni sacīja.

��� Es sen jau būtu visu atklājis, ja nebijis manas dār�gās meitenes. Tas salauztu viņas sirdi, tas salauzīs viņas sirdi, ja mani apcietinās.

��� Var jau nokārtot visu bez apcietinā�anas, � Holmss atbildēja.

���� Vai patie�ām?

��� Es esmu neoficiāla persona. Tā kā mani ataicinājusi jūsu meita, tad es rīkojos viņas interesēs. Jūs pats sapro�tat, ka jaunais Makkartijs jāatbrīvo.

��� Es drīz mir�u, � sacīja vecais Terners. � Es jau ilgus gadus slimoju ar cukurslimību. Mans ārsts �aubās, vai es vēl mēnesi novilk�u. Tomēr man vieglāk mirt zem pa�a jumta nekā cietumā.

Holmss piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma spalvu un papīru.

���� Izstāstiet man patiesību, � viņ� ierosināja, � bet es īsumā visu pierakstī�u. Jūs to parakstīsiet un Votsons ap�liecinās. Es iesnieg�u jūsu atzī�anos tiesai tikai galējas nepiecie�amības gadījumā, ja vajadzēs glābt Makkartiju. Pretējā gadījumā apsolos nespert �o soli.

���� Labi, � vecais vīrs atbildēja. � Ticams, ka es ne�nodzīvo�u līdz tiesai, tāpēc tas mani maz interesē. Es tikai gribētu paglābt Alīsi no �āda trieciena. Un tagad es visu pastāstī�u. Tas vilkās ilgi, bet izstāstāms ātri. Jūs nepa�zināt veco Makkartiju. Tas bija īsts velns, ticiet man! Lai dievs pasargā jūs no tāda cilvēka nagiem! Es biju viņa �ņaugos veselus divdesmit gadus, viņ� galīgi saindēja manu dzīvi.

Vispirms es pastāstī�u jums, kā nokļuvu viņa varā. Tas notika se�desmito gadu sākumā zelta raktuvēs. Es toreiz biju glu�i jauns, neapdomīgs un karstas dabas, gatavs uz�ņemties visu ko. Es nokļuvu sliktā sabiedrībā un padevos dzer�anai, manā iecirknī nebija ne kripatiņas zelta, es sāku klaiņot apkārt un kļuvu par īstu lielceļu laupītāju. Mēs bijām se�i, me�onīgi un patvaļīgi, laiku pa laikam uzbrukām dzelzceļa stacijām vai apturējām vezumus ceļā uz zelta raktuvēm. Mani dēvēja par Ballarētas Melno

D�eku. Manus biedrus vēl tagad daudzina kolonijās kā Ballarētas bandu.

Reiz no Ballarētas uz Melburnu konvoja apsardzībā sū�tīja zeltu, mēs ierīkojām slēpni un uzbrukām braucē�jiem. Zeltu apsargāja se�i pavadoņi, bet mēs arī bijām se�i. Notika nikna sadursme. Ar pirmo zalvi mēs nogā�zām no zirgiem �etrus. Bet, kad mēs tikām pie laupījuma, no mums bija paliku�i dzīvi tikai trīs. Es pieliku pistoli pie ku�iera galvas � tas bija Makkartijs. Ak kungs, la�bāk es būtu viņu toreiz no�āvis! Bet es pametu viņu dzīvu, kaut arī ievēroju, kā viņ� raugās uz mani ar maza�jām, ļaunajām a�elēm, it kā gribētu iegaumēt manas se�jas vaibstus. Mēs ieguvām zeltu, kļuvām bagāti un at�braucām uz Angliju, kur neviens mūs neturēja aizdomās. Te es uz visiem laikiem �ķīros no saviem biju�ajiem bied�riem un uzsāku mierīgu, nodro�inātu dzīvi. Nopirku �o mui�u, kuru tie�i toreiz laida ūtrupē, un pūlējos atnest kaut nelielu labumu ar savu naudu, lai izpirktu pagātni. Turklāt es apprecējos, un, kaut mana sieva nomira jauna, viņa atstāja man mīļo, mazo Alīsi. Pat kad Alīse bija glu�i maza, viņas rociņas noturēja mani uz pareiza ceļa. Vārdu sakot, pagātnei bija pilnīgi pārvilkta svītra. Viss bija lieliski, kamēr es nenokļuvu Makkartija nagos.

Es aizbraucu uz pilsētu naudas darī�anās un Rid�ent- strītā satiku Makkartiju. Viņam nebija ne godīgu drēbju, ne apavu.

�Tā nu mēs esam satiku�ies, D�ek,� viņ� sacīja, pie- skardamies man pie rokas. �Nu mēs vairs ne�ķirsimies. Es neesmu viens, man ir dēlēns, un tev jāparūpējas par mums. Pretējā gadījumā tu pats sapratīsi � Anglija ir zeme, kur likumus tur godā un policisti sastopami uz katra soļa.�

Tā viņ� apmetās ar savu dēlu �eit, un es nevarēju no viņiem atbrīvoties, viņi dzīvo uz mana labākā zemes ga�bala un nemaksā nomu. Man nebija ne miera, ne atpū�tas, ne aizmir�anās. Lai kur es gāju, visur uzdūros uz Makkartija viltīgi smīno�o ģīmi. Kad Alīse pieauga, stā�voklis kļuva vēl ļaunāks, jo viņ� manīja, ka vairāk nekā no policijas es baidos, kaut tikai mana meita neuzzina par manu pagātni. Ko vien viņ� gribēja, to dabūja, vienalga, vai tā bija zeme, ēkas vai nauda, kamēr viņ� nepieprasīja neiespējamo. Viņ� pieprasīja Alīsi.

Viņa dēls esot pieaudzis, tā viņ� teica, mana meita tāpat, un, tā kā par manu slimību visiem bija zināms, tad viņ� saprata, ka viņa dēlam �ī ir lieliska iespēja tikt pie visas manas mantas. Tomēr �oreiz es biju nepielūdzams. Es nevarēju pieļaut pat to domu, ka viņa nolādētā dzimta saradosies ar manējo. Nevar sacīt, ka man nepatiktu viņa dēls, bet jaunekļa dzīslās ritēja viņa tēva asinis, ar to man pietika. Es paliku pie sava. Makkartijs sāka man draudēt, viņ� pilnīgi zaudēja savaldī�anos.

Mums vajadzēja sastapties pie aka�a, pusceļā starp mūsu abu mājām, lai aprunātos par visu. Ieradies noru�nātajā vietā, es dzirdēju, ka viņ� kaut ko pārsprie� ar dēlu. Es iesmēķēju cigāru un gaidīju aiz ķoka, kamēr viņ� paliks viens. Bet, jo vairāk es ieklausījos viņa vār�dos, jo vairāk manī uzliesmoja dusmas un rūgtums, un es nevarēju vairs izturēt. Viņ� skubināja dēlu precēt manu meitu, nemaz nedomādams par to, ko viņa sacīs, it kā runa būtu par kādu ielas skuķi. Es gandrīz prātu zaudēju, kad iedomājos, ka viss, kas man dārgs, var nokļūt �ā vīra varā. Vai labāk nesaraut �īs va�as? Es jau esmu nāvei tuvu un novests līdz izmisumam. Lai gan prāts man vēl skaidrs un spēki nav zudu�i, es tomēr sapratu, ka manai dzīvei drīz būs beigas. Bet mans vārds un mana meita! Es glāb�u ir vienu, ir otru, ja piespiedī�u Makkartiju turēt muti. Es viņu nositu, mister Holms� es viņu nosistu vēlreiz. Es esmu liels grēcinieks � bet vai cie�anu pilna dzīve neizpērk vainu? Es ilgi cietos, bet doma, ka mana meita iekļūs tanīs pa�os slazdos, bija neizturama. Es viņu nositu bez sirdsapziņas pārmetumiem kā indīgu, riebīgu tārpu. Padzirdējis kliedzienus, atskrēja viņa dēls, ta�u es paspēju paslēpties me�ā, bet tad man vajadzēja atgriez�ties pēc mēteļa, kuru bēgot biju nometis zemē � Tā ir skaidra patiesība, d�entlmeņi, viss notika taisni tā.

���� Es negribu būt jūsu soģis, � Holmss sacīja, kad vecais vīrs bija parakstījis savus izteikumus. � Ceru, ka mums nevajadzēs novest lietu līdz tiesai.

��� Es arī ceru to, ser! Bet ko jūs domājat darīt?

���� Ņemot vērā jūsu veselību � neko. Jūs pats zināt, ka drīz stāsieties tāda soģa priek�ā, kas augstāks par vi�siem �ās zemes tiesne�iem. Es paglabā�u jūsu atzī�anos un bū�u spiests to izmantot tikai tad, ja Makkartiju no�tiesātu. Ta�u, ja viņu attaisnos, neviens mirstīgais neda�būs nekā zināt par jūsu noslēpumu, vienalga, vai jūs bū�siet dzīvs vai miris.

��� Tad ardievu! � vecais virs svinīgi sacīja. � Kad pienāks jūsu pēdējā stundiņa, jums būs vieglāk, atcero�ties, ka esat nomierinājis manu dvēseli.

Grīļodamies, drebēdams ar visu milzu augumu, viņ� lēni izkliboja no istabas.

��� Ak, mēs nabaga cilvēki! � pēc ilga klusuma brī�a izsaucās Holmss. � Kāpēc liktenis rotaļājas ar tādiem no��ēlojamiem, bezspēcīgiem radījumiem, kādi esam mēs?

Zvērināto tiesa attaisnoja D�eimsu Makkartiju, jo Holmss iesniedza neskaitāmus pierādījumus par viņa ne�vainību. Vecais Terners nodzīvoja vēl kādus septiņus mē�ne�us, tagad viņa nav vairs starp dzīvajiem. Ir pilnīgs pamats domāt, ka D�eimss un Alīse var mierīgi dzīvot lai�mīgā laulībā, nedomājot vairs par tiem melnajiem māko�ņiem, kas aptum�oja viņu pagātni.

Aiza Vitnejs � nelaiķa Eliasa Vitneja, teolo�ģijas koled�as direktora, brālis, bija pasācis smēķēt opiju. Manuprāt, tam par pirmcēloni bija kāds muļķīgs untums, kad viņ� koled�ā bija izlasījis de Kvinsija grāmatu par opija smēķētāju sapņiem un izjūtām un sācis piesūcināt tabaku ar laudanumu, lai panāktu līdzīgu efektu. Kā dau�dzi citi, tā arī viņ� drīz vien pārliecinājās, ka iesākt ir vieglāk nekā atmest, un ilgus gadus palika savas kaislības vergs un savu draugu un tuvinieku baismu un no�ēlu priek�mets. Es vēl tagad redzu acu priek�ā viņa dzelteno, uztūku�o seju, smagos plakstus un sa�aurinātās acu zīlītes, redzu viņu bezspēcīgi sabruku�u atzveltnī � kādreiz cil�dena vīra no�ēlojamas atliekas.

Kādu vakaru � tas notika 1889. gada jūnijā � pie mūsu durvīm piezvanīja tādā stundā, kad cilvēkam uznāk pirmās �āvas un viņ� pamet acis uz pulksteni. Es izslējos atzveltnī, bet sieva nolaida �uvekli klēpī un īgni saviebās.

��� Pacients! � viņa noteica. � Tev atkal vajadzēs iet ārā no mājas.

Es smagi nopūtos, jo nesen biju pārnācis, pavadījis visu dienu nogurdino�ā darbā.

Mēs dzirdējām durvis atveramies, da�us saraustītus vār�dus un a�us sojus pa gaiteņa linoleju. Tad kāds atgrūda vaļā mūsu istabas durvis � un iek�ā iesteidzās tum�ās drēbēs tērpta lēdija ar melnu plīvuru pār seju.

���� Piedodiet, ka traucēju jūs tik vēlu, � viņa iesāka, tad pēk�ņi, zaudējusi savaldī�anos, metās manai sievai ap kaklu un sāka skali elsot. � Ak, man tādas bēdas! Man tā vajag palīdzības!

��� Tā ta�u ir Keita Vitneja, � sieva teica, paceldama viņas plīvuru.

���� Kā tu mani nobiedēji, Keit! Man prāta nenāca, ka tā

esi tu.

���� Es nezināju, ko darīt, tāpēc nācu taisnā ceļā pie

tevis.

Tā bija parasta parādība. Nelaimē iekļuvu�us ļaudis mana sieva pievilka tāpat kā bākas uguns putnus.

��� Tas ir ļoti jauki, ka tu atnāci. Iesēdies ērtāk at�zveltnī, iedzer vīnu ar ūdeni un pastāsti, kas noticis. Var�būt tu gribi, lai sūtu D�eimsu gulēt?

��� O nē, nē! Doktora padoms un palīdzība man tāpat vajadzīgi. Runa ir par Aizu. Viņ� jau divas dienas nav rādījies mājās. Es tā raizējos par viņu!

Tā nebija pirmā reize, kad viņa runāja ar mums par savu nelaimīgo vīru � ar mani kā ar ārstu, ar sievu kā ar draudzeni un kādreizēju skolas biedreni. Mēs mierinā�jām viņu, kā pratām. Vai viņa zina, kur atrodas viņas vīrs? Vai iespējams aizbraukt pēc viņa un pārvest viņu uz mājām?

Izrādījās, ka tas iespējams. Viņai bija zināms, ka pē�dējā laikā viņ� apmeklē opija smēķētāju midzeni kādā no nomaļākajām ielām Sitijas austrumos. Parasti viņa orģijas ilga vienu dienu un vakarā viņ� pārradās mājās pilnīgi nokausēts un nomocījies. Ta�u �oreiz viņ� jau divas dienas atrodas opija varā un dro�i vien guļ tanī midzenī kopā ar visādiem sala�ņām, ieelpodams �o indi vai izgulēdams skurbumu. Viņa bija pārliecināta, ka Aizu var atrast Aug�ējā Svondemleinā, midzenī ar nosaukumu �Zelta tīrradnis�. Bet ko lai viņa tur iesāk? Kā viņa, jauna bikla sieviete, var spert kāju tādā vietā un izraut savu vīru no �o huligānu bara?

Tāds nu bija �is gadījums, un, protams, tam varēja būt tikai viens atrisinājums. Vai es nevarētu pavadīt misis Vitneju uz turieni? Bet kāpēc viņai vispār jānāk līdzi? Es ārstēju Aizu Vitneju un zināmā mērā pratu viņu ietekmēt. Man būs vieglāk tikt ar viņu galā, ja sievas ne�būs klāt. Devu misis Vitnejai goda vārdu, ka divu stundu laikā nogādā�u viņas vīru uz mājām, ja vien viņ� patie��ām būs �Zelta tīrradnī�. Un tā es pēc desmit minūtēm pametu mīksto atzveltni un omulīgo istabu, lai auļotu ekipā�ā uz austrumiem, apzinādamies, ka mani gaida kas neparasts, lai gan vēlāk izrādījās, ka nemaz nebiju pa�redzējis, cik daudz neparasta es tur piedzīvo�u.

Sākumā nekādas grūtības neradās. Aug�ējā Svondem�leinā izrādījās netīra ieliņa aiz augstajām kuģu būvēta�vām, kuras stiepjas gar upes ziemeļu piekrasti austrumu virzienā līdz pat Londonas tiltam. Meklētais midzenis at�radās pagrabā starp piemēslotu bodīti un dzertuvi; stāvas kāpnes veda lejā melnā caurumā kā alā. Licis ku�ierim pagaidīt, es uzmanīgi kāpu lejup pa izļodzītajiem pakā�pieniem, kuros neskaitāmu ieskurbu�u gājēju kājas bija ieminu�as iedobes; virs ieejas durvīm mirgoja petrolejas lampiņa, tās gaismā es sataustīja rokturi un iekļuvu garā, zemā telpā, kuru pildija biezi, smacīgi, brūni dūmi; gar sienām stiepās divstāvu koka lāviņas kā uz emigrantu kuģa baka.

Krēslā varēja tikai ar pūlēm saskatīt ķermeņus, kas gu�lēja da�ādās ērmīgās pozās: ar uzrautiem pleciem, izslie- tiem ceļgaliem, atmestām galvām, izvirzītiem zodiem; �ur tur manī pavērās tum�as, izdzisu�as acis. Melno ēnu gūzmā �ad tad iedzirkstījās sarkanas uguntiņas, bet, indes daudzumam pamazinoties mazajās metāla pīpēs, tās kļuva aizvien blāvākas. Vairums smēķētāju gulēja klusēdami, da�i klusi murmināja, bet da�i sarunājās dīvainās, zemās, vienmuļās balsīs, te steig�us noberot vārdus, te pēk�ņi ap�klustot, pie kam neviens neklausījās uz sarunu biedru, jo bija aizņemts ar savām domām. Viņā pagraba galā ogļu pannā gailēja ogles; blakus uz trejkājaina krēsla sēdēja gar�, vāj� vecis, atspiedis zodu pret dūrēm, bet elkoņus pret ceļgaliem, un blenza ugunī.

Līdzko ienācu, tā melnūksnējs malajietis piesteidzās klāt ar pīpi un opija devu un pamāja uz tuk�as lāviņas pusi.

���� Pateicos, es nevaru uzkavēties, � es atbildēju. � Te atrodas mans draugs, misters Aiza Vitnejs. Man vajag parunāt ar viņu.

Pa labi no manis kāds sakustējās, kaut ko izdvesa, un, ielūkojies tumsā, es ieraudzīju Vitneju, kur� blenza uz mani bāls, novārdzis un tāds kā izpluinīts.

��� Ak kungs, tas ir Votsons! � viņ� izrunāja. Varēja redzēt, ka viņ� ir galīgi no�ēlojamā stāvoklī un katrs�nervs saspīlēts. � Cik pulkstenis, Votson?

���� Drīz būs vienpadsmit.

���� Un kas par dienu?

���� Piektdiena, 19. jūnijs.

��� �ēlīgais dievs! Es ta�u domāju, ka tre�diena. Nē, �odien tre�diena. Kāpēc jūs gribat mani biedēt? � Viņ� spieda seju rokās un sāka raudāt spalgā, trīco�ā balsī.

���� Es jums teicu, ka �odien ir piektdiena. Jūsu sieva gaida jūs jau divas dienas. Jums vajadzētu kaunēties!

���� Es jau kaunos arī. Bet jūs kaut ko jaucat, Votson. Es te esmu tikai pāris stundu, izsmēķēju trīs pīpes. .. �etras pīpes . .. neatminos, cik īsti. Bet es brauk�u jums lidzi uz mājām. Es negribu, ka Keita uztraucas� mīļā, mazā Keita. Dodiet man roku! Vai jums ir kebs?

���� Jā, gaida pie durvīm.

���� Tad es brauk�u tūliņ projām. Bet es esmu viņiem parādā. Paprasiet, cik es esmu parādā, Votson. Man galīgi nav spēka. Es pats nekā nevaru izdarīt.

Es gāju pa �auro eju starp abām gulētāju rindām, aiz�turēdams elpu, lai neievilktu plau�ās apdullino�os, indīgos izgarojumus, un lūkojos pēc saimnieka. Kad pagāju ga�rām kalsnajam vecajam vīram, kur� sēdēja pie ogļu pan�nas, es jutu, ka mani parauj aiz svārku stērbeles, un iz�dzirdēju �ukstu:

���� Paejiet man garām un tad atskatieties!

Sos vārdus es dzirdēju pilnīgi skaidri. Tos varēja iz�runāt vienīgi vecais vīrs man blakus, ta�u viņ� joprojām izskatījās iegrimis sevī, vienaldzīgs pret visu, ļoti kal�snējs, ļoti grumbains, gadu nastas saliekts; pīpe ar opiju nokarajās viņam uz ceļgaliem, it kā izkritusi no nevarī�gajiem pirkstiem. Es paspēru divus soļus uz priek�u un tad atskatījos. Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai aizturētu izbrīna pilnu izsaucienu. Sēdētājs bija pavēr�sies tā, ka viņa seju varēju redzēt tikai es. Viņa mugura bija izslējusies, grumbas izlīdzināju�ās, blāvajās acīs iede- gu�ās agrākās dzirkstis. Pie uguns sēdēja, vīpsnādams par manu izbrīnu, �erloks Holmss. Viņ� paslep�us pamāja, lai pievirzos tuvāk, atkal pavērsa seju pret gulētājiem un pārvērtās drebo�ajā vecī ar atkāru�os lūpu.

��� Holms! � es no�ukstēju. � Ko jūs darāt �ai mi�dzenī?

���� Runājiet, cik klusu varat, � viņ� at�ukstēja, � man ir teicama dzirde. Ja jūs būtu tik laipns un atbrīvotos no sava apdullinātā drauga, es labprāt pārmītu kādu vārdu ar jums.

���� Mani ārā gaida kebs.

���� Lai tas aizved jūsu draugu uz mājām. Jums nav ko bīties, viņ� ir pārāk nespēcīgs, lai iepītos kādā skandālā. Es ieteiktu jums nosūtīt ar ku�ieri kādu zīmīti savai sievai, ka esat sastapis mani un paliksiet manā sabiedrībā. Ja pagaidīsiet mani uz ielas, es bū�u klāt pēc piecām minūtēm.

Atteikt �erlokam Holmsam ir grūti, jo viņa prasības alla� ir tik ārkārtīgi noteiktas un izsacītas pavēlo�ā tonī. Turklāt es apzinājos, ka, iesēdinājis Vitneju kebā, es bū�u galā ar savu misiju. Bez tam es neko tā nevēlējos kā piedalīties sava drauga neparastajās dēkās, bez kurām viņa dzīve nemaz nav iedomājama. Es tūliņ uzrakstīju zīmīti sievai, samaksāju Vitneja parādu, iesēdināju viņu kebā un noskatījos, kā tas aizripo tumsā. Pēc maza brītiņa no opija midzeņa izvilkās uzkumpis augums � un mēs abi soļojām tālāk. Divus kvartālus viņ� nogāja, uzmetis kūkumu, ar nedro�iem, �ļūco�iem soļiem. Tad, pametis �iglu skatienu visapkārt, viņ� izslējās un sāka smieties no visas sirds.

���� Jūs gan laikam domājāt, Votson, � viņ� sacīja, � ka esmu pievienojis opija smēķē�anu tām savājn vājī�bām, kuru dēļ jūs mani tik bie�i esat apveltījis ar saviem ārsta padomiem.

���� Es patie�ām biju pārsteigts, jūs tur ieraudzīdams.

���� Ne jau vairāk kā es, ieraudzīdams jūs.

���� Es nācu meklēt draugu.

���� Bet es � ienaidnieku.

���� Ienaidnieku?

���� Kādu no saviem dabiskajiem ienaidniekiem vai, pa�reizāk sakot, savu dabisko laupījumu. īsi un skaidri, Vot�son, es esmu pusceļā uz ārkārtīgi interesanta gadījuma atrisinā�anu un cerēju kaut ko izlobīt no apdullu�u smē�ķētāju nesakarīgās muldē�anas, kā tas man ne vienreiz vien izdevies. Ja mani kāds pazītu �ai midzenī, tad mana dzīvība nebūtu ne penija vērta, jo esmu te ielavījies vairākkārt un nelietis laskars, midzeņa īpa�nieks, sen nozvērējies izrēķināties ar mani. Ēkas sētas pusē, aiz Pola kuģu būvētavas stūra, ir slepenas durtiņas, kuras varētu pastāstīt da�u labu drausmīgu stāstu par to, ko izmet pa tām dzelmē tum�ās naktīs.

���� Vai patie�ām līķus?

���� Jā, līķus, Votson. Mēs būtu bagāti cilvēki, ja sa�ņemtu tūksto� mārciņas par katru nelaimīgo, kas nonā�vēts �ai midzenī. Tā ir pati neģēlīgākā slepkavu bedre visā piekrastē, un es baidos, ka Nevils Sent-Klērs nekad vairs neatgriezīsies mājās no tās. Bet mēs arī sarīkosim slazdus �iem nelie�iem!

Viņ� iebāza divus pirkstus mutē un spalgi iesvilpās. IJz �o signālu atbildēja tāds pats svilpiens tālumā, un drīz vien tam sekoja ratu rīboņa un pakavu klaboņa.

���� Nu, Votson, � Holmss sacīja, kad no tumsas iznira augsti divri�i, mezdami ar abiem sānu lukturiem divas zeltainas gaismas svītras, � jūs ta�u brauksiet man līdzi?

���� Protams, ja varu būt noderīgs.

��� O, uzticams biedrs ir vienmēr noderīgs! Un biogrāfs vēl jo vairāk. Manā istabā Ciedros ir divas gultas.

���� Ciedros?

��� Jā, tā sauc mistera Sent-Klēra mājas. Es tur dzī�voju, kamēr vadu izmeklē�anu.

���� Kur tās atrodas?

���� Kentā, netālu no Lī. Mums jānobrauc septiņas jūdzes.

���� Bet man viss vēl ir tumsā tīts.

���� Pilnīgi dabiski. Nekas, drīz tas noskaidrosies. Kā�piet iek�ā! Labi, D�on, jūs mums vairs neesat vajadzīgs. Te jums puse kronas. Gaidiet mani rīt ap vienpadsmitiem! Dodiet man gro�us! Ardievu!

Viņ� uzlaida zirgam ar pātagu, un mēs drāzāmies cauri bezgalīgām tum�ām un tuk�ām ielām, kuras pamazām kļuva platākas, kamēr beidzot uzbraucām uz plata, ar margām' norobe�ota tilta, zem kura lēni plūda upes duļ�ķainie ūdeņi. Aiz tilta atsākās tādas pa�as lī�lo�u ielas ar ķieģeļu namiem; ielu klusumu �ad tad pārtrauca polis- meņa smagie, vienmērīgie soļi vai vēlīnu uzdzīvotāju dziesmas un klaigas. Tum�i mākoņi gausi slīdēja pār de�besīm, un to spraugās �ur un tur vīdēja blāvas zvaigznes. Holmss brauca klusēdams, galvu noliecis uz krūtīm un iegrimis domās, bet es sēdēju līdzās, pūlēdamies uzminēt, kas ir �ī mīkla, kas tik ļoti nodarbina viņa prātu, un reizē baidīdamies pārtraukt viņa domu plūdumu. Mēs bijām nobrauku�i vairākas jūdzes un jau pametu�i aiz muguras piepilsētas vasarnīcu joslu, kad viņ� beidzot at�tapās, sagrozīja plecus un izvilka no kabatas pīpi � kā cilvēks, kas apzinās, ka lai nu kā, bet viss tiek darīts pēc labākās sirdsapziņas.

���� Jums ir liels klusē�anas talants, Votson, � viņ� sa�cīja, � un tas padara jūs par neatvietojamu ceļa biedru. I a�u patlaban man vajadzīgs sarunu biedrs, jo mana pa�a domas nav sevi�ķi iepriecino�as. Pats nezinu, ko sacī�u tai mazajai jaukajai sievietei, kad viņa sagaidīs mani nam�durvīs.

���� Jūs aizmirsāt, ka es nekā nezinu.

���� Kamēr nobrauksim līdz Lī, es pagū�u jums visu iz�stāstīt. Lieta �ķiet taisni smieklīgi vienkār�a, bet es tomēr nezinu, kā pie tās ķerties. Pavedienu daudz, tur nav �aubu, bet es nevaru dabūt galu rokā. Nu labi, es izklāstī�u jums to, ko zinu, un varbūt jūs pamanīsiet kādu gaismas stariņu tur, kur es redzu tikai tumsu.

���� Stāstiet!

���� Pirms da�iem gadiem, precīzāk, 1884. gada maijā, Lī ieradās d�entlmenis, vārdā Nevils Sent-Klērs, kam, acīm redzot, bija daudz naudas. Viņ� noīrēja lielu villu, ierīkoja ap to glītu dārzu un vispār rīkojās ar pla�u vē�rienu. Pamazām viņ� sadraudzējās ar kaimiņiem un 1887. gadā apprecēja vietējā aldara meitu, un tagad vi�ņiem ir divi bērni. Noteiktas nodarbo�anās viņam nav, bet viņ� piedalās vairākos komerciālos pasākumos un pa�rasti ik rītu brauc uz pilsētu un atgrie�as ik vakaru ar vilcienu, kas 5.14 atiet no Kenonstrītas. Misteram Sent- Klēram tagad ir trīsdesmit septiņi gadi. Viņ� dzīvo ne�uzkrīto�i, ir labs vīrs, loti sirsnīgs tēvs, visi paziņas atsau�cas par viņu labi. Varu vēl piemetināt, ka viņa parādi sa�stāda tikai astoņdesmit astoņas mārciņas desmit �iliņus, bet grāfistes bankā uz viņa teko�ā rēķina divsimt div�desmit mārciņas. Tātad nav nekāda pamata domāt, ka viņam radu�ās finansiālas grūtības.

Pagāju�o pirmdien misters Nevils Sent-Klērs devies uz pilsētu agrāk nekā parasts, piebilzdams, ka viņam kār�tojamas divas svarīgas darī�anas, un solīdamies atvest dēlēnam kārbiņu ar kubiņiem. Nejau�i tai pa�ā dienā viņa sieva saņēmusi telegrammu īsi pēc viņa aizbrauk�anas, ka Eberdīnas tvaikoņu sabiedrībā uz viņas vārda pienācis neliels vērtīgs sūtījums, ko viņa ilgi gaidījusi. Ja labi pazīstat Londonu, tad zināsiet, ka �ās sabiedrības kantoris atrodas Fresnostrītā, kas pienāk pie Aug�ējās Svondem- leinas, kur jūs mani �onakt satikāt. Misis Sent-Klēra pēc len�a atbraukusi uz pilsētu, �o to iepirkusi, iegriezusies kantorī, saņēmusi sūtījumu un tie�i 4.35 gājusi pa Svon- demleinu uz staciju. Vai tiktāl viss skaidrs?

���� Pilnīgi.

���� Kā atceraties, pirmdien bija loti karsts, misis Sent-Klēra soļojusi lēni, lūkodamās apkārt pēc kāda keba, jo viņai nav paticis rajons, kurā iekļuvusi. Iedama pa Svon- demleinu, viņa pēk�ņi izdzirdējusi izsauk�anos vai ieklieg��anos un pilnīgi sastingusi, ieraudzīdama vīru, kur� pa kāda nama tre�ā stāva logu ar rokas mājienu aicinājis viņu pie sevis, � tā viņai licies. Logs bijis vaļā, viņa skaidri saskatījusi vīra seju un redzējusi, ka viņ� ir ār�kārtīgi uztraukts. Viņ� kā izmisumā izstiepis abas rokas uz sievas pusi, bet tad pēk�ņi nozudis no loga, it kā viņu kāds ar varu būtu atrāvis no tā. Acīgais sievietes skatiens paguvis ievērot, ka, lai gan vīram mugurā melnais uz�valks, kādā viņ�. mēdz braukt uz pilsētu, tomēr viņam nav ne apkaklītes, ne kaklasaites.

Pārliecināta, ka vīram notikusi kāda nelaime, viņa no�skrējusi lejup pa kāpnēm tai pa�ā opija midzenī, kur jūs atradāt mani �onakt, izskrējusi cauri priek�telpai un gribē�jusi doties aug�up pa kāpnēm uz otro stāvu. Ta�u pie kāpnēm viņa sadūrusies ar nelieti laskaru, ko jau piemi�nēju, un tas kopā ar savu palīgu dāni izgrūdu�i sievieti uz ielas. Vistrakāko baiļu un ba�u pārņemta, viņa skrējusi pa ielu tālāk un, par laimi, sastapusi uz Fresnostrītas in�spektoru ar konsteblu grupu, kuri devu�ies apgaitā. In�spektors un divi konstebli nāku�i viņai līdzi un, par spīti īpa�nieka niknajai pretestībai, iekļuvu�i tai telpā, kuras logā viņa redzējusi vīru. Ta�u viņa tur nav bijis. Visā stāvā viņi nav atradu�i neviena cita, tikai kādu pretīga izskata kropli, kur�, acīm redzot, tur mājo. Tiklab viņ�, kā laskars zvērēdami zvērēju�i, ka neviena sve�a tur nav visu dienu bijis. Viņi tik enerģiski visu noliegu�i, ka in�spektors sācis jau domāt, ka misis Sent-Klēra maldīju�sies, kad piepe�i viņa iekliegdamās metusies pie koka kārbiņas uz galda un norāvusi tai vāciņu. Kārbiņā atra�du�ies kubiņi, kurus viņas vīrs solījies pārvest dēlēnam.

�is atklājums un skaidri redzamais kropļa apmulsums pārliecināju�i inspektoru, ka gadījums ir nopietns. Nu viņi rūpīgi pārmeklēju�i visas telpas un nāku�i pie slē�dziena, ka te izdarīts nekrietns noziegums. Priek�telpa bijusi trūcīgi iekārtota kā dzīvojamā istaba, un aiz tās at�radusies maza guļamistaba ar logu uz kuģu būvētavas sētas pusi. Starp kuģu būvētavu un guļamistabas logu ir �aurs kanāls, sauss bēguma laikā, bet paisumā ūdens tanī pace�ļas puspiektas pēdas augstumā. Logs ir plats un atverams no lejas. Apskatē uz palodzes atrasti asins plankumi;

vairāki plankumi biju�i ari uz grīdas dēļiem. Aiz priek��kara pirmajā telpā biju�as noliktas mistera Sent-Klēra drē�bes, trūcis vienīgi svārku. Kurpes, zeķes, cepure, pulkste�nis � tur bijis viss. Sprie�ot pēc apģērba, nekādi varas darbi nav pielietoti, ta�u misters Nevils Sent-Klērs pazu�dis bez vēsts. Nozust viņ� varēja tikai pa logu, un baigie asins plankumi uz palodzes liecināja, ka diezin vai viņam izdevies izglābties peldus, jo traģēdijas brīdī paisums sa�sniedzis augstāko līmeni.

Un tagad parunāsim par aizdomās turētajiem nelie�iem. Laskars ir pazīstams kā cilvēks ar tum�u pagātni, bet no misis Sent-Klēras stāsta mēs zinām, ka jau pēc da�iem mir�kļiem, kad viņas vīrs redzēts logā, laskars atradies lejā pie kāpnēm, tātad viņ� var būt tikai nozieguma dalīb�nieks. Viņ� noliedz jebkuru līdzdalību un apzvēr, ka ne�zina, ar ko nodarbojas viņa īrnieks Hjū Būns, un ka viņam nav ne mazākās jausmas, kā nozudu�ā d�entlmeņa drēbes gadīju�ās Būna dzīvoklī.

Tik daudz sakāms par midzeņa īpa�nieku laskaru. Ta�gad da�us vārdus par nīgro kropli, kas mājo opija mi�dzeņa tre�ajā stāvā un neap�aubāmi ir pēdējais cilvēks, kas redzējis dzīvu misteru Neviļu Sent-Klēru. Viņu sauc Hjū Būnu, un viņa atbaidīgo seju pazīst visi, kam gadās bie�i apmeklēt Sitiju. Viņ� ir profesionāls ubags, bet, lai apietu policijas noteikumus, viņ� izliekas tirgojamies ar vaska sērkociņiem. Jūs dro�i vien būsiet ievērojis, ka netālu Trednīdlstrītā kreisajā ielas pusē ir neliela ni�a. Tanī viņ� sē� ik dienas, sakrustojis kājas, ar da�ām sēr�kociņu kārbiņām klēpī, un �is skats ir tik no�ēlojams, ka �ēlsirdības dāvanu lietutiņ� nepārtraukti līst netīrajā ādas cepurē, ko viņ� nolicis savā priek�ā uz bruģa. Esmu vairākkārt viņu novērojis, nedomādams, ka vajadzēs kād�reiz iepazīties ar viņu kā noziedznieku, un vienmēr no�brīnījies, kādu bagātīgu ra�u viņ� ievāc īsā laikā. Viņa āriene ir tik uzkrīto�a, ka neviens nepaies garām viņu neievērojis. Sarkandzeltenu matu cekuls, bāla seja, izķē�mota ar baismīgu rētu, kura pār�ķēlusi aug�lūpu uz pu�sēm, buldoga zods un skadras melnas acis, kuru krāsa ir tādā prestatā ar matiem, � tas viss at�ķir viņu no parastā dāvanu lūdzēju bara, tāpat arī viņa asprātība, jo viņam vienmēr gatava dzēlīga atbilde, ja kāds garāmgājējs iedo�mājas aizskart viņu ar zobgalībām.

��� Bet viņ� ta�u kroplis! � es iebildu. � Kā viņ� var tikt galā viens pats ar vīrieti spēka gados?

���� Viņam tikai viena kāja ir kropla, jo viņ� klibo; citādi viņ� ir veselīgs un spēcīgs. Un jūsu mediķa piere�dze, Votson, jūs dro�i vien ir mācījusi, ka vienu locekļu vājumu parasti atsver otru neparastais spēks.

���� Lūdzu, turpiniet!

���� Ieraudzījusi asinis uz palodzes, misis Sent-Klēra paģība, un viņu policista pavadībā aizsūtīja uz mājām, jo viņas klātbūtne vairs nebija nepiecie�ama. Inspektors Bar- tons, kur� uzņēmās izmeklē�anu, ļoti rūpīgi pārbaudīja visu midzeni, ta�u nekā jauna neatrada. Vienu kļūdu viņ� tomēr pieļāva: viņ� neapcietināja Būnu tūliņ, bet ļāva viņam kādu brīdi sarunāties ar viņa draugu laskaru, ta�u kļūda tika izlabota; Būns apcietināts un pārmeklēts, bet nekādi pierādījumi pret viņu nav iegūti. Tiesa, uz viņa krekla piedurknes bija asins plankumi, bet viņ� pa�rādījis policistiem ievainoto zeltnesi, kur bijis griezums pie pa�a naga, un piezīmējis, ka asins plankumi uz pa�lodzes bū�ot no viņa pirksta, jo viņ� piegājis pie loga, kad no pirksta tecēju�as asinis. Viņ� stūrgalvīgi nolie�dzis, ka jebkad būtu redzējis misteru Sent-Klēru, un zvē�rējis, ka viņam tā esot tāda pati mīkla kā policijai, kādā kārtā �ā d�entlmeņa drēbes gadīju�ās viņa istabā. Kad vi�ņam sacīju�i, ka misis Sent-Klēra redzējusi savu vīru viņa istabas logā, viņ� atbildējis, ka �ī lēdija vai nu esot jukusi, vai sasapņojusies. Par spīti viņa skaļajiem pro�testiem, viņu aizvedu�i uz policijas iecirkni, kamēr in�spektors palicis uz vietas, gribēdams nogaidīt bēgumu un cerēdams atrast kanāla dibenā kādus pierādījumus.

Tā tas arī noticis, kanāla dūņās viņi kaut ko atradu�i, kaut arī ne to, ko tā baidīju�ies atrast. Ūdenim aizplūstot, viņi no kanāla izvilku�i nevis Neviļu Sent-Klēru, bet viņa svārkus. Un kā jums �ķiet, ko viņi atradu�i svārku ka�batās?

��� Nevaru iedomāties.

���� Es arī nedomāju, ka jūs varētu to uzminēt. Visas ka�batas biju�as piebāztas ar penijiem un puspenijiem � �etrsimt divdesmit viens penijs un divsimt septiņdesmit puspeniju. Nav brīnums, ka bēgums nav aiznesis svārkus līdzi. Cilvēka līķis � tas ir kas cits. Starp māju un kuģu būvētavu straume ir ļoti stipra. Pilnīgi iespējams, ka līķis aiznests uz upi, kamēr smagie svārki paliku�i dūņās.

���� Bet es sapratu, ka pārējās drēbes atrastas istabā. Vai tad līķim bija mugurā tikai svārki?

���� Nē, ser, bet tam var atrast izskaidrojumu. Pieņem�sim, ka Būns izmetis Neviļu Sent-Klēru pa logu tā, ka neviens nav to redzējis. Ko tad viņ� dara? Pirmais, kas vi�ņam ienāk prātā, ir � ka jāatbrīvojas no Sent-Klēra drē�bēm. Viņ� paķer svārkus un grasās izsviest tos, bet tad viņam ienāk prātā, ka tie peldēs pa virsu un negrims. Laika maz, viņ� jau dzird kņadu pie kāpnēm, kur Sent- Klēra sieva pieprasa, lai viņu lai� aug�ā, un varbūt laskara sabiedrotais jau paguvis Būnu brīdināt, ka policija stei�dzas �urp. Nedrīkst zaudēt ne mirkli. Viņ� pieskrien pie kādas slēptuves, kur glabā savus ubago�anas augļus, un piepilda svārku kabatas ar naudas gabaliem, kas patrāpās pie rokas. Viņ� izmet svārkus-ārā un būtu izmetis arī pā�rējos apģērba gabalus, bet dzird soļus uz kāpnēm ūn tikko paspēj aiztaisīt logu, kad policija jau ir istabā.

��� Tas izklausās ticami.

���� Pieņemsim to pagaidām kā izejas punktu. Kā jau teicu, Būns ir apcietināts un aizvests uz iecirkni, bet ne�kādu pierādījumu pret viņu nav. Viņ� jau gadiem ilgi pazīstams kā profesionāls ubags, bet dzīvojis mierīgi un nekādus pārkāpumus nav izdarījis. Tāds patlaban ir stā�voklis, un jautājumi, ko darījis Sent-Klērs opija midzenī, kas ar viņu noticis, kur viņ� patlaban atrodas un kāds sakars Hjū Būnam ar viņa nozu�anu, ir joprojām neatrisi�nāti. Nudien, neatceros tādu gadījumu savā praksē, kas pirmā acu uzmetienā liekas tik vienkār�s un īstenībā ir tik sare�ģīts.

Kamēr �erloks Holmss izstāstīja visos sīkumos �o dī�vaino notikumu, mēs izbraucām cauri visai pla�ās Londo�nas priek�pilsētai, pametām aiz muguras pēdējos izklaidu stāvo�os namus un traucāmies uz priek�u pa lauku ceļu, ko no abām pusēm ieslēdza dzīv�ogi. Viņ� patlaban beidza stāstu, kad mēs braucām cauri ciematam, kura savrupo namiņu logos �ur tur spīdēja ugunis.

���� Mēs iebraucām Lī, � mans draugs sacīja. � Mūsu neilgā brauciena laikā esam skāru�i trīs Anglijas grāfistes: izbrauku�i no Midlseksas, �ķērsoju�i Serejas stūri un iera�du�ies Kentā. Vai redzat ugunis starp kokiem? Tur ir Ciedri, kur pie lampas sē� sieviete, kuras sasprindzinātā dzirde jau neap�aubāmi būs uztvērusi mūsu zirga pakavu klaboņu.

��� Kāpēc jūs nepētāt �o gadījumu, uzturēdamies Beiker�strītā, kā parasts? � es jautāju.

��� Tāpēc, ka daudzas ziņas ievācamas �eit. Misis Sent- Klēra laipni nodevusi manā rīcībā divas istabas, un varat būt pārliecināts, ka viņa ar prieku apsveiks manu draugu un sabiedroto. Man smagi ap sirdi, Votson, ka nevaru viņai nekā jauna pavēstīt par viņas vīru. Stāt, trr!

Mēs apstājāmies pie liela nama, kuru apņēma dārzs. Zirgu puisis izskrēja mums pretī, un, izkāpu�i no divri- t iem, mēs ar Holmsu gājām pa lī�lo�u grantētu taciņu uz māju. Mums pienākot, durvis atvērās un uz sliek�ņa parā�dījās maza auguma gai�mataina sieviete, tērpusies zaļganā muslīna kleitā ar kupliem ro�aina �ifona volāniem ap pie�durknēm un kaklu. Viņas augums skaisti iezīmējās pa dur�vīm plūsto�ajā gaismas strāvā. Ar vienu roku viņa turējās pie durvīm, otru nepacietīgi pacēlusi, paliekusies uz priek�u, pavērusi lūpas, alku pilnām acīm viņa �ķita kā iemiesots jautājums.

���� Nu? � viņa skaļi iesaucās. � Nu?

Pamanījusi, ka mēs esam divi, viņa nespēja novaldīt prieka saucienu, kas pārvērtās vaidā, kad mans draugs papurināja galvu un paraustīja plecus.

���� Nekādu labu ziņu nav?

���� Nav.

���� Un ļaunu?

��� Arī nav.

��� Paldies dievam vismaz par to. Bet nāciet iek�ā! Jums bija grūta diena, jūs būsiet noguris.

���� Tas ir mans draugs, doktors Votsons. Viņ� man snie�dzis neatsveramu palīdzību daudzos manos izmeklē�anas gadījumos, un, pateicoties laimīgai nejau�ībai, man izde�vās atvest viņu uz �ejieni, lai viņ� piedalās mūsu meklē�jumos.

��� Man prieks ar jums iepazīties, � viņa sacīja, silti spiezdama roku. � Ceru, ka piedosiet neērtības, ar kādām jums būs jāsaduras, ja paturēsiet prātā triecienu, kas mūs lik negaidot ķēris.

��� Godātā, � es atbildēju, � es esmu vecs zaldāts, un, pat ja es tāds nebūtu, arī tad nekāda atvaino�anās nebūtu vajadzīga. Bū�u laimīgs, ja varē�u būt palīdzīgs jums un � avam draugam.

���� Un tagad, mister �erlok Holms, � lēdija turpināja, kad iegājām spo�i apgaismotā ēdamistabā, kur uz mums

gaidīja aukstas vakariņas, � man loti gribas, lai jūs man atbildētu vajsirdīgi uz da�iem vaļsirdīgiem jautājumiem.

���� Lūdzu, mem!

����������� Neraizējieties par to, ko es izjūtu. Es neesmu his- tēriķe un ģībt arī nedomāju. Es gribu zināt jūsu patiesās domas.

���� Par ko?

���������� Vai jūs savas sirds dziļumos esat pārliecināts, ka Nevils ir dzīvs?

�erloku Holmsu �is jautājums samulsināja.

����������� Runājiet atklāti! � viņa uzstājīgi sacīja un lūkojās viņam cie�i acīs, stāvēdama viņa priek�ā uz paklāja, ka�mēr viņ� bija atlaidies pītajā krēslā.

���� Atklāti sakot, neticu.

���� Jūs tātad domājat, ka viņ� ir miris?

���� Jā.

���� Noslepkavots?

��� To es neapgalvoju. Varbūt.

���� Un kādā dienā viņ� būtu miris?

���� Pirmdien.

���������� Tad kā jūs izskaidrosiet, mister Holms, to, ka �o�dien es saņēmu no viņa vēstuli?

�erloks Holmss uzlēca kājās kā elektrizēts.

���� Ko? � viņ� iesaucās.

���� Jā, �odien.

Viņa smaidīja, turēdama rokā papīra lapiņu.

���� Vai drīkstu to izlasīt?

���� Protams.

Holmss nepacietīgi izķēra vēstuli viņai no rokām, nolika uz galda un vērīgi aplūkoja lampas gaismā. Es piecēlos un skatījos pāri viņa plecam. Aploksne bija visai vien�kār�a, uz tās Greivzendas zīmogs ar �odienas, pareizāk sakot, vakardienas datumu, jo pusnakts jau bija pagā�jusi.

���������� Neizkopts rokraksts, � Holmss nomurmināja. � Tas noteikti nav jūsu vīra rokraksts, mem.

���� Nē, bet vēstuli rakstījis viņ�.

���������� Cilvēkam, kur� rakstījis uz aploksnes, nav bijusi zināma jūsu adrese.

��� No kā jūs to sprie�at?

����������� Jūsu vārds, kā redzat, uzrakstīts ar pilnīgi melnu tinti, tas ir, tinte pati no�uvusi. Adrese ir daudz bālāka, jo tai uzlikts dzē�papīrs. Ja viss būtu uzrakstīts reizē un

lūliņ uzlikts dzē�papīrs, tad visi burti būtu vienā krāsā. �is cilvēks vispirms uzrakstījis jūsu vārdu un tikai pēc kāda laika pierakstījis adresi, tātad nav to zinājis. Pro�tams, tas ir sīkums, bet nekas nav tik svarīgs kā sī�kumi. Apskatīsim tagad vēstuli. Ahā, aploksnē bijis vēl kaut kas ielikts.

��� Jā, tur bija gredzens. Vīra zīmoggredzens.

���������� Un jūs esat pārliecināta, ka vēstule rakstīta ar jūsu vīra rokrakstu?

���� Ar vienu no viņa rokrakstiem.

���� Ar vienu?

���������� Tas ir viņa rokraksts, kad viņ� raksta steigā. Parasti viņ� raksta pavisam citādi, bet es pazīstu arī �o rok�rakstu.

����������� �Dārgā, nebīsties! Viss beigsies labi. Ir notikusi liela kjūda, kuras izlabo�anai vajadzīgs laiks. Gaidi ar pacie�tību! Nevils.� Rakstīts ar zīmuli, uz priek�lapas, kas iz�plēsta no oktāvas formāta grāmatas, ūdenszīmju nav. Hm! No Greivzendas �o vēstuli izsūtījis cilvēks, kam īk�ķis ar kaut ko notriepts. Hā! Un, ja nemaldos, aploksni aizlī�mējis kāds, kas gremo tabaku. Bet jūs noteikti zināt, ka tas ir jūsu vīra rokraksts, mem?

���� Jā. Vēstuli rakstījis Nevils.

����������� Un tā izsūtīta vakardien no Greivzendas. Labi, mi�sis Sent-Klēra, mākoņi sāk izklīst, kaut gan es nevaru sacīt, ka briesmas būtu jau garām.

���� Bet viņ� ir dzīvs, mister Holms!

���������� Ja vien tas nav veikls viltojums, lai novirzītu mūs uz nepareizām pēdām. Gredzens galu galā nekā nepie�rāda. To varēja atņemt.

��� Nē, nē, tas ir, tas ir viņa rokraksts!

���������� Pieņemsim. Bet ja nu vēstule uzrakstīta pirmdien un tikai izsūtīta vakardien?

���� Tas ir iespējams.

��� Bet, ja tā, tad daudz kas varēja notikt starplaikā.

���������� O, nelaupiet man drosmi, mister Holms! Es zinu, ka ar vīru nekas Jauns nav noticis. Mēs esam garā tik tuvi, ka es manītu, ja ar viņu atgadītos kāda nelaime. Iepriek��ējā dienā viņ� bija nejau�i iegriezis pirkstā. Es no ēdam�istabas uzskrēju aug�ā pie viņa guļamistabā, jo nopratu, ka viņam atgadījies kaut kas slikts. Kā jūs domājat, vai tad es nenojaustu viņa nāvi, ja pat tāds nieks spēja mani ietekmēt?

����������� Man ir pietiekami liela pieredze, lai zinātu, ka sie�vietes nojauta da�kārt vērtīgāka par visādiem loģiskiem secinājumiem. Un �ī vēstule ir visai svarīgs fakts, kas apstiprina jūsu uzskatus. Ta�u, ja jūsu vīrs ir dzīvs un var rakstīt, kāpēc tad viņ� neierodas pie jums?

���� To es nezinu. Tas ir kaut kas neiedomājams.

���������� Vai pirmdien, braukdams projām, viņ� neko nelika jums manīt?

��� Nē.

���������� Un jūs bijāt loti pārsteigta, ieraugot viņu Svondem- leinā?

��� Ļoti.

���� Vai logs bija vajā?

. � Jā.

��� Tad jau viņ� varēja pasaukt jūs?

���� Protams.

���� Cik sapratu, viņam tikai izlauzās kāda skaņa?

���� Jā.

���� Un jūs nodomājāt, ka viņ� sauc pēc palīdzības?

���� Jā. Viņ� pasita rokas aug�up.

���������� Bet varbūt viņam izlauzās pārsteiguma sauciens? Un viņ� varēja pasist rokas aug�up aiz izbrīna, ieraudzījis jūs tik negaidīti tai ielā.

��� Tas ir iespējams.

���� Bet jums �ķita, ka viņu atrauj no loga?

���� Viņ� tik pēk�ņi nozuda.

���������� Viņ� varēja atlēkt atpakaļ. Jūs ta�u neviena cita is�tabā neredzējāt.

���������� Neredzēju gan, bet tas riebīgais ubags atzinās, ka tur bijis, un laskars stāvēja lejā pie kāpnēm.

���� Pareizi. Jūsu vīrs bija ģērbies kā parasti, vai ne?

���������� Bet viņam nebija ne apkaklītes, ne kaklasaites. Es skaidri redzēju viņa kailo kaklu.

���������� Vai viņ� sarunā ar jums kādreiz pieminējis Svon- demleinu?

���� Nekad.

���� Vai nekad neesat manījusi, ka viņ� smēķē opiju?

���� Nekad.

����������� Pateicos jums, misis Sent-Klēra. Tie bija galvenie punkti, kurus man gribējās noskaidrot. Tagad mēs pa�ēdīsim vakariņas un dosimies pie miera, jo iespējams, ka rīt mums būs daudz darba.

Mūsu rīcībā bija nodota liela un ērta istaba ar divām

gultām, un es tūliņ likos gulēt, jo �ī dēkainā nakts bija mani nogurdinājusi. Bet �erloks Holmss bija tāds cil�vēks, kur� varēja negulēt dienām un pat nedēļām ilgi, kad viņam atrisināma kāda problēma, pārdomādams visu, saskaņodams da�ādus faktus, aplūkodams tos no da�ādiem viedokļiem, kamēr viņam izdevās vai nu atrisināt uzde�vumu, vai pārliecināties, ka atrodas uz nepareiza ceļa. Es drīz vien nopratu, ka viņ� grasās pavadīt visu nakti bez miega. Viņ� nometa svārkus un vesti, uzvilka ērtu zilu halātu un tad vāca kopā spilvenus no gultas, ku�etes un atzveltnes krēsliem. No spilveniem viņ� iekārtoja kaut ko līdzīgu austrumnieku dīvānam, uzsēdās uz tā, sakrus�tojis kājas, un nolika sev priek�ā paciņu tabakas un sēr�kociņu kārbiņu. Blāvajā lampas gaismā redzēju, kā viņ� tur sē� ar vecu koka pīpi zobos, izklaidīgi blenzdams kaut kur griestos, ietinies zilo dūmu mākonī, mēms, nekustīgs un gaisma apspīd viņa skarbi cirstos, lepnos vaibstus. Tā viņ� sēdēja, kamēr es iemigu, un tā viņ� sēdēja, kad es atvēru acis rīta saules staros, jo mani pamodināja viņa pēk�ņā izsauk�anās. Pīpe joprojām bija viņa mutē, dūmu gredzeni cēlās pret griestiem, visa telpa bija tabakas dvingas pilna, un no nakti redzētās tabakas paciņas ne�kas nebija atlicis.

���� Vai pamodāties, Votson? � viņ� jautāja.

���� Jā.

���� Vai jums nav patika uz izbraucienu rīta stundā?

���� Protams, ka ir!

��� Tad ģērbieties! Neviens vēl nav cēlies aug�ā, bet es zinu, kur zirgu puisis guļ, un rati būs tūdaļ pie durvīm.

Viņ� iesmējās runādams; acis viņam spīdēja, un viņ� nemaz vairs neatgādināja vakarnakts sadrūmu�o domā�tāju.

Ģērbdamies es ieskatījos pulkstenī. Nebija brīnums, ka visi vēl gulēja, jo pulkstenis rādīja divdesmit piecas mi�nūtes uz pieciem. Es tikko paspēju apģērbties, kad Holmss ienāca un paziņoja, ka zirgu jau jūdz.

���� Gribu pārbaudīt kādu savu teoriju, � viņ� sacīja, vilkdams zābakus kājās. � Man �ķiet, Votson, ka jūs redzat savā priek�ā vienu no lielākajiem muļķiem visā Eiropā. Esmu bijis akls kā kurmis. Es būtu pelnījis, lai mani sper�us aizsper no �ejienes līdz pat Ceringkrosai. Ta�u tagad man laikam būs atslēga rokā.

���������� Un kur jūs atradāt �o atslēgu? � es smaidīdams apvaicājos.

���������� Vannas istabā, � viņ� atbildēja. � O nē, es nejo�koju, � viņ� piebilda, pamanījis manu neticīgo skatienu. � Es nupat biju vannas istabā, pievācu to un noglabāju somā. Nāciet, dārgais, un tad redzēsim, vai atslēga patie��ām būs īstā!

Mēs nokāpām lejup, cik klusu vien varējām, un iznā- cām spo�ajā rīta saulē. Uz ceļa gaidīja mūsu divri�i un zirgs, kuru zirgu puisis turēja pie galvas. Mēs ielēcām divri�os un auļojām pa Londonas ceļu, pa kuru kustējās da�as laucinieku ores, piekrautas ar dārzeņiem galvas�pilsētai, bet apkārtējās vasarnīcās nemanīja nekādas dzī�vības zīmes � tās snauda kā apburtas.

���������� Zināmā mērā �ī lieta ir neparasta, � Holmss sa�cīja, paskubinādams zirgu. � Atzīstos, ka esmu bijis akls kā kurmis, ta�u labāk nākt pie prāta vēlāk nekā nemaz.

Mēs iebraucām pilsētā no Serejas puses. �ur tur pie logiem jau redzēja nule pamodu�os gulētāju miegainās sejas. Mēs pārbraucām pāri Temzai pa Vaterlo tiltu, aiz- auļojām pa Velingtonstrītu, krasi nogriezāmies pa labi un iebraucām Boustrītā. Policijas pārvaldē �erloku Hol�msu labi pazina, un abi pie durvīm stāvo�ie konstebli sa�lutēja viņam. Viens palika pieturēt zirgu, otrs ieveda mūs iek�ā.

���� Kas de�urē? � Holmss uzprasīja.

���� Inspektors Bredstrīts, ser.

Resns gara auguma polismenis nāca �urp pa akmens plāksnēm izklāto gaiteni.

���������� A, Bredstrīt, kā jums klājas? Man kaut kas runā�jams ar jums.

��� Lūdzu, mister Holms! Nāciet manā istabā!

Tā bija maza, kantorim līdzīga istabiņa; uz galda bieza klade ziņojumiem, pie sienas tālrunis.

���� Ar ko varu pakalpot, mister Holms?

����������� Gribēju apvaicāties par to ubagu, par Būnu, ko apvaino par līdzdalību mistera Nevila Sent-Klēra nozu��anā.

���������� Viņ� apcietināts un atvests uz �ejieni nopratinā��anai.

���� Es zinu. Vai viņ� ir te?

��� Jā, kamerā.

���� Vai viņ� mierīgi uzvedas?

���� Jā, viņ� ir rāms. Bet cik viņ� netīrs, �is diedelnieks!

���� Netīrs?

����������� Jā. Mēs ar pūlēm piespiedām viņu nomazgāt rokas, bet seja viņam melna kā skursteņslauķim. Kad beigsies izmeklē�ana, viņ� neizbēgs no pamatīgas vannas, un es domāju, ja jūs redzētu viņu, tad piekristu man, ka tā viņam nepiecie�ama.

��� Man Joti gribētos viņu redzēt.

���������� Patie�ām? To var viegli nokārtot. Nāciet man līdzi! Somu varat atstāt tepat.

���� Nē, es labāk ņem�u to līdzi.

���� Labi. Lūdzu, �eit.

Viņ� aizveda mūs pa gaiteni, atslēdza kādas durvis, no�veda pa riņķa kāpnēm lejup un ieveda izbalsinātā gaitenī ar rindu durvju abās pusēs.

���������� Tre�ā pa labi ir viņa kamera, � inspektors sa�cīja. � Tepat tā ir.

Viņ� piesardzīgi atbīdīja sānis dēlīti durvju aug�dajā un ieskatījās iek�ā.

���������� Viņ� ir aizmidzis. Jūs varat viņu aplūkot pēc pa�tikas.-

Mēs abi ar Holmsu piespiedāmies pie restotās spraugas. Arestants gulēja dzijā miegā, lēni un smagi elpodams, pavērsis seju pret mums. Viņ� bija vidēja auguma, trū�cīgi ģērbies, kā visi viņa kārtas ļaudis, caur noskrandu- �ajiem svārkiem spiedās ārā raibs krekls. Viņ� patie�ām bija neticami netīrs, kā jau inspektors teica, ta�u pat netīrumu kārta nespēja noslēpt atbaido�o neglītumu. No acs līdz zodam stiepās gara rēta, aug�lūpa vienā stūrī bija uzrauta, un spraugā rēgojās trīs zobi. Pār pieri un acīm krita spilgti sarkanu matu cekuls. .

���� Vai nav skaistulis, ko? � ieteicās inspektors.

���������� Viņam, nudien, nepiecie�ams nomazgāties, � Holmss piezīmēja. � Es to jau paredzēju un atļāvos paņemt līdzi visu vajadzīgo.

To teikdams, viņ� atvēra somu un man par lielu izbrīnu izņēma no tās prāvu sūkli.

���� He-he, jums patīk dzīt jokus, � inspektors iesmējās.

����������� Ja jūs būtu tik laipns un klusiņām atvērtu durvis, tad mēs no viņa mirklī iztaisītu pieklājīgāku radījumu.

����������� Kāpēc gan ne? � inspektors noteica. � Ar �ādu iz�skatu viņ� patie�ām ceļ neslavu Boustrītas kamerām.

Viņ� atslēdza durvis, un mēs trijatā klusu iegājām

kamerā. Arestants sakustējās, bet tad iegrima vēl dziļākā miegā. Holmss samērcēja sūkli ūdens krūzē un divas rei�zes spēcīgi pārvilka pār arestanta seju.

���� Atļaujiet jūs iepazīstināt ar misteru Neviļu Sent- Klēru no Lī, Kentas grāfistē! � Holmss izsaucās.

Nekad savā mū�ā nebiju redzējis tādu ainu. Grims no�lobījās no sejas kā miza no koka. Nozuda rupjais brūnais iedegums. Nozuda baismīgā rēta un pār�ķeltā lūpa, kas padarīja seju tik atbaidīgi ņirdzīgu. Vēl viens tvēriens, un nozuda pinkainais rudais cekuls, un mūsu priek�ā gultā sēdēja bāls, skumj� aristokrātiska izskata vīrietis ar mel�niem matiem un maigu sejas ādu; viņ� berzēja acis un neizpratnē noraudzījās uz mums, tad pēk�ņi aptvēra noti�ku�o, iekliedzās un iespieda seju spilvenā.

���� Ak kungs, � izsaucās inspektors, � tas ta�u ir tas pazudu�ais! Es viņu pazīstu, es redzēju fotogrāfiju.

Arestants pagriezās uz mūsu pusi ar bezcerīgu iz�skatu � kā cilvēks, kas nolēmis padoties liktenim.

���� Lai notiek kas notikdams, � viņ� sacīja. � Par ko jūs mani �eit ieslodzījāt?

���� Par mistera Nevila Sent-Klēra noslepka � O nē, tagad jūs par to vairs nevar apvainot, ja nu vienīgi par mēģinājumu izdarīt pa�slepkavību, � inspektors smīnē�dams noteica. � Divdesmit septiņus gadus esmu nokalpo�jis policijā, bet �ādu joku vēl nebiju pieredzējis.

���� Ja es esmu Nevils Sent-Klērs, tad skaidrs, ka nekāda slepkavība nav notikusi un es esmu nelikumīgi aiztu�rēts.

���� Nozieguma nav, bet izdarīta liela kļūda, � Holmss sacīja. � Jūs būtu pareizāk rīkojies, ja būtu uzticējies savai sievai.

���� Es nedomāju tik daudz par sievu, kā par bērniem, � ievaidējās arestētais. � Es tik tie�ām negribēju, lai viņi kaunas par savu tēvu. Ak dievs! Kāds negods! Ko lai tagad dara?

�erloks Holmss atsēdās viņam līdzās uz gultas un laipni uzlika roku uz viņa pleca.

���� Ja jūsu lieta nonāks tiesā, tad, protams, jūs neiz�bēgsiet no skandāla. Ta�u, ja jums izdosies pārliecināt policiju, ka jūsu rīcībā nav nekā noziedzīga,' tad, manu�prāt, avīzēs nekas neiekļūs. Esmu pārliecināts, ka inspek�tors Bredstrīts pierakstīs visu, ko jūs teiksiet, un nodos to augstākām instancēm, un tad lieta nemaz nenonāks līdz tiesai.

� Lai dievs jūs svēti par �iem vārdiem! � arestants dedzīgi izsaucās. � Es panestu ieslodzī�anu, pat nāves sods mani nebiedētu, ja vien mans no�ēlojamais noslē�pums nekļūtu par kauna traipu maniem bērniem! Jūs bū�siet pirmie, kam es atklā�u visu.

Mans tēvs bija skolotājs Cesterfīldā, kur es baudīju teicamu izglītību. Jaunībā es daudz ceļoju, uzstājos uz ska�tuves un beidzot kļuvu par reportieri kādai Londonas va�kara avīzei. Kādu dienu izdevējs lika man sagatavot veselu sēriju rakstu par Londonas ubagiem, un ar to reizi sākās manas dēkas. Lai iegūtu nepiecie�amos faktus, es pārģēr�bos par ubagu. Kā aktierim man bija pazīstami visi grimē�a�nās paņēmieni, un es pat biju iemantojis slavu kā teicams grimētājs. Tagad �ī prasme man noderēja. Izkrāsoju seju un, lai izskatītos no�ēlojamāks, uzzīmēju sejā rētu, un iz�ķēmoju lūpu, paceldams to uz aug�u ar gabaliņu plākstera miesas krāsā. Tad, ģērbies skrandās un uzlicis rudu pa�rūku, es nosēdos tādā vietā Siti jā, kur drūzmējas visvai�rāk ļaū�u, un, tēlodams sērkociņu pārdevēju, sāku uba�got. Septiņas stundas es tā nosēdēju un, mājās pārnācis, pārsteigts atklāju, ka biju savācis divdesmit se�us �ili�ņus un �etrus pensus.

Es nodevu avīzei savus aprakstus un piemirsu �o noti�kumu. Tad pēc kāda laika man iesniedza apmaksai vek�seli � biju parakstījis galvojumu draugam par divdesmit piecām mārciņām. Man nebija ne jausmas, kur dabūt tādu summu, bet tad pēk�ņi ienāca prātā laba ideja. Lū�dzu kreditoru pagaidīt divas nedēļas, paņēmu atvaļinā�jumu un pavadīju to, ubagojot Siti jā. Desmit dienās es savācu nepiecie�amo summu un nomaksāju parādu.

Un tagad padomājiet, vai viegli strādāt par divām mār�ciņām nedēļā, ja zināms, ka tik daudz varu iegūt vienā dienā, notriepis seju, nolicis savā priek�ā cepuri un ne�darīdams neko? Mans lepnums ilgi cīnījās ar kāri pēc naudas, un tā beidzot uzvarēja. Es pametu darbu avīzē un pavadīju dienu pēc dienas izraudzītajā vietā, modinādams gājējos līdzcietību ar savu no�ēlojamo izskatu un pildī�dams kabatas ar sīknaudu. Tikai viens cilvēks zināja manu noslēpumu. Tas bija opija smēķētavas īpa�nieks Svondemleinā, pie kura es apmetos. Ik rītu es izgāju no turienes kā noskrandis ubags, bet vakaros pārvērtos par labi ģērbu�os pilsētnieku. Es devīgi maksāju par savu mā�jokli un zināju, ka mana dzīvokļa saimnieks nekad mani nenodos.

Drīz vien man uzkrājās prāva summa. Nezinu, vai Lon�donā vispār ir kāds ubags, kas gadā ieņem septiņsimt mārciņas, bet es ieņēmu daudz vairāk. Man palīdzēja prasme grimēties, nāca arī talkā reportiera talants, es iemanījos asprātīgi atbildēt uz da�ādām piezīmēm un drīz kļuvu slavens visā Sitijā. Augu dienu pār mani lija peniju lietus, jaukts ar sudrabu, un es uzskatīju to dienu par neizdevu�os, kad ieņēmu mazāk par divām mārciņām.

Jo bagātāks kļuvu, jo pieauga mana godkāre. Noīrēju namu ārpus pilsētas, apprecējos, un nevienam nebija ne jausmas, ar ko es nodarbojos. Mana mīļā sieva zināja, ka man kaut kādas darī�anas Sitijā, bet viņai nebija ne mazākā priek�stata par tām.

Pagāju�o pirmdien, pabeidzis dienas darbu, es pārģēr�bos savā istabā virs opija smēķētavas, kad, nejau�i pa�lūkojies pa logu, sev par lielām �ausmām un izbrīnu ieraudzīju, ka apak�ā stāv mana sieva un skatās uz mani. Es iekliedzos pārsteigumā, pacēlu rokas, lai aizsegtu seju, un metos pie savas uzticības personas, pie laskara, lūg�dams viņu nelaist neviena pie manis aug�ā. Dzirdēju lejā sievas balsi, bet zināju, ka aug�ā viņa netiks. Atri no�ģērbos, apvilku ubaga skrandas, uzliku parūku un izkrā�soju seju. Pat sievas acis nevarēja mani pazīt �ādā ietērpā. Bet tad man ie�āvās prātā, ka telpas var pārmek�lēt un drēbes mani nodos. Atgrūdu logu vaļā un steigā saspiedu iepriek�ējā dienā ievainoto pirkstu, un tas sāka asiņot. Tad paķēru svārkus, kuru kabatas biju piebāzis ar vara gabaliem, ko nule izņēmu no savas ubaga somas, izmetu pa logu, un tas nogrima kanālā. Gribēju iemest tur arī pārējos apģērba gabalus, bet tad ielauzās poli�cisti. Mani arestēja, un es pat zināmā mērā jutos atvieg�lots, ka mani neapcietina kā Neviļu Sent-Klēru, bet kā viņa slepkavu.

Nezinu, kas te vēl būtu piebilstams. Biju nolēmis patu�rēt grimu uz sejas, cik ilgi vien iespējams, tāpēc atteicos no mazgā�anās. Zinādams, ka mana sieva būs ārkārtīgās bailēs par mani, es nomaucu no pirksta gredzenu un iedevu to laskaram kopā ar steigā uzrakstītu zīmīti, kad policisti man nepievērsa uzmanību, un paziņoju, ka viņai nav iemesla ba�īties.

��� Jūsu zīmīti viņa saņēma tikai vakardien, � Holmss

sacīja.

���� �ēlīgais dievs! Kādu baismīgu nedēļu viņa pavadījusi

����� Laskaru novēroja policija, � ierunājās inspektors l'.redstrīts, � un viņam, redzams, nekādi nelaimējās nosūtīt zīmīti ātrāk. Viņ� laikam būs to iedevis kādam matrozim, kas mēdz apmeklēt viņa midzeni, un tas varbūt nēsājis to pāris dienu kabatā aiz aizmār�ības.

����� Tā tas, bez �aubām, ir bijis, � Holmss piekrīto�i pamāja. � Bet sakiet � vai jūs nekad neesat sodīts par ubago�anu?

���� Daudzreiz, bet ko nozīmē tādas sīkas summiņas!

����� Tagad tam būs jāvelk svītra pāri, � Bredstrīts no�teica. � Ja gribat, lai policija noklusē �o notikumu, tad Hjū Būnam jāpazūd no pasaules.

���� Esmu devis sev vissvētāko zvērestu, kādu vien cil�vēks var dot, ka atmetī�u to visu.

����� Tādā gadījumā es domāju, ka mēs nespersim ne�kādus soļus pret jums, � Bredstrīts sacīja. � Ta�u, ja jūs vēlreiz pieķers �ādā nodarbībā, tad nāks klajā arī viss iepriek�ējais. Mēs esam jums ļoti pateicīgi, mister Holms, ka jūs atrisinājāt mums �o problēmu. Gribētos gan zināt, kā jums izdodas gūt tādus panākumus.

������ �oreiz man tas izdevās, sēdot uz pieciem spilveniem un izsmēķējot paciņu tabakas, � mans draugs atbildēja. � Un nu, Votson, ja mēs tūliņ dosimies uz Beikerstrītu, tad ieradīsimies taisni brokastlaikā.

I

�erlokam Holmsam viņa vienmēr palika Tā Sieviete. Reti kad esmu dzirdējis Holmsu nosaucam viņu kādā citā vārdā. Holmsa acis viņa bija vienīgā izcilā sava dzimuma pārstāve. Nevarētu teikt, ka viņ� būtu izjutis pret Irēnu Adleri kaut ko līdzīgu mīlestībai. Viņa aukstais, precīzais, apbrīnojami līdzsvarotais prāts necieta jūtas un �īs it sevi�ķi. Manuprāt, viņ� bija pati pilnīgākā domājo�ā un vērojo�ā ma�īna, kādu jebkad pasaule redzējusi; mī�lētāja lomā viņ� noteikti neiederētos. Par maigām jūtām viņ� alla� runāja ar izsmieklu un nicinā�anu. Viņ� tās gan uzskatīja par lielisku novēro�anas objektu, teicamu līdzekli cilvēku dziņu un rīcības atseg�anai. Ta�u, ja rūdīts domātājs ļautu �ādām jūtām ielauzties savā iz�smalcinātajā un saskanīgi iekārtotajā iek�ējā pasaulē, tad ieviestu tur jucekli, kas aptum�otu viņa līdz�inējos gara sasniegumus. Smil�u graudiņ�, iekļuvis jutīgā instrumentā vai plīsums augstvērtīgā linzā, nevarētu būt traucēj o�āks par spēcīgām jūtām tādam raksturam, kāds bija Holmsam. Un tomēr viņam pasaulē bija tikai viena sieviete, un tā bija nelaiķe Irēna Adlere, persona ar visai ap�aubāmu reputāciju.

Pēdējā laikā man reti gadījās sastapties ar Holmsu. Mana apprecē�anās bija mūs atsve�inājusi. Mana neap�tum�otā personiskā laime un ar ģimenes dzīvi saistītās in�tereses, kādas rodas vīrietim, kad viņ� pirmo reizi kļūst par sava pavarda īpa�nieku, aizņēma visu laiku, kamēr Holmss, kura gars necieta nekādas sabiedrības uzliktas saites, palika dzīvot mūsu vecajā Beikerstrītas dzīvoklī, ieracies savās vecajās grāmatās, pārmaiņus nododamies te kokaīnam, te godkāriem plāniem, te pakjaudamies narko- lisku vielu radītai pussnaudai, te izvērsdams savam rak�sturam piemīto�o verdo�o enerģiju. Tāpat kā iepriek�, viņ� bija nopietni aizrāvies ar noziegumu pētī�anu un veltīja savas milzu spējas un neparasto novēro�anas talantu, lai uzmeklētu tos pierādījumus un noskaidrotu tos noslēpumus, kurus oficiālā policija bija atzinusi par ne�atrisināmiem. Laiku pa laikam gan gadījās �o to dzirdēt par viņu: ka viņu izsauku�i uz Odesu sakarā ar Trepova slepkavību, ka viņam izdevies noskaidrot brāļu Atkin- sonu mīklaino traģēdiju Trinkomalijā, un, beidzot, par Holandes valdo�ā nama uzdevumu, ko viņ� veicis izcili sekmīgi un smalkjūtīgi. Tomēr, atskaitot �īs ziņas par viņa darbību, kuras es, kā visi pārējie lasītāji, smēlos no avī�zēm, es maz ko zināju par savu agrāko draugu un biedru.

Kādā naktī � tas bija 1888. gada 20. martā � es vēlu atgriezos no slimnieka apmeklē�anas (jo atkal biju at�sācis privāto praksi) un mans ceļ� veda gar Beikerstrītu. Iedams garām labi pazīstamajām durvīm, kuras manā at�miņā uz visiem laikiem saistītas ar manu iemīlē�anos un drūmajiem notikumiem, kas aprakstīti �Etīdē purpura toņos�, es izjutu skaudru vēlē�anos atkal ieraudzīt Holmsu un dzirdēt, ar kādām problēmām patlaban nodarbināts viņa neparasti asais prāts. Logi laistījās spo�ā gaismā, un, pavēries aug�up, es pamanīju Holmsa garo, kalsno augumu divas reizes pavīdam uz aizkaru fona. Viņ� strauji soļoja pa istabu, galvu noliecis uz krūtīm, rokas salicis uz muguras. Tā kā es labi pazinu viņa omas iz�pausmes un iera�as, tad �āda izturē�anās liecināja, ka viņ� atkal stājies pie darba. Viņ� izrāvies no kokaīna iedvestajiem murgainajiem sapņiem un risina kādas jau�nas problēmas sare�ģītos pavedienus. Es piezvanīju, un mani ieveda istabā, kura kādreiz bija daļēji arī manējā.

Holmss ārēji nekādi neizrādīja prieku, mani ieraugot. To viņ� vispār darīja reti, tomēr es nojautu, ka mana iera�anās viņam pa prātam. Ne vārda neteicis, viņ� ar laipnu kustību piedāvāja man atsēsties atzveltnī, pastūma luvāk cigāru kārbu un pamāja uz skapīti, kur glabājās dzērieni. Tad viņ� nostājās pie kamīna un pārlaida man savu īpa�o, pētīgo skatienu.

� Ģimenes dzīve nāk jums par labu, � viņ� piezīmēja.

- Manuprāt, Votson, kop� mūsu pēdējās sastap�anās jūs < sat pieņēmies svarā par septiņarpus mārciņām.

���� Par septiņām.

���� Nu nē, būs gan vairāk. Man �ķiet, drusciņ vairāk, Votson. Un, cik redzams, atsācis praksi. Jūs man nemaz neteicāt, ka esat nolēmis atkal iejūgties darbā.

���� Kā tad jūs to zināt?

��� Es to redzu un izdaru secinājumus. Piemēram, kā es zinu, ka jūs nesen esat bijis stipri samircis un ka jūsu kalpone ir nevī�īga un pavir�a?

��� Dārgais Holms, tas ir par daudz! � es izsaucos. � Ja jūs būtu dzīvojis pirms da�iem gadsimtiem, jūs noteikti būtu sadedzināju�i uz sārta. Tiesa, ceturtdien biju ārpus pilsētas un atgriezos mājās, notriepies ar dub�ļiem, salijis, bet man ta�u tagad cits uzvalks mugurā. Merija D�eina patie�ām ir nelabojama, un sieva jau brī�dinājusi, ka atlaidīs viņu, bet es, nudien, nesaprotu, kā jūs varējāt to uzminēt.

Holmss klusu iesmējās un saberzēja garās, nervozās | rokas.

���� Tas ir vairāk nekā vienkār�i, � viņ� sacīja. � Ma�nas acis rāda, ka uz jūsu kreisās kājas zābaka iek�ējās puses, ko patlaban apspīd uguns, ir se�as paralēlas �vīkas. Acīm redzot, tās ieskrāpējis kāds, kas ļoti pavir�i slaucījis pazoles malu, lai noberztu piekaltu�os dubļus. No �ā fakta izriet divi secinājumi: jūs esat bijis ārpus mājas sliktā laikā, un jums ir ļoti slikts Londonas māj�kalpotāju paraugs. Un, ja pievēr�amies jautājumam par jūsu praksi, tad lūk: ja manā istabā ienāk d�entlmenis, kur� o� pēc jodoforma, ja uz viņa labās rokas rādītāja pirksta sudraba nitrāts atstājis melnu plankumu un puns viņa cilindrā rāda, kur viņ� noglabājis savu stetoskopu, tad man vajadzētu būt galīgam nepra�am, lai neredzētu, ka viņ� ir aktīvs mediķu aprindu pārstāvis.

Es nevarēju novaldīt smieklus, klausīdamies, cik vien�kār�i viņ� visu izskaidroja.

���� Kad jūs atklājat, kā esat nācis pie saviem secinā�jumiem, � es piezīmēju, � tad man viss liekas tik smieklīgi vienkār�s, ka es arī pats būtu varējis to visu aptvert. Ta�u katrā jaunā gadījumā es esmu pilnīgi ap�stulbis, kamēr jūs man neizskaidrojat savu domu gaitu. Un es ta�u esmu pārliecināts, ka mana redze nav sliktāka par jūsējo.

��� Pilnīgi pareizi, � Holmss atbildēja, aizsmēķēdams cigareti un atlaizdamies atzveltnī. � Jūs skatāties, bet neievērojat, un tā ir liela starpība. Piemēram, jūs bie�i esat redzējis kāpnes, kas ved no priek�nama uz �o istabu.

��� Esmu.

��� Cik bie�i?

��� Nu, simtiem rei�u.

��� Cik pakāpienu tur ir?

���� Cik pakāpienu? Nezinu.

���� Nu, lūk! Jūs neesat ievērojis, kaut gan esat redzē�jis. Tas ir pats galvenais. Toties es zinu, ka tur ir septiņ�padsmit pakāpienu, jo esmu gan redzējis, gan ievērojis. Starp citu, jūs interesējaties par tām nelielajām problē�mām, kuras es mēdzu risināt, un esat pat aprakstījis vienu otru manu piedzīvojumu. Domāju, ka tad jūs interesēs arī �ī vēstule. � Viņ� pameta man tuvāk biezu iesārtu past�papīra loksni, kas atradās uz galda. � To nupat atsūtīja ar pēdējo pastu. Izlasiet skaļi!

Vēstulei nebija datuma, paraksta un adreses.

��ovakar bez ceturk�ņa astoņos,� � tā tur bija rak�stīts, �Jūs apmeklēs d�entlmenis, kur� grib saņemt konsul�tāciju ļoti svarīgā lietā. Jūsu nesenie pakalpojumi kā�dam no Eiropas karaļnamiem liecina, ka Jums var dro�i uzticēt visai svarīgus noslēpumus. Tādas atsauksmes esam par Jums no visām pusēm saņēmu�i. Esiet mājās �ai laikā un neņemiet ļaunā, ja Jūsu apmeklētājs ieradīsies maskā.�

��� Tas nu patie�ām ir fantastiski, � es piezīmēju. � Kā jūs domājat, ko tas nozīmē?

���� Pagaidām man nav nekādu dotumu. Veidot teoriju, kad pie rokas nav dro�u faktu, ir vairāk nekā bīstami. Cilvēks, pats nemanot,' sāk pielāgot faktus teorijai, nevis pamatot teoriju uz faktiem. Ta�u aplūkojiet pa�u vēstuli. Kādi secinājumi izriet no tās?

Es vērīgi aplūkoju vēstuli un papīru.

���� Rakstītājs, acīm redzot, ir turīgs vīrs, � es sacīju, mēģinādams atdarināt sava drauga paņēmienus. � �āds papīrs maksā vismaz pusi kronas ducī. Tas ir ērmīgi biezs un ciets.

��� Ērmīgs � tas ir pats piemērotākais apzīmējums, � Holmss piekrita. � Turklāt tas nav mūsu papīrs. Paturiet to pret gaismu!

Es darīju to un ieraudzīju uz papīra ūdenszīmes: lielu �E� un mazu �g�, tad �P� un �Gt.�.

. � Kāds jūsu spriedums par �iem burtiem? � Holmss apvaicājās.

��� Tie neap�aubāmi apzīmē fabrikanta vārdu vai viņa monogrammu.

���� Nebūt ne. �Gt.� ir saīsināts Gesellschaft, ar ko vā�cie�i apzīmē akciju sabiedrību. Parasts saīsinājums kā mūsu �Co�. Burts �P� nozīmē papīru, Papier. Tagad palū�kosimies, ko nozīmē �Eg�. � Viņ� pasniedzās un pa�ņēma no plaukta smagu brūnu sējumu. � Eglow, Eglo- nitz. . . Ahā, Egerija. Tas ir apvidus Bohēmijā, netālu no Karlovivariem. Vallen�teina nāves vieta, izdaudzināta ar neskaitāmām stikla rūpnīcām un papīra fabrikām. Ha- ha, manu zēn, ko jūs no tā secināt? � Viņa acis dzirk�stīja, un viņ� izpūta uzvaras priekā lielu zilu dūmu mā�koni no cigaretes.

���� Papīrs izgatavots Bohēmijā.

���� Tie�i tā. Un rakstītājs ir vācietis. Ievērojiet �o dī�vaini sakārtoto teikumu: �Tādas atsauksmes esam par Jums no visām pusēm saņēmu�i.� Francūzis vai krievs nekad tā nerakstītu. Vienīgi vācie�i rīkojas tik patvaļīgi ar saviem darbības vārdiem. Tātad atliek uzzināt, kas vajadzīgs �im vācietim, kur� raksta uz Bohēmijas papīra un grib slēpt savu seju aiz maskas� Ja nemaldos, tad viņ� jau ierodas, lai darītu galu mūsu �aubām.

Mēs izdzirdējām zirgu pakavu spalgo klaboņu un riteņu griezīgo no�irkstē�anu pret ietves malu, pēc tam kāds spēcīgi parāva zvanu. Holmss iesvilpās.

���� Pēc skaņas sprie�ot, pārjūgs. Jā, � viņ� piebilda, paskatījies pa logu. � Glīta maza kariete un divi rik�o�tāji, simt piecdesmit ginejas gabalā. Tas o� pēc naudas, Votson, ja arī nekas cits neiznāks.

���� Es domāju, ka labāk būs, ja ie�u projām, Holms.

���� Ij nedomājiet, doktor, palieciet vien tepat! Ko es darī�u bez sava biogrāfa? Turklāt �ķiet, ka tā būs intere�santa lieta. 2ēl palaist tādu garām.

���� Bet jūsu klients �

���� Nebēdājiet par viņu! Man var ievajadzēties jūsu pa�līdzības un viņam tāpat. Viņ� jau nāk. Atsēstieties �ai atzveltnī, doktor, un sasprindziniet uzmanību!

Lēni un smagi soļi, kurus mēs dzirdējām uz kāpnēm un gaitenī, apklusa pie mūsu durvīm. Tad atskanēja skaļ� un valdonīgs klauvējiens.

���� Iek�ā! � Holmss sauca.

Ienācējs bija apmēram se�as pēdas un se�as collas gar�, l/rieztās krūtis un spēcīgie locekļi sauca atmiņā Herku- lesu. Viņ� bija grezni tērpies, bet �o greznību Anglijā uz�skatītu par sliktas gaumes izpausmi. Smagas karakula ��loksnes bija ap�ūtas gar piedurkņu galiem un divrindu mēteļa malu, tum�zilais ap pleciem apliktais apmetnis bija oderēts ar ugunīgi sarkanu zīdu, pie kakla to saturēja spraude, kurā liesmoja prāvs berils. Zābaki, kas sniedzās līdz pusstilbiem un kuru aug�daļa bija izrotāta ar tum��brūnu, dārgu ka�okādu, vēl papildināja barbarisko krā��ņumu, kas piemita visam viņa tēlam. Rokā viņ� turēja lielu platmali, bet visu sejas aug�daļu līdz ar vaigu kauliem sedza maska, kuru viņ� laikam nupat bija uzlicis, jo ienā�kot roka viņam vēl bija pacelta. Sprie�ot pēc sejas lej- daļas, tas bija cilvēks ar stingru gribu: biezā, uz priek�u izvirzītā apak�lūpa un garais, taisnais zods liecināja par apņēmību, kas jau var pāriet stūrgalvībā.

���� Vai saņēmāt manu vēstuli? � viņ� ierunājās zemā, parupjā balsī ar stipru vācu akcentu. � Es rakstīju, ka ieradī�os pie jums. � Viņ� pārmaiņus meta skatienus te uz vienu, te otru no mums, nezinādams, kuru īsti uz�runāt.

���� Lūdzu, apsēstieties, � Holmss uzaicināja. � Tas ir mans draugs un kolēģis doktors Votsons, kur� ir tik laipns, ka �ad tad palīdz man darbā. Ar ko man gods runāt?

���� Varat uzskatīt, ka runājat ar grāfu fon Krammu, Hohēmijas di�cilti. Pieņemu, ka �is d�entlmenis, jūsu draugs, ir goda vīrs, kas prot glabāt noslēpumus, un vi�ņam var uzticēt svarīgas lietas. Ja tas tā nav, tad es vēlē- los runāt ar jums zem �etrām acīm.

Es jau piecēlos, lai ietu, bet Holmss saķēra mani aiz rokas un atsēdināja atzveltnī.

��� Vai nu runājiet ar mums abiem vai nerunājiet ne�maz, � viņ� sacīja. � �ā d�entlmeņa klātbūtnē jūs varat leikt visu, ko teiktu man vienam.

Grāfs paraustīja platos plecus.

���� Tad apsolieties abi, � viņ� teica, � ka par to, ko ļums pastāstī�u, netiks bilsts ne pu�plēsts vārds veselus divus gadus, pēc tam tas nav vairs svarīgi. Pagaidām varu nepārspīlējot sacīt: jautājums ir tik nopietns, ka var ietekmēt visas Eiropas vēsturi.

��� Es apsolos, � Holmss sacīja.

���� Es arī.

���� Jūs man piedosiet, ka valkāju masku, � mūsu dīi vainais apmeklētājs turpināja. � Karaliskā persona, ku�ras uzdevumā es rīkojos, vēlas, lai tās starpnieks paliek jums nezināms, un man jāatzīstas, ka tituls, kādā nosau�cos, nav glu�i pareizs.

��� To es jau manīju, � Holmss dzestri piezīmēja.

���� Apstākji ir ļoti kutelīgi, un nepiecie�ams ievērot jo lielu piesardzību, lai neizceltos milzīgs skandāls, kas varētu nopietni kompromitēt vienu no Eiropas valdo�a�jām dzimtām. Atklāti runājot, jautājums skar Orm�teinu, Bohēmijas dzimto karaļu namu.

��� To es arī zināju, � Holmss nomurmināja, ērtāk at�laizdamies atzveltnī un aizvērdams acis.

Apmeklētājs ar redzamu izbrīnu paskatījās uz �o laiski izlaidu�os, vienaldzīgo vīru, kuru viņam dro�i vien bija aprakstīju�i kā asredzīgāko un enerģiskāko Eiropas de tektīvu. Holmss lēni atvēra acis un uzmeta nepacietīgu skatienu savam milzim klientam.

���� Ja jūsu majestātei labpatiks izstāstīt mums visu, � viņ� piezīmēja,' � tad man būs vieglāk dot jums padomu.

Apmeklētājs pietrūkās kājās un sāka staigāt pa istabu stiprā uzbudinājumā. Tad viņ� ar izmisīgu kustību norāva masku un nosvieda to uz grīdas.

��� Jums taisnība, � viņ� izsaucās, � es esmu karalisl Kāpēc man tas jāslēpj?

���� Patie�ām, kāpēc? � Holmss pasmīnēja. � Jūsu ma�jestāte vēl nebija sākusi runāt, kad es jau zināju, ka manā priek�ā stāv Vilhelms Gotsreihs Sigismunds fon Orm�teins, Kaseles-Fel�teinas lielhercogs un Bohēmijas karalis.

���� Bet jūs ta�u saprotat, � teica mūsu dīvainais ap�meklētājs, par jaunu apsēzdamies un pārvilkdams roku pār augsto, balto pieri, � ka es neesmu paradis personiski kārtot tādus jautājumus! Ta�u �is jautājums ir tik deli�kāts, ka es nevarēju to uzticēt nevienam policijas aģen�tam, lai nenonāktu viņa varā. Es esmu ieradies incognito no Prāgas, lai lūgtu jūsu padomu.

��� Tad, lūdzami, sāciet, � Holmss atbildēja, atkal aiz�vērdams acis.

���� Fakti īsumā �ādi: pirms gadiem pieciem, uzturē�damies ilgāku laiku Var�avā es iepazinos ar kādu labi pazīstamu avantūristi Irēnu Adleri. Sis vārds jums, bez �aubām, būs pazīstams.

����������� Esiet tik laipns, doktor, paskatieties manā karto�tēkā, � Holmss nomurmināja, neatvērdams acis.

Pirms vairākiem gadiem Holmss bija pasācis reģistrēt da�ādus faktus attiecībā uz cilvēkiem un notikumiem, tā ka bija grūti nosaukt personu vai priek�metu, par ko viņ� nevarētu tūliņ sniegt ziņas. Sai gadījumā es atradu Irēnas Adleres biogrāfiju starp ebreju rabīna fotogrāfiju un kāda �tāba priek�nieka biogrāfiju, kur� bija uzrakstījis mono�grāfiju par dziļūdens zivīm.

����������� Parādiet man, � Holmss sacīja. � Hm! Dzimusi Ņūd�ersijā 1858. gadā. Kontralts � hm! La Scala � ahā! Ķeizariskās operas primadonna Var�avā � jā! Pametusi skatuvi, hm! Dzīvo Londonā � pareizi! Cik saprotu, tad jūsu majestāte iekļuvusi �īs jaunās personas tīklos, rakstī�jusi viņai kompromitējo�as vēsules un tagad gribētu sa�ņemt tās atpakaļ.

���� Pilnīgi pareizi. Bet kādā kārtā �

���� Vai esat noslēdzis ar viņu slepenas laulības?

���� Nē.

���� Nekādu dokumentu vai liecību nav?

���� Nav.

����������� Tad es jūs lāgā nesaprotu, jūsu majestāte. Ja �ī jaunā persona grib izmantot vēstules naudas izspie�anai vai citiem nolūkiem, kā viņa pierādīs, ka tās nav viltotas?

���� Mans rokraksts.

���� Nieki! Viltojums.

���� Mans personiskais papīrs.

���� Nozagts.

���� Mans personiskais zīmogs.

� Atdarinājums.

���� Mana fotogrāfija.

���� Nopirkta.

���� Mēs esam abi uz �ās fotogrāfijas.

���������� A, tas gan ir ļoti slikti! Jūsu majestāte patie�ām bijusi visai neuzmanīga.

���� Es biju neprātīgi iemīlējies.

���� Jūs esat visai nopietni sakompromitējies.

���������� Toreiz es biju tikai kroņprincis. Es biju jauns. Man patlaban ir tikai trīsdesmit gadu.

���� Fotogrāfija jādabū atpakaļ.

���� Mēs esam mēģināju�i, bet mums nav izdevies.

���������� Jūsu majestātei vajag piedāvāt naudu: fotogrāfija jānopērk.

���� Viņa negrib to pārdot.

���� Tad jānozog.

����������� Piecas reizes tika mēģināts to nozagt. Divi apmak�sāti kramplau�i pārmeklēja visu viņas māju. Reiz, kad viņa devās ceļojumā, tika pārmeklēta viņas bagā�a. Divas reizes viņu ievilināja slazdos. Viss veltīgi.

��� Nekādu rezultātu?

���� Absolūti nekādu.

Holmss iesmējās:

���� Glīts joks!

���������� Man tā ir vislielākā nopietnība, � karalis pārmeto�i aizrādīja.

���� Pareizi. Bet ko viņa grib darīt ar �o fotogrāfiju?

���� Pazudināt mani.

���� Bet kā?

���� Es domāju precēties.

���� Esmu par to dzirdējis.

����������� Domāju precēt Klotildi Lotmani fon Saksen-Menin- genu, Skandināvijas karaļa otro meitu. Jums varbūt zināms, cik �ai dzimtai stingri principi. Pati Klotilde ir iemiesota �ķīstība. Ja uz manu pagātni kritīs kaut mazākā �aubu ēna, tad visam beigas.

���� Un Irēna Adlere?

����������� Viņa draud nosūtīt fotogrāfiju līgavas vecākiem. Un viņa to izdarīs, lieku galvu ķīlā. Jūs viņu nepazīstat! Viņai dzelzs raksturs. Pēc sejas visburvīgākā sieviete, pēc dabas � visne�ēlīgākais vīrietis. Nav tāda līdzekļa, pie kura viņa neķertos, lai tikai neļautu man apprecēt citu.

���������� Jūs esat pārliecināts, ka viņa vēl nav aizsūtījusi fotogrāfiju?

���� Esmu.

���� Kāpēc?

����������� Viņa solījās sūtīt to tad, kad mūsu saderinā�anās tiks oficiāli pasludināta. Tas notiks nākamajā pirmdienā.

����������� O, tad mums veselas trīs dienas laika! � Holmss �āvādamies sacīja. � Tas ir loti patīkami, jo man starplaikā �is tas nopietns darāms. Jūsu majestāte, pro�tams, paliks pagaidām Londonā?

���������� Protams. Jūs mani atradīsiet Lenghema viesnīcā, kur esmu pierakstīts kā grāfs fon Kramms.

���� Tad es jums paziņo�u, kā viss virzās uz priek�u.

���� Ļoti lūdzu! Esmu stipri noba�ījies.

���� Un kā ar izdevumiem?

���� Jums ir pilnīga rīcības brīvība.

���� Absolūta?

���������� Esmu gatavs atdot par �o fotogrāfiju veselu savas karaļvalsts provinci.

���� Un teko�iem izdevumiem?

Karalis izvilka no mēteļa kabatas smagu ādas maisiņu un nolika uz galda.

��� Te ir trīssimt mārciņas zeltā un septiņi simti papīra

naudā.

Holmss uzrakstīja kvīti uz piezīmju grāmatiņas lapas un pasniedza to viņam.

���� Un dāmas adrese?

��� Braionilod�a, Serpentainavēnija, Sentd�onsvuda.

Holmss pierakstīja to.

���������� Vēl viens jautājums, � viņ� sacīja. � Kāds formāts fotogrāfijai?

���� Kabineta formāts.

���������� Tad ar labvakaru, jūsu majestāte, un es ceru, ka drīz varēsim sniegt jums labas vēstis. Ar labu nakti, Vot�son,� viņ� piebilda, kad karaliskās karietes riteņi bija aizdimdēju�i pa ielu. � Ja jūs būtu tik laipns pienākt rīt ap pulksten trim, tad mēs apspriestu abi �o mazo pro�blēmu.

Tie�i pulksten trijos es ierados Beikerstrītā, bet Holmss vēl nebija pārnācis. Saimniece pavēstīja, ka viņ� izgājis no mājas tūliņ pēc pulksten astoņiem rītā. Apsēdos pie kamīna, nolēmis gaidīt Holmsu, vienalga, kad viņ� ieradīsies. Mani dziļi ieinteresēja �ī gadījuma izmeklē��ana, kaut arī tam trūka dīvainā un baigā rakstura kā tiem diviem noziegumiem, kurus minēju iepriek�, ta�u gadījuma savdabība un klienta augstais sabiedriskais stā�voklis padarīja to neparastu. Pat nerunājot par pa�u no�tikumu un mana drauga vadīto izmeklē�anu, man bija jā�jūsmo par meistarību, ar kādu viņ� mirklī aptvēra situā�ciju, par stingro, neapgā�amo loģiku, kāda piemita viņa secinājumiem. Es ar prieku sekoju viņa a�ajiem, izveicī�gajiem paņēmieniem, ar kādiem viņ� mēdza atrisināt vissare�ģītākos noslēpumus. Biju tā pieradis pie viņa pastāvīgajām uzvarām, ka domas par iespējamu neveik�smi nenāca prātā.

Bija jau ap �etriem, kad durvis atdarījās un istabā ienāca ieskurbis zirgu puisis ar nopinkotiem matiem un izpūru�u vaigu bārdu, iekaisu�u seju, bezgaumīgi ģērbies. Lai kā es biju pieradis pie sava drauga apbrīnojamajām spējām mainīt ārieni, es reizes trīs ielūkojos viņā, pirms pārliecinājos, ka tas ir �erloks Holmss. Pamājis sveicienu, viņ� nozuda guļamistabā, no kurienes pēc piecām mi�nūtēm parādījās tum�ā uzvalkā, korekts kā vienmēr. Sa�bāzis rokas kabatās, viņ� pastiepa kājas uz kamīna pusi un labu brīdi jautri smējās.

��� Brīni�ķīgi! � viņ� izsaucās, tad sāka kāsēt, atkal smējās, kamēr nokausēts atlaidās atzveltnī.

���� Kas ir?

���� Tas ir pārāk smieklīgi. Varu derēt, ka jūs nekad neuzminēsiet, kā es pavadīju �o rītu un ko izdarīju.

���� Nevaru gan iedomāties, ko jūs darījāt. Manuprāt, jums vajadzēja iepazīties ir mis Irēnas Adleres para�ām Vai ar viņas mītni.

���� Pilnīgi pareizi, bet sekas bija pavisam negaidītas. Stāstī�u visu pa kārtai. Pēc pulksten astoņiem izgāju no mājas bezdarbnieka zirgu pui�a izskatā. Starp tiem, kam darī�anas ar zirgiem, pastāv zināma sadraudzība un sir�snīgas simpātijas. Kļūstiet par zirgu puisi � un jūs dabū�siet visas vajadzīgās ziņas. Es drīz vien atradu Braioni- lod�u. Tā ir maza, eleganta divstāvu villa pie pa�as ielas, ar dārzu aiz mājas. Pie vārtiņiem masīva atslēga. Villā pa labi liela, glīti mēbelēta viesistaba ar lieliem logiem, gan�drīz līdz grīdai, un tiem aplamajiem angļu logu aizdariem, kurus pat bērns varētu attaisīt. Aiz villas nekā interesanta nebija, ja neskaita to, ka pie galerijas loga var piekļūt no ratnīcas jumta. Apgāju visapkārt ratnīcai un sīki visu izskatīju, bet nekā interesanta neredzēju. Tad izgāju uz ielas un, kā jau paredzēju, atradu �ķērsieliņā blakus dārza mūrim zirgu stalli. Palīdzēju zirgu pui�iem tīrīt zirgus un nopelnīju divus pensus, glāzi viskija ar sodu,_divas pa�ciņas tabakas un tik daudz ziņu par mis Irēnu Adleri, cik vien vēlējos, kaut gan biju spiests noklausīties arī kādu pusduci apkārtējo iedzīvotāju biogrāfiju, kuras mani ne�maz neinteresēja. _

��� Ko jūs dabūjāt zināt par Irēnu Ādleri? � es apvai�cājos.

���� O, viņa sagrozījusi galvas visiem vīrie�iem apkār�tnē. Viņa ir pati jaukākā būtne no visām, kas nēsā dāmu cepurīti uz �īs planētas. To apgalvo kā vienā balsī visi Serpantainas zirgu pui�i. Viņa dzīvo noslēgti, �ad tad uzstājas koncertos, izbrauc pastaigā ik dienas pulksten piecos un noteikti septiņos atgrie�as uz pusdienām. Reti kad atstāj māju citā laikā, ja nu vienīgi dodas uz kon�certu. Viņu apmeklē tikai viens vīrietis, toties ļoti bie�i. Tas ir tum�matis, skaistulis, elegants; ierodas vismaz reizi, ja ne divas dienā. Viņu sauc misteru Godfriju Nortonu, viņ� strādā Innertemplā. Redzat, cik izdevīgi kļūt par zirgu pui�u uzticības personu? Viņi vedu�i �o d�entlmeni mājās reizes divdesmit un labi informēti. Noklausījies visu, ko viņi man pastāstīja, es atkal sāku staigāt gar Braionilod�u un pārdomāt savu turpmāko plānu.

�is Godfrijs Nortons, acīm redzot, spēlē ievērojamu lomu visā �ai lietā. Viņ� ir jurists. Tas skan baigi. Kādas ir viņu abu attieksmes, un kā izskaidrojami viņa bie�ie apmeklējumi? Vai mis Adlere ir viņa kliente, draudzene, mīļākā? Ja viņa ir kliente, tad dro�i vien nodevusi viņam fotogrāfiju glabā�anā. Ja mīļākā, tad diezin. No �ā jautājuma atrisinā�anas atkarīgs daudz kas: vai man turpināt darbu Braionilod�ā vai pievērst uzmanību �ā d�entlmeņa mājoklim Templā. Tas ir kutelīgs jautājums un papla�ina manu meklējumu jomu � Baidos, ka no�gurdinu jūs ar �iem sīkumiem, bet es gribu, lai jūs izpro�tat manas nelielās grūtības, tad varēsiet labāk iedziļinā�ties situācijā.

���� Es vērīgi sekoju jūsu stāstam.

���� Es vēl apsvēru to visu, kad pie Braionilod�as pie�brauca ekipā�a un no tās izlēca d�entlmenis, neparasti skaists vīrietis, melnūksnējs, ar ērgļa degunu, ūsains, � acīm redzot, tas vīrs, par ko biju dzirdējis. �ķita, viņ� ļoti steidzas, uzsauca ku�ierim, lai pagaida, aiztraucās ga�rām istabenei kā cilvēks, kas labi pazīst māju, un nozuda.

Viņ� palika tur kādu pusstundu, un es redzēju pa vies�istabas logu, kā viņ� staigā �urpu turpu, uzbudināts runā un vēcina rokas. Mis Adlere nebija redzama. Tad viņ� iz�steidzās uz ielas vēl vairāk uztraucies. �Brauciet, cik ātri varat,� viņ� uzsauca ku�ierim, �vispirms pie Grosa un Henkija Rid�entstrītā, pēc tam uz Sv. Monikas baznīcu Ed�verrodā. Puse ginejas, ja tiksim galā divdesmit minū�tēs!�

Viņi aizauļoja, un es vēl prātoju, vai man nesekot, kad pie nama pieripoja vaļēja glīta ekipā�a. Ku�ieris pat nebija aizpogājis mēteli, kaklasaite sagriezusies greizi, iejūga siksnas nebija ieliktas sprādzēs. Viņ� tikko paspēja apturēt zirgus, kad Irēna izskrēja pa durvīm un ielēca ekipā�ā. Es redzēju viņu uz mirkli, bet ar to man pie�tika: viņa ir daiļa sieviete, kuras dēļ vīrie�i gatavi iet nāvē.

�Uz Sv. Monikas baznīcu, D�on!� viņa uzsauca. �Puse ginejās, ja būsim tur pēc divdesmit minūtēm!�

Tas nu bija gadījums, ko nedrīkstēja palaist garām. Es vēl prātoju, vai skriet nopakaļ ekipā�ai vai pieķerties tais aizmugurē, kad piebrauca kāds kebs. Ku�ieris �aubīgi nolūkojās uz tik neizskatīgu pasa�ieri, bet es ielēcu kebā, pirms viņ� paspēja kaut ko iebilst. �Uz Sv. Monikas baz�nīcu,� es teicu, �un puse sovrina, ja būsiet tur pēc div�desmit minūtēm!� Bija bez piecām minūtēm pusdivpadsmit, un, protams, nebija grūti uzminēt, kam jānotiek.

Mans ku�ieris drāzās ātri. �ķiet, nekad neesmu tik ātri braucis, ta�u pārējie bija mums priek�ā. Abas ekipā�as ar putās saskrietiem zirgiem jau stāvēja pie baznīcas. Es samaksāju ku�ierim un ieskrēju iek�ā. Baznīcā bija tikai abas iepriek� minētās personas, vairāk nevienas dvēseles, un garīdznieks, kur� viņiem nezin ko pārmeta. Visi trīs stāvēja bariņā pie altāra. Es gausi slāju pa blakus aili ka nejau�i baznīcā ieklīdis garāmgājējs. Pēk�ņi man par lielu pārsteigumu visi trīs pagriezās pret mani, un Godfrijs Nortons teciņiem piesteidzās man klāt.

�Paldies dievam!� viņ� sauca. �Jūs esat mums ļoti va�jadzīgs! Nāciet! Nāciet!�

�Kas noticis?� es prasīju.

�Nāciet, labo cilvēk, nāciet! Tikai pāris minū�u, citādi mūs nevar salaulāt.�

Mani teju pat vilk�us aizvilka pie altāra, un, vēl lāgā nepaspējis atjēgties, es murmināju visādas atbildes, ko man ie�ukstēja ausī, apzvērēju to, par ko nekā nezināju, un vispār palīdzēju izdot jaunavu Irēnu Adleri par sievu Godfrijam Nortonam, neprecētam. To visu mēs paveicām mirklī, un d�entlmenis pateicās man no vienas puses, lēdija no otras, bet mācītājs, stāvēdams man taisni priek�ā, apveltīja mani ar starojo�u smaidu. Tā bija pati aplamākā situācija, kādā jebkad esmu atradies savā mū�ā, un, to atceroties, es nevaru valdīt smieklus. Acīm redzot, viņi bija piemirsu�i nokārtot kaut kādas formali�tātes � un mācītājs atteicās viņus laulāt, ja laulībām ne�būs liecinieka, bet, par laimi, baznīcā parādījos es, un līgavainim nevajadzēja skriet ārā uz ielas un saukt iek�ā pirmo garāmgājēju. Līgava pasniedza man sovrinu, un to es turpmāk nēsā�u pie pulksteņa ķēdes kā piemiņu par �o atgadījumu.

��� Tas ir pavisam negaidīts pagrieziens, � es piezī�mēju, � bet kas notiks turpmāk?

��� Es sapratu, ka mani plāni nopietni apdraudēti. Iz�skatās, ka jaunlaulātie dzīrās nekavējoties doties kāzu ceļojumā, tāpēc man jārīkojas ātri un enerģiski. Pie baz�nīcas durvīm viņi tomēr �ķīrās, viņ� devās uz Tempļu, bet viņa uz savām mājām. �Piecos es vizinā�os parkā kā parasti,� viņa sacīja atvadoties, vairāk nekā es nedzir�dēju. Viņi aizbrauca katrs uz savu pusi, bet es devos �urp, lai veiktu nepiecie�amos priek�darbus.

���� Un kādi tie būs?

��� Vispirms mazliet aukstas gaļas un glāzi alus, � viņ� teica, paraudams zvana auklu. � Es biju tik aiz�ņemts, ka pilnīgi piemirsu par ē�anu, un bū�u vēl vairāk aizņemts �ovakar. Pie reizes, doktor, man vajadzēs jūsu palīdzības.

���� Palīdzē�u ar lielāko prieku.

���� Vai nebaidāties pārkāpt likumu?

���� Nebūt ne.

���� Un jūs nebiedē tas, ka jūs var apcietināt?

���� Labas lietas dēļ varu izturēt arī to.

���� O, lieta ir lieliska!

���� Tad esmu pilnīgi jūsu rīcībā.

���� Es jau biju pārliecināts, ka varu uz jums paļauties.

���� Bet ko īsti jūs esat izdomājis?

���� Kad misis Hadzona ienesīs paplāti ar pusdienām, es jums visu paskaidro�u. Tagad, � viņ� turpināja, kad saimniece nolika mums priek�ā pieticīgo uzkodu, � ap�runāsimies ēdot, jo laika mums pārāk maz. Ir jau gandrīz pieci. Pēc divām stundām mums jābūt darbības vietā. Mis Irēna, pareizāk sakot, misis Irēna atgrie�as no izbrauciena tie�i pulksten septiņos. Mums jāsagaida viņa pie Braioni- lod�as.

���� Un tad?

��� Pārejais paliek manā ziņa. Esmu jau sagatavojis visu, kam jānotiek. Gribu tikai piekodināt jums sekojo�o: lai notiek kas notikdams, jūs nedrīkstat iejaukties. Vai saprotat?

���� Man jāpaliek pilnīgi neitrālam?

���� Jā. Jums nekas nav jādara. Dro�i vien gadīsies ne�lielas nepatik�anas, bet nejaucieties tur iek�ā. Viss beig�sies ar to, ka mani ienesīs Irēnas Adleres namā. Pēc da�ām minūtēm atvērs viesistabas logu. Jums jānostājas tam iespējami tuvu.

����� Labi.

��� Jums jānovēro, ko es daru, jo jūs varēsiet mani redzēt.

��� Labi.

���� Kad es pacel�u roku � lūk, tā �, jūs iemetīsiet istabā to, ko es jums tūliņ iedo�u, un reizē sauksiet: �Deg!� Vai saprotat?

���� Saprotu.

���� Tas nav nekas bīstams, � viņ� turpināja, izņemdams no kabatas nelielu vīstoklīti, kas atgādināja cigāru. � Tā ir pati parastākā dūmu svece, kam abos galos kapsulas, lai tā pati iedegtos. Tas ir viss, kas jums darāms. Kad jūs sāksiet kliegt, ka deg, jūsu saucienu uztvers vesels" pū�lis, pēc tam jūs varat mierīgi iet projām, un es pēc desmit minūtēm jums ielas galā pievieno�os. Ceru, ka esmu visu izklāstījis pietiekami skaidri?

���� Man nekur nav jāiejaucas, jābūt loga tuvumā, jā�novēro, ko jūs darāt, pēc jūsu signāla jāiemet �is priek��mets istabā un pēc tam jāgaida uz jums ielas galā.

��� Pilnīgi pareizi.

���� Tad varat paļauties, ka es visu burtiski izpildī�u.

��� Lieliski! Un nu man jāsagatavojas jaunai lomai, ko �ovakar vajadzēs tēlot.

Viņ� iegāja guļamistabā un pēc brītiņa parādījās mī�līga, vientiesīga garīdznieka izskatā. Melnā platmale, bal�tais kaklauts, platās bikses, pievilcīgais smaids un vispā�rējā labvēlīgās ziņkāres izteiksme sejā liktu misteram D�onam Heiram[3] izjust skaudību par tik pilnvērtīgu at�tēlu. Arējā ietērpa pārmaiņa nebija galvenais. Holmsa seja, izteiksme, kustības, pati dvēsele �ķita pārmaināmies ar katru jaunu lomu. Skatuve viņa personā zaudēja ne�pārspējamu aktieri, bet zinātne � izcilu domātāju, kop� viņ� pievērsās noziegumu atklājēja profesijai.

Pulkstenis rādīja ceturksni uz septiņiem, kad pametām Beikerstrītu, un līdz noliktajam laikam vēl atlika desmit | minūtes, kad ieradāmies Serpentaina avēnijā. Krēsloja, I ielu lukturi bija nule aizdedzināti, un mēs staigājām I �urpu turpu gar Braionilod�u, gaidīdami uz iemītnieces ļ pārbrauk�anu. Namiņ� bija tie�i tāds, kādu to aprakstīja� �erloks Holmss, tikai apkārtne gan nebija tik vientulīga, i kādu biju iedomājies. Glu�i otrādi, �ī mazā, klusā ieliņa pilsētas nomalē bija lau�u pilna. Ielas stūrī smēķēja un I zvaigāja sazin kādi skrandaiņi, netālu stāvēja na�u tri- ! nējs ar savu tecilu, divi gvardi jautri tērzēja ar jauniņu i kalponīti, un vairāki glīti ģērbu�ies jauni vīrie�i ar ci- j gāriem zobos laiski staigāja pa ieliņu uz priek�u un atpakaļ.

��� Redzat, � Holmss piezīmēja, kad mēs pievienojā�mies staigātājiem, � kāzas padara visu daudz vienkār-

\ �āku. Tagad fotogrāfija kļūst par abpusēji griezīgu ieroci, ļ Pilnīgi iespējams, ka Irēnai tāpat negribas, lai to ierauga misters Godfrijs Nortons, kā mūsu klientam negribas, lai ļ tā patrāpītos acīs viņa princesei. Vienīgais jautājums: kur fotogrāfija noglabāta?

���� Patie�ām, kur?

��� Pilnīgi neticami, ka Irēna nēsātu fotogrāfiju sev līdzi. Kabineta formāta fotogrāfija nav diez cik labi noslēpjama sievietes apģērbā. Turklāt Irēna zina, ka �is karalis spējīgs viņu kaut kur ievilināt un pārmeklēt, i Divi �ādi mēģinājumi jau notiku�i. Domāju, mēs varam būt pārliecināti, ka fotogrāfija neatrodas pie viņas.

���� Bet kur tad viņa to glabā?

��� Pie sava baņķiera vai advokāta. Iespējams tiklab viens, kā otrs, bet es �aubos par abiem. Sievietes pēc da�bas ir noslēpumu cienītājas, viņām patīk justies noslē�pumu pilnā atmosfērā. Kāpēc lai viņa uzticētu savu noslē�pumu sve�ai personai? Viņa var paļauties uz savu prasmi to glabāt, bet nevar paļauties uz to, ka jurists vai baņ�ķieris nepakļausies politiska vai cita rakstura ietekmei. Bez tam, atcerieties, viņa apņēmusies tuvākā laikā likt �o fotogrāfiju lietā, tātad tai jābūt pie rokas. Fotogrāfija atrodas viņas pa�as namā.

���� Bet divi kramplau�i jau namu pārmeklēju�i.

���� Fi! Viņi neprata meklēt.

���� Kā tad jūs meklēsiet?

���� Es nemaz nemeklē�u.

���� Kā tad tā?

���� Irēna pati parādīs man, kur fotogrāfija noglabata.

���� Viņa atteiksies to darīt.

���� Tas viņai neizdosies. Bet es dzirdu karietes rīboņu. Viņa ierodas mājās. Tagad burtiski izpildiet manus no�rādījumus!

Tobrīd ielas līkumā atspīdēja karietes sānlukturi � un pie Braionilod�as durvīm pieripoja maza, grezna ekipā�a. Kad tā piestājās, kāds no ielas stūrī stāvo�ajiem skrandai�ņiem metās atvērt durvis, cerēdams nopelnīt sīknaudas gabalu, bet viņu rupji atgrūda otrs, kur� pieskrēja klāt, acīm redzot, tai pa�ā nolūkā. Abi sāka ne�petni plūkties. Viņus iekarsēja kautiņā abi gvardi, kas dedzīgi nostājās viena klaidoņa pusē, kamēr na�u trinējs tikpat dedzīgi aizstāvēja otra tiesības. Lēdija, izkāpdama no karietes, no- kjuva iekaisu�u kau�ļu pūlī, kuri devīgi dāļāja sitienus gan ar dūrēm, gan nūjām. Holmss ielauzās viņu vidū, lai paglābtu lēdiju, bet pēk�ņi iekliedzās un nokrita zemē vi�ņas priek�ā ar asinīm pārplūdu�u seju. To redzot, gvardi laidās lapās uz vienu pusi, skrandaiņi uz otru, bet vairāki pieklājīgi ģērbu�ies cilvēki, kuri bija vēroju�i kautiņu, bet pa�i nebija piedalīju�ies, piesteidzās palīdzēt lēdijai un ievainotajam. Irēna Adlere, kā es joprojām viņu dē�vē�u, uzskrēja uz lieveņa, bet palika stāvot; viņas staltais augums lieliski izcēlās viesistabas apgaismoto logu fonā.

��� Vai nabaga d�entlmenis stipri ievainots? � viņa jautāja.

���� Viņ� ir miris, � vairākas balsis atsaucās.

���� Nē, nē, viņ� ir vēl dzīvs! � kāds sauca. � Ta�u līdz slimnīcai gan viņu dzīvu nenovedīs.

���� Tas ir gan drosmīgs vīrs, � ieteicās kāda sieviete. � Nebijis viņa, tie nelie�i būtu atņēmu�i lēdijai gan pulksteni, gan naudas maku. Te uzklīdu�i vesela banda � un bīstama turklāt. Ahā, viņ� sāk elpot!

��� Nevar ta�u viņu pamest uz ielas. Vai varam viņu ienest pie jums, mem?

���� Protams! Ienesiet viņu viesistabā! Tur ir ērts dī�vāns. Lūdzu, �eit!

Holmsu lēni un svinīgi ienesa Braionilod�ā un nogul�dīja viesistabā, kamēr es vēroju visu savā postenī pie loga. Lampas bija iededzinātas, bet aizkari nebija nolaisti, tā ka es varēju redzēt Holmsu guļam uz dīvāna. Nezinu, vai viņ� juta sirdsapziņas pārmetumus, tēlodams �o lomu, bet es savu mū�u nebiju izjutis tik dziļu kaunu kā tais mirkļos, kad �ī daiļā sieviete, pret kuru mēs bijām sazvē�rēju�ies, tik aizkustino�ā sirsnībā rūpējās par ievainoto. Ta�u tā būtu bijusi pati melnākā nodevība no manas puses, ja es neizpildītu Holmsa rīkojumu. Ar smagu sirdi izvilku dūmu sveci no apmetņa kabatas. Galu galā, tā es spriedu, mēs nenodarām nekādu pārestību Irēnai Adlerei. Mēs tikai neļausim, ka viņa nodara pārestību kādam citam.

Holmss paslējās sēdus, un no viņa kustībām es nopratu, ka viņam trūkst gaisa. Istabene pieskrēja pie loga un atrāva to līdz galam vaļā. Tai pa�ā mirklī Holmss pacēla roku; pēc �ā signāla es iesviedu sveci istabā un ieklie�dzos: � Deg! � Tikko paspēju to izrunāt, kad manu klie�dzienu uztvēra viss pūlis. Smalki un vienkār�i ģērbti ļau�dis � d�entlmeņi, zirgu pui�i, kalpones � visi brēca kā vienā balsī: � Deg, deg! � Biezi dūmu mutuļi sagriezās istabā un vēlās ārā pa vaļējo logu. Es redzēju, kā aiz loga �audās satraukti cilvēki, tad izdzirdēju Holmsa balsi; viņ� centās iegalvot, ka trauksme sacelta veltīgi. Izspiedies caur klaigājo�o pūli, es sasniedzu ielas stūri, kur pēc desmit minūtēm man par lielu prieku mani panāca Holmss. Mēs abi rokrokā pametām vētraino notikumu vietu un klusēdami a�i soļojām uz priek�u, kamēr iegrie�zāmies klusā ielā, kas veda uz Ed�verrodu.

���� Jūs to ļoti veikli izdarījāt, doktor, � Holmss piezī�mēja. � Labāk nemaz nevarēja vēlēties. Viss ir kārtībā.

��� Jūs dabūjāt fotogrāfiju?

���� Es zinu, kur tā noglabāta.

���� Kā jūs to uzzinājāt?

��� Viņa man to parādīja, kā jau es paredzēju.

���� Es tomēr nekā nesaprotu.

���� Tur nav nekā noslēpumaina, � viņ� smiedamies sa�cīja. � Viss ir pārāk vienkār�i. Jūs dro�i vien nopratāt, ka �ie dīkdieņi uz ielas bija mani sabiedrotie. Es tos biju nolīdzis.

��� To jau es nojautu.

��� Man plaukstā bija mazliet valgas sarkanas krāsas. Kad sākās plūk�anās, es metos barā, pakritu, piespiedu plaukstu pie sejas un parādījos baismīgā izskatā. Vecs paņēmiens.

��� Tiktāl man arī viss bija skaidrs.

���������� Viņi ienesa mani namā. Irēna Adlere bija spiesta mani uzņemt. Kas cits viņai atlika? Es nokļuvu viesistabā, tanī telpā, kuru jau turēju aizdomās. Fotogrāfijai bija jā�būt vai nu �eit, vai guļamistabā, un man bija jānoskaidro, kurā īsti. Mani noguldīja uz dīvāna, es izlikos, ka man trūkst gaisa, viņi bija spiesti atvērt logu, un jums radās izdevība izpildīt savu uzdevumu.

���� Kāds jums no tā bija labums?

����� Ārkārtīgi liels. Kad sieviete pārliecināta, ka viņas mājā ugunsgrēks, viņa instinktīvi steidz glābt to, ko uz�skata par vērtīgāko. Tā ir pati spēcīgākā dziņa, un es daudzkārt esmu guvis panākumus, to izmantodams. Es to izmantoju Dārlingtona skandāla lietā un arī Arnsvortas pils lietā. Precēta sieviete glābj savu bērnu, neprecēta � dārglietu �ķirstiņu. Man bija skaidrs, ka mūsu lēdijai nav namā nekā dārgāka par to, ko mēs meklējam. Viņa me�tās glābt tie�i to. Ugunsgrēka trauksme tika lieliski no�spēlēta. Dūmu un klaigu bija pietiekami daudz, lai satri�cinātu pat tērauda nervus. Irēna Adlere rīkojās taisni tā, kā es gaidīju. Fotogrāfija noglabāta slēptuvē aiz izvelka�mas plāksnītes, tie�i virs zvana auklas. Viņa vienā mirklī bija klāt pie slēptuves, un es pat pamanīju fotogrāfijas stūrīti, ko viņa jau paguva izvilkt ārā. Kad es sāku saukt, ka trauksme sacelta veltīgi, viņa atlika fotogrāfiju atpa�kaļ, uzmeta acis dūmu svecei, izskrēja no istabas, un vairāk es viņu nedabūju redzēt. Es piecēlos un atvainoda�mies gāju ārā. Man gan būtu gribējies tūliņ pievākt foto�grāfiju, bet istabā ienāca ku�ieris un nenolaida no manis acu, tā ka man vajadzēja atlikt �o nodomu. Pārliecīga steiga var visu sabojāt.

���� Kas notiks tālāk?

���� Praktiski mūsu meklējumi ir galā. Rīt es ieradī�os pie Irēnas Adleres kopā ar karali un jums, ja vēlēsieties mūs pavadīt. Mūs ievedīs viesistabā un lūgs pagaidīt, bet iespējams, ka lēdija, ienākusi tanī, neatradīs tur vairs ne mūs, ne fotogrāfiju. Domāju, ka viņa majestātei būs patī�kami izņemt to no slēptuves pa�am ar savām rokām.

���� Cikos domājat tur ierasties?

����� Astoņos no rīta. Viņa vēl nebūs uzcēlusies, un mums būs pilnīga rīcības brīvība. Mums jārīkojas ātri, jo laulības var pilnīgi pārgrozīt lēdijas dzīves veidu un pa�ra�as. Es nekavējoties nosūtī�u karalim telegrammu.

Beikerstrītā mēs apstājāmies pie namdurvīm, un Holmss meklēja kabatā atslēgu, kad garām ejot kāds noteica: � Ar labu nakti, mister Serlok Holms!

Uz ietves tobrīd bija vairāki cilvēki, bet sveicinātājs laikam bija slaids jauneklis garā mētelī, kur� straujā gaitā pagāja mums garām.

� Es kaut kur jau esmu dzirdējis �o balsi, � Holmss sacīja, pārlaizdams vērīgu skatienu trūcīgi apgaismotajai ielai, � bet velns viņu zina kas tas varēja būt.

iii

Tonakt es pārgulēju Beikerstrītā, un no rīta mēs sēdējām pie brokastgalda, kad Bohēmijas karalis iesteidzās istabā.

����������� Un jūs patie�ām dabūjāt fotogrāfiju?! � viņ� izsau�cās, satverdams Holmsu aiz pleciem un jautri lūkodamies viņam sejā.

���� Vēl ne.

���� Bet jūs cerat to dabūt?

���� Ceru.

���� Tad braucam! Es degu aiz nepacietības.

���� Mums vajag karietes.

��� Manējā gaida pie durvīm.

���� Tas mums ietaupa laiku.

Mēs nokāpām lejā un braucām uz Braionilod�u.

��� Irēna Adlere ir apprecējusies, � Holmss piezīmēja.

��� Apprecējusies! Kad?

���� Vakardien.

���� Ar ko?

���� Ar kādu angļu advokātu Nortonu.

��� Viņa, protams, to nemīl.

���� Ceru, ka mīl.

���� Kāpēc jūs to cerat?

����������� Tāpēc, ka tad jūsu majestāte būs pasargāta no turpmākām nepatik�anām. Ja lēdija mīl savu vīru, tad viņa nemīl jūsu majestāti. Ja viņa nemīl jūsu majestāti, tad viņai nav nekāda iemesla jaukt jūsu majestātes plānus.

���������� Pareizi! Bet tomēr .. . Ak, kā es vēlētos, kaut viņa būtu no manas kārtas! Kas tā būtu par karalieni!

Viņ� iegrima drūmās pārdomās, un neviens no mums nepārtrauca klusumu, kamēr iegriezāmies Serpentaina avēnijā.

Braionilod�as durvis bija vaļā, un pusmū�a sieviete stā�vēja uz lieveņa. Viņa nolūkojās uz mums ar dīvainu iro�niju, kad mēs izkāpām no karietes.

���� Misters �erloks Holmss, vai ne? � viņa noprasīja.

���� Jā, es esmu �erloks Holmss, � mans draugs atbil�dēja, uzmezdams viņai jautājo�u un pārsteigtu skatienu.

���� Ahā! Mana saimniece brīdināja mani, ka jūs dro�i vien iegriezī�oties. Viņa �orīt kopā ar savu vīru pulksten piecos un piecpadsmit minūtēs izbrauca no Ceringkrosas stacijas uz kontinentu.

���� Ko?! � �erloks Holmss sagrīļojās, glu�i bāls aiz sa�rūgtinājuma un negaidītā pārsteiguma. � Jūs gribat teikt, ka viņa pametusi Angliju?

���� Jā, uz visiem laikiem.

��� Bet papīri?! � karalis aizsmacis iesaucās. � Viss pagalam!

��� To mēs vēl redzēsim.

Holmss paskrēja garām kalponei un iedrāzās viesistabā. Mēs ar karali sekojām. Mēbeles bija izgrūstītas uz visām pusēm, plaukti tuk�i, atvilktnes vaļā, it kā lēdija vēl pē�dējā mirklī pirms bēg�anas būtu kravājusies pa tām. Holmss metās pie zvana, atbīdīja mazu plāksnīti, iebāza roku slēptuvē un izvilka fotogrāfiju un vēstuli. Uz foto�grāfijas bija Irēna Adlere vakara tērpā. Vēstulei bija uz�raksts: �Misteram �erlokam Holmsam. Izsniegt, kad iero�das.� Mans draugs atplēsa to, un mēs lasījām visi trīs. Vēstule bija rakstīta iepriek�ējā naktī, un tanī bija sacīts:

�Dārgais mister �erlok Holms, Jūs patie�ām to visu no�spēlējāt teicami, un es Jums pilnīgi noticēju. Pirms uguns�grēka trauksmes man nebija nekādu aizdomu. Ta�u, kad nopratu, ka esmu sevi nodevusi, es sāku pārdomāt noti�ku�o. Mani jau brīdināja no Jums pirms vairākiem mēne��iem. Man sacīja, ka gadījumā, ja karalis griezīsies pie detektīviem, tad noteikti izvēlēsies Jūs. Man iedeva arī Jūsu adresi. Un tomēr Jūs piespiedāt mani atklāt to, ko vēlējāties zināt. Par spīti visām aizdomām, man negribē�jās domāt ļauni par tādu jauku, lādzīgu vecu garīdznieku. Ta�u Jūs zināt, ka es pati esmu bijusi aktrise. Vīrie�u uzvalks man nav nekas neparasts. Esmu bie�i izmantojusi brīvību, ko tas sniedz. Liku ku�ierim D�onam uzmanīt Jūs, uzsteidzos aug�ā, uzvilku savu pastaigu tērpu, kā es to dēvēju, un nonācu lejā tie�i tad, kad Jūs gājāt pro�jām. Sekoju līdz Jūsu durvīm un pārliecinājos, ka par mani patie�ām interesējas izdaudzinātais misters �erloks Holmss. Tad es diezgan pārgalvīgi novēlēju Jums labu nakti un devos uz Tempļu pie sava vīra.

Mēs nolēmām, ka vienīgais glābiņ� būs bēg�ana, ja jau mūs vajā tik spēcīgs pretinieks, tāpēc Jūs no rīta atra�dīsiet ligzdiņu tuk�u. Kas attiecas uz fotogrāfiju, tad Jūsu klients var būt mierīgs: es mīlu vīru, kas labāks par viņu, un �is vīrs mīl mani. Karalis var darīt visu, ko grib, ne�baidoties, ka viņam stāsies ceļā tā, kurai viņ� nodarījis tik daudz ļauna. Fotogrāfiju es paglabā�u dro�ības labad kā ieroci pret iespējamiem naidīgiem soļiem no karaļa puses. Te es atstāju citu fotogrāfiju, kuru viņam varbūt būs patīkami saņemt, un palieku, dārgais mister �erlok Holms, Jums padevīgā

Irēna Nortone, dzim. Adlere.�

����� Kas par sievieti, o, kas par sievieti! � izsaucās Bo�hēmijas karalis, kad bijām trijatā izlasīju�i vēstuli. � Vai es jums nesacīju, ka viņa ir atjautīga un uzņēmīga? Vai tā nebūtu bijusi brīni�ķīga karaliene? Vai nav bēdīgi, ka viņa nestāv uz vienas pakāpes ar mani?

����� Cik pazīstu �o lēdiju, tad, manuprāt, viņa patie�ām stāv uz glu�i citas pakāpes nekā jūsu majestāte, � Holmss dzestri noteica. � Ļoti no�ēloju, ka nevarēju no�vest jūsu majestātes lietu līdz veiksmīgākam noslēgumam.

���� Glu�i otrādi, mans dārgais ser! � karalis iesaucās.

� Veiksmīgāka noslēguma nemaz nevar būt. Es zinu, ka

uz viņas vārdu var paļauties. Fotogrāfija man nav vairs bīstama, it kā tā būtu iemesta ugunī.

���� Man prieks to dzirdēt no jūsu majestātes.

����� Es esmu jums liels jo liels parādnieks. Lūdzu, pasa�kiet, kā varu jums atlīdzināt! �is gredzens � � viņ� no�vilka no pirksta gredzenu ar smaragdu un sniedza uz plaukstas to Holmsam.

����� Jūsu majestātei ir kaut kas vēl vērtīgāks, � Holmss sacīja.

���� Jums vajag tikai nosaukt to!

���� �ī fotogrāfija!

Karalis izbrīnījies uzlūkoja viņu.

� Irēnas fotogrāfija! Protams, ja jūs tā vēlaties.

���� Pateicos jūsu majestātei! Ar to �is gadījums ir

noslēdzies. Man ir gods novēlēt jūsu majestātei visu labu.

Holmss palocījās un, nelikdamies redzot atvadām pa�stiepto karaļa roku, devās manā pavadībā uz mājām.

Tāds ir �is stāsts par to, kā Bohēmijas karaļvalstī teju pat izraisījās milzīgs skandāls un kā mistera �erloka Holmsa slīpētos plānus izjauca sievietes atjautība un as�prātība. Holmss alla� mēdza zoboties par sievie�u īso prātu, bet pēdējā laikā neesmu dzirdējis viņu tā runājam. Un, kad viņ� piemin Irēnu Adleri vai atceras viņas foto�grāfiju, tad vienmēr izrunā kā goda nosaukumu � Tā Sieviete.

Tre�ajos Ziemsvētkos es ierados pie sava drauga �erloka Holmsa, lai apsveiktu viņu ar svētkiem. Viņ� bija atlaidies uz dīvāna, apvilcis mēļu halātu; pa labi no viņa bija plauktiņ� ar pīpēm un pa rokai vesela kaudze, acīm redzot, nule lasītu rīta avī�u. Blakus dīvā�nam bija nolikts krēsls, uz kura atzveltnes stūra karājās stipri nonēsāta bēdīga izskata tūbas platmale ar cauru�miem vairākās vietās. Uz krēsla sēdekļa es ieraudzīju lupu un pinceti, kas liecināja, ka Holmss nupat rūpīgi pē�tījis �o platmali.

���� Jūs esat aizņemts, � es sacīju, � varbūt es jūs traucēju?

���� Nebūt ne. Man prieks, ka tuvumā draugs, ar kuru varu pārrunāt secinājumus, pie kādiem esmu nācis. Priek�mets, kā pats redzat, ir glu�i ikdieni�ķs (viņ� pa�meta ar īk�ķi uz platmales pusi), bet ar to saistīts �is tas interesants un pat pamāco�s.

Es atlaidos viņa atzveltnī un sāku sildīt rokas pie sprak��ķo�ās uguns kamīnā, jo ārā bija nikns sals un logu rūtis cie�i aizsegtas ar ledus rakstiem.

���� �ī neizskatīgā platmale, acīm redzot, iejaukta kādā asiņainā notikumā, � es piezīmēju, � un tā sniegs jums vajadzīgos pierādījumus kāda noslēpuma atrisinā�anā un vainīgā sodī�anā.

���� Nē, nē, par noziegumu �oreiz nav runas, � �erloks Holmss iesmējās, � tikai par sīku, smieklīgu epizodi, kāda vienmēr var atgadīties tādā vietā, kur �etri miljoni cilvēku saspiesti da�ās kvadrātjūdzēs. �ādā milzīgā cil�vēku stropā iespējamas visādas faktu kombinācijas, kuras var likties visai mīklainas, arī nebūdamas krimināla rak�stura. Mums jau nācies ar tādām sastapties.

���� Un kā vēl! � es atsaucos.� No pēdējām se�ām�epizodēm, kuras es pievienoju savām piezīmēm, trim ne�bija sakara ar likumu pārkāp�anu.

���� Pareizi. Jūs te domājat notikumu ar Irēnu Adleri, dī�vaino gadījumu ar Meriju Sazerlendu un cilvēku ar pār��ķelto lūpu. Nemaz ne�aubos, ka arī �is sīkais gadījums ietilpst tanī pa�ā kategorijā. Jūs ta�u pazīstat kurjeru Pī- tersonu?

���� Jā.

���� Sī trofeja pieder viņam.

���� Tad tā ir viņa cepure?

���� O nē, viņ� to atradis. īpa�nieks nav zināms. Pamē�ģiniet palūkoties uz to nevis kā uz vecu graba�u, bet kā uz nopietnu problēmu. Bet vispirms par to, kā tā nonākusi pie manis. Tā ieradās pirmajā Ziemsvētku dienā kopā ar labi barotu zosi, kura noteikti patlaban cepas Pītersonā cepe�krāsnī. Fakti ir �ādi. Pirmajā Ziemsvētku dienā, pulksten �etros no rīta, Pītersons, godīgs vīrs, kā jūs zi�nāt, nāk mājup pa Totenhemkortrodu no svētku sagaidī��anas draugu pulciņā. Gāzes lukturu gaismā viņ� redz ejam pa priek�u diezgan nedro�iem soļiem gara auguma vīru ar sniegbaltu zosi pār plecu. Gūd�strītas stūrī gājē�jam uzbrūk huligāni, izceļas sadursme � un viens notriec viņam cepuri no galvas. Viņ� paceļ spieķi, lai aizstāvē�tos, bet atvēzējas tik nelaimīgi, ka izdauza veikala skat�logu. Pītersons steidzas sve�ajam palīgā, bet nabags, pār�bijies, ka izdauzījis logu, un ieraudzījis skrienam �urp vīru formas apģērbā, nomet zosi, lai�as lapās un nozūd mazo ieliņu labirintā aiz Totenhemkortrodas. Arī huligāni dara to pa�u, un Pītersons paliek viens kaujaslaukā un pievāc laupījumu � �o novazāto platmali un teicamu Ziemsvētku zosi.

���� Kuru viņ� noteikti atdeva īpa�niekam.

���� Taisni �eit jau slēpjas problēma, mans dārgais. Tiesa, pie zoss kājas bija kartīte, uz kuras iespiests � �Misis H. Beikerei�, tāpat tiesa, ka uz platmales oderes var sala�sīt burtus H. B., ta�u Londonā ir vairāki tūksto�i Beikeru un vairāki simti Henriju Beikeru, tā ka diezgan grūti sa�meklēt starp tiem zoss īpa�nieku.

���� Ko tad Pītersons darīja?

���� Viņ� tai pa�ā Ziemsvētku rītā atnesa zosi un plat�mali man, zinādams, ka mani interesē pat �ādas sīkas pro�blēmas. Zosi mēs glabājām �eit līdz pat �im rītam, kamēr pārliecinājāmies, ka, lai gan pieturas stiprs sals, tomēr la�bāk to apēst bez vilcinā�anās. Atradējs aiznesa to līdzi, lai zoss piedzīvotu tai pielemto likteni, bet man palika �ā nezināmā d�entlmeņa platmale, kur� tik aplamā kārtā pa�zaudējis savu Ziemsvētku mielastu.

��� Vai viņ� nav ievietojis avīzēs sludinājumu?

���� Nē.

���� Tad kā jūs noskaidrosiet viņa personību?

���� Tikai ar dedukcijas palīdzību.

���� Un tur jums palīdzēs �ī novazātā cepure?

���� Noteikti!

��� Jūs jokojat! Ko jums var pateikt �is vecais nonē�sātais voiloks?

���� Te ir mana lupa. Mana metode jums zināma. Ko jūs varat pateikt par cilvēku, kur� valkājis �o cepuri?

Es paņēmu nodeldēto platmali rokās un no�ļucis pagro-, zīju to. Parasta melna, apaļa platmale, cieta, stipri nonē�sāta. Zīda odere kādreiz bijusi sarkana, tagad krietni vien izbalējusi. Cepuru fabrikas markas trūkst, bet, kā jau Holmss sacīja, vienos sānos bija uzskrīpāti burti H. B. Malās bija izdurti caurumiņi, ta�u gumijas saitītes trūka. Vispār tā bija galīgi novalkāta, ārkārtīgi netīra un plan�kumaina, kaut gan bija redzams, ka plankumus īpa�nieks mēģinājis aizziest ar tinti.

���� Es te nekā neredzu, � es sacīju un atdevu platmali atpakaļ Holmsam.

���� Glu�i otrādi, Votson, jūs redzat visu, tikai neapsve�rat redzēto. Jūs esat par biklu savos loģiskajos secināju�mos.

���� Nu, tad, lūdzami, pasakiet � kādi ir jūsu secinājumi pēc �īs cepures aplūko�anas?

Holmss paņēma to rokās un pievērsa tai viņam vienam raksturīgo pētīgo skatienu.

���� Protams, viss man nav pietiekami skaidrs, � viņ� piezīmēja, � ta�u �o to var apgalvot noteikti un �o to uzskatīt par ticamu. Pilnīgi skaidrs tas, ka cepures īpa��nieks ir garīgi augsti atttīstīts vīrs, vēl pirms trim gadiem bijis turīgs cilvēks, bet tagad viņam uzbruku�as nebaltas dienas. Viņ� vienmēr bijis tālredzīgs, bet pēdējā laikā nolaidies, acīm redzot, reizē ar labklājības līmeņa paze�minā�anos pakļāvies sliktām para�ām, varbūt dzer�anai. Dro�i vien tāpēc arī sieva novērsusies no viņa.

��� Dārgais Holms!

��� Ta�u viņ� nav vēl pavisam zaudējis pa�cieņu, �

Holmss turpināja, nelikdamies zinis par manu iejauk�a�nos. � Viņ� pieturas pie tā saucamā sēdo�ā dzīves veida, reti kad atstāj mājas, nekad nenodarbojas ar sportu, ir pusmū�ā, mati viņam sirmi, tos viņ� nesen apgriezis un iezie� ar briljantīnu. Turklāt esmu stingri pārliecināts, ka viņa mājās nav gāzes apgaismojuma.

���� Jūs dro�i vien dzenat jokus, HolmsI

���� Ne uz to pusi. Vai patie�ām arī tagad, kad es jums visu izstāstīju, jūs nesaprotat, kā es to dabūju zināt?

���� Ka esmu neapķērīgs, to es pats zinu, bet man jāat�zīstas, ka nespēju arī izsekot jūsu domu gaitai. Piemēram, kā jūs nācāt pie slēdziena, ka �is cilvēks ir garīgi attīs�tīts?

Par atbildi Holmss uzlika platmali sev galvā. Tā noslī�dēja pāri viņa pierei līdz degunam.

���� Redzat, kāda kubatūra? � viņ� sacīja. � Ja cilvē�kam tik liels galvaskauss, tad ta�u tanī jābūt arī sma�dzenēm.

���� Un no kā jūs sprie�at, ka viņ� nonācis trūkumā?

���� Sī cepure pirkta pirms trim gadiem. Toreiz bija modē tādas platas, uzliektas malas. Tā ir pirmā labuma platmale. Paskatieties uz �o svītraino lentu, uz lielisko zīda oderi! Ja �is cilvēks varējis pirms trim gadiem no�pirkt �ādu dārgu platmali un pēc tam nav nevienu pircis, tad noteikti ar viņa labklājību iet uz leju.

��� Labi, tas ir pietiekami skaidrs. Bet kā ar to tālre- dzību un pa�reizējo garīgo depresiju?

���� Redzat, kas norāda uz tālredzību, � Holmss iesmie�damies norādīja ar pirkstu uz caurumiņiem gumijas aukli�ņas ievēr�anai. � Aukliņas nekad nepārdod reizē ar plat�malēm. Ja �is vīrs tādu nopirka un lika piestiprināt, tad viņ�, acīm redzot, rūpējās, lai vēj� viņam nenorauj ce�puri. Ta�u aukliņa notrūka, bet viņ� neparūpējās iegādāt jaunu, tātad vairs nepievēr� uzmanību savai ārienei, un tas pierāda, ka viņa noskaņojums mainījies uz slikto pusi. Bet, no otras puses, viņ� ir centies aizziest traipus ar tinti, tātad glu�i vēl nav zaudējis pa�cieņu.

��� Tas skan pēc patiesības.

���� Ka viņ� pusmū�a gados, sirms, ziedis matus ar bril�jantīnu un nesen apgriezis tos, to visu var redzēt, ja vērīgi aplūko cepures oderi. Ar lupu redzami friziera no�grieztie mati, kas pielipu�i pie oderes. Tie o� pēc pomā- des. Ievērojiet, ka putekļi uz platmales nav pelēkas smil�tis, bet rūsgani, pūkaini, kas pierāda, ka cepure lielāko�ties karājusies uz naglas priek�telpā, kamēr valguma pē�das oderē liecina, ka cepures īpa�nieks ātri svīst, jo at�radinājies no kustībām.

���� Bet par sievu � jūs teicāt, ka tā no viņa novērsu�sies.

���� Platmale nav tīrīta vairākas nedēļas. Ja es, mans dārgais Votson, redzē�u, ka jūsu platmale nav tīrīta ve�selu nedēļu un ka jūsu sieva ļauj jums rādīties uz ielas tādā izskatā, tad noteikti sāk�u ba�īties, ka jūs esat zau�dējis misis Votsones labvēlību.

���� Bet varbūt viņ� ir vecpuisis?

���� Nē, viņ� nesa zosi uz mājām, lai izlīgtu mieru ar sievu. Atcerieties kartīti pie zoss kājas!

���� Jums uz visu jau gatava atbilde. Bet kā jūs zināt, ka viņa mājās nav gāzes?

���� Viens vai divi tauku plankumi uz platmales var būt nejau�ība, ta�u, ja jau tādu ir vismaz pieci, tad, manu�prāt, nav �aubu, ka �im cilvēkam bie�i darī�anas ar tauku sveci, � piemēram, viņ� nakti dodas aug�up pa kāpnēm, turēdams vienā rokā cepuri, otrā pilo�u sveci. No gāzes vismaz nerodas taukaini plankumi. Vai piekrītat man?

Man gribot negribot bija jāpasmejas.

���� Tas viss izklausās gau�ām vienkār�i, ta�u ar nozie�gumu tam nav sakara, cietēj� ir tikai vīrs, kas pazaudēja zosi, un jūs esat veltīgi lauzījis galvu.

�erloks Holmss jau grasījās atbildēt, kad durvis at�sprāga vaļā un istabā iedrāzās kurjers Pītersons ar tum�i pietvīku�u seju, kura pauda vislielāko satraukumu un pārsteigumu.

��� Zoss, mister Holms! Zoss, ser! � viņ� aizelsies iz�dvesa.

���� Na nu? Kas tad noticis ar zosi? Atdzīvojusies un iz�lidojusi pa virtuves logu? � Holmss pagriezās uz sāniem, lai labāk saredzētu Pītersona uzbudināto seju.

��� Paskatieties, ser! Redziet, ko mana sieva atrada zoss �ķilvī!

Viņ� pastiepa roku, un mēs ieraudzījām spo�i dzirk�sto�u zilu akmentiņu, drusku mazāku apjomā par turku pupas graudu, bet tik dzidrā krāsā un spīdumā, ka tas laistījās kā elektriskā dzirksts plaukstas tum�ajā iedo�bumā.

Holmss iesvilpās un izslējās sēdus.

���� Velns ar ārā, Pīterson, � viņ� teica, � tā nu pa�tie�ām ir reta manta! Vai jūs arī zināt, ko esat atradis?

��� Dimantu, ser! Dārgakmeni! Tas grie� stiklu kā nieku!

��� Tas ir kaut kas vairāk par parastu dārgakmeni. Tas ir tas dārgakmens.

��� Grāfienes Morkaras zilais karbunkuls?! � es iz�saucos.

���� Pilnīgi pareizi! Es zinu, kāds tam veids un krāsa, jo pēdējās dienās ik vakaru lasīju sludinājumus The Times. Tas ir vienreizējs akmens, un tā vērtība nav nemaz īsti nosakāma, un tūksto� mārciņas, kas piedāvātas atradē�jam, dro�i vien nesastāda ne divdesmito daļu no tā vēr�tības.

��� Tūksto� mārciņas! �ēlīgais dievs! � Kurjers atkrita krēslā, neticīgi lūkodamies te Holmsā, te manī.

���� Jā, tāda ir atlīdzība, bet man aizdomas, ka grāfiene, iespējams, aiz kādiem sentimentāliem apsvērumiem būtu ar mieru atdot pusi savas bagātības, lai dabūtu atpakaļ dārgakmeni.

��� Ja nemaldos, tas bija pazudis Kosmopolitēna ho�telī, � es piezīmēju.

���� Pilnīgi pareizi, divdesmit otrajā decembrī, tie�i pirms piecām dienām. Zādzībā tika apvainots D�ons Horners, lodētājs. Pierādījumi pret viņu bija tik nopietni, ka lieta nodota tiesai. �ķiet, man ir avīze ar ziņojumu par to.

Viņ� parakājās avī�u grēdā, meklēdams attiecīgā da�tuma laikrakstu, tad izvilka vienu, pārlieca uz pusēm un lasīja:

���� �Hotelis �Kosmopolitēns�. Dārglietu zādzība.

D�ons Horners, 26 g. v., lodētājs, apvainots, ka �. g.

22. dec. izzadzis iz grāfienes Morkaras dārglietu �ķirstiņa vērtīgu dārgakmeni, pazīstamu ar nosaukumu �zilais kar�bunkuls�. D�eimss Raiders, hoteļa virssulainis, paskaidro�jis, ka zādzības dienā ievedis Horneru grāfienes Morkaras tualetes istabā, lai viņ� pielodētu kamīna restēm atlūzu�o stieni. Kādu laiciņu viņ� palicis pie Hornera, bet tad ticis izsaukts. Atgrie�oties atradis, ka Hornera vairs nav, bi�rojs atlauzts un mazā safjāna kārbiņa, kurā grāfiene gla�bājusi dārgakmeni, mētājas tuk�a uz tualetes galdiņa. Rai�ders tūliņ sacēlis trauksmi, un Horners arestēts tai pa�ā vakarā, ta�u akmens pie viņa, ne arī viņa istabā nav at�rasts. Ketrīna Kjūzeka, grāfienes istabene, paskaidrojusi, ka, izdzirdusi Raidera izmisīgo saucienu, ieskrējusi tuale�tes istabā un atradusi visu tā, kā Raiders aprakstījis. Po�licijas inspektors Bredstrīts no B. divīzijas devis rīkojumu arestēt Horneru, kur� nikni turējies pretī un dedzīgi ap�zvērējis savu nevainību. Tā kā Horners jau reiz apvainots zādzībā, tad tiesnesis atteicies izskatīt viņa lietu un node�vis to zvērināto tiesai. Horners, kur� visu laiku izrā�dījis lielu satraukumu, izdzirdēdams �o lēmumu, paģībis un iznests no tiesas zāles.�

Hm! Tas ir viss, ko zina policija, � Holmss domīgi no�teica, nomezdams avīzi. � Mūsu uzdevums tagad � noskaidrot, kā dārgakmens no grāfienes kārbiņas nokļuvis Totenhemkortrodas zoss �ķilvī. Redziet nu, Votson, mūsu mazie apsvērumi pēk�ņi ieguvu�i daudz svarīgāku un ne tik nevainīgu raksturu. Te ir akmens, tas atradās zosī, zoss piederēja misteram Henrijam Beikeram, d�entlme�nim ar nonēsāto platmali un citām īpa�ībām, kuras rak�sturojot es uzdzinu jums garlaicību. Tagad mums visai nopietni jāķeras pie �ā d�entlmeņa meklē�anas un jāno�skaidro, kāda viņa loma �ai mīklainajā notikumā. Vis�pirms izmēģināsim pa�u vienkār�āko paņēmienu: ieliksim sludinājumu avīzē. Ja �ādā ceļā nekā nepanāksim, tad izmēģinā�u kādu citu metodi.

���� Ko jūs rakstīsiet sludinājumā?

��� Pasniedziet man zīmuli un papīru! Lūk, tā: �Gūd�- strītas stūrī atrasta zoss un melna tūbas platmale. Misters Henrijs Beikers var saņemt �īs mantas �ovakar 6.30 Bei�kerstrītā, 221-B.� īsi un skaidri.

���� Pavisam skaidri. Bet vai viņ� pamanīs sludinājumu?

���� Viņ� dro�i vien skata cauri visas avīzes, jo trūcīgam cilvēkam tas ir smags zaudējums. Acīm redzot, viņ� bija tā nobijies, izdauzīdams logu, ka, ieraudzījis Pītersonu, varēja domāt tikai par bēg�anu, bet vēlāk rūgti no�ēloja, ka pametis zosi. Tā kā avīzē minēts viņa vārds, tad ik�viens paziņa pievērsīs tam viņa uzmanību. Pīterson, ejiet labi �igli uz sludinājumu kantori un ievietojiet �o tekstu vakara avīzēs!

���� Kādās, ser?

��� O, ievietojiet Globe, Star, Pali Mali, St. James Ga- zette, Evening News, Standard, Echo un citās, kas jums ienāk prātā.

���� Labi, ser. Bet ko darīt ar to akmeni?

��������� Tas pagaidām lai paliek pie manis. Pateicos! Un, atpakaļ nākot, PIterson, nopērciet zosi un atnesiet man, jo mums kaut kas jāatdod d�entlmenim tās zoss vietā, pie kuras patlaban mielojas jūsu ģimene.

Kad kurjers bija aizgājis, Holmss paņēma akmeni un aplūkoja to turot pret gaismu.

����� Glīta mantiņa, � viņ� sacīja. � Redzat, kā akmens mirdz un dzirkst. Protams, tas pievelk noziedzniekus kā magnēts. To dara katrs vērtīgs dārgakmens. Tie ir īsti velna slazdi. Lielākos un vecākos dārgakmeņos vai katra �ķautne vēstī par kādu asiņainu noziegumu. Sis karbun- kuls nav vēl divdesmit gadus vecs. To atrada Amojas upes krastā, Dienvidķīnā, tam ir visas karbunkula īpa�ī�bas, tikai tas ievērojams ar to, ka nav rubīnsarkans, bet gai�i zils. Lai gan tas tik jauns, ar to jau saistīti daudzi baigi notikumi. �is caurspīdīgais kristalizējies ogles grau�diņ� �etrdesmit granu svarā ir bijis par iemeslu divām slepkavībām, vienai pa�slepkavībai, vairākiem laupī�anas gadījumiem un uzbrukumam ar sērskābi. Kas gan varētu domāt, ka tāds glīts nieciņ� var novest cilvēkus cietumā un pie karātavām! Pagaidām ieslēg�u viņu seifā un aiz�rakstī�u grāfienei, ka tas atrodas manās rokās.

���� Vai jūs domājat, ka Horners nav vainīgs?

���� To es vēl nezinu.

���� Nu, tad varbūt jūs domājat, ka �ai lietā iejaukts tas otrais, Henrijs Beikers?

���� Man gan liekas daudz ticamāk, ka Henrijs Beikers ir pilnīgi nevainīgs un viņam ne prātā nenāk, ka tā zoss, ko viņ� nesa, maksātu daudz mazāk pat tad, ja būtu no skaidra zelta. To visu mēs noskaidrosim pavisam vien�kār�i, ja Henrijs Beikers atsauksies uz sludinājumu.

���� Un pirms tam jūs neko nevarat uzsākt?

���� It neko.

���� Tādā gadījumā es apmeklē�u savus pacientus un ieradī�os vakarā noteiktajā laikā, jo man ļoti gribas zināt, ar ko viss beigsies.

���� Ļoti jauki. Pusdienas ēdīsim septiņos. Liekas, pus�dienās būs cepta irbe. Varbūt sakarā ar nesenajiem noti�kumiem būs jāpalūdz misis Hadzonai, lai pārbauda tās �ķilvi.

Es mazliet aizkavējos, un bija jau pāri pusseptiņiem, kad atkal ierados Beikerstrītā. Pie namdurvīm es ierau�dzīju gara auguma vīrieti ar skotu bereti galvā un līdz

aklam sapogātu mēteli. Man pienākot, viņu laida iek�ā, un tā mēs abi reizē iekļuvām Holmsa kabinetā, f � Ja nemaldos, misters Henrijs Beikers? � Holmss Jautāja pieceldamies, apsveikdams apmeklētāju naivā priekā, kādu viņ� labi prata attēlot. � Lūdzu, ņemiet krēslu un sēstieties tuvāk ugunij! Vakars ir auksts, un man �ķiet, ka vasara jums patīkamāka par ziemu. A, Vot�son, jūs arī esat klāt īstā laikā! Vai tā ir jūsu platmale, mister Beiker?

���� Jā, ser, tā, bez �aubām, ir mana.

Viņ� bija prāva apjoma, mazliet uzkumpis, ar lielu galvu, platu inteliģentu seju un smailu brūnu bārdiņu. Sarkani plankumi uz deguna un vaigiem, kā arī viegli laso�ā pastieptā roka apstiprināja Holmsa aizdomas, ka viņ� padevies dzer�anai. Novalkātie melnie svārki bija aizpogāti līdz aug�ai, apkakle sacelta aug�up, no pie�durknēm izlīdu�ajās kaulainajās rokās nemanīja ne krekla apro�u, ne man�etu. Viņ� runāja dobjā balsī, aprauti, rū�pīgi izvēlēdamies vārdus. Acīm redzot, mums bija darī�a�nas ar izglītotu cilvēku, kuram laime uzgriezusi muguru.

��� Mēs vairākas dienas glabājām jūsu cepuri un /.osi, � Holmss sacīja, � jo gaidījām, ka ievietosiet avīzē sludinājumu ar savu adresi. Ļoti brīnos, kāpēc jūs to ne�darījāt.

Apmeklētājs tā kaunīgi pasmējās.

���� Man nav tik daudz �iliņu, kā savā laikā bija, � viņ� teica. � Es biju pārliecināts, ka huligāni, kas man uz�bruka, pievāca gan zosi, gan cepuri, tāpēc negribējās vel�tīgi �ķiest naudu par sludinājumu.

���� Saprotu. Ta�u to zosi mēs bijām spiesti apēst.

���� Apēst! � mūsu apmeklētājs uztraukumā saslējās.

��� Pretējā gadījumā tā nebūtu vairs lietojama nevie�nam, � Holmss aizrādīja. � Ta�u man �ķiet, ka tā zoss tur uz bufetes, tāda pati pēc svara un pilnīgi svaiga, at�bildīs jūsu nolūkiem tikpat labi.

��� O, protams, protams! � misters Beikers apstiprināja, atviegloti nopūzdamies.

��� Zināms, mums ir vēl jūsu zoss spalvas, kājas un �ķil- vis, tā ka ja jūs vēlaties .. .

Beikeram izlauzās sirsnīgi smiekli.

��� Tie varētu noderēt man vienīgi kā piemiņa par ne�seno dēku, jo citādi gan nezinu, ko varētu iesākt ar ma�nas nelaiķes paziņas mirstīgajām atliekām. Nē, ser, pateicos, bet es ar jūsu atļauju veltī�u savu uzmanību tai lieliskajai zosij, kuru redzu uz bufetes.

�erloks Holmss uzmeta man a�u skatienu un viegli paJ raustīja plecus.

���� Te ir jūsu cepure un te jūsu zoss, � viņ� sacīja. � Pie reizes, vai jūs nepateiktu man, no kā pirkāt to zosi? Man ir zināma sajēga par putniem, bet reti kad esmu redzējis tik labi nobarotu zosi.

���� Labprāt, ser, � Beikers atbildēja pieceldamies,1 iespiezdams padusē no jauna atgūto mantu. � Mēs, tāds neliels pulciņ�, bie�i apmeklējam traktieri �Alfa� netālu no muzeja � saprotiet, mēs uzturamies muzejā augu dienu. �ogad mūsu traktiernieks, lādzīgs vīrs, Vindigeits vārdā, nodibināja �zosu klubu�, kura locekļi, maksājot katru nedēļu da�us pensus, uz Ziemsvētkiem saņem pa labi nobarotai zosij. Es savu daļu biju kārtīgi nomaksājis, un pārējais jums zināms. Esmu ļoti pateicīgs jums, ser, jo skotu berete solīda apjoma cilvēkam manā vecumā diezin cik labi nepiestāv.

Viņ� palocījās mums komiskā svinīgumā un aizgāja.

���� Misteram Henrijam Beikeram varam pārvilkt svītru, � Holmss teica, izlaidis viņu pa durvīm. � Pilnīgi skaidrs, ka viņam nav ne jausmas par dārgakmeni. Vai esat izsalcis, Votson?

���� Sevi�ķi ne.

���� Tad es ieteicu pārvērst pusdienas par vakariņām un doties tālāk pa karstām pēdām.

���� Ar lielāko prieku!

Tovakar sīvi sala, mēs apvilkām biezus mēteļus un ap�tinām kaklus ar �allēm. Zvaigznes salti laistījās pie skaid�rajām debesīm, un gājēju elpa izplūda gaisā kā neskai�tāmu pistoļu �āvienu dūmi. Mūsu soļi skanīgi atbalsojās ielās. Mēs gājām pa Vimpolstrītu, Hārlīstrītu, caur Vig- morstrītu uz Oksfordstrītu un pēc stundas ceturk�ņa jau bijām Blūmsberijā pie traktiera �Alfa�, neliela uzņēmuma kādā no tām ieliņām, kas ved uz Holbornu. Holmss iegāja bārā un pasūtīja divas krūzes alus sarkanvaidzim saim�niekam baltā priek�autā.

���� Jums dro�i vien lielisks alus, ja tas ir tāds pats kā jūsu zosis, � Holmss iesāka sarunu.

���� Manas zosis? � traktiernieks brīnījās.

��� Nu jā. Es nupat pirms pusstundas runāju ar misteru Henriju Beikeru, kur� ir jūsu zosu kluba loceklis.

���� Ahā, saprotu. Bet, redzat, ser, tās nav manas zosis.

��� Na nu? Kā tad tā?

��������� Es nopirku divus du�us no kāda tirgotāja Koventgardenā.

� Tā? Es tur da�us pazīstu. No kā īsti?� � Viņu sauc Brekinrid�u.

� Nē, tāda gan es nepazīstu. Nu, uz jūsu veselību, saimniek, un lai jūsu veikals zeļ! Ar labvakaru!

���������� Tagad dosimies pie Brekinrid�a, � Holmss turpi�nāja, sapogādams mēteli, kad iznācām ārā saltajā gaisā. - - Atcerieties, Votson, ka, lai gan mums vienā ķēdes jjalā ir tik vienkār�s priek�mets kā zoss, toties otrā galā li cilvēks, kam draud vismaz septiņi gadi katorgas, ja ne�izdosies pierādīt viņa nevainību. Iespējams, ka mūsu mek- lejumi pierādīs viņa vainu, bet � �ā vai tā � mums ir pavediens, kas policijai izslīdējis no rokām un nejau�i nokļuvis mūsējās. Sekosim tam, lai cik bēdīgs būtu no�slēgums, pie kā tas mūs novedīs. Grie�amies uz dienvi�diem, un soļos � mar�!

Mēs �ķērsojām Holbornu, iznācām uz Endelstrītas un l.id caur sazin kādiem graustiem nonācām Koventgārde- nas tirgus laukumā. Uz pa�a lielākā veikala izkārtnes bija Brekinrid�a vārds. īpa�nieks, vīrs ar kaulainu zirga ģīmi un koptu vaigu bārdu, palīdzēja kādam puikam aizdarīt aizvirtņus.

���� Labvakar! Cik auksts vakars, � Holmss noteica.

Tirgotājs pamāja ar galvu un uzmeta manam draugam

jautājo�u skatienu.

���������� Zosis laikam visas pārdotas, � Holmss turpināja, norādīdams uz tuk�o marmora leti.

���� Rīt no rīta varat dabūt kaut pieci simti.

���� Rīt man tās nebūs vairs vajadzīgas.

��� Tai veikalā, kur deg gāze, vēl da�as paliku�as.

���� Jā, bet mani sūtīja pie jums.

���� Kas tad?

���� �Alfas� saimnieks.

���� Ak jā! Es viņam pārdevu divi du�i.

���� Varenas zosis! No kā jūs tās pirkāt?

Man par brīnumu tirgotājs, dzirdot �o jautājumu, aiz- svilās dusmās.

���������� Nu, mister, � viņ� teica, atmezdams galvu un iespriezdams rokas sānos, � tagad būs runa bez ķēpā�a- nās! Kas jums ir aiz ādas?

���������� Es runāju pietiekami skaidri. Man gribas zināt, kuļ jūs pirkāt tās zosis, ko pārdevāt �Alfas� saimniekam.

���� Tā ir mana darī�ana! Jums tas nav jāzina!

���������� Ja neteiksiet, tad nevajag arī. Liela nelaime! Brī�nums tikai, kāpēc jūs uztraucaties par tādiem niekiem.

����������� Uztraucos! Jūs tāpat uztrauktos, ja jums tā māktos virsū kā man. Es maksāju labu naudu par labu preci; kas tur vēl vajadzīgs? Bet nē: �Kur ir zosis? Kam jūs pārdevāt zosis? Cik gribat par savām zosīm?� Nudien, tā vien �ķiet, ka tās ir vienīgās zosis pasaulē, tāds tracis sacēlies to dēļ!

����������� Man nav nekāda sakara ar tiem, kas jūs tā iz�taujā, � Holmss bezrūpīgi atteica. � Ja negribat teikt � labi, es tikai zaudē�u derības. Bet man ir sajēga par put�niem, un es saderēju uz piecām mārciņām, ķa tā zoss, ko ēdu �Alfā�, ir izaudzēta uz laukiem.

���������� Nu, tad jūsu mārciņas ir vējā! Zosis audzētas pil�sētā! � tirgotājs nenocietās.

���� Tas nevar būt!

���� Kad es saku. tad tā Ir.

���� Tam nu es neticu.

����������� Tad jūs domājat, ka jums lielāka sajēga par māj�putniem nekā man, kad es tirgojos ar tiem kop� bērna kājas? Es jums saku, visas zosis, ko pārdevu �Alfai�, ir audzētas pilsētā.

���� Tādām aplamībām jūs mani nepiespiedīsiet ticēt.

���� Vai gribat saderēt?

����������� Tas nozīmētu iebāzt jūsu naudu savā kabatā, jo es zinu, ka taisnība manā pusē. Ta�u esmu ar mieru derēt uz sovrinu, lai pārmācītu jūs par jūsu tiepību.

Tirgotājs nīgri pasmīnēja.

����������� Atnes man grāmatas, Bil, � viņ� uzsauca puikam. Tas iznesa ārā plānu burtnīcu un biezu, notaukotu kladi un nolika abas uz letes zem lampas. � Nu, mister Viszini, es domāju, ka esmu �odien pārdevis visas zosis, bet dievs man atsūtījis vēl vienu. Vai redzat to burtnīcu?

���� Nu, un tad?

����������� Tanī pierakstīti tie, no kuriem es pērku savu preci. Vai redzat, ka �ai lappusē ir pierakstīti tikai laucinieki, numurs pie katra norāda, kādā lappusē viņ� minēts kladē, kur ierakstīti visi norēķini. Un �ai lappusē ar sarkanu tinti ir pierakstīti mani piegādātāji, kas dzīvo pilsētā. Iz�lasiet tre�o uzvārdu!

���� Misis Ok�ota, 117, Brikstonrodā, 249. lappuse, �

Holmss izlasīja,

���� Pareizi. Un nu atveriet kladi!

Holmss atvēra norādīto lappusi.

��� Ahā, misis Ok�ota, Brikstonrodā 117, olu un māj�putnu piegādātāja.

���� Un kāds ir pēdējais ieraksts?

��� Divdesmit otrais decembris. Divdesmit �etras zosis, septiņi �iliņi se�i pensi gabalā.

���� Pareizi. Iegaumējiet to! Un tālāk?

��� Pārdotas misteram Vindigeitam �Alfā� par divpa�dsmit �iliņiem gabalā.

���� Nu, ko tagad jūs teiksiet?

�erloks Holmss rādīja dziļi sarūgtinātu seju. Viņ� iz�vilka sovrinu no kabatas, uzmeta uz letes, apgriezās un devās projām kā cilvēks, kura sarūgtinājums pārāk liels, lai to izteiktu vārdos. Nogājis gabaliņu, viņ� apstājās pie laternas staba, un es dzirdēju viņam raksturīgos klusos smieklus.

���� Kad jūs redzat vīru ar �ādu vaigu bārdu un sārtu lakatiņu kabatā, tad zināt, ka, piedāvājot viņam derības, jūs izvilksiet no viņa visu vajadzīgo. Pat par simt mārci�ņām man nebūtu izdevies iegūt no viņa tās ziņas, ko dabūju, piedāvādams derības. Nu, Votson, man liekas, mēs tuvojamies noslēgumam, un vienīgais, par ko jāiz�ķi�ras, ir � vai apmeklēt misis Ok�otu �ovakar vai atlikt apmeklējumu uz rītu. No �ā dusmupūķa vārdiem nopro�tams, ka arī vēl bez mums ir ļaudis, kas interesējas par �o jautājumu, un es .. .

Viņa vārdus pārtrauca skaļ� troksnis, kas nāca no Bre�kinrid�a veikala puses. Atskatīju�ies mēs ieraudzījām mazu vīreli ar smailu �urkas degunu stāvam lampas mes�tajā līganajā gaismas lokā, kamēr Brekinrid�s, iestājies veikala durvīs, nikni kratīja dūres padevīgi saliektā auguma priek�ā.

��� Man līdz kaklam jūs visi un jūsu zosis tāpat! � viņ� auroja. � Kaut velns jūs visus parautu! Ja jūs vēl man bāzīsieties virsū ar savu muļķīgo pra�ņā�anu, es jums uzrīdī�u suni! Atvediet misis Ok�otu, es viņai atbil�dē�u. Kas jums tur par daļu? Vai es no jums pirku tās zosis, vai?

��� Nē, bet viena no tām bija mana, � vīrelis gaudīgā balsī taisnojās.

��� Tad prasiet to misis Ok�otai!

��� Viņa lika apvaicāties jums.

���������� Vaicājiet manis pēc kaut prū�u karalim! Man pie�tiek! Lasieties projām! � Viņ� nikni metās uz priek�u, un pra�ņātājs mirklī nozuda tumsā.

���������� Hm, varbūt mums nevajadzēs doties uz Brikstonrodu, � Holmss no�ukstēja. � Iesim palūkoties, vai �is tips mums nenoderēs.

Lauzdamies cauri dīkdieņu pūlī�iem, kuri klaiņoja gar apgaismotajiem veikaliem, mans draugs ātri panāca vī�reli un uzlika tam roku uz pleca. Tas strauji apsviedās, un gāzes laternas gaismā es ieraudzīju viņa seju nobālam.

���������� Kas jūs esat? Ko jums vajag? � viņ� drebo�ā balsī jautāja.

���������� Atvainojiet, � Holmss laipni sacīja, � bet es ne�jau�i dzirdēju, ko jūs jautājāt �im tirgotājam, un domāju, ka varētu jums palīdzēt.

���������� Jūs? Kas jūs tāds esat? Ko jūs zināt, kas man vaja�dzīgs?

���������� Mans vārds ir �erloks Holmss, un tā ir mana pro�fesija � zināt to, ko citi nezina.

� Bet jūs nekā nezināt par to, kas man vajadzīgs.

���������� Piedodiet, bet es zinu visu. Jūs dzenat pēdas tām zosīm, ko misis Ok�ota no Brikstonrodas pārdeva tirgotā�jam Brekinrid�am un viņ� savukārt misteram Vindigeitam �Alfā�, bet misters Vindigeits tās nodeva klubam, kura loceklis ir misters Henrijs Beikers.

����������� O, ser, tad jūs esat taisni tas cilvēks, kur� man tik nepiecie�ams! � vīrelis izsaucās, izstiepdams uz priek�u trīco�ās rokas. � Es pat izteikt jums nevaru, cik tas ir man svarīgi!

�erloks Holmss apturēja garām brauco�u ekipā�u.

����������� Tādā gadījumā mums ērtāk būs runāt omulīgā istabā nekā te vējā uz tirgus laukuma, � viņ� piezīmēja. � Bet, pirms dodamies ceļā, vai jūs nepateiktu, kam man būs gods palīdzēt?

Vīrelis mirkli sastomījās.

���������� Mani sauc D�onu Robinsonu, � viņ� atbildēja, no�vērsdams skatienu.

���������� Nē, nē, pasakiet labāk savu īsto vārdu, � Holmss laipni sacīja. � Nav labi kārtot nopietnas darī�anas, slēpjoties aiz sve�a vārda.

Nepazīstamā bālie vaigi pietvīka.

���� Nu labi, � viņ� teica, � mans īstais vārds ir D�eimss Raiders.

���� Pareizi! Jūs esat virssulainis Kosmopolitēna hotelī, l ūdzu, kāpiet iek�ā, un drīz vien jūs dabūsiet zināt visu, kas jums vajadzīgs.

Vīrelis stāvēja, skatīdamies no viena uz otru, un viņa acīs cerības mijās ar ba�ām � kā jau cilvēkam, kur� nav skaidrībā, vai viņu gaida laime vai nelaime. Tad viņ� iekāpa kebā, un pēc pusstundas mēs atkal atradāmies Beikerstrītas viesistabā. Ceļā netika pārmīts ne vārds, likai mūsu jaunā ceļa biedra skaļā, saraustītā elpa un ner�vozā roku �ņaudzī�ana rādīja viņa lielo uzbudinājumu.

����� Tā, nu mēs esam mājās! � Holmss jautri sacīja, kad ienācām istabā. � Un cik lieliski, ja �ādā laikā var ap�sēsties pie uguns! Jūs izskatāties pavisam nosalis, mister Raider. Lūdzu, ņemiet �o pīto krēslu! Es tūliņ uzvilk�u tupeles kājās, pirms stājamies pie jūsu lietas. Nu, tā! Jūs gribat zināt, kas noticis ar tām zosīm?

���� Jā, ser.

����� Pareizāk sakot, ar to vienu zosi. Man tā �ķiet, ka jūs sevi�ķi interesēja tā baltā zoss ar melnu svītru pār asti.

Raiders notrīsēja uztraukumā.

���� O, ser, � viņ� izsaucās, � vai jūs varat man pa�teikt, kur palika �ī zoss?

���� Tā nonāca �eit.

���� Seit?

���� Jā, un tā izrādījās neparasta zoss. Nebrīnos, ka jūs tā interesējaties par to. Pēc nāves tā izdēja olu � skaistu, spo�u zilu oliņu. Tā atrodas manā muzejā.

Mūsu apmeklētājs grīļodamies uztrausās kājās un ieķē�rās ar labo roku kamīna dzegā. Holmss atslēdza seifu un parādīja viņam zilo karbunkulu, kur� mirdzēja kā zvaig�zne saltā, spilgtā, zvīļojo�ā spo�umā. Raiders blenza tanī, un viņa sa�ķobītajā sejā bija lasāms, ka viņ� nezina, ko darīt � pieprasīt akmeni sev vai atteikties no tiesībām uz to.

���� Spēle ir galā, Raider, � Holmss mierīgi noteica.

����������� Turieties, ka neiekrītat ugunī! Palīdziet viņam apsēs- lies, Votson! Viņ� nav vēl pietiekami norūdījies, lai va- ictu aukstasinīgi nodarboties ar nelietībām. Ielejiet viņam malku brendija. Tā. Nu viņ� atkal cik necik izskatās pēc ( ilvēka. Kas par no�ēlojamu knisli, nudien!

Raiders sagrīļojās un būtu gandrīz novēlies uz grīdas, bet brendija ietekmē viņa bālajos vaigos ieplūda viegls sārtums, un viņ� apsēdās, nenolaizdams baiļu pilnās acis no sava apvainotāja.

���� Manās rokās ir gandrīz visi pavedieni un visi ne�piecie�amie pierādījumi, tā ka jums maz būs ko papil�dināt. Ta�u �is mazumiņ� jums jāpastāsta tūliņ, lai nepa�liktu nekādas neskaidrības. No kā jūs dzirdējāt par grā�fienes Morkaras zilo dārgakmeni?

��� Man par to pastāstīja Ketrīna Kjūzeka, � Raiders atbildēja, balsij raustoties.

���� Zinu, viņas gai�ības istabene. Un jūs padevāties kār�dinājumam iedzīvoties bagātībā, kā tas daudzkārt noti�cis arī ar cienījamākiem cilvēkiem, un līdzekļu izvēle jums galvas sāpes nesagādāja. Man liekas, Raider, ka no jums varētu iznākt īsts nelietis. Jūs zinājāt, ka lodē�tājs Horners ir jau reiz pieķerts zādzībā un ka aizdo�mas vispirms kritīs uz viņu. Ko tad jūs darījāt? Jūs sabo�jājāt kamīna restes milēdijas istabā � jūs un jūsu sabied�rotā Kjūzeka � un nokārtojāt tā, ka Horneru atsauca tās izlabot. Kad viņ� bija aizgājis, jūs piesavinājāties akmeni, sacēlāt trauksmi, un �o nelaimīgo vīru apcietināja. Un tad . ..

Raiders pēk�ņi nokrita uz paklāja un apkampa mana drauga ceļgalus.

���� Dieva dēļ, ap�ēlojieties! � viņ� sauca. � Padomā�jiet par manu tēvu! Par manu māti! Tā būs viņu nāve! Es nekad neesmu zadzis! Es nekad to vairs nedarī�u! Es ap�zvēru to! Es apzvērē�u pie bībeles! Nenododiet mani tie�sai! Kristus dēļ, esiet �ēlīgs!

���� Ejiet savā vietā! � Holmss bargi teica. � Jums jau viegli tagad līst uz vēdera un zemoties, bet par nabaga Horneru jūs nemaz nedomājāt, kad nosēdinājāt viņu uz apsūdzēto sola par noziegumu, par ko viņam nav ne jausmas.

��� Es bēg�u projām, mister Holms! Es atstā�u Angliju, ser! Tad apvainojums pret viņu atkritīs.

���� Hm! Par to mēs vēl parunāsim. Bet tagad mēs gri�bam dzirdēt patiesu stāstu par to, kas notika pēc zādzības, kā akmens gadījās zosī un kā zoss nonāca tirgū. Stāstiet patiesību, jo tas ir jūsu vienīgais ceļ� uz glābiņu.

Raiders apslapināja ar mēli sakaltu�ās lūpas.

���� Es pastāstī�u visu, kā tas notika, ser, � viņ� sa�cīja. � Kad Horneru apcietināja, man ienāca prātā, ka

vajadzētu akmeni aizgādāt projām, kamēr policija nav sadomājusi izdarīt kratī�anas pie manis. Hotelī nebija piemērotas vietas, kur akmeni noslēpt. Es izgāju it kā die�nesta darī�anās un devos pie savas māsas. Viņa ir precē�jusies ar kādu Ok�otu un audzē Brikstonrodā mājputnus tirgum. Ceļā man katrs pretimnācējs likās esam policists vai detektīvs, un, kaut arī vakars bija auksts, sviedri man lija aumaļām, kamēr sasniedzu Brikstonrodu. Māsa ap�vaicājās, kas noticis un kāpēc esmu tik bāls. Atbildēju, ka esmu uztraucies par zādzību mūsu hotelī. Tad izgāju mājas sētas pusē, aizsmēķēju un sāku domāt, ko nu darīt.

Man ir kāds draugs Modslijs, kas bija nogājis no ceļa un atsēdējis savu laiku Pentonvilas cietumā. Reiz mēs sa�stapāmies un sākām runāt par zagļiem, un tad viņ� man pastāstīja, kā zagļi tiek vaļā no zagtām mantām. Es biju dro�s, ka viņ� mani nenodos, jo es zināju par vienu otru viņa grēciņu, tāpēc nolēmu iet taisnā ceļā pie viņa uz Kilbernu, kur viņ� dzīvoja, un uzticēt savu noslēpumu. Viņ� mani pamācītu, kā pārvērst akmeni naudā. Bet kā tikt pie viņa? Atcerējos tās mokas, kādas pārdzīvoju ceļā uz �ejieni, baidīdamies, ka kuru katru mirkli mani var saķert, izkratīt un atrast akmeni vestes kabatā. Stā�vēju atslējies pret mājas sienu, lūkojos zosīs, kuras zvā- ļodamās �āpoja man garām, un pēk�ņi man ienāca prātā doma, kā apvest ap stūri pa�u labāko detektīvu pasaulē.

Māsa pirms da�ām nedēļām tika man stāstījusi, ka uz Ziemsvētkiem es no viņas saņem�u vislabāko zosi, un es zināju, ka viņa turēs vārdu. Paņem�u zosi tūliņ un aiz�gādā�u zosī savu akmeni uz Kilbernu. Pagalmā bija �ķū�nītis, es aizdzinu aiz tā milzīgu baltu zosi ar melnu svītru pār asti. Notvēru putnu, atplētu viņam knābi un iebāzu akmeni rīklē, cik dziļi vien varēju. Zoss norija to, un es jutu, kā zem manas plaukstas akmens ieslīd �ķilvī. Ta�u nekrietnelis sāka sisties ar spārniem un gāgināt, un māsa iznāca skatīties, kas te par traci. Kad es pagriezos, lai atbildētu, nelie�a zoss izrāvās man no rokām un iejuka barā.

�Ko tu darīji ar to zosi, D�em?� māsa prasīja.

�Tu teici, ka dosi man vienu uz svētkiem, un es gribēju pataustīt, kura ir tāda īsti tauka.�

�O,� viņa teica, �mēs jau izmeklējām tev zosi. Are, to lielo, pavisam balto. Mēs to tā vien saucam � D�ema zoss. Man ir divdesmit se�as zosis, viena mums, otra tev, un tos divus du�us pārdo�u.�

�Paldies, Megij, bet, ja tev vienalga, tad dod man labāk to, ko es nupat turēju rokās.�

�Bet tavējā vismaz par trim mārciņām smagāka, un mēs to barojām tie�i tev.�

�Tas nav svarīgi. Man gribas taisni �ito, un es tūliņ ņem�u to līdzi.�

�Kā gribi,� māsa atteica, mazliet apvainota. �Kuru tad tu izraudzījies?�

�To balto ar melnu svītru pār asti � re, pa�ā bara vidū.�

�Labi. Kauj nost un nes projām!�

Es to tūdaļ izdarīju, mister Holms, un aiznesu zosi uz Kilbernu. Pastāstīju draugam, ko esmu izdarījis, jo viņ� ir no tādiem cilvēkiem, kuriem �ādus gadījumus viegli uzticēt. Viņ� smējās, pie zemes krizdams, tad mēs paņē�mām nazi un uz�ķērdām zosi. Man sirds apstājās, kad redzēju, ka �ķilvī akmens nav, un sapratu, ka notikusi briesmīga pārskatī�anās. Es pametu zosi, skrie�iem metos atpakaļ pie māsas un iedrā�os pagalmā aiz mājas. Tur nebija nevienas zoss.

�Kur tavas zosis, Megij?� es uzsaucu.

�Pārdotas.�

�Kam?�

�Brekinred�am Koventgārdenā.�

�Vai tev vēl kāda bija ar svītru pār asti?� es jautāju. �Taisni tāda, kādu es izraudzījos?�

�Jā, D�em, man bija divas tādas, es pati nevarēju tās iz�ķirt.�

Nu es sapratu visu un �āvos, ko kājas nes, pie �ā Bre- kinred�a, bet viņ� bija visas zosis pārdevis un neparko negribēja teikt, kam īsti. Jūs pa�i to �ovakar dzirdējāt. Māsa domā, ka esmu jucis. Brī�iem man �ķiet, ka viņai taisnība. Un nu . . . nu man uzspiests zagļa zīmogs, kaut neesmu pat pieskāries pie tās bagātības, kuras dēļ esmu pazudinājis pats sevi. Ak, kungs, palīdzi man! Ap�ēlojies par mani!

Viņ� elsoja, raustīdamies kā krampjos, aizsedzis seju ar rokām.

Iestājās ilgs klusums, ko pārtrauca tikai viņa smagā elpa un �erloka Holmsa ritmiskā pirkstu bungo�ana pa t;aldu. Tad pēk�ņi Holmss piecēlās un atrāva durvis līdz galamvaļā.

��� Arā! � viņ� teica.

��� Ko, ser? Lai dievs jūs svētī!

��� Ne vārda vairāk! Taisieties, ka pazūdat!

Atkārtot to nevajadzēja. Raiders �autin iz�āvās ārā, kāpnes noklaudzēja, ārdurvis nodārdēja, un soļu dipoņa pagaisa ielā.

���� Galu galā, Votson, � Holmss sacīja, pastiepdams roku pēc māla pīpes, � nav ta�u mans uzdevums labot mūsu policijas kļūdas. Būtu Horners briesmās, tad, pro�tams, būtu jārīkojas citādi, bet Raiders tiesā nerādīsies, un lieta izbeigsies pati no sevis. Iespējams, ka es palīdzu krāpniekam, bet tikpat labi iespējams, ka paglābju cil�vēku no bojā ejas, jo viņ� vairs nenoies neceļos � viņ� ir pārāk stipri nobiedēts. Ielikt viņu cietumā � tas no�zīmē saradot viņu ar cietumu uz visu mū�u. Turklāt Ziem�svētki esot piedo�anas laiks. Mums iznāca sadurties ar dīvainu un amizantu problēmu, un tās atrisinā�ana ir balva pati par sevi. Esiet tik laipns, doktor, piezvaniet, tad sāksim jaunu izmeklē�anu, kurā arī putnam piekritīs galvenā loma, jo neaizmirstiet, ka mums vakariņās ir cepta irbe.

Ar smagu sirdi ķēros pie spalvas, lai veltītu pēdējos vārdus to īpa�o talantu iemū�inā�anai, ar kuriem bija apveltīts mans draugs �erloks Holmss. Nesakarīgās un, kā es dziļi izjūtu, galīgi neizteiksmīgās piezīmēs esmu centies sniegt zināmu atskaiti par dīvainajiem piedzīvo�jumiem viņa sabiedrībā, sākot no gadījuma, kas saveda mūs kopā sakarā ar �Etīdi purpura toņos�, līdz tam lai�kam, kad viņ� iejaucās �Jūras līguma� lietā, reizē ar to novēr�ot visai nopietnus starptautiskus sare�ģījumus. Man gan bija nodoms noklusēt to notikumu, kas radījis tādu neaizpildāmu tuk�umu manā dzīvē, lai gan jau pa�gāju�i divi gadi. Ta�u mani piespieda rakstīt pulkve�a D�eimsa Moriartija pēdējās vēstules, kurās viņ� aizstāv sava nelaiķa brāļa piemiņu. Es uzskatu par savu pienā�kumu izklāstīt publikai visus notikumus tā, kā tie nori�sināju�ies īstenībā, jo es vienīgais zinu īsto patiesību un priecājos, ka pienācis laiks, kad nav vairs vajadzīgs to slēpt. Ciktāl man zināms, avīzēs �is gadījums līdz �im pie�minēts tikai trīs reizes: neliela piezīme Journal de Geneve 1891. gada 6. maijā, Reitera aģentūras telegramma angļu presē 7. maijā un, beidzot, nupat pieminētās vēstules. No tām pirmā un otrā ir stipri saīsinātas, bet pēdējā, kā es pierādī�u, galīgi sagroza faktus. Mans pienākums beidzot pastāstīt par to, kas īstenībā norisinājies starp profesoru Moriartiju un misteru �erloku Holmsu.

Lasītājs varbūt atceras, ka pēc manas apprecē�anās un pievēr�anās privātai praksei visai tuvās attieksmes, kā�das man bija ar �erloku Holmsu, zināmā mērā izmainījās. Laiku pa laikam viņ� iegriezās pie manis, kad viņam iz�meklē�anā bija nepiecie�ams palīgs, ta�u tas notika aiz�vien jo retāk, un 1890. gadā esmu atzīmējis tikai trīs gadī�jumus, kuros ņēmu līdzdalību. �ā gada ziemā un 1891. gada pavasarī avīzes rakstīja, ka Francijas valdība uzaicinājusi Holmsu izmeklēt kādu sevi�ķi svarīgu lietu, un es saņēmu divas vēstules no viņa, izsūtītas no Narbo- nas un Nimas, no kurām secināju, ka viņa uzturē�anās Francijā ieilgs. Tāpēc biju mazliet pārsteigts, kad 24. ap�rīļa vakarā ieraudzīju viņu ienākam savā kabinetā. Man tūliņ dūrās acīs tas, ka viņ� izskatījās vēl bālāks un vā�jāks nekā parasti.

����������� Jā, esmu mazliet pārpūlējies, � viņ� sacīja, atbil�dēdams drīzāk uz manu skatienu nekā uz vārdiem, � pē�dējā laikā man klājies pagrūti. Vai jums nav iebildumu, ja aiztaisī�u aizvirtņus?

Kabinetu apgaismoja tikai galda lampa, pie kuras es lasīju. Holmss, piesardzīgi virzīdamies gar sienu, aiztai�sīja visus aizvirtņus un rūpīgi aizbultēja tos.

���� Vai jūs no kaut kā bīstaties? � es apvaicājos.

���� Jā, bīstos.

���� No kā?

���� No gaisa bisēm.

���� Dārgais Holms, ko jūs gribat ar to teikt?

����������� Domāju, jūs mani pietiekami labi pazīstat, Votson, un zināt, ka es nebūt neesmu no bailīgajiem. Tomēr tā būtu drīzāk muļķība nekā drosme, ja es neliktos ne zinis par briesmām, kuras ir tik tuvu. Vai varu palūgt sērko�ciņu?

Viņ� dziļi ievilka cigaretes dūmus, un �ķita, ka tie viņu nomierina.

����������� Man jāatvainojas, ka tik vēlu ierados, � viņ� tur�pināja, � un bez tam jālūdz atļauja būt tik nepieklājī�gam un pamest jūsu māju, pārkāpjot pagalma pusē pār jūsu dārza �ogu.

���� Bet ko tas viss nozīmē?

Viņ� pastiepa roku tuvāk lampai, un es ieraudzīju, ka viņam divu pirkstu kauliņi nobrāzti un asiņo.

���������� Tas nav nekāds joks, � viņ� smaidīdams sacīja. � Glu�i otrādi, pietiekami nopietns gadījums, kurā va�rēja zaudēt arī visu roku. Vai misis Votsona ir mājās?

��� Nē, viņa aizbraukusi paciemoties pie paziņām.

���� Ak tā! Tad jūs esat viens?

���� Pilnīgi viens.

���������� Tādā gadījumā man vieglāk lūgt jūs pavadīt kopā ar mani kādu nedēļu kontinentā.

��� Un kur īsti?

���� Kur vēlaties. Man pilnīgi vienalga.

Tas izklausījās visai dīvaini. Holmss nebija paradis pa�vadīt laiku dīkā, bet kaut kas viņa bālajā, novārgu�ajā sejā liecināja, ka viņa nervi sasprindzināti līdz pēdējai iespējai. Pamanījis manu jautājo�o skatienu, viņ� salika pirkstgalus kopā, atspieda elkoņus pret ceļgaliem un sāka paskaidroj umus.

��� Jūs laikam neko neesat dzirdējis par profesoru Mo- riartiju? � viņ� jautāja.

���� Neko.

���� Ģeniāli un neaptverami! � viņ� izsaucās. � Sis vīrs pārņēmis savā varā visu Londonu, un neviens par viņu neko nav dzirdējis. Tie�i tas paceļ viņu nesasniedza�mos augstumos noziedzību pasaulē. Es jums saku visā nopietnībā, Votson, � ja es varētu uzveikt �o vīru, at�brīvot sabiedrību no viņa, tad justu, ka esmu sasniedzis savas dzīves kalngalus, un varētu pievērsties mierīgākām nodarbībām. Mūsu starpā runājot, tie pēdējie gadījumi, kas man deva iespēju izdarīt pakalpojumus Skandināvijas karaļnamam un Francijas republikai, sniegu�i man līdzek�ļus piemērotākam dzīves veidam, tas ir, nodoties ķīmijas eksperimentiem. Ta�u es nevaru baudīt atpūtu, Votson, es nevaru mierīgi sēdēt atzveltnī, kamēr tāds cilvēks kā profesors Moriartijs nesodīts staigā pa Londonas ielām.

���� Ko tad viņ� izdarījis?

���� Viņam ir visai neparasta biogrāfija. Viņ� ir no labas ģimenes, baudījis teicamu izglītību, no dabas apveltīts ar fenomenālām matemātiskām spējām. Divdesmit viena gada vecumā viņ� uzrakstīja traktātu par Binomiālo teo�rēmu, kas padarīja viņu pazīstamu visā Eiropā. Pēc tam viņ� dabūja matemātikas katedru kādā provinces univer�sitātē � un, pēc visa sprie�ot, viņu gaidīja spo�a karjera. Ta�u viņam ir iedzimta tieksme uz taisni velni�ķīgu ne�ē�lību. Viņa dzīslās rit noziedznieka asinis, un neparastās gara dāvanas viņa noziedzīgās dziņas pastiprina un pa�dara vēl bīstamākas. Jau universitātē par viņu bija izpla�tītas visādas tum�as baumas, tā ka viņ� bija spiests atteik�ties no katedras un pārcelties uz Londonu, kur sāka ga�tavot jaunie�us virsnieka pakāpes iegū�anai. Tie ir vispār zināmi fakti, bet nu es jums pastāstī�u, ko atklāju pats.

Kā jums jau zināms, Votson, neviens nepazīst Londonas noziedznieku aprindas tik labi kā es. Ta�u jau gadiem ilgi es jutu, ka aiz daudzu noziedznieku muguras atrodas kāds man nezināms spēks, varens organizējo�s spēks, kas pa�stāvīgi nostājās likumam ceļā un kā ar vairogu aizsedz pārkāpēju. Atkal un atkal da�ādos noziegumos � doku�mentu vilto�anas, laupī�anas vai slepkavības gadījumos � es jutu �ā spēka klātbūtni un dedukcijas ceļā atklāju tā pēdas arī tādos vēl neatklātos noziegumos, pie kuru at�klā�anas netiku aicināts. Gadiem ilgi esmu pūlējies izlauz�ties caur aizsegu, aiz kā tas slēpjas, un beidzot, kad at�radu pavedienu un sekoju tam, tas pēc tūksto�iem viltīgu cilpu noveda mani pie izdaudzinātā matemātiķa � biju�ā profesora Moriartija.

Viņ� ir noziedznieku pasaules Napoleons, Votson. Viņ� ir noorganizējis pusi visu ļaundarību un gandrīz visus līdz �im neatklātos noziegumus mūsu galvaspilsētā. Viņ� ir ģēnijs, filozofs, abstrakts domātājs. Viņam ir pirmkla�sīgas smadzenes. Viņ� sē� nekustēdamies kā zirneklis sava tīkla centrā, bet �im tīklam ir tūksto�iem pavedienu, un viņ� labi pazīst katra pavediena vibrāciju. Pats viņ� maz ko dara. Viņ� tikai plāno. Ta�u viņam ir neskaitāmi un lieliski noorganizēti aģenti. Ja vajag izdarīt kādu no�ziegumu, teiksim, izzagt dokumentu, aplaupīt namu, no�gādāt pie malas cilvēku, � vajag tikai pateikt to profe�soram, un noziegums tiek noorganizēts un izdarīts. Aģentu var notvert. Tādā gadījumā vienmēr tiek atrasti līdzekļi, lai viņu atbrīvotu pret dro�ības naudu vai pie�ņemtu viņam aizstāvi. Ta�u galvenais izrīkotājs, kas izmantojis �o aģentu, nekad nav notverams, pat netiek aiz�domās turēts. Tāda ir �ī organizācija, Votson, kuras pa�stāvē�anu es atklāju ar dedukcijas palīdzību, un esmu zie�dojis visu savu enerģiju, lai to atmaskotu un sadragātu.

Tomēr profesoram visapkārt ir tik slīpēti nostādīta sar�dze, ka, par spīti visām manām pūlēm, �ķita neiespējami dabūt pierādījumus, kas viņu novestu tiesas priek�ā. Jūs zināt manas spējas, mans dārgais Votson, un tomēr pēc trim mēne�iem es biju spiests atzīties, ka beidzot esmu sa�stapies ar intelektuāli līdzvērtīgu pretinieku. �ausmas, ko man iedvesa viņa noziegumi, nomainīja sajūsma par viņa izveicību. Ta�u beidzot viņ� mazliet pārskatījās � pavi�sam, pavisam maz �, bet kaut ko tādu viņ� nedrīkstēja darīt, kad es biju viņam tik cie�i uz pēdām. Es izmantoju �o gadījumu, ņēmu to par izejas punktu un sāku siet savu tīklu ap Moriartiju, un drīz tas būs pilnīgi gatavs. Pēc trim dienām, tas ir, nākamajā pirmdienā, viss tiks pa�beigts un profesors kopā ar galvenajiem bandas locek�ļiem atradīsies policijas rokās. Un tad sāksies pati lielākā kriminālā prāva mūsu gadsimtā, noskaidrosies kādu �etrdesmit mīklainu noziegumu noslēpums un cilpa gaidīs visus � ta�u, saprotiet, pietiek ar vienu pārstei�dzīgu soli, un viņi pat pēdējā mirklī var izsprukt mums no rokām.

Viss būtu ļoti labi, ja es varētu rīkoties tā, lai profe�sors Moriartijs nekā nezina. Ta�u viņ� ir pārāk slīpēts. Viņ� redzēja katru manu soli, ko spēru, lai savilktu tīklu ap viņu. Atkal un atkal viņ� lauzās no tā ārā, bet tikpat bie�i es stājos viņam ceļā. Es jums saku, mans draugs, ja sīks �īs mēmās cīņas apraksts varētu parādīties presē, tas ieņemtu vietu starp spo�ākajām un satrauco�ākajām grā�matām noziedznieku izseko�anas darba vēsturē. Nekad vēl es neesmu pacēlies tādos augstumos, un nekad vēl man nav nācies izturēt tādu pretsparu. Viņa sitieni bija spēcīgi, bet es tos atsitu ar vēl lielāku spēku. �orīt tiek sperti pēdējie soļi, un tikai trīs dienas nepiecie�amas, lai viss būtu galā. Es sēdēju savā istabā, to pārdomādams, te durvis atvērās � un manā priek�ā nostājās profesors Mo�riartijs.

Mani nervi ir pietiekami izturīgi, Votson, ta�u jāatzīs�tas � es nodrebēju, ieraudzījis uz sava sliek�ņa to vīru, kur� tik stipri nodarbināja manu prātu. Viņa āriene man labi pazīstama. Viņ� ir ārkārtīgi gar� un vāj�, ar stipri izliektu baltu pieri un dziļi iegrimu�ām acīm. Seja gludi skūta, bāla, askētiska, vaibstos kaut kas vēl atgādina pro�fesoru. Pleci uzkumpu�i no pastāvīgas sēdē�anas pie rak�stāmgalda, galva izvirzīta uz priek�u un pastāvīgi lēni līgojas no vienas puses uz otru kā �ūskai. Piemiegtās acis blenza manī ar lielu ziņkāri.

�Piere jums nav tik labi izveidota, kā es gaidīju,� viņ� beidzot sacīja. �Tas ir bīstams paradums � taustīt pielā�dētu ieroci pa�a rīta svārku kabatā.�

Patie�ām, viņam ienākot, es mirklī aptvēru, kādas ār�kārtīgas briesmas man draud. Ja viņ� grib justies dro�ībā, viņam nepiecie�ams apklusināt mani uz visiem laikiem. Tāpēc es zibenīgā ātrumā pārliku revolveri no galda at�vilktnes rīta svārku kabatā un patlaban taustīju to caur drēbi. Pēc viņa piezīmes es izņēmu revolveri no kabatas un ar uzvilktu gaili noliku sev priek�ā uz galda. Viņ� jo�projām smaidīja, piemiedzis acis, bet kaut kas viņa ska- Ilenā lika man just prieku, ka ierocis man pie rokas.

�Jūs, acīm redzot, mani nepazīstat,� viņ� sacīja.

�Glu�i otrādi,� es atbildēju, �manuprāt, jums arī skaidrs, ka es jūs pazīstu. Lūdzu, apsēstieties! Ja jums ir kas sa�kāms, tad piecas minūtes varu jums veltīt.�

�Jūs jau esat visu uzminējis, kas man sakāms.�

�Tad jūs dro�i vien esat uzminējis arī manu atbildi.�

�Jūs stingri turaties pie sava nodoma?�

�Pavisam stingri.�

Viņ� iebāza roku kabatā, un es paņēmu revolveri no galda. Ta�u viņ� izvilka no kabatas tikai piezīmju grāma�tiņu, kurā bija uzskrīpāti da�i skaitļi.

�Jūs nostājāties man ceļā 4. janvārī,� viņ� sacīja. �Tad jūs man sagādājāt nepatik�anas 23. janvārī; februāra vidū tās kļuva pavisam nopietnas; marta beigās jūs galīgi iz�jaucāt manus plānus, un tagad aprīļa beigās jūs ar savu nepārtraukto vajā�anu esat novedis mani tādā stāvoklī, ka man teju pat draud brīvības zaudē�ana. Ilgi turpināties tā nevar!�

�Vai jums ir kādi priek�likumi?� es apvaicājos.

�Metiet to visu pie malas, mister Holms,� viņ� atbil�dēja, �ūpodams galvu. �Jums tas noteikti jādara!�

�Pēc pirmdienas,� es atteicu.

�Nejokosimies! Cilvēks ar jūsu saprātu labi zina, ka ir tikai viena izeja. Jums nepiecie�ams atkāpties. Jūs pats esat tā visu ievirzījis, ka nekas cits neatliek. Es ar inte�lektuālu baudu vēroju jūsu cīņas metodes un justos pa�tiesi sarūgtināts, ja jūs mani piespiestu lietot galējus līdzekļus. Jūs smaidāt, ser, bet es jums galvoju, ka bries�mas ir nopietnas.�

�Briesmas ir ne�ķiramas no manas profesijas,� es pie�zīmēju.

�Tās vairs nebūs tikai briesmas, bet neatvairāma bojā eja,� viņ� aizrādīja. �Jūs esat nostājies ceļā nevis atse�vi�ķai personai, bet varenai organizācijai, kuras iespējas jūs ar visu savu gudrību neesat spējīgs aptvert. Jums jā�atiet pie malas, mister Holms, pretējā gadījumā jūs samīs.�

�Baidos,� es sacīju pieceldamies, �ka aiz �ās patīkamās sarunas varu palaist garām svarīgas darī�anas, kuras mani gaida citā vietā.�

Viņ� ari piecēlās un klusēdams lūkojās manī, skumji �ūpodams galvu.

�Labi, labi,� viņ� beidzot noteica. �2ēl gan, bet es esmu darījis visu, ko varēju. Man zināms katrs gājiens jūsu spēlē. Līdz pirmdienai jūs nekā nevarat iesākt. Mēs cīnā�mies divkaujā, mister Holms. Jūs cerat nosēdināt mani uz apsūdzēto sola. Es jums saku: es nekad tur nesēdē�u! Jūs cerat uzveikt mani. Es jums saku: jūs nekad mani neuz�veiksiet! Ja jums pietiks gudrības, lai pazudinātu mani, tad es galvoju, ka jūs iesiet bojā reizē ar mani.�

�Jūs man esat izteicis vairākus komplimentus, mister Moriartij,� es atbildēju. �Es gribu atbildēt ar to pa�u un sacīt, ka sabiedrības labā es ar prieku pieņemtu pēdējo iespēju, ja būtu pārliecināts par pirmo.�

�Pirmo es jums neapsolu, bet otro gan,� viņ� ļauni at- ieza zobus, tad uzgrieza man uzkumpu�o muguru un, pa��ķielējis ar samiegtajām acīm, izgāja no istabas.

Tik savdabīga saruna man bija ar profesoru Moriartiju. Jāatzīstas, tā mani visai nepatīkami ietekmēja. Viņa mie�rīgais, noteiktais runas veids liek ticēt viņa patiesīgumam, kāds nepiemīt parastiem noziedzniekiem. Protams, jūs teiksiet: �Kāpēc jūs negrie�aties pie policijas?� Tāpēc, ka esmu pilnīgi pārliecināts: sitiens ķers tikai viņa aģentus. Man ir jau pietiekami daudz pierādījumu.

���� Vai jums jau uzbrukts?

���� Dārgo Votson, profesors Moriartijs nemēdz neko vilkt garumā. Ap pusdienas laiku man bija kārtojamas kādas darī�anas Oksfordstrītā. Bentinkstrītas un Velbek- strītas krustojumā, kur gāju pāri ielai, man zibens ātrumā drāzās virsū pārjūga ore. Es tikko paguvu uzlēkt uz ietves, vēl kāda sekundes daļa, un būtu par vēlu. Ore aiz��āvās gar stūri un mirklī pazuda. Pēc tam, Votson, es ne�spēru soli nost no ietves, bet Virstrītā no kāda jumta nokrita ķieģelis un sa�ķīda druskās man pie kājām. Es piesaucu policistu un liķu pārmeklēt notikuma vietu. Uz jumta bija sakrauti ķieģeļi un �īfera plāksnes, acīm re�dzot, remontam, un man gribēja iegalvot, ka ķieģeli no�pūtis vēj�. Protams, es labāk zināju, kas un kā, bet pie�rādīt neko nevarēju. Paņēmu kebu un aizbraucu uz Pel- melu pie brāļa, kur pavadīju visu dienu. Kad nācu no viņa pie jums, man ceļā uzbruka kāds nelietis ar rungu. Notriecu viņu no kājas, un policija viņu aizturēja, bet varu jau iepriek� pateikt ar vislielāko pārliecību, ka ne�viens neatklās nekādu sakaru starp �o d�entlmeni, pret kura priek�zobiem es atdauzīju savu dūri, un to atvaļi�nāto matemātikas pasniedzēju, kur� dro�i vien risina �o�brīd matemātikas uzdevumus uz tāfeles desmit jūdzes tālu no �ejienes. Tāpēc nebrīnieties, Votson, ka, ieradies pie jums, es vispirms aizdarīju aizvirtņus un ka biju spiests lūgt jums atļauju aiziet nevis pa parādes durvīm, bet pa neuzkrīto�āku ceļu.

Es biju bie�i apbrīnojis sava drauga drosmi un �odien it sevi�ķi, kad viņ� mierīgi uzskaitīja �ās briesmīgās die�nas notikumus, kuri nebūt nebija nejau�i.

��� Vai pavadīsiet nakti pie manis? � es ievaicājos.

���� Nē, mans draugs, es varu izrādīties par bīstamu viesi. Mani plāni ir izdomāti, un viss būs kārtībā. Viss ievirzīts tādās sliedēs, ka arestu var izdarīt arī bez ma�nis, jo mana klātbūtne būs nepiecie�ama tikai izmeklē��anā. Tās pāris dienas, kas vēl jānogaida, pirms policija aktīvi iejauksies, vislabāk pavadīt kaut kur ārpus Angli�jas. Tāpēc man būtu liels prieks, ja jūs varētu doties uz kontinentu kopā ar mani.

��� Pacientu man patlaban nav daudz un mans kolēģis var mani atvietot. Es labprāt pavadī�u jūs.

���� Un jūs varat izbraukt rīt no pa�a rīta?

���� Varu, ja tas nepiecie�ams.

���� O jā, tas ir ļoti nepiecie�ami! Tagad uzklausiet ma�nas instrukcijas, manu dārgo Votson, un es lūdzu izpildīt tās burtiski, jo mums abiem jācīnās ar pa�u gudrāko ne�lieti un varenāko noziedznieku sindikātu Eiropā. Un nu uzklausiet mani! Savu bagā�u, neuzrādot ceļojuma gala punktu, nosūtiet �ovakar pat ar uzticamu cilvēku uz Viktorijas staciju. No rīta sūtiet pēc keba, bet piekodi�niet neņemt ne pirmo, ne otro, kas gadīsies ceļā. īesēstie- ties kebā un brauciet uz Strendu, uz Lousera pasā�u, ad�resi pasniedziet ku�ierim uz papīra strēmeles un piesa�kiet, lai viņ� neizmet to zemē. Samaksājiet jau ceļā un, līdzko kebs apstāsies, metieties pasā�ā iek�ā, lai ce�turksni pēc deviņiem būtu jau tās otrā galā. Pie pa�as ietves jūs ieraudzīsiet nelielu ekipā�u. Braucējs būs biezā melnā apmetnī ar sarkani apmalotu apkakli. Kāpiet iek�ā � un jūs sasniegsiet Viktorijas staciju īstā laikā, lai sēstos ekspresī, kas dodas uz kontinentu.

��� Kur es sastap�u jūs?

��� Stacijā. Mums būs otrā kupeja pirmās klases va�gonā.

���� Tātad mēs satiksimies jau vagonā?

���� Jā.

Veltīgi es lūdzu Holmsu pavadīt nakti manā dzīvoklī. Bija skaidrs, ka viņ� baidās sagādāt nepatik�anas namam, kas sniedzis viņam pajumti, un ka �is iemesls neļauj vi�ņam te palikt. Vēl pāris steidzīgu norādījumu par rīt�dienu, un viņ� iznāca kopā ar mani dārzā, pārkāpa pār sētu uz Mortimerstrītas, pasvilpa kebu, un es dzirdēju viņu aizbraucam.

Otrā rītā es precīzi izpildīju Holmsa rīkojumus. Kebs tika izraudzīts ar visu iespējamo piesardzību, lai neie�kļūtu slazdos, un es tūliņ pēc brokastīm braucu uz Lou- sera pasā�u, kurai izsteidzos cauri, cik ātri vien varēju. Ekipā�a mani gaidīja, un ra�ena auguma ku�ieris, ietinies melnā apmetnī, uz�āva zirgam, līdzko es iekāpu, un auļoja uz Viktorijas staciju. Tikko paspēju izkāpt, kad viņ� ap�grieza ekipā�u un aizjoņoja, pat aci nepametis uz manu pusi.

Tiktāl viss ritēja teicami. Bagā�a jau bija priek�ā, un es bez grūtībām atradu Holmsa minēto kupeju, jo tā bija vienīgā visā vilcienā ar uzrakstu: �Aizņemts!� Ba�as sa�gādāja vienīgi tas, ka Holmss nekur nebija redzams. Pēc stacijas pulksteņa līdz vilciena atie�anai atlika tikai sep�tiņas minūtes. Es veltīgi meklēju braucēju un pavadītāju pūlī sava drauga slaido augumu. No viņa nebija ne mi�ņas. Es pavadīju da�as minūtes, palīdzēdams cienījamam itālie�u garīdzniekam, kur� lauzītā angļu valodā mēģināja ieskaidrot bagā�as nesējam, ka bagā�a jāsūta tie�i uz Pa�rīzi. Vēlreiz pārlaidis skatienu visapkārt, es atgriezos va�gonā un atklāju, ka nesējs novietojis manā kupejā jau pazīstamo sanīku�o itālieti, kaut arī viņam nebija attiecī�gas biļetes. Es veltīgi nopūlējos ieskaidrot garīdzniekam, ka viņa klātbūtne nevēlama, jo manas itālie�u valodas zinā�anas bija vēl trūcīgākas par viņa angļu valodas zi�nā�anām. Sapīcis paraustīju plecus un joprojām ba�īgi lūkojos pēc sava drauga. Baiļu tirpas pārskrēja man pār kauliem, iedomājoties, ka �onakt ar viņu notikusi kāda nelaime. Durvis jau bija ciet, svilpiens noskanējis, kad pēk�ņi�

��� Manu dārgo Votson, � pazīstama balss ierunājās, � jūs pat neesat novēlējis man labu rītu.

Es atskatījos, nespēdams noslēpt izbrīnu. Pusmū�a ga�rīdznieks bija pagriezis uz manu pusi seju. Uz mirkli grumbas tanī izlīdzinājās, deguns atvilkās atpakaļ no zoda, apak�lūpa vairs nenokārās, mute ne�ļupstēja, blā�vās acis atguva mirdzumu, sakumpu�ais stāvs izslējās. Nāko�ajā mirklī stāvs atkal saruka � un Holmss nozuda tikpat ātri, kā parādījies.

������ Dievs debesīs! � es izsaucos. � Kā jps mani no�biedējāt!

������ Piesardzība joprojām ir nepiecie�ama, � viņ� at�uk�stēja. � Man iemesls domāt, ka viņi tiku�i mums uz pē�dām. Ahā, tur jau ir pats Moriartijs!

Vilciens patlaban bija sācis kustēties, kad Holmss izru�nāja �os vārdus. Atskatījies es ieraudzīju gara auguma vīrieti ne�petni lau�amies cauri ļau�u pūlim, mājot ar roku, it kā viņ� gribētu apturēt vilcienu. Ta�u bija jau par vēlu, vilciena ātrums aizvien pieauga, un drīz vien stacija palika tālu aiz muguras.

������ Jūs redzat, ka ar visu piesardzību mēs gandrīz vai kritām viņu nagos, � Holmss smiedamies sacīja. Viņ� piecēlās, nometa savu masku tērpu � melno sutanu un platmali un ielika somā. � Vai lasījāt �īrīta avīzes, Votson?

��� Nē.

��� Tad jūs nekā nezināt par Beikerstrītu?

���� Beikerstrītu?

������ �onakt viņi pielaidu�i uguni mūsu dzīvoklim. Ne�kāds liels posts nav nodarīts.

��� �ēlīgais dievs! Tas nav vairs izturams, Holms!

������ Viņi laikam galīgi nozaudēju�i manas pēdas pēc tam, kad tika apcietināts viņu rungas varonis. Citādi viņi nebūtu iedomāju�ies, ka esmu atgriezies mājās. Bet tad, acīm redzot, viņi sāku�i izsekot jūs, un tāpēc arī Mori�artijs bija ieradies Viktorijas stacijā. Vai ceļā uz staciju jūs nepielaidāt kādu kļūdu?

��� Es rīkojos tie�i tā, kā jūs man norādījāt.

��� Vai ekipā�u atradāt?

��� Jā, tā gaidīja uz mani.

���� Vai braucēju pazināt?

��� Nē.

������ Tas bija mans brālis Maikrofts. �ādās lietas ne�drīkst uzticēties algotam cilvēkam. Bet nu mums jāiz�gudro, ko darīt ar Moriartij u.

���� Tā kā mēs braucam ar ekspresi un tvaikonis aties, līdzko ekspresis pienāks, tad, manuprāt, mēs esam pilnīgi atbrīvoju�ies no viņa.

���� Manu dārgo Votson, jūs, acīm redzot, nepievērsāt uzmanību maniem vārdiem, kad es sacīju, ka �is virs inte�lekta ziņā ir uz vienas pakāpes ar mani. Vai tad jūs do�mājat, ka tāds nieka �ķērslis varētu mani aizkavēt, ja es būtu vajātāja vietā? Kas jums liek novērtēt viņu tik zemu?

���� Ko viņ� var darīt?

���� To pa�u, ko darītu es.

���� Un ko jūs darītu?

���� Pasūtītu speciālu vilcienu.

���� Bet tas tik un tā pienāks par vēlu.

���� Nebūt ne. Mūsu vilciens pietur Kenterberijā, bez tam kāds stundas ceturksnis vienmēr jāgaida uz tvaikoni. Tur viņ� mūs panāks.

���� Izskatās tā, it kā mēs būtu noziedznieki, nevis viņ�. Lieciet viņu apcietināt, līdzko viņ� ierodas!

���� Tad viss mans triju mēne�u darbs būs vējā. Lielo zivi mēs notvertu, bet sīkās izspruktu no tikla uz visām pusēm. Pirmdien viņi visi būs mums rokās. Nē, arests patlaban nav pieņemams.

���� Ko tad lai darām?

���� Mums jāizkāpj Kenterberijā.

���� Un pēc tam?

���� Nu, mums jādodas uz Ņūhavenu un no turienes uz Djepu. Moriartijs atkal rīkosies tāpat, kā rīkotos es. Viņ� Parīzē atzīmēs mūsu �emodānus un gaidīs divas dienas bagā�as noliktavā. Tikmēr mēs nopirksim pāri audekla somu, veicinot to zemju rūpniecību, kurām brauksim cauri, un mierīgā garā dosimies caur Luksemburgu un Bazeli uz �veici.

Es esmu pārāk pieredzējis ceļotājs, lai bagā�as zaudē��ana sagādātu man nopietnas raizes, ta�u jāatzīstas, mani kaitināja doma, ka mums jāvairās un jāslapstās no tāda cilvēka, uz kura birkas ir visādi neģēlīgi noziegumi. Ta�u man bija skaidrs, ka Holmss labāk par mani pārzina si�tuāciju. Tāpēc mēs izkāpām Kenterberijā, bet izrādījās, ka vilciens uz Ņūhavenu atiet tikai pēc stundas. Es vēl skumji nolūkojos uz a�i aizslīdo�o bagā�as vagonu, kurā atradās visa mana garderobe, kad Holmss pavilka mani aiz piedurknes un pamāja uz dzelzceļa līniju.

���� Klāt, kā redzat, � viņ� noteica.

Tālumā aiz Kentas me�iem pacēlās tieva dūmu strūk�liņa. Pēc minūtes jau lokomotīve ar vienu vagonu �āvās pa klajo uzbērumu uz stacijas pusi. Mēs tikko paspējām noslēpties aiz bagā�as ķīpām, kad vilciens aurodams un dārdēdams padrāzās garām, iemezdams mums sejās karsta tvaika �alti.

���� Projām ir, � Holmss sacīja, vērodams, kā vagons svārstās un �ūpojas uz sliedēm. � Kā redzat, mūsu drauga asredzlbai arī ir robe�as. Tas būtu bijis coup-de-maitre ja viņ� būtu nonācis pie tiem pa�iem secinājumiem, pie kādiem nonācu es, un attiecīgi rīkojies.

���� Bet ko viņ� būtu darījis, ja būtu mūs panācis?

���� Nav ne mazāko �aubu, ka viņ� būtu mēģinājis mani nogalināt. Protams, arī es neturētu rokas klēpī. Bet ta�gad ir cits jautājums, proti, ēst len�u �eit vai riskēt ar to, ka varam nomirt badā, pirms sasniedzam Ņūhavenas bufeti.

To pa�u nakti mēs iebraucām Briselē, pavadījām tur divas dienas un tre�ajā devāmies uz Strasburgu. Pirm�dienas rītā Holmss telegrafēja uz Londonas policiju, un vakarā, ierodoties hotelī, atradām atbildi. Holmss atplēsa telegrammu un, izgrūdis lāstu, iemeta to kamīnā.

��� Es jau to zināju! � viņ� novaidējās. � Viņ� ir aiz�bēdzis!

���� Moriartij s?

���� Arestēta visa banda, bet viņ� ir izsprucis. Protams, kad es aizbraucu, tad nepalika neviena, kas prastu viņu notvert. Un es ta�u biju pilnīgi mierīgs, jo visi pavedieni bija viņiem rokā. Zināt, Votson, jums labāk jāatgrie�as Anglijā.

���� Kāpēc?

���� Es tagad esmu bīstams ceļa biedrs. Sis cilvēks ir visu zaudējis. Ja viņ� ieradīsies Londonā, viņ� ir pagalam. Ja es pareizi izprotu viņa raksturu, tad viņ� liks lietā visu savu enerģiju, lai atriebtos man. To jau viņ� pateica mūsu īsajā sarunā un, manuprāt, tā arī domāja. Es jums no�pietni iesaku atgriezties Londonā pie saviem pacientiem.

Ta�u �ādiem ieteikumiem nebija panākumu pie veca zaldāta un sena drauga. Mēs sēdējām Strasburgas viesnīcas

1 Meistarīgs cirtiens (Ir.) � duelantu termins.

restorānā un strīdējāmies kadu pusstundu, un to pa�u nakti braucām tālāk uz Zenēvu.

Veselu nedēļu mēs aizrautīgi klaiņojām pa Ronas ieleju un tad, pagāju�i garām Leikai, devāmies pāri Zemi vēl dziļu sniegu klātajai pārejai un cauri Interlakenai uz Meiringenas ciematu. Tas bija burvīgs gājiens: pavasara maigais zaļums lejā un �ķīstais sniega baltums virs mums, ta�u man bija skaidrs, ka Holmss ne uz mirkli neaizmirsa draudīgo ēnu savā ceļā. Mājīgajos Alpu ciematiņos, tā�pat kā vientuļajās kalnu takās, viņa a�ais, cie�ais skatiens vērīgi nopētīja katru ceļā sastapta gājēja seju, un tas liecināja par viņa stingro pārliecību, ka, lai kur mēs ejam, mēs netiksim vaļā no briesmām, kas seko mums uz pē�dām.

Atceros, ka Zemi pārejā, kad mēs soļojām gar grūtsir�dīgā Daubenas ezera krastu, liels akmens novēlās no klin�u grēdas mums pa labi un iegāzās ezerā aiz mums. Holmss mirklī uzskrēja klin�u smailē un sāka skatīties uz visām pusēm. Veltīgi mūsu pavadonis centās iegalvot, ka pavasara laikā akmeņu vel�anās lejup �ai vietā ir parasta parādība. Holmss nekā neteica, tikai uzsmaidīja man kā cilvēks, kur� jau paredzējis �ādus gadījumus.

Un tomēr ar visu modrību viņ� nekad nejutās nomākts. Glu�i otrādi, es neatceros, ka būtu kādreiz redzējis viņu tik pacilātā omā. Atkal un atkal viņ� atkārtoja, ka ar prieku izbeigtu savu darbību, ja būtu pārliecināts, ka sa�biedrība atbrīvota no profesora Moriartija.

� �ķiet, man ir tiesības sacīt, Votson, ka neesmu aiz�vadījis savu mū�u, neatnesdams nekāda labuma, � viņ� piemetināja. � Ja arī mans dzīves gājums izbeigtos �o�nakt, es tomēr varētu atskatīties uz to ar gandarījumu. Es esmu padarījis tīrāku Londonas gaisu. Esmu atrisinājis pāri par tūksto� noziegumu un varu teikt, ka nekad ne�esmu izmantojis savas spējas, lai palīdzētu vainīgajiem. Pēdējā laikā mani gan vairāk valdzināja dabas mīklu pē�tī�ana nekā tās daudz pavir�ākās problēmas, par kurām atbildīga mūsu nepilnīgā sabiedriskā iekārta. Jūsu me�muāri noslēgsies todien, Votson, kad es vainago�u savu karjeru, notvēris vai iznīcinājis pa�u bīstamāko un spē�jīgāko noziedznieku visā Eiropā.

Tagad pacentī�os īsi un precīzi pastāstīt to mazumiņu, kas vēl palicis nepateikts. Es labprāt nekavējos pie �ā no�

likuma, tomēr apzinos, ka mans pienākums neizlaist ne�vienu sīkumu.

Mēs ieradāmies Meiringenas ciematiņā 3. maijā un ap�metāmies �Anglijas� viesnīcā, kas piederēja Peteram �taileram, vecākajam. Viesnīcnieks bija prātīgs vīrs un tei�cami runāja angliski, jo gadus trīs bija strādājis par vies�mīli Grosvenoras hotelī Londonā. Pēc viņa padoma mēs 4. maija pēcpusdienā divatā devāmies kalnos, nolēmu�i pārgulēt nakti Rozenlauas ciemā. Mums vēl sevi�ķi pieko�dināja katrā ziņā apskatīt Reihenbahas ūdenskritumu, kur� atradās pusceļā uz kalniem, bet mazliet nomaļus.

Tā patiesi bija baismīga vieta. Kalnos kusa sniegs, un pārplūdusi upe gāzās iek�ā �ausmīgā bezdibenī, no kura �ļakatas sitās aug�up kā dūmi no dego�as mājas. Aiza, kurā upe ieplūst, ir milzu iedobe, ko ielenc ogļu melnas, spīdo�as klintis, neizmērojamā dziļumā tā sa�aurinās, pār- vērsdamās putojo�ā, verdo�ā krāteri, kur� nepārtraukti pārplūst un svie� ūdeni atpakaļ uz izroboto malu. Zaļās ūdens strūklas, kas vienā laidā gā�as dārdēdamas lejup, un viļņojo�ā ūdens lā�u blīva, kas �ņākdama nemitīgi �au�jas aug�up, pastāvīgā virpuļo�ana un nerimsto�ā rēkoņa apdullina cilvēku. Mēs stāvējām uz kraujas malas, vēr�damies ūdenī, kur� vizmodams sa�ķīda dziļi lejā uz mel�najiem akmeņiem, un klausījāmies tālīna pūļa klaigām līdzīgajā troksnī, kas reizē arļ �ļakatām cēlās aug�up no bezdibeņa.

Celiņ� veidoja klintīs izcirstu pusloku, lai skatītājiem būtu ērtāk apskatīt ūdenskritumu, bet izbeidzās pie krau�jas, un ceļiniekam bija jāgrie�as atpakaļ. Mēs jau dzīrā- mies to darīt, kad pamanījām kādu �veicie�u zēnu, kur� skrēja �urp ar vēstuli rokā. Tai bija mūsu viesnīcas zī�mogs, un izrādījās, ka viesnīcnieks sūtījis to man. Viņ� rakstīja, ka da�as minūtes pēc mūsu aizie�anas viesnīcā ieradusies angļu lēdija pēdējā diloņa stadijā. Viņa pava�dījusi ziemu Davosā un patlaban devusies pie draugiem uz Lucernu, bet ceļā viņai pēk�ņi sāku�as plūst asinis no mutes. Acīm redzot, viņa dzīvos tikai da�as stundas, bet viņai būtu ārkārtīgs mierinājums, ja pie viņas atrastos tautietis ārsts, un, ja nu es atgrieztos un tā tālāk. Lāga vīrs Stailers vēl piemetināja, ka es arī viņam izdarītu lielu pakalpojumu, jo lēdija kategoriski atsakās no vietējā ārsta pakalpojumiem un viņ�, viesnīcnieks, jūt, ka uz viņu gulstas liela atbildība.

Sādu aicinājumu nevarēja pamest neievērotu. Bija ne�iespējami noraidīt tautietes lūgumu, kura mirst sve�ā zemē. Tomēr es ļoti baidījos pamest Holmsu vienu. Bei�dzot norunājām, ka pie viņa par pavadoni un ceļa biedru paliks jaunais �veicietis, kamēr es atgriezī�os Meiringenā. Mans draugs vēlējās palikt vēl kādu laiciņu pie ūdens�krituma un tad lēni doties pāri kalniem uz Rozenlauas ciemu, kur es vakarā viņam pievieno�os. Kad atskatījos, tad redzēju Holmsu atspiedu�os ar muguru pret klinti un sakrustotām rokām lūkojamies lejup ūdeņu virpulī. Toreiz es nezināju, ka man nekad vairs neizdosies ieraudzīt savu draugu.

Kad biju tuvu kalna pakājei, tad atskatījos vēlreiz. Ūdenskritumu nevarēja vairs redzēt, tikai lī�lo�u taku, kura vijās gar kalna sānu. Pa �o taku a�i soļoja kāds vīrs. Es skaidri redzēju viņa melno siluetu pret ko�i zaļo fonu. Ievēroju, ka viņ� soļo neparasti ātri, ta�u man prātā bija mana slimniece, un es gājēju drīz piemirsu.

Apmēram pēc stundas es sasniedzu Meiringenu. Vecais Stailers stāvēja pie ieejas.

��� Nu, kas ir? � es teicu, pieskriedams klāt. � Ceru, ka viņai nav sliktāk?

Viņa sejā izpaudās izbrīns, uzacis pacēlās aug�up. Sirds salēcās man krūtīs.

���� Vai jūs to neesat rakstījis? � es jautāju, izvil�cis vēstuli no kabatas. � Vai viesnīcā nav slimas an- glietes?

���� Protams, ka ne! � viņ� izsaucās. � Bet vēstulei ma�nas viesnīcas zīmogs! A, to būs rakstījis tas garais anglis, kas ieradās drīz pēc jūsu aizie�anas. Viņ� teica �

Es neklausījos uz viesnīcnieka paskaidrojumiem. Baiļu pārņemts, teciņiem skrēju pa ciemata ielu uz to pa�u kalnu taku, pa kuru nesen biju kāpis lejup. To es biju izdarījis stundas laikā, ta�u, par spīti visām pūlēm, pie Reihenbahas ūdenskrituma es nokļuvu tikai pēc divām stundām. Holmsa alpīnista spieķis bija atsliets pret klinti, pie kuras es viņu pametu. Ta�u no pa�a Holmsa nebija ne vēsts, un es veltīgi saucu viņa vārdu. Vienīgā atbilde bija mana balss, kuru atbalss meta pret apkārtējām klintīm.

Uzmetis acis alpīnista spieķim, es sastingu. Tātad Holmss nebija aizgājis uz Rozenlauas ciemu. Viņ� bija

palicis �eit, uz trīs pēdu platās takas ar stāvu klinti vienā pusē un stāvu krauju otrā, un viņa ienaidnieks bija viņu pārsteidzis. Arī jauno �veicieti nekur neredzēja. Moriar�tij s, acīm redzot, bija viņu uzpircis un viņ� pametis preti�niekus divatā. Un kas tad bija noticis? Vai kāds varēja pateikt, kas bija noticis tad?

Es nostāvēju vairākas minūtes, pūlēdamies atjēgties, jo �ausmas bija mani apdullināju�as. Tad es atcerējos pa�a Holmsa metodi un mēģināju pielietot to praksē, lai izskaidrotu �o traģēdiju. Ak vai! �oreiz tas bija pārāk viegli! Mūsu sarunas laikā mēs nebijām nogāju�i līdz takas galam, un alpīnista spieķis norādīja uz vietu, kur stāvējām. Nepārtrauktās ūdens �ļakatas uzturēja meln�gano zemi vienmēr mīkstu, uz tās varētu saskatīt pat putna pēdas. Divas skaidri iespiestas solu rindas veda uz takas viņējo galu, projām no manis. Atpakaļ tās neatgrie�zās. Da�us jardus no takas gala zeme bija izmīdīta un pārvērtusies muklājā, bet kazenāji un papardes, kas auga gar aizas malu, izraustītas un nota�ķītas ar dubļiem. Es nogulos uz krūtīm un lūkojos lejup, kamēr �ļakatas krita man visapkārt. Bija jau krēsla, un es varēju tikai �ur tur saskatīt aiz slapjuma vizo�ās melnās klin�u sienas un dziļi lejā aizas galā neskaitāmo ūdens �ļakatu dzirkstī- �anu. Es saucu, bet līdz manām ausīm atplūda tikai tās pa�as pūļa murdoņai līdzīgās ūdenskrituma �alkas.

Ta�u liktenis bija nolēmis, lai es tomēr saņemu mana drauga un biedra pēdējo sveicienu. Es jau minēju, ka alpīnista spieķis bija atsliets pret klinti, kas nokārās pār taku. Klints aug�ā es pamanīju kaut ko spīdam un, pa�stiepis roku, atradu Holmsa sudraba cigare�u etviju, ko viņ� mēdza nēsāt līdzi. Kad to satvēru, vai.rākas papīra lapiņas, kas atradās zem etvijas, pajuka un nokrita zemē. Es pacēlu tās. Holmss bija izplēsis no kabatas grāmatiņas trīs lapiņas un adresējis man. Tas bija viņam raksturīgi, ka adrese bija uzrakstīta tikpat salasāmi, rokraksts tikpat stingrs un noteikts, it kā Holmss būtu rakstījis savā ka�binetā.

�Manu dārgo Votson,� � tā tur bija rakstīts, �rakstu �īs rindiņas, pateicoties mistera Moriartija laipnībai. Viņ� gaida mani, lai mēs beidzot atrisinātu jautājumus, kas skar mūs abus. Viņ� man aptuveni pastāstīja, ar kādiem paņēmieniem viņam izdevies izvairīties no Anglijas

policijas un iegūt ziņas par mūsu mar�rutu, un tas apstip�rina augsto novērtējumu, kāds man radies par viņa spē�jām. Man patīkami domāt, ka varu atbrīvot sabiedrību no turpmākajām viņa klātbūtnes izpausmēm, lai gan bīstos, ka tas panākams vienīgi par tādu maksu, kura sāpinās manus draugus un sevi�ķi Jūs, dārgo Votson. Esmu gan Jums jau paskaidrojis, ka mana karjera sasniegusi savus kalngalus un labāka noslēguma nemaz nevaru vēlēties. Un, ja gribu būt vaļsirdīgs, tad atzī�os: es nemaz ne�au�bījos, ka vēstule no Meiringenas ir slazdi, un, ļaudams Jums aiziet, biju pārliecināts, ka sekos kaut kas tamlī�dzīgs. Pasakiet inspektoram Petersonam, ka bandas at�masko�anai vajadzīgie papīri atrodas galda atvilktnē ar burtu M, zilā aploksnē ar uzrakstu �Moriartijs�. Pirms aizbrauk�anas no Anglijas esmu devis nepiecie�amos rīkojumus attiecībā uz savu īpa�umu un atstājis tos pie sava brāļa Maikrofta. Lūdzu nodot manus sveicienus misis Votsonai. Ardievu, mans dārgais draugsl

Jūsu �erloks Holmss.�

Pārējo var izteikt da�os vārdos. Ekspertu izdarītā vie�tas pārbaude neatstāja nekādu �aubu, ka abu pretinieku sadursme noslēgusies tā, kā tai bija jānoslēdzas �ais ap�stākļos: abi nokritu�i bezdibenī, neizlaizdami viens otru no rokām. Mēģinājums atrast līķus bija pilnīgi bezcerīgs, un tur nu �ai dziļajā baismīgi verdo�ā ūdens un mutuļo�jo�o putu krāterī paliks uz mū�u sava laika bīstamākā noziedznieka un talantīgākā taisnības aizstāvja līķi. Jauno �veicieti nekur nevarēja atrast, un nav �aubu, ka viņ� bijis viens no neskaitāmajiem Moriartija rīcībā eso��ajiem aģentiem. Runājot par bandu, jādomā, ka sabied�rība atcerēsies, cik pilnīgi Holmsa savāktie materiāli sa�grāva visu organizāciju un atklāja, cik dzel�aini turējis viņus savā varā Moriartijs. Prāvā viņu baismīgā �efa per�sonība gandrīz nemaz netika apgaismota, un, ja biju spiests atklāt patiesību par viņa noziedzīgo darbību, tad tas ir viņa nekorekto aizstāvju nopelns, kuri centās no�mazgāt viņa piemiņu ar uzbrukumiem tam, kuru es vien�mēr uzskatī�u par cildenāko un gudrāko cilvēku, kādu jebkad esmu pazinis.

Tas notika 1894. gada pavasarī, kad visa Lon�dona bija dziļi ieinteresēta, bet augstākās aprindas satri�cinātas par grāfa Ronalda Adēra noslepkavo�anu, turklāt pavisam neparastos un mīklainos apstākļos. Pla�ā pub�lika toreiz dabūja iepazīties tikai ar atsevi�ķiem �ā no�zieguma momentiem, kuri noskaidrojās policijas izmeklē��anas gaitā, ta�u notikums bija tik nopietns, ka lielākā daļa faktu tika noklusēta. Vienīgi tagad, gandrīz pēc des�mit gadiem, man iespējams aizpildīt robus �ai dīvainajā faktu virtenē. Noziegums piesaistīja uzmanību jau pats par sevi, bet tā neiedomājamās sekas pārsteidza un satri�cināja mani vairāk par visu, ko esmu izbaudījis savā dēku pilnajā mū�ā. Pat tagad pēc tik ilga laika sprī�a es notrīcu, atcerēdamies �o notikumu, un atkal izjūtu neti�cību, izbrīnu un prieku, kas toreiz manī uzbangoja. Lai nu tie lasītāji, kuri izpaudu�i zināmu interesi par manām necilajām piezīmēm, kuras vēstī par izcila cilvēka do�mām un darbiem, piedod man, ka tūliņ nedalījos ar vi�ņiem savos atklājumos, jo es gan būtu uzskatījis par svarīgāko pienākumu to darīt, ja nebūtu saistīts ar kate�gorisku aizliegumu, ko izsacīja tā pa�a cilvēka lūpas, kur� pagāju�ā mēne�a tre�ajā datumā slēdzis tās uz mū�u.

Pilnīgi saprotams, ka mana tuvā draudzība ar �erloku Holmsu pamodināja manī dziļu interesi par kriminālno�ziegumiem un pēc Holmsa pazu�anas es sevi�ķi vērīgi lasīju avīzēs visas ziņas par neatklātiem noziegumiem, un pat mēģināju sev par prieku atrisināt tos, pielietojot sava drauga metodi, ta�u man trūka viņa panākumu. Tomēr nekas mani tā nebija satricinājis kā Ronalda Adēra tra�ģēdija. Izlasījis izmeklē�anas materiālus, kuros bija mi�nēts tikai tas, ka �slepkavība izdarīta ar iepriek�ēju nodomu, vainīgie � viena vai vairākas nezināmas perso�nas�, es vairāk nekā jebkad sapratu, cik smags zaudējums sabiedrībai ir �erloka Holmsa nāve. �ai dīvainajā noti�kumā bija tādi apstākļi, kas noteikti būtu piesaistīju�i viņa īpa�u uzmanību, un �ā labākā Eiropas detektīva asais prāts un izkoptās novēro�anas spējas būtu palīdzēju�as policijai tās darbā vai aizkavēju�as vienu otru aplamu soli. Visu dienu, apbraukādams pacientus, es atkal un atkal domās atgriezos pie Adēra nāves, bet tik un tā ne�varēju atrast neviena apmierino�a izskaidrojuma. Es gan riskēju atkārtot visiem zināmus faktus, tomēr gribu atgādināt to, ko darīja publikai zināmu, izmeklē�anu iz�beidzot.

Sers Ronalds Adērs bija grāfa Meinūta � kāda mūsu Austrālijas koloniju gubernatora otrais dēls. Viņa māte bija ieradusies Anglijā izdarīt kataraktas operāciju un apmetusies kopā ar meitu Hildu un dēlu Ronaldu Pār- kleinā 427. Jauneklis uzturējās augstākajā sabiedrībā, vi�ņam, acīm redzot, nebija ienaidnieku un nekādu sevi�ķu netikumu. Viņ� bija saderinājies ar mis īditu Vudleju no Kārstersas, bet pirms da�iem mēne�iem abi bija nolēmu�i atsaukt saderinā�anos, un, sprie�ot pēc visa, tas nekādas dziļas pēdas viņos neatstāja. Vispār jaunekļa dzīve nori�tēja �aurā lokā, pēc dabas viņ� bija nosvērts, ar vienkār��ām para�ām un nepārspīlētu gaumi. Un �o bezrūpīgo jauno aristokrātu bija pārsteigusi tik dīvaina un negaidīta nāve 1894. gada 30. marta naktī starp pulksten desmitiem un divdesmit minūtēm uz divpadsmitiem.

Ronalds Adērs bija spēlmanis, spēlēja pastāvīgi, ta�u nekad nepārkāpa saprāta robe�as. Viņ� bija triju klubu � Boldvina, Kevendi�as un Bagateles � loceklis. Bija no�skaidrots, ka savas nāves dienā pēc pusdienas Adērs spē�lējis partiju vista pēdējā klubā, kur, starp citu, viņ� spē�lējis arī pirms pusdienas. Viņa partneri � misters Merejs, sers D�ons Hārdijs un pulkvedis Morans � liecināja, ka spēlēju�i tie�i vistu un spēle beigusies gandrīz neiz�ķirti. Adērs paspēlējis varbūt mārciņas piecas, ne vairāk. Viņ� bija pietiekami bagāts, un �āds zaudējums nekādi neva�rēja viņu sarūgtināt. Viņ� parasti mēdza spēlēt ik dienas un gandrīz vienmēr laimēt. No liecinieku izteikumiem noskaidrojās, ka apmēram pirms pusotra mēne�a Adērs, spēlējot kopā ar pulkvedi Moranu, vienā vakarā laimējis no mistera Godfrija Milnera un lorda Balmorala �etrsimt divdesmit mārciņas. Tas bija viss, kas zināms par viņa mū�a pēdējām nedējām.

Liktenīgajā vakarā viņ� bija atgriezies no kluba tie�i desmitos vakarā. Māte un māsa bija viesos pie radiem, istabene apzvērēja, ka dzirdējusi Adēru ieejam istabā, kas atradās otrā stāvā ar logiem uz ielu un skaitījās viņa viesistaba. Pirms viņa pārnāk�anas istabene bija tur ieku�rinājusi kamīnu, istabā saplūdu�i dūmi un viņa atvērusi logu. Nekādas skaņas nebija dzirdamas līdz divdesmit mi�nūtēm uz divpadsmitiem, kad lēdija Meinūta ar meitu pārbrauku�as mājās. Lēdija Meinūta gribējusi novēlēt dēlam labu nakti, bet durvis uz viņa istabu izrādīju�ās aizslēgtas no iek�puses, un, par spīti klaudzinā�anai un saucieniem, neviens nav atsaucies. Lēdija Meinūta uz�traukusies un likusi durvis uzlauzt. Nelaimīgais jauneklis gulējis uz grīdas pie galda, viņa galva bijusi drausmīgi izkropļota ar revolvera lodi, bet nekāds ierocis tuvumā nav atrasts. Uz galda biju�as divas desmit mārciņu asignā�cijas un septiņpadsmit mārciņas, desmit �iliņi sudrabā un zeltā, sakrauti da�āda lieluma stabiņos, blakus tiem papīra lapa ar visādiem skaitļiem un vairāku Adēra kluba paziņu vārdiem. Varēja spriest, ka pirms nāves jauneklis nodar�bojies ar aprēķinā�anu, cik laimējis un cik paspēlējis kārtīs.

Pēc visu apstākļu rūpīgas pārbaudes notikums likās vēl mīklaināks. Pirmkārt nebija saprotams, kāpēc durvis aiz�slēgtas no iek�puses. Tiesa, durvis varēja aizslēgt arī slepkava un pēc tam izlēkt pa logu, ta�u tas bija vismaz divdesmit pēdas no zemes, un ziedo�o krokusu dobe zem loga nemaz nebija skarta � pat ne ziediņ� nebija sa�liekts. Tāpat �aurajā maura strēmelē, kas �ķīra namu no ceļa, nebija nekādu pēdu. Redzams, durvis bija aizslēdzis pats Ronalds Adērs. Bet kā viņam bija uzbrukusi nāve? Pa logu neviens nevarēja iekļūt neatstājis pēdas. Ja tur�pretī pieņem, ka slepkava �āvis caur logu, tad tam vaja�dzēja būt lieliskam �āvējam, jo no�aut cilvēku uz vietas ar revolveri no tāda atstatuma ārkārtīgi grūti. Bez tam Pārkleina ir pastāvīgi ļau�u pilna un kādus simt jardus no nama ir kebu stāvvieta, ta�u �āvienu neviens nebija dzir�dējis. Un tomēr � noslepkavotais bija, un bija arī revol�vera lode, kas izgājusi cauri galvai un, acīm redzot, bijusi nāves cēlonis. Tādos apstākļos bija notikusi �ī noslēpu�mainā slepkavība Pārkleinā, slepkavība, kuras mīklainību vēl pastiprināja visiem saprotamu motīvu trūkums, jo, kā jau minēts, Adēram ienaidnieku nebija un nauda un vērtslietas, kas atradās istabā, nebija aiztiktas.

Visu dienu es pārcilāju prātā �os faktus, mēģinādams pielāgot tiem kādu teoriju, kas tos savstarpēji samieri�nātu, un atrast �mazākās pretestības punktu�, kuru mans nabaga draugs uzskatīja par jebkuras izmeklē�anas izejas punktu. Jāatzīstas, ka man tas neizdevās. Vakarā es klai�ņoju pa parku un ap pulksten se�iem pēk�ņi attapos uz Pārkleinas un Oksfordstrītas stūra. Uz ietves stāvēja dīk�dieņu pūlis, blenzdams uz vienu un to pa�u logu, un es nopratu, ka �is ir tas nams, kas arī mani interesēja. Gar�, izkāmējis vīrietis tum�ās brillēs, manuprāt, pārģērbies slepenpolicists, attīstīja kaut kādu teoriju sakarā ar noti�ku�o, pārējie klausījās, cie�i saspiedu�ies ap viņu. Es pie�virzījos tuvāk, bet viņa spriedelējumi man �ķita tik muļ�ķīgi, ka riebās klausīties, un es paspēru soli atpakaļ, lai tiktu ārā no pūļa. Nejau�i pagrūdu kādu uzkumpu�u ve��uku, kas stāvēja man aiz muguras, un viņam nokrita zemē vairākas grāmatas, kuras viņ� turēja padusē. Palī�dzēju pacelt tās un pamanīju vienas virsrakstu: �Koku kulta izcel�anās�. Laikam kāds nabaga grāmatu mīļotājs, es nodomāju, kur� vai nu ar to pelnīdamies, vai aiz mī�lestības uz mākslu vāc kopā retus izdevumus. Sāku jau atvainoties, bet laikam �īs grāmatas, ar kurām man bija nelaime apieties tik nepieklājīgi, bija ļoti dārgas to īpa��niekam, jo viņ� kaut ko pikti noburk�ķēja, nicīgi novēr�sās, un drīz vien viņa uzkumpusī mugura un sirmā vaigu bārda nozuda pūlī.

Pārkleinas 427. naaia novērojumi man neko nepalīdzēja mīklas uzminē�anā. Namu �ķīra no ielas pazems mūris ar dzelzs sētiņu uz tā, viss kopā tikko piecu pēdu augstumā, tātad dārzā katrs varēja viegli iekļūt. Toties logs bija pilnīgi nepieejams, tā tuvumā nebija ne noteku caurules, ne arī kāda izciļņa mūrī, tā ka uzlīst aug�up pa nama sienu nevarētu pats izveicīgākais akrobāts. Vēl vairāk apmulsis, es devos atpakaļ uz Kensingtonu. Ta�u nebiju vēl uzkavējies kabinetā ne piecas minūtes, kad istabene pavēstīja, ka mani gribot satikt kāds cilvēks. Man par izbrīnu tas bija dīvainais vecais grāmatu kolekcionārs, tā bija viņa kalsnā, grumbainā seja un ērgļa deguns balto matu ietvarā, un zem labās rokas ie�miegti kādi desmit sējumi viņa dārgumu.

��� Jus esat pārsteigts, ieraugot mani, ser, � viņ� teica rrmīgā, ķērksto�ā balsī.

Es piekritu, ka tā tas ir.

���� Redzat, ser, es esmu cilvēks ar sirdsapziņu un, kad es tā kluburēju jums nopakaļ un redzēju jūs ieejam �inī namā, tad nodomāju, ka man jāiegrie�as pie �ā laipnā d�entlmeņa un jāsaka viņam, ka, lai nu gan es uzvedos tā drusku parupji, ta�u tas nebija ļauni domāts un es esmu viņam pateicīgs, ka viņ� pacēla manas grāmatas.

��� Nu, par tādiem niekiem nav ko runāt, � es atvai- rījos. � Bet atļaujiet vaicāt � kā jūs zinājāt, kas es esmu?

���� Iedro�inos aizrādīt, ser, ka esmu jūsu kaimiņ�; mans mazais grāmatu veikaliņ� atrodas Cēr�strītas stūrī, un es bū�u ļoti priecīgs, ja jūs tur iegriezīsieties. Varbūt jūs pats esat kolekcionārs, ser: te man ir �Britānijas putni�, �Katulls�, �Svētais kar�� � katrs no tiem vesela bagā�tība. Ar pieciem sējumiem jūs aizpildīsiet tuk�o robu jūsu grāmatu skapja otrā plauktā. Tagad tam plauktam nav nekāda izskata, vai ne, ser?

Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz pieminēto plauktu, un, kad atkal atskatījos, pie mana rakstāmgalda stāvēja un man uzsmaidīja �erloks Holmss. Es uzslējos kājās, da��as sekundes vēros viņā mēmā pārsteigumā un tad laikam zaudēju samaņu pirmo un, cerams, pēdējo reizi mū�ā. Atceros tikai, ka man acu priek�ā savērpās kāds pelēks miglas mutulis un, kad tas izklīda, mana krekla apkakle bija atpogāta, un uz lūpām es jutu aso konjaka gar�u. Holmss stāvēja ar bla�ķi rokā, noliecies pār mani.

���� Mans dārgais Votson, � sacīja tik labi pazīstamā balss, � tūksto�kārt lūdzu piedo�anu. Nebiju gaidījis, ka tas jūs tā ietekmēs.

Es saķēru viņa roku.

���� Holms! � es izsaucos. � Vai tas esat jūs? Vai jūs patie�ām dzīvs? Kā jums bija iespējams izkļūt no tā baigā bezdibeņa?

���� Pagaidiet vienu mirklīti! � viņ� teica. � Vai jūs esat spējīgs runāt par �ādām lietām? Mana pārāk drama�tiskā iera�anās jūs stipri uztrauca.

��� Viss kārtībā, Holms, bet nudien es neticu savām acīm. �ēlīgais dievs! Vai patie�ām tas esat jūs, kas te stāv manā kabinetā?

Es atkal satvēru viņa piedurkni un jutu zem auduma viņa tievo, stiegraino roku.

���� Nē, jūs neesat gars, par to man nav �aubu. Dārgais draugs, cik neizsakāmi laimīgs esmu, ka redzu jūs! Sēs- tieties un stāstiet � kā tikāt dzīvs ārā no �īs briesmīgās aizas?

Holmss nosēdās man iepretim un ar pazīstamo nevērīgo kustību aizsmēķēja cigareti. Viņam mugurā joprojām bija bukinista apnēsātie svārki, bet pārējie masko�anās pie�derumi � sirmu matu vī�ķis un kaudze vecu grāmatu � gulēja uz galda. �ķita, Holmss vēl vairāk novājējis un skatiens kļuvis vēl caururbjo�āks, bet asi veidotās sejas pelēcīgais bālums liecināja, ka viņa pa�reizējais dzīves veids nav nācis viņa veselībai par labu.

���� Kāds prieks, ka varu izstiepties taisns, Votson, � viņ� sacīja. � Tas nav nekāds joks, ja gara auguma vī�ram jāsaraujas par pēdu īsākam un tādā stāvoklī jāpaliek vairākas stundas. Un tagad, mans dārgais draugs, ja runā�jam par turpmāko, tad gribu lūgt jūsu palīdzību �onakt kādā grūtā un bīstamā pasākumā. Un varbūt atliksim stāstu par maniem piedzīvojumiem tik ilgi, kamēr �is pa�sākums būs laimīgi galā?

��� Es degu aiz nepacietības, Holms. Es tā gribētu dzir�dēt visu tagad!

��� Vai nāksiet man līdzi �onakt?

���� Kad jūs gribat, un kurp jūs gribat.

���� Nudien, kā vecos labos laikos! Mēs laikam paspē�sim pirms do�anās ceļā mazliet iekost. Nu, un tagad par to pa�u bezdibeni. Man nebija lielu grūtību tikt no tā ārā aiz tā vienkār�ā iemesla,-ka es nemaz tanī nebiju.

��� Nebijāt?

���� Nē, Votson, nebiju. Ta�u mana vēstule jums bija rakstīta pilnīgā pārliecībā, ka tur nokļū�u. Kad nelaiķa profesora Moriartija baigais stāvs parādījās uz �aurās takas, noslēdzot vienīgo ceļu uz glābiņu, es biju pilnīgi pārliecināts, ka ar mani visam beigas. Viņa pelēkās acis pauda negrozāmu lēmumu. Mēs pārmijām da�us vārdus, un viņ� bruņnieciskā laipnībā atļāva uzrakstīt tās pāris rindiņas, ko jūs pēc tam saņēmāt. Es noliku zīmīti kopā ar savu cigare�u etviju un spieķi uz klints izciļņa un devos pa taciņu uz priek�u, bet Moriartijs sekoja man uz pēdām. Taciņas galā es apstājos, jo tālāk nebija kur iet. Moriartijam nebija iero�a, bet viņ� metās man virsū un sagrāba mani ar savām garajām rokām. Viņ� apzinā�tās, ka viņa spēlīte beigusies, un gribēja tikai vienu � atriebties man. Neizlaizdami viens otru no rokām, mēs grīļojāmies uz kraujas malas. Ta�u man ir mazliet pazīs�tami japāņu cīņas �baritsu� paņēmieni, kas man �ad tad noderēju�i. Man izdevās atbrīvoties no viņa tvēriena, un viņ�, �ausmīgi iebrēkdamies, kādu mirkli svārstījās un kā neprātīgs tvarstīja gaisu abām rokām. Ta�u, par spīti vi�sām pūlēm, viņam neizdevās atgūt līdzsvaru, un viņ� no�gāzās lejā. Noliecies pār krauju, es ilgi noskatījos, kā viņ� lido lejup. Tad viņ� atsitās pret klints izcilni, tas viņu pasvieda aug�up, un viņ� iekrita ūdenī, kas augstu uz- �ļakstījās.

Es klausījos dziļā satraukumā Holmsā, kur� stāstīdams mierīgi kūpināja cigareti.

���� Bet pēdas! � es iesaucos. � Es pats ar savām acīm redzēju divējas pēdas, kas devās lejup pa taku, bet ne�vienas nenāca atpakaļ.

���� Tas notika tā. Tai mirklī, kad profesors nozuda bez�dibenī, es pēk�ņi sapratu, kādu neparastu izdevību sūta man liktenis. Es zināju, ka Moriartijs nebija vienīgais, kas nozvērējies iedzīt mani nāvē. Vēl palika vismaz trīs viņa sabiedrotie, kuru atriebes kāri var vēl vairāk iekveldināt viņu barve�a nāve. Visi viņi bija ārkārtīgi bīstami. Vie�nam vai otram agrāk vai vēlāk katrā ziņā izdosies mani nobeigt. Ta�u, ja visa pasaule būs pārliecināta, ka esmu miris, viņi sāks rīkoties brīvāk, nebūs vairs tik piesardzīgi un savukārt man agrāk vai vēlāk izdosies viņus iznīcināt. Tad pienāks laiks paziņot, ka esmu vēl starp dzīvajiem. Cilvēka smadzenes strādā tik ātri, ka �is mans plāns bija jau gatavs, pirms profesors Moriartijs bija iegrimis Rei- henbahas ūdenskrituma dzīlēs.

Piecēlos un pārbaudīju klin�u sienu, kas slējās man aiz muguras. Jūs savā gleznainajā rakstā par manu bojā eju, ko pēc da�iem mēne�iem ar interesi izlasīju, apgalvojāt, ka siena bijusi pilnīgi stāva un gluda. Glu�i tā gan nebija. Klintī ir vairāki mazi izciļņi, uz kuriem var nolikt kāju, un pēc da�ām pazīmēm es nojautu, ka augstāk atrodas iedobe. Klints tik augsta, ka uzrāpties pa�ā aug�ā �ķiet galīgi neiespējami, bet tikpat neiespējami iet pa mitro taku, neatstājot pēdas. Protams, es varēju apvilkt apavus ar papē�iem uz priek�u, kā esmu vienu otru reizi darījis, ta�u trejas pēdas vienā virzienā noteikti radītu aizdomas par tī�u krāp�anu. Tātad labāk riskēt kāpt aug�up. Tas nemaz nebija patīkami, Votson. Lejā dārdēja un rībēja ūdenskritums. Man nav nekāda spilgtā iztēle, bet, goda vārds, man �ķita, ka no bezdibeņa atskan Moriartij a balss. Katra kļūme varēja kļūt liktenīga. Vairākkārt, kad zāļu ceri, pie kuriem tvēros, notrūka vai kāja noslīdēja no slapjā klints izciļņa, es domāju, ka gals klāt. Tomēr es joprojām ķepurojos aug�up un beidzot sasniedzu diez�gan dziļu, ar mīkstu zaļu sūnu apaugu�u plaisu, kur va�rēju izlaisties visā garumā un atpūsties, neviena nere�dzēts. Tur es arī gulēju, kamēr jūs, dārgais Votson, un tie, kurus atvedāt līdzi, visai aizkustino�i, bet nesekmīgi centāties izpētīt manas bojā ejas apstākļus.

Beidzot, nonāku�i pie neizbēgamajiem un tomēr pilnīgi aplamajiem slēdzieniem par notiku�o, jūs atgriezāties viesnīcā � un es paliku viens. Biju iedomājies, ka manas dēkas noslēgu�ās, bet kāds pilnīgi negaidīts notikums pa�rādīja, ka priek�ā pārsteigumu vēl papilnam. Milzīgs klints gabals, ar svilpienu �ķeldams gaisu, pēk�ņi no aug��as pa�āvās man garām, atsitās pret taku un nogāzās bez�dibenī. Pirmajā mirklī es domāju, ka tā ir nejau�ība, bet, palūkojies aug�up, ieraudzīju rieta debess fonā vīrie�a galvu, un gandrīz tai pa�ā momentā otrs akmens atsitās pret plaisas malu kādu pēdu no manas galvas. Stāvoklis bija skaidrs: Moriartijs nebija rīkojies viens. Viņa sabied�rotais � un jau pirmais acu uzmetiens rādīja, cik bīstams ir �is sabiedrotais, � bija stāvējis sardzē, kad profesors man uzbruka. Iztālēm, manis nepamanīts, viņ� bija redzē�jis drauga nāvi un manu izglāb�anos. Nogaidījis kādu laiciņu, viņ� bija apmetis loku ap klinti, uzkāpis tās smailē no otras puses un nu mēģināja izdarīt to, kas Moriartijam nebija izdevies.

Man nebija laika ilgi domāt par to, Votson. Es atkal ieraudzīju virs klints ne�petno seju un nopratu, ka tā vēstī jaunu akmeni. Tad es �ļūcu lejup uz taciņu. Nezinu, vai aukstasinīgā omā būtu bijis spējīgs to izdarīt. Nolai��anās bija tūksto�kārt grūtāka nekā ķepuro�anās aug�up. Ta�u prātot nebija laika, jo tre�ais akmens nosvilpa man garām, kad karājos, ar rokām ieķēries, plaisas malā. Pus�ceļā man kāja paslīdēja, bet galu galā es, kā par brī�numu, nonācu uz taciņas. Noplīsu�ām drēbēm, asiņains es metos skriet, cik jaudas, tumsā nogāju desmit jūdzes pāri kalniem un pēc nedēļas jau biju Florencē, pārlieci�nājies, ka neviens visā pasaulē nezina, kas ar mani no�ticis.

Viena uzticības persona man tomēr bija � mans brālis Maikrofts. Man daudzkārt jāatvainojas, dārgais Votson, bet bija ārkārtīgi svarīgi, lai mani uzskatītu par miru�u, jo jūs nekad nebūtu spējis uzrakstīt tik aizkustino�u ziņo�jumu par manu traģisko nāvi, ja zinātu, ka esmu dzīvs. Sais trijos gados es vairākas reizes ķēros pie spalvas, lai rakstītu jums, bet vienmēr mani atturēja ba�as, ka jūsu sirsnīgā pieķer�anās man pamudinās jūs uz kādu pār�steidzīgu soli, kas atklās manu noslēpumu. Tāpēc es arī novērsos no jums �ovakar, kad jūsu straujās kustības dēļ man izkrita grāmatas no azots. Tobrīd es atrados lielās briesmās un, ja jūs būtu izsaucies pārsteigumā vai priekā, tas liktu vienam otram cie�āk ielūkoties manī, un tad se�kas būtu pārāk bēdīgas un nelabojamas. Maikroftam es biju spiests uzticēties, jo man bija nepiecie�ama nauda. Londonā notikumi nerisinājās tik gludi, kā biju cerējis, jo pēc Moriartija bandas notiesā�anas uz brīvām kājām palika divi pa�i bīstamākie bandīti � mani nāvīgie ienaidnieki. Tāpēc es divus gadus pavadīju, apceļojot Tibetu, iegriezos aiz ziņkāres Lhasā un da�as dienas uztu�rējos pie dalai-lamas. Jūs dro�i vien tikāt lasījis par nor�vēģa Sigersona sensacionālajiem atklājumiem, bet varu derēt, jums prātā nenāca, ka tā ir vēsts no jūsu drauga. Pēc tam izbraucu cauri Persijai, ielūkojos Mekā un iegrie�zos īsā, bet interesantā vizītē pie kalifa Hartumā. Atskaiti par �o vizīti es savlaicīgi iesniedzu ārlietu minis�trijai. Atgriezies Eiropā, pavadīju da�us mēne�us Fran�cijā, kur pētīju vielas, ko iegūst pie akmeņogļu pārtvai- cē�anas. Tas notika kādā laboratorijā Monpeljē. Sekmīgi pabeidzis pētījumus un dabūjis vēsti, ka Londonā palicis vairs tikai viens no maniem zvērinātajiem ienaidniekiem, sāku jau prātot par brauk�anu uz mājām, kad vēsts par mīklaino slepkavību Pārkleinā piespieda mani pasteigties. �is notikums interesē mani ne vien pats par sevi, tas, �ķiet, sniegs iespēju nokārtot arī manas personiskās darī��anas. Tāpēc es nekavējoties ierados Londonā, personiski parādījos Beikerstrītā, sagādāju misis Hadzonai spēcīgu histērijas lēkmi un pārliecinājos, ka Maikrofts parūpējies, lai manas istabas un papīri paliek tādā pa�ā kārtībā kā agrāk. Tādā kārtā �odien pulksten divos es atrados savā vecajā istabā, vecajā atzveltnes krēslā, un vienīgais, kas man trūka, bija mans vecais draugs Votsons otrā krēslā, kuru viņ� tik bie�i rotājis ar savu personu.

Tāds bija pārsteidzo�ais stāsts, ko noklausījos tai ap�rīļa vakarā, un �im stāstam es neparko nebūtu ticējis, ja manas acis neapliecinātu, ka redzu savā priek�ā garo, slaido stāvu un gudro, enerģisko seju, ko nebiju cerējis vairs ieraudzīt. Nezin kā Holmss bija jau paguvis uzzināt par manas sievas nāvi, bet viņa līdzjūtība izpaudās drīzāk balss noskaņā nekā vārdos.

���� Darbs ir labākā pretinde bēdām, dārgais Votson, � viņ� sacīja, � un mūs �onakt gaida tāds darbs, ka cil�vēks, kas to sekmīgi paveiks, varēs dro�i sacīt, ka nav veltīgi dzīvojis �ai pasaulē.

Es gan lūdzos, lai viņ� pasaka ko vairāk par �īs nakts uzdevumiem, bet viņ� atbildēja:

���� Jūs pietiekami daudz ko redzēsiet un dzirdēsiet, pirms vēl pienāks rīts. Parunāsim par to, kas noticis �ajos trīs gados, kad biju projām. Ar �o tēmu mums pietiks līdz pusdesmitiem, kad dosimies visai interesantā dēkā uz kādu tuk�u namu.

Patie�ām, viss atkal bija kā vecos labos laikos, tā es jutos, sēdēdams Holmsam blakus kebā, ar revolveri ka�batā un strauji puksto�u sirdi neparastu notikumu gaidās. Holmss bija apvaldīts, nerunīgs un sadrūmis. Ielas lukturu gaismā redzēju, ka viņa uzacis savilktas un plānās lūpas cie�i sakniebtas; viņ� par kaut ko spraigi domāja. Es vēl nezināju, kādam plēsonim mums vajadzēs dzīties pakaļ Londonas noziedznieku pasaules tum�ajos d�ungļos, ta�u no �ā meistarīgā mednieka izturē�anās spriedu, ka dēka būs visai bīstama, bet dzēlīgais smīns, kas �ad tad parā�dījās mana ceļa biedra askētiskajā sejā, nesolīja mūsu medījumam nekā laba.

Biju iedomājies, ka mēs braucam uz Beikerstrītu, bet Holmss apturēja kebu Kevendi�skvēra stūrī. Izkāpjot viņ� vērīgi palūkojās uz visām pusēm un turpmāk katrā ielas līkumā atskatījās, lai pārbaudītu, vai kāds neseko. Mēs gājām pa visai dīvainu ceļu. Mani vienmēr pārsteidza tas, cik labi Holmss orientējās visos Londonas nostūros, un arī �oreiz viņ� ar �igliem un dro�iem soļiem devās cauri visādām juceklīgi izmētātām zirgu novietnēm un iebrau�camām vietām, par kurām man līdz �im nebija ne mazā�kās jausmas. Beidzot mēs iznācām �aurā ieliņā, ko ieslēdza nodzīvoti, drūmi nami, un tā mūs izveda uz Man�estrstrītu un pēc tam uz Blendfordstrītu. Te Holmss kna�i iemetās �aurā pasā�ā, no tās pa koka vārtiņiem pamestā pagalmā un atslēdza kāda nama sētas durvis. Kad iegājām iek�ā, viņ� tās atkal aizslēdza.

Mūs apņēma akla tumsa, un es tūliņ nopratu, ka nams li neapdzīvots. Kailā grīda �īkstēja un krak�ķēja zem soļiem, un no sienas, kurai nejau�i pieskāros, nokarājās sadriskātu tape�u lēvari. Holmsa tievie, saltie pirksti ap�tvēra manu roku, un mēs lēni virzījāmies uz priek�u pa garu gaiteni, kamēr tā galā blāvi atvizēja lodziņ� virs pa�rādes durvīm. Te Holmss spēji nogriezās pa labi, un mēs iegājām lielā, tuk�ā telpā. Kakti grima pilnīgā tumsā, bet telpas vidu mazliet iezīmēja ielas uguņu atblāzma. Luk�tura tuvumā nebija, un loga rūtis sedza bieza putekļu kārta. Pat pie loga nostāju�ies, mēs ar pūlēm varējām saskatīt viens otru. Mans ceļa biedrs uzlika roku man uz pleca un pieliecās pie pa�as auss.

��� Vai zināt, kur atrodamies? � viņ� �ukstēja.

��� Tā ta�u laikam ir Beikerstrītā, � es at�ukstēju, blenzdams caur netīro rūti.

��� Pareizi! Mēs atrodamies Kemdena namā, taisni pre- tīm mūsu agrākajam dzīvoklim.

���� Bet kāpēc mēs atnācām uz �ejieni?

���� Tāpēc, ka no �ejienes paveras lielisks skats uz �o izskatīgo ēku. Vai varu jūs palūgt, dārgais Votson, pieiet tuvāk pie loga, tikai uzmanīgi, lai jūs kāds neierauga, un paskatīties uz mūsu veco dzīvokli, izejas punktu tik dau�dzām interesantām dēkām? Gribas redzēt, vai �ie trīs prombūtnes gadi nav mazināju�i manas spējas pārsteigt jūs.

Es piesardzīgi paspēru soli uz priek�u, uzmetu skatienu mūsu pazīstamajam logam un tikko novaldīju pārstei�guma izsaucienu. Aizkari bija nolaisti, telpa spilgti ap�gaismota, un cilvēks, kur� sēdēja atzveltnes krēslā istabas dibenā, meta krasi iezīmētu melnu ēnu loga gai�ajā �etr�stūrī. Pieliektā galva, platie pleci, ērgļa profils � tas ne�pārprotami bija Holmss. Galva atgādināja melnos silue�tus, kādus savā laikā zīmēja mūsu vecmāmuļas. Tas bija precīzs atdarinājums. Es biju tik pārsteigts, ka neviļus pa�stiepu roku, lai pārliecinātos, vai tas ir patie�ām Holmss, kas stāv man blakus. Viņa augums trīcēja neskanīgos smieklos.

��� Nu? � viņ� ievaicājās.

���� �ēlīgais dievs! Tas ir neticami!

��� Tātad gadi nav mazināju�i manas izdomas spējas un � ieradums nav tās notrulinājis, � viņ� sacīja, un es dzirdēju viņa balsī prieku un lepnumu, ar kādu māksli�nieks vēro savu labi izdevu�os roku darbu. � Viņ� izska�tās pēc manis, vai ne?

���� Es varētu apzvērēt, ka tas esat jūs.

���� Izveido�anas gods piekrīt Oskaram Menjē no Gre- nobles. Viņ� nostrādāja vairākas dienas, veidodams �o figūru no vaska. Pārējo es pieliku pats, kad �opēcpusdien iegriezos Beikerstrītā.

���� Bet kāpēc tas bija vajadzīgs?

��� Tāpēc, mans dārgais Votson, ka man ir dibināti iemesli vēlēties, lai da�i ļaudis domā, ka atrodos savā istabā, kaut gan īstenībā esmu pavisam citā vietā.

���� Jūs domājat, ka jūsu dzīvokli uzmana?

���� Es zinu, ka tas tiek darīts.

���� Un kas to dara?

���� Mani senie ienaidnieki, Votson. Tā pievilcīgā kom�pānija, kuras barvedis atdusas Reihenbahas ūdenskritumā. Atceraties, ka viņi zina � un tikai viņi vien �, ka esmu dzīvs. Viņi pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk es atgriezī�os vecajā dzīvoklī. Viņi nepārtraukti uzmanīja to un �orīt redzēja mani tur ieejam.

���� Kā jūs to zināt?

���� Paskatījies pa logu, es ieraudzīju viņu izlūku. Tas ir diezgan nekaitīgs dēlietis, Pārķers vārdā, garnadzis pēc profesijas un reizē lielisks ērģelnieks. Viņ� mani neinte�resē. Toties mani ārkārtīgi interesē tā baigā persona, kas slēpjas aiz viņa muguras, � Moriartija sirdsdraugs, kas meta akmeņus uz mani no klintsaug�as, � pats bīstamā�kais Londonas noziedznieks, rūdīts un slīpēts nelietis. Viņ� dzen man pēdas �onakt, Votson, un nemaz nezina, ka mēs savukārt dzenam pēdas viņam.

Mana drauga plāni pamazām kļuva man skaidrāki. No mūsu ērtā slēpņa mēs varējām netraucēti novērot vēro�tājus un izsekot sekotājus. Stūrainais siluets logā bija ēsma, un mēs � mednieki. Mēs klusēdami stāvējām bla�kus tumsā un vērojām gājējus, kuri �urpu turpu steidzās pa ielu. Holmss nerunāja un nekustējās, bet es jutu, ka viņ� ārkārtīgi sasprindzis un ka viņa acis neatlaidīgi seko garāmgājēju drūzmai. Nakts bija salta un nemīlīga, vēj� spalgi svilpoja garajā ielā. Ļau�u bija daudz, visi soļoja a�i, daudzi ierāvu�i galvas mēteļu apkaklēs un �allēs. Pāris rei�u man �ķita, ka logam paiet garām viena un tā pati persona, un sevi�ķi aizdomīgi man likās divi vīri, kuri it kā slēpās no vēja kāda nama parādes durvīs ne�tālu no mums. Gribēju pievērst tiem Holmsa uzmanību, bet viņ� kaut ko nepacietīgi atburk�ķēja un joprojām ne�nolaida acu no gājējiem. Laiku pa laikam viņ� nervozi samīņājās vai pabungoja ar pirkstiem pa sienu. Sapratu ka viņu sāk mākt �aubas, vai viņa nodomi izdosies. Bei�dzot ap pusnakti, kad iela bija kļuvusi pavisam tuk�a, viņ� sāka staigāt pa istabu, vairs neslēpdams satraukumu. Gribēju jau kaut ko piezīmēt, te negaidot pacēlu acis uz apgaismoto logu un atkal izjutu to pa�u neseno pārstei�gumu.

��� Figūra ir pakustējusies! � es teicu.

Patie�ām, siluets bija pagriezies pret mums ar muguru.

Acīm redzot, gadi nebija mīkstināju�i Holmsa skarbo raksturu, un viņ� tāpat iekaisa, sadurdamies ar sarunu biedra neattapību.

���� Skaidrs, ka tā ir kustējusies, � viņ� sacīja. � Vai tad es esmu tāds stulbenis, Votson, ka nolik�u istabā ne�pārprotamu izbāzeni un cerē�u, ka tā apvedī�u ap stūri pa�u viltīgāko Eiropas noziedznieku? Mēs esam �eit jau divas stundas, un tikmēr misis Hadzona ir mainījusi figū�ras stāvokli astoņas reizes, ik pa stundas ceturksnim. Viņa pieiet tai klāt tā, ka viņas pa�as ēna nav redzama. Ahā!

Es dzirdēju viņu strauji ievelkam elpu un sastingstam. Viņ� pastiepa kaklu uz priek�u un saspringa gaidās. Iela bija tuk�a; iespējams, ka tie abi vīri vēl slēpās parādes durvīs, bet es neko vairs nevarēju saskatīt. Viss bija tum�s un kluss, tikai spo�i laistījās loga dzeltenais �etr�stūris ar melno siluetu centrā. Mēmajā klusumā es dzir�dēju Holmsa svelpjo�o elpu un nopratu, ka viņ� ar pūlēm valda satraukumu. Pēk�ņi viņ� ievilka mani tum�ākajā kaktā un brīdinot uzspieda man plaukstu uz mutes. Viņa pirksti drebēja. Nekad vēl nebiju redzējis savu draugu tik uzbudinātu. Ta�u tum�ā iela man likās tikpat mēma un tuk�a kā līdz �im.

Tad pēk�ņi es izdzirdēju to, ko mana drauga smalkā dzirde jau bija uztvērusi. Līdz manām ausīm atplūda zema, apspiesta skaņa, tikai tā nenāca no Beikerstrītas, bet no mūsu slēpņa � tuk�ā nama pagalma puses. Ieeļa dur�vis atvērās un aizvērās. Pēc mirkļa zaglīgi soļi tuvojās pa�gaiteni � soļi, kuri centās būt klusi, ta�u tuk�ajā namā tie dobji atbalsojās. Holmss piekļāvās cie�i pie sienas, es darīju to pa�u, sa�ņaudzis rokā revolveri. Ielūkojies tumsā, es pamanīju neskaidru vīrie�a siluetu, mazliet melnāku par pavērto durvju melno spraugu. Viņ� brītiņu pastāvēja uz vietas, tad pieliecies zagās uz priek�u, katrā kustībā izpauzdams draudus. �is baismīgais nācējs bija tikai da�u soļu atstatumā, un es sasprindzināju muskuļus, grasīdamies atsist uzbrukumu, bet tad sapratu, ka viņam nav jausmas par mūsu klātbūtni.

Viņ� pagāja garām, gandrīz vai pieskardamies mums, pielavījās pie loga un ļoti piesardzīgi, bez trok�ņa pacēla ietvaru kādu puspēdu uz aug�u. Kad viņ� noliecās pie �īs spraugas, gaisma no ielas, kuru vairs neapslēpa netīrā rūts, krita uz viņa sejas. Tā pauda galēju satraukumu. Acis drud�aini dega, vaibsti raustījās kā krampjos. Viņ� bija pāri pusmū�am, ar plānu vanaga knābim līdzīgu de�gunu, augstu pieri, kas savienojās ar kailo pauri, un ga�rām, sirmām ūsām. Cilindru viņ� bija atstūmis uz pa�kau�a, mētelis bija pavēries un atsedza vakara uzvalku un sniegbalto iestīvināto krūte�u. Melnūksnējo, drūmo seju vagoja dziļas grumbas. Rokā viņ� turēja kaut ko spieķim līdzīgu, bet, atsizdamies pret grīdu, tas no�ķinda. Tad viņ� izvilka no mēteļa kabatas kādu paprāvu priek��metu, brītiņu darbojās ap to, kamēr noskanēja skaļ�, ass klik�ķis � it kā bulta vai atspere būtu ielēkusi savā vietā. Nometies ceļos, viņ� saliecās uz priek�u, uzgula ar visu savu svaru kaut kādai svirai, un mēs izdzirdējām gari vilktu, grando�u, griezīgu skaņu, vēl skaļāku par iepriek�ējo. Viņ� izslējās, un es redzēju, ka nu viņam rokās kaut kas līdzīgs bisei ar ērmīgu, tādu kā kroplīgu laidi. Viņ� attaisīja aizslēgu, ielika tanī kaut ko, un tas atkal ar troksni aizcirtās,, Tad vīrs attupās, nolika stobra galu uz palodzes, pieliecās tā, ka garās ūsas pārkārās pār stobru, un viņa acis iedegās, urbdamās tumsā. Es dzir�dēju viņu atviegloti nopū�amies, kad viņ� pielika laidi pie pleca: tēmēklis bija acu priek�ā, melns siluets gai�i dzeltenā fonā. Uz mirkli viņ� sastinga, tad nospieda gaili. Kaut kas dīvaini, skaļi iedūcās, tad sudrabaini no�ķinda stikla drumslas. �ai pa�ā mirklī Holmss kā tīģeris uzbruka �āvējam un nogāza viņu uz grīdas. Ta�u �āvējs bija tūliņ kājās un ar neticamu spēku nogrāba Holmsu aiz rīkles, bet es iesitu viņam ar revolvera rokturi pa galvu, un viņ�

atkal pakrita gar zemi. Es uzgulos viņam virsū, mans draugs izvilka svilpi, un pēc spalgā svilpiena pa ietvi nodunēja soļi un istabā iedrāzās divi formā ģērbti poli�cisti un viens slepenpolicists privātās drēbēs.

���� Jūs, Lestreid?! � Holmss viņam uzsauca.

��� Jā, mister Holms, es pats uzņēmos �o darbu. Prieks redzēt jūs atkal Londonā, ser!

���� Manuprāt, jums noderēs mūsu neoficiālā palīdzība. Trīs neatklātas slepkavības vienā gadā � tas mazliet par daudz, Lestreid. Ta�u notikumu Molsejā jūs atrisinājāt bez sava � tas ir, atrisinājāt tīri labi.

Mēs visi jau stāvējām kājās, mūsu gūsteknis smagi el�poja, divu bra�u konsteblu turēts no abānf pusēm. Uz ielas jau lasījās kopā ziņkārīgie. Holmss aiztaisīja logu, aizdarīja aizvirtņus, Lestreids iededzināja divas līdzi pa�ņemtās sveces, policisti atsedza slepenos lukturī�us, un beidzot es varēju aplūkot mūsu gūstekni.

Viņam bija neparasti vīri�ķīga un reizē atbaidīga seja. Filozofa piere un baudkārs zods liecināja, ka �inī cilvēkā ieguldīti gan laba, gan ļauna pirmsākumi. Ta�u ne�ēlīgās tēraudzilās acis ar nokareniem smagiem plakstiem, cinis�kais skatiens, plēsonīgais vanaga deguns un dziļās grum�bas uz pieres un vaigiem rādīja, ka pati daba jau brī�dinājusi sabiedrību no viņa. Viņ� nelikās ne zinis par citiem, viņa skatiens bija kā piekalts Holmsam un dega neizsakāmā naidā un reizē izbrīnā.

��� Sātans! � viņ� murmināja. � Slīpētais, rūdītais sātans!

���� Ak, pulkvedi, � Holmss sacīja, kārtodams saburzīto apkakli, � kas mīlējās, tos liktenis saved kopā, kā vecā lugā teikts. Liekas, man nav bijis prieks redzēt jūs pēc tās reizes, kad jūs pagodinājāt mani ar savu laipno ievē�rību, � atceraties, kad gulēju plaisā virs Reihenbahas ūdenskrituma?

Pulkvedis kā hipnotizēts nevarēja atraut skatienu no mana drauga sejas.

��� Sātans, īsts sātans! � viņ� nebeidza murmināt.

���� Es ta�u jūs neesmu iepazīstinājis, � Holmss atta�pās. � D�entlmeņi, �is ir pulkvedis Sebastiāns Morans, biju�ais viņas majestātes Indijas armijas virsnieks un pats labākais �āvējs lielu zvēru medībās mūsu austrumu kolo�nijās. Es laikam nekļūdī�os, pulkvedi, ja sacī�u, ka no�galināto tīģeru skaita ziņā jūs vēl aizvien esat nepārspēts.

Gūsteknis klusēja, tikai negantā naidā blenza Holmsā. Acis viņam dega, ūsas bija saslēju�ās; viņ� pats atgādi�nāja niknumā iedegu�os tīģeri.

��� Brīnos gan, ka mana vienkār�ā izdoma varēja pie�vilt tādu pieredzēju�u mednieku, � Holmss turpināja.

���� Jums tas ta�u nav nekas jauns. Nezin cik rei�u pats esat sējis pie koka kazlēnu, noslēpies zaros ar �auteni un gaidījis ierodamies tīģeri pēc ēsmas. �is tuk�ais nams bija mans koks, un jūs izpildījāt mana tīģera lomu. Dro�i vien jums rezervē bija arī citi �āvēji, ja gadītos darī�anas ar vairākiem tīģeriem vai jūs pats no�autu garām. Redziet, �ie d�entlmeņi bija mani rezerves �āvēji! Salīdzinājums ir pareizs, vai ne?

Pulkvedis Morans ierēkdamies metās uz priek�u, bet abi konstebli viņu savaldīja. Viņa seja pauda tik zvērīgu naidu, ka baigi bija skatīties.

���� Atzīstos, ka jūs man sagādājāt nelielu pārstei�gumu, � Holmss sacīja. � Man nenāca prātā, ka jūs iz- rāudzīsieties to pa�u tuk�o namu un �o ērto logu. Es domāju, ka jūs �ausiet no ielas, kur jūs gaidīja mans draugs Lestreids un viņa bra�ie palīgi. Atskaitot �o sī�kumu, viss pārējais ritēja kā pēc notīm.

Pulkvedis Morans pagriezās pret Lestreidu.

��� Vienalga, vai jums ir pamats mani apcietināt vai ne, � viņ�'iz�ņāca caur zobiem, � bet es nevēlos klau�sīties �ās personas ņirgā�anos. Ja es esmu likuma varā, tad lai viss iet pēc likuma.

��� To tā kā nevarētu apstrīdēt, � Lestreids teica.

��� Mister Holms, vai jums vēl kas sakāms, pirms aizejam no �ejienes?

Holmss pacēla no grīdas milzigo gaisa bisi un pētīja tās mehānismu.

��� Apbrīnojams un vienreizējs ierocis, � viņ� sacīja,

���� darbojas bez skaņas un ar baismīgu spēku. Es pazinu vācieti fon Herderu, aklu mehāniķi, kur� konstruēja �o bisi pēc profesora Moriartija pasūtījuma. Jau ilgi gadi, kop� man bija zināms par to, bet nu pirmo reizi gadījās Iepazīties ar �o ieroci. Ieteicu to jūsu sevi�ķai uzmanībai, Lestreid, tāpat arī tā lodes.

��� Neraizējieties, mister Holms, mēs ņemsim to savā ziņā, � Lestreids sacīja, kad visi sāka virzīties uz dur�vīm. � Vēl kaut kas?

��� Viens jautajums: kādu apvainojumu jus celsiet pret noziedznieku?

��� Kādu apvainojumu, ser? Nu, protams, mēģinājumu nonāvēt �erloku Holmsu.

��� O nē, Lestreid, man nav ne mazākās vēlē�anās tikt iejauktam �inī lietā. Jums un vienīgi jums pienākas patei�cība par �o meistarīgi izdarīto apcietinājumu. Jā, Lestreid, es jūs apsveicu! Jūs ar savu raksturīgo tālredzību un drosmi esat beidzot notvēris �o cilvēku.

���� Notvēris? Bet ko īsti notvēris, mister Holms?

���� To, ko bez panākumiem meklēja visa Londonas po�licija, � pulkvedi Sebastiānu Moranu, kas no�āva seru Ronaldu Adēru pagāju�ā mēne�a trīsdesmitajā datumā ar sprāgsto�u lodi no �ās pa�as gaisa bises caur vaļēju logu Pārkleinā 427. Tādam jābūt apvainojumam, Lestreid. Un nu, Votson, ja nebīstaties no caurvēja pa izsisto logu, tad pasēdēsim kādu pusstundiņu manā kabinetā un izsmēķē�sim pa cigāram � tā būs patīkama izklaidē�anās.

Tiklab Maikrofts Holmss, kā misis Hadzona bija rūpē�ju�ies par to, lai mūsu dzīvoklī nekas netiktu mainīts. Tiesa, ieejot pazīstamajās telpās, es biju pārsteigts par neparasto kārtību un spodrību, ta�u visi man zināmie priek�meti atradās savās vietās. �Ķīmijas stūrītī� jopro�jām stāvēja no prie�u dēļiem sasists galds, kuru da�ādas asas skābes bija saēdu�as plankumainu. Uz plaukta rin�dojās milzu albumi ar avī�u izgriezumiem un rokasgrā�matas � daudz ko no �ā plaukta da�s labs mūsu līdzpilso�nis ar lielāko prieku iemestu ugunī! Diagrammas, vijoles kaste, plauktiņ� ar da�ādām pīpēm, pat tabaka persie�u rīta kurpē � visur manas acis sastapa vecus paziņas. Telpā atradās divi iemītnieki: misis Hadzona, kura staroja vien, mūs ieraugot, un ērmīgais manekens, kam piekrita tik svarīga loma �ās nakts dēkā. Tas bija izkrāsots mana drauga krū�utēls, izveidots no vaska ar neparastu meis�tarību un pilnīgi līdzīgs oriģinālam, nolikts uz maza gal�diņa un tik mākslinieciski ietērpts Holmsa vecajā halātā, ka, raugoties no ielas, ilūzija bija pilnīga.

��� Ceru, ka ievērojāt visus manus norādījumus, misis Hadzona? � Holmss apvaicājās.

���� Es līdu pie viņa rāpus, ser, kā jūs man likāt.

��� Lieliski! Jūs to visu izdarījāt teicami. Vai ievērojāt, kur lode viņu trāpīja?

���� Jā, ser. Baidos, ka tā sabojāja jūsu skaisto krū�utēlu, jo izgāja taisni cauri galvai un kļuva pavisam pla�kana, kad atsitās pret sienu. Te tā ir.

Holmss pasniedza to man.

���� Kā redzat, Votson, revolvera lode. Tas ir taisni ģe�niāli � kas varētu iedomāties, ka tādu var iz�aut no gaisa bises? Daudzkārt pateicos par jūsu palīdzību, misis Ha�dzona. Un nu, Votson, atlaidieties savā vecajā atzveltnī, jo man gribas apspriest ar jums da�us punktus.

Viņ� bija nometis apvalkātos svārkus, atkal ietērpies pelēkajā halātā, ko noņēmis no sava dubultnieka, un manā priek�ā stāvēja agrākais Holmss.

���� Vecā tīģeru mednieka nervi tikpat stipri un redze tikpat asa, kā bijusi, � viņ� smiedamies sacīja, aplūko�dams vaska figūras caururbto pieri. � Trāpīts pakau�a vidū, lode izgājusi caur smadzenēm. Viņ� bijis labākais �āvējs Indijā, un �aubos, vai Londonā ir kāds, kas var ar viņu sacensties. Vai esat kādreiz dzirdējis viņa vārdu?

���� Nē, nekad.

���� Jā, tāda ir slava! Bet jūs gan, cik atceros, nebijāt agrāk dzirdējis arī profesora D�eimsa Moriartija vārdu, lai gan profesoru var pieskaitīt pie mūsu gadsimta izci�lākajiem prātiem. Pasniedziet, lūdzams, no plaukta rokas�grāmatu!

Ērti atlaidies atzveltnī un pūzdams -lielus dūmu māko�ņus no cigāra, Holmss laiski �ķirstīja lappuses.

���� Ar �M� burtu man savākta lieliska kolekcija, � viņ� sacīja. � Pietiktu jau ar vienu Moriartiju, lai pada�rītu slavenu �o burtu, bet man te ir Morgans � indētājs, Meridjū, kas atstājis baismīgu piemiņu, Metjūzs, kas iz�dauzīja man kreiso dzerokli �eringkrosas stacijas uzgai�dāmajā telpā. Ahā, te beidzot ir mūsu �āsdienas draugs!

Viņ� pasniedza man grāmatu, un es lasīju:

���� �Morans, Sēbastiāns, pulkvedis. Atvaļināts. Dienējis I Bengāles sapieru pulkā. Dzimis Londonā 1840. gadā. Tēvs sers Ogastess Morans, Pirts ordeņa kavalieris, biju��ais Anglijas sūtnis Persijā. Mācījies Itonas koled�ā un Oksfordas universitātē. Piedalījies D�ovaki, Afganistā�nas, �arasiabas, �erpuras un Kabulas kampaņās kā sa�karnieks. Grāmatu �Plēsīgo zvēru medības Rietumu Himalajos� (1881) un �Trīs mēne�i d�ungļos� (1884) autors. Adrese: Konduītstrīta. Klubi: Anglo-Indijas, Tenkervilas un Bagateles kār�u spēlmaņu klubs.�

Lappuses malā ar Holmsa noteikto rokrakstu bija pie�zīmēts: �Bīstamākais vīrs Londonā pēc Moriartija.�

��� Sprie�ot pēc �īm ziņām, viņ� ir godīgs karavīrs, � es teicu, atdodams Holmsam grāmatu.

� Pareizi, � viņ� atbildēja. � Līdz zināmam laikam vi�ņam nekā negodīga nevar pārmest. Viņ� vienmēr daudzi�nāts kā vīrs ar dzelzs nerviem, un Indijā joprojām stāsta leģendas, kā viņ� pierāpies pa iz�uvu�u upes gultni pie ievainota tīģera un izglābis no tā nagiem cilvēku. Ir tādi koki, Votson, kuri sākumā aug normāli līdz zināmam aug�stumam un tad pēk�ņi negaidīti izkropļojas. Tas bie�i notiek arī ar cilvēkiem. Atbilsto�i manai teorijai katrs indivīds atkārto savā attīstībā visu savu sen�u attīstības vēsturi, un ikvienam negaidītam pavērsienam uz labo vai Jauno pusi pamatā ir kāda spēcīga ietekme, kuras pirm�sākums meklējams viņa ciltsrakstos. Viņa biogrāfijā at�spoguļojas visas dzimtas biogrāfija miniatūrā.

���� Mazliet fantastiska teorija.

���� Negribu to nevienam uzspiest. �ā vai tā, bet pulk�vedis Morans nogājis neceļos. Indijā viņam sameties par karstu, lai gan par kādu skaļu skandālu nav dzirdēts. Pa�metis armiju, viņ� atgriezies Londonā un �eit tūliņ ieman�tojis sliktu slavu. Te viņu atklājis profesors Moriartijs, kuram viņ� zināmu laiku bijis bandas pārzinis. Moriartijs neskopojies ar naudu, bet Morana palīdzību izmantojis tikai divas trīs reizes, kad radusies nepiecie�amība veikt tādu darbu, kas parastam noziedzniekam nav pa spēkam. Vai atceraties, kādā dīvainā nāvē mira misis Stjūarte no Lauderas 1887. gadā? Nē? Esmu pārliecināts, ka Morans tur bija pielicis roku, bet pierādīt neko nevarēja. Pulkve�dis rīkojās tik izveicīgi, ka pat tad, kad Moriartija banda stājās tiesas priek�ā, viņa piederību pie bandas nekādi nevarēja pierādīt.

Vai atceraties to vakaru, Votson, kad ierados pie jums un aizdarīju aizvirtņus, baidīdamies, ka uz mani �aus ar �o gaisa bisi? Jūs, bez �aubām, domājāt, ka es pārspīlēju briesmas, ta�u es skaidri zināju, ko daru, jo biju jau ievā�cis ziņas par �o teicamo ieroci un zināju, ka tas atrodas tikpat teicama �āvēja rokās. Kad mēs devāmies uz �veici, Moriartijs ar Moranu mums sekoja, un tas bija Morans, kas lika man pārdzīvot nepatīkamās minūtes, kad gulēju klints plaisā virs Reihenbahas ūdenskrituma.

Varat iedomāties, cik kāri es lasīju angļu avīzes, kad uzturējos Francijā, jo cerēju atrast kādu iespēju iesēdināt Moranu aiz restēm. Kamēr viņ� bija Londonā uz brīvām kājām, par atgrie�anos nebija ko domāt. Dienu un nakti viņ� apdraudētu manu dzīvību un agrāk vai vēlāk sagai�dītu izdevīgu mirkli. Ko es varēju darīt? No�aut viņu es nedrīkstēju, jo tad pats nonāktu uz tiesas sola. Griezties pie mūsu varas orgāniem arī nebija nozīmes. Tie iejauktos tikai tad, ja man būtu pret viņu skaidri pierādījumi, nevis aizdomas. Es biju bezspēcīgs kaut ko uzsākt. Ta�u es ne�apnicis sekoju kriminālnotikumiem, pārliecināts, ka reiz pienāks tā diena, kad manās rokās būs fakti, neapgā�ami fakti, kas viņu apvainos. Un tad tika nonāvēts Ronalds Adērs. Beidzot bija pienācis mans laiks! Zinādams visu to, par ko jums stāstīju, es ne�aubījos ne mirkli, ka tas ir pulkve�a Morana darbs. Viņ� bija spēlējis kārtis ar jau�nekli, sekojis viņam no kluba līdz mājām un no�āvis pa vaļējo logu. Par to nebija �aubu. Jau pati lode bija pie�tiekams pierādījums, lai pulkvedim Moranam uzmestu cilpu kaklā. Es nekavējoties ierados Londonā. Pulkve�a izlūks pamanīja mani un, kā jau paredzēju, pavēstīja par to pulkvedim. Viņ� saprata, ka mana negaidītā atbrauk��ana ir kādā sakarā ar viņa noziegumu, un, protams, stipri uztraucās. Es biju pārliecināts, ka viņ� mēģinās ne�kavējoties dabūt mani pie malas un liks lietā savu slep�kavīgo ieroci. Tāpēc es nostādīju savā logā dubultnieku, brīdināju policiju, ka man var ievajadzēties viņas palī�dzība (pie reizes, Votson, jūsu skadrais skatiens tūliņ at�klāja abus policistus parādes durvīs), un ieņēmu novēro��anai piemērotu posteni, tomēr man prātā nenāca, ka viņ� izvēlēsies to pa�u posteni uzbrukumam. Tas ir viss, dār�gais Votson, un man �ķiet, jums tagad viss skaidrs.

��� Vēl ne, � es atbildēju. � Jūs man nepaskaidrojāt, kāpēc pulkvedis Morans nogalināja seru Ronaldu Adēru.

���� Ak, dārgais Votson, te mēs nonākam minējumu sfērā, kur ar loģiku vien nepietiek. Katrs uz zināmo faktu pamata var radīt savu pieņēmumu, un jūsējais var būt tikpat pareizs kā manējais.

���� Tātad jums jau ir kāds pieņēmums?

���� Manuprāt, izskaidrot faktus nav grūti. Izmeklē�anā konstatēts, ka nesen pulkvedis Morans un Ronalds Adērs kā partneri laimēju�i spēlē prāvu summu. Morans, bez �aubām, blēdījās � es sen zināju, ka viņ� ir krāpnieks. Dro�i vien Adērs to atklājis savā nāves dienā. Jādomā, viņ� runājis ar pulkvedi zem �etrām acīm un piedraudējis atklāt visu, ja pulkvedis labprātīgi neizstāsies no kluba un neapsolīsies pamest spēli uz visiem laikiem. Nav ticams, ka tāds zaļ� jauneklis kā Adērs būtu iedro�inājies uz vie�tas sacelt publisku skandālu un apvainot cilvēku, kas daudz vecāks par viņu un ieņem redzamu stāvokli sabied�rībā. Manuprāt, Adērs rīkojies tā, kā es domāju. Mora- nam, kur� dzīvoja no summām, ko ieguva kār�u spēlē, iz�slēg�ana no kluba nozīmētu izputinā�anu. Tāpēc viņ� arī nonāvēja Adēru, turklāt nonāvēja tai brīdī, kad jauneklis, nevēlēdamies iedzīvoties uz partnera negodīgās spēles rē�ķina, aplēsa, cik naudas jāatdod paspēlētājiem. Viņ� aiz�slēdza durvis, lai neviens viņu nepārsteigtu un nesāktu iztaujāt, ko nozīmē naudas kaudzītes un pierakstītie uz�vārdi. Vai �āds izskaidrojums der?

���� Domāju, ka esat trāpījis naglai uz galvas.

���� Tiesā galīgi noskaidrosies, vai man ir taisnība vai nav. Lai nu kā, bet pulkvedis Morans mūs vairs neap�draudēs, fon Herdera slavenā gaisa bise rotās Skotlend�jarda muzeja kolekciju, un neviens vairs netraucēs mis�teram �erlokam Holmsam veltīt savu mū�u to interesanto mazo problēmu atrisinā�anai, ar kurām tik bagāta sare��ģītā Londonas dzīve.

� No kriminālekspertu viedokļa, � sacīja �erloks Holmss, � Londona kļuvusi galīgi neinteresanta kop� profesora Moriartija nāves.

��� Diezin vai atradīsiet daudz godīgu londonie�u, kas jums piekritīs, � es atbildēju.

���� Tiesa, tiesa, nevar jau domāt tikai par sevi, � viņ� smaidīdams teica, pieceldamies no brokastgalda. � Iegu�vusi ir visa sabiedrība, zaudētājs ir tikai nabaga bezdarb�nieks speciālists, kuram nav pie kā piel-ikt roku. Kamēr Moriartijs bija dzīvs, rīta avīzes bija neizsmeļamu iespēju avots. Bie�i vien tas bija tikko manāms mājiens, kāda nejau�a frāze, un man bija skaidrs, ka �ā di�ā ļaundara smadzenes atkal kaut ko plāno; tā, redzot, ka nodreb zir�nekļa tīkla mala, katrs var iedomāties neganto plēsoņu tīkla centrā. Sīkas zādzības, neizskaidrojamas slepkavības, �ķietami bezjēdzīgi likuma pārkāpumi � tas viss iekļāvās �ā vīra vienotajā noziedzīgajā iecerē. Tolaik cilvēkam, kur� nodarbojās ar kriminālpasaules augstāko aprindu darbības pētī�anu, neviena Eiropas galvaspilsēta nesnie�dza tik daudz materiāla kā Londona. Bet tagad � � Viņ� paraustīja plecus liekuļotā sa�utumā par savu pūliņu pa�nākumiem.

�ī saruna notika da�us mēne�us pēc Holmsa atgrie�a�nās. Pēc viņa lūguma es pārcēlos uz veco mājokli Beikerstrītā un pārdevu savu praksi Kensingtonā. Ver�ners, jauns ārsts, nopirka to un bez vilcinā�anās samak�sāja augstāko cenu, kādu iedrīkstējos uzprasīt, � �is ne�ticamais gadījums noskaidrojās tikai pēc da�iem gadiem, kad dabūju zināt, ka Verners ir attāls Holmsa radinieks un naudu pirk�anai saņēmis no Holmsa.

Kopā aizvadītie mēne�i nebūt nebija tik nabagi ar no�likumiem, kā to attēloja Holmss. Pār�ķirstot savas tālaika dienasgrāmatas, es atrodu piezīmes par izdaudzināto bi�ju�ā prezidenta Muriljo dokumentu zādzību un traģēdiju uz holandie�u kuģa �Frīzlande�, kur mēs ar Holmsu tikko izglābāmies no nāves. Ta�u mana drauga lepnajam, no�slēgtajam raksturam derdzās pūļa jūsmo�ana, un viņ� lika man apsolīties, ka nekad vairs nerakstī�u ne par viņu, ne viņa metodēm, ne sasniegumiem. Kā jau minēju, no �ā solījuma es atbrīvojos tikai nesen.

�erloks Holmss, izsacījis savu dīvaino protestu, atlaidās pret krēsla atzveltni, paņēma avīzi un tikko sāka to laiski atlocīt, kad pēk�ņi atskanēja skarbs zvans un spēcīgi dobji klaudzieni, it kā pa durvīm kāds lielā satraukumā sistu ar dūri. Tad kāds ar lielu troksni ieklupa priek��namā, uz kāpnēm norībēja a�i soļi un istabā ieskrēja bāls, izpūris, aizelsies jauns vīrietis ar dego�ām acīm, kuras satrauktas �audījās no manis uz Holmsu, kamēr mūsu jautājo�ie skatieni lika viņam attapties, ka �āds iebru�kums prasa atvaino�anos.

���� Piedodiet, mister Holms, � viņ� stostījās, � neno�sodiet mani pārāk bargi! Esmu glu�i kā bez prāta. Mister Holms, es esmu nelaimīgais D�ons Hektors Makfārleins.

Viņ� to izsacīja tā, it kā viņa vārds varētu izskaidrot gan apmeklējuma nolūku, gan ērmīgo izturē�anos, bet mana drauga seja rādīja, ka viņam tas neko neizsaka, tā�pat kā man.

���� Ņemiet cigareti, mister Makfārlein, � Holmss sa�cīja, piestumdams viņam tuvāk etviju. � Mans draugs doktors Votsons, vērodams �ādus simptomus, noteikti pa�rakstītu jums kaut ko nomierino�u. Laiks pēdējās dienās arī ir pārāk karsts. Nu, ja esat drusku atvilcis elpu, tad, lūdzu, atsēstieties omulīgi �inī atzveltnī un pastāstiet mie�rīgā garā, kas jūs esat un ko vēlaties. Jūs minējāt savu vārdu tā, it kā man vajadzētu to zināt, bet diem�ēl vie�nīgais, ko zinu par jums, ir � ka jūs esat vecpuisis, ad�vokāts, masons un slimojat ar astmu.

Tā kā mana drauga metodes nebija man sve�as, tad, vē�rīgāk aplūkojis jauno vīrieti, redzēju diezgan nevī�īgo apģērbu, dokumentu vīstokli kabatā, breloku pie pulksteņ- ķēdes un apgrūtināto elpo�anu, vārdu sakot, faktus, uz kuriem dibinājās Holmsa slēdzieni. Mūsu apmeklētājs, protams, bija pārsteigts.

��������� Jums pilnīga taisnība, mister Holms, un piedevām es esmu pats nelaimīgākais cilvēks Londonā. Dieva dēļ, nenoraidiet mani, mister Holms! Ja viņi ieradīsies apcie�tināt mani, pirms pabeig�u savu stāstu, lūdziet viņus pa�gaidīt, lai varu izstāstīt visu patiesību. Es ie�u uz cietumu ar mierīgu sirdi, ja zinā�u, ka neliegsiet man savu palī�dzību.

���� Jums draud apcietinā�ana?! � izsaucās Holmss. � Tas ta�u patie�ām lielis � patie�ām briesmīgi. Par ko jūs apvaino?

��� Par mistera D�onasa Oldeikra nogalinā�anu Nor- vudā.

Mana drauga izteiksmīgā seja pauda līdzjūtību, kura, manuprāt, nebija glu�i brīva no gandarījuma.

���� Nudien, jābrīnās! � viņ� teica. � Vēl pirms mirkļa es sūdzējos doktoram Votsonam, ka avīzēs vairs nav ne�viena sensacionāla notikuma.

Mūsu apmeklētājs pastiepa trīco�o roku un paņēma Daily Telegraph, kas joprojām gulēja uz Holmsa ceļ�galiem.

���� Ja jūs būtu ielūkojies �ai avīzē, ser, tad jums ne�vajadzētu jautāt, kāpēc esmu pie jums ieradies. Man �ķiet, ka mans vārds un mana nelaime tagad ir visu mutē. � Viņ� parādīja mums atlocīto lapu. � Ar jūsu atļauju, mister Holms, es izlasī�u to. Klausieties! Virs�raksts: �Mīklains notikums Norvudā. Pazudis labi pazīs�tams būvuzņēmējs. Aizdomas uz slepkavību un tī�u uguns pielai�anu. Noziedznieks atstājis pēdas.� �īm pēdām viņi tagad seko, mister Holms, un es zinu, ka drīz viņi būs klāt. Viņi man sekoja jau no Londonas Tilta stacijas, vi�ņiem trūka vienīgi ordera arestam. Māte to nepārdzīvos, viņas sirds to neizturēs! � Viņ� izmisumā lauzīja rokas, līgodamies uz priek�u un atpakaļ.

Es ar interesi vēroju cilvēku, ko apvaino tik briesmīgā noziegumā. Viņ� bija gai�matis, glītu seju, izplūdu�iem vaibstiem, baiļu pilnām zilām acīm, gludi skūts, vāju, bēr�ni�ķu muti. Viņ� varēja būt gadus divdesmit septiņus vecs, pēc apģērba un izturē�anās � d�entlmenis; no gai�ā vasaras mēteļa kabatas rēgojās dokumentu vīstoklis, kas apliecināja viņa profesiju.

��� Izmantosim atliku�o laiku lietderīgi, � Holmss iero�sināja. � Votson, izlasiet, lūdzams, to rakstu!

Zem efektīgā virsraksta, kuru Makfārleins bija mums nolasījis, bija iespiests �āds ziņojums:

�Pagāju�o nakti vai �orīt agri Lejas Norvudā atgadījies kaut kas tāds, kas liek domāt par nopietnu noziegumu. Misters D�onass Oldeikrs ir labi pazīstams �ai apvidū, kur viņ� gadiem ilgi vadījis da�ādas būves. Viņ� ir vecpuisis, piecdesmit divus gadus vecs, dzīvo Dīpdinhauzā, Saiden- hemas rajonā, ielā ar to pa�u nosaukumu. Kaimiņi uzskata viņu par savādnieku, noslēgtu un nesabiedrisku cilvēku. Pirms da�iem gadiem viņ� pārtraucis būvuzņēmēja darbu, kur� viņu padarījis par turīgu vīru. Tomēr neliela būv�materiālu noliktava viņam vēl palikusi, un pagāju�o nakti ap pulksten divpadsmitiem ugunsdzēsējiem ziņots, ka aiz�degusies kāda dēļu grēda. Ugunsdzēsēji drīz ieradu�ies, bet sausie dēļi biju�i jau tiktāl liesmu pārņemti, ka uguni nav izdevies apdzēst un grēda sadegusi galīgi. Pirmajā acu uzmetienā varēja likties, ka tas ir ikdieni�ķs noti�kums, bet tūliņ noskaidrojās apstākļi, kas norādīja uz nopietnu noziegumu. Pārsteidzo�i jau bija tas, ka uguns�grēka vietā neieradās pats noliktavas īpa�nieks; viņu sāka meklēt, bet nevarēja nekur atrast. Ielūkojoties viņa istabā, izrādījās, ka gulēt viņ� nav gājis, seifs vaļā, pa grīdu izsvaidīti da�ādi dokumenti, vērojamas cīņas pēdas, uz grīdas asins traipi un kaktā ozolkoka nūja, kuras rok�turis notriepts ar asinīm. Ir zināms, ka vēlu vakarā misters D�onass Oldeikrs pieņēmis guļamistabā apmeklētāju � jaunu Londonas advokātu D�onu Hektoru Makfārleinu, jau�nāko kompanjonu firmā �Grehems un Makfārleins� Gre- �embildingzā 424, austrumos, centra rajonā. Noskaidrots, ka nūja ir �ā advokāta īpa�ums. Pēc policijas domām, par nozieguma motīviem nevar būt �aubu. Mēs esam pār�liecināti, ka drīz varēsim pavēstīt mūsu lasītājiem jaunus sensacionālus faktus.

Vēlākas ziņas:

Klīst baumas, ka misters Makfārleins jau apcietināts kā mistera D�onasa Oldeikra slepkava. Vismaz zināms, ka apcietinā�anas orderis jau parakstīts. Izmeklē�anā gūti jauni pierādījumi, kas apstiprina pa�as ļaunākās aizdo�mas. Nelaimīgā būvuzņēmēja istabā, kura atrodas apak��stāvā, stikla durvis uz dārzu biju�as līdz galam vaļā, no tām pāri pagalmam vilkts kāds smags priek�mets uz dēļu grēdu, un tās pelnos atrasti pārogļoju�ies kauli. Po�licija nākusi pie slēdziena, ka te darī�ana ar baismīgu noziegumu: slepkava nositis savu upuri guļamistabā, iz�ņēmis no seifa dokumentus, aizvilcis upuri pie dēļu grēdas un, lai slēptu nozieguma pēdas, aizdedzinājis dēļus. Izmek�lē�ana uzticēta pieredzēju�am Skotlendjarda speciālistam inspektoram Lestreidam, kur� jau stājies pie darba ar vi�ņam piemīto�o enerģiju un asredzību.�

�erloks Holmss noklausījās ziņojumu par �iem neparas�tajiem notikumiem, aizvēris acis un salicis pirkstgalus kopā.

���� Gadījums patie�ām diezgan interesants, � viņ� do�mīgi noteica. � Bet vispirms atļaujiet apvaicāties, mister Makfārlein, kāpēc jūs vēl joprojārņ esat brīvībā, kaut gan pierādījumu pret jums ir jau pietiekami daudz, lai jūs arestētu?

���� Es dzīvoju kopā ar vecākiem Toringtonlod�ā, Blek- hītā, mister Holms, bet vakar darī�anas ar misteru Ol- deikru ievilkās līdz pusnaktij, tāpēc es pārnak�ņoju Norvu- das viesnīcā un braucu uz darbu no turienes. Par notiku�o es dabūju zināt tikai vilcienā, izlasījis avīzē ievietoto rak�stu. Es tūliņ nopratu, kādas neiedomājamas briesmas man draud, un steidzos pastāstīt jums par to. Es nebūt ne�au�bos, ka mani jau būtu apcietināju�i, ja es būtu ieradies kantorī vai pavadījis nakti mājās. Man sekoja kāds cil�vēks no pa�as stacijas un� �ēlīgais dievs, kas tad tas?

Atskanēja skarbs zvans, tad smagi soļi uz kāpnēm, viesistabas durvis atvērās � un uz sliek�ņa parādījās mūsu vecais paziņa Lestreids policistu pavadībā.

���� Mister D�on Hektor Makfārlein! \

Mūsu nelaimīgais klients piecēlās bāls kā līķis.

��� Jūs esat arestēts par mistera D�onasa Oldeikra no�slepkavo�anu ar iepriek�ēju nodomu.

Makfārleins ar izmisīgu kustību pagriezās pret mums un atkal atslīga krēslā, it kā nespētu noturēties uz kājām.

���� Vienu mirkli, Lestreid, � Holmss iejaucās, � pus�stunda �urp vai turp neko negrozīs. Ļaujiet �im d�entl�menim pabeigt iesākto stāstu par �o visai interesanto no�tikumu. Tas var palīdzēt lietas noskaidro�anā.

���� Nu, to noskaidrot nemaz tik grūti nebūs, � Lestreids nīgri atteica.

���� Bet tomēr, ja jums nav iebildumu, es labprāt no�klausītos visu līdz beigām.

���� Labi, mister Holms, man grūti jums atteikt; jūs esat sniedzis policijai vairākus pakalpojumus, un Skotlend�jards ir jūsu parādnieks. Tomēr es palik�u pie apcietinātā un brīdinu viņu, ka viss, ko viņ� sacīs, var tikt izmantots tiesā pret viņu.

��� Es vairāk neko nevēlos kā izstāstīt visu, � klients atsaucās. � Es tikai lūdzu, lai jūs noklausāties manī un dabūjat dzirdēt skaidru patiesību.

Lestreids ielūkojās pulkstenī:

���� Dodu jums pusstundu laika.

���� Vispirms man jāpaskaidro, � Makfārleins iesāka, � ka līdz iepriek�ējam vakaram es nekā nezināju par misteru D�onasu Oldeikru. Viņa vārdu gan biju dzirdējis, jo mani vecāki viņu pazina, ta�u sen kop� neuzturēja pazī�anos. Tāpēc biju ļoti pārsteigts, kad vakar pulksten trijos viņ� ieradās manā kantorī Sitijā. Vēl vairāk mani pārsteidza viņa apmeklējuma nolūks. Viņ� atnesa vairā�kas no bloknota izplēstas lapiņas, uz kurām bija kaut kas uzskrīpāts, � te tās ir, � un nolika man uz galda. �Tas ir mans testaments,� viņ� sacīja, �es jūs lūdzu, mister Mak�fārlein, noformēt to, kā pienākas, es tikmēr pagaidī�u te�pat.� Es apsēdos, lai pārrakstītu testamentu, un � varat iedomāties manu izbrīnu � pēk�ņi ieraudzīju, ka viņ� gandrīz visu savu mantu novēl man. Es pacēlu acis un redzēju, ka �is dīvainais, nelielais, seskam līdzīgais vīre�lis ar baltām skropstām nolūkojas manī ar tādu kā iz�smieklu. Neticēdams pats savām acīm, es izlasīju testa�mentu līdz galam, un tad viņ� sacīja, ka esot vecpuisis bez tuviniekiem, jaunībā pazinis manus vecākus, dzirdē�jis par mani cildino�as atsauksmes un pārliecināts, ka viņa nauda nonāks cienīgās rokās. Es varēju tikai izstostīt da�us pateicības vārdus, tik apmulsis es biju. Testamentu pienācīgi sastādīja, apzīmogoja un parakstīja mana kanto�rista klātbūtnē. Te tas ir uz �ā zilā papīra, bet �īs lapiņas ir melnraksts. Tad misters Oldeikrs sacīja, ka viņam mājās esot daudz visādu dokumentu � darbuzņēmuma līgumi, da�ādas prasības, hipotēkas, akcijas un tā tālāk, ar ko man jāiepazīstas. Viņ� sacīja, ka viņa prāts nebū�ot mie�rīgs, kamēr viss nebū�ot pienācīgi noformēts, un lūdza mani ierasties pie viņa to pa�u vakaru Norvudā, paņemot testamentu līdzi, lai nokārtotu formalitātes. �Tikai atce�rieties, manu zēn: ne vārda jūsu vecākiem, pirms viss būs galā! Mēs sagādāsim viņiem mazu pārsteigumu,� � tā viņ� daudzināja un pat nozvērināja mani klusēt.

Jūs sapratīsiet, mister Holms, ka es nevarēju viņam neko atteikt. Viņ� bija mans labdaris, un es, protams, gribēju pēc labākās sirdsapziņas izpildīt visu, ko viņ� vēlas. Aizsūtīju uz mājām telegrammu, ka man svarīgas darī�anas un nevaru pateikt, kad ieradī�os. Misters Ol�deikrs ielūdza mani pie sevis vakariņās pulksten deviņos, jo tad viņ� bū�ot atgriezies. Es ilgi meklēju viņa namu, un, kad beidzot piezvanīju pie durvīm, bija jau pusdes�mit. Misters Oldeikrs �

��� Vienu mirkli! � Holmss pārtrauca. � Kas jūs ielaida iek�ā?

��� Kāda pusmū�a sieviete, cik sapratu, viņa saimnie�cības vadītāja.

��� Viņa dro�i vien apvaicājās pēc jūsu uzvārda un tad pieteica jūs?

��� Jā.

���� Lūdzu, turpiniet!

Misters Makfārleins noslaucīja nosvīdu�o pieri un stās�tīja tālāk:

���� �ī sieviete ieveda mani ēdamistabā, kur bija klāts visai pieticīgu vakariņu galds. Pēc tam mēs ar misteru Oldeikru iegājām guļamistabā, kur atradās smags seifs. No tā viņ� izņēma veselu kaudzi dokumentu, kurus mēs kopīgi izskatījām. Bija jau tuvu pusnaktij, kad mēs bei�dzām. Viņ� sacīja, ka negribot traucēt saimniecības vadī�tāju, un izlaida mani ārā pa guļamistabas stikla durvīm, kuras visu laiku bija vaļā.

��� Vai portjeras nebija nolaistas? � Holmss apvai�cājās.

���� Skaidri neatceros, bet liekas, tikai līdz pusei. Jā, tagad atceros, viņ� pacēla tās, kad laida mani ārā. Es nevarēju atrast savu nūju, bet viņ� teica: �Nav liela nelaime, manu zēn, es ceru, ka mēs bie�i tiksimies, un nākamreiz jūs varēsiet nūju pievākt.� Kad gāju projām, seifs palika vaļā un dokumenti uz galda. Bija pārāk vēls, lai dotos uz Blekhītu, tāpēc es pārgulēju Anerlīarmzas viesnīcā. Vairāk nekā es nezinu. Par �o briesmīgo noti�kumu dabūju zināt �orīt no avīzēm.

���� Vai jums vēl būtu kādi jautājumi, mister Holms? � apjautājās Lestreids, kur�, klausoties Makfārleinā, vairā�kas reizes bija skeptiski nogrozījis galvu.

���� Vēlāk, kad bū�u apmeklējis Blekhītu.

��� Jūs gribējāt teikt � Norvudu, � Lestreids pārla�boja.

���� Jā, bez �aubām, es gribēju tā teikt, � Holmss at�bildēja ar mīklainu smaidu. Lestreids jau daudzkārt bija dabūjis pārliecināties, ka Holmss ar savu aso, slīpēto prātu prot ieskatīties katrā notikumā nesalīdzināmi dzi�ļāk, nekā tas iespējams �im Skotlendjarda aģentam, tā�pēc viņ� ar aizdomām palūkojās uz manu draugu.

���� Man gribētos parunāties ar jums, mister Holms, � viņ� sacīja. � Nu, mister Makfārlein, divi mani kon- stebli gaida uz jums pie durvīm, un lejā uz ielas ir kebs.

Nelaimīgais jaunais cilvēks piecēlās un, uzmetis mums pēdējo lūdzo�o skatienu, izgāja no istabas. Policisti se�koja viņam, Lestreids palika.

Holmss paņēma testamenta melnrakstu un sāka pētīt to ar vislielāko interesi.

��� Sis dokuments liek padomāt, Lestreid, vai ne? � viņ� sacīja, pasniegdams ft> Lestreidam.

Varas pārstāvis apjucis paskatījās uz dokumentu.

���� Es varu salasīt tikai pirmās divas rindiņas, tad kaut ko otrās lappuses vidū un divas noslēguma rindas. Tanīs vietās rokraksts ir gandrīz vai kaligrāfisks, pārē�jais ir tikai uzskrīpājums, un da�us vārdus pat nemaz nav iespējams salasīt.

���� Un ko jūs domājat par to? � jautāja Holmss.

���� Bet ko j ū s par to domājat?

���� Manuprāt, testaments rakstīts vilcienā; salasāmais raksts izdarīts stacijās, sliktais, vilcienam ejot, bet ne�salasāmais � kad vilciens uziet uz pārmijām. Eksperts tūliņ sacītu, ka testaments rakstīts piepilsētas vilcienā, jo tikai liepilsētas tuvumā pārmijas seko tik bie�i cita citai. Ja pieņemam, ka viņ� rakstījis visu ceļu, tad va�ram secināt, ka viņ� braucis ar ekspresi, kur� starp Nor�vudu un Londonas Tilta staciju apstājies tikai vienu reizi.

Lestreids sāka skaļi smieties.

��� Jūsu teorijas manam prātam pārāk gudras, mister Holms. Un kāds tam sakars ar �o notikumu?

���� Tas zināmā mērā apstiprina Makfārleina stāstu un norāda, ka D�onass Oldeikrs rakstījis savu testamentu, braukdams uz Londonu. Vai nav dīvaini, ka cilvēks rak�sta tik svarīgu dokumentu tādos nepiemērotos apstāk�ļos? Tas liek domāt, ka viņ� nav pie�ķīris �im dokumen�tam praktisku nozīmi. Tā rīkotos cilvēks, kur� jau iepriek� zina, ka testaments nekad nestāsies spēkā.

��� Nu jā, bet tai pa�ā reizē viņ� parakstījis savu nāves spriedumu, � Lestreids aizrādīja.

���� Vai jūs tā domājat?

���� Un jūs ne?

���� Iespējams jau tas ir, bet man �is notikums vēl nav glu�i skaidrs.

���� Nav skaidrs? Kas tad vēl var būt skaidrāks? Jauns cilvēks negaidīti dabū zināt, ka pusmū�a d�entlmeņa nā�ves gadījumā viņ� manto tā īpa�umu. Ko viņ� dara? Ne�vienam ne vārda neteicis, aiziet ar kaut kādu ieganstu pie �ā sava klienta, nogaida, kamēr otrais mājas iemīt�nieks dodas pie miera, un, palicis ar labdari divatā, nogalina viņu, sadedzina līķi dēļu grēdā un mierīgā garā pārnak�ņo vietējā viesnīcā. Asins plankumi uz grīdas un uz nūjas roktura tikko saskatāmi. Viņ� varbūt iedo�mājas, ka ticis galā bez asins izlie�anas, un cer, ka, sa�dedzinot līķi, izdzēsīs visas slepkavības pēdas, kuras va�rētu norādīt uz viņa vainu. Vai viss tas durtin neduras acīs?

���� Nelaime tā, manu dārgo Lestreid, ka tas mazliet par daudz duras acīs, � Holmss sacīja. � Diem�ēl jūsu pārējām izcilajām īpa�ībām nav pievienota iztēle, bet tomēr pamēģiniet uz mirkli iedomāties sevi �ā jaunā cil�vēka vietā un tad sakiet � vai jūs izdarītu slepkavību tai pa�ā vakarā, kad noformējāt testamentu? Vai jums neienāktu prātā, ka �o abu notikumu tuvums ir bīstams? Un vai jūs izvēlētos slepkavībai tādu reizi, kad zināms, ka jūs atrodaties namā, jo kalpone jūs ielaidusi? Un, bei�dzot, vai jūs uzņemtos tādas lielas pūles, lai noslēptu līķi, un pēc tam atstātu istabā savu nūju par pierādī�jumu, ka noziedznieks esat jūs? Atzīstieties, Lestreid, ka tas neizklausās ticami!

���� Nu, mister Holms, jūs zināt tikpat labi kā es, ka noziedznieki uztraukumā bie�i rīkojas tā, kā nekad ne�rīkotos normālā stāvoklī. Dro�i vien viņam biju�as bai�les atgriezties istabā. Dodiet man citu teoriju, kura la�bāk izskaidrotu faktus nekā manējā.

���� Es jums varu dot vai pusduci, � Holmss pa�smējās. � Lūdzu, te būs viens glu�i ticams un iespējams variants, kuru varu jums uzdāvināt. Kāds klaidonis iet garām un redz pa logu, ka vecākais vīrietis rāda jaunā�kajam, acīm redzot, svarīgus dokumentus. Jaunākais vī�rietis aiziet. Klaidonis ienāk, ierauga nūju, paķer to, no�sit Oldeikru, sadedzina līķi un pazūd.

���� Kāpēc klaidonim jāsadedzina līķis?

��� Kāpēc tas jādara Makfārleinam?

��� Lai iznīcinātu pierādījumus par slepkavību.

��� Varbūt klaidonis arī gribējis radīt iespaidu, ka ne�kādas slepkavības nav bijis.

��� Kāpēc tad klaidonis neko nav paņēmis?

��� Viņ� sapratis, ka ar �iem dokumentiem neko neva�rēs iesākt.

Lestreids skeptiski pa�ūpoja galvu, lai gan man �ķita, ka viņ� nav vairs tik pa�pārliecināts.

���� Labi, mister Holms, meklējiet savu klaidoni, mēs tikmēr turēsimies pie Makfārleina. Nākotne parādīs, kam taisnība. Tikai ņemiet vērā �ādu apstākli: ciktāl zināms, neviens dokuments nav pazudis, un Makfārleins ir vienīgais cilvēks pasaulē, kuram neko nevajadzēja ņemt, jo viņ� kā likumīgs mantinieks tik un tā dabūtu visu.

�is aizrādījums �ķita ietekmējam manu draugu.

���� Negribu noliegt, � viņ� sacīja, � ka da�i apstākļi runā jūsu teorijai par labu. Es tikai izsacīju domu, ka iespējamas arī citas teorijas. Tomēr jums taisnība, nā�kotne visu iz�ķirs. Uz redzē�anos! Ja jums nav iebil�dumu, tad �odien es ieradī�os Norvudā un paskatī�os, kā jums veicas.

Līdzko Lestreids bija projām, tā mans draugs uzlēca kājās un sāka steidzīgi posties ceļam kā cilvēks, kuru gaida iemīļots darbs.

���� Vispirms, Votson, � viņ� teica, velkot svārkus, � es brauk�u uz Blekhītu, kā jau sacīju.

���� Kāpēc ne uz Norvudu?

���� Tāpēc, ka �ai notikumā ir divas dīvainas epizodes, kuras cie�i seko viena otrai. Policija kļūdās, pievērs�dama uzmanību tikai otrai, jo tai ir visas nozieguma pazīmes. Man turpretim skaidrs, ka loģika prasa citu pie�eju, proti, vispirms noskaidrot visu, kas saistās ar �o dīvaino, tādā steigā sastādīto testamentu, kas ir manti�niekam tik negaidīts. Iespējams, ka tad būs labāk izpro�tama arī otra epizode. Nē, dārgais draugs, �odien jūs man neko nevarat palīdzēt. Nekādas briesmas nedraud, citādi jau es nedotos ceļā bez jums. Ceru, ka vakarā va�rē�u pastāstīt, ka man izdevies kaut ko izdarīt �ā jau�nekļa labā, kur� man uzticējis savu likteni.

Mans draugs atgriezās vēlu vakarā, un viņa satumsusī, noraizējusies seja rādīja, ka no �ārīta cerībām nav nekas palicis pāri. Kādu stundu viņ� spēlēja vijoli, lai nomierinātos, beidzot nolika instrumentu pie malas un izstāstīja man savas neveiksmes.

��� Slikti, Votson, nekā sliktāka pat izdomāt nevar. Lestreida priek�ā jau es turējos bra�i, bet, goda vārds, tā vien �ķiet, ka �oreiz viņ� ir uz pareizā ceļa. Nojauta velk mani uz vienu pusi, fakti � uz otru, un man pietie�kami daudz iemeslu baidīties, ka angļu tiesne�i vēl nav sasniegu�i tādu intelektuālu līmeni, ka dotu priek�roku manām teorijām, nevis Lestreida faktiem.

���� Vai jūs bijāt Blekhītā?

��� Jā, Votson, biju un tūliņ uzzināju, ka nelaiķis Ol�deikrs bijis īsts nelietis. Makfārleina tēvs bija aizbraucis meklēt dēlu, mājās bija māte � maza, apaļīga, zilacaina baiļu un sa�utuma pārņemta lēdija. Protams, viņa ne uz mirkli nepielaida domu, ka dēls vainīgs, ta�u Oldeikra liktenis neizraisīja viņā ne pārsteigumu, ne no�ēlu. Glu�i otrādi, runājot par nelaiķi, viņa lietoja tādus izteicienus, kas varēja tikai pastiprināt policijas hipotēzi, jo skaidrs: ja dēls tādus bie�i dzirdētu, tad tie viņu noteikti noska�ņotu uz naidu un varas darbiem.

�Tas nav cilvēks, tas ir ļaunprātīgs, viltīgs zvērs,� viņa daudzināja, �tāds viņ� bijis kop� jaunām dienām.�

�Vai jūs viņu pazināt jau agrāk?� es apvaicājos.

�Pat ļoti labi, viņ� bija mans pielūdzējs. Paldies die�vam, ka man bija tik daudz prāta, lai noraidītu viņu un apprecētu godīgu, lai arī trūcīgāku cilvēku. Mēs bi�jām saderināju�ies, mister Holms, kad es dabūju zināt, ka viņ� ielaidis putniņu krātiņā kaķi, un �ī ne�ēlība mani tā satrieca, ka es tūliņ atsaucu saderinā�anos.� Viņa pameklējās atvilktnē un pasniedza man jaunas sie�vietes fotogrāfiju, kuras seja bija sadurstīta un sagraizīta ar nazi. ��o manu fotogrāfiju viņ� atsūtīja manā kāzu dienā reizē ar savu lāstu,� viņa piebilda.

�Nu, bet tagad viņ� jums ir piedevis, ja jau novēlējis visu savu mantu jūsu dēlam,� es aizrādīju.

�Ne man, ne manam dēlam nekas nav vajadzīgs no D�onasa, Oldeikra, vienalga, dzīva vai miru�a!� viņa iekaisusi izsaucās. �Tik tie�ām dievs ir debesīs, mister Holms, viņ� sodīja �o ļauno cilvēku, un, kad pienāks laiks, dievs pats pierādīs, ka mana dēla rokas ir tīras no Oldeikra asinīm!�

Es izmēģinājos gan �ā, gan tā, bet neko nevarēju sa�meklēt mūsu hipotēzei par labu. Beidzot metu mieru un devos uz Norvudu.

Dīpdinhauza ir liela, moderna, no ko�i sarkaniem ķie�ģeļiem celta villa. Tā atrodas dārzā, ielas pusē ir pla�s zāliens ar lauru krūmiem gar malām. Pa labi no villas un diezgan tālu no ceļa atrodas kokmateriālu laukums, kurā noticis ugunsgrēks. Es esmu uzskicējis plānu blok�notā. Stikla durvis kreisajā pusē ved Oldeikra guļam�istabā, tā ka no ielas redzams, kas tanī notiek. Tas ir vienīgais nomierino�ais fakts, ko �odien izdevās konsta�tēt. Lestreida tur nebija, viņa vietā rīkojās ser�ants. Viņa ļaudīm tikko bija nācis rokās varens atradums. Viņi �orīt, rakņādamies pa sadegu�ās dēļu grēdas pel�niem, bija bez apdegu�ajiem kauliem vēl uzdūru�ies uz vairākām nomelnēju�ām metāla ripiņām. Es tās rūpīgi aplūkoju un pārliecinājos, ka tās ir bik�u pogas. Uz vie�nas man pat izdevās saskatīt vārdu �Haiemss� � tas ir Oldeikra drēbnieks. Tad es izpētīju zālienu, vai tur nav kādas pēdas, ta�u �ā mēne�a sausums padarījis zemi cietu kā kramu. Nekas cits nav redzams, vienīgi tas, ka caur spraugu zemajā ligustru dzīv�ogā, kur� no�ķir būvmateriālu laukumu no dārza, ir vilkts kāds smagums uz dēļu grēdu. Tas, protams, saskan ar policijas teoriju. Es veselu stundu zem versmainās augusta saules norā- poju pa zālienu, bet gudrāks netiku ne par peniju.

Cietis sakāvi pagalmā, gāju pārmeklēt guļamistabu. Asins plankumi ļoti bāli, tikko saskatāmi, bet neap�au�bāmi svaigi. Nūju policija pievāku�i, bet arī tur plan�kumi biju�i bāli. Nūja noteikti pieder mūsu klientam, ko viņ� arī nenoliedz. Uz paklāja ir tikai būvuzņēmēja un Makfārleina pēdu nospiedumi, nekādas tre�ās personas pēdu nav. Tas atkal runā policijai par labu. Vārdu sakot, svaru kausi stipri vien nosveras uz viņu pusi.

Viens cerību stariņ� man tomēr ir, kaut arī visai nie�cīgs. Es pārbaudīju seifa saturu, kur� lielākoties bija iz�krauts uz galda. Papīri bija ielikti aizzīmogotās aplok�snēs, policija vairākas bija atvērusi. Cik varu spriest, tiem nav nekādas lielās vērtības, un arī mistera Oldeikra bankas noguldījumu grāmatiņa nerāda, ka viņam būtu pēdējā laikā sevi�ķi veicies. Man tomēr �ķiet, ka vai�rāku svarīgu papīru trūkst. Sur tur gadījās norādījumi uz nopietnākām operācijām, kas saistītas ar prāvām summām, bet attiecīgo dokumentu nebija. Ja to varētu pierādīt, tad Lestreida argumenti vērstos pret viņu pa�u � jo kāpēc gan cilvēks zags to, ko neap�aubāmi drīz mantos?

Beidzot, izmeklējis visus kaktus un nekā prātīga ne�atklājis, es izmēģināju laimi pie saimniecības vadītājas. Misis Leksingtone ir maza, īgna, nerunīga persona ar glūnīgām, aizdomu pilnām acīm. Manuprāt, viņa varētu gan kaut ko pastāstīt, ja vien gribētu, bet man neko neizdevās no viņas izspiest. Jā, viņa ielaidusi misteru Makfārleinu pusdesmitos. Kaut viņai roka būtu tobrīd nokaltusi, tad viņ� nebūtu ticis iek�ā! Gulēt viņa aiz�gājusi pusvienpadsmitos. Viņas istaba atrodas otrā mā�jas galā, nekādu troksni viņa nav dzirdējusi. Cik viņa atceras, platmali un nūju Makfārleins atstājis priek��telpā. Viņa pamodusies no kliedzieniem: �Deg, deg!� Protams, viņas nabaga dārgais saimnieks ir noslepka�vots. Vai viņam biju�i ienaidnieki? Kam gan to nav, bet misters Oldeikrs dzīvojis visai noslēgti, un cilvēki viņu apmeklēju�i tikai darī�anās. Par pogām viņa izsacījās, ka tās esot no uzvalka, kas misteram Oldeikram iepriek�ējā dienā bijis mugurā. Dēļi grēdā biju�i ļoti sausi, jo ve�selu mēnesi nav lijis lietus. Tie uzliesmoju�i mirklī kā pulveris, un, kad viņa noskrējusi ugunsgrēka vietā, tad liesmojusi jau visa grēda. Tiklab viņa, kā ugunsdzēsēji saodu�i gruzdo�as gaļas smaku. Par mistera Oldeikra papīriem vai personiskām darī�anām viņai nekas nav zi�nāms.

Tāda ir mana atskaite par �odienas neveiksmēm, dār�gais Votson. Un tomēr, tomēr � � Viņa smalkās, nervo�zās rokas sa�ņaudzās dūrēs, un viņ� dedzīgā pārliecībā turpināja: � Es zinu, ka te ir darī�anas ar negodīgu spēli. Es to jūtu ar visu savu būtni. Kaut kas vēl nav atklāts, un Oldeikra saimniece to zina. Viņas izturē�a�nās ir tik nīgri stūrgalvīga kā cilvēkam ar netīru sirds�apziņu. Bet ko par to runāt, Votson! Ja mums nepalīdzēs kāds laimīgs gadījums, tad �ī Norvudas lieta neietilps mūsu panākumu hronikā, ar kuru, kā jau paredzu, agri vai vēlu tiks pārbaudīta mūsu lasītāju pacietība.

��� Bet zvērinātie ta�u rēķināsies arī ar to, kādu iespaidu atstāj attiecīgais cilvēks, � es iebildu.

���� Uz ārieni bīstami paļauties, dārgais Votson. At�cerieties to baismīgo slepkavu, Bertu Stīvensu, kur� gribeja, lai mēs viņu paglābjam 1887. gadāl Viņ� ta�u bija tik piemīlīgs un pieklājīgs kā īsts svētdienas skolas audzēknis.

���� Tiesa gan.

��� Ja mēs neatradīsim pietiekami nopietnus pierādī- mus, tad Makfārleinam nāve neizbēgama. Grūti atrast visā �inī lietā kaut ko tādu, kas nevērstos pret viņu, un, jo vairāk tanī iedziļinās, jo policijas pozīcija kļūst stip�rāka. Tomēr bankas grāmatiņā es atklāju kādu intere�santu faktu, kas var noderēt mums par izejas punktu tālākai izmeklē�anai. Visu pagāju�o gadu misters Ol�deikrs izmaksājis prāvas summas kādam misteram Kor- neliusam, tā ka īstenībā Oldeikrs patlaban ir glu�i tuk�ā. Interesanti, kas ir �is Korneliuss, ar kuru biju�ais būvuz�ņēmējs slēdzis tik solīdus darījumus? Varbūt tam ir kāds sakars ar pa�reizējo notikumu? Korneliuss varētu būt mākleris, ta�u es neatradu nevienas kvīts par tik lielu summu saņem�anu. Vajadzēs ievākt ziņas .bankā par �o d�entlmeni. Ta�u baidos, mans draugs, ka mūs gaida bēdīgs noslēgums: Lestreids pakārs mūsu klientu, un Skotlendjards beidzot svinēs uzvaru pār mums.

Nezinu, vai �erloks Holmss vispār gulēja tonakt, jo, kad no rīta ierados brokastīs, viņ� sēdēja aiz galda bāls un novārdzis, ar tum�iem lokiem ap drud�aini dego�a�jām acīm. Ap krēslu uz paklāja mētājās cigare�u gali un rīta avīzes, bet uz galda � atplēsta telegramma.

��� Ko jūs teiksiet par to, Votson? � viņ� jautāja, at- sviezdams to manā galda pusē.

Tā bija no Norvudas un skanēja �ādi:

�Atrasti jauni svarīgi pierādījumi. Makfārleina vaina galīgi pierādīta. Ieteicu mest mieru izmeklē�anai. Les�treids.�

���� Tas skan visai nopietni, � es sacīju.

��� Mūsu Lestreids dzied kā gailis uzvaras priekā, � Holmss, rūgti pasmīnēdams, atbildēja. � Un tomēr mest mieru par agru. Jebkuram nopietnam pierādījumam ir sava otrā puse, un tā var dot izmeklē�anai pilnīgi pre�tēju virzienu. Brokastojiet, Votson, un brauksim abi uz Norvudu! Manuprāt, �oreiz man vajadzīga tiklab jūsu sabiedrība, kā jūsu morālais atbalsts.

Holmss brokastīm nepieskārās � �is apbrīnojamais cilvēks spraiga garīga darba brī�os nedomāja par ē�anu. Paļaudamies uz savu dzel�aino izturību, viņ� neēda un negulēja, kaut gan bie�i gadījās, ka viņ� tikko turējās kājās aiz vārguma. �Patlaban es nevaru �ķiest enerģiju gremo�anai,� viņ� mēdza atbildēt, kad es ar ārsta tiesī�bām uzstājos, lai viņ� ēstu. Tāpēc es nebrīnījos, kad viņ� pat acis nepameta uz brokastīm. Līdzko es paēdu, mēs devāmies uz Norvudu. Skaudru izjūtu cienītāji joprojām drūzmējās ap Dīpdinhauzu, kas izrādījās tie�i tāda priek�pilsētas villa, kādu biju iztēlojies pēc Holmsa stāsta. Vārtos mūs ar priekā pietvīku�u seju gaidīja Les�treids; viņ� izturējās kā īsts uzvarētājs.

���� Kas ir, mister Holms, vai pierādījāt, ka mēs esam kļūdīju�ies? � viņ� smiedamies uzsauca. � Vai atradāt savu klaidoni?

��� Es vēl neesmu nācis pie galīga slēdziena, � mans draugs atbildēja.

���� Toties mēs esam, un �odien spīdo�i pierādījies, ka mūsu slēdziens ir pareizs; jums nāksies atzīt, mister Holms, ka �oreiz mēs esam jūs apsteigu�i.

��� Sprie�ot pēc jūsu izskata, laikam patie�ām noticis kaut kas neparasts.

Lestreids palaida skaļu smieklu.

���� Jums nepatīk paspēlēt, mister Holms, vai ne? Ko lai dara, vienmēr jau nevar plūkt laurus. Kā jums �ķiet, dok�tor Votson? Nāciet iek�ā, d�entlmeņi, es jums snieg�u ne�apstrīdamu pierādījumu, ka Makfārleins ir pastrādājis �o noziegumu.

Viņ� ieveda mūs pa gaiteni tum�ajā priek�telpā.

���� Te ienāca Makfārleins pēc savas cepures, kad bija pastrādājis noziegumu. Paskatieties �eit! � Ar teatrālu kustību viņ� uzrāva sērkociņu, un mēs ieraudzījām uz bal�tās sienas tum�u plankumu. Tuvāk ielūkojoties, es re�dzēju, ka tas ir skaidri redzams asiņaina īk�ķa nospie�dums.

���� Paskatieties uz to ar lupu, mister Holms!

���� Es to daru.

���� Jums ir zināms, ka pasaulē nav divu vienādu īk�ķa nospiedumu?

��� Esmu par to dzirdējis.

��� Tad esiet tik laipns, salīdziniet �o nospiedumu uz sienas ar nospiedumu vaskā, ko es �orīt pavēlēju noņemt no Makfārleina īk�ķa.

Pat bez lupas bija redzams, ka abi nospiedumi pilnīgi vienādi. Es sapratu, ka mūsu nelaimīgais klients ir pazudis cilvēks.

��� Viss ir skaidrs, � Lestreids svinīgi noteica.

��� Jā, viss skaidrs, � man nevijus izlauzās.

���� Pavisam skaidrs, � Holmss sacīja.

Viņa balsī es saklausīju kaut ko neparastu un pacēlu galvu. Holmsa seja bija pilnīgi pārvērtusies. Tā trīsēja aizturētos smieklos, acis mirdzēt mirdzēja. Es nopratu, ka viņ� valdās visiem spēkiem, lai nesāktu skali smieties.

����������� Ak vai, ak vai! � viņ� beidzot sacīja. � Kas to būtu domājis! Cik mānīga var būt āriene! Tāds patīkams jauns cilvēks! Tā būs mums mācība, lai nepaļaujamies uz sa�viem iespaidiem, vai ne, Lestreid?

���������� Jā, viens otrs no mums jau kļuvis pārāk iedomīgs uz sevi, mister Holms, � Lestreids atbildēja.

�ā vīra nekaunība jau pārsniedza visas robe�as, bet mums nebija ko iebilst.

����������� Pats dievs, acīm redzot, parūpējies, lai �is jauneklis, ņemdams cepuri no pakaramā, piespie� labās rokas īk�ķi pie sienas. Cik dabiska kustība, nudien! � Arēji Holmss �ķita pilnīgi mierīgs, bet viņa augums bija sasprindzis kā atspere aiz apspiestā satraukuma. � Pie reizes, Les�treid, kas izdarīja �o vērtīgo atklājumu?

���������� Saimniece, misis Leksingtone. Viņa parādīja �o plankumu konsteblam, kur� nakti de�urēja.

���� Kur atradās konstebls?

���������� Savā postenī guļamistabā, kur tika izdarīts nozie�gums; viņ� uzmanīja, lai tur nekas netiktu aizskarts.

��� Kāpēc policija nepamanīja �o nospiedumu vakar?

���������� Mums nebija sevi�ķu iemeslu tik rūpīgi pārbaudīt priek�telpu. Bez tam plankums te nemaz tā neduras acīs.

���������� Jā, jā, protams. Un jūs ne�aubāties, ka �is plankums te bija arī vakardien?

Lestreids paskatījās uz Holmsu kā uz prātā juku�u. Jā�atzīstas, ka mana drauga jautrā seja un ērmīgais jautā�jums pārsteidza arī mani.

����������� Vai tad jūs domājat, ka Makfārleins nakts vidū iz�nācis no cietuma, lai pastiprinātu pierādījumus pret sevi? � Lestreids jautāja. � Visā pasaulē neatradīs tādu ekspertu, kur� mēģinātu noliegt, ka tas ir Makfārleina īk�ķa nospiedums.

��� Tas ir neap�aubāmi viņa īk�ķa nospiedums.

���� Nu, tad �ai lietai varam pielikt punktu. Es esmu praktisks cilvēks, mister Holms, un, kad man ir fakti, tad es taisu slēdzienu. Ja jums vēl ko ievajadzētos no manis, tad es bū�u viesistabā un rakstī�u atskaiti.

Holmss jau bija atguvis savu parasto aukstasinību, ta�u man �ķita, ka viņa acīs vēl redzamas jautras dzirkstis.

���� Jā, tas ir visai bēdīgi, Votson, � viņ� piezīmēja, � un tomēr Makfārleins varēs pateikties tie�i �im gadīju�mam par savu glābiņu.

���� Man prieks to dzirdēt, � es līksmi atsaucos. � Es jau baidījos, ka viss pagalam.

���� Tāds secinājums būtu priek�laicīgs, dārgais Votson. Sim pierādījumam, kuram mūsu draugs Lestreids pie��ķir tik lielu nozīmi, ir viens patiesi nopietns trūkums.

���� Patie�ām, Holms? Un kāds tas ir?

���� Tāds: es zinu, ka vakar, kad pārmeklēju priek�telpu, �ā nospieduma uz sienas nebija. Un tagad, Votson, iesim mazliet pastaigāties saulītē!

Samulsis, bet jau juzdams sirdī mostamies cerību, es devos kopā ar Holmsu dārzā. Viņ� apgāja apkārt mājai, vērīgi aplūkodams to. Pēc tam mēs iegājām iek�ā un iz�staigājām visas telpas no pagraba līdz bēniņiem. Lielākā daļa istabu bija nemēbelētas, ta�u Holmss rūpīgi aplūkoja arī tās. Otrā stāva gaitenī, kurā atradās trīs neizmantotas guļamistabas, viņam atkal uznāca smieklu lēkme.

���� �is gadījums zināmā mērā ir patie�ām vienreizējs, � viņ� sacīja. � �ķiet, pienācis laiks darīt zināmus mūsu atklājumus arī mūsu draugam Lestreidam. Viņ� mazliet uzjautrinājās uz mūsu rēķina, un nu būs mūsu kārta viņam to atmaksāt, ja esmu �o mīklu pareizi atminējis. Jā, jā, tagad es zinu, ko tā visu izkārtot!

Skotlendjarda inspektors joprojām sēdēja viesistabā un rakstīja, kad Holmss viņu pārtrauca darbā.

��� Jūs laikam rakstāt atskaiti par �o gadījumu, � viņ� uzrunāja Lestreidu.

��� Pilnīgi pareizi.

��� Vai jums nerādās, ka tas mazliet priek�laicīgi? Man tā vien �ķiet, ka izmeklē�ana vēl nav galā.

Lestreids pārāk labi pazina manu draugu, lai palaistu viņa vārdus garām neievērotus. Viņ� nolika spalvaskātu un ziņkāri palūkojās Holmsā.

���� Ko jūs gribat sacīt, mister Holms?

��� To, ka ir kāds svarīgs liecinieks, kuru jūs vēl neesat redzējis.

��� Vai jūs varat atgādāt viņu �urp?

��� Domāju, ka varu.

���� Tad dariet to!

��� Tūliņ. Cik jums ir konsteblu �ai namā?

��� Trīs.

���������� Lieliski! � Holmss noteica. � Ceru, ka tie ir bra�i, spēcīgi vīri ar skalām balsīm?

���� Domāju gan, tikai nesaprotu, kāda te nozīme viņu

balsīm.

���������� Es jums palīdzē�u to noskaidrot un vēl �o to citu arī, � Holmss sacīja. � Esiet tik laipns un sasauciet jūsu vīrus kopā, tad varēsim sākt.

Pēc piecām minūtēm visi trīs konstebli bija klāt.

����������� �ķūnī ir salmi, � Holmss viņus uzrunāja, � un es jūs lūg�u atnest pāris klēpju. Tas mums ļoti palīdzēs tikt pie nepiecie�amā liecinieka. Liels paldies. Ceru, ka jums ir sērkociņi, Votson. Un nu, mister Lestreid, es lūg�u visus sekot man.

Kā jau sacīju, otrā stāvā bija pla�s gaitenis un trīs tuk��as guļamistabas. �erloks Holmss aizveda mūs vienā gai�teņa galā. Policisti smīnēja, Lestreids blenza manā draugā. Inspektora sejā pārsteigums mijās te ar gaidām, te ar sa��utumu. Holmss stāvēja mūsu priek�ā kā burvju māksli�nieks, kur� grasās rādīt trikus.

����������� Esiet tik laipns, Lestreid, aizsūtiet vienu no saviem ļaudīm, lai atnes divus spaiņus ūdens. Sakraujiet salmus uz grīdas, tālāk no sienām. Tā, nu viss kārtībā!

Lestreida seja piesarka dusmās.

���������� Vai gribat dzīt jokus ar mums, mister �erlok Holms? � viņ� nenocietās. � Ja jums kas zināms, tad to var pateikt arī bez �ādām cirka izdarībām!

����������� Es jums galvoju, mans mīļais Lestreid, ka man ir svarīgi iemesli tā rīkoties. Jūs dro�i vien atceraties, kā pirms da�ām stundām āzējāt mani, kad laime uzsmaidīja jums, tāpēc neņemiet ļaunā �o manu mazo teātra izrādi. Lūdzu, Votson, atveriet logu un pielaidiet salmiem uguni!

Es izpildīju �o rīkojumu, vēj� ielauzās gaitenī, sausie salmi uzliesmoja sprak�ķēdami, un gaitenis pieplūda pilns ar ziliem dūmiem.

���������� Tagad redzēsim, vai izdosies dabūt jums trūksto�o liecinieku, Lestreid. Vai varu lūgt jūs saukt visus reizē � �Deg�? Viens, divi, trīs .. .

���� Deg! � mēs ieaurojāmies.

���� Paldies. Velreiz, ludzu!

���� Deg!

���� Velreiz, d�entlmeņi, visi kopa!

���������� Deg! Deg! � �ie auri dro�i vien izskanēja pa visu Norvudu.

Kliedziens vēl nebija lāgā apklusis, kad notika kaut kas necerēts. �ķietami solīdajā sienā gaiteņa galā pēk�ņi at�sprāga vaļā durvis, un pa tām kā trusis no migas izspruka ārā neliels, nīkulīgs vīrelis.

���������� Vareni! � Holmss aukstasinīgi noteica. � Votson, uzgāziet salmiem spaini ūdens. Pietiek! Lestreid, atļaujiet jūs iepazīstināt ar galveno iztrūksto�o liecinieku, misteru D�onasu Oldeikru.

Lestreids mēmā izbrīnā blenza jaunpienācējā. Tas mirk��ķināja acis spilgtajā gaismā un dūmos, mezdams skatie�nus te uz mums, te uz kūpo�ajiem salmiem. Viņam bija ļoti nepievilcīga seja � blēdīga, ļauna, plēsonīga; zem baltajām skropstām �audījās gai�pelēkas a�eles.

���������� Ko tas nozīmē? � Lestreids beidzot atguva valodu. � Ko jūs tur darījāt visu laiku, ko?

Oldeikrs mulsi ieķiķinājās, bet tad sarāvās no niknumā piesarku�ā inspektora zvērojo�ā skatiena.

��� Es nekā ļauna nedarīju.

���������� Nekā ļauna! Jūs esat darījis visu iespējamo, lai ne�vainīgu cilvēku novestu pie karātavām. Nebijis te �ā d�entlmeņa, tad jums tas būtu ari izdevies.

Vīrelis sāka �inkstēt:

��� Tad nē jel, ser, tas bija tikai tāds mazs joks!

����������� Mazs joks, jā? Nu, mēs ar jums jokus vis nedzīsim. Aizvediet viņu uz viesistabu un apsargājiet, kamēr ieradī��os. Mister Holms, � viņ� turpināja, kad policisti bija izgāju�i, � es nevarēju runāt apak�nieku klātbūtnē, bet nu es teik�u, un lai doktors Votsons to ari dzird, � jūs izdarījāt brīnumu, kaut gan man vēl tagad nav skaidrs, kā jūs visu atklājāt. Jūs izglābāt nevainīga cilvēka dzī�vību un novērsāt �ausmīgu skandālu, kas būtu iznīcinājis manu reputāciju Skotlendjardā.

Holmss pasmaidīja un uzsita viņam uz pleca.

���������� Iznīcinātas reputācijas vietā, dārgais ser, jūs gaida slavas kalngali. Palabojiet �o to atskaitē, un visi sapratīs, cik grūti apvest ap stūri inspektoru Lestreidu.

���� Un jūs negribat, lai atskaitē piemin jūs?

���� Nekādā gadījumā! Mans darbs ir reizē mans atalgo�jums. Varbūt kādreiz ari mani pieminēs ar labu vārdu, kad es Jau�u savam biogrāfam ķerties pie spalvas. Kā jums �ķiet, Votson? Bet nu apskatīsim to alu, kur �ī �urka slēpās!

Aiz �ķietami biezā apmetuma atradās saplāk�ņu siena ar mākslīgi ierīkotām durvīm, kuras veda se�as pēdas garā kambarītī, kas bija atdalīts no masīvās ārsienas. Gaisma iespīdēja no bēniņiem pa siju spraugām. Telpā bija novietota gulta, krēsls un galdiņ�, uz plaukta pārti�kas krājumi, ūdens, da�as grāmatas un da�ādi dokumenti.

���� Lūk, ko nozīmē būt būvuzņēmējam, � Holmss sa�cīja, kad iznācām ārā. � �o mazo paslēptuvi, acīm redzot, zināja vienīgi viņa saimniece, kuru es jums, Lestreid, ieteiktu bez kavē�anās pievienot savām trofejām.

��� Labprāt pieņemu jūsu padomu, mister Holms. Bet kā jūs nācāt uz domām par slēptuvi?

���� Man bija aizdomas, ka �is tips slēpjas pats savā namā. Kad es pārliecinājos; ka otrā stāva gaitenis ir se�as pēdas īsāks par pirmā stāva gaiteni, tad man bija skaidrs, kur var atrasties slēptuve. Es biju pārliecināts, ka viņ� neizturēs, dzirdēdams, ka namā ugunsgrēks. Protams, mēs būtu varēju�i glu�i vienkār�i ieiet slēptuvē un apcietināt viņu, bet man gribējās mazliet paāzēt �o veco nelieti, lai viņ� pats izlien dienas gaismā. Turklāt es negribēju palikt parādā jums, Lestreid, par jūsu �ārīta zobgalībām.

���� Jūs man atmaksājāt ar uzviju, ser. Bet kā jūs vispār nācāt uz domām, ka viņ� slēpjas �eit?

���� To man pateica īk�ķa nospiedums, Lestreid. Atcerie�ties, jūs sacījāt, ka nu viss ir skaidrs; jums bija taisnība, tikai citā nozīmē. Es zināju, ka dienu iepriek� nekāda nospieduma uz sienas nebija. Es pievēr�u lielu uzmanību dētajām, kā jūs jau būsiet ievērojis, un, rūpīgi aplūkojis priek�telpu, pārliecinājos, ka sienas pilnīgi tīras. Tātad nospiedums varēja parādīties tikai naktī.

���� Bet kā tas bija izdarāms?

���� Pavisam vienkār�i. Kad Oldeikrs ar Makfārleinu lika papīrus aploksnēs un aizzīmogoja tās, varēja gadī�ties, ka jauneklis netī�ām, pats nemanot, uzspie� pirkstu uz mīkstas lakas. Varēja gadīties arī, ka Oldeikrs tī�ām pabā� viņam zem rokas aploksni ar svaigu laku. Vēlāk, sēdēdams savā midzenī, Oldeikrs aptvēra, ka ar �āda no�spieduma palīdzību var sagādāt neapgā�amu pierādījumu pret Makfārleinu. Dabūt vaskā nospiedumu no lakas, iedurt pirkstā adatu, lai uzpilinātu pāris lā�u asiņu uz lakas, piespiest to pie sienas vai likt to izdarīt saimnie�cei � tas jau pārāk viegli. Ja pārbaudīsiet dokumentus, kurus Oldeikrs pievācis, varu derēt, ka atradīsiet aploksni ar īk�ķa nospiedumu lakā.

���� Apbrīnojami! � Lestreids izsaucās. � Apbrīnojami! Kad jūs to tā izklāstāt, tad man viss skaidrs kā diena. Bet kāpēc viņam bija vajadzīgs �is teātris, mister Holms?

Es klusībā smējos, vērodams, kā Lestreids pamazām pārvērtās: uzpūtīga uzvarētāja vietā nu bija godbijīgs un bikls skolnieks.

���� To izskaidrot nav pārāk grūti. �im d�entlmenim, kas gaida mūs lejā, ir ļaunprātīgs, cietsirdīgs un atriebīgs raksturs. Vai jūs zināt, ka viņ� kādreiz bildinājis Mak- fārleina māti un ticis noraidīts? Protams, ka nezināt! Es ta�u sacīju, ka vispirms jābrauc uz Blekhītu un tikai pēc tam uz Norvudu. Noraidījumu viņ� uzskatījis par lielu apvainojumu, un visu mū�u viņa ļaunais, viltīgais prāts plānojis atriebību. Pēdējos pāris gados viņa labklājība sa�ķobījusies � laikam aiz kādām slepenām spekulāci�jām �, un viņ� sapratis, ka no bankrota neizbēgs. Viņ� nolemj ap�maukt savus kreditorus un izraksta �ekus par lielām summām kādam misteram Korneliusam, kur�, pēc manām domām, ir viņ� pats. Es vēl neesmu izsekojis �o �eku likteni, bet ne�aubos, ka nauda pārskaitīta uz Kor- neliusa vārda kādā provinces pilsētiņas bankā un ka Ol�deikrs laiku pa laikam tur ieradies. Viņ�, pārmainīdams vārdu, būtu pievācis savu naudu, nozudis no �ejienes un sācis dzīvi kaut kur citur.

���� Tas izklausās ticami.

���� Viņam būs ienācis prātā, ka, �ādā veidā izbēgot no kreditoriem, viņ� var arī pamatīgi atriebties senajai iece�rētajai, ja izdosies radīt iespaidu, ka viņu nogalinājis bi�ju�ās līgavas vienīgais dēls. Tas ir neģēlības meistar�darbs, un viņ� to arī pienācīgi īstenojis. Izdoma par testa�mentu, kas būtu motīvs slepkavībai, apciemojums naktī, par ko pat vecāki nekā nezina, �aizmirstā� nūja, asinis, kaut kāda dzīvnieka atliekas un pogas pelnos � viss iz�strādāts nevainojami. Tas bija tāds tīkls, no kura vēl pirms da�ām stundām es nezināju, kā paglābt Makfār- leinu. Ta�u Oldeikram pietrūka īstam māksliniekam ne�piecie�amās mēra sajūtas, apziņas, kad jāpieliek punkts. Viņam iegribējās papildināt savu jau tā pilnīgo darbu, savilkt cilpu vēl cie�āk ap nelaimīgā upura kaklu, viņ� pārcentās un sabojāja visu. Iesim lejā, Lestreid, man gri�bas viņam �o to vēl pajautāt.

�is zemiskais radījums sēdēja savā viesistabā; abpus krēsla stāvēja policisti.

���� Tas bija joks, dārgais ser, tikai joks, nekas vai�rāk, � viņ� atkal atsāka �inkstē�anu. � Ticiet man, ser, es noslēpos tikai tāpēc, lai redzētu, kā mani draugi reaģēs uz manu nozu�anu. Jūs ta�u nedomāsiet, ser, ka es būtu pieļāvis, lai nabaga Makfārleinam nodara pārestību.

��� To iz�ķirs tiesa, � Lestreids svarīgi sacīja. � Pa�gaidām jūs apcietina kā apvainotu sazvērestībā, ja ne tī�ā slepkavībā.

���� Jūsu kreditori dro�i vien pieprasīs konfiscēt mistera Korneliusa teko�o rēķinu bankā, � Holmss ierunājās.

Vīrelis sarāvās un pievērsa naidā dego�ās acis manam draugam.

���� Redzu, ka par visu man lielākoties jāpateicas jums, � viņ� iz�ņāca. � Varbūt kādreiz man izdosies no�līdzināt �o parādu,

Holmss iecietīgi pasmaidīja.

���� Domāju, ka tuvākajos gados jūs būsiet ļoti aizņemts. Pie reizes, ko jūs ielikāt dēļu grēdā kopā ar vecajām bik�sēm? Nosprāgu�u suni, pāris tru�u vai ko citu? Jūs negri�bat atbildēt? Cik tas nelaipni no jūsu puses! Man gan �ķiet, ka ar diviem tru�iem pilnīgi pietiek ir asins trai�piem, ir kauliem. Ja kādreiz rakstīsiet par �o Norvudas lietu, Votson, tad varat dro�i minēt tru�us.

Nekad vēl nebiju redzējis savu draugu tādā ga- rigo un fizisko spēku plaukumā kā 1895. gadā. Viņa po�pularitāte auga augumā, prakse aizvien jo papla�inājās, bet aiz cieņas pret citu noslēpumiem es neuzskaitī�u visas tās izcilās personas, kuras spēra soli pār mūsu neievēro�jamā dzīvokļa slieksni Beikerstrītā. Jāpiemin, ka Holmss, kā visi lieli mākslinieki, strādāja vienīgi aiz mīlestības uz mākslu. Neesmu dzirdējis (atskaitot gadījumu ar Holder- nesas hercogu), ka viņ� būtu pats pieprasījis atlīdzību par saviem nesamaksājamiem pakalpojumiem. Viņ� bija tik nesavtīgs vai tik neatkarīgs, ka nereti atteicās sniegt pa�līdzību bagātiem un di�ciltīgiem klientiem, ja nesaskatīja nekā interesanta viņu noslēpumu atrisinā�anā, bet nedē�ļām ilgi cītīgi noņēmās ar kāda nabaga grūtdieņa lietu, ja tā bija tik mīklaina un satrauco�a, ka spēja iesvelt viņa iztēli un dot viņam iespēju likt lietā savu meistarību.

�ai ievērības cienīgajā 1895. gadā Holmss atrisināja ve�selu virkni interesantu un savdabīgu problēmu, sākot ar kardināla Toskas pēk�ņās nāves cēloņa noskaidro�anu (pēc Vatikāna īpa�ās vēlē�anās) un beidzot ar atklājumu, ka īstendas ļaunais gars, ko policija sensenis meklē, ir izdaudzinātais kanārijputniņu treneris Vilsons. �iem abiem daudzkārt pieminētajiem gadījumiem sekoja traģē�dija Vudmenslijā: kapteinis Pīters Kērijs bija gājis bojā visai baismīgos un noslēpumainos apstākļos. Manās pie�zīmēs par �erloka Holmsa darbību rastos liels robs, ja tanīs trūktu stāsta par �o ļoti neparasto notikumu.

Jūlija pirmajā nedēļā mans draugs tik bie�i un uz tik ilgu laiku sāka pamest mājas, ka es sapratu: viņ� no�darbojas ar kaut ko visai nopietnu. �inī laikā pie mums vairākkārt iegriezās visādi skarbi un neaptēsti vīri, mek�lēdami kapteini Bezilu. Es nopratu, ka Holmss, slēpda�mies aiz kādas no savām neskaitāmajām maskām un iz�domāta uzvārda, vāc da�ādas svarīgas ziņas, kas nepiecie��amas kāda jautājuma noskaidro�anai. Da�ādās Londonas malās viņam bija vismaz piecas nomaļas vietiņas, kur viņ� varēja netraucēts pārveidot izskatu. Holmss man nekā nebija stāstījis, ar ko tagad nodarbojas, un es ne�esmu tas cilvēks, kas par varītēm centīsies kaut ko izdi�bināt. Ta�u Holmss pilnīgi negaidīti lika man noprast, kādā virzienā strādā.

Viņ� bija torīt izgājis no mājām pirms brokastīm, un es patlaban sēdos pie galda, kad viņ� pēk�ņi ienāca istabā ar cepuri galvā, turēdams padusē milzīgu harpūnu kā lietussargu.

���� Velns ar ārā, Holms! � es izsaucos. � Vai jūs pa�tie�ām staigājāt pa Londonu ar �ādu rīku padusē?

���� Nē, es tikai aizbraucu pie miesnieka.

���� Pie miesnieka?

���� Jā, un atgrie�os mājup ar varenu ēstgribu. Fiziski vingrinājumi pirms brokastīm ir ļoti derīgi, dārgais Vot�son, ta�u varu likt galvu ķīlā, ka jūs neparko neuzminē�siet, ar kādiem vingrinājumiem es nodarbojos.

���� Tad jau labāk necentī�os minēt.

Holmss ķiķinādams ielēja sev kafiju.

���� Būtu jūs ieskatījies telpā aiz Alardaisa veikala, tad jūs būtu redzējis pie griestiem pakārtu cūkas rumpi un kādu d�entlmeni, kur�, nometis svārkus, ar sviedriem vaigā pūlas iztriekt harpūnu tam cauri. �is enerģiskais vīrs biju es, un pārliecinājos, ka es to ar vienu triecienu nevaru izdarīt. Vai jums nav interese pamēģināt?

��� Ne par kādu naudu pasaulē! Bet kāpēc jūs ar to nodarbojāties?

���� Tam zināms sakars ar mīklaino notikumu Vudmen- slijā. A, Hopkins, es vakar vakarā saņēmu jūsu tele�grammu un jau gaidīju jūs. Nāciet iek�ā, mēs tūliņ ieturē�sim brokastis!

Istabā ienāca slaids, kustīgs gadus trīsdesmit vecs vīrie�tis vienkār�ā vadmalas uzvalkā, ta�u viņa stāja liecināja, ka viņ� paradis nēsāt militāru formu. Es tūliņ pazinu Stenliju Hopkinsu, jaunu policijas inspektoru, uz kuru Holmss lika lielas cerības. Hopkinss savukārt uzskatīja sevi par slavenā detektīva mācekli un jūsmoja par Hol�msa metodēm.

Hopkinsa seja bija sadrūmusi; viņ� atsēdās klubkrēslā pavisam no�ļucis.

��� Nē, pateicos, ser, esmu jau brokastojis. Gulēju pa nakti pilsētā, jo vakar iebraucu sniegt ziņojumu.

���� Par ko jums bija jāziņo?

��� Par neveiksmi, ser, pilnīgu neveiksmi.

��� Vai neesat ticis nevienu soli tālāk?

��� Neesmu.

��� Patie�ām? Redzams, man pa�am vajadzēs ķerties pie �īs lietas.

���� Dieva dēļ, dariet to, mister Holms! Man pirmo reizi uzticēju�i tik svarīgu uzdevumu, un es nespēju to izpildīt. Es jūs lūdzu, palīdziet!

���� Labi, labi. Es sīki iepazinos ar visiem izmeklē�anas materiāliem. Pie reizes, ko jūs domājat par tabakas maku, kas atrasts nozieguma vietā? Vai tanī neslēpjas visa �ā notikuma atslēga?

Likās, Hopkinss ir pārsteigts.

���� Tabakas maks pieder nogalinātajam, ser. Tanī ie�ūti viņa iniciāļi. Tas ir no roņādas, un visiem zināms, ka ne�laiķis gadiem ilgi nodarbojies ar roņu medībām.

���� Bet pīpi jūs ta�u neatradāt.

���� Tiesa, ser, pīpi mēs neatradām � viņ� patie�ām smē�ķējis ļoti reti. Bet varbūt viņ� turēja makā tabaku saviem draugiem?

���� Tas varētu būt. Es gan tikai tāpēc ieminējos par maku, ka tie�i to būtu ņēmis par izejas punktu, ja pats nodarbotos ar �īs mīklas atrisinā�anu. Bet mans draugs doktors Votsons nezina �o notikumu, un arī man ne�būtu iebildumu noklausīties par to vēlreiz. Pastāstiet mums da�os vārdos pa�u galveno!

Stenlijs Hopkinss izvilka no kabatas �auru papīra strē�meli.

���� Manā rīcībā ir da�i dati par nelaiķi kapteini Pīteru Kēriju. Viņ� dzimis 1845. gadā, tātad piecdesmit gadus vecs. Viņu uzskatīju�i par drosmīgāko un veiksmīgāko roņu un valzivju mednieku. 1883. gadā viņ� vadījis ar tvaiku dzītu medību kuģi �Jūras vienradzis�, kas pierak�stīts Dandijas ostā. Tai gadā viņam biju�i daudzi veik�smīgi reisi, bet nākamajā gadā viņ� pateicis jūrai ardievas. Pec tam vairākus gadus ceļojis un beidzot nopircis nelielu viensētu Vudmensliju Saseksā, Forestrovas tuvumā. Tur viņ� nodzīvojis se�us gadus un tur arī pirms nedēļas nomiris.

Viņ� bijis liels savādnieks, nerunīgs, drūms un ikdie�nas dzīvē stingrs puritānis. Viņa ģimene ir sieva un div�desmit gadus veca meita. Māju apkopj divas kalpones; tās bie�i mainīju�ās, jo dzīvot tur bijis grūti un da�kārt pat neizturami. Kērijs bie�i dzēris un, kad viņam uznākusi dzer�anas liga, tad viņ� kļuvis par īstu velnu. Biju�as tā�das reizes, kad viņ� nakts vidū izgrūdis pa durvīm sievu un meitu un, dūres vīstīdams, dzinies tām pakaļ pa visu parku. Nabadzītes tā kliegu�as, ka tuvīnajā ciemā ļaudis trūku�ies aug�ā no miega.

Reiz viņu sauku�i pie tiesas, jo viņ� piekāvis vecu ga�rīdznieku, kas mēģinājis vest viņu pie prāta. īsi sakot, mister Holms, grūti atrast bīstamāku cilvēku par Pīteru Kēriju. Esmu dzirdējis, ka tāds viņ� bijis arī tad, kad vēl komandējis kuģi. Jūrnieki viņu iedēvēju�i par Melno Pī�teru� ne tik daudz aiz viņa melnūksnējās sejas un kuplās melnās bārdas, kā aiz ne�petnā rakstura, kas iedvesis vi�siem �ausmas. Kaimiņi nīdu�i viņu un griezu�i ceļu pa gabalu; skaidrs, ka neviens nav ne ar vārdu no�ēlojis viņa drausmīgo likteni.

Jūs dro�i vien, mister Holms, esat lasījis izmeklē�anas protokolā par �ā vīra �kajīti�, bet jūsu draugs varbūt nav par to dzirdējis. Netālu no dzīvojamās mājas kaptei�nis uzcēlis sev koka namiņu, ko dēvējis par kajīti; tanī viņ� pavadījis naktis. Tā ir maza vienistabas mītne, se��padsmit reiz desmit pēdas liela; atslēgu viņ� nēsājis ka�batā, pats klājis gultu, uzkopis istabu un nevienam nav ļāvis kāpt pāri namiņa slieksnim. Namiņam ir divi ne�lieli logi, viens no tiem ceļa pusē. Logi vienmēr biju�i aiz�segti un nekad nav vērti vaļā. �ad tad namiņā visu nakti bijusi redzama gaisma, un garāmgājēji neizpratnē brīnīju��ies � ko gan Melnais Pīters tur dara. �is logs ceļa pusē, mister Holms, sniedza mums da�as interesantas ziņas.

Jūs atceraties, ka mūrnieks Sleiters, kur� divas dienas pirms slepkavības izgājis no Forestrovas ap .vieniem naktī, apstājies pie kapteiņa īpa�uma un palūkojies caur kokiem uz gaismas �etrstūri. Viņ� apzvēr, ka loga aizkarā skaidri iezīmējusies vīrie�a profila ēna, tikai tas nav bijis viņam labi pazīstamais Pīters Kērijs, bet cits bārdains vī�rietis ar īsāku un citāda veida bārdu. To mūrnieks apzvēr, bet jāpiebilst, ka pirms tam viņ� divas stundas pavadījis

traktierī un atstatums no ceļa līdz logam nav mazais. Tur�klāt viņa liecība attiecas uz pirmdienu, bet slepkavība no�tikusi tre�dien.

Otrdien Pīters Kērijs bijis pa�ā nelādzīgākajā omā, ga�līgi pilnā, nikns un bīstams kā me�a zvērs. Viņ� klaiņojis ap dzīvojamo māju, un sievietes, padzirdēju�as viņa balsi, ieslēgu�ās savās istabās. Vēlu vakarā viņ� beidzot devies, uz savu mītni. Ap pulksten diviem naktī meita, kas gulē�jusi pie vaļēja loga, dzirdējusi kajītes virzienā briesmīgu brēcienu, bet nav pievērsusi tam uzmanību, jo kapteinis dzērumā bie�i skaļi aurojis un lādējies. Septiņos no rīta kalpone pamanījusi, ka namiņa durvis līdz galam vaļā, ta�u kapteinis visiem iedvesis tādas bailes, ka līdz pat pusdienai mājinieki nav iedrīkstēju�ies namiņam tuvoties. Kad viņi beidzot ieskatīju�ies pa vaļējām durvīm, tad ieraudzīju�i tik �ausmīgu ainu, ka tikko dzīvi aiz pārbīļa metu�ies skriet uz ciemu. Pēc stundas es jau biju tur un sāku izmeklē�anu.

Nervi man diezgan stipri, to jūs zināt, mister Holms, bet, goda vārds, man �ermuļi pārskrēja pār kauliem, kad ieskatījos namiņā. Tas dūca kā harmonijs, jo telpā bija veseli mākoņi gaļas mu�u, bet sienas un grīda atgādināja kautuvi. Ne par velti kapteinis dēvēja savu mitekli par kajīti: tur ieejot likās, ka esmu uz kuģa klāja. Vienā tel�pas galā lāviņa, blakus jūrnieka lāde, pie sienas jūras kartes, �Jūras vienrad�a� uzņēmums, uz plaukta blāķis kuģa �urnālu � viss, kas nepiecie�ams kapteiņa kajītē. Un visam vidū pats kapteinis � seja sa�ķobīta kā grēci�niekam elles mocībās, iesirmā bārda izslieta pirmsnāves agonijā, platās krūtis pār�ķēlusi tērauda harpūna. Tā iz�triekta cauri ķermenim un dziļi iedūrusies koka sienā. Kapteinis bija piedurts pie tās kā vabole pie kartona. Viņ� bija miris tai pa�ā mirklī, kad izgrūdis kliedzienu.

Es pazīstu jūsu metodi, ser, un tūliņ sāku to pielietot. Neļāvu neko izkustināt no vietas, ļoti rūpīgi apskatīju istabas grīdu un zemi ap namiņu, ta�u nekādu pēdu ne�bija.

��� Jūs gribat teikt, ka jūs tās nepamanījāt.

��� Es jums galvoju, ser, ka tur nebija nekādu pēdu.

���� Mans dārgais Hopkins, es esmu izmeklējis daudz noziegumu, bet ne reizi neesmu sastapis spārnotu no�ziedznieku. Ja noziedzniekam ir kājas, tad viņ� noteikti atstās kaut kādas pēdas, kaut ko aizķers vai izgrūdis no

vietas. Cilvēks, kur� strādā ar zinātniskām izmeklē�anas metodēm, katrā ziņā atklās pa�u sīkāko pārmaiņu apkār�tējo priek�metu izvietojumā. Nav ticams, ka �inī ar asi�nīm pie�ļakstītajā telpā nebūtu paliku�as pēdas, kas va�rētu palīdzēt mums atrast noziedznieku. Tomēr no izmek�lē�anas protokola redzams, ka �is tas jums paslīdējis pil�nīgi garām.

Jaunais inspektors savilka uzacis; Holmsa dzēlīgā pie�zīme viņu aizvainoja.

���� Es rīkojos aplam, mister Holms, ka nepieaicināju jūs tūliņ. Tomēr tagad neko vairs nevar līdzēt. Jā, telpā bija da�i priek�meti, kas pelnīja sevi�ķu ievērību. Kaut vai tā pati harpūna, ar ko bija nonāvēts kapteinis. Kāds bija no�ņēmis to no sienas. Divas vēl karājās uz āķiem, tre�ās vieta ir tuk�a. Uz harpūnas roktura uzraksts � �Jūras vienradzis�, Dandija. Tas liecina, ka noziegums, acīm re�dzot, izdarīts dusmu lēkmē un slepkava paķēris pirmo ieroci, kas pagadījies pie rokas. Un tas, ka Kērijs nav izģērbies, kaut gan slepkavība notikusi divos naktī, uzve�dina uz domām, ka viņiem bijusi norunāta satik�anās; to apstiprina arī tas, ka uz galda atradās pudele ruma un divas netīras glāzes.

���� Jā, � Holmss noteica, � �os jūsu secinājumus var pieņemt. Vai telpā atradās arī citi alkoholiski dzērieni?

���� Jā, uz lādes bija paplāte ar konjaka un viskija kara�fēm. Bet tam nav nozīmes, karafes bija pilnas, tātad tām neviens nebija skāries klāt.

���� Tas arī ir svarīgi, ka tās vispār tur atradās, � Holmss piezīmēja. � Kādi vēl, pēc jūsu domām, nozīmīgi priek�meti tur bija?

���� Uz galda gulēja tabakas maks.

� Kur tie�i?

���� Pa�ā galda vidū. Maks taisīts no rupjas un cietas roņādas un apsiets ar siksniņu; iek�pusē tam burti �P. K.�. Makā bija ap pusunces stipras tabakas, kādu mēdz smē�ķēt jūrnieki.

���� Jauki. Kas vēl?

Stenlijs Hopkinss izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu iedzeltenos vākos. Tie bija nelīdzeni un nobru�āti, lappu�ses sadzeltēju�as un sadēdēju�as. Pirmajā lappusē bija burti �D�. H. N.� un datums � 1883. gads. Holmss nolika grāmatiņu uz galda un �ķirstīja to ar viņam piemīto�o rūpību; mēs ar Hopkinsu lūkojāmies viņam pār plecu.

Otrajā lappusē mēs ieraudzījām burtus �K. K. DZ.�, un tālāk vairākas lappuses pildīja da�ādi skaitļi. Citās lap�pusēs bija vārdi �Argentīna�, �Kostarika�, �Sanpaolo�, atkal skaitļu stabiņi un kaut kādas zīmes.

��� Ko jūs domājat par �īm piezīmēm? � Holmss apvai�cājās. <

��� Acīm redzot, bir�as akciju saraksts. Manuprāt, �D. H. N.� ir māklera iniciāļi, bet �K. K. DZ.� viņa klienti.

��� Vai �Kanādas Klusā okeāna dzelzceļ��, � Holmss piezīmēja.

Stenlijs Hopkins nomurmināja lāstu un iesita sev ar dūri pa ceļgalu.

���� Nu, vai es neesmu muļķis! � viņ� izsaucās. � Pro�tams, jums pilnīga taisnība. Tagad mums tikai jāat�ifrē burti �D�. H. N.�. Es jau izpētīju 1883. gada bir�as sarak�stus, bet neatradu neviena māklera ar tādiem-iniciāļiem. Un tomēr es esmu uz pareiza ceļa. Vai ne, mister Holms, ir ta�u pilnīgi iespējams, ka �ie ir tā cilvēka iniciāļi, kur� nakti ieradās pie kapteiņa, � citiem vārdiem runājot, viņa slepkavas iniciāļi? Un �ī grāmatiņa, kurā uzskaitīti tik daudzi vērtspapīri, varbūt atklās mums nozieguma motīvus.

Holmsa seja liecināja, ka jaunais atklājums pārsteidzis viņu negaidīti.

���� Man jāatzīst, ka jūsu secinājumi pareizi, � viņ� sacīja. � Hm, �ī piezīmju grāmatiņa, kas nemaz nebija pieminēta protokolā, spie� zināmā mērā mainīt manus pie�ņēmumus. Manā �ā nozieguma teorijā tai nav vietas. Vai mēģinājāt uzmeklēt �eit minēto vērtspapīru īpa�nie�kus?

���� Jā. Griezos ar pieprasījumiem da�ādos kantoros, bet tās ir Dienvidamerikas uzņēmumu akcijas. Atbildi sa�ņem�u laikam tikai pēc vairākām nedēļām.

Holmss joprojām pētīja grāmatiņas vākus ar lupas palī�dzību.

��� Te neap�aubāmi ir bijis plankums, � viņ� ieteicās.

��� Jā, ser, tās ir asiņu pēdas. Es ta�u sacīju, ka pacēlu grāmatiņu no grīdas.

��� Vai asins plankums bija virsū vai apak�ā?

���� Tai pusē, kas gulēja uz grīdas.

��� Tātad grāmatiņa nokritusi uz grīdas jau pēc slepka�vības.

���������� Pareizi, mister Holms. Es domāju, slepkava izmetis

to, steigdamies ātrāk tikt projām. Tā atradās pie pa�ām durvīm.

���� Dro�i vien starp nelaiķa mantām netika atrasts ne�viens vērtspapīrs?

���� Nē, ser.

���� Vai ir pamats domāt, ka notikusi laupī�ana?

���� Nē, ser. Cik redzams, nekas nav nolaupīts.

���� Nudien, tas ir patie�ām interesants gadījums! Tur bija vēl nazis, vai ne?

����� Nazis atradās makstī, to nebija vēl paspēju�i izvilkt. Tas gulēja pie noslepkavotā kājām. Misis Kērija teica, ka tas esot viņas vīra nazis.

Holmss iegrima domās.

���� Labi, � viņ� noteica. � Man laikam vajadzēs aiz�braukt pa�am un paskatīties.

���� Pateicos jums, ser! � Stenlijs Hopkinss priecīgi iz�saucās. � Jūs noveļat man lielu nastu no pleciem.

Holmss padraudēja viņam ar pirkstu.

����� Pirms nedēļas viss būtu bijis daudz vienkār�āk, ta�u arī tagad mans brauciens var nākt lietai par labu. Votson, ja neesat pa�laik stipri aizņemts, es labprāt brauktu kopā ar jums. Izsauciet kebu, Hopkins, pēc stundas ceturk�ņa mēs brauksim uz Forestrovu.

Izkāpu�i no vilciena mazā stacijā, mēs braucām vēl vai�rākas jūdzes pa tām milzu senme�a atliekām, kur� kādreiz bija apturējis sak�u iebrukumu; �is nepieejamais novads se�desmit gadus tika kalpojis par Britānijas bastionu. Pla�i me�a gabali bija izcirsti, jo te bija dibinātas Anglijas pirmās �uguna lietuves un rūdas kausē�anai nepiecie�ama malka. Tagad rūpniecība pārcēlusies uz bagātākajiem zie�meļu rajoniem, un tikai izretinātās birztalas un izdangātā zeme atgādina pagātni. Nelielā laucītē paugura zaļajā no�gāzē slējās gara no neapstrādātiem laukakmeņiem celta ēka; uz to veda lī�lo�u celiņ�, kas vīdēja starp tīrumiem. Tuvāk ceļam, no trim pusēm krūmu ielenkts, atradās ma�zais namiņ� ar logu un durvīm uz mūsu pusi. Tanī tad arī bija notikusi slepkavība.

Stenlijs Hopkinss vispirms aizveda mūs uz dzīvojamo ēku un iepazīstināja ar kaulainu, sirmu sievieti, nelaiķa atraitni. Izģindusī seja, dziļās grumbas un �ausmu pilnais iekritu�o, apsarku�o acu skatiens pauda par ilgām cie�a�nām un sūru pārestību gadiem. Viņas meita, bāla gai��mate, izaicino�i nozibsnīdama acis, paziņoja, ka priecājas par tēva nāvi un svētī roku, kas izdarījusi nāvīgo trie�cienu. Pīters Kērijs bija radījis savā mājā baismīgu, no�māco�u atmosfēru, un mēs jutāmies atviegloti, kad atkal iznācām saules gaismā un devāmies tālāk pa nelaiķa kap�teiņa iemīto taciņu.

Namiņ� izrādījās pavisam vienkār�a koka ēciņa ar vien- slīpu jumtu un diviem logiem � viens līdzās durvīm, otrs blakus sienā. Stenlijs Hopkinss izņēma atslēgu no kabatas un jau pieliecās pie durvīm, bet tad pēk�ņi izslējās; viņa seja pauda saspringtu uzmanību un izbrīnu.

���� Kāds mēģinājis uzlauzt durvis, � viņ� sacīja.

Par to nevarēja būt �aubu. Durvis bija saskrāpētas, un baltās svītras spilgti at�ķīrās no krāsas, it kā nule būtu uzvilktas.

����������� Arī logu kāds mēģinājis atvērt, bet nav varējis. Lai�kam glu�i nepieredzējis kramplauzis.

���������� Tas ir ļoti dīvaini, � inspektors teica. � Varu ap�zvērēt, ka vakar �ādu skrambu nebija.

���� Varbūt kāds ziņkārais no ciema? � es ieminējos.

����������� Tas nav ticams. Maz būs tādu, kas iedrīkstēsies ienākt viensētas pagalmā, bet uzlauzt �kajīti� � tādu

pārdro�nieku te nav. Bet ko jūs par to domājat, mister Holms?

��� Domāju, ka mums laimējies.

���� Jums �ķiet, ka �is cilvēks nāks vēlreiz?

����������� Ļoti iespējams. Viņ� mēģināja attaisīt durvis ar vienkār�u kabatas nazi. Tas viņam neizdevās. Kas viņam tagad atliek?

���� Ierasties nākamnakt ar piemērotāku instrumentu.

���������� Pareizi. Tā būs mūsu vaina, ja mēs viņu nenotver�sim. Bet pagaidām atļaujiet man ielūkoties �kajītē�!

Traģēdijas pēdas bija jau izdzēstas, bet mēbeles ma�zajā telpā atradās turpat, kur slepkavības naktī. Holmss ar vislielāko interesi aplūkoja pa kārtai katru priek�metu, bet viņa seja rādīja, ka meklējumiem nav panākumu. Ti�kai vienu reizi viņ� pārtrauca rūpīgo pētī�anu ar jautā�jumu:

���� Vai jūs kaut ko paņēmāt no �ā plaukta, Hopkins?

���� Nē, es tur neko neesmu aizticis.

����������� Te kaut kas paņemts; �ai plaukta stūrī putekļu ma�zāk. Varbūt te atradusies kāda grāmata vai lādīte. Liekas, te vairāk nav ko darīt. Iesim pastaigāties pa �īm brīni�ķa�jām birztalām, Votson, veltīsim da�as stundas putniem un puķēm. Mēs satiksimies vēlāk �eit, Hopkins; varbūt mums izdosies tuvāk iepazīties ar d�entlmeni, kas te viņnakt bijis.

Ap divpadsmitiem naktī mes apsēdamies slēpnī. Hop�kinss gribēja atstāt �kajītes� durvis vaļā, bet Holmss viņu atrunāja, jo nepazīstamajam varēja rasties aizdomas. At�slēga bija ļoti vienkār�a, vajadzēja tikai pietiekami stin�gra na�a. Holmss arī ierosināja nepalikt �kajītē�, bet ārā, krūmos, kas auga pie otra loga. Tad mums izdotos novērot �o cilvēku, ja viņ� iededzinās lampu, un atklāt viņa iera��anās mērķi.

Sākās ilga, moko�a gaidī�ana; mūs kratīja nervozi dre�buļi. Tā dreb mednieks, noslēpies pie strauta un gaidī�dams uz izslāpu�u zvēru. Kāds plēsoņa zagsies uz �ejieni pa tumsu? Negantais tīģeris, kur� lai� darbā asos zobus un nagus un uzveicams tikai pēc grūtas cīņas, vai gļēvais �akālis, kur� bīstams tikai vārgiem un neaizsargātiem?

Mēs sēdējām krūmos pilnīgā klusumā. Sākumā vēl līdz mums atplūda vēlīno gājēju soļi un balsis no tuvīnā ciema, bet pamazām visas skaņas apklusa un mūs apņēma mēma nakts. Tikai baznīcas pulksteņa sitieni tālumā at�gādināja, ka laiks rit uz priek�u, un sīks lietutiņ� �abinā- jās lapotnē, kura deva mums pajumti.

Nosita pustrīs; iestājās vistum�ākā pirmsausmas stunda. Pēk�ņi mēs nodrebējām, izdzirdēju�i vārtiņu kluso, bet nepārprotamo �īkstoņu. Pa celiņu kāds tuvojās. Atkal ilgs klusums. Es jau nodomāju, ka trauksme bijusi veltīga, te uzreiz aiz namiņa atskanēja piesardzīgi soļi un pēc mirkļa metāla �ķindas un �vankstoņa. Sve�ais pūlējās atlauzt durvis. �oreiz viņ� rīkojās prasmīgāk vai instruments bija labāks � drīz mēs dzirdējām durvis nokrak�ķam un viras ie�īkstamies. Tad uzliesmoja sērkociņ�, un nākamajā mir�klī sveces rāmā gaisma apspīdēja �kajītes� iek�ieni. Caur plānajiem aizkariem mēs redzējām visu, kas tur notiek.

Nakts viesis bija izdilis slimīga izskata jauneklis. Mel�nās ūsiņas pasvītroja viņa sejas pelēcīgo bālumu. Viņam diezin vai bija vairāk par divdesmit gadiem. Vēl ne reizi nebiju redzējis cilvēku tik no�ēlojamā stāvoklī: zobi vi�ņam klabēja aiz bailēm, viņ� drebēja pie visas miesas. Ģērbies viņ� bija kā d�entlmenis: Norfolkas svārki, īsas bikses, galvā drēbes naģene. Viņ� meta biklus skatienus visapkārt, tad nolika sveci uz galda un ienira kādā kaktā. No turienes viņ� iznesa biezu sējumu � vienu no tiem kuģa �urnāliem, kas bija grēdā sakrauti plauktā. Pārlie�cies pār galdu, viņ� ātri �ķirstīja lappuses, kamēr atrada meklēto vietu. Tad viņ� nikni aizsita �urnālu ciet, atlika plauktā un nodzēsa sveci.

Viņ� nepaspēja vēl pagriezties uz durvju pusi, kad Hopkinss jau nogrāba viņu aiz apkakles. Es izdzirdēju skaju pārbīļa kliedzienu: kramplauzis noprata, ka ir no�tverts. Sveci atkal aizdedzināja, un mēs ieraudzījām ne�laimīgo gūstekni drebam un raustāmies detektīva rokās. Tad viņ� noslīga uz lādes un bezpalīdzīgi skatījās uz mums.

���������� Nu, mans dārgais, kas jūs tāds esat, un ko jums te vajag? � Stenlijs Hopkinss uzprasīja.

Jauneklis saņēmās un pūlējās izskatīties mierīgs.

����������� Jūs dro�i vien esat detektīvi? � viņ� jautāja. � Jūs laikam domājat, ka man kāds sakars ar kapteiņa Pītera Kērija nāvi? Ticiet man, ka neesmu tanī vainīgs!

���������� To mēs vēl redzēsim, � Hopkinss atbildēja. � Vis�pirms, kā jūs sauc?

���� D�ons Hoplijs Neligans.

Es pamanīju, ka Holmss un Hopkinss saskatās.

���� Ko jūs te meklējat?

���� Vai varu cerēt, ka neizpaudīsiet manu noslēpumu?

���� Katrā ziņā izpaudīsim!

���� Kāda man tad nozīme runāt?

���� Jums tiesā klāsies slikti, ja nekā neteiksiet.

Jauneklis nodrebēja.

����������� Labi, es teik�u, � viņ� sacīja. � Kāpēc lai neteiktu? Bet kā man riebjas doma, ka �is senais apkaunojo�ais no�tikums tiks atkal celts dienas gaismā! Vai esat kaut ko dzirdēju�i par Dausonu un Neliganu?

Hopkinsa seja rādīja, ka viņam nekas nav zināms, bet Holmss sarosījās un prasīja:

���������� Vai jūs runājat par Rietumu bankas īpa�niekiem? Viņi bankrotēja par miljonu mārciņu, izputināja pusi Kornvelsas grāfistes, un Neligans pazuda.

���� Pilnīgi pareizi. Neligans bija mans tēvs.

Beidzot radās kāds noteikts pieturas punkts. Ta�u ve�sels bezdibenis �ķīra aizbēgu�o baņķieri un kapteini Pī- teru Kēriju, ko pienaglojusi pie sienas viņa pa�a harpūna. Mēs vērīgi klausījāmies jaunekļa stāstā.

���������� Bankrots faktiski skāra tikai manu tēvu, Dausons jau agrāk bija izstājies no bankas. Man tolaik bija tikai desmit gadu, bet es biju pietiekami liels, lai izjustu visa notiku�ā negodu un �ausmas. Visi runāja, ka mans tēvs nozadzis vērtspapīrus un aizbēdzis. Tie bija meli. Tēvs nelokāmi ticēja, ka varēs pilnīgi norēķināties ar visiem noguldītājiem, ja viņam dos laiku un iespēju realizēt vērtspapīrus. Viņ� devās mazā jahtā uz Norvēģiju īsi pirms tam, kad tika izdota pavēle viņu arestēt. Atceros pēdējo nakti, kad viņ� atvadījās no mātes. Viņ� atstāja mums to vērtspapīru sarakstu, kurus paņēma līdzi, un zvērēja, ka atgūs savu labo vārdu un ka neviens no viņa kreditoriem necietīs. Kop� tā laika mēs par viņu nekā neesam dzirdēju�i. Tiklab viņ�, kā jahta � abi pazudu�i bez vēsts. Mēs ar māti bijām pārliecināti, ka viņ� atdusas jūras dzelmē kopā ar vērtspapīriem. Mums ir kāds uzti�cams draugs, kam sakari ar finansistu aprindām, un viņ� nesen bija dabūjis zināt, ka da�i tēva vērtspapīri parādī�ju�ies Londonas bir�ā. Varat iedomāties mūsu pārstei�gumu! Es iz�ķiedu vairākus mēne�us laika, lai sadzītu papīriem pēdas, pārcietu daudz neveiksmju un grūtību, kamēr noskaidroju, ka tos pārdevis kapteinis Pīters Kē�rijs, �īs būdas īpa�nieks.

Dabiski, ka es sāku ievākt ziņas par viņu. Dabūju zināt, ka viņ� komandējis valzivju mednieku kuģi, kas atgrie�zies no polārajām jūrām taisni tolaik, kad tēvs devās uz Norvēģiju. Toruden bija slikts laiks, jūrā ilgi plosījās vētras. Dro�i vien tēva jahtu aizdzina uz ziemeļiem, ķur to sastapa kapteiņa Pītera Kērija kuģis. Bet, ja tā, kur tad palicis mans tēvs? Lai nu kā, ta�u, ja kapteinis palī�dzētu man noskaidrot, kā �ie vērtspapīri nokļuvu�i bir�ā, es varētu pierādīt, ka tēvs nav tos pārdevis un ka viņ� paņēmis tos līdzi bez savtīgiem nolūkiem.

Es atbraucu uz Saseksu, lai satiktu kapteini, bet tie�i todien viņ� gāja bojā tik briesmīgā nāvē. Izmeklē�anas protokolā es izlasīju viņa �kajītes� aprakstu, kurā bija minēts, ka �ai �kajītē� atrodas kuģa �urnāli. Man ienāca prātā, ka es varētu kaut ko uzzināt par tēva mīklaino lik�teni, ja man laimētos atrast kādā �urnālā ierakstu par to, kas noticis uz �Jūras vienrad�a� klāja 1883. gada augustā. Pagāju�o nakti es mēģināju tikt klāt pie �iem �urnāliem, bet nepratu attaisīt durvis. �onakt es to izdarīju, bet lap�puses, kurās runa par to mēnesi, ir no �urnāla izplēstas. Un tobrīd jūs mani saķērāt.

� Vai tas ir viss? � Hopkinss jautāja.

���� Jā, viss. � Jaunekļa acis nemierīgi �audījās.

���� Jums vairāk nav ko teikt?

Viņ� svārstījās.

���� Nav.

���� Jūs iepriek� neesat te bijis?

���� Nē.

���� Kā tad jūs izskaidrosiet �o? � Hopkinss iesaucās un parādīja viņam nelaimīgo piezīmju grāmatiņu ar mūsu gūstekņa iniciāļiem pirmajā lappusē un asiņaino plan�kumu uz vāka.

Nabaga jauneklis zaudēja savaldī�anos. Viņ� drebēdams aizsedza seju ar rokām.

����� Kur jūs to ņēmāt? � viņ� ievaidējās. � Es nemaz nezināju� Domāju, ka esmu to pazaudējis viesnīcā, un �

���� Pietiek! � Hopkinss viņu skarbi pārtrauca. � Ja jums ir vēl kaut kas sakāms, tad jūs to pateiksiet tiesā. Un tagad nāciet man līdzi uz policiju! Nu, mister Holms, esmu ļoti pateicīgs jums un jūsu draugam, ka ieradāties palīdzēt man, lai gan izrādās, ka �oreiz tas nebija nepie�cie�ami. Es būtu ticis galā arī bez jums, tomēr esmu ļoti pateicīgs. Jums rezervētas istabas Brembltajas viesnīcā, tāpēc varam doties uz ciemu reizē.

���� Nu, Votson, kā jums tas viss patīk? � Holmss ap�vaicājās, kad otrā rītā braucām atpakaļ.

���� Redzu, ka jūs esat neapmierināts.

���� O nē, dārgais Votson, es jūtos pilnīgi apmierināts, bet tai pa�ā laikā esmu nemierā ar Stenliju Hopkinsu. Viņa metodes nekur neder. Esmu vīlies, jo gaidīju no viņa vairāk. Katram uzdevumam iespējams vēl otrs atrisinā�jums, un to nedrīkst izlaist no acīm. Tas ir kriminālizmek- lē�anas pirmais noteikums.

���� Kāds otrs atrisinājums �eit var būt?

���� Tāds, kāds atrodas manas izmeklē�anas metodes pa�matā. Varbūt arī, ka tas nekā nedos, ta�u es turpinā�u sākto ceļu līdz galam.

Beikerstrītā Holmsu gaidīja vairākas vēstules. Viņ� pa�ķēra vienu, atplēsa, izlasīja un uzvaras priekā iesmējās:

���� Brīni�ķīgi, Votson! Otrais atrisinājums jau sāk no�briest. Vai jums ir telegrammu veidlapas? Uzrakstiet, lū�dzams, pāris telegrammu! �Sammeram, tvaikoņu aģentam, Retklifhaivejā. Atsūtiet trīs vīrus, izbrauk�ana rīt pulk�sten desmitos. Bezils.� Tā es saucos tanīs aprindās. Otrā: �Inspektoram Stenlijam Hopkinsam, Lordstrīta 46, Brik- stona. īerodieties rit deviņos trīsdesmit uz brokastīm. Svarīgi. Telegrafējiet, ja nevarat būt. Holmss.� Nu, lūk,. Votson, �is sasodītais gadījums nedeva man miera vese�las desmit dienas, tagad es gribu tikt ar to galā. Rīt, tā es ceru, mēs pieminēsim to pēdējo reizi.

Inspektors Stenlijs Hopkinss ieradās tie�i norādītajā laikā, un mēs apsēdāmies pie misis Hadzonas gatavotajām teicamajām brokastīm. Jaunais detektīvs bija sajūsmā par saviem panākumiem.

��� Tātad jūs patie�ām esat pārliecināts, ka jūsu izskaid�rojums pareizs? � Holmss viņam jautāja.

���� Un kā vēl! Gadījums ta�u pilnīgi skaidrs.

���� Manuprāt, �ī lieta vēl nebūt nav pabeigta.

��� Man brīnums par jums, mister Holms! Ko tad vēl var prasīt?

���� Vai jūsu izskaidrojums aptver visu?

���� Neap�aubāmi! Es noskaidroju, ka Neligans ieradies Brembltajas viesnīcā tie�i todien, kad notikusi slepkavība. Viņ� teicies atbraucam uz golfa sacīkstēm. Viņa istaba bi�jusi pirmajā stāvā, tāpēc viņ� varēja pamest to nepama�nīts. To pa�u nakti viņ� devās uz Vudmensliju, sastapās ar Pīteru Kēriju, sastrīdējās un nonāvēja viņu. Pēc tam, pārbijies par padarīto, aizbēga, izmezdams piezīmju grā�matiņu. To viņ� bija paņēmis līdzi, lai apjautātos Pīteram Kērijam par vērtspapīriem. Jūs dro�i vien ievērojāt, ka da�iem sarakstā pievilkti krustiņi. Tie vērtspapīri pārdoti Londonas bir�ā, ta�u viss lielais vairums atradās pie Kē- rija. Jaunais Neligans pats atzinās, ka gribējis atgūt tos, lai nomaksātu tēva parādus. Sākumā viņ� baidījās atgriez�ties, bet tad saņēmās, jo viņam bija nepiecie�ams ievākt attiecīgās ziņas. Vienkār�i un skaidri, vai ne?

Holmss pasmaidīja un papurināja galvu.

���� Es redzu jūsu versijā vienu trūkumu, Hopkins: tā ir absolūti neticama! Vai esat mēģinājis izdurt harpūnu cauri ķermenim? Nē? Tad lūk, dārgais ser, jums vajadzēs pievērst sevi�ķu uzmanību �ai detaļai. Mans draugs Vot- soņs varētu jums pastāstīt, kā es vingrinājos �ai mākslā veselu rīta cēlienu. Tas nav tik viegli, tur vajag stipras un trenētas rokas. Trieciens kapteinim izdarīts ar tādu spēku, ka harpūna, izgājusi cauri viņa ķermenim, ir dziļi iedūrusies sienā. Vai var pieņemt, ka �is vārgulīgais jau�neklis ir spējīgs to izdarīt? Un ka tie�i viņ� ir tas vīrs, kas pusnaktī dzēris rumu kopā ar Melno Pīteru? Un ka tie�i viņa profils redzēts uz aizkara pirms divām dienām? Nē, nē, Hopkins, mums vajadzēs pameklēt kādu bīstamāku tipu!

Holmsam runājot, jaunā detektīva seja stiepās aizvien garāka. Viņa aprēķini un cerības bruka kopā, tomēr viņ�ļ negribēja padoties bez cīņas:

����������� Jūs nevarat noliegt, mister Holms, ka Neligans to-! nakt bija �kajītē�. To neapstrīdami pierāda viņa piezīmju grāmatiņa. Manuprāt, tiesai ar �iem faktiem pietiks, kaut arī, pēc jūsu domām, tanīs ir robs. Ta�u pats galvenais, mister Holms, ir tas, ka m a n s noziedznieks jau aizturēts, bet jūsu �bīstamāko tipu� es pagaidām nekur neredzu.

����������� Man �ķiet, ka viņ� patlaban nāk aug�ā pa mūsu kāp�nēm, � Holmss mierīgi atbildēja. � Liekas, Votson, ka labāk būs, ja turēsiet revolveri pie rokas. � Holmss pie�cēlās un nolika uz galdiņa pie kamīna aprakstītu papīra lapu. � Nu mēs varam sākt, � viņ� piebilda.

Kļuva dzirdamas rupjas balsis, misis Hadzona pavēra durvis un sacīja, ka trīs vīrie�i prasot pēc kapteiņa Bezila.

���� Laidiet viņus iek�ā pa vienam, � Holmss izrīkoja.

Kā pirmais ienāca mazs, apaļ� vīrelis ar sārtiem vaigiem un kuplu sirmu vaigu bārdu. Holmss izvilka no kabatas vēstuli.

���� Jūsu vārds?

���� D�eimss Lankasters.

����������� Man ļoti �ēl, Lankaster, bet vieta jau aizņemta. Te jums ir puse sovrina par veltīgu nāk�anu. Ieejiet blakus istabā un mazliet pagaidiet tur!

Otrais bija gar� izkaltis vīrietis gludiem matiem un bālu seju. Viņu sauca par Hjū Petinu. Arī viņ� saņēma noraidī�jumu, pusi sovrina un pavēli pagaidīt.

Tre�ajam apmeklētājam bija acīs krīto�a āriene. Viņa sirdīgo buldoga seju ietvēra pinkaini mati un bārda, zem sarainajām, noslīgu�ajām uzacīm dzirkstīja tum�as dros�mīgas acis. Viņ� padeva labdienu un palika stāvam, pēc jūrnieku para�as burzīdams rokās cepuri.

���� Jūsu vārds?

���� Patriks Kērns.

���� Harpūnu metējs?

���� Jā, ser. Divdesmit se�i reisi.

��� No Dandijas, ja nemaldos?

���� Jā, ser.

��� Vai esat ar mieru braukt līdzi ekspedīcijas kuģim?

���� Jā, ser. Alga?

���� Astoņas mārciņas mēnesi. Varat braukt tūliņ?

���� Līdzko sagādā�u visu vajadzīgo.

���� Vai papīri jums klāt?

���� Jā, ser.

Viņ� izvilka no kabatas nodriskātu un nosmulētu doku�mentu sai�ķi. Holmss aplūkoja tos un atdeva atpakaļ.

��� Taisni tāds vīrs man vajadzīgs, � viņ� sacīja. � Kontrakts ir tur uz galda. Parakstiet to, un lieta darīta!

Jūrnieks zvāļodamies pārgāja pāri istabai un ķērās pie spalvas.

��� Vai te jāparakstās? � viņ� prasīja, noliecies pār galdu.

Holmss pārliecās pār viņa plecu un izstiepa rokas abpus viņa kakla.

���� Nu ir viss kārtībā, � viņ� noteica.

Es izdzirdēju noklik�ķam tēraudu, kam sekoja pārkai�tināta vēr�a rēciens. Tai pa�ā mirklī Holmss un jūrnieks, ieķēru�ies viens otrā, novēlās uz grīdas. Jūrniekam bija milzu spēks; pat roku dzel�i, ko Holmss viņam tik veikli bija uzlicis, nebūtu traucēju�i viņam uzveikt manu draugu, ta�u mēs ar Hopkinsu metāmies palīgā. Tikai kad saltais revolvera stobrs piespiedās viņam pie deniņiem, viņ� beidzot saprata, ka preto�anās veltīga. Mēs sasējām viņam kājas ar virvi un aizelsu�ies piecēlāmies.

���� Man jāatvainojas jums, Hopkins, � �erloks Holmss sacīja. � Olu kultenis diem�ēl jau atdzisis. Ta�u es do�māju, ka �āds jūsu uzdevuma sekmīgs noslēgums ierosi�nās jums ēstgribu.

Stenlijs Hopkinss bija mēms aiz pārsteiguma.

���� Ko tur lai saka, mister Holms! � viņ� beidzot iz�grūda, tum�i pietvīcis, � Redzams, es jau pa�ā sākumā esmu no�āvis greizi. Nedrīkst ne uz mirkli piemirst, ka jūs esat meistars un es tikai jūsu māceklis. Pat tagad, redzot jūsu darba rezultātus, es tomēr nesaprotu, kā jūs to pa�veicāt un ko tas nozīmē.

���� Labi, labi, � Holmss labsirdīgi attrauca, � mēs visi mācāmies no savām kļūdām. Bet nu jūs stingri iegaumē�jiet, ka nekad nedrīkst izlaist no acīm arī otro iespējamo atrisinājumu. Jūs bijāt tā aizrāvies ar jauno Neliganu, ka jums nemaz prātā neienāca Patriks Kērns, bet taisni viņ� ir Pītera Kērija slepkava.

Jūrnieka aizsmakusi balss pārtrauca viņu:

���� Paklau, mister! Es nesūdzos, ka jūs tik varmācīgi iz�turējāties pret mani, ta�u sauksim lietas īstā vārdā. Jūs sakāt � �Pītera Kērija slepkava�. Bet es saku: es biju spiests nonāvēt viņu. Tas nebūt nav viens un tas pats. Varbūt domājat, ka es mel�u par tuk�u?

��� Nebūt ne, � Holmss atbildēja. � Mēs labprāt uz�klausīsimies visu, ko jūs mums teiksiet.

���� Es nerunā�u ilgi, bet zvēru, ka ik vārds būs patie�sība. Es pazinu Melno Pīteru, un, kad viņ� ķērās pie na�a, es pakampu harpūnu, jo zināju, ka dzīvs paliks tikai viens. Tā viņ� arī mira. Varbūt to sauc par slepkavību, bet es teik�u: man vienalga, kā mirt, ta�u labāk gan ar cilpu kaklā nekā ar Melnā Pītera nazi sirdī.

���� Kā jūs gadījāties pie viņa? � Holmss jautāja.

����� Es stāstī�u visu pa kārtai. Tikai ļaujiet apsēsties, tad vieglāk runāt. Tas viss sākās 1883. gada augustā. Pīters Kērijs bija �Jūras vienrad�a� saimnieks, bet es � rezer�ves harpūnu metējs. Mēs kūlāmies ārā no ledus blāķiem un braucām uz māju pusi, bet vēj� pluinīja mūs, un vētra nerimās veselu nedēļu. Pēk�ņi uzdūrāmies uz mazu kuģeli, kas tika dzīts uz ziemeļiem. Visa kuģeļa ko�manda � viens vienīgs cilvēks � un tas pats nebija jūr�nieks. Pārējie nospriedu�i, ka kuģelis noies dibenā, sasē�du�ies laivā un airēju�i uz Norvēģijas krastiem. Jādomā, noslīku�i visi kā viens. Nu, tad �o vīru mēs uzņēmām uz sava kuģa. Viņi ar kapteini ilgi runājās kajītē. Visa viņa bagā�a, kad uzņēmām viņu uz klāja, bija viena maza skārda lādīte. Cik man zināms, �ā cilvēka vārdu neviens netika dzirdējis. Otrā naktī viņ� pazuda, kā nebijis. Ru�nāja, ka viņ� pats meties pār bortu vai nevil�us pārkri- tis, � tonakt plosījās nikna vētra. Tikai viens cilvēks zināja, kas ar sve�o noticis, un tas biju es. Tanī tum�ajā nakts stundā, divas dienas pirms vēl bijām pabrauku�i garām Skotijas salu bākām, es pats savām acīm redzēju, kā kapteinis paķēra viņu aiz kājām un iemeta jūrā.

Es neteicu nevienam ne pu�plēsta vārda. Domāju, re�dzēsim, kas būs tālāk. Kad pārbraucām Skotijā, neviens par to nerunāja un netaujāja. Sve�s cilvēks nejau�i gājis bojā, kam tur kāda interese. Drīz vien Pīters Kērijs teica jūrai ardievas, un tikai pēc daudziem gadiem man izdevās saklau�ināt, kur viņ� apmeties. Es nopratu, ka viņ� uz�ņēmies grēku uz sirdsapziņas tās skārda lādītes dēļ. Nu, es domāju, tagad viņ� man samaksās, kā pienākas, lai turu muti.

Kāds jūrnieks, kas bija viņu saticis Londonā, pateica man, kur viņ� dzīvo, un es atbraucu, lai ko izspiestu. Pir�majā nakti viņ� uzvedās saprātīgi un apsolīja man tādu summu, ka es uz visu mū�u tiktu vaļā no jūras. Galīgā noruna tika nolikta pēc divām dienām. Atnācu � redzu, viņ� jau pilnās burās un pavisam nelāga omā. Apsēdā�mies, iedzērām, parunājām par veciem laikiem. Jo vairāk viņ� dzēra, jo mazāk man patika viņa ģīmis. Pamanīju harpūnas pie sienas, domāju, kazi, vēl noderēs. Bet �im jau spruka dusmas vaļā: paķēra prāvu saliecamo nazi un brūk man virsū spļaudīdamies un lādēdamies. Es jau pēc visa matīju, uz ko viņam prāts nesas, tāpēc viņ� nepa�spēja ne lāgā atvāzt nazi, kad es ar harpūnu pienagloju viņu pie sienas. Ak kungs, kā viņ� ieaurojās! Viņa ģīmis vēl tagad neļauj man naktīs gulēt. Asinis gāzās straumēm, bet es stāvēju un gaidīju. Ta�u viss bija klusu, un es no�mierinājos. Apskatījos � redzu, plauktā stāv skārda lā�dīte. Man uz to tādas pa�as tiesības kā Pīteram Kērijam. Paņēmu to un gāju projām. Tikai stulbā prātā piemirsu tabakas maku uz galda. Un nu es jums pastāstī�u pa�u ērmīgāko �ai notikumā. Līdzko tiku svaigā gaisā, te dzirdu soļus. Noslēpos krūmos. Skatos, būdai zogas klāt kāds cilvēks. Iegāja iek�ā, iebļāvās kā nepilnā prātā un metās bēgt. Bet es visiem pie�uvu bārdu: nogāju desmit jūdzes kājām, Tanbrid�velsā iesēdos vilcienā un atbraucu uz Londonu. Attaisīju lādīti, bet tanī no naudas ne vēsts. Tikai papīri, kurus neriskēju pārdot. Biju zaudējis varu pār Melno Pīteru un paliku Londonā uz sēkļa bez �iliņa kabatā. Man atlika vienīgi mans amats. Izlasīju sludinā�jumu, ka meklē harpūnu metējus pret labu atlīdzību, aiz�gāju pie kuģu aģentiem, un viņi mani atsūtīja �urp. Tas ir viss, kas man zināms. Un, kaut es arī esmu uzbeidzis Melno Pīteru, tiesai vajadzētu izsacīt man pateicību � es ietaupīju valdībai izdevumus par vienu kaņepāju virvi.

��� Visai pārliecino�a liecība, � Holmss sacīja piecel�damies, aizsmēķēdams pīpi. � Domāju, Hopkins, ka jums bez kavē�anās jānogādā arestētais uz dro�āku vietu. �ī telpa nav kamerai piemērota, un misters Patriks Kērns aizņem pārāk lielu platību uz mūsu paklāja.

���� Nezinu, kā jums pateikties, mister Holms, �

Hopkinss teica. � Pat līdz �im vēl nesaprotu, kā jūs to visu atklājāt.

���� Glu�i vienkār�i � es no pa�a sākuma ķēros pie īstā pavediena. Ja būtu agrāk zinājis par piezīmju grāmatiņu, tad iespējams, ka tā mani tāpat samulsinātu kā jūs. Ta�u viss, ko dzirdēju par �o gadījumu, veda mani tikai vienā virzienā. Milzu spēks, prasme lietot harpūnu, pudele ruma, roņādas tabakas maks ar stipru tabaku � viss no�rādīja uz jūrnieku, turklāt valzivju mednieku. Es biju pār�liecināts, ka iniciāļi �P. K.� ir tikai sagadī�anās. Tabakas maks nepiederēja Pīteram Kērijam, jo viņ� reti smēķēja un viņa �kajītē� nebija pīpja. Atceraties, ka apvaicājos, vai tur bijis viskijs un konjaks, un jūs atbildējāt apstip�rino�i? Bet kur� dzers rumu, ja var dabūt viskiju un kon�jaku? Tikai jūrnieks. Tāpēc es nospriedu, ka vainīgais ir jūrnieks.

��� Bet kā jūs viņu sameklējāt?

���� Dārgais ser, tas bija pārāk vienkār�i. Jūrnieku va�jadzēja meklēt starp tiem, kas braukāju�i kopā ar Kēriju uz �Jūras vienrad�a�. Cik zināms, kapteinis ar citu kuģi nav braucis. Es noņēmos trīs dienas, sūtīdams telegram�mas uz Dandiju, kamēr noskaidroju �Jūras vienrad�a� komandas locekļus 1883. gadā. Kad dabūju zināt, ka starp harpūnu metējiem bijis Patriks Kērns, mani izmeklē�anas darbi bija tikpat kā galā. Es spriedu, ka �is vīrs dro�i vien atrodas Londonā un viņam nebūs iebildumu pamest uz kādu laiku Angliju. Pavadīju da�as dienas Istendā, iz�domāju arktisku ekspedīciju, piedāvāju vilino�us notei�kumus harpūnu metējiem, kas gribēs kalpot kapteiņa Be- zila komandā, � un te jums ir rezultāts.

���� Apbrīnojami! � Hopkinss izsaucās. � Taisni apbrī�nojami!

���� Jums jāpacen�as iespējami ātrāk atbrīvot jauno Neliganu, � Holmss aizrādīja. � Domāju, jums vajadzēs atvainoties viņam. Skārda lādīti vajag viņam atdot, bet, protams, tie vērtspapīri, ko Pīters Kērijs pārdevis, ir zu�du�i uz visiem laikiem. Kebs jau klāt. Varat vest projām �o vīru, Hopkins. Ja tiesā ievajadzēsies manas vai Vot- sona klātbūtnes, sūtiet telegrammu uz Norvēģiju. No�teiktu adresi paziņo�u vēlāk.

� Cilvēkam, kur� mīl mākslu pa�as mākslas dēļ, � piezīmēja �erloks Holmss, atsviezdams sānis The Daily Telegraph sludinājumu lappusi, � ļoti bie�i sagādā vislielāko baudu mākslas nenozīmīgākās un vienkār�ākās izpausmes. Man patīkami atzīmēt, ka jūs, Votson, esat tiktāl apguvis �o patiesību, ka stāstos par mūsu necilajiem veikumiem, kurus jūs aiz savas laipnības esat apņēmies iemū�ināt un (esmu spiests piemetināt) �ad tad izpu�ķot, pievēr�at uzmanibu ne tik daudz ar mani saistītiem causes celēbres[4] un sensacionāliem procesiem, kā tiem notiku�miem, kas pa�i par sevi nenozīmīgi, toties paver lielas iespējas deduktīvai domā�anai un loģiskai sintēzei, kas ir mana speciālā nodarbības joma.

���� Un tomēr, � es smaidīdams atbildēju, � man negri�bētos apgalvot, ka esmu pilnīgi brīvs no tieksmes pēc sensacionālā.

���� Iespējams, ka jūs rīkojaties aplam, � viņ� sacīja, paņemdams knaiblēs kvēlo�u oglīti un iesmēķēdams pie tās garo ķir�koka pīpi, kura aizstāja māla pīpi tais brī��os, kad viņ� bija drīzāk noskaņots disputēt nekā pārdo�māt, � iespējams, ka jūs rīkojaties aplam, pūlēdamies iz�pu�ķot un atdzīvināt savus stāstus. Jums vajag aprobe�o�ties tikai ar cēloņu un seku objektīvu izklāstu, jo tas vienīgais var radīt interesi par vienu vai otru notikumu.

���� �ķiet, ka neesmu nekur mazinājis jūsu nopelnus, � es mazliet ērcīgi attraucu, jo mani kaitināja mana drauga pārākuma apziņa, kura, kā ne vienreiz vien dabūju pārlie�cināties, bija visai manāma viņa savdabīgā rakstura īpa��ība.

����� Nē, tā nav pa�mlla vai iedomība, � viņ� pēc savas para�as atbildēja drīzāk manām domām nekā vārdiem. � Ja es lūdzu veltīt pienācīgu vērību manai mākslai, tad tam nav nekāda sakara ar mani personiski, tā ir ārpus manis. Noziegums ir ikdieni�ķa, bet loģika � reti sasto�pama parādība. Jums vajag galvenokārt uzsvērt loģiku, nevis noziegumu, bet jūs pārvēr�at nopietnu lekciju kursu par interesantu notikumu sēriju.

Bija salts agra pavasara rīts; mēs sēdējām pēc brokas�tīm pie kamīna jautrās uguns mūsu vecajā Beikerstrītas dzīvoklī. Starp pelēkbrūno namu rindām gulēja biezi miglas vāli, un tikai logi mums iepretim vīdēja kā blāvi, izplūdu�i plankumi tum�i dzeltenajā miglā. Mūsu istabā dega lampa, apspīdot balto galdautu, metālu un porce�lānu, � brokasta trauki vēl nebija novākti. �erloks Holmss �orīt bie�i klusēja, saspringti pētīja sludinājumus, kamēr, atteicies no meklē�anas un nonācis īgnā omā, ne�sāka lasīt man pamācības sakarā ar maniem spalvas izmē�ģinājumiem literatūrā.

���� Tai pa�ā reizē, � viņ� pēc brī�a turpināja, pak�ķi- nādams garo pīpi un domīgi vērdamies ugunī, � jūs die�zin vai var apvainot sensāciju meklē�anā, jo vairumam gadījumu, kuriem jūs tik laipni veltījāt uzmanību, nav sakara ar noziegumiem. Nenozīmīgais notikums ar Bo- hēmijas karali, dīvainās dēkas sakarā ar Mēriju Sazer- lendu vai cilvēku ar pār�ķelto lūpu, vai di�ciltīgo vec�puisi � tie nav tiesājami pārkāpumi. Es tikai baidos, ka jūs, vairīdamies no sensacionālā, esat nonācis pliekanības gūstā.

���� Var jau gadīties, � es piekritu, � ta�u metodes, par kurām stāstu, ir interesantas un savdabīgas.

����� Eb, mans dārgais, kāda daļa par analīzes vai deduk�cijas smalkākajām nokrāsām pla�ajai, novērot nespējīga�jai publikai, kura neprot pazīt audēju pēc zobiem vai burtlici pēc kreisās rokas īk�ķa? Un, pat ja jūs esat ba�nāls, es nevaru jūs vainot, jo lielu notikumu dienas ir pa�gāju�as. Cilvēks vai vismaz noziedznieks ir zaudējis uzņē�mību un oriģinalitāti. Un, ja runājam par manu necilo nodarbo�anos, tad �ķiet, es sāku pārvērsties par pēdu dzi�nēju nozaudētiem zīmuļiem vai par padomdevēju jaunām lēdijām no labāko aprindu pansionātiem. Beidzot man skaidrs, kam es deru. �orīt saņemta vēstule skaidri no�rāda manu jauno darbības jomu. Lasiet! � Un viņ� pa�svieda man saburzītu lapiņu.

Vēstule bija izsūtīta iepriek�ējā vakarā no Montegjū- pleisas un skanēja:

�Dārgais mister Holms!

Man ļoti gribas apspriesties ar Jums jautājumā � pie�ņemt vai nepieņemt piedāvāto mājskolotājas vietu. Iera�dī�os pie Jums rīt pusvienpadsmitos, ja tas Jūs pārāk ne�apgrūtina.

Ar cieņu Vaioleta Hantere.�

���� Vai jus pazīstat �o jauno lēdiju? � es vaicaju.

���� Nē.

���� Ir jau pusvienpadsmit.

���� Jā, un tā dro�i vien ir viņa, kas zvana.

����������� Sis gadījums var izrādīties interesantāks, nekā jūs domājat. Atcerieties notikumu ar zilo karbunkulu, kur� sākumā �ķita vienkār�s pārpratums, bet vēlāk izrādījās nopietns noziegums. Tā var gadīties arī �oreiz.

����������� Labi, cerēsim! Mūsu �aubas drīz vien izgaisīs, jo, ja nemaldos, tad tā ir gaidītā persona, kas nāk aug�ā pa kāpnēm.

Viņam tā runājot, durvis atvērās un istabā ienāca jauna lēdija. Viņa bija vienkār�i, bet glīti ģērbusies, mūsainā seja pauda �irgtumu un saprātu, un enerģiskās kustības liecināja, ka viņai pa�ai nākas lauzt sev ceļu dzīvē.

����������� Ļoti lūdzu atvainot, ka traucēju jūs, � viņa sacīja, kad mans draugs piecēlās sasveicināties, � bet man ga�dījās tik neparasts piedzīvojums, ka iedomājos lūgt jums padomu, jo man nav ne vecāku, ne arī kādu tuvinieku, pie kuriem griezties.

���������� Lūdzu, sēstieties, mis Hantere! Bū�u laimīgs, ja va�rē�u jums palīdzēt.

Redzēju, ka jaunās klientes izturē�anās un runas veids bija Holmsu labvēlīgi ietekmēju�i. Viņ� vēl pārlaida pē�to�u skatienu klientei, tad atsēdās, pievēra acis, salika kopā pirkstgalus un sagatavojās uz klausī�anos.

����������� Es nostrādāju par mājskolotāju piecus gadus pulk�ve�a Spensa Manro ģimenē, � viņa iesāka, � bet pirms diviem mēne�iem pulkvedi pārcēla uz Halifaksu, viņ�

paņēma līdzi arī ģimeni, un es paliku bez darba. Ievietoju vairākus sludinājumus, arī atsaucos uz sludinājumiem, bet bez panākumiem. Beidzot mani nelielie ietaupījumi sāka izsīkt � un es vairs nezināju, ko darīt.

Vestendā ir kāds pla�i pazīstams vietu apgādes kanto�ris, to sauc kantora īpa�nieka vārdā par Vestveju, lai gan visas lietas kārto mis Stopere. Es tur mēdzu iegriezties reizi nedēļā. Mis Stopere sē� kabinetā, darba meklētājas gaida priek�telpā; viņas pa kārtai sauc iek�ā, un mis Sto�pere, ielūkodamās savā pieprasījumu grāmatā, piedāvā vienu vai otru vietu.

Pagāju�ā nedēļā, kad mani iesauca kabinetā, mis Sto�pere nebija viena. Blakus sēdēja varen resns vīrs ar ļoti smaidīgu seju un platu zodu, kas nokarājās smagās kro�kās; viņa acis caur brillēm vērīgi aplūkoja darba meklē�tājas. Līdzko es ienācu, viņ� vai salēcās un steig�us pa�griezās pret mis Stoperi.

�Der!� viņ� izsaucās. �Nekā labāka pat iedomāties ne�var! Grandiozi! Grandiozi!�

Viņ� likās sajūsmināts un aiz prieka berzēja rokas. Pa�tīkami bija uz viņu skatīties, tik labsirdīgs un omulīgs viņ� �ķita.

�Vai meklējat darbu, mis?� viņ� apjautājās.

�Jā, ser.�

�Mājskolotājas vietu?�

�Jā, ser.�

�Kādu algu jūs prasāt?�

�Mans pēdējais darba devējs, pulkvedis Spenss Manro, maksāja man �etras mārciņas mēnesī.�

�Ko jūs sakāt? Izspie�ana, skaidra izspie�ana!� viņ� sauca, vicinādams resnās dūres. �Kā var maksāt tik no�ē�lojamu summu lēdijai ar tādu ārieni un tādām dotībām?�

�Manas dotības, ser, var izrādīties mazākas, nekā jūs domājat,� es atbildēju. �Mazliet fran�u valodas, mazliet vācu, mūzika, zīmē�ana ��

�Ko jūs sakāt!� viņ� atkal izsaucās. �Tad tur vairs nav ko runāt. Galvenais ir tas: vai jums ir īstas lēdijas ma�nieres un uzvedība? Tas �ai gadījumā pats svarīgākais. Ja nav, tad jūs neesat piemērota, lai audzinātu bērnu, kam vienā jaukā dienā var piekrist nozīmīga loma Angli�jas vēsturē. Ja ir, tad nevienam d�entlmenim nav tiesību piedāvāt jums atalgojumu, mazāku par trīszīmju ciparu.

Pie manis, mem, jūs sākumā saņemsiet simt mārciņas gadā.�

Varat iedomāties, mister Holms, ka man �āds priek�li�kums �ķita pilnīgi fantastisks � es ta�u biju palikusi bez jebkādiem līdzekļiem. Ta�u d�entlmenis, uztvēris manu neticīgo skatienu, izvilka naudas maku un sniedza man kredītbiļeti.

�Manos paradumos,� viņ� teica, smaidīdams tik mīlīgi, ka viņa acis �ķita divas mirdzo�as plaisiņas sejas baltajās krokās, �ir izmaksāt jaunām lēdijām pusi algas uz priek�u, lai viņas varētu segt da�ādus sīkus izdevumus brauciena'laikā un iegādāties vajadzīgo garderobi.�

Man ienāca prātā, ka vēl nekad neesmu sastapusi tik pievilcīgu un uzmanīgu cilvēku. Es jau biju iedzīvojusies parādos, un avanss nāca īstā laikā, ta�u �im piedāvāju�mam piemita kaut kas dīvains, un, pirms dot piekri�anu, es mēģināju uzzināt kaut ko vairāk par �o cilvēku.

�Vai drīkstu zināt, kur jūs dzīvojat, ser?� es apvaicājos.

�Hemp�irā. Skaists lauku apvidus. �Sarkanie Skābar�i�, piecas jūdzes no Vin�estras. Pati jaukākā vieta, mana dārgā jaunā lēdij, un apburo�a lauku māja.�

�Un mani pienākumi, ser? Gribētos zināt, kādi tie ir.�

.�Viens bērns, burvīgs mazs nerātnis, se�us gadus vecs. Jums vajadzētu redzēt, kā viņ� sit ar tupeli tarakānus! Plak�, plak�, plak�! Tu, cilvēks, nepaspēj ne aci pamirk��ķināt, kad trīs jau apveļas!� Viņ� smiedamies atgāzās krēslā, un viņa acis atkal pārvērtās par plaisiņām.

Mani mazliet pārsteidza �ādas bērna izpriecas, bet tēva smiekli lika domāt, ka viņ� joko.

�Tātad mans vienīgais pienākums būs nodarboties ar jūsu bērnu?� es jautāju.

�Nē, nē, mana dārgā jaunā lēdij, tas nebūs vienīgais!� viņ� izsaucās. �Jūsu pienākums būs arī � un es ceru, ka jums nebūs iebildumu, � izpildīt vienu otru mazu uzde�vumu, ko jums varētu dot mana sieva, protams, ja tas ne�aizskar jūsu pa�cieņu. Tas ta�u nav nekas grūts, vai ne?�

�Bū�u priecīga, ja izrādī�os noderīga.�

�Nu jā. Piemēram, apģērba ziņā. Mēs, zināt, esam ar dī�vainībām, bet sirdis mums labas. Ja mēs lūgtu jūs apvilkt drēbes, ko mēs jums dotu, jums ta�u nebūtu iebildumu pret �ādu mūsu untumu, vai ne?�

�Nē,� es atbildēju ļoti pārsteigta.

�Vai apsēsties tur, kur mums gribētos, � �ādu lūgumu jūs ta�u neņemtu ļaunā?�

�Nē jel��

�Vai apgriezt matus pirms iera�anās pie mums?�

Es gandrīz negribēju ticēt savām ausīm. Kā jūs redzat, mister Holms, man ir ļoti kupli mati ar reti sastopamu kastaņbrūnu nokrāsu. Visi uzskata tos par skaistiem. Man prātā nenāca upurēt tos ne aiz �ī, ne aiz tā.

�Diem�ēl tas pilnīgi neiespējami,� es atteicu. Viņa mazās actiņas saspringti vēroja mani, un es manīju ēnu pārlai�amies pār viņa seju.

�Tas ir obligāts noteikums,� viņ� sacīja. �Tā ir maza manas sievas kaprīze, un dāmu kaprīzes, kā jūs pati zināt, ir jāizpilda. Tātad matus griezt nost jūs negribat?�

�Nē, ser, to es nevaru,� es stingri atbildēju.

�Nu, tad �is jautājums ir izsmelts. Ļoti �ēl, jo, kas at�tiecas uz pārējo, tad jūs bijāt mums ļoti piemērota. Tādā gadījumā, mis Stopere, man vajadzēs iepazīties ar citām jaunajām lēdijām.�

Aģentūras vadītāja visu laiku sēdēja pie saviem papī�riem un nebilda ne vārda, bet tagad uzmeta man tik sir�dīgu skatienu, ka es nopratu: manas atteik�anās dēļ viņa zaudē prāvu starpniecības naudu.

�Vai gribat vēl palikt mūsu sarakstos?� viņa jautāja.

�Ja tas iespējams, mis Stopere.�

�Es gan domāju, ka tas būs veltīgi, ja jūs atsakāties no tik lieliska piedāvājuma,� viņa skarbi noteica. �Jūs ta�u nevarat prasīt, lai mēs lienam vai no ādas ārā, meklēda�mas jums vēl otru tik labu vietu. Ardievu, mis Hantere!� Viņa piezvanīja, un zēns izvadīja mani ārā.

Nu, lūk, mister Holms, kad es atgriezos dzīvoklī un redzēju, ka bufete tuk�a, bet uz galda vairāki jauni rē�ķini, tad sāku pārdomāt, vai neesmu rīkojusies aplam. Kas par to, ka �iem cilvēkiem ir dīvainības un viņi grib, lai izpilda visādus negaidītus untumus, � viņi ta�u maksā par to. Vai Anglijā daudz mājskolotāju, kuras saņem simt mārciņu gadā? Un kāds labums man no maniem matiem? Daudzām sievietēm īsi mati labi piestāv, un varbūt es arī bū�u to skaitā. Nākamā dienā es sliecos uz domām, ka esmu pieļāvusi kļūdu, un vēl pēc vienas dienas biju jau pārliecināta par to. Grasījos atmest lepnumu un iet uz aģentūru, lai apvaicātos, vai vieta vēl brīva, kad saņēmu vēstuli no �ā d�entlmeņa. Es izlasī�u jums to.

��Sarkanie Skābar�i�, pie Vin�estras.

Dārgā mis Hantere!

Mis Stopere bija tik laipna, ka iedeva man Jūsu adresi, un es rakstu Jums no mājām, lai apvaicātos, vai neesat pārdomājusi. Mana sieva ļoti vēlas, lai Jūs ierastos, jo Jūs pēc mana apraksta esat viņai ļoti iepatikusies. Mēs maksāsim Jums trīsdesmit mārciņas ceturksnī, tātad simt divdesmit mārciņas gadā, kā kompensāciju par tām neēr�tībām, kādas Jums var rasties no mūsu untumiem, kuri nemaz nav tik briesmīgi. Manai sievai ļoti patīk tēraud�zila krāsa, un viņai gribētos, lai Jūs ģērbtos tādās drēbēs no rītiem.- Jums nav jātērējas, tās iegādājoties, jo mums �ādu tērpu atstāja mana dārgā meita Alīse (tagad viņa Filadelfijā). Domāju, ka tas Jums būs piemērots. Tāpat lūgumu apsēsties noteiktā vietā vai izpildīt kādu citu sīku rīkojumu ta�u nevar uzskatīt par apgrūtino�u. Protams, man ļoti �ēl Jūsu matu, jo pat mūsu īsās sarunas laikā es paspēju ievērot, cik tie skaisti, bet pie �ās prasības man jāpaliek, vienīgi ceru, ka algas palielinājums atsvērs �o zaudējumu. Jūsu pienākumi attiecībā uz bērnu ir ļoti vienkār�i. Lūdzu, brauciet �urp, es sagaidī�u Jūs ar divri��iem Vin�estrā. Paziņojiet, ar kādu vilcienu ieradīsieties!

Jūsu D�ero Rukāsls.�

�ādu vēstuli es saņēmu, mister Holms, un esmu stingri apņēmusies pieņemt piedāvājumu. Tomēr, pirms iz�ķiros par pēdējo soli, es gribētu uzklausīt jūsu domas.

��� Ja jūs esat apņēmusies braukt, mis Hantere, tad nav vairs ko runāt, � Holmss smaidīdams sacīja.

���� Vai jūs iesakāt man atteikties?

���� Atzīstos, ka �ī vieta nav tāda, kādu es vēlētos sa�vai māsai.

���� Bet ko tas nozīmē, mister Holms?

��� Man nav nekādu faktu, un es nekā nevaru pateikt. Varbūt jūs pati esat nākusi pie kādām domām?

���� Vienīgais iespējamais izskaidrojums man �ķiet �āds: misters Rukāsls ir ļoti lādzīgs, mīkstsirdīgs cilvēks. Ļoti var būt, ka viņa sieva ir vājprātīga, bet viņ� to slēpj aiz bailēm, ka sievu var ievietot trako namā, un, lai viņai neuznāktu lēkmes, tad izpilda visus viņas untumus.

���� Tas ir iespējams un �obrīd pat ticams izskaidrojums. Ta�u �ā vai tā, bet tā nav atbilsto�a mājvieta jaunai lē�dijai.

� � Bet nauda, mister Holms, nauda!

���� Jā, protams, atalgojums ir labs, pat vairāk nekā labs. Tie�i tas rada aizdomas. Kāpēc viņiem jāmaksā simt divdesmit mārciņas, ja viņi bez kādām pūlēm var dabūt mājskolotāju par �etrdesmit mārciņām? Acīm redzot, vi�ņiem ir kāds svarīgs iemesls.

���� Tāpēc es arī gribēju izstāstīt jums visu, lai nepie�cie�amības gadījumā jūs atļautu man lūgt jūsu palīdzību. Es jutī�os daudz dro�āka, zinādama, ka man ir aizstāvis.

���� Ar to varat pilnīgi rēķināties. �ais pēdējos mēne�os jūsu mazā problēma ir pati interesantākā, kas man patrā�pījusies. Tanī ir kaut kas noteikti savdabīgs. Ja jums rāsies aizdomas vai draudēs briesmas .. .

���� Briesmas! Kādas briesmas jūs paredzat?

���� Ja briesmas varētu iepriek� zināt, tad no tām nebūtu ko bīties, � Holmss nopietni atbildēja. � Vienalga, dienu vai nakti, sūtiet telegrammu, un es ieradī�os palīgā.

���� Tad viss kārtībā. � Viņa strauji piecēlās, ba�īgā izteiksme sejā bija zudusi. � Tagad es ar vieglu sirdi do��os uz Hemp�iru. Tūliņ aizrakstī�u misteram Rukāslam, vakarā upurē�u savus nabaga matus un rīt brauk�u uz Vin�estru.

īsi pateikusies Holmsam, viņa atvadījās un steig�us de�vās projām.

���� �ķiet, viņa pieder pie tām jaunajām lēdijām, kuras prot parūpēties par sevi, � es piezīmēju, klausīdamies viņas noteiktajos, a�ajos soļos.

���� Viņai vajadzēs to prast, � Holmss drūmi sacīja. � Nemaz ne�aubos, ka jau drīzumā saņemsim no viņas kādu vēsti.

Mana drauga paredzējums piepildījās kā vienmēr. Visu nākamo nedēļu es bie�i domāju par mūsu apmeklētāju un prātoju, kādos neceļos dzīve var novest �o vientuļo sie�vieti. Neparasti lielā alga, ērmīgie noteikumi, neapgrūti�no�ie pienākumi � viss norādīja uz kaut ko nenormālu, lai gan es absolūti nespēju iz�ķirties, vai te runa par kaprīzi vai ļaunu nodomu, vai misters Rukāsls ir filan�trops vai nelietis. Holmss mēdza ilgi sēdēt, saraucis pieri, izklaidīgi vērdamies tuk�umā, bet, kad gribēju viņu iztau�jāt, tad atmeta ar roku.

���� Faktus, faktus, faktus! � viņ� nepacietīgi sauca. � Ķieģeļus nevar iztaisīt, ja nav mālu. � Un tūliņ no�murmināja, ka savai māsai nekad nebūtu ieteicis pieņemt �ādu vietu.

Telegramma pienāca vēlu vakarā, kad es jau dzīros iet gulēt, bet Holmss bija stājies pie eksperimentiem, pie kuriem bie�i pavadīja visu nakti. Kad gāju uz savu istabu, viņ� palika stāvam, noliecies pār retorti un mē�ģenēm, tai pa�ā stāvoklī atradu viņu, kad no rīta nonācu lejā brokastīs. Viņ� atplēsa dzelteno aploksni, pārlasīja saturu un pasniedza telegrammu man.

��� Paskatieties vilcienu sarakstā, � viņ� teica, atkal noliekdamies pie savām mēģenēm.

Telegrammas teksts bija īss un uzstājīgs:

�Gaidu jūs rīt pusdienas laikā Vin�estrā, �Melnā gul�bja� viesnīcā. Atbrauciet! Nezinu vairs, ko darīt. Han�tere.�

��� Vai pavadīsiet mani? � Holmss ievaicājās, pacel�dams galvu.

��� Labprāt.

��� Tad paskatieties, kad varam izbraukt!

���� Ir kāds vilciens, kas atiet pusdesmitos, � es teicu, pētīdams sarakstu. � Tas pienāk Vin�estrā pusdivpa�dsmitos.

��� Tas mums taisni kā piemērots. Tad es labāk atlik�u acetona analīzi, jo rītdien mums jābūt labā formā.

Otrā rītā vienpadsmitos jau bijām ceļā uz Anglijas seno galvaspilsētu. Holmss sēdēja, ieracies rīta avīzēs, bet, kad pārbraucām Hemp�iras robe�u, aizsvieda tās un pievērsās ainavai. Bija skaista pavasara diena, pa gai�i zilajām de�besīm vēj� dzina vieglas baltas mākoņu �ķiesnas uz aus�trumu pusi. Saule spīdēja spo�i, gaiss dvesa mo�umu un spirgtumu. Gar visu ceļu līdz pat Older�otas pakalnu vir�tenei caur ko�o pavasarīgo zaļumu vīdēja sarkanie un pe�lēkie fermu jumti.

���� Vai tas nav skaists un iepriecino�s skats!? � es jūs�mīgi izsaucos, kā jau pilsētnieks, kas nule izkļuvis ārā no Beikerstrītas miglas.

Ta�u Holmss drūmi papurināja galvu.

���� Zināt, Votson, � viņ� sacīja, � es visu uztveru ļoti subjektīvi, un tas ir īsts lāsts tādam domā�anas veidam kā manējais. Jūs raugāties uz �īm izkliedētajām mājiņām un jūsmojat par to skaistumu. Es, tās skatot, varu domāt tikai par to, cik tās vientuļas un cik nesodīti tanīs var iz�darīt jebkuru noziegumu.

���� Ak kungs! � es izsaucos. � Kā var saistīt nozie�gumu ar �iem sirdij mīļajiem, senlaicīgajiem mājokļiem?

���� Man tie vienmēr iedve� bailes. Es esmu pārliecināts, Votson, un �ī pārliecība balstās uz pieredzi, ka pa�os pre�tīgākajos Londonas graustos nenotiek tik daudz baismīgu noziegumu kā �ai valdzino�i skaistajā lauku apvidū.

���� Jūs mani biedējat!

���� Iemesls ta�u ir pārāk skaidrs. Ko nespēj izdarīt likums, to pilsētā paveic sabiedriskā doma. Nav neviena tik noslēpta kakta, kur spīdzināta bērna brēciens vai �ū�pas sitiens nemodinātu kaimiņu līdzjūtību un sa�utumu un likuma vara ir tik tuvu, ka viens sūdzības vārds var iedarbināt tās ma�inēriju, tāpēc starp noziegumu un tiesas zāli ir viens solis. Bet palūkojieties uz �īm vientuļajām fermām, kuras ieslēgu�ās savos tīrumos; lielākoties tās apdzīvo neizglītoti, trūcīgi ļaudis, kuri neko daudz nezina par likumiem. Varat iedomāties, kādi velni�ķīgi ne�ēlīgi nodomi, kādas slepenas neķītrības te var zelt netraucēti gadu no gada. Ja lēdija, kura lūdza mūsu palīdzību, mā�jotu Vin�estrā, es nekad nebaidītos par viņu. Piecu jūd�u atstatums no pilsētas ir tas, kas iedve� man bailes. Un tomēr man skaidrs, ka briesmas nedraud viņai pa�ai.

��� Protams. Ja viņa var ierasties Vin�estrā uz satik�a�nos ar mums, tad jau viņai iespēja arī pamest turieni.

���� Pilnīgi pareizi. Sai ziņā viņas brīvība nav ierobe�ota.

��� Bet kas te īsti slēpjas? Vai jums nav nekāda iz�skaidrojuma?

���� Man ir septiņi da�ādi izskaidrojumi, un katrs balstās uz mums zināmajiem faktiem, bet, kur� ir pareizs, to rādīs jaunās ziņas, kuras mēs drīzumā, bez �aubām, sa�ņemsim. Ahā, katedrāles torni jau var redzēt. Drīz mēs dabūsim dzirdēt, ko mis Hantere grib mums teikt.

�Melnais gulbis� bija visai cienījama viesnīca Haistrītā, tuvu pie stacijas, un jaunā lēdija mūs jau gaidīja. Viņa sēdēja viesistabā, un len�s jau atradās uz galda.

���� Man liels prieks, ka atbraucāt, � viņa nopietni sa�cīja. � Ļoti laipni no jums abiem, jo es patie�ām nezinu, ko darīt. Jūsu padoms man ārkārtīgi nepiecie�ams.

���� Lūdzu, izstāstiet visu, kas noticis.

���� Tūliņ, jo man jāsteidzas, es apsolījos misteram Ru�kāslam būt mājās pirms trim. Viņ� atļāva man �orīt braukt uz pilsētu, lai gan, protams, nezina, kādā no�lūkā.

���� Stāstiet visu pa kārtai, � Holmss izstiepa garās, tie�vās kājas uz kamīna pusi un sagatavojās klausīties.

���� Vispirms man jāteic, ka nevaru sūdzēties par sliktu izturē�anos no saimnieku puses. Tas jāpiemin patiesības labad. Ta�u saprast es viņus nevaru, tāpēc man nav miera.

���� Ko īsti jūs nesaprotat?

���� Viņu uzvedības iemeslus. Ta�u labāk pa kārtai. Kad atbraucu, misters Rukāsls sagaidīja mani stacijā un aiz�veda divri�os uz Sarkanajiem Skābar�iem. Apvidus, kā viņ� sacīja, patie�ām skaists, tikai ne pati māja: tās ir liels, balsināts kvadrātveida bloks, vienos plankumos aiz lietus un mitruma. No trim pusēm namu ielenc me�s, nama priek�ā pļava, kas nosliecas līdz pat līkumotajai Sauthemptonas �osejai, kuru no galvenās ieejas �ķir tikai kādi simt jardi. Pļava pieder misteram Rukāslam, bet me�i ir lorda Sautertona īpa�ums. Pie lieveņa aug puduris sar�kanu skābar�u, kas pie�ķīris mājai tās nosaukumu.

Mans darba devējs bija tikpat laipns kā vienmēr un to pa�u vakaru iepazīstināja mani ar sievu un dēlu. Varbū�tība, par ko mēs runājām Beikerstrītā, mister Holms, iz�rādījās nepieņemama. Misis Rukāsla nav vājprātīga. Viņa ir nerunīga, bāla sieviete, daudz jaunāka par vīru, apmē�ram trīsdesmit gadus veca, kamēr viņam noteikti jau ap �etrdesmit pieci. No sarunām sapratu, ka viņi apprecēju��ies pirms septiņiem gadiem, ka viņ� bijis atraitnis un vienīgais bērns no pirmās sievas ir meita, kura tagad at�rodas Filadelfijā. Misters Rukāsls uzticēja man kā noslē�pumu, ka meita jutusi neizskaidrojamu antipātiju pret savu pamāti un tāpēc pametusi ģimeni. Tā kā meitai va�jadzētu būt jau ap divdesmit gadiem, tad varu iedomāties, ka viņa jutās neērti blakus tēva jaunajai sievai.

Misis Rukāsla man liekas pilnīgi bezkrāsaina tiklab iek��ēji, kā ārēji. Viņa nemodina nekādu iespaidu. Glu�i tuk�a vieta. Skaidri redzams, ka viņa dievina gan vīru, gan dēlu. Viņas gai�pelēkās acis tā vien �audās no viena uz otru, pamana jebkuru sīkāko vēlē�anos un pēc iespē�jas jau aizsteidzas tām priek�ā. Vīrs izturas pret viņu ar ierasto parupjo labsirdību, un visumā viņi �ķiet laimīgs pāris; Un tomēr �ai sievietei ir kādas slepenas bēdas. Viņa bie�i iegrimst dziļās domās, un seja pau� cie�anas.

Vairākkārt esmu pamanījusi viņu raudam. Da�reiz �ķiet, ka par iemeslu tam bērns, jo nekad neesmu redzējusi tik samaitātu un ļaunu puiku. Viņ� ir maza auguma savam vecumam, ar nesamērīgi lielu galvu. Te viņam uznāk me��onīgu dusmu lēkmes, te uzbrūk drūms īgnums. Viņa vienīgā izprieca ir sagādāt sāpes vājākiem radījumiem, un taisni apbrīnojami, cik veikli viņ� prot sagūstīt peles, put�niņus vai kukaiņus. Bet pietiek runāt par viņu, mister Holms, jo ar manu stāstu viņam nav nekāda sakara.

���� Mani interesē katrs sīkums, � mans draugs aizrā�dīja, � vienalga, vai tas jums �ķiet svarīgs vai ne.

���� Es papūlē�os nepalaist garām nekā patie�ām svarīga. Pats nepatīkamākais, kas mani tūliņ pārsteidza, ir kalpo�tāju izturē�anās. Viņi ir divi, vīrs un sieva. Tollers � tā vīru sauc � ir rupj�, neaptēsts vīrietis ar sirmiem ma�tiem un vaigu bārdu un pastāvīgi o� pēc alkohola. Divas reizes es redzēju viņu galīgi piedzēru�os, bet mis�ters Rukāsls izliekas nekā nemanām. Misis Tollere ir gara auguma spēcīga sieviete ar skābu seju; viņa tikpat neru�nīga kā misis Rukāsla, bet vēl nelaipnāka. Ārkārtīgi nepa�tīkams pāris, tikai, par laimi, es lielāko daļu laika pavadu bērnu istabā vai savā istabā; abas atrodas blakus vienā ēkas galā.

Pirmās divas dienas Sarkanajos Skābar�os pagāja mie�rīgi, tre�ajā misis Rukāsla tūliņ pēc brokastīm nonāca lejā un kaut ko ie�ukstēja vīram.

�Jā,� viņ� sacīja, pavērsie? pret mani, �mēs esam jums ļoti pateicīgi, mis Hantere, ka jūs esat tik iecietīga pret mūsu kaprīzēm un pat apgriezāt matus, kaut gan varu apgalvot, ka tas nemaz nav nācis jūsu izskatam par sliktu. Bet nu paskatīsimies, kā jums piestāv tēraudzils tonis. Savā istabā jūs atradīsiet tādu tērpu, un mēs būsim bez�gala pateicīgi, ja apvilksiet to.�

Tērps, ko atradu uz savas gultas, bija īpatnējā zilā krāsā, no laba vilnas auduma, bet neap�aubāmi jau val�kāts. Tas likās �ūts taisni pēc mana izmēra. Tiklab misters Rukāsls, kā viņa sieva, ieraudzīju�i mani �ai tērpā, iz�pauda sajūsmu, bet man tā likās pārāk uzspēlēta. Viņi gaidīja mani viesistabā, ļoti pla�ā telpā (tā aizņem visu mājas priek�pusi) ar trim lieliem logiem, kuri sniedzas līdz grīdai. Pie vidējā loga ar atzveltni pret to bija nolikts krēsls. Tanī mani lūdza atsēsties, un misters Rukāsls sāka staigāt �urpu turpu pa istabu un stāstīt veselu virkni visādu smieklīgu atgadījumu. Jūs nevarat iedomāties, cik komiski viņ� stāstīja, un es smējos vai līdz asarām. Misis Rukāslai, acīm redzot, nav ne mazākās humora izjūtas, viņa pat nepasmaidīja, tikai sēdēja ar bēdīgu un noraizē�ju�os seju, salikusi rokas klēpī. Pēc kādas stundas misters Rukāsls pēk�ņi paziņoja, ka laiks stāties pie dienas dar�biem un ka es varu pārģērbties un doties pie mazā Ed- varda.

Pēc divām dienām �ī izrāde atkārtojās. Man atkal va�jadzēja uzvilkt zilo tērpu, atsēsties pie loga un smieties no visas sirds par tiem ērmīgajiem stāstiem, kuru manam darba devējam neizsmeļams krājums, turklāt viņ� ir lie�lisks stāstītājs. Tad viņ� pasniedza man kādu romānu dzeltenos vākos, pagrieza krēslu tā, lai ēna nekristu uz lappusēm, un lūdza mani lasīt skaļi. Es lasīju minūtes des�mit, sākdama kaut kur nodaļas vidū, tad viņ� pēk�ņi mani pārtrauca, neļaudams pabeigt teikumu, un lika iet pār�ģērbties.

Jūs varat iedomāties, mister Holms, cik lielu ziņkāri manī pamodināja �ī neparastā izrāde. Mani pastāvīgi no�sēdināja ar muguru pret logu, un es nolēmu, ka noteikti jādabū zināt, kas notiek man aiz muguras. Sākumā tas likās pilnīgi neiespējami, bet es atradu izeju. Man saplīsa spogulītis, un reizē ar to ienāca prātā laimīga doma: es paslēpu gabaliņu kabatas lakatā un nākamreiz izdevīgā gadījumā pa�ā skaļāko smieklu mirklī pieliku reizē ar lakatu pie acīm; mazliet pielāgojusi spoguļa gabaliņu, es varēju redzēt, kas atrodas ārā. Jāatzīstas, ka biju vīlusies. Tur nebija nekā.

Tā likās pirmajā acu uzmetienā. Labāk ieskatījusies, ieraudzīju neliela auguma bārdainu vīrieti pelēkā uzvalkā uz Sauthemptonas �osejas. �oseja ir īsta maģistrāle, un tur pastāvīgi valda liela kustība. Ta�u �is vīrietis bija atbal�stījies pret mūsu �ogu un nenolaida skatienu no nama. Es noliku kabatas lakatu klēpī un pamanīju misis Rukāslas pārbaudo�o skatienu. Viņa nekā neteica, bet, manuprāt, noprata, ka man lakatiņā spogulis un ka esmu redzējusi, kas stāv mājas priek�ā. Viņa tūliņ piecēlās.

�D�efro,� viņa uzrunāja vīru, �tur kāds vīrietis stāv uz ceļa un nepiedodamā kārtā blen� uz mis Hanteri.�

�Varbūt kāds jūsu paziņa, mis Hantere?� misters Ru�kāsls uzprasīja.

�Nē, es �eit neviena nepazīstu.�

�Pasaulīt, kāda bezkaunība! Laipni lūdzu, pagriezieties pret viņu un pamājiet ar roku, lai viņ� iet projām!�

�Varbūt labāk nelikties ne zinis?�

�Nē, nē, tad viņ� te vienmēr slaistīsies. Laipni lūdzu, pagriezieties un pamājiet viņam!�

Es izdarīju, ko man lika, un tai pa�ā mirklī misis Ru�kāsla nolaida logam aizkaru. Tas notika pirms nedēļas, kop� tās reizes neesmu vairs uzvilkusi zilo tērpu, ne arī sēdējusi pie loga un vīrieti uz ceļa arī neesmu vairs re�dzējusi.

��� Lūdzu, turpiniet, � Holmss sacīja. � Tas ir patie��ām interesanti!

���� Baidos, ka stāstu diezgan nesakarīgi, un varbūt vi�siem �iem notikumiem maz kopīga. Pa�ā pirmajā dienā, kad ierados Sarkanajos Skābar�os, misters Rukāsls pie�veda mani" pie maza būceņa aiz mājas pie virtuves dur�vīm. Kad mēs tuvojāmies, es izdzirdēju no�vankstam ķēdi un kādu lielu dzīvnieku kustamies.

�Iemetiet aci,� misters Rukāsls uzaicināja, norādīdams uz spraugu dēļos. �Vai nav skaistulis?�

Es ieskatījos pa spraugu, ieraudzīju tumsā gailējo�as acis un neskaidru augumu un nodrebēju.

�Nebīstieties,� iesmējās mans darba devējs, redzēdams mani sarauj amies. �Tas ir mans suns Karlo. Es gan saku � mans, bet īstenībā tikai vecais Tollers iedrīkstas viņam tuvoties. Mēs viņu ēdinām vienreiz dienā un nedo�dam pārāk daudz, tāpēc viņ� vienmēr ir nikns kā lauva. Tollers palai� viņu vaļā katru nakti, un lai dievs stāv klāt tam, kas dabūs baudīt viņa zobus. Nekādā gadījumā ne�speriet kāju pār slieksni naktī, ja jums dzīvība dārga!�

Tie nebija tuk�i vārdi, jo pēc da�ām dienām es ne�jau�i pavēros ap diviem naktī ārā pa logu. Mēness spo�i spīdēja, un zāliens mājas priek�ā laistījās kā sudrabots. Tā stāvot, jaukās ainas aizgrābta, es pamanīju kaut ko kustamies sarkano skābar�u ēnā. Tad tas iznāca mēnesnī�cas gaismā, un es ieraudzīju milzu suni teļa augumā, ar nokāru�os pakakli, melnu purnu un lieliem, izspiestiem kauliem. Suns lēni pārnāca pāri zālienam un nozuda aiz mājas. Man �ķita, ka neviens laupītājs nebūtu uzdzinis man tādas bailes kā �is baismīgais mēmais sargs.

Un nu man jāpastāsta par visai dīvainu piedzīvojumu. Londonā, kā jūs zināt, es nogriezu matus un noglabāju mezglā savīto matu pīni koferī. Kādu vakaru, kad bērns jau gulēja, es sāku aplūkot savas istabas mēbeles un reizē izvietot mantas. Istabā bija veca kumode, abas aug�ējās atvilktnes vaļā un tuk�as, bet apak�ējā aizslēgta. Es pie�krāvu aug�ējās pilnas ar veļu, bet, tā kā veļa palika vēl pāri, tad, dabiski, jutos sapīkusi, ka tre�ā atvilktne ciet. Nodomāju, ka tā aizslēgta aiz pārskatī�anās, un pa�mēģināju atslēgt to ar iedotajām atslēgām. Jau pirmā at�slēga derēja, es atdarīju atvilktni un galvoju, ka jūs ne�uzminēsiet, kas tanī atradās. Mana matu pīne!

Paņēmu to un aplūkoju. Tā pati īpatnējā krāsa, tāds pats kuplums. Bet tad es aptvēru, ka tas ta�u nav iespē�jams � kā gan mani mati varēja te iekļūt? Ar trīco�ām rokām attaisīju koferi, izmetu visu ārā un apak�ā atradu savu pīni. Saliku abas kopā, un varat man ticēt, ka tās bija pilnīgi vienādas. Vai tas nebija dīvaini? Lai kā lau�zīju galvu, �o mīklu es nevarēju atrisināt. Atliku sve�o matu pīni atvilktnē un neteicu Rukāsliem ne vārda, jo ju�tos vainīga, ka esmu atdarījusi atvilktni, ko viņi aizslēgu�i.

Esmu diezgan laba novērotāja, kā jūs jau būsiet pama�nījis, mister Holms, un mājas plāns drīz vien man bija galvā. Viens ēkas spārns liekas neapdzīvots. Durvis, kas ved uz turieni, ir iepretī Tolleru mājokļa durvīm, bet pa�stāvīgi aizslēgtas. Kādu dienu, ejot aug�up pa kāpnēm, redzēju, ka no turienes iznāk misters Rukāsls ar atslēgām rokā, ta�u viņ� ne ar ko neatgādināja to apaļo, omulīgo vīru, ko biju paradusi redzēt. Vaigi viņam bija pietvīku�i, piere dusmās saraukta, dzīslas uz deniņiem pietūku�as. Viņ� aizslēdza durvis un paskrēja man garām, ne vārda neteicis.

Es kļuvu ziņkāra un, kad izgāju dārzā ar savu audzēkni, tad pastaigājos tanī mājas galā un aplūkoju logus. Veseli �etri stiepās rindā, trīs bija glu�i vienkār�i netīri, bet ce�turtais aizdarīts ar aizvirtņiem. Acīm redzot, telpas bija neapdzīvotas. Kad es tā staigāju �urpu turpu, �ad tad pa�mezdama uz tiem acis, misters Rukāsls iznāca pie manis jautrs un omulīgs kā vienmēr.

�Ahā!� viņ� iesaucās, ieraudzījis mani. �Neuzskatiet mani par nepieklājīgu, ka �orīt paskrēju jums garām, mana dārgā jaunā lēdij, nebildis ne vārda. Biju ļoti aiz�ņemts ar darī�anām.�

Es apgalvoju, ka neesmu ņēmusi to ļaunā.

�Starp citu,� es sacīju, �jums laikam aug�ā daudz tuk�u telpu, jo vienam logam pat aizvirtņi priek�ā.�

Viņ� izskatījās pārsteigts un, kā man likās, pat mazliet uztraucies.

�Mana vājība ir fotografē�ana,� viņ� atbildēja, �un es esmu tur ierīkojis sev tum�u telpu. Bet, pasaulīt, kas jums par vērīgu aci, mana jaunā lēdij! Kas to būtu domājis! Kas to būtu varējis domāt!�

Viņ� runāja kā jokojot, bet viņa acīs es lasīju aizdomas un pat dusmas.

Līdzko es sapratu, ka �ais telpās no manis kaut ko slēpj, tā degtin degu aiz vēlē�anās tikt tur iek�ā. Tā nebija tikai ziņkāre, kaut arī tā nav man sve�a. Drīzāk tā bija pienākuma sajūta � man �ķita, ka es izdarī�u kaut ko labu, ja iekļū�u tur. Mēdz runāt par sievie�u instinktu; varbūt �is instinkts radīja manī tādu pārliecību. �ā vai tā, bet es tagad neatlaidīgi meklēju iespēju tikt iek�ā pa �īm aizslēgtajām durvīm.

�āda iespēja radās tikai vakardien. Starp citu, �inīs tel�pās bez mistera Rukāsla nezin kāpēc iet iek�ā arī Tollers un viņa sieva, un reiz es pat redzēju, ka Tollers iznesa no turienes prāvu melnu maisu. Pēdējā laikā viņ� stipri dzer un vakardien bija galīgi pilnā. Uznākusi aug�ā, es ieraudzīju, ka durvīs ir atslēga. Man nebija �aubu, ka to pametis viņ�. Misters un misis Rukāsli bija lejā, bērns atradās pie viņiem, tātad ilgi gaidītā izdevība bija klāt. Es klusām pagriezu atslēgu, atvēru durvis un iegāju iek�ā.

Aiz durvīm bija neliels gaitenis kailām sienām, bez grīdceliņa. Gaiteņa līkumā atradās trejas durvis, pirmā un tre�ā atvērtas uz tuk�ām, putekļainām istabām. Vienai istabai bija divi logi, otrai viens ar tik netīrām rūtīm, ka novakara gaisma tikko spiedās cauri. Vidējās durvis bija ciet, un tām bija aizlikts priek�ā plats stienis, acīm re�dzot, dzelzs gultas sānmala; viens stieņa gals iebāzts sienā iestiprinātā riņķī, otrs piesiets pie roktura ar resnu virvi. Pa�as durvis bija aizslēgtas, atslēgas tanīs nebija. �īs aiz- barikādētās durvis pilnīgi atbilda ar aizvirtņiem aizdarī�tajam logam, bet tomēr es saskatīju iek�ā blāvu gaismiņu, laikam no bēniņu lūkas. Kad es tā stāvēju un prā�toju, kādu noslēpumu glabā �īs baigās durvis, es sadzir�dēju soļus aiz tām un palsajā gaismas strēlē, kas spiedās pa durvju apak�u, redzēju kustamies kādu ēnu. Mani pār�ņēma neprātīgas bailes, mister Holms. Saspringtie nervi neizturēja, es apsviedos un metos skriet tā, it kā �ausmīga roka jau ķertu mani ciet aiz drēbēm. Izskrēju gaitenī, tad ārā pa durvīm un ieskrēju taisni misteram Rukāslam ro�kās.

�Tad jūs tā bijāt!� viņ� smaidīdams sacīja. �Es jau tā domāju, kad ieraudzīju, ka durvis vaļā.�

�Ak, kā es pārbijos!� es izdvesu.

�Mana dārgā jaunā lēdij! Mana dārgā jaunā lēdij! Kas jūs tā nobiedēja, mana dārgā jaunā lēdij?�

Jūs nevarat iedomāties, cik mīlīga un nomierino�a bija viņa balss. Ta�u tā skanēja pārāk mīlīgi. Viņ� pārcentās. Es tūliņ attapos.

�Es aiz muļķības ieklīdu neapdzīvotajā spārnā,� es at�bildēju. �Tur tāds tuk�ums, pamestība un krēsla, ka es no�bijos un skrēju ārā. O, tur izskatās baismīgi!�

�Tas ir viss, kas jūs nobiedēja?� viņ� prasīja, cie�i vērdamies manī.

�Kas tad cits?�

�Kā jūs domājat, kāpēc es turu tās durvis aizslēgtas?�

�Kā lai es zinu?�

�Lai sve�i nebāztu tur savu degunu! Saprotat?�

Viņ� joprojām smaidīja vismīlīgāko smaidu.

�Ja es būtu zinājusi��

�Nu, tad tagad jūs to zināt. Un, ja vēlreiz spersiet kāju pāri tam slieksnim,� te viņa smaids pēk�ņi pārvērtās niknā grimasē, un viņ� man uzmeta taisni velni�ķīgu ska�tienu, �es uzrīdī�u jums suni.�

Biju tik pārbijusies, ka neapzinājos, ko daru. Laikam biju paskrējusi viņam garām un iedrāzusies savā istabā. Atjēdzos jau gultā un trīcēju no galvas līdz kājām. Tad es iedomājos pār jums, mister Holms. Es vairs nevarēju iztikt bez padoma. Mani biedēja �is nams, vīrs, sieva, kalpotāji un pat bērns. Viņi iedvesa man �ausmas. Ja es būtu varē�jusi izsaukt jūs, viss būtu kārtībā. Protams, es varēju bēgt projām, bet mana ziņkāre ir tikpat stipra kā manas bailes. Drīz vien es izlēmu, kā rīkoties. Aizsūtī�u jums tele�grammu. Paņēmu cepuri un mēteli, aizgāju līdz pastam, kas no mums kādu pusjūdzi, un atgriezos mājās daudz mierīgāka. Kad tuvojos durvīm, man gan lika nodrebēt doma, ka varbūt suns palaists vaļā, bet atcerējos, ka Tol- lers piedzēries līdz nemaņai un viņ� ir vienīgais, kas iedrīkstas tuvoties me�onīgajam dzīvniekam un palaist viņu no ķēdes. Laimīgi tiku iek�ā un pavadīju nomodā pusi nakts, priecādamās, ka sastap�u jūs. Mani labprāt at�laida �orīt uz Vin�estru, tikai trijos man noteikti jābūt mājās, jo misters un misis Rukāsli brauc viesos uz visu vakaru, tāpēc man jāuzrauga bērns. Nu esmu jums iz�stāstījusi savus piedzīvojumus, mister Holms, un būtu ļoti priecīga, ja jūs pateiktu, ko tas viss nozīmē un galve�nais � kas man darāms.

Mēs ar Holmsu, elpu aizturēju�i, noklausījāmies �o dī�vaino stāstu. Mans draugs piecēlās un, iebāzis rokas ka�batās, sāka staigāt pa istabu. Viņa seja bija ļoti nopietna.

���� Vai Tollers joprojām piedzēries? � viņ� prasīja.

��� Jā. Viņa sieva �orīt sūdzējās misis Rukāslai, ka ne�zinot, ko ar viņu iesākt.

���� Tas ir labi. Un Rukāslu �ovakar nebūs mājās?

���� Nē.

���� Vai ir kāds pagrabs, kam laba, stipra atslēga?

���� Jā, vīna pagrabs.

��� Jūs esat rīkojusies ļoti drosmīgi un saprātīgi, mis Hantere. Kā jums �ķiet, vai varēsiet veikt vēl vienu uz�devumu? Es nelūgtu to, ja neuzskatītu jūs par neikdie�ni�ķu sievieti.

���� Es mēģinā�u. Kas tas būtu?

��� Mēs ar draugu ieradīsimies Sarkanajos Skābar�os pulksten septiņos. Tikmēr Rukāsli būs projām, un cerēsim, ka Tollers mums ceļā nestāsies. Atliek vienīgi misis Tol- lere, kura var sacelt traci. Ja jūs varētu ar kādu ieganstu ievilināt viņu pagrabā un ieslēgt, tad jūs stipri atvieglotu mūsu uzdevumu.

���� To es izdarī�u.

���� Lieliski! Tad mēs izpētīsim �o gadījumu, kā pienā�kas. Ir tikai viens iespējams izskaidrojums. Jūs esat at�aicināta tēlot kādas citas personas lomu, un �ī persona ir ieslēgta aug�as istabā. Tur nav nekādu �aubu. Tāpat nav �aubu, ka �ī persona ir mistera Rukāsla meita Alise, kura it kā esot aizbraukusi uz Ameriku. Jūs atgādināt viņu ar augumu, stāvu un matu krāsu, tāpēc arī jūs izraudzījās �ai lomai. Viņai mati nogriezti laikam slimības dēļ, tāpēc jums nācās upurēt jūsējos. Jums nejau�i laimējās atrast viņas matpīni. Vīrietis uz ceļa ir neap�aubāmi kāds viņas draugs, varbūt līgavainis, un, tā kā jūs bijāt viņas drēbēs, tātad atgādinājāt viņu, tad jaunekli jūsu smiekli un mā�jiens pārliecināja, ka mis Rukāsla ir laimīga un vairs ne�ilgojas pēc viņa. Suni naktīs palai� vaļā, lai jauneklim neizdotos sastapties ar mis Alisi. Tiktāl viss skaidrs. Pats svarīgākais �ai namā ir bērns.

��� Kāds viņam sakars ar �o gadījumu? � es iesaucos.

���� Dārgais Votson, jūs esat ārsts, un jums jāzina, ka bērna rīcību var izprast, iepazīstoties ar viņa vecāku rak�sturu, un tāpat otrādi � pēc bērna var spriest par vecākiem. Es bie�i esmu guvis pirmo ieskatu vecāku rak�sturā, iepazīdamies ar viņu bērniem. �is bērns ir nenor�māli ne�ēlīgs, un vai nu viņ� mantojis ne�ēlību no sava smaidīgā tēva, kā man liekas, vai no mātes, �ī īpa�ība ir vienādi bīstama nabaga meitenei, kas atrodas viņu varā.

���� Jums taisnība, mister Holms! � izsaucās mūsu kliente. � Man tagad nāk prātā tūksto�iem visādu sī�kumu, kas apstiprina jūsu domas. O, lūdzu, nezaudēsim ne mirkli, palīdzēsim tai nabaga būtnei!

���� Mums jābūt piesardzīgiem, jo mums darī�anas ar vi�sai slīpētu cilvēku. Pirms septiņiem mēs neko nevaram iesākt, bet tad mēs būsim pie jums un pacentīsimies atklāt �o noslēpumu.

Mēs turējām vārdu, un tie�i septiņos, atstāju�i divri�us ceļmalas traktierī, ieradāmies Sarkanajos Skābar�os. Arī ja mis Hantere nebūtu smaidīdama stāvējusi uz lieveņa, mēs būtu pazinu�i māju no kokiem, kuru tum�ās lapas laistījās kā sarkans var� rieto�ās saules staros.

���� Vai jums izdevās? � Holmss uzprasīja.

Kaut kur lejā skanēja dobji rībieni.

���� Misis Tollere ārdās pagrabā, � mis Hantere paskaid�roja. � Viņas vīrs guļ krākdams virtuvē uz grīdas. Te ir viņa atslēgas, tādas pa�as kā misteram Rukāslam.

���� Labi nostrādāts! � Holmss sajūsmā izsaucās. � Ta�gad rādiet mums ceļu, un pēc da�iem mirkļiem viss būs noskaidrots.

Mēs uzgājām pa kāpnēm, atslēdzām durvis un gājām pa mis Hanteres aprakstīto gaiteni līdz aizbarikādētajām dur�vīm. Holmss pārgrieza virvi un atbīdīja stieni. Tad viņ� izmēģināja atslēgas, ta�u neviena nederēja. Iek�ā viss bija klusu, un Holmsa seja apmācās.

���� Ceru, ka nebūsim par vēlu, � viņ� sacīja. � Manu�prāt, mis Hantere, būs labāk, ja mēs ieiesim tur vieni. Nu, Votson, lieciet plecu klāt, un pamēģināsim tikt iek�ā!

Vecās ļodzīgās durvis padevās mūsu kopējam grūdie�nam, un mēs iebrukām istabā. Tā bija tuk�a. Pie sienas stāvēja maza, cieta gultiņa, galdiņ� un grozs ar veļu, Bēniņu lūka bija vaļā un gūstekne nozudusi.

���������� Te noticis kāds noziegums, � Holmss teica. � �is skaistulis būs uzminējis mis Hanteres nodomus un aizvācis savu upuri.

���� Bet kā viņ� to izdarījis?

��� Caur lūku. Tūliņ paskatīsimies, kā tas noticis. � Holmss uzkāpa uz galda un palūkojās ārā. � Nu jā, � viņ� iesaucās, � te ir atslietas garas, vieglas kāpnes. Pa tām viņ� ticis lejā.

���� Tas ir neticami, � atsaucās mis Hantere, � jo, kad Rukāsli brauca projām, nekādu kāpņu te nebija.

���� Viņ� ir atgriezies un pielicis tās. Es jau sacīju, ka viņ� ir rūdīts un bīstams cilvēks. Nemaz nebrīnī�os, ja tie izrādīsies viņa soļi, ko dzirdu tuvojamies. Ņemiet pie laika revolveri rokā, Votson!

Viņ� tikko paguva izteikt �os vārdus, kad uz sliek�ņa parādījās ļoti resns un plecīgs vīrs ar smagu rungu rokā. Mis Hantere iekliedzās un piespiedās pie sienas, bet �er- loks Holmss apņēmīgi aizstājās viņai priek�ā.

��� Nelieti, kur ir jūsu meita? � viņ� uzsauca.

Resnis pārlaida acis pār telpu un tad pamanīja vaļējo lūku.

���� Tas man jāprasa jums, jūs zagļi! � viņ� iebrēcās. � Spiegi un zagļi! Nu jūs man esat rokā! Nekur jūs ne�spruksiet! Es jums rādī�u! � Viņ� apsviedās un metās projām, cik ātri varēdams.

��� Viņ� aizskrēja pēc suņa! � iesaucās mis Hantere.

��� Nekas, man ir revolveris, � es viņu mierināju.

���� Labāk aizslēgsim ieejas durvis! � Holmss uzsauca, un mēs visi traucāmies ārā un pa kāpnēm lejā. Tikko no�kļuvām priek�namā, kad izdzirdējām suni iekaucamies, tad �ausmīgu sāpju pilnu kliedzienu un baismīgus, dobjus rēcienus. Pusmū�a vīrs ar sarkanu seju un drebo�iem lo�cekļiem izkluburēja pa blakus durvīm.

���� �ēlīgais dievs! � viņ� iz�ļupstēja. � Kāds palaidis suni vaļā. Suns divas dienas nav dabūjis ēst. Atri, ātri, citādi būs par vēlu!

Mēs ar Holmsu izskrējām pagalmā, tad gar mājas stūri, un Tollers sekoja mums. Milzīgais nobadinātais nezvērs bija iekodies saimniekam kaklā, kamēr Rukāsls raustījās un brēca. Es pieskrēju klāt un ie�āvu sunim galvā, tas pakrita, asos, baltos ilkņus iecirtis taukā kakla krokās. Ar lielām pūlēm mēs atbrīvojām Rukāslu un ienesām viņu, vēl dzīvu, bet drausmīgi sakropļotu, namā. Viņu no�guldīja viesistabā uz dīvāna, at�ilbu�o Tolleru aizsūtīja pēc Rukāsla sievas, bet es darīju, ko varēju, lai atvieglotu ievainotā cie�anas. Mēs visi stāvējām pie dīvāna, kad dur�vis atvērās un ienāca kaulaina, gara auguma sieviete.

���� Misis Tollere! � mis Hantere Izsaucās.

���� Jā, mis. Misters Rukāsls izlaida mani ārā, pirms devās aug�ā pie jums. Ak, mis, �ēl gan, ka jūs nepastāstī�jāt man, ko esat nodomājusi darīt. Es jūs būtu brīdinājusi, lai nepūlaties veltīgi.

���� Ahā! � Holmss noteica, cie�i lūkodamies uz viņu. � Skaidrs, ka misis Tollere zina par �o lietu vairāk nekā jebkur� cits.

���� Jā, ser, tā ir, un es varu pastāstīt to, ko zinu.

��� Tad, lūdzu, apsēstieties, un mēs paklausīsimies, jo �is tas man vēl nav īsti saprotams.

���� Drīz jums viss būs saprotams, � viņa sacīja, � un būtu bijis jau ātrāk, ja vien es būtu tikusi laukā no pagraba. Bet, ja būs darī�anas ar policiju, tad neaizmir�stiet, ka es esmu stāvējusi jūsu pusē un palīdzējusi mis Alīsei. Viņai, nabadzītei, jau bija bēdu dienas, kad tēvs apprecējās otrreiz. Viņu pavisam atstūma pie malas, ne�kur viņai nebija nekādas teik�anas, bet pavisam traki bija, kad viņa pie draudzenes iepazinās ar misteru Fau- leru. Cik man zināms, mis Alīsei bija mātes testamentā novēlēta nauda, bet viņa jau bija tik lēnīga un pacietīga, ka nebilda ne vārdiņa un atstāja visu mistera Rukāsla ziņā, tā ka viņam naudas netrūka. Bet, kad viņa vīk�ās precēties, misters Rukāsls saprata, ka znots var pieprasīt to, kas viņa sievai pēc likuma pienākas, tāpēc gribēja, lai mis Alīse paraksta papīru, ka nauda paliek tēva rīcībā, vienalga, vai viņa precas vai ne. Viņa nebija ar mieru, bet misters Rukāsls tikmēr spiedās viņai virsū, kamēr viņa saslima ar smadzeņu iekaisumu un se�as nedēļas bija par matu no nāves. Viņa gan atlaba, bet tikko turējās uz kā�jām, pat viņas skaistos matiņus vajadzēja nogriezt, ta�u jaunais cilvēks to neņēma pie sirds un palika viņai uz�ticīgs, kā īstam vīram klājas.

���� Tas, ko jūs mums tik laipni pastāstījāt, daudz ko noskaidroja �ai lietā, � Holmss sacīja, � un pārējo mēs jau varam piedomāt pa�i. Tātad misters Rukāsls bija uz�skatījis par pareizāku turēt savu meitu ieslodzījumā?

���� Jā, ser.

��� Un atvest mis Hanteri no Londonas, lai atbrīvotos no mistera Faulera neatlaidības?

��� Jā, ser.

���� Bet misters Faulers, būdams nelokāma rakstura kā visi krietni jūrnieki, aplenca �o namu un, iepazinies ar jums, prata ar skano�iem vai citāda veida argumentiem pierādīt, ka jums abiem ir kopējas intereses.

��� Misters Faulers ir devīgs d�entlmenis un labi prot pierunāt, � misis Tollere atbildēja pilnīgā mierā.

���� Un viņam izdevās visu tā nokārtot, ka jūsu lāga vīram netrūka dzeramā un arī kāpnes bija pie rokas, līdzko saimnieka nebija mājās.

���� Taisni tā viss arī bija, ser.

���� Manuprāt, mums jāatvainojas misis Tollerei par pār�pratumu un jāpateicas, jo viņa patie�ām noskaidroja visu, kas mums vēl nebija īsti saprotams, � Holmss sacīja. � Ahā, misis Rukāsla arī klāt kopā ar vietējo ārstu, tāpēc es domāju, Votson, ka mums jāpavada mis Hantere līdz Vin�estrai, jo mūsu stāvoklis �eit kļūst diezgan �aubīgs.

Tā tika atklāts Sarkano Skābar�u � �ā drūmā nama � noslēpums. Misters Rukāsls palika dzīvs, bet ir galīgs in�valīds, kura dzīvība pilnīgi atkarīga no uzticamās sievas rūpēm. Viņi joprojām dzīvo kopā ar vecajiem kalpotā�jiem, kuri laikam zina tik daudz par Rukāsla agrāko dzīvi, ka atlaist tos nav nemaz tik vienkār�i. Misters Faulers un mis Rukāsla salaulājās Sauthemptonā jau otrā dienā pēc bēg�anas; tagad viņ� ir valdības ierēdnis Svētā Mau- rikija salā. Diem�ēl mans draugs Holmss man par lielu nepatiku neveltīja vairs ne mazāko uzmanību mis Vaiole- tai Hanterei, līdzko tika atrisināta problēma, kuras centrā viņa bija, un tagad viņa ir kādas privātskolas vadītāja Volsolā. Esmu pārliecināts, ka viņa veic savu darbu ar labiem panākumiem.

Es jau domāju, ka man vairs nenāksies rakstīt par mana drauga Serloka Holmsa atklātajiem noziegu�miem. Ne jau tāpēc, ka man trūktu materiāla. Glu�i ot�rādi, es glabāju piezīmes par simtiem gadījumu, kurus vēl neesmu pieminējis, tāpat arī nevar sacīt, ka lasītājiem būtu zudusi interese par �ā izcilā cilvēka savdabīgo per�sonību un neparastajiem darba paņēmieniem. īstais iemesls ir tas, ka �erloks Holmss neparko negribēja, lai presē joprojām parādās stāsti par viņa piedzīvojumiem. Kamēr viņ� vēl nebija atteicies no savas nodarbo�anās, atskaitēm par viņa panākumiem bija viņa acīs praktiska nozīme, bet, kad viņ� galīgi pameta Londonu un nodevās bi�u dzīves pētī�anai un bi�k6pībai Saseksas pakalnos, popularitāte kļuva viņam necie�ama, un viņ� kategoriski pieprasīja, lai viņam liek mieru. Tikai pēc tam, kad es atgādināju, ka esmu kādreiz solījies publicēt �o stāstu, man izdevās viņu pārliecināt, ka būtu īsti vietā un laikā noslēgt stāstu ciklu ar tik svarīgu epizodi no starptautis�kās politikas jomas, un es saņēmu viņa atļauju publicēt �o tik stingrā noslēpumā turētā notikuma aprakstu. Ja ari da�i sīkumi �ai stāstā lasītājiem liksies neskaidri, viņi sa�pratīs, ka manai atturībai ir pietiekami svarīgi iemesli.

Kādu rudeni otrdienas rītā (gadu un pat gadu desmitu labāk neminēsim) mūsu necilajā Beikerstrītas dzīvoklī iera�dās divas visā Eiropā pazīstamas personas. Pirmais, stingrs, augstprātīgs, valdonīgu skatienu, bija izdaudzinā�tais lords Belind�ers, kas jau otro reizi ieņēma Lielbritāni�jas premjerministra posteni. Otrs, elegants tum�matis ar pareiziem sejas vaibstiem, vēl �aipus pusmū�a, apveltīts ne vien ar skaistumu, bet arī ar izsmalcinātu prātu, bija Trelonijs Houps, Anglijas pērs un Eiropas lietu ministrs, pats daudzsolo�ākais valsts darbinieks mūsu zemē. Ap�meklētāji nosēdās līdzās uz dīvāna, kas bija apkrauts ar papīriem. Viņu uztrauktās un noguru�ās sejas skaidri lie�cināja, ka viņus uz �ejieni atvedu�as steidzo�as un visai svarīgas darī�anas. Premjera kalsnās rokas, uz kurām bija skaidri saskatāmas zilganās vēnas, krampjaini �ņaudza lietussarga ziloņkaula rokturi, un viņa kaulainā askētiskā seja drūmi vērsās te uz Holmsa, te uz manu pusi. Eiropas lietu ministrs nervozi plūkāja ūsas un vārstīja brelokus pie pulksteņa ķēdes.

���� Līdzko es atklāju, kas pazudis, mister Hojms, � un tas notika �orīt pulksten astoņos, � es tūliņ ziņoju to premjerministram, un viņ� ierosināja atnākt abiem pie jums.

��� Vai policijai jūs paziņojāt?

���� Nē, ser! � atteica premjerministrs ierasti strauji un enerģiski. � Neziņojām un nekad neziņosim. Ziņot polici�jai nozīmē visu nodot atklātībai, bet tie�i no tā mēs gri�bam izvairīties.

��� Bet kāpēc, ser?

���� Dokuments, par ko runa, ir tik svarīgs, ka tā nodo��ana atklātībai var viegli novest un, iespējams, pa�reizējā momentā arī novedīs pie starptautiska konflikta Eiropā. Varu bez pārspīlē�anas sacīt, ka no �ā dokumenta atka�rīgs jautājums par karu vai mieru. Ja tā meklē�ana nav izdarāma pilnīgā slepenībā, tad labāk pavisam atteikties no tās, jo �o dokumentu piesavināju�ies tie�i tādēj, lai iespējami pla�i darītu zināmu tā saturu.

���� Saprotu. Un tagad, mister Trelonij Houp, es bū�u jums ļoti pateicīgs, ja jūs visos sīkumos izstāstīsiet, kādos apstākļos �is dokuments pazudis.

���� Tas izsakāms da�os vārdos, mister Holms. So doku�mentu � kāda ārzemju valdnieka vēstuli � es saņēmu pirms se�ām dienām. Vēstule ir tik svarīga, ka es neuz�dro�inājos atstāt to ministrijas seifā un ik vakaru nesu uz mājām, uz Vaitholterasi, un noglabāju guļamistabā, slēgtā �ķirstiņā, kur turu oficiālus papīrus. Dokuments at�radās tur vakar vakarā, par to esmu pārliecināts. Kad pār�ģērbos pusdienām, vēlreiz atslēdzu �ķirstiņu un redzēju, ķa dokuments ir savā vietā. Bet �orīt vēstule ir nozudusi. �ķirstiņ� bija pie spoguļa uz mana tualetes galdiņa visu nakti. Man ir modrs miegs, sievai tāpat. Mēs abi varam

apzvērēt, ka nakti neviens istabā nav ienācis, un tomēr dokuments ir nozudis.

���� Cikos jūs ēdāt pusdienas?

���� Pusastoņos.

���� Kad gājāt gulēt?

����������� Mana sieva bija teātrī. Es gaidīju viņu atgrie�amies. Mēs iegājām guļamistabā ap pusdivpadsmitiem.

���� Tātad �etras stundas �ķirstiņ� bija bez uzraudzības?

����������� Guļamistabā atļauts ieiet tikai apkopējai no rītiem un manam kambarsulainim vai sievas kameristei pārējā laikā. �ie divi ir uzticami kalpotāji un sen jau dzīvo pie mums. Bez tam neviens no viņiem nevarēja zināt, ka �ķirstiņā at�rodas kas vērtīgāks par parastajiem dienesta papīriem.

���� Kas zināja, ka jums ir �āda vēstule?

���� Manā namā � neviens.

���� Bet jūsu sieva, jādomā, ta�u zināja?

���������� Nē, ser. Es nekā neteicu savai sievai līdz pat �im rītam, kad atklāju, ka vēstule nozudusi.

Premjers atzinīgi pamāja ar galvu.

����������� Es vienmēr zināju, cik liela ir jūsu pienākuma sa�jūta, ser, � viņ� sacīja. � Ne�aubījos, ka arī tik svarīgā un slepenā lietā tā izrādīsies stiprāka par viscie�ākajām ģimenes saitēm.

Eiropas lietu ministrs palocījās.

���������� Pilnīgi pareizi, ser. Līdz �im rītam es nebiju sievai teicis ne vārda par vēstuli.

���� Vai viņa pati varēja ko nojaust?

����������� Nē, mister Holms, viņa nevarēja neko nojaust un arī neviens cits nevarēja.

���� Vai agrāk jums ir pazudu�i kādi dokumenti?

���� Nē, ser.

���� Kas Anglijā kaut ko zināja par �o vēstuli?

����������� Vakar par vēstuli tika pastāstīts visiem kabineta locekļiem. Ta�u prasību glabāt noslēpumu, kādu atkārto ikvienā kabineta sēdē, �oreiz pastiprināja svinīgs brīdi�nājums no premjerministra puses. Ak dievs, un kad es iedomājos, ka pēc pāris stundām pats �o vēstuli pazaudēju!

Izmisums izvaibstīja Trelonija Houpa skaisto seju. Viņ� saķēra galvu. Uz mirkli mums visiem atklājās �ā straujā, dedzīgā un dziļi iejūtīgā cilvēka īstā daba. Ta�u tūliņ viņa seju nosedza ierastā augstprātības maska, un viņ� turpināja jau mierīgā balsī:

���� Bez kabineta locekļiem par vēstuli zina vēl divi vai

trīs departamenta ierēdņi � un vairāk neviens visā An�glijā, to es varu galvot, mister Holms.

���� Un ārzemēs?

���� Esmu pārliecināts, ka ārzemēs �o vēstuli redzējis tikai tas, kas viņu uzrakstījis. Esmu stingri pārliecināts, ka pat viņa ministri� tas ir, es gribēju teikt, ka vēstule nav gājusi parasto oficiālo ceļu.

Holmss brīdi padomāja un tad sacīja:

��� Tagad, ser, man nepiecie�amas tuvākas ziņas, kas tas ir par dokumentu un kāpēc tā pazu�anai var būt tik nopietnas sekas.

Abi valstsvīri pārmija a�us skatienus, un premjers sa�vilka pinkainās uzacis.

���� Mister Holms, vēstule atradās garā, �aurā gai�zilā aploksnē. Uz sarkanā lakas zīmoga attēlots uzbrukumam saslējies lauva. Adrese rakstīta ar prāviem, stingriem bur�tiem . ..

���� �ie sīkumi, protams, loti interesanti un būtiski, � Holmss pārtrauca, � bet man jāzina vēstules saturs. Par ko vēstulē runa?

���� Tas ir ļoti svarīgs valsts noslēpums, un baidos, ka nevarē�u to atklāt, un turklāt neredzu nepiecie�amību to darīt. Ja jūs ar savām, kā stāsta, neparastajām spējām atradīsiet nule aprakstīto aploksni kopā ar tās saturu, jūs izpelnīsieties visas valsts pateicību un saņemsiet jebkuru atlīdzību, kādu mēs spējam sniegt.

�erloks Holmss smaidīdams piecēlās:

���� Jūs piederat pie visvairāk aizņemtajiem cilvēkiem Anglijā, bet arī mana necilā profesija prasa man daudz laika. Ļoti no�ēloju, ka nevaru būt jums noderīgs, un uz�skatu, ka turpināt mūsu sarunu nozīmē veltīgi �ķiest laiku.

Premjerministrs uztrūkās kājās. Viņa dziļi iegrimu�ajās acīs pazibēja tā ne�petnā uguns, kas nereti lika kabineta locekļu sirdīm sa�ņaugties bailēs.

��� Es neesmu paradis, ser .., � viņ� iesāka, bet ap�valdi jās un apsēdās.

Labu brīdi mēs sēdējām klusēdami. Tad vecais valsts�vīrs paraustīja plecus.

���� Mēs esam spiesti pieņemt jūsu noteikumus, mister Holms. Jums noteikti taisnība, un no mūsu puses nebūtu prātīgi gaidīt no jums palīdzību, ja mēs neuzticētos jums pilnīgi.

���� Es piekritu jums, ser, � sacīja jaunais diplo�māts.

���� Labi, es izstāstī�u jums visu, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu, kā arī uz jūsu kolēģa doktora Votsona godprā�tību. Es apelēju pie jūsu patriotisma, d�entlmeņi, jo ne�varu iedomāties lielāku nelaimi mūsu zemei kā �ī noslē�puma izpau�anu.

���� Jūs varat pilnīgi pajauties uz mums.

���� Vēstuli rakstījis kāds ārzemju valdnieks, kur� noba��ījies par to, ka mūsu valsts nesen papla�ināja savas kolonijas. Vēstule rakstīta sa�utuma brīdī, un atbildība par to gulstas pilnīgi uz rakstītāja pleciem. Ziņu ievāk��ana liecina, ka viņa ministriem par to nav ne jausmas. Turklāt vēstules tonis nelaimīgā kārtā stipri ass, un da�i teikumi skan tik izaicino�i, ka vēstules publicē�ana no�teikti satrauktu Anglijas sabiedrisko domu. Teik�u pat vēl vairāk, ser: varu apgalvot bez svārstī�anās, ka gadījumā, ja mēs publicētu �o vēstuli, mūsu valsts jau pēc nedējas būtu ierauta liela mēroga karā.

Holmss uzrakstīja kādu vārdu uz papīra lapiņas un pa�rādīja premjerministram.

���� Pilnīgi pareizi, tas ir viņ�. Un tie�i �ī vēstule, kura, iespējams, izraisīs miljoniem lielus izdevumus un simtiem tūksto�iem cilvēku bojā eju, ir tik mīklainā kārtā nozudusi.

���� Vai jūs to paziņojāt vēstules autoram?

���� Jā, ser, mēs aizsūtījām �ifrētu telegrammu.

��� Bet varbūt viņ� ir cerējis, ka vēstule tiks publi�cēta?

���� Nē, ser! Mums ir pilnīgs pamats domāt, ka viņ� jau izpratis savas rīcības pārsteidzību un neuzmanību. Vēstu�les publicē�ana būtu viņam un viņa valstij vēl lielāks trie�ciens nekā mums.

��� Ja tā, tad kā interesēs būtu atklāt vēstules saturu? Kas var vēlēties to nozagt vai publicēt?

���� Jūs, mister Holms, spie�at mani skart augstas starp�tautiskas politikas jautājumus. Ja jūs paturēsiet prātā pa��reizējo situāciju Eiropā, tad jums nebūs grūti saprast no�zieguma motīvus. Eiropa patlaban ir bruņota nometne. Pastāv divas savienības ar vienādu militāro spēku. Liel�britānija ietur neitralitāti. Ja mūs ierautu karā ar vienu savienību, tas nodro�inātu otras savienības pārākumu, vienalga, vai tā piedalās karā vai ne. Vai saprotat?

���������� Man viss pilnīgi skaidrs. Tātad zādzībā un vēstules satura izpau�anā ieinteresēti �ā valdnieka ienaidnieki, kuri grib savest naidā viņa zemi ar mums?

���� Jā, ser.

��� Bet kam varēja nosūtīt �o dokumentu, ja tas no�kļuvis ienaidnieka rokās?

���� Jebkurai Eiropas valdībai. Pilnīgi iespējams, ka pat�laban tas traucas pretī savam mērķim ar tādu ātrumu, kādu vien var attīstīt tvaikonis.

Misters Trelonijs Houps nokāra galvu un smagi no�pūtās. Premjers laipni uzlika roku viņam uz pleca.

���� Jums uzbrukusi nelaime, dārgais draugs. Neviens neiedrīkstēsies jūs apvainot � jūs esat spēris visus pie�sardzības soļus � Tagad, mister Holms, jums zināms viss. Ko jūs ieteicat mums darīt?

Holmss bēdīgi pagrozīja galvu:

���� Vai jūs domājat, ser, ka kar� neizbēgams, ja �o do�kumentu nedabūs atpakaļ?

���� Domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams.

���� Tad, ser, gatavojieties uz karu!

���� Tie ir ne�ēlīgi vārdi, mister Holms!

���� Rēķinieties ar faktiem, ser! Es nepieļauju domu, ka vēstule nozagta pēc pusdivpadsmitiem naktī, jo no tās stundas līdz momentam, kad atklāja vēstules pazu�anu, misters Houps un viņa sieva atradās guļamistabā. Tātad vēstule nozagta vakar starp pusastoņiem un pusdivpa�dsmitiem � drīzāk ap pusastoņiem, jo zaglis zināja, kur tā atrodas, un, protams, papūlējās tikt pie tās pēc iespējas ātrāk. Un tagad, ser, ja tāds svarīgs dokuments nozagts jau vakar, tad kur tas var atrasties �obrīd? Zaglim nav nekāda aprēķina to glabāt. Drīzāk ticams, ka vēstule jau nodota ieinteresētajai personai. Kādas mums tagad izre�dzes to atgūt vai uztikt uz tās pēdām? Tā mums nav vairs sasniedzama.

Premjerministrs piecēlās no dīvāna.

���� Jūs sprie�at pilnīgi loģiski, mister Holms. Es redzu, ka te patie�ām nekas nav darāms.

��� Pieņemsim, piemēram, ka dokumentu nozagusi ista�bene vai sulainis . . .

���� Viņi abi ir seni un uzticami kalpotāji.

���� Cik es sapratu, guļamistaba atrodas otrā stāvā un tanī nevar iekļūt tie�i no ielas, bet no priek�nama tanī nevar neviens ieiet nepamanīts. Tātad vēstuli nozadzis kāds no mājiniekiem. Kam zaglis varēja to nodot? Kādam no starptautiskajiem spiegiem un slepenajiem aģentiem, kuru vārdi man labi zināmi. Ir trīs cilvēki, kuri, tā sakot, stāv �īs grupas priek�galā. Sāk�u ar to, ka pacentī�os uz�zināt, ar ko ikviens no tiem pa�laik nodarbojas. Ja kāds no viņiem patlaban aizbraucis, it sevi�ķi, ja viņ� aizbrau�cis vakar vakarā, mēs tūliņ zināsim, kur dokuments pa�licis.

���� Bet kāpēc viņam jābrauc? � ieprasījās Eiropas lietu ministrs. Viņ� tikpat labi varēja aiznest vēstuli uz at�tiecīgu sūtniecību tepat Londonā.

��� Nedomāju vis. �ie aģenti strādā pilnīgi patstāvīgi un bie�i atrodas diezgan saspīlētās attieksmēs ar sūtniecī�bām.

Premjerministrs ar galvas mājienu apstiprināja to:

���� Manuprāt, jums taisnība, mister Holms. Viņ� perso�niski nogādās tādu vērtīgu mantu vajadzīgajā vietā. Jūsu darbības plāns man �ķiet absolūti pareizs. Tomēr, Houp, mums neklājas �ās likstas dēļ aizmirst mūsu pārējos pie�nākumus. Ja �odien gadīsies kaut kas jauns, mēs paziņo�sim jums to, mister Holms, un jūs, protams, informēsiet mūs par savu meklējumu rezultātiem.

Ministri palocījās un ar cieņu izgāja no Holmsa kabi�neta.

Kad mūsu augstie viesi bija aizgāju�i, Holmss klusē�dams aizsmēķēja pīpi un uz kādu laiku iegrima dziļās pārdomās. Es atlocīju �ārīta avīzi un sāku lasīt par sensa�cionālo noziegumu, kas pastrādāts Londonā iepriek�ējā vakarā, kad pēk�ņi mans draugs ar skaļu izsaucienu pie�trūkās kājās un nolika pīpi uz kamīna dzegas.

��� Jā, � viņ� sacīja, � nekāda labāka ceļa nav. Stā�voklis ir visai nopietns, bet nav bezcerīgs. Tagad nepie�cie�ams vismaz dabūt zināt, kas ir �is zaglis, � varbūt vēstule vēl atrodas viņa rokās. Galu galā �os ļaudis inte�resē tikai nauda, bet manā rīcībā ta�u ir Britānijas valsts kase. Ja vēstuli pārdos, es to nopirk�u � pat ja valdībai vajadzētu palielināt par peniju ienākumu nodokli. Iespē�jams, ka �is cilvēks joprojām tur vēstuli pie sevis: viņam ta�u jāzina, kādu maksu piedāvās �eit, pirms viņ� izmē�ģina laimi aiz robe�as. Ir trīs vīri, kas spējīgi ielaisties �ādā pārdro�ā spēlē: Ober�teins, La Rotjers un Eduards Lūkass. Es apmeklē�u visus.

Es ieskatījos �ārīta avīzē:

��� Eduards Lūkass no Godolfinstrītas?

���� Jā.

���� Viņu jūs vairs nevarat satikt.

���� Kāpēc?

���� Vakar vakarā viņ� savā namā nogalināts.

Mans draugs tik bie�i lika man brīnīties mūsu kopējo piedzīvojumu laikā, kā es izjutu uzvaras prieku, ieraudzī�jis, kā viņu pārsteidza mana vēsts. Viņ� izbrīnā blenza manī, tad izķēra avīzi man no rokām. Tā skan �is raksts, ko es lasīju tobrīd, kad Holmss piecēlās no krēsla:

�Slepkavība Vestminsterā.

Vakar vakarā Godolfinstrītā Nr. 16 pastrādāts noslēpu�mains noziegums. Godolfinstrītā ir viena no tām senlai�cīgajām klusajām ielām starp upi un Vestminsteras aba�tiju gandrīz vai parlamenta ēkas lielā torņa paēnā. Vai�rums Godolfinstrītas namu celti XVIII gadsimtā. Kādā no tiem, mazā, bet izcili glītā savrupmājā vairākus gadus no vietas mita misters Eduards Lūkass, sabiedrībā labi pazīs�tams pievilcīgs cilvēks, viens no labākajiem amatieriem tenoriem Anglijā. Lūkass bija vecpuisis, trīsdesmit �etrus gadus vecs; viņa saimi sastādīja pusmū�a saimniecības va�dītāja misis Pringla un sulainis Mitons. Saimniecības vadītāja vakaros nestrādā un jau laikus dodas uz savu istabu nama aug�ējā stāvā. Sulainis tovakar gājis apmek�lēt paziņu Hemersmitā. No pulksten desmitiem vakarā misters Lūkass bijis dzīvoklī viens pats. Pagaidām vēl nav noskaidrots, kas noticis �inī laika sprīdī, bet bez ceturk�ņa divpadsmitos konstebls Berets, iedams apgaitā pa Godol- finstrītu, ievērojis, ka nama Nr. 16 ieejas durvis ir pus�viru. Viņ� pieklauvējis, bet nav saņēmis atbildi. Ieraudzī�jis, ka pirmajā stāvā ir apgaismota istaba, viņ� iegājis namā un pieklauvējis pie tās durvīm, bet arī �oreiz ne�viens nav atsaucies. Tad viņ� atvēris durvis un iegājis iek�ā. Istabā bijusi briesmīga nekārtība: mēbeles sagrūz- tas pie vienas sienas, istabas vidū apgāzts krēsls. Pie �ā krēsla, joprojām �ņaugdams rokā tā kāju, gulējis nelaimī�gais nama īpa�nieks. Viņ� bijis nogalināts ar na�a dūrienu taisni sirdī, nāve, acīm redzot, iestājusies momentā. Ierocis, ar kūru pastrādāta slepkavība, ir līks Indijas kin��als, paņemts no austrumu iero�u kolekcijas, kas rotā vienu istabas sienu. Slepkavība, kā redzams, nav notikusi laupī�anas nolūkā, jo vērtīgie priek�meti paliku�i ne�skarti.

Misters Eduards Lūkass bija tik populārs un iecienīts, ka ziņu par viņa varmācīgo un mīklaino nāvi viņa ne�skaitāmie draugi uzņēmu�i ar dziļām sāpēm un nedalītu līdzjūtību.�

��� Nu, Votson, ko jūs par to domājat? � Holmss ievai�cājās pēc diezgan ilgas klusē�anas.

��� Apbrīnojama sakri�ana!

���� Sakri�ana? Viens no trim cilvēkiem, kurus mēs uz�skatām par �īs drāmas iespējamiem dalībniekiem, nomirst varmācīgā nāvē tai pa�ā stundā, kad �ī drāma norisinās. Kas tā par sakri�anu! Nē, nē, mans dārgais Votson, �ie abi notikumi ir saistīti, noteikti saistīti. Un mūsu uzde�vums � atrast �o saiti.

��� Bet tagad policija pati visu atklās.

���� Nebūt ne. Policija zina tikai to, ko redzējusi Godol- finstrītā. Tā nezina un neko nedabūs zināt par Vaithol- terasi. Vienīgi mums zināmi abi gadījumi, un vienīgi mēs varam atrast to sakarību. Ir viens acīm redzams apstāklis, kas jebkurā gadījumā pamodinātu manas aizdomas pret Lukasu. Godolfinstrīta Vestminsterā atrodas tikai da�u soļu atstatumā no Vaitholterases. Pārējie slepenie aģenti, kurus pieminēju, dzīvo viņā Vestendas galā. Tāpēc �ķiet dabiski, ka Lūkasam bija daudz vienkār�āk nekā pārējiem uzņemt sakarus un dabūt ziņas no Eiropas lietu ministra nama. �is nenozīmīgais apstāklis var izrādīties ļoti svarīgs, ja ņemam vērā, ka notikumi attīstīju�ies tik lielā āt�rumā. Ahā! Nāk jaunas ziņas!

Parādījās misis Hadzona, nesdama uz paplātes dāmu vi�zītkarti. Holmss uzmeta tai acis, savilka uzacis aug�up un pasniedza vizītkarti man.

���� Lūdziet lēdiju Hildu Houpu ienākt, � viņ� sacīja.

Pēc mirkļa mūsu necilajam dzīvoklim otrreiz tika parā�dīts gods, jo �oreiz tanī ieradās pati apburo�ākā sieviete Londonā. Biju bie�i dzirdējis runājam par hercoga Bel- minstera jaunākās meitas skaistumu, bet neviens apraksts un neviena bezkrāsaina fotogrāfija nevar attēlot viņas smalkās sejas pārsteidzo�o, maigo valdzinājumu un liegās krāsas. Ta�u �ai rudens rītā tas nebija viņas skaistums, kas mūs pirmā acu uzmetienā pārsteidza. Viņas seja bija daiļa, bet bāla aiz uztraukuma; acis mirdzēja drud�ainā spo�umā, izteiksmīgā mute bija cie�i sakniebta, jo lēdija pūlējās savaldīties. Bailes, nevis skaistums � lūk, kas pārsteidza mūs, kad mūsu apburo�ā vie�ņa parādījās vaļē�jās durvīs.

���� Vai mans vīrs bija pie jums, mister Holms?

���� Jā, milēdij.

��� Mister Holms, es jūs lūdzu, nesakiet viņam, ka esmu �eit bijusi!

Holmss dzestri palocījās un piedāvāja lēdijai sēdekli.

���� Jūs nostādāt mani visai kutelīgā stāvoklī, milēdij. Lūdzu, apsēdieties un pastāstiet, ko jūs vēlaties, bet bai�dos, ka nekādus noteiktus solījumus es iepriek� dot ne�varu.

Viņa pārsoļoja pāri visai istabai un apsēdās ar muguru pret logu. Viņa bija īsta karaliene � stalta, gracioza un ļoti sievi�ķīga.

���� Mister Holms, � viņa iesāka, un runājot viņas bal�tajos cimdos tērptās rokas nepārtraukti te sa�ņaudzās, te atlaidās, � es bū�u vaļsirdīga un ceru, ka tas liks jums būt vaļsirdīgam pret mani. Starp manu vīru un mani nav nekādu noslēpumu, vienīgi politika. �ai ziņā viņ� klusē un nestāsta man neko. Tomēr es dabūju zināt, ka vakar vakarā mūsu namā atgadījies kaut kas visai nepatīkams. Man zināms, ka nozudis kāds dokuments. Ta�u, tā kā �eit iejaukta politika, vīrs atsakās man kaut ko uzticēt. Bet tas ir ļoti svarīgi. .. ticiet, ļoti svarīgi� lai es zinātu visu, kas ar to saistīts. Atskaitot valdības locekļus, jūs esat vienīgais, kam zināma patiesība. Es jūs lūdzu, mister Holms, paskaidrojiet man, kas noticis un kādas var būt sekas! Izstāstiet man visu, mister Holms! Lai jūsu klienta intereses nespie� jūs klusēt! Es galvoju, ka rīkojos viņa interesēs, un, ja vien viņ� to saprastu, tad dro�i vien pil�nīgi uzticētos man. Kas tas bija par papīru, ko nozaga?

���� Milēdij, jūs prasāt no manis neiespējamo.

Viņa dziļi nopūtās un aizsedza seju ar rokām.

���� Papūlieties mani saprast, milēdij. Ja jūsu vīrs domā, ka jums labāk palikt neziņā par �o notikumu, tad kā es, kuram liku�i apsolīties glabāt noslēpumu, varu atklāt jums to, ko viņ� vēlējies slēpt? Jums pat nav tiesību iz�taujāt mani � jums jāvaicā vīram.

���� Es jautāju viņam. Es ierados pie jums, lai izmantotu pēdējo iespēju. Bet, ja pat jūs negribat sacīt nekā no�teikta, tad bū�u jums ļoti pateicīga, ja jūs atbildēsiet uz vienu jautājumu.

���� Kādu, milēdij?

��� Vai �ā gadījuma dēļ var ciest mana vīra politiskā karjera?

��� Redzat, milēdij, ja �o lietu nenokārtos, tad sekas, protams, var būt visai bēdīgas.

���� O!

Viņa smagi nopūtās kā cilvēks, kam �aubas zudu�as.

���� Vēl viens jautājums, mister Holms. No mana vīra vārdiem, kurus viņ� izmeta tūliņ pēc notiku�ās nelaimes, es nopratu, ka vēstules pazu�ana draud ar smagām sekām visai zemei.

��� Ja viņ� tā sacījis, es, protams, nemēģinā�u to no�liegt.

��� Bet kādas var būt �īs sekas?

��� Ak, milēdij, jūs atkal uzdodat man jautājumu, uz kuru es nespēju atbildēt!

���� Ja tā, tad vairāk neuzkavē�u jūs. Nevaru jums pār�mest, mister Holms, ka atteicāties būt vaļsirdīgs pret mani, un ceru, ka nedomāsiet par mani ļauni, jo es no sirds vēlos dalīties sava vīra rūpēs pat pret viņa gribu. Vēlreiz lūdzu jūs, nesakiet viņam nekā par manu apmek�lējumu.

Uz sliek�ņa viņa atskatījās, un es atkal redzēju skaisto, satraukto seju, baiļpilnās acis un cie�i sakniebtās lūpas. Tad viņa nozuda.

���� Nu, Votson, daiļais dzimums ir jūsu kompetencē, � Holmss smaidīdams sacīja, kad parādes durvis aizcirtās un zīda svārku �vīkoņa vairs nebija dzirdama. � Kādu spēli spēlē �ī skaistā dāma? Kas viņai īstenībā vaja�dzīgs?

��� Viņa ta�u visu ļoti ticami paskaidroja, un viņas ba�as ir pilnīgi dabiskas.

���� Hm! Atcerieties viņas sejas izteiksmi, tikko noval�dāmo uztraukumu, viņas nemieru, uzstājību, ar kādu viņa centās mani iztaujāt! Neaizmirstiet, ka viņa pieder pie kastas, kas prot slēpt savas jūtas!

��� Viņa bija ļoti uztraukta.

���� Atcerieties arī, cik dedzīgi viņa centās mūs pārlie�cināt, ka rīkojas vienīgi vīra interesēs un ka tāpēc viņai jāzina viss. Ko viņa gribēja ar to sacīt? Un jūs dro�i vien pamanījāt, Votson, ka viņa pacentās nosēsties ar muguru pret gaismu. Viņa negribēja, lai redzam viņas seju.

���� Jā, viņa izraudzījās tie�i to vietu.

���� Sievietes vispār grūti saprast. Vai atceraties vienu Mārgeitā, ko es sāku turēt aizdomās uz �āda pamata? Vēlāk izrādījās, ka viņas uztraukuma iemesls bijis tikai nenopūderētais deguns. Kā var uzstādīt pieņēmumus uz tik nedro�a materiāla pamata? Aiz sievietes pa�as parastā�kās izturē�anās var slēpties vesels romāns, bet viņas ap�jukumam bie�i vien par iemeslu matadata vai matu cirto- jamās knaibles � Uz redzē�anos, Votson!

��� Jūs aizejat?

���� Jā, es pavadī�u �o rītu Godolfinstrītā kopā ar mūsu kolēģiem no policijas. Mūsu problēmas atrisinājums mek�lējams Eduarda Lūkasa noslepkavo�anā, kaut gan, jāat�zīstas, nevaru pat iedomāties, kādā veidā �is atrisinājums izpaudīsies. Radīt teoriju bez faktiem ir rupja kļūda. Pa�lieciet sardzē, dārgais Votson, un pieņemiet manā vietā apmeklētājus! Es atgriezī�os uz len�u, ja man izdosies.

Tiklab �ajā, kā arī abās nāko�ajās dienās Holmss bija stūrgalvīgi nerunīgs, kā sacītu viņa draugi, un drūms, kā sacītu visi pārējie. Viņ� te pārnāca, te aizgāja, nepār�traukti smēķēja, spēlēja uz vijoles da�ādu melodiju frag�mentus, bie�i iegrima domās, pārtika vienīgi no sviest�maizēm ē�anai nepiemērotās reizēs un nelabprāt atbildēja uz jautājumiem, kad es laiku pa laikam griezos pie viņa. Es sapratu, ka pagaidām viņa meklējumi paliku�i bez panākumiem. Viņ� nekā nestāstīja man, un tikai no avī�zēm es dabūju zināt par izmeklē�anas gaitu un par Lūkasa sulaiņa D�ona Mitona arestu un drīzo atbrīvo�anu.

Izmeklē�ana konstatēja parasto �slepkavību ar iepriek��ēju nodomu�, bet slepkavu nevarēja atrast. Neizde�vās noskaidrot arī nozieguma motīvus. Telpā atradās daudz vērtīgu mantu, tomēr nekas nebija paņemts. Nelaiķa papīri bija paliku�i neskarti. Tos rūpīgi izpētīja un nāca pie slēdziena, ka nelaiķis cītīgi sekojis starptautiskajai po�litikai, nenogursto�i vācis visādas baumas un tenkas, bijis izcils lingvists un ar daudziem sarakstījies. Viņ� bijis tuvu pazīstams ar vairāku zemju redzamākajiem politis�kajiem darbiniekiem. Ta�u starp dokumentiem, kas pie�pildīja rakstāmgalda atvilktnes, neatrada nekā sensacio�nāla. Viņa attieksmes ar sievietēm, acīm redzot, biju�as nejau�a rakstura un pavir�as. Starp sievietēm viņam bijis daudz paziņu, bet maz draugu, un nevienā viņ� nav bijis iemīlējies. Viņam biju�as nemainīgas para�as, viņ� dzī�vojis noslēgti un mierīgi, un viņa nāve bija neatrisināma mīkla, kuru tā arī nevarēja uzminēt.

Sulaini D�onu Mitonu policija bija arestējusi aiz izmi�suma, lai kaut kā noslēptu savu galējo nevarību. Pret

viņu nevarēja izvirzīt nekādus apvainojumus. Tovakar viņ� bija viesojies pie draugiem Hemersmitā. Alibi bija neap�aubāms. Tiesa, viņ� bija devies uz mājām agri un būtu varējis atgriezties Vestminsterā vēl pirms nozieguma atklā�anas, bet viņ� paskaidroja, ka daļu ceļa nācis kā�jām, un tam varēja ticēt, jo vakars bija jauks. Viņ� bija pārnācis pulksten divpadsmitos, un, acīm redzot, negaidītā traģēdija bija viņu pārsteigusi. Mitona attieksmes ar saim�nieku vienmēr biju�as labas. Da�as nelaiķim piedero�as mantas, piemēram, kārba ar bārdas na�iem, tika atrastas sulaiņa �emodānos, bet viņ� izteicās, ka biju�ais saimnieks tās viņam dāvinājis, un saimniecības vadītāja to apstipri�nāja. Mitons bija nokalpojis pie Lūkasa trīs gadus. Inte�resanti, ka Lūkass nekad nebija ņēmis Mitonu līdzi uz kontinentu. Da�reiz Lūkass bija palicis Parīzē mēne�us trīs, bet Mitonu atstājis uzraudzīt Godolfinstrītas namu. Saimniecības vadītāja nozieguma vakarā neko nebija dzir�dējusi. Ja arī saimnieku bija kāds apmeklējis, tad, acīm redzot, viņ� pats bija apmeklētāju ielaidis.

Tātad, sprie�ot pēc avīzēm, noslēpums jau trīs dienas bija palicis neatrisināts. Bet Holmss, ja ari zināja vairāk par avīzēm, tomēr nekā nestāstīja, tikai kā garām ejot piezīmēja, ka inspektors Lestreids turot viņu kursā, un tā�pēc es sapratu, ka viņ� labi zina visu, kas nāk klāt no jauna. Ceturtajā dienā avīzēs parādījās gara telegramma, kas likās atrisinām �o jautājumu.

�Parīzes policija,� � tā rakstīja Daily Telegraph, �izda�rījusi atklājumu, kas atsedz iemeslus mistera Eduarda Lūkasa traģiskajai bojā ejai, � viņ� mira varmācīgā nāvē pagāju�ās pirmdienas vakarā Godolfinstrītā, Vestmin�sterā. Mūsu lasītāji atcerēsies, ka nelaiķa d�entlmeni at�rada viņa istabā ar nazi krūtīs un ka aizdomas krita uz sulaini, kuram izdevās pierādīt savu nevainību. Vakar Furnē kundzes kalpotāji paziņoju�i policijai, ka viņu saimniece, kura dzīvo Parīzē, Austerlicas ielā, zaudējusi prātu. Medicīniskā izmeklē�ana konstatēja, ka Furnē kun�dze patie�ām slimo ar bīstamu un hronisku vājprātību. Policija savā izmeklē�anā atklāja, ka Furnē kundze pagā�ju�o otrdien atgriezusies no brauciena uz Londonu un ir iemesls domāt, ka braucienam ir kāds sakars ar nozie�gumu Vestminsterā. Fotogrāfiju salīdzinā�ana deva iespēju konstatēt, ka Furnē kundzes vīrs un misters Edu�ards Lūkass ir viena un tā pati persona un ka nelaiķis aiz

nezināmiem iemesliem dzīvojis divējādu dzīvi � Londonā un Parīzē. Furnē kundze, kreoliete pēc izcel�anās, ir ār�kārtīgi karstas dabas, viņai biju�as greizsirdības lēkmes, kas novedu�as viņu līdz ārprātam. Domā, ka vienā �ādas lēkmes brīdī viņa pastrādājusi briesmīgo noziegumu, kas satraucis visu Londonu. Līdz �im nav noskaidrots, ko viņa darījusi pirmdienas vakarā, tikai zināms, ka viņai līdzīga sieviete otrdienas rītā piesaistījusi cilvēku uzmanību �e- ringkrosas stacijā ar savu neprātīgo izskatu un ērmīga�jām kustībām. Tāpēc iespējams, ka noziegums pastrādāts ārprāta lēkmē vai tā ietekmējis nelaimīgo sievieti, ka viņa zaudējusi prātu. Patlaban viņa nav spējīga pastāstīt par notiku�o, bet ārsti nedod cerības, ka viņa atgūs sa�prātu. Ir ziņas, ka pirmdienas vakarā kāda sieviete, iespē�jams, Furnē kundze, vairākas stundas stāvējusi Godolfin- strītas nama tuvumā.�

���� Ko jūs domājat par to, Holms?

Es lasīju viņam rakstu skaļi, kamēr viņ� brokastoja.

���� Mans dārgais Votson, � viņ� sacīja, pieceldamies no galda un sākdams staigāt pa istabu, � jums ir eņģeļa pacietība, bet es visas �īs trīs dienas nestāstīju jums nekā glu�i vienkār�i tāpēc, ka man nebija ko stāstīt. Pat tagad �īs vēstis no Parīzes man maz palīdz.

���� Bet �ā cilvēka nāve tagad ir pilnīgi noskaidrota.

���� �ā cilvēka nāve ir vienkār�a epizode, sīks gadījums salīdzinājumā ar mūsu tie�o uzdevumu � uzmeklēt vēs�tuli un paglābt Eiropu no katastrofas. �inīs trīs dienās bijis tikai viens ievērības cienīgs notikums, proti, ka nekas nav noticis. Gandrīz ik stundas es saņemu ziņas no valdības un zinu, ka nekur visā Eiropā nav nekādu nemiera pazīmju. Ja vēstule nozudusi� nē, tā nevarēja nozust� Bet, ja tā nav nozudusi, kur tad tā ir? Pie kā? Kāpēc to slēpj? �is jautājums dun manās smadzenēs kā āmura sitieni. Un vai tā ir vienkār�a sagadī�anās, ka Lūkass nonāvēts tie�i tanī vakarā, kad vēstule pazuda? Vai tā vispār bijusi viņa rīcībā? Ja bijusi, kāpēc to neat�rada viņa papīros? Vai to nav aiznesusi līdzi Lūkasa vāj�prātīgā sieva? Ja aiznesusi, vai vēstule atrodas pie viņas Parīzē? Un kā es varu to tur meklēt, nemodinot Parīzes policijas aizdomas? �ai gadījumā, dārgais Votson, liku�mība mums tikpat briesmīga kā tās pārkāp�ana. Viss no�stājies pret mums, bet uz kārts liktas kolosālas intereses. Ja man izdosies sekmīgi atrisināt �o gadījumu, tas, protams, cienīgi vainagos manu karjeru � Ahā, pēdējās ziņas no priek�ējām pozīcijām! � Viņ� a�i pārlaida acis ienestajai zīmītei. � Lestreids laikam atklājis kaut ko interesantu. Ņemiet cepuri, Votson, dosimies uz Vestminsteru!

Es pirmo reizi ieraudzīju to vietu, kur bija noticis nozie�gums: augstu, neizskatīgu namu ar �auru fasādi; klīrīgs, oficiāls un masīvs tas atgādināja gadsimtu, kad ticis celts. Lestreida buldoga seja palūkojās ārā pa logu, un, kad prāva auguma konstebls atvēra durvis, Lestreids mūs laipni apsveica.

Istaba, kurā mēs ienācām, bija tā pati, kur noticis no�ziegums, bet no tā nebija vairs nekādu citu pēdu, tikai neglīts, izplūdis plankums uz paklāja. Paklājs, neliels bie�zas vadmalas �etrstūris, sedza tikai istabas vidu, ap to pla�i izpletās spo�i novaskota skaista, senlaicīga parketa �etrstūrainās plāksnes. Virs kamīna atradās bagātīga iero�u kolekcija; no tās arī bija ņemts kin�als tanī traģis�kajā vakarā. Pie loga bija lepns rakstāmgalds, un visi priek�meti istabā � gleznas, paklāji, portjeras � lieci�nāja par īpa�nieka gandrīz vai pārmērīgi izsmalcināto gaumi.

��� Vai dzirdējāt vēstis no Parīzes? � Lestreids apvai�cājās. ,

Holmss apstiprinot pamāja ar galvu.

���� �oreiz mūsu fran�u draugi trāpīju�i naglai uz galvas. Slepkavība neap�aubāmi notikusi tā, kā viņi apgalvo. Viņa pieklauvē pie durvīm � manuprāt, negaidīts ap�meklējums, jo pie viņa neviens nemēdza ierasties. Viņ� ielai� � nevar ta�u turēt sievieti uz ielas! Viņa izstāsta, kā izsekojusi vīru, apber viņu ar pārmetumiem. Un, tā kā kin�als tepat pie rokas, tad gals klāt. Protams, tas nav noticis vienā mirklī, jo visi krēsli bija sagrūzti kopā un viens viņam pat rokās, it kā viņ� būtu gribējis aizsargā�ties. Mēs varam to iztēloties tik skaidri, it kā pa�i būtu visu noskatīju�ies.

Holmss savilka uzacis aug�up.

���� Un tomēr jūs sūtījāt pēc manis?

���� Ak jā, bet tas ir pavisam kas cits � neliels sīkums, kādi mēdz jūs interesēt: aizdomīgs un, kā jūs teiktu, dīvains. Pirmajā acu uzmetienā tam ar visu �o notikumu nav nekā kopēja.

���� Kas tad tas ir?

��������� Jūs zināt, ka pēc nozieguma atklā�anas mēs rūpīgi uzmanām, lai visi priek�meti paliktu savās vietās. Te nekas netika aiztikts. Dienu un nakti dzīvoklī de�urēja policists. �orīt, kad noslepkavotais apbedīts un istabas pārmeklē�ana pabeigta, mēs nolēmām savest to mazliet kārtībā. Un re, paklājs � Jūs redzat, tas nav piestipri�nāts, bet glu�i vienkār�i uzklāts uz grīdas. Mēs nejau�i pacēlām paklāju un ieraudzījām �

���������� Nu? Ko jūs ieraudzījāt? � Holmsa seja pauda vis�lielāko interesi.

���������� Oho, esmu pārliecināts, ka jūs pat simt gados neuz�minētu, ko mēs ieraudzījām! Vai redzat �o plankumu uz paklāja? Caur to ta�u vajadzēja izsūkties cauri krietnam daudzumam asiņu, vai ne?

��� Neap�aubāmi.

���������� Un nu iedomājieties, ka tai vietā uz parketa nav ne mazākā plankuma.

���� Nav plankuma? Bet tam jābūt!

���� Jā, jūs tā domājat. Un tomēr nav.

Viņ� pacēla paklāja malu, un mēs pārliecinājāmies, ka viņam taisnība.

����������� Bet paklāja apak�ējā puse arī notraipīta tāpat kā aug�ējā. Uz parketa vajadzēja palikt plankumam!

Redzēdams izdaudzinātā speciālista izbrīnu, Lestreids sāka ķiķināt aiz prieka:

���������� Nu, tagad es paskaidro�u, ko tas nozīmē. Otrais plankums ir, bet tas nesakrīt ar pirmo. Paskatieties pats!

To teikdams, viņ� pacēla otro paklāja galu, un patie��ām, uz gai�ā parketa �etrstūra, tuvāk senlaicīgajām dur�vīm, mēs ieraudzījām lielu tum�sarkanu plankumu.

���� Ko jūs teiksiet par to, mister Holms?

���������� Tas izskaidrojams ļoti vienkār�i. Abi plankumi sa�krīt, bet paklāju apgriezu�i otrādi. Tā kā paklājs �etr�stūrains un nav piestiprināts pie grīdas, tad tas bija viegli izdarāms.

����������� Mister Holms, policijai nevajag jūsu paskaidrojuma, ka paklājs bijis apgriezts otrādi. Tas ir pilnīgi skaidrs: ja paklāju noliek �ādi, tad abi plankumi sakrīt. Es jums jautāju, kas pacēlis paklāju un kāpēc?

Pēc Holmsa nekustīgās sejas es redzēju, ka viņ� ar pūlēm apvalda satraukumu.

���������� Paklau, Lestreid, � viņ� teica, � vai tas policists gaitenī visu laiku te de�urējis?

��� Jā.

���� Tad ieteicu jums kārtīgi noklau�ināt viņu. Tikai ne mūsu klātbūtnē, mēs pagaidīsim tepat. Ievediet viņu bla�kus istabā. Divatā ar jums viņ� ātrāk atzīsies. Prasiet vi�ņam, kā viņ� iedrīkstējies laist te kādu iek�ā un atstāt vienu pa�u �ai istabā. Neprasiet, vai viņ� to darījis, pie�ņemiet, ka pierādījumi nav vairs vajadzīgi. Sakiet, jūs zināt, ka te ir kāds bijis, un piedraudiet viņam. Sakiet, ka tikai vaļsirdīga atzī�anās var izpirkt viņa vainu. Izdariet visu tā, kā teicu.

���� Zvēru, es izspiedī�u no viņa visu, ja viņ� kaut nieku zina! � Lestreids izsaucās. Viņ� izskrēja priek�namā, un pēc mirkļa mēs jau dzirdējām, kā viņ� brēc blakus istabā.

���� A�āk, Votson, a�āk! � Holmss iesaucās, drebēdams nepacietībā.

Viss �ā cilvēka pārdabiskais, zem apātijas maskas slēp�tais spēks izlauzās pēk�ņā enerģijas uzliesmojumā. Viņ� atsvieda paklāju sānis un, a�i nometies ceļos, sāka aptaus�tīt katru parketa plāksni. Viena plāksne, kad viņ� tai pie�skārās, atsprāga sānis. Tā kalpoja par kastītes vāciņu; zem tās atradās mazs, tum�s iedobums. Holmss nepacietīgi iebāza tur roku, bet, izvilcis to, ievaidējās aiz dusmām un rūgtas vil�anās. Kastīte bija tuk�a.

���� Ātrāk, Votson, ātrāk! Nolieciet paklāju vietā!

Mēs tikko paspējām to izdarīt, kad gaitenī kļuva dzir�dama Lestreida balss. Kad viņ� ienāca, Holmss stāvēja, nevērīgi atslējies pret kamīnu, ar visu izskatu pauzdams galēju apnicību, un �ķitās tikko valdām �āvas.

���� Piedodiet, ka aizkavēju jūs, mister Holms. Redzu, ka jums �ī lieta apnikusi līdz nāvei. Beidzot viņ� atzinās! Nāciet iek�ā, Makferson! Lai d�entlmeņi arī dzird par jūsu nepiedodamo uzve�anos.

Istabā sāniski iespraucās pietvīku�ais un apmulsu�ais milzīga auguma konstebls.

���� Ticiet man, ser, es nekā ļauna nedomāju. Tā jaunā sieviete iegriezās te vakar vakarā; teica, ka esot samainī�jusi namus. Mēs pārmijām pāris vārdu. Garlaicīgi ta�u stāvēt vienam augu dienu.

��� Nu, un kas tad notika?

���� Viņa gribēja paskatīties, kur notikusi slepkavība, par kuru lasījusi avīzēs. Ļoti pieklājīga jauna sieviete, ser, un tik teko�i runāja. Es nodomāju, ka nekas ļauns ta�u nenotiks, ja ļau�u viņai iemest te aci. Ta�u, ieraudzījusi plankumu uz paklāja, viņa pakrita uz grīdas un gulēja kā beigta. Es ieskrēju virtuvē, atnesu ūdeni, bet ne�varēju dabūt viņu pie samaņas. Tad es aiz�āvos tepat aiz stūra uz traktieri �Efejas zars� pēc brendija, bet, kamēr es tur biju, jaunā sieviete bija at�ilbusi un aizgājusi.,. viņai laikam bija kauns rādīties man acīs.

���� Vai paklājam neviens nēpieskārās?

��� Redzat, ser, kad es atgriezos, paklājs bija pabīdīts mazliet sānis. Viņa ta�u pakrita uz tā, un tas nav piestip�rināts pie grīdas. Es to pēc tam atvilku vietā.

��� Tā jums turpmāk būs mācība, konstebl Makferson, lai jūs nedomājat mani krāpt, � noteica Lestreids svarīgā tonī. � Jūs dro�i vien domājāt, ka �o kārtības pārkāpumu neviens neatklās, bet man pietika uzmest acis paklājam � un es tūliņ sapratu, ka istabā kāds ir bijis. Jūsu laime, mans mīļais, ka nekas nav pazudis, citādi jums klātos plāni. Man �ēl, mister Holms, ka ataicināju jūs tāda nieka dēļ, bet es domāju, ka jūs ieinteresēs �is otrais plankums, kas nesakrīt ar pirmo.

��� Protams, tas ir ļoti interesanti� Konstebl, vai �ī sieviete ienāca te tikai vienreiz?

���� Jā, ser, tikai vienreiz.

���� Un kā viņu sauc?

���� Nezinu, ser. Viņa sacīja, ka meklē ma�īnrakstītājas darbu, bet pārskatījusies un ienākusi citā namā; ļoti pa�tīkama, pieklājīga jauna sieviete, ser.

��� Gara auguma? Glīta?

���� Jā, ser, diezgan gara auguma jauna sieviete. Var pat teikt, ka glīta. Iespējams, pat ļoti glīta. �O, virsniek, atļau�jiet man tikai paskatīties!� viņa teica. Viņai bija tādas patīkamas, taisni piemīlīgas manieres, un es nodomāju, ka lielas nelaimes nebūs, ja ļau�u viņai ieskatīties pa durvīm.

���� Kā viņa bija ģērbusies?

���� Ļoti vienkār�i, ser: garā apmetnī līdz pat grīdai.

���� Kādā laikā tas notika?

��� Taisni tad, kad sāka satumst. Kad nācu atpakaļ no traktiera ar brendiju, ielās jau aizdedzināja lukturus.

��� Ļoti labi, � noteica Holmss. � Iesim, Votson, mūs gaida svarīgas darī�anas citur.

Kad mēs gājām ārā, Lestreids palika istabā, bet no�ēlu pārņemtais konstebls metās atvērt mums ārdurvis. Holmss uz sliek�ņa atskatījās un parādīja kaut ko Makfersonam. Konstebls ieskatījās �ai priek�metā.

���� Ak dievs, ser! � viņ� pārsteigts izsaucās.

Holmss pielika pirkstu pie lūpām, noglabāja �o priek��metu svārku iek�ējā kabatā un, kad mēs izgājām uz ielas, skaļi iesmējās.

���� Lieliski! � viņ� teica. � Iesim, dārgais Votson! Priek�kars pacelts, sākas pēdējais cēliens. Varat būt mie�rīgs: kara nebūs, augsti cienījamā lorda Trelonija Houpa spo�ā karjera necietīs, pārsteidzīgais valdnieks netiks no�sodīts par savu neapdomību, un premjerministram neva�jadzēs nodarboties ar sare�ģījumu at�ķetinā�anu Eiropā. Mums vajag tikai zināma taktiskuma un atjautības, un tad viss �is gadījums, kas draudēja ar tik nepatīkamām sekām, nebūs ne penija vērts.

Varēju tikai jūsmot par �o apbrīnojamo cilvēku.

���� Jūs atrisinājāt �o uzdevumu! � es izsaucos.

��� Pagaidām vēl ne, Votson. Ir vēl da�i apstākļi, kas ir tikpat nesaprotami kā iepriek�. Bet mums jau zināms tik daudz, ka būtu taisni nepiedodami, ja mēs nedabūtu zināt visu. Mēs dosimies taisnā ceļā uz Vaitholterasi un nove- dīsim visu līdz galam.

Kad mēs ieradāmies Eiropas lietu ministra namā, �er- loks Holmss paziņoja, ka vēlas runāt ar lēdiju Hildu Houpu. Mūs ieveda pieņemamā istabā.

��� Mister Holms, � lēdija teica, un viņas seja sa�u�tumā pietvīka, � tas ir negodīgi un neglīti no jūsu puses. Es ta�u jau sacīju, ka gribu, lai par manu iera�anos pie jums neviens nezinātu, citādi vīrs nodomās, ka es iejaucos viņa darī�anās. Un tagad jūs kompromitējat mani, ieraz�damies �eit, un liekat domāt, ka mums ir kādas kopējas darī�anas.

��� Diem�ēl, milēdij, man nebija citas izejas. Man uz�dots atrast �o izcili svarīgo dokumentu, tāpēc esmu spiests lūgt jūs, milēdij, nodot to man.

Lēdija uzlēca kājās; sārtums skaistajā sejā mirklī pa�zuda. Acis apdzisa, viņa sagrīļojās. Man �ķita, ka viņa paģībs, bet viņa, saņēmusi visus spēkus, savaldījās, un viņas seja iedegās pārsteigumā un dusmās.

���� Jūs .. . Jūs apvainojat mani, mister Holms!

���� Saprotiet, milēdij, tas ir veltīgi. Atdodiet vēstuli!

Viņa metās pie zvana:

���� Namzinis izvadīs jūs ārā.

���� Nezvaniet, lēdij Hilda! Ja jūs to darīsiet, visas ma�nas nopietnās pūles izbēgt no skandāla būs veltīgas. At�dodiet man vēstuli, un viss būs atkal kārtībā. Ja jūs klau�sīsiet man, es jums palīdzē�u. Ja jūs negribēsiet man uz�ticēties, es bū�u spiests jūs nodot.

Viņa stāvēja mūsu priek�ā lepna un valdonīga. Viņas acis vērās Holmsā, it kā gribēdamas izpētīt, kas viņam prātā. Rokas viņai bija uz zvana pogas, bet viņa nezva�nīja.

���� Jūs pūlaties mani iebiedēt. Tas nav visai cildeni, mister Holms, � ierasties, lai draudētu sievietei! Jūs sa�kāt, ka jums kaut kas zināms. Kas īsti?

��� Lūdzu, apsēdieties, milēdij! Jūs sasitīsieties, ja kri- tīsiet. Es nerunā�u, pirms nebūsiet apsēdusies. Pateicos!

��� Dodu jums piecas minūtes laika, mister Holms.

���� Pietiks arī ar vienu, lēdij Hilda. Es zinu, ka jūs bijāt pie Eduarda Lūkasa un atdevāt viņam dokumentu, zinu, ka vakar vakarā jūs ar viltību iekļuvāt viņa istabā otr�reiz un izņēmāt vēstuli no slepenās glabātuves zem pa�klāja.

Lēdijas Hildas seja bija pelnu pelēka. Viņa divas reizes pavēra lūpas, pirms sāka runāt.

��� Jūs esat zaudējis prātu, mister Holms� Jūs esat zaudējis prātu! � viņa beidzot izsaucās.

Holmss izņēma no kabatas mazu kartona gabaliņu. Tā bija sievietes fotogrāfija.

���� Es paķēru to līdzi, jo domāju, ka tā var noderēt, � viņ� paskaidroja. � Policists pazina jūs.

Viņa ar pūlēm ievilka elpu; viņas galva atkrita pret krēsla atzveltni.

���� Uzklausieties, lēdij Hilda � Vēstule ir pie jums, bet to visu var vēl nokārtot. Man nav ne mazākās vēlē��anās sagādāt jums nepatik�anas. Mani pienākumi beig�sies, kad atdo�u pazudu�o vēstuli jūsu vīram. Paklausiet manu padomu un esiet vaļsirdīga pret mani � tas ir jūsu vienīgais glābiņ�.

Viņas drosme bija apbrīnojama. Pat �ādā mirklī viņa neatzina sevi par uzvarētu.

��� Es vēlreiz atkārtoju, mister Holms: jūs atrodaties kādas aplamas iedomas varā.

Holmss piecēlās.

��� Man �ēl jūsu, lēdij Hilda. Esmu darījis jūsu labā visu iespējamo, bet tagad redzu, ka tas bijis veltīgi.

Viņ� piespieda zvana pogu. Ienāca namzinis.

���� Vai misters Trelonijs Houps mājās?

��� Viņ� būs pēc piecpadsmit minūtēm, ser.

Holms paskatījās pulkstenī.

���������� Vēl piecpadsmit minūtes, � viņ� teica. � Labi, es pagaidī�u.

Tikko namzinis bija izgājis, te lēdija Hilda, izstiepusi rokas, metās Holmsam pie kājām; viņas skaistā seja bija pārplūdusi ar asarām.

����������� O, saudzējiet mani, mister Holms! Saudzējiet mani! � viņa vaimanāja izmisuma lēkmē. � Dieva dēļ, nesakiet vīram nekā! Es tā mīlu viņu! Man sāpīgi sagādāt viņam kaut mazākās nepatik�anas, bet �ī vēsts satrieks viņa cēlo sirdi, to es zinu.

Holmss piecēla viņu.

���������� Pateicos, milēdij, ka jūs atjēdzāties, kaut arī pēdējā brīdī. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Kur vēstule?

Viņa metās pie rakstāmgalda, atslēdza to un izņēma iegarenu zilu aploksni.

���������� Te tā ir, mister Holms. Kaut es to nekad nebūtu re�dzējusi!

Kā lai mēs to atliekam atpakaļ? � Holms prātoja. � Ātrāk, ātrāk, mums jāatrod kāda izeja! � Kur �ķir�stiņ� ar dokumentiem?

���� Vēl vienmēr guļamistabā:

���� Cik labi! Ātrāk, milēdij, nesiet to �urp!

Pēc mirkļa viņa atsteidzās atpakaļ ar sarkanu plakanu lādīti.

���������� Ar ko jūs to viņreiz attaisījāt? Jums ir otra atslēga? Nu, protams, ir. Slēdziet vaļā!

Lēdija Hilda izvilka no ņiebura mazu atslēdziņu. �ķir�stiņu atslēdza, tas bija pilns ar papīriem. Holmss iebāza vēstuli pa�ā vidū, starp kāda cita dokumenta lapām. �ķir�stiņu aizslēdza un aiznesa atpakaļ uz guļamistabu.

���������� Nu mēs mierīgi varam gaidīt lordu, � Holmss sa�cīja. � Mums vēl paliek desmit minūtes. Es esmu uzņē�mies ļoti lielu atbildību, lai izpestītu jūs, lēdij Hilda. Par to jums �ai atliku�ajā laikā godīgi jāizstāsta man �is dīvai�nais atgadījums.

���������� Es jums izstāstī�u visu, mister Holms! � lēdija iz�saucās. � O, mister Holms, man vieglāk nocirst sev labo roku nekā sagādāt viņam kaut mirkli cie�anu! Visā Lon�donā nav otras sievietes, kas tā mīlētu savu vīru kā es, un tomēr, ja viņ� dabūtu zināt, ko esmu izdarījusi, ko esmu bijusi spiesta izdarīt, viņ� nekad man nepiedotu. Viņ� tik augsti tur savu pa�a godu, ka nav spējīgs aiz�mirst vai piedot otra negodīgo rīcību. Palīdziet man, mis�ter Holms! Mana laime, viņa laime � visa mūsu dzīve ir likta uz kārts!

���� Ātrāk, milēdij, laiks iet uz priek�u!

���� Pirms precē�anās, mister Holms, es uzrakstīju neap�domīgu, muļķīgu vēstuli, kādas mēdz rakstīt viegli iespai�dojamas, iemīlēju�ās meitenes. Vēstulē nebija nekā slikta, bet mans vīrs uzskatītu to par nepiedodamu. Ja viņ� da�būtu izlasīt �o vēstuli, tad vairs neuzticētos man. Kop� tā laika, kad rakstīju �o vēstuli, pagāju�i daudzi gadi. Es domāju, ka viss aizmirsts. Pēk�ņi �is cilvēks, Lūkass, pa�ziņoja man, ka vēstule nokļuvusi viņa rokās un ka viņ� nolēmis parādīt to manam vīram. Es lūdzu viņu saudzēt mani. Viņ� apsolījās atdot man vēstuli, ja atnesī�u kādu dokumentu, kas, pēc viņa vārdiem, glabājas vīra depe�u �ķirstiņā. Lūkasam kāds spiegs ministrijā bija pavēstījis, ka �āds dokuments vispār ir. Lūkass iegalvoja man, ka manam vīram tas nekaitēs. Iedomājieties sevi manā vietā, mister Holms! Ko lai es būtu darījusi?

���� Jums vajadzēja izstāstīt visu vīram.

���� Es nevarēju, mister Holms, nevarēju! No vienas pu�ses, man draudēja neizbēgama bojā eja, no otras, kaut man arī likās briesmīgi piesavināties vīram piedero�u dokumentu, es tomēr lāgā nevarēju iedomāties, kādas �im solim var būt sekas starptautiskās politikas jomā, turpre�tim attiecībā uz mūsu mīlestību un savstarpējo uzticību man viss likās skaidrs. Un es izdarīju zādzību, mister Holms. Es aiznesu Lūkasam atslēgas nospiedumu, un viņ� lika pagatavot otru atslēgu. Es atslēdzu �ķirstiņu, izņēmu dokumentu un aiznesu uz Godolfinstrītu.

���� Un kas tur notika, milēdij?

� Es pieklauvēju, kā bija norunāts. Lūkass ielaida mani. Mēs iegājām viņa istabā, un es atstāju durvis pus�viru, jo man bija bail palikt vienatnē ar �o cilvēku. Atce�ros, ka tad, kad gāju namā iek�ā, uz ielas stāvēja kāda sieviete. Mūsu saruna bija īsa. Mana vēstule atradās uz viņa rakstāmgalda. Es atdevu dokumentu, un viņ� pa�sniedza man vēstuli. Tobrīd aiz durvīm atskanēja troksnis, gaitenī bija dzirdami soļi. Lūkass a�i atsvieda paklāju sā�nis, ielika dokumentu kādā slepenā glabātuvē un atvilka paklāju vietā. Tas, kas notika vēlāk, atgādināja baismīgus murgus. Es ieraudzīju melnūksnēju, neprātīgu seju, dzir�dēju sievieti franciski saucam: �Es neesmu gaidījusi vel�tīgi! Beidzot es tevi pieķēru!� Norisinājās baismīga scēna. Es redzēju, ka viņ� saķēra krēslu, sievietei rokā pazibēja kin�als. Es metos bēgt, izskrēju ārā un tikai otrā rītā da�būju dzirdēt par briesmīgo slepkavību. Tovakar es biju laimīga, jo mana vēstule atradās manās rokās, un es vēl neapzinājos, kas mani gaida nākotnē.

Ta�u otrā rītā es sapratu, ka, no vienas nelaimes bēg�dama, esmu nonākusi otrā. Mani satricināja vīra izmi�sums, kad viņ� dabūja zināt, ka dokuments pazudis. Es tikko novaldījos, lai nekristu viņam pie kājām un neiz�stāstītu, ko esmu izdarījusi. Bet tad man būtu vajadzējis atklāt arī to, kas noticis agrāk. To rīt es ierados pie jums, un tad man kļuva pilnīgi skaidra mana rīcība. Kop� tā mirkļa es par to vien lauzīju galvu, kā atdot vīram �o dokumentu. Tam vajadzēja atrasties tur, kur to nolika Lūkass pirms tās briesmīgās sievietes iera�anās. Ja nebijis viņas, es nekad nebūtu uzzinājusi, kur atrodas slēptuve. Kā iekļūt viņa istabā? Veselas divas dienas es uzmanīju �o namu, bet ne reizi durvis nepalika vaļā. Vakar es izda�rīju pēdējo mēģinājumu. Jūs jau zināt, ka man izdevās atdabūt dokumentu. Es atnesu to mājās un nospriedu sa�dedzināt, jo nevarēju izdomāt, kā atdot to vīram, nekā nepastāstot� Ak dievs, es dzirdu viņa soļus uz kāpnēm!

Eiropas lietu ministrs stiprā uztraukumā iesteidzās istabā.

��� Kas no jauna, mister Holms, kas no jauna? � viņ� iesaucās.

��� Man radu�ās nelielas cerības.

���� Paldies dievam! � Viņa seja iemirdzējās. � Prem�jerministrs ēdīs len�u kopā ar mani; vai varu viņu ieprie�cināt? Viņam ir tērauda nervi, bet es zinu, ka viņ� gan�drīz nemaz nav gulējis, kop� notika �ī briesmīgā ne�laime � D�eikobs, palūdziet premjerministru uznākt aug�ā. Jums, mana dārgā, diezin vai sarunas par politiku būs interesantas. Pēc da�ām minūtēm mēs piebiedrosimies jums ēdamistabā.

Premjerministrs prata labi savaldīties, bet viņa acu spī�dums un sausnējo roku drud�ainās kustības liecināja, ka viņ� ir satraukts tāpat kā viņa gados jaunais kolēģis.

���������� Cik saprotu, mister Holms, jūs grasāties mums ko pavēstīt?

����������� Pagaidām tikai negatīvas vēstis, � mans draugs atbildēja. � Ievācu ziņas visur, kur vien varēju, un pār�liecinājos, ka uztraukumam nekāda pamata nav.

���������� Ar to vien nepietiek, mister Holms. Mēs nevaram mū�īgi dzīvot uz vulkāna, mums jāzina kaut kas noteikts.

���������� Es ceru atrast �o vēstuli, tāpēc arī ierados �eit. Jo vairāk es domāju par �o notikumu, jo vairāk pārliecinos, ka vēstule nav atstājusi �o namu.

���� Mister Holms!

���� Ja tā būtu nolaupīta, to jau sen būtu publicēju�i.

���� Bet kāda jēga paņemt to un paslēpt �ai pa�ā namā?

���������� Es esmu pārliecināts, ka to vispār nemaz nav pa�ņēmu�i.

���� Kā tad tā nozudusi no �ķirstiņa?

���������� Es neesmu pārliecināts, ka tā vispār nozudusi no �ķirstiņa.

���������� Mister Holms, pa�reiz nav piemērots laiks jokiem. Es jums apgalvoju, ka vēstules tur nav.

���� Vai esat ieskatījies �ķirstiņā kop� otrdienas?

���� Nē. Tas ir pilnīgi bezmērķīgi.

���� Jūs varējāt to arī nepamanīt.

���� Klausieties, tas ir neiespējami!

����������� Kas to var zināt? Tādi gadījumi nav retums. Tur dro�i vien ir arī kādi citi dokumenti. Vēstule varēja ieklīst starp tiem.

���� Vēstule atradās virs tiem.

���������� Kāds varēja sakratīt �ķirstiņu, un vēstule mainīja vietu.

���� Nē, nē, es izņēmu ārā visus dokumentus.

���������� To ta�u viegli pārbaudīt, Houp, � premjerministrs ieteicās. � Lieciet, lai ienes �ķirstiņu.

Eiropas lietu ministrs nospieda zvana pogu.

����������� D�eikobs, ienesiet �ķirstiņu, kur es glabāju papī�rus � Mēs pilnīgi veltīgi �ķie�am laiku, bet, ja tas jūs apmierina, varam pārbaudīt. Paldies, D�eikobs, nolieciet to �eit. .. Atslēga man vienmēr karājas pie pulksteņa ķē�des. Te ir visi papīri, skatieties! Lorda Merova vēstule/ sera �ārlza Hārdija ziņojums, Belgradas memorandums, ziņas par krievu-vācu labības nodokļiem, vēstule no Mad- rides, lorda Flauersa iesniegums� Ak dievs! Kas tad tas? Lord Belind�erl Lord Belind�erI

Premjers izķēra zilo aploksni viņam no rokām.

���������� Jā, tā viņa ir. Un vēstule iek�ā� Apsveicu jūs, Houp!

����������� Pateicos jums! Pateicos! Kāds smagums novēlās no maniem pleciem! Bet tas ir neaptverami� neiespē�jami � Mister Holms, jūs esat brīnumdaris, jūs esat bur�vis! Kā jūs zinājāt, ka vēstule ir �eit?

���� Es zināju, ka nekur citur tā nevar būt.

����������� Es nespēju ticēt savām acīm! � Viņ� a�i izsteidzās no istabas. � Kur mana sieva? Man jāpasaka viņai, ka viss labi beidzies. Hilda! Hilda! � mēs dzirdējām viņa balsi uz kāpnēm.

Premjers, piemiedzis acis, vērās Holmsā.

���������� Klausieties, ser, � viņ� teica, � te slēpjas vēl kaut kas. Kā vēstule varēja atkal nonākt �ķirstiņā?

Holmss smaidīdams novērsās, lai noslēptos no �o skadro acu pārbaudo�ā skatiena.

���������� Arī mums ir savi diplomātiski noslēpumi, � viņ� sacīja un, paņēmis cepuri, devās uz durvīm.

�Par �erloku Holmsu. Korneļs �ukovskis������������������� 5

Rudo apvienība���������������������������������.

Raibā lenta�����������������������������������. 39

Dzeltenā seja

Mesgreivu dzimtas rituāls��������������������������.

Piecas apelsīnu sēkliņas���������������������������

Notikums internātā�����������������������������.

Sudraba Pakavs��������������������������������� 144

Se�i Napoleoni�������������������������������

Di�ciltīgais vecpuisis������������������������������.

Boskomas ielejas noslēpums��������������������������. 205

Cilvēks ar pār�ķelto lūpu ���������������������������..

Skandāls Bohēmijā c ������������������������������ 250

Zilais karbunkuls�������������������������������. 273

Pēdējā problēma�������������������������������� 292

Tuk�ais nams �����������������������������

Norvudas būvuzņēmējs = ������������

Melnais Pīters ���������������������

Sarkanie Skābar�i��������������������������������

Otrais plankums��������������������������������..

[1] dedukcija � loģiskas domā�anas metode.

[1] Viss nezināmais �ķiet di�ens (lai.).

[2] cilvēks nav nekas, padarītais darbs ir viss (Ir.),

[3] slavens angļu pag. gadsimta aktieris.

[4] izdaudzināti notikumi flr.).